Isabella Aljende
Briesmoņu pilsēta
Bezgalīgās sērijas 1. grāmata
Vai esi kādreiz vēlējies krustām šķērsām izstaigāt Amazones mūžamežus? Vai gribi uzzināt, kā šodien dzīvo indiāņi? Vai tev ir kāds sapnis, kuru nekad neesi iedrošinājies piepildīt? Ja ir, tad šī Isabellas Aljendes grāmata noteikti veldzēs tavas piedzīvojumu alkas…
Piecpadsmitgadīgo Aleksandru Koldu gaida neaizmirstams piedzīvojums: puisim uz Amazones zemieni jāpavada viņa ekscentriskā vecmāmiņa Keitā Kolda, kurai kāda žurnāla redakcija
ir pasūtījusi rakstu par dīvainu un nepazīstamu radījumu, ko dēvē par Briesmoni. Alekša acīm atklāsies jauna pasaule: ne tikai krāšņie un briesmu pilnie džungļi ar to pārsteidzošajiem iemītniekiem, bet arī vistumšākie cilvēku noslēpumi.
Isabella Aljende (1942),
čīliešu rakstniece, ir viena no populārākajām mūsdienu rakstniecēm Latīnamerikā. Vina pati sevi uzskata par Bezgalīgajā sērijā aprakstītās ekscentriskās vecmāmiņas Keitas Coldas prototipu. Briesmoņu pilsēta ir rakstnieces pirmais jauniešiem adresētais darbs, par kuru viņa pati saka: „Te vienā veselā savijušies piedzīvojumi, maģija, humors un daba,"
No spāņu valodas tulkojusi Guna Pigita 2008
Noskannejis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis
Alehandro, Andreai un Nikolai viņi man lūdza uzrakstīt šo stāstu
Isabella Aljende
Briesmoņu pilsēta
Bezgalīgās sērijas 1. grāmata
.
1 Murgi
Rītausmā Aleksandru Koldu vajāja briesmīgi murgi. Viņš sapņoja, ka milzīgs melns putns, rūtīm plīstot, triecas pret logu, iekļūst mājā un aiznes sev līdzi māti. Sapnī Alekss nevarīgi noskatījās, kā baisais plēsoņa saķer dzeltenajos nagos Lizas Koldas drānas, izlido pa sadauzīto logu un pazūd debesīs starp bieziem mākoņiem. Puisi bija pamodinājis negaisa troksnis, vējš, kas pātagoja kokus, lietus rībēšana uz jumta, zibens spērieni un pērkona dārdi. Aleksandrs jutās tā, it kā atrastos uz dreifējoša kuģa. Viņš ieslēdza gaismu un uzgrūdās lielam sunim, kas gulēja līdzās gultai. Puisis prātoja, ka tikai dažus kvartālus no mājas krāc Klusais okeāns un nikni triec pret krastu lielus viļņus. Viņš ieklausījās negaisā, domāja par melno putnu un māti un gaidīja, kad krūtīs norims satrauktie sirdspuksti. Baisā sapņa tēli negribēja atstāties.
Zēns paskatījās pulkstenī bija pusseptiņi, laiks celties. Aiz loga lēnām ausa gaisma. Viņš nosprieda, ka šī būs viena no tām neveiksmīgajām dienām, kad labāk palikt gultā, jo viss noiet greizi. Kopš saslima māte, tādas tagad bija daudzas dienas; reizēm gaiss mājās bija tik biezs, it kā nams atrastos pašā jūras dibenā. Šādās dienās vienīgais glābiņš bija bēgt, kopā ar Pončo skriet pa pludmali, līdz aptrūkstas elpas. Bet nu jau nedēļu lija bez mitas, gluži kā pirms grēku plūdiem, turklāt Pončo bija sakodis alnis, un suns negribēja daudz kustēties. Alekss bija pārliecināts, ka viņa suns ir vislielākais mūlāps, kāds jebkad dzīvojis, vienīgais četrdesmit kilogramus smagais labradors, kuru sakodis alnis. Četros dzīves gados Pončo bija uzbrukuši jenoti, kaimiņu kaķis un tagad arī alnis. Un kur nu vēl visas tās reizes, kad viņu bija apčurājuši skunksi un suni nācās mazgāt tomātu sulā, lai tiktu vaļā no smakas. Netraucējot Pončo, Alekss izkāpa no gultas un drebinādamies apģērbās; apkure ieslēdzās pulksten sešos, bet istaba atradās pašā gaiteņa galā un vēl nebija iesilusi.
Brokastu laikā Alekss bija sliktā garastāvoklī un nemaz nebija noskaņots uzteikt tēva pūles pankūku cepšanā. Džons Kolds nebija nekāds izcilais pavārs: vienīgais, ko viņš mācēja pagatavot, bija pankūkas, kuras atgādināja meksikāņu tortiljas no kaučuka. Lai neaizvainotu tēvu, puisis tās negribīgi stūma mutē, tomēr izmantoja ikvienu izdevību, lai ēdmaņu izmestu miskastē. Viņš velti bija mēģinājis iebarot pankūkas Pončo. Suns bija dumjš, tomēr nejau tik ļoti.
- Kad māmiņa izveseļosies? jautāja Nikola, ar dakšu bakstot gletaino pankūku.
- Aizveries, stulbene! izgrūda Alekss, kuram bija apnicis dzirdēt šo mazās māsas jautājumu vairākas reizes nedēlā.
»
- Mamma mirs, novilka Andrea.
- Mele! Nemirs vis! Nikola iebrēcās.
- Jūs esat galīgas puņķutapas un vispār nesaprotat, ko runājat! Alekss izsaucās.
- Bērni, bērni, nomierinieties. Mamma izveseļosies… iejaucās Džons Kolds, un viņa balss skanēja gaužām nepārliecināti.
Alekss bija nikns uz tēvu, māsām, Pončo un dzīvi kopumā. Pat uz mammu par to, ka viņa bija saslimusi. Viņš lieliem soļiem izgāja no virtuves, gatavs doties prom tukšu vēderu, bet gaitenī paklupa pret suni un nokrita uz deguna.
- Vācies projām, stulbeni! zēns nokliedzās, un Pončo priecīgi nolaizīja viņam seju, bagātīgi nošķiežot brilles ar siekalām.
Jā, šī tiešām bija viena nelaimīga diena. Mirkli vēlāk tēvs atklāja, ka pārdurta mašīnas riepa, un Aleksam bija jāpalīdz to nomainīt. Tādēļ viņi zaudēja tik dārgās minūtes un visi trīs bērni ieradās skolā ar nokavēšanos. Steigā Alekss aizmirsa paņemt matemātikas mājasdarbu, kas vēl vairāk saasināja viņa attiecības ar skolotāju, kuru puisis jau tā uzskatīja par patētisku vīriņu, kas to vien dara, lai sabojātu viņam dzīvi. Piedevām Alekss bija aizmirsis mājās arī flautu, un šopēcpusdien notika skolas orķestra mēģinājums; viņš bija solists un nevarēja neierasties.
Garajā pusdienu starpbrīdī Aleksam nācās doties uz mājām pakaļ flautai. Negaiss bija beidzies, bet jūra joprojām bija nemierīga, tāpēc viņš nevarēja iet pa īsāko ceļu gar pludmali, jo viļņi vēlās pāri krastmalai un applūdināja ielu. Puiša rīcībā bija tikai četrdesmit minūtes, tāpēc vajadzēja skriet.
Pēdējās nedēļās, kopš māte slimoja, māju uzkopt nāca kāda sieviete, tomēr šodien viņa bija piezvanījusi, lai pateiktu, ka vētras dēļ nevar ierasties. Lai vai kā, viņas pūliņi diez ko nelīdzēja māja tik un tā bija netīra. Jau no ārpuses varēja ievērot, ka ēka izskatījās skumja. Pamestība vējoja jau no dārza un izpletās pa visām istabām līdz pat vistālākajam stūrītim.
Alekss juta, ka viņa ģimene pamazām sašķeļas. Vecākā māsa Andrea, kas vienmēr bija mazliet citāda nekā pārējās meitenes, tagad staigāja apkārt, dīvaini ģērbusies, un pavadīja garas stundas savā fantāziju pasaulē, kur no spoguļiem lūrēja raganas un zupā peldēja citplanētieši. Alekss domāja, ka māsa jau ir pārāk liela šādām lietām, divpadsmit gadu vecumā meitenei jau vajadzētu interesēties par puišiem vai kārot pēc pīrsinga. Savukārt Nikola, ģimenes pastarīte, nodarbojās ar zoodārza veidošanu, it kā šādā veidā gribētu atgūt uzmanību, ko māte viņai vairs nespēja sniegt. Māsa baroja vairākus jenotus un skunksus, kas klīda ap māju; bija adoptējusi sešus bāreņos palikušus kaķēnus, ko turēja paslēptus garāžā; bija izglābusi dzīvību putnēnam ar salauztu spārnu un kādā kastē turēja metru garu zalkti. Māte no bailēm nomirtu, ja to atrastu. Nebija gan lielas iespējas, ka tā varētu notikt, ja vien Liza Kolda neatradās slimnīcā, viņa laiku pavadīja gultā.
Izņemot tēva pankūkas un dubultās sviestmaizes ar tunci un majonēzi, kas bija Andreas firmas ēdiens, jau mēnešiem ilgi ģimenē neviens neko nebija gatavojis.
Ledusskapī varēja atrast tikai apelsīnu sulu, pienu un saldējumu; pēcpusdienās viņi pa telefonu pasūtīja picu vai ķīniešu ēdienu. Sākumā tas šķita kā svētki, jo ikviens varēja ēst, kad un ko vien vēlējās, vai pārtikt tikai no saldumiem, bet tagad visi ilgojās pēc mammas gatavotajiem veselīgajiem ēdieniem. Šajos mēnešos Alekss aptvēra, cik nozīmīga bija mātes klātbūtne un cik tagad bez viņas klājas grūti. Viņam pietrūka tiklab mammas vieglā smaida un maiguma, kā viņas bardzības. Viņa bija daudz prasīgāka un viltīgāka par tēvu: mammu nebija iespējams piemānīt, jo viņai bija trešā acs, ar kuru varēja samanīt neredzamo. Vairs nebija dzirdama viņas klusā dziedāšana itāliski, nebija mūzikas, ziedu, neuzvēdīja tik raksturīgā svaigi ceptu cepumu un eļļas krāsu smarža. Agrāk mamma vairākas stundas strādāja darbnīcā, uzturēja māju nevainojami kārtīgu un ar cepumiem gaidīja pārnākam bērnus; tagad viņa ar grūtībām tikai uz brītiņu piecēlās un izklaidīgi staigāja pa istabām, it kā tās nepazītu, apskatot visu ar iegrimušām un tumšu loku ieskautām acīm. Viņas audekli, kas agrāk šķita īstas krāsu eksplozijas, tagad aizmirsti stāvēja uz molbertiem, un tūbiņās lēnām sažuva ellas krāsa. Liza Kolda bija sakritusies, viņa līdzinājās klusai parādībai.
Alekss vairs nevienam nevarēja palūgt, lai viņam pakasa muguru, lai uzmundrina, kad viņš no rīta pamodās nelāgā noskaņojumā. Tēvs nebija nekāds maigais cilvēks. Viņi kopā kāpa kalnos, tomēr sarunājās reti; turklāt, kā visi ģimenes locekļi, arī Džons Kolds bija pārvērties. Viņš vairs nebija agrākais mierīgais vīrs, bieži saniknojās, turklāt ne tikai uz bērniem, bet arī uz sievu. Reizēm viņš kliegdams pārmeta Lizai, ka viņa gana daudz neēd vai nedzer zāles, bet tūdaļ pat nožēloja savu dusmu uzliesmojumu un nožēlas pilns lūdza piedošanu. Šīs ainas Alekšu šausmināja: viņš nespēja redzēt mammu tik nespēcīgu un tēvu ar asaru pilnām acīm.
Pusdienlaikā ierodoties mājās, puisi izbrīnīja pie parādes durvīm atstātais tēva autobusiņš. Šai laikā viņš parasti strādāja klīnikā. Alekss iegāja pa virtuves durvīm, kas nekad nebija aizslēgtas, jo vēlējās kaut ko ieēst, savākt flautu un žigli doties atpakaļ uz skolu. Viņš pameta skatienu apkārt un ieraudzīja tikai sakaltušu iepriekšējā vakara picas gabalu. Samierinājies ar bada sajūtu, puisis devās pie ledusskapja, lai ielietu sev glāzi piena. Šai brīdī viņš izdzirdēja raudas. Sākumā Alekss nodomāja, ka tie ir Nikolas kaķēni garāžā, tomēr tad saprata, ka troksnis nāk no vecāku istabas. Bez nolūka izspiegot, gandrīz automātiski viņš piegāja pie pavērtajām durvīm un mazliet pagrūda tās. Redzētais viņu paralizēja.
Istabas vidū naktskreklā un basām kājām uz taburetes sēdēja mamma, galvu rokās saķērusi, un raudāja. Aiz viņas stāvēja tēvs, sažņaudzis rokā vecu bārdas nazi, kas reiz bija piederējis vectētiņam. Garas tumšu matu šķipsnas bija sakritušas uz grīdas un mammas trauslajiem pleciem, un klusinātajā gaismā, kas krita no loga, viņas gludi skūtā galva spīdēja kā marmors.
Dažas sekundes zēns stāvēja pilnīgi apstulbis, nesaprotot, kas notiek, ko nozīmē mati uz grīdas, noskūtā galva un spīdīgais bārdas nazis tēva rokās, tikai dažus milimetrus no mātes noliektā kakla. Kad Alekss attapās, baiss kliedziens pacēlās no pašiem viņa dvēseles dziļumiem un visu būtni pārņēma trakuma vilnis. Viņš metās virsū Džonam Koldam un notrieca to uz grīdas. Nazis nozibēja gaisā, noslīdēja gar puiša pieri un ar galu iedūrās grīdā. Māte sāka viņu saukt un aiz apģērba mēģināja atraut nost, bet Alekss tikmēr sita, pat neskatoties, kur trāpa.
Viss ir labi, dēls, nomierinies! Nekas nav noticis, Liza Kolda lūdzās un ar saviem niecīgajiem spēkiem centās viņu apturēt, kamēr tēvs ar rokām aizsargāja galvu.
Visbeidzot mātes balss ielauzās Alekša apziņā, vienā mirklī noslāpēja viņa niknumu, kuru nu nomainīja apjukums un šausmas par izdarīto. Viņš piecēlās kājās un drebēdams kāpās atpakaļ; pēc tam skriešus metās uz savu istabu. Puisis aizvilka durvīm priekšā rakstāmgaldu un aizspieda ausis, lai nedzirdētu vecāku saucienus. Kādu brīdi viņš stāvēja, atspiedies pret sienu, aizvērtām acīm cenšoties apklusināt izjūtu vētru, kas viņu bija saviļņojusi līdz pat kāju pirkstiem. Tad viņš sistemātiski sāka plosīt visu, kas atradās istabā. Norāva no sienām afišas un citu pēc citas saplēsa tā gabalos; paņēma beisbola nūju un metās virsū gleznām un videokasetēm; sašķaidīja gabalos antīko automobiļu un Pirmā pasaules kara lidmašīnu kolekciju; sadīrāja grāmatas, ar Šveices armijas nazi uzšķērda matraci un spilvenus; sagrieza drēbes un gultasveļu un visbeidzot saspārdīja gabalos lampu. Šo posta darbu Alekss paveica nesteidzīgi, metodiski un klusējot, it kā nodotos kam ļoti nopietnam, un mitējās tikai tad, kad izsīka spēki un nebija palicis vairs nekas nesaplēsts. Grīda bija noklāta ar spalvām, matrača pildījumu, stikliem, papīriem, lupatām un rotaļlietu lauskām. Emociju un piepūles nogurdināts, Alekss postažas vidū saritinājās kā gliemezis, piespieda galvu ceļgaliem un rūgti raudāja, līdz iemiga.
Pāris stundu vēlāk Aleksandru Koldu pamodināja māsu balsis aiz durvīm, un viņš kādu brīdi pūlējās atcerēties, kas bija noticis. Viņš gribēja ieslēgt gaismu, bet lampa bija saplēsta. Alekss aiztaustījās līdz durvīm, paklupa un skaļi nolamājās, kad rokā iedūrās stikla gabals. Puisis neatcerējās, ka būtu pārvietojis rakstāmgaldu, un tagad viņam ar visu spēku nācās to atbīdīt nost, lai varētu atvērt durvis. No gaiteņa krītošā gaisma apspīdēja par kaujas lauku pārvērsto istabu un māsu izbrīnītās sejas uz sliekšņa.
Aleks, vai tu pārkārto istabu? Andrea nomurmināja, bet Nikola aizsedza seju ar rokām, lai apslāpētu smieklus.
Alekss viņām deguna galā aizcirta durvis un, ar roku saspiedis asiņojošo brūci, apsēdās uz grīdas padomāt. Iespēja noasiņot līdz nāvei šķita vilinoša tādā gadījumā pēc visa pastrādātā vairs nevajadzētu skatīties acīs vecākiem, tomēr viņš ātri vien mainīja domas. Brūci vajadzētu dezinficēt, pirms tajā iekļūst kāda infekcija, puisis nosprieda. Turklāt ievainojums sāka sāpēt, droši vien tas bija dziļš. Tā jau var dabūt stingumkrampjus… Alekss, nedroši taustoties, izgāja gaitenī; viņš neko lāgā neredzēja, jo brilles bija kaut kur iejukušas un acis aizpampušas no raudāšanas. Viņš iegāja virtuvē, kur bija sanākusi kopā visa ģimene, te sēdēja pat mamma, aptinusi ap galvu kokvilnas lakatu, kas viņu padarīja līdzīgu bēglei no trešās pasaules.
-Man žēl… ar grīdai piekaltu skatienu Alekss nobubināja.
Redzot dēla asinīm notriepto kreklu, Liza mutei priekšā aizšāva roku. Kad vīrs deva zīmi, viņa paņēma abas meitenes aiz rokas un izgāja, nesakot ne vārda. Džons Kolds piegāja pie dēla, lai apkoptu ievainojumu.
- Es nezinu, kas ar mani notika, tēt… zēns murmināja, neuzdrošinoties pacelt skatienu.
- Man arī ir bail, dēls.
- Vai mamma mirs? Alekss vārgā balsī pajautāja.
- Es nezinu, Aleksandr. Paliec roku ?em aukstā ūdens strūklas, tēvs izrīkoja.
Džons Kolds nomazgāja asinis, apskatīja brūci un nosprieda injicēt pretsāpju līdzekli, lai varētu izņemt stiklus un sašūt ievainojumu. Alekss, kuram no asinīm parasti palika slikti, šoreiz pārcieta ārstēšanu bez jebkādām iebildēm un klusībā jutās pateicīgs, ka ģimenē ir kāds mediķis. Tēvs uzzieda dezinficējošu krēmu un pārsēja roku.
-Mammai tik un tā izkristu mati, vai ne? zēns jautāja.
-Jā, no ķīmijterapijas. Labāk ir nogriezt tos visus uzreiz nekā redzēt krītam šķipsnām vien. Tas jau ir tas mazākais, dēls, mati atkal ataugs. Apsēdies, mums jāaprunājas.
-Atvaino, tēt… Es strādāšu, lai atpelnītu visu, ko salauzu.
- Ir jau labi. Domāju, ka tev bija nepieciešams izlādēties. Nerunāsim vairs par to, ir citas, svarīgākas lietas, kas man tev jāsaka. Man būs jāved Liza uz slimnīcu Teksasā, kur viņai veiks ilgu un sarežģītu ārstēšanu. Tā ir vienīgā vieta, kur to var izdarīt.
- Un tas viņai palīdzēs atveseļoties? zēns pavaicāja.
- Es tā ceru, Aleksandr. Protams, braukšu kopā ar viņu. Uz kādu laiku māju vajadzēs slēgt.
- Kas notiks ar mani un māsām?
- Andrea un Nikola pārvāksies pie vecmāmiņas Karlas. Tu dosies pie manas mātes, tēvs paskaidroja.
- Pie Keitas? Es negribu braukt pie viņas! Kādēļ es nevaru doties līdzi māsām? Vecmāmiņa Karla vismaz māk gatavot…
- Ar trijiem bērniem sievasmātei būs pārāk liela nonemšanās.
- Tēt, man ir piecpadsmit gadu, tas ir pilnīgi pietiekams vecums, lai tu pajautātu arī manu viedokli. Nav godīgi, ka tu mani nosūti pie Keitas, it kā es būtu kāda bandrole. Tā ir vienmēr, tu pieņem lēmumus, un man tiem ir jāpakļaujas. Es vairs neesmu bērns! Alekss dusmīgi noteica.
- Tomēr reizēm tu uzvedies kā bērns, Džons Kolds iebilda, norādot uz dēla sagriezto roku.
- Tas bija negadījums, ikvienam tā var sanākt. Pie Karlas uzvedīšos labi, es apsolu.
- Zinu, ka tev ir vislabākie nodomi, dēls, tomēr reizēm tu zaudē galvu.
- Es taču tev teicu, ka samaksāšu par visu, ko sapostīju! Aleksandrs nokliedzās, triecot dūri pret galdu.
- Redzi, kā tu zaudē pašsavaldīšanos? Jebkurā gadījumā, Aleksandr, tam nav nekāda sakara ar grautiņu tavā istabā. Ar mammas māti un manu mammu tas bija sarunāts jau agrāk. Jums visiem trijiem būs jādodas pie vecmāmiņām, citas izejas nav. Tu pēc pāris dienām brauksi uz Ņujorku, tēvs noteica.
- Viens pats?
- Viens gan. Sākot no šī brīža, tev daudz kas būs jādara vienam. Tu ņemsi līdzi pasi, jo šķiet, ka jūs kopā ar manu māti dosieties kādā piedzīvojumā.
- Uz kurieni?
- Uz Amazoni…
- Uz Amazoni!… Alekss ar šausmām izsaucās. Es redzēju dokumentālo filmu par Amazoni, tur ir pilns ar moskītiem, krokodiliem un bandītiem. Tur ir dažādas slimības, pat lepra!
- Domāju, ka mana māte saprot, ko dara. Viņa nevedīs tevi uz vietām, kur tavai dzīvībai var draudēt briesmas, Aleksandr.
- Tēt, Keita mani varētu iegrūst arī piraiju pilnā upē. Ja ir tāda vecmāmiņa kā viņa, ienaidnieki vairs nav nepieciešami, zēns noņurdēja.
- Man žēl, dēls, bet tev tik un tā būs jābrauc.
- Un skola? Ir eksāmenu laiks. Turklāt es nevaru tā pēkšņi pamest orķestri.
-Aleksandr, ir jāpiemērojas apstākļiem. Mūsu ģimenē pašlaik ir krīze. Vai tu zini, ar kādām zīmēm ķīniski apzīmē krīzi? Briesmas + iespēja. Iespējams, ka briesmas un Lizas slimība tev sniedz lielisku iespēju. Ej sakrāmē somu!
- Ko gan lai es kravāju? Nekas daudz jau nav palicis, Alekss noburkšķēja, joprojām dusmodamies uz tēvu.
- Tad tev būs jāņem līdzi tas pats mazumiņš. Tagad ej, atvadies no mammas! Viņu notikušais ir ļoti satraucis. Mammai tas viss ir daudz smagāk nekā jebkuram no mums, Aleksandr. Mums jābūt stipriem, tik stipriem kā viņa, Džons Kolds skumji noteica.
Pirms pāris mēnešiem Alekss bija laimīgs. Viņu nekad īpaši nebija vilinājusi iespēja trakot; viņš cieši ticēja, ka, nedarot muļķības, viss veiksies labi. Puiša nākotnes plāni bija vienkārši, viņš bija nolēmis kļūt par slavenu mūziķi, tāpat kā vectētiņš Džozefs Kolds, apprecēties ar Sesiliju Bārnsu, ja vien viņa tam piekristu, audzināt pāris bērnu un dzīvot kalnu tuvumā. Alekss bija apmierināts ar dzīvi, viņš bija labs, kaut arī ne izcils skolēns un sportists, bija draudzīgs un parasti neiekūlās lielās nepatikšanās. Viņš sevi uzskatīja par gluži normālu puisi, nu, vismaz salīdzinājumā ar tādiem dabas brīnumiem kā tie ķīnieši, kas ar automātiem rokās bija ielauzušies kādā Kolorādo koledžā un noslepkavojuši savus biedrus. Piemērus jau nemaz nevajadzēja meklēt tik tālu, viņu pašu skolā bija atrodami daži izcili pretīgi tipi. Nē, Alekss tāds nebija. Patiesībā vienīgais, ko viņš tiešām vēlējās, bija pagriezt laiku par dažiem mēnešiem atpakaļ, kad mamma vēl bija vesela. Viņš negribēja braukt uz Amazoni kopā ar Keitu Koldu. Vecmāmiņa viņam iedvesa bailes.
Divas dienas vēlāk Alekss atvadījās no vietas, kur bija aizritējuši piecpadsmit viņa dzīves gadi. Viņš saglabāja atmiņā ainu ar mammu, kas stāvēja mājas durvīs ar cepuri noskūtajā galvā, smaidīga mājot dēlam ar roku, taču pa vaigiem viņai lija asaras. Viņa izskatījās neticami maza, neaizsargāta un, par spīti visam, arī skaista. Zēns iekāpa lidmašīnā, prātojot par viņu un par šausminošo iespēju mammu zaudēt. "Nē! Es nevaru tā domāt, man jābūt optimistam, un mamma izveseļosies," viņš visa garā ceļojuma laikā ik pa brīdim klusībā čukstēja.
2 Ekscentriskā vecmāmiņa
Aleksandrs Kolds stāvēja Ņujorkas lidostā, satrauktu ļaužu pūļa vidū. Cilvēki viņam apkārt stiepa saiņus un koferus, grūstījās un skrēja cits citam virsū. Viņi izskatījās pēc robotiem: aptuveni puse pie auss turēja piespiestu mobilo telefonu un gluži kā vājprātīgi tērgāja ar neredzamiem sarunu biedriem. Alekss bija pavisam viens ar mugursomu plecos un saburzītu banknoti rokā. Vēl trīs tādas salocītas naudaszīmes bija iebāztas zābakos. Tēvs bija ieteicis būt piesardzīgam, jo dzīve šajā milzīgajā pilsētā bija citāda nekā dzimtajā Kalifornijas piekrastes ciematiņā, kur nekad nekas nenotika. Visi trīs Koldu bērni bija uzauguši, spēlējoties uz ielas ar citiem bērniem, viņi pazina visus pilsētiņas iedzīvotājus un kaimiņu mājās jutās gluži kā savā ģimenē.
Lai šķērsotu kontinentu no viena krasta līdz otram, puisis bija lidojis sešas stundas. Viņam līdzās sēdēja nosvīdis resnis, kura tauku krokas vēlās pāri sēdekļa roku balstiem un sašaurināja Alekša sēdvietu vismaz uz pusi. Ik pa brīdim blakussēdētājs ar grūtībām noliecās, iebāza roku maisiņā ar pārtiku un ņēmās gremot kādu našķi, tā neļaujot zēnam mierīgi gulēt vai skatīties filmu. Alekss bija ļoti noguris un domās jau skaitīja stundas, kas atlikušas, līdz šīs mocības būs galā. Beidzot lidmašīna piezemējās un viņš varēja izstaipīt kājas. Puisis atvieglots izkāpa no lidmašīnas un ar skatienu meklēja vecmāmiņu, tomēr, pretēji cerētajam, nevarēja viņu nekur ieraudzīt.
Arī pēc stundas no Keitas Koldas joprojām nebija ne minas un Alekss no tiesas sāka dusmoties. Viņš divas reizes bija lūdzis izsaukt vecomāti pa skaļruni, tomēr tas nedeva nekādus rezultātus, un tagad viņam nācās samainīt banknoti sīknaudā, lai varētu piezvanīt pa telefonu. Alekss priecājās par savu labo atmiņu: tikai no retajām pastkartēm viņš nešaubīgi varēja atcerēties Keitas telefona numuru un adresi, lai gan nekad nebija pie viņas viesojies. Vecāsmātes telefons zvanīja velti, tāpat kā viņš velti mēģināja sakopot visus dvēseles spēkus, lai liktu Keitai pacelt klausuli. "Ko man tagad darīt?" puisis pie sevis apmulsis prātoja. Aleksam ienāca prāta piezvanīt tēvam un lūgt padomu, tomēr tas viņam varēja maksāt visas monētas. Turklāt zēns negribēja uzvesties kā tāds puņķutapa. Ko gan vecāki varēja viņam palīdzēt no tik liela attāluma? Nē, viņš nolēma, nevar zaudēt galvu tikai tāpēc, ka vecmāmiņa mazliet kavējas; iespējams, viņa nokļuvusi kādā sastrēgumā vai klīst tepat kaut kur pa lidostu un viņi gluži vienkārši nav satikušies.
Pagāja vēl pusstunda, un Alekšu jau pārņēma tik liels niknums pret Keitu Koldu, ka viņš būtu gatavs sarunāt vecaimātei rupjības, ja vien dabūtu viņu rokā. Zēns atcerējās pretīgos jokus, ko viņa centās izstrādāt jau gadiem ilgi, piemēram, kasti šokolādes konfekšu ar asas mērces pildījumu, ko viņa mazdēlam bija atsūtījusi uz dzimšanas dienu. Neviena normāla vecmāmiņa nebūtu gatava ar šļirci iztukšot katru konfekti, piepildīt to ar Tabasco mērci, ietīt spīdīgajā papīrā un sakārtot atpakaļ kastē, lai tikai pasmietos par saviem mazbērniem.
Viņš atcerējās arī šausmu stāstus, ko viņa klāstīja viesošanās reizēs, un to, kā vecmāmiņa uzstāja, lai tiktu nodzēsta gaisma. Tagad šie stāsti jau bija zaudējuši savu efektu, bet bērnībā bailes viņu gandrīz nogalēja. Māsām joprojām rādījās murgi ar vampīriem un vilkačiem, kas slēpās kapos, par ko sasodītā vecmāmiņa tumsas aizsegā bija viņiem sastāstījusi. Tomēr Alekss nevarēja noliegt, ka bērnus šie baisie stāsti bija apbūruši. Tāpat viņi nekad neatteicās klausīties par reālām un izdomātām briesmām, ko vecmāmiņa bija piedzīvojusi savos ceļojumos pa pasauli. Iemīļotākais no tiem bija par kādu astoņus metrus garu Malaizijas pitonu, kurš bija aprijis Keitas fotokameru. "Žēl, ka viņš neaprija tevi, vecmāmiņ," Alekss bija noteicis pirmajā reizē, kad dzirdēja stāstu, bet viņa neapvainojās. Šī sieviete iemācīja viņam peldēt nepilnās piecās minūtēs, četru gadu vecumā iegrūžot Alekšu baseinā. Viņš tikai aiz izmisuma izpeldēja otrā krastā, bet varēja taču arī noslīkt! Liza Kolda gluži pamatoti satraucās katru reizi, kad mājās viesojās vīramāte: lai pasargātu bērnu veselību, viņai nācās veltīt dubultu uzmanību drošībai.
Pēc pusotras stundas gaidīšanas lidostā Alekss vairs nezināja, ko darīt. Viņš iedomājās, cik apmierināta kļūtu Keita Kolda, redzot viņu tik dusmīgu, un nolēma liegt vecmāmiņai šo prieku; viņam bija jārīkojas kā īstam vīrietim. Puisis uzvilka jaku, sakārtoja mugursomas lences un izgāja uz ielas. Kontrasts starp apsildītajām, spoži izgaismotajām un ļaužu pilnajām telpām un āra aukstumu, klusumu un tumsu viņu satrieca. Aleksam nebija ne jausmas, ka Ņujorkas ziema ir tik nepatīkama. Smirdēja pēc benzīna, ietves klāja netīrs sniegs, un sejā gluži kā daudzas sīkas adatiņas cirtās putenis. Viņš aptvēra, ka, satraukumā atvadoties no ģimenes, bija aizmirsis paņemt līdzi cepuri un cimdus, ko Kalifornijā nekad neizmantoja un līdz ar pārējo slēpošanas ekipējumu glabāja garāžā kādā lādē. Alekss sajuta, ka brūce rokā, kas līdz šim nebija viņu traucējusi, sāk pulsēt, un nodomāja, ka, tiklīdz ieradīsies pie vecmāmiņas, nomainīs apsēju. Viņam nebija ne jausmas, cik tālu no lidostas atradās viņas dzīvoklis, ne arī cik līdz turienei varētu maksāt brauciens taksometrā. Viņam vajadzēja karti, tomēr puisis nezināja, kur to meklēt. Ar nosalušām ausīm, sabāzis rokas kabatās, viņš devās uz autobusa pieturas pusi.
Sveiks! Tu viens pats? viņam uzsauca kāda meitene.
Viņai plecā karājās brezenta soma, cepure bija uzmaukta līdz uzacīm, nagi nolakoti zilā krāsā un degunā vīdēja sudraba riņķis. Alekss izbrīnā sastinga kā zemē iemiets. Par spīti apdriskātām biksēm, zaldāta zābakiem, diezgan netīram izskatam un izsalkušam skatienam, meitene bija gandrīz tikpat pievilcīga kā puiša slepenā mīlestība Sesilija Bārnsa. Meitenes vienīgais virsapģērbs bija oranža mākslīgās ādas jaka, kas tikko sniedzās līdz viduklim. Viņai nebija cimdu. Alekss kaut ko neskaidri atbildēja. Tēvs bija piekodinājis nerunāt ar dīvaiņiem, bet šī meitene nekādi neizskatījās bīstama, viņa bija labi ja pāris gadu vecāka, gandrīz tikpat tieva un neliela kā mamma. Patiesībā viņai līdzās Alekss jutās spēcīgs.
- Uz kurieni tu dodies? nepazīstamā uzstājīgi jautāja un aizdedzināja cigareti.
- Pie vecmāmiņas, viņa dzīvo uz Četrpadsmitās ielas un Otrās avēnijas stūra. Vai tu zini, kā līdz turienei var nokļūt? Alekss izprašņāja.
- Protams, es dodos uz to pašu pusi. Mēs varam braukt ar autobusu. Mani sauc Morgana, meitene stādījās priekšā.
- Nekad neesmu dzirdējis tādu vārdu, Alekss noteica.
- Es pati to izvēlējos. Mana stulbā māte man ielika tikpat vulgāru vārdu kā viņa pati. Un kā tevi sauc? meitene jautāja, pa degunu izpūšot dūmus.
- Aleksandrs Kolds. Mani parasti sauc par Alekšu, viņš atbildēja, pārsteigts, ka kāds runā par savu ģimeni šādiem vārdiem.
Apmēram desmit minūtes viņi gaidīja autobusu, mīdot kājām sniegu, lai kaut cik sasildītos, un Morgana šo laiku izmantoja, lai sniegtu saīsinātu pārskatu par savu dzīvi: viņa jau pāris gadu negāja uz skolu tā esot domāta tikai stulbeņiem un bija aizbēgusi no mājām, jo nevarēja ciest patēvu, kas bija viens pretīgs cūka.
- Mans sapnis ir spēlēt kādā rokgrupā, viņa piebilda. Vienīgais, kas man nepieciešams, ir elektriskā ģitāra. Kas ir tajā kastē, kas tev piesieta pie mugursomas?
- Flauta.
- Vai elektriskā?
- Nē, tā darbojas ar baterijām, Alekss nosmējās.
Kad puiša ausis bija pārvērtušās divos ledus gabaliņos, parādījās autobuss un abi jaunieši iekāpa. Zēns samaksāja par biļeti un saņēma atlikumu, kamēr Morgana rakņājās vienā oranžās žaketes kabatā un pēc tam otrā.
- Mans maks! Man to ir nozaguši… viņa stostījās.
- Man žēl, bērns. Tev vajadzēs kāpt ārā, šoferis norādīja.
- Neesmu vainīga, ka mani apzaga! meitene izsaucās skaļā balsī. Alekss satraucās, viņam nepatika pievērst sev uzmanību.
- Es arī neesmu vainīgs. Ziņo policijai, šoferis sausi noteica.
Meitene atvēra brezenta somu un izbēra tās saturu autobusa ejā: drēbes, kosmētika, grauzdētas saulespuķu sēkliņas, vairākas dažāda lieluma kastītes un paciņas un augstpapēžu kurpes, kas, šķiet, piederēja kādai citai personai, jo bija grūti iedomāties Morganu ar šīm kurpēm kājās. Viņa ļoti lēnām izkratīja katru apģērba gabalu, apskatīja to no visām pusēm, atvēra katru kastīti un sainīti un visu pasažieru acu priekšā pārcilāja apakšveļu. Alekss novērsās un jutās aizvien nelāgāk. Viņš negribēja, lai ļaudis domātu, ka viņi abi ir kopā.
- Skuķi, es nevaru gaidīt te visu vakaru. Tev jākāpj ārā, šoferis nu jau draudīgi atkārtoja. Morgana viņā neklausījās. Viņa bija novilkusi oranžo žaketi un pārbaudīja oderi, kamēr citi pasažieri sāka kurnēt.
- Aizdod man kaut ko! meitene visbeidzot palūdza Aleksam.
Puisis juta, kā uz viņa ausīm kūst ledus, un nosprieda, ka tās kļūst sarkanas satraukuma brīžos tā parasti notika. Tas bija Alekša krusts: ausis viņu vienmēr nodeva, it īpaši, ja tuvumā atradās Sesilija Bārnsa, meitene, kurā viņš bezcerīgi un nelaimīgi bija iemīlējies jau bērnudārzā. Alekss bija nolēmis, ka uz pasaules nav iemesla, kādēļ Sesilijai būtu viņš jāievēro, jo viņa varēja izvēlēties jebkuru no koledžas labākajiem atlētiem. Viņš ne ar ko neizcēlās, viņa vienīgie talanti bija kalnos kāpšana un flautas spēlēšana, bet neviena daudzmaz saprātīga meitene neinteresējās ne par kalniem, ne flautām. Tā nu Aleksam nekas cits neatlika, kā klusībā mīlēt Sesiliju visu atlikušo dzīvi vai vismaz tik ilgi, līdz notiks kāds brīnums.
- Aizdod man biļetei, Morgana atkārtoja.
Parastos apstākļos Aleksam nebūtu žēl naudas, bet
pašreizējā situācija pārlieku dāsnumu neveicināja. Tomēr, viņš prātoja, neviens vīrietis nevar pamest sievieti šādā situācijā. Naudas bija tieši tik daudz, lai izpalīdzētu, atstājot neskartas salocītās un zeķēs ieliktās banknotes. Alekss samaksāja par otru biļeti. Morgana ar pirkstu galiem viņam iedeva smieklīgu buču un parādīja mēli šoferim, kas uz viņu dusmīgi atskatījās. Tad meitene ātri savāca savas mantas un sekoja Aleksam uz autobusa aizmuguri, kur abi apsēdās.
- Tu paglābi manu ādu. Tiklīdz varēšu, naudu tev atdošu, viņa nosolījās.
Alekss neatbildēja. Viņš turējās pie principa: ja tu aizdod naudu cilvēkam, kuru vairs nekad neredzēsi, tad tā ir labi izlietota nauda. Morgana viņā izraisīja vienlaikus apbrīnu un nepatiku, viņa bija pilnīgi citāda nekā dzimtās pilsētiņas meitenes, pat pašas izaicinošākās. Lai kā pamuļķis neskatītos uz jauno paziņu ar pavērtu muti, lielāko brauciena daļu puisis klusējot vērās tumšajā logā, kur atspīdēja Morgana un arī viņa paša kalsnā seja ar apaļajām brillēm un no mātes mantotajiem tumšajiem matiem. Diez, kad viņš varēs sākt skūties? Alekss vēl nebija tā izaudzis kā daži viņa draugi; viņš vēl bija puišelis bez bārdas, viens no pašiem īsākajiem klasē. Pat Sesilija Bērnsa bija garāka nekā viņš. Vienīgais labums, ka atšķirībā no citiem koledžas pusaudžiem viņam bija vesela āda, jo, tiklīdz parādījās kāda pumpa, tēvs viņam injicēja kortizonu. Mamma apgalvoja, ka nav par ko uztraukties, vieni izaug ātrāk, citi vēlāk, un Koldu ģimenē visi vīrieši ir gari; bet Alekss zināja, ka ģenētiskais mantojums ir kaprīzs, un tikpat labi viņš varēja būt atsities savas mātes ģimenē. Liza Kolda pat kā sieviete bija neliela auguma; no mugurpuses viņa izskatījās pēc četrpadsmitgadīgas meitenes, it īpaši tagad, slimības novārdzināta. Alekss juta, ka, domājot par mammu, sažņaudzas krūtis un kļūst grūtāk elpot, it kā kāda milzīga dūre viņu būtu sagrābusi aiz rīkles.
Morgana bija novilkusi oranžo ādas jaku. Zem tās bija īsa, melna mežģīņu blūze, kas nenosedza vēderu, un ādas kaklasiksna ar metāla dzelkšņiem kā niknam sunim.
Es atdotu pusi dzīves par vienu dūmu, viņa teica.
Alekss norādīja uz zīmi, kas autobusā aizliedza smēķēt. Morgana paskatījās apkārt. Neviens viņiem nepievērsa uzmanību; tuvumā bija vairākas tukšas sēdvietas, un citi pasažieri gulēja vai lasīja. Pārliecinājusies, ka neviens uz viņiem neskatās, meitene iebāza roku blūzītē un izvilka no krūštura nosmulētu maisiņu. Vina iebakstīja Aleksam sānos un pavicināja maisiņu viņam gar degunu.
Zālīte, viņa nočukstēja.
Aleksandrs Kolds noliedzoši pašūpoja galvu. Viņš neuzskatīja sevi par puritāni, pavisam ne, tieši tāpat kā gandrīz visi vidusskolas biedri, viņš pāris reižu bija pamēģinājis marihuānu un alkoholu, bet tā arī nebija izjutis nekādu valdzinājumu, ja neņem vērā aizliegtā augļa vilinājumu. Aleksam nepatika zaudēt kontroli. Kalnos kāpšana viņam bija likusi novērtēt prieku, kādu sniedz spēja kontrolēt savu ķermeni un prātu. No šiem pārgājieniem kopā ar tēvu viņš atgriezās noguris, izbadējies un sāpošiem muskuļiem, tomēr bezgala laimīgs, pilns enerģijas, lepns, ka vēl vienu reizi ir uzvarējis savas bailes un kalnu pretestību. Viņš jutās kā elektrizēts, varens un gandrīz vai neuzvarams. Šādās reizēs kā balvu par varoņdarbu tēvs viņam draudzīgi uzsita pa muguru, tomēr neteica ne vārda, lai neveicinātu dēla godkāri. Džonam Koldam nepatika glaimi, bija grūti sagaidīt no viņa kādu uzslavu, un, lai gan dēls ļoti kāroja to dzirdēt, parasti viņam pietika ar šo vīrišķīgo žestu.
Atdarinot tēvu, Alekss bija iemācījies veikt savus pienākumus, cik vien labi spēja, un neizlikties izcilākam, nekā īstenībā bija, tomēr slepenībā zēns bija lepns par trim savām īpašībām: drosmi kāpt kalnos, talantu spēlēt flautu un domas skaidrību. Daudz grūtāk bija atzīt savus trūkumus, kaut gan puisis saprata, ka ir vismaz divas lietas, ko vajadzētu censties izlabot un uz ko vairākas reizes bija aizrādījusi arī mamma: skepticisms, kas viņam lika par visu šaubīties, un sliktais raksturs, kas parasti izpaudās pašā nepiemērotākajā brīdī. Pēdējais gan bija kas jauns, jo vēl tikai pirms dažiem mēnešiem viņš bija priecīgs un vienmēr labā garastāvoklī. Mamma apgalvoja, ka tās ir pārejas vecuma problēmas un ar laiku pāries, tomēr Alekss par to nebija tik drošs. Jebkurā gadījumā Morganas piedāvājums viņu nesaistīja. Tajās reizēs, kad viņš bija pamēģinājis narkotikas, Alekss nejuta, ka lidotu uz paradīzi, kā stāstīja daži draugi; viņa galva pieplūda ar dūmiem un kājas kļuva mīkstas kā no vates. Puisim labāk patika karāties virvē simts metru augstumā un skaidri zināt, kāds ir nākamais solis, ko tagad vajadzētu spert. Nē, narkotikas nebija domātas viņam. Un arī cigaretes ne, jo Aleksam bija nepieciešamas veselas plaušas, lai kāptu kalnos un spēlētu flautu. Viņš nevarēja nepasmaidīt, kad atcerējās, kā vecmāmiņa Keita viņam uz visiem laikiem atņēma vēlmi uzsmēķēt. Tolaik viņam bija kādi vienpadsmit gadi, un, neņemot vērā tēva nolasīto sprediķi par plaušu vēzi un citām nikotīna izraisītajām slimībām, viņš ar draugiem aiz skolas slepus mēdza uzpīpēt. Toreiz Keita Kolda ieradās kopā ar ģimeni nosvinēt Ziemassvētkus un ar savu pēddziņa degunu ātri vien saoda cigarešu smārdu, ko zēns bija mēģinājis notušēt ar košļājamo gumiju un odekolonu.
Aleksandr, tik jauns un jau pīpē! viņa labsirdīgi izsaucās. Zēns mēģināja visu noliegt, bet vecmāmiņa nemaz neklausījās. Nāc man līdzi, izmetīsim kādu līkumu, viņa teica.
Alekss iekāpa mašīnā, uzlika drošības jostu un caur zobiem nomurmināja lūgšanu, jo vecmāmiņa pie stūres uzvedās kā īsta teroriste. Atrunājoties, ka Ņujorkā jau neviens ar mašīnu nebrauc, viņa to vadīja, it kā bēgtu no sekotājiem. Spēji uzņemot ātrumu un strauji bremzējot, viņi aizbrauca līdz lielveikalam, kur nopirka četrus lielus melnās tabakas cigārus; pēc tam devās uz kādu klusu ieliņu, kur tālu no svešiem skatieniem katrs aizdedzināja pa vienam smēķim. Viņi pīpēja un pīpēja. Automašīnas logi un durvis bija aizvērti, dūmi piepildīja salonu, līdz pa logu vairs neko nevarēja saskatīt. Alekss juta, ka galva sāk griezties un kuņģis raujas te uz augšu, te uz leju. Drīz vien viņš vairs nevarēja izturēt, atvēra durvis, kā maiss izkrita uz ielas un jutās slims līdz pat matu galiņiem. Vecmāmiņa smaidīja un nogaidīja, līdz mazdēls iztukšo kuņģa saturu, nemaz nepiedāvājoties noslaucīt pieri vai mierināt, kā to būtu darījusi mamma; pēc tam Keita aizdedzināja otru cigāru un pasniedza to Aleksam.
- Uz priekšu, Aleksandr, pierādi, ka esi īsts vīrs, un izpīpē vēl vienu, viņa jautri aicināja.
Nākamās divas dienas zēnam nācās pavadīt gultā, viņš bija zaļš kā ķirzaka un pārliecināts, ka sliktā dūša un galvassāpes viņu nobeigs. Tētis domāja, ka tas ir kāds vīruss, bet mamma uzreiz turēja aizdomās vīramāti, lai gan neuzdrošinājās viņu tieši apvainot mazdēla saindēšanā. Kopš tā laika smēķēšana, kas starp dažiem viņa draugiem bija ļoti iecienīta, Aleksam uzdzina tikai nelabumu.
- Šī ir ļoti laba zālīte, Morgana uzstāja, norādot uz maisiņa saturu. Ja tu gribi, man ir arī šīs, viņa piebilda un plaukstā parādīja baltas tabletītes.
Alekss neatbildēja un atkal paskatījās ārā pa autobusa logu. Viņš no pieredzes zināja, ka šādos gadījumos labāk klusēt vai sākt runāt par ko citu. Jebkas, ko viņš tagad teiktu, izklausītos muļķīgi, un meitene nodomātu, ka viņš ir nīkulis vai reliģisks fanātiķis. Morgana paraustīja plecus un noglabāja savus dārgumus līdz kādam veiksmīgākam brīdim. Viņi iebrauca autoostā, kas atradās pašā pilsētas centrā, un nu bija laiks izkāpt.
Lai arī pulkstenis jau rādīja vēlu vakara stundu, satiksmes plūsma un cilvēku straumes ielās nebija mazinājušās biroji un veikali bija slēgti, bet apmeklētājus gaidīja bāri, teātri, kafejnīcas un restorāni. Alekss gāja garām ļaudīm, neizšķirot sejas, viņš redzēja tikai tumšos mēteļos ievīstījušās un steidzīgi skrejošas figūras. Līdzās notekcauruļu atverēm, pa kurām augšup cēlās tvaiks, viņš pamanīja uz ielas gulošus saiņus. Zēns saprata, ka tie ir klaidoņi, kas sarāvušies guļ līdzās apkures caurulēm vienīgajam siltuma avotam šai ziemas naktī.
Griezīgā neona gaisma un automašīnu starmeši piešķīra mitrajām un netīrajām ielām nereālu izskatu. Uz ielu stūriem bija redzami krāvumi no melniem maisiem, daži no tiem bija saplīsuši, un apkārt mētājās atkritumi. Kāda klaidone noskrandušā mētelī ar nūju rokās rakņājās pa maisiem un pati savā valodā skaitīja nebeidzamu litāniju. Aleksam vajadzēja palēkt malā, lai izvairītos no žurkas ar sakostu un asiņainu asti, kas tupēja ietves vidū un nekustējās, kad tai tuvojās. Bez apstājas skanēja automašīnu taures un policijas sirēnas, kurām laiku pa laikam pievienojās arī ātrās palīdzības ūjināšana. Ļoti garš, jauns un klumzīgs vīrietis klaigāja, ka pasaule drīz ies bojā, un iespieda Aleksam rokā saburzītu reklāmas lapiņu, kurā puskaila blondīne ar pilnīgām lūpām piedāvāja veikt masāžu. Kāds skrituļskrējējs ar pleijera austiņām uz galvas uztriecās zēnam, un viņš atsitās pret sienu. "Skaties, kur ej, idiot!" uzbrucējs nokliedzās.
Alekss juta, ka brūce rokā no jauna sāk pulsēt. Viņš iedomājās, ka ir nokļuvis kādā no murgainajiem zinātniskās fantastikas romāniem, briesmīgā cementa, tērauda, stikla, piesārņojuma un vientulības megapolē. Puisi pārņēma nostalģija pēc pilsētiņas pie jūras, kurā viņš bija pavadījis savu līdzšinējo dzīvi. Mierīgais un garlaicīgais miests, no kura viņš tik bieži bija vēlējies aizbēgt, tagad šķita brīnišķīgs. Viņa sērīgās pārdomas pārtrauca Morgana.
- Es vai mirstu aiz izsalkuma. Varbūt mēs kaut ko varētu iekost? vina izmeta.
- Ir jau vēls, man jānokļūst pie vecmāmiņas, Alekss atvainojās.
- Esi nu mierīgs, es tevi uz turieni aizvedīšu. Mēs jau esam pavisam tuvu, bet nenāktu par ļaunu kaut ko ielikt vēderā, viņa uzstāja.
Neļaujot apdomāties, meitene aiz rokas ievilka Alekšu kādā trokšņainā kafejnīcā, kur gaisā vēdīja alus, ilgi vārītas kafijas un cepameļļas smārds. Pie garas lamināta letes, ēdot ko taukainu, sēdēja daži aziātu izcelsmes strādnieki. Morgana apsēdās viņiem līdzās un sāka lasīt uz tāfeles ar krītu uzrakstīto ēdienkarti. Alekss saprata, ka viņam nāksies maksāt par ēdienu, tādēļ devās uz tualeti, lai izvilktu zābakos paslēptās banknotes.
Tualetes sienas bija noklātas ar rupjībām un piedauzīgiem zīmējumiem, uz grīdas mētājās saburzīti papīri un lāsoja no sarūsējušām caurulēm satecējuša ūdens peļķes. Zēns iegāja kādā nodalījumā, aizkrampēja durvis un nolika mugursomu uz grīdas. Par spīti pretīgumam, Alekss apsēdās uz poda malas, lai novilktu zābakus, kas tik ierobežotā telpā, turklāt vēl ar apsaitētu roku, nepavisam nebija viegli izdarāms. Viņš domāja par mikrobiem un neskaitāmām slimībām, ko, pēc tēva teiktā, var iegūt publiskajās tualetēs. Turklāt Aleksam bija jāuzmana savs ierobežotais kapitāls.
Zēns ar nopūtu pārskaitīja naudu; viņš negrasījās ieturēties un cerēja, ka Morgana apmierināsies ar kādu lētu ēdienu, viņa neizskatījās pēc tādas, kas daudz ēd. Kamēr Alekss nebija nokļuvis Keitas Koldas dzīvokļa drošībā, trīs salocītās banknotes bija viss, kas viņam uz šīs pasaules piederēja; tās pārstāvēja atšķirību starp glābiņu un bada nāvi aukstumā uz ielas kā tiem klaidoņiem, kurus puisis bija redzējis pirms neilga brīža. Ja viņam neizdodas atrast vecmāmiņas dzīvokli, viņš vienmēr var atgriezties, pārlaist nakti kādā lidostas stūrī un nākamajā dienā lidot atpakaļ. Tieši tāpēc viņam bija biļete atpakaļceļam. Alekss uzvilka zābakus, noglabāja naudu kādā mugursomas kabatiņā un izgāja no nodalījuma. Tualetē neviena nebija. Viņš nostājās pie izlietnes, nolika mugursomu uz grīdas, sakārtoja pārsēju uz kreisās rokas un ļoti rūpīgi ar ziepēm nomazgāja labo roku. Viņš diezgan bagātīgi apšļakstīja galvu ar ūdeni, lai aizskalotu nogurumu, un pēc tam noslaucīja seju papīra dvielī. Noliecies, lai paņemtu mugursomu, viņš ar šausmām saprata, ka tā ir pazudusi.
Ar trīcošu sirdi Alekss metās ārā no tualetes. Zādzība bija notikusi pirms nepilnas minūtes, zaglis nevarēja būt tālu ticis, ja viņš pasteigtos, tad varētu to notvert, vēl pirms ļaundaris pazūd ielas burzmā. Kafejnīcā viss bija kā iepriekš, tie paši nosvīdušie strādnieki aiz letes, tie paši vienaldzīgie apmeklētāji, tas pats taukainais ēdiens, tā pati trauku šķinda un rokmūzika pilnā skaļumā. Neviens neievēroja zēna satraukumu, neviens nepagriezās, kad viņš kliedza, ka ir apzagts. Vienīgā atšķirība bija tā, ka Morgana vairs nesēdēja tur, kur viņš meiteni bija atstājis. No viņas vairs nebija ne miņas.
Vienā mirklī Alekss saprata, kurš viņam bija neuzkrītoši sekojis, kurš bija stāvējis otrpus tualetes durvīm, gaidot izdevīgu brīdi, kurš vienā acumirklī bija pievācis viņa mugursomu. Alekss iesita sev pa pieri. Kā gan viņš varēja būt tik naivs! Morgana bija viņu apvedusi ap stūri kā tādu maziņo un pievākuši visu viņa mantību, atstājot tikai drēbes, kas Aleksam bija mugurā. Viņš bija zaudējis visu naudu, lidmašīnas biļeti un pat savu dārgo flautu. Viņam bija palikusi tikai pase, kas, par laimi, atradās jakas iekškabatā. Aleksam nācās krietni saņemties, lai pārvarētu milzīgo vēlmi apraudāties kā tādam sīkam puišelim.
3 Baismais džungļu cilvēks
"Kam mēle mutē, tam visa pasaule vaļā," tāda bija viena no Keitas Koldas aksiomām. Darba dēļ viņai nācās ceļot arī pa ļoti tālām zemēm, kur noteikti bija nepieciešams šo teicienu izmantot praksē. Alekss bija daudz kautrīgāks, un viņam bija krietni jāpiepūlas, lai pieietu klāt nepazīstamam cilvēkam un kaut ko pajautātu, bet šoreiz nebija citas iespējas. Puisis nomierinājās, atguva runasspējas un tuvojās kādam hamburgeru gremojošam vīrietim, lai pajautātu, kā nokļūt līdz Četrpadsmitās ielas un Otrās avēnijas stūrim. Tips tikai paraustīja plecus un neko neatbildēja. Puisis jutās apvainots un nosarka. Viņš dažas minūtes svārstījās un visbeidzot vērsās pie pārdevēja aiz letes. Vīrietis nenoteiktā virzienā pamāja ar nazi, ko turēja rokā, un, cenšoties pārkliegt ieskrietuvē valdošo troksni, deva puisim norādījumus. Tomēr pārdevējs runāja ar tik lielu akcentu, ka nevarēja saprast ne vārda. Alekss nolēma, ka šis ir sava veida loģikas uzdevums: viņam bija jānoskaidro, kurā pusē ir Otrā avēnija, un jāskaita ielas, viss izrādījās ļoti vienkārši; tiesa, tik vienkārša šī lieta vairs nelikās, kad viņš saprata, ka pašlaik atrodas uz Četrdesmit otrās ielas un Astotās avēnijas stūra, un izskaitļoja, cik liels attālums vēl jāveic šai stindzinošajā aukstumā. Alekss priecājās par savu kalnos kāpšanas pieredzi: ja viņš varēja sešas stundas kā muša rāpties pa kalniem, viņš noteikti varēja noiet arī dažus kvartālus pa līdzenu virsmu. Puisis aiztaisīja jakas rāvējslēdzēju, ierāva galvu plecos, sabāza rokas kabatās un sāka iet.
Bija jau pāri pusnaktij, kad sāka snigt un zēns nonāca pie ielas, kurā dzīvoja vecmāmiņa. Šis rajons viņam šķita nolaists, netīrs un neglīts, te nebija koku un jau labu brīdi nemanīja arī nevienu cilvēku. Alekss nodomāja, ka tikai tik izmisis cilvēks kā viņš šādā laikā varēja klīst pa bīstamajām Ņujorkas ielām un no bandītu uzbrukuma viņu paglāba aukstais laiks, jo neviens nelietis šādā spelgoņā nelīda ārā. Vecmāmiņas māja bija pelēks tornis līdzās citiem tādiem pašiem, un to apjoza metāla sēta. Zēns nospieda zvana pogu, un tūdaļ pat Keitas Koldas asā un piesmakusī balss jautāja, kurš gan uzdrošinās traucēt viņu tik vēlā nakts stundā. Alekss nojauta, ka vecmāmiņa bija viņu gaidījusi, kaut gan nekad to neatzītu. Puisis bija izsalies līdz kaulam un vēl nekad mūžā nebija jutis tik lielu vēlmi mesties kāda apkampienos, tomēr, kad lifta durvis vienpadsmitajā stāvā beidzot atvērās un viņš ieraudzīja vecomāti, Alekss nolēma nepieļaut, ka viņa redz mazdēlu sašļukušu.
- Sveika, vecomāt, viņš noteica tik skaidri, cik vien spēja ar aukstumā klabošiem zobiem.
- Es tev esmu teikusi simtiem reižu nesauc mani par vecomāti! viņa rājās.
- Sveika, Keita!
- Tu ierodies diezgan vēlu, Aleksandr.
-Vai tad mēs nesarunājām, ka tu mani gaidīsi lidostā? viņš atbildēja, pūloties apvaldīt asaras.
- Mēs neko nesarunājām. Ja tu nevari nokļūt no lidostas līdz manām mājām, tu nevari doties man līdzi džungļos, Keita Kolda noteica. Velc nost jaku un zābakus, iedošu tev tasi kakao un ielaidīšu vannā ūdeni.
Taču nem vērā, es to daru tikai tādēļ, lai tu nesaķertu
i > »
plaušu karsoni. Lai ceļotu, tev jābūt veselam. Un negaidi, ka tevi lutināšu arī turpmāk. Skaidrs?
- Nekad neesmu gaidījis, ka tu mani lutināsi, Alekss atcirta.
- Kas tev noticis ar roku? viņa pajautāja, ieraudzījusi samirkušo apsēju.
- Tas ir garš stāsts.
Keitas Koldas mazais dzīvoklis bija tumšs, piebāzts un nekārtīgs. Pa diviem no netīrajiem logiem varēja redzēt pagalma šahtu, pa trešo ķieģeļu sienu un ugunsdzēsēju kāpnes. Visos stūros bija sabāzti koferi, mugursomas, saiņi un kastes, un uz galdiem slējās grāmatu kalni. Te bija no Tibetas atvesti cilvēku galvaskausi, afrikāņu loki un bultas, apbedījumu krūkas no Atakamas tuksneša, pārakmeņojušies ēģiptiešu skarabeji un vēl tūkstošiem citu lietu. Pie sienas bija piekārta gara čūskāda. Tā reiz piederēja slavenajam pitonam, kas Malaizijā aprija vecmāmiņas fotokameru.
Līdz pat šim brīdim Alekss nebija redzējis vecmāmiņu viņas ierastajā vidē, un tagad, vērojot viņu starp lietām, puisim nācās atzīt, ka rakstniece šķiet daudz interesantāka. Keitai Koldai bija sešdesmit četri gadi, viņa bija kārna un muskuļaina, tikai kauli un vēja aprauta āda; viņas zilās, šai pasaulē daudz pieredzējušās acis bija asas kā kinžali. Pelēkie mati, ko viņa pati, neskatoties spogulī, apgrieza, spurojās uz visām pusēm, it kā nekad nebūtu sukāti. Keita lepojās ar saviem zobiem, kas bija tik lieli un spēcīgi, ka varēja pāršķelt riekstus un atvērt pudeles; tāpat viņa bija lepna, ka nekad nav salauzusi nevienu kaulu, nekad nav apmeklējusi nevienu ārstu un ir pārdzīvojusi gan malāriju, gan skorpionu kodienus. Viņa dzēra tīru šņabi un jūrnieka pīpē smēķēja melno tabaku. Ziemu un vasaru Keita valkāja vienas un tās pašas bikses un vesti ar daudzām kabatām, kurās bija atrodams viss izdzīvošanai nepieciešamais. Ja vajadzēja ģērbties eleganti, viņa novilka vesti un aplika lāča ilkņu kaklarotu, kāda apaču virsaiša dāvanu.
Liza, Alekša māte, baidījās no Keitas, bet bērni viņas apciemojumus gaidīja ar nepacietību. Šī ekstravagantā vecmāmiņa, daudzu neticamu piedzīvojumu līdzdalībniece, atveda viņiem stāstus par tik eksotiskām vietām, ko bija pat grūti iztēloties. Visi trīs mazbērni kolekcionēja viņas ceļojumu aprakstus, kas parādījās dažādos žurnālos un avīzēs, pastkartes un fotogrāfijas, ko viņa sūtīja no visām četrām debespusēm. Lai arī reizēm viņiem bija kauns iepazīstināt ar vecmāmiņu savus draugus, sirds dziļumos viņi jutās lepni, ka viens ģimenes loceklis ir gandrīz vai slavenība.
Pusstundu vēlāk Alekss jau bija sasildījies vannā, vilnas zeķēm kājās sēdēja, ievīstījies halātā, un kāri ēda kotletes ar kartupeļu biezputru, vienu no retajām lietām, kas viņam garšoja, un vienīgo, ko Keita mācēja pagatavot.
- Tas palika pāri no vakardienas, viņa noteica, tomēr mazdēls bija pārliecināts, ka Keita to pagatavojusi īpaši viņam. Lai neradītu par sevi sliktu iespaidu, Alekss negribēja stāstīt par piedzīvojumu ar Morganu, tomēr puisis bija spiests atzīt, ka viņam nozagta visa bagāža.
- Tu droši vien tagad teiksi, ka man jāiemācās nevienam neuzticēties, zēns piesarcis noburkšķēja.
- Gluži pretēji, es teikšu, ka tev jāiemācās uzticēties pašam sev. Redzi, Aleksandr, par spīti visam, tu tomēr bez problēmām nokļuvi līdz manam dzīvoklim.
- Bez problēmām? Es pa ceļam gandrīz nosalu. Manu līķi būtu atraduši kādā pavasara atkusnī, viņš iebilda.
- Tāls ceļojums vienmēr sākas ar grūtībām. Un pase? Keita noprasīja.
- Tā man bija ielikta kabatā.
- Pielīmē to sev ar leikoplastu pie krūtīm ja to pazaudēsi, būsi pagalam.
- Visvairāk man žēl flautas, Alekss noteica.
- Būs vien jāatdod tev vectētiņa flauta. Gribēju to paturēt, līdz tev parādīsies kādas talanta pazīmes, tomēr šķiet, ka tai labāk būtu atrasties tavās rokās nekā mētāties kaut kur šeit, Keita nosprieda.
Viņa parakājās plauktos, kas klāja dzīvokļa sienas no grīdas līdz pat griestiem, un iedeva mazdēlam noputējušu melnu ādas futrāli.
- Te būs, Aleksandr. Tavs vectēvs to lietoja četrdesmit gadus, sargā to.
Futrālī atradās Džozefa Kolda instruments. Pēc nāves kritiķi bija viņu nosaukuši par gadsimta slavenāko flautistu. "Būtu bijis labāk, ja viņi to pateiktu, kad nabaga
Džozefs vēl bija dzīvs," Keita noteica, lasot šo ziņu presē. Viņi jau trīsdesmit gadus bija šķīrušies, tomēr savā testamentā Džozefs Kolds bijušajai sievai novēlēja pusi sava īpašuma, tostarp arī flautu, ko viņa mazdēls tagad turēja rokās. Alekss ar bijību atvēra nobružāto ādas kastīti un noglāstīja flautu: tā bija brīnišķīga. Viņš uzmanīgi paņēma instrumentu un pielika to pie lūpām. Flauta skanēja tik skaisti, ka puisis jutās pārsteigts. Šis instruments skanēja pavisam citādi nekā tas, ko viņam bija nozagusi Morgana.
Keita Kolda deva mazdēlam laiku apskatīt instrumentu un pateikties tik sirsnīgi, cik viņa pati vēlējās, bet tūdaļ arī pasniedza Aleksam nodzeltējušu grāmateli ar norautiem vākiem Veselības ceļvedis drošsirdīgiem ceļotājiem. Zēns uz labu laimi to atvēra un izlasīja par kādu nāvējošu slimību, ko var iegūt, ēdot senču smadzenes.
- Es neēdu iekšējos orgānus, viņš sacīja.
- Nekad nevar zināt, kas ir samalts kotletēs, vecmāmiņa atbildēja.
Alekss salēcās un neuzticīgi paskatījās uz ēdiena paliekām šķīvī. Ar Keitu Koldu bija jāuzmanās. Viņa bija bīstama vecmāmiņa.
- Rīt tev būs jāvakcinējas pret pusduci tropisko slimību. Ļauj man paskatīties uz tavu roku, ar infekciju tu nevari ceļot, viņa izrīkoja.
Vecmāmiņa bez liekām ceremonijām apskatīja ievainojumu un nosprieda, ka Džons to labi apstrādājis, tomēr drošības pēc izspieda uz brūces pustūbiņu dezinficējošas ziedes un paziņoja, ka nākamajā dienā viņa pati izņems diegus. Tas ir ļoti vienkārši, viņa teica, to var izdarīt jebkurš. Alekss sarāvās. Vecmāmiņai bija slikta redze, un viņa nēsāja apaļas, sasprēgājušas brilles, ko bija nopirkusi kādā Gvatemalas lietotu mantu tirdziņā. Apsaitējot roku, Keita Kolda pastāstīja, ka žurnāls International Geographic finansē ekspedīciju uz dziļiem Amazones džungļiem kaut kur starp Brazīliju un Venecuēlu, lai sameklētu milzīgu dzīvnieku, kas tur manīts jau vairākas reizes un, iespējams, ir humanoīds. Bija atrastas arī milzīgi lielas pēdas. Tie, kas bija gadījušies viņa tuvumā, apgalvoja, ka šis dzīvnieks vai šis primitīvais cilvēks esot lielāks par lāci, viņa rokas esot ļoti garas un ķermenis klāts ar melnām spalvām. Viņš bija džungļu biezoknī mītošs Himalaju jetija līdzinieks.
- Tas varētu būt kāds pērtiķis… Alekss izmeta.
- Tā spriedelē ne tu vien, vecmāmiņa viņu pārtrauca.
- Bet nav taču nekādu pierādījumu, ka viņš patiešām eksistē… Alekss uzdrošinājās iebilst.
- Mūsu rīcībā tiešām nav Briesmoņa dzimšanas apliecības, Aleksandr. Ā! Vēl kāds svarīgs sīkums: runā, ka viņš izdalot tik spēcīgu smaku, ka dzīvnieki un cilvēki viņa klātbūtnē zaudē samaņu un kustības spējas.
- Ja jau ļaudis zaudē samaņu, tad neviens viņu nav redzējis.
- Tieši tā, tomēr pēc pēdām ir skaidrs, ka viņš staigā uz divām kājām. Un nevalkā apavus, ja nu gadījumā šis ir tavs nākamais jautājums.
- Nē, Keita, mans nākamais jautājums ir vai viņš valkā platmali?
- Nedomāju gan.
- Vai tas ir bīstami?
- Nē, Aleksandr. Viņš ir ļoti laipns. Nezog, nelaupa mazus bērnus un nebojā privātīpašumu. Viņš tikai nogalina. Turklāt dara to kā īsts profesionālis viegli un bez trokšņa salaužot kaulus un patiešām eleganti uzšķēržot savus upurus, vecmāmiņa smējās.
- Cik cilvēku viņš jau nogalinājis? Alekss interesējās, juzdamies aizvien satrauktāks.
- Pavisam maz, ja ņem vērā pasaules pārapdzīvotību.
- Keita, cik īsti!?
- Pāris zelta meklētāju, dažus zaldātus, divus trīs tirgotājus… Vismaz precīzs skaits nav zināms.
- Vai arī indiānus? Cik? Alekss nelikās mierā.
- Tas tiešām nav zināms. Indiāņi māk skaitīt tikai līdz divi. Turklāt nāve viņiem ir relatīvs jēdziens. Viņi, piemēram, domā ja kāds tiem nozadzis dvēseli vai gājis pa pēdām, vai piesavinājies viņu sapņus, tad tas ir daudz sliktāk nekā būt mirušam. Turpretim kāds, kurš ir miris, joprojām var dzīvot kā gars.
- Tas ir sarežģīti, Alekss noteica, jo gariem neticēja.
- Un kurš tev teicis, ka dzīve ir vienkārša?
Keita Kolda pastāstīja, ka ekspedīciju vadīs slavenais antropologs Ludoviks Leblāns, kas vairākus gadus pavadījis, pētot tā sauktā jetija jeb sniega cilvēka pēdas uz Ķīnas un Tibetas robežas, tomēr tā arī nebija šo radījumu atradis. Viņš bija pētījis arī kādu Amazones indiāņu cilti un apgalvoja, ka šie ir planētas mežonīgākie ļaudis: viņi savus gūstekņus gluži vienkārši apēd. Keita atzina, ka šī nekādā ziņā nav mierinoša informācija. Gids būs brazīlietis Sesars Santoss, kas visu dzīvi pavadījis šai reģionā un labi saprotas ar indiāņiem. Šim cilvēkam piederēja arī neliela, diezgan veca, tomēr vēl puslīdz laba lidmašīna, ar kuru viņi varētu nokļūt līdz pat indiāņu cilšu apdzīvotajai teritorijai.
- Mēs skolā kādā bioloģijas stundā mācījāmies par Amazoni, Alekss atcerējās, kaut acis viņam jau krita ciet.
- Ar to arī pietiks, daudz vairāk tev nav nepieciešams zināt, Keita noteica. Un tad piebilda: Domāju, ka esi noguris. Vari gulēt uz dīvāna, un rīt no rīta jau agri sāksi strādāt manā labā.
- Kas man būs jādara?
- Tas, ko tev likšu. Pašlaik es tevi sūtu gulēt.
- Arlabunakti, Keita… Alekss nomurmināja, ierušinoties dīvāna spilvenos.
-Ar'bunakt… vecmāmiņa noņurdēja. Tad pagaidīja, kamēr puisis aizmieg, un rūpīgi viņu apsedza.
4 Amazones upe
Keita un Aleksandrs Koldi lidoja virs Brazīlijas ziemeļiem. Jau stundām ilgi viņi zem sevis redzēja nebeidzamu meža klājienu. Vienādi spilgto zaļumu kā spīdīgas čūskas šķērsoja upes. Visbrīnišķīgākā no tām bija kā kafija ar pienu.
"Amazone ir pati platākā un garākā upe uz Zemes, piecas reizes garāka nekā jebkura cita. Tikai astronauti ceļā uz Mēnesi to visu var aplūkot kopumā," Alekss lasīja tūrisma ceļvedī, ko vecmāmiņa viņam bija nopirkusi Riodežaneiro. Bukletā nekas nebija teikts par to, ka šo milzīgo apgabalu, pēdējo paradīzi uz planētas, sistemātiski izposta uzņēmēju un laimes meklētāju alkatība, kā viņš bija mācījies skolā. Amazones džungļos būvēja automaģistrāli, pa kuru ieradās nebeidzamas kravas mašīnu kolonnas, kas aizveda tonnām vērtīgās koksnes un minerālu.
Keita pastāstīja mazdēlam, ka viņi kuģos uz augšu pa Riunegru upi līdz Orinoko augstienei, gandrīz neizpētītai teritorijai, kur dzīvo lielākā daļa indiāņu cilšu. Domājams, ka tieši tur arī mitinās Briesmonis.
- Šai grāmatā ir rakstīts, ka indiāņi tur dzīvo vēl kā akmens laikmetā. Viņi joprojām nav izgudrojuši riteni, Alekss stāstīja.
- Viņiem tas nav nepieciešams. Tur ar riteni neko nevar iesākt, indiāņiem nav nekā pārvadājama, un viņi nekur nesteidzas, Keita Kolda atbildēja. Vecmāmiņai nemaz nepatika, ka viņu traucē. Gandrīz visu ceļojuma laiku viņa sīkiem burtiem, gluži kā mušas pēdām, bija rakstījusi piezīmes savās burtnīcās.
- Viņiem nav rakstības, Alekss piebilda.
- Toties noteikti ir laba atmiņa, Keita atbildēja.
- Nav sastopamas arī nekādas mākslinieciskas formas, viņi apglezno un izgrezno ar spalvām tikai savu ķermeni, Alekss nerimās.
- Viņiem nav svarīgi atstāt liecības par sevi vai izcelties starp citiem. Lielākajai daļai tā dēvēto mākslinieku vajadzētu sekot viņu piemēram, vecmāmiņa noteica.
Viņi devās uz Manausu, Amazones apdzīvotāko pilsētu, kas kaučuka ieguves dēļ bija strauji attīstījusies 19. gadsimtā.
- Tu, Aleksandr, iepazīsi noslēpumainākos džungļus pasaulē. Tur ir vietas, kur gari parādās gaišā dienas laikā, Keita skaidroja.
- Protams, tieši tāpat kā mūsu meklētais baisais džungļu cilvēks, mazdēls sarkastiski nosmēja.
- Viņu sauc Briesmonis. Iespējams, ka viņš nav viens vien, varbūt tur ir vesela briesmoņu ģimene vai cilts.
- Tu, Keita, esi pārāk naiva savam vecumam, zēns noteica, nespējot izvairīties no dzēlīgā toņa, kam par iemeslu bija vecmāmiņas ticība šādiem blēņu stāstiem.
Ar vecumu, Aleksandr, cilvēks iemācās būt pieticīgs. Ar gadiem saprotu, cik maz es zinu. Tikai jaunieši var visu izskaidrot. Tavā vecumā cilvēks vēl var būt iedomīgs un viņu īpaši nesatrauc iespēja kļūt smieklīgam, Keita Kolda sausi atteica.
Manausā, izkāpjot no lidmašīnas, viņus kā karstā ūdenī samitrināts dvielis apņēma sutīgs gaiss. Te viņi satikās ar citiem International Geographic ekspedīcijas dalībniekiem. Bez Keitas Koldas un viņas mazdēla tajā piedalījās arī Timotijs Brūss, angļu fotogrāfs ar garu zirga ģīmi un nikotīna nodzeltējušiem zobiem, viņa palīgs meksikānis Džoels Gonsaless un slavenais antropologs Ludoviks Leblāns. Alekss Leblānu bija iedomājies kā zinātnieku ar baltu bārdu un iespaidīgu stāvu, taču izrādījās, ka profesors ir apmēram piecdesmit gadus vecs, mazs, sausnējs un nervozs vīrelis ar nievājošu sejas izteiksmi, nicīgi saviebtām lūpām un dziļi vaigos iegrimušām mazām žurkas actiņām. Viņš bija ģērbies kā mednieks no vesterniem netrūka ne ieroču pie jostas, ne smagu zābaku un krāsainām spalviņām izrotātas austrāliešu platmales. Keita starp zobiem norūca, ka Leblānam vēl vajadzētu vienīgi mirušu tīģeri, uz kura atspiesties, pozējot fotogrāfiem. Jaunībā Leblāns neilgu laiku bija pavadījis Amazonē un pēc tam sarakstījis apjomīgu pētījumu par indiāņiem, kas akadēmiskajās aprindās sacēla lielu troksni. Brazīliešu gids Sesars Santoss, kuram vajadzēja viņus satikt Manausā, nebija varējis ierasties, jo viņa lidaparāts bija sabojājies, tāpēc gids gaidīja ekspedīciju Santamaria de la Ljuvijā, līdz kurienei tagad vajadzēja nokļūt ar kuģi.
Alekss pārliecinājās, ka Amazones un Riunegru satekā uzbūvētā Manausa bija liela un moderna pilsēta ar augstām ēkām un dzīvu satiksmi, bet vecmāmiņa viņam paskaidroja, ka daba šeit joprojām ir mežonīga un ka plūdu laikā māju pagalmos un liftu šahtās iepeld krokodili un čūskas. Šai pilsētā likumi darbojās vāji un tos viegli varēja pārkāpt, tādēļ Manausa bija kontrabandistu pilsēta: narkotikas, dimanti, zelts, cēlkoksne, ieroči. Pirms nepilnām divām nedēļām muitnieki uzgāja kādu ar zivīm pielādētu kuģi… un katrā zivī bija paslēpts kokaīns.
Amerikāņu zēnu, kas no savas valsts bija izbraucis tikai vienu reizi, lai iepazītu Itāliju, mātes senču dzimteni, ārkārtīgi pārsteidza milzīgais kontrasts starp vienas cilvēku grupas bagātību un citu pilnīgo nabadzību, turklāt vienkopus. Zemnieki bez zemes un strādnieki bez darba ieradās pilsētā jaunu iespēju meklējumos, tomēr daudziem no viņiem nācās dzīvot nožēlojamās būdās bez līdzekļiem un cerībām. Todien svinēja kādus svētkus, tāpēc vietējie iedzīvotāji bija priecīgi un valdīja karnevāla noskaņa: uz ielām muzicēja ansambļi, cilvēki dejoja un dzēra, daudzi no viņiem bija maskās. Ekspedīcijas dalībnieki apmetās kādā modernā viesnīcā, tomēr skaļā mūzika, petaržu un raķešu troksnis neļāva viņiem aizmigt. Pēc slikti pavadītās nakts profesors Leblāns no rīta bija nejaukā noskaņojumā un vēlējās pēc iespējas ātrāk doties uz kuģi, jo šai bezkaunīgajā pilsētā, kā viņš to nosauca, negribēja pavadīt ne minūti ilgāk, kā nepieciešams.
Lai nokļūtu Santamaria de la Ljuvijā, ciematā, kas atradās jau indiāņu apdzīvotā teritorijā, International
Geographic ekspedīcija devās uz augšu pa Riunegru upi, kas savu tumšo krāsu bija iemantojusi no ūdens sanestajām nogulsnēm. Kuģis bija diezgan liels, ar vecu, skaļu un dūmojošu motoru un pavirši uzslietu plēves nojumi tā aizsargāja no saules un lietusgāzēm, kas uznāca vairākas reizes dienā un bija līdzīgas dušai. Kuģis bija piebāzts ar ļaudīm, saiņiem, maisiem, banānu ķekariem, būros iesprostotiem mājdzīvniekiem un tādiem, kam tikai bija sasietas kājas. Tur bija arī pāris letes, gari soli sēdēšanai un vairākos stāvos izkārti šūpuļtīkli.
Apkalpe un lielākā daļa pasažieru bija caboclos, kā te sauca Amazones iedzīvotājus, vairāku rasu balto, indiāņu un melno sajaukums. Transportlīdzekli izmantoja arī pāris zaldātu, daži amerikāņu jaunieši mormoņu misionāri un venecuēliešu ārste Omaira Torrese, kas devās vakcinēt indiāņus. Viņa bija trīsdesmit piecus gadus veca, ļoti skaista mulate ar melniem matiem, dzintarkrāsas ādu un zaļām mandelveida acīm kā kakenei. Ārste kustējās ļoti graciozi, it kā visu laiku dejotu sev vien dzirdamas mūzikas pavadījumā. Vīrieši viņai nemitīgi sekoja ar skatienu, bet daktere izlikās to neievērojam.
Mums ir labi jāsagatavojas, Leblāns noteica, norādot uz saviem ieročiem. Viņš šķietami runāja ar visiem, bet bija redzams, ka profesors vērsās tikai pie dakteres Torresas. Sastapties ar Briesmoni vēl ir tas mazākais. Tur ir arī brutāli, cietsirdīgi un viltīgi karotāji. Kā esmu to aprakstījis savā grāmatā, viņi nogalina tikai tāpēc, lai apliecinātu savu nozīmību, jo vairāk slepkavību pastrādāts, jo augstāku vietu cilts hierarhijā cilvēks ieņem.
- Un kā jūs to skaidrotu, profesor? neslēpti ironiskā tonī jautāja Keita Kolda.
- Tas ir ļoti vienkārši, kundze… Kā jūs teicāt, kā jūs sauc?
- Keita Kolda, rakstniece paskaidroja jau trešo vai ceturto reizi; profesors Leblāns acīmredzot nespēja iegaumēt sieviešu vārdus.
- Tātad atkārtoju: tas ir ļoti vienkārši. Šis fenomens saistīts ar dabisko konkurenci. Primitīvās kultūrās dominē spēcīgi vīrieši. Domāju, esat dzirdējusi terminu "alfa tēviņš". Vilku barā, piemēram, agresīvākais tēviņš kontrolē visus pārējos un viņam tiek labākās mātītes. Cilvēku sabiedrībā notiek tieši tāpat: spēcīgie vīrieši valda, viņiem ir vairāk sieviešu, un viņu gēni tiek nodoti lielākam skaitam pēcnācēju. Pārējiem ir jāsamierinās ar to, kas paliek pāri, saprotat? Izdzīvo spēcīgākais, Leblāns skaidroja.
- Jūs gribat teikt, ka cietsirdība ir dabiska?
- Tieši tā. Līdzjūtība ir moderns izgudrojums. Mūsu civilizācija aizsargā vārgos, nabadzīgos un slimos. No ģenētikas skatpunkta tā ir briesmīga kļūda. Tieši tādēļ cilvēce deģenerējas.
- Un ko tad jūs sabiedrībai ieteiktu darīt ar vārgajiem, profesor? viņa jautāja.
- To pašu, ko dara daba: ļaut, lai viņi izzūd. Šai ziņā indiāņi ir daudz gudrāki par mums, Leblāns piebilda.
Ārste Omaira Torresa, kas uzmanīgi bija sekojusi līdzi sarunai, vairs nespēja izturēt, nepaudusi arī savas domas.
- Visu cieņu, profesor, tomēr es nu gan nedomāju, ka indiāņi būtu tik bezsirdīgi, kā jūs viņus aprakstāt.
Tieši pretēji, viņiem karš daudz lielākā mērā ir ceremonija rituāls, lai apliecinātu varonību. Viņi apglezno savu ķermeni, sagatavo ieročus, dzied, dejo un dodas gājienā uz citas cilts shabono. Viņi draud cits citam un cērt ar šķēpiem, tomēr tikai retu reizi ir viens vai divi kritušie. Mūsu civilizācijā viss notiek otrādi: nav nekādas ceremonijas, tikai slaktiņš, ārste sacīja.
- Es jums uzdāvināšu vienu savas grāmatas eksemplāru, jaunkundz. Jebkurš nopietns zinātnieks jums apliecinās, ka Ludoviks Leblāns šai jomā ir autoritāte… profesors viņu pārtrauca.
- Neesmu tik izglītota kā jūs, daktere Torresa pasmaidīja. Esmu vienkārša lauku mediķe, kas vairāk nekā desmit gadus strādājusi šai pusē.
- Ticiet man, cienījamā daktere, šie indiāņi ir apliecinājums tam, ka cilvēks nav nekas vairāk kā vien slepkavojošs pērtiķis, Leblāns iebilda.
- Un sievietes? Keita Kolda viņu pārtrauca.
- Man ar nožēlu jāteic, ka primitīvajās ciltīs sievietes netiek augsti vērtētas. Viņas ir tikai kara laupījums.
Daktere Torresa un Keita Kolda pasmaidīja un pārmija uzjautrinātus skatienus.
Ceļojuma sākums pa Riunegru upi bija īsta pacietības pārbaude. Viņi kustējās uz priekšu bruņurupuča ātrumā, un, tiklīdz norietēja saule, bija jāpiestāj krastā, lai izvairītos no sadursmes ar straumes nestiem kokiem. Bija šausmīgi karsts, tomēr naktī kļuva vēss un vajadzēja meklēt segas. Ja upe bija tīra un mierīga, ļaudis izmantoja izdevību un kādu brīdi peldējās vai makšķerēja. Divas pirmās dienas viņi sastapās ar dažādiem peldamrīkiem sākot ar motorlaivām un peldošām mājām un beidzot ar vienkāršiem vienkočiem -, tomēr vēlāk bezgalīgajā ainavā viņi palika vieni. Šī bija ūdens zeme: dzīve ritēja, lēni kuģojot un sekojot upes ritmam ūdens kāpumiem un kritumiem, lietusgāzēm un plūdiem. Ūdens, visapkārt tikai ūdens. Te bija vairāki simti ģimeņu, kuru piederīgie laivās piedzima un nomira, tā arī nepavadījuši nevienu nakti uz sauszemes; citi upes krastos dzīvoja mājās uz pāļiem. Visu nepieciešamo transportēja pa upi, un vienīgā iespēja nosūtīt un saņemt ziņas bija radio. Amerikāņu zēnam dzīve bez telefona šķita neiespējama. Viena Manausas radiostacija bez apstājas raidīja personiskus vēstījumus, un cilvēki no tiem uzzināja jaunumus par savām ģimenēm un darījumiem. Upes augštecē naudu gandrīz neizmantoja, te joprojām darbojās maiņas tirdzniecība: zivis mainīja pret cukuru, benzīnu vai vistām un pakalpojumus pret kasti alus.
Piekrastē sākās bīstami džungļi. Kapteiņa rīkojums bija ļoti skaidrs: nekādā ziņā neatiet no krasta, jo džungļos zūd orientācijas spēja. Bija ārzemnieki, kas tikai dažu metru attālumā no upmalas bija bezcerīgi nomaldījušies un gājuši bojā. Gaismai austot, ūdenī varēja redzēt lēkājam rozā delfīnus un gaisā paceļamies simtiem putnu. Viņi redzēja arī jūrasgovis, lielus zīdītājus, kuru mātītes bija cēlonis stāstiem par sirēnām. Vakarā krūmājos parādījās krāsaini punktiņi: tās bija tumsā medījošo aligatoru acis. Kāds caboclo Aleksam iemācīja pēc attāluma starp acīm noteikt dzīvnieka lielumu. Ja tas bija neliels rāpulis, caboclo viņu apžilbināja ar laternu, ielēca ūdenī un sagūstīja, ar vienu roku saķerot aiz žokļiem un ar otru aiz astes. Turpretim, ja atstatums starp acīm bija iespaidīgs, viņš no tā vairījās kā no mēra.
Laiks ritēja lēni, un stundas vilkās nebeidzami, tomēr Alekss negarlaikojās. Viņš apsēdās kuģa priekšgalā un vēroja dabu, lasīja vai spēlēja vectēva flautu. Šķita, ka džungļi atdzīvojas un atbild instrumenta skaņai, pat trokšņainie apkalpes locekļi un kuģa pasažieri apklusa, lai paklausītos; tie arī bija vienīgie brīži, kad Keita Kolda viņam pievērsa uzmanību. Rakstniece nemēdza daudz runāt, viņa vadīja dienas, lasot vai rakstot savās burtnīcās, un lielākoties ignorēja mazdēlu vai izturējās pret viņu tieši tāpat kā pret jebkuru citu ekspedīcijas dalībnieku. Bija pilnīgi bezjēdzīgi mēģināt parunāt ar viņu par kādu vitāli svarīgu problēmu, saistītu, piemēram, ar ēdienu, veselību vai drošību. Viņa ar neslēptu nepatiku skatījās uz zēnu no augšas un atbildēja, ka ir tikai divu veidu problēmas tās, kas atrisinās pašas, un tās, kuras atrisināt nav iespējams, un tāpēc turpmāk nebūtu vērts traucēt viņu ar šādām muļķībām. Vismaz labi, ka roka bija ātri sadzijusi, citādi vecmāmiņa būtu spējīga atrisināt šo problēmu pavisam vienkārši ar amputāciju. Viņa vienmēr izvēlējās galējus līdzekļus. Keita bija aizdevusi mazdēlam vairākas grāmatas un Amazones kartes, lai viņš pats varētu sameklēt interesējošo informāciju. Ja Alekss viņai stāstīja, ko bija lasījis par indiāņiem, vai klāstīja savas teorijas par Brazīliju, vecmāmiņa, nepaceļot acis no lapas, atbildēja: "Aleksandr, nekad nepalaid garām lielisku iespēju paklusēt."
Šai ceļojumā viss bija tik atšķirīgs no pasaules, kurā zēns bija audzis, ka viņš jutās kā viesis no citas galaktikas. Aleksam vairs nebija pieejamas ērtības, kuras viņš agrāk izmantoja nedomājot, gulta, vanna, ūdens un elektrība. Viņš sāka fotografēt ar vecmāmiņas kameru, lai, atgriežoties Kalifornijā, varētu to visu parādīt arī pārējiem. Citādi draugi nekad neticētu, ka viņš turējis rokās gandrīz metru garu krokodilu.
Lielākā Alekša problēma bija pārtika. Ēšanas ziņā viņš vienmēr bija izvēlīgs, bet tagad viņam pasniedza ēdienu, kuram puisis nezināja pat nosaukumu. Vienīgais, ko viņš uz kuģa spēja pazīt, bija konservētas pupiņas, sālīta gaļa un kafija nekas no tā, kas viņam garšoja. Apkalpes locekļi nomedīja pāris pērtiķu un kādā vakarā, kad kuģis bija piestājis krastā, tos izcepa. Tomēr dzīvnieciņi izskatījās tik cilvēcīgi, ka Aleksam palika slikti, uzmetot acis vien: pērtiķi izskatījās pēc apdegušiem bērniem. Nākamajā rītā izdevās nozvejot pirarucū, milzīgu zivi, kuras gaļu par gardu atzina visi, tikai ne viņš, jo puisis to atteicās pat pagaršot. Trīs gadu vecumā Alekss bija izlēmis, ka zivis viņam negaršo. Mamma bija nogurusi, mēģinot piespiest viņu tās ēst, tāpēc atmetusi ar roku un kopš tā laika gatavoja tikai ēdienus, kas dēlam garšoja. To nebija daudz. Šie ierobežojumi visu ceļošanas laiku zēnam lika justies izsalkušam; viņš pārtika tikai no banāniem, kondensētā piena un cepumiem. Vecmāmiņu viņa izsalkums nesatrauca un pārējos tāpat. Neviens tam nepievērsa uzmanību.
Vairākas reizes dienā nolija īsa tropiskā lietusgāze; puisim nācās pierast pie nepārtraukta mitruma un tā, ka apģērbs nekad pilnīgi neizžuva. Pēc saullēkta uzbrukumā metās moskītu mākoņi. Ārzemnieki mēģināja no tiem aizsargāties, nopūšot sevi no galvas līdz kājām ar pretodu līdzekli, īpaši jau Ludoviks Leblāns, kurš nekad nepalaida garām iespēju noskaitīt visu insektu pārnēsāto slimību sarakstu, sākot ar tīfu un beidzot ar malāriju. Lai aizsargātu seju, viņš bija piesējis savai platmalei blīva auduma gabalu un lielāko dienas daļu pavadīja zem moskītu tīkla, ko bija licis izkārt kuģa pakaļgalā. Toties caboclos šķita imūni pret kukaiņu kodumiem.
Trešajā dienā, kad bija uzausis skaidrs un saulains rīts, kuģis piestāja krastā, jo bija radušās problēmas ar motoru. Kamēr kapteinis mēģināja novērst bojājumu, ļaudis jumta paēnā atpūtās. Bija pārāk karsts, lai daudz kustētos, tomēr Alekss nolēma, ka šī ir piemērota vieta peldei. Viņš ielēca ūdenī, kas izskatījās mierīgs un rāms kā zupas šķīvī, un nogrima kā akmens.
Tikai muļķis mēra ūdens dziļumu ar abām kājām, vecmāmiņa noteica, kad viņš sprauslādams atkal izbāza galvu no ūdens.
Zēns peldēja prom no kuģa viņam bija stāstījuši, ka krokodili vairāk uzturas krastu tuvumā tad apgriezās uz muguras kā jūraszvaigzne, izstiepa rokas un kājas un ļāvās, lai siltais ūdens viņu nes, tikmēr domājot par astronautiem, kas visu šo varenību redzēja no kosmosa. Viņš jutās tik drošs, ka brīdī, kad kaut kas ātri paslīdēja garām un pieskārās viņa rokai, kavējās atskatīties. īsti neapjaušot, kādas briesmas viņam varētu draudēt galu galā krokodili, iespējams, nemedīja tikai pie krasta -, Alekss cik spēka sāka peldēt uz kuģa pusi, bet viņu apturēja vecmāmiņas sausā balss, kas sauca, lai mazdēls nekustas. Tikai ieraduma pēc puisis paklausīja, lai gan paša instinkti viņam lika darīt pretējo. Viņš pēc iespējas mierīgāk centās ļauties straumei un tad ieraudzīja sev līdzās milzīgu zivi. Aleksam ienāca prātā, ka tā varētu būt haizivs, un viņam pamira sirds, tomēr zivs spēji apmetās apkārt un atkal ziņkārīgi tuvojās, piepeldot tik tuvu, ka zēns varēja redzēt tās smaidu. Šai brīdī Alekša sirds salēcās un viņam vajadzēja saņemties, lai no prieka neiekliegtos. Viņš peldēja kopā ar delfīnu!
Nākamās divdesmit minūtes, kad zēns spēlējās ar delfīnu gluži tāpat, kā to agrāk bija darījis ar Pončo, bija laimīgākās viņa dzīvē. Brīnišķīgais dzīvnieks riņķoja ap viņu lielā ātrumā, lēca viņam pāri, apstājās tikai pāris centimetru no puiša sejas un labvēlīgi viņu vēroja. Reizēm delfīns ļoti tuvu nopeldēja garām un zēns varēja pieskarties tā ādai, kas nepavisam nebija tik maiga, kā Alekss bija iztēlojies, bet gan raupja. Puisis vēlējās, lai šī rotaļa nekad nebeigtos, viņš bija gatavs uz mūžīgiem laikiem palikt upē, tomēr drīz vien jaunais draugs uz atvadām novicināja asti un pazuda.
- Vecmāmiņ, vai tu redzēji? Neviens man neticēs! Alekss sauca, atgriežoties pie kuģa tik satraukts, ka gandrīz nevarēja parunāt.
- Te tam būs liecība, viņa pasmaidīja, norādot uz kameru. Arī ekspedīcijas fotogrāfi Brūss un Gonsaless nebija palaiduši garām šo brīdi.
Kuģim dodoties augšup pa Riunegru upi, daba kļuva aizvien mežonīgāka, gaiss aizvien biezāks un smaržīgāks, laiks aizvien lēnāks un attālumi aizvien neaprēķināmāki. Viņi kā pa sapņiem virzījās uz priekšu pa šo fantastisko ainavu. Kuģis pamazām tukšojās, pie būdiņām vai nelieliem ciematiņiem izkāpa pasažieri ar saiņiem un mājdzīvnieku būriem. Klāja radio no Manausas vairs nesaņēma personiskos ziņojumus un neraidīja populāru mūziku, cilvēki pieklusa, bet džungļu putnu un pērtiķu orķestris lika gaisam vibrēt. Tikai motora skaņa liecināja par cilvēku klātbūtni džungļu biedējošajā vientulībā. Kad viņi beidzot ieradās Santamaria de la Ljuvijā, uz klāja bija palikusi tikai kuģa apkalpe, International Geographic ekspedīcijas dalībnieki, daktere Omaira Torresa un divi kareivji. Arī abi jaunie mormoņi, kurus bija pieveikusi kāda gremošanas trakta infekcija. Par spīti dakteres antibiotikām, viņi jutās tik slikti, ka gandrīz nespēja atvērt acis un brīžiem noturēja karstos džungļus par saviem sniegotajiem Jūtas kalniem.
- Santamaria de la Ljuvija ir pēdējais civilizācijas bastions, kuģa kapteinis teica, kad upes līkumā parādījās ciemats.
- Šeit sākas maģiska teritorija, Aleksandr, Keita Kolda mazdēlam apliecināja.
- Vai te joprojām dzīvo kāda indiāņu cilts, kura nav saskārusies ar civilizāciju? viņš jautāja.
- Tiek lēsts, ka tādu ir vēl kādi divi vai trīs tūkstoši, tomēr skaidri zināt to nav iespējams, Omaira Torresa atbildēja.
Santamaria de la Ljuvija izskatījās pēc cilvēka kļūdas, kuru ieskauj krāšņa daba, gatava šo veidojumu jebkuru mirkli aprīt. Ciematā bija kādas divdesmit mājas, liels šķūnis, kas nepieciešamības gadījumā tika izmantots arī kā viesnīca, un otrs mazāks, kur mūķenes bija ierīkojušas slimnīcu, kā arī pāris nelielu noliktavu, katoļu baznīca un karaspēka kazarmas. Kareivji kontrolēja robežu starp Venecuēlu un Brazīliju. Saskaņā ar likumu viņiem vajadzēja aizsargāt arī indiāņus no kolonistiem un laimes meklētājiem, tomēr praktiski viņi to nedarīja. Atnācēji apguva jo lielākas un lielākas platības, atstumjot indiāņus aizvien dziļāk grūti pieejamās teritorijās, nesodīti tos slepkavoja, un neviens viņiem to neliedza. Santamaria de la Ljuvija piestātnē ekspedīciju sagaidīja garš vīrs ar putna profilu, vīrišķīgiem vaibstiem un laipnu sejas izteiksmi. Viņa āda bija vēja aprauta un tumšie mati pakausī saņemti astītē.
Sveicināti! Es esmu Sesars Santoss, un šī ir mana meita Nadja, viņš iepazīstināja.
Alekss nosprieda, ka meitenei bija aptuveni tikpat daudz gadu, cik viņa māsai Andreai, kādi divpadsmit vai trīspadsmit. Viņai bija saules izbalināti, sprogaini un izspūruši mati un meduskrāsas acis un āda; meitene bija ģērbusies šortos, krekliņā un plastmasas iešļūcenēs. Ap rokas locītavu viņai bija apsietas vairākas krāsainas prievītes, aiz vienas auss aizsprausta dzeltena puķe un aiz otras gara, zaļa spalva. Alekss nodomāja, ka, ieraugot šos rotājumus, Andrea tos uzreiz atdarinātu; savukārt Nikola, viņa jaunākā māsa, nomirtu aiz skaudības, redzot Nadjai uz pleca sēdošo melno pērtiķīti.
Kamēr daktere Torresa, divām mūķenēm piepalīdzot, aizveda mormoņu misionārus uz nelielo slimnīcu, Sesars .Santoss uzraudzīja ekspedīcijas daudzo saiņu izkraušanu.
Gids atvainojās, ka nebija sagaidījis viņus Manausā, kā bija sarunāts. Viņš paskaidroja, ka savulaik lidmašīna esot pārlidojusi visam Amazones baseinam, bet pašreiz tā jau ir ļoti veca un pēdējā nedēļā motors bieži niķojies. Kad gids sapratis, ka tas tūliņ var izjukt pavisam, viņš nolēmis pasūtīt citu motoru, kuram bija jābūt klāt kuru katru dienu. "Turklāt," viņš smaidot piebilda, "es nevaru atstāt bāreņos Nadju." Pēc tam viņš aizveda ekspedīcijas dalībniekus līdz viesnīcai, kas izrādījās vienkārša, uz pāļiem celta koka ēka upes krastā, gluži tāda pati kā citas ciemata mājeles. Visās malās bija sakrautas alus kastes, un pie nama sienas, saliktas rindā, stāvēja alkoholisko dzērienu pudeles. Alekss jau ceļojuma laikā bija pamanījis, ka, par spīti karstumam, ļaudis izdzēra litriem alkohola. Primitīvā celtne viesiem kalpoja kā dažādu operāciju štābs, apmešanās vieta, restorāns un bārs. Keita Kolda un profesors Ludoviks Leblāns varēja apmesties improvizētās istabiņās, ko no pārējās telpas šķīra virvēs piekārta audekla sienas. Pārējie gulēja moskītu tīklu ieskautos šūpuļtīklos.
Santamaria de la Ljuvija bija tik kluss un nomaļš ciemats, ka nebija atzīmēts gandrīz nevienā kartē. Pāris kolonistu šeit audzēja govis ar ļoti gariem ragiem; citi nodarbojās ar zelta meklēšanu upēs vai ar koksnes un kaučuka ieguvi mežos; daži drošsirži vieni paši devās džungļos, lai uzmeklētu dimanta atradnes; tomēr lielākā daļa dzīvoja ar cerību, ka reiz debesis tiem dāvās kādu brīnišķīgu izdevību. Šīs bija redzamākās iedzīvotāju aktivitātes. Bija arī citas putnu, narkotiku un ieroču kontrabanda. Kareivji piesvīdušos kreklos un šautenēm plecos spēlēja kārtis vai, sasēduši ēnā, pīpēja. Nedaudzos iedzīvotājus nogurdināja karstums un garlaicība. Alekss redzēja, kā paši ar sevi žestikulē un runā vairāki bezzobaini, pusakli un izsitumu nomākti plikpauri; tie bija ar dzīvsudrabu saindējušies ogļrači, nolemti lēnai nāvei. Viņi nira upes dzelmē un cerēja uziet zelta dzīslas. Daži nomira aiz noguruma, citi tāpēc, ka konkurenti viņiem pārgrieza skābekļa pievadus; bet pārējie lēnām saindējās ar dzīvsudrabu, ko izmantoja, lai nošķirtu smiltis no zelta.
Turpretim ciemata bērni kopā ar pāris pieradinātiem pērtiķiem un kārniem suņiem laimīgi spēlējās dubļos. Te bija ari daži šortos un kreklos ģērbti indiāņi, tomēr pārējie staigāja kaili, kā no mātes miesām nākuši. Sākumā Alekss mulsa un centās neskatīties uz sieviešu krūtīm, tomēr ātri pierada un drīz vien tas viņu vairs nesatrauca. Šie indiāņi jau vairākus gadus kontaktējās ar civilizāciju un, kā paskaidroja Sesars Santoss, bija zaudējuši daudzas no savām tradīcijām un ieradumiem. Gida meita Nadja runāja indiāņu valodā, un iezemieši pret viņu izturējās kā ciltij piederīgu.
Ja šie bija Leblāna aprakstītie cietsirdīgie indiāņi, tad tas nebija nekas iespaidīgs: viņi bija augumā nelieli vīrieši, īsāki par metru piecdesmit, un bērni izskatījās pēc liliputiem. Pirmo reizi mūžā Alekss jutās garš. Indiāņiem bija bronzas krāsas mati un augsti vaigu kauli; vīrieši nēsāja līdz ausīm bļodiņā apgrieztus matus, kas vēl vairāk izcēla viņu aziātiskos vaibstus. Viņi bija cēlušies no Ziemeļķīnas iedzīvotājiem, kas caur Aļasku te bija ieradušies pirms divdesmit tūkstošiem gadu. Sešpadsmitajā gadsimtā, spāņu iekarojumu laikā, viņi izvairījās no vergu jūga, jo dzīvoja ļoti nošķirti. Spāņu un portugāļu kareivji nespēja pieveikt purvus, moskītus, augus, platās upes un Amazones baseina ūdenskritumus.
Kad visi bija iekārtojušies viesnīcā, Sesars Santoss kopā ar Keitu Koldu un fotogrāfiem sāka pārlūkot ekspedīcijas krājumus un plānot turpmāko ceļojumu, jo profesors Leblāns nolēma neilgi atpūsties, līdz gaiss mazdrusciņ atdzisīs. Viņš necieta karstumu. Tikmēr Nadja, gida meita, uzaicināja Alekšu apskatīt apkārtni.
- Pēc saules rieta neizejiet ārpus ciema robežām, tas ir bīstami, Sesars Santoss viņiem piekodināja.
Sekojot džungļu eksperta Leblāna padomiem, Alekss, lai izvairītos no asinssūcēju kodieniem, sabāza bikšu galus zeķēs un zeķes zābakos. Nadja, kas staigāja apkārt gandrīz vai basām kājām, par to tikai smējās.
- Ar laiku tu pieradīsi pie kukaiņiem un karstuma, viņa teica. Meitene runāja ļoti labā angļu valodā, jo viņas māte bija kanādiete. Pirms trim gadiem mana mamma no šejienes aizbrauca, meitene paskaidroja.
- Kāpēc?
- Viņa nevarēja pierast, viņai bija slikta veselība, un tā vēl vairāk pasliktinājās, kad apkārt sāka vazāties Briesmonis. Viņa juta tā smaku, gribēja aizbēgt, nevēlējās palikt viena pati un kliedza… Galu galā daktere Torresa viņu ar helikopteru aizveda. Tagad viņa dzīvo Kanādā, Nadja teica.
- Un kādēļ tu nebrauci viņai līdzi?
- Ko gan Kanādā darītu tētis?
- Un kāpēc viņa neņēma sev līdzi tevi? Alekss uzstāja, jo nekad nebija dzirdējis par māti, kas pamestu savu bērnu.
- Tāpēc, ka viņa atrodas sanatorijā. Turklāt es nevēlos atstāt tēti.
- Vai tev ir bail no Briesmoņa?
- Visi no viņa baidās. Ja vien viņš nāktu šurp, Boroba mani jau laikus brīdinātu, meitene noteica un noglāstīja melno pērtiķēnu, kas nekad no viņas nešķīrās.
Nadja iepazīstināja jauno draugu ar ciematu, kura apskate aizņēma apmēram pusstundu te nebija daudz, ko redzēt. Pēkšņi sākās vētra, zibeni šķēla debesis uz visām pusēm, un lietus gāza kā ar spaiņiem. Tas bija silts kā zupa un šaurās ieliņas uzreiz pārvērta dubļu jūrā. Ļaudis lielākoties meklēja patvērumu zem kāda jumta, tomēr bērni un indiāņi turpināja iesākto, pilnīgi vienaldzīgi pret lietusgāzi. Alekss saprata, ka vecmāmiņai bija taisnība, kad viņa uzstāja, lai mazdēls nomaina džinsus pret kādu vieglāku kokvilnas apģērba gabalu, kas būtu daudz atvēsinošāks un ātrāk žūtu. Lai paglābtos no lietus, abi iespruka baznīcā, kur sastapa garu un lielu vīru ar ļoti platu mežcirtēja muguru un sirmiem matiem. Nadja sacīja, ka tas esot tēvs Valdomero. Priesterim nemaz nepiemita mācītājam raksturīgais svētsvinīgums: viņš bija ģērbies tikai apakšbiksēs un kaļķoja sienas. Netālu no mācītāja uz grīdas atradās ruma pudele.
- Tēvs Valdomero šeit dzīvoja jau pirms skudru uzbrukuma, Nadja iepazīstināja ar dīvaino vīru.
- Es šeit ierados, kad ciemu vēl tikai dibināja, pirms kādiem četrdesmit gadiem, un biju šeit, kad uzbruka skudras. Mums nācās visu pamest un glābties, bēgot lejup pa upi. Skudras nāca virsū kā milzīgs tumšs mākonis un nenovēršami tuvojās, iznīcinot savā ceļā pilnīgi visu, garīdznieks stāstīja.
- Un kas notika pēc tam? Alekss jautāja, nespēdams iedomāties, ka vesels ciemats varētu kļūt par kukaiņu upuri.
- Mēs aizdedzinājām mājas. Ugunsgrēks skudras apturēja, un pēc pāris mēnešiem mēs jau varējām atgriezties. Nevienai no mājām, ko tu šeit redzi, nav vairāk par piecpadsmit gadiem, viņš paskaidroja.
Garīdzniekam bija dīvains mājdzīvnieks ūdenssuns, kurš, pēc viņa saimnieka teiktā, bija Amazones iedzimtais, tomēr šī suga nu jau bija gandrīz izmirusi. Viņš lielu daļu dzīves pavadīja upē un varēja izturēt vairākas minūtes ar ūdensspainī iebāztu galvu. Dzīvnieks no cienīga attāluma neuzticīgi noskatījās uz ciemiņiem. Viņa rejas atgādināja putnu ķērcienus, un izklausījās, ka viņš mēģina dziedāt.
- Tēvu Valdomero nolaupīja indiāņi. Ko tik es neatdotu par tādu veiksmi! Nadja ar apbrīnu izsaucās.
- Mani, meitenīt, nenolaupīja. Es apmaldījos džungļos, un viņi man izglāba dzīvību. Ar viņiem nodzīvoju kopā vairākus mēnešus. Indiāņi ir jauki un brīvību mīloši ļaudis, viņiem brīvība ir nozīmīgāka nekā dzīvība, jo bez tās viņi nespēj dzīvot. Sagūstīts indiānis mirst: viņš noslēdzas sevī, vairs neēd, neelpo un nobeidzas, tēvs Valdomero stāstīja.
- Vieni cilvēki apgalvo, ka indiāņi ir miermīlīgi, savukārt citi ka pilnīgi mežonīgi un cietsirdīgi, Alekss sacīja.
- Visbīstamākie ļaudis, ko šai pusē esmu redzējis, nav indiāņi, bet gan ieroču, narkotiku, dimantu un kaučuka kontrabandisti, zelta meklētāji, zaldāti un marodieri, kas piesārņo un ļaunprātīgi izmanto šo apvidu, garīdznieks atspēkoja zēna teikto un piebilda, ka indiāņi ir primitīvi materiālā ziņā, tomēr ļoti attīstīti garīgi un joprojām kā bērns ar māti cieši saistīti ar dabu.
- Pastāstiet mums par Briesmoni. Vai tiesa, tēvs, ka jūs viņu esat redzējis savām acīm? Nadja jautāja.
- Domāju, ka tiešām viņu redzēju, tomēr bija jau tumšs, un manas acis vairs nerāda tik labi kā kādreiz, tēvs Valdomero atbildēja, ieraudams pamatīgu malku no ruma pudeles.
- Un kad tas notika? Alekss pajautāja, nodomādams, ka vecmāmiņa priecāsies par šādu informāciju.
- Pirms pāris gadiem…
- Un ko tieši jūs redzējāt?
- Esmu to stāstījis jau daudzas reizes: vairāk nekā trīs metrus garu gigantu, kas lēni kustējās un izplatīja šausmīgu smaku. Aiz šausmām es sastingu.
- Un viņš jums neuzbruka, tēvs?
- Nē. Viņš tikai kaut ko noteica, pagriezās un pazuda mežā.
- Kaut ko noteica? Jūs droši vien gribat sacīt, ka viņš kaut ko neartikulētu nomurmināja, vai ne? Alekss uzstāja.
- Nē, dēls. Tas radījums tiešām runāja. Protams, nesapratu ne vārda, tomēr tā neapšaubāmi bija valoda. Nokritu bezsamaņā… Kad attapos, ne mirkli nešaubījos par to, kas bija noticis. Turklāt tā smaka bija iesūkusies manās drēbēs, matos un ādā. Tā es zināju, ka neesmu to visu nosapņojis.
5 Šamanis
Negaiss beidzās tikpat pēkšņi, kā sācies, un nakts šķita skaidra. Alekss un Nadja atgriezās viesnīcā. Tur ap Sesaru Santosu un Omairu Torresu, kas pētīja reģiona karti un pārrunāja ceļojuma sagatavošanas darbus, bija sapulcējušies arī citi ekspedīcijas dalībnieki. Profesors Leblāns, mazliet atguvies no saguruma, pievienojās pārējiem. Viņš no galvas līdz kājām bija ieziedies ar pretodu līdzekli, kā arī nolīdzis kādu indiāni, ko sauca Karakave, lai tas viņu apvēdinātu ar banānkoka lapu. Leblāns uzstāja, ka ekspedīcijai uz Orinoko augstieni jādodas ceļā jau nākamajā dienā, jo viņš nedrīkstot zaudēt laiku šai necilajā ciematiņā. Profesors teica, ka viņa rīcībā esot tikai trīs nedēļas, lai sagūstītu dīvaino meža dzīvnieku.
- Nu jau vairākus gadus nevienam to nav izdevies izdarīt, profesor… Sesars Santoss iebilda.
- Tad drīz vien tam ir jānotiek, jo man ar semināru ciklu jāuzstājas visā Eiropā, viņš atbildēja.
- Ceru, ka Briesmonis ņems vērā tik svarīgus iemeslus, gids noteica, tomēr profesors izlikās nemanām viņa vārdos slēpto ironiju.
Keita Kolda bija pastāstījusi mazdēlam, ka Amazone antropologiem ir bīstama vieta, jo viņi šeit mēdz zaudēt veselo saprātu. Vieni izgudro pretrunīgas teorijas un pēc tam nikni plēšas savā starpā; citi tiranizē vietējās ciltis un galu galā pievēršas elku pielūgsmei. Vienu no viņiem, jau pavisam sajukušu, vajadzējis ar varu vest atpakaļ uz dzimteni.
- Profesor Leblān, manuprāt, esat sapratis, ka arī es piedalos ekspedīcijā, daktere Omaira Torresa piebilda, jo antropologs, sievietes skaistuma apburts, katrā izdevīgā brīdī viņai pievērsa skatienu.
- Tas man būtu liels prieks, jaunkundz, bet…
- Daktere Torresa, mediķe viņu pārtrauca.
- Jūs varat mani saukt par Ludoviku, Leblāns koķeti piedāvāja.
- Sauciet mani par dakteri Torresu, viņa sausi atteica.
- Diemžēl nevarēšu ņemt jūs līdzi, cienījamā daktere. Tik tikko pietiek vietas mums pašiem. Budžets ir dāsns, tomēr nav neierobežots, Leblāns atbildēja.
- Tādā gadījumā, profesor, arī jūs nekur nedosieties. Es pārstāvu Nacionālo veselības dienestu. Esmu šeit, lai aizsargātu indiāņus. Neviens svešinieks nedrīkst kontaktēties ar indiāņiem, pirms viņi nav saņēmuši nepieciešamos medikamentus. Slimības ir ļoti postošas, īpaši balto cilvēku slimības, daktere teica.
- Visparastākā saaukstēšanās viņiem ir nāvējoša. Pirms trim gadiem, pēc tam kad daži žurnālisti uzņēma dokumentālo filmu par indiāņiem, vesela cilts nomira no kādas elpošanas ceļu slimības. Kādam žurnālistam bija klepus, viņš iedeva ievilkt dūmu no sava cigāra indiānim, un inficējās visa cilts, Sesars Santoss piebilda.
Šai brīdi ieradās kazarmu priekšnieks kapteinis Ariosto un apkārtnes bagātākais uzņēmējs Mauro Karijass. Nadja čukstus pastāstīja Aleksam, ka šis vīrs ir ļoti varens un tirgojas ar vairāku Dienvidamerikas valstu prezidentiem un ģenerāļiem. Viņa piebilda, ka Mauro sirds atrodas nevis krūtīs, bet nelielā čemodāniņā, ko viņš visur nēsāja līdzi, un, to sakot, norādīja uz ādas koferīti, ko Karijass turēja rokā. Turpretim uz Ludoviku Leblānu Mauro Karijasa parādīšanās atstāja lielu iespaidu, jo ekspedīcija bija noorganizēta, izmantojot šā vīra starptautiskos kontaktus. Tieši viņš ieinteresēja International Geographic leģendārā Briesmoņa meklēšanā.
- Šis dīvainais radījums iedveš bailes Orinoko augstienes iedzīvotājiem. Neviens nevēlas uzturēties vietā, kur viņš it kā dzīvo, Karijass teica.
- Cik saprotu, tā zona vēl joprojām nav apgūta, Keita Kolda piebilda.
- Tieši tā.
- Spriežu, ka tai jābūt ļoti bagātai ar minerāliem un dārgakmeņiem, rakstniece turpināja.
- Amazones bagātība pirmām kārtām ir tās zeme un kokmateriāli, uzņēmējs atbildēja.
- Un augi, daktere Omaira Torresa papildināja. Mēs nepazīstam ne desmit procentu no ārstnieciskajām sastāvdaļām, ko glabā šie augi. Pazūdot indiāņu šamaņiem un pūšļotājiem, šīs zināšanas izgaisīs uz visiem laikiem.
- Domāju, ka Briesmonis traucē jūsu darījumiem gluži tāpat kā vietējās indiāņu ciltis, Karijasa kungs, Keita
Kolda turpināja, jo nekad neatlaidās, ja temats viņu tiešām interesēja.
- Briesmonis rada problēmas visiem. No viņa baidās pat kareivji, Mauro Karijass piebilda.
- Ja vien Briesmonis vispār eksistē, es viņu atradīšu. Vēl nav piedzimis tāds cilvēks, un vēl jo mazāk dzīvnieks, kurš varētu pasmieties par Ludoviku Leblānu, profesors iesaucās, jo par sevi mēdza runāt trešajā personā.
- Jūs varat rēķināties ar maniem zaldātiem, profesor. Pretēji tam, ko stāsta mans draugs Karijass, viņi ir drosmīgi puiši, kapteinis Ariosto piedāvāja.
- Godātais profesor Leblān, jūs varat rēķināties ar visām manām iespējām. Man pieder vairākas motorlaivas un labs radioraidītājs, Mauro Karijass piebilda.
- Savukārt uz mani jūs varat paļauties, ja ir kādas veselības problēmas vai nelaimes gadījumi, daktere Omaira Torresa mīlīgi noteica, it kā neatcerētos Leblāna negatīvo attieksmi pret viņas iekļaušanu ekspedīcijas sastāvā.
- Kā jau es teicu, jaunkundz…
- Daktere, viņa atkal izlaboja.
- Kā jau es teicu, šīs ekspedīcijas budžets ir ierobežots, un mēs nevaram ņemt līdzi tūristus, Leblāns izteiksmīgi sacīja.
- Es neesmu tūriste. Ekspedīcija nevar turpināt ceļu bez mediķa un nepieciešamajām vakcīnām.
- Dakterei ir taisnība. Kapteinis Ariosto jums izskaidros likumu, Sesars Santoss iejaucās, jo dakteri pazina un acīm redzami viņai simpatizēja.
- Khm, labi… taisnību sakot… militārists neskaidri nomurmināja un apjucis paskatījās uz Mauro Karijasa pusi.
- Nebūs nekādu problēmu iekļaut Omairu ekspedīcijas sastāvā. Es apmaksāšu visus izdevumus, uzņēmējs smaidot noteica un aplika roku jaunajai dakterei ap pleciem.
- Paldies, Mauro, tomēr tas nebūs nepieciešams, jo visus izdevumus apmaksā valdība, viņa atbildēja un graciozi atbrīvojās no apskāviena.
- Labi, tādā gadījumā vairs nav par ko runāt. Ceru, ka mēs atradīsim Briesmoni, citādi šis ceļojums būtu bezjēdzīgs, fotogrāfs Timotijs Brūss apņēmīgi noteica.
- Paļaujieties uz mani, jaunekli. Man ar šāda veida dzīvniekiem ir liela pieredze, un esmu izdomājis nepārspējamas lamatas. Vienu no paraugiem jūs varat atrast manā traktātā par Himalaju cilvēku, profesors paskaidroja ar pašapmierinātu sejas izteiksmi un norādīja Karakavem, lai tas viņu apvēdina spēcīgāk.
- Vai jums izdevās viņu noķert? Alekss pajautāja ar tēlotu vientiesību, lai gan atbildi zināja ļoti labi.
- Viņš nemaz neeksistē, jaunais cilvēk. Šis Himalaju radījums ir tikai izdomājums. Iespējams, tāpat kā mūsu slavenais Briesmonis.
- Ir cilvēki, kas viņu redzējuši, Nadja iebilda.
- Tie, bērns, bez šaubām, ir neizglītoti cilvēki, profesors secināja.
- Tēvs Valdomero nav neizglītots, Nadja ietiepās.
- Kas tas tāds?
- Tas ir kāds katoļu misionārs, kuru nolaupīja indiāņi, un kopš tā laika viņš ir mazliet jucis, Ariosto paskaidroja. Viņš runāja angliski ar stipru Venecuēlas akcentu, turklāt mutes kaktiņā viņam vienmēr atradās cigārs, tāpēc bija grūti saprast kapteiņa teikto.
- Viņu neviens nenolaupīja, un viņš nav traks! Nadja iesaucās.
- Apklusti, skaistulīti Mauro Karijass pasmaidīja un noglāstīja Nadjas matus, bet meitene aši atkāpās drošā attālumā.
- Īstenībā tēvs Valdomero ir mācīts vīrs. Viņš runā vairāku indiāņu cilšu valodās, labāk nekā jebkurš cits pazīst Amazones floru un faunu; viņš ārstē lauztus kaulus, rauj zobus un pāris reižu ir operējis kataraktu ar paša izgatavotu skalpeli, Sesars Santoss piebilda.
- Jā, tomēr viņš nav spējis izskaust Santamaria de la Ljuvijas netikumus un indiāņus pievērst kristietībai, jūs jau redzējāt viņi joprojām staigā kaili, Mauro Karijass smējās.
- Nedomāju vis, ka indiāņiem kristietība būtu nepieciešama, Sesars Santoss iebilda.
Viņš paskaidroja, ka indiāņi ir ļoti apgaroti un tic, ka it visam ir sava dvēsele: kokiem, dzīvniekiem, upēm un mākoņiem. Viņi garu un matēriju uztver kā veselumu. Indiāņi nespēj saprast atnācēju reliģijas vienkāršību un apgalvo, ka tas ir daudzas reizes atkārtots viens un tas pats stāsts, turpretim viņiem bija daudzi stāsti par dieviem, dēmoniem, debesu un zemes gariem. Tēvs Valdomero bija atmetis domu skaidrot viņiem, ka Kristus ir miris pie krusta, lai paglābtu cilvēci no grēka ziedošanās ideja indiāņus apstulbināja. Vainas apziņa viņiem bija sveša. Tāpat viņi nejuta nepieciešamību šajos klimatiskajos apstākļos valkāt apģērbu vai uzkrāt materiālus labumus, jo mirstot neviens nevar paņemt sev līdzi pilnīgi neko.
- Cik žēl, ka viņi izmirst, indiāņi ir katra antropologa sapnis, vai ne, profesor Leblān? Mauro Karijass izsmējīgi piebilda.
- Tieši tā. Tomēr laimīgā kārtā indiāņu kultūra ir aprakstīta, pirms to paguvis samalt progress. Pateicoties Ludovikam Leblānam, vēsture viņus neaizmirsīs, profesors atbildēja, tā arī nespējot uztvert sarunu biedra sarkasmu.
Todien vakariņās bija cepts tapīrs, pupiņas un maniokas plācenīši. Par spīti milzu izsalkumam, Alekss no tā visa neko nevēlējās pat nogaršot.
Pēc vakariņām, kamēr vecmāmiņa kopā ar vīriešiem iedzēra degvīnu un aizdedza pīpi, Alekss kopā ar Nadju devās uz piestātni. Mēness šķita kā debesīs iekārta dzeltena lampa. Kā klusināta mūzika viņus apņēma džungļu trokšņi: putnu kliedzieni, pērtiķu bļāvieni, krupju kurkstēšana un sienāžu sisināšana. Tūkstošiem jāņtārpiņu lidoja viņiem visapkārt un pieskārās sejai. Nadja vienu no tiem noķēra un iepina matu sprogās, kur kukainis izskatījās pēc sīkas laterniņas. Meitene sēdēja uz laipas, iemērkusi kailās kājas upes tumšajā ūdenī. Alekss viņai jautāja par piraijām, kuru izbāzeņus viņš bija redzējis tūristiem domātajos veikalos Manausā. Tās atgādināja miniatūras haizivis: apmēram plaukstas lieluma zivīm bija apbrīnojami spēcīgi žokļi un zobi asi kā dunči.
- Piraijas ir ļoti noderīgas, tās iztīra ūdeni no līķiem un atkritumiem. Tētis domā, ka viņas uzbrūk tikai tad, ja sajūt asins smaržu vai ir ļoti izsalkušas, meitene paskaidroja.
Viņa pastāstīja, ka reiz bija redzējusi, kā jaguāra ievainots krokodils ieslīd ūdenī, piraijas caur brūci iekļūst tā ķermenī un aprij dzīvnieku pāris minūšu laikā, atstājot ādu pilnīgi neskartu.
Piepeši meitene kļuva ļoti uzmanīga un pamāja, lai Alekss netrokšno. Pērtikītis Boroba uztraukumā sāka lēkāt un spalgi kliegt, bet Nadja dzīvnieku uzreiz nomierināja, iečukstot tam kaut ko ausī. Zēnam šķita, ka pērtiķis saprot ikvienu savas saimnieces vārdu. Viņš redzēja tikai augu ēnas un melno ūdens spoguli, tomēr kaut kas nenoliedzami bija piesaistījis Nadjas uzmanību, jo viņa piecēlās kājās. Varēja dzirdēt, ka ciematā kāds spēlē ģitāru, bet šeit viņi bija tikai divi vien.
Nadja gari un spalgi iekliedzās. Zēnam tas izklausījās pēc pūces kliedziena, un brīdi vēlāk no otra upes krasta atskanēja tieši tāds pats troksnis. Meitene atkārtoja aicinājumu vēl divas reizes un saņēma tieši tādu pašu atbildi. Tad viņa paņēma Alekšu aiz rokas un norādīja, lai viņš seko. Puisis atcerējās Sesara Santosa brīdinājumu tumsā neatstāt ciematu, kā arī visus par čūskām, plēsīgiem zvēriem, bandītiem un bruņotiem dzērājiem dzirdētos stāstus. Nemaz nerunājot par Leblāna aprakstītajiem mežonīgajiem indiāņiem vai Briesmoni… Taču viņš negribēja meitenei parādīt, ka ir bailulis, un, nesakot ne vārda, sekoja viņai, tomēr drošības dēļ atvāza savu Šveices armijas nazi.
Aiz muguras palika ciemata pēdējās mājeles, bet jaunie draugi mēnesgaismā uzmanīgi virzījās uz priekšu. Džungļi izrādījās ne tik blīvi, kā Alekss bija iztēlojies; upes krasti bija biezi noauguši, tomēr tālāk no krasta augu bija mazāk un bērni bez grūtībām varēja virzīties uz priekšu. Viņi nebija tikuši necik tālu, kad atkal izdzirdēja pūces kliedzienu. Alekss un Nadja bija nonākuši nelielā klajumiņā, no kura skaidri varēja saredzēt debesīs spīdošo mēnesi. Nadja apstājās un nekustīgi sastinga; pat Boroba bija mierīgs, it kā saprastu, kas viņus sagaida. Drīz vien Alekss no pārsteiguma salēcās: apmēram trīs metru attālumā no nakts tumsas negaidīti iznira kāds noslēpumains, spokam līdzīgs stāvs. Zēns ciešāk satvēra nazi un gatavojās aizstāvēties, tomēr Nadjas mierīgā izturēšanās viņu atturēja.
Aija, meitene klusi nomurmināja.
-Aija, aija… atbildēja balss, kas Aleksam vairāk atgādināja vēja šalkas.
Stāvs tuvojās un pienāca Nadjai cieši klāt. Tobrīd Alekša acis jau bija apradušas ar tumsu, un blāvajā mēnesgaismā viņš samanīja neticami vecu vīrieti. Par spīti staltajam stāvam un veiklajām kustībām, viņš izskatījās kā pāris gadu simteņus vecs. Vīrs bija ļoti neliela auguma. Alekss nodomāja, ka pat mazāks nekā viņa māsa Nikola, kurai bija tikai deviņi gadi. Viņš valkāja no augiem pītu priekšautu, un viņa krūtis sedza kāds ducis gliemežvāku, sēkliņu un meža cūku zobu kaklarotu. Svešinieka āda bija krunkaina kā tūkstoš gadu vecam zilonim un uz trauslā skeleta veidoja krokas. Viņam rokās bija īss šķēps un nūja, no kuras nokarājās daudzi ādas maisiņi, un kvarca cilindrs, kas skanēja gluži kā maza bērna grabulis. Nadja pacēla roku pie matiem, atbrīvoja jāņtārpiņu un piedāvāja to dīvainajam viesim; vecais vīrs labprāt paņēma kukaini un iekarināja to starp savām krellēm. Nadja nometās četrrāpus un norādīja, lai Alekss šādi apliecina cieņu. Arī indiānis tūdaļ pat noliecās, un nu viņi visi trīs bija vienā augumā.
Boroba palēcās, uzkāpa vecajam vīram uz pleciem un sāka raustīt viņa ausis; saimniece ar roku viegli uzšāva dzīvnieciņam, un večuks apmierināti sāka smieties. Aleksam šķita, ka indiānim mutē nav neviena zoba, tomēr vājās gaismas dēļ viņš par to nebija pilnīgi drošs. Indiānis un Nadja sāka garu sarunu, kas sastāvēja no žestiem un valodas, kuras skaņas bija ļoti maigas un līdzinājās vēja šalkām, ūdens šļakstiem un putnu dziesmām. Puisis nojauta, ka runa ir arī par viņu, jo sarunas biedri ik pa laikam norādīja uz viņu ar pirkstu. Kādā brīdī vecais vīrs pielēca kājās un nikni sāka kratīt savu šķēpu, bet meitene viņu nomierināja ar gariem paskaidrojumiem. Beidzot večuks noņēma no kakla kādu amuletu no grebta kaula un pielika pie lūpām, lai tajā iepūstu. Atskanēja tas pats pūces kliedziens, ko viņi bija dzirdējuši iepriekš un ko Alekss labi pazina, jo šie putni dzīvoja arī viņa mājas apkārtnē Kalifornijā. Dīvainais sirmgalvis uzkāra amuletu Nadjai kaklā, atvadoties uzlika rokas meitenei uz pleciem un pazuda tikpat pēkšņi, kā parādījās. Zēns varēja apzvērēt, ka nebija redzējis viņu attālinoties, večuks vienkārši izgaisa.
- Tas bija Valimai, Nadja pačukstēja.
- Valimai? zēns pārjautāja. Šī dīvainā tikšanās viņu bija satraukusi.
- Klusu! Nesaki to skaļā balsī! Nekad nedrīkst izrunāt kāda indiāņa vārdu viņa klātbūtnē, tas ir tabu. Vēl jo vairāk nedrīkst izrunāt mirušo vārdus, tas ir daudz lielāks tabu, briesmīgs apvainojums, Nadja skaidroja.
- Un kas viņš ir?
- Viņš ir šamanis, ļoti varens burvis. Viņš skaidro sapņus un vīzijas un var ceļot uz garu pasauli, kad vien vēlas. Viņš ir vienīgais, kurš zina ceļu uz Eldorado.
- Eldorado? Zelta pilsēta, ko izdomāja konkistadori? Bet tā taču ir tikai absurda leģenda! Alekss izsaucās.
-Valimai kopā ar sievu tur ir bijis daudzas reizes. Viņi vienmēr staigā kopā, meitene palika pie sava.
- Es viņu neredzēju, Alekss noteica.
- Viņa ir gars. Garus visi neredz.
- Un tu viņu redzēji?
- Jā. Viņa ir jauna un ļoti skaista.
- Un ko tas burvis tev iedeva? Ko jūs abi runājāt? Alekss jautāja.
- Viņš man iedeva talismanu. Tas mani vienmēr sargās; neviens ne cilvēki, ne dzīvnieki, ne spoki man nevarēs nodarīt pāri. Ar to es varēšu burvi izsaukt, vajag tikai iepūst, un viņš būs klāt. Līdz šim nevarēju viņu pasaukt, man bija jāgaida, kamēr viņš atnāks pats. Valimai teica, ka man tas būšot nepieciešams, jo apkārt esot daudz briesmu, Rahakanariva briesmīgais cilvēkēdāja putna gars brīvi staigā apkārt. Viņš vienmēr nes līdzi nāvi un iznīcību, bet mani sargās talismans.
- Tu nu gan esi dīvaina meitene… Alekss nopūtās, jo neticēja ne pusei no dzirdētā.
-Valimai domā, ka ārzemniekiem nevajadzētu iet meklēt Briesmoni. Viņš uzskata, ka vairāki no tiem mirs. Bet tev un man ir jāiet, jo mēs esam aicināti, tāpēc ka mums ir balta dvēsele.
- Kas mūs aicina?
- Nezinu, bet, ja Valimai to saka, tad tā arī ir.
- Un tu tiešām tam visam tici, Nadja? Tu tici burvjiem, cilvēkēdājiem putniem, Eldorado, neredzamām sievām un Briesmonim?
Meitene neko neatbildēja, tikai pagriezās un sāka iet uz ciemata pusi. Alekss viņai sekoja, jo negribēja apmaldīties.
6 Plāns
Tonakt Aleksandrs Kolds gulēja nemierīgi. Viņš jutās kā zem klajas debess, it kā trauslās sienas, kas viņu norobežoja no džungļiem, būtu izzudušas un nu viņš būtu pakļauts visām šīs svešās pasaules briesmām. Viesnīca bija uz pāļiem celta dēļu ēka ar cinka jumtu un tukšām logu ailām, tā derēja tikai tam, lai paglābtos no lietus. Krupju un citu dzīvnieku radītais troksnis sasaucās ar istabas biedru krākšanu. Guļam tīkls pāris reižu apmetās apkārt, sāpīgi nosviežot Alekšu uz grīdas, iekams viņš atcerējās, ka tajā vajag iekāpt pa diagonāli, lai noturētu līdzsvaru. Nebija karsts, tomēr puisis svīda. Viņš ilgi nevarēja aizmigt un pustumsā skatījās uz pretodu līdzekli piesūcināto moskītu tīklu, domāja par Briesmoni, tarantuliem, skorpioniem, čūskām un citām šausmām, kas uzglūnēja no tumsas. Viņš atcerējās dīvaino, šovakar redzēto ainu ar Nadju un indiāni. Samanis bija paredzējis, ka vairāki ekspedīcijas dalībnieki mirs.
Aleksam šķita neticami, ka viņa dzīve dažu dienu laikā var tik krasi mainīties, ka viņš pēkšņi atrodas pasakainā vietā, kur, kā bija stāstījusi vecmāmiņa, gari pastaigājas kopā ar dzīvajiem. Realitāte bija sašķobījusies, un viņš vairs nezināja, kam ticēt. Zēns stipri ilgojās pēc mājām, ģimenes un pat pēc sava suņa Pončo. Viņš jutās vientuļš un ļoti tāls no visa pazīstamā. Ja vismaz varētu pārliecināties, kā klājas mammai! Bet zvanīt no šī ciemata uz Teksasas slimnīcu bija tas pats, kas censties nodibināt sakarus ar Marsu. Keita nebija nekāda sabiedrotā un vēl jo mazāk mierinātāja. No vecmāmiņas gan varēja vēlēties daudz vairāk, taču viņa pat nepapūlējās atbildēt uz mazdēla jautājumiem, jo uzskatīja, ka vienīgais, ko cilvēks iemācās, ir tas, par ko viņš pārliecinās pats. Viņa uzskatīja, ka ikviens piedzīvo tieši tik daudz, cik viņam nepieciešams.
Alekss joprojām grozījās guļamtīklā, pūloties aizmigt, kad sadzirdēja neskaidru balsu murdoņu. Tie varēja būt tikai džungļu trokšņi, tomēr zēns nolēma par to pārliecināties. Basām kājām un vienā apakšveļā viņš klusi virzījās uz kopējās istabas otru malu, kur līdzās tēvam šūpuļtīklā gulēja Nadja. Puisis uzlika plaukstu meitenes mutei un čukstus pasauca viņu, mēģinot nepamodināt pārējos. Nadja sabijusies atvēra acis, bet tad pazina Alekšu, nomierinājās un veikli kā kaķis izkāpa no sava tīkla, vienlaikus pamājot ar roku Borobam un liekot tam uzvesties rāmi. Pērtiķītis paklausīja uz vārda, saritinājās guļamtīklā, un Alekss domās salīdzināja to ar savu suni Pončo, kuram tā arī nebija izdevies iemācīt pat vienkāršāko komandu. Bērni piesardzīgi izgāja ārā un slīdēja gar viesnīcas terases sienu, jo Alekss bija dzirdējis atskanam troksni tieši no šejienes. Bērni noslēpās durvju ailā, pieplaka sienai un ieraudzīja kapteini
Ariosto un Mauro Karijasu sēžam pie neliela galdiņa, pīpējam, iedzeram un klusā balsī sarunājamies. Viņu sejas degošo cigāru un uz galda gruzdošā pretodu smaržkociņa gaismā bija skaidri redzamas. Alekss nopriecājās, ka ir pasaucis sev līdzi Nadju, jo vīrieši runāja spāniski.
- Tu jau zini, kas tev jādara, Ariosto, Karijass teica.
- Tas nebūs viegli.
-Ja tas būtu viegli, tu, puis, man nebūtu nepieciešams un tāpat man nevajadzētu tev maksāt, Mauro Karijass atgādināja.
- Man nepatīk tie fotogrāfi, šitā mēs varam iekulties nepatikšanās. Kas attiecas uz rakstnieci, jāteic, ka tā vecene izskatās baigi viltīga, kapteinis sacīja.
- Bez antropologa, rakstnieces un fotogrāfiem mūsu plāns nav neko vērts. Viņi no šejienes aizbrauks, iegaumējuši pareizo stāstiņu, un tas no mums novērsīs jebkādas aizdomas. Tā mēs izvairīsimies no Kongresa faktu izpētes komisijas. Šoreiz kā apliecinājums būs International Geographic ekspedīcija, Karijass paskaidroja.
- Nekādi nesaprotu, kādēļ valdība tik ļoti uzmana šo džungļu gabalu. Tas aizņem tūkstošiem kvadrātkilometru, ko pieklātos izdalīt kolonistiem, lai šajā elles nostūrī ienāk progress, kapteinis neslēpa savas domas.
- Visam savs laiks, Ariosto. Šai teritorijā ir smaragdi un dimanti. Pirms kolonisti ieradīsies cirst kokus un audzēt govis, mēs ar tevi jau būsim stāvus bagāti. Es šeit vēl negribu redzēt nevienu laimes meklētāju.
- Tādā gadījumā to šeit arī nebūs. Tādēļ jau, mans draugs, ir karaspēks lai liktu ievērot likumu. Vai tad mums nav jāaizsargā indiāņi? kapteinis Ariosto sacīja, un abi vīri apmierināti iesmējās.
- Es jau visu esmu izplānojis, man uzticams cilvēks dosies līdzi ekspedīcijai.
- Kurš tas būs?
- Pagaidām nevēlos izpaust viņa vārdu. Briesmoņa dēļ tas stulbais Leblāns un žurnālisti ies tieši turp, kur mēs vēlamies, un teiks to, ko mēs gribam. Viņi sastapsies ar indiāņiem, tas ir neizbēgami. Viņi nevar klaiņot pa Orinoko augstieni, meklējot Briesmoni, un tos neuziet, uzņēmējs piebilda.
- Tavs plāns šķiet diezgan sarežģīts. Man ir ļoti uzticami ļaudis, mēs to varētu izdarīt tā, ka neviens neko nemana, kapteinis Ariosto iebilda, ceļot glāzi pie lūpām.
- Nē! Vai tad es tev neesmu simtiem reižu teicis, ka mums jābūt pacietīgiem? Karijass uzstāja.
- Izstāsti man to plānu vēlreiz, Ariosto palūdza.
- Neuztraucies, par plānu es parūpēšos pats. Vēlākais trīs mēnešu laikā mēs šo teritoriju būsim atbrīvojuši.
Tieši tobrīd Alekss sajuta kaut ko sev uz kājas un gandrīz iekliedzās: pār viņa baso pēdu slīdēja čūska. Nadja pielika pirkstu pie lūpām un rādīja, lai zēns nekustas. Karijass un Ariosto satraukti piecēlās kājās un vienlaikus izvilka ieročus. Kapteinis ieslēdza kabatas bateriju, un gaismas kūlis aizslīdēja tikai pāris centimetru attālumā no bērnu paslēptuves. Alekša bailes bija tik lielas, ka viņš no laba prāta būtu izvēlējies stāties pretī šauteņu stobriem, nevis purināt nost čūsku, tomēr Nadjas roka turēja viņu ciet un zēns nevarēja riskēt arī ar draudzenes dzīvību.
- Kas tur ir? kapteinis pusbalsī vaicāja, lai nepamodinātu viesnīcā guļošos.
Klusums.
- Ejam prom, Ariosto, Karijass pavēlēja.
Militārista laternas staru kūlis vēlreiz pārskrēja apkārtnei, un tad abi vīri, joprojām turot rokā ieročus, devās uz kāpnēm, kas veda uz ielu. Pagāja pāris minūšu, līdz bērni saprata, ka var kustēties, nepievēršot sev uzmanību. Tikmēr čūska bija apvijusies lielam, tās galva jau atradās pie zēna ceļgala, un sviedri straumēm tecēja pa viņa augumu. Nadja novilka krekliņu, ietina tajā labo roku un ļoti uzmanīgi paņēma čūsku gandrīz pie pašas galvas. Alekss uzreiz juta, ka čūskas tvēriens kļūst spēcīgāks, tomēr meitene rāpuli turēja cieši un bez asām kustībām pamazām atbrīvoja jaunā drauga kāju, līdz čūska palika karājoties viņas izstieptajā rokā. Nadja ievēzēja roku kā vējdzirnavas spārnu un pārmeta rāpuli pār terases margām tumsā. Pēc tam pavisam mierīgi atkal uzvilka krekliņu.
- Vai tā bija indīga? zēns apjautājās klusā un trīcošā balsī.
- Jā, domāju, ka tā bija surukuku, tomēr vēl pavisam neliela. Viņai bija tik maza mutīte, ka, atplēšot žokli, tā varēja tev iekost tikai pirkstā, kājā jau nu nekādi ne, Nadja atbildēja un Aleksam atstāstīja Karijasa un Ariosto sarunu.
- Kāds īsti ir šo bandītu plāns? Ko mēs varam darīt? Nadja prātoja.
- Nezinu. Vienīgais, kas man nāk prātā, ir pastāstīt to visu vecmāmiņai, tomēr neesmu pārliecināts, vai viņa man ticēs; Keitai šķiet, ka esmu slimīgi aizdomīgs, jo man it visur rādās ienaidnieki un briesmas, zēns atbildēja.
Pašlaik, Aleks, mēs varam tikai gaidīt un novērot… Nadja nopūtās.
Bērni atgriezās savos guļamtīklos. Alekss bija tik noguris, ka uzreiz aizmiga un tikai rītausmā pamodās no spalgas pērtiķu gaudošanas. Viņš jutās tik izsalcis, ka labprāt būtu apēdis pat tēva ceptās pankūkas, bet tuvumā nebija atrodams nekas ēdams, tāpēc nācās gaidīt vēl divas stundas, līdz ceļabiedri bija gatavi brokastot. Viņam piedāvāja melnu kafiju, siltu alu un atliekas no iepriekšējā vakarā ceptā tapīra. Alekss no visa ar riebumu atteicās. Viņš nekad nebija redzējis tapīru un iztēlojās to kā lielu žurku; pēc dažām dienām puisis piedzīvoja varenu pārsteigumu, uzzinot, ka tapīrs ir vairāk nekā simts kilogramu smags, cūkai līdzīgs dzīvnieks, kura gaļu šeit augstu vērtē. Zēns norāva banānu, bet tas izrādījās rūgts un mutē atstāja nepatīkamu garšu. Pēc tam viņš uzzināja, ka šos banānus parasti ēd ceptus. Nadja, kas kopā ar citām meitenēm agri no rīta bija devusies uz upi peldēties, atgriezās, aiz vienas auss aizspraudusi svaigu puķi un to pašu vakardienas zaļo spalvu aiz otras. Meitenei ap kaklu bija apķēries Boroba ar pusi ananasa rokās. Alekss bija lasījis, ka tropiskajā klimatā droši var ēst tikai tos augļus, ko cilvēks nomizo pats, tomēr nolēma, ka iespēja saķert tīfu tomēr bija patīkamāka nekā bada nāve, un pateicīgi aprija meitenes piedāvāto ananasu.
Brīdi vēlāk parādījās arī gids Sesars Santoss, kurš bija nomazgājies tikpat rūpīgi kā viņa meita, un uzaicināja nosvīdušos ekspedīcijas dalībniekus paplunčāties upē. Viņam sekoja visi, izņemot profesoru Leblānu, kas aizsūtīja Karakavi sameklēt vairākus spaiņus ar ūdeni, lai varētu nomazgāties turpat uz terases, jo doma peldēties raju sabiedrībā viņu īpaši neiedvesmoja. Dažas no zivīm bija paklāja lielumā, un to varenās astes ne tikai bija asas kā zāģis, bet arī izšļāca indi. Alekss nolēma, ka pēc vakarnakts pieredzes ar čūsku viņš tagad nepiekāpsies kaut kādas zivs dēļ, lai arī cik slikta slava tai būtu, un uz galvas metās upē.
- Ja tev uzbrūk raja, tas nozīmē, ka šie ūdeņi nav domāti tev, tas bija vienīgais, ko sacīja vecmāmiņa, kopā ar citām sievietēm dodoties peldēties uz otru pusi.
- Rajas ir lēnīgas un dzīvo upes dibenā. Pamanot ūdenī kustību, viņas lielākoties bēg, tomēr nekad nav par ļaunu staigāt, velkot kājas pa grunti, lai neuzmītu kādai no tām, Sesars Santoss pamācīja.
Pelde bija lieliska, un visi atgriezās svaigi un tīri.
7 Melnais jaguārs
Pirms doties prom, ekspedīcijas dalībnieki bija uzaicināti uz Mauro Karijasa apmetni. Daktere Omaira Torresa atvainojās un sacīja, ka viņai ar armijas helikopteru jānosūta jaunie mormoņi atpakaļ uz Manausu, jo tiem bija kļuvis vēl sliktāk. Apmetne sastāvēja no vairākiem treileriem, kas bija atvesti ar helikopteriem un novietoti pusaplī kādā meža pļaviņā pāris kilometru no Santamaria de la Ljuvijas. Salīdzinājumā ar cinku apjumtajām ciemata mājelēm Karijasa dzīvesvieta bija luksusa apartamenti. Te bija elektrības ģenerators, radioantena un saules baterijas.
Vairākās stratēģiski svarīgās Amazones vietās Karijass bija izveidojis līdzīgas apmetnes un tā veiksmīgi varēja kontrolēt savus daudzos darījumus sākot ar koksnes ieguvi un beidzot ar zelta raktuvēm, tomēr viņš apmetnēs nedzīvoja. Runāja, ka Karakasā, Riodežaneiro un Maiami viņam piederot karaliskas savrupmājas un katrā no tām arī pa sievai. Karijass pārvietojās ar savu reaktīvo vai vieglo lidmašīnu, kā arī izmantoja karaspēka transportlīdzekļus, ko daži draugi ģenerāļi laipni nodeva viņa rīcībā. Santamaria de la Ljuvijā nebija lidlauka, kur varētu nosēsties reaktīvā lidmašīna, tāpēc viņš lietoja divmotoru lidaparātu, kas iepretī Sesara Santosa grabažai šķita visai iespaidīgs. Keitas Koldas uzmanību saistīja fakts, ka apmetni apjoza elektrības vadi un visur bija apsargi.
Ko gan tik ļoti sargājamu šis cilvēks te varētu glabāt? viņa mazdēlam noteica.
Mauro Karijass bija viens no retajiem laimes meklētājiem, kas Amazonē bija kļuvis bagāts. Tūkstoši un tūkstoši garimpeiros kājām vai kanoe laiviņās lauzās cauri džungļiem un upēm, meklējot zelta atradnes un dimanta iegulas, viņi ar mačeti izcirta ceļu zaļajā augu sienā, kas bija pilna ar skudrām, dēlēm un moskītiem. Daudzi mira no malārijas, citi no šāvieniem, vēl citi no bada un vientulības; viņu ķermeņi satrūdēja kopējos kapos, vai tos aprija dzīvnieki.
Runāja, ka Karijass pirmo lielo naudu nopelnījis ar vistām: viņš tās palaidis džungļos un pēc tam uzšķērdis putnu kuņģus, lai savāktu zelta gabaliņus, ko tie bija norijuši. Tomēr šis, gluži tāpat kā citi līdzīgi stāsti par šā vīra pagātni, droši vien bija pārspīlēts, jo patiesībā jau zelts kā kukurūzas graudi nemētājas pa Amazones zemi. Lai vai kā, Karijasam nekad nenācās riskēt ar savu veselību, kā to darīja nelaimīgie garimpeiros, jo viņam bija labi sakari un ass darījumu vīra skatiens, viņš mācēja pavēlēt un likt sevi cienīt; to, ko nevarēja iegūt ar labu, Karijass paņēma ar spēku. Aiz muguras daudzi čukstēja, ka viņš ir noziedznieks, tomēr neviens neuzdrīkstējās pateikt viņam to acīs; neviens neuzdrošinājās pārbaudīt, vai Karijasa dzīslās tiešām plūst asinis. No skata uzņēmējs nebija ne biedējošs, ne aizdomīgs, viņš bija simpātisks un patīkams saules nobrūnināts vīrs ar koptām rokām un sniegbaltiem zobiem, tērpies smalkā sporta apģērbā. Viņa balss bija melodiska, un sarunu biedram viņš skatījās tieši acīs, it kā vēlētos pārliecināties par sacītā patiesīgumu.
Uzņēmējs sagaidīja International Geographic ekspedīcijas dalībniekus vienā no treileriem, kas bija iekārtots kā viesistaba ar visām ērtībām, kādas nebija sastopamas ciematā. Viņu pavadīja divas jaunas un atraktīvas sievietes, kas pasniedza dzērienus un aizdedzināja cigārus, bet neteica ne pušplēsta vārda. Alekss nodomāja, ka viņas nerunā angliski. Puisis tās salīdzināja ar Morganu, meiteni, kas Ņujorkā bija viņam nozagusi mugursomu, jo sievietes izturējās tikpat bezkaunīgi. Domājot par Morganu, puisis nosarka un prātoja, kā gan viņš varēja būt tik naivs un ļaut sevi piekrāpt aplam muļķīgā veidā. Cik varēja spriest, abas meitenes apmetnē bija vienīgās sievietes, pārējie ļaudis te bija līdz zobiem bruņoti vīrieši. Mājastēvs viesiem piedāvāja brīnišķīgas vakariņas ar dažādiem sieriem, auksto gaļu, jūras veltēm, augļiem, saldējumu un citiem gardumiem, kas bija atvesti no Karakasas. Pirmo reizi pēc aizbraukšanas no savas zemes amerikāņu zēns varēja paēst pēc sirds patikas.
- Izskatās, ka tu ļoti labi pazīsti šo reģionu, Santos. Cik ilgi tu šeit dzīvo? Mauro Karijass apvaicājās.
- Visu dzīvi. Es nemaz nevarētu dzīvot citur, gids atbildēja.
- Dzirdēju, ka tava sieva šeit saslima. Izsaku līdzjūtību… Tas gan mani neizbrīna, ļoti maz ārzemnieku spēj dzīvot šādā klimatā un tik lielā nošķirtībā. Vai tava meitiņa apmeklē skolu? Karijass izstiepa roku, lai pieskartos Nadjai, bet Boroba viņam parādīja zobus.
- Man nav jāiet uz skolu. Es māku lasīt un rakstīt, Nadja aizkaitināta noteica.
- Un vairāk tev tiešām nekas nav nepieciešams, skaistulīt, Karijass pasmaidīja.
- Nadja pazīst dabu, runā angļu, spāņu, portugāļu un vairāku indiāņu cilšu valodās, meitenes tēvs piebilda.
- Kas tev tur karājas kaklā, skaistulīt? Karijass maigā balsī pajautāja.
- Mani sauc Nadja, meitene attrauca.
- Parādi man savu kaklarotu, Nadja, uzņēmējs pasmaidīja, atsedzot nevainojamu zobu rindu.
- Tai piemīt burvju spēks, un es to nevaru noņemt.
- Vai vēlies to pārdot? Es to nopirkšu, Mauro Karijass smējās.
- Nē! meitene nokliedzās un pavirzījās nostāk.
Sesars Santoss iejaucās sarunā un atvainojās par meitas uzvedību. Viņam šķita dīvaini, ka tik svarīgs vīrs šķiež laiku, jokojot ar mazu bērnu. Agrāk neviens par Nadju neinteresējās, tomēr pēdējo mēnešu laikā meita sāka pievērst vispārēju uzmanību, un tas viņam it nemaz nepatika. Mauro Karijass klāstīja, ka, dzīvojot visu mūžu Amazonē, meitene nespēs iekļauties sabiedrībā. Kāda gan nākotne viņu sagaida? Viņa izskatās gudra un ar labu audzināšanu varētu tikt tālu, uzņēmējs noteica. Viņš pat piedāvāja paņemt meiteni līdzi uz pilsētu, kur viņa varētu iet skolā un kļūt par īstu jaunkundzi.
- Nevaru šķirties no savas meitas, tomēr jebkurā gadījumā es jums pateicos, Santoss atbildēja.
- Padomājiet par to. Es viņai būtu kā audžutēvs… uzņēmējs piebilda.
- Es saprotu arī dzīvnieku valodu, Nadja Karijasu pārtrauca. Šos vārdus pavadīja vispārēji smiekli. Vienīgie, kas nesmējās, bija meitenes tēvs, Alekss un Keita Kolda.
- Ja tu spēj ar viņiem sarunāties, tad varētu iztulkot, ko saka viens no maniem dzīvniekiem. Nāciet līdzi, uzņēmējs maigā balsī aicināja.
Viņi sekoja Mauro Karijasam uz pagalmu, kuru veidoja puslokā izvietoti treileri un kur atradās improvizēts, no mietiem un drāšu režģa pagatavots sprosts. Tajā ar sagūstītiem savvaļas dzīvniekiem raksturīgu satraukumu meta lokus liels kaķis. Tas bija melnais jaguārs, viens no skaistākajiem eksemplāriem, kādi šaipusē bija redzēti, ar spīdīgu spalvu un hipnotizējošu topāza krāsas acu skatienu. To ieraugot, Boroba spalgi iekliedzās, nolēca no Nadjas pleca un ātri laidās prom; meitene, veltīgi saucot, skrēja dzīvnieciņam nopakaļ. Alekss jutās izbrīnīts, jo līdz šim nebija redzējis, ka pērtiķītis labprātīgi šķirtos no saimnieces. Fotogrāfi neminstinoties pievērsa objektīvus jaguāram, un arī Keita Kolda izvilka no somas savu mazo automātisko kameru. Profesors Leblāns ieturēja piesardzīgu distanci.
- Melnie jaguāri ir bīstamākie dzīvnieki Dienvidamerikā. Jaguārus nevar apturēt nekas, tie ir ļoti drosmīgi, Karijass teica.
- Ja jūs to tā apbrīnojat, kāpēc tad nepalaižat brīvībā? Šis nabaga kaķis labāk izvēlētos nāvi nekā ieslodzījumu, Sesars Santoss sacīja.
Atlaist brīvībā? Nekādā gadījumā! Man Riodežaneiro mājā ir neliels zooloģiskais dārzs. Pašlaik gaidu, kad piegādās piemērotu būri, lai jaguāru nosūtītu uz turieni.
Pārsteigts par šo milzīgo savvaļas zvēru, Alekss kā transā bija piegājis būrim. Vecmāmiņa viņam nopakaļ izkliedza brīdinājumu, kuru zēns nedzirdēja, un nu jau pieskārās režģim, kas viņu atdalīja no jaguāra. Kaķis apstājās, iespaidīgi noņurdējās un ar savām dzeltenajām acīm ieurbās Aleksā; dzīvnieks bija nekustīgs, saspringtiem muskuļiem un kažoku melna dzintara krāsā. Zēns noņēma brilles, ko valkāja jau no septiņu gadu vecuma, un lāva tām nokrist zemē. Vini abi atradās tik tuvu, ka Alekss varēja samanīt ikvienu zeltīto lāsumiņu dzīvnieka zīlītēs, kamēr viņu acis sarunājās bez vārdiem. Viss pazuda: melnu torņu ieskautā plašā līdzenumā zem baltām debesīm, kurās kā medūzas peldēja sešas caurspīdīgas mēnesnīcas, bija tikai Alekss un jaguārs. Zēns redzēja, ka dzīvnieks paver muti, kurā spīdēja lieli, pērļaini zobi, un cilvēka balsī, kas šķita nākam no dziļas alas, izrunāja viņa vārdu: Aleksandrs. Un viņš atbildēja pats savā balsī, kas arī izklausījās kā atbalss no alas: Jaguārs. Dzīvnieks un zēns trīs reizes atkārtoja šos vārdus: Aleksandrs, Jaguārs, Aleksandrs, Jaguārs, Aleksandrs, Jaguārs, un tad ielejas smiltis sāka spīdēt, debesis kļuva melnas un sešas mēnesnīcas kā nesteidzīgas komētas sāka griezties savās orbītās.
Tikmēr Mauro Karijass bija kaut ko pateicis vienam no saviem strādniekiem, un tas atveda striķī piesietu pērtiķi. Ieraugot jaguāru, pērtiķis sāka uzvesties kā Boroba kliedza, lēkāja un izmisīgi žestikulēja, tomēr nespēja atbrīvoties. Pirms vēl kāds nojauta Karijasa nodomu, viņš sagrāba pērtiķi aiz skausta un ar vienu precīzu rokas vēzienu iemeta pārbiedēto dzīvnieku būrī.
Apstulbušie fotogrāfi bija aizmirsuši par savām kamerām. Leblāns fascinēts vēroja ikvienu nelaimīgā pērtiķa mēģinājumu atrast izeju un jaguāru, kas tikai ar acīm sekoja medījumam un, gatavojoties lēcienam, pietupās. Nedomājot par to, ko dara, Alekss sāka skriet, pa ceļam saminot savas brilles, kas joprojām atradās zemē. Viņš steidzās pie būra durvīm, gatavs atbrīvot abus dzīvniekus pērtiķi no drošas nāves un jaguāru no ieslodzījuma. Redzot mazdēlu veram vaļā aizbīdni, pie būra metās arī Keita, tomēr divi Karijasa strādnieki pasteidzās pirmie, sagrāba zēnu aiz rokām un centās viņu savaldīt. Viss notika vienlaikus, turklāt tik ātri, ka vēlāk Alekss vairs nevarēja atcerēties notikumu secību. Vienā acumirklī jaguārs metās virsū pērtiķim, iecirta viņā savus spēcīgos žokļus un dzīvnieku saplosīja. Asins šķīda uz visām pusēm. Tieši tai pašā brīdī Sesars Santoss izvilka no maksts pistoli un iešāva jaguāram tieši pierē. Alekss juta trāpījumu, it kā lode starp acīm būtu ieurbusies viņam, un puisis būtu nokritis, ja vien Karijasa sargi viņu neturētu aiz rokām.
- Ko tu, nolādēts, izdarīji! uzņēmējs kliedza, satverot arī savu ieroci un notēmējot uz Sesaru Santosu.
Sargi atbrīvoja Alekšu, kurš tūliņ pat zaudēja līdzsvaru un nokrita. Tie metās pie gida, tomēr neuzdrošinājās viņam pieskarties, jo Santoss joprojām turēja rokās kūpošu pistoli.
- Es palaidu viņu brīvībā, Sesars Santoss pārsteidzoši mierīgi atbildēja.
Mauro Karijass pūlējās saņemt sevi rokās. Viņš saprata, ka, žurnālistiem un Leblānam klātesot, nav iespējams laist darbā ieroci.
- Mierā! uzņēmējs sargiem pavēlēja.
- Viņš to nogalināja! Viņš to nogalināja! vienā laidā atkārtoja no satraukuma piesarkušais Leblāns. Pērtiķa un pēc tam arī jaguāra nāve viņu bija pamatīgi izsitusi no līdzsvara, un tagad profesors uzvedās kā ārprātīgs.
- Neuztraucieties, profesor Leblān, es varu iegūt dzīvniekus, cik vien vēlos. Atvainojiet, šķiet, ka šī nebija maigām sirdīm īsti piemērota atrakcija, Karijass noteica.
Neļaujot situācijai kļūt vēl asākai, Keita Kolda palīdzēja mazdēlam piecelties, pēc tam paņēma pie rokas Sesaru Santosu un devās uz izeju. Gids ļāva rakstniecei sevi vest, un, Aleksam sekojot, viņi visi izgāja ārā. Tur jau stāvēja Nadja un nobijies, pavadā sapinies Boroba.
Alekss mēģināja pastāstīt Nadjai, kas bija noticis starp viņu un jaguāru, pirms Mauro Karijass iemeta būrī pērtiķi, tomēr viņa prātā viss jaucās kopā. Zēns bija piedzīvojis ko tik reālu, ka varēja apzvērēt kādu brīdi viņš bija atradies mirdzošu smilšu un sešu mēnesnīcu pasaulē, kur jaguārs un viņš runāja vienā valodā. Kaut arī puisim trūka vārdu, lai izstāstītu draudzenei pārdzīvoto, izskatījās, ka viņa visu saprot un meitenei nav nepieciešams zināt ko sīkāk.
- Jaguārs tevi pazina, jo viņš ir tavs totēma dzīvnieks, Nadja teica. Katru no mums pavada kāda dzīvnieka gars. Tas ir kā dvēsele. Ne visi sastop savu dzīvnieku, tikai ievērojami cīnītāji un šamaņi, tomēr tu to atradi nemeklējot. Tavs vārds ir Jaguārs, sacīja Nadja.
- Jaguārs?
- Aleksandrs ir vecāku dotais vārds. Jaguārs ir tavs īstais vārds, bet, lai to lietotu, tev jāiemanto jaguāra daba.
- Un kāda ir šī daba? Cietsirdīga un asinskāra? Alekss jautāja, domājot par plēsoņas rīkli, kad tas būrī plosīja pērtiķi.
- Dzīvnieki nav tik cietsirdīgi kā cilvēki, viņi nogalina, lai aizsargātos vai remdētu izsalkumu.
- Vai tev, Nadja, arī ir savs totēma dzīvnieks?
- Jā, tomēr tas man vēl nav atklājies. Sievietēm nav nemaz tik svarīgi atrast savu totēma dzīvnieku, jo mēs gūstam spēku no zemes. Mēs esam daba, meitene paskaidroja.
- Un kā tu to visu zini? Alekss jautāja. Viņš jaunās draudzenes teiktajam nu jau ticēja vairāk.
- Man to iemācīja Valimai.
- Vai tad šamanis ir tavs draugs?
- Jā, Jaguār, tomēr es nevienam neesmu teikusi, ka runāju ar viņu, pat tētim ne.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka Valimai dod priekšroku vientulībai. Vienīgā sabiedrība, ko viņš var izturēt, ir viņa sievas gars. Tikai reizēm viņš parādās kādā shabono, lai izārstētu kādu slimību vai piedalītos ceremonijā par godu mirušajiem, tomēr nekad neparādās nahab.
-Nahab?
- Atnācējiem.
- Bet, Nadja, tu taču arī esi ārzemniece.
- Valimai saka, ka es nepiederu nevienai pusei, ka neesmu ne indiāniete, ne ārzemniece, ne sieviete, ne gars.
- Un kas tad tu īsti esi? Jaguārs jautāja.
- Esmu es pati, un viss, meitene atbildēja.
Sesars Santoss izskaidroja ekspedīcijas dalībniekiem, ka uz augšu pa upi, indiāņu apdzīvotajās teritorijās līdz pat Orinoko augstienei, viņi brauks motorlaivās. Tur viņi iekārtos apmetni un, ja būs iespējams, izcirtīs gabaliņu meža, lai ierīkotu nelielu laukumu, kur piezemēties lidmašīnai. Pats gids atgriezīsies Santamaria de la Ljuvijā pēc aeroplāna, kas vēlāk varēs ātri nogādāt viņus pilsētiņā. Santoss apgalvoja, ka tikmēr jaunais motors jau būs klāt un to vajadzēs tikai uzstādīt. Lidmašīniņā viņi varēs nokļūt arī grūti sasniedzamos kalnu apvidos, kur, pēc dažu indiāņu un piedzīvojumu meklētāju stāstītā, varētu mitināties mītiskais Briesmonis.
- Kā gan tik milzīgs radījums spēj pārvietoties pa šādu apvidu, ja, šķiet, pat mēs to nevaram? Keita Kolda jautāja.
- Par to varēsim pārliecināties paši, Sesars Santoss atbildēja.
- Un kā pārvietojas indiāņi? Viņiem taču nav lidmašīnu, rakstniece uzstāja.
- Viņi labi pazīst apkārtni. Indiāņi var uzrāpties visaugstākajā palmā, kuras stumbru klāj dzelkšņi. Viņi var tikt augšā arī pa ūdenskrituma klintīm, kas ir gludas kā spogulis, gids piebilda.
Lielāko daļu rīta viņi pavadīja, piekraujot laivas. Profesoram Leblānam bija vairāk saiņu nekā abiem fotogrāfiem kopā viņš ņēma līdzi arī veselu krājumu pudeļu ar ūdeni, ko izmantoja pat skujoties, jo baidījās no dzīvsudraba saindēta ūdens. Sesars Santoss velti atkārtoja, ka viņi apmetīsies upes augštecē, tālu no zelta raktuvēm. Pēc gida piedāvājuma Leblāns kā savu personisko asistentu bija nolīdzis Karakavi indiāni, kurš iepriekšējā vakarā bija apvēdinājis profesoru un kuram tagad ceļojuma laikā vajadzēs uzklausīt visas viņa vēlēšanās. Leblāns paskaidroja, ka cieš no muguras sāpēm un nevar pārnēsāt smagumus.
Jau kopš ceļojuma sākuma Alekša pienākumos ietilpa rūpēties par vecmāmiņas lietām. Tas bija sava veida darbs, un, kārtīgi to izpildot, puisis saņēma arī atalgojumu. Katru dienu Keita Kolda burtnīciņā atzīmēja mazdēla nostrādātās stundas un lika viņam parakstīties tā vini veica uzskaiti. Kādā atklātības brīdī Alekss >
bija izstāstījis vecmāmiņai par grautiņu istabā vēl pirms došanās ceļojumā. Viņai tas nelikās nekas briesmīgs. Keita bija pārliecināta, ka cilvēkam šai pasaulē nepieciešams pavisam maz, bet piedāvāja zēnam maksāt par paveikto, ja viņš nodomājis atpelnīt nodarītos postījumus. Vecmāmiņa ceļojumā bija paņēmusi līdzi trīs kokvilnas drēbju kārtas, degvīnu, tabaku, šampūnu, ziepes, pretodu līdzekli, moskītu tīklu, segu, papīru un kastīti zīmuļu, un tas viss bija salikts brezenta somā. Vēl viņai bija gluži parasta automātiskā fotokamera, kas profesionālajiem fotogrāfiem Timotijam Brūsam un Džoelam Gonsalesam bija izraisījusi skaļu smieklu lēkmi. Keita ļāva viņiem izsmieties, neko nepaskaidrojot. Aleksam līdzi bija vēl mazāk drēbju nekā vecmāmiņai, viena karte un pāris grāmatu. Pie jostas viņš bija piestiprinājis Šveices armijas saliekamo nazi, flautu un kompasu. Ieraugot mērinstrumentu, Sesars Santoss puisim bija paskaidrojis, ka džungļos tas neko daudz nelīdzēs, jo tur nav iespējams virzīties taisni uz priekšu.
Aizmirsti par savu kompasu, Aleks! Labākais, ko vari darīt, ir neizlaist mani no acīm, viņš piekodināja.
Tomēr Aleksam patika doma, ka ikvienā vietā viņš spēj noteikt, uz kuru pusi ir ziemeļi. Pulkstenis gan viņam te nebija vajadzīgs, jo Amazonē laiku nemērīja kā pārējā pasaulē stundās, bet gan rītausmās, gadalaikos un lietusgāzēs.
Kapteiņa Ariosto laipni atvēlētie pieci kareivji un Sesara Santosa nolīgtais indiāņu gids Matuve bija labi bruņoti. Matuve un Karakave bija ieguvuši vārdus atnācēju dēļ; tikai viņu ģimenes locekļi un tuvi draugi varēja abus saukt īstajos vārdos. Vēl būdami ļoti jauni, abi bija pametuši savas ciltis, lai dotos mācīties uz misionāru skolu, kur bija arī nokristīti, bet tik un tā uzturēja kontaktus ar pārējiem indiāņiem. Neviens nespēja orientēties apvidū labāk par Matuvi, kurš nekad nebija ieskatījies kartē, lai noskaidrotu, kurā vietā atrodas. Karakave tika uzskatīts par "pilsētas cilvēku", jo bieži ceļoja uz Manausu un Karakasu, un viņam, kā jau daudziem pilsētā dzīvojošiem ļaudīm, piemita krietna deva neticības.
Sesaram Santosam bija līdzi viss apmetnes iekārtošanai nepieciešamais: teltis, ēdiens, virtuves piederumi, lukturi un radio ar baterijām, instrumenti, tīkli lamatām, mačetes, naži un pāris stikla un plastmasas karošu, ko iemainīt indiāņiem kā dāvanu. Pēdējā brīdī parādījās arī Nadja ar melno pērtiķīti, Valimai amuletu kaklā un tik vien bagāžas kā ap kaklu apsieta saplēsta kokvilnas veste un paziņoja, ka ir gatava doties ceļā. Viņa bija apsolījusi tēvam, ka negrasās palikt pie mūķenēm Santamaria de la Ljuvijas slimnīcā, kā tas bija noticis citas reizes, jo te apkārt vazājās Mauro Karijass un meitenei nepatika, kā šis vīrs uz viņu skatās un mēģina pieskarties. Viņai bija bail no cilvēka, kurš "nēsāja sirdi somā". Profesors Leblāns kļuva zvērīgi nikns. Iepriekš viņš bija stingri iebildis pret Keitas Koldas mazdēla piedalīšanos ekspedīcijā, tomēr, tā kā bija neiespējami nosūtīt viņu atpakaļ uz Savienotajām Valstīm, profesoram nācās piekāpties; taču tagad viņš neparko nebija noskaņots atļaut braukt līdzi arī gida meitai.
Sis nav nekāds bērnudārzs, šī ir augstas riska pakāpes zinātniska ekspedīcija, Ludovikam Leblānam ir pievērsta visas pasaules uzmanība, viņš nikni izsaucās.
Tā kā neviens viņa vārdus īpaši neievēroja, Leblāns atteicās iekāpt laivā. Bez viņa doties ceļā nebija iespējams; tikai viņa augsti prestižais vārds bija garantija International Geographic, apgalvoja profesors. Sesars Santoss mēģināja pārliecināt, ka meitene vienmēr ceļojusi kopā ar viņu un nekad nav traucējusi, gluži pretēji, krietni palīdzējusi, jo pārzināja vairākus indiāņu dialektus. Leblāns palika nelokāms. Pusstundu vēlāk karstums jau bija sasniedzis četrdesmit grādu atzīmi, mitrums rasoja it visur un gaisotne ekspedīcijas dalībnieku vidū nebija ne nieku vēsāka. Beidzot iejaucās Keita Kolda.
Man arī sāp mugura, profesor. Man nepieciešama personīgā asistente. Esmu nolīgusi Nadju Santosu, lai viņa rūpētos par manām burtnīcām un apvēdinātu mani ar banāna lapu, rakstniece paziņoja.
Visi sāka smieties. Meitene paklausīgi iekāpa laivā un apsēdās līdzās Keitai Koldai. Pērtiķītis iekārtojās uz viņas svārkiem un rādīja no aizvainojuma piesarkušajam profesoram Leblānam mēli un visādas grimases.
6 Ekspedīcija
Ekspedīcijas dalībnieki atkal kuģoja augšup pa upi. Šoreiz tie bija trīspadsmit pieaugušie un divi bērni Mauro Karijasa motorlaivās, ko viņš bija aizdevis Leblānam.
Alekss nogaidīja izdevīgu brīdi, lai pastāstītu vecmāmiņai par dīvaino dialogu, ko bija dzirdējis starp Mauro Karijasu un kapteini Ariosto un ko Nadja viņam pārtulkojusi. Keita ar interesi noklausījās mazdēla stāstījumu un, par spīti Alekša bailēm, nekādi neizrādīja neticību; gluži pretēji, viņa izskatījās ļoti ieinteresēta.
- Man nepatīk Karijass. Kāds ir viņa indiāņu padzīšanas plāns? Keita jautāja.
- To es nezinu.
- Vienīgais, ko mēs pašlaik varam darīt, ir gaidīt un modri vērot, rakstniece nolēma.
- To pašu teica arī Nadja.
- Tai meitenei, Aleksandr, vajadzētu būt manai mazmeitai.
Ceļojums pa upi bija tieši tāds kā iepriekšējais no Manausas līdz Santamaria de la Ljuvijai, kaut arī apkārtne nu jau bija mazliet citāda. Šoreiz zēns bija nolēmis darīt tieši tāpat kā Nadja viņš nevis nosmidzināja sevi ar pretodu līdzekli, bet gan ļāva kukaiņiem sevi dzelt un centās pārvarēt uzmācīgo vēlmi kasīties. Kad Alekss saprata, ka zābaki vienmēr ir mitri un ka dēles piesūcas tik un tā, zēns noāva arī tos. Pirmo reizi viņš pat neko nepamanīja, līdz vecmāmiņa norādīja uz mazdēla asiņainajām zeķēm. Viņš tās noāva un ieraudzīja pretīgus, no asinīm piebriedušus un ādai piesūkušos tārpus.
Tev nesāp, jo, pirms sūkt asinis, tie izšļāc analgētisku vielu, Sesars Santoss paskaidroja.
Vēlāk viņš puisim iemācīja noņemt dēles, dedzinot tās ar cigareti, lai tārpi nepaliek piesūkušies ādai un neizraisa infekciju. Šī metode Aleksam šķita diezgan sarežģīta, jo viņš nesmēķēja, tomēr nedaudz karstas tabakas no vecmāmiņas pīpes panāca tieši tādu pašu efektu. Daudz vienkāršāk bija atbrīvoties no dēlēm nekā nemitīgi baidīties, ka tās varētu piesūkties.
Jau no paša sākuma Alekšu pārņēma sajūta, ka starp pieaugušajiem pastāv gluži vai taustāms spriegums: neviens nevienam neuzticējās. Zēns nespēja izvairīties no sajūtas, ka viņu kāds izseko un laivu kustību novēro tūkstošiem acu pāru. Viņš ik brīdi palūkojās pār plecu, tomēr nevienu sekotāju upē tā arī nemanīja.
Visi pieci kareivji bija šajā pašā apvidū dzimuši caboclos; Sesara Santosa nolīgtais gids Matuve bija indiānis un lieti noderēja kā tulks, lai saprastos ar vietējām ciltīm. Otrs tīrasiņu indiānis bija Leblāna asistents Karakave. Pēc dakteres Omairas Torresas domām, Karakave neuzvedās kā citi indiāņi un viņš, iespējams, nekad nevarētu atgriezties, lai dzīvotu savā ciltī.
Indiāņi dalījās visā, un vienīgais privātīpašums bija daži ieroči un primitīvi instrumenti, ko katrs varēja paņemt sev līdzi. Katrai ciltij bija savs shabono, liela apļveida būda, kas apjumta ar salmiem un atvērta līdz pat iekšpagalmam. Viņi dzīvoja kopā un dalījās visā, sākot ar ēdienu un beidzot ar bērnu audzināšanu. Tomēr saskare ar ārzemniekiem neizbēgami ietekmēja šīs ciltis: tās inficējās ne tikai ar miesiskām, bet arī ar dvēseliskām slimībām. Tiklīdz indiāņi izmēģināja mačeti, nazi vai jebkuru citu metāla instrumentu, viņu dzīve pārvērtās uz visiem laikiem. Ar vienu vienīgu mačeti viņi tūkstošiem reižu varēja palielināt ražību savos mazajos dārziņos, kur auga manioka un kukurūza. Ar nazi jebkurš kareivis jutās kā dievs. Indiāņi pret dzelzi juta to pašu apsēstību, ko atnācēji pret zeltu. Karakave nu jau bija pārvarējis mačetes posmu un tagad aizrāvās ar šaujamieročiem: viņš nekad nešķīrās no savas vecās pistoles. Tādam cilvēkam kā viņš, kurš vairāk domāja par sevi, nevis kopienu, ciltī nebija vietas. Individuālisms tur tika uzskatīts par vienu no neprāta veidiem, gluži tāpat kā apsēstība ar dēmoniem.
Karakave bija kluss un mazrunīgs cilvēks, kas uz jautājumiem atbildēja tikai ar pāris atturīgiem vārdiem; viņš nesapratās ne ar ārzemniekiem, ne ar caboclos, ne indiāņiem. Viņš nelabprāt kalpoja Ludovikam Leblānam, un Karakaves acīs uzplaiksnīja naids ikreiz, kad viņam nācās doties pie antropologa. Viņš neēda kopā ar pārējiem, nedzēra ne lāsīti alkohola un allaž atdalījās no grupas, kad tika ierīkota nakts apmetne. Nadja un Alekss reiz pārsteidza viņu rokamies dakteres Omairas Torresas mantās.
Tarantuls, viņš, it kā paskaidrojot, noteica.
Kopš tā brīža Aleksandrs un Nadja sāka indiāni novērot.
Jo augstāk viņi virzījās pa upi, jo grūtāk veicās kuģošana upe kļuva aizvien šaurāka un straujāka, draudot apgāzt laivas. Citviet ūdens izskatījās sastāvējies un tajā peldēja dzīvnieku līķi, sapuvuši koki un zari, kas traucēja virzīšanos uz priekšu. Viņiem nācās izslēgt motoru un airēt, ar garām bambusa nūjām atbīdot malā atkritumus. Vairākas reizes koka gabali īstenībā izrādījās lieli krokodili. Sesars Santoss paskaidroja, ka tad, kad ūdens līmenis ir zems, parādās jaguāri, bet tad, kad augsts, čūskas. Viņi redzēja pāris milzīgu bruņurupuču un apmēram pusotru metru garu zuti, kas, pēc Sesara Santosa domām, medīja, izmantojot spēcīgu elektrisko lādiņu. Šeit bija blīva augu valsts un smaržoja pēc organiska mēslojuma sadalīšanās stadijā, bet satumstot reizēm atvērās milzīgi, kokos ievijušies ziedi un izplatīja saldu vaniļas un medus smaržu. Baltie gārņi nekustīgi vēroja laivas, bradājot pa garo zāli upes krastā, un visapkārt lidinājās koši tauriņi.
Sesars Santoss mēdza apstādināt laivas starp kokiem, kuru zari liecās pār ūdeni. Lai noplūktu augļus, pietika tikai pastiept roku. Tādus augļus Alekss nekad nebija redzējis un pat nevēlējās nogaršot, lai gan pārējie ēda ar baudu. Reiz gids aizveda laivas līdz kādam augam, kurš, pēc viņa teiktā, lieliski dziedēja brūces. Daktere Omaira Torresa bija ar viņu vienisprātis un ieteica amerikāņu zēnam paberzēt ar auga sulu rētu uz rokas, kaut gan patiesībā tas nebija nepieciešams, jo brūce jau bija labi sadzijusi. Tik tikko vēl varēja samanīt iesārtu līniju, kas vairs nemaz netraucēja.
Keita Kolda pastāstīja, ka šai apvidū daudzi cilvēki meklējuši mītisko Eldorado pilsētu. Pēc leģendas, tās ielas bijušas bruģētas ar zeltu un bērni spēlējušies ar dārgakmeņiem. Daudzi piedzīvojumu meklētāji bija devušies džungļos un pārstaigājuši Amazones un Orinoko krastus, tā arī nekad nesasniedzot šo brīnišķīgo vietu, kur pasaule vēl joprojām bija nesamaitāta kā cilvēces rītausmā. Viņi mira vai atkāpās indiāņu, moskītu, plēsoņu, tropisko slimību, klimata un citu grūtību priekšā.
Ekspedīcija jau bija nokļuvusi Venecuēlas teritorijā, tomēr robežām šeit nebija nozīmes skatienam joprojām pavērās aizvēsturiskā paradīze. Atšķirībā no Riunegru šo upju ūdeņi bija tikpat kā neapdzīvoti. Ekspedīcijas dalībnieki nesastapās ar citiem peldamrīkiem, neredzēja nedz kanoe laiviņas, nedz peldošās mājas, pat nevienu cilvēku. Turpretim augu un dzīvnieku valsts bija brīnišķīga, fotogrāfi nespēja vien nopriecāties, caur saviem objektīviem viņi nekad nebija redzējuši tik daudzas koku, augu, puķu, insektu, putnu un dzīvnieku sugas. Te bija sarkani un zaļi papagaiļi, eleganti flamingo, kanārijputniņu un mazo papagailīšu simti, tukani ar tik lieliem un smagiem knābjiem, ka putni tik tikko spēja tos noturēt. Daudzas putnu sugas bija gandrīz izzudušas, jo kontrabandisti tos medīja, lai par bargu naudu pārdotu citās zemēs. No kokiem viņus sveicināja dažādi pērtiķi, kuri pēc sejas izteiksmes un izturēšanās bija līdzīgi cilvēkiem. Te bija brieži, skudrulāči, vāveres un citi nelieli zīdītāji. Daži krāšņi papagaiļi tā sauktie gvakamaijas viņiem sekoja garus gabalus. Šie lielie, raibie putni apbrīnojami graciozi lidoja virs laivām, it kā viņus ārkārtīgi interesētu dīvainās radības, kas tajās ceļoja. Leblāns šāva uz tiem no savas pistoles, tomēr Sesars Santoss pasteidzās uzsist viņam pa roku un lodi novirzīt. Šāviena troksnis izbiedēja pērtiķus un citus putnus, debesis piepildīja spārnu vēdas, bet pēc laiciņa papagaiļi atgriezās tik un tā.
- Profesor, tie nav ēdami, šo putnu gaļa ir pārāk rūgta. Nav nekādas jēgas tos nogalināt, Sesars Santoss pārmeta antropologam.
- Man patīk viņu spalvas, Leblāns atbildēja, gida iztraucēts.
- Manausā jūs tās varat nopirkt, Sesars Santoss sausi noteica.
- Gvakamaijas var pieradināt. Manai mātei Boavistā viens tāds ir. Tas viņu visur pavada, lidojot pāris metru virs galvas. Kad viņa dodas uz tirgu, gvakamaija seko autobusam, līdz viņa izkāpj, un kādā kokā pagaida, līdz viņa nopērk visu nepieciešamo, lai gluži kā tāds klēpja sunītis atkal atgrieztos mājās, daktere Omaira Torresa stāstīja.
Alekss vēlreiz pārliecinājās, ka viņa flautas skaņas satrauc pērtiķus un putnus. Šķita, ka flauta neatvairāmi pievelk Borobu. Kad zēns spēlēja, pērtiķītis nekustīgi klausījās, savilcis svinīgu un ziņkāru sejas izteiksmi; reizēm viņš uzlēca Aleksam virsū un raustīja instrumentu, lūdzot spēlēt. Alekss vienmēr atsaucās viņa lūgumam, jo bija priecīgs, ka pēc gadiem ilgušās cīņas ar māsām par iespēju mierīgi vingrināties beidzot kāds vēlas dzirdēt viņa muzicēšanu. Arī ekspedīcijas dalībniekus mūzika iepriecināja, jo daba apkārt kļuva aizvien naidīgāka un noslēpumaināka. Zēns spēlēja bez mazākās piepūles, skaņas plūda pašas no sevis, it kā šis smalkais instruments vēl atcerētos iepriekšējā īpašnieka, slavenā Džozefa Kolda nevainojamo meistarību.
Sajūta, ka viņus kāds novēro, nu jau bija pārņēmusi visus. Ekspedīcijas dalībnieki vēroja apkārtni klusējot, jo vārdā nenosauktais šķietami neeksistē. Profesors Leblāns vadīja dienas, ar binokli novērojot upes krastus; saspīlējums viņu bija padarījis vēl neciešamāku. Vienīgie, kurus nebija skāris kopējais satraukums, bija Keita Kolda un anglis Timotijs Brūss. Viņi abi kopā bija strādājuši jau vairākkārt, sagatavojot ceļojumu aprakstus, apbraukājuši vai puspasaules, pabijuši karadarbības skartās vietās un revolūciju epicentros, kāpuši kalnos un nolaidušies jūras dzelmē, tāpēc viņu mieru varēja iztraucēt tikai kas ārkārtējs. Turklāt abiem patika izrādīt vienaldzību.
- Keita, vai tev nešķiet, ka mūs kāds novēro? mazdēls rakstniecei jautāja.
- Tā ir.
- Un tev nav bail?
- Ir vairāki veidi, kā pārvarēt bailes, Aleksandr. Tomēr neviens no tiem nav efektīvs, viņa atbildēja.
Tikko viņa bija izteikusi šos vārdus, viens no kareivjiem, kas atradās tai pašā laivā, neizdvešot ne skaņas, nokrita pie rakstnieces kājām. Keita Kolda noliecās pār viņu, pirmajā brīdī nesaprotot, kas noticis, bet tad ieraudzīja vīra krūtīs kaut ko līdzīgu garam ērkšķim. Viņa saprata, ka nelaimīgais bija miris vienā acumirklī: ērkšķis bija izdūries tieši starp ribām un skāris sirdi. Alekss un Keita brīdināja citus ceļabiedrus, kuri nebija pamanījuši šo kluso uzbrukumu. Mirkli vēlāk pusducis šaujamieroču raidīja lodes krasta biežņā. Kad noklusa troksnis, izgaisa pulvera dūmi un putnu spārnu vēdas debesīs, viņi redzēja, ka džungļos nekas nebija pakustējies. Nāvējošie šāvēji bija noslēpušies, nekustīgi un
klusi. Ar vienu rāvienu Sesars Santoss izrāva ērkški no
>
mirušā krūtīm, un nu bija redzams, ka tas ir apmēram pēdu garš, stiprs un lokans kā tērauds.
Gids deva pavēli turpināt virzīties uz priekšu pilnā ātrumā, jo šajā vietā upe bija šaura un laivas uzbrucēju bultām viegli aizsniedzamas. Viņi neapstājās vēl divas stundas, kamēr jutās drošībā. Tikai tad viņi varēja izpētīt šautriņu, kas bija rotāta ar dīvainām sarkanām un melnām zīmēm, ko neviens nespēja izskaidrot. Karakave un Matuve apliecināja, ka tādas nekad nav redzējuši un ka tās nepieder ne viņu pašu, ne kādai citai no zināmām ciltīm, tomēr apgalvoja, ka visas šeit dzīvojošās indiāņu ciltis izmanto spļaujamtrubiņas. Daktere Omaira Torresa paskaidroja, ka gadījumā, ja šautriņa tik pārsteidzoši precīzi nebūtu trāpījusi kareivim sirdī, viņš tik un tā būtu nomiris pāris minūšu laikā, turklāt daudz sāpīgākā veidā, jo tās smaile bija mērcēta curare, nāvējošā indē, kuru indiāņi lietoja medībās un karos un kurai nebija pretindes.
Tas ir nepieļaujami! Šī bulta varēja trāpīt man! Leblāns protestēja.
- Tieši tā, Sesars Santoss piekrita.
- Tā ir jūsu vaina! profesors pārmeta.
- Mana vaina? gids pārjautāja, pārsteigts par negaidīto sarunas pavērsienu.
- Jūs esat gids! Jūs esat atbildīgs par mūsu drošību, tāpēc jau mēs jums maksājam!
- Mēs neesam devušies gluži tūrisma braucienā, profesor, Sesars Santoss paskaidroja.
- Griezīsimies apkārt un tūdaļ pat brauksim atpakaļ! Vai jūs maz aptverat, kāds zaudējums tas būs zinātnes pasaulei, ja tiks nonāvēts Ludoviks Leblāns?! profesors izsaucās.
Pārsteigtie ekspedīcijas dalībnieki neko neteica. Neviens nezināja, ko sacīt, līdz ierunājās Keita Kolda.
- Mani nolīga, lai es sagatavotu rakstu par Briesmoni, un esmu nodomājusi to izdarīt, profesor, vienalga ar vai bez saindētām bultām. Ja vēlaties atgriezties, varat to darīt kājām vai peldus, kā jums labāk tīk. Mēs turpināsim ceļu saskaņā ar plānu, viņa teica.
-Vecā rupekle, kā tu iedrošinies!… profesors pilnā balsī iebrēcās.
- Esmu gana pieklājīga, Keita Kolda viņu mierīgi pārtrauca, cieši saņēma profesoru aiz krekla un ar naidīgo zilo acu skatienu padarīja neiespējamus tālākos uzbrukumus.
Alekss gaidīja, ka antropologs vecmāmiņai iecirtīs kārtīgu pļauku, un jau paspēra soli uz priekšu, gatavs viņu aizstāvēt, tomēr tas nebija nepieciešams. Keitas Koldas skatiens kā ar burvja spēku Leblānu nomierināja.
- Ko darīsim ar nabaga puiša mirstīgajām atliekām? daktere jautāja, norādot uz nelaiķi.
- Mēs nevaram viņu ņemt līdzi, tu jau zini, ka šai klimatā līķa sadalīšanās notiek ļoti ātri. Šķiet, mums nāksies viņu iemest upē… Sesars Santoss noteica.
-Viņa gars sadusmosies un sekos, lai mūs nogalinātu, indiāņu gids Matuve šausmās iesaucās.
- Tad darīsim tāpat kā indiāņi, kad viņiem nākas atlikt kremāciju: atstāsim ķermeni, lai putni un dzīvnieki to apēd, Sesars Santoss nolēma.
- Un nebūs pienācīgas ceremonijas? Matuve uzstāja.
- Tam mums nav laika. Bēru ceremonija prasītu vairākas dienas. Turklāt šis vīrs bija kristietis, Sesars Santoss paskaidroja.
Beidzot viņi nolēma ietīt līķi audumā un novietot uz nelielas, koka lapotnē izveidotas platformas. Keita Kolda, kas nepavisam nebija reliģioza sieviete, tomēr labi atcerējās bērnībā dzirdētās lūgšanas un improvizēja īsu kristīgās apbedīšanas rituālu. Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless kā liecību šim notikumam filmēja un fotografēja mirušo un apbedīšanas ceremoniju. Sesars Santoss iegrieza krustus kokos upes krastā un rūpīgi atzīmēja kartē atrašanās vietu, lai to atkal varētu uzmeklēt un paņemt kaulus, ko atdot mirušā ģimenei Santamaria de la Ljuvijā.
Sākot no šā brīža, ceļojums izvērtās aizvien nomācošāks. Augu valsts kļuva vēl blīvāka, un sauli varēja saskatīt, tikai kuģojot pa pašu upes vidu. Viss bija tik saspiests un neērts, ka laivās nebija iespējams gulēt; par spīti iespējamām briesmām, ko radīja indiāņi un dzīvnieki, bija nepieciešams pārnakšņot upes krastā. Sesars Santoss sadalīja pārtiku, organizēja medības un zveju un noteica, kādā kārtībā vīriešiem pa nakti jāstāv sardzē. No šī saraksta tika svītrots profesors Leblāns, jo bija skaidri redzams, ka vismazākais troksnis viņu ārkārtīgi satrauc. Keita Kolda un daktere Omaira Torresa uzstāja uz savu dalību sardzē: šķita netaisnīgi atteikties tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes. Arī bērni izteica savu vēlmi sargāt, daļēji tāpēc, ka vēlējās izsekot Karakavi. Viņi bija redzējuši, kā indiānis saber kabatās saujām ložu un aizdomīgi staigā ap radioraidītāju. Sesars Santoss laiku pa laikam ar milzīgām grūtībām pa radio nosūtīja ziņas operatoram Santamaria de la Ljuvijā, lai darītu zināmu viņu atrašanās vietu. Džungļu biezā lapotne darbojās kā lietussargs un nelaida cauri radioviļņus.
- Kas būtu ļaunāk indiāņi vai Briesmonis? Alekss joka pēc pajautāja Ludovikam Leblānam.
- Indiāņi, manu zēn. Viņi ir kanibāli un ēd ne tikai ienaidniekus, bet arī savas cilts mirušos, profesors viszinīgi paskaidroja.
- Tiešām? Nekad neko tādu neesmu dzirdējusi, daktere Omaira Torresa ironiski piebilda.
- Palasiet manu grāmatu, jaunkundz.
- Daktere, viņa izlaboja jau nezin kuro reizi.
- Šie indiāņi nogalina, lai iegūtu sievietes, Leblāns apstiprināja.
- Iespējams, šā iemesla dēļ drīzāk nogalinātu jūs, nevis indiāņi, profesor, jo sieviešu viņiem netrūkst, drīzāk ir par daudz, daktere noteica.
- Esmu to redzējis savām acīm: viņi uzbrūk citiem shabonos, lai nolaupītu meitenes.
- Cik man zināms, neviens nevar piespiest meitenes palikt pie viņiem pret savu gribu. Ja viņas vēlas, tad iet tiem līdzi. Ja shabonos karo, tad tikai tāpēc, ka kāds no viņiem ir lietojis maģiju, lai nodarītu ļaunu citam. Viņi karo atriebības dēļ, reizēm tie ir arī ceremoniāli kari, kuros viņi cīnās ar nūjām, taču bez nodoma kādu nogalināt, Sesars Santoss iejaucās.
-Jūs kļūdāties, Santos. Noskatieties Ludovika Leblāna dokumentālo filmu, un jūs sapratīsiet manu teoriju, Leblāns nerimās.
- Cik saprotu, jūs izdalījāt shabono mačetes un nažus un apsolījāt, ka dosiet vēl dāvanas, ja vien viņi kameru priekšā darīs, ko vēlaties… gids noteica.
- Tas ir klajš apmelojums! Saskaņā ar manu teoriju…
- Arī citi antropologi un žurnālisti ierodas Amazonē ar saviem priekšstatiem par indiāņiem. Bija viens, kas uzņēma dokumentālo filmu par to, ka zēni šeit ģērbjas kā sievietes, krāsojas un lieto dezodorantu, Sesars Santoss piebilda.
- A, šim kolēģim vienmēr ir bijušas diezgan dīvainas idejas… profesors atzina.
Gids Aleksam un Nadjai iemācīja pielādēt un lietot pistoles. Meitene gan nešķita īpaši veikla un ieinteresēta, izskatījās, ka viņa nespēj trāpīt mērķī pat no trīs soļu attāluma, turpretim Aleksam šī lieta ļoti patika. Pistoles svars rokā viņam deva neuzvarama spēka izjūtu; pirmo reizi mūžā viņš saprata ļaužu apsēstību ar šaujamieročiem.
- Mani vecāki neatzīst šaujamieročus. Ja viņi mani tagad redzētu, tad zaudētu samaņu, zēns noteica.
- Viņi tevi neredzēs, vecmāmiņa apliecināja un mazdēlu nofotografēja.
Alekss pieliecās un izlikās šaujam, gluži tāpat kā kādreiz bērnībā spēlējot karinu.
-Visdrošākais veids, kā aizšaut garām, ir mērķēt un šaut, kad esi neērtā stāvoklī, Keita Kolda noteica. Ja mums uzbruks, Aleksandr, tad tev gluži vienkārši nebūs citas iespējas, bet tu nesatraucies, neviens jau uz tevi neskatīsies. Visticamāk, līdz tam laikam mēs visi jau būsim miruši.
- Tu nedomā, ka es tevi varētu aizstāvēt, vai ne?
- Nedomāju gan. Tomēr es labāk mirtu no indiāņu rokas Amazonē nekā aiz vecuma Ņujorkā, vecmāmiņa piebilda.
- Keita, tu nu gan esi vienreizīga! zēns pasmaidīja.
- Mēs visi tādi esam, Aleksandr, viņa secināja.
Trešajā ceļojuma dienā kādā nelielā upes krasta pļaviņā viņi pamanīja briežu ģimeni. Šķita, ka pie drošības pieradušos dzīvniekus itin nemaz nesatrauc laivu tuvošanās. Sesars Santoss lika apstāties un nošāva vienu no dzīvniekiem, kamēr pārējie lielā izbīlī aizbēga. Tovakar ekspedīcijas dalībnieki lieliski pavakariņoja: lai arī diezgan stiegraina, brieža gaļa bija garšīga, it īpaši, kad vairākas dienas viņi bija pārtikuši tikai no zivīm. Matuve bija paņēmis līdzi īpašas zāles, ko viņa cilts indiāņi bēra ūdenī. Zivis kļuva nekustīgas, un tās bija viegli uzdurt uz šķēpa vai uz liānai piesietas bultas. Zāles neatstāja nekādas pēdas zivs gaļā vai ūdenī, turklāt nenoķertās zivis pēc mirkļa atguvās.
Viņi bija nokļuvuši klusā vietā, kur upe veidoja nelielu līcīti, ļoti piemērotu, lai kādu stundu apstātos, paēstu un atgūtu spēkus. Sesars Santoss ieteica uzmanīties, jo ūdens bija duļķains un pirms kāda laika viņi bija redzējuši krokodilus, tomēr ekspedīcijas dalībnieki bija pārkarsuši un izslāpuši. Kareivji ar garām kārtīm pārbaudīja ūdeni, un, tā kā nemanīja krokodilu pēdas, visi nolēma izpeldēties, tikai profesors Ludoviks Leblāns nepiedalījās, viņu upē nevarēja iedabūt nekādā ziņā. Pērtiķītis Boroba bija mazgāšanās pretinieks, tomēr Nadja reizi pa reizei piespieda viņu samitrināties, lai dzīvnieciņu atpestītu no blusām. Uzkāpis savai saimniecei uz galvas, viņš šausmās iebrēcās ik reizi, kad viņam uzšļakstījās kāda ūdens pile. Ekspedīcijas dalībnieki kādu brīdi pašķaidījās ar ūdeni, tikmēr Sesars Santoss un divi no viņa vīriem sadalīja briedi un iekūra ugunskuru, lai varētu to izcept.
Alekss redzēja, ka vecmāmiņa bez jebkādas kautrības novelk bikses un kreklu un vienā apakšveļā dodas peldēties, kaut arī samirkusi izskatījās gandrīz vai kaila. Zēns centās uz viņu neskatīties, bet drīz vien saprata, ka te, dabas vidū un tālu prom no ierastās pasaules, kauns par savu ķermeni bija pilnīgi nevietā. Alekss bija audzis kopā ar māti un māsām un arī skolā bija pieradis pie pretējā dzimuma klātbūtnes, tomēr pēdējā laikā viss sievišķais viņu pievilka kā sena un aizliegta mistērija. Viņš zināja šo sajūtu iemeslu: tie bija hormoni, kas trakoja un neļāva mierīgi domāt. Pusaudža gadi bija vienas vienīgas mokas, ļaunākais, kas vien var notikt, viņš nodomāja. Vajadzētu izgudrot tādu lāzerstaru aparātu, kurā tu uz brītiņu ieej un puf! iznāc laukā jau pieaudzis cilvēks. Zēnam iekšā plosījās viesulis, reizēm viņš jutās eiforisks kā pasaules valdnieks un bija gatavs kailām rokām cīnīties ar lauvām; savukārt citreiz Alekss jutās kā pēdējais niekkalbis. Tomēr kopš ceļojuma sākuma viņš ne reizi nebija atcerējies par hormoniem un nevienu brīdi nebija nodevies pārdomām, vai vispār vērts dzīvot tālāk, šaubām, kas agrāk viņam uzmācās vismaz reizi dienā. Tagad viņš salīdzināja vecmāmiņas ķermeni sausu, mezglainu un krunkainu ar Omairas Torresas maigajiem un zeltainajiem, neuzkrītošā melnā peldkostīmā tērptajiem izliekumiem un vēl bērnišķīgo Nadjas pievilcību. Viņš vēroja, kā ķermenis mainās dažādā vecumā, un nolēma, ka visas trīs sievietes savā ziņā ir vienlīdz skaistas. Par šo domu Alekss pat nosarka. Pirms divām nedēļām viņam prātā nebūtu ienācis atzīt par pievilcīgu savu vecmāmiņu. Vai tiešām hormoni bija pavisam sajaukuši viņa prātu?
Šausminošs kliedziens novērsa Alekšu no svarīgajām pārdomām. Bļāvējs bija Džoels Gonsaless, viens no fotogrāfiem, kas izmisīgi kūļājās upes krastā. Sākumā neviens nesaprata, kas notiek, tikai redzēja vīra rokas tveram gaisā un galvu iznirstam un atkal pazūdam zem ūdens. Alekss, kurš bija arī skolas peldēšanas komandas dalībnieks, ar pāris vēzieniem pirmais piepeldēja pie nelaimē iekļuvušā ceļabiedra. Tuvojoties viņš ar šausmām ieraudzīja, ka fotogrāfa ķermenim ir apvijusies čūska ugunsdzēsēju šļūtenes resnumā. Alekss sagrāba
Gonsalesu aiz rokas un centās aizvilkt līdz krastam, tomēr vīra un čūskas svars bija par smagu. Tad viņš ar abām rokām no visa spēka mēģināja atraut rāpuli, tomēr čūska ar katru līkumu aizvien ciešāk apvijās upurim. Alekss atcerējās drebuļus uzdzenošo piedzīvojumu ar surukuku, kas viņam bija apvijusies ap kāju pirms dažām dienām. Šoreiz bija tūkstoš reižu sliktāk. Fotogrāfs vairs nepretojās un nekliedza, viņš bija zaudējis samaņu.
Tēt, tēt! Anakonda! Nadja pievienojās Alekša kliedzieniem.
Tikmēr jau bija piesteigusies arī Keita Kolda, Timotijs Brūss un divi kareivji, kas mēģināja atbrīvot nelaimīgā Gonsalesa ķermeni no čūskas skāvieniem. Pa visiem viņi bija savandījuši dubļus līča dibenā, un tagad ūdens bija kļuvis tumšs un biezs kā šokolāde. Izveidojās tāds jūklis, ka vairs nevarēja saprast, kas notiek, ikviens kaut ko sauca un izkliedza norādījumus, kuros pārējie neklausījās. Visi pūliņi šķita veltīgi, līdz ieradās Sesars Santoss ar nazi rokā. Gids neuzdrošinājās likt to lietā uz labi laimi, jo baidījās ievainot Džoelu Gonsalesu vai kādu, kurš cīnījās ar čūsku; viņam nācās nogaidīt, līdz anakondas galva uz mirkli iznira, lai ar spēju vēzienu to nocirstu. Asinis sajaucās ar ūdeni, un tas atkal ieguva brūnganu nokrāsu. Bija nepieciešamas vēl piecas minūtes, lai atbrīvotu fotogrāfu, jo rāpuļa ķermenis, refleksu vadīts, joprojām to cieši žņaudza.
Viņi aizvilka Džoelu Gonsalesu līdz krastam, kur fotogrāfs palika guļam kā beigts. Profesors Leblāns bija tik ļoti sanervozējies, ka no droša attāluma raidīja gaisā šāvienus, vēl vairāk sakarsējot jau tā nokaitēto atmosfēru, līdz Keita Kolda atņēma viņam pistoli un piekodināja norimties. Kamēr pārējie ūdenī cīnījās ar anakondu, daktere Omaira Torresa bija ierāpusies laivā, lai sameklētu savu čemodāniņu, un tagad nometās ceļos pie bezsamaņā gulošā vīra ar šļirci rokā. Viņa darbojās mierīgi un klusi, it kā anakondas uzbrukums būtu gluži ikdienišķs notikums. Daktere iešļircināja Gonsalesam adrenalīnu un, kad bija pārliecināta, ka viņš elpo, turpināja izmeklēšanu.
- Viņam ir vairākas lauztas ribas, un pašlaik viņš atrodas šoka stāvoklī, ārste noteica. Cerēsim, ka kāda riba nebūs skārusi plaušas un ka nebūs lauzts kakls. Viņu nepieciešams iešinēt.
- Kā to izdarīt? Sesars Santoss jautāja.
- Indiāņi izmanto koka mizu, dubļus un liānas, Nadja paskaidroja, pēc visa pieredzētā joprojām trīcot.
- Ļoti labi, Nadja, daktere atzina.
Gids deva nepieciešamos norādījumus, un drīz vien daktere, Keitai un Nadjai piepalīdzot, no gurniem līdz pat kaklam bija ietinušas ievainoto ar dubļiem piesūcinātās lupatās, kurām pāri ar liānām piesēja garus mizas gabalus. Kad dubļi izžuva, šī primitīvā konstrukcija nebija sliktāka par modernu ortopēdisko korseti. Apdullušais un sāpju pārņemtais Džoels Gonsaless vēl pilnībā neaptvēra notikušo, tomēr jau bija atguvis samaņu un spēja izrunāt pāris vārdu.
- Mums nekavējoties jānogādā Džoels uz Santamaria de la Ljuviju. No turienes Mauro Karijasa lidmašīnā viņu varēs aizvest uz kādu slimnīcu, daktere izlēma.
- Tas ir neiespējami! Mums ir tikai divas laivas. Mēs nevaram sūtīt vienu atpakaļ, profesors Leblāns iebilda.
- Kā tad tā? Vakar jūs vienā no tām gribējāt bēgt, bet šodien nevēlaties izmantot to ievainota drauga glābšanai? Timotijs Brūss jautāja, ar pūlēm cenzdamies saglabāt mieru.
- Bez pienācīgas aprūpes Džoels var nomirt, daktere paskaidroja.
- Nepārspīlējiet, mana mīļā. Šim vīram nekas liels nekaiš, viņš tikai ir izbijies. Viņš mazliet atpūtīsies un pēc pāris dienām atkal būs uz kājām, Leblāns sacīja.
- Ļoti gādīgi no jūsu puses, profesor, dūres vīstot, Timotijs Brūss norūca.
- Pietiek, kungi! Lēmumu pieņemsim rīt. Ir pārāk krēslains, lai kuģotu, un tūdaļ satumsīs vēl vairāk. Mums nāksies nakšņot šeit pat, Sesars Santoss izlēma.
Daktere Omaira Torresa palūdza sakurt ugunskuru netālu no cietušā, lai viņš visu nakti būtu sausumā un siltumā. Lai palīdzētu pārciest sāpes, daktere viņam iešļircināja morfinu un, lai izvairītos no infekcijas, sāka dot antibiotikas. Viņa sajauca pudelē pāris ēdamkarošu ūdens un nedaudz sāls un lika Timotijam Brūsam ar karotīti dzirdīt draugu, lai viņa organisms neatūdeņotos, jo bija skaidrs, ka tuvākajās dienās Džoels neko lāgā nespēs ieēst. Angļu fotogrāfs, kurš parasti uzvedās kā savvaļas zirgs, tagad izskatījās patiesi noraizējies un ar mātišķu gādību izpildīja visus norādījumus. Pat neapmierinātais profesors Leblāns klusībā atzina, ka tādā piedzīvojumā kā šis dakteres klātbūtne bija pilnīgi nepieciešama.
Tikmēr trīs zaldāti un Karakave bija atvilkuši līdz krastam anakondu. Izmērot izrādījās, ka čūska bija gandrīz sešus metrus gara. Profesors Leblāns par katru cenu gribēja nofotografēties ar ķermenim apvijušos anakondu tā, lai nevar redzēt, ka tai trūkst galvas. Pēc tam kareivji novilka reptilim ādu un piesita to pie zara žāvēties; šādā veidā ādu varēja pagarināt apmēram par piektdaļu, un tūristi par to samaksās krietnu žūksni naudas. Turklāt šoreiz viņiem to nevajadzēja vest uz pilsētu, jo, pārliecinājies, ka iegūt čūskas ādu par velti nav iespējams, profesors Leblāns piedāvāja to nopirkt tepat uz vietas. Keita Kolda nikni čukstēja mazdēlam ausī, ka pēc pāris nedēļām antropologs ādu noteikti rādīs savās lekcijās kā trofeju, lieloties, ka nomedījis reptili pats savām rokām. Stāstot, ka slepkavniekiem ir divreiz vairāk sieviešu un trīs reizes vairāk bērnu nekā miermīlīgiem vīriešiem, profesors visas pasaules antropoloģijas studentu vidū bija kļuvis par varoni. Leblāna teorija par tāda dominējoša tēviņa pārākumu, kurš spējīgs darīt jebko, lai tikai nodotu tālāk savus gēnus, ļoti aizrāva garlaikotos studentus, kuri bija pieraduši pie rāmas un civilizētas mājas dzīves.
Zaldāti līcītī meklēja anakondas galvu, tomēr nevarēja to uziet vai nu tā bija nogrimusi dziļumā dubļos, vai arī aizpeldējusi pa straumi. Vīri neuzdrošinājās pārlieku jaukties ūdenī, jo runāja, ka šie reptiļi vienmēr pārvietojas pa pāriem, un neviens nevēlējās saķerties ar vēl vienu šādu eksemplāru. Daktere Omaira Torresa paskaidroja, ka indiāņi un caboclos piedēvē čūskām ārstnieciskas un maģiskas īpašības. Tās žāvēja, samala un pulveri lietoja tuberkulozes ārstēšanai, pret plikpaurību un kaulu slimībām, kā arī sapņu tulkošanai. Tik lielas čūskas galva būtu augstā vērtē, viņa apliecināja, žēl, ka to pazaudējām.
Vīri sagrieza čūskas gaļu gabalos, apsālīja to un mēģināja cept uz iesma. Aleksam, kas līdz šim bija liedzies ēst skudrulāci, tukanu, pērtiķi un tapīru, pēkšņi radās vēlme uzzināt, kā garšo šīs milzīgās ūdensčūskas gaļa. It īpaši tāpēc, ka šī ziņa krietni varētu celt viņa prestižu Sesilijas Bārnsas un citu Kalifornijas draugu acīs, kad viņi uzzinās, ka Amazones džungļu pašā vidū Alekss ēdis anakondas gaļu. Viņš nostājās pie čūskas ādas ar gaļas gabaliņu rokās un lūdza, lai vecmāmiņa iemūžina šo mirkli fotogrāfijā. Neviens no ekspedīcijas dalībniekiem nebija labs pavārs, tāpēc gaļa piedega. Tā bija šķiedraina kā tunča gaļa un mazliet garšoja pēc vistas. Salīdzinājumā ar briedi anakonda bija galīgi bezgaršīga, tomēr Alekss iedomājās, ka tā ir daudz labāka par tēva ceptajām gļetainajām pankūkām. Pēkšņās atmiņas par ģimeni zēnu apstulbināja kā negaidīta pļauka. Viņš turēja rokā uz iesma uzdurtu anakondas gabalu un domīgi skatījās tumšajos džungļos.
- Ko tu tur redzi? Nadja čukstus jautāja.
- Mammu, zēns atbildēja, un no viņa lūpām izlauzās klusa nopūta.
- Kā viņai iet?
- Viņa ir slima, ļoti slima, Alekss atbildēja.
- Tavai mammai ir slims ķermenis, bet manai dvē-
» *
sele.
- Vai tu viņu redzi?
- Reizēm, meitene noteica.
- Pirmo reizi redzēju ko tādu, Alekss paskaidroja. Tā bija ļoti dīvaina sajūta, it kā es māti pavisam skaidri redzētu, tomēr nevaru viņai pieskarties.
- Visu izšķir treniņi, Jaguār. Var iemācīties redzēt ar sirdi. Samani, piemēram, Valimai, ar sirdi var pieskarties un sarunāties, būdami tālu prom, Nadja sacīja.
9 Miglāju ļaudis
Tonakt viņi iekāra guļamtīklus starp kokiem, un Sesars Santoss izkārtoja dežūras divu stundu garumā, lai novērotu apkārtni un uzturētu uguni. Pēc nošautā karavīra nāves un negadījuma ar Džoelu Gonsalesu bija palikuši desmit pieaugušie un divi bērni, jo ar profesoru Leblānu astoņu stundu garajā naktssardzē nevarēja rēķināties. Ludoviks Leblāns sevi uzskatīja par ekspedīcijas vadītāju, tāpēc viņam pieklājas "turēties pēc iespējas svaigākam"; bez kārtīgas izgulēšanās viņam neesot pietiekami skaidra galva, lai pieņemtu lēmumus, antropologs paskaidroja. Pārējie par to tikai priecājās, jo patiesībā neviens nevēlējās stāvēt sardzē kopā ar cilvēku, kurš satraucas, vien ieraugot vāveri. Vieglākā bija pirmā sardze, jo ļaudis šai laikā vēl ausījās un nebija tik auksts, tāpēc to uzticēja dakterei Omairai Torresai, vienam no caboclo un Timotijam Brūsam, kurš joprojām bija satraukts par kolēģa nelaimi. Brūss un Gonsaless jau vairākus gadus strādāja kopā un bija kļuvuši gandrīz kā brāļi. Nākamā maiņa pienācās vienam no zaldātiem, Aleksam un Keitai Koldai; trešajā sardzē
stāvēja Matuve, Sesars Santoss un viņa meita Nadja. Pašā rītausmā sardzē bija jāstāv diviem kareivjiem un Karakavem.
Bija grūti iemigt, jo nelaimīgā Džoela Gonsalesa vaidiem pievienojās arī dīvaina un uzmācīga smaka, kas šķita nākam no džungļiem. Viņi bija dzirdējuši runājam par smirdoņu, kas it kā esot raksturīga Briesmonim. Sesars Santoss paskaidroja, ka viņi droši vien ir apmetušies netālu no kādas iraru ģimenes tas bija zebiekstei līdzīgs dzīvnieciņš ar ļoti piemīlīgu purniņu un seskam raksturīgu smaku. Šāds izskaidrojums nevienu gan nenomierināja.
- Man griežas galva un ir slikta dūša, Alekss gluži bāls noteica.
-Ja smaka tevi nenogalinās, tā darīs tevi stiprāku, Keita Kolda atbildēja, jo vienīgā spēja izturēt smirdoņu.
- Tas ir šausmīgi!
- Nu, teiksim, tas ir citādi. Sajūtas, Aleksandr, ir ļoti subjektīvas. Tas, kas tevi atbaida, citam var šķist pievilcīgs. Iespējams, ka Briesmonim šī ir riesta smarža, ar kuru viņš pievilina savu mīļoto, vecmāmiņa smaidot sacīja.
-Pēēē… Smird pēc sprāgušas žurkas, ziloņa čurām, sapuvušas pārtikas un…
- Nu gluži kā tavas zeķes! rakstniece zēnu pārtrauca.
Ekspedīcijas dalībniekus joprojām nepameta sajūta,
ka no biežņas viņus vēro simtiem acu pāru. Viņi jutās kā izlikti apskatei, turklāt viņus apgaismoja arī drebelīgā ugunskura gaisma un dažas petrolejas lampas.
Nakts sākums pagāja bez īpaša satraukuma, un pienāca Alekša, Keitas un zaldāta kārta stāvēt sardzē. Pirmo stundu zēns pavadīja, vērojot nakti un ūdens atspīdumus un sargājot pārējo ceļabiedru miegu. Viņš domāja par pēdējās dienās piedzīvoto. Tagad Alekss ilgu laiku varēja izturēties mierīgi un klusi, aizņemts ar savām domām un nemaz nealkdams pēc videospēlēm, velosipēda un televizora kā agrāk. Viņš saprata, ka arī līdzenumā iespējams sasniegt tik intīmo miera un klusuma izjūtu, kāda parasti pārņēma kalnos. Pirmais kalnos kāpšanas likums, kuru Aleksam iemācīja tēvs, bija: saspringstot, dusmojoties un bēdājoties zūd puse spēku. Lai pieveiktu kalnu, bija nepieciešams miers. Šo likumu varēja izmantot, kāpjot klintīs, tomēr citās dzīves jomās zēnam tas līdz šim nebija diez ko noderējis. Viņš apjauta, ka ir daudzas lietas, par kurām domāt, tomēr visbiežāk prātā nāca mātes tēls. Ja viņa nomirs… Pie šīs domas viņš vienmēr aprāvās. Alekss bija apņēmies neprātot par šādu iespēju, jo tas bija tāpat kā piesaukt nelaimi. Gluži pretēji, viņš centās koncentrēties, lai sūtītu mammai pozitīvu enerģiju; tikai tā viņš varēja palīdzēt.
Pēkšņi zēna domas pārtrauca kāds troksnis. Tuvējos krūmos viņš pilnīgi skaidri sadzirdēja smagu soļu dunu. Alekša krūtis sažņaudzās, it kā viņš smaktu. Kopš puisis Mauro Karijasa apmetnē bija pazaudējis brilles, pirmo reizi tās tiešām ievajadzējās, jo naktī redze pasliktinājās vēl vairāk. Ar abām rokām satvēris pistoli, kā to bija redzējis darām filmās, un cenšoties kaut nedaudz apvaldīt trīsas, viņš nogaidīja, nezinādams, ko iesākt tālāk. Kad zēns pamanīja, ka pavisam tuvu sakustas krūmi, it kā tajos slēptos vesels pulks ienaidnieku, viņš šausmīgi iebļāvās. Kliedziens izskanēja kā trauksmes sirēna un pamodināja pilnīgi visus. Mirkli vēlāk vecmāmiņa jau bija līdzās un paņēma viņa ieroci. Viņi abi aci pret aci sastapās ar dzīvnieku, kuru pirmajā mirklī nevarēja pazīt. Tas bija milzīgs savvaļas mežakuilis. Pārsteiguma sastindzināti, viņi nespēja pat pakustēties, un tas viņus glāba, jo dzīvnieks, gluži tāpat kā Alekss, tumsā sevišķi labi neredzēja. Par laimi, vējiņš pūta no pretējās puses un kuilis viņus nevarēja saost. Sesars Santoss bija pirmais, kurš uzmanīgi iztrausās no sava guļamtīkla un, par spīti sliktajai redzamībai, spēja novērtēt situāciju.
-Nekustieties… viņš čukstus pavēlēja, lai nepiesaistītu meža cūkas uzmanību.
Cūkas gaļa bija ļoti garšīga, un viņi varētu uzdzīvot vairākas dienas, tomēr nebija pietiekami daudz gaismas, lai nomērķētu, un nevienam nepietika drosmes ar mačeti stāties pretī tik bīstamam dzīvniekam. Kuilis mierīgi pastaigāja starp guļamtīkliem, apostīja ēdmaņas, kas bija iekārtas virvēs, lai pasargātu tās no žurkām un skudrām, un beidzot iebāza purnu profesora Ludovika Leblāna teltī. Antropologu aiz bailēm gandrīz piemeklēja infarkts. Neatlika nekas cits kā nogaidīt, kamēr neaicinātajam viesim apnīk pastaigāties pa apmetni un tas dodas prom, paiedams Aleksam garām tik tuvu, ka zēns varēja izstiept roku un pieskarties dzīvnieka spurainajiem sariem. Kad spriedze bija atslābusi un atskanēja pa kādam jokam, sava skaļā kliedziena dēļ zēns jutās kā histēriķis, tomēr Sesars Santoss apliecināja, ka Alekss ir rīkojies pilnīgi pareizi. Gids vēlreiz atgādināja, kas darāms trauksmes situācijā: vispirms jāpieliecas un jākliedz un tikai pēc tam jāšauj. Viņš vēl nebija beidzis sakāmo, kad atskanēja šāviens: tas bija Ludoviks Leblāns, kas šāva gaisā desmit minūtes pēc tam, kad briesmas jau bija garām. Profesors tiešām bija puskoka lēcējs, kā Keita Kolda viņu bija nosaukusi.
Kad nakts jau bija auksta un tumša, trešajā sardzē stāvēja Sesars Santoss, Nadja un viens no kareivjiem. Gids vilcinājās modināt meitu, kura saldi dusēja Borobas apskāvienos, tomēr saprata, ka viņa tēvam to nekad nepiedotu. Meitene aizgaiņāja miegu ar diviem malkiem melnas un saldas kafijas un apģērbās, cik silti vien spēja, pāris kreklu, veste un tēva virsjaka. Alekss bija nogulējis tikai divas stundas, tādēļ jutās ļoti noguris, bet, ugunskura vārajā gaismā pamanījis Nadju, piecēlās, lai pievienotos meitenei.
- Neuztraucies, ar mani viss būs kārtībā. Mani sargā talismans, meitene nočukstēja.
-Atgriezies savā tīklā, Sesars Santoss pavēlēja. Mums visiem ir jāpaguļ, tāpēc jau dežūras ir.
Alekss nelabprāt paklausīja un nolēma palikt nomodā, tomēr pēc pāris minūtēm miegs viņu pieveica. Zēns nesaprata, cik ilgi gulējis, droši vien vairāk par divām stundām, jo, kad viņu pamodināja dīvains troksnis, Nadjas maiņa jau bija beigusies. Tik tikko sāka aust gaisma, migla bija bieza kā piens, un aukstums stindzināja, tomēr visi jau bija piecēlušies. Smaka bija kļuvusi tik bieza, ka šķita to var griezt ar nazi.
- Kas noticis? zēns, vēl samiegojies, vaicāja, rāpjoties ārā no guļamtīkla.
Neviens nekādā ziņā nedrīkst pamest apmetni! Iemetiet ugunskurā vairāk malkas! izrīkoja Sesars Santoss, kurš ap seju bija apsējis lakatiņu, vienā rokā turēja šauteni, otrā laternu un izgaismoja neticami biezo miglu, kas rītausmā bija pārņēmusi mežu.
Keita, Nadja un Alekss uzņēmās sagādāt vairāk malkas ugunskuram, kas vismaz deva mazliet gaismas. Karakave bija sacēlis trauksmi: viens no caboclos, kas kopā ar viņu stāvējis sardzē, bija pazudis. Viņu saucot, Sesars Santoss vairākas reizes izšāva gaisā, bet, nesagaidījis atbildi, kopā ar Timotiju Brūšu un diviem zaldātiem nolēma pārlūkot apkārtni, atstājot pārējos, bruņotus pistolēm, sēžam ap ugunskuru. Lai varētu paelpot, visiem nācās sekot gida piemēram un apsiet ap seju lakatiņu.
Pāris minūšu, kas likās kā vesela mūžība, neviens nebilda ne vārda. Šai laikā koku lapotnēs parasti sāka mosties pērtiķi, un to kliedzieni, kas atgādināja suņu rejas, allaž liecināja par jaunas dienas sākumu, taču šorīt valdīja pilnīgs klusums. Dzīvnieki un pat putni bija pazuduši. Drīz vien atskanēja šāviens, Sesara Santosa balss un citu vīru izsaucieni. Brītiņu vēlāk bez elpas atbrāzās Timotijs Brūss: viņi bija atraduši caboclos.
Vīrs bija nokritis papardēs uz mutes. Tomēr viņa galva bija redzama no priekšpuses, it kā kādas spēcīgas rokas būtu to pagriezušas par simts astoņdesmit grādiem, salaužot kakla skriemeļus. Acis bija atvērtas, un seju izķēmoja baiļu grimase. Pagriežot ķermeni uz muguras, atklājās, ka krūtis un vēders bija stipri saplosīts. Uz ķermeņa čumēja simtiem dīvainu kukaiņu, ērču un nelielu vaboļu. Daktere Omaira Torresa apliecināja jau acīm redzamo: viņš bija miris. Timotijs Brūss aizskrēja pakaļ kamerai, lai iemūžinātu notikušo, un Sesars Santoss ielika pāris kukaiņu plastmasas maisiņā, lai aizvestu tos tēvam Valdomero uz Santamaria de la Ljuviju, jo viņš pārzināja entomoloģiju un kolekcionēja vietējos kukaiņus. Šai vietā smirdoņa bija vēl neciešamāka, un visiem nācās krietni saņemties, lai skriešus nemestos prom.
Sesars Santoss lika vienam no kareivjiem atgriezties apmetnē, lai pieskatītu Džoelu Gonsalesu, kas tur bija palicis viens, un Karakavem kopā ar vēl kādu zaldātu pavēlēja pārmeklēt tuvāko apkārtni. Matuve ļoti satraukts aplūkoja līķi; viņa seja bija kļuvusi pelēka, it kā indiānis tikko būtu ieraudzījis spoku. Nadja apskāva tēvu un piespieda galvu viņa krūtīm, lai nebūtu jāvēro baisais skats.
- Briesmonis! Matuve iesaucās.
- Kāds Briesmonis! To ir izdarījuši indiāņi, redzētā dziļi iespaidots, profesors Leblāns iebilda, drebošajās rokās pie deguna turēdams odekolonā samērcētu kabatlakatu un pistoli.
Tieši tobrīd Leblāns pagriezās, paklupa un uz dibena iekrita dubļos. Viņš nolamājās un gribēja piecelties kājās, tomēr ikreiz slīdēja un krita atpakaļ, arvien vairāk notriepjoties ar tumšo, mīksto un graudaino masu. Pēc asās smakas, ko tā izplatīja, bija skaidrs, ka profesors nav iegāzies dubļos, bet gan milzīgā izkārnījumu čupā: slavenais antropologs bija mēslos līdz acīm vārda tiešajā nozīmē. Sesars Santoss un Timotijs Brūss pastiepa viņam koka zaru, palīdzēja tikt ārā no mēslu kaudzes un pēc tam, ieturot drošu distanci un nepieskaroties, pavadīja profesoru līdz upei. Leblānam neatlika nekas cits kā vien labu brīdi sēdēt ūdenī, trīcot no pazemojuma, aukstuma, bailēm un dusmām. Viņa privātais asistents Karakave kategoriski atteicās Leblānu ieziepēt un mazgāt viņa drēbes. Par spīti traģiskajai situācijai, pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem nācās krietni vien saņemties, lai nesāktu skaļi un nervozi smieties. Visiem prātā bija tikai viena doma: būtnei, kas atstājusi tādu mēslu kaudzi, vajadzēja būt vismaz ziloņa lielumā.
- Esmu gandrīz pārliecināta, ka šis radījums ietur jaukta tipa diētu; dārzeņi, augļi un nedaudz jēlas gaļas, daktere sacīja. Viņa ap degunu un muti bija apsējusi lakatiņu un nu ar lupu pētīja kriksīti smirdošās vielas.
Tikmēr Keita Kolda un viņas mazdēls četrrāpus pārlūkoja zemi un augus.
- Paskat, vecmāmiņ, te ir nolauzti zari, un krūmi dažviet izskatās kā saspiesti ar milzīgām pēdām. Atradu arī dažas melnas un cietas spalvas… zēns norādīja.
- Iespējams, tās piederēja meža cūkai, Keita sacīja.
- Te ir arī daudz kukaiņu, tieši tādi paši kā uz līķa. Agrāk tādus neesmu manījis.
Tiklīdz kļuva mazliet gaišāks, Sesars Santoss un Karakave, cik vien augstu varēja, kādā kokā novietoja guļamtīklā ietītu nelaimīgā zaldāta līķi. Profesors bija tiktāl satraucies, ka viņam raustījās labā acs un trīcēja ceļgali, tomēr viņš bija pieņēmis svarīgu lēmumu. Antropologs sacīja, ka visi ir pakļauti nopietnām nāves briesmām un ka norādījumus tagad dos viņš, Ludoviks Leblāns, grupas vadītājs. Pirmā kareivja noslepkavošana apliecināja viņa teoriju, ka indiāņi ir dzimuši slepkavas, ļaundari un krāpnieki. Dīvainos apstākļos notikusī otrā zaldāta nāve arī varēja būt saistīta ar indiāņiem, tomēr profesors atzina, ka šai gadījumā nedrīkstētu izslēgt arī Briesmoni. Prātīgākais tagad būtu izlikt Leblāna sagatavotos slazdus, varbūt viņiem veicas dzīvnieks nāks pēc vēl kāda upura un iekritīs slazdos, bet pēc tam visi varētu ātri atgriezties Santamaria de la Ljuvijā un sadabūt helikopterus. Pārējie ekspedīcijas dalībnieki nosprieda, ka izvārtīšanās mēslos profesoram acīmredzot bija nākusi par labu.
Kapteinis Ariosto neuzdrošināsies atteikt palīdzību Ludovikam Leblānam, profesors sacīja. Dodoties dziļāk džungļos un sastopot aizvien pārliecinošākas liecības par Briesmoņa eksistenci, antropologs jo biežāk runāja par sevi trešajā personā. Vairāki grupas dalībnieki viņam piekrita. Tomēr Keita Kolda izteica vēlmi ceļu turpināt un uzstāja, lai Timotijs Brūss paliek kopā ar viņu, jo nebija nekādas jēgas atrast Briesmoni, ja līdzās nav fotogrāfa. Profesoram ienāca prātā, ka viņi varētu izšķirties un visi, kas vēlas atgriezties ciematā, to varētu darīt vienā no abām laivām. Kareivji un indiāņu gids Matuve gribēja doties prom pēc iespējas ātrāk, jo bija ārkārtīgi nobijušies. Turpretī daktere Omaira Torresa teica, ka braukusi šurp ar mērķi vakcinēt indiāņus, un, iespējams, tuvākajā laikā otras šādas izdevības nebūs, tāpēc viņa nedomā griezties atpakaļ, saskaroties ar pirmajām grūtībām.
- Omaira, tu esi ļoti drosmīga sieviete, Sesars Santoss ar apbrīnu noteica. Es arī palieku. Esmu gids un nevaru jūs šeit pamest, viņš piebilda.
Alekss un Nadja saprotoši saskatījās: viņi bija pamanījuši, ka Sesars Santoss ar skatienu seko dakterei un nepalaiž garām iespēju būt viņas tuvumā. Pirms tas vēl bija pateikts, bērni jau nojauta ja daktere paliks, paliks arī gids.
- Un kā tad mēs atgriezīsimies vieni? Leblāns satraucies vaicāja.
- Karakave var jums rādīt ceļu, Sesars Santoss sacīja.
- Es palieku, indiānis noliedzoši pakratīja galvu, lakonisks kā vienmēr.
- Es arī nevaru atstāt vecmāmiņu vienu, Alekss teica.
- Tu man esi vajadzīgs, un es nevēlos ceļot kopā ar puņķutapām, Aleksandr, vecmāmiņa norūca, tomēr viņas plēsīgā putna acīs varēja samanīt lepnumu par mazdēla lēmumu.
- Es došos pēc papildspēkiem, Leblāns paziņoja.
- Vai tad jūs, profesor, neesat šīs ekspedīcijas vadītājs? Keita Kolda ledainā balsī pajautāja.
- Esmu vairāk noderīgs tur nekā šeit… antropologs nomurmināja.
- Dariet, kā vēlaties, tomēr, ja jūs dosieties prom, es par to uzrakstīšu International Geographic, lai visa pasaule uzzina, cik profesors Leblāns ir drosmīgs, viņa piedraudēja.
Beidzot tika nolemts, ka viens no zaldātiem un Matuve aizvedīs Džoelu Gonsalesu atpakaļ uz Santamaria de la
Ljuviju. Atpakaļceļš būs daudz ātrāks, jo laiva peldēs pa straumi. Pārējie, tostarp arī profesors Ludoviks Leblāns, kas neuzdrošinājās izaicināt Keitu Koldu, paliks, kur bijuši, kamēr pienāks papildspēki. Jau rīta pusē viss bija sagatavots, prombraucēji atvadījās un laiva ar ievainoto sāka ceļu lejup pa upi.
Pārējo dienu, kā arī labu daļu nākamās viņi pavadīja, pēc profesora Leblāna norādījumiem uzstādot slazdus Briesmonim. Tie bija bērnišķīgi vienkārši: zemē izrakta liela bedre, kurai pāri pārklāts ar lapām un zariem maskēts tīkls. Bija iecerēts, ka, uzkāpjot uz tā, ķermenis kritīs bedrē un paraus sev līdzi tīklu. Pašā bedres dibenā atradās ar baterijām darbināma ierīce, kas veiksmes gadījumā uzreiz sāktu gaudot, tā brīdinot ekspedīcijas dalībniekus. Pēc plāna viņiem vajadzētu atsteigties pēc iespējas ātrāk, iekams būtne paspējusi izpīties no tīkla un izkāpt no bedres, un iešaut Briesmonim vairākas kapsulas ar spēcīgām miega zālēm, kas viņu uz vietas padarītu nekaitīgu.
Visgrūtāk bija izrakt tik dziļu bedri, lai tajā ietilptu Briesmoņa izmēra dzīvnieks. Visi, izņemot Nadju un Leblānu, ķērās pie lāpstām. Meitene to nedarīja tāpēc, ka neatbalstīja domu nodarīt pāri dzīvniekam, bet profesoram sāpēja mugura. Zeme šeit krasi atšķīrās no tās, kādu profesors bija iedomājies, tūkstošiem kilometru attālumā ērti sēžot pie rakstāmgalda un zīmējot slazdus. Pa virsu bija plāna trūdu kārtiņa, zem tās cieši savijušos sakņu mudžeklis, pēc tam sekoja gluma kā ziepes mālu kārta, un, jo tālāk viņi raka, jo vairāk bedre piepildījās ar sarkanīgu ūdeni, kurā peldēja dažnedažādi dzīvnieciņi. Galu galā viņi visu šo šķēršļu priekšā piekāpās. Aleksam ienāca prātā tīklus ar virvēm iekarināt kokos un uz zemes nolikt ēsmu; kad būtne tuvojas ēsmai, tīkli krīt un iezvanās sirēna. Visi, izņemot Leblānu, atzina, ka teorētiski šāda metode varētu darboties, tomēr viņi bija pārāk noguruši, lai to izmēģinātu, un nolēma nogaidīt līdz nākamajam rītam.
- Es ceru, Jaguār, ka tava ideja izgāzīsies, Nadja sacīja.
- Briesmonis ir bīstams, zēns atbildēja.
- Bet ko ar viņu darīs, ja izdosies noķert? Nogalinās? Sagriezīs gabaliņos, lai izpētītu? Ieliks būrī līdz mūža beigām?
- Un ko tu iesaki, Nadja?
- Parunāt ar viņu un pajautāt, ko viņš vēlas.
- Cik spoža doma! Mēs varētu mēģināt viņam piedāvāt tēju… Alekss iesmējās.
- Visi dzīvnieki sarunājas, Nadja bija pilnīgi droša.
- Mana māsa Nikola saka to pašu, taču viņai ir tikai deviņi gadi.
- Šķiet, ka viņa savos deviņos gados saprot daudz vairāk nekā tu savos piecpadsmit, Nadja piebilda.
Viņi atradās ļoti skaistā vietā. Upes krasta biežņa dziļāk džungļos bija retāka, un mežs kļuva majestātisks. Taisnie un augstie koku stumbri izskatījās kā brīnišķīgas zaļas katedrāles pīlāri. Koku zaros karājās orhidejas un citas puķes, un zemi klāja mirdzošas papardes. Te dzīvoja tik daudz dzīvnieku, ka nevienu brīdi nevaldīja klusums. No agra rīta līdz vēlam vakaram varēja dzirdēt tukanu un papagaiļu klaigāšanu; vakarā sāka dziedāt krupju koris un gaudot pērtiķi. Šis Ēdenes dārzs, bez šaubām, slēpa arī daudz briesmu: attālumi bija milzīgi, vientulība pilnīga, un, nezinot apvidu, bija neiespējami noteikt atrašanās vietu. Pēc Leblāna domām un šoreiz Sesars Santoss viņam pilnīgi piekrita -, šai reģionā bija iespējams pārvietoties tikai indiāņu pavadībā. Bija nepieciešams viņus pievilināt. Visvairāk ieinteresēta to darīt bija daktere Omaira Torresa. Viņa paskaidroja, ka indiāņus nepieciešams vakcinēt un iedibināt veselības kontroles sistēmu.
- Nedomāju vis, Omaira, ka indiāņi tev paklausīgi stieps pretim rokas, lai tu viņiem izdari injekciju. Viņi savu mūžu nav redzējuši adatu, Sesars Santoss pasmaidīja. Starp abiem pieaugušajiem bija radušās acīm redzamas simpātijas, un nu viņi viens otru jau uzrunāja vārdā.
- Mēs viņiem teiksim, ka tā ir ļoti spēcīga balto cilvēku maģija, daktere, piemiedzot aci, atbildēja.
- Tā ir pilnīga taisnība, Sesars Santoss apstiprināja.
Pēc gida domām, apkārtnē dzīvo vairākas ciltis, kuras noteikti ir pieredzējušas kaut nelielu saskarsmi ar ārpasauli. No lidmašīnas viņš bija redzējis pāris shabonos, bet, tā kā šeit nebija iespējams nolaisties, viņš tos bija atzīmējis kartē. Indiāņu būdas bija diezgan mazas, kas liecināja, ka katra cilts sastāvēja tikai no pāris ģimenēm. Kā apgalvoja profesors Leblāns, kurš šajā jomā uzdevās par speciālistu, minimālais shabono skaits ciltī bija apmēram piecdesmit cilvēku mazāk ļaužu nespēja sevi aizsargāt pret naidnieku uzbrukumiem un tas tikai retu reizi pārsniedza divsimt piecdesmit. Sesars Santoss sprieda, ka pastāv nomaļas ciltis, kas līdz šim vēl nav apzinātas. Uz to cerēja arī daktere Torresa, un vienīgā iespēja līdz tām nokļūt ir lidojot. Viņiem vajadzēja sasniegt augstkalnu džungļus, brīnišķīgo ūdenskritumu apvidu, līdz kuram pirms lidmašīnu un helikopteru izgudrošanas ienācēji nespēja aizkļūt.
Nolūkā pievilināt indiāņus gids ap koku apsēja striķi un piekāra pie tā dažas dāvanas: krelles, krāsainas lupatiņas, spogulīšus un plastmasas karotītes. Mačetes, nažus un dzelzs instrumentus viņš paglabāja vēlākam laikam, kad sāksies īstā tirgošanās un apmaiņa ar dāvanām.
Tajā pēcpusdienā Sesars Santoss mēģināja pa radio sazināties ar kapteini Ariosto un Mauro Karijasu Santamaria de la Ljuvijā, tomēr raidītājs nedarbojās. Profesors Leblāns staigāja pa nometni, šā jaunā traucēkļa saniknots, bet pārējie tikmēr pa kārtai velti mēģināja nosūtīt un saņemt ziņas. Nadja paveda Alekšu sāņus, lai pastāstītu, ka pagājušajā naktī, vēl pirms Karakaves sardzes laikā tika nogalināts kareivis, meitene redzējusi, ka indiānis ķibinās ap radio. Nadja stāstīja, ka pēc sardzes beigām viņa devusies gulēt, bet nav varējusi uzreiz iemigt un no sava guļamtīkla redzējusi, ka pie radio pieiet Karakave.
- Tu to labi redzēji, Nadja?
- Nē, jo bija tumšs, bet vienīgie, kas tobrīd negulēja, bija divi zaldāti un viņš. Esmu gandrīz pārliecināta, ka tas nebija kāds no zaldātiem, viņa piebilda. Domāju, ka Karakave ir tā persona, par kuru runāja Mauro
Karijass. Iespējams, plāns paredz, ka briesmu gadījumā mēs nevarēsim lūgt palīdzību.
- Mums jābrīdina tavs tētis, Alekss nolēma.
Sesars Santoss ziņu neuzklausīja ar lielu interesi,
viņš tikai noteica, ka, pirms kādu apsūdzēt, jābūt pilnīgi drošiem. Bija daudzi un dažādi iemesli, kādēļ tik sens radioraidītājs kā šis varēja nedarboties. Turklāt kas gan varētu mudināt Karakavi sabojāt aparātu? No sakaru traucējumiem arī viņam pašam nebija nekāda labuma. Gids nomierināja bērnus, sakot, ka pēc trim vai četrām dienām ieradīsies papildspēki.
- Mēs neesam pazuduši, bet gan tikai nošķirti, viņš paskaidroja.
- Un Briesmonis, tēt? Nadja nemierīgi jautāja.
- Mēs pat nezinām, vai tas patiešām eksistē, meit. Turpretī par indiāņiem varam būt pilnīgi droši. Agrāk vai vēlāk viņi atnāks, un cerēsim, ka būs miermīlīgi noskaņoti. Lai vai kā, mēs esam labi bruņojušies.
- Mirušajam zaldātam arī bija šautene, bet tā viņam neko daudz nelīdzēja, Alekss iebilda.
- Viņš nebija gana uzmanīgs. Kopš šā brīža mums nāksies būt daudz piesardzīgākiem. Diemžēl šeit ir vairs tikai seši pieaugušie, kas var stāties sardzē.
- Mani arī var pieskaitīt pieaugušajiem, Alekss apliecināja.
- Lai nu tā būtu, tomēr Nadju vēl ne. Viņa varēs sargāt tikai kopā ar mani, Sesars Santoss nosprieda.
Todien Nadja netālu no apmetnes atrada urucu koku, noplūca vairākus tā augļus, kas izskatījās pēc spalvainām mandelēm, atvēra tos un izņēma iesarkanas sēkliņas. Saspiežot tās starp pirkstiem un sajaucot ar siekalām, varēja iegūt sarkanu ziepjveida pastu, ko indiāņi izmantoja, lai izgreznotu ķermeni. Nadja un Alekss uz sejas uzzīmēja strīpas un punktus, pēc tam pie rokām piesēja spalvas un sēkliņas. Viņus ieraugot, Keita Kolda un Timotijs Brūss vēlējās uzņemt pāris fotogrāfiju, bet Omaira Torresa sasukāt meitenes sprogainos matus un izgreznot tos ar mazītiņiem orhideju ziediem. Turpretī Sesars Santoss itin nemaz nebija priecīgs šķita, ka, redzot savu meitu izdaiļotu kā indiāņu jaunavu, viņu pārņēma skumjas.
Kad kļuva tumšāks, viņi nosprieda, ka saule jau riet un drīz iestāsies nakts; zem lapotnes saules gaisma iespīdēja tikai retumis, jo staru spožums nespēja izlauzties caur zaļo lapu biežņu. Tikai vietās, kur bija izgāzies kāds koks, varēja redzēt skaidras, zilas debesis. Šai laikā apkārt sabiezēja zaļas ēnas, un nepilnā stundā mežs kļuva tumšs un neomulīgs. Nadja lūdza, lai Alekss paspēlē flautu, un kādu brīdi mežu pārņēma maiga un skanīga mūzika. Pērtiķītis Boroba uzmanīgi klausījās un mūzikas ritmā kustināja galvu. Sesars Santoss un daktere Omaira Torresa, notupušies pie ugunskura, vakariņām cepa zivis. Keita Kolda, Timotijs Brūss un viens no kareivjiem nostiprināja teltis un novietoja ēdienu drošībā no pērtiķiem un skudrām. Karakave un vēl kāds zaldāts ar ieročiem rokās viņus modri sargāja. Profesors Leblāns ierunāja prātā iešāvušās idejas kabatas formāta diktofonā, ko vienmēr nēsāja sev līdzi, ja galvā ienāk kāda ģeniāla un cilvēcei svarīga doma, kas atgadījās tik bieži, ka saniknotie bērni tā vien gaidīja izdevību nospert diktofona baterijas. Pēc piecpadsmit minūšu ilga flautas koncerta Borobas uzvedība pēkšņi mainījās; pērtiķītis sāka nemierīgi lēkāt un raustīt saimnieci aiz drēbēm. Sākumā Nadja dzīvnieciņam nepievērsa uzmanību, tomēr tas neatstājās, līdz meitene piecēlās kājās. Uzmanīgi paskatījusies biežņā, viņa ar rokas kustību pasauca Alekšu un veda viņu ārpus ugunskura mestās gaismas loka, lai nepiesaistītu pārējo uzmanību.
Kuš, meitene nočukstēja, pielikusi pirkstu pie lūpām.
Dienasgaisma vēl nebija pavisam izzudusi, tomēr krāsas gandrīz vairs nevarēja izšķirt un pasaule izskatījās pelēki melna. Kopš izbraukšanas no Santamaria de la Ljuvijas Alekss visu laiku jutās tā, it kā viņu kāds novērotu, tomēr tieši tovakar šis noskaņojums bija izgaisis. Viņu pārņēma miers un drošības izjūta, ko puisis nebija baudījis jau vairākas dienas. Bija pagaisusi arī baisā smaka, kas uzradās reizē ar zaldāta slepkavību iepriekšējā naktī. Abi bērni un Boroba iegāja dažus metrus dziļāk mežā un ziņkārīgi un nepacietīgi gaidīja. Viņi skaidri zināja ja apkārtnē bija indiāņi un vēlējās viņiem ko nodarīt, tad jau sen tas būtu noticis, jo ekspedīcijas dalībnieki apmetnē bija labi apgaismots mērķis bultām un saindētām šautriņām.
Bērni mierīgi gaidīja, jūtot, ka pamazām iegrimst mīkstā miglā, it kā, naktij satumstot, realitāte zaudētu ierasto apveidu. Tad, lēnām un pamazām, Alekss citu pēc citas ieraudzīja apkārt stāvošas būtnes. Tās bija kailas, apgleznotas ar strīpām un plankumiem, izrotātas ar spalvām un ap rokām apsietām ādas strēmelēm, klusas, vieglas un nekustīgas. Par spīti tam, ka Alekss atradās pavisam tuvu, viņš ar pūlēm varēja šos ļaudis saskatīt; viņi tik lieliski maskējās, ka saplūda ar dabu un kļuva neredzami kā spoki. Kad Alekss beidzot spēja indiāņus atšķirt, viņš saskaitīja apmēram divdesmit cilvēku tie visi bija vīrieši ar vienkāršiem ieročiem rokās.
- Aija, Nadja klusi nomurmināja.
Neviens neatbildēja, taču tikko samanāma kustība starp lapām liecināja, ka indiāņi tuvojas. Krēslā un bez acenēm Alekss nebija gluži drošs par to, ko redz, tomēr zēna sirds dauzījās kā negudra un viņš juta deniņos pulsējam asinis. Viņu pārņēma tā pati pārsteidzošā un sapnim līdzīgā sajūta, ko viņš bija piedzīvojis pie melnā jaguāra sprosta Mauro Karijasa apmetnē. Valdīja līdzīgs saspringums, un šķita, it kā puisis tagad atrastos stikla burbulī, kas jebkurā brīdī var sašķīst gabalos. Gaisā manīja briesmas, gluži tāpat kā jaguāra klātbūtnē, tomēr zēns nemaz nejuta bailes. Viņš nedomāja, ka starp kokiem slīdošie caurspīdīgie ļaudis viņu kaut kā apdraudētu. Aleksam neienāca prātā doma izvilkt nazi vai saukt kādu palīgā. Tomēr smadzenēs kā zibens iešāvās filmā redzēta aina: kāda bērna tikšanās ar citplanētiešiem. Viņš šobrīd bija tieši tādā pašā situācijā. Brīnumu pārņemtais zēns domāja, ka šo brīdi viņš nemainītu ne pret ko citu pasaulē.
- Aija, Nadja atkārtoja.
- Aija, nomurmināja arī Alekss.
Nebija nekādas atbildes.
Nekustinot rokas, bērni gaidīja mierīgi kā statujas, un arī Boroba sēdēja kluss, it kā saprazdams, ka pašlaik piedalās brīnišķīgā notikumā. Pagāja pāris bezgalīgu minūšu, un visu ātri aprija pilnīga tumsa. Beidzot Nadja un Alekss saprata, ka ir palikuši vieni; indiāņi bija izgaisuši tikpat nemanāmi kā parādījušies no nekurienes.
- Kas tie tādi bija? Alekss jautāja, kad viņi atgriezās apmetnē.
- Droši vien miglāja ļaudis neredzamie, attālākie un noslēpumainākie Amazones iedzīvotāji. Ir zināms tikai tas, ka tādi pastāv, bet neviens ar viņiem īsti nav runājis.
- Un ko viņi no mums vēlējās? Alekss jautāja.
- Varbūt tikai paskatīties, kādi mēs esam… meitene sprieda.
- Arī es vēlētos to pašu, zēns atbildēja.
- Jaguār, neteiksim nevienam, ka viņus redzējām.
- Dīvaini, ka viņi mums neuzbruka un ka viņus nemaz nesaista tava tēva izkārtās dāvanas, puisis noteica.
- Vai tu domā, ka viņi nogalināja zaldātu laivā? Nadja pavaicāja.
- Nezinu, tomēr, ja tie bija tie paši, kāpēc tad viņi neuzbruka mums?
Tonakt Alekss kopā ar vecmāmiņu droši stāvēja sardzē, jo Briesmoņa smaka bija aizvējojusi un indiāņi viņu vairs neuztrauca. Pēc šīs dīvainās tikšanās zēns bija pilnīgi pārliecināts, ka gadījumā, ja indiāņi uzbrūk, pistoles neko daudz nelīdz. Kā gan var nomērķēt uz šīm neredzamajām būtnēm? Indiāņi pārvietojās kā ēnas naktī, viņi bija kā mēmi spoki, kas varēja parādīties un nogalināt, iekams kāds aptver, kas notiek. Tomēr sirds dziļumos viņš bija pārliecināts, ka miglāja ļaužu nodomi ir pavisam citi.
10 Ķīlnieki
Nākamā diena vilkās lēni un apnicīgi, lija tik stipri, ka viņi nepaguva izžāvēt drēbes, kad sākās jau nākamā lietusgāze. Tai pašā naktī sardzes laikā bija pazuduši divi zaldāti, un drīz vien atklājās, ka arī laivas vairs nav. Vīri, kas kopš biedru nāves dzīvoja vienās bailēs, bija aizbēguši lejup pa upi. Zaldāti bija gatavi sadumpoties jau tad, kad viņiem ar pirmo laivu neļāva atgriezties Santamaria de la Ljuvijā; neviens mums nemaksā, lai mēs riskētu ar dzīvību, viņi teica. Sesars Santoss atbildēja, ka viņiem maksā tieši par to: vai tad viņi nav zaldāti? Lēmums bēgt viņiem varēja maksāt ļoti dārgi, tomēr kareivji labprātāk izvēlējās karatiesu nekā nāvi indiāņu vai Briesmoņa nagos. Pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem šī laiva nozīmēja iespēju atgriezties civilizācijā; bez tās un bez radio viņi jutās pilnīgi nošķirti no pasaules.
- Indiāņi zina, ka mēs esam šeit. Mēs te nevaram palikt! profesors Leblāns izsaucās.
- Uz kurieni jūs vēlaties doties, profesor? Ja mēs tagad aiziesim, neviens mūs neatradīs, kad atlidos helikopteri, Sesars Santoss paskaidroja.
- Vai nevaram iet gar upes krastu un mēģināt atgriezties Santamaria de la Ljuvijā paši saviem spēkiem? Keitai Koldai ienāca prātā.
- Kājām ejot, tas nav iespējams. Ir pārāk daudz šķēršļu un apkārtceļu, gids atbildēja.
- Tā ir jūsu vaina, Kolda! Mums visiem vajadzēja atgriezties Santamaria de la Ljuvijā, kā es ierosināju, profesors gaudās.
- Ļoti labi, lai nu tā būtu. Un ko tad jūs iesāksiet tagad? rakstniece vaicāja.
- Es jūs atmaskošu! Es izpostīšu jūsu karjeru!
- Profesor, vai neesat iedomājies, ka tā esmu es, kas var izpostīt jūsējo? rakstniece mierīgi atbildēja.
Sesars Santoss viņus pārtrauca, sakot, ka tagad nav īstais laiks strīdēties, jo nepieciešams apvienot spēkus un novērtēt situāciju: indiāņi viņiem neuzticējās un neizrādīja nekādu interesi par dāvanām, tomēr viņi nebija apmetnei arī uzbrukuši, tikai to novērojuši.
- Vai tas, ko viņi izdarīja nabaga zaldātam, jums liekas par maz? Leblāns sarkastiski vaicāja.
- Domāju, ka tie nebija indiāņi, viņi necīnās šādām metodēm. Ja mums paveiksies, šī var izrādīties kāda pavisam miermīlīga cilts, gids sacīja.
- Un, ja mums nepaveiksies, viņi mūs apēdīs, antropologs noņurdēja.
- Tas gan būtu lieliski, profesor. Jums būtu nepārspējama iespēja pārliecināties par savas briesmīgo indiāņu teorijas pareizību, Keita nosmējās.
- Labi, pietiks runāt blēņas. Nepieciešams pieņemt lēmumu. Vai nu mēs paliekam tepat, vai arī ejam prom… viņus pārtrauca Timotijs Brūss.
- Ir pagājušas gandrīz trīs dienas, kopš ceļā devās pirmā laiva. Tā peldēja pa straumi, un Matuve labi zina ceļu, tātad laivai jau vajadzētu būt Santamaria de la Ljuvijā. Rīt vai, ilgākais, pēc divām dienām ieradīsies kapteiņa Ariosto helikopters. Viņi lidos dienas laikā, tāpēc mums visu laiku jāuzmana ugunskurs, lai no lidaparāta būtu redzami dūmi. Situācija, kā jau teicu, ir sarežģīta, tomēr tā nav pārāk smaga, daudzi cilvēki zina, kur mēs atrodamies, un ieradīsies mūs meklēt, Sesars Santoss apgalvoja.
Nadja bija ļoti mierīga un stāvēja, apķērusi savu pērtiķīti, it kā nesaprastu notiekošā nopietnību. Turpretim Alekss atzina, ka vēl nekad mūžā nav atradies tādās briesmās, pat ne toreiz, kad palika karājoties Elkapitano stāvā klintī, kurā rāpās tikai pieredzējuši alpīnisti. Ja viņš nebūtu gājis sasaistē ar tēvu, tagad jau būtu miris.
Sesars Santoss ekspedīcijas dalībniekus bija brīdinājis no dažādiem džungļu dzīvniekiem un kukaiņiem, sākot ar tarantuliem un beidzot ar čūskām, tomēr bija aizmirsis minēt skudras. Alekss bija pārstājis nēsāt zābakus ne vien tāpēc, ka tie vienmēr bija mitri un nelabi oda, bet arī tāpēc, ka apavi spieda; viņš domāja, ka mitrumā tie bija sarāvušies. Par spīti tam, ka pirmajās dienās viņš nēsāja Sesara Santosa dotās iešļūcenes, pēdas pārklājās ar krevelēm un sacietējumiem.
- Šī nav piemērota vieta maigām kājiņām, bija vienīgā vecmāmiņas atbilde, kad zēns viņai rādīja asiņainās plaisas pēdās.
Viņas vienaldzība pārvērtās satraukumā, kad mazdēlam iekoda ugunsskudra. Zēns nespēja apvaldīt bļāvienu. Viņš juta, ka potīti dedzina kā ar uguni. Skudras kodiena vieta sākumā bija mazs, balts punktiņš, kas dažās minūtēs kļuva sarkans un piepampa ķirša lielumā. Sāpes kāpa augšup pa kāju, un Alekss vairs nevarēja paspert ne soli. Daktere Omaira Torresa zināja teikt, ka inde darbojas vairākas stundas un nav citas iespējas, kā vien paciest sāpes un likt silta ūdens kompreses.
- Ceru, ka tev nav alerģijas, jo tad sekas ir daudz nopietnākas, daktere sacīja.
Alekss nebija alerģisks, tomēr skudras kodiens viņam sabojāja gandrīz visu dienu. Pēcpusdienā, kad puisis tik tikko varēja pielikt kāju pie zemes, Nadja viņam pastāstīja, ka Karakave grozījies ap vakcīnu kastēm, kamēr visi bijuši aizņemti ar saviem pienākumiem. Kad indiānis aptvēris, ka meitene viņu vēro, viņš to saņēmis aiz rokas tik spēcīgi, ka uz ādas palikuši pirkstu nospiedumi, un piedraudējis, ka, izpaužot kādam par šo lietu, viņai nāksies dārgi samaksāt. Meitene bija pārliecināta, ka šis vīrs savus draudus izpildīs. Tomēr Alekss uzskatīja, ka viņi nedrīkst klusēt un noteikti jābrīdina daktere. Nadja, kurai daktere patika tāpat kā viņas tēvam un kura jau sāka lolot cerības reiz saukt Omairu par savu pamāti, vēlējās viņai izstāstīt arī sarunu starp Mauro Karijasu un kapteini Ariosto, ko bērni bija noklausījušies Santamaria de la Ljuvijā. Meitene joprojām bija pārliecināta, ka tieši Karakave ir tas cilvēks, kuram Karijass uzticējis savus nelietīgos plānus.
- Pagaidām par to vēl neko neteiksim, Alekss uzstāja.
Viņi nogaidīja, kad Karakave aizgāja uz upi zvejot, un pastāstīja Omairai Torresai, ka indiānis interesējies par vakcīnu kastēm. Daktere klausījās ļoti uzmanīgi un pirmo reizi izrādīja patiesu satraukumu. Pat ceļojuma dramatiskākajos brīžos šī jaukā sieviete nebija zaudējusi mieru; viņai piemita samurajiem raksturīga dzīves uztvere. Arī šoreiz viņa nekrita izmisumā, tikai iztaujāja visu līdz pēdējam sīkumam. Uzzinājusi, ka Karakave bija atvēris kastes, bet nebija aizticis aizzīmogotās pudelītes, viņa atviegloti uzelpoja.
- Šīs vakcīnas ir indiāņu vienīgā cerība izdzīvot. Mums tās jāsargā kā acuraugs, viņa noteica.
- Mēs ar Alekšu uzmanām Karakavi; mums šķiet, ka viņš sabojāja radioraidītāju, tomēr tētis uzskata, ka bez tiešiem pierādījumiem viņu apvainot nedrīkst, Nadja pastāstīja.
- Neapgrūtini savu tēti ar šīm aizdomām, Nadja, viņam jau tā ir gana daudz, par ko satraukties. Kopā ar jums abiem mēs varam padarīt Karakavi nekaitīgu. Nenolaidiet no viņa ne acu, Omaira Torresa piekodināja, un bērni to apsolīja.
Diena pagāja bez jaunumiem. Sesars Santoss joprojām pūlējās iedarbināt radioraidītāju, tomēr nesekmīgi. Timotijam Brūsam bija radioaparāts, ar kuru viņi ceļojuma sākumā klausījās ziņas no Manausas, tomēr radioviļņi tik tālu džungļos nesniedzās. Visi garlaikojās, jo bija nomedīti daži putni un zivis un vairāk neko nevarēja iesākt; nebija jēgas medīt vai zvejot, jo gaļu tūdaļ pat apēda skudras vai arī tā dažu stundu laikā sabojājās. Alekss beidzot saprata, kāpēc indiāņi neko neuzkrāja. Ekspedīcijas dalībnieki pa kārtai rūpējās par ugunskuru, lai tā dūmi liecinātu par viņu atrašanās vietu, kaut arī, pēc Sesara Santosa domām, vēl bija pāragri gaidīt helikopteru. Timotijs Brūss izvilka no somas nobružātu kāršu komplektu, un viņi spēlēja pokeru, Melno Pēteri un cūkas, līdz sāka krēslot. Briesmoņa baisā smaka tā arī vairs neuzvējoja.
Nadja, Keita Kolda un daktere aizgāja pie upes mazgāties un nokārtot dabiskās vajadzības; viņi joprojām nepameta apmetni pa vienam. Arī intīmākajās darīšanās visas trīs sievietes devās kopā; pārējās lietas viņi darīja pa pāriem. Sesars Santoss iemanījās vienmēr būt kopā ar Omairu Torresu, kas savukārt ne pa jokam sadusmoja Timotiju Brūšu, kurš arī bija ļāvies dakteres valdzinājumam. Neņemot vērā Keitas Koldas brīdinājumu pataupīt filmiņas indiāņiem un Briesmonim, ceļojuma laikā fotogrāfs bija Omairu fotografējis tik ilgi, līdz viņa atteicās pozēt. Rakstniece un Karakave bija vienīgie, kurus neskāra jaunās sievietes valdzinājums. Keita noņurdēja, ka ir jau pārāk veca, lai pievērstu uzmanību glītām sejiņām, bet Aleksam šis komentārs vairāk izklausījās pēc greizsirdības apliecinājuma, ko varētu izdomāt vienīgi kāds tik gudrs cilvēks kā viņa vecmāmiņa. Profesors Leblāns, kas nevarēja mēroties izveicībā ar Sesaru Santosu un jaunībā ar Timotiju Brūšu, uz jauno sievieti mēģināja atstāt iespaidu ar savu slavu un nekad nelaida garām iespēju nolasīt viņai dažas rindkopas no grāmatas, kurā ļoti smalki bija aprakstījis visas bīstamās situācijas, ko viņš reiz piedzīvojis kopā ar indiāņiem. Dakterei bija grūti iedomāties nervozo Leblānu, ģērbtu vienā gurnu apsējā, plecu pie pleca cīnāmies kopā ar indiāņiem, šaujot ar loku un bez jebkādas palīdzības pārdzīvojot visas iespējamās dabas katastrofas. Lai vai kā, tomēr grupas vīriešu sacensība par Omairas Torresas uzmanību bija radījusi zināmu spriedzi, kas aizvien palielinājās, drudžaini gaidot helikoptera atlidošanu.
Alekss aplūkoja savu potīti: tā joprojām smeldza un bija mazliet pietūkuši, tomēr apsārtums koduma vietā izzudis siltā ūdens kompreses bija līdzējušas. Lai kaut cik izklaidētos, zēns paņēma flautu un sāka spēlēt mātes iemīļoto skaņdarbu, maigu un romantisku mūziku, kas lieliski sasaucās ar apkārtējo mežu un ko bija sarakstījis kāds nu jau gadsimtu miris Eiropas komponists. Vectētiņam Džozefam Koldam bija taisnība: mūzika ir universāla valoda. Izskanot pirmajām notīm, atsteidzās Boroba un kā nopietns mūzikas kritiķis apsēdās pie puiša kājām, pēc brīža atgriezās arī Nadja ar dakteri Torresu un Keitu Koldu. Meitene nogaidīja, līdz pieaugušie sāk gatavot apmetni naktij, un ar zīmēm rādīja Aleksam, lai viņš tai nekavējoties seko.
- Jaguār, viņi atkal ir šeit, viņa čukstēja zēnam ausī.
- Indiāņi?…
- Jā, miglāja ļaudis. Domāju, ka viņus pievilina mūzika. Netrokšņo un seko man.
Viņi iegāja dažus metrus dziļāk mežā un, tāpat kā iepriekšējo reizi, klusi nogaidīja. Lai kā Alekss sasprindzināja redzi, starp kokiem viņš neko nevarēja ieraudzīt: indiāņi saplūda ar apkārtni. Drīz vien puisis sajuta, ka kāds spēcīgi saņem viņu aiz rokām, un apgriezies visapkārt ieraudzīja indiāņus. Viņi nestāvēja pa gabaliņu kā iepriekšējā reizē; tagad Alekss varēja sajust viņu ķermeņu saldeno smaržu. Viņš pamanīja, ka indiāņi ir neliela auguma un kalsni, tomēr pārliecinājās, ka viņi ir arī spēcīgi un indiāņu izturēšanās veidā ir kas biedējošs. Vai tiešām Leblānam būs bijusi taisnība, kad viņš runāja par indiāņu cietsirdību un nežēlību?
Aija, zēns neveikli sveicināja.
Kāda roka aizspieda viņam muti, un, pirms puisis saprata, kas notiek, viņš jau bija satverts aiz potītēm un padusēm. Alekss sāka locīties un spārdīties, tomēr svešās rokas nelaida viņu vaļā. Zēns juta, ka viņam iesit pa galvu. Nebija skaidrs ar dūri vai akmeni, tomēr viņš saprata, ka labāk ļaut sevi nest nekā sist vai pat nogalināt. Viņš iedomājās par Nadju un par to, vai arī viņu tagad ar varu stiepj prom. Aleksam šķita, ka tālumā dzird vecmāmiņas balsi, kas viņu sauc, bet indiāņi tikmēr kā gari pazuda tumsā, aiznesot zēnu sev līdzi.
Skudras koduma vieta Aleksandra Kolda potītē sāpīgi pulsēja, kad četri indiāņi viņu nesa dziļāk džungļos. Nolaupītāji negāja vienā solī, un zēna ķermenis briesmīgi kratījās; pleci sāpēja tā, it kā viņu raustītu gabalos. Indiāņi Aleksam bija novilkuši kreklu un aptinuši to ap galvu, aizsienot acis un muti. Viņš tik tikko varēja paelpot, un galva sitiena vietā briesmīgi sāpēja, tomēr zēns nebija zaudējis samaņu, un tas nozīmēja, ka indiāņi nevēlējās viņu nogalināt. Nu, vismaz pašlaik vēl ne…
Puisim likās, ka viņi ir nogājuši lielu gabalu, līdz gūstītāji beidzot apstājās un nometa viņu zemē kā kartupeļu maisu. Muskuļu un kaulu sāpes tūdaļ pat mitējās, kaut gan potīti joprojām neizturami dedzināja. Lai nesadusmotu indiāņus, viņš kādu bridi neuzdrošinājās noņemt kreklu no galvas, tomēr, kad nekas nenotika, sadūšojās un to norāva. Neviens viņu neaizkavēja. Kad acis pierada pie vārās mēnesgaismas, viņš saprata, ka sēž meža vidū uz trūdainas zemes. Visapkārt ciešā lokā Alekss juta indiāņus, kaut arī tik dziļā tumsā un bez brillēm nevarēja tos saskatīt. Viņš atcerējās par savu Šveices armijas nazi un stiepa roku pie jostas, lai to sataustītu, tomēr mērķi sasniegt neizdevās: plaukstas locītavu ķēra spēcīgs sitiens. Tad viņš izdzirda Nadjas balsi un sajuta matos Borobas mazās roķeles. Puisis iekliedzās, jo pērtiķītis bija pieskāries sāpīgajam punam.
- Mierīgi, Jaguār. Citādi būs nepatikšanas, meitene brīdināja.
- Kas notika?
- Viņi nobijās, domāja, ka tu kliegsi, tāpēc atveda tevi uz šejieni ar varu. Indiāņi tikai grib, lai mēs ietu viņiem līdzi.
- Uz kurieni? Kādēļ? zēns murmināja un mēģināja apsēsties. Galva dunēja kā bungas.
Nadja palīdzēja viņam iekārtoties un iedeva padzerties ūdeni no izžāvēta ķirbja. Tagad acis jau bija pieradušas pie krēslas, un Alekss ieraudzīja, ka indiāņi viņu pēta, sarunājas skaļā balsī un nebaidās, ka viņus kāds varētu izdzirdēt vai notvert. Puisis domāja, ka pārējie ekspedīcijas dalībnieki pašlaik viņus meklē, kaut gan nakts vidū neviens neuzdrošināsies doties pārāk tālu prom no nometnes. Viņš nosprieda, ka šoreiz gan vecmāmiņa būs norūpējusies: kā gan viņa varēs paskaidrot savam dēlam Džonam, ka mazdēlu pazaudējusi džungļos? Acīmredzot indiāņi pret Nadju bija izturējušies daudz maigāk meitene brīvi staigāja viņu vidū. Pilnīgi atjēdzies, Alekss sajuta kaut ko siltu tekam pa labajiem deniņiem un pilam uz pleca. Viņš pārvilka straumītei ar pirkstu, ko pēc tam pielika pie lūpām.
- Viņi man pārsita galvu, zēns satrūcies nomurmināja.
- Izliecies, ka tev nesāp, Jaguār, īsti cīnītāji tā dara, Nadja centās viņu pārliecināt.
Zēns nosprieda, ka pienācis īstais brīdis, lai parādītu drosmi: cenšoties savaldīt trīcošās potītes, viņš piecēlās kājās, izslējās, cik vien taisni spēja, un sita sev pa krūtīm, kā bija redzējis filmās par Tarzānu, vienlaikus izdvešot garu rūcienu gluži kā Kingkongs. Indiāņi pāris soļus atkāpās un pārsteigti izslēja ieročus. Alekss, drošs, ka izraisījis trauksmi pretinieka rindās, vēlreiz piesita sev pie krūtīm un norūcās, tomēr tā vietā, lai bailēs mestos bēgt, indiāņi sāka smieties. Arī Nadja smaidīja, un Boroba lēkāja un, histēriski smejoties, rādīja zobus. Smiekli kļuva aizvien skaļāki, daži indiāņi apsēdās, citi smejoties jau vārtījās pa zemi un tirināja kājas, un vēl kāds atdarināja Alekšu gaudojam kā Tarzānu. Smieklu vētra turpinājās vēl kādu laiku, līdz pielipa arī Aleksam, lai gan viņš jutās galīgi izgāzies. Beidzot visi nomierinājās un, slaukot asaras, draudzīgi uzsita cits citam uz pleca.
Tad viens no indiāņiem, kurš pustumsā šķita visīsākais un visvecākais un kura kailā ķermeņa vienīgā rota bija spalvu kronis galvā, sāka garu runu. Nadja saprata tās jēgu, jo pārzināja vairākas indiāņu valodas un, kaut gan miglāja ļaudis runāja paši savā mēlē, daudzi vārdi bija līdzīgi. Meitene bija droša, ka var ar viņiem saprasties. No spalvu kroņa valkātāja vārdu plūdiem viņa saprata, ka runa ir par Rahakanarivu, Valimai pieminētā cilvēkēdāja putna garu, par nahab, kā sauca atnācējus, un par vareno šamani. Kaut arī pēdējais netika nosaukts vārdā, jo tā no runātāja puses būtu pārāk necienīga rīcība, meitene saprata, ka teiktais attiecas uz Valimai. Liekot lietā pazīstamus vārdus un žestus, Nadja norādīja uz grebto kaulu, burvja dāvanu, ko valkāja pakārtu kaklā. Vīrs, kas izturējās kā vadonis, labu brīdi pētīja talismanu, izrādot izbrīnu un cieņu, bet pēc tam turpināja runu, šoreiz vēršoties pie saviem ciltsbrāļiem, kas cits pēc cita pienāca, lai pieskartos amuletam.
Vēlāk indiāņi apsēdās puslokā un turpināja sarunāties, kamēr sadalīja savā starpā masu, kas atgādināja bez rauga ceptu maizi. Alekss pēkšņi aptvēra, ka jau ilgu laiku nebija ēdis un ir ļoti izsalcis; viņš paņēma savu porciju, daudz nepētot un nejautājot, no kā tā pagatavota; puiša vaikstīšanās par ēdienu nu jau piederēja pagātnei. Tūdaļ pat indiāņi palaida pa apli zvērādas maisu ar lipīgu, asi smaržojošu un pēc etiķa garšojošu šķidrumu un sāka dziesmu, lai aizgaiņātu spokus, kas uzsūta sliktus sapņus. Viņi nepiedāvāja dzērienu Nadjai, tomēr bija tik laipni, lai padalītos ar Alekšu, kuru nepavisam nevilināja dziras smarža un vēl mazāk iespēja dzert no viena trauka ar tik daudziem ļaudīm. Viņš atcerējās Sesara Santosa stāstu par cilti, kura inficējās no vienas žurnālista cigaretes. Viņš neparko nevēlējās pielaist savus baciļus šiem indiāņiem, kuru imūnsistēma nespētu tiem pretoties, tomēr Nadja pārliecināja draugu pieņemt dzērienu, jo pretējā gadījumā indiāņi to uztvertu kā apvainojumu. Meitene pastāstīja, ka tas ir rnasato, dzēriens, ko raudzē no sakošļātās maniokas un siekalām un ko lieto tikai vīrieši. Aleksam šķita, ka jau no apraksta vien viņam paliek slikta dūša, tomēr zēns neuzdrošinājās atteikties.
Pēc sitiena pa galvu un masato puisis bez jebkādas piepūles aizceļoja uz zelta smilšu un spožās debesīs peldošu sešu mēnesnīcu planētu, ko bija redzējis jau Mauro Karijasa pagalmā. Viņš bija tik apjucis un apreibis, ka nebūtu varējis paspert ne soli, un, par laimi, viņam to nevajadzēja darīt, jo arī indiāņi izjuta dzēriena ietekmi un drīz vien krākdami gulšņāja kur kurais. Alekss apjauta, ka viņi neies tālāk, līdz nebūs uzaususi gaisma, un mierināja sevi ar vārgu cerību, ka rītausmā viņu atradīs vecmāmiņa. Saritinājies uz kailas zemes, neatminoties ne par murgu spokiem, ne ugunsskudrām, ne tarantuliem un čūskām, Alekss saldi aizmiga. Viņu nespēja pamodināt pat Briesmoņa šķebinošā smaka, kas vēdīja gaisā.
Tikai Nadja un Boroba bija pie skaidras apziņas un nomodā, kad ieradās Briesmonis. Pērtiķītis sastinga kā akmens, un, iekams no smakas zaudēja samaņu, meitene mēnesgaismā saskatīja milzīgu stāvu. Vēlāk viņa draugam stāstīja to pašu, ko bija teicis tēvs Valdomero: būtne bija līdzīga cilvēkam, staigāja uz pakaļkājām, bija aptuveni trīs metrus gara, ar spēcīgām rokām un gariem, līkiem nagiem un lielajam ķermenim neproporcionāli mazu galvu. Nadjai šķita, ka tas kustas ļoti lēni, tomēr, ja vien gribētu, Briesmonis varētu uzšķērst viņus visus. Smirdoņa, ko viņš izplatīja, vai varbūt tās bija nāves bailes, ko būtne iedvesa saviem upuriem, paralizēja kā stiprākās narkotikas. Pirms krist bezsamaņā, Nadja gribēja kliegt vai bēgt, tomēr nespēja pakustināt ne pirkstiņa; apziņas uzplaiksnījumā viņa atcerējās mirušo zaldātu un spēja iztēloties šā vīra šausmas, nevarību un baiso nāvi.
Alekss pamodās apdullis un centās atcerēties notikušo. Viņa ķermenis viegli trīcēja no iepriekšējā vakarā baudītā dīvainā dzēriena un dvakas, kas vēl virmoja gaisā. Viņš ieraudzīja Nadju un gurnautā ietinušos Borobu. Meitene sēdēja, kājas sakrustojusi, un raudzījās nekurienē. Cenšoties vēderā apvaldīt nelabumu, puisis aizrāpoja līdz viņiem.
- Jaguār, es viņu redzēju, dīvainā balsī, it kā atrastos transā, Nadja noteica.
- Ko tu redzēji?
- Briesmoni. Viņš bija šeit. Viņš ir liels, milzīgs…
Alekss aizgāja aiz kādas papardes, lai iztukšotu kuņģi,
un pēc tam jutās daudz labāk, pat par spīti smakai, kas atkal uzdzina sliktu dūšu. Kad zēns atgriezās, indiāņi jau bija gatavi soļot tālāk. Rīta gaismā viņš beidzot varēja tos kārtīgi saskatīt. Viņu izskats tiešām atbilda Leblāna aprakstam: viņi bija kaili, ķermeņi notriepti ar sarkanu, melnu un zaļu krāsu, ap rokām spalvu rotas, bļodiņā apgriezti mati un izskūts galvvidus gluži kā garīdznieku tonzūra. Uz muguras viņi nēsāja lokus un bultas, kā arī nelielu, ar ādu pārsegtu ķirbīti, kurā, kā paskaidroja Nadja, glabājas nāvējošā curare bultām un šautriņām. Vairākiem indiāņiem bija resni mieti un gandrīz visiem arī rētas uz galvas, kas tika vērtētas kā atzinības zīmes: drosmi un spēku šeit mēroja pēc sitienu pēdām.
Aleksam nācās sapurināt Nadju, jo naktī pārciestās bailes, ieraugot Briesmoni, meiteni bija gaužām apstulbinājušas. Par pieredzēto viņa centās pastāstīt arī indiāņiem, kuri uzmanīgi noklausījās, tomēr neizrādīja nekādu pārsteigumu, tāpat arī nebilda ne vārda par neciešamo dvaku.
Pulciņš bez kavēšanās devās ceļā un izkārtojās rindā, kuras priekšgalā gāja virsaitis, ko Nadja nolēma saukt par Mokaritu, jo nevarēja pajautāt, kāds ir viņa īstais vārds. Spriežot pēc ādas, zobiem un deformētajām kājām, Mokarita bija daudz vecāks, nekā Aleksam likās, ieraugot vīriņu puskrēslā, tomēr vecajam vīram piemita tāda pati veiklība un izturība kā pārējiem indiāņiem. Viens no jaunākajiem vīriešiem izcēlās citu vidū, viņš bija garāks, druknāks un atšķirībā no pārējiem viscaur melni krāsots, sarkana bija tikai piere un laukums ap acīm. Jaunais indiānis vienmēr gāja līdzās virsaitim, it kā būtu viņa vietnieks, un pats sevi sauca par Tahamu; Nadja un Alekss vēlāk uzzināja, ka tas ir goda nosaukums, jo puisis bija labākais mednieks ciltī.
Lai gan apkārtne šķita nemainīgi vienmuļa un bez jebkādām atšķirības zīmēm, indiāņi labi zināja, uz kurieni dodas. Viņi ne reizi nepaskatījās, vai ārzemnieku bērni joprojām seko: indiāņi saprata, ka jauniešiem nav citas izejas, kā vien iet līdzi, jo citādi viņi džungļos varētu pazust. Reizēm Aleksam un Nadjai šķita, ka viņi ir vieni paši, jo miglāja ļaudis starp augiem kļuva it kā neredzami, tomēr šī sajūta nebija ilga; tikpat viegli kā izkūpējuši, indiāņi varēja atkal parādīties, un likās, ka viņi vingrinās izgaišanā. Alekss nosprieda, ka mākslu pazust nevarēja piedēvēt tikai maskējošam ķermeņa krāsojumam, pirmām kārtām tā bija prāta darbība. Kā gan viņi to spēja? Puisis nosprieda, ka izgaišanas triks dzīvē varētu lieti noderēt, un nolēma to apgūt. Turpmākajās dienās viņš saprata, ka runa nav par burvestību, bet gan spējām, ko var izkopt ar cītīgu vingrināšanos un koncentrāciju gluži kā flautas spēli.
Vairākas stundas viņi bez apstājas soļoja vienmērīgi ātrā solī; reizi pa reizei apstājās pie kāda strauta, lai padzertos. Alekss jutās izsalcis, tomēr bija priecīgs, ka vismaz ugunsskudras kodums potītē vairs nesāpēja. Sesars Santoss bija stāstījis, ka indiāņi ēd tad, kad var, ne vienmēr tas notiek katru dienu un viņu organisms ir pieradis uzkrāt enerģiju; turpretim viņam mājās pa rokai vienmēr bija ar produktiem piekrauts ledusskapis, nu, vismaz tolaik, kad mamma vēl bija vesela, un, ja palaikam nācās izlaist ēdienreizi, Alekss jutās saguris. Puisis varēja tikai pasmaidīt par to, cik krasi bija mainījušies viņa ieradumi. Nu jau vairākas dienas viņš nebija ne tīrījis zobus, ne pārvilcis citas drēbes. Viņš nolēma nepievērst uzmanību tukšumam kuņģī un pieveikt bada sajūtu ar pilnīgu vienaldzību. Vairākas reizes uzmetis skatienu kompasam, Alekss secinaja, ka vini dodas ziemeļaustrumu virzienā. Vai kāds viņus ar
Nadju meklēja? Kā varētu iezīmēt ceļu? Vai no helikoptera viņus varētu pamanīt? Tomēr puisis nebija diez ko optimistiski noskaņots, patiesībā situācija bija diezgan bezcerīga. Kā par brīnumu, Nadja neizrādīja nekādas noguruma pazīmes izskatījās, ka draudzene pilnībā ļaujas šim piedzīvojumam.
Četras vai piecas stundas vēlāk bija grūti noteikt precīzu laiku viņi nonāca pie skaidras un dziļas upes. Kad pulciņš gar upes krastu bija nogājis dažas jūdzes, pārsteigtā Alekša acu priekšā parādījās ļoti augsts kalns un brīnišķīgs ūdenskritums, kas dunēdams gāzās lejup, radot milzīgu putu un ūdens šļakatu mākoni. Šī ir upe, kas tek no debesīm, Tahama teica.
11 Neredzamais ciemats
Mokarita, virsaitis ar dzelteno spalvu galvasrotu, pirms kāpšanas kalnā atļāva visiem atpūsties. Viņa seja izskatījās kā kokā cirsta un pārvilkta ar ādu, krunkainu kā koka miza, un viņš bija mierīgs un laipns.
Es nevaru tur uzkāpt, Nadja teica, skatoties uz melno, līdzeno un mitro klinti.
Tā bija pirmā reize, kad Alekss redzēja draudzeni baidāmies no šķēršļiem, un tas puisī radīja simpātijas, jo arī viņš pats bija sabijies, kaut kopā ar tēvu vairākus gadus bija rāpies kalnos un klintīs. Džons Kolds bija viens no Savienoto Valstu pieredzējušākajiem un drosmīgākajiem alpīnistiem, viņš bija piedalījies slavenās ekspedīcijās uz gandrīz nesasniedzamām vietām un divas reizes pat saņēmis uzaicinājumu novest lejā negadījumos cietušos kolēģus no Austrijas un Cīles augstākajām virsotnēm. Alekss zināja, ka viņam nepiemita tēva prasme un drosme, vēl jo mazāk viņa pieredze; tāpat viņš ne reizi dzīvē nebija redzējis tik stāvu klinti kā šī, kas tagad slējās viņam priekšā. Uzrāpties tajā pa ūdenskrituma malu bija gandrīz neiespējami.
Nadja piegāja pie Mokaritas un ar žestu un pazīstamo vārdu palīdzību mēģināja pateikt, ka viņa nav spējīga uzkāpt klintī. Virsaitis izskatījās ļoti saniknots, viņš kaut ko kliedza, purināja ieročus un žestikulēja. Pārējie indiāņi viņu atdarināja un draudīgi ielenca Nadju. Alekss nostājās līdzās draudzenei un mēģināja ar žestiem nomierināt indiāņus, tomēr vienīgais, ko viņš panāca, bija tas, ka Tahama saķēra Nadju aiz matiem un, Borobam mētājot rokas un žestikulējot, vilka meiteni uz ūdenskrituma pusi. Iedvesmas vai gluži pretēji izmisuma mudināts, zēns paņēma pie jostas piekārto flautu un sāka spēlēt. Vienā mirklī indiāņi apstājās kā hipnotizēti; Tahama atlaida Nadju, un visi cīnītāji sastājās apkārt Aleksam.
Kad kaislības bija kaut cik norimušas, Alekss pārliecināja Nadju, ka ar virvi viņš varētu palīdzēt draudzenei tikt klintī augšā. Viņš atkārtoja to pašu, ko daudzas reizes bija dzirdējis no sava tēva: pirms pievārēt kalnu, ir jāiemācās izmantot savas bailes.
- Jaguār, man ir bail no augstuma, man reibst galva. Es kļūstu slima katru reizi, kad lidoju ar tēva lidmašīnu… Nadja kunkstēja.
- Mans tētis apgalvo, ka bailes ir labas, tā ir ķermeņa drošības sistēma, kas brīdina par briesmām; tomēr reizēm briesmas ir neizbēgamas, un tādos gadījumos bailes ir jāpārvar.
- Bet es nevaru!
- Nadja, paklausies, Alekss teica, satverot meitenes rokas un skatoties viņai acīs. Dziļi ieelpo un nomierinies. Es tev iemācīšu likt lietā bailes. Paļaujies uz sevi un mani. Palīdzēšu tev tikt augšā, mēs to darīsim kopā, es tev apsolu.
Nadja neko neteica, tikai sāka raudāt, uzlikusi galvu Aleksam uz pleca. Puisis nu nezināja, ko iesākt, nekad neviena meitene nebija atradusies viņam tik tuvu. Savās iedomās viņš tūkstošiem reižu bija apskāvis Sesiliju Bārnsu, savu lielo mīlestību, bet īstenībā noteikti būtu meties bēgt, ja vien meitene viņam pieskartos. Tomēr Sesilija Bārnsa tagad bija tik tālu, ka tikpat kā pārstāja eksistēt: Alekss pat nevarēja atcerēties viņas seju. Viņa rokas automātiski apskāva Nadju. Puisis juta, ka sirds krūtīs sitas kā auļojošs bifeļu bars, tomēr viņam pietika veselā saprāta aptvert absurdo situāciju. Viņš atradās džungļu vidū starp dīvaini krāsotiem indiāņiem ar pārbiedētu meiteni rokās un par ko gan viņš domāja? Par mīlestību! Alekss saņēmās, lai rīkotos, un maigi atstūma Nadju.
- Beidz raudāt un pasaki šiem kungiem, ka mums nepieciešama virve, viņš izrīkoja, norādot uz indiāņiem. Un atceries, ka tevi sargā talismans.
- Valimai sacīja, ka tas mani pasargās no cilvēkiem, dzīvniekiem un spokiem, bet neko neminēja par iespēju krist un sašķaidīt galvu, Nadja paskaidroja.
- Kā mēdz sacīt mana vecmāmiņa, no kaut kā tik un tā būs jāmirst, draugs meiteni mierināja, cenšoties pasmaidīt. Un tad piebilda: Vai tā nebiji tu, kas man teica, ka jāskatās ar sirdi? Šī nu reiz ir laba iespēja, lai to darītu.
Nadja izklāstīja indiāņiem zēna teikto. Kad viņi beidzot saprata, kas nepieciešams, vairāki no vīriem ķērās pie darba un sapina liānu virvi. Indiāņi šķita ļoti ieinteresēti, redzot, ka Alekss apsien vienu virves galu meitenei ap vidukli un pārējo aptin sev ap krūtīm. Viņi nevarēja saprast, kāpēc atnācēji dara kaut ko tik dīvainu ja krīt viens, viņš taču parauj sev līdzi arī otru.
Grupiņa tuvojās ūdenskritumam, kas gāzās lejup no vairāk nekā piecdesmit metru augstuma, lai lejā sašķīstu iespaidīgā ūdens šļakatu mākonī, ko ieskāva brīnišķīga varavīksne. Simtiem melnu putnu dažādos virzienos šķērsoja kaskādi. Mājot ar ieročiem un kliedzot, indiāņi sveicināja upi, kas iztecēja no debesīm: viņi jau bija ļoti tuvu savai zemei. Jo augstāk kalnos, jo drošāk viņi jutās. Trīs no indiāņiem pazuda mežā un pēc kāda brīža atgriezās ar bumbām. Tās, kā pārliecinājās bērni, bija pagatavotas no baltas, biezas un ļoti lipīgas gumijas. Visi ar šo pastu nozieda plaukstas un pēdas. Saskaroties ar zemi, pie pēdām pielipa kūdra, izveidojot grubuļainu zoli. Bija grūti spert pirmos soļus, bet, tikko nonākuši zem ūdenskrituma, bērni visu saprata: tie bija kā zābaki un cimdi no lipīgas gumijas.
Viņi pārbrida ezeriņam, kas bija izveidojies ūdenskrituma pakājē, un drīz vien pilnīgi izmirkuši sasniedza ūdenskritumu, biezu ūdens aizkaru, ko no kalna šķīra vairāki metri. Ūdens dārdoņa bija tik spēcīga, ka nevarēja sarunāties, arī žestu valoda nederēja, jo neko lāgā nevarēja redzēt gaisā ūdens bija pārvērties sīkās, baltās šļakatās. Alekšu pārņēma sajūta, ka viņš pēc taustes pārvietojas pa mākoni. Pēc Nadjas pavēles Boroba bija pieplacis Aleksam kā liels, spalvains un silts plāksteris, bet viņa pati, piesieta virvē, lai neatpaliktu, gāja aizmugurē. Indiāņi labi pazina apvidu un virzījās uz priekšu droši, tomēr lēnām, skatoties, kur liek kājas. Bērni turējās viņiem līdzi, cik vien spēja, jo pietika tikai pāris soļu atpalikt, lai indiāņus vairs nevarētu redzēt. Alekss iedomājās, ka šīs cilts vārds miglāja ļaudis bija cēlies no biezās miglas, kas radās, krītot ūdenim.
Šis un vēl citi Orinoko augstienes ūdenskritumi atnācējiem bija nepārvarams šķērslis, bet indiāņi tos bija pārvērtuši par saviem sabiedrotajiem. Viņi precīzi zināja, kur likt kājas, te bija dabas veidotas vai cilvēku iecirstas iedobes, ko noteikti izmantoja jau simtiem gadu. Šīs bedrītes klintī aiz ūdenskrituma veidoja kāpnes, kas veda uz pašu kalna virsotni. Nezinot to atrašanās vietu, nebija iespējams tikt augšā pa šīm gludajām, slapjajām un slidenajām klinšu sienām, kad aiz muguras apdullinoši rēc ūdenskritums. Neliels klupiens, un kritiens dārdošajās putās beigtos ar drošu nāvi.
Pirms visu aprija troksnis, Alekss paspēja piekodināt Nadjai neskatīties uz leju, bet koncentrēties, precīzi atkārtot viņa kustības un atbalstīties turpat, kur puisis, kurš savukārt atkārtoja priekšā ejošā Tahamas kustības. Zēns pastāstīja, ka ūdens putekļu dēļ kāpiens sākumā būs grūtāks, bet, jo augstāk viņi kāps, jo mazāk slidenas būs klintis un redzamība uzlabosies. Nadju tas nekādi neuzmundrināja, jo viņas lielākā problēma nebija redzamība, bet gan reibonis. Viņa centās nepievērst uzmanību augstumam un ūdenskrituma apdullinošajam troksnim, raugoties, lai gumija pie plaukstām un pēdām palīdz ciešāk pieķerties mitrajām klintīm. Virve, kas meiteni savienoja ar Alekšu, darīja viņu drošāku, kaut gan bija pilnīgi skaidrs, ka jāpasper tikai viens kļūmīgs solis, lai viņi abi lidotu tukšumā. Meitene centās ievērot Alekša padomus un koncentrēties uz nākamo kustību, uz vietu, kur vienlaikus, bez steigas, bet arī nezaudējot ritmu, vajadzēja likt kāju un roku. Meitene tik tikko spēja noturēt līdzsvaru, viņa kustējās uzmanīgi, meklējot plaisas vai izciļņus; pirms spert vienu kāju, kārtīgi novietoja otru un tā centimetru pa centimetram virzījās uz augšu. Spraugas kalnos bija pietiekami dziļas, lai tām varētu pieķerties, tomēr lielākās briesmas bija pārāk atrauties no klints ķermenim vajadzēja kustēties tai cieši līdzās. Vienu brīdi meitenei ienāca prāta Boroba: ja jau viņa pati bija tik ļoti pārbijusies, kā gan jutās nelaimīgais pērtiķītis, pieķēries Aleksam pie muguras?
Jo augstāk viņi kāpa, jo labāk varēja redzēt, tomēr attālums starp ūdenskritumu un kalnu samazinājās. Ar katru mirkli bērni juta ūdeni tuvāk mugurai. Tieši tai brīdī, kad Alekss un Nadja nodomāja, kā gan viņi tiks tālāk, iedobes klintī novirzījās pa labi. Zēns pārbrauca akmenim ar roku, bet neuzgāja vairs nevienu iedobi; tad juta, ka kāds satver viņu aiz plaukstas locītavas un velk uz augšu. Viņš lika lietā visus savus spēkus un drīz vien atradās kalna alā, kur pulcējās arī indiāņi. Velkot aiz virves, drīz vien parādījās Nadja, kas, piepūles un baiļu apstulbināta, uzkrita draugam virsū. Nabaga Boroba nekustināja ne pirkstiņa, viņš bija pieķēries Aleksam kā banāna lapa un no bailēm galīgi apdullis. Ieeju alā aizsedza biezs ūdens priekškars, ko šķērsoja melnie putni, aizsargājot savas ligzdas no nevēlamajiem viesiem.
Alekss apbrīnoja to indiāņu drosmi, kuri kaut kad sen bija uzdrošinājušies doties aiz ūdenskrituma, uzgājuši klintīs dažas šķirbas, iecirtuši citas un atklājuši alu, tā sagatavojot ceļu saviem pēctečiem.
Garajā un šaurajā alā nebija iespējams piecelties kājās, tāpēc nācās pārvietoties rāpus vai saliecoties. Caur ūdenskritumu plūda balta un pienaina saules gaisma, tomēr tā sniedzās tikai līdz alas ieejai, dziļumā bija tumšs. Alekss, pret kuru bija atspiedusies Nadja un Boroba, redzēja tuvojamies Tahamu, kurš žestikulēja un norādīja uz ūdenskritumu. Zēns nevarēja neko sadzirdēt, tomēr saprata, ka kāds bija paslīdējis vai atpalicis. Tahama norādīja uz virvi, un Alekss beidzot saprata, ka indiānis vēlējās to izmantot, lai kāptu lejup meklēt pazudušo. Tahama bija daudz smagāks par zēnu un, lai cik izveicīgs viņš būtu, indiānim nebija nekādas kalnos kāpšanas pieredzes. Arī Alekss nebija nekāds izcilais eksperts šai lietā, tomēr viņš vismaz bija pavadījis tēvu riskantās misijās, mācēja izmantot virvi un bija daudz lasījis par šo tematu. Kalnos kāpšana bija viņa kaislība, kas varēja līdzināties vien mīlestībai uz flautas spēli. Puisis ar zīmēm lika saprast, ka laidīsies lejup, cik vien to ļaus liānas. Viņš atsēja Nadju un norādīja Tahamam un citiem indiāņiem, ka kāps lejā aizā.
Kāpiens lejup Aleksam šķita briesmīgāks par augšupceļu: viņš neizturīgā virvē karājās virs bezdibeņa, un apkārt dārdēja ūdens jūra. Neko nevarēja redzēt, un zēns pat nezināja, kurš bija nokritis un kur viņu meklēt. Ņemot vērā, ka ikviens, kurš, kāpjot augšup, spēris greizu soli, jau sen ir sašķīdis gabalos, šis manevrs puisim šķita pilnīgi bezcerīgs. Ko gan šādos apstākļos darītu tēvs? Džons Kolds pirmām kārtām domātu par upuri un tikai tad par sevi. Džons Kols nepadotos, iekams nebūtu izmēģinājis visus iespējamos līdzekļus. Laižoties lejup, Alekss mēģināja saskatīt ko tālāk par savu degungalu un elpot, bet viņš gandrīz vai nevarēja atvērt acis un juta, ka plaušās plūst ūdens. Zēns karājās tukšumā un lūdzās, lai no liānām pītā virve nepārtrūktu.
Drīz vien Alekss ar kāju sataustīja kaut ko mīkstu un jau mirkli vēlāk viņa pirksti pārslīdēja pār cilvēku, kas karājās nekurienē. Saprotot, ka tas ir virsaitis Mokarita, zēnu pārņēma dusmu uzplūds. Alekss pazina indiāni pēc dzelteno spalvu rotas, kas joprojām stingri turējās viņam galvā, par spīti tam, ka nabaga večuks kā dzīvnieks bija pieķēries kādai resnai saknei, kas izspraukusies no kalna un brīnumainā kārta spēja apturēt viņa kritienu. Aleksam nebija, kur pieturēties, un viņš baidījās pieķerties saknei, jo tā varēja notrūkt, iegāžot Mokaritu bezdibenī. Puisis izlēma, ka večuku iespējams satvert, tomēr to vajadzēja darīt ļoti apdomīgi, jo izmirkušais virsaitis varēja izslīdēt no rokām kā slapja zivs.
Aleksandrs atgrūdās, gandrīz neko neredzot, iešūpojās un ar rokām un kājām apķērās salīkušajam ķermenim. Indiāņi alā sajuta virves rāvienu, svara pieaugumu un sāka uzmanīgi, ļoti lēni to vilkt uz augšu, lai liānu striķis, berzēdamies pret akmeņiem, nepārtrūktu un Alekss un Mokarita nesadauzītos pret klintīm. Jauneklim nebija ne jausmas, cik ilgu laiku aizņēma šī operācija, iespējams, tikai minūtes, tomēr viņam tās šķita kā garas stundas. Beidzot vairākas rokas viņu satvēra un ievilka alā. Indiāņiem nācās pacīnīties, lai atbrīvotu Mokaritu: Alekss viņu bija satvēris ar piraijas neatlaidību.
Virsaitis sakārtoja dzeltenās spalvas un vārgi pasmaidīja. No viņa mutes un deguna sūcās asins tērcītes, bet citādi večuks izskatījās neskarts. Indiāņus glābšanas ekspedīcija bija dziļi iespaidojusi, un viņi laida virvi no rokas rokā, tomēr nevienam neienāca prātā piešķirt virsaiša izglābšanās laurus jaunajam atnācējam, viņi drīzāk apsveica Tahamu par to, ka tam ienākusi prātā šī lieliskā doma. Nogurušajam un sāpju nomāktajam Aleksam vairāk nekā jebkad bija nepieciešams, lai kāds viņam pateiktu paldies, tomēr pat Nadja puisim nepievērsa nekādu uzmanību. Viņa bija apķērusi Borobu un kādā stūrītī sarāvusies čokurā. Meitene pat nepamanīja drauga varonīgo rīcību, joprojām cenšoties atjēgties no kāpiena kalnā. Pārējais ceļojums bija daudz vieglāks, jo ala iznāca virszemē krietnā attālumā no ūdens un kāpt augšup vairs nebija tik riskanti. Indiāņi ar virvi uzvilka augšā Mokaritu, jo viņam neklausīja kājas, un Nadju, jo viņai neklausīja gars, tomēr beigu beigās kalna virsotnē visi satikās.
- Vai neteicu, ka tavs talismans atvaira arī augstuma briesmas? Alekss noburkšķēja.
- Tev taisnība, Nadja piekrita.
Viņu priekšā pavērās Pasaules Acs tā miglāja ļaudis sauca savu zemi. Tā bija paradīze ar kalniem un brīnišķīgiem ūdenskritumiem, bezgalīgu mežu, kur mita dzīvnieki, putni un tauriņi, ar mērenu klimatu un bez moskītu mākoņiem, kas spietoja zemāk. No tālienes varēja redzēt dīvainus veidojumus, kas bija līdzīgi augstiem melna granīta un sarkanas zemes cilindriem. Apsēdināts zemē un nespēdams pakustēties, Mokarita ar dziļu cieņu paziņoja.
- Tie ir tepuis, dievu mājokļi, viņš teica vārā balsī.
Alekss tos uzreiz pazina: šie veidojumi bija tieši tādi
paši, kādus viņš bija redzējis, kad sastapās ar melno jaguāru Mauro Karijasa pagalmā.
- Tie ir senākie un noslēpumainākie kalni uz zemes, viņš teica.
- Kā tu to zini? Vai tad esi tos jau redzējis iepriekš? Nadja jautāja.
- Es tos redzēju sapnī, Alekss atbildēja.
Kā jau tas pieklājas kārtīgam cīnītājam, indiāņu virsaitis neizrādīja sāpes, tomēr viņa spēki aizvien gāja mazumā. Reizumis Mokarita aizvēra acis un izskatījās, ka viņam reibst galva. Alekss nezināja, vai virsaitis ir ko salauzis, vai viņam ir daudzi iekšējie sasitumi, tomēr bija skaidrs, ka viņš nespēj piecelties kājās. Izmantojot Nadju kā tulku, zēns panāca, ka indiāņi no diviem gariem mietiem, pāris liānām un koka mizas gabala izgatavo improvizētas nestuves. Cīnītājus bija satraucis večuka vārgums vairākas desmitgades viņš bija vadījis cilti, tāpēc viņi bez iebildumiem sekoja Alekša norādījumiem. Divi no viņiem stiepa nestuves, un Tahamas vadībā vēl apmēram pusstundu visi gāja gar upes krastu, līdz Mokarita deva zīmi, ka pienācis laiks atpūsties.
Kāpšana pa ūdenskrituma klintīm bija ilgusi vairākas stundas, un visi bija noguruši un izsalkuši. Tahama un divi vīrieši devās mežā un pēc brīža atgriezās ar pāris putniem, bruņnesi un pērtiķi, ko bija nomedījuši ar loku. Pērtiķis vēl bija dzīvs, bet curare paralizēts; dzīvnieku nobeidza ar akmens sitienu pa galvu, kas tik ļoti satrauca Borobu, ka viņš žigli paslēpās zem Nadjas krekla. Ar diviem akmens gabaliem indiāņi uzšķīla uguni būdams skauts, arī Alekss to bija izmēģinājis un izcepa uz iesma uzdurto medījumu. Mednieks nekad neēda savu medījumu, jo tas norādīja uz sliktu audzināšanu un varēja nest neveiksmi; vajadzēja nogaidīt, līdz savu medījumu viņam piedāvās cits mednieks. Tahama bija nošāvis visu, izņemot bruņnesi, tāpēc vakariņas krietni aizkavējās, jo vajadzēja izpildīt ēdiena maiņas rituālu. Kad Aleksam beidzot rokās nonāca viņa daļa, puisis to aprija, nepievēršot uzmanību spalvām, kas vēl bija pielipušas gaļai, un ēdiens šķita brīnumgards.
Līdz saules rietam vēl bija atlikušas pāris stundas, un augstkalnē, kur augu sega bija plānāka, arī dienas gaisma aizkavējās ilgāk nekā ielejā. Pēc garām pārrunām ar Tahamu un Mokaritu ļaudis no jauna devās ceļā.
Tapiravateri, miglāja ļaužu ciemats, drīz vien parādījās meža vidū, it kā, tāpat kā tā iedzīvotāji, spētu kļūt redzams vai neredzams pēc vēlēšanās. Ciematu aizsargāja milzīgu kastaņkoku audze, tie bija paši augstākie džungļu koki, un dažu zaru apkārtmērs bija vairāk nekā desmit metru. Koku lapotnes pārsedza ciematu kā milzīgi lietussargi. Tapiravateri bija citāds nekā parasts shabono, un tas apstiprināja Alekša aizdomas, ka miglāja ļaudis atšķiras no citiem indiāņiem un neuztur ciešus kontaktus ar pārējām Amazones ciltīm. Ciematā nebija vienas lielas apaļas būdas ar iekšpagalmu, kur dzīvo visa cilts, bet gan atsevišķas mazas būdiņas, celtas no dubļiem, akmeņiem un salmiem un apjumtas ar zariem un krūmiem, tāpēc lieliski saplūda ar apkārtni. Dažu metru attālumā varēja pat nepamanīt cilvēka roku darba klātesamību. Ja jau to nevarēja pamanīt tik tuvu ciematiņam, tad vēl jo grūtāk būtu to izdarīt no gaisa; atšķirībā no shabono lielajām, apjumtajām būdām ar atklātu iekšējo pagalmu, prātoja Alekss. Šis iemesls droši vien palīdzēja miglāja ļaudīm dzīvot pilnīgā nošķirtībā. Puiša cerības, ka viņus varētu pamanīt no karaspēka helikopteriem vai Sesara Santosa lidmašīniņas, izkūpēja kā dūmi vējā.
Ciematiņš bija tikpat nereāls kā paši indiāņi. Tā kā būdiņas bija neredzamas, arī viss pārējais šķita izplūdis un caurspīdīgs. Te visi objekti un cilvēki zaudēja skaidras aprises un kļuva par šķitumu. Gluži kā spoki parādoties no nekurienes, sagaidīt indiāņus ieradās sievietes un bērni. Viņi visi bija īsi, ar gaišāku ādu nekā ielejā dzīvojošie indiāņi un dzintarkrāsas acīm; viņi kustējās ar tādu vieglumu, tik gaisīgi, it kā nebūtu no miesas un asinīm. Viss viņu ietērps bija dažādi zīmējumi uz ķermeņa un dažas rokām apsietas vai aiz auss aizspraustas spalvas vai puķes. Ienācēju izskata sabiedēti, par spīti bruņotu vīriešu klātbūtnei, mazākie bērni sāka raudāt un sievietes izturējās atturīgi un bailīgi.
Jaguār, velc nost drēbes, Nadja pavēlēja, noģērbjot šortus, krekliņu un pat apakšveļu.
Alekss viņai sekoja, pat īsti nedomājot, ko dara. Pāris nedēļu pirms tam doma par publisku izģērbšanos viņu būtu šausminājusi, bet šai vietā tas šķita dabiski. Bija nepieklājīgi staigāt apģērbtam, kad visi citi bija kaili. Tāpat viņam nešķita dīvaini ieraudzīt draudzenes kailo ķermeni, kaut gan agrāk puisis vienmēr bija sarcis, ieraugot kādu no savām māsām kailu. Tūdaļ pat bērni un sievietes pārstāja baidīties un pamazītēm tuvojās. Indiāņi nekad nebija redzējuši tik savādus cilvēkus, īpaši jau tādus kā amerikāņu zēns ar tik baltām atsevišķām ķermeņa daļām. Alekss juta, ka viņi ar lielu interesi aplūko ādas krāsas atšķirību starp vietu, kuru parasti apsedza viņa peldbikses, un pārējo saulē iedegušo ķermeni. Indiāņi berzēja zēna ādu, lai pārliecinātos, vai tā nav krāsota, un aizrautīgi smējās.
Vīrieši nolika zemē nestuves ar Mokaritu, ko tūdaļ pat apstāja ciemata iedzīvotāji. Viņi sarunājās čukstus un ļoti melodiski, it kā atdarinātu meža, lietus un upes ūdens trokšņus, gluži tāpat, kā to bija darījis Valimai. Pārsteigtais Alekss aptvēra: ja vien nepiepūlas, viņš visu lieliski saprot šoreiz vajadzēja "klausīties ar sirdi". Nadjai valodas padevās ar pārsteidzošu vieglumu, pēc viņas domām, vārdi nebija būtiski, ja vien sarunu biedra nodomi bija saprotami.
Tuvojās arī Mokaritas sieva Ijomi, kura bija vēl vecāka par vīru. Pārējie pašķīrās viņas priekšā, un sieviete nometās ceļos līdzās vīram, nenobirdinot ne asaras, vien čukstot viņam ausī mierinājuma vārdus, kamēr pārējās sievietes, nopietnas un klusas, nostājās lokā, it kā atbalstot abus, tomēr neiejaucās.
Drīz vien iestājās nakts un gaiss kļuva vēss. Parasti shabono zem kopējā jumta vienmēr bija vairāki ugunskuri, kur gatavot ēdienu un sasildīties, tomēr Tapiravateri arī uguns, tāpat kā viss pārējais, bija apslēpts. Lai nepievērstu iespējamo ienaidnieku un slikto garu uzmanību, mazus ugunskuriņus aizdedza tikai naktīs uz īpašas akmens plāksnes būdiņu iekšpusē. Dūmi vijās ārā pa jumta spraugām un ātri vien izgaisa. Sākumā Aleksam šķita, ka mājiņas zem kokiem ir uzslietas kā pagadās, tomēr drīz vien viņš saprata, ka tās veido apli gluži kā shabono un ir savienotas ar tuneļiem vai zaru jumtiem, tā sasaistot visu apmetni. Iedzīvotāji varēja pārvietoties pa šo apslēpto taciņu tīklu un vienlaikus būt pasargāti gan no uzbrukumiem, gan saules un lietus.
Indiāņi dzīvoja ģimenēs, bet pusaugu zēni un neprecētie vīrieši mita vienā kopējā istabā, kur bija nūjās iesieti guļamtīkli un salmu paklāji uz grīdas. Tur izmitināja arī Alekšu, bet Nadju aizveda uz Mokaritas mājiņu. Indiāņu virsaitis jau kā pusaudzis bija apprecējies ar Ijomi, savu dzīves draudzeni, bet viņam vēl bija arī divas jaunas sievas un liels skaits bērnu un mazbērnu. Te neviens neskaitīja bērnus, jo patiesībā nebija nozīmes, kuri tad īsti ir vecāki: bērni, ciemata iedzīvotāju aizsargāti un loloti, auga visi kopā.
Nadja pārliecinājās, ka miglāja ļaudīm mēdz būt vairākas sievas vai vīri; te neviens nepalika vientuļš. Ja kāds vīrs nomira, viņa sievu un bērnus tūdaļ pat pieņēma kāds cits, kurš viņus varēja aprūpēt un apgādāt. Tieši tā tas bija ar Tahamu viņš likās esam ļoti labs mednieks, jo viņa gādībā bija vairākas sievas un kāds ducis bērnu. Turpretim sieviete, kuras vīrs bija slikts mednieks, varēja apprecēt vēl citus vīriešus, kas palīdzēja pabarot viņa bērnus. Vecāki mēdza apsolīt meitas preciniekiem uzreiz pēc dzimšanas, tomēr nevienai meitenei nevajadzēja precēties un dzīvot kopā ar vīrieti pret savu gribu. Vardarbība pret sievietēm un bērniem bija tabu. Kurš to pārkāpa, zaudēja ģimeni un tika nolemts nāvei pilnīgā vientulībā, jo viņu nepieņēma arī neprecēto vīriešu namā. Vienīgais sods, kuru piemēroja miglāja ļaudis, bija izdzīšana: ne no kā cita neviens tik ļoti nebijās, kā tikt izraidītam no kopienas. Šeit nepastāvēja priekšstats par sodu un atmaksu; bērni mācījās atdarināt pieaugušos, jo citādi viņi bija lemti iznīcībai. Viņiem vajadzēja iemācīties medīt, zvejot, stādīt un novākt ražu, cienīt dabu un līdzcilvēkus, palīdzēt un saglabāt savu vietu ciematā. Katrs mācījās atbilstoši savām spējām un cik vien ātri varēja.
Atsevišķās paaudzēs nepiedzima pietiekami daudz meiteņu, un tad vīrieši devās garos pārgājienos, meklējot sievas. Savukārt ciemata meitenes varēja atrast vīru tajās retajās reizēs, kad apmeklēja citus novadus. Ciematā pieņēma arī citu cilšu ģimenes, kas bija palikušas vienas pēc kādas cīņas, jo pārāk mazs cilvēku kopums džungļos nespēja izdzīvot. Laiku pa laikam nācās pieteikt karu citam shabono tā norūdījās karavīri un notika arī apmaiņa ar cilvēkiem. Jauniešu atvadīšanās pirms došanās dzīvot uz citu cilti bija ļoti bēdīgs notikums, jo vēlāk viņi tikai retu reizi ieradās apciemot savu ģimeni. Miglāja ļaudis cītīgi glabāja sava ciema atrašanās vietas noslēpumu, tā aizsargājot to no uzbrukumiem un ienācēju ieradumu ievazāšanas. Šādi viņi bija dzīvojuši tūkstošiem gadu un nevēlējās neko mainīt.
Būdiņu iekšienē nebija daudz ko redzēt: guļamtīkli, ķirbji, akmens cirvji, dzīvnieku zobu vai nagu naži un pāris kopienai piederošu mājdzīvnieku, kas brīvi staigāja iekšā un ārā. Neprecēto vīriešu mītnē glabājās loki, bultas, spļaujamcaurulītes un šautriņas. Te nebija nekā lieka, neviena mākslas darba, tikai tas, kas nepieciešams, lai izdzīvotu; visu pārējo sniedza daba. Aleksandrs Kolds neredzēja nevienu metāla priekšmetu, kas liecinātu par sakariem ar ārpasauli, un atcerējās, ka miglāju ļaudis nebija aiztikuši Sesara Santosa izkārtās dāvanas indiāņu pievilināšanai. Arī tas viņus atšķīra no pārējām apgabala ciltīm, kas cita pēc citas krita par upuri dzelzs un ienācēju pārējo labumu kārdinājumam.
Kad kļuva aukstāks, Alekss atkal uzvilka drēbes, taču tik un tā drebinājās. Viņš redzēja, ka mītnes biedri šūpuļtīklos guļ pa divi kopā vai arī pa vairākiem cieši līdzās uz grīdas, lai sasildītos no ķermeņu siltuma, tomēr Alekss bija audzis kultūrā, kur valdīja nelabvēlīga attieksme pret fizisku kontaktu starp vīriešiem; tajā vīrieši cits citam pieskārās tikai vardarbības uzplūdos vai atsevišķos sporta veidos. Puisis devās pie miera, ierušinājies kādā stūrītī, un jutās pagalam nenozīmīgs, vēl mazsvarīgāks nekā blusa. Šī cilvēku kopiena nelielā ciematiņā bija kā ūdens piliens milzīgajā džungļu jūrā. Viņa paša dzīve salīdzinājumā ar bezgalību bija īsāka par sekundes simtdaļu. Iespējams, tā vispār nepastāvēja, iespējams, ka cilvēki, planētas un visa pārējā radība bija vien sapnis, šķitums. Zēns pasmaidīja, atceroties, ka vēl pirms dažām dienām viņš iedomājās sevi par pasaules centru. Šķita, ka šī būs gara nakts, viņam bija auksti un gribējās ēst, tomēr pēc neilga laiciņa Alekss jau saldi gulēja.
Viņš pamodās, sakņupis uz salmu paklāja starp guļošiem indiāņiem, kas krāca un pūta zēnam ausī elpu gluži tāpat, kā mēdza darīt viņa suns Pončo. Alekss ar grūtībām atbrīvojās no indiāņu roku un kāju mudžekļa un uzmanīgi piecēlās, tomēr nekur tālu netika, jo turpat aiz būdas sliekšņa ieraudzīja resnu, vairāk nekā divus metrus garu čūsku. Alekss palika stāvam kā sastindzis, neuzdrošinoties spert ne soli, par spīti tam, ka čūska neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes: rāpulis bija miris vai gulēja. Drīz vien modās arī indiāņi un vienā mierā sāka savas dienas gaitas, kāpjot pāri čūskai un nepievēršot tai nekādu uzmanību. Tā bija pieradināta boa, kuras uzdevums bija ķert peles, sikspārņus, skorpionus un atbaidīt indīgās čūskas. Miglāja ļaudīm bija daudz mājdzīvnieku: pērtiķi auga kopā ar bērniem, kucēnus sievietes zīdīja gluži kā savus bērnus, te bija arī tukani, papagaiļi, iguānas un pat kāds vārgs dzeltenais jaguārs ar klibu kāju. Labi barotās boa čūskas lielākoties bija ļoti miegainas un ļāva bērniem ar sevi rotaļāties. Alekss iedomājās, ka viņa māsa Nikola visu šo eksotisko un pieradināto dzīvnieku vidū justos ļoti laimīga.
Lielākā dienas daļa pagāja, gatavojoties svētkiem par godu cilts cīnītāju pārnākšanai un "balto dvēseļu" tā šeit sauca Nadju un Alekšu apciemojumam. Svētku priekšdarbos neiesaistījās tikai viens vīrietis, kurš tā arī palika viens pats sēžam ciema nomalē. Šis indiānis veica attīrīšanās rituālu unokaimū, kas bija obligāts pasākums pēc cilvēka nogalināšanas. Alekss uzzināja, ka unokaimū izpaudās kā pilnīga atturība, klusēšana un nekustīgums vairāku dienu garumā. Šai laikā mirušā cilvēka gars, kas bija izlidojis pa līķa nāsīm un pielipis pie slepkavas krūšu kaula, pamazām atdalījās. Ja varmāka šai laikā kaut ko apēda, viņa upura spoks piebrieda un ar savu svaru varēja vaininieku nospiest. Nekustīgi sēdošā cīnītāja priekšā atradās gara bambusa spļaujamcaurulīte, kura bija izrotāta ar dīvainiem ornamentiem tādiem pašiem kā saindētā šautriņa, kas pie upes nogalināja vienu no zaldātiem.
Daži vīrieši Tahamas vadībā devās medīt vai zvejot, un tikmēr pāris sieviešu gāja pēc kukurūzas un banāniem uz džungļos apslēptajiem nelielajiem dārziņiem, bet citas mala manioku. Mazākie bērni cepšanai lasīja skudras un citus kukaiņus; vecākie vāca riekstus un augļus, vēl kāds neticami veikli uzrāpās vienā no kokiem, lai no kāres paņemtu medu vienīgo saldmes avotu džungļos. Tikko iemācījušies staigāt, puišeļi apguva arī rāpšanos kokos un varēja brīvi pārvietoties pa visaugstākajiem zariem, nezaudējot līdzsvaru. Tikai noskatoties vien, ka viņi kā pērtiķi ložņā lielā augstumā, Nadjai jau reiba galva.
Aleksam iedeva grozu, parādīja, kā to piesiet pie galvas, un aizsūtīja kopā ar citiem viņa vecuma zēniem. Labu laiku viņi gāja pa mežu, uz kārtīm un liānām balstoties, šķērsoja upi, līdz nonāca pie augstām palmām, kuru stumbrus klāja smaili ērkšķi. Zem pašas lapotnes, vairāk nekā piecpadsmit metru augstumā, spīdēja dzeltenu, persikiem līdzīgu augļu ķekari. Puiši sameklēja nūjas, lai izgatavotu divus izturīgus krustus, vienu no tiem aplika stumbram, bet otru novietoja augstāk. Viens no jauniešiem uzrāpās uz pirmā krusta, pabīdīja otru augstāk, tad uzlīda uz tā un pastiepa roku, lai pavirzītu uz augšu apakšējo krustu, un ar vingrotāja cienīgu veiklību uzkāpa līdz pat galotnei. Alekss bija dzirdējis par to runājam, bet, kamēr savām acīm kāpienu nebija redzējis, nespēja saprast, kā iespējams uzrāpties palmā un nesavainoties ar ērkšķiem. No palmas galotnes zēns meta lejā augļus, un pārējie tos lasīja grozos. Vēlāk ciema sievietes dzeltenos augļus sasmalcināja, sajauca ar banāniem un pagatavoja zupu, ko miglāja ļaudis bija ļoti iecienījuši.
Par spīti tam, ka visi bija nodarbināti ar sagatavošanās darbiem, valdīja brīva un jautra atmosfēra. Neviens nesteidzās, un atlika laiks arī pāris stundu līksmi ņemties pa upi. Bradājot pa ūdeni, Aleksandrs Kolds domāja, ka neviena cita vieta pasaulē viņam nav šķitusi tik skaista un ka nekad viņš nav juties tik brīvs. Pēc ilgās peldes Tapiravateri meitenes sagatavoja dažādas augu krāsvielas un izrotāja visus cilts locekļus pat zīdaiņus ar sarežģītiem zīmējumiem. Tikmēr vecākie cilts vīrieši sasmalcināja un sajauca dažādu koku lapas un mizas, lai iegūtu yopo ceremonijas maģisko pulveri.
12 iesvētīšanas rituāls
Svētki sākās pēcpusdienā un ilga visu nakti. No galvas līdz kājām nokrāsotie indiāņi dziedāja, dejoja un sātīgi paēda. Viesim bija ļoti nepieklājīgi atteikties no piedāvātā ēdiena un dzēriena, tāpēc Alekss un Nadja, gluži tāpat kā visi pārējie, kārtīgi pielocīja vēderu. Bērni skraidīja ar garajos matos iesietiem lieliem tauriņiem un spīdīgām vabolēm. Ar jāņtārpiņiem greznojušās sievietes, aizspraudušas aiz auss orhidejas ziedus vai putnu spalvas, sāka svētkus, sadaloties divās grupās un savstarpēji draudzīgi apdziedoties. Vēlāk, atdarinot dzīvnieku kustības riesta laikā, viņas aicināja uz deju vīriešus. Galu galā vīrieši dejoja vieni paši: vispirms sastājās aplī un atveidoja pērtiķus, jaguārus un krokodilus, tad demonstrēja spēku, vicinot ieročus un izpildot kara deju. Nadjai un Aleksam griezās galva, viņus reibināja izrāde, bungu rīboņa, dziesmas, kliedzieni un džungļu trokšņi visapkārt.
Mokaritu novietoja ciemata centrā, un visi viņu goddevīgi sveicināja. Kaut arī viņš maziem malciņiem dzēra masato, tomēr ieēst virsaitis vairs neko nevarēja. Kāds cits sirmgalvis, kas bija izslavēts dziednieks, ieradās, notriepies ar sažuvušiem dubļiem un gumijotu vielu, kas bija aplipuši ar baltām spalvām, padarot vīru līdzīgu dīvainam putnam, kas nule kā izšķīlies. Dziednieks ilgu laiku lēkāja apkārt virsaitim, ik pa brīdim skaļi iekliedzoties, lai aizbaidītu ļaunos garus, kas bija apsēduši vājinieka ķermeni. Vēlāk viņš vairākās vietās pasūkāja gulošā vēderu un krūtis un izlikās izsūcam ļaunos garus un aizspļaujam tos tālu prom. Turklāt viņš iezieda virsaiša ķermeni ar paranary pastu no augiem izgatavotu vielu, kas dziedēja ievainojumus. Tomēr Mokaritam brūces nebija redzamas un visām izdarībām nebija nekāda efekta. Alekss domāja, ka kritiens bija sadragājis kādu virsaiša iekšējo orgānu, iespējams, aknas, jo večuks pamazām kļuva aizvien vārgāks un no lūpu kaktiņa viņam lēnām sūcās asins tērcīte.
Rītam austot, Mokarita pasauca pie sevis Nadju un Alekšu un pēdējiem spēkiem pastāstīja, ka viņi ir vienīgie ienācēji, kas kopš ciemata dibināšanas ir spēruši kāju Tapiravateri.
Šeit dzīvo miglāju ļaužu un mūsu senču dvēseles. Nahab mēle ir melīga, un viņi nepazīst taisnību, viņi var aptraipīt mūsu dvēseles, viņš sacīja.
Viņi ir uzaicināti, večuks piebilda, sekojot lielā šamaņa norādījumiem, kas bija apliecinājis, ka Nadja viņiem palīdzēs. Virsaitis sacījās nezinām, kāda loma visā ir Aleksam, tomēr kā meitenes draugs arī viņš bija laipni aicināts Tapiravateri. Aleksandrs un Nadja saprata, ka vecais vīrs runā par Valimai un viņa pareģojumu par Rahakanariva.
- Kā parādās Rahakanariva? Alekss jautāja.
- Dažādi. Viņš ir cilvēkēdājs putns. Viņš nav labestīgs un uzvedas kā jucis, nekad nevar zināt, ko viņš darīs, viņš vienmēr ir izslāpis asiņu, dusmīgs un nežēlīgs, Mokarita skaidroja.
- Vai jūs esat redzējuši lielus putnus? Alekss atkal jautāja.
- Mēs esam redzējuši putnus, kas saceļ troksni un vēju, bet viņi nepamanīja mūs. Mēs zinām, ka tie nav Rahakanariva, kaut gan tam ļoti līdzīgi, tie ir nahab putni. Viņi lido tikai pa dienu un nekad pa nakti, tāpēc mēs sargāmies kurt uguni, lai putni neredz dūmus. Un dzīvojam paslepus. Tādēļ mēs esam neredzamā tauta, Mokarita stāstīja.
- Nahab tik un tā agrāk vai vēlāk atnāks šurp, tas ir neizbēgami. Ko tad darīs miglāja ļaudis?
- Mans laiks Pasaules Acī ir beidzies. To vajadzēs izlemt nākamajam virsaitim, Mokarita vārgi noteica.
Mokarita nomira rītausmā. Vairākas stundas Tapiravateri gaisu drebināja raudu koris: neviens nevarēja atcerēties laiku pirms virsaiša valdīšanas, kas bija ilgusi vairākus desmitus gadu. Dzelteno spalvu galvasrota, viņa varas simbols, bija pakārta uz kāda staba, līdz tiks ievēlēts nākamais cilts vadonis, bet miglāja ļaudis tikmēr noņēma visas rotas un kā apliecinājumu sērām noziedās ar dubļiem, oglēm un pelniem. Visapkārt valdīja liels satraukums, jo indiāņi ticēja, ka nāve tikai retu reizi iestājas dabisku iemeslu dēļ, lielākoties to izraisa kāda naidnieka maģija. Lai nomierinātu mirušā garu, bija nepieciešams atrast un pieveikt naidnieku, jo citādi gars varēja palikt pasaulē un traucēt dzīvajiem. Ja naidnieks bija no citas cilts, varēja izvērsties cīņa, bet, ja viņš nāca no tā paša ciema, viņu atbilstošā ceremonijā varēja "nogalināt" simboliski. Indiāņus, kuri visu nakti bija dzēruši masato, ļoti uzbudināja doma pieveikt naidnieku, kurš bija izraisījis Mokaritas nāvi. Atklāt un satriekt viņu pīšļos nu bija goda un cieņas jautājums. Neviens nealka stāties virsaiša vietā, jo indiāņu vidū nebija hierarhijas, te neviens nejutās svarīgāks kā pārējie, virsaitim tikai bija vairāk pienākumu. Mokaritu cienīja nevis viņa sabiedriskā stāvokļa dēļ, bet gan tāpēc, ka viņš bija ļoti vecs un līdz ar to viņam bija daudz vairāk pieredzes un zināšanu. Piedzērušie un satrauktie ļaudis jebkurā brīdī varēja kļūt vardarbīgi.
Domāju, ka pienācis laiks saukt Valimai, Nadja pačukstēja Aleksam.
Viņa aizgāja uz ciema nomali, noņēma no kakla amuletu un sāka tajā pūst. Grieztā kaula spalgā skaņa šai vietā skanēja dīvaini. Nadja bija iedomājusies, ka pietiks tikai iepūst talismanā, lai Valimai parādītos tūdaļ kā uz burvja mājienu, tomēr, lai cik ilgi viņa pūta, šamanis tā arī nenāca.
Nākamajās stundās gaisotne ciematā kļuva arvien nokaitētāka. Viens no indiāņiem uzbruka Tahamam. Tas viņam ar rungu iesita pa galvu, atstājot ķīviņa aizsācēju asiņainu guļam zemē; vairākiem vīriem vajadzēja iejaukties, lai izšķirtu un nomierinātu sakarsušos cīnītājus. Beigu beigās tika izlemts lietu atrisināt ar yopo palīdzību. Tas bija zaļš pulveris, kuru tāpat kā masato lietoja tikai vīrieši. Indiāņi sadalījās pa divi, un katram pārim bija gara, doba un galā nosmailināta niedre, ar kuru viņi viens otram iepūta pulveri tieši degunā. Yopo kā ar āmuru iesita pa smadzenēm, un cilvēks nokrita uz muguras, kliedzot no sāpēm, sāka vemt, raustīties, stenēt, un viņam rādījās vīzijas, bet tikmēr pa nāsīm un muti kāpa zaļas putas. Skats nebija no patīkamākajiem, tomēr tā varēja nokļūt garu pasaulē. Daži vīri pārvērtās dēmonos, citi ieguva dzīvnieka dvēseli, vēl kāds pareģoja nākotni, bet nevienam no viņiem neparādījās Mokaritas gars, lai norādītu savu pēcteci.
Alekss un Nadja nojauta, ka šis ļembasts beigsies ar roku palaišanu, tāpēc abi klusi turējās maliņā, cerot, ka neviens par viņiem neatcerēsies. Tomēr draugiem nepaveicās, jo drīz vien kādam no indiāņiem parādījās vīzija, ka Mokaritas ienaidnieks un viņa nāves vaininieks ir svešzemju zēns. Vienā mirklī visi bija kājās, lai sodītu virsaiša slepkavu, un, satvēruši rungas, nāca Aleksam virsū. Šis nu tiešām nebija brīdis, kad spēlēt flautu un mēģināt nomierināt sakarsušos prātus, un zēns kā gazele metās skriet. Viņa vienīgā priekšrocība bija izmisums, kas viņu spārnoja, un tas, ka vajātāji nebija visai stingri uz kājām. Apreibuši indiāņi klupa, grūstījās un sajukumā sita cits citam ar nūjām, kamēr bērni un sievietes skrēja līdzi, uzmundrinot viņus. Alekss domāja, ka pēdējā stundiņa ir klāt, un mātes tēls kā zibens uzplaiksnīja viņa prātā, kamēr puisis joņoja pa džungļiem.
Ātrumā amerikāņu jauneklis ar indiāņiem sacenties nevarēja, tomēr sekotāji bija apreibinājušies un cits pēc cita pa ceļam pakrita. Beidzot zēns, aizelsies un nomocīts, paslēpās zem kāda koka. Kad viņam jau šķita, ka ir paglābies, Alekss sajuta sev apkārt ļaudis, un, pirms puisis paguva no jauna meties skriešus, cilts sievietes sakrita viņam virsū. Viņas smējās, it kā tas būtu tikai tāds neizdevies joks, bet, par spīti Alekša centieniem izrauties, turēja puisi cieši un pa visām aizstiepa viņu līdz Tapiravateri, kur piesēja zēnu pie koka. Pāris meiteņu viņam pakutināja sānus, un citas ielika mutē augļu gabaliņus, bet, par spīti šiem uzmanības apliecinājumiem, mezglus tomēr sasēja jo ciešus. Tobrīd yopo iedarbība pamazām izgaisa un pārgurušie vīri no vīziju pasaules lēnām atgriezās realitātē. Pagāja vēl pāris stundu, līdz viņi pilnībā atguva skaidro saprātu un spēkus.
Aleksam sāpēja visas maliņas, jo līdz ciemam viņu atvilka vilkšus, un tagad, kad sievietes viņu nemitējās ķircināt, puisis atcerējās Ludovika Leblāna briesmīgos stāstus. Ja profesora teorijas bija patiesas, tagad viņu droši vien apēdīs. Un kas notiks ar Nadju? Zēns jutās par viņu atbildīgs. Viņš domāja, ka filmās un grāmatās šis būtu īstais brīdis, kad parādīties glābējiem helikopteros, un Alekss bezcerīgi pavērās debesīs, jo reālajā dzīvē glābēji nekad neieradās laikā. Tikmēr Nadja bija pienākusi pie koka, un neviens viņu neaizkavēja, jo indiāņi nevarēja iedomāties, ka meitene varētu viņus šādi izaicināt. Satumstot un kļūstot vēsākam, Alekss un Nadja atkal bija uzvilkuši drēbes, un, tā kā miglāja ļaudis jau bija pieraduši redzēt jauniešus apģērbtus, nejuta vajadzību tās atkal novilkt. Alekss bija aplicis jostu, pie kuras karājās flauta, kompass un saliekamais nazis, ar kuru Nadja draugu atbrīvoja. Lai pārgrieztu virves, filmās parasti pietiek ar vienu rokas vēzienu, bet meitenei to nācās darīt krietnu laika sprīdi, un Alekss no satraukuma jau paguva nosvīst. Cilts sievietes un bērni, pārsteigti par tādu uzdrīkstēšanos, pienāca paskatīties, ar ko abi nodarbojas, tomēr Nadja ar tādu pārliecību vicināja nazi visu ziņkārīgo degungalā, ka neviens neiejaucās, un pēc desmit minūtēm Alekss jau bija brīvs. It kā nekas nebūtu noticis, abi sāka iet prom, tomēr neuzdrošinājās mesties skriešus, lai nepiesaistītu indiāņu uzmanību. Šai brīdī spēja kļūt neredzamiem viņiem būtu varen noderējusi.
Tomēr jaunieši nekur tālu nepaguva aiziet, jo ciematā ieradās Valimai. Vecais burvis izskatījās kā parasti pie nūjas bija piesiets milzums maisiņu, rokā satverts īss šķēps, un kvarca cilindrs skanēja kā zvaniņš. Tajā bija savākti akmentiņi no zibens spēriena vietas tas bija dziednieku un šamaņu atribūts, kas simbolizēja Tēva Saules spēku. Viņš bija atnācis kopā ar jaunu meiteni. Viņas mati kā apmetnis krita līdz pat jostasvietai, uzacis bija smalkas un koptas, kaklā karājās vairākas zīļu rotas un caur vaigiem un degunu bija izvērti pulēti kociņi. Viņa bija ļoti jauna un izskatījās priecīga, kaut gan nebilda ne vārda, tikai nemitīgi smaidīja. Alekss saprata, ka tas bija samaņa sievas gars, un priecājās, ka tagad spēj to redzēt. Tas nozīmēja, ka viņa uztvere un intuīcija bija kļuvusi plašāka. Tieši tā, kā viņam bija mācījusi Nadja vajadzēja "skatīties ar sirdi". Viņa bija stāstījusi, ka pirms daudziem gadiem, kad Valimai vēl bija jauns, viņam, ievainojot ar saindētu nazi, nācās nogalināt kādu meiteni, lai to atbrīvotu no verdzības. Šamanis nebija izdarījis noziegumu, bet gan palīdzējis, tomēr meitenes dvēsele tik un tā pielipa viņam pie krūtīm. Paņemot līdzi mirušās dvēseli, Valimai aizbēga tik dziļi mežā, lai neviens viņu nekad nevarētu atrast, un izpildīja visus šķīstīšanās rituālus, gavēja un nekustējās. Tomēr pārgājiena laikā viņi abi bija iemīlējušies, un, veicot unokaimū rituālu, meitenes gars vairs nevēlējās doties prom, bet gan palikt šai saulē kopā ar vīrieti, ko mīlēja. Tas bija noticis gandrīz pirms vesela gadsimta, un kopš tā laika gars vienmēr pavadīja Valimai, gaidot brīdi, kad arī mīļotais pārvērtīsies garā un varēs lidot kopā.
Valimai klātbūtne stipri vien mazināja Tapiravateri valdošo sasprindzinājumu, un indiāņi, kuri vēl pirms brīža bija gatavi Alekšu piebeigt, tagad izturējās visnotaļ laipni. Cilts juta cieņu un bijāšanu pret lielo šamani, jo viņam piemita pārdabiskas spējas tulkot zīmes. Sapņoja un vīzijas redzēja visi, tomēr tikai tādi izredzētie kā Valimai varēja aizceļot uz augstāko garu valstību, kur mācījās tulkot parādības, skaidrot tās citiem un mainīt dabas kataklizmu gaitu.
Večuks pavēstīja, ka zēnam ir melnā jaguāra, svētā dzīvnieka, dvēsele un ka viņš ir ieradies no tālienes, lai palīdzētu miglāja ļaudīm. Samanis paskaidroja, ka šis ir ļoti dīvains laiks, kad izzūd robeža starp šo un pārējo pasauli. Laiks, kad Rahakanariva var aprīt visus. Viņš atgādināja par nahab, kurus vairākums indiāņu zināja tikai no zemieņu ciltsbrāļu nostāstiem. Tapiravateri indiāņi vairākas stundas bija novērojuši International Geographic ekspedīciju, tomēr neviens tā arī nespēja izprast šo dīvaino ienācēju darbību un paradumus.
Valimai, kurš savos simts gados bija pieredzējis daudz, pastāstīja to, ko zināja.
- Nahab ir kā miruši, jo viņiem krūtīs vairs nav dvēseles, viņš sacīja. Nahab nezina pilnīgi neko, viņi pat nevar ar harpūnu noķert zivi, trāpīt ar šķēpu pērtiķim vai uzkāpt kokā. Viņi netērpjas gaisā un gaismā kā mēs, bet gan nēsā pretīgas drēbes. Viņi nepeldas upē un nepazīst tikumus un pieklājības likumus, viņi nedalās ne ar savu māju, ne ēdienu, ne bērniem vai sievām. Viņiem ir mīksti kauli, un pietiek tikai ar vieglu belzienu, lai salauztu galvaskausu. Viņi nogalina dzīvniekus un neapēd tos, bet atstāj zemē sapūt. Visur, kur vien iet, viņi atstāj netīrību un indes pēdas, pat ūdenī. Nahab ir tik jukuši, ka grib aizvest sev līdzi pat akmeņus no zemes, smiltis no upēm un kokus no meža. Daži no viņiem vēlas iegūt
zemi. Mēs viņiem sakām, ka mežu nevar aiznest uz mui "
guras kā beigtu tapīru, bet viņi neklausās. Viņi mums stāsta par saviem dieviem, bet negrib neko dzirdēt par mūsējiem. Viņi ir negausīgi kā krokodili. Šīs briesmīgās lietas esmu redzējis pats savām acīm un dzirdējis pats savām ausīm, un pieskāries tām pats savām rokām.
- Mēs nekad neļausim, lai šie dēmoni nokļūst līdz Pasaules Acij, mēs viņus nogalināsim ar šķēpiem un šautriņām, kad viņi kāps augšup pa ūdenskritumu, kā esam darījuši ar visiem ienācējiem, kas mēģinājuši šeit nokļūt jau kopš mūsu vectēvu vectēvu laikiem, Tahama paziņoja.
- Viņi tik un tā atnāks. Nahab pieder trokšņa un vēja putni, kas var lidot pāri kalniem. Viņi atnāks, jo vēlas iegūt akmeņus un kokus, un zemi, Alekss indiāni pārtrauca.
- Tieši tā, Valimai piekrita.
-Nahab var nogalināt ar slimībām. Vairākas ciltis jau mirušas, tomēr miglāja ļaudis var izglābties, Nadja sacīja.
- Šī meduskrāsas meitene zina, ko runā, mums viņa jāklausa. Rahakanariva mēdz pieņemt nāvējošu slimību veidolu, Valimai apliecināja.
- Vai tad viņa ir varenāka par Rahakanarivu? Tahama neticīgi apvaicājās.
- Es ne, bet ir kāda sieviete, kas ir ļoti varena. Viņai ir vakcīnas, kas var apstādināt epidēmijas, meitene sacīja.
Nākamo stundu Nadja un Alekss pavadīja, cenšoties pārliecināt indiāņus, ka visi nahab nav ļauni dēmoni, ka daži no viņiem ir draugi kā daktere Omaira Torresa. Saprasties traucēja ne tikai valodas barjera, bet arī kultūras atšķirības. Kā gan lai paskaidro, kas ir vakcīna? Viņi paši to īsti labi nezināja, tāpēc abi vienojās, ka to var saukt par īpaši spēcīgu maģiju.
- Šai sievietei būtu jāatnāk vakcinēt visus miglāja ļaudis tas ir jūsu vienīgais glābiņš, Nadja indiāņus centās pārliecināt. Tad, lai nāktu kas nākdams nahab vai pēc asinīm izslāpušais Rahakanariva, slimības jums nenodarīs ļaunu.
- Vini var mums uzbrukt citā veidā, un tad mēs cīnīsimies, Tahama uzstāja.
- Cīnīties ar nahab nav laba doma… Nadja uzdrošinājās iebilst.
- Tas būs jāizlemj nākamajam virsaitim, Tahama nosprieda.
Valimai uzņēmās vadīt Mokaritas apbedīšanas rituālu saskaņā ar vissenākajām tradīcijām. Par spīti iespējai tikt pamanītiem no gaisa, indiāņi iekūra lielu ugunskuru, kura liesmas pāris stundu laikā pārvērta virsaiša ķermeni pelnos, bet ciemata iedzīvotāji tikmēr sēroja par viņa aiziešanu. Valimai pagatavoja maģisku dzērienu, vareno ayahuascai, lai palīdzētu cilts vīriešiem ieraudzīt savas sirds dzīles. To nobaudīt uzaicināja arī abus jauniešus, jo viņiem jāveic savas dzīves svarīgākais un varonīgākais uzdevums un tam nepieciešama ne tikai dievu palīdzība, bet arī sava spēka apziņa. Alekss un Nadja neuzdrošinājās atteikties no piedāvājuma, kaut gan dzēriens garšoja briesmīgi un prasīja lielas pūles, lai to norītu un paturētu kuņģī. Ilgu laiku viņi nejuta nekādu efektu, līdz brīdi vēlāk zem kājām pēkšņi pazuda zeme un debesis piepildīja ģeometriskas figūras un mirdzošas krāsas, savukārt bērnu ķermeni sāka griezties un izgaist, un viņus pašus līdz pat kāju pēdām pārņēma bailes. Kad viņiem jau likās, ka pienākusi pēdējā stundiņa, draugi juta, kā galvu reibinošā ātrumā traucas cauri bezgalīgām gaismas pielietām telpām, un drīz vien, aicinot viņus ienākt, atvērās arī totēma dzīvnieku karaļvalsts durvis.
Alekss juta, ka rokas un kājas kļūst garākas un ķermeni piepilda dedzinošs karstums. Viņš paskatījās uz rokām un redzēja, ka tās kļuvušas par ķetnām ar asiem nagiem. Viņš atvēra muti, un atskanēja bailes iedvesošs rūciens. Zēns saprata, ka ir pārvērties par lielu, melnu un spīdīgu dzīvnieku: par brīnišķīgu melno jaguāru, kuru bija redzējis Mauro Karijasa pagalmā. Viņš nebija dzīvnieks, un dzīvnieks nebija viņš; viņi abi bija kļuvuši par vienu būtni, viņi abi bija vienlaikus zēns un liels kaķis. Alekss paspēra pāris soļu, izstaipījās un saprata, ka viņam piemīt jaguāra vieglums, ātrums un spēks. Pārdabiska spēka pārņemts, viņš lieliem lēcieniem skrēja pa mežu, vienā paņēmienā uzlēca koka zarā un no turienes ar savām zelta krāsas acīm pārlūkoja apkārtni, lēni kustinot melno asti. Viņš apjauta savu spēku, spēju iedvest bailes, savu vientulību un neuzvaramību, apzinājās, ka ir Dienvidamerikas mežu karalis. Te nebija neviena cita tik neatkarīga dzīvnieka kā viņš.
Nadja pacēlās debesīs, un pāris mirkļos izzuda bailes no augstuma, kas viņu vienmēr bija nomākušas. Viņas varenie ērgļa spārni gandrīz nemaz nekustējās; viņu noturēja aukstais gaiss, un pietika tikai ar vieglu kustību, lai mainītu lidojuma virzienu vai ātrumu. Viņa lidoja lielā augstumā, mierīga, bezkaislīga, atbrīvota un bez ziņkārības vēroja zemi. No augšas varēja redzēt mežu un plakanās tepui virsotnes, kuras kā putu kroņi sedza mākoņi; viņa redzēja arī vārgo dūmu strūkliņu no ugunskura, kurā gruzdēja virsaiša Mokaritas mirstīgās atliekas. Vēja varā ērglis debesīs bija tikpat neuzvarams kā jaguārs uz zemes: neviens nevarēja to sasniegt. Meitene apmeta vairākus lokus ap Pasaules Aci, no augšas vērojot indiāņu dzīvi. Spalvas uz galvas slējās kā simtiem antenu, lai uztvertu saules siltumu, vēja elpu un satraucošo augstuma izjūtu. Viņa zināja, ka ir indiāņu aizstāve, miglāja cilvēku ērgļu māte. Viņa pārlidoja pār Tapiravateri ciemu, un milzīgo spārnu ēna kā apmetnis pārklāja mazo, mežā apslēpto mājiņu tikpat kā neredzamos jumtus. Beidzot lielais putns devās uz kāda tepui virsotni, visaugstāko kalnu, kur savā ligzdā, visiem četriem vējiem pieejamas, mirdzēja trīs kristāla olas.
Nākamās dienas rītā, kad bērni atgriezās no totēma dzīvnieku pasaules, abi izstāstīja piedzīvoto.
- Ko gan nozīmē tās trīs olas? Alekss jautāja.
- Nezinu, tomēr tās ir ļoti svarīgas. Tās nav manas olas, Jaguār, bet man tās jāiegūst, lai glābtu miglāja ļaudis.
- Es nesaprotu. Kas gan šīm olām kopīgs ar indiāņiem?
- Domāju, ka daudz kas… Nadja noteica, lai gan bija tikpat apmulsusi kā draugs.
Kad sārts bija apdzisis, Ijomi, Mokaritas sieva, izlasīja no pelniem kaulus, ar akmeni samala tos pulverī un iejauca ūdenī, kuram pievienots banāns, lai pagatavotu zupu. Ķirbja trauks ar šo šķidrumu ceļoja no rokas rokā, un visi, pat bērni, iedzēra no tā pa malciņam. Pēcāk ķirbi apraka un virsaiša vārds tika aizmirsts, lai nekad nevienam neienāktu prātā to izrunāt. Atmiņas par virsaiti, tāpat kā viņa pelnos saglabājusies drosme un gudrība, tagad bija nodotas šā vīra pēcnācējiem un draugiem. Tā kāda daļa no viņa palika dzīva vienmēr. Arī Nadjai un Aleksam pasniedza iemalkot kaulu zupu tās bija savā ziņā kristības, jo tagad viņi piederēja ciltij. Paceļot trauku pie lūpām, zēns atcerējās, ka reiz bija lasījis par slimību, kuru var iegūt, "ēdot senču smadzenes". Tomēr viņš pievēra acis un aiz cieņas iedzēra malciņu šķidruma.
Kad bēru ceremonija bija beigusies, Valimai vedināja cilti izvēlēties jaunu virsaiti. Saskaņā ar tradīciju uz šo vietu varēja pretendēt tikai vīrieši, tomēr Valimai paskaidroja, ka šoreiz būs jāizvēlas ar apdomu, jo viņi dzīvo ļoti dīvainā laikā, kad nepieciešams izvēlēties virsaiti, kurš spētu saprast citu pasauļu noslēpumus, sarunāties ar dieviem un noturēt Rahakanarivu pienācīgā attālumā. Samanis teica, ka pienācis sešu mēnesnīcu laiks, kad dieviem jāpamet savi mitekļi. Pēc dievu pieminēšanas indiāņi saķēra galvu rokās un sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ, skaitot kaut ko, kas Nadjas un Alekša ausīm izklausījās pēc lūgšanas.
Jaunā virsaiša vēlēšanās jāpiedalās visiem Tapiravateri iedzīvotājiem, pat bērniem, Valimai izrīkoja cilts locekļus.
Cilts piederīgie veselu dienu izvirzīja kandidātus un apsprieda tos. Iestājoties naktij, Alekss un Nadja, noguruši, izsalkuši un nogarlaikojušies, aizmiga. Amerikāņu zēns veltīgi bija centies izskaidrot iespēju izlemt šo jautājumu balsojot, kā tas pieņemts demokrātiskā iekārtā, bet indiāņi nemācēja skaitīt un balsošana viņiem bija tikpat nesaprotama lieta kā vakcīnas. Viņi izvēlējās, vadoties no vīzijām.
Vēlā naktī jauniešus pamodināja Valimai, lai paziņotu, ka visspēcīgākā vīzija bijusi Ijomi, tāpēc Mokarita atraitne tagad ir Tapiravateri virsaite. Cik vien kāds spēja atcerēties, šī bija pirmā reize, kad sieviete stājās cilts priekšgalā.
Pirmais rīkojums, ko vecā Ijomi deva, uzlikusi galvā dzelteno spalvu galvassegu, ko tik daudzus gadus tika nēsājis viņas vīrs, bija pagatavot maltīti. Rīkojums uzreiz tika izpildīts, jo miglāja ļaudis nu jau divas dienas nebija ēduši neko vairāk par kaulu zupu. Tahama un citi mednieki paņēma ieročus un devās mežā, lai pāris stundu vēlāk atgrieztos ar skudrulāci un briedi, ko sadalīja un izcepa uz oglēm. Tikmēr sievietes bija uzcepušas maniokas maizi un banānus. Kad vēderi bija pilni, Ijoma aicināja savu cilti apsēsties aplī un deva otro rīkojumu.
Tagad izvēlēšos vēl citus virsaišus. Vienu karam un medībām, tas būs Tahama. Vienu virsaiti, lai nomierinātu Rahakanarivu, dzintarkrāsas meiteni, sauktu par Ērgli. Vienu virsaiti sarunām ar nahab un viņu trokšņa un vēja putniem tas būs ienācējs, saukts par Jaguāru. Vienu virsaiti, kas apciemos dievus Valimai. Un virsaišu virsaite būšu es, Ijomi.
Tā gudrā sieviete sadalīja varu un sagatavoja miglāja ļaudis briesmīgajam laikam, kas arvien tuvojās. Un tā viņa arī Nadju un Alekšu iesaistīja uzņemties atbildību, lai gan neviens no abiem tai nejutās gatavs.
Tūdaļ pat Ijomi deva savu trešo rīkojumu. Viņa noteica, ka meitenei Ērglim jāsaglabā sava "dvēsele balta", lai varētu stāties pretī Rahakanarivam, jo tā bija vienīgā iespēja, kā neļaut cilvēkēdājam putnam viņu aprīt, toties jaunajam atnācējam Jaguāram bija jākļūst par vīrieti un jāsaņem ieroči. Ikvienam vīriešu dzimuma pārstāvim, pirms viņš ņēma rokās ieročus vai domāja precēties, bija jāmirst kā bērnam un jāpiedzimst kā vīrietim. Vairs nebija laika tradicionālajai ceremonijai, kas ilga trīs dienas un ko parasti piedzīvoja visi pubertāti sasniegušie cilts zēni. Tāpēc Jaguāram jāizdomā kas īsāks, teica Ijomi, jo jauneklim būs jāpavada Ērgle ceļojumā uz dievu kalnu. Miglāja ļaudis bija briesmās, un cilti varēja paglābt tikai šie divi atnācēji, turklāt jauniešiem drīz vien bija jādodas projām.
Valimai un Tahamam vajadzēja sarīkot Alekša iesvētīšanas rituālu, kurā piedalījās tikai pieaugušie ciema vīrieši. Vēlāk zēns Nadjai stāstīja: ja vien viņš iepriekš būtu zinājis ceremonijas norisi, iespējams, viss būtu šķitis mazāk biedējoši. Ijomi uzraudzībā sievietes Aleksam ar asu akmens šķautni galvvidū nodzina matus. Jāatzīst, ka šī izvērtās diezgan sāpīga procedūra, jo ievainojums vietā, kur indiāņi zēnam bija iesituši pa galvu, vēl nebija sadzijis. Skujamakmenim slīdot pāri, brūce atkal atvērās, bet drīz vien beidza asiņot, jo uz tās uzlika mazliet dubļu. Pēc tam sievietes ar vaska un ogļu ziedi viņu nokrāsoja melnu no kāju pirkstiem līdz matu galiņiem. Tūdaļ pat Aleksam bija jāatvadās no draudzenes un Ijomi, jo sievietes šai ceremonijā piedalīties nevarēja, tāpēc kopā ar bērniem pavadīja dienu mežā. Viņas neatgriezās ciemā līdz pat tumsai, kad indiāņi bija aizveduši Alekšu veikt iesvētīšanas pārbaudījumu.
Tahama un viņa vīri izraka no upes gultnes svētos instrumentus, ko izmantoja tikai iesvētīšanas ceremonijām. Tās bija resnas, apmēram metru pusotru garas caurules, kurās iepūšot atskanēja dobja un zema skaņa, kas atgādināja buļļa māvienu. Sievietes un vēl neiesvētītie zēni nedrīkstēja instrumentus redzēt, jo maģijas iedarbībā varēja saslimt un pat nomirt. Mūzikas instrumenti iemiesoja cilts vīrišķo spēku, saikni starp tēviem un dēliem. Ja ne šīs taures, viss spēks piederētu sievietēm, kurām piemita dievišķā spēja dzemdēt bērnus vai, kā teica indiāņi, "taisīt cilvēkus".
Rituāls sākās no rīta, un tam bija jāturpinās visu dienu un nakti. Aleksam iedeva apēst dažas skābas kazenes un atstāja viņu, čokurā sarāvušos, guļam zemē; vēlāk Valimai vadībā, nokrāsojušies un izrotājušies kā dēmoni, indiāņi ciešā lokā nostājās apkārt zēnam, sita ar kājām zemi un smēķēja no lapām satītus cigārus. Skābās kazenes, izbīlis un dūmi Alekšu padarīja gluži vai slimu.
Ilgu laiku indiāņi dejoja zēnam apkārt un dziedāja dziesmas, pūšot smagās un svētās taures, kuru gali skāra zemi. Šī skaņa pārņēma zēna apjukušo prātu. Vairākas stundas Alekss klausījās vienas un tās pašas dziesmas par Tēvu Sauli, kurš atradās vēl tālāk aiz saules, kas katru dienu spīdēja debesīs, un bija neredzamā uguns, no kurienes nāca visa radība; viņš klausījās par asins lāsi, kas noritēja no Mēness un radīja pirmo cilvēku; indiāņi dziedāja arī par Piena upi, kur bija ne vien visas dzīvības sēklas, bet arī iznīcība un nāve; šī upe veda uz valstību, kur šamaņi, tādi kā Valimai, satikās ar gariem un citām pārdabiskām būtnēm, lai iegūtu zināšanas un spēju dziedināt. Viņi teica, ka viss, kas pastāv, ir Mātes Zemes sapnis, ka katra zvaigzne nosapņo savus iemītniekus un ka viss, kas notiek Visumā, ir tikai ilūzijas, sapņos redzētas ainas. Lai arī gluži apdullis, Aleksandrs Kolds juta, ka šie vārdi attiecās uz lietām, ko viņš jau bija nojautis, tāpēc beidza domāt un ļāvās dīvainajai pieredzei, ko sniedza "skatīšanās ar sirdi".
Gāja stundas, un zēns pilnīgi zaudēja laika, telpas un realitātes izjūtu, un pamazām viņu pārņēma bailes un nogurums. Kādu brīdi Alekss juta, ka viņu pieceļ kājās un liek iet, un tikai tad puisis saprata, ka bija jau satumsis. Spēlējot instrumentus un vicinot ieročus, gājiens devās uz upi, kur puisi vairākas reizes iegremdēja ūdenī, līdz viņam jau sāka šķist, ka gals klāt. Tad viņu norīvēja ar asām lapām, lai nomazgātu melno krāsu, un uz sūrstošās ādas uzbēra piparus. Šaušalīgi kliedzot, indiāņi ar nūjām sita Aleksam pa kājām, rokām un vēderu, tomēr ne tik spēcīgi, lai nodarītu sāpes; viņi biedēja zēnu ar saviem šķēpiem un reizēm viegli iebakstīja, tomēr neievainoja. Indiāņi visādi mēģināja Alekšu iebiedēt, un viņiem tas arī izdevās, jo amerikāņu zēns nesaprata, kas īsti notiek, un baidījās, ka kuru katru brīdi uzbrucējiem paslīdēs roka un tie viņu no tiesas nogalinās. Viņš mēģināja aizsargāties no Tapiravateri indiāņu grūdieniem, tomēr, instinktu vadīts, nemetās bēgt, jo kurp gan lai dodas šai nepazīstamajā un naidīgajā zemē? Tas bija pareizs lēmums, jo bēgt nozīmēja gļēvulību un indiāņu acīs tas bija nepiedodamākais cīnītāja trūkums.
Kad Alekss jau gandrīz zaudēja savaldību un kļuva histērisks, viņš atcerējās savu totēma dzīvnieku. Viņam nenācās īpaši piepūlēties, lai atkal ieietu melnā jaguāra ķermenī, pārmaiņas notika ātri un viegli: rūciens, kas nāca no viņa rīkles, skanēja tieši tāpat kā agrāk, arī asie nagi jau bija pazīstami, un lēciens pār mocītāju galvām iznāca gluži dabisks. Indiāņi sveica jaguāra parādīšanos ar apdullinošu trokšņošanu un tūdaļ pat svinīgā ceremonijā aizveda Alekšu pie svētā koka, kur jau gaidīja Tahama ar pēdējo pārbaudījumu.
13 Svētais kalns
Nosvīdis, sāpošu ķermeni un drudža kratīts, Aleksandrs Kolds jeb Jaguārs izgāja caur garu, zaļu tuneli, pārkāpa alumīnija slieksnim un ieraudzīja savu māti. Istabā, kur gaisma bija blāva kā atstarota no mēness, pārsegta ar palagu, starp daudziem spilveniem krēslā sēdēja Liza Kolda. Viņas kailajā galvā bija zila vilnas cepure un uzliktas austiņas. Viņa bija ļoti bāla, un zem acīm gūlās tumšas ēnas. Pa tievu zondi no plastmasas maisiņa viņas vēnā pilēja dzeltenīgs šķidrums. Katrs tā piliens dedzināja kā ugunsskudru inde.
Tūkstošiem kilometru tālu, kādā Teksasas slimnīcā, Liza Kolda tika ārstēta ar ķīmijterapiju. Viņa mēģināja nedomāt par zālēm, kas ritēja dzīslās, lai cīnītos ar slimības izraisīto indi, kura bija vēl ļaunāka. Lai kaut mazdrusciņ izklaidētos, sieviete ieklausījās katrā flautas notī; viņa neskaitāmas reizes bija dzirdējusi dēlu mēģinām šo skaņdarbu. Tieši tobrīd, kad apdullušais Alekss dziļi džungļos sapņoja par viņu, Liza Kolda pilnīgi skaidri saskatīja savu dēlu. Viņa redzēja, ka puisis stāv uz viņas palātas sliekšņa, garāks un spēcīgāks, pieaugušāks un glītāks, nekā viņa atcerējās. Liza tik daudz bija par dēlu domājusi, ka nemaz nebrīnījās, viņu ieraugot. Viņa neprātoja, kā un kādēļ puisis ir ieradies, tikai priecājās par vina klātbūtni. Aleksandr… Aleksandr… vina murmināja. Sieviete pastiepa rokas, un jaunietis pagāja dažus soļus uz priekšu, līdz viņai pieskārās, tad notupās līdzās krēslam un ielika galvu mātei klēpī. Kamēr Liza Kolda atkārtoja dēla vārdu un glāstīja viņam pakausi, austiņās starp flautas skaņām viņa dzirdēja Alekša balsi, kas lūdza cīnīties, nepadoties nāvei un atkal un atkal atkārtoja: Es tevi mīlu, mamma.
Aleksandra Kolda tikšanās ar māti varēja ilgt tikai mirkli vai vairākas stundas neviens no viņiem to nevarēja pateikt. Kad māte un dēls beidzot atvadījās, reālajā pasaulē abi atgriezās daudz spēcīgāki. Brīdi vēlāk Džons Kolds iegāja sievas istabā un pārsteigts ieraudzīja viņu smaidošu un sārtiem vaigiem.
- Kā tu jūties, Liza? viņš, rūpju mākts, pajautāja.
- Ļoti apmierināta, Džon, jo Alekss bija atnācis mani apraudzīt, viņa atbildēja.
- Ko tu runā, Liza… Aleksandrs ir Amazonē kopā ar manu māti, vai tad tu neatceries? vīrs nomurmināja, izbijies par zāļu dīvaino ietekmi.
- Jā, es atceros, tomēr pirms brīža viņš bija šeit.
- Tas nevar būt… Džons Kolds apstrīdēja.
- Viņš ir izaudzis garāks un izskatās spēcīgāks, tikai kreisā roka viņam ļoti sapampusi… Liza pastāstīja un aizvēra acis, lai atpūstos.
Dienvidamerikas pašā vidū, Pasaules Acī, Aleksandrs Kolds pamodās no drudža. Pagāja pāris minūšu, līdz viņš pazina zeltaino meiteni, kas noliecās, lai pasniegtu viņam ūdeni.
- Tagad tu esi vīrietis, Jaguār, Nadja sacīja un atviegloti pasmaidīja, redzot, ka draugs atgriežas dzīvo vidū.
Valimai no augiem sagatavoja masu, ko uzlika uz Alekša rokas, un pēc dažām stundām drudzis un pampums pazuda kā nebijis. Šamanis paskaidroja, ka, gluži tāpat kā džungļos sastopamas indes, kas nogalina vienā mirklī, šeit var rast arī tūkstošiem ārstniecisku vielu. Puisis viņam pastāstīja par mātes slimību un jautāja, vai šamanis zina kādu augu, kas varētu viņai palīdzēt.
- Ir kāds svēts augs, ko vajadzētu samaisīt kopā ar veselības ūdeni, šamanis noteica.
- Vai es varu iegūt šo augu un ūdeni?
- Tā var būt un var arī nebūt. Lai līdz tam nokļūtu, daudz kas jāpaveic.
- Es darīšu visu, kas vien nepieciešams! Alekss iesaucās.
Nākamajā dienā zēns jutās kā sadauzīts, katra skudras koduma vieta spīdēja koši sarkana, tomēr viņš spēja staigāt un bija izsalcis. Kad viņš par piedzīvoto pastāstīja Nadjai, viņa teica, ka cilts meitenes nav piedalījušās iesvētīšanas ceremonijā, jo viņām tā nebija nepieciešama; sievietes zina, kad kļūst pieaugušas, jo ķermenis asiņojot pats dod zīmi.
Tā bija viena no tām dienām, kad Tahamam un viņa biedriem medībās neveicās un ciltij bija tik vien kā kukurūza un dažas zivis. Alekss nosprieda: ja viņš spēja ēst ceptu anakondu, tad varētu nomēģināt ari zivi, kaut gan tā bija asaku pilna. Pārsteigts viņš atklāja, ka zivs bija ļoti garšīga.
- Padomā tik, no šī gardā ēdiena es atteicos vairāk nekā piecpadsmit gadus! viņš iesaucās, norijis jau otro kumosu.
Nadja ieteica paēst kārtīgi, jo nākamajā dienā kopā ar Valimai viņiem jādodas ceļojumā uz garu pasauli, kur, iespējams, barības nebūs nemaz.
-Valimai sacīja, ka mēs iesim uz svēto kalnu, kur dzīvo dievi, Nadja sacīja.
- Ko mēs tur darīsim?
- Meklēsim trīs kristāla olas, ko redzēju vīzijā. Valimai domā, ka tās palīdzēs izglābt miglāja ļaudis.
Ceļojums sākās rītausmā, tiklīdz virs apvāršņa bija parādījušies pirmie saules stari. Valimai gāja pa priekšu, savas skaistās sievas pavadīts. Viņa, vienmēr klusa un smaidīga, te pieķērās Valimai pie rokas, te lidinājās virs galvas kā taurenītis. Aleksandrs Kolds lepni nesa loku un bultas, jaunos ieročus, ko viņam pēc iesvētīšanas rituāla bija iedevis Tahama. Nadjai rokās bija nešļava: ar banānu zupu pilns ķirbis un maniokas plācenīši, ko Ijomi pagatavoja ceļamaizei. Samanim pārtiku nevajadzēja, jo, kā Valimai apgalvoja, viņš jau bija ļoti vecs un ēda maz. Viņš nemaz nelīdzinājās dzīvam cilvēkam: vecais vīrs pārtika no riekstiem, ko ilgi sūkāja bezzobu mutē, gandrīz nemaz negulēja, tomēr viņam pietika spēka soļot, kad jaunieši aiz noguruma jau krita no kājām.
Viņi sāka iet pa krūmainiem Augstkalnes līdzenumiem visaugstākā tepui virzienā: tas bija melns un spīdīgs tornis, līdzīgs obsidiāna
Jo tālāk viņi gāja, jo vairāk mainījās apkārtne. Valimai norādīja uz ainavu un teica, ka šī ir Ūdens mātes valstība, un apkārt tik tiešām bija neticams daudzums ūdenskritumu. Meklējot zeltu un dārgakmeņus, līdz šejienei vēl nebija nokļuvis neviens garimpeiros, tomēr tas bija tikai laika jautājums. Kalnrači darbojās grupiņās pa četriem pieciem cilvēkiem un bija pārāk nabadzīgi, lai iegūtu savā rīcībā lidaparātus, tāpēc pa šķēršļoto teritoriju pārvietojās kājām vai kanoe laiviņās. Tomēr te bija arī tādi ļaudis kā Mauro Karijass, kas labi apzinājās šīs teritorijas milzīgās bagātības un kam bija pieejamas visas modernās pasaules iespējas. Vienīgais, kas viņus atturēja raktuvēs izmantot augstspiediena ūdensstrūklas, kuras varēja saberzt putekļos mežu un pārvērst ainavu dubļu jūrā, bija jaunie dabas un indiāņu aizsardzības likumi. Pirmos viņi vieglu roku neievēroja, bet vairs nebija tik vienkārši to pašu darīt arī ar otrajiem, jo Amazones indiāņiem, pēdējiem, kas vēl dzīvoja akmens laikmetā, bija pievērsta visas pasaules uzmanība. Neizraisot starptautisku nosodījumu, viņus vairs nevarēja izsvēpēt ar uguni un lodēm, kā tas bija noticis vēl tikai pirms pāris gadiem.
Alekss vēlreiz pārdomāja, cik nozīmīgas ir dakteres Omairas Torresas vakcīnas un vecmāmiņas reportāža International Geographic, kas par indiāņu situāciju varētu brīdināt arī citu valstu iedzīvotājus. Ko gan nozīmēja trīs kristāla olas, ko Nadja bija redzējusi sapnī? Kāpēc viņiem ar samani bija jādodas šai ceļojumā? Viņam daudz svarīgāk šķita atkal pievienoties ekspedīcijas dalībniekiem, atgūt vakcīnas un publicēt vecmāmiņas rakstu. Ijomi viņu bija iecēlusi par virsaiti sarunām ar nahab un viņu trokšņu un vēja putniem, bet tā vietā, lai pildītu savus pienākumus, viņš devās vēl tālāk prom no civilizācijas. Tajā, ko viņi darīja, nebija nekādas loģikas, puisis ar nopūtu nodomāja. Aleksam priekšā kā veidojumi no citas planētas slējās noslēpumainie un vientuļie tepui.
Trīs ceļabiedri ātrā solī gāja no saules lēkta līdz rietam, apstājoties tikai pie upes atvēsināt kājas un padzerties. Alekss mēģināja nomedīt kādu tukanu, kas pāris metru tālāk sēdēja zarā, tomēr viņa raidītā bulta aizlidoja mērķim garām. Pēc tam puisis notēmēja uz pērtiķi, kurš atradās tik tuvu, ka labi varēja saskatīt viņa dzeltenos zobus, bet atkal netrāpīja. Pērtiķis tikai novaikstījās, un Aleksam viņa grimase šķita sarkasma pilna. Puisis nodomāja, cik gan maz jēgas ir no viņa jaunajiem ieročiem; ja ceļabiedri būtu atkarīgi no viņa mākas medīt, tie nomirtu badā. Valimai parādīja jauniešiem riekstus, kas izrādījās garšīgi, un augļus kādā augstā kokā, kuriem viņi tā arī netika klāt.
Indiāņiem kāju pirksti auga atstatu, spēcīgi un lokani, un viņi ar neticamu veiklību varēja uzrāpties pilnīgi gludos kokos. Lai arī kājas bija raupjas kā krokodila āda, tās bija arī ļoti jutīgas: indiāņi ar tām pina pat grozus un virves. Ciemata bērni sāka vingrināties kāpšanā, tikko iemācījās stāvēt kājās; turpretim Aleksandrs, par spīti visai savai kalnos kāpšanas praksei, nespēja uzrāpties kokā, lai salasītu augļus. Valimai, Nadja un Boroba no smiekliem apraudājās par puiša veltīgajiem mēģinājumiem, un neviens no viņiem neizrādīja ne vismazāko līdzjūtību, kad Alekss no krietna augstuma nošļūca zemē, traumējot sēžamvietu un stakli. Viņš jutās smags un neveikls kā behemots.
Iestājoties krēslai, pēc daudzām pārgājienā pavadītām stundām Valimai ļāva jauniešiem atpūsties. Viņš līdz ceļgaliem iebrida upē, kluss un nekustīgs stāvēja ūdenī, līdz zivis aizmirsa par viņu un sāka peldēt apkārt. Kad medījums bija gana tuvu, viņš uzdūra to uz savas harpūnas un pasniedza Nadjai skaistu sudrabainu zivi, kas vēl spirinājās.
- Kā viņš to tik viegli var izdarīt? Alekss, savu iepriekšējo neveiksmju apkaunots, gribēja zināt.
- Viņš lūdz zivij atļauju un paskaidro, ka tā jānogalina nepieciešamības dēļ; un pēc tam pateicas, ka tā atdevusi savu dzīvību, lai mēs nenomirtu badā, meitene paskaidroja.
Aleksandrs nodomāja, ka ceļojuma sākumā viņš būtu smējies par šādu paskaidrojumu, taču tagad uzmanīgi ieklausījās draudzenes vārdos.
- Zivs to saprot, jo agrāk ir apēdusi citas; tagad pienākusi viņas kārta tikt apēstai. Tā tās lietas notiek, meitene piebilda.
Šamanis iekūra nelielu ugunskuru, lai uzceptu vakariņas, kas jauniešiem deva spēkus, tomēr pats iedzēra tikai ūdeni. Alekss un Nadja devās pie miera starp varenām koka saknēm, viens otra līkumā iespiedušies, lai tā pasargātos no aukstuma, jo nebija laika no koka mizām pagatavot guļamtīklus, kādus viņi bija redzējuši ciemā; jaunieši bija noguruši, un nākamajā rīta agri viņiem vajadzēja ceļu turpināt. Katru reizi, kad viens no viņiem pakustējās, otrs piespiedās cieši klāt, lai aukstajā naktī saglabātu kaut drusciņu siltuma. Tikmēr vecais Valimai, sakņupis un nekustīgs, vēroja debesjumu, un viņam apkārt kā caurspīdīga ragana lidinājās viņa sieva, tērpusies vien savos garajos, tumšajos matos. Kad jaunieši pamodās, vecais vīrs bija tieši tai pašā pozā kā iepriekšējā vakarā, aukstuma un noguruma nepieveikts. Alekss jautāja, cik ilgi viņš jau nodzīvojis un no kurienes nāk viņa neticamā enerģija un veselība. Sirmgalvis paskaidroja, ka ir redzējis piedzimstam daudzus bērnus, kas vēlāk kļūst par vectēviem, ka ir redzējis nomirstam šos vectēvus un piedzimstam viņu mazbērnus. Cik gadu? Šamanis paraustīja plecus: viņš to nezināja, vai arī tas viņam nešķita svarīgi. Viņš sacīja, ka esot dievu ziņnesis un mēdzot doties uz nemirstīgo pasauli, kur nepastāv slimības, kas nogalē cilvēkus. Alekss atcerējās leģendu par Eldorado, kur atradās ne vien milzu bagātības, bet arī mūžīgās jaunības avots.
Mana mamma ir ļoti slima… Alekss nomurmināja, jo šīs domas viņu bija satraukušas. Atmiņas par nereālo ceļojumu uz Teksasas slimnīcu bija tik spilgtas, ka viņš nevarēja aizmirst detaļas, sākot ar medikamentu smaržu palātā un beidzot ar palaga klātajām Lizas Koldas izģindušajām kājām, uz kurām viņš bija nolicis galvu.
- Mēs visi mirsim, šamanis sacīja.
- Jā, tomēr viņa vēl ir ļoti jauna.
- Vieni mirst jauni, citi sirmā vecumā. Esmu dzīvojis jau pārāk ilgi, man gribētos, lai mani kauli atpūšas ļaužu atmiņās, Valimai noteica.
Nākamās dienas pusdienlaikā viņi nonāca Pasaules Acs visaugstākā tepui pakājē. Tas bija milzenis, kura virsotne pazuda biezu, baltu mākoņu klājā. Valimai paskaidroja, ka tie nekad neizklīst un neviens, pat varenais Rahakanariva, bez dievu uzaicinājuma nebija tur viesojies. Šamanis piebilda, ka jau pirms tūkstošiem gadu, kad dzīvība tikai aizsākās un no Tēva Saules siltuma, Mēness asinīm un Mātes Zemes dubļiem tika radīti cilvēki, miglāja ļaudis zināja, ka šai kalnā atrodas dievu miteklis. Katrā paaudzē bija viens cilvēks, kāds šamanis, kas bija veicis daudzus šķīstīšanās un atteikšanās rituālus un varēja apmeklēt tepui kā ziņnesis. Tagad šim uzdevumam bija izvēlēts viņš, un Valimai bija pabijis tur daudzas reizes, dzīvojis kopā ar dieviem un zināja viņu paradumus. Šamanis stāstīja, ka viņš ir noraizējies, jo vēl nav sagatavojis sev pēcteci. Ja viņš nomirtu, kurš gan varētu uzņemties ziņneša pienākumus? Katrā garīgajā ceļojumā viņš bija meklējis tādu cilvēku, tomēr neviena no vīzijām viņam šai ziņā nebija līdzējusi. Šim pienākumam nevarēja sagatavot jebkuru, tam bija jābūt cilvēkam, kurš piedzimis ar šamaņa dvēseli, kāds, kuram piemīt spēja ārstēt, dot padomus un tulkot sapņus. Šim cilvēkam jau no agras jaunības bija jāapliecina talants; viņam bija jābūt ļoti disciplinētam, lai varētu uzveikt kārdinājumus un pārvaldīt savu ķermeni labam šamanim nebija ne vēlmju, ne vajadzību. To īsumā jaunieši saprata no burvja garā stāstījuma viņš runāja aplinkus un laiku pa laikam atkārtojās, it kā deklamētu nebeidzami garu dzejoli. Tomēr jauniešiem kļuva skaidrs, ka tikai Valimai atļauts šķērsot dievu mājokļa slieksni, kaut gan pāris īpašos gadījumos tur bija iegājuši arī citi indiāņi. Šī būs pirmā reize, kad tur savu kāju spers kāds ienācējs.
- Kāds ir tas dievu ciems? Alekss jautāja.
- Daudz lielāks par jebkuru shabonos, mirdzošs un dzeltens kā saule.
- Eldorado! Vai tiešām tā būs tā leģendārā zelta pilsēta, kuru meklēja konkistadori? puisis satraukti iesaucās.
- Tā var būt un var arī nebūt, Valimai atbildēja, jo nespēja iztēloties ne pilsētu, ne konkistadorus, tāpat arī pazīt zeltu.
- Kādi ir dievi? Vai tādi kā radījums, ko mēs saucam par Briesmoni?
- Tā var būt un var arī nebūt.
- Kādēļ tu mūs esi atvedis uz šejieni?
- Vīziju dēļ. Miglāja ļaudis var izglābt ērglis un jaguārs, tāpēc jūs esat uzaicināti uz dievu slepeno mājokli.
- Mēs būsim šīs uzticības cienīgi. Mēs nekad nevienam neatklāsim ieeju tajā… Alekss apsolīja.
- Jūs to nemaz nevarēsiet. Ja iziesiet no turienes dzīvi, tad to aizmirsīsiet, indiānis mierīgi atbildēja.
Ja iziešu dzīvs… Aleksandrs nekad nebija iedomājies, ka varētu mirt jauns. Dvēseles dziļumos viņš domāja, ka nāve ir kas nepatīkams un gadās tikai citiem. Par spīti visām pēdējo nedēļu bīstamajam sadursmēm, viņš ne reizi nebija šaubījies, ka atkal satiks savu ģimeni. Viņš pat klusībā sacerēja stāstus par piedzīvoto, kaut gan bija maz cerību, ka kāds viņam ticēs. Kurš no draugiem gan varētu iedomāties, ka viņš ir saticis ļaudis, kas dzīvo akmens laikmetā, un turklāt pabijis Eldorado?
Tepui pakājē puisis apjauta, ka dzīve ir pārsteigumu pilna. Agrāk viņš neticēja liktenim, tas viņam šķita fatālistu izdomājums, un Alekss uzskatīja, ka katrs ar savu dzīvi var darīt, kas vien viņam ienāk prātā, un viņš no savējās izveidos ko ļoti labu, triumfēs un būs laimīgs. Tagad viņam tas viss šķita absurdi. Alekss vairs nevarēja paļauties tikai uz saprātu, viņš bija nokļuvis* nedrošajā sapņu, intuīcijas un maģijas valstībā. Liktenis pastāvēja, un reizēm vajadzēja mesties piedzīvojumā un vienalga kādā veidā nokļūt līdz krastam, tieši tāpat kā viņš to bija izdarījis, kad vecmāmiņa četru gadu vecumā iegrūda viņu ūdenī un puisēnam neatlika nekas cits kā iemācīties peldēt. Tagad nebija citas izejas, kā vien ienirt apkārtējos noslēpumos. Viņš vēlreiz pārdomāja risku. Alekss viens pats bija nokļuvis visnomaļākajā planētas vietā, kur nedarbojās viņam zināmie likumi. To nu vajadzēja atzīt: izraujot no Kalifornijas ierastās drošības un iemetot šai dīvainajā pasaulē, vecmāmiņa viņam bija izdarījusi milzīgu pakalpojumu. Ne tikai Tahama un ugunsskudras bija iesvētījušas viņu pieaugušo kārtā, te savu roku bija pielikusi arī nepārspējamā Keita Kolda.
Valimai aizveda ceļabiedrus pie kāda strauta, lika uzgaidīt un aizgāja prom viens. Šai Augstkalnes vietā augu valsts vairs nebija tik blīva un pusdienlaika saules stari neizturami karsēja. Izbiedējot elektriskos zušus un bruņurupučus, kas laiski zvilnēja strautiņa dibenā, Nadja un Alekss metās ūdenī, bet Boroba tikām krastā ķēra mušas un blusojās. Ar šo meiteni Alekss jutās pavisam brīvi, viņi kopā uzjautrinājās, un puisis varēja viņai pilnībā uzticēties, jo šai vidē viņa bija daudz gudrāka nekā viņš. Aleksam šķita dīvaini just tādu apbrīnu pret meiteni savas māsas vecumā. Reizēm viņš krita kārdinājumā salīdzināt Nadju ar Sesiliju Bārnsu, bet jaunietis nekādi nevarēja saprast, kā lai to izdara, jo abas meitenes bija pavisam atšķirīgas.
Sesilija Bārnsa džungļos justos tikpat apjukusi, cik Nadja pilsētā. Sesilija bija ātri attīstījusies un savos piecpadsmit gados jau bija izveidojusies par jaunu sievieti; Alekss nepavisam nebija vienīgais, kas viņā iemīlējās, visiem skolas puišiem bija tādas pašas iedomas. Turpretī Nadja joprojām bija gara un tieva kā skals, viņai vēl nebija sievišķīgu formu, tikai kauli un iedegusi āda kā pēc meža smaržojošai bezdzimuma būtnei. Par spīti savam bērnišķīgajam izskatam, Nadja iedvesa cieņu: viņai bija stāja un pašlepnums. Iespējams, tāpēc, ka viņai nebija brāļu un māsu vai sava vecuma draudzeņu, meitene uzvedās kā pieaugušie; viņa bija nopietna, klusa, prātīga un neklīrējās kā skuķis, kas Alekšu tā kaitināja citās meitenēs. Viņš nevarēja ciest, ka meitenes sačukstējās un smējās, puisim šķita, ka apsmej viņu. "Mēs nemaz nerunājam par tevi, Aleksandr Kold, ir arī citas, daudz interesantākas lietas," reiz visas klases priekšā viņam bija teikusi Sesilija Bārnsa. Puisis nodomāja, ka Nadja nekad viņu tā nepazemotu.
Vecais šamanis, kā vienmēr svaigs un mierīgs, pēc pāris stundām atgriezās, nesot rokās divas nūjas, kas bija apsmērētas ar gumiju līdzīgu tai, ko indiāņi izmantoja, kāpjot augšup pa ūdenskrituma klinti. Viņš paziņoja, ka ir atradis ceļu uz dievu kalnu, un pēc tam, kad bija noslēpis loku un bultas, ko tur nevarēja lietot, aicināja jauniešus sekot.
Tepui pakājē auga tikai milzīgas papardes, kas bija savijušās mudžeklī. Uz priekšu varēja virzīties tikai ļoti uzmanīgi un lēni, pašķirot lapas un ar grūtībām laužot ceļu. Kad ceļabiedri ienira zem milzu papardēm, debesis pazuda un viņi bija nokļuvuši augu pasaulē, kur laiks apstājas un realitāte zaudē ierasto apveidu. Viņi pārvietojās pa lapu, pēc muskusa smaržojošas rasas, mirdzošu kukaiņu un biezu, zilu un leknu medus puķu labirintu. Gaiss te bija smags kā savvaļas dzīvnieka elpa, apkārt nemitīgi kaut kas zumēja, akmeņi bija karsti kā ogles, un zemei bija asiņu krāsa. Aleksandrs ar vienu roku pieķērās Valimai pie pleca un ar otru balstīja Nadju, pilnīgi pārliecināts, ka, attālinoties citam no cita kaut pāris centimetru, viņus aprītu papardes un viņi vairs nekad nesatiktos. Boroba, kluss un uzmanīgs, bija pieķēries savai saimniecei. Ceļabiedriem nācās pastumt malā ar moskītiem un rasas lāsēm pilnus smalkus zirnekļu tīklus, kas savienoja lapas kā mežģīnes. Gājēji gandrīz vai nevarēja saskatīt savas kājas, tāpēc centās daudz nedomāt, no kā sastāv krāsainā, biezā un mīkstā masa, kurā viņi iegrima līdz pat potītēm.
Puisis nespēja iedomāties, kā šamanis var pazīt ceļu, iespējams, viņu vadīja sievas gars; tomēr Alekss bija pārliecināts, ka viņi riņķo vienā un tai pašā vietā un nav pavirzījušies ne soli uz priekšu. Nemanīja nekāda atskaites punkta, apkārt pletās vieni vienīgi lekni augi, kas ietvēra viņus savās dzīvelīgajās skavās. Puisis gribēja paskatīties kompasā, bet bultiņa kā jukusi griezās uz riņķi, tā vēl vairāk pastiprinot iespaidu, ka arī viņi met lokus. Drīz vien Valimai apstājās, pabīdīja malā papardes lapas, kas ne ar ko neatšķīrās no pārējām, un kalna nogāzē atklājās kas līdzīgs lapsas alai.
Burvis četrrāpus ierāpās alā, un jaunieši viņam sekoja. Tā bija trīs četrus metrus gara šaura eja, kas veda uz plašu alu, kuru izgaismoja tikai no ārpuses krītošie retie gaismas stari un kurā ceļabiedri varēja piecelties kājās. Valimai sāka pacietīgi šķilt akmeņus, lai iegūtu uguni, bet Alekss nodomāja, ka vairs nekad neizies no mājas bez sērkociņiem. Beidzot dzirkstelīte salmiem lika uzliesmot un Valimai aizdedza vienu no divām lāpām.
Plandošajā gaismā viņi ieraudzīja paceļamies gaisā tumšu un blīvu mākoni, ko veidoja tūkstošiem un tūkstošiem sikspārņu. Viņi atradās alā klints iekšienē, visapkārt no sienām tecēja ūdens straumītes, kas uz zemes saplūda tumšā ezeriņā. Dažādos virzienos veda vairāki dabiski izveidojušies tuneļi, daži no tiem plašāki nekā citi, un visi kopā tie veidoja sarežģītu pazemes labirintu. Indiānis nevilcinoties devās uz priekšu pa vienu no gaiteņiem, un jaunieši viņam cieši sekoja.
Alekss atcerējās grieķu mitoloģijas stāstu par Ariadnas pavedienu, kas ļāva Tēsējam atrast atpakaļceļu no labirinta dziļumiem, kad viņš bija nogalinājis Mīnotauru.
Viņam pašam gan nebija neviena kamolīša, lai iezīmētu ceļu, un puisis domās sev jautāja, kā gan viņi varētu atgriezties vieni paši bez Valimai. Tā kā kompasa adata vienā laidā griezās uz riņķi, Alekss nosprieda, ka to ietekmē magnētiskais lauks. Puisis gribēja ar nazi sienās ieskrāpēt zīmes, tomēr klintis bija cietas kā granīts un zīmju iekalšanai būtu nepieciešamas stundas. Viņi gāja no viena tuneļa otrā, pa tepui iekšieni nepārtraukti virzoties uz augšu, un apkārtējo tumsu kliedēja vienīgi improvizētā lāpa. Zemes iekšienē nevaldīja kapa klusums, kā Alekss bija iedomājies agrāk. Te varēja dzirdēt sikspārņu spārnu vēdas, žurku pīkstoņu, mazu dzīvnieciņu solīšus, ūdens pilēšanu un skaļus, ritmiskus sirdspukstus, kas radīja iespaidu, ka viņi atrodas dzīva organisma iekšienē, kādā lielā, gulošā dzīvniekā. Neviens neteica ne vārda, tikai reizēm Boroba izbiedēti iekliedzās, un tad labirintā vēl kādu brīdi skanēja atbalsis. Zēns prātoja, kādi dzīvnieki mitinās šādā dziļumā, iespējams, te bija sastopamas arī indīgas čūskas un skorpioni, tomēr viņš nolēma nedomāt par šīm varbūtībām un saglabāt vēsu mieru, kāds, šķiet, piemita arī Nadjai, kas klusi un uzticīgi sekoja Valimai.
Pamazām iezīmējās garās labirinta ejas gals. Viņi ieraudzīja vāru, zaļganu gaismu un brīdi vēlāk jau atradās lielā pazemes alā, kuras skaistumu bija grūti aprakstīt. Nez no kurienes te iekļuva gana daudz gaismas, kas apspīdēja visu plašo telpu, tik lielu kā baznīca. Tur bija redzami brīnišķīgi klinšu un minerālu veidojumi, līdzīgi skulptūrām. Aiz muguras palikušais labirints bija veidots no tumša akmens, taču tagad ceļabiedri atradās apaļā un izgaismotā alā, virs kuras slējās katedrāles cienīgas velves, ko ieskāva kristāli un dārgakmeņi. Alekss no minerāliem neko daudz nesaprata, tomēr spēja pazīt opālus, topāzus, ahātus, kvarca gabalus un alabastru, nefrītu un turmalīnu. Viņš redzēja dimantiem līdzīgus kristālus, citi bija pienaini balti, vēl daži izskatījās no iekšienes izgaismoti, tonēti zaļā, brūnganā un sarkanā krāsā, it kā tajos būtu inkrustēti smaragdi, ametisti vai rubīni. No griestiem kā lāstekas nokarājās caurspīdīgi stalaktīti, pa kuriem lēni tecēja kaļķains ūdens. Smaržoja pēc mitruma un pārsteidzošā kārtā arī pēc ziediem. Šis aromāts bija sastāvējies, spēcīgs un nomācošs, mazliet šķebināja un atgādināja kapsētas smaržas. Gaiss bija auksts un skanīgs kā ziemā, kad tikko uzsnidzis sniegs.
Drīz vien viņi pamanīja, ka alas otrā galā kaut kas kustas, un mirkli vēlāk no kristālzilas klints sienas atdalījās dīvainam putnam līdzīgs radījums, tāds kā spārnots reptilis. Dzīvnieks, it kā gribēdams lidot, izpleta spārnus, un tieši tad Alekss skaidri apjauta: tas bija līdzīgs zīmējumos redzētiem pūķiem, tikai mazāks, apmēram pelikāna lielumā, un ļoti skaists. Eiropas leģendu baisie pūķi, kas vienmēr sargāja kādus dārgumus vai ieslodzītu princesi, bija ārkārtīgi atbaidoši. Šis bija daudz līdzīgāks pūķiem, ko Alekss svētkos bija redzējis Sanfrancisko ķīniešu kvartālā: dzīvnieks izstaroja prieku un vitalitāti. Lai vai kā, puisis tomēr atvāza savu Šveices nazi un bija gatavs aizstāvēties, bet Valimai viņu ar žestu nomierināja.
Samaņa sieva, viegla kā spāre, pārlidoja pāri zālei un kā jātniece nolaidās starp pūķa spārniem. Boroba sabijies kliedza un rādīja zobus, bet Nadja, pūķa apburta, lika dzīvnieciņam apklust. Nedaudz atguvusies, viņa putnu un reptiļu valodā sauca pūķi, mēģinot piesaistīt tā uzmanību, bet burvīgais dzīvnieks ar savām krāsainajām acīm tikai pa gabalu noskatījās uz ciemiņiem un meitenes aicinājumam neatsaucās. Pēc tam viņš pacēlās spārnos, lai aplidotu goda apli ar Valimai sievu mugurā, it kā tikai vēlētos parādīt sava ķermeņa un spīdīgo zvīņu skaistumu. Beidzot dzīvnieks nolaidās uz zilā kristāla klints, salocīja spārnus un apsēdās kā rāms kaķis.
Sievietes gars atgriezās pie vīra un palika lidināmies gaisā. Alekss domāja, kā gan vēlāk varētu aprakstīt to, ko pašlaik redzēja viņa acis; puisis būtu atdevis jebko, lai tikai viņam būtu pie rokas vecmāmiņas fotokamera, kas varētu apliecināt, ka šī vieta un būtnes tiešām pastāv un nav tikai viņa iedomas un vīzijas.
Ar zināmu nožēlu ceļabiedri pameta brīnišķīgo alu un spārnoto pūķi, tā arī nezinot, vai vēl kādreiz to redzēs. Alekss joprojām pūlējās rast racionālu izskaidrojumu visam notikušajam, bet Nadja priecājās par brīnumiem un jautājumus neuzdeva. Puisis nojauta, ka šie tepui, tik nošķirti no pārējās pasaules, bija pēdējās paleolīta ēras saliņas, kur vēl bija saglabājušies tūkstošiem gadu seni augi un dzīvnieki. Iespējams, viņi pašlaik atradās sava veida Galapagu salās, kur bez mutācijām bija saglabājušās vissenākās sugas. Šis pūķis droši vien bija kādas nezināmas putnu sugas pārstāvis. Pasakās un mītos šie dzīvnieki bija sastopami ļoti dažādās vietās gan Ķīnā, kur simbolizēja veiksmi, gan Anglijā, kur bija drosmes pārbaudījums tādiem bruņiniekiem kā Svētais Džordžs. Iespējams, Alekss nosprieda, tie bija dzīvnieki, kuri dzīvojuši vienā laikā ar pirmcilvēkiem un kurus māņticīgā tauta atcerējās kā milzīgus reptiļus, kas spļauj uguni. Klinšu alas pūķis liesmas nespļāva, bet gan smaržoja kā uzbāzīga kurtizāne.
Par spīti visam, Alekss nespēja saprātīgi izskaidrot Valimai sievas eksistenci, šī cilvēkveida ragana pavadīja viņus visu dīvainā ceļojuma laiku. Labi, gan jau vēlāk viņam kas ienāks prātā…
Jaunieši sekoja Valimai jaunā tunelī, un lāpas gaisma tikmēr kļuva aizvien vārgāka. Viņi izgāja cauri citām alām, tomēr neviena no tām nebija tik pārsteidzoša kā pirmā, lai arī tur bija citi dīvaini dzīvnieki: putni sarkanām spalvām un četriem spārniem, kas rūca kā suņi, balti un akli kaķi, kas gandrīz uzbruka ceļabiedriem, bet nomierinājās, kad Nadja tos uzrunāja plēsoņu valodā. Šķērsojot kādu applūdušu alu, viņiem nācās brist līdz kaklam ūdenī un nest Borobu virs galvas paceltās rokās. Ūdenī vīdēja zeltainas zivis ar spārniem, kas peldēja viņiem starp kājām un tad pēkšņi pacēlās gaisā, pazūdot tuneļu tumsā.
Citā alā, kur bija bieza, purpursarkana migla, kāda dažreiz redzama rītausmā, uz kailām klintīm auga neparastas puķes. Valimai pieskārās vienai no tām ar savu harpūnu, un no ziedlapiņām uzreiz izšāvās gaļīgi taustekļi, kas staipījās, meklējot medījumu. Lāpas oranžīgajā un nespodrajā gaismā viņi kādā sienas padziļinājumā ieraudzīja ko līdzīgu gumijā iespīlētam bērnam gluži kā kukaini dzintara gabalā. Alekss iedomājās, ka šī būtne savā cieši noslēgtajā kapā bija atradusies jau kopš cilvēces pirmsākumiem un neskarta šeit būs arī pēc tūkstošiem gadu. Kā gan tā šeit bija nokļuvusi? Kā tā bija mirusi?
Visbeidzot viņi bija sasnieguši milzīgā labirinta pēdējo telpu. Ceļabiedri atradās atklātā vietā, kur viņus uz mirkli apžilbināja baltas gaismas kūlis. Kad acis pierada, viņi ieraudzīja, ka stāv uz tāda kā balkona, klints izvirzījuma doba kalna viducī gluži kā vulkāna krāterī. Labirints, kam viņi bija izgājuši cauri, veda pa tepui iekšpusi, savienojot ārpasauli ar pasakaino, kalna iekšienē paslēpto valstību. Bija skaidrs, ka pa tuneļiem viņi bija uzkāpuši vairākus metrus uz augšu. Tagad augšup stiepās vertikālas, augiem apaugušas klintis, kas sniedzās līdz pašiem mākoņiem. Debesis nevarēja redzēt, tikai biezu un baltu jumtu kā vati, caur kuru izlauzās saules stari, radot dīvainu optisku fenomenu: pienbaltajās debesīs peldēja sešas caurspīdīgas mēnesnīcas. Tādas pašas, kādas Alekss bija redzējis savās vīzijās. Gaisā lidoja nekad neredzēti putni, daži no tiem bija caurspīdīgi un viegli kā medūzas, citi smagi kā melnie kondori, bet daži kā pūķis, ko viņi bija redzējuši klints alā.
Daudzus metrus zemāk bija liela un apaļa ieleja, kas, no augšas skatoties, šķita kā zilizaļš miglā tīts dārzs. Ūdenskritumi, tērcītes un nelielas upītes, kas plūda gan šur, gan tur, satecēja ezeros, kas izskatījās tik simetriski un kārtīgi, ka nešķita dabīgi. Pašā viducī, spīdīgs kā kronis, lepni mirdzēja Eldorado. Nadjai un Aleksam aizrāvās elpa, viņus apžilbināja zelta pilsētas dievu mitekļa spožums.
Valimai nogaidīja, kamēr jaunieši atgūstas no pārsteiguma, un tad norādīja uz akmenī iecirstajiem pakāpieniem, kas aizlocījās no izvirzījuma klintī, kur viņi atradās patlaban, līdz pat ielejai. Jo zemāk viņi kāpa, jo skaidrāk apjauta, cik pārsteidzoša bija no augšas redzētā fauna; nogāzē augošie augi, puķes un krūmi bija vienreizēji. Kāpjot zemāk, gaiss kļuva aizvien karstāks un mitrāks, augu valsts aizvien biezāka un bagātīgāka, koki augstāki un varenāki, puķes smaržīgākas un augļi sulīgāki. Apkārt valdošais varenais skaistums, gluži kā Veneras pasakainā ainava, neradīja vis miermīlīgu, bet gan diezgan draudīgu iespaidu. Daba visapkārt pulsēja, elsa un acu priekšā plauka un deva augļus. Viņi redzēja topāziem līdzīgas dzeltenas un caurspīdīgas mušas, zilas, ragainas vaboles, lielus gliemežus, kas bija tik krāsaini, ka no attāluma izskatījās pēc puķēm, neparastas svītrainas ķirzakas, grauzējus ar asiem, izliektiem priekšzobiem, un starp zariem kā kaili rūķi lēkāja vāveres bez spalvām.
Nolaižoties ielejā un tuvojoties Eldorado, ceļabiedri saprata, ka tā nemaz nav pilsēta un nav arī no zelta. Tie bija ģeometriski dabas veidojumi, līdzīgi klinšu alās redzētajiem kristāliem. Zeltaino krāsu radīja vizla, pilnīgi nevērtīgs minerāls, un dzelzs sulfīds tā sauktais kaķu zelts. Alekss pasmaidīja un nodomāja: ja konkistatori un visi citi laimes meklētāji būtu spējuši pārvarēt daudzos šķēršļus ceļā uz Eldorado, viņiem nāktos doties prom daudz nabadzīgākiem, nekā bija šeit ieradušies.
14 Briesmoņi
Dažas minūtes vēlāk Alekss un Nadja ieraudzīja Briesmoni. Viņš bija pusjūdzi tālāk un virzījās uz pilsētas pusi. Viņš izskatījās pēc milzīga cilvēkveida pērtiķa. Vairāk nekā trīs metrus garā būtne pārvietojās uz pakaļkājām, spēcīgās rokas sniedzās līdz zemei, sejā vīdēja melanholiska izteiksme, un galva bija neproporcionāli maza varenajam ķermenim. Briesmoņa augums bija klāts ar drātīm līdzīgām asām spalvām, un pie katras priekšķepas vīdēja trīs gari, asi un līki nagi. Būtne pārvietojās tik neticami lēni, it kā nemaz nekustētos. Nadja acumirklī pazina Briesmoni, jo bija to redzējusi jau iepriekš. Baiļu un pārsteiguma paralizēti, jaunieši nopētīja radījumu. Tas viņiem atgādināja kādu jau pazīstamu dzīvnieku, tomēr abi nespēja atcerēties, tieši kuru.
Viņš izskatās pēc sliņķa, beidzot Nadja čukstus noteica.
Tad arī Alekss atcerējās, kā Sanfrancisko zooloģiskajā dārzā bija redzējis dzīvnieku, kurš reizē atgādināja pērtiķi un lāci, dzīvoja kokos un kustējās tikpat lēni kā Briesmonis, tāpēc bija iesaukts par sliņķi. Tas bija pil-
nīgi neaizsargāts radījums, jo viņam trūka ātruma, lai uzbruktu, bēgtu vai aizsargātos, tomēr tam bija arī ļoti maz ienaidnieku: sliņķa biezā āda un skābā gaļa nebija iekārojams guvums pat izsalkušākajam plēsoņam.
- Un smaka? Briesmonis, ko es redzēju, šausmīgi smirdēja, Nadja joprojām klusā balsī jautāja.
- Šis nesmird, vismaz no šejienes neko nevar saost… Alekss atbildēja. Tas droši vien ir kāds sekrēts kā seskiem, un smakas izplatīšana ir pakļauta gribai to izmanto, lai aizsargātos vai paralizētu medījumu.
Briesmonis sadzirdēja jauniešu čukstus un ļoti lēnām pagriezās, lai redzētu, kas runā. Alekss un Nadja apstājās, bet Valimai, sievas gara pavadīts, nesteidzīgi turpināja iet uz priekšu, atdarinot būtnes pārsteidzošo apātiju. Briesmonis večuka priekšā slējās kā varens tornis, un šamanis, kas bija neliela auguma vīrs, sniedzās viņam tikai līdz gurnam. Burvis un viņa sieva nokrita būtnes priekšā ceļos, un tad jaunieši skaidri sadzirdēja dziļu un dobju balsi, kas runāja miglāja laužu valodā.
- Viņš runā kā cilvēks! Alekss nomurmināja, pilnīgi pārliecināts, ka sapņo.
- Tēvam Valdomero bija taisnība.
- Tas nozīmē, ka viņam piemīt arī cilvēka prāts. Vai tu domā, ka varētu ar viņu sarunāties?
- Ja to var Valimai, tad varu arī es, bet man ir bail iet tuvāk, Nadja čukstēja.
Viņi labu brīdi gaidīja, jo vārdi no radījuma mutes vēlās laukā tikpat lēni, kā viņš kustējās.
- Viņš jautā, kas mēs tādi esam, Nadja tulkoja.
- Es to apjautu. Saprotu gandrīz visu… Alekss murmināja, pavirzoties uz priekšu. Valimai viņu ar žestu apturēja.
Saruna starp šamani un Briesmoni turpinājās tikpat gausi, un neviens no viņiem nekustējās, līdz lēnām sāka dzist gaisma un baltās debesis iekrāsojās oranžas. Jaunieši pieļāva, ka ārpus šā krātera sāk rietēt saule. Beidzot Valimai piecēlās kājās un atgriezās pie jauniešiem.
- Dievi dos padomu, viņš paziņoja.
- Kā? Vai tad te ir vēl kāds bez šiem radījumiem? Cik viņu ir? jautāja Alekss, bet Valimai nevarēja kliedēt viņa šaubas, jo nemācēja skaitīt.
Pa tepui iekšieni burvis aizveda draugus pāri klajumam līdz nelielai dabiskai klinšu alai, kur lika jauniešiem ērti iekārtoties, bet pats devās pārtikas meklējumos. Viņš atgriezās ar ļoti smaržīgiem augļiem, kādus neviens no abiem iepriekš nebija redzējis, bet viņi bija tik izsalkuši, ka aprija visu līdz pēdējam, neuzdodot nekādus jautājumus. Pēkšņi satumsa un viņi attapās pilnīgā tumsā; viltus zelta pilsēta, kas pirms tam bija tik žilbinoši mirdzējusi, tagad pazuda krēslā. Valimai nemēģināja aizdegt otru lāpu, kuru droši vien taupīja atpakaļceļam labirintā, un nekur nemanīja nevienu gaismiņu. Alekss nosprieda, ka radījumi, lai arī spēj runāt kā cilvēki un, iespējams, ir apguvuši atsevišķas uzvedības normas, tomēr ir primitīvāki par alu cilvēkiem un vēl nav atklājuši uguns ieguves paņēmienus. Salīdzinājumā ar briesmoņiem indiāņi šķita daudz vairāk attīstīti. Kādēļ gan miglāja ļaudis viņus uzskatīja par dieviem, ja paši bija evolucionējuši krietni tālāk?
Karstums un mitrums nemazinājās, jo viņi atradās kalna iekšienē, it kā būtu nokļuvuši kāda apdzisuša vulkāna krāterī. Doma, ka no elles ugunīm šķir tikai plāna zemes un klinšu garoza, nebija diez ko mierinoša, tomēr Alekss nosprieda: ja vulkāns nav bijis aktīvs tūkstošiem gadu, par ko liecināja bagātīgā augu valsts visapkārt, tad jābūt īstam nelaimes putnam, lai tas sāktu darboties tieši šonakt, kad ieradies viņš. Nākamās stundas vilkās ļoti lēni. Jaunieši šajā nepazīstamajā vietā gandrīz nespēja aizmigt. Viņi vēl ļoti labi atcerējās, kā izskatījās mirušais kareivis. Briesmonis droši vien bija izmantojis savus milzīgos nagus, lai tik šausmīgā veidā uzšķērstu nelaimīgo. Kādēļ gan tas vīrs nebija bēdzis vai licis lietā savu ieroci? Radījuma gausums viņam būtu devis gana daudz laika. Izskaidrojums varēja būt vienīgi Briesmoņa izdalītā baisā smaka. Ja radījums laida darbā smirdīgo sekrētu, aizsargāties pret to vairs nevarēja neviens. Nebija nekādas jēgas aizspiest degunu, smirdoņa iesūcās caur katru ķermeņa poru un pārņēma savā varā smadzenes un gribu; tā bija tikpat nāvējoša inde kā curare.
- Vai viņi ir cilvēki vai dzīvnieki? Alekss jautāja, bet Valimai nespēja atbildēt, jo nesaskatīja nekādu atšķirību starp vieniem un otriem.
- No kurienes vini nāk?
- Viņi te ir bijuši vienmēr, viņi ir dievi.
Alekss iedomājās, ka tepui iekšiene ir kā ekoloģisks rezervāts, kurā vēl dzīvo pārējā pasaulē izzudušās sugas. Puisis apgalvoja Nadjai, ka šie noteikti bija viņiem pazīstamo sliņķu priekšteči.
- Viņi neizskatās pēc cilvēkiem, Ērgle. Mēs neesam redzējuši ne celtnes, ne darbarīkus, ne ieročus neko, kas liecinātu par sabiedrību, viņš piebilda.
- Bet viņi tomēr runā kā cilvēki, Jaguār, meitene iebilda.
- Tie droši vien ir dzīvnieki ar ļoti lēnu vielmaiņu un noteikti dzīvo vairākus simtus gadu. Ja viņiem ir atmiņa, tad savas garās dzīves laikā tie var iemācīties ļoti daudzas lietas, arī runāt. Vai tev tā nešķiet? Alekss prātoja.
- Viņi runā miglāja ļaužu valodā. Kurš to izgudroja? Vai tad indiāņi to iemācīja briesmoņiem? Vai briesmoņi - indiāniem?
- Lai vai kā, tomēr šķiet, ka starp indiāņiem un sliņķiem gadsimtiem ilgi ir pastāvējusi simbioze, Alekss teica.
- Kas? meitene jautāja, jo nekad vēl nebija šo vārdu dzirdējusi.
- Tas nozīmē, ka viņi ir vajadzīgi viens otram, lai varētu izdzīvot.
- Kāpēc?
- Nezinu, tomēr mēģināšu to noskaidrot. Es reiz lasīju, ka dieviem cilvēki nepieciešami tieši tāpat, kā cilvēkiem dievi, Alekss sacīja.
- Briesmoņu padoms noteikti būs aplam garš un ļoti nepatīkams. Labāk mēģināsim mazliet atpūsties, tad rīt būsim daudz možāki, Nadja noteica un grasījās iet gulēt. Viņai nācās atbrīvoties no Borobas un likt viņam pavirzīties nostāk, jo meitene nevarēja izturēt dzīvnieciņa miesas karstumu. Pērtiķītis bija kļuvis par daļu no meitenes; viņi bija tik ļoti pieraduši pie ķermeniska kontakta, ka šķiršanās, lai cik īsa tā būtu, jau šķita kā smags sods.
Līdz ar rīta gaismu modās arī visas zelta pilsētas dzīvās būtnes un dievu ieleja atmirdzēja visos iespējamos sarkanos, oranžos un rozīgos toņos. Tomēr briesmoņiem bija nepieciešamas vairākas stundas, lai izberzētu miegu no acīm un izlīstu no savām alām starp klintīm un kristāla veidojumiem. Alekss un Nadja saskaitīja vienpadsmit radījumus, trīs tēviņus un astoņas mātītes, dažas no tām bija lielākas par citām, tomēr visas izskatījās pieaugušas. Nemanīja nevienu jaunu šīs īpašās sugas radījumu, un jaunieši iedomājās, kā gan briesmoņi vairojas. Valimai sacīja, ka tikai retumis kāds piedzimstot un šamaņa dzīves laikā tas ne reizi neesot noticis. Tāpat kā neviens vēl nebija nomiris, viņš piebilda, kaut gan labirintā bija viena eja, kur varēja redzēt radījumu kaulus. Alekss nosprieda, ka tas saskan ar viņa teoriju, ka briesmoņi dzīvo gadsimtiem ilgi, un nodomāja, ka šiem aizvēsturiskajiem zīdītājiem, iespējams, ir tikai viens vai divi pēcnācēji; lai arī kā, viņu dzimšana droši vien bija ļoti dīvains notikums. Aplūkojot radījumus tuvumā, puisis saprata, ka ar savām gausajām kustībām viņi neko nespēja nomedīt un, visticamāk, bija veģetārieši. Un šausmīgie nagi nebija domāti nogalināšanai, bet gan kāpšanai. Tā varēja izskaidrot briesmoņu spēju uzrāpties un nokāpt pa klintīm aiz ūdenskritumiem, kurās bija uzlīduši arī jaunieši. Sliņķi izmantoja tās pašas iedobes, izvirzījumus un plaisas klintīs, kas noderēja indiāņiem. Cik gan daudz radījumu bija ārpusē? Viens vai vairāki? Kā Aleksam gribētos paņemt līdzi kādu pierādījumu par redzēto!
Dažas stundas vēlāk sākās sapulce. Briesmoņi izvietojās pusaplī zelta pilsētas vidū, un Valimai kopā ar jauniešiem nostājās tiem pretim. Līdzās šiem milžiem viņi izskatījās niecīgi. Šķita, ka radījumu ķermeņi vibrē un tāpēc to kontūras ir neskaidras, tomēr vēlāk izrādījās, ka briesmoņu vilnā mitinās milzum daudz visdažādāko insektu, no kuriem daži lidinājās tiem apkārt gluži kā mušas ap augļiem. Gaisa ņirboņa radīja iespaidu, ka briesmoņus ieskauj mākonis. Ceļabiedri atradās tikai pāris metru no radījumiem, piemērotā attālumā, lai varētu viņus kārtīgi aplūkot un tai pašā laikā arī aizbēgt, lai gan abi jaunieši skaidri zināja: ja kaut viens no šiem vienpadsmit milžiem nolems palaist smaku, nekas uz pasaules vairs nevarēs viņus glābt. Valimai kustējās ļoti lēni un goddevīgi, tomēr neizskatījās nobijies.
Sie ir Ergle un Jaguārs, miglāja ļaužu draugi ienācēji. Viņi ir ieradušies, lai saņemtu rīkojumus, večuks sacīja.
Pēc šī ievada iestājās ilgs klusums, it kā vārdiem būtu nepieciešams laiks, lai nokļūtu līdz radījumu smadzenēm. Pēc tam Valimai nodeklamēja garu dzejoli, kurā stāstīja par cilts dzīvi, sākot ar pēdējiem jaundzimušajiem un beidzot ar virsaiša Mokaritas nāvi, neatstājot bez ievērības arī vīzijas, kurās parādījās Rahakanariva, ciemošanos līdzenuma zemēs, ienācēju ierašanos un Ijomi iecelšanu par jauno virsaiti. Starp burvi un radījumiem sāka raisīties ļoti lēns dialogs, kuru Nadja un Alekss saprata bez grūtībām, jo viņiem bija gana daudz laika, lai pārdomātu un pārrunātu ikvienu vārdu. Tā viņi uzzināja, ka miglāja ļaudis jau daudzus gadsimtus zināja par zelta pilsētas pastāvēšanu un bija rūpīgi glabājuši šo noslēpumu, aizsargājot dievus no ārpasaules, un tai pašā laikā šīs pārsteidzošās būtnes rūpējās par katru cilts vēstures notikuma saglabāšanu. Pa šo laiku bija notikušas lielas kataklizmas, pēc kurām tepui ekoloģija piedzīvoja ilgus panīkuma periodus un augu valsts vairs nespēja apmierināt kalna iekšienē dzīvojošo būtņu vajadzības. Tad indiāņi nesa ziedojumus: kukurūzu, kartupeļus, manioku, augļus, riekstus. Nešķērsojot slepeno labirintu, viņi nolika to visu netālu no tepui un dieviem nosūtīja ziņnesi. Starp atnestajām dāvanām bija arī olas, zivis un indiāņu nomedītie dzīvnieki; laika gaitā briesmoņu veģetārā diēta mainījās. Aleksandrs Kolds nodomāja: ja šīm senajām un apbrīnojami lēnīgajām būtnēm būtu nepieciešama kāda dieveklība, tad viņu dievi noteikti būtu neredzamie Tapiravateri indiāņi vienīgās dzīvās būtnes, ko viņi pazina. Briesmoņu uztverē indiāņiem piemita maģija: viņi ātri kustējās, varēja ātri vairoties, viņiem piederēja ieroči un darbarīki, uguns un visa plašā ārpasaule, viņi bija visvareni. Tomēr milzīgie sliņķi vēl nebija sasnieguši tādu evolūcijas pakāpi, kurā būtu jādomā par savu nāvi vai dieviem. Viņu garā dzīve risinājās tikai materiālajā pasaulē.
Briesmoņi saglabāja atmiņā visu, ko ziņneši viņiem bija stāstījuši: viņi bija kā dzīvs arhīvs. Indiāņi nepazina rakstību, tomēr viņu vēsture neizzuda, jo sliņķi neaizmirsa neko. Ja bija gana daudz laika un viņus pacietīgi izprašņāja, varēja uzzināt cilts vēsturi kopš tās pirmsākumiem divdesmit tūkstošu gadu garumā. Samani, tādi kā Valimai, apmeklēja briesmoņus un garos dzejoļos viņiem izstāstīja senāko un jaunāko cilts vēsturi. Ziņneši nomira, un viņus aizstāja citi, tomēr katrs šo dzejoļu vārds tika noglabāts briesmoņu smadzenēs.
Kopš laika gala visa cilts tikai divas reizes bija ienākusi tepui iekšienē, un abos gadījumos, glābjoties no ļoti varena naidnieka. Pirmā reize bija pirms četrsimt gadiem, kad miglāja ļaudīm vairākas nedēļas nācās slēpties no spāņu kareivjiem, kas pamanījās nokļūt līdz pat Pasaules Acij. Kad indiāņi ieraudzīja, ka ārzemnieki bez jebkādas piepūles ar dūmu un trokšņa nūjām var nogalināt no attāluma, viņi saprata, ka viņu pašu ieroči pret iebrucējiem ir pilnīgi nederīgi. Tad viņi nojauca savas būdas, apraka mazumiņu, kas viņiem piederēja, pārklāja ciema paliekas ar zemi un zariem, aizslaucīja savas pēdas un kopā ar sievietēm un bērniem devās uz svēto tepui. Dievi ļāva viņiem tur uzturēties, līdz visi ārzemnieki nomira. Zaldāti meklēja Eldorado, alkatība viņus bija padarījusi aklus, līdz viņi cits citu noslepkavoja. Tos, kas vēl bija palikuši dzīvi, nonāvēja briesmoņi un indiāņi. Tikai viens no spāņu konkistadoriem izglābās un spēja atgriezties pie saviem tautiešiem. Taču viņš sajuka prātā un atlikušo dzīves daļu pavadīja, piesiets pie staba kādā Navarras garā vājo patversmē, murgojot kaut ko par mitoloģiskiem milžiem un pilsētu no tīra zelta. Leģenda saglabājās Spānijas impērijas hroniku lappusēs un nodarbināja daudzu jo daudzu dēkaiņu iztēli līdz pat mūsdienām. Otra reize bija tikai pirms trim gadiem, kad nahab trokšņa un vēja putni nolaidās
Pasaules Acī. Miglāja ļaudis atkal paslēpās un nogaidīja, līdz vīlušies svešzemnieki dodas prom viņiem nebija izdevies uziet zelta atradnes. Tomēr indiāņi, Valimai vīziju brīdināti, gatavojās jaunai svešzemnieku atnākšanai. Šoreiz nebūs jāgaida četri simti gadu, kamēr nahab atkal uzdrošināsies doties uz augstkalni, jo tagad viņi bija iemācījušies lidot. Tad nu briesmoņi nolēma iziet un tos nogalināt, nemaz nenojaušot, ka svešzemnieku ir tik daudz. Pieraduši pie neliela skaita sev līdzīgo, viņi domāja, ka pa vienam vien var iznīcināt arī naidniekus.
Alekss un Nadja klausījās, kā briesmoņi stāsta vēsturi, un nāca pie vairākām atziņām.
- Tādēļ viņi neaiztika indiāņus, tikai ienācējus, Alekss apstulbis sacīja.
- Un tēvs Valdomero? Nadja viņam atgādināja.
- Viņš dzīvoja kopā ar indiāņiem. Briesmonis noteikti viņu atšķīra pēc smaržas un tieši tāpēc neuzbruka.
- Un es? Tonakt viņš neaiztika arī mani… meitene piebilda.
- Mēs bijām kopā ar indiāņiem. Ja Briesmonis mūs būtu redzējis kopā ar ekspedīciju, mēs būtu miruši tieši tāpat kā tas zaldāts.
- Ja pareizi saprotu, briesmoņi ir izgājuši sodīt ienācējus, Nadja secināja.
- Tieši tā, bet viņi ir panākuši gluži pretējo. Tu pati redzi, kas noticis: viņi ir pievērsuši uzmanību indiāņiem un Pasaules Acij. Manis šeit nebūtu, ja kāds žurnāls nenolīgtu vecmāmiņu uziet Briesmoni, Alekss noteica.
Tuvojās pēcpusdiena un tad arī vakars, tomēr sanāksmes dalībnieki tā arī nenonāca pie kopēja slēdziena.
Alekss pajautāja, cik daudzi dievi bija izgājuši ārpus kalna, un Valimai atbildēja, ka divi, kam gan īsti nevarēja ticēt, jo tiklab tas varēja būt arī pusducis. Puisis mēģināja paskaidrot briesmoņiem, ka vienīgā cerība viņiem paglābties ir palikt tepui iekšienē, bet indiāņiem nodibināt zināmus kontaktus ar civilizāciju. Saskarsme bija neizbēgama, viņš sacīja, jo agrāk vai vēlāk helikopteri no jauna nolaidīsies Pasaules Acī, un šoreiz nahab atnāks uz palikšanu. Daži nahab grib iznīcināt miglāja ļaudis un pārņemt savā varā Pasaules Aci. To bija grūti izskaidrot, jo ne briesmoņi, ne Valimai nevarēja saprast, kā iespējams savā īpašumā iegūt zemi. Alekss stāstīja, ka ir arī citi nahab, kas vēlas glābt indiāņus un noteikti darīs jebko, lai aizsargātu arī dievus, jo viņi bija pēdējie savas sugas pārstāvji uz Zemes. Puisis atgādināja šamanim, ka Ijomi bija viņu iecēlusi par virsaiti sarunām ar nahab, un lūdza atļauju izpildīt savu uzdevumu.
- Mēs nedomājam, ka nahab ir varenāki par dieviem, Valimai atbildēja.
- Reizēm viņi tomēr ir. Dievi nevarēs aizsargāties pret viņiem, un miglāja ļaudis tāpat. Tomēr vieni nahab var aizturēt citus nahab, Alekss skaidroja.
- Manās vīzijās Rahakanariva klīst apkārt, izslāpis pēc asinīm, Valimai sacīja.
- Savukārt mani iecēla par virsaiti Rahakanarivas atvairīšanai, Nadja atgādināja.
- Mums vairs nevajag karu. Dieviem jāatgriežas kalnā. Nadja un es, mēs panāksim, ka nahab ar cieņu izturas pret miglāja ļaudīm un dievu mitekli, Alekss apsolīja un centās, lai viņa balss izklausītos pēc iespējas pārliecinošāk.
Patiesībā viņš nespēja iedomāties, kā varēs pieveikt Mauro Karijasu, kapteini Ariosto un daudzus citus laimes meklētājus, kas bija iekārojuši šā apgabala bagātības. Viņš pat nezināja Mauro Karijasa rīcības plānu, nedz arī lomu, kādu indiāņu iznīcināšanas plānā viņš bija atvēlējis International Geographic ekspedīcijas dalībniekiem. Uzņēmējs bija skaidri pateicis, ka viņi būs liecinieki, tomēr Alekss nespēja iedomāties kam.
Puisis klusībā sprieda, ka vecmāmiņas ziņa par briesmoņu un ekoloģiskās paradīzes eksistenci tepui iekšienē satrauks visu pasauli. Ja paveiksies, veikli manipulējot ar presi, Keita Kolda varētu panākt, ka Pasaules Acij piešķir dabas rezervāta statusu un to savā aizsardzībā ņem valdības. Tomēr šis risinājums varēja nākt arī pārāk vēlu. Ja Mauro Karijass tomēr panāktu savu, tad vēlākais trīs mēnešu laikā indiāņi būs pagalam, kā viņš bija apgalvojis sarunā ar kapteini Ariosto. Vienīgā cerība bija pēc iespējas ātrāk piesaistīt starptautisko palīdzību. Kaut gan nevarētu izvairīties no zinātnieku ieinteresētības, ne arī no televīzijas kamerām, vismaz būtu iespējams aizturēt laimes meklētājus un kolonistus, kuri bija gatavi apgūt mežu un iznīdēt tā iedzīvotājus. Puiša galvā pazibēja nelāga priekšnojauta, ka kāds Holivudas uzņēmējs tepui varētu pārvērst par sava veida Disnejlendu vai Juras laikmeta parku. Viņš cerēja, ka vecmāmiņas reportāžu radītais iespaids varētu aizkavēt vai pat nepieļaut šo murgu.
Briesmoņi dzīvoja dažādās slavenās pilsētas istabās. Viņi bija vientulību mīloši radījumi, kas savu dzīves telpu cits ar citu nedalīja. Par spīti milzīgajam augumam, viņi ēda maz, ilgas stundas košļājot augus, augļus, saknes un reizēm arī kādu sīku dzīvnieciņu, kas miris vai ievainots nokrita pie viņu kājām. Nadja spēja sarunāties ar radībām labāk nekā Valimai. Pāris sieviešu dzimtas radījumu izrādīja par meiteni zināmu interesi un ļāva viņai sevi glāstīt, jo Nadja ļoti vēlējās pieskarties kādam no briesmoņiem. Kad viņa bija uzlikusi plaukstu uz raupjā kažoka, vesels bars dažādu kukaiņu rāpoja uz augšu pa meitenes roku, līdz pārklāja visu ķermeni. Nadja izmisīgi purinājās, tomēr tā arī nespēja atbrīvoties no daudzajiem kukaiņiem, kas bija pieķērušies matiem un apģērbam. Valimai viņai parādīja kādu no ezeriņiem, un meitene ielēca ūdenī, kas izrādījās patīkami silts un gaisa burbulīšiem pilns. Iegremdējoties ūdenī, viņa juta, cik patīkami tie kņudina ādu. Viņa aicināja pievienoties arī Alekšu, un abi draugi ilgu laiku plunčājās pa saulē sasilušo ūdeni, līdz beidzot pēc tik daudzām uz zemes pārlaistām naktīm un svīstot pavadītām dienām atkal tīri izrāpās krastā.
Tikmēr Valimai ķirbī bija samīcījis kāda augļa mīkstumu, kuru uzreiz sajauca ar zilu un dzidru vīnogu sulu. Galu galā viņš pagatavoja violetu putriņu, kas pēc konsistences bija līdzīga kaulu zupai, ko viņi bija dzēruši Mokaritas bērēs. Tomēr šoreiz šķidrums garšoja ļoti labi un tā smarža atgādināja medus un ziedu nektāru. Šamanis piedāvāja dziru briesmoņiem, pēc tam iedzēra pats un pasniedza ķirbi arī jauniešiem un Borobam. Šis biezais dzēriens kā uz burvja mājienu remdēja izsalkumu, un draugi jutās mazliet noreibuši, it kā būtu dzēruši alkoholu.
Tonakt viņiem ļāva apmesties kādā zelta pilsētas telpā, kur nebija tik karsts kā alā. Starp dažādiem minerāliem auga vēl nekad neredzētas orhidejas, dažas bija tik trauslas, ka to tuvumā gandrīz vai nevarēja elpot. Ilgu laiku lija silts un blīvs lietus kā duša, kas saslapināja pilnīgi visu un gāzās lejup pa kristālu spraugām kā upe, radot bungu rīboņai līdzīgu skaņu. Kad lietus beidzot mitējās, siltajā gaisā viss ātri izžuva un nogurušie jaunieši, jūtoties tā, it kā vēders būtu pilns ar ziedošām puķēm, uz Eldorado cietās grīdas ļāvās miegam.
Valimai pagatavotais dzēriens iedarbojās maģiski un aiznesa viņus kopīgu sapņu un mītu pasaulē, kur visi, dievi un cilvēki, varēja redzēt vienas un tās pašas vīzijas. Tā bija iespējams aiztaupīt daudzus vārdus un paskaidrojumus. Viņi sapņoja, ka Rahakanariva ir iesprostots slēgtā koka kastē, no kuras izmisīgi mēģina tikt laukā, plosīdamies ar savu spēcīgo knābi un briesmīgajiem nagiem, kamēr dievi un cilvēki, piesieti pie kokiem, cer uz veiksmi. Viņi sapņoja, ka tiahab, paslēpuši sejas aiz maskām, nogalina cits citu. Redzēja, kā cilvēkēdājs putns salauž kasti un izsprūk brīvībā, gatavs aprīt visu, kas trāpās ceļā, tomēr balts ērglis un melns jaguārs nostājas tam ceļā, gatavi cīnīties līdz nāvei. Kā jau tas sapņos daždien mēdz notikt, arī šim cīniņam nebija atrisinājuma. Aleksandrs Kolds pazina Rahakanarivu, jo bija to redzējis jau iepriekš, kad kādā murgā tas parādījās kā milzīgs melns putns, saplēsa loga rūti un baisajos nagos aiznesa prom māti.
No rīta pamostoties, nevienam redzētais nebija jāstāsta citiem, jo visi, pat mazais Boroba, bija sapņojuši vienu sapni. Kad dievu padome atkal sanāca kopā, lai turpinātu pārrunas, vairs nebija nepieciešams vairākas stundas atkārtot vienu un to pašu kā iepriekšējā dienā. Viņi zināja, kā rīkoties, katram bija skaidra viņa loma gaidāmajos notikumos.
- Jaguārs un Ērgle cīnīsies ar Rahakanarivu. Ja viņi to uzvarēs, kāds būs atalgojums? pēc ilgas šaubīšanās beidzot noteica viens no slinkiem.
- Trīs kristāla olas no ligzdas, Nadja nevilcinoties atbildēja.
- Un veselības ūdens, Alekss piebilda, domājot par māti.
Šausmu pārņemtais Valimai sacīja jauniešiem, ka viņi pārkāpuši vienkāršākos pieklājības likumus: nevar ņemt, neko nedodot pretī. Tas bija dabas likums. Jaunieši bija uzdrošinājušies dieviem ko pieprasīt, neko nedodot pretim… Briesmoņa jautājums bija gluži formāls, un pareizi būtu bijis atbildēt, ka viņi nevēlas nekādu atalgojumu un darīs to aiz cieņas pret dieviem un līdzjūtības pret cilvēkiem. Tiešām, izskatījās, ka ienācēju prasības briesmoņus ir samulsinājušas un nepatīkami pārsteigušas. Daži lēnām un draudīgi piecēlās kājās, ņurdēja un cilāja rokas, resnas kā ozola zari. Valimai padomes priekšā nokrita ceļos un bubināja paskaidrojumus un atvainošanos, tomēr nekādi nespēja mazināt nokaitēto gaisotni. Baidoties, ka kāds no briesmoņiem varētu viņus nogāzt gar zemi ar savu smaku, Alekss ķērās pie pēdējā salmiņa: sava vectētiņa flautas.
- Man ir kāds dāvinājums dieviem, viņš trīcēdams teica.
Instrumenta maigā skaņa pamazām pārņēma tepui silto gaisu. Pagāja pāris minūšu, līdz pārsteigtie briesmoņi spēja reaģēt, un, kad viņi beidzot to izdarīja, Alekss jau bija ļāvies iedvesmai un pilnīgi nodevies mūzikas radīšanas priekam. Šķita, ka flauta ieguvusi visas Valimai pārdabiskās spējas. Skaņas atbalsojās dīvainās zelta pilsētas sienās un nebeidzamās virtenēs atgriezās atpakaļ gluži citādas. No mūzikas drebēja orhidejas augstajos kristāla veidojumos. Puisis vēl nekad nebija tā spēlējis un vēl nekad nebija juties tik varens: ar flautas maģiju viņš mežonīgus dzīvniekus spēja padarīt par maigiem jēriem. Viņš jutās it kā pieslēgts jaudīgam sintezatoram, stīgu orķestrim, pūšamajiem un sitamajiem instrumentiem, kas spēlēja melodijas pavadījumu. Briesmoņi sākumā nekustīgi klausījās un tad sāka šūpoties kā lieli koki vējā; viņu mūžvecās ķepas bungoja zemi, un šis troksnis tepui auglīgajā ielejā aizskanēja kā zvanu skaņas. Tad Nadja, pēkšņa impulsa vadīta, izlēca padomes pusapļa centrā, bet Boroba, it kā saprastu mirkļa svarīgumu, palika mierīgi sēžam pie Alekša kājām.
Zemes enerģija kā gaismas stars caurstrāvoja meitenes smalkos kaulus, un tās ietekmē Nadja sāka dejot. Viņa nekad nebija redzējusi baletu, tomēr atcerējās daudzreiz dzirdētos ritmus: Brazīlijas sambu, Venecuēlas salsu un horopo, kā arī pa radio dzirdēto Amerikas mūziku. Viņa bija redzējusi, ka melnie cilvēki, mulati, caboclos un baltie Manausas karnevālā dejo līdz pilnīgam spēku izsīkumam, un vērojusi indiāņu svinīgās dejas ceremoniju laikā. Neaptverot, ko īsti dara, instinktu vadīta, viņa veidoja savu dāvanu dieviem. Meitene lidoja. Viņas ķermenis kā transā kustējās pats no sevis, bez jebkādas apziņas līdzdalības vai iepriekšēja nodoma. Nadja šūpojās kā staltākās palmas, cēlās augšup kā ūdenskritumu putas, virpuļoja kā vējš. Viņa attēloja sarkanā aras lidojumu, jaguāra skrējienu, delfīna peldēšanu, kukaiņu zumēšanu un čūskas locīšanos.
Tepui iekšienē dzīvība bija pastāvējusi tūkstošiem un tūkstošiem gadu, bet līdz šim brīdim te nekad nebija skanējusi mūzika, pat ne vienkāršākā bungu rīboņa. Tās divas reizes, kad miglāja ļaudis bija raduši patvērumu leģendārajā pilsētā, viņi visiem spēkiem centās nesaniknot dievus, uzvedās, cik vien klusi varēja, un izmantoja savu prasmi kļūt neredzamiem. Briesmoņi nenojauta par cilvēku spēju radīt mūziku, tāpat kā nebija redzējuši kustamies ķermeni ar tādu vieglumu, kaismi, ātrumu un grāciju, kā tagad dejoja Nadja. Šie lēnīgie radījumi tik tiešām nekad nebija saņēmuši tik iespaidīgu dāvanu. Viņu slinkās smadzenes uztvēra katru skaņu un katru kustību, lai saglabātu tās nākamajiem gadsimtiem. Šo ciemiņu dāvana paliks kopā ar briesmoņiem, lai kļūtu par daļu no viņu leģendas.
1 5 Kristāla olas
Apmaiņā pret mūziku un deju briesmoņi piešķīra jauniešiem to, ko viņi bija lūguši. Milzu sliņķi pastāstīja, ka kristāla olas Nadjai jāmeklē visaugstākajā tepui virsotnē, kur atradās vīzijā redzētā ligzda ar trim brīnišķīgajiem veidojumiem. Savukārt Aleksam bija jāienirst zemes dzīlēs, kur meklējams veselības ūdens.
Vai mēs varam iet kopā? Vispirms uz tepui virsotni un pēc tam uz krātera dibenu, ierosināja Alekss, prātodams, ka uzdevumi būtu vieglāk izpildāmi, ja draugi viens otram palīdzētu.
Sliņķi lēni pakratīja galvu, un Valimai paskaidroja, ka ikviens ceļojums garu pasaulē ir veicams vientulībā. Viņš piebilda, ka jauniešu rīcībā ir tikai nākamā diena un ka tās laikā viņiem jātiek galā katram ar savu uzdevumu, jo, iestājoties tumsai, ceļabiedriem noteikti jāatgriežas ārpasaulē; tāda bija šamaņa un dievu noruna. Ja draugi nebūs atgriezušies, tad uz mūžu paliks iesprostoti svētajā tepui kalnā, jo paši saviem spēkiem izeju no labirinta atrast nespēs.
Atlikušo dienas daļu jaunieši pavadīja, apskatot Eldorado un stāstot par savā dzīvē pieredzēto; pirms šķiršanās abi viens par otru vēlējās uzzināt pēc iespējas vairāk. Nadjai bija grūti iedomāties draugu dzīvojam kopā ar ģimeni Kalifornijā; viņa nekad nebija redzējusi datoru un apmeklējusi skolu, tāpat nezināja, kas ir ziema. Savukārt amerikāņu puisis apskauda meitenes brīvo un rāmo dzīvi un ciešo saikni ar dabu. Nadjai Santosai piemita veselais saprāts un gudrība, kas viņam šķita nesasniedzama.
Nadja un Alekss priecājās par brīnumainajiem vizlas un citu minerālu veidojumiem pilsētā, par neredzētajiem augiem, neparastajiem dzīvniekiem un kukaiņiem, kas šeit bija raduši mājvietu. Viņi redzēja, ka pāri galvai lāgiem pārlido pūķi, līdzīgi tam, kas mitinājās alā, miermīlīgi kā pieradināti papagaiļi. Viņi pasauca vienu no tiem, radījums nolaidās pie jauniešu kājām un ļāva sevi noglāstīt. Pūķa āda bija maiga un vēsa kā zivij; viņam bija vanaga skatiens un pēc ziediem smaržojoša elpa. Draugi peldējās siltajās lagūnās un pieēdās augļus, bet tikai tos, ko bija atļāvis Valimai. Te bija atrodami arī nāvējoši augļi un sēnes, citi varēja izraisīt vīzijas un murgus vai iznīcināt gribasspēku, vēl kādi varēja uz visiem laikiem izdzēst atmiņu, šamanis bija paskaidrojis. Pastaigājoties viņi šad un tad satika kādu no briesmoņiem, kuri lielāko daļu dzīves pavadīja kā aizmiguši. Apēduši nepieciešamo daudzumu lapu un augļu, atlikušo dienas daļu tie vēroja džungļu ainavu un mākoņus, kas sedza tepui virsotni. "Briesmoņi domā, ka debesis ir baltas un tik lielas kā krātera caurums," Nadja sacīja, un Alekss atbildēja: "Arī cilvēkiem ir tikai daļējs priekšstats par debesīm, jo astronauti zina, ka tās ir nevis zilas, bet gan bezgalīgi dziļas un tumšas." Tovakar draugi devās gulēt vēlu un pamatīgi noguruši; viņi gulēja līdzās, nepieskaroties viens otram, jo apkārt valdīja liels karstums, tomēr abi redzēja vienu un to pašu sapni, kā bija iemācījušies, ēdot Valimai burvju augļus.
Nākamās dienas rītausmā vecais šamanis iedeva Aleksandram Koldam vienu tukšu ķirbi un Nadjai Santosai vienu ar ūdeni piepildītu ķirbi un groziņu, kuru viņa uzsēja uz muguras. Valimai brīdināja jauniešus, ka, reiz uzsākot ceļojumu tiklab uz virsotnēm, kā uz zemes dzīlēm, atpakaļceļa vairs nav. Viņiem bija jāpārvar visi šķēršļi vai arī jāmirst, jo nebija iespējams atgriezties ar tukšām rokām.
- Vai jūs esat pārliecināti, ka tiešām vēlaties to darīt? šamanis jautāja.
- Es esmu, Nadja apliecināja.
Viņai nebija ne jausmas, ko iesākt ar kristāla olām, nedz arī kāpēc vajadzētu doties tās meklēt, tomēr meitene nešaubījās par savu vīziju. Olām bija jābūt ļoti vērtīgām, vai arī tām piemita maģiskas īpašības; to dēļ viņa bija gatava pārvarēt pat savas mūžīgās bailes no augstuma.
- Es arī, Alekss pievienojās un nodomāja, ka viņš dotos līdz pašai ellei, ja vien varētu izglābt māti.
- Varbūt jūs atgriezīsieties un varbūt arī ne, burvis atvadījās no draugiem, jo viņam robeža starp dzīvību un nāvi līdzinājās dūmu grīstītei, ko var izdzēst vieglākā vēja pūsma.
Nadja atbrīvojās no Borobas, kas bija pieķēries viņai pie jostas, un paskaidroja dzīvnieciņam, ka uz turieni, kurp dodas, nevar to ņemt līdzi. Pērtiķītis vaidot apķērās
Valimai ap kāju un draudot vicināja dūrīti, tomēr neuzdrošinājās saimnieci nepaklausīt. Abi draugi, diezgan nobijušies un aizkustināti, cieši apskāvās. Tad katrs no viņiem devās Valimai norādītajā virzienā.
Nadja Santosa devās uz augšu pa tām pašām klintīs iecirstajām kāpnēm, pa kurām viņa ar Alekšu un Valimai no labirinta bija kāpuši lejup uz tepui ieleju. Kāpiens augšup līdz balkonam nebija grūts, lai arī pakāpieni bija stāvi, šauri, nelīdzeni, nodiluši un trūka margu. Cīnoties ar reiboni, meitene pameta ātru skatienu lejup un ieraudzīja fantastisko, vieglā miglā tīto zili zaļo ieleju, kuras centrā slējās krāšņā zelta pilsēta. Tad meitene paskatījās uz augšu un viņas skatiens pazuda mākoņos. Tepui krāteris šķita šaurāks nekā ieleja. Kā gan bija iespējams uzkāpt pa tik stāvu nogāzi? Tur jau vajadzēja vaboles kājas. Cik augsts patiesībā ir tepui, ja to sedz mākoņi? Kur atrodas ligzda? Tagad viņai nevajadzētu domāt par problēmām, bet gan par to risinājumu. Nadja citu pēc cita pārvarēs visus šķēršļus, tiklīdz tie radīsies. Ja viņa varēja uzrāpties pa ūdenskrituma klinti, tad uzrāpsies arī pa šo, meitene nodomāja, kaut arī tagad viņa vairs negāja sasaistē ar Jaguāru un bija gluži viena.
Nonākusi līdz balkonam, Nadja saprata, ka te pakāpieni beidzas un tagad viņai bija jārāpjas augšup, turoties, pie kā vien var. Viņa sakārtoja grozu uz muguras, aizvēra acis un mēģināja rast mieru savā dvēselē. Jaguārs bija skaidrojis, ka tur, viņas esības centrā, ir koncentrēta dzīvības enerģija un drosme. Meitene no visa spēka ieelpoja, lai tīrais gaiss piepilda krūtis un visu ķermeni līdz pat roku un kāju pirkstgaliem. Viņa vēl trīs reizes dziļi ieelpoja un joprojām ar aizvērtām acīm iztēlojās ērgli, savu totēma dzīvnieku. Viņa iedomājās, ka rokas izplešas, kļūst garākas un pārvēršas spalvām klātos spārnos, kājas kļūst par ķetnām ar asiem nagiem, sejā izaug spēcīgs knābis un acis attālinās viena no otras, līdz nostājas abpus galvai. Meitene juta, ka viņas maigie un sprogainie mati pārvēršas par cietām piegulošām spalvām, kuras viņa pēc vēlēšanās var sabozt, spalvām, kas glabā visu ērgļa gudrību. Tās bija kā antenas, kas uztver gaisa strāvas pat tad, ja tās nav redzamas. Viņas ķermenis zaudēja muskuļu spēku un ieguva tik gaisīgu vieglumu, ka varēja atgrūsties no zemes un lidot pretī zvaigznēm. Nadja juta milzīgu enerģijas pieplūdumu, visu ērgļa spēku ielīstam asinīs. Meitene manīja, ka šis spēks aizplūst līdz pat pēdējai ķermeņa šūnai un viņas apziņai. "Es esmu Ērgle," viņa skaļi noteica un tūdaļ pat atvēra acis.
Nadja cieši pieķērās mazai spraudziņai klintī, kas atradās tieši virs galvas, un uzlika kāju otrai vidukļa augstumā. Viņa pavirzījās uz augšu un kādu brīdi palika nekustīga, mēģinot noturēt līdzsvaru. Tad pacēla otru roku, lai pameklētu augstāk, līdz bija sataustījusi kādu sakni un ar kāju uzgājusi plaisu klintī. Meklējot kādu izvirzījumu, meitene atkārtoja šo kustību ar otru roku un, kad bija to veikusi, pavirzījās vēl mazliet uz augšu. Augi kalna nogāzē viņai palīdzēja, te bija saknes, krūmi un liānas. Viņa redzēja arī dziļus skrāpējumus akmeņos un dažos zaros un nodomāja, ka tās ir briesmoņu nagu pēdas. Viņi droši vien ir kāpuši kalnā pārtikas meklējumos, vai arī labirinta karte kalna iekšienes iedzīvotājiem nebija zināma, tāpēc ik reizi, kad viņi vēlējās iziet no kalna vai ieiet tajā, milzeņiem vajadzēja uzrāpties līdz pat tā virsotnei un pa otru pusi kāpt lejā. Nadja nosprieda, ka tas droši vien aizņēma vairākas dienas vai pat nedēļas, ja ņem vērā milzīgo sliņķu neticamo lēnīgumu.
Viena meitenes prāta daļa, kas joprojām bija aktīva, aptvēra, ka tepui krāteris nav apvērsts konuss, kā viņai, skatoties no apakšas, optiskā efekta ietekmē mānīgi bija šķitis; tas drīzāk viegli atvērās virzienā uz augšu. Krātera mute īstenībā bija platāka nekā pamatne. Viņai nebija nepieciešamas vaboles kājas, bet gan koncentrēšanās un drosme. Tā meitene ar apbrīnojumu noteiktību un veiklību metru pēc metra rāpās uz augšu stundām ilgi. Šī veiklība nāca no visslēptākās un noslēpumainākās vietas, no miera sirds dziļumos, kur mita visas cēlās viņas totēma dzīvnieka īpašības. Viņa bija Ērgle, debesu karaliene, visaugstāk lidojošais putns, kas savu ligzdu vij vietās, kur var nokļūt vien eņģeļi.
Meitene soli pa solim turpināja kāpt augšup. Kalna ielejas siltais un mitrais gaiss pārvērtās vēsā pūsmā, kas mudināja doties augšup. Viņa bieži apstājās, jo bija nogurusi, cīnoties ar kārdinājumu paskatīties uz leju, rēķinot attālumu līdz virsotnei un koncentrējoties katrai nākamajai kustībai. Meiteni pārņēma briesmīgas slāpes; šķita, ka mute ir pilna ar rūgtām smiltīm, tomēr viņa nekādi nespēja atraisīt uz muguras piesieto ķirbi ar ūdeni. Padzeršos, kad būšu tikusi galā, viņa murmināja, iztēlojoties, kā dzers vēso un tīro ūdeni. Ja vismaz lītu, viņa prātoja, bet no mākoņiem nenokrita ne lāsītes. Kad meitenei šķita, ka vairs nevarēs paspert ne soli, viņa sajuta karājamies kaklā Valimai maģisko talismanu, un tas Nadjai deva spēku. Talismans bija viņai palīdzējis uzkāpt pa melnajām un gludajām ūdenskrituma klintīm, tas bija ļāvis viņai sadraudzēties ar indiāņiem un paglābis no briesmoņiem; kamēr vien tas viņai bija, meitene jutās droša.
Brīdi vēlāk viņa sasniedza pirmos mākoņus, kas bija tik biezi kā sakults olas baltums, un Nadju apņēma pienaina migla. Viņa turpināja kāpt, vadoties pēc taustes, pieķeroties klintīm un augiem, kas kļuva aizvien retāki. Viņa pat neaptvēra, ka rokas, ceļgali un pēdas asiņo, jo domāja tikai par savām maģiskajām spējām, līdz kādā brīdī uztaustīja platu spraugu. Drīz vien meitene uz tās bija uzrāpusies ar vidu ķermeni un tagad atradās tepui virsotnē, ko vienmēr apslēpa blīvi mākoņi. Skaļš prieka kliedziens, mežonīgs kaujas sauciens, līdzīgs simt ērgļu ķērcienam, izlauzās no Nadjas Santosas krūtīm un daudzkārt atbalsojās pret virsotnēm, līdz izgaisa aiz apvāršņa.
Meitene virsotnē nekustīgi gaidīja, līdz viņas kliedziens pazūd milzīgās plakankalnes mazākajās klinšu plaisās. Tad pieklusa arī mežonīgā sirds dauzīšanās un viņa spēja dziļi ieelpot. Tiklīdz Nadja varēja daudzmaz droši nostāties uz kājām, tā pastiepa roku pēc ķirbja un izdzēra visu ūdeni. Vēl nekad viņa neko nebija tik ļoti vēlējusies. Vēsais šķidrums tecēja kaklā, noskalojot smiltis un rūgto garšu mutē. Veldzējot izkaltušo mēli un lūpas, tas caurstrāvoja ķermeni kā dziedējošs balzams, kas spēj aizdzīt skumjas un remdināt sāpes. Viņa saprata, ka laime nozīmē sasniegt to, ko ilgu laiku esi vēlējusies.
Augstums un milzu pūles, lai nokļūtu līdz šejienei un pārvarētu bailes, iedarbojās kā spēcīga narkotika gluži kā Tapiravateri indiāņu brūvējums vai Valimai dzira, kas visus aizveda kopīgu sapņu valstībā. Meitenei atkal šķita, ka viņa lido, bet nu viņai vairs nebija ērgļa ķermeņa, viņa bija atbrīvojusies no visa miesiskā un kļuvusi par šķīstu garu. Viņa bija nokļuvusi varenā vietā. Pasaule bija palikusi ļoti tālu lejā, ilūziju valstībā. Tā viņa lidinājās netveramu laika sprīdi un pēkšņi žilbinošajās debesīs ieraudzīja ko līdzīgu caurumam. Meitene bez kavēšanās kā bulta metās iekšā un nokļuva pilnīgā tukšumā un tumsā, kas bija līdzīga debesjumam bezmēness naktī. Tā bija nāves un dievišķības absolūtā telpa telpa, kurā izzūd pat gars. Meitene bija kā tukšums, vairs nebija ne vēlmju, ne atmiņu, ne baiļu. Viņa atradās ārpus laika.
Tomēr Nadjas ķermenis tepui virsotnē pamazām vien viņu sauca atpakaļ. Skābeklis, kas ieplūda smadzenēs, lika atgriezties fiziskajā realitātē, un ūdens, ko viņa dzēra, piešķīra kustībām enerģiju. Beidzot Nadjas gars devās atpakaļceļā, atkal kā bulta izšāvās caur atvērumu tukšumā un nonāca līdz varenajam debesjumam, kur kādu brīdi lidinājās bezgalīgajā baltumā, lai pēc tam no jauna iegūtu ērgļa apveidu. Bija grūti pārvarēt kārdinājumu mūžīgi palikt lidojam vējā, un tikai ar lielu piepūli gars atkal atgriezās meitenes ķermenī. Viņa sēdēja pasaules virsotnē un lūkojās apkārt.
Šis bija plakankalnes augstākais punkts, ko aptvēra plašs un mākoņains klusums. Kaut arī viņa nevarēja novērtēt ne šīs vietas patieso augstumu, ne platību, lielā, apaļā bedre tepui centrā salīdzinājumā ar milzīgo kalnu, kur tā atradās, šķita maziņa. Apkārtni izvagoja dziļas plaisas, dažviet klinšainas, citviet tās klāja bieza augu kārta. Meitene sprieda, ka paies vēl ļoti ilgs laiks, līdz tērauda putni un nahab spēs nokļūt līdz šejienei, jo bija pilnīgi neiedomājami nosēsties šeit pat ar helikopteru un arī pārvietoties kājām pa šo dziļām plaisām klāto virsmu bija gandrīz neiespējami. Dūša meitenei sašļuka papēžos starp šīm daudzajām plaisām viņa varēja meklēt ligzdu visu atlikušo mūžu un tā arī neko neatrast. Bet tad Nadja atcerējās, ka Valimai bija norādījis precīzu vietu, kur kāpt augšup. Viņa kādu brīdi atpūtās un devās ceļā, kāpjot augšā un lejā no klints uz klinti, nezināma spēka un instinktīvas pārliecības spārnota.
Viņai nevajadzēja iet tālu. Turpat līdzās, augstu klinšu veidotā padziļinājumā, atradās ligzda, un tās vidū meitene ieraudzīja trīs kristāla olas. Tās bija mazākas un spīdīgākas nekā vīzijā redzētās, tomēr neizsakāmi brīnišķīgas.
Ļoti uzmanīgi, lai nepaslīdētu un neiekristu kādā no dziļajām plaisām, kur bija visas izredzes lauzt kaklu, Nadja Santosa uzrāpās līdz ligzdai. Viņas pirksti satvēra šo mirdzošo kristāla pilnību, tomēr roka nespēja to pakustināt. Bezgala pārsteigta, meitene satvēra nākamo olu. Taču arī šo, gluži tāpat kā trešo, neizdevās izkustināt ne no vietas. Neiespējami, ka šie tukana olas lieluma priekšmeti būtu tik smagi. Kas noticis? Viņa no visām pusēm pabakstīja kristāla olas, lai pārliecinātos, ka tās nebija ne pielīmētas, ne pieskrūvētas. Gluži pretēji izskatījās, ka tās gandrīz vai lidinās virs vieglās spalviņu un žagariņu kārtas. Meitene apsēdās uz klints, lai saprastu, kas notiek, jo nespēja ticēt, ka viss šis piedzīvojums un spēki, kuri līdz pēdējam atdoti, lai nokļūtu līdz šejienei, var izrādīties veltīgi. Viņa ar pārcilvēcisku piepūli gluži kā ķirzaka bija rāpusies augšup pa tepui iekšējo nogāzi, un tagad, kad beidzot bija nokļuvusi līdz pašai virsotnei, meitenei vairs nebija spēka, pat lai izkustinātu meklētos dārgumus.
Nadju Santosu plosīja šaubas un skumjas, jo viņa mokoši ilgi nespēja iedomāties, kā šo mīklu atrisināt. Pēkšņi viņai ienāca prātā, ka olas droši vien kādam pieder. Iespējams, tās šeit bija nolikuši briesmoņi, bet tas varēja būt arī kāds pasakains radījums, putns vai rāpulis, piemēram, pūķis. Tādā gadījumā jebkuru brīdi varēja parādīties māte un, atrodot savā ligzdā svešinieci, droši vien iedegsies taisnīgās dusmās un metīsies uzbrukumā. Nadja nosprieda, ka nevajadzētu ilgāk šeit uzkavēties, tomēr meitene nedomāja arī padoties un olas pamest. Valimai bija teicis, ka viņa nevar pārrasties tukšām rokām… Ko gan vēl viņš stāstīja? Ka viņai ir jāatgriežas pirms tumsas. Tad meitene atcerējās, ko gudrais burvis bija mācījis iepriekšējā dienā: savstarpējās došanas likumu. Par katru lietu, ko tu paņem, tev kaut kas jādod pretī.
Viņa apbēdināta aplūkoja sevi. Meitenei nebija itin nekā, ko dot. Viņai mugurā bija krekliņš un šorti un uz muguras uzsiets grozs. Nopētot savu ķermeni, viņa pirmo reizi pamanīja skrāpējumus, zilumus un brūces, kas bija iegūti, kāpjot kalnā. Iespējams, vienīgā vērtīgā lieta, kas meitenei piederēja, bija asinis dzīvības enerģija, kas viņai bija ļāvusi līdz šejienei nokļūt. Viņa palieca uz priekšu savu sāpošo ķermeni, lai asins tecētu ligzdā. Uz pūkainajām spalviņām nopilēja dažas sarkanas lāses. Liecoties viņa sajuta pret krūtīm atsitamies talismanu un uzreiz saprata, ka tā arī bija īstā maksa par kristāla olām. Meitene brīdi šaubījās. Atstāt to šeit nozīmētu atteikties no maģiskās aizsardzības, kas piemita grebtajam kaulam šamaņa dāvanai. Nadjai nekad nebija piederējis nekas tik brīnumains kā šis amulets, viņai tas nozīmēja daudz vairāk nekā olas, kuru lietderību meitene pat nespēja nojaust. Nē, viņa to nevarēja šeit atstāt.
Nogurusi meitene aizvēra acis, un tikmēr saule aiz mākoņiem lēnām mainīja krāsu. Uz mirkli Nadja atkal atgriezās brīnumainajā ayahuasca sapnī, ko bija redzējusi Mokaritas bērēs: viņa atkal bija baltās debesīs lidojošs, vēja nests ērglis, viegls un varens. Gluži kā vīzijā viņa no augšas redzēja ligzdā spīdam olas un tikpat cieši kā toreiz bija pārliecināta: šīs olas spēj glābt miglāja ļaudis. Tad meitene dziļi nopūtās, atvēra acis, noņēma no kakla talismanu un nolika to ligzdā. Pēc tam Nadja pastiepa roku un pieskārās vienai no olām, kas tūdaļ pat sakustējās, un meitene to bez pūlēm varēja paņemt. Arī atlikušās divas bija iegūstamas tikpat viegli. Nadja rūpīgi ielika visus trīs dārgumus groziņā un sāka kāpt lejā pa jau zināmo ceļu. Caur mākoņiem vēl atspīdēja saules gaisma; meitene lēsa, ka lejupceļam jābūt ātrākam un ka galā viņa nokļūs vēl pirms tumsas, kā bija vēlējis Valimai.
16 Veselības ūdens
Kamēr Nadja Santosa kāpa tepui virsotnē, Aleksandrs Kolds pa šauru eju devās uz zemes klēpja pusi, uz noslēgtu pasauli karstu, tumšu un nomācošu kā ļaunākie murgi. Ja viņam vismaz būtu baterija… Puisim nācās kustēties uz priekšu taustoties, reizēm arī rāpojot un lienot, turklāt pilnīgā tumsā. Viņa acis pie tumsas nepierada, jo tā bija pilnīgi melna. Viņš pastiepa roku un aptaustīja klinti, lai apjaustu tuneļa virzienu un platumu, pēc tam pavirzīja uz priekšu ķermeni, centimetru pa centimetram dodoties aizvien dziļāk. Jo tālāk, jo tunelis kļuva šaurāks, un puisis nodomāja, ka nespēs apgriezties, lai tiktu atpakaļ. Mazumiņš gaisa bija kļuvis smacīgs un smirdīgs; Alekšu pārņēma sajūta, it kā viņš atrastos kapā. Šeit melnā jaguāra īpašības viņam nenieka nepalīdzēja; te bija nepieciešams cits totēma dzīvnieks, piemēram, kurmis, žurka vai tārps.
Puisis vairākas reizes apstājās un jau grasījās doties atpakaļ, iekams nav par vēlu, tomēr atmiņas par māti katru reizi lika viņam kustēties uz priekšu. Ar katru mirkli bailes krūtīs pieauga un briesmas šķita aizvien lielākas. Alekss atkal izdzirda kādas sirds pukstus, ko bija saklausījis, jau esot labirintā kopā ar Valimai. Viņa satrauktais prāts iztēlojās visvisādas briesmas, kas tepat vien gaidīja; ļaunākais būtu, ja viņš tiktu aprakts dzīvs šā dīvainā kalna iekšienē. Cik garš ir tunelis? Vai viņš nokļūs līdz galam vai pakritīs kaut kur pa ceļam? Vai tur vēl būs skābeklis, vai arī viņš noslāps?
Kādu brīdi Aleksandrs pārguris sakņupa un ievaidējās. Viņa muskuļi bija saspringti, deniņi pulsēja un visas maliņas sāpēja; puisis vairs nespēja domāt, tikai juta, ka bez gaisa viņa galva tūdaļ pārsprāgs. Vēl nekad mūžā viņš nebija izjutis tādas bailes, pat garajā iesvētīšanas naktī, ko pavadīja kopā ar indiāņiem, ne. Alekss mēģināja atcerēties izjūtas, kad viņš virvē karājās Elkapitano kalnā, tomēr šīs lietas nebija salīdzināmas. Toreiz viņš atradās kalna virsotnē, turpretim tagad bija tā iekšienē. Toreiz līdzās stāvēja tēvs, bet nu viņš bija pilnīgi viens. Trīcošs un bezspēcīgs Alekss ļāvās izmisumam. Nemitīgā tumsa pārņēma puiša prātu, viņš nesaprata, uz kurieni doties, un pilnīgi satriekts klusībā piesauca nāvi. Un brīdī, kad Alekša gars jau taisījās viņu pamest, cauri biezajai tumsai līdz puiša smadzenēm izlauzās tēva balss, kas sākumā šķita gandrīz kā nedzirdams čuksts, bet pēc laiciņa skanēja jau daudz skaidrāk. Ko tēvs bija atkārtojis tik daudzas reizes, mācot viņam rāpties klintīs? Mierīgi, Aleksandr, meklē smaguma centru sevī, tur ir tavs spēks. Elpo. Ieelpojot tu uzņem enerģiju, izelpojot tu atbrīvojies no spriedzes. Nedomā, paļaujies uz instinktu. Tieši to pašu viņš bija teicis arī Nadjai, kad viņi kāpa Pasaules Acī. Kā gan viņš to varēja aizmirst?
Alekss koncentrējās uz elpošanu: ieelpot enerģiju, nedomājot par skābekļa trūkumu, un izelpot bailes, atslābināties, pārvarēt sliktās domas, jo tās paralizē. "Es to varu, es to varu…" viņš atkārtoja. Pamazām Alekss atkal atgriezās savā ķermenī. Viņš iztēlojās kāju pirkstus un citu pēc cita atslābināja tos, pēc tam kājas, ceļgalus, gurnus, muguru, rokas līdz pat pirkstu galiņiem, pakausi, žokli, plakstiņus. Nu jau varēja elpot labāk, un puisis pārstāja šņukstēt. Viņš iegremdējās savā centrā, sarkanā un vibrējošā vietā kaut kur nabas augstumā. Viņš dzirdēja savus sirdspukstus. Sajuta ādas kņudēšanu, tad arī siltumu plūstam pa vēnām, un beidzot ķermenī atgriezās spēks, maņas un saprāts.
Aleksandrs Kolds atviegloti iekliedzās. Skaņa dažus mirkļus kavējās, tad atsitās pret kaut ko un atkal atgriezās. Puisis apjauta, ka tieši tā izmantojot skaņu tumsā pārvietojas sikspārņi. Viņš atkal iekliedzās un gaidīja, kad atskanēs atbalss, norādot viņam virzienu un attālumu, un nu Alekss varēja "dzirdēt ar sirdi", kā to tik daudzas reizes bija atkārtojusi Nadja. Viņš bija atklājis paņēmienu, kā tumsā virzīties uz priekšu.
Atlikušo ceļu pa tuneli Alekss veica pusnemaņā: ķermenis kustējās pats, it kā zinātu, kurp iet. Reizi pa reizei puisis uz brīdi lika lietā arī savu loģisko domāšanu un kādā apziņas uzplaiksnījuma mirklī apjauta, ka šis ar nezināmām gāzēm pilnais gaiss droši vien ietekmējis viņa prāta darbību. Jau vēlāk viņam šķita, ka piedzīvotais ir tikai sapnis.
Kad likās, ka šaurā eja nekad nebeigsies, Alekss sadzirdēja ūdens šalkoņu. Tā atgādināja upes tecējumu, un silta gaisa plūsma sasniedza viņa nomocītās plaušas un atjaunoja spēkus. Viņš steidzās uz priekšu, un aiz kāda alas līkuma piķa melnajā tumsā puiša acis jau spēja ko samanīt. Gaisma, sākumā ļoti blāva, pamazām kļuva stiprāka. Cerību spārnots, viņš līda uz priekšu un manīja, ka gaismas un gaisa kļūst arvien vairāk. Drīz vien Alekss atradās alā, kurai kaut kādā ziņā vajadzēja būt saistītai ar ārpasauli, jo tā bija izgaismota. Nāsīs cirtās dīvaina smarža, asa un šķebinoša, vienlaikus atgādinot etiķi un vāzē sastāvējušās puķes. Alā slējās tie paši mirdzošie minerālu veidojumi, ko Alekss bija redzējis labirintā. Veidojumu šķautnes bija spožas kā spoguļi, un, daudzkārt pavairojoties, tajās atspīdēja vārā gaisma, kas spēja nokļūt līdz šejienei. Alekss atradās pie kāda neliela ezeriņa, kurā ieplūda ūdens, balts kā piens. Pēc līdzšinējās šaurības ezeriņš un baltā upīte Aleksam šķita skaistākais, ko viņš jebkad dzīvē redzējis. Vai šis varētu būt mūžīgās jaunības avots? No smaržas griezās galva, un puisis nodomāja, ka tā droši vien ir kāda gāze, kas nāk no zemes dzīlēm. Iespējams, ka pat toksiska un apdullinoša.
Alekša uzmanību saistīja kāda maiga un čukstoša balss. Mazā ezeriņa otrā krastā, tikai dažu metru attālumā, viņš pārsteigts kaut ko samanīja un, kad acis aprada ar alā valdošo krēslu, varēja redzēt, ka tā ir cilvēka figūra. To nevarēja labi saskatīt, tomēr apveids un balss atgādināja meiteni. Tas nav iespējams, viņš nodomāja, sirēnas neeksistē, un es laikam esmu sajucis prātā no gāzes un smakas; tomēr meitene šķita pavisam īsta, viņas garie mati mazliet plīvoja, āda izskatījās mirdzoša, kustības bija cilvēcīgas un balss pavedinoša. Alekss vēlējās mesties baltajā ūdenī, kārtīgi padzerties un nomazgāt putekļu kārtu no ķermeņa un asinis no nobrāztajiem elkoņiem un ceļgaliem. Vilinājums tuvoties daiļajai radībai, kas viņu sauca, un nodoties baudai, bija nepārvarams. Viņš jau grasījās tam pakļauties, kad pēkšņi saprata, ka meitene pārsteidzošā kārtā ir līdzīga Sesilijai Bārnsai: tie paši brūnie mati, zilās acis un lēnās kustības. Tā daļa smadzeņu, kurā vēl bija saglabājies veselais saprāts, brīdināja, ka šī sirēna ir iztēles radīta, gluži tāpat kā želejveida caurspīdīgās medūzas, kas lidinājās pa alu. Alekss atcerējās, ko bija dzirdējis par indiāņu mitoloģiju, Valimai stāstus par pasaules izcelšanos, kuros bija arī Piena upe ar dzīvības sēklām un nāves puvekļiem. Nē, šis nebija brīnumainais ūdens, kam būtu mātei jāatdod veselība, Alekss nosprieda; tā bija tikai viņa prāta viltība, lai kaut cik izklaidētos grūtā uzdevuma veikšanas laikā. Viņš nedrīkstēja zaudēt laiku, svarīga bija katra minūte. Alekss ar kreklu aizspieda degunu, lai nomāktu uzmācīgo un apstulbinošo smaržu. Puisis pamanīja, ka gar krastu aizvijas šaura ala, kurā ietek arī upīte, un devās turp.
Aleksandrs Kolds gāja pa taciņu, atstājot aiz muguras ezeriņu un apburošo meiteni. Viņam šķita dīvaini, ka apkārt joprojām samanāma vāra gaisma un nevajadzēja iet taustoties. Smarža kļuva aizvien vājāka, līdz izgaisa pavisam. Alekss gāja, cik vien ātri spēja, viņš pieliecās, lai nesasistu galvu pret ejas griestiem, centās noturēt līdzsvaru uz šaurās karnīzes un nodomāja, ka būtu pazemojoši iekrist upē, kas tek tepat apakšā. Puisim bija žēl, ka nav gana daudz laika, lai pārbaudītu, kas ir šis baltais, pienam līdzīgais un pēc salātu mērces smaržojošais šķidrums. Taku klāja slidenas sūnas, kurās mudžēt mudžēja tūkstošiem sīku radībiņu: kāpuri, kukaiņi, tārpi un lieli, zilgani krupji ar tik caurspīdīgu ādu, ka varēja redzēt pulsējošos iekšējos orgānus. Kā čūskām garās krupju mēles centās aizsniegt puiša kājas. Alekss ilgojās pēc saviem zābakiem, jo tagad visiem šiem mūdžiem bija jākāpj virsū basām kājām un to mīkstie, aukstie želejveida ķermeņi uzdzina riebumu. Apmēram divsimt metru tālāk sūnu sega un krupji izzuda un taciņa kļuva platāka. Puisis atvieglots pameta apkārt skatienu un tikai tad pamanīja, ka alas sienas mirdz brīnišķās krāsās. Papētot tuvāk, viņš saprata, ka tie ir dārgakmeņi un dārgmetālu dzīslas. Alekss atvāza savu Šveices armijas nazi un, paskrāpējis klinti, pārliecinājās, ka dārgakmeņi atdalījās diezgan viegli. Kas tie bija par akmeņiem? Dažus viņš pazina pēc krāsas sulīgo zaļos smaragdus un purpursarkanos rubīnus. Viņam visapkārt bija pasakaini dārgumi: šī bija īstā Eldorado pilsēta, pēc kuras gadsimtiem ilgi alka laimes meklētāji.
Atlika tikai ar nazi paskrāpēt alas sienas, lai savāktu veselu bagātību. Piepildot Valimai doto ķirbi ar šiem dārgakmeņiem, viņš varētu atgriezties Kolorado kā miljonārs, savai mātei apmaksāt vislabāko ārstēšanu, nopirkt vecākiem jaunu māju un izskolot māsas. Un sev pašam? Sev viņš nopirktu sporta auto, lai draugi mirst no skaudības un Sesilija Bārnsa paliek ar vaļēju muti. Šie dārgumi bija atrisinājums visam mūžam: viņš varētu nodarboties ar mūziku, kāpt kalnos vai darīt, kas vien ienāk prātā, turklāt neuztraucoties par naudas pelnīšanu… Nē! Par ko gan viņš tagad domāja? Šie dārgakmeņi nepiederēja viņam vien, tiem bija jāpalīdz arī indiāņiem. Ar šo neticamo bagātību viņš varētu iegūt varu, lai īstenotu Ijomi uzdoto: pārrunas ar nahab. Viņš kļūtu par cilts, mežu un ūdenskritumu aizstāvi; ar vecmāmiņas rakstiem un savu naudu viņi abi kopā pārvērstu Pasaules Aci par plašāko dabas parku pasaulē. Dažu stundu laikā Alekss varētu piepildīt ķirbi, mainīt miglāja ļaužu un savas ģimenes likteni.
Puisis ar naža asmeni sāka urbināt kādu zaļu akmeni, un no klints atlūza nelieli minerāla gabaliņi. Dažas minūtes vēlāk viņam izdevās atdalīt akmeni no sienas, un, paņēmis to rokā, Alekss dārgakmeni varēja apskatīt kārtīgi. Tam nepiemita pulēta smaragda spīdums, tomēr krāsa, bez šaubām, bija tā pati. Viņš jau grasījās likt guvumu ķirbī, kad atcerējās, kādēļ bija devies zemes dzīlēs: piepildīt ķirbi ar veselības ūdeni. Nē. Nejau par dārglietām varēja nopirkt mātes veselību; bija nepieciešams brīnums. Puisis nopūtās, iebāza zaļo akmeni bikšu kabatā un norūpējies devās uz priekšu viņš bija velti izšķiedis vērtīgo laiku, turklāt nezināja, cik tāls ceļš vēl mērojams līdz brīnumainajam avotam.
Pie kāda akmeņu nogruvuma taciņa pēkšņi beidzās. Alekss uzmanīgi skatījās apkārt, jo bija pārliecināts, ka tepat kaut kur jābūt iespējai ceļu turpināt. Nevarēja būt, ka taka tik spēji apraujas. Ja jau Valimai bija viņu sūtījis šai briesmīgajā ceļojumā kalna iekšienē, tad avots tiešām pastāvēja, vajadzēja tikai to atrast; tomēr varēja gadīties, ka viņš izvēlējies nepareizo ceļu un kādā alas līkumā bija vēl cits atzars. Iespējams, vajadzēja šķērsot pienaino ezeriņu, jo meitene varēja būt ne tikai vilinājums, lai viņu izklaidētu, bet arī ceļa rādītāja uz veselības avotu… Šaubas puiša galvā atbalsojās kā skaļi kliedzieni. Viņš pielika rokas pie deniņiem un mēģināja nomierināties, dziļi ieelpoja, kā to bija darījis alā, un centās saklausīt tēva tālo balsi, kas viņu vadīja. Man ir jākoncentrējas uz savu esības centru, kur mīt miers un spēks, viņš murmināja. Alekss nolēma nešķiest spēkus, domājot par iespējamām kļūdām, bet pievērsties šķērslim, kas atradās viņa priekšā. Iepriekšējā gada ziemā mamma bija lūgusi pārnest lielu kaudzi malkas no pagalma uz garāžas aizmuguri. Kad Alekss iebilda, ka to nespētu izdarīt pat Herkuless, mamma viņam parādīja lielisku veidu, kā darbu paveikt: pa vienai pagalei vien.
Alekss sāka novākt akmeņus vispirms oļus, tad vidēji lielus klints gabalus, kas bija viegli izkustināmi, un visbeidzot lielos bluķus. Tas bija lēns un smags darbs, tomēr pēc kāda laika skatienam pavērās neregulāras formas caurums. Sejā iesitās silta tvaika strūkla, it kā viņš būtu attaisījis cepeškrāsns durvis, un karstums atturēja doties tālāk. Alekss nogaidīja, nezinādams, ko tagad darīt, bet no cauruma tikmēr plūda ārā gaiss. Puisis neko nesaprata no raktuvēm, tomēr bija lasījis, ka tur mēdz notikt gāzes noplūdes, un tādā gadījumā viņam tagad ir beigas. Tomēr pēc pāris minūtēm Alekss manīja, ka gaisa strāva kļūst arvien vājāka, it kā būtu bijusi zem spiediena, līdz izzuda pavisam. Vēl brītiņu nogaidījis, viņš caurumā iebāza galvu.
Tur puisis ieraudzīja alu. Tās centrā atradās dziļa aka, no kuras augšup cēlās tvaika mākoņi un sārta gaisma. Varēja dzirdēt klusu sprādzienu troksni, it kā tur virstu un burbuļotu kas biezs. Nevajadzēja nemaz pieiet tuvāk, lai saprastu, ka tā ir verdoša lava, iespējams, pēdējās paliekas no sensenā un kādreiz aktīvā vulkāna. Alekss taču atradās pašā krātera sirdī. Puisis apsvēra iespēju, ka tvaiks varētu būt indīgs, tomēr sliktu smaku nevarēja just, tāpēc viņš nolēma doties dziļāk alā. Izspraucies pa caurumu, Alekss nokļuva uz siltas akmens grīdas. Viņš uzmanīgi paspēra soli, tad vēl vienu un nolēma izpētīt apkārtni. Karstums bija trakāks nekā saunā, un drīz vien puisis bija nosvīdis cauri slapjš, tomēr gaisa bija pietiekami daudz, lai elpotu. Viņš novilka kreklu un apsēja to ap muti un degunu. Acis asaroja. Alekss saprata, ka uz priekšu jāvirzās ļoti piesardzīgi, lai neiekristu akā.
Plašajai alai bija neregulāra forma, uguns apakšā meta uz sienām sarkanīgu un mirgojošu gaismu. Pa labi no Alekša atradās vēl viena ala, un puisis taustoties tajā iegāja. Šī telpa bija daudz tumšāka nekā pirmā, jo gaisma šeit vairs neiespīdēja. Arī temperatūra bija daudz ciešamāka, iespējams tāpēc, ka pa kādu plaisu ieplūda svaigs gaiss. Alekss jau bija tuvu pilnīgam spēku izsīkumam, nosvīdis, izslāpis un pilnīgi pārliecināts, ka viņam nepietiks spēka, lai veiktu garo atpakaļceļu. Kur gan atradās meklētais avots?
Pēkšņi viņš sajuta spēcīgu vēja pūsmu, kurai tūdaļ sekoja šausmīga vibrācija, kas atbalsojās visos puiša nervu galos, it kā viņš būtu nokļuvis milzīgu metāla bungu iekšienē. Viņš instinktīvi aizspieda ausis, tomēr tas nebija troksnis, bet gan neizturami spēcīga enerģija, no kuras nekādi nebija iespējams izvairīties. Alekss pagriezās, lai redzētu, no kurienes tā nāca. Un tad viņš ieraudzīja gigantisku sikspārni. Ja tas izplestu spārnus, tad no viena spārna gala līdz otram droši vien būtu kādi pieci metri. Dzīvnieka žurkas ķermenis bija divas reizes lielāks nekā Alekša suns Pončo, un milzīgajā galvā pletās mute, pilna ar gariem plēsoņas zobiem. Sikspārnis nebija melns, bet gan pilnīgi balts tas bija albīns.
Pārbiedētais Alekss saprata, ka šis dzīvnieks, gluži tāpat kā briesmoņi, ir pēdējais tā laikmeta pārstāvis, kad tūkstošiem un tūkstošiem gadu tālā senatnē pirmās cilvēciskās būtnes pacēla skatienu no zemes, lai pārsteigumā pavērtos zvaigznēs. Dzīvnieka aklums nekādi nebija Alekša priekšrocība, jo šī vibrācija bija sikspārņa izlūksistēma: vampīrs pilnīgi precīzi zināja, kur un kādā pozā atrodas iebrucējs. Atkal sacēlās vējš: gatavi uzbrukumam, sakustējās dzīvnieka spārni. Vai šis bija indiāņu Rahakanariva, briesmīgais asinssūcējs putns?
Alekša prāts sāka drudžaini meklēt izeju. Viņš apzinājās, ka nebija nekādu iespēju aizbēgt, jo nevarēja atkāpties otrajā ejā un mesties skriešus, neriskējot ātri vien ievelties lavas akā. Instinkta vadīts, viņš pastiepa roku pēc Šveices armijas naža, ko nēsāja pie jostas, kaut gan labi saprata, ka šis ierocis bija smieklīgs. Pirksti atdūrās pret flautu, kas karājās pie jostas, un, ilgi nedomājot, viņš to atsēja un pacēla pie lūpām. Alekss vēl nočukstēja sava vectēva Džozefa Kolda vārdu, lūgdams viņa palīdzību šai dzīvībai bīstamajā mirklī, un sāka spēlēt.
Pirmās skaņas baisajā vietā izskanēja kristāldzidras, gaišas un tīras. Milzīgais, uz skaņu ļoti jutīgais vampīrs saglauda spārnus un šķita saraujamies mazāks. Iespējams, ka šajā pazemes pasaulē viņš vairākus gadsimtus bija dzīvojis vientulībā un klusumā. Flautas skaņas dzīvnieka smadzenēs radīja ko līdzīgu sprādzienam, un viņš tās juta kā miljonus smailu šautriņu. Sikspārnis izkliedza vēl vienu, cilvēka ausīm nedzirdamu naidīgu saucienu, taču šoreiz tā radītās vibrācijas sajaucās ar mūziku un apjukušais vampīrs tās vairs nekādi nevarēja izmantot.
Kamēr Alekss spēlēja flautu, lielais, baltais sikspārnis pamazītēm kāpās atpakaļ, līdz palika nekustīgi stāvam stūrī kā balts, spārnots lācis, ilkņus un nagus rādīdams, tomēr paralizēts. Alekšu vēlreiz pārsteidza flautas spēks, kas viņam bija nācis palīgā ikvienā šā piedzīvojuma izšķirīgā brīdī. Dzīvniekam atkāpjoties, puisis ieraudzīja vāru ūdens straumīti, kas tecēja pa alas sienu, un saprata, ka viņš ir nonācis pie mērķa: šis bija mūžīgās jaunības avots. Tas nebija priecīgi burbuļojošs strauts dārza vidū, kā mēdza stāstīt leģendās. Tās bija tikai retas piles, kas tecēja pa kailo klinti.
Aleksandrs Kolds uzmanīgi, soli pa solim virzījās uz priekšu. Nepārtraucot spēlēt flautu, viņš tuvojās baisajam vampīram un centās domāt ar sirdi, nevis galvu. Šis bija tik īpašs gadījums, ka puisis nevarēja uzticēties vienīgi prātam un loģikai. Bija pienācis brīdis izmantot to pašu līdzekli, kas viņam palīdzēja, kāpjot kalnos un sacerot mūziku, intuīciju. Alekss mēģināja iedomāties, kā jūtas dzīvnieks, un nosprieda, ka tas droši vien ir tikpat pārbijies kā viņš pats. Sikspārnis pirmo reizi redzēja cilvēcisku būtni, turklāt viņš nekad nebija dzirdējis flautas skaņas, troksnis viņa ausīm droši vien šķita apdullinošs un tāpēc dzīvnieks bija kā lēmēts. Alekss atcerējās, ka viņam ķirbī jāsavāc ūdens un jāatgriežas, pirms satumst nakts. Nebija iespējams apjaust, cik stundu viņš jau pavadījis pazemes pasaulē, un vienīgais, ko viņš pašlaik vēlējās, bija pēc iespējas ātrāk tikt no šejienes prom.
Kamēr Alekss, vienā rokā turot flautu, spēlēja vienu un to pašu noti, otru viņš izstiepa uz avota pusi un gandrīz jau pieskārās vampīram, tomēr, kad ķirbī iekrita pirmās lāses, tērcīte kļuva aizvien vājāka, līdz izsīka pavisam. Alekša izmisums bija tik liels, ka viņš bija gatavs mesties pret klinti ar dūrēm. Vienīgais, kas viņu atturēja, bija briesmīgais dzīvnieks, kas, saslējies pakaļkājās, stāvēja tepat līdzās.
Un tad Alekss atcerējās Valimai vārdus par negrozāmo dabas likumu: saņem tikpat, cik dod. Puisis prātā ātri pārlika visu savu pieticīgo mantību: kompass, Šveices armijas nazis un flauta. Viņš varēja atstāt divus pirmos priekšmetus, ar kuriem tik un tā neko daudz nevarēja iesākt, bet nespēja atteikties no burvju flautas, slavenā vectētiņa mantojuma, sava spēka iemiesojuma. Bez tās viņš bija pazudis. Puisis nolika kompasu un nazi uz zemes un gaidīja. Nekas nenotika. Pa klinti vairs nenotecēja ne pilīte.
Tad viņš saprata, ka šis veselības ūdens viņam pašam bija lielākais dārgums uz pasaules, vienīgais, kas varēja glābt mātes dzīvību. Par to viņam vajadzēja sniegt pretī savu vērtīgāko īpašumu. Kamēr pēdējās skaņas vēl atbalsojās alas sienās, Alekss nolika flautu zemē. Nīkulīgā ūdens straumīte uzreiz atsāka tecēt. Neizlaižot no acīm vampīru, kas arī viņu uzmanīgi vēroja, puisis gaidīja garas kā mūžība minūtes, kamēr ķirbis pielija pilns. Sikspārnis atradās tik tuvu, ka Alekss varēja saost viņa smaku, saskaitīt zobus un izjust patiesu līdzjūtību par dziļo vientulību, kas apņēma dzīvnieku, tomēr, par spīti visam, puisis nenovērsās no veicamā uzdevuma. Kad ķirbis bija līdz malām pilns, Alekss lēnām, lai sikspārni nesadusmotu, kāpās atpakaļ. Puisis iegāja otrajā alā, kur varēja dzirdēt verdošās lavas burbuļošanu zemes dzīlēs, un visbeidzot izlīda pa caurumu. Viņš pārdomāja, vai nevajadzētu salikt akmeņus atpakaļ vietā, tomēr Aleksam nebija laika, un zēns nosprieda, ka vampīrs ir pārāk liels, lai izlīstu pa šo caurumu un viņam sekotu.
Atpakaļceļu puisis veica daudz ātrāk, jo tas jau bija pazīstams. Viņam neuzmācās kārdinājums salasīt dārgakmeņus, un, ejot garām piena ezeriņam, kur gaidīja Sesilijas Bārnsas atspulgs, puisis aizklāja degunu, lai pasargātos no smaržīgās gāzes, kas aptumšoja prātu, un arī šeit viņš lieki nekavējās. Visgrūtāk bija iespraukties šaurajā tunelī, pa kuru viņš bija nokļuvis pazemē, jo šoreiz bija jācenšas noturēt ķirbi vertikāli, lai ūdens neizlītu. Trauku gan varēja aizsiet ar striķa galu un ādu, tomēr šis vāks nebija hermētisks, un Alekss nevēlējās zaudēt ne pilīti brīnišķā veselības ūdens. Šaurā eja, kaut arī nomācoša un tumša, vairs nešķita tik šausmīga, jo puisis zināja, ka tās galā viņu gaida gaisma un gaiss.
Mākoņu klājienā, kas aizsedza tepui krātera muti, atspīdēja pēdējie saules stari, iekrāsojot to sārtenu no tumši sarkana līdz pat zeltainam. Kad Nadja Santosa un Aleksandrs Kolds atgriezās, sešas mēnesnīcas sāka izzust dīvainajā tepui debesjumā. Valimai kopā ar Borobu viņus sagaidīja zelta pilsētā iepretī briesmoņu padomes pulcēšanās vietai. Tiklīdz pērtiķītis ieraudzīja saimnieci, tā atvieglots metās viņai pretī un uzkārās kaklā. Jaunieši bija pagalam pārguruši, ķermeni klāja nobrāzumi un brūces, tomēr abi atnesa dārgumus, pēc kuriem bija devušies. Vecais burvis neizrādīja pārsteigumu, viņš jauniešus sagaidīja ar tādu pašu mieru kā citkārt un norādīja, ka pienācis brīdis, lai dotos prom. Vairs nebija laika atpūsties, pa nakti viņiem vajadzēja iziet cauri kalna iekšienei un nokļūt līdz Pasaules Acij.
- Man bija jāatstāj talismans, apjukusī Nadja draugam pastāstīja.
- Un man flauta, viņš atbildēja.
- Tu vari dabūt citu. Mūziku radi tu, nevis flauta, Nadja sacīja.
- Arī talismana spējas ir tevī pašā, Alekss mierināja draudzeni.
Valimai rūpīgi apskatīja trīs olas un paošņāja ūdeni no ķirbja. Viņš visu darīja ļoti mierīgi. Pēc tam burvis atsēja kādu no ādas maisiņiem, kas karājās viņam pie nūjas, un pasniedza to Aleksam. Vīrs paskaidroja: lai māte atveseļotos, lapas jāsamaļ un jāsajauc ar šo ūdeni. Puisis ar asarām acīs pakāra maisiņu kaklā. Tad Valimai kādu brīdi kratīja kvarca cilindru Aleksam virs galvas, pūta dvašu puisim krūtīs, deniņos un mugurā un ar savu spieķi pieskārās viņam pie rokām un kājām.
- Ja tu nebūtu nahab, tu kļūtu par manu pēcteci, tu esi dzimis ar samaņa dvēseli. Tev ir spējas ārstēt, lieto tās prātīgi, viņš noteica.
- Vai tas nozīmē, ka ar šo ūdeni un lapām māti varu izārstēt?
- Tā var būt un var arī nebūt…
Alekss saprata, ka viņa cerībām nav nekāda loģiska pamata un jāuzticas nevis ķirbim ar ūdeni un žāvētām lapām, ko Amazones džungļu vidū saņēmis no kaila sirmgalvja, bet gan Teksasas klīnikas modernajām ārstēšanas metodēm. Tomēr šai ceļojumā puisis bija iemācījies ticēt brīnumiem. Pastāvēja arī pārdabiskas spējas un citas dimensijas, piemēram, šis aizvēsturisko būtņu apdzīvotais tepui. Tiesa, gandrīz visu bija iespējams racionāli izskaidrot, pat briesmoņus, tomēr Alekss nevēlējās to darīt un gluži vienkārši ļāvās brīnuma gaidām.
Dievu padome bija pieņēmusi ienācēju jauniešu un burvja Valimai brīdinājumus. Viņi vairs nedosies nogalināt nahab, jo tas bija bezjēdzīgi ienācēju bija tikpat daudz, cik skudru, un beigto vietā vienmēr atnāks citi. Briesmoņi turpinās dzīvot svētajā kalnā, kur vismaz pašlaik ir drošībā.
Nadja un Alekss ar skumjām atvadījās no lielajiem sliņķiem. Labākajā gadījumā, ja viss izdosies, kā cerēts, ieeju tepui labirintā tā arī neviens neuzies un helikopteri šeit nekad nenolaidīsies. Ja paveiksies, briesmoņi nodzīvos vēl vienu gadsimtu, iekams cilvēku ziņkārība sasniegs pēdējo aizvēsturisko laiku slēptuvi. Ja tā tomēr nenotiks, jaunieši cerēja, ka vismaz zinātnieki aizsargās šīs brīnumainās būtnes, pirms laimes meklētāju alkatība tās nolemj iznīcībai. Katrā ziņā abi jaunieši briesmoņus nekad vairs neredzēs.
Kad viņi devās uz pirmajām labirinta alām, jau satumsa un vienīgais gaismas avots bija Valimai gumijotā lāpa. Ilgi nekavējoties, viņi izgāja cauri sarežģītajam tuneļu tīklam, ko šamanis zināja no galvas. Nevienu reizi viņi neatdūrās strupceļā, nekad viņiem nevajadzēja griezties atpakaļ vai vēlreiz mērot to pašu ceļa gabalu, jo labirinta karte burvim bija ierakstīta prātā. Alekss atteicās no vēlmes atcerēties visus pagriezienus. Pat ja viņš tos atminētos un varētu uzzīmēt uz papīra, puisim nebija nekādu atskaites punktu, tāpēc viņš tik un tā šeit nevarētu orientēties.
Ceļabiedri nonāca līdz alai, kur viņi pirmo reizi bija redzējuši pūķi, un atkal jūsmoja par dārgakmeņu, kristālu un dārgmetālu skaistajām krāsām. Šī bija īsta Alibabas ala ar pasakainākajiem dārgumiem, ko vien prāts spēj iedomāties. Alekss atcerējās par zaļo akmeni, ko bija ielicis kabatā, un izvilka to, lai varētu salīdzināt. Zāles blāvajā gaismā akmens vairs nebija zaļš, bet gan dzeltenīgs, un puisis saprata, ka šo akmeņu krāsa bija atkarīga no gaismas un ka tie, iespējams, bija tikpat nevērtīgi kā Eldorado vizla. Atteikdamies no kārdinājuma piepildīt ķirbi ar akmeņiem veselības ūdens vietā, viņš bija rīkojies pareizi. Alekss neīsto smaragdu iebāza atpakaļ kabatā viņš to uzdāvinās mātei.
Spārnotais pūķis atradās tai pašā stūrī, kur ceļabiedri bija viņu redzējuši pirmo reizi, bet tam līdzās bija vēl viens mazāks un sārts, varbūt pūķa draudzene. Ieraugot trīs cilvēkus, radījumi nekustējās un palika kā sastinguši arī tad, kad Valimai sieva kā laumiņa aizlidoja ar tiem sasveicināties.
Arī tagad, gluži tāpat kā ceļojumā uz zemes dzīlēm, Aleksam šķita, ka atpakaļceļš ir īsāks un vieglāks, jo tas bija pazīstams un viņus negaidīja nekādi pārsteigumi. Tā tiešām arī bija, un, izejot cauri pēdējai pasāžai, ceļabiedri nokļuva alā, kas atradās dažus metrus no izejas. Tur Valimai norādīja jauniešiem, lai viņi apsēžas, atvēra vienu no noslēpumainajiem maisiņiem un izņēma no tā tabakai līdzīgas lapas. Viņš īsos vārdos paskaidroja, ka jauniešiem ir "jāattīrās", lai izdzēstu no atmiņas visu piedzīvoto. Alekss nevēlējās aizmirst briesmoņus, arī savu ceļojumu un zemes dzīlēm, tāpat Nadja negribēja atteikties no tā, ko iemācījusies, tomēr Valimai apliecināja, ka viņi to visu atcerēsies, bet no atmiņas izzudīs ceļš, lai abi nekad vairs nevarētu atgriezties svētajā kalnā.
Zintnieks sarullēja lapas, salipināja tās ar siekalām, aizdedzināja kā cigāru un sāka to smēķēt. Viņš ieelpoja un pēc tam ar spēku iepūta dūmus vispirms Alekša un tad Nadjas mutē. Tā nebija nekāda patīkamā procedūra dūmi, smirdoņa, karstums un asums, tas viss nāca tieši virsū, un bija sajūta, it kā jaunieši ieelpotu piparus. Viņi sajuta asu dūrienu galvā, nepārvaramu vēlmi šķaudīt un drīz vien bija apreibuši. Aleksam prātā pazibēja atmiņas par pirmo piedzīvojumu ar tabaku, kad vecmāmiņa Keita kopā ar viņu ieslēdzās mašīnā un smēķēja, kamēr mazdēls kļuva gandrīz slims. Šoreiz simptomi bija līdzīgi, turklāt apkārt viss sāka griezties.
Tad Valimai smēķi nodzēsa. Alā vairs neiespīdēja vārie gaismas stari kā pāris dienu iepriekš, un tumsa bija piķa melna. Jaunieši sadevās rokās, un Boroba bailēs kunkstēja, apķēries saimniecei ap vidukli. Abi draugi, iegrimuši tumsā, manīja, ka viņiem tuvojas nezvēri, un dzirdēja draudīgus rēcienus, tomēr bailes nejuta. Ar mazumiņu skaidrā saprāta, kas vēl bija atlicis, abi jaunieši saprata, ka šīs mežonīgās vīzijas izraisīja ieelpotie dūmi un jebkurā gadījumā, kamēr vien līdzās ir draugs burvis, viņiem ne no kā nav jābaidās… Viņi iekārtojās uz alas grīdas, apkampās un pēc brīža jau bija zaudējuši samanu.
Nevarēja saprast, cik ilgi Nadja un Alekss bija gulējuši. Viņus pamodināja Valimai balss un rokas, kas tumsā mēģināja jauniešus sataustīt. Ala vairs nebija pilnīgi tumša, viegla krēsla ļāva nojaust priekšmetu kontūras. Samanis norādīja uz šauru gaiteni, pa kuru viņiem bija jāizkļūst ārā, un jaunieši, vēl mazliet apreibuši, sekoja burvim. Ceļabiedri atkal nokļuva paparžu mežā. Pār Pasaules Aci ausa jauna diena.
17 Cilvēkēdājs putns
Nākamajā dienā ceļotāji devās atpakaļ uz Tapitavateri. Tuvojoties ciematam, viņi redzēja starp kokiem mirdzam helikopterus un saprata, ka nahab civilizācija beidzot bija sasniegusi arī miglāja ļaudis. Valimai nolēma palikt mežā; visu mūžu viņš bija turējies pa gabalu no ienācējiem, un šis nebija piemērots brīdis, lai mainītu savus ieradumus. Tāpat kā pārējiem miglāja ļaudīm, arī šamanim piemita spēja kļūt gandrīz neredzamam, un nu jau vairākus gadus viņš bija staigājis starp nahab, vērojot to apmetnes un ciematus, tomēr neviens no svešiniekiem nenojauta par burvja eksistenci. Veco vīru pazina tikai Nadja Santosa un tēvs Valdomero viņi bija draugi kopš tiem laikiem, kad priesteris dzīvoja pie indiāņiem. Vairākās vīzijās burvis bija saticis "meduskrāsas meiteni", tādēļ bija pārliecināts, ka viņu sūtījuši gari. Večuks uzskatīja, ka Nadja ir ģimenes locekle, tāpēc ļāva saukt sevi vārdā, kad viņi bija divi vien, stāstīja meitenei indiāņu mītus un leģendas, uzdāvināja savu talismanu un aizveda viņu uz svēto dievu pilsētu.
Ieraugot helikopterus, Alekss no prieka salēcās: viņam nevajadzēs uz visiem laikiem palikt šai briesmoņu zemē. Viņš sprieda, ka helikopteri vairākas dienas bija riņķojuši ap Pasaules Aci, meklējot abus pazudušos draugus. Atklājusi, ka mazdēla nav, vecmāmiņa droši vien bija sacēlusi varenu traci, liekot kapteinim Ariosto pārmeklēt šo lielo platību no gaisa. Iespējams, ka viņi bija pamanījuši Makaritas sārta dūmus un tā atklājuši ciematu.
Valimai paskaidroja jauniešiem, ka paslēpsies un nogaidīs starp kokiem, lai redzētu, kas notiek ciemā. Apmaiņā pret brīnumainajām zālēm, kas palīdzēs mātei atgūt veselību, Alekss vēlējās burvim ko uzdāvināt un iedeva viņam savu Šveices armijas nazi. Indiānis paņēma šo sarkano metāla priekšmetu, sajuta tā svaru un dīvaino formu, nemaz nenojaušot, kam tas domāts. Alekss citu pēc cita atvēra asmeņus, pinceti, šķēres, korķviļķi, skrūvgriezi, līdz priekšmets pārvērtās par mirdzošu ezi. Puisis parādīja šamanim, kā var izmantot katru daļu un kā tās visas var atvērt un aizvērt.
Valimai pateicās par dāvanu, tomēr, nepazīstot metālu, viņš bija dzīvojis vairāk nekā simts gadu un vienkārši jutās par vecu, lai apgūtu nahab trikus; bet burvis nevēlējās būt nepateicīgs, tāpēc pakāra Šveices armijas nazi kaklā līdzās dzīvnieku zobu kaklarotām un citiem amuletiem. Pēc tam atgādināja Nadjai pūces kliedzienu, kas viņiem kalpoja, lai sazinātos. Meitene iedeva vecajam vīram groziņu ar trim kristāla olām, jo uzskatīja, ka viņa rokās tās būs lielākā drošībā. Nadja nevēlējās parādīties ienācējiem, nesot rokās olas, jo tās piederēja miglāja ļaudīm. Ceļabiedri atvadījās, un jau pēc mirkļa
Valimai pazuda starp augiem, it kā viņa te nemaz nebūtu bijis.
Nadja un Alekss uzmanīgi tuvojās vietai, kur bija nolaidušies trokšņa un vēja putni, kā helikopterus sauca indiāņi. Viņi slēpās aiz kokiem, no kurienes varēja skatīties un paši palikt nepamanīti, tomēr jaunieši atradās pārāk tālu, lai visu varētu skaidri sadzirdēt. Tapiravateri pašā vidū bija nolaidušies trokšņa un vēja putni, turklāt tur bija trīs teltis, liela nojume un pat viena petrolejas krāsniņa. Tur bija novilkta arī stieple, uz kuras karājās dāvanas indiāņu pievilināšanai: naži, katliņi, cirvji un citi metāla un alumīnija priekšmeti, kas atstaroja saules gaismu. Draugi redzēja arī vairākus bruņotus un ļoti tramīgus kareivjus, tomēr te nebija ne miņas no indiāņiem. Miglāja ļaudis bija izgaisuši, kā viņi vienmēr darīja bīstamos brīžos. Šī stratēģija ciltij bija lieliski palīdzējusi, jo citas indiāņu ciltis, kas sastapās ar nahab, tika iznīcinātas vai asimilētas. Tie, kas iekļāvās civilizācijā, kļuva par ubagiem, zaudēju savu karotāja pašcieņu un dzīvoja kā žurkas. Tieši tādēļ virsaitis Mokarita nekad neļāva savai ciltij tuvoties nahab, ne arī ņemt viņu dāvanas, viņš uzskatīja, ka apmaiņā pret mačeti vai cepuri cilts uz visiem laikiem varētu aizmirst savas saknes, valodu un dievus.
Jaunieši prātoja, ko gan vēlas šie zaldāti. Ja viņi bija daļa no plāna, lai iznīdētu indiāņus no Pasaules Acs, labāk bija netuvoties. Abi draugi joprojām atcerējās ik vārdu no sarunas, ko Santamaria de la Ljuvijā bija dzirdējuši starp kapteini Ariosto un Mauro Karijasu. Jaunieši saprata, ka, iejaucoties notikumu gaitā, viņi var pakļaut briesmām savu dzīvību.
Kā tas mēdza notikt divas vai trīs reizes dienā, sāka līt. Tās bija pēkšņas, īsas un spēcīgas lietusgāzes, kas vienā mirklī samērcēja itin visu, drīz vien beidzās un padarīja apkārtni svaigu un tīru. No sava slēpņa starp kokiem abi draugi nu jau gandrīz stundu novēroja apmetni, kad pamanīja ciematam tuvojamies trīs cilvēkus, kas acīmredzot bija devušies izpētīt džungļus un tagad atgriezās skriešus, izmirkuši līdz pēdējai vīlītei. Par spīti diezgan lielajam attālumam, jaunieši tos uzreiz pazina: tur bija Keita Kolda, Sesars Santoss un fotogrāfs Timotijs Brūss. Nadja un Alekss atviegloti nopūtās: tas nozīmēja, ka profesors Leblāns un daktere Omaira Torresa arī bija kaut kur tepat tuvumā. Viņu klātbūtne ciemā atturēja kapteini Ariosto un Mauro Karijasu lietot ieročus, lai atbrīvotos no indiāņiem vai arī no abiem jauniešiem.
Draugi pameta slēptuvi un uzmanīgi tuvojās Tapiravateri, tomēr pēc brīža viņus jau pamanīja sargi un apkārt pulcējās cilvēki. Keitas Koldas prieka kliedzienu, atkal ieraugot mazdēlu, varēja salīdzināt tikai ar Sesara Santosa skaļo izsaucienu, ieraugot savu meitu. Abi divi metās pretī pārgurušajiem jauniešiem, kuru netīro ķermeni klāja nobrāzumi, sīkas brūces un skrandains apģērbs. Turklāt ar indiāņu matu griezumu Alekss izskatījās citāds, viņam bija skūts galvvidus, kur skatienam pavērās garens, ar kreveli klāts ievainojums. Santoss pacēla Nadju savās spēcīgajās rokās un apkampa ar tādu spēku, ka gandrīz salauza Borobam ribas. Turpretim Keita Kolda spēja apvaldīt prieka un atvieglojuma vilni; tiklīdz mazdēls bija rokas stiepiena attālumā, viņa iecirta tam pamatīgu pļauku.
- Tas, Aleksandr, par bailēm, ko mēs tevis dēļ pārdzīvojām. Nākamreiz, kad tu pazudīsi man no acīm, es tevi nobeigšu, sacīja vecmāmiņa. Par atbildi Alekss viņu apskāva.
Tūdaļ pat ieradās arī pārējie: Mauro Karijass, kapteinis Ariosto, daktere Omaira Torresa un neaprakstāmais profesors Leblāns, kuru viscaur bija sadzēlušas bites. Indiānis Karakave, drūms kā vienmēr, neizrādīja ne mazāko pārsteigumu, atkal ieraugot jauniešus.
- Kā jūs līdz šejienei tikāt? Šeit iespējams nokļūt tikai ar helikopteru, kapteinis Ariosto jautāja.
Neieslīgstot detaļās un nesakot, pa kurieni viņi kāpa augšup, Alekss īsos vārdos pastāstīja par piedzīvojumu ar miglāja ļaudīm. Tāpat viņš neko neminēja par ceļojumu uz svēto tepui kalnu. Puisim šķita, ka viņš neizpauž nekādu noslēpumu, jo nahab jau zināja par cilts pastāvēšanu. Bija acīm redzams, ka indiāņi pametuši ciematu tikai pāris stundu iepriekš: manioka bija salikta grozos, nelielo ugunskuru vietās ogles joprojām bija siltas, jēlo gaļu vecpuišu mītnē apsēda mušas un apkārt klīda arī daži mājdzīvnieki. Zaldāti ar mačetēm bija nogalinājuši pieradinātās boa čūskas, un to izkropļotie ķermeņi saulē lēnām trūdēja.
- Kur ir indiāņi? Mauro Karijass jautāja.
- Viņi aizgāja tālu prom, Nadja noteica.
- Nedomāju gan, ka ar sievietēm, bērniem un vecīšiem viņi būtu devušies tālumā. Viņi nevar tā pazust, neatstājot nekādas pēdas.
- Vini ir neredzami.
- Tagad parunāsim nopietni, meitiņ! Karijass izsaucās.
- Es vienmēr runāju nopietni.
- Vai tu apgalvo, ka šie cilvēki lido kā raganas?
- Nelido vis, bet skrien gan ļoti ātri, meitene paskaidroja.
- Tu runā šai indiāņu valodā, skaistulīt?
- Mani sauc Nadja Santosa.
- Labi, Nadja Santosa, tu vari ar viņiem saprasties, vai ne? Karijass uzstāja.
-Jā.
Daktere Omaira Torresa iejaucās, lai pastāstītu, ka šīs cilts indiāņus nepieciešams vakcinēt. Ciems jau bija atklāts, un tagad indiāņi vairs nevarēja izvairīties no saskares ar ienācējiem.
- Tu zini, Nadja, ka mēs pat negribot varam aplipināt viņus ar nāvējošām slimībām. Pāris mēnešu laikā veselas ciltis ir izmirušas no parastas saaukstēšanās. Visbriesmīgākās ir masalas. Man ir vakcīnas, un nabaga indiāņus es varu vakcinēt. Tā viņi būs pasargāti. Vai tu vari man palīdzēt? skaistā sieviete lūdza.
- Es mēģināšu, meitene apsolīja.
- Kā tu sazināsies ar cilti?
- To es vēl nezinu, man jāpadomā.
Aleksandrs Kolds ielēja veselības ūdeni pudelē ar hermētisku korķi un uzmanīgi ielika trauku somā. To redzot, vecmāmiņa vēlējās zināt, ko mazdēls dara.
- Tas ir ūdens, kas palīdzēs izveseļoties mammai, viņš teica. Es uzgāju mūžīgās jaunības avotu, to pašu, Keita, ko visi citi meklējuši gadsimtiem ilgi. Mamma
noteikti izveseļosies.
»
Pirmo reizi, kopš Alekss spēja atcerēties, vecmāmiņa viņu samīļoja. Puisis sajuta pieskārāmies viņas kalsnās un muskuļotās rokas, pīpes tabakas smaržu, biezos, ar šķērēm apgrieztos matus, sauso un aso ādu; beidzot Alekss izdzirda, ka vecmāmiņa savā piesmakušajā balsī izrunā viņa vārdu. Tiklīdz Keita Kolda aptvēra, ko dara, viņa asi atrāvās un pabīdīja mazdēlu uz galda pusi, kur viņu jau gaidīja Nadja. Abi izsalkušie un nogurušie jaunieši metās virsū pupiņām, rīsiem, maniokas plāceņiem un apdegušām, asakainām zivīm. Alekss ēda kā zvērs, un Keita Kolda, kura labi zināja mazdēla izvēlību ēdienu ziņā, tikai pārsteigta noskatījās.
Paēduši abi draugi ilgi peldējās upē. Viņi zināja, ka apkārt ir neredzamie indiāņi, kuri no biežņas seko katrai nahab kustībai. Kamēr jaunieši šķaidījās ar ūdeni, viņi juta indiāņu skatienus tikpat cieši, it kā tie būtu pieskārieni. Nadja un Alekss nosprieda, ka miglāja ļaudis viņiem netuvojas, jo apkārt ir daudz nepazīstamo un tepat stāv arī helikopteri, kurus indiāņi bija redzējuši gaisā, bet nekad tik tuvu. Jaunieši mēģināja nedaudz attālināties ja viņi būtu divi vien, varbūt miglāja ļaudis parādītos, tomēr ciematā valdīja tik dzīva rosība, ka nebija iespējams to atstāt, nepiesaistot uzmanību. Par laimi, zaldāti neuzdrošinājās spert ne soli ārpus apmetnes, jo stāsti par briesmoņiem un veids, kādā tika nogalēts viens no viņu kolēģiem, šiem vīriem izraisīja nepārvaramas bailes. Iepriekš neviens zaldāts nebija spēris kāju Pasaules Acī, un apkārt klīda nostāsti par gariem un dēmoniem, kas mīt šai apvidū. Kareivji mazāk bijās no indiāņiem, jo uzticējās saviem šaujamieročiem un arī viņu dzīslās ritēja indiāņu asinis.
Kad satumsa, visi, izņemot maiņas sargus, sasēdās ap ugunskuriem, lai uzsmēķētu un iedzertu. Gaisotne bija nomācoša, un kāds palūdza mazliet mūzikas garastāvokļa uzlabošanai. Aleksam nācās atzīt, ka ir pazaudējis Džozefa Kolda slaveno flautu, tomēr viņš nevarēja paskaidrot, kā tas noticis, nepieminot ceļojumu tepui iekšienē. Vecmāmiņa viņam uzmeta iznīcinošu skatienu, tomēr neko neteica, jo nojauta, ka mazdēls daudz ko slēpj. Kāds zaldāts izvilka mutes harmonikas un nospēlēja pāris populāras melodijas, tomēr viņa labie nodomi neko daudz nedeva. Tagad bailes bija pārņēmušas visus.
Keita Kolda paveda jauniešus maliņā, lai pastāstītu par notikumiem viņu prombūtnes laikā kopš brīža, kad viņus aizveda indiāņi. Kad ekspedīcijas dalībnieki aptvēra, ka Nadja un Alekss ir pazuduši, viņi tūdaļ pat sāka meklēšanu un, spīdinot laternas, staigāja pa džungļiem, meklējot jauniešus gandrīz visu nakti. Leblāns izpelnījās vispārēju sašutumu ar vēl vienu no savām slavenajām prognozēm: jauniešus bija nolaupījuši indiāņi un šobrīd, ceptus uz iesma, droši vien jau ēda gardām mutēm. Profesors izmantoja gadījumu, lai pastāstītu, ka Kārību jūras salu indiāņi gūstekņiem, vēl dzīviem esot, nogrieza pa gabalam miesas, lai to aprītu. Tiesa, Leblāns atzina, ka viņi pašlaik neatrodas starp Kārību baseina indiāņiem, kurus civilizēja un iznīcināja vairāk nekā pirms simt gadiem, tomēr nekad nevar zināt, cik tālu sniedzas kultūras ietekme. Sesars Santoss jau grasījās antropologam mesties virsū ar dūrēm.
Nākamās dienas pēcpusdienā beidzot parādījās ilgi gaidītie helikopteri. Laiva ar nelaimīgo Džoelu Gonsalesu bez starpgadījumiem bija nokļuvusi līdz Santamaria de la Ljuvijai, kur slimnīcas mūķenes uzņēmās vājinieku aprūpēt. Indiāņu gids Matuve uzstāja, ka viņa palīdzība ir nepieciešama, un pats lidoja helikopterā, ar kuru ceļoja arī kapteinis Ariosto. Lai arī Matuve nekad nebija lidojis, viņa spējas bija tik izcilas, ka indiānis bez pūlēm orientējās bezgalīgajā džungļu zaļumā un precīzi norādīja vietu, kur gaidīja International Geographic ekspedīcijas dalībnieki. Tiklīdz helikopteri bija nolaidušies, Keita Kolda piespieda militāristu pa radio izsaukt papildspēkus, lai organizētu pazudušo jauniešu meklēšanu.
Šai brīdī Sesars Santoss pārtrauca rakstnieci, lai piebilstu, ka viņa bija piedraudējusi ar presi, Savienoto Valstu vēstniecību un pat Cilāja vien kapteinim Ariosto ienāktu prāta nesadarboties; tā viņi ieguva otru helikopteru, ar kuru ieradās pārējie zaldāti un arī Mauro Karijass. Keita bija apliecinājusi, ka nedomā doties prom no šejienes bez mazdēla, pat ja viņai nāktos kājām pārstaigāt visu Amazoni.
- Tu tiešām tā teici, Keita? Alekss uzjautrināts jautāja.
- Nejau tevis dēļ, Aleksandr. Tas bija principa jautājums, vecmāmiņa noņurdēja.
Tonakt vienā teltī iekārtojās Nadja Santosa, Keita Kolda un Omaira Torresa, otrā Ludoviks Leblāns un Timotijs Brūss. Mauro Karijass gulēja savā teltī, un pārējie ļaudis starp kokiem izkāra guļamtīklus. Visos četros apmetnes stūros norīkoja sargus un atstāja iedegtas petrolejas lampas. Kaut arī neviens to neuzdrošinājās pateikt skaļi, visi cerēja, ka, šādi rīkojoties, briesmonis turēsies pa gabalu. Gaisma viņus padarīja indiāņiem viegli saredzamus, tomēr ciltis nekad neuzbruka tumsas aizsegā, jo baidījās no nakts dēmoniem, kas var izlauzties no cilvēku murgiem.
Nadja, kurai bija trausls miegs, nogulēja pāris stundu, un pēc pusnakts meiteni pamodināja Keitas Koldas krākšana. Viņa palūkojās uz mierīgi guļošo dakteri, lika Borobam palikt savā vietā un klusi izslīdēja no telts. Viņa ļoti rūpīgi bija vērojusi miglāja ļaudis, jo vēlējās iemācīties kļūt neredzama, tādēļ Nadja zināja, ka ar ķermeņa maskēšanu vien nebija līdzēts, bija nepieciešama arī spēcīga vēlēšanās kļūt gaisīgam un izzust. Viņa koncentrējās, lai iegūtu spēju, kad bija iespējams atrasties tikai metra attālumā no otras personas un tomēr palikt neredzamam. Meitene zināja, kad viņai šo spēju bija izdevies sasniegt, jo viss ķermenis kļuva ļoti viegls un pārņēma sajūta, ka viņa izirst un izzūd. Tagad bija nepieciešams koncentrēties mērķim un neaizmirsties, neļaut, lai pieviļ nervi, jo šī bija vienīgā iespēja paslēpties un būt neredzamai. Izejot no telts, meitenei vajadzēja paiet garām apmetnes sargiem, tomēr viņa to darīja bez bailēm, pašas radītā dīvainā prāta lauka pasargāta.
Tiklīdz Nadja, mēnesgaismas apspīdēta, mežā jutās droša, viņa divas reizes iekliedzās kā pūce un nogaidīja. Brīdi vēlāk viņa juta Valimai klātbūtni. Meitene lūdza, lai burvis parunā ar miglāja ļaudīm un pārliecina tos atnākt uz apmetni un vakcinēties. Viņi nevarēja mūžīgi slēpties koku ēnā, Nadja teica, un, ja viņi mēģinās uzcelt jaunu ciematu, trokšņa un vēja putni to atklās atkal. Meitene apsolīja, ka uzmanīs Rahakanarivu un Jaguārs vadīs sarunas ar nahab. Viņa pastāstīja, ka draugam ir ļoti varena vecmāmiņa, tomēr nespēja izskaidrot ne rakstīšanas, ne preses nozīmi, tāpēc meitenei šķita, ka šamanis nesaprot, par ko īsti viņa runā, viņš nepazina rakstību un nekad nebija redzējis apdrukātu papīra lapu. Nadja tikai noteica, ka šī vecmāmiņa nahab pasaulē pārvalda spēcīgu maģiju, par spīti tam, ka ar to neko nevar iesākt Pasaules Acī.
Savukārt Aleksandrs Kolds devās pie miera zem klajas debess izkārtā guļamtīklā, nedaudz atstatu no pārējiem. Puisis cerēja, ka pa nakti indiāņi mēģinās ar viņu sazināties, tomēr pēc neilga brīža jau gulēja dziļā miegā. Alekss sapņoja par melno jaguāru. Tikšanās ar totēma dzīvnieku bija tik skaidra un reāla, ka nākamajā dienā viņš īsti nevarēja pateikt, vai tā notikusi sapnī vai īstenībā. Sapnī puisis piecēlās no sava tīkla un uzmanīgi, sargu nepamanīts, atstāja nometni. Ieejot mežā, kur vairs nesniedzās ugunskuru un petrolejas lampu gaisma, viņš uz milzīga kastaņkoka resnā zara ieraudzīja tupam melnu dzīvnieku. Tā aste kustējās gaisā, acis nakts tumsā spīdēja kā divi spoži topāzi tieši tāpat kā vīzijā pēc Valimai maģiskā dzēriena baudīšanas. Ar zobiem un nagiem plēsoņa varēja uzšķērst pat krokodilu, viņš varēja skriet kā vējš, viņa spēks un drosme varēja stāties pretī jebkuram naidniekam. Tas bija brīnišķīgs dzīvnieks, zvēru karalis, Tēva Saules dēls, Amerikas mitoloģijas princis. Sapnī puisis apstājās dažus soļus no jaguāra un tieši tāpat kā pirmajā tikšanās reizē Mauro Karijasa pagalmā dzirdēja, ka tas savā dobjajā balsi sauc vinu vārdā: Aleksandr… Aleksandr… Šī balss Alekša smadzenēs sitās kā milzīga bronzas gonga skaņas, vēlreiz un vēlreiz atkārtojot viņa vārdu. Ko gan nozīmēja šis sapnis? Ko melnais jaguārs viņam vēlējās pateikt?
Alekss pamodās, kad nometnē visi jau bija piecēlušies. Iepriekšējā naktī redzētais sapnis viņu satrauca, bija skaidrs, ka tam ir kāda nozīme, tomēr puisis nespēja to atminēt. Vienīgais, ko jaguārs izteica, bija viņa vārds Aleksandrs. Neko vairāk. Tuvojās vecmāmiņa ar kafijas un iebiezināta piena tasi. Tas bija kaut kas, ko Alekss agrāk nekad nebūtu pat pagaršojis, tomēr tagad tās šķita gardas brokastis. Jūtu uzplūdā puisis viņai pastāstīja savu sapni.
- Ļaužu aizstāvis, vecmāmiņa teica.
-Ko?
- To nozīmē tavs vārds. Aleksandrs ir grieķu vārds, kas nozīmē aizstāvis.
- Keita, kādēļ man ielika šo vārdu?
- Manis dēļ. Tavi vecāki vēlējās tevi saukt par Džozefu kā vectētiņu, bet es uzstāju uz Aleksandru kā Aleksandrs Lielais, izcilais antīkās pasaules karavadonis. Tad mēs metām monētu un es vinnēju. Tāpēc tevi tā sauc, Keita paskaidroja.
- Kā gan tev ienāca prātā, ka mani vajadzētu tā saukt?
-Aleksandr, šai pasaulē ir daudz nelaimīgo un cēlu
lietu, ko aizstāvēt. Labs karotāja vārds palīdz cīnīties par taisnību.
- Ar mani, Keita, tev būs jāpiedzīvo sakāve. Es neesmu nekāds varonis.
To mes vēl redzēsim, viņa noteica un pasniedza puisim kafijas tasi.
Sajūta, ka viņus vēro simtiem acu pāru, visus nometnes iedzīvotājus padarīja nervozus. Pirms pāris gadiem dažus valdības darbiniekus, kas bija sūtīti palīdzēt indiāņiem, nogalināja tās pašas ciltis, kuras viņi grasījās aizsargāt. Reizēm pirmā saskarsme bija sirsnīga, viņi apmainījās ar dāvanām un ēdienu, tomēr indiāņi pēkšņi varēja paķert ieročus un, par pārsteigumu viesiem, mesties uzbrukumā. Indiāņi bija neaprēķināmi un cietsirdīgi, sacīja kapteinis Ariosto, kurš pilnīgi piekrita Leblāna teorijām. Tieši tādēļ viņi tagad nevarēja atcelt sardzi, jo nemitīgi vajadzēja uzmanīties. Nadja iejaucās un teica, ka miglāja ļaudis ir citādi, tomēr neviens viņai nepievērsa uzmanību.
Daktere Omaira Torresa paskaidroja, ka pēdējos desmit gadus kā ārste bija saskārusies tikai ar miermīlīgām ciltīm; tomēr viņa neko nebija dzirdējusi par indiāņiem, kurus Nadja sauca par miglāja ļaudīm. Lai vai kā, daktere cerēja uz lielāku veiksmi nekā iepriekš un uz iespēju vakcinēt indiāņus, pirms viņi ir inficējušies. Viņa atzina, ka vakcīnas vairākkārt lietotas pārāk vēlu. Lai arī jau saņēmuši injekciju, dažas dienas vēlāk indiāņi tik un tā bija saslimuši un simtiem vien gājuši bojā.
Tobrīd Ludoviks Leblāns bija pilnīgi zaudējis pacietību. Viņa misija bija izrādījusies veltīga, un tagad viņam vajadzēja atgriezties ar tukšām rokām, bez jebkādām ziņām par slaveno Amazones Briesmoni. Ko gan viņš teiks International Geographic izdevējiem? Ka viens zaldāts miris dīvainos apstākļos, ka viņi sajuta diezgan nepatīkamu smaku un viņš pats nejauši bija ievēlies nezināma dzīvnieka sūdā? Tie tiešām nebija diez ko pārliecinoši pierādījumi Briesmoņa eksistencei. Profesoram nebija ko piebilst arī par reģiona indiāņiem, jo viņš tos pat nebija īsti redzējis. Viņš bija tikai velti zaudējis laiku. Leblāns kaismīgi vēlējās atgriezties universitātē, kur pret viņu izturējās kā pret varoni un kur nenācās paciest bišu dzēlienus un citas neērtības. Viņa attiecības ar pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem nebija diez cik spožas, un ar Karakavi tās bija pilnīgi izjukušas. Indiānis, nolīgts kā profesora personiskais asistents, beidza vēdināt Leblānu ar banāna lapu, tikko viņi bija pametuši Santamaria de la Ljuviju, un nevis palīdzēja, bet gan vēl vairāk sarežģīja profesora dzīvi. Leblāns apgalvoja, ka indiānis ielicis dzīvu skorpionu viņa somā un beigtu tārpu kafijā un ar ļaunu nolūku aizvedis profesoru uz vietu, kur viņu sadzēla bites. Pārējie ekspedīcijas dalībnieki antropologu pacieta, jo viņš bija ļoti kolorīta persona, un mēdza viņu izjokot, Leblānam to nemaz neapzinoties. Viņš sevi uztvēra tik nopietni, ka nespēja pat iedomāties, ka citi varētu rīkoties pretēji.
Mauro Karijass nosūtīja kareivju grupiņas vairākos virzienos izpētīt apkārtni. Vīri devās prom negribīgi, atgriezās ļoti ātri un bez jebkādām ziņām par indiāņiem. Viņi pārskatīja apgabalu arī no helikoptera, par spīti Keitas Koldas iebildumiem, ka troksnis tikai vēl vairāk izbaidīs indiāņus. Rakstniece ieteica pacietīgi gaidīt: agrāk vai vēlāk viņi atkal atgriezīsies savā ciematā. Tāpat kā Leblānu, arī viņu interesēja Briesmonis, jo rakstniece vēlējās sagatavot rakstu.
- Aleksandr, vai nav tā, ka tu kaut ko zini par Briesmoni un neesi man to pateicis? viņa jautāja mazdēlam.
- Tā var būt un var arī nebūt… puisis atbildēja, neuzdrošinoties paskatīties vecmāmiņai acīs.
- Kas tad tā par atbildi!?
Ap pusdienlaiku apmetnē izcēlās satraukums: kāds stāvs bija iznācis no meža un kautrīgi tuvojās. Pēc tam, kad Mauro Karijass bija licis kareivjiem atkāpties, lai būtni nesabaidītu, viņš ar draudzīgiem žestiem aicināja to tuvāk. Fotogrāfs Timotijs Brūss iedeva savu fotoaparātu Keitai un pats paņēma videokameru: pirmā tikšanās ar kādas cilts pārstāvi bija īpašs gadījums. Nadja un Alekss uzreiz pazina ciemiņu tā bija Ijomi, Tapiravateri cilts virsaišu virsaite. Viņa nāca viena pati, kaila, neticami veca, visa vienās krunkās un bez zobiem, balstīdamās uz līka zara, kas viņai kalpoja par spieķi. Apaļā dzelteno spalvu galvassega bija nošļukusi pār ausīm. Soli pa solim viņa tuvojās apstulbušajiem nahab. Mauro Karijass pasauca Karakavi un Matuvi, lai pajautātu, vai viņi pazīst cilti, kurai pieder šī sieviete, tomēr neviens no abiem to nezināja. Nadja pagājās uz priekšu.
- Es varu ar viņu sarunāties, meitene sacīja.
- Saki, ka mēs viņai nedarīsim pāri, ka esam viņas cilts draugi. Lai viņi atnāk mūs apraudzīt bez ieročiem, jo mums ir daudz dāvanu viņai un visiem pārējiem, Mauro Karijass teica.
Nadja brīvi pārtulkoja dzirdēto, izlaižot noteikumu par ieročiem, kas viņai nešķita īpaši prātīga doma, ņemot vērā zaldātu bruņojumu.
- Mēs nevēlamies nekādas nahab dāvanas, mēs gribam, lai viņi aiziet no Pasaules Acs, Ijomi noteikti atbildēja.
- Tas ir bezjēdzīgi, viņi nekur neies! Nadja iesaucās.
- Tad mani cīnītāji viņus nonāvēs.
- Atnāks citi, daudz, daudz vairāk, un tad nomirs visi tavi cīnītāji.
- Mani vīri ir spēcīgi, šiem nahab nav ne loku, ne bultu. Viņi ir smagi, neveikli un mīkstām galvām, turklāt bailīgi kā bērni.
- Karš nav atrisinājums, virsaišu virsaite. Mums jāvienojas, Nadja iebilda.
- Ko, pie velna, šī vecene saka? Karijass nepacietīgi jautāja, jo meitene nu jau labu brīdi vairs neko netulkoja.
- Ka viņas cilts vairākas dienas nav ēdusi un tagad visi ir ļoti izsalkuši, Nadja uz ātru roku izdomāja.
- Saki, ka mēs dosim, kādu ēdienu vien viņi vēlas.
- Viņi baidās no ieročiem, meitene piebilda, kaut gan patiesībā indiāņi nekad mūžā nebija redzējuši pistoli vai kādu citu šaujamieroci un nemaz nespēja iedomāties, cik nāvējoši tie spēj būt.
Kā labas gribas apliecinājumu Mauro Karijass deva saviem vīriem pavēli nolikt ieročus, tomēr pārbiedētais Leblāns iejaucās, lai atgādinātu, ka indiāņi mēdz uzbrukt ar viltu. Ņemot vērā šo apstākli, visi nolika malā automātus, tomēr paturēja pie jostas piekārtās pistoles. Daktere Omaira Torresa Ijomi iedeva bļodiņu ar kukurūzu un gaļu, un indiāniete aizgāja, no kurienes nākusi. Kapteinis Ariosto gribēja viņai sekot, tomēr pēc mirkļa večiņa jau bija izgaisusi starp augiem.
Cītīgi pētot zaļo biežņu, viņi nogaidīja visu atlikušo dienu, tomēr tā arī vairs nevienu neieraudzīja. Tikmēr Leblāns visus brīdināja par iespējamo kanibālu uzbrukumu. Līdz zobiem bruņotais un kareivju ielenktais profesors bija sācis trīcēt aiz bailēm, ieraudzījis vienu mūžvecu kailu sieviņu ar dzeltenu spalvu galvasrotu. Laiks pagāja bez jebkādiem starpgadījumiem, ja vien neņem vērā brīdi, kad daktere Omaira Torresa pārsteidza Karakavi rakņājamies pa vakcīnu kastēm. Tas nenotika pirmo reizi. Mauro Karijass iejaucās, lai brīdinātu Karakavi, ka, vēlreiz redzot indiāni medikamentu tuvumā, kapteinis Ariosto viņu tūlīt arestēs.
Pēcpusdienā, kad visiem jau šķita, ka večiņa nekad vairs neatgriezīsies, apmetnes priekšā parādījās miglāja ļaužu cilts pilnā sastāvā. Vispirms nāca sievietes un bērni netverami, smalki un noslēpumaini. Pēc dažām sekundēm parādījās arī vīrieši, kas patiesībā bija ieradušies pirmie un nostājušies pusaplī. Viņi uzradās no nekurienes, mēmi un pašpārliecināti, Tahamas vadīti, nokrāsojušies kara krāsās spilgti sarkanā, ogles melnā, krita baltā un augu zaļā un izrotājušies ar spalvām, zobiem, nagiem un sēklām, rokā turot visus savus ieročus. Indiāņi atradās apmetnes vidū, tomēr tik ļoti saplūda ar apkārtni, ka vajadzēja uzmanīgi skatīties, lai viņus skaidri redzētu. Miglāja ļaudis bija viegli, ēteriski un šķita tikai ieskicēti ainavā, tomēr nebija nekādu šaubu, ka viņi bija arī bīstami.
Krietnu laika sprīdi abas grupas klusēdamas skatījās viena uz otru. Vienā pusē caurspīdīgie indiāņi, un otrā apjukušie ienācēji. Beidzot Mauro Karijass atmodās no transa un sāka darboties, norīkojot zaldātus izdalīt ēdienu un dāvanas. Alekss un Nadja ar nožēlu redzēja, ka sievietes un bērni ņem dažādus niekus, kas viņus bija saistījuši. Jaunieši zināja, ka tieši ar šīm nevainīgajām dāvanām sākas cilšu ceļš uz iznīcību. Tahama un viņa cīnītāji modri palika stāvam kājās un neizlaida no rokām ieročus. Visbīstamākās bija resnās nūjas, ar kurām viņi vienā sekundē varēja uzbrukt; toties, lai nomērķētu bultu, bija vajadzīgs laiks, un zaldāti tikmēr varēja paspēt izšaut.
- Izstāsti viņiem par vakcīnām, skaistulīt, meitenei pavēlēja Mauro Karijass.
- Nadja, mani sauc Nadja Santosa, viņa kārtējo reizi atkārtoja.
- Tas viņiem nāks par labu, Nadja, tas viņus aizsargās, daktere Omaira Torresa piebilda. Viņi droši vien baidīsies no adatām, lai gan patiesībā dūriens sāp mazāk nekā oda dzēliens. Varbūt vīrieši vēlēsies būt pirmie, lai rādītu piemēru sievietēm un bērniem…
- Un kādēļ gan jūs nevarētu viņiem rādīt piemēru? Nadja pavaicāja Mauro Karijasam.
Izdzirdot meitenes izaicinājumu, žilbinošais smaids, kas allaž rotāja uzņēmēja iedegušo seju, pazuda, un viņa acīs uz mirkli pazibēja nāves baiļu ēna. Alekss, kas vēroja notiekošo, nodomāja, ka tā ir pārspīlēta reakcija. Viņš zināja cilvēkus, kas baidās no injekcijām, tomēr Karijasa sejas izteiksme bija tāda, it kā viņš būtu ieraudzījis Drakulu.
Nadja tulkoja, un pēc garām diskusijām, kurās ne reizi vien bija dzirdams arī Rahakanarivas vārds, Ijomi piekrita apdomāt šo priekšlikumu un aprunāties ar cilti. Sarunas par vakcīnām bija pašā karstumā, kad Ijomi nomurmināja kādu ienācējiem nedzirdamu pavēli un miglāja ļaudis vienā mirklī izgaisa tikpat ātri, kā bija parādījušies. Viņi kā ēnas pazuda mežā, un nebija dzirdams nedz soļu troksnis, nedz nejauši pateikts vārds vai kāda mazuļa šņuksts. Pārējo nakts daļu Ariosto kareivji pavadīja sardzē, jebkuru brīdi gaidot uzbrukumu.
Nadja pamodās nakts vidū, jo sajuta, ka daktere Omaira Torresa atstāj telti. Meitene iedomājās, ka viņa dodas uz krūmiem nokārtot dabiskās vajadzības, tomēr, priekšnojautas vadīta, devās sievietei pakaļ. Keita Kolda, kā tas viņai raksturīgi, cieši gulēja un krāca, tāpēc pat nenojauta par savu biedreņu gaitām. Meitene virzījās uz priekšu klusi kā kaķis, liekot lietā nesen apgūto spēju kļūt neredzamai. Aizslēpusies aiz papardēm, viņa redzēja dakteres siluetu nespodrajā mēness gaismā. Apmēram pēc minūtes tai pievienojās otrs stāvs, kas, Nadjai par lielu pārsteigumu, apņēma dakteri ap vidukli un noskūpstīja.
- Man ir bail, daktere teica.
- Nebaidies, mīļā. Viss būs labi. Pēc pāris dienām mēs visu šeit būsim beiguši un varēsim atgriezties civilizācijā. Tu taču zini, ka esi man vajadzīga…
- Vai tu patiešām mani mīli?
- Protams. Es tevi dievinu un darīšu ļoti laimīgu, tev būs viss, ko vien vēlies.
Nadja klusi atgriezās teltī, apgūlās savā guļvietā un izlikās aizmigusi.
Vīrietis līdzās dakterei Omairai Torresai bija Mauro Kar ij ass.
No rīta miglāja ļaudis atgriezās. Sievietes nesa grozus ar augļiem un nomedītu lielu tapīru, lai pateiktos par iepriekšējā dienā saņemtajām dāvanām. Cīnītāji izskatījās mierīgāki. Kaut gan vīrieši joprojām neizlaida no rokām nūjas, viņi šķita tikpat ziņkārīgi kā sievietes un bērni. Indiāņi no tālienes noskatījās uz milzīgajiem trokšņa un vēja putniem, aptaustīja nahab apģērbu un ieročus, rakņājās viņu mantās, iegāja teltīs, pozēja kamerām, kāra sev kaklā plastmasas rotaslietas un pārsteigti izmēģināja mačetes un nažus.
Daktere Torresa nosprieda, ka nu ir piemērots brīdis, lai sāktu darbu. Viņa lūdza, lai Nadja vēlreiz izskaidro indiāņiem nepieciešamību pasargāt viņus no epidēmijām, tomēr miglāja ļaudis nebija par to tik pārliecināti. Vienīgais iemesls, kāpēc kapteinis Ariosto viņus ar ieročiem nepiespieda vakcinēties, bija Keitas Koldas un Timotija Brūsa klātbūtne; viņam rūpēja labais vārds, tāpēc preses pārstāvju klātienē militārists nevēlējās ķerties pie spēka. Kapteinim neatlika nekas cits kā pacietīgi nogaidīt, līdz beigsies Nadjas Santosas un cilts pārstāvju nebeidzamās diskusijas. Kapteinim Ariosto ne prātā neienāca doma, cik bezjēdzīgi būtu nogalināt indiāņus, lai tikai pasargātu viņus no kādas slimības.
Nadja atgādināja indiāņiem, ka Ijomi viņu bija izvēlējusies par virsaiti cīņai ar Rahakanarivu, kas mēdza sodīt cilvēkus ar baisām epidēmijām, tāpēc ļaudīm vajadzēja viņu klausīt. Meitene pieteicās būt pirmā, kam vakcinēs zāles, tomēr Tahamam un viņa cīnītājiem tas šķita aizvainojoši. Viņi būs pirmie, vīri beidzot nosprieda. Ar apmierinātu nopūtu meitene pārtulkoja šo miglāja ļaužu lēmumu.
Daktere Torresa ēnā uz galda sagatavoja šļirces un trauciņus, un Mauro Karijass tikmēr mēģināja sakārtot cilts ļaudis rindā, lai visi saņemtu savu vakcīnas devu.
Pa tam lāgam Nadja paveda malā Alekšu un izstāstīja naktī redzēto. Neviens no draugiem nemācēja to izskaidrot, taču abi jutās šokēti. Kā gan bija iespējams, ka Omaira Torresa uzturētu sakarus ar Mauro Karijasu vīru, kurš savu sirdi nēsāja koferītī? Viņi nosprieda, ka Mauro Karijass acīmredzot bija savaldzinājis labo dakteri. Vai tad viņam nebija liela piekrišana pie sievietēm? Nadja un Alekss nespēja saskatīt šī vīra pievilcību, tomēr nosprieda, ka uzņēmēja izturēšanās un nauda varēja ļaudis apmuļķot. Dakteres apbrīnotājos šī ziņa izraisītu pamatīgu pārsteigumu it īpaši Sesarā Santosā, Timotijā Brūsā un pat profesorā Ludovikā Leblānā.
- Tas man it nemaz nepatīk, Alekss noteica.
- Tu arī esi greizsirdīgs? Nadja noburkšķēja.
- Nē! puisis iesaucās. Bet krūtīs jūtu baisu smagumu.
- Tur vainojama vīzija, kuru mēs redzējām zelta pilsētā, atceries? Kad iedzērām Valimai dzērienu un visi, pat briesmoņi, redzējām vienu un to pašu sapni.
- Patiešām. Šis sapnis atgādināja kādu citu, ko redzēju vēl pirms došanās ceļojumā: milzīgs putns sagrāba manu māti un pa gaisu aiznesa prom. Tolaik es to skaidroju ar slimību, kas apdraud viņas dzīvību, un domāju, ka putns simbolizē nāvi. Tepui sapņojām, ka Rahakanariva salauza kasti, kurā bija ieslodzīts, un indiāņi bija piesieti pie kokiem, atceries?
-Jā, un nahab valkāja maskas. Ko nozīmē maskas, Jaguār?
- Noslēpumi, meli, viltus.
- Kā tu domā, kāpēc Mauro Kar ij ass tik ļoti vēlas vakcinēt indiānus?
Jautājums palika karājamies gaisā gluži kā lidojumā apturēta bulta. Abi jaunieši ar šausmām saskatījās. Pēkšņas apskaidrības mirklī viņi saprata, ka visi bija iekrituši briesmīgās lamatās: Rahakanariva bija epidēmija! Ciltij draudēja nāve, un tas nebija kāds mitoloģisks putns, bet kas daudz konkrētāks un nenovēršamāks. Viņi skrēja uz ciemata centru, kur daktere Omaira Torresa jau grasījās iedurt adatu Tahamas augšdelmā. Nedomājot Alekss kā meteors šāvās uz priekšu un notrieca cīnītāju zemē uz muguras. Tahama pielēca kājās un pacēla rungu, lai sašķaidītu puisi kā prusaku, tomēr Nadjas izmisuma kliedziens aizturēja ieroci gaisā.
- Nē! Nē! Tur ir Rahakanariva! meitene kliedza, norādot uz vakcīnas pudelītēm.
Sesars Santoss nodomāja, ka viņa meita ir sajukusi prātā, un centās viņu apturēt, tomēr meitene izrāvās no tēva rokām un skrēja Aleksam palīgā, kliedzot un no visa spēka iesitot Mauro Karijasam, kas tūdaļ pat metās viņai pakaļ. Nadja steidzīgi mēģināja izskaidrot notiekošo indiāņiem un sacīja, ka ir kļūdījusies un vakcīnas viņus nevis izglābs, bet nogalinās, jo šļircē bija Rahakanariva.
18 Asins lāmas
Daktere Omaira Torresa nezaudēja mieru. Viņa sacīja, ka tā ir tikai karstuma radīta bērnu fantāzija, un lika kapteinim Ariosto viņus aizvest. Daktere jau gatavojās turpināt pārtraukto darbu, lai arī cilts noskaņojums nu bija krasi mainījies. Brīdī, kad kapteinis Ariosto bija gatavs ar ieročiem atkal ieviest kārtību un kareivji ar spēku savaldīja Nadju un Alekšu, priekšā iznāca Karakave, kas visa ceļojuma laikā nebija izrunājis vairāk par pusduci vārdu.
- Uzgaidiet brītiņu! viņš izsaucās.
Vispārējā apjukumā šis vīrs, kas visa ceļojuma laikā bija pateicis tikai pāris vārdu, paziņoja, ka pārstāv Indiāņu aizsardzības departamentu un viņa uzdevums ir noskaidrot, kādēļ masveidā izmirst Amazones indiāņu ciltis, īpaši tās, kas dzīvo tuvu zelta un dimantu ieguves vietai. Jau ilgu laiku viņš turēja aizdomās Mauro Karijasu, vīru, kas guva vislielāko labumu no reģiona apgūšanas.
- Kapteini Ariosto, konfiscējiet vakcīnas! Karakave pavēlēja. Es tās likšu pārbaudīt laboratorijā. Ja man
ir taisnība, tad šajās pudelītēs nav vakcīnas, bet gan nāvējoša doza masalu vīrusa.
Par atbildi kapteinis Ariosto notēmēja un iešāva Karakavem krūtīs. Indiānis tūdaļ pat nokrita zemē miris. Mauro Karijass pagrūda malā Omairu Torresu, paņēma ieroci, un Sesars Santoss tūdaļ pat metās aizsargāt sievieti ar savu ķermeni, bet uzņēmējs iztukšoja pistoles aptveri, šaujot uz galda saliktajās pudelītēs un pārvēršot tas lauskās. Šķidrums iztecēja zemē.
Viss noritēja tik ātri, ka vēlāk neviens vairs skaidri neatcerējās turpmāko notikumu secību un katram bija sava, atšķirīga versija. Timotija Brūsa videokamera iemūžināja daļu notiekošā, bet pārējo Keitas Koldas fotokamera.
Redzot saplēstās pudelītes, indiāņi nodomāja, ka Rahakanariva ir izlauzies no cietuma un atkal ieguvis cilvēkēdāja putna veidolu, lai viņus aprītu. Pirms kāds ko paspēja iesākt, Tahama baisi iekliedzās un ar nūju iesita Mauro Karijasam pa galvu. Uzņēmējs nokrita zemē kā pelavu maiss. Kapteinis Ariosto pavērsa ieroci pret Tahamu, bet Alekss triecienā metās kapteiņa kājās, un Nadjas pērtiķītis Boroba uzlēca viņam uz galvas. Kapteiņa raidītās lodes pazuda kaut kur gaisā, indiāņi paguva uzvilkt lokus, un Tahama varēja atkāpties, citu cīnītāju aizsargāts.
Pāris sekundēs, kas kareivjiem bija nepieciešamas, lai atjēgtos un pielādētu pistoles, indiāņu cilts jau bija pazudusi. Sievietes un bērni aizbēga kā vāveres un iejuka starp augiem; pirms tām sekot, vīri vēl paguva raidīt dažas bultas. Zaldāti šāva uz labu laimi, bet Alekss, palīdzot Nadjai un Borobam, tikmēr vēl cīnījās ar Ariosto. Kapteinis iebelza puisim pa žokli ar pistoles spalu un pamatīgi apdullināja viņu, pēc tam ar sitienu atbrīvojās arī no Nadjas. Keita Kolda skrēja palīgā mazdēlam un izvilka viņu no notikumu degpunkta. Vispārējā apjukumā un troksnī neviens nedzirdēja kapteiņa Ariosto pavēles.
Dažas minūtes vēlāk ciemata zemi klāja asins lāmas: te bija trīs ar bultām ievainoti kareivji, vairāki miruši indiāņi, turklāt vēl arī Karakaves līķis un nekustīgais Mauro Karijasa ķermenis. Kāda indiāņu sieviete bija nošauta, un bērns, ko viņa bija nesusi rokās, gulēja uz zemes dažus soļus no līķa. Ludoviks Leblāns, kurš kopš cilts parādīšanās brīža bija turējies drošā attālumā, aizslēpies aiz kāda koka, sāka rīkoties pavisam negaidīti. Līdz šim viņš bija uzvedies kā pēdējais gļēvulis, taču, ieraugot neaizsargāto bērnu, skriešus šķērsoja kaujas lauku un paņēma nabaga mazuli rokās. Tas bija tikai dažus mēnešus vecs bērniņš, kas izmisīgi bļāva, notriepts ar savas mātes asinīm. Leblāns palika turpat, pašā haosa vidū, cieši piespiedis zīdaini pie krūtīm, drebēdams no niknuma un apjukuma. Bija piepildījušies viņa ļaunākie murgi: mežoņi nebija indiāņi, bet gan viņi paši. Beidzot pie profesora piegāja Keita Kolda, kas ar drusciņu ūdens bija pamanījusies notīrīt sava mazdēla asiņaino muti, un Leblāns mazuli pasniedza viņai.
Kolda, jūs esat sieviete, jūs zināsiet, ko ar viņu iesākt.
Pārsteigtā rakstniece saņēma bērniņu izstieptās rokās, it kā tā būtu puķu vāze. Bija pagājuši tik daudzi gadi, kopš viņa bija turējusi rokās kādu zīdaini, ka rakstniece īsti nezināja, ko ar bērnu iesākt.
Tobrīd arī Nadja bija piecēlusies kājās un vēroja līķiem nosēto lauku. Viņa piegāja pie indiāņiem, mēģinot tos atpazīt, bet tēvs lika meitenei atkāpties, apskāva viņu, sauca vārdā un murmināja kaut ko mierinošu. Nadja bija paspējusi pamanīt, ka Ijomi un Tahamas nav starp mirušajiem un nodomāja, ka miglāja ļaudīm vēl atlikuši divi virsaiši, jo abi pārējie, Ērgle un Jaguārs, viņus bija pievīluši.
- Nostājieties visi pie tā koka! kapteinis Ariosto izrīkoja ekspedīcijas dalībniekus. Militārists bija bāls kā krīts, un ierocis viņam rokā trīcēja. Viss bija izvērties loti slikti.
Keita Kolda, Timotijs Brūss, profesors Ludoviks Leblāns un abi jaunieši paklausīja. Aleksam bija nolauzts zobs, asinīm pilna mute un no sitiena pa žokli vēl diezgan apdullusi galva. Šķita, ka Nadja atrodas šoka stāvoklī ar krūtīs iesprūdušu kliedzienu, mirušajiem indiāņiem un vaidošajiem kareivjiem pievērstu skatienu. Daktere Omaira Torresa, tāla no visa, kas notika apkārt, asarās mirkstot, turēja uz ceļgaliem Mauro Karijasa galvu. Viņa skūpstīja Karijasa seju un lūdza, lai viņš nemirst, lai neatstāj viņu vienu, bet sievietes drēbes tikmēr piesūcās ar asinīm.
- Mēs jau grasījāmies precēties… viņa ik pa brīdim atkārtoja.
- Daktere ir Mauro Karijasa līdzzinātāja. Karijass runāja par viņu, kad teica, ka kāds uzticams cilvēks dosies līdzi ekspedīcijai, atceries? Un mēs apvainojām Karakavi! Alekss čukstēja Nadjai, bet meiteni bija pārņēmušas šausmas, un viņa draugu nedzirdēja.
Puisis saprata, ka uzņēmējs vēlējās iznīcināt indiāņus ar masalu epidēmiju un tādēļ viņam bija nepieciešama dakteres Omairas Torresas palīdzība. Par spīti varas iestāžu pūliņiem indiāņus aizsargāt, jau vairākus gadus viņi masveidā gāja bojā no šīs un citām slimībām. Ja epidēmija uzliesmoja, vairs nebija iespējams neko līdzēt, jo indiāņi nespēja aizsargāties; pēc tūkstošiem gadu ilgas dzīvošanas pilnīgā noslēgtībā viņu imūnsistēma nespēja pretoties balto cilvēku vīrusiem. Nemaz nerunājot par daudz nopietnākām saslimšanām, arī gluži parasta saaukstēšanās pāris dienās viņus varēja nogalināt. Ārsti, kas pētīja šo problēmu, nespēja saprast, kāpēc neviens no piesardzības pasākumiem nedeva nekādus rezultātus. Neviens nevarēja iedomāties, ka tieši daktere Omaira Torresa, persona, kurai bija uzdots vakcinēt indiāņus, viņiem injicēja nāvi, lai palīdzētu savam mīļākajam iegūt indiāņu zemes.
Neradot nekādas aizdomas, šī sieviete jau bija iznīcinājusi vairākas ciltis un to pašu būtu izdarījusi arī ar miglāja ļaudīm. Ko gan Karijass viņai bija apsolījis, lai daktere pastrādātu tik smagu noziegumu? Iespējams, viņa to nedarīja naudas dēļ, bet gan aiz mīlestības uz šo vīrieti. Jebkurā gadījumā, mīlas vai alkatības dēļ, rezultāts bija vienāds: simtiem nogalinātu vīriešu, sieviešu un bērnu. Ja ne Nadja Santosa, kas redzēja Omairu Torresu un Mauro Karijasu skūpstāmies, šā pāra ieceres tā arī nebūtu atklātas. Kad iejaucās Karakave un samaksāja par to ar dzīvību šie nodomi izgāzās.
Tagad Aleksandrs Kolds saprata, kādu lomu Mauro Karijass bija iecerējis International Geographic ekspedīcijas dalībniekiem. Dažas nedēļas pēc vakcinēšanas ciltī uzliesmotu masalu epidēmija, kas ātri vien izplatītos arī citos ciematos. Tad pārsteigtais profesors Leblāns pasaules presei apliecinātu, ka viņš piedalījies pirmo kontaktu nodibināšanā ar miglāja ļaudīm, un nevienu nevarētu vainot: būtu ievēroti visi priekšraksti, lai aizsargātu ciematu. Antropologs, kura viedokli apstiprinātu arī Keitas Koldas reportāža un Timotija Brūsa fotogrāfijas, varētu liecināt, ka visi cilts locekļi ir vakcinēti. Pasaules acīs epidēmija kļūtu par neizbēgamu nelaimi, nevienam nenāktu prātā citas domas, un līdz ar to Mauro Karijass izvairītos no valdības izmeklēšanas. Tā bija pilnīgi droša un efektīva metode, kas neatstāja asins pēdas, kā to būtu darījušas lodes un bumbas, ko ilgus gadus izmantoja cīņā pret indiāņiem, "iztīrot" Amazones teritoriju un atbrīvojot ceļu kalnračiem, kontrabandistiem, kolonistiem un laimes meklētājiem.
Dzirdot Karakaves paziņojumu, kapteinis Ariosto bija zaudējis galvu un ar domu aizsargāt Karijasu vienā mirklī indiāni nogalināja. Viņš rīkojās ar pārliecību, ko piešķīra uniforma. Šai attālajā un gandrīz neapdzīvotajā nostūrī, kur nesniedzās likuma garā roka, neviens nešaubījās par kapteiņa vārdu pareizību. Tas piešķīra viņam bīstamu varu. Kapteinis bija raupjš vīrs, kas necieta no sirdsapziņas pārmetumiem, daudzus gadus bija dienējis pierobežas rajonos un pie vardarbības jau pieradis. Līdztekus ierocim pie jostas un amatpersonas statusam kapteinis vēl varēja rēķināties ar Mauro
Karijasa aizbildniecību. Savukārt uzņēmējam bija sakari visaugstākajā valdības līmenī, viņš piederēja valdošajām aprindām, viņam bija daudz naudas un augsts prestižs, turklāt neviens viņam nelūdza atskaitīties par paveikto. Sadarbība starp Ariosto un Karijasu abiem vīriem bija izdevīga. Kapteinis lēsa, ka apmēram pēc diviem gadiem viņš varēs iekārt uniformu skapī un, kļuvis par miljonāru, pārcelties uz Maiami; bet tagad Mauro Karijass gulēja zemē ar ielauztu galvaskausu un vairs neko nevarēja līdzēt. Tas nozīmēja vienu kapteiņa nesodāmībai ir pienācis gals. Viņam nāksies atbildēt valdībai par Karakaves slepkavību un par to indiāņu nošaušanu, kuri tagad gulēja beigti apmetnes vidū.
Keita Kolda, joprojām ar bērnu uz rokām, sprieda, ka viņas un pārējo ekspedīcijas dalībnieku, tostarp abu jauniešu dzīvība pakļauta briesmām, jo kapteinim Ariosto tagad par katru cenu vajadzēja panākt, lai ziņas par notikumiem Tapiravateri neizplatās. So lietu vairs nevarēja atrisināt, aplejot līķus ar benzīnu, aizdedzinot un ļaujot tiem izkūpēt gaisā. Situācija bija krasi mainījusies: International Geographic ekspedīcijas klātbūtne no priekšrocības bija pārvērtusies par lielu problēmu. Kapteinim ļoti piesardzīgi vajadzēja atbrīvoties no lieciniekiem, viņš nevarēja tos gluži vienkārši nošaut, lai vēlāk neiedzīvotos vēl lielākās nepatikšanās. Ārzemniekiem par nelaimi, viņi atradās ļoti tālu no civilizācijas un kapteinim bija viegli slēpt pēdas.
Keita Kolda bija pārliecināta, ka militārists vēlas viņus nogalināt un kareivji nepakustinās ne pirkstiņa, lai to novērstu, tāpat arī neuzdrošināsies nodot savu komandieri. Džungļi aprīs visas nozieguma pēdas. Viņi nedrīkstēja salikt rokas klēpī un gaidīt žēlsirdības šāvienu, vajadzēja kaut ko darīt. Vairs nebija ko zaudēt, situācija nevarēja pasliktināties vēl vairāk. Ariosto bija īsts nelietis, turklāt arī nervozs, viņš varēja likt tiem sekot Karakaves pēdās. Keitai bija nepieciešams plāns, tomēr pirmām kārtām viņa nolēma sēt apjukumu ienaidnieka rindās…
- Kapteini, es domāju, ka tagad galvenais būtu nosūtīt šos vīrus uz slimnīcu, viņa teica pirmo, kas ienāca prātā, un norādīja uz Karijasu un ievainotajiem kareivjiem.
- Aizveries, vecene! militārists norēcās.
Tomēr pēc pāris minūtēm Ariosto pavēlēja, lai Mauro Karijasu un trīs zaldātus ieceļ vienā no diviem helikopteriem. Pirms tam viņš lika Omairai Torresai izvilkt bultas no ievainojumiem, tomēr daktere kapteini pilnīgi ignorēja: viņa redzēja tikai savu mirstošo mīļāko. Keita Kolda un Sesars Santoss ķērās pie darba un pagatavoja improvizētus pārsējus, lai nabaga zaldātiem apturētu asiņošanu.
Kamēr militāristi iekārtoja helikopterā savus ievainotos biedrus un bez rezultātiem mēģināja sazināties ar Santamaria de la Ljuviju, Keita klusā balsī uzticēja profesoram Leblānam savas bažas par situāciju, kādā viņi pašreiz atradās. Arī antropologs bija nonācis pie līdzīga secinājuma: lielākas briesmas ekspedīcijai draudēja no Ariosto nekā no indiāņiem vai Briesmoņa.
- Ja vien mēs varētu aizbēgt džungļos… Keita čukstēja.
Šoreiz profesors viņu pārsteidza, reaģējot visnotaļ saprātīgi. Keita bija tik ļoti pieradusi pie profesora drebelības un izvairības, ka, redzot Leblānu mierīgu, negribot sāka viņu respektēt.
- Tas būtu pilnīgi muļķīgi, Leblāns stingri iebilda. Vienīgais veids, kā tikt no šejienes prom, ir helikopters. Mums jāizmanto Ariosto. Jādomā, ka viņš ir stulbs un godkārīgs, un tas nāktu tikai par labu. Mums jāizliekas, ka neturam viņu aizdomās, un kapteinis jāpieveic ar viltu.
- Kā tad? rakstniece neticīgi jautāja.
- Manipulējot. Viņš ir nobijies, tāpēc mēs viņam piedāvāsim izdevību glābt savu ādu un turklāt aizbraukt no šejienes kā varonim, Leblāns sacīja.
- Nekad! Keita izsaucās.
- Neesiet dumja, Kolda. Mēs viņam to piedāvāsim, bet tas vēl nenozīmē, ka savus solījumus pildīsim. Kad būsim drošībā aiz šīs zemes robežām, Ludoviks Leblāns pirmais ziņos varas iestādēm, kuras personas cīnās pret šiem nabaga indiāņiem.
- Šķiet, jūsu viedoklis par indiāņiem ir mazliet mainījies, Keita Kolda noburkšķēja.
Profesors neuzdrošinājās atbildēt. Vien izslējās, cik nu to ļāva viņa necilais augums, sakārtoja ar dubļiem un asinīm notriepto kreklu un devās pie kapteiņa Ariosto.
- Kā mēs atgriezīsimies Santamaria de la Ljuvijā, godātais kapteini? Mēs visi nesatilpsim otrā helikopterā, viņš teica, norādot uz zaldātiem un ekspedīcijas locekļiem, kas gaidīja pie koka.
- Nebāziet degunu, kur nevajag! Te komandēju es! Ariosto norēcās.
- Protams! Ir tāds atvieglojums zināt, ka jūs uzņematies šīs rūpes, pretējā gadījumā mēs atrastos ļoti sarežģītā situācijā, Leblāns maigi noteica. Apmulsušais Ariosto ieklausījās. Ja ne jūsu varonība, mēs visi tagad būtu šo indiāņu nagos, profesors piebilda.
Jau drusciņ nomierinājies, Ariosto saskaitīja savus ļaudis, saprata, ka Leblānam ir taisnība, un nolēma pusi zaldātu sūtīt projām ar pirmo helikopteru. Viņa rīcībā palika vairs tikai pieci vīri un ekspedīcijas dalībnieki, bet, tā kā pēdējie nebija bruņoti, tas neradīja nekādas briesmas. Saceļot uz zemes sarkanīgu putekļu mākoni, lidaparāts uzšāvās gaisā. Tas attālinājās virs zaļajiem džungļiem un pazuda debesīs.
Nadja Santosa sekoja notikumiem sava tēva un Borobas skavās. Viņa nožēloja, ka bija atstājusi Valimai talismanu kristāla olu ligzdā, jo bez amuleta spēka jutās kā pazudusi. Drīz vien viņa sāka kliegt kā pūce. Apjukušais Sesars Santoss nosprieda, ka no visa pārdzīvotā nabaga meitiņai sācies nervu sabrukums. Ciematā izcēlusies cīņa bija ļoti nežēlīga, ievainoto zaldātu vaidi un Mauro Karijasa asins lāmas uzdzina šermuļus; nošauto indiāņu līķi vēl joprojām atradās turpat, kur pakrituši, jo neviens pat nepapūlējās tos aizvākt. Gids nolēma, ka Nadju ir satriekusi šo notikumu brutalitāte. Kā gan citādi lai izskaidro viņas dīvainos kliedzienus? Turpretim Aleksandram Koldam nācās apslēpt lepnu smaidu par savas draudzenes rīcību: Nadja ķērās pie pēdējās glābiņa iespējas.
- Dodiet man uzfilmēto materiālu! kapteinis Ariosto pieprasīja Timotijam Brūsam.
Fotogrāfam tas nozīmēja to pašu, kā atdot dzīvību. Kas attiecas uz negatīviem, viņš bija īsts fanātiķis, nekad nevienu nebija pazaudējis un fotogrāfa Londonas studijā visas filmas bija rūpīgi klasificētas.
- Man šķiet ļoti apsveicami, ka jūs rūpējaties, lai šie vērtīgie negatīvi neiet zudumā, kapteini Ariosto, Leblāns iestarpināja. Tie ir pierādījums šeit notikušajam tam, kā indiānis uzbruka Karijasa kungam un kā no bultām krita jūsu varonīgie vīri un jums vajadzēja izšaut uz Karakavi.
- Viņš saņēma, ko bija pelnījis! kapteinis nokliedza.
- Protams! Viņš taču bija jucis. Gribēja aizliegt dakterei Torresai pildīt uzticēto pienākumu. Viņa apvainojumi bija pilnīgi vājprātīgi! Man žēl, ka kautiņā tika sašķaidītas vakcīnu pudelītes. Tagad mēs nekad neuzzināsim, kas tur bija iekšā, un Karakaves melus vairs nevarēs pierādīt, Leblāns viltīgi noteica.
Ariosto savieba grimasi, ko citos apstākļos varētu uztvert arī kā smaidu. Viņš ielika ieroci makstī un, aizmirsis par negatīviem, pirmo reizi neatbildēja ar uzkliedzienu. Iespējams, šie ārzemnieki ir daudz stulbāki, nekā viņš līdz šim domājis, kapteinis pie sevis prātoja.
Keita Kolda klausījās antropologa un kapteiņa sarunā ar pavērtu muti. Viņa nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka mīkstčaulīgais Leblāns ir spējīgs uz tādu aukstasinību.
- Nadja, lūdzu, apklusti! Sesars Santoss teica, kad Nadja jau desmito reizi iekliedzās kā pūce.
- Droši vien nakti mēs pavadīsim šeit pat. Vai vēlaties, lai pagatavojam kaut ko vakariņās, kapteini? Leblāns laipni piedāvāja.
Militārists atļāva pagatavot ēdienu un pārvietoties pa apmetni, tomēr lika visiem turēties trīsdesmit metru rādiusā, lai ekspedīcijas dalībniekus varētu paturēt acīs. Viņš norīkoja zaldātus savākt mirušos indiāņus un novietot tos visus vienā vietā, lai nākamajā dienā līķus apglabātu vai sadedzinātu. Nakts stundās viņam būs laiks visu pārdomāt un pieņemt lēmumu par ārzemniekiem. Santoss un viņa meita varētu pazust, un neviens par viņiem neinteresētos, tomēr ar pārējiem bija jābūt uzmanīgam. Ludoviks Leblāns bija slavens cilvēks, savukārt vecene un puišelis amerikāņi. Pēc viņa pieredzes, ja kas notika ar kādu amerikāni, vienmēr sekoja sīka izmeklēšana; tie vīzdegunīgie jeņķi sevi iedomājās par pasaules saimniekiem.
Kaut vakariņu gatavošana bija Leblāna ideja, pie darba ķērās Sesars Santoss un Timotijs Brūss, jo antropologs nebija spējīgs pat novārīt olu. Keita Kolda atvainojās un paskaidroja, ka māk tik vien kā uzcept kotletes, bet pašlaik nebija pieejamas to pagatavošanai nepieciešamās sastāvdaļas; turklāt viņa bija ļoti aizņemta, mēģinot ar karotīti zīdainim iebarot ūdens un kondensētā piena maisījumu. Tikmēr Nadja cītīgi vēroja biežņu, ik pa brīdim atkārtojot pūces kliedzienu. Borobam viņa nemanāmi bija pavēlējusi aizskriet un pazust džungļos. Pusstundu vēlāk kapteinis Ariosto atcerējās par negatīviem un pavēlēja Timotijam Brūsam tos atdot, aizbildinoties ar Leblāna izdomāto ieganstu: kapteiņa rokās tie būs drošībā. Angļu fotogrāfs nekādi nevarēja izvairīties vai pārliecināt kapteini tas palika nelokāms.
Viņi pa kārtai paēda, un zaldāti tikmēr turpināja stāvēt sardzē. Pēc tam Ariosto ekspedīcijas dalībniekiem lika doties pie miera teltīs, kur uzbrukuma gadījumā viņi būtu labāk aizsargāti, kaut patiesais iemesls bija vēlme ārzemniekus vieglāk kontrolēt. Nadja un Keita Kolda ar mazuli devās uz vienu telti, bet Ludoviks Leblāns, Sesars Santoss un Timotijs Brūss uz otru. Kapteinis nebija aizmirsis arī par Alekša uzbrukumu, kas viņā bija izraisījis aklu naidu. Šo smurguļu dēļ, īpaši jau tā nolādētā amerikāņu žeņķa dēļ, viņš tagad bija iekūlies milzīgās nepatikšanās. Mauro Karijasa smadzenes bija samaltas putrā, indiāņi aizbēguši un viņa plāni kļūt par miljonāru un pārcelties uz Maiami nopietni apdraudēti. Aleksandrs bija bīstama persona, tāpēc pelnījis sodu. Kapteinis nolēma nošķirt puisi no pārējiem un deva pavēli piesiet viņu pie koka vienā apmetnes malā, tālu no teltīm, citiem ekspedīcijas dalībniekiem un petrolejas lampām. Keita Kolda nikni iebilda pret šādu rīcību, bet kapteinis lika viņai apklust.
- Varbūt tā arī labāk, Keita. Jaguārs ir ļoti gudrs, viņš noteikti izdomās, kā aizbēgt, Nadja čukstēja.
-Ariosto pa nakti grib viņu nogalināt, par to esmu pilnīgi droša, dusmās trīcošā rakstniece iebilda.
- Boroba aizgāja meklēt palīdzību, Nadja sacīja.
- Tu domā, ka tas pērtiķītis mūs varētu izglābt, Keita nošķaudījās.
- Boroba ir ļoti gudrs.
- Meitiņ, tev nav viss kārtībā ar galvu! vecā kundze iesaucās.
Pagāja vairākas stundas, bet apmetnē neviens negulēja, tikai zīdainis beidzot bija noguris no raudāšanas un aizmidzis. Keita Kolda bija viņu iekārtojusi uz pāris drēbju gabaliem un jautāja sev, ko gan lai iesāk ar šo nelaimīgo radījumu: pēdējais, ko viņa dzīvē vēlējās, bija uzņemties rūpes par kādu bāreni. Rakstniece bija modra, jo viņu nepameta pārliecība, ka jebkurā brīdī Ariosto varēja nogalināt viņas mazdēlu un pēc tam arī visus pārējos, vai varbūt otrādi vispirms viņus un tad atriebties Aleksam, liekot viņam mirt lēnā un šausmīgā nāvē. Šis vīrs bija bīstams. Timotijs Brūss un Sesars Santoss arī uzmanīgi klausījās caur telts audekla sienām, cenšoties atminēt ārpusē staigājošo zaldātu kustības virzienu. Turpretim profesors Ludoviks Leblāns izgāja no telts, aizbildinoties ar dabiskajām vajadzībām, un palika ārpusē tērzējam ar kapteini Ariosto. Saprotot, ka katra stunda palielina viņiem draudošās briesmas un saruna var iztraucēt kapteiņa pārdomas, profesors uzaicināja militāristu uz kāršu spēli un pudeli degvīna, ko bija sagādājusi Keita Kolda.
- Profesor, tikai necentieties mani piedzirdīt! Ariosto brīdināja, tomēr piepildīja glāzi.
- Kas gan jums nāk prātā, kapteini! Tādam vīram kā jūs malciņš šņabja nenodarīs neko ļaunu. Nakts ir gara, mēs tikai mazliet izklaidēsimies, Leblāns atbildēja.
19 Aizsardzība
Kā tas augstkalnē bieži notiek, saulei norietot, temperatūra vienā mirklī pazeminājās. Zaldāti, pieraduši pie ielejās valdošā karstuma, drebinājās vēl no vakara lietusgāzes mitrajās drēbēs. Neviens negulēja, jo, paklausot kapteiņa pavēlei, visiem vajadzēja stāvēt sardzē apkārt apmetnei. Viņi modri sargāja, satvēruši ieročus abās rokās. Tagad kareivji ne tikai baidījās no džungļu dēmoniem un Briesmoņa, bet arī no indiāņiem, kas jebkurā brīdī varēja atgriezties, lai atriebtu savus mirušos. Zaldātiem bija šaujamieroči, bet viņu pretinieki labi pārzināja apvidu un mācēja pēkšņi parādīties no nekurienes kā spoki. Ja nebūtu zem koka sakrauto līķu, kareivji domātu, ka šie indiāņi nemaz nav dzīvi cilvēki un lodes tiem neko nevar nodarīt. Zaldāti izmisīgi gaidīja rītu, lai pēc iespējas ātrāk varētu no šejienes doties prom; tumsā laiks vilkās ļoti lēni un tuvējā meža trokšņi šķita biedējoši.
Keita Kolda, kājas sakrustojusi, sieviešu teltī sēdēja līdzās guļošajam bērnam un prātoja, kā palīdzēt mazdēlam un kā tikt prom no Pasaules Acs. Caur telts audeklu iespīdēja blāva ugunskura gaisma, un rakstniece varēja saskatīt Nadjas siluetu. Meitene bija ietinusies tēva vestē.
- Es tagad iziešu… viņa nočukstēja.
- Tu nevari iet! rakstniece iebilda.
- Mani neviens nemanīs, es varu kļūt neredzama.
Keita Kolda saķēra meiteni aiz rokas, pārliecināta,
ka viņa murgo.
- Nadja, paklausies… Tu neesi neredzama. Neviens nav neredzams, tās ir iedomas. Tu nevari iet prom no šejienes.
- Varu gan. Nesaceliet troksni, Koldas kundze. Parūpējieties par bērnu, kamēr es atgriežos, pēc tam mēs to atdosim ciltij, Nadja klusi noteica. Viņas balsī bija tāds miers un pārliecība, ka Keita neuzdrošinājās meiteni aizturēt.
Nadja Santosa vispirms prātā iegremdējās neredzamības stāvoklī, kā to bija iemācījusies no indiāņiem, saruka līdz blāvam un caurspīdīgam garam. Pēc tam viņa klusi atvēra telts durvis un izslīdēja ārā. Veikli kā zebiekste viņa tikai dažu metru attālumā pagāja garām galdam, pie kura profesors Leblāns un kapteinis Ariosto spēlēja kārtis, garām bruņotajiem sargiem, kas riņķoja ap nometni, garām, kokam, pie kura bija piesiets Alekss, bet neviens viņu neredzēja. Meitene pameta aiz sevis lampu un ugunskura plandošās gaismas apli un pazuda starp kokiem. Drīz vien varžu kora dziesmām pievienojās pūces kliedziens.
Gluži tāpat kā zaldāti, arī Alekss drebēja no aukstuma. Viņam bija notirpušas kājas un no cieši savilktajām virvēm pietūkušas rokas. Puisim sāpēja žoklis, viņš varēja sajust pampumu tur droši vien bija briesmīgs zilums. Viņš ar mēli aptaustīja nolauzto zobu un juta pietūkušās smaganas vietā, kur bija trāpījis kapteiņa sitiens. Alekss centās nedomāt par daudzajām tumsas stundām, kas viņam stāvēja priekšā, un par iespēju tikt nogalinātam. Kāpēc Ariosto bija viņu nošķīris no pārējiem? Kādi plāni kapteinim bija attiecībā uz viņu? Puisis vēlējās kļūt par melno jaguāru, iemantot lielā dzīvnieka spēku, nežēlību un veiklību, pārvērsties par muskuļiem, nagiem un zobiem, lai spētu stāties pretim Ariosto. Alekss domāja par pudelīti ar veselības ūdeni, kas joprojām atradās viņa somā, un par to, ka viņam no Pasaules Acs vajadzēja izkļūt dzīvam, lai šo ūdeni aizvestu mātei. Atmiņas par ģimeni bija izplūdušas kā neskaidrs kāda priekšmeta attēls neasā fotogrāfijā, kurā mātes seja līdzinājās bālam plankumam.
Noguruma uzveikts, puisis sāka klanīties, kad sajuta sev pieskārāmies kādas rociņas. Viņš aiz izbīļa salēcās. Tumsā varēja saskatīt Borobu apošņājam puiša kaklu, apskaujot viņu un lēnām kaut ko šņācot ausī. Boroba, Boroba, Boroba, murmināja puisis, tik aizkustināts, ka acīs sariesās asaras. Tas bija tikai vāveres lieluma pērtiķītis, tomēr viņa klātbūtne uzvilnīja cerības. Alekss atvieglots ļāva dzīvnieciņam sevi apmīļot. Tad puisis saprata, ka līdzās bija vēl kāds, neredzams un kluss, koka ēnas apslēpts stāvs. Vispirms viņš nodomāja, ka tā ir Nadja, tomēr uzreiz saprata, ka šoreiz ieradies Valimai. Nelielais sirmgalvis noliecās, un Alekss varēja sajust viņa dūmu smaržu, tomēr, lai kā puisis sasprindzināja redzi, ieraudzīt neizdevās neko. Šamanis uzlika puisim uz krūtīm roku, it kā meklējot sirdspukstus. Šīs draudzīgās rokas smagums un siltums radīja Aleksā drosmi, viņš jutās daudz mierīgāks, beidza drebēt un spēja domāt mierīgi. Nazis, nazis, viņš murmināja. Tad izdzirda metālisku klikšķi, nazim atveroties, un drīz vien asmens slīdēja pār virvēm. Puisis nekustējās. Bija tumšs, un Valimai vēl nekad nazi nebija izmantojis, tāpēc varēja ievainot viņa plaukstu locītavas, tomēr pēc nepilnas minūtes večuks jau bija pārgriezis saites un saņēma Alekšu aiz rokas, lai vestu uz mežu.
Apmetnē kapteinis Ariosto bija pabeidzis kāršu partiju, un arī degvīna pudelē nekas vairs nebija atlicis. Ludoviks Leblāns nevarēja izdomāt, kā varētu kapteini izklaidēt, bet līdz rītausmai vēl bija daudzas stundas. Alkohols militāristu nebija apdullinājis tik ļoti, kā profesors cerēja. Ariosto tiešām bija tērauda iekšas. Kapteinim ienāca prātā izmantot radioraidītāju, lai pamēģinātu sazināties ar Santamaria de la Ljuvijas kazarmām. Labu brīdi viņš darbojās ar aparātu, bet caur apdullinošiem sprakšķiem bija neiespējami sazināties ar operatoru. Ariosto bija norūpējies; viņam pienācās būt kazarmās, tāpēc vajadzēja atgriezties pēc iespējas ātrāk, bija nepieciešams kontrolēt zaldātu vidū klīstošās versijas par notikumiem Tapiravateri. Ko gan viņa vīri tagad stāstīja? Kapteinim vajadzēja nosūtīt ziņojumu augstākstāvošām karaspēka amatpersonām un stāties pretī preses ļaudīm, pirms bija izplatījušās baumas. Omaira Torresa bija devusies prom, murminot kaut ko par masalu vīrusu. Ja viņa sāks runāt, ar kapteini būs cauri! Cik gan tā sieviete ir stulba, Ariosto pie sevis nopurpināja.
Kapteinis Ariosto lika antropologam atgriezties teltī, apmeta loku ap nometni, lai pārliecinātos, ka viņa vīri sargā, kā pienākas, un pēc tam, gatavs kādu brīdi izklaidēties uz amerikāņu žeņķa rēķina, devās pie koka, kur bija piesiets Alekss. Šai brīdī smaka apstulbināja viņu kā nūjas sitiens un nogāza uz muguras zemē. Viņš gribēja sniegties pēc ieroča, tomēr nevarēja pakustēties. Kapteinis juta nelabuma vilni, krūtīs lēkājošo sirdi un pēc tam vairs neko. Viņš zaudēja samaņu, tā arī neieraudzījis Briesmoni, kurš tikai no trīs soļu attāluma Ariosto apšļāca ar savu dziedzeru nāvējošo sulu.
Briesmoņa smirdoņa izplatījās pa visu apmetni, vispirms sasniedzot zaldātus un pēc tam arī telts audekla pasargātos ekspedīcijas dalībniekus. Acumirklī visi bija kājās. Pāris stundu šausminošs miers valdīja gan Tapiravateri, gan apkārtējos džungļos, kur pat putni un dzīvnieki bēga no briesmīgās dvakas. Divi briesmoņi, kas vienlaikus bija devušies uzbrukumā, atkāpās savā ierasti lēnajā gaitā, tomēr viņu radītā smirdoņa saglabājās gandrīz visu nakti. Nometnē šai laikā neviens neaptvēra notiekošo, jo līdz nākamajam rītam tā arī neatguva sajēgu. Vēlāk ļaudis redzēja pēdas un varēja izdarīt dažus secinājumus.
Alekss ar Borobu plecos sekoja Valimai starp ēnām un augiem, līdz nometnes trīsuļojošā gaisma izzuda. Šamanis gāja tik viegli, it kā būtu dienas vidus. Iespējams, viņš sekoja savai sievai eņģelim, ko Alekss nevarēja redzēt. Viņi labu brīdi līkumoja starp kokiem, un beidzot večuks atrada vietu, kur bija atstājis Nadju. Daļu pēcpusdienas un vakara Nadja Santosa un šamanis bija sazinājušies ar pūces kliedzieniem, līdz meitene varēja iziet no apmetnes un pievienoties vecajam vīram. Atkal satiekoties, abi draugi apkampās, bet Boroba tikmēr iekārās saimniecei kaklā un aiz prieka spiedza.
Valimai apstiprināja to, ko jaunieši jau zināja: cilts uzmanīja nometni, tomēr indiāņi bija iemācījušies bīties no nahab maģijas, tādēļ neuzdrošinājās viņiem uzbrukt. Indiāņi atradās tik tuvu, ka bija dzirdējuši bērna raudas un mirušo saucienus, jo tie vēl nebija pienācīgi apbedīti. Nogalināto vīru un sievietes gari joprojām bija pielipuši viņu ķermeņiem, teica Valimai; bez pienācīgas ceremonijas un atriebes tie nevarēja atbrīvoties. Alekss paskaidroja, ka indiāņu vienīgā cerība bija uzbrukt naktī, jo pa dienu nahab izmantos trokšņa un vēja putnus, lai aplidotu visu Pasaules Aci, līdz indiāņus atradīs.
- Ja viņi uzbruks tagad, daži mirs, bet pretējā gadījumā tiks iznīcināta visa cilts, Alekss sacīja un piebilda, ka viņš ir gatavs palīdzēt indiāņiem un cīnīties kopā ar viņiem, tieši tāpēc jau viņu iesvētīja arī Alekss bija cīnītājs.
-Virsaitis karam ir Tahama. Virsaitis sarunām ar nahab tu, Valimai iebilda.
- Sarunām ir par vēlu. Ariosto ir slepkavnieks.
- Tu teici, ka daži nahab ir neģēļi, bet citi nahab ir draugi. Kuri tad ir draugi? burvis uzstāja.
- Mana vecmāmiņa un daži vīri apmetnē ir draugi. Kapteinis Ariosto un viņa zaldāti ir ienaidnieki. Ar viņiem mēs nevaram vest sarunas.
»
- Tavai vecmāmiņai un viņas draugiem ir jārunā ar neģēļiem nahab.
- Draugiem nav ieroču.
- Vai tad viņiem nav maģijas?
- Pasaules Acī viņiem nav īpašas maģijas. Tomēr viņiem ir citi, ar ļoti spēcīgu maģiju apveltīti draugi tālu no šejienes, pilsētās un citās pasaules dalās, Aleksandrs Kolds centās paskaidrot, taču valodas šķēršļi viņu dzina izmisumā.
- Tad tev ir jāiet pie šiem draugiem, vecais vīrs nolēma.
- Bet kā? Mēs esam šeit iesprostoti!
Valimai uz jautājumiem vairs neatbildēja. Viņš tupēja un skatījās naktī līdzās savai sievai, kas bija pieņēmusi caurspīdīgāko apveidu, tāpēc neviens no abiem jauniešiem viņu nevarēja ieraudzīt. Alekss un Nadja negulēja, bet gan saspiedās cieši kopā, centās viens otru sasildīt un klusēja, jo nebija jau daudz, par ko runāt. Viņi domāja par likteni, kas sagaida Keitu Koldu, Sesaru Santosu un citus ekspedīcijas dalībniekus; domāja par nolemtajiem miglāja ļaudīm; par simtgadīgajiem milzu sliņķiem un zelta pilsētu; par veselības ūdeni un kristāla olām. Un kas džungļos notiks ar viņiem pašiem?
Drīz vien arī līdz jauniešiem atvējoja briesmīgā smaka, kas attāluma dēļ vairs nebija tik spēcīga, tomēr gluži pazīstama. Vienā lēcienā abi bija kājās, bet Valimai pat nepakustējās, it kā to vien būtu gaidījis.
- Tie ir briesmoņi! Nadja iesaucās.
- Tā var būt un var arī nebūt, šamanis bezkaislīgi atbildēja.
Nakts ritēja ļoti lēnām. īsi pirms rītausmas aukstums pieņēmās spēkā, un jaunieši, apkampuši Borobu, klabināja zobus, bet vecais burvis tikmēr nekustīgi sēdēja, skatījās tumsā un kaut ko gaidīja. Līdz ar pirmajiem saules stariem pamodās pērtiķi un putni, un Valimai deva zīmi doties tālāk. Jaunieši viņam labu brīdi sekoja, līdz saules gaisma jau spraucās cauri lapotnei un viņi bija nonākuši līdz apmetnei. Ugunskurs un lampas bija nodzisušās, apkārt nebija redzamas nekādas dzīvības pazīmes, un gaisā joprojām vēdīja stipra smaka, it kā te vienlaikus būtu čurājuši simt sesku. Aizseguši seju ar rokām, viņi iegāja teritorijā, kas vēl nesen bija mierīgs Tapiravateri ciemats. Teltis, galds, plītiņa viss mētājās pa zemi; visās malās bija izsvaidītas ēdiena atliekas, tomēr šausmīgās briesmoņu smakas dēļ neviens pērtiķis vai putns neuzdrošinājās rakāties pa atkritumiem. Pat Boroba turējās tālāk no apmetnes dažus metrus no tās robežas pērtiķītis sāka lēkāt un kliegt. Valimai pret smirdoņu bija tikpat vienaldzīgs kā iepriekšējā naktī pret aukstumu. Jauniešiem neatlika nekas cits kā večukam sekot.
Neviena šeit nebija. Ne miņas no ekspedīcijas dalībniekiem un zaldātiem, arī nogalināto indiāņu līķi bija pazuduši. Ieroči, bagāža un pat Timotija Brūsa kameras joprojām bija tepat; jaunieši redzēja arī lielu asins lāmu netālu no koka, pie kura bija piesiets Alekss. Pēc neilgas apskates, kas veco Valimai šķita visnotaļ apmierinām, viņi devās atpakaļ. Abi jaunieši klusēdami sekoja šamanim. Smaka draugus tik ļoti šķebināja, ka viņi knapi turējās kājās. Jo tālāk no apmetnes viņi gāja, jo plaušas vairāk piepildījās ar svaigo rīta gaisu, un Nadja un Alekss atguvās, taču deniņos joprojām dunēja un kaklā kāpa nelabums. Pēc brīža ceļabiedriem pievienojās arī Boroba un mazā grupiņa devās dziļāk džungļos.
Pāris dienu iepriekš, redzot trokšņa un vēja putnus riņķojam debesīs, Tapiravateri iedzīvotāji pameta savu ciematu, niecīgo īpašumu un mājdzīvniekus, kas apgrūtināja iespējas noslēpties. Augu valsts apslēpti, viņi nonāca līdz drošai vietai, kur koku lapotnēs ierīkoja pagaidu būdas. Ariosto sūtītās zaldātu grupiņas tām pagāja tuvu garām, tomēr nespēja šos slēpņus ieraudzīt, turpretim Tahamas vīri augu aizsegā novēroja katru ienācēju soli.
Ijomi un Tahama ilgi strīdējās par nahab un iespēju tiem tuvoties, kā bija ieteikuši Jaguārs un Ērgle. Ijomi domāja, ka cilts visu laiku nevar kā pērtiķi slēpties kokos: bija pienācis laiks apciemot nahab un pieņemt viņu dāvanas un vakcīnas, ja jau no tā nevarēja izvairīties. Tahama uzskatīja, ka labāk mirt cīņā; tomēr Ijomi bija virsaišu virsaite, un beigu beigās viņas viedoklis ņēma virsroku. Viņa nolēma, ka būs pirmā, kas tuvosies nahab, tādēļ ieradās apmetnē viena pati, greznojusies ar savu vienreizīgo dzelteno spalvu galvasrotu, lai parādītu ienācējiem, kurš šeit ir galvenais. Tas, ka starp ienācējiem bija arī Jaguārs un Ērgle, viņu nomierināja. Viņi bija draugi un varēja tulkot, tāpēc tie netīrās lupatās tērpušies nabadziņi viņas klātbūtnē nejutās tik apjukuši. Nahab viņu uzņēma labi, viņus, bez šaubām, iespaidoja virsaites majestātiskā stāja un lielais skaits krunku, kas apliecināja daudzus nodzīvotos gadus un zināšanas. Par spīti piedāvātajam ēdienam, vecajai sievietei nācās pieprasīt, lai ienācēji pamet Pasaules Aci, jo nahab klātbūtne indiāņus traucēja; tas arī bija viņas pēdējais vārds, pārrunām viņa nebija noskaņota. Ijomi majestātiski aizgāja, nesdama rokās trauciņu ar kukurūzu un gaļu un pārliecināta, ka viņas milzīgā pašcieņa ir pamatīgi sabiedējusi nahab.
Ijomi veiksmīgā apciemojuma ietekmēti, arī pārējie cilts locekļi saņēma drosmi. Viņi atgriezās vietā, kur bija atradies ciemats un tagad mitinājās ienācēji, kuri acīmredzot nezināja pašu vienkāršāko piesardzības un laipnības likumu: bez uzaicinājuma nedrīkst apciemot nevienu shabono. Tur indiāņi redzēja lielos, spīdīgos putnus, teltis un dīvainos nahab, par kuriem bija dzirdējuši daudz šausminošu stāstu. Šie ārzemnieki ar tik prastām manierēm bija pelnījuši kārtīgu rungas sitienu pa galvu, tomēr pēc Ijomi pavēles indiāņiem bija jābruņojas ar pacietību. Indiāņi pieņēma nahab ēdienu un dāvanas, lai viņus neaizvainotu, un pēc tam devās medībās, medus un augļu meklējumos, lai, kā pieklājas, varētu atlīdzināt saņemtās dāvanas.
Nākamajā dienā, kad Ijomi bija droša, ka Jaguārs un Ērgle joprojām atrodas nometnē, viņa ļāva ciltij atkal ierasties pie nahab un vakcinēties. Ne viņa pati, ne kāds cits vēlāk nespēja izskaidrot, kas todien īsti notika. Nebija skaidrs, kāpēc ienācēju bērni, kas tik ļoti bija uzstājuši uz nepieciešamību vakcinēties, pēkšņi aizliedza to darīt. Indiāņi dzirdēja nepazīstamu troksni, it kā īsus pērkona grāvienus. Viņi redzēja, kā no saplīsušajām pudelītēm izšaujas Rahakanariva un savā neredzamajā veidolā uzbrūk indiāņiem, kas tūdaļ pat saļima miruši, lai gan viņiem nebija pieskārusies ne bulta, ne runga. Cīņas karstumā pārējie metās bēgt, kā nu kurš prata, apjukuši un izbrīnīti. Vairs nevarēja saprast, kurš te bija draugs un kurš ienaidnieks.
Beidzot ieradās Valimai, lai viņiem visu paskaidrotu. Viņš teica, ka Jaguārs un Ērgle ir draugi un tiem vajag palīdzēt, bet visi pārējie var būt arī ienaidnieki. Burvis sacīja, ka Rahakanariva tagad staigā brīvā vaļā un var pieņemt jebkādu veidolu un bija nepieciešami ļoti spēcīgi burvju vārdi, lai to aizdzītu atpakaļ uz garu valstību. Valimai apgalvoja, ka tagad jālūdz dievu palīdzība, pasauca divus milzu sliņķus, kas joprojām nebija atgriezušies svētajā tepui kalnā un klīda ap Pasaules Aci, un naktī pavadīja viņus uz izpostīto ciematu. Briesmoņi nekad nebūtu labprātīgi tuvojušies indiāņu miteklim, viņi to nebija darījuši tūkstošiem gadu. Valimai vajadzēja viņiem izskaidrot, ka šis vairs nav miglāja ļaužu ciemats, jo tagad te visu sabojājuši nahab un uz šīs zemes notikušas arī vairākas slepkavības. Tapiravateri tagad vajadzēja uzcelt citā Pasaules Acs vietā, tālu no šejienes, vietā, kur labi justos gan ļaudis, gan senču gari un dižciltīgo zemi nepiesārņotu ļaunums. Tad briesmoņi bija ar mieru apšļākt nahab apmetni un padarīt nekaitīgus tiklab draugus, kā ienaidniekus.
Lai varētu tuvoties apmetnei, Tahamas vīriem bija vairākas stundas jānogaida, līdz smaka izvējojas. Pirmām kārtām viņi aiznesa mirušo indiāņu ķermeņus, lai sagatavotu tos pienācīgai apbedīšanai, tad atgriezās pēc pārējiem un aizvilka prom visus, pat kapteiņa Ariosto līķi, kuru briesmoņa milzīgie nagi bija šausmīgi saplosījuši.
Cits pēc cita nahab pamodās. Viņi atradās džungļu vidū, uz zemes un tik apstulbuši, ka nevarēja atcerēties pat savu vārdu. Vēl mazāk viņi saprata, kā līdz šejienei nokļuvuši. Keita Kolda bija pirmā, kas rīkojās. Viņai nebija ne jausmas, kur viņa atradās, nedz arī, kas noticis ar apmetni, helikopteru, kapteini un pirmām kārtām ar mazdēlu. Sieviete atcerējās par zīdaini, sāka to meklēt, bet nevarēja atrast. Viņa sapurināja pārējos, kas pamazām sāka lēnām mosties. Visiem šausmīgi sāpēja galva un locītavas, viņi vēma, klepoja, raudāja un jutās tā, it kā būtu sasisti, kaut gan nekādas vardarbības pēdas nemanīja.
Pēdējais, kas atvēra acis, bija profesors Leblāns, kuru notikušais bija tiktāl traumējis, ka viņš pat nevarēja piecelties kājās. Keita Kolda domāja, ka tase kafijas un malciņš šņabja visiem nāktu tikai par labu, bet šeit nebija pieejami nekādi pārtikas produkti. Briesmoņa smaka bija iesūkusies drēbēs, matos un ādā; viņiem nācās doties uz netālo upīti un ilgu laiku mērcēties ūdenī. Bez ieročiem un kapteiņa pieci zaldāti jutās kā pazuduši, tādēļ bez ierunām paklausīja Sesaram Santosam, kad viņš pārņēma vadību. Timotijs Brūss bija ļoti neapmierināts, ka, būdams tik tuvu briesmonim, viņš tomēr to nav nofotografējis. Fotogrāfs vēlējās atgriezties apmetnē un sameklēt savas kameras, bet neviens nezināja, uz kuru pusi būtu jādodas, un nebija gatavs iet līdzi. Flegmātiskais anglis, kas Keitu Koldu bija pavadījis daudzās karadarbības un kataklizmu vietās un citos piedzīvojumos un tikai retu reizi zaudējis savu angļu mieru, pēc nesenajiem notikumiem bija kļuvis īgns. Keita Kolda un Sesars Santoss domāja tikai par bērniem: viena par mazdēlu un otrs par meitu. Kur gan jaunieši bija palikuši?
Gids ļoti uzmanīgi apskatīja apkārtni un atrada nolauztus zarus, spalvas, sēklas un citas miglāja ļaužu zīmes. Santoss nosprieda, ka uz šejieni viņus bija atveduši indiāņi un tādējādi izglābuši visiem dzīvību, jo citādi viņi būtu miruši no briesmīgās smakas vai briesmoņa nagiem. Ja viss tiešām bija noticis tā, nebija skaidrs, kāpēc indiāņi nebija izmantojuši gadījumu, lai viņus nogalinātu un atriebtu savu kritušo ciltsbrāļu nāvi. Ja vien profesors Leblāns būtu spējīgs domāt, viņam nāktos vēlreiz pārskatīt savu teoriju par indiāņu cilšu zvērīgumu, tomēr nabaga antropologs sakņupis vaidēja, gandrīz vai beigts no nelabuma un galvassāpēm.
Visi bija pārliecināti, ka miglāja ļaudis atgriezīsies, un tieši tā arī notika; drīz vien biežņas priekšā parādījās visa cilts. Pateicoties neticamai spējai pārvietoties bez trokšņa un pāris sekunžu laikā materializēties, indiāņi jau atradās visapkārt ienācējiem, pirms tie sāka aptvert notiekošo. Kritušo indiāņu nāvē vainīgie zaldāti sāka trīcēt kā mazi bērni. Tahama piegāja viņiem klāt un cieši ielūkojās acīs, tomēr neaiztika; viņš droši vien nosprieda, ka šie zemiskie ļaudis nebija pelnījuši nūjas sitienus no tik dižciltīga cīnītāja kā viņš.
Ijomi paspēra soli uz priekšu un teica garu runu savā valodā, kuru neviens nesaprata, bet pēc tam saņēma Keitu Koldu aiz krekla un sāka kliegt uz viņu. Vienīgais, kas rakstniecei ienāca prātā, bija saņemt veco sievieti aiz pleciem un kliegt uz viņu angliski. Tā abas vecmāmuļas labu brīdi viena otrai izkliedza abām nesaprotamus apvainojumus, līdz Ijomi nogura, pagriezās un aizgāja apsēsties zem koka. Arī pārējie indiāņi apsēdās, sāka sarunāties, ēda augļus, riekstus un starp koku saknēm atrastas sēnes, ko padeva no rokas rokā, kamēr Tahama un pāris vīru novēroja ienācējus, tomēr nevienam neuzbruka. Keita Kolda ar skatienu uzmeklēja zīdaini, kurš tagad atradās kādas jaunas sievietes rokās, un nopriecājās, ka mazulis ir pārdzīvojis šausmīgo briesmoņa smirdoņu un atkal atgriezies pie savējiem.
Vēlā pēcpusdienā parādījās Valimai un abi jaunieši. Keita Kolda un Sesars Santoss metās bērniem pretim un atviegloti tos apskāva, jo bija baidījušies, ka nekad vairs viņus neredzēs. Līdz ar Nadjas ierašanos saprasties kļuva daudz vieglāk; meitene tulkoja, un kļuva iespējams noskaidrot daudzas lietas. Ienācēji aptvēra, ka indiāņi savu biedru nāvi nesaista ar kareivju šaujamieročiem, jo nekad vēl tādus nebija redzējuši. Vienīgais, ko cilts vēlējās, bija atjaunot ciematu, apēst mirušo pelnus un atgūt mieru, ko tie vienmēr bija baudījuši. Viņi gribēja aizsūtīt Rahakanarivu atpakaļ pie dēmoniem un izdzīt nahab no Pasaules Acs.
Nedaudz atguvies, tomēr joprojām nelabuma apstulbinātais profesors Leblāns teica runu. Viņš bija pazaudējis austrāliešu cepuri ar spalvām, netīrs un smirdīgs kā visi, ar briesmoņa smaku piesūkušās drēbēs. Tulkojot Nadja vienkāršoja teikumus, lai indiāņi nedomātu, ka visi nahab ir tik iedomīgi kā šis vīrelis.
- Jūs varat būt mierīgi. Apsolu personiski parūpēties par miglāja ļaudīm. Pasaule klausās, kad runā Ludoviks Leblāns, profesors apliecināja.
Viņš piebilda, ka publicēs savus iespaidus par redzēto, turklāt ne tikai International Geographic, bet arī uzrakstīs vēl vienu grāmatu. Pateicoties viņam, profesors apgalvoja, Pasaules Aci pasludinās par indiāņu rezervātu un aizliegs šeit jebkāda veida saimniecisko darbību. Viņi vēl redzēs, kas par vīru ir Ludoviks Leblāns!
Miglāja ļaudis nesaprata ne vārda no šīs apnicīgās runas, un Nadja aprobežojās, sakot, ka šis nahab ir draugs. Keita Kolda piebilda, ka viņa un Timotijs Brūss palīdzēs Leblānam sasniegt šos cēlos mērķus, un tāpēc arī ierindojās nahab draugu sarakstā. Beidzot pēc garām pārrunām, lai noskaidrotu, kuri ir draugi un kuri ienaidnieki, indiāņi piekrita nākamajā dienā aizvest visus atpakaļ līdz helikopteram. Ap to laiku briesmoņu smakai jau vajadzēja būt izgaisušai.
Vienmēr praktiskā Ijomi vīriem pavēlēja doties medībās, bet sievietes tikmēr iekūra uguni un sagatavoja guļamtīklus, lai pārlaistu nakti.
- Aleksandr, es tev vēlreiz jautāju to pašu, ko esmu jautājusi jau agrāk, ko tu zini par Briesmoni? Keita Kolda mazdēlam noprasīja.
- Viņš nav viens, Keita, viņi ir vairāki. Viņi ir līdzīgi milzīgiem sliņķiem, tie ir ļoti seni dzīvnieki, iespējams, pat no akmens laikmeta vai vēl senāki.
- Tu viņus esi redzējis?
- Ja nebūtu viņus redzējis, es nevarētu tos raksturot, vai tev tā nešķiet? Es redzēju vienpadsmit no viņiem, bet ir vēl viens vai divi, kas klīst tepat kaut kur apkārt.
Šķiet, ka viņiem ir loti lēna vielmaiņa un vini dzīvo dau
dzus gadus, varbūt pat gadsimtus. Briesmoņi iemācās dažādas lietas, tiem ir ļoti laba atmiņa, un, tu neticēsi, viņi arī runā, Alekss skaidroja.
- Tu mani gribi apmuļķot! puiša vecmāmiņa iesaucās.
- Bet tā tas ir. Labi, briesmoņi nav ļoti daiļrunīgi, tomēr viņi runā miglāja ļaužu valodā.
Aleksandrs Kolds pastāstīja, ka apmaiņā pret aizsardzību milzu dzīvnieki saglabā indiāņu cilts vēsturi.
- Reiz tu man teici, ka indiāņiem nav nepieciešams neko pierakstīt, jo viņiem ir ļoti laba atmiņa. Sliņķi ir cilts dzīvā atmiņa, puisis piebilda.
- Aleksandr, kur tu viņus redzēji?
- To es tev nevaru teikt, tas ir noslēpums.
- Domāju, ka tas notika tai pašā vietā, kur tu atradi veselības ūdeni… vecmāmiņa minēja.
- Tā var būt un var arī nebūt, mazdēls mazliet ironiski atbildēja.
- Aleksandr, man jāredz un jānofotografē briesmoņi.
- Kādēļ? Lai uzrakstītu rakstu kādai avīzei? Keita, tās būtu nabaga radījumu beigas. Te ierastos cilvēki, lai viņus noķertu, ieslodzītu zooloģiskajos dārzos un pētītu laboratorijās.
- Bet kaut kas taču man ir jāuzraksta, tāpēc jau mani nolīga…
- Uzraksti, ka Briesmonis ir leģenda, pilnīgs izdomājums. Es tev apsolu, ka ļoti ilgu laiku neviens viņus vairs neredzēs. Visi par viņiem aizmirsīs. Interesantāk ir rakstīt par miglāja ļaudīm, par tautu, kas nemainīgi dzīvojusi gadsimtiem ilgi un tagad jebkuru brīdi var izzust. Pastāsti, ka viņiem gribēja injicēt masalu vīrusu, kā tas noticis jau ar citām ciltīm. Keita, tu viņus vari padarīt slavenus un paglābt no iznīcības. Tu vari kļūt par miglāja ļaužu aizstāvi un ar nelielu viltību panākt, ka Leblāns kļūst par tavu sabiedroto. Tava spalva šai zemē var ieviest kaut mazumiņu taisnības, tu vari pastāstīt par tādiem neliešiem kā Karijass un Ariosto, ierosināt diskusiju par militāristu lomu un saukt tiesas priekšā Omairu Torresu. Tev kaut kas ir jādara, citādi drīz vien te parādīsies citi neģēļi, kas tikpat nesodīti pastrādās jaunus noziegumus.
- Redzu, ka tu šajās nedēļās esi stipri izaudzis, Aleksandr, Keita Kolda ar apbrīnu piebilda.
- Vecmāmiņ, vai tu varētu mani saukt par Jaguāru?
- Tāpat kā to automašīnas marku? -Jā.
- Katram sava gaume. Bet varu tevi saukt, kā vien vēlies, ja vien tu nesauc mani par vecmāmiņu, viņa piebilda.
- Labs ir, Keita.
- Labs ir, Jaguār.
Tovakar nahab kopā ar indiāņiem vakariņās ēda garšīgu ceptu pērtiķi. Kopš Tapiravateri ciematā bija ieradušies trokšņa un vēja putni, cilts bija zaudējusi savu sakņu dārzu, banānu un maniokas audzes. Turklāt, lai nepiesaistītu naidnieku uzmanību, indiāņi nevarēja kurt uguni, tāpēc jau vairākas dienas bija izbadējušies. Kamēr Keita Kolda mēģināja sazināties ar Ijomi un pārējām sievietēm, sajūsmas pārņemtais profesors Leblāns izprašņāju Tahamu par indiāņu paradumiem un kaujas mākslu. Nadja, kurai bija uzdots šo sarunu tulkot, apjauta, ka Tahamam bija sasodīti laba humora izjūta un viņš profesoram klāstīja visvisādus izdomājumus. Turklāt indiānis apliecināja, ka viņš esot Ijomi trešais vīrs un ka viņam nekad neesot bijuši bērni. Šis apgalvojums pilnīgi apgāza Leblāna teoriju par "alfa tēviņu" ģenētisko pārākumu. Tuvākajā nākotnē Tahamas stāsti kļūs par slavenā profesora Leblāna vēl vienas grāmatas pamatu.
Nākamajā dienā miglāja ļaudis ar Ijomi un Valimai priekšgalā un Tahamu un viņa vīriem aizmugurē aizveda nahab atpakaļ uz Tapiravateri. Apmēram simt metru no ciemata viņi ieraudzīja kapteiņa Ariosto līķi, ko putnu un zvēru pārtikai indiāņi bija novietojuši starp kāda koka resnajiem zariem, kā to parasti darīja ar ļaudīm, kuri nebija pelnījuši pienācīgu bēru ceremoniju. Briesmoņa nagi bija tik ļoti saplosījuši kapteiņa ķermeni, ka zaldātiem nepietika dūšas, lai to noceltu lejā un nogādātu Santamaria de la Ljuvijā. Viņi nolēma atgriezties vēlāk un salasīt kaulus, lai apbedītu tos pēc kristiešu tradīcijām.
Briesmonis lēma taisnu tiesu, Keita nomurmināja.
Sesars Santoss palūdza Timotijam Brūsam un Aleksandram Koldam savākt visus apmetnē izmētātos ieročus, lai izvairītos no vēl vienas apšaudes, ja kāds kļūtu pārlieku nervozs. Nebija gan ticams, ka tas varētu notikt, jo viscaur iesūkusies Briesmoņa smaka ļaudis joprojām padarīja apdullušus un lēnīgus. Santoss lika novietot visu bagāžu helikopterā, tikai teltis nācās aprakt, jo tikt vaļā no smakas nebija iespējams. Starp sagāztajām teltīm Timotijs Brūss atrada arī savas kameras un vairākas kasetes ar uzfilmēto materiālu, lai gan kapteiņa Ariosto konfiscētās filmas bija sabojātas militārists tās bija izgaismojis. Savukārt Alekss uzgāja savu somu, kurā joprojām neskarta atradās pudelīte ar veselības ūdeni.
Ekspedīcijas dalībnieki ātri sagatavojās, lai atgrieztos Santamaria de la Ljuvijā. Viņiem gan nebija neviena pilota, jo šo helikopteru bija vadījis pats Ariosto un otrs pilots jau bija aizstūrējis pirmo lidaparātu. Santoss vēl nekad nebija pilotējis līdzīgu gaisa kuģi, tomēr bija drošs ja reiz viņš spēja pacelt gaisā savu sagrabējušo lidmašīniņu, tad to pašu var izdarīt arī ar helikopteru.
Bija pienācis brīdis atvadīties no miglāja ļaudīm. Viņi pēc indiāņu paražas apmainījās dāvanām. Vieni atdāvināja savas jostas, mačetes, nažus un virtuves piederumus, citi spalvas, sēklas, orhidejas un dzīvnieku zobu kaklarotas. Alekss atdeva savu kompasu Tahamam, kas to pakāra kaklā kā rotaslietu un amerikāņu puisim uzdāvināja saišķi ar curare saindētām šautriņām un trīs metrus garu šaujamcaurulīti, kuru tik tikko varēja iebāzt helikoptera salonā. Ijomi atkal saķēra Keitu Koldu aiz krekla un pilnā balsī izkliedza garu tirādi, uz kuru rakstniece tikpat kaislīgi atbildēja angliski. Pēdējā brīdī, kad visi nahab jau grasījās kāpt trokšņa un vēja putnā, Valimai pasniedza Nadjai nelielu groziņu.
20 Krustceles
Lidojums atpakaļ uz Santamaria de la Ljuviju bija briesmīgs, jo Sesaram Santosam vajadzēja vairāk nekā stundu, lai iemācītos līgani vadīt helikopteru. Šīs stundas laikā neviens lāgā neticēja, ka viņi sasniegs civilizāciju, un pat Keita Kolda, kas bija aukstasinīga kā dziļūdens zivs, ar spēcīgu rokasspiedienu jau atvadījās no mazdēla.
Ardievu, Jaguār. Šķiet, ka tālāk mēs netiksim. Man žēl, ka tava dzīve bija tik īsa, viņa teica mazdēlam.
Zaldāti skaļā balsī skaitīja lūgšanas un, lai nedaudz nomierinātos, pa kārtai iedzēra liķieri, savukārt Timotijs Brūss savu ārkārtējo nepatiku pauda, uzraujot kreiso uzaci tā viņš parasti darīja, kad grasījās eksplodēt. Mierīgi uzvedās tikai Nadja, kas bija atbrīvojusies no augstuma bailēm un pilnīgi uzticējās tēvam, un profesors Ludoviks Leblāns, kuram bija tik slikti, ka viņš jau vairs nesaprata, kas īsti notiek.
Pāris stundu vēlāk, pēc piezemēšanās, kas izvērtās tikpat šaušalīga kā pacelšanās gaisā, ekspedīcijas dalībnieki beidzot varēja iekārtoties noplukušajā Santamaria de la Ljuvijas viesnīciņā. Nākamajā dienā viņi atgriezās Manausā, no kurienes grasījās lidot atpakaļ uz dzimteni. Tāpat kā ceļā uz šejieni, viņiem atkal nācās kuģot pa Riunegru upi, jo, par spīti jaunajam motoram, Sesara Santosa lidmašīniņa negribēja pacelties gaisā. Timotija Brūsa palīgs Džoels Gonsaless, kurš bija gana atguvies, arī devās ceļā kopā ar pārējiem. Mūķenes bija izgatavojušas improvizētu ģipša korseti, kas fotogrāfu padarīja nekustīgu no kakla līdz pat gurniem, un apliecināja, ka viņa ribas sadzīs bez starpgadījumiem, kaut gan nelaimīgais, iespējams, nekad netiks vaļā no murgiem. Gonsaless katru nakti sapņoja, ka viņu satver anakonda.
Mūķenes apgalvoja, ka izveseļosies arī trīs ievainotie kareivji, jo, par laimi, bultas nebija saindētas. Toties Mauro Karijasa nākotne rādījās visai bēdīga. Tahamas rungas sitiens bija savainojis uzņēmēja smadzenes, un labākajā gadījumā visu atlikušo mūžu viņš pavadīs ratiņkrēslā, zaudējis prāta spējas, un barību uzņems caur zondi. Viņa lidmašīna Karijasu un Omairu Torresu, kas ne soli neatkāpās no mīļotā, jau bija aizvedusi uz Karakasu. Daktere nezināja, ka Ariosto bija miris un vairs nevarēja viņu aizsargāt; tāpat viņa nezināja, ka, tiklīdz ārzemnieki pastāstīs par notikumiem ar viltotajām vakcīnām, viņai nāksies stāties tiesas priekšā. Nabaga sieviete atradās uz nervu sabrukuma robežas un ik pa brīdim atkārtoja, ka tā ir viņas vaina, ka Dievs viņus ar Mauro sodījis par masalu vīrusa izplatīšanu. Neviens nesaprata viņas dīvainās runas, bet tēvs Valdomero, kas mirstošajam sniedza pēdējo garīgo stiprinājumu, pievērsa tām uzmanību un visu pierakstīja.
Gluži tāpat kā Karakave, arī priesteris jau ilgu laiku nojauta, ka Mauro Karijasa plāns bija apgūt indiāņu zemes, tomēr viņš nebija spējis saprast, kā uzņēmējs to grasās īstenot. Dakteres nesaprātīgā muldēšana palīdzēja priesterim atrast notikumu kopsakarību.
Kamēr garnizonu vadīja kapteinis Ariosto, uzņēmējs šai teritorijā varēja darīt, ko vien gribēja. Misionārs nebija tik ietekmīgs, lai varētu atmaskot šos vīrus, tomēr viņš par savām aizdomām jau daudzus gadus bija informējis Svēto Krēslu. Viņa brīdinājumus ignorēja, jo nebija pieejami pierādījumi, turklāt uzskatīja, ka priesteris ir pa pusei jucis; Mauro Karijass bija parūpējies izplatīt baumas, ka, kopš tēvu Valdomero bija sagūstījuši indiāņi, viņš ik pa laikam murgo. Tēvs pat bija devies uz Vatikānu, lai sūdzētos par indiāņu apspiešanu, tomēr reliģiskie priekšstāvji atgādināja, ka priestera uzdevums ir nest Kristus vārdu Amazonē, nevis iesaistīties politikā. Tēvs Valdomero atgriezās, neguvis nekādus panākumus, un jautāja sev, kā gan viņš var glābt dvēseles un vadīt tās uz debesīm, pirmām kārtām neglābjot dzīvību uz zemes. Turklāt viņš nebija pārliecināts par nepieciešamību kristianizēt indiāņus, kuriem piemita pašiem sava garīguma izpratne. Viņi tūkstošiem gadu bija dzīvojuši harmonijā ar dabu, gluži kā Ādams un Ieva paradīzē. Vai maz bija nepieciešams iedvest viņiem domu par grēku? tā prātoja tēvs Valdomero.
Uzzinājis par International Geographic ekspedīcijas atgriešanos Santamaria de la Ljuvijā un par kapteiņa Ariosto neizskaidrojamo nāvi, misionārs ieradās viesnīcā.
Zaldātu versijas par notikumiem augstkalnē bija pretrunīgas: vieni vainoja indiāņus, otri Briesmoni, un bija arī tādi, kas rādīja ar pirkstu uz ekspedīcijas dalībnieku pusi. Jebkurā gadījumā bez Ariosto bija kaut neliela iespēja lemt taisnu tiesu. Drīz vien karaspēka priekšgalā nostāsies cits militārists, un nebija nekādas garantijas, ka viņš būs godīgāks nekā Ariosto, arī sekotājs varēja krist kārdinājumā, kā tas Amazonē notika itin bieži.
Tēvs Valdomero iedeva visu savākto informāciju Ludovikam Leblānam un Keitai Koldai. Fakts, ka Mauro Karijass ar dakteres Omairas Torresas līdzdalību izplatīja epidēmijas un turklāt darīja to karaspēka amatpersonas aizbildniecībā, bija tik klajš noziegums, ka bez pierādījumiem neviens tam neticētu.
- Ziņa, ka viņi šādā veidā nogalina indiāņus, saceltu kājās visu pasauli. Cik žēl, ka mēs to nevaram pierādīt, rakstniece sacīja.
- Domāju, ka varam gan, Sesars Santoss atbildēja un izvilka no vestes kabatas vienu no vakcīnas pudelītēm.
Viņš paskaidroja, ka Karakave paguvis to izmakšķerēt no dakteres bagāžas, īsi pirms Ariosto viņu nogalināja.
- Aleksandrs un Nadja pārsteidza indiāni rakņājamies pa vakcīnu kastēm, un, par spīti Karakaves draudiem, jaunieši man par to pastāstīja. Mēs domājām, ka indiāni ir sūtījis Karijass, mums tā arī neienāca prātā, ka viņš varētu būt valdības aģents, Keita Kolda pastāstīja.
- Es zināju, ka Karakave strādā Indiāņu aizsardzības departamentā, un tādēļ ieteicu, lai profesors Leblāns nolīgst viņu par personisko asistentu. Tādējādi indiānis varēja pavadīt ekspedīciju, neradot aizdomas, Sesars Santoss paskaidroja.
- Tātad jūs, Santos, esat mani izmantojis! profesors precizēja.
- Jūs vēlējāties, lai kāds jūs apvēdina ar banāna lapu, un Karakave gribēja doties līdzi ekspedīcijai. Tā nu sanāca, ka visi bija ieguvēji, profesor, gids pasmaidīja un piebilda, ka Karakave jau daudzus mēnešus pētīja Mauro Karijasa aktivitātes un bija savācis biezu mapi ar liecībām par šī vīra aizdomīgajiem darījumiem un par veidu, kādā viņš ieguva indiāņu zemes. Karakave noteikti nojauta saikni starp Mauro Karijasu un dakteri Omairu Torresu, tāpēc nolēma šai sievietei sekot.
- Karakave bija mans draugs, tomēr viņš bija ļoti noslēgts cilvēks un nerunāja vairāk nekā nepieciešams. Viņš nekad man nestāstīja par savām aizdomām saistībā ar Omairu Torresu, Santoss sacīja. Es domāju, ka viņš meklēja izskaidrojumu indiāņu masveida bojāejai un tāpēc ieguva vienu no vakcīnas pudelītēm un uzticēja man to noglabāt drošā vietā.
- Tā mēs pilnīgi droši varam pierādīt, cik nelietīgā veidā Karijass izplatīja epidēmijas, Keita Kolda sacīja, pret gaismu pētīdama mazo pudelīti.
- Man arī tev, Keita, kaut kas ir, Timotijs Brūss pasmaidīja un parādīja viņai filmas rullīšus.
- Kas tas ir? rakstniece ziņkārīgi jautāja.
- Te uzņemts, kā Ariosto tiešā trāpījumā nogalina Karakavi, kā Mauro Karijass sašauj vakcīnu pudelītes, un arī indiāņu slaktiņš. Pateicoties profesoram Leblānam, kurš pusstundu izklaidēja kapteini, man bija laiks apmainīt šīs filmas, pirms viņš tās iznīcina. Lai paglābtu šo, es vietā noliku ekspedīcijas pirmajā daļā uzņemto materiālu, Timotijs Brūss skaidroja.
Keita Kolda reaģēja sev neierasti: viņa metās Santosam un Brūsam ap kaklu un abus skanīgi nobučoja uz vaiga.
- Lai Dievs jūs svētī, zēni! viņa laimīgi iesaucās.
-Ja pudelītē, kā mums šķiet, ir vīruss, tad Mauro
Karijass un tā sieviete ir īstenojuši īstu genocīdu un viņiem nāksies par to atbildēt… tēvs Valdomero noteica, turot ieguvumu divos izstieptos pirkstos, ir kā baidītos, ka inde viņam var iesprāgt sejā.
Tieši priesterim ienāca prātā doma izveidot Pasaules Acs indiāņu, it īpaši miglāja ļaužu, aizsardzības fondu. Viņš aizrāvies paskaidroja, ka ar Keitas Koldas veiklās rokas un Ludovika Leblāna starptautiskā prestiža atbalstu viņš ir pilnīgi drošs par panākumiem. Tiesa, trūka finansējuma, tomēr par visiem viņi sarūpēs arī to: vērsīsies pie baznīcām, politiskajām partijām, starptautiskajām organizācijām, valdībām, klauvēs pie visām durvīm, līdz savāks nepieciešamos līdzekļus. Vajag glābt ciltis, sprieda misionārs, un pārējie viņam piekrita.
- Jūs būsiet fonda prezidents, profesor, Keita Kolda ierosināja.
- Es? patiesi pārsteigts un iepriecināts, Leblāns jautāja.
- Vai tad ir kāda vēl piemērotāka kandidatūra? Kad runā Ludoviks Leblāns, visa pasaule klausās… Keita Kolda atdarināja antropologa uzpūtīgo toni, un visi sāka smieties, izņemot, protams, pašu Leblānu.
Aleksandrs Kolds un Nadja Santosa sēdēja Santamaria de la Ljuvijas piestātnē, kur pirms pāris nedēļām bija tikušies pirmo reizi un kur bija sākusies viņu draudzība. Gluži kā toreiz, satumsa un sāka dziedāt varžu koris, klaigāt pērtiķi, tomēr šoreiz abus draugus neapspīdēja mēness. Tumšajā debesjumā mirdzēja zvaigznes. Aleksandrs nekad nebija redzējis tādas debesis un pat nevarēja iedomāties, ka ir tik daudz zvaigžņu. Jaunieši apjauta, ka kopš iepazīšanās daudz kas bija noticis, šajās nedēļās viņi abi bija kļuvuši pieauguši un pārvērtušies. Viņi labu brīdi klusēja, skatījās debesīs un domāja, ka pavisam drīz būs jāšķiras. Tad Nadja atcerējās par groziņu, ko bija atnesusi draugam, to pašu, ko atvadoties viņai iedeva Valimai. Alekss to ar cieņu paņēma un atvēra: tur mirdzēja trīs olas no svētā kalna.
- Paglabā tās, Jaguār. Tās ir ļoti vērtīgas, tie ir pasaulē lielākie dimanti, Nadja čukstus teica.
- Tie ir dimanti? Alekss izbiedēts teica un neuzdrošinājās dārgakmeņiem pieskarties.
- Jā. Tie pieder miglāja ļaudīm. Es vīzijā redzēju, ka tie glābs indiāņus un mežu, kurā tie visu laiku dzīvojuši.
- Kāpēc tu dod tos man?
- Tāpēc, ka tevi iecēla par virsaiti sarunām ar nahab. Dimanti tev šai lietā palīdzēs, viņa paskaidroja.
- Ai, Nadja! Esmu tikai piecpadsmit gadus vecs puņķutapa, man šai pasaulē nav nekādas teikšanas, es nevaru ne ar vienu vest sarunas un jo vairāk uzņemties atbildību par visu šo bagātību.
- Kad atgriezīsies dzimtenē, iedod tos savai vecmāmiņai. Viņa noteikti zinās, ko ar tiem iesākt. Šķiet, tava vecmāmiņa ir ļoti varena sieviete, viņa var palīdzēt indiāņiem, meitene apliecināja.
- Tie izskatās pēc stikla gabaliņiem. Kā tu zini, ka tie patiešām ir dimanti? Alekss jautāja.
- Es dimantus parādīju tētim, un viņš uzreiz tos pazina. Tomēr neviens par to nedrīkst zināt, līdz dimanti nebūs drošā vietā, citādi tev tos nozags. Vai saproti, Jaguār?
- Saprotu. Vai tos ir redzējis profesors Leblāns?
- Nē, tikai tu, mans tētis un es. Ja profesors par tiem uzzinās, viņš izstāstīs puspasaulei, meitene apgalvoja.
- Tavs tētis ir ļoti godprātīgs cilvēks, jebkurš cits būtu dimantus paturējis.
- Vai tu to darīsi? -Nē!
- Tētis arī to nedarīja. Viņš pat negribēja dimantiem pieskarties, teikdams, ka tie nes nelaimi un ļaudis šo akmeņu dēļ nogalina cits citu, Nadja atbildēja.
- Un kā es iziešu caur Savienoto Valstu muitu? puisis jautāja, apjaušot brīnumaino olu vērtību.
- Ieliksi tās kabatā. Ja kāds olas redzēs, nodomās, ka tie ir Amazonē darināti suvenīri tūristiem. Neviens nenojauš, ka eksistē tik lieli dimanti un, jo vairāk, ka tie varētu piederēt puišelim ar apcirptiem matiem, Nadja iesmējās, pārlaižot pirkstus pār Alekša skūto galvvidu.
Ilgu laiku viņi sēdēja klusēdami un skatīdamies ūdenī zem kājām un augiem apkārtējā tumsā. Abi draugi bija bēdīgi, jo pēc pāris stundām viņiem bija jāsaka ardievas. Alekss un Nadja domāja, ka viņu dzīvē nekad vairs nenotiks nekas tik pārsteidzošs kā šis piedzīvojums.
Kas gan varēja līdzināties briesmoņiem, zelta pilsētai, Aleksandra ceļojumam uz zemes dzīlēm un Nadjas kāpienam līdz brīnišķīgo olu ligzdai?
- Vecmāmiņu ir nolīguši rakstīt vēl vienu reportāžu International Geographic. Tagad viņai būs jādodas uz Zelta pūķa karaļvalsti, Alekss pastāstīja.
- Izklausās tikpat interesanti kā Pasaules Acs. Kur tā atrodas? jautāja meitene.
- Himalajos. Man gribētos doties viņai līdzi, bet…
Puisis saprata, ka tas bija gandrīz neiespējami. Viņam
vajadzēja atgūt ierasto dzīves ritumu. Viņš bija prom nu jau vairākas nedēļas, bija pienācis laiks atkal atgriezties klasē, vai arī viņš zaudēs veselu mācību gadu. Aleksam gribējās redzēt ģimeni un apskaut savu suni Pončo. Un katrā ziņā viņam bija jāiedod veselības ūdens un Valimai augs mātei; Alekss bija pārliecināts, ka šis ūdens un ķīmijterapija viņu tiešām izārstēs. Tomēr puisim bija ļoti grūti šķirties no Nadjas, un viņš vēlējās, lai nekad neuzaust gaisma, vēlējās kopā ar draudzeni sēdēt zem zvaigznēm mūžīgi. Neviens visā plašajā pasaulē viņu nepazina tik labi, neviens nebija piekļuvis tik tuvu viņa sirdij kā šī meduskrāsas meitene, kuru viņš brīnumainā kārtā bija atradis pašā pasaules malā. Kas ar viņu notiks nākotnē? Džungļos, ļoti tālu no Alekša, viņa izaugs vieda un mežonīga.
- Vai es tevi kādreiz vēl redzēšu? Alekss nopūtās.
- Protams! meitene atbildēja un apskāva Borobu, izlikdamās priecīga, lai draugs nenojaustu viņas asaras.
- Mēs sarakstīsimies, labi?
- Pasts šajā nostūrī, teiksim tā, nestrādā īpaši labi…
- Tas nekas, ja vēstules noklīdīs, es tev rakstīšu tik un tā. Svarīgākais šajā ceļojumā ir tas, ka mēs iepazināmies. Es nekad, nekad tevi neaizmirsīšu, tu vienmēr būsi mana labākā draudzene, Aleksandrs Kolds aizlauztā balsī apsolīja.
- Un tu mans labākais draugs, kamēr vien varēsim sazināties ar sirdi, Nadja Santosa atbildēja.
- Uz redzēšanos, Ērgle…
- Uz redzēšanos, Jaguār…
Isabella Aljende BRIESMOŅU PILSĒTA Bezgalīgās sērijas 1. grāmata