Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

fb2

Isabella Aljende

Pigmeju mežs

Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

No spāņu valodas tulkojusi Guna Pigita 2008

Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

Āfrikas misionāram brālim Fernando de la Fuente, kura gars aužas cauri šim stāstam

Isabella Aljende

Pigmeju mežs

Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

1 Tirgus pareģe

Pēc gida Maikla Mušahas rīkojuma ziloņu karavāna apstājās. Bija sākusies smacīgā pusdienlaika svelme, kad plašā rezervāta daudzie dzīvnieki atpūtās. Dzīve uz pāris stundām apstājās, Āfrikas zeme pārvērtās par karstas lavas elli, pat hiēnas un maitu lijas meklēja ēnu. Aleksandrs Kolds un Nadja Santosa jāja uz kaprīza ziloņa vārdā Kobi. Dzīvnieks bija ļoti pieķēries Nadjai, jo šajās pāris dienās viņa bija papūlējusies iemācīties ziloņu valodas pamatus, lai aprunātos ar Kobi. Garo pastaigu laikā meitene stāstīja viņam par savu zemi Brazīliju tālu vietu, kur nebija tik lielu dzīvnieku, ja vien neņem vērā senos un slavenos briesmoņus, kas savrupi dzīvoja Amerikas kontinenta kalnu viducī. Kobi juta cieņu pret Nadju tikpat dziļi, cik neieredzēja Aleksandru, un nelaida garām nevienu izdevību izrādīt šo divējādo attieksmi.

Piecas tonnas ziloņa muskuļu un tauku apstājās ne­lielā oāzē zem putekļainiem kokiem, kuri auga kakao krāsas strauta krastā. Aleksandrs pats bija izkopis savu māku, kā, īpaši neapdauzoties, tikt lejā no trīs metrus augstās dzīvnieka muguras, jo pēc piecām safari dienām zilonis viņam joprojām nekādi nepalīdzēja. Alekss ne­pamanīja, kur Kobi bija apstājies, un puisis piezemējās strautā, līdz ceļgaliem iegrimis ūdenī. Boroba, Nadjas melnais pērtiķītis, uzlēca viņam virsū. Mēģinot atbrīvo­ties no dzīvnieciņa, Alekss zaudēja līdzsvaru un nokrita sēdus. Viņš klusi lādējās, nopurināja no sevis pērtiķīti un ar grūtībām piecēlās kājās brilles bija notašķītas ar duļķaino ūdeni, un neko nevarēja redzēt. Viņš mek­lēja kādu tīru krekla stūri, lai varētu tās noslaucīt, kad saņēma sitienu pa muguru un nokrita četrrāpus. Kobi nogaidīja, lai puisis pieceļas, tad mazliet pagriezās, no­vietoja savu milzīgo pakaļgalu piemērotā pozīcijā un, kad tas bija izdarīts, skaļi palaida smirdīgas gāzes mā­koni Aleksandram deguna priekšā. Pārējie ekspedīcijas locekļi skaļi smējās par šo joku.

Nadja nesteidzās nokāpt, meitene pagaidīja, līdz Kobi palīdzēja viņai cienījamā veidā tikt līdz zemei. Viņa uz­kāpa uz ziloņa saliektā ceļgala, pieturējās pie snuķa un nokāpa zemē ar balerīnas grāciju. Šādu laipnību zilonis neizrādīja nevienam citam, pat ne Maiklam Mušaham, pret kuru juta cieņu, bet ne mīlestību. Viņš bija dzīv­nieks ar ļoti skaidriem uzskatiem. Viena lieta bija vizi­nāt tūristus tāds pats darbs kā jebkurš cits, par kuru varēja saņemt lielisku ēdienu un dubļu vannas, bet pavisam cita lieta bija izpildīt cirka numurus par sauju zemesriekstu. Kobi garšoja zemesrieksti, to nevarēja noliegt, tomēr lielāku baudu viņam sagādāja ķircināt tādus cilvēkus kā Aleksandrs. Kādēļ zilonim puisis nepa­tika? To viņš īsti nevarēja pateikt. Dzīvnieku kaitināja, ka Alekss vienmēr atrodas Nadjas tuvumā. Barā bija trīspadsmit ziloņu, bet tam puišelim bija jājāj kopā ar meiteni; no viņa puses bija ļoti nepieklājīgi šādā veidā iespraukties starp Nadju un Kobi. Vai puika tiešām ne­saprata, ka viņu sarunām bija nepieciešama intimitāte? Kārtīgs grūdiens un neliela smakojoša vēja pūsma bija mazākais, ko šis tips bija pelnījis. Kobi gari nopūtās, kad Nadja nokāpa zemē un pateicībā noskūpstīja viņu uz snuķa. Šī meitene prata pienācīgi uzvesties un nekad viņu nepazemoja, piedāvājot zemesriekstus.

-   Šis zilonis ir iemīlējies Nadjā, Keita Kolda no­burkšķēja.

Borobam nepatika tas, kā bija ievirzījušās viņa saim­nieces un Kobi attiecības. Viņš abus vēroja ar zināmām bažām. Nadjas interese par šo biezādaiņu valodu viņam varēja izrādīties bīstama. Vai tikai saimniece neprātoja par mājdzīvnieka maiņu? Varbūt ir pienācis laiks izlik­ties par slimu, lai varētu atgūt viņas uzmanību? Bet pēr­tiķītis baidījās, ka tad viņu varētu atstāt apmetnē bez iespējas piedalīties brīnišķīgajās pastaigās pa rezervātu. Šī bija viņa vienīgā iespēja redzēt savvaļas dzīvniekus un vienlaikus arī neizlaist no acīm sāncensi. Liekot skaidri saprast savas tiesības, viņš iekārtojās Nadjai uz pleca un no turienes draudēja zilonim, kratot dūrīti.

-   Un šis pērtiķis ir greizsirdīgs, Keita piebilda.

Vecā rakstniece bija pieradusi pie Borobas garastā­vokļa maiņām, jo jau gandrīz divus gadus dzīvoja ar pērtiķīti zem viena jumta. Tas bija tāpat kā mitināties vienā dzīvoklī ar spalvainu vīreli. Tā bija jau kopš paša sākuma, jo Nadja piekrita doties uz Ņujorku, mācīties un dzīvot pie Keitas tikai kopā ar Borobu. Viņi nekad nešķīrās. Abi bija tik ļoti saraduši viens ar otru, ka meitene ieguva īpašu atļauju, lai kopā ar pērtiķīti va­rētu doties uz skolu. Boroba bija vienīgais pērtiķis visā pilsētas mācību iestāžu vēsturē, kas regulāri apmeklēja nodarbības. Keita nebrīnītos, ja dzīvnieciņš mācētu arī lasīt. Ļaunākajos murgos viņa redzēja Borobu sēžam dīvānā, ar brillēm uz acīm un konjaka glāzi rokās lasām avīzes ekonomisko ziņu sadaļu.

Keita vēroja dīvaino trio, ko veidoja Aleksandrs, Nadja un Boroba. Pērtiķītis, kurš bija greizsirdīgs uz ik­vienu dzīvu būtni, kas tuvojās viņa saimniecei, sākumā izturējās pret Aleksandru kā pret neaicinātu ciemiņu, tomēr ar laiku puisim pieķērās. Iespējams, dzīvnieciņš saprata, ka šai gadījumā viņam nevajadzētu izvirzīt tik ierasto ultimātu "es vai viņš". Kas zina, kuru no abiem meitene būtu izvēlējusies. Keita prātoja, ka šī gada laikā abi jaunieši ir krietni mainījušies. Nadjai jau bija piecpa­dsmit gadu, bet mazdēlam astoņpadsmit, un viņš jau izskatījās un uzvedās kā pieaudzis cilvēks.

Arī Nadja un Aleksandrs apjauta šīs pārvērtības. Neiz­bēgamo šķiršanās periodu laikā viņi ar neticamu ietie­pību sazinājās pa elektronisko pastu. Abi vadīja dienas, pie datora rakstot nebeidzamu dialogu, kurā izstāstīja viens otram visu no garlaicīgākajiem ikdienas darbiem līdz satraucošām filozofiskām pārdomām, kas bija tik raksturīgas pusaudžu vecumam. Viņi bieži sūtīja viens otram fotogrāfijas, tomēr tas jauniešus nesagatavoja pārsteigumam, ko abi piedzīvoja, satiekoties un apjau­šot, cik ļoti ir izauguši. Aleksandrs bija izstiepies un garumā panācis tēvu. Puiša sejas vaibsti bija pilnībā izveidojušies, un pēdējos mēnešos viņam nācās skūties katru dienu. Savukārt Nadja vairs nebija trauslā būtne aiz ausīm aizspraustām papagaiļa spalvām, ko puisis pirms pāris gadiem bija iepazinis Amazonē; tagad mei­tenē varēja nojaust sievieti, par kuru viņa drīz vien kļūs.

Vecmāmiņa un jaunieši atradās Āfrikas sirdī, viņi bija devušies pirmajā tūristiem paredzētajā ziloņu safari. Šīs idejas autors bija Maikls Mušaha, Londonā izglītojies afrikāņu dabaspētnieks, kuram bija ienācis prātā, ka šis ir labākais veids, kā tuvoties savvaļas dzīvniekiem. Āfrikas ziloņi nebija pieradināmi tik viegli kā tie, kas dzīvoja Indijā vai citur pasaulē, tomēr ar pacietību un piesardzību Maikls to bija paveicis. Reklāmas bukletā viņš šo ideju izskaidroja vien dažos teikumos: "Ziloņi ir šīs vides sastāvdaļa, un viņu klātbūtne nesatrauc citus dzīvniekus; tiem nav nepieciešama ne degviela, ne ceļi, tie nepiesārņo gaisu un nepievērš sev lieku uzmanību."

Kad Keitai Koldai par to uzdeva sagatavot rakstu, viņa kopā ar Aleksandru un Nadju atradās Tunkhalā, Zelta pūķa karaļvalsts galvaspilsētā. Karalis Dils Bahadūrs un karaliene Pema bija uzaicinājuši viņus iepazīties ar savu pirmo dēlu un piedalīties jaunās Zelta pūķa skulptūras atklāšanas ceremonijā. Sprādzienā bojā gājušā oriģināla vietā nu bija stājusies cita, tieši tāda pati figūra, kuru bija izgatavojis kāds Keitas draugs juvelieris.

Tālās Himalaju karalistes iedzīvotāji pirmo reizi va­rēja aplūkot leģendāro un noslēpumaino priekšmetu, kuru iepriekš skatīja tikai kronēto karaļu acis. Dils Bahadūrs nolēma izstādīt dārgakmeņiem rotāto zelta statuju vienā no karaļa pils zālēm, kurai cauri plūda ļaužu straume, lai to apbrīnotu un ziedotu smaržkociņus un ziedus. Tas bija krāšņs skats. Uz inkrustēta koka postamenta uzliktais pūķis mirdzēja simtiem lukturīšu gaismā. To sargāja četri kareivji, tērpti senās parādes uniformās, ar spalvu pušķiem rotātās ādas cepurēs un dekoratīvām āvām rokā. Dils Bahadūrs neļāva apvainot savu tautu un izvērst drošības pasākumus.

Tikko bija beigusies svinīgā atklāšanas ceremonija, kad Keitai Koldai paziņoja, ka viņai pienācis zvans no Savienotajām Valstīm. Šīs valsts telefonu sistēma bija novecojusi un starptautisko savienojumu kvalitāte bija nožēlojama, tomēr pēc ilgas kliegšanas un skaidrošanas žurnāla International Geographic izdevējs spēja izstās­tīt Keitai viņas nākamā uzdevuma būtību. Rakstniecei tūdaļ pat bija jādodas uz Āfriku.

-   Man būs jāņem līdzi mazdēls un viņa draudzene Nadja, jo jaunieši pašlaik ir kopā ar mani, viņa pa­skaidroja.

-   Keita, žurnāls nesegs viņu izdevumus, kliedza aiz trejdeviņām zemēm esošais izdevējs.

-   Tādā gadījumā es nekur nebraucu! Keita spiedza pretī.

Tā nu vēlāk viņa kopā ar jauniešiem ieradās Āfrikā, kur sastapās ar angli Timotiju Brūšu un latīņamerikāni Džoelu Gonsalesu fotogrāfiem, ar kuriem allaž sadar­bojās. Rakstniece bija nozvērējusies nekad vairs neceļot kopā ar mazdēlu un Nadju, kuri iepriekšējo ceļojumu laikā bija viņai sagādājuši ne mazums pārdzīvojumu, tomēr viņa sprieda, ka šī ir tikai tūristiem domāta pa­staiga pa Āfriku, kura nevar radīt nekādas briesmas.

Kāds Maikla Mušaha darbinieks sagaidīja ekspedī­cijas dalībniekus Kenijas galvaspilsētas lidostā. Viņš sveica visus ar ierašanos un aizveda uz viesnīcu atpūs­ties, jo ceļojums bija izrādījies grūts: ceļabiedriem nācās lidot ar četrām lidmašīnām, šķērsot trīs kontinentus un pievārēt vairākus tūkstošus jūdžu. Nākamajā dienā viņi piecēlās agri un, pirms sēsties nelielajā lidmašīnā, kas ekspedīcijas dalībniekus nogādās safari, devās izmest līkumu pa pilsētu, apskatīt muzeju un tirgu.

Tirgus atradās vienkāršā kvartālā, krāšņas dabas ieskauts. Nebruģētās ieliņas bija stāvgrūdām pilnas ar ļaudīm un transporta līdzekļiem: te bija motocikli ar trim vai četriem braucējiem, sagrabējuši autobusi un cil­vēku stumti rati. Tirgū varēja nopirkt visu, ko sniedza zeme, jūra un ļaužu radošais gars, sākot ar degunradža ragiem un zeltītām Nīlas zivīm un beidzot pat ar kon­trabandas ieročiem. Ekspedīcijas dalībnieki pašķīrās, norunājuši pēc stundas atkal satikties pie kāda stūra. Tomēr to bija vieglāk pateikt nekā izdarīt, jo burzmā un troksnī nebija iespējams orientēties. Baidoties, ka Nadja pazudīs vai kāds viņu notrieks, Aleksandrs satvēra mei­teni aiz rokas un abi ienira drūzmā.

Tirgū bija pārstāvētas visas Āfrikas iedzīvotāju tautas un kultūras: tuksnešos dzīvojošie nomadi, stalti jātnieki greznotos zirgos, musulmaņi rūpīgi savītos turbānos un daļēji aizsegtām sejām, sievietes ar svelmainu skatienu un ziliem tetovējumiem uz sejas, kaili gani ar sarkanu mālu un krītu apgleznotiem ķermeņiem. Starp suņu bariem skraidelēja simtiem baskājainu bērnu. Sievietes bija satriecošas: vienas bija apsējušas koši baltus lakatus, kas no tālienes atgādināja buras, citas gāja noskūtu galvu, un ap viņu kakliem no pleciem līdz pat zodam bija apvītas krelles; vienas bija ietinušās garum garos koša auduma gabalos, citas staigāja apkārt gandrīz kai­las. Visapkārt nerima skanēt dažādas valodas, mūzika, smiekli, automobiļu tauru troksnis un turpat uz vietas nogalināto dzīvnieku žēlie kliedzieni. Pa miesnieku gal­diem tecēja asins straumītes, kuras pazuda putekļos uz zemes, tikmēr melni vistu vanagi zemu planēja, gatavi

saķert iekšas.

Aleksandrs un Nadja kā apburti staigāja pa šo krāsu pilno pasauli, reizi pa reizei apstājoties, lai pakaulētos par stikla pērlīšu rokassprādzi, uzēstu kukurūzas pī­rāgu vai uzņemtu kādu fotogrāfiju ar vienkāršu automā­tisko kameru, ko viņi pēdējā brīdī bija nopirkuši lidostā. Drīz vien viņi uzdūrās aiz kājas piesietam strausam, kas gaidīja savu likteni. Dzīvnieks daudz garāks, spēcīgāks un kareivīgāks nekā varētu iedomāties ar neizsakā­mu nicinājumu noskatījās jauniešos no augšas un bez iepriekšēja brīdinājuma, saliecis garo kaklu, ar knābi cirta Borobam, kas sēdēja Aleksandram uz galvas, cieši pieķēries viņa ausīm. Pērtiķītis izvairījās no nāvējošā sitiena un sāka kliegt kā vājprātīgs. Kulstot īsos spārneļus, strauss skrēja uz viņu pusi, cik vien saite atļāva. Šai brīdī nejauši pagadījās Džoels Gonsaless, kas ar savu kameru iemūžināja Aleksandra un pērtiķīša šausmas, kā arī Nadjas centienus ar dūrēm aizsargāt draugus no negaidītā uzbrucēja.

Šī fotogrāfija parādīsies uz žurnāla vāka! Džoels izsaucās.

Bēgot no negantā strausa, Nadja un Aleksandrs no­griezās ap stūri un negaidīti nokļuva burvestībām pare­dzētajā tirgus daļā. Te bija labie un sliktie burvji, pareģi, priesteri, dziednieki, indētāji, ļauno garu izdzinēji un vudū garīdznieki, kas, slēpjoties no saules, piedāvāja savus pakalpojumus zem četrām kārtīm piesietiem au­dekla gabaliem. Viņi nāca no simtiem cilšu un prakti­zēja dažādus kultus. Joprojām turoties viens otram pie rokas, draugi apstaigāja šaurās ieliņas, pakavējoties pie alkohola pudelēs iestūķētiem dzīvnieciņiem un izbāz­tiem reptiļiem; amuletiem pret ļaunu aci un nelaimīgu iemīlēšanos; ārstnieciskām zālītēm, uzlējumiem un balzamiem pret ķermeņa un gara slimībām; upurēšanai paredzētiem dzīvniekiem; kaklarotām, kas aizsargā pret skaudību un alkatību; asins tintei, ar kuru rakstīt miru­šajiem, un visbeidzot arī milzīgam klāstam fantastisku priekšmetu, kas mazināja bailes dzīvot.

Nadja Brazīlijā bija redzējusi vudū ceremonijas, tā­pēc vairāk vai mazāk pārzināja to simbolus, bet Alek­sandram šķita, ka šī tirgus daļa ir kā pārsteidzoša pa­saule. Jaunieši apstājās pie kādas tirgus būdiņas, kas atšķīrās no pārējām tai bija konisks salmu jumts, pie kura karājās plēves aizkari. Aleksandrs pieliecās, lai redzētu, kas atrodas aiz aizkariem, un spēcīgas rokas viņu sagrāba aiz drēbēm un ievilka iekšā.

Zem jumta čukura zemē sēdēja milzīga sieviete. Viņa bija līdzīga gaļas kalnam, ko vainagoja galvā uzsiets tirkīza krāsas lakats. Šīs būtnes apģērbs bija zilā un dzeltenā krāsā, un viņas krūtis sedza daudzkrāsainas krelles. Viņa stādījās priekšā kā starpniece starp garu un materiālo pasauli, pareģe un vudū priesteriene. Uz zemes bija noklāts melnbalti apgleznots auduma gabals; sievietei apkārt bija sakārtotas no koka izgrebtas dievu vai dēmonu figūras dažas no tām klāja svaigas upurēto dzīvnieku asinis, citās bija sadzītas naglas un tām lī­dzās atradās augļu, graudu, ziedu un naudas ziedojumi. Sieviete smēķēja saritinātas, melnas lapas, kuru biezie dūmi lika jauniešu acīm asarot. Aleksandrs mēģināja atbrīvoties no rokām, kas viņu bija cieši satvērušas, bet sieviete ieurbās viņā ar savām izvalbītajām acīm un dobji ņurdēja. Alekss pazina sava totēma dzīvnieka balsi, kuru parasti dzirdēja transa laikā un kuru lietoja, kad bija pieņēmis tā formu.

-   Tas ir melnais jaguārs! viņam līdzās esošā Nadja iesaucās.

Gaišreģe lika amerikāņu zēnam nosēsties sev pretim, izņēma no krūšu izgriezuma ļoti novalkātu ādas somiņu un izbēra tās saturu uz apgleznotā auduma. Tur bija balti, no lietošanas nodiluši gliemežvāki. Viņa sāka kaut ko savā valodā murmināt, neizņemot no mutes starp zobiem iespiesto cigāru.

-   Anglais? English ? Aleksandrs jautāja.

-   Tu nāc no citas zemes, ļoti tālas. Ko tu vēlies no maa Bangeses? gaišreģe vaicāja, lietojot afrikāņu un angļu valodas sajaukumu.

Aleksandrs paraustīja plecus un nervozi pasmaidīja, ar acs kaktiņu skatoties uz Nadju, lai redzētu, vai viņa saprot, kas te tagad notiek. Meitene izņēma no kabatas pāris naudas zīmju un nolika tās uz vienas no galvām, kur jau atradās citi ziedojumi.

-   Ma Bangese var lasīt tavu sirdi, sievišķis sacīja, vēršoties pie Aleksandra.

-   Un kas ir ar manu sirdi?

-   Tu meklē zāles, lai izārstētu kādu sievieti, viņa atbildēja.

-   Mana māte nav slima, vēzis ir remisijas stāvoklī… Aleksandrs sabijies murmināja un nesaprata, kā Āfrikas tirgus ragana varēja zināt par Lizas slimību.

-   Lai nu kā, bet tu par viņu baidies, maa Bangese sacīja. Viņa vienā rokā sakratīja gliemežvākus un izplāja tos kā metamos kauliņus. Tu neesi šīs sievietes dzīves un nāves saimnieks, viņa piebilda.

-   Vai viņa dzīvos? Aleksandrs noraizējies vaicāja.

-   Ja tu atgriezīsies, dzīvos. Ja neatgriezīsies, nomirs nevis no slimības, bet gan no skumjām.

-   Protams, ka es atgriezīšos mājās! jauneklis iesaucās.

-   Tas nav pavisam droši. Ir daudz briesmu, bet tu esi drosmīgs. Tev būs jāliek lietā drosme, jo citādi tu mirsi, un šī meitene mirs reizē ar tevi, sieviete noteica, no­rādot uz Nadju.

-   Ko tas nozīmē? Aleksandrs jautāja.

-   Iespējams nodarīt pāri un iespējams paveikt labus darbus. Par tiem nebūs citas atlīdzības, kā gandarījums tavai dvēselei. Reizēm ir jācīnās. Tev būs jāizvēlas.

-   Kas man jādara?

-   Maa Bangese tikai ieskatās sirdī. Viņa nevar norā­dīt ceļu. Un, pagriežoties pret Nadju, kura bija apsē­dusies līdzās Aleksandram, pielika meitenei pie pieres starp acīm pirkstu. Tu esi maģiska, un tev ir putna redze, tu redzi no augšas, no attāluma. Tu vari viņam palīdzēt, viņa sacīja.

Gaišreģe aizvēra acis un sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ, kamēr sviedri tecēja viņai pa seju un kaklu. Karstums bija neizturams. Līdz viņiem atplūda tirgus smarža: bojāti augļi, atkritumi, asinis un benzīns. Maa Bangese izdvesa dobju skaņu, kas nāca no viņas vēdera, garu un aizsmakušu vaidu, kas kļuva aizvien skaļāks, līdz satricināja zemi, it kā nāktu no paša tās centra. Apreibuši un nosvīduši Nadja un Aleksandrs baidījās, ka viņiem nepietiks spēka. Dūmu pilnais gaiss nelie­lajā telpā bija kļuvis elpošanai nederīgs. Viņi arvien vairāk apdulla un mēģināja aizbēgt, tomēr nevarēja pat pakustēties. Jauniešus satricināja bungu vibrācija, viņi dzirdēja gaudojam suņus, mute pieplūda ar rūgtām siekalām, un viņu neticīgo acu priekšā milzīgā sieviete saruka maza maziņa, gluži kā balons, kam izlaists gaiss, un viņas vietā parādījās pasakaini skaists putniņš ar koši dzeltenu un zilu spalvu un tirkīza krāsas cekuliņu paradīzes putniņš, kas izpleta savus varavīksnei līdzīgos spārnus, ietina tajos abus draugus un līdz ar viņiem pacēlās augšup.

Draugi tika pamesti gaisā. Viņi varēja redzēt paši sevi kā divus melnus tintes plankumiņus mirdzošu krāsu un dažādu formu kaleidoskopā, kas mainījās galvu rei­binošā ātrumā. Viņi pārvērtās raķetēs, kuru ķermeņi met dzirksteles, zaudēja sajūtu, ka ir dzīvi, zaudēja zināšanas par laiku un bailēm. Vēlāk dzirksteles sa­griezās elektriskā virpulī, un viņi sevi atkal redzēja kā divus mazītiņus punktiņus lidojam starp fantastiska kaleidoskopa zīmējumiem. Tagad Alekss un Nadja bija divi rokās sadevušies astronauti, kas lidoja zvaigžņotā debesjumā. Abi nejuta ķermeņus, tomēr neskaidri ap­zinājās kustību un to, ka bija saistīti. Viņi pieķērās šai saistībai, jo tā bija vienīgā viņu cilvēcības izpausme; sadevušies rokās, viņi vēl nebija pilnīgi pazuduši.

Viņi bija iegrimuši zaļumā, pilnīgi zaļā zaļumā. Jau­nieši sāka krist lejup kā bultas, un, kad sadursme jau šķita neizbēgama, krāsa kļuva bālāka, un draugi nevis sašķīda, bet gan kā spalviņas planēja lejup, iegrimstot ab­surdos augos, vatei līdzīgā, siltā un mitrā citas planētas florā. Viņi pārvērtās par caurspīdīgām medūzām, izšķī­da tvaikos. Šajā recekļainajā stāvoklī bez kauliem, kas piešķirtu formu, bez spēka, lai aizsargātos, un balss, lai sauktu, viņi sastapās ar acu priekšā ātri zibošiem bai­siem attēliem: nāves, asiņu, kara un izpostīta meža vīzi­jām. Važās iekalti rēgi lēni vilkās starp lielu dzīvnieku mi­rušajiem ķermeņiem. Jaunieši redzēja ar cilvēku rokām pilnus grozus, būros ieslodzītus bērnus un sievietes.

Drīz vien viņi atkal atgriezās savā ierastajā ķerme­nī, un tad ar visļaunāko sapņu šausminošo precizitāti viņu priekšā parādījās draudīgs briesmonis ar trim gal­vām milzis ar krokodila ādu. Galvas bija dažādas: vie­nai no tām bija četri ragi un biezas lauvas krēpes; otra bija plikpauraina, bez acīm, un pa nāsīm spļāva uguni; trešā bija līdzīga leoparda galvai ar asiņainiem ilkņiem un niknumā degošām velnišķīgām acīm. Visas trīs bija atvērušas muti, kurā vīdēja iguānas mēle. Milzīgās mon­stra ķepas smagi cilājās un centās aizsniegt jauniešus, acis hipnotizējoši ieurbās viņos, un trīs purni spļāva biezas un indīgas siekalas. Jaunieši atkal un atkal iz­vairījās no baismīgajiem ķepu cirtieniem, viņi nevarēja aizbēgt, jo bija šā murgu muklāja gūstekņi. Viņi nebei­dzami ilgi izvairījās no briesmoņa, līdz pēkšņi draugu rokās parādījās šķēpi, un viņi izmisīgi un uz labu laimi sāka aizstāvēties. Kad viņi uzveica vienu no galvām, uzbruka pārējās divas, un, ja izdevās no tām atkauties, virsū metās pirmā galva. Cīņas karstumā salūza šķēpi. Tad, pašā pēdējā mirklī, kad briesmonis viņus jau grasī­jās aprīt, jaunieši ar pārcilvēcīgām pūlēm pārvērtās par saviem totēma dzīvniekiem: Aleksandrs par Jaguāru un Nadja par Ērgli; tomēr cīņā ar šo baiso ienaidnieku nelīdzēja ne jaguāra mežonība, ne ērgļa spārni… Viņu kliedzieni izgaisa starp nezvēra rēcieniem.

-   Nadja! Aleksandr!

Keitas Koldas balss atsauca viņus ierastajā pasaulē, un jaunieši sēdēja tajā pašā pozā, kādā bija uzsākuši šo brīnumaino ceļojumu, viņi atradās afrikāņu tirgū zem salmu jumta iepretim milzīgajai dzelteni zilā tērpā ģērbtajai sievietei.

-   Mēs dzirdējām, kā jūs kliedzat. Kas ir šī sieviete? Kas noticis? vecmāmiņa taujāja.

-   Nekas, Keita, nekas nav noticis, Aleksandrs, jo­projām trīcot, spēja pateikt.

Viņš nemācēja izskaidrot vecmāmiņai to, ko tikko bija piedzīvojis. Maa Bangeses dziļā balss šķita nākam no sapņu pasaules.

-   Uzmanieties! gaišreģe brīdināja.

-   Kas noticis? Keita atkārtoja.

-   Mēs redzējām kādu nezvēru ar trim galvām. Viņš bija neuzvarams… apstulbusī Nadja vēl murmināja.

-   Nešķirieties! Kopā jūs varat izglābties, ja šķirsieties, tad mirsiet, maa Bangese sacīja.

Nākamajā rītā International Geographic grupa nelielā lidmašīnā devās uz plašo dabas parku, kur viņus gaidīja Maikls Mušaha un safari ziloņu mugurā. Aleksandrs un Nadja vēl joprojām atradās tirgū piedzīvotā iespaidā. Aleksandrs sprieda, ka burves tabakas dūmi saturēja narkotiskas vielas, tomēr tas neizskaidroja, kāpēc abi jaunieši redzējuši vienas un tās pašas vīzijas. Nadja nemēģināja neko īpaši izprast, viņai šis šausmīgais ce­ļojums bija informācijas avots, veids, kā mācīties, gluži tāpat kā iespējams mācīties no sapņiem. Meitenes at­miņā redzētās ainas joprojām bija skaidras; viņa bija pārliecināta, ka kādā brīdī pie tām nāksies atgriezties.

Nelielo lidmašīnu vadīja tās saimniece Endžija Ninderera, avantūristiska un enerģiska sieviete, kas iz­mantoja lidojumu, lai izmestu plašāku loku un parādītu ekspedīcijas dalībniekiem majestātiskās ainavas skais­tumu. Stundu vēlāk viņi nolaidās kādā laukā pāris jūdžu no Mušahas apmetnes.

Pieticīgais safari aprīkojums sagādāja vilšanos Keitai, kura bija gaidījusi kaut ko daudz skarbāku. Pāris izda­rīgu un laipnu afrikāņu kalpotāju haki krāsas uniformā un ar ivalkie-talkie pie sāniem rūpējās par tūristiem un ziloņiem. Te bija vairākas teltis tik lielas kā vies­nīcas istaba un pāris vieglu koka konstrukciju, kur atradās koplietošanas telpas un virtuve. Virs gultām karājās balti moskītu tīkli, mēbeles bija izgatavotas no bambusa, un paklāju vietā bija izklātas zebru un anti­lopju ādas. Vannasistabas bija aprīkotas ar notekūdeņu bedrēm un asprātīgi veidotām remdena ūdens dušām. Apmetnē bija elektrības ģenerators, kurš darbojās no septiņiem līdz desmitiem vakarā, pārējā laikā lietoja sveces un petrolejas lampas. Pavāru gatavotais ēdiens izrādījās tik garšīgs, ka pat Aleksandrs, kurš atteicās no ikviena ēdiena, kura vārdu nespēja izlasīt, to rītin ap­rija. Vārdu sakot, apmetne bija daudz elegantāka nekā lielākā daļa vietu, kurās Keitai savā ceļotājas un rakst­nieces dzīvē bija nācies dzīvot. Vecmāmiņa nosprieda, ka šāda greznība tikai mazina safari vērtību, un viņa savā rakstā nebeigs vien to kritizēt. Bez piecpadsmit sešos no rīta skanēja zvans, lai varētu izmantot vēsākās rīta stundas, bet visi modās vēl agrāk, līdz ar sikspārņu baru radīto īpatnējo skaņu pēc lidojot pavadītas nakts līdz ar pirmajiem saules stariem dzīvnieciņi atgriezās paslēptuvēs. Šajā laikā gaisā varēja just svaigi uzlietas kafijas smaržu. Viesi atvēra savas teltis un izgāja ārā izstaipīt locekļus, kamēr ausa neatkārtojamā Āfrikas saule milzīgs uguns aplis, kas piepildīja horizontu. Rīta blāzmā modās ainava, šķita, ka sarkanīgā migliņā tītā zeme jebkuru brīdi var pazust gluži kā mirāža.

Drīz vien apmetnē sākās rosība, pavāri aicināja pie galda, un Maikls Mušaha deva pirmos rīkojumus. Pēc brokastīm viņš sasauca visus kopā, lai īsumā pastāstītu par dzīvniekiem, putniem un veģetāciju, ko viesi redzēs dienas laikā. Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless saga­tavoja savas kameras, un kalpotāji atveda ziloņus. Viņus pavadīja arī mazs divus gadus vecs zilonēns, kas skrēja līdzi mātei, vienīgais, kuram laiku pa laikam vajadzēja atgādināt ceļu, jo viņš aizrāvās, šņācot uz tauriņiem un bradājot pa peļķēm un upītēm.

Sēžot ziloņu mugurā, skatam pavērās lieliska ainava. Lielie dzīvnieki kustējās bez trokšņa, saplūstot ar dabu.

Viņi gāja uz priekšu smagnēji un mierīgi, tomēr īsā laikā varēja pieveikt vairākas jūdzes. Neviens, izņemot mazo zilonēnu, nebija dzimis nebrīvē; visi ziloņi bija savvaļas dzīvnieki un tādēļ neprognozējami. Maikls Mušaha sa­cīja, ka viesiem ir jāievēro zināmi noteikumi, citādi viņš nevar garantēt to drošību. Vienīgā no grupas, kas mēdza neievērot noteikto kārtību, bija Nadja Santosa, kura jau kopš pašas pirmās dienas nodibināja ar ziloņiem tik īpašas attiecības, ka safari direktors nolēma uz meitenes uzvedību skatīties caur pirkstiem.

Visu rītu viesi pavadīja, apskatot dabas rezervātu. Viņi sapratās ar žestiem, nesakot ne vārda, lai citi dzīvnieki viņus nepamanītu. Gājiena priekšgalā uz visvecākā bara ziloņa soļoja Mušaha; aiz viņa uz ziloņmātēm viena no tām bija arī zilonēna māte jāja Keita un fotogrāfi; vi­ņiem Kobi mugurā sekoja Aleksandrs, Nadja un Boroba. Gājienu noslēdza pāris safari kalpotāju jaunu ziloņtēvu mugurā, nesot pārtiku un teltis, kur pārlaist pusdien­laiku, un daļu no fotogrāfu bagāžas. Viņiem līdzi bija arī spēcīgs nomierinošs līdzeklis, ko, sastopoties ar agresīvu dzīvnieku, nepieciešamības gadījumā varēja izšaut.

Reizēm ziloņi apstājās, lai ēstu lapas no tiem pašiem kokiem, zem kuriem brīdi iepriekš bija atpūtusies lauvu ģimene. Citreiz viņi pagāja garām degunradžiem tik tuvu, ka Aleksandrs un Nadja varēja saredzēt savu at­spulgu apaļajās acīs, kas viņos neuzticīgi noskatījās no apakšas. Bifeļu un antilopju barus grupas tuvošanās sa­trauca; iespējams, dzīvnieki saoda cilvēku smaku, tomēr ziloņu klātbūtne viņus nomierināja. Bija iespējams pa­staigāties starp kautrīgajām zebrām, tuvumā fotografēt hiēnu baru notiesājam antilopi un noglāstīt žirafes kaklu, kamēr viņa ar maigām princeses acīm aplūkoja svešiniekus un laizīja viņiem rokas.

Pēc pāris gadiem Āfrikā vairs nebūs neviena brīva savvaļas dzīvnieka, tos varēs apskatīt tikai parkos un rezervātos, Maikls Mušaha ar nožēlu sacīja.

Pusdienlaikā viņi apstājās kāda koka ēnā, apēda gro­zos līdzpaņemto ēdienu un atpūtās līdz pat četriem pieciem pēcpusdienā. Arī savvaļas dzīvnieki pusdienlai­kā atpūtās, un rezervāta plašais līdzenums svelmainās saules staros bija gluži kā izmiris. Maikls Mušaha labi pazina apkārtni, viņš lieliski mācēja aprēķināt laiku un attālumu; kad milzīgā saules ripa sāka slīdēt lejup, apmetne vairs nebija tālu un varēja saskatīt dūmus. Reizēm viņi vakarā devās pastaigā, lai vērotu dzīvnie­kus, kuri dodas pie upes padzerties.

2 Safari ziloņa mugurā

Pusducis paviānu bija izdemolējuši apmetni. Teltis gu­lēja zemē, visās malās bija izmētāti milti, manioka, rīsi, pupiņas un konservu kārbas; guļammaisi karājās kokos; pagalmā bija redzama kaudze ar salauztiem krēsliem un galdiem. Izskatījās, ka apmetnei pāri būtu brāzies taifūns. Visagresīvāk noskaņotā paviāna vadībā pērtiķi bija pievākuši visus katlus un pannas, ko izmantoja kā rungas, lai iegāztu viens otram un uzbruktu ikvienam, kas centās ciņiem tuvoties.

-   Kas viņiem lēcies? Maikls Mušaha iesaucās.

-   Tā vien liekas, ka viņi ir piedzērušies… kāds kal­potājs paskaidroja.

Pērtiķi vienmēr uzturējās nometnes tuvumā, gatavi pievākt visu, ko ieraudzīja. Naktīs viņi rakās atkritumos un zaga neuzmanīgi noglabātu pārtiku. Paviāni nebija simpātiski, tie rādīja zobus un rūca, tomēr baidījās no cilvēkiem un turējās pieklājīgā attālumā. Šis uzbrukums bija neparasts.

Nespēdams paviānus savaldīt, Mušaha deva pavēli izšaut uz tiem nomierinošo līdzekli, tomēr trāpīt dzīvniekiem nebija viegli Jo tie skrēja un lēca kā apsēsti. Beidzot viens pēc otra visi paviāni saņēma nomierinošo injekciju un kā pelavu maisi novēlās zemē. Aleksandrs un Timotijs Brūss aiz potītēm un plaukstu locītavām aiznesa tos divsimt metru no nometnes, kur dzīvnieki krācot gulēja, līdz izzuda medikamentu radītais efekts. Spalvainie un smakojošie ķermeņi bija daudz smagāki, nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Aleksandram, Timotijam un kalpotā­jiem, kuri paviāniem bija pieskārušies, pēcāk nācās iet dušā, mazgāt apģērbu un ieziesties ar insekticīdu, lai atbrīvotos no blusām.

Kamēr safari personāls centās daudzmaz ieviest kār­tību, Maikls Mušaha noskaidroja, kas bija noticis. Kāda kalpotāja nevīžības dēļ viens no paviāniem bija iekļuvis Keitas un Nadjas teltī, kur rakstniece glabāja arī savus šņabja pudeļu krājumus. Pērtiķi alkoholu varēja saost jau pa gabalu pat tad, ja tas atradās slēgtā traukā. Paviāns bija nozadzis pudeli, nolauzis kakliņu un līdz ar citiem pērtiķiem izdzēris tās saturu. Pēc otrā malka viņi jau bija piedzērušies, pēc trešā metās uz nometni kā pirātu orda.

-    Šņabis man nepieciešams pret kaulu sāpēm, Keita žēlojās un prātoja, ka dažas atlikušās pudeles nu nāksies glabāt kā lielāko dārgumu.

-   Vai nevar izlīdzēties ar aspirīnu? Mušaham ienāca prātā.

-    Tabletes ir inde! Es lietoju tikai dabīgus produk­tus, rakstniece iebilda.

Kad paviāni bija savaldīti un nometnē atjaunota kār­tība, kāds ievēroja, ka Timotija Brūsa krekls ir asiņains.

Ar sev tik ierasto vienaldzību anglis atzinās, ka ir sa­kosts.

-   Šķiet, viens no šiem puišiem nebija pilnīgi aizmi­dzis… viņš paskaidroja.

-   Ļauj man paskatīties, Mušaha izrīkoja.

Brūss sarauca kreiso uzaci. Tā bija vienīgā grimase, kas laiku pa laikam pavīdēja viņa zirdziskajā sejā, lai paustu kādu no trim emocijām, kuras viņš bija spējīgs sajust: pārsteigumu, šaubas un nepatiku. Šai gadījumā tā bija pēdējā. Brūss necieta sev pievērstu pārlieku lielu uzmanī­bu, tomēr Mušaha uzstāja, un fotogrāfam neatlika nekas cits, kā vien pacelt uz augšu piedurkni. Koduma vieta vairs neasiņoja, vietās, kur zobi bija caururbuši ādu, vīdēja vien sausas kreveles, tomēr augšdelms bija piepampis.

-   Šie pērtiķi pārnēsā slimības. Es tev injicēšu antibio­tikas, tomēr būtu labāk, ja tevi apskatītu kāds ārsts, Mušaha paziņoja.

Brūsa kreisā uzacs pacēlās līdz pat pieres vidum: viņam katrā ziņā noteikti tika pievērsts pārāk daudz uzmanības.

Maikls Mušaha pa rāciju sazinājās ar Endžiju Nindereru un paskaidroja situāciju. Jaunā pilote atbildēja, ka nevar lidot pa tumsu, bet ieradīsies agri nākamajā rītā, lai aizvestu Brūšu uz galvaspilsētu Nairobi. Safari direktors nespēja novaldīt smaidu: paviāna kodiens viņam deva negaidītu iespēju drīz vien ieraudzīt Endžiju, pret kuru viņš juta neviena nenojaustas simpātijas.

Naktī Brūšu kratīja drebuļi, un Mušaha nebija drošs, vai tās ir kodiena sekas vai malārijas lēkme, tomēr jebkurā gadījumā viņš bija satraucies, jo atbildēja par tūristu labklājību.

Masaju nomadu grupa, kas mēdza šķērsot rezervātu, dzenot lielragainas govis, pēcpusdienā ieradās apmetnē. Viņi bija ļoti gari, kalsni, skaisti un drošsirdīgi; masaju kaklus un galvas greznoja sarežģītas rotas; cilts apģērbs bija ap vidukli apsieti auduma gabali un ieroči šķēpi. Masaji sevi uzskatīja par Dieva izredzētu tautu; zeme un viss, ko tā sniedza, viņiem piederēja pēc dievišķās gribas. Tas viņiem deva tiesības piesavināties svešu ga­nāmpulku paradums, ko citas ciltis uztvēra ar izteik­tu nepatiku. Tā kā Mušaham nebija ganāmpulka, viņš nebaidījās, ka to varētu nozagt. Noruna ar masajiem bija vienkārša: Mušaha izrādīja ciltij viesmīlību ikreiz, kad viņi šķērsoja rezervātu, un tās piederīgie savukārt nedrīkstēja nekādi traucēt savvaļas dzīvniekus.

Tāpat kā citām reizēm, Mušaha masajiem piedāvā­ja ēdienu un uzaicināja pārlaist nakti. Ciltij nepatika ārzemnieku klātbūtne, tomēr viņi piekrita, jo viens no bērniem bija saslimis. Viņi gaidīja kādu dziednieci, kas pašlaik atradās ceļā. Šī sieviete apgabalā bija slave­na, viņa mēroja lielus attālumus, lai dziedinātu savus pacientus ar zālītēm un ticības spēku. Cilts nevarēja ar viņu sazināties ar modernajiem komunikācijas lī­dzekļiem, tomēr kaut kādā veidā tā bija uzzinājusi, ka dziedniece šovakar ieradīsies, tādēļ apmetās uz nakts­guļu Mušahas pārvaldītajā teritorijā. Un, kā jau bija gai­dāms, saulei rietot, atskanēja tāla dziednieces zvaniņu un amuletu džinkstoņa.

Vakara sarkanīgajā krēslā parādījās kārns, baskājains un noskrandis stāvs. Dziedniece valkāja tikai īsus skrandu svārciņus, un viņas bagāža sastāvēja no pāris ķirbjiem, amuletu maisiņiem, zālītēm un divām ma­ģiskām nūjām, kuru galos slējās spalvu pušķīši. Viņas mati nekad nebija redzējuši šķēres, garās šķipsnas bija ieziestas ar sarkaniem dubļiem. Sieviete izskatījās ļoti veca, āda uz kauliem krita ielocēs, tomēr viņa soļoja, taisni izslējusies, un dziednieces rokas un kājas izska­tījās spēcīgas. Pacienta dziedināšana notika tikai dažus metrus no apmetnes.

-    Dziedniece domā, ka bērnā ir iemiesojies kāda ap­vainota senča gars. Tas jāatklāj un jāsūta atpakaļ uz otru pasauli, kur tam pienākas būt, Maikls Mušaha paskaidroja.

Džoels Gonsaless iesmējās; doma, ka kaut kas tamlī­dzīgs var notikt arī XXI gadsimtā, viņam šķita smieklīga.

-    Nesmejieties, draugs! Astoņdesmit procentos gadī­jumu slimnieks atveseļojas, Mušaha sacīja.

Viņš piebilda, ka reiz redzējis divus cilvēkus rāpojam pa zemi, kožam, rūcam un rejam putainām mutēm. Pēc ģimenes locekļu sacītā, viņus bija apsēdušas hiēnas. Šī pati dziedniece abus bija izārstējusi.

-   To sauc par histēriju, Džoels uzskatīja.

-   Sauciet to, kā jums tīk, bet fakts ir tāds, ka ceremo­nijas laikā viņi tika izdziedināti. Rietumu medicīna ar visām savām zālēm un elektrības triecieniem retu reizi dod to pašu rezultātu, Mušaha pasmaidīja.

-    Ej nu, Maikl, jūs esat Londonā izglītojies zināt­nieks, nesakiet, ka…

-   Pirmām kārtām es esmu afrikānis, dabaszināt­nieks iebilda. Āfrikā ārsti ir sapratuši, ka par dziednie­kiem ir nevis jāsmejas, bet gan ar tiem ir jāsadarbojas. Reizēm maģija spēj paveikt vairāk nekā ārzemju me­todes. Cilvēki tai tic, tāpēc tā darbojas. Suģestija dara brīnumus. Nenonieciniet mūsu burvjus!

Keita Kolda izdarīja piezīmes par ceremonijas norisi, un Džoels Gonsaless, nokaunējies par savu smiešanos, sagatavoja kameru fotografēšanai.

Kailo bērnu uzlika uz zemē noklātas segas, kurai ap­kārt sastājās mazuļa daudzie ģimenes locekļi. Sirmgalve sāka dauzīt savas maģiskās nūjas un grabināt ķirbjus, viņa dejojot meta apļus un vilka dziesmu, ko drīz vien uz­tvēra visa cilts. Pēc neilga brīža dziedniece iegrima transā, viņas ķermenis drebēja un, izvalbītas uz augšu, acis metās baltas. Tikmēr uz zemes gulošais bērns kļuva stīvs, pacēla vēderu un balstījās vairs tikai uz pakauša un papēžiem.

Nadja sajuta ceremonijas enerģiju kā elektrisko strā­vu un, nezināmu jūtu vadīta, pievienojās nomadu ne­prātīgajai dziesmai un dejai. Dziedināšana ilga vairākas stundas, tostarp vecā burve iesūca sevī ļauno garu, kas bija pārņēmis savā varā bērnu, un, kā paskaidroja Mušaha, ievadīja to savā ķermenī. Visbeidzot mazais pacients vairs nebija stīvs un sāka raudāt, kas tika uz­tverta kā izveseļošanās zīme. Māte paņēma viņu rokās, sāka šūpot un skūpstīt, bet pārējie priecājās.

Pēc kādām divdesmit minūtēm dziedniece atbrīvojās no transa un paziņoja, ka pacients ir vesels un jau šo­vakar pat var sākt ēst, kā ierasts, pretēji vecākiem, kuriem tagad trīs dienas vajadzēja gavēt, lai izlīgtu ar izdzīto garu. Kā vienīgo atlīdzību sirmgalve pieņēma ķirbi ar rūgušpienu un svaigām asinīm, ko masaju gani ieguva no neliela iegriezuma govs kaklā. Pēc tam viņa devās atpūsties, lai vēlāk paveiktu otro darba daļu: izdzītu garu, kas tagad atradās viņā pašā, un aizsūtītu to Vēl Tālāk, kur tam pienācās atrasties. Pateicīgā cilts devās pārlaist nakti gabaliņu tālāk.

-   Ja šī sistēma ir tik efektīva, mēs varētu lūgt šai la­bajai kundzei apskatīt Timotiju, Aleksandram ienāca prātā.

-   Bez ticības tā nedarbojas, Mušaha atbildēja. Tur­klāt dziedniece ir novārgusi, un, pirms ārstēt nākamo pacientu, viņai jāatjauno enerģija.

Tā nu angļu fotogrāfu atlikušo nakts daļu turpināja kratīt drudzis, bet afrikāņu bērns pirmo reizi nedēļas laikā paēda.

Kā pa rāciju Mušaham bija apsolījusi, Endžija Ninderera ieradās otrās dienas rītā. Viņi pamanīja lidma­šīnu un ar lendroveru devās uz vietu, kur tā parasti piezemējās. Džoels Gonsaless vēlējās doties Timotijam līdzi uz slimnīcu, bet Keita Kolda attapās, ka kādam bija arī jāuzņem fotogrāfijas rakstam žurnālā.

Kamēr lidmašīnā iepildīja benzīnu, sagatavoja ceļam slimnieku un viņa bagāžu, Endžija apsēdās zem audekla jumta, lai iedzertu tasi kafijas un mazliet atpūstos. Viņa bija afrikāniete kafijas krāsā, veselīga, gara, spēcīga un jautra nenosakāma vecuma būtne, viņa varēja būt tiklab divdesmit piecu, kā četrdesmit gadu veca. Pilotes smiek­li un skaistums valdzināja jau no pirmā brīža. Endžija stāstīja, ka ir dzimusi Botsvānā un lidmašīnas iemācī­jusies vadīt Kubā, kur studējusi kā valsts stipendiāte.

Neilgi pirms nāves viņas tēvs bija pārdevis rančo un visu ganāmpulku, lai sagādātu meitai pūru, bet Endžija nevis izpildīja tēva gribu un apprecēja cienījamu vīru, bet gan nopirka savu pirmo lidmašīnu. Viņa bija kā brīvs putns bez noteiktas apmešanās vietas. Darba dēļ šī dāma ceļoja no vienas vietas uz citu: vienu dienu veda vakcīnas uz Zairu, nākamajā transportēja aktierus un tehniķus, kas uzņēma piedzīvojumu filmu Serengeti nacionālajā parkā, vai aizveda drosmīgu klinšu kāpēju grupu uz leģendārā Kilamandžāro kalna pakāji. Endžija lielījās, ka viņai piemīt bifeļa spēks, un, lai to pierādītu, bija gatava lauzties rokām ar ikvienu vīrieti, kas uzdrīk­stējās pieņemt šo izaicinājumu. Viņa bija piedzimusi ar zvaigznes formas zīmi uz muguras, kura, pēc pilotes vārdiem, katrā ziņā liecināja par veiksmi. Pateicoties šai zvaigznei, viņa bija izdzīvojusi neskaitāmos piedzīvoju­mos. Reiz Endžiju ar akmeņiem gandrīz nomētāja ļaužu pūlis Sudānā; viņa bija piecas dienas klīdusi pa Etiopijas tuksnesi viena pati, bez ēdiena, tikai ar vienu ūdens pudeli. Tomēr nekas nebija līdzīgs tai reizei, kad viņai nācās lēkt ar izpletni un iekrist krokodilu pilnā upē.

-   Tas bija vēl pirms tam, kad nopirku uzticamo Cessna Caravan, viņa paskaidroja klientiem no International Geographic.

-   Un kā jūs sveikā tikāt cauri? Aleksandrs jautāja.

-   Krokodili sākumā aprija izpletņa audumu, un tā es ieguvu laiku, lai aizpeldētu līdz krastam un aizbēgtu. Toreiz es izmuku, tomēr agrāk vai vēlāk es miršu kāda krokodila rīklē, tāds ir mans liktenis…

-   Kā jūs to zināt? Nadja ieinteresēta taujāja.

-    Man to pateica kāda pareģe, kas var redzēt nākotni. Maa Bangese ir slavena ar to, ka nekad nekļūdās, Endžija atbildēja.

-   Maa Bangese? Resnā kundze, kurai ir telts tirgū? Aleksandrs viņu pārtrauca.

-   Tā pati. Viņa nav vis resna, bet ducīga, paskaidroja Endžija, kas bija pārņemta ar liekā svara jautājumiem.

Pārsteigti par šo dīvaino sakritību, Aleksandrs un Nadja saskatījās.

Neskatoties uz iespaidīgo apjomu un nedaudz raupjo izturēšanos, Endžija bija ļoti koķeta. Viņa tērpās puķai­nās tunikās, uzcirtās ar amatnieku tirdziņos iegādātām smagām etniskām rotām un mēdza krāsot koši rozā lūpas. Pilotei bija arī sarežģīta frizūra no vairākiem desmitiem bizīšu, kas rotātas ar krāsainām bumbiņām. Endžija apgalvoja, ka pilota darbs ir postošs rokām, tāpēc nevēlas pieļaut, lai viņai ir mehāniķa rokas. Viņai bija gari, lakoti nagi, un ādu viņa iezieda ar bruņurupuča taukiem, kurus uzskatīja par brīnumainiem. Fakts, ka paši bruņurupuči ir krunkaini, nemazināja viņas uzti­cību šim produktam.

-   Es pazīstu vairākus vīriešus, kuri ir iemīlējušies Endžijā, Mušaha sacīja, nepaskaidrojot, ka arī pats ir viens no viņiem.

Pilote tikai piemiedza ar aci un paskaidroja, ka nekad neprecēsies, jo viņai ir salauzta sirds. Reiz viņa bija iemīlējusies kādā masaju kaujiniekā, kuram jau bija piecas sievas un deviņpadsmit bērni.

-   Viņam bija gari kauli un dzintarkrāsas acis, En­džija sacīja.

-    Un kas notika? Nadja un Aleksandrs vienā balsī jautāja.

-   Viņš nevēlējās ar mani precēties, pilote atbildēja un smagi nopūtās.

-   Cik dumjš vīrietis! Maikls Mušaha smējās.

-   Man bija desmit gadi un piecpadsmit kilogrami vai­rāk nekā viņam, Endžija paskaidroja.

Pilote izdzēra savu kafiju un grasījās doties prom. Draugi atvadījās no Timotija Brūsa, kuru nakts drudzis bija tiktāl novārdzinājis, ka viņam vairs nebija spēka saraukt kreiso uzaci.

Ceļojot ziloņu mugurā, pēdējās safari dienas pagāja ļoti ātri. Draugi vēlreiz sastapās ar nelielo nomadu cilti un pārliecinājās, ka bērns ir atveseļojies. Pa radio viņi uzzināja, ka Timotijs Brūss joprojām atrodas slimnīcā ar malāriju un iekaisušu paviāna kodumu, kas nepadodas antibiotiku terapijai.

Endžija Ninderera atlidoja viņiem pakaļ trešās dienas pēcpusdienā un palika pa nakti apmetnē, lai nākamajā rītā jau agri varētu doties prom. Jau no pirmā acumirkļa Endžija sadraudzējās ar Keitu Koldu; abām patika iedzert (Endžijai alu un Keitai šņabi) un abām bija vesels krājums satraucošu stāstu, ko celt priekšā klau­sītājiem. Tovakar, kad visi sēdēja aplī ap ugunskuru un baudīja ceptu antilopes gaļu un citus pavāru pagata­votos gardumus, abas sievietes viena caur otru centās pārsteigt publiku ar saviem piedzīvojumiem. Pat Boroba klausījās ar interesi. Pērtiķītis vadīja savu laiku kopā ar cilvēkiem, pie kuru sabiedrības jau bija pieradis, uzma­not Kobi un spēlējoties ar Maikla Mušahas pieradināto punduršimpanžu ģimeni.

-   Viņi ir par divdesmit procentiem mazāki un daudz miermīlīgāki nekā parastie šimpanzes, Mušaha stāstīja. Pie viņiem valda mātītes. Tas nozīmē, ka šiem šimpan­zēm ir labāka dzīves kvalitāte, mazāk konkurences un vairāk sadarbības; viņu kopiena labi ēd un daudz guļ, mazuļi ir pasargāti un visi dzīvo zaļi. Punduršimpanzes nelīdzinās citiem pērtiķiem, kas veido bandas un nedara neko citu kā vien plēšas.

-   Kaut nu tā būtu arī cilvēku sabiedrībā! Keita nopūtās.

-    Šie dzīvnieciņi ir mums ļoti līdzīgi: liela daļa ģenē­tiskā materiāla mums ir kopīga, pat viņu galvaskauss ir līdzīgs mūsējam. Mums noteikti ir kopīgi senči, Maikls Mušaha sacīja.

-   Tad jau vēl ir cerība, ka mēs evolucionēsim tāpat kā viņi, Keita piebilda.

Endžija smēķēja cigārus, kas, pēc pilotes vārdiem, bija vienīgā greznība, ko viņa atļāvās, un lepojās ar lid­mašīnā valdošo smaku. "Ja kādam netīk tabakas smarža, lai viņš iet kājām," viņa mēdza atbildēt uz klientu sūdzī­bām. Būdama kaislīga smēķētāja, Keita Kolda ar kārām acīm skatījās uz jaunās draudzenes roku. Rakstniece pirms gada bija atmetusi smēķēšanu, tomēr vēlme uzpī­pēt joprojām nebija zudusi, un, vērojot Endžijas cigāru kustamies turpu šurpu, viņai gandrīz vai gribējās rau­dāt. Keita izvilka no kabatas tukšo pīpi, ko vienmēr nēsāja līdzi tieši šādiem, izmisuma pilniem brīžiem, un skumji sāka to košļāt. Bija vien jāatzīst, ka ir pazudis negantais klepus, kas agrāk viņai neļāva ne elpot. Viņa šīs pārmaiņas pierakstīja tējai ar šņabi un Valimai Amazones šamaņa un Nadjas drauga pulverītim. Viņas mazdēls Aleksandrs uzskatīja, ka tas ir amu­leta pūķa ekskrementa gabaliņa nopelns. To viņam bija uzdāvinājis Aizliegtās karaļvalsts valdnieks Dils Bahadūrs, un Alekss bija pilnīgi pārliecināts par amu­leta maģisko spēku. Keita nezināja, ko lai domā par mazdēlu, kurš agrāk bija ļoti racionāls, bet tagad aiz­rāvās ar fantāzijām. Draudzība ar Nadju viņu bija ļoti pārvērtusi. Alekss tik ļoti ticēja šim fosilijas gabaliņam, ka saberza dažus tā gramus pulverī, izšķīdināja to rīsu degvīnā un lika dzert mātei, lai cīnītos pret vēzi. Lizai vajadzēja arī vairākus mēnešus nēsāt amuletu kaklā, un tagad to valkāja Aleksandrs, kurš fosiliju nenoņēma pat dušā.

-    Tas, Keita, dziedē salauztus kaulus un citas slimī­bas; tāpat atvaira arī bultas, nažus un lodes, mazdēls apliecināja.

-    Tavā vietā es necenstos par to pārliecināties, viņa sausi iebilda, tomēr negribīgi ļāva ar pūķa ekskrementu ierīvēt sev krūtis un muguru, kamēr pati pie sevis mur­mināja, ka viņi abi lēnām jūk prātā.

Tovakar pie apmetnes ugunskura Keita Kolda un pārējie nožēloja, ka drīz vien nāksies šķirties no jauna­jiem draugiem un šīs paradīzes, kur viņi bija pavadījuši

neaizmirstamu nedēlu.

»

-    Būtu labi doties prom, es vēlos satikt Timotiju, Džoels Gonsaless, sevi mierinādams, sacīja.

-   Rit izlidosim ap pulksten deviņiem, Endžija deva rīkojumu, ielejot sev rīklē pusbundžiņu alus un pīpējot cigāru.

-   Tu izskaties nogurusi, Endžij, Mušaha noteica.

-   Pēdējās dienas ir bijušas smagas. Man bija jāved pārtika otrpus robežai, kur cilvēki jau ir izmisuši; ir briesmīgi savām acīm redzēt badu, viņa sacīja.

-   Šī cilts pieder kādai ļoti dižciltīgai rasei. Agrāk viņi dzīvoja pārticīgi, iztika no zvejas, medībām un lauk­saimniecības, bet kolonizācija, kari un slimības padarīja viņu dzīvi nožēlojamu. Tagad viņi pārtiek no labdarības dāvanām. Ja ne šie pārtikas saiņi, viņi visi jau būtu miruši. Puse Āfrikas iedzīvotāju dzīvo zem minimālā iztikas līdzekļu līmeņa, Maikls Mušaha paskaidroja.

-   Ko tas nozīmē? Nadja vaicāja.

-   Tas nozīmē, ka viņiem nav pietiekami daudz lī­dzekļu, lai dzīvotu.

Ar šo apgalvojumu gids beidza vakarēšanu, kas bija ievilkusies jau pāri pusnaktij, un paziņoja, ka pienācis laiks izklīst pa teltīm. Pēc stundas apmetnē valdīja pil­nīgs miers.

Pa nakti nomodā palika tikai viens sargs, kas uzmanīja apkārtni un piemeta malku ugunskuros, tomēr pēc kāda laika arī viņu pievārēja miegs. Kamēr nometne atpūtās, tās apkārtnē kūsāja dzīve; zem plašajām un zvaigžņo­tajām debesīm staigāja daudzu sugu dzīvnieki, kas šai laikā devās pārtikas un ūdens meklējumos. Āfrikas nakts bija īsts dažādu balsu koncerts: pa reizei ietaurējās kāds zilonis, tālumā rēja hiēnas, iespiedzās kāds leoparda izbiedēts paviāns, kurkstēja vardes un sisināja cikādes.

Neilgi pirms rītausmas Keita spēji pamodās. Viņai šķita, ka ļoti tuvu bija dzirdējusi kādu troksni. "Droši vien to esmu nosapņojusi," viņa nomurmināja un pa­griezās uz otriem sāniem. Rakstniece mēģināja izskait­ļot, cik ilgi bija gulējusi. Keitai krakšķēja kauli, sāpēja muskuļi un kājas metās stīvas. Bija jūtami sešdesmit spraigi nodzīvotie gadi; viņas ķermeni bija nomocījuši nebeidzamie ceļojumi. "Es jau esmu par vecu šādam dzīvesveidam…" nodomāja rakstniece, tomēr tūdaļ pat sevi atspēkoja, sakot, ka citādi dzīvot vispār nebija vērts. Vairāk ciešanu viņai sagādāja nekustīgums naktīs nekā nogurums dienā; teltī pavadītās stundas vilkās lēni kā gliemezis. Tobrīd rakstniece atkal sadzirdēja troksni, kas bija viņu pamodinājis. Viņa nespēja īsti saprast, kas tās par skaņām; tās atgādināja kasīšanu vai skrāpēšanu.

Pēdējās miega paliekas izgaisa kā nebijušas, un Keita ar izkaltušu muti un satrauktu sirdi taustījās pēc luktu­rīša. Nebija šaubu: tur, ļoti tuvu, aiz plānās telts sienas kāds ir. Ļoti uzmanīgi, lai nesaceltu troksni, viņa tumsā meklēja kabatas lukturīti, kuru vienmēr nolika tuvumā. Kad viņa to beidzot atrada, Keita apjauta, ka no bailēm bija nosvīdusi un ar mitrām rokām nevarēja gaismekli ieslēgt. Kad rakstniece grasījās mēģināt vēlreiz, atska­nēja Nadjas balss meitene dzīvoja tai pašā teltī.

-   Kuš, Keita, neslēdz gaismu… meitene čukstēja.

-   Kas notiek?

-   Tie ir lauvas, neizbiedē viņus, Nadja sacīja.

Lukturītis izkrita rakstniecei no rokām. Viņa juta,

ka kauli kļūst mīksti kā vate, un kliedziens iesprūst kāklā. Tikai viena pati lauvas ķepas kustība varēja pār­plēst plāno neilona audumu, un dzīvnieks viņām kluptu virsū. Tā nebūtu pirmā reize, kad safari tūristi mirst šādā veidā. Ekskursiju laikā viņa bija redzējusi lauvas tik tuvu, ka varēja saskaitīt zobus; Keita sprieda, ka nevēlētos sajust tos uz savas miesas. Rakstnieces prātā neskaidri pavīdēja romiešu Kolizejs ar pirmajiem kris­tiešiem, kas mira šo zvēru rīklē. Keitas seja pārklājās sviedriem, kamēr viņa pati pa grīdu meklēja nokritušo lukturīti, sapinusies moskītu tīklā, kas aizsargāja viņas guļvietu. Viņa dzirdēja it kā liela kaķa murrāšanu un jaunus skrāpējienus.

Šoreiz telts nodrebēja, it kā uz tās būtu uzkritis koks. Šausmu pārņemta, Keita apjauta, ka arī Nadja rūc kā kaķis. Visbeidzot rakstnieces mitrie pirksti sataustīja lukturīti un spēja to ieslēgt. Viņa ieraudzīja, ka meitene nometusies četrrāpus, pielikusi seju ļoti tuvu telts audu­mam un pilnīgi aizrāvusies samurrājas ar dzīvnieku, kas atradās telts ārpusē. Kliedziens iesprūda Keitas kaklā un izlauzās tikai izmisis vaids, kas pārsteidza Nadju un nogāza viņu zemē. Satracinātā Keita saķēra meiteni aiz rokas un sāka kratīt. Jauni kliedzieni, ko šoreiz pavadīja arī lauvu rūcieni, izjauca nometnē valdošo mieru.

Pēc dažiem mirkļiem kalpotāji un viesi jau bija ārā, par spīti Maikla Mušahas precīzajām instrukcijām, kas viņus vairākas reizes bija brīdinājis par briesmām naktī atrasties ārpus telts. Keitai izdevās raušus aizraut Nadju uz izejas pusi, bet meitene tikmēr kārpījās un vēlējās atbrīvoties. Šādā jūklī telts pa pusei sagāzās, un viens no moskītu tīkliem atāķējās un uzkrita viņām virsū; tagad viņas izskatījās pēc taureņiem, kas pūlas izkļūt no kokona. Aleksandrs, kas bija piesteidzies pirmais, mēģināja atbrīvot abas gūsteknes no moskītu tīkla. Kad

Nadja bija tikusi brīvībā, viņa dusmīgi atgrūda Keitu, jo rakstniece tik rupjā veidā bija pārtraukusi meitenes sarunu ar lauvām.

Tikmēr Maikls Mušaha izšāva gaisā, un dzīvnieku rūkoņa attālinājās. Kalpotāji aizdedza pāris ugunskuru, cieši satvēra savus ieročus un devās pārlūkot apkārtni. Tobrīd arī ziloņi jau bija satraukušies, un kopēji mēģi­nāja tos nomierināt, pirms lielie dzīvnieki vēl nebija me­tušies ārā no aploka un skriešus devušies uz nometni. Lauvu smakas satraukti, trīs punduršimpanzes ik pa laikam iekliedzās un uzrāpās kaklā pirmajam cilvēkam, kas gadījās tuvumā. Boroba jau bija uzsēdies uz galvas Aleksandram, kas neveiksmīgi centās dabūt pērtiķīti zemē, raujot viņu aiz astes. Visā šajā juceklī neviens tā arī nesaprata, kas īsti noticis.

Džoels Gonsaless izskrēja no telts, satraukti kliedzot.

-   Čūskas! Pitons!

-   Tie ir lauvas! Keita viņu izlaboja.

Apstulbušais Džoels apstājās kā zemē iemiets.

-   Tās tiešām nav čūskas? viņš šaubījās.

-   Nē, tie ir lauvas! Keita atkārtoja.

-   Un tādēļ jūs mani pamodinājāt? fotogrāfs mur­mināja.

-   Dieva dēļ, piesedzies taču! pidžamā ģērbtā Endžija Ninderera dusmojās.

Tikai tad Džoels Gonsaless apjauta, ka ir pilnīgi kails; piesegdamies ar abām rokām viņš kāpās atpakaļ uz savas telts pusi.

Mazliet vēlāk atgriezās Maikls Mušaha ar ziņu, ka nometnes apkārtnē atrastas vairāku lauvu pēdas un Keitas un Nadjas telts ir saskrāpēta.

-    Šī ir pirmā reize, kad nometnē notiek kas tamlī­dzīgs. Šie dzīvnieki mums nekad nebija uzbrukuši, viņš norūpējies sacīja.

-   Viņi neuzbruka! Nadja pārtrauca gidu.

-   Ak, nūjā, tā bija vienkārša pieklājības vizīte! Keita sadusmota sacīja.

-   Viņi atnāca sasveicināties! Ja tu, Keita, nebūtu sā­kusi kliegt, mēs joprojām runātos!

Nadja pagriezās uz papēža un nozuda savā teltī, kurā tagad vajadzēja ieiet četrrāpus, jo neskarts bija palicis tikai viens tās stūris.

-   Nepievērsiet viņai uzmanību, tie ir pusaudža gadi. Gan jau pāries, laiks dziedē visu, sprieda Džoels Gon­saless, kas, dvielī ietinies, atkal bija iznācis no telts.

Visi palika runājamies, un neviens vairs nedevās pie miera. Kalpotāji no jauna aizdedza ugunskurus un at­stāja laternas iedegtas. Boroba un trīs punduršimpan­zes joprojām vai stīvi aiz bailēm iekārtojās pēc ie­spējas tālāk no Nadjas telts, kur vēl bija jūtama lauvu smaka. Brīdi vēlāk sikspārņu saceltais troksnis vēstīja par rītausmas tuvošanos, pavāri sāka vārīt kafiju un cept olas ar šķiņķi brokastīm.

-   Es nekad nebiju tevi redzējis tik satrauktu. Uz ve­cumu tu sāc atmaigt, vecmāmiņ, Aleksandrs sacīja, sniedzot Keitai pirmo kafijas tasi.

-   Nesauc mani par vecmāmiņu, Aleksandr.

-    Un tu nesauc mani par Aleksandru, mans vārds ir Jaguārs, vismaz ģimenes locekļiem un draugiem.

-   Ak, liec man mieru, puņķutapa! viņa atbildēja, apdedzinot lūpas ar pirmo kūpošā dzēriena malku.

3. Misionārs

Safari kalpotāji iekrāva bagāžu lendroveros un pa­vadīja viesus līdz Endžijas lidmašīnai, kas atradās lī­dzenā laukā dažus kilometrus no nometnes. Viesiem tā bija pēdējā pastaiga ziloņu mugurā. Lepnais Kobi, uz kura Nadja bija jājusi visu nedēļu, nojauta šķiršanos un šķita mazliet skumjš, gluži tāpat kā visi International Geographic ekspedīcijas dalībnieki. Tāds bija arī Boroba, jo viņam nācās atvadīties no trim šimpanzēm, ar kuriem pērtiķītis bija paspējis cieši sadraudzēties; pirmo reizi dzīvē viņam nācās atzīt, ka pastāv arī citi pērtiķi, kuri ir gandrīz tikpat gudri kā viņš pats.

Varēja manīt, ka Cessna Caravan jau daudzus gadus ir lidojusi neskaitāmas jūdzes. Uz lidaparāta sāniem bija uzrakstīts tā dižmanīgais vārds: Varenais Ērglis. Endžija lidmašīnai bija uzkrāsojusi plēsīga putna galvu, acis, knābi un nagus, bet ar laiku krāsa bija nolupusi, un rīta gaismā transporta līdzeklis vairāk atgādināja vecu, izplūkātu vistu. Viesus baidīja doma, ka nāksies ar to lidot; nesatraucās tikai Nadja, jo salīdzinājumā ar veco un apsūnojušo lidmašīnu, kurā viņas tēvs pārvie­tojās pa Amazoni, Endžijas Varenais Ērglis viņai šķita lielisks. Tas pats bars slikti audzināto paviānu, kuri bija izdzēruši Keitas degvīnu, sēdēja satupušies uz lidma­šīnas spārniem. Pērtiķi izklaidējās, ļoti rūpīgi ieskājot cits citu. Keita daudzās pasaules malās bija redzējuši šo pašu maiguma pilno atutošanas rituālu, kas vienoja ģimenes un stiprināja draudzību. Reizēm bērni sastājās rindā cits aiz cita, no vismazākā līdz vislielākajam, lai viens otram ieskātu galvu. Viņa pasmaidīja, nodomājot, ka Savienotajās Valstīs tikai vārds "uts" jau uzdzina šausmas. Endžija sāka paviānus apmētāt ar akmeņiem, tomēr tie olimpiskā mierā neizkustējās ne no vietas, līdz ziloņi nepienāca ļoti tuvu klāt.

Maikls Mušaha iedeva Endžijai vienu ampulu anestezējošā līdzekļa.

-   Tā ir pēdējā, kas man palikusi. Vai tu, lūdzu, nā­kamreiz varētu atvest veselu kasti? viņš lūdza.

-   Protams.

-   Paņem šo kā paraugu, ir vairāki ampulu veidi, un tu vari sajaukt. Man vajadzīgas tieši šādas.

-   Labs ir, Endžija pamāja un noglabāja ampulu lid­mašīnas aptieciņā, kur tā bija drošībā.

Viņi jau bija beiguši kravāt bagāžu lidmašīnā, kad no tuvējiem krūmiem izlīda agrāk neredzēts vīrietis. Viņš bija ģērbies džinsos, nonēsātos puszābakos un netīrā kokvilnas kreklā. Galvā viņam bija auduma platmale un plecos mugursoma, pie kuras karājās nokvēpis katliņš un mačete. Tas bija īss, tievs, stūrains plikpauris ar biezām brillēm, bālu ādu, tumšām, kopā saaugušām uzacīm.

-   Labdien, kungi! viņš sacīja spāniski un tūdaļ pat pārtulkoja sveicienu arī angliski un franciski. Es esmu brālis Fernando, katoļu misionārs, viņš pastiepa roku Maiklam Mušaham un pēc tam arī pārējiem.

-   Kā jūs līdz šejienei nokļuvāt? gids jautāja.

-   Ar pāris smago mašīnu šoferu palīdzību un lielu daļu ceļa arī kājām.

-   Kājām? No kurienes? Tuvākajā apkārtnē nav ne­viena ciema!

-   Ceļi ir gari, tomēr tie visi ved pie Dieva, misionārs atbildēja.

Viņš pastāstīja, ka ir Galisijā dzimis spānis un nu jau daudzus gadus nav bijis dzimtenē. Neilgi pēc semināra absolvēšanas viņš ticis nosūtīts uz Āfriku, kur dažādās valstīs vairāk nekā trīsdesmit gadus veicis savu darbu. Viņa pēdējā norīkojuma vieta bijis kāds ciems Ruandā, kur brālis Fernando nelielā misijā strādājis kopā ar ci­tiem brāļiem un trim mūķenēm. Tas bijis kāds reģions, kuru izpostījis nežēlīgākais karš kontinentā; neskaitāmi bēgļi klejojuši no vienas vietas uz citu, izvairoties no vardarbības, tomēr tā vienmēr viņus panākusi; zemi klājuši pelni un asinis, jau gadiem ilgi nekas nav bijis iestādīts; tos, kas izvairījušies no lodēm un nažiem, pieveicis bads un slimības; pa ceļiem klīdušas izbadējušās atraitnes un bāreņi, daudzi no viņiem bijuši ievainoti un izkropļoti.

-   Tajā pusē nāvei sokas labi, misionārs noteica.

-   Arī es to esmu redzējusi. Ir miruši vairāk nekā mil­jons cilvēku, slaktiņš turpinās, un pārējai pasaulei tas daudz nerūp, Endžija piebilda.

-   Šeit, Āfrikā, dzīvoja pirmie cilvēki. Mēs visi esam cēlušies no Ādama un Ievas, kuri, kā apgalvo zinātnieki, bija afrikāņi. Šī ir tā paradīze zemes virsū, par kuru runā Bībele. Dievs vēlējās, lai šis ir dārzs, kur visas viņa radības dzīvo mierā un labklājībā, bet jūs jau redzat, par ko tas viss pārvērties tikai cilvēku stulbuma dēļ… misionārs sacīja pareģa balsī.

-   Vai jūs aizbēgāt no kara? Keita vaicāja.

-   Kad dumpinieki nodedzināja skolu, mēs ar brāļiem saņēmām pavēli evakuēt misiju, bet es nevēlējos kļūt par vēl vienu bēgli. Patiesību sakot, man ir veicams kāds darbs: jāatrod divi pazuduši misionāri.

-   Ruandā? Mušaha jautāja.

-   Nē, viņi atrodas kādā ciemā, ko sauc Ngubē. Palū­kojieties šeit…

Brālis Fernando atvēra karti un izklāja to zemē, lai parādītu, kur bija pazuduši viņa biedri. Pārējie sastājās viņam apkārt.

-   Tas ir grūti sasniedzams, karsts un neviesmīlīgs ekvatoriālās Āfrikas apgabals. Civilizācija līdz turienei nav nonākusi, un tur nevar nokļūt citādi kā vien kanoe laiviņās pa upi, tur nav ne telefona, ne radio, misio­nārs paskaidroja.

-    Un kā tad misionāri sazinās ar pārējo pasauli? Aleksandrs jautāja.

-   Vēstules nāca mēnešiem ilgi, tomēr viņi laiku pa lai­kam sūtīja mums kādu ziņu. Dzīve tai pusē ir ļoti smaga un bīstama. Apvidu kontrolē kāds Moriss Mbembelē; viņš ir psihopātisks, traks un zvērīgs tips, kuru apsūdz pat kanibālismā. Jau vairākus mēnešus neko nezinām par brāļiem. Mēs esam ļoti noraizējušies.

Aleksandrs pētīja brāļa Fernando karti, kura joprojām atradās zemē. Šis papīra gabaliņš nevarēja sniegt ne­kādu priekšstatu par milzīgi lielo kontinentu ar tā četr­desmit piecām valstīm un sešsimt miljoniem iedzīvotāju. Safari nedēļas laikā kopā ar Maiklu Mušahu Aleksandrs bija daudz ko iemācījies, tomēr joprojām jutās kā pazu­dis, kad sastapās ar Āfrikas daudzveidību, dažādajiem klimatiskajiem apstākļiem, ainavām, kultūrām, ticībām, tautām un valodām. Vieta, uz kuru norādīja misionāra pirksts, puisim neko nenozīmēja; viņš saprata tikai to, ka Ngubē atrodas citā valstī.

-   Man vajag tur nokļūt, brālis Fernando sacīja.

-   Kādā veidā? Endžija jautāja.

-   Jūs droši vien esat Endžija Ninderera, lidmašīnas saimniece, vai ne? Es par jums daudz esmu dzirdējis. Man sacīja, ka jūs varat aizlidot uz jebkuru vietu…

-    Ei! Pat nedomājiet lūgt, lai es jūs aizvedu! Endžija iesaucās un pacēla gaisā abas rokas, it kā aizsargā­damās.

-   Kāpēc gan ne? Šis ir ārkārtas gadījums.

-    Tāpēc, ka jūs vēlaties nokļūt purvainu mežu ap­gabalā, kur nav iespējams piezemēties. Tāpēc, ka uz turieni nedodas neviens, kura piere ir platāka par di­viem pirkstiem. Mani ir nolīdzis žurnāls International Geographic, un man šie žurnālisti sveiki un veseli ir jānogādā galvaspilsētā. Tāpēc, ka man ir citas lietas, ko darīt, un visbeidzot tāpēc, ka jūs, kā izskatās, nevarētu samaksāt par ceļu, Endžija atbildēja.

-   Šaubu nav, Dievs jums par to atmaksās, misionārs sacīja.

-   Paklau, šķiet, ka jūsu Dievam jau ir pārāk daudz parādu.

Kamēr viņi strīdējās, Aleksandrs saņēma vecmāmiņu aiz rokas un paveda malā.

-   Mums šim vīram ir jāpalīdz, viņš sacīja.

-   Kas tev prātā, Aleks, tas ir, Jaguār?

-   Mēs varētu lūgt, lai Endžija aizved mūs līdz Ngubē.

-   Un kurš par to visu maksās? Keita painteresējās.

-   Žurnāls, Keita. Iedomājies, kādu satriecošu repor­tāžu tu uzrakstīsi, ja mēs atradīsim pazudušos misionārus.

-   Un ja mēs viņus neatradīsim?

-   Arī tad tā būs zina, vai tev tā nešķiet? Tev nebūs otras šādas iespējas, mazdēls lūdzās.

-    Man ir jāaprunājas ar Džoelu, atbildēja Keita. Viņas acīs uzdzirkstīja ziņkārība, kuru mazdēls tūdaļ pat pazina.

Džoelam Gonsalesam tā nešķita peļama doma. Viņš nevarēja atgriezties Londonā, kur bija apmeties, jo Timotijs Brūss joprojām atradās slimnīcā.

-   Keita, vai tajā pusē ir čūskas?

-   Daudz vairāk nekā jebkurā citā vietā uz pasaules, Džoel.

-    Bet tur ir arī gorillas. Iespējams, tu varēsi tos no­fotografēt tuvumā. Tā būtu lieliska vāka fotogrāfija International Geographic… Aleksandrs viņu kārdināja.

-   Labi, tādā gadījumā es dodos kopā ar jums, Džoels izlēma.

Ar banknošu žūksni, kuru Keita pavicināja Endžijai zem deguna, un stāstiem, ka šis būtu ļoti grūts lido­jums, izaicinājums, kuram pilote nespētu pretoties, viņi

Endžiju pārliecināja. Viņa veikli paķēra naudu, aizdedzi­nāja pirmo dienas cigāru un deva pavēli samest saiņus lidmašīnā, bet pati pārbaudīja lidaparāta rādījumus un pārliecinājās, ka Varenais Ērglis darbojas, kā nākas.

-    Vai šis aparāts ir drošs? Džoels Gonsaless jautāja, jo viņam nepatīkamākais darbā bija reptiļi un uzreiz pēc tam arī pārvietošanās nelielās lidmašīnās.

Endžijas vienīgā atbilde bija slaids spļāviens foto­grāfam pie kājām. Alekss ar elkoni biedriski iebakstīja Džoelam sānos: arī viņam šis transporta veids nešķita drošs, īpaši ņemot vērā, ka lidmašīnu vadīja ekscentriska sieviete ar alus kasti pie kājām un turklāt rezerves ben­zīna mucu tuvumā nepārtraukti smēķēja cigāru.

Pēc divdesmit minūtēm visa bagāža bija iekrauta un pasažieri sēdēja savās vietās. Ne visiem bija sēdvietas: Alekss un Nadja piemetās uz saiņu grēdas, un nevienam nebija arī drošības jostu, jo Endžija tās uzskatīja par nevajadzīgu piesardzību.

-   Ja notiek nelaimes gadījums, drošības jostas tikai neļauj līķiem nekur aizlidot, viņa sacīja.

Pilote iedarbināja motorus, un viņas sejā atplauka maigais smaids, kuru šī skaņa vienmēr modināja. Lid­mašīna nodrebinājās kā slapjš suns, noklepojās un sāka kustēties pa improvizēto skrejceļu. Kad riteņi atrāvās no zemes un viņas mīļotais ērglis sāka celties gaisā, Endžija gluži kā virsaitis triumfējoši iekliedzās.

-   Dieva dēļ, misionārs pārkrustījies nomurmināja, un Džoels Gonsaless viņam piebiedrojās.

Skats no augšas bija kā spilgts apliecinājums Āfrikas ainavas skaistuma dažādībai. Viņi atstāja aiz muguras dabas rezervātu, kur bija pavadījuši pēdējo nedēļu, pla­šus, sarkanīgus un karstus līdzenumus, kuros vietumis bija redzami koki un savvaļas dzīvnieki. Lidmašīna lido­ja virs sausiem tuksnešiem, mežiem, kalniem, ezeriem, upēm, ciematiem, kurus šķīra liels attālums. Jo tālāk viņi lidoja, jo vairāk atpalika no laika.

Motoru troksnis bija nopietns šķērslis, lai sarunā­tos, tomēr Nadja un Aleksandrs runāja kliegšus. Brālis Fernando tieši tāpat atbildēja uz viņu nebeidzamajiem jautājumiem. Viņi devās uz mežiem, kas atradās tuvu ekvatora līnijai. Daži drošsirdīgi XIX gadsimta jaunatklājēji, kā arī XX gadsimta beļģu un franču kolonizatori bija ielauzušies šai zaļajā ellē, tomēr mirstība bija tik liela astoņi no katriem desmit cilvēkiem mira no tro­piskā drudža, tika nogalināti vai cieta negadījumos -, tik liela, ka viņiem nācās atkāpties. Pēc neatkarības iegū­šanas, kad svešzemju kolonizatori bija pametuši valsti, vietējās valdības garās rokas sasniedza pat visnomaļā­kos ciemus. Uzcēla pāris ceļu, izsūtīja zaldātus, skolotā­jus, ārstus un misionārus, tomēr džungļi un briesmīgās slimības civilizāciju aizturēja. Misionāri, kuri par katru cenu vēlējās izplatīt kristietību, bija vienīgie, kuri ietie­pīgi mēģināja iesakņoties šajā ellīgajā apvidū.

-    Šeit ir mazāk nekā viens iedzīvotājs uz kvadrātkilo­metru un ļaudis koncentrējas pie upēm, pārējā teritorija nav apdzīvota, brālis Fernando skaidroja. Neviens nedodas iekšā purvos. Iedzimtie apgalvo, ka tur dzīvo gari un vēl joprojām sastopami dinozauri.

-   Izklausās satriecoši! Aleksandrs iesaucās.

Misionāra stāstītais atbilda mitoloģiskajai Āfrikai,

kuru puisis bija iztēlojies, kad vecmāmiņa paziņoja par ceļojumu. Ierodoties Nairobi un redzot modernu pilsētu ar augstām ēkām un trokšņainu satiksmi, viņš jutās stipri vīlies. Cīnītājiem līdzīgākie ļaudis, ko Aleksam izdevās sastapt, bija nomadu cilts pārstāvji, kas ar slimo bērnu ieradās Mušahas apmetnē. Pat safari ziloņi puisim šķita pārāk mierīgi. Kad viņš to visu pastāstīja Nadjai, meitene tikai paraustīja plecus, nesaprotot, kādēļ draugs jūtas vīlies. Viņa nebija gaidījusi neko īpašu. Aleksandrs sprieda, ka gadījumā, ja Āfrikā dzīvotu citplanētieši, Nadja to uztvertu kā pašu par sevi saprotamu, jo viņa nekad neiztēlojās vēl nenotikušas lietas.

Pēc tam kad viņi vairākas stundas bija lidojuši bez starpgadījumiem, ja vien neņem vērā pasažieru nogu­rumu, slāpes un reiboni, Endžija starp plānajiem māko­ņiem sāka laisties zemāk. Pilote norādīja uz nebeidzami zaļo lauku, kur varēja samanīt līkločainu upes tecēju­mu. Nebija ne zīmes, kas liecinātu par cilvēku klātbūt­ni, tomēr viņi vēl atradās pārāk augstu, lai saskatītu ciemus, ja vien tādi tur bija.

-   Tur tas ir, es esmu drošs! drīz vien brālis Fernando iesaucās.

-    Es jau jūs brīdināju, ka šeit nav, kur nolaisties! Endžija, skaļi kliedzot, atbildēja.

-   Ar Dieva palīgu laidieties vien zemē, jaunkundz! misionārs drošināja.

-    Nekas cits neatliks, jo mums nepieciešams uzpildīt benzīnu.

Metot apļus, Varenais Ērglis sāka piezemēties. Tuvo­joties zemei, pasažieri pārliecinājās, ka upe ir daudz pla­tāka nekā no augšas bija izskatījies. Endžija Ninderera paskaidroja, ka uz dienvidiem viņi varētu atrast ciemus, bet brālis Fernando uzstāja, ka vajadzētu virzīties drī­zāk uz ziemeļaustrumiem uz to pusi, kur viņa biedri bija ierīkojuši misiju. Pilote apmeta vēl pāris loku, ar­vien tuvojoties zemei.

-   Es velti tērēju to mazumiņu benzīna, kas mums vēl atlicis! Lidošu uz dienvidiem, viņa beidzot nosprieda.

-   Tur, Endžij! Keita pēkšņi norādīja.

Brīnumainā kārtā vienā upes krastā parādījās smilšu

strēle.

-   Endžij, tā ir ļoti šaura un īsa, Keita brīdināja.

-   Man nepieciešams tikai divsimt metru, tomēr izska­tās, ka šeit tik daudz nav, Endžija atbildēja.

Zemu lidojot, viņa apmeta vēl vienu loku, lai ar skatu nomērītu pludmales garumu un atrastu labāko vietu manevra veikšanai.

-    Šī nebūs pirmā reize, kad nolaižos mazāk nekā div­simt metros. Saturieties, mēs krietni kratīsimies! viņa paziņoja, iekliedzoties kā kaujiniece.

Līdz pat šim brīdim Endžija Ninderera lidmašīnu bija vadījusi ļoti mierīgi ar atvērtu alus bundžiņu starp ceļgaliem un cigāru rokās. Tagad viņas uzvedība mainījās. Viņa nodzēsa cigāru pelnutraukā, kas ar līmlenti bija piestiprināts pie grīdas, ērtāk iegrozīja mil­zīgo rumpi sēdeklī, ar abām rokām ieķērās stūrē un sāka ieņemt pozīciju, nebeidzot lādēties un aurot kā indiāņu virsaitis, piesaucot veiksmi, kuras, pēc pašas Endžijas vārdiem, viņai nekad netrūka, jo viņa vienmēr nēsāja kaklā pakārtu amuletu. Keita Kolda pievienojās

Endžijai, kliedzot līdz aizsmakumam, jo viņai nenāca prātā neviens cits veids, kā varētu nomierināt satrauk­tos nervus. Nadja Santosa aizvēra acis un domāja par savu tēvu. Savukārt Aleksandrs Kolds acis plati iepleta, piesaucot savu draugu lamu Tensingu, kura varenais mentālais spēks viņiem tagad varētu daudz palīdzēt, tomēr Tensings bija tālu prom. Brālis Fernando kopā ar Džoelu Gonsalesu skaļā balsī spāniski sāka skaitīt lūgšanas. īsās pludmales galā kā Ķīnas mūris pacēlās necaurejami džungļi. Bija tikai iespēja piezemēties, jo šeit nebija pietiekami gara skrejceļa un, lai atkal pacel­tos gaisā, viņi triektos pret kokiem.

Varenais Ērglis strauji laidās zemē, un koku zari nobrauca tam gar vēderu. Tiklīdz viņi atradās virs im­provizētā lidlauka, Endžija meklēja zemi un lūdzās, lai tā būtu pietiekami stingra un līdzena. Lidmašīna nokrita spēji kā ievainots putns, bet tā iekšienē tostarp valdīja haoss: saiņi lēkāja no vienas vietas uz otru, pasa­žieri sitās pret griestiem, ripoja alus bundžas un dejoja benzīna muciņas. Ieķērusies kontroles instrumentos, Endžija bremzēja, cik spēja, mēģinot nostabilizēt lidapa­rātu un izvairīties, lai tas nesalauž spārnus. Motori iz­misīgi rūca, un kabīni piepildīja spēcīgs degušas gumijas smārds. Lidaparāta korpuss drebēja, kad tas, smilšu un dūmu mākonī tīts, pieveica pēdējos pludmales metrus.

Koki! Keita iekliedzās, kad viņi jau gandrīz tajos bija ietriekušies.

Endžija neatbildēja, arī viņa tos ļoti labi redzēja. Pilote juta pilnīgu šausmu un burvības sajaukumu, kas viņu pārņēma ikreiz, riskējot ar dzīvību, spēju adrena­līna devas pieplūdumu, kas lika pa ādu skriet skudri­ņām un paātrināja sirdsdarbību. Šīs laimīgās bailes bija pats labākais viņas darbā. Pilotes muskuļi saspringa, mēģinot savaldīt lidaparātu; gluži kā drošsirdīgs govju gans cīnījās ar satrakotu bulli, viņa metās tuvcīņā ar lidaparātu. Drīz vien, kad koki bija vairs tikai pāris metru attālumā un pasažieri domāja, ka dzīve ir galā, Varenais Ērglis metās uz priekšu, strauji salēcās un iedūra degunu zemē.

-   Nolādēts! Endžija iesaucās.

-   Nerunājiet tā, brālis Fernando no kabīnes dziļu­miem, aprakts zem fotokamerām, drebošā balsī aizrā­dīja. Vai tad jūs neredzat, ka Dievs mums deva nosē­šanās laukumu?

-   Pasakiet, lai viņš atsūta arī mehāniķi, jo mums ra­dušies sarežģījumi! Endžija atkliedza pretī.

-   Nekļūsim histēriski! Mums vispirms jānovērtē zaudējumi, Keita Kolda izrīkoja un gatavojās izkāpt, kamēr pārējie četrrāpus līda uz durtiņu pusi. Pirmais ārā izlēca Boroba, kurš gandrīz nekad mūžā nebija tik ļoti sabijies. Aleksandrs ieraudzīja, ka Nadjas seja klāta asinīm.

-   Ērgle! viņš iesaucās, mēģinot atbrīvot draudzeni no saiņiem, kamerām un no grīdas atrautiem sēdek­ļiem.

Kad visi beidzot bija ārā un varēja novērtēt situāciju, izrādījās, ka neviens nav ievainots; Nadjai tikai asiņoja deguns. Turpretim lidmašīna bija cietusi.

-   Kā jau es baidījos, propellers ir saliecies, Endžija sacīja.

-   Vai tas ir nopietni? Aleksandrs taujāja.

-   Parastos apstākļos tas nav nekas nopietns. Ja va­rētu sadabūt citu propelleru, es pati to spētu nomainīt, bet šeit mēs esam pazuduši. Kur gan es atradīšu rezer­ves daļas?

Pirms brālis Fernando paguva atvērt muti, Endžija nostājās viņam priekšā, iespiedusi rokas sānos.

-    Ja nevēlaties, lai es no tiesas saskaišos, nesakiet, ka jūsu Dievs man palīdzēs!

Misionārs piesardzīgi klusēja.

-   Kur tieši mēs atrodamies? Keita jautāja.

-   Nav ne jausmas, Endžija atzina.

Brālis Fernando ielūkojās kartē un nosprieda, ka viņi nepārprotami atrodas netālu no Ngubē ciematiņa, kur viņa biedri bija ierīkojuši misiju.

-   Mums visapkārt ir tropiskie džungļi un purvi, bez laivas mēs no šejienes neizkļūsim, Endžija sacīja.

-   Tādā gadījumā aizkursim uguni. Tase tējas un mal­ciņš degvīna mums nenāks par ļaunu, Keita ierosināja.

4 Iestrēguši džungļos

Iestājoties tumsai, ekspedīcijas dalībnieki nolēma ap­mesties koku tuvumā, kur viņi būtu labāk aizsargāti.

-   Vai šajā apvidū ir pitoni? Džoels Gonsaless jautāja, domājot par gandrīz liktenīgo anakondas apskāvienu Amazonē.

-   Pitoni nav tā lielākā bēda, jo viņus var redzēt jau pa gabalu un nogalināt ar šāvienu. Daudz bīstamākas ir Gabonas odzes un meža kobras. To inde nogalina pāris minūtēs, Endžija sacīja.

-   Vai mums ir pretinde?

-   Šīm čūskām nav pretindes. Vairāk mani uztrauc krokodili, tie nezvēri ēd visu… Endžija sprieda.

-    Bet viņi taču mitinās upē, vai ne? Aleksandrs jautāja.

-    Krokodili uzbrūk arī uz sauszemes. Kad zvēri naktī nāk dzert, viņi tos satver un ievelk upes dzelmē. Tā nav patīkama nāve, Endžija skaidroja.

Pilotei bija revolveris un šautene, bet viņa nekad ne­bija tos lietojusi. Redzot, ka naktī uz maiņām nāksies stāvēt sardzē, viņa pārējiem izstāstīja, kā ieroči darbojas.

Viņi pāris reižu izšāva un pārliecinājās, ka ieroči ir labā stāvoklī, tomēr neviens no ekspedīcijas dalībniekiem ne­bija spējīgs trāpīt mērķī pat no neliela attāluma. Brālis Fernando atteicās piedalīties un apgalvoja, ka šaujam­ieroči ir sātana izgudrojums. Ruandas kara pieredze viņam bija radījusi pretīgumu pret šaujamajiem.

-    Šis ir mans aizsarglīdzeklis skapulārs, viņš sacī­ja, norādot uz auduma gabalu, ko saitītē pakārtu nēsāja kaklā.

-   Kas? Keita jautāja, jo viņa nekad nebija dzirdējusi šādu vārdu.

-   Tas ir svēts priekšmets, to svētījis pats pāvests, Džoels Gonsaless paskaidroja, parādot sev uz krūtīm vēl vienu tādu pašu.

Keitai, kura bija augusi protestantu baznīcas atturībā, katoļu izdarības šķita tikpat brīnumainas kā Āfrikas cilšu reliģiskie rituāli.

-   Man arī ir amulets, tomēr nedomāju, ka tas varētu pasargāt no krokodila rīkles, Endžija sacīja un parā­dīja ādas maisiņu.

-   Nesalīdziniet savus pagānu pesteļus ar skapulāru! brālis Fernando apvainots atbildēja.

-   Kāda tad ir atšķirība? Aleksandrs ar interesi vai­cāja.

-   Viens no tiem reprezentē Kristus varu, bet otrs ir pagānu māņticība.

-   Pašu ticību mēs saucam par reliģiju, bet pārējo ticību par māņticību, Keita izteica savas domas.

Mazdēla klātbūtnē viņa atkārtoja šo frāzi katrā izde­vīgā brīdī, lai radītu viņam cieņu pret citām kultūrām.

Citi iecienīti viņas izteicieni bija "Mēs runājam valodā, bet pārējie runā dialektos" un "Tas, ar ko nodarbojas baltie, ir māksla, bet tas, ar ko nodarbojas melnie, ir amatniecība". Aleksandrs bija mēģinājis šos teicienus skaidrot sociālo zinību stundā, tomēr neviens no bied­riem nespēja uztvert tajos slēpto ironiju.

Tūdaļ pat sākās kaislīga diskusija par kristīgo ticību un afrikāņu animismu. Tajā piedalījās visi, izņemot Aleksandru, kuram bija pašam savs amulets, par kuru viņš nevēlējās runāt, un Nadju, kura Borobas pavadībā ļoti uzmanīgi no viena gala līdz otram apskatīja nelielo pludmali. Aleksandrs viņiem piebiedrojās.

-   Ko tu meklē, Ērgle? viņš vaicāja.

Nadja pieliecās un pacēla no smiltīm virves paliekas.

-   Esmu atradusi vairākus šādus striķa gabalus, viņa sacīja.

-   Tā droši vien ir kāda liāna…

-   Nē. Domāju, ka tas ir roku darbs.

-   Kas tas varētu būt?

-   Nezinu, tomēr tas nozīmē, ka nesen te kāds ir bijis un, iespējams, drīz vien atgriezīsies. Mēs neesam tik ļoti nošķirti no pasaules, kā Endžija domā, Nadja sprieda.

-   Ceru, ka tie nebūs kanibāli.

-   Tā būtu liela neraža, meitene sacīja, domājot, ko bija dzirdējusi no misionāra par trako, kas valda šajā apgabalā.

-   Nekur nav redzamas cilvēku pēdas, Aleksandrs sacīja.

-    Neredz arī dzīvnieku pēdas. Zeme ir mīksta, lietus tās droši vien aizskalojis.

Vairākas reizes dienā lija spēcīgs lietus, kas samēr­cēja visu kā duša un beidzās tikpat pēkšņi kā sācies. Šo gāzienu dēļ ekspedīcijas dalībnieku apģērbs visu laiku bija slapjš, tomēr tas nemazināja karstumu, gluži pre­tēji mitrums to darīja vēl neizturamāku. Viņi uzcēla telti, kurā bija jāapmetas pieciem ceļiniekiem, kamēr sestais stāvēja sardzē. Pēc brāļa Fernando ieteiku­ma viņi meklēja dzīvnieku izkārnījumus, lai aizkurtu uguni, vienīgo iespēju, kā atkauties no odiem un no­mākt cilvēku smaku, kas varētu pievilināt apkārtnes dzīvniekus. Misionārs viņus brīdināja no blaktīm, kas dēja olas starp nagu un miesu. Šīs vietas iekaisa un pēcāk ar nazi bija jāpaceļ nags, lai izvilktu kāpurus, procedūra, kas atgādināja spīdzināšanu. Lai no tā izvai­rītos, viņi iesmērēja rokas un kājas ar benzīnu. Tāpat misionārs brīdināja neatstāt nenoglabātu pārtiku, jo tā pievilināja skudras, kas varēja būt vēl bīstamākas nekā krokodili. Skudru uzbrukums bija kaut kas šausmīgs: tās iznīcināja visu dzīvo, pēc kukaiņu uzbrukuma palika tikai kaila zeme. Aleksandrs un Nadja par to bija dzir­dējuši Amazonē, tomēr viņi uzzināja, ka Āfrikas skudras ir vēl rijīgākas. Iestājoties tumsai, uzradās mākonis ar mazajām bitītēm, neciešamajām mopani, kas, par spīti dūmiem, pārklāja visus no galvas līdz papēžiem.

-   Viņas nekož, tikai laiza sviedrus. Labāk nevajag ku­kaiņus dzīt prom, jāmēģina pierast, misionārs sacīja.

-   Skatieties! Džoels Gonsaless izsaucās.

Pa smiltīm rāpās vecs bruņurupucis, kura čaula bija vairāk nekā metru diametrā.

-   Tam droši vien ir jau vairāk nekā simts gadu, brālis Fernando prātoja.

-   Es māku pagatavot lielisku bruņurupuča zupu! Endžija iesaucās un satvēra mačeti. Jāizmanto brīdis, kad viņš izbāž galvu, lai…

-   Jūs taču nedomājat viņu nogalināt… Aleksandrs iejaucās.

-   Bruņas maksā milzu naudu, Endžija sacīja.

-   Vakariņām mums ir konservētas sardīnes, Nadja atgādināja, viņai arī nepatika doma par neaizsargāta bruņurupuča apēšanu.

-   Nevajadzētu viņu nogalināt. Bruņurupucim ir spē­cīga smaka, tā var pievilināt bīstamus dzīvniekus, brālis Fernando piebilda.

Simtgadīgais dzīvnieks mierīgā gaitā attālinājās, ne­maz nenojaušot, cik tuvu katlam bija atradies.

Rietēja saule, tuvējo koku ēnas kļuva garākas, un beidzot pludmalē kļuva vēsāks.

-   Neskatieties uz šo pusi, brāli Fernando, jo es vēlos nedaudz nopeldēties un negribu jūs kārdināt, Endžija Ninderera smējās.

-   Es jums neiesaku tuvoties upei, jaunkundz. Nekad nevar zināt, kas slēpjas ūdenī, misionārs sausi atbil­dēja, pat nepagriežot galvu uz pilotes pusi.

Tomēr viņa jau bija novilkusi bikses un blūzi un apakšveļā skrēja uz upes pusi. Endžija nebija tik ne­uzmanīga, lai iebristu upē dziļāk par potītēm, un visu laiku saglabāja modrību, lai briesmu gadījumā skriešus dotos prom. Ar to pašu misiņa krūzīti, kuru izmantoja kafijas dzeršanai, viņa ar acīm redzamu baudu sāka liet sev uz galvas ūdeni. Visi sekoja viņas piemēram, tikai misionārs, uzgriezis upei muguru, turpināja gatavot liesu maltīti no pupiņām un konservētām sardīnēm. Sausumā palika arī Boroba, kuram ūdens riebās.

Nadja bija pirmā, kas ieraudzīja nīlzirgus. Vakara puskrēslā viņi saplūda ar brūngano ūdeni, un ļaudis viņus pamanīja tikai tad, kad dzīvnieki jau bija pavi­sam tuvu. Netālu no vietas, kur ekspedīcijas dalībnieki mazgājās, bija divi pieauguši nīlzirgi mazāki nekā tie, kas dzīvoja Maikla Mušahas rezervātā. Brīdi vēlāk starp vecāku milzīgajiem dibengaliem galvu izbāza arī mazulis. Klusi, lai dzīvniekus nesabaidītu, draugi izgāja no upes un devās uz apmetnes pusi. Smagnējie nīlzirgi neizrādīja nekādu interesi par cilvēkiem; viņi turpināja mierīgi vannoties vēl ilgu laiku, līdz satumsa pavisam un dzīvnieki izzuda tumsā. Tāpat kā ziloņiem, viņiem bija pelēka un bieza āda ar lielām ielocēm. Ausis bija apaļas un mazas, un acis ļoti spīdīgas, sarkankoka kafi­jas krāsā. No žokļiem nokarājās divi maisi, kas aizsar­gāja divus milzīgus un četrkantainus ilkņus, kas varēja sagrauzt pat dzelzs cauruli.

Viņi vienmēr pārvietojas pa pāriem un ir uzticīgāki nekā lielākais vairums cilvēku. Viņiem nedzimst vairāk kā viens mazulis katru reizi, un nīlzirgi to audzina dau­dzus gadus, brālis Fernando paskaidroja.

Norietot saulei, ātri vien iestājās pilnīga tumsa, un ļaužu grupiņu ieskāva meža necaurredzamais melnums. Tikai nelielajā krasta strēlē, kur viņi bija nolaidušies, varēja redzēt debesīs uzlecam mēnesi. Valdīja pilnīga vientulība. Viņi nolēma gulēt pārmaiņus, kamēr viens stāvēja sardzē un uzraudzīja ugunskuru. Nadja, kura no šī pienākuma bija atbrīvota kā visjaunākā, uzstāja, ka vēlas sargāt kopā ar Aleksandru. Pa nakti pie upes dzert nāca dažādi dzīvnieki, kurus mulsināja dūmi, ugunskurs un cilvēku smaka. Viskautrīgākie bailīgi kāpās atpakaļ, bet citi ošņāja gaisu, vilcinājās un visbeidzot, slāpju pieveikti, tuvojās. Brālis Fernando, kurš vairāk nekā trīsdesmit gadus bija pētījis Āfrikas floru un faunu, ieteica viņus netraucēt. Lielākoties dzīvnieki cilvēkiem neuzbrūk, viņš sacīja, ja vien viņi nav izsalkuši vai ap­draudēti.

-    Tā ir teorija. Patiesībā viņi ir neparedzami un var uzbrukt jebkurā brīdī, Endžija iebilda.

-   Uguns dēļ viņi netuvosies. Domāju, ka šai pludma­lē mēs esam drošībā. Mežā būs vairāk briesmu nekā šeit… brālis Fernando sprieda.

-   Jā, bet mēs jau neiesim mežā, Endžija viņu pār­trauca.

-   Vai jūs domājat uz visiem laikiem palikt pludma­lē? misionārs vaicāja.

-    No šejienes mēs nevaram doties prom cauri mežam. Vienīgais ceļš ir upe.

-   Peldus? brālis Fernando interesējās.

-   Mēs varētu uzbūvēt plostu, Aleksandrs piedāvāja.

-   Tu, puis, esi salasījies pārāk daudz piedzīvojumu romānu, misionārs nosmēja.

-   Lēmumu pieņemsim rīt, tagad atpūtīsimies, Keita izrīkoja.

Nadjai un Aleksandram vajadzēja sākt sargāt pulksten trijos. Viņi un Boroba redzēja, kā lec saule. Saspieduši kopā muguras un ielikuši ieročus klēpī, viņi čukstus sarunājās. Dzīvojot šķirti, draugi sazinājās, tomēr tie­koties jauniešiem tik un tā bija tūkstošiem lietu, ko pārrunāt. Viņu draudzība bija ļoti spēcīga, un abi uz­skatīja, ka tā ilgs visu atlikušo dzīvi. Patiesa draudzība, viņi domāja, nepakļaujas laika plūdumam, ir pašaiz­liedzīga un dāsna, tā neko nelūdz pretī, tikai uzticību. Iepriekš par to nevienojoties, viņi sargāja šīs jūtas no svešinieku intereses. Viņi mīlēja viens otru klusi, bez liekas izrādīšanās un vārdiem. Ar elektroniskā pasta starpniecību jaunieši dalījās savos sapņos, domās, jūtās un noslēpumos. Viņi pazina viens otru tik labi, ka nebija nepieciešams gari runāt, reizēm pietika tikai ar vienu vārdu, lai saprastos.

Jau vairākas reizes māte bija jautājusi Aleksandram, vai Nadja ir "viņa meitene" , un viņš vienmēr to bija noliedzis enerģiskāk nekā nepieciešams. Nadja nebija "viņa meitene" šā vārda vienkāršotā izpratnē. Jau pats jautājums šķita apvainojošs. Attiecības ar Nadju neva­rēja salīdzināt nedz ar mīlas uzplūdiem, kas pārņēma Alekša draugus, nedz ar viņa paša fantāzijām par Sesiliju Bārnsu meiteni, ar kuru jau kopš pirmās klases viņš vēlējās apprecēties. Maigums starp viņu un Nadju bija neatkārtojams, neaizskarams un vērtīgs. Puisis saprata, ka tik intensīvas un skaidras attiecības starp diviem dažāda dzimuma pusaudžiem nebija parasta lieta; tāpēc viņš par meiteni nerunāja, jo viņu neviens nesaprastu.

Pēc stundas cita pēc citas pazuda zvaigznes, un debe­sis sāka skaidroties. Vispirms parādījās maigs mirdzums, un drīz vien, metot visapkārt oranžīgus atspīdumus, tas bija līdzīgs milzīgam ugunsgrēkam. Debesis piepildījās ar dažādiem putniem, un treļļu koris pamodināja pārē­jos ceļiniekus. Viņi tūdaļ ķērās pie darba vieni kuri­nāja uguni un gatavoja brokastis, citi palīdzēja Endžijai Nindererai noskrūvēt propelleru, lai mēģinātu to salabot.

Viņiem nācās apbruņoties ar nūjām, lai turētu pienā­cīgā attālumā pērtiķus, kas uzklupa nelielajai nometnei, lai nozagtu pārtiku. Šī cīņa ekspedīcijas dalībniekus nokausēja. Pērtiķi iekārtojās pludmales dziļumā, no ku­rienes uzmanīgi vēroja nometni, gatavi izmantot vis­mazāko neuzmanību, lai no jauna uzbruktu. Karstums un mitrums bija nomācoši, drēbes pielipa ķermenim, mati kļuva mitri un āda degoša. No meža nāca smags trūdu smārds, kas sajaucās ar mēslu smaku, ko viņi bija izmantojuši kā kurināmo. Viņus vajāja slāpes, un nācās uzmanīgi lietot pēdējās dzeramā ūdens rezerves, kas atradās lidmašīnā. Brālis Fernando piedāvāja izmantot upes ūdeni, bet Keita sacīja, ka tā viņi tikai dabūs tīfu vai holeru.

-   Mēs varētu to uzvārīt, bet šajā karstumā nekādi nav iespējams to atkal atdzesēt, tādēļ mums to nāksies dzert siltu, Endžija piebilda.

-    Tādā gadījumā mēs vārīsim tēju, Keita no­sprieda.

Misionārs izmantoja katliņu, kas karājās pie viņa mugursomas, lai pasmeltu ūdeni no upes un to uzvā­rītu. Ūdens bija dzeltenīgā krāsā, tam piemita metāliska garša un dīvaini saldena smarža, kas uzdzina vieglu nelabumu.

Boroba bija vienīgais, kas uz īsu brīdi ieskrēja mežā, pārējie baidījās biežņā apmaldīties. Nadja ievēroja, ka pērtiķītis skraidīja turpu šurpu sākumā ziņkāres mākts, bet vēlāk šķita jau izmisis. Viņa pasauca Aleksandru, un abi jaunieši devās dzīvnieciņam pa pēdām.

-   Neejiet tālu, bērni! Keita brīdināja.

-   Mēs tūdaļ pat atgriezīsimies, mazdēls atbildēja.

Boroba viņus bez kavēšanās veda starp kokiem.

Kamēr viņš lēca no zara uz zaru, Nadja un Aleksandrs tika uz priekšu ar grūtībām, laužoties cauri biezām pa­pardēm un cerot neuzkāpt kādai čūskai vai nesastapties ar leopardu.

Jaunieši lauzās cauri biežņai, neizlaižot no acīm Borobu. Šķita, ka viņi virzās uz priekšu pa kaut ko lī­dzīgu tikko samanāmai takai, kas, iespējams, bija kāds sens un aizaudzis ceļš, kuru kādreiz izmantojuši dzīv­nieki, lai dotos uz upi padzerties. Draugi no galvas līdz papēžiem bija aplipuši ar insektiem; viņi nemaz nemē­ģināja no tiem atbrīvoties, jo tas šķita bezjēdzīgi. Labāk bija nedomāt par kukaiņu pārnēsātām slimībām, sākot ar malāriju un beidzot ar nāvējošu miegu pēc cecemušas kodiena, kad upuri iegrima letarģiskā miegā, līdz nomira savu murgu labirintos. Reizēm ar rokām nācās saraut milzīgus zirnekļu tīklus, kas aizšķērsoja ceļu; citreiz viņi līdz ceļgaliem iegrima lipīgos dubļos.

Drīz vien starp meža nepārtrauktajiem trokšņiem viņi izdzirdēja ko līdzīgu cilvēka vaimanām un apstājās kā zemē iemieti. Boroba sāka dusmīgi lēkāt un rādīja, lai jaunieši turpina ceļu. Pāris metru tālāk viņi saprata, kas par lietu. Aleksandrs, kas atbrīvoja ceļu, gandrīz iekrita bedrē, kas gluži kā plaisa parādījās viņam pie kājām. Žēlabas nāca no kādas tumšas, lielam sunim līdzīgas radības bedres dibenā.

-   Kas tas ir? Aleksandrs murmināja, neuzdrošino­ties ne runāt skaļāk, ne kāpties atpakaļ.

Boroba sāka klaigāt aizvien skaļāk, radījums bedres dziļumā pakustējās, un jaunieši saprata, ka tas ir pēr­tiķis. Viņš bija sapinies tīklos, kas dzīvnieku padarīja nekustīgu. Viņš paskatījās uz augšu un, ieraudzījis cil­vēkus, sāka gārgt, atiezis zobus.

-   Tas ir gorilla. Viņš nevar tikt ārā… Nadja sacīja.

-   Tās izskatās pēc lamatām.

-   Viņu vajag dabūt ārā, Nadja ierosināja.

-   Kādā veidā? Viņš var mūs sakost…

Nadja pieliecās tuvāk slazdos iekritušajam dzīvnie­kam un sāka runāt, tāpat kā viņa to darīja ar Borobu.

-   Ko tu viņam saki? Aleksandrs taujāja.

-   Es nezinu, vai viņš mani saprot. Ne visi pērtiķi runā vienā valodā, Jaguār. Safari es varēju runāties ar šimpanzēm, bet ne ar paviāniem.

-   Tie paviāni, Ērgle, bija rupji lopiņi. Viņi tev nebūtu pievērsuši uzmanību pat tad, ja saprastu.

-   Es nezinu gorillu valodu, bet domāju, ka tai jābūt līdzīgai citu pērtiķu valodai.

-   Saki, lai viņš sēž mierīgs, un mēs tikmēr paskatīsi­mies, vai varam viņu atbrīvot no tīkliem.

Pamazām Nadjas balss nomierināja sagūstīto dzīv­nieku, bet, kad viņi mēģināja tuvoties, gorilla atkal rūca un rādīja zobus.

-   Viņam ir mazulis! Aleksandrs pamanīja.

Tas bija ļoti maziņš, droši vien tikai pāris nedēļu vecs, un izmisīgi bija ieķēries mātes biezajā vilnā.

-   Iesim meklēt palīdzību. Mums vajag pārgriezt tīk­lus, Nadja nolēma.

Viņi atgriezās pludmalē, cik vien ātri spēja, un pastās­tīja pārējiem par savu atradumu.

-   Tas dzīvnieks var mums uzbrukt. Gorillas ir mier­mīlīgi, bet mātīte ar mazuli ir bīstama, brālis Fernando brīdināja.

Tomēr Nadja jau bija iebāzusi kabatā nazi un gāja prom, pārējo biedru pavadīta. Džoels Gonsaless nespēja noticēt savai veiksmei viņš tagad devās fotografēt go­rillu. Brālis Fernando bruņojās ar mačeti un garu nūju, Endžija paņēma revolveri un šauteni. Boroba viņus aiz­veda tieši pie lamatām, taču gorillu tik daudzu cilvēku klātbūtne pamatīgi satrauca.

-   Šādā brīdī Maikla Mušahas anestezējošais līdzeklis mums lieti noderētu, Endžija noteica.

-   Viņš ļoti baidās. Es mēģināšu tuvoties, gaidiet mani tur tālāk, Nadja izrīkoja.

Pārējie atkāpās vairākus metrus atpakaļ un aizslēpās aiz papardēm, kamēr Nadja un Aleksandrs centimetru pa centimetram nogaidot un cerot gāja uz priekšu. Nadja turpināja garu monologu, mēģinot nomierināt sagūstīto dzīvnieku. Tā pagāja vairākas minūtes, līdz rūkšana mitējās.

-   Jaguār, paskaties uz augšu, Nadja čukstēja drau­gam ausī.

Aleksandrs pacēla skatienu un koka lapotnē ieraudzī­ja melnu un spīdīgu seju ar ļoti tuvu stāvošām acīm un pieplacinātu degunu, kas viņus uzmanīgi vēroja.

-   Tas ir vēl viens gorilla. Un daudz lielāks! Alek­sandrs čukstus atbildēja.

-   Neskaties viņam acīs, tā gorillām ir draudu zīme, viņš var ļoti saskaisties, draudzene deva padomu.

Arī pārējie grupas dalībnieki pamanīja otru gorillu, bet neviens nekustējās. Džoelam Gonsalesam tā vien niezēja pirksti nofokusēt kameru, bet Keita ar skarbu skatienu viņu atturēja. Izdevība atrasties tik tuvu lielajiem pērti­ķiem bija tik reta, ka to nevarēja izbojāt ar vienu neveik­lu kustību. Pusstundu vēlāk vēl nekas nebija noticis; gorilla kokā joprojām mierīgi noskatījās, un tīklos sapi­nies dzīvnieks klusēja. Viņa bailes pauda tikai smagās nopūtas un ķermenim drudžaini piespiestais mazulis.

Nadja sāka rāpot uz slazdu pusi, no bedres uz viņu no­lūkojās izbiedētā mātīte un no koka tēviņš. Juzdamies mazliet smieklīgs, it kā piedalītos kādas filmas par Tarzānu uzņemšanā, Aleksandrs sekoja viņai ar zobos sa­tvertu nazi. Kad Nadja izstiepa roku, lai pieskartos zem tīkla esošajam dzīvniekam, vietā, kur atradās otrs gorilla, sakustējās koka zari.

-   Ja viņš uzbruks manam mazdēlam, tūdaļ pat viņu nogalini, Keita pavēlēja Endžijai.

Endžija neatbildēja. Lai arī dzīvnieks būtu tikai metra attālumā, viņa baidījās, ka nevarēs tam trāpīt, jo šau­tene sievietes rokās drebēja.

Gorillu mātīte uzmanīgi sekoja jauniešu kustībām, tomēr viņa šķita mierīgāka, it kā būtu sapratusi Nadjas paskaidrojumus, ka šie cilvēki nav tie paši, kas bija ierīkojuši slazdu.

-   Mierīgi, mierīgi, mēs tevi atbrīvosim, Nadja atkār­toja, it kā murminot litāniju.

Visbeidzot meitenes roka pieskārās pērtiķa melnajam kažokam, dzīvnieks to sajuta un atieza zobus. Nadja neatrāva roku, un gorilla pamazām nomierinājās. Nadja deva zīmi, un Aleksandrs uzmanīgi sāka līst, lai pievie­notos meitenei. Ļoti lēnām un cenšoties neizbiedēt dzīv­nieku, arī viņš glāstīja gorillas muguru, līdz tā aprada ar puiša klātbūtni. Alekss dziļi ieelpoja, sevi uzmundri­not paberzēja uz krūtīm karājošos amuletu un atvāza nazi, lai pārgrieztu virves. Ieraugot metāla asmeni sev pie ādas, dzīvnieks sarāvās čokurā, ar savu ķermeni aizsargājot mazuli. No tālienes līdz viņa baiļu nomāk­tajam prātam atplūda Nadjas mierinošā balss, viņš juta naža pieskārienus mugurai un tīkla raustīšanos. Virvju pārgriešana izrādījās daudz ilgāks darbs, nekā sāku­mā šķita, tomēr beidzot Aleksandrs bija izgriezis tīklā caurumu un atbrīvojis sagūstīto gorillu. Viņš pamāja Nadjai, un abi jaunieši pāris soļus atkāpās.

-   Nāc ārā! Tu esi brīva! meitene sacīja.

Brālis Fernando uzmanīgi parāpoja uz priekšu un pa­sniedza Aleksandram savu nūju, kuru puisis izmantoja, lai maigi pabakstītu tīklos tupošo dzīvnieku. Šī darbība deva gaidīto rezultātu gorilla pacēla galvu, paošņāja gaisu un ziņkārīgi paskatījās apkārt. Pēc brītiņa viņa aptvēra, ka var kustēties, izslējās un nokratīja tīklus. Nadja un Aleksandrs redzēja, kā gorilla, piespiedusi ma­zuli pie krūtīm, pieceļas kājās, un jauniešiem vajadzēja aizspiest muti, lai no prieka neiekliegtos. Viņi nekus­tējās. Gorilla pieliecās, ar vienu roku turot mazuli, un uzmanīgi skatījās uz jauniešiem.

Aleksandram bija grūti noticēt, ka dzīvnieks atrodas tik tuvu. Viņš sajuta tā siltumu, un melnā, krunkainā seja bija tikai desmit centimetru attālumā. Puisis nosvī­dis aizvēra acis. Kad viņš tās atkal atvēra, neskaidri va­rēja saskatīt rožainu purniņu un dzeltenus zobus; viņa brilles bija aizsvīdušas, un Alekss neuzdrošinājās tās noņemt. Gorilla elpoja viņam tieši virsū, un dzīvnieka elpa smaržoja pēc nesen pļautas zāles. Drīz vien mazuļa ziņkārīgā roķele satvēra puisi aiz matiem un parāva. No laimes apmulsušais Aleksandrs pastiepa pirkstu, un pērtiķītis tajā ieķērās gluži kā zīdainītis. Mātei nepatika šādi uzticības apliecinājumi, un viņa miermīlīgi pagrūda Aleksandru, kurš nokrita zemē. Gorilla norūcās, gluži kā kaut ko jautādama, ar diviem lēcieniem jau bija pie koka, kur viņu gaidīja tēviņš, un abi pērtiķi pazuda la­potnē. Nadja palīdzēja draugam piecelties.

-   Jūs redzējāt? Viņa man pieskārās! Aleksandrs prieka pilns iesaucās.

-   Labs darbiņš, jaunieši, brālis Fernando atzinīgi noteica.

-   Kurš gan varēja te izlikt šo tīklu? Nadja jautāja, domājot, ka tas pagatavots no tā paša materiāla, ko viņa bija atradusi pludmalē.

5 Apburtais mežs

Atgriezies apmetnē, Džoels Gonsaless pagatavoja bambusa makšķerkātu ar saliektu stiepli āķa vietā un nostājās upes krastā, cerot noķert kaut ko pusdienām, bet pārējie ņēmās pārrunāt notikušo. Brālis Fernando pievienojās Nadjas teorijai: bija cerība, ka kāds ieradī­sies viņiem palīgā, jo tīkls norādīja uz cilvēku klātbūtni. Kādā brīdī mednieki atgriezīsies pēc laupījuma.

-    Kādēļ viņi medī gorillas? To gaļa ir negaršīga un āda neglīta, Aleksandrs nesaprata.

-   Ja nav nekā cita, ko ēst, gaļai nav nekādas vainas. Gorillu iekšējos orgānus izmanto buršanā, no ādas un galvaskausa gatavo maskas, un no rokām taisa pelnutraukus. Tūristiem šādas lietas patīk, misionārs skaid­roja.

-   Kādas šausmas!

-   Ruandas misijā mums bija divus gadus vecs gorilla vienīgais, ko izdevās izglābt. Viņi nogalināja mātes un reizi pa reizei atnesa mums nabaga pamestos mazuļus. Tie ir ļoti jūtīgi un, pirms nomirt no bada, mirst no skumjām.

-    Starp citu, vai jūs neesat izsalkuši? Aleksandrs jautāja.

-    Tā nebija laba doma ļaut aizmukt bruņurupucim, mēs būtu lieliski pavakariņojuši, Endžija caur zobiem novilka.

Par šo notikumu atbildīgie klusēja. Endžijai bija tais­nība: šādos apstākļos viņi nevarēja atļauties būt senti­mentāli, jo daudz svarīgāk bija izdzīvot.

-    Kas notika ar lidmašīnas radioraidītāju? Keita jautāja.

-    Es nosūtīju vairākus ziņojumus ar palīgā saucie­niem, tomēr domāju, ka tos neviens nav saņēmis, jo mēs esam ļoti tālu. Joprojām mēģināšu sazināties ar Maiklu Mušahu. Es viņam apsolīju dot ziņu divas reizes dienā. Viņš noteikti būs pārsteigts, neko nesaņemot, Endžija atbildēja.

-    Pienāks brīdis, kad kāds pēc mums sailgosies un dosies mūs meklēt, Keita visus mierināja.

-   Ar mums ir beigas: lidmašīna salūzusi gabalos, paši pazuduši un izsalkuši, Endžija burkšķēja.

-   Jūs nu gan esat pesimiste! Dievs nekad neuzliek krustu, kuru cilvēks nevar nest. Jūs vēl redzēsiet, ka mums nekā netrūks, brālis Fernando atbildēja.

Endžija saķēra misionāru aiz pleciem, nedaudz pacēla no zemes, lai varētu paskatīties uz viņu tuvumā, aci pret aci.

-   Ja jūs būtu mani paklausījis, mēs tagad šeit neat­rastos! viņa nikni iesaucās.

-   Endžij, es pieņēmu lēmumu braukt uz šejieni, Keita iejaucās.

Ekspedīcijas dalībnieki izklīda pa pludmali, aizņemti katrs ar savām darīšanām. Ar Nadjas un Aleksandra palīdzību Endžijai bija izdevies noņemt propelleru, un pamatīga tā apskate apstiprināja agrākās aizdomas: to šeit nebija iespējams salabot. Viņi bija iekrituši slazdā.

Džoels Gonsaless bija pārliecināts, ka uz primitīvā āķa kaut kas uzķersies, tomēr viņš aiz pārsteiguma gandrīz nokrita, kad sajuta raustāmies makšķerauklu. Pārējie steidzās viņam palīgā, un beigu beigās pēc krietnas stī­vēšanās no ūdens parādījās prāva karpa. Zivs agonijā ilgi lēkāja pa smiltīm, un Nadjai tas sagādāja neizsakāmas mokas, jo viņa nevarēja noskatīties, kā cieš dzīvnieki.

Tāda ir daba, meit. Vieni mirst, lai citi var dzīvot, brālis Fernando viņu mierināja.

Viņš atturējās paust savas patiesās domas un piebilst, ka Dievs viņiem ir sūtījis karpu, lai neizaicinātu Endžiju Nindereru. Ekspedīcijas dalībnieki notīrīja zivi, ietina to lapās un izcepa; viņi nekad nebija ēduši neko tik gar­šīgu. Tikmēr pludmale jau bija sakarsusi kā īsta elle. Viņi izveidoja pavēni, piestiprinot pie nūjām brezentu, un atpūtās, pērtiķu un sauļoties iznākušu lielu, zaļu ķirzaku novēroti.

Grupiņa snauduļoja trūcīgajā brezenta ēnā, kad otrā pludmales galā no meža izdrāzās īsta viesuļvētra, sa­celdama smilšu mākoni. Sākumā viņi domāja, ka tas ir degunradzis, tik liels bija dzīvnieka radītais troksnis, tomēr drīz vien pamanīja, ka tā ir mežacūka ar gaisā sa­cēlušos spalvu un bīstamiem ilkņiem. Zvērs taisnā ceļā metās virsū nometnei, nedodot ekspedīcijas dalībnie­kiem laiku satvert ieročus, kurus viņi diendusas laikā bija nolikuši līdzās. Viņiem tik tikko pietika laika paiet malā, kad zvērs uzbruka, ietriecoties nūjās, kas turēja brezentu, un nogāžot tās zemē. Mežacūka šņāca un no sagāztās telts apakšas ļaunām acīm vēroja cilvēkus.

Endžija Ninderera skriešus metās pēc revolvera, viņas kustības piesaistīja dzīvnieka uzmanību un vedināja no jauna uzbrukt. Cūka ar priekšķepām pakasīja pludmales smiltis, nolieca galvu un sāka skriet Endžijas virzienā, jo sievietes korpulence dzīvniekam bija lielisks mērķis.

Kad Endžijai nāve jau šķita nenovēršama, brālis Fernando nostājās starp viņu un mežacūku, plivinot gaisā brezenta gabalu. Zvērs apstājās kā zemē iemiets, pagriezās un metās virsū misionāram, bet viņš izlocījās, gluži kā dejodams. Mežacūka nikni atkāpās un atkal uz­bruka no jauna, sapinoties brezentā un nepieskaroties brālim Fernando. Tikmēr Endžija bija satvērusi savu revolveri, bet neuzdrošinājās šaut, jo dzīvnieks riņķoja tik tuvu misionāram, ka bija viegli kļūdīties.

Ekspedīcijas dalībnieki saprata, ka piedalās oriģinā­lākajās vēršu cīņās. Misionārs brezentu lika lietā kā apmetni, un mežacūka centās noturēties kājās. Endžija izmantoja izdevīgu brīdi un iešāva dzīvniekam galvā. Aplausu un svilpienu koris sveica brāļa Frančesko droš­sirdīgo rīcību.

Tā nu gan bija bauda! Es nebiju cīnījies jau trīsdes­mit piecus gadus! viņš iesaucās.

Pirmo reizi pazīšanās laikā misionārs pasmaidīja un pastāstīja, ka jaunībā bija vēlējies iet tēva, slavena toreodora, pēdās, bet Dievam bijis prātā cits plāns: briesmīgs drudzis Fernando padarīja gandrīz vai aklu un viņš nevarēja turpināt nodarboties ar vēršu cīņu. Viņš prā­toja, ko iesākt ar savu dzīvi, kad no ciema garīdznieka uzzināja, ka baznīca rekrutē misionārus darbam Āfrikā. Izmisums, ka vairs nevarēs nodarboties ar vēršu cīņām, lika Fernando atsaukties aicinājumam, tomēr drīz vien viņš atklāja savu sūtību. Lai kļūtu par misionāru, bija nepieciešamas tās pašas īpašības: drosme, izturība un ticība, sastopoties ar grūtībām.

-    Cīnīties ar vēršiem ir viegli. Kalpot Kristum ir daudz sarežģītāk, brālis Fernando stāstīja.

-    Spriežot pēc jūsu priekšnesuma, šķiet, ka nevienai no šīm darbībām nav nepieciešama laba redze, sacīja Endžija, kuru bija aizkustinājusi misionāra rīcība, glāb­jot viņas dzīvību.

-   Tagad mums ir gaļa vairākām dienām. To nepie­ciešams sagatavot, lai tā tik ātri nesabojājas, brālis Fernando sacīja.

-   Vai tu nofotografēji koridu? Keita jautāja Džoelam Gonsalesam.

Fotogrāfam nācās atzīt, ka satraukumā pilnīgi bija aizmirsis par savu pienākumu.

-   Man ir! Aleksandrs sacīja, pavicinot nelielo auto­mātisko kameru, kuru vienmēr nēsāja sev līdzi.

Vienīgais, kas spēja mežacūkai novilkt ādu un iztīrīt iekšas, izrādījās brālis Fernando, kurš savā ciemā dau­dzas reizes bija redzējis cūku bēres. Viņš novilka kreklu un ķērās pie darba. Nevienam nebija piemērota naža, tāpēc darāmais veicās daudz lēnāk un grūtāk. Kamēr misionārs strādāja, Aleksandrs un Džoels Gonsaless, bruņojušies ar nūjām, gaiņāja maitasputnus, kas riņķoja virs viņu galvām. Pēc stundas visa ēšanai derīgā gaļa bija nogriezta. Paliekas viņi iemeta upē, lai izvairītos no mušām un plēsējiem, kas noteikti ierastos, asins smaržas pievilināti. Misionārs ar nazi izlauza mežacū­kas ilkņus un pēc tam, kad bija tos notīrījis ar smiltīm, iedeva Nadjai un Aleksam.

-    Tos jūs kā piemiņu aizvedīsiet uz Savienotajām Valstīm, viņš sacīja.

-   Ja vien dzīvi tiksiet no šejienes prom, Endžija piebilda.

Lielāko daļu nakts ik pa brīdim uznāca īsas lietus­gāzes, kas apgrūtināja uguns uzturēšanu. Ekspedīcijas dalībnieki virs ugunskura bija uzstādījuši brezenta ga­balu, bet uguns tik un tā bieži vien izdzisa, un beidzot viņi vairs nepūlējās to uzturēt. Endžijas dežūras laikā notika vienīgais starpgadījums, ko viņa pēc tam rak­sturoja kā "brīnumainu izglābšanos" . Kāds krokodils, kuram nebija izdevies krastā notvert medījumu, vārajā ogļu un petrolejas lampas gaismā uzdrošinājās tuvoties nometnei. Endžija bija paslēpusies zem plēves gabala un dzīvnieku neredzēja. Krokodila klātbūtni viņa pamanīja vienīgi tad, kad ieraudzīja tā atvērto rīkli tikai nepilna metra attālumā no savām kājām. Sekundes simtdaļā caur viņas smadzenēm izskrēja maa Bangeses, tirgus gaišreģes, pareģojums, un pilote domāja, ka pienākusi viņas pēdējā stundiņa, tādēļ neuzdrošinājās ķerties pie ieroča, kas atradās turpat līdzās. Instinkts un bailes lika viņai atkāpties un mežonīgi iekliegties, tā pamodinot draugus. Krokodils pāris sekundes vilcinājās un uz­bruka atkal. Endžija metās skriet, paklupa un nokrita, ripojot tālāk, lai izvairītos no dzīvnieka.

Pēc Endžijas kliedzieniem pirmais ieradās Aleksandrs, kas tikko bija izlīdis no guļammaisa, jo sākās viņa dežū­ras laiks. Nedomājot par to, ko dara, viņš paķēra pirmo priekšmetu, kas gadījās pa rokai, un no visa spēka sāka sist pa zvēra purnu. Puisis kliedza skaļāk nekā Endžija un uz labu laimi dalīja sitienus un spērienus, puse no kuriem krokodilam nemaz netrāpīja. Tūdaļ pat Endžijai palīgā steidzās arī pārējie, bet pilote bija tiktāl attapusies, ka sāka nemērķējot šaut. Dažas lodes trāpīja mērķī, tomēr nepārsita reptiļa biezo ādu. Troksnis un Aleksandra sitieni lika krokodilam atteikties no vakariņām un, dus­mīgi sitot pret zemi asti, griezties uz upes pusi.

-   Tas bija krokodils! Aleksandrs stostoties un trīcot iesaucās un joprojām nespēja noticēt, ka bija cīnījies ar vienu no šiem briesmoņiem.

-   Nāc šurp, bērns, lai varu tevi noskūpstīt, tu man izglābi dzīvību, pilote aicināja un piekļāva puisi savām kuplajām krūtīm.

Aleksandrs juta, ka viņam nokrakšķ ribas, kamēr degunā sitās baiļu un gardēniju smarža, un Endžija, no satraukuma smejot un vienlaikus raudot, pārklāja viņu ar skalām bučām.

Džoels Gonsaless tuvojās, lai palūkotos, kādu ieroci Aleksis ir izmantojis.

-   Tā ir mana kamera! viņš iesaucās.

Tā tiešām bija. Melnās ādas futrālis bija sadriskāts, tomēr smagā vācu kamera bija izturējusi sūro tikšanos ar krokodilu bez acīm redzamiem bojājumiem.

Piedod, Džoel. Nākamreiz es izmantošu savējo, Aleksandrs sacīja, norādot uz nelielo automātisko foto­kameru.

No rīta lietus beidza līt, un grupas dalībnieki izman­toja šo brīdi, lai izmazgātu apģērbu ar stiprām veļas ziepēm, ko Endžija bija paņēmusi līdzi, un izžāvētu to saulē. Brokastīs viņi ēda ceptu gaļu, cepumus un tēju. Viņi plānoja, kā varētu uzbūvēt plostu, ko Aleksandrs bija piedāvājis jau pirmajā dienā, lai varētu doties pa upi uz leju līdz tuvākajam ciemam, kad parādījās divas kanoe laivas. Atvieglojums un prieks bija tik eksplozīvi, ka visi sāka skriet un kliegt no prieka kā kuģa kata­strofā cietušie, kas viņi arī bija. Ieraugot ekspedīcijas dalībniekus, kanoe laivas apstājās, tajās sēdošie cilvēki sāka airēt pretējā virzienā un lēnām attālinājās. Katrā laivā bija pa diviem šortos un krekliņos tērptiem vīriem. Endžija viņus skaļi sveicināja angliski un visās vietējās valodās, kādas vien varēja atcerēties, lūdzoties, lai ļau­dis atgriežas, un saucot, ka viņi ir gatavi maksāt par palīdzību. Vīri apspriedās, un visbeidzot ziņkārība vai alkatība uzvarēja un viņi sāka airēt, uzmanīgi tuvojoties krastam. Viņi noskaidroja, ka krastā ir viena robusta sieviete, viena vecmāmiņa, divi pusaudži, viens kārns tips ar biezām brillēm un vēl viens vīrietis, kurš arī neizskatījās bīstams; tas bija diezgan smieklīgs ļaužu kopums. Kad vīri laivās bija droši, ka, par spīti ieročiem resnās sievietes rokās, no šiem cilvēkiem briesmas ne­draud, viņi pamāja sveicienus un piestāja krastā.

Jaunpienācēji stādījās priekšā kā zvejnieki no cie­mata, kas atradās vairāk uz dienvidiem. Viņi bija spēcīgi, drukni, gandrīz kantaini, ar ļoti tumšu ādas krāsu un bruņojušies ar mačetēm. Pēc brāļa Fernando teiktā, viņi piederēja bantu ciltij.

Kolonizācijas dēļ otrā valoda apgabalā bija franču. Par izbrīnu mazdēlam, izrādījās, ka Keita Kolda ciešami runā franciski, tāpēc varēja pārmīt dažus teikumus ar zvejniekiem. Brālis Fernando un Endžija zināja vairā­kas afrikāņu valodas, un viņi pārtulkoja to, ko pārējie nespēja sarunāt franciski. Ekspedīcijas dalībnieki iz­stāstīja par negadījumu, parādīja avarējušo lidmašīnu un lūdza palīdzēt tikt prom no pludmales. Bantu vīri izdzēra vairākus siltus alus, aprija pāris piedāvāto me­žacūkas gabalu, tomēr neļāvās pierunāties, līdz nolīga samaksu, un Endžija iedeva viņiem cigaretes, kas spēja mainīt atbraucēju domas.

Tikmēr Aleksandrs uzmeta aci kanoe laivām un, tā kā tajās neredzēja nekādus zvejas rīkus, nosprieda, ka šie tipi melo un viņiem nevar uzticēties. Arī pārējie ek­spedīcijas dalībnieki nejutās īpaši droši.

Kamēr bantu vīri ēda, dzēra un smēķēja, draugu grupiņa pagāja nostāk, lai apspriestu situāciju. Endžija ieteica nezaudēt modrību, jo afrikāņi varēja viņus no­galināt, lai apzagtu, par spīti tam, ka brālis Fernando domāja, ka zvejnieki ir debesu sūtīti palīgi.

-   Šie vīri mūs aizvedīs augšup pa upi līdz Ngubē. Sprie­žot pēc kartes… viņš sacīja.

-    Kas jums nāk prātā! Endžija misionāru pārtrauca. Mēs dosimies uz dienvidiem, uz šo vīru ciemu. Tur jābūt kādam saziņas līdzeklim. Man jādabū cits propel­lers un jāatgriežas pie lidmašīnas.

-   Mēs esam netālu no Ngubē. Es nevaru pamest savus biedrus; kas zina, kādas mokas viņiem ir jāizcieš, brā­lis Fernando mēģināja piloti pārliecināt.

-   Vai jums nešķiet, ka mums jau ir gana daudz pro­blēmu? viņa iebilda.

-   Jūs necienāt misionāru darbu! brālis Fernando iebļāvās.

-   Un jūs cienāt afrikāņu reliģijas? Kādēļ mēģināt uz­spiest mums savu ticību? Endžija iecirtās.

-   Nomierinieties! Mums ir jārisina svarīgākas lie­tas, Keita apsauca strīdiniekus.

-    Lieku priekšā izšķirties. Tie, kuri vēlas doties uz dienvidiem kopā ar jums, vienā laivā; tie, kas vēlas braukt kopā ar mani, otrā laivā dodas uz Ngubē, piedāvāja brālis Fernando.

-   Nekādā ziņā! Drošāk ir turēties kopā, Keita viņu pārtrauca.

-   Kādēļ mēs nebalsojam par šo jautājumu? Aleksan­dram ienāca prātā.

-   Tādēļ, ka šai gadījumā, jaunais cilvēk, demokrātija nav piemērojama, misionārs gudri noteica.

-   Tad ļausim, lai izlemj Dievs, Aleksandrs sacīja.

-   Kādā veidā?

-   Metīsim monētu: ja būs cipars brauksim uz dien­vidiem, ja ģerbonis uz ziemeļiem. Šī ir Dieva vai likteņa roka, kā jums labāk tīk, jauneklis skaidroja, izvelkot no kabatas monētu.

Endžija Ninderera un brālis Fernando kādu brīdi vil­cinājās un tad sāka smieties. Priekšlikums viņiem likās gaužām dīvains.

-   Lai iet! viņi vienbalsīgi iesaucās.

Piekrita arī pārējie. Aleksandrs pameta monētu Nadjai, kas to pasvieda gaisā. Draugi aizturēja elpu, līdz naudina nokrita zemē.

-   Ģerbonis! Mēs dodamies uz ziemeļiem! brālis Fer­nando uzvaroši iesaucās.

-   Es jums dodu trīs dienas. Ja šajā laikā jūs neat­radīsiet savus draugus, mēs griezīsimies atpakaļ, vai skaidrs? Endžija norūca.

-   Piecas dienas.

-   Četras.

-   Labi, lai būtu četras un ne minūti mazāk, misio­nārs negribīgi piekrita.

Pārliecināt tā sauktos zvejniekus, lai viņi aizved ek­spedīcijas dalībniekus līdz kartē norādītajam punktam, bija daudz grūtāk, nekā sākumā šķita. Vīri paskaidroja, ka bez karaļa Kosongo atļaujas, kurš pret ārzemniekiem nejūt īpašu cieņu, neviens neuzdrošinās klīst pa šo ap­kārtni.

-   Karalis? Šajā valstī nav karaļu, te ir prezidents un parlaments, tas nozīmē demokrātija… Keita sacīja.

Endžija paskaidroja, ka bez nacionālās valdības atseviš­ķiem Āfrikas klaniem un ciltīm ir savi karaļi un pat dažas karalienes, kuru loma bija vairāk simboliska nekā poli­tiska, gluži kā karaļiem, kas vēl bija saglabājušies Eiropā.

-   Misionāri savās vēstulēs minēja kādu karali Kosongo, bet viņi domāja komandantu Morisu Mbembelē. Šķiet, ka tas ir militārists, kas valda ciemā, brālis Fernando sacīja.

-   Varbūt tas nav viens un tas pats ciems, Endžijai ienāca prātā.

-   Nav šaubu, ka ir gan.

-   Man nešķiet prātīgi skriet vilkam tieši rīklē, En­džija sprieda.

-   Mums jānoskaidro, kas noticis ar misionāriem, Keita teica.

-    Brāli Fernando, kas jums ir zināms par Kosongo? Aleksandrs vaicāja.

-   Nekas īpašs. Šķiet, Kosongo ir uzurpators; koman­dants Mbembelē viņu ir iecēlis tronī. Pirms viņa valdīja kāda karaliene, bet tā pazuda. Šķiet, ka viņu nogalināja, nu jau vairākus gadus neviens viņu nav redzējis.

-   Un ko misionāri stāstīja par Mbembelē? Aleksandrs uzstāja.

-   Viņš vairākus gadus ir mācījies Francijā, no ku­rienes tika izraidīts par saķeršanos ar policiju, brālis Fernando klāstīja.

Viņš piebilda, ka, atgriezies dzimtenē, Moriss Mbem­belē iestājās armijā, bet arī tur nepakļāvīgā un agresīvā rakstura dēļ viņam bija problēmas. Viņu apvainoja par kādas sacelšanās apspiešanu, nogalinot vairākus stu­dentus un nodedzinot mājas. Viņa priekšnieki "noraka" šo lietu, lai tā neparādītos presē, un dabūja virsnieku nost no kakla, aizsūtot viņu uz vistālāko nostūri. Viņi cerēja, ka purva drudzis un moskītu kodieni mainīs ka­ravīra slikto raksturu vai piebeigs viņu. Tur Mbembelē pazuda džungļos kopā ar saujiņu savu uzticamāko vīru un pēc laika atkal parādījās Ngubē. Misionāri vēstulēs stāstīja, ka Mbembelē ir iekārtojies ciemā un no turienes pārvalda visu apkārtni. Viņš esot rupjš un sodot cilvēkus visbriesmīgākajā veidā. Stāstīja pat, ka reizēm viņš esot apēdis arī savu upuru aknas un sirdi.

-   Tas ir kanibālu rituāls, viņi uzskata, ka tādā veidā iegūst uzvarētā ienaidnieka drosmi un spēku, Keita paskaidroja.

-   īdi Amins, Ugandas dikatators, vakariņās mēdza pasniegt cepeškrāsnī pagatavotus ministrus, Endžija piebilda.

-   Kanibālisms nemaz nav tik reta parādība, kā mums šķiet, pirms pāris gadiem es šādus gadījumus redzēju Borneo, Keita klāstīja.

-   Vai tu, Keita, tiešām piedalījies kanibālisma aktos? Aleksandrs vaicāja.

-   Tas notika, kad es Borneo gatavoju reportāžu. Es ne­redzēju, kā gatavo maltīti no cilvēkiem, ja tu, dēls, domā to, bet par to uzzināju no aculieciniekiem. Drošības dēļ es ēdu tikai konservētas pupiņas, vecmāmiņa atbildēja.

-   Šķiet, ka es kļūšu par veģetārieti, Aleksandrs, pretīguma mākts, nosprieda.

Brālis Fernando pastāstīja, ka komandantam Mbem­belē īpaši nepatika kristiešu misionāru klātbūtne viņa pārvaldītajā teritorijā. Viņš bija pārliecināts, ka ticī­bas sludinātāji ilgi neizturēs: ja viņus neuzveiks kāda tropiskā slimība vai negadījums, tad viņi padosies no­gurumam un apnikumam. Komandants atļāva viņiem uzcelt nelielu skolu un medpunktu, lai izdalītu atvestās zāles, tomēr neļāva bērniem piedalīties stundās un slim­niekiem tuvoties misijai. Brāļi nolēma sievietēm mācīt higiēnas pamatus, līdz arī tas tika aizliegts. Viņi dzī­voja pilnīgā izolācijā, karaļa un komandanta kaprīžu apdraudēti.

No skopajām misionāru vēstulēm brālim Fernando bija radušās aizdomas, ka Kosongo un Mbembelē savu karalisti finansēja no kontrabandas. Šajā bagātajā ap­gabalā varēja atrast dimantus un citus dārgakmeņus. Turklāt te bija arī vēl neizmantots urāns.

-   Un varas iestādes neko nedara? Keita taujāja.

-   Kā jūs domājat, kur tās atrodas? Acīmredzot tām nav ne jausmas, kā šeit kārto lietas, brālis Fernando atbildēja.

Bantu vīri piekrita aizvest ekspedīcijas dalībniekus uz Kosongo pārvaldīto teritoriju par noteiktu nau­das summu, alu, tabaku un diviem nažiem piedevām. Atlikušo pārtiku draugi salika somās; to dibenā paslēpa alkoholu un cigaretes, kas bija vērtīgākas par naudu un ko varēja izmantot, lai samaksātu par pakalpojumiem un dotu kukuļus. Persiku un sardīņu bundžas, sērko­ciņi, cukurs, piena pulveris un ziepes arī bija lielā vērtē.

-   Manam degvīnam neviens nepieskarsies, Keita paziņoja.

-   Tagad daudz nepieciešamākas ir antibiotikas, tab­letes pret malāriju un serums pret čūsku kodieniem, Endžija sacīja, iepakojot lidmašīnas aptieciņu, kurā at­radās arī ampula ar anestezējošo līdzekli, ko viņai kā paraugu bija iedevis Maikls Mušaha.

Bantu vīri apgrieza laivas otrādi un uzslēja uz mie­tiem, izveidojot divus jumtiņus, zem kuriem atpūtās pēc tam, kad bija dzēruši un skaļā balsī dziedājuši līdz pat vēlai naktij. Izskatījās, ka viņi nemaz nebaidās ne no baltajiem cilvēkiem, ne dzīvniekiem. Turpretī ekspe­dīcijas dalībnieki nepavisam nejutās droši. Pieķērušies ieročiem un saiņiem, viņi neaizvēra ne acu, uzmanot saldi krācošos zvejniekus. Neilgi pēc pulksten pieciem ausa gaisma. Noslēpumainā migliņā tītā ainava šķita kā akvarelis. Kamēr sagurušie ārzemnieki gatavojās aizbraukšanai, bantu vīri pludmales smiltīs ar lupatu bumbu spēlēja futbolu.

Brālis Fernando izgatavoja nelielu altāri, kuru vaina­goja no diviem sprungulīšiem sasliets krusts, un aicināja klātesošos uz lūgšanu. Banti pienāca aiz intereses, bet pārējie aiz pieklājības, tomēr notiekošā svinīgums aizkustināja visus, pat Keitu, kura ceļojumu laikā bija redzējusi ļoti daudzas un dažādas ceremonijas, tomēr neviena no tām viņu vairs nepārsteidza.

Viņi piekrāva šaurās kanoe laiviņas pēc iespējas vien­mērīgāk, cenšoties izlīdzināt pasažieru un saiņu svaru, un atstāja lidmašīnu, ko nevarēja paņemt līdzi.

Ceru, ka mūsu prombūtnes laikā te neviens ne­nāks, Endžija sacīja, uz atvadām draudzīgi uzsitot ar plaukstu Varenajam Ērglim.

Tas bija vienīgais kapitāls, kas viņai šai pasaulē pie­derēja, un pilote baidījās, ka to nenozog un neizjauc līdz pat pēdējai skrūvītei. "Četras dienas nav sevišķi daudz," viņa pie sevis murmināja, tomēr Endžijas sirds sarāvās ļaunās priekšnojautās. Šajos džungļos četras dienas no­zīmēja veselu mūžību.

Viņi devās ceļā ap astoņiem no rīta. Lai pasargātos no saules, kas upes vidū bez žēlastības karsēja viņu galvas, ceļabiedri izmantoja brezenta gabalus. Kamēr ārzem­nieki cieta no slāpēm un karstuma, kā arī no mušu un bišu uzbrukumiem, bantu vīri bez piepūles īrās pret straumi, uzmundrinot viens otru ar jokiem un lieliem malkiem palmu vīna, ko dzēra no plastmasas pudelēm. Viņi to ieguva gaužām vienkāršā veidā: pie palmas zara pamatnes izdarīja V veida iegriezumu, zem kura pakāra ķirbi un gaidīja, līdz tas piepildās ar koka sulu, ko vēlāk raudzēja.

Debesīs bariem vien lidinājās putni, un ūdenī mudžēt mudžēja zivis; ceļabiedri redzēja nīlzirgus, iespējams, to pašu ģimeni, kuru bija sastapuši piekrastē pirmajā vakarā, un divu veidu krokodilus pelēkus un drusciņ mazākus kafijas krāsā. Endžija, kas kanoe laivā jutās droši, izmantoja iespēju tos daždažādi apvainot. Bantu vīri ar šķēpu vēlējās nomedīt vienu no lielākajiem rep­tiļiem, kura ādu varētu pārdot par krietnu naudu, bet Endžija kļuva histēriska, un arī pārējie nebija ar mieru dalīt laivu šaurību ar dzīvnieku, lai cik cieši būtu sa­sietas tā ķepas un purns: viņi bija iepazinuši krokodilu zobu asumu un astes sitienu spēku.

Laivām tuvu garām paslīdēja kas līdzīgs tumšai čūs­kai, kura negaidīti izpletās, pārvēršoties putnā ar baltsvītrainiem spārniem un melnu asti, un pazuda mežā. Vēlāk virs viņu galvām parādījās lidojoša ēna, un Nadja nopriecājās, jo pazina putnu: tas bija ērglis. Endžija pa­stāstīja, ka bija redzējusi, kā viens no tiem savos nagos paceļ gazeli. Starp lielām, leknām lapām, veidojot salas, slēpās baltas ūdensrozes, kuras uzmanīgi bija jāpašķir, lai laivas neiestrēgtu starp augu saknēm. Abos krastos bija bagātīga augu valsts, no krasta upē kārājās liānas, papardes, saknes un zari. Reizi pa reizei vienveidīgajā zaļumā parādījās arī kāds krāsains punkts violetas, sarkanas, dzeltenas un rožainas orhidejas.

Lielāko dienas daļu viņi ceļoja uz ziemeļiem. Nenogur­dināmie airētāji nemainīja kustību ritmu pat karstākajā dienas laikā, kad pārējie jau bija pa pusei zaudējuši sa­maņu. Viņi pat neapstājās, lai paēstu; bija vien jāpietiek ar cepumiem, ūdeni no pudelēm un šķipsniņu cukura. Neviens nevēlējās ēst sardīnes, kuru smarža vien jau lika kuņģim sagriezties.

Pēcpusdienā, kad saule vēl bija diezgan augstu, bet karstums jau mazliet mitējās, viens no bantu vīriem norādīja uz krastu. Kanoe laivas piestāja upes malā. Te bija plata pieteka, kas plūda no ziemeļiem, un šaurs ka­nāls, kas pa kreisi iespiedās biezajā zaļumā. Pie kanāla ietekas bija redzams kas līdzīgs putnubiedēklim. Tā bija cilvēka lieluma palmu lapās, spalvās un ādas strēmelēs ietērpta koka skulptūra ar gorillas galvu, kuras mute bija atvērta kā baisā kliedzienā. Acu dobumos bija ie­likti divi inkrustēti akmeņi. "Skulptūras" ķermenī bija sadzītas naglas un uz galvas uzlikts velosipēda ritenis, no kura nokarājās kauli un, šķiet, izkaltētas pērtiķu rokas. Tai apkārt bija vairāki tikpat baisi biedēkļi ar dzīvnieku galvām.

-   Tās ir sātanistu melnās maģijas lelles! brālis Fer­nando iekliedzās un pārmeta krustu.

-   Tās ir tikai drusku neglītākas nekā svēto figūras katoļu baznīcās, Keita sarkastiski atbildēja.

Džoels Gonsaless un Aleksandrs pacēla fotokameru.

Pārbiedētie bantu vīri sacīja, ka tālāk nebrauks, un nepadevās arī Keitas kārdināšanai ar naudu un cigare­tēm. Viņi paskaidroja, ka šis šausmīgais altāris iezīmē Kosongo teritorijas robežu. No šejienes tālāk atradās viņa valdījumi, kuros neviens bez atļaujas nevarēja uz­turēties. Viņi piebilda, ka ciemā iespējams nokļūt vēl pirms tumsas iestāšanās, ejot pa meža taku. Ciems nebija tālu, viņi sacīja, tikai stundas vai divu gājienā. Vajadzēja vadīties pēc kokiem, kuros ar mačeti iecirstas zīmes. Airētāji piesēja vieglās laiviņas krastā un, negai­dot rīkojumu, sāka mest saiņus uz cietzemes.

Keita samaksāja daļu no nolīgtās summas un savā sliktajā franču valodā un ar brāļa Fernando palīdzību centās paskaidrot, ka bantu zvejniekiem pēc četrām dienām jāatgriežas pakaļ ekspedīcijas dalībniekiem, lai saņemtu atlikušo samaksas daļu, kā arī cigaretes un konservus. Iedzimtie, glaimīgi smaidot, piekrita, klup­dami krizdami kāpās atpakaļ un savās kanoe laivās pazuda kā sātana vajāti.

-   Tie nu gan bija ekscentriski tipi! Keita iesaucās.

-   Baidos, ka mēs viņus vairs neredzēsim, Endžija norūpējusies piebilda.

-   Labāk sāksim kustēties uz priekšu, pirms vēl ir satumsis, brālis Fernando noteica, uzlika plecos mu­gursomu un pasita padusē pāris saiņu.

6 Pigmeji

Bantu vīru izslavētā taka nebija saskatāma. Apkaime izrādījās ar saknēm un zariem pilna dūksts, kur kājas bieži vien iegrima mīkstā insektu, dēļu un kāpuru putrā. Žurkas, tik lielas un resnas kā suņi, ik pa brīdim pār­skrēja ceļu. Par laimi, zābaki visiem sniedzās līdz ce­ļiem un pasargāja ceļabiedrus vismaz no čūskām. Bija tik mitrs, ka Aleksandrs un Keita noņēma aizsvīdušās brilles, kamēr brālis Fernando, kurš bez acenēm neko neredzēja, tās tīrīja ik pēc piecām minūtēm. Starp lek­najiem augiem nebija viegli pamanīt ar mačeti iezīmētos kokus.

Aleksandram vēlreiz bija iespēja pārliecināties, ka tropu klimats nogurdina ķermeni un rada dvēselē smagu vienaldzību. Viņš ilgojās pēc sniegoto kalnu vēsās tīrības, kuru piedzīvoja, kopā ar tēvu kāpjot kalnos, un kuru tik ļoti mīlēja. Puisis prātoja, ka vecmāmiņa droši vien bija tuvu sirdstriekai, ja jau viņš pats jūtas tik nomākts, tomēr Keita gandrīz nekad nežēlojās. Rakstniece nebija ar mieru ļaut vecumam sevi uzveikt. Viņa apgalvoja, ka gadus var pamanīt, kad salīkst mugura un parādās trokšņi klepus, krekšķis, kaulu krakšķēšana un vaidi. Tādēļ viņa gāja, taisni izslējusies un bez trokšņa.

Kokos sēdošo pērtiķu skatienu pavadīta, ceļotāju grupa virzījās uz priekšu, gandrīz neko neredzot. Ekspe­dīcijas dalībniekiem bija tikai aptuvens priekšstats par virzienu, kādā jāiet, bet ne nojausmas par attālumu līdz ciemam; vēl jo mazāk viņi spēja iedomāties, kāda būs sagaidīšana.

Viņi gāja jau vairāk nekā stundu, bet bija tikai ne­daudz pavirzījušies uz priekšu, jo šajā apvidū bija ne­iespējami kustēties ātrāk. Draugiem nācās šķērsot vai­rākus purvus, kur ūdens sniedzās līdz pat jostasvietai. Vienā no tiem Endžija Ninderera spēra neveiklu soli un sāka kliegt, saprotot, ka slīgst kustīgajos dubļos un visi pūliņi atbrīvoties ir neveiksmīgi. Brālis Fernando un Džoels Gonsaless satvēra šautenes stobru, pilote ar abām rokām ieķērās laidnē un izkļuva uz cietzemes. Notikuma gaitā Endžija bija pazaudējusi saini, kuru nesa.

-   Es pazaudēju savu saini! Endžija iesaucās, redzot, ka tas neglābjami nogrimst dubļos.

-   Tas nekas, jaunkundz, svarīgāk, ka jūs pati esat drošībā, brālis Fernando atbildēja.

-   Kā nekas? Tur ir mani cigāri un lūpu krāsa! Keita atviegloti nopūtās: viņai vairs nebūs jāošņā

Endžijas cigāru dūmi, jo kārdinājums bija pārāk liels.

Tuvējā peļķē draugi kaut cik nomazgājās, tomēr vi­ņiem bija jāsamierinās ar zābakos salīdušajiem dubļiem. Turklāt bija arī neomulīga sajūta, it kā no biežņas kāds uz viņiem skatītos.

-   Domāju, ka mūs novēro, Keita, kura vairs nespēja izturēt sasprindzinājumu, beidzot sacīja.

Bruņojušies ar smieklīgo arsenālu Endžijas revol­veri un šauteni, mačeti un pāris nažiem -, draugi no­stājās aplī.

-   Lai Dievs mūs sargā, brālis Fernando nomurmi­nāja. Pēdējā laikā šis vēlējums no viņa lūpām atskanēja arvien biežāk.

Pēc pāris minūtēm no meža biežņas uzmanīgi parā­dījās nelieli cilvēciņi bērna augumā; staltākais no tiem nebija garāks par metru piecdesmit. Viņu āda bija dzel­tenīgā kafijas krāsā, kājas īsas, rokas un rumpji gari, acis tālu viena no otras, deguni saplacināti un īsi un mati sprogaini.

-   Tie droši vien ir slavenie meža pigmeji, Endžija sacīja, mājot sveicienus.

Pigmejiem bija tikai nelieli gurnauti, tomēr viens no viņiem bija uzvilcis kreklu, kas sniedzās pāri ceļgaliem. Viņi bija bruņojušies ar šķēpiem, tomēr izmantoja tos kā spieķus, nevis draudīgi vicināja. Uz kādas nūjas, kuru nesa divi pigmeji, bija uztīts tīkls. Nadja saprata, ka tas ir tāds pats, kādā netālu no lidmašīnas piezemēšanās vietas, daudzas jūdzes no šejienes, bija iekritis gorilla. Pigmeji atbildēja Endžijas sveicienam ar uzticīgu smaidu un pāris franču vārdiem, bet pēc tam sāka neapturami runāt savā valodā, kuru neviens no ceļabiedriem nesaprata.

-   Vai jūs varat aizvest mūs uz Ngubē? brālis Fer­nando viņus pārtrauca.

-   Ngubē? Non… non\[1] pigmeji iesaucās.

-   Mums ir jātiek līdz Ngubē, misionārs uzstāja.

Izrādījās, ka vislabāk ir sarunāties ar pigmeju kreklā,

jo bez ierobežotā franču vārdu krājuma viņš zināja arī pāris vārdu angļu valodā. Viņš stādījās priekšā kā Bejē Dokū. Kāds cits norādīja ar pirkstu un sacīja, ka Bejē Dokū ir cilts tuma jeb labākais mednieks. Bejē Dokū draudzīgi iedunkāja ciltsbrāli, bet viņa apmierinātā sejas izteiksme liecināja par lepnumu. Pārējie pigmeji sāka skaļi smieties un mednieku ķircināt. Pigmeji noso­dīja jebkādu lepnības izrādīšanu. Bejē Dokū nokaunējies ierāva galvu plecos. Ar zināmām grūtībām viņš Keitai paskaidroja, ka ekspedīcijas dalībniekiem nevajag tuvo­ties ciematam, jo tā ir ļoti bīstama vieta un no tās labāk turēties pa gabalu.

-   Kosongo, Mbembelē, Sombe, zaldāti… viņš atkār­toja un šausmās savilka seju.

Kad ceļabiedri no jauna apliecināja, ka viņiem par katru cenu jānokļūst Ngubē un ka kanoe laivas at­griezīsies viņiem pakaļ tikai pēc četrām dienām, pig­mejs izskatījās ļoti norūpējies, ilgi apspriedās ar saviem biedriem un beidzot piedāvāja aizvest ārzemniekus pa kādu slepenu meža ceļu uz vietu, kur bija piezemējusies lidmašīna.

-   Droši vien viņi uzstādīja lamatas, kurās bija iekri­tusi gorilla, Nadja noteica, pētīdama pigmeju nesto tīklu.

-    Šķiet, ka doma doties uz Ngubē viņiem nešķiet se­višķi tīkama, Aleksandrs sprieda.

-    Esmu dzirdējusi, ka viņi ir vienīgie cilvēki, kas spēj dzīvot purvainajos džungļos. Viņi spēj pārvietoties pa mežu un orientējas pēc intuīcijas. Labāk iesim kopā ar viņiem, kamēr nav par vēlu, Endžija piedāvāja.

-   Mēs jau esam šeit un nokļūsim arī līdz Ngubē cie­mam. Vai tad mēs par to nevienojāmies? Keita vaicāja.

-   Uz Ngubē, brālis Fernando atkārtoja.

Pigmeji ar izteiksmīgiem žestiem pauda savu viedokli par šo bīstamo ieceri, tomēr beidzot piekrita pavadīt ekspedīcijas dalībniekus. Viņi atstāja tīklu zem kāda koka un bez liekas runāšanas atbrīvoja ārzemniekus no saiņiem un mugursomām, uzlika tos plecos un teciņiem pazuda starp papardēm tik ātri, ka bija gandrīz neie­spējami viņiem sekot. Pigmeji bija ļoti spēcīgi un veikli, katrs no viņiem nesa vairāk nekā trīsdesmit kilogramu, tomēr tas mazos vīriņus nemaz netraucēja, viņu kāju un roku muskuļi bija kā no dzelzsbetona; ekspedīcijas dalībnieki aizelsušies viņiem sekoja, mēģinot nenoģībt no noguruma un karstuma, bet pigmeji tostarp bez jeb­kādas piepūles skrēja sīkiem solīšiem, liekot kājas uz ārpusi kā pīles, un nemitējās runāt.

Bejē Dokū pastāstīja par agrāk pieminēto personā­žu karali Kosongo, komandantu Mbembelē un Sombu, ko raksturoja kā briesmīgu burvi.

Viņš paskaidroja, ka karaļa Kosongo kājas nekad ne­skar zemi, un, ja tā notiktu, tad visa zeme drebētu. Bejē Dokū sacīja, ka karaļa seja ir aizklāta, lai neviens nevarētu redzēt viņa acis; tās ir tik varenas, ka skatiens vien var nogalināt no tālienes. Kosongo ne ar vienu ne­runāja, jo viņa balss bija kā pērkona dārdi: ļaudis tā pa­darīja kurlus un dzīvniekiem iedvesa šausmas. Karalis runāja tikai ar Karaliskās Mutes palīdzību tas bija īpaši trenēts galminieks, kurš varēja izturēt karaļa balss spēku un kura pienākumos ietilpa arī nogaršot karaļa ēdienu, lai izvairītos no noindēšanas un melnās maģijas. Viņš brīdināja, lai svešinieki vienmēr noliec savas galvas zemāk par karaļa galvu. Karaļa klātbūtnē pareizi bija nokrist četrrāpus un atkāpties.

Vīriņš dzeltenajā kreklā aprakstīja Mbembelē, notē­mējot neredzamu ieroci, izšaujot un nokrītot zemē kā beigts, kā arī cērtot ar šķēpu un ar mačeti un cirvi no­griežot rokas un kājas. Viņa sejas izteiksme nevarēja būt vēl nepārprotamāka. Viņš piebilda, ka komandantam nekad nevajag pretoties; tomēr bija acīm redzams, ka pigmejs visvairāk baidās no Sombes. Jau burvja vārds vien iedvesa pigmejiem stindzinošas šausmas.

Taka bija gandrīz neredzama, tomēr mazie gidi pa to bija gājuši jau daudzas reizes, un viņiem nevajadzēja meklēt kokos iecirstās zīmes. Viņi pagāja garām pļa­viņai, kur atradās vudū lelles, kas bija līdzīgas agrāk redzētajām, tomēr sarkanīgā krāsā, it kā rūsas klātas. Pieejot tuvāk, ceļinieki pārliecinājās, ka tās bija sausas asinis. Lellēm apkārt slējās atkritumu kalni, dzīvnieku līķi, bojāti augļi, maniokas gabali, ķirbji ar dažādiem šķidrumiem iespējams, palmu vīnu un citu alkoholu. Smaka bija neizturama. Brālis Fernando pārkrustījās, un Keita pārbiedētajam Džoelam Gonsalesam atgādinā­ja, ka viņš ir šeit, lai uzņemtu fotogrāfijas.

-    Ceru, ka tās nav cilvēku, bet upurēto dzīvnieku asinis, fotogrāfs murmināja.

-    Senču ciems, Bejē Dokū sacīja, norādot uz šauro taciņu, kas sākās pie lelles un veda mežā.

Viņš paskaidroja, ka nāksies mest līkumu, lai nokļūtu Ngubē, jo nedrīkst šķērsot senču valdījumus, pa kuriem klaiņo mirušo gari. Tas bija viens no drošības pamatli­kumiem tikai pilnīgs muļķis vai trakais uzdrošinājās tur ieklīst.

-   Kā senči tie ir? Nadja painteresējās.

Bejē Dokū nesaprata jautājumu, tomēr ar brāļa Fer­nando palīdzību beidzot to aptvēra.

-   Tie ir mūsu senči, viņš paskaidroja, norādot uz saviem biedriem un ar žestiem liekot saprast, ka arī senči bija maza auguma.

-    Kosongo un Mbembelē arī netuvojas pigmeju spoku ciemam? Nadja turpināja taujāt.

-   Tur neiet neviens. Ja garus iztraucē, tie atriebjas. Ienāk dzīvo ķermeņos, pakļauj to gribu, izraisa slimības, ciešanas un nāvi, Bejē Dokū atbildēja.

Pigmeji norādīja, ka ārzemniekiem ir jāpasteidzas, jo naktī arī dzīvnieku gari dodas medībās.

-   Kā var zināt, vai tas ir dzīvnieka gars vai gluži pa­rasts dzīvnieks? Nadja taujāja.

-    Garam nav dzīvnieka smakas. Leopards, kas smar­žo pēc antilopes, vai čūska, kas smaržo pēc ziloņa, ir gari, pigmejs viņai paskaidroja.

-    Ir jābūt ļoti labai ožai un ir jāpieiet ļoti tuvu, lai ko tādu varētu sajust, Aleksandrs burkšķēja.

Bejē Dokū pastāstīja, ka agrāk pigmeji nebaidījās no nakts un dzīvnieku gariem, viņi piesargājās tikai no senču gariem, jo cilti sargāja Ipemba Afua. Keita vēlējās zināt, vai runa ir par kādu dievību, bet vīriņš dzeltenajā kreklā paskaidroja, ka tas ir svēts amulets, kas bija piederējis ciltij jau kopš neatminamiem laikiem. Ekspedīcijas dalībnieki saprata, ka tas bijis cilvēka kauls ar mūžīgo pulveri pret dažādām vainām. Pigmeji šo pulveri daudzu paaudžu laikā bija izmantojuši neskai­tāmas reizes, un tas nekad nebeidzās. Katru reizi, kad viņi atvēra kaulu, tas bija pilns ar brīnumaino līdzekli. Runāja, ka Ipemba Afua simbolizē tautas dvēseli; tā bija veselības, spēka un veiksmīgu medību avots.

Kur tā atrodas tagad? Aleksandrs jautāja.

Ar asarām acīs pigmeji pastāstīja, ka Ipembu Afuu nolaupīja Mbembelē un tagad tā pieder Kosongo. Kamēr vien karalim būs amulets, pigmejiem trūks dvēseles un viņi atradīsies Kosongo varā.

Līdz ar pēdējiem saules stariem ceļinieki iegāja Ngubē, kur iedzīvotāji jau sāka aizdegt lāpas un ugunskurus, lai kaut cik izgaismotu ciemu. Ceļinieki pagāja garām nīkulīgiem maniokas, kafijas un banānu laukiem, pāris augstiem koka aplokiem, kas, iespējams, bija domāti dzīvniekiem, un veselai rindai būdu bez logiem, ar šķī­bām sienām un caurumainiem jumtiem. Pāris govju ar ļoti gariem ragiem gremoja zāli, un visapkārt skraidīja izplūkātas vistas, izsalkuši suņi un savvaļas pērtiķi. Tālāk bija redzama plata iela vai centrālais laukums, kuram apkārt rindojās cienīgākas mājas, kleķa būdas ar skārda vai salmu jumtu.

Ar ārzemnieku ierašanos sākās klaigāšana, un dažas minūtes vēlāk bija sapulcējies viss ciems, lai redzētu, kas notiek. Pēc izskata cieminieki līdzinājās bantu cilts piederīgajiem, viņi bija gluži kā vīri no kanoe laivām, kas ceļiniekus bija nogādājuši līdz upju satekai. Lupatās tērptas sievietes un kaili bērneļi vienā laukuma pusē veidoja ciešu pūli, caur kuru spraucās četri vīri, kuri bija garāki nekā pārējie iedzīvotāji un, bez šaubām, piederēja citai ciltij. Viņi bija tērpušies sadriskātās karaspēka uni­formas biksēs un bruņojušies ar seniem revolveriem un ložu jostām. Vienam no viņiem galvā bija spalvām rotāta ķivere, mugurā krekls un kājās plastmasas sandales, bet pārējie bija līdz jostasvietai kaili un basām kājām; ap augšdelmiem un galvu viņiem bija aptītas leoparda ādas strēmeles, uz rokām un vaigiem vīdēja rituālas rētas. Tās bija līnijas un punkti, it kā zem ādas atrastos akmentini vai kreiļu zīles.

Līdz ar zaldātu ierašanos mainījās arī pigmeju uz­vedība, drošības sajūta un jautrā brālība, kādu viņi izrādīja mežā, acumirklī pazuda; viņi nometa nešļavas zemē, sakumpa un pazuda kā nopērti suņi. Bejē Dokū bija vienīgais, kas uzdrošinājās ārzemniekiem uz atva­dām pamāt ar roku.

Zaldāti pavērsa savus ieročus pret svešiniekiem un norēja pāris vārdus franciski.

-    Labvakar, grupas priekšgalā stāvošā Keita teica, jo cits sakāmais viņai neienāca prātā.

Zaldāti izlikās neredzam viņas pastiepto roku, nostā­jās ceļiniekiem apkārt un ar šaujamo stobriem aizbīdīja viņus pie kādas būdas sienas, kamēr ciema iedzīvotāji ziņkārīgi noskatījās notiekošajā.

-   Kosongo, Mbemblē, Some… Keita nokliedzās.

Šo vārdu spēka ietekmēti, vīri sāka vilcināties un apspriedās savā valodā. Pāris minūšu, kas šķita vai mū­žīgas, viņi lika ceļinieku grupiņai uzgaidīt, kamēr viens no karavīriem gāja saņemt norādījumus.

Aleksandrs ievēroja, ka dažiem cilvēkiem trūka rokas vai ausu. Viņš redzēja arī čūlainas kājas vairākiem bēr­niem, kas no zināma attāluma vēroja notiekošo. Brālis Fernando paskaidroja, ka tās izraisa mušu pārnēsāts vīruss; tādu pašu ainu viņš bija redzējis bēgļu nometnēs Ruandā.

-   To var ārstēt ar ūdeni un ziepēm, tomēr šeit acīm­redzot nav pat tā, viņš piebilda.

-   Vai tad jūs nestāstījāt, ka misionāri bija ierīkojuši dispanseru? Aleksandrs taujāja.

-   Šīs čūlas ir ļoti slikta zīme, dēls; tās nozīmē, ka manu brāļu šeit nav, jo citādi viņi slimniekus būtu izār­stējuši, misionārs noraizējies atteica.

Labu brīdi vēlāk, kad jau bija pilnīgi satumsis, at­griezās ziņnesis ar pavēli aizvest svešiniekus pie Vārdu koka, kur tika izlemtas valsts lietas. Ekspedīcijas da­lībniekiem norādīja, lai viņi ņem līdzi savus saiņus un seko kareivjiem.

Pūlis pašķīrās, un grupa šķērsoja pagalmu vai lauku­mu, kas sadalīja ciemu. Tā centrā viņi redzēja slejamies brīnišķīgu koku, kura zari kā lietussargs pārsedza kriet­nu platību. Stumbrs bija apmēram trīs metru diametrā, un varenās saknes kā taustekļi stiepās labu gabalu un tad iegrima zemē. Tur ceļiniekus gaidīja iespaidīgais Kosongo.

Karalis sēdēja uz platformas uzlikta senatnīga franču stila sarkana plīša un zeltīta koka krēslā ar ieliektām kājām. Abās pusēs pacēlās vertikāli novietoti ziloņa ilkņi, un grīdu sedza vairākas leopardu ādas. Tronim ap­kārt bija saliktas koka skulptūras ar baismām grimasēm un maģijas lelles. Trīs mūziķi, tērpti zilās militāra stila žaketēs, bet bez biksēm un basām kājām, dauzīja nūjas. Nakti izgaismoja dūmojošas lāpas un pāris ugunskuru, kuri piešķīra ainai zināmu teatrālismu.

Kosongo bija greznojies ar gliemežvākiem izšūtu apmetni, spalvām un citiem dīvainiem priekšmetiem, piemēram, pudeļu korķiem, filmu rullīšiem un lodēm. Apmetnis svēra vismaz četrdesmit kilogramu, turklāt karalim galvā bija arī iespaidīga, apmēram metru aug­sta platmale, kuru rotāja četri zelta ragi spēka un drosmes simbols. Viņš bija greznojies ar lauvas ilkņu kaklarotām, vairākiem amuletiem un ap vidukli aptinis pitona ādu. Karaļa seju aizsedza stikla un zelta zīļu karekļi. Zelta spieķis ar izbāztu pērtiķa galvu roktura vietā viņam noderēja kā valdnieka zizlis. Pie spieķa karājās grebts kauls ar smalkiem zīmējumiem; spriežot pēc izmēra un formas, tas izskatījās pēc cilvēka lielakaula. Ekspedīcijas dalībnieki sprieda, ka tas droši vien ir Ipemba Afua, pigmeju aprakstītais amulets. Karalis nēsāja masīvus, dzīvnieku formā veidotus zelta gredze­nus un platas rokassprādzes, kas sedza viņa rokas līdz pat elkoņiem. Par spīti stilu atšķirībām, viņa izskats bija tikpat iespaidīgs kā Anglijas karaļiem kronēšanas dienā.

Puslokā ap troni stāvēja sargi un karaļa palīgi. Gluži tāpat kā pārējie ciema iedzīvotāji, viņi izskatījās pēc bantu cilts pārstāvjiem, bet karalis un zaldāti acīm re­dzami piederēja citai rasei. Tā kā valdnieks sēdēja, bija grūti saprast, cik garš viņš ir, tomēr Kosongo izskatījās milzīgs, kaut gan šo iespaidu varbūt radīja apmetnis un cepure. Komandants Moriss Mbembelē un burvis Some nekur nebija manāmi.

Kaut gan karaliskajā galmā sievietes un pigmeji ne­ietilpa, tomēr aiz vīriešiem bija manāmas aptuveni div­desmit sievietes, kas atšķīrās no pārējiem Ngubē iedzī­votājiem, jo bija tērptas krāsaina auduma tērpos un greznojušās ar smagām zelta rotām. Plīvojošajā lāpu gaismā dzeltenais metāls uz viņu brūnās ādas mirdzēja. Dažas rokās turēja bērnus, un vairāki mazuļi rotaļājās turpat netālu. Draugi sprieda, ka tā droši vien ir karaļa ģimene, un viņiem šķita dīvaini, ka sievietes ir tikpat paklausīgas kā pigmeji. Acīmredzot viņu sociālais stā­voklis neradīja vis lepnumu, bet gan bailes.

Brālis Fernando paskaidroja, ka poligāmija Āfrikā ir ierasta lieta, un bieži vien liels sievu un bērnu skaits norāda uz ekonomisko varu un prestižu. Karaļa gadī­jumā jo vairāk viņam ir bērnu, jo plaukstošāka tauta. Šai ziņā, gluži tāpat kā daudzos citos gadījumos, kris­tiānisma un rietumu kultūras ietekme nebija mainījusi vietējos paradumus. Misionārs domāja, ka Kosongo sie­vas, iespējams, pašas nemaz nebija izvēlējušās vīru, bet gan bija piespiestas precēties.

Četri garie zaldāti pagrūda ārzemniekus un rādīja, lai viņi paklanās karalim. Kad Keita mēģināja pacelt skatienu, sitiens pa galvu lika viņai no šā nodoma at­teikties. Tā viņi tur tupēja vairākas garas minūtes, rijot laukuma putekļus, pazemoti un dreboši, līdz apklusa muzikantu dauzīto nūju troksnis un metāliska skaņa darīja galu gaidīšanai. Gūstekņi uzdrošinājās paskatī­ties apkārt dīvainais valdnieks kratīja zelta zvanu.

Kad apklusa zvana skaņas, viens no padomniekiem devās pie karaļa un iečukstēja viņam kaut ko ausī. Dīvainā franču, angļu un bantu valodas sajaukumā vīrs vērsās pie ārzemniekiem un paziņoja, ka Kosongo ir Dieva izvēlēts un viņa misija ir valdīt. Ekspedīcijas da­lībnieki atkal iebāza degunus putekļos un neuzdrošinā­jās apšaubīt šo paziņojumu. Viņi saprata, ka sastapušies ar Karalisko Muti, kā viņu bija nosaucis Bejē Dokū. Runasvīrs tūdaļ pat vaicāja, ar kādu mērķi svešinieki ienākuši varenā Kosongo valdījumos. Viņa draudīgais tonis neradīja šaubas par to, ko Karaliskā Mute par šo lietu domāja. Neviens neatbildēja. Viņa vārdus saprata tikai Keita un brālis Fernando, tomēr viņi bija apmul­suši, nezināja ierasto kārtību un nevēlējās riskēt un pieļaut kādu kļūdu; varbūt jautājums bija retorisks un Kosongo atbildi nemaz negaidīja.

Valdot pilnīgam klusumam, karalis dažas sekundes nogaidīja, tad atkal sakratīja zvanu, un tauta šo skaņu uztvēra kā pavēli. Visi, izņemot pigmejus, sāka kliegt un vicināt dūres, veidojot ciešu loku ap ciemiņiem. Dīvainā kārtā notiekošais neatgādināja tautas sacelšanos, bet gan sliktu aktieru spēlētu teātri; kliedzienos nebija saklausāms ne mazākais entuziasms, daži ļaudis pat smējās. Ar šaujamieročiem bruņotie zaldāti vainagoja kolektīvo gājienu ar negaidītu šāvienu zalvi gaisā, kas laukumā radīja skaļu troksni. Pieaugušie, bērni, pērtiķi, suņi un vistas centās paslēpties pēc iespējas tālāk, un vienīgie, kas palika zem koka, bija valdnieks pats, viņa nelielais galms, iebiedētais harēms un gūstekņi, kas bija nogrūsti zemē un ar rokām centās aizsargāt galvu, pārliecināti, ka pēdējā stundiņa ir klāt.

Miers ciematā iestājās palēnām. Kad aprima šāvieni un noklusa troksnis, Karaliskā Mute atkārtoja jautāju­mu. Šoreiz Keita Kolda piecēlās uz ceļgaliem un cenšo­ties saglabāt to kripatiņu cieņas, ko vecie kauli vēl ļāva, kā arī ievērojot Bejē Dokū norādījumus būt īsākai nekā valdnieks, stingri, bet neprovocējot vērsās pie runas­vīra.

-   Mēs esam žurnālisti un fotogrāfi, viņa sacīja, ne­droši norādot uz biedriem.

Karalis kaut ko pačukstēja padomniekam, un tas at­kārtoja valdnieka vārdus.

-   Visi?

-    Nē, Jūsu Augstība, šai kundzei pieder lidmašīna, kurā mēs atlidojām, un vīrs ar brillēm ir misionārs, Keita paskaidroja, norādot uz Endžiju un brāli Fer­nando. Un, pirms kāds bija ko vaicājis par Nadju un Aleksandru, piebilda: Mēs esam ieradušies no tālas zemes, lai intervētu Jūsu Majestāti, jo jūsu slava šķērso robežas un ir izplatījusies pa visu pasauli.

Kosongo, kurš, kā šķita, franču valodu zināja daudz labāk nekā Karaliskā Mute, ar dziļu interesi un vienlai­kus ar neticību cieši raudzījās rakstniecē.

-   Ko tu gribi teikt, vecā sieviete? viņš jautāja ar runasvīra starpniecību.

-   Ārzemēs par jūsu personu ir liela interese, Jūsu Majestāte.

-   Kādā veidā? Karaliskā Mute taujāja.

-   Šai apgabalā jūs esat spējis iedibināt mieru, labklājī­bu un kārtību, Jūsu Majestāte. Līdz mums ir nonākušas ziņas, ka jūs esat varonīgs kaujinieks, runā par jūsu varu, gudrību un bagātību.

Keita turpināja savu runu, pinoties vārdos, jo gandrīz divdesmit gadus nebija runājusi franciski, un domās, jo pati nebija īpaši pārliecināta par savu plānu. Viņi dzīvoja divdesmit pirmajā gadsimtā: vairs nebija atlicis neviens no šiem slikto filmu barbariem, kurus satrauc parasts Saules aptumsums. Viņa nojauta, ka Kosongo ir mazliet atpalicis, tomēr viņš nebija arī nekāds muļķis ar Saules aptumsumu nepietiktu, lai spētu viņu pārlie­cināt. Viņam vajadzētu būt uzņēmīgam pret glaimiem, kā jau lielākajai daļai varasvīru. Keitai nebija rakstu­rīgi nevienu lielīt, tomēr savas garās dzīves laikā viņa bija pārliecinājusies, ka vīriešiem var teikt smieklīgākos glaimus un lielākoties viņi tiem notic. Viņas vienīgā cerība bija tā, ka Kosongo varētu uzķerties uz šā āķa.

Šaubas drīz vien pagaisa, jo karaļa lielīšanas taktika deva cerētos rezultātus. Kosongo bija pārliecināts par savu dievišķo izcelsmi. Daudzus gadus neviens nebija šaubījies par viņa varu; pavalstnieku dzīvība un nāve bija atkarīga no viņa kaprīzēm. Viņam šķita gluži saprotami, ka grupa žurnālistu šķērso puspasauli, lai tikai viņu intervētu; dīvainākais bija tas, ka neviens to nebija izda­rījis jau agrāk. Viņš nolēma uzņemt viesus kā pienākas.

Keita Kolda sev jautāja, no kurienes gan nāca tāds daudzums zelta, jo ciemats bija viens no nabadzīgāka­jiem, kādu viņa bija redzējusi. Kādas bagātības vēl bija karaļa rokās? Kāda bija Kosongo saistība ar komandan­tu Mbembelē? Iespējams, ka viņi abi plānoja izbaudīt savu bagātību kādā pievilcīgākā vietā nekā šis purvu un džungļu labirints. Tikmēr Ngubē ļaudis dzīvoja pilnīgā nabadzībā, bez jebkādas saiknes ar ārpasauli, bez elek­trības, tīra ūdens, izglītības un medikamentiem.

7 Kosongo gūstekņi

Ar vienu roku Kosongo pakratīja zelta zvanu un ar otru pavēlēja tuvoties ciema iedzīvotājiem, kas bija pa­slēpušies aiz būdām un kokiem. Zaldātu uzvedība mai­nījās, viņi pat pieliecās, lai palīdzētu svešiniekiem pie­celties un atnesa trīskāju ķeblīšus, kurus nodeva viesu rīcībā. Iedzīvotāji uzmanīgi tuvojās.

-   Svētki! Mūzika! Ēdiens! Kosongo pavēlēja ar Karaliskās Mutes starpniecību un norādīja šausmu pārņemtajiem svešiniekiem, ka viņi var apsēsties uz soliņiem.

Zīļu piekariņu aizsegtā karaļa seja pievērsās Endžijai. Pilote juta, ka tiek aplūkota, un centās aizslēpties aiz biedru mugurām, tomēr ar viņas raženajām miesām to nebija iespējams izdarīt.

-   Domāju, ka viņš uz mani skatās. Viņa acis neno­galina, kā mums stāstīja, tomēr es jūtu, ka viņš mani izģērbj, viņa čukstēja Keitai.

-   Iespējams, ka viņš domā pievienot tevi savam harē­mam, rakstniece jokojot atbildēja.

-   Tikai pār manu līķi!

Keita pie sevis nodomāja, ka skaistuma ziņā Endžija varētu stāties līdzās jebkurai no Kosongo sievām; par spīti tam, ka viņa vairs nebija tik jauna. Āfrikā meitenes izgāja pie vīra pusaudžu vecumā, tādēļ piloti jau varētu uzskatīt par nobriedušu sievieti; tomēr viņas garais un pilnīgais augums, sniegbaltie zobi un mirdzošā āda bija ļoti pievilcīgi. Rakstniece izvilka no mugursomas vienu no savām vērtīgajām degvīna pudelēm un nolika to pie monarha kājām, tomēr nelikās, ka valdnieku tas īpaši iespaidotu. Ar nicinošu žestu Kosongo ļāva saviem pado­tajiem nobaudīt niecīgo dāvanu. Zaldāti palaida pudeli no rokas rokā. Karalis tūdaļ pat no sava apmetņa kro­kām izņēma cigarešu paciņu, un zaldāti katram ciema vīrietim piešķīra pa vienam smēķim. Sievietes, kuras netika uzskatītas par vienlīdzīgām būtnēm, tika igno­rētas. Par spīti Endžijas nikotīna trūkuma izmisumam, arī ārzemniekiem nepiedāvāja nevienu cigareti.

Karaļa sievām neviens nepievērsa vairāk uzmanības kā pārējām Ngubē sievietēm. Skarbam vecim bija uzdots uzturēt kārtību harēmā, un šim mērķim viņam bija gara bambusa nūja, ar kuru vecais sita pa harēma sieviešu kājām, kad vien viņam ienāca prātā. Acīmredzot nebija nosodāms fiziski ietekmēt karalienes publiskās vietās.

Brālis Fernando uzdrošinājās pajautāt par misionā­riem, un Karaliskā Mute atbildēja, ka Ngubē tādi nekad nav bijuši. Viņš piebilda, ka ciemā gadiem ilgi nav pa­rādījies neviens ārzemnieks, izņemot kādu antropologu, kas bija ieradies mērīt pigmeju galvas un pēc pāris die­nām aizbēdzis atpakaļ, jo nav varējis izturēt ne klimatu, ne moskītus.

Tas droši vien bija Ludoviks Leblāns, Keita no­pūtās.

Viņa atcerējās, ka Leblāns, viņas senais ienaidnieks un Dimantu fonda partneris, bija iedevis viņai izlasīt kādā zinātniskā žurnālā publicēto eseju par ekvatoriālo džungļu pigmejiem. Pēc Leblāna domām, pigmeji veidoja vienlīdzīgāko un brīvāko zināmo sabiedrību. Sievietes un vīriešus vienoja ciešs biedriskums, pāri medīja kopā un dalīja arī rūpes par bērniem. Starp viņiem nebija hierar­hijas, vienīgie godājamākie amati bija "vadonis", "dzied­nieks" un "labākais mednieks", bet arī tie nedeva nedz varu, nedz privilēģijas, tikai pienākumus. Nepastāvēja atšķirība starp vīriešiem un sievietēm, starp veciem un jauniem; bērniem nebija jāklausa vecāki. Vardarbību cilts nepazina. Viņi dzīvoja ģimenēs, nevienam nepiede­rēja vairāk kā citam, viņi sarūpēja vienīgi tik, cik varēja patērēt vienā dienā. Nebija nekāda stimula uzkrāt ma­teriālus labumus, jo, tiklīdz kāds kaut ko ieguva, ģimene tūdaļ pat varēja viņam to atņemt. Viss tika dalīts. Tā bija ļoti neatkarīga tauta, kuru nebija pakļāvuši pat Eiropas kolonizatori, tomēr nesenā pagātnē daudzus no pigmejiem bija paverdzinājusi bantu cilts.

Keita nekad nebija droša par to, cik daudz patiesības bija Leblāna akadēmiskajos darbos, tomēr rakstnieces intuīcija sacīja, ka par pigmejiem lielīgajam profesoram varēja būt taisnība. Pirmo reizi Keitai viņa pietrūka. Strīdēties ar Leblānu bija viņas dzīves sāls, tas viņu uzturēja formā; nebija labi pavadīt ilgu laiku prom no Leblāna, jo tā varēja sabojāties raksturs. Vecā rakstniece ne no kā tik ļoti nebaidījās kā no tā, ka varētu kļūt par neaizsargātu vecmāmuļu.

Brālis Fernando bija pārliecināts, ka Karaliskā Mute melo par pazudušajiem misionāriem un turpināja uzdot jautājumus, līdz Keita un Endžija viņam atgādināja par protokolu. Bija acīm redzams, ka karalim šis temats nemaz nepatīk. Kosongo bija līdzīgs bumbai ar laika degli, kas jebkurā brīdī var uzsprāgt, un ekspedīcijas dalībnieki atradās neapskaužamā situācijā.

Svētku mielastam ciemiņiem piedāvāja ķirbjus ar palmu vīnu, spinātiem līdzīgas lapas un maniokas pu­diņu; viņi saņēma arī grozu ar lielām žurkām, kuras bija izceptas ugunskurā un pārlietas ar oranžīgu eļļu, ko ie­guva no palmu sēklām. Aleksandrs aizvēra acis, ar skum­jām domājot par sardīņu kārbām mugursomā, bet vec­māmiņas kājas spēriens puisi atgrieza realitātē. Nebija piesardzīgi atteikties no karaļa piedāvātām vakariņām.

-   Keita, tās ir žurkas! viņš iesaucās, mēģinot ap­spiest uz augšu kāpjošo kuņģa saturu.

-   Neesi nu vārgulis! Tās garšo pēc vistas, viņa at­bildēja.

-    To pašu tu teici par Amazones čūsku, un tā nebija taisnība, mazdēls atgādināja.

Palmu vīns izrādījās šausmīga saldena ļerga, kas uz­dzina sliktu dūšu, draugi to pieklājības pēc nogaršoja, bet nespēja norīt. Savukārt zaldāti un citi ciema vīrie­ši to dzēra lieliem malkiem, līdz nepalika ne pilītes. Apsardze zaudēja modrību, tomēr gūstekņiem nebija, kur bēgt, jo visapkārt slējās džungļi, bija jūtami indīgi purvu izgarojumi un bīstami savvaļas zvēri. Ceptās žur­kas un dīvainās lapas izrādījās daudz ēdamākas nekā sākumā šķita, turpretī maniokas pudiņš garšoja pēc ziepjūdenī izmērcētas maizes, taču ekspedīcijas dalīb­nieki bija tik izsalkuši, ka notiesāja ēdienu, īpaši ne­šauboties. Nadja aprobežojās ar rūgtajiem spinātiem, bet Aleksandrs, sev par lielu brīnumu, ar baudu sūkāja žurkas ķepiņu. Vecmāmiņai bija taisnība, tās garšoja pēc vistas. Pareizāk sakot, pēc kūpinātas vistas.

Pēkšņi Kosongo atkal pakratīja zvanu.

-   Tagad es vēlos savus pigmejus! Karaliskā Mute uz­kliedza zaldātiem un pēc tam paskaidroja viesiem: Man ir daudz pigmeju, viņi ir mani vergi. Viņi nav cilvēki, viņi kā pērtiķi dzīvo džungļos.

Laukumā ienesa vairākas dažāda lieluma bungas, dažas bija tik lielas, ka tās varēja pārvietot tikai divi vīri, citas bija pagatavotas no ķirbjiem pārvilktas ādas vai apsūnojušām benzīna muciņām. Pēc zaldātu pavēles neliela pigmeju grupiņa tā pati, kas ārzemniekus at­veda uz Ngubē un turējās atstatus, tika izstumta pie instrumentiem. Neuzdrošinoties nepaklausīt, noliektām galvām un nesakot ne vārda, vīri nostājās savās vietās.

-   Jums jāspēlē mūzika un jādejo, lai jūsu senči aizved līdz tīkliem ziloni. Rīt jūs dosieties medībās un nevarat atgriezties ar tukšām rokām, Kosongo paskaidroja ar Karaliskās Mutes starpniecību.

Bejē Dokū pāris reižu uzsita, kā izmēģinot toni un iesildoties, un tūdaļ pat viņam pievienojās arī pārējie. Pigmeju sejas izteiksme mainījās, viņi izskatījās pavisam citādāki, viņu acis iemirdzējās, ķermeņi kustējās vienā ritmā ar rokām, bet troksnis un ritms tikmēr pieauga. Šķita, ka pigmeji nespēj pretoties pašu radītās mūzikas valdzinājumam. Viņu balsis vienojās brīnumainā dzies­mā, kas vijās gaisā kā čūska, un drīz vien apstājās, lai spertu soli pretējā virzienā. Bungas atdzīvojās, sacentās citas ar citām, veidoja kopēju melodiju, satricināja un atdzīvināja nakti. Aleksandrs klusībā nosprieda, ka pus­ducis sitamo instrumentu orķestru ar elektriskajiem pa­stiprinātājiem nespētu līdzināties šim priekšnesumam. Uz saviem vienkāršajiem instrumentiem pigmeji atda­rināja dabas skaņas; dažas no tām bija maigas kā ūdens čalas uz akmeņiem vai gazeles lēciens; citas dobjas kā ziloņa soļi un bifeļu auļi; vēl citas bija kā mīlas dziesma, kaujas saucieni vai sāpju vaidi. Mūzikas intensitāte un ātrums arvien pieauga, līdz sasniedza apogeju, pieklusa un pārvērtās gandrīz nedzirdamā nopūtā. Vienu ciklu nomainīja otrs, tomēr tie nekad nebija vienādi, katrs no tiem bija ar savu burvību, pilni skaistuma un emo­ciju, un tie varēja būt pa spēkam tikai labākajiem džeza mūziķiem.

Pēc otrās Kosongo zīmes atveda sievietes, kuras ek­spedīcijas dalībnieki līdz šim nebija redzējuši. Viņas atradās dzīvniekiem domātajos aplokos pie ieejas ciemā. Sievietes piederēja pigmeju ciltij un bija jaunas, tērptas tikai palmu lapu svārkos. Viņas gāja, pazemīgi velkot pa zemi kājas, bet zaldāti tikmēr kliedza un draudēja. Ieraugot sievietes, mūziķi sastinga kā paralizēti, bungas vienā mirklī apklusa un kādu brīdi to radītās skaņas atbalss vēl vibrēja mežā.

Sargi pacēla nūjas, un sievietes saliecās, apkampda­mas viena otru, lai savstarpēji aizsargātos. Tūdaļ pat instrumenti sāka skanēt ar jaunu spēku. Tad bezspēcīgo ārzemnieku acu priekšā norisinājās mēms dialogs starp sievietēm un muzikantiem. Kamēr vīrieši dauzīja bun­gas, paužot visu cilvēku emociju spektru no niknuma līdz mīlestībai un skumjām, sievietes aplī dejoja, plivinot palmu lapu svārkus, paceļot rokas, ar kailajām kājām dauzot zemi, ar kustībām un dziedāšanu atbildot skum­jajam biedru saucienam. Izrāde bija primitīvi intensīva un nepanesami sāpīga.

Nadja paslēpa seju rokās; Aleksandrs draudzeni cieši apskāva un turēja ciet, jo baidījās, ka viņa varētu mes­ties laukuma vidū, lai izbeigtu šo pazemojošo deju. Keita pienāca pie jauniešiem un brīdināja neizdarīt nevienu nepareizu kustību, jo tā varēja būt liktenīga. Pietika palūkoties uz Kosongo, lai redzētu, ka viņš ir kā prātu zaudējis. Viņš staipījās bungu radīto skaņu ritmā kā elektriskās strāvas kratīts un joprojām sēdēja savā fran­ču krēslā, ko izmantoja kā troni. Apmetņa un platmales greznojumi šķindēja, kājas cilājās mūzikas ritmā, rokas kratījās, un zelta rokassprādzes žvadzēja. Vairāki gal­minieki un piedzērušie zaldāti arī sāka dejot, un vēlāk dejā metās arī pārējie ciema iedzīvotāji. Drīz vien ļaužu pūlis lēkāja un grūstījās.

Kolektīvais vājprāts beidzās tikpat pēkšņi kā bija sācies. Pēc tikai viņiem vien zināmas zīmes mūziķi bei­dza dauzīt bungas un sieviešu kaismīgā deja mitējās. Viņas grupiņās devās atpakaļ uz aploku. Kad bungas bija apklusušas, Kosongo tūdaļ pat kļuva nekustīgs un iedzīvotāji sekoja viņa piemēram. Tikai pa kailajām rokām plūstošie sviedri vēl atgādināja par neseno deju.

Ārzemnieki pamanīja, ka karalim uz rokām ir tādas pašas rituālas rētas un leoparda ādas apsēji kā zaldā­tiem. Galminieki sakārtoja uz pleciem smago apmetni un cepuri, kas dejojot bija sašķiebusies.

Karaliskā Mute ārzemniekiem paskaidroja, ka, uzka­vējoties ilgāk, viņiem būs jāpiedalās Ezenji, mirušo dejā, kuru izpilda bērēs un pirms nāvessoda. Ezenji bija arī diženā gara vārds. Kā jau bija gaidāms, šī ziņa grupas dalībniekos neradīja prieku. Pirms vēl kāds paspēja ko sīkāk pajautāt, runasvīrs karaļa vārdā paziņoja, ka viņi tiks aizvesti uz savām "istabām".

Četri vīri pacēla platformu, uz kuras atradās karaļa tronis, un nesa Kosongo uz pils pusi. Gājienam pievieno­jās karaļa sievas, kuru aprūpē atradās divi ziloņu ilkņi un bērni. Nesēji bija tik daudz dzēruši, ka tronis bīstami šūpojās. Keita un viņas draugi paņēma saiņus un divu bantu vīru nestu lāpu gaismā gāja pa tumšu taku. Viņus pavadīja viens zaldāts ar leoparda ādas aproci un šauja­mo. Palmu vīns un mežonīgā deja viņam bija uzlabojusi garastāvokli; pavadoņi smējās, jokoja un iedunkāja cits citu, tomēr tas draugus nepavisam nenomierināja, jo bija acīm redzams, ka viņi ir gūstekņi.

Tā dēvētās istabas bija taisnstūrveida kleķa būdiņa ar salmu jumtu, lielāka nekā pārējās celtnes ciema otrā pusē, pašā džungļu malā. Būdas sienā bija divi logiem lī­dzīgi atvērumi un ieeja bez durvīm. Vīri ar lāpām izgais­moja iekštelpas, un ceļabiedriem par šausmām pa grīdu skraidelēja tūkstošiem prusaku, kas sabēga stūros.

Tie ir senākie dzīvnieki uz zemes, viņi dzīvo jau trīssimt miljonus gadu, Aleksandrs sacīja.

-   Tas viņus nemaz nedara tīkamākus, Endžija pie­bilda.

-   Prusaki nav bīstami, Aleksandrs paskaidroja, kaut gan patiesībā viņš par to nemaz nebija tik drošs.

-    Vai šeit varētu būt čūskas? Džoels Gonsaless tau­jāja.

-    Pitoni tumsā neuzbrūk, Keita noburkšķēja.

-   Kas tā par pretīgu smaku? Aleksandrs jautāja.

-    Tas var būt žurku urīns vai sikspārņu mēsli, brālis Fernando mierīgi atbildēja, jo līdzīgās vietās bija apmeties jau Ruandā.

-   Ceļot kopā ar tevi vienmēr ir ļoti patīkami, vecmāmiņ, Aleksandrs smējās.

-   Nesauc mani par vecmāmiņu. Ja tev nepatīk apar­tamenti, tad ej uz Šeratonu.

-   Es vairs nevaru izturēt bez smēķēšanas! Endžija kunkstēja.

-    Šī ir tava iespēja atmest kaitīgo ieradumu, Keita noteica bez īstas pārliecības, jo arī viņai ļoti pietrūka vecās pīpes.

Viens no bantu pavadoņiem aizdedza vēl dažas lāpas, kas bija pieslietas pie sienas, un zaldāts pavēlēja nepa­mest būdu līdz nākamajam rītam. Ja arī kāds nesaprata viņa vārdu nozīmi, tad mājiens ar ieroci šaubas pilnīgi izgaisināja.

Brālis Fernando pajautāja, vai tuvumā ir kāda tuale­te, un zaldāts sāka smieties; šāds jautājums viņam šķita ļoti uzjautrinošs. Misionārs atkārtoja jautājumu, kara­vīrs zaudēja pacietību un ar šautenes laidni pagrūda brāli Fernando, kurš nokrita zemē. Keita bija pieradusi, ka pret viņu izturas ar cieņu, tādēļ ar lielu izlēmību nostājās kareivim priekšā un negaidot, kamēr vīrietis metīsies viņai virsū, iespieda viņam rokās konservētu persiku bundžu. Kareivis paņēma kukuli un aizgāja; pēc brīža viņš atgriezās ar plastmasas spaini rokās un, neko nepaskaidrojot, iedeva to Keitai. Šis trauks tad arī bija vienīgais sanitārais aprīkojums.

-   Ko nozīmē leoparda ādas sloksnītes un rētas uz rokām? Tādas ir visiem četriem zaldātiem, Aleksandrs sprieda.

-   Žēl, ka mēs nevaram sazināties ar Leblānu; viņš mums to noteikti varētu paskaidrot, Keita nopūtās.

-   Domāju, ka šie vīri pieder Leoparda brālībai. Tā ir slepena biedrība, kas pastāv vairākās Āfrikas valstīs, Endžija sacīja. Viņus savervē jau pusaudžu vecumā un iezīmē ar šīm rētām, tāpēc viņi cits citu atpazīst jebku­rā vietā. Viņi ir algotņi, cīnās un nogalina naudas dēļ. Viņiem ir cietsiržu slava. Leoparda brālības karavīri dod zvērestu palīdzēt cits citam visu mūžu un nogalināt cits cita ienaidniekus. Viņiem nav ne ģimenes, ne cita veida saišu, izņemot Leoparda brālību.

-   Negatīvā solidaritāte. Jebkura brālības locekļa dar­bība tiek attaisnota, lai arī cik briesmīga tā būtu, brālis Fernando paskaidroja. Tas ir pilnīgi pretēji pozi­tīvajai solidaritātei, kas vieno cilvēkus, lai celtu, stādītu, barotu, aizsargātu vājākos un uzlabotu dzīves kvalitāti. Negatīvā solidaritāte ir saistīta ar karu, vardarbību un noziegumiem.

-   Redzu, ka esam nokļuvuši loti labās rokās… Keita nogurusi nopūtās.

Ekspedīcijas dalībnieki gatavojās pārlaist sliktu nakti no durvju priekšas viņus uzmanīja divi ar mā­cētām bruņojušies bantu sargi. Tikko kā draugi bija saiņus kā spilvenus palikuši zem galvas un iekārtojušies uz grīdas, atkal izlīda prusaki un sāka pa viņiem ložņāt. Nācās samierināties ar kājiņām, kas ielīda ausīs, stai­gāja pa plakstiņiem un skraidelēja zem drēbēm. Endžija un Nadja, kurām bija gari mati, aptina ap galvu lakatus, lai izvairītos no tā, ka kukaiņi ieperinās galvā.

Kur ir prusaki, tur nav čūsku, Nadja sacīja.

Šī doma viņai tikko kā bija ienākusi prātā, un tai bija negaidīts rezultāts: Džoels Gonsaless, kurš līdz šim bija kā īsts nervu kamols, kā uz burvja mājienu nomierinājās un bija priecīgs gulēt kopā ar prusakiem.

Naktī, kad pārējos biedrus beidzot pieveica miegs, Nadja sāka darboties. Ceļabiedri bija tik piekusuši, ka uz pāris stundām saldi aizmiga, par spīti žurkām, pru­sakiem un Kosongo vīru biedējošajai klātbūtnei. Tomēr Nadju pigmeju priekšnesums bija spēcīgi ietekmējis, tāpēc meitene nolēma pārliecināties, kas notiek aplo­kos, kur sievietes pazuda pēc dejošanas. Viņa novilka zābakus un pastiepās pēc lukturīša. Viņu netraucēja divi ārpusē sēdošie sargi ar mačetēm, jo meitene jau trīs gadus vingrinājās kļūt neredzama šo mākslu viņa bija iemācījusies no Amazones indiāņiem. Miglāja ļaužu apgleznotie ķermeņi klusi saplūda ar dabu, kustējās pārsteidzoši viegli un ar tādu mentālu koncentrāciju, ko bija iespējams uzturēt tikai ierobežotu laika sprīdi. Spēja kļūt neredzamai Nadjai bija palīdzējusi ne vienā vien spiedīgā gadījumā, tāpēc viņa bieži vingrinājās. Viņa iegāja un izgāja no klases tā, ka ne klasesbiedri, ne skolotāji meiteni nepamanīja, un vēlāk neviens nespēja atcerēties, vai viņa todien skolā maz bijusi. Nadja brau­kāja Ņujorkas metro, novērojot cilvēkus un pati palie­kot nepamanīta. Lai par to pārliecinātos, viņa nostājās pāris centimetru no kāda pasažiera un skatījās viņam tieši sejā, bet tas viņu pat neievēroja. Keita Kolda, kas dzīvoja kopā ar Nadju, bija viņas cītīgās vingrināšanās galvenais upuris, jo nekad nebija droša, vai meitene ir līdzās vai viņai tā tikai šķitis.

Meitene lika Borobam mierīgi palikt būdā, jo neva­rēja ņemt dzīvnieciņu sev līdzi; tad viņa vairākas reizes dziļi ieelpoja, līdz satraukums bija pilnībā norimis, un koncentrējās. Kad viņa bija gatava, ķermenis kustējās gandrīz kā hipnotizēts. Nadja pārkāpa aizmigušajiem biedriem, tiem nepieskaroties, un slīdēja uz durvju pusi. Garlaikotie un no palmu vīna noreibušie sargi ārpusē bija nolēmuši sargāt uz maiņām. Viens no viņiem krāca, atspiedies pret sienu, un otrs diezgan tramīgi pētīja džungļus, jo baidījās no tur mītošajiem spokiem. Nadja pārkāpa slieksnim, vīrs pagriezās uz viņas pusi, un kādu brīdi viņi skatījās viens uz otru. Sargs sajuta vēl kāda cilvēka klātbūtni, bet šī jutoņa tūdaļ pat pārgāja, un viņš nožāvājās. Vīrs palika savā vietā, kaujoties ar miegu, mačete aizmirsta gulēja zemē, bet kalsnais mei­tenes siluets tikmēr attālinājās.

Tādā pašā ēteriskā stāvoklī Nadja šķērsoja ciemu, ne­pievēršot dažu nomodā esošo cilvēku uzmanību. Pavisam tuvu viņa pagāja garām lāpām, kas apgaismoja no dub­ļiem celto karalisko mītni. Bezmiega mocīts, pērtiķis no­lēca no koka un nokrita pie meitenes kājām, liekot viņai uz neilgu brīdi atgriezties ķermenī, bet Nadja tūdaļ pat koncentrējās un turpināja ceļu. Viņa nejuta savu svaru, meitenei šķita, ka viņa peld pa gaisu. Tā viņa nonāca līdz aplokiem, diviem taisnstūra laukumiem, ko norobežoja zemē iedzīti, ar liānām un ādas strēmelēm sasieti koki. Katra aploka viena daļa bija klāta ar salmu jumtu, otra atradās zem klajas debess. Vārti bija aizvērti ar smagu aizbīdni, kuru varēja atvērt tikai no ārpuses. Tos neviens nesargāja.

Meitene staigāja ap aplokiem un, neiedrošinoties ie­slēgt lukturīti, ar rokām aptaustīja sētu. Tā bija cieša un augsta, tomēr izlēmīgs cilvēks varēja izmantot kok­snes izvirzījumus un stiprinājumu mezglus, lai tiktu žogam pāri. Viņa prātoja, kāpēc pigmeji nebija aizbē­guši. Apmetuši pāris apļu un pārliecinājusies, ka tuvu­mā neviena nav, Nadja nolēma atvērt aizbīdni. Būdama neredzama, viņa spēja tikai ļoti uzmanīgi pārvietoties, bet ne darboties kā bija ieradusi; meitenei nācās iziet no transa, lai varētu attaisīt durvis.

Tumsā bija dzirdami meža trokšņi: dzīvnieku un putnu balsis, koku čabēšana un zemes nopūtas. Nadja domāja, ka ļaudis ne velti nepamet ciemu naktīs šīs skaņas bija viegli piedēvēt pārdabiskām būtnēm. Centieni atvērt vārtus radīja troksni, jo koks krakšķēja. Meitenei tuvo­jās pāris rejošu suņu, bet viņa ar tiem aprunājās suņu valodā, un dzīvnieki tūdaļ pat apklusa. Nadjai šķita, ka viņa dzird bērna raudāšanu, tomēr pēc pāris mirkļiem raudas apklusa; viņa atkal ar plecu atspiedās pret aiz­bīdni, kas izrādījās daudz smagāks, nekā sākumā likās. Beidzot viņai izdevās izvilkt aizšautni no turētāja, viņa pavēra vārtus un ieslīdēja aplokā.

Nu viņas acis jau bija pieradušas pie tumsas, un meitene apjauta, ka atrodas sava veida pagalmā. Pati nezinot, ko meklē, viņa klusām devās uz apjumto ap­loka daļu, pārdomājot, kā atkāpties briesmu gadījumā. Nadja nosprieda, ka tumsā nebūtu labi velti riskēt, un pēc īsas vilcināšanās iededza lukturīti. Gaismas kūlis izgaismoja tik negaidītu ainu, ka Nadja iekliedzās un gandrīz izmeta lukturīti no rokām. Telpas pašā galā ar sienai piespiestu muguru stāvēja apmēram divpadsmit vai piecpadsmit sīkas figūriņas. Meitene iedomājās, ka tie ir bērni, bet tūdaļ pat apjauta: tās ir sievietes, kas bija dejojušas Kosongo. Viņas izskatījās tikpat nobijušās kā Nadja, bet neizdves ne skaņas, tikai ieplestām acīm nolūkojās svešiniecē.

Kuš… Nadja sacīja un pielika pirkstu pie lūpām. Es jums nedarīšu pāri, esmu draudzene… viņa pie­bilda portugāliski, savā dzimtajā valodā, un pēc tam atkārtoja teikumu visās valodās, kādas vien zināja.

Gūsteknes nesaprata sacīto, tomēr nojauta meitenes nodomus. Viena no sievietēm, joprojām sarāvusies un aizsegtu seju, paspēra soli uz priekšu un kā taustoties pastiepa roku. Nadja piegāja pie viņas un pieskārās. Sieviete bailīgi sarāvās, tomēr mazliet vēlāk uzdrošinā­jās ar acu kaktiņu palūkoties uz svešinieci, un tās seja viņai droši vien patika, jo sieviete pasmaidīja. Nadja pastiepa roku, un sieviete darīja to pašu; viņu pirksti saskarās, un fiziskais kontakts izrādījās nepastarpinatākais saziņas veids.

-    Nadja, Nadja, viņa daudzas reizes teica, pieska­roties sev.

-   Jena, pigmeju sieviete atbildēja.

Drīz vien pārējās pigmejietes apstāja Nadju un ziņkā­rīgi aptaustīja viņu, kamēr pašas sačukstējās un smējās. Kad glāstu un mīmikas valoda bija atklāta, sarunas vedās viegli. Pigmejietes pastāstīja, ka tiek turētas at­sevišķi no vīriešiem, kuriem Kosongo lika medīt zilo­ņus nevis gaļas, bet gan ilkņu dēļ, kurus vēlāk pārdeva kontrabandistiem. Karalim piederēja vēl viena vergu grupa, kas strādāja dimantu raktuvēs mazliet tālāk uz ziemeļiem. Tādā veidā viņš bija ieguvis savas bagātības. Mednieki kā samaksu saņēma cigaretes, nedaudz ēdiena un tiesības uz brīdi satikt savu ģimeni. Kad ziloņkaula un dimantu nebija gana daudz, pie darba ķērās koman­dants Mbembelē. Bija dažādi sodi; paciešamākais no tiem bija nāve, šausmīgākais zaudēt bērnus, kurus pārdeva verdzībā kontrabandistiem. Jena piebilda, ka mežā palicis ļoti maz ziloņu, un katru reizi pigmejiem jādodas aizvien tālāk un tālāk. Vīru nebija daudz, un sievietes vairs nevarēja iet viņiem palīgā, kā to bija da­rījušas līdz šim. Pazūdot ziloņiem, bērnu liktenis bija ļoti nedrošs.

Nadja nebija droša, vai visu labi sapratusi. Viņa do­māja, ka verdzība jau sen kā izskausta, tomēr sieviešu mīmika bija ļoti skaidra. Vēlāk Keita apliecināja, ka at­sevišķās valstīs vergi joprojām pastāv. Pigmejus uzska­tīja par eksotiskām būtnēm un tos pirka, lai liktu darīt pazemojošus darbus vai veiksmes gadījumā padarītu par ākstiem un cirka māksliniekiem.

Gūsteknes stāstīja, ka viņas Ngubē veic smagus dar­bus: stāda, nes ūdeni, uzkopj un pat ceļ būdas. Vienīgais, ko viņas vēlējās, bija satikt savus ģimenes locekļus un atgriezties džungļos, kur pigmeju tauta bija dzīvojusi brīva gadu tūkstošiem ilgi. Nadja ar žestiem parādīja, ka viņas var pārrāpties žogam un aizbēgt, bet sievietes atbildēja, ka otrā aplokā, dažu vecmāmuļu uzmanīti, iesprostoti bērni un viņus nebija iespējams pamest.

Kur ir jūsu vīri? Nadja vaicāja.

Jena rādīja, ka viņi dzīvo mežā un ciemu drīkst ap­meklēt tikai tajās reizēs, kad atnes gaļu, ādas un zi­loņkaulu. Sievietes stāstīja, ka mūziķi, kuri Kosongo svētku laikā spēlēja bungas, bija viņu vīri.

8 Svētais amulets

Atvadījusies no pigmeju sievietēm un apsolījusi, ka viņām palīdzēs, Nadja atgriezās būdā tādā pašā veidā, kā bija aizgājusi, izmantojot spēju kļūt neredzamai. Ierodoties viņa redzēja, ka pie durvīm ir tikai viens sargs, jo otrs bija devies prom, un palikušais, palmu vīnu sadzēries, gulēja saldi kā zīdainis. Meitene klusi kā ķirzaka ieslīdēja līdzās Aleksandram, pamodināja viņu, aizspiežot ar roku muti, un pāris vārdos pastāstīja gūstekņu aplokā piedzīvoto.

-   Tas ir briesmīgi, Jaguār, mums kaut kas ir jādara.

-   Piemēram, kas?

-   Nezinu. Agrāk pigmeji dzīvoja džungļos un ar šā ciema iedzīvotājiem uzturēja normālas attiecības. Tolaik te valdīja karaliene Nana Asante. Viņa piederēja citai ciltij, nāca no tālienes, un ļaudis ticēja, ka karalieni ir sūtījuši dievi. Viņa bija dziedniece, mācēja lietot ārst­niecības augus un izdzīt ļaunos garus. Man stāstīja, ka agrāk mežā ir bijuši plati ceļi, ko veidoja simtiem ziloņu pēdas, bet tagad lielo dzīvnieku ir atlicis pavisam ne­daudz, un džungļi ceļus ir aprijuši. Bejē Dokū pastāstīja, ka pigmeji kļuva par vergiem, kad viņiem atņēma brī­numaino amuletu.

-   Vai tu zini, kur tas atrodas?

-   Tas ir grebtais kauls, ko mēs redzējām pie Kosongo zižļa, Nadja paskaidroja.

Viņi kādu brīdi strīdējās, piedāvādami dažādus risinā­jumus, kas bija cits par citu riskantāki. Beidzot jaunieši vienojās, ka pirmām kārtām ir jāatgūst amulets un jā­nogādā pigmejiem, lai cilts atgūtu pašcieņu un drosmi. Iespējams, ka tad pigmeji izdomās, kā atbrīvot savas sievietes un bērnus.

-   Ja mēs tiksim pie amuleta, es došos mežā uzmeklēt Bejē Dokū, Aleksandrs sacīja.

-   Tu apmaldīsies.

-   Totēma dzīvnieks man palīdzēs. Jaguārs spēj orien­tēties jebkurā vietā un tumsā redz, puisis atbildēja.

-   Es iešu tev līdzi.

-   Tas ir nevajadzīgs risks, Ērgle. Ja iešu turp viens, man būs lielāka kustības brīvība.

-   Mēs nedrīkstam šķirties. Atceries, ko tirgū sacīja maa Bangese: mēs mirsim, ja šķirsimies.

-   Un tu viņai tici?

»

-   Jā. Redzētā vīzija to apliecina: kaut kur mūs gaida trīsgalvains briesmonis.

-   Trīsgalvaini briesmoņi nepastāv, Ērgle.

-   Kā teica šamanis Valimai: var būt un var arī nebūt, meitene attrauca.

-   Un kā mēs tiksim pie amuleta?

-   Mēs ar Borobu to paveiksim, Nadja pārliecināti sacīja, it kā tā būtu vienkāršākā lieta pasaulē.

Pērtiķltis bija neticami veikls zaglis, un Ņujorkā tas bija izraisījis sarežģījumus. Nadja nepārtraukti atdeva svešus priekšmetus, ko dzīvnieciņš viņai bija atnesis kā dāvanu, bet šajā gadījumā sliktais ieradums varēja kļūt par īstu svētību. Boroba bija neliels, kluss un ļoti veiklām rokām. Visgrūtāk nācās noskaidrot, kur amu­lets glabājas, un apiet apsardzi. Jena, viena no pigmeju sievietēm, bija pastāstījusi, ka amulets atrodas karaļa apartamentos, kur viņa to bija redzējusi, uzkopjot tel­pas. Tonakt visi iedzīvotāji bija piedzērušies un apsardze nebija spēcīga. Ekspedīcijas dalībnieki bija redzējuši, ka šaujamieroči ir tikai dažiem kareivjiem Leoparda brālības biedriem, bet varēja izrādīties, ka viņi nav vie­nīgie. Nebija zināms, cik vīru ir Mbembelē rīcībā, tomēr fakts, ka komandants nebija parādījies svētku laikā, va­rēja nozīmēt, ka viņš pašlaik neatrodas Ngubē. Jaunieši nolēma, ka jārīkojas nekavējoties.

-    Keitai tas nemaz nepatiktu, Jaguār. Atceries, mēs viņai apsolījām neiekulties nepatikšanās, Nadja teica.

-   Mēs jau esam iekūlušies diezgan lielās nepatikša­nās. Atstāšu viņai zīmīti, lai zina, uz kurieni esam de­vušies. Vai tu baidies? puisis vaicāja.

-   Man ir bail iet tev līdzi, bet vēl vairāk man bail palikt.

-   Uzvelc zābakus, Ērgle. Mums nepieciešams luktu­rītis, rezerves baterijas un vismaz viens nazis. Mežs ir pilns ar čūskām, šķiet, ka mums jāpaņem arī viena pret­indes ampula. Kā tev šķiet, vai mēs drīkstētu aizņemties Endžijas revolveri? Aleksandram ienāca prātā.

-   Vai tu, Jaguār, domā kādu nogalināt?

-   Protams, ne!

-   Tādā gadījumā ne.

-    Labi, Ērgle. Ieročus neņemsim līdzi, Aleksandrs vīlies nopūtās.

Abi savāca nepieciešamās lietas, klusi kustoties starp biedru mugursomām un saiņiem. Meklējot pretindi En­džijas aptieciņā, Aleksandrs uzdūrās anestezējošajam līdzeklim un, pēkšņa impulsa vadīts, ieslidināja to ka­batā.

-   Un kam tas? Nadja vaicāja.

-   Nezinu, bet tas var mums noderēt, Aleksandrs atbildēja.

Nadja izgāja pirmā, neviena neredzēta šķērsoja nelie­lo lāpas apgaismoto laukumiņu pie durvīm un pazuda tumsā. Meitene bija iecerējusi no attāluma pievērst sev sargu uzmanību, lai Aleksandrs varētu viņai sekot, taču redzēja, ka vienīgais palikušais sargs joprojām guļ, bet otrs nav atgriezies. Aleksandram un Borobam nebija grūti Nadjai pievienoties.

Karaļa apartamenti bija vairākas kleķa būdas ar salmu jumtiem un izskatījās pēc pagaidu mītnes. Karalim, kuru no galvas līdz kājām klāja zelts, kuram piederēja daudzskaitlīgs harēms un piemita Kosongo piedēvētās dievišķās spējas, šāda "pils" šķita aizdomīgi pieticīga. Aleksandrs un Nadja nosprieda, ka karalis nedomā ilgi uzturēties Ngubē un tāpēc nav licis uzbūvēt ko elegantā­ku un ērtāku. Kad būs izsmeltas ziloņkaula un dimantu krātuves, viņš dosies baudīt savas bagātības pēc iespējas tālāk. Harēma zona bija nožogota un pie sētas apmēram ik pēc desmit metriem piestiprinātas lāpas, tāpēc apkār­tne bija labi apgaismota. Lāpas bija nūjas, kurām aptītas sveķos samērcētas lupatas, kas radīja melnus kvēpus un ilgi negaistošu smaku. Pie žoga atradās ar melniem, ģeometriskiem ornamentiem rotāta paprāva ēka ar pla­tām un augstām durvīm. Jaunieši prātoja, ka tas varētu būt karaļa miteklis, jo durvju lielums bija atbilstošs, lai pa tām varētu ienest platformu, uz kuras pārvietojās Kosongo. Aizliegums pieskarties zemei pilnīgi noteikti neattiecās uz mājas iekšieni; neuzstājoties publiski, Kosongo droši vien gāja pats savām kājām, atklāja seju un runāja bez starpnieka kā jau ikviens cilvēks. Netālu atradās vēl kāda gara un zema taisnstūrveida ēka bez logiem, kuru ar karalisko mītni savienoja gaitenis ar salmu jumtu iespējams, tās bija kazarmas.

Karaliskos apartamentus uzraudzīja daži bantu sargi. Aleksandrs un Nadja labu brīdi no attāluma novēroja sargus un sprieda, ka Kosongo nebaidās no uzbrukuma, jo apsardze nebija īpaši spēcīga. No palmu vīna noreibušie zaldāti staigāja grīļodamies, apstājās uzsmēķēt, kad vien viņiem radās vēlēšanās, un satiekoties apru­nājās. Jaunieši redzēja, ka viņi pat dzer no pudeles, kurā, iespējams, bija alkohols. Draugi neredzēja nevienu no Leoparda brālības karavīriem. Tas nedaudz nomieri­nāja, jo šie kareivji šķita daudz bīstamāki nekā bantu cilts sargi. Tomēr doma iekļūt ēkā, nezinot, ar ko var nākties sastapties, joprojām šķita ļoti biedējoša.

Tu gaidi šeit, Jaguār. Es iešu pa priekšu. Kad būs pienācis brīdis sūtīt iekšā Borobu, nokliegšos kā pūce, Nadja nolēma.

Aleksandram šis plāns nepatika, bet cita, labāka viņam nebija. Nadja spēja pārvietoties, neviena nepa­manīta, un arī Borobam neviens nepievērstu uzmanību, jo ciems bija pilns pērtiķu. Ar trīcošu sirdi viņš atvadījās no draudzenes, un viņa tūdaļ pat pazuda. Puisis koncen­trējās, lai viņu ieraudzītu, un uz brīdi viņam tas izdevās, kaut arī meitene līdzinājās tumsā plandošam spokam. Par spīti brīža nopietnībai, Aleksandrs nevarēja nepa­smaidīt, redzot, cik efektīva ir spēja kļūt neredzamam.

Nadja izmantoja brīdi, kad sargi smēķēja, un piegāja pie karaļa rezidences loga. Bez jebkādas piepūles viņa uzrāpās uz palodzes un no turienes ieskatījās iekšā. Bija tumšs, tomēr pa logu, kas bija sienā izveidoti caurumi bez stikliem vai žalūzijām, iespīdēja mēnesnīcas un lāpu mestā gaisma. Pārliecinājusies, ka iekšā neviena nav, Nadja ieslīdēja ēkā.

Sargi izpīpēja smēķus un otrreiz apgāja apkārt ka­raliskajai mītnei. Beidzot satrauktais Aleksandrs iz­dzirdēja pūces kliedzienu. Puisis palaida Borobu, un pērtiķītis skriešus metās pie loga, kur pēdējo reizi bija redzējis savu saimnieci. Vairākas minūtes, kas vilkās kā stundas, nekas nenotika. Negaidot Nadja parādījās līdzās draugam.

-   Kā veicās? Aleksandrs jautāja un valdījās, lai mei­teni neapkamptu.

-   Viss bija ļoti viegli. Boroba zina, kas viņam darāms.

-   Tas nozīmē, ka tu amuletu atradi?

-   Kosongo ar kādu no savām sievām droši vien atro­das kaut kur citur. Pāris vīru gulēja uz grīdas, un citi spēlēja kārtis. Tur bija tronis, platforma, apmetnis, ce­pure, scepteris un divi ziloņa ilkņi. Es redzēju arī pāris lādes, kurās droši vien glabājas zelta rotaslietas, Nadja skaidroja.

-   Un amulets?

-   Tas bija kopā ar zizli, bet es to nevarēju atnest, jo tad būtu kļuvusi redzama. To izdarīs Boroba.

-   Kādā veidā?

Nadja norādīja uz logu, un Aleksandrs redzēja, ka pa to sāk velties ārā melni dūmi.

-    Es pielaidu uguni karaliskajam apmetnim, Nadja paskaidroja.

Gandrīz tūdaļ pat atskanēja kliedzienu jūklis, sargi brēkdami izskrēja ārā, pāris zaldātu izlīda no kazar­mām. Drīz vien viss ciems jau bija sacelts kājās, un ļau­dis skrēja ar ūdens spaiņiem, lai apdzēstu uguni. Boroba izmantoja apjukuma brīdi, lai pievāktu amuletu un izlīstu pa logu. Brītiņu vēlāk viņš pievienojās Nadjai un Aleksandram, un trīs draugi pazuda džungļu virzienā.

Koku pakājē valdīja pilnīga tumsa. Par spīti Aleksandra daudzinātajai jaguāra spējai redzēt tumsā, bija gandrīz neiespējami tikt uz priekšu. Tas bija čūsku un indīgu rā­puļu laiks laiks, kad plēsēji meklē barību, tomēr daudz lielāka bija iespēja iekrist purvā un nogrimt dūņās.

Aleksandrs ieslēdza lukturīti un paskatījās apkārt. Puisis nebaidījās, ka no ciema viņu kāds varētu ierau­dzīt, jo visapkārt bija blīva augu valsts, tomēr bija ne­pieciešams taupīt baterijas. Cīnoties ar saknēm un liānām, lecot pāri peļķēm, aizķeroties aiz neredzamiem šķēršļiem, viņi gāja iekšā biežņā, džungļu nepārtraukto trokšņu pavadīti.

-   Un ko mēs tagad darīsim? Aleksandrs taujāja.

-   Gaidīsim, kamēr uzausīs gaisma, Jaguār, šādā tumsā mēs nevaram tikt uz priekšu. Cik ir pulkstenis?

-   Gandrīz četri, puisis atbildēja, paskatījies pulk­stenī.

-   Nu jau pavisam drīz būs gaišs, un mēs varēsim iet tālāk. Man gribas ēst, vakariņās es nespēju nogaršot nevienu žurku, Nadja atzinās.

-   Ja šeit būtu brālis Fernando, viņš apgalvotu, ka Dievs mums palīdzēs, Aleksandrs smējās.

Jaunieši pēc iespējas ērtāk iekārtojās uz papardēm. Mitrums iesūcās drēbēs, ērkšķi dūrās miesā, un visap­kārt skraidīja kukaiņi. Draugi juta, kā tepat līdzās rosās dzīvnieki, kustina spārnus putni un elpo zeme. Pēc Amazonē piedzīvotā Aleksandrs vairs nedevās ceļojumā bez šķiltavām, jo puisis bija pārliecinājies, ka dauzīt vienu akmeni pret otru nebūt nav ātrākais veids, kā aizkurt uguni. Aleksandrs un Nadja gribēja aizdedzināt nelielu ugunskuru, lai nedaudz apžāvētos un atbaidī­tu dzīvniekus, tomēr viņiem neizdevās atrast sausus zarus, un pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem jaunieši padevās.

-   Šī vieta ir pilna ar gariem, Nadja sacīja.

-   Vai tu tiešām tam tici? Aleksandrs brīnījās.

-   Jā, bet es no viņiem nebaidos. Vai tu atceries Valimai sievu? Viņa bija ļoti draudzīgs gars.

-   Tas bija Amazonē, un mēs nevaram zināt, kā ir šeit. Cilvēki tomēr no tiem baidās, Aleksandrs sprieda.

-   Ja tu mēģini mani iebiedēt, tad tev tas ir izdevies, Nadja atbildēja.

Aleksandrs aplika roku ap draudzenes pleciem un piespieda meiteni sev pie krūtīm, mēģinot viņu sasildīt un iedrošināt. Šī kustība, kas agrāk starp draugiem bija pavisam dabiska, tagad bija ieguvusi jaunu nozīmi.

-   Valimai beidzot pievienojās savai sievai, Nadja pastāstīja.

-   Vai viņš nomira?

-   Jā, tagad viņi abi dzīvo vienā pasaulē.

-   Kā tu to zini?

-   Vai atceries, kad es Aizliegtajā karaļvalstī iekritu plaisā un salauzu plecu? Valimai man īsināja laiku, līdz ieradies tu ar Tensingu un Dilu Bahadūru. Kad man līdzās parādījās šamanis, es zināju, ka viņš ir gars un tagad var pārvietoties šajā un citās pasaulēs, Nadja paskaidroja.

-   Viņš bija labs draugs, viņu varēja sasaukt ar svilpie­nu, un viņš vienmēr parādījās, Aleksandrs atcerējās.

-   Ja viņš man būs nepieciešams, viņš atnāks gluži tāpat, kā to izdarīja Aizliegtajā karaļvalstī. Gari var ceļot ļoti tālu, Nadja apgalvoja.

Par spīti bailēm un neērtībām, drīz vien nogurušie draugi sāka klanīt galvas, jo bez gulēšanas bija pagājusi jau vesela diennakts. Kopš Endžijas Nindereras lidma­šīnas nolaišanās viņi bija pārdzīvojuši pārāk daudz. Viņi nezināja, cik ilgi ir atpūtušies, ne arī, cik daudz čūsku un citu dzīvnieku garāmejot viņiem pieskārušies. Pēkšņi jaunieši pamodās, jo Boroba ar abām rokām bija ieķēries viņiem matos un briesmīgi kliedza. Aleksandrs ieslēdza lukturīti, un gaismas kūlis izgaismoja pār viņu noliekušos melnu seju. Viņi abi, Aleksandrs un būtne, reizē ieklie­dzās un pakāpās atpakaļ. Lukturītis aizripoja pa zemi, un pagāja vairākas sekundes, līdz jauneklis to atkal at­rada. Nadja aptvēra situāciju un satvēra Aleksandra roku, čukstot, lai viņš nekustās. Draugi juta, kā milzīga roka viņus aptausta, pēc tam saņem Aleksandru aiz krekla un ar pārcilvēcīgu spēku sapurina viņu. Puisis atkal ieslēdza gaismekli, bet vairs nevērsa to pret uz­brucēju. Puskrēslā viņš saprata, ka sastapies ar gorillu.

Tempo kachi, lai jums laime…

Aizliegtās karaļvalsts sveiciens bija pirmais, kas Alek­sandram ienāca prātā, jo viņš bija pārāk nobijies, lai spētu domāt. Turpretī Nadja sveicināja pērtiķu valodā, jo, vēl pirms spēja saskatīt, pēc siltuma un nesen pļautās zāles smaržas gorillu atpazina. Tā bija tā pati pērtiķu māte, ko viņi pirms pāris dienām bija atbrīvojuši no slazda, un tieši tāpat kā toreiz, vēdera cietajās spalvās viņai bija ieķēries mazulis. Viņa aplūkoja draugus gud­rām un ziņkārīgām acīm. Nadja prātoja, kā gan viņa bija nokļuvusi līdz šejienei. Gorillai bija jāpārvar vairākas jūdzes, un šai pērtiķu sugai tas nebija raksturīgi.

Gorilla uzlēca Aleskandram plecos un uzlika roku uz Nadjas sejas, maigi kā glāstot pagrūžot meiteni. Viņa smaidot atbildēja ar tādu pašu grūdienu, un, lai arī nespēja izkustināt gorillu ne par puscentimetru, uz­sāka ar pērtiķi draudzīgu dialogu. Dzīvnieks pagriezās pret draugiem ar muguru un paspēra pāris soļu, pēc tam atgriezās, no jauna tuvināja viņiem seju, draudzīgi ierūcās un bez iepriekšēja brīdinājuma viegli iekoda Aleksandram ausī.

-   Ko viņa grib? puisis satraukts jautāja.

-   Lai mēs viņai sekojam, viņa mums kaut ko parādīs.

Draugiem nevajadzēja ilgi iet. Drīz vien dzīvnieks ar

pāris lēcieniem uzkāpa sava veida ligzdā, kas bija izvei­dota kāda koka zaros. Aleksandrs turp pavērsa laternas staru kūli, un no koka atskanēja nebūt ne mierinošu rūcienu koris. Puisis tūdaļ pat starmeti izslēdza.

-   Šajā kokā ir vairāki gorillas, droši vien vesela ģime­ne, Nadja sacīja.

-    Tas nozīmē, ka tur ir viens tēviņš un vairākas mā­tītes ar mazuļiem. Tēviņš var būt bīstams.

-   Ja mūsu draudzene ir mūs uz šejieni atvedusi, tad neviens mums neko ļaunu nedarīs.

-    Un ko tagad? Nezinu, kāda šai gadījumā ir ierastā kārtība starp cilvēkiem un gorillām, Aleksandrs sa­traukts jokoja.

Zem lielā koka viņi nekustīgi gaidīja dažas ilgas mi­nūtes. Rūcieni pieklusa. Beidzot nogurušie jaunieši ap­sēdās starp milzīgā koka saknēm, un Nadja piespieda pie krūtīm aiz bailēm trīcošo Borobu.

-    Te varam gulēt mierīgi, mēs esam drošībā. Gorilla grib mums atmaksāt, ka viņu izglābām, Nadja pārlie­cināja Aleksandru.

-    Vai tu, Ērgle, domā, ka dzīvniekiem piemīt šādas jūtas? puisis šaubījās.

-    Kādēļ gan ne? Dzīvnieki sarunājas savā starpā, veido ģimenes, mīl savus bērnus, apvienojas grupās un viņiem ir atmiņa. Boroba ir gudrāks par vairākumu cil­vēku, kurus pazīstu, Nadja atbildēja.

-   Turpretī mans suns Pončo ir diezgan dumjš.

-   Visiem nevar būt Einšteina smadzenes, Jaguār.

-   Tā ir taisnība, Pončo tādas nav, Aleksandrs pa­smaidīja.

-    Bet Pončo ir viens no taviem labākajiem draugiem. Arī starp dzīvniekiem pastāv draudzība.

Viņi gulēja tik saldi kā dūnu pēļos; lielo pērtiķu tu­vums deva pilnīgu drošības sajūtu, nekur citur viņi nevarēja būt vēl vairāk aizsargāti.

Jaunieši pamodās pēc pāris stundām, nezinot, kur atrodas. Aleksandrs paskatījās pulkstenī un saprata, ka viņi ir nogulējuši ilgāk, nekā bija paredzēts. Bija jau septiņi no rīta. Saules siltumā izgaroja zemē un mežā uzkrājies ūdens, ietinot apkārtni siltos tvaikos un pada­rot līdzīgu turku pirtij. Viņi pielēca kājās un palūkojās apkārt. Gorillu koks bija tukšs, un kādu brīdi jaunieši šaubījās par iepriekšējā vakarā piedzīvotā patiesumu. Iespējams, tas bijis tikai sapnis, tomēr starp zariem vī­dēja ligzda, un maigi bambusu dzinumi gorillu iemīļo­tākā pārtika kā dāvana bija nolikti draugiem līdzās. Un, it kā ar to vēl nepietiktu, jaunieši pamanīja, ka no biežņas uz viņiem lūkojas vairāki melnu acu pāri. Gorillu klātbūtne bija tik jūtama un taustāma, ka pēr­tiķus pat nevajadzēja redzēt, lai zinātu, ka viņi vēro draugus.

-   Tempo kachi, Aleksandrs atvadījās.

-   Paldies, Nadja sacīja Borobas valodā.

Ilgs un dobjošs rūciens atbildēja no necaurejamās meža biežņas.

-   Domāju, ka šīs rūciens ir draudzības zīme, Nadja smējās.

Ngubē rīts atausa ar biezu miglu, kas līdzinājās dūmu vāliem, un ieplūda būdā pa durvju un logu atvērumiem. Par spīti neērtajam miteklim, ekspedīcijas locekļi cieši gulēja un nepamanīja ugunsgrēku vienā no karalisko apartamentu istabām. Kosongo nebija cietis lielus zau­dējumus, jo liesmas gandrīz tūdaļ pat apdzēsa. Izklīstot dūmiem, atklājās, ka ugunsgrēks bija sācies pie karaļa apmetņa vietējie to tulkoja kā sliktu zīmi un sa­sniedzis leoparda ādu, kas aizdegās kā sausa zāle un izplatīja biezus dūmus. Vēl vairākas stundas gūstekņi par to neko nezināja.

Cauri salmu jumtam ielauzās pirmie saules stari. Rīta gaismā draugi varēja apskatīt apkārtni, un viņi saprata, ka atrodas garā un šaurā būdā ar biezām tumša māla sienām. Uz vienas sienas ar naža galu bija ieskrāpēts pagājušā gada kalendārs. Uz otras ceļabiedri atklāja pantus no Jaunās Derības un raupju koka krustu.

-   Šī ir misijas ēka, es par to esmu drošs, brālis Fer­nando satraukts sacīja.

-   Kā jūs to zināt? Keita taujāja.

-   Šaubu nav. Paskatieties uz šo… viņš atbildēja.

Misionārs izņēma no mugursomas daudzkārt salocītu

papīru un uzmanīgi to nogludināja. Tas bija pazudušo misionāru zīmēts attēls, kurā skaidri bija redzams ciema centrs, Vārdu koks ar Kosongo troni, būdas, aploki, lie­lāka celtne, kura atzīmēta kā karaļa apartamenti, un vēl viena tai ļoti līdzīga, ko izmantoja kā kazarmas. Tieši tajā vietā, kur pašlaik atradās draugi, zīmējumā bija attēlota misijas ēka.

-   Šeit brāļi bija ierīkojuši skolu un medpunktu. Tepat tuvumā jābūt viņu iekoptam sakņu dārzam un akai.

-   Kādēļ gan viņi raka aku, ja šeit līst ik pēc piecām minūtēm? Ūdens jau nu te ir diezgan, Keita nesaprata.

-   Viņi neraka aku, tā tur jau bija. Vēstulē brāļi aku vienmēr lika pēdiņās, it kā tā būtu kaut kas īpašs. Man tas vienmēr šķita dīvaini…

-   Kas gan ar viņiem varēja notikt? Keita jautāja.

-   Es nedošos prom no šejienes, iekams nebūšu to noskaidrojis. Man ir jāsastop komandants Mbembelē, brālis Fernando nolēma.

Sargi ceļabiedriem brokastīs atnesa banānu ķekaru un ar mušām aplipušu piena krūku un pēc tam atgrie­zās savos posteņos, tā norādot ārzemniekiem, ka viņiem pamest ēku nav atļauts. Keita norāva vienu banānu un pagriezās, lai iedotu to Borobam. Un tikai tad viņa pa­manīja, ka Aleksandra, Nadjas un pērtiķīša nav.

Keita ļoti uztraucās, kad pārliecinājās, ka viņas maz­dēla un Nadjas tiešām nav būdā kopā ar pārējiem grupas dalībniekiem un ka neviens viņus nebija redzējis kopš iepriekšējā vakara.

-   Iespējams, jaunieši ir izgājuši apmest kādu līku­mu… brālis Fernando bez īpašas pārliecības sprieda.

Keita kā dusmu mākonis izgāja pa durvīm, pirms vēl kāds no sargiem attapās viņu aizturēt. Ciems lēnām modās, bija redzami daži bērni un sievietes, bet apkār­tnē nebija neviena vīrieša, jo neviens no viņiem nestrā­dāja. Rakstniece tālumā redzēja pigmeju sievietes, kas bija dejojušas iepriekšējā vakarā; dažas no viņām devās uz upi pēc ūdens, citas gāja uz bantu būdām vai plan­tācijām. Viņa ātri devās pie sievietēm, lai iztaujātu par pazudušajiem jauniešiem, bet pigmejietes nesaprata vai nevēlējās atbildēt. Keita apskrēja visu ciemu, skaļā balsī saucot Aleksandru un Nadju, bet abi jaunieši nekur ne­bija redzami; viņa tikai pamodināja vistas un pievērsa sev pāris Kosongo zaldātu uzmanību, kuri tieši tobrīd devās apgaitā. Viņi bez liekām ceremonijām satvēra Keitu aiz rokām un aizvilka karalisko apartamentu vir­zienā.

-   Viņi ved projām Keitu! Endžija iekliedzās, jo pa gabalu bija redzējusi notiekošo.

Viņa pielika pie jostas revolveri, paņēma šauteni un deva zīmi, lai pārējie viņai seko. Pilote apgalvoja, ka viņiem nevajadzēja uzvesties kā cietumniekiem, bet gan kā viesiem. Draugu grupa pagrūda malā pie durvīm stā­vošos sargus un metās pakaļ rakstniecei.

Tikmēr zaldāti bija nometuši Keitu zemē un grasījās viņu kārtīgi iekaustīt, tomēr nepaguva, jo, mežonīgi kliegdami spāņu, angļu un franču valodā, ieradās viņas draugi. Ārzemnieku drošsirdīgā uzvedība zaldātus ap­mulsināja; viņi nebija pieraduši pie pretestības. Ngubē pastāvēja nerakstīts likums: neviens nedrīkstēja aiztikt Mbembelē zaldātu. Ja tas nejauši vai kļūdas pēc notika, vainīgo pēra ar rīkstēm un varēja arī nogalināt.

-   Mēs gribam redzēt karali! Endžija, draugu atbal­stīta, pieprasīja.

Brālis Fernando palīdzēja Keitai piecelties; rakstnieci mocīja spēcīgas ribu sāpes. Viņa pati sev pāris reižu iesita pa krūškurvi un atguva spēju elpot.

Viņi devās uz lielu kleķa būdu, kuras grīda bija pieblietēta zeme un kurā neatradās nekādas mēbeles. Pie sienām varēja redzēt divas izbāztu leopardu galvas, un vienā stūrī bija ierīkots altāris ar vudū fetišiem. Otrā stūrī uz sarkana paklāja bija novietoti bagātības un laikmetīguma simboli ledusskapis un televizors, kurus nekādi nevarēja izmantot, jo Ngubē nebija elektrības. Telpā bija divas durvis un vairāki caurumi, pa kuriem ieplūda nedaudz gaismas.

Tieši tobrīd ekspedīcijas dalībnieki izdzirda balsis, un zaldāti nostājās miera stājā. Ārzemnieki pagriezās pret durvīm, pa kurām ienāca vīrs, kas līdzinājās gladiato­ram. Nebija nekādu šaubu, ka šis ir slavenais Moriss Mbembelē. Viņš bija ļoti garš un spēcīgs, ar svarcēlāja muskuļiem, neticami resnu kaklu un platiem pleciem, izteiktiem vaigu kauliem, biezām un izteiksmīgām lū­pām, šķību boksera degunu un noskūtiem matiem. Komandanta acis nebija redzamas, jo viņš nēsāja spo­guļstikla saulesbrilles, kas Mbembelē piešķīra īpaši ne­gantu izskatu. Viņš bija ģērbies uniformas biksēs un zā­bakos, apjozies ar platu melnas ādas jostu un nevalkāja kreklu. Komandantam bija Leoparda brālības biedriem raksturīgās rētas un ap roku apsietas ādas strēmeles. Viņu pavadīja divi gandrīz tikpat gari zaldāti.

Ieraugot komandanta varenos muskuļus, Endžijai ap­brīnā pavērās mute; vienā acumirklī izzuda viss viņas niknums, un pilote nokaunējās gluži kā skolniece. Keita Kolda apjauta, ka tūdaļ pat var zaudēt savu labāko sa­biedroto, un paspēra soli uz priekšu.

Komandant Mbembelē, visu cieņu, viņa sacīja.

Vīrietis neatbildēja, vērodams ārzemnieku grupiņu ar tik neizteiksmīgu sejas izteiksmi, it kā valkātu masku.

-   Komandant, divi mūsu grupas biedri ir pazuduši, Keita paziņoja.

Militārists uzklausīja šo ziņu ledainā klusumā.

-    Tie ir divi jaunieši, mans mazdēls Aleksandrs un viņa draudzene Nadja, Keita piebilda.

-   Mēs gribam zināt, kur viņi atrodas, piebalsoja Endžija, kas uz brīdi bija palikusi mēma, gluži kā zibens spēriena ķerta.

-    Nevar būt, ka viņi ir tālu tikuši, viņiem vajadzētu būt ciemā… Keita murmināja.

Rakstnieci pārņēma sajūta, ka viņa grimst purvā; Keita nejutās droši, un viņas balss drebēja. Klusums kļuva neizturams. Apmēram pēc minūtes, kura šķita bezgalīga, viņi beidzot izdzirda komandanta balsi:

-   Nolaidīgie sargi tiks sodīti.

Tas bija viss. Viņš pagriezās un aizgāja, no kurienes bija nācis, un līdz ar komandantu devās prom arī abi viņa pavadoņi, kā arī tie zaldāti, kas bija sagrābuši Keitu. Viņi smējās un sarunājās. Brālis Fernando un Endžija daļēji saprata jautrības iemeslu. Izbēgušie baltie jaunieši tiešām bija stulbi, jo mežā viņus aprīs plēsīgie dzīvnieki vai gari.

Redzot, ka neviens viņus neapsargā un par viņiem ne­interesējas, Keita un biedri atgriezās būdā, kas viņiem bija ierādīta dzīvošanai.

-    Tie bērni vienkārši izgaisa! Viņi mūžīgi man sagādā problēmas! Es zvēru, viņi vēl dabūs trūkties! Keita klaigāja un plūkāja savus īsos, pelēkos matus.

-    Nezvēriet! Labāk lūgsimies, brālis Fernando pie­dāvāja.

Viņš nometās uz ceļiem starp prusakiem, kas mierīgi rāpoja pa grīdu, un sāka lūgties. Neviens viņam nese­koja, pārējie ekspedīcijas dalībnieki bija aizņemti ar pieņēmumiem un plānu kalšanu.

Endžija sprieda, ka vienīgā saprātīgā iespēja būtu iz­lūgties no karaļa laivu, lai varētu pamest ciemu. Džoels Gonsaless iebilda, ka šai ciemā nevalda karalis, bet gan komandants Mbembelē, kas nemaz neizskatījās gatavs viņiem palīdzēt, tāpēc labāk būtu lūgt, lai pigmeji pavada viņus pa ciltij vien zināmajām slepenajām meža takām. Keita negrasījās pamest ciemu pirms jauniešu atgriešanās.

Drīz vien brālis Fernando, kas vēl joprojām tupēja uz ceļiem, iejaucās, lai parādītu biedriem papīra lapu, ko, noliecoties lūgšanai, bija atradis uz viena no saiņiem. Keita izrāva to viņam no rokām un pieskrēja pie loga, pa kuru ieplūda nedaudz gaismas.

-   Tas ir Aleksandrs!

Drebošā balsī rakstniece izlasīja mazdēla īso zīmīti: "Mēs ar Nadju mēģināsim palīdzēt pigmejiem. Novērsiet Kosongo uzmanību. Neuztraucieties, mēs drīz atgriezī­simies."

-   Tie bērni ir traki, Džoels Gonsaless nopūtās.

-    Nē, tādi viņi ir parasti. Ko gan mēs varam darīt? vecmāmiņa novaidējās.

-    Brāli Fernando, tikai nesakiet, lai lūdzamies! Ir jābūt kam praktiskākam, ko varētu iesākt! Endžija iesaucās.

-   Es nezinu, ko jūs darīsiet, jaunkundz. Es gan ticu, ka bērni atgriezīsies. Izmantošu laiku, lai noskaidrotu, kas noticis ar brāļiem misionāriem, brālis Fernando atbil­dēja, piecēlās kājās un nopurināja no biksēm prusakus.

9 Mednieki

Viņi klīda starp kokiem, nezinot, uz kurieni iet. Aleksandrs, pamanījis, ka viņam pie kājas pielipusi dēle, kas jau krietni sasūkusies asinis, norāva to bez jebkāda satraukuma. Viņš dēles bija iepazinis jau Amazonē un tagad no tām vairs nebaidījās, kaut arī šie rāpuļi jopro­jām uzdzina riebumu. Biezajā augu valstī nebija iespē­jams orientēties, viss izskatījās vienāds. Vienīgie krāsas laukumi, kas atšķīrās no zaļā meža, bija orhidejas un reizēm arī kāda putna košās spalvas. Zeme bija sarka­nīga un mīksta, lietū izmirkuši un pilna ar dažādiem šķēršļiem, aiz kuriem ik mirkli varēja aizķerties. Te bija arī maldinoši purvi, kas slēpās zem peldošu lapu segas. Jauniešiem nācās tikt cauri liānām, kas vietām veidoja blīvu aizkaru, izvairīties no atsevišķu augu asajiem ērkš­ķiem. Mežs nebija tik necaurejams, kā šķita iepriekš, un starp koku lapotnēm dažviet atspīdēja saules stari.

Aleksandrs nesa rokā nazi, gatavs uzbrukt pirma­jam ēdamajam dzīvniekam, kas gadīsies ceļā, tomēr neviens viņam šo prieku nesagādāja. Gar kājām aiz­skrēja vairākas žurkas, tomēr tās izrādījās ļoti veiklas.

Jauniešiem nācās remdēt izsalkumu ar nepazīstamiem un rūgteniem augļiem. Tā kā tos ēda arī Boroba, draugi nosprieda, ka tie nevar būt indīgi, un sekoja pērtiķīša piemēram. Aleksandram un Nadjai bija bail apmaldīties, kaut patiesībā viņi to jau bija izdarījuši; nevienam no abiem nebija ne jausmas, kā atgriezties Ngubē vai atrast pigmejus. Jaunieši cerēja, ka cilts pati viņus atradīs.

Viņi jau vairākas stundas bezmērķīgi klīda, ar katru brīdi arvien vairāk apmaldoties un baiļojoties, kad Boroba pēkšņi sāka klaigāt. Pērtiķītis bija ieradis apsēs­ties Aleksandram uz galvas, aptīt asti ap puiša kaklu un ar roķelēm ieķerties ausīs, jo no šāda augstuma viņš pa­sauli redzēja labāk nekā uz Nadjas pleciem. Aleksandrs kratīja dzīvnieciņu nost, tomēr Boroba izmantoja ik­vienu izdevību, lai atkal uzrāptos savā mīļākajā vietā. Pateicoties tam, ka pērtiķīti nesa Aleksandrs, Boroba ieraudzīja pēdas. Lai gan viņi atradās tikai metra attā­lumā, tās bija gandrīz neredzamas. Tās bija lielu ķepu atstātas pēdas, kas savā ceļā saspieda visu un veidoja īpatnēju taku. Jaunieši tās uzreiz pazina, jo tādas pašas bija redzējuši Maikla Mušahas safari laikā.

Tās ir ziloņu pēdas, Aleksandrs sacīja, cerību spārnots. Ja vien kāds no šiem dzīvniekiem ir šeit, tad kaut kur netālu jābūt arī pigmejiem.

Zilonis bija mocījies jau vairākas dienas. Pigmeji va­jāja medījumu, nogurdinot to, cik vien iespējams, pēc tam viņi to aizmānīja līdz tīkliem, iespieda stūrī un drīz pēc tam arī uzbruka. Vienīgais atelpas brīdis zilonim bija laiks, kamēr Bejē Dokū un viņa biedri aizveda ār­zemniekus līdz Ngubē ciemam. Tovakar un vēlāk naktī zilonis mēģināja atgriezties savā teritorijā, tomēr bija ļoti noguris un apjucis. Mednieki viņu bija aiztriekuši uz nepazīstamu zemi, un viņš, vairs nespēdams atrast ceļu atpakaļ, staigāja apļiem vien. Cilvēku klātbūtne, viņu šķēpi un tīkli liecināja par drīzām dzīves beigām; instinkts par to brīdināja, tomēr zilonis joprojām skrēja uz priekšu, jo nevēlējās mirt.

Tūkstošiem un tūkstošiem gadu ziloņi bija cīnījušies ar medniekiem. Dzīvnieku ģenētiskā atmiņā glabājās traģiskā medību ceremonija, kuras laikā bija jānogalina vai jāmirst. Satraucošā briesmu sajūta fascinēja gan medniekus, gan dzīvniekus. Medību kulminācijas brīdī daba aizturēja elpu, mežs apklusa, vējš mitējās, un bei­dzot, kad bija izšķīries dzīvnieka vai mednieku liktenis, vinu sirdis sitās vienā ritmā. Zilonis ir meža karalis, lielākais, smagākais un cienījamākais dzīvnieks, neviens cits nevarēja stāties viņam līdzās. Viņa vienīgais ie­naidnieks bija cilvēks mazs, vārgs radījums bez asiem nagiem un zobiem, ko gluži kā ķirzaku var nospiest ar vienu kāju. Kā gan šī necilā radība uzdrošinās stāties viņam pretī? Tomēr, kad sākas medību rituāls, vairs nav laika pārdomāt ironisko situāciju; mednieks un medī­jums zina, ka šī deja beidzas tikai ar nāvi.

Mednieki atklāja nomīdītus augus un nolauztus koku zarus daudz agrāk nekā Nadja un Aleksandrs. Viņi jau daudzas stundas sekoja zilonim, pārvietojoties ļoti ko­ordinēti, lai turētos piesardzīgā attālumā. Tas bija vecs un vientuļš zilonis, par ko liecināja arī milzīgie ilkņi. Viņam pretī stājās tikai ducis pigmeju ar ļoti vienkār­šiem ieročiem, tomēr viņi nebija ar mieru pieļaut, ka dzīvnieks varētu izsprukt sveikā. Agrākos laikos dzīv­nieku nogurdināja sievietes un vadīja to uz lamatu pusi, kur gaidīja vīri.

Pirms dažiem gadiem, kad cilts vēl nebija zaudējusi brīvību, pigmeji vienmēr rīkoja ceremoniju, kurā lūdza senču palīdzību un pateicās dzīvniekam par viņa dzī­vību. Taču, kopš Kosongo bija nodibinājis savu baiso karaļvalsti, vairs nekas nebija kā agrāk. Pat medības vissenākā un būtiskākā cilts nodarbe bija zaudējušas svētumu un pārvērtušās vienkāršā nogalināšanā.

Aleksandrs un Nadja dzirdēja garus rēcienus un sajuta zemes drebēšanu zem milzīgajām ziloņa kājām. Tobrīd bija sācies pēdējais medību cēliens tīkli padarīja ziloni nekustīgu, un pirmie šķēpi dūrās dzīvnieka sānos.

Nadjas kliedziens apturēja medniekus ar metienam paceltiem šķēpiem, kamēr zilonis nikni svaidījās un pēdējiem spēkiem cīnījās.

-   Nenogaliniet viņu! Nenogaliniet viņu! Nadja at­kārtoja.

Meitene nostājās starp medniekiem un dzīvnieku ar augstu paceltām rokām. Pigmeji ātri vien attapās no pārsteiguma un centās pabīdīt viņu malā, bet tad med­niekiem priekšā stājās Aleksandrs.

-    Pietiek! Stājieties! puisis iekliedzās un parādīja viņiem amuletu.

-   Ipemba Afua! pigmeji iesaucās un nokrita zemē, ieraudzījuši cilts svēto simbolu, kas tik ilgu laiku bija atradies Kosongo rokās.

Aleksandrs saprata, ka grebtais kauls ir daudz vēr­tīgāks nekā pulverītis, kas tajā atradās; ja arī tas būtu tukšs, pigmeju reakcija būtu tāda pati. Šis priekšmets vairākas paaudzes bija gājis no rokas rokā, un pigmeji tam piedēvēja maģiskas īpašības. Tagad viņi jutās ne­izsakāmi pateicīgi Aleksandram un Nadjai, kas bija at­devuši Ipemba Afuu. Jauniešiem, kas atdevuši ciltij tās dvēseli, nevarēja liegt neko.

Pirms atdot pigmejiem amuletu, Aleksandrs paskaid­roja, kādēļ nevajag nogalināt dzīvnieku, kas jau bija galīgi sapinies tīklos.

-   Mežā palikuši vairs tikai pāris ziloņu, drīz vien tie pilnīgi izmirs. Ko jūs tad darīsiet? Vairs nebūs zi­loņkaula, kas varētu izglābt jūsu bērnus no verdzības. Mēs nelūdzam ziloņkaulu, bet gan palīdzību, lai gāztu Kosongo un reizi par visām reizēm atbrīvotu jūsu ģime­nes, puisis sacīja.

Viņš piebilda, ka Kosongo ir gluži parasts cilvēks, zem viņa kājām nedreb zeme un viņš nespēj nogalināt ar skatienu vai balsi. Viņam bija tikai tik daudz varas, cik ļaudis viņam atvēlēja. Ja neviens nebaidītos, Kosongo nebūtu nekas.

-   Un Mbembelē? Un zaldāti? pigmeji taujāja.

Aleksandram nācās atzīt, ka viņš nav redzējis koman­dantu un Leoparda brālības vīri tiešām šķiet bīstami.

-    Ja jums ir drosme, lai ar šķēpiem medītu ziloņus, jūs varat cīnīties arī ar Mbembelē un viņa vīriem, viņš apgalvoja.

-   Iesim uz ciemu. Kopā ar Ipemba Afuu un sievām mēs varam uzvarēt karali un komandantu, Bejē Dokū aicināja.

Kā tuma labākais mednieks viņš baudīja biedru cieņu, tomēr nespēja likt viņiem neko darīt. Mednieki sāka strīdēties, un, par spīti situācijas nopietnībai, pēc brīža jau jautri smēja. Aleksandrs uzskatīja, ka jaunie draugi velti zaudē dārgo laiku.

-   Atbrīvosim sievietes, lai viņas var cīnīties kopā ar mums. Arī mūsu draugi palīdzēs. Mana vecmāmiņa noteikti izgudros kādu triku, viņa ir ļoti gudra, Alek­sandrs apsolīja.

Bejē Dokū pārtulkoja drauga teikto, tomēr joprojām nespēja pārliecināt pārējos biedrus. Viņi domāja, ka skaļo ārzemnieku grupiņa nebūtu diez ko noderīga, kad pienāks laiks cīnīties. Arī vecmāmiņa nebija uz viņiem atstājusi lielu iespaidu, viņa bija necila, izspūrusi ve­čiņa ar trakām acīm. Savukārt pašus pigmejus varēja saskaitīt uz pirkstiem, un viņiem piederēja tikai tīkli un šķēpi, turpretim ienaidnieku bija daudz un tie bija ļoti spēcīgi.

-   Sievietes man sacīja, ka karalienes Nanas Asantes laikā pigmeji un bantu vīri bija draugi, Nadja atgādi­nāja.

-   Taisnība, Bejē Dokū piekrita.

-    Arī bantu ļaudis Ngubē dzīvo, baiļu mākti. Mbembelē viņus moka un par nepaklausību nogalina. Ja vien va­rētu, viņi atbrīvotos no Kosongo un komandanta. Iespē­jams, ka viņi nostātos mūsu pusē, meitenei ienāca prātā.

-    Kaut arī bantu vīri mums palīdzētu un mēs tiktu galā ar zaldātiem, ir jau vēl Sombe, briesmīgais burvis, Bejē Dokū nopūtās.

-   Mēs varam uzveikt arī burvi! Aleksandrs iesaucās.

Tomēr mednieki uzpūtīgi noraidīja domu par stāšanos

pretī Sombem un paskaidroja, kā izpaužas viņa šaus­minošās spējas: burvis spļāva uguni, staigāja pa gaisu un pa kvēlojošām oglēm, spēja pārvērsties par krupi un viņa siekalas bija nāvējošas. Tā kā pigmeju skaidrojums aprobežojās tikai ar mīmiku un kustībām, Aleksandrs saprata, ka burvis nometas četrrāpus un vemj, un tas puisim nešķita nekas īpašs.

-   Neuztraucieties, draugi, mēs parūpēsimies arī par Sombi, viņš tēvišķi mierināja pigmejus.

Aleksandrs atdeva ciltij maģisko amuletu, kuru pig­meji saņēma aizkustināti un priecīgi. Šo brīdi viņi bija gaidījuši vairākus gadus.

Kamēr Aleksandrs mēģināja pārliecināt pigmejus, Nadja bija piegājusi pie ievainotā dzīvnieka un valodā, kuru bija iemācījusies no Kobi safari ziloņa -, mēģi­nāja viņu nomierināt. Milzīgā dzīvnieka spēki bija gan­drīz izsīkuši; viņa snuķis un sāni bija asiņaini, jo tos bija ievainojuši mednieku mesti šķēpi. Meitenes balss, kas runāja viņa valodā, plūda kaut kur no tālienes, it kā būtu sapnis. Šī bija pirmā reize, kad viņš sastapās ar cilvēkiem, tādēļ zilonis negaidīja, ka tie varētu runāt tāpat kā viņš. Dzīvnieks ieklausījās tikai aiz noguruma. Lēni, bet droši šī balss šķērsoja izmisuma, sāpju un šausmu barjeru un aizkļuva līdz ziloņa smadzenēm. Viņš pamazām nomierinājās un beidza kārpīties tīklos. Pēc brīža viņš bija jau gluži kluss, uzmanīgi skatījās Nadjā un kustināja savas lielās ausis. Zilonis izdalīja tik spēcīgu baiļu smaku, ka meitene to sajuta iecērtamies nāsīs, tomēr turpināja runāt ar dzīvnieku, pārliecināta, ka viņš visu saprot. Cilvēkiem par izbīli, zilonis ātri vien sāka viņai atbildēt, un drīz vien vairs neviens nešaubī­jās, ka meitene un zilonis sarunājas.

-   Sarunāsim tā, Nadja piedāvāja medniekiem. Kā pateicību par Ipemba Afuu jūs šo ziloni atstāsiet dzīvu.

Pigmejiem amulets bija daudz vērtīgāks nekā ziloņ­kauls, bet viņi nezināja, kā atbrīvot lielo dzīvnieku no tīkliem tā, lai viņš tos nesaspiež ar kājām vai neuzšķērž ar tiem pašiem ilkņiem, kurus viņi vēl pirms brīža gra­sījās nogādāt Kosongo. Nadja viņus drošināja, ka to var izdarīt bez briesmām. Tikmēr Aleksandrs bija piegājis pietiekami tuvu, lai varētu aplūkot šķēpu cirtienus bie­zajā ādā.

-   Zilonis ir zaudējis daudz asiņu, viņš ir izslāpis, un šīs brūces var iekaist. Man bail, ka viņu gaida lēna un sāpju pilna nāve, viņš paziņoja.

Tad Bejē Dokū paņēma amuletu un tuvināja to dzīv­niekam. Viņš izņēma nelielo korķīti vienā Ipembas Afuas galā, palieca kaulu, pakratīja to kā sālstrauku, kamēr cits mednieks salika kopā saujas, kurās iebira zaļgans pulveris. Viņi ar zīmēm rādīja Nadjai, lai viņa uzber to uz brūcēm, jo neviens no medniekiem zilo­nim neuzdrošinājās pieskarties. Meitene paskaidroja ievainotajam dzīvniekam, ka viņam palīdzēs, un, kad bija pārliecināta, ka zilonis ir sapratis, iekaisīja pulveri šķēpu atstātajās dziļajās brūcēs.

Brūces brīnumainā kārtā neaizvērās, kā viņa to bija gaidījusi, bet pēc pāris minūtēm beidza asiņot. Zilonis pagrieza galvu, lai ar snuķi aptaustītu sānus, bet Nadja viņu pārliecināja, ka to labāk nedarīt.

Pigmeji novāca tīklus, kas bija daudz sarežģītāk nekā tos uzstādīt, un beidzot vecais zilonis bija brīvs. Viņš bija samierinājies ar likteni un, iespējams, jau bija šķērsojis dzīvības un nāves robežu, tomēr nu atkal brīnumainā kārtā bija brīvs. Viņš paspēra dažus nedrošus soļus un pēc tam drebot devās iekšā mežā. Pirms pazust biežņā, dzīvnieks pagriezās pret Nadju, neticīgām acīm palūko­jās uz viņu, pacēla snuķi un norūcās.

-    Ko viņš teica? Aleksandrs taujāja.

-    Lai mēs viņu pasaucam, ja nepieciešama palīdzī­ba, Nadja iztulkoja.

Drīz vien satumsa. Pēdējās dienās Nadja bija ēdusi ļoti maz, un arī Aleksandrs bija tikpat izsalcis kā drau­dzene. Mednieki pamanīja bifeļu pēdas, bet nesekoja tām, jo šie dzīvnieki bija bīstami un parasti pārvietojās grupās. Mednieki stāstīja, ka bifeļiem ir tikpat asas mēles kā haizivīm viņi varēja nolaizīt cilvēkam visu gaļu un atstāt tikai kaulus. Bez sieviešu palīdzības tos nebija iespējams medīt. Viņi teciņiem aizveda jaunie­šus līdz nelielu, no zariem un lapām uzbūvētu namiņu pudurim. Ciems izskatījās tik nabadzīgs, ka cilvēku klātbūtne šķita neiespējama. Viņi nebūvēja izturīgākas mājas, jo bija klejotāji, nedzīvoja kopā ar ģimenēm, jo ziloņu meklējumos katru reizi nācās doties arvien tālāk. Ciltij nepiederēja gandrīz nekas, tikai tik, cik katrs no tās locekļiem varēja paņemt līdzi. Pigmeji izgatavoja tikai pašus nepieciešamākos priekšmetus dzīvošanai mežā un medībām, visu pārējo viņi iemainīja. Tā kā viņiem neinteresēja civilizācija, pārējās ciltis uzskatīja, ka pigmeji ir līdzīgi pērtiķiem.

Mednieki no kādas bedres izcēla pusi antilopes, ko klāja zeme un kukaiņi. Viņi to bija nomedījuši pirms pāris dienām un pēc tam, kad pusi bija apēduši, atliku­mu apraka, lai to nenotiesātu citi dzīvnieki. Redzēdami, ka antilope ir neskarta, viņi sāka dziedāt un dejot. Aleksandrs un Nadja vēlreiz pārliecinājās, ka, par spīti ciešanām, šie ļaudis bija ļoti jautri mežā lieti noderēja ikviens iegansts, lai pajokotu, stāstītu jautrus atgadī­jumus un skaļi smietos. Antilope smirdēja pēc puvuma un bija kļuvusi zaļgana, bet ar Aleksandra šķiltavām un pigmeju neticamo veiklību sausa kurināmā sagādāšanā drīz vien jau kurējās neliels ugunskurs, uz kura cepās gaļa. Pigmeji priecīgi apēda arī gaļai pielipušos kurku­ļus, gliemežus, tārpiņus un skudras, kuras uzskatīja par īstu delikatesi, un papildināja vakariņas ar savvaļas augļiem, riekstiem un ūdeni no peļķēm.

-   Vecmāmiņa apgalvoja, ka no netīra ūdens mēs va­ram saslimt ar holēru, Aleskandrs sacīja, dzerot no plaukstām, jo bija ļoti izslāpis.

-   Var jau būt, ka tu tiešām varētu saslimt, jo esi ļoti vārgs, Nadja burkšķēja, bet es, augusi Amazonē, esmu imūna pret tropu slimībām.

Draugi jautāja Bejē Dokū, cik tālu atrodas Ngubē, bet viņš nevarēja precīzi atbildēt, jo pigmeji attālumu mērīja stundās, savukārt tās bija atkarīgas no ieša­nas ātruma. Piecas stundas ejot bija tikpat, cik divas skrienot. Viņš nevarēja norādīt arī virzienu, tāpēc ka nekad nebija lietojis kompasu un karti un nepazina debespuses. Viņi orientējās pēc dabas un simts hektāru lielā platībā varēja pazīt ikvienu koku. Bejē Dokū pa­skaidroja, ka tikai viņi, pigmeji, zināja visu koku, augu un dzīvnieku vārdus; pārējie cilvēki domāja, ka mežs ir purvains un brikšņu pilns zaļums. Zaldāti un bantu ļaudis bija drosmīgi tikai teritorijā starp ciemu un upju sateku, kur uzturēja kontaktus ar ārpasauli un tirgojās ar kontrabandistiem.

Ziloņkaula pārdošana ir aizliegta gandrīz visā pa­saulē. Kā gan viņi to dabū prom no šejienes? Aleksandrs brīnījās.

Bejē Dokū viņam pastāstīja, ka Mbembelē dod ku­kuļus atbildīgām amatpersonām un visā upes garumā izveidojis atbalstītāju tīklu. Viņi piestiprināja ilkņus laivas dibenam tā, ka tie palika zem ūdens, un pārvadāja gaišā dienas laikā. Dimantus kontrabandisti pārvadāja kuņģī. Viņi tos norija kopā ar medu un maniokas pu­diņu, un pāris dienu vēlāk, kad viņi jau atradās drošā vietā, vērtīgie akmeņi pa otru galu iznāca ārā. Tā bija mazliet šaušalīga, bet droša metode.

Mednieki jauniešiem pastāstīja par laiku pirms Ko­songo, kad Ngubē valdīja Nana Asante. Tolaik nebija zelta, bantu ļaudis pārtika, audzējot kafiju, ko pa upi veda pārdot uz pilsētām, un pigmeji lielāko daļu gada medīja. Bantu cilts audzēja dārzeņus un manioku, ko no pigmejiem iemainīja pret gaļu. Svētkus viņi svinēja kopā. Valdīja tāda pati nabadzība, tomēr visi bija brīvi. Reizēm laivas no pilsētas atveda dažādas lietas, bet bantu ļaudis neko daudz nepirka, jo bija ļoti nabadzīgi, savukārt pigmejus tās neinteresēja. Valdība par viņiem bija aizmirsusi, kaut arī reizi pa reizei atsūtīja kādu medicīnas māsu ar vakcīnām, kādu skolotāju, kuru pār­ņēmusi doma izveidot skolu, vai ierēdni, kurš apsolīja ievilkt elektrību. Visi viņi tūdaļ pat devās prom, jo nevarēja izturēt atšķirtību no civilizācijas, saslima un sajuka prātā. Vienīgie, kas šeit palika, bija komandants Mbembelē un vina vīri.

-   Un misionāri? Nadja jautāja.

-   Viņi bija spēcīgi un palika. Kad viņi ieradās, Nanas Asantes vairs nebija. Mbembelē viņus izraidīja, bet viņi negāja prom. Misionāri mēģināja palīdzēt mūsu ciltij. Pēc tam viņi pazuda, mednieki stāstīja.

-   Gluži kā karaliene, Aleksandrs piebilda.

-   Nē, kā karaliene ne… pigmeji atbildēja, bet nevē­lējās neko tuvāk paskaidrot.

10 Senču ciemati

Nadjai un Aleksandram šī bija pirmā mežā pavadītā nakts. Iepriekšējā naktī viņi bija piedalījušies Kosongo svētkos, Nadja bija apciemojusi sagūstītās pigmeju sie­vietes; pirms pamest ciematu, draugi bija ielīduši kara­liskajos apartamentos un nozaguši amuletu, tāpēc nakts viņiem nešķita tik gara. Turpretī šī likās bezgalīga. Satumsa agri, un zem koku lapotnes gaisma ausa vēlu. Viņi vairāk nekā desmit stundu pavadīja nabadzīgajās mednieku mājelēs, paciešot mitrumu, kukaiņus un sav­vaļas dzīvnieku tuvumu. Nekas no tā visa netraucēja pigmejus, kuri baidījās tikai no spokiem.

Pirmā rīta gaisma pārsteidza Nadju. Aleksandrs un Boroba jau bija nomodā un jutās aplam izbadējušies. No ceptās antilopes pāri bija palikuši tikai apdeguši kauli, un viņi neuzdrošinājās ēst augļus, jo no tiem sāpēja vēders. Draugi nolēma par ēdienu nedomāt. Drīz vien pamodās arī pigmeji un ilgu laiku sarunājās savā valodā. Tā kā viņiem nebija virsaiša, lēmumu pieņemšana pra­sīja daudzas sarunu stundas, tomēr, reiz vienojušies, viņi darbojās visi kā viens. Tā kā Nadja pārsteidzoši viegli apguva valodas, viņa spēja saprast apspriedes jēgu, turpretī Aleksandrs uztvēra tikai dažus pazīsta­mus vārdus: Ngubē, Ipemba Afua un Nana Asante. Beidzot dzīvā saruna noklusa, un jaunieši uzzināja par pigmeju plānu.

Pēc pāris dienām kontrabandisti ieradīsies pēc ziloņ­kaula vai pēc pigmeju bērniem. Tas nozīmēja, ka viņiem jāuzbrūk Ngubē vēlākais trīsdesmit sešu stundu laikā. Pirmais un vissvarīgākais, pigmeji sprieda, bija sarīkot ceremoniju ar svēto amuletu, lai lūgtu senču un Ezenji varenā meža dzīvības un nāves gara atbalstu.

-   Vai ceļā uz Ngubē mēs pagājām garām senču cie­mam? Nadja jautāja.

Bejē Dokū apstiprināja, ka senči patiesi dzīvo ciemā, kas atrodas starp upi un Ngubē. Senču ciemats atradās vairāku stundu gājiena attālumā no vietas, kur viņi atradās pašlaik. Aleksandrs atcerējās, ka jaunībā, kad vecmāmuļa Keita ar mugursomu plecos apceļoja pasauli, viņa mēdza pārlaist nakti kapsētās, jo tās bija ļoti drošas vietas, kur naktī neviens nespēra kāju. Spoku ciems bija ļoti piemērota vieta, lai sagatavotu uzbrukumu Ngubē. Tur viņi atrastos netālu no mērķa un pilnīgi pasargāti, jo Mbembelē un viņa zaldāti ciemam nekad netuvojās.

-   Šis ir ļoti īpašs brīdis, svarīgākais visā cilts vēs­turē. Domāju, ka ceremonija jāveic senču ciemā, Alek­sandram ienāca prātā.

Medniekus izbrīnīja jaunā ārzemnieka aplamā tum­sonība, un viņi jautāja, vai Aleksandra dzimtenē pret senčiem izturas bez pienācīgās cieņas. Puisim nācās atzīt, ka Amerikas Savienoto Valstu sociālajā hierarhijā senči ieņem ļoti maznozīmīgu vietu. Viņam paskaidroja, ka garu ciems ir vieta, kurā nevar ieiet neviens cilvēks, jo tūdaļ pat būs beigts uz vietas. Pigmeji uz turieni gāja tikai aizvest kādu mirušo. Kad kāds cilts loceklis nomi­ra, pārējie sarīkoja ceremoniju, kas ilga vienu dienu un vienu nakti, pēc tam vecās sievietes ietina mirušā ķer­meni lupatās un lapās, sasēja to ar koka mizas virvēm tām pašām, ko cilts izmantoja, lai izgatavotu tīklus, un aiznesa nelaiķi pie senčiem. Viņi žigli aizgāja līdz cie­matam, nolika savu nesamo un devās prom pēc iespējas ātrāk. To vienmēr darīja no rīta, gaišā dienas laikā, un pēc daudziem ziedojumiem. Tas bija vienīgais drošais laiks, jo gari pa dienu gulēja un staigāja apkārt tikai naktīs. Ja pret senčiem izturējās ar pienācīgo cieņu, viņi netraucēja dzīvos, bet, ja tos aizvainoja, gari nekad nepiedeva. Pigmeji no tiem baidījās vairāk nekā no die­viem, jo senču gari atradās daudz tuvāk.

Endžija Ninderera Nadjai un Aleksandram bija stās­tījusi, ka Āfrikā starp cilvēkiem un garu pasauli pastāv cieša saistība.

Afrikāņu dievi ir daudz līdzjūtīgāki un saprātīgāki nekā citu tautu dievi, viņa bija sacījusi. Viņi nesoda kā kristiešu dievs. Viņiem nav elles, kurā dvēselēm mūžīgi jācieš. Sliktākais, kas var notikt ar kādu afrikāņu dvēseli, ir klīst pa pasauli vienai un pazudušai. Neviens afrikāņu dievs nekad nesūtītu savu vienīgo dēlu mirt pie krusta, lai paglābtu cilvēci no grēkiem, ko var izdzēst ar vienu vienīgu rokas mājienu. Afrikāņu dievi neizvei­doja cilvēkus pēc sava ģīmja un līdzības un nemīlēja tos, bet vismaz lika ļaudis mierā. Turpretī gari bija daudz bīstamāki, jo viņiem piemita tie paši trūkumi, kas cilvē­kiem; viņi bija skopi, cietsirdīgi un greizsirdīgi. Lai gari būtu mierīgi, viņiem bija jādod dāvanas. Neko daudz jau tiem nevajadzēja glāzīti liķiera, kādu cigareti un gaiļa asinis.

Pigmeji ticēja, ka ļoti aizvainojuši savus senčus un tāpēc nokļuvuši Kosongo nagos. Cilts nezināja šā aiz­vainojuma iemeslu, nedz arī to, kā visu varētu vērst par labu, tomēr sprieda, ka dzīve mainītos, ja garu niknumu varētu mazināt.

-    Dosimies uz ciemu un pajautāsim gariem, kāpēc viņi ir apvainojušies un ko no jums vēlas, Aleksandrs piedāvāja.

-   Tie taču ir gari! pigmeji ar šausmām iesaucās.

-    Mums ar Nadju no viņiem nav bail. Mēs iesim ar gariem parunāt, iespējams, ka viņi mums palīdzēs. Galu galā jūs taču esat viņu pēcteči, viņiem vajadzētu pret jums just kādas simpātijas, vai ne?

Sākumā pigmeji šo ideju vienbalsīgi noraidīja, bet jaunieši uzstāja, un pēc garas apspriešanās mednieki nolēma tuvoties aizliegtajam ciematam. Viņi paliktu, slēpjoties mežā, gatavotu ieročus un veiktu ceremoniju, kamēr ārzemnieki mēģinātu runāties ar senčiem.

Viņi vairākas stundas gāja pa mežu. Nadja un Alek­sandrs ļāva sevi vest un neuzdeva jautājumus, kaut arī vairākas reizes viņiem šķita, ka iet pa vienu un to pašu vietu. Mednieki kustējās droši un ātri ne ēduši, ne dzēruši, nejūtīgi pret nogurumu viņi bambusa pīpēs kūpināja melno tabaku. Bez tīkliem, šķēpiem un šautri­ņām šīs pīpes bija vienīgās pigmejiem piederošās lietas. Jaunieši viņiem sekoja klupdami krizdami, noguruma un karstuma nomocīti, līdz norietēja saule un nebija iespējams turpināt ceļu. Bija nepieciešams atpūsties un kaut ko ieēst.

Viens no medniekiem ar šautriņu trāpīja pērtiķim, kas kā akmens nokrita pie viņa kājām. Pigmeji sagrieza dzīvnieku gabalos, novilka ādu un iecirta zobus jēlajā gaļā. Aleksandrs aizkūra nelielu ugunskuru un izcepa sev un Nadjai pienākošos gabalus, kamēr Boroba aizse­dza sejiņu ar rokām un skaļi vaidēja viņam tas šķita šausmīgs kanibālisms. Nadja piedāvāja dzīvnieciņam bambusa dzinumus un mēģināja viņam izskaidrot, ka šādos apstākļos nevarēja atteikties no gaļas, bet Boroba uzgrieza saimniecei muguru un neļāva sevi aiztikt.

-   Tas ir tāpat kā tad, ja grupiņa pērtiķu mūsu acu priekšā aprītu cilvēku, Nadja sacīja.

-    Patiesībā tā no mūsu puses ir ļoti nepieklājīga rī­cība, Ērgle, bet mēs nevarēsim turpināt ceļu, ja neēdī­sim, Aleksandrs skaidroja.

Bejē Dokū pastāstīja draugiem, ko pigmeji grasījās darīt. Nākamās dienas vakarā, kad Kosongo gaidīs zi­loņkaulu, viņi ieradīsies Ngubē. Karalis noteikti ap­skaitīsies, ieraugot pigmejus ar tukšām rokām. Kamēr vieni taisnojoties un solot novērsīs viņa uzmanību, citi atvērs aploku, atbrīvos sievietes un atnesīs ieročus. Cilts cīnīsies uz dzīvību un nāvi, lai varētu atbrīvot bērnus, pigmeji sacīja.

-   Tas man šķiet ļoti drosmīgs, bet arī gluži neprak­tisks lēmums. Galu galā būs īsta asinspirts, jo zaldātiem ir šaujamieroči, Nadja noteica.

-   Tie ir ļoti veci, Aleksandrs piebilda.

-   Jā, bet ar tiem tik un tā var nogalināt no attālu­ma. Ar šķēpiem nav iespējams cīnīties pret šaujamiero­čiem, Nadja uzstāja.

-   Tādā gadījumā mums jāpievāc visa viņu munīcija.

-    Neiespējami. Ieroči ir pielādēti, un zaldātiem ir jos­tas ar lodēm. Kā gan mēs varam ko līdzēt?

-    Es no tā neko nesaprotu, Ērgle, bet mana vecmā­miņa ir pabijusi vairākos karos, un vairākus mēnešus nodzīvojusi kopā ar partizāniem Centrālamerikā. Esmu pārliecināts, ka viņa zinās, ko iesākt. Mums jāatgriežas Ngubē, pirms tur ierodas pigmeji, Aleksandrs piedā­vāja.

-    Kā mēs to varam izdarīt, zaldātu nepamanīti? Nadja vaicāja.

-   Iesim pa nakti. Es domāju, ka attālums no Ngubē līdz senču ciematam nav liels.

-   Kāpēc tu vēlies doties uz aizliegto ciematu, Jaguār?

-    Mēdz teikt, ka ticība gāž kalnus, Ērgle. Ja mums izdosies pārliecināt pigmejus, ka senči tos aizsargā, viņi jutīsies neuzveicami. Turklāt cilts ir atguvusi Ipemba Afua amuletu, arī tas viņiem dos drosmi.

-   Un ja nu senči nevēlas palīdzēt?

-    Ērgle, senči taču nepastāv! Ciemats ir vienkārša kapsēta. Mēs tur mierīgi pavadīsim kādu stundu un pēc tam pastāstīsim pigmejiem, ka senči mums apsolīja palīdzēt ciltij cīņā ar Mbembelē. Tāds ir mans plāns.

-   Man tas nudien nepatīk. Ar meliem neko labu nevar panākt… Nadja noteica.

-   Ja gribi, es varu iet viens.

-   Tu jau zini, ka mēs nevaram šķirties. Es iešu tev līdzi, meitene nolēma.

Mežā vēl nebija pavisam satumsis, kad viņi nonāca līdz asiņainajām vudū lellēm, kuras bija redzējuši jau iepriekš. Pigmeji atteicās doties tālāk, jo viņi nedrīkstēja spert kāju izsalkušo garu valstībā.

-   Nedomāju vis, ka gari var būt izsalkuši, viņiem taču nav kuņģa, Aleksandrs sprieda.

Bejē Dokū norādīja uz atkritumu kalniem, kas atra­dās visapkārt. Cilts ziedoja dzīvniekus, augļus, medu, riekstus un alkoholu, ko nolika netālu no lellēm. Pa nakti lielākā daļa pārtikas pazuda, jo to aprija neremdi­nāmie spoki. Ziedojumi palīdzēja mierīgi dzīvot, jo gari bija kā nākas pabaroti un cilvēkiem neuzbruka. Puisis gudroja, ka ziedojumus droši vien apēd žurkas, bet ap­vainotie pigmeji to vienbalsīgi noliedza. Vecās sievietes, kas bēru laikā aiznesa līķus līdz pat ciemata robežai, varēja apliecināt, ka ēdiens bija aizvilkts līdz pat turie­nei. Reizumis viņas bija dzirdējušas šausminošus klie­dzienus, kas varēja tā nobiedēt, ka cilvēks nosirmoja dažu stundu laikā.

-   Mēs ar Nadju un Borobu dosimies uz turieni, bet mums nepieciešams, lai pirms ausmas kāds mūs aizved līdz Ngubē, Aleksandrs sacīja.

Lēmums pavadīt nakti kapsētā pigmejiem bija nepār­protama zīme, ka ārzemju jaunieši ir jukuši, taču viņi nebija spējuši pierunāt to nedarīt, tāpēc neatlika nekas cits kā vien pieņemt šo lēmumu. Bejē Dokū parādīja ceļu un sirsnīgi un ar skumjām atvadījās no draugiem, jo bija pārliecināts, ka vairs nekad viņus neredzēs, tomēr piekrita gaidīt jauniešus pie vudū altāra līdz pat saul­lēktam. Pārsteigti par ārzemju draugu drosmi, atvadījās arī pārējie pigmeji.

Nadja un Aleksandrs pamanīja, ka mežonīgajos džun­gļos, kur tikai ziloņi atstāja redzamas pēdas, ir taka, kas ved uz kapsētu. Tas nozīmēja, ka kāds to bieži iz­manto.

-   Šeit staigā senču gari, Nadja murmināja.

-   Ja tādi patiešām pastāvētu, viņi neatstātu pēdas un viņiem nebūtu nepieciešamas takas, Aleksandrs atbildēja.

-   Kā tu to vari zināt?

-   Tas ir loģikas jautājums.

-   Pigmeji un bantu cilts šai vietai netuvojas nekādā ziņā, un Mbembelē zaldāti ir vēl māņticīgāki, jo viņi pat neieiet mežā. Paskaidro man, kas ieminis šo taku, Nadja taujāja.

-   Nevaru pateikt, bet mēs to noskaidrosim.

Pēc pusstundas abi nokļuva meža pļaviņā pie biezas, augstas un apaļas sienas, kas bija celta no akmeņiem, zariem un māla. Pie sienas karājās izžāvētas dzīvnieku galvas, galvaskausi un kauli, maskas, no koka grebtas fi­gūras, māla trauki un amuleti. Durvis nebija redzamas, bet jaunieši zināmā augstumā pamanīja apaļu caurumu, kura diametrs bija apmēram astoņdesmit centimetru.

-   Domāju, ka vecās sievietes, kas atnes nelaiķus, iemet tos pa šo caurumu. Otrā pusē tam droši vien ir kaulu kaudze, Aleksandrs sprieda.

Nadja nevarēja aizsniegties līdz caurumam, tomēr puisis bija garāks un iebāza tajā galvu.

-   Kas tur ir? meitene taujāja.

-   Nevar lāgā redzēt. Aizsūtīsim Borobu izlūkos.

-    Kas tev nāk prātā! Boroba nevar iet viens pats. Vai nu iesim visi kopā, vai neies neviens, Nadja protestēja.

-   Pagaidi mani te, tūdaļ pat būšu atpakaļ, Aleksandrs atbildēja.

-   Labāk iešu tev līdzi.

Aleksandrs prātoja, ka, ielienot pa caurumu, viņš nokristu uz galvas. Viņš nezināja, ko sastaps otrpus sienai; labāk bija uzrāpties pa mūri, kas, ņemot vērā puiša kalnos kāpēja pieredzi, bija bērnu spēle. Sienas nevienmērīgā virsma uzkāpšanu padarīja vieglāku, un pēc nepilnas minūtes viņš jau jāteniski sēdēja uz sienas, kamēr Nadja un Boroba diezgan satraukti gaidīja apakšā.

-   Izskatās pēc pamesta ciema, šķiet, ka te viss ir sens, nekad neesmu redzējis neko līdzīgu, Aleksandrs sacīja.

-   Vai skeleti tur ir? Nadja jautāja.

-    Nē. Viss ir tīrs un tukšs. Iespējams, ka nav tā, kā domājām, un pa caurumu neviens līķus iekšā nemet…

Ar drauga palīdzību arī Nadja tika otrpus mūrim. Boroba brīdi vilcinājās, tomēr bailes palikt vienam lika jauniešiem sekot; dzīvnieciņš nekad labprātīgi nešķīrās no saimnieces.

Pirmajā acu uzmetienā senču ciems izskatījās pēc nevainojami simetriskos un koncentriskos apļos saliktu māla un akmens krāšņu apkopojuma. Katram no šiem apaļajiem veidojumiem bija bedrīte, kas šķita kā durvis, pārklātas ar auduma gabaliem un koka mizām. Te ne­bija ne skulptūru, ne leļļu un amuletu. Izskatījās, ka aiz augstā mūra dzīve ir apstājusies. Šeit neiespiedās džungļi, un pat temperatūra bija atšķirīga. Apkārt val­dīja neizskaidrojams klusums, nebija dzirdama ne pērti­ķu un meža putnu klaigāšana, ne lietus pilēšana, ne vēja šalkšana koku lapotnēs. Klusums bija pilnīgs.

-   Tie ir kapi, tur arī noliek mirušos. Papētīsim tuvāk, Aleksandrs nolēma.

Draugi pacēla dažus pārsegus, kas nosedza ieejas, un redzēja, ka veidojumu iekšienē atrodas piramīdā sakrautas cilvēku mirstīgās atliekas. Tie bija sausi, iz­žuvuši skeleti, kas šeit pavadījuši, iespējams, pat vairā­kus simtus gadu. Dažas būdas bija pilnas ar kauliem, citas tikai pusē, bet citas pavisam tukšas.

-   Cik briesmīgi! Aleksandrs sacīja un nodrebinājās.

-   Es nesaprotu, Jaguār… Ja šeit neviens neienāk, kā gan te var valdīt tāda kārtība un tīrība? Nadja brīnījās.

-   Tas ir ļoti dīvaini, puisis piekrita.

11 Tikšanās ar gariem

Gaisma, kas zem koku zaļajām lapotnēm vienmēr bija klusināta, lēnām dzisa. Pāris dienās, kopš jaunieši bija pametuši Ngubē, debesis viņi redzēja tikai retās vietās, kur pašķīrās koku zari. Kapsēta atradās meža klajumā, un virs galvām draugi varēja redzēt gabaliņu zilas debess. Viņi iegāja starp apbedījuma vietām, gatavi pavadīt pāris stundu vientulībā.

Trijos gados, kas bija pagājuši, kopš Nadja un Alek­sandrs iepazinās, viņu draudzība bija augusi kā koks, līdz kļuva par svarīgāko jauniešu dzīves sastāvdaļu. Viņiem augot, bērnišķīgā pieķeršanās bija mainījusies, tomēr draugi par to nekad nerunāja. Viņiem trūka vārdu, lai aprakstītu šīs trauslās jūtas, un abi baidījās, ka runājot tās varētu saplēst gluži kā stiklu. Aprakstīt šo draudzību vārdos nozīmēja to precizēt, noteikt ro­bežas, samazināt; nepieminēta tā šķita brīva un tīra. Klusībā draudzība bija pletusies plašumā, bet jaunieši paši to pat nemanīja.

Pēdējā laikā Aleksandrs vairāk nekā iepriekš cieta no pusaudžu vecumam raksturīgajām hormonu vēt­rām, kuras lielāko daļu puišu piemeklē jau agrākā ve­cumā; ķermenis šķita paša ienaidnieks un nekad nelika mierā. Atzīmes skolā bija pasliktinājušās, viņš vairs nemuzicēja, un puisi garlaikoja arī ekskursijas kalnos kopā ar tēvu, kas agrāk bija neatņemama dzīves sastāv­daļa. Aleksandram uznāca slikta garastāvokļa lēkmes, viņš strīdējās ar ģimenes locekļiem un pēc tam, nožēlas mākts, nezināja, kā izlīgt. Puisis bija kļuvis neveikls un pinās pretrunīgu izjūtu tīklā. Pāris minūšu laikā depre­siju varēja nomainīt eiforijas lēkmes, emocijas bija tik intensīvas, ka reizēm viņš pats sev taujāja, vai maz vērts dzīvot tālāk. Pesimisma brīžos Aleksandrs domāja, ka pasaule ir bēdu ieleja un lielākā cilvēces daļa ir stulbeņi. Par spīti tam, ka viņš bija izlasījis daudzas grāmatas par šo problēmu, puisis tomēr to pārdzīvoja kā lielāko apkaunojumu. "Neuztraucies, mēs visi esam tam gājuši cauri," tēvs mierināja Aleksandru, it kā runa būtu par parastu saaukstēšanos. Bet drīz vien viņam būs jau as­toņpadsmit gadu, un nekas nemainījās. Puisis gandrīz nemaz nevarēja aprunāties ar vecākiem, viņi Aleksandru gluži vienkārši padarīja traku, viņi bija no pavisam cita laika, viss, ko viņi teica, izklausījās novecojis. Jaunietis zināja, ka tēvs un māte viņu bezgalīgi mīl, un bija par to pateicīgs, tomēr viņš neticēja, ka vecāki ir spējīgi viņu saprast. Par savām problēmām Aleksandrs varēja apru­nāties tikai ar Nadju. Šifrētā valodā, ko draugi izman­toja, elektroniskā pasta vēstulēs viņš bez kautrēšanās varēja pastāstīt par dažādiem notikumiem, tomēr nekad vēl to nebija darījuši klātienē. Meitene pieņēma draugu tādu, kāds viņš bija, nenosodot. Viņa lasīja vēstules, nepaužot savu viedokli, jo patiesībā nemaz nezināja, ko atbildēt, jo viņu satrauca pavisam citas lietas.

Aleksandrs domāja, ka viņa aizraušanās ar meitenēm ir smieklīga, tomēr nekādi nevarēja no tās izvairīties. Nejaušs vārds, kustība vai pieskāriens piepildīja galvu ar tēliem un dvēseli ar vēlmi. Labākais veids, kā no tā at­brīvoties, bija fiziskās kustības: ziemā un vasarā Alekss sērfoja Klusajā okeānā. Saskarsme ar auksto ūdeni un brīnišķīgā lidojuma sajūta atkal atdeva viņam bērnības nevainību un eiforiju, tomēr šis stāvoklis nebija ilgs. Turpretī ceļojumi kopā ar vecmāmiņu spēja puisi izklai­dēt pat vairākas nedēļas. Kopā ar Keitu Alekss kontro­lēja savas emocijas, un tas deva vārgu cerību iespējams, ka tēvam bija taisnība un šis trakums reiz beigsies.

Kopš tikšanās Ņujorkā ceļojuma sākumā Aleksandrs uz Nadju skatījās ar citām acīm, kaut arī pilnībā izslē­dza meiteni no savām romantiskajām un erotiskajām fantāzijām. Viņš pat nevarēja draudzeni šādi iedomā­ties, viņa ietilpa tajā pašā kategorijā, kur māsas, ar viņu saistīja tikai pilnīgs un greizsirdības pilns mīļums. Aleksandram vajadzēja aizstāvēt Nadju no visiem, kas viņai varētu nodarīt pāri, it īpaši no citiem puišiem. Nadja bija skaista tā vismaz draugam šķita -, un agrāk vai vēlāk viņai apkārt spietos puišu bari. Viņš nekad nepieļaus, ka tie dienaszagļi draudzenei tuvojas, jau no šīs domas vien Aleksandrs kļuva nikns. Viņš vēroja Nadjas ķermeņa formas, viņas graciozās kustības un modro sejas izteiksmi. Aleksandram patika draudzenes tumši blondie mati, iedegusi āda un riekstu brūnās acis; viņas portretu varētu uzgleznot, izmantojot tikai dzelteni brūnos toņus. Nadja bija citāda nekā viņš, un tas puisi intriģēja draudzenes fiziskais trauslums, aiz kura slēpās viņas spēcīgais raksturs, klusā vērība, veids, kā viņa saplūda ar dabu. Nadja vienmēr bija atturīga, bet tagad šķita noslēpumaina. Aleksandram patika at­rasties viņas tuvumā, reizi pa reizei pieskarties viņai, bet viņam bija daudz vieglāk sarunāties ar meiteni no attāluma; kad viņa atradās tuvumā, Aleksandrs apju­ka, nezināja, ko teikt, un sāka neviļus pārdomāt vār­dus. Viņam šķita, ka rokas reizēm kļūst pārāk smagas, pēdas pārāk lielas un balss tonis pārāk valdonīgs.

Nu, sēžot senā un tumšā pigmeju kapsētā, Aleksandrs draudzenes tuvumu sajuta gandrīz vai sāpīgi. Viņš mī­lēja Nadju vairāk nekā jebkuru citu cilvēku pasaulē, vairāk nekā vecākus, visus draugus kopā un baidījās viņu pazaudēt.

-   Kā iet pa Ņujorku? Tev patīk dzīvot kopā ar vecmā­miņu? viņš jautāja, lai nebūtu jāklusē.

-    Tava vecmāmiņa pret mani izturas kā pret princesi, bet es ļoti ilgojos pēc tēta.

-   Neatgriezies Amazonē, Ērgle, tā ir ļoti tālu, un mēs nevarēsim sazināties.

-   Brauc man līdzi, Nadja sacīja.

-    Es došos, kur vien vēlies, bet vispirms man jāpa­beidz medicīnas studijas.

-   Tava vecmāmiņa saka, ka tu rakstot par mūsu pie­dzīvojumiem Amazonē un Zelta pūķa karaļvalstī. Vai tu rakstīsi arī par pigmejiem? meitene vaicāja.

-   Tās, Ērgle, ir tikai piezīmes. Es nevēlos kļūt par rakstnieku, bet gan par ārstu. Šī doma man ienāca prātā, kad saslima mamma, un es cieši nolēmu to darīt, kad lama Tensings ar lūgšanām un adatām izdziedēja tavu plecu. Tad es apjautu, ka, lai ārstētu, nepietiek tikai ar zinātni un tehnoloģijām, ir arī citas, vienlīdz svarīgas lietas. Alternatīvā medicīna, manuprāt, tā sauc to, ar ko vēlos nodarboties, Aleksandrs skaidroja.

-   Vai atceries, ko teica šamanis Valimai? Viņš sacīja, ka tev piemīt spējas dziedēt un ka tās nepieciešams izmantot. Manuprāt, tu būsi labākais ārsts pasaulē, Nadja bija pārliecināta.

-   Un ko tu gribi darīt pēc skolas beigšanas?

-   Es mācīšos dzīvnieku valodas.

-   Nav nevienas skolas, kur mācītu dzīvnieku valo­das, Aleksandrs smējās.

-   Tādā gadījumā es tādu nodibināšu.

-   Būtu jauki, ja mēs varētu ceļot kopā, es kā ārsts un tu kā lingviste, Aleksandrs piedāvāja.

-   Tas būs pēc tam, kad mēs apprecēsimies, Nadja atteica.

Teikums palika plīvojot gaisā gluži kā karogs. Alek­sandrs juta, ka asinis joņo ķermenī un sirds krūtīs lēkā kā negudra. Viņš bija tik pārsteigts, ka nespēja atbildēt. Kā gan viņam tas nebija ienācis prātā? Aleksandrs bija līdz ausīm iemīlējies Sesilijā Bārnsā, ar kuru viņam nebija nekā kopīga. Šogad viņš bija skolasbiedrenei se­kojis ar neuzveicamu stūrgalvību, stoiski paciešot visas meitenes nievas un kaprīzes. Kamēr Aleksandrs vēl uzvedās kā puišelis, Sesilija Bārnsa jau bija kļuvusi par īstu sievieti, kaut arī viņai bija tieši tikpat daudz gadu. Viņa bija ļoti atraktīva, un Aleksandrs jau bija zaudējis cerību, ka jauniete pievērsīs viņam kaut mazlietiņ uz­manības. Sesilija sapņoja kļūt par aktrisi, iztēlojās filmu pirmizrādes un plānoja doties uz Holivudu izmēģināt laimi, tiklīdz viņai paliks astoņpadsmit gadu. Nadjas sacītais pavēra apvāršņus, ko Aleksandrs līdz tam nebija pamanījis.

-   Kāds gan es esmu stulbenis! viņš iesaucās.

-   Ko tas nozīmē? Mēs neprecēsimies?

-   Es… Aleksandrs murmināja.

-    Paklau, Jaguār, mēs pat nezinām, vai dzīvi izkļūsim no šā meža. Tā kā mums, iespējams, vairs nav daudz laika, aprunāsimies no sirds, meitene nopietni piedā­vāja.

-   Protams, ka mēs apprecēsimies, Ergle! Par to nav ne mazāko šaubu, ausīm degot, puisis atbildēja.

-    Nu, līdz tam mums vēl ir vairāki gadi, viņa sacīja un paraustīja plecus.

Ilgu laiku nevienam no abiem nebija ko teikt. Alek­sandru pārņēma pretrunīgu sajūtu un domu virpulis no bailēm gaišā dienas laikā vēlreiz paskatīties uz Nadju līdz kārdinājumam viņu noskūpstīt. Viņš bija pārlieci­nāts, ka nekad neuzdrošināsies to izdarīt… Klusums kļuva neizturams.

-    Vai tev ir bail, Jaguār? Nadja pēc pusstundas jautāja.

Aleksandrs pārstāja elpot, iedomājoties, ka draudze­ne ir uzminējusi viņa domas un runā par bailēm, kas tobrīd paralizēja puisi. Izdzirdis jautājumu vēlreiz, viņš saprata, ka meitene runā par kaut ko daudz konkrētāku un tuvāku.

-   Rīt jāstājas pretī Kosongo, Mbembelē un, iespējams, arī burvim Sombem. Kā mēs to paveiksim?

-   Tad jau redzēs, Ērgle. Kā saka mana vecmāmiņa: nevajag baidīties no bailēm.

Aleksandrs jutās pateicīgs, ka draudzene ir novirzī­jusies no iepriekšējā temata, un nosprieda nepieminēt mīlestību vismaz līdz tam brīdim, kad atkal atradīsies drošībā Kalifornijā un starp viņiem būs viss Amerikas kontinents. Ar elektroniskā pasta starpniecību par jūtām būs daudz vieglāk runāt, jo tad Nadja neredzēs vina sarkanās ausis.

-    Ceru, ka ērglis un jaguārs mums nāks palīgā, Aleksandrs sacīja.

-    Šoreiz mums nepieciešams kas vairāk, Nadja sprieda.

Tūdaļ pat draugi sajuta kādas būtnes tuvumu, it kā tā būtu atsaukusies viņu aicinājumam. Aleksandrs pa­stiepa roku pēc naža un iededza lukturīti, un tajā pašā brīdī viņu acu priekšā parādījās šaušalīgs stāvs.

Izbīļa sastindzināti, viņi trīs metrus tālāk ieraudzīja vecu, lupatās satinušos raganu ar milzīgu un izspūrušu baltu matu ērkuli, viņa bija tik kaulaina kā skelets. Tas ir spoks, jaunieši tūdaļ pat nodomāja, bet Aleksandram ienāca prātā, ka jābūt vēl kādam citam izskaidroju­mam.

-   Kas tur ir? viņš angliski iekliedzās un ar vienu lēcienu bija kājās.

Klusums. Jaunietis atkārtoja jautājumu un pavērsa lukturīti pret dīvaino būtni.

-   Vai jūs esat gars? Nadja vaicāja, jaucot franču un bantu valodu.

Parādība atbildēja ar neskaidru murmināšanu un, gaismas apžilbināta, atkāpās.

-   Izskatās, ka tā ir kāda večiņa! Nadja iesaucās.

Beidzot jaunieši saprata spoka sacīto: Nana Asante.

-   Nana Asante? Ngubē karaliene? Dzīva vai mirusi? Nadja taujāja.

Drīz vien šaubas izklīda tā tik tiešām bija senā kara­liene, tā pati, kura pazuda un kuru Kosongo, sagrābjot varu, šķietami bija nogalinājis. Sieviete gadiem ilgi bija slepeni dzīvojusi kapsētā, kur pārtika no ziedojumiem, ko mednieki atstāja saviem senčiem. Viņa uzturēja kār­tību šai vietā, salika kapos līķus, kurus pigmeji iemeta pa caurumu mūrī. Karaliene sacīja, ka nav viena, ka gari ir kopā ar viņu… pavisam drīz viņa domā tiem pie­vienoties, jo ir nogurusi dzīvot savā ķermenī. Karaliene pastāstīja, ka agrāk viņa bija nganga dziedniece, kas, nonākot transā, ceļoja garu pasaulē. Viņa tos bija redzē­jusi ceremoniju laikā un baidījās no gariem. Tagad tie bija kļuvuši par draugiem.

-   Nabaga sieviete, viņa droši vien ir jukusi, Alek­sandrs pačukstēja Nadjai.

Nana Asante nebija traka, gluži pretēji šajos no­šķirtības gados viņa bija iemantojusi pārsteidzošu prāta skaidrību. Viņa zināja visu, kas notiek Ngubē, zināja par Kosongo un viņa divdesmit sievām, par Mbembelē un desmit Leoparda brālības zaldātiem, par burvi Sombi un viņa dēmoniem. Viņa zināja, ka ciemā dzīvojošie bantu ļaudis neuzdrošinās stāties tiem pretī, jo ikviena nepa­klausības pazīme tika sodīta ar briesmīgām mocībām. Viņa zināja, ka pigmeji kļuvuši par vergiem, ka Kosongo atņēmis viņiem svēto amuletu un ka Mbembelē pārdod verdzībā viņu bērnus, ja pigmeji neatnes ziloņkaulu. Tāpat karaliene zināja, ka Ngubē bija ieradusies ārzem­nieku grupa, kuri meklēja misionārus, un ka divi jau­nieši bija aizbēguši no Ngubē un atnākuši viņu apciemot.

-   Kā jūs to varat zināt!? Aleksandrs iesaucās.

-    Man to pastāstīja senči. Viņi zina daudzas lietas. Gari staigā apkārt ne tikai naktī, kā ļaudis domā, viņi klīst apkārt arī pa dienu, šur un tur starp dzīvajiem un mirušajiem, satiekas ar citiem dabas gariem, Nana Asante stāstīja.

-   Vai viņi palīdzēs saviem pēctečiem? Nadja vaicāja.

-    To es nezinu. Jums pašiem jārunā ar viņiem, ka­raliene nosprieda.

Milzīgs, dzeltens un spožs pilnmēness parādījās de­besīs virs meža klajumiņa. Šai brīdī kapsētā notika kas maģisks, ko turpmākajos gados Nadja un Aleksandrs atcerēsies kā izšķirīgu savas dzīves mirkli.

Pirmā pazīme, ka notiek kas neparasts, bija tas, ka jaunieši tumsā varēja redzēt tik skaidri, it kā kapsētu apgaismotu stadiona starmeši. Pirmo reizi, kopš viņi atradās Āfrikā, Nadjai un Aleksandram kļuva auksti. Viņi drebinoties apskāvās, lai uzmundrinātu un sasil­dītu viens otru. Gaisu piepildīja arvien spēcīgāka bišu zumēšana, un apstulbušo jauniešu acu priekšā parādī­jās caurspīdīgas būtnes. Viņiem visapkārt stāvēja gari. Viņus nebija iespējams aprakstīt, jo senčiem nepiemita noteikta forma, viņi bija mazliet līdzīgi cilvēkiem, bet mainījās kā dūmu zīmējumi; gari nebija kaili, bet arī ne apģērbti; tiem nebija krāsas, un tie spīdēja.

Intensīvā kukaiņu zumēšana, kas skanēja jauniešu ausīs, bija universāla, telepātijai līdzīga garu valoda, ko draugi lieliski saprata. Viņiem neko nevajadzēja spo­kiem paskaidrot, nekas nebija jāsaka un jālūdz ar vār­diem. Šīs ēteriskās būtnes zināja, kas notiek, un arī to, kas notiks nākotnē, jo viņu pasaulē laiks nepastāvēja. Te bija mirušo senču dvēseles un arī vēl nedzimušo cil­vēku gari, dažas dvēseles pastāvēja tikai kā gari, citas bija gatavas pieņemt fizisko formu uz šīs vai kādas citas planētas, šeit vai tur.

Draugi uzzināja, ka gari tikai retu reizi iejaucas ma­teriālās pasaules notikumos, kaut arī reizēm palīdz dzīv­niekiem kā intuīcija un cilvēkiem kā iztēle, sapņi, rado­šais gars un mistiskās vai spirituālās atklāsmes. Lielākā daļa ļaužu ir tik nevērīgi pret visu dievišķo, ka nepama­na zīmes, sakritības, priekšnojautas un sīkos ikdienas brīnumus. Jaunieši saprata, ka gari neuzsūta slimības, nelaimes un nāvi, kā viņiem bija stāstīts; ciešanas radīja dzīvo cilvēku ļaunums un tumsonība. Gari neuzbruka ļaudīm, kas ienāca viņu valdījumos vai tos apvainoja, jo viņiem nebija īpašumu un viņus nekādi nebija iespējams aizvainot. Ziedojumi, dāvanas un lūgšanas līdz gariem nenokļūst; to vienīgā jēga ir nomierināt ļaudis, kuri ziedo.

Nebija iespējams pateikt, cik ilga bija saruna ar ga­riem. Pamazām kļuva arvien gaišāks un atvērās plašāka dimensija. Mūris, kuram draugi bija pārrāpušies, lai iekļūtu kapsētā, izzuda, un viņi atradās mežā, kaut arī tas nemaz nelīdzinājās džungļiem, pa kuriem jaunieši nule bija gājuši. Nekas nebija kā iepriekš, apkārt staroja neredzēta enerģija. Koki vairs neveidoja viendabīgi zaļu masu, tagad katram no tiem piemita savs raksturs, savs vārds un atmiņas. Visaugstākie koki, no kuru sēklām bija izauguši jaunākie, stāstīja tiem stāstus. Visvecākie augi pauda vēlmi drīz mirt, lai barotu zemi; jaunā­kie, dedzīgi vēloties dzīvot, audzēja tvirtus pumpurus. Visapkārt valdīja nebeidzama murmināšana, dažādas sugas savā starpā sarunājās.

Jauniešiem apkārt bija simtiem dzīvnieku, par dažu eksistenci viņi līdz šim nebija pat nojautuši: nelielām žirafēm līdzīgi okapi ar garu kaklu, bizamžurkas, muskusbrieži, mangusti, lidvāveres, zeltīti kaķi un antilopes, kas bija svītrainas kā zebras, ar zvīņām klāti skudrlāči un kokos sakāpuši pērtiķi, kas šīs nakts maģiskajā gais­mā pļāpāja kā bērni. Jauniešiem garām pilnīgā harmo­nijā pagāja leopardi, krokodili, degunradži un citi zvēri. Brīnišķīgi putni ar dziesmām piepildīja gaisu, un to krāšņās spalvas vēl vairāk izgaismoja nakti. Vēja pūsmā dejoja miljardiem kukaiņu: daudzkrāsaini tauriņi, spī­dīgas vaboles, trokšņaini circeņi un maigi jāņtārpiņi. Zeme ņudzēja no reptiļiem: čūskas, bruņurupuči un lielas ķirzakas dinozauru pēcteces vēroja jauniešus ar acīm, kurām bija trīs plakstiņi.

Miljardiem un miljardiem augu un dzīvnieku dvēseļu ieskauti, viņi devās uz garīgā meža vidu. Aleksandra un Nadjas prāts atkal izpletās, un viņi pamanīja saiknes starp būtnēm, enerģijas plūsmas, kas aptvēra visu uni­versu kā brīnumains tīkls smalks kā zīds un izturīgs kā tērauds. Viņi saprata, ka nekas nav izolēts; ikviena lieta, kas notiek, no domas līdz negaisam, iespaido arī visu pārējo. Jaunieši sajuta pulsējošo un dzīvo zemi lielu organismu, kura klēpī radās visa flora un fauna, kalni, upes, līdzenumu vējš, vulkānu lava un augstāko kalnu mūžīgie sniegi. Un Māte planēta ir daļa no citiem, lielākiem organismiem, saistīta ar bezgalīgi daudzām zvaigznēm milzīgajā debesjumā.

Jaunieši vēroja neizbēgamos dzīves apļus nāvi, pār­veidošanos un atdzimšanu kā brīnišķīgu zīmējumu, kurā viss notiek vienlaikus, bez pagātnes, tagadnes un nākotnes, tagad, kopš mūžīgiem laikiem un uz mūžiem.

Beidzot, fantastiskā ceļojuma pēdējā posmā, draugi saprata, ka neskaitāmās dvēseles visas, cik vien pastāv universā, ir daļa no viena vienīga gara, gluži kā ūdens lāses okeānā. Viena garīga esence veido visu pastāvošo. Nav atšķirības starp būtnēm, nepastāv robeža starp dzīvību un nāvi.

Nadjai un Aleksandram nebija bail nevienā šā neti­camā ceļojuma brīdī. Sākumā abiem šķita, ka viņi lido kā sapnī, jaunieši juta pilnīgu mieru, tomēr garīgais ceļojums it īpaši ietekmēja viņu jutekļus un iztēli, mieru nomainīja eiforija, neizsakāma laime, milzīgas enerģijas un spēka sajūta.

Mēness turpināja savu ceļu pa debesjumu un pazuda mežā. Vēl kādu brīdi apkārt bija manāma garu radītā gaisma, bet bišu sanēšana un drēgnums aizvien mazinā­jās. Abi draugi atmodās no transa starp kapu kopiņām, un Boroba bija apķēries Nadjai ap vidukli. Kādu brīdi viņi nesarunājās un nekustējās, lai neaizbiedētu brīža bur­vību. Beidzot viņi neticīgi saskatījās, it kā šauboties par piedzīvotā patiesumu, bet tad parādījās karaliene Nana Asante, kas apliecināja, ka tas nav bijis tikai šķitums.

Karalieni izgaismoja spēcīgs iekšējs starojums. Jau­nieši viņu redzēja tādu, kāda karaliene tiešām izskatī­jās, un nevis tādu, kāda viņa bija parādījusies sākumā, kā noskrandušu un izkāmējušu večiņu. Patiesībā Nana Asante izskatījās lieliski kā amazone, kā sena mežu dieviete. Vientulībā pavadīto gadu laikā, meditējot kopā ar mirušajiem, karaliene bija kļuvusi vieda, attīrījusi savu sirdi no naida un alkatības, vairs neko nevēlējās, nekas viņu nesatrauca un nebiedēja. Viņa bija drosmīga, jo krampjaini nepieķērās dzīvei, karaliene bija spēcīga, jo viņu vadīja līdzjūtība; viņa bija taisnīga, jo nojauta patiesību, un neuzvarama, jo viņu atbalstīja vesels pulks garu.

-   Ngubē ir daudz ciešanu. Kad valdījāt jūs, bija miers, bantu cilts un pigmeji vēl atceras tos laikus. Nāciet mums līdzi, Nana Asante, palīdziet mums! Nadja ai­cināja.

-   Iesim, karaliene nevilcinoties atbildēja, it kā vai­rākus gadus būtu gatavojusies šim brīdim.

12 Baismā karaļvalsts

Pāris dienu laikā, ko Nadja un Aleksandrs pavadīja mežā, Ngubē bija notikuši vairāki dramatiski atgadīju­mi. Keita, Endžija, brālis Fernando un Džoels Gonsaless vairs nesatika Kosongo, un viņiem nācās saprasties ar Mbembelē, kas dienas gaismā bija daudz biedējošāks nekā karalis. Uzzinot par divu gūstekņu pazušanu, ko­mandants vairāk pievērsās sargu sodīšanai, kas bija ļāvuši viņiem aizbēgt, nekā pazudušo jauniešu meklē­šanai. Viņš neveltīja ne mazākās pūles, lai tos atrastu, un, kad Keita Kolda lūdza viņa palīdzību meklēšanā, komandants atteicās.

-   Viņi jau ir miruši. Es viņu dēļ nezaudēšu laiku. Izņemot pigmejus, kuri nemaz nav cilvēki, neviens cits nespēj pārdzīvot nakti mežā, Mbembelē sacīja.

-    Tad norīkojiet pāris pigmeju, lai viņi nāk man pa­līgā jauniešus uzmeklēt, Keita uzstāja.

Mbembelē bija paradums neatbildēt uz jautājumiem un vēl jo mazāk uz lūgumiem, tāpēc neviens viņam neko arī neprasīja. Šīs vecās ārzemnieces nepiedienīgā izturēšanās komandantu vairāk mulsināja nekā sadus­moja viņš nespēja noticēt tādai nekaunībai. Mbembelē kādu brīdi klusēja, vērodams Keitu caur spoguļstikla saulesbrillēm, un lielas sviedru lāses tikmēr tecēja pār viņa noskūto galvu un kailajām rokām, uz kurām bija redzamas rituālās rētas. Viņš atradās savā "birojā" , uz kurieni bija licis atvest rakstnieci.

Mbembelē "birojs" bija būda ar sagrabējušu metāla rakstāmgaldu un dažiem krēsliem vienā stūrī. Šausmu pārņemtā Keita ieraudzīja moku rīkus un asinīm līdzī­gus tumšus plankumus uz sienām, kas bija krāsotas ar kaļķi. Bez šaubām, komandanta mērķis, aicinot viņu uz šejieni, bija Keitu iebiedēt, un viņš to arī sasniedza, tomēr rakstniece nebija gatava izrādīt savu vājumu. Viņu varēja aizsargāt tikai Amerikas pase un žurnā­lista apliecība, tomēr tas viss neko daudz nelīdzētu, ja Mbembelē sajustu rakstnieces bailes.

Keitai šķita, ka atšķirībā no Kosongo militārists ne­noticēja stāstam par vēlēšanos intervēt karali; viņš, bez šaubām, nojauta, ka īstais viņu klātbūtnes iemesls ir noskaidrot pazudušo misionāru likteni. Ekspedīcijas dalībnieki bija šā vīra rokās, tomēr, pirms ļauties ciet­sirdības uzliesmojumam, Mbembelē vajadzēja pārdomāt iespējamo risku, un viņš nevarēja slikti izturēties pret ārzemniekiem, ar pārlieku lielu optimismu prātoja Keita. Viena lieta bija nabaga iebiedētie ļaudis Ngubē, bet otra, gluži cita ārzemnieki, it īpaši jau baltie. Viņam nenāktu par labu nevajadzīga augstākstāvošo interese. Komandantam bija nepieciešams pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no ekspedīcijas dalībniekiem; ja viņi uz­zinās pārāk daudz, neatliks nekas cits kā ārzemniekus novākt. Militārists saprata, ka bez Nadjas un Aleksandra viņi nekur neies, un tas visu sarežģīja vēl vairāk. Keita sprieda, ka jābūt ļoti uzmanīgiem, jo komandantam labpatiktos, ja viesi ciestu kādā negadījumā. Rakstniecei neienāca ne prātā, ka kāds no ekspedīcijas dalībniekiem Ngubē varētu būt labi ieredzēts.

-   Kā sauc otru jūsu grupas sievieti? Mbembelē jau­tāja pēc ilgas pauzes.

-   Endžija. Endžija Ninderera. Viņa mūs atveda uz šejieni savā lidmašīnā, bet…

-   Viņa Majestāte karalis Kosongo vēlas, lai viņa pie­vienojas karaliskajam harēmam.

Keita Kolda juta, ka viņai ļimst ceļgali. Iepriekšējā va­karā tas varētu šķist joks, bet tagad šis piedāvājums bija kļuvis par nepatīkamu un, iespējams, bīstamu realitāti. Kā Endžija atbildēs uz karaļa uzmanības apliecināju­miem? Drīz vien atgriezīsies arī Nadja un Aleksandrs, kā mazdēls bija apsolījis atstātajā zīmītē. Arī iepriekšējo ceļojumu laikā jauniešu vainas dēļ viņa bija piedzīvojusi izmisuma brīžus, tomēr viņi allaž atgriezās sveiki un ve­seli. Vajadzēja viņiem uzticēties. Vispirms jāsapulcē visi grupas dalībnieki un tad jādomā, kā atgriezties civilizā­cijā. Rakstniecei pēkšņi ienāca prātā, ka karaļa interese par Endžiju varētu ļaut mazliet novilcināt laiku.

-   Vai jūs vēlaties, lai es pavēstu Endžijai par karaļa vēlmi? Keita vaicāja, kad bija spējīga parunāt.

-   Tā nav vēlme, tā ir pavēle. Runājiet ar viņu. Es viņu redzēšu rītdienas turnīra laikā. Tikmēr varat staigāt pa ciemu, bet es jums aizliedzu tuvoties karaļa apartamen­tiem, aplokiem un akai.

Komandants pamāja ar roku, un durvis sargājošais zaldāts nekavējoties saņēma Keitu aiz rokas un aizveda prom. Dienasgaisma uz mirkli apžilbināja veco rakstnieci.

Keita sastapās ar draugiem un pavēstīja Endžijai par karaļa mīlestību, ko viņa, kā jau tas bija gaidāms, uz­tvēra diezgan nelāgi.

-   Es nekad nekļūšu par vienu no Kosongo sieviešu ganāmpulka! viņa saniknota iesaucās.

-   Protams, ka ne, Endžij, bet tu varētu pret viņu pāris dienu laipni izturēties un…

-   Pat ne vienu minūti! Ja karaļa vietā būtu koman­dants, tad gan… Endžija nopūtās.

-   Mbembelē ir īsts nezvērs! Keita viņu pārtrauca.

-   Tas ir joks, Keita. Netaisos būt laipna nedz pret Kosongo, nedz Mbembelē, nedz kādu citu. Es vēlos pēc iespējas ātrāk izkļūt no šīs elles, atgūt lidmašīnu un doties uz tādu vietu, kur šie noziedznieki nevar man tikt klāt.

-   Ja jūs mazdrusciņ izklaidētu karali, kā to ierosina Koldas kundze, mēs varētu iegūt nedaudz laika… brā­lis Fernando iebilda.

-   Kā gan es to varētu? Paskatieties uz mani! Manas drēbes ir netīras un slapjas, lūpu krāsa pazudusi un frizūra izjukusi. Es izskatos pēc mežoņa! Endžija at­bildēja, rādot uz izspūrušajiem matiem.

-   Ciema ļaudis baidās, misionārs viņu pārtrauca un mainīja sarunas tematu. Neviens nevēlas atbildēt uz maniem jautājumiem, tomēr man izdevās sasiet kopā galus. Es zinu, ka biedri ir šeit bijuši un pazuduši pirms vairākiem mēnešiem. Nevar būt, ka viņi ir kaut kur aiz­gājuši. Visticamāk, viņi miruši mocekļu nāvē.

-Jūs vēlaties teikt, ka viņi ir nogalināti? Keita vaicāja.

-   Jā. Domāju, ka viņi savas dzīvības ir ziedojuši Kris­tum. Ceru, ka viņi vismaz nav pārlieku cietuši…

-   Man tiešām žēl, brāli Fernando, Endžija sacīja, pēkšņi kļūstot nopietna un aizkustināta. Atvainojiet manu frivolitāti un nejauko garastāvokli. Varat ar mani rēķināties, darīšu visu, lai jums palīdzētu. Dejošu sep­tiņu plīvuru deju, lai izklaidētu Kosongo, ja vien jūs to vēlaties.

-   Tik daudz es no jums neprasu, Nindereras jaunkundz, misionārs skumji atbildēja.

-   Sauciet mani par Endžiju, viņa sacīja.

Diena pagāja, gaidot Nadjas un Aleksandra pārnāk­šanu, klaiņojot pa ciematiņu informācijas meklējumos un kaļot bēgšanas plānus. Abus sargus, kas iepriek­šējā naktī bija izturējušies nolaidīgi, zaldāti arestēja, un viņus neviens nenomainīja tas nozīmēja, ka ekspedī­cijas dalībniekus vairs neuzmanīja. Draugi noskaidroja, ka no karaspēka dezertējušie Leoparda brālības vīri, kas Ngubē bija ieradušies kopā ar komandantu, ir vienīgie, kas var piekļūt kazarmās noglabātajiem šaujamiero­čiem. Bantu sargi pusaudžu gados bija rekrutēti ar varu. Viņi bija slikti bruņoti, lielākoties tikai ar mačetēm un dunčiem, turklāt paklausīja vairāk aiz bailēm nekā lojalitātes. Pakļaujoties nedaudzo Mbembelē kareivju pavēlēm, sargiem vajadzēja apspiest pārējos bantu ļau­dis savus ģimenes locekļus un draugus. No stingrās kārtības nebija iespējams izvairīties dumpiniekus un dezertierus nogalināja bez tiesas.

Ngubē sievietes, kas agrāk bija neatkarīgas un pieda­lījās lēmumu pieņemšanā, bija zaudējušas savas tiesības; tagad viņas strādāja Kosongo plantācijās un apmierināja vīriešu iegribas. Skaistākās jaunietes nosūtīja uz karaļa harēmu. Komandanta spiegu tīkls aptvēra pat bērnus, kas iemācījās uzmanīt savus ģimenes locekļus. Pietika tikai ar apvainojumiem nodevībā, lai zaudētu dzīvību, pierādījumi nebija nepieciešami. Sākumā kareivji no­galināja daudz cilvēku, bet apvidus iedzīvotāju skaits nebija liels, un, redzot, ka paliek bez pavalstniekiem, karalis un komandants kļuva rāmāki.

Viņus atbalstīja arī Sombe burvis, kuru Kosongo un Mbembelē sauca palīgā nepieciešamības gadījumā. Ļaudis bija pieraduši pie burvjiem un dziedniekiem, kuri bija kā saikne ar garu pasauli, dziedēja slimības, veica zie­dojumus un izgatavoja amuletus. Viņi uzskatīja, ka kāda cilvēka nāve lielākoties bija maģisku darbību sekas. Kad kāds nomira, burvja uzdevums bija noskaidrot, kurš ir izraisījis nāvi, noņemt lāstu un sodīt vainīgo vai arī pie­spiest viņu samaksāt mirušā ģimenei sāpju naudu. Tas burvjiem kopienā piešķīra varu. Ngubē, gluži tāpat kā citviet Āfrikā, vienmēr bija kāds vairāk vai mazāk cienī­jams burvis, bet neviens no tiem nelīdzinājās Sombem.

Neviens nezināja, kur dzīvo briesmīgais burvis. Viņš kā dēmons materializējās ciemā: paveicis darāmo, bez pēdām izgaisa, un neviens viņu neredzēja vairākas ne­dēļas vai mēnešus. Sombe bija tik šausmīgs, ka pat Kosongo un Mbembelē izvairījās no viņa klātbūtnes un dienās, kad burvis parādījās, sēdēja ieslēgušies mājās. Burvja izskats iedvesa šausmas. Viņš bija milzīgs tik­pat garš, cik komandants Mbembelē, un, iegājis transā, ieguva pārcilvēcīgu spēku, varēja cilāt baļķus, kurus ne­spēja izkustināt pat seši vīri. Burvim bija leoparda galva un kaklarota, kas, kā stāstīja, esot pagatavota no pirk­stiem, kurus Sombe nogriezis upuriem ar skatienu vien, gluži tāpat kā nepieskaroties nocirta gaiļiem galvas.

-   Es vēlētos iepazīties ar slaveno Sombi, Keita prā­toja, kad draugi bija sapulcējušies, lai apspriestos.

-   Man gribētos nofotografēt viņa iluzionista trikus, Džoels Gonsaless piebilda.

-   Iespējams, ka tie nemaz nav triki. Vudū maģija var būt ļoti spēcīga, Endžija sacīja un nodrebinājās.

Būdā pavadītajā otrā naktī, kas visiem šķita mūžīga, ekspedīcijas dalībnieki atstāja lāpas iedegtas par spīti degušas gumijas smakai un melnajiem kvēpiem, jo tā vismaz bija iespējams redzēt prusakus un žurkas. Keita vairākas stundas pavadīja nomodā, uzmanīgi klausoties un gaidot Nadjas un Aleksandra atgriešanos. Tā kā dur­vis neviens nesargāja, viņa varēja iziet ārā, kad būdas smacīgais gaiss kļuva neizturams. Endžija viņai pievie­nojās, un abas sievietes plecu pie pleca apsēdās zemē.

-   Es vai mirstu, kā gribas uzpīpēt, Endžija murmi­nāja.

-   Šī ir tava iespēja atmest kaitīgo ieradumu, gluži tāpat, kā to izdarīju es. Smēķēšana izraisa plaušu vēzi, Keita mēģināja pārliecināt draudzeni. Vēlies kādu mal­ciņu šņabja?

-   Keita, vai tad alkohols ari nav kaitīgs ieradums? Endžija smējās.

-   Vai tev šķiet, ka esmu alkoholike? Neuzdrīksties tā

> ' ?

teikt! Reizi pa reizei es iedzeru kādu malku pret kaulu sāpēm, neko vairāk.

-   Mums jātiek no šejienes prom, Keita.

-   Mēs nevaram iet bez mana mazdēla un Nadjas, rakstniece iebilda.

-   Cik ilgi tu esi gatava viņus gaidīt? Laivas pēc mums atgriezīsies parīt.

-   Tikmēr bērni jau būs pārnākuši.

-   Un ja nu ne?

-   Tādā gadījumā jūs dosieties prom, bet es palik­šu, Keita atbildēja.

-   Keita, vienu es tevi šeit nepametīšu.

-   Tu kopā ar pārējiem dosies pēc palīdzības. Tev jāsa­zinās ar žurnālu International Geographic un Amerikas vēstniecību. Neviens nezina, kur mēs esam.

-   Vienīgā cerība, ka Maikls Mušaha ir saņēmis kādu no ziņām, ko sūtīju viņam pa radio, bet es uz to īpaši nepaļautos, Endžija nopūtās.

Abas sievietes ilgu laiku klusēja. Par spīti apstākļiem, kādos viņas atradās, draudzenes priecājās par mēness apspīdētās nakts skaistumu. Ciemā bija palikušas tikai dažas aizdegtas lāpas, ja neņem vērā tās, kas apgais­moja karaliskos apartamentus un zaldātu kazarmas. Līdz viņām nonāca nepārtrauktā džungļu murdoņa un spēcīgā mitrās zemes smarža. Pāris soļu tālāk no tum­sas sievietes vēroja būtnes, kas nekad neredzēja saules gaismu.

-   Endžij, vai tu zini, kas ir aka? Keita vaicāja.

-   Tā, ko misionāri minēja vēstulēs?

-   Tas nav tas, ko mēs iedomājamies. Tā nav ūdens aka, Keita pārliecināti sacīja.

-   Tiešām? Un kas gan tas ir?

-   Tā ir spīdzināšanas vieta.

-   Ko tu saki! Endžija iesaucās.

-   Tieši tā, Endžij. Tā atrodas aiz karaliskajiem apar­tamentiem un apjozta ar žogu. Tai nav atļauts tuvo­ties.

-   Tā ir kapsēta?

-   Nē. Tas ir kas līdzīgs dīķim vai baseinam ar krokodiliem…

Endžija vienā mirklī pielēca kājās un nespēja paelpot, viņai šķita, ka krūtis spiež milzīgs smagums. Keitas vārdi apstiprināja bailes, kas piloti bija pārņēmušas kopš brīža, kad lidmašīna ietriecās pludmalē un viņa bija nokļuvusi šajā mežonīgajā apvidū. Stundu pēc stun­das, dienu pēc dienas viņa aizvien skaidrāk sajuta, ka gluži neizbēgami tuvojas savām beigām. Endžija vien­mēr iedomājās, ka mirt jaunai nozīmē ciest lidmašīnas avārijā, līdz Mamma Bangese, tirgus pareģe, pavēstīja par krokodiliem. Sākumā viņa pareģojumu neņēma par pilnu, bet, tā kā dažkārt bija gandrīz vai nāvīgi saskā­rusies ar šiem briesmoņiem, doma pamazām iesakņojās sievietes prātā un kļuva par apsēstību. Keita nojauta, par ko domā draudzene.

-   Neesi nu māņticīga, Endžij. Tas, ka Kosongo audzē krokodilus, vēl nenozīmē, ka tu kļūsi par viņu vakari­ņām.

-   Tas ir mans liktenis, Keita, es no tā neizbēgšu.

-   Mēs no šejienes tiksim prom dzīvas, Endžij, es tev apsolu.

-   Tu man neko nevari solīt, jo nespēj to izpildīt. Ko vēl tu zini?

-Akā iemet tos, kas sadumpojušies pret Kosongo un Mbembelē varu, Keita skaidroja. Man to pastās­tīja pigmeju sievietes. Viņu vīriem jāmedī krokodiliem pārtika. Viņas zina, kas notiek ciematā. Pigmejietes ir bantu verdzenes un paveic smagākos darbus; viņas iet būdās, dzird sarunas un vēro. Pa dienu sievietes var brīvi pārvietoties, viņas ieslēdz tikai vakarā. Neviens viņām nepievērš uzmanību, jo uzskata, ka pigmejiem nepiemīt cilvēku gudrība.

-Vai tu domā, ka tā nogalināja arī misionārus un tāpēc no viņiem nekas nav palicis pāri? Endžija vaicāja un noskurinājās.

-   Jā, tomēr es neesmu pilnīgi droša, tāpēc vēl neesmu neko teikusi brālim Fernando. Rīt noskaidrošu patiesību un, ja vien būs iespējams, uzmetīšu aci akai. Mums to vajadzētu nofotografēt, tas ir nozīmīgs fakts, ko grasos pieminēt arī rakstā žurnālā, Keita piebilda.

Nākamajā dienā Keita atkal ieradās pie komandanta Mbembelē, lai paziņotu, ka karaļa uzmanības apliecinā­jumi liek Endžijai Nindererai justies ļoti pagodinātai un viņa ir ar mieru apdomāt šo priekšlikumu, tomēr pilotei nepieciešams laiks, jo viņa ir apsolījusi savu roku vare­nam Botsvānas burvim, un, kā zināms, ir ļoti bīstami piekrāpt burvi, lai arī tas notiek tālumā.

-   Tādā gadījumā karalim Kosongo šī sieviete neinte­resē, komandants nolēma.

Keita saprata, ka ir kļūdījusies. Viņa nebija gaidījusi, ka Mbembelē šo stāstu uztvers tik nopietni.

-   Vai jums nevajadzētu apspriesties ar Viņa Maje­stāti?

-Nē.

-   Patiesībā Endžija Ninderera burvim nav solījusies, teiksim tā, viņi nav oficiāli saderinājušies, vai saprotat? Ļaudis man stāstīja, ka šai apvidū dzīvo Sombe, varenā­kais Āfrikas burvis, varbūt viņš varētu atbrīvot Endžiju no otra precinieka maģijas… Keita piedāvāja.

-   Varbūt.

-   Kad slavenais Sombe atkal iegriezīsies Ngubē?

-   Vecā sieviete, tu uzdod pārāk daudz jautājumu un traucē mopani, komandants atbildēja, pamājot ar roku, it kā atgaiņātu uzmācīgu mušu. Es runāšu ar Kosongo. Paskatīsimies, ko varam darīt.

-    Vēl kāda lieta, komandant Mbembelē, Keita sacīja jau pie paša sliekšņa.

-   Ko tu gribi?

-   Namiņš, kur mēs esam izmitināti, ir ļoti jauks, bet diezgan netīrs, tur ir papilnam žurku un sikspārņu mēslu…

-Un?

-   Endžija Ninderera ir ļoti smalka būtne, un slikta smaka viņu padara slimu. Vai jūs varētu atsūtīt kādu verdzeni iztīrīt telpas un pagatavot mums ēdienu? Ja vien tas jūs pārāk neapgrūtina.

-   Lai notiek, komandants atbildēja.

Kalpone, ko viņiem atsūtīja, izskatījās pēc bērna, viņa valkāja tikai palmu lapu svārkus, nebija garāka par metru četrdesmit centimetriem, bija tieva, bet spē­cīga. Viņa parādījās ar zaru slotu rokās un sāka slaucīt galvu reibinošā ātrumā. Jo vairāk putekļu viņa sacēla, jo spēcīgāka bija smaka un vairāk netīrumu. Keita sievieti apstādināja, jo īstenībā draugi bija lūguši kalponi pavi­sam citam mērķim viņiem bija nepieciešama sabied­rotā. Sākumā šķita, ka sieviete nesaprot Keitas žestus un nolūkus, viņas sejas izteiksme bija stulba kā aitai, bet, kad rakstniece pieminēja Bejē Dokū vārdu, pigmeju sievietes seja atplauka. Keita saprata, ka stulbums bija tikai maska, kas palīdz aizsargāties.

Ar mīmikas, pāris bantu un franču valodas vārdu palīdzību pigmejiete pastāstīja, ka viņu sauc Jena un viņa ir Bejē Dokū sieva. Viņiem bija divi bērni, ko ve­cāki redzēja tikai retu reizi, jo mazie bija ieslēgti otrā aplokā, bet pašlaik vecmāmuļas bērnus kārtīgi aprūpēja. Noteiktais laiks, kad Bejē Dokū un pārējiem mednie­kiem jāatnes ziloņkauls, bija nākamajā dienā; ja viņiem nebūs veicies, pigmeji zaudēs savus bērnus, Jena sacīja un sāka raudāt. Keita nezināja, ko iesākt ar raudošo sievieti, bet Endžija un brālis Fernando mēģināja viņu nomierināt, stāstot, ka Kosongo neuzdrošināsies pār­dot bērnus, kad ciematā kā liecinieki atrodas ārzemju žurnālisti. Jena domāja, ka nekas un neviens nevar likt Kosongo mainīt domas.

Briesmas vēstošas bungu skaņas piepildīja Āfrikas nakti, sadrebinot mežu un izbiedējot ārzemniekus, kas ar tumšām priekšnojautām sirdī saklausīja tās savā būdā.

-    Ko nozīmē šīs bungu skaņas? Džoels Gonsaless jautāja un noskurinājās.

-   Nezinu, bet nekas labs tas nevar būt, brālis Fer­nando atbildēja.

-   Man ir apnicis visu laiku baidīties! Jau vairākas dienas man no skumjām sāp krūtis, es nespēju paelpot! Es gribu doties prom no šejienes! Endžija iesaucās.

-   Lūgsimies, draugi! misionārs aicināja.

Tieši tobrīd parādījās kāds zaldāts, un, vēršoties tikai pie Endžijas, pavēstīja, ka tūlīt sāksies "turnīrs" un komandantam Mbembelē nepieciešama viņas klātbūtne.

-   Es iešu kopā ar saviem biedriem, pilote atbildēja.

-   Kā vēlaties, kareivis atteica.

-   Kādēļ skan bungas? Endžija taujāja.

-   Ezenji, Mbembelē sūtnis lakoniski atbildēja.

-   Nāves deja?

Kareivis neatbildēja, bet pagriezās un aizgāja. Ekspe­dīcijas dalībnieki apspriedās. Džoels Gonsaless bija pār­liecināts, ka runa ir par nāvi un viņiem vajadzēja kļūt par šīs izrādes galvenajiem varoņiem. Keita lika viņam apklust.

-   Tu mani nervozē, Džoel. Ja viņi vēlas mūs nogali­nāt, tad noteikti nedarīs to publiski. Viņiem nav izdevīgi izraisīt starptautisku skandālu.

-   Kurš gan to uzzinās, Keita? Mēs pilnīgi esam šo vājprāšu varā. Vai gan viņus uztrauc pārējās pasaules viedoklis? Viņi dara to, kas ienāk prātā, Džoels novai­dējās.

Laukumā sapulcējās visi ciema iedzīvotāji, izņemot pigmejus. Zemē ar krītu bija uzzīmēts četrstūris, līdzīgs boksa ringam, kuru apgaismoja lāpas. Komandants sē­dēja zem Vārdu koka kopā ar "oficieriem" desmit Leoparda brālības zaldātiem, kas stāvēja aiz krēsla, kurā sēdēja Mbembelē. Viņš bija ģērbies kā vienmēr biksēs un armijas zābakos, un, par spīti tam, ka bija nakts, slēpa skatienu aiz saulesbrillēm. Endžiju Nindereru aiz­veda līdz otram krēslam, kas bija novietots pāris soļu tālāk, bet viņas draugiem nepievērsa pilnīgi nekādu uz­manību. Karalis Kosongo nebija ieradies, bet viņa sievas drūzmējās ierastajā vietā aiz koka, un viņas uzmanīja vecais sadists ar bambusa nūju.

Bija ieradies viss "karaspēks": ar šaujamieročiem bruņojošies Leoparda brālības vīri un bantu sargi ar mačetēm, dunčiem un nūjām. Sargi bija ļoti jauni un izskatījās tikpat iebiedēti kā pārējie ciema iedzīvotāji. Drīz vien ārzemnieki saprata šo baiļu cēloni.

Trīs militārās formas svārkos tērptie mūziķi, kas Keitas un pārējo ekspedīcijas dalībnieku ierašanās va­karā sita nūjas, tagad bija ķērušies pie bungām. To radītā skaņa bija monotona, biedējoša un gluži citāda nekā pigmeju mūzika. Bungošana turpinājās labu laiku, līdz lāpu gaismai pievienojās mēness. Tikmēr ļaudis bija atnesuši plastmasas kannas un ķirbjus ar palmu vīnu, ko laida no rokas rokā. Šoreiz to piedāvāja arī sie­vietēm, bērniem un ārzemniekiem. Komandants dzēra amerikāņu viskiju, ko droši vien bija ieguvis no kontra­bandistiem. Viņš iedzēra pāris malku un sniedza pudeli Endžijai, kas to ar cieņu noraidīja, jo nevēlējās nodibināt ar šo vīru draudzīgas attiecības; tomēr, kad komandants viņai piedāvāja cigareti, pilote nespēja atteikties, jo nu jau veselu mūžību nebija smēķējusi.

Pēc Mbembelē rokas mājiena bungotāji sāka spēcīgāk sist bungas, pavēstot, ka izrāde tūdaļ sāksies. No otra pagalma stūra atveda abus sargus, kuriem bija jāuzmana ārzemnieku būda un kuru deguna priekšā aizbēga Nadja un Aleksandrs. Viņus pagrūda uz zemē uzvilktā četrstū­ra pusi, kur viņi palika, ceļos nometušies, ar noliektām galvām un trīcot. Viņi bija ļoti jauni. Keita lēsa, ka sargi varēja būt mazdēla vecumā, septiņpadsmit astoņpadsmit gadus veci. Kāda sieviete, iespējams, viena sarga māte, iekliedzās un metās uz ringa pusi, bet citas sievietes viņu tūdaļ pat apturēja, apkampa un mēģināja nomierināt.

Mbembelē piecēlās kājas iepletis, rokas sānos ie­spiedis, masīvo zodu izvirzījis uz priekšu un sviedru lāses tecēja pa viņa skūto galvu un kailo atlēta torsu. Sī kustība un saulesbrilles, kas slēpa viņa skatienu, vērta komandantu līdzīgu spriedzes filmu varoņiem. Viņš izkliedza pāris teikumu savā valodā, kuru ciemiņi nesaprata, un tūdaļ pat atkal apsēdās. Kāds zaldāts pasniedza pa nazim abiem krīta kvadrātā iedzītajiem vīriem.

Keita un viņas draugi tūdaļ pat saprata spēles notei­kumus. Abiem sargiem bija jācīnās par savu dzīvību, un viņu biedriem, ģimenes locekļiem un draugiem bija jānoskatās šajā cietsirdīgajā spēlē. Ezenji, svētā deja, ko pigmeji kādreiz izpildīja pirms došanās medībās, lai pielabinātos lielajam meža garam, Ngubē bija pilnīgi deģenerējusies un pārvērtusies nāvējošā cīņā.

Cīņa starp sodītajiem sargiem bija īsa. īsu mirkli šķita, ka viņi ar nažiem rokā dejo apļiem vien, gaidot, kad pretinieks kļūdīsies, lai varētu uzbrukt. Mbembelē un viņa zaldāti cīnītājus uzmundrināja ar kliedzieniem un svilpieniem, bet pārējie skatītāji neizdvesa ne ska­ņas. Bantu sargi bija vai pamiruši no bailēm, jo domāja, ka ikviens no viņiem var būt nākamais notiesātais. Bezspēcīgie un niknie Ngubē ļaudis atvadījās no jaunie­šiem; tikai bailes no Mbembelē un palmu vīna izraisītais reibums neļāva viņiem sacelties. Ciema iedzīvotāju ģi­menes bija saistītas ar daudzkārtējām asinssaitēm, un baisā turnīra skatītāji bija jauniešu radinieki.

Kad cīnītāji beidzot nolēma uzbrukt, lāpu gaismā uz mirkli pazibēja nažu asmeņi un iecirtās miesā. Naktī vienlaikus atskanēja divi kliedzieni, un abi jaunieši no­krita viens no viņiem aizripoja pa zemi, un otrs, vēl joprojām ar ieroci rokās, sakņupa četrrāpus. Šķita, ka mēness debesīs apstājas, un Ngubē ļaudis aizturēja elpu. Pāris garas minūtes jaunietis, kas vāļājās pa zemi, vairā­kas reizes nodrebēja un tad sastinga. Viņa biedrs izlaida no rokām nazi, sita pieri pret zemi, ieķērās sev matos un sāka nevaldāmi raudāt.

Mbembelē piecēlās kājās, ar iestudētu gausumu pie­gāja pie jauniešiem un ar zābaka purngalu pagrieza pirmo ķermeni; tūdaļ pat komandants izņēma no maksts pistoli un nomērķēja uz otrā jaunekļa galvu. Tajā pašā brīdī Endžija Ninderera metās uz laukuma vidu un tik ātri un spēcīgi apķērās Mbembelē ap kaklu, ka pārstei­dza viņu. Lode iestrēga zemē tikai pāris centimetru no gūstekņa galvas. Ciems aiz šausmām noelsās: bija stingri aizliegts pieskarties komandantam. Iepriekš nekad ne­viens šādā veidā nebija mēģinājis viņam pretoties. Endži­jas rīcība militāristā radīja tik lielu neticību, ka viņš kādu brīdi nevarēja atjēgties, un tas pilotei deva iespēju nostāties priekšā pistolei un aizsegt upuri.

-   Pasakiet karalim Kosongo, ka es piekrītu kļūt par viņa sievu un vēlos šo jaunekļu dzīvību kā kāzu dāva­nu, sieviete noteiktā balsī sacīja.

Mbembelē un Endžija ieskatījās viens otram acīs, nomērot pretimstāvošo ar mežonīgu skatienu gluži kā divi bokseri pirms cīņas. Komandants bija pusgalvas tiesu garāks nekā pilote, turklāt viņam bija pistole, bet Endžijas pašpaļāvība bija nesagraujama. Viņa domāja, ka ir skaista un neatvairāma, turklāt pilote rīkojās iz­lēmīgi, tāpēc varēja darīt, ko vēlējās. Viņa uzlika abas rokas uz ienīstā militārista kailajām krūtīm pieska­roties viņam otro reizi un maigi pagrūda viņu, liekot atkāpties. Tūdaļ pat viņa veltīja komandantam vienu no saviem žilbinošajiem smaidiem, kas spēja atbruņot jebkuru vīrieti.

-   Nu, komandant, tagad gan es neatteikšos no malka viskija, viņa priecīgi pavēstīja, it kā tikko būtu pieda­lījusies cirka izrādē, nevis noskatījusies slepkavībā.

Tikmēr brālis Fernando, Keita un Džoels Gonsaless piegāja pie ringa un palīdzēja abiem jauniešiem piecel­ties. Viens no viņiem asiņoja un trīcēja, otrs bija bezsa­maņā. Draugi satvēra jauniešus aiz padusēm un gandrīz vilkšus aizvilka uz savu būdu, bet Ngubē ļaudis un Leoparda brālības vīri tikmēr galīgi apjukuši noskatījās.

13 Dāvids un Goliāts

Karaliene Nana Asante pavadīja Nadju un Aleksandru pa šauru meža taciņu, kas no senču ciema veda uz altāri, kur gaidīja Bejē Dokū. Saule vēl nebija uzlēkusi, mēness jau bija norietējis, un šis bija vistumšākais nakts laiks, bet Aleksandram bija lukturītis, un Nana Asante taciņu pazina ļoti labi, jo bija mērojusi šo ceļu daudzas reizes, lai savāktu pigmeju atstātos ziedojumus.

Garu pasaulē pieredzētais Aleksandru un Nadju bija pārvērtis. Pāris stundu laikā viņi nebija indivīdi un iz­šķīda visā esošajā. Viņi jutās droši, spēcīgi un starojoši, redzēja realitāti daudz gaišākā un tīkamākā perspek­tīvā. Viņi bija zaudējuši bailes, pat bailes no nāves, jo bija sapratuši, ka notiks tas, kas notiks, un tumsa viņus neaprīs. Viņi nekad nešķirsies, jo pieder vienam garam.

Bija grūti iedomāties, ka metafiziski tādiem neliešiem kā Mauro Karijasam Amazonē, Speciālistam Aizliegtajā karaļvalstī un Kosongo Ngubē ir tieši tāda pati dvēsele kā viņiem. Kā gan varēja būt, ka nav nekādas atšķirības starp neliešiem un varoņiem, svētajiem un kriminālistiem; starp tiem, kas dara labu, un tiem, kas rada postu un sāpes? Draugi nezināja atbildi uz šo noslēpumu, bet ap­jauta, ka katrs cilvēks universa garīguma krājumā dod savu pieredzi. Vieni to dara, izdzīvojot ļaunuma radītās ciešanas, otri ar līdzcietībā iemantotu gaismu.

Atgriežoties realitātē, jaunieši domāja par gaidā­mo pārbaudījumu. Viņiem drīz būs jāveic neatliekams darbs jāatbrīvo vergi un jāuzvar Kosongo. Tādēļ vaja­dzēja kliedēt bantu cilts vienaldzību, kura bija šīs netais­nības līdzdalībniece, jo nepretojās tirānijai. Ir situācijas, kurās nedrīkst palikt vienaldzīgs. Tomēr atrisinājums nebija atkarīgs no jauniešiem, īstie varoņi bija pigmeji. Tas draugus atbrīvoja no pleciem uzgūlušā smaguma.

Bejē Dokū bija aizmidzis un nedzirdēja jauniešus atnākam. Nadja viņu maigi pamodināja. Kad mednieks lukturīša gaismā ieraudzīja Nanu Asanti, viņš bija pār­liecināts, ka viņa ir gars, pigmeja acis izvelbās, un seja kļuva pelnu pelēka, bet karaliene sāka smieties un no­glaudīja Bejē Dokū galvu, lai pārliecinātu mednieku, ka ir tikpat dzīva kā viņš. Pēc tam Nana Asante pastāstīja, ka visus šos gadus bija slēpusies kapsētā, jo bailēs no Kosongo neuzdrošinājās pamest slēptuvi. Viņa piebilda, ka ir nogurusi, gaidot, kad lietas nokārtosies pašas no sevis, tāpēc ir pienācis brīdis atgriezties Ngubē, stāties pretim uzurpatoram un atbrīvot ļaudis no apspiestības.

-   Mēs ar Nadju dosimies uz Ngubē, lai visu sagata­votu, Aleksandrs paziņoja. Mēģināsim sarunāt pa­līgus. Kad cilvēki uzzinās, ka Nana Asante ir dzīva, viņiem būs spēks sacelties.

-   Mēs, mednieki, dosimies uz ciemu pēcpusdienā. Tieši tad mūs gaidīs Kosongo, Bejē Dokū sacīja.

Draugi sarunāja, ka Nana Asante neieradīsies, pirms nebūs skaidrs, ka iedzīvotāji viņu atbalsta, citādi Kosongo varētu karalieni nogalināt. Viņa bija vienīgais dūzis, ar kuru varēja rēķināties bīstamajā spēlē, tādēļ karalienes ierašanos vajadzēja atstāt nobeigumam. Ja izdosies at­ņemt Kosongo dievišķos atribūtus, arī bantu ļaudis zau­dēs bailes un sacelsies. Protams, vēl bija Mbembelē un viņa zaldāti, bet Aleksandrs un Nadja piedāvāja plānu, ko atbalstīja arī Nana Asante un Bejē Dokū. Aleksandrs iedeva karalienei savu pulksteni, jo pigmejs nemācēja to lietot, un viņi vienojās par darbības laiku un veidu.

Pārējie mednieki pievienojās draugiem. Lielāko daļu nakts viņi bija pavadījuši, dejojot ceremonijā, kurā lūdza palīdzību Ezenji un citām dzīvnieku un augu valsts die­vībām. Ieraugot karalieni, viņi sākumā reaģēja daudz dī­vaināk nekā Bejē Dokū. Vispirms pigmeji domāja, ka ka­raliene ir gars, un sāka skriet prom kā plēsti. Bejē Dokū metās biedriem pakaļ un kliedzot mēģināja paskaidrot, ka karaliene nav noklīdis gars. Pēc tam viņi viens pēc otra uzmanīgi atgriezās un ar trīcošiem pirkstiem uzdrošinā­jās pieskarties sievietei. Pārliecinājušies, ka viņa nav mi­rusi, pigmeji pret karalieni izturējās ar cieņu un cerībām.

Doma iešaut karalim Kosongo Maikla Mušaha anestezējošo līdzekli ienāca prātā Nadjai. Iepriekšējā dienā viens no medniekiem izšāva šautriņu no spļaujamtrubiņas, kas līdzinājās tām, ko izmantoja Amazones indiāņi. Meitene domāja, ka tāpat varētu izšaut arī anestezējošo līdzekli. Viņa nezināja, kādu iespaidu tas atstāj uz cil­vēku. Ja ar vienu ampulu pāris minūtēs varēja padarīt nekustīgu degunradzi, iespējams, ka cilvēku tas varē­ja nogalināt, tomēr draugi nosprieda, ka, ņemot vērā Kosongo iespaidīgās miesas, viņš varētu arī izdzīvot. Viņa biezais apmetnis bija gandrīz vai nepārvarams šķērslis. Ar piemērotu ieroci bija iespējams caururbt arī ziloņa ādu, bet šautriņai vajadzēja saskarties ar kailu miesu.

Kad Nadja izklāstīja savu plānu, pigmeji norādīja uz mednieku ar vislabākajām plaušām un spēju trāpīt mērķī. Vīrs izrieza krūtis un pasmaidīja par izrādīto godu, bet lepnums nebija ilgs, jo pārējie tūdaļ sāka smie­ties un ķircināties, kā darīja vienmēr, ja kāds lielījās. Kad uzpūtība bija pārgājusi, draugi nolēma iedot med­niekam ampulu ar nomierinošo līdzekli. Apsmietais pig­mejs, nesakot ne vārda, noglabāja to somiņā pie jostas.

-   Karalis gulēs kā beigts vairākas stundas. Mums būs laiks samusināt bantu vīrus, un pēc tam parādīsies Nana Asante, Nadja piedāvāja.

-   Un ko mēs iesāksim ar komandantu un zaldātiem? mednieki vaicāja.

-   Es izaicināšu Mbembelē uz cīņu, Aleksandrs teica.

Viņš nesaprata, kā šie vārdi nāca pār lūpām, ne arī to,

kā domāja iecerēto paveikt, šī doma gluži vienkārši bija pirmā, kas neviļus ienāca prātā. Izteikta doma ieguva apveidu, un puisis saprata, ka citas izejas nav. Tieši tāpat, kā vajadzēja atņemt Kosongo dievišķos atribūtus, lai cilvēki pārstātu no karaļa baidīties, Mbembelē va­jadzēja sakaut ar viņa paša līdzekļiem brutālu spēku.

-   Tu nevari viņu uzvarēt, Jaguār, jūs neesat līdzīgi, tu esi miermīlīgs cilvēks. Turklāt viņam ir ieroči, bet tu nekad neesi šāvis mērķī, Nadja iesaucās.

-   Tā būs cīņa bez šaujamieročiem, tikai ar šķēpiem.

-   Tu esi jucis!

Aleksandrs paskaidroja medniekiem, ka viņam pieder ļoti spēcīgs amulets, parādīja kaklā pakārto fosiliju un pastāstīja, ka tas nācis no pūķa, kas dzīvojis augsta­jos Himalaju kalnos vēl pirms cilvēka parādīšanās uz zemes. Šis amulets, viņš sacīja, aizsargā tā īpašnieku no asiem priekšmetiem, un, lai to pierādītu, lika pigmejiem no desmit soļu attāluma uzbrukt viņam ar šķēpiem.

Gluži kā amerikāņu futbola spēlētāji, pigmeji sastājās aplī, sarunājās un smējās. Ik pa brīdim viņi pameta ska­tienu uz nabaga ārzemnieku, kas lūdz darīt kaut ko tik dīvainu. Aleksandrs zaudēja pacietību, iejaucās sarunā un uzstāja, lai tie pārliecinās par viņa vārdu patiesumu.

Šauboties un smejoties mednieki nostājās starp ko­kiem. Aleksandrs nomērīja desmit soļus, kas šai biežņā nemaz nebija tik viegli, nostājās, salicis rokas sānos, un uzsauca pigmejiem, ka ir gatavs. Viens pēc otra pigmeji meta šķēpus. Puisis nepakustināja ne muskulīti, kamēr ieroču smailes aizlidoja milimetra attālumā no viņa mie­sas. Pārsteigtie mednieki salasīja šķēpus un atkal mēģi­nāja mest, tikai šoreiz bez smiešanās un daudz enerģis­kāk, tomēr Aleksandru neskāra neviens no tiem.

-    Tagad uzbrūciet ar mačetēm, Aleksandrs pigme­jiem pavēlēja.

Divi no medniekiem, vienīgie, kam bija mačetes, pilnā kaklā kliegdami, metās puisim virsū, bet viņš bez jebkā­dām grūtībām veikli izlocījās, un ieroču asmeņi iecirtās zemē.

-   Tu esi ļoti spēcīgs burvis, pigmeji pārsteigti secināja.

-   Tā nav, bet mans amulets ir gandrīz tikpat spēcīgs kā Ipemba Afua, Aleksandrs atbildēja.

-   Vai tu gribi teikt, ka ar šo amuletu ikviens varētu paveikt to pašu? viens no medniekiem taujāja.

-   Tieši tā.

Pigmeji atkal sastājās aplī un ilgu laiku kaislīgi ap­spriedās, līdz pieņēma lēmumu.

-   Tādā gadījumā ar Mbembelē cīnīsimies mēs, viņi nolēma.

-   Kāpēc? To varu darīt es, Aleksandrs atbildēja.

-   Tāpēc, ka tu neesi tik spēcīgs kā mēs. Tu esi garš, bet nemāki medīt un skrienot nogursti. Jebkura no mūsu sievām ir daudz veiklāka nekā tu, viens no med­niekiem atbildēja.

-   Nu gan… Paldies!

-   Viņiem ir taisnība, Nadja piekrita, apvaldot smaidu.

-   Tuma cīnīsies ar Mbembelē, pigmeji nosprieda.

Visi norādīja uz labāko mednieku Bejē Dokū, kurš

pieticīgi noraidīja visus goda apliecinājumus, kā tas pie­nācās labi audzinātam pigmejam, kaut gan nebija grūti nojaust, cik ļoti pagodināts viņš jūtas. Pēc vairākkārtī­giem lūgumiem viņš piekrita pakārt kaklā pūķa ekskre­mentu un stāties pretī savu biedru ieročiem. Atkārtojās iepriekš pieredzētais, un pigmeji pārliecinājās, ka amu­lets tiešām ir nepārspējams vairogs. Aleksandrs iedomā­jās Bejē Dokū cīnāmies ar Mbembelē, kurš, cik viņš bija dzirdējis, ir lielisks cīnītājs.

-   Vai jūs zināt stāstu par Dāvidu un Goliātu? puisis vaicāja.

-   Nē, pigmeji atbildēja.

Sensenos laikos, tāltālā zemē divas ciltis karoja viena pret otru. Vienā ciltī bija varens cīnītājs vārdā Goliāts, kas bija garš kā koks un svēra tik, cik desmit puiši kopā. Visi no viņa baidījās. Tomēr Dāvids, puisis no otras cilts, uzdrošinājās stāties viņam pretī. Viņa ierocis bija linga un akmens. Abas ciltis sanāca kopā, lai noskatītos cīņā. Dāvids meta akmeni, kas trāpīja Goliātam starp acīm, un viņš kā maiss novēlās zemē. Pēc tam Dāvids paņēma Goliāta zobenu un nogalināja vinu.

Klausītāji smējās, līki palikdami, stāsts viņiem šķita neizsakāmi smieklīgs, tomēr pigmeji nesaskatīja ne­kādas sakritības, līdz Aleksandrs viņiem pateica, ka Mbembelē ir Goliāts un Bejē Dokū Dāvids. Žēl tikai, ka viņam nebija lingas, mednieki sprieda. Viņiem nebija ne jausmas, kas tas ir, tomēr pigmeji iedomājās, ka tam jābūt brīnumainam ierocim. Beidzot visi devās ceļā, lai aizvestu jaunos draugus līdz Ngubē apkaimei. Mednieki atvadījās, spēcīgi uzsitot Nadjai un Aleksandram uz pleca, un pazuda mežā.

Aleksandrs un Nadja iegāja ciematā līdz ar pirmajiem saules stariem. Tikai pāris suņu sajuta viņu klātbūtni; visi iedzīvotāji gulēja, un neviens neapsargāja veco mi­siju. Viņi uzmanīgi iegāja būdā, lai nesabiedētu pārē­jos ekspedīcijas dalībniekus, un sastapās ar Keitu, kas bija gulējusi maz un ļoti slikti. Ieraugot savu mazdēlu, rakstniece sajuta dziļu atvieglojumu un spēcīgu vēlmi kārtīgi iekrāmēt viņam pa ausi. Viņai pietika spēka tikai sagrābt Aleksandru aiz auss un spēcīgi sakratīt, vienlaikus apberot viņu ar apvainojumiem.

-   Kur jūs blandījāties, puņķutapas? viņa iekliedzās.

-   Es arī tevi mīlu, vecmāmiņ, Aleksandrs smējās un cieši apkampa Keitu.

-   Šoreiz es runāju nopietni, Aleksandr, es vairs nekad neceļošu kopā ar tevi! Un jūs, jaunkundz, man esat daudzus paskaidrojumus parādā! rakstniece piebilda, vēršoties pie Nadjas.

-   Tagad nav laika sentimentāliem niekiem, Keita, mums ir daudz darāmā, mazdēls rakstnieci pārtrauca.

Tikmēr bija pamodušies arī pārējie un apbēra jau­niešus ar jautājumiem. Keitai apnika izdomāt apvai­nojumus, kuros neviens neklausījās, un viņa piedāvāja jauniešiem kaut ko ieēst. Viņa norādīja uz ananasiem, mango un banāniem, uz traukiem, kas bija pilni ar palmas eļļā ceptām vistām, maniokas pudiņu un dārze­ņiem, ko jaunieši pateicīgi notiesāja, jo pēdējās pāris die­nās bija ēduši ļoti maz. Saldajā Keita viņiem pasniedza pēdējo palikušo bundžu ar persikiem savā sulā.

-   Nu, vai es neteicu, ka bērni atgriezīsies? Lai slavēts Dievs! brālis Fernando murmināja vēl un vēlreiz.

Vienā būdas stūrī bija iekārtojušies Endžijas izglābtie sargi. Vienu no viņiem, Adrienu, nāvīgi bija ievainojis naža cirtiens vēderā. Otrs, kuru sauca Nzē, bija ievainots krūtīs, bet misionārs, kas Ruandā bija redzējis daudz ievainojumu, domāja, ka nebija skarts neviens dzīvībai svarīgs orgāns, un puisis varēja izdzīvot, ja vien brūcē neiekļūs infekcija. Viņš bija zaudējis daudz asiņu, tomēr sargs bija jauns un spēcīgs. Brālis Fernando un Endžija rūpējās par jaunieti, cik vien labi spēja, un deva viņam an­tibiotikas, ko atrada pilotes pirmās palīdzības aptieciņā.

-   Labi, ka jūs atgriezāties. Mums ir jālaižas prom, pirms Kosongo grib mani apprecēt, Endžija sacīja.

-    Aizbēgt mums palīdzēs pigmeji, bet vispirms mums jāpalīdz viņiem, Aleksandrs paskaidroja. Mednieki ieradīsies pēcpusdienā. Mēs vēlamies atmaskot Kosongo un pēc tam uzveikt Mbembelē.

-    Tas tiešām izklausās viegli. Vai es drīkstu vaicāt, kā jūs to izdarīsiet? Keita ironiski vaicāja.

Aleksandrs un Nadja izskaidroja savu stratēģiju, kurā vēl ietilpa arī bantu cilts ļaužu samusināšana, paziņojot, ka karaliene Nana Asante ir dzīva, un verdzeņu atbrīvo­šana, lai viņas varētu cīnīties kopā ar vīriešiem.

-   Vai kāds no jums zina, kā mēs varētu padarīt nelie­tojamus šaujamieročus? Aleksandrs vaicāja.

-   Vajadzētu nosprostot mehānismu, Keitai ienāca prātā.

Rakstniece izdomāja, ka šim mērķim iespējams iz­mantot sveķus, ko lieto lāpu izgatavošanai, biezu un lipīgu vielu, kas vara bundžās bija sastopama ikvienā būdā. Vienīgās, kas brīvi varēja piekļūt zaldātu ka­zarmām, bija pigmeju verdzenes, kurām tās vajadzēja uzkopt, apgādāt ar ūdeni un pārtiku. Nadja piedāvājās vadīt operāciju, jo, viesojoties aplokā, ar sievietēm bija iepazinusies. Keita izmantoja Endžijas automātu, lai paskaidrotu, kur jāiebāž sveķi.

Brālis Fernando paziņoja, ka Nzē, viens no ievainota­jiem jaunekļiem, arī var palīdzēt. Viņa māte iepriekšējā naktī bija atnesusi augļus, ēdienu, palmu vīnu un pat ta­baku Endžijai, kas bija kļuvusi par ciema iedzīvotāju va­roni, jo visā Ngubē pastāvēšanas laikā vienīgā uzdrošinājās stāties pretim Mbembelē. Turklāt ne tikai vārdos Endžija bija komandantam uzbrukusi. Ciema iedzīvotāji nezināja, kā pateikties par jaunekļu dzīvības glābša­nu, jo Mbembelē nagos viņi jau noteikti būtu miruši.

Visi gaidīja, ka Adriens jebkuru brīdi mirs, bet Nzē bija pie samaņas, kaut arī vēl ļoti vārgs. Baisais turnīrs bija izkliedējis paralizējošās bailes, kas puisi smacēja jau daudzus gadus. Sargam šķita, ka viņš ir augšāmcēlies un liktenis dāvā viņam vēl pāris dienu. Nzē vairs nebija nekā, ko zaudēt, viņš bija tikpat kā miris; tiklīdz ārzem­nieki būs prom, Mbembelē viņu izbaros krokodiliem. Pieņemot domu par tuvo nāvi, bantu jauneklis ieguva agrāk nejustu drosmi. Tā šķita dubultojamies, kad viņš uzzināja, ka karaliene Nana Asante drīz vien atgriezī­sies, lai pieprasītu atpakaļ Kosongo uzurpēto troni. Nzē atbalstīja ārzemnieku plānu, kas paredzēja mudināt Ngubē dzīvojošos bantu ļaudis uz sacelšanos, bet lūdza žēlsirdīgi nogalināt sevi un Adrienu, ja viss neizdodas, kā iecerēts. Viņš nevēlējās dzīvs nonākt Mbembelē rokās.

No rīta Keita ieradās pie komandanta, lai paziņotu, ka Nadja un Aleksandrs brīnumainā kārtā ir izkļuvuši no meža un atgriezušies ciematā. Tas nozīmēja, ka viņa un pārējie ekspedīcijas dalībnieki dosies prom nāka­majā dienā, kad viņiem pakaļ ieradīsies kanoe laivas. Rakstniece piebilda, ka jūtas ļoti vīlusies, jo nav varējusi intervēt Viņa Majestāti karali Kosongo reportāžai žurnālā.

Komandants izskatījās atvieglots, ka šie traucējošie ārzemnieki beidzot dosies prom, un piedāvāja savu pa­līdzību, ja vien Endžija pildīs solījumu un pievienosies

Kosongo harēmam. Keitai jau šķita, ka tā notiks, tāpēc viņa bija sagatavojusi stāstu. Rakstniece vaicāja, kur gan ir karalis, kas tik ilgi nebija redzēts, varbūt viņš ir sasirdzis? Vai gadījumā burvis, kas vēlējās precēties ar Endžiju, nebija viņam uzsūtījis kādu lāstu? Visiem bija zi­nāms, ka burvja saderinātā vai sieva ir neaizskarama; un šai gadījumā viss liecina par īpašu atriebību, Keita sacīja. Pirms kāda laika kāds ietekmīgs politiķis, kas pievērsa īpašu uzmanību Endžijai, zaudēja posteni valdībā, vese­lību un mantību. Izmisušais vīrs samaksāja algotņiem, lai tie burvi nogalina, bet tas nebija iespējams, jo mačetes viņu rokās kļuva mīkstas kā sviests, Keita piebilda.

To, vai Mbembelē šis stāsts ietekmējis, nebija iespē­jams manīt, jo viņa sejas izteiksme aiz spoguļstikla bril­lēm bija neizdibināma.

-   Pēcpusdienā Viņa Majestāte karalis Kosongo sarī­kos svētkus par godu sievietei un pigmeju atnestajam ziloņkaulam, militārists paziņoja.

-   Atvainojiet, komandant… vai ziloņkaula tirdznie­cība nav aizliegta? Keita jautāja.

-    Ziloņkauls un viss, kas šeit atrodas, pieder karalim. Vai skaidrs, vecā sieva?

-   Skaidrs, komandant.

Tikmēr Nadja, Aleksandrs un pārējie gatavojās pēc­pusdienai. Endžija šajos darbos nevarēja piedalīties tik rosīgi, kā vēlējās, jo viņai pakaļ ieradās četras jaunas karaļa sievas, kuras aizveda piloti līdz upei, lai tur, vecā sarga uzmanītas, ilgi peldētos. Kad vecis grasījās karaļa nākamajai sievai pāris reižu iecirst ar bambusa rīksti,

Endžija viņam tik spēcīgi iesita pa žokli, ka sargs nostie­pās garšļaukus dubļos. Pēc tam Endžija salauza pīcku pret veča resnajām kājām un iemeta viņam atlūzas sejā, līdz ar brīdinājumu aizsūtīt sargu pie senčiem, ja viņš vēlreiz iedomāsies pacelt roku. Četras meitenes sāka tik aizrautīgi smieties, ka viņām nācās apsēsties, jo nostāvēt nebija iespējams. Viņas ar apbrīnu aptaustīja Endžijas muskuļus un apjauta ja šī spēcīgā sieviete pievienosies harēmam, viņu dzīve mainīsies uz labo pusi. Iespējams, Kosongo beidzot ir atradis sev piemērotu pretinieci.

Pa to laiku Nadja stāstīja Jenai, Bejē Dokū sievai, kas jādara ar sveķiem, lai padarītu šaujamos nelietojamus. Kad sieviete bija aptvērusi, kā tas darāms, neuzdodot jautājumus un nebilstot ne vārda, viņa teciņiem devās uz zaldātu kazarmām. Jena bija tik sīka un nemanāma, tik klusa un nenozīmīga, ka neviens nepamanīja viņas brūnajās acīs iedegamies atriebību.

Brālis Fernando no Nzē uzzināja par pazudušo misio­nāru likteni. Kaut arī garīdznieks to jau bija nopratis, taču, pārliecinoties par savas atskārsmes patiesumu, viņu pārņēma spēcīgs šoks. Misionāri bija ieradušies Ngubē nolūkā izplatīt savu ticību, tādēļ nekas viņus nespēja atbaidīt: ne draudi, ne velnišķīgais klimats, ne vientulība, kādā bija jādzīvo. Kosongo viņus norobežoja no pārējiem, un tikai pamazām vien misionāriem izde­vās iekarot dažu cilvēku uzticību, tā izraisot karaļa un Mbembelē dusmas. Kad misionāri atklāti sāka uzstāties pret iedzīvotāju apspiešanu un pigmeju verdzību, ko­mandants misionārus līdz ar visu viņu mantību iekrāva kanoe laivā un palaida lejup pa upi, tomēr pēc nedēļas brāļi atkal bija klāt, turklāt daudz kareivīgāki nekā iepriekš. Pēc pāris dienām viņi pazuda. Saskaņā ar ofi­ciālo versiju viņi Ngubē nekad nebija ieradušies. Zaldāti sadedzināja visu viņu mantību un aizliedza misionārus pat pieminēt. Tomēr nevienam nebija noslēpums, ka mi­sionāri ir nogalināti un viņu mirstīgās atliekas iemestas akā pie krokodiliem. No viņiem nekas nebija palicis pāri.

-   Viņi ir mocekļi, īsti svētie, un nekad netiks aizmir­sti, brālis Fernando apsolīja, slaukot asaras no iekri­tušajiem vaigiem.

Ap trijiem pēcpusdienā atgriezās Endžija Ninderera. Viņu gandrīz vai nevarēja pazīt. Viņas frizūra, kas bija izveidota kā zelta un stikla pērlītēm greznotu bizīšu tornis, skāra griestus, ar eļļu ieziestā āda mirdzēja; pilote bija ietinusies lielā, košā tunikā, viņas rokas no plaukstas locītavai līdz pat elkonim greznoja zelta ro­kassprādzes, un kājās bija apautas čūskādas sandales. Endžijas krāšņums piepildīja visu būdu.

-   Viņa izskatās pēc Brīvības statujas! Nadja pār­steigta iesaucās.

-   Jēzus! Ko gan viņi ar jums izdarījuši! misionārs ar šausmām novaidējās.

-   To visu var dabūt nost, brāli, Endžija atbildēja un, zelta rotas džinkstinot, piebilda: Par šo te es domāju nopirkt lidmašīnu floti.

-   Ja vien jums izdosies aizbēgt no Kosongo.

-   Mēs visi aizbēgsim, brāli, pilote pasmaidīja, visno­taļ pārliecināta par sevi.

-   Visi ne. Es palikšu šeit, lai aizstātu noslepkavotos brāļus, misionārs atteica.

14 Pēdējā nakts

Svētki sākās ap pieciem pēcpusdienā, kad karstums bija mazliet mitējies. Ngubē ciematā valdīja liels sa­sprindzinājums. Nzē māte bija palaidusi valodas, ka Nana Asante, likumīgā karaliene, kuru ļaudis bija tik ļoti apraudājuši, ir dzīva. Viņa stāstīja, ka ārzemnieki domā palīdzēt viņai atgūt troni un ka tā ir vienīgā iespēja atbrīvoties no Kosongo un Mbembelē. Cik gan ilgi bantu cilts vēl pacietīs, ka viņu bērnus pārvērš slepkavās? Viņus nepārtraukti izspiegoja, neļāva brīvi pārvietoties un paust savu viedokli, turklāt ļaudis kļuva aizvien nabadzīgāki. Visu, ko viņi sarūpēja, piesavinā­jās Kosongo; kamēr karalis uzkrāja zeltu, dimantus un ziloņkaulu, pārējiem ļaudīm nebija iespējas pat vakci­nēties. Sieviete neuzkrītoši aprunājās ar savām mei­tām, tās ar savām draudzenēm, un pusstundas laikā visi pieaugušie jau bija lietas kursā. Viņi neuzdrošinājās neko teikt sargiem, kaut arī tie bija ģimenes locekļi, jo nevarēja zināt, kā viņi reaģēs; Mbembelē bija viņiem kārtīgi "izskalojis smadzenes" un nepieļāva nekādu brīvdomību.

Pigmeju sievietes bija vēl vairāk satrauktas, jo šodien beidzās noteiktais laiks, kad viņas varēja izglābt savus bērnus. Vīri ar ziloņu ilkņiem vienmēr bija ieradušies laikā, tomēr tagad kaut kas bija mainījies. Nadja pastās­tīja Jenai lielisko ziņu par Ipembas Afuas atgūšanu, kā arī to, ka vīri neieradīsies ar ziloņkaulu, bet gan stāsies pretī Kosongo. Arī sievietēm vajadzēs cīnīties. Gadiem ilgi viņas bija pacietušas verdzību, pārliecinātas, ka pa­klausot palīdzēs ģimenēm izdzīvot; tomēr piekāpība neko daudz nebija līdzējusi, tikai dzīves apstākļi aizvien pasliktinājās. Jo vairāk viņas pacieta, jo sliktāk kļuva. Jena paskaidroja bēdu māsām, ka brīdī, kad mežā nebūs atlicis vairs neviens zilonis, viņas tik un tā zaudēs bēr­nus. Tad jau labāk bija sacelties un mirt, nekā turpināt dzīvi verdzībā.

Arī Kosongo harēmā nevaldīja kārtība, jo visiem bija zināms, ka jaunajai sievai ne no kā nav bail, viņa ir gandrīz tikpat spēcīga kā Mbembelē, smejas par karali un bija nogāzusi gar zemi veco sargu tikai ar vienu sitienu. Sievietes, kurām nebija laimējies redzēt šo no­tikumu, nespēja stāstītajam noticēt. Viņas baidījās no Kosongo, kas sievietes bija piespiedis apprecēties, un no vecā nelieša, kam bija uzdots harēmu apsargāt. Dažas no sievām domāja, ka jau pēc trim dienām iedomīgā Endžija Ninderera būs savaldīta un pārvērsta par vienu no paklausīgākajām karaļa sievām, kā tas bija noticis ar viņām visām; bet četras upmalā pabijušās jaunietes, kas bija redzējušas pilotes rīcību un muskuļus, bija pārlieci­nātas, ka šoreiz tā nenotiks.

Vienīgie, kuri nenojauta, ka ciemā kaut kas notiek, bija cilvēki, kuriem vajadzēja būt vislabāk informētiem, -

Mbembelē un viņa "karaspēks". Varas apziņa vīriem tik ļoti bija sakāpusi galvā, ka viņi jutās neuzveicami. Viņi bija izveidojuši paši savu elli, kurā jutās ļoti ērti, un, tā kā sacelšanās nekad nebija notikušas, viņi vairs neuzmanījās.

Pēc Mbembelē pavēles ciemata sievietes sāka gatavo­ties karaļa kāzām. Viņas izrotāja laukumu ar simtiem lāpu un palmu zaru vārtiem, izveidoja augļu piramīdas un klāja svinību galdus, izmantojot visu, kas bija pie rokas: vistas, žurkas, ķirzakas, antilopes, manioku un kukurūzu. Jau diezgan agri sargi sāka laist no rokas rokā pudeles ar palmu vīnu, bet pārējie iedzīvotāji, se­kojot Nzē mātes padomam, no dzēriena atturējās.

Viss bija sagatavots divkāršajiem svētkiem karaļa kāzām un ziloņkaula pasniegšanas ceremonijai. Tumsa vēl nebija iestājusies, bet lāpas jau bija iedegtas, un gaisā vēdīja ceptas gaļas smarža. Zem Vārdu koka no­stājās Mbembelē zaldāti un viņa patētiskais galms. Ngubē iedzīvotāji nostājās abpus laukumam, un bantu sargi, bruņojušies ar mačetēm un rungām, stāvēja savās vietās. Ārzemju ciemiņiem bija paredzēti koka soliņi. Džoels Gonsaless turēja savas kameras gatavībā, un arī pārējie nezaudēja modrību, lai īstajā brīdī sāktu dar­boties. Vienīgi Nadja nebija pievienojusies ekspedīcijas dalībniekiem.

Goda vietā zem Vārdu koka gaidīja Endžija Ninderera, kas jaunajā tunikā un ar zelta rotaslietām izskatījās sa­triecoši. Par spīti tam, ka šajā vakarā daudz kas varēja neizdoties, viņa nebūt neizskatījās satraukusies. Kad no rīta Keita dalījās savās bažās, Endžija atbildēja, ka vēl nav piedzimis vīrietis, kas viņu varētu iebiedēt, un piebilda, ka gan jau Kosongo varēs pārliecināties, kāda vina ir.

-   Drīz vien karalis man piedāvās visu, kas viņam pie­der, lai tik es pazūdu pēc iespējas tālāk, viņa smējās.

-   Nu, viņš tevi varētu arī iesviest akā pie krokodiliem, Keita nervozi nomurmināja.

Kad ciematā ar tīkliem un šķēpiem, bet bez ziloņa ilkņiem ieradās mednieki, iedzīvotāji saprata, ka tra­ģēdija ir sākusies un nekas to vairs nespēj apturēt. Laukumu pāršalca nopūta, kas izlauzās no visu krūtīm; savā ziņā ļaudis jutās atviegloti, jo jebkas bija labāk nekā paciest šīs dienas spriedzi. Gaidot priekšnieka pavēli, apjukušie bantu sargi apstāja pigmejus, bet ko­mandanta laukumā nebija.

Pagāja pusstunda, kuras laikā klātesošo satraukums kļuva neizturams. Jaunie sargi aizgūtnēm dzēra alko­holu, viņu acis bija sasārtušas, un viņi paši bija kļuvuši pļāpīgi un neorganizēti. Viens no Leoparda brālības vīriem viņiem lika tūdaļ pat nolikt malā vīna pudeles, un sargi pāris minūšu laikā nostājās miera stājā, tomēr disciplīna nevaldīja ilgi.

Bungu skaņas vēstīja par karaļa ierašanos. Gājienu atklāja Karaliskā Mute, kuru pavadīja sargs ar grozu, pilnu ar smagām zelta rotaslietām dāvanu līgavai. Publiski Kosongo varēja izlikties dāsns, jo, tikko kā Endžija pārkāps viņa harēma slieksni, dārglietas atkal piederēs viņam. Tālāk nāca ar zeltu greznojušās karaļa sievas un vecais sargs ar piepampušu seju un četriem kustīgiem zobiem. Sieviešu uzvedība bija jūtami mainī­jusies, viņas vairs nelikās kā aitas, bet gan drošsirdīgas zebras. Endžija viņām pamāja, un sievietes atņēma svei­cienu ar platu, saprotošu smaidu.

Aiz harēma nāca nesēji ar platformu, uz kuras franču krēslā sēdēja Kosongo. Viņš bija tikpat krāšņs kā iepriekš, ar iespaidīgu cepuri un gliemežvāku karekļiem aizklātu seju. Apmetnis dažviet šķita mazliet apsvilis, bet jopro­jām bija labā izskatā. Karalim trūka vienīgi pie zižļa pakārtā pigmeju amuleta tā vietā bija piestiprināts līdzīgs kauls, kas no tālienes atgādināja Ipembu Afua. Kosongo nevēlējās atzīt, ka svētais priekšmets ir no­zagts. Turklāt viņš bija pārliecināts, ka amulets nav nepieciešams, lai valdītu pār pigmejiem, kurus viņš uz­skatīja par nožēlojamiem radījumiem.

Karaliskais gājiens apstājās laukuma centrā, lai visi varētu valdnieku kārtīgi aplūkot. Pirms nesēji no­gādāja platformu līdz tās ierastajai vietai zem Vārdu koka, Karaliskā Mute vaicāja pigmejiem pēc ziloņkaula. Mednieki panācās uz priekšu, un visi iedzīvotāji varēja redzēt, ka viņiem ir svētais amulets Ipemba Afua.

Te vairs nav ziloņu. Mēs nevaram sagādāt vairāk ilkņu. Tagad mēs vēlamies savas sievas un bērnus. Mēs dosimies atpakaļ mežā, Bejē Dokū paziņoja, un viņa balss pat neiedrebējās.

Pēc šīs īsās runas iestājās nāves, klusums. Iespēja par vergu sacelšanos līdz šim vēl nevienam nebija ienākusi prātā. Pirmā Leoparda brālības vīru doma bija nošaut šo niecīgo vīriņu, bet laukumā nebija Mbembelē, kurš dotu rīkojumus, un karalis vēl nereaģēja. Ciema iedzīvotāji bija apjukuši, jo Nzē māte par pigmejiem neko nebija teikusi. Vairākus gadus bantu ļaudis izmantoja vergu darbu un nevēlējās to zaudēt, tomēr viņi saprata, ka iepriekšējais līdzsvars ir zudis. Pirmo reizi viņi sajuta cieņu pret nabadzīgām, neaizsargātām un ievainojamām būtnēm, kas tagad izrādīja neticamu drosmi.

Kosongo ar rokas mājienu pasauca savu ziņnesi un iečukstēja viņam kaut ko ausī. Karaliskā Mute lika at­vest bērnus. Seši sargi devās uz vienu no aplokiem un pēc brīža atkal parādījās kopā ar nožēlojamu grupiņu divām vecām, palmas lapu svārkos tērptām sievietēm, kas nesa zīdaiņus un kurām apkārt spiedās nelieli un iebiedēti dažāda vecuma bērni. Ieraugot vecākus, daži no viņiem metās tiem pretim, bet sargi viņus apturēja.

Karalim ir jātirgojas, tas ir viņa pienākums. Jūs zināt, kas notiks, ja neatnesīsiet ziloņkaulu, Karaliskā Mute paziņoja.

Keita Kolda nespēja izturēt satraukumu un, par spīti tam, ka bija apsolījusi Aleksandram neiejaukties, aiz­skrēja līdz laukuma vidum un nostājās pie nesēju turē­tās karaliskās platformas. Pilnīgi aizmirsusi par ieras­to kārtību, kas lika noliekt ceļus, viņa sāka kliegt uz Kosongo, atgādinot, ka viņa ir starptautiska žurnāliste, kas visai pasaulei pavēstīs par noziegumiem pret cilvēci, kas tiek veikti šai ciematā. Rakstniece nepaspēja pabeigt sakāmo, jo ar šautenēm bruņoti zaldāti viņu aizvilka prom. Vecā rakstniece turpināja izkliegt apvainojumus, kamēr sargi viņu vilka krokodilu akas virzienā.

Nadjas un Aleksandra rūpīgi izstrādātais plāns izgā­zās pāris minūtēs. Katram grupas dalībniekam viņi bija smalki izstāstījuši, kas darāms, bet Keitas neveiksmīgā iejaukšanās radīja haosu. Laimīgā kārtā arī sargi un pārējie iedzīvotāji bija apjukuši.

Pigmejs, kuram vajadzēja izšaut uz karali ampulu ar nomierinošo līdzekli un kurš līdz šim bija slēpies starp būdām, saprata, ka pienācis īstais brīdis. Viņš pielika šaujamtrubiņu pie mutes un iepūta tajā, bet apstākļu sa­kritības dēļ Kosongo domātais medikaments trāpīja krū­tīs vienam no platformas nesējiem. Vīrs sajuta bites dzēlienu, bet viņa rokas bija aizņemtas, un nesējs nevarēja kukaini aizgaiņāt. Dažus mirkļus viņš vēl noturējās kājās, tad pēkšņi saļima ceļgalos un bez samaņas nokrita zemē. Pārējie nesēji nebija kritienam sagatavojušies, platfor­mas svars bija pārāk liels, tā sasvērās uz vienu pusi un franču krēsls noripoja zemē. Kosongo iekliedzās un mē­ģināja noturēt līdzsvaru. Sekundes simtdaļu viņš šķita it kā karājamies gaisā, bet vēlāk nokrita, sapinies apmet­nī, viņa cepure sašķiebās, un karalis aiz dusmām rēca.

Endžija Ninderera nosprieda, ka pienācis īstais brīdis improvizēt, jo sākotnējais plāns tik un tā bija izgāzies. Viņa ar četriem lēcieniem jau bija pie karaļa, ar diviem rokas vēzieniem aizgaiņāja sargus, kas mēģināja viņu aiz­turēt, un, izkliedzot vienu no saviem apaču kaujas saucie­niem, satvēra cepuri un norāva to no karaliskās galvas.

Endžijas rīcība bija tik negaidīta un drosmīga, ka ļaudis sastinga kā fotogrāfijā. Zeme nedrebēja, kad ka­raļa kājas tai pieskārās. No viņa niknajiem saucieniem neviens nekļuva kurls, beigti putni nekrita no debesīm, un arī mežs neraustījās pirmsnāves agonijā. Pirmo reizi ieraugot Kosongo seju, neviens nekļuva akls, visi jutās tikai pārsteigti. Kad nokrita cepure un gliemežvāku piekariņi, ļaudis ieraudzīja labi pazīstamo komandanta Morisa Mbembelē seju.

Keita jau teica, ka jūs esat pārāk līdzīgi! Endžija iesaucās.

Līdz šim zaldāti nebija rīkojušies, un tagad apstāja ko­mandantu, bet neviens no viņiem neuzdrošinājās Mbem­belē pieskarties. Pat karavīri, kas veda Keitu pretim nāvei, palaida rakstnieci vaļā un skriešus metās pie sava priekšnieka, tomēr arī viņi neuzdrošinājās komandan­tam palīdzēt. Tas ļāva Keitai iejukt pūlī un aprunāties ar Nadju. Mbembelē mēģināja atbrīvoties no apmetņa un vienā lēcienā jau stāvēja kājās. Viņš bija kā niknu­ma iemiesojums sviedru klāts, izvelbtām acīm, putām uz lūpām un rūca kā zvērs. Komandants pacēla savu vareno dūri, lai izgāztu savas dusmas uz Endžiju, bet viņa jau bija gabalā.

Bejē Dokū izmantoja šo brīdi, lai paspertu pāris soļu uz priekšu. Bija nepieciešama milzīga drosme, lai pa­rastos apstākļos izaicinātu komandantu; darīt to tagad, kad viņš ir noskaities, bija īsta pašnāvība. Nelielais med­nieks izskatījās niecīgs iepretim milzīgajam Mbembelē, kas kā tornis slējās viņa priekšā. Skatoties uz augšu, pigmejs izsauca milzi uz divcīņu.

Ciemu pāršalca bailīga murmināšana. Neviens nespē­ja ticēt savām acīm. Ļaudis panāca uz priekšu un sastā­jās aiz pigmejiem, bet sargi, kuri bija tikpat izbrīnīti, cik pārējie iedzīvotāji, neiedomājās pat iejaukties.

Mbembelē izklaidīgi vilcinājās, kamēr verga vārdi sasniedza viņa smadzenes. Kad viņš beidzot saprata milzīgo uzdrīkstēšanos, ko ietvēra šis izaicinājums, ko­mandants sāka smieties, un viņa zviedzieni dārdēja vēl labu brīdi. Leoparda brālības vīri viņu atdarināja, jo uzskatīja, ka to no viņiem gaida, tomēr smiekli izklau­sījās neīsti; viss bija kļuvis pārlieku grotesks, un zaldāti nezināja, kā rīkoties. Viņi juta iedzīvotāju naidīgumu un to, ka bantu sargi ir apjukuši un gatavi sacelties.

-   Atbrīvojiet laukumu! Mbembelē izrīkoja.

Ezenji jeb tuvcīņa Ngubē nevienam nebija jaunums,

jo šādā veidā parasti sodīja gūstekņus, lai tūdaļ pat rīkotu arī svētkus, kas komandantu īpaši iepriecināja. Tikai Mbembelē šoreiz nebūs vis tiesnesis un skatītājs, bet gan cīņas dalībnieks. Protams, cīņa pret pigmeju komandantu nemaz neuztrauca, viņš bija iecerējis no­spiest vergu kā tārpu, bet pirms tam likt viņam mazliet pamocīties.

Brālis Fernando, kas līdz šim bija turējies pienācīgā attālumā, tagad īpaši cienīgi iznāca priekšā. Ziņa par biedru nāvi bija stiprinājusi viņa ticību un drošsirdību. Viņš nebaidījās no Mbembelē, jo uzskatīja, ka ļaunās būtnes agrāk vai vēlāk samaksā par saviem nodarīju­miem, un šis komandants jau ir krietni papildinājis savu noziegumu sarakstu tagad pienācis laiks nokārtot rēķinus.

-   Es būšu tiesnesis. Jūs nevarat izmantot šaujam­ieročus. Kādus ieročus izvēlēsieties šķēpus, dunčus vai mačetes? viņš jautāja.

-    Nevienu no tiem. Mēs cīnīsimies bez ieročiem, aci pret aci, komandants ņirdzīgi atbildēja.

-   Lai notiek, Bejē Dokū nevilcinoties piekrita.

Aleksandrs aptvēra draugs iedomājas, ka viņu sargā fosilija; viņš nezināja, ka tā darbojas kā vairogs tikai pret asiem ieročiem, bet nespēj pasargāt no komandan­ta pārcilvēcīgā spēka, kurš pigmeju var samalt pulveri kailām rokām. Puisis paveda sāņus brāli Fernando un lūdza nepieņemt šos nosacījumus, bet misionārs pa­skaidroja, ka Dievs cīnās kopā ar taisnīgajiem.

-   Bejē Dokū tuvcīņā zaudēs! Komandants ir daudz spēcīgāks! Aleksandrs iesaucās.

-   Arī vērsis ir spēcīgāks par toreodoru. Māksla ir dzīvnieku nogurdināt, misionārs aizrādīja.

Aleksandrs jau vēra vaļā muti, lai atbildētu, bet tūdaļ pat saprata, ko brālis Fernando viņam vēlējās pateikt, un žigli devās sagatavot draugu briesmīgajam pārbau­dījumam, kas viņu sagaidīja.

Otrā ciema galā Nadja atbīdīja aizšautni un atvēra aploku, kurā bija iesprostotas pigmeju sievietes. Pāris mednieku, kas nebija devušies uz laukumu līdzi pā­rējiem, atnesa šķēpus, ko izdalīja sievietēm. Viņas kā spoki aizslīdēja starp būdām un nakts tumsas aizsegā izvietojās ap laukumu, gatavas darboties, kad būs pie­nācis laiks. Nadja uzmeklēja Aleksandru, kas sniedza pamācības Bejē Dokū, kamēr zaldāti ar kaļķi vilka uz zemes ierasto cīņas ringu.

-   Par ieročiem, Jaguār, nav jāuztraucas, pistole, kas atrodas Mbembelē pie jostas, ir vienīgais šaujamais, ko mums neizdevās neitralizēt, Nadja pavēstīja.

-   Un bantu sargi?

-   Mēs nezinām, kā viņi rīkosies, bet Keitai kaut kas ir padomā, viņa atbildēja.

-   Vai tu domā, ka man jāpasaka Bejē Dokū, ka amu­lets nevar viņu pasargāt no Mbembelē?

-   Kādēļ? Tā tu atņemsi viņam pašpaļāvību, Nadja sacīja.

Aleksandrs manīja, ka draudzenes balss ir aizsma­kusi, tā vairs neizklausījās cilvēcīga un drīzāk bija līdzī­ga ķērkšanai. Nadjas acis bija kļuvušas stiklainas, viņa bija ļoti bāla un strauji elpoja.

-   Kas tev kaiš, Ērgle? puisis jautāja.

-   Nekas. Parūpējies par sevi, Jaguār. Man tagad jāiet.

-   Uz kurieni?

-    Meklēt palīgus cīņā pret trīsgalvaino briesmoni, Jaguār.

-   Atceries par maa Bangeses pareģojumu mēs ne­drīkstam izšķirties!

Nadja viņu viegli noskūpstīja uz pieres un aizskrēja. Ciematā valdīja tāds satraukums, ka neviens, izņemot Aleksandru, nepamanīja baltu ērgli, kas pacēlās pāri būdām un pazuda meža virzienā.

Vienā ringa stūrī gaidīja komandants Mbembelē. Viņa kājas bija basas, un militārists bija tērpies tikai šortos, ko valkāja zem formas tērpa biksēm, un platā ādas jostā, pie kuras karājās pistoles maksts. Komandants bija ieziedis ķermeni ar palmu eļļu, viņa spēcīgie mus­kuļi izskatījās kā akmenī tēsti, un āda plīvojošajā lāpu gaismā spīdēja kā vulkāniskais stikls. Rituālās rētas uz augšdelma un vaigiem vēl vairāk uzsvēra Mbembelē neparasto izskatu. Skūtā galva uz vērša kakla izskatījās maza. Klasiskie sejas vaibsti būtu skaisti, ja vien tos neizķēmotu zvērīgā izteiksme. Par spīti naidam, ko šis vīrs izraisīja, visi apbrīnoja viņa fiziskos dotumus.

Turpretī vīriņš, kas atradās otrā ringa stūrī, bija punduris, kas knapi sniedzās līdz milzīgā Mbembelē jostasvietai. Viņa neproporcionālajā figūrā, platajā sejā un pieplacinātajā degunā nebija nekā pievilcīga, tikai drosme un gudrība, kas mirdzēja pigmeja acīs. Viņš bija novilcis driskaino dzelteno kreklu un tāpat kā pre­tinieks bija gandrīz kails un eļļains. Bejē Dokū kaklā karājās saitītē iesiets akmens gabaliņš Aleksandra maģiskais pūķa ekskrements.

-    Kāds mans draugs, kuru sauc Tensings un kurš kā neviens cits pārzina cīņas mākslu, man reiz sacīja, ka pretinieka spēks ir arī viņa vājums, Aleksandrs skaid­roja Bejē Dokū.

-   Ko tas nozīmē?

-   Mbembelē spēks mīt viņa augumā un svarā. Viņš ir kā bifelis tīri muskuli. Tā kā komandants ir loti smagnējs, viņš nav veikls un ātri nogurst. Turklāt viņš ir iedomīgs un nav pieradis pie izaicinājumiem. Jau dau­dzus gadus viņam nav bijis nepieciešamības iet medībās vai cīnīties. Tu esi daudz labākā formā.

-   Un man ir šis, Bejē Dokū piebilda, noglāstot amu­letu.

-   Daudz svarīgāk nekā amulets, mans draugs, ir tas, ka tu cīnies par savu un ģimenes dzīvību. Mbembelē to dara tikai patikas pēc. Viņš ir slepkavnieks un kā visi slepkavnieki bailīgs, Aleksandrs atbildēja.

Jena, Bejē Dokū sieva, pienāca pie vīra, cieši apskā­va viņu un kaut ko iečukstēja ausī. Tieši tobrīd bungu skaņas pasludināja cīņas sākumu.

Apkārt četrstūrainajam, lāpu un mēness apgaismo­tajam cīņas laukumam stāvēja Leoparda brālības vīri ar ieročiem rokās, aiz viņiem bantu sargi un trešajā rindā Ngubē iedzīvotāji. Viņi visi bija līdz neprātam sa­traukti. Tā kā Keita nevarēja palaist garām izdevību uz­rakstīt fantastisku reportāžu žurnālam, viņa bija uzde­vusi Džoelam Gonsalesam iemūžināt šo cīņu fotogrāfijās.

Brālis Fernando noslaucīja brilles un novilka kreklu. Viņa kalsnais un stiegrainais askēta ķermenis bija sli­mīgi balts. Tērpies tikai biksēs un zābakos, viņš gata­vojās būt par tiesnesi, par spīti tam, ka bija tikai vāja cerība, ka ikviena sporta veida elementārākie noteikumi šoreiz tiks ievēroti. Viņš saprata, ka cīņa būs uz dzīvību un nāvi, un cerēja to novērst. Misionārs noskūpstīja skapulāru, ko nēsāja kaklā, un nodeva sevi Dieva žēlastībai.

Mbembelē dobji ierēcās un, zemi dimdinot, soļoja uz priekšu. Bejē Dokū sagaidīja pretinieku nekustīgi un klusi, tikpat uzmanīgi un mierīgi kā medījot. Milža dūre triecās pret pigmeja seju, bet viņš no tās izlocījās. Komandants krita uz priekšu, bet tūdaļ pat atguva līdz­svaru. Kad viņš sita otrreiz, pretinieka tur vairs nebija, tas jau atradās Mbembelē aiz muguras. Komandants satrakojās un metās pigmejam virsū kā nikns dzīvnieks, tomēr neviens no viņa sitieniem nespēja trāpīt Bejē Dokū, kurš dejoja apkārt ringam. Katru reizi, kad mili­tārists uzbruka, pigmejs izvairījās.

Ņemot vērā pretinieka nelielo augumu, Mbembelē vajadzēja raidīt sitienus uz leju un ieņemt neērtu pozu, kas mazināja trieciena spēku. Ja vien kāds no belzie­niem būtu trāpījis, tas būtu izšķaidījis Bejē Dokū galvu, tomēr tā nenotika, jo pigmejs bija tik veikls kā gazele un glums kā zivs. Drīz vien komandants aizelsās un acīs tekošās sviedru tērcītes aizmigloja viņam skatienu. Viņš nosprieda pietaupīt spēkus, jo izskatījās, ka pretinieku nebija iespējams uzveikt vienā raundā, kā komandants bija iedomājies. Brālis Fernando izsludināja pārtrauku­mu, un Mbembelē viņam uz vārda paklausīja, aizejot uz savu stūri, kur viņu gaidīja spainis ar ūdeni, lai padzer­tos un noskalotu sviedrus.

Otrā stūrī Aleksandrs sagaidīja Bejē Dokū, kas devās pretī draugam smaidīdams un uzdejodams, it kā būtu nokļuvis svētkos. Tas vēl jo vairāk uzkurināja koman­danta niknumu, kas noskatījās pretiniekā no otra stūra, kur mēģināja atgūt elpu. Bejē Dokū neizskatījās izslā­pis, bet viņš piekrita, ka viņam uzlej ūdeni uz galvas.

-   Tavam amuletam piemīt liela maģija, tā ir vismaģis­kākā lieta uzreiz pēc Ipembas Afuas, viņš apmierināts sacīja.

-    Mbembelē ir kā koka zars, viņam ir grūti saliekties jostasvietā, tādēļ viņš nespēj sist virzienā uz leju, Aleksandrs viņam skaidroja. Tev sokas ļoti labi, Bejē Dokū, bet tev viņš vēl vairāk jānogurdina.

-    Es zinu. Kā gan tu vari nomedīt ziloni, ja vispirms to nenokausē?

Aleksandram šķita, ka pārtraukums ir pārāk īss, bet Bejē Dokū vai dega nepacietībā, un, tiklīdz brālis Fernando deva zīmi, pigmejs iznāca ringa centrā, lēkājot kā puišelis. Mbembelē to uzskatīja par izaicinājumu, kuru negrasījās atstāt neievērotu. Viņš aizmirsa par spēku taupīšanu un kā smagā mašīna pilnā ātrumā metās cīņas laukumā. Protams, pigmeja viņa priekšā vairs nebija, un inerce iznesa komandantu ārpus ringa.

Brālis Fernando stingri pavēlēja viņam atgriezties ar kaļķi iezīmētajā laukumā. Mbembelē pagriezās pret mi­sionāru, lai liktu viņam samaksāt par drosmi dot pavēles, bet viņu apturēja Ngubē iedzīvotāju smiekli un izsau­cieni. Mbembelē nevarēja noticēt tam, ko dzirdēja! Pat ļaunākajos sapņos viņam nebija ienākusi prātā iespēja, ka kāds varētu runāt pretī komandantam. Viņam nebija laika pārdomāt, kā sodīt nepaklausīgos, jo Bejē Dokū jau sauca Mbembelē atpakaļ ringā, no aizmugures sperot pa kāju. Tā bija pirmā abu cīnītāju saskaršanās. Tas pērtiķis bija viņam pieskāries! Viņam! Komandantam Morisam Mbembelē! Militārists zvērēja, ka sašķai­dīs pigmeju gabaliņos un pēc tam apēdīs, lai dotu mā­cību visiem šiem mežonīgajiem viņa cilts pārstāvjiem.

Acumirklī izgaisa jebkādas cerības, ka tiks ievēroti godīgas spēles noteikumi, un Mbembelē pavisam zau­dēja paškontroli. Ar vienu vēzienu viņš aizsvieda brāli Fernando vairākus metrus tālāk un metās virsū Bejē Dokū, kas negaidot nokrita zemē. Sarāvies gandrīz vai embrionālā pozā, atbalstoties vienīgi uz dibena, pigmejs sāka spert pa milža kājām. Komandants savukārt mē­ģināja sist no augšas, bet Bejē Dokū griezās kā vilciņš, sasvērās te uz vienu, te otru pusi, un viņam nekādi nebija iespējams trāpīt. Pigmejs izrēķināja brīdi, kad Mbembelē uz viņu mērķēja, un spēcīgi iespēra pa ko­mandanta atbalsta kāju. Komandanta milzīgais ķerme­nis krita atpakaļ un palika kā uz muguras novēlusies vabole, kas nespēj piecelties.

Tikmēr brālis Fernando jau bija atguvies no sitiena, notīrījis brilles un atkal uzmanīja cīnītājus. Viņš pār­kliedza līdzjutēju skaļos kliedzienus, lai paziņotu uz­varētāju. Aleksandrs ieskrēja ringā un, no prieka skaļi gavilējot, pacēla Bejē Dokū roku, un viņam pievienojās arī pārējie, izņemot Leoparda brālības vīrus, kas jopro­jām nespēja atgūties no pārsteiguma.

Ngubē ciemata iedzīvotāji vēl nekad nebija pieda­lījušies tik krāšņā izrādē. Patiesībā neviens vairs īsti neatcerējās cīņas iemeslu, visus pārāk bija uztraucis ne­ticamais fakts, ka pigmejs spēj uzvarēt milzi. Šis stāsts jau bija kļuvis par vēstures sastāvdaļu, un ļaudis nepa­gurdami to stāstīs no paaudzes paaudzē. Kā tas vienmēr notiek ar kritušiem kokiem, vienā mirklī visi bija gatavi Mbembelē sacirst malkā, kaut pirms pāris minūtēm uz­skatīja viņu gandrīz par pusdievu. Bija iemesls svinēša­nai. Skaļi sāka dārdēt bungas, un bantu ļaudis dziedāja un dejoja, nemaz neaptverot, ka ir zaudējuši vergus un pašu nākotne nebūt nav skaidra.

Pigmeji izslīdēja caur sargu un zaldātu kājām, piepil­dīja cīņas laukumu un pacēla Bejē Dokū rokās. Šai ko­lektīvās eiforijas mirklī komandants Mbembelē beidzot piecēlās kājās, atņēma kādam sargam mačeti un metās virsū ļaudīm ar Bejē Dokū, kas bija iekārtojies uz biedru pleciem un beidzot atradās tikpat augstu kā pretinieks.

Neviens skaidri neredzēja, kas īsti notika. Vieni teica, ka mačete izslīdējusi no komandanta sasvīdušajiem un saeļļotajiem pirkstiem, otri apgalvoja, ka asmenis maģiski apstājies gaisā tikai centimetru no Bejē Dokū kakla un pēc tam aizlidojis kā negaisa nests. Lai kā arī būtu, pūlis sastinga, un Mbembelē, māņticīgu baiļu mākts, atņēma kādam citam sargam dunci un meta to. Viņš nevarēja labi nomērķēt, jo Džoels Gonsaless bija pienācis tuvāk un viņa kameras zibspuldze komandantu apžilbināja.

Tad Mbembelē saviem zaldātiem pavēlēja šaut uz pigmejiem. Ļaudis kliegdami bēga. Sievietes vilka prom bērnus, veči klupa un krita, suņi skrēja, vistas ķērca, un galu galā laukumā palika tikai pigmeji, zaldāti un sargi, kas nevarēja izšķirties, kurā pusē nostāties. Keita un Endžija skriešus metās glābt pigmeju bērnus, kas klieg­dami bija saguluši kaudzē ap divām vecmāmiņām gluži kā kucēni. Džoels meklēja glābiņu zem kāzu mielasta galda, un no turienes fotografēja, neiestādot asumu. Brālis Fernando un Aleksandrs izplestām rokām nostājās priek­šā pigmejiem, aizsargājot viņus ar saviem ķermeņiem.

Iespējams, daži zaldāti mēģināja šaut un saprata, ka ieroči nedarbojas. Iespējams, citiem tik ļoti riebās līdz tam ļoti cienītā priekšnieka gļēvulība, ka viņi nepaklau­sīja pavēlei. Jebkurā gadījumā laukumā neatskanēja ne­viens šāviens, un mirkli vēlāk desmit Leoparda brālības vīriem pie kakla jau atradās šķēpa asmenis neuzkrīto­šās pigmeju sievietes bija sākušas darboties.

Aiz niknuma aklais Mbembelē neko no tā visa nema­nīja. Komandants tikai aptvēra, ka viņa pavēles neviens nepilda. Viņš izvilka no maksts pistoli, nomērķēja uz Bejē Dokū un izšāva. Komandants nezināja, ka, amuleta brīnumainā spēka vadīta, lode netrāpīja mērķī, jo, pirms otrreiz nospiest gaili, viņam uzbruka nepazīstams dzīv­nieks milzīgs, melns kaķis, ātrs un zvērīgs kā leopards, ar dzeltenām acīm kā panterai.

15 Trīsgalvainais briesmonis

Tie, kas pamanīja ārzemju puiša pārvēršanos par melno dzīvnieku, saprata, ka šī ir viņu dzīves brīnu­mainākā nakts. Viņu valodā nebija vārdu, lai aprakstī­tu tādus brīnumus; neviens pat nezināja, kā sauc šo nekad neredzēto dzīvnieku lielo, melno kaķi, kas rūk­dams metās virsū komandantam. Mbembelē sejā iesi­tās zvēra karstā elpa un plecos iecirtās tā nagi. Viņš būtu varējis ar vienu šāvienu nogalināt dzīvnieku, bet bailes komandantu paralizēja, jo viņš apjauta, ka no­tiekošais ir pārdabiska un spēcīga burvestība. Sitot ar abām dūrēm, militārists atbrīvojās no jaguāra nāvējošā apkampiena un, dzīvnieka pavadīts, izmisis skrēja uz meža pusi. Pārsteigto aculiecinieku vēroti, abi stāvi pazuda tumsā.

Gan Ngubē iedzīvotāji, gan pigmeji dzīvoja maģiskā realitātē, garu ieskauti, un baidījās pārkāpt ikvienu tabu vai kā citādi izsaukt okulto spēku nelabvēlību. Viņi ti­cēja, ka slimības ir burvestības sekas un tādā pašā veidā arī ārstējamas, ka nedrīkst doties medībās vai ceļoju­mā, neveicot ceremoniju dievu pielabināšanai, ka naktī sarosās dēmoni, savukārt dienā spoki un ka mirušie pārvēršas plēsīgās būtnēs. Šiem ļaudīm fiziskā pasaule bija burvestību pilna un dzīve atgādināja nemitīgu zīlē­šanu. Viņi bija redzējuši vai domāja, ka ir redzējuši, daudzas burvestības, tādēļ uzskatīja, ka cilvēks spēj pār­vērsties par dzīvnieku. Bija iespējami divi izskaidrojumi: Aleksandrs ir loti varens burvis vai arī kāda dzīvnieka gars uz laiku iemiesojies puiša ķermenī.

Brālis Fernando atradās līdzās Aleksandram, kad puisis iemiesojās savā totēma dzīvniekā, un viņa si­tuācija bija gluži citāda. Misionārs, kurš sevi uzskatīja par racionālu eiropieti, izglītotu un kulturālu cilvēku, redzēja notiekošo, bet viņa prāts nespēja to pieņemt. Viņš noņēma brilles un berzēja tās pret biksēm. "Man beidzot tās būs jānomaina," misionārs murmināja, ber­zējot acis. Faktam, ka Aleksandrs pazuda tieši tajā pašā brīdī, kad ne no kurienes uzradās milzīgais kaķis, varēja būt vairāki izskaidrojumi: bija tumšs, laukumā valdīja milzīgs sajukums, lāpu gaisma bija nespodra, un pats brālis Fernando bija pārmēru satraucies. Tagad nav īs­tais brīdis, lai zaudētu laiku bezjēdzīgos spriedelējumos, priekšā daudz darāmā, viņš nodomāja. Pigmeji vīrieši un sievietes, šķēpiem bruņojušies, uzmanīja tīklos sa­saistītos zaldātus; bantu sargi šaubījās mest ieročus zemē vai doties palīgā priekšniekiem; apkārt valdīja histērija, kas varēja pārvērsties slaktiņā, ja vien sargi dotos palīgā Mbembelē zaldātiem.

Aleksandrs atgriezās pēc pāris minūtēm. Par notikušo liecināja tikai viņa dīvainā sejas izteiksme, liesmojošās acis un atieztie zobi. Bezgala satraukta, Keita devās mazdēlam pretī.

-   Tu neticēsi tam, kas notika, dēls! Mbembelē uz­bruka melna pantera! Ceru, ka tā viņu aprija, viņš to bija godam pelnījis.

-   Tā, Keita, nebija melna pantera, bet gan jaguārs. Tas viņu neapēda, tikai krietni sabaidīja.

-   Kā tu to zini?

-   Cik reižu gan tev, Keita, jāskaidro, ka mans totēma dzīvnieks ir jaguārs?

-   Atkal tu par to pašu, Aleksandr! Kad atgriezīsimies civilizācijā, tev būs jāuzmeklē kāds psihiatrs. Kur ir Nadja?

-   Viņa drīz atgriezīsies.

Nākamajā pusstundā, daudzējādā ziņā pateicoties brālim Fernando, Keitai un Endžijai, trauslais spēku līdzsvars ciemā stabilizējās. Vispirms viņiem izdevās pārliecināt Leoparda brālības vīrus padoties, ja vien viņi vēlas dzīvi tikt prom no Ngubē, jo karavīru ieroči nedarbojas, komandants ir pazudis un apkārt vien nai­dīgi iedzīvotāji.

Tikmēr Keita un Endžija bija aizgājušas līdz būdai pēc Nzē un ar ievainotā jaunekļa radinieku palīdzī­bu novietoja viņu improvizētās nestuvēs. Nabaga puisi mocīja drudzis, bet viņš piekrita sadarboties, kad māte izskaidroja šīs pēcpusdienas notikumus. Sargu nolika redzamā vietā, un viņš vārgā, bet skaidrā balsī uzrunāja savus biedrus, mudinot viņus sacelties. Nebija vairs ne no kā jābaidās Mbembelē bija pazudis. Sargi vēlējās atgriezties ierastajā dzīvē kopā ar saviem ģimenes locek­ļiem, bet viņi baidījās no komandanta un bija pieraduši paklausīt augstākstāvošajiem. Kur gan tagad atradās Mbembelē? Vai melnais dzīvnieks viņu bija aprijis? Ja viņi atsauksies Nzē aicinājumam, bet militārists atgrie­zīsies, sargu dzīve beigsies krokodilu akā. Viņi neticēja, ka karaliene Nana Asante ir dzīva, un, ja tā arī bija, viņas varu nevarēja salīdzināt ar Mbembelē.

Atkal sastapuši savus ģimenes locekļus, pigmeji sprie­da, ka pienācis laiks atgriezties mežā, no kurienes viņi vairs nedomāja nākt ārā. Bejē Dokū uzvilka savu dzel­teno kreklu un piegāja pie Aleksandra, lai atdotu viņam amuletu, kurš, pēc pigmeja pārliecības, bija palīdzējis cīņā ar Mbembelē. Arī pārējie mednieki saviļņoti at­vadījās, zinot, ka vairs nekad nesatiks vareno draugu ar leoparda drosmi. Aleksandrs viņus aizturēja. Jūs vēl nedrīkstat aiziet, viņš sacīja. Puisis paskaidroja, ka pigmeji nebūtu drošībā, kaut arī slēptos tālākajos meža nostūros, kur nespēj izdzīvot neviena cilvēcīga būtne. Bēgšana nebija atrisinājums agrāk vai vēlāk viņus kāds atradīs vai arī medniekiem pašiem būs nepiecie­šams kontakts ar pārējo pasauli. Viņiem bija jābeidz būt vergiem un atkal jāizveido kādreizējās sirsnīgās attiecī­bas ar Ngubē iedzīvotājiem, tāpēc tagad jāatbrīvojas no Mbembelē varas un uz visiem laikiem jāaizdzen viņš no šā apvidus kopā ar visiem zaldātiem.

Savukārt Kosongo sievas, kas kā cietumnieces bija dzīvojušas harēmā jau no četrpadsmit piecpadsmit gadu vecuma, bija sapulcējušās kopā un pirmo reizi baudīja savu jaunību. Nepievēršot nekādu uzmanību nopietna­jām lietām, kas nodarbināja pārējos ļaudis, viņas bija sarīkojušas pašas savu karnevālu; sievietes norāva sev zelta rotaslietas no rokām, kakla un ausīm un vai trakas aiz prieka meta tās gaisā.

Tā nu rosījās ciemata iedzīvotāji, katra ļaužu grupa bija aizņemta ar ko citu, tomēr visi atradās laukumā, kad negaidīti ieradās Sombe, kuru pārdabiskie spēki bija saukuši iedibināt kārtību, sodīt un iedvest bailes.

Par varenā burvja ierašanos vēstīja dzirksteļu lietus, kas bija līdzīgs salūtam. Baisā tēla parādīšanos pavadīja ļaužu kliedzieni. Sombe nebija rādījies jau vairākus mē­nešus, un daži ciema iedzīvotāji cerēja, ka viņš uz visiem laikiem devies uz dēmonu pasauli; bet te nu bija elles vēstnesis, daudz iespaidīgāks un niknāks nekā parasti. Šausmu pārņemtie ļaudis atkāpās, un burvis nostājās laukuma vidū. Par Sombi zināja viss apvidus, un stāsti par viņu no ciema uz ciemu bija izplatījušies lielā daļā Āfrikas. Runāja, ka viņš ir spējīgs nogalināt ar domu, izārstēt ar elpas pūtienu, paredzēt nākotni, pārvaldīt dabas spēkus, izmainīt sapņus, uz visiem laikiem iemi­dzināt mirstīgos un sazināties ar dieviem. Tāpat stāstīja, ka viņš ir neuzvarams un nemirstīgs, ka var pārvērsties par jebkuru ūdens, debesu vai zemes būtni, ka spēj ieiet savos ienaidniekos un aprīt tos no iekšienes, dzer asinis, samaļ miltos pats savus kaulus un atstāj tikai ādu, ko vēlāk piepilda ar pelniem. Šādā veidā Sombe radīja zombijus pa pusei dzīvas, pa pusei mirušas būtnes, kuru nožēlojamais liktenis bija kā vergiem kalpot burvim.

Burvis bija milzīgs, un apģērbs viņu vērta vēl lielāku. Viņa seju sedza leoparda maska, virs kuras kā cepure bija uzlikts bifeļa galvaskauss ar lieliem ragiem, uz kuriem savukārt atradās zaru murskulis, it kā burvim uz galvas augtu koks. Uz rokām un kājām viņam bija dzīvnieku ilkņu un nagu rotas, kaklā karājās pāris virtenes cilvēku pirkstu un pie jostas vairāki fetiši un ķirbji ar maģis­kiem dzērieniem. Ķermeni klāja dažādu dzīvnieku ādas strēmeles ar sakaltušām asinīm.

Sombe ieradās kā atriebējs, kurš nolēmis ieviest pats savu taisnību. Bantu ļautiņi, pigmeji un pat Mbembelē zaldāti viņam padevās bez mazākās pretošanās; ļaudis sarāvās, it kā vēlētos pazust pavisam, un bija gatavi paklausīt jebkurām Sombes prasībām. No pārsteiguma sastingušie ārzemnieki redzēja, kā burvja parādīšanās sagrauj trauslo līdzsvaru, kas bija radies Ngubē.

Burvis, saliecies kā gorilla, balstoties uz rokām un rūcot, aizvien ātrāk sāka griezties pats ap sevi. Tad viņš pēkšņi apstājās, norādīja ar pirkstu uz kādu cilvēku, un tas tūdaļ pat nokrita zemē, iegrimis dziļā transā un raustoties briesmīgos krampjos kā epilepsijas slimnieks. Citi kļuva stīvi kā granīta statujas, vēl citiem sāka asiņot deguns, mute un ausis. Sombe atkal griezās kā vilciņš, apstājās un sodīja ļaudis ar vienu vienīgu rokas kustību. Pēc īsa brīža zemē locījās jau ducis vīriešu un sieviešu, kamēr pārējie, ceļos nometušies, kliedza pēc žēlastības, ēda zemi, lūdza piedošanu un zvērēja paklausību.

Nez no kurienes radies vējš kā taifūns brāzās pār ciemu un ar vienu pūtienu aiznesa būdu salmu jumtus, visu, kas atradās uz svētku galda, bungas, palmu zaru vārtus un pusi vistu. Nakti izgaismoja zibeņi, un no meža atskanēja šaušalīgas žēlabas. Simtiem žurku šķēr­soja laukumu, it kā bēgot no mēra, un uzreiz pazuda, atstājot gaisā briesmīgu smirdoņu.

Sombe pēkšņi ielēca vienā no ugunskuriem, kur bija cepta gaļa svētku mielastam, un sāka dejot uz kvēlojo­šām oglēm, ņemt tās kailām rokām un mest pūli. Starp liesmām un dūmiem parādījās simtiem dēmonisku fi­gūru, ļaunuma karaspēks, kas pavadīja burvi viņa vel­nišķīgajā dejā. No ragiem rotātās leoparda galvas atska­nēja dobja balss, kas izkliedza gāztā karaļa un uzvarētā komandanta vārdus, kurus satrauktie un hipnotizētie ļaudis ritmiski atkārtoja: Kosongo, Mbembelē, Kosongo, Mbembelē, Kosongo, Mbembelē…

Brīdī, kad burvis jau bija pakļāvis visus ciema iedzīvo­tājus un triumfējoši stāvēja ugunskurā, kura liesmas lai­zīja viņa kājas, bet nededzināja, no dienvidiem parādījās liels, balts putns, kurš meta lielus lokus virs laukuma. Aleksandrs atvieglots iekliedzās, jo pazina Nadju.

No četrām debespusēm Ngubē ienāca ērgļa sasauktie palīgi. Tur bija melnu un skaistu gorillu bars, milzīgie tē­viņi nāca pirmie, un viņiem sekoja mātītes ar mazuļiem. Aiz pērtiķiem nāca karaliene Nana Asante, lieliska savā kailumā, kuru piesedza vien pāris skrandu. Sirmiem un izspūrušiem matiem viņa jāja uz neticami liela ziloņa, kurš bija tikpat vecs kā karaliene un kura sānus rotāja šķēpu rētas. Nanu Asanti pavadīja Tensings, Himalaju lama, kurš astrālā formā bija atsaucies Nadjas aicinā­jumam un atvedis bariņu baismīgo sniega cilvēku pilnā kaujas ekipējumā. Tur bija arī šamanis Valimai un viņa sievas gars, kurš vadīja trīspadsmit varenus Amazones mitoloģiskos briesmoņus. Indiānis bija atgriezies jaunībā un kļuvis par kareivi ar apgleznotu ķermeni un spalvu rotām. Visbeidzot ciemā ienāca ari daudzie meža iedzī­votāji: senči un dzīvnieku un augu gari, miljoniem un miljoniem dvēseļu, kas izgaismoja ciemu kā pusdienas saule un atsvaidzināja gaisu kā tīra un vēsa vēja pūsma.

Šajā fantastiskajā gaismā pazuda dēmonu karaspēks, un burvis saruka līdz savam patiesajam apjomam. Asiņainās ādas strēmeles, pirkstu kaklarotas, fetiši, run­gas un ilkņi vairs neizskatījās biedējoši, bet drīzāk bija līdzīgi smieklīgam karnevāla kostīmam. Lielais zilonis, uz kura jāja Nana Asante, iebelza Sombem ar snuķi, un leoparda maska ar bifeļa ragiem aizlidoja pa gaisu, atklājot skatienam burvja vaigu. Šo seju visi pazina Kosongo, Mbembelē un Sombe bija viens un tas pats vīrs, tās bija trīs viena un tā paša izdzimuma galvas.

Ļaužu reakcija bija tikpat negaidīta kā pārējie šīs nakts notikumi. Ilgs un dobjš vaids sadrebināja pūli. Tie, kas raustījās krampjos, tie, kas bija pārvērtušies statujā un asiņoja, atmodās no transa, zemē gulošie piecēlās, un pūlis biedējošā izlēmībā virzījās uz cilvē­ka pusi, kas viņus līdz šim bija tiranizējis. Kosongo Mbembelē Sombe kāpās atpakaļ, bet nepilnas minūtes laikā viņš jau bija ielenkts. Simtiem roku viņu satvēra, pacēla gaisā un nesa uz krokodilu akas pusi. Kad sma­gais trīsgalvainā briesmoņa ķermenis iekrita krokodilu rīklēs, mežā atbalsojās asinis stindzinošs kliedziens.

Aleksandram bija grūti atcerēties visus šīs nakts noti­kumus, un viņš tos nespēja aprakstīt tik viegli kā savus iepriekšējos piedzīvojumus. Vai tas bija sapnis? Vai viņš bija kolektīvās histērijas upuris? Vai viņš tiešām pats savām acīm redzēja Nadjas sapulcētās būtnes? Uz šiem jautājumiem nebija atbildes. Vēlāk, kad puisis stāstī­ja Nadjai savu notikumu versiju, draudzene klusējot klausījās, viegli noskūpstīja viņu uz vaiga un sacīja, ka katram ir sava taisnība, un tās visas ir patiesas.

Meitenes vārdi izrādījās pravietiski, jo, kad Aleksandrs vēlējās salīdzināt notikušo ar citiem grupas dalībnie­kiem, katrs no tiem stāstīja pavisam ko citu. Brālis Fernando, piemēram, atcerējās tikai gorillas un ziloni, kura mugurā jāja kāda sirmgalve. Keitai Koldai šķita, ka viņa manījusi plandam gaisā mirdzošas būtnes, starp kurām pazinusi arī lamu Tensingu, kaut arī tas šķita pilnīgi neiespējami. Džoels Gonsaless bija nolēmis pa­gaidīt, līdz būs attīstītas filmiņas, un tikai tad izteikt kādu viedokli kas būs redzams fotogrāfijās, tas arī būs noticis. Pigmeji un bantu ļaudis stāstīja apmēram to pašu, ko bija pieredzējis Aleksandrs no brīža, kad burvis dejoja starp liesmām, līdz Nanas Asantes un senču garu atnākšanai.

Endžija Ninderera bija pamanījusi daudz vairāk nekā Aleksandrs: viņa bija redzējusi eņģeļus ar caurspīdīgiem spārniem un daudzkrāsainu putnu barus, dzirdējusi bungu skaņas, saodusi ziedu lietus smaržu un bijusi lieciniece citiem brīnumiem. Tā viņa stāstīja Maiklam Mušaham, kad viņš nākamajā dienā motorlaivā ieradās pēc draugiem.

Maikls apmetnē bija uztvēris vienu no Endžijas radio ziņojumiem un tūdaļ pat sācis rīkoties, lai draugus at­rastu. Viņš nevarēja sameklēt nevienu pietiekami dros­mīgu pilotu, kas būtu gatavs doties uz purvaino mežu, kur draugi bija pazuduši; Mušaham ar komercreisa lid­mašīnu vajadzēja lidot uz galvaspilsētu, noīrēt laivu un doties augšup pa upi, tikai pēc instinkta meklējot draugus. Viņam līdzi bija devies viens ierēdnis un četri žandarmi, kas uzņēmās izmeklēt ziloņkaula, dimantu un vergu kontrabandu.

Pāris stundās Nana Asante ieviesa ciemā kārtību, un neviens neapšaubīja viņas autoritāti. Viņa sāka ar to, ka samierināja bantu ļaudis un pigmejus, atgādinot viņiem, cik svarīgi ir sadarboties. Pirmajiem bija nepieciešama mednieku sagādātā gaļa, savukārt otrie nevarēja dzīvot bez Ngubē iegūstamajiem produktiem. Karalienei va­jadzēja likt bantu ļaudīm cienīt pigmejus; tāpat viņai vajadzēja panākt, lai pigmeji piedod visas piedzīvotās netaisnības.

-    Kā gan jūs viņiem iemācīsiet dzīvot mierā? Keita jautāja.

-    Es sākšu ar sievietēm, tāpēc ka viņas savā būtībā ir daudz labestīgākas, karaliene atbildēja.

Beidzot pienāca aizbraukšanas brīdis. Draugi jutās ļoti noguruši, jo bija gulējuši tikai īsu brīdi, turklāt visiem, izņemot Nadju un Borobu, bija piemetušās vēdergraizes. Piedevām pēdējās stundās Džoelu Gonsalesu no galvas līdz papēžiem bija sadzēluši moskīti, viņš piepampa, no drudža drebēja un nokasījās jēls. Neuzkrītoši, lai neiz­skatītos pēc lielīšanās, Bejē Dokū piedāvāja fotogrāfam pulveri no svētā amuleta. Jau pēc divām stundām Džoels atkal bija vesels. Ļoti saviļņots viņš lūdza drusciņu pulvera, lai izdziedētu orangutana kodumu draugam

Timotijam Brūsam, bet Mušaha pastāstīja, ka fotogrāfs jau ir pilnībā izveseļojies un gaida draugu atgriežamies Nairobi. To pašu burvju pulveri pigmeji izmantoja, lai izārstētu Adrienu un Nzē, kuriem acīm redzami kļuva labāk. Sapratis brīnumainās vielas spēku, Aleksandrs uzdrošinājās palūgt nedaudz pulvera savai mātei. Pēc mediķu vārdiem, Liza Kolda bija pilnībā uzveikusi vēzi, bet viņas dēls sprieda, ka pāris gramu brīnišķīgā zaļā Ipemba Afuas pulvera var viņai nodrošināt garu mūžu.

Endžija Ninderera nolēma pārrunu ceļā pārvarēt bai­les no krokodiliem. Viņa kopā ar Nadju pārliecās pāri akas nožogojumam un piedāvāja lielajiem reptiļiem da­rījumu, kuru Nadja tulkoja, cik labi vien spēja, par spīti tam, ka viņas reptiļu valodas zināšanas bija visai skopas. Endžija dzīvniekiem paskaidroja, ka var tos nošaut, ja vien viņa to vēlētos, tomēr pilote aizvedīs krokodilus uz upi un palaidīs brīvībā.

Apmaiņā pret brīvību Endžija pieprasīja savu dzīvību. Nadja nebija pārliecināta, ka reptiļi visu saprot; nebija skaidrs, vai viņi turēs vārdu un spēs šo līgumu darīt zi­nāmu visiem pārējiem Āfrikas krokodiliem, tomēr mei­tene sacīja Endžijai, ka no šā brīža viņai vairs ne no kā nav jābaidās. Viņa nemirs reptiļu aprīta; ja vien mazliet paveiksies, viņa varētu iet bojā kādā lidmašīnas kata­strofā, Nadja apliecināja.

Kosongo sievas, kas tagad bija laimīgas atraitnes, gri­bēja visas savas rotas dāvināt Endžijai, bet iejaucās brālis Fernando. Viņš noklāja zemē segu un lika visām sievie­tēm novietot uz tās savas dārglietas; pēc tam misionārs sasēja segas stūrus un aiznesa saini pie Nanas Asantes.

-   Šis zelts un pāris ziloņa ilkņu ir viss, kas mums Ngubē ir. Jūs zināsiet, ko ar to iesākt, viņš paskaidroja.

-   Tas, ko man uzdāvināja Kosongo, ir mans! Endžija iesaucās, pieķērusies savām rokassprādzēm.

Brālis Fernando veltīja viņai vienu no saviem apo­kaliptiskajiem skatieniem un pastiepa roku. Endžija negribīgi noņēma savas rotas. Viņai piedevām vajadzēja apsolīt, ka atstās ciemā lidmašīnas radio, lai būtu iespē­jams sazināties ar ārpasauli un vismaz reizi divās ne­dēļās veiks pašas apmaksātu lidojumu, lai nodrošinātu ciemu ar visu nepieciešamo. Sākumā viņai krava būs jānomet no gaisa, līdz iedzīvotāji izcirtis meža strēli, lai izveidotu skrejceļu. Ņemot vērā apvidus īpašības, tas nebūs viegls darbs.

Nana Asante piekrita, ka brālis Fernando paliek Ngubē, lai dibinātu misiju un skolu, ja vien spēj saglabāt ļaužu saskaņu. Tā kā viņiem bija jāiemācās dzīvot sati­cībā, arī dieviem vajadzēja darīt to pašu. Nebija nekāda iemesla, kas traucētu dažādajām dievībām un gariem mierīgi sadzīvot cilvēku sirdīs.

Noslēgums Pē c diviem gadiem

Aleksandrs Kolds ieradās savas vecmāmiņas Ņujor­kas dzīvoklī ar degvīna pudeli viņai un tulpju pušķi Nadjai. Draudzene bija teikusi, ka izlaidumā neliks zie­dus ne pie plaukstas locītavas, ne dekoltē kā citas mei­tenes. Šie puķu pušķi pie ņiebura viņai šķita briesmīgi. Pūta viegls vējiņš, kas kaut cik mazināja Ņujorkas maija karstumu, bet tulpes tik un tā jau bija noliekušas ziedkausus. Puisis domāja, ka nekad nevarētu pierast pie šīs pilsētas klimata, un priecājās, ka tas nav jādara. Viņš studēja Berklija universitātē un, ja vien viss izdo­sies kā plānots, ārsta diplomu iegūs Kalifornijā. Nadja draugam pārmeta pārlieku tieksmi pēc ērtībām. "Es nezinu, kā tu domā nodarboties ar medicīnu nabadzī­gākajās vietās uz pasaules, ja nespēj dzīvot bez mātes itāļu ēdieniem un sava sērfa dēļa," viņa bubināja. Aleksandrs mēnešiem ilgi bija viņu pārliecinājis par priekšrocībām studēt šajā universitātē un visbeidzot bija to panācis. Septembrī Nadja jau būs Kalifornijā, un puisim vairs nevajadzēs šķērsot visu kontinentu, lai viņu satiktu.

Nadja atvēra durvis, un Aleksandrs ar tulpēm rokās un koši sarkanām ausīm vairs nezināja, ko teikt. Draugi nebija redzējušies sešus mēnešus, un meitene, kas parā­dījās uz sliekšņa, šķita sveša. Viņam iešāvās prātā, ka piezvanījis pie nepareizām durvīm, bet šaubas izgaisi­nāja Boroba, kas uzlēca puisim uz pleciem, lai sveiktu Alekšu ar kaismīgiem apkampieniem un kodieniem. No dzīvokļa dziļumiem atskanēja vecmāmiņas balss.

-   Tas esmu es, Keita, viņš, joprojām apjucis, atbil­dēja.

Nadja pasmaidīja un atkal bija tā pati meitene, ko Aleksandrs pazina, zeltaina un mežonīga. Draugi ap­skāvās, un tulpes nokrita uz grīdas. Puisis vienu roku aplika draudzenei ap vidukli un pacēla viņu gaisā, aiz prieka iekliedzoties, bet ar otru tikmēr mēģināja atkau­ties no pērtiķīša. Tieši tobrīd, velkot pa grīdu kājas, ie­radās Keita, izņēma mazdēlam no rokām degvīna pudeli un ar kājas spērienu aizvēra durvis.

-   Vai tu redzēji, cik briesmīgi izskatās Nadja? Viņa līdzinās kāda mafijas bosa sievai.

-   Saki vien, ko tu patiešām domā, vecmāmiņ! Alek­sandrs smējās.

-   Nesauc mani par vecmāmiņu! Viņa nopirka kleitu, man nezinot, man neko nepajautājot! rakstniece ie­saucās.

-    Keita, es nezināju, ka tu interesējies par modi, Aleskandrs noteica, ar acs kaktiņu paskatoties uz vecmā­miņas izstaipītajām biksēm un krekliņu ar papagaiļiem.

Nadja bija apāvusi kurpes uz augstiem papēžiem un uzvilkusi īsu melna satīna kleitu bez plecu lencītēm.

Jāatzīst gan, ka meiteni Keitas viedoklis nemaz nesa­trauca. Draudzene apgriezās uz papēža, lai Aleksandrs varētu viņu aplūkot no visām pusēm. Viņa izskatījās pa­visam citādi nekā šortos tērptā un spalvām greznojusies būtne, kādu viņš draudzeni atcerējās. Tagad vajadzēs pierast pie pārmaiņām, puisis domāja, kaut arī cerēja, ka tās nebūs pastāvīgas; viņam ļoti patika vecā Ērgle. Viņš nezināja, kā izturēties pret jauno draudzenes veidolu.

-   Tev būs vien jāpiecieš tas kauns un jāiet uz izlaidu­mu kopā ar šo putnubiedēkli, Aleksandr, vecmāmiņa teica, norādot uz Nadju. Nāc, es gribu tev ko parādīt…

Viņa aizveda abus jauniešus uz savu nelielo un pu­tekļaino kabinetu, kas bija piebāzts ar grāmatām un dokumentiem. Sienas bija apspraudītas ar pēdējos gados uzņemtajām fotogrāfijām. Aleksandrs pazina Amazones indiāņus, pozējot Dimantu fondam, Dilu Bahadūru, Pemu un viņu mazuli Zelta pūķa karaļvalstī, brāli Fernando misijā Ngubē, Endžiju Nindereru kopā ar Maiklu Mušahu jājam uz ziloņa un vēl citus cilvēkus. Keita bija ierāmējusi kādu 2002. gada International Geographic vāku, kas bija ieguvis nozīmīgu balvu. Kādā Āfrikas tirgū uzņemtajā Džoela Gonsalesa fotogrāfijā bija re­dzams viņš pats, Nadja un Boroba, kuriem uzbruka kāds nikns strauss.

-   Skat, bērni, visas trīs grāmatas ir publicētas, Keita sacīja. Lasot tavas piezīmes, es sapratu, ka tu nekad nebūsi rakstnieks, tu nemaz nepievērs uzmanību sīku­miem. Iespējams, ka mediķa darbā tas daudz netraucēs, tu jau zini pasaule ir pilna neveikliem ārstiem, bet literatūrā tas ir nāvējoši, Keita apliecināja.

-   Man nav ķēriena uz sīkumiem un nav pacietības, Keita, tādēļ arī tev iedevu savas piezīmes. Tu varēji uzrakstīt grāmatas labāk nekā es.

-   Es gandrīz visu varu izdarīt labāk nekā tu, dēls, viņa smējās, bužinot mazdēlam matus.

Nadja un Aleksandrs ar dīvainām skumjām apskatīja grāmatas, jo tajās bija uzrakstīts viss, kas noticis trijos brīnišķīgajos, ceļojumiem un piedzīvojumiem pilnajos gados. Iespējams, ka nākotnē nenotiks vairs nekas lī­dzīgs, nekas tik intensīvs un maģisks. Viņus mierināja apjausma, ka šajās lappusēs ir atrodams viss personāžs, stāsti un mācības, ko viņi bija guvuši. Pateicoties vec­māmiņas rakstītprasmei, to nekad nebūs iespējams aiz­mirst. Tur bija Ergles un Jaguāra atmiņas Briesmoņu pilsētā, Zelta pūķa karaļvalstī un Pigmeju mežā…

[1] nē, nē! (franču vai.)