VIŅPUS DZIĻĀ MEŽA

MALASZEMES HRONIKAS

"Katra "Viņpus dziļā meža" nodaļa ir pārpilna ar darbību un piedzīvojumiem. Autoru aizrautības pilnā un neiegrožotā iztēle, kā arī ilustrācijas atgādina Lūisa Kerola stāstus par Alisi. Tu neesi Citāds, bet īpašs; Nebaidies uzdot Jautājumus; Ārējais Izskats vēl nav Vfe; Laip­nību var Sastapt Negaidītās Vietās… Šīs ir dažas no optimistiskām domām, kuras var atrast šajā grāmatā."

Starburst

"Izdomas bagāta fantāzija… pēc ilgiem laikiem viena no aizrau­jošākajām sadarbībām starp rakstnieku un ilustrētāju."

Literary Review

"Apvieno šaušalīgo un absurdo, lai radītu ilgstoša murga gaisotni… Šis darbs ir tik. aizraujošs, Stjuarta iztēle ir tik auglīga, viņa valodas mīlestība tik izdomas bagāta, ka, manuprāt, katram bērnam vecumā no 9 līdz 11 gadiem vajadzētu piešķirt pa vienam šīs grāmatas eksem­plāram. "

Interzone

"Strauji risinās darbība… lieliski tintes zīmējumi… Tā kā šī ir pirmā no iecerētās grāmatu sērijas, gaidīsim nākamo."

The Observer

.

.

.

Kaut kur tālu, tālu, izvirzījusies pāri tukšumam tai apakšā, kā milzīga akmens kuģa priekšgals slejas Malaszeme. Ūdens straume nebeidzami plūst pār klints malu, kur tā veido pārkāri.

Upe šeit ir plata un ūdeņiem bagāta, tā krāc, krizdama lejup mutuļojošā miglas nebūtībā. Grūti noticēt, ka upe - kā jebkas cits, kas ir liels un skaļš, un paša svarīguma pilns, - jebkad būtu bijusi citāda. Tomēr Malūdens upes izcelsme diez vai varētu būt vēl pieticīgāka.

Tās izteka atrodas tālu iekšzemē, augstu tumšajā un bai­sajā Dziļajā mežā. Tā ir maza, burbuļojoša lāmiņa, no kuras plūst strūkliņa, mazliet platāka par virvi, kas tek lejup pa smilšainas grants gultni. Tās niecīgumu tūkstoškārt pavairo paša Dziļā meža varenība.

Tumšais un ļoti noslēpumainais Dziļais mežs ir skarba un bīstama vieta tiem, kas to dēvē par savām mājām. Un tāda tā ir daudziem. Meža troļļiem, slakteriem, goblinpuišiem, negan­tajām alu dūkņām: neskaitāmas ciltis un savādi grupējumi tik tikko spēj izdzīvot retinātajā saules gaismā un mēness blāzmā zem meža augstās lapotnes kupola.

Dzīve te ir grūta un daudzu briesmu pilna - šaušalīgas būtnes, gaļēdāji koki, lielu un mazu uzbrukt kāru, niknu zvēru bari. Tomēr mežs var nest ari labumu, jo tajā augošie sulīgie augļi un staltie koki tiek augstu vērtēti. Debesu pirāti un Tirgoņu apvienība sacenšas par tirdzniecību, un viņu savstarpējās cīņas notiek augstu virs tumši zaļajām koku galotnēm.

Tur, kur zemu nolaižas mākoņi, atrodas Maliene, neaug­līga tukšaine, kur mutuļo miglas, gari un murgi. Tos, kuri apmaldās Malienē, sagaida viens no diviem iespējamiem likteņiem. Veiksmīgākie, neko neredzot, aizmaldīsies līdz klints malai un nokritīs, tā sagaidot nāvi. Neveiksmīgie no­nāks Krēslas mežā.

Sava nebeidzamā zeltainā mijkrēšļa apspīdēts, Krēslas mežs ir apburošs, tomēr arī bīstams. Gaisotne tur ir skur- binoša, tā reibina. Tiem, kuri ieelpo šo gaisu pārāk ilgi, iziet no prāta, kāpēc viņi vispār nākuši Krēslas mežā kā no­maldījušies bruņinieki senaizmirstos meklējumos, ar mieru atteikties no dzīves, ja vien dzīve atteiktos no viņiem.

Reizēm smagnējo rāmumu iztraucē spēcīgas vētras, kas Malaszemei brāžas virsū no apakšas. Šīs vētras, kuras Krēslas mežs pievelk kā magnēts dzelzs skaidiņas, kā liesma nakts­tauriņus, riņķo kvēlojošajās debesīs - reizēm pat dienām ilgi. Dažas no šīm vētrām ir īpašas. To zibeņu spērieni rada vēt- rasfraksu, vielu, kas ir tik vērtīga, ka arī tā - par spīti Krēslas meža šaušalīgajām briesmām - iedarbojas kā magnēts, kā liesma uz tiem, kas vēlas to iegūt.

Zemākajā joslā Krēslas mežs dod vaļu Dumbrājam. Tā ir smirdīga, piesārņota vieta, ko padara riebīgu zampa 110 Lejaspilsētas fabrikām un metāllietuvēm, kuras izsūknēju­šas un izgāzušas te savus atkritumus tik ilgi, ka šī zeme ir mirusi. Un tomēr - tāpat kā visur citur Malaszemē - arī te kāds dzīvo. Tie ir ložņas, pabiras sārtām acīm un izbalējuši tikpat gaiši kā vietējā apkaime. Daži no tiem darbojas kā ceļveži, kas izvada savus gūstekņus caur vientulīgo ainavu ar indīgajiem gāzu izmešiem un dubļu akačiem un tad laupa tiem acu gaismu un pamet tos viņu liktenim.

Tie, kuriem izdodas veikt ceļu pāri Dumbrājam, nonāk pussagruvušu būdu un nolaistu graustu labirintā, kas no abām pusēm ieskauj Malūdens upi. Tā ir Lejaspilsēta.

Tās iedzīvotāju kopumu veido visas Malaszemes dīvai­nās tautības, radījumi un ciltis, kas iespiestas pilsētas šau­rajās ielās. Tā ir netīra, pārapdzīvota un bieži vardarbības pilna, toties Lejaspilsēta ir arī visas saimnieciskās darbības centrs - gan atklātībā, gan slepenos darījumos. Tā san, tā rosās, tā ir enerģijas pārpilna. Ikvienam, kas tajā dzīvo, ir kāds īpašs arods, kas pakļauts attiecīgai apvienībai un atrodas noteiktā rajonā. Tas noved pie intrigām, sazvēres­tībām, skarbas konkurences un nebeidzamiem strīdiem - rajons ar rajonu, apvienība ar apvienību, tirgotājs ar savu sāncensi tirgotāju. Vienīgais, kas viņus visus apvieno Brīvo tirgoņu apvienībā, ir viņu kopīgās bailes no debesu pi­rātiem, kuri pārvalda debesis virs Malaszemes savos brīvi gaisā peldošajos kuģos un aplaupa katru nelaimīgo tir­goni, kas gadās viņu ceļā.

Lejaspilsētas centrā atrodas liels dzelzs gredzens, no kura gara un smaga ķēde - reizēm nostiepta, reizēm vaļīga - stiepjas augšup pret debesīm. Tās galā ir liela lidojoša klints.

Tāpat kā visi citi Malaszemes planējošie akmeņi, tā cēlu­sies Akmeņu dārzos - izspraucās no zemes, auga, no apak­šas to stūma uz augšu jauni, tai apakšā augoši akmeņi, klin­tij kļūstot aizvien lielākai. Ķēdi tai piestiprināja tad, kad tā kļuva diezgan liela un viegla, lai paceltos debesis. Uz tās ir uzbūvēta lieliskā Sanktafraksas pilsēta.

Sanktafraksa ar augstajiem, smailajiem torņiem, ko sa­vieno gaisa tilti un pārejas, ir zinību šūpulis. Tajā dzīvo akadēmiķi, alķīmiķi un mācekļi, tā ir apgādāta ar biblio­tēkām, laboratorijām un lekciju telpām, ēdnīcām un sabied­riskām istabām. Apgūstamie priekšmeti ir tikpat neskaidri, cik nenovīdīgi tie netiek atklāti, un, par spīti veclaiku mā­cību labsirdības garam, Santafraksa ir verdošs sāncensības, sazvērestību un pretdarbību, skarbas kliķu cīņas katls.

Dziļais mežs, Maliene, Krēslas mežs, Dumbrājs un Ak­meņu dārzi. Lejaspilsēta un Sanktafraksa. Malūdens upe. Vārdi ir kaitē.

Tomēr aiz katra no šiem nosaukumiem ir tūkstošiem stāstu - stāsti, kas iemūžināti senajos ruļļos, stāsti, kas nodoti no paaudzes paaudzē mutvārdos, stāsti, ko stāsta pat vēl tagad.

Tas, kas seko turpmāk, ir tikai viens no šiem stāstiem.

Zarēns sēdēja uz gridas mātei starp ceļiem, ieritinādams kāju pirkstus paklāja biezajā aitas vilnā. Namiņā bija vēsi, vilka caur­vējš. Zarēns paliecās uz priekšu un atvēra krāsniņas durvis.

"Es gribu tev pastāstīt, kā tu dabūji savu vārdu," viņa māte teica.

"Bet es šo stāstu zinu, Manumāt," Zarēns iebilda.

Spelda nopūtās. Zarēns sajuta viņas silto elpu sev uz pa­kauša un saoda marinētos ceļašķus, ko viņa bija ēdusi pus­dienās. Viņš sarauca degunu. Tāpat kā daudzi citi ēdieni, ko meža troļļi ēda ar baudu, Zarēnam ceļašķi riebās, īpaši - marinēti. Tie bija gļotaini un smirdēja pēc vecām olām.

"Šoreiz būs mazliet citādi," viņš dzirdēja māti sakām. "Šoreiz es stāstu pabeigšu."

Zarēns sarauca pieri. "Man likās, ka beigas es jau esmu dzirdējis."

Spelda pabužināja dēla biezos, melnos matus. Viņš tik ātri ir izaudzis, viņa domāja un norausa asaru no sava mīkstā, apaļā deguna. "Stāstam var būt vairākas beigas," viņa skumji

noteica, vērodama uguns sarkano gaismu apspīdam Zarēna augstos vaigu kaulus un smailo zodu. "Jau no brīža, kad piedzimi," viņa iesāka, kā sāka allaž, "tu biji citāds…"

Zarēns pamāja ar galvu. Tas bija tik mokoši bijis, tik mokoši - būt citādam, kamēr viņš auga. Tomēr tagad tas viņu uzjautrināja, iedomājoties vecāku pārsteigumu, kad viņš parādījās pasaulē: ar tumšiem matiem, zaļām acīm, gludu ādu un jau tad ar meža trollim neparasti garām kājām. Viņš cieši vērās ugunī.

Vējmalka dega ļoti labi. Sarkanas liesmas kvēloja visapkārt celma pagalēm, tām sasitoties un valstoties krāsns iekšpusē.

Meža troļļiem bija dažādu veidu malka, no kuras izvē­lēties, un katram veidam bija savas noteiktas īpašības. Piemēram, smaržmalka dega ar tādu aromātu, ka ikviens, kas to ieelpoja, iemiga sapņu pilnā miegā, turpretī sidra-

baini zilganās krāsas žūžubišu koka malka dziedāja, lies­mām apņemot tās mizu, - dīvainas, skumjas dziesmas tās bija un ne jau visiem pa prātam. Un tad vēl bija asinsozols kopā ar tā parazītisko pavadoni, dzelkšņotu ložņaugu, kas pazīstams kā piķa vītenis.

Asinsozola iegūšana bija bīstama. Katrs meža trollis, kas nepārzināja meža paradumus, varēja beigt mūžu, apmie­rinot koka kāri pēc gaļas, jo asinsozols un piķa vītenis bija divas no lielākajām briesmām tumšajā un bīstamajā Dziļajā mežā.

Protams, asinsozola malka deva daudz siltuma, un tā ne smaržoja, ne dziedāja, bet tas, kā tā degot gaudoja un brēca, atbaidīja visus, izņemot dažus. Nē, starp meža troļļiem vēj- malka noteikti bija visplašāk lietotā. Tā labi dega, un viņiem tās sarkanā blāzma šķita nomierinoša.

Zarēns nopūtās, Speldai turpinot stāstu. Viņas balss bija augsta, bet nāca no rīkles; šķita, ka tā burbuļo viņai kakla dziļumā.

"Četru mēnešu vecumā tu jau staigāji," viņa teica, un Zarēns saklausīja lepnumu mātes vārdos. Vairums meža troļļu bērnu pārvietojās četrrāpus līdz astoņpadsmit mē­nešu vecumam.

"Bet…" Zarēns klusi iečukstējās. Pret paša gribu atkal iesaistīts stāstā, viņš jau gaidīja nākamo daļu. Bija pienācis laiks teikt "bet". Ik reizi, kad tas pienāca, Zarēns nodrebi- nājās un aizturēja elpu.

"Bet," viņa teica, "lai gan fiziski tu biji tik tālu priekšā citiem, tu negribēji runāt. Tu biji jau trīs gadus vecs, un neviena paša vārda!" Viņa pagriezās apkārt krēslā. "Un man nav tev jāsaka, cik nopietni tas var būt."

Viņa māte vēlreiz nopūtās. Zarēns vēlreiz riebumā sa­vilka seju. Viņš atminējās kaut ko tādu, ko Birkmatis bija teicis: "Tavs deguns zina, kur tu iederies." Zarēns to bija sapratis tā, ka viņš vienmēr pazīs savas mājas neatkār­tojamo smaržu. Bet ja nu viņš kļūdījās? Ja nu gudrais vecais ozolu elfs bija teicis - kā parasti aplinkus -, tāpēc ka viņa degunam nepatika, ko tas saož, tās nebija viņa mājas?

Ar vainas apziņu Zarēns norija siekalas. To viņš bija vē­lējies tik bieži, gulēdams uz savas lāviņas pēc vēl vienas dienas, kad bija ticis ķircināts un izsmiets, un iebiedēts.

Aiz loga saule grima zemāk sīku mākoņu izraibinātajās debesīs. Dziļā meža priežu robainie stāvi zaigoja kā sastin­gušas zibens šautras. Zarēns zināja, ka sāks snigt, iekams tēvs vakarā atgriezīsies.

Viņš domāja par Tantemu tur Dziļajā mežā tālu aiz en­kura koka. Varbūt tieši šobrīd viņš iecirta cirvi asinsozola stumbrā. Zarēns nodrebinājās. Tēva stāsti par koku gāšanu bija uzdzinuši viņam dziļas šausmas daudzos vakaros, kad gaudoja vējš. Lai gan viņš bija meistarīgs kokgriezējs, Tantems Koktveris lielāko daļu naudas nopelnīja, neliku­mīgi labojot debesu pirātu kuģus. Tas nozīmē, ka jālieto lidojošs koks, - un vislidojošākais koks bija asinsozols.

Zarēns nebija drošs, kādas ir tēva jūtas pret viņu. Kad vien Zarēns pārnāca namiņā ar asiņojošu degunu vai uz- dauzītu aci, vai ar mestajiem dubļiem notraipītās drēbēs, viņš gribēja, lai tēvs viņu apskauj un remdē sāpes. Tan­tems darīja nevis to, bet mēdza dot padomus un uzstādīt prasības.

"Liec asiņot viņu deguniem," viņš reiz teica. "Uzdauzi zilas viņu acis. Un apmētā nevis ar dubļiem, bet ar mēs­liem! Parādi viņiem, no kādas vielas tu esi taisīts."

Vēlāk, ziežot hailogu ziedi uz viņa zilumiem, māte mēdza skaidrot, ka Tantems vienīgi rūpējoties, lai viņš būtu saga­tavots skarbajai dzīvei ārpusē. Bet Zarēnu tas nepārliecināja. Tantema acīs viņš bija redzējis nevis rūpes, bet nicinājumu.

Zarēns izklaidīgi tina savu garo, tumšo matu šķipsnu vēl un vēlreiz ap pirkstu, kamēr Spelda turpināja savu stāstu.

"Vārdi," viņa teica. "Kur mēs, meža troļļi, būtu bez tiem? Tie savalda mežonīgās lietas Dziļajā mežā, tie dod mums sevis apziņu. Nekad nav ēsta zupa, kurai nav vārda, kā mēdz teikt. Ak, Zarēn, kā es raizējos, kad triju gadu ve­cumā tev vēl nebija sava vārda."

Zarēns nodrebinājās. Viņš zināja, ka ikviens meža trollis, kas nomira bez vārda, tika nolemts uz mūžīgiem laikiem atklātajās debesīs. Nelaime bija tā, ka vārda došanas rituāls nevarēja notikt, iekams bērns nebija izrunājis pirmo vārdu.

"Vai tiešām es biju tik kluss, Manumāt?" jautāja Zarēns.

Spelda novērsās. "Ne vārds nenāca pār tavām lūpām. Man likās, varbūt tu esi tāds kā tavs vecvectēvs Vīzils.

Viņš arī nekad nerunāja." Viņa nopūtās. "Tā nu tavā tre­šajā dzimšanas dienā es nolēmu tev tik un tā sarīkot ri­tuālu. Es…"

"Vai vecvectēvs Vīzils izskatījās līdzīgs man?" Zarēns pārtrauca.

"Nē, Zarēn," teica Spelda. "Nekad nav bijis neviena Kok- tvera - nedz kāda cita meža troļļa -, kas būtu izskatījies līdzīgs tev."

Zarēns pavilka matu grīsti. "Vai es esmu neglīts?" viņš jautāja.

Spelda iespurdzās. To darot, viņas mīk­stie vaigi piepūtās un mazās, pelnu pelēkās acis pazuda ādas krokās. "Man tā neliekas," viņa teica. Viņa paliecās uz priekšu un ar savām garajām rokām apskāva Zarēnu ap krūtīm. "Tu vienmēr būsi mans glītais puisītis." Viņa ap­klusa. "Tā, kur es paliku?"

"Pie vārda došanas rituāla," Zarēns viņai atgā­dināja.

Viņš šo stāstu bija dzirdējis tik bieži, ka vairs nebija drošs, ko varēja atcerēties un kas viņam bija izstāstīts. Kad uzlēca saule, Spelda sāka iet pa labi iestaigāto taku, kas veda uz enkura koku. Tur viņa piesēja vienu virves galu pie tā masīvā stumbra un devās tumšajā mežā. Tas bija bīstami ne vien nere­dzamo briesmu dēļ, kas uzglūnēja l&tĒŪ Dziļajā mežā, bet ari tās iespējas CL s»> dēļ, ka virve vienmēr varēja pārtrūkt pret kādu siekstu. Meža troļļu lielākās bailes bija apmal­dīties.

Tie, kas nomaldījās no takas un pazaudēja ceļu, tika pakļauti drūmglūņu uzbrukumiem - niknākajiem no plē­sīgajām būtnēm Dziļajā mežā. Visi meža troļļi dzīvoja pastāvīgās bailēs no tikšanās ar šo baismīgo zvēru. Spelda pati bija bieži baidījusi savus vecākos bērnus ar stāstiem par šo meža bubuli. "Ja tu vēl būsi tik nerātns meža trol­lis," viņa mēdza teikt, "tevi noķers drūmglūnis!"

Spelda gāja tālāk un tālāk Dziļajā mežā. Visapkārt mežs atbalsoja noslēpušos zvēru gaudošanu un rēcienus. Viņa satvēra pirkstos kaklā pakarinātos laimi nesošos amuletus un lūdzās, kaut drīz un sveika atgrieztos.

Beidzot virve bija galā, Spelda izvilka nazi - vārda dodamo nazi, kas bija aizbāzts aiz jostas. Nazis bija sva­rīgs. Tas bija īpaši gatavots viņas dēlam, tāpat kā nažus gatavoja visiem meža troļļu bērniem. Tie bija nepiecieša­mi vārda došanas rituālā, un, kad jaunieši kļuva pilnga­dīgi, katram vai katrai iedeva īpašumā viņa vārda dodamo nazi.

Spelda cieši satvēra spalu, pasniedzās uz priekšu un, kā norise to prasīja, nošķēla gabalu no tuvākā koka. Tieši šis mazais Dziļā meža gabaliņš atklās viņas bērna vārdu.

Spelda darbojās ātri. Viņa pārāk labi zināja, ka cirtiena skaņas varētu pievilināt ziņkārīgu, iespējams, nāvi nesošu uzmanību. Kad bija beigusi, viņa pasita koku padusē, aiz­steidzās atpakaļ cauri mežam, atraisījās no enkura koka un atgriezās namiņā. Tur viņa divreiz nobučoja koka gabalu un iemeta to ugunī.

"Ar taviem brāļiem un māsām viņu vārdi nāca uzreiz," Spelda paskaidroja. "Zāļzirnis, Līdzašķis, Pūkošņa; tik skaidri, cik vien var gribēt. Bet ar tevi - koks tikai sprē­gāja un šņāca. Dziļais mežs bija atteicies dot tev vārdu."

"Un tomēr man ir vārds," teica Zarēns.

"Tiešām ir," piekrita Spelda. "Pateicoties Birkmatim."

Zarēns pamāja ar galvu. Viņš tik labi atcerējās šo notiku­mu. Birkmatis bija nupat atgriezies ciematā pēc ilgas prom­būtnes. Zarēns atcerējās, cik ļoti meža troļļi bija priecājušies, ka ozolu elfs atkal ir starp viņiem. Jo Birkmatis, kas labi pārzināja meža paradumu smalkumus, bija viņu padomde­vējs, viņu orākuls. Ar savām raizēm meža troļļi gāja pie viņa.

"Zem viņa vecā žūžubišu koka jau bija krietni prāvs bariņš, kad mēs ieradāmies," Spelda stāstīja. "Birkmatis sēdēja savā tukšajā kāpurputna ligzdas kokonā, spriez­dams par to, kur viņš bijis un ko redzējis savos ceļoju­mos. Bet tajā brīdī, kad ieraudzīja mani, viņš plati iepleta acis un pagrieza ausis. "Kas noticis?" viņš jautāja.

Un es viņam izstāstīju. Es viņam izstāstīju visu. "Dieva dēļ, saņemies," viņš teica. "Saki man," viņš jautāja. "Kas ir tas tur mazulim ap kaklu?"

"Tā ir viņa miera clrāniņa," es teicu. "Viņš nevienam neļauj to aiztikt. Un viņš arī negrib no tās šķirties. Viņa tēvs reiz mēģināja - teica, ka puika esot par lielu tādām bērnišķīgām lietām. Bet viņš tikai sarāvās kamolā un raudāja, un raudāja, līdz mēs to atdevām viņam atpakaļ.""

Zarēns zināja, ka tagad nāca viņa kārta. Viņš to jau agrāk bija tik daudz reižu dzirdējis.

"Tad Birkmatis teica: "Iedod to man," - un raudzījās tev acīs ar savām lielajām, melnajām acīm - visiem ozolu elfiem ir tādas acis. Viņi var redzēt tās daļas no pasaules, kas citiem paliek apslēptas."

"Un es viņam iedevu savu miera drāniņu," nočukstēja Zarēns. Pat tagad viņam nepatika, ka to kāds aizskar, un viņš to bija cieši apsējis ap kaklu.

"Tu to izdarīji," turpināja Spelda. "Un līdz šai dienai es tik tikko varu tam noticēt. Bet tas vēl nebija viss, ak, nē."

"Ak, nē," atsaucās Zarēns.

"Viņš paņēma tavu drāniņu un it kā noglāstīja to, tā maigi, it kā drāniņa būtu dzīva radība, un tad viņš ar pirk­sta galu vilka pa tās rakstu, pavisam vieglītiņām. "Žūžubišu koks," viņš beidzot teica, un es redzēju, ka viņam ir tais­nība. Es vienmēr biju domājusi, ka tas ir tikai glīts raksts - visi tie līkumi un rotājumi -, bet nē, tas tiešām bija žū­žubišu koks, skaidri un gaiši."

Zarēns iesmējās.

"Un dīvaini bija tas, ka tev nekas nebija pretī, ka vecais Birkmatis pieskaras tavai drāniņai. Tu tikai sēdēji pavisam nopietns un kluss. Tad viņš tev atkal uzmeta skatu un klusi teica: "Tu esi daļa no Dziļā meža, klusējošais. Vārda došanas rituāls nav izdevies, bet tu esi daļa no Dziļā meža… Daļa no Dziļā meža," viņš atkārtoja, un viņa acis kļuva blāvas. Tad viņš pacēla galvu un plaši iepleta rokas. "Viņa vārds būs…""

"…Zarēns!" iesaucās Zarēns, nespēdams ciest klusu ne mirkli ilgāk.

"Tā tas bija," iesmējusies teica Spelda. "Tā tu teici, tieši tā. Zarēns! Pirmais vārds, ko tu izrunāji. Un tad Birkmatis teica: "Tev viņš labi jāpieskata, jo šis zēns ir īpašs.""

Nevis citāds, bet īpaši Tas bija viens no apstākļiem, kas viņam bija devis sparu, kad pārējie meža troļļu bērni bija tik nežēlīgi viņu kaitinājuši. Neviena diena nebija pagājusi bez šādas vai tādas sadursmes. Bet visbriesmīgākā reize bija tā, kad pret viņu vērsās liktenīgās pūšļabumbas spēles laikā.

Pirms tam Zarēnam šī spēle bija patikusi. Ne jau tā, ka viņam tā būtu ļoti labi padevusies, bet viņu vienmēr aiz­rāva pakaļdzīšanās satraukums - jo pūšļabumba bija spēle, kurā nācās daudz skraidīt apkārt.

To spēlēja lielā zemes laukumā starp ciemata nomali un mežu. Laukumu visos virzienos šķērsoja taciņas, kuras ieminušas jauno meža troļļu paaudzes. Starp šiem kailajiem celiņiem zāle auga kupla un gara.

Spēles noteikumi bija vienkārši. Sacentās divas komandas, tajās bija tik meža troļļu, cik vien vēlējās spēlēt. Mērķis bija noķert pūšļabumbu - ar sauspupiņām piebērtu aun radža pūsli - un noskriet divpadsmit soļus, skaļi skaitot līdzi. Ja tas izdevās, tika atļauts izdarīt metienu pa vidū esošo grozu, un tā varēja dubultot punktu skaitu. Bet, tā kā zeme bieži bija slidena, pūšļabumba vienmēr gluma un visa pretinieku komanda centās bumbu izraut no rokām, tas nebija tik viegli, kā izklausās. Astoņos gados, kopš Zarēns spēlēja šo spēli, viņam ne reizi nebija izdevies bumbu iemest.

Tajā rītā nevienam īsti neveicās. Stiprs lietus bija pār­plūdinājis laukumu, un spēle tika te pārtraukta, te atsākta,

jo ik pa brīdim meža troļļi cits pēc cita noslīdēja no kādas dubļainās takas.

Tikai trešajā ceturtdaļā pūšļabumba nokrita tik tuvu Za- rēnam, ka viņš to varēja satvert un sākt skrējienu. "VIENS, DIVI, TRĪS…" viņš sauca, piespiedis pūšļabumbu ar kreisās rokas elkoni pie sāna un joņodams pa taciņām, kas veda uz laukuma vidu. Jo tuvāk grozam nonāca, kad tika līdz divpadsmit, jo vieglāk bija iemest bumbu.

"ČETRI, PIECI…" Priekšā pusducis pretinieku koman­das spēlētāju nāca viņam virsū. Viņš aizdrāzās pa taciņu uz kreiso pusi. Pretinieki dzinās viņam pakaļ.

"SEŠI, SEPTIŅI…"

"Man! Zarēn, man!" sauca vairāki viņa komandas spē­lētāji. "Piespēlē!"

Bet Zarēns nepiespēlēja. Viņš gribēja iemest grozu. Viņš gribēja dzirdēt savu komandas biedru gaviles, just, kā to rokas uzsit viņam pa muguru. Vienu vienīgu reizi viņš gribēja būt varonis.

"ASTOŅI, DEVIŅI…"

Viņš bija pilnīgi ielenkts.

"PIESPĒLĒ MAN!" viņš izdzirda. Tas bija Rupjoglis, kas sauca no laukuma tālākās malas. Zarēns saprata: ja bumbu tagad pasviestu viņam, tad draugam būtu laba izdevība iegūt komandai punktus. Bet no tā nebija nekāda labuma. Atcerējās tos, kas iemeta grozu, nevis tos, kas palīdzēja gūt punktus. Zarēns gribēja, lai visi atcerētos, ka viņš iemetis grozu.

Viņš apstājās. Puse pretinieku komandas bija gandrīz viņu ielenkuši. Viņš nevarēja tikt uz priekšu. Viņš neva­rēja tikt atpakaļ. Viņš paskatījās uz grozu. Tik tuvu un to­mēr tik tālu, un viņš gribēja iemest to grozu. Viņš to gri­bēja vairāk par visu.

Pēkšņi likās, ka kāda balstiņa viņa galvā saka: "Kur ir tā ķibele? Noteikumos nekas nav teikts par turēšanos uz takas." Zarēns atskatījās uz grozu un satraukts norija sie­kalas. Nākamajā brīdī viņš izdarīja to, ko neviens meža trollis nekad nebija darījis: viņš nogāja no takas. Garā zāle sitās ap kailajiem stilbiem, viņam lēkšojot uz groza pusi.

"DESMIT, VIENPADSMIT… DIVPADSMIT!" viņš spalgi kliedza un ieblieza bumbu grozā. "Pūšļabumba!" viņš sauca un laimīgs paskatījās apkārt. "Divdesmit četru punktu me­tiens. Es esmu iemetis pūš…" Viņš apklusa. Meža troļļi no abām komandām nikni skatījās uz viņu. Nebija nekādu gaviļu. Nekādu sitienu pa muguru.

"Tu nokāpi no takas!" viens no viņiem kliedza.

"Neviens nekāpj nost no takas," sauca cits.

"Bet… bet…" Zarēns stomījās. "Noteikumos nekas nav teikts…"

Bet pārējie meža troļļi neklausījās. Viņi, protams, zināja, ka noteikumos nekas nav minēts par turēšanos uz takas - bet kāpēc lai būtu? Pūšļabumbas spēlē, tāpat kā dzīvē, meža troļļi nekad nenogāja no takas. Tas bija kaut kas negrozāms. Tas bija pats par sevi saprotams. Tikpat liela jēga būtu liku­mam, kas noteiktu, ka viņi nedrīkst pārstāt elpot!

Visi uzreiz, it kā pēc kāda norunāta signāla, meža troļļi metās Zarēnam virsū. "Tu, izstīdzējušais dīvaini," viņi kliedza, spārdīdami un dunkādami viņu. "Tu pretīgais, izkāmējušais ķēms!"

Pēkšņi ugunīgas sāpes izšāvās Zarēnam caur roku. Bija tāda sajūta, it kā to dedzinātu ar nokaitētu dzelzi. Viņš palūkojās augšup un redzēja, ka cieti divu roku pirksti ar platiem galiem aptvēruši grieza viņa gludo miesu.

"Rupjogli," Zarēns nočukstēja.

Koktveri un Mezglugrābšļi bija kaimiņi. Viņš un Rupj- oglis bija dzimuši ar nedēļas starpību un uzauguši kopā. Zarēns bija domājis, ka viņi ir draugi. Rupjoglis ņirdza un turpināja viņam griezt riņķī ādu. Zarēns piekoda apakš­lūpu un valdīja asaras. Ne jau sāpju dēļ rokā - to viņš varēja paciest —, bet tāpēc, ka tagad arī Rupjoglis bija no­stājies pret viņu.

Piekauts, zilumos un asiņains Zarēns klunkuroja mājup, tomēr visvairāk sāpēja tas, ka viņš bija zaudējis savu vienīgo draugu. Tāpēc, ka viņš bija citāds, tagad viņš bija arī viens.

*

"īpašs!" teica Zarēns un nošņaukājās.

"Jā," teica Spelda. "Pat debesu pirāti to atzina, kad ieraudzīja tevi," viņa klusi piebilda. "Tāpēc tavs tēvs…" Viņa saminstinājās. "Tāpēc mēs… Tāpēc tev jāiet prom no mājām."

Zarēns sastinga. Jāiet prom no mājām? Ko viņa ar to gribēja teikt? Viņš apsviedās apkārt un skatījās uz māti. Viņa raudāja.

"Es nesaprotu," viņš teica. "Vai tu gribi, lai es eju prom?"

"Protams, negribu, Zarēn," viņa šņukstēja. "Bet tev pēc nepilnas nedēļas būs trīspadsmit gadi. Pieaudzis cilvēks. Ko tad tu darīsi? Tu nevari gāzt kokus kā tavs tēvs. Tu… tu neesi tā veidots. Un kur tu dzīvosi? Namiņš jau tagad tev ir par mazu. Un nu, kad debesu pirāti zina par tevi…"

Zarēns virpināja un virpināja matu šķipsnu ap pirkstu. Pirms trim nedēļām viņi abi ar tēvu bija devušies tālu Dziļajā mežā, kur meža troļļi gāza un apstrādāja kokus, kurus viņi pārdeva debesu pirātiem.

Kur viņa tēvs varēja iet stāvus zem zemākajiem zariem, Zarēnam bija nācies pieliekties. Un pat ar to vēl nebija

diezgan. Atkal un atkal viņš atdauzīja galvu, līdz visa gal­vas virspuse bija nejaukās, sarkanās skrambās. Beigās Zarēnam nebija citas izvēles kā vien četrrāpus sasniegt izcirtumu.

"Mūsu pēdējais koku gāšanas māceklis," Tantems bija teicis debesu pirātam, kas torīt pārzināja piegādi.

Pirāts pacēla acis pāri pierakstu dēlītim un nolūkoja Zarēnu no galvas līdz kājām. "Izskatās pārāk garš," viņš teica un atkal pievērsās rakstu darbiem.

Zarēns cieši skatījās uz debesu pirātu. Tāds garš un stalts, viņš izskatījās brīnišķīgi ar savu trīsstūra cepuri un rotāju­miem klāto ādas krūšu aizsegu, ar iz­pletņa spārniem un ievaskoto vai- gubārdu. Viņa mētelis vietumis bija lāpīts, tomēr tik un tā bija lie­lisks ar savu krokoto apkakli, lentītēm, zelta pogām un tresi. Šķiet, katrs no daudzajiem pie­derumiem, kas karājās uz īpa­šiem āķiem, skaļi kliedza par dēkām.

Zarēns pieķēra sevi domā­jam, pret ko gan debesu pirāts cīnījies ar to zobenu, kuram bija bagātīgi dārgakmeņiem rotāts rokturis, un no kā gan bija cēlies robs tā garajā, līkajā asmenī. Viņš centās iedomāties, kādus brīnumus debesu pirāts redzē­jis ar savu tālskati, pa kādām sienām rāpies ar abordāžas kāšiem, uz kādām tālām vie­tām viņu aizvedis kompass.

Pēkšņi debesu pirāts atkal pacēla acis. Viņš pieķēra Zarēnu skatāmies uz viņu un jautājoši sarauca pieri. Za­rēns blenza viņam uz kājām. "Varu tev pateikt," debesu pirāts teica Tantemam. "Slaidam, jaunam cilvēkam vien­mēr atradīsies vieta uz debesu kuģa."

"Nē," asi attrauca Tantems. "Liels paldies par piedāvāju­mu," viņš laipni piebilda. "Bet nē."

Tantems zināja, ka viņa dēls neizturētu ne desmit minū­tes uz kuģa klāja. Debesu pirāti bija laiski, bezkaunīgi blēži. Viņi varētu pārgriezt rīkli, tikko uzmetuši kādam acis. Tikai tāpēc, ka viņi tik labi maksāja par Dziļā meža lidojošo koksni, meža troļļi vispār ar viņiem ielaidās darīšanās.

Debesu pirāts paraustīja plecus. "Tāpat vien ienāca prātā," viņš noteica un aizgriezās. "Tomēr žēl," viņš nomur­mināja.

Rāpodams caur Dziļo mežu pakaļ tēvam, Zarēns do­māja par kuģiem, kurus bija vērojis piepūstām burām lidojam virs galvas, ceļamies augšup un aiztraucamies projām. "Debesu kuģošana," viņš nočukstēja, un sirds viņam sāka sisties straujāk. Skaidrs, viņš domāja, ir arī sliktākas nodarbošanās.

Mājās, meža troļļu namiņā, Spelda bija citās domās. "Ak, šie debesu pirāti!" viņa kurnēja. "Pirmām kārtām Tantemam nemūžam nevajadzēja ņemt tevi līdzi, lai tu satiktu viņus. Tagad viņi atgriezīsies pēc tevis, tas ir tik­pat droši, kā mani sauc Spelda Koktvere."

"Bet tam debesu pirātam, kuru es redzēju, likās gluži vienalga, vai es iestājos komandā vai ne," teica Zarēns.

"Tā viņi tikai izliekas," teica Spelda. "Bet paskat, kas noti­ka ar Šaurmizi un Cūkaugu! No gultām viņus izrāva, un nekad vairs viņi nav redzēti. Ak, Zarēn, es to nepārdzīvotu, ja ar tevi kaut kas tāds notiktu. Tas man salauztu sirdi."

Ārā vējš gaudoja biezajā Dziļajā mežā. Tumsai iestā­joties, gaisu pildīja trokšņi, ko sacēla pamodušies nakts radījumi. Frompi klepoja un spļaudījās, kvarmi spiedza, liet lielais pinkulācis sita sev pa briesmīgajām spalvaina­jām krūtīm un jodelēja savai mātītei. Tāltālu Zarēns tik tikko varēja saklausīt pazīstamos ritmiskos klaudzienus, kur slakteri vēl cītīgi strādāja.

"Un ko tad lai es daru?" klusiņām iejautājās Zarēns.

Spelda pavīpsnāja. "Tev labi drīz jāiet un jāapmetas pie brālēna Snetermiža," viņa teica. "Mēs jau esam aizsūtījuši ziņu, un viņš tevi gaida. Vienīgi tik ilgi, kamēr gaiss būs tīrs," viņa piebilda. "Ja debesis tā lems, tur tu būsi drošībā."

"Un pēc tam," jautāja Zarēns, "es atkal varēšu nākt mājās, ja?"

"Jā," lēni teica Spelda. Zarēns uzreiz noprata, ka sekos vēl kaut kas.

"Bet?" viņš apjautājās.

Spelda drebēdama piespieda zēna galvu sev pie krūtīm. "Ak, Zarēn, manu glīto puisīt," viņa šņukstēja. "Man tev vēl kas jāsaka."

Zarēns parāvās nost un ieskatījās viņas raižu māktajā sejā. Nu jau viņam pašam asaras tecēja pa vaigiem. "Kas tas ir, Manumāt?" viņš satraukts jautāja.

"F.k, drūmglūnis rāvis!" Spelda lādējās. "Tas nav viegli." Viņa ar asarainām acīm skatījās uz zēnu. "Liii gan es tevi esmu mīlējusi kā savu pašas jau kopš dienas, kad tu ieradies, tu neesi mans dēls, Zarēn. Un arī Tantems nav tavs tēvs."

Nespēdams noticēt, Zarēns klusēdams tikai blenza. "Kas tad es esmu?" viņš jautāja.

Spelda paraustīja plecus. "Mēs tevi atradām," viņa teica. "Mazu sainīti, kas bija ievīstīts lakatā, mūsu koka pakājē."

"Atradāt mani," Zarēns nočukstēja.

Spelda pamāja ar galvu, pieliecās viņam tuvāk un pieskārās drānai, kas bija apsieta Zarēnam ap kaklu. Zarēns parāvās nost.

"Mana miera drāniņa?" viņš jautāja. "Tas lakats?"

Spelda nopūtās. "Tas pats," viņa teica. "Lakats, kurā ievīstītu tevi atrada. Lakats, no kura tu pat tagad negribi šķirties."

Zarēns noglāstīja audumu ar drebošiem pirkstiem. Viņš dzirdēja, kā Spelda nošņaukājas.

"Ak, Zarēn," viņa teica. "Lai gan mēs neesam tavi vecā­ki, Tantems un es esam mīlējuši tevi kā pašu bērnu. Tantems lūdza, lai es pasaku… sveiki viņa vietā. Viņš teica…" Skumju mākta, viņa apklusa. "Viņš lika tev pateikt… lai notiktu kas notikdams, tu nekad nedrīksti aizmirst, ka… viņš tevi mīl."

Tagad, kad šie vārdi bija pateikti, Spelda pilnībā ļāvās savām sāpēm. Viņa vaimanāja aiz bēdām, un nevaldāmi šņuksti kratīja visu viņas stāvu.

Zarēns uz ceļiem pierāpoja tuvāk un apskāva māti. "Tātad man tūlīt jādodas projām," viņš teica.

"Tā būs vislabāk," sacīja Spelda. "Bet tu atgriezīsies, Zarēn. Atgriezīsies, ja?" viņa nedroši piebilda. "Tici man, manu glīto puisīt, es biju apņēmusies tev nekad nestāstīt šī stāsta beigas, bet…"

"Neraudi," teica Zarēns. "Tās nav stāsta beigas." Spelda pacēla acis un nošņaukājās. "Tev ir taisnība," viņa piekrita un varonīgi pasmaidīja. "Tas drīzāk ir sākums, vai ne? Jā, tā ir gan, Zarēn. Jauns sākums."

Dziļā meža skaņas skaļi atbalsojās Zarēnam visapkārt, viņam ejot pa taku starp kokiem. Zarēns noskurinājās, savilka ciešāk apmetni un uzlocīja ādas jakas apkakli.

Viņam nepavisam nebija gribējies tovakar iet projām. Bija tumšs un auksts. Bet Spelda bija uzstājusi. "Nav labā­ka laika par "tagad"," viņa bija vairākkārt teikusi, vāk­dama kopā šādas tādas lietas, kas Zarēnam ceļā varētu būt vajadzīgas: ādas pudeli, virvi, kulīti ar ēdamo un - visdārgāko no visa - viņa vārda dodamo nazi. Zarēns beidzot bija pilngadīgs.

"Lai vai kā, tu zini, kā mēdz teikt," viņa piebilda, pa­sniegdamās uz augšu un apsiedama divus koka amuletus dēlam ap kaklu. "Nakti ceļā, dienā jau klāt."

Zarēns zināja, ka Spelda tikai ārēji izlikās droša. "Esi piesardzīgs," viņa piekodināja. "Ārā ir tumšs, un es zinu, kāds tu esi, vienmēr tik sapņo un slaisties apkārt, un cen­ties uzzināt, kas slēpjas aiz nākamā pagrieziena."

"Jā, māt," Zarēns piekrita.

"Un neatbildi man "jā, māt"," teica Spelda. "Tas ir sva­rīgi. Atceries, turies uz takas, ja gribi izvairīties no bries­mīgā drūmglūņa. Mēs, meža troļļi, vienmēr turamies uz takas."

"Bet es neesmu meža trollis," nomurmināja Zarēns, asarām kožot acīs.

"Tu esi mans mazais puisītis," teica Spelda, cieši ap­kampdama viņu. "Turies uz takas. Meža troļļiem tas labāk zināms. Tagad ej nu un pasveicini no manis brālēnu Snetermizi. Tu atgriezīsies tik ātri, ka pats nemaz nepa­manīsi. Atkal viss būs pa vecam. Gan redzēsi…"

Spelda nespēja pabeigt. Asaras tecēja diži un strauji. Zarēns pagriezās un devās lejup pa ēnaino taku tumsā.

Pa vecam! viņš domāja. Pa vecam. Es negribu, ka būtu pa vecam. Pa vecam nozīmē pūšļabumbas spēles. Pa vecam nozīmē gāzt kokus. Pa vecam nozīmē tikt atstum­tam, nekad nebūt piederīgam. Un kāpēc lai pie brālēna Snetermiža būtu citādi?

Piespiedu kārtā tikt iesaistītam debesu kuģa apkalpē pēkšņi likās vilinošāk nekā jebkad. Debesu pirāti klejoja

debesīs virs Dziļā meža. Viņu piedzīvojumi gaisā noteikti ir aizraujošāki par jebko citu te apakšā, meža pavēnī.

Izmisīgs sāpju kauciens atbalsojās caur kokiem. Uz kādu brīdi Dziļais mežs apklusa. Nākamajā mirklī nakts skaņas atsaucās skaļāk nekā iepriekš, it kā ikviena un katra radība līksmotu, ka tā nav bijusi viņa, kas kritusi par laupījumu kādam izsalkušam plēsoņam.

Iedams tālāk, Zarēns sāka saukt vārdā radības, kuras viņš varēja saklausīt baisajā Dziļajā mežā abās pusēs takai. Tas viņam palīdzēja savaldīt sirds dauzīšanos. Ko­kos virs galvas spiedza kvarmas un krekšķēja frompi. Ne vieni, ne otri nevarēja nodarīt pāri meža trollim - vismaz nāvīgi ievainot ne. Labajā pusē viņš izdzirda asmeņlidas vibrējoši spalgo kliedzienu, pirms tā metās lejup. Nāka­majā brīdī gaisu piepildīja tās upura kliedziens: iespējams, meža žurka vai lapurīlis.

Mazliet tālāk, kur tumšā taka vēl joprojām stiepās viņa priekšā, mežs pašķīrās. Zarēns apstājās un noraudzījās sud­rabainajā mēnesnīcā, kas, apmirdzot spīdošās lapas, meta lokus ap stumbriem un zariem. Šī bija pirmā reize, kad viņš bija projām mežā pēc tumsas iestāšanās, un tas bija skaisti - skaistāk, nekā viņš jebkad bija varējis iedomāties.

Lūkodamies augšup uz sudrabotajām lapām, Zarēns paspēra soli uz priekšu, projām no ēnainās takas. Mēness gaisma aplēja viņu ar savu vēso mirdzumu, liekot ādai zaigot kā metālam. Viņa elpas mutuļi spīdēja sniega bal­tumā.

"Afe-ti-ca-mi," noteica Zarēns un paspēra vēl pāris soļu.

Mirguļojošā sarmas kārtiņa klakšķēja un gurkstēja zem viņa kājām. No sēru vītolozola karājās lāstekas, mitruma krelles bija sasalušas un apsarmojušas rasaslāšu kokā un tagad vizuļoja kā pērles. Izstīdzējusi atvase ar krēpēm līdzīgiem zariem locījās ledainajā vēja pūsmā.

Mp-brī-no-ja-mi," noteica Zarēns, klīzdams tālāk. Te pa labi. Te pa kreisi. Te sāņus. Te pāri nogāzei. Viss bija tik noslēpumains, tik jauns.

Viņš apstājās pie vaļņa, ko klāja trīsuļojoši augi ar garām, smailām lapām un pumpurotiem stumbriem, kas visi zaigoja mēness gaismā. Pēkšņi pumpuri sāka sprāgt vaļā. Cits pakaļ citam. Līdz valni klāja masīvas, apaļas puķes ar ziedlapiņām, kas atgādināja ledus šķēpeles, un visas grieza galvu pret mēnesi, mirdzēdamas tā spožumā.

Zarēns pasmaidīja pie sevis un pagriezās projām. "Vēl tikai drusciņ tālāk…" viņš teica.

Kāds kūleņkrūms aizkumuroja viņam garām un pazuda ēnās. Mēneszvani un džinkstogas skanēja un šķindēja arvien pieaugošajā vējā.

Tad Zarēns izdzirda citu troksni. Viņš apsviedās apkārt. Mazs, gluds, spalvains, brūns dzīvnieciņš ar uzskrullētu asti, šausmās pīkstot, aizsteidzās pa zemi. Gaisu pāršķēla meža pūces kliedziens.

Zarēnam sāka ātri sisties sirds. Viņš strauji paskatījās apkārt. Ēnās bija redzamas acis. Dzeltenas acis. Zaļas acis. Sarkanas acis. Tās visas cieši skatījās uz viņu. "Ak, nē," viņš novaidējās. "Ko es esmu izdarījis?"

Zarēns zināja, ko viņš bija izdarījis. "Nekad neej nost no takas," Spelda viņam bija teikusi. Tomēr tieši to viņš bija izdarījis. Dziļā meža sudrabainā skaistuma aizrauts, viņš bija pametis takas drošību.

Zarēns novaidējās. "Neko es nevaru izdarīt pareizi! Stulbais! Stulbais! Stulbais!" viņš kliedza pats uz sevi, maldīdamies te uz vienu, te otru pusi, izmisīgi cenz­damies atrast ceļu atpakaļ pie takas. "STUL-"

Pēkšņi viņš kaut ko saklausīja - skaņu, no kuras viņam aizžņaudzās balss un viņš pats sastinga kā zemē iemiets. Tur sēcoši elsa smirdkrupis - milzīgs un bīstams reptilis,

kam bija tik smirdīga elpa, ka tas varēja apdullināt savu upuri divdesmit soļu attālumā. Desmit soļus no viņa smaka bija nāvējoša. Ar vienu vienīgu smirdīgu atraugu bija pieticis, lai nogalinātu Rupjogļa tēvoci.

Ko lai viņš dara? Kurp lai viņš iet? Zarēns nekad agrāk nebija aizmaldījies projām no Dziļā meža takām. Viņš sāka iet uz vienu pusi, apstājās, paskrēja uz otru pusi un atkal apstājās. Likās, ka smirdkrupja sēkoņas skaņa ir viņam visapkārt. Viņš iedrāzās kāda tumša krūmāja ēnā un pieplaka pie liela, mezglaina koka stumbra.

Smirdkrupis nāca tuvāk. Viņa ķērcošā elpa kļuva ska­ļāka. Zarēnam plaukstas bija mitras un mute - sausa; viņš pat nevarēja siekalas norit. Frompi un kvarmas apklusa, un baismīgajā klusumā Zarēna sirds sitās kā bungas. Pavisam droši smirdkrupis varēja to dzirdēt. Varbūt tas bija projām. Zarēns piesardzīgi palūkojās gar koka stumbru.

KĻŪDA! viņa prāts iekliedzās, kad izrādījās, ka viņš skatās divās dzeltenu acu sprau­gās, kas vērās uz viņu no tumsas. Gara, saritināta mēle šaudījās iekšā ārā, izgaršodama gaisu. Pēk­šņi smirdkrupis uzpū­tās kā milzu varde. Viņš gatavojās izpūst indīgas elpas strūklu. Zarēns aizmiedza acis, aizspieda degunu un cieši aizvēra muti. Viņš dzirdēja skaļu šņācienu.

Nākamajā brīdī viņam aiz muguras atskanēja kluss būkšķis, kaut kam nokrītot zemē. Zarēns

satraukumā pavēra vienu aci un pārbaudīja. Tur gulēja fromps. Tā spalvainā tvērējaste raustījās. Zarēns palika pilnīgi nekustīgs, kamēr smirdkrupis izšāva laukā savu lipīgo mēli, satvēra nelaimīgo frompu un pazuda ar to krūmājā.

"Tas bija par mata tiesu!" Zarēns teica un ar atviegloju­mu nopūtās. Viņš noslaucīja sviedrus no pieres. "Gan­drīz par mata tiesu!"

Mēness bija kļuvis blāvāks, un ēnas tapušas dziļākas. Zarēns nožēlojams klīda tālāk, un tumsa sedza viņu kā slapja sega. Iespējams, ka smirdkrupis bija projām, bet tā bija mazākā no viņa raizēm. Nemainīgs palika tas, ka viņš bija nogājis nost no takas. Tagad viņš bija apmaldījies.

Zarēns bieži paklupa, reizēm viņš pakrita. Mati samirka no sviedriem, viņš bija pārsalis. Viņš nezināja, uz kurieni iet, viņš nezināja, kur ir bijis; viņš cerēja, ka neiet vienkārši apkārt pa riņķi. Viņš bija arī noguris, tomēr ik reizi, kad viņš apstājās atpūsties, kāda ņurdēšana vai rūciens, vai negants rēciens lika viņam atkal steigties uz priekšu.

Beidzot, nespēdams tālāk paiet, Zarēns apstājās. Viņš noslīga uz ceļiem un pavērsa seju pret debesīm.

"Ak, drūmglūni!" viņš lādējās. "Drūmglūni! Drūmglūni!" Viņa balss noskanēja saltajā nakts gaisā. "Lūdzu! Lūdzu! Lūdzu!" viņš sauca. "Kaut es atkal atrastu taku! Ja vien es nebūtu nogājis nost no takas! Palīgā! Palīgā! Palīgā…"

"PALĪGĀ!"

Ciešanu pilns kliedziens izdūrās cauri gaisam kā nazis. Zarēns pielēca kājās un skatījās apkārt.

"PALĪGĀ!" Tā nebija atbalss.

Balss nāca Zarēnam no kreisās puses. Neapzināti viņš skrēja paskatīties, ko varētu līdzēt. Nākamajā brīdī viņš atkal apstājās, ja nu tās bija lamatas? Viņš atcerējās Tan- tema asinis stindzinošos stāstus par meža troļļiem, kurus nāvē ievilinājuši dūrējcirša viltus saucieni; tas bija bries­mīgs radījums ar naža asiem nagiem. Tas izskatījās pēc nokrituša bluķa - līdz tam neuzkāpa virsū. Tad tā ķetnas sacirtās un palika ciet, līdz upura ķermenis bija sācis trūdēt. Jo dūrējcirtis ēda vienīgi maitas gaļu.

"Aiz līdzjūtības, lūdzu, palīdziet man kāds," atkal atska­nēja balss, bet tagad klusāk.

Zarēns ne mirkli ilgāk nevarēja neņemt vērā izmisīgo lūgumu. Viņš izvilka nazi - katram gadījumam - un devās balss virzienā. Viņš nebija pagājis vairāk par divdesmit soļiem, kad paklupa pār kaut ko, kas rēgojās no dūcoša ķemmeskrūma dziļumiem.

"Au!" iesaucās kāda balss.

Zarēns apmetās apkārt. Viņš bija paklupis pār kāju pāri. To īpašnieks piecēlās sēdus un dusmīgi blenza uz viņu.

"Tu, lempi!" viņš iesaucās.

"Piedod, es…" Zarēns iesāka.

"Un neblenz," viņš pārtrauca. "Tas ir ļoti rupji."

"Piedod, es…" Zarēns vēlreiz teica. Tā bija taisnība; viņš tiešām blenza. Cauri mežam mēnessgaismas stars spīdēja uz kādu zēnu, un tas, kā izskatījās viņa jēli sarkanā seja, liesmām līdzīgās šķipsnās savaskotie tumš­sarkanie mati un dzīvnieku zobu kaklarotas, bija nobai­dījis Zarēnu. "Tu taču esi slakteris, vai ne?" viņš jautāja.

Slakteri ar savu asiņaino izskatu izskatījās - un iz­klausījās - briesmīgi. Runāja, ka daudzu paaudžu laikā izlietās asinis viņiem bija izsūkušās cauri porām līdz pašām matu saknēm. Tomēr, kaut gan viņu nodarbošanās tiešām bija nomedīto zvēru un izaudzēto aunradžu no­kaušana, slakteri bija miermīlīgas būtnes.

Tik un tā Zarēns nespēja slēpt riebumu. Neskaitot kādu nejaušu Dziļā meža ceļotāju, slakteri bija meža troļļu tuvākie kaimiņi. Viņi savā starpā tirgojās - kokgriezumi un grozi pret gaļu un ādas izstrādājumiem. Tomēr meža troļļi, tāpat kā visi citi Dziļajā mežā, nicināja slakterus. Viņi bija, kā Spelda izteicās, podam pašā apakšā. Neviens negribēja biedroties ar ļaudīm, kam asinīs bija ne tikai rokas, bet viss ķermenis.

"Nu?" teica Zarēns. "Vai tu esi slakteris?"

"Kas par to?" kā aizsargājoties atjautāja zēns.

"Nekas, es…" Nomaldījies Dziļajā mežā, nevarēja būt pārāk izvēlīgs par sabiedrību. "Es esmu Zarēns," viņš teica.

Zēns viegli pieskārās pierei un palocīja galvu. "Mani sauc par Skrimsli," viņš teica. "Lūdzu, aizved mani atpa­kaļ uz manu ciematu. Es nevaru paiet. Skaties," viņš teica, norādīdams uz savu labo kāju.

Zarēns saskatīja sešas vai septiņas nejaukas zilgansārtas brūces zēna papēdī. Visa pēda jau bija sapampusi divtik

liela, kā parasti. Pat kamēr Zarēns skatījās, pampums pletās augšup pa kāju.

"Kas notiek?" noelsās Zarēns.

"Tas ir… tas ir…"

Zarēns saprata, ka zēns cieši skatās uz kaut ko viņam aiz muguras. Viņš izdzirda kādu šņācam un apsviedās apkārt. Un tur, lidinoties mazliet virs zemes, bija vispre­tīgākais radījums, kādu Zarēns jebkad bija redzējis.

Tas bija garš un kunkuļains, ar spīdošu gļotaini zaļu ādu, kas mitri mirdzēja blāvajā mēnessgaismā. Visa ķer­meņa garumā tam bija izspiedušies dzelteni plankumi, no kuriem sūcās caurspīdīgs šķidrums. Locīdamies un staipī­damies radījums pievērsās Zarēnam ar savām milzīgajām, aukstajām acīm.

Kas tas tāds?" viņš čukstēja Skrimslim.

"Lidojošais tārps," skanēja atbilde. "Dari ko darīdams, neļauj tam uzveikt sevi."

"Nekādā ziņā," va­ronīgi teica Zarēns un

sniedzās pēc naža. Tā tur nebija. "Mans nazis!" viņš iesaucās. "Mans vārda dodamais nazis. Es…" Un tad Zarēns atcerējās. Viņš to bija turējis rokā. kad paklupa pār Skrimšļa kājām. Tam jābūt tepat kaut kur zemē.

Zarēns skatījās uz priekšu, aiz lielām šausmām ne uz brīdi nespēdams novērst acis no lidojošā tārpa. Radījums turpināja locīties. Šņākoņa tam nāca nevis no mutes, bet no sprauslu rindām vēdera apakšā. Sprauslas izgrūda gaisu, kas noturēja tārpu virs zemes.

Tas tuvojās, un Zarēns skatījās radījumam mutē. Tam bija gumijveida lūpas un nokarenas ūsas, tas nemitīgi kampa gaisu. Pēkšņi tā lūpas pavērās.

Zarēns noelsās. Lidojošā tārpa mute bija pilna ar taus­tekļiem, katram no tiem galā bija pilošs piesūceknis. Žokļiem paplešoties, taustekļi izlēca laukā un locījās kā

"Nazi," Zarēns murmināja Skrii slim. "Atrodi man nazi."

Viņš dzirdēja, kā Skrimslis rak­ņājas pa sausa­jām lapām. "Es mēģinu," viņš teica. "Es ne­varu… Jā," viņš iesaucās. "Rokā ir!"

"Ātrāk!" izmisīgi sauca Zarēns. Lidojošais tārps trīcēja, gatavodamies uzbrukumam. Zarēns pastiepa roku aiz muguras pēc naža. "Pasteidzies!"

"Še!" teica Skrimslis, un Zarēns sajuta plaukstā pazīsta­mo kaula spalu. Viņš satvēra to un sakoda zobus.

Lidojošais tārps šūpojās gaisā uz priekšu un atpakaļ, visu laiku drebēdams. Zarēns nogaidīja. Tad pēkšņi bez jebkāda brīdinājuma lidojošais tārps uzbruka. Tas metās Zarēnam pie kakla, muti iepletis un taustekļus izstiepis. Tas smirdēja pēc sasmakušiem taukiem.

Šausmās Zarēns palēca atpakaļ. Lidojošais tārps gaisā strauji mainīja virzienu un bruka viņam virsū no otras puses. Zarēns pieliecās.

Radījums aizšāvas viņam pār galvu, šņākdams apstājas, izlocījās pretējā virzienā un atkal uzbruka.

Šoreiz tas uzbruka no priekšas - tieši tā, kā Zarēns bija cerējis. Kad radījuma taustekļi taisījās piesūkties viņa atsegtajam kaklam, Zarēns izlocījās un metās izklupienā uz priekšu. Nazis iegrima tārpa mīkstajā pavēderē un uzšķērda gaisa sprauslu rindu.

Sekas bija acumirklīgas. Radījums nevaldāmi virpuļoja gaisā kā piepūsts un vaļā palaists balons, izdodams skaļu špšpšpšpppp. Tad tas uzsprāga un daudzi gļotaini dzelteni un zaļi ādas gabaliņi noplivinājās zemē.

"JĀĀ!" ieaurojās Zarēns, pacēlis gaisā dūri. "Es esmu to paveicis un izdarījis! Lidojošais tārps ir pagalam."

Viņam runājot, elpas mutuļi nāca no mutes kā pūķim. Nakts bija kļuvusi skarba, pūta ledains ziemeļu vējš. Tomēr Zarēnam nebija auksti. Ne uz to pusi. Lepnuma un satraukuma kvēle sildīja visu ķermeni.

"Palī'ā," viņam aiz muguras atskanēja balss. Tā skanēja savādi - it kā Skrimslis runātu ar pilnu muti.

"Viss kārtībā," teica Zarēns, pieceldamies kājās. "Es… SKRIMSLI!" viņš iekliedzās.

Slakteri vairs nevarēja pazīt. Pirms Zarēna cīņas ar lido­jošo tārpu bija pietūkuši tikai Skrimšļa kāja. Tagad viss viņa ķermenis bija uzpampis. Viņš izskatījās pēc milzīgas tumšsarkanas bumbas.

"Ai've' mani mā'ās," viņš nelaimīgs nomurmināja.

"Bet es nezinu, kur ir tavas mājas," teica Zarēns.

"Es tevi ve'īšu," teica Skrimslis. "Pacel mani. Es tev ā'īšu ceļu."

Zarēns pieliecās un pacēla slakteri uz rokām. Viņš bija pārsteidzoši viegls.

Zarēns sāka iet. "Pa k'eisi," Skrimslis pēc brīža teica, pēc tam: "Vēl'eiz pa k'eisi. Pa la'i. Taisni." Skrimslis turpināja

pampt, un pat vienkāršākos vārdus nebija iespējams izrunāt. Beigās viņam nācās ar tuklajām roķelēm spiest Zarēnam plecus, lai norādītu, uz kuru pusi jāiet.

Iespējams, ka iepriekš Zarēns bija gājis pa apli, bet tagad tā noteikti nebija. Viņu vadīja uz kādu jaunu vietu.

"BLOBLO!" kliedza Skrimslis. "VOBLOBLO!"

"Ko?" asi noprasīja Zarēns. Bet, to sacīdams, viņš sa­prata, kas notiek. Skrimšļa ķermenis, kas jau bija viegls bijis, kad viņš to pacēla, tagad bija vieglāks nekā bez svara. Milzīgā, piepūtusies masa taisījās pacelties gaisā un aizlidot.

Viņš darīja, ko varēdams, satvēris Skrimsli ap jostasvietu, - vismaz apmēram tur, kur jostasvieta kādreiz bija, - taču tas nebija iespējams. Tas bija tikpat kā noturēt ūdens maisu; atšķirība bija tāda, ka šis maiss krita uz augšu. Ja viņš to palaistu vaļā, Skrimslis pazustu debesīs.

Zarēns noslaucīja sviedrus no pieres. Tad viņš iespīlēja uzpūsto zēnu starp diviem zariem, rūpīgi izraudzīdamies koku bez ērkšķiem. Viņš negribēja, ka Skrimslis pār­sprāgst. Viņš noņēma no pleca virvi, ko Spelda bija iede­vusi, apsēja vienu galu Skrimslim ap kāju, otru - sev ap vidukli un devās tālāk.

Nepagāja ilgs laiks, kad Zarēnam atkal sākās grūtības. Ar katru soli vilkšana augšup kļuva stiprāka. Bija aizvien grūtāk un grūtāk palikt uz zemes. Lai noenkurotos, viņš ķērās pie krūmu zariem, kam gāja garām. Bet no tā ne­bija nekāda labuma. Slakteris vienkārši bija pārlieku li­dojošs.

Vienā mirklī Zarēna kājas atrāvās no zemes, rokas zaudēja tvērienu pie krūmiem, un viņš kopā ar Skrimsli pacēlās gaisā.

Viņi cēlās augstāk un augstāk ledainajā naktī pretī debesu plašumam. Viņš veltīgi raustīja ap vidukli apsieto

virvi. Tā nebija izkustināma. Viņš skatījās lejup uz ātri attālinošos zemi, un tajā bridi viņam kaut kas ienāca prātā - kaut kas šausmīgs.

Skrimšļa pazušanu ievē­ros. Kad viņš nebūs atgrie­zies, viņa ģimene un drau­gi nāks viņu meklēt. Tomēr Zarēns bija izdarījis to, ko meža troļļi nekad nedara. Viņš bija nogājis nost no takas. Viņu nenāks meklēt neviens.

Zarēnam ceļoties augšup aukstajā, tumšajā gaisā, virve sāpīgi spieda ribu malas. Viņš tvēra elpu, un tobrīd nāsis viņam piepildīja dīvaina kodīgu dūmu dvesma. Tas bija tāds malkas dūmu, ādas un nezināmas sīvas smakas mai­sījums, ko Zarēns nevarēja noteikt. Virs viņa uzstājīgi ieņurdējās Skrimslis.

"Vai tu esi netālu no sava ciema?" Zarēns jautāja.

Skrimslis ieņurdējās atkal, šoreiz vēl uzstājīgāk. Pēkšņi starp lapām 'Zarēns pamanīja lēkājošas liesmas un asins- sarkanus dūmus. Nepilnu divdesmit soļu attālumā kurējās uguns.

"Palīgā!" iebļāvās Zarēns. "PALĪDZIET MUMS!"

Zeme zem viņiem gandrīz tūlīt pat sāka ņudzēt no asinssarkaniem slakteriem; katram no tiem rokā bija lāpa.

"TE, AUGŠĀ!" Zarēns kliedza.

Slakteri pacēla galvu. Viens no viņiem rādīja ar pirkstu. Tad, neteikuši ne vārda, viņi sāka darboties. Mierīgi un lietpratīgi viņi noņēma virves, kas karājās viņiem ap ple­ciem, un tām vienā galā iesēja slīdošos mezglus. Tad ar

tādu pašu nesteidzīgu mērķtiecību viņi sāka sviest šos izveidotos laso gaisā.

Zarēns novaidējās, kad virves nokrita atpakaļ, viņu nesasniegušas. Viņš plati iepleta kājas un pacēla stingri atliektas pēdas. Slakteri mēģināja atkal, bet, tā kā Skrimslis vilka viņu aizvien aug­stāk, uzdevums ar katru mirkli kļuva grūtāks.

"Nu taču," nepacietīgi murmināja Zarēns, kamēr slakteri atkal un atkal mēģināja uzmest cilpu vienai viņa pēdai. Viņš dzirdēja no augšas skanam apslāpētus saucienus, kur Skrimšļa uzpūstais ķermenis lauzās cauri augšējiem zariem. Nākamajā mirkli Zarēna galva ienira blīvajā, zaļajā kupolā. No sabružātajām lapām nāca spēcīga zemes smarža.

Kā tas izskatīsies? Zarēns pieķēra sevi domājam. Virs Dziļā meža. Debesu pirātu valstībā.

Iekams viņam bija iespēja to uzzināt, viņš sajuta kaut ko trāpām pa atliekto pēdu un savelkamies ap potīti. Viena no slakteru virvēm beidzot bija sasniegusi mērķi. Viņa kāju spēcīgi pavilka, tad vēlreiz un vēlreiz. Lapas iesitās viņam sejā, un zemes smarža kļuva spēcīgāka.

Tad pēkšņi viņš ieraudzīja zemi labu gabalu zemāk - un savu kāju ar virves cilpu ap potīti. Kādi divdesmit slak­teri turēja virves otru galu. Lēnām un ar rāvieniem viņi vilka virvi. Kad Zarēna kājas beidzot pieskārās zemei, slakteri tūlīt pat pievērsās Skrimslim. Darbodamies pilnīgā klusumā, viņi apmeta savas virves viņam ap rokām un kājām, pārņemot nostiepuma spriedzi. Tad viens no viņiem izvilka nazi un pārgrieza virvi, kas vēl joprojām bija apsieta Zarēnam ap krūtīm. Un Zarēns bija brīvs. Viņš noliecās un, juzdamies pateicīgs, dziļi ievilka elpu.

"Paldies," viņš nosēcās. "Diez vai vēl ilgāk es būtu izturējis. Es…" Viņš pacēla acis. Kopā ar milzu piepūtušos Skrimsli, kas bija piesiets virs viņiem, visi slakteri steigšus devās atpakaļ uz ciematu. Zarēns bija pamests viens pats. Un turklāt vēl sāka snigt.

"Lielais paldies," viņš nosprauslājās.

"Viņi ir uztraukušies, vairāk nekas," viņam aiz muguras atskanēja balss. Zarēns atskatījās. Tur stāvēja kāda slakteru meitene, viņas seju apgaismoja lāpas plīvojošā liesma. Viņa pieskārās pierei un pasmaidīja. Zarēns pasmaidīja pretī.

"Es esmu Cīpsla," viņa teica, "Skrimslis ir mans brālis. Viņš bija pazudis trīs naktis."

"Kā tev liekas, vai ar viņu viss būs kārtībā?" jautāja Zarēns.

"Ja vien viņam iedabūs iekšā pretindi, iekams viņš uzsprāgs," viņa teica.

"Uzsprāgs!" iesaucās Zarēns, mēģinādams nedomāt, kas būtu varējis notikt, ja viņi būtu pacēlušies debesīs.

Cīpsla pamāja ar galvu. "Inde pārvēršas par karstu gaisu. Un katrs var uzņemt vienīgi kādu daudzumu kars­ta gaisa," viņa drūmi piebilda. Viņai aiz muguras atskanē­ja gonga skaņa. "Nāc," viņa teica. "Tu izskaties izsalcis. Tūlīt pasniegs lielo maltīti."

"Lielo maltīti?" brīnījās Zarēns. "Bet ir taču nakts vidus."

"Protams," apjukusi teica Cīpsla. "Jūs laikam ēdat lielo maltīti pašā dienas vidū," viņa teica un iesmējās.

"Jā," teica Zarēns. "Īstenībā ēdam gan."

Cīpsla papurināja galvu. "Jūs esat dīvaini!" viņa teica.

"Nē," Zarēns iesmējās, sekodams viņai starp kokiem. "Es esmu Zarēns!"

Kad Zarēna acīm pavērās ciemats, viņš apstājās un cieši skatījās. Te viss bija tik ļoti atšķirīgs no viņa ciemata. Slakteri dzīvoja zemās būdiņās, nevis koka namiņos. L'n meža troļļu namiņi bija apjumti ar vējkoku, lai tie būtu vieglāki, turpretī slakteri būdiņām bija izmantojuši blīvu svinkoku, kas tās cieši piesaistīja pie zemes. Viņu mitekļiem nebija durvju, tikai biezi aunradžu ādas aizkari, kas bija domāti, lai ne­laistu iekšā drēgnumu, nevis kaimiņus.

Cīpsla veda Zarēnu uz ugunskuru, kuru viņš pirmīt bija pamanījis starp augstajiem koku zariem. Milzīgs un karsts tas dega uz apaļa akmens paaugstinājuma pašā ciemata vidū. Zarēns izbrīnīts paskatījās atpakaļ. Lai gan ciemata ārpusē sniegs sniga biezām pārslām, iekšpusē no tā nebija ne miņas. Liesmojošās uguns siltuma kupols bija tik spēcīgs, ka izkausēja sniegu un nekas no tā nepalika pāri.

Četri gari galdi uz steķiem, uzklāti maltītei, veidoja kvadrātu ap ugunskuru. "Sēdi, kur gribi," teica Cīpsla, no­mezdamās sēdus.

Zarēns apsēdās viņai blakus un skatījās rūcošajās lies­mās. Lai gan uguns kurējās ar lielu jaudu, visas pagales palika uz zemes.

"Par ko tu domā?" viņš izdzirda Cīpslu jautājam.

Zarēns nopūtās. "Tur, no kurienes es nāku, mēs kuri­nām lidojošu malku - zini, vējmalku, žūžubišu koka malku. Viss jau ir labi, bet jākurina krāsnī. Es… es nekad neesmu redzējis tādu ugunskuru laukā."

Cīpsla izskatījās norūpējusies. "Vai tu negribi iet iekšā?"

"Nē!" atsaucās Zarēns. "Ne jau to es gribēju teikt. Tas ir jauki. Mājās - nu, tur, kur es uzaugu, - visi nozūd na­miņos, kad ir auksti. Tā var būt ļoti vientulīgi, kad pie­turas slikts laiks." Zarēns nepiebilda, ka viņš juties visai vientuļš arī citkārt.

Tikmēr visi soli bija aizņemti un tālākajā galā jau tika pasniegts pirmais ēdiens. Sajutis gardo smaržu, Zarēns saprata, cik izsalcis viņš bija.

"Es pazīstu šo smaržu," viņš teica. "Kas tas ir?"

"Man liekas, tildera desiņu zupa," teica Cīpsla.

Zarēns pasmaidīja pie sevis. Protams. Šī zupa bija gar­dums, kuru pieaugušie meža troļļi dabūja ēst Vodgisa naktī. Ik gadu viņam bija gribējies uzzināt, kā tā garšo. Tagad viņš to nobaudīs.

"Paņem nost elkoni, mīļais," no mugurpuses atskanēja balss. Zarēns atskatījās. Tur stāvēja veca sieviete ar smeļamo kausu labajā rokā un apaļu podu kreisajā. Ieraudzījusi Zarēnu, viņa strauji parāvās atpakaļ, smaids pazuda, un viņa īsi iekliedzās. "Spoks!" viņa noelsās.

"Viss kārtībā, vecmamm Tatem," teica Cīpsla, palie­kusies uz priekšu. "Tas ir Zarēns. Viņš ir no Ārpuses. Tieši viņam mums jāpateicas par Skrimšļa dzīvības glābšanu."

Vecā sieviete cieši raudzījās uz Zarēnu. "Tas biji tu, kas atveda Skrimsli atpakaļ pie mums?" viņa jautāja.

Zarēns pamāja ar galvu. Vecā sieviete pieskārās pierei un palocījās. "Laipni lūdzu," viņa teica. Tad viņa pacēla abas rokas augstu gaisā un ar smeļamo kausu skaļi piesita pie zupas poda. "Klusumu!" viņa iesaucās. Viņa uzkāpa uz sola un paskatījās uz gaidošo seju kvadrātu. "Mūsu vidū ir varonīgs jauns puisis, vārdā Zarēns. Viņš izglāba mūsu Skrimsli un pārveda viņu atpakaļ pie mums. Es gribu, lai jūs visi paceltu glāzes un sveiktu viņu mūsu vidū."

Visapkārt galdam slakteri - gan jauni, gan veci - pie­cēlās, pieskārās katrs savai pierei, pacēla glāzes un sauca: "Laipni lūdzam, Zarēn!"

Zarēns kautrīgi nodūra acis. "Tas nebija nekas liels," viņš nomurmināja.

"Un tagad," sacīja vecmamma Tatema, atkal nokāp­dama zemē. "Esmu pārliecināta, ka tu esi izsalcis. Loki tik iekšā, mīļais," viņa teica, liedama zupu Zarēna bļodiņā. "Un paskatīsimies, vai mums izdosies dabūt kādu sārtu­mu tev vaigos," viņa piebilda.

Desiņu zupa garšoja tikpat labi, kā bija smaržojusi. Buljonā, kam pieliktas garšvielas skrubuļi un oranžzāle, desiņas tika vārītas, līdz kļuva mīkstas, un zupa bija sā­tīga un ar spēcīgu garšu. Tas gan bija tikai sākums. Pēc tam sekoja sulīgi aunradža steiki, apvārtīti vircotos mez- glusakņu miltos un cepti tilderu eļļā; piedevās bija zemes- āboli un asie zilie salāti. Tad nāca medus trifeles un gravasogu putojums, un mazas, sīrupā mērcētas vafelītes. Zarēns nekad nebija tik labi ēdis, nedz arī tik daudz dzēris. Uz katra no četriem galdiem vidū stāvēja pa lielai krūkai ar mežābolu sidru, un Zarēna krūzei ne brīdi ne­bija jauts stāvēt tukšai.

Maltītei turpinoties, gaisotne kļuva aizvien trokšņaināka. Slakteri piemirsa savu viesi, un gaiss, kuru jau bija sasildījis liesmojošais ugunskurs, kļuva vēl siltāks no smiekliem un jokiem, no stāstu stāstīšanas un pēkšņi uzsāktām dzies­mām. Un, kad parādījās pats Skrimslis, kam smagais pār­baudījums nemaz nebija kaitējis, visi vai sajuka prātā!

Viņi uzgavilēja, viņi aplaudēja, viņi auroja un svilpa, sarkanajām sejām spīdot spožajā uguns gaismā. Trīs vīri pielēca kājās un pacēla Skrimsli uz pleciem, un, kamēr tie nēsāja viņu riņķī apkārt, pārējie slakteri sita ar krūzēm pa galdu un savās zemajās, sīrupainajās balsīs dziedāja vienkāršu dziesmiņu.

"Sveiks, tu slakter zudušais, Sveiks kā gaidīts viesis, Sveiks, tu esi atgriezies, Izglābies no briesmām."

Šo pantiņu viņi atkārtoja vēl un vēl - ne visi reizē, bet kā kanonu, katram slakteru galdam sagaidot savu kārtu, lai sāktu dziedāt. Gaisu pildīja virmojošas harmonijas, skaistākas, nekā Zarēns jebkad bija dzirdējis. Nespēdams turēties pretī, viņš pievienojās. Viņš ritmā sita pa galdu ar savu krūzi un drīz dziedāja vārdus kopā ar visiem.

Pēc trešā riņķa ap galdiem vīri pienāca pie Zarēna. Tie apstājās viņam tieši aiz muguras un nocēla Skrimsli zemē. Zarēns piecēlās kājās un skatījās uz slakteru zēnu. Visi apklusa. Tad, nesakot ne vārda, Skrimslis pieskārās pats savai pierei, svinīgi pagāja uz priekšu pretī Zarēnam un pieskārām viņa pierei. Skrimšļa seja atplauka smaidā. "Tagad mēs esam brāļi."

Brāļi! Zarēns nodomāja. Ja vien… "Paldies, Skrimsli, bet… Uhūū!" viņš iesaucās, jo vīri pacēla viņu uz pleciem. Nedroši šūpodamies no vienas puses uz otm, Zarēns pa­smaidīja, tad jau platāk un tad jau aiz prieka smējās, kamēr vīri nesa viņu apkārt galdam vienu, divas, trīs un četras reizes, aizvien ātrāk un ātrāk. Viņš apreibis skatījās lejup uz laimīgo sarkano seju jūkli, kuras staroja viņam pretī, un zināja, ka nekad nav juties tik laipni uzņemts kā šobrīd, šajā siltuma un draudzības ielokā, kāds Dziļajā mežā bija slak­teru mājās. Būtu jauki, viņš domāja, ja es varētu palikt te.

Tajā brīdī otrreiz noskanēja gongs. Trīs slakteri pēkšņi pārtrauca skriešanu, un Zarēns atkal juta zemi zem kājām.

"Maltīte ir beigusies," paskaidroja Skrimslis, kad visi slakteri pielēca kājās no soliem un, vēl joprojām smie­damies un dziedādami, atgriezās pie darba. "Vai tu ne­gribētu iepazīties ar apkārtni?" viņš apjautājās.

Zarēns apspieda žāvas un kautrīgi pasmaidīja. "Es ne­esmu radis būt nomodā šajā laikā," viņš teica.

"Bet ir taču nakts vidus," teica Skrimslis. "Nevar būt, ka tev nāk miegs!"

Zarēns pasmaidīja. "Es biju augšā visu dienu," viņš teica.

Cīpsla vērsās pie brāļa. "Ja Zarēns grib iet gulēt…"

"Nē, nē," apņēmīgi teica Zarēns. "Es labprāt iepazīšos ar apkārtni."

Vispirms tie aizveda viņu uz aunradžu aplokiem. Zarēns pakāpās uz apakšējā šķērša un skatījās uz pinkainajiem dzīvniekiem, to vītajiem ragiem un skumjajām acīm. Tie miegaini gremoja. Zarēns paliecās pāri un paplikšķināja vie­nam pa kaklu. Saniknotais aunradzis atsita viņa roku ar ra­gainās galvas grūdienu. Satraukumā Zarēns parāvās atpakaļ.

"Iespējams, ka aunradži izskatās pakļāvīgi," teica Cīpsla, "bet pēc dabas ir neaprēķināmi dzīvnieki. Tiem ne uz mirkli nedrīkst uzgriezt muguru. Šitie ragi var ievainot!"

"Turklāt viņi nepiedienīgi uzvedas," Skrimslis piebilda. "Tāpēc mums visiem jāvalkā biezi ādas zābaki."

"Mums ir tāds teiciens," skaidroja Cīpsla. ""Aunradža smaids ir kā vējš" - nekad nevar zināt, kad tas mainīsies." "Bet garšo nu gan viņi lieliski!" iesaucās Skrimslis.

Žāvētavā Zarēns ieraudzīja rindām vien tilderu lieme­ņus karājamies uz āķiem. Liels, ar sarkanozola skaidām kurināms ceplis deva tumši sarkanus dūmus, kas piešķīra tildera šķiņķim īpatnējo garšu. Drīzāk šie dūmi, nevis asi­nis bija iekrāsojuši slakteru ādu.

No tilderiem katra daļa tika izmantota lietderīgi. Kaulus izžāvēja un lietoja kā malku; taukus izmantoja cepšanai, eļļas lampās un svecēm, un skrituļu zobratu ieeļļošanai; biezo vilnu savērpa virvēs un no ragiem izgreba visādus priekšmetus - no galda piederumiem līdz bufetes rok­turiem. Tomēr visvērtīgākā šī dzīvnieka daļa bija āda.

"Te apstrādā jēlādas," teica Skrimslis.

Zarēns vēroja sarkanseju vīrus un sievas dauzām ādas ar lieliem, apaļiem akmeņiem. "Es šo skaņu esmu agrāk dzirdējis," viņš teica. "Kad vējš pūš no ziemeļrietumiem."

"Tas mīkstina ādu," Cīpsla paskaidroja. "Padara to vieg­lāk veidojamu."

"Un šīs," teica Skrimslis, iedams tālāk, "ir miecējamās mucas. Mēs izmantojam vienīgi vislabāko svinozola mizu," viņš lepni piebilda.

Zarēns paošņāja tvaikus, kas cēlās no mucām. Tā bija smarža, ko viņš bija saodis, lidojot pāri ciematam.

"Tāpēc mūsu ādas ir tik slavenas," teica Cīpsla.

"Labākās Dziļajā mežā," piebilda Skrimslis. "Pat debesu pirāti tās lieto."

Zarēns apmetās apkārt. "Jums ir darījumi ar debesu pirātiem?" viņš jautāja.

"Mūsu labākie pircēji!" teica Skrimslis. "Bieži viņi nepa­rādās, bet, kad ierodas, tad izpērk visu, kas mums ir."

Zarēns pamāja ar galvu, bet viņa domas maldījās citur. Atkal viņš iedomājās sevi stāvam pirātu kuģa priekšgalā, kuģojam debesis, kad mēness spīd virs galvas un vējš plivina matus.

"Vai viņi drīz atgriezīsies?" viņš beidzot jautāja.

"Debesu pirāti?" jautāja Skrimslis un papurināja galvu. "Nav pagājis ilgs laiks, kopš viņi pēdējo reizi bija te. Tagad kādu brīdi viņi nerādīsies."

Zarēns nopūtās. Pēkšņi viņš jutās ārkārtīgi noguris. Cīpsla pamanīja, ka viņa plakstiņi kļuvuši smagi. Viņa saņēma Zarēnu pie elkoņa.

"Nāc," viņa teica. "Tev jāatpūšas. Mamma 'laterna zinās, kur tevi nolikt gulēt."

Šoreiz Zarēns neturējās pretī. Gandrīz vai pamiris no kājās stāvēšanas, viņš sekoja Cīpslai un Skrimslim uz viņu būdu. Iekšpusē kāda sieviete jauca bļodā kaut ko sarkanu. Viņa pacēla acis. "Zarēn!" viņa iesaucās un noslaucīja rokas priekšautā. "Es gribēju tevi redzēt." Viņa steidzās pretī un apkampa Zarēnu ar savām druknajām rokām. Viņas galvas virspuse atspiedās Zarēnam pret zodu.

"Paldies, Bālais," viņa šņukstēja. "Liels paldies." Tad viņa parāvās nost un nosusināja acis ar priekšauta stūri. "Neņem vērā," viņa nošņaukājās. "Esmu tikai veca, dumja sieviete…"

"Mamm Tatem," teica Cīpsla. "Zarēnam vajag pagulēt."

"To es redzu gan," viņa teica. "Esmu jau nolikusi papildu gultas drēbes guļamtīklā. Bet pirms tam vēl ir pāris svarīgu lietu, ko es…" Viņa sāka enerģiski rakņāties kumodes atvilktnēs, un drīz vien apkārt mētājās lietas, kuras viņa nemeklēja. "Ā, te nu iri" viņa beidzot iesaucās un pasniedza Zarēnam lielu kažokādas vesti. "Pielaiko," viņa teica.

Zarēns uzvilka vesti virs savas ādas jakas. Derēja kā uzlieta. "Tā ir tik silta," viņš teica.

"Tā ir aunradža ādas veste," mamma Tatema paskaid­roja, aizpogādama garenas koka pogas priekšpusē. "Tas ir mūsu īpašais ražojums," viņa piebilda, "un nav domāts pārdošanai." Viņa nokremšļojās. "Zarēn," viņa teica, "es

gribētu, lai tu to pieņem kā pateicības zīmi par to, ka pārvedi Skrimsli atpakaļ pie manis sveiku un veselu."

Zarēns bija ļoti aizkustināts. "Paldies," viņš teica. "Es…"

"Paglaudi to," teica Skrimslis.

"Ko?" pārjautāja Zarēns.

"Paglaudi to," Skrimslis atkārtoja un satraukts iesmējās.

Zarēns novilka plaukstu pāri kažokādai. Tā bija mīksta un bieza. "Ļoti jauka," viņš teica.

"Un tagad uz otru pusi," Skrimslis uzstāja.

Zarēns izdarīja, kā bija likts. Šoreiz vilna sacēlās stāvus un kļuva stīva. "JŪŪ!" viņš iekliedzās, bet Skrimslis un Cīpsla sāka smieties. Pat mamma Tatema smaidīja. "Kā adatas," teica Zarēns, sūkādams roku.

"Vai tas dzīvs vai miris, nekad neglaudi aunradzi pret spalvu," nosmējās mamma Tatema. "Es priecājos, ka tev patīk mana dāvana," viņa piebilda. "Lai tā tev labi kalpo."

"Tas ir loti laipni no jums…" iesāka Zarēns. Bet mamma Tatema vēl nebija beigusi.

"Un šis tevi pasargās no neredzamām briesmām," viņa teica un aplika Zarē­nam ap kaklu izrotātu ādas amuletu.

Zarēns pasmīnēja. Mātes, šķiet, visas ir māņticīgas, lai kur arī dzīvotu.

"Tu prātīgi darītu, ja to neapsmietu," asi teica

mamma Tatema. "Es no tavām acīm manu, ka tev tāls ceļš ejams. Tur laukā ir daudz kā tāda, kas tev var nodarīt pāri. Un, lai gan katrai indei ir pretlīdzek­lis," viņa piebilda, uzsmai­dīdama Skrimslim, "ja tu reiz kritīsi drūmglūņa na­gos, tad tev gals klāt."

"Drūmglūņa?" jautāja Zarēns. "Es esmu dzirdējis par drūmglūni."

"Visļaunākais radījums no visiem," teica mamma Tatema aizlūzušā un klusā balsī. "Tas slēpjas ēnās. Tas pielavās mums, slakteriem, klāt, ne uz brīdi neizlaizdams no acīm savu upuri, gatavs viņu nobendēt. Un tad viņš klūp virsū."

Zarēns satraukts košļāja sava lakata galu. Tas bija tas pats drūmglūnis, no kura baidījās meža troļļi, - tas bries­mīgais zvērs, kas pievilināja meža troļļus, kuri nomaldījās no takas un bija lemti drošai nāvei. Bet tā taču bija tikai nostāstos, vai ne? Tik un tā, kamēr mamma Tatema tur­pināja runāt, Zarēns drebinājās.

"Drūmglūnis aprij savu upuri, kamēr tā sirds vēl pukst," čukstēja mamma Tatema, balsij kļūstot tikko dzirdamai. "TĀ GAN!" viņa skaļi paziņoja, sasizdama plaukstas.

Zarēns, Cīpsla un Skrimslis satrūkās.

"Mamm!" iečīkstējās Cīpsla.

"Jā gan!" stingri noteica mamma Tatema. "Jūs, jaunie. Vienmēr tik ņirgājaties un smejaties."

"Es nemaz nebiju domājis…" Zarēns iesāka, bet mam­ma Tatema apklusināja viņu ar savas asinssarkanās rokas mājienu.

"Nekad neuztver Dziļo mežu vieglprātīgi," viņa brīdi­nāja Zarēnu. "Citādi tu tur neizturēsi ne piecas minūtes." Tad viņa paliecās uz priekšu un sirsnīgi saņēma Zarēna roku. "Tagad ej un atpūties," viņa teica.

Zarēnam nebija divreiz jāsaka. Viņš sekoja Skrimslim un Cīpslai laukā no būdiņas, un visi kopā devās pāri ciemata laukumam uz sabiedriskajiem guļamtīkliem. Nostiepti starp trīsstūri veidojošiem nokaltušiem kokiem, visi guļamtīkli viegli šūpojās šurp un turp. Pa to laiku Zarēns bija tik loti noguris, ka tik tikko varēja noturēt acis vaļā. Viņš sekoja Skrimslim augšā pa trepēm, kas bija pieslietas,pie viena no kokiem.

"Šis te ir mūsējais," teica slakteris, kad viņi bija sa­snieguši augšējo guļamtīklu. lln te ir tavas gultas drēbes."

Zarēns pamāja ar galvu. "Paldies," viņš teica. Vatētā sega, ko mamma Tatema viņam bija nolikusi, atradās tālākajā malā. Zarēns četrrāpus aizklunkuroja pāri guļamtīklam un ietinās segā. Nākamajā mirklī viņš jau bija cieši aizmidzis.

Zarēnu neiztraucēja ne lēcošā saule, ne akmens plāk­snes vilkšana pa zemi, līdz ugunskurs atradās tieši zem guļamtīkliem. Un, kad bija pienācis laiks Skrimslim un Cīpslai, un pārējiem no Tatemu ģimenes likties gulēt, Zarēns nemanīja, kā tie uzrāpās lielajā guļamtīklā un iekārtojās viņam visapkārt.

Zarēns ieslīga sarkanā sapnī. Viņš dejoja ar sarkaniem cilvēkiem milzīgā sarkanā zālē. Ēdiens bija sarkans, dzēriens bija sarkans, - pat saule, kas spīdēja pa attāla­jiem logiem, bija sarkana. Tas bija laimīgs sapnis. Silts sapnis. Tas ir, līdz brīdim, kad sākās čukstēšana.

"Ļoti ērti, ļoti jauki," čuksts šņāca. "Bet te taču tu neie­deries, ko?"

Sapnī Zarēns palūkojās apkārt. Izdēdējis, apmetnī ģērbies stāvs lavījās projām aiz balsta, ar garu, asu pirksta nagu ieskrāpēdams sarkano virsmu. Zarēns piesardzīgi pagāja uz priekšu. Viņš nopētīja skrambu kokā: no tās plūda šķidrums kā no vaļējas brūces. Pēkšņi čukstēšana atgriezās tieši viņam ausī.

"Es vēl aizvien esmu te," viņš dzirdēja. "Es vienmēr esmu te."

Zarēns apmetās apkārt. Viņš nevienu neredzēja.

"Tu mazais, dumjais muļķīti," atkal atskanēja balss. "Ja gribi noskaidrot savu likteni, tev jānāk man līdzi."

Zarēns ar šausmām skatījās, kā kaulaina roka ar dzelte­niem, gariem nagiem parādījās no apmetņa krokām, pa­sniedzās augšup un satvēra kapuci, taisoties atsegt seju. Zarēns mēģināja novērsties, bet nespēja pakustēties.

Te uzreiz būtne sāka dīvaini kladzinoši smieties un ļāva rokai noslīgt gar sāniem. "Drīz vien tu mani iepazīsi," tā nošņāca un sazvērnieciski paliecās viņam pretī.

Zarēnam mežonīgi dauzījās sirds. Viņš juta būtnes elpu sev pret ausi un saoda sēra un pelējuma dvaku, kas nāca no tās apmetņa ar kapuci.

"MOSTIES!"

Piepešs sauciens it kā uzsprāga Zarēna galvā. Viņš bai­lēs iekliedzās, atvēra acis un apjucis paskatījās apkārt. Bija gaišs, un viņš bija augstu, gulēdams uz kaut kā mīk­sta. Blakus viņam atradās sarkanādainas būtnes, kas visas klusām krāca. Viņš ieskatījās sejā Skrimslim, kas mierīgi gulēja, un viss atausa atmiņā.

"Mosties, MOSTIES, tu, kas esi tur augšā," viņš dzirdēja.

Zarēns pietrausās ceļos un paskatījās pāri guļamtīkla malai. Tālu lejā bija kāds slakteris - vienīgais, kas ne­gulēja. Viņš bikstīja ugunskuru.

"Vai tas biji tu?" Zarēns sauca lejup.

Slakteris viegli pieskārās pierei un pamāja ar galvu. "Mamma Tatema teica, lai es tev neļaujot gulēt visu dienu,

kundziņ Zarēn," viņš sauca pretī. "Tāpēc ne, ka tu esi saules būtne."

Zarēns paskatījās debesīs. Saule jau bija gandrīz aug­stākajā punktā. Viņš atrada ceļu uz guļamtīkla malu, cenz­damies nepamodināt nevienu no gulošās ģimenes, un nokāpa lejā pa trepēm.

"Tā tas ir, kundziņ Zarēn," teica slakteris, palīdzēdams viņam tikt nost no apakšējā pakāpiena. "Tev priekšā garš ceļš."

Zarēns sarauca pieri. "Bet man likās, es mazliet vēl va­rētu palikt," viņš teica. "Man te patīk, un brālēns Sne- termizis neievēros, ka manis nav, - vismaz kādu laiku ne…"

"Palikt te?" slakteris pavīpsnāja. "Palikt te? Bet tu taču te galīgi neiederētos. Redz, mamma Tatema vēl rītausmā teica, ka tu esot viens lempīgs, riebīgs puišelis, kam nav nekādas izpratnes par ādām…"

"Mamma Tatema tā teica?" Zarēns norija kamolu, kas kāpa kaklā. "Bet viņa man uzdāvināja šo vesti," viņš teica, viegli pieskardamies tai. Vilna saspurojās un sacēlās stāvus. "Au!" viņš iesmilkstējās.

"Ā, to," lišķīgi teica slakteris. "Nav vērts pievērst uzmanību. Tā ir tikai veca veste. Citādi no sitām netiek vaļā!" viņš piebilda un ļauni iesmējās. "Nu tu gribi doties atpakaļ pie savējiem, un tev vajadzīgā taka atrodas tur."

Slakteris norādīja uz meža pusi. Tajā brīdī pelēku putnu bars, skaļi trokšņojot, pacēlās gaisā.

"Es iešu!" teica Zarēns. Acis viņam sūrstēja, bet viņš nesāka raudāt - ne jau redzot šim mazajam vīrelim ar sarkano seju un ugunīgajiem matiem.

"Un uzmanies no drūmglūņa!" kad Zarēns bija ticis līdz kokiem, nopakaļ skanēja slaktera izsmējīgā balss ar de­guna pieskaņu.

"Es uzmanīšos no drūmglūņa, protams," nomurmināja Zarēns. "L!n no augstprātīgiem slakteriem, kas vienu brīdi izturas pret tevi kā pret varoni, bet nākamo - kā pret mizas gliemi!"

Viņš pagriezās, lai to pateiktu, bet slakteris jau bija pro­jām. Zarēns atkal bija viens pats.

Kad zaļais, ēnainais un draudīgais mežs atkal ieskāva Zarēnu, viņš satraukts satvēra kaklā uzkarinātos amule­tus, citu pēc cita. Ja Dziļā meža sirdī slēpjas kāds varens ļaunums, vai tad ar šiem mazajiem koka un ādas gaba­liņiem tiešām varētu pietikt, lai to atvairītu?

"Ceru, ka man nekad nenāksies to uzzināt," viņš nomur­mināja.

Zarēns gāja aizvien tālāk un tālāk. Parādījās nepazīsta­mi koki. Dažiem bija gari ērkšķi, dažiem - piesūcekņi, dažiem - acis. Zarēnam tie visi izskatījās bīstami. Dažkārt tie bija saauguši tik cieši kopā, ka, par spīti ļaunām priekšnojautām, nebija citas iespējas kā vien spraukties starp to grubuļainajiem stumbriem.

Atkal un atkal Zarēns lādējās par savu augumu un garu­mu. Atšķirībā no meža troļļiem un slakteriem, kas bija īsa auguma, vai pinkulāča, kas bija spēcīgs, viņš nebija piemērots dzīvei Dziļajā mežā.

Un tomēr, kad koki pēkšņi kļuva retāki, Zarēnu pārņē­ma vēl lielāks satraukums. No solītās takas nebija ne miņas. Žigli iedams pāri plašajam, raibajam klajumam, lai atkal tiktu atpakaļ starp kokiem, cik ātri vien iespējams, viņš pameta acis pār plecu, vai tur nav kāds radījums, kas varētu viņam nodarīt pāri. Ja neskaita mazu, spalvainu dzīvnieciņu ar zvīņveida ausīm, kurš spļaudījās, kad viņam gāja garām, šķita, ka nevienu no Dziļā meža iemīt­niekiem neinteresēja izstīdzējušais jauneklis, kas steidzās cauri viņu valstībai.

"Skaidrs, ja iešu tālāk, es nonākšu uz takas," viņš teica. "Skaidrs!" viņš atkārtoja un bija pārsteigts, cik vārga un nenoteikta izklausījās viņa balss.

Viņam aiz muguras gaisā atskanēja nepazīstams, augsts spiedziens. Tam atsaucās otrs spiedziens kreisajā pusē un trešais — labajā pusē.

Es nezinu, kas tie tādi ir, nodomāja Zarēns. Bet man nepatīk to radītās skaņas.

Viņš turpināja iet taisni uz priekšu, bet tagad ātrāk. Viņa pieri pārklāja sviedru lāses. Viņš piekoda apakšlūpu un sāka skriet. "Ej projām," viņš čukstēja. "Liec mani mierā."

Kā viņam atbildot, spiedzieni atbalsojās skaļāk un tuvāk nekā iepriekš. Galvu pieliecis un rokas pacēlis, Zarēns skrēja ātrāk. Viņš lauzās cauri krūmājiem. Ložņaugi sitās viņam pret ķermeni. Ērkšķi skrāpēja seju un rokas. Zari šūpojās ceļā, it kā mēģinādami viņu apgāzt vai apdullināt. Un visu laiku mežs kļuva dziļāks un biezāks, un - tā kā lapu jumols saslēdzās virs galvas - nomācoši tumšs.

Pēkšņi Zarēns ieraudzīja zilganu gaismu, kas spīguļoja kā dārgakmens tālu priekšā. Kādu brīdi viņš apdomāja, vai neparastā gaisma nevarētu brīdināt par briesmām. Bet tikai īsu brīdi. Maigas, hipnotiskas mūzikas melodijas jau plūda viņam pāri.

Ejot tuvāk, gaisma izlējās pa lapu segto meža zemi. Zarēns lūkojās lejup uz kājām, kuras apspīdēja zilgani zaļa gaisma. Mūzika - balsu un stigu virpulis - kļuva skaļāka.

Zarēns apstājās. Ko lai dara? Viņš bija pārāk nobijies, lai ietu tālāk. Bet atpakaļ iet nevarēja. Viņam vajadzēja iet uz priekšu.

Kodīdams lakata malu, viņš spēra soli. Tad vēl vienu. Un vēl vienu… zilganā gaisma viņu apņēma, tik žilbi­noša, ka nācās piesegt acis. Mūzika, skaļa un skumja, pildīja viņa ausis. Lēnām viņš nolaida rokas un paskatījās apkārt.

Zarēns stāvēja klajumā. Lai gan zilganā gaisma bija spilgta, tā bija dūmakaina. Nekas nebija skaidrs. Ēnas slīdēja gar acīm, krustojās savā starpā un pazuda. Mūzika vēl pieņēmās spēkā. Te uzreiz no dūmakas iznāca kāds stāvs un nostājās viņam priekšā.

Tā bija sieviete, īsa un drukna, krellēm rotātām matu šķipsnām. Zarēns nevarēja saskatīt viņas seju.

"Kas tu esi?" viņš jautāja. Un tad, mūzikai sasniedzot spēcīgu kāpumu, Zarēns tomēr zināja atbildi uz savu jautājumu. īsās, druknās kājas, spēcīgie pleci un, kad viņa pagrieza galvu uz sāniem, apaļā deguna apveids. Ja ne­skaita dīvainās drēbes, kas viņai bija mugurā, nebija ne­kādu šaubu.

"Manumāt," Zarēns klusi ierunājās.

Bet Spelda pagriezās un sāka iet projām, iekšā zilganajā dūmakā. Nepazīstamais zilais kažokādas tērps, kas viņai bija mugurā, vilkās līdzi pa zemi.

"NEEJ PROJĀM!" Zarēns kliedza viņai pakaļ. "MĀT! SPELDA!"

Mūzika kļuva aizvien neprātīgāka. Dziedošās balsis zau­dēja sakarīgumu.

"NĀC ATPAKAĻ!" Zarēns sauca un skriešus metās viņai pakaļ. "NEPAMET MANI!" ■ Viņš skrēja un skrēja cauri žilbinošajai dūmakai. Reizēm Zarēns uzskrēja virsū zariem un celmiem, kurus nebija pamanījis, reizēm paklupa un nokrita garšļaukus zemē. Piecēlies viņš ik reizi notīrījās un atkal devās uz priekšu.

Spelda bija nākusi viņu meklēt; tas nu bija skaidrs. Viņa droši vien zināja, ka es biju nonācis nelaimē, viņš domāja; ka es biju nogājis no takas. Viņa ir nākusi, lai galu galā vestu mani mājās. Es nevaru viņu tagad pazaudēt!

Tad Zarēns atkal viņu ieraudzīja. Viņa stāvēja kādu gabalu priekšā, ar muguru pret viņu. Mūzika bija kļuvusi klusa un maiga, un balsis dziedāja nomierinošu šūpļa- dziesmu. Zarēns tuvojās mātei, visam ķermenim gaidās trīcot. Viņš pieskrēja klāt, saucot viņu vārdā. Bet Spelda nekustējās.

"Māt!" Zarēns sauca. "Tas esmu es."

Spelda palocīja galvu un lēni pagriezās. Zarēns drebēja no galvas līdz kājām. Kāpēc viņa uzvedās tik savādi?

Mūzika skanēja klusi. Spelda stāvēja Zarēna priekšā ar noliektu galvu, un kažokādas tērpa kapuce slēpa viņas seju. Lēnām viņa atpleta rokas, lai silti viņu apskautu. Zarēns pagāja uz priekšu.

Tajā brīdī Spelda izgrūda briesmīgu kliedzienu un at- streipuļoja atpakaļ, sparīgi pliķēdama sev galvu. Mūzika atkal skanēja skaļi. Tā sitās uzstājīgi un ritmiski, it kā tur dauzītos kāda sirds. Viņa iebrēcās otrreiz - mežonīgs kliedziens, kas stindzināja Zarēnu līdz kauliem, - un iz­misīgi slānīja gaisu sev apkārt.

"Manumāt!" Zarēns sauca. "Kas notiek?"

Viņš pamanīja asiņu strūkliņu, kas viņai tecēja no ievai­nojuma galvā. Vēl viena brūce parādījās viņai uz pleca un vēl viena - uz muguras. Asinīm plūstot, zilais tērps kļuva violets. Un viņa joprojām locījās un kliedza, un sita nere­dzam am u zbrucēj a m.

Zarēns pārsteigumā noskatījās. Viņš būtu palīdzējis, ja varētu. Bet nebija nekā tāda - pilnīgi nekā -, ko viņš varē­tu darīt. Vēl nekad mūžā viņš nebija juties tik ļoti nederīgs.

Pēkšņi viņš pamanīja, ka Spelda ķērās pie kakla. Asinis izšļācās viņai starp pirkstiem. Viņa klusi ievaidējās, sabru­ka un gulēja zemē, briesmīgi raustīdamās.

Tad viņa sastinga nekustīga.

"NĒĒĒĒĒ!" iegaudojās Zarēns. Viņš nometās ceļos un sapurināja ķermeni aiz pleciem. Nebija nekādu dzīvības pazīmju. "Viņa ir mirusi," viņš šņukstēja. "Un tā ir tikai mana vaina. Kāpēc?" viņš kliedza. "Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?"

Zarēns apkampa mātes nedzīvo augumu, un svelošas asaras ritēja viņam pa seju, krītot uz asiņainā tērpa.

"Tā tas ir," viņam virs galvas atskanēja balss. "Laid visu laukā. Aizskalo projām melus."

Zarēns palūkojās augšup. "Kas tur ir?" viņš jautāja, slaucīdams acis. Viņš neredzēja neko, nevienu. Asaras turpināja plūst.

"Tas esmu es, un es esmu te," teica balss.

Zarēns skatījās augšup uz to pusi, no kuras nāca balss, bet tik un tā neko nevarēja redzēt. Viņš pielēca kājās. "Tad nāc šurp!" viņš sauca, izvilkdams aiz jostas aizbāzto nazi. "Pamēģini man uzbrukt!" Viņš sparīgi dūra gaisā. "NĀC ŠURP!" viņš auroja. "PARĀDIES, TU GĻĒVULI!"

Bet no tā nebija nekādas jēgas. Neredzamais slepkava palika neredzams. Atriebībai nāksies gaidīt. Zarēnam pār vaigiem plūda bēdu, vilšanās un niknuma asaras. Viņš nevarēja rimties.

Tad sāka notikt kaut kas dīvains. Vispirms Zarēnam likās, ka viņš to ir iedomājies. Tomēr ne. Apkārt viņam viss lēnām mainījās. Dūmaka kļuva biezāka, zilganā gais­ma sāka zaudēt spilgtumu, pat mūzika pagaisa. Zarēns atklāja, ka viņš galu galā vēl aizvien ir mežā. Paskatījies

apkārt, viņš ar vēl lielāku satraukumu ieraudzīja to, kas bija ar viņu runājis.

"Tu!" Zarēns noelsās. Viņš pazina šo radījumu pēc Birkmaša stāstiem. Tas bija kāds kāpurputns vai drīzāk - vienīgais kāpurputns, jo katrs no tiem uzskatīja sevi par vienu un to pašu. Zaudējuma sāpes sakāpa viņam kaklā. "Kāpēc tu to izdarīji?" viņš izgrūda. "Kāpēc tu nogalināji Speldu? Manu māti?"

Lielais kāpurputns piešķieba galvu. Tievs saules stars atspīdēja no tā milzīgā, ragainā knābja, un purpursārta acs pabolījās, lai nopētītu zēnu.

"Tā nebija tava māte," putns teica.

"Bet es viņu redzēju," sacīja Zarēns. "Es dzirdēju viņas balsi. Viņa teica, ka esot mana māte. Kāpēc lai viņa…"

"Paskaties," tas teica.

"Es…"

"Paskaties uz viņas pirkstiem. Paskaties uz viņas pēdām. Atbīdi atpakaļ matus un paskaties viņai sejā," kāpurputns uzstāja. "LJn tad pasaki man, vai tā ir tava māte."

Zarēns atgriezās pie ķermeņa un pietupās. Jau tagad tas izskatījās citādi. Apmetnis vairs īsti nebija apģērba gabals, drīzāk tas izskatījās pēc īstas spalvainas ādas. Viņš pārlaida acis izstieptajai rokai un aptvēra, ka piedurkne nekad ne­var būt tik cieši pieguloša. Viņš apgāja apkārt ķermenim un pēkšņi pamanīja plaukstu: trīs zvīņaini pirksti ar līkiem, oranžiem nagiem galā. Un pēdas bija tādas pašas. Zarēns noelsās un atskatījās uz kāpurputnu. "Bet…"

"Uz seju," putns stingri teica. "Paskaties uz seju, lai redzētu, no kā es tevi izglābu."

Trīcošiem pirkstiem Zarēns pasniedzās uz priekšu un pavilka sāņus saņurcīto ādu. Viņš aiz šausmām ievaidējās. Nekas viņu nebūtu varējis iepriekš sagatavot tam, ko viņš ieraudzīja. Nostiepta, zvīņaina āda kā brūns vaskpapīrs

sedza galvaskausu; izvalbītas dzeltenas acis akli glūnēja viņam pretī; mute ar līku zobu rindām bija sašķobīta niknumā un sāpēs.

"Kas tas ir?" viņš mierīgi jautāja. "Vai drūmglūnis?"

"Ak nē, drūmglūnis gan ne," atbildēja putns. "Daži to sauc par miroņgalvādi," tas teica. "Tas medī sapņotājus, kas pazaudē ceļu žūžubišu koku audzēs."

Zarēns pacēla acis. Visapkārt auga žūžubišu koki, klusi dungodami izkliedētajā gaismā. Viņš pieskārās lakatam sev ap kaklu.

"Kad tu atrodies starp žūžubišu kokiem," putns turpi­nāja, "tu redzi vienīgi to, ko koki grib, lai tu redzi, - līdz ir jau par vēlu. Tev palaimējās, ka es izšķīlos, kad izšķīlos."

Virs kāpurputna kā nomaukta zeķe šūpojās milzīgs ko­kons.

"Vai tu no tā izšķīlies?" jautāja Zarēns.

"Protams," teica kāpurputns. "No kurienes tad vēl? Āā, mazais, tev vēl tik daudz jāmācās. Birkmatim bija taisnība."

"Tu pazīsti Birkmati?" Zarēns izdvesa. "Bet es nesaprotu."

Kāpurputns nepacietīgi noklakšķināja. "Birkmatis guļ mūsu kokonos un sapņo mūsu sapņus," tas paskaidroja.

"Jā, es pazīstu Birkmati, jo es pazīstu citus kāpurputnus. Mums ir vieni un tie paši sapņi."

"Kaut nu Birkmatis tagad būtu te," skumji noteica Zarēns. "Viņš zinātu, ko man vajadzētu darīt." Galva viņam pulsēja no koku dungošanas. "No manis nav ne­kāda labuma," viņš nopūtās. "Meža trollim tas nav nekāds attaisnojums. Es nogāju nost no takas. Esmu pazudis uz visiem laikiem un nevaru vainot nevienu citu kā tikai sevi. Es vēlos, kaut… kaut miroņgalvādis būtu saraustījis mani gabalu gabalos. Tās vismaz būtu bijušas beigas!"

"Rimsties, rimsties," maigi teica kāpurputns un nolēca zemāk, blakus viņam. "Tu taču zini, ko Birkmatis būtu teicis, vai ne?"

"Es nezinu neko" Zarēns gaudās. "Es esmu galīgs ne­praša."

"Viņš būtu teicis," kāpurputns turpināja, "ja tu nomaldies no labi iemītās takas, tad iemin pats savu taku, pa kuru citiem sekot. Tavs liktenis atrodas viņpus Dziļā meža."

" Viņpus Dziļā meža?" Zarēns paskatījās uz augšu, kāpur- putna purpursārtajās acīs. "Bet Dziļajam mežam viņas puses nemaz nav. Dziļais mežs turpinās bezgalīgi. Ir tas, kas augšā, un tas, kas apakšā. Debesis ir augšā, bet mežs ir apakšā, un tas ir viss. Ikviens meža trollis zina, ka tā ir."

"Ikviens meža trollis turas uz takas," klusi teica kā­purputns. "Varbūt meža troļļiem nav viņas puses. Bet tev gan ir."

Pēkšņi, skaļi sasitis piķmelnos spārnus, kāpurputns nolēca no zara un pacēlās gaisā.

"APSTĀJIES!" iesaucās Zarēns. Bet bija jau par vēlu. Lielais kāpurputns lidoja projām pār koku galotnēm. Zarēns nožēlojams blenza sev priekšā. Viņš gribēja kliegt, viņš gribēja bļaut, bet bailes pievērst kādas niknās Dziļā meža būtnes uzmanību noturēja viņa muti cieši aizvērtu.

"Tu biji klāt, kad es izšķīlos, un es tevi vienmēr pie­skatīšu," no tālienes atskanēja kāpurputna sauciens. "Kad tev tiešām ievajadzēsies manis, es būšu klāt."

"Man tiešām vajag tevi pašlaik," īgni nomurmināja Zarēns.

Viņš paspēra beigto miroņgalvādi. Tas izdvesa garu, zemu vaidu. Vai arī tā bija tikai žūžubišu koku skaņa? Zarēns nekavējās, lai to noskaidrotu. Viņš pameta žūžu­bišu koku audzi un skrēja taisni iekšā tumšā un drūmā Dziļā meža bezgalīgajos beztaku dziļumos.

Mežu vēlreiz sedza nakts tumsa, kad Zarēns pārtrauca skriešanu. Viņš apstājās, iespiedis rokas sānos, galvu noliecis, cenzdamies atgūt elpu. "Es ne… nevaru paspert vairs ne soli," viņš elsoja. "Es vienkārši nevaru."

Nekas cits nenotika. Zarēnam būtu jāatrod droša vieta, kur pārlaist nakti. Vistuvāk esošajam kokam bija varens stumbrs un bieza platu, zaļu lapu sega, kas viņu pasargā­tu, ja laiks apmāktos. Vēl svarīgāk - koks izskatījās nekaitīgs. Zarēns savāca klēpi sausu kritušo lapu un sagrūda tās dobē starp saknēm un koku. Tad viņš uzrāpās

uz šīm pagaidu cisām savā pagaidu migā, saritinājās un aizvēra acis.

Nakts skaņas gaudoja, auroja un kliedza viņam visap­kārt. Zarēns pārlika roku pāri galvai, lai klusinātu drosmi mazinošo troksni. "Ar tevi viss būs labi," viņš teica pats sev. "Kāpurputns taču solīja tevi pieskatīt."

Un ar šo domu viņš ieslīga miegā, nezinot, ka tajā brīdī kāpurputns bija aizņemts ar krūmu nimfu ģimeni dau­dzas, daudzas jūdzes tālāk.

Iesākumā tā bija tikai tāda kutināšana, ko Zarēns atgai­ņāja miegā. Viņš miegā nočāpstināja lūpas un pagriezās uz otriem sāniem. Ērti iekārtojies lapu migā zem vecā, žuburotā koka, Zarēns izskatījās tik jauns, tik mazs un viegli ievainojams.

Kāds garš, tievs, lunkans radījums bija tas, kas kutināja. Kad Zarēna elpa atkal kļuva mierīga, tas izlocījās gaisā tieši priekšā viņa sejai. Tas savilkās un meta līkumus sil­tajā gaisā ik reizi, kad Zarēns izelpoja. Un te pēkšņi tas metās uz priekšu un sāka pētīt ādu zēnam ap muti.

Zarēns miegā noņurdēja un ar roku pieskārās lūpām. Lunkanais radījums izvairījās no slaidajiem pirkstiem un pazuda augšup tumšajā siltuma tunelī.

Zarēns pietrūkās sēdus, ar joni pilnīgi pamodies. Sirds stipri sitās. Kaut kas bija viņa kreisajā nāsī!

Viņš sagrāba degunu un saspieda to, līdz acis asaroja. Negaidīti tas kaut kas izspraucās lejup, pāri maigajai starpsienai deguna iekšpusē un bija laukā. Zarēns sa­viebās, un acis aiz sāpēm aizvērās. Sirds sitās aizvien trakāk. Kas tur bija? Kas tas varēja būt? Zarēna iekšpusē savā starpā cīnījās bailes un ziņkārība.

Gandrīz neuzdrīkstēdamies skatīties, Zarēns palūrēja pa acs spraugu. Ieraudzījis kaut ko koši zaļu, Zarēns baidījās no visļaunākā un gribēja mesties četrrāpus. Nākamajā mirk­lī viņš paslīdēja, kājas aizšāvās uz priekšu un viņš nokrita, atsizdamies uz elkoņiem. Viņš raudzījās jaunā rīta drūmajā pusgaismā. Lokanais zaļais radījums nebija pakustējies.

"Es gan esmu muļķis," Zarēns nomurmināja. "Tas taču ir tikai kāpurs."

Atliecies atpakaļ, viņš paskatījās augšup uz tumšo kupolu. Aiz melnajām lapām debesis bija mainījušās no brūnām par sarkanām. Gaiss bija silts, bet bikšu dibens bija valgs no Dziļā meža agrā rīta mitruma. Bija laiks sākt kustēties.

Zarēns piecēlās kājās un tīrīja no aunradža ādas vestes zariņus un lapas, kad - VŪŪŪŠ - gaisā nošņāca kā pletnes cirtiens. Zarēnam aizrāvās elpa, un viņš, sastindzis aiz šausmām, skatījās, kā koši zaļais kāpurs metas viņam virsū un aptinas ap plaukstas locītavu vienu, divas, trīs reizes.

"Āāāh!" viņš iekliedzās, sajutis ādā iespiežamies asus ērkšķus. Tas bija ložņaugs, stīga, zaļais gals garajam un bīstami dzelkšņotajam vīteņaugam, kas locījās un šūpojās ēnainajā mežā kā čūska, meklēdams siltasiņu upuri. Za­rēnu bija noķēris cilpā briesmīgais piķa vītenis.

"Laid mani vaļā!" viņš kliedza, izmisīgi raudams nost sīksto vīteņaugu. "LAID MANI VAĻĀ!"

Kolīdz viņš sāka to raut, nagiem līdzīgie ērkšķi pārdūra viņa ādu un iegrima dziļi rokas miesā. Zarēns iekaucās aiz sāpēm, šausmās skatīdamies, kā veidojas un sakrājas mazas, sarkanas asiņu lāsītes un notek lejup pa roku.

Stiprs, nepatīkams vējš pluinīja viņam matus un sa- bužināja vestes vilnu. Tas aiznesa viņa asiņu smaržu uz ēnu pusi. Tumsā klusi klabēja tūkstošiem bārdas naža asuma zobu, tiem nepacietīgi sitoties citam pret citu. Tad vējš mainīja virzienu un Zarēns sāka rīstīties no nāvi vēs­tošās, metāliskās smakas.

Viņš plosīja un skrāpēja vīteni. Viņš iekodās tajā un nā­kamajā brīdī izspļāva pretīgo rūgtumu. Viņš vilka, viņš lauzīja, viņš rāva un plēsa vīteni, bet tas bija pārāk sīksts. Viņš nevarēja pārraut tā mežonīgo tvērienu. Viņš nevarēja tikt brīvībā.

Pēkšņi vītenis ar briesmīgu rāvienu aizvilka Zarēnu uz priekšu.

"Mfffllblahh!" viņš izgrūda, ar būkšķi nokrizdams zemē, un mute viņam bija pilna ar lekno, brūno, mālaino augsni. Tā garšoja pēc… pēc tildergaļas desiņām. Bet sasmakusi, skāba. Viņš sāka rīstīties un atkal izspļāva. "Beidz!" Zarēns kliedza.

Bet piķa vītenis neņēma viņu vērā. Tas vilka savu upuri pāri akmeņiem un koku celmiem, caur meža nātrēm un ceļašķiem. Zveļot, triecot, dauzot.

Tomēr Zarēns zināja: lai cik briesmīgi viņš tika sists un mīcīts, un raustīts, ļaunākais vēl bija priekšā. Viņš pieķērās pie ķemmkrūma zara, kad tas gadījās blakus, un turējās no visa spēka. Kur nu bija kāpurputns, kad tas viņam bija vajadzīgs? Uz brīdi vītenis aizķērās aiz kādām sak- )ģ nēm. No ēnām atbalsojās pēkšņa niknuma ļy spiedziens, un piķa vītenis izmeta vilni kā pātagas cirtienu visā garumā. Zarēns turējās pie viena no zariem, cik cieši vien varēdams, bet vītenis bija pārāk spēcīgs. X Krūms iznāca no zemes ar visām saknēm, vM un Zarēns atkal tika rauts pāri meža ne- līdzenumiem vēl ātrāk nekā iepriekš. Zem kI viņa nu bija balti, mezglaini priekšmeti, kas y spieda, kad piķa vītenis vilka viņu uz priekšu. Jo tālāk nonāca, jo vairāk to bija. Zarēnam aizrāvās elpa pēkšņās šausmās. Tie bija kauli: stilba kauli, mugurkauli, ribas un tukši, ņirdzīgi galvaskausi.

"Nē, NĒ, NĒ!" Zarēns kliedza. Bet gaiss bija miris, un viņa kliedzienus V nomāca asinssarkanā gaisma. Grozīdams galvu uz visām pusēm, Zarēns pētīja ēnas sev priekšā. Viņš redzēja  koka stumbru, resnu

un gumijotu, augam virs baltā pakalna, kur kauli bija saguluši visbiezākajā kārtā.

Koks pulsēja un spiedza; tas spīdēja no lipīgām siekalām, kas sūcās no neskaitāmiem pavērtiem sūcekņiem.

Augstu virs viņa, kur koks sazarojās, Zarēns dzirdēja, kā no griešanas čirkst tūk­stošiem zobu, sarindoti žokļos, kuri ar troksni vērās vaļā un ciet; rijīgi - skaļāk un skaļāk un SKAĻĀK! Šī skaņa nāca no briesmīgā gaļēdāja asinsozola. "Mans nazis," drudžaini iedomājās Zarēns, tikmēr kļuva skaļāka, smaka - riebīgāka, spiegšana - aizvien uzbildinātāka.

Viņš drudžaini taustījās gar jostu un satvēra vārda dodamā naža gludo spalu. Tad ar vienu ātru kustību viņš izrāva to no maksts, atvēzējās augstu virs galvas un no visa spēka trieca asmeni lejup.

Bija dzirdama skaņa, kaut kam mitram šķeļoties, un viņam sejā iešļācās spīdīgu, zaļu gļotu šalts. Atrāvis roku atpakaļ, Zarēns zināja, ka vienalga ir izdevies. Viņš izslaucīja gļotas no acīm.

Jā! Tur tas bija, šis vītenis, apdullis šūpoda­mies virs viņa šurp un turp. Tā tas kustējās no vienas puses uz otru, šurp un turp, šurp un turp. Zarēns bija kā zemē iemiets.

Viņš nenovērsdamies raudzījās, kā no vīteņa gala pārstā­ja pilēt un sarecēja šķidrums, veidodams galā punainu, zaļu kukurzni viņa dūres lielumā.

Pēkšņi gumijotais apvalks pārplīsa, kukurznis atsprāga vaļā ar griezīgu žļerkstoņu, laukā izlēca garš tausteklis ar koši zaļu galu. Tas samanīja gaisu un nodrebēja.

Tad parādījās otrs tausteklis, un tad - trešais. Zarēns skatījās, nespēdams pakustēties. Kur iepriekš bija viens vītenis, tagad bija trīs. Tie pavilkās atpakaļ, gatavi uz­brukt, un - S-S-S-SVŪŪUŪS — visi trīs metās uz priekšu.

Zarēns iekliedzās aiz sāpēm un šausmām, kad taustekļi cieši apvijās viņam ap potītēm. Tad, iekams viņš paguva kaut ko iesākt, piķa vītenis parāva kājas viņam no apak­šas un pacēla viņu augstu gaisā ar galvu uz leju.

Viss mežs aizmiglojās Zarēnam acīs, asinīm saskrienot galvā. Vienīgais, ko viņš varēja darīt, bija turēt ciet nazi. Ar pūlēm locīdamies, līkumodams un ņurdēdams, viņš paslējās augšup, satvēra vīteni un sāka to durstīt un dauzīt.

"DEBESU DĒĻ, LAID MANI VAĻĀ!" viņš kliedza. Uz vīteņa mizas sāka burbuļot zaļas gļotas. Eļļainas un glumas tās tecēja ap nazi un viņam uz rokām. Zarēns pazaudēja tvē­rienu un atkrita atpakaļ.

Bezpalīdzīgi karādamies aiz kājām, viņš atlieca atpakaļ kaklu un paskatījās lejup. Viņš atradās virs stumbra gal­venās daļas. Tieši apakšā bija tūkstošiem zobu, asi kā asmeņi, kurus viņš bija dzirdējis tik rijīgi sacērtamies. Izkārtoti plašā aplī, tie mirgoja sarkanā gaismā.

Vienā mirklī zobi atsprāga vaļā. Zarēns lūkojās lejup asinskārā koka tumši sarkanajā rīklē. Tā trokšņaini sie­kalojās un slienājās. Smaka bija drausmīga. Zarēns norīs­tījās.

Tagad viņš nekad nebrauks ar debesu pirātu kuģiem. Arī nesasniegs savu mērķi. Un pat neizkļūs no Dziļā meža.

Ar pēdējām spēka paliekām Zarēns izmisīgi cīnījās, lai atkal uzvilktos uz augšu. Aunradža ādas veste nošļuka lejup, pāri acīm. Viņš juta, ka akots kļūst ciets, jo skāra to pret spalvu. Atkal un atkal viņš sniedzās augšup, un - beidzot - viņam izdevās satvert vīteni. To pašu brīdī vīte­nis palaida vaļā viņa kājas.

Palicis gaisā karājamies, Zarēns iekliedzās aiz bailēm un ieķērās vītenī ar nagiem. Tagad viņš vairs nemēģināja ar nazi atbrīvoties, bet gan centās izmisīgi noturēties, lai ne­tiktu iemests asinsozola atplestajā mutē. Tverdams vienu roku pāri otrai, viņš mēģināja rāpties pa vīteni, bet, būdams glums no gļotām, tas slīdēja atpakaļ starp pirkstiem. Pēc

katra sprīža, ko tika uz augšu, viņš noslīdēja atpakaļ par sešiem.

"Palīgā," viņš klusi šņukstēja. "Palīgā."

Vītenis spēcīgi rāvās sāņus. Zarēns zaudēja tvērienu, un piķa vītenis aizgrūda viņu projām.

Ar kājām pa priekšu, rokas mētādams, viņš gāzās lejup. Ar pretīgu šļakstoņu viņš iekrita dziļi gaļēdāja asinsozola dobajā mutē. Zobi aizcirtās viņam virs galvas.

Tur iekšā bija melna tumsa un skaļi skanēja dīvaina burbuļošana. "Es nevaru pakustēties," viņš nostenējās. Visapkārt viņam briesmīgā rīkle savilkās, un cieti koka muskuļu gredzeni cieši saspieda viņu. "Es nevaru e… el… pot!"

Viena doma riņķoja viņam galvā, pārāk briesmīga, lai to apjēgtu. Mani dzīvu apēd/Viņš slīdēja dziļāk un dziļāk uz leju. Dzīvu apēd…

Pēkšņi asinsozols sāka stipri vibrēt. No koka iekšējiem dziļumiem uzburbuļoja kurkstošas, dārdošas atraugas, un smirdīga gaisa plūsma aizbrāzās uz augšu garām Zarēnam. Uz mirkli muskuļi palaida vaļā tvērienu.

Zarēns noelsās un vēl mazliet paslīdēja lejup. Aunradža ādas vestes biezais akots saslējās stāvus, jo tika glaudīts pret akotu. Asinsozols atkal sāka vibrēt.

Burbuļošana kļuva skaļāka, jo asinsozols turpināja kle­pot, līdz viss uzburbušais stobrs raustījās apdullinošā rēkoņā. Zarēns zem kājām juta savādu spiedienu, kas cēla viņu augšup.

Te uzreiz koks rīstīdamies vēlreiz palaida vaļā tvērienu. Tam bija jāatbrīvojas no durstīgā priekšmeta, kas bija iestrēdzis tam rīklē. Tas atraugājās, un gaisa spiediens, kas bija izveidojies apakšā, pēkšņi uzsprāga ar tādu spēku, ka tas izšāva Zarēnu atpakaļ uz augšu pa stumbra tukšo vidu.

Viņš izbrāzās gaisā ar skaļu PAUKŠ kopā ar siekalām un gļotām. Kādu bridi Zarēns juta, ka viņš tiešām lido - augšup un projām, brīvs kā putns.

Un tad atkal lejup, ar troksni cauri zariem, atsizdamies pret zemi. Viņš nokrita ar smagu būkšķi, kas satricināja katru kauliņu viņa ķermenī. Kādu laiku viņš gulēja, tik tikko uzdrīkstēdamies noticēt tam, kas bija noticis.

"Tu izglābi man dzīvību," viņš teica, nogludinot aun­radža ādas vestes spalvas. "Paldies par tavu dāvanu, mamm Tatem."

Būdams sasities, bet ne pārlieku, Zarēns iedomājās, ka kaut kas droši vien bija mīkstinājis viņa kritienu. Viņš piesardzīgi pataustīja sev apakšā.

"Ai!" kāda balss cēla iebildumus.

Satrūcies Zarēns aizvēlās sāņus un atskatījās. Nevis kaut kas, bet kādš. Viņš ciešāk satvēra nazi, kas vēl aizvien viņam bija rokā.

Zarēns nedroši piecēlās kājās un paskatījās uz radīju­mu, kas gulēja zemē. Viņam bija galva ar plakanu virsu, sīpolveida deguns un acis ar smagiem plakstiņiem; viņš bija ģērbies notraipītās lupatās un pats netīrumos no gal­vas līdz kājām. Viņš aizdomu pilns skatījās uz Zarēnu.

"Tu uzkriti mums virsū no liela augstuma," viņš teica.

"Es zinu, es par to atvainojos," teica Zarēns un nodre- binājās. "Tu neticēsi, ko man nupat nācās piedzīvot. Es…"

"Tu mums nodarīji sāpes," goblins pārtrauca. Viņa balss ar deguna pieskaņu Zarēnam dūca galvā. "Vai tu esi drūmglūnis?" tas jautāja.

"Drūmglūnis?" pārjautāja Zarēns. "Protams, nē!"

"Tas ir pats šausmīgākais radījums visā Dziļajā mežā," gob­lins teica, ausīm raustoties. "Tas slēpjas debesu tumšajos stūros un krīt virsū tiem, kas neko nenojauš." Goblina acis kļuva šauras kā divas spraudziņas. "Bet tu jau to varbūt zini."

"Es neesmu drūmglūnis," Zarēns teica. Viņš iebāza nazi atpakaļ makstī, pasniedza roku un palīdzēja goblinam

piecelties kājās. Goblina kaulainā roka šķita karsta un lipīga. "Klau, ko es tev izstāstīšu," Zarēns pie­bilda. "Mani nupat gandrīz apēda - asinso…"

Bet goblins vairs neklausījās. "Viņš apgalvo, ka neesot drūm­glūnis!" viņš sauca uz ēnu pusi.

Parādījās vēl divi daiknie, stūrainie goblini. Ja neņem vērā atšķirīgās ne­tīrumu švīkas viņiem uz sejas, visi trīs bija pilnīgi vienādi. Zarēns sarauca degunu, saozdams šķebīgi saldenu Ј sviedru smaku, kas nāca no viņiem.

"Tādā gadījumā," pirmais teica, "mums vislabāk atgriez­ties kolonijā. Mūsu Lielā mamma raizēsies, kur esam."

Pārējie piekrītoši pamāja, pacēla savas zāļu nastas un uzmeta tās uz plakanās galvas virsas.

"Pagaidiet!" Zarēns sauca. "Jūs nedrīkstat tāpat vien aiziet. Jums man jāpalīdz. NĀCIET ATPAKAĻ!" viņš klie­dza un steigšus metās tiem pakaļ.

Mežs bija biezs un pāraudzis. Cauri spraugām lapotnē Zarēns manīja, ka debesis bija kļuvušas sārti zilas. Tumsu apakšā sasniedza mazumiņš gaismas.

"Kāpēc jūs neklausāties manī?" bēdīgs jautāja Zarēns.

"Kāpēc lai mēs klausītos?" sekoja atbilde.

Zarēns aiz vientulības drebēja. "Es esmu noguris un izsalcis," viņš teica.

"Nu un tad?" tie ņirgājās.

Zarēns iekodās apakšlūpā. "Un es esmu nomaldījies!" viņš dusmīgi kliedza. "Vai es nevaru iet jums līdzi?"

Goblins, kas gāja viņam tieši pa priekšu, pagriezās un paraustīja plecus. "Mums ir gluži vienalga, ko tu dari."

Zarēns nopūtās. No tā, ko viņš varēja sagaidīt, šis vis­vairāk skanēja pēc ielūguma. Vismaz tie nebija teikuši, ka viņš nevar iet tiem līdzi. Goblini bija nepatīkami, bet, kā Zarēns jau bija pārliecinājies, Dziļajā mežā nevar atļauties būt pārlieku izvēlīgs. Tā, pa ceļam raudams ārā piķa vīteņa ērkšķainās skabargas no rokas, Zarēns gāja viņiem līdzi.

"Vai jums ir vārdi?" kādu brīdi vēlāk viņš uzsauca.

"Mēs esam goblinpuiši," viņi visi vienā balsī atbildēja.

Mazliet tālāk uz priekšu viņiem pēkšņi pievienojās vēl trīs goblini, tad vēl trīs, un tad - vēl pusducis. Visi iz­skatījās vienādi. Viņi atšķīrās vienīgi pēc priekšmetiem, ko nesa uz galvas plakanās virsas. Viens nesa klūgu pinu­ma paplāti ar ogām, otrs - grozu ar mezglainām saknēm, cits - sārti dzeltenu, iegarenu milzu ķirbi.

Negaidīti viss pūlis bija ārā no meža un Zarēns kopā ar viņiem atradās saules apspīdētā klajumā. Viņam priekšā slējās brīnišķīga konstrukcija, celta no sārta vaska, ar no­kareniem logiem un šķībiem torņiem. Tā bija vienā augs­tumā ar garākajiem kokiem un stiepās dziļumā tālāk, nekā Zarēns varēja saskatīt.

Goblini sāka satraukti čalot. "Mēs esam atgriezušies," viņi sauca, vienotā plūsmā dodamies uz priekšu. "Mēs esam mājās. Mūsu Lielā mamma būs apmierināta ar mums. Mūsu Lielā mamma mūs pabaros."

Iespiests no visām pusēm ķermeņu drūzmā, Zarēns tik tikko varēja paelpot. Pēkšņi viņa pēdas atrāvās no zemes un viņš juta, ka tiek nests uz priekšu pret savu gribu. Viņam priekšā vīdēja lieli vārti. Nākamajā mirklī viņš līdz ar goblinpuišu straumi tika parauts zem augstās arkas un ierauts pašā kolonijā.

Nonākuši iekšpusē, goblini aizsteidzās katrs uz savu pusi. Zarēns ar būkšķi nogāzās uz grīdas. Goblini turpi­nāja plūst iekšā vēl un vēl. Tie kāpa viņam uz rokām, klupa viņam pār kājām. Aizsargājoties pacēlis roku, Za­rēns pietrausās kājās un veltīgi mēģināja tikt atpakaļ pie durvīm. Stumdīts un grūstīts viņš tika vests pāri priekštel­pai un lejup pa vienu no daudzajiem tuneļiem. Gaiss kļuva smacīgāks un mitrāks. Sienas bija lipīgas un siltas, tās mirdzēja dziļi sārtā gaismā.

"Jums man jāpalīdz," Zarēns lūdzās, kamēr goblini sprau­cās viņam garām. "iMan gribas ēst!" viņš sauca un pagrāba garu mežkārumu no viena garām slīdošā groza.

Goblins, kurš nesa šos augļus, dusmīgs pagriezās pret viņu. "Tas nav domāts tev," viņš strupi noteica un paķēra mežkārumu atpakaļ.

"Bet man to vajag," vārgā balsī teica Zarēns.

Goblins uzgrieza viņam muguru un projām bija. Zarēns juta sevī kāpjam dusmas. Viņš bija izsalcis. Gobliniem bija

ēdamais - tomēr tie nelāva viņam neko nemt. Pēkšņi vina dusmas uzsprāga.

Goblins ar mežkārumiem nebija tālu ticis. Padrāzies garām citiem, Zarēns stingri atspērās, metās goblinam pie potītēm - un netrāpīja.

Apstulbis viņš pieslējās sēdus. Viņš bija nokritis blakus šaurai nišai, kas slēpās sienā. Šajā atverē goblins bija pa­zudis. Celdamies kājās, Zarēns drūmi smaidīja. Viņš bija iedzinis goblinu stūrī.

"Tu!" viņš uzbrēca. "Es gribu kādu no tiem augļiem un gribu tūlīt!"

Sarkanie mežkārumi mirdzēja sārtajā gaismā. Zarēns jau domās izgaršoja saldo mīkstumu uz mēles.

"Es jau tev vienreiz teicu," goblins sacīja, noceldams grozu no galvas. "Tie nav domāti tev." Tad viņš izgāza visu mežkārumu kravu pa caurumu grīdā. Zarēns dzirdēja, kā tā aizripo lejup pa garu tuneli un nokrīt tālu apakšā - ar apslāpētu plakš.

Zarēns blenza uz goblinu, pavēris muti. "Kāpēc tu tā darīji?" viņš jautāja.

Bet goblins aizgāja, neteicis ne vārda.

Zarēns sabruka uz grīdas. "Briesmīgais mazais radījums," viņš nomurmināja. Nāca citi, nesdami nastas ar saknēm, augļiem, ogām un lapām. Neviens no tiem nemanīja Za­rēnu. Neviens no tiem nedzirdēja viņa lūgumu pēc kaut kā ēdama. Beidzot Zarēns apklusa un blenza lejup uz lipīgo grīdu. Goblinu plūsma kļuva retāka.

Tikai tad, kad ieradās kāds novēlojies goblins, rūkdams pie sevis par kavēšanos, Zarēns atkal pacēla acis. Goblins izskatījās uztraukts. Berot savu sulīgo, dzelteno apaļsakņu kravu lejup pa carumu, viņa rokas drebēja.

"Beidzot," viņš nopūtās. "Tagad ir laiks ēdienam."

Ēdiens. Ēdiens/ Šis brīnišķīgais vārds atbalsojās Zarēna galvā. Viņš pielēca kājās un sekoja goblinam.

Pēc diviem pagriezieniem pa labi un vēlāk atzarojuma pa kreisi Zarēns atradās plašā, dobā kambarī. Tas bija apaļš, ar augstiem kupolveida griestiem, ar mirdzošām sienām un resniem balstiem, kas izskatījās pēc nopilē­jušām svecēm. Gaiss bija piesātināts ar pazīstamo salkani saldeno smaku. Āda to juta kā lipīgu.

Lai gan tas bija bāztin piebāzts, kambarī bija diezgan klusu. Visi goblinpuiši, mutes pavēruši un acis iepletuši, skatījās uz augšu, uz kādu punktu griestu kupola pašā vidū. Zarēns sekoja to skatam un ieraudzīja lēnām nolai­žamies lejup platu cauruli. No tās gala nāca sārtu tvaiku mutuļi, padarot sasmakušo gaisu vēl smacīgāku.

Caurule .apstājās dažas collas virs siles. Goblini visi kā viens aizturēja elpu. Atskanēja klakšķis un burbuļošana, pēdējā tvaika pūsma, un uzreiz bieza, sārta medus straume sāka līt ārā no caurules silē.

Ieraugot medu, goblini zaudēja savaldību. Balsis ska­nēja skaļāk, dūres lidoja pa gaisu. Tie, kas bija aizmugurē, grūdās uz priekšu, bet tie, kas bija priekšā, cīnījās cits ar citu. Viņi plēsa un skrāpēja, viņi rāva cits citu aiz drēbēm, nevaldāmi cenšoties tikt pirmie pie kūpošā sārtā medus.

Zarēns parāvās atpakaļ, projām no trakojošajiem gob- liniem. Viņš aiz muguras sataustīja sienu un sameklēja ceļu apkārt gar kambara malu. Ticis līdz kāpnēm, viņš pakāpās pa tām. Pusceļā uz augšu viņš apstājās, apsēdās un lūkojās lejup uz gobliniem.

Sārtais medus šļakstēja un klunkšķēja visapkārt, gobli­niem cīnoties, lai dabūtu cik daudz vien iespējams lipīgās vielas. Daži strēba no kopā saspiestām plaukstām. Citi bija iemērkuši galvu ķepīgajā masā un alkatīgi rija to pil­nām mutēm. Kāds bija ielēcis silē un ar atvērtu muti gu­lēja tieši zem caurules. Pār viņa nošļakstīto seju pletās bezrūpīgs apmiers.

Zarēns papurināja galvu aiz riebuma.

Pēkšņi bija dzirdams skaļš KLONK un sārtā medus straume rimās. Barošanas laiks bija beidzies. Atskanēja negribīgs vaids, un daži no gobliniem ierāpās silē. lai to izlaizītu tīru. Pārējie kolonnā devās projām; nesteidzīgi, mierīgi. Reizē ar badu bija zudusi arī saspīlētā gaisotne. Kambaris bija gandrīz tukšs, kad Zarēns piecēlās kājās. Viņš nogaidīja. Bija saklausāms cits troksnis. PŪŠ-DVEŠ, tur skanēja. ŠLOMP, ŠĶIND. IJn atkal.

Sirdij dauzoties, Zarēns pagriezās apkārt un acīm ieur­bās tumsā virs sevis. Viņš satraukts saņēma pirkstos savus amuletus.

PŪŠ-DVEŠ, ŠLOMP, ŠĶIND.

Zarēnam šausmās aizrāvās elpa. Kaut kas tuvojās. Kāds, kura radītā skaņa viņam nemaz nepatika.

PŪŠ-DVEŠ, ŠLOMP, ŠĶIND, K-U-N-K-S-T!

Vienā mirklī durvis kāpņu augšgalā aizpildīja VIS­LIELĀKĀ, VISRESNĀKĀ, BRIESMĪGI VISTUKLĀKĀ būtne, kādu Zarēns jebkad, jebkad, JEBKAD bija redzējis. Viņa - jo tā bija sieviešu kārtas - pagrozīja galvu un pārlūkoja skatu, kas pavērās lejā. Apaļās ačeles lūkojās pāri tukla­jiem vaigiem, un treknās krokas ap kaklu noļumēja.

"Nerātņiem nav miera," viņa nomurmināja. Viņas balss atgādināja dubļu burbuļošanu. Blob-blob-blob-blob-blob. "Tomēr," viņa klusi piebilda, saņēmusi rokās mazgājamo slotu un spaini. "Lielās mammas zēni to ir pelnījuši."

Viņa izspiedās un izspraucās pa durvīm, gabalu pa ļumīgam gabalam. Zarēns pielēca kājās, metās lejā pa kāpnēm un paslēpās vienīgajā vietā, kur varēja slēpties, - zem siles. Troksnis turpinājās - PŪŠ-DVEŠ, ŠLOMP, ŠĶIND. BLJMS! Zarēns satraukts palūrēja laukā.

Būdama tik milzīga, lielā mamma kustējās uz priekšu ātri. Tuvāk viņa nāca, tuvāk un tuvāk. Zarēns šausmās nodrebinājās: "Viņa droši vien mani ir ieraudzījusi," viņš novaidējās un parāvās atpakaļ ēnā, cik tālu vien varēja.

Spainis noklabēja pret grīdu, mazgājamā slota iegrima ūdenī, un Lielā mamma sāka sakopt to netīrību, ko viņas "zēni" bija atstājuši. Viņa šļakstinājās pa sili un tai apkārt, strādājot dungodama piesmakušā balsī. Beigās viņa paņē­ma spaini un izlēja atlikušo ūdeni zem siles.

Zarēns iegaudojās aiz pārsteiguma. Ūdens bija ledaini auksts.

"Kas tas bija?" Lielā mamma iekliedzās un sāka ar slotu bikstīt un bakstīt zem siles. Vēl un vēlreiz Zarēns parāvās sāņus. Bet tad veiksme beidzās. Slota trāpīja viņam krūtīs, un viņš no trieciena izšļūca atmuguriski laukā. Lielā mamma tūlīt pat bija klāt.

"Uh!" viņa iesaucās. "Nejauks… pretīgs… atbaidošs KAITĒKLIS! Aplipina ar kaitēm manu skaisto koloniju."

Viņa satvēra Zarēnu aiz auss, pacēla gaisā un iemeta spainī. Tad uzmeta mazgājamo slotu viņam virsū, pacēla visu kopā un devās atpakaļ augšā pa kāpnēm.

Zarēns gulēja nekustēdamies. Krūtis sāpēja, auss pul­sēja - spainis šūpojās. Viņš dzirdēja, kā Lielā mamma iespiežas atpakaļ pa durvīm un tad pa vēl vienām. Saldā, salkanā smaka kļuva vēl stiprāka nekā iepriekš. Pēkšņi šūpošanās apstājās. Zarēns kādu brīdi gaidīja, tad pa­grūda mazgājamo slotu sāņus un palūrēja pāri malai.

Spainis karājās augstu uz āķa plašā, tvaika pilnā virtuvē. Zarēnam aizrāvās elpa. Lejup nebija nekāda glābšanās ceļa.

Viņš vēroja, kā Lielā māte aizgrīļojas pāri virtuvei, kur uz pavarda mutuļoja divi milzīgi katli. Viņa paņēma koka maisīkli un iegremdēja to kūsājošajā sārtajā medū. "Maisīt, maisīt, maisīt, maisīt," viņa dziedāja. "Visu laiku maisīt vien."

Tad viņa iemērca podā tuklu pirkstu un domīgi to nolaizīja. Viņas sejā atplauka smaids. "Lieliski," viņa teica. "Lai gan, iespējams, varētu būt mazliet vairāk."

Viņa nolika maisīkli un pārvietoja savu milzu stāvu uz ēnainu stūri virtuves dziļumā. Tur, blakus trauku skapjiem un galdam, Zarēns pamanīja aku, kas šķita gluži nevietā. Lielā mamma satvēra koka rokturi un sāka to griezt. Kad pēkšņi parādījās virves gals, viņa izskatījās apjukusi.

"Kur tad palicis tas draņķa spainis?" viņa nomurmināja.

Tad viņa atcerējās.

"Ūūnh!" mirkli vēlāk viņa pārsteigta noņurdēja, noņē­musi spaini no āķa un palūkojusies iekšā. "Es aizmirsu izmest atkritumus."

Zarēns satraukts skatījās laukā no spaiņa, kamēr Lielā mamma klumpačoja atpakaļ pie izliet­nes. Ko īsti nozīmēja "izmest atkritumus"? To viņš uzzināja p: pavisam drīz, kad spēcīga ūdens strūkla - tik auksta, ka aizrāvās elpa, - uzgāzās vi­ņam virsū. Viņš juta, ka riņķo apkārt un apkārt, kad Lielā mamma apskalināja spaini. "Ūūāā!" viņš apreibis sauca. Nākamajā mirklī Lielā mamma sagāza spaini un izšļāca visu tā saturu - ieskaitot Zarēnu - lejā atkritumu lūkā.

"Āāāāh!" viņš kliedza, kriz­dams kūleņu kūleņiem, juku ju­kām līdz pat garā tuneļa apakšai, tad laukā un - PLAKŠ - uz silta, mīksta, mitra pauguriņa. Zarēns piecēlās sēdus un paska­tījās apkārt. Garā, lokanā caurule, pa kuru viņš bija kritis lejā, bija tikai viena no daudzām. Apgais­motas no vaskaini sārtiem griestiem, kas mirdzēja augstu, augstu virs galvas, tās visas viegli šūpojās šurp un turp. Viņš nekad nespētu uzrāpties atpakaļ tik augstu. Ko nu lai iesāk?

"Vispirms jādara tas, kas jādara vispirms," Zarēns nodo­māja, pa labi pamanījis vienu vēl gluži veselu mežkārumu guļam uz komposta kaudzes. Viņš to pacēla un noslaucīja savā aunradža ādas vestē, līdz tā miza spīdēja. Izsalcis viņš iekodās auglī. Sarkana sula tecēja viņam pār zodu.

Zarēns laimīgi pasmaidīja. "Cik burvīgi!" viņš ēzdams izgrūda.

Zarēns apēda mežkārumu un aizsvieda projām serdi. Sāpīgi grauzīgā sajūta vēderā bija zudusi. Viņš piecēlās kājās, noslaucīja rokas jakā un paskatījās apkārt. Viņš stāvēja milzu komposta kaudzes vidū kādā pazemes alā, kas bija tikpat ietilpīga kā kolonija virs tās.

Sakodis zobus un cenzdamies neieelpot, Zarēns aiz- slampāja pāri pūstošām augu valsts paliekām uz otru pusi un pakāpās uz norobežojoša vaļņa. Viņš skatījās uz gries­tiem augstu virs galvas. "Ja ir kāds ceļš iekšā," viņš drūmi nomurmināja, "tad jābūt ceļam laukā."

"Nebūt ne katrā ziņā," atskanēja kāda balss.

Zarēns satrūkās. Kas to teica? Tikai tad, kad šis radījums panāca uz viņa pusi un gaisma apspīdēja tā caurspīdīgo ķermeni un ķīļveida galvu, Zarēns aptvēra, cik tuvu tam bija atradies.

Liels un lempīgs, tas atgādināja tādu kā stikla kukaini. Neko līdzīgu Zarēns agrāk nebija redzējis. Viņam nebija

ne jausmas par pazemes stldzvaboļu midzeņiem un ari par barojamiem slaucamcirmeņiem, kurus tie kopa, ne.

Pēkšņi kukainis metās uz priekšu un sagrāba nagos Zarēna apkakli. Zarēns iekliedzās, pavisam tuvu ieraudzījis raustīgo galvu, kustīgos taustekļus un milzīgās daudzšķautņu acis, kas nespodrajā gaismā spīdēja zaļas un oranžas.

"Te man ir vēl viens," radījums sauca. Varēja dzirdēt kaut ko steidzīgi tuvojamies, un stīdzvabolei pievienojās trīs citas.

"Es nezinu, kas viņai tur augšā lēcies," teica pirmā.

"Augstākā mērā nolaidīga," teica otrā.

"Viņa būtu pirmā, kas žēlotos, ja ar medu kaut kas nebūtu kārtībā," teica trešā. "Mums vajadzēs ar viņu pār­mīt kādu vārdu."

"Tā jau nu no tā būs kāds lielais labums," teica pirmā. "Es viņai esmu teikusi vienreiz, es viņai esmu teikusi tūk­stošiem reižu…"

"DĀRZENIS, NEVIS DZĪVNIEKS!" viņas nokaitinātas klie­dza visas reizē.

Kukainis, kas turēja Zarēnu, cieši pētīja viņu. "Nav tāds kā parastie kaitēkļi, kurus mēs dabūjam," tas piezīmēja. "Šim te ir mati!" Tad bez jebkāda brīdinājuma tas sasvērās uz vienu pusi un neganti iekoda Zarēnam rokā.

"AU!" Zarēns iekliedzās.

"Pē-ē!" iespiedzās stīdzvabole. "Tas ir skābs?

"Kāpēc tev tā vajadzēja darīt?" prasīja Zarēns.

"Un tas prot runāt!" otra pārsteigta teica. "Labāk iešauj to atkritumu krāsnī, iekams no tā nav cēlušās nepatik­šanas."

Zarēns noelsās. Atkritumu krāsnī? Viņš izrāvās no ku­kaiņa spīļu tvēriena un drāzās projām pa paaugstinātiem, krusteniski izkārtotiem celiņiem. Tūlīt atskanēja spalga trauksmes dūkoņa un četri niknie kukaiņi metās viņu vajāt.

Zarēnam skrienot, arī pazemes ainava sāka mainīties. Viņš skrēja garām laukam pēc lauka, kuros dārzkopji ku­kaiņi kaplēja un grāba. Vēl uz priekšu, un augsni klāja sārti punkti, it kā tur kaut kas dīgtu. Vēl tālāk, un lauki bija pilni ar mirdzošām sārtām sēnēm, kuras auga kā sūkļveida ragi.

"Nu tu esi noķerts," atskanēja balss.

Zarēns spēji apstājās. Divas no stīdzvabolēm bija viņam priekšā. Viņš pagriezās. Otras divas tuvojās no mugurpu­ses. Nekas cits neatlika. Zarēns nolēca no celiņa un metās pāri laukam, skrienot lauzdams taku caur sārtajām sēnēm.

"VIŅŠ IR SĒŅU DOBĒS," kukaiņi spalgi kliedza. "VIŅŠ JĀAPTUR!"

Zarēnam pamira sirds, kad viņš apjēdza, ka nav vienī­gais starp sārtajām suņusēnēm. Viss lauks bija pilns ar milzīgiem, lempīgiem radījumiem, tikpat caurspīdīgiem kā kukaiņi, un tie visi ganījās, ēzdami sēnes.

Zarēns redzēja, kā sakošļātais ēdiens ceļo pa barības vadu ķermeņa iekšpusē, lejup kuņģi un tālāk gar asti uz milzīgu, pūslim līdzīgu maisu ar sārtu šķidrumu. Viens no dzīvniekiem pacēla galvu un izgrūda zemu rūcienu. Pā­rējie pievienojās. Drīz vien gaiss drebēja no rēcieniem.

"AIZTURIET KAITĒKLI!" spalgi kliedza dārzkopji ku­kaiņi. Slaucamcirmeņi sāka nākt uz priekšu.

Zarēns metās uz vienu pusi, uz otru, izlocīdamies starp masīvajiem dzīvniekiem, kas meimuroja viņa virzienā. Slīdot un klūpot uz sabradātajām sēnēm, viņš tik tikko paspēja sasniegt tālāko galu. Pat tad, kad rāpās augšā pa uzbērumu, viņš juta kāda slaucamcirmeņa elpu, kad tas ķēra pēc viņa potītēm.

Zarēns bažīgi paskatījās apkārt. Pa kreisi un pa labi stie­pās celiņš, bet abos virzienos tas bija aizšķērsots. Viņam

aiz muguras bija slaucamcirmeņi, kas vēlās aizvien tuvāk. Priekšā bija nogāze ar gropi, kas pazuda lejup ēnās.

"Ko nu?" viņš elsa. Izvēles nebija. Viņam vajadzēja tikt lejup pa nogāzi. Viņš pagriezās apkārt un ar galvu pa priekšu metās ēnainajā tumsā.

"TAGAD VIŅŠ DODAS UZ MEDUS BEDRI!" stīdzvabo- les spalgi kliedza. "AIZŠĶĒRSOJIET VIŅAM CEĻU. tūlīt pat.

Bet ar masīvajiem medus maisiem, kurus tie uzmanīgi vilka līdzi, slaucamcirmeņi kustējās lēni. Joņodams lejup pa nogāzi, Zarēns drīz atstāja tos tālu aiz muguras. Ja vien es varētu… Zarēns domāja. Pēkšņi zeme pavērās viņa priekšā. Zarēns iekliedzās. Viņš skrēja pārāk ātri, lai apstātos.

"NĒ!" Viņa kājas izmisīgi minās pa gaisu. "AĀĀAH!" viņš kliedza, strauji krizdams lejup.

PLUNKS!

Viņš iekrita dziļa dīķa vidū un nogrima. Brīdi vēlāk viņš klepodams un sprauslādams iznira un sāka neprātīgi kulties.

Dzidrais, sārtais šķidrums bija silts un salds. Tas iekļuva Zarēnam ausīs un acīs, mutē; mazliet ietecēja kaklā.

Viņš lūkojās augšup uz bedres stāvajām malām un novaidējās. Nu bija vēl ļaunāk. Viņš nekad nespēs izrāpties laukā.

Augstu virs viņa stīdzvaboles un slau­camcirmeņi nonāca pie tāda paša se­cinājuma. "Tur neko nevar darīt," Zarēns dzirdēja viņus sakām. " Viņai vajadzēs to nokārtot. Mums jādara darbs."

Un tad - kamēr Zarēns kūlās pa lipīgo šķidrumu - stīdzvaboles pietupās un sāka raustīt pupus, kas atradās uz slaucamcir- meņu medus maisiem. Bedrē šļācās sārtas strūklas.

"Viņas tos slauc," Za­rēns pārsteigts noelsās. Lipīgais sārtais medus skalojās viņam vis- (ļ apkārt. "DABŪJIF.T ,, ) MANI LAUKĀ!"

viņš auroja. "Jus nevarat mani te pamest… buļbuļ buļbuļ buļ buļ…"

Zarēns bija sācis slīkt. Aunradža ādas veste, kas iepriekš bija izglābusi viņam dzīvību, tagad draudēja to atņemt. Tās biezā vilna bija samirkusi lipīgajā šķidrumā un kļu­vusi smaga. Lejup, lejup, lejup vilka Zarēnu - atvērtām acīm, lejup valkanajā sārtumā. Viņš mēģināja uzpeldēt virspusē, bet rokas un kājas bija pārkoksnējušās. Viņš bija uz spēka izsīkuma robežas.

Noslīcis beigts sārtajā medū, viņš bēdīgi domāja.

Un, it kā ar to jau nebūtu ļauni diezgan, viņš aptvēra, ka nebija viens. Kaut kas jauca dīķa mieru. Tas bija garš, čūskai līdzīgs radījums ar prāvu galvu, kas mētājās pa sārto šķidrumu. Zarēnam sirds atbalsojās ausīs. Noslīcis vai aprīts. Kas par izvēli! Viņš izlocījās apkārt un mežonīgi spārdījās.

Bet zvērs bija ātrāks par viņu. Tā ķermenis locījās aiz viņa un plati atvērtie žokļi tuvojās no apakšas - un aprija viņu veselu.

Augšup, augšup, augšup viņš cēlās cauri sārtajam sīru­pam un… laukā. Zarēns noelsās un noklepojās, un lie­liem malkiem rija gaisu. Viņš izslaucīja tīras acis un pirmo reizi ieraudzīja garo ķermeni un prāvo galvu tādus, kādi tie patiesībā bija. Virve un spainis.

Garām stāvajām sienām; garām vairākā kaulainām stīdzvabolēm, kas vēl rosīgi spieda pēdējos sārtā medus pilienus no slaucamcirmeņu tagad saplaku- šajiem maisiem, un augšup uz lielās alas augšpusi. Spainis bīstami šūpo­jās. Zarēns pieķērās pie virves, tik tikko uzdrīkstēdamies skatīties, to­mēr nespēdams neskatīties uz leju.

Tālu apakšā kā rūtainā lakatā mijās sārti un brūni lauki. Virs viņa melns caurums mirdzošajā jumtā nāca tuvāk un tuvāk, un…

Pēkšņi viņa galva parādījās virspusē, un Zarēns atkal atradās tvaika pilnās virtuves karstumā. Lielās mammas resnā un ļumīgā seja rēgojās tieši viņam priekšā.

"Nu nē," novaidējās Zarēns.

Nostiprinot vi īves galu, pār Lielās mammas izblīdušo pieri un vaigiem tecēja sviedri. Viņas ķermenis ļodzījās pie katras kustības, grozīdamies un ļurkādamies kā eļļas maiss. Zarēns sakņupa, kad viņa noņēma spaini no āķa, un lūdzās, kaut viņa nepamanītu Zarēna galvu virs medus līmeņa.

Neskanīgi dungodama, Lielā mamma aizstiepa pilno spaini pie pavarda, pacēla to uz trīcošā pleca un iešļāca tā saturu katlā. Zarēns iekrita mutuļojošā lipeklī ar šļak­stošu plunkš.

"Ūuh!" Zarēns iesaucās, viņa riebumu nomāca Lielās mammas elšana un pūšana, kad viņa atgriezās pie akas pasmelt vēl. "Kas notiek?"

Medus bija karsts - pietiekami karsts, lai dzidro spaiņa devu tūlīt padarītu blāvu. Tas burbuļoja un plunkšķēja viņam visapkārt, šļakstoties sejā. Zarēns zināja, ka viņam jātiek laukā, iekams viņš dzīvs tiktu izvārīts. Viņš izcēlās no biezā, kūpošā maisījuma uz katla malas un nolēca uz pavarda virsmas.

Ko nu? viņš prātoja. Grīda bija pārāk tālu, lai riskētu lēkt lejā, un Lielā mamma jau atgriezās ar vēl vienu medus spaini no akas. Viņš aizmuka aiz katla un sakņu­pa, cerēdams, ka viņu nepamanīs. Sirdij sitoties, ka tā gandrīz plīsa, Zarēns klausījās, kā Lielā mamma dungo un maisa, un nogaršo sārto medu, kas sāka vārīties. "Hmmm," viņa nočāpstināja un skaļi nošmaukstināja lūpas. "Garšo mazliet savādi," viņa domīgi noteica. "Tāds

kā skābs…" Viņa nogaršoja atkal un nožagojās. "Nē, nav šaubu, viss kārtībā."

Viņa smagi aizsoļoja un pagrāba no galda pāris trau- kudvieļu. Zarēns izmisīgi lūkojās apkārt. Medus tagad bija gatavs. Bija laiks to liet barojamā caurulē. Viņa noteikti mani ieraudzīs! viņš domāja.

Bet Zarēnam veicās. Kad Lielā mamma saņēma dvieļos pirmo verdošo katlu un nocēla to no pavarda, Zarēns aizlavījās aiz otrā. Un, kad viņa nometa to vietā un devās iztukšot otro katlu, viņš paslēpās aiz pirmā. Lielā mamma, cieši apņēmusies laikā pagādāt medu saviem zēniem, nepamanīja gluži neko.

Zarēns palika noslēpies, kamēr Lielā mamma pūlējās barojamā caurulē iztukšot otro lielo katlu. Pēc visai ievē­rojamas ņurdēšanas un stenēšanas viņš dzirdēja, kā pa­griežas vinča. Viņš palūrēja gar malu.

Lielā mamma kustināja kādu sviru uz augšu un uz leju. Viņai to darot, garā caurule, kas tagad bija pilna ar uzkar­sēto sārto medu, iegrima cauri grīdai apakšējā kambari. Viņa pavilka otru sviru, un viņš saklausīja klakšķi un bur- buļošanu, kad medus tika ielaists silē. No apakšas atbal­sojās rijīguma pilni prieka auri.

"Te nu jums būs," nočukstēja Lielā mamma, un apmieri­nājuma smaids izpletās pār viņas gigantiskajiem vaibstiem. "Pamalkojiet kārtīgi, mani zēni. Lai jums labi garšo."

Zarēns nokasīja lipīgo medu no savas jakas un nolaizīja pirkstus.

"Vē!" viņš teica un izspļāva to laukā. Uzvārītais medus garšoja pretīgi. Viņš noslaucīja muti ar delnas virspusi. Viņam bija laiks domāt par bēgšanu. Ja viņš gaidītu, kad Lielā mamma sāks trauku mazgāšanu, viņu noteikti no­ķertu. Un vismazāk viņš vēlējās atkal tikt iemests atkritu­mu lūkā. Bet kur gan bija Lielā mamma?

Zarēns iespiedās starp diviem tukšajiem katliem un pa­lūkojās apkārt. Viņa nekur nebija redzama.

Pa to laiku trokšņainā kņada no kambara apakšā nedo­māja rimties. Tā pat kļuva skaļāka un - kā Zarēna ausīm šķita - vēl satrauktāka.

Lielā mamma droši vien arī bija sajutusi, ka kaut kas nav kārtībā. "Kas tur notiek, mani dārgumi?" Zarēns dzir­dēja viņu jautājam.

Viņš satraukumā pagriezās un ielūkojās ēnā. Un tur viņa bija, viņas milzīgais stāvs izlaidies atzveltnes krēslā virtuves tālākajā kaktā. Viņa bija atliekusi galvu un susi­nāja pieri ar mitru drānu. Viņa izskatījās satraukta.

"Kas tur notiek?" viņa vēlreiz jautāja.

Zarēnam bija vienalga, kas tur sagājis grīstē. Šī bija viņa iespēja glābties. Ja viņš sasietu traukudvieļus kopā, tad spētu nolaisties līdz grīdai. Viņš iespiedās atpakaļ starp katliem, bet pārāk strauji. Steigā viņš atsitās pret vienu no tiem un varēja tikai ar šausmām noskatīties, kā tas ap­gāžas un veļas projām. Vienu brīdi tas palika karājamies gaisā un tad atsitās pret grīdu ar briesmīgu BANG!

"Ak, vai!" iespiedzās Lielā mamma un pielēca kājās ar neticamu ātrumu. Viņa ieraudzīja nokritušo katlu. Viņa ieraudzīja Zarēnu. "Āāāāā!" viņa iekliedzās, apaļajām ače­lēm zvērojot. "Jauni kaitēkļi! Un pie maniem vārāmiem katliem!"

Viņa paķēra mazgājamo slotu, pacēla to sev priekšā un apņēmīgi tuvojās pavardam. Zarēns stāvēja un trīcēja. Lielā mamma pacēla slotu sev virs galvas un… sastinga. Izteiksme viņas sejā mainījās no niknuma līdz galējām šausmām.

"Tu… tu taču neesi bijis iekšā medū, ko?" viņa jautāja. "Saki, ka neesi. Samaitājot to, sadraņķējot to… tu nekriet­nais un pretīgais mazais radījums. Jebkas var notikt, ja medus tiek sagandēts. Jebkas. Manus zēnus tas padara mežonīgus, jā. Tu nemaz nezini…"

Tajā mirklī durvis viņai aiz muguras atsprāga vaļā un atskanēja saniknots kliedziens: "TE VIŅA IR!"

Lielā mamma pagriezās. "Zēni, zēni," viņa mīlīgi teica. "Jūs zināt, ka virtuvē nākt jums nav ļauts."

"Grābiet viņu ciet!" goblini spalgi kliedza. "Viņa mē­ģināja mūs noindēt."

"Nemēģināju vis," Lielā mamma šņukstēja, kāpdamās at­pakaļ no tuvojošās goblinu straumes. Pagriezusies viņa ļengani pacēla roku un ar tuklu pirkstu norādīja uz Zarēnu. "Tas bija… tas tur!" viņa spiedza. "Tas bija ticis iekšā medus katlā."

Goblinpuiši viņā neklausījās. "Tiksim ar viņu galā!" tie trakoja. Nākamajā brīdī tie saklupa viņai visapkārt. Duču dučiem. Kliegdami un bļaudami tie novilka viņu gar zemi un sāka velt riņķī un apkārt pa lipīgo virtuves grīdu uz atkritumu lūku.

"Tas tikai bija slikts… ūū/.'.. slikts vārījums," viņa žēlo­jās. "Es… ūūh… Mans vēders…! Es uzvārīšu vēl vienu devu."

Kurli pret viņas taisnošanos un solījumiem, goblini iestampāja viņu lūkā ar galvu pa priekšu. Viņas izmisīgie kliedzieni kļuva aizvien klusāki - kā apslāpēti. Goblini pietrausās kājās un lēkāja šurp un turp pa viņas masīvo augumu, cenzdamies viņu izdabūt caur šauro atveri. Tie mīcīja viņu. Tie spieda viņu. Tie dauzīja un sita viņu, līdz pēkšņi ar klusinātu plop milzīgais, ļumīgais tauku blāķis pazuda.

Pa to laiku Zarēns beidzot bija ticis lejā no pavarda un nekavējoties metās bēgt. Tieši tad, kad sasniedza durvis, viņš izdzirda milzum skaļu PLAUKS! atbalsojamies augšup no cauruma. Viņš saprata, ka Lielā mamma bija nokritusi uz vienas no komposta kaudzēm lejā lielajā alā.

Goblini līksmoja un gavilēja ar ļaunu prieku. Viņi bija tikuši galā ar savu indētāju. Bet viņi vēl nevarēja likties mierā. Viņi izgāza dusmas pār pašu virtuvi. Viņi sasita izlietni. Viņi dauzīja pavardu. Viņi nolauza sviras un sadragāja cauruli. Viņi sameta katlus un maisāmās karotes lūkā un aiz smiekliem rēca, kad no alas apakšā atskanē­ja: "Au, mana galva!"

Un vēl viņi nevarēja rimties! Nikni rēkdami, viņi metās virsū akai un ņēmās to dauzīt, spārdīt un lauzt tūkstošiem mazos gabaliņos, līdz no tās bija palicis pāri vienīgi cau­rums grīdā.

"Ķerieties pie trauku skapjiem! Ķerieties pie plauktiem! Ķerieties pie atzveltnes krēsla!" viņi auroja, stumdami un grūzdami pašu izveidotajā caurumā visu, kam vien tika klāt. Beidzot vienīgais, kas izrādījās palicis virtuvē, bija

Zarēns. Atskanēja asinis stindzinošs kliedziens, it kā sāpēs rēktu ievainots dzīvnieks. "Ķeriet viņu!" bļāva goblini.

Zarēns pagriezās, izdrāzās pa durvīm un metās tālāk, lejup pa vāji apgaismotu tuneli. Goblinpuiši joņoja viņam P^aļ.

Trakojošo goblinu troksnis pakāpeniski pieklusa un izzuda.

"Es esmu atrāvies no viņiem," noteica Zarēns, ar atvieg­lojumu nopūties. Viņš paskatījās apkārt uz tuneli, kas stiepās priekšā un aiz muguras. Viņš satraukts norija siekalas. "Un pats es esmu apmaldījies," viņš bēdīgs nomurmināja.

Pēc brīža Zarēns nonāca krustcelēs. Viņš apstājās. Vē­derā iekņudējās. Tālāk uz visām pusēm kā rata spieķi veda divpadsmit tuneļi.

"Uz kuru pusi nu?" viņš teica un nopūtās. Viss bija sa­gājis grīstē. Viss! Viņš ne vien bija nogājis no takas, tagad viņš bija pamanījies aizmaldīties no meža! "Un tu vēl gribēji braukt ar debesu kuģi," viņš rūgti pie sevis no­teica. "Gaidi vien! Kā meža trollis tu esi stulbs, neveikls pārpratums, vairāk nekas." Un galvā viņam skanēja Speldas un Tantema balsis, atkal viņu rājot: "Viņš negrib klausīt. Viņš nekad neko nemācās."

Zarēns aizvēra acis. Kā nomaldījies bērns viņš atkal darīja to, ko vienmēr bija darījis, kad izvēles iespēju bija pārāk daudz: viņš izstiepa roku un sāka griezties apkārt.

"Kāds? Kurš? Kas?

Tu būsi TAS!"

Atvēris acis, Zarēns stāvēja un skatījās tunelī, kuru nejaušība viņam bija izvēlējusies.

"Nejaušība ir domāta muļķiem un vārguļiem," atskanē­ja kāda balss, no kuras Zarēnam uzmetās zosāda.

Viņš apmetās apkārt. Tur ēnā stāvēja viens no gobliniem. Viņa acis mirdzēja kā uguns. Ko nozīmēja šis jaunais pavērsiens goblinpuiša uzvedībā? Zarēns centās uzminēt.

"Ja tu tiešām gribi izkļūt no kolonijas, kundziņ Zarēn," goblins teica nu jau klusāk, "tev jāseko man." To pateicis, viņš pagriezās uz papēža un soļoja projām.

Zarēns satraukts norija siekalas. Protams, viņš gribēja tikt laukā, bet ja nu tā bija tikai viltība? Ja nu viņu veda turp, kur gaidīja slēpnis?

Tunelī bija karsti, tik smacējoši karsti, ka viņu pārņēma skurbums un nelabums. No zemajiem, vas- kainajiem griestiem viņam uz galvas krita lipīgi pilieni un tecēja lejup pa kaklu. Aiz iz­salkuma vēderā sāpēja.

"Man nav izvēles," viņš no­čukstēja.

Goblina apmetnis noplī- voja ap stūri un pazuda ska­tam. Zarēns sekoja.

Abi gāja pa tuneļiem, aug­šup un lejup pa kāpnēm un cauri gariem, tukšiem kam­bariem. Gaiss bija sasmacis ar vecuma un trūdu smaku; bija grūti elpot, un viņam reiba galva. Āda bija lipīga; mēle bija sausa.

"Uz kurieni mēs ejam?" viņš vārgā balsī sauca. "Tu laikam esi tāpat nomaldījies kā es."

"Tici man, kundziņ Zarēn," sekoja glaimīga atbilde, un, viņam vēl runājot, Zarēns sajuta iesitamies sejā vēsu pūsmu.

-

Viņš aizvēra acis un ieelpoja svaigo gaisu. Kad viņš tās atkal atvēra, goblins vairs nebija manāms. Nākamajā mirk­lī, apgājis apkārt stūrim, Zarēns ieraudzīja gaismu. Saules gaisma! Tā lējās iekšā pa augsto, izliekto durvju aili.

Zarēns metās skriet. Ātrāk un ātrāk viņš brāzās, tik tikko spēdams noticēt, ka viņam tas izdevies. Cauri pēdē­jam tunelim… pāri priekšnamam… un ĀRĀ!

"JĀ!" viņš iekliedzās.

Viņam priekšā stāvēja triju goblinpuišu grupa. Tie pagriezās un truli skatījās uz viņu.

"Viss ir labi?" Zarēns priecīgs apvaicājās.

"Vai mēs izskatāmies labi?" viens no tiem jautāja.

"Mūsu Lielā mamma mēģināja mūs noindēt," teica cits.

"Un tāpēc mēs viņu sodījām," piebilda trešais.

Pirmais bēdīgs paskatījās lejup uz savām netīrajām basajām kājām. "Bet mēs rīkojāmies par daudz pārstei­dzīgi," viņš teica.

Pārējie piekrītot pamāja. "Kas mūs tagad baros? Kas mūs pasargās no drūmglūņa?" tie teica.

Pēkšņi visi trīs izplūda asarās. "Mums viņa ir vaja­dzīga," tie vienā balsī vaimanāja.

Zarēns nopētīja nosmulētos goblinpuišus viņu netīrajās lupatās un nosprauslājās. "Jums jādomā pašiem," viņš teica.

"Bet mēs esam noguruši un izsalkuši," goblini činkstēja.

Zarēns dusmīgi uzmeta viņiem acis. "Un…" Viņš ap­klusa. Viņš bija gribējis teikt: "Un kas par to?" - kā šie trīs bezpalīdzīgie goblini bija teikuši viņam agrāk. Bet viņš nebija goblinpuisis. "Un es tāpat," viņš vienkārši sacīja. "Es tāpat."

To pateicis, viņš uzgrieza muguru goblinpuišu koloni­jai, šķērsoja pagalmu un aizsoļoja atpakaļ Dziļajā mežā, kas pletās visapkārt.

Zarēns, iedams tālāk, atpogāja savas kažokādas vestes garenās pogas. Vējš bija mainījis virzienu, un gaisā bija jūtama rudens elpa. Laika apstākļi briesmu pilnajā Dziļajā mežā bija tikpat neparedzami kā jebkas cits.

Mežā visapkārt pilēja, jo lapotnes augšpusē ātri kusa nesen uzsnigušais sniegs. Vēl juzdams karstumu, Zarēns apstājās, aizvēra acis un pavērsa seju uz augšu. Ledainais ūdens šļakstījās viņam sejā. Tas bija vēss un atsvaidzinošs.

Pēkšņi kaut kas liels un smags trāpīja Zarēnam pa galvu - BŪF - tik stipri, ka notrieca viņu gar zemi. Zarēns rāmi gu­lēja, neuzdrīkstēdamies pakustēties. Kas viņam bija trāpījis? Vai drūmglūnis? Vai tāds baismīgs radījums tiešām bija? Ja bija, tad nav nekādas jēgas rauties čokurā. Zarēns atvēra acis, pielēca kājās un izrāva nazi.

"Kur tu esi?" viņš sauca. "Parādies!"

Nekas neparādījās. Pilnīgi nekas. Vienīgā skaņa, ko va­rēja dzirdēt, bija nepārtraukts "pakš, pakš, pakš" no ko­kiem. Tad sekoja otrais BŪF. Zarēns pagriezās. Liels sniega

spilvens, droši vien noslīdējis no augšējiem zariem, bija pil­nībā saplacinājis ķemmkrūmu.

Zarēns pacēla roku uz augšu. Viņam matos bija sniegs. Viņam visapkārt bija sniegs. Viņš sāka smieties. "Sniegs," viņš teica. "Nekas vairāk. Tikai sniegs."

Zarēnam turpinot ceļu, pilēšana pieņēmās spēkā. Lija tāds kā stiprs lietus. Zarēns drīz vien bija cauri slapjš, un, viņam slājot tālāk Dziļajā mežā, zeme kļuva aizvien mit­rāka un purvaināka. Katru soli nācās spert ar piepūli - piepūli, ko padarīja grūtāku izsalkums.

"Pie slakteriem," viņš murmināja. "Tā bija pēdējā reize, kad es ēdu kārtīgu maltīti. Un Debesis vien zina, cik sen tas bija."

Zarēns palūkojās augšup. Saule spīdēja spoži, un pat uz gaismas izraibinātās meža augsnes varēja just tās briedi­nošo siltumu. No piemirkušās zemes cēlās vārgas miglas grīstes. Un, aunradža ādas vestei žūstot, pats Zarēns arī sāka tvaikot.

Izsalkumu nebija iespējams neņemt vērā. Iekšā viņam žņaudza un grauza. Vēders nepacietīgi rūca. "Es zinu, es zinu," teica Zarēns. "Tiklīdz es kaut ko atradīšu, tu to dabūsi. Vienīgā nelaime - ko?"

Piegājis pie koka, kas smagi līka no tumši sarkanas ražas, viņš apstājās. Daži no apaļajiem, pilnīgajiem aug­ļiem bija tik gatavi, ka bija iesprāguši un no mizas pilēja zeltaina sula. Zarēns aplaizīja lūpas. Augli izskatījās tik sulīgi saldi, tik kārdinoši garšīgi. Viņš pasniedzās augšup un satvēra vienu no tiem.

Pēc sajūtas tas bija maigs un notrūka no kātiņa ar šļak­stošu skaņu. Zarēns pagrozīja to rokās. Viņš to noberzēja pret vestes vilnu. Lēni viņš to pacēla pie mutes un…

"Nē!" viņš teica. "Man nav dūšas." Un viņš aizsvieda augli projām. Vēders dusmīgi nokurkstējās. "Tev būs

jāpagaida," Zarēns atcirta un drūmi soļoja tālāk, pusbalsī murminādams par to, cik stulbs viņš bijis, pat iedomā­damies vien ēst kaut ko nepazīstamu. Jo, lai gan daudzi no Dziļā meža augļiem un ogām bija saldi un barojoši, vēl vairāk bija indīgo.

Piemēram, pietika ar vienu pilienu sārtā sirdsābola su­las, lai būtu nogalēts uz vietas. Un nāve ne tuvu nebija vienīgās briesmas. Bija tādi augļi, kas varēja padarīt aklu, augļi, kas apēsti iekšpusē varēja uzsprāgt, augļi, kas spēja paralizēt. Bija arī tāda skrāpaugu oga, no kuras cēlās zili, kārpaini izsitumi, kas nekad nenogāja. Un bija vēl kāds auglis - kauliņsulis, kas samazināja tos, kas to ieēda, - jo vairāk ēda, jo mazāks kļuva. Tie nelaimīgie, kuri bija apē­duši par daudz, pazuda pavisam.

"Pārāk bīstami," Zarēns no­teica pie sevis. "Man vajadzēs izturēt, līdz es nonākšu pie koka, kuru pazīstu."

Turpinot ceļu cauri Dzi­ļajam mežam, no neskai­tāmiem dažādiem koku veidiem, ko Zarēns redzēja, neviens pats tomēr nešķita pazīstams.

"Tā nu tas ir, ja esi audzis kopā ar meža troļļiem," viņš noguris nopūtās.

Tā kā meža troļļi nekad nenogāja no takas, viņi paļāvās uz citiem, kas no­drošināja viņus ar

augļiem no Dziļā meža. Viņi nodarbojās ar preču ap­maiņu, nevis sagādi. Tagad vairāk nekā jebkad agrāk Zarēns vēlējās, kaut tā nebūtu.

Apņēmīgi cenzdamies neņemt vērā sava vēdera iebil­dumus, Zarēns soļoja tālāk. Ķermenis jutās smags, bet galva bija dīvaini viegla. Siekalas sariesās no smaržām, kas uzvēdīja no augļu kokiem, bet paši augļi, šķiet, kārdi­noši spīdēja. Jo bads ir dīvaina padarīšana. Tas notrulina smadzenes, bet saasina sajūtas. Un, kad lūza zariņš tālu priekšā, Zarēns to saklausīja kā lūzušu tieši blakus.

Viņš sastinga un pētoši lūkojās uz priekšu. Kāds vai kaut kas tur bija. Zarēns pagājās uz to pusi, cenzdamies pats neuzkāpt uz kāda trausla zariņa. Viņš gāja tuvāk, pārskriedams no viena koka pie cita. Viņš dzirdēja kaut ko vaidam un sakņupa, lai nebūtu redzams. Tad, sirdij stipri pukstot, viņš lēni pavirzījās uz priekšu, satraukts paskatījās gar stumbru - un atradās vaigu vaigā ar milzīgu un pinkainu zvēru, lielu kā kalns.

Tas maigi berzēja spalvainās sejas vienu pusi ar milzu nagaino ķepu. Kad viņu acis sastapās, radījums atmeta atpakaļ galvu, atņirdza zobus un iegaudojās pret debesīm.

"Āāāāh!" Zarēns iekliedzās un steigšus parāvās atpakaļ aiz koka. Bailēs drebēdams, viņš dzirdēja lūstošu zaru troksni, kad zvērs slampāja projām, lauzdams ceļu cauri krūmājiem. Pēkšņi troksnis apklusa un gaisu piepildīja žēlabaina jode­lēšana. Nākamajā mirklī no tālienes atsaucās otra balss.

"Pinkulāči!" noteica Zarēns.

Viņš bieži bija tos dzirdējis agrāk, bet šis bija pirmais, ko Zarēnam gadījās redzēt. Tas bija pat lielāks, nekā viņš bija domājis.

Būdams neparasti liels un spēcīgs, pinkulācis tomēr ir bikls radījums. Tā runā, ka tā lielās, skumīgās acis redzot pasauli lielāku, nekā tā īstenībā ir.

Zarēns atkal palūrēja gar koku. Pinkulācis bija projām. Pieliektu augu ceļš veda atpakaļ mežā. "Pa šo taku gan es neiešu," viņš teica. "Es…"

Viņš palika kā sastindzis. Pinkulācis nebija projām. Tas tur stāvēja, pat ne desmit soļu attālumā. Tā spalvas bālais zaļums gandrīz saplūda ar apkārtni. "Vū!" tas klusi ierūcās un pacēla milzīgo ķepu pie vaiga. "Vū-ū?"

Dzīvnieks tiešām bija masīvs, vismaz divreiz tik garš kā Zarēns, un tādu ķermeņa uzbūvi kā milzu piramīda. Tā kā­jas bija kā koku stumbri un priekšķepas tik garas, ka vilkās pa zemi. Četri nagi ķepu galos bija tik gari kā Zarēna apakš­delmi, tāpat kā divi ilkņi, kas izliecās no izvirzītā apakš­žokļa. Vienīgi tā ausis - maigi, spārniem līdzīgi veidojumi, kas nemitējās plivināties, - neizskatījās kā akmenī kaltas.

Pinkulācis nopētīja Zarēnu ar savām skumjajām acīm. "Vū-ū?" tas atkal ierūcās.

Tam kaut kas sāpēja, tik daudz bija skaidrs. Par spīti savam lielumam, tas izskatījās dīvaini neaizsargāts. Zarēns saprata, ka tam droši vien vajadzīga viņa palīdzība. Viņš paspēra soli uz priekšu. Pinkulācis darīja to pašu. Zarēns pasmaidīja. "Kas noticis?" viņš jautāja.

Pinkulācis plati atvēra muti un ar nagu neveikli bakstīja iekšpusē. "U-hū."

Zarēns satraukts norija siekalas. "Ļauj man apskatīt," viņš teica.

Pinkulācis panāca tuvāk. Tas pārvietojās, noliekot abas priekšķepas uz zemes un pārceļot pakaļkājas uz priekšu. Zvēram tuvojoties, Zarēns pārsteigts pamanīja, ka tam starp spalvām aug pelēkzaļa sūna. Tās dēļ pinkulācis izskatījās zaļš.

"Vū," pinkulācis noņurdēja, apstādamies zēna priekšā. Tas atvēra muti, un Zarēnu ķēra smirdīga, silta gaisa brāz­ma. Viņš saviebās un novērsās. "VŪ!" nepacietīgi ņurdēja pinkulācis.

Zarēns paskatījās uz augšu. "Es… es tik augstu nevaru aizsniegt," viņš paskaidroja. "Pat pirkstgalos pacēlies ne. Tev vajadzēs atgulties," viņš teica un norādīja uz zemi.

Pinkulācis pamāja ar dižo galvu un apgūlās Zarēnam pie kājām. Un, palūkojies lejup tā milzīgajās un skumja­jās acīs, viņš ieraudzīja kaut ko negaidītu tumšajās, zaļajās dzīlēs. Tās bija bailes.

"Atver plati," Zarēns klusi teica un atpleta muti, lai parādītu, ko bija domājis. Pinkulācis sekoja viņa pa­raugam. Zarēns skatījās radījuma plašajā mutē, pāri mežo­nīgu zobu rindām un dziļāk rīkles pavērtajā tunelī. Tad viņš to ieraudzīja mutes dziļumā kreisajā pusē; zobu, kas bija tik bojāts, ka no dzeltena bija kļuvis par melnu.

"Debesis augstās!" Zarēns iesaucās. "Nav nekāds brī­nums, ka tev sāp."

"Vū-vū, vu-ūū!" pinkulācis rūca un vairākas reizes pa­rāva ķepu projām no mutes.

"Vai tu gribi, lai es to izrauju?" Zarēns jautāja.

Pinkulācis pamāja, un pa lielai asarai noritēja no abu acu kaktiņiem.

"Saņem dūšu," Zarēns nočukstēja. "Es mēģināšu tev ne­nodarīt sāpes."

Viņš nometās ceļos, atrotīja piedurknes un tuvāk apskatīja pinkulāča mutes iekšpusi. Lai gan šis zobs nevarēja lielumā mēroties ar diviem varenajiem ilkņiem, tas tomēr bija kā mazs sinepju trauciņš. To aptvēra sma­ganas, tik sarkanas un pietūkušas, ka šķita - tās tūlīt pār­sprāgs. Zarēns piesardzīgi pasniedzās un saņēma bojāto zobu.

Pinkulācis sarāvās un strauji aizgriezās. Viens no ilkņiem, ass kā nazis, ieskrāpēja Zarēnam roku, parādījās asinis. "Au! Tā vis nedari!" viņš kliedza. "Ja tu gribi, lai es palīdzu, tev jābūt pilnīgi nekustīgam. Saprati?"

"Vū-vū!" pinkulācis nobubināja.

Zarēns mēģināja atkal. Šoreiz, lai gan pinkulācis aiz sāpēm samiedza lielās acis, tas nepakustējās, un Zarēns satvēra zobu.

"Rauj un griez," viņš pats sevi pamācīja, satverot ciešāk cauro zobu. Viņš gatavodamies saņēmās. "Trīs. Divi. Viens. AIZIKT!" viņš sauca.

Zarēns vilka un grieza. Viņš vilka tik stipri, ka sasvērās atpakaļ, griezdams zobu apkārt. Tas notrīsēja un no­brakšķēja, un saknes iznāca laukā no smaganām. Izšļācās asinis un strutas. Zarēns nogāzās augšpēdus zemē. Viņam rokās bija zobs.

Pinkulācis, acīm mežonīgi zvērojot, pielēca stāvus. Tas atņirdza zobus, sita sev pa krūtīm, tas satricināja Dziļā meža klusumu ar apdullinošu rēcienu. Tad, šausmīga niknuma pārņemts, tas sāka nevaldāmi plosīt apkārtējo mežu. Krūmi tika izrauti, koki tika nogāzti.

Zarēns nolūkojās ar šausmām. Radījums laikam aiz sāpēm sajucis prātā. Viņš pietrausās kājās un mēģināja aizlavīties, iekams zvērs sāktu izgāzt niknumu pār viņu…

Bet bija jau par vēlu. Pinkulācis bija pamanījis viņu ar acs kaktiņu. Tas pagriezās apkārt. Tas pasvieda sāņus izrautu atvasi. "VŪŪ!" zvērs auroja un lēkšoja uz viņa pusi, acīm gailot un zobiem mirdzot.

"Nē!" Zarēns čukstēja šausmās, ka tūlīt tiks saraustīts gabalos.

Nākamajā mirklī pinkulācis metās viņam virsū. Zarēns sajuta tā masīvās ķepas ap savu ķermeni, saoda sūnu pilnā kažoka pelējuma smaku un tika piespiests pie radī­juma vēdera.

Un tā abi kādu brīdi palika. Zēns un pinkulācis, patei­cībā apkampis zēnu Dziļā meža pēcpusdienas retinātajā gaismā.

"Vū-vū," beidzot teica pinkulācis un palaida vaļā ķepas. Tas parādīja sev iekšā mutē un jautājoši pakasīja galvu.

"Tavs zobs?" vaicāja Zarēns. "Te tas ir!" Un viņš uz plaukstas stiepa to pinkulācim.

Pinkulācis tik lielai būt­nei neparastā maigumā paņēma zobu un no­slaucīja pret kažoku. Tad viņš to pacēla pret gaismu, lai Zarēns va­rētu redzēt caurumu, kas bija izēdies pavisam cauri. "Vū," tas teica, pie- skardamies amuletiem Za­rēnam ap kaklu. Tad pa­sniedza zobu atpakaļ.

"Vai tu gribi, lai valkāju to ap kaklu?" jautāja Zarēns.

"Vū," apstiprināja pinkulācis. "Vū-vū."

"Veiksmei," teica Zarēns.

Pinkulācis piekrītoši pamāja. Un, kad Zarēns bija uz­vēris zobu uz siksniņas pie Speldas labas veiksmes amu­letiem, tas vēlreiz apmierināts pamāja.

Zarēns pasmaidīja. "Vai tagad jūties labāk?" viņš jautāja.

Pinkulācis nopietni pamāja. Tad, pieskāries krūtīm, tas pastiepa ķepu pretī Zarēnam.

"Vai ir kaut kas tāds, ko tu man varētu izdarīt kā atlī­dzību?" Zarēns jautāja. "Kā nu ne!" viņš teica. "Ēdiens, ēdiens," viņš piebilda un paplikšķināja sev pa vēderu.

Pinkulācis izskatījās apjucis. "Vū!" tas ierūcās un iepleta ķepas plašā lokā.

"Bet es nezinu, ko var droši ēst," Zarēns paskaidroja. "Labs? Slikts?" viņš vaicāja, rādīdams uz dažādajiem augļiem.

Pinkulācis pamāja ar ķepu un pieveda viņu pie augsta zvanveida koka ar bāli zaļām lapām un koši sarkaniem augļiem, tik gataviem, ka tie pilēja. Zarēns kāri aplaizīja lūpas. Pinkulācis pasniedzās augšup, ar nagiem noplūca augli un pasniedza Zarēnam.

"Vū," zvērs uzstājīgi ierūcās un paplikšķināja sev pa vēderu. Auglis bija labs; Zarēnam vajadzētu to ēst.

Zarēns paņēma augli un iekodās tajā. Tas bija vairāk nekā labs. Tas bija gards! Salds, sulīgs, ar vieglu meža ingvera smaržu. Kad auglis bija apēsts, viņš pagriezās pret pinkulāci un atkal paplikšķināja sev pa vēderu. "Vēl," viņš teica.

"Vū," plati smaidīja pinkulācis.

No viņiem sanāca dīvains pāris - spalvainais kalns un izstīdzējušais puika -, un reizēm Zarēns mēdza sev jautāt, kāpēc gan pinkulācis turējās ar viņu kopā. Galu galā tas bija tik liels un stiprs un zināja tik daudz par Dziļā meža noslēpumiem, ka Zarēns tam nebūtu vajadzīgs.

Varbūt pinkulācis arī bija juties vientuļš. Varbūt tas bija pateicīgs par sāpošā zoba izraušanu. Vai varbūt pinku- lācim viņš gluži vienkārši patika. Zarēns cerēja, ka tā. Pilnīgi noteikti viņam pinkulācis patika - tas viņam pa­tika vairāk par visiem citiem, ko viņš bija pazinis. Vairāk par Birkmati. Vairāk par Skrimsli. Vairāk pat par Rupjogli, kad viņi abi vēl bija draugi. Cik tāla un cik sena tagad šķita viņa dzīve pie meža troļļiem!

Zarēns apzinājās, ka pa šo laiku brālēns Snetermizis droši vien būs nosūtījis ziņu, ka viņš nav ieradies. Nez, ko viņi domā? Viņš zināja, kāda būtu Tantema skarbā atbilde. "Nomaldījies no takas," viņš varēja dzirdēt savu tēvu sa­kām. "Vienmēr esmu zinājis, ka viņš to izdarīs. Viņš nekad nav bijis meža trollis. Māte viņu par daudz lutināja."

Zarēns nopūtās. Nabaga Spelda. Viņš varēja iedomāties mātes asarām noplūdušo seju. "Es viņam teicu," Spelda šņukstēja. "Es viņam teicu, lai paliek uz takas. Mēs viņu mīlējām kā savējo."

Bet Zarēns īstenībā nebija viens no viņiem. Viņš ne­iederējās - ne starp meža troļļiem, ne starp slakteriem un noteikti ne goblinpuišu lipīgo medus kāru kolonijā.

Varbūt tieši te viņš iederējās, kopā ar vientuļo, veco pinkulāci bezgalīgajā Dziļajā mežā, klaiņājot no maltītes līdz maltītei, guļot mīkstās, drošās, slepenās vietās, kuras zina tikai pinkulāci. Mūžam ceļā, nekad ilgi nepaliekot vienā vietā un nekad neejot pa taku.

Reizēm, kad mēness pacēlās virs dzelzskoka priedēm, pinkulācis, pa pusei pievēris acis, mēdza apstāties un, mazajām austiņām plivinoties, paošņāt gaisu. Tad tas dziļi ievilka elpu un izgrūda nakts gaisā vientulīgu jodelēšanas saucienu.

No lielas tālienes mēdza atskanēt atbilde: cits vientuļš pinkulācis tur atsaucās pāri Dziļā meža plašumiem. Iespējams, kādu dienu tie nejauši saskriesies. Iespējams - ne. Šīs bija tās skumjas viņu dziesmā. Tās bija skumjas, ko Zarēns saprata.

"Pinkulāci?" viņš ierunājās kādā svelmīgā pēcpusdienā.

"Vū?" pinkulācis atsaucās, un Zarēns sajuta uz pleca milzu ķepu, spēcīgu, tomēr maigu.

"Kāpēc mēs nekad nesastopam tos pinkulāčus, ar ku­riem tu sasaucies naktīs?" viņš jautāja.

Pinkulācis paraustīja plecus. Tā nu vienkārši bija. Tas pasniedzās augšup, noplūca zaļu zvaigžņveida augli no koka. Pinkulācis to pabikstīja, paostīja - un ierūcās.

"Nav labs?" vaicāja Zarēns.

Pinkulācis papurināja galvu, ar nagu atplēsa augli vaļā un ļāva tam nokrist zemē. Zarēns palūkojās apkārt.

"Un kādi ir tie?" viņš jautāja, rādīdams augšup uz maziem, apaļiem, dzelteniem augļiem, kas karājās augstu virs galvas.

Pinkulācis pastiepās uz augšu un norāva ķekaru. Visu laiku ostīdams, tas vēlreiz un vēlreiz grozīja augļus masī- vajās ķepās. Tad tas uzmanīgi izrāva no ķekara vienu augli, ar nagu ieskrāpēja tā mizu un atkal paostīja. Beigās tas pielika sīrupa lāsi pie savas garās, melnās mēles gala un nočāpstināja lūpas. "Vū-vū," tas beidzot sacīja un pa­sniedza visu kekaru.

"Brīnišķīgi," Zarēns nošmaukstināja. Kā viņam bija pa­veicies, ka bija šis pinkulācis, kas viņam parādīja, ko drīkst un ko nedrīkst ēst. Viņš parādīja uz sevi, tad uz pinkulāci. "Draugi," viņš teica.

Pinkulācis parādīja uz sevi un tad uz Zarēnu. "Vū," sa­cīja viņš.

Zarēns pasmaidīja. Augstu virs viņa, bet zemu debesīs rietēja saule, un gaisma mežā mainījās no citrondzeltenas par dziļi zeltainu mirdzumu, kas lija cauri lapotnei kā silts sīrups. Viņš nožāvājās. "F.s esmu noguris," viņš teica.

"Vū?" pārjautāja pinkulācis.

Zarēns salika plaukstas kopā un atbalstīja uz tām vaigu. "Gulēt," viņš teica.

Pinkulācis pamāja. "Vū. Vū-vū," tas teica.

Dodoties atkal ceļā, Zarēns pie sevis smaidīja. Kad viņi bija satikušies, pinkulāča krākšana nebija ļāvusi gulēt. Tagad viņam būtu visai grūti iemigt bez nomierinošās rīboņas blakus.

Viņi gāja tālāk, Zarēns sekoja pinkulācim pa taku, ko tas izlauza cauri krūmu biežņai. Iedams garām zilganzaļam ērkšķainam krūmam, Zarēns izklaidīgi pasniedzās un no­plūca pāris baltu pērļveida ogu, kas auga ķekaros pie katra ērkšķa pamatnes. Vienu no tām viņš iemeta mutē.

"Vai drīz jau būsim klāt?" viņš jautāja.

Pinkulācis pagriezās. "Vū?" tas jautāja. Pēkšņi tā platās acis samiedzās un ausis ar kušķīšiem sāka plivināties.

"VŪŪŪ!" tas ierēcās un klupa zēnam virsū.

Kas tad nu bija noticis? Vai pinkulācis atkal jūk prātā?

Zarēns pagriezās uz papēžiem un, kad masīvais zvērs lēca uz viņa pusi, pašāvās nost no ceļa. Tas varētu viņu saspiest, pat to negribēdams. Pinkulācis nogāzās zemē, samīcīdams augus. "VŪ!" tas atkal ierēcās un mežonīgi metās viņam virsū.

Sitiens trāpīja Zarēnam pa roku. No tā viņš apgriezās apkārt. Viņa plauksta pavērās, un pērļainā oga ielidoja krūmos. Zarēns ar būkšķi nokrita zemē. Viņš palūkojās augšup. Pinkulācis draudīgi slējās pār viņu. Zarēns sāka kliegt. Tajā brīdī otra oga - tā, kas bija mutē, - paslīdēja atpakaļ un iesprūda rīklē. Un tur tā palika.

Zarēns klepoja un sprauslāja, bet oga nekustējās ne no vietas. Cīnoties pēc gaisa, seja viņam kļuva sārta, pēc tam sarkana. Viņš pieslējās kājās un skatījās augšup uz pinkulāci. Acu priekšā viss sāka peldēt. "Neva' paelpo'!" viņš nosēcās un tvēra pie rīkles.

"Vū!" iesaucās pinkulācis un sagrāba Zarēnu aiz po­tītēm.

Zarēns juta, ka tiek pacelts ar kājām gaisā. Pinkulāča smagā ķepa sāka dauzīt viņam pa muguru. Tas sita vēl un vēl, bet tik un tā oga neizkustējās. Vēl un vēl, un vēl…

paukš!

Oga izšāvās Zarēnam no mutes un aizlēkāja pa zemi.

Zarēns noelsās un sāka kampt gaisu. Nevaldāmi elšot, viņš staipījās un lo­cījās pinkulāča tvērienā ar kājām gaisā. "Zemē," viņš noķērkstēja. Ar brīvo ķepu pinkulācis pacēla Zarēnu stāvus un uzmanīgi no­guldīja sausu lapu kaudzē. Tad zemu pieliecās un piegrūda galvu pavisam tuvu klāt. "Vū-vū?" tas jautāja. Zarēns palūkojās pinkulāča rūpju pilnajā sejā. Tā acis bija ieplestas platāk nekā parasti. Zvērs jautājoši sarauca pieri. Zarēns pasmaidīja un apkampa pinkulāci ap kaklu.

"Vū!" tas teica.

Pinkulācis atliecās nost un paskatījās Zarēnam acīs. Tad pagriezās un rādīja uz ogu, kas Zarēnu gandrīz bija no­smacējusi. "Vū-vū," tas dusmīgi teica, saķēra vēderu un apvēlās uz muguras, atdarinot agoniju.

Zarēns nopietni pamāja ar galvu. Oga bija indīga. "Nav laba," viņš sacīja.

"Vū," apstiprināja pinkulācis, pielēkdams kājās. "Vū-vū- vū!" tas kliedza un lēkāja augšā un lejā, augšā un lejā. Viņš turpināja sist un dauzīt nelāgo ogu, līdz velēna vis­apkārt bija saplosīta un zeme pacēlās gaisā putekļu mā­koņos. Zarēnam pa seju tecēja smieklu asaras.

"Ir jau labi," viņš sacīja. "Tici man."

Pinkulācis pienāca klāt un maigi paplikšķināja Zarēnam pa galvu. "Vu… vu… Dr… vū. Dra-vū-gi," tas teica.

"Pareizi," Zarēns pasmaidīja. "Draugi." Viņš atkal pa­rādīja uz sevi. "Zarēns," viņš sacīja. "Pasaki - Zarēns."

"Za-vū-ns," teica pinkulācis, un lepnumā staroja. "Za- vū-ns! Za-vū-ns! Za-vū-ns!" tas atkārtoja vēlreiz un vēlreiz,

tad pietupies satvēra zēnu un uzmeta sev plecos. Kopā viņi aizgrīļojās mežā, ko sāka pārņemt tumsa.

Nepagāja ilgs laiks, un Zarēns pats sev meklēja barību. Viņš nebija tik prasmīgs kā pinkulācis ar lielajiem nagiem un jutīgo degunu, bet viņš ātri mācījās, un Dziļais mežs palēnām kļuva mazāk briesmīgs. Tik un tā tumšās nakts melnumā bija mierinājums just pinkulāča lielā auguma cilāšanos blakus, ļaujot tā piesmakušajiem krācieniem ieaijāt miegā.

Zarēns aizvien retāk un retāk domāja par savu meža troļļu ģimeni. Viņš nebija tos gluži aizmirsis, tikai šķita, ka nav nekādas vajadzības vispār domāt par kaut ko. Ēst, gulēt, vēl mazliet ieēst…

Tomēr palaikam Zarēns uztrūkās no Dziļā meža sapņa; vienreiz, kad tālumā ieraudzīja debesu kuģi, un pāris reižu, kad viņam šķita, ka redz kāpurputnu žūžubišu koka raibajos zaros.

Bet dzīve ritēja uz priekšu. Viņi ēda un gulēja, un jodelēja uz mēnesi. Un tad tas notika.

Bija spirdzinošs rudens vakars, un Zarēns atkal bija pinkulācim plecos. Viņi meklēja guļvietu naktij, kad pēkšņi Zarēns ar acs kaktiņu saskatīja pazibam kaut ko oranžu. Viņš pavērās apkārt. Kādu gabalu aiz viņiem atradās mazs spalvains radījums kā oranžu dūnu kamols.

Vēl mazliet uz priekšu, un Zarēns atskatījās otrreiz. Tagad tur bija četri mazi, pūkaini radījumi, visi lēkādami kā aunradža jēri.

"Mīļais," viņš teica.

"Vū?" atsaucās pinkulācis.

"Mums aiz muguras," sacīja Zarēns, pasizdams pinku­lācim pa plecu un rādīdams atpakaļ.

Abi pagriezās. Pa šo laiku bija uzradušies kāds ducis dī­vaino dzīvnieku, kas lēkāja viņiem nopakaļ. Kad pinkulācis

ieraudzīja radījumus, tā ausis sāka griezties riņķī apkārt un no mutes nāca klusa, bet augsta īdēšana.

"Kas ir?" Zarēns ierunājās un iespurdzās. "Tu taču man neteiksi, ka baidies no tiem tur1"

Pinkulācis tikai īdēja vēl skaļāk un drebēja no ausu gali­ņiem līdz pakaļkāju nagiem. Zarēns varēja vienīgi turēties.

"Vig-vig!" pinkulācis ieaurojās.

Kamēr Zarēns vēroja, pūkaino, oranžo radījumu skaits dubultojās, tad dubultojās vēlreiz. Tie šaudījās apkārt krēs­las atblāzmā uz vienu un uz otru pusi, bet tuvāk nepie­nāca. Pinkulācis kļuva aizvien satrauktāks. Viņš nemierīgi mīņājās no vienas kājas uz otru, visu laiku īdēdams.

Beidzot tam bija diezgan. "Vū-vū!" tas iesaucās.

Pinkulācis metās uz priekšu, Zarēns sagrāba tā garo spalvu un cieši turējās. Tas neprātīgi joņoja cauri mežam. Bum, bum, bum. Zarēna vienīgās rūpes bija nenokrist. Viņš pameta acis atpakaļ. Nebija nekādu šaubu, kas no­tiek: oranžie dūnu kamoli dzinās pakaļ.

Zarēna sirds tagad aulekšoja. Katrs atsevišķi mazie ra­dījumi bija izskatījušies jauki, bet grupā tiem piemita kaut kas dīvaini draudīgs.

Pinkulācis skrēja aizvien ātrāk un ātrāk. Tas lauzās cauri mežam, saplacinādams visu savā ceļā. Atkal un atkal

Zarēnam nācās pieplakt aiz tā milzīgās galvas, kad pretī sitās zari un krūmi. Vigvigi tikai sekoja pa ceļu, ko lielais zvērs izlauza, - un nepagāja ilgs laiks, kad priekšējie to bija panākuši.

Zarēns raižu pilns skatījās lejup. Četri vai pieci radījumi tagad lēca virsū pinkulāča ķepām ik reizi, kad tās pie­skārās zemei. Pēkšņi viens no tiem pieķērās.

"Augstās debesis!" Zarēns noelsās, kad pūkainais ka­mols vidū pāršķēlās un parādījās divas rindas mežonīgu zobu kā lāču lamatu spīles. Nākamajā mirklī zobi ieciitās pinkulāča kājā.

"Vū-ūūūūū!" tas spalgi iekliedzās.

Zarēns vēl joprojām turējās, cik varēdams, kad pinkulācis pieliecās uz priekšu, norāva vigvigu nost un aizmeta projām. Mežonīgais ma­zais zvērēns aizripoja pa zemi, toties tā vietā jau bija četri citi.

"Dragā viņus! Saspied viņus!" kliedza Zarēns.

Bet tas bija bezcerīgi. Lai cik vigvigu pinkulācis aizmeta pa gaisu, ducis vai vairāk citu allaž ieņēma to vietu. Tie ķērās klāt pie pakaļkājām un ķepām; tie līda augšā pa pinku­lāča muguru tuvāk kaklam, augšup pie Zarēna.

"Palīdzi man!" viņš kliedza.

Pinkulācis pēkšņi pieslējās stāvus un apstājās pie aug­sta koka. Zarēns sajuta lielās ķepas sev ap vidukli, kad tas noņēma viņu no pleciem un uzcēla augstu koka zaros, tālu projām, kur asinskārie vigvigi viņu nevarēja sasniegt.

"Za-vū-ns," tas teica. "Dra-vū-gi."

"Tu arī kāp augšā," teica Zarēns. Bet, paskatījies pinku­lāča skumjajās acīs, viņš saprata, ka tas nemūžam nebūtu iespējams.

Vigvigi iekodās pinkulāča kājās atkal un atkal, līdz bei­dzot milzīgais zvērs ar klusu vaidu novēlās zemē. Tā ķer­meni uzreiz noklāja niknie radījumi.

Zarēnam acīs sariesās asaras. Viņš novērsās, nespēdams skatīties. Viņš aizspieda ausis ar rokām, bet nevarēja ne­dzirdēt, kā kliedza pinkulācis, kas turpināja cīņu.

Tad Dziļajā mežā iestājās klusums. Zarēns zināja, ka viss ir beidzies.

"Ak, pinkulāci," viņš šņukstēja. "Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?" Viņš gribēja lēkt zemē ar nazi rokā un nogalināt vigvigus

visus līdz pēdējam. Viņš gribēja atriebt sava drauga nāvi. Tomēr viņš pārāk labi zināja, ka neko nebija iespējams darīt.

Zarēns izslaucīja acis un paskatījās lejup. Vigvigi bija projām. Bet no pinkulāča nekas nebija palicis pāri, ne kaula, ne zoba vai naga, ne skrandas no sūnām caurau- gušās vilnas. No tālienes atskanēja kāda pinkulāča vien­tuļā jodelēšana. Tā sirdi plosošais sauciens laiku pa laikam atbalsojās cauri kokiem.

Zarēns cieši satvēra rokā sev kaklā pakarināto zobu. Viņš iešņukstējās. "Tas tagad nevar tev atsaukties," viņš caur asarām nočukstēja. "Nekad vairs nevarēs."

Zarēns cieši skatījās lejup krēslas ēnās sev apakšā. Viņš nevarēja saskatīt nevienu vigvigu. Tie bija saskaņojuši savu nāvējošo uzbrukumu klusumā bez jebkādas spieg­šanas vai pīkstēšanas pa visu slaktiņa laiku. Vienīgās ska­ņas, ko varēja dzirdēt, bija kaulu krakšķēšana un asiņu sūkšana. Tagad niknie mazie zvēreļi klusām bija aiz­steigušies projām.

Vismaz Zarēns cerēja, ka tie bija projām. Viņš atkal iešņukstējās un noslaucīja degunu piedurknē. Viņš neva­rēja atļauties kļūdīties.

Brūnās debesis virs galvas bija kļuvušas melnas. Uzlēca mēness, tas bija zemu, bet spīdēja spoži. Krēslas klusumu jau bija pārtraukusi nakts dzīvnieku pirmā rosīšanās, un pašlaik, kad Zarēns, nespēdams pakustēties, turpināja sēdēt un skatīties, šīs nakts laika skaņas pieņēmās spēkā. Tie sauca un gaudoja, tie čabinājās un spalgi kliedza: neredzami, bet tāpēc ne mazāk jūtami. Tumsā var redzēt ar ausīm.

Zem Zarēna kājām, kas šūpojās gaisā, pamežs kūpēja. Smalkas miglas vērpetes vijās apkārt koku stumbriem. Bija tā, it kā Dziļais mežs mutuļotu: ar briesmām, ar ļaunumu.

"Es palikšu te augšā," Zarēns nočukstēja pie sevis, pie- sliedamies kājās. "Līdz rītam."

Ar sāņus pastieptām rokām, lai noturētu līdzsvaru, Zarēns aizgāja pa koka zaru līdz stumbram. Tad viņš sāka kāpt uz augšu. Viņš tika aizvien augstāk un augstāk, mek­lējot tādu zaru žākli, kas noturētu viņa svaru un arī no­drošinātu ērtību garajā naktī, kas viņu gaidīja.

Lapotnei ap viņu kļūstot biezākai, Zarēnam acis sāka sūrstēt un asarot. Viņš noplūca vienu lapu un rūpīgi to aplūkoja. Tā bija stūraina, ar bāli zilganu mirdzumu. "Ak

pinkulāci," viņš nopūtās. "No visiem kokiem, ko varēji izvēlēties, kāpēc tev vajadzēja mani iecelt žūžubišu kokā?"

Nebija jēgas kāpt augstāk. Bija zināms, ka žūžubišu koku augšējie zari ir ļoti trausli. Un tādā augstumā turklāt vēl bija auksti. Svelošais vējš noklāja ar zosādu neapseg­tās roku un kāju daļas. Zarēns pārvietojās stumbra aizvēja pusē un sāka kāpt atkal lejup.

Pēkšņi mēness pazuda. Zarēns sastinga. Mēness nerā­dījās, un vējš raustīja viņa pirkstus. Lēni, lēni, ar pēdām taustoties pa raupjo mizu, Zarēns uzmanīgi rāpās lejup. Bija tur vigvigi vai nebija, pietika vienreiz paslīdēt, un viņš krītot katrā ziņā nosistos.

Ar abām rokām cieši turēdamies pie zara blakus galvai, celī saliektu kreiso kāju atbalstījis stumbra iedobumā, Zarēns laidās lejup. Auksti sviedri izspiedās uz pieres, kamēr labā kāja taustījās tumsā pēc kaut kā, uz kā no­stāties.

Viņš stiepās zemāk un zemāk. Rokas sāpēja. Bija tāda sajūta, ka kreisā kāja tūlīt izmežģīsies. Zarēns jau gandrīz gribēja padoties, kad piepeši ar kājas pirksta pašu galiņu sataustīja, ko bija meklējis: nākamo zemāk esošo zaru.

"Beidzot," Zarēns nočukstēja.

Viņš atslābināja elkoņus, izbrīvēja kāju no iedobuma un laidās lejup, līdz abas kājas nostājās uz zara. Pēdas augstu apņēma kaut kas mīksts un pūkains.

"Nē!" viņš ievaidējās un bailēs sarāvās.

LJz zara kaut kas bija. Kaut kāds dzīvnieks. Varbūt vig­vigi tomēr spēj uzrāpties kokos.

Izmisīgi spārdīdamies, Zarēns pielika visas pūles, lai tiktu atpakaļ drošībā uz zara virs galvas. Tomēr nekas no tā neiznāca. Viņš bija noguris. Viņš pavilkās uz augšu, bet izrādījās, ka rokas ir par vāju, lai uzrautu viņu pietiekami augstu. Pirksti pamazām laidās vaļā.

Pēkšņi cauri meža lapotnei izlauzās mēness spožā gais­ma. Tā meta lejup mirguļojošas sudraba bultas cauri vējā kustošām lapām. Dažādu rakstu gaismēnas spēlējās uz koka stumbra, uz Zarēna gaisā palikušā auguma un uz meža pamatnes tālu, tālu zem viņa.

Zarēns juta, kā viņa asais zods stingri spiežas pret krūtīm, cenšoties paskatīties tieši sev apakšā. Viņa acis apstiprināja to, ko pēdas bija teikušas. Uz raupjās mizas bija kaut kas - pat divi. Tie bija pieķērušies pie zara kā liela zvēra spal­vainas ķepas, it kā zvērs rāptos augšā, lai tiktu viņam klāt.

Piesardzīgi Zarēns pastiepa lejup kājas un pabikstīja tos ar purngalu. Tie bija auksti. Tie nekustējās.

Zarēns nolaidās uz platā zara un aši pietupās. Tuvumā abi priekšmeti nemaz nebija pūkaini. Drīzāk tie atgādi­nāja ap zaru aptītus tīmekļus. Zarēns pārbaudot taustīja zara apakšpusē. Viņa augums satraukumā notrīsēja.

Tas bija kokons, iekarināts zīdainā virvē. Un kokonus Zarēns jau bija redzējis agrāk. Vienā tādā kokonā bija gulējis Birkmatis, turklāt žūžubišu koku audzē Zarēns bija klāt, kad izšķīlās kāpurputns. Tomēr tik tuvu viņš to nekad nebija redzējis. Garais, nokarenais veidojums bija lielāks un daudz skaistāks, nekā viņš bija iedomājies.

"Apbrīnojami," viņš nočukstēja.

Noausts no vissmalkākajām šķiedrām, kokons izskatījās kā savērpts no cukura. Tas bija plats un ieapaļš, veidots kā liels meža bumbieris, un, šūpodamies vējā, mirguļoja mēness gaismā.

Zarēns pasniedzās uz leju un satvēra zīdaino virvi. Tad, cenzdamies lielā aizrautībā nepaslīdēt, viņš nošļūca no zara un, tverdams roku blakus rokai, laidās uz leju, līdz sēdēja jāteniski uz paša kokona.

Pēc sajūtas tas nelīdzinājās nekam citam, ko viņš agrāk bija aptaustījis: maigs, kad pieskārās, - neiedomājami

maigs taču pietiekami stingrs, lai saglabātu apveidu. IJn, kad Zarēns iegremdēja pirkstus biezajā, zīdainajā va­tējumā, visapkārt izplatījās salda un spēcīga smarža.

Pēkšņa vēja brāzma lika kokonam griezties. Trauslie zari virs Zarēna svilpa un krakšķēja. Zarēnam aizrāvās elpa, un viņš satvēra virvi. Galvai reibstot, viņš paskatījās uz raibo meža pamatni apakšā. Tur kāds bija un skaļi kašņājās sausajās lapās. Zarēns netika ne uz augšu, ne leju.

"Bet man jau nekur nav jātiek," viņš noteica pie sevis. "Es varu pārlaist nakti kāpurputna kokonā." Šos vārdus izrunājot, viņam pār visu ķermeni pārskrēja tirpas. Viņš atminējās kāpurputna teikto: Birkmatis guļ mūsu kokonos un sapņo mūsu sapņus. "Varbūt," Zarēns satraukti nočuk­stēja, "es arī varētu sapņot viņu sapņus."

Tā izlēmis, Zarēns griezās apkārt, līdz atradās ar seju pret kokonu. Viņa deguns spiedās pret atsperīgajām dū­nām. Saldā, spēcīgā smarža pieņēmās spēkā, un, Zarē­nam laižoties tālāk uz leju, zīdainais kokons glāstīja viņa vaigu. Beidzot pēdas atdūrās pret savēlušos malu, kur kāpurputns, parādoties ārpusē, bija atplēsis kokonu.

"Uzmanību, gatavību… aiziet!" sauca Zarēns.

Viņš palaida vaļā virvi un iekrita iekšpusē. Kokons kādu brīdi stipri šūpojās. Šausmās, ka virve varētu neizturēt, Za­rēns aizmiedza acis. Šūpošanās norima. Viņš atkal atvēra acis.

Kokona iekšpusē bija silti - silti, tumši un droši. Zarēna sirds beidza neprātīgi dauzīties. Viņš dziļi ieelpoja spē­cīgo smaržu, un viņu pārņēma labsajūta. Nekas viņam tagad nevarēja nodarīt pāri.

Saliecis ceļus un vienu roku palicis zem galvas, viņš saritinājās kamolā un iegrima polsterētajā klājumā. Bija tāda sajūta, it kā viņš būtu iemērkts siltā, smaržīgā eļļā. Viņš jutās mājīgi, viņš jutās droši, viņš jutās miegains. Nogurušie locekļi kļuva smagi. Plakstiņi lēnām aizvērās.

"Ak, pinkulāci," viņš miegaini nočukstēja. "No visiem kokiem, kurus varēji izvēlēties, pateicos debesīm, ka tu iecēli mani žūžubišu kokā."

Un tad, vējam maigi šūpojot kokonu šurp un turp, šurp un turp, Zarēns ieslīga miegā.

Ap nakts vidu, vēju nesti, mākoņi bija pazuduši un paši vēji bija norimuši. Mēness atkal bija zemu. Tālumā mē­nesnīcas naktī aizkuģoja debesu kuģis ar paceltām visām burām, lai tvertu kūtro vēju.

Dziļā meža lapotnes virsma mirguļoja kā ūdens mēness gaismā. Te uzreiz tai pāri aiztraucās ēna: šī ēna krita no kāda lidojoša radījuma, kas zemu planēja virs koku galotnēm.

Tam bija plati un spēcīgi, melni ādas spārni, pakaļpusē roboti un priekšpusē ar briesmīgiem nagiem. Likās, pat gaiss nodreb, kad šie spārni apdomīgi, tomēr mērķtiecīgi plivinājās tumši zilajās debesis. Radījumam bija maza, gluda galva, un tur, kur nāktos būt mutei, rēgojās garš cauruļveida snuķis. Radījums sprauslāja un šņaukājās, un līdz ar katru spārnu vēzienu gaisā tika izpūsti smirdīgi tvaiki.

Tagad no rietošā mēness mežā iekļuva maz gaismas, bet radījumu tas nekavēja. Izvalbītās metāliski dzeltenās acis meta divus platus gaismas starus, kas pārlūkoja ēnai­nās dzīles. Tas lidoja riņķī apkārt, šurp un turp. Tas neli­kās mierā, līdz nebija atradis to, pēc kā bija ieradies.

Pēkšņi tā spīdošās acis apstājās pie kaut kā, kas noka­rājās no gara, zilgana žūžubišu koka zara: pie kaut kā liela un apaļa, un mirdzoša. Radījums izgrūda griezīgu kliedzienu, sakļāva spārnus un metās lejup, cauri meža lapotnei. Tad, izstiepis spēcīgās, druknās kājas, tas smagi nolaidās uz koka zara un paglūnēja uz leju. Tas piešķieba galvu uz vienu pusi un ieklausījās.

Apakšā varēja sadzirdēt rāmu elpošanu. Radījums paos­tīja gaisu, un viss tā ķermenis gaidās nodrebēja. Tas pa­spēra soli uz priekšu. Tad vēl vienu. Un vēl vienu.

Veidots, lai lidotu, radījums gāja lēni, neveikli, stingri ieķerdamies zarā ar vienas kājas nagiem, iekams palaida

vaļā otru. Tas apgāja apkārt resnajam zaram, līdz karājās ar galvu uz leju.

Iecirtis garos nagus raupjajā mizā, radījums notēmēja galvu pret kokona atveri. Tas pabāza galvu iekšā un bak­stīja apkārt ar sava garā, dobā snuķa kaulaino galu. Tad atkal nodrebēja, spēcīgāk nekā iepriekš, un dziļi no viņa ķermeņa iekšpuses atskanēja burbuļojoša skaņa. Tā vēders sarāvās, un no snuķa gala izšļācās žultaina šķidru­ma straume. Tad tas izvilka galvu laukā.

Dzeltenzaļais šķidrums burbuļoja tur, kur bija uzlijis, un izplatīja tvaiku mutuļus. Zarēns sarauca degunu, taču ne­pamodās. Sapņos viņš gulēja pļavā blakus čalojošam, kris­tāldzidram strautam. Sarkanas magones šūpojās šurp un turp, pildot gaisu ar tik saldu smaržu, ka viņš bija bez elpas.

Ar nagiem stingri ieķēries zarā, radījums pievērsa uz­manību pašam kokonam. Ar spārnu nagiem tas šķiedru pa šķiedrai atšķetināja savēlušās grīstes ap atveri. Tad

klusi pārvilka tās pāri caurumam. Drīz vien atvere bija noslēgta.

Zarēna plakstiņi notrīsēja. Tagad viņš bija alai līdzīgā gaitenī, tam gar sienām atradās dimanti un smaragdi, kas vizuļoja kā miljoniem acu.

Radījums savicināja spārnus un satvēra zaru ar spārnu nagiem. Palaidis vaļā kājas, tas, karādamies gaisā, izgrozījās gar zaru tā, līdz atradās tieši virs kokona augš­puses. Tad izvērsa kājas un sāka skaļi iesūkt gaisu. To darot, tā vēders piepūtās un zvīņas pavēderē saslējās stāvus. Zem katras no tām atradās pa gumijotam sārtam izvadam, kuri, radījumam turpinot rīt gaisu, lēni atvērās.

Te pēkšņi tas ieņurdējās un viss ķermenis strauji sa­rāvās. No izvadiem pāri kokonam izšļācās lipīgas, melnas vielas spēcīgas strau­mes.

"Mffll-bnn," miegā nomur­mināja Zarēns. "Mmmš…"

Stīgrais, darvai līdzīgais šķidrums iesūcās kokonā un tecēja tam pāri visos virzie­nos, drīz to pār­klādams pavisam. Kad tas sacietēja, kokons kļuva par noslēgtu cietumu.

Ar griezīgu uzvaras kliedzienu radījums satvēra paša veidoto kūniņu kāju nagos, pāršķēla zīdaino virvi ar vienu no spārnu nagiem un aizlidoja naktī. Radījuma aprises izcēlās pret mēļajām debesīm, tā milzīgie spārni vēzējās augšā un lejā; nāvējošā kūniņa šūpojās zem tā uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ.

Zarēns peldēja uz plosta zilzilas jūras vidū. Saule, silta un dzeltena, spīdēja sejā, viņam šūpojoties viļņos. Pēkšņi melnu mākoņu grēda aizsedza gaismu. Jūra sāka viļņoties arvien stiprāk un stiprāk.

Zarēns atvēra acis. Viņš izmisīgi skatījās apkārt. Viss bija tumšs. Melns kā piķis. Tā viņš tur gulēja nekustīgs, nespē­dams saprast, kas notiek. Acis nekādi nevarēja pierast pie lēkājošās tumsas. Gaismas nebija nemaz. Ne mazākā sta­riņa. Baiļu trieciens nodžinkstēja viņam galvā un aizšāvās lejup pa muguru.

"Kas notiek?" viņš kliedza. "Kur ir atvere?"

Cīnīdamies, lai pieceltos četrrāpus, Zarēns trīcošiem pirkstiem taustījās apkārt pa apvalku. Pieskaroties tas šķita ciets. Ja pa to sita, tas skanēja - bum, bum, bum - nepadodamies dūru triecieniem.

"Laidiet mani ārā!" viņš kliedza. "LAIDIET MANĪ ĀRĀ!"

Puvumsūcis griezīgi iebrēcās un sasvērās uz vienu pusi, kad pēkšņa kustība kūniņā izsita viņu no līdzsvara. Tas spēcīgi savēcināja spārnus un vēl stingrāk satvēra nagos nešļavas melno malu. Tas bija radis, ka tā laupījums cenšas tikt laukā. Izmisīgie rāvieni un grūdieni drīz vien pierims. Tā tas vienmēr bija.

Zarēns sāka aizelsties. Kodīgi sviedri tecēja acīs. Žults sīvā smaka apņēma viņu kā otra āda. Viņš sāka rīstīties. Likās, ka tumsa griežas. Viņš pavēra muti, un no tās izšļācās vēmekļi. Tie oda pēc skābuma, pilni ar augļu sēkliņām. Atmiņā atausa, kā pinkulācis bija devis viņam kaut ko garšīgu; pinkulācis, kuru aprija briesmīgie vigvigi. Zarēns atkal atvēra muti, un viss viņa ķermenis noraus­tījās. Voāārš! Vēmekļi šļācās pret Zarēna cietuma izliekta­jām sienām un apšļakstīja viņam kājas.

Puvumsūcis no jauna pārtvēra nagos stipri zvalstīgo kūniņu. Dūnas viegluma rītausma jau sāka plesties pār tālo apvārsni. Drīz būšu atgriezies. Drīz būšu mājās, ma­zais. Tad tu varēsi ieņemt vietu starp pārējiem manā noliktavā koka galotnē.

Smakdams. Rīstīdamies. Acīm asarojot kodīgajā tumsā. Galvai pulsējot no gaisa trūkuma. Zarēns izvilka savu vārda dodamo nazi no jostas un cieši to satvēra. Ceļos nometies, viņš paliecās uz priekšu un kā neprātīgs sāka durstīt apvalku. Nazis slīdēja. Zarēns mitējās un noslaucīja sasvīdušo plaukstu biksēs. «

Nazis jau bija viņam labi kalpojis - pret lidojošo tārpu, pret piķa vīteni bet vai tērauda asmens būs pietiekami izturīgs, lai satriektu šo čaulu? Viņš ar sparu trieca smaili pret apvalku. Tam jābūt. Vēlreiz. Un vēlreiz. Tam vien­kārši jābūt pietiekami izturīgam.

Neņemdams vērā grūdienus un rāvienus, kas nāca no kūniņas iekšpuses, puvumsūcis turpināja ceļu uz savu noliktavu. Tas jau varēja redzēt pārējo kūniņu aprises pret gaismu augstu gaisā, skeletveida kokos. Cīnies vien, mana vakariņu ēsma! Jo lielāks cīniņš, jo gardāka vira, un puvumsūča gārdzošā spurgšana atbalsojās tumsā. Drīz tu būsi tikpat kluss un mierīgs kā visi pārējie.

Un, kad tas bija apklusis, smirdīgā žults, ko puvumsū­cis bija iešļācis kokonā, sāka darboties. Tā sagremoja ķermeni, pārvēršot miesu un kaulus gļotainā šķidrumā. Pēc nedēļas, pēc piecām dienām, ja laiks bija silts, ar roboto cietā kaula apli snuķa galā puvumsūcis izurba caurumu kūniņas augšpusē, iestūma tur garo cauruli un izsūca sātīgo, smirdošo sutinājumu.

"Lūsti, lūsti, lūsti," Zarēns murmināja sakostiem zobiem, atkal un atkal triekdams vārda dodamo nazi pret apvalku. Tad, kad viņš jau bija nolēmis mest mieru, apvalks beidzot padevās un kūniņa skaļi nokrakšķēja. Šķīvja lieluma čaulas gabals iekrita tumsā.

"JĀ!" Zarēns iesaucās.

Gaiss, svaigs gaiss ieplūda pa caurumu. Elsdams aiz paguruma, Zarēns paliecās uz priekšu, pielika seju pie cau­ruma un dziļi to kampa malkiem. Ieelpa, izelpa, ieelpa, izelpa. Galva sāka noskaidroties.

Gaisam bija patīkama garša.

Tā bija dzīvības garša.

Zarēns paskatījās laukā. Tālu viņam priekšā pret sārta­jām debesīm vīdēja robota nokaltušu priežu rinda. Viena koka galotnē pie zara karājās vesels čemurs ar olvei- dīgiem priekšmetiem: tie bija aizzīmogotie kāpurputnu kokoni.

"Man jāpalauž caurums lielāks," Zarēns sev teica, pa­cēlis nazi augstu virs galvas. "Un labi ātri." Viņš spēcīgi trieca to pret apvalku. Nazis trāpīja ar svešādu būkšķi. "Kas tad nu…?" Zarēns paskatījās lejup un novaidējās.

Cirtiens, kas bija izlauzies cauri kā akmens cietajai čaulai, bija sadragājis arī naža asmeni. Rokā viņš turēja vienīgi spalu. "Mans vārda dodamais nazis," teica Zarēns, valdīdams asaras. "Salūzis."

Aizmetis sāņus nekam nederīgo kaula gabalu, Zarēns atspiedās pret kūniņas sienu un sāka nikni spārdīt ap­valku.

"Lūsti, kaut debesis tevi nolādētu!" viņš auroja. "LŪSTI!"

Puvumsūcis lidojumā sagrīļojās. Kas tur notiek, ko? Tu nu gan esi nepakļāvīga vakariņu ēsma. Es tevi mazliet pa­grozīšu. Re nu. Tā jau ir labāk. Mēs taču negribam, ka tu nokriti, vai ne?

Zarēns spēra, cik vien bija spēka. Kūniņa nokrak­šķēja, čaulai plīstot un gabaliem krītot. Pēkšņi apvalkā iesprāga divas platas līkloču plaisas to malas atmirdzēja siltajā rīta blāzmā.

"Āāaiii!" viņš iespiedzās. "Es krītu."

Kūniņai sasveroties, puvumsūcis niknumā spalgi iekliedzās. Tas gā­zās lejup. Paliec mierā, nolādēts! Neganti vicinot nogurušos spārnus, tas ar slaidu loku izrāvās no straujā kritiena. Tomēr kaut kas nebija, kā nākas. Tagad tas zināja. Kādu spēli tu tur spēlē, mana nerātnā vakariņu ēsma? Tev jau vajadzēja būt beigtai. Bet vari

nešaubīties, vaļā es tevi nelaidīšu!

Zarēns spēra vēlreiz, un plaisa iesprāga viņam virs galvas un apkārt aiz muguras. Vēlreiz, un tā stiepās tālāk zem viņa. Viņš paskatījās uz leju. Starp pēdām stiepās ro­bota gaismas līnija. Vēmekļi un žults iztecēja laukā.

Lai notiktu kas notikdams, puvumsūcim bija lemts ba­doties. Kūniņa dalījās gabalos. Tās laupījums nekad nepārvērtīsies puvekļos.

Zarēns ar šausmām skatījās uz plaisu sev apakšā, jo zaļais plankums kļuva arvien platāks. Viņš pārtrauca spārdīšanu. Kritiens no tik liela augstuma būtu pārāk bīs­tams. Vairāk nekā jebkad agrāk viņam bija vajadzīga palīdzība. "Kāpurputn!" viņš kliedza. "Kur tu esi?"

Puvumsūcis iegārdzās. Nejaukā vakariņu ēsma! Ne­jaukā! Viņš bija tuvu spēku izsīkumam un laizdās aizvien zemāk. Tā metāliski dzeltenās acis grozījās apkārt, lai paskatītos uz savu noliktavu koka galotnē. Tik tuvu un tomēr tik tālu.

Zarēnam apakšā traips no zaļa vērtās par brūnu. Viņš ieskatījās ciešāk. Mežs bija kļuvis retāks un vietumis iznī­cis pavisam. Gari, izbalējuši koku skeleti mētājās zemē. Daži vēl stāvēja, to nokaltušie zari sniedzās augšup, tvarstīdami gaisu kā kaulaini pirksti.

Te uzreiz atskanēja milzīgs blīkšķis. Kūniņa bija trā­pījusi pa galu vienam no šiem sausajiem zariem. Zarēnu atmeta atpakaļ. Viņa galva atsitās pret čaulu. Plaisa kļuva platāka, un kūniņa ar Zarēnu tajā krita.

Zemāk, zemāk, zemāk. Zarēnam vēderā viss sagriezās. Sirds kāpa vai pa muti laukā. Viņš aizvēra acis, dziļi ievil­ka elpu un sagatavojās atsitienam.

PLUNNNKŠ!

Viņš bija nokritis uz kaut kā mīksta, kaut kā tāda, kas tūlīt pat caur plaisām sūcās čaulā kā graudaina, šķidra šokolāde. Viņš iemērca pirkstu brūnajā vielā un piesar­dzīgi pielika pie deguna. Tie bija dubļi. Biezi kūdras dubļi. Viņš atradās mitra purva vidū. Neveikli gāzelē­damies, Zarēns pastiepās uz augšu, iebāza pirkstus pla­tākajā plaisā un rāva. Dubļi viņam jau bija līdz potītēm. Uzreiz nekas nenotika. Pat tagad vēl piķa piesūcinātās kokona šķiedras bija briesmīgi cietas. Dubļi sniedzās Zarēnam līdz ceļiem.

"Nu taču!" viņš sauca.

Elkoņus iespriedis sānos, viņš palauza plaisu mazliet platāku. Deniņos izspiedās dzīslas, muskuļi savilkās ka­molā. Negaidot viņu apspīdēja gaisma. Čaula beidzot bija pāršķēlusies uz pusēm.

"Nu nēT viņš iesaucās, kad salauztās kūniņas lielākais gabals piepeši pagriezās uz gala un ieslīdēja dubļos. "Ko nu?"

Kā vienīgā cerība tagad bija palicis mazākais gabals, kas vēl peldēja virspusē. Ja vien viņš spētu uzrāpties uz tā, varbūt to varētu izmantot kā pagaidu laivu.

Debesīs virs galvas Zarēns izdzirda spalgu niknuma kliedzienu. Viņš paskatījās augšup. Virs galvas riņķoja derdzīgs, atbaidošs radījums. Tas vēroja viņu ar spīdošām, neizteiksmīgām, dzeltenām acīm. Plati, melni ādas spārni, kas spīdēja no sviedriem, skaļi sitās gaisā. Pēkšņi tas pa­griezās un metās lejup, un nākamajā mirklī Zarēns juta, kā asi nagi nobrāž viņam galvu, izraujot matu kušķus ar visām saknēm.

Radījums aplidoja loku un atkal metās lejup. No garā snuķa gala lejup plūda zaļu siekalu pavedieni. Šoreiz Za­rēns izvairījās. Metoties virsū, tas atkal iekliedzās un ap- šļāca viņu ar pretīgi smirdošu žulti. Norīstījies Zarēns dzir­dēja, ka spārnu plandēšana attālinās. Pretīgais radījums lidoja projām. Kad Zarēns atkal paskatījās uz augšu, tas bija uzmeties kāda attāla koka galotnē; koks izskatījās melns pret sastingušajām rīta debesīm. Tajā karājās

kūniņu ķekars, katrā kūniņā bija kaut kas pūstošs. Zarēns atviegloti nopūtās. Radījums bija padevies. Zarēnam ne­būs jāpievienojas citiem tajā nāves rindā.

Bridi vēlāk atvieglojums pārvērtās par paniku. "Es slīk­stu!" viņš iesaucās.

Ķerdamies pie čaulas gabala, Zarēns izmisīgi centās tikt laukā no purva. Bet katru reizi, kad viņš pievilkās tai klāt, čaula pašķiebās un vēl vairāk piepildījās ar dubļiem. Pēc trešā mēģinājuma tā nogrima pavisam.

Tagad viņš bija dubļos līdz vēderam un grima dziļāk. Viņš vicināja rokas un spārdījās kājām, bet biezās dūņas tikai iesūca vinu vēl dziļāk.

"Ak, pie drūmglūņa!" Zarēns vaimanāja. "Ko lai es ta­gad iesāku?"

"Nekrīti panikā, tas ir pats svarīgākais," atskanēja kāda balss.

Zarēnam aizrāvās elpa. Tur kāds bija un vēroja viņa cīniņu. "Palīgā!" viņš iekliedzās. "PALĪDZI MAN!"

Viņš pagriezās uz pretējo pusi, cik tālu vien varēdams, bet šajā kustībā iegrima vēl par sprīdi. Tagad dubļi bija pāri krūtīm un sāka sniegties līdz kakla pamatnei. Neliela auguma kaulains goblins ar plakanu galvas virsu un dzel­tenu ādu bija atspiedies pret nokaltušu koku un košļāja salmu.

"Vai gribi, lai es palīdzu tev?" viņš jautāja monotonā deguna balsī.

"Jā. Jā, es gribu gan. Tev man jāpalīdz," viņš teica, sprauslādams dubļus, kas smēlās mutē un tecēja kaklā.

Goblins pavīpsnāja un aizsvieda salmu. "Tad tā es arī darīšu, kundziņ Zarēn," tas teica. "Ja tu tiešām to gribi."

Goblins pasniedzās augšup, nolauza no koka nokaltušu zaru un pasniedza to pāri bīstamajam purvam. Zarēns izspļāva no mutes smirdīgos dubļus un rāvās uz priekšu. Viņš satvēra izbalējušo zaru un turējās pie tā visiem spēkiem.

Goblins vilka. Zarēns šļūca cauri biezajiem, iekšā vel­košajiem dubļiem tuvāk un tuvāk krastam. Viņš spļaudījās. Viņš sprauslāja. Viņš lūdzās, kaut zars nenolūztu. Te uzreiz viņš sajuta cietu zemi zem ceļgaliem, tad zem elkoņiem. Goblins palaida zaru vaļā, un Zarēns izrāpoja no purva.

Beidzot ticis brīvībā, Zarēns sabruka. Un tur viņš palika guļam galīgi bez spēka, seju iespiedis sausajā zemē. Viņš goblinam bija parādā savu dzīvību. Bet, kad viņš beidzot pacēla galvu, lai pateiktos glābējam, izrādījās, ka viņš atkal ir viens. Plakangalvis nekur nebija ieraugāms.

"Ei," Zarēns vārgā balsi sauca. "Kur tu esi?"

Atbildes nebija. Viņš pieslējās kājās un paskatījās ap­kārt. Goblins bija projām. Zemē bija palicis vienīgi salms ar sakodītu galu. Zarēns notupās tam blakus. "Kāpēc tu aizbēgi?" viņš nomurmināja.

Nokāris galvu, Zarēns apsēdās zemē. Pēkšņi viņam ienāca prātā cits jautājums Kā plakangalvis goblins bija zinājis

vina vārdu?

Viss bija kluss. Saule spīdēja karsta un spoža. No visas tās vemstīšanās aizzīmogotajā kūniņā Zarēnam kaklā bija tāda sajūta, it kā tas būtu izberzts ar smilšpapīru. Viņam vajadzēja padzerties.

Viņš piecēlās stāvus un atskatījās uz savu ēnu, kas stiepās tālu pāri bīstamajam purvam. Ēnas galā vīdēja rāms ūdens. Tas kārdinoši mirguļoja. Ja vien būtu iespēja nokļūt līdz tam, netiekot iesūktam dubļos! Zarēns no­spļāvās un atkal novērsās.

"Tas droši vien tik un tā ir sastāvējies," viņš nomur­mināja.

Viņš slāja prom pāri purvainai tukšainei. Purvs kādreiz bija sniedzies līdz šejienei. Tagad, atskaitot nelielus lau­kumiņus ar bāli zaļām aļģēm, nekas te neauga. Tomēr dzīvība bija. Ar katru soli, ko Zarēns spēra, pacēlās niknu meža odu mākoņi un sīca ap viņu. Tie nolaidās uz sejas, uz rokām, kājām - un, kur nosēdās, tie koda.

"Lasieties! Pazūdiet!" Zarens kliedza, sizdams rijīgos kukaiņus. "Ja ne tas, tad… AIJU!" Plauks! "…kaut kas cits!" Plauks. Plauks. Plauks.

Zarēns sāka skriet. Meža odi lidoja līdzi viņam, plivinoties vējā kā spīdošs palags. Ātrāk. Ātrāk. Garām nokaltušo koku skeletiem. Steigšus pāri atsperīgajai kūdrai. Paklūpot, paslī­dot, bet ne mirkli neapstājoties. Projām no ļaunā puvum- sūča vientulīgā mājokļa un atpakaļ uz Dziļo mežu.

Zarēns to saoda, iekams bija sasniedzis. Smilšmāla aug­sne, krāšņā lapotne, sulīgie augļi - pazīstamās smaržas, no kurām mutē sanesās siekalas un sirds pukstēja tik ātri kā vēl nekad. Meža odi par to nebi­ja tādā sajūsmā. Sātīgajām, auglī­gajām smaržām pieņemoties spēkā, odu daudzums sama­zinājās. Tie pameta upuri un atgriezās tukšainē, kur gaiss bija kodīgs un muklains.

Zarēns noguris soļoja uz priekšu un augšup. Dziļais mežs apņēma viņu kā mil­zīga zaļa sega. Nekur ne­bija ne stigas, ne takas; viņam nācās pašam lauzt ceļu caur spēcīgi saaugušo pamežu. Viņš gāja caur meža papardēm un milzu ērgļpapardēm, augšā pauguros un lejā ieplakās. Nonācis pie nokarenā kārkla, viņš apstājās.

Nokarenais kārkls ar garajiem, lokanajiem, pērļainām lapām klātajiem zariem auga tikai ūdens tuvumā. Pinku- lācis viņam to bija iemācījis. Zarēns pašķīra nolīkušo zaru kreļļainos aizkarus, un tur, burbuļojot pār oļiem klātu gultni, bija kristāldzidra ūdens strauts.

"Paldies Debesīm!" skaļi iesaucās Zarēns un nometās ceļos. Viņš saspieda kopā plaukstas un iegremdēja tās ledusaukstajā ūdenī. Viņš ieņēma mazu malciņu, norija to un sajuta, kā aukstais šķidrums plūst viņa ķermenī. Viņš dzēra vēl un vēl. Viņš dzēra, līdz vēders bija pilns un slā­pes bija remdētas. Tad ar pateicības pilnu nopūtu Zarēns, saceļot šļakatas, iemetās strautā. Un tur viņš palika guļam. Ūdens tecēja viņam pāri, remdējot meža odu kodumus, * izmazgājot drēbes un matus. Viņš palika strautā, līdz bija aizskalotas projām dubļu un vēmekļu, un smirdīgās žults pēdējās paliekas.

"Atkal esmu tīrs," viņš teica un pieslējās uz ceļiem.

Te uzreiz pāri ūdenim aizšāvās oranžs zibsnis. Zarēns sastinga. Vigvigi bija oranži! Galvu turēdams pieliektu, Zarēns pacēla acis un satraukti paskatījās cauri gludajiem, pilošajiem matiem.

Strauta pretējā pusē aiz liela akmens bija pietupusies meitene, nevis vigvigs. Meitene ar bālu, gandrīz caur­spīdīgu ādu un oranžu matu cekulu. Sabiedrība.

"Ei!" Zarēns iesaucās. "Es…" Bet meitene pazuda ska­tam. Zarēns pielēca kājās. "ŪŪ!" viņš kliedza, brizdams pāri strautam. Kāpēc viņa negribēja gaidīt? Viņš izkāpa krastā un uzlēca uz akmens. Kādu gabalu priekšā viņš pamanīja meiteni slēpjamies aiz koka. "Es nedarīšu tev pāri," viņš izdvesa pie sevis. "Es esmu labs. Goda vārds!"

Kamēr Zarēns sasniedza koku, meitene tomēr atkal bija projām. Viņš redzēja, kā viņa atskatās, iekams bija ieslī­dējusi klajumā, kur šūpojās garzāle. Zarēns drāzās viņai pakaļ. Viņš gribēja, lai meitene apstājas, lai atgriežas, lai aprunājas ar viņu. Viņš skrēja arvien tālāk un tālāk. Ap­kārt kokiem, pāri izcirtumiem - visu laiku tuvu, tomēr nekad pietiekami tuvu.

Aizskrējusi aiz resna, efejām noauguša stumbra, meitene atskatījās trešo reizi. Zarēns juta, ka pakausī mati saceļas stāvus; viņa aunradža ādas veste sabozās. Ja nu meitene nemaz negribēja pārbaudīt, vai izdevies aizmukt no viņa? Ja nu viņa pārliecinājās, vai viņš vēl turpina sekot?

Viņš turpināja doties uz priekšu, bet tagad piesardzīgāk. Viņš apgāja apkārt kokam. Meitene nekur nebija redzama. Zarēns palūkojās augšup koka zaros. Sirds viņam stipri sitās, galvas virsa kņudēja. Tur, biezajā lapotnē, varēja slēpties jebkas, lai uzkluptu, - pilnīgi jebkas.

Viņš satvēra pirkstos savus amuletus. Viņš spēra vēl vienu soli uz priekšu. Kur tā meitene bija palikusi? Vai tās bija tikai vēl vienas briesmīgas lamatas…?

"Vaaaaaiii!" Zarēns iekliedzās.

Zeme bija atvērusies, un Zarēns krita. Viņš iegāzās zemē un vēlās tālāk pa garu, izliektu tuneli lejup. Bum, bum, ripo, trah, ripo, trali, blaukš un plaukš, uz mīkstu salmu biezas kārtas. Apstulbis Zarēns paskatījās uz augšu. Viss griezās. Dzeltenas gaismas, savijušās saknes - un četras sejas, kas skatījās lejup uz viņu.

"Kur tu biji?" divas no tām jautāja. "Tu zini, man nepatīk, ka tu izej virszemē. Tas ir pārāk bīstami. Kādu dienu tevi var paraut drūmglūnis, manu meitenīt, tā nu tas ir."

"Es protu sevi pieskatīt," saīgušas atbildēja divas pārējās.

Zarēns papurināja galvu. No četrām sejām palika divas. Lielākā no tām — ar asinīm pieplūdušām acīm un savilk­tām lūpām - pieliecās tuvāk.

"Un kas tas tāds?" seja gaudās. "Ak Meg, ko tu šoreiz esi atvedusi līdzi?"

Meitene, kurai bija bālā āda, noglāstīja Zarēna matus. "Tas atnāca man līdzi uz mājām, Mamsij," viņa teica. "Vai es drīkstu to paturēt?"

Sieviete atliecās nostāk un sakrustoja rokas, ieelpojot un reizē piepūšoties. Viņa ar aizdomām nopētīja Zarēnu. "Cerams, ka viņš nav runājošais," viņa teica. "Es jau agrāk esmu tev teikusi, es novelku robežu pie mīluļiem, kas prot runāt."

Zarēns satraukts norija siekalas.

Mega papurināja galvu. "Man tā vis neliekas, Mamsij. Pa brīdim ir kaut kāds troksnis, bet vārdi ne."

Mamsija noņurdējās. "Ceru, ka tu man saki taisnību. Ar runātājiem ir tikai nepatikšanas."

Mamsija bija milzīga, resnām rokām, un kakls viņai bija tikpat plats kā galva. Turklāt atšķirībā no meitenes, kuras bālā āda padarīja viņu gandrīz neieraugāmu pazemes tumsā, Mamsija bija pārlieku redzama. Atskaitot seju, visas neapsegtās ādas daļas klāja zaigojoši tetovējumi.

Tur bija redzami koki, ieroči, simboli, dzīvnieki, sejas, pūķi, galvaskausi - viss, ko vien var iedomāties. Pat viņas plikais pauris bija tetovēts. Tas, ko Zarēns iesākumā bija noturējis par galvai cieši piegulošām matu sprogām, īstenībā bija saritinājušās čūskas.

Mamsija pacēla roku un domīgi pakasīja sev zem platā deguna, neviļus savilkdama augšdelma muskuļus. Viņas rakstainās kleitas piedurkne čaukstēdama pavilkās uz augšu - un Zarēnam pavērās jaunas meitenes attēls ar ugunīgi oranžiem matiem. Zem tā bija ar ziliem burtiem ietetovēts uzraksts: MAMSIJA MĪL MEGU.

"Nu?" apjautājās Mega.

Viņas māte pavīpsnāja. "Meg," viņa teica, "tu reizēm vari būt tik apnicīga dūkņa. Bet… droši vien," viņa teica. "TOMĒR," viņa piebilda, pārtraukdama Megas sajūsmas

saucienus, "tu esi atbildīga par to. Vai saproti? Tev tas jābaro, tev tas jāved pastaigāties un, ja tas piemēslos alu, tev jāsatīra. Vai tev ir skaidrs?"

"Skaidrs kā diena, Mamsij," atbildēja Mega.

"Un, ja es izdzirdēšu kaut vienu pašu vārdu," viņa tur­pināja, "es tam apgriezīšu kaulaino mazo kaklu. Norunāts?"

Mega piekrītot pamāja. Viņa pastiepa roku un sagrāba Zarēnu aiz matiem. "Nāc," vina teica.

"Au!" Zarēns iekaucās un ar sitienu atgrūda viņas roku.

"Tas man iesita!" Mega tūlīt pat iekliedzās. "Mamsij, mans mīlulis man iesita - tas nodarīja man sāpes!"

Zarēns pēkšņi juta, ka tiek uzrauts no grīdas un ap­griezts apkārt. Kā pārakmeņojies viņš skatījās negantās alu dūkņas niknajās, asinīm pieplūdušajās acīs. "Ja tu vēl­reiz, kaut REIZI pagaidīsi, iepļaukāsi, ieskrāpēsi vai ieko­dīsi manam mazajam mēnesstariņam, es -"

"Vai kādā citā veidā nodarīsi pāri manam ķermenim," Mega iespraucās pa vidu.

"Vai kādā citā veidā nodarīsi pāri viņas ķermenim, es -"

" Vai manām jūtām."

"— nodarīsi pāri viņas ķermenim vai jūtām, es -"

"Vai mēģināsi aizbēgt…"

"Vai mēģināsi aizbēgt," Mamsija atkārtoja. "Tu mirsi!" Viņa sapurināja Zarēnu, un viņas papīra kleita nočauk­stēja. "Paklausīgs un mēms, tas ir likums. SKAIDRS?"

Zarēns nezināja, pamāt ar galvu vai ne. Ja nebija atļauts runāt, vai no viņa sagaidīja, lai viņš saprot? Tā kā Mam- sijas masīvā dūre bija cieši sagrābusi viņa vesti, viņš tik un tā tik tikko varēja pakustēties. Pavīpsnājusi Mamsija nometa Zarēnu uz grīdas.

Viņš piesardzīgi paskatījās uz augšu. Mega stāvēja aiz mātes, rātni saņēmusi rokas. Viņas sejā bija milzīgas pašapmierinātības izteiksme. Mega paliecās uz priekšu un parāva Zarēnu aiz matiem vēlreiz. Iekaukdamies aiz sāpēm, Zarēns padevīgi piecēlās kājās.

"Tā jau ir labāk," Mamsija norūca. "Kā tu to sauksi?" viņa jautāja.

Mega paraustīja plecus un pievērsās savam jaunajam mīlulim. "Vai tev ir vārds?" viņa apjautājās.

"Zarēns," viņš neapzināti atsaucās - un tūlīt pat to nožēloja.

"Kas tas bija?" ierēcās Mamsija. "Vai viņš pateica vārdu?" Viņa spēcīgi iebakstīja Zarēnam krūtīs. "Vai tu galu galā esi runātājs?"

"Zarzarzarzar," viņš teica, izmisīgi cenzdamies, lai tas pēc iespējas neizklausītos pēc vārda. "Zarzarzar!"

Mega aplika roku Zarēnam ap pleciem un uzsmaidīja mātei. "Man šķiet, es saukšu viņu par Zarēnu."

Mamsija nikni uzlūkoja Zarēnu ar samiegtām acīm. "Viens vārds, tas ir viss," viņa noņurdēja. "Un es tev noraušu galvu."

"Ar Zarēnu viss būs kārtībā," Mega viņu nomierināja. "Puika, nāc man līdzi," viņa aicināja. "Iesim spēlēties."

Iespiedusi rokas sānos, Mamsija stāvēja un noskatījās, kā Mega aizvilka viņu projām. Zarēns turēja galvu no­liektu. "Es to tur neizlaidīšu no acīm," viņš dzirdēja Mam- siju sakām. "Vari man ticēt."

Ejot uz priekšu pa tuneli, Mamsijas draudi attālinājās. Sākās kāpnes un slīpumi, un garas, šauras noejas, kas veda viņus zemāk, aizvien zemāk, dziļi iekšā zemē. Zarēnam bija neomulīga sajūta, iedomājoties visu to smilšu un akmeņu svaru virs sevis. Kas lai tos aiztur no krišanas? Kas lai tos kavē aprīt viņu? •

Te uzreiz nomācošā eja beidzās. Zarēns skatījās apkārt, aiz brīnumiem trīcēdams. Viņi abi stāvēja milzīgā pazemes alā.

Mega palaida vaļā viņa matus. "Tev patiks te lejā pie mums, negantajām alu dūkņām, Zarēn," viņa teica. "Te nekad nav pārāk karsti, nekad nav pārāk auksti. Te nav lietus, nav sniega, nav vēja. Te nav ne bīstamu augu, ne niknu zvēru…"

Zarēna pirksti neviļus satvēra kaklā pakarināto zobu, un viņam pār vaigu noritēja asara.

Ne bīstamu augu, ne niknu zvēru, viņš domāja. Bet nav arī ne debesu, ne mēness… Meitene rupji iebakstīja viņam mugurā, un Zarēns gāja tālāk. Un nav brīvības.

Tāpat kā tuneļus, arī alu apspīdēja bāla gaisma. Zem kājām zemi bija cieti nomīdījušas daudzu dūkņu paaudžu kājas. Augsti griesti pacēlās tālu virs galvas. Kā grubuļaini balsti virs abiem slējās resnas, mezglainas saknes.

Šis skats ir kā paša Dziļā meža spoguļattēls, viņš do­māja. Bet kā Dziļais mežs ziemā, kad koki ir kaili.

Alas mirdzuma apspīdētas, saknes bija izdēdējušas un sapinušās, un… Zarēnam aizrāvās elpa. Viņš bija kļūdījies. Gaisma nevis spīdēja uz saknēm, bet nāca no tām.

"Zarēn!" stingri uzkliedza Mega, kad viņš skrēja paska­tīties tuvāk.

Baltas, dzeltenas, sēņu brūnas; vismaz puse no gara­jām, resnajām saknēm izstaroja maigi pulsējošu gaismu. Zarēns uzlika roku uz vienas no tām. Tā bija silta un tikko manāmi pulsēja.

"ZARĒN!" Mega spalgi iekliedzās. "PIE KĀJAS!"

Zarēns paraudzījās apkārt. Mega draudīgi skatījās u7. viņu. Paklausīgs un mēms - Zarēns atcerējās. Viņš steigšus nostājās Megai blakus. Mega paplikšķināja viņam pa galvu. "Ak, tevi interesē saknes, ko?" viņa jautāja. "Tās apgādā mūs ar visu, kas mums vajadzīgs."

Zarēns pamāja, bet cieta klusu.

"Ar gaismu, protams," teica Mega, norādīdama uz tām saknēm, kas mirdzēja. "Ar ēdamo." Un viņa nolauza divus bumbuļus no kādas šķiedrainas saknes. Vienu viņa iemeta

sev mutē. Otru iedeva Zarēnam, kas skatījās uz to bez jebkādas sajūsmas. "Ēd!" uzstājīgi teica Mega. "Nu, aiziet!" Un, kad Zarēns tomēr atteicās likt to mutē, viņa mīlīgi piebilda: "Es pateikšu Mamsijai."

Bumbulis bija kraukšķīgs un sulīgs. Tas garšoja pēc grauzdētiem riekstiem. "Mmm-mmm," Zarēns nomurmi­nāja un tēlotā labsajūtā nolaizīja lūpas.

Mega pasmaidīja un devās tālāk. "Šīs mēs izkaltējam un samaļam miltos," viņa paskaidroja. "Šīs - pārstrādājam masā un gatavojam papīru. Šīs labi deg. Un šī…" viņa iesāka, apstājusies pie apaļas, miesas krāsas saknes. "Dī­vaini," viņa teica, saraukdama pieri. "Es nezināju, ka tās aug savvaļā." Viņa pagriezās pret Zarēnu un nolūkoja viņu no galvas līdz kājām. "Zarēn," viņa stingri teica. "Tu nekad, nekad nedrīksti ēst šāda veida sakni!"

Mazliet tālāk viņi nonāca vietā, kur vairums stāvo sakņu bija nocirstas, lai veidotu klajumu ap dziļu ezeru ar tumšu ūdeni. Tās saknes, kas bija palikušas, pie zemes veidoja paplatinājumu un līkumojot slējās augšup kupolveida. Tām pa vidu atradās grupa milzīgu kapsulu, katra no tām atse­višķi, bet saistīta ar blakus esošo. Ieapaļās, dzeltenbrūnās kapsulas ar mazām, tumšām, apaļām ieejām vietumis vei­doja pauguru gluži vai piecstāvu mājas augstumā.

"Dūkņušūnās mēs dzīvojam," teica Mega. "Nāc man līdzi."

Zarēns pasmaidīja. Mega nebija sagrābusi viņu aiz ma­tiem. Viņa bija sākusi tam uzticēties.

Kapsulas, kā Zarēns atklāja, bija veidotas no biezas papīrveida vielas, kas līdzinājās Mamsijas kleitai, tikai biezākas. Tā krakšķēja zem kājām, kad Zarēns kūņojās augšup pa savienotājejām, un dobji atbalsojās, kad viņš pieklaudzināja pie apaļajām sienām.

"Nedari tā!" Mega asi uzsauca. "Tas traucē kaimiņie­nēm."

Megas kapsula atradās paugura augšpusē pa kreisi, un tā bija ievērojami lielāka iekšienē, nekā izskatījās no ārpu­ses. Krēmkrāsas gaisma no saknēm spīdēja cauri sienām. Zarēns paostīja gaisu. Gaisā varēja just kanēļa smaržu.

"Tu droši vien esi noguris," Mega paziņoja. "Tava vieta ir tur," viņa teica, norādīdama uz grozu. "Mamsijai nepatīķ, ka mīluļi guļ manā gultā." Viņa nerātni pasmaidīja. "Bet man patīk! Aiziet, lec augšā," Mega uzsauca, pasizdama pa gultas malu. "Es viņai neteikšu," viņa sacīja un iesmējās.

Zarēns darīja, kā viņam lika. Iespējams, ka tās nebija ļauts, tomēr biezais papīrveida matracis bija mīksts un silts. Zarēns tūlīt pat iegrima dziļā bezsapņu miegā.

Pēc dažām stundām - dienai un naktij nebija nozīmes alu dūkņu mitekļos ar nepārtraukto blāzmu - Zarēns pamodās, juzdams, ka viņam kāds plikšķina pa galvu. Viņš atvēra acis.

"Vai labi gulēji?" dzīvi apjautājās Mega.

Zarēns noņurdēja. *

"Labi," viņa teica, izlēkdama no gultas, "jo mums ir milzum daudz darāmā. Mēs drusku pavāksim bumbuļus un patecināsim sakņu pienu brokastīm. Tad, kad būsim visu novākuši, Mamsija grib, lai mēs palīdzam papīra ga­tavošanā. Tik daudzas no mums, meitenēm, pēdējā laikā ir kļuvušas par negantajām dūkņām, ka sāk pietrūkt materiāla kleitām. Un tad, ja tu labi uzvedīsies," Mega turpināja, elpu neatvilkusi, "mēs iesim pastaigāties. Bet vispirms," viņa teica, niekodamās gar Zarēna matiem un ar pirkstiem maigi noglāstot viņa vaigu, "vispirms, Zarēn, mīļumiņ, es tevi padarīšu skaistu."

Zarēns ieņurdējās un bēdīgi noraudzījās, kā Mega dar­bojas ap nelielu bufetīti. Pēc brīža viņa atgriezās ar paplāti, uz kuras bija salikusi visādus niekus un sīkumus. "Tā," viņa teica, nolikdama paplāti uz grīdas, "tagad nāc un apsēdies man priekšā."

Negribīgi Zarēns darīja, kā viņam lika.

Mega paņēma mīkstu, pelēku sakņu šķiedras gabaliņu un nomazgāja viņu ar ūdeni, ko iepriekš bija atnesusi no ezera un iesniaržinājusi ar rozes sakni. Tad viņa to nosusi­nāja un uzgāza virsū tumšu pūderi ar asu aromātu. Kad Zarēns nošķaudījās, Mega noslaucīja viņa pilošo degunu ar kabatlakatiņu.

Tādu apvainojumu! Zarēns nodomāja, dusmīgi aizgriez­dams galvu.

"Mieru, mieru!" Mega viņu norāja. "Mēs negribam, ka Mamsija padzirdētu, cik nerātns mīlulis tu esi bijis, vai ne?"

Zarēns sastinga un palika nekustīgs, kad Mega paņēma koka ķemmi un sāka sukāt viņa savēlušos matus.

"Tev ir jauki mati, Zarēn," viņa teica. "Biezi un melni…" Viņa spēcīgi parāva kādu nepakļāvīgu kumšķi. "Bet ļoti savēlušies! Zemes dēļ, kāpēc tu ļāvi tiem nonākt tādā stā­voklī?" Viņa parāva atkal.

Zarēns saviebās. No acīm tecēja asaras, un viņš iekodās apakšlūpā, līdz parādījās asinis. Tomēr neizdvesa ne skaņu.

"Es sukāju matus divreiz dienā," sacīja Mega, ar galvas kustību atmezdama atpakaļ savas spilgti oranžās krēpes. Viņa pievirzījās tuvāk Zarēnam. "Drīz," viņa čukstēja, "tie izkritīs. Līdz pēdējam matiņam. Un tad es arī kļūšu negan­tā. Tāpat kā Mamsija."

Zarēns līdzjūtīgi pamāja ar galvu.

"Es nevaru vien sagaidīt!" Zarēnam par pārsteigumu iesaucās Mega. "Negantā alu dūkņa. Vai vari iedomāties, manu mazo Zarēn, mīļumiņ?" Viņa nolika ķemmi. "Nē," viņa teica, "protams, tu nevari. Bet tas ir tāpēc, ka tu esi vīriešu dzimuma. Un vīrieši —"

Viņa apklusa, lai atkorķētu mazu pudelīti, un ielēja plaukstā biezu, dzeltenu šķidrumu. Tam bija salda, tomēr kodīga smarža, un, kad viņa ierīvēja to Zarēnam matos, galvas āda viņam kņudēja un acis sāka smelgt.

"- nevar būt negantie." Viņa atkal apklusa. Tad, izvē­lējusies mazu matu kušķīti, viņa sadalīja to trijās plānās šķipsnās un sāka pīt bizīti. "Mamsija saka, tas viss esot saknes dēļ. Māte Asinsozols," viņa godbijīgi teica.

Zarēns nodrebēja, izdzirdējis pieminam vien asinis slāp­stošo, gaļas kāro koku, kurš gandrīz bija laupījis viņam dzīvību. Viņš ar pateicību noglāstīja savu aunradža ādas vesti.

"Tā ir tā sārtā sakne, ko mēs redzējām pa ceļam šurp, Zarēn," viņa turpināja, uzvērdama krellītes uz pabeigtās bizes. "Vai atceries? Tā, par kuru es teicu, lai tu to nekad neēd. Vīriešiem tā ir indīga, saproti? Nāvējoši indīga," viņa teica pieklusinātā čukstā. "Tomēr ne mums no sieviešu kārtas," viņa piebilda.

Zarēns dzirdēja, ka viņa, atdalot nākamo matu kušķi, iespurdzas.

"Tieši saknes sula padara Mamsiju un visas citas tik lielas un stipras. "Kad Mātei Asinsozolam tik sarkana būs plūsma, tad visām negantajām alu dūkņām pietiks ēsmas." Tāds ir teiciens."

Zarēns sarāvās. "Kad Mātei Asinsozolam tik sarkana būs plūsma…" Tas bija kaut kas tāds, kas viņam bija zināms. Viņam vēderā šķebinoši sagriezās, bet Mega pa to laiku turpināja pīt un rotāt ar krellītēm viņa matus.

"Ak, tu jau sāc izskatīties glīts, Zarēn," teica Mega. Zarēns sašķobīja seju. "Protams," viņa domīgi turpināja, "dūkņu vīrieši nav mierā ar šo stāvokli. Būdami briesmīgi, kaulaini, bailīgi, nīkulīgi, izvairīgi radījumi, kādi nu viņi ir," Mega teica, riebumā saraukdama degunu. Viņa nopūtās. "Tomēr kaut kāds labums no viņiem ir. Galu galā, kādam ir jāga­tavo ēst un jātīra!"

Paldies Debesīm, es esmu tikai mīlulis, nodomāja Zarēns.

"Viņi vienreiz gribēja izjaukt visu kārtību," Mega turpi­nāja. "Es tad vēl nebiju dzimusi. Acīmredzot visi vīrieši sanāca kopā un mēģināja nodedzināt Māti Asinsozolu. Negantās alu dūkņas bija niknas. Viņas tos piekāva zili melnus, tik tiešām. Kopš tā laika viņi neko tādu nav mēģinājuši!" viņa piebilda un nepatīkami iesmējās. "Ne­kam nederīgais bars!"

Zarēns juta, ka vēl trīs krellītes tiek iesietas matos.

"Lai nu kā," Mega teica jau mierīgāk, "mūsu laikos gal­venās saknes tiek droši apsargātas…" Viņas balss pie­klusa. "Nu re!" viņa paziņoja. "Pagriezies un ļauj man tevi apskatīt!"

Zarēns tā izdarīja.

"Lieliski!" viņa teica. "Aiziet, Zarēn, mīļumiņ! Iesim un salūkosim kaut ko brokastīm."

Laiks gāja, kā jau laiks iet, tomēr nemainīgajā dūkņu alā bija grūti pateikt, cik ilgs laiks pagājis. Protams, šķita, ka Mega bez mitas griež viņam roku un kāju nagus. Un pēdējā reizē, kad viņa bija pielīdzinājusi Zarēnam matus, viņa pa vairākiem lāgiem piebilda, cik gari tie izauguši.

Megas un pārējo dūkņu lutinātam un apmīļotam, Zarē­nam pie negantajām alu dūkņām pavadītais laiks bija visai patīkams. Tomēr pazeme viņam šķita nomācoša. Viņam pietrūka svaiga gaisa un vēja asuma. Viņam pie- trūka saullēkta un saulrieta. Viņam pietrūka lietus smar­žas, putnu dziesmu, debesu krāsas. Visvairāk viņš ilgojās pēc pinkulāča.

Dīvainākais, dzīvojot apakšzemē - zem Dziļā meža ar tā šausmām un briesmām -, bija tas, ka Zarēnam bija laiks domāt. Esot kopā ar pinkulāci, pēc domāšanas nebija gluži nekādas vajadzības. Vienmēr bija jāgādā barība; vienmēr bija jāmeklē guļvietas. Tagad, kad viss bija pa rokai, Zarēnam neatlika nekas cits kā vien domāt.

Kad viņš tikko bija ieradies, Mega reti kad izlaida Za­rēnu no acīm. Tomēr pēdējā laikā satraukums par jauno mīluli, šķiet, bija mazinājies. Mega bija aplikusi viņam kaklasiksnu un pasākusi piesiet viņu pie savas gultas, kad vien izgāja laukā bez viņa.

Virve bija gara diezgan, lai Zarēns varētu iet, kur grib, papīrveida kapsulas iekšpusē, un pat ļāva viņam nokāpt pa kāpnēm ārpusē līdz pusei uz leju. Bet katra reize, kad Zarēns sasniedza virves galu un kaklasiksna sažņaudzās ap kaklu, viņam atgādināja, ka viņš ir cietumnieks, un viņa sirds ilgojās atgriezties augšā Dziļajā mežā.

Iespējams, viņš beidzot atrastu taku un atgrieztos mājās pie savas ģimenes. Spelda būtu bezgala priecīga, ka viņas dēls pārnācis no Dziļā meža. Pat Tantems varbūt pa­smaidītu, uzsistu viņam pa muguru un aicinātu uz koku

gāšanu. Viss būtu citādi. Tagad viņš iederētos, viņš vairāk censtos, viņš darītu to, ko meža troļļi dara, domātu meža troļļu domas, un viņš nekad, nekad vairs nenoietu no takas.

Siksna berza viņam kaklu. Bet tad, viņš domāja, vai viņš atkal nebūtu tāds pats cietumnieks? Mūžīgi cenz­damies būt kā meža trollis, bet nekad īsti nepiederot pie viņiem.

Viņš domāja par kāpurputnu. Kas ar to bija noticis? "Tik tālu būtu ar manis piēskatīšanu," viņš sarūgtināts nomur­mināja. Tavs liktenis atrodas viņpus Dziļā meža, putns viņam bija teicis. Zarēns nosprauslājās'. "Viņpus!" viņš

teica. "Drīzāk jau zem, un mans liktenis ir palikt par izlu­tinātu mīluli samaitātam bērnam. Ak, pie drūmglūņa!" viņš nolamājās.

Dūkņušūnas ārpusē atskanēja čaboņa. Zarēns sastinga. Man jābeidz skaļi sarunāties pašam ar sevi, viņš nodo­māja. Kādu dienu mani pieķers.

Nākamajā mirklī kapsulā iedrāzās Mega. Pār vienu roku viņai bija pārlikts salocīts brūna papīra gabals. "Man teica, lai es gatavojos," viņa satraukta paziņoja.

Viņa izklāja papīru uz grīdas un sāka zīmēt. Zarēns pa­māja ar galvu tā virzienā un rādīja, ka nesaprot.

Mega pasmaidīja. "Drīz, Zarēn, dārgumiņ," viņa teica, "man to ietetovēs uz muguras." Zarēns paskatījās lejup uz zīmējumu ar lielāku interesi. Tajā bija redzama masīva, muskuļota negantā alu dūkņa; kājas plati, rokas uz gurniem un ar briesmīgu sejas izteiksmi. "Mums visām tā dara," viņa paskaidroja.

Zarēns nedroši pasmaidīja. Viņš norādīja uz zīmējumu, tacl uz pašu Megu un vēlreiz uz zīmējumu.

"Jā," teica Mega. "Tā esmu es. Vai - būšu."

Zarēns norādīja uz sevi un piešķieba galvu uz vienu pusi.

"Ak, Zarēn," viņa maigi čukstēja. "Es vienmēr tevi mīlēšu."

Nomierinājies Zarēns apsēdās taisni. Tomēr tajā brīdī ārpusē atskanēja smagi soļi. Zarēna labsajūta pazuda, un viņš sāka kodīt sava lakata stūri. Tā bija Mamsija.

"Meg?" viņa spalgi kliedza. "MEG!"

Mega pacēla galvu. "Es esmu te iekšā," viņa atsaucās, un ieeju aizsedza Mamsijas lielais stāvs.

"Tev jānāk man līdzi," viņa teica Megai. "Tūlīt."

"Vai ir laiks?" Mega dedzīgi jautāja.

"Ir laiks," skanēja skarba atbilde.

Mega nolēca no gultas. "Vai tu to dzirdēji, Zarēn? Ir laiks! Aiziet!" "Tur, uz kurieni tu ej, tev mīlulis nebūs vajadzīgs," teica Mamsija.

"Ak Mamsij, lūū-ūdzu!" Mega pielabinājās.

"Es tev saku, tev tas nebūs vajadzīgs. Pēc tam ne."

"Būs gan!" izaicinoši atbildēja Mega.

Zarēns vērās no vienas uz otru. Mamsija drūmi skatījās. Mega smaidīja.

"Tu taču gribētu nākt, ko?" viņa apjautājās.

Zarēns pasmaidīja pretī. Jebkas bija labāk nekā vēl pa­vadīt laiku, piesaitētam pie gultas. Viņš sparīgi palocīja galvu augšup lejup.

"Redzi nu," Mega uzvaroši sacīja. "Es tev teicu."

Mamsija nosprauslājās. "Tu tam dzīvniekam piedēvē pārāk daudz saprāta…"

"Lūdzu, Mamsij. Lūdzu!" Mega neatlaidās.

"Ak, ja nu tev vajag," pagurušā balsī teica Mamsija, pa­celdama apzīmēto papīru. "Bet tev viņš jātur pavadā." Viņa uzklupa Zarēnam un noskatīja viņu ar asinīm pielijušām acīm. "Un bēdīgi tev klāsies, ja tu izdarīsi kaut ko - VIEN­ALGA, KO -, kas samaitātu manas Megas lielo dienu!"

Ārā valdīja gaidu gaisotne. Taciņas, kas veda apkārt ezeram, mudžēja no alu dūkņām, kas visas devās vienā virzienā. Dažas bija kaimiņienes, kuras Zarēns pazina. Dažas viņam bija svešas. "Redzi, cik tālu ceļu tās ir mēro­jušas," iepriecināta teica Mega.

Ezera otrā pusē viņi nonāca pie augstas sētas, kas vei­doja plašu, apaļu iežogotu vietu. Pie apsargātās ieejas grupiņās grozījās tievi, gurdeni vīrieši. Kad Mamsija izlauza ceļu starp tiem, tie rāvās nost un smilkstēja.

"Turies blakus, Zarēn," Mega noskaldīja un parāva pavadu.

Visi trīs iegāja iežogojumā. Tiklīdz viņi parādījās, atska­nēja piekrišanas saucieni no iekšpusē sanākušā pūļa. Mega nodūra galvu un kautrīgi pasmaidīja.

Zarēnu sagaidīja tāds skats, ko viņš tik tikko varēja noturēt par īstu. Tālu no augšas stiepās milzīgs sakņu saišķis, kas tuvāk zemei papletās, veidojot plašu un aug­stu kupolu. Rokās sadevušās, tam apkārt stāvēja negantās alu dūkņas, un viņu tetovēto ādu apspīdēja miesas sārtā sakņu gaisma.

Mamsija saņēma Megas roku. "Nāc," viņa teica.

"Pag," ierunājās viena no sardzēm. "Tas radījums ne­drīkst iet Iekšējā Svētnīcā."

Mamsija pamanīja pavadu, kas vēl joprojām bija aptīta Megai ap otru roku. "Protams, nedrīkst," viņa teica. Viņa parāva pavadu un stingri piesēja tās galu pie saknes izlie­kuma. "Tu to varēsi dabūt vēlāk," viņa teica un pie­smakuši iesmējās.

Šoreiz Mega nemēģināja viņu aizkavēt. Kā transā viņa izgāja cauri sadoto roku veidotajam aplim un tālāk iegāja sakņu kupolā. Viņa neskatījās atpakaļ.

Zarēns lūkojās pa spraugām starp saknēm. Pašā vidū bija tecināmā sakne. Resna un mezglaina tā mirdzēja spo­žāk par pārējām. Mega - viņa mazā Mega - stāvēja ar muguru pret to. Acis viņai bija aizvērtas. Pēkšņi negantās alu dūkņas sāka skandēt:

"Ak! Mā-Mā-Māt Asinsozol!

Ak! Mā-Mā-Māt Asinsozol!"

Atkal un atkal, skaļāk un skaļāk viņas kliedza, līdz visa ala drebēja no apdullinoša trokšņa. Zarēns ar rokām aiz­spieda ausis. Tecināmās saknes priekšā Mega bija sākusi staipīties un locīties.

Kakofonija pēkšņi apklusa. Klusums trīsēja gaidās. Zarēns skatījās, kā Mega pagriezās pret sakni. Viņa pacēla rokas.

"TECINI ASINIS MAN!" viņa iekliedzās.

Iekams viņas balss bija izskanējusi, kupolā pēkšņi no­tika pārmaiņa. Alu dūkņām aizrāvās elpa. Zarēns izbijies atlēca nost, jo sakne, pie kuras viņš bija piesiets, strauji mainīja krāsu. Viņš paskatījās apkārt. Viss plašais sakņu tīkls mirdzēja piesātinātā asinssarkanā krāsā.

"Jā!" iesaucās Mamsija. "Laiks patiesi ir labvēlīgs mūsu meitai Megai."

Viņa izvilka kādu nelielu priekšmetu no savas papīra kleitas krokām. Zarēns samiedza acis, lai to saskatītu. Tas izskatījās pēc mucas krāna. Viņa novietoja to pret pul­sējošo, sarkano centrālo sakni un ar dūri iesita vietā. Tad, uzsmaidīdama Megai, viņa norādīja uz grīdu.

Mega nometās ceļos teknes priekšā, atlieca galvu un plati atvēra muti. Mamsija pagrieza krānu, un tūlīt izšļācās putojoša sarkana šķidruma straume. Tas apšļakstīja viņai galvu un plūda pa muguru, rokām, kājām. Zarēns re­dzēja, kā Megas pleci cilājas sarkanajā gaismā.

"Viņa to dzer!" viņš nodrebinājās.

Mega dzēra un dzēra, un dzēra; viņa dzēra tik daudz, ka Zarēnam likās, viņai vajadzētu pārsprāgt. Beidzot viņa dziļi nopūtās un ļāva galvai noslīgt uz priekšu. Mamsija aizgrieza ciet šķidruma plūsmu. Mega nedroši piecēlās kājās. Zarēnam aizrāvās elpa. Bālā meitene sāka plesties.

Uz augšpusi, uz ārpusi - viss ķermenis auga lielāks. Plānā kleitiņa, kas viņai bija mugurā, pārplīsa un nokrita - un viņa joprojām auga. Plati pleci, izspiedušies roku muskuļi, kājas kā koku stumbri… Un viņas galva! Tā jau bija milzīga, kad pēkšņi mati - tas mežonīgais, oranžais cekuls - nokrita zemē. Pārvērtība bija notikusi.

"Laipni lūdzam!" teica Mamsija, aplikdama svaigi krāso­to kleitu jaunākajai no negantajām dūkņām alā.

"Laipni lūdzam!" sauca aplī stāvošās negantās māsas.

Izrādot pateicību, Mega lēni pagriezās apkārt. Zarēns aiz bailēm novērsās. Kur bija palikusi bālā, tievā meite­nīte, kas viņu bija mīlējusi un aprūpējusi? Pazudusi. Viņas vietā bija briesmīga un šausmīga negantā alu dūkņa. Kad viņa būs klāta tetovējumiem, viņa izskatīsies tieši kā viņas māte Mamsija.

Mega turpināja skatīties apkārt. Viņu acis sastapās. Mega pasmaidīja. Zarēns atsmaidīja pretī. Varbūt viņa nebija pārvēr­tusies - vismaz iekšēji ne. No Megas mutes izlīda resna, siekalaina mēle, kas izskatījās pēc aknu šķēles, un nolaizīja sarauktās lūpas. Viņas asinīm pieplūdušās acis dzalkstīja.

"TU, MAZAIS PRETEKLI!" viņa ieaurojās.

Zarēns šausmās atskatījās pār plecu. Skaidrs, ka Mega nerunāja ar viņu. Ne jau ar savu mīluli. Ne ar "Zarēnu, dārgumiņu". "Meg!" viņš iesaucās. "Meg, tas esmu es!"

"Āāāāh!" iekliedzās Mamsija. "Es zināju, ka viņš ir runātājs."

"Jā," vēsi noteica Mega. "Bet nu jau ilgi vairs ne."

Zarēns juta zemi drebam, kad viņa tuvojās. Trīcošiem pirkstiem viņš raustīja mezglu. Viss velti. Mamsija to bija savilkusi pārāk cieši. Zarēns satvēra virvi, atbalstīja abas kājas pret sakni un spiedās atpakaļ, cik stipri vien varē­dams. Nekas nenotika.

"Nemaz nedomā izmukt!" ieaurojās Mega.

Zarēns mainīja satvērienu un mēģināja vēlreiz. Atska­nēja krakšķis, un viņš atmuguriski aizlidoja pa gaisu. Virve bija izturējusi - bet ne sakne. Burbuļojoša, sarkana viela izplūda no vietas, kur tā bija pārlūzusi.

"Ūūūūāāāā!" trakoja Mega.

Zarēns apsviedās uz papēža un skrēja. Viņš izdrāzās cauri divām sardzēm un rikšoja lejup ezera virzienā. Dūkņu vīrieši stāvēja apkārt, stulbi blenzdami.

"Nost!" Zarēns kliedza, grūzdams viņus nost no ceļa.

Aiz sevis viņš dzirdēja Megu, kam cieši sekoja pārējās negantās. "Izraujiet viņam iekšas!" tās klaigāja. "Noraujiet viņam kājas! Saplosiet viņu gabalos!"

Zarēns sasniedza ezeru. Viņš metās uz kreiso pusi. Kāds pusducis dūkņu vīriešu stāvēja grupā viņam priekšā.

"APTURIET VIŅU!" skaļi pavēlēja Mega. "APTURIET TO MAZO RIEBEKLI!" Tad vēl skaļākā balsī, kad tie tikai pakāpās nost, Zarēnam joņojot garām: "Jūs, nožēlojamie, mazie plānprātiņi!"

Zarēns atskatījās pār plecu. Mega tuvojās. Viņas asinīm pieplūdušajās acīs bija briesmīga apņēmība. Ak, Meg, viņš domāja. Par ko tu esi kļuvusi.

Mega bija nonākusi blakus dūkņu vīriešiem. Tie viņu greizi vēroja; tas ir, visi, izņemot vienu. Kad Mega slam­pāja garām, viņš pastiepa kāju. Mega aiz tās aizķērās. Viņa sagrīļojās. Viņa zaudēja līdzsvaru un ar blīkšķi nogāzās zemē.

Zarēnam aiz pārsteiguma aizrāvās elpa. Tas nebija noti­cis nejauši.

Mega apvēlās apkārt un centās satvert dūkņu vīrieti, bet viņš bija pārāk veikls. Viņš pielēca kājās, aizkliboja prom, lai nebūtu sasniedzams, un pacēla galvu. Salicis rokas pie mutes, viņš uzsauca Zarēnam.

"Ko tu vēl gaidi? Ej uz tām saknēm, kas mirdz visspožāk. Tur, uz to pusi." Viņa balss skanēja cik lišķīgi, tik izsmējīgi.

Zarēns paskatījās apkārt.

"Nu?" dūkņu vīrietis greizi pasmaidīja. "Vai gribi, lai tava saimniecīte tev dzīvam novelk ādu? Vadies pēc vēja, izlutinātais mīluli, - un neskaties atpakaļ."

Zarēns darīja tieši tā, kā bija likts. Viņš skrēja taisni uz priekšu pāri dūkņu alai uz to tālo vietu, kur gaisma no saknēm spīdēja visspožāk, un ne reizes neatskatījās. Viņš varēja dzirdēt saniknotās negantās dūkņas aiz sevis elso­jam un smagi skrienam; brīžiem tuvojamies, brīžiem atpa­liekam.

Kad viņš nonāca pie spožās vietas, tur izrādījās cieši sablīvētu spīdošu, baltu sakņu puduris. Uz kuru pusi nu? Pakausī kņudēja, sirds dauzījās. Priekšā bija pusducis tuneļu. Kurš no tiem - ja vispār kāds - izvedīs viņu ārpusē?

"Viņš ir apmaldījies!" dzirdēja baurojam vienu no ne­gantajām dūkņām.

"Nošķeliet viņam ceļu," rīkoja otra.

"Un tad nošķeliet viņam galvu!" ierēcās vēl cita, un visas spalgi un derdzīgi smējās.

Zarēns bija izmisumā. Viņam vajadzēja glābties pa vienu no tuneļiem, bet ja nu tas, ko viņš izvēlēsies, būs strupceļš? Un, kamēr viņš centās izlemt, pa kuru iet, negantās dūkņas nāca tuvāk. Kuru katru brīdi tās varēja viņu panākt. Tad būtu jau par vēlu.

Zarēns nodrebinājās aiz bailēm un noguruma. Stei­dzoties garām kāda tuneļa ieejai, auksta gaisa pūsma lika viņa sasvīdušajam ķermenim pārklāties ar zosādu. Nu protams! Vadies pēc vēja - dūkņu vīrieša vārdi. Ne mirkli nedomājis, Zarēns aiztraucās pa gaisa pilno tuneli.

Atvere, kas sākumā bija plata, drīz kļuva šaurāka un zemāka. Zarēnam nekas nebija pretī. Jo vairāk viņam nācās pieliekties, jo mazāk bija ticams, ka milzīgās negan­tās dūkņas spēs viņam sekot. Viņš dzirdēja, kā tās ņurd un sten, lādēdamas savu neveiksmi. Te uzreiz tunelis pagriezās ap stūri un pēkšņi beiazās.

"Ko nu?" Zarēns novaidējās. Tas bija īsts strupceļš. Viņš ar šausmām skatījās uz izbalējušu kaulu kaudzi, kuru pa pusei sedza smiltis un šķembas. Tur rēgojās galvaskauss un sapītu matu paliekas ar krellēm; ap sairušo kaklu bija apmesta virves cilpa. Tas bija kāds mīlulis, kam nebija izdevies izglābties.

Tieši viņam priekšā viena vienīga sakne sniedzās lejup tunelī. Zarēns pastiepa roku. Sajūtas ziņā tā šķita nedzīva kā viss cits; auksta, stīva un bez mirdzuma. Tad no kurienes gan nāca gaisma? Viņš paskatījās augšup, un tur, augstu virs galvas, vīdēja mazs sidrabota spožuma aplītis.

"Viņš ir uzgājis kādu no gaisa lūkām," no negantajām dūkņām skanēja nikna balss.

Zarēns uzvilkās augšā pie saknes zarveida izaugumiem. "Tiešām esmu," viņš nomurmināja.

Likdams roku virs rokas, kāju virs kājas, viņš rāpās gais­mas virzienā. Rokām sāpot un pirkstiem drebot, viņš atkal

paraudzījās uz augšu. Izskatījās, ka gaisma nemaz nav tuvāk. Satraukuma vilnis izskrēja cauri viņa ķermenim. Ja nu cau­rums augšā nebūs pietiekami liels, lai viņš pa to izlīstu?

Likdams roku virs rokas, kāju virs kājas, viņš turpināja kāpt augstāk un augstāk, skaļi un ritmiski elpojot. Ooh. Aah. Ooh! Aah! Beidzot gaismas aplis sāka izskatīties lielāks. Steigdamies pēdējās pāris pēdas augšup pa sakni, cik ātri vien uzdrīkstēdamies, - aiz muguras bija tāls ceļš uz leju līdz lūkas apakšai -, Zarēns izstiepa roku ārā, sil­tajā saules gaismā.

"Paldies Debesīm, ir diena," viņš nopūtās. Viņš izlīda ārā un pavēlās sāņus zālē. "Citādi es nekādi nebūtu at­radis ceļu ā…" Zarēns apklusa. Viņš nebija viens. Gaisā vējoja elšana, rūkšana, trūdu asā smaka. Lēnām viņš pacēla galvu.

Izkārtas mēles un spīdīgas, melnas nāsis. Asi, atņirgti zobi, kas siekalo- /

joties zalgoja. Dzeltenas acis, kas bezjūtīgi skatījās, viņu novērtējot.

"M… m… meža vilki," viņš stostījās.

Atskanot viņa balsi sniegbaltās spalvu ap kakles saslējās stā­vus. Zarēns no­rija siekalas. Tie bija baltkakla vilki - no visiem

visļaunākie -, un te viņu bija vesels bars. Zarēns pavir­zījās atpakaļ gaisa lūkas virzienā. Par vēlu. Pamanot kustību, no meža vilkiem atskanēja asinis stindzinoša rūkoņa. Žokļus atplētis, ilkņiem pilot, tuvākais pietrūkās no zemes un metās viņam pie rīkles.

"Āāāāh!" Zarēns iekliedzās. Zvēra izstieptās ķepas atsitās viņam pret krūtīm. Abi kopā viņi atmuguriski gāzās un smagi nokrita zemē.

Zarēns turēja acis cieši aizmiegtas. Viņš varēja saost silto, pretīgo elpu sejā, kad meža vilks ošņāja un apjauta garšu. Viņš sajuta daudzus sīkus dūrienus pie kakla. Meža vilks bija saņēmis viņu žokļos. Viena kustība - no viena vai no otra - un tās būtu beigas.

Tieši tad, pārspējot viņa apdullinošos sirdspukstus, atskanēja balss. "Kas te īsti notiek?" tā jautāja. "Ko jūs esat atraduši, ko, puiši? Kaut ko katlā liekamu?"

Meža vilki rijīgi ņurdēja, un Zarēns juta, kā zobi asi iespiežas ādā.

"Laid vaļā!" balss pavēlēja. "Slēpni! Laid vaļā, es saku!"

Zobi atlaidās. Smaka mazinājās. Zarēns atvēra acis. Tur stāvēja neliels, elfam līdzīgs radījums, satvēris smagu pātagu, un cieši skatījās uz viņu. "Draugs vai barība?" viņš noprasīja.

"Dr… dr… draugs," Zarēns stomījās.

"Celies augšā, draugs," radījums teica. Zarēnam ceļoties kājās, meža vilki parāvās uz priekšu. "Viņi nedarīs tev pāri," radījums teica, redzēdams, ka Zarēns jūtas neomulīgi. "Kamēr vien es nelikšu tiem to darīt," viņš novīpsnāja.

"Tu to nedarīsi," Zarēns teica. "Ne… nedarīsi taču?"

"To vēl redzēs," skanēja atbilde. Meža vilki sāka soļot šurp un turp, laizīdami lūpas un satraukti vaukšķēdami. "Mums, mazajiem cilvēkiem, jāprot sevi pasargāt. Svešinieks ir tas pats, kas briesmas, tāda ir mana devīze. Dziļajā mežā

piesardzības nekad nevar būt par daudz." Viņš nopētīja Zarēnu no galvas līdz kājām. "Ievēro," viņš teica, "tu neizskaties diez ko draudīgs." Viņš sparīgi noslaucīja roku biksēs un pastiepa to uz priekšu. "Mani sauc Kropļotājs," viņš sacīja. "Kropļotājs Mednieks, un šis ir mans bars." Viens no meža vilkiem ierūcās. Kropļotājs tam spēcīgi iespēra.

Zarēns pasniedzās un paspieda pastiepto roku. Vis­apkārt meža vilki siekalojās kā negudri. Kropļotājs, pār­traucis kratīt roku, nopētīja savējo.

"Asinis," viņš teica. "Nav brīnums, ka puiši tevi uzgāja. Šī smaka viņus padara vai trakus, tā gan." Viņš pietupās un rū­pīgi noslaucīja roku zālē, līdz pēdējās asiņu pēdas bija pazu­dušas. Viņš pacēla acis. "Un kas īsti tu esi?" viņš jautāja.

"Es esmu…" Zarēns iesāka un tad aprāvās. Viņš nebija meža trollis. Bet kas tad viņš bija? "Es esmu Zarēns," viņš vienkārši pateica.

"Ak zarēns? Es par tādiem neesmu dzirdējis. Tu mazliet izskaties pēc ļukauša vai pat pēc tukšpaura. Pat man tos ir grūti atšķirt. Tomēr par viņiem var dabūt labu naudu, tas gan. Debesu pirāti vienmēr dzenas pēc gobliniem no mežonīgākām ciltīm. No viņiem iznāk labi cīnītāji pat tad, ja tos ir mazliet grūti savaldīt… Vai zarēni ir labi cīnītāji?"

Zarēns neveikli pamīņājās no vienas kājas uz otru. "Diez ko nav," viņš teica.

Kropļotājs nošņaukājās. "Tik un tā par tevi daudz nevarētu dabūt," viņš noteica. "Par tādu kaulainu sīkaļu kā tu. Tomēr no tevis varētu iznākt kuģa pavārs - koks. Vai tu proti gatavot ēst?"

"Diez ko ne," Zarēns tāpat atbildēja. Viņš pētīja savu roku. Uz mazā pirkstiņa bija bnāce, bet tā neizskatījās bīstama.

"Tāda nu ir tā mana veikšanās," teica Kropļotājs. "Es biju uz pēdām vienam lielam pungalvim - es par viņu būtu labi nopelnījis, tici man - un kas notiek? Viņš pa taisno ieskrien žokļos asinsozolam, un gals viņam klāt! Baigā ķeza. Un tad puiši saož tavu smaku. Nav pat ko pieminēt," viņš piebilda un nospļāvās.

Tajā brīdī Zarēns pamanīja, kas Kropļotājam Mednie­kam mugurā. Tumšo kažokādu nevarēja sajaukt ne ar ko citu. Cik daudz reižu viņš bija glāstījis tieši šādu kažoku: spīdīgu, gludu un mazliet iezaļganu.

"Pinkulācis," Zarēns izdvesa, asinīm sākot vārīties. Šis pretīgais mazais elfs valkāja pinkulāča ādu!

Kropļotājs bija īsāks par Zarēnu, krietni īsāks. Godīgā cīņā Zarēns katrā ziņā viņu viegli pārspētu. Bet, tā kā nemirkšķinot uz viņu skatījās dzeltenu acu loks, Zarēnam nācās sašutumu norīt.

"Es nevaru tā visu dienu stāvēt pļāpādams," Kropļotājs turpināja. "Man vēl jānoņemas ar kārtīgu medīšanu. Ne­varu tērēt laiku ar tādu vilku ēsmu kā tu. Tavā vietā es par to roku parūpētos. Nākamajā reizē varētu tā neveik­ties. Iesim, puiši."

Un, vaukšķošā bara ielenkts, Kropļotājs pagriezās un pazuda starp kokiem.

Zarēns noslīga uz ceļiem. Viņš bija atgriezies Dziļajā mežā, bet šoreiz nebija pinkulāča, kas viņu aizsargātu. Nebija mīļā, vientuļā pinkulāča, tikai vilki un mednieki, un pungalvji, un tukšpauri, un…

"Kāpēc?" viņš ievaimanājās. "Kāpēc tas viss? KĀPĒC?"

"Tāpēc," ierunājās kāda balss; balss, kas skanēja maigi un laipni.

Zarēns pacēla acis un aiz šausmām satrūkās. Būtne, kas bija runājusi, neizskatījās ne maiga, ne laipna. Īstenībā tā bija briesmīga.

"Un kas tevi atvedis… ŠĻOP… uz Dziļā meža… ŠĻOP… šo malu?" tā vaicāja.

Zarēns stāvēja, galvu nodūris. "Esmu nomaldījies," viņš teica.

"Nomaldījies? Muļķības… ŠĻOP… Tu esi šeit!" būtne smējās.

Zarēns satraukts norija siekalas. Viņš pacēla galvu.

"Tā jau ir labāk… ŠĻOP… Labāk izstāsti to visu, mans mīļais. Pļāputrolles ļoti labi… ŠĻOP… prot uzklausīt!" Un viņa pavicināja lielās sikspārņa ausis.

Vēlās pēcpusdienas dzeltenā gaisma spīdēja cauri viņas sārtajai ausu plēvei, izceļot asinsvadu maigo tīklojumu. Tā apgaismoja viņas taukaino seju un zalgoja uz acu kāti­ņiem. Tieši tie - gari, resni, lokani, kustīgi, te saraujoties, te pastiepjoties, abi ar zaļām bumbiņām galā - bija tā nobiedējuši Zarēnu. Viņam vēl bija šķebīgi ap dūšu, tomēr viņš nevarēja novērsties.

"Nu?" pļāputrolle jautāja.

"Es…" Zarēns iesāka.

"ŠĻOP!"

Zarēns nodrebinājās. Katru reizi, kad garā, dzeltenā mēle izšāvās ārā, lai nolaizītu un samitrinātu vienu vai otru no nemirkšķinošajām zaļajām acīm, viņš aizmirsa, ko bija gribējis teikt. Acu kātiņi pastiepās uz viņa pusi. Acāboli skatījās uz abām viņa sejas pusēm vienlaikus. "Tas, kas tev ir vajadzīgs, mans mīļais," beidzot teica pļāputrolle, "ir jauka tase… ŠĻOP… ozolābolu tējas. Kamēr mēs gaidām."

Kamēr viņi gāja blakus dziestošajā oranžajā gaismā, pļāpu­trolle runāja. Un runāja, un runāja, un runāja. Un, viņai turpinot runāt klusajā, dziedošajā balsī, Zarēns vairs nemanīja ne viņas ausis, ne acis, pat ne to garo, šļopstošo mēli. "Es nekad neesmu varējusi iederēties, saproti," viņa skaidroja.

Zarēns saprata pat pārāk labi.

"Protams, pļāputroļļi paaudzēm ilgi ir bijuši augļu un dārzeņu sagādnieki," viņa turpināja. "Izaudzē ražu un pārdod to dažādos tirgos. Tomēr es zināju…" Viņa uz brīdi apklusa. "Es pati sev teicu, Pļāpene, es teicu, tu vienkārši neesi radīta kaplēšanas un kaulēšanās dzīvei. Un tā tas arī ir."

Viņi iznāca klajumā, ko apgaismoja rietošās saules tumši sarkanais mirdzums. Gaisma apspīdēja kaut ko apaļu, veidotu no metāla. Zarēns ēnā piemiedza acis. Zem sēru vītola nokarenajiem zariem stāvēja mazs, segts furgons. Pļāputrolle gāzelēdamās gāja uz tā pusi. Zarēns vēroja, kā viņa noāķēja lukturi un pakarināja to zarā.

"Lai uz šo būšanu kristu mazliet gaismas," viņa iesmējās un sāka vilkt furgonu laukā no slēptuves.

Zarēns to nopētīja. Šķita, ka uz brīdi furgons pazūd. Viņš papurināja galvu. Tas atkal bija vietā.

"Viltīgi, ko?" teica pļāputrolle. "Man pagāja milzum daudz laika, jaucot krāsas."

Zarēns piekrītoši pamāja. No riteņiem zem koka rāmja līdz dzīvnieku ādām, kas bija nostieptas pāri stīpām, lai izveidotu ūdensdrošu pārsegu, katra furgona colla bija notriepta ar dažādu toņu zaļu un brūnu krāsu. Tas bija pilnīgi nomaskēts meža apkārtnē. Zarēns pievērsa acis kādam uzrakstam uz sāna: dīvaini, izliekti burti, kas izskatījās pēc savītām lapām.

"Jā, tā esmu es," teica pļāputrolle, nolaizīdama acābo- lus. ""Pļāpene Pļāputrolle. Aptieķniece un Gudrā". Un nu pagādāsim tēju, labi?"

Viņa uzsteidzās augšā pa koka pakāpieniem un nozuda furgonā. Zarēns no ārpuses vēroja, kā viņa uzlika tēj­kannu uz pavarda un ar karotīti iebēra trauciņā kādas oranžas pārslas.

"Es tevi aicinātu iekšā…" viņa teica, pacēlusi acis. "Bet, skat…" Pļāputrolle ar roku norādīja apkārt uz jucekli fur­gonā.

Tur bija aizvākotas burkas un pudeles, kurās skalojās dzintarains šķidrums un mazu zvēriņu iekšas, tur bija kastes un grozi, pilni ar sēklām un lapām, maisi ar riek­stiem, kas izbiruši pa grīdu. Tur bija pincetes un skalpeļi, un kristāla gabali, un svari ar diviem kausiem, un papīra žūkšņi, un mizas ruļļi. Zālītes un sažāvētas puķes saišķos karājās no āķiem blakus izkaltētu gliemju virtenēm un beigtu dzīvnieku izlasei: meža žurkām, ozolgraužiem, ze- biekstēm; tie visi viegli šūpojās, kamēr pļāputrolle rosījās gar tēju.

Zarēns pacietīgi gaidīja. Uzlēca mēness un tūlīt pat pa­zuda aiz liela, melna mākoņa. Lampas gaisma mirdzēja aizvien spožāk. Blakus prāvam baļķim Zarēns pamanīja sirds apveidu, kas bija uzvilkts zemē. Pāri zīmējumam gulēja spieķis.

"Te nu būs, mans mīļais," teica pļāputrolle, iznākdama ar kūpošu krūzi katrā rokā un metāla kārbu padusē. Viņa salika to visu uz baļķa. "Pacienājies ar sēklu sausiņiem," viņa teica. "Es tikai sameklēšu, kur mums uzstutēt pēc­puses."

Viņa atāķēja vēl divus baļķus no furgona apakšas. Tāpat kā viss cits, tie bija tik labi maskēti ar krāsojumu, ka Zarēns tos nebija pamanījis. Viņa smagi apsēdās.

"Bet pietiek par mani," viņa teica. "Es varētu stāstīt bez mitas par savu dzīvi Dziļajā mežā, par ceļošanu no vienas vietas uz citu, mūžīgi esot kustībā, jaucot zāles un gatavo­jot kompreses, un palīdzot, kur vien es spēju… Kāda ir tēja?"

Zarēns iedzēra mazu malciņu un bija gatavs saviebties. "Tā ir… burvīga," viņš pārsteigts teica.

"Ozolābola miziņas," viņa teica. "Labas nagiem, labas sir­dij un lieliskas…" Viņa noklepojās, un viņas acis pakustējās uz āru un iekšu kātiņu galos. "Kārtīgai vēdera darbībai, ja tu mani saproti. Un, ja to dzer ar medu - kā šoreiz -, tad tas ir nepārspējams līdzeklis pret augstuma reiboņiem." Viņa paliecās uz Zarēna pusi un pieklusināja balsi. "Man vēl tālu līdz lielībai," viņa teica, "bet es zinu daudz vairāk nekā lielākā daļa citu par tām lietām, kas dzīvo un aug mežā."

Zarēns neteica neko. Viņš domāja par pinkulāci.

"Es izprotu to īpašības," viņa piebilda un nopūtās. "Pēc visiem saviem pūliņiem." Viņa iemalkoja tēju. Viņas acu kātiņi skatījās apkārt. Viens no tiem pievērsās spieķim, kas gulēja šķērsām pāri smiltīs uzzīmētajai sirdij. "Pie­mēram, šis te. Kā tev liekas, kas tas ir?"

"Spieķis?"

"Tas ir sirds vārdotājs," viņa teica. "Tas rāda taku, pa kuru man jādodas." Viņa palūkojās visapkārt mežā. "Mums vēl ir laiks… Es tev mēģināšu kaut ko parādīt."

Viņa nostādīja spieķi sirds vidū, ar vienu pirkstu to turot stateniski. Viņa aizvēra acis, nočukstēdama: "Sirds, ved mani, kur gribi," - un pacēla pirkstu. Spieķis nokrita.

"Bet tas ir nokritis tieši tāpat kā iepriekš," sacīja Zarēns.

"Dabiski," atbildēja pļāputrolle. "Jo uz to pusi mani ved mans liktenis."

Zarēns pielēca kājās. Viņš satvēra spieķi. "Vai es arī varu pamēģināt?" viņš satraukts jautāja.

Pļāputrolle papurināja galvu, un viņas acis skumīgi pašūpojās šurpu turpu. "Tev jāatrod pašam savs spieķis…"

Zarēns metās uz koku pusi. Pirmais, kuru viņš sa­sniedza, bija par garu; otrais bija par cietu. Trešais bija īsti piemērots. Viņš pakāpās augšup un nolauza nelielu zaru, norāva tam lapas un to nomizoja, līdz tas izskatījās, kā pienākas, un atkal nolēca zemē.

"Āāāāā!" viņš iekliedzās, kad kaut kas - kāds nikns, siekalains, melns zvērs - satvēra viņu, nogāza un piespie­da pie zemes. Tā masīvo plecu aprises pavīdēja lampas gaismā. Tā dzeltenās acis mirgoja. Tā žokļi pavērās un…

Tas iekaucās aiz sāpēm.

"Karg!" pļāputrolle iekliedzās, otrreiz iesizdama zvēram pa purnu. "Cik reižu man tev jāsaka? Tikai maitas! Tagad ņem savu ēdamo un tūlīt ej pie furgona. Un labi ātri. Tu esi nokavējies!"

Negribīgi zvērs palaida vaļā Zarēna plecus. Tad pa­griezās, iekodās beigtā tilderā, kas gulēja blakus kokam, un paklausīgi aizvilka to uz klajuma pusi.

Pļāputrolle palīdzēja Zarēnam piecelties. "Neesi cietis," viņa teica, nopētīdama zēnu. Viņa pameta ar galvu pret uzbrucēju. "Nepietiekami novērtēts zvērs, visurložņa. Uz­ticams - lielāko tiesu. Saprātīgs - ļoti. Un spēcīgāks par jebkuru vērsi. Un vēl - tā īpašniekam nav jāraizējas par ēdienu. Tas pats sevi apgādā. Ja vien es varētu to pieradi­nāt ēst tikai tos dzīvniekus, kas jau ir beigti." Smejoties viņas acis lēkāja. "Nevar ļaut, ka tas ēd manus klientus. Tas nenāk par labu darījumiem!"

Nonācis atpakaļ klajumā, visurložņa bija nometies zemē starp furgona ilksīm, plosīdams beigtā tildera pa­liekas. Pļāputrolle uzmauca tam pār galvu iejūgu, savilka jostu ap vidu un nostiprināja siksnas.

Zarēns ar spieķi rokā stāvēja malā un vēroja. "Tu taču nebrauksi projām?" viņš apjautājās, kad pļāputrolle sameta baļķus un tējas traukus furgona pakaļgalā. "Es domāju…"

"Es tikai gaidīju, lai Kargs paēd un padzeras," viņa paskaidroja, uzkāpdama uz bukas. Viņa saņēma grožus. "Tagad diemžēl… Kur tik nav jābrauc… kādi tik cilvēki nav jāārstē…"

"Bet kā tad ar mani?" jautāja Zarēns.

"Es vienmēr ceļoju viena pati," stingri noteica pļāpu­trolle. Viņa pievilka grožus un devās ceļā.

Zarēns noskatījās, kā lampa šūpojās šurpu turpu, fur­gonam aizklabot projām. Iekams viņu atkal apņēma

tumsa, viņš nostādīja savu spieķi sirds vidū. Turot to vietā, pirksti viņam drebēja. Viņš aizvēra acis un klusi nočukstēja: "Sirds, ved mani, kur gribi." Viņš pacēla pirk­stu. Atvēra acis. Spieķis vēl aizvien stāvēja.

Viņš mēģināja vēlreiz. Uzlika pirkstu. "Sirds, ved mani…" Pirkstu nost. Spieķis tik un tā nekrita.

"Ei!" Zarēns iesaucās. "Spieķis tikai stāv un stāv." Pļāpu­trolle atskatījās gar furgona malu, acu kātiņiem mirgojot lampas gaismā. "Kāpēc tas nekrīt?"

"Nav ne jausmas, mans mīļais," viņa atbildēja, un tad viņa bija projām.

"Ir nu gan gudrā!" Zarēns saniknots nomurmināja un aizspēra spieķi tālu krūmos.

Mirguļojošā lampas gaisma izzuda. Zarēns pagriezās un aizmaldījās projām tumsā pretējā virzienā, lādēdams savu likteni. Neviens nepaliek. Nevienam nav nekādas daļas. Un tā ir tikai mana vaina. Man nekad, nekad nevajadzēja iet nost no takas.

Augstu Zarēnam virs galvas mākoņi kļuva retāki. Tie virpuļoja un locījās ap mēnesi kā tārpu gūzma.

Zarēns cieši skatījās augšup, apmāts, šausmu pārņemts: tik daudz darbības debesīs, turpretī lejā, meža pamatnē, viss bija tik kluss. Ne lapiņa nekustējās. Bija tāda sajūta, ka smagais gaiss ir uzlādēts.

Te uzreiz tālumā pāri debesīm aizšāvās zili balts gais­mas zibsnis. Zarēns skaitīja. Kad viņš tika līdz vienpa­dsmit, atskanēja pērkona dārdi. Atkal debesis izgaismojās, spožāk nekā iepriekš; atkal nodārdēja pērkons. Šoreiz Zarēns aizskaitīja līdz astoņi. Negaiss tuvojās.

Viņš sāka skriet. Slīdēdams, klupdams, reizēm pakriz­dams, viņš steidzās uz priekšu pa nedrošo meža pamatni, - vienu bridi bija gaišs kā dienā, citu brīdi piķa melna tumsa. Bija sacēlies vējš, sauss, elektrizēts. Tas raustīja viņam matus un lika sabozties aunradža ādas vestes spalvām.

Tā kā acis bija pilnas ar katras zibens šautras sārto pēc- gaismu, sekojošā tumsa šķita vēl tumšāka. Zarēns akli streipuļoja uz priekšu. Vēja brāzmas pūta viņam mugurā.

Gaisā atskanēja sprakšķis tieši virs galvas, un izrobota, sazarota šautra ar milzu spīdumu debesis pārplēsa. Pēr­kons atskanēja tūlīt KR-R-R-R-R-R-R-R-AH! Gaiss notrīcēja. Zeme nodrebēja. Zarēns nokrita zemē un ar rokām ap­tvēra galvu. "Ja nu tās gā… gāžas," viņš stomījās. "Pār­plīsušās debesis gāžas."

Otrs acis žilbinošs, ausis plosošs pērkona un zibens sajaukums satricināja mežu. Tad trešais. Un ceturtais. Tomēr ar katru reizi starplaiks pieauga. Zarēns nedroši piecēlās kājās. Mežs, kas vienu brīdi bija spoži apgais­mots kā dejojošu skeletu cilts, nākamajā - grima tumsā, vēl aizvien bija viņam apkārt; debesis vēl bija augšā.

Viņš uzkāpa garā un vecā vējmalkas kokā, lai noskatī­tos, kā negaiss atkāpjas. Viņš kāpa augstāk un augstāk. Vēja virpuļi raustīja rokas un kājas. Pie galotnes aizelsies viņš atpūtās šūpīgā staklē. Gaiss smaržoja pēc lietus, bet nelija. Nozibsnīja zibens, debesis atmirdzēja, norībēja pēr­kons. Pēkšņi vējš pierima.

Zarēns izslaucīja acis, ar pirkstiem izsukāja no matiem pēdējās palikušās krelles un lentes. Viņš noskatījās, kā tās nokrīt un aizplīvo, lejā pazuzdamas skatam. Viņš paska­tījās augšup, un tur, tikai uz vienu mirkli iezīmējoties pret zibens debesīm…

Zarēna sirds pārmeta kūleni. "Debesu kuģis," viņš no­čukstēja.

Zibens izdzisa. Kuģis pazuda. Jauns zibsnis, un debesis atkal izgaismojās.

"Bet tagad tas ir pagriezies uz otru pusi," Zarēns teica. Atkal zibens, un debesis kļuva vēl spožākas. "Tas grie­žas," viņš noelsās. "Tas ir iekļuvis virpuļviesulī."

Kuģis griezās riņķī apkārt, ātrāk un ātrāk; tik ātri, ka pat Zarēnam reiba galva. Galvenā bura nevaldāmi plivinājās, takelāža šaustīja gaisu. Bezspēcīgs, bez vadības debesu kuģis tika rauts uz vētras centra mutuļojošo virpuli.

Pēkšņi atsevišķas zibens šautras līklocis izšāvās no mā­koņa. Tas drāzās pretī virpuļojošajam debesu kuģim - un trāpīja. Kuģis sasvērās uz sāniem. Kaut kas mazs un apaļš, mirguļojot ka zvaigzne, atdalījas no ta vienas puses un krita lejup mežā. Kuģis, vijoties spirālē, sekoja.

Zarēnam aizrāvās elpa. Debesu kuģis krita no debesīm kā akmens.

Atkal satumsa. Zarēns kodīja matus, savu lakatu, nagus. Satumsa. "Vēl vienu zibsni," Zarēns lūdzās. "Tā, lai es varētu redzēt, kas…"

Nāca zibsnis, apgaismodams lielu gabalu no tālīnā ap­vāršņa. Neskaidrajā gaismā Zarēns redzēja trīs sikspārņiem līdzīgus radījumus lidināmies virs krītošā kuģa. Un, viņam vērojot, divi… trīs citi tiem pievienojās, katrs nolēkdams no klāja un aizplivinādamies pierimt sākušajā vējā. Debesu pirāti pameta kuģi. Astotā figūra nolēca drošībā, brīdi pirms debesu kuģis triecās pret meža kupolu.

Zarēns sarāvās. Vai visa komanda bija paguvusi iz­glābties? Vai debesu kuģis bija salūzis gabalos? Vai redzē­tās lidojošās figūras bija nolaidušās drošībā?

Viņš tūlīt pat norāpās no koka un drāzās cauri mežam, cik ātri vien kājas nesa. Mēness spīdēja spoži un skaidri, un nakts dzīvnieki visi bija dzirdami pilnā balsī. Koki, uz kuriem krita pašu ēnas, izskatījās kā ievīstīti garos tīklos. Ja neskaita šur tur nokritušus zarus vai gruzdošu pamežu, nebija nekādu zīmju, ka negaiss virzījies uz to pusi. Za­rēns skrēja, līdz vairs nejaudāja paskriet.

Sānos bija iemeties dūrējs, viņš stāvēja noliecies un aiz­elsies tvēra gaisu. Mēness putni skaļi čivināja, uzmetušies zaros virs viņa galvas. Tad Zarēns izdzirda citu troksni. Šņākšanu. Sprakšķēšanu. Viņš gāja uz priekšu. Šķita, ka tas nāk no ķemmkrūma tieši priekšā. Viņš atlieca sāņus zarus, un viņu tūlīt ķēra spēcīgs karstuma vilnis.

Pa pusei iegrimis zemē, tur gulēja akmens. Tas bija milzīgs un apaļš un spīdēja nokaitēts balts. Zāle tam ap­kārt bija sačokurojusies, pāri noliecies krūms bija pār- ogļojies. Zarēns skatījās uz akmeni, piesedzis no kar­stuma un žilbinošās gaismas samiegtās acis. Vai tā varētu būt tā zvaigzne, kuru viņš bija redzējis nokrītam no de­besu kuģa? Viņš palūkojās apkārt. Kuģis un tā komanda nevarēja būt tālu.

Mēness putni uzbudināti klaigāja par šo un to. Zarēns sasita plaukstas, un tie aizlidoja. Klusumā Zarēns sadzir­dēja neskaidru balsu murdoņu.

Viņš lēni virzījās uz priekšu. Balsis kļuva skaļākas. Sa­skatījis garu, druknu vīru ar sarkanu seju un mezglotu bār­du, viņš pietupās aiz nokrituša zara. Tas bija debesu pirāts.

"Mums labāk vajadzētu uzmeklēt pārējos," viņš teica, balss skanēja dziļi un sulīgi. Viņš iesmējās. "Kāds izskatījās Slaivo, kad viņš lēca! Balts kā mencas gaļa un pie žaunām zaļš."

"Viņam kaut kas bija padomā," lietišķi atsaucās spalga balss. "Kaut kas nelāgs."

Zarēns paslējās augstāk, lai redzētu, ar ko vīrs sarunājas.

"Tur tu nekļūdies, Smailiņ," skarbi teica bārdainais pirāts. "Viņam nav bijis priecīgs izskats kopš tā darījuma ar dzelzs- koku. Tā elektriskā vētra bija slēpta svētība, vai arī mani nesauc Tems Rejūdens." Viņš brīdi klusēja. "Es tikai ceru, ka kapteinim nekas nekait."

"Ar debesu palīgu," skanēja atbilde.

Zarēns atkal paslējās uz augšu, bet varēja redzēt tikai to vienu pirātu. Viņš pakāpās uz kāda zara, lai redzētu labāk, un - KRAKŠ - koks salūza viņam zem kājas.

"Kas tas bija?" ieaurojās Tems Rejūdens. Viņš strauji pagriezās apkārt un nopētīja sudrabainās ēnas.

"Laikam tikai kāds dzīvnieks," teica otrs pirāts.

"Es neesmu tik drošs," lēni noteica Tems Rejūdens.

Zarēns sakņupa. Tuvojās klusi, uz pirkstgaliem likti soļi. Zarēns pacēla acis. Viņš lūkojās smalkā, tomēr platā sejā, kas pie­derēja kādam mazliet vecākam par viņu pašu, pēc izskata - ozolu elfam. Tam vajadzētu būt Smai- liņam.

Pieri apjukumā saraucis, ozolu elfs cieši vērās Zarēnā. Beidzot viņš jautāja: "Vai es tevi pazīstu?"

"Vai tu kaut ko atradi?" Tems Rejūdens sauca.

Smailiņš turpināja skatī­ties. Viņa cekulainās ausis no­raustījās. "Jā," viņš klusi teica.

"Kas tur bija?"

"Es teicu jā!" viņš atsaucās un satvēra Zarēnu aiz pleca. Aunradža spalvas tūlīt sacēlās kā adatas un sadūra ozolu elfam roku. Viņš iesmilkstējās, atrāva to un maigi apsūkā- ja pirkstus, visu laiku ar aizdomām skatīdamies uz Zarēnu. "Nāc man līdzi," viņš izrīkoja.

"Tad kas mums tur ir?" jautāja Tems Rejūdens, kad Smailiņš un Zarēns parādījās viņam priekšā. "Izstīdzējis, mazs kaut kas, ja?" viņš teica, saspiezdams Zarēna augš­delmu ar pietūkušu pirkstu un īkšķi. "Kas tu esi, puis?"

"Zarēns, kungs," atbildēja Zarēns.

"Papildu palīgs uz klāja, ko?" pirāts teica un pamirk­šķināja Smailiņam.

Zarēns juta satraukuma trīsas visā augumā.

"Ja vien kāds klājs vēl ir palicis," ozolu elfs piebilda.

"Protams, ir!" iesaucās Tems Rejūdens. Viņa smiekli skanēja dziji kaklā. "Vienīgi jāatrod, kur tas ir palicis."

Zarēns ieklepojās. "Man liekas, tas ir tur," viņš teica, rādīdams uz labo pusi.

Tems Rejūdens pagriezās, pieliecās un piespieda savu lielo, sarkano, bārdaino seju klāt Zarēna sejai. "Un kā lai tu to zinātu?"

"Es… Es redzēju, kā tas avarē," viņš nedroši teica.

"Tu to redzēji," viņš ieaurojās.

"Es biju uzkāpis kokā. Vēroju vētru. Es redzēju, ka debesu kuģis iekļūst virpuļviesulī."

"Tu to redzēji," Tems Rejūdens atkārtoja, tagad klusāk. Viņš sasita plaukstas. "Tad jau labāk aizved mūs uz turieni, Zarēn, vecais putrotāj."

Pa daļai ar veiksmi, pa daļai ar minēšanu viņš nonāca tur, bet klāt viņš bija. Viņi nebija nogājuši vairāk par simt soļiem, kad Tems Rejūdens priekšā saskatīja korpusu, kas spīdēja mēness gaismā augstu zaros. "Tur tas ir," viņš no­murmināja. "Pats Vētras dzinējs. Labs darbiņš," viņš teica Zarēnam un sirsnīgi uzsita viņam pa plecu.

"Kššš!" nošņācās Smailiņš. "Mēs neesam pirmie, kas atgriezušies."

Tems pielieca galvu uz vienu pusi. "Tas ir tas blēdis vecākais stūrmanis, Slaivo īgnis," viņš norūca.

Smailiņš pielika pirkstu pie lūpām, un visi trīs stāvēja nekustīgi, cenzdamies saklausīt pieklusināto sarunu.

"Varētu likties, manu mīļo Mucasģīmi, ka mūsu kaptei­nis pārspējis viltībā pats sevi," Slaivo teica. Viņš runāja ar

deguna pieskaņu, bet balss bija skaidra, katru d un t izspļaujot kā kaut ko derdzīgu.

"Pārspējis viltībā pats sevi!" atskanēja zema, piesmakusi atbalss.

Tems Rejūdens nemierīgi sakustējās. Viņa seja satumsa kā mākonis. Viņš izstiepa kaklu. "Akmens Pilots arī ir kopā ar tiem," viņš nočukstēja.

Zarēns zagšus paskatījās caur lapām. Tur bija trīs pirāti. Mucasģīmis bija plakangalvas goblins. Ar plato plakanvirsas galvu un lielajām ausīm raksturīgs savas sugas pārstāvis,

tomēr daudzkārt niknāks par to plakangalvi, kas bija pa­līdzējis Zarēnam tikt laukā no purva. Aiz viņa stāvēja druk­na būtne smagā mētelī un vēl smagākos zābakos. Būtnes galva bija paslēpta zem lielas, smailas kapuces, kas sniedzās lejup pāri krūtīm. Divas apaļas stiklotas atveres ļāva viņam skatīties uz āru. Viņš nerunāja. Trešais pirāts bija pats Slaivo īgnis; garš, tomēr sakumpis augums, caurcaurēm stūrains un asiem leņķiem. Deguns viņam bija garš, zods smails, un aiz brillēm metāla rāmjos viņa šaudīgās acis nepārtraukti bija kustībā.

"Pat ne tuvu tam, ko es teicu," viņš turpināja, "bet… nu… Ja mēs būtu pametuši dzelzskoka kravu, kā es ietei­cu… Tā cenas tik un tā pašlaik strauji krītas." Sekoja klu­suma brīdis un nopūta. "Ja mēs to būtu pametuši, mēs nebūtu bijuši ne tuvumā vētrai."

"Tuvumā vētrai," norūca Mucasģimis.

"Tomēr. Kas es tāds esmu, lai strīdētos ar likteni? Ja kuģa vadībai bija lemts tikt uzliktai maniem pleciem, man jāpieņem šī atbildība ar…" Viņš meklēja īsto vārdu.

Mucasģimis aizpildīja klusumu. "Atbildība ar…"

"Ak, nepārtrauc mani vienā gabalā!" Slaivo noskaldīja. "Tu esi drosmīgs kaujā, Mucasģīmi, nepārproti mani; gods tavai ciltij. Bet tev trūkst jebkādas izjūtas par gadījumu."

"Par gadījumu," atkārtoja Mucasģimis.

Slaivo neiecietīgi noņurdēja. "Nāc," viņš teica. "Pateik­sim patīkamās ziņas pārējiem."

Tems vairs nevarēja palikt mierā. "Nodevīgais suns," viņš norūca, izlauzdamies cauri krūmājiem klajumā. Ak­mens Pilots, Mucasģimis un Slaivo pagriezās.

"Manu mīļo Tem," sacīja Slaivo, savu vilšanos vienā mirklī pārvērzdams par saspringtu smaidu. "Un Smailiņš. Jūs abi arī esat izglābušies."

Zarēns turējās iepakaļ vērojot, klausoties.

" Viņš būtu jāiekaļ važās," teica Tems, norādot uz pla- kangalvas goblinu. "Kapteiņa pavēle."

Slaivo kautrīgi pielieca galvu un pavirpināja kādu mez­glu ūsās. "Gadījies tā," viņš iešņukstējās, skatīdamies pāri briļļu augšai. "Kā es te nupat teicu Mucasģīmim, mūsu izcilā kapteiņa Kvintinija Verdžiniksa…" Viņš teatrāli pa­skatījās visapkārt. "Te nav." Viņš pasmīnēja. "Un Mucas­ģīmim tik ļoti patīk brīvība."

Tems noņurdējās. Vismaz pagaidām viņš neko nevarēja darīt. "Kādā stāvoklī ir kuģis?" viņš jautāja.

Slaivo paskatījās augšup. "Kā tur ir, Stoup?" viņš uz­sauca.

"Viss kārtībā," atskanēja balss, ko runājot pavadīja čīk­stoņa. "Virspusēji bojājumi lielāko tiesu. Stūre ir cietusi. Bet nekas tāds, ko es nevarētu salabot."

"Vai tas drīz būs derīgs kuģošanai debesīs?" nepacietīgi jautāja Slaivo.

No lapotnes augšā parādījās galva. Tā bija cieta, stū­raina galva ar pakausim cieši piegulošu metāla rāmi, kas turēja vietā ar bultskrūvēm sastiprinātu žokli. "Tas nebūs derīgs kuģošanai debesīs, līdz mēs nedabūsim atpakaļ vietā lidakmeni," Stoups atbildēja.

Slaivo sašķobīja seju un saīdzis piecirta kāju. "Vai tad tu nevari kaut ko izdomāt? Gaisa- koks, asinsozols - tie ceļas augšā. Tikai dedzini vairāk…"

Stoups Bultžoklis ' sūkstīdamies papuri­nāja galvu. "To nevar iz­darīt." viņš teica. "Nekādi

nevar uzturēt tik lielu uguni, lai panāktu vajadzīgo cēlējspēku, un turklāt…"

"Ir jābūt kaut kam tādam, ko tu vari izdarīt!" Slaivo kliedza. "Es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc tas draņķa akmens vispār nokrita."

"Tāpēc, ka to ķēra zibens," teica Stoups Bultžoklis.

"to es zinu, tu, idiot!" atcirta Slaivo. "Bet…"

"Auksts akmens ceļas, karsts akmens krīt," Stoups pa­cietīgi turpināja. "Zinātnisks fakts. Un es tev pateikšu vēl vienu zinātnisku faktu. Kas sakarst, tas atdziest. Ja jūsu sabiedrība visā drīzumā neatradīs lidakmeni, tas būs aizli­dojis uz visiem laikiem. Un tagad, ja jūs mani atvainotu, man jāsalabo stiprinājuma tauvas - ja nu gadījumā jūs to atrodat." Viņa galva atkal pazuda aiz lapotajiem zariem.

Slaivo kodīja lūpas. Viņa seja kļuva pavisam bāla. "Jūs dzirdējāt, ko viņš teica," viņš norūca. "ATRODIET LID­AKMENI!"

Smailiņš un Mucasģimis pagriezās un aizsteidzās. Ak­mens Pilots smagi soļoja viņiem nopakaļus. Tems Rej­ūdens palika, kur stāvējis.

"Nu?" noprasīja Slaivo.

"Es varbūt varētu tev pateikt, kur ir akmens. Ar vienu nosacījumu. Kad tas būs atpakaļ savā vietā, mēs gaidīsim kapteini."

"Jā, nu bet protams," teica Slaivo. "Es tev dodu savu godavārdu." Viņš paspieda Temam roku.

No savas vietas krūmājā Zarēns redzēja vecākā stūr­maņa otru roku, kuru viņš pasita aiz muguras. Rokai trūka divu pirkstu, un nesadzijušās rētas izskatījās nesen iegūtas. Divi pārējie pirksti bija stingri sakrustoti, kā to dara, kad nerunā taisnību.

Tems piekrītoši pamāja. "Es gādāšu, lai tu turi vārdu," viņš teica. Pagriezies viņš pasauca: "Zarēn, vai tu tur esi, puis? Iznāc laukā, lai tevi var redzēt."

Zarēns piecēlās un panāca uz priekšu.

"Spiegs!" nošņācās Slaivo.

"Aculiecinieks," teica Tems, "tam, ko tu solīji." Viņš pie­vērsās Zarēnam.

"Vai tu zini, kur nokrita lidakmens?" viņš jautāja. Zarēns vilcinājās. Viņš paskatījās uz Slaivo īgni. "Viss kārtībā," Tems viņu drošināja.

Zarēns pamāja ar galvu. "Es zinu, kā tad," viņš apstip­rināja. "Es to redzēju. Tas izskatījās kā - krītoša zvaigzne. Kā nokritusi zvaigzne…"

"Turpini!" asi teica Slaivo.

Zarēns pietvīka. Viņš par daudz runāja. Bet viņš tur neko nevarēja līdzēt. Piedzīvojumu dvesma, kas valdīja ap skarbajiem un raupjajiem debesu pirātiem, lika viņa sirdij ātrāk pukstēt un atraisīja mēli. Viņš novērsās no Slaivo ciešā skata un sāka iet. "Tas ir uz šo pusi," viņš teica.

"Ei, jūs visi," Slaivo īgnis uzsauca Smailiņam, Mucas- ģīmim un Akmens Pilotam. "Nāciet mums līdzi!"

pašķīra zarus. Akmens vt aizvien bija tur, iegūlie? zemē. Tas mirdzēja tumši zeltaini dzeltenā gaismā.

"Iepriekš tas bija balts," teica Zarēns.

"Tas pakāpeniski atdziest," paskaidroja Tems. "Lielākā izveicī­ba būs dabūt to atpakaļ

Zarēns veda pirātu salašņu baru atpakaļ cauri mežam. Ceļš likās pazīstams mirgojošā lampas gaismā. Viņš vis­pirms saklausīja un tad ierau­dzīja sanošo ķemmkrūmu. Viņš piesoļoja tam klāt r"

uz debesu kuģi, kamēr kuģis pietiekami viegls, lai to p; nestu, bet smags diezgan, lai neaizlidotu."

Slaivo pievērsās Ak­mens Pilotam. "Tu esi atbildīgs par tā trans­portēšanu," viņš teica.

Dziji no Akmens Pi­lota smailās kapuces iekšienes atskanēja piekrītoša ņurdoņa. Viņš pasteberēja uz priekšu, pieliecās un plašā skāvienā aptvēra akmeni. Viņa ugunsdrošā mēteļa piedurknes un priekšpuse šņāca. Zarēns paostīja gaisu. Oda pēc svilu- šiem dubļiem. Akmens Pilots vilka un cēla, stikla atveres kapuces priekšpusē aizmiglojās. Bet lidak- mens nekustējās ne no vietas.

"Uzlejiet tam virsū ūdeni no savām plakanpudelēm," teica Tems.

"Jā," ierunājās Slaivo, atcerējies jaunos pienākumus. "Uzlejiet tam virsū ūdeni no savām plakanpudelēm." Viņš un pārējie sāka liet ūdeni uz kvēlojošā akmens. Ūdens, kur uzlija, nočukstēja un mainīja akmens nokrāsu par oranžu. "Vēl!" izrīkoja Slaivo.

Debesu pirāti aizsteidzās, drīz atgriezdamies ar atkal piepildītām pudelēm. Pamazām akmens kļuva tumši sarkans. Tas sāka zvāroties savā zemes ietvarā. Akmens

Pilots mēģināja no jauna. Šoreiz akmens iznāca no zemes ar klusu ssss-kvap.

Streipuļodams zem svara un smagi pūzdams, Akmens Pilots devās atpakaļ uz klajumu. Pārējie soļoja viņam pakaļ. Lielā karstuma dēļ, ko izstaroja akmens, viņi neko nevarēja palīdzēt, vienīgi cerēt un lūgties.

Skatam pavērās debesu kuģa korpuss. "Mums tas ir, Stoup," Tems sauca uz priekšu. "Mēs dabūjām rokā lidakmeni!"

"Es tūlīt pat būšu gatavs," Stoups Bultžoklis atsaucās, un Zarēns atkal ievēroja čīkstošo skaņu, viņam runājot. "Es tikai pārbaudu, vai abordāžas kāši un enkurs ir nostiprināti," viņš teica. "Mēs diez vai gribētu, ka kuģis dodas projām bez mums." Akmens Pilots kurnēja pie sevis. Dziestošais akmens kuru katru brīdi draudēja izslīdēt no viņa tvēriena.

"Vai tu esi nostiprinājis aptverošās tauvas?" Slaivo sauca augšup.

"Par ko tu mani turi?" skanēja aizkaitināta atbilde. "Protams, esmu! Es izmantoju dzelzskoku. Tas ir mazāk lidojošs par gaisakoku vai asinsozolu, bet ugunsdrošs - gadījumā, ja akmens vēl ir pārāk karsts."

Akmens Pilots uzstājīgi ieņurdējās.

"Tas ceļas augšā!" iesaucās Smailiņš.

Stoupa Bultžokļa galva parādījās no koka lapotnes. "Vai tu vari ar visu uzkāpt augšā?" viņš jautāja.

Akmens Pilots papurināja galvu un nostenējās. Tas bija vienīgais, ko viņš varēja izdarīt, lai noturētu akmeni, kas aizvien vairāk tiecās augšup.

"Tādā gadījumā," Stoups sauca lejup, "mēs ķersimies pie plāna B. Bet, ja tas izdosies, būs vajadzīga vislielākā precizitāte. Akmens Pilotam būs jānovieto akmens tieši zem aptverošajām tauvām, iekams laist to vaļā. Tā, pa­likuši vēl pāris soļu…"

Akmens Pilots neveikli pašļūca uz kreiso pusi.

"Stāt. Drusciņ uz priekšu. STĀT! Mazliet atpakaļ. Pa kreisi. Vēl mazliet atpakaļ." Stoups apklusa. "Vajadzētu izdoties," viņš nočukstēja. "Kad es teikšu aiziet, palaid akmeni vaļā, bet uzmanies, ka tu to neizkustini."

Zarēns palūkojās augšup uz koku. Viņš redzēja Stoupu Bultžokli atveram durvis kādai būrim līdzīgai ierīcei, kas bija piestiprināta korpusa vidū. Viņš turēja durvis vaļā ar kāju un pacēla gatavībā garu harpūnu.

"Aiziet!" viņš iesaucās.

Akmens Pilots uzmanīgi palaida vaļā savu nešļavu. Vienu brīdi akmens karājās gaisā. Tas griezās. Tad sāka celties - iesākumā lēni, bet drīz uzņēma ātrumu. Zarēns redzēja, kā Stoups Bultžoklis atbalstījās pret zaru. Akmens tuvojās. Tas netrāpīs vietā! Stoups paliecās uz priekšu un uzmanīgi pabakstīja akmeni ar harpūnu. Tas pārvietojās mazliet pa kreisi un turpināja celties.

"Ašāk, ašāk," Slaivo mudināja lidakmeni. Viņš pievērsās Mucasģīmim. "Ja viņš to izdarīs, es gribu, lai visi tūdaļ būtu uz klāja," Slaivo nošņāca. "Un, ja Tems Rejūdens iebilst," viņš turpināja, "tiec ar viņu galā, Mucasģīmi. Labi?"

TRR-BUM! Akmens trāpīja būrī. BLAUKŠ-KLIK. Stoups Bultžoklis ar kāju aizspēra ciet durvis. Viņš noliecās un nostiprināja ķērienu. "Darīts!" viņš uzvaroši ieaurojās.

Zarēna sirds nodrebēja. Brīnišķīgais pirātu kuģis atkal bija kuģojams debesīs, un viņš sauca un gavilēja kopā ar visiem.

"Tas netiks aizmirsts, Stoup Bultžokli," Slaivo paziņoja. "Labi paveikts!"

"Jā!" atskanēja otra balss, dziļa un skanīga. "Labi paveikts!"

Visi pagriezās apkārt.

"Kapteini" Tems Rejūdens pa­smaidīja. "Jums izdevās!"

"Tiešām izdevās, Tem," ska­nēja nopietna atbilde.

Zarēns cieši raudzījās uz kap­teini. Viņš izskatījās lieliski. Viņš bija garš un atšķirībā no sakum- pušā Slaivo īgņa stāvēja taisns, lepns un cēls. Viņa vaigubārda bija ievaskota, un melns ādas pārsējs sedza vienu aci. No garā pirāta mēteļa karājās milzum daudz priekšmetu: sākot ar aiz­sargbrillēm un tālskati un bei­dzot ar abordāžas kāšiem un dunčiem. Pie sāna viņam bija garš, līks zobens, kas mirguļoja sudrabotajā mēness gaismā. Zarēns satrūkās. Vai viņš jau ag­rāk nebija redzējis tādu zobenu, kam bija dārgakmeņiem rotāts rokturis un robs asmenī?

Tieši tajā brīdī no krūmāja parādījās astotais stāvs. Zarēns skatījās nenovērsdamies. Tas bija pinkulācis, to­mēr pilnīgi atšķirīgs no viņa vecā drauga, jo šis bija balts, ar sarkanām acīm - albīns. Tas norāva no pleca beigtu aunradzi un lāva tam nokrist zemē. Tad tas ieņēma savu vietu aiz kapteiņa.

"Ā, Rumbaini," kapteinis teica. "Tieši tas, ko es gribēju redzēt. Paņem plakangalvi un iekal viņu ķēdēs."

Pinkulācis norādīja augšup uz debesu kuģi. "Vū?" tas jautāja.

"Nē," teica kapteinis. "Pie koka. Bet ievēro, pie stipra koka."

Mucasģīmis ieņurdējās un ne­pakļaujoties pacēla dūri. Pin- kulācis to atsita nost un ap­meta ķēdi goblinam ap kaklu, gandrīz paceldams viņu gaisā.

" Mierīgā k, Ru mba i n i," pavēlēja kapteinis.

Pinkulācis nolaida priekšķepu un parāva ķēdi. Mucasģīmi aiz­veda projām.

"Vai jums šķiet, ka tas vispār bija gudri darīts, kungs?" atska­nēja Slaivo īgņa čink­stošā balss. "Te mēs esam Dziļajā mežā. Jeb­kas te var patrāpīties… Mucasģīmis varētu būt noderīgs, ja gadītos negaidīts uzbrukums."

Kapteinis pagriezās un ar savu veselo aci cieši nopētīja Slaivo. "Vai tu domā, ka es nenojaušu, kas ir tavā dumpī­gajā sirdī, īgni?" viņš jautāja. "Tavi draugi no Lejaspilsētas Brīvo tirgoņu apvienības tev neko nevar līdzēt te, Dziļajā mežā. Mēs esam neatkarīga komanda, un es dodu pavēles. Vēl vienu vārdu, un es likšu tevi uzšaut debesīs. Vai manis teiktais ir skaidrs?"

"Ko nozīmē uzšaut debesīs?" Zarēns čukstus pajautāja Smailiņam.

"Piesien pie degoša asinsozola zara," ozolu elfs čukstus atbildēja. "Tad uziet gaisā kā raķete, visu laiku kliedzot."

Zarēns nodrebinājās.

"Mēs pārlaidīsim te nakti un dosimies ceļā ar pirmo rīta gaismu," sacīja kapteinis. Viņš pievērsās Temam. "Nu tad tā, kuģa kok," viņš teica, paspēris beigto aunradzi. "Ķe­ries pie ēdiena gatavošanas!"

"Jā, kaptein," aizrautīgi atsaucās Tems.

"Smailiņ, izplāno mums ceļu atpakaļ uz Lejaspilsētu. Es negribu palikt šajā nolādētajā mežā ilgāk, nekā vaja­dzīgs." Viņš paskatījās augšup. "Cik daudz laika tev vēl vajadzēs, lai pabeigtu labošanas darbus, Bultžokli?"

"Pāris stundu, kaptein," skanēja atbilde. "Es nupat esmu ķēries pie slīpo galu līdzināšanas un stūres kloķu pār- sta tīšanas…"

"Un Akmens Pilots?"

"Viņš ir lejā mašīnu telpā, pārkārto malējos cauruļvadus."

"Lielisks darbs," teica kapteinis. Viņš pagriezās un pa­skatījās lejup uz Zarēnu.

LJn tieši tajā brīdī Zarēns skaidri zināja, ka viņš kapteini ir sastapis jau agrāk. Acs pārsējs bija traucējis pazīt viņu uzreiz. Viņš bija tas, ko abi ar Tantemu bija satikuši to­reiz, pirms ilga laika, mežā, kad Zarēna meža troļļu tēvs bija centies vadīt viņa darbu. Garais, staltais debesu pirāts, kura zobens bija rotāts ar dārgakmeņiem - ar robu asmenī. Kā lai viņš būtu aizmirsis?

"Ko tu tur stāvi, muti iepletis?" kapteinis uzsauca. "Palī­dzi pārējiem iekurt uguni."

Zarēns tūlīt ķērās pie darba. Viņš iedrāzās mežā, lai savāktu iekuru. Kad viņš atgriezās, ugunskurs jau kurējās, rūkdams un sprakšķēdams. Pēc katra bluķa, ko Smailiņš un Tems Rejūdens iemeta ugunī, gaisu pildīja milzīgs oranžu dzirksteļu kūlis. Ugunskurs dziedāja un vaidēja, un šņāca, kuroties dažāda veida malkai. Palaikam kāds gabals degošas gaisa malkas uzlidoja augšup no liesmām un aizšāvās debesīs kā signālraķete.

Zarēns nodrebinājās. Uzaudzis kopā ar meža troļļiem, viņš bija iemācīts bijāt uguni - meža iemītnieku visbīs­tamāko nepieciešamību. Tieši tāpēc viņi planējošo malku dedzināja krāsnīs. Debesu pirātu bezrūpība viņu biedēja.

Viņš bija aizņemts ar degošo zaru speršanu atpakaļ ugunskurā, kad pēc Mucasģīmja drošas pieķēdēšanas pie koka atgriezās Rumbainis. Tas meklēja kapteini, tomēr, iedams garām Zarēnam, apstājās.

"Vū!" tas ieaurojās un norādīja uz zobu, kas karājās Za­rēnam kaklā.

"Tavā vietā es Rumbainim neietu pārāk tuvu," uzsauca Tems Rejūdens. "Labākajā gadījumā tas ir zvērs ar nepa­redzamu rīcību."

Bet Zarēns to neņēma vērā. Par spīti pinkulāča nikna­jam izskatam, viņa acīs bija jau pazīstamas skumjas. Tas pastiepa nagu un maigi pieskārās zobam.

"Za-vū-ns," tas norūca.

Zarēns izbrīnīts skatījās viņā. Rumbainis zināja, kas viņš tāds ir. Viņš atcerējās tās reizes, kad vecais draugs bija jode- lējis pret mēnesnīcas debesīm. Viņš atcerējās jodelējošās atbildes. Vai tas varēja būt Rumbaiņa vientulīgais sauciens, ko Zarēns bija dzirdējis tonakt, kad pinkulācis bija nomiris?

Rumbainis pieskārās savām krūtīm un tad norādīja uz Zarēnu. "Dra-vū-gi," tas teica.

Zarēns pasmaidīja. "Draugi," viņš teica.

Tajā brīdī atskanēja kapteiņa dusmīgā balss. Viņš mek­lēja Rumbaini un gribēja viņu tūlīt. Rumbainis apsviedās apkārt un paklausīgi aizsoļoja. Pacēlis acis, Zarēns redzē­ja, ka Tems Rejūdens ar neticību skatās uz viņu.

"Zvēru, ka nekad neesmu redzējis ko tādu, kopš es dzī­voju," viņš teica. "Draugos ar pinkulāci! Kur vēl tālāk?" Viņš papurināja galvu. "Nāc, jauniņais," viņš teica. "Palī­dzi man te."

Tems stāvēja pie ugunskura. Prasmīgi nodīrājis aunradzi, viņš to bija uzdūris uz dzelzskoka iesma un nostiprinājis virs liesmām. Gaisā tagad bija jūtama spēcīga ceptas gaļas smarža. Zarēns pievienojās viņam, un pa abiem viņi grieza iesmu apkārt un apkārt, apkārt un apkārt.

Līdz tam brīdim, kad Stoups Bultžoklis paziņoja, ka labošanas darbus ir pabeidzis, un nokāpa lejā no koka, aunradzis bija izcepies. Tems piesita gongu.

"Ēdamais pasniegts!" viņš sauca.

Zarēns apsēdās starp Temu Rejūdeni un Smailiņu. Kap­teinis un Rumbainis sēdēja viņiem iepretī, bet Slaivo īgnis - mazliet nostāk, ēnā. Akmens Pilots nebija parādījies, un Mu- casģīmim, plakangalvas goblinam, kas vēl bija pieķēdēts pie koka, nācās samierināties ar atliekām, ko viņam pasvieda.

Kad debesu pirāti bija piepildījuši tukšos vēderus ar rupjo maizi, kūpošiem aunradža gaļas gabaliem, uzdzē­ruši virsū kausiem mežalu, viņu noskaņojums uzlabojās.

"Protams," smējās Tems Rejūdens, "mēs esam bijuši vēl lielākās ķezās par šo, vai ne, kaptein?"

Kapteinis kaut ko norūca. Šķita, ka viņš nav noskaņots runāt.

"Jā, toreiz mēs uzbrukām apvienības kuģiem virs pašas Sanktafraksas. Nekad nebūtu domājis, ka sveikā tiksim cauri. Mēs bijām iedzīti sprukās, nav kur mukt, plakan­galvas goblinu bars, kam prātā slepkavība, gatavi ieņemt kuģi, un tie parādās no lielo, resno apvienības kuģu kra­vas telpām. Nekad nebiju redzējis īgni tik ļoti drebam, nedz arī tik ātri skrienam. Viņš tikai atkārtoja: "Kravas telpās vajadzēja būt bērza sarkankokam!"…"

"Un vajadzēja arī būt," nomurmināja Slaivo. "Mums visiem būtu atlēcis labs naudas žūksnis…"

"Bet kapteinis vis neskrēja, nu nē, viņš gan ne - Mā­koņu Vilks," Tems iesmējās. "Viņš tikai izvilka savu lielo zobenu un stājās tiem visiem pretī, Rumbainis viņam sekoja pa pēdām. Skaidrs, ka tā bija slepkavība, bet ne jau tāda, kāda gobliniem bija prātā. Tieši tur mēs dabūjām Mucasģīmi. Vienīgais, kas palika stāvam. Milzīgi labs cīnī­tājs, bet viņu vajag pieskatīt… Tur arī kapteinis zaudēja aci. Godīga maiņa, tā viņš to sauc."

"Pietiek, Tem," nopūtās kapteinis.

"Tā nebija nekāda godīgā maiņa, kad es zaudēju savu žokli," iejaucās Stoups Bultžoklis, un, viņam runājot, dzelzskoka aizstājējs čīkstēja. "Biju uzgriezis muguru abor- dāžas ligzdai. Ulbuss Pentefraksiss pielīda man no mugur­puses ar medību cirvi. Man nebija ne mazākās iespējas." Viņš iespļāva ugunī. " Viņš tagad ir apvienības kapteinis un dzīvo greznu dzīvi Lejaspilsētā. Apvienības biedrs!" Viņš nokrenjšļojās un vēlreiz nospļāvās.

"Nu, tik slikti viņi nemaz nav," pielabinājās Slaivo īgnis, pavirzīdamies tuvāk ugunij. "Kad es sāku darboties Lejas­pilsētā kā…"

"Smailiņ," kapteinis pārtrauca. "Vai tu esi izplānojis braucienu?" Ozolu elfs apstiprinoši pamāja. "Brašs puisis," viņš teica un, pēkšņi kļuvis drūms, lēni pārlaida acis pār pirātu loku. "Debesu burāšanas trīs likumi. Nekad nepa­cel buras, iekams neesi izplānojis braucienu, nekad ne­lido augstāk par savu garāko abordāžas virvi un nekādā gadījumā nepiestāj kartē neatzīmētās vietās."

Pirāti nopietnībā māja ar galvu. Ikviens un katrs no viņiem zināja, kādas briesmas nozīmē apmaldīties plašajā, zaļajā lapotņu okeānā. Ugunskurs sāka noplakt. Zarēns vēroja, kā ņirbošās liesmas atspīd kapteiņa domu pilnajā acī.

"Es vienreiz to izdarīju," viņš turpināja. "Nolaidos, kur man nebūtu vajadzējis nolaisties." Viņš nopūtās. "Bet man toreiz nebija izvēles."

Pirāti pārsteigti skatījās cits citā. Nebija kapteiņa garā - runāt pašam par sevi. Viņi piepildīja savas krūzes un pavirzījās tuvāk. Tumsa ietina viņus no visām pusēm.

"Tā bija lietaina un vētraina nakts," Kapteinis Kvintinijs Verdžinikss - Mākoņu Vilks - iesāka. Zarēnam aiz satraukuma kņudēja viss ķermenis. "Auksta nakts," viņš teica. "Cerību un skumju nakts."

Zarēns tvēra katru viņa vārdu. "Tolaik es biju komandas loceklis uz kāda apvienības kuģa." Viņš paskatījās apkārt uz seju apli, ko apspīdēja dziestošā ugunskura blāzma, - pavērtām mutēm, ieplestām acīm - un pas­maidīja. "Jūs, kaušļu bars," viņš iesmējās. "Ja jūs domājat, ka esmu bargs saimnieks, jums būtu vajadzējis dienēt pie Multinija Gobtraksa. Cietsirdīgs, prasīgs, sīkmanīgs - slik­tākais apvienības kapteinis, kādu vien iespējams sastapt."

Zarēns vēroja ugunsmušiņas virpuļojam gaisā, izlidojam no lapotnes un ielidojam tajā. Vējš bija pilnīgi pierimis, uz matiem un ādas juta mitrumu. Viņš kodīja sava lakata stūri.

"Iedomājieties ko tādu," teica kapteinis. Zarēns aizvēra acis. "Uz kuģa klāja mēs bijām tikai pieci, un tikai četri no mums bija spējīgi to kaut kādā veidā vadīt: Gobtrakss un viņa miesassargs, Akmens Pilots un es. Merisa bija jau devītajā gaidību mēnesī. Vētra mūs bija pārsteigusi pēkšņi un novirzījusi no ceļa. Vēl jo ļaunāk - augšup ceļošās gaisa plūsmas bija šausmīgi spēcīgas. Iekams mēs paspē­jām pacelt enkuru vai nostiprināt abordāžas kāšus, bijām jau ierauti tajās, augstu virs meža un virzienā uz… at­klātām debesīm."

Zarēnam griezās galva. Nomaldīties no takas jau bija slikti, bet pazust atklātās debesīs…

"Mēs nolaidām buras, bet tik un tā turpinājām celties. Es pietupos blakus Merisai. "Viss būs labi," es teicu, lai gan arī pats tam diez ko neticēju. Mēs nekādi netiksim atpa­kaļ uz Lejaspilsētu, iekams viņai sāksies radības, un - pat ja tiktu - bērna pie­dzimšana bija niecīgs iemesls svinībām."

Zarēns atvēra acis un paskatījās uz kapteini. Viņš raudzījās uguns­kura gailošajās oglēs, laiski virpinādams vaigubārdas ievas- kotos galus. Viņa vienīgā acs mikli spīdēja.

"Vai bērnam bija kāda vaina?" iejautājās Zarēns.

Kapteinis sakustējās. "Nē," viņš teica. "Vienīgi pats fakts, ka tas vispār bija bērns…" Viņš uz brīdi apklusa, un viņa acs aizmiglojis. "Merisai un man bija jāizšķiras par no­zīmīgu lēmumu," viņš teica. "Es biju godkārīgs. Es biju nodomājis reiz komandēt pats savu debesu kuģi - un nevarētu to darīt, ja mani saistītu bērns. Kapteinis vai tēvs - tāda bija mana izvēle. Tā nemaz nebija izvēle. Es teicu Merisai, ka mēs varam ceļot kopā, bet viņai nāksies izvēlēties starp bērnu un mani. Viņa izvēlējās mani." Viņš dziļi ieelpoja un izelpoja. "Māte Zirgastra bija ar mieru atbrīvot mūs no bērna."

Pie ugunskura iestājās pilnīgs klusums. Pirāti neveikli skatījās zemē. Viņi jutās neērti, klausoties, kā Mākoņu Vilks atklāj savu sirdi. Tems Rejūdens nodarbojās ar ugunskura bikstīšanu.

Kapteinis nopūtās. "Vismaz tāds bija plāns. Tomēr te nu mēs bijām, jūdzēm prom no Lejaspilsētas, un vēl jopro­jām tikām rauti uz augšu." Viņš pamāja ar galvu uz de­besu kuģa pusi. "Toreiz mūs izglāba Akmens Pilots, tāpat kā viņš mūs izglāba šovakar. Viņš samazināja liesmu lid- malkas degļos, palaida vaļā atsvarus, un, kad ar to nepie­tika, viņš uzrāpās augšā gar vienu malu un sāka skaldīt lidakmeni. Atlūstot šķembām un lauskām, mūsu augšup celšanās pamazām pierima. Tad mēs sākām laisties lejup. Līdz tam brīdim, kad kuģa korpuss pieskārās meža galot­nēm, uz borta bija seši. Merisa bija dzemdējusi."

Kapteinis piecēlās un sāka satraukts soļot šurp un turp. "Ko nu lai dara?" viņš teica. "Mēs tagad bijām nolaidušies Dziļajā mežā, un bērns neizturētu ceļojumu kājām atpakaļ līdz Lejaspilsētai. Gobtrakss mums pavēlēja tikt vaļā no bērneļa. Viņš teica, ka nevarot gaidīt. Merisa bija asarās, bet Gobtraksa miesassargs - liels, lempīgs alu gars - lika skaidri manīt, ka lauzīs man sprandu, ja es turēšos pretī… Ko es būtu varējis darīt?"

Pirāti nopietni, svinīgi purināja galvu. Tems bikstīja ugunskuru.

"Mēs nokāpām no kuģa un iegājām mežā. Es atminos, cik skaļi sasaucās nakts dzīvnieki un cik kluss bija mazais vīstoklis Merisas rokās. Tad mēs nonācām pie neliela meža troļļu ciemata…"

Zarēns satrūkās. Pakausī mati viņam sacēlās stāvus. Ledainas tirpas pārskrēja pār muguru.

"Dīvainas būtnes," kapteinis gremdējās pārdomās. "Ple­cīgi, tumši, ne īpaši gudri. Viņi dzīvo koka namiņos… Man nācās atraut bērnu no Merisas. Tā brīža skats viņas acīs! Tas bija tā, it kā no viņas būtu aizplūdusi visa dzī­vība. Viņa pēc tam vairs neteica ne vārda…" Kapteinis nošņaukājās.

Zarēnam sirds sitās aizvien straujāk un straujāk.

"Es ietinu bērnu lakatā," viņš turpināja, balsij skanot mazliet skaļāk par čukstu. "Dzimstamajā lakatā, ko Merisa tam bija pagatavojusi. Viņa pati to bija izšuvusi. Ar žūžu- bišu koku - veiksmei, viņa teica. Es atstāju vīstokli na­miņa koka pakājē, un mēs abi aizgājām. Mēs. ne reizes neatskatījāmies."

Kapteinis apklusa un, rokas aiz muguras salicis, skatījās taisni uz priekšu meža ēnās. Par spīti ugunskuram, Zarē­nam bija auksti. Viņam nācās cieši sakost žokļus, lai ap­klusinātu zobu klabēšanu.

"Tu izdarīji pareizo izvēli, kaptein," mierīgi teica Tems Rejūdens.

Kapteinis pagriezās. "Es izdarīju vienīgo izvēli, Tem," viņš atbildēja. "Tas ir asinīs. Mans tēvs bija debesu pirātu kapteinis, tāpat kā viņa tēvs un savukārt viņa tēva tēvs. Varbūt…"

Zarēnam galva reiba un sanēja; doma pēc domas sa­dūrās cita ar citu. Pamestais bērns. Meža troļļi. Lakats - viņa miera drāniņa, vēl aizvien cieši apsieta viņam ap kaklu. Mans lakats, viņš domāja. Viņš skatījās uz majes­tātisko debesu pirātu kapteini. Vai tiešām tu varētu būt mans tēvs? viņš domāja. Vai tavas asinis plūst manās dzīs­lās? Vai es arī kādreiz komandēšu debesu kuģi?

Varbūt. Varbūt ne. Bija kaut kas tāds, ko Zarēnam va­jadzēja zināt. "Ta… tas bērns," viņš satraukts ierunājās.

Kapteinis pagriezās un skatījās uz viņu, īstenībā tikai tagad viņu ieraudzīdams. Uzacs virs pārsēja jautājoši pacēlās.

"Tas ir Zarēns, kaptein," teica Tems Rejūdens. "Viņš atrada lidakmeni un…"

"Es tā domāju, ka puisis pats prot runāt," teica kaptei­nis. "Ko tu gribēji teikt?"

Zarēns piecēlās kājās un skatījās zemē. Viņš elpoja īsiem grūdieniem; viņš tik tikko spēja parunāt. "Kungs," viņš teica. "Vai tas bērns bija m… meitene… - vai zēns?"

Kvintinijs Verdžinikss skatījās uz Zarēnu, stipri saraucis pieri. Varbūt viņš nevarēja atcerēties. Varbūt viņš atcerējās pārāk labi. Viņš nobraucīja zodu. "Tas bija zēns," viņš bei­dzot teica. Aiz viņa nožvadzēja važas, Mucasģīmim miegā pārveļoties uz otriem sāniem. Kapteinis iztukšoja savu krūzi un noslaucīja muti.

"Rīt agri jādodas ceļā," viņš teica. "Mums visiem derētu mazliet nosnausties."

Zarēnam likās, ka viņš nekad vairs negulēs. Sirds viņam trīcēja, iztēle darbojās ar lielu spēku.

"Rumbaini, tu pirmais būsi sardzē," teica kapteinis. "Pa­modini mani četros."

"Vū," pinkulācis norūca.

"Un piesargies tur no tā mūsu nodevīgā drauga."

Zarēns nemierīgi satrūkās, līdz saprata, ka kapteinis bija domājis Slaivo īgni.

"Še," teica Smailiņš, pasniegdams Zarēnam segu. "Ņem šo. Man būs diezgan silti šonakt manā kāpurligzdā." To pateicis, ozolu elfs uzkāpa kokā un, ieticis debesu kuģi, uzrāpās līdz kokonam masta galā.

Zarēns ietinās segā un apgūlās kritušu lapu kaudzē. Uguns kurējās spoža un karsta. Mirguļojošas dzirksteles cēlās debesīs. Zarēns cieši skatījās lēkājošās liesmās.

Ja nebūtu šī debesu pirāta - šī kapteiņa Mākoņu Vilka, kura dēļ Spelda un Tantems bija sūtījuši Zarēnu projām, baidoties, ka viņu piespiedīs iestāties pirātu komandā, - ja nebūtu viņa, Zarēns vispār nekad nebūtu pametis meža troļļu ciematu. Viņš nekad nebūtu nogājis no takas. Viņš nekad nebūtu apmaldījies.

Bet tagad viņš saprata. Viņš vienmēr bija bijis no­maldījies, ne jau tikai tad, kad aizgāja projām no takas, bet no paša sākuma, kad šis debesu pirāts bija pametis viņu dzimstamajā lakatā zem Koktveru namiņa. Tagad viņš atkal bija atrasts. Trīs īsi teikumi atkal un atkal ska­nēja viņam galvā.

Es esmu atradis savu taku. Es esmu atradis savu likteni. Es esmu atradis savu tēvu!

Zarēns aizvēra acis. Viņam prātā uzplaiksnīja sirds vār­došanas spieķis, kas rādīja augšup. Tieši tur bija viņa nākotne: debesīs, kopā ar tēvu.

Visapkārt valdīja klusums. Tad bija kāda kustība. Tad atkal bija klusums.

Pirmais klusums bija dziļākais, tumšākais brīdis neilgi pirms ausmas. Zarēns apgriezās uz otriem sāniem, savilk­dams Smailiņa segu cieši sev apkārt. Viņa sapņi bija pār­pilni ar debesu kuģiem, kas slīd zilgansārtās tālēs. Zarēns stāvēja pie stūresrata. Viņš saslēja apkakli pret vēju. "Droši uz priekšu," viņš nomurmināja un pasmaidīja miegā.

Kustība bija īsa un mērķtiecīga: darbības brāzma. Za­rēns vēl aizvien bija pie stūresrata, uzņēmis taisnu kursu, kamēr komanda viņam apkārt darbojās ar tīkliem, lidojot pretī tuvējam ceļojošu sniega putnu baram. Vakariņās būs cepti sniega putni.

Virves klabēja un šķindēja pret mastu. "Strauji pa labi," atskanēja balss. Zarēns nopūtās un apvēlās uz otriem sā­niem.

Otrais klusums bija oranžs - ņirboša tukšuma tuksne­sis. Nebija nekādu balsu, pat viņa paša balss ne. Mugura viņam bija auksta, seja - karsta. Acis atsprāga vaļā.

Pirmajā brīdī tam, ko viņš redzēja, nebija jēgas. Uguns­kurs viņam priekšā. Pārogļojušies kauli un tauku planku­mi zemē. Biezais lapu pārsegs virs galvas, kam cauri snie­dzās spožās agrā rīta saules švīkas.

Zarēns uztrūkās sēdus. Pēkšņi viņam atmiņā atgriezās iepriekšējā vakara notikumi. Negaiss. Debesu kuģis. Ne­jaušā uzduršanās lidakmenim. Maltīte kopā ar debesu pirātiem. Tēva atrašana… Kur gan viņi visi tagad bija?

Tie bija devušies projām bez viņa. Zarēns iegaudojās aiz sāpēm un zaudējuma, un vientulības. Asaras tecēja viņam pār seju, pārvēršot saulstaru svītras zvaigznēm līdzīgās varavīksnēs. Tie bija viņu atstājuši! Viņa smacējošās elsas pildīja gaisu. "Kāpēc, manu tēv, kāpēc?" viņš sauca. "Kā­pēc tu esi mani pametis? Atkal!"

Vārdi izgaisa, un līdz ar tiem zuda cerības jelkad atrast ceļu viņpus Dziļā meža. Viņš nodūra galvu. Mežs šķita klu­sāks nekā parasti. Ne klepojošo frompu, ne spiedzošo kvar- mu, ne kliedzošo akmeņlidu. Debesu pirāti bija nevien aiz­lidojuši, bet, likās, paņēmuši līdzi visus meža iemītniekus.

Tomēr gaiss nebija pavisam kluss. Bija dzirdama ne­skaidra rēkoņa, šņākoņa, sprakšķēšana, un, kamēr Zarēns sēdēja, galvu rokās iespiedis, tā pieņēmās spēkā. Karstums viņam mugurpusē kļuva spēcīgāks. Aunradža veste sāka draudīgi durstīt. Zarēns strauji apsviedās apkārt.

"Aaaiii!" viņš iekliedzās. Tā nebija saules gaisma, ko viņš bija redzējis. Tā bija uguns. Dziļais mežs bija liesmās.

Degoša ozolkoka pagale, aizlidojusi no debesu pirātu pavirši sakrautā ugunskura, bija ieķērusies žūžubišu koka zaros. Žūžubišu koks bija gruzdējis un kūpējis; dažas stundas vēlāk tas bija uzliesmojis. Spēcīgā vēja uzpūsta, uguns bija strauji izplatījusies. Tagad no meža pamatnes līdz lapu kupola augšai mežam pāri gāzās nepārtraukta sarkanu un oranžu liesmu siena.

Karstums bija nomācošs. Pieslējies kājās, Zarēns strei­puļoja. Liesmojošs zars nokrita zemē viņam blakus, dzirk­steles pašķīda kā zelta pilieni. Zarēns ņēma kājas pār ple­ciem un skrēja.

LJn, vējam pūšot no muguras, viņš skrēja un skrēja, iz­misīgi mēģinādams sasniegt ugunīgās sienas galu, iekams liesmas viņu aprītu. Viņš skrēja, kā nekad agrāk nebija skrējis, tomēr ne pietiekami ātri. No abiem galiem apkārt slēdzās liesmu siena. Drīz viņš būs ielenkts.

Degošais gaiss svilināja viņa vestes spalvas, sviedri lija pār seju un tecēja pa muguru, galva pulsēja no nemitīgās karstā gaisa plūsmas. Sienas ieliektie gali turpināja tuvināties.

"Ātrāk," Zarēns sauca, skubinādams sevi. "ĀTRĀK!"

Viņš aizsteidzās garām smirdkrupim, kura īsās, druknās priekškājas bija liktenīgi palēninājušas viņa glābšanos. Lido­jošais tārps, apjucis no karstuma un dūmiem, lidinājās riņķī un riņķi pa apli. Līdz pazuda liesmās, uzsprāgstot smirdo­šiem tvaikiem. Labajā pusē Zarēns pamanīja zaļa piķa vīteņa locīšanos, veltīgi mēģinot izvairīties no uzbrūkošās uguns: asinsozols, ar kuru uts bija saistīts, kliedza un spiedza, kad pirmās oranžās mēles sāka laizīt tā stumbra pamatni.

Zarēns skrēja tālāk un tālāk. Uguns sienas abi gali tagad bija gandrīz sanākuši kopā. Viņš bija gandrīz ielenkts. Viņa vienīgā glābšanās cerība bija lā šaurā sprauga, kas palika starp augstajām liesmām. Gali vilkās ciet kā divi pie debesīm piekarināti priekškari. Zarēns traucās atveres virzienā. Plaušas svilināja karstums un kodīgie dūmi; galva reiba. Kā sapnī viņš noskatījās mirgojošajos uguns priekškaros, kas sakļāvās kopā.

Zarēns apstājās un paskatījās apkārt. Viņš bija pašā degošā loka vidū. Gals viņam bija klāt.

Visapkārt viņam krūmi un zari kūpēja. Izšāvās liesmas, noplaka un atkal uzliesmoja. Milzīgie meža sukulenti šņāca un kūpēja, ūdenim sākot vārīties to leknajos, šķautņainajos zaros. Tie kļuva arvien resnāki un resnāki, līdz - BLAUKŠ, BLAUKŠ, BLA-A-A-AUKŠ - tie uzsprāga. To sēklas šāvās pa gaisu putojoša šķidruma strūklās kā korķi no meža limonādes pudelēm.

Ūdens apdzēsa liesmas. Bet tikai uz mirkli. Zarēns parāvās nost no uzbrūkošās uguns. Viņš paskatījās pār plecu. Arī tur tā nāca tuvāk. No kreisās puses, no labās puses tuvojās uguns. Zarēns paskatījās augšup debesīs. "Ak, Drūmglūni," viņš nočukstēja. "Palīdzi."

Te uzreiz milzīgs troksnis izlauzās cauri uguns rēkoņai. Zarēns pagriezās apkārt. Degoša vējmalkas koka liesmas lēkāja tepat nepilnus divdesmit jardus tālāk. Čīkstošais, lūs­tošais troksnis atkārtojās. Zarēns redzēja koku nodrebam. Tas teju kritīs viņam virsū. Viņš pameta acis uz vienu pusi, uz otru pusi. Nebija kur skriet, nebija kur paslēpties, nekā tāda, ar ko aizsargāt sevi. Troksnis atkal atskanēja viņam apkārt - griezīgs, spalgs - kā bojātais zobs, kuru Zarēns bija izvilcis no pinkulāča piepampušā žokļa.

"NĒ!" iekliedzās Zarēns, kad koks sāka grīļoties un drebēt. Kādu brīdi tas palika sastindzis gaisā. Zarēns

nometās zemē un saritinājās kamolā. Versmaina gaisa brāzma triecās pret viņa ķermeni. Viņš cieši samiedza acis un kā pārakmeņojies gaidīja, kad koks kritīs viņam virsū.

Nekas nenotika. Viņš pagaidīja vēl mazliet. Vēl jopro­jām nekas. Bet kā? Kāpēc? Zarēns pacēla galvu, atvēra acis - un viņam elpa aizrāvās aiz pārsteiguma.

\ \

Masīvais vējmalkas koks - tagad degdams sarkanām elles liesmām - lidinājās virs zemes. Koks, kas degdams ir tik lidot spējīgs, bija izrāvis saknes no zemes un tagad lēni cēlās debesīs. Abās pusēs bija vēl pa vējkokam, kuru dziļās saknes tieši tagad lika rautas laukā no zemes. Žūžubišu koka grūtsirdīgā balss pildīja gaisu, kad arī tas cēlās pāri lies­mojošam mežam. Likās, ka deg visas debesis. Tur, kur bija stāvējuši degošie koki, tagad bija tumsa. Izskatījās pēc izro­bota smaida. Zarēns tvēra brīdi un ar galvu pa priekšu metās

uz pēkšņi radušos atveri. Viņam bija jānokļūst tur, iekams tā atkal aizvērsies.

"Gan-drīz… gan-drīz…" viņš elsa.

Uguns bija viņam abās pusēs. Skriedams pa uguns gaiteni, viņš pielieca galvu un sacēla jakas apkakli pret mirgojošo karstumu. Tikai vēl pāris soļu… Tikai vēl mazliet tālāk…

Viņš pacēla roku, lai aizsegtu acis, un ātri skrēja cauri liesmām. Rīklē koda, ādu durstīja, nāsis sa­oda paša gruzdošo matu smaku.

Pēkšņi karstums mazinājās. Zarēns bija ārpus uguns loka. Viņš paskrēja vēl mazliet. Vējš bija pierimis; dūmi sabiezēja. Viņš apstājās, pagriezās un kādu brīdi noska­tījās, kā lielas, degošas sarkanas un zilganas bumbas majes­tātiski cēlās tumšajās debesīs.

Viņam bija izdevies. Viņš bija izglābies no meža uguns­grēka!

Tomēr nebija laika sevi apsveikt. Vismaz vēl ne. Dūmu vērpetes tinās viņam apkārt, līzdamas acīs un mutē. Pa­darot viņu aklu. Smacējot viņu.

Klupdams Zarēns gāja uz priekšu vien, elpojot caur savu lakatu, kuru turēja cieši priekšā sejai. Tālāk un tālāk. Galvā pulsēja, plaušas sāpēja, acis sūrstēja un asaroja. "Es nevaru paiet tālāk," Zarēns izgrūda. "Man jāiet tālāk."

Viņš turpināja iet, līdz meža ugunsgrēka rūkoņa bija tikai atmiņas, līdz kodīgos dūmus aizstāja auksta, pelēka migla,

kura - kaut arī tikpat necaurredzami bieza kā dūmi - bija brīnišķīgi atsvaidzinoša; viņš turpināja iet līdz Dziļā meža pašai malai. Un tomēr viņš neapstājās.

Migla kļuva te biezāka, te plānāka.

Apkārt vairs nebija koku. Ne krūmu, ne brikšņu, ne augu un puķu. Zem Zarēna kājām zeme kļuva cieta, jo Dziļā meža mīkstā augsne deva vietu izvagotas klints segumam, kas bija slidens no biezās, smagās miglas. Viņš uzmanīgi izraudzījās ceļu pāri nedrošajām akmens plāk­snēm. Viena kļūme, un viņa kāja iesprūstu kādā no dzi­ļajām plaisām.

Migla kļuva te plānāka, te biezāka, kā visu laiku. Jo šī bija Maliene, tā kailu klinšu šaurā josla, kas atdalīja Dziļo mežu no pašas Malas. Aiz tās atradās nezināmais, kartēs neiezīmētais, neizpētītais; mutuļojošu krāteru un virpu­ļojošu miglu zeme - tāda vieta, kur pat debesu pirāti apzi­nāti neuzdrošinājās parādīties.

Vēsma, kas pūta pāri Malas pārkarei, pieņēmās spēkā. Tā atnesa līdzi sēra dvesmu, un platas miglas mēles slī­dēja pāri klints virsmai, laizot akmeni. Gaisu pildīja vese­las mūžības skumjo pazudušo dvēseļu vaidi un kunksti. Vai varbūt tur klusi gaudoja sacēlies vējš?

Zarēns nodrebēja. Vai šī bija tā vieta, kuru kāpurputns bija domājis, kad sacīja viņa likteni atrodamies viņpus Dziļā meža? Viņš noslaucīja sviedru lāses no sejas un pār­lēca pāri platai klints plaisai. Pēc lēciena viņam sašķiebās potīte. Viņš ievaidējās, sabruka un maigi berzēja pulsē­jošo locītavu. Pamazām sāpes pierima. Viņš pieslējās kājās un piesardzīgi iemēģināja sāpošo kāju.

"Tā šķiet, ka viss ir kārtībā," viņš atviegloti nomurmi­nāja.

No sēra miglas atskanēja atbilde. "Priecājos to dzirdēt, kundziņ Zarēn," tā teica.

Zarēnam aizrāvās elpa. Tie noteikti nebija vēja joki. īsta balss. Vēl vairāk, tā bija pazīstama balss.

"Tu esi tālu izceļojies, kopš nomaldījies no meža troļļu takas," tā turpināja jautrā noskaņā, mazliet izsmējīgi. "Tik ļoti, ļoti tālu. lln es esmu izsekojis katru tava ceļa soli."

"K… kas tu esi?" stostījās Zarēns, pētoši lūkodamies pelēkajos miglas mutuļos. "Kāpēc es tevi nevaru redzēt?"

"Ā, bet tu esi redzējis mani visai bieži, kundziņ Zarēn," glaimīgā balss turpināja. "Slakteru nometnes miegainajā rītā, goblinpuišu kolonijas lipīgajos gaiteņos, neganto dūkņu pazemes alā… Es biju tur. Es vienmēr biju kopā ar tevi."

Zarēnam saļodzījās ceļgali. Viņš bija apjucis, nobijies. Viņš lauzīja galvu, cenzdamies apjēgt vārdus, ko dzirdēja.

Viņš bija dzirdējis šo kluso, uzstājīgo balsi iepriekš, tas bija nešaubīgi. Un tomēr…

"Vai tiešām tu būtu varējis aizmirst, kundziņ Zarēn," atkal atskanēja balss, un gaisā nošņāca smiekli ar deguna pieskaņu.

Zarēns nometās ceļos. Klints pieskāriens bija vēss un mitrs; migla kļuva tik bieza kā vēl nekad. Zarēns tik tikko varēja saskatīt pats savu roku sejas priekšā. "Ko tu gribi no manis?" viņš nočukstēja.

"Gribu no tevis? Gribu no TEVIS?" Balss pārauga pie­smakušos smieklos. "Drīzāk jau - ko tu gribi no manis, kundziņ Zarēn. Galu galā - tu taču mani atsauci."

"Es at… at… atsaucu tevi?" jautāja Zarēns, viņa nedrošie vārdi biezajā miglā skanēja vārgi un apslāpēti. "Bet kā? Kad?"

"Rimsties, rimsties," balss žēlojās. "Nespēlē te mazo, nevainīgo meža trolli. "Ak, Drūmglūni!"" tā teica izmisīgā balsī, kuru Zarēns pazina kā pats savu. ""Ludzu. Lūdzu. Lūdzu. Kaut es atkal atrastu taku." Vai tu noliedz, ka sauci mani?"

Zarēns nodrebēja aiz šausmām, apjauzdams, ko izdarījis. "Bet es nezināju," viņš iebilda. "Hs tā nebiju domājis…"

"Tu sauci mani, un es nācu," teica drūmglūnis, un viņa balsij tagad bija draudīga pieskaņa. "Es tev sekoju, es tevi pieskatīju. Ne vienreiz vien es tevi izvedu no bīstamām likstām, kurās tu biji iekūlies." Iestājās klusuma bridis. "Tu nebiji domājis, ka es klausos, kundziņ Zarēn?" balss tur­pināja, tagad jau maigāk. "Es vienmēr klausos: uzklausu klaidoņus, vientuļniekus, tos, kas neiederas. Es palīdzu, es vadu, un beidzot…"

"Beidzot?" Zarēns nomurmināja.

"Viņi atnāk pie manis!" balss paziņoja. "Kā tu esi atnā­cis pie manis, kundziņ Zarēn."

Migla vēlreiz kļuva šķidrāka. Tā peldēja gaisā kā smal­kas zirnekļu tīklu grīstes. Zarēns atskārta, ka nometies ceļos pie pašas klints malas. Dažus sprīžus tālāk zeme pazuda piķa melnā tumsā. Aiz viņa bija kodīga mākoņa mutuļi, un viņam priekšā… Zarēns iekliedzās aiz bailēm un satraukuma. Lidinoties virs tukšuma, viņam priekšā bija paša drūmglūņa derdzīgā, plati smaidošā seja. Ar sarepējušu un kārpām klātu garenu viepli, no kura sprau­cās spalvu kušķi, tas ņurdēdams lūrēja uz Zarēnu un aplaizīja lūpas.

"Nāc pie manis," tas mudināja. "Tu mani atsauci, un te es esmu. Sper šo pēdējo soli, ko tu vēl kavējies?" Tas pastiepa viņam pretī roku. "Tu saderi kopā ar mani."

Zarēns skatījās uz to, nespēdams atrauties no šī radījuma briesmīgās sejas. Divi izliekti ragi beidzās ar asām smailēm;

divas dzeltenas acis saistīja viņu ar hipnotisku skatu. Migla paklīda vēl vairāk. Drūmglūnim ap pleciem bija taukains, pelēks apmetnis, kas nokarājās lejup nebūtībā.

"Vienu mazu solīti," tas pamādams klusi teica. "Saņem manu roku." Zarēns cieši skatījās uz kaulainajiem, nago- tajiem pirkstiem. "Tik vien ir jādara lādam kā tu, kun­dziņ Zarēn, - lai pievienotos man," balss pavedinoši tur­pināja, un dzeltenās acis plaši iepletās. "Jo tu esi īpašs." īpašs," Zarēns nočukstēja.

"īpašs," drūmglūnis atkārtoja. "Es to zināju kopš brīža, kad pirmoreiz dzirdēju tavu saucienu. Tevī bija nepār­varama ilgošanās; iekšējs tukšums, kas alka piepildījuma. Un es tev varu palīdzēt. Es tevi varu izskolot. Tieši to tu īstenībā gribi, vai ne, kundziņ Zarēn? Tu gribi zināt. Sa­prast. Tāpēc tu nogāji no takas."

"Jā," sapņaini teica Zarēns. "Tāpēc es nogāju no takas."

"Dziļais mežs nav domāts tev," drūmglūnis turpināja pieglaimīgi, uzstājīgi. "Tev nav domāta spiešanās kopā drošības dēļ, slēpšanās kaktos, bailes no ikviena un it visa ārpusē. Tāpēc ka tu esi tāds kā es. Tu esi dēkainis, ceļo­tājs, meklētājs. Uzklausītājs!" Balss kļuva pieklusināta un tuva. "Tu arī varētu būt drūmglūnis, kundziņ Zarēn. Es tevi varu apmācīt. Saņem manu roku, un tu redzēsi!"

Zarēns pagāja soli tuvāk. Potīte iesmeldzās. Drūmglūnis vel aizvien lidinādamies gaisā ārpus Malas pārkares - no­drebēja. Tā briesmīgā seja sašķobījās aiz sāpēm. Tā dzel­teno acu kaktiņos sariesās asaras.

"Ak, ko tik tev šajā laikā nav nācies piedzīvot," tas nopūtās. "Mūždien jābūt piesardzīgam. Vienmēr pakļauts briesmām. Allaž nobijies. Bet tas var mainīties uz pretējo, kundzin Zarēn. Ja vien tu saņemsi manu roku."

Zarēns neveikli pamīņājās no vienas kājas uz otru. Atskanēja rīboņa un klaboņa, akmeņu gūzmai noripojot lejup bezdibenī. "Un izskatīšos kā tu?" viņš jautāja.

Drūmglūnis atmeta galvu un skumji ierēcās aiz smiek­liem. "Bet vai tu esi aizmirsis, manu iedomīgo mazuiīt?" tas jautāja. "Tu vari izskatīties, kā vien vēlies. Kā varens karo­tājs, kā glīts princis… Kā jebkas. Iedomājies to, kundziņ Zarēn," tas vilinoši turpināja. "Tu varētu kļūt par goblinu

vai dūkņu!" Un, tam runājot, Zarēns pēkšņi atradās vaigu vaigā ar virkni personāžu, kurus viņš ļoti labi pazina. Tur bija goblinpuisis, kas viņu bija izvedis no kolonijas,

plakangalvis, kas viņam bija palīdzējis tikt laukā no purva,

dūkņu vīrietis, kas bija nogāzis gar zemi Megu un parā­dījis viņam ceļu uz gaisa lūkām.

"Vai ari - kā būtu ar šo?" drūmglūnis ņurrāja. Zarēns skatījās uz būtni ar sarkanu seju un sarkaniem matiem.

"Vai tacl es nedzirdēju tevi domājam, cik jauki būtu pa­likt pie slakteriem?" tas glaimīgi apjautājās. "Vai varbūt tu labāk gribētu būt par pinkulāci," tas teica, atkal mainot savu ārējo izskatu. "Liels, spēcīgs - neviens nedomā sa­ķerties ar pinkulāci!" Tas jK nepatīkami ieķiķinājās.

"Protams, izņemot SV vigvigus."

Zarēns nodrebinājās. Gaisā lidojošā būtne zināja visu. Pilnīgi visu.

"Man ir skaidrs!" drūmglūnis iesaucās, pārvērzdamies par druknu, brūnganu radījumu ar samezglotiem matiem un apaļu degunu.

"Par meža trolli. Tu varētu iet mājās. Tu iederētos starp pārējiem. Vai tad to tu visu laiku neesi gribējis?"

Zarēns neapzināti palocīja galvu.

"Tu vari būt jebkurš, kundziņ Zarēn," drūmglūnis teica, atgūdams pats savu izskatu. "Pilnīgi jebkurš. Tu vari iet jebkur, darīt jebko. Tikai saņem manu roku, un tas viss būs tavs."

Zarēns norija siekalas. Sirds trakoti dauzījās. Ja drūm- glūnim bija taisnība, tad viņam nekad vairs nenāksies būt par izstumto.

"Un iedomājies tikai, ko visu tu redzēsi," drūmglūnis kārdinoši murrāja. "Iedomājies, uz kādām vietām tu varētu doties, mainot ārējo izskatu, parādoties, kā citi vēlas tevi redzēt, vienmēr drošībā, noklausoties pa kaktiem; vienmēr vienu soli priekšā. Iedomājies, kāda vara būs tavā rīcībā!"

Zarēns skatījās uz pastiepto roku. Viņš stāvēja uz pašas klints malas. Viņa roka lēni sniedzās uz priekšu, skarot durstīgo aunradža ādas vesti.

"Aiziet," teica drūmglūnis, balsij skanot glumi kā eļļa ar medu. "Sper to soli uz priekšu. Pasniedzies un saņem manu roku. Tu zini, ka tu to gribi."

Tomēr Zarēns vēl joprojām atturējas. Nebija gluži tā, ka visas tikšanās Dziļajā mežā būtu bijušas sliktas. Pinkulācis bija izglābis viņam dzīvību. Tāpat slakteri. Galu galā tieši viņi bija uzdāvinājuši vesti, kura bija iesprūdusi asins- ozola rīklē un kura tagad tik asi spurojas, Viņš iedomājās par savu ciematu un Speldu, viņa paša mīļo Manumāti, kas bija mīlējusi viņu kā pašas dēlu kopš tās dienas, kad viņš piedzima. Viņam acīs šariesās asaras.

Ja viņš pieņemtu drūmglūņa mokoši vilinošo piedāvā­jumu, viņš īstenībā nemaz nepārvērstos par šiem. Vienalga, kā es izskatos, viņš domāja. Toties viņš kļūtu par to, no kā tie visvairāk baidījās. Par drūmglūni. Nē. Tas bija neiespē­jami. Viņš nekad nespētu atgriezties. Nekad. Viņam nāktos palikt malā, atstumtam - vientuļam.

"Baiļu dēļ mūs pārņem kūtrums būt noteicējiem pār sevi," teica drūmglūnis, lasot viņa domas. "Pievienojies man, un tev nekad vairs nebūs jābaidās. Saņem manu roku, un tu sapratīsi. Tici man, kundziņ Zarēn."

Zarēns minstinājās. Vai tas tiešām varēja būt draus­mīgais briesmonis, no kura visi meža iemītnieki tā bai­dījās?

"Vai es tev līdz šim esmu licis vilties?" drūmglūnis klusi apjautājās.

Zarēns sapņaini papurināja galvu.

"Turklāt," tas piebilda, gandrīz kā izteikdams aizkavē­jušos domu. "Man likās, ka tu vēlies redzēt, kas atrodas viņpus Dziļā meža."

Viņpus Dziļā meža. Šie trīs vārdi zvanīja Zarēnam galva. Viņpus Dziļā meža. Zarēns izstiepa roku. Viņš spēra soli pāri malai.

Ar briesmīgiem, spalgiem smiekliem drūmglūnis sa­grāba Zarēna roku, nagiem iecērtot ies Zarēna ādā.

"Viņi visi uz to iekrīt," drūmglūnis uzvaroši kliedza. "Visi nabaga mazie goblini un troļļi, klaidoņi un nomaldījušies; viņi visi domā, ka ir īpaši. Viņi visi mani klausās. Viņi visi seko manai balsij… Tas ir aizkustinoši!"

"Bet tu teici, ka es esot īpašs," Zarens kliedza, karāda­mies drūmglūņa kaulainajā tvēriena virs tukšuma, kas rēgojās lejā.

"Vai tiešām teicu?" drūmglūnis ņirgājās. "Tu, mazo muļ­ķīt. Vai tu no tiesas domāji, ka jelkad varēsi būt tāds kā es? Tu esi tikpat nenozīmīgs kā visi pārējie, kundziņ Zarēn," tas nicīgi teica. "Tu neesi nekas. NEKAS!" tas spalgi bļāva.

"Bet kāpēc tu to dari?" Zarēns izmisīgi vaimanāja. "Kāpēc?"

"Tāpēc, ka es esmu drūmglūnis," nezvērs iesaucās un sāka ļauni vervelēt. "Krāpnieks, viltnieks, blēdis un šmau- cējs. Visi mani skaistie vārdi un vilinošie solījumi nenieka nav vērti. Es uzmeklēju tos, kas ir nomaldījušies no takas. Es aizvilinu tos pie Malas. UN ES TIEKU NO VIŅIEM VAĻĀ!"

Drūmglūnis palaida vaļā tvērienu. Zarēns šausmās ieklie­dzās. Viņš krita. Uz leju, uz leju, pāri Malas pārkarei tumša­jos bezdibeņa dziļumos.

Zarēnam griezās galva, kūleņojot gaisā. Gaisa plūsma, kas sitās pretī uz augšu, plandīja viņa drēbes un lika aiz- cirsties elpai. Atkal un atkal viņš vēlās apkārt. Un visu laiku galvā vēl un vēl atbalsojās drūmglūņa nežēlīgie vārdi.

Tu neesi nekas. NEKAS!

"Tā nav taisnība!" Zarēns kliedza.

Klints sāns aizzibēja viņam garām kā izplūdušas krāsas triepiens. Visa tā meklēšana. Viss posts un nelaimes. Visas tās reizes, kad viņam bija licies, ka nekad nenonāks dzīvs līdz Dziļā meža malai. Atrast savu ilgi pazudušo tēvu, tikai lai atkal viņu pazaudētu, - un tad, pats ļaunākais, atklāt, ka viss briesmu pilnais ceļojums ir bijis daļa no kādas nežēlīgas un sarežģītas spēles, ko izgudrojis melī­gais drūmglūnis. Tas bija tik briesmīgi netaisni.

Asaras sariesās Zarēnam acīs. "Es negribu būt nekas. Es tāds neesmu!" viņš vaimanāja.

"Es negribu būt nekas. Es tāds neesmu!" Asaras sariesās viņam acīs.

Tālāk un tālāk viņš krita lejup mutuļojošā miglā. Vai viņš kritīs mūžīgi? Viņš cieši ai/miedza acis.

"Tu esi melis!" Zarēns kliedza atpakaļ, augšup uz klints malas pusi. Melis, melis, me… Vārds atsitās pret klinti. Jā, domāja Zarēns, drūmglūnis ir melis. Tas meloja par visu. Par visu!

"Es esmu kaut kas!" Zarēns izsaucās. "Es esmu kāds. Es esmu Zarēns, kas nomaldījās no takas un devās ceļojumā viņpus Dziļā meža. ES ESMU ES PAAAAAATS!" Jf Zarēns atvēra acis. Kaut kas bija noticis. Viņš

M lidoja, nevis krita, lidoja augstu virs Malas

pārkares, cauri mākoņiem.

"Vai es esmu miris?" viņš skaļi brīnījās. "Neesi miris," atbildēja pazīsta­ma balss. "Ne uz to pusi. Tev vēl tālu jāiet."

"Kāpurputns!" iekliedzās Zarēns.

Kāpurputna nagi cie­šāk satvēra Zarēna ple­cus; tā lielie spārni rit­miski vēzējās cauri aukstajam, retinā­tajam gaisam.

"Tu biji klāt, kad es izšķīlos, un es tevi vienmēr esmu pieskatījis," tas teica. "Tagad tev tiešām manis vajag un es esmu klāt."

"Bet uz kurieni mēs dodamies?" jautāja Zarēns, kurš nevarēja redzēt neko citu kā tikai plašās debesis.

"Nevis "mēs", Zarēn," teica kāpurputns. "Bet tu. Tavs liktenis ir viņpus Dziļā meža."

Tajā brīdī nagi palaida vaļā tvērienu, un jau otro reizi Zarēns krita. Lejup, lejup, lejup un…

BLAUKT!

Viss satumsa.

Zarēns atskārta, ka skrien pa garu, tumšu gaiteni. Viņš iebrāzās pa durvīm kādā tumšā istabā. Stūri atradās skapis. Viņš atvēra tā durvis un iegāja iekšā vel dziļākā tumsā. Viņš kaut ko meklēja; vismaz to viņš zināja. Skapja iekšpusē karājās mētelis. Zarēns sataustīja tā kabatu un ielīda vēl jo vairāk dziļā tumsā. Tā tur nebija, lai viņš meklētu ko meklēdams, bet apakšā bija maks. Viņš atvēra skavu un ielēca iekšā vēl aizvien dziļākā tumsā.

Maka iekšpusē bija drēbes gabals. Pēc pieskāriena tas bija pazīstams. Viņš sataustīja sakodītos un savirpinātos stūrus. Tas bija viņa lakats. Viņš to pacēla un piespieda pie sejas, un tur - raugoties pretī no drānas tumsas - bija seja. Viņa seja. Tā pasmaidīja. Zarēns pasmaidīja pretī.

"Es pats," viņš nočukstēja.

"Vai tev viss kārtībā?" jautāja seja. Zarēns pamāja ar galvu. "Vai tev viss kārtībā?" tā jautāja vēlreiz. "Jā," atbildēja Zarēns.

Jautājums atkārtojās trešo reizi, un Zarēns saprata, ka balss nenāca no lakata, bet no kaut kā cita. Kaut kur no ārpuses. Viņa plaksti trīcot pavērās. Priekšā rēgojās milzī­ga sarkanmatu seja. Tā izskatījās norūpējusies.

"Tem!" Zarēns iesaucās. "Tems Rejūdens."

"Tas pats," piekrītoši pamāja debesu pirāts. "Vai tagad tu atbildēsi man - vai tev nekas nekait?"

"Man… man tā liekas," teica Zarēns. Viņš pieslējās, bal­stīdamies uz elkoņiem. "Vismaz nekas nav lauzts."

"Kā viņam ir?" uzsauca Smailiņš.

"Viņam viss ir kārtībā!" atsaucās Tems.

Zarēns gulēja mīkstā buraudekla gulta uz debesu kuģa klāja. Viņš paslējās augstāk un paskatījās visapkārt. Neskaitot Akmens Pilotu, visi bija klāt: Smailiņš, Stoups Bultžoklis, Mucasģimis (pieķēdēts pie masta), Rumbainis un, nostājies vistuvāk, kapteinis Kvintinijs Verdžinikss. Mākoņu Vilks. Viņa tēvs.

Mākoņu Vilks pieliecās un pieskārās Zarēna lakatam. Zarēns sarāvās.

"Mieru," kapteinis klusu teica. "Neviens tev nedarīs pāri, puis. Šķiet, ka mēs galu galā netiksim no tevis vaļā."

"Nekad neko tādu neesmu redzējis," iejaucās Tems Rejūdens. "Vienkārši nokrita no debesīm, tā tas bija - tieši uz pakaļgala klāja. Mēs te esam dīvainās debesīs, tur nav nekādu šaubu…"

"Izbeidziet pļāpāšanu!" skarbi teica kapteinis. "Un visi ejiet atpakaļ savās vietās. Mums jātiek Lejaspilsētā, pirms iestājas nakts."

Komanda izklīda.

"Tu ne," klusi teica kapteinis, uzlicis roku Zarēnam uz pleca, kad arī viņš taisījās iet projām.

Zarēns paskatījās apkārt. "Kā… kāpēc tu mani pameti?" viņš jautāja sausu muti, balsij aizlūstot.

Kapteinis skatījās uz viņu, maskai līdzīgā seja nepauda nekādas jūtas. "Mums nebija vajadzīgs papildu komandas loceklis," viņš vienkārši pateica. "Turklāt man likās, ka pirāta dzīve tev nav piemērota." Viņš uz brīdi apklusa. Kaut kas noteikti nomāca viņa prātu.

Zarēns stāvēja, gaidīdams, kad kapteinis atkal ieru­nāsies. Viņš jutās kautrīgs, jutās neveikli. Viņš kodīja vai­gus no iekšpuses. Kapteinis, pieliecoties uz priekšu, sa- miedza acis. Zarēns nodrebēja. Vīrieša siltā elpa skaļi bija dzirdama viņam pie auss, vaigubārda kņudināja viņam kaklu.

"Es redzēju kaklautu," kapteinis atzinās, tā ka tikai Za­rēns varēja dzirdēt. "Tavu lakatu. To, ko Merisa - tava māte - izšuva. Un es zināju, ka tu esi… Pēc visiem šiem gadiem." Viņš apklusa. Viņa apakšlūpa drebēja. "Tas bija vairāk, nekā es spēju izturēt. Man bija jātiek projām. Es… Es tevi pametu. Otro reizi."

Zarēns aizvērsās. Viņa seja bija karsta un piesarkusi.

Kapteinis uzlika rokas Zarēnam uz pleciem un ieska­tījās viņam acīs. "Trešo reizi tas nenotiks," viņš klusi teica. "Es nekad vairs tevi nepametīšu." Viņš apkampa zēnu un cieši viņu apskāva. "No šī brīža mūsu likteņi būs vienoti," viņš uzstājīgi čukstēja. "Tu un es, mēs kopā kuģosim debesīs. Tu un es, Zarēn. Tu un es."

Zarēns neteica neko. Viņš nespēja. Prieka asaras sakā­pa viņam acīs; viņa sirds sitās tā, it kā taisītos plīst. Galu galā viņš bija atradis savu tēvu.

Negaidīti kapteinis parāvās nost. "Bet tu būsi komandas loceklis tāpat kā visi pārējie," viņš skarbi piebilda. "Tāpēc negaidi kādu īpašu labvēlību."

"Nē, tē… kaptein," mie­rīgi teica Zarēns. "Es ne­gaidīšu."

Mākoņu Vilks atzinīgi pamāja un pievērsās pārē­jiem, kas apmulsuši bija viņus vērojuši. "Uz priekšu, laiskie salašņas!" viņš ierē­cās. "Izrāde beigusies. Uz­vilkt galveno buru, pacelt abordāžas virvi, un dosi­mies projām no šejienes."

Korī saukti "jā, kaptein" pildīja gaisu, debesu pirā­tiem ķeroties pie darba. Kapteinis ar Zarēnu blakus aizsoļoja pie stūresrata un saņēma to rokās.

Beidzot viņi stāvēja bla­kus un kopā, kad debesu

kuģis pacēlās gaisā un devās projām, viņpus Dzijā meža.

Kapteinis pievērsās savam dēlam. "Zarēn," viņš domīgi teica, acīm dzirkstot. "Zarēns! Saproti, kas tas par vārdu dēlam, kura tēvs ir Kvintinijs Verdžinikss, lieliskākais no debesu pirātu kuģu kapteiņiem, kāds jebkad kuģojis zila­jās debesīs? Ko? Pasaki man."

Zarēns atsmaidīja atpakaļ. "Tas ir mans vārds," viņš teica.

Ievads …………………………………………………………………………… 5

Pirmā nodala. Koktveru namiņš…………………………………………. 9

Otrā nodaļa. Lidojošais tārps ………………………………………….. 30

Trešā nodaļa. Slakteri …………………………………………………….. 46

Ceturtā nodaļa. Miroņgalvādis ………………………………………… 64

Piektā nodaļa. Asinsozols ………………………………………………… 75

Sestā nodaļa. Goblinpuišu kolonija…………………………………… 85

Septītā nodaļa. Stīdzvaboles un slaucamcirmeņi … 97

Astotā nodaļa. Pinkulācis……………………………………………….. 115

Devītā nodaļa. Puvumsūcis …………………………………………….. 134

Desmitā nodaļa. Negantās alu dūkņas………………………………. 154

Vienpadsmitā nodaļa. Kropļotājs, pļāputrolle

un sirds vārdošana ……………………………………………………. 179

Divpadsmitā nodaļa. Debesu pirāti……………………………………. 194

Trīspadsmitā nodaļa. Drūmglūnis…………………………………….. 223

Četrpadsmitā nodaļa. Viņpus Dziļā meža…………………………… 245

pols stjuarts, kr1ss kidels viŅpus DZIĻĀ MEŽA

Redaktore Aija I.āce

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rigā, LV-1010. Red. nr 1.1414.

A/s Preses nams poligrāfijas grupa Jāņa .sēta.