Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

fb2

Isabella Aljende

Zelta pūķa karaļvalsts

Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

No spāņu valodas tulkojusi Guna Pigita 2008

Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

Vai zini, kādi izskatās leģendārie Sniega cilvēki? Ar ko nodarbojas kareivīgā Skorpionu sekta? Un kāpēc nomaļo

Zelta pūķa karaļvalsti mēdz dēvēt arī par Aizliegto? Ja tava atbilde ir „jā", tad tu vari aut kājas jaunam ceļojumam, kas pārpilns satraucošiem un mistiskiem piedzīvojumiem.

Tikai pirms dažiem mēnešiem Aleksandrs Kolds kopā ar vecmāmiņu Keitu Koldu žurnāla International Geographic reportieri atgriezās no Amazones mūžamežiem un Briesmoņa meklējumiem. Taču viņiem jau priekšā ceļojums uz Himalaju kalniem, kur sniegotu virsotņu ielokā atrodas Zelta pūķa karaļvalsts. Tur glabājas ari Zelta pūķa statuja, kas spēj pareģot nākotni. Izrādās, ka par šo nenovērtējamo dārgumu ieinteresējušies arī vēl citi ļaudis, kuri sava mērķa labad ir gatavi uz visu…

Isabella Aljende (1942),

čīliešu rakstniece, ir viena no populārākajām mūsdienu rakstniecēm Latīņamerikā. Viņa pati uzskata sevi par Bezgalīgajā sērijā aprakstītās ekscentriskās vecmāmiņas Keitas Koldas prototipu. Briesmoņu pilsētas aizsākto Bezgalīgo sēriju turpina Zelta pūķa karaļvalsts rakstnieces otrais jauniešiem adresētais darbs.

Draudzenei un nenogurdināmai ceļotājai Tabrai Tunoai, kas mani aizveda uz Himalajiem un pastāstīja par Zelta pūki

Isabella Aljende

ZELTA PŪĶA KARAĻVALSTS

Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

.

1 Sniega cilvēku ieleļa

Budistu mūks Tensings un viņa māceklis princis Dils Bahadūrs vairākas dienas bija rāpušies pa augstākajām virsotnēm Himalaju ziemeļos, mūžīgā sniegāja apga­balā, kur kāju bija spēruši tikai pāris lamu. Neviens no abiem neskaitīja stundas, jo laiks viņus neinteresēja. Kalendārs ir cilvēku izgudrojums; garīgā līmenī laiks nepastāv tā skolotājs bija mācījis savam audzēknim.

Svarīgākais viņiem bija veikt šo ceļojumu, kurā jauneklis devās pirmo reizi. Mūks atminējās, ka šeit ir gājis kādā no iepriekšējām dzīvēm, tomēr šīs atmiņas bija visai neskaidras. Lai pārvietotos pa apvidu, kur pat vasarā valdīja ļoti skarbi laika apstākļi, ceļabiedri vadī­jās pēc kāda svētceļnieka norādījumiem un orientējās pēc zvaigznēm. Temperatūru pāris grādu zem nulles varēja izturēt tikai dažus mēnešus gadā, kad neplosījās negantas vētras.

Pat skaidrā laikā aukstums bija dzeldīgs. Mūks un viņa skolnieks valkāja vilnas tuniku un raupju jaka ādas kažoku. Kājās viņiem bija no šā paša dzīvnieka ādas pagatavoti zābaki ar vilnu uz iekšpusi; no ārpuses mitruma necaurlaidīgus tos padarīja tauku kārtiņa. Viņi uzmanīgi spēra ik soli, jo viena kļūmīga kustība varēja nozīmēt kritienu kādā no vairākus simtus metru dziļajiem bezdibeņiem, kas gluži kā Dieva āvas cirtienu pēdas izvagoja kalnus.

Pret spoži zilajām debesīm slējās žilbinošās sniegoto kalnu virsotnes. Ceļinieki pārvietojās nesteidzīgi, jo šai augstumā vairs nebija pietiekami daudz skābekļa. Lai plaušas pierastu pie retinātā gaisa, viņi bieži atpūtās. Viņiem sāpēja krūtis, ausis un galva, mocīja vēdergraizes un māca nogurums, tomēr neviens nepieminēja savu ķer­meņa vārgumu. Abi aprobežojās tikai ar elpošanas kon­trolēšanu, lai no katras ieelpas iegūtu pēc iespējas vairāk.

Ceļinieki meklēja dīvainus augus, kuri bija atrodami tikai ledainajā Sniega cilvēku ielejā un bez kuriem neva­rēja pagatavot ārstnieciskos losjonus un balzamus. Ja viņi ceļojuma laikā pārcietīs visas briesmas, tad varēs sevi uzskatīt par iesvētītiem, jo ceļabiedru raksturs būs rūdīts kā tērauds. Ceļojuma laikā vairākkārt nācās pārbaudīt gribu un drosmi. Māceklim bija nepieciešami abi šie tikumi, lai spētu paveikt to, ko no viņa gaidīja. Tādēļ viņu sauca par Dilu Bahadūru, kas Aizliegtās karaļvalsts valodā nozīmēja "drosmīgā sirds". Ceļojums uz Sniega cilvēku ieleju bija viens no pēdējiem posmiem viņa divpadsmit gadu ilgajā sagatavošanā.

Jauneklis nezināja šā ceļojuma patieso iemeslu, kas bija daudz svarīgāks par ārstniecības augiem vai viņa iesvētīšanu augstāko lamu kārtā. Skolotājs nedrīkstēja to atklāt, tāpat kā nevarēja stāstīt arī daudzas citas lie­tas. Viņa uzdevums bija vadīt princi katrā ilgo mācību posmā, stiprināt jaunieša ķermeni un garu, attīstīt prātu, vēl un vēlreiz pārliecināties par prinča gara spēku. Nokļuvis pie varenās Zelta pūķa skulptūras, Dils Bahadūrs pats atklās, kādēļ ceļojis uz Sniega cilvēku ieleju.

Tensings un Dils Bahadūrs uzlika plecos saiņus ar segām, graudiem un jaka taukiem, kas bija nepiecieša­mi, lai izdzīvotu. Ap vidukli ceļabiedriem bija aptītas jaka vilnas virves, kas noderēja, kāpjot kalnos, un rokā viņi turēja garas un izturīgas nūjas, uz kurām varēja atbalstīties un aizsargāties uzbrukuma gadījumā vai arī likt lietā, lai uz nakti uzslietu pagaidu telti. Tāpat nūjas izmantoja, lai pārliecinātos par pamatnes noturību vietās, kur, pēc ceļabiedru pieredzes, nesen uzkritušais sniegs varēja slēpt dziļas bedres. Bieži vien ceļu aizšķēr­soja plaisas, un, ja vien tām nevarēja pārlēkt, nācās veikt garu apkārtceļu. Reizēm, lai izvairītos no liekas soļoša­nas, viņi pārlika nūju pār bezdibeni un, pārliecinājušies, ka abi tās gali stingri balstās uz zemes, uzkāpa uz koka un pārlēca otrā pusē; tomēr nekad vairāk par vienu soli, jo iespēja iegāzties bezdibenī bija liela. Viņi to darīja nedomājot, ar vēsu prātu, uzticoties sava ķermeņa veik­lībai, instinktam un veiksmei ja kustības sāka apsvērt, to nebija iespējams izdarīt. Kad plaisa bija platāka par nūjas garumu, viņi vienu virves galu piesēja pie kādas augstas klints, otru viens no viņiem apsēja sev ap vidukli, ieskrējās un lēca, šūpojoties kā pulksteņa pendele, līdz sasniedza pretējo malu. Sastopoties ar briesmām, jau­nais māceklis bija izturīgs un drosmīgs, tomēr, pirms izmantot kādu no šiem paņēmieniem, allaž vilcinājās.

Ceļabiedri bija nonākuši pie vienas no šādām plai­sām, un lama meklēja piemērotāko vietu, lai to šķērsotu. Skaitot lūgšanu, jauneklis uz mirkli aizvēra acis.

-    Vai tev bail mirt, Dil Bahadūr? Tensings smaidot jautāja.

-Nē, godātais skolotāj! Nāves brīdis manā liktenī bija ierakstīts vēl pirms manas dzimšanas. Es miršu, kad būšu izpildījis savu uzdevumu šai reinkarnācijā un mans gars būs brīvs lidojumam; bet es baidos salauzt visus savus kauliņus un palikt dzīvs tur lejā, jau­nietis atbildēja un norādīja uz dziļo bezdibeni sev pie kājām.

-    Iespējams, tas būtu diezgan nepatīkami… lama piekrita. Ja tu atvērsi prātu un sirdi, tev viss šķitīs daudz vieglāk, viņš piebilda.

-    Ko jūs darītu, ja es iekristu bezdibenī?

-Ja tā notiks, man būs par to jāpadomā. Pašlaik manu prātu nodarbina citas lietas.

-    Vai var uzzināt, kādas, skolotāj?

-Ainavas skaistums, lama atbildēja, norādot uz nebeidzamo kalnu grēdu, neskartā sniega baltumu un košajām debesīm.

-    Tā ir kā Mēness ainava, jauneklis sacīja.

-    Varbūt… Kurā Mēness vietā tu esi bijis, Dil Baha­dūr? lama pavaicāja, apslēpjot smaidu.

-    Tik tālu vēl neesmu bijis, skolotāj, bet tādu es to iedomājos.

-    Uz Mēness debesis ir melnas un nav tādu kalnu kā šie. Tur nav arī sniega, tikai klintis un pelnu krāsas putekļi.

-Varbūt kādu dienu es, gluži tāpat kā mans godā­jamais skolotājs, varēšu doties astrālajā ceļojumā uz Mēnesi, māceklis ieminējās.

-    Varbūt…

Pēc tam lama kārtīgi nolika nūju, abi ceļabiedri no­vilka tunikas un mēteļus, kas neļāva brīvi kustēties, un sasēja visu mantību četros saiņos. Lama izskatījās pēc atlēta. Viņa mugura un rokas bija varen muskuļainas, kakls tik resns kā parasta vīrieša augšstilbs, un kājas šķita kā koka zari. Brašais cīnītāja ķermenis izteikti kontrastēja ar viņa mierīgo seju, maigajām acīm un glezno, gandrīz vai sievišķīgo un allaž smaidīgo muti. Tensings citu pēc cita paņēma saiņus, ar roku kā vēj­dzirnavu spārnu iegrieza tos un pārmeta bezdibeņa pretējā pusē.

-     Bailes nav reālas, Dil Bahadūr. Tāpat kā viss pārē­jais, tās mīt tikai tavā prātā. Domas veido to, ko mēs uzskatām par realitāti, skolotājs piebilda.

-    Šobrīd mans prāts ir radījis diezgan dziļu bezdi­beni, princis nomurmināja.

-    Un mans prāts ir radījis ļoti drošu tiltu, lama atbildēja.

Atvadoties viņš pamāja jauneklim ar roku, pēc tam spēra soli tukšumā, nolika labo kāju nūjas vidū, atspērās un pēc sekundes simtdaļas ar kreiso kāju jau pieskārās pretējai bezdibeņa malai. Dils Bahadūrs viņa kustības atkārtoja lēnāk un ne tik veikli, tomēr itin nekas nelie­cināja par puiša satraukumu. Skolotājs ievēroja, ka no sviedriem miklā mācekļa kāja spīdēja. Viņi apģērbās un devās tālāk.

-    Vai vēl tālu? Dils Bahadūrs vēlējās zināt.

-    Varbūt.

-   Vai būtu aplam nepiesardzīgi lūgt, lai jūs man vien­mēr neatbildētu "varbūt", skolotāj?

-    Varbūt tiešām, Tensings pasmaidīja un pēc brīža piebilda, ka, vadoties pēc svētceļnieka norādījumiem, viņiem jāturpina iet uz ziemeļiem. Priekšā bija visgrū­tākais ceļa posms.

-    Skolotāj, vai jūs kādreiz esat redzējis sniega cilvē­kus?

-    Viņi ir kā pūķi: pa ausīm spļauj uguni un viņiem ir četri pāri roku.

-    Satriecoši! jauneklis iesaucās.

-    Cik reižu neesmu teicis, lai tu netici visam, ko dzir­di? Meklē pats savu patiesību, lama smējās.

-    Skolotāj, bet mēs taču neapgūstam Būdas mācību, mēs tikai sarunājamies… apmulsušais māceklis no­pūtās.

-    Šai dzīvē es sniega cilvēkus neesmu redzējis, tomēr atceros tos no iepriekšējās. Viņiem ir tāda pati izcelsme kā mums, un pirms vairākiem tūkstošiem gadu viņu civilizācija bija gandrīz tikpat attīstīta kā mūsējā, bet tagad sniega cilvēki kļuvuši ļoti primitīvi un saprātā aprobežoti.

-    Kas ar viņiem notika?

-    Sniega cilvēki ir ļoti agresīvi. Viņi nogalināja cits citu un iznīcināja visu, kas tiem piederēja, pat savu zemi. Izdzīvojušie aizbēga uz Himalaju virsotnēm, un tur šī rase sāka degradēties. Tagad viņi vairāk ir līdzīgi dzīvniekiem, lama paskaidroja.

-    Vai vinu ir daudz?

-    Viss ir relatīvi. Mums šķitīs, ka daudz, ja sniega cilvēki mums uzbruks, un maz, ja viņi būs draudzīgi noskaņoti. Jebkurā gadījumā viņi nedzīvo ilgi, tomēr viegli vairojas, tāpēc pieļauju, ka ielejā viņu ir diezgan daudz. Sniega cilvēki dzīvo grūti pieejamās vietās, kur viņus neviens nevar atrast, tomēr reizēm dodas pārti­kas meklējumos un apmaldās. Iespējams, ka tā radušies pēdu nospiedumi, kurus piedēvē tā dēvētajam briesmī­gajam sniega cilvēkam, lama sprieda.

-    Pēdu nospiedumi ir ļoti lieli. Sniega cilvēki noteikti ir milzeņi. Vai viņi joprojām ir agresīvi?

-    Tu uzdod pārāk daudz jautājumu, uz kuriem es nevaru atbildēt, Dil Bahadūr, skolotājs sacīja.

Tensigs vadīja mācekli pa kalnu virsotnēm, lēca pāri bezdibeņiem, rāpās pa vertikālām nogāzēm un gāja pa šaurām, klintīs iecirstām taciņām. Te bija arī seni iekara­mie tilti, tomēr tik sliktā stāvoklī, ka tos varēja izmantot, tikai ievērojot lielu piesardzību. Kad pūta spēcīgs vējš vai krita krusa, ceļabiedri paslēpās un nogaidīja. Reizi dienā viņi ēda tsampu: ceptu miežu miltu, žāvētu augu, jaka tauku un sāls maisījumu. Zem ledus kārtas bija arī gana daudz ūdens. Reizēm jaunajam Dilam Bahadūram šķita, ka viņi iet lokiem vien, jo ainava visu laiku izska­tījās vienāda, tomēr viņš par savām bažām skolotājam neko neteica tas Tensingu varētu apvainot.

Kad pienāca vakars, abi ceļabiedri uzmeklēja vietu naktsmītnei. Reizēm pietika ar kādu plaisu, kur varēja paglābties no vēja; citreiz viņi atrada kādu alu, tomēr dažkārt viņiem neatlika nekas cits, kā gulēt zem klajas debess jaka ādas aizvējā. Kad bija ierīkota pieticīga nometne, abi sakrustotām kājām apsēdās ar seju pret sauli un monotoni skaitīja galveno Būdas mantru, atkārtojot to atkal un atkal: Om mani padme hum, esi sveicināts, brīnišķais dārgum lotosa sirdī! Atbalss atkār­toja šos vārdus neskaitāmas reizes, līdz tie izgaisa starp Himalaju virsotnēm.

Pārgājiena laikā mūks un viņa skolnieks mugursomās vāca sausus kociņus un zāli, lai vakarā varētu aizkurt uguni un pagatavot ēdienu. Pēc vakariņām viņi stundu meditēja. Tikmēr aukstums sasaldēja ceļabiedru ķerme­ņus kā ledus skulptūras, tomēr viņi to nemaz nemanīja. Viņi bija pieraduši pie nekustīguma, kas deva rāmumu un mieru. Budisma rituāla laikā skolotājs un māceklis sēdēja pilnīgi atslābinājušies, tomēr modri. Viņi jutās brīvi no nevajadzīgām domām un pasaulīgām lietām, taču nekad neaizmirsa par cilvēku ciešanām.

Pēc vairāku dienu pārgājiena pa kalniem, uzkāpu­ši mūžīgā sasaluma joslā, ceļabiedri nonāca pie Centhandzonga, nocietināta seno lamu klostera, kur bija radusies tuvcīņa tao-šu. XIX gadsimtā kāda zemestrīce klosteri bija sagrāvusi, un kopš tā laika mūki tur vairs nedzīvoja. Tā bija akmens, ķieģeļu un koka celtne ar vairāk nekā simt telpām un izskatījās it kā pielipusi pie stāvās klints. Mūki klosterī bija mitinājušies vairākus gadsimtus un veltījuši savu dzīvi garīguma meklēju­miem un cīņas mākslas pilnveidošanai.

Sākotnēji tao-šu mūki bija ārsti, kas ļoti labi pār­zināja anatomiju. Ar laiku viņi atklāja punktus, kas varēja ķermeni aktivizēt vai paralizēt, un šīs zināšanas apvienoja ar Āzijā izplatītiem cīņas paņēmieniem. Mūku mērķis bija garīgi attīstīties, apzinoties sava ķermeņa un emociju spēku. Kaut gan tuvcīņā viņi bija neuzvei­cami, tao-šu mūki savas zināšanas nekad neizmantoja cietsirdīgiem nolūkiem, bet vienīgi fiziskai un garīgai pilnveidei; tāpat viņi savā prasmē nedalījās ar kuru katru, bet tikai ar dažiem īpaši izvēlētiem vīriešiem un sievietēm. Tao-šu Tensings bija apguvis no mūkiem un šo cīņas mākslu iemācījis arī Dilam Bahadūram.

Zemestrīce, sniegs, ledus un laikazobs bija sagrāvuši lielāko daļu celtnes, tomēr vēl bija saglabājušās divu mājas spārnu drupas. Ceļabiedri līdz klosterim nokļuva, veicot tik stāvu un sarežģītu augšupceļu, ka neviens nebija mēģinājis šeit spert kāju gandrīz pusgadsimtu.

-    Drīz vien te nolaidīsies no gaisa, Tensings sprieda.

-    Skolotāj, jūs domājat, ka no lidmašīnām iespējams atklāt Sniega cilvēku ieleju? princis prašņāja.

-    Iespējams.

-    Iedomājieties, cik daudz spēku mēs ietaupītu! Mēs varētu aizlidot uz turieni īsā laikā.

-    Ceru, ka tā tomēr nenotiks. Ja sagūstīs sniega cilvēkus, tad viņus pārvērtīs par gadatirgus dzīvnie­kiem vai vergiem, lama noteica. Ceļinieki iegāja Centhandzongā, lai atpūstos un zem jumta pārlaistu nakti. Klostera drupās vēl bija saglabājušies nodiluši paklāji ar reliģiskiem zīmējumiem, podi un ieroči, ko zemestrīci pārdzīvojušie mūki nevarēja paņemt līdzi. Te bija arī vairākas Būdas skulptūras, nogāzusies uz grīdas gulēja pat liela Apgaismotā Būdas statuja. Zeltītā krāsa jau bija nodilusi, tomēr citādi tā bija neskarta. Sniega un ledus putekļi klāja gandrīz visu, piešķirot vietai pārsteidzošu skaistumu un padarot to līdzīgu stikla pilij. Aiz ēkas kāda lavīna bija izveidojusi vienīgo līdzeno vietu apkār­tnē, tādu kā pagalmu basketbola laukuma lielumā.

-    Skolotāj, vai šeit varētu nosēsties lidmašīna? Dils Bahadūrs jautāja, nespēdams apslēpt sajūsmu par nedau­dzajiem moderniem aparātiem, kurus zināja.

-    Es neko daudz nesaprotu no tādām lietām, Dil Bahadūr, nekad neesmu redzējis nosēžamies lidmašīnu, tomēr man šķiet, ka šeit ir par maz vietas, turklāt kalni veido spēcīgu vēju virpuli.

Virtuvē mētājās katli un citi dzelzs priekšmeti, sve­ces, ogles, malkas pagales un aukstumā saglabājušies graudi. Te bija arī trauki ar eļļu un podiņš medus viela, ko princis nezināja. Tensings iedeva viņam to pagaršot, un jaunietis pirmo reizi sajuta saldo garšu. Pārsteigums un bauda viņu gandrīz nogāza no kājām. Ceļabiedri aiz­kūra uguni, lai pagatavotu ēdienu, un kā cieņas aplie­cinājumu pie skulptūrām aizdedzināja sveces. Tovakar viņi paēda labāk un gulēja zem jumta, un šī iespēja bija īsas pateicības ceremonijas vērta.

Ceļabiedri klusumā meditēja, kad starp klostera drupām izdzirda garu rūcienu. Viņi atvēra acis tajā pašā brīdī, kad zālē ienāca liels Himalaju tīģeris, vairāk nekā pustonnu smags un balts zvērs, visasinskārākais dzīvnieks pasaulē.

Princis telepātiski saņēma skolotāja pavēli un centās to izpildīt, kaut gan viņa pirmā instinktīvā reakcija bija likt lietā tao-šu un mesties sevi aizstāvēt. Ja izdotos piespiest roku aiz tīģera ausīm, viņš varētu dzīvnieku paralizēt; tomēr princis palika nekustīgi sēžam un cen­tās mierīgi elpot, lai dzīvnieks nesajustu baiļu smaku. Tīģeris lēnām tuvojās mūkiem. Par spīti draudošajām briesmām, jaunietis nevarēja vien beigt apbrīnot dzīv­nieka izcilo skaistumu. Viņa kažoks bija gaišā ziloņkau­la krāsā ar brūnām svītrām un acis zilas kā Himalaju ledāji. Tas bija pieaudzis tēviņš, milzīgs un spēcīgs lie­lisks eksemplārs.

Tensings un Dils Bahadūrs sakrustotām kājām sēdēja lotosa pozā, viņu rokas bija uzliktas uz ceļgaliem, un abi mūki skatījās uz tīģeri. Bija skaidrs ja dzīvnieks ir izsalcis, nav daudz iespēju viņu apturēt. Atlika vienīgi cerēt, ka zvērs ir paēdis, kaut gan nebija ticams, ka šai nomaļajā apgabalā būtu pieejams kāds medījums. Tensingam piemita neparastas psihiskās spējas, jo viņš bija tulku, kāda izcila senatnes lamas reinkarnācija. Viņš koncentrēja šīs spējas kā staru, lai ielauztos dzīv­nieka prātā.

Mūki juta sejā lielā zvēra elpu, siltu un dvakojošu gaisu, kas izplūda pa tīģera nāsīm. Atskanēja vēl viens šermuļus uzdzenošs rūciens. Tīģeris pienāca vīriem pavisam tuvu, un viņi sajuta zvēra aso ūsu pieskārienu. Vairākas mūžību garas sekundes lielais kaķis staigāja mūkiem apkārt, ošņāja viņus un bakstīja ar savu milzīgo ķepu, tomēr neuzbruka. Skolotājs un māceklis sēdēja pilnīgi nekustīgi, atvērti labvēlībai un līdzjūtībai. Tīģeris abos nemanīja nedz bailes, nedz agresiju, tikai empātiju, un, apmierinājis savu ziņkārību, aizsoļoja prom ar tādu pašu cienību, kā bija ieradies.

-   Nu redzi, Dil Bahadūr, reizēm miers tīri labi noder… tāds bija vienīgais lamas komentārs. Princis nespēja skolotājam atbildēt, jo balss vēl bija iesprūdusi krūtīs.

Par spīti negaidītajam apciemojumam, ceļabiedri no­lēma pārlaist nakti Centhandzonga klosterī, tomēr pie­sardzības labad apgūlās līdzās ugunskuram un pa rokai novietoja vairākus šķēpus, ko bija atraduši starp tao-šu mūku ieročiem. Tīģeris vairs neatgriezās, bet, nākamajā rītā atkal dodoties ceļā, mūki mirdzošajā sniegā redzēja dzīvnieka milzīgo pēdu nospiedumus un no tālienes dzirdēja rūcienu atbalsis kalnu virsotnēs.

Dažas dienas vēlāk Tensings pēkšņi priecīgi iesau­cās un norādīja uz spraugu starp divām stāvām kalna nogāzēm. Tās bija divas melnas klinšu sienas, kuras miljoniem gadu bija pulējusi erozija un ledus. Mūki ļoti uzmanīgi iegāja kanjonā, jo vajadzēja pārvietoties pa atsevišķiem klintsbluķiem, starp kuriem bija dziļas bedres. Iekams spert kāju, ar nūju bija jāpārliecinās par pamatnes noturību.

Tansings kādā bedrē iemeta akmeni, un tā izrādījās tik dziļa, ka ceļabiedri pat nedzirdēja akmeni atsitamies pret dibenu. Virs galvas starp spīdīgajām klinšu sienām kā zilu lenti tik tikko varēja saskatīt debesis. Piepeši viņi izdzirda šaušalīgus vaidus.

-    Par laimi, mēs neticam spokiem un dēmoniem, vai ne? lama noteica.

-    Vai tiešām tā ir tikai mana iztēle, kas liek saklausīt šo baiso gaudošanu? jauneklis pajautāja, un viņam no šausmām uzmetās zosāda.

-    Varbūt tas ir vējš, kas te skrien gluži kā gaiss caur trompeti.

Ceļabiedri bija nogājuši jau labu gabalu, kad viņus pārsteidza puvušu olu smaka.

-    Sērs, skolotājs paskaidroja.

-    Es nevaru paelpot, sacīja Dils Bahadūrs un aizse­dza ar rokām degunu.

-    Varbūt vajadzētu iedomāties, ka tas ir kāds smaržūdens, Tensings ierosināja.

-     No visiem aromātiem pats saldākais ir tikums, jauneklis smaidot citēja.

-    Tad iedomājies, ka šis saldais smaržūdens ir tikums, arī lama pasmaidīja.

Eja bija apmēram kilometru gara, tomēr mūkiem bija nepieciešamas divas stundas, lai to šķērsotu. Dažviet tā bija tik šaura, ka viņiem, retinātā gaisa nogurdinātiem, nācās izlocīties starp klintīm, tomēr abi mūki nevilci­nājās, jo svētceļnieks bija skaidri norādījis, ka tālāk būs izeja. Viņi redzēja klintīs izkaltus dobumus, kur baloja galvaskausi, un kaudzēm lielu kaulu, kas reiz šķita pie­derējuši cilvēciskām būtnēm.

-    Tā droši vien ir sniega cilvēku kapsēta, Dils Baha­dūrs noteica.

Mitra un silta gaisa vēsma vēstīja, ka kanjona izeja ir klāt. Tensings izgāja pirmais, un viņam pa pēdām sekoja māceklis. Ainava, ko Dils Bahadūrs ieraudzīja, līdzinājās skatam no citas planētas. Ja ķermenis nebūtu tik noguris un kuņģi nekairinātu sēra smaka, viņš droši vien domātu, ka devies astrālā ceļojumā.

-    Te nu tā ir Sniega cilvēku ieleja, lama sacīja.

Ceļinieku acīm pavērās vulkānisks kalns. Te bija daži zaļi pelēku augu pudurīši un biezi krūmi, visur auga lielas dažādas formas un krāsas sēnes. Apkārt bija redzami strautiņi un peļķes ar burbuļojošu ūdeni un dīvaini klinšu veidojumi, no zemes pacēlās augsti baltu dūmu stabi. Gaisā virmoja viegla migliņa, kas tālāko priekšmetu kontūras padarīja neskaidras un piešķīra ielejai sapnī redzētas ainavas veidolu. Ciemiņi jutās, it kā būtu nonākuši ārpus realitātes un nokļuvuši citā dimensijā. Pēc tik daudzām stindzinošā salā pavadītām dienām kalnos šie siltie tvaiki jutekļiem bija īsta dāvana, pat par spīti nelabajai smakai, kas aizvien vējoja gaisā, lai arī jau vājāka nekā kanjonā.

-Agrāk daži pēc fiziskām un garīgām īpašībām rū­pīgi izraudzīti lamas šo ceļojumu veica reizi divdesmit gados, lai ievāktu ārstniecības augus, kas nevienā citā vietā nav atrodami, Tensings paskaidroja.

Viņš pastāstīja, ka 1950. gadā ķīnieši okupēja Tibetu, izpostīja vairāk nekā sešus tūkstošus klosteru un pa­dzina mūkus. Lielākā daļa lamu devās trimdā uz citām valstīm, piemēram, Indiju un Nepālu, paņemot sev līdzi arī Būdas mācību. Ķīniešu iebrucēju plāns izgāzās, un tā vietā, lai iznīdētu budismu, viņi panāca gluži pretējo šī reliģija izplatījās pa visu pasauli. Tomēr zudībā gāja daudzas zināšanas par medicīnu un lamu garīgajiem rituāliem.

-Augus izžāvē, samaļ un samaisa ar citām sastāv­daļām. Viens grams šā pulvera var būt daudz vērtīgāks nekā visas pasaules zelts, Dil Bahadūr, skolotājs teica.

-    Mēs nevaram aiznest no šejienes daudz augu. Cik žēl, ka neesam paņēmuši līdzi kādu jaku, jaunietis nopūtās.

-    Iespējams, ka neviens jaks no laba prāta nelēktu pāri bezdibenim, balansējot tikai uz nūjas, Dil Bahadūr.

Ņemsim līdzi tik, cik varēsim.

Mūki devās tālāk noslēpumainajā ielejā un pēc ne­ilga laika pamanīja skeletiem līdzīgus veidojumus. Lama pastāstīja māceklim, ka tās ir pārakmeņojušās paliekas no dzīvniekiem, kas šeit mituši pirms lielajiem plūdiem. Tensings nometās četrrāpus un kaut ko meklēja, līdz parādīja tumšu akmeni ar sarkaniem lāsumiem.

-    Šis, Dil Bahadūr, ir pūķa izkārnījums. Tam piemīt maģiskas spējas.

-    Man nevajadzētu ticēt visam, ko es dzirdu, vai ne, skolotāj? māceklis pavaicāja.

-    Nē, bet šoreiz gan tu varētu man ticēt, lama sa­cīja, pasniedzot jauneklim savu atradumu.

Princis vilcinājās. Viņu nevaldzināja doma tam pie­skarties.

-    Tas ir pārakmeņojies, Tensings smējās. Tas pāris minūtēs var sadziedēt lauztus kaulus. Gabaliņš šīs vielas, samalts un izšķīdināts rīsa degvīnā, var aizvest tevi uz jebkuru zvaigzni, kas spīd pie debesu juma.

Tensinga atrastajam gabaliņam bija caurums. Lama izvēra aukliņu un atradumu pakāra Dilam Bahadūram kaklā.

-    Tas ir kā bruņas un var atvairīt dažādus metālus.

»

Bultas, naži un citi tamlīdzīgi ieroči nevarēs tevi ievai­not.

-    Bet, lai mani nogalinātu, iespējams, pietiek ar iekaisušu zobu, klupienu uz ledus vai akmens sitienu pa galvu… jauneklis iesmējās.

-    Mēs visi reiz mirsim, tā ir vienīgā droši zināmā lieta, Dil Bahadūr.

Lama un māceklis iekārtojās netālu no kāda geizera un biezā tvaika staba aizsegā gatavojās ērti pavadīt nakti. No tuvējā karstā avota pasmeltā ūdenī viņi uzvārīja tēju. Ūdens avotā bija verdošs, un, viršanai noplokot, ieguva gaišu lavandas krāsu. No avota iztecēja strautiņš, kura krastos auga treknas violetas puķes.

Lama gulēja reti. Viņš apsēdās lotosa pozā, pievēra acis, atpūtās un atjaunoja enerģijas krājumus. Viņš spēja būt pilnīgi nekustīgs, ar prātu kontrolēt elpošanu, asinsspiedienu, sirdspukstus, miesas temperatūru un sagatavot ķermeni "ziemas guļai". Lama ne tikai viegli atslēdzās no ārpasaules, bet briesmu gadījumā spēja acumirklī pielēkt kājās pilnīgi gatavs aizsardzībai. Dils Bahadūrs vairākus gadus mēģināja atdarināt skolotāju, tomēr tā arī nespēja. Noguruma pieveikts, viņš aizmiga, tikko nolicis galvu uz zemes.

Princi pamodināja šausminoši rūcieni. Atvēris acis, viņš ieraudzīja sev apkārt dīvainas būtnes un, baiļu pārņemts, kā atspere pielēca kājās, pietupās un salieca rokas uzbrukuma pozīcijā. Skolotāja mierīgā balss apstā­dināja princi tieši tajā mirklī, kad viņš jau gatavojās sist.

-    Mierīgi! Tie ir sniega cilvēki. Gluži tāpat kā tīģe­rim, novēli viņiem labvēlību un līdzjūtību, lama nomurmināja.

Viņi atradās pretīgu, apmēram pusotra metra garu būtņu ielenkumā. Sniega cilvēki viscaur bija klāti ar bal­tām, saķepušām un netīrām spalvām, viņiem bija garas rokas, īsas un līkas kājas ar milzīgām pērtiķa pēdām. Dils Bahadūrs nojauta, ka šo kāju atstātās pēdas tad arī bija radījušas leģendu. Tomēr kam gan piederēja lielie kauli un gigantiskie galvaskausi, ko viņi bija redzējuši tunelī?

Būtņu mazais augums nekādi nemazināja viņu drau­dīgo izskatu. Saviebtās un spalvainās sejas izskatījās gandrīz vai cilvēciskas, tomēr to izteiksme bija zvēriska. Sniega cilvēku acis bija mazas un sarkanīgas, ausis smailas kā suņiem un zobi asi un gari. Starp rūcieniem pazibēja koši violeta mēle ar šķeltu galu gluži kā rep­tiļiem. Radījumu krūtis sedza ar sakaltušām asinīm nošķiestas ādas bruņas, kas bija sasietas uz pleciem un ap vidukli. Viņi draudīgi kratīja rungas un akmens gabalus ar asām šķautnēm, tomēr, par spīti ieročiem un lielajam skaitam, turējās piesardzīgā attālumā. Sāka aust diena, un vārajā rīta gaismā aina, biezā miglā tīta, šķita kā murgs.

Tensings lēnām piecēlās kājās, lai neizraisītu uzbru­cēju pēkšņu reakciju. Salīdzinājumā ar milzīgo lamu sniega cilvēki izskatījās vēl mazāki un kupraināki. Skolotāja aura nebija mainījusies, tā joprojām bija balta un zeltīta, liecinot par pilnīgu mieru, kamēr lielākai daļai radījumu tā bija nespodra, šaudīga un zemes krāsā, kas liecināja par slimību un bailēm.

Princis nojauta, kāpēc radījumi nebija uzbrukuši uzreiz izskatījās, ka viņi kādu gaida. Pēc brīža varēja redzēt tuvojamies kādu daudz garāku būtni, lai gan aiz vecuma tā bija sametusies līkumā. Arī šī būtne bija sniega cilvēks, tomēr pusauguma tiesu garāka par pārējiem. Ja tā spētu izslieties, tad būtu Tansinga augumā, tomēr lielais vecums un kupris deformēja radījuma muguru un spieda pārvietoties, turot rumpi paralēli zemei. Atšķirībā no citiem sniega cilvēkiem, ko klāja tikai viņu garās spalvas un bruņas, šo būtni greznoja arī zobu un kaulu kaklarotas, nobružāta tīģerāda, un rokā tā turēja līku koka spieķi.

Būtni nevarēja saukt par sievieti, lai gan tā bija sie­viešu dzimuma. Tāpat to nevarēja uzskatīt par cilvēku, kaut viņa nebija arī dzīvnieks. Viņas spalva bija reta un vairākās vietās izkritusi pavisam, atsedzot kraupainu un apsārtušu, žurkas astei līdzīgu ādu. Viņa viscaur bija klāta ar tauku, sakaltušu asiņu, dubļu un citu netīrumu kārtu un izplatīja neciešamu smaku. Būtnes nagi bija melni un gari un daži vēl atlikušie zobi mutē kustējās pie katra elpas vilciena. No deguna viņai tecēja zaļi puņķi. Starp īsas spalvas kušķiem mirdzēja aizķepušās acis. Būtnei tuvojoties, sniega cilvēki ar cieņu deva tai ceļu. Bija skaidri redzams, kurš šeit valda, radījums droši vien bija cilts karaliene vai burve.

Pārsteigtais Dils Bahadūrs redzēja, ka viņa skolotājs nabaga būtnes priekšā nometas ceļos, sejas augstumā saliek rokas un izrunā Aizliegtās karaļvalsts parasto sveicienu: "Esiet laimīgi!"

-    Tampo kachi, viņš sacīja.

-    Grrijmpra, viņa norūca, apšļācot skolotāju ar siekalām.

Uz ceļiem nometies, Tensings bija tikpat garš kā salīkusi večiņa un varēja ieskatīties viņai acīs. Dils Bahadūrs darīja to pašu, ko skolotājs, par spīti tam, ka šādā pozā viņi nevarēja aizsargāties no sniega cilvēkiem, kuri joprojām tepat līdzās vicināja savas vāles. Ar acu kaktiņiem lūkojoties apkārt, princis secināja, ka tuvumā ir kādi desmit divpadsmit sniega cilvēki, un kā lai zina, cik to bija mazliet nostāk.

Cilts vadone izdvesa dažus spalgus rūcienus, kas atgādināja valodu. Dilam Bahadūram radās iespaids, ka viņš šīs skaņas dzirdējis jau iepriekš, tomēr jaunietis īsti neatjauta, kur. Par spīti tam, ka vārdi viņam šķita zināmi, princis nevienu no tiem nesaprata. Nekavējoties arī visi sniega cilvēki nometās ceļos un sāka dauzīt pieri pret zemi, tomēr ieročus no rokām neizlaida, nevarē­dami izšķirties starp ceremoniālo sveicienu un vēlmi piebeigt ciemiņus ar rungām.

Vecā sniega sieva nomierināja pārējos un atkārtoja rūcienu, kas izklausījās pēc grrijmpra. Ciemiņi nojauta, ka tas droši vien ir viņas vārds. Tensings ļoti uzmanīgi klausījās, un Dils Bahadūrs telepātiski mēģināja uztvert apkārtējo radījumu domas, tomēr viņu prātos varēja nojaust tikai nesaprotamu jucekli. Tad jauneklis pievērsa uzmanību tam, ko mēģināja pateikt ragana, kura, bez šau­bām, bija daudz attīstītāka nekā pārējie. Viņas smadze­nēs veidojās vairāki tēli. Viņš redzēja spalvainus, baltiem trušiem līdzīgus dzīvnieciņus, kas konvulsīvi raustījās un pēc tam palika nekustīgi guļam. Redzēja līķus un skeletus; redzēja vairākus sniega cilvēkus, kas grūda citus verdo­šos krāteros; redzēja asinis, nāvi, brutalitāti un šausmas.

-    Uzmanieties, skolotāj, viņi ir ļoti mežonīgi, jau­nietis nomurmināja.

-    Iespējams, ka viņi ir daudz vairāk nobijušies nekā mēs, Dil Bahadūr, lama atbildēja.

Grrijmpra pamāja pārējiem sniega cilvēkiem, un tie beidzot nolaida rungas, bet virsaite pagājās uz priek­šu, ar žestiem saucot princi un lamu sev līdzi. Sniega cilvēku ielenkti, viņi sekoja sievietei starp augstiem tvaika stabiem un termālajiem ūdeņiem, līdz nonāca pie dabiskas izcelsmes caurumiem, kas bija redzami vulkā­niskajos iežos. Pa ceļam viņi manīja vēl citus sniega cil­vēkus, kuri sēdēja vai gulēja zemē un nemaz nemēģināja viesiem tuvoties.

Pēc kāda ļoti sena vulkāniskā izvirduma izplūdusī karstā lava, sadūrusies ar sniegu un ledu, bija sastin­gusi, tomēr dziļākajos slāņos tā vēl ilgi saglabājās šķidra. Vēlāk izveidojās pazemes alas un tuneļi, kur sniega cil­vēki bija ierīkojuši savus mitekļus. Dažās vietās lavas garoza bija salūzusi, un pa caurumiem ieplūda gaisma. Lielākā daļa alu bija tik zemas un šauras, ka Tensings tur nevarēja ieiet, tomēr it visur valdīja patīkama tem­peratūra, jo lavas siltums joprojām saglabājās sienās un ūdenī, kas pa geizeriem šļācās no pazemes. Tādējādi sniega cilvēki varēja izdzīvot skarbajā klimatā, jo citādi viņi nespētu pārlaist ziemu.

Alās nebija sastopami nekādi priekšmeti, tikai smirdī­gas ādas, pie kurām vietumis vēl bija pielipuši sakaltuši gaļas gabaliņi. Dils Bahadūrs ar šausmām saprata, ka dažas no tām bija pašu sniega cilvēku ādas, droši vien nodīrātas līķiem. Pārējās bija piederējušas čegno, pārējā pasaulē nezināmiem dzīvniekiem, kurus sniega cilvēki turēja no akmens bluķiem un sniega saslietos laidaros. Cegno bija mazāki nekā jaki, kā auniem izliektiem ragiem. Sniega cilvēki izmantoja dzīvnieku gaļu, taukus, ādas un arī izžuvušus izkārnījumus, ko lietoja kā kurināmo. Bez šiem dižciltīgajiem dzīvniekiem, kas ēda ļoti maz un spēja iztu­rēt vislielāko aukstumu, sniega cilvēki nespētu izdzīvot.

-   Mēs šeit pāris dienu paliksim, Dil Bahadūr. Jāmē­ģina iemācīties sniega cilvēku valoda, lama sacīja.

-    Kāpēc, skolotāj? Mums taču nekad vairs nebūs iespējas to izmantot.

-    Iespējams, ka man tiešām ne, bet tev varbūt gan, Tensings atbildēja.

Pamazām vien viņi iemācījās saprast visas sniega cilvēku izrunātās skaņas. Izmantojot apgūtos vārdus un lasot Grrijmpras domas, Tensings un Dils Bahadūrs apjauta šo radījumu traģēdiju: dzima aizvien mazāk bērnu, un izdzīvoja tikai daži. Pieaugušo liktenis nebija daudz labāks. Katra paaudze bija augumā mazāka un vārgāka par iepriekšējo, dzīves ilgums aizvien saruka, un tikai nedaudzām būtnēm pietika spēka veikt nepie­ciešamos darbus: rūpēties par čengo, vākt augus un medīt. Tas bija dievu vai kalnu dēmonu sods, apgalvoja Grrijmpra. Viņa pastāstīja, ka sniega cilvēki mēģinājuši tiem pielabināties ar upuriem, tomēr vairāku radību nāve, saraustot tās gabalos vai iemetot verdošos geizeros, šo lāstu nebija spējusi novērst.

Grrijmpra bija daudz pieredzējusi. Viņas autoritāte balstījās uz virsaites atmiņu un pieredzi, kāda nepiemita nevienam citam. Cilts viņai piedēvēja pārdabiskas spē­jas, un nu jau divas paaudzes cerēja, ka viņa sapratī­sies ar dieviem, tomēr raganas maģija nespēja atcelt burvestību un glābt cilti no drīzas iznīcības. Grrijmpra apliecināja, ka vairākas reizes bija saukusi dievus, un nu beidzot viņi tiešām bija atnākuši: tiklīdz burve ieraudzī­jusi Tensingu un Dilu Bahadūru, tā zinājusi, ka tie ir viņi. Tāpēc sniega cilvēki viesiem nebija uzbrukuši.

Kad šīs būtnes sapratīs, ka mēs neesam dievi, bet gan parasti cilvēki, manuprāt, viņi nejutīsies diez ko apmierināti, princis secināja.

-Varbūt… Tomēr salīdzinājumā ar viņiem un par spīti daudzajām vājībām, mēs tiešām esam pusdievi, lama smaidot noteica.

Grrijmpra atcerējās laiku, kad sniega cilvēki bija gari, lieli un klāti ar tik biezu kažoku, ka varēja izdzīvot planētas augstākajā un saltākajā vietā. Kauli, ko ciemiņi bija redzējuši kanjonā, piederēja sniega cilvēku milzu senčiem. Cilts tos glabāja aiz cieņas, kaut arī, izņemot burvi, senčus neviens vairs neatcerējās. Grrijmpra bija maza meitene, kad cilts atklāja silto ūdeņu ieleju, kur temperatūra bija siltāka un izdzīvošana vieglāka, jo te bija sastopami augi un, izņemot čegno, vēl daži dzīv­nieki, ko medīt, piemēram, peles un kazas.

Burve atcerējās, ka jau reiz ir redzējusi Tensingam un Dilam Bahadūram līdzīgus dievus, kuri bija ieradu­šies ielejā meklēt augus. Apmaiņā pret tiem viņi sniedza vērtīgas zināšanas, kas uzlaboja sniega cilvēku dzīves apstākļus. Dievi viņiem iemācīja pieradināt čegno un cept gaļu, kaut arī tagad nevienam vairs nebija spēka darboties ar akmeņiem, lai aizkurtu uguni. Viņi aprija jēlu to, ko vēl spēja nomedīt, un, ja izsalkums bija ļoti liels, nogalināja čegno vai apēda citu sniega cilvēku līķus. Lamas bija viņiem iemācījuši citam citu atšķirt pēc vārda. Grrijmpra sniega cilvēku valodā nozīmēja "vieda sieva".

Jau ilgu laiku neviens no dieviem nebija rādījies ielejā, domās vēstīja Grrijmpra. Tensings rēķināja, ka apmēram pusgadsimtu, kopš Ķīna bija okupējusi Tibetu, neviena ekspedīcija nav devusies uz ieleju ārstniecības augu meklējumos. Sniega cilvēku mūžs nebija ilgs, un, izņemot veco zintnieci, neviens no tiem nebija redzējis cilvēciskas būtnes, tomēr ļaužu atmiņās vēl bija dzīva leģenda par gudrajiem lamām.

Tesings apsēdās kādā alā, kas bija lielāka nekā pārē­jās, vienīgajā, kurā viņš četrrāpus varēja ielīst un kura, šķiet, kalpoja kā sapulču vieta. Dils Bahadūrs un Grrijmpra apsēdās viņam līdzās, un viens pēc otra iera­dās arī sniega cilvēki, no kuriem daži bija tik vārgi, ka gandrīz vai nevarēja pavilkt kājas. Tie, kas abus ceļinie­kus bija sagaidījuši, vicinot akmeņus un rungas, bija šīs līkkājainās cilts cīnītāji, un arī šoreiz viņi palika sardzē ārpus alas, neizlaižot no rokām ieročus.

Sniega cilvēki nāca cits pēc cita, kopumā apmēram divdesmit, ja neskaita duci cīnītāju. Gandrīz visi bija sieviešu dzimuma, un, spriežot pēc kažoka un zobiem, diezgan jauni, tomēr jau ļoti slimi. Tensings ar lielu cieņu un piesardzību pārbaudīja katru. Piecām līdzi bija arī bērni vienīgie, kas bija izdzīvojuši. Mazuļiem nepiemita pieaugušo briesmīgais izskats, viņi bija līdzīgi baltiem pērtiķēniem. Bērneļi bija nīkulīgi, nevarēja noturēt ne galvu, ne locekļus, acis visu laiku turēja aiz­vērtas un tikko elpoja.

Aizkustinātais Dils Bahadūrs redzēja, ka šīs baismī­gās būtnes mīlēja savus mazuļus gluži tāpat kā jebkura māte. Viņas tos maigi turēja rokās, apostīja un laizīja, lika pie krūts un kliedza aiz dusmām, kad mazuļi vairs nereaģēja.

-Tas ir ļoti skumji, skolotāj. Viņi mirst, jauneklis secināja.

-    Dzīve ir pilna ar ciešanām. Mūsu uzdevums ir tās atvieglot, Dil Bahadūr, Tensings atbildēja.

Alā bija maz gaismas un dvakoja tik briesmīgi, ka lama aicināja visus iziet svaigā gaisā. Tur arī sanāca kopā visa cilts. Grrijmpra ap slimajiem bērniem veica dažus dejas soļus, liekot ieskanēties savām kaula un zobu kaklarotām, un pāris reižu šausminoši iekliedzās. Kliedzieniem pievienojās sniega cilvēku gaidu koris.

Nepievēršot uzmanību vispārējām žēlabām, Tensings noliecās pār bērniem. Dils Bahadūrs redzēja, ka mainās skolotāja sejas izteiksme, kā tas parasti notika reizēs, kad viņš atmodināja savas dziednieka spējas. Citu pēc cita lama pacēla zīdaiņus, kas ērti ietilpa viņa delnā, un uzmanīgi apskatīja tos. Pēc tam viņš ar draudzīgu un nomierinošu žestu piegāja kādai no mātēm un izpētīja viņas piena pilītes.

-    Kas bērniem kaiš? princis jautāja.

-    Iespējams, viņi mirst aiz bada, Tensings atbil­dēja.

-    Aiz bada? Vai tad mātes viņus nebaro?

Tensings paskaidroja, ka sniega cilvēku piens ir dzel­tenīgs un caurspīdīgs šķidrums. Viņš tūdaļ pat sasauca cīnītājus, kas tiepās tuvoties, līdz Grrijmpra viņiem rūcot pavēlēja to darīt, un lama apskatīja arī viņus, īpašu uzmanību pievēršot violetajai mēlei. Vienīgā būtne, kuras mēle nebija šādā krāsā, izrādījās vecā Grrijmpra. Viņas mute bija smirdošs un tumšs caurums, kurā nebija patīkami ielūkoties, tomēr Tensings nemē­dza atkāpties šķēršļu priekšā.

-    Visi sniega cilvēki ir novārguši, vienīgi Grrijmpra ne. Viņai ir tikai lielam vecumam raksturīgie simptomi. Domājams, ka viņai ir apmēram simts gadu, lama secināja.

-    Kas ielejā ir mainījies, un kāpēc viņiem trūkst pār­tikas? māceklis jautāja.

-    Iespējams, ka pārtikas nemaz netrūkst, bet sniega cilvēki ir slimi un nespēj pārstrādāt to, ko uzņem. Mazuļi ir atkarīgi no mātes piena, kas viņus nevar pabarot, jo ir kā ūdens, un tāpēc viņi mirst jau dažu nedēļu vai mēnešu vecumā. Pieaugušajiem ir vairāk uzturvielu, jo viņi ēd gaļu un augus, tomēr kaut kas viņus ir novārdzinājis.

-     Un tāpēc viņi kļūst aizvien īsāki un mirst ļoti jauni, Dils Bahadūrs piebilda.

-    Iespējams.

Dils Bahadūrs izbolīja acis reizumis skolotāja neno­teiktība viņu noveda līdz baltkvēlei.

-     Šī problēma ir radusies divu pēdējo paaudžu laikā, jo Grrijmpra vēl atceras, ka sniega cilvēki ir bijuši tik­pat gari kā viņa. Ja tā turpināsies, dažu gadu laikā viņi izzudīs pavisam, jauneklis sacīja.

-    Iespējams, lama jau simto reizi noteica, jo viņš domāja par citām lietām, un tad piebilda, ka Grrijmpra minējusi laiku, kad sniega cilvēki pārvākušies uz ieleju. Tas nozīmēja, ka šeit bija kas nelāgs kas tāds, kas cilti iznīcināja.

-    Noteikti tā arī ir!… Skolotāj, vai jūs varat viņus izglābt?

-    Iespējams…

Mūks pievēra plakstus un klusībā pāris minūtes skai­tīja lūgšanas, lūdzot iedvesmu, lai atrisinātu šo problē­mu, un pazemību, lai saprastu, ka rezultāts nav atkarīgs no viņa paša. Viņš varēja darīt labāko, ko spēja, tomēr lama nevaldīja pār dzīvību un nāvi.

Pabeidzis īso meditāciju, Tensings nomazgāja rokas un uzreiz devās pie viena no aplokiem, sameklēja kādu čegno mātīti un izslauca to. Viņš piepildīja tasi ar siltu un putainu pienu un aiznesa to mazuļiem. Lama samit­rināja drānas gabaliņu pienā un ielika to viena zīdainīša mutē. Sākumā radībiņa nereaģēja, tomēr pēc brīža piena smarža viņu atdzīvināja, viņš pavēra lūpas un sāka vārgi zīst lupatiņu. Lama ar žestiem parādīja, lai mātes dara tāpat kā viņš.

Iemācīt sniega cilvēkiem slaukt čegno un pilināt pienu zīdaiņu mutītē bija ilgs un apnicīgs darbs. Sniega cilvēku spējas domāt bija vājas, tāpēc viņi mācījās, daudzkārt atkārtojot. Skolotājs un māceklis šai nodar­bei veltīja visu dienu un savu pūliņu rezultātus redzēja jau tajā pašā vakarā, kad trīs mazuļi pirmoreiz ieraudā­jās. Nākamajā dienā jau visi zīdaiņi raudot lūdza pienu un drīz vien varēja arī atvērt acis un kustēties.

Dils Bahadūrs jutās tik apmierināts, it kā tā būtu bijusi viņa ideja, tomēr Tensings pat nedomāja atpūs­ties. Bija nepieciešams atrast izskaidrojumu. Viņš izpē­tīja ikvienu kumosu, ko sniega cilvēki bāza mutē, tomēr nespēja atrast saslimšanas iemeslu līdz pat brīdim, kad viņš pats un māceklis sāka just sāpes vēderā un vemt žulti. Viņi bija ēduši tikai tsampu, savu ierasto miežu miltu, tauku un karsta ūdens maltīti. Viņi bija veģe­tārieši, tādēļ pat nenogaršoja sniega cilvēku piedāvāto čegno gaļu.

-     Ko vēl mēs esam apēduši, Dil Bahadūr? skolotājs jautāja, gatavojot gremošanu veicinošu tēju.

-    Neko, skolotāj, jauneklis, bāls kā nāve, atbildēja.

-    Kaut ko tomēr esam gan, Tensings uzstāja.

-Mēs ēdām tikai tsampu, neko citu… jauneklis

murmināja.

Tensings pasniedza viņam tējas tasīti, un Dils Baha­dūrs, no sāpēm saliecies, pielika to pie lūpām. Viņš nepaspēja norīt šķidrumu un izspļāva malku sniegā.

-    Ūdens, skolotāj! Karstais ūdens!

Tsampai viņi ūdeni vai izkausētu sniegu parasti vārīja, tomēr ielejā bija izmantojuši no pazemes karsto avotu ūdeni.

-    Tieši ar to arī sniega cilvēki saindējas, skolotāj, princis uzstāja.

Viņš bija redzējis, kā sniega cilvēki izmanto karstā avota lavandas krāsas ūdeni, lai pagatavotu sēņu zupu, dažādus augus un violetās puķes, kas bija viņu uztura pamats. Grrijmpra gadu gaitā bija zaudējusi apetīti un nu vairs divas vai trīs reizes nedēļā ēda tikai jēlu gaļu un, lai remdētu slāpes, laiku pa laikam iebāza mutē sauju sniega. Šo pašu termālo ūdeni, kas droši vien saturēja toksiskus minerālus, mūks un viņa skolnieks bija izmantojuši, lai pagatavotu tēju. Vēlāk viņi vairs nelietoja avota ūdeni, un mokošais nelabums mitējās. Lai pārliecinātos, ka tiešām ir atrasts problēmas cēlo­nis, nākamajā dienā Dils Bahadūrs no aizdomīgā ūdens pagatavoja tēju un to izdzēra. Drīz vien viņš vēma, tomēr bija priecīgs, ka teorija izrādījusies pareiza.

Lama un māceklis ļoti pacietīgi izskaidroja Grrijmprai, ka siltā avota lavandas krāsas ūdens ir pilnīgi aizliegts, tāpat kā violetās puķes, kas auga strautiņa krastos. Silto ūdeni var izmantot, lai mazgātos, bet nekādā gadījumā, lai pagatavotu ēdienu, viņi teica. Abi ceļinie­ki nemaz nepūlējās izskaidrot, ka ūdens satur kaitīgus minerālus, jo vecā sieviete to nemaz nebūtu sapratusi; pietika ar to, ka sniega cilvēki paklausa viņas pavēlēm. Grrijmpra atviegloja viņu darbu. Viņa sapulcēja savus ciltsbrāļus un pasludināja jaunu likumu: tas, kurš dzers karstā strauta ūdeni, tiks tajā arī iemests, vai skaidrs? Visiem bija skaidrs.

Cilts palīdzēja Tensingam un Dilam Bahadūram savākt ārstniecības augus. Nedēļas laikā, ko viņi pava­dīja Sniega cilvēku ielejā, ceļotāji pārliecinājās, ka mazuļi ar katru dienu jūtas aizvien labāk, pieaugušie atgūst spēkus un viņu mēle zaudē violeto krāsu.

Kad pienāca laiks atvadīties, Grrijmpra pati viņus pavadīja. Kad viņi tuvojās kanjonam, viņa pamāja un aicināja ceļabiedrus pretējā virzienā, jo vecā sieviete šiem dieviem vēlējās atklāt savu noslēpumu. Lama un princis vairāk nekā stundu sekoja Grrijmprai pa šauru taciņu starp tvaika stabiem un karsta ūdens ezeriņiem, līdz primitīvais sniega cilvēku ciemats bija palicis aiz muguras.

Virsaite bija viņus aizvedusi līdz pašai kalna nogāzei, norādīja uz kādu alu un sacīja, ka reizi pa reizei sniega cilvēki turp dodas pārtikas meklējumos. Tensings sapra­ta, ko viņiem saka vecā sieviete: tas bija dabiski izvei­dojies tunelis, kas krietni saīsināja ceļu. Noslēpumainā ieleja atradās daudz tuvāk civilizācijai, nekā kāds to bija nojautis. Svētceļnieks Tesingam bija norādījis vienīgo lamām zināmo ceļu, kas bija daudz garāks un šķēršļaināks, kaut gan pastāvēja arī šis, slepenais ceļš. Pēc atra­šanās vietas Tensings saprata, ka tunelis šķērso kalna iekšieni un iznāk virszemē netālu no Centhandzonga klostera.

Grrijmpra atvadījās, vienīgajā sev zināmajā veidā izrādot jūtas: viņa laizīja lamas un viņa skolnieka rokas, līdz tās kļuva mitras no siekalām un puņķiem.

Tiklīdz briesmīgā burve bija aizgriezusies, Dils Baha­dūrs un Tensings metās sniegā, lai kaut cik notīrītos. Skolotājs smējās, bet māceklis tik tikko spēja apvaldīt pretīgumu.

-    Vienīgais mierinājums, ka mēs vairs nekad nesatiksim šo labo sievieti, jaunietis sacīja.

-    Nekad ir ilgs laiks, Dil Bahadūr. Varbūt, ka dzīve mums gatavo kādu pārsteigumu, lama atbildēja un uzmanīgi iegāja šaurajā tunelī.

2 Trīs pasakainas olas

Tikmēr otrā pasaules malā Aleksandrs Kolds kopā ar vecmāmiņu Keitu atgriezās Ņujorkā. Amazones saulē amerikāņu zēns bija kļuvis brūns kā riekstkoks. Viņam joprojām bija indiāņu matu griezums ar izskūtu galvvidu, kurā vīdēja nesen iegūtā rēta. Puisim plecos bija netīra mugursoma un rokās pudelīte ar pienainu šķidrumu. Keita Kolda, tikpat iedegusi kā mazdēls, bija ģērbusies ierastajos haki krāsas šortos un dubļainās sandalēs. Pelēkie mati, ko Keita, neskatoties spogulī, apgrieza pati viņai piešķīra nesen atdzimušas mohikānietes izskatu. Keita Kolda bija nogurusi, bet viņas acis aiz sasprēgājušām un ar līmlenti pie rāmjiem pie­stiprinātām briļļu lēcām mirdzēja. Bagāža sastāvēja no gandrīz trīs metrus garas caurules un citiem neierastas formas saiņiem.

Vai jums ir kas deklarējams? jautāja imigrācijas ierēdnis un uzmeta neuzticīgu skatienu Aleksandra dīvainajai frizūrai un vecmāmiņai.

Bija pieci no rīta, un ierēdnis bija tikpat noguris kā tikko no Brazīlijas ielidojušās lidmašīnas pasažieri.

-    Mums nekā tāda nav. Mēs esam International Geographic reportieri. Viss, kas mums pieder, ir darba materiāli, Keita Kolda paskaidroja.

-    Augļi, augi, pārtikas produkti?

-    Tikai dzīvības ūdens manai slimajai mātei… Alekss piebilda un parādīja pudeli, kuru visu ceļojuma laiku bija turējis rokās.

-    Nepievērsiet viņam uzmanību, šim zēnam ir bagā­tīga iztēle, Keita mazdēlu pārtrauca.

-    Un kas tas tāds? jautāja ierēdnis, norādot uz cauruli.

-    Trubiņa.

-Kas?

-    Tas ir dobjš veidojums, ko Amazones indiāņi iz­manto, lai izšautu saindētas šautriņas… Aleksandrs sāka klāstīt, taču vecmāmiņas kājas spēriens viņu ap­klusināja.

Ierēdnis bija izklaidīgs, tāpēc jautājumus vairs neuzdeva un palika neziņā par šautriņu saišķi un nāvējošo kurare, kas atradās kādā citā sainī.

-    Vai vēl kas?

Aleksandrs Kolds parakājās kabatā un izvilka trīs stikla olas.

-    Kas tas ir?

-    Domāju, ka tie ir dimanti, zēns sacīja un tūdaļ pat no vecmāmiņas saņēma vēl vienu spērienu.

-    Dimanti! Ļoti uzjautrinoši! Ko gan tu, puis, esi sapī­pējies? muitas ierēdnis iesaucās, iesmējās, apzīmogoja abu pases un lika iet tālāk.

Atverot Ņujorkas dzīvokļa durvis, Keitai un Alek­sandram sejā iesitās dvakojoša gaisa vilnis. Rakstniece piesita sev pie pieres. Šī nebija pirmā reize, kad viņa, dodoties ceļojumā, bija aizmirsusi iznest atkritumus. Degunu aizspieduši, viņi ar mokām iegāja dzīvoklī. Kamēr Keita noņēmās ar bagāžu, mazdēls atvēra logus un parūpējās par atkritumu aiznešanu. Kad viņiem beidzot izdevās iegrozīt spļaujamo trubiņu mazajā dzī­voklītī, Keita dziļi nopūtās un ievēlās dīvānā. Viņa sāka just gadu nastu.

Aleksandrs izņēma no jakas kabatas olas un nolika tās uz galda. Veidojumi izskatījās pēc papīra slogiem no stikla suvenīriem, ko parasti iegādājas tūristi.

-    Tie, Keit, ir dimanti, zēns paziņoja.

-    Protams. Un es esmu Merilina Monro… vecā rakstniece atbildēja.

-Kas?

-    Ak! viņa noņurdēja, nepatīkami pārsteigta par paaudžu bezdibeni starp sevi un mazdēlu.

-    Tā droši vien ir kāda no tava laika, Aleksandrs noteica.

-    Šis ir mans laiks! Šis ir vairāk mans nekā tavs laiks. Es vismaz nedzīvoju uz Mēness kā tu, vecmāmiņa burkšķēja.

-    Tie tiešām ir dimanti, Keita, puisis uzstāja.

-    Ir jau labi, Aleksandr, tie ir dimanti.

-    Vai tu varētu mani saukt par Jaguāru? Tas ir mans totēma dzīvnieks. Šie dimanti nepieder mums, Keita, tie ir indiāņu, miglāja ļaužu dimanti. Es Nadjai apsolīju, ka mēs tos liksim lietā, lai viņus aizsargātu.

-   Jā, jā, jā, rakstniece piekrita, nepievēršot īpašu uzmanību mazdēla vārdiem.

-    Tā mēs varētu finansēt fondu, ko jūs ar profesoru Leblānu grasāties dibināt.

-    Domāju, dēls, ka no sitiena pa galvu tev ir izkri­tušas dažas skrūvītes, Keita izklaidīgi teica un ielika stikla olas jakas kabatā.

Turpmāko nedēļu laikā rakstniecei šo spriedumu par savu mazdēlu nācās mainīt.

Divas nedēļas Keita bija pavisam aizmirsusi par stikla olām, līdz kādu dienu, paņemot no krēsla jaku, viena no tām izvēlās no kabatas un uzkrita rakstniecei uz kājas. Tobrīd mazdēls Aleksandrs jau bija atgriezies pie vecākiem Kalifornijā. Rakstniece vairākas dienas nostaigāja ar sāpošu kāju un stikla olām kabatā, izklai­dīgi spēlēdamās ar tām uz ielas. Kādu rītu viņa iegāja stūra kafejnīcā iedzert kafiju un promejot vienu no dimantiem aizmirsa uz galda. Kafejnīcas saimnieks, itā­lis, kas Keitu pazina jau gadus divdesmit, panāca viņu uz ielas stūra.

-    Keita, tu aizmirsi savu stikla olu! viņš nokliedzās un pameta to rakstniecei pār garāmgājēju galvām.

Viņa saķēra olu gaisā un, turpinot ceļu, nolēma, ka pienācis laiks kaut ko ar tām darīt. Bez kāda noteikta plāna Keita devās uz juvelieru ielu, kur atradās arī kāda sena viņas pielūdzēja Izaka Rozenblata veikals. Pirms četrdesmit gadiem viņi gandrīz apprecējās, bet tad parādījās Džozefs Kolds un Keitu savaldzināja, nospē­lējot viņai koncertu flautai. Keita bija pārliecināta, ka šai flautai piemita burvju spēks. Vēlāk Džozefs Kolds kļuva par vienu no pasaules slavenākajiem flautistiem. "Tā bija tā pati flauta, ko mans muļķa mazdēls pameta kaut kur Amazonē!" Keita nikni nodomāja. Par vectēti­ņa brīnumainā mūzikas instrumenta pazaudēšanu viņa Aleksandram bija kārtīgi iekrāvusi pa ausi.

Izaks Rozenblats bija viens no slavenākajiem ebreju kopienas locekļiem, bagāts un cienījams sešu bērnu tēvs. Viņš bija viens no tiem godīgajiem cilvēkiem, kuri mierīgi pilda savus pienākumus un kuru dvēsele vien­mēr ir mierīga. Tomēr, ieraugot savā veikalā ienākam Keitu Koldu, juvelieris juta, ka pār viņu gāžas atmiņu jūra. Vienā mirklī viņš atkal bija kautrīgs jauneklis, kas ieskatījis šo sievieti ar visu pirmās mīlestības dedzību. Tolaik viņa bija jauna meitene ar porcelāna krāsas ādu un nevaldāmu rudu matu ērkuli. Tagad Keita izskatījās krunkaināka par vecu pergamentu, un viņas pelēkie, robu robiem apgrieztie mati bija cieti kā birstes sari.

-    Keita! Tu nu gan neesi nemaz mainījusies, es tevi pazītu pat pūļa vidū… viņš saviļņots murmināja.

-    Nemelo, vecais bezkauņa, Keita atbildēja, negribot apmierināti pasmaidīja un noņēma no pleciem mugur­somu, kas nošļuka uz grīdas kā kartupeļu maiss.

-    Vai atnāci pateikt, ka esi kļūdījusies un vēlies lūgt piedošanu, jo pameti mani ar salauztu sirdi? juvelieris vaicāja.

-    Tā ir, Izak, es kļūdījos. Kā sieva esmu pilnīgi nede­rīga. Mana laulība ar Džozefu nebija ilga, bet mums vis­maz piedzima dēls Džons un tagad man ir trīs mazbērni.

-    Es zinu, ka Džozefs ir miris, un man patiesi žēl. Lai arī vienmēr biju uz viņu greizsirdīgs un nekad nespēju piedot, ka viņš aizvīla manu līgavu, tik un tā pirku visus vina diskus. Man ir visi vina koncertu ieraksti. Viņš tiešām bija ģēnijs… juvelieris sacīja, piedāvāja Keitai apsēsties tumšā ādas dīvānā un pēc tam iekārtojās viņai līdzās. Tātad tu tagad esi atraitne, viņš piebilda, maigi nopētot Keitu.

-    Nelolo veltas cerības, neesmu ieradusies nedz mek­lēt mierinājumu, nedz iegādāties dārglietas. Tas neat­bilst manam stilam, Keita atbildēja.

-    To es redzu, Izaks Rozenblats piebilda, ar acs kaktiņu paskatoties uz rakstnieces saburzītajām bik­sēm, smagajiem šņorzābakiem un uz grīdas nolikto mugursomu.

-    Vēlos tev parādīt pāris stikla gabalu, viņa noteica, izņemot no jakas kabatas olas.

Pa logu iespīdēja rīta gaisma, kas bagātīgi apmirdzēja priekšmetus sievietes rokās. Neiedomājams spožums uz mirkli apžilbināja Izaku Rozenblatu un lika viņa sirdij pārsteigumā salēkties. Viņš nāca no juvelieru ģimenes. Caur viņa vectētiņa rokām bija gājuši dārgakmeņi no Ēģiptes faraonu kapenēm; viņa tēvs bija turējis rokās imperatoru diadēmas; un viņš pats bija izņēmis no ietva­riem boļševiku revolūcijas laikā nogalināto Krievijas caru rubīnus un smaragdus. Par dārgakmeņiem neviens nezināja vairāk kā viņš, un tikai nedaudzi akmeņi spēja Izaku Rozenblatu aizkustināt, tomēr šoreiz viņa acu priekšā atradās kaut kas tik brīnišķīgs, ka juvelierim sareiba galva. Nesakot ne vārda, viņš paņēma dārgumus, aiznesa tos līdz rakstāmgaldam un lampas gaismā rūpīgi apskatīja zem lupas. Kad viņš pārliecinājās, ka pirmais iespaids nav bijis maldīgs, Izaks Rozenblats dziļi nopū­tās, izņēma no kabatas baltu batista kabatlakatiņu un noslaucīja pieri.

-    Kur tu tās nozagi, Keita? viņš trīcošā balsī jau­tāja.

-    Tās ir no kādas vietas, ko sauc par Briesmoņu pil­sētu.

-    Tu mani gribi apmuļķot? juvelieris jautāja.

-    Itin nemaz. Vai tās ir ko vērtas, Izak?

-    Šo to ir gan. Nu, teiksim, par tām tu vari nopirkt kādu nelielu valstiņu, juvelieris nomurmināja.

-    Tu esi drošs?

-    Tie ir lielākie un izcilākie dimanti, kādus vien esmu redzējis. Kur tie atradās? Nav iespējams, ka tāds dārgums būtu palicis nepamanīts. Es pazīstu visus nozī­mīgākos akmeņus, kādi vien ir, tomēr nekad neesmu dzirdējis par šiem, Keita.

-    Palūdz, lai mums atnes kafiju un kādu malku šņabja, Izak. Iekārtojies ērtāk, jo es tev pastāstīšu šo to interesantu, Keita Kolda noteica.

Tā godavīrs uzzināja par brazīliešu pusaudzi, kas, sava sapņa un kaila šamaņa vadīta, uzkāpa noslēpu­mainā kalnā Orinoko augstienē un ērgļa ligzdā atrada šos akmeņus. Keita pastāstīja, ka meitene iedevusi šos dārgumus viņas mazdēlam Aleksandram un lūgusi izmantot tos, lai palīdzētu kādai indiāņu ciltij miglāja ļaudīm, kas vēl joprojām dzīvo akmens laikmetā. Izaks Rozenblats ar interesi klausījās, tomēr neticēja nevienam šā neiedomājamā stāsta vārdam. Tādas pasakas nespētu pārliecināt pat galīgu stulbeni, viņš nosprieda. Viņa kādreizējā līgava noteikti ir iesaistīta kādā netīrā darī­jumā vai arī atklājusi fantastiskas raktuves. Viņš zināja, ka patiesību Keita nekad neatklās. Lai vai kā, bet tās bija viņas tiesības, juvelieris vēlreiz nopūtās.

-     Redzu, ka tu man netici, Izak, rakstniece noteica, iedzerot vēl vienu malku šņabja, lai nomāktu klepus lēkmi.

-    Domāju, tu man piekritīsi, Keita, ka šis nekādā zinā nav ikdienišks stāsts…

-    Un es tev vēl neesmu neko pastāstījusi par bries­moņiem, spalvainiem un smirdīgiem milzeņiem, kas…

-     Ir jau labi, Keita, domāju, ka man nav nepieciešami sīkāki paskaidrojumi, nogurušais juvelieris viņu pār­trauca.

-    Man šos akmentiņus jāpārvērš fonda pamatkapi­tālā. Es apsolīju mazdēlam izmantot tos, lai aizsargātu miglāja ļaudis, kā sauc šos neredzamos indiāņus, un…

-    Neredzamos?

-    Viņi nav pilnīgi neredzami, Izak, viņi tikai tādi izskatās. Tas ir kā burvju triks. Nadja Santosa domā, ka…

-    Kas ir Nadja Santosa?

-    Meitene, kas atrada dimantus, es tev jau stāstīju. Izak, vai tu man palīdzēsi?

-     Es tev palīdzēšu vienmēr, ja vien tas ir likumīgi, Keita.

Un tā cienījamais Izaks Rozenblats kļuva par brīnu­maino akmeņu glabātāju, apņēmās pārvērst tos naudā, gudri investēja kapitālu un palīdzēja Keitai Koldai nodi­bināt Dimantu fondu. Viņš rakstniecei ieteica par fonda prezidentu iecelt antropologu Ludoviku Leblānu, bet naudas kontroli paturēt savās rokās. Un tā Izaks atkal atjaunoja četrdesmit gadus seno draudzību.

-    Keita, vai tu zini, ka arī es esmu atraitnis? juve­lieris reiz sacīja, kad kopā bija devušies vakariņot.

-    Ceru, ka negrasies man izteikt kādu priekšlikumu, Izak. Es jau sen nemazgāju neviena vīrieša zeķes, un galīgi neesmu noskaņota to darīt atkal, rakstniece smejoties atbildēja.

Viņi uzsauca tostu par dimantiem.

Pāris mēnešu vēlāk Keita sēdēja pie datora, un viņas kalsno ķermeni sedza tikai caurumains krekls, kas sniedzās līdz pusstilbiem un skatienam atklāja rakst­nieces mezglainos ceļgalus, vēnu un rētu klātās kājas un izturīgās ceļotājas pēdas. Viņai virs galvas kā liela muša zumēja ventilators, kas nespēja mazināt Ņujorkas vasaras briesmīgo tveici. Jau kādu laiku sešpadsmit vai septiņpadsmit gadus rakstniece apsvēra iespēju dzīvoklī uzstādīt gaisa kondicionieri, tomēr joprojām nebija atradusi tam piemērotu brīdi. Sviedri mērcēja viņas matus un straumītēm tecēja pār muguru, bet pirk­sti tikmēr nikni dauzīja klaviatūru. Keita Kolda zināja, ka pietiek tikai viegli pieskarties taustiņiem, tomēr viņa bija ieradumu cilvēks, tāpēc pa klaviatūru sita, cik spēka, kā agrāk bija darījusi ar rakstāmmašīnu.

Vienā pusē datoram stāvēja ledustēja ar šņabi eks­plozīvs maisījums, par kura izgudrošanu viņa jutās varen lepna. Otrā pusē bija nolikta nodzisusi jūrnieka pīpe. Viņa bija nolēmusi smēķēt mazāk, jo klepus jau labu laiku neatstājās, tomēr vienmēr turēja pīpi pa rokai melnās tabakas smarža bija kā medus rakst­nieces dvēselei. "Nav daudz netikumu, kurus tāda veca ragana kā es varētu atļauties sešdesmit piecu gadu vecu­mā", viņa nodomāja. Viņa nebija gatava atteikties ne no viena sava netikuma, tomēr, neatmetot smēķēšanu, plaušas varētu neizturēt.

Keita jau sešus mēnešus nodarbojās ar Dimantu fonda darbības organizēšanu. Fondu viņa bija izveido­jusi kopā ar antropologu Ludoviku Leblānu, kuru rakst­niece, starp citu, uzskatīja par savu ienaidnieku. Viņai riebās šāda veida darbs, tomēr mazdēls Aleksandrs nekad nepiedotu nolaidību šai lietā. "Es esmu darbības cilvēks, ceļojumu un piedzīvojumu reportiere, nevis birokrāte," viņa nopūtās starp diviem malkiem ledustējas ar šņabi.

Izņemot nonemšanos ar visādām fonda lietām, viņai divas reizes nācās lidot uz Karakasu, lai liecinātu tiesā pret Mauro Karijasu un dakteri Omairu Toresu, kas bija atbildīgi par simtiem ar vējbaku vīrusu inficētu indiāņu nāvi. Mauro Karijass nepiedalījās tiesas sēdē, jo pavadī­ja savas atlikušās dienas kādā privātklīnikā. Būtu bijis labāk, ja indiāņu rungas sitiens viņu būtu aizvedis uz citiem medību laukiem.

Keitas Koldas dzīvi vēl vairāk sarežģīja tas, ka žur­nāls International Geographic viņai bija pasūtījis repor­tāžu par Zelta pūķa karaļvalsti. Nebija prātīgi pārlieku ilgi atlikt ceļojumu, jo reportāžu varēja piedāvāt citam žurnālistam, tomēr, pirms doties ceļā, viņai vajadzēja izārstēties no klepus. Šī nelielā valstiņa bija iespiesta starp Himalaju smailēm, un klimats tur bija ļoti nepa­stāvīgs; dažu stundu laikā temperatūra varēja mainīties pat trīsdesmit grādu robežās. Protams, doma par vizīti pie ārsta rakstniecei pat neienāca prātā. Savā dzīvē viņa to ne reizi nebija darījusi, un tagad jau nu nebija īstais laiks sākt. Ļaudis, kas saņem samaksu par darba stundām, viņai nešķita pārlieku uzticami. Viņai pašai maksāja par vārdiem. Keitai šķita acīm redzami, ka neviens ārsts nevēlas, lai viņa pacients ātrāk izveseļo­jas, tāpēc deva priekšroku mājās pieejamiem līdzekļiem. Rakstniece bija pilnīgi pārliecināta, ka no Amazones atvestā koka miza viņas plaušas padarīs gluži kā jau­nas. Kāds simtgadīgs šamanis vārdā Valimai viņai bija apliecinājis, ka šī miza palīdz ārstēt mutes un deguna slimības. Keita samala mizu blenderī, piebēra to ledustējai ar šņabi, lai mazinātu rūgto garšu, un ar lielu pārliecību dzēra to vairākas reizes dienā. Zāles gan vēl nebija devušas nekādus rezultātus, e-pasta vēstulē viņa skaidroja Ludovikam Leblānam.

Nekas tā neielīksmoja Koldu un Leblānu kā abpusējā nicināšana, un viņi izmantoja ikvienu iespēju to izrādīt. Šādas izdevības viņiem netrūka, jo abus nesaraujami saistīja Dimantu fonds Leblāns bija fonda prezidents, un Kolda savās rokās turēja visus finansu līdzekļus. Kopīgais darbs fondā lika viņiem sazināties gandrīz katru dienu, un, lai nebūtu jādzird naidnieka balss, viņi izmantoja elektronisko pastu. Abi centās tikties pēc iespējas retāk.

Dimantu fonds bija dibināts nolūkā aizsargāt Ama­zones indiāņu ciltis kopumā un miglāja ļaudis it īpaši, kā bija lūdzis Aleksandrs. Profesors Leblāns rakstīja biezu akadēmisku grāmatu par cilti un savu lomu piedzīvoju­mā, kaut gan īstenībā indiāņus no genocīda brīnumainā kārtā izglāba Aleksandrs Kolds un viņa brazīliešu drau­dzene Nadja Santosa, nevis Leblāns. Atceroties džungļos pavadītās nedēļas, Keita Kolda nespēja novaldīt smaidu. Kad viņi tikai devās uz Amazoni, mazdēls bija izlutināts puikiņš, bet atgriezies viņš jau bija kļuvis par vīru. Aleksandrs vai Jaguārs, kā puisis vēlējās, lai visi viņu sauc, bija rīkojies kā īsts drošsirdis, to nevarēja noliegt. Keita lepojās ar viņu. Fonds pastāvēja, pateicoties Aleksam un Nadjai; bez viņiem šis projekts būtu palicis tikai gaisa pils jaunieši bija sagādājuši finansējumu.

Sākumā profesors uzstāja, ka organizācijai jāsaucas par Ludovika Leblāna fondu, jo bija pārliecināts, ka viņa vārds piesaistīs presi un iespējamos ziedotājus, tomēr Keita neļāva viņam pat pabeigt iesākto teikumu.

Dot savu vārdu mana mazdēla sarūpētajam kapi­tālam jūs varēsiet tikai pār manu līķi, Leblān, viņa profesoru pārtrauca.

Antropologam nācās piekāpties, jo Keitai piederēja trīs brīnumainie Amazones dimanti. Gluži tāpat kā juvelieris Rozenblats, arī Ludoviks Leblāns neticēja nevienam vārdam par šo apbrīnojamo akmeņu iegūšanu. Dimanti ērgļa ligzdā? Kā tad! Viņam bija aizdomas, ka Sesars Santoss, Nadjas tēvs, zināja kādas slepenas rak­tuves dziļi džungļos, kur meitene arī atrada akmeņus.

Viņš loloja plānu atgriezties Amazonē un pārliecināt gidu dalīties dārgumos. Tomēr tie bija tikai sapņi, jo profesors kļuva aizvien vecāks, viņam sāpēja locītavas un trūka kādreizējās enerģijas, lai ceļotu uz vietām, kur nav gaisa kondicionieru. Tāpat viņš bija ļoti aizņemts ar sava meistardarba rakstīšanu.

Leblānam šķita netaisnīgi nodoties šai svarīgajai misijai un pārtikt tikai no profesora algas. Viņa birojs bija nožēlojams kakts kādas vecas ēkas ceturtajā stāvā, turklāt bez lifta. Kāds apkaunojums! Ja Keita Kolda vismaz būtu mazliet dāsnāka ar līdzekļiem… "Cik nepatīkama sieviete!" nodomāja antropologs. Ar viņu nebija iespējams saprasties. Dimantu fonda preziden­tam pienāktos dzīvot ar plašu vērienu. Viņam vajadzēja sekretāri un pienācīgu biroju, taču knauzerīgā Keita nepiešķīra viņam ne santīma vairāk kā nepieciešams. Tieši šobrīd viņi ar elektroniskā pasta starpniecību strī­dējās par automobiļa iegādi, kas profesoram šķita pilnīgi nepieciešama. Pārvietoties metro bija dārgā laika šķie­šana, viņš daudz lietderīgāk to varētu izmantot indiāņu un mežu aizsardzībai, Leblāns skaidroja. Rakstniece datora ekrānā lasīja Leblāna rakstītos teikumus: "Es nelūdzu neko īpašu, Kolda, nav runa par limuzīnu ar šoferi, tikai par nelielu ieguldījumu…"

Iezvanījās telefons. Rakstniece tam nepievērsa uz­manību, jo apdomāja nesatricināmus argumentus, ar kuriem vēlējās Leblānu nolikt pie vietas, tomēr zvanī­šana turpinājās, līdz viņa beidzot neizturēja. Keita Kolda sadusmota strauji pacēla klausuli un uzrunāja nekauņu, kas iedrošinājās iztraucēt viņas intelektuālo darbu.

-    Sveika, vecmāmiņ, priecīgi sveicināja mazdēla balss no Kalifornijas.

-Aleksandr! Keita Kolda iesaucās, priecājoties viņu dzirdēt, tomēr tūdaļ pat saņēma sevi rokās un parūpējās, lai mazdēls nenojaustu, cik ļoti Keitai viņa pietrūkst. Vai es tūkstošiem reižu neesmu teikusi, lai tu nesauc mani par vecmāmiņu?

-    Tāpat mēs sarunājām, ka tu mani sauksi par Jagu­āru, puisis nesatricināmā mierā atbildēja.

-    No jaguāra tev nav pat ūsu, tu esi nabaga noplucis kakis.

-    Toties tu esi mana tēva māte, tāpēc es gluži liku­mīgi varu tevi saukt par vecmāmiņu.

-    Vai tu saņēmi manu dāvanu?

-    Tā ir brīnišķīga!

Dāvana tik tiešām tāda bija. Aleksandram nesen bija palikuši sešpadsmit gadi, kad no Ņujorkas pa pastu pienāca milzīgs sūtījums ar vecmāmiņas dāvanu. Keita Kolda bija atdevusi vienu no saviem vērtīgākajiem īpa­šumiem: vairākus metrus gara pitona ādu. Savulaik šī čūska Malaizijā bija norijusi viņas fotoaparātu. Tagad trofeja kā vienīgais rotājums karājās Aleksandra istabā pie sienas. Pirms pāris mēnešiem puisis dusmās par mātes slimību bija istabu izdemolējis. Pāri bija palicis tikai pa pusei uzšķērsts matracis gulēšanai un lukturītis lasīšanai.

-    Kā iet tavām māsām?

-    Andrea nenāk manā istabā, jo viņai bail no čūskas ādas, bet Nikola man kalpo kā verdzene, lai tikai es ļautu tai pieskarties. Apmaiņā pret čūskādu viņa man piedāvāja visu, kas viņai ir, tomēr es nekad nevienam to neatdošu.

-    Vismaz es tā ceru. Un kā jūtas tava māte?

-    Daudz labāk. Viņa atkal glezno. Zini, šamanis Valimai teica, ka man piemītot dziednieka spējas un man tās esot jāizmanto. Šķiet, ka nekļūšu par mūziķi, kā biju iecerējis, bet par ārstu. Ko tu par to domā? Alekss jautāja.

-    Tu uzskati, ka esi izdziedējis māti… vecmāmiņa iesmējās.

-    Tas nebiju es, bet gan veselības ūdens un ārstnie­cības augi, ko atvedu no Amazones…

-    Kā arī ķīmijterapija un apstarošana, viņa iestar­pināja.

-    Keita, mēs nekad neuzzināsim, kas tieši viņu izār­stēja. Citi pacienti, kas saņēma to pašu ārstēšanu tajā pašā slimnīcā, jau ir miruši, turpretī mamma veseļojas. Šī slimība ir ļoti viltīga un jebkuru brīdi var atgriezties, tomēr es domāju, ka, pateicoties veselības ūdenim un ārstniecības augiem, ko man iedeva šamanis Valimai, viņa vairs nesasirgs.

-    Diezgan grūti tev nācās to visu iegūt, Keita pie­bilda.

-    Gandrīz vai ziedoju dzīvību…

-    Tas vēl nebūtu nekas, tu pazaudēji vectēva flau­tu, rakstniece pārtrauca mazdēlu.

-    Tavas rūpes par manu labklājību ir aizkustinošas, Keita, Alekss noburkšķēja.

-    Lai vai kā, tur vairs neko nevar līdzēt. Domāju, ka man jāapjautājas par tavu ģimeni…

-    Tā ir arī tavējā, turklāt šķiet, ka citas tev nav. Ja nu tevi tas interesē: dzīve pamazām atgriežas ierastajās sliedēs. Mammai ataug sprogaini un sirmi mati, un viņa izskatās skaistāka, mazdēls Keitai stāstīja.

-    Man prieks, ka Liza atveseļojas. Man viņa tīri labi patīk, viņa ir laba gleznotāja, Keita Kolda atzina.

-    Un laba māte…

Vairākas sekundes ilga klusums, līdz Aleksandrs saņēma visu savu drosmi, lai atklātu zvana patieso iemeslu. Puisis paskaidroja, ka viņam ir iekrāta nauda, jo visu semestri viņš bija pasniedzis mūzikas stundas un strādājis picērijā. Sākumā viņš vēlējās atmaksāt savus nodarītos postījumus, tomēr vēlāk pārdomāja.

-    Man nav laika noklausīties tavos finanšu plānos. Ķeries vērsim pie ragiem, ko tu īsti vēlies? vecmāmiņa neizturēja.

-    Rīt man sākas brīvdienas…

-Un?

-    Iedomājos: ja es maksātu par savu lidmašīnas biļeti, varbūt tu mani ņemtu līdzi nākamajā ceļojumā? Vai tad tu nestāstīji kaut ko par Himalajiem?

Pēc šī jautājuma iestājās vēl viens ledaina klusuma brīdis. Keitai Koldai nācās krietni saņemties, lai neizrā­dītu milzīgo gandarījumu viss notika atbilstoši viņas plāniem. Ja viņa pati būtu mazdēlu uzaicinājusi, viņš atrastu simtiem aizbildinājumu, kā tas jau bija noticis pirms ceļojuma uz Amazoni, bet tagad iniciatīvu bija uzņēmies puisis pats. Rakstniece bija tik pārliecināta par Aleksandra nodomu doties līdzi ceļojumā, ka bija pat sagatavojusi viņam pārsteigumu.

-    Keita, vai tu tur vēl esi? Aleksandrs kautrīgi iejautājās.

-    Protams. Kur gan tu gribēji, lai es būtu?

-    Vai tu par to vismaz varētu padomāt?

-    Skat, kā! Un man likās, ka mūsdienu jaunatne pīpē zālīti un internetā cenšas atrast seksa partnerus… viņa starp zobiem norūca.

-    Tas, Keita, notiek vēlāk, man ir tikai sešpadsmit gadi, un mans budžets neatļauj pat virtuālu tikšanos, Aleksandrs nosmējās un tad piebilda: Domāju, tu zini, ka esmu labs ceļabiedrs. Nekādi tevi netraucēšu un varēšu būt noderīgs. Tev vairs nav tie gadi, lai skraidītu pa pasauli viena pati…

-    Ko tu, puņķutapa, runā!

-    Es domāju… labi, labi, es varu parūpēties, piemē­ram, par tavu bagāžu. Varu fotografēt…

-Vai tu domā, ka International Geographic publi­cēs tavas fotogrāfijas? Man līdzi dosies Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless tie paši fotogrāfi, kas bija arī Amazonē.

-    Vai Gonsaless ir izveseļojies?

-    Lauztās ribas saauga, bet viņu joprojām māc bailes. Timotijs Brūss rūpējas par viņu kā māte.

-    Es arī par tevi rūpēšos kā māte, Keita. Himalajos tev ceļā var gadīties kāds bars ar sniega cilvēkiem. Turklāt tur ir maz skābekļa, un tev var uznākt sirdslēk­me, mazdēls mēģināja rakstnieci pierunāt.

-    Netaisos Leblānam sagādāt to prieku un nomirt pirmā, viņa starp zobiem novilka un tad piebilda: Tomēr redzu, ka par šo reģionu tu kaut ko zini.

-    Tu pat nevari iedomāties, cik daudz esmu par to izlasījis! Vai varu doties tev līdzi? Lūdzu!

-    Ir jau labi, tomēr es tevi negaidīšu nevienu pašu minūti. Mēs tiksimies nākamceturtdien Džona Kenedija lidostā, lai deviņos vakarā dotos uz Londonu un no turienes uz Nūdeli. Vai skaidrs?

-    Būšu klāt kā nagla, es apsolu!

-    Paņem līdzi biezāku apģērbu! Jo augstāk kāpsim, jo aukstāks kļūs. Tev noteikti būs izdevība kāpt kalnos, tā kā vari paķert līdzi arī savus alpīnisma piederumus.

-    Liels paldies, vecmāmiņ!

-Ja tu mani vēlreiz nosauksi par vecmāmiņu, es tevi nekad vairs neņemšu līdzi! Keita iesaucās, nolika klausuli un iesmējās kā hiēna.

3 Kolekcionārs

Trīsdesmit kvartālus no niecīgā Keitas Koldas dzī­voklīša pasaulē otrais bagātākais cilvēks, kas savu man­tību bija sarausis, zogot idejas padotajiem un darījumu partneriem, kāda Manhetenas debesskrāpja augšējā stāvā runāja pa telefonu ar Honkongu. Sarunas biedri nekad nebija tikušies un arī nedomāja to darīt.

Multimiljonārs lika sevi saukt par Kolekcionāru, un persona Honkongā bija vienkārši Speciālists. Viņi nezi­nāja viens otra īsto identitāti. Izņemot citus drošības līdzekļus, abiem telefoniem vēl bija īpašas ierīces, kas pārveidoja balsi un neļāva uzzināt tālruņa numuru. Šī saruna nekur netika reģistrēta, un neviens, pat FIB ar savām smalkākajām izlūkošanas sistēmām pasaulē, nevarētu noskaidrot, par kādu slepenu darījumu abas personas vienojas.

Speciālists par atbilstošu summu varēja piegādāt jebko. Viņš varēja nogalināt Kolumbijas prezidentu, ielikt bumbu Lufthansas lidmašīnā, iegūt Anglijas karaļa kroni, sagūstīt pāvestu vai Luvrā samainīt pret kopiju Džokondu. Viņam nebija nepieciešamības reklamēt savus pakalpojumus, jo darba nekad netrūka. Gluži pretēji bieži vien klientiem mēnešiem ilgi bija jāgaida rindā, līdz pienāca arī viņu kārta. Speciālists vienmēr darbojās pēc vienas un tās pašas shēmas: klients zināmā kontā pār­skaitīja summu, kas sastāvēja no sešiem cipariem un nekad netika atmaksāta, un pacietīgi gaidīja, kamēr kriminālā organizācija rūpīgi pārbaudīja viņa datus.

Drīz vien pie klienta ieradās aģents, lielākoties kāds gluži neuzkrītoša izskata cilvēks tas varēja būt students, kas vāc materiālus savam maģistra darbam, vai garīdz­nieks, kas pārstāv kādu labdarības organizāciju. Aģents iztaujāja, kādai jābūt operācijai, un pēc tam pazuda bez pēdām. Pirmajā tikšanās reizē maksa par pakalpojumu netika minēta, jo bija skaidrs ja klients interesējas par izmaksām, viņš noteikti tās nespēj segt. Pēc tam Speciā­lists personīgi zvanīja klientam un noslēdza vienošanos.

Kolekcionāram bija četrdesmit gadu. Viņš bija vidēja auguma vīrs ar gluži parastu ārieni, biezām brillēm, nošļukušiem pleciem un pāragru plikpaurību, kas viņu vērta daudz vecāku. Viņš ģērbās nevērīgi, un viņa plānie mati vienmēr bija taukaini, turklāt šim vīram piemita nelāgs paradums urķēties ar pirkstu degunā, kad viņš bija iegrimis domās, un tas notika gandrīz vienmēr. Reiz viņš bija vientuļš un kompleksu mākts bērns ar sliktu veselību, bez draugiem un tik zinošs, ka skolā vienmēr garlaikojās. Biedri viņu neieredzēja, jo viņš bez pūlēm nopelnīja labākās atzīmes, un arī skolotājiem viņš lāgā nepatika, jo bija pedantisks un vienmēr zināja vairāk nekā viņi. Piecpadsmit gadu vecumā viņš sāka savu kar­jeru, tēva mājas garāžā izgatavojot datorus. Divdesmit trīs gadu vecumā viņš jau bija miljonārs, un, pateicoties savai inteliģencei un sirdsapziņas trūkumam, pēc septi­ņiem gadiem viņa privātajos kontos bija vairāk naudas nekā Apvienoto Nāciju budžetā.

Bērnībā viņš kā gandrīz visi bija kolekcionējis pastmarkas un monētas; jaunībā viņš kolekcionēja spor­ta automobiļus, viduslaiku pilis, golfa laukumus, ban­kas un skaistuma karalienes; tagad, sākoties brieduma gadiem, viņš bija sācis veidot "dīvainu objektu" kolekciju. Viņš tos glabāja paslēptus nocietinātos pagrabos visos piecos kontinentos, lai kataklizmas gadījumā neietu bojā visa brīnišķīgā kolekcija. Šai metodei bija kāds trūkums: Kolekcionārs nevarēja pastaigāties starp saviem dārgu­miem un apbrīnot tos visus vienlaikus; lai tos redzētu, viņam nācās pārvietoties savā reaktīvajā lidmašīnā no vienas vietas uz citu, tomēr īstenībā to nebija nepiecie­šams darīt bieži. Kolekcionāram pietika ar pārliecību, ka priekšmeti pastāv, atrodas drošībā un pieder viņam. Viņu nevadīja mīlestība uz mākslu, bet gluži parasta alkatība.

Starp citām neiedomājami vērtīgām lietām Kolekcio­nāram piederēja arī senākais zināmais manuskripts, īstā Tutanhamona maska (muzejā atrodas kopija), gabaliņos sagrieztas un formalīnā peldošas Einšteina smadzenes, oriģinālie, ar Averoes roku rakstītie teksti, no kakla līdz kāju pirkstiem ar tetovējumiem klāta cilvēka āda, akmeni no Mēness, kodolbumba, Kārla Lielā zobens, Napoleona Bonaparta slepenā dienasgrāmata, vairāki svētās Sesilijas kauli un dzēriena Coca Cola formula.

Tagad Kolekcionārs vēlējās iegūt vienu no pasaules lielākajiem dārgumiem, par kuru nojauta vien retais un kuram varēja piekļūt tikai viens cilvēks. Tas bija ar dārg­akmeņiem inkrustēts zelta pūķis, kuru nu jau tūkstoš astoņsimt gadu skatīja tikai kādas nelielas neatkarīgas Himalaju karalistes kronētie monarhi. Pūķi apvija noslēpumi, sargāja lāsti, kā arī seni un sarežģīti drošī­bas pasākumi. Tas nebija minēts nevienā grāmatā un tūrisma ceļvedī, tomēr daudzi cilvēki bija dzirdējuši par to runājam, bet Britu muzejā glabājās pūķa apraksts. Ķīnai iekarojot Tibetu, kāds ģenerālis nomaļā budistu klosterī bija atradis arī pergamentu ar pūķa zīmējumu. Sī brutālā okupācija lika vairāk nekā miljonam tibetiešu, viņu vidū arī Dalailamam, budisma augstākajam garīgajam līderim, bēgt uz Nepālu un Indiju.

Pirms 1950. gada no sešu līdz divdesmit gadu vecu­mam Zelta pūķa karaļvalsts kroņprincis šai klosterī ieguva īpašu audzināšanu. Tur vairākus gadsimtus bija glabājušies pergamenti, kuros aprakstītas šā brīnumai­nā priekšmeta īpašības un lietošanas veids, ko princim nācās apgūt. Leģenda vēstīja, ka tā nebija vienkārša skulptūra, bet gan brīnumains pareģošanas mākslas darbs, kuru karaļvalsts problēmu risināšanai varēja izmantot tikai kronēts valdnieks. Pūķis pareģoja gan klimata pārmaiņas un ražas lielumu, gan kaimiņvalstu militāros plānus. Pateicoties šai unikālajai informācijai un valdnieku gudrībai, mazā karaliste vienmēr baudīja mierīgu labklājību un neatkarību.

Fakts, ka skulptūra bija pagatavota no zelta, Kolek­cionāram nešķita ievērības cienīgs, jo viņš varēja iegūt tik daudz zelta, cik vien vēlējās. Viņu interesēja tikai pūķa maģiskās īpašības. Par zagto pergamentu viņš ķīniešu ģenerālim bija samaksājis veselu bagātību. Pēc tam Kolekcionārs lika pergamentu iztulkot, jo apjauta, ka skulptūra bez lietošanas instrukcijas viņam nenieka nedos. Multimiljonāra mazās žurkas ačteles aiz bieza­jiem briļļu stikliem iemirdzējās, kad viņš iedomājās, kā varētu pārvaldīt visu pasaules ekonomiku, ja vien šis priekšmets nonāktu viņa rokās. Zinot par pārmaiņām tirgū, pirms tās vēl notikušas, viņš varētu apsteigt sān­cenšus un pavairot savus miljardus. Viņam ļoti nepatika būt tikai otrajam bagātākajam cilvēkam pasaulē.

Kolekcionārs uzzināja, ka Ķīnas iebrukuma laikā, kad klosteri sagrāva un dažus mūkus noslepkavoja, par vienkāršu zemnieku pārģērbtajam Zelta pūķa karaļ­valsts kroņprincim pa kalnu pārejām bija izdevies aiz­bēgt, nokļūt līdz pat Nepālai un no turienes, joprojām inkognito, doties uz savu zemi.

Tibetiešu lamas vēl nebija beiguši jaunieša izglīto­šanu, bet viņa tēvs karalis iesākto darbu turpināja. Tomēr viņš nespēja dēlam sniegt tik labu sagatavotību, kādu bija saņēmis pats. Kad ķīnieši uzbruka klosterim, mūki princim vēl nebija pierē atvēruši trešo aci, ar kuru iespējams redzēt auru, noteikt cilvēka raksturu un nodo­mus. Viņš nebija pienācīgi trenēts arī telepātijas mākslā, kas ļāva lasīt domas. Neko no tā visa jaunietim nespēja sniegt viņa tēvs, tomēr pēc karaļa nāves princis varēja ar godu ieņemt troni. Viņš labi pārzināja Būdas mācību un ar laiku pamanījās iemantot vajadzīgo autoritāti, lai valdītu, veselo saprātu, lai tiesātu, un garīgumu, lai neļautu varai sevi korumpēt.

Kāpjot tronī, Dila Bahadūra tēvs bija tikai divdesmit gadus vecs, un daudzi domāja, ka viņš nebūs spējīgs valdīt, kā to darījuši citi šīs zemes karaļi, tomēr jau no paša sākuma jaunais monarhs pierādīja savu briedumu un gudrību. Kolekcionārs uzzināja, ka karalis ir tronī nu jau vairāk nekā četrdesmit gadu un viņa valdīšanas laiku raksturo miers un labklājība.

Zelta pūķa karaļvalsts vadītājs izturējās noraidoši pret ārzemju ietekmēm, īpaši jau pret tām, kuras nāca no Rietumiem, ko viņš uzskatīja par materiālistisku un pagrimušu kultūru, bīstamu principiem, kas vienmēr valdījuši viņa zemē. Valsts oficiālā reliģija bija budisms, un karalis bija nolēmis šo kārtību saglabāt. Katru gadu tika veikta aptauja, lai noteiktu nacionālās laimes pro­centu; te nebija runa par problēmu neesamību, jo lielā­koties tās ir pilnīgi neizbēgamas, bet gan par iedzīvotāju līdzjūtību un garīgumu. Valdība ierobežoja tūrismu un pieļāva, ka valsti gadā apmeklē tikai neliels skaits cie­nīgu ceļotāju, tāpēc tūrisma aģentūras šo valsti dēvēja par Aizliegto karaļvalsti.

Nesen ieviestā televīzija raidīja tikai dažas stun­das dienā un vienīgi tādas programmas, kuras karalis uzskatīja par nekaitīgām, piemēram, sporta pārrai­des, zinātniski dokumentālās un multiplikācijas filmas. Nacionālais tērps bija obligāts, rietumnieciskais apģērbs publiskās vietās bija aizliegts. Universitātes studenti pieprasīja steidzami atcelt šo ierobežojumu, jo viņi bija gatavi vai mirt par amerikāņu džinsiem un sporta kur­pēm, tomēr, tāpat kā daudzos citos jautājumos, arī šai ziņā karalis palika nelokāms. Viņu vienprātīgi atbalstīja pārējie iedzīvotāji, kas lepojās ar savām tradīcijām un nevēlējās pārņemt ārzemju paradumus.

Kolekcionārs neko daudz nezināja par Zelta pūķa karaļvalsti, jo tās vēsturiskās un ģeogrāfiskās bagātības viņu galīgi neinteresēja. Viņš nedomāja kādreiz doties uz turieni. Tāpat viņam nebija jānopūlas, lai iegūtu maģisko skulptūru, tādēļ jau viņš maksāja veselu bagā­tību Speciālistam. Ja šis priekšmets, kā viņam apgal­voja, varēja paredzēt nākotni, tad tas varēja piepildīt arī pēdējo viņa sapni: kļūt par pasaules bagātāko cilvēku.

Sarunu biedra pārveidotā balss no Honkongas aplie­cināja, ka operācija jau norit un ka rezultāti gaidāmi pēc trim vai četrām nedēļām. Kaut arī klients nejautāja, Speciālists viņu informēja par pakalpojuma izmaksām, kuras bija tik absurdi lielas, ka Kolekcionārs vienā rāvienā pielēca kājās.

-     Un ja nu jūs kļūdāties? mazliet nomierinājies, jautāja otrs bagātākais cilvēks pasaulē un aplūkoja savu rādītājpirkstu, pie kura bija pielipusi dzeltenīga, nesen no deguna izurķēta viela.

-    Es nekļūdos, Speciālists lakoniski atbildēja.

Nedz Speciālists, nedz viņa klients nevarēja iedomā­ties, ka šai pašā brīdī Dils Bahadūrs, Zelta pūķa karaļ­valsts valdnieka jaunākais dēls, kas bija izvēlēts kā nāka­mais karalis, kopā ar skolotāju atradās kalnu mājā. Tā bija ala, kuras ieeju kalnu terasē maskēja dabiski veido­ta klints pārkare. Mūks šo vietu bija izvēlējies tāpēc, ka no trim pusēm tā bija praktiski nepieejama un neviens, kurš labi nepazina šo apkaimi, ieeju nevarēja atrast.

Vairākus gadus Tensings šai alā bija dzīvojis kā eremīts, klusumā un vientulībā, līdz Aizliegtās karaļvalsts valdnieki bija lūguši, lai viņš izglīto princi. Bērns dzī­voja kopā ar skolotāju līdz divdesmit gadu vecumam. Šai laikā mūkam ar tik skarbu nodarbību palīdzību, ka vien retais varēja tās izturēt, vajadzēja izaudzināt princi par nevainojamu valdnieku. Tomēr visas šīs no­darbības nebūtu devušas nekādu rezultātu, ja Dilam Bahadūram nepiemistu neparasta gudrība un skaidra sirds. Tensings bija apmierināts, jo māceklis pārpārēm spēja pierādīt, ka viņam piemīt abas šīs īpašības.

Princis bija nodzīvojis kopā ar mūku divpadsmit gadus, guļot uz akmeņiem, apsedzies ar jaka ādu, ievē­rojot pilnīgi veģetāru diētu un nododoties reliģiskai praksei, mācībām un fiziskiem vingrinājumiem. Viņš bija laimīgs. Princis nebūtu ar mieru mainīt savu dzīvi pret kādu citu un ar smagu sirdi domāja par dienu, kad atkal nāksies atgriezties pasaulē. Tomēr viņš vēl itin labi atcerējās savas bailes un vientulību, kad sešu gadu vecumā nokļuva kalnu alā līdzās milzīga auguma sve­šiniekam, kas viņam netraucēti ļāva raudāt trīs dienas pēc kārtas, līdz princim vairs nepalika nevienas asaras. Kopš tās reizes viņš tā arī vairs nebija raudājis. Milzis kļuva par prinča māti, tēvu un visu pārējo ģimeni, viņš kļuva arī par labāko draugu, skolotāju, tao šu instruk­toru un garīgo vadītāju. No mūka princis bija iemācījies gandrīz visu, ko zināja.

Tensings soli pa solim vadīja Dilu Bahadūru pa budisma ceļu, mācīja vēsturi un filozofiju, ļāva iepazīt dabu, dzīvniekus un augu ārstniecisko spēku, attīstīja prinča intuīciju un iztēli, sagatavoja karam un tajā pašā laikā mācīja saskatīt miera vērtību. Viņš ievadīja princi lamu noslēpumos un palīdzēja rast līdzsvaru starp prātu un spēku, kas tik nepieciešams valdniekam. Viens no vingrinājumiem, kurus princim nācās veikt, bija šaut ar loku, stāvot uz divām olām, vai arī darīt to pašu tupus, kad olas atrodas ceļgalu locītavās.

-    Tev ne tikai labi jānotēmē bulta, Dil Bahadūr, bet nepieciešams arī spēks, stabilitāte un spēja kontrolēt visus muskuļus, lama pacietīgi skaidroja.

-     Iespējams, ka vairāk jēgas būtu olas apēst, cienī­jamo skolotāj, princis nopūtās, kad olas kārtējo reizi bija saspiestas.

Garīgā prakse bija vēl intensīvāka. Desmit gadu vecumā zēns spēja sasniegt transa stāvokli un pacelties līdz augšējiem apziņas slāņiem; vienpadsmit gadu vecu­mā varēja sarunāties telepātiski un kustināt priekšme­tus, tiem nepieskaroties; un trīspadsmit gadu vecumā jau spēja doties astrālos ceļojumos. Kad princim palika četrpadsmit gadu, skolotājs viņam pierē izveidoja atveri, lai jauneklis varētu redzēt auras. Operācijas laikā kaulā tika izgrebts caurums, un šai vietā palika zirņa lieluma atvērums.

-    Jebkura organiska matērija izstaro enerģiju jeb auru, cilvēka acij neredzamas gaismas vainagu, kuru spēj ieraudzīt tikai atsevišķi cilvēki ar īpašām psihiskām spējām. Pēc auras krāsas un formas iespējams uzzināt daudz ko, Tensings skaidroja.

Trīs nākamajās vasarās lama kopā ar zēnu ceļoja uz dažādām Indijas, Nepālas un Butānas pilsētām, lai princis trenētos lasīt satikto cilvēku un dzīvnieku auru. Tomēr mūks nekad neveda zēnu uz viņa zemes, Aizliegtās karaļvalsts, skaistajām ielejām un kalnu tera­sēm, kur princis varēs atgriezties tikai pēc apmācības beigām.

Dils Bahadūrs iemācījās lietot trešo aci pierē ar tādu veiklību, ka tagad, astoņpadsmit gadu vecumā, pēc auras izskata spēja noteikt auga ārstnieciskās īpašības, dzīv­nieka niknuma pakāpi un cilvēka emocionālo stāvokli.

Vēl bija atlikuši tikai divi gadi, līdz jauneklim paliks divdesmit, un skolotāja darbs būs paveikts. Tad Dils Bahadūrs atkal atgriezīsies ģimenes klēpī un pēcāk dosies studēt uz Eiropu, jo modernajā pasaulē bija nepie­ciešamas daudzas zināšanas, kuras Tensings nevarēja princim iemācīt, tomēr bija vajadzīgas, lai vadītu valsti.

Tensings visiem spēkiem centās sagatavot princi, lai kādu dienu viņš varētu kļūt par labu karali un spētu atšifrēt Zelta pūķa pareģojumus, pat nenojaušot, ka Ņujorkā dzīvo alkatīgs cilvēks, kurš vēlas skulptūru nozagt. Mācības bija tik intensīvas un sarežģītas, ka skolnieks reizēm zaudēja pacietību, bet nelokāmais Ten­sings lika viņam strādāt tik ilgi, līdz nogurums pieveica viņus abus.

-    Skolotāj, es nevēlos būt karalis, Dils Bahadūrs kādu dienu sacīja.

-    Vai mans skolnieks vēlas atteikties no troņa, lai vairs nebūtu jāmācās? Tansings pasmaidīja.

-Vēlos pavadīt savu dzīvi meditējot, skolotāj. Kā gan es varēšu sasniegt apskaidrību starp tik daudziem pasaules kārdinājumiem?

-    Ne visi var būt eremīti kā es. Tava karma ir kļūt par karali. Tev nāksies sasniegt apskaidrību, mērojot daudz grūtāku ceļu nekā meditācija. Tev tas būs jāpa­veic, kalpojot savai tautai.

-    Es nevēlos no jums šķirties, skolotāj, princis trī­cošā balsī sacīja.

Lama izlikās neredzam valgumu jaunekļa acīs.

-   Vēlmes un bailes ir tikai ilūzija, Dil Bahadūr, tās nav reālas. Tev jāmācās atteikties.

-    Vai man jāatsakās arī no pieķeršanās?

-    Pieķeršanās ir kā pusdienlaika gaisma tai nav nepieciešama otras personas klātbūtne. Arī divu cilvēku šķiršanās ir iluzora, jo pasaulē viss ir saistīts. Mūsu gari vienmēr paliks kopā, Dil Bahadūr, lama paskaidroja, ar zināmu pārsteigumu pamanot, ka pats nespēj preto­ties šīm emocijām un mācekļa skumjas pārņēmušas arī viņu.

Lama ar nožēlu redzēja, ka tuvojas brīdis, kad viņam būs jāved princis atpakaļ pie ģimenes, atpakaļ pasaulē, atpakaļ uz Zelta pūķa karaļvalsts troni, kuram viņš bija nolemts.

4 Ērglis un Jaguārs

Lidmašīna, ar kuru ceļoja Aleksandrs Kolds, piezemē­jās Ņujorkā pulksten septiņpadsmitos četrdesmit piecās minūtēs. Šajā stundā jūnija dienas karstums vēl nebija mazinājies. Jauneklis ar smaidu atcerējās savu pirmo patstāvīgo ceļojumu uz šo pilsētu, kad viņam, tikko no lidostas izgājušam, kāda nevainīga izskata meiča nozaga visu bagāžu. Kā gan viņu sauca? Alekss to gandrīz jau bija aizmirsis… Morgana! Tas bija tāds viduslaiku raga­nas vārds. Puisim šķita, ka kopš tā laika pagājuši vairā­ki gadi, kaut gan patiesībā tie bija tikai seši mēneši. Viņš jutās kā pavisam cits cilvēks: pieaugušāks, vairāk ticēja saviem spēkiem un vairs nebija piedzīvojis arī nevienu niknuma vai izmisuma lēkmi.

Arī ģimenē krīze bija beigusies: šķita, ka māte ir paglābusies no vēža, kaut gan bailes par slimības iespē­jamo atgriešanos aizvien saglabājās. Tēvs bija atsācis smaidīt, un māsas Andrea un Nikola sāka pieaugt. Alekss ar viņām gandrīz vairs neplūcās, vienīgi tik, cik nepieciešams, lai meitenes viņam nekāptu uz galvas. Puiša prestižs draugu vidū bija ievērojami audzis. Pat

skaistā Sesilija Bārnsa, kas pret Alekšu vienmēr bija izturējusies kā pret niecību, tagad lūdza palīdzēt tik galā ar matemātikas mājasdarbiem. Un ne tikai palī­dzēt Aleksam vajadzēja tos izpildīt un pēc tam ļaut, lai meitene uzdevumus pārraksta, bet viņas smaids puisim bija vairāk nekā pietiekama balva par pūliņiem. Sesilija Bārnsa tikai noplivināja savus kuplos matus, un Alekša ausis kļuva sārtas. Kopš Aleksandrs atgriezās no Amazones ar noskūtu galvvidu, rētu un kaudzi neticamu piedzīvojumu, viņš skolā bija kļuvis ļoti populārs, tomēr puisim šķita, ka viņš vairs neiederas šai vidē. Kopā ar draugiem vairs nebija tik jautri kā agrāk. Ceļojums bija atmodinājis viņa zinātkāri. Ziemeļkalifornijas kartē dzimtais ciematiņš bija gandrīz nepamanāms punkts. Alekss vēlējās pamest šo šaurību un atklāt pasaules bezgalību.

Ģeogrāfijas skolotājs piedāvāja puisim pastāstīt kla­sei par saviem piedzīvojumiem. Alekss ieradās skolā ar spļaujamo trubiņu, tomēr bez saindētajām šautriņām, jo nevēlējās izraisīt kādu negadījumu. Viņš bija paņēmis līdzi fotogrāfijas, kurās redzams, kā viņš Riunegru upē peldas kopā ar delfīniem, kailās rokās tur krokodilu un ēd uz iesma ceptu gaļu. Kad viņš paskaidroja, ka tā . bija anakondas, lielākās ūdensčūskas gaļa, klasesbiedru pārsteigums jau robežojās ar neticību. Un Alekss vēl nemaz nebija pieminējis pašu interesantāko: ceļojumu uz miglāja ļaužu zemi, kur viņš tikās ar varenajām aiz­vēsturiskajām radībām. Tāpat viņš neko neteica arī par Valimai, veco burvi, kas puisim palīdzēja iegūt veselības ūdeni mātei, jo tad visi domātu, ka Alekss kļuvis pilnīgi

traks. Viņš visu rūpīgi ierakstīja kladē, jo vēlējās uzrak­stīt grāmatu. Puisis pat bija izdomājis tai nosaukumu: Briesmoņu pilsēta.

Viņš nekad nepieminēja arī Nadju Santosu jeb Ērgli, kā viņu sauca. Ģimenes locekļi zināja, ka Aleksam Ama­zonē ir palikusi draudzene, bet tikai Liza, puiša māte, nojauta šīs draudzības patieso jēgu. Ērgle Aleksam bija daudz svarīgāka nekā visi viņa draugi, kopā ņemti, tostarp pat Sesilija Bārnsa. Viņš negrasījās stāstīt par Nadju baram ziņkārīgu un nevērīgu pusaudžu, kas neti­cētu, ka šī meitene māk sarunāties ar dzīvniekiem un ir atradusi brīnumainus dimantus, vislielākos un vērtī­gākos pasaulē. Vēl jo mazāk viņš varēja stāstīt, ka viņa iemācījusies kļūt neredzama. Alekss bija pārliecinājies, kā indiāņi pēc pašu vēlēšanās spēja pazust, kā hame­leoni pārtopot apkārtējā meža krāsās, divu metru attālumā viņus vairs nebija iespējams saskatīt pat gaišā dienas laikā. Puisis daudzas reizes bija mēģinājis kļūt neredzams, bet viņam tas nekad neizdevās. Turpretim Nadja to paveica ar tādu vieglumu, it kā tā būtu dabis­kākā lieta pasaulē.

Jaguārs rakstīja Ērglei gandrīz katru dienu, reizēm tikai vienu vai divas rindkopas, citreiz vairāk. Viņš apko­poja visas vēstules un katru piektdienu tās nosūtīja lielā aploksnē. Līdz Santamaria de la Ljuvijai, kas atrodas uz Brazīlijas un Venecuēlas robežas, vēstules ceļoja vairāk nekā mēnesi, bet abi draugi bija pieraduši pie šīm laika nobīdēm. Nadja dzīvoja nomaļā pilsētiņā, kur vienīgais telefons atradās žandarmērijā un par elektronisko pastu neviens neko nebija dzirdējis.

Nadja atbildēja ar īsām vēstulēm, it kā rakstīšana meitenei šķistu pārāk sarežģīts uzdevums. Tomēr pie­tika ar dažiem teikumiem, lai Aleksandrs justu draudze­nes klātbūtni, it kā viņa tepat vien būtu. Ikviena no šīm vēstulēm uz Kaliforniju atnesa džungļu vēsmu, ūdens čalošanu, putnu un pērtiķu kori. Reizēm Jaguāram šķita, ka viņš skaidri var saost meža un mitruma smaržu un, ja vien pastieptu roku, varētu draudzenei pieskar­ties. Pirmajā vēstulē Nadja stāstīja, ka Aleksam ir "jālasa ar sirdi" tieši tāpat, kā agrāk viņa bija draugam mācījusi "klausīties ar sirdi". Nadja uzskatīja, ka tas ir veids, kā sarunāties ar dzīvniekiem un saprast nezinā­mas valodas. Mazliet patrenējies, Aleksandrs Kolds to iemācījās un saprata, ka papīrs un tinte nav nepiecie­šams, lai kontaktētos ar draudzeni. Kad viņš bija viens un apkārt valdīja klusums, pietika tikai iedomāties par Ērgli, lai viņu sadzirdētu, tomēr puisim tik un tā patika draudzenei rakstīt. Tas bija tāpat kā rakstīt dienasgrā­matu.

Kad Ņujorkā atvērās lidmašīnas durvis un pasa­žieri pēc sešām stundām beidzot varēja izstiept kājas, Aleksandrs devās ārā pārkarsis, notirpušiem locekļiem un mugursomu plecos, tomēr ļoti apmierināts par drīzo tikšanos ar vecmāmiņu. Iedegums bija nogājis, mati atauguši, un tagad rēta galvvidū vairs nebija redzama. Puisis atcerējās, ka iepriekšējo reizi Keita viņu lidostā nebija sagaidījusi un viņš bija kļuvis ļoti nikns, jo tā bija pirmā reize, kad Alekss ceļoja viens. Domājot par bailēm, kas viņu toreiz pārņēma, puisis pasmaidīja.

Šoreiz vecmāmiņa bija izteikusies ļoti skaidri: viņiem jāsatiekas lidostā.

Tikko izgājis no garā gaiteņa zālē, Alekss ieraudzīja Keitu Koldu. Viņa nebija mainījusies: tie paši izspūrušie mati, tās pašas sasprēgājušās briļļu lēcas, kas turējās pie rāmjiem ar līmlenti, tā pati veste ar simt kabatām, pilnām ar dažādām lietām, tās pašas brezenta bikses, kas sniedzās līdz ceļgaliem un atsedza viņas kalsnās un muskuļotās kājas un raupjai koka mizai līdzīgo ādu. Vienīgā negaidītā lieta bija vecmāmiņas sejas izteiksme, kas parasti bija aplam nikna, bet šoreiz šķita priecīga. Aleksandrs tikai dažas reizes bija redzējis viņu smai­dām; parasti vecmāmiņa skaļi smējās visnepiemērotāka­jos brīžos. Viņas smiekli varēja uzdzīt šermuļus. Tagad Keitas smaidā jautās kas līdzīgs maigumam, kaut gan Alekss nebija pilnīgi drošs, ka vecmāmiņa ir spējīga arī uz šādām emocijām.

-    Sveika, Keita! viņš sveicināja, mazliet sabijies no domas, ka vecmāmiņai ir atmiekšķējušās smadzenes.

-    Tu ierodies ar pusstundas nokavēšanos, viņa nosodoši teica un ieklepojās.

-    Jā, tā ir mana vaina, Alekss atbildēja, Keitas balss toņa nomierināts: tā bija viņa ierastā vecmāmiņa, smaids izrādījās tikai optiska ilūzija.

Aleksandrs pēc iespējas nevērīgāk satvēra viņu aiz rokas un skaļi nobučoja uz vaiga. Keita iedunkāja maz­dēlu, ar roku noslaucīja buču un uzaicināja Alekšu kaut ko iedzert, jo viņiem vēl bija divas stundas laika līdz lidmašīnai uz Londonu, no kurienes ceļabiedri dosies uz Nūdeli. Puisis sekoja vecmāmiņai uz zāli, kas paredzēta pastāvīgajiem pasažieriem. Rakstniece daudz braukāja apkārt un atļāvās izmantot šo privilēģiju. Keita uzrādīja savu biedra karti, un abi devās iekšā. Un tad Alekss trīs metru attālumā ieraudzīja Keitas sagatavoto pārsteigu­mu tur viņus gaidīja Nadja Santosa.

Puisis neviļus impulsīvi iekliedzās, nosvieda mugur­somu un izpleta rokas apkampienam, tomēr tūdaļ pat savaldījās un nokaunējās. Arī Nadja bija nosarkusi un kādu brīdi vilcinājās, nezinot, ko iesākt blakus šim cil­vēkam, kas pēkšņi šķita svešinieks. Viņa neatcerējās, ka puisis būtu bijis tik garš, turklāt viņš arī izskatījās citāds sejas vaibsti bija kļuvuši manāmi stūraināki. Visbeidzot prieks uzveica apjukumu, un Nadja skrie­šus metās uz priekšu un pieplaka pie drauga krūtīm. Aleksandrs pārliecinājās, ka Nadja šo mēnešu laikā nebija augusi, viņa joprojām bija tā pati ēteriskā mei­tene ar meduskrāsas ādu un spalvām rotāto lentīti, kas saturēja sprogainos matus.

Keita Kolda izlikās ļoti uzmanīgi lasām kādu avīzi, kamēr pie bāra gaidīja savu šņabi, bet tikmēr abi draugi, laimīgi pēc gaužām ilgās šķiršanās atkal būt kopā, jau dzīvoja nākamā piedzīvojuma gaidās un klusi murminā­ja savus totēma vārdus: Jaguārs, Ergle…

Keitu jau mēnešiem bija apsēdusi doma uzaicināt Nadju šai ceļojumā. Viņa uzturēja kontaktus ar Sesaru Santosu, meitenes tēvu, jo viņš pārraudzīja Dimantu fonda programmas, lai saglabātu pirmatnējo mežu un Amazones indiāņu kultūru. Sesars Santoss reģionu pazina labāk par jebkuru citu, tāpēc šim uzdevumam bija ļoti piemērots. Viņš Keitai pastāstīja, ka miglāja ļaudis un viņu kolorītā virsaite Ijomi ļoti ātri piemē­rojusies jaunajai situācijai. Ijomi bija nosūtījusi četrus jauniešus divus puišus un divas meitenes mācīties uz Manausu. Viņa vēlējās, lai jaunieši apgūst nahab tā sauca cilvēkus, kuri nebija indiāņi, paradumus un vēlāk var veicināt saprašanos starp abām kultūrām.

Kamēr pārējie cilts locekļi turpināja dzīvot džungļos un pārtikt no medībām un zvejas, četri sūtņi pēkšņi nokļuva XXI gadsimtā. Tiklīdz viņi pierada pie drēbēm un apguva minimālo vārdu krājumu portugāļu valodā, tā drosmīgi ķērās pie "nahab maģijas" apguves un sāka ar diviem brīnišķīgiem izgudrojumiem sērkociņiem un autobusu. Sešu mēnešu laikā viņi jau bija atklājuši datoru eksistenci un, pēc Sesara Santosa domām, turpinot tādā pašā garā, nebija tālu tā diena, kad viņi droši varēs cīnīties ar Amazoni apgūstošo kompāniju briesmīgajiem advo­kātiem. Tieši tā, kā sacīja Ijomi: "Cīnītāji ir ļoti dažādi."

Keita Kolda diezgan ilgi lūdza Sesaram Santosam ļaut meitai atbraukt ciemos. Viņa sacīja: gluži tāpat kā Ijomi bija nosūtījusi jauniešus mācīties uz Manausu, viņam vajadzēja sūtīt Nadju uz Ņujorku. Meitenei bija pienācis laiks pamest Santamaria de la Ljuviju un maz­liet redzēt pasauli. Bija ļoti labi dzīvot brīvā dabā un iepazīt dzīvnieku un indiāņu paradumus, tomēr Nadjai nepieciešama arī izglītība, un pāris mēnešu brīvdienas civilizācijā viņai nāks tikai par labu, apgalvoja rakst­niece. Klusībā viņa cerēja, ka šī atšķirtība varētu nomie­rināt Sesaru Santosu un tuvākajā nākotnē gids varētu nolemt sūtīt meitu studēt uz Savienotajām Valstīm.

Pirmo reizi dzīvē Keita Kolda bija gatava par kādu rūpēties. Neko tādu viņa nebija darījusi pat ar savu dēlu Džonu, kurš pēc šķiršanās dzīvoja kopā ar tēvu. Žurnālistes darbs, ceļojumi, maniakālie ieradumi un dzī­voklī valdošais haoss nebija ideāli apstākļi, lai uzņemtu ciemiņus, tomēr Nadjas gadījums bija īpašs. Rakstniecei šķita, ka savos trīspadsmit gados meitene bija daudz gudrāka nekā viņa pati sešdesmit piecu gadu vecumā. Keita bija pārliecināta, ka Nadjai ir sena dvēsele.

Protams, par šiem plāniem Keita savam mazdēlam nebilda ne pušplēsta vārda, citādi puisis vēl varētu iedomāties, ka viņa kļuvusi sentimentāla. Te nebija ne miņas no sentimenta, pašpārliecināti nodomāja rakst­niece. Viņas motīvi bija gluži praktiski Keitai nepie­ciešams kāds, kas sakārtotu viņas papīrus un arhīvus, turklāt dzīvoklī bija viena lieka gulta. Kad Nadja dzīvos kopā ar viņu, Keita plānoja meiteni pamatīgi un bez atlaidēm izkalpināt. Skaidrs, tas notiks vēlāk, kad viņa apmetīsies rakstnieces mājā, nevis tagad, kad ietiepīgais Sesars Santoss beidzot bija piekritis atļaut meitai pāris nedēļu paceļot.

Keitai nebija ienācis prātā, ka Nadja ieradīsies tikai ar to apģērbu, kas mugurā. Visa viņas bagāža sastāvēja no vestes, diviem banāniem un kartona kastes, kuras vākā bija izurbināti daži caurumi. Kastē atradās Boroba, pērtiķītis, kas meitenei vienmēr bija līdzi, tikpat nobijies kā pati saimniece. Ceļojums bija garš. Sesars Santoss bija aizvedis meitu līdz lidmašīnai, kur kāda stjuarte apņēmās par viņu parūpēties. Gids meitenei uz rokas bija uzlīmējis leikoplastu ar Keitas Koldas telefona numuru un adresi gadījumam, ja viņa apmaldās. Pēc tam nebija viegli leikoplastu dabūt nost.

Nadja bija lidojusi tikai sagrabējušajā tēva lidmašīniņā, un viņai tas nepatika, jo meitene baidījās no aug­stuma. Ieraugot milzīgo lidmašīnu Manausā un apjaušot, ka tajā nāksies atrasties daudzas stundas, viņai salēcās sirds. Lidmašīnā meitene iekāpa neizsakāmu baiļu mākta, un Boroba nejutās daudz labāk. Nabaga pērtiķītim, kas bija pieradis pie svaiga gaisa un brīvības, bija grūti paciest slēgto telpu un motoru troksni. Kad saim­niece Ņujorkas lidostā pacēla kastītes vāku, viņš no tās izšāvās kā bulta, un, panikas pārņemts, kliedzot lēkāja pa cilvēku pleciem. Nadjai un Keitai Koldai vajadzēja vai­rāk nekā pusstundu, lai viņu notvertu un nomierinātu.

Pirmajās dienās Borobam un viņa saimniecei bija grūti pierast pie dzīves Ņujorkas dzīvoklī, tomēr drīz vien viņi iemācījās orientēties pilsētā un tuvākajā apkai­mē ieguva jaunus draugus. Kur vien viņi devās, meitenei un pērtiķītim visi pievērsa uzmanību. Pērtiķītis, kas uzvedās kā cilvēks, un meitene ar spalvām matos šai pilsētā nebija ierasta parādība. Ļaudis viņiem piedāvāja saldumus, un tūristi fotografēja.

Ņujorka, Nadja, ir daudzu ciematu sakopojums. Katram rajonam ir savas raksturīgas īpatnības. Kad iepazīsi irāni no veikaliņa, vjetnamieti no veļas mazgā­tavas, salvadoriešu pastnieku un manu draugu, kafej­nīcas īpašnieku itāli, tu jutīsies kā Santamaria de la Ļjuvijā, Keita skaidroja, un meitene drīz vien pārlie­cinājās, ka tā tiešām ir.

Rakstniece rūpējās par Nadju kā par princesi un pie sevis visu laiku atkārtoja, ka vēl būs gana daudz laika, lai pievilktu grožus. Viņa veda meiteni pastaigāties uz dažādām vietām, abas dzēra tēju viesnīcā Plaza, brauca pajūgā pa Centrālparku, ar liftu pacēlās līdz pat debes­skrāpju augšējiem stāviem un Brīvības statujas virsot­nei. Rakstniecei bija jāiemāca Nadjai braukt ar liftu, pārvietoties pa eskalatoru un iziet pa automātiskajām durvīm. Viņas devās arī uz kino un teātri uz vietām, kur Nadja nekad nebija bijusi; tomēr vislielāko iespaidu uz meiteni atstāja ledus kādā slidotavā. Pieradusi pie tropiem, viņa nebeidza vien apbrīnot ledus aukstumu un baltumu.

-    Drīz vien tev apniks redzēt ledu un sniegu, jo esmu nodomājusi ņemt tevi līdzi uz Himalajiem, Keita Kolda Nadjai sacīja.

-    Kur tas ir?

-    Otrā pasaules malā. Tev vajadzēs labus zābakus, biezu apģērbu un ūdensnecaurlaidīgu jaku.

Rakstniece uzskatīja, ka aizvest Nadju uz Zelta pūķa karaļvalsti ir lieliska ideja, jo tā viņa varēs labāk iepazīt pasauli. Keita nopirka meitenei siltu apģērbu un piemē­rotus apavus, savukārt Borobam bērnu jaciņu un īpašu somu, kas paredzēta ceļojošiem mājdzīvniekiem. Tas bija melns čemodāniņš ar sietiņu, kas ļāva ieplūst gai­sam un pavēra skatu uz ārpasauli. Soma bija izoderēta ar mīkstu jērādu, un tās iekšienē atradās īpaši noda­lījumi ūdenim un ēdienam. Tāpat rakstniece nopirka autiņbiksītes. Par spīti garajiem Nadjas paskaidroju­miem valodā, kurā viņa sarunājās ar Borobu, pērtiķītim tās uzvilkt nemaz nebija viegli. Pirmo reizi savas īsās dzīves laikā dzīvnieciņš iekoda cilvēkam. Keita Kolda nedēļu staigāja ar apsaitētu roku, bet pērtiķītis savas vajadzības tomēr iemācījās nokārtot autiņbiksītēs, kas tādā garā ceļojumā bija pilnīgi nepieciešami.

Keita nebija teikusi Nadjai, ka lidostā abām pievie­nosies arī Aleksandrs. Viņa vēlējās jauniešiem sagādāt pārsteigumu.

Vēlāk aviosabiedrības salonā ieradās arī Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless. Fotogrāfi rakstnieci un abus jauniešus nebija redzējuši kopš ceļojuma uz Amazoni. Viņi cieši apkampās, un tikmēr Boroba lēkāja no viena fotogrāfa galvas uz otru, priecīgs atkal tikties ar veca­jiem draugiem.

Džoels Gonsaless pacēla kreklu, lai ar lepnumu parā­dītu vairākus metrus garās anakondas niknā apkam­piena atstātās pēdas. Čūska viņu džungļos gandrīz nobeidza un salauza vairākas ribas, tāpēc Džoela krūtis uz visiem laikiem bija iedugušas. Par spīti garajam zirga ģīmim, Timotijs Brūss savukārt izskatījās gandrīz vai pēc smukulīša, un pēc Keitas uzstājīgās iztaujāšanas atzinās, ka ir salabojis zobus. Lielo, dzelteno un šķībo zobu vietā, kas agrāk neļāva viņam kārtīgi aizvērt muti, tagad laistījās žilbinošs smaids.

Astoņos vakarā pieci ceļabiedri sāka savu ceļojumu uz Indiju. Lidojums bija garš kā mūžība, bet Aleksim un Nadjai tas šķita pārāk īss viņiem bija tik daudz ko pārrunāt. Jaunieši jutās atviegloti, ka Boroba mie­rīgi pacieš ceļojumu, saritinājies uz jērādas kā zīdainis.

Kamēr pārējie pasažieri šaurajos krēslos mēģināja iemigt, draugi pavadīja laiku sarunājoties un skatoties filmas. Timotija Brūsa garās kājas tik tikko ietilpa šau­rajā vietā zem krēsla, tāpēc viņš ik pa brīdim piecēlās, lai lidmašīnas ejā izpildītu kādu jogas vingrojumu un tā izvairītos no krampjiem. Džoels Gonsaless jutās daudz ērtāk, jo viņš bija īss un tievs. Keitai Koldai bija pašai sava garu ceļojumu pārdzīvošanas sistēma viņa iedzēra divas tabletes miega zāļu un pāris malku šņabja. Šā kokteiļa efekts bija līdzīgs sitienam pa galvu.

-Ja lidmašīnā ir terorists ar bumbu, nemodiniet mani, viņa deva pēdējos norādījumus, tad apsedzās ar segu un kā ezis savilkās kamoliņā.

Trīs rindas aiz Alekša un Nadjas ceļoja kāds vīrs, kura mati bija sapīti daudzās mazās bizītēs, kas savu­kārt aizmugurē saņemtas kopā ar ādas strēmelīti. Kaklā viņam karājās krelles un uz krūtīm bija melnā striķītī iekārts zamšādas maisiņš. Viņš bija ģērbies izbalējušos džinsos, nodilušos zābakos uz paaugsta papēža un līdz acīm uzmauktā kovboju platmalē, kuru, kā jaunieši vēlāk pārliecinājās, vīrs nenoņēma pat guļot. Draugiem šķita, ka ceļabiedrs jau bija pārāk vecs, lai šādi tērptos.

Viņš droši vien ir kāds popmūziķis, Aleksandrs nosprieda.

Nadja nezināja, kas tas ir, un Aleksandrs saprata, ka ir ļoti grūti meitenei to paskaidrot. Viņš apsolīja, ka pie pirmās izdevības izglītos draudzeni popmūzikas pama­tos, kas jāzina ikvienam sevi cienošam pusaudzim.

Draugi domāja, ka dīvainais hipijs bija vairāk nekā četrdesmit gadus vecs, par ko iedegušajā sejā liecināja arī krunkas ap acīm un muti. Astē sasietie mati bija tēraudpelēki. Lai arī cik vecs viņš būtu, izskatījās, ka šis vīrs ir ļoti labā fiziskā formā. Vispirms draugi viņu bija redzējuši Ņujorkas lidostā nesam brezenta somu un ar siksnu pārsietu guļammaisu, kas karājās hipijam plecā. Pēc tam viņi šo vīru bija pamanījuši cepuri galvā snauduļojam Londonas lidostā, un tagad viņš sēdēja tajā pašā lidmašīnā, kas devās uz Indiju. Jaunieši no attālu­ma sveicināja vīru.

Tikko pilots izslēdza signālu, kas lika piesprādzēties, vīrs, lai izstaipītu kājas, paspēra dažus soļus pa lidmašī­nas eju. Viņš pienāca pie Nadjas un Alekša un uzsmai­dīja viņiem. Draugi pirmo reizi pamanīja, ka svešinieka acis ir gaiši zilas un tukšas kā hipnotizētam cilvēkam. Smaids sakustināja krunkas sejā, tomēr smaidīja tikai lūpas. Acis joprojām izskatījās kā mirušas. Vīrs jautāja, kas atrodas somā Nadjai klēpī, un meitene parādīja Borobu. Ieraugot pērtiķi autiņbiksītēs vīra smaids pār­vērtās skaļos smieklos.

-    Zābaku dēļ, vai zin', mani sauc par Bruņneša Teksu. Tie ir no bruņneša ādas, vīrs stādījās priekšā.

-    Nadja Santosa no Brazīlijas, meitene atbildēja.

-    Aleksandrs Kolds no Kalifornijas.

-    Es pamanīju, ka jums ir Aizliegtās karaļvalsts tūrisma ceļveži. Redzēju, kā jūs lidostā tos lasāt.

-    Mēs dodamies uz turieni, Aleksandrs pastāstīja.

-    Šo valsti apmeklē ļoti maz tūristu. Šķiet, viņi uzņem tikai kādus simt ceļotājus gadā, Bruņneša Tekss sacīja.

-    Mēs ceļojam kopā ar International Geographic grupu.

-    Tiešām? Jūs izskatāties pārāk jauni, lai strādātu šai žurnālā, sarunas biedrs ironiski noteica.

-    Tā ir, Alekss atbildēja, jo nevēlējās sniegt sīkākus paskaidrojumus.

-    Es arī gribu doties turp, taču nezinu, vai Indijā dabūšu vīzu. Zelta pūķa karaļvalsts nesimpatizē tādiem hipijiem kā es. Viņi domā, ka mēs tur meklējam tikai narkotikas.

-    Vai tad to tur ir tik daudz? Aleksandrs jautāja.

-    Marihuāna un opijs brīvi aug visās malās, vajag tikai tos novākt. Ļoti izdevīgi.

-    Tā droši vien ir smaga problēma, Aleksandrs noteica, pārsteigts, ka vecmāmiņa par to neko nebija minējusi.

-    Tā nav nekāda problēma. Tur šos augus lieto tikai medicīniskiem nolūkiem. Viņi pat neapjauš, kas tā ir par bagātību. Iedomājieties, cik varētu nopelnīt, ja tos sāktu izmantot? Bruņneša Tekss sacīja.

-    Varu iedomāties, Aleksandrs atbildēja. Viņam nepatika šāds sarunas pavērsiens, gluži tāpat kā šis vīrs ar mirušajām acīm.

5 Kobras

Ņūdeli viņi piezemējās no rīta. Pie ceļošanas pie­radusī Keita Kolda un abi fotogrāfi jutās diezgan labi, bet Nadja un Aleksandrs, kas nebija ne acu aizvēruši, izskatījās tā, it kā būtu pārdzīvojuši zemestrīci. Neviens no abiem nebija gatavs šīs pilsētas klimatam. Karstums viņus pārsteidza kā negaidīts sitiens pa seju. Tiklīdz ceļabiedri izgāja uz ielas, apkārt sastājās vesels bars ar cilvēkiem, kas piedāvāja aiznest bagāžu, parādīt pilsētu un vēlējās pārdot visu sākot ar mušām aplipušiem banāna gabaliņiem un beidzot ar hinduistu dievu figū­riņām. Diedelējot kādu monētu, līdz viņiem mēģināja izspraukties pussimts bērneļu ar lūdzoši izstieptām roķelēm. Kāds lepras slimnieks, kuram vairs nebija pirkstu un atlikusi tikai puse no sejas, spiedās virsū Aleksandram un centās kaut ko samangot, līdz lidostas apsargs viņam piedraudēja ar steku.

Jauniešus aprija tumšādainu, skaisti veidotu seju un lielu, melnu acu jūra. Aleksandrs, pieradis pie minimāli pieļaujamā attāluma starp cilvēkiem pusmetra, kas parasti šķīra ļaudis viņa dzimtenē, jutās tā, it kā visi šie cilvēki taisītos viņam uzbrukt. Viņš tik tikko spēja elpot. Kad Aleksis apjauta, ka Nadju ir aprijis pūlis un viņa ir pazudusi, puisim uznāca panikas lēkme. Viņš sāka draudzeni skaļi saukt un mēģināja atbrīvoties no daudzajām rokām, kas raustīja aiz drēbēm, līdz pēc vai­rākiem baiļu pilniem mirkļiem tālumā saskatīja krāsai­nās spalvas, ko meitene nēsāja matos. Viņš ar elkoņiem atbrīvoja ceļu, saķēra Nadju aiz rokas un vilka viņu nopakaļ vecmāmiņai un fotogrāfiem, kas drošiem soļiem devās uz priekšu, jo Indiju bija redzējuši jau vairākas reizes un labi pazina šejienes dzīvi.

Pagāja pusstunda, līdz ceļabiedri savāca vienuviet visu bagāžu, saskaitīja saiņus, nosargāja tos no ļaudīm un iekārtojās divos taksometros, kas cilvēku pilnajās ielās angļu manierē pārvietojās pa kreiso pusi un aiz­veda viņus līdz viesnīcai.

Bez jebkādas kārtības, neievērojot ne reto luksoforu, ne satiksmes regulētāju signālus, pa ielām pārvietojās dažādi transporta līdzekļi: automašīnas, sagrabējuši, ar reliģiskām figūrām apgleznoti autobusi, motocikli ar četriem pasažieriem, bifeļu vilkti pajūgi un rikšas, velosipēdi, skolnieku pilni rati un pat kāds mierīgs, ceremonijai izrotāts zilonis.

Apmēram četrdesmit minūtes viņiem nācās kavēties satiksmes sastrēgumā, jo uz ielas bija kāda mirusi govs, ko ielenca izsalkuši suņi un melni putni, plosīdami dzīvnieka trūdošās miesas. Keita paskaidroja, ka govis šeit uzskata par svētām un neviens tās nedzen prom, tādēļ dzīvnieki var brīvi pastaigāties pa ielām. Tomēr pastāvēja arī īpaša policijas vienība, kas lopus dzina uz pilsētas nomali un savāca līķus.

Nosvīdušais un pacietīgais pūlis radīja haosu. Kāds pilnīgi kails svētais ar pinkainiem matiem, kas sniedzās līdz pat papēžiem, un ko, apbārstot ar ziedlapiņām, pavadīja pusducis sieviešu, gliemeža gaitā šķērsoja ielu, tomēr neviens viņam nepievērsa īpašu uzmanību. Acīmredzot šādas ainas te bija ierastas.

Nadju Santosu, kas bija augusi ciematā ar divdes­mit mājām, kur valdīja meža klusums un vientulība, pārņēma šausmas un apbrīna. Salīdzinājumā ar šo pilsētu Ņujorka bija tikai tāds ciematiņš. Viņa nespēja pat iedomāties, ka pasaulē ir tik daudz cilvēku. Tikmēr Aleksandrs atvairīja daudzās rokas, kas pa taksometra logiem piedāvāja dažādas preces vai lūdza žēlastības dāvanas logus nevarēja aizvērt, citādi viņi nosmaktu.

Beidzot ekspedīcijas dalībnieki nokļuva viesnīcā. Ieejot pa bruņotu apsargu uzmanītām durvīm, viņi nonāca paradīzes dārzā, kur valdīja pilnīgs miers. Kā uz burvja mājienu pazuda ielas troksnis, varēja dzirdēt tikai putnu vīterošanu un ūdens čalošanu daudzajās strūklakās. Velkot aiz sevis garās astes, pa zālāju pastai­gājās pāvi. Ceļinieku bagāžu paņēma un uz numuriem aizveda vairāki kā no pasakām izkāpuši, brokātā, zeltā izšūtā samtā tērpti kalpotāji ar augstiem, fazānu spal­vām rotātiem turbāniem galvā.

Viesnīca bija gluži kā no balta marmora mežģīnēm veidota pils. Grīdas sedza milzīgi zīda paklāji; mēbeles bija no cēlkoksnes ar sudraba, perlamutra un ziloņkaula inkrustācijām; uz galdiem stāvēja porcelāna krūkas ar smaržīgiem ziediem. Visur bija salikti kaltas bronzas podi ar tropu augiem un sarežģītas konstrukcijas būri, kuros dziedāja daudzkrāsaini putni. Pilī reiz dzīvoja kāds maharadža, kurš reizē ar Indijas neatkarības iegūšanu bija zaudējis varu, un tagad ēku izīrēja kādam amerikāņu viesnīcu tīklam. Maharadža ar ģimeni joprojām apdzīvo­ja vienu pils spārnu, kas no viesnīcas bija nošķirts, un pēcpusdienās mēdza nokāpt lejā un kopā ar tūristiem iedzert tēju.

Istaba, kur apmetās Aleksandrs un fotogrāfi, bija pieblīvēta un grezna. Vannasistabā atradās flīzēm klāts baseins, un sienas freskā bija attēlotas tīģeru medības: bruņoti mednieki jāja ar ziloņiem, ko ielenca kalpotāju svīta, nesot šķēpus un bultas. Viņi atradās pašā augšējā stāvā un no balkona varēja redzēt brīnišķīgus dārzus, no ielas norobežotus ar augstiem mūriem.

-     Cilvēki, kurus tu redzi iekārtojamies tur, lejā, pie­dzimst, dzīvo un mirst uz ielas. Viņu vienīgais īpašums ir drēbes, ko viņi valkā, un daži virtuves piederumi. Tie ir neaizskaramie, nabadzīgākie no nabadzīgāka­jiem, Timotijs Brūss paskaidroja, norādot uz kankaru būdām otrpus mūrim.

Kontrasts starp viesnīcas greznību un šo cilvēku absolūto nabadzību Aleksā izraisīja niknumu un šaus­mas. Vēlāk, kad viņš gribēja pārrunāt savas izjūtas ar Nadju, meitene nesaprata, par ko ir runa. Viņai pašai piederēja pavisam nedaudz, un šīs pils greznība viņu nomāca.

-    Šķiet, es daudz labāk justos tur ārā, kopā ar neaiz­skaramajiem nekā starp visām šīm lietām, Jaguār. Man griežas galva. Te nav neviena paša gabaliņa neizrotātas sienas, kur atpūtināt skatienu. Pārāk grezni. Tas mani nomāc. Un kādēļ šie prinči mums taisa reveransus? viņa jautāja, norādot uz brokātā tērptajiem ļaudīm ar spalvu greznotiem turbāniem galvā.

-  Tie nav prinči, Ērgle, tie ir viesnīcas apkalpotāji, meitenes draugs smējās.

-    Saki, lai viņi iet prom, mums viņi nav nepieciešami.

-    Tas ir viņu darbs. Ja likšu iet prom, viņi apvaino­sies. Gan jau tu pieradīsi.

Aleksandrs atgriezās uz balkona, lai pavērotu uz ielas mītošos neaizskaramos, kas dzīvoja vislielākajā naba­dzībā un kuriem bija tikai daži drēbes gabali, lai apsegtu savu ķermeni. Redzētā satraukts, viņš paņēma dažus dolārus no saviem nelielajiem ietaupījumiem, samainīja tos rūpijās un devās uz ielas. Nadja palika sēžam uz balkona un sekoja draugam ar skatienu. No savas vietas meitene varēja redzēt dārzus, viesnīcu, mūri un otrpus tam daudzos nabadzīgos cilvēkus. Nadja redzēja, kā draugs iziet caur vārtiem, pie kuriem stāv sargi, iejūk pūlī un sāk dot monētas tuvāk stāvošajiem bērniem. Dažus mirkļus vēlāk viņu jau ielenca vairāki duči izmi­sušu ļaužu. Ziņa, ka kāds ārzemnieks izdāvā naudu, bija aizplatījusies neticamā ātrumā, un tagad no visām pusēm šurp steidzās ļaužu lavīna.

Sapratusi, ka dažu minūšu laikā Aleksandru vien­kārši saspiedīs, Nadja, bļaudama pilnā kaklā, metās lejup pa kāpnēm. Viņas kliedzienus sadzirdēja viesnīcas iemītnieki un personāls, saceļot trauksmi un vispārēju apjukumu. Visi izteica minējumus, bet sekundes tikmēr iztecēja kā smiltis caur pirkstiem. Vairs nebija laika, tomēr neviens nešķita gatavs pieņemt kādu lēmumu. Tad pēkšņi parādījās Bruņneša Tekss un vienā acumir­klī uzņēmās situācijas vadību.

-    Ātri! Nāciet man līdzi! viņš izrīkoja bruņotos sar­gus, kas stāvēja pie ieejas dārzā.

Nevilcinoties viņš tos ar dunku palīdzību vadīja uz notikumu epicentru, un sargi mēģināja izgaiņāt pūli ar steku sitieniem. Tikām Bruņnesis satvēra kāda sarga ieroci un izšāva gaisā. Tuvāk esošo ļaužu spiediens uzreiz mazinājās, tomēr tālākie turpināja tiekties uz priekšu.

Bruņneša Tekss izmantoja apjukuma brīdi, lai no­kļūtu līdz Aleksandram, kas saplēstām drēbēm jau gulēja zemē. Viņš satvēra puisi aiz padusēm un kopā ar sargiem aizvilka līdz drošai vietai viesnīcas iekšienē, paķerot līdzi arī Alekša brilles, kas kā par brīnumu neskartas mētājās zemē. Tūdaļ pat tika aizvērti pils vārti, un troksnis aiz tiem aizvien pieauga.

-     Tu esi dumjāks, nekā es domāju, Aleksandr. Ar dažiem dolāriem neko nevar mainīt. Indija ir Indija, tā jāpieņem tāda, kāda tā ir, tāds bija Keitas Koldas vienī­gais komentārs, kad viņa ieraudzīja pamatīgi apskādēto mazdēlu.

-    Ja mēs sekotu taviem uzskatiem, tad vēl joprojām dzīvotu alu laikmetā! puisis iebilda, no deguna slaukot asinis.

-    Mēs tur arī dzīvojam, bērniņ, rakstniece atbildēja, cenšoties noslēpt lepnumu par mazdēla rīcību.

Viesnīcas terasē zem balta saulessarga ar zelta bārk­stīm sēdēja un notiekošo vēroja kāda sieviete. Viņa bija apmēram četrdesmit gadus veca, slaida, gara, atlētiska, ģērbusies haki krāsas kokvilnas krekliņā un biksēs, kājās viņai bija sandales un līdzās uz grīdas nomesta apbružāta ādas soma. Viņas klasiskos sejas vaibstus brūnās acis, izliektās, biezās uzacis, taisno degunu un izteiksmīgo muti ietvēra melni un taisni mati ar baltu šķipsnu uz pieres. Par spīti vienkāršībai, sieviete izska­tījās eleganta un aristokrātiska.

-    Tu esi jauns drošsirdis, svešiniece sacīja Alek­sandram stundu vēlāk, kad International Geographic ekspedīcijas dalībnieki pulcējās terasē.

Puisis juta, kā viņam nosarkst ausis.

-    Tomēr tev vajadzētu uzmanīties, tu neesi savā zemē, viņa piebilda nevainojamā angļu valodā ar vieglu Centrāleiropas akcentu, kura izcelsmi bija grūti noteikt.

Tieši šai brīdi ieradās divi sulaiņi, uz sudraba paplātes nesdami Indijas gaumē pagatavotu tēju čai, kurai pie­vienots piens, garšvielas un daudz cukura. Keita Kolda uzaicināja nepazīstamo ceļotāju iebaudīt šo dzērienu kopā ar viņiem. Pateicībā par ātro rīcību, kas paglāba mazdēlu, viņa bija uzaicinājusi arī Bruņneša Teksu, bet vīrs palika savā vietā un noteica, ka dod priekšroku alum un avīzei. Aleksandram šķita dīvaini, ka šis hipijs, kuram bija tikai noskrandusi ceļasoma un guļammaiss, ir apmeties maharadžas pilī, tomēr nosprieda, ka maksa acīmredzot ir diezgan zema. Ļaudīm, kuriem piederēja dolāri, Indija bija lēta zeme.

Drīz vien Keita Kolda un viņas viešņa pārrunāja iespaidus, un izrādījās, ka viņas abas dodas uz Zelta pūķa karaļvalsti. Svešiniece stādījās priekšā kā Judīte

Kinska, dārzu arhitekte, un pastāstīja, ka uz šo valsti oficiāli uzaicinājis karalis, ar kuru viņai nesen ir bijis tas gods iepazīties. Judīte Kinska pastāstīja, ka, tiklīdz uzzinājusi par karaļa vēlmi savā valstī ieviest tulpes, viņam bija aizrakstījusi un piedāvājusi savus pakalpo­jumus. Viņa uzskatīja, ka noteiktos apstākļos šo puķu sīpoli varētu pielāgoties Aizliegtās karaļvalsts klima­tam un augsnei. Karalis nekavējoties bija lūdzis iespēju tikties, un arhitekte, Holandes tulpju pasaules slavas rosināta, bija izvēlējusies Amsterdamu.

-Viņa majestāte par tulpēm zina tikpat daudz, cik visizcilākie eksperti. Īstenībā es viņam nemaz nebiju nepieciešama, viņš pats varētu realizēt šo ieceri. Tomēr viņam acīmredzot iepatikās daži mani dārzu projekti un viņš bija tik laipns, ka mani nolīga, arhitekte pastās­tīja. Mēs daudz runājām par karaļa plāniem ierīkot jaunus parkus un dārzus tautai, aizsargājot vietējās augu sugas un ieviešot jaunas. Ir pilnīgi skaidrs, ka tas jādara ar lielu piesardzību, lai neizjauktu ekoloģisko līdzsvaru. Aizliegtajā karaļvalstī ir augi, putni un daži nelieli zīdītāji, kas citās zemēs jau ir izzuduši. Šī valsts ir īsta dabas dārgumu glabātuve.

International Geographic grupa nešaubījās, ka arī karalim Judīte Kinska ir iepatikusies tāpat kā viņiem. Sieviete radīja neizdzēšamu iespaidu, izstarojot gribas­spēku un sievišķību vienlaikus. Tuvāk ieskatoties, viņas vaibstu harmonija un kustību dabiskā elegance bija tik pārsteidzoša, ka bija grūti novērst skatienu.

Karalis ir īsts ekoloģijas aizstāvis. Žēl, ka tādu vald­nieku nav daudz. Viņš abonē International Geographic.

Tādēļ palīdzēja mums iegūt vīzas un atļāva sagatavot reportāžu, Keita savukārt pastāstīja.

-    Tā ir ļoti interesanta zeme, Judīte Kinska sacīja.

-    Vai jūs to esat apmeklējusi jau agrāk?

-     Nē, bet esmu daudz par to lasījusi. Centos kārtīgi sagatavoties šim ceļojumam, ne tikai saistībā ar darbu, bet arī attiecībā uz cilvēkiem, paradumiem, ceremoni­jām… Nevēlos viņus aizvainot ar savām prastajām rietumnieces manierēm, viņa pasmaidīja.

-    Domāju, ka esat dzirdējusi runājam par brīnumai­no Zelta pūķi… Timotijs Brūss izmeta.

-Visi apgalvo, ka neviens, izņemot karaļus, to nav redzējis. Iespējams, ka tā ir tikai leģenda, viņa atbil­dēja.

Šis temats vairs netika pieminēts, tomēr Aleksandrs pamanīja vecmāmiņas skatienā iemirdzamies entu­ziasmu un nojauta, ka viņa gan darītu visu ko, lai tikai spētu pietuvoties šim dārgumam. Rakstniece nevarēja atteikties no izaicinājuma būt pirmajai, kas apliecina pūķa eksistenci.

Keita Kolda un Judīte Kinska nolēma apmainīties ziņām un palīdzēt viena otrai, kā tas pieklājas divām ārzemniecēm svešā zemē. Otrā terases galā Bruņneša Tekss, atbalstījis avīzi pret ceļgaliem, sūca alu. Viņa acis aizsedza tumšas spoguļstikla saulesbrilles, tomēr Nadja Santosa juta viņu pētām ceļabiedru grupu.

Viņiem bija tikai trīs dienas, lai apskatītu pilsētu. Par laimi, daudzi cilvēki šeit runāja angliski, jo Indija vai­rākus gadsimtus bija Britu impērijas kolonija. Protams, tik īsā laika sprīdī viņi nespēja Nūdeli pat apgrābstīt, kā izteicās Keita, un vēl jo mazāk izprast šo sarežģīto sabiedrību. Kontrasti ikvienu varēja padarīt vai traku: neticama nabadzība te mijās ar skaistumu un pārticību. Bija miljoniem analfabētu, tomēr universitātes absol­vēja izcili tehniķi un zinātnieki. Ciemos nebija dzeramā ūdens, un tajā pašā laikā valsts ražoja atombumbas. Indijā bija lielākā kinoindustrija pasaulē, un te dzīvoja arī visvairāk ticīgo, kas bārstīja sevi ar pelniem un negrieza ne matus, ne nagus. Jau tūkstošiem gadu ilgā hinduisma dievu un kastu sistēma prasīja daudzu gadu studijas.

Aleksandru, kas bija pieradis, ka Amerikā ikviens vairāk vai mazāk var dzīvot, kā vien vēlas, šausmināja paradums, saskaņā ar kuru ļaudis šeit jau no dzimša­nas iedalīja kastās. Turpretī Nadja uzklausīja Keitas paskaidrojumus, nevienu nenosodot.

-    Ja tu, Ērgle, būtu piedzimusi šeit, tu nevarētu izvē­lēties sev vīru. Tevi jau desmit gadu vecumā apprecinātu ar piecdesmitgadīgu veci. Vīru izvēlētos tavs tēvs, un tu nevarētu pat izteikt savu viedokli, Aleksandrs sacīja.

-    Mans tētis katrā zinā izvēlētos labāk nekā es… -

meitene pasmaidīja.

-    Vai tu esi pie pilna prāta? Es gan nekad neko tādu nepieļautu! puisis iesaucās.

-Ja mēs būtu piedzimuši Amazonē, miglāja ļaužu ciltī, mums vajadzētu gādāt iztiku, medījot ar saindētām šautriņām. Ja mēs būtu piedzimuši šeit, mums nemaz neliktos dīvaini, ka vecāki izvēlas dzīvesbiedru, Nadja aizstāvēja savu viedokli.

-    Kā gan tu vari samierināties ar šādu sistēmu? Paskaties, kāda nabadzība! Vai tev patiktu tā dzīvot?

-    Nē, Jaguār, tomēr es negribētu, lai man pieder vai­rāk nekā nepieciešams, meitene iebilda.

Keita Kolda aizveda jauniešus apskatīt pilis un temp­ļus. Viņi apstaigāja arī tirgus, kur Aleksandrs nopirka rokassprādzes mammai un māsām, un Nadja ļāva sev kā indietēm apgleznot rokas ar hennu. Zīmējums atgādināja īstas mežģīnes un saglabājās uz ādas vēl divas vai trīs nedēļas. Boroba, kā vienmēr, pārvietojās uz saimnieces pleca vai gurna, tomēr atšķirībā no Ņujorkas šeit tas nevienu īpaši neizbrīnīja, jo Indijā pērtiķi bija ierastāki mājdzīvnieki nekā suņi.

Kādā laukumā sakrustotām kājām zemē sēdēja divi čūsku dresētāji un spēlēja flautu. No groziem izlīda kobras un, instrumenta skaņu hipnotizētas, šūpodamās izslējās gaisā. Tās ieraugot, Boroba sāka klaigāt, nolēca no saimnieces pleca un veikli uzrāpās kādā palmā. Nadja piegāja pie čūsku dresētājiem un sāka kaut ko murmināt džungļu valodā. Drīz vien abi reptiļi šņācot pagriezās pret meiteni, un viņu smailās mēlītes tikmēr snaikstījās gaisā. Četras iegarenas acis kā naži pavērsās pret Nadju.

Pirms kāds to spēja iedomāties, kobras izlīda no groziem un līda uz Nadjas pusi. Laukumā sākās klieg­šana, un notikuma aculieciniekus vienā mirklī pārņēma panika. Drīz vien tuvumā vairs neviena nebija, tikai pār­steiguma un šausmu paralizētais Aleksandrs un viņa vec­māmiņa. Dresētāji neveiksmīgi mēģināja aizvilināt čūs­kas ar flautas skaņām, tomēr neuzdrošinājās tuvoties.

Nadja joprojām šķita bezkaislīga, un viņas zeltaino seju rotāja gluži vai uzjautrinājums. Viņa nekustējās ne mili­metru, un kobras tikām saritinājās meitenei pie kājām, līda augšup pa viņas kalsno ķermeni, aizsniedzoties līdz pat kaklam un sejai, un joprojām šņāca.

Izmirkuši aukstos sviedros, Keita nodomāja, ka pirmo reizi mūžā zaudēs samaņu. Viņa sēdus atkrita zemē un tā arī palika, pilnīgi bāla, ar pārgrieztām acīm un nespē­ja izteikt ne vārda. Kad bija pagājis pirmais apstulbums, Aleksandrs saprata, ka nevajag kustēties. Viņš gana labi pazina draudzenes dīvainās spējas. Amazonē viņš bija redzējis, kā Nadja paņem rokās surukukū, vienu no indīgākajām čūskām pasaulē, un aizmet to tālu prom. Puisis saprata: ja vien kāds neizdarīs ko aplamu, Ērgle būs drošībā.

Pagāja vairākas minūtes, līdz meitene savā meža valodā deva pavēli, un reptiļi lēnām nokāpa lejā pa viņas ķermeni un atgriezās grozos. Čūsku dresētāji mudīgi uzlika groziem vāku, paķēra tos un skriešus devās prom, pārliecināti, ka šī ārzemniece ar spalvām matos ir īsts dēmons.

Nadja pasauca Borobu un, kad pērtiķītis atkal sēdēja viņai uz pleca, vienā mierā turpināja pastaigu pa lau­kumu. Nesakot ne vārda, Aleksandrs viņai smaidīdams sekoja un klusībā uzjautrinājās par to, ka vecmāmiņa pilnīgi bija zaudējusi savu ierasto aukstasinību.

6 Skorpiona sekta

Pēdējo dienu Nūdeli Keitai Koldai nācās pavadīt kādā ceļojumu aģentūrā, lai sagādātu biļetes vienīgajam lido­jumam nedēļā uz Zelta pūķa karaļvalsti. Vainīgs šoreiz nebija lielais pasažieru skaits, bet gan niecīgais vietu skaits lidmašīnā. Kamēr Keita kārtoja darīšanas, viņa atļāva Nadjai un Aleksandram vieniem pašiem doties uz Sarkano cietoksni, kas atradās netālu no viesnīcas. Tas bija liels un sens cietoksnis, iecienīts tūristu apskates objekts.

Nekādā ziņā nepametiet viens otru un atgriezieties viesnīcā pirms saulrieta, rakstniece deva norādījumus.

Kolonizācijas laikā cietoksni bija izmantojis angļu karaspēks. Britu karaļnams milzīgo zemi uzskatīja par savu visvērtīgāko dārgumu, līdz Indija 1949. gadā ieguva neatkarību. Kopš tā laika cietoksnis netika izmantots. Tūristi varēja apskatīt tikai daļu no milzī­gās konstrukcijas. Ļoti maz cilvēku pārzināja cietokšņa iekšieni, sarežģītu gaiteņu, slepenu zāļu un pazemes eju labirintu, kas gluži kā astoņkāja taustekļi stiepās vēl zem pilsētas.

Nadja un Aleksandrs sekoja gidam, kas angļu valodā vadīja tūristu grupas ekskursiju. Pusdienlaika smacējo­šais karstums cietoksnī nebija jūtams; te bija vēss, un uz mūriem varēja redzēt gadsimtiem ilgi krājušos zaļu sūbējumu. Gaiss bija piesūcies ar nepatīkamu smaku, un gids pastāstīja, ka to rada milzum daudzo pagrabos dzīvojošo žurku urīns. Tūristi šausmās aizsedza degunu un muti, un vairāki devās ārā no cietokšņa.

Drīz vien Nadja tālumā samanīja Bruņneša Teksu, kas, atbalstījies pret kādu kolonu, skatījās uz visām pusēm, it kā kādu gaidītu. Nadja jau gribēja doties viņu pasveicināt, bet Aleksandrs pievērsa uzmanību vīrieša dīvainajai uzvedībai un saķēra draudzeni aiz rokas.

-    Pagaidi, Ergle, paskatīsimies, kas šim vīram aiz ādas. Es viņam pārlieku neuzticos, viņš sacīja.

-Atceries, ka viņš tev izglāba dzīvību tajā milzu pūlī…

-    Jā, bet kaut kas man viņā tomēr nepatīk.

-    Kādēļ?

-    Izskatās, ka viņš maskējas. Neticu, ka viņš tiešām ir hipijs, kas vēlas iegūt narkotikas, kā mums stāstīja lidmašīnā. Vai esi pievērsusi uzmanību viņa muskuļiem? Viņš kustas kā viens no tiem karatē filmu varoņiem.

Hipiji un narkomāni tā neizskatās, Aleksandrs sacīja.

Slēpjoties tūristu pūlī, jaunieši nogaidīja un neiz­laida Bruņneša Teksu no acīm. Drīz vien viņi pamanīja, ka netālu no paziņas parādījās garš, tunikā un tikpat zili melnā turbānā kā viņa āda tērpies vīrs. Ap vidukli viņam bija apsieta plata, melna josta, aiz kuras aizbāzts nazis ar līku asmeni un kaula spalu. Svešinieka tumšajā, garas bārdas un kuplu uzacu ieskautajā sejā kā ogles mirdzēja acis.

Draugi redzēja, ka vīri pazīst viens otru un sasveici­nās; pēc tam indietis pazuda aiz kāda stūra, amerikānis viņam sekoja, un abi jaunieši, nepārmijuši ne vārda, nolēma doties vīriem pa pēdām, lai redzētu, kas notiks. Nadja iečukstēja Borobam ausī, lai viņš ir kluss un mie­rīgs. Pērtiķītis kā mugursoma iekārās saimniecei plecos.

Viņi gāja tikai pāris metru aiz Bruņneša Teksa, pie­plakuši pie sienas un slēpjoties aiz kolonām. Reizēm draugi izlaida abus no acīm, jo cietokšņa arhitektūra bija sarežģīta un varēja skaidri redzēt, ka šie vīri vēlas pazust nepamanīti, tomēr, Nadjas nemaldīgā instinkta vadīti, jaunieši viņus vienmēr atkal atrada. Vīrieši bija krietni attālinājušies no pārējiem tūristiem, vairs neva­rēja dzirdēt ne balsis, ne arī kādu redzēt. Draugi šķērsoja zāles, kāpa lejup pa stāvām, laikazoba un daudzo gājēju nodeldētām kāpnēm, un abiem tā vien likās, ka viņi visu laiku iet apļiem vien. Nepatīkamajai smakai pievienojās aizvien skaļāks troksnis, kas atgādināja cikāžu kori.

-    Mums nevajadzētu kāpt zemāk, Ergle. Tas ir žurku troksnis. Viņas ir bīstamas, Aleksandrs sacīja.

-   Ja tie vīri var nokāpt pagrabā, kāpēc gan nevarētu mēs? meitene atbildēja.

Abi draugi pa pazemes telpām virzījās uz priekšu klusējot, jo labi saprata, ka atbalss atkārto un pastiprina katru vārdu. Aleksandrs baidījās, ka vēlāk viņi nevarēs atrast atpakaļceļu, tomēr nevēlējās skaļi paust savas bažas, lai nesabiedētu draudzeni. Viņš nebilda ne vārda arī par iespējamiem čūsku midzeņiem, jo pēc notikuma ar kobrām šādas bažas vairs nešķita iederīgas.

Sākumā gaisma ieplūda pa nelieliem atvērumiem griestos un mūros; vēlāk draugiem jau nācās garus gaba­lus pārvietoties pa tumsu, taustoties gar sienām. Laiku pa laikam pavīdēja kāda nespodra spuldzīte, un viņi varēja redzēt gar sienām ložņājošas žurkas. No gries­tiem bīstami nokarājās elektrības vadi. Jaunieši manīja, ka grīda bija mitra un dažviet pa to tecēja smakojoša ūdens straumītes. Drīz vien viņu kājas bija samērcētas, un Aleksandrs mēģināja nedomāt par to, kas notiktu, ja pēkšņi gadītos kāds īssavienojums. Iespēja nosisties ar elektrību viņu nebiedēja tik ļoti kā žurkas, kas kļuva aizvien agresīvākas.

Nepievērs tām uzmanību, Jaguār. Viņas neuzdro­šinās tuvoties, bet, tiklīdz saodīs, ka mums ir bail, uzbruks, Nadja čukstēja.

Bruņneša Tekss atkal pazuda. Jaunieši tagad atradās nelielā pagrabtelpā, kur agrāk bija glabājusies munīcija un pārtika. Trīs durvju ailas veda uz telpām, kas izska­tījās pēc tumšiem un gariem koridoriem. Aleksandrs ar zīmēm jautāja Nadjai, kuru no tām vajadzētu izvēlēties, un meitene pirmo reizi apjukusi vilcinājās. Viņa nebija pārliecināta. Tad Nadja paņēma Borobu, nolika dzīv­nieciņu uz grīdas un vieglītēm pagrūda, liekot viņam izvēlēties savā vietā. Cik vien ātri spēdams, pērtiķītis uzrāpās saimniecei uz pleciem viņam bija bailes no žurkām un ūdens. Meitene atkārtoja pavēli, bet dzīvnie­ciņš negribēja kāpt zemē un ar trīcošu ķepiņu norādīja uz durvju aili labajā pusē, kas bija visšaurākā no trim.

Draugi sekoja Borobas norādei, saliekusies un pēc taustes, jo šeit vairs nebija nevienas spuldzītes un val­dīja gandrīz pilnīga tumsa. Aleksandrs, kas bija daudz garāks nekā Nadja, sasita galvu un skaļi ievaidējās. Dažas minūtes viņus apņēma sikspārņu mākonis, izrai­sot panikas lēkmi Borobam, kurš meklēja glābiņu zem saimnieces krekla.

Tad puisis koncentrējās un sauca melno jaguāru. Pēc pāris sekundēm viņš gluži kā ar antenām uztvēra apkārtējos priekšmetus. Alekss bija vingrinājies jau vairākus mēnešus kopš Amazonē uzzināja, ka šis Dien­vidamerikas džungļu karalis ir viņa totēma dzīvnieks. Puisis bija mazliet tuvredzīgs un pat ar brillēm tumsā redzēja slikti, tomēr bija iemācījies uzticēties jaguāra instinktam, kuru reizumis sauca palīgā. Viņš nekavējo­ties sekoja Nadjai, "skatoties ar sirdi", kā to darīja nu jau aizvien biežāk.

Pēkšņi Alekss apstājās un satvēra draudzeni aiz rokas: šai vietā eja meta spēju līkumu. Nedaudz tālāk spīdēja vāra gaisma, un draugi skaidri sadzirdēja balsis. Ļoti piesardzīgi viņi paskatījās ap stūri un ieraudzīja, ka trīs metrus tālāk koridors veidoja vēl vienu telpu, līdzīgu tai, kādā viņi tikko bija bijuši.

Bruņneša Tekss, melnā tērpies vīrs un vēl divi tāpat ģērbušies tipi bija nometušies četrrāpus ap eļļas lampiņu, kas meta vārgu, tomēr pietiekamu gaismu, lai jaunieši viņus varētu labi saskatīt. Bija neiespējami pieiet tuvāk, jo nebija kur paslēpties, un draugi saprata, ka nebūtu labi tikt pamanītiem. Jaguāram prātā pazibēja doma, ka neviens nezina, kur viņi atrodas. Viņi varēja nomirt šajos pagrabos, un vairākas dienas, varbūt pat nedēļas, līķus neviens neatrastu. Alekss jutās atbildīgs par Nadju, galu galā tieši viņam bija ienākusi prātā ideja sekot Bruņneša Teksam un tāpēc viņi tagad atradās šai zaņķī.

Vīri sarunājās angliski, Bruņneša Teksa balss bija dzidra, bet pārējo akcents padarīja teikto gandrīz nesa­protamu. Tomēr bija skaidrs, ka runa ir par kādu darī­jumu. Viņi redzēja, ka Bruņneša Tekss iedod paciņu ar banknotēm vīram, kurš izskatās pēc grupas vadītāja. Pēc tam visi ilgi apsprieda darbības plānu, kur runa bija par šaujamieročiem, kalniem un, iespējams, kādu templi vai pili, taču par to draugi vairs nebija droši.

Grupas vadītājs uz klona grīdas izklāja karti un ar naža galu norādīja Bruņneša Teksam ceļu. Eļļas lam­piņa izgaismoja vīru. No attāluma draugi karti nevarēja labi saskatīt, tomēr bija skaidri redzama ugunszīme uz melnīgsnējās rokas un tas, ka šis pats zīmējums atkār­tojas arī uz dunča kaula roktura. Tas bija skorpions.

Alekss sprieda, ka viņi ir redzējuši gana daudz, un ir laiks doties atpakaļ, iekams šie vīri beigs sarunu. Vienīgā izeja no telpas bija koridors, kurā viņi pašlaik atradās. Viņiem vajadzēja doties prom, pirms konspira­tori nolēmuši atgriezties, jo citādi viņi jauniešus uzietu. Nadja atkal aprunājās ar Borobu, kurš, sēdēdams saim­niecei uz pleca, nekavējoties norādīja ceļu. Aleksandrs atvieglots atcerējās, ko tēvs mēdza teikt, kad viņi kopā kāpa kalnos: "Pārvari šķēršļus, kad tie parādās, nezaudē enerģiju bailēs no tā, kas varētu notikt." Alekss pasmai­dīja un nodomāja, ka nevajag tik daudz uztraukties, jo ne vienmēr tas bija viņš, kas uzņēmās rūpes par notie­košo. Jau ne vienu reizi vien Nadja bija pierādījusi, ka ir ļoti apdāvināta meitene.

Piecpadsmit minūtes vēlāk viņi jau bija nonākuši ielas līmenī, un drīz vien sadzirdēja arī tūristu balsis. Jaunieši pielika soli un iejuka pūlī. Bruņneša Teksu viņi tā arī vairs neredzēja.

-    Keita, vai tu kaut ko zini par skorpioniem? Alek­sandrs vecmāmiņai pajautāja, kad viņi atkal satikās viesnīcā.

-     Daži no tiem, kas mīt Indijā, ir ļoti indīgi. Ja tie iekož, var pat nomirt. Tomēr es ceru, ka tā nenotiks, jo tas varētu aizkavēt ceļojumu; man tiešām nav laika bēru ceremonijām, attrauca Keita, izlikdamās pilnīgi vienaldzīga.

-    Man vēl neviens no tiem nav iekodis.

-    Tad kāpēc tevi tas tā interesē?

-    Es gribu zināt, ko skorpions nozīmē. Vai tas, pie­mēram, ir reliģisks simbols?

-    Tāda ir čūska, īpaši jau kobra. Leģenda vēstī, ka milzīga kobra sargāja Budu, kamēr viņš meditēja. Bet par skorpioniem es neko nezinu.

-    Vai tu varētu to noskaidrot?

-    Tad man vajadzēs sazināties ar to apnicīgo Ludoviku Leblānu. Vai tu tiešām esi pārliecināts, ka vēlies man lūgt tik lielu ziedošanos, dēls? rakstniece purpināja.

-    Domāju, ka tas ir ļoti svarīgi, vecmāmiņ, atvaino, Keita…

Viņa ieslēdza savu mazo datoru un nosūtīja ziņu pro­fesoram. Ņemot vērā laika starpību, nebija iespējams viņam piezvanīt. Keita nezināja, kad saņems atbildi, tomēr cerēja, ka drīz, lai gan nebija skaidrs, vai no Aizliegtās karaļvalsts būs iespējams sazināties. Paklausot sirdsbalsij, viņa nosūtīja ziņu arī savam draugam Izakam Rozenblatam, lai pavaicātu, vai viņš kaut ko zina par zelta pūķi, kas, domājams, atradās valstī, uz kuru viņi devās. Keitai par brīnumu, juvelieris atbildēja nekavē­joties:

"Dārgā draudzene! Kāds prieks saņemt ziņu no tevis! Protams, ka es zinu par zelta pūķi, ikviens nopietns juvelieris ir lasījis tā aprakstu, jo šī skulptūra ir viens no retākajiem un vērtīgākajiem priekšmetiem pasaulē. Slaveno pūķi neviens nav redzējis, tomēr eksistē zīmē­jumi. Tas ir apmēram sešdesmit centimetru garš, un uzskata, ka statuja izgatavota no masīva zelta, tomēr tas vēl nav viss: juveliera darbs ir ļoti sens un skaists. Turklāt figūra ir inkrustēta ar dārgakmeņiem; tikai divas perfektās, pilnīgi simetriskās rubīna zvaigznes, kas, saskaņā ar leģendu, veido pūķa acis, maksā veselu bagātību. Kāpēc tu man to jautā? Ceru, ka neplāno nozagt pūķi, kā to izdarīji ar Amazones dimantiem?"

Keita apliecināja juvelierim, ka tieši tas viņai ir prātā, un nolēma vēlreiz neatgādināt, ka dimantus bija atradusi Nadja. Rakstniecei tīri labi patika, ka Izaks Rozenblats ticēja viņas spējām tos nozagt. Keita prā­toja, ka šādā veidā senais mīlnieks nezaudēs par viņu interesi. Viņa skaļi iesmējās, tomēr smiekli tūdaļ pat pārvērtās klepus lēkmē. Kādā no daudzajām kabatām viņa sameklēja blašķi ar zālēm no Amazones.

Profesora Ludovika Leblāna atbilde bija gara un juceklīga kā jau viss, kas ar viņu saistīts. Profesors sāka ar skrupulozu izklāstu, ka vēl bez daudziem citiem sasniegumiem viņš ir pirmais antropologs, kas atklāja skorpiona nozīmi šumeru, ēģiptiešu un hindu mitoloģijā un tādā garā vēl divdesmit trīs rindkopas par viņa zinā­šanām un gudrību. Tomēr šajās divdesmit trīs rindkopās šur un tur bija atrodami arī daži interesanti fakti, kurus Keita Kolda atšķetināja. Vecā rakstniece ar pretīgumu nopūtās, iedomājoties, cik grūti ir paciest šādu godkāri. Viņai vajadzēja vairākas reizes pārlasīt vēstuli, lai apko­potu svarīgāko.

-    Leblāns uzskata, ka Indijas ziemeļos pastāv sekta, kas skorpionu uzskata par dievību. Tās piederīgajiem lielākoties labās rokas iekšpusē ar nokaitētu dzelzi ir iededzināta skorpiona zīme. Viņiem ir asinskāru, neiz­glītotu un māņticīgu ļaužu slava, viņa pastāstīja maz­dēlam un Nadjai.

Keita piebilda, ka sekta nav labi ieredzēta, jo Indijas neatkarības cīņu laikā britu karaspēka labā veica netīro darbu, spīdzinot un nogalinot savus tautiešus. Skorpiona sektas vīrus mēdza nodarbināt arī kā algotņus, jo viņi bija cietsirdīgi kareivji, kas lieliski prot rīkoties ar dunčiem.

-    Viņi ir bandīti un kontrabandisti, bet pelna iztiku arī kā algoti slepkavas, rakstniece skaidroja.

Puisis izstāstīja viņai Sarkanajā cietoksnī piere­dzēto. Pat ja Keita vēlējās pārmest jauniešiem, ka viņi pakļāvuši sevi šādām briesmām, rakstniece savaldījās. Ceļojuma laikā pa Amazoni viņa bija iemācījusies paļau­ties uz mazdēlu un viņa draudzeni.

-     Man nav nekādu šaubu, ka jūsu redzētie vīrieši pie­der šai sektai. Leblāns apgalvo, ka tās locekļi valkā ar indigo krāsotas kokvilnas tunikas un turbānus. Krāsa pieķeras ādai, un gadu gaitā vairs nav nomazgājama, tāpēc šos ļaudis pazīst kā "zilos kaujiniekus". Viņi ir kle­jotāji, dzīvo zirga mugurā, viņiem nepieder nekas vairāk kā vien ieroči, un jau kopš bērna kājas viņi ir audzināti cīņai, Keita piebilda.

-    Arī sievietēm ir zila āda? Nadja jautāja.

-    Interesanti, ka tu to jautā, meit. Šai sektā sieviešu nav.

-    Kā gan viņi tiek pie bērniem, ja nav sieviešu?

-    Nezinu. Iespējams, ka viņiem pašiem nemaz nav bērnu.

-   Ja viņi sāk cīnīties jau kopš mazotnes, sektā noteikti dzimst bērni, Nadja uzstāja.

-    Iespējams, ka tos nozog vai nopērk. Šai zemē valda liela nabadzība, te ir daudz pamestu bērnu un vecāku, kas savas atvases nevar pabarot, tāpēc tās pārdod, Keita Kolda sacīja.

-    Mani interesē, kas gan Bruņneša Teksam var būt kārtojams ar Skorpiona sektu, Aleksandrs murmināja.

-    Tas noteikti nevar būt nekas labs, Nadja atbil­dēja.

-    Vai tev šķiet, ka tur iejauktas narkotikas? Atceries, lidmašīnā viņš stāstīja, ka Aizliegtajā karaļvalstī savvaļā aug marihuāna un opijs.

-     Ceru, ka šo vīru mēs vairs nesastapsim, tomēr, ja tā notiks, es gribu, lai jūs nestātos viņam ceļā. Vai skaidrs? vecmāmiņa stingri noteica.

Draugi piekrita, tomēr rakstniece pamanīja viņu pār­mītos skatienus un nojauta, ka neviens viņas brīdinājums nespēja stāties ceļā Nadjas un Aleksandra ziņkārībai.

Stundu vēlāk International Geographic ekspedīcijas dalībnieki pulcējās lidostā, lai dotos uz Tunkhalu, Zelta Pūķa karaļvalsts galvaspilsētu. Lidostā viņi satika Judīti Kinsku, kas lidoja ar to pašu reisu. Dārzu arhitekte bija tērpusies baltā lina kleitā un garā mētelī, viņai kājās bija tie paši novalkātie zābaki. Judītes Kinskas bagāžā bija arī divi jau krietni nodiluši bieza, paklājam līdzīga auduma čemodāni. Bija skaidri redzams, ka arhitekte ir daudz ceļojusi, tomēr nobružātais apģērbs un ceļa­somas nepadarīja viņas izskatu nevīžīgu. Gluži pretēji, tieši International Geographic ekspedīcijas dalībnieki izbalējušajā un saburzītajā apģērbā, ar saviem saiņiem un mugursomām daudz vairāk līdzinājās kādas kata­klizmas upuriem.

Lidmašīna bija vecā modeļa propelleru lidaparāts ar sēdvietām astoņiem pasažieriem un diviem apkalpes locekļiem. Vietas ieņēma arī kāds indiešu komersants, kas uz Aizliegto karaļvalsti devās darba darīšanās, un jauns mediķis, kurš pēc studijām Nūdeli universitātē atgriezās dzimtenē. Ceļabiedri sprieda, ka lidmašīniņa nešķiet īpaši drošs transporta līdzeklis, lai šķērsotu Himalajus, tomēr pilots smaidot atbildēja, ka ne no kā nav jābaidās: par spīti vējiem, kas starp bezdibeņiem mēdza būt īpaši spēcīgi, viņa desmit gadu lidošanas pie­redzē ne reizi nebija gadījusies nopietna avārija.

Kādi bezdibeņi? satraukts jautāja Džoels Gonsa­less.

-    Ceru, ka jūs tos varēsiet redzēt, tas ir iespaidīgs skats. Lidojumiem vislabvēlīgākais laiks ir no oktobra līdz aprīlim, kad debesis ir skaidras. Ja laiks ir apmā­cies, neko nevar redzēt, pilots atbildēja.

-    Šodien ir mazliet apmācies. Ko mēs darīsim, lai neietriektos kādā klintī? Keita Kolda jautāja.

-    Šie mākoņi ir zemi, drīz vien jūs ieraudzīsiet skaid­ras debesis. Turklāt ceļu es zinu no galvas un varu lidot ar aizvērtām acīm.

-    Ceru, puis, ka tu tās tomēr turēsi plaši atvērtas, rakstniece dzedri piebilda.

-    Domāju, ka pēc kādas pusstundas mākoņi mums būs jau aiz muguras, pilots mierināja Keitu un piebil­da, ka viņiem ir laimējies, jo atkarībā no laika apstāk­ļiem reisi mēdza kavēties.

Jaguārs un Ergle apmierināti konstatēja, ka Bruņneša Teksa lidmašīnā nav.

7 Aizliegtajā karaļvalstī

Neviens no ceļotājiem, kuri pirmo reizi lidoja ar šo reisu, nebija gatavs tam, kas viņus sagaidīja. Tas bija trakāk nekā amerikāņu kalniņi atrakciju parkā. Kad lidmašīna vertikāli kā bulta pacēlās debesīs, viņiem aizkrita ausis un sagriezās vēders. Tad pēkšņi tā strauji piķēja vairākus simtus metru, un viņi sajuta, kā kuņ­ģis pielīp smadzenēm. Kad šķita, ka lidaparāts beidzot ir kaut cik nostabilizējies, pilots to asā leņķī pagrieza, lai izvairītos no kādas Himalaju virsotnes, un ceļotāji palika it kā karājoties gaisā. Pēc tam sekoja tikpat spējš pagrieziens uz pretējo pusi.

Pa logiem varēja redzēt kalnu nogāzes, un dziļi zemē melnēja bezdibeņi. Viena neprecīza kustība vai pilota vilcināšanās, un mazā lidmašīniņa ietriektos kādā klintī vai nokristu zemē kā akmens. Pūta brāzmains vējš, kas rāvieniem grūda viņus uz priekšu, tomēr, šķērsojot kalnu grēdu, tas varēja sagriezties pretējā virzienā un turēt lidaparātu gaisā šķietami nekustīgu.

Indijas komersants un mediķis no Aizliegtās karaļ­valsts sēdēja kā pielipuši saviem krēsliem un izskatījās visai nemierīgi, kaut gan apgalvoja, ka ir lidojuši jau agrāk. Savukārt International Geographic ekspedīcijas dalībnieki bija abām rokām saķēruši vēderu, mēģinot mazināt slikto dūšu un bailes. Džoels Gonsaless, balts kā palags, skaitīja lūgšanas un glāstīja sudraba krus­tiņu, ko vienmēr nēsāja pakārtu kaklā. Visi ievēroja Judītes Kinskas mieru, kas necieta no sliktas dūšas un pārlapoja kādu tulpjkopības grāmatu.

Lidojums ilga vairākas stundas, kas šķita garas kā dienas, un galu galā viņi piķējot nolaidās uz īsa skrej­ceļa bagātīgas augu valsts vidū. Jau no gaisa ceļinieki redzēja brīnišķīgo Aizliegtās karaļvalsts ainavu: starp majestātiskām sniegotu kalnu grēdām stiepās šauras ielejas un terases, kur zaļoja krāšņi subtropu augi. Ciemati līdzinājās baltiem leļļu namiņiem, kas šur tur izmētāti gandrīz nesasniedzamās vietās. Galvaspilsēta atradās starp kalniem iespiestā garā un šaurā ielejā. Šķita neiespējami tur nosēdināt lidmašīnu, tomēr pilots ļoti labi zināja, ko dara. Kad viņi beidzot piezemējās, visi aplaudēja par godu pārsteidzošajam piedzīvojumam. No ārpuses tūdaļ pat piebrauca kāpnes, un atvērās lidma­šīnas durvis. Visi, izņemot nesatricināmo un nevaino­jamo Judīti Kinsku, ar lielām grūtībām piecēlās kājās un klupšus krišus virzījās uz izeju, domājot, ka jebkurā brīdī var noģībt vai sākt vemt.

Pirmā līdz durvīm nokļuva Keita Kolda. Viņu atspir­dzināja vēja brāzma. Rakstniece ar izbīli pamanīja, ka pie kāpnēm ir noklāts grezns paklājs, kas savieno lid­mašīnu ar nelielo dažādās krāsās izraibināto koka ēku, kurai bija pagodai raksturīgs ieliekts jumts. Paklāja abās pusēs stāvēja bērni ar ziedu groziem rokā. Gar paklāja malām visā tā garumā bija uzslieti slaidi masti, kuros plīvoja gari zīda karogi. Vairāki žilbinoši raibi tērpti mūziķi ar lielām platmalēm galvā, bungām un metāla mūzikas instrumentiem rokās pulcējās nostāk.

Pie kāpnēm stāvēja četri augsti ierēdņi svētku tēr­pos: zīda svārkos, ko ap vidukli cieši apņēma tumši zila josta ministru amata zīme; garās, ar koraļļiem un tirkīziem izšūtās jakās un augstās ādas platmalēs, kas rotātas ar lentēm un zeltu. Rokā viņi turēja smalkas, baltas zīda šalles.

Paskat tik! Nebiju gaidījusi šādu uzņemšanu! iesaucās rakstniece un ar roku pārbrauca pār savu ceļo­juma apģērbu un briesmīgo vesti ar tūkstoš kabatām.

Kopā ar ceļabiedriem viņa, smaidot un mājot ar roku, kāpa lejup pa kāpnēm, tomēr sveicienu neviens neat­ņēma. Ekspedīcijas dalībnieki pagāja garām augstajām amatpersonām un bērniem ar ziediem rokās, tā arī neizpelnoties nevienu skatienu, it kā viņu vispār nebūtu.

Aiz viņiem no lidmašīnas izkāpa Judīte Kinska, mierīga, smaidīga un nevainojama. Tieši tad mūziķi apdullinoši skaļi sāka spēlēt savus instrumentus, bērni meta ziedlapiņas, un augstie ierēdņi izpildīja dziļu reveransu. Judīte Kinska viņus sveicināja ar vieglu gal­vas mājienu, tad izstiepa rokas, kurās turēja baltas zīda šalles katas.

International Geographic reportieri redzēja, ka no nelielā namiņa ar pagodas jumtu iznāk svīta ar vairā­kām grezni rotātām personām. Pašā vidū gāja apmēram sešdesmit gadu vecs jauneklīga izskata vīrs, kurš bija garāks nekā pārējie un ģērbies vienkāršos, garos, tumši sarkanos svārkos jeb sarongā, kas nosedza viņa ķermeņa apakšējo daļu, un ar safrāndzeltenu auduma gabalu uz viena pleca. Skūtā galva bija kaila. Viņš gāja basām kājām, un šā vīra vienīgā rotaslieta bija dzintara lūgšanu rokas­sprādze un medaljons uz krūtīm. Par spīti šai vienkār­šībai, kas kontrastēja ar apkārtējo krāšņumu, nebija ne mazāko šaubu, ka tas ir karalis. Atbrīvojot ceļu, ārzem­nieki pavirzījās sāņus un tāpat kā pārējie gluži automā­tiski dziļi paklanījās; tik lielu autoritāti iedvesa karalis.

Ar galvas mājienu karalis sveicināja Judīti Kinsku, un viņa klusējot atņēma sveicienu; tūdaļ pat, izpildot vairākus sarežģītus reveransus, viņi apmainījās šallēm. Dārzu arhitekte ceremonijas soļus veica nevainojami; viņa nejokoja, kad stāstīja Keitai Koldai, ka līdz niansēm apguvusi šās zemes paradumus. Beiguši sasveicināša­nās rituālu, viņi abi plati pasmaidīja un rietumnieku manierē pastiepa viens otram roku.

Laipni gaidīta mūsu pieticīgajā zemē! ar britu akcentu sacīja valdnieks.

Karalis un viņa viešņa, kuplās svītas pavadīti, tūdaļ pat devās prom, bet Keita un viņas ceļabiedri, apjukuši no visa redzētā, kasīja galvu. Judīte Kinska droši vien bija atstājusi uz karali satriecošu iespaidu šādi neuz­ņēma ainavu arhitektes, kuras nolīgtas stādīt tulpes valdnieka dārzā, bet gan pilnvarotos vēstniekus.

Ekspedīcijas dalībnieki vāca kopā bagāžu, tajā skaitā arī fotogrāfu saiņus ar kamerām un statīviem, kad pie viņiem pienāca vīrs, kurš stādījās priekšā kā Vandgi, ekspedīcijas gids un tulks. Viņš bija ģērbies ar strīpainu jostu viduklī savilktā sarongā, īsā jakā bez piedurknēm un mīkstas ādas zābakos. Keitas uzmanību piesaistīja viņa itāļu platmale, kas bija līdzīga tām, kas redzamas filmās par mafiju.

Viņi ielika bagāžu sagrabējušā džipā, iekārtojās, cik nu labi varēja, un devās galvaspilsētas virzienā, kas, pēc Vandgi vārdiem, "tepat vien bija", tomēr patiesībā izrādījās gandrīz trīs stundu ilga brauciena attālumā. Jo tas, ko gids sauca par lielceļu, bija vien šaura un līkumaina taka. Vandgi runāja senatnīgā angļu valodā ar tik stipru akcentu, ka teikto bija grūti saprast; šķita, ka viņš mācījies no grāmatām un tikai paretam varējis valodu arī lietot.

Pa ceļu pārvietojās dažāda vecuma mūki un mūķe­nes, daži tikai piecus vai sešus gadus veci, ar trauciņiem ēdiena ubagošanai rokās. Te varēja sastapt ar somām apkrāvušos zemniekus, jauniešus ar velosipēdiem un vēršu vilktus pajūgus. Visi cilvēki bija vidēja auguma, ar aristokrātiskiem sejas vaibstiem un pašcieņas pilnu stāju. Viņi vienmēr smaidīja, it kā būtu patiesi apmieri­nāti. Vienīgie motorizētie transportlīdzekļi, ko ceļabiedri redzēja, bija kāds vecs motocikls, kuram kā improvizēts jumtiņš bija piestiprināts lietussargs, un neliels, dau­dzās krāsās izraibināts un ar pasažieriem, dzīvniekiem un saiņiem piebāzts autobusiņš. Lai samainītos, džipam nācās nobraukt malā un pagaidīt, jo uz šaurā ceļa divi spēkrati nevarēja satilpt. Vandgi pastāstīja, ka viņa majestātei pieder vairāki moderni automobiļi, un Judīte Kinska noteikti jau esot viesnīcā.

-    Karalis ģērbjas kā mūks… Aleksandrs nespēja atturēties, neizteicis savu pirmo spilgtāko iespaidu.

-    Viņa majestāte ir mūsu garīgais vadonis. Pirmos savas dzīves gadus viņš pavadīja kādā Tibetas klosterī. Viņš ir ļoti svēts vīrs, gids paskaidroja un kā cieņas zīmi sejas augstumā salika kopā plaukstas un paklanījās.

-    Es domāju, ka mūki ievēro celibātu, Keita Kolda sacīja.

-     Daudzi tiešām to dara, bet karalim ir jāprecas un jārada pēcnācēji, kas mantos troni. Viņa majestāte ir atraitnis. Cienījamā kundze nu jau desmit gadus mirusi.

-    Cik bērnu viņiem ir?

-    Viņi ir svētīti ar četriem dēliem un piecām mei­tām. Viens no bērniem būs nākamais karalis. Pie mums nenotiek kā Anglijā, kur vecākais dēls manto troni. Šeit pēc tēva nāves par karali kļūst princis ar visšķīstāko sirdi, Vandgi paskaidroja.

-    Un kā var zināt, kuram ir visšķīstākā sirds? Nadja jautāja.

-    Karalis un karaliene labi pazīst savus bērnus un lielākoties to uzmin, tomēr šo lēmumu ir jāapstiprina lielajam lamam, kas pēta debesu zīmes un dažādi pār­bauda izraudzīto bērnu, lai noteiktu, vai viņš tiešām ir kāda iepriekšējā valdnieka reinkarnācija.

Gids paskaidroja, ka pārbaudījumi ir nekļūdīgi. Piemēram, vienā no tiem princim bija jāpazīst septiņi priekšmeti, ko pirms tūkstoš astoņsimt gadiem lietojis pirmais Zelta pūķa karaļvalsts valdnieks. Šos priekšme­tus kopā ar citiem līdzīgiem salika uz grīdas, un bērns izvēlējās. Ja princis izturēja šo pārbaudījumu, viņam vajadzēja jāt ar mežonīgu zirgu. Ja bērns tiešām bija karaļa reinkarnācija, dzīvnieks pazina viņu un nomie­rinājās. Tāpat princim nācās pārpeldēt svēto upi, kas ir strauja un ledaina. Tiem, kuriem sirds tiešām bija šķīsta, palīdz straume, pārējie noslīkst. Šis pārbaudījums vien­mēr izrādījies īstais.

Visā Aizliegtās karaļvalsts pastāvēšanas laikā vien­mēr ir valdījuši taisnīgi un ar paredzēšanas spējām apveltīti karaļi, sacīja Vandgi, un piebilda, ka, par spīti tam, ka nav spēcīga karaspēka, kas varētu stāties pretī varenajiem kaimiņiem Indijai un Ķīnai, zeme nekad nav tikusi iekarota un pakļauta. Pašreiz kā tēva sekotājs bija izraudzīts jaunākais dēls, kas vēl bija pavisam mazs, kad nomira māte. Lamas viņam bija devuši iepriekšējo reinkarnāciju vārdu Dils Bahadūrs, "drosmīgā sirds". Kopš tā laika neviens viņu nebija redzējis, jo princis izglītojās slepenā vietā.

Keita Kolda izmantoja brīdi, lai pajautātu gidam par noslēpumaino Zelta pūķi. Vandgi neizskatījās īpaši ieinteresēts runāt par šo tematu, tomēr International Geographic ekspedīcijas dalībnieki pamanījās no viņa skopajām atbildēm izdarīt dažus secinājumus. Šķita, ka skulptūra varēja paredzēt nākotni, tomēr tikai karalis spēja atšifrēt pareģojumu mīklaino valodu. Zelta pūķa vara bija jāizmanto tikai tautas labā un nekad perso­nīgiem mērķiem, tāpēc valdniekam bija jābūt ar šķīstu sirdi. Karaļa sirdī nedrīkstēja būt vietas alkatībai.

Pa ceļam viņi redzēja zemnieku mājas un daudzus tempļus, kurus uzreiz varēja pazīt pēc vējā plīvojošiem lūgšanu karodziņiem; tieši tādus ekspedīcijas dalībnieki jau bija redzējuši lidostā. Gids sasveicinājās ar ļaudīm; šķita, ka šeit visi cits citu pazīst.

Viņi pabrauca garām sarkanās mūku tunikās tērptu zēnu rindām, un gids paskaidroja, ka izglītošana šeit lielākoties notiek tempļos, kuros skolnieki dzīvo jau no piecu vai sešu gadu vecuma. Daži no viņiem tā arī nekad nepamet klosteri, jo izvēlas sekot savu skolo­tāju lamu pēdās. Meitenes apmeklē speciāli viņām domātas skolas. Valstī ir arī universitāte, tomēr jaunieši lielākoties profesiju apgūst, studējot Indijā un dažos gadījumos ja ģimene var segt izdevumus vai students ir izpelnījies valsts stipendiju arī Anglijā.

Virs dažām pieticīgām ēkām slējās televīzijas ante­nas. Vandgi ceļabiedriem sacīja, ka uz televīzijas pār­raidēm sanāk kopā kaimiņi, bet, tā kā bieži nav elektrī­bas, pārraides notiek dažādos laikos. Gids piebilda, ka lielākā daļa valsts iedzīvotāju sazinās pa telefonu; lai to izdarītu, vajadzēja tikai aiziet līdz pasta nodaļai, ja tāda bija, vai līdz skolai, kur vienmēr bija kāds telefons. Protams, mājās telefona te nebija nevienam, jo tas gluži vienkārši nav nepieciešams. Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless apmainījās ar šaubu pilniem skatieniem. Vai Zelta pūķa karaļvalstī viņi varēs izmantot savus mobilos telefonus?

-    Šo telefonu darbību apgrūtina kalni, tāpēc tos šeit gandrīz nepazīst. Man stāstīja, ka jūsu zemē neviens nerunā aci pret aci, bet sazinās tikai pa telefonu, gids sacīja.

-    Un pa elektronisko pastu, Aleksandrs piebilda.

Par to esmu dzirdējis, bet redzējis nekad neesmu, Vandgi atzina.

Ainava bija pasakaina, moderno tehnoloģiju neskarta. Zemi apstrādāja ar vēršiem, kas lēni un pacietīgi vilka arklus. Terasēs kalnu nogāzēs bija redzami simtiem smaragdzaļi rīsa lauki. Ceļa malās auga nepazīstamu sugu koki un puķes, un tālumā pacēlās sniegotās Hima­laju virsotnes.

Aleksandrs ievēroja, ka lauksaimniecība šeit ir diez­gan atpalikusi, bet vecmāmiņa aizrādīja, ka ne visu var izmērīt ar produktivitāti, jo šī ir vienīgā valsts pasaulē, kur ekoloģija ir daudz svarīgāka par peļņu. Vandgi šie vārdi glaimoja, tomēr viņš neko nesacīja, lai ciemiņus nepazemotu, jo gids bija dzirdējis, ka valstī, no kuras viņi nāk, galvenais ir peļņa.

Divas stundas vēlāk saule jau bija aizslēpusies aiz kalniem un pēcpusdienas ēnas krita pār zaļajiem rīsa laukiem. Vietām kādā templī vai mājā pazibēja trīcošas eļļas lampu gaismiņas. Varēja dzirdēt klusu un ļoti zemu lielo trompešu skaņu, ar kurām mūki sauca ticīgos uz vakara lūgšanām.

Brīdi vēlāk ceļabiedri tālumā ieraudzīja pirmās Tunkhalas celtnes; galvaspilsēta gan vairāk līdzinājās palie­lam ciemam. Uz galvenās ielas bija dažas laternas, kas ļāva pamanīt it visur valdošo tīrību un kārtību, kā arī kontrastus: jaki gāja pa ielu līdzās itāļu motocikliem, vecmāmiņas uz muguras nesa savus mazbērnus, un policisti, ģērbušies kā seni prinči, regulēja satiksmi. Daudzām mājām durvis bija līdz galam vaļā, un Vandgi paskaidroja, ka noziedzības šai valstī praktiski nav, turklāt te visi cits citu pazīst. Ikviens, kas iegāja kādā namā, varēja būt draugs vai radinieks. Policijai nebija daudz darba, tai tikai bija jāuzrauga robežas, jānodro­šina kārtība svētku laikā un jākontrolē dumpīgie stu­denti.

Veikali vēl bija atvērti. Vadgi apstādināja džipu pie viena no tiem, tikai nedaudz lielāka par skapi, kur pār­deva zobu pastu, saldumus, Kodak fotoaparātu filmi­ņas, saulē izbalējušas pastkartes, kā arī dažas Nepālas, Indijas un Ķīnas avīzes un žurnālus. Ceļinieki pamanīja, ka šeit pārdod arī tukšas bundžas, pudeles un lietotas papīra turzas. Katrai lietai, pat nenozīmīgākajai, bija sava vērtība, jo to nebija daudz. Nekas negāja zudumā, visu izmantoja un pārstrādāja. Plastmasas maisiņš vai stikla pudele bija īsts dārgums.

-    Šis ir mans pieticīgais veikaliņš, un līdzās atrodas mans nelielais nams, kurā man būs milzīgs gods jūs uzņemt, nosarcis paziņoja Vandgi, jo nevēlējās, lai ārzemnieki uzskata viņu par iedomīgu.

Ciemiņus iznāca sagaidīt apmēram piecpadsmit ga­dus veca meitene.

-    Un šī ir mana meita Pema. Viņas vārds nozīmē "lotosa zieds", gids piebilda.

-    Lotosa zieds ir šķīstības un skaistuma simbols, Aleksandrs sacīja, nosarkdams gluži tāpat kā Vandgi, jo šie vārdi šķita smieklīgi.

Pārsteigtā Keita uzmeta viņam greizu skatienu. Puisis piemiedza vecmāmiņai ar aci un nočukstēja, ka pirms došanās ceļojumā bija to izlasījis bibliotēkā.

-    Ko vēl tu noskaidroji? viņa pieglaimīgi pajautāja.

-    Pajautā un redzēsi, Keita, es zinu gandrīz tikpat daudz, cik Judīte Kinska, Aleksandrs zobgalīgi atbildēja.

Pema ļoti pievilcīgi pasmaidīja, sejas augstumā salika kopā plaukstas un paklanījās tradicionālajā sveicienā. Viņa bija slaida un stalta kā bambusa niedre; laternu dzeltenīgajā gaismā meitenes āda līdzinājās ziloņkau­lam un lielajās acīs atspīdēja nerātns mirdzums. Viņas melnie mati bija kā maigs apmetnis, kas brīvi krita pār pleciem un muguru. Arī viņa, gluži tāpat kā visi pārējie šejienes cilvēki, bija tērpusies tradicionālajā apģērbā. Starp vīriešu un sieviešu drēbēm nebija lielas atšķirības, visi valkāja svārkus jeb sarongu un jaku vai blūzi.

Nadja un Pema pārsteigtas skatījās viena uz otru. Vienā pusē stāvēja meitene no Dienvidamerikas sirds ar spalvām matos un melnu pērtiķīti ap kaklu; otrā šī augstākajos Āzijas kalnos dzimusī meitene ar balerīnas grāciju. Viņas abas pārņēma pēkšņs simpātiju vilnis.

-    Ja jūs vēlaties, varbūt Pema rīt varētu meitenei un vecmāmuļai parādīt, kā lietot sarongu, samulsušajam gidam ienāca prātā.

Izdzirdot vārdu "vecmāmuļa", Aleksandrs iespur­dzās, tomēr Keita Kolda nekādi nereaģēja. Rakstniece tikko bija sapratusi, ka šorti, kas viņām abām ar Nadju bija kājās, šai zemē ir nepiedienīgi.

-    Mēs jums būsim ļoti pateicīgas… Keita atbildēja un pieliecās, salikusi plaukstas pie sejas.

Beidzot ārzemju ceļotāji ieradās pilsētā un valstī vienīgajā viesnīcā. Nedaudzie tūristi, kas riskēja doties uz iekšzemes ciemiem, nakšņoja zemnieku mājās, kur viņus vienmēr ļoti laipni uzņēma. Viesmīlība netika liegta nevienam. Ekspedīcijas dalībnieki aiznesa bagāžu uz istabām: vienā no tām mitināsies Keita un Nadja un otrā visi vīrieši. Salīdzinājumā ar Indijas maharadžas pils neiedomājamo greznību šīs viesnīcas istabiņas vairāk līdzinājās mūku cellēm. Noguruma pieveiktie ceļinieki nemazgājušies un neizģērbušies iekrita gultā, tomēr drīz vien pamodās, sastinguši no aukstuma. Gaisa temperatūra bija strauji kritusies. Viņi ieslēdza savas laternas un kādā stūrī atrada kārtīgi sakrautas smagas vilnas segas, zem kurām nogulēja līdz pat rītausmai, kad ceļabiedrus pamodināja garo un smago trompešu skumīgās gaudas, aicinot uz lūgšanām.

Vandgi un Pema viņus gaidīja ar lielisku ziņu: nāka­majā dienā karalis ir gatavs tikties ar ekspedīcijas dalībniekiem. Kamēr viņi iebaudīja pieticīgās brokastis tēju, zaļumus un rīsu bumbiņas, kuras atbilstoši laba­jam tonim bija jāpaņem ar trim labās rokas pirkstiem, gids iepazīstināja viesus ar kārtību pils apmeklētājiem.

Vispirms vajadzēja nopirkt piemērotu apģērbu Nadjai un Keitai. Vīriešiem bija jāapvelk žaketes. Karalis bija ļoti saprātīgs cilvēks un noteikti apjaustu, ka ekspedīci­jas dalībniekiem ir tikai darba drēbes, tomēr bija nepie­ciešams izrādīt cieņu. Gids paskaidroja, kā jāapmainās ar katām jeb ceremoniālajām šallēm, ka norādītās vie­tās jānometas ceļos, līdz viņiem ļaus apsēsties, un ka ciemiņiem nevajadzētu uzrunāt karali pirmajiem. Ja valdnieks piedāvā ēdienu, tad viņiem trīs reizes vajag atteikties un pēc tam lēni un klusējot ēst, tā apliecinot cieņu. Bija ļoti nepieklājīgi sarunāties ēšanas laikā.

Borobam bija jāpaliek ar Pemu, jo Vandgi nezināja, kā pilī jāuzvedas pērtiķiem.

Keitai Koldai izdevās pieslēgt savu portatīvo datoru vienai no viesnīcas telefona līnijām, lai nosūtītu ziņas žurnālam International Geographic un sazinātos ar Leblānu. Šis vīrs bija īsts neirotiķis, tomēr nevarēja noliegt, ka viņš kalpoja arī kā neizsīkstošs informācijas avots. Vecā rakstniece bija jautājusi, kas profesoram ir zināms par karaļu sagatavošanu tronim un leģendāro Zelta pūķi. Drīz vien viņa par šīm lietām saņēma veselu lekciju.

Pema aizveda Nadju un Keitu uz māju, kur pārdeva sarongas, un katra no viņām nopirka trīs svārkus, jo lija vairākas reizes dienā un apģērbu bija nepieciešams izžāvēt. Nevienai no abām nebija viegli iemācīties aptīt auduma gabalu ap ķermeni un nostiprināt to ar jostu. Sākumā svārki bija tik cieši, ka nebija iespējams paspert ne soli, bet pēc tam tik vaļīgi, ka pie pirmās kustības krita zemē. Pēc dažiem mēģinājumiem Nadja apguva svārku aplikšanas tehniku, bet Keita joprojām līdzinājās līķautos satītai mūmijai. Viņa nevarēja apsēsties un gāja maziem solīšiem kā važās sakalts cietumnieks. Ieraugot rakstnieci, Aleksandrs un abi fotogrāfi sāka nevaldāmi smieties, bet Keita tikmēr kaut ko murmināja starp zobiem un klepoja.

Karaļa pils bija lielākā celtne Tunkhalā, tajā bija vai­rāk nekā tūkstoš telpu, kas izkārtotas trīs virszemes un divos pazemes stāvos. Stratēģisku iemeslu dēļ pils slējās kāda augsta pakalna virsotnē, un uz to veda līkumains ceļš, kam abās pusēs virknējās lokani bambusa masti ar lūgšanu karodziņiem. Ēka bija celta tajā pašā elegantajā stilā kā pārējie, pat paši pieticīgākie nami, tomēr tai bija vairāku līmeņu dakstiņu jumts, kura korē slējās senas mitoloģiskās figūras no keramikas. Balkoni, durvis un logi bija izrakstīti neparastām krāsām.

Sardzē stāvēja dzeltenā un sarkanā tērpušies kareivji ar ādas bruņām un spalvām pie ķiverēm. Viņi bija bru­ņojušies ar zobeniem, lokiem un bultām. Vandgi pa­skaidroja, ka sargiem bija tikai dekoratīva funkcija; īstie policisti izmantoja modernos ieročus. Viņš piebilda, ka loks ir Aizliegtās karaļvalsts tradicionālais ierocis un šaušana ar to iecienītākais sporta veids. Ikgadējās sacensībās piedalījās arī karalis.

Viesus sagaidīja divi krāšņos galma tērpos saposušies ierēdni, kas viņus veda caur vairākām zālēm, kur vienīgās mēbeles bija zemi galdiņi, lielas, krāsainas koka lādes un apaļu spilvenu kaudzes sēdēšanai. Te bija dažas reliģiskas skulptūras ar ziedojumiem: svecēm, rīsiem un puķu ziedlapiņām. Uz sienām mirdzēja freskas, dažas bija tik senas, ka to motīvus gandrīz vai nevarēja saska­tīt. Ceļabiedri redzēja pāris ar otām, krāsas trauciņiem un plānām zelta lapiņām bruņojušos mūkus pacietīgi atjaunojam freskas. Viscaur bija sakārti skaisti, ar zīdu un satīnu izšūti paklāji.

Viņi gāja caur gariem gaiteņiem ar kabinetiem, kur strādāja dučiem ierēdņu un mūku rakstvežu. Datori šeit vēl nebija ieviesti; publiskās pārvaldes datus joprojām ar roku pierakstīja burtnīcās. Te bija arī viena orākuliem atvēlēta istaba. Ļaudis nāca uz šejieni, lai lūgtu padomu īpašiem lamām vai mūkiem, kuriem piemita pareģoša­nas spējas un kuri varēja palīdzēt šaubu brīdī. Aizliegtās karaļvalsts budistiem glābšanās ceļš allaž bija individu­āls un balstījās uz līdzjūtību pret visu pastāvošo. Mācība par visa esošā nepastāvību neprasīja praktisku darbību. Dzīves virzienu varēja mainīt un iecerētajam tuvoties ar laba garīgā skolotāja, priestera vai orākula padomu.

Ceļabiedri nonāca lielā zālē bez rotājumiem. Tās cen­trā līdz pašiem griestiem slējās milzīga Būdas figūra no apzeltīta koka. Viņi dzirdēja mandolīnas spēlei līdzīgas skaņas un pēc brīža apjauta, ka tā ir vairāku mūķeņu dziedāšana. Melodija plūda un plūda, tad pēkšņi aprāvās un mainīja ritmu. Pie monumentālās skulptūras bija noklāts lūgšanu paklājs, aizdegtas sveces un smaržkociņi un nolikti vairāki grozi ar ziedojumiem. Atdarinot galminiekus, arī ciemiņi trīs reizes paklanījās skulptū­rai, pieskaroties ar pieri zemei.

Karalis viņus pieņēma zālē, kas bija tikpat vien­kārša un izsmalcināta kā pārējā pils arhitektūra, tomēr to rotāja pie sienām piestiprināti paklāji ar reliģiskas tematikas ainām un ceremoniju maskas. Kā pieklājības izpausme pret ārzemniekiem, kuri nebija pieraduši sēdēt uz grīdas, bija nolikti arī pieci krēsli.

Karalim aiz muguras karājās paklājs ar izšūtu dzīv­nieku, kas pārsteidza Nadju un Aleksi, jo ļoti līdzinājās Amazones džungļos tepui kalna iekšienē redzētajam spārnotajam pūķim Briesmoņu pilsētā. Šie pūķi bija pēdējie pirms daudziem gadsimtiem izmirušas sugas pārstāvji. Karaļa paklājs apliecināja, ka kādreiz tie bija mituši arī Āzijā.

Valdnieks bija tērpies tādā pašā tunikā kā iepriekšējā dienā un rotājies ar dīvainu galvassegu, kas atgādināja auduma ķiveri. Uz krūtīm viņam karājās medaljons, kas apliecināja karaļa varu, senlaicīgs zelta disks ar koraļļu inkrustāciju. Viņš sēdēja lotosa pozā uz apmē­ram pusmetru augstas platformas.

Līdzās karalim kā kaķis bija izlaidies ļoti skaists leopards, kas, ieraugot viesus, saslēja ausis un, atiezis zobus, skatījās uz Aleksandru. Saimnieka roka uz dzīv­nieka muguras leopardu mazliet nomierināja, tomēr viņa iegarenās acis joprojām palika kā piekaltas ameri­kāņu zēnam.

>

Karalim līdzās bija daži krāšņi tērpušies ierēdņi strīpaini audumi, izšūtas žaketes un ar lielām zelta lapām rotātas cepures, lai gan daži no viņiem valkāja Rietumu tipa apavus un darījumu cilvēku portfeļus. Te bija arī vairāki mūki sarkanās tunikās. Trīs meitenes un divi slaidi un aristokrātiski jaunieši sēdēja karalim pie kājām; viesi sprieda, ka tie ir valdnieka bērni.

Kā ekspedīcijas dalībniekiem bija ieteicis Vandgi, viņi noraidīja krēslus, jo ciemiņiem nepienācās atrasties tik­pat augstu kā valdniekam; ekspedīcijas dalībnieki deva priekšroku nelieliem vilnas paklājiņiem, kas bija novie­toti iepretī karaliskajam paaugstinājumam.

Apmainījušies ar katara un ceremoniāliem sveicie­niem, ārzemnieki gaidīja karaļa zīmi, lai varētu apsēs­ties uz grīdas vīrieši ar sakrustotām kājām un sievie­tes vienā pusē saliektām kājām.

Sarongā sapinusies, Keita Kolda gandrīz aizripoja pa grīdu. Karalis un galminieki ar pūlēm novaldīja smaidu.

Pirms sarunām pasniedza tēju, riekstus un dīvai­nus, ar sāli apkaisītus augļus, ko viesi baudīja pēc tam, kad trīs reizes bija no mielasta atteikušies. Bija pienācis brīdis dāvanām. Rakstniece pamāja Timotijam Brūsam un Džoelam Gonsalesam, kas nometās ceļos, lai pasniegtu karalim kasti ar pirmajiem, 1888. gadā pub­licētajiem International Geographic eksemplāriem un Čārlza Darvina manuskripta lapu, ko žurnāla direktors brīnumainā kārtā bija ieguvis kādā Londonas antik­variātā. Karalis pateicās un pasniedza viņiem auduma gabalā ietītu grāmatu. Vandgi viesiem bija piekodinājis neatvērt sainīti; pretējā gadījumā viņi pierādītu savu nepacietību, jo tā var rīkoties tikai bērni.

Šai brīdī kāds ierēdnis paziņoja par Judītes Kinskas ierašanos. International Geographic ekspedīcijas biedri saprata, kāpēc viņi šorīt nebija redzējuši sievieti vies­nīcā, viņa bija apmetusies karaļa pilī. Dārzu arhitekte sveicienā pielieca galvu un apsēdās uz grīdas līdzās pārē­jiem ārzemniekiem. Viņa bija tērpusies vienkāršā kleitā, rotājusies vienīgi ar grebta kaula afrikāņu rokassprādzi, un rokās turēja savu ādas somu, no kuras acīmredzot nekad nešķīrās.

Pēkšņi Cevangs, karaļa leopards, kas visu laiku bija rāmi, tomēr saspringti sēdējis, ar vienu lēcienu nostā­jās Aleksandram priekšā un savilka purnu draudīgā grimasē, atklājot skatienam ikvienu no saviem asajiem zobiem. Visi klātesošie sastinga, un sargi jau grasījās iejaukties, tomēr karalis viņus ar žestu atturēja un pasauca dzīvnieku. Leopards pagriezās pret saimnieku, bet nepaklausīja.

Nemaz neapjauzdams, ko dara, Aleksandrs bija noņē­mis brilles, nometies četrrāpus un pieņēmis tādu pašu dzīvnieka izteiksmi: saliecis pirkstus viņš ņurdēja un rādīja zobus.

Tad Nadja, neizkustoties no vietas, sāka dīvaini mur­rāt kā kaķis. Leopards uzreiz pagriezās pret meiteni, pienāca klāt, ar purnu pabakstīja viņai seju un apostīja, kustinot asti. Pēc tam, visiem par pārsteigumu, dzīvnieks uz muguras apgūlās līdzās meitenei, un viņa, bez bailēm un nepārtraucot murrāt, glaudīja lielā kaķa vēderu.

-    Vai jūs spējat sarunāties ar dzīvniekiem? it kā nekas nebūtu noticis, karalis jautāja.

Pārsteigtie ārzemnieki nosprieda, ka šai karaļvalstī sarunāties ar dzīvniekiem nebija nekas neparasts.

-    Reizēm, meitene atbildēja.

-    Kas notiek ar manu Cevangu? Lielākoties viņš ir pieklājīgs un paklausīgs, karalis norādīja uz leopardu un pasmaidīja.

-    Domāju, ka ieraugot jaguāru, viņš izbijās, Nadja sacīja.

Neviens, izņemot Aleksandru, nesaprata šā teiku­ma nozīmi. Keita Kolda spontāni piesita sev pie pie­res jaunieši droši vien dzen velnu, un ekspedīcijas dalībnieki izskatās kā savā vaļā palaisti trakie. Tomēr karali nesatrauca meduskrāsas meitenes atbilde. Viņš tikai uzmanīgāk paskatījās uz amerikāņu zēnu, kas jau atkal sēdēja, kājas sakrustojis. Vien viņa nosvīdusi piere liecināja par nesen pārdzīvoto izbīli.

Nadja Santosa nolika leopardam priekšā vienu zīda šalli, dzīvnieks to uzmanīgi saņēma zobos un nolika pie karaļa kājām, lai pēc tam iekārtotos savā parastajā vietā uz paaugstinājuma.

-     Vai jūs varat sarunāties arī ar putniem? karalis jautāja.

-    Reizēm, meitene atkal atbildēja.

-    Šeit mēdz parādīties daži interesanti putni, kara­lis sacīja.

Patiesībā Zelta pūķa karaļvalsts bija kā ekoloģiska svētvieta, kur dzīvoja daudzas pārējā pasaulē jau izmi­rušas sugas, tomēr lielīšanās tika uzskatīta par nepie­dodamu sliktas audzināšanas pazīmi; to nedarīja pat karalis, kas bija vislielākā autoritāte faunas un floras jautājumos.

Vēlāk, kad International Geographic grupa atvēra karaļa doto sainīti, viņi pārliecinājās, ka tajā atradās putnu fotogrāfiju grāmata. Vandgi paskaidroja, ka kara­lis pats tās bija uzņēmis; tomēr viņa vārds grāmatā neparādījās, jo tā tiktu uztverta kā godkārības izpausme.

Pārējais tikšanās laiks pagāja, runājot par Zelta pūķa karaļvalsti. Ārzemnieki pamanīja, ka visi runā ļoti nenoteikti. Visbiežāk lietotie vārdi bija "iespējams" un "varbūt", izvairoties paust noteiktu viedokli un salīdzinājumus. Ja abas puses nebija vienisprātis, šāda attieksme ļāva ar godu izkļūt no situācijas.

Šķita, ka Judīte Kinska par brīnišķīgo dabu un reliģiju zina ļoti daudz. Šīs ārzemniekiem tik netipiskās zināša­nas bija iekarojušas karaļa un pārējā galma labvēlību.

-    Man ir liels gods uzņemt mūsu zemē žurnāla Inter­national Geographic sūtņus, sacīja valdnieks.

-    Mēs jums no sirds pateicamies par izrādīto viesmī­lību. Šai karaļvalstī pret dabu izturas ar tādu cieņu kā nekur citur pasaulē, Keita Kolda atbildēja.

-    Ja mēs kaitējam dabai, mums par to jāmaksā. Tikai trakie varētu darīt ko tādu. Gids Vandgi jūs pavadīs, kurp vien vēlaties. Varbūt jūs varētu apmeklēt temp­ļus vai dzongus, nocietinātos klosterus, kur mūki jūs uzņems kā viesus un sniegs visu nepieciešamo informā­ciju, karalis piedāvāja.

Visi pamanīja, ka teiktais neattiecas uz Judīti Kinsku, un nojauta, ka viņai valdnieks bija iecerējis pats izrādīt savas karaļvalsts krāšņumus.

Tikšanās tuvojās beigām, atlika vairs tikai pateikties un atvadīties. Tad Keita Kolda pieļāva pirmo neuzma­nības kļūdu. Nespējot pretoties spējai vēlmei, viņa bez aplinkiem pajautāja par Zelta pūķi. Zālē uzreiz iestājās ledains klusums. Galminieki sastinga, un karaļa laip­nais smaids nozuda. Klusuma brīdis bija ļoti mokošs, līdz Judīte Kinska uzdrošinājās iejaukties.

-    Atvainojiet mūsu nevietā uzdoto jautājumu, Jūsu Majestāte. Mēs labi nepārzinām šejienes paražas; ceru, ka Koldas kundzes jautājums jūs neaizskāra… Patiesībā viņa runāja mūsu visu vārdā. Leģenda arī mani inte­resē tāpat kā International Geographic žurnālistus, viņa sacīja, ar savām brūnajām acīm cieši veroties karalī.

It kā gribētu pārliecināties par Judītes Kinskas nodomiem, karalis uz viņas skatienu atbildēja ar ļoti nopietnu izteiksmi, līdz visbeidzot pasmaidīja. Ledus acumirklī izkusa, un visi atviegloti uzelpoja.

-    Pūķis eksistē, tā nav tikai leģenda; man žēl, bet jūs nevarēsiet to redzēt, karalis runāja ļoti stingri, ko līdz tam nebija darījis.

-    Kaut kur lasīju, ka šī svētā statuete atrodas kādā nocietinātā Tibetas klosterī. Reizumis prātoju, kas gan ar to notika pēc ķīniešu iebrukuma… Judīte Kinska turpināja.

Keita nodomāja, ka neviens cits neuzdrošinātos tur­pināt šo tematu. Šī sieviete bija ļoti pārliecināta par sevi un uz karali atstāto iespaidu.

-    Svētais pūķis simbolizē mūsu tautas garu. Tas nekad nav pametis mūsu karaļvalsti, valdnieks paskaidroja.

-    Atvainojiet, Jūsu Majestāte, es nebiju pienācīgi informēta. Ir tikai loģiski, ka tas atrodas šai pilī kopā ar jums, Judīte Kinska sacīja.

-    Iespējams, karalis atbildēja, pieceļoties kājās, lai dotu zīmi, ka tikšanās ir beigusies.

International Geographic ekspedīcijas dalībnieki atvadījās ar dziļiem reveransiem un izgāja no zāles atmuguriski, tikai Keita Kolda bija tā sapinusies saron­gā, ka viņai neatlika nekas cits kā pacelt to līdz ceļiem un klupšus krišus doties prom, pagriežot viņa majestā­tei muguru.

Karaļa leopards Cevangs sekoja Nadjai līdz pat pils durvīm, berzēja purnu pret meitenes roku, tomēr neiz­laida no acīm Aleksandru.

-    Neskaties uz viņu, Jaguār. Viņš ir greizsirdīgs… meitene smējās.

8 Nolaupītās

Kolekcionāru pamodināja privātā telefona zvans uz naktsgaldiņa. Bija divi naktī. Tikai trīs cilvēki zināja šo numuru: viņa ārsts, miesassargu priekšnieks un māte. Telefons nebija zvanījis jau vairākus mēnešus. Kolekcionāram nebija nepieciešams ne ārsts, ne drošīb­nieku priekšnieks. Māte pašlaik Antarktīdā fotografēja pingvīnus. Pēdējos gadus šī kundze pavadīja dažādos greznos kruīzos, pastāvīgi pārvietojoties no vienas vie­tas uz citu. Piestājot ostā, viņu sagaidīja darbinieks, turot rokā biļeti uz jaunu kruīzu. Dēls bija atklājis, ka šādā veidā māti iespējams nodarbināt un nav nepiecie­šams vinu satikt. »

-    Kā jūs uzzinājāt šo numuru? sapīcis jautāja otrais bagātākais cilvēks pasaulē, kad, par spīti balss pārveido­šanas ierīcei, bija pazinis savu sarunas biedru.

-    Noskaidrot noslēpumus ir daļa no mana darba, Speciālists atbildēja.

-    Kādi jums ir jaunumi?

-    Drīz vien jūs iegūsiet to, par ko esam vienojušies.

-    Tad kādēļ jūs mani traucējat?

-    Lai pateiktu, ka Zelta pūķis nekam nederēs, ja jūs nemācēsiet to lietot, Speciālists paskaidroja.

-    Tam domāts tulkotais pergaments tas, ko nopirku no ķīniešu ģenerāļa, Kolekcionārs paskaidroja.

-    Un jūs domājat, ka kaut kas tik svarīgs un sle­pens būs uzrakstīts uz viena paša pergamenta gabala? Skaidrojums ir šifrēts.

-    Dabūjiet rokā šifra atslēgu! Tādēļ jau esmu jūs nolīdzis.

-    Nē. Jūs mani nolīgāt, lai iegūtu šo priekšmetu un neko vairāk. Tas rakstīts līgumā, strikti paskaidroja izkropļotā balss telefona klausulē.

-    Pūķis bez instrukcijām mani neinteresē, vai skaidrs? Sadabūjiet tās vai arī nekad neredzēsiet savus miljo­nus! klients kliedza.

-    Es nekad nepārskatu darījuma noteikumus. Mēs esam vienojušies. Pēc nedēļas jums nogādāšu skulptūru un saņemšu savu naudu vai arī jūs cietīsiet neatgrieze­niskus zaudējumus.

Klients sajuta draudus un apjauta, ka uz spēles likta viņa dzīvība. Šoreiz otrais bagātākais cilvēks pasaulē nobijās.

-    Jums taisnība, līgums ir līgums. Par šifra atslēgu maksāšu papildus. Kā jums šķiet, vai varēsiet to iegūt saprātīgā laika sprīdī? Kā jau zināt, tas ir ļoti stei­dzams jautājums. Esmu ar mieru maksāt nepieciešamo summu, nauda nav problēma, Kolekcionārs samiernieciski sacīja.

-    Šai gadījumā tas nav cenas jautājums.

-    Visam uz pasaules ir sava cena.

-    Jūs kļūdāties, Speciālists iebilda.

-     Vai tad jūs man neteicāt, ka esat spējīgs iegūt jebko? klients tramīgi jautāja.

-    Viens no maniem aģentiem tuvākajā laikā kontak­tēsies ar jums, balss otrā vada galā atbildēja, un saruna pārtrūka.

Multimiljonārs vairs nespēja iemigt. Atlikušo nakts daļu viņš pavadīja, pētot savu milzīgo bagātību birojā,

kurš aizņēma lielāko dalu ēkas un kur atradās sim-

» >

tiem datoru. Dienu un nakti viņa darbinieki bija pie­slēgušies svarīgākajām pasaules biržām. Tomēr, lai kā Kolekcionārs skaitītu un lai cik skaļi kliegtu uz saviem padotajiem, viņš nespēja grozīt faktu, ka bija kāds par viņu bagātāks cilvēks. Tas viņu dzina izmisumā.

Pēc tam kad ekspedīcijas dalībnieki bija apskatījuši skaisto Tunkhalas pilsētu ar pagodas jumtiem, stūpām jeb reliģiskajiem kupoliem, kalnu tempļiem un krāšņo dabu, Vandgi piedāvāja parādīt viesiem universitāti. Universitātes pilsētiņa bija dabas parks ar ūdenskritu­miem un tūkstošiem putnu. Parkā slējās vairākas ēkas. Jumti ar uzliektiem galiem, uz sienām uzgleznoti Būdas attēli un lūgšanu karodziņi vērta universitāti līdzīgu klosterim. Pa parka taciņām nelielās grupiņās saru­nādamies staigāja studenti, un ekspedīcijas dalībnieki pievērsa uzmanību viņu nopietnībai, kas tik ļoti atšķīrās no Rietumu studentu brīvās izturēšanās.

Viesus sagaidīja rektors un lūdza, lai Keita Kolda pastāstītu audzēkņiem par žurnālu International Geo­graphic, kuru daudzi lasa bibliotēkā.

-     Mūsu necilo universitāti ļoti reti apciemo ievēro­jami viesi, rektors sacīja, ceremoniāli paklanoties.

Tā nu rakstniece, fotogrāfi, Aleksandrs un Nadja nokļuva kādā zālē simt deviņdesmit profesoru un stu­dentu priekšā. Gandrīz visi kaut cik runāja angliski, jo tas bija jauniešu iemīļotākais priekšmets, tomēr dau­dzos gadījumos Vandgi nācās tulkot. Pirmā pusstunda pagāja ļoti atturīgi.

Publika ar lielu cieņu uzdeva naivus jautājumus un, pirms vērsties pie ārzemniekiem, izpildīja daudzus reveransus. Visbeidzot Aleksandrs pacēla roku.

-    Vai arī mēs varam uzdot jautājumus? Mēs esam ieradušies no tālienes, lai kaut ko uzzinātu par šo zemi… viņš sacīja.

Pāris mirkļu valdīja klusums, un studenti apjukuši saskatījās šī bija pirmā reize, kad lektors piedāvāja ko tamlīdzīgu. Pēc neilgas šaubīšanās un sačukstēšanās ar profesoriem rektors piedāvājumam piekrita. Nākamajā pusotrā stundā viesi par Aizliegto karaļvalsti noskaid­roja pāris interesantu faktu, un studenti, brīvi no tik ierastajām stīvajām formalitātēm, uzdrošinājās uzdot jautājumus par kino, mūziku, apģērbu, automašīnām un citām ar Ameriku saistītām lietām.

Kad tikšanās jau tuvojās beigām, Timotijs Brūss izvilka kādu rokenrola ierakstu, un Keita Kolda ielika to savā atskaņotājā. Viņas parasti tik kautrīgais mazdēls nespēja pretoties nepārvaramam instinktam un izgāja zāles priekšā, lai sniegtu modernās dejas paraugdemon­strējumu, ko visi vēroja ar pavērtu muti. Boroba, šās bezprātīgas dejas aizrauts, publikai draudzīgi smejot, puisi nevainojami atdarināja. "Konferencei" beidzoties, studentu pūlis pavadīja viesus līdz pat universitātes pil­sētiņas robežai, dziedot un dejojot gluži kā Aleksandrs, bet profesori tikām pārsteigti kasīja pakausi.

-     Kā gan viņi spēja iemācīties amerikāņu mūziku, ja ir to dzirdējuši tikai vienu reizi? Keita Kolda pār­steigta jautāja.

-     Mūzikas ieraksti, vecmāmuļ, studentu vidū apgro­zās jau daudzus gadus. Mājās viņi, gluži tāpat kā jūs, valkā džinsus. Tos kā kontrabandu ieved no Indijas, Vandgi smiedamies atbildēja.

Keita Kolda bez liekas kurnēšanas bija pieņēmusi, ka gids viņu sauc par vecmāmuļu. Tā bija cieņas izpausme, pieklājīgs veids, kā vērsties pie gados vecāka cilvēka. Savukārt Nadjai un Aleksam nācās Vandgi saukt par tēvoci un Pemu par māsīcu.

-    Ja vien cienījamie viesi nav pārlieku noguru­ši, varbūt viņi vēlētos nobaudīt Tunkhalai raksturīgo ēdienu… Vandgi kautrīgi piedāvāja.

Cienījamie viesi tik tiešām bija pārguruši, tomēr šādu iespēju nevarēja laist garām. Notikumiem pārpilno dienu viņi noslēdza gida mājā, kura, tāpat kā daudzas galvaspilsētas ēkas, bija no baltiem ķieģeļiem un krāsota koka būvēts divstāvu nams ar sarežģītiem putnu un ziedu gleznojumiem tādā pašā stilā kā pilī redzētie. Bija neiespējami noskaidrot, kuri ir Vandgi ģimenes locekļi, jo nāca un gāja dučiem ļaužu un ar viņiem visiem iepa­zīstināja kā ar tēvočiem, brāļiem un brālēniem. Te nelie­toja uzvārdus. Piedzimstot vecāki bērnam deva divus vai trīs vārdus, lai atšķirtu viņu no pārējiem, tomēr katrs cilvēks pēc paša gribas varēja tos mainīt vairākas reizes mūžā. Vienīgie, kas izmantoja uzvārdu, bija karaliskās ģimenes locekļi.

Pema, viņas māte un vairākas tantes un māsīcas pasniedza ēdienu. Visi apsēdās uz grīdas ap apaļu gal­diņu, uz kura salika veselu kaudzi sarkano rīsu, graud­augu un dažādus dārzeņus, aizdarītus ar garšvielām un pipariem. Tūdaļ pat atnesa arī gardumus, īpaši paga­tavotus cienījamajiem ārzemniekiem: jaka aknas, aitas plaušas, cūkas kājas un asisnsdesas, kas bija tik bagā­tīgi pildītas ar pipariem un papriku, ka jau no ēdiena smaržas vien viesiem sāka asarot acis un Keitai uznāca kārtējā klepus lēkme. Te ēda ar rokām, izveidojot no ēdiena nelielas bumbiņas, un pieklājība prasīja pirmās bumbiņas piedāvāt viesiem.

Ceļot pie mutes pirmo kumosu, Aleksandrs un Nadja gandrīz iekliedzās: neviens no abiem nekad dzīvē nebija baudījis neko tik asu. Mute dega vienās ugunīs, it kā tur būtu iebērtas liesmojošas ogles. Starp klepus uzplūdiem Keita Kolda brīdināja, ka neklājas apvainot viesmīlīgos saimniekus, tomēr Aizliegtās karaļvalsts iedzīvotāji jau zināja, ka ārzemnieki nebija spējīgi norīt šādu ēdienu. Kamēr abiem jauniešiem pār vaigiem lija asaru šal­tis, pārējie aizrautīgi smējās, sitot pie zemes kājas un rokas.

Uzjautrinātā Pema atnesa jaunajiem draugiem tēju, lai viņi varētu izskalot muti, un šķīvi ar tiem pašiem dār­zeņiem, kas pagatavoti bez asajām garšvielām. Alekss un Nadja sazvērnieciski saskatījās. Amazones džungļos viņi bija ēduši pat ceptu čūsku un no mirušā pelniem pagatavotu zupu. Nepārmijot ne vārda, abi nolēma, ka šis nav piemērots brīdis, lai atkāptos no saviem princi­piem. Viņi pateicās, noliecoties ar kopā saliktām plauk­stām, pēc tam sagatavoja sev uguns lodīti un drosmīgi iebāza mutē.

Nākamajā dienā notika reliģiski svētki, kas sakrita ar pilnmēness iestāšanos un karaļa dzimšanas dienu. Šim pasākumam visa valsts bija gatavojusies jau vai­rākas nedēļas. Visi Tunkhalas iedzīvotāji izgāja ielās, un no attālākajiem kalnu ciematiem ieradās zemnieki, kuri zirga mugurā bija ceļojuši vairākas dienas. Pēc tam kad lamas visus bija svētījuši, parādījās mūziķi ar instrumentiem un pavāres, kas sakārtoja garus galdus ar ēdienu, saldumiem un rīsu liķiera krūkām. Sai reizē viss bija bez maksas.

Trompetes, bungas un klosteru gongi skanēja jau no agra rīta. Ticīgie un no tālienes ieradušies svētceļnieki pulcējās tempļos, ziedoja, grieza lūgšanu riteņus un aizdedza jaka tauku sveces. Pār pilsētu pacēlās degušu tauku un vīraka kociņu smarža.

Lai uzzinātu kaut ko par Aizliegto karaļvalsti, tās paradumiem un reliģiju, pirms došanās ceļā Aleksandrs bija pārskatījis skolas bibliotēku. Tagad viņš Nadjai īsi pastāstīja par budismu, jo meitene nekad nebija dzirdē­jusi runājam par Budu.

Tagadējās Nepālas dienvidos pieci simti sešdes­mit sestajā gadā pirms Kristus piedzima princis, kuru sauca Sidhārtha Gautama. Neilgi pēc viņa dzimšanas kāds gaišreģis paredzēja, ka šis bērns valdīs pār visu zemi, tomēr tikai tad, ja viņu pasargās no iznīcības un nāves. Pretējā gadījumā viņš būs izcils garīgais skolo­tājs. Prinča tēvam tīkamāka bija pirmā iespēja, tādēļ viņš apjoza pili ar augstiem mūriem, lai nodrošinātu Sidhārtham krāšņu, prieka un skaistuma pilnu dzīvi bez ciešanām. Kalpotāji ātri saslaucīja pat no kokiem nokritušās lapas, lai princis neredzētu, kā tās sakalst. Tā arī nekad neizgājis no paradīzes, jauneklis apprecējās un viņam piedzima dēls. Princim bija divdesmit deviņi gadi, kad viņš reiz devās ārpus pils dārza un ieraudzīja slimības, nabadzību, sāpes un cietsirdību. Viņš noskuva matus, noņēma dārglietas, novilka greznās drēbes un devās patiesības meklējumos. Sešus gadus Sidhārtha mācījās kopā ar Indijas jogiem un pakļāva savu ķermeni visstingrākajam askētismam…

-    Ko tas nozīmē? Nadja jautāja.

-    Viņš dzīvoja ļoti atturīgi. Gulēja uz ērkšķiem un ēda tikai dažus rīsu graudus dienā.

-    Nav nekas labs… Nadja sprieda.

-     Tieši tā nolēma arī Sidhārtha. Pēc baudpilnās dzīves pilī viņš bija nodevies visbargākajai paššaustīšanai un tad saprata, ka vidusceļš ir vispiemērotākais, Aleksandrs sacīja.

-    Kāpēc viņu sauc par Apskaidroto? meitene vēlējās uzzināt.

-    Tāpēc, ka trīsdesmit piecu gadu vecumā viņš, sešas dienas nepakustoties, nosēdēja zem kāda koka un medi­tēja. Kādā pilnmēness naktī, gluži kā šonakt, viņa prāts un gars atvērās, un viņš saprata visus dzīves pamatprin­cipus un procesus. Citiem vārdiem sakot, kļuva par Budu.

-    Sanskritā "Buda" nozīmē "atmodies" vai "apgais­mots", paskaidroja Keita, kas uzmanīgi klausījās mazdēla paskaidrojumus. Buda nav vis vārds, bet gan tituls, un, ar cieņu dzīvojot un garīgi vingrinoties, par budu var kļūt ikviens, viņa piebilda.

-    Budisma pamatā ir līdzjūtība pret visu, kas dzīvo un pastāv. Patiesība un apgaismība ikvienam jāmeklē sevī pašā un nevis citos vai ārējās lietās. Tādēļ budistu mūki nestaigā apkārt, pievēršot ļaudis savai ticībai kā mūsu misionāri, bet gan lielāko daļu dzīves pavada, rāmi meditējot un meklējot paši savu patiesību. Viņiem pie­der tikai tunika, sandales un bļodiņa ēdiena ubagošanai. Mūkus neinteresē materiālie labumi, Aleksandrs sacīja.

Nadjai, kurai nepiederēja nekas vairāk kā vien nelie­la soma ar pašu nepieciešamāko apģērbu un trīs matos iespraustas papagaiļa spalvas, šis budisma princips šķita pieņemams.

No rīta notika loka šaušanas turnīri viskuplāk apmeklētie Tunkhalas svētku pasākumi. Labākie loka šāvēji greznojās krāšņākajos tērpos, un meitenes viņiem ap kaklu aplika no ziediem darinātas rotas. Loki bija gandrīz divus metrus gari un ļoti smagi.

Arī Aleksandram piedāvāja vienu loku, taču viņš tikai ar pūlēm varēja to pacelt un vēl jo mazāk trāpīt mērķī. Puisis no visa spēka atvilka stiegru, bet neuz­manības dēļ bulta izšļūca viņam caur pirkstiem un aiz­lidoja kāda eleganta galminieka virzienā pāris metru no mērķa. Aleksandrs ar šausmām redzēja, kā vīrs nokrīt, un domāja, ka ir to nogalinājis, tomēr uzjautrinātais upuris ātri vien piecēlās kājās. Bulta bija iestrēgusi viņa platmalē. Neviens neapvainojās. Ārzemnieka tūļību sveica smieklu koris, un atlikušo dienas daļu galminieks bultu cepurē nēsāja kā savdabīgu trofeju.

Aizliegtās karaļvalsts iedzīvotāji bija tērpušies savās labākajās drānās, un lielākajai daļai bija maskas vai dzelteni, balti un sarkani nokrāsotas sejas. Ap platma­lēm, kaklā, ausīs un uz rokām mirdzēja sudraba, zelta, senu koraļļu un tirkīzu rotas.

Šoreiz karalis ieradās ar satriecošu galvassegu Aizliegtās karaļvalsts kroni galvā. Tas bija darināts no zīda un izšūts ar zeltu un dārgakmeņiem. Pašā vidū mirdzēja liels rubīns. Uz krūtīm valdniekam vizēja karaliskais medaljons. Ar raksturīgo miera un optimis­ma izteiksmi sejā karalis bez pavadoņiem pastaigājās starp saviem pavalstniekiem, kuri acīm redzami viņu dievināja. Karaļa svīta sastāvēja tikai no nešķiramā leoparda Cvanga un goda viešņas Judītes Kinskas, kas bija tērpusies šai zemei raksturīgā apģērbā, bet uz pleca joprojām nesa savu ādas somu.

Vakarā uzstājās maskās tērpušies aktieri, akrobāti un žonglieri. Meiteņu grupas dejoja tradicionālās dejas, un labākie atlēti demonstrēja zobencīņu un kādas ārzemniekiem nezināmas kaujas mākslas paņēmie­nus. Viņi veica galvu reibinošus lēcienus un kustējās tik pārsteidzoši ātri, ka šķita lidojam pār pretinieku galvām. Neviens nespēja uzvarēt kādu kalsnu un glītu jaunekli, kuram piemita panteras veiklība un aukstasi­nība. Vandgi ārzemniekiem pastāstīja, ka tas ir viens no karaļa dēliem, tomēr ne tas, kurš izvēlēts par troņ­mantnieku. Puisim piemita karotājam nepieciešamās īpašības, viņš vienmēr vēlējās uzvarēt, viņam patika aplausi, viņš bija nepacietīgs un untumains. Turklāt, piebilda gids, viņš nebija veidots no tāda materiāla, lai kļūtu par gudru valdnieku.

Saulei rietot, svētku kņadai pievienojās circeņu sisināšana. Aizdegās tūkstošiem lāpu un papīra lukturīšu.

Jūsmīgajā pūlī bija daudz ļaužu maskās. Tās bija īsti mākslas darbi dažnedažādas, ar zeltu un spīdīgām krāsām izzīmētas. Nadja pievērsa uzmanību tam, ka zem dažām maskām vīdēja melnas bārdas, jo Aizliegtās karaļvalsts vīrieši rūpīgi skuvās. Te nekad nevarēja redzēt ļaudis ar rugājiem noaugušu seju, to uzskatīja par netīrību. Kādu brīdi pētījusi pūli, meitene atklāja, ka bārdainie indivīdi nepiedalās svētku norisēs. Nadja jau grasījās par savu novērojumu pavēstīt Aleksandram, kad draugs norūpējies pienāca pie viņas.

-    Uzmanīgi palūkojies uz to tur vīrieti, Ērgle, viņš sacīja.

-Kur?

-    Tur, aiz liesmojošās lāpas mētājošā žongliera. Tas vīrs ar tibetiešu ādas cepuri galvā.

-    Kas tad ir ar vinu?

-    Lai varētu labāk viņu aplūkot, it kā nejauši pieie­sim tuvāk, Aleksandrs ierosināja.

Kad viņiem tas izdevās, draugi caur masku saskatī­ja divas gaišas un neizteiksmīgas acu zīlītes tās bija Bruņneša Teksa acis.

-     Kā gan viņš šeit nokļuvis? Viņš neatbrauca lidma­šīnā kopā ar mums, un nākamais lidojums ir tikai pēc piecām dienām, atgājis nostāk, Aleksandrs sprieda.

-    Domāju, ka viņš nav viens, Jaguār. Tie maskēju­šies bārdaiņi varētu būt Skorpiona sektas locekļi. Es viņus kādu brīdi vēroju, un man šķiet, ka viņiem ir kas padomā.

-    Ja redzēsim ko aizdomīgu, brīdināsim Keitu. Tikmēr mēģināsim neizlaist viņus no acīm, Aleksandrs sacīja.

Uz svētkiem no Ķīnas bija ieradusies uguņošanas ekspertu ģimene. Tiklīdz saule nogrima aiz kalnu vir­sotnēm, ātri iestājās nakts un pazeminājās gaisa tem­peratūra, tomēr svētki turpinājās. Drīz vien debesis izgaismojās, un pūlis ielās ar sajūsmas kliedzieniem sveica katru brīnumaino uguns eksploziju.

Visapkārt bija tik daudz ļaužu, ka kustēties varēja tikai ar grūtībām. Pie Santamaria de la Ljuvijas, dzimtā tropu ciema klimata pieradusī Nadja no aukstuma dre­binājās. Pema piedāvājās pavadīt viņu līdz viesnīcai, lai sameklētu kādu siltāku apģērba gabalu, un abas meite­nes aizgāja kopā ar Borobu, kuru svētku troksnis bija padarījis nervozu, bet Aleksandrs tikmēr no tālienes uzmanīja Bruņneša Teksu.

Nadja priecājās, ka Keitai Koldai bija ienākusi prātā doma nopirkt kalniem piemērotu apģērbu. Meitene klabināja zobus gluži kā Boroba. Vispirms viņa uzvilka biezo zīdaiņa jaciņu pērtiķītim un pēc tam uzģērba bik­ses, biezas zeķes un jaku. Pema uzjautrināta noskatījās, jo viņa savā vieglajā zīda sarongā jutās ļoti ērti.

-    Ejam! Citādi palaidīsim garām svētku labāko daļu! meitene iesaucās.

Viņas skriešus metās ārā. Mēness un ķīniešu krā­saino zvaigžņu lietus izgaismoja nakti.

-    Kur gan ir Pema un Nadja? Aleksandrs jautāja, prātojot, ka pagājusi jau vairāk nekā stunda, kopš mei­tenes nebija redzējis.

-    Neesmu viņas manījusi, Keita atbildēja.

-     Meitenes devās uz viesnīcu, jo Nadja gribēja uzvilkt jaku, bet nu jau viņām vajadzēja būt atpakaļ. Labāk iešu viņas pameklēt, Alekss nosprieda.

-    Gan jau atnāks, šeit nekur nevar pazust, vecmā­miņa sacīja.

Viesnīcā Aleksandrs meitenes neatrada. Divas stun­das vēlāk visi jau bija uztraukušies, jo nu jau ilgu laiku svētku jūklī abas meitenes neviens nebija manījis. Gids Vandgi kaut kur sadabūja aizlienētu divriteni un aiz­brauca līdz mājām, domādams, ka Pema būtu varējusi aizvest Nadju uz turieni, tomēr jau drīz vien satraukts atgriezās.

-    Viņas ir pazudušas! Vandgi kliedza.

-     Meitenēm nevar būt noticis nekas ļauns. Jūs sacī­jāt, ka šī ir drošākā zeme pasaulē! Keita iesaucās.

Tobrīd ielās bija vien daži cilvēki: pāris laisku stu­dentu un sievietes, kas no galdiem nokopa atkritumus un ēdiena paliekas. Gaiss smaržoja pēc ziediem un šau­jampulvera.

-    Varbūt viņas devušās līdzi kādiem universitātes studentiem?… Timotijam Brūsam iešāvās prātā.

Vandgi apgalvoja, kas tas ir neiespējami, Pema nekad neko tādu nedarītu. Neviena godīga meitene nakts laikā bez vecāku atļaujas nekur nedotos, gids sacīja. Visi nolē­ma iet uz policijas iecirkni, kur viņus laipni uzklausīja divi noguruši virsnieki, kuri strādāja jau kopš rītausmas un nebija ar mieru doties meiteņu meklējumos, apgal­vojot, ka viņas noteikti ir kopā ar draugiem vai radinie­kiem. Tad, vicinot rokā pasi un žurnālistes apliecību, uz priekšu metās Keita Kolda un savā pavēlnieciskākajā balsī uzstājīgi pieprasīja palīdzību, tomēr arī viņa nespēja policistus izkustināt ne no vietas.

Šie cilvēki ir saņēmuši īpašu mūsu mīļotā karaļa ielūgumu, Vandgi aizrādīja, un virsnieki uzreiz sāka rīkoties.

Atlikusī nakts pagāja, visās malās meklējot Nadju un Pemu. Gaismai austot, visi policijas spēki deviņpa­dsmit darbinieku bija sacelti kājās, jo Tunkhalā bija pazudušas vēl četras pusaudzes.

Aleksandrs vecmāmiņai atklāja savas aizdomas par pūlī iejukušajiem zilajiem cīnītājiem un piebilda, ka redzējis arī par tibetieti pārģērbušos Bruņneša Teksu. Puisis bija mēģinājis viņam sekot, bet vīrs droši vien apjauta, ka ir pazīts, un iejuka drūzmā. Keita par to informēja policistus, kuri uzskatīja, ka bez drošiem pie­rādījumiem nav nepieciešamības sēt paniku.

Agri no rīta izplatījās briesmīgā ziņa par dažu mei­teņu sagūstīšanu. Gandrīz visi veikali palika slēgti un māju durvis atvērtas, bet mierīgās galvaspilsētas iedzīvotāji tikmēr pulcējās ielās un apsprieda notikušo. Brīvprātīgo brigādes izgāja apsekot tuvāko apkārtni, tomēr šis darbs bija gluži bezcerīgs, jo kalnainais un bie­zas augu segas klātais apvidus apgrūtināja meklēšanu. Drīz vien sāka izplatīties baumas, tās ātri vien auga, līdz pārvērtās par neapturamu panikas upi, kas aptvēra visu pilsētu, skorpioni, skorpioni!

Divi zemnieki, kas nebija piedalījušies svētkos, apgal­voja, ka redzējuši vairākus jātniekus riksītī dodamies uz kalnu pusi. Zirgu pakavi pret akmeņiem bija šķīluši dzirksteles, melnie apmetņi plīvojuši vējā, un uguņo­šanas radītajā gaismā jātnieki bijuši līdzīgi dēmoniem, stāstīja pārbiedētie zemnieki. Vēlāk kāda ģimene, kas atgriezās savā ciemā, uz takas atrada nodilušu un ar šņabi pildītu ādas blašķi, ko nogādāja policijā. Uz tās bija iegravēts skorpions.

Vandgi bija zaudējis pašsavaldīšanos. Viņš vaidēja, nometies četrrāpus un iespiedis seju rokās, kamēr gida sieva, pilnīgi sabrukusi, nebilda ne vārda un nenobirdināja ne asariņas.

-    Vai runa ir par Skorpiona sektu? To pašu, kas bija Indijā? Aleksandrs Kolds jautāja.

-    Zilie karavīri! Es vairs nekad neredzēšu savu Pemu! gids raudāja.

International Geographic ekspedīcijas dalībnieki pa­mazām vien apkopoja informāciju. Šie asinskārie klai­doņi klīda pa Indijas ziemeļiem, kur mēdza uzbrukt neaizsargātiem ciemiem un saņemt gūstā meitenes, lai pārvērstu tās par savām verdzenēm. Skorpiona sekta sievietes vērtēja zemāk par kārtīgu dunci, pret viņām izturējās sliktāk nekā pret dzīvniekiem, un, baiļu māk­tas un pasaulei zudušas, viņas dzīvoja alās.

Jaundzimušās meitenītes uzreiz nogalināja, dzīvi palika tikai zēni, kurus trīs gadu vecumā nošķīra no mātes un radināja pie cīņām. Lai padarītu imūnus pret indi, zēnus pakļāva daudziem skorpiona kodieniem, un, sasniedzot pusaudža gadus, viņi varēja pārdzīvot reptiļu un insektu kodienus, kas citādi būtu nāvējoši.

Verdzenes ātri vien mira no slimībām, sliktas izturē­šanās vai tika noslepkavotas, tomēr tās nedaudzās, kas nodzīvoja līdz divdesmit gadu vecumam, tika uzskatītas par nederīgām un pamestas, lai atbrīvotu vietu jaunām nolaupītām meitenēm. Tā cikls arvien turpinājās. Uz Indijas ceļiem varēja redzēt šīs nožēlojamās, vājprātī­gās un noplukušās sievietes lūdzam žēlastības dāvanas. Bailēs no Skorpiona sektas, neviens viņām netuvojās.

-    Un policija neko nedara? Aleksandrs, šausmu pārņemts, vaicāja.

-    Tas notiek ļoti nomaļos apgabalos, neaizsargātos un nabadzīgos ciemos. Neviens neuzdrošinās stāties pretī bandītiem, no viņiem baidās un uzskata, ka Skorpiona sektas locekļiem piemīt sātaniskas spējas, ka viņi var uzsūtīt skorpionus un nobeigt visu ciemu. Meitenēm nevar gadīties nekas sliktāks kā nonākt zilo vīru rokās. Dažus gadus viņām būs iespēja dzīvot kā dzīvniekiem, pieredzēt meitu slepkavību, dēlu nošķiršanu un, dzīvām paliekot, kļūt par ubadzēm, skaidroja gids, un piebilda, ka Skorpiona sekta ir zagļu un slepkavnieku banda, kas pārzina visas Himalaju pārejas, šķērso robežas, kad vien vēlas, un vienmēr uzbrūk naktī. Viņi bija klusi kā ēnas.

-    Vai viņi ir ienākuši Aizliegtajā karalistē? Alek­sandrs jautāja. Viņam prātā sāka ataust briesmīgas aizdomas.

-    Līdz šim viņi to nekad nebija darījuši. Skorpiona sekta darbojas tikai Indijā un Nepālā, gids atbildēja.

-    Un kādēļ gan viņi nāca tik tālu? Ir dīvaini, ka viņi uzdrošinājās ierasties tādā pilsētā kā Tunkhala. Un vēl dīvaināk ir tas, ka viņi to darīja tieši svētku laikā, kad visa tauta bija ielās un policija moži strādāja, Aleksandrs sacīja.

Nekavējoties dosimies pie karaļa. Jāmobilizē visi iespējamie resursi, Keita nosprieda.

Rakstnieces mazdēls domāja par Bruņneša Teksu un atbaidošajiem, Sarkanajā cietoksnī redzētajiem ļaudīm. Kāda gan loma visā šai lietā ir tam vīram? Ko nozīmēja karte, kuru viņi todien pētīja?

Aleksandrs nezināja, kur sākt meklēt Ērgli, tomēr bija gatavs pārstaigāt Himalajus no viena gala līdz otram. Viņš iedomājās, kā šai brīdī jūtas draudzene. Svarīga bija katra minūte Nadju vajadzēja atrast, pirms vēl nebija par vēlu. Viņam tagad vairāk nekā jebkad bija nepieciešams jaguāra mednieka instinkts, tomēr puisis bija tik nervozs, ka nevarēja pietiekami koncentrēties. Sviedri tecēja Aleksandram pār pieri un muguru, samērcējot arī kreklu.

Nadja un Pema uzbrucējus neredzēja. Viņām uzmeta divus tumšus apmetņus un abas tūlīt ietina tajos. Pēc tam meitenes sasēja kā saiņus un pacēla gaisā. Nadja kliedza un mēģināja aizsargāties, bet viņu apdullināja spēcīgs sitiens pa galvu. Pema, gluži pretēji, ļāvās lik­tenim un saprata, ka šobrīd pretoties nav lietderīgi un nepieciešams pietaupīt enerģiju priekšdienām. Sagūstītāji šķērsām uzlika meitenes zirga mugurā, un paši apsēdās aiz viņām, stingru roku pieturot savas nesla­vas. Sedlu vietā bija tikai uz pusēm pārlocīta sega, un dzīvnieka šūpošanos meitenes amortizēja ar ceļgaliem. Viņas bija lieliskas jātnieces.

Nadja atguva samaņu pēc pāris minūtēm, un, tiklīdz prāts nedaudz noskaidrojās, mēģināja aptvert situāciju. Par spīti tam, ka līdz šim meitene nekad nebija jājusi, viņa uzreiz apjauta, ka atrodas zirga mugurā. Vēderā un krūtīs atbalsojās katrs dzīvnieka solis, un uz muguras varēja sajust lielu un spēcīgu, ķepai līdzīgu roku, kas viņu turēja.

Nāsīs spiedās asa sasvīduša zirga un vīrieša drēbju smaka, bet tieši tā viņai atkal ļāva atgūt prāta skaid­rību un domāt. Nadja bija radusi dzīvot ciešā saskarsmē ar dabu un dzīvniekiem, tāpēc viņai bija attīstīta ožas atmiņa. Sagūstītājs smaržoja citādi nekā Aizliegtās karaļvalsts ļaudis, kuri bija pārspīlēti tīrīgi. Dabiskais zīda, kokvilnas un vilnas aromāts jaucās kopā ar pārtikā izmantoto garšvielu un mandeļu eļļas smaržu, ko visi lietoja, lai piešķirtu matiem lielāku mirdzumu. Nadja ar aizvērtām acīm varētu pazīt Aizliegtās karaļvalsts iedzī­votāju. Vīrs, kas viņu turēja, bija netīrs, it kā viņa drē­bes nekad nebūtu mazgātas. Viņa āda sīvi oda pēc ķiplo­kiem, oglēm un putekļiem. Tas noteikti bija ārzemnieks.

Nadja uzmanīgi klausījās un sprieda, ka bez diviem zirgiem, kuros jāja Pema un viņa pati, bija vēl vismaz četri vai pieci. Meitene apjauta, ka viņi visu laiku jāj kalnup. Kad zirgs mainīja soli, bija skaidrs, ka viņi vairs nejāj pa taku, bet gan pa lauku. Viņa dzirdēja pakavus atsitamies pret akmeņiem un juta dzīvnieka piepūli, kāpjot augšup. Reizēm zirgs paklupa, un tad jātnieka balss nesaprotamā valodā viņu uzmundrināja.

No kratīšanās meitenei sāpēja visi kauliņi, bet viņa nespēja iekārtoties ērtāk, jo striķi viņu bija padarījuši pilnīgi nekustīgu. Spiediens krūtīs bija tik liels, ka Nadja baiļojās par salauztām ribām. Kā gan varētu atstāt kādu zīmi, lai viņu būtu iespējams atrast? Meitene bija droša, ka Jaguārs mēģinās to darīt, tomēr šie kalni bija īsts virsotņu un bezdibeņu labirints. Ja viņa vismaz varētu novilkt kurpi, Nadja prātoja, tomēr tas nebija iespējams, jo viņai kājās bija šņorzābaki.

Krietnu brīdi vēlāk, kad abas gūsteknes jau bija pavi­sam apdullušas un gandrīz zaudējušas samaņu, zirgi apstājās. Nadja saņēma spēkus, lai atgūtos, un uzmanīgi klausījās. Jātnieki nokāpa no zirgu mugurām, un mei­tene juta, ka viņu atkal paceļ gaisā un kā maisu nosviež zemē. Viņa nokrita uz akmeņiem, dzirdēja ievaidamies Pemu, un tūdaļ pat kādas rokas atsēja striķus un noņē­ma apmetni. Viņa ieelpoja ar pilnu krūti un atvēra acis.

Vispirms Nadja ieraudzīja tumšu debesjumu un Mēnesi, pēc tam divas melnas un bārdainas sejas nolie­camies pār viņu. Ķiploku un alkohola smārds, kā arī tabakai līdzīga smaka kā dūre triecās sejā. Vīru ļaunās, dobumos iegrimušās ačteles bija spīdīgas un izsmējīgas. Viņiem trūka vairāku zobu, un tie daži, kas vēl vīdēja mutē, bija gandrīz melni. Indijā Nadja bija redzējusi ļaudis ar šādiem zobiem, un Keita paskaidroja, ka viņi košļā beteļpalmas riekstus. Par spīti diezgan lielajai tumsai, Nadja pazina vīrus, ko bija redzējusi Sarkanajā cietoksnī, tie bija briesmīgie Skorpiona sektas cīnītāji.

Sagūstītāji ar joni uzrāva Nadju kājās, bet viņiem nācās meiteni balstīt, jo viņai ļima ceļgali. Nedaudz tālāk Nadja redzēja sāpēs saliekušos Pemu. Ar žestiem un grūdieniem sagūstītāji lika meitenēm kustēties uz priekšu. Viens no viņiem palika kopā ar zirgiem, bet pārējie veda gūsteknes augstāk kalnos. Nadja bija aprē­ķinājusi pareizi te bija pieci jātnieki.

Viņas kāpa augšup apmēram piecpadsmit minūtes, kad pēkšņi parādījās vairāku, vienādi ģērbtu, tumšu, bārdainu un dunčiem bruņotu vīru grupiņa. Nadja mēģināja pārvarēt bailes un "klausīties ar sirdi", centās saprast vīru valodu, tomēr viņa bija pārāk satriekta un sāpju nomākta. Kamēr vīri sarunājās, meitene aizvēra acis un iedomājās, ka ir ērglis, augstumu valdnieks, karaliskais putns, viņas totēma dzīvnieks. Dažas sekun­des viņa juta, ka paceļas spārnos kā lieliskais putns un pie savām kājām ieraudzīja Himalaju kalnu grēdas un ļoti, ļoti tālu arī ieleju, kur atradās Tunkhalas pilsēta. Grūdiens atkal atgrieza meiteni atpakaļ uz zemes.

Zilie cīnītāji aizdedza improvizētas lāpas ap ietau­kotu koku apsietus lupatu vīkšķus. Drebelīgajā gaismā viņi vadīja meitenes pa kalnā dabīgi radušos šauru plai­su. Viņi gāja pieplakuši pie klints, katru soli sperot ļoti uzmanīgi, jo turpat zem kājām pletās dziļš bezdibenis. Ledaina vēja brāzmas cirtās sejā kā pātagas sitieni. Par spīti tam, ka bija vasara, starp akmeņiem vietām bija redzami sniega klāti laukumi.

Nadja prātoja, ka dzīvot šeit ziemā ir ļoti nepatīkami, ja jau pat vasarā ir tik auksts. Pemai mugurā bija tikai zīda tērps un kājās sandales. Nadja gribēja iedot drau­dzenei savu jaku, bet, tiklīdz mēģināja to novilkt, saņē­ma sitienu un pavēli turpināt ceļu. Pema gāja pašās rin­das beigās, un Nadja viņu nevarēja redzēt, bet nojauta, ka draudzene atrodas bēdīgākā situācijā nekā viņa. Par laimi, viņām nebija tālu jāiet, drīz vien grupiņa apstā­jās pie dzelkšņainiem krūmiem, kurus vīri pašķīra. Lāpas meta gaismu uz labi noslēptu ieeju alā. Nadja saguma cerība, ka Jaguārs varētu viņu atrast, ar katru brīdi kļuva aizvien niecīgāka.

Ala bija plaša, ar vairākām zālēm. Meitenes redzēja saiņus, ieročus, zirglietas, segas, kā arī maisus ar rīsiem, lēcām, žāvētiem dārzeņiem, riekstiem un garas ķiploku virtenes. Spriežot pēc apmetnes izskata un ēdmaņas daudzuma, bija skaidrs, ka sagūstītāji šeit ir pavadījuši vairākas dienas un grasās te uzturēties vismaz vēl tik­pat ilgi.

Redzamākajā vietā bija uzstādīts improvizēts un šausminošs altāris. Uz akmens kaudzes bija nolikta baisās dievietes Kālī skulptūriņa un tai apkārt vīdēja vairāki cilvēku galvaskausi un kauli, izbāztas žurkas, čūskas un citi reptiļi, trauciņi ar tumšu, asinīm līdzīgu šķidrumu un pudelītes ar melniem skorpioniem. Ienākot alā, kaujinieki nometās ceļos pie altāra, iebāza pirkstus trauciņos un pēc tam lika tos mutē. Nadja ievēroja, ka katram no vīriem aiz jostas bija aizbāzta vesela kolekcija ar dažādas formas dunčiem.

Bandīti abas meitenes iegrūda alas dziļumā, kur viņas sagaidīja skrandains sievišķis suņādas apmetnī, kas tā valkātāju padarīja līdzīgu hiēnai. Būtnes āda bija tādā pašā zilganā tonī kā cīnītājiem, pār viņas labo vaigu no acs līdz pat zodam stiepās briesmīga rēta kā no dunča cirtiena un pierē ar nokaitētu dzelzi bija iededzināts skorpions. Rokā viņai bija īsa pātaga.

Sakņupušas pie ugunskura, četras nolaupītās meite­nes drebēja no aukstuma un bailēm. Sievišķis kaut ko noņurdēja un norādīja, lai Pema un Nadja pievienojas pārējām. Nadjai vienīgajai bija ziemas drēbes, citas mei­tenes bija tērpušās karaļa dzimšanas dienai par godu apvilktās zīda sarongās. Nadja saprata, ka arī pārējās meitenes bija nolaupītas tieši tāpat kā viņas, un tas deva mazu cerību, jo policija noteikti meklē viņas pat debesīs un zem zemes.

Nadju un Pemu sagaidīja vaidu koris, bet tad sieviete pienāca tuvāk ar paceltu pātagu, un sagūstītās meite­nes apklusa un paslēpa galvas rokās. Abas draudzenes nosēdās līdzās.

Izmantojot brīdi, kad sardze zaudēja modrību, Nadja ievīstīja Pemu savā jakā un čukstus uzmundrināja draudzeni gan jau viņas atradīs veidu, kā aizbēgt no šejienes. Pema trīcēja, tomēr spēja nomierināties; viņas skaistajās melnajās acīs, kas agrāk vienmēr bija smaidī­jušas, tagad vīdēja drosme un izlēmība. Nadja paspieda draudzenes roku, un kopības izjūta abas spēcināja.

Viens no Skorpiona vīriem, Pemas skaistuma un lep­numa iespaidots, nenovērsa no viņas ne acu. Viņš pienā­ca pie pārbiedēto meiteņu grupiņas un, uzlicis roku uz dunča spala, nostājās iepretī Pemai. Kaujinieks valkāja to pašu tumšo un netīro tuniku un taukaino turbānu, bija noaudzis ar bārdu, vīra āda bija dīvainā zili melnā tonī un zobi no beteļpalmas riekstu košļāšanas gluži melni, tomēr šā cīnītāja uzvedība liecināja par autori­tāti, jo pārējie viņu respektēja. Šķiet, šis bija kaujinieku vadonis.

Pema piecēlās kājās un izturēja cīnītāja skaudro skatienu. Vīrs izstiepa roku un saņēma meitenes garos matus, kas gluži kā zīds izslīdēja starp viņa netīrajiem pirkstiem. No matiem uzvēdīja viegla jasmīnu smarža. Zilais kaujinieks izskatījās aizdomājies un gandrīz vai aizkustināts, it kā nekad mūžā nebūtu pieskāries tādam skaistumam. Pema spēji pakustināja galvu un atbrīvojās no tvēriena. Ja arī meitenei bija bail, viņa to neizrādīja; gluži pretēji viņas izteiksme bija tik izaicinoša, ka sie­višķis ar rētu, pārējie bandīti un sagūstītās meitenes pat nepakustējās, pārliecināti, ka cīnītājs bezkaunīgajai cietumniecei iesitīs, bet, visiem par brīnumu, viņš tikai sausi nosmējās un pakāpās soli atpakaļ. Tad vīrs slaidi nospļāvās Pemai pie kājām un atgriezās pie saviem bied­riem, kas bija satupuši uguns tuvumā. Viņi ierāva no savām blašķēm, košļāja sarkanos beteļpalmas riekstus, spļaudījās un runāja par karti, kas bija izklāta uz grīdas.

Nadja nojauta, ka tā bija tā pati vai ļoti līdzīga kartei, ko viņi ar Aleksandru bija redzējuši Sarkanajā cietok­snī. Meitene nesaprata, ko viņi runā, jo pēdējo stundu nežēlīgie notikumi Nadju bija tik spēcīgi ietekmējuši, ka viņa nespēja "klausīties ar sirdi". Pema draudzenei ausī iečukstēja, ka kaujinieki runā kādā Ziemeļindijas dialektā un ka viņa saprot tikai pāris vārdus: pūķis, ceļi, klosteris, amerikānis, karalis.

Draudzenes nevarēja sarunāties, jo rētainais sieviš­ķis viņas bija izdzirdis un tuvojās, kulstīdams pātagu.

Aizverieties! viņa norūca.

Meitenes sāka no bailēm vaidēt, tikai ne Pema un Nadja, kas saglabāja aukstasinību, tomēr nolaida skatienu, lai uzraudzi lieki nesadusmotu. Kad večas uzmanība pievērsās kam citam, Pema klusiņām Nadjai pastāstīja, ka zilo kaujinieku pamestajām sievietēm vienmēr bija iededzināts skorpions uz pieres un daudzas bija mēmas, jo viņām bija nogriezta mēle. Šausmu pārņemtas, meite­nes vairs nesarunājās, tikai apmainījās skatieniem.

Pārējās četras meitenes, kas bija atvestas uz alu maz­liet agrāk, bija pārņēmusi panika, tādēļ Nadja nojauta, ka viņām ir zināms kas tāds, ko viņa nenojauta un pat neuzdrošinājās pajautāt. Viņa saprata, ka arī Pema zināja, kas viņas sagaida, tomēr ir drosmīga un gatava cīnīties par savu dzīvību. Drīz vien arī pārējās meitenes pārņēma Pemas drosme un, iepriekš par to nevienojo­ties, tās pulcējās ap viņu, meklējot aizstāvību. Nadja juta apbrīnu pret draudzeni un niknumu par pašas nespēju sarunāties ar pārējām meitenēm, jo viņas nezināja ne vārda angliski. Viņa nožēloja, ka atšķiras no pārējām.

Viens no zilajiem kaujiniekiem deva pavēli, un sievie­te ar rētu uz brīdi aizmirsa par gūsteknēm, lai pakal­potu. Viņa ielēja bļodiņās šķidrumu no kāda katla, kas liesmās virs ugunskura bija nokūpējis gluži melns, un pasniedza tās vīriešiem. Pēc otras vadoņa pavēles viņa gariem zobiem apkalpoja arī gūsteknes.

Nadja paņēma vara katliņu, kurā kūpēja pelēks šķid­rums. Degunā iecirtās ķiploku smarža, un meitene gan­drīz vai nenovaldīja augšup kāpjošo kuņģa saturu. Vajag ēst, viņa nolēma, jo visi spēki būs nepieciešami bēgšanai. Nadja pamāja Pemai, un abas meitenes pacēla trauku pie lūpām. Nevienai nebija vēlēšanās izaicināt veiksmi.

9 Boroba

Mēness nogrima aiz sniegotajām virsotnēm, un ugunskurs alā pārvērtās pelnu un dzirksteļu kaudzītē. Uzraudze, neizlaižot pātagu no rokām, sēžot krāca ar atvērtu muti, un viņai pār zodu stiepās siekalu strūk­liņa. Zilie kaujinieki gulēja zemē, tomēr viens no viņiem ar šauteni rokās stāvēja sardzē pie alas ieejas. Vientulīga lāpa vārgi apgaismoja apkārtni un meta biedējošas ēnas uz klints sienām.

Kaujinieki ar ādas strēmelēm bija sasējuši gūstekņu potītes un iedevuši viņām četras biezas vilnas segas. Piespiedušās cita citai un mēģinot sadalīt šaurās segas, nelaimīgās meitenes mēģināja kaut mazdrusciņ sasildī­ties. Raudu nokausētas, visas bija aizmigušas, tikai ne Pema un Nadja, kas izmantoja brīdi, lai čukstus apru­nātos.

Pema pastāstīja draudzenei mazumiņu, ko viņa zi­nāja par biedējošo Skorpiona sektu, par to, kā viņi zaga meitenes un cik slikti pret tām izturējās. Tām, kas pārāk daudz runāja, nogrieza mēli, un tām, kas mēģi­nāja aizbēgt, dedzināja pēdas.

-    Es nedomāju beigt savu dzīvi šo šausmīgo vīriešu rokās. Tad jau labāk padarīt sev galu, Pema sprieda.

-    Nerunā tā, Pema. Jebkurā gadījumā labāk ir aiziet bojā, mēģinot bēgt, nekā mirt bez cīņas.

-    Vai tu domā, ka no šejienes iespējams aizbēgt? Pema jautāja, norādot uz aizmigušajiem kaujiniekiem un sargu pie ieejas.

-    Gan mēs atradīsim brīdi, lai to izdarītu, Nadja apgalvoja, kustinot potītes, kas no ciešajiem apsējiem bija pietūkušas.

Pēc brīža abas draudzenes pieveica nogurums un viņas sāka snaust. Bija pagājušas vairākas stundas, un Nadja, kurai nekad nebija bijis pulksteņa, bet kura bija pieradusi aprēķināt laiku, sprieda, ka varētu būt ap diviem naktī. Instinkts brīdināja meiteni, ka kaut kas notiek. Viņa ar ādu sajuta, ka gaisā mainās enerģija, tāpēc pamodās.

Alas sienai it kā lidojot pārskrēja neskaidra ēna. Nadjas acis nespēja saskatīt, kas tas ir, bet ar sirdi viņa redzēja uzticamo pērtiķīti Borobu. Ar milzīgu atvieg­lojumu meitene saprata, ka mazais draugs bija sekojis sagūstītājiem. Zirgi ātri vien atstāja viņu iepakaļ, bet pērtiķītis spēja saimniecei iet pa pēdām un kaut kādā veidā bija atradis arī ieeju alā. Nadja ar visu sirdi vēlē­jās, lai Boroba, viņu ieraugot, aiz prieka nesāk spiegt, un mēģināja dzīvnieciņu domās nomierināt.

Pie Nadjas Boroba bija nokļuvis drīz pēc piedzimša­nas, kad meitenei bija deviņi gadi. Tolaik dzīvnieciņš bija ļoti maziņš, un viņa to bija barojusi ar pipetīti. Viņi nekad nešķīrās. Pērtiķītis auga līdzās meitenei, un viņi bija tiktāl pieraduši viens pie otra, ka varēja apjaust, ko otrs jūt. Vēl bez dzīvnieku valodas, ko Nadja bija iemācījusies, viņi sapratās arī ar žestiem un mīmiku. Pērtiķītis sajuta saimnieces brīdinājumu un netuvojās viņai. Boroba nekustīgs sakņupa kādā tumšā stūrītī, novēroja apkārtni, apsvēra iespējas un gaidīja.

Kad meitene pārliecinājās, ka Borobas klātbūtni neviens nav pamanījis un uzraudzes krācieni neapklust, viņa klusi iesvilpās. Tad pērtiķītis, visu laiku turēdamies sienas tuvumā un ēnā, lēnām tuvojās, līdz nonāca pie meitenes un ar lēcienu metās viņai ap kaklu. Borobam mugurā vairs nebija zīdaiņu jaciņas, viņš to bija novilcis. Dzīvnieciņa rociņas saķēra Nadjas sprogainos matus, un krunkainā sejiņa satraukti berzējās gar meitenes kaklu.

Nadja pagaidīja, kamēr viņš nomierinās, un pateicās Borobam par uzticību. Pēc tam meitene kaut ko iečuk­stēja pērtiķītim ausī. Boroba uzreiz paklausīja. Aizslīdot prom pa jau zināmo ceļu, viņš tuvojās guļošajiem vīrie­šiem un ar savām veiklajām un maigajām rociņām ar apbrīnojamu precizitāti izvilka aiz jostas aizbāzto dunci un aiznesa to Nadjai. Boroba apsēdās pretī saimniecei un uzmanīgi vēroja, kā viņa pārgriež saites sev ap potītēm. Duncis bija tik labi uztrīts, ka to izdarīt nebija grūti.

Atbrīvojusi sevi, Nadja pamodināja Pemu.

-    Šis ir piemērots brīdis bēgšanai, viņa čukstēja.

-    Kā tu domā tikt garām sargam?

-    Nezinu, tad jau redzēsim.

Tomēr Pema neļāva pārgriezt saites un ar asarām acīs čukstēja, ka nevar bēgt.

-    Nadja, es nekur tālu netikšu. Paskaties, kā esmu ģērbusies, ar šīm sandalēm es nevaru skriet kā tu. Ja iešu tev līdzi, viņi noķers mūs abas divas. Vienai pašai tev ir lielākas iespējas to izdarīt.

-    Vai tu esi traka? Bez tevis es nevaru iet! Nadja čukstēja.

-    Tev ir jāmēģina. Uzmeklē palīdzību. Es nevaru atstāt pārējās meitenes, palikšu kopā ar viņām, kamēr tu atgriezīsies ar papildspēkiem. Ej tūlīt, citādi būs par vēlu, Pema sacīja, novelkot jaku, lai atdotu to Nadjai.

Pema runāja ar tādu noteiktību, ka Nadja nolēma paklausīt. Nebija iespējams paņemt līdzi visas meitenes, jo viņas nespētu nemanītas tikt no šejienes prom; viena pati viņa, iespējams, to varētu izdarīt. Abas draudzenes apkampās, un Nadja ļoti uzmanīgi piecēlās kājās.

Rētainais sievišķis miegā kustējās, murmināja nesa­protamus vārdus un kādu brīdi šķita, ka viss ir zaudēts, tomēr tad uzraudze atkal iekrācās ierastajā ritmā. Nadja nogaidīja piecas minūtes, lai pārliecinātos, ka arī pārējie guļ, un tūdaļ pat, cieši piespiedusies sienai, devās uz priekšu pa to pašu ceļu, pa kuru bija gājis Boroba. Viņa dziļi ieelpoja un koncentrējās, lai spētu kļūt nere­dzama.

Nadja un Aleksandrs Amazones džungļos bija pava­dījuši neaizmirstamas dienas kopā ar miglāja ļau­dīm, nošķirtākajām un noslēpumainākajām būtnēm uz pasaules. Šie indiāņi, kas vēl aizvien dzīvoja kā akmens laikmetā, savā ziņā bija ļoti evolucionējuši. Viņi augsti nevērtēja materiālos labumus, dzīvoja ciešā saskarē ar dabas spēkiem un pilnīgā mijiedarbībā ar apkārtējo vidi. Viņi bija daļa no sarežģītās džungļu ekosistēmas gluži tāpat kā koki, kukaiņi un zeme. Gadsimtiem ilgi šī cilts nebija uzturējusi nekādus kontaktus ar ārpasauli, indi­āņus aizsargāja viņu dievi, tradīcijas, kopības izjūta un māka kļūt neredzamiem. Kad draudēja briesmas, viņi vienkārši pazuda. Šī spēja bija tik varena, ka neviens neticēja miglāja ļaužu eksistencei; par viņiem stāstīja leģendas, un arī šis apstāklis cilti bija pasargājis no ārzemnieku ziņkārības un alkatības.

Nadja saprata, ka tas nav vienkāršs iluzionistu triks, bet gan ļoti sena māksla, kurā nepieciešams nepār­traukti vingrināties. "Tas ir tāpat kā iemācīties spēlēt flautu, nepieciešams daudz trenēties," meitene sacīja Aleksandram, bet viņš neticēja, ka varētu ko tādu iemā­cīties, un nemaz necentās vingrināties. Turpretim Nadja sprieda, ka arī viņa var iemācīties to, ko prot indiāņi. Viņa zināja, ka nepietiek tikai ar maskēšanos, veiklību, klusumu un apkārtnes pārzināšanu, bija nepieciešams likt lietā arī prātu. Vajadzēja reducēties līdz nekam, iztēloties, ka ķermenis kļūst caurspīdīgs, līdz pārvēršas par tīru garu. Bija nepieciešams koncentrēties un sagla­bāt iekšējo mieru, lai sev apkārt uzburtu brīnumainu psihisko lauku. Pietika ar mazu neuzmanību, lai viss izgāztos. Tikai īpašā stāvoklī, kad gars un prāts strādāja kopā, bija iespējams kļūt neredzamam.

Mēnešos, kas pagāja kopš piedzīvojumiem Briesmoņu pilsētā pašā Amazones džungļu vidū, līdz brīdim, kad meitene atradās kalnu alā Himalajos, Nadja bija neno­gurstoši trenējusies. Panākumi bija tik lieli, ka reizēm pašas tēvs viņu sauca skaļā balsī, lai arī meitene atradās turpat līdzās. Kad meita pēkšņi uzradās ne no kurienes, Sesars Santoss satrūkās. "Vai es tev neesmu teicis, lai tu šādi neparādies! Tu mani iedzīsi kapā!" viņš žēlojās.

Nadja zināja, ka šai brīdī viņu var glābt tikai miglāja ļaužu māka. Meitene nomurmināja Borobam, lai viņš pāris minūšu nogaida, pirms sekot, jo viņa nevarēja kļūt neredzama ar dzīvnieku rokās. Tad viņa koncentrējās uz savu iekšieni, uz mistisko vietu, kurā nokļūstam mēs visi, kad aizveram acis un izraidām no prāta visas domas. Dažu minūšu laikā Nadja sasniedza transam līdzīgu stāvokli. Viņa juta, ka atdalās no ķermeņa un spēj to novērot no augšas, it kā apziņa būtu pacēlusies pāris metru virs galvas. No šī stāvokļa meitene redzēja, kā viņas kājas sper soli, pēc tam vēl un vēl vienu, attālinās no Pemas un pārējām meitenēm, un, kustoties kā palē­ninātā filmā, šķērso krēslaino laukumu sarga priekšā.

Viņa nogāja tikai pāris centimetru atstatumā no briesmīgās sievietes ar pātagu, kā neredzama ēna izslī­dēja starp cīnītāju guļošajiem ķermeņiem un gandrīz vai lidojot devās uz alas izeju, kur nogurušais sargs, bezmērķīgi skatīdamies naktī un neizlaižot no rokām šaujamo, ar pūlēm centās palikt nomodā. Nadja ne sekundi nezaudēja koncentrēšanos un neļāva bailēm un nedrošībai atkal atgriezt dvēseli atpakaļ ķermeņa cietumā. Ilgi nekavējoties un nemainot soļu ritmu, viņa tuvojās vīram, līdz gandrīz jau pieskārās viņa mugurai. Meitene bija tik tuvu, ka sajuta kaujinieka siltumu, netīrības un ķiploku smaku.

Sargs viegli nodrebinājās un ciešāk sažņaudza ieroci rokās, it kā instinktīvi nojaustu par kādas radības klāt­būtni, bet viņa prāts nekavējoties aizšķērsoja ceļu jeb­kādām aizdomām. Tvēriens atkal atlaidās un acis lipa ciet no miega un noguruma.

Nadja izgāja no alas kā spoks un, tumsā neko neredzot, turpināja nesteidzīgi un neatskatoties iet uz priekšu. Nakts aprija viņas trauslo siluetu.

Kad Nadja Santosa atgriezās ķermenī un paskatījās visapkārt, viņa saprata, ka atpakaļceļu uz Tunkhalu nespētu atrast pat gaišā dienas laikā, kur nu vēl piķa melnā naktī. Apkārt slējās kalni, un tā kā šurpceļā mei­tenes galva bija apsegta, viņai nebija, pēc kā orientēties. Vienīgā skaidrā liecība bija tā, ka ceļš bija vedis augšup kalnos. Tas nozīmēja, ka tagad viņai jākāpj lejup, bet Nadja nezināja, kā to izdarīt, lai nesastaptos ar zilajiem vīriem. Viņa atcerējās, ka netālu no alas bija palicis viens kaujinieks ar zirgiem, un nevarēja zināt, cik vīru vēl klīda kalnos. Spriežot pēc pašpārliecības, ar kādu pārvietojās bandīti, viņu droši vien bija daudz.

Ko mēs tagad darīsim? meitene jautāja Borobam, kad abi atkal bija kopā, bet dzīvnieciņš zināja tikai ceļu, pa kuru bija nokļuvis līdz alai, to pašu, kuru izmantoja arī kaujinieki.

Pērtiķītis, kurš tāpat kā saimniece nebija pieradis pie aukstuma, drebēja tik stipri, ka viņam klabēja zobi. Meitene iekārtoja viņu zem jakas sev uz krūtīm, un uzticamā drauga klātbūtne viņu spēcināja. Nadja uzlika galvā kapuci, cieši to aizsēja un nožēloja, ka līdzi nav Keitas pirkto cimdu. Viņa pielika plaukstas pie mutes un, lai sasildītos, pūta uz tām dvašu, pēc tam iebāza rokas kabatās, tomēr bez roku palīdzības šai kalnai­najā apvidū bija neiespējami noturēt līdzsvaru un tikt uz priekšu. Nadja lēsa: tiklīdz uzlēks saule un gūstītāji sapratīs, ka viņa ir aizbēgusi, vīri ātri vien dosies mei­tenei pa pēdām, jo viņi nevarēja atļauties, ka viena no gūsteknēm nokļūst līdz ielejai un saceļ trauksmi. Viņi, bez šaubām, bija pieraduši pārvietoties pa kalniem; tur­pretim Nadjai nebija ne jausmas, kur viņa atrodas.

Zilie vīri nolems, ka viņa devusies uz leju, kur atra­dās ciemati un Aizliegtās karaļvalsts ieleja. Lai viņus apmānītu, meitene nolēma kāpt augšā kalnos, kaut arī skaidri saprata, ka tādā veidā viņa vēl vairāk attālinās no sava mērķa un zaudē laiku. Pemas un pārējo meiteņu liktenis bija atkarīgs no tā, cik ātri viņai izdosies atrast palīdzību. Nadja cerēja rītausmā uzkāpt virsotnē un no turienes pārliecināties, vai nav iespējams kā citādi nokļūt ielejā.

Kāpt kalnā izrādījās daudz lēnāk un smagāk, nekā viņa bija iedomājusies, jo grūti pārvaramo apvidu klāja arī tumsa, kuru vāri klīdināja mēness. Meitene slīdēja un krita simtiem reižu. Viņai sāpēja vakardienas sitiena vieta galvā un daudzie zilumi pa visu ķermeni, tomēr viņa neatļāvās par to domāt. Bija grūti elpot, un ausīs zumēja; Nadja saprata, ka, pēc Keitas Koldas vārdiem, šādā augstumā bija mazāk skābekļa.

Starp klintīm auga nelieli krūmiņi, kuri ziemā pilnīgi pazuda, bet vasaras saulē sparīgi stiepās garumā. Aiz tiem Nadja turējās, virzīdamās augšup. Kad pietrūka spēka, viņa atcerējās savu kāpienu līdz tepui virsotnei, kur atrada ērgļa ligzdu ar trim brīnišķīgajiem dimantiem. "Ja es varēju izdarīt to, tad varu arī tagad, kad ir daudz vieglāk", viņa sacīja Borobam, bet pērtiķītis, nekus­tīgi sēžot zem jakas, neizbāza ārā pat deguna galiņu.

Ausa gaisma, un līdz kalna virsotnei vēl bija apmēram divsimt metru. Vispirms parādījās neskaidrs mirdzums, kas dažās minūtēs kļuva oranžīgs. Kad pirmie saules stari apspīdēja pasakaino Himalaju kalnu masīvu, debe­sis pārvērtās īstā krāsu simfonijā, mākoņi ieguva pur­pura krāsu un sniega laukumiņi rožainu mirdzumu.

Nadja neapstājās, lai apbrīnotu ainavas skaistumu, bet ar pārdabiskiem spēkiem turpināja kāpt augšup un drīz vien aizelsusies un nosvīdusi jau atradās kalna augstākajā punktā. Šķita, ka sirds krūtīs tūdaļ saplīsīs gabalos. Meitene bija iedomājusies, ka no šejienes varēs redzēt Tunkhalas ieleju, bet viņas acu priekšā kalns aiz kalna līdz pat bezgalībai pletās nebeidzamie Himalaji. Paskatoties lejā, Nadjai šķita, ka vairākos vir­zienos kustas cilvēku figūras: tie bija zilie vīri. Cīnoties ar izmisumu un nogurumu, meitene nomākta apsēdās uz kāda klintsbluķa. Vajadzēja atpūsties un atgūt elpu, bet šeit palikt nebija iespējams ja viņa neatradīs kādu paslēptuvi, sekotāji drīz vien viņu uzies.

Boroba zem jakas sakustējās. Nadja pavēra rāvējslē­dzēju, un mazais draugs izbāza galvu ar savām saprātī­gajām actiņām.

Nezinu, uz kurieni iet, Boroba. Visi kalni izskatās vienādi, un es neredzu nevienu taku, Nadja sacīja.

Dzīvnieciņš norādīja uz to pusi, no kurienes viņi bija nākuši.

-    Tur es nevaru atgriezties, jo tad mani sagūstītu zilie kaujinieki. Bet tu, Boroba, gan nepievērstu sev uzmanību, šai zemē pērtiķi ir visās malās. Tu vari atrast atpakaļceļu uz Tunkhalu. Ej un sameklē Jaguāru! Nadja izrīkoja.

Pērtiķītis papurināja galvu, aizsedza ar plaukstām acis un iekliedzās, bet Nadja paskaidroja, ka, paliekot kopā, nebija nekādas iespējas atbrīvot pārējās meitenes un izglābties pašiem. Pemas, meiteņu un viņas pašas lik­tenis tagad bija atkarīgs no Borobas. Viņam bija jāspēj sameklēt palīdzību, vai arī viņas visas ies bojā.

-    Es paslēpšos tepat tuvumā, kamēr vien būšu droša, ka mani nemeklē, bet pēc tam izdomāšu, kā tikt līdz ielejai. Tikmēr tev, Boroba, ir jāskrien, ko kājas nes. Jau ir uzaususi saule, nebūs vairs tik auksts un tu varēsi nokļūt pilsētā vēl pirms saules rieta, Nadja Santosa uzstāja.

Visbeidzot dzīvnieciņš atrāvās no meitenes un vēja ātrumā devās lejup no kalna.

Keita Kolda aizsūtīja Timotiju Brūšu un Džoelu Gonsalesu iekšzemē fotografēt floru un faunu žurnālam International Geographic. Šoreiz viņiem viss darbs būs jāpaveic vieniem pašiem, kamēr viņa paliks galvaspil­sētā. Rakstniece neatcerējās, kad vēl dzīvē ir bijusi tik satraukta, izņemot gadījumu, kad Aleksandrs un Nadja pazuda Amazones džungļos. Sesaram Santosam viņa bija apgalvojusi, ka šis ceļojums uz Aizliegto karalisti nemaz nav bīstams. Kā gan viņa paziņos tēvam, ka viņa meita ir sagūstīta? Vēl jo mazāk viņa varēja stāstīt, ka

Nadja nokļuvusi profesionālu slepkavnieku rokās, kas zog meitenes, lai pārvērstu tās verdzenēs.

Keita un Aleksandrs šobrīd atradās pils audienču zālē, kur karalis viņus pieņēma sava ģenerālkomandiera, premjerministra un divu augsti stāvošu lamu klātbūtnē. Salonā bija arī Judīte Kinska.

-    Lamas ir pētījuši debesu ķermeņu stāvokli un de­vuši rīkojumus klosteros lūgt par pazudušajām meite­nēm un vākt ziedojumus. Ģenerālis Mijars Kunglungs vada militāro operāciju. Iespējams, ka viņš jau ir mobi­lizējis policiju, vai ne? jautāja karalis, kura mierīgajā sejā neatspoguļojās lielais satraukums.

-    Iespējams, Jūsu Majestāte… Arī pils sargi ir trauk­smes stāvoklī. Robežas tiek apsargātas, ģenerālis atbildēja sliktā angļu valodā, lai arī ārzemnieki saprastu runāto.

-    Varbūt arī tauta izies meklēt meitenes. Es zinu, ka mūsu zemē nekas tamlīdzīgs nekad nav noticis. Iespējams, mēs drīz saņemsim kādas ziņas, ģenerālis piebilda.

-    Iespējams? Man tas nešķiet pietiekami! Keita Kolda iesaucās un tūdaļ pat iekoda sev lūpā, jo saprata, ka pieļāvusi briesmīgu nepieklājību.

-    Koldas kundze droši vien ir mazliet satraukta… piebilda Judīte Kinska, kas acīmredzot bija iemācījusies runāt aplinkus, kā tas bija pieņemts Zelta pūķa karaļ­valstī.

-    Iespējams, Keita sacīja un noliecās, aizlikusi sejai priekšā kopā sakļautās plaukstas.

-    Vai būtu vietā jautāt, kā cienījamais ģenerālis domā organizēt meklēšanu? Judīte Kinska interesējās.

Nākamās piecpadsmit minūtes ārzemnieki uzdeva jautājumus, uz kuriem saņēma aizvien izvairīgākas atbildes, līdz bija skaidrs, ka uz karali vai ģenerāli nav iespējams izdarīt spiedienu. Keita un Aleksandrs aiz nepacietības sāka svīst. Beidzot valdnieks piecēlās kājās un pārējiem neatlika nekas cits kā vien atvadīties un atmuguriski iziet no telpas.

-    Šis ir skaists rīts, iespējams, ka dārzā būs daudz putnu, Judīte Kinska izmeta.

-    Iespējams, karalis piekrita, vadīdams viešņu ārā.

Karalis un Judīte Kinska pastaigājās pa šauro taci­ņu, kas vijās cauri parkam, kur viss šķita ļoti mežonīgs, tomēr trenēta acs spēja novērtēt kopējo harmoniju. Tieši šeit, starp krāšņajiem ziediem, kokiem un simtiem putnu dziesmu, Judīte Kinska bija ierosinājusi sākt eksperimentu ar tulpēm.

Karalis prātoja, ka viņš nav tā vērts, lai būtu savas tautas garīgais vadītājs, jo nejutās sasniedzis nepiecie­šamo sagatavotības pakāpi. Viņš visu dzīvi bija trenējies atteikties no zemes lietām un materiālām vērtībām. Viņš labi zināja, ka nekas pasaulē nav pastāvīgs, ka viss mainās, sabrūk, mirst un atkal atdzimst citā formā; tādēļ pieķerties pasaulīgām lietām nebija vērts tas tikai radīja ciešanas. Ejot budisma ceļu, šī patiesība bija jāpieņem. Reizēm valdniekam šķita, ka viņš to spēj, tomēr tikšanās ar šo ārzemnieci viņam atkal lika šaubī­ties. Viņš jutās tik ļoti savaldzināts, ka tas viņu darīja ievainojamu. Līdz šim valdnieks nekad nebija jutis ko līdzīgu, jo mīlestība uz sievu bija plūdusi kā mierīgs strauts. Kā gan viņš varēja aizsargāt savu karalisti, ja no mīlas kārdinājuma nespēja nosargāt pats sevi? Nebija jau nekas slikts vēlēties mīlestību un tuvību ar otru cilvēku, prātoja karalis, bet šai situācijā viņš tomēr nevarēja to atļauties, jo atlikušie dzīves gadi bija pilnīgi jāvelta tautai. Judīte Kinska pārtrauca karaļa pārdomas.

-    Cik izcila rota, Majestāte! viņa sacīja, norādot uz dārglietu, kas karājās karalim uz krūtīm.

-     Šīs valsts karaļi to ir nēsājuši jau tūkstoš astoņsimt gadu, viņš pastāstīja, noņemot un pasniedzot medal­jonu viešņai, lai viņa to varētu apskatīt tuvāk.

-    Tas ir ļoti skaists, viņa sacīja.

-    Tādu seno koralli kā šis mēs augstu vērtējam, jo tas ir reti sastopams. Tādu var atrast vēl arī Tibetā. Koraļļa eksistence apliecina, ka pirms tūkstošiem gadu jūras ūdens apskaloja Himalaju virsotnes, karalis stāstīja.

-    Ko nozīmē šis uzraksts? Judīte Kinska vaicāja.

-    Tie ir Būdas vārdi: "Pārmaiņām jābūt labprātīgām un nevis uzspiestām".

-    Ko tas nozīmē?

-    Mēs visi varam mainīties, tomēr neviens nevar piespiest mūs to darīt. Pārmaiņas parasti notiek, kad saskaramies ar neapstrīdamu patiesību, ar kaut ko tādu, kas liek mums mainīt uzskatus, valdnieks sacīja.

-    Man šķiet dīvaini, ka medaljonam esat izvēlējušies tieši šo frāzi…

-    Mūsu zemē vienmēr ir bijušas cieņā tradīcijas. Valdnieku pienākums ir aizsargāt tautu no pārmaiņām, kas nav balstītas uz patiesību, karalis atbildēja.

-    Pasaule mainās ļoti ātri. Es saprotu, ka šeit arī studenti vēlas pārmaiņas, Judīte Kinska noteica.

-    Dažus jauniešus apbur ārzemju produkti un dzīves­veids, bet ne viss modernais ir labs. Lielākā daļa manas tautas nevēlas pārņemt Rietumu paražas.

Viņi bija nonākuši līdz kādam dīķim un apstājās, lai pavērotu karpu deju kristāldzidrajā ūdenī.

-     Domāju, ka personiskā ziņā uzraksts uz medal­jona nozīmē, ka ikviens cilvēks var mainīties. Vai jūs, majestāte, ticat, ka jau izveidojusies personība var mai­nīties? Piemēram, ka kāds tūļa var kļūt par varoni vai noziedznieks par svēto? Judīte Kinska jautāja, atdodot karalim medaljonu.

-    Ja cilvēks šīs dzīves laikā nemainās, viņam tas būs jādara nākamās reinkarnācijas laikā, valdnieks pasmaidīja.

-    Katram no mums ir sava karma. Iespējams, ka ļauna cilvēka karma nevar mainīties, viņa sprieda.

-    Varbūt, ka šā cilvēka karma ir atrast kādu patie­sību, kas viņam liek mainīties, karalis atbildēja un samulsis pamanīja miklumu viešņas brūnajās acīs.

Viņi bija nokļuvuši līdz dārza daļai, kur vairs neauga krāšņas puķes. Te bija kluss un klinšains smilšu lau­kumiņš, kurā kāds ļoti vecs mūks ar grābekli veidoja rakstus. Karalis pastāstīja, ka šo ideju ir aizņēmies no Japānā redzētajiem dzen klosteriem. Gabaliņu tālāk viņi šķērsoja koka tiltiņu. Tekot pāri akmeņiem, upīte radīja muzikālu skaņu. Karalis un viešņa nonāca līdz nelielai pagodai, kur uz tējas ceremoniju viņus gaidīja vēl kāds mūks, kas paklanoties sveicināja. Kamēr sieviete novilka kurpes, viņi turpināja sarunāties.

-     Majestāte, es nevēlos būt nepieklājīga, tomēr no­jaušu, ka šo meiteņu pazušana visai tautai ir smags trieciens… Judīte sacīja.

-    Varbūt… valdnieks atbildēja, un viešņa pirmo reizi manīja, ka mainās viņa sejas izteiksme un starp uzacīm iegulst dziļa rieva.

-    Vai nav vēl kas, ko varētu darīt? Es domāju, kaut kas vairāk par militāro darbību…

-    Par ko jūs runājat, Kinskas jaunkundz?

-    Lūdzu, Majestāte, sauciet mani par Judīti.

-    Judīte ir skaists vārds. Mani diemžēl neviens nesauc vārdā. Šķiet, tā prasa protokols.

-     Iespējams, ka tik nopietnā gadījumā kā šis Zelta pūķis būtu vērtīgs ieguvums, ja vien leģenda par viņa maģiskajām spējām tiešām ir patiesa, viņa sprieda.

-    Judīt, Zelta pūķis palīdz tikai tajās lietās, kas sais­tītas ar karalistes labklājību un drošību.

-    Atvainojiet manu uzdrīkstēšanos, majestāte, bet iespējams, ka šī lieta ir tieši tāda. Ja pazūd karalistes pilsoņi, tas nozīmē, ka ar labklājību un drošību kaut kas nav kārtībā, Judīte Kinska palika pie sava.

-    Iespējams, ka jums ir taisnība, galvu nolaidis, karalis atzina.

Viņi iegāja pagodā un apsēdās uz grīdas pretī mūkam. Apaļajā koka istabā valdīja maiga puskrēsla, ko klīdinā­ja vien ogles, uz kurām senatnīgā metāla traukā vārījās ūdens. Kamēr mūks soli pa solim izpildīja garo un lēno ceremoniju, lai divās nelielās metāla tasītēs pasniegtu rūgtu zaļo tēju, viņi abi klusēdami meditēja.

10 Baltais ērglis

Kā jau ierasts, Speciālists ar Kolekcionāru sazinājās ar aģenta starpniecību. Šoreiz sūtnis bija kāds japānis, kas lūdza tikšanos, lai ar otro pasaulē bagātāko cilvēku pārrunātu darījumu stratēģiju Āzijas zelta tirgū.

Todien Kolekcionārs no kāda spiega bija nopircis Pentagona slepenāko arhīvu šifra atslēgu. Amerikas Savienoto Valstu militārie arhīvi varēja noderēt viņa bruņošanās programmai. Tādiem investoriem kā viņš bija svarīgi, lai pasaulē būtu konflikti; miers viņam nekādi nebija pa prātam. Kolekcionārs bija izrēķinājis, ka noteiktam procentam zemeslodes iedzīvotāju jākaro, lai veicinātu bruņojuma tirgu. Ja šis skaitlis bija pārāk mazs, viņš zaudēja naudu, savukārt, ja tas bija par daudz liels, fondu biržas vērtība strauji kāpa un risks bija pārāk liels. Kolekcionāram par laimi, karus izraisīt nācās ļoti viegli, kaut arī tos izbeigt vairs nebija tik vienkārši.

Kad asistents viņu informēja par kādu nepazīstamo, kas vēlas steidzami tikties, Kolekcionārs uzminēja, ka šo cilvēku varētu būt sūtījis Speciālists. Te bija divi atslē­gas vārdi: zelts un Āzija. Kolekcionārs nepacietīgi bija gaidījis jau vairākas dienas, tādēļ nekavējoties pieņēma viesi. Aģents vērsās pie klienta nevainojamā angļu valo­dā. Kolekcionāram bija sveša jebkāda izsmalcinātība, tāpēc viņš pat nepamanīja viesa eleganto uzvalku un nevainojamo uzvedību.

-    Speciālists ir noskaidrojis to divu personu identitāti, kas vienīgās precīzi zina, kā darbojas jūs interesējošā statuja. Tie ir karalis un troņprincis, kuru neviens nav redzējis kopš piecu vai sešu gadu vecuma, viņš precizēja.

-    Kādēļ tā?

-    Viņš kādā slepenā vietā iegūst izglītību. Tādu bērnību un jaunību piedzīvo visi Aizliegtās karalistes monarhi. Vecāki nodod bērnu lamai, kas sagatavo viņu valdīšanai. Vēl bez citām lietām princim ir jāiemācās arī atšifrēt Zelta pūķa teiktais.

-    Tad jau šis lama, vai kā nu viņu tur sauc, arī zina šifra atslēgu.

-    Nē. Viņš ir tikai skolotājs vai garīgais vadītājs. Izņemot karali un troņprinci, visu šifra atslēgu nezina neviens. Tā ir sadalīta četrās daļās, un katra no tām atrodas citā klosterī. Skolotājs divpadsmit gadus vada princi pa šiem klosteriem, kamēr tas iemācās visu ko­deksu, aģents skaidroja.

-    Cik vecs ir princis?

-    Viņam ir apmēram astoņpadsmit gadu. Viņa izglī­tošana jau ir gandrīz beigusies, tomēr mēs neesam droši, ka viņš jau apguvis visu šifru.

-    Kur šis princis atrodas pašlaik? Kolekcionārs nemierīgi sarosījās.

-    Mēs domājam, ka kādā slepenā alā Himalaju kalnos.

-     Ko tad jūs gaidāt? Atvediet viņu šurp!

-    Tas nebūs viegli izdarāms. Es jau jums sacīju, ka precīza viņa atrašanās vieta nav zināma, un tāpat nav skaidrs, vai viņš jau pārvalda visu jums nepieciešamo informāciju.

-    Noskaidrojiet to! Tādēļ jau es jums maksāju! Un, ja nevarat viņu atrast, uzpērciet karali.

-    Kā?

-    Šo niecīgo valstu valdnieķeļi visi kā viens ir korum­pēti. Piedāvājiet viņam, ko vēlaties: naudu, sievietes, automobiļus, kas vien viņam tīk, multimiljonārs sacīja.

-     Šo karali nevar iekārdināt nekas no tā, kas pieder jums. Viņu neinteresē materiālas lietas, japāņu aģents atbildēja, nemaz nemēģinot slēpt nepatiku, ko juta pret klientu.

-    Un vara? Atombumbas, piemēram?

-    Pilnīgi noteikti, ka ne.

-    Tad sagūstiet viņu, spīdziniet, dariet to, kas nepie­ciešams, lai izvilktu no viņa noslēpumu!

-    Šai gadījumā spīdzināšana nedarbosies. Viņš no­mirs, nepasakot ne vārda. Ķīnieši šīs metodes jau ir izmēģinājuši ar tibetiešu lamām, un tās tikai retu reizi dod rezultātus. Šie ļaudis ir trenējušies nošķirt ķermeni no prāta, Speciālista sūtnis sacīja.

-    Kā gan viņi to dara?

-    Sacīsim tā, viņi paceļas augstākā mentālā pakāpē. Gars atbrīvojas no matērijas, vai saprotiet?

-    Gars? Un jūs tam ticat? Kolekcionārs smējās.

-    Nav nozīmes, vai es tam ticu. To pierāda fakti.

-    Vai jūs vēlaties teikt, ka viņi ir kā tie cirka faķīri, kas var badoties mēnešiem ilgi un gulēt uz naglām?

-    Es runāju par kaut ko daudz noslēpumaināku. Daži lamas var nošķirt garu no ķermeņa tik ilgi, cik vēlas.

-Un?

-     Tas nozīmē, ka viņi nejūt sāpes. Viņi pat var nomirt, ja to vēlas. Vienkārši pārstāt elpot, un viss. Spīdzināt šādu cilvēku ir pilnīgi bezjēdzīgi, aģents skaidroja.

-    Un patiesības serums?

-    Tā kā prāts atrodas augstākā līmenī, atvienots no smadzenēm, narkotikas uz to neiedarbojas.

-    Tas nozīmē, ka šīs valstiņas karalis arī ir spējīgs uz ko tādu? Kolekcionārs ierēcās.

-     Pavisam droši mēs to nevaram apgalvot, tomēr, ja jaunībā saņemtā izglītība bija pilnīga un ja viņš visu dzīvi ir vingrinājies, tad tieši to tas arī nozīmē.

-    Šīm vīram noteikti piemīt kāds trūkums! Kolek­cionārs iesaucās, kā iesprostots dzīvnieks staigājot pa kabinetu.

-    Trūkumu viņam ir pavisam maz, bet mēs tos sameklēsim, aģents nobeidza sarunu un nolika uz galda papīriņu, uz kura ar violetu tinti bija uzrakstīts sešciparu skaitlis, ko izmaksās šī operācija.

Cena bija neticami augsta, tomēr Kolekcionārs sprieda, ka runa nav par vienkāršu sagūstīšanu un, lai vai kā, viņš šo summu var samaksāt. Kad viņš būs ieguvis Zelta pūķi un kontrolēs pasaules tirgu, šo investīciju būs iespējams tūkstoškārt atgūt.

-     Labi, bet es nevēlos itin nekādas problēmas, jums jādarbojas ļoti diskrēti un nav jāizraisa starptautisks skandāls. Ir ļoti būtiski, lai neviens mani nesaistītu ar šo lietu, jo tas var sagraut manu reputāciju. Šī valstiņa var iet pie velna, bet jums jāparūpējas, lai karalis sāk runāt, vai skaidrs? Detaļas mani neinteresē.

-    Drīz vien jums būs jaunas ziņas, ciemiņš sacīja, celdamies kājās un klusi pazūdot.

Kolekcionāram šķita, ka aģents ir izkūpējis gaisā. Bagāto vīru pārņēma drebuļi: bija nepatīkami veikt darī­jumus ar tik bīstamiem cilvēkiem. Tomēr viņš nevarēja žēloties Speciālists bija augstākās klases profesionālis un bez viņa palīdzības nebija iespējams kļūt par pasaulē visbagātāko cilvēku, par numur viens, par visbagātāko cilvēku civilizācijas vēsturē, vēl bagātāku par ēģiptiešu faraoniem un romiešu imperatoriem.

Himalajus apspīdēja rīta saule. Skolotājs Tensings bija pabeidzis meditāciju un lūgšanas. Tievā ūdens tērcītē, kas tecēja no kalniem, viņš bija lēni un ar precizitāti, kas raksturīga ikvienai viņa kustībai, nomazgājies, un tagad skolotājs gatavoja dienas vienīgo ēdienreizi. Viņa mācek­lis, princis Dils Bahadūrs ūdenī bija uzvārījis tēju, sāli un jaka taukus. Daļu šķidruma viņš ielēja kādā izžāvētā ķirbī, lai varētu to dzert visu dienu, bet otru samaisīja ar apceptiem miežu miltiem un pagatavoja tsampu. Abi nēsāja savu porciju mazā maisiņā starp tunikas krokām.

Dils Bahadūrs bija uzvārījis arī dažus dārzeņus, ko viņi ar lielām pūlēm audzēja dabīgas kalnu terases lie­sajā zemē, diezgan tālu no alas, kur dzīvoja. Princim nācās iet vairākas stundas, lai iegūtu sauju zaļu lapu un garšvielu.

-    Redzu, ka tu klibo, Dil Bahadūr, skolotājs sacīja.

-    Nē, nē…

Skolotājs vērīgi paskatījās, un māceklis viņa acīs pamanīja jautrības dzirkstelīti.

-    Es nokritu, viņš atzinās, rādīdams nobrāzumus un sasitumus uz vienas kājas.

-    Kā tas gadījās?

-    Es biju izklaidīgs. Man žēl, skolotāj, jauneklis sa­cīja un dziļi noliecās.

-    Ziloņu dresētājam nepieciešami pieci tikumi, Dil Bahadūr: laba veselība, pašpārliecinātība, pacietība, patiesums un gudrība, lama smaidot sacīja.

-    Es aizmirsu par pieciem tikumiem. Šobrīd mana veselība nav laba tāpēc, ka ejot zaudēju pašpārliecību. Pašpārliecību zaudēju tāpēc, ka steidzos un man nebija pacietības. Liedzoties jums, ka kliboju, es nebiju patiess. Galu galā, skolotāj, esmu ļoti tālu no gudrības.

Viņi abi līksmi iesmējās. Lama devās pie kādas koka kastes, izņēma nelielu māla tasīti, kurā bija zaļgana smēre, un uzmanīgi iezieda jaunekļa kāju.

-    Skolotāj, es domāju, ka jūs esat sasniedzis apgaismī­bu, bet palikāt uz zemes, lai mani mācītu, Dils Bahadūrs nopūtās un kā atbildi saņēma draudzīgu lamas dunku.

Viņi sagatavojās īsai pateicības ceremonijai, ko vien­mēr noturēja pirms ēdienreizes, tad lotosa pozā apsēdās kalna virsotnē ar tsampa tasīti rokās un priekšā noliktu tēju. Starp kumosiem, ko abi lēnām košļāja, viņi klusē­jot apbrīnoja ainavu, jo ēdot nekad nerunāja. Skatiens pazuda varenajā kalnu grēdā ar sniegotām virsotnēm. Debesis bija kļuvušas kobaltzilas.

-    Nakts būs auksta, sacīja princis paēdis.

-    Šis ir ļoti skaists kalns, skolotājs piebilda.

-    Es jau zinu: te un tagad. Mums ir jāpriecājas par šā mirkļa skaistumu, nevis jādomā par gaidāmo vētru… māceklis ar vieglu ironiju sacīja.

-    Ļoti labi, Dil Bahadūr!

-    Iespējams, ka man nemaz tik daudz vairs nav atli­cis, ko mācīties, jauneklis pasmaidīja.

-    Gandrīz nekas, tikai kāds nieks pieticības, lama atbildēja.

Šai brīdī debesīs parādījās putns, izpletis milzīgos spārnus, tas lidoja lieliem lokiem un pēc brīža pazuda.

-    Kas tas bija par putnu? lama jautāja.

-    Izskatījās pēc balta ērgļa, jauneklis atbildēja.

-    Es te nekad tādu neesmu redzējis.

-    Jūs jau daudzus gadus novērojat dabu. Iespējams, ka pazīstat visus apkārtnes putnus un zvērus.

-    Būtu nepiedodama augstprātība iedomāties, ka pazīstu visu, kas dzīvo šajos kalnos, tomēr es tiešām nekad neesmu redzējis baltu ērgli, lama atbildēja.

-    Man jāpievēršas mācībām, skolotāj, princis sacīja, savāca tasītes un devās uz alu.

Kādā līdzenā laukumiņā kalna virsotnē Tensings un Dils Bahadūrs nodarbojās ar tao-šu, dažādu cīņas māk­slu apvienojumu, ko bija izdomājuši mūki kādā nomaļā, nocietinātā Centandzongas klosterī. Postošo zemestrīci pārdzīvojušie mūki izplatīja savu mākslu pa visu Āziju. Katrs mūks varēja apmācīt tikai vienu cilvēku, kurš bija rūpīgi izvēlēts, vadoties no fiziskajām spējām un morālās noturības. Tā mūki nodeva tālāk savas zinā­šanas. īstu tao-šu ekspertu skaits nekad nepārsniedza divpadsmit cilvēkus katrā paaudzē. Tansings bija viens no viņiem, un māceklis, ko viņš bija izvēlējies par savu sekotāju, bija Dils Bahadūrs.

Klinšainā apkārtne šai laikā bija bīstama, jo, saulei austot, visu klāja slidena sarma. Rudenī un ziemā cīņas mākslas apgūšana Dilam Bahadūram šķita patīkamāka, jo kritieni mīkstajā sniegā nebija tik sāpīgi. Paciest aukstumu bija daļa no smagās apmācības, kurai princi pakļāva skolotājs, tāpat viņam vajadzēja gandrīz vien­mēr staigāt basām kājām, ļoti maz ēst un stundām ilgi nekustīgi meditēt. Šodien spīdēja saule, un vējš nemaz neatvēsināja. Princim sāpēja sasistā kāja, un katrs neprecīzi izdarīts lēciens uz akmeņiem to atgādināja, tomēr viņš nelūdza pārtraukumu. Skolotājs nekad viņu nebija dzirdējis žēlojamies.

Prinča kalsnais, vidēji garais augums kontrastēja ar Tensinga stāvu. Skolotājs nāca no Tibetas austrumu reģiona, kur ļaudis bija īpaši lieli. Lama bija vairāk nekā divus metrus garš un savu dzīvi vienādās daļās bija vel­tījis garīgai praksei un fiziskiem vingrinājumiem. Viņš izskatījās pēc milža ar svarcēlāja muskuļiem.

-     Atvaino, Dil Bahadūr, ja esmu pārāk skarbs. Iespē­jams, ka iepriekšējā dzīvē biju nežēlīgs kaujinieks, Tensings kā atvainodamies sacīja, kad jau piekto reizi bija nogāzis savu skolnieku zemē.

-    Iespējams, ka iepriekšējā dzīvē es biju vārga meiča, Dils Bahadūrs atbildēja, aizelsies atspiezdamies pret zemi.

-    Varbūt tev nevajadzētu pūlēties kontrolēt ķermeni ar prātu. Tev jābūt kā Himalaju tīģerim tikai instinkts un drošsirdība… lama prātoja.

-     Varbūt es nekad nebūšu tik spēcīgs kā mans cienī­jamais skolotājs, jaunietis sacīja, ar zināmām grūtī­bām pieceldamies kājās.

-     Vētra izrauj no zemes spēcīgu ozolu, bet ne niedri, jo tā saliecas. Nedomā par manu spēku, bet gan par manām vājībām.

-    Var būt, ka skolotājam tādu nemaz nav, Dils Bahadūrs pasmaidīja, pieņemot aizsardzības taktiku.

-    Mans spēks ir arī mana vājība, Dil Bahadūr. Tev tā pret mani jāizmanto.

Pāris sekunžu vēlāk prinča virzienā pa gaisu lidoja simt piecdesmit kilogrami muskuļu un kaulu. Tomēr šoreiz Dils Bahadūrs šai masai stājās pretim ar balet­dejotāja grāciju. Brīdī, kad abi ķermeņi saskārās, viņš viegli pagriezās pa kreisi, izvairījās no Tensinga svara, un skolotājs nokrita zemē, meistarīgi piezemējoties uz pleca un sāna. Tūdaļ pat viņš pielēca kājās un ar lielisku izklupienu turpināja uzbrukt. Dils Bahadūrs tieši to arī gaidīja. Par spīti korpulencei, lama palēcās kā veikls dzīvnieks, uzzīmēja gaisā loku, tomēr tā arī nespēja pie­skarties jauneklim kad skolotāja kāja šāvās uz priekšu varenā spērienā, princis vairs neatradās vietā, kur va­rētu sitienu saņemt. Sekundes simtdaļā Dils Bahadūrs jau bija pretiniekam aiz muguras un spēcīgi iesita tam pa pakausi. Tas bija viens no tao-šu paņēmieniem, kas varēja uz vietas paralizēt un pat nogalināt, tomēr princis bija aprēķinājis spēku tā, lai tikai noguldītu pretinieku zemē un nenodarītu viņam pāri.

-    Iespējams, ka iepriekšējā dzīvē Dils Bahadūrs ir bijis varen kareivīga meiča, kājās ceļoties, Tensings ļoti apmierināts sacīja un sveica mācekli ar dziļu paklanīšanos.

-    Iespējams, ka mans cienījamais skolotājs bija aizmirsis niedres īpašības, jauneklis pasmaidīja un arī paklanījās.

Šai mirklī uz zemes parādījās ēna, un abi vīrieši pacē­la skatienu: virs viņu galvām apļus meta tas pats baltais putns, ko abi bija redzējuši jau pāris stundu iepriekš.

-    Vai tu šajā ērglī samani ko dīvainu? lama jautāja.

-    Iespējams, ka mana redze nav tik laba, skolotāj, bet es tam neredzu auru.

-    Es arī ne…

-    Ko tas nozīmē? jauneklis interesējās.

-    Pasaki man tu, ko tas nozīmē, Dil Bahadūr.

-    Ja mēs to nevaram redzēt, iespējams, ka tā nemaz nepastāv, skolotāj.

-    Tas ir ļoti gudrs spriedums, lama smējās.

-    Kā gan var būt, ka putnam nav auras?

-    Iespējams, ka tā ir mentāla projekcija, Tensings sprieda.

-    Pamēģināsim ar viņu sazināties, Dils Bahadūrs sacīja.

Skolotājs un māceklis aizvēra acis un atvēra prātu un sirdi, lai saņemtu enerģiju no varenā putna, kas lidoja virs viņu galvām. Tā viņi sēdēja vairākas minūtes. Putna klātbūtne bija tik spēcīga, ka abi juta ādas vibrācijas.

-    Vai viņš jums kaut ko saka, skolotāj?

-    Es tikai jūtu tā satraukumu un apjukumu. Nevaru atšifrēt teikto. Un tu?

-    Es arī ne.

-    Es nezinu, ko tas nozīmē, Dil Bahadūr, tomēr ir kāds iemesls, kādēļ ērglis mūs meklē, Tensings nosprieda. Viņš nekad neko līdzīgu nebija piedzīvojis un šķita mazliet apjucis.

11 Totēma dzīvnieks jaguārs

Tunkhalas pilsētā valdīja apjukums. Policisti nopra­tināja vai pusi pilsētas iedzīvotāju, tikmēr zaldātu vie­nības devās uz valsts iekšieni ar džipiem un arī zirgiem, jo neviens riteņu transports nevarēja pievārēt gandrīz vertikālās kalnu takas. Pie reliģiskām statujām pulcējās mūki ar ziedu, rīsa un vīraka ziedojumiem. Tempļos skanēja trompetes un visās malās plīvoja lūgšanu karo­dziņi. Pirmo reizi kopš ieviešanas televīzija raidīja visu dienu, tūkstošiem reižu atkārtojot vienu un to pašu ziņu un rādot pazudušo meiteņu fotogrāfijas. Upuru mājās nebija adatai vietas, kur nokrist: draugi, radinieki un kaimiņi ieradās izteikt līdzjūtību, nesot līdzi ēdienu un uz papīra uzrakstītas lūgšanas, kuras sadedzināja reli­ģisko attēlu priekšā.

Keitai Koldai izdevās pa telefonu sazināties ar Ame­rikas Savienoto Valstu vēstniecību Indijā, lai lūgtu atbalstu, tomēr rakstniece īpaši neticēja, ka palīdzība varētu ierasties laikus, ja vien tā tiešām tik tālu nokļūtu. Funkcionārs, kurš viņu uzklausīja, sacīja, ka Aizliegtā karaliste neatrodas viņa jurisdikcijā, savukārt

Nadja Santosa nav Amerikas Savienoto Valstu, bet gan Brazīlijas pilsone. To visu noklausoties, rakstniece nolēma kļūt par ģenerāļa Mijara Kunglunga ēnu. Šā vīra rīcībā atradās visi valsts militārie resursi, un Keita nebija ar mieru pieļaut, ka tie kaut brīdi tiek izmantoti nelietderīgi. Viņa ar vienu rāvienu atbrīvojās no sarongas, ko bija nēsājusi visas šīs dienas, un atkal tērpās ierastajās ceļotājas drēbēs, iekāpa ģenerāļa džipā, un neviens viņu nevarēja atrunāt.

-    Jūs un es, mēs dosimies pārgājienā, rakstniece pazi­ņoja pārsteigtajam ģenerālim, kurš nesaprata visus viņas teiktos vārdus, tomēr ļoti labi nojauta viņas nodomus.

-    Tu, Aleksandr, paliksi Tunkhalā, jo Nadja ar tevi sazināsies, ja vien spēs to izdarīt. Piezvani vēlreiz uz vēstniecību Indijā, Keita Kolda izrīkoja mazdēlu.

Alekss nespēja nosēdēt klēpī saliktām rokām, tomēr viņš lieliski saprata, ka vecmāmiņai ir taisnība. Puisis devās uz viesnīcu, kur bija telefona aparāts, un dabūja sarunu ar vēstnieku, kurš bija mazliet laipnāks par ierēdni, bet gluži tāpat nespēja apsolīt neko konkrētu. Aleksandrs runāja ar žurnāla International Geographic redakciju Vašingtonā. Gaidot viņš izveidoja sarakstu ar visiem, pat pašiem niecīgākajiem datiem, kuri varētu dot kādu apjausmu par notikušo.

Domājot par Ērgli, puisim trīcēja rokas. Kāpēc gan Skorpiona sekta bija izvēlējusies tieši viņu? Kāpēc viņi riskēja, nolaupot ārzemnieci, kas, bez šaubām, varēja izraisīt starptautisku skandālu? Ko nozīmēja Bruņneša Teksa klātbūtne svētkos? Kādēļ amerikānis bija maskē­jies? Vai tiešām zem citām maskām slēpās zilie kaujinieki, kā bija šķitis Ērglei? Šie un tūkstošiem citu jautājumu maisījās Aleksandram pa galvu, arvien vairojot viņa izmisumu.

Ja vien varētu atrast Bruņneša Teksu, viņš sprie­da, būtu iespējams sataustīt diega galu, kas aizvestu līdz Nadjai, bet tagad puisis pat nezināja, ar ko sākt. Meklējot jelkādu risinājumu, viņš uzmanīgi pārdomāja ikvienu ar šo vīru pārmīto vārdu un Sarkanā cietokšņa pagrabos Indijā dzirdēto sarunu. Pēc tam Alekss pierak­stīja savus secinājumus.

-    Bruņneša Teksam ir kāds sakars ar Skorpiona sektu.

-    Brunneša Teksam nav nekāda labuma no meiteņu nolaupīšanas. Tas nav viņa uzdevums.

-    Viņš varētu nodarboties ar narkotiku kontrabandu.

-    Narkotiku kontrabandas operācijai nav nekāda sakara ar meiteņu nolaupīšanu, jo tā pievērstu pārāk lielu uzmanību.

-    Līdz pat šim brīdim zilie kaujinieki nekad nav sagūstījuši Aizliegtās karaļvalsts meitenes. Viņiem droši vien ir kāds nopietns iemesls, lai to darītu.

-    Šis iemesls var būt vēlme piesaistīt pastiprinātu uzmanību un mazināt policijas un bruņoto spēku mod­rību.

-    Ja tas tiešām tā ir, tad operācijas mērķis ir pavisam cits. Kāds? Kāds būs nākamais trieciens?

Aleksandrs sprieda, ka viņa secinājumi nevieš daudz skaidrības viņš gāja riņķiem apkārt.

Ap diviem pēcpusdienā piezvanīja vecmāmiņa Keita, kas atradās kādā ciemā divu stundu brauciena attālumā no galvaspilsētas. Meiteņu meklējumos ģenerāļa Mijara Kunglunga zaldāti bija pārskatījuši visus ciematus, tempļus, klosterus un mājas. Nebija jaunu ziņu, tomēr bija skaidrs, ka baisie zilie kaujinieki joprojām atrodas valstī. Vairāki zemnieki tālumā bija redzējuši melnā tērptus jātniekus.

-    Kādēļ gan viņi meklē tur? Ir taču pilnīgi skaidrs, ka kaujinieki neslēpjas šādās vietās! Aleksandrs iesaucās.

-    Mēs sekojam ikvienam pavedienam, dēls. Zaldāti pārķemmē arī kalnus, Keita skaidroja.

Puisis atcerējās kaut kur dzirdējis, ka Skorpiona sekta labi zina visas Himalaju pārejas. Šie vīri noteikti slēpjas visnepieejamākās vietās.

Jaunietis nolēma, ka nevar vienkārši sēdēt viesnīcā un gaidīt. "Mani taču sauc Aleksandrs, kas nozīmē "cil­vēku aizstāvis"," viņš murmināja un bija pilnīgi pārlie­cināts, ka vārda nozīme ietver arī sieviešu aizsargāšanu. Puisis uzvilka jaku un alpīnistu zābakus tos pašus, ko parasti lietoja kopā ar tēvu, kāpjot Kalifornijas klintīs, saskaitīja naudu un devās meklēt zirgu.

Viņš tikko bija izgājis no viesnīcas, kad netālu no durvīm ieraudzīja zemē guļošu Borobu. Aleksandrs noliecās dzīvnieciņu pacelt un skaļi iekliedzās, jo domā­ja, ka pērtiķītis ir miris, tomēr, tikko puisis bija viņam pieskāries, Boroba atvēra acis. Glāstot un murminot pērtiķīša vārdu, Aleksandrs aiznesa viņu uz virtuvi, kur sadabūja augļus. Borobam ap muti bija putas, acis piesārtušas un ķermenītis nobrāzumiem klāts, bet uz ķepiņām asiņainas brūces. Viņš izskatījās pilnīgi zau­dējis spēkus, tomēr, apēdis banānu un padzēries ūdeni, mazliet atguvās.

Vai tu zini, kur ir Nadja? Aleksis jautāja, tīrot Borobas brūces, tomēr nespēja saprast ne pērtiķīša klie­dzienus, ne žestus.

Alekss nožēloja, ka nav iemācījies saprasties ar Borobu. To viņš būtu varējis izdarīt, kad viņi trīs nedē­ļas pavadīja Amazones džungļos, un Nadja vairākas reizes piedāvāja draugam iemācīties pērtiķu valodu, kura sastāv tikai no nedaudzām skaņām un kuru, pēc Nadjas domām, var iemācīties ikviens. Aleksandram tas nešķita svarīgi, puisis domāja, ka viņiem nebija daudz ko teikt, turklāt vienmēr tuvumā bija arī Nadja, kura sacīto varēja pārtulkot. Un tagad dzīvnieciņam noteikti bija pati svarīgākā informācija pasaulē!

Puisis apmainīja kabatas lukturīša baterijas un ielika to mugursomā kopā ar pārējo kalnos kāpšanas ekipēju­mu. Soma bija smaga, tomēr pietika tikai uzmest acis kalniem, kas apjoza pilsētu, lai saprastu, ka to ņemt līdzi ir nepieciešams. Aleksandrs launagā ieēda augļus, maizi un sieru, pēc tam tajā pašā viesnīcā aizņēmās vienu no vairākiem zirgiem izplatītāko transporta līdzekli pil­sētā. Viņš vairākas reizes bija jājis, kad ar ģimeni vasa­rās ciemojās pie mātes vecākiem, tomēr tur apkārtne bija līdzena. Puisis sprieda, ka zirgam noteikti ir piere­dze, kuras trūka viņam pašam, lai tiktu augšā stāvajos kalnos. Viņš iekārtoja Borobu sev azotē, atstājot ārā tikai dzīvnieciņa galvu un priekšķepiņas, un aulekšiem vien devās pērtiķīša norādītajā virzienā.

Kad sāka satumst un kļuva vēsāks, Nadja saprata, ka situācija ir bezcerīga. Pēc tam kad bija nosūtījusi pēc palīdzības Borobu, viņa pati no augšas uzmanīja stāvo nogāzi. Krāšņā augu valsts, kas bija redzama Aizliegtās karalistes ielejā un pakalnos, augstāk kalnos pilnīgi izzuda. Tas ļāva daudzmaz sekot līdzi zilo vīru pārvieto­šanās maršrutiem bandīti devās meiteni meklēt uzreiz pēc tam, kad bija atklājuši viņas prombūtni. Viens no viņiem nokāpa līdz vietai, kur kaujinieki bija atstājuši zirgus, un droši vien brīdināja pārējos. Spriežot pēc pārtikas un zirglietām, Nadja nešaubījās, ka kalnos bija vēl arī citi kaujinieki, kaut arī to skaitu nebija iespējams noteikt.

Pārējie Skorpiona sektas cīnītāji pārstaigāja alas apkārtni un sagūstītās meitenes atstāja rētainā sievišķa uzraudzībā. Nepagāja ilgs laiks, līdz viņi iedomājās uzkāpt līdz kalna virsotnei. Nadja saprata, ka nevar palikt šai vietā, jo citādi sekotāji ātri vien viņu atradīs. Meitene paskatījās apkārt un nevarēja aizturēt dusmu kliedzienu. Te bija daudzas vietas, kur paslēpties, tomēr bija arī ļoti viegli apmaldīties. Visbeidzot viņa izvēlējās kādu dziļu, kalnos izgrauztu plaisu, kas atradās uz rie­tumiem. Tā šķita ļoti piemērota, jo meitene tur varēja paslēpties aiz zemes nelīdzenumiem, kaut arī nebija droša, ka vēlāk spēs no turienes izkļūt.

Ja zilie vīri viņu nespēs atrast, to nevarēs izdarīt arī Jaguārs. Meitene lūdzās, lai viņam neienāk prātā ieras­ties vienam, jo bez citu palīdzības Aleksandrs nekad nevarētu tikt galā ar Skorpiona sektas kaujiniekiem. Tomēr, zinot drauga neatkarīgo raksturu un to, kā viņu tracināja vietējo iedzīvotāju nenoteiktais runas veids un uzvedība, Nadja baidījās, ka Aleksandrs palīdzību nelūgs.

Redzot, ka vairāki vīri kāpj augšup kalnā, meitenei nācās pieņemt lēmumu. No augšas slēptuvei izvēlētā kalna plaisa izskatījās daudz seklāka nekā patiesībā, un Nadja par to pārliecinājās, jau uzsākot kāpienu lejup. Viņa nebija pieradusi pārvietoties pa šādu apkārtni un baidījās no augstuma, tomēr atmiņas par kāpienu pa stāvo Amazones ūdenskrituma klinti kopā ar indiāņiem atdeva meitenei drosmi. Protams, toreiz līdzās bija Aleksandrs, bet tagad viņa bija viena pati.

Kā muša pielipusi pie vertikālās klinšu sienas, Nadja bija nokāpusi tikai divus vai trīs metrus, kad pārtrūka sakne, aiz kuras viņa turējās, ar kāju meklējot atbalsta punktu. Meitene zaudēja līdzsvaru, centās kaut kam pieķerties, bet te bija tikai ledus gabali. Viņa paslīdēja un neglābjami vēlās lejup. Dažas sekundes panika ņēma virsroku, un Nadja bija pārliecināta, ka ies bojā; tomēr, sev par lielu pārsteigumu, viņa piezemējās uz kāda krūmāja, kas ievērojami mīkstināja kritienu. Sasitusies, nobrāzumiem un brūcēm klāta, meitene gribēja pakus­tēties, bet iekliedzās no stiprām sāpēm. Viņa ar šaus­mām pamanīja, ka kreisā roka izliekta nedabiskā leņķī. Nadja bija izmežģījusi plecu.

Pirmās minūtes viņa neko nejuta, ķermenis bija pilnīgi truls, bet drīz vien sāpes kļuva neizturamas, un Nadjai šķita, ka viņa tūdaļ noģībs. Pakustoties sāpēja vēl vairāk. Viņa koncentrējās, lai saglabātu skaidru apziņu un novērtētu situāciju. Tagad nebija īstais brīdis zaudēt galvu, meitene nosprieda.

Kad viņa spēja mazliet nomierināties, Nadja paskatī­jās uz augšu un sev apkārt ieraudzīja stāvas klintis, virs kurām pletās bezgalīgs miers un tik zilas debesis, ka tās izskatījās uzgleznotas. Viņa sauca palīgā savu totēma dzīvnieku, un ar lielu garīgu piepūli spēja kļūt par vare­nu ērgli, izlidot no plaisas, kurā meitene bija ieslodzīta, un planēt virs kalniem. Putna lielie spārni noturēja viņu gaisā, un ērglis klusi lidinājās debesu augstumos, no augšas vērojot ainavu ar sniegotajām virsotnēm un daudz zemāk Aizliegtās karaļvalsts košo zaļumu.

Nākamo stundu laikā Nadja sauca ērgli, kad viņu pievārēja izmisums. Lielais putns katru reizi sniedza atvieglojumu garam.

Pamazām viņa piespieda sevi kustēties, pieturot sa­vainoto roku ar veselo un apsēžoties zem krūmāja. Tas bija labi darīts, jo zilie kaujinieki bija nokļuvuši līdz virsotnei, kur meitene bija atradusies agrāk, un pētīja apkārtni. Viens no viņiem mēģināja nokāpt plaisā, tomēr tā bija pārāk stāva, un vīrs nolēma ja jau viņš to nespēj, arī bēgle to nebūtu varējusi izdarīt.

No savas paslēptuves Nadja dzirdēja, kā bandīti sasaucas valodā, ko meitene pat nemēģināja saprast. Kad viņi beidzot aizgāja, kalna virsotnē atkal iestājās klusums, un meitene palika pilnīgi viena.

Par spīti tam, ka viņai bija jaka, Nadjai sala. Aukstums vēl vairāk pastiprināja sāpes savainotajā plecā un uzdzi­na nepārvaramu vēlēšanos gulēt. Viņa nebija ēdusi kopš iepriekšējā vakara, bet izsalkumu nejuta, tikai šausmīgas slāpes. Nadja skrāpēja netīro ledu, kas bija sakrājies starp akmeņiem, un alkatīgi to sūkāja, tomēr kūstot ledus mutē radīja dubļu garšu. Meitene apjauta, ka nāk nakts un tūdaļ pat gaisa temperatūra ievērojami pazemināsies. Viņa aizvēra acis. Brīdi meitene cīnījās ar nogurumu, bet tad nosprieda, ka guļot laiks paies ātrāk.

-    Iespējams, ka es nekad vairs neredzēšu rītaus­mu, viņa nomurmināja, ļaujoties miegam.

Tensings un Dils Bahadūrs no savas alas devās kal­nos. Šīs stundas viņi parasti veltīja mācībām, tomēr šoreiz neviens no abiem neizņēma no lādes pergamen­tus, jo viņu prātus nodarbināja pavisam kas cits. Viņi aizdedzināja nelielu krāsniņu un uzsildīja tēju. Pirms nodoties meditācijai, viņi apmēram piecpadsmit minūtes skaitīja Om mani padme hum un pēc tam lūdza prāta skaidrību, lai saprastu dīvaino zīmi, ko bija redzējuši debesīs. Skolotājs un māceklis iegāja transā, un viņu gars pameta ķermeni, lai uzsāktu ceļojumu.

Līdz saules rietam bija atlikušas apmēram trīs stun­das, kad skolotājs un māceklis atvēra acis. Dažus mir­kļus viņi sēdēja nekustīgi, dodot tālu ceļojumu veikušajai dvēselei laiku no jauna aprast ar realitāti un alu, kurā viņi dzīvoja. Transa laikā viņi abi bija redzējuši līdzīgas vīzijas, tāpēc nekādi skaidrojumi nebija nepieciešami.

-    Skolotāj, šķiet, ka mēs dosimies palīgā cilvēkam, kas sūtīja balto ērgli, sacīja princis, būdams drošs par to, ka tāds ir arī Tensinga lēmums, jo šis bija Būdas norādītais līdzjūtības ceļš.

-    Varbūt, ieraduma vadīts, lama atbildēja, lai gan viņa lēmums bija tikpat stingrs kā māceklim.

-     Kā mēs vinu atradīsim?

-    Iespējams, ka ērglis mūs vadīs.

Viņi apvilka vilnas tunikas, uzmeta plecos jaka ādu, apāva ādas zābakus, kurus parasti lietoja garos pārgā­jienos un aukstās ziemās, paņēma savus garos spieķus un eļļas lampiņas. Pie jostas abi piekāra somu ar mil­tiem tsampai un taukus savu galveno ēdmaņu. Otrā somā Tensings nesa pudelīti ar rīsa liķieri, koka kastīti ar akupunktūras adatām un dažus no medikamentiem. Dils Bahadūrs uzmeta plecā vienu no saviem visīsā­kajiem lokiem un stopu ar bultām. Nesakot ne vārda, viņi abi devās uz to pusi, kur bija redzējuši lielo, balto putnu.

Nadja Santosa bija tuvu nāvei. Viņu vairs nemocīja ne sāpes un aukstums, ne bads un slāpes. Viņa peldēja iztēles valstībā un sapņoja, ka ir ērglis. Reizēm meitene pamodās, un tad viņas prātā pazibēja apziņas drumslas, viņa zināja, kur atrodas un kā jūtas, saprata, ka vairs nav atlicis daudz cerību, tomēr, iestājoties naktij, Nadjas gars jau bija brīvs no jebkādām bailēm.

Pēdējās stundas bija nesušas lielu vilšanos. Kad zilie vīri bija devušies prom un viņus vairs nevarēja dzirdēt, Nadja mēģināja rāpties uz augšu, bet drīz vien saprata, ka bez palīdzības un ar savainotu roku to nevar izdarīt. Katra kustība sagādāja mocības, tāpēc meitene nemaz nemēģināja novilkt jaku, lai apskatītu satriekto plecu, tomēr redzēja, ka roka ir stipri pietūkuši. Lāgiem sāpes viņu apstulbināja, tomēr, ja tām pievērsa uzmanību, bija vēl sliktāk. Nadja mēģināja domāt par ko citu.

Visas dienas garumā meiteni vairākas reizes pārņē­ma pilnīga izmisuma sajūta. Viņa raudāja, domājot par savu tēvu, kuru vairs nekad neredzēs, un domās sauca Jaguāru. Kur gan draugs tagad bija? Vai Boroba viņu atrada? Kāpēc viņš nenāca? Pāris reižu viņa kliedza, līdz pazuda balss, nemaz nesatraucoties, ka saucienus varētu sadzirdēt Skorpiona sektas kaujinieki, jo labāk izvēlējās stāties viņiem pretī nekā palikt šeit viena pati, tomēr neviens neatsaucās. Brīdi vēlāk Nadja sadzirdēja soļus, un viņas sirds no prieka salēcās, bet tad viņa ieraudzīja, ka tas bija tikai kalnu kazu pāris. Meitene sauca dzīvniekus kazu valodā, bet tie tomēr netuvojās.

Nadjas mūžs bija pagājis Amazones siltajā un mit­rajā klimatā. Viņa nepazina aukstumu. Tunkhalā, kur ļaudis tērpās zīdā un kokvilnā, viņa nespēja novilkt pat vesti. Meitene nekad nebija redzējusi sniegu un nezi­nāja, kas ir ledus, līdz Ņujorkā ieraudzīja kādu mākslīgā ledus slidotavu. Tagad viņa drebinājās. Spraugā, kur viņa bija ieslodzīta, nepūta vējš un krūmājs mazliet mazināja aukstumu, tomēr meitenei tik un tā tas šķita neizturams. Viņa stundām ilgi gulēja sarāvusies, līdz vairs nejuta notirpušos locekļus. Visbeidzot, kad debesis jau sāka satumst, Nadja pavisam skaidri sajuta nāves klātbūtni. Viņa to pazina, jo bija redzējusi jau agrāk. Amazonē viņa bija redzējusi piedzimstam un nomir­stam cilvēkus un dzīvniekus un zināja, ka katra dzīva būtne iziet vienu un to pašu ciklu. Dabā viss atjaunojas. Meitene atvēra acis, lai paskatītos zvaigznēs, tomēr vairs neko nevarēja saredzēt, viņa bija iegrimusi pilnīgā tumsā, jo plaisā neiespīdēja vārā mēnesnīcas gaisma, kas blāvi apmirdzēja Himalaju virsotnes. Meitene atkal aizvēra acis un iedomājās, ka tēvs ir tepat līdzās un atbalsta viņu. Prātā pazibēja samaņa Valimai sievas tēls, viņas caurspīdīgais gars, kas burvi it visur pavadīja, un Nadja prātoja, vai gan tikai indiāņu dvēseles varēja pēc savas gribas nākt un iet no debesīm uz zemi. Meitene sprieda, ka arī viņa tā varētu darīt, un nolēma, ka tad viņa vēlētos atgriezties kā gars, lai mierinātu tēvu un Jaguāru, tomēr katra doma Nadjai prasīja milzīgu pie­pūli, un viņa vēlējās tikai gulēt.

Nadja sarāva saites, kas viņu saistīja ar pasauli, un maigi aizgāja, bez piepūles un sāpēm, ar tādu pašu eleganci, kas meitenei piemita, pārvēršoties ērglī, kad varenie spārni viņu nesa virs mākoņiem aizvien aug­stāk, pretī Mēnesim.

Boroba veda Aleksandru uz vietu, kur Nadja bija viņu palaidusi. Pilnīgi novārdzis, bez atpūtas veicot šo ceļa gabalu jau trešo reizi, pērtiķītis vairākkārt apmal­dījās, tomēr allaž spēja atgriezties uz pareizās takas. Apmēram sešos pēcpusdienā viņi nokļuva līdz šaurajai pārejai, kas veda uz zilo vīru alu. Tobrīd kaujinieki jau bija noguruši no Nadjas meklēšanas un atgriezu­šies pie saviem darbiem. Pretīgais tips, kas šķita esam vadonis, nolēma, ka Skorpiona sektas vīri nevar zau­dēt laiku, meklējot no nagiem izsprukušo meiteni, bet viņiem jāturpina darboties pēc plāna un jāapvienojas ar pārējiem grupas locekļiem, kā to bija licis kaujinie­kus nolīgušais amerikānis. Aleksandrs konstatēja, ka zeme ir izmīdīta un it visur mētājas zirgāboli; bija acīm redzams, ka bandīti šeit bija uzturējušies, kaut gan tuvumā nevienu nemanīja. Puisis saprata, ka nevar tur­pināt ceļu zirga mugurā, viņam šķita, ka dzīvnieka soļi skan kā trauksmes zvans. Ja tuvumā kāds no kaujinie­kiem stāv sardzē, viņš tos noteikti dzird. Lai neatklātu savu klātbūtni, puisis nokāpa no zirga un ļāva tam iet. Viņš bija pārliecināts, ka nevarēs atgriezties pa šo pašu ceļu un zirgu atkal uzmeklēt.

Sekojot Borobas trīcošai rociņai un slēpjoties starp klintīm un akmeņiem, viņš sāka kāpt kalnā. Lienot viņš apmēram septiņdesmit metru attālumā tika garām ieejai alā, pie kuras redzēja trīs ar šautenēm bruņotus sargus. Puisis sprieda, ka pārējie kaujinieki droši vien atrodas alā vai arī devušies uz citu vietu, jo kalna nogāzē nemanīja nevienas dzīvas dvēseles. Aleksandrs lēsa, ka Nadja, Pema un pārējās pazudušās meitenes droši vien atrodas alā, un viņš viens bez ieročiem nevar stāties pretī Skorpiona sektas kaujiniekiem. Puisis kādu brīdi vilcinājās, nezinot, ko iesākt, līdz Borobas uzstājīgie žesti viņam lika šaubīties, ka draudzene patiešām ir alā.

Pērtiķītis raustīja Aleksandru aiz piedurknes un norādīja uz kalna virsotni. Ar vienu acu uzmetienu pietika, lai saprastu, ka ceļš līdz tai prasīs vairākas stundas. Bez mugursomas plecos to varētu izdarīt ātrāk, tomēr puisis nevēlējās šķirties no alpīnista ekipējuma.

Viņš nevarēja izlemt ziedot krietnu laika sprīdi un atgriezties Tunkhalā vai turpināt meklēt Nadju. Pirmā iespēja varēja izglābt gūsteknes, tomēr tā varēja būt nāvējoša Nadjai, ja viņa, kā Boroba šķietami norādīja, atrodas grūtībās. Otrā iespēja varēja palīdzēt Nadjai, bet tikpat labi varēja būt bīstama pārējām meitenēm. Aleksandrs nosprieda, ka zilo vīru mērķis nebija meite­nēm kaitēt. Ja jau viņi bija papūlējušies jaunietes sagūs­tīt, tad tāpēc, ka tās kaujiniekiem bija nepieciešamas.

Puisis turpināja kāpt kalnā, līdz jau nakts melnumā nonāca līdz virsotnei. Kā milzīga sudraba acs debesīs mirdzēja Mēness. Boroba apjucis skatījās apkārt. Viņš izlēca no Alekša siltās azotes un, satraukti kliedzot, sāka meklēt. Jaunietis saprata, ka pērtiķītis bija cerējis atrast saimnieci šai vietā. Cerības apdullināts viņš sāka piesardzīgi saukt Nadju, jo baidījās, ka kalnos valdošajā klusumā atbalsi varētu sadzirdēt arī bandītu modrās ausis kalna nogāzē. Drīz vien viņš saprata, ka turpināt meklēšanu šai nelīdzenajā apkārtnē Mēness bālajā gais­mā ir pilnīgi bezjēdzīgi, un nolēma sagaidīt rītausmu.

Izmantojot mugursomu kā spilvenu, Aleksandrs iekārtojās starp klintīm un dalījās ar Borobu vakariņu tiesā. Pēc tam puisis nomierinājās un cerēja, ka "klau­soties ar sirdi", sadzirdēs, kur meklēt Nadju, tomēr viņa prātu neapgaismoja neviena iekšējā balss.

Man nedaudz jāpaguļ un jāatgūst spēki, Alek­sandrs noguris murmināja, tomēr tā arī nespēja aizdarīt ne acu.

Tuvu pusnaktij Tensings un Dils Bahadūrs atrada Nadju. Viņi vairākas stundas bija sekojuši baltajam ērglim. Varenais putns klusi lidoja virs viņu galvām, turklāt tik zemu, ka bija sajūtams pat nakts melnumā. Neviens no abiem nebija pārliecināts, ka putns tiešām ir redzams, tomēr tā klātbūtne bija tik spēcīga, ka skolotājam un māceklim pat nevajadzēja sarunāties, lai zinātu, kas jādara. Ja viņi novirzījās no ceļa vai vilcinājās, putns sāka mest lokus, norādot pareizo ceļu. Tā ērglis aizveda viņus līdz vietai, kur atradās Nadja, un tad pazuda.

Lamu un viņa mācekli apstādināja asinis stindzinošs rūciens. Vini atradās tikai dažu metru attālumā no dziļās plaisas, kurā bija iekritusi Nadja, tomēr neva­rēja doties uz priekšu, jo nekad neredzēts dzīvnieks, liels piķa melns kaķis stāvēja viņiem ceļā. Plēsējs bija sagatavojies lēcienam, saslējis spalvu un izlaidis nagus. Atieztās lūpas atsedza milzīgus un asus ilkņus, un zvē­rojošās, dzeltenās acis naidīgi mirdzēja eļļas lampiņas vārajā gaismā.

Tensinga un Dila Bahadūra pirmā reakcija bija vēlme aizsargāties, un viņiem abiem nācās krietni saņemties, lai neizmantotu tao-šu mākslu, kurai abi uzticējās vai­rāk nekā Dila Bahadūra bultām. Tomēr ar lielu gribas­spēka piepūli lama un viņa māceklis neizkustējās ne no vietas. Abi mierīgi elpoja, lai nepieļautu, ka viņus pārņem panika un dzīvnieks saož baiļu smaku, viņi kon­centrējās un nosūtīja pozitīvo enerģiju, gluži tāpat kā bija darījuši gadījumos ar balto tīģeri un mežonīgajiem sniega cilvēkiem. Tensings un Dils Bahadūrs zināja, ka ļaunākais ienaidnieks, tāpat kā labākā palīdzība, mēdz būt katra paša domāšana.

Ļoti īsu brīdi, kas tomēr šķita mūžību garš, vīrieši un dzīvnieks stāvēja viens otram pretī, līdz Tensinga skaid­rā balss čukstus noskaitīja pašu svarīgāko mantru. Tad eļļas lampiņas liesma noraustījās, it kā grasītos nodzist, un lama un viņa māceklis dzīvnieka vietā ieraudzīja ļoti dīvaina izskata puisi. Viņi nekad nebija redzējuši nevie­nu tik bālu un tik dīvaini ģērbtu cilvēku.

Savukārt Aleksandrs bija redzējis vārgu gaismiņu, kas sākumā izskatījās iluzora, bet pamazām kļuva aiz­vien reālāka. Gaišajam laukumam sekoja divi cilvēku silueti. Puisim šķita, ka tie ir Skorpiona sektas vīri, un viņš satraukts pielēca kājās gatavs mirt cīņā. Viņš juta, ka melnā jaguāra gars nāca palīgā, un pēc tam, kad puisis bija atvēris muti, nakts mierīgo gaisu satricināja asinis stindzinošs rūciens. Tikai tad, kad nepazīstamie atradās pāris metru attālumā, Aleksandrs varēja viņus labāk saskatīt un saprata, ka tie nav ļaunie un bārdainie bandīti.

Cits uz citu viņi skatījās vienlīdz ziņkārīgi: no vie­nas puses, divi jaku ādās tērpušies budistu mūki, no otras amerikāņu zēns džinsu biksēs un zābakos ar kaklā iekārušos pērtiķīti. Kad viņi atjēdzās, visi trīs sa­lika kopā plaukstas un vienlaikus paklanījās Aizliegtās karaļvalsts tradicionālajā sveicienā.

-    Tampo kachi, lai jums laime, Tensings sacīja.

-    Hi, Aleksandrs atbildēja.

Boroba iekliedzās un aizsedza ar rokām seju, kā parasti darīja, ja bija sabijies vai samulsis.

Situācija bija tik dīvaina, ka visi trīs pasmaidīja. Aleksandrs izmisis mēģināja atcerēties kādu vārdu šīs zemes valodā, bet galvā nekas nenāca. Tomēr puisim bija sajūta, ka viņa domas šiem vīriem bija kā atvērta grāmata. Kaut arī viņš nedzirdēja ne vārda, tēli, kas vei­dojās galvā, atklāja svešinieku nodomus, un Aleksandrs saprata, ka viņi šeit ir tieši tā paša iemesla dēļ kā viņš.

Tensings un Dils Bahadūrs telepātiski saprata, ka svešinieks meklē pazudušu meiteni, kuras vārds ir Ergle. Viņi apjauta, ka tā noteikti ir tā pati persona, kas sūtīja balto putnu. Viņiem nebūt nešķita dīvaini, ka meitene spēj pārvērsties par putnu, tāpat kā viņus nepārsteidza tas, ka jauneklis viņu acu priekšā bija parādījies kā liels, melns kaķis. Viņi domāja, ka nekas nav neiespējams. Transa un astrālo ceļojumu laikā viņi paši bija kļuvuši par dažādiem dzīvniekiem vai būtnēm no citiem universiem. Lama un viņa māceklis Aleksandra prātā izlasīja aizdomas par Skorpiona sektas bandītiem, par kuriem Tensings bija dzirdējis runājam savos ceļojumos pa Indijas ziemeļiem un Nepālu.

Šai brīdī kāds kliedziens debesīs pārtrauca vīriešu domu apmaiņu. Viņi pacēla acis, un tur, virs galvas, at­kal bija milzu putns. Tas apmeta nelielu loku un pazuda tumšajā plaisā, kas atradās mazliet tālāk.

-    Ērgle! Nadja! vispirms ar traku prieku un uzreiz pēc tam ar šausmīgām bailēm iesaucās Aleksandrs.

Situācija bija bezcerīga, jo tumsā nokāpt plaisas dibenā bija gandrīz neiespējami. Tomēr viņiem bija jāmēģina to izdarīt, jo tas, ka Nadja nebija atbildējusi uz Aleksandra daudzkārtējiem saucieniem un Borobas kliedzieniem, nozīmēja, ka viņai noticis kas ļauns. Viņa noteikti vēl bija dzīva, par to liecināja ērgļa mentālā projekcija, tomēr meitene varēja būt smagi ievainota. Laiku zaudēt vairs nedrīkstēja.

-    Es kāpšu lejā, Aleksandrs angliski sacīja.

Lai saprastu puiša nodomu, Tensingam un Dilam Bahadūram tulkojums nebija nepieciešams, un viņi bija gatavi palīdzēt.

Jaunietis nopriecājās, ka bija paņēmis līdzi alpīnista inventāru un laternu, kā arī ieguvis pietiekamu piere­dzi, kopā ar tēvu kāpjot kalnos un klintīs. Viņš uzvilka iekāres, iedzina starp klintīm metāla āķi, pārbaudīja, kā tas turas, piestiprināja virvi un kā zirneklis nokāpa plai­sā. Tensings un Dils Bahadūrs visu mūžu bija dzīvojuši kalnos, tomēr neko tamlīdzīgu agrāk nebija redzējuši.

12 Prāta zāles

Pirmais, ko Nadja sajuta, kad atkal nāca pie sama­ņas, bija rūgtenā smarža no smagās jaka ādas, kurā viņa bija ietīta. Viņa pavēra acis, bet neko neredzēja. Gribēja pakustēties, bet nevarēja; mēģināja runāt, bet balss neskanēja. Pēkšņi viņa sajuta neizturamas sāpes plecā, un pēc pāris sekundēm tās izplatījās pa visu ķermeni. Viņa atkal iegrima tumsā, un meitenei šķita, ka viņa krīt un pazūd tumšā bezdibenī. Šādā stāvoklī Nadja it kā mierīgi peldēja, bet tikko kaut drusciņ atgriezās apziņa, viņas ķermeni caururba sāpju bultas. Viņa reiba un vaidēja.

Beidzot meitene sāka mosties, bet viņas smadzenes šķita ietītas baltā vatē, no kuras nekādi nevarēja tikt laukā. Atvērusi acis, viņa ieraudzīja pār sevi noliekušos Jaguāra seju un nosprieda, ka ir mirusi, tomēr pēcāk izdzirda kādu balsi. Nadja ar pūlēm fokusēja skatie­nu, un, sajūtot dedzinošās sāpes plecā, saprata, ka vēl joprojām ir dzīva.

-    Ērgle, tas esmu es… sacīja Aleksandrs, kurš bija tik ļoti izbijies un aizkustināts, ka tik tikko valdīja asaras.

-    Kur mēs atrodamies? viņa murmināja.

Meitenes redzeslokā parādījās kāda mierīga bronzas krāsas seja ar mandeļveida acīm.

Pampo kachi, drosmīgā meitene, Tensings viņu sveicināja. Rokā viņš turēja koka kausiņu un norādīja, ka Nadjai tas jāizdzer.

Meitene ar grūtībām norija silto un rūgto šķidrumu, kas gluži kā akmens iekrita tukšajā kuņģī. Viņai palika slikta dūša, bet lamas roka stingri uzspieda meitenes krūtīm, un nelabums uzreiz pārgāja. Nadja iedzēra vēl mazliet, Jaguārs un Tensings pazuda, un viņa iegrima dziļā un mierīgā miegā.

Izmantojot virvi un laternu, Aleksandrs līdz plaisas dibenam bija nolaidies pāris sekundēs. Tur viņš zem krūma atrada ledusaukstu un nekustīgu, čokuriņā sarāvušos Nadju, kas šķita mirusi. Pārliecinājies, ka draudzene tomēr elpo, Aleksandrs jutās tik atvieglots, ka iekliedzās. Mēģinot meiteni pakustināt, viņš redzēja, ka Nadjas roka karājas dīvainā leņķī, un nosprieda, ka droši vien lauzts kāds kauls, tomēr nemēģināja par to pārliecināties. Vispirms draudzene bija jādabū no šejienes laukā, un Aleksandrs sprieda, ka nebūs viegli bezsamaņā guļošo meiteni izvilkt no dziļās bedres.

Viņš noņēma iekāres un uzlika tās Nadjai. Tūdaļ pat puisis izmantoja arī savu jostu, lai nostiprinātu pie krūtīm draudzenes savainoto roku. Dils Bahadūrs un Tensings ļoti uzmanīgi uzvilka meiteni augšā, cenšoties, lai viņa neatsitas pret akmeņiem, un pēc tam vēlreiz nolaida virvi, lai arī Aleksandrs varētu izrāpties.

Tensings apskatīja Nadju un nosprieda, ka viņai nepieciešams sasildīties. Par roku varēja parūpēties pēc tam. Viņš iedeva meitenei nedaudz rīsu liķiera, bet viņa bija bez samaņas un šķidrumu nenorija. Tad viņi trijatā vairākas minūtes rīvēja Nadju no augšas līdz apakšai, līdz asinsrite atkal sāka darboties un vaigos atgriezās tikko samanāms sārtums. Pēc tam vīri ietina meiteni kā sainīti vienā no jaku ādām, apsedzot pat seju.

No garajiem spieķiem, Aleksandra virves un otras jaka ādas viņi pagatavoja improvizētas nestuves un aiznesa meiteni līdz netālam patvērumam, vienai no daudzajām kalnu alām. Ar Nadju plecos atpakaļceļš līdz Tensinga un Dila Bahadūra alai bija pārāk sarežģīts un garš, tāpēc lama nolēma, ka šeit viņi ir pasargāti no bandītiem un līdz rītam var atpūsties.

Dils Bahadūrs atrada sausas saknes un uzkūra no tām nelielu ugunskuru, kas deva mazliet gaismas un sil­tuma. Nadjai ļoti uzmanīgi novilka jaku, un Aleksandrs nevarēja novaldīties, aiz šausmām neiekliedzies, kad ieraudzīja kā nedzīvu karājamies draudzenes aplam piepampušo roku un no vietas izsisto pleca kaulu. Tur­pretim Tensings nemaz nesatraucās.

Lama atvēra savu koka kastīti un, lai mazinātu sāpes, noteiktos punktos Nadjas galvā sadūra adatas. Tūdaļ pat viņš izņēma no somas arī ārstniecības augus un ar akmeņiem tos samala, savukārt Dils Bahadūrs bļodiņā izkausēja taukus. Lama no samaltā pulvera sajauca aromātisku un tumšu ziedi. Tensinga lietpra­tīgās rokas ievilka Nadjas pleca kaulu atpakaļ vietā un pēc tam noklāja savainoto vietu ar tikko pagatavoto pastu, bet adatu iedarbības iespaidā meitene tikmēr nemaz nepakustējās. Tensings telepātiski un ar zīmēm paskaidroja Aleksandram, ka sāpes rada spiediens un pretestība, kas bloķē prātu un samazina dabiskās atlabšanas spējas. Akupunktūrai piemīt ne tikai anestēziska iedarbība, tā aktivizē arī ķermeņa imūnsistēmu. Lama bija pārliecināts, ka Nadja necieš sāpes.

Lai pagatavotu pārsējus, Dils Bahadūrs noplēsa savai tunikai vienu malu, uzlika vārīties ūdeni, kuram pievie­noja šķipsnu ugunskura pelnu, un šajā šķidrumā samēr­cēja auduma strēmeles, ko lama pēc tam izmantoja, lai pārsietu meitenes savainoto plecu. Ar šalles palīdzību Tensings tūdaļ roku nostiprināja, izvilka akupunktū­ras adatas un norādīja Aleksandram, lai viņš ar klinšu spraugās sapūsto sarmu un sniegu atvēsina Nadjas kar­sonī degošo pieri.

Nākamās stundas Tensings un Dils Bahadūrs kon­centrējās, lai ārstētu Nadju ar mentālo spēku. Šī bija pirmā reize, kad princis šo metodi izmēģināja ar kādu cilvēku. Skolotājs ilgus gadus viņam bija licis vingrinā­ties, bet viņi vienmēr izmantoja tikai ievainotus dzīv­niekus.

Aleksandrs saprata, ka jaunie draugi mēģina piesais­tīt Visuma enerģiju un novadīt to, lai spēcinātu Nadju. Dils Bahadūrs telepātiski bija paskaidrojis puisim, ka skolotājs ir ārsts, turklāt varens tulku, kas pārvalda arī milzīgu iepriekšējās dzīvēs uzkrātu gudrību. Kaut arī Alekss nebija īsti pārliecināts, vai ir visu pareizi sapra­tis, viņš tomēr centās abus mūkus nepārtraukt un jau­tājumus neuzdot. Viņš apsēdās līdzās Nadjai, ar sniegu atvēsināja draudzenes pieri un, kad viņa pamodās, pasniedza padzerties. Puisis uzturēja uguni ugunskurā, līdz beidzās kurināmais sausās saknes. Kamēr lotosa pozā sēdošie mūki ar aizvērtām acīm, uz draudzenes ķermeņa uzlikuši labo roku, murmināja mantras, nakts tumšajā segā ieaudās pirmie rītausmas stari.

Kādu laiku vēlāk, kad Aleksandrs varēja pārdomāt visu šai dīvainajā naktī pieredzēto, vienīgais vārds, kurš viņam nāca prātā, lai apzīmētu abu noslēpumaino vīru darbības, bija "maģija". Puisim nebija cita izskaidro­juma, lai pateiktu, kā viņi izārstēja Nadju. Aleksandrs sprieda, ka pulveris, no kura lama pagatavoja pastu, bija spēcīgs un pasaulē nezināms līdzeklis, tomēr viņš bija pārliecināts, ka brīnumu galvenokārt radīja Tensinga un Dila Bahadūra mentālais spēks.

Kamēr lama un princis lietoja savu psihisko spēku, lai izārstētu Nadju, Aleksandrs domāja par savu māti tālajā Kalifornijā. Viņš iztēlojās vēzi kā organismā paslēpušos teroristu, kas ar prieku gatavs uzbrukt jebkurā brīdī. Ģimene bija nosvinējusi Lizas Koldas atveseļošanos, bet visi zināja, ka brīnums nebija noticis. Ķīmijterapija kopā ar Briesmoņu pilsētā iegūto veselības ūdeni un burvja Valimai iedotajiem augiem bija uzvarējusi tikai pirmo uzbrukumu, tomēr cīņa vēl nebija galā. Redzot, kā Nadja pa vienu nakti pārsteidzošā ātrumā atveseļojas, kamēr mūki tikai klusi skaita lūgšanas, Aleksandrs sev apsolīja atvest māti uz Zelta pūķa karaļvalsti vai arī pats iemācīties brīnumaino metodi, lai viņu dziedinātu.

Gaismai austot, Nadja pamodās bez drudža, ar sārtiem vaigiem un milzīgu izsalkumu. Pirmais meiteni sveica viņai līdzās ieritinājies Boroba. Tensings pagatavoja tsampu, un Nadja to aprija, it kā ēdiens būtu brīnum gards, kaut gan patiesībā tā bija pelēcīga putra, kas gar­šoja pēc kūpinātām auzām. Tāpat viņa alkatīgi izdzēra arī lamas pasniegto ārstniecisko šķidrumu.

Nadja visiem angliski izstāstīja savu piedzīvojumu ar zilajiem kaujiniekiem, Pemas un pārējo meiteņu sagūstīšanu un alas atrašanās vietu. Meitene saprata, ka svešie glābēji uztver viņas prāta veidotos tēlus. Kad reizi pa reizei Tensings viņu pārtrauca, lai noskaidrotu kādu sīkumu, Nadja "klausījās ar sirdi" un jautājumu saprata. Par spīti tam, ka mūki uztvēra arī Aleksandra domas, viņam saprašanās radīja visvairāk problēmu. Viņš bija pārguris, acis krita ciet, un puisis nesaprata, kā lama un māceklis var būt tik moži pēc tam, kad pusi nakts bija pavadījuši, glābjot Nadju, un otru pusi skai­tot lūgšanas.

-    Tās nabaga meitenes ir jāizglābj, pirms viņām nav nodarīts kas briesmīgs, pēc tam kad bija noklausījies Nadjas stāstu, Dils Bahadūrs sacīja.

Tomēr Tensings nebija tik steidzīgs kā princis. Viņš iztaujāja meiteni, lai noskaidrotu, ko tieši viņa bija dzir­dējusi alā, un Nadja atkārtoja nedaudzos vārdus, kurus bija sapratusi Pema. Tensings jautāja, vai Nadja tiešām ir pārliecināta, ka dzirdējusi pieminam Zelta pūķi un karali.

-    Manam tēvam var draudēt briesmas! princis iesaucās.

-    Tavam tēvam? Aleksandrs pārsteigts jautāja.

-    Karalis ir mans tēvs, Dils Bahadūrs paskaid­roja.

-    Es par notikušo esmu daudz domājis, un man šķiet, ka bandīti nav ieradušies Aizliegtajā karaļvalstī tikai tāpēc, lai sagūstītu pāris meiteņu… Aleksandrs sprieda.

-    Vai tev šķiet, ka viņus šurp atvedis cits iemesls? Nadja jautāja.

-    Domāju, ka meitenes viņi ir nolaupījuši tikai uzma­nības novēršanai, un viņu patiesais mērķis ir saistīts ar karali un Zelta pūķi.

-    Tā varētu būt, piemēram, statujas zādzība? Nadja uzstāja.

-    Es saprotu, ka tā ir ļoti vērtīga. Nevaru izskaidrot, kāpēc viņi pieminēja karali, tomēr man šķiet, ka nekas labs tas nevarētu būt, Alekss sacīja.

Parasti tik bezkaislīgais Tensings un Dils Bahadūrs šoreiz nespēja novaldīties. Pāris minūšu viņi sarunājās savā valodā, un tad lama bez kavēšanās pavēstīja, ka, pirms ķerties pie lietas, viņiem visiem trim ir stundas četras jāatpūšas.

Kad draugi pamodās, pēc saules varēja spriest, ka pulkstenis ir ap deviņiem no rīta. Aleksandrs paskatī­jās visapkārt un redzēja tikai kalnus un kalnus, it kā atrastos pasaules malā, tomēr viņš saprata, ka patiesībā atrodas netālu no civilizācijas, vienīgi ļoti labi paslēpies. Lamas un viņa mācekļa izvēlētajā vietā viņus aizsargāja augstas klintis, un, labi nepārzinot apkārtni, līdz šejie­nei bija grūti nokļūt. Sveču gali kādā stūrī liecināja, ka mūki šo vietu izmantojuši jau agrāk. Tensings paskaid­roja: lai nokāptu šķietami netālajā ielejā, nepieciešams mest lielu likumu, jo ceļu aizšķērso stāva klints un vie­nīgo taku uz galvaspilsētu uzrauga zilie kaujinieki.

Nadjai vairs nebija paaugstināta temperatūra, plecs nesāpēja, un rokai pampums bija izzudis. Viņa atkal bija izsalkusi kā vilks un apēda visu, ko viņai piedāvāja, pat zaļa un visai nelabi smaržojoša siera gabaliņu, ko Tensings izvilka no somas. Lama vēlreiz uzklāja pastu uz meitenes pleca, nosēja to ar vecajiem apsējiem, jo citu nebija, un tūdaļ pat palīdzēja Nadjai spert pirmos soļus.

-     Skaties, Jaguār, ar mani viss ir pilnīgā kārtībā! Es varēšu jūs aizvest līdz alai, kur atrodas Pema un pārē­jās meitenes, Nadja iesaucās un, lai apliecinātu savus vārdus, pāris reižu palēcās.

Tomēr Tensings viņai lika nogulties uz improvizē­tajām nestuvēm, jo meitene vēl nebija pilnīgi atveseļo­jusies un viņai bija nepieciešama atpūta. Ķermenis ir gara mājoklis, un pret to jāizturas ar cieņu, lama sacīja. Mūks Nadjai uzdeva vizualizēt kaulus katru savā vietā, plecu bez iekaisuma un ādu brīvu no pēdējās dienās gūtajiem sasitumiem un nobrāzumiem.

-    Mēs esam tas, ko domājam. Viss, kas mēs esam, rodas no mūsu domām. Pasauli rada domas, mūks telepātiski skaidroja.

Lielos vilcienos Nadja šo ideju saprata tā: viņa varēja izveseļoties ar prāta palīdzību. Tieši to viņas vietā visu nakti bija darījuši Tensings un Dils Bahadūrs.

-    Pemai un pārējām meitenēm draud nopietnas briesmas. Viņas var izbēgt no alas pa to pašu ceļu, pa kuru aizbēgu es, tomēr var gadīties, ka viņas jau ir aiz­vestas prom… Nadja skaidroja Aleksandram.

-    Tu stāstīji, ka kaujiniekiem tur ir apmetne ar iero­čiem, zirglietām un pārtiku. Domāju, ka aizvest to visu prom pāris stundās nemaz nav tik viegli, puisis sacīja.

-    Lai vai kā, bet mums vajadzētu pasteigties, Jaguār.

Tensings norādīja, lai meitene atpūšas, kamēr viņš

un abi jaunieši dosies atbrīvot sagūstītās meitenes. Ala nebija tālu, un Boroba varēja viņiem rādīt ceļu. Nadja mēģināja paskaidrot, ka viņiem nāksies sastapties ar briesmīgajiem Skorpiona sektas vīriem, tomēr meitenei šķita, ka lama viņas teikto īsti nesaprata, jo vienīgā atbilde bija apmierināts smaids.

Tensingam un Dilam Bahadūram nebija līdzi ieroču, tik vien kā prinča loks, bultu stops un divi gari spieķi, kurus viņi visur ņēma līdzi. Viss pārējais bija palicis alā. Vienīgais vairogs bija princim kaklā pakārtais maģis­kais aizvēsturiskā pūķa ekskrementa gabaliņš, ko viņi bija atraduši Sniega cilvēku ielejā. Kad mūki patiesi sacentās, kā to reizumis darīja klosteros, kuros princis mācījās, viņi izmantoja daudz un dažādus ieročus. Tās bija draudzīgas sacensības, un tajās tikai retumis kāds dalībnieks guva ievainojumus, jo mūkiem bija liela pie­redze un viņi bija ļoti uzmanīgi. Tensings pie krūtīm un muguras piesprādzēja ādas bruņas, turklāt viņam bija arī metāla kāju un roku sargi. Viņa jau tā milzīgais stāvs nu izskatījās divreiz lielāks, un lama bija līdzīgs īstam milzim. Virs šā milzīgā ķermeņa galva izskatījās pārāk maza un maigā sejas izteiksme pilnīgi nevietā. Lamas iecienītākie ieroči bija metāla diski ar rūpīgi uztrītām malām, asām kā dunči, kurus viņš meta ar neticamu ātrumu un precizitāti, kā arī smagais zobens, ko neviens cits vīrs nevarēja pacelt pat ar abām rokām, bet Tensings to vēzēja pa gaisu vienā rokā, turklāt nemaz nepiepūloties. Viņš varēja atbruņot pretinieku ar vienu vienīgu kustību, ar zobenu pāršķelt bruņas vai mest diskus, aizskarot tikai ienaidnieku vaigus un tos pat neievainojot.

Dilam Bahadūram nepiemita skolotāja spēks un izvei­cība, tomēr viņš bija izmanīgs kā kaķis. Viņš nelietoja bruņas vai citus aizsargus, jo tie traucēja brīvi kustēties, un ātrums bija labākā aizsardzība. Sacensībās viņš varē­ja izvairīties no dunčiem, bultām un šķēpiem, izlokot ķermeni kā zebiekste. Redzēt princi darbībā bija īsts teātris šķita, ka viņš dejo. Dila Bahadūra iemīļotākais ierocis bija loks, jo princis spēja nevainojami mērķēt: kur viņš paskatījās, tur arī bulta trāpīja. Skolotājs bija viņam iemācījis, ka loks ir daļa no ķermeņa un bulta rokas pagarinājums; šaut vajadzēja instinktīvi, mērķējot ar trešo aci. Tensings bija mēģinājis izaudzināt princi par nevai­nojamu loka šāvēju, jo tas uztur tīru sirdi. Pēc Tensinga domām, tikai tīras sirds īpašnieks var pilnībā pārvaldīt šo ieroci. Princis, kurš, šaujot mērķī, nekad nekļūdījās, jokodams atbildēja, ka viņa roka par sirdi neko nezina.

Kā visi tao-šu eksperti, fizisko spēku viņi lietoja kā līdzekli rakstura un dvēseles norūdīšanai un nekad neizmantoja, lai kaitētu kādai dzīvai radībai. Budisma pamatu pamats cieņa pret jebkuru dzīvības formu bija arī Tensinga un Dila Bahadūra devīze. Abi uzskatīja, ka ikviena būtne iepriekšējā dzīvē varēja būt viņu māte, tādēļ izturējās pret tām labestīgi. Lama apgalvoja, ka nav svarīgi, kam cilvēks tic vai netic, bet gan tas, ko viņš dara. Viņi nevarēja nomedīt putnu, lai to apēstu, un vēl jo mazāk varēja nogalināt cilvēku. Ienaidnieks bija jāuz­tver kā skolotājs, kurš dod iespēju savaldīt kaislības un uzzināt ko jaunu pašam par sevi. Agrāk viņiem nekad nebija nācies uzbrukt.

-    Kā gan es, skolotāj, ar tīru sirdi varu šaut uz citiem cilvēkiem?

-    Tas ir atļauts tikai tādā gadījumā, ja nav citas iespējas un ir pilnīga pārliecība, ka iemesls ir taisnīgs, Dil Bahadūr.

-    Skolotāj, šķiet, ka šoreiz man ir tāda pārliecība.

-    Lai visām dzīvajām būtnēm ir laimīgs liktenis, lai neviens necieš, kopā ar skolotāju noskaitīja māceklis, no visas sirds vēloties, lai viņam nenāktos izmantot nevienu no saviem nāvējošajiem kaujas mākslas paņē­mieniem.

Aleksandrs allaž bija samierniecisks, savos sešpa­dsmit dzīves gados viņš nekad nebija kāvies un patiesībā nemaz nezināja, kā to darīt. Turklāt viņam nebija nekā, kas varētu palīdzēt aizsargāties vai uzbrukt, vienīgi vecmāmiņas dāvināts saliekamais nazis, jo iepriekšējo puisis bija uzdāvinājis indiāņu šamanim Valimai. Tas bija labs instruments, tomēr ne visai noderīgs ierocis.

Nadja dziļi nopūtās. Viņa neko nesaprata no iero­čiem, tomēr zināja, ka Skorpiona sektas locekļi ir slaveni ar savu cietsirdību un veiklo rīkošanos ar dunčiem. Šie vīri, kas uzauga ar cietsirdību, bet dzīvoja, nemitīgi cīnoties un pastrādājot noziegumus, bija skoloti noga­lināt. Ko gan pret tādu rūdītu noziedznieku bandu var izdarīt divi miermīlīgi budistu mūki un jauniņš ame­rikāņu tūrists? Gluži nobijusies, meitene atvadījās no vīriešiem un noskatījās, kā viņi aiziet. Pa priekšu gāja Nadjas draugs Jaguārs, viņš kukuragā nesa Borobu, kas bija cieši pieķēries zēna ausīm; viņam sekoja princis un gājienu noslēdza milzīgais lama.

Ceru jūs vēl ieraudzīt dzīvus, Nadja nomurmi­nāja, kad visi trīs bija pazuduši aiz augstajām klintīm, kas aizsedza alu. Kāpjot lejā uz zilo kaujinieku alu, trīs vīrieši varēja tikt uz priekšu ātrāk. Viņi gandrīz vai skrēja. Par spīti spožajai saulei, bija ļoti auksts. Gaiss bija tik dzidrs, ka varēja samanīt pat ielejas kalnu no­gāzē, un no kalna virsotnes redzamā ainava bija saviļ­ņojoši skaista. Apkārt slējās augstās un sniegotās kalnu virsotnes, un zemāk varēja redzēt lekni apaugušus pakalnus un kalnu nogāzēs izcirstajās terasēs koši zaļos rīsa sējumus. Tālumā neskaidri vīdēja klosteru baltās stūpas, nelieli ciematiņi ar šķībās ieliņās sarindotiem māla, koka, akmens un salmu namiņiem ar uzliektiem jumtu galiem; tas viss organiski iekļāvās ainavā.

Ar tālskati viņi būtu redzējuši arī visās malās plīvo­jošos lūgšanu karodziņus, uz klintīm uzgleznotus mil­zīgus Būdas atveidus, uz klosteriem ejošu mūku rindas, arklus velkošus mūļus, ar tirkīza un sudraba kaklaro­tām greznotas sievietes, steidzoties uz tirgu, un bērnus, kas spēlējas ar lupatu bumbu.

Bija gandrīz neiespējami iedomāties, ka šī tik mazā un laipnā tauta, kas gadsimtiem ilgi bija spējusi izvairī­ties no konfliktiem, tagad atradās slepkavnieku bandas rokās.

Aleksandrs un Dils Bahadūrs pielika soli, domājot par meitenēm, kuras vajadzēja izglābt, pirms viņas nav iezīmētas ar nokaitētu dzelzs gabalu vai nodarīts vēl kas ļaunāks. Viņi nezināja, ar kādām briesmām nāksies saskarties šīs atbrīvošanas laikā, tomēr nojauta, ka to nebūs maz. Turpretim Tensingu šādas pārdomas īpaši nenomāca. Gūsteknes bija tikai viņa uzdevuma pirmā daļa viņu daudz vairāk uztrauca karaļa glābšana.

Tikmēr Tunkhalā izplatījās ziņa, ka karalis ir izgai­sis. Viņu gaidīja televīzijā, jo valdniekam vajadzēja uzrunāt valsti, tomēr viņš neieradās. Par spīti tam, ka ģenerālis Mijars Kunglungs visiem līdzekļiem centās šo pazušanu turēt noslēpumā, neviens nezināja, kur kara­lis palicis. Tā bija pirmā reize tautas vēsturē, kad notika kas tamlīdzīgs. Valdnieka vecākais dēls tas pats, kas bija uzvarējis loka šaušanas sacensībās, uz laiku ieņē­ma tēva vietu. Ja tuvākajās dienās karalis neparādīsies, ģenerālim un augstākajiem lamām nāksies uzmeklēt Dilu Bahadūru, lai viņš varētu darīt to, kam bija audzi­nāts nu jau vairāk nekā divpadsmit gadus. Tomēr visi cerēja, ka tas nebūs nepieciešams.

Klīda baumas, ka karalis atrodas kalnu klosterī, uz kurieni ir devies meditēt; ka viņš aizbraucis ceļojumā pa Eiropu ar ārzemju sievieti Judīti Kinsku; ka viņš ir Nepālā kopā ar Dalailamu, un tūkstošiem citu versiju. Tomēr nekas no tā visa neatbilda pragmatiskajam un mierīgajam valdnieka raksturam. Nebija iespējams, ka viņš ceļotu inkognito, un turklāt mazā lidmašīniņa līdz piektdienai nemaz neizlidoja. Karalis nekad nepamestu savus pienākumus un it īpaši tad, ja valstī ir sagūstītas meitenes. Ģenerālis un pārējie Aizliegtās karalistes iedzīvotāji sprieda, ka atgadījies kas nelāgs.

Mijars Kunglungs meta pie malas meiteņu meklē­šanu un atgriezās galvaspilsētā. Keita Kolda neatkāpās no viņa ne soli, un tā uzzināja arī dažus konfidenciālus sīkumus. Pie pils durvīm viņa satika gidu Vandgi, kurš bija saļimis pie kādas kolonnas, gaidot ziņas no savas meitas Pemas. Raudādams vīrs apskāva rakstnieci. Viņš šķita gluži cits cilvēks, it kā šajās pāris dienās būtu novecojis par divdesmit gadiem. Keita spēji pabīdīja gidu prom no sevis, jo viņai nepatika jūtu izrādīšana, bet kā mierinājumu piedāvāja ieraut malku tējas ar šņabi no savas nešķiramās blašķes. Vandgi aiz pieklā­jības nedaudz iedzēra, bet pēc tam, aizgājis nostāk, briesmīgo dziru izspļāva. Keita paņēma gidu aiz rokas un lika sekot ģenerālim, jo viņai bija nepieciešams tulks. Angliski Mijars Kunglungs runāja tāpat kā Tarzāns.

Viņi uzzināja, ka karalis kopā ar savu leopardu Cevangu pēcpusdienu un daļu vakara pavadījis pils centrā Lielā Būdas zālē. Viņš tikai reizi bija pārtraucis meditāciju, lai mazliet pastaigātos pa dārzu un iedzertu kāda mūka atnesto tasi jasmīnu tējas. Mūks ģenerālim pastāstīja, ka viņa majestāte, pirms konsultēties ar Zelta pūķi, vienmēr pāris stundu skaitīja lūgšanas. Pusnaktī viņam aiznesa otru tējas tasi. Tobrīd lielākā daļa sveču jau bija nodzisušās, un zāles puskrēslā bija redzams, ka karaļa tur vairs nav.

Vai jūs nenoskaidrojāt, kur viņš atrodas? izman­tojot Vandgi palīdzību, Keita jautāja.

-    Es nospriedu, ka viņš ir devies pie Zelta pūķa, mūks atbildēja.

-    Un leopards?

-    Viņš bija pieķēdēts kādā stūrī. Viņa majestāte nevar ņemt dzīvnieku līdzi uz turieni, kur atrodas Zelta pūķis. Reizēm viņš to atstāj Būdas zālē, bet citreiz nodod sar­giem, kas stāv pie Pēdējām durvīm.

-    Kur tas atrodas? Keita gribēja zināt, tomēr kā atbildi saņēma tikai sašutušu mūka un niknu ģenerāļa skatienu: bija acīm redzams, ka šāda informācija nebija pieejama, bet Keita tik viegli vis nepadevās.

Ģenerālis paskaidroja, ka tikai retais zināja, kur atro­das Pēdējās durvis. Sargus, kas tās uzraudzīja, līdz dur­vīm ar aizsietām acīm aizveda kāda veca mūķene, kas kal­poja pilī un zināja noslēpumu. Šīs durvis bija robeža, kas nošķīra pils svēto daļu un kuru neviens, izņemot karali, nedrīkstēja šķērsot. Pārkāpjot slieksni, sākās nāvējoši šķēršļi un lamatas, kas aizsargāja svēto vietu. Ikviens, kurš nezināja, kur likt kāju, piedzīvoja briesmīgu nāvi.

-    Vai mēs varētu runāt ar Judīti Kinsku, to eiropieti, kas viesojas pilī? rakstniece uzstāja.

Kāds devās sievieti meklēt, līdz atklāja, ka arī viņa ir pazudusi. Gulta bija izvandīta, drēbes un personiskās lietas atradās istabā, trūka tikai ādas somas, ko Judīte Kinska vienmēr nēsāja plecā. Keitas prātā pazibēja neskaidra doma, ka karalis un tulpju eksperte ir devušies uz mīlētāju tikšanos, tomēr viņa to uzreiz noraidīja kā absurdu. Rakstniece nolēma, ka šāda iespēja neatbilda abu raksturiem, turklāt, kādēļ gan viņiem būtu jāslēpjas?

-    Mums jāsameklē karalis, Keita uzstāja.

Var jau būt, vecmāmuļ, ka šī doma mums tiešām nav ienākusi prātā, ģenerālis Kunglungs caur zobiem noņurdēja.

Ģenerālis deva pavēli pasaukt kādu mūķeni, lai tā viņus aizved uz pils apakšējo stāvu, turklāt viņam nācās paciest, ka Keita un Vandgi nāk līdzi, jo rakstniece bija ieķērusies piedurknē kā uts un ģenerālis nekādi nespēja no viņas atbrīvoties. Šai sievietei tiešām piemita vēl ne­pieredzēta bezkaunība, militārists nodomāja.

Sekojot mūķenei, viņi nokāpa divus stāvus zem ze­mes, izgāja cauri kādam simtam caurstaigājamu istabu un beigu beigās nonāca zālē, kur atradās grandiozās Pēdējās durvis. Viņiem nebija laika tās apbrīnot, jo visi ar šausmām ieraudzīja divus karaliskajā uniformā tērptus sargus guļam uz grīdas asins peļķē. Viens no viņiem bija miris, bet otrs vēl bija dzīvs un ar pēdējiem spēkiem pavēstīja, ka pāris zilo kaujinieku viena baltā vīra vadībā bija iekļuvuši svētajā vietā, turklāt viņi bija spējuši ne tikai palikt dzīvi, bet arī atgriezties ar sagūs­tītu karali un nozagt Zelta pūķi.

Mijars Kunglungs armijā bija nokalpojis četrdesmit gadu, tomēr vēl nekad nebija saskāries ar tik nopietnu situāciju. Viņa zaldāti izklaidējās, spēlējot karinu un maršējot ierindā, tomēr līdz šim brīdim vardarbība šai zemē nebija pazīstama. Zaldātiem nekad nebija nācies likt lietā ieročus, un viņi nepazina īstas briesmas. Doma, ka valdnieks ir sagūstīts viņa paša pilī, šķita neizprota­ma. Vēl spēcīgāk nekā bailes un niknums ģenerāli šai brīdī pārņēma kauns: viņš bija slikti veicis savu darbu, nebija spējis aizsargāt savu mīļoto karali.

Keitai pilī nekas vairs nebija darāms. Viņa atvadījās no samulsušā ģenerāļa un lieliem soļiem devās viesnīcas virzienā, velkot Vandgi sev līdzi. Viņai ar mazdēlu bija jāpārrunā rīcības plāns.

-    Iespējams, ka amerikāņu zēns iznomāja zirgu, un varbūt viņš devās prom. Man šķiet, ka viņš vēl nav atgriezies, plati smaidot un klanoties, pastāstīja vies­nīcas īpašnieks.

-    Kad tas notika? Vai viņš aizjāja viens? rakstniece satraukta jautāja.

-    Iespējams, ka tas bija vakar, un var būt, ka viņam līdzi bija pērtiķītis, cenšoties ar dīvaino vecmāmuļu runāt pēc iespējas laipnāk, viesnīcnieks sacīja.

-    Boroba! Keita iesaucās un uzreiz apjauta, ka Alek­sandrs devies meklēt Nadju.

-    Man nevajadzēja ņemt bērnus līdzi uz šo valsti! viņa paspēja piebilst vēl pirms klepus lēkmes un tad sašļukusi atkrita krēslā.

Nesakot ne vārda, viesnīcas īpašnieks ielēja glāzi šņabja un ielika to Keitai rokās.

13 Zelta pūķis

Tonakt karalis vairākas stundas meditēja pie Lielā Būdas, kā viņš to darīja ikreiz pirms nokāpšanas Svētajā vietā. Viņa spējas uztvert statujas sniegto informāciju bija atkarīgas no garastāvokļa. Sirdij vajadzēja būt skaidrai, tīrai no vēlmēm, bailēm, gaidām, atmiņām un negatīviem centieniem, tai vajadzēja būt kā izplauku­šam lotosa ziedam. Viņš kaislīgi lūdzās, jo zināja prāts un sirds pašlaik bija ļoti ievainojami. Viņš juta, ka gan­drīz vairs nepārvalda karalisti un paša psihi.

Pēc tēva priekšlaicīgās nāves karalis bija kāpis tronī ļoti jauns, vēl neapguvis visas lamu mācības pilnībā. Viņam trūka zināšanu un arī paranormālās spējas vēl nebija attīstītas, kā nākas. Jaunais valdnieks nevarē­ja saskatīt cilvēku auru, lasīt domas un doties astrā­los ceļojumos, kaut arī bija citas lietas, ko viņš spēja paveikt, piemēram, pārtraukt elpošanu un nomirt pēc brīvas gribas.

Robus zināšanās un spējās viņš aizpildīja ar spēcīgu veselo saprātu un nepārtrauktu garīgo praksi. Viņš bija labsirdīgs cilvēks bez personiskām ambīcijām un veltīja visus savus spēkus karalistes labklājības vairošanai. Viņam apkārt pulcējās uzticami darbinieki, kas palī­dzēja pieņemt taisnīgus spriedumus un uzturēja efek­tīvu informācijas tīklu, lai zinātu, kas notiek karalistē un pasaulē. Viņš valdīja pieticīgi, jo karaļa lomai nejutās gana talantīgs. Kad tronī kāps viņa dēls Dils Bahadūrs, karalis bija nolēmis doties uz kādu klosteri, bet pēc tam, kad satika Judīti Kinsku, sāka šaubīties par savu reliģis­ko aicinājumu. Šī ārzemniece bija vienīgā sieviete, kas kopš sievas nāves spēja viņu ieinteresēt. Valdnieks jutās ļoti samulsis un lūdza vienīgi to, lai, nenodarot nevie­nam pāri, piepildās viņa liktenis lai kāds tas arī būtu.

Monarhs zināja kodu, ar kuru varēja atšifrēt Zelta pūķa vēstījumus, jo to bija iemācījies jau jaunībā; tomēr viņam trūka trešās acs sniegtās intuīcijas, kas arī bija nepieciešama. Viņš varēja interpretēt tikai daļu no sta­tujas teiktā. Katru reizi stājoties Zelta pūķa priekšā, karalis nožēloja savas ierobežotās spējas. Vienīgais mie­rinājums bija tas, ka viņa dēls Dils Bahadūrs būs daudz labāk sagatavots, lai valdītu karalisti.

Šai reinkarnācijā mana karma ir karalim nepel­nīta, viņš mēdza skumji murmināt.

Tonakt pēc vairāku stundu intensīvas meditācijas karalis sajuta, ka prāts ir atvērts un sirds tīra. Viņš dziļi, ar pieri aizskarot grīdu, noliecās Lielā Būdas priekšā, lūdza iedvesmu un piecēlās. No ilgstoši vienā pozā pavadītā laika valdniekam sāpēja ceļgali un mu­gura. Viņš piesēja uzticamo Cevangu ķēdē pie sienā iestiprināta dzelzs gredzena, iedzēra pēdējo, jau atdzi­sušo jasmīnu tējas malku, paņēma sveci un izgāja no zāles. Karaļa kailās pēdas nedzirdami kustējās pa pulētā akmens grīdu. Pa ceļam viņš sastapa pāris kalpotājus, kuri klusi uzkopa pili.

Pēc ģenerāļa Mijara Kungluna pavēles lielākā daļa sargkareivju bija devušies palīgā karalistes zaldātiem un policijai pazudušo meiteņu meklējumos. Karalis reti pamanīja sargu trūkumu, jo pilī varēja justies ļoti droši. Pa dienu sargiem vairāk bija dekoratīva funkcija, bet naktī pilī palika tikai kāda saujiņa sargu, kuri patiesībā nemaz nebija vajadzīgi. Karaļa ģimenes drošība nekad nebija apdraudēta.

Tūkstošiem pils istabas savienoja milzum daudzas durvis. Dažām istabām bija četras izejas; citām, seš­stūrainām, pat sešas. Te bija tik viegli apmaldīties, ka senās celtnes arhitekti durvīs bija iegravējuši zīmes, kas palīdzēja orientēties pils augšējos stāvos, tomēr apakšē­jos, kur varēja ieiet tikai daži mūki un mūķenes, īpaši izraudzīti sargi un karaliskā ģimene, tādu zīmju nebija. Tāpat te nebija logu, jo telpas atradās desmit metrus zem zemes, tāpēc šeit nebija neviena orientiera.

Pazemes istabas, kurās svaigs gaiss ieplūda pa atjau­tīgi izdomātu cauruļu sistēmu, bija piesūkušās ar gad­simtiem ilgi krājušos mitruma, tauku lampiņu izga­rojumu un smaržkociņu smārdu, ko mūki dedzināja, lai aizbaidītu žurkas un ļaunos garus. Dažās istabās glabājās publiskās pārvaldes pergamenti, statujas un mēbeles; citās atradās zāles, pārtikas produkti un seni, ilgstoši neizmantoti ieroči, tomēr lielākā daļa telpu bija tukšas. Uz sienām varēja redzēt reliģiskus gleznojumus, pūķus, dēmonus, garus sanskrita tekstu fragmentus, briesmīgu sodu aprakstus, ko nomirstot jāizcieš neģē­līgām dvēselēm. Arī griesti bija apgleznoti, bet lampu sodrēji tos bija padarījuši vienmērīgi melnus.

Ejot dziļāk pils iekšienē, karalis ar savu sveci sāka aizdedzināt lampas. Viņš nodomāja, ka pienācis laiks visā pilī ievilkt elektrību; pašlaik tā bija pieejama tikai vienā augšējā stāva spārnā, kur mitinājās karaļa ģime­ne. Viņš nevilcinoties atvēra durvis un virzījās uz priek­šu, jo ceļu zināja no galvas.

Drīz vien valdnieks nonāca līdz taisnstūrveida ista­bai, kas bija lielāka un augstāka nekā pārējās, un to apgaismoja dubulta zelta lampu rinda. Istabas galā slē­jās milzīgas bronzā un sudrabā kaltas durvis ar nefrīta inkrustācijām. Durvīm abās pusēs stāvēja divi jauni, senajās karaļa ziņotāju formās tērpti sargi ar spalvu pušķiem pie zila zīda cepurēm un krāsainām lentēm greznotiem šķēpiem rokās. Bija redzams, ka viņi ir noguruši, jo šīs telpas vientulībā un kapa klusumā jau bija pavadījuši vairākas stundas. Redzot tuvojamies karali, abi jaunieši nokrita ceļos, ar pieri pieskārās grī­dai un palika tādā pozā, līdz valdnieks deva viņiem savu svētību un lika piecelties kājās. Pēc tam viņi atbilstoši protokolam pagriezās ar seju pret sienu, lai neredzētu, kā valdnieks atslēdz durvis.

Karalis pagrieza vairākus durvis rotājošos nefrītus, pagrūda, un vērtnes eņģēs smagi pagriezās. Viņš pārkā­pa slieksnim, un masīvās durvis atkal aizvērās. No šā brīža automātiski ieslēdzās drošības sistēma, kas aizsar­gāja Zelta pūķi jau tūkstoš astoņsimt gadu.

Paslēpies pils parka milzīgajās papardēs, Bruņneša Tekss sekoja ikvienam karaļa solim pa pils pagrabiem, it kā ietu viņam pa pēdām. Pateicoties modernajām tehnoloģijām, amerikānis lieliski varēja visu novērot nelielā ekrāniņā. Valdnieks pat nenojauta, ka viņam uz krūtīm ir piestiprināta sīka kamera ar lielu izšķiršanas spēju, kura parādīja Bruņneša Teksam, kā pārvarēt visus šķēršļus un iedarbināt drošības mehānismus, kas sargāja Zelta pūķi. Vienlaikus Globālā Pozicionēšanas Sistēma (GPS) kā precīzā kartē pierakstīja arī maršru­ta koordinātas, kas vēlāk ļāva iet šo pašu ceļu. Tekss nevarēja apslēpt smaidu, kad iedomājās par ģeniālo Speciālistu, kurš nekad nepaļāvās uz gadījumu. Šis daudz jutīgākais un precīzākais aparāts bija tikko radīts Amerikas Savienotajās Valstīs un plašākai publikai vēl nebija pieejams. Tomēr Speciālists varēja iegūt jebko, jo viņam bija nepieciešamie kontakti un līdzekļi.

Starp augiem un skulptūrām Bruņneša Teksa uzrau­dzībā dārzā slēpās divpadsmit labākie sektas zilie kauji­nieki. Pārējie kalnos noveda līdz galam otru plāna daļu: sagatavoja bēgšanu ar nolaupīto statuju un uzraudzīja sagūstītās meitenes. Arī šī izklaide bija Speciālista makjavelliskā prāta izdomāta. Tā kā policisti un zaldāti bija nodarbināti ar meiteņu meklēšanu, tagad varēja iekļūt pilī, nesastopot nekādu pretestību.

Par spīti tam, ka ļaundari jutās droši, viņi tomēr pārvietojās ļoti uzmanīgi, jo Speciālista norādījumi bija precīzi: kaujiniekiem nevajadzēja pievērst lieku uzma­nību. Lai nogādātu statuju drošībā un iegūtu no karaļa šifra atslēgu, bija nepieciešamas vairākas stundas. Bija zināms precīzs pilī palikušo sargu skaits un to atrašanās vieta. Jau bija piebeigti tie četri, kas uzmanīja dārzus, un jādomā, ka viņu līķus uzies tikai nākamajā dienā. Kā jau vienmēr kaujinieki bija bruņojušies ar dunču arsenālu, kam uzticējās vairāk nekā šaujamieročiem. Amerikānim bija viena Magnum pistole ar klusinātāju, tomēr, ja vien viss izdosies pēc plāna, viņam nenāksies to lietot.

Bruņneša Teksam vardarbība nesagādāja īpašu prieku, kaut arī viņa darbā no tās nevarēja izvairīties. Amerikānis uzskatīja, ka vardarbība ir piemērota slepkavniekiem, bet viņš ir "intelektuālis", ideju cilvēks. Tekss loloja slepenu vēlēšanos stāties Speciālista vietā vai izveidot pašam savu organizāciju. Amerikānim īpaši nepatika šo zilo vīru sabiedrība; viņi bija tikai brutāli un nodevīgi algotņi, ar kuriem gandrīz vai nebija iespējams sarunā­ties, un Tekss nebija pārliecināts, ka spēs kaujiniekus kontrolēt ikvienā situācijā. Amerikānis Speciālistam bija apliecinājis, ka šim uzdevumam viņam nepieciešami tikai pāris labāko vīru, tomēr kā atbildi saņēma pavēli sekot plānam. Bruņnesis zināja, ka mazākā nepaklau­sība vai neprecīzi izpildīts norādījums varēja maksāt dzīvību. Vienīgais cilvēks, no kura viņš šai pasaulē bai­dījās, bija Speciālists.

Norādījumi šķita pavisam skaidri: ar slēpto kameru bija nepieciešams novērot ikvienu karaļa kustību, sagai­dīt, līdz viņš nonāk Zelta pūķa zālē un aktivizē skulp­tūru, lai pārliecinātos, ka tā darbojas, tad iekļūt pilī un, izmantojot GPS, aiziet līdz Pēdējiem vārtiem. Teksam bija jāņem līdzi seši vīri: divi nesīs statuju, divi vedīs sagūstīto karali un pēdējie divi nepieciešamības gadījumā aizsargāsies. Viņiem bija jāiekļūst Svētvietā, izvairoties no slazdiem un vadoties pēc videoieraksta.

Ideja sagūstīt nācijas līderi un nozagt visdārgāko priekšmetu valstī būtu absurda jebkurā citā vietā, tikai ne Aizliegtajā karalistē, kur nepastāvēja noziedzība un tādēļ nebija arī aizsardzības sistēmas. Uzbrukt valstij, kuras iemītnieki mājas joprojām apgaismoja ar sve­cēm un ticēja, ka telefons ir maģiska ierīce, Bruņneša Teksam nozīmēja bērnu spēli. Tomēr nievājošā izteik­sme amerikāņa sejā pazuda, kad viņš ekrāniņā ierau­dzīja Zelta Pūķa aizsardzības sistēmu. Uzdevums nebija tik vienkāršs, kā viņš iedomājās. Prāti, kas pirms astoņ­padsmit gadsimtiem izdomāja šīs lamatas, tomēr nebija gluži primitīvi. Uzbrucēju pārākums slēpās apstāklī, ka Speciālista prāts tomēr bija izcilāks.

Kad Bruņneša Tekss pārliecinājās, ka karalis nokļu­vis līdz pēdējai zālei, viņš deva zīmi sešiem zilajiem kau­jiniekiem, ka jādodas uz pili un sardzes laiks beidzies, gluži kā iepriekš paredzēts. Viņi izmantoja pirmā stāva kalpotāju ieeju un tūdaļ pat nokļuva istabā ar četrām durvīm. Izmantojot GPS karti, amerikānis un kauji­nieki, ilgi nevilcinoties, gāja no vienas istabas otrā, līdz nokļuva ēkas centrā. Pēdējo vārtu zālē viņi sastapās ar pirmo traucēkli diviem sargkareivjiem. Ieraugot sve­šiniekus, viņi pacēla šķēpus, tomēr, pirms sargi paspēja spert kaut soli, viņu krūtīs iedūrās no vairāku metru attāluma precīzi mestie dunči. Zaldāti nokrita uz grīdas.

Soli pa solim sekojot videoekrānā redzamajam, Bruņ­neša Teksam izdevās pagriezt tos pašus nefrītus, kuriem bija pieskāries karalis. Durvis smagi atvērās, un bandīti devās iekšā. Viņi nokļuva apaļā istabā ar deviņām pil­nīgi vienādām augstām durvīm. Karaļa aizdedzinātās lampas meta raustīgu gaismu uz dārgakmeņiem, kas rotāja durvis.

Karalis bija nostājies pretī uz grīdas uzgleznotai acij, izstiepis rokas katru uz savu pusi, pagriezies četrdesmit piecu grādu leņķī, un viņa labā roka norādīja uz durvīm, kuras bija nepieciešams atvērt. Bruņneša Tekss atkār­toja šīs darbības, un māņticīgie Skorpiona sektas vīri, satvēruši rokā vienu un starp zobiem otru dunci, viņam uzmanīgi sekoja. Amerikānis nojauta, ka ekrāniņā ne­bija redzami visi šķēršļi, ar kādiem nāksies sastapties; daži no tiem bija psiholoģiski vai iluzionistiski triki. Viņš bija redzējis, kā karalis bez vilcināšanās iziet caur vairākām istabām, kuras izskatās tukšas, tomēr tas nebūt nenozīmēja, ka tās tiešām tādas bija.

-    Neko neaiztieciet, Tekss brīdināja vīrus.

-    Mēs esam dzirdējuši, ka šeit mīt dēmoni, burvji un briesmoņi… viens no kaujiniekiem murmināja sliktā angļu valodā.

-    Tādas lietas vispār nepastāv, Bruņnesis atbildēja.

-    Un stāsta arī, ka ļauna burvestība nobeigs ikvienu, kas pieskarsies Zelta pūķim…

-    Muļķības! Tā ir māņticība, pilnīga tumsonība.

Vīrs apvainojās, un, kad viņš iztulkoja Bruņneša

Teksa teikto arī pārējiem, viņi bija gatavi sacelties.

-    Domāju, ka jūs esat īsti kaujinieki, bet izrādās, ka baidāties kā tādi puišeļi. Gļēvuļi! Bruņnesis ar bezga­līgu nicinājumu izspļāva.

Pirmais bandīts, sašutuma pilns, pacēla dunci, bet Bruņnesis rokā jau turēja pistoli un viņa bālajās acīs mirdzēja slepkavnieciska dzirksts. Zilie kaujinieki bija nobijušies, ka iepriekš piekrituši šim pasākumam. Parasti banda nopelnīja sev iztiku ar daudz vienkāršā­kiem noziegumiem šis bija vēl gluži neapgūts lauks. Bija nolīgts nozagt statuju un apmaiņā pret to saņemt modernu šaujamieroču arsenālu un kaudzi naudas, lai iegādātos zirgus un visu pārējo, kas vien varēja ienākt prātā; tomēr neviens viņus nebija brīdinājis, ka pils būs apburta. Tagad jau bija par vēlu atkāpties un neatlika nekas cits kā sekot amerikānim līdz galam.

Vienu pēc otra pārvarot šķēršļus, kas aizsargāja dārgumu, Bruņneša Tekss un viņa vīri nokļuva Zelta pūķa zālē. Par spīti tam, ka viņu rīcībā bija modernā tehnoloģija, kas ļāva novērot visas karaļa darbības un neiekrist slazdos, viņi bija zaudējuši divus vīrus, kuri mira šausmīgā nāvē: viens akas dibenā un otrs no nāvējošas indes, kas viņam pāris minūtēs saēda miesu.

Kā jau amerikānis bija nojautis, iebrucējiem nācās sastapties ne vien ar nāvējošām lamatām, bet arī ar psiholoģiskām manipulācijām. Viņš jutās kā nokāpis psihedēliskā ellē, tomēr spēja saglabāt mieru, atkārtodams, ka liela daļa no baisajiem attēliem ir tikai viņa paša fan­tāziju auglis. Tekss bija profesionālis, kas pilnībā pār­valdīja savu ķermeni un prātu. Turpretī primitīvajiem Skorpiona sektas vīriem ceļojums līdz pūķim bija daudz smagāks, jo viņi nespēja atšķirt realitāti no iztēles. Kaujinieki bija pieraduši bez vilcināšanās riskēt ar visu, tomēr viņus šausmināja jebkura neizskaidrojama lieta. Šī noslēpumainā pils padarīja vīrus ļoti nervozus.

Tā kā attēls ekrānā bija visai neskaidrs, viņi nezi­nāja, ar ko nāksies sastapties, ieejot Zelta pūķa zālē. Vīrus apžilbināja ar zeltu pārklāto sienu mirdzums, ko radīja daudzu eļļas lampiņu un resnu vaska sveču gaisma. Gaiss bija piesūcies ar lampu, smaržkociņu un trauciņos kūpošā vīraka smārdu. Uz sliekšņa iebrucējus apdullināja zema, gurdzoša un neaprakstāma skaņa, kas pirmajā brīdī atgādināja troksni, kāds rastos, ja valis iepūstu metāla caurulē. Tomēr pēc brīža jau bija iespē­jams atšķirt dažādas skaņas un drīz vien bija skaidrs, ka tā ir kāda īpaša valoda. Statujas priekšā lotosa pozā sēdošais karalis bija pagriezies pret iebrucējiem ar mu­guru un nedzirdēja viņus ienākam, jo bija iegrimis ska­ņās un koncentrējies sevī.

Atkārtojot dīvainus vārdus, karalis monotoni skan­dēja kādu dziedājumu, un no statujas mutes telpā uzreiz nodimdēja atbilde. Skaņas atbalsojās tik intensīvi, ka tās varēja sajust ar ādu, smadzenēm un katru nervu šūnu. Bija tāda sajūta, it kā atrodoties milzīga zvana iekšienē.

Bruņneša Teksa un zilo kaujinieku acu priekšā visā krāšņumā atradās Zelta pūķa statuja: lauvas ķermenis, ķepas ar gariem nagiem, gredzenā saliekta reptiļa aste, spalvaini spārni, baisa izskata galva ar četriem ragiem, izvelbtām acīm un atvērtu muti, kurā varēja redzēt divas asu zobu rindas un čūskas šķelto mēli. Tīra zelta statuja bija vairāk nekā metru gara un apmēram tikpat augsta. Juveliera darbs bija paveikts smalki un nevai­nojami: katra zvīņa uz ķermeņa un astes bija greznota ar dārgakmeni, spārnu spalvu galos vizuļoja dimanti, uz astes no pērlēm un smaragdiem bija izveidots zīmē­jums, zobi bija izgatavoti no ziloņkaula, un acu vietā bija iestrādāti baloža olas lieluma rubīni. Mitoloģiskais dzīvnieks balstījās uz melna akmens postamenta, kura vidū vīdēja dzeltenīga kvarca gabals.

Kādu brīdi bandīti pārsteigumā paralizēti stāvēja un centās pārvarēt gaismas, retinātā gaisa un apdullinošā trokšņa radīto mulsumu. Neviens nebija domājis, ka statuja būs tik iespaidīga; pat visneaptēstākais no kau­jiniekiem saprata, ka viņa priekšā atrodas neiedomāja­ma bagātība. Vīru acīs iemirdzējās alkatība, un ikviens iedomājās, kā viņa dzīvi varētu izmainīt kaut viens pats no šiem dārgakmeņiem.

Arī Bruņneša Tekss padevās statujas valdzinājuma burvībai, par spīti tam, ka neuzskatīja sevi par īpaši ambiciozu cilvēku un bija izvēlējies šo darbu, lai spētu piedzīvot neiedomājamas lietas. Viņš lepojās ar to, ka dzīvo ļoti vienkārši un bauda pilnīgu brīvību bez jebkā­dām sentimentālām un cita veida saistībām. Viņš loloja domu, ka vecumdienās, kad būs piekusis no pasaules apceļošanas, dosies pensijā un pēdējos dzīves gadus pavadīs savā Mežonīgo rietumu rančo, audzējot sacīkšu zirgus. Veicot dažus uzdevumus, viņam bija gadījies turēt rokās ievērojamas bagātības, tomēr Tekss nekad nebija izjutis vēlmi tās iegūt savā īpašumā; viņam pietika ar komisijas naudu, kura vienmēr bija ļoti augsta, tomēr tagad, ieraugot statuju, amerikānis domāja, ka varētu piekrāpt Speciālistu. Iegūstot statuju savā īpašumā, nekas viņu nevarētu apturēt, viņš būtu neticami bagāts, varētu piepildīt visus savus sapņus, pat nodibināt pats savu organizāciju, kura būtu daudz spēcīgāka nekā Speciālista vadītā. Dažus mirkļus Bruņneša Tekss ļāvās šai domai kā cilvēks, kas nododas sapņošanai, tomēr drīz vien atgriezās realitātē. "Šis droši vien ir statujai uzliktais lāsts: tā izraisa nepārvaramu alkatību," viņš nodomāja. Vajadzēja pielikt lielas pūles, lai koncentrē­tos uz atlikušo plāna daļu. Viņš deva klusu zīmi saviem vīriem, un tie ar dunčiem rokās tuvojās karalim.

14 Bandītu ala

Aleksandram un viņa jaunajiem draugiem nebija grūti nokļūt līdz Skorpiona sektas kaujinieku alas apkaimei, jo Nadja bija norādījusi virzienu, un Boroba parūpējās par visu pārējo. Dzīvnieciņš sēdēja Aleksandram ple­cos, aptinis asti puisim ap kaklu un ar roķelēm ieķēries matos. Viņam gan nepatika kāpt augšā kalnos un vēl jo mazāk kāpt lejup. Ik pa brīdim Aleksandrs dzīvnie­ciņu iepļaukāja, lai kaut cik atbrīvotos, Borobas aste puisim žņaudza kaklu un rociņas izmisīgi rāva matus kušķiem vien.

Kad viņi bija noskaidrojuši alas atrašanās vietu, ceļabiedri tai tuvojās ļoti uzmanīgi, aizsegam izmantojot krūmus un zemes izciļņus. Apkārtnē viss bija mierīgi, varēja dzirdēt starp klintīm gaudojošo vēju, un reizi pa reizei iekliedzās kāds putns. Šajā klusumā draugu soļi un pat elpa šķita dimdoši skaļi. Tensings izvēlējās četrus akmeņus un iebāza tos tunikas krokās pie jostas­vietas; pēc tam viņš telepātiski pavēlēja Borobam doties izlūkos. Aleksandrs atviegloti uzelpoja, kad pērtiķītis beidzot no viņa atlaidās.

Boroba skriešus metās alas virzienā un atgriezās pēc desmit minūtēm. Lai arī viņš nevarēja pastāstīt par redzēto, Tensings viņa prātā redzēja neskaidrus dažu cilvēku atveidus un saprata, ka ala nav pamesta, kā viņi bija baidījušies. Gūsteknes acīmredzot joprojām atra­dās turpat, viņas uzraudzīja daži zilie kaujinieki, bet lielākā daļa vīru bija devusies prom. Tas gan atviegloja tūdaļ veicamo darbu, tomēr Tensings nosprieda, ka tā nav laba ziņa, jo pārējie bandīti noteikti ir Tunkhalā. Lamam nebija nekādu šaubu, ka Skorpiona sektas gal­venais uzdevums, kā jau minēja amerikāņu zēns, nebija vis sagūstīt pusduci meiteņu, bet gan nozagt Zelta pūķi.

Viņi nokāpa līdz vietai, kur, atspiedies pret šauteni, sēdēja viens no bandītiem. Saule spīdēja viņam tieši sejā, tāpēc no šāda attāluma Dils Bahadūrs viegli varētu trāpīt, tomēr, lai šautu ar loku, princim vajadzēja pie­celties kājās. Tensings deva viņam zīmi turēties tuvāk zemei un izņēma no tunikas vienu akmeni. Viņš domās lūdza piedošanu par uzbrukumu un pēc tam ar visu savas varenās rokas spēku svieda akmeni. Aleksandram šķita, ka lama pat nebija nomērķējis, tāpēc puisis bija pārsteigts, kad sargs nokrita, pat neievaidējies, jo ak­mens viņam bija trāpījis tieši starp acīm. Tensings ar zīmēm lika sev sekot.

Kaut arī Aleksandrs nekad neko līdzīgu nebija turē­jis rokās un pat nezināja, vai šautene ir pielādēta, viņš paņēma sarga ieroci. Šaujamā svars viņam deva pārliecī­bu un atmodināja līdz šim svešu niknumu. Puisis sajuta milzīgu spēku, vienā mirklī izzuda visas šaubas un viņš bija gatavs cīnīties kā zvērs.

Trīs vīri reizē iegāja alā. Tensings un Dils Bahadūrs izgrūda šausminošu kliedzienu, un Aleksandrs viņus atdarināja, nedomājot par to, ko dara. Parasti puisis bija diezgan kautrīgs un vēl nekad tā nebija kliedzis. Kliedzienos saplūda viss viņa niknums, bailes un spēks, tie atbrīvoja adrenalīnu puiša vēnās un lika viņam jus­ties neuzvaramam kā jaguāram.

Alas iekšienē atradās vēl četri bandīti, sievišķis ar rētu un pašā dziļumā arī gūsteknes ar sasietām potītēm. Traki rēcošo uzbrucēju trio zilos kaujiniekus pārsteidza nesagatavotus, un viņi brīdi vilcinājās, līdz ķērās pie kinžaliem, tomēr ar to pietika, lai pirmā Dila Bahadūra raidītā bulta jau trāpītu mērķī kāda bandīta labajā rokā.

Bulta kaujinieku neaizkavēja. Aiz sāpēm kaukdams, viņš meta dunci ar kreiso roku un tūdaļ pat izvilka vēl vienu aiz jostas aizbāztu duramo. Kinžals svilpdams lidoja tieši prinča sirds virzienā. Dils Bahadūrs neizvai­rījās no tā. Duncis nepieskaroties izlidoja viņam caur padusi, tikmēr princis pacēla roku, lai izšautu otru bultu, turklāt darīja to ļoti mierīgi, pārliecināts, ka viņu sargā maģiskais pūķa ekskrements.

Toties Tensings izvairījās no lidojošajiem dunčiem ar neticamu veiklību. Visu mūžu trenējies tao-šu māk­slā, viņš varēja nojaust ieroča trajektoriju un ātrumu. Lamam pat nebija jādomā, viņa ķermenis kustējās instinktīvi. Ar ātru lēcienu un precīzu spērienu pa žokli viņš vienu no kaujiniekiem padarīja cīņas nespējīgu, un reizē ar atmugurisku rokas sitienu izsita šauteni no rokām citam, kurš tobrīd jau mērķēja. Atbruņotais bandīts uzreiz ķērās pie nažiem.

Aleksandram nebija laika mērķēt. Viņš nospieda gaili, un, atsitoties pret klinšu sienām, gaisā atbalsojās šāviena troksnis. Dils Bahadūrs pagrūda Alekšu un par mata tiesu izglāba viņu no lidojoša dunča. Kad ameri­kāņu puisis redzēja, ka bandīti ķeras pie ieročiem, viņš paķēra savu šauteni aiz vēl siltā stobra un metās uz priekšu, kliegdams no visa spēka. Nedomājot par to, ko dara, viņš ar laidni iesita pa plecu tuvākajam kaujinie­kam. Lai arī sitiens bandītu nenogāza no kājām, tomēr krietni apstulbināja, un arī Tensings paspēja pielikt savu roku. Lamas pirkstu spiediens noteiktā kakla pun­ktā vīru pilnībā paralizēja. No pakauša līdz papēžiem upuris juta ko līdzīgu elektrības triecienam, viņam ļima kājas, un izvalbītām acīm un kaklā iesprūdušu kliedzie­nu bandīts kā maiss novēlās garšļaukus, nespēdams vairs pakustināt ne pirkstiņa.

Dažās minūtēs visi zilie vīri bija uzveikti. Sargs maz­liet bija atguvies no akmens trieciena, tomēr nepaguva aizsniegties līdz dunčiem. Aleksandrs viņam pielika ieroča stobru pie deniņiem un pavēlēja pievienoties pārējiem. Viņš runāja angliski, tomēr puiša tonis bija tik izteiksmīgs, ka vīrs neiedrošinājās nepaklausīt. Aleksandrs uzraudzīja bandītus, turot rokās ieroci, ko pat nemācēja lietot, tomēr centās izskatīties pēc iespējas izlēmīgāks un nežēlīgāks, bet tikmēr Tensings vīrus citu pēc cita sasēja ar virvi.

Dils Bahadūrs ar loku šaušanas gatavībā devās uz alas dibenu, kur atradās meitenes. Kad starp viņiem bija atlikuši vairs tikai kādi desmit metri un bedrīte ar gailošām oglēm, uz kurām stāvēja pāris kastroļu ar ēdie­nu, princi apturēja spalgs kliedziens. Sievišķis ar rētu vienā rokā turēja pātagu un otrā virs gūstekņu galvām kratīja atvērtu grozu.

Vēl viens solis, un es izbēršu skorpionus! uzrau­dze spiedza.

Princis neuzdrošinājās šaut. No attāluma, kādā viņš atradās, sievišķi varētu padarīt nekaitīgu bez mazākās piepūles. Tomēr viņš nespēja novērst nāvējošo kukaiņu uzbrukumu meitenēm. Zilie vīri un droši vien arī šī sie­viete bija imūni pret viņu indi, bet pārējiem draudēja nāves briesmas.

Visi sastinga. Aleksandrs nenovērsa no bandītiem šautenes stobru un paturēja viņus acīs, jo divus no kaujiniekiem Tensings vēl nebija paspējis sasiet un tie gaidīja mazāko iespēju, lai atkal uzbruktu. Lama neuzdrošinājās iejaukties. No vietas, kur viņš atradās, Tensings varēja lietot pret sievieti tikai savas izcilās parapsiholoģiskās spējas. Viņš mēģināja prātā uzburt kādu šausminošu atveidu, jo vispārējais satraukums un attālums starp viņiem neļāva lamam sievišķi nohip­notizēt. Lama saskatīja uzraudzes auru un saprata, ka viņa ir primitīva un cietsirdīga, turklāt arī iebiedēta, jo kaujinieki viņu noteikti ietekmēja ar spēku.

Pauze ilga tikai īsu brīdi, tomēr ar to pietika, lai izjauktu spēku samēru. Vēl mirklis un Aleksandram būtu jāšauj uz vīriem, kuri jau grasījās uzbrukt Tensingam. Piepeši notika kas gluži negaidīts. Viena no meitenēm metās virsū uzraudzei, divas citas pavēlās malā, bet grozs ar skorpioniem tikmēr apmeta slaidu loku un apgāzās alas dziļumā.

Drošsirdīgā meitene bija Pema. Par spīti savam kals­najam, gandrīz ēteriskajam augumam un sasietajām potītēm, viņa ar pašnāvniecisku noteiktību stājās pretī uzraudzei, nepievēršot uzmanību ne pātagas sitieniem, ko veča cirta uz labu laimi, ne skorpionu briesmām. Pema sita sievišķim ar dūrēm, koda un rāva aiz matiem. Taču sievišķis bija spēcīgāks un jau izlaida no rokām pātagu, lai ķertos pie dunča, ko vienmēr nēsāja aizbāztu aiz jostas. Pemas cīņa Dilam Bahadūram deva laiku pamest loku, paķert bundžu ar petroleju, ko kaujinieki izmantoja lampām, izliet to pa grīdu un ar nodeguli no ugunskura pielaist uguni. Tūdaļ pat, apsvilinot skrop­stas, pacēlās biezs liesmu un dūmu aizkars.

Vairoties no uguns, Dils Bahadūrs aizskrēja pie Pemas, kura bija nogāzta uz grīdas. Viņai uz krūtīm sēdēja rētainais sievišķis, bet meitene ar abām rokām centās novērst dunci, kas tuvojās viņas sejai. Naža gals jau skāra Pemas vaigu, kad princis saņēma veču aiz kakla, pavilka atpakaļ un apstulbināja ar precīzu dūres sitienu pa deniņiem.

Pema jau bija piecēlusies kājās un izmisīgi centās apdzēst liesmas, kas laizīja viņa garos svārkus zīds uzliesmoja kā sausi salmi. Princis ar vienu rāvienu at­brīvoja meiteni no svārkiem un pagriezās pret pārējām gūsteknēm, kas, šausmās kliedzot, bija saspiedušās pie sienas. Liekot lietā rētainā sievišķa dunci, Pema pār­grieza savas saites, palīdzēja Dilam Bahadūram atbrīvot biedrenes no uguns aizkara, kur gulēja pārogļojušies skorpioni, un izvest ārā no alas, kas piepildījās ar dūmiem.

Tensings, princis un Aleksandrs izvilka gūstekņus svaigā gaisā un atstāja viņus ar mugurām cieši sasietus pa diviem kopā. Izmantojot iespēju, ka bandīti ir gluži neaizsargāti, Boroba meta viņiem ar smiltīm un rādīja mēli, līdz Aleksandrs pasauca dzīvnieciņu. Pērtiķītis uzlēca viņam plecos, aptina asti ap kaklu un stingri ieķē­rās ausīs. Puisis rezignēti nopūtās. Dils Bahadūrs paņē­ma kāda bandīta apģērbu un pasniedza savu mūka tērpu Pemai, kura bija pa pusei kaila. Tērps gan bija tik liels, ka viņai nācās to divreiz aptīt ap vidukli. Pārvarēdams pretīgumu, princis uzvilka Skorpiona sektas vīra mel­nās un smirdīgās lupatas. Viņš daudz labprātāk būtu palicis tikai savā gurnu apsējā, tomēr saprata, ka saulei norietot kļūs aukstāks, tāpēc apģērbs bija nepieciešams. Pemas drosme un miers viņu bija tik ļoti ietekmējis, ka tunikas zaudējums šķita vien nieks. Dils Bahadūrs nevarēja atraut ne acu no meitenes. Jauniete, kautrī­gi pasmaidot, pateicās un uzvilka raupjo tumši sārto tuniku, kas bija raksturīga šīs zemes mūkiem, nemaz nenojaušot, ka tagad viņai mugurā ir troņprinča drēbes.

Tensings pārtrauca Dila Bahadūra un Pemas izteiks­mīgo saskatīšanos, lai pajautātu, ko īsti meitene alā bija dzirdējusi. Viņa apliecināja to, ko lama jau nojauta: pārē­jā banda plānoja nozagt Zelta pūķi un sagūstīt karali.

Pirmo plāna daļu es saprotu statuja ir ļoti vēr­tīga, bet otro gan ne. Kādēļ viņiem vajadzīgs karalis? princis jautāja.

-    Nezinu, meitene atbildēja.

Tensings īsu brīdi pētīja sagūstīto kaujinieku auras, tad izvēlējās visvārgāko, nostājās viņam priekšā un caururba ar skatienu. Vienmēr maigais lamas skatiens nu bija pilnīgi cits: acis samiedzās kā divas svītriņas, un bandītam bija sajūta, ka uz viņu skatās čūska. Lama lēni pateica dažus vārdus sanskritā, kurus saprata tikai Dils Bahadūrs, un jau pēc neilga brīža pārbiedētais bandīts, iegrimis hipnotiskā miegā, bija Tensinga varā.

Nopratināšana atklāja dažas Skorpiona sektas plāna detaļas un apstiprināja, ka nu jau ir par vēlu aizkavēt bandītu iekļūšanu pilī. Vīrs domāja, ka karalim nekas ļauns nav nodarīts. Amerikānis esot pavēlējis sagūstīt viņu dzīvu, jo bandītiem jāizspiež no valdnieka kādas ziņas. Šis vīrs neko vairāk nezināja. Valdnieku un sta­tuju nogādās pamestajā Centhandzongas klosterī tā bija vērtīgākā informācija.

-    Kā viņi domā aizbēgt no turienes? Tā ir ļoti grūti pieejama vieta, princis pārsteigts jautāja.

-    Pa gaisu, bandīts sacīja.

-    Viņiem droši vien ir helikopters, Aleksandram ienāca prātā. Puisis lielos vilcienos saprata runāto, jo attēli telepātiski atspoguļojās viņa prātā.

Šādi bija notikusi sazināšanās starp lamu un princi. Tad Pema palīdzēja noskaidrot sīkumus.

-     Vai viņi runā par Bruņneša Teksu? Aleksandrs jautāja.

Viņš nevarēja savas aizdomas pārbaudīt, jo bandīti šo vīru pazina tikai kā amerikāni, un Pema viņu nebija redzējusi.

Tensings pārtrauca kaujinieka hipnotizēšanu un, pārliecinājies, ka sasietie vīri nekādi nevar nokļūt līdz ieročiem, paziņoja, ka atstās viņus tepat. Kaujiniekiem nenāks par ļaunu pavadīt vienu vai divas naktis zem klajas debess, līdz viņus atradīs karaļa zaldāti vai veik­smes gadījumā viņu pašu biedri. Salicis kopā sakļautās plaukstas pie sejas un viegli paklanījies, lama ļaunda­riem lūdza piedošanu par necienīgo izturēšanos. Dils Bahadūrs darīja to pašu.

-    Es lūgšos, lai jūs kāds atrod vēl pirms melno lāču, sniega leopardu un tīģeru ierašanās, Tensings nopietni sacīja.

Aleksandru šie pieklājības apliecinājumi ārkārtīgi pārsteidza. Ja situācija pavērstos otrādi un viņi paši tagad būtu sagūstīti, zilie kaujinieki visus nogalinātu bez jebkādas vilcināšanās.

-    Varbūt mums jādodas uz klosteri, Dils Bahadūrs piedāvāja.

-    Un kas notiks ar viņām? Aleksandrs jautāja, norādot uz Pemu un pārējām meitenēm.

-    Iespējams, ka es varētu viņas aizvest līdz ielejai un brīdināt karaļa karaspēku, lai arī tas dodas uz klos­teri, Pema piedāvāja.

-    Nedomāju, ka būtu iespējams izmantot bandītu ceļu, jo šos kalnus noteikti uzmana vēl kāds, Tensings sprieda.

-    Mans skolotājs taču nedomā par krauju… princis nomurmināja.

-    Varbūt tā nemaz nav peļama ideja, Dil Bahadūr, lama pasmaidīja.

Cienījamais skolotājs laikam joko? jauneklis vēl cerēja.

Kā atbilde lamas sejā atmirdzēja plats smaids, un viņš ar rokas mājienu aicināja jauniešus sev līdzi. Viņi sāka iet pa to pašu ceļu, kuru bija mērojuši, lai atrastu Nadju. Tensings gāja pa priekšu un palīdzēja kāpt kalnā meitenēm, kuras lamam sekoja ar lielām pūlēm, jo viņām kājās bija sandales, mugurā sarongas un nevienai nebija kalnos kāpšanas pieredzes, tomēr viņas nežēlo­jās. Meitenes bija ļoti pateicīgas, ka atbrīvotas no zilo kaujinieku gūsta, un šis milzenis mūks viņām iedvesa pilnīgu uzticību.

Aleksandrs noslēdza gājienu aiz prinča un Pemas un pēdējo reizi uzmeta acis sasietajiem bandītiem. Viņam šķita neticami, ka ir cīnījies ar šiem profesionālajiem slepkavām; tādas lietas varēja redzēt tikai asa sižeta filmās. Viņš ir palicis dzīvs pēc tik briesmīgiem notiku­miem, kas jau atgādināja piedzīvojumus Amazonē, kad zaldāti sāka cīnīties ar indiāņiem, vairākus nogalinot, kad visi ieraudzīja Briesmoņa nagu saplosītos ķerme­ņus. Viņš nespēja apvaldīt smaidu vārguļiem nebija ieteicams ceļot kopā ar vecmāmiņu Keitu.

Nadja redzēja, ka draugi zosu gājienā tuvojas pa šauro taku, kas veda uz viņas paslēptuvi, un satraukta devās viņiem pretī, tomēr apstājās kā zemē iemieta, kad ieraudzīja arī vienu zilo kaujinieku. Ieskatoties uzmanī­gāk, meitene saprata, ka tas ir Dils Bahadūrs. Viņi ne­bija kavējušies tik ilgi, kā Nadja bija domājusi, tomēr arī šīs pāris stundas meitenei šķita bezgalīgas. Pa šo laiku viņa bija saukusi savu totēma dzīvnieku un cerējusi, ka varēs draugus uzmanīt no gaisa, tomēr baltais ērglis neparādījās, un Nadjai neatlika nekas cits kā samierinā­ties un gaidīt. Meitene saprata, ka par lielo putnu nevar pārvērsties pēc brīvas gribas, tas notika vien briesmu brīdī vai tad, kad prāta robežas ievērojami paplašinājās. Šis stāvoklis bija līdzīgs transam. Ērglis simbolizēja mei­tenes garu, viņas rakstura būtību. Kad viņa Amazonē pirmo reizi sastapās ar savu totēma dzīvnieku, Nadja jutās pārsteigta, ka tas ir tieši putns, jo viņai reiba galva un bija šausmīgas bailes no augstuma. Meitene nekad nebija sapņojusi par lidošanu kā citi bērni. Ja Nadjai kāds iepriekš būtu jautājis, kāds varētu būt viņas totēma dzīvnieks, meitene atbildētu, ka tas noteikti ir delfīns, jo šis gudrais un rotaļīgais dzīvnieks viņai šķita tuvs. Ērglis, kas tik glezni lidoja virs augstajām virsotnēm, bija palīdzējis pārvarēt bailes, kaut gan reizēm viņa joprojām baidījās no augstuma. Arī tagad, paveroties uz stāvajām klintīm pie kājām, meitene jau sāka drebēt.

-    Jaguār! viņa iekliedzās un metās pie drauga, ne­maz nepaskatoties uz pārējiem grupas ļaudīm.

Pirmajā brīdī Aleksandrs gribēja meiteni apskaut, tomēr laikā saņēmās: viņš nevēlējās, lai citi domā, ka Nadja ir kas vairāk nekā vienkārši draudzene.

-    Kas notika? viņa jautāja.

-    Nekas pārlieku interesants… puisis ar tēlotu vienaldzību atbildēja.

-    Kā atbrīvojāt meitenes?

-    Ļoti vienkārši: atbruņojām bandītus, drusku viņus iedunkājām, sadedzinājām skorpionus, piedūmojām alu, paspīdzinājām vienu no viņiem, lai iegūtu nepieciešamo informāciju, un atstājām visus sasietus bez ūdens un ēdiena, lai lēnā garā mirst.

Nadja palika ar pavērtu muti, līdz Pema viņu cieši apskāva. Abas meitenes steigā pastāstīja viena otrai savus piedzīvojumus pēc šķiršanās.

-    Vai tu ko zini par to mūku? Pema čukstēja Nadjai, norādot uz Dilu Bahadūru.

-    Loti maz.

-    Kā vinu sauc?

-    Dils Bahadūrs.

-     Tas nozīmē "drosmīgā sirds", ļoti piemērots vārds. Varbūt, ka es ar viņu precēšos, Pema sacīja.

-    Bet tu viņu tikko iepazini! Vai tad viņš jau lūdza tavu roku? Nadja caur smiekliem murmināja.

-     Nē, lielākoties mūki nemaz neprecas. Bet, iespē­jams, piemērotā brīdī es lūgšu viņu to darīt, Pema vienkārši atbildēja.

15 Klints

Pirms nogādāt meitenes ielejā, Tensings nolēma maz­liet iestiprināties un atpūsties. Dils Bahadūrs sprieda, ka miltu un tauku nav tik daudz, lai pietiktu visiem, tomēr viņš savu mazumiņu pārtikas piedāvāja Pemai un pārējām meitenēm, kuras jau vairākas stundas neko nebija ēdušas. Tensings lika sakurt ugunskuru, lai va­rētu uzvārīt ūdeni tējai un izkausēt jaka taukus. Tikko tas bija izdarīts, mūks iebāza roku savas tunikas krokās, kur parasti nēsāja ubaga tarbu, un, visiem par brīnu­mu, gluži kā burvis sāka vilkt laukā graudus, ķiplokus, žāvētus dārzeņus un citu ēdmanu.

-     Tas jau atgādina Jaunās Derības stāstu par to, kā Jēzus ar četriem maizes klaipiem pabaroja veselu pulku ļaužu, apbrīnas pilns noteica Aleksandrs.

-    Mans skolotājs ir ļoti svēts. Šī nav pirmā reize, kad viņš dara brīnumus, princis sacīja un ar dziļu cieņu paklanījās lamam.

-    Iespējams, tavs skolotājs nav nemaz tik svēts, cik veiklām rokām, Dil Bahadūr. Bandītu alā bija pilns ar pārtiku, ko nevarēja laist zudumā, lama atbildēja un arī paklanījās.

-    Mans skolotājs to nozaga! māceklis neticīgi iesau­cās.

-    Nu, sacīsim, ka tavs skolotājs drīzāk to aizņē­mās… Tensings piebilda.

Jaunieši apjukuši saskatījās un sāka smieties. Šī jaut­rības eksplozija ļāva izgaist milzīgajam nemieram un bailēm, ko viņi bija piedzīvojuši pēdējās dienās. Jautrība bija lipīga, un drīz vien visi neapturamā smieklu lēkmē vārtījās pa zemi, bet lama tikmēr maisīja katliņu ar tsampu un laipni ielēja tēju, saglabājot savu allaž mie­rīgo sejas izteiksmi.

Beidzot jaunieši nomierinājās, bet, kad skolotājs pa­sniedza pieticīgās vakariņas, atkal sāka locīties smieklos.

-    Varbūt jūs rimsieties un noklausīsieties manu plānu… noteica Tensings, nezaudējot pacietību.

Smiekli uzreiz pārtrūka. Lama bija izdomājis, kā nolaist meitenes lejā pa klinti. Viņi piegāja pie klints malas un palika bez elpas: tā bija apmēram astoņdesmit metrus augsta vertikāla siena.

-    Skolotāj, šeit neviens nekad nav kāpis lejā, Dils Bahadūrs sacīja.

-    Iespējams, ir pienācis brīdis, lai kāds to izdarītu pirmo reizi, Tensings atbildēja.

Meitenes sāka raudāt, vienīgi Pema ne, jau no paša sākuma pārējām rādīdama piemēru, un Nadja, kas tūdaļ pat nosprieda, ka labāk mirs bandītu rokās vai no aukstuma kādā virsotnes ledājā, nekā laidīsies lejā šai bezdibenī. Tensings skaidroja: ja izmantos īsāko ceļu, meitenes nokļūs kādā ielejas ciemā un varēs saukt palīgā, vēl pirms iestājusies nakts. Citādi viņi bija iesprostoti šeit augšā un draudēja briesmas, ka atlikušie Skorpiona bandas vīri viņus atradīs. Bija nepieciešams nogādāt meitenes atpakaļ mājās un brīdināt ģenerāli Mijaru Kunglungu, lai viņš dodas uz nocietināto klos­teri atbrīvot karali, pirms valdnieks vēl nav nogalināts. Savukārt viņš pats un Dils Bahadūrs dosies ceļā, lai nokļūtu Centhandzingā pēc iespējas ātrāk.

Aleksandrs diskusijā nepiedalījās, bet sāka pārdomāt uzdevumu. Ko šādā situācijā darītu viņa tēvs? Džons Kolds noteikti atrastu veidu, lai ne tikai nolaistos lejā, bet tiktu arī atpakaļ. Tēvs bija kāpis arī stāvākos kalnos nekā šis, turklāt darījis to ziemas vidū, dažkārt tikai sportiskas intereses pēc, bet citreiz, lai palīdzētu cil­vēkiem, kas cietuši negadījumos un iesprostoti kalnos. Džons Kolds bija piesardzīgs cilvēks, tomēr nekādas briesmas viņu nevarēja aizkavēt, ja bija jāglābj dzīvība.

-    Izmantojot savu alpīnista inventāru, es varu nokāpt lejā, puisis sacīja.

-    Cik augsta īsti ir šī klints? Nadja jautāja, pat nepaskatoties uz leju.

-    Ļoti augsta. Manas virves nav tik garas, tomēr te ir daži terasveida izvirzījumi, kas ļaus nokāpt pakāpe­niski, Aleksandrs skaidroja.

-    Varbūt tā varētu darīt, Tensings noteica. Viņš bija redzējis, kā Aleksandrs izceļ no dziļās plaisas Nadju, un spēja iztēloties šo drosmīgo plānu.

-     Tas ir ļoti riskanti, bet, ja paveiksies, es varētu tikt lejā. Bet kā mēs nolaidīsim lejā meitenes, kurām nav nekādas kalnos kāpšanas pieredzes? Aleksandrs jautāja.

-    Iespējams, ka mums šī iespēja ienāks prātā… lama atbildēja un tūdaļ pat lūdza mirkli klusuma, lai varētu lūgties, jo kopš brīža, kad viņš to bija darījis pēdējo reizi, bija pagājušas daudzas stundas.

Kamēr Tensings, sēdot uz klints, meditēja, pavērsis seju pret bezgalīgajām debesīm, Aleksandrs mērīja vir­ves, skaitīja āķus, izmēģināja iekāres, prātoja par iespē­jām un pārrunāja ar princi labāko veidu, kā īstenot šo riskanto manevru.

-   Ja mums vismaz būtu pūķis! Dils Bahadūrs nopūtās.

Viņš draugiem pastāstīja, ka karaļvalstī pastāv sena

pūķu gatavošanas māksla tie bija putna formas vei­dojumi no zīda ar diviem spārniem. Daži bija tik lieli un stingri, ka varēja noturēt pat cilvēku. Tensings bija šā sporta veida eksperts un bija to iemācījis arī Dilam. Princis atcerējās savu pirmo lidojumu pirms pāris gadiem, kad, ceļojot uz kādu klosteri, bija pārlidojis no viena kalna uz otru, izmantojot gaisa straumes, kas ļāva vadīt trauslo pārvietošanās līdzekli, kamēr seši mūki turēja pūķi garā saitē.

-    Daudzi droši vien tā dabūjuši galu… Nadja sprieda.

-    Jā, nav tik viegli, kā izskatās, princis apliecināja.

-    Pūķi droši vien ir līdzīgi planieriem, Aleksandrs iestarpināja.

-    Lidmašīna ar zīda spārniem… Nedomāju, ka es vēlētos ko tādu izmēģināt, Nadja sacīja un jutās atvieglota, ka pūķa nav pa rokai.

Tensings lūdza, lai nepūš vējš, jo tad nolaišanās pa klinti nebūtu iespējama. Viņš lūdza arī, lai amerikāņu zēnam būtu nepieciešamā pieredze un izlēmība, bet pārējiem netrūktu drosmes.

-    No šejienes ir grūti aprēķināt klints augstumu, skolotāj Tensing. Ja manas virves sniegsies līdz tai šaurajai terasītei, ko var redzēt tur lejā, tad varēšu to paveikt, Aleksandrs apliecināja.

-    Un meitenes?

-    Es viņas nolaidīšu lejā pa vienai.

-    Visas, izņemot mani, Nadja stingri noteica.

-    Mēs ar Nadju vēlamies iet uz klosteri kopā ar jums un Dilu Bahadūru, Aleksandrs sacīja.

-    Un kurš tad aizvedīs meitenes līdz ielejai? lama gribēja zināt.

-    Varbūt cienījamais skolotājs ļaus to darīt man… Pema ierosināja.

-    Piecas meitenes vienas pašas? Dils Bahadūrs viņu pārtrauca.

-    Un kāpēc gan ne?

-    Tā ir tikai tava izvēle, Pema, Tensings sacīja un ar patiku aplūkoja meitenes zeltīto auru.

-    Iespējams, ka ikviens no jums to varētu izdarīt labāk nekā es, tomēr, ja vien skolotājs dod man atļauju un atbalsta mani ar savām lūgšanām, varbūt savu darba daļu spēšu izdarīt, kā nākas, meitene piebilda.

Dils Bahadūrs nobālēja. Ar pirmās mīlestības aklo pārliecību viņš bija nolēmis, ka Pema viņam šai pasaulē ir vienīgā sieviete. Apstāklis, ka nevienu citu viņš lāgā nepazina, šoreiz netika ņemts vērā. Jauneklis baidījās, ka meitene varētu nokrist no klints vai apmaldīties un nokļūt ienaidnieku nagos, ja viņai izdosies nolaisties no klints dzīvai un veselai. Šai apkārtnē dzīvoja tīģeri, un nevarēja aizmirst arī par Skorpiona sektas vīriem.

-    Tas ir ļoti bīstami, viņš sacīja.

-    Varbūt mans māceklis ir nolēmis meitenes pava­dīt? Tensings jautāja.

-    Nē, skolotāj, man jāpalīdz atbrīvot karalis, nolai­dis skatienu un sakaunējies princis nomurmināja.

Lama aizveda viņu gabaliņu nostāk, kur sacīto neva­rēja dzirdēt citi.

-    Tev viņai ir jāuzticas. Tai meitenei ir tikpat dros­mīga sirds kā tev, Dil Bahadūr. Ja karma jums lēmusi palikt kopā, tas notiks jebkurā gadījumā. Ja ne, tad nekas no tā, ko tu darīsi, nemainīs dzīves plūdumu.

-    Skolotāj, es nekad neesmu teicis, ka vēlos palikt kopā ar viņu!

-    Varbūt nemaz nav nepieciešams, lai tu to teiktu, Tensings pasmaidīja.

Aleksandrs nolēma izmantot vēl atlikušo gaišo laiku, lai sagatavotu ceļu nākamajai dienai. Vispirms vajadzēja pārliecināties, ka ar divām piecdesmit metru garajām virvēm ir iespējams paveikt iecerēto. Viņš pusstundu skaidroja pārējiem klintīs kāpšanas pamatprincipus, sākot ar jostas iekaru uzvilkšanu, līdz kustībām, ar kurām varēja padarīt virvi mazāk nospriegtu un pavilkt to. Otru virvi izmantoja drošināšanai. Aleksandram tā nebija nepieciešama, tomēr bez drošības virves nevarēja iztikt, ja gribēja nolaist lejā meitenes.

-    Tagad es nokāpšu lejā līdz terasei un izmērīšu attā­lumu līdz klints pakājei, puisis paziņoja, piestiprinājis virvi un uzvilcis iekāres.

Visi ar lielu interesi vēroja viņa darbošanos, tikai ne Nadja, jo nespēja ieskatīties bezdibenī. Tensingam, kurš visu dzīvi kā kobra bija ložņājis pa Himalajiem, Aleksandra tehnika šķita apburoša. Viņš pārsteigts pētī­ja izturīgo un vieglo virvi, metāla āķus, drošības siksnas un iekāres. Pārsteigtais lama noskatījās, kā puisis atva­dās un, iesēdies iekarēs, laižas tukšumā. Viņš ar kājām atspērās pret vertikālo klints sienu un ar rokām lēni atbrīvoja virvi, katru reizi bez redzamas piepūles nolai­žoties trīs līdz piecus metrus zemāk. Nepagāja ne piecas minūtes, kad Aleksandrs jau stāvēja uz šaurās klinšu terases. No augšas viņš izskatījās niecīgs. Puisis bija lejā apmēram pusstundu un ar otru, pie jostas saritinā­to virvi mērīja augstumu līdz klints pakājei. Lai tiktu augšā, nācās piepūlēties daudz vairāk nekā nolaižoties, tomēr tas tik un tā nebija pārlieku grūti. Klints virsotnē puisi sagaidīja ar aplausiem un prieka saucieniem.

-    Skolotāj Tensing, to ir iespējams izdarīt, terase ir pietiekami plata un stabila, uz tās varēs satilpt piecas meitenes un arī es. Virve sniedzas līdz apakšai, un domāju, ka varēšu iemācīt meitenēm lietot iekāres. Tomēr ir kāda problēma, Aleksandrs sacīja.

-    Kāda tad?

-     Uz terases man būs nepieciešamas divas virves, jo meitenes nevar laist lejā bez drošināšanas. Vienai no virvēm piestiprina iekāres, otru ar īpašu aparātu, ko es jau uzstādīju, piestiprina pie klintīm, un tā ļaus man palīdzēt meitenēm pamazām nolaisties zemē. Otra virve ir pilnīgi nepieciešama, ja kāda meitene zaudē kontroli vai gadās kāda cita kļūme. Tā kā viņām nav nekādas kalnos kāpšanas pieredzes, bez nodrošinājuma meitenes to nevar darīt.

-    Es visu saprotu, taču mums ir divas virves. Kāda tad ir problēma?

-    Mēs tās izmantosim, lai nokļūtu līdz terasei. Pēc tam jūs abas virves atbrīvosiet, lai es tās varētu nostip­rināt uz terases un meitenes nokļūtu līdz klints pakājei. Kā gan es tikšu atpakaļ augšā, ja abas virves atradīsies uz terases? Bez palīdzības es nevaru uzrāpties pa ver­tikālu sienu. Būtu nepieciešamas vairākas stundas, lai to varētu izdarīt pat ļoti pieredzējis kalnos kāpējs, bet nedomāju, ka esmu uz ko tādu spējīgs. Tas nozīmē, ka mums nepieciešama trešā virve, Aleksandrs skaidroja.

-    Vai arī kāds tievāks striķītis, lai uzvilktu augšā vienu no virvēm, Dils Bahadūrs piebilda.

-    Tieši tā.

Viņiem nebija piecdesmit metru gara striķa. Pirmā doma, protams, bija, sagriezt apģērbu smalkās strēme­lēs, taču viņi ātri vien saprata, ka šai klimatā nebija iespējams palikt puskailam no aukstuma varēja no­mirt. Nevienai no meitenēm nebija nekā cita kā vien plāna zīda saronga un jaciņa. Tensings domāja par jaka vilnas saišu rituļiem, kas atradās alā ļoti tālu no šejie­nes, bet vairs nebija laika iet tiem pakaļ.

Tikmēr saule jau bija norietējusi, un debesis krāsojās tumši zilas.

-    Ir ļoti vēls. Pienācis laiks sagatavoties vairāk vai mazāk ērtai naktsguļai. Paskatīsimies, kas mums ienāks prātā rīt no rīta, lama sacīja.

-    Tam striķim, kas mums nepieciešams, nav jābūt pārlieku izturīgam, vai ne? Pema pavaicāja.

-    Nē, tomēr tam jābūt pietiekami garam. Mēs to izmantosim tikai vienas virves uzvilkšanai, Aleksandrs atbildēja.

-    Iespējams, ka mēs to varam pagatavot… meitene prātoja.

-    No kā?

-    Mums visām ir gari mati. Varam tos nogriezt un sapīt.

Meiteņu sejās parādījās neslēpta baiļu izteiksme. Viņas apķēra ar rokām galvu un glāstīja savus garos matus, kas sniedzās līdz jostasvietai. Aizliegtās karaļ­valsts sievietes matiem šķēres nekad nepieskārās, jo tos uzskatīja par skaistuma un sievišķības simbolu. Neprecētās sievietes matus nēsāja izlaistus un iesmaržinātus ar muskusu un jasmīnu; precētās matus iezieda ar mandeļu eļļu un no pīnēm veidoja sarežģītas frizūras, ko rotāja ar sudraba, tirkīza, dzintara un koraļļu mat­adatām. Tikai mūķenes atteicās no savas galvasrotas un visu mūžu dzīvoja ar skūtu galvu.

-    Iespējams, no katras meitenes varētu iegūt apmē­ram divdesmit tievu bizīšu. Sareizinot ar pieci, jau ir simts. Ja pieņemam, ka katra no tām ir apmēram piec­desmit centimetrus gara, tad iegūstam piecdesmit met­rus matu. Varbū no maniem matiem iznāk pat divdesmit četras bizītes, tad striķis būs vēl garāks, Pema skaidroja.

-    Man arī ir mati, Nadja piedāvāja.

-    Tie ir pārāk īsi, nedomāju, ka tavi mati šoreiz derēs, nopētījusi draudzeni, Pema atbildēja.

Viena no meitenēm sāka nevaldāmi raudāt. Nogriezt matus tai šķita pārāk liels upuris. Pema apsēdās viņai līdzās un mēģināja saudzīgi pārliecināt, ka mati ir mazāk svarīgi nekā visu klātesošo dzīvība un karaļa drošība; turklāt tie tik un tā ataugs.

-    Kā gan es tikmēr varēšu iziet cilvēkos? meitene šņukstēja.

-    Ar milzu lepnumu, jo būsi piedalījusies mūsu zemes glābšanā no Skorpiona sektas, Pema atbildēja.

Kamēr princis un Aleksandrs devās meklēt saknes un izžuvušus dzīvnieku mēslus, lai varētu aizkurt nelielu ugunskuru, kas pa nakti ļautu kaut drusku sasildīties, Tensings apskatīja Nadjas ievainojumu un pārsēja to. Lama šķita apmierināts: plecs vēl neizskatījās gluži labi, tomēr jau bija vesels un Nadjai netraucēja.

Lai nogrieztu matus, Pema izmantoja Aleksandra kabatas nazi. Apjukušais Dils Bahadūrs nespēja noska­tīties viņam šī darbība šķita ļoti intīma un gandrīz vai sāpīga. Zīdainajiem matiem krītot, parādījās meitenes garais kakls un trauslais pakausis, viņas skaistums mai­nījās, un tagad Pema izskatījās pēc pusaugu puišeļa.

-    Nu es varu ubagot kā mūķene, viņa smējās, norā­dot uz prinča tuniku un kailo galvu, kur vēl slējās dažas matu šķipsnas.

Pārējās meitenes paņēma kabatas nazi un nogrieza matus cita citai. Pēc tam visas sasēdās aplī un pina smalku, melnu un mirdzošu virvi, kas smaržoja pēc muskusa un jasmīniem.

Visi atpūtās, cik nu šaurais klinšu patvērums ļāva. Zelta pūķa karaļvalstī neatzina dažāda dzimuma cil­vēku fizisku kontaktu, tomēr tonakt nācās pārkāpt šo aizliegumu, jo bija ļoti auksts, nevienam nebija vairāk apģērba kā tas, kas mugurā, un vēl divas mūku atnestās jaku ādas. Tensings un Dils Bahadūrs bija dzīvojuši kal­nos un spēja paciest aukstumu daudz labāk nekā pārē­jie. Viņi bija pieraduši arī atteikties no ērtībām, tāpēc meitenēm atdeva jaku ādas un lielākās ēdiena porcijas. Tā kā Aleksandrs nevēlējās atpalikt no abiem vīriešiem, tad sekoja viņu piemēram, kaut arī puiša vēders aiz izsalkuma rūca. Tāpat viņš mazītiņos gabaliņos sadalīja mugursomas dibenā atrasto šokolādes tāfelīti.

Ceļabiedriem bija ļoti maz kurināmā, tāpēc uguns nedrīkstēja būt pārāk spēcīga. Tomēr vārgās liesmas deva zināmu drošību. Tās vismaz aizbaidīja kalnos dzī­vojošos tīģerus un sniega leopardus. Kādā traukā viņi sasildīja ūdeni un pagatavoja tēju ar taukiem un sāli, kas palīdzēja pārciest skarbo nakti.

Ceļabiedri gulēja, saspiedušies kopā un kā kucēni sildot cits citu, no vēja viņus aizsargāja apkārtējās klintis. Aiz bailēm no skolotāja smaidīgā skatiena Dils Bahadūrs neuzdrošinājās iekārtoties Pemas tuvumā, lai cik ļoti viņam būtu gribējies. Puisis aptvēra, ka bija izvairījies pastāstīt meitenei, ka karalis ir viņa tēvs un viņš pats nav parasts mūks. Viņam šķita, ka tagad ne­bija piemērots brīdis, lai to darītu, tomēr šī noklusēšana likās kā meli. Aleksandrs, Nadja un Boroba iekārtojās cieši līdzās un dziļā miegā nogulēja līdz pat brīdim, kad virs apvāršņa parādījās pirmais rītausmas stars.

Tensings vadīja rīta lūgšanu, un viņi visi korī vairākas reizes noskaitīja Om mani padme hum. Viņi nezemojās nevienai dievībai, jo Buda bija cilvēks, kurš sasniedzis apgaismību vai augstāko sapratni; kā pozitīvas enerģi­jas starus ceļabiedri savas lūgšanas sūtīja bezgalīgajā Visumā un pār visu valdošajam garam. Aleksandrs bija audzis agnostiskā ģimenē, kurā netika piekopta neviena reliģija, un viņu pārsteidza, ka Aizliegtajā karaļvalstī pat ikdienišķākās darbības bija dievišķas jēgas caurvītas. Reliģija šai valstī bija dzīvesveids, jo katrā cilvēkā mita buda. Aleksandru pārsteidza degsme, ar kādu viņš atkārtoja mantru.

Lama svētīja ēdienu un izdalīja to, kamēr Nadja iznē­sāja siltu tēju.

-    Iespējams, šī būs skaista diena saulaina un bez vēja, nopētījis debesis, Tensings paziņoja.

-    Ja vien cienījamais skolotājs tā lemtu, varbūt mēs varētu sākt iet pēc iespējas ātrāk, jo ceļš līdz ielejai ir tāls, Pema sacīja.

-    Ja vien nedaudz veiksies, domāju, ka pēc nepilnas stundas jūs jau būsiet lejā, Aleksandrs sacīja, kārtojot aprīkojumu.

Brīdi vēlāk vini sāka nolaišanos. Aleksandrs uzvilka iekāres un kā kukainis pāris minūtēs nolaidās līdz tera­sei, kas atradās vertikālās sienas vidū. Pema paziņoja, ka vēlas pirmā sekot puisim. Dils Bahadūrs uzvilka augšā virvi un uzlika Pemai iekāres, vēlreiz paskaidro­jot, kā darbojas mehānisms.

-    Tev jālaižas lejā pamazām. Ja gadās kādi sarežģīju­mi, nebīsties, es tevi turēšu otrā virvē, kamēr tu atkal atgūsi ritmu, skaidrs? viņš sacīja.

-    Iespējams, tev nevajadzētu skatīties uz leju. Mēs tevi turēsim ar savām domām, Tensings piebilda, un pagāja pāris soļu nostāk, lai varētu koncentrēties un nosūtīt Pemai mentālo enerģiju.

Dils Bahadūrs aplika sev ap vidu virvi, kas klints plaisā bija nostiprināta ar metāla āķi, un ar zīmēm rādīja Pemai, ka ir gatavs. Meitene tuvojās kraujai un pasmaidīja, lai apslēptu pēkšņo panikas lēkmi.

-    Ceru, ka mēs vēl redzēsimies, Dils Bahadūrs nočuk­stēja, vairāk neuzdrošinoties bilst ne vārda, jo nevēlējās atklāt, ka ir iemīlējies meitenē no pirmā acu skatiena.

-    Es arī ceru. Es lūgšos un ziedošu, lai karalis izglāb­tos… Sargi sevi, meitene aizkustināta atbildēja.

Pema uz brīdi pievēra acis, ielika savu dvēseli debesu rokās un metās tukšumā. Viņa vairākus metrus krita kā akmens, līdz iemanījās kontrolēt virvi, nospriegojot mehānismu. To apguvusi, meitene ritmiski turpināja laisties zemāk un jutās arvien drošāka par sevi. Viņa ar kājām atbalstījās pret klinti un atgrūdās no tās. Pemas tunika plandījās vējā, un no augšas viņa izskatījās pēc sikspārņa. Ātrāk nekā varēja gaidīt viņa izdzirdēja Alek­sandra balsi, kas teica, ka atlicis vēl pavisam nedaudz.

-     Lieliski! puisis iesaucās, satverdams Pemu.

-    Un tas ir viss? Kad man beidzot iepatīkas, tas jau ir galā, atbildēja Pema.

Terase bija ļoti šaura un uz āru izvirzīta, tāpēc kārtīga vēja pūsma būtu viņus notraukusi, tomēr, kā Tensings jau paredzēja, laika apstākļi šoreiz bija labvēlīgi. Iekāres atkal uzvilka augšā un uzlika citai meitenei. Viņu bija pārņēmušas šausmas un arī meitenes raksturs nebija tik stiprs kā Pemai, tomēr lama ar savām hipnotizējošām acīm viņu cieši uzlūkoja un centās nomierināt. Cita pēc citas visas četras meitenes nolaidās uz terases bez īpašām problēmām, jo katru reizi, kad kāda apstājās vai pārāk strauji krita, Dils Bahadūrs viņu noturēja drošības virvē. Kad visas beidzot stāvēja uz šaurās terases, bija grūti kustēties, jo viegli varēja iekrist bezdibenī. Aleksandrs to jau paredzēja, tāpēc iepriekšējā dienā bija ierīkojis vai­rākus āķus. Viņi bija gatavi sākt otro nolaišanās posmu.

Dils Bahadūrs atbrīvoja abas virves, Aleksandrs vēl­reiz atkārtoja šo pašu operāciju un no terases nolaida meitenes līdz klints pakājei. Šoreiz Pemu lejā neviens nesatvēra, bet viņa jau bija guvusi pašpārliecību un laidās lejā bez kavēšanās. Mazliet vēlāk meitenei sekoja pārējās.

Aleksandrs pamāja viņām atvadas un no visas sirds vēlēja, lai šīs četras trauslās, svētku laikā sagūstītās mei­tenes zeltītās sandalēs un mūka drānās tērpusies Pema atrastu ceļu līdz tuvākajam ciemam. Viņš noskatījās, kā meitenes dodas ielejas virzienā, pārvēršas par maziem punktiņiem un pēc tam pazūd pavisam. Zelta pūķa karaļ­valstī bija tikai daži automašīnām paredzēti ceļi, un daudzi no tiem lietus vai sniega vētru laikā kļuva neizbraucami, tomēr pašlaik nebija nekādu sarežģījumu. Ja meitenes atradīs ceļu, kāds spēkrats viņas noteikti uzņems.

Aleksandrs deva zīmi, un Dils Bahadūrs nometa lejā garu, melnu matu bizi ar galā piesietu akmeni. Tas nokrita uz terases, un Aleksandrs satvēra striķi. Viņš saritināja vienu no virvēm un piekāra to sev pie jostas, pēc tam otru virvi piesēja pie bizes un ar zīmēm rādīja, ka ir gatavs. Dils Bahadūrs uzmanīgi vilka bizi augšup, līdz satvēra virves galu un piesēja to pie viena no āķiem, ko Aleksandrs bija norādījis pirms kāpšanas lejup.

16 Sniega cilvēku cīnītāji

Pārliecinājušies, ka Pema un pārējās meitenes aiz­iet uz ielejas pusi, lama, princis, Aleksandrs, Nadja un Boroba devās vēl augstāk kalnos. Jo augstāk viņi kāpa, jo aukstāks kļuva. Pāris reižu ceļabiedriem nācās izman­tot mūku garos spieķus, lai šķērsotu šaurus bezdibeņus. Šie improvizētie tilti bija daudz drošāki un izturīgāki, nekā pirmajā brīdī šķita. Kopā ar tēvu kāpjot kalnos, Aleksandrs jau bija pieradis balansēt lielā augstumā, tāpēc viņam nesagādāja grūtības spert soli uz spieķa un pēc tam pārlēkt otrā pusē, kur gaidīja Tensinga spēcīgā roka, bet Nadja to nebūtu uzdrošinājusies paveikt pat pil­nīgi vesela, kur nu vēl ar izmežģītu plecu. Dils Bahadūrs un Aleksandrs stingri nostiepa virvi, un Tensings, mei­teni pasitis padusē kā sainīti, drošsirdīgi šķērsoja bez­dibeni. Virvei vajadzēja lamu drošināt, ja viņš zaudētu līdzsvaru, tomēr Tensingam bija tik liela pieredze, ka puiši nejuta pat mazāko virves sakustēšanos mūka roka tik tikko tai pieskārās. Tensings uz spieķiem balan­sēja tikai īsu brīdi, viņš it kā lidoja, un, pirms Nadju paspēja pārņemt panika, viņi jau atradās otrā pusē.

-    Iespējams, es kļūdos, cienījamais skolotāj, tomēr man šķiet, ka šis nav īstais ceļš uz Centhandzonga klos­teri, dažas stundas vēlāk, kad viņi bija apstājušies atpūsties un iedzert tēju, princis sacīja.

-    Pa ierasto ceļu mums nāktos iet vairākas dienas, un bandīti mūs apsteigtu. Nebūtu slikti izvēlēties tais­nāku ceļu… Tensings atbildēja.

-    Sniega cilvēku tuneli! Dils Bahadūrs iesaucās.

-    Domāju, ka mums nepieciešama palīdzība, lai spētu stāties pretī Skorpiona sektai.

-    Vai mans cienījamais skolotājs domā lūgt to sniega cilvēkiem?

-    Varbūt…

-    Visu cieņu, skolotāj, tomēr man šķiet, ka sniega cil­vēkiem nav vairāk smadzeņu kā šim pērtiķim, princis iebilda.

-    Tad jau viss ir kārtībā, jo Borobam to ir tieši tikpat, cik tev! Nadja apvainojusies viņu pārtrauca.

Aleksandrs mēģināja sekot līdzi sarunai un uztvert tēlus, kas telepātiski veidojās viņa prātā, tomēr puisim nebija īsti skaidrs, par ko ir runa.

-    Vai esmu pareizi sapratis? Jūs runājat par sniega cilvēkiem? Par briesmīgajiem Himalaju sniega cilvē­kiem? viņš jautāja.

Tensings piekrītoši pamāja.

-     Profesors Ludoviks Leblāns vairākus gadus Himalajos viņus meklēja, bet tad nolēma, ka tādu nemaz nav un tā ir tikai leģenda, Aleksandrs sacīja.

-    Kas ir šis profesors? Dils Bahadūrs gribēja zināt.

-    Kāds vecmāmiņas Keitas nedraugs.

-    Varbūt viņš nemeklēja īstajā vietā… Tensings pasmaidīja.

Iespēja ieraudzīt sniega cilvēkus Aleksandram un Nadjai šķita tikpat vienreizīga kā tikšanās ar briesmo­ņiem varenajā Amazones zelta pilsētā. Lielo pēdu un noslēpumainās uzvedības dēļ šos aizvēsturiskos dzīv­niekus salīdzināja ar briesmīgo sniega cilvēku. Runāja, ka arī briesmoņi ir tikai leģenda, tomēr abi draugi bija pārliecinājušies, ka tie tomēr pastāv.

-    Vecmāmiņu piemeklēs infarkts, kad viņa uzzinās, ka esam redzējuši sniega cilvēkus un neesam tos nofoto­grafējuši, Aleksandrs nopūtās, iedomājies, ka mugur­somā ir ielicis visu ko, tikai ne fotoaparātu.

Viņi turpināja iet klusējot, jo ikviens vārds lika elpai aizcirsties. Nadja un Aleksandrs no skābekļa trūkuma cieta vairāk, jo pie šāda augstuma nebija pieraduši. Viņiem sāpēja un reiba galva, un vakarā viņi abi jau bija izsmēluši gandrīz visus spēkus. Drīz vien Nadjai sāka asiņot deguns, viņa saliecās līkumā un vēma. Tensings sameklēja kādu drošu vietu un nolēma atpūsties. Kamēr Dils Bahadūrs gatavoja tsampu un vārīja ūdeni ārstniecis­kai tējai, lama ar savām akupunktūras adatām palīdzēja Nadjai un Aleksandram pārvarēt augstuma slimību.

-    Manuprāt, Pema un pārējās meitenes jau ir dro­šībā. Tātad drīz vien ģenerālis Mijars Kunglungs saņems ziņu, ka karalis atrodas klosterī… Tensings prātoja.

-     Kā jūs to varat zināt, cienījamais skolotāj? Aleksandrs jautāja.

-    Pemas prāts vairs neizstaro tādu nemieru. Viņas enerģija ir citāda.

Es biju dzirdējis par telepātiju, skolotāj, tomēr nekad nevarēju iedomāties, ka tā darbojas kā mobilais telefons.

Lama laipni pasmaidīja. Viņam nebija ne jausmas, kas ir mobilais telefons.

Jaunieši pēc iespējas ērtāk iekārtojās starp akmeņiem, kamēr Tensings atpūtināja prātu un ķermeni, bet ar sesto prātu uzmanīja apkārtni, jo šajās virsotnēs mita lieli bal­tie tīģeri. Nakts ceļabiedriem šķita īpaši auksta un gara.

Ceļotāji nonāca pie ieejas garā, dabiski veidotā tunelī, kas veda uz noslēpumaino Sniega cilvēku ieleju. Tobrīd Nadja un Aleksandrs jau jutās pārguruši, sniega atstaro­tajos saules staros viņu āda bija apdegusi un lūpas izkal­tušas un sasprēgājušas. Nadjai šķita, ka viņa nosmaks šaurajā un pēc sēra smakojošajā tunelī, bet Aleksandram pēc Briesmoņu pilsētā piedzīvotā ceļojuma zemes iek­šienē šis šķita tikai viegls pārgājiens. Vairāk nekā divus metrus garais Tensings dažviet varēja izspraukties tikai ar grūtībām, tomēr viņš šo ceļu jau bija mērojis, tāpēc pārliecināti gāja uz priekšu.

Kad viņi beidzot nokļuva Sniega cilvēku ielejā, Nad­jas un Aleksandra pārsteigums bija milzīgs. Viņi nebija gatavi Himalaju ledaino virsotņu ielokā ieraudzīt silta tvaika ieskautu vietu, kur sastopami citur pasaulē nepa­zīstami augi. Dažās minūtēs ķermeni ietina jau vairākas dienas nejusts siltums, un draugi varēja novilkt jakas. Boroba, kas visu ceļu bija slēpies zem Nadjas drēbēm, izbāza laukā galvu un, sajūtot silto gaisu, atguva pa­rasto labo noskaņojumu, un sāka pētīt apkārtni.

Ja jaunieši bija pārsteigti par augstajiem tvaika sta­biem, sērūdens lāmām un silto ielejas miglu, gaļīgajām, violetajām puķēm un čegno ganāmpulkiem, kas klīda apkārt, grauzdami cieto un sauso ielejas zāli, tad vēl jo mazāk viņi bija gatavi ieraudzīt sniega cilvēkus, kad tie vēlāk iznāca pretī.

Ceļabiedros lūkojās pulks ar rungām bruņotu, klie­dzošu tēvaiņu, kas ik pa brīdim draudīgi palēcās. Dils Bahadūrs sagatavoja loku, jo bandīta drēbēs sniega cil­vēki viņu varēja arī nepazīt. Nadja un Aleksandrs nekad nebūtu varējuši iedomāties, ka sniega cilvēki izskatās tik briesmīgi, tāpēc instinktīvi aizslēpās aiz Tensinga. Turpretī lama droši gāja uz priekšu, salika plaukstas pie sejas un noliecās, sveicinot sniega cilvēkus ar mentālo enerģiju un dažiem vārdiem, ko zināja viņu valodā.

Pagāja divas vai trīs bezgala garas minūtes, līdz sniega cilvēku primitīvās smadzenes atcerējās lamas apmeklē­jumu vairākus mēnešus iepriekš. Viņi nekļuva laipnāki, tomēr vismaz beidza viesiem pie deguna vicināt rungas.

Kur ir Grrijmpra? Tensings mēģināja uzzināt.

Joprojām rūcot un uzmanot atnācējus, sniega cilvēki aizveda viesus līdz ciemam. Lama apmierināts ievēroja, ka atšķirībā no iepriekšējās reizes cīnītāji ir enerģijas pilni un mātītes un bērni ciematā izskatās veseli. Viņš pamanīja, ka nevienam no viņiem nav violeta mēle un ka gaišās spalvas, kas klāja sniega cilvēkus no galvas līdz papēžiem, vairs nav savēlušās un taukainas. Dažas mātītes bija ne tikai vairāk vai mazāk tīras, bet izskatī­jās arī sasukājušās, un tas lamu ļoti ieinteresēja, jo viņš no sievišķīgas koķetēšanas nenieka nesaprata.

Ciemats nebija mainījies, tas joprojām bija alu un pazemes eju jūklis, kas izveidojies zem sacietējušas lavas virskārtas. Virs lavas bija plāns zemes slānītis, kurš ielejas siltajā un mitrajā klimatā bija daudzmaz auglīgs un deva iztiku sniega cilvēkiem un viņu vienīgajiem mājdzīvniekiem čegno. Lamu aizveda taisnā ceļā pie Grrijmpras.

Burve bija ļoti novecojusi. Kad Tensings un Dils Bahadūrs viņu iepazina, Grrijmpra bija diezgan veca, bet tagad viņa izskatījās jau tūkstošgadīga. Ja pārējie sniega cilvēki šķita veselāki un tīrāki nekā agrāk, tad viņa bija līdzīga šķību kaulu mezglam, kas pārvilkts ar taukainu ādu; pār vecas šausminošo seju tecēja izdalījumi no deguna, acīm un ausīm. No viņas nāca tik atbaidoša netīrumu un puvekļu smaka, ka pat Ten­sings ar visu milzīgo ārsta pieredzi nevarēja izturēt. Viņi sazinājās telepātiski, izmantojot pāris vārdus, kurus abi saprata.

-    Redzu, ka tava tauta ir vesela, cienījamā Grrijmpra.

-    Lavandas krāsas ūdens aizliegts. Tam, kas to dzer ar nūju, viņa atbildēja.

-    Sods šķiet briesmīgāks par slimību, Tensings pa­smaidīja.

-    Slimību nav, večiņa apliecināja, nesaprazdama mūka ironiju.

-    Man liels prieks. Vai ir piedzimuši bērni?

Viņa pacēla divus pirkstus un savā valodā piebilda, ka bērni ir veseli. Tensings bez grūtībām saprata vecās Grrijmpras prāta veidotos tēlus.

-    Tavi pavadoņi, kas viņi ir? viņa noņurdēja.

-    Šo tu pazīsti, tas ir Dils Bahadūrs mūks, kas atklāja indi strauta lavandas krāsas ūdenī. Arī pārējie ir draugi un nāk no lielas tālienes, no citas pasaules.

-    Kādēļ?

-    Ar visu tev pienākošos cieņu mēs nākam lūgt palī­dzību, godājamā Grrijmpra. Mums nepieciešami tavi cīnītāji, lai atbrīvotu karali, kuru nolaupījuši bandīti. Mēs esam tikai trīs vīri un viena meitene, bet ar tavu vīru palīdzību, iespējams, varam uzvarēt.

No šīs garās un sarežģītās runas veča saprata mazāk nekā pusi, tomēr viņa nojauta, ka pienācis laiks atmak­sāt mūka labos darbus. Viņš gribēja cīnītājus. Būs kauja. Viņai nemaz nepatika šī doma, pirmām kārtām jau tāpēc, ka Grrijmpra vairākas desmitgades bija centusies apvaldīt sniega cilvēku milzīgo agresivitāti.

-    Cīnītāji cīnās, cīnītāji mirst. Ciems bez cīnītājiem arī mirst, viņa noteica.

-     Taisnība. Tas, ko tev lūdzu, ir ļoti liels pakalpo­jums, godātā Grrijmpra. Iespējams, ka cīņa būs bīstama. Es nevaru garantēt tavu cīnītāju drošību.

-    Grrijmpra mirst, nomurmināja veča, sitot sev pa krūtīm.

-    Es zinu, Grrijmpra, Tensings sacīja.

-    Grrijmpra mirusi, daudz problēmu. Tu izārstēt Grrijmpra, tu dabūt cīnītājus, viņa piedāvāja.

-    Es nevaru izārstēt tevi no vecuma, godājamā Grrijmpra. Tavs laiks šai pasaulē ir beidzies, tavs ķer­menis ir noguris, un tavs gars vēlas aiziet. Tur nav nekā slikta, mūks skaidroja.

-    Tad nedabūt cīnītājus, viņa secināja.

-    Kādēļ tu baidies nomirt, godājamā sirmgalve?

-     Grrijmpra nepieciešama. Grrijmpra vada, sniega cilvēki klausa. Grrijmpra mirusi, sniega cilvēki plēšas. Sniega cilvēki nogalina, sniega cilvēki mirst beigas, -

vina noteica.

»

-     Es saprotu: tu nevari pamest šo pasauli, jo baidies, ka tava tauta cietīs. Vai nav neviena, kas tevi varētu aizvietot?

Viņa skumji pašūpoja galvu. Tensings saprata, ka vecā ragana baidījās pēc viņas nāves tagad veselie un enerģiskie sniega cilvēki atsāks viens otru slaktēt, kā to bija darījuši iepriekš, līdz pavisam izzudīs no zemes virsas.

Šīs pa pusei cilvēciskās radības vairākās paaudzēs bija atkarīgas no večiņas spēka un prāta viņa bija stingrā, taisnīgā un gudrā māte. Viņi akli klausīja Grrijmprai, jo domāja, ka viņai piemīt pārdabisks spēks. Bez viņas cilts iznīktu. Lama aizvēra acis un vairākas minūtes abu sarunas biedru galvas bija pilnīgi tukšas. Kad mūks atkal atvēra acis, viņš skaļā balsī izstāstīja savu plānu, lai arī Nadja un Aleksandrs to saprastu.

-     Ja tu man aizdosi pāris cīnītāju, apsolu, ka atgrie­zīšos ielejā un palikšu šeit sešus gadus. Es pazemīgi piedāvāju aizstāt godājamo Grrijmpru, un tā tu mierīgi vari pamest šo pasauli un doties uz garu valstību. Es rūpēšos par tavu tautu, mācīšu tai dzīvot pēc iespējas labāk, neslepkavot, bet izmantot ielejā atrodamo barī­bu. Es sagatavošu piemērotāko sniega cilvēku, lai pēc sešiem gadiem viņš varētu būt cilts vadītājs vai vadītāja. Tāds ir mans piedāvājums…

To izdzirdis, Dils Bahadūrs pielēca kājās un pilnīgi bāls un šausmu pārņemts metās pie skolotāja, bet lama viņu ar žestu apturēja: viņš nevarēja pārtraukt mentālo sarunu ar večiņu. Grrijmprai bija nepieciešamas vairā­kas minūtes, lai saprastu mūka teikto.

-    Jā, viņa piekrita ar dziļu un atvieglotu nopūtu, jo nu beidzot varēja mirt.

Tiklīdz bija iespēja pabūt diviem vien, Dils Bahadūrs asaru pilnām acīm savam mīļotajam skolotājam lūdza paskaidrojumus. Kā gan viņš varēja piedāvāt vecajai raganai ko tādu? Zelta pūķa karaļvalstij viņš bija nepie­ciešams daudz vairāk nekā sniega cilvēkiem princis vēl nebija pabeidzis savu apmācību, un skolotājs viņu nevar tā pamest!

-    Iespējams, ka tu kļūsi par karali agrāk nekā pare­dzēts, Dil Bahadūr. Seši gadi paiet ātri. Sai laikā es var­būt varēšu mazliet palīdzēt sniega cilvēkiem.

-    Un es? jauneklis iesaucās, nespēdams iedomāties savu dzīvi bez skolotāja.

-    Iespējams, ka esi spēcīgāks un labāk sagatavots, nekā tu domā… Pēc sešiem gadiem es domāju pamest Sniega cilvēku ieleju, lai audzinātu tavu dēlu, nākamo Zelta pūķa karaļvalsts valdnieku.

-    Kādu dēlu, skolotāj? Man neviena nav.

-    To, kas piedzims jums ar Pemu, Tensings mierīgi atbildēja, un princis nosarka līdz pat ausu galiņiem.

Nadja un Aleksandrs ar grūtībām sekoja sarunai, tomēr uztvēra tās būtību, un nevienu no abiem neizbrī­nīja Tensinga pareģojums attiecībā uz Dilu Bahadūru un Pemu vai viņa nodoms kļūt par sniega cilvēku sko­lotāju. Aleksandrs nodomāja, ka vēl tikai pirms gada viņam viss notiekošais būtu licies kā drudža murgi, bet tagad puisis zināja, ka pasaule ir brīnumiem pilna.

Izmantojot telepātiju un dažus vārdus, ko bija iemā­cījies Aizliegtās karaļvalsts valodā, tāpat arī tos, kurus Dils Bahadūrs saprata angliski, un Nadjas neticamās spējas valodu apguvē, Aleksandrs mēģināja draugiem pastāstīt, ka viņa vecmāmiņa bija rakstījusi reportāžu International Geographic par kādu pumas sugu, kas dzīvoja Floridā un bija uz izzušanas robežas. Dzīvnieki mitinājās nelielā un grūti sasniedzamā apvidū, tādēļ krustojušies šaurā lokā un jaundzimušie kļuva aizvien vārgāki un slimāki. Jebkuras sugas izdzīvošanai nepie­ciešama daudzveidība. Ja pastāvētu tikai viena kukurū­zas šķirne, drīz vien slimības un klimata izmaiņas to iznīcinātu. Bet pasaulē pastāv simtiem dažādu dzīvības veidu, tāpēc viena vietā rodas cits, skaidroja Aleksandrs. Dažādība nodrošina izdzīvošanu.

-    Un kas notika ar pumām? Nadja jautāja.

-    Uz Floridu aizveda ekspertus, kas šai apgabalā ielaida citus, pumai ļoti līdzīgus dzīvniekus. Tie sakrustojās un apmēram desmit gados suga atkal bija atjaunojusies.

-    Vai tu domā, ka tas pats tagad notiek ar sniega cil­vēkiem? Dils Bahadūrs jautāja.

-    Jā. Viņi pārāk ilgi dzīvojuši noslēgti no pārējās pasaules, viņu ir ļoti maz, viņi vairojas šaurā lokā un tāpēc kļūst tik vārgi.

Tensings pārdomāja puiša teikto. Jebkurā gadījumā, ja arī sniega cilvēki izietu no noslēpumainās ielejas, nebija jau neviena, ar ko sajaukties, tāpēc ka neviens cilvēks pasaulē nekādā ziņā nebūtu ar mieru veidot ģimeni ar kādu no viņiem. Tomēr agrāk vai vēlāk sniega cilvēkiem vajadzēja integrēties pasaulē, tas bija neizbēgami. Tas būtu jādara piesardzīgi, jo kontakts ar cilvēkiem šīm būtnēm varēja kļūt nāvējošs. Tas bija iespējams tikai Zelta pūķa karaļvalsts saudzīgajā vidē.

Nākamās stundas draugi ieēda un mazliet atpūtās, lai atjaunotu spēkus. Uzzinot, ka gaidāma cīņa, pieda­līties tajā vēlējās visi sniega cilvēki, tomēr Grrijmpra to nepieļāva, jo tad ciems varēja palikt bez vīriešu dzimtas pārstāvjiem. Tensings apliecināja, ka cīņā iespējams arī mirt, jo būs jācīnās ar briesmīgiem cilvēkiem, kurus sauc par zilajiem vīriem un kuri ir ļoti spēcīgi un cīnās ar dunčiem un šaujamieročiem. Sniega cilvēki nezināja, ko tas nozīmē, un Tensings, cik nu spēja, paskaidroja, aprakstot brūces, ko radīja šie ieroči, asins peļķes un citus sniega cilvēkus iejūsminošus sīkumus. Viss dzirdē­tais tikai palielināja palicēju žēlabas: neviens nevēlējās laist garām iespēju izklaidēties, cīnoties ar cilvēkiem. Viņi cits pēc cita stājās lamas priekšā, lēca, šausminoši kliedza, rādīja zobus un muskuļus, lai iegūtu mūka lab­vēlību. Tā Tensings varēja atlasīt desmit sniega cilvēkus ar sliktāko raksturu un sarkanāko auru.

Lama pats pārbaudīja sniega cilvēku ādas bruņas, kas varēja aizturēt naža cirtienu, tomēr itin nemaz neaiz­sargāja no lodēm. Šie desmit, tikai mazliet saprātīgākie radījumi nekā šimpanze, lai arī cik briesmīgi būdami, nevarēja uzveikt Skorpiona sektas vīrus, tomēr lama paļāvās uz pārsteiguma efektu. Zilie vīri bija māņticīgi un, ja arī bija ko dzirdējuši par briesmīgo sniega cilvēku, noteikti nebija redzējuši nevienu pašu.

Pēc Grrijmpras pavēles par godu ciemiņiem bija nokauti pāris čegno. Tensings un Dils Bahadūrs neat­zina nevienas dzīvas būtnes upurēšanu, tāpēc ar lielu piespiešanos savāca dzīvnieku asinis un iekrāsoja izvē­lēto cīnītāju izspūrušos kažokus. Izmantojot ādas strē­meles, ragus un garākos kaulus, viņi izveidoja šausmas iedvesošas asiņainas galvassegas, kuras sniega cilvēki ar prieka saucieniem uzbāza galvā, kamēr mātītes un bērneļi aiz apbrīnas lēkāja apkārt. Skolotājs un māceklis apmierināti nosprieda, ka sniega cilvēku izskats pārbie­dētu pat drošsirdīgākos kaujiniekus.

Ceļabiedri vēlējās, lai Nadja paliek ciemā, tomēr mei­teni nebija iespējams pārliecināt, un beidzot nācās ļaut viņai iet līdzi. Aleksandrs negribēja pakļaut draudzeni briesmām.

-    Iespējams, ka neviens no mums neatgriezīsies dzīvs, Ērgle… viņš pamatoja savu lēmumu.

-    Un tādā gadījumā man visu atlikušo dzīvi vajadzēs pavadīt šai ielejā sniega cilvēku sabiedrībā. Nē, paldies! Es iešu kopā ar jums, Jaguār, viņa atbildēja.

-    Bet šeit tu vismaz esi daudzmaz drošībā. Nav zi­nāms, ko mēs atradīsim tajā pamestajā klosterī, bet tas noteikti nebūs nekas labs.

-    Neizturies pret mani kā pret mazu meiteni! Protu par sevi parūpēties, es to daru jau trīspadsmit gadus, turklāt domāju, ka varēšu būt noderīga.

-    Labs ir, tikai tu darīsi to, ko es likšu, Aleksandrs nosprieda.

-    Pat nesapņo! Es darīšu to, kas man pašai liksies vajadzīgs. Tu neesi nekāds eksperts, un no cīniņiem saproti tikpat maz, cik es, Nadja atbildēja, un puisim nācās atzīt, ka viņai ir taisnība.

-    Varbūt labāk būtu iziet naktī, tā mēs tuneļa otrā galā nokļūsim, jau gaismai austot, un rīta cēlienu varē­sim izmantot, lai tiktu līdz Centhandzongam, Dils Bahadūrs piedāvāja, un Tensings bija ar viņu vienis­prātis.

Pēc tam kad visi bija piepildījuši vēderu ar garšīga­jām vakariņām, sniega cilvēki nokrita zemē un krāk­dami gulēja. Jaunās bruņucepures viņi uzskatīja par lielu vērtību, tāpēc nenoņēma tās pat miegā. Nadja un Aleksandrs bija tik izsalkuši, ka ātri aprija savu porciju ceptās čengo gaļas, par spīti rūgtajai garšai un apde­gušajām, nenoplūktajām spalvām. Tensings un Dils Bahadūrs pagatavoja tsampu un tēju; pēc tam, pavērsuši seju pret bezgalīgo debesjumu un zvaigznēm, viņi apsē­dās meditēt. Naktī, kad kalnos pazeminājās tempera­tūra, geizeru tvaiki pārvērtās biezā miglā, kas pārklāja ieleju kā vates sega. Sniega cilvēki nekad nebija redzē­juši zvaigznes, un Mēness viņiem bija neizskaidrojams zilas gaismas laukums, kurš reizēm pavīdēja miglā.

17 Nocietinātais klosteris

Bruņneša Teksam daudz labāk patika karaļa un Zelta pūķa evakuēšanas sākotnējais plāns no Tunkhalas ar ložmetēju aprīkotiem helikopteriem vajadzēja nolaisties pils dārzā. Neviens viņus nespētu aizturēt. Šīs zemes gaisa spēki sastāvēja no četrām antikvārām lidmašīnām, kas pirms divdesmit gadiem bija pirktas Vācijā un lidoja tikai Jaungada naktī, virs pilsētas izkaisot papīra put­nus bērneļiem par prieku. Lai noorganizētu lidmašīnu pakaļdzīšanos helikopteriem, būtu nepieciešamas vairā­kas stundas, un tikmēr viņiem būtu pietiekami daudz laika, lai nokļūtu drošā vietā. Tomēr Speciālists pēdējā brīdī un bez liekiem paskaidrojumiem bija mainījis plānu. Viņš tikai pateica, ka operācijai nedrīkst pievērst pastiprinātu uzmanību, un, vēl jo vairāk, nevajadzētu apšaut Aizliegtās karaļvalsts miermīlīgos iedzīvotā­jus, jo tas izraisītu starptautisku skandālu. Speciālista klients Kolekcionārs bija pieprasījis pilnīgu slepenību.

Tā nu Bruņnesim nācās pieņemt otro plānu, kas, pēc viņa domām, bija mazāk drošs un lēnāks. Tikko viņi bija sagūstījuši karali Svētajā vietā, valdniekam ar līmlenti aizlīmēja muti un rokā injicēja narkotikas, kas viņu pēc piecām sekundēm iemidzināja. Bija pavēlēts nenodarīt valdniekam neko ļaunu; monarham vajadzēja nokļūt klosterī dzīvam un veselam, jo no viņa bija jāizdabū informācija par statujas ziņu atšifrēšanu.

Uzmanieties, karalis pārvalda cīņas mākslu, viņš var aizstāvēties. Tomēr es brīdinu ja jūs viņam kaut ko nodarīsiet, nāksies dārgi maksāt, Speciālists bija teicis.

Priekšnieks Bruņneša Teksu sāka izvest no pacietī­bas, tomēr tagad nebija īstais brīdis neapmierinātībai.

Četri bandīti bija sabijušies un nepacietīgi, tomēr tas viņiem neliedza nozagt pāris svečturu un zelta smaržu trauciņus. Daži bandīti jau grasījās dārgmetālu nokasīt no sienas ar dunci.

Divi no kaujiniekiem satvēra ļengano karaļa ķer­meni aiz pleciem un potītēm, kamēr pārējie nocēla smago zelta statuju no melnās akmens pamatnes, uz kuras tā bija stāvējusi jau astoņpadsmit gadsimtus. Zālē vēl bija manāmas dziedāšanas un dīvainās pūķa skaņu atbalsis. Bruņneša Tekss nedrīkstēja kavēties un izpētīt statuju, tāpēc viņš nodomāja, ka tā ir līdzīga mūzikas instrumentam. Amerikānis neticēja, ka Zelta pūķis varētu paredzēt nākotni, tie bija muļķīšiem do­māti māņi un īstenībā viņu nemaz neinteresēja šā priekšmeta vērtība pati par sevi bija neizmērojama. Cik gan Speciālists nopelnīs šajā operācijā? Tie noteikti būs daudzi miljoni dolāru. Un cik liela summa pienāksies viņam? Salīdzinājumā tā droši vien būs kā parasta dze­ramnauda, Tekss nodomāja.

Divi zilie kaujinieki palika zem statujas sedlu sik­snas un ar lielām pūlēm to pacēla. Nu Bruņneša Tekss saprata, kādēļ Speciālists bija uzstājis, ka jāņem līdzi seši bandīti. Tagad lieti būtu noderējuši divi pils slazdos iekritušie vīri.

Par spīti tam, ka viņi zināja ceļu un varēja izvairī­ties no vairākiem šķēršļiem, atpakaļceļš nemaz nebija vieglāks, jo nu bija jānes arī statuja un karalis, un tas virzīšanos uz priekšu krietni apgrūtināja. Tomēr drīz vien visi saprata, ka, ejot atpakaļ, slazdi nedarbojas. Tas nomierināja, tomēr iebrucēji nesteidzās un turpināja uzmanīties viņi baidījās, ka šī pils slēpj vēl daudzus nepatīkamus pārsteigumus. Tomēr līdz Pēdējām durvīm visi nokļuva bez misēkļiem. Pārkāpjot slieksnim, bandīti redzēja, ka karaliskie sargi guļ uz grīdas tādā pašā pozā kā atstāti. Neviens no iebrucējiem nepamanīja, ka viens zaldāts vēl elpo.

Izmantojot globālo pozicionēšanas sistēmu GPS -, kaujinieki Bruņneša Teksa vadībā izgāja caur daudzdurvju istabu labirintam un visbeidzot nokļuva dārzā, kur gaidīja pārējie bandas locekļi. Viņi bija sagūstījuši Judīti Kinsku. Saskaņā ar pavēli viņu nevajadzēja iemi­dzināt ar injekciju, bet nogalināt arī nedrīkstēja. Tā kā bandīti šo sievieti iepriekš nebija redzējuši, tad nesapra­ta, kādēļ viņa būtu jāved līdzi, un arī Bruņneša Tekss nespēja neko paskaidrot.

Kaujinieki bija nozaguši vienu no pils kravas mašī­nām un novietojuši to uz ielas līdzās zirgiem. Bruņneša Tekss izvairījās skatīties acīs Judītei Kinskai, kura, ņemot vērā notiekošo, šķita diezgan mierīga. Amerikānis saviem vīriem deva pavēli iecelt sievieti mašīnā, kur jau atradās ar brezentu pārsegtais karalis un statuja. Tā kā neviens cits nemācēja auto vadīt, pie stūres sēdās Tekss un viņam blakus piemetās zilo kaujinieku vadonis un kāds no vīriem. Kamēr mašīna brauca šaurā kalnu ceļa virzienā, pārējie bandīti izklīda, kā bija pavēlējis Speciālists. Vēlāk viņi visi atkal sapulcējās Tīģeru mežā un no turienes devās uz Centhandzongu.

Kā jau bija paredzēts, mašīnu apturēja pie Tunkhalas robežas, kur ģenerālis Mijars Kunglungs bija licis izvei­dot kontrolpunktu. Bruņneša Teksam un bandītiem šķita tīrā bērnu spēle tikt galā ar trim sargkareivjiem un uzvilkt viņu uniformas. Uz mašīnas bija uzzīmētas karaliskās emblēmas, tāpēc kontrolpunktus ceļā līdz Tīģeru mežam viņi varēja šķērsot bez kavēkļiem.

Milzīgais mežs sākotnēji bija karaļa medību parks, tomēr nu jau vairākus gadsimtus neviens nenodarbojās ar šo cietsirdīgo sportu. Plašais parks bija kļuvis par dabas rezervātu, kur raženi vairojās dažādas Aizliegtās karaļvalsts augu un dzīvnieku sugas. Pavasarī uz turieni devās tīģerienes, lai laistu pasaulē mazuļus. Šīs valsts vienreizējais klimats, kas atkarībā no gadalaika svār­stījās starp siltu tropu mitrumu un augstkalnu ziemas spelgoni, radīja vienreizēju floru un faunu, īstu eko­loģisko paradīzi. Apvidus skaistums, tūkstošgadīgie koki, kristāldzidrie strautiņi, orhidejas, rododendri un daudzkrāsainie putni uz Bruņneša Teksu un bandītiem neatstāja ne mazāko iespaidu. Vienīgais, kas viņus inte­resēja, bija nepiesaistīt tīģeru uzmanību un pēc iespējas ātrāk tikt no šejienes prom.

Amerikānis atsēja Judīti Kinsku.

-    Ko jūs darāt! draudīgi iesaucās bandītu vadonis.

-    Viņa nevar aizbēgt. Uz kurieni gan viņa dotos? otrs kaujinieks atbildēja.

Sieviete klusējot berzēja roku locītavas un potītes, uz kurām sārtojās virvju pēdas. Viņa uzmanīgi apska­tīja apkārtni, sekoja ikvienai sagūstītāju kustībai un ik pa laikam paraudzījās uz Bruņneša Teksu, kurš spītīgi izvairījās un lūkojās sānis, it kā nespētu izturēt sievietes skatienu. Nelūdzot atļauju, Judīte Kinska piegāja pie karaļa un uzmanīgi, lai neievainotu viņa lūpas, atbrī­voja no līmlentes. Tad sieviete noliecās un pielika ausi pie valdnieka krūtīm.

-    Drīz vien beigsies injekcijas iedarbība, Bruņnesis noteica.

-    Jaunu vairs nevajag, jo viņam iespējami sirdsdar­bības traucējumi, ar savām brūnajām acīm ieurbusies Bruņneša Teksā, Judīte Kinska sacīja, un viņas balss skanēja nevis kā lūgums, bet pavēle.

-     Tas nebūs nepieciešams. Turklāt viņam nāksies jāt ar zirgu, tā kā labāk būs, ja viņš atmodīsies, Tekss atbildēja, uzgriežot sievietei muguru.

Koku lapotnei cauri izlauzās pirmie kā medus zel­tainie saules stari, kas pamodināja trokšņaino putnu un pērtiķu kori. No zemes iztvaikoja nakts rasa, ietinot ainavu dzeltenīgā miglā, padarot neskaidras milzīgo koku aprises. Pandas lāču pāris balansēja uz kāda zara viņiem virs galvas. Kad visi Skorpiona bandas locekļi atkal sanāca kopā, bija jau uzaususi gaisma. Tiklīdz bija pietiekami gaišs, Bruņnesis ar polaroīda aparātu nofotografēja statuju un pēc tam pavēlēja atkal to ietīt brezentā un apsiet ar virvēm.

Viņiem vajadzēja pamest automašīnu un ceļu aug­stāk kalnos turpināt zirga mugurā, ejot pa gandrīz ne­caurejamām takām, kuras neviens nebija izmantojis, kopš zemestrīce mainīja šā apvidus topogrāfiju un mūki pameta Centhandzongu gluži tāpat kā citus apkaimes klosterus. Zilie kaujinieki, kas visu dzīvi pavadīja zirga mugurā un bija pieraduši pie dažāda apvidus, noteikti bija vienīgie, kas spēja nokļūt līdz klosterim. Viņi ļoti labi pazina kalnus un zināja, ka, saņēmuši nolīgto nau­das summu un ieročus, trīs vai četru dienu laikā varēs nokļūt līdz Ziemeļindijai. Savukārt Bruņneša Teksu kopā ar statuju no klostera vajadzēja uzņemt helikop­teram.

Karalis bija atmodies, tomēr narkotiku efekts jopro­jām bija jūtams; tā arī īsti nesapratis, kas noticis, viņš apdullis mocījās ar reiboni. Judīte Kinska palīdzēja vald­niekam apsēsties un paskaidroja, ka viņi abi ir sagūs­tīti un ka bandīti nolaupījuši arī Zelta pūķi. No somas, kuru sieviete brīnumainā kārtā nebija pazaudējusi, viņa izņēma mazu blašķīti un iedeva karalim iedzert malku viskija. Dzēriens viņu atspirdzināja un palīdzēja apjēgt notiekošo.

Ko gan tas nozīmē! karalis iesaucās tik pavēlošā tonī, kādā neviens līdz šim nebija dzirdējis viņu runā­jam.

Redzot, ka bandīti novieto statuju uz metāla platfor­mas, kurai priekšā bija iejūgti zirgi, valdnieks apjauta nelaimes lielumu.

-     Tā ir svētuma zaimošana! Zelta pūķis ir mūsu valsts simbols. Pastāv ļoti sens lāsts statujas apgānītā­jiem, karalis brīdināja bandītus.

Zilo kaujinieku vadonis pacēla roku, lai valdniekam iesistu, bet amerikāņa dunka viņu apturēja.

-    Aizveries un klausi, ko tev saka, Tekss karalim pavēlēja.

-    Atbrīvojiet Kinskas jaunkundzi, viņa ir ārzemniece un nav ar šo lietu nekādi saistīta, valdnieks stipri uzstāja.

-    Jūs jau dzirdējāt stāviet klusu vai arī viņai nāk­sies ciest, skaidrs? Bruņneša Tekss brīdināja.

Judīte Kinska satvēra karaļa roku un čukstus lūdza nomierināties; pašlaik nekas nebija līdzams un labāk nogaidīt piemērotu brīdi, lai rīkotos.

-    Ejam, nav ko zaudēt laiku, bandītu vadonis pavē­lēja.

-    Karalis vēl nevar jāt ar zirgu, Judīte Kinska sa­cīja, redzot, ka valdnieks streipuļo kā piedzēries.

-    Viņš jās kopā ar vienu no maniem vīriem, līdz pil­nīgi atjēgsies, amerikānis izlēma.

Brunneša Tekss iebrauca kravas mašīnu lielā bedrē, līdz no tās ārā rēgojās tikai puse; pēc tam bandīti to pārsedza ar zariem un zosu gājienā devās uz kalnu pusi. Diena bija skaidra, tomēr Himalaju virsotnes slēpās mākoņu gubās. Viņiem visu laiku nācās kāpt augšup un šķērsot subtropisko mežu, kur auga banānkoki, rododendri, magnolijas un dažādas citas koku sugas. Augstāk kalnos ainava spēji mainījās, mežs izzuda un sākās šauras kalnu takas, ko nereti aizšķērsoja no vir­sotnēm nokrituši lieli klintsbluķi vai strauti, kas zemi pārvērta slidenā putrā. Turpināt ceļu augšup bija bīs­tami, tomēr amerikānis uzticējās zilo kaujinieku piere­dzei un viņu zirgu neparastajam spēkam. Viņi jau bija kalnos, tāpēc vairs nebija jābaidās no pakaļdzīšanās neviens nenojauta, kur tieši viņus meklēt, turklāt ban­dītiem bija arī liela laika rezerve.

Bruņneša Tekss nenojauta: kamēr viņš pilī zaga sta­tuju, bandītu ala bija piedzīvojusi uzbrukumu, un visi tās iemītnieki, sasieti pa diviem kopā, cieta slāpes un badu, baidoties no tīģeriem, kuri jebkuru brīdi varēja parādīties, lai notiesātu viņus vakariņās. Tomēr kau­jiniekiem paveicās, jo pirmā ieradās karalisko zaldātu vienība. Pema viņiem bija norādījusi Skorpiona sektas vīru apmešanās vietu.

Meitenēm bija izdevies nokļūt līdz lauku ceļam, kur viņas sastapa kādu zemnieku, kurš ar ratiem veda uz tirgu dārzeņus. Noskūto galvu dēļ viņš vispirms domā­ja, ka meitenes ir mūķenes, tomēr viņa uzmanību pie­saistīja apstāklis, ka, izņemot vienu, visas bija tērptas svētku drānās. Lauku vīrs nelasīja avīzes un neskatījās televīziju, tomēr viņš pa radio bija dzirdējis par sešu jaunu meiteņu sagūstīšanu. Tā kā zemnieks nebija redzējis jauniešu fotogrāfijas, viņš nevarēja tās pazīt, tomēr pietika tikai uz viņām paskatīties, lai saprastu, ka šīs meitenes ir daudz pārcietušas. Pema ar izplestām rokām nostājās ceļa vidū, liekot pajūgam apstāties, un dažos vārdos izklāstīja situāciju.

Karalis ir briesmās, man nepieciešama tūlītēja palī­dzība, viņa sacīja.

Zemnieks apgrieza pajūgu un steigšus aizveda mei­tenes uz ciemu, kur dzīvoja. Tur viņas sameklēja tele­fonu, un, kamēr Pema mēģināja sazināties ar valdības pārstāvjiem, ciema sievietes aprūpēja viņas biedrenes. Meitenēm šajās briesmīgajās dienās bija nācies būt gana drosmīgām, un, apzinoties, ka beidzot atrodas drošībā, viņas sāka raudāt un vēlējās ātrāk nokļūt atpakaļ ģime­nē. Tikai Pema nedomāja par mājiniekiem, bet gan par Dilu Bahadūru un karali.

Ģenerālis Mijars Kunglungs pienāca pie telefona, tiklīdz viņam paziņoja par notikušo, un pats runāja ar Pemu. Meitene atkārtoja to, ko zināja, bet ne ar vārdu nepieminēja Zelta pūķi, pirmkārt, tāpēc ka nebija droša, vai bandītiem izdevies to nozagt, un, otrkārt, tāpēc ka instinktīvi saprata ja arī tas ir noticis, šis fakts nav jāatklāj. Statuja iemiesoja tautas dvēseli. Viņa nedrīk­stēja izplatīt iespējami nepatiesas ziņas, Pema nosprieda.

Mijars Kunglungs deva rīkojumu tuvākajam sarg­postenim doties uz ciemu pēc meitenēm un atvest viņas uz galvaspilsētu. Paņēmis līdzi Vandgi un Keitu Koldu, ģenerālis meitenes sagaidīja jau pusceļā. Ieraugot tēvu, Pema izlēca no džipa un apkampa viņu. Nabaga vīrs apraudājās kā bērns.

-    Ko viņi tev nodarīja? Vandgi jautāja, vērīgi aplū­kojot savu meitu.

-    Neko, tēt, man viņi neko neizdarīja, tiešām; tomēr tas tagad nav svarīgi, mums jāatbrīvo karalis, jo viņš atrodas nāves briesmās.

-    Tas jādara karaspēkam, nevis tev. Tu kopā ar mani atgriezīsies mājās!

-    Tēt, es nevaru. Mans pienākums ir doties uz Čenthandzongu!

-    Kādēļ?

-    Es to apsolīju Dilam Bahadūram, meitene smai­dot atbildēja.

Mijars Kunglungs pārlaida Pemai savu vērīgo ska­tienu un pēc vaigu sārtuma un lūpu trīsām droši vien kaut ko nojauta, tāpēc, salicis plaukstas pie sejas, dziļi paklanījās gidam.

-    Varbūt godātais Vandgi atļautu savai drosmīgajai meitai pavadīt necilo ģenerāli. Domāju, ka mani kareivji par viņu parūpēsies, viņš lūdza.

Gids saprata, ka tā bija lūguma formā izteikta pavēle un atteikumu ģenerālis nepieņems. Lūdzot debesīm, lai meita atgriežas sveika un vesela, Vandgi nācās atļaut Pemai doties prom.

Labā ziņa par meiteņu izglābšanos no sagūstītāju nagiem uzreiz apskrēja valsti. Aizliegtajā karaļvalstī ziņas no mutes mutē izplatījās ar tādu ātrumu, ka visi par notikušo zināja jau pirms četru meiteņu parādīšanās televīzijā, kur viņas ar zīda lakatiem galvā stāstīja par saviem piedzīvojumiem. Ļaudis izgāja ielās, lai nosvi­nētu prieka vēsti, nesa meiteņu ģimenēm magnoliju ziedus un pulcējās tempļos pateicības ziedojumiem. Lūgšanu karodziņu virtenes plīvoja vējā kā liecība par šīs tautas nevaldāmo prieku.

Vienīgā, kura nespēja līksmot, bija Keita Kolda, kas nu jau bija tuvu nervu sabrukumam, jo no Nadjas un Aleksandra joprojām nebija ne vēsts. Tieši tobrīd viņa kopā ar Pemu un Mijaru Kunglungu zaldātu pulka priekšgalā pa līkumainu kalnu ceļu jāja uz Čenthandzongu. Pema viņiem abiem bija pastāstījusi kau­jinieku sarunas par Zelta pūķi. Ģenerālis apliecināja meitenes aizdomas.

-    Viens no Pēdējo vārtu sargiem pēc naža dūriena izdzīvoja un redzēja, kā bandīti aizved mūsu dārgo karali un pūķi. Šo noslēpumu, Pema, nedrīkst atklāt. Tu labi darīji, ka pa telefonu neminēji par to ne vārda. Statuja maksā milzu bagātību, tomēr es nesaprotu, kādēļ gan viņiem bija vajadzīgs karalis… ģenerālis sacīja.

-     Skolotājs Tensings, viņa māceklis un divi ārzem­ju jaunieši devās uz klosteri. Viņi vairākas stundas ir mums priekšā. Iespējams, ka viņi klosterī nokļūs vēl pirms mums, Pema pastāstīja.

-    Tā ir ļoti neapdomīga rīcība, Pema. Ja kas notiks ar princi Dilu Bahadūru, kurš gan sēdīsies tronī?… ģenerālis nopūtās.

-    Princis? Kāds princis? viņu pārtrauca Pema.

-    Dils Bahadūrs ir troņprincis. Vai tad tu to nezināji?

-    Neviens man to neteica. Lai vai kā, princim nekas nenotiks, viņa apgalvoja, bet tūdaļ pat atskārta, ka bija rīkojusies ļoti nepieklājīgi, un attapās: Iespējams, ka godātā prinča karma spēj atbrīvot mūsu mīļoto vald­nieku un palikt neievainotam…

-    Varbūt… ģenerālis norūpējies piekrita.

-    Vai uz klosteri nevar nosūtīt lidmašīnas? Keitai ienāca prātā. Viņa gribēja pasteidzināt notikumus, jo viņi devās cīņā zirga mugurā gluži kā pirms daudziem gadsimtiem.

-    Tur nav iespējams nolaisties. Var būt, ka to varētu izdarīt kāds helikopters, tomēr tam nepieciešams ļoti pieredzējis pilots, jo nolaišanos apgrūtina spēcīgs vējš, ģenerālis paskaidroja.

-    Iespējams, cienījamais ģenerālis man piekritīs, ka tomēr nepieciešams mēģināt to darīt… ar asarām acīs Pema lūdza.

-    Tikai viens pilots būtu spējīgs veikt ko tādu, bet viņš dzīvo Nepālā. Viņš ir varonis, pirms pāris gadiem viņš ar helikopteru aizlidoja līdz Everesta virsotnei, lai glābtu kalnos kāpēju grupu.

-     Es atceros šo gadījumu, tas vīrs ir ļoti slavens, mēs viņu intervējām žurnālam International Geographic, Keita noteica.

-    Iespējams, ka izdosies ar viņu sazināties un tuvā­kajās stundās dabūt viņu šurp, ģenerālis sacīja.

Mijars Kunglungs nenojauta, ka šo pilotu jau iepriekš bija nolīdzis Speciālists, un tieši todien tas no Nepālas lidoja uz Aizliegtās karalistes virsotnēm.

Tensings, Dils Bahadūrs, Aleksandrs un Nadja ar Borobu uz pleca kopā ar desmit sniega cilvēku cīnī­tāju grupu jau tuvojās klintij, uz kuras slējās senās Centhandzonga drupas. Sniega cilvēki bija ļoti satraukti un, ar prieku gatavojoties gaidāmajai kaujai, viņi sarūcās un draudzīgi cits citu iedunkāja. Jau gadiem ilgi viņi bija gaidījuši iespēju izpriecāties pēc sirds patikas. Tensingam reizi pa reizei nācās apstāties, lai viņus nomierinātu.

-     Skolotāj, man šķiet, ka es beidzot atcerējos, kur jau iepriekš esmu dzirdējis sniega cilvēku valodu: četros klosteros, kur man mācīja saprast Zelta pūķa teikto, Tensingam pačukstēja Dils Bahadūrs.

-    Iespējams, mans māceklis atceras arī to, ka ciemo­šanās laikā Sniega cilvēku ielejā es atgādināju par kādu ļoti nopietnu iemeslu, kādēļ mēs tur atrodamies, lama tikpat klusi atbildēja.

-    Vai tam ir kāds sakars ar sniega cilvēku valodu?

-    Varbūt… Tensings pasmaidīja.

Apkārtējā ainava bija iespaidīga. Ceļabiedrus apņēma elpu aizraujošs skaistums sniegotas virsotnes, milzī­gas klintis, ūdenskritumi, bezdibeņi un šļūdoņi. To visu ieraugot, Aleksandrs Kolds saprata, kādēļ Aizliegtās karalistes iedzīvotāji ticēja, ka augstākā valsts virsotne, kas pacēlās septiņus tūkstošus metru virs jūras līmeņa, ir dievu pasaule. Amerikāņu jaunietis juta, kā viņu piepilda gaisma un tīrais kalnu gaiss, prāts paveras, ik mirkli viņš mainās, nobriest un aug. Aleksandrs domāja, ka būs ļoti skumji pamest šo zemi un atgriezties civili­zācijas samaitātajā pasaulē.

Tensings pārtrauca puiša pārdomas, lai paskaidrotu, ka dzongi jeb nocietinātie klosteri, kas sastopami tikai Butānā un Zelta pūķa karaļvalstī, ir klostera un kazar­mu krustojums. Tie slejas upju satekās un ielejās, lai aizsargātu ciemus no uzbrucējiem. Klosterus cēla bez kāda plāna vai skicēm, tomēr to uzbūve vienmēr bija vienāda. Arī karaļa pils Tunkhalā sākotnēji bija dzongs, līdz nepieciešamība lika to paplašināt un modernizēt, pārvēršot par tūkstoš istabu labirintu.

Centhandzongs bija izņēmums. Tas pacēlās uz tik stāvas dabiskas terases, ka bija grūti iedomāties, kā līdz turienei bija iespējams nogādāt materiālus un uzcelt ēku, kas vairākus gadsimtus izturēja ziemas vētras un lavīnas, līdz zemestrīce klosteri izpostīja. Klintī bija izcirsta šaura pakāpienu taka, tomēr to lietoja maz, jo mūki ar ārpasauli kontaktējās reti. Šai kalnos iecirstajā ceļā bija arī trausli koka un virvju tilti, kas karājās pār bezdibeņiem. Kopš zemestrīces pa šo ceļu neviens nebija gājis, un tilti bija ļoti nolaisti: koka dēļi pa pusei sapuvuši un daļa virvju aprauta, tomēr Tensingam un ceļabiedriem nebija laika, lai apstātos un apcerētu iespējamās briesmas, viņiem nebija citas iespējas. Turklāt sniega cilvēki tiltus šķērsoja daudz drošāk, jo pa šīm vietām bija jau iepriekš staigājuši, meklējot pārtiku ārpus ielejas. Kādā kraujā pamanot cilvēka līķi, ceļabiedri saprata, ka Bruņneša Tekss un bandīti viņus apsteiguši.

-    Tilts ir nedrošs, tas vīrs nokritis zemē, Aleksandrs sacīja, norādot uz mirušo.

-    Te ir zirga pakavu pēdas. Šeit viņiem vajadzēja dzīvniekus palaist vaļā. Tālāk viņi būs gājuši kājām, nesot pūķi ar rokām, Dils Bahadūrs secināja.

-    Es nevaru iedomāties, kā zirgi varēja līdz šejienei nokļūt. Tad jau tiem jābūt kā kalnu kazām, Aleksandrs brīnījās.

-    Iespējams, tie ir tibetiešu zirgi, kas trenēti kāp­šanai kalnos un ir izturīgi un veikli, tāpēc ļoti vērtīgi. Saimniekiem nepieciešams nopietns iemesls, lai dzīvnie­kus pamestu, Dils Bahadūrs sacīja, j

-    Mums jātiek pāri, draugus pārtrauca Nadja.

-    Ja bandīti to varēja izdarīt ar smago Zelta pūķi plecos, arī mums tas ir pa spēkam, Dils Bahadūrs piebilda.

Iespējams, tas tiltu padarījis vēl trauslāku. Varbūt nebūtu par ļaunu izmēģināt tiltu, pirms spert uz tā kāju, Tensings nosprieda.

Bezdibenis nebija ļoti plats, tomēr tas nebija arī tik šaurs, lai izmantotu kārtis vai spieķus, kā to darīja Tensings un princis. Nadjai ienāca prātā, ka varētu pie­siet Borobu virvē un sūtīt viņu uz tiltu, tomēr pērtiķītis bija viegls, tāpēc šis eksperiments nedeva garantiju, ka arī pārējie varētu tikt tiltam pāri. Dils Bahadūrs rūpīgi apskatīja apkārtni un ieraudzīja, ka laimīgā kārtā otrā pusē atrodas resna sakne. Aleksandrs vienu savas virves galu piesēja pie bultas, un princis ar sev ierasto precizi­tāti izšāva, ietriecot to dziļi saknē. Otru virvi Aleksandrs piesēja pie jostas, un, Tensinga balstīts, lēnām gāja pāri tiltam un, pirms spert soli, rūpīgi pārbaudīja katru koka gabalu.

Ja tilts ielūztu, pirmā virve viņu noturētu tikai īsu brīdi. Viņi nezināja, vai bulta var izturēt tik lielu svaru, tomēr ja ne, otra virve neļautu puisim iegāzties bez­dibenī. Šai gadījumā svarīgākais būtu: kā kukainim nesašķīst pret klints vertikālajām sienām. Aleksandrs cerēja, ka viņa kalnos kāpēja pieredze lieti noderēs.

Soli pa solim Aleksandrs šķērsoja tiltu. Viņš jau bija ticis gandrīz līdz vidum, kad divi dēlīši ielūza, un puisis zaudēja līdzsvaru. Pret kalnu virsotnēm atbalso­jās Nadjas kliedziens. Garas kā mūžība dažas minūtes neviens nekustējās, tad tilts beidza šūpoties, un Alek­sandrs atguva līdzsvaru. Viņš ļoti lēnām izvilka kāju no cauruma starp salauztajiem dēlīšiem, un, pirmās vir­ves balstīts, mazliet atkāpās, līdz atkal varēja piecelties kājās. Viņš pārdomāja, vai turpināt ceļu vai doties atpakaļ, kad visi izdzirdēja dīvainu troksni. Pirmajā brīdī viņiem šķita, ka tā ir zemestrīce, kas šai apga­balā nav retums, tomēr tūdaļ pat ceļabiedri ieraudzīja no kalna virsotnes lejā gāžamies akmeņus un sniegu. Nadjas kliedziens bija izraisījis lavīnu.

Nespēdami kaut ko mainīt, draugi un sniega cil­vēki noskatījās, kā nāvējošā klintsbluķu upe gāžas uz Aleksandra un trauslā tilta pusi. Te nevarēja neko līdzēt, bija pilnīgi neiespējami steigties uz priekšu vai atpakaļ.

Tensings un Dils Bahadūrs koncentrējās un nosūtīja puisim savu enerģiju. Citos apstākļos Tensings būtu mēģinājis īpašo tulku izcilu lamu spējas mainīt dabas gribu. īpašas nepieciešamības gadījumos daži tulku spēja aizturēt vēju, novirzīt vētras, lietus laikā apturēt plūdus un atkalu, tomēr Tensingam nekad nebija vaja­dzējis ko tādu darīt. Šai mākslā nevarēja trenēties kā, piemēram, astrālajos ceļojumos. Šobrīd bija jau par vēlu mainīt lavīnas ceļu un glābt amerikāņu zēnu. Tensings izmantoja savu mentālo spēku, lai pārraidītu puisim sava ķermeņa milzīgo spēku.

Aleksandrs juta lavīnas akmeņu rūkoņu, un viņu ietina nogruvuma saceltā sniega mākonis, kurā itin neko nevarēja redzēt. Puisis zināja, ka mirs, un adre­nalīna deva bija kā elektriskās strāvas trieciens, kas no prāta izdzēsa visas domas un pameta viņu tikai instinktu varā. Aleksandra ķermeni pārņēma pārdabiska enerģija un sekundes simtdaļā viņš kļuva par Amazones melno jaguāru. Šausmīgi ierūcies, viņš ar vienu lēcienu nokļuva otrā pusē un piezemējās uz četrām lielā kaķa ķepām, tikmēr aiz muguras, skaļi dārdēdami, krita akmeņi.

Draugi nezināja par šo brīnumaino izglābšanos, jo skatienu aizsedza sniega un zemes putekļi. Izņemot Nadju, neviens no viņiem neredzēja puisi, pirms nebija nosēdušies nogruvuma saceltie putekļu mākoņi. Brīdī, kad meitenei šķita, ka Aleksandru dzīvu vairs nekad neieraudzīs, viņa piedzīvoja to pašu, ko draugs, to pašu varenās enerģijas lādiņu un brīnumaino pārvēr­tību. Boroba palika uz zemes, bet viņa kā balts ērglis cēlās augšup. Un no debesu augstumiem redzēja melno jaguāru stāvam uz cietas zemes.

Tikko briesmas bija garām, Aleksandrs atkal atguva savu parasto izskatu. Vienīgās brīnumainās pieredzes pēdas bija puiša asiņainie pirksti, biedējošā grimasē sarauktā mute un atieztie zobi. Puisis juta ādā iesāku­šos spēcīgā jaguāra smaku.

Lavīna izpostīja gabaliņu šaurā ceļa un aiznesa bez­dibenī lielāko daļu dēļu, tomēr tilta virves, kā arī tās, ko bija novilcis Aleksandrs, joprojām bija neskartas. Jau­neklis tās nostiprināja savā pusē, Tensings pretējā, un tagad viņi varēja tikt pāri bezdibenim. Sniega cilvēkiem piemita pērtiķu veiklība, turklāt viņi bija pieraduši pie šādas apkārtnes, un Grrijmpras cīnītājiem nebija grūti pārvietoties pa virvi. Dils Bahadūrs domāja, ja agrāk viņš varēja šķērsot bezdibeņus, ejot pa spieķi, tad to pašu spēja izdarīt arī pa šļauganu virvi, kā to ar ierasto grāciju bija paveicis skolotājs. Šoreiz Tensingam neva­jadzēja pārnest Nadju, tikai Borobu, jo ērglis joprojām lidoja virs ceļabiedru galvām. Aleksandrs prātoja, kādēļ gan Nadja nevarēja pārvērsties par totēma dzīvnieku, kad bija izmežģījusi plecu, bet sūtīja pēc palīdzības vien mentālo projekciju. Lama paskaidroja, ka viņas fiziskās spējas bija pievārējušas sāpes un nogurums.

Lielais, baltais putns brīdināja ceļabiedrus, ka dažus metrus tālāk aiz kāda klints izciļņa slejas Centhandzongs. Ārpusē piesietie zirgi liecināja par bandītu klātbūtni, tomēr tuvumā nemanīja neviena sarga; bija acīm re­dzams, ka ciemiņus te neviens negaidīja.

Tensings saņēma ērgļa telepātiski sūtīto ziņu un sasauca kopā visus ceļabiedrus, lai apspriestu labāko rīcības plānu. Sniega cilvēki no stratēģijas neko nesa­prata, viņu cīņas māksla aprobežojās ar tiešu uzbruku­mu ienaidniekam, kas arī varēja būt ļoti efektīgi, ja vien šos rungas vicinošos un šaušalīgi kliedzošos cīnītājus nesagaidīja ložu kārta. Tomēr šoreiz vispirms vajadzēja pārliecināties, cik zilo kaujinieku ir klosterī, kā viņi izvietojušies, kā bruņoti, kur atrodas karalis un Zelta pūķis.

Drīz vien starp viņiem parādījās arī Nadja, turklāt tik dabiski un nepiespiesti, it kā nekad nebūtu lidojusi kā putns debesjumā. Neviens neko neteica.

-    Ja vien godājamais skolotājs ļautu, es ietu pa priek­šu, Dils Bahadūrs lūdza.

-    Iespējams, ka tas nebūtu tas labākais plāns. Tu esi nākamais karalis. Ja tavam tēvam kaut kas atgadītos, tautai paliec vienīgi tu, lama atbildēja.

-    Ja godājamais skolotājs atļautu, tad ietu es, Aleksandrs sacīja.

-    Ja godājamais skolotājs atļautu, tad domāju, ka vislabāk būtu iet man, jo spēju kļūt neredzama, Nadja draugu pārtrauca.

-    Nekādā gadījumā! Aleksandrs iesaucās.

-    Kāpēc? Vai tu, Jaguār, man neuzticies?

-    Tas ir ļoti bīstami.

-    Tas ir vienlīdz bīstami tev un man. Nav nekādas atšķirības.

-    Iespējams, ka meitenei ērglei ir taisnība. Katrs pie­dāvā to, kas viņam ir. Šai gadījumā spēja kļūt neredza­mam ir ļoti nepieciešama. Tev, Aleksandr, melnā kaķa sirds, būs jācīnās kopā ar Dilu Bahadūru. Sniega cilvēki nāks ar mani. Domāju, ka esmu vienīgais, kurš šeit spēj ar viņiem saprasties un viņus kontrolēt. Tiklīdz viņi sapratīs, ka atrodas ienaidnieka tuvumā, tā kļūs galīgi traki, Tensings atbildēja.

-     Tagad mums lieti noderētu modernā tehnoloģija. Kāds ivalkie-tcilkie nāktu tikai par labu. Kā gan Ērgle mūs brīdinās, ka varam doties uz priekšu? Aleksandrs jautāja.

-     Droši vien tāpat kā pašlaik… Tensings pasmaidī­ja, un Aleksandrs iesmējās. Viņš tikai nupat bija sapra­tis, ka jau labu brīdi sarunājas, ar draugiem nepārmijot ne vārda.

-    Mēģini nebaidīties, Nadja, jo bailes saduļķo domas. Nešaubies par šo saziņas veidu, jo šaubas kavē uztveres spējas. Koncentrējies tikai uz vienu tēlu, princis deva padomus.

-    Neuztraucies, telepātija ir tas pats, kas runāt ar sirdi, meitene viņu mierināja.

-    Iespējams, ka mūsu vienīgā priekšrocība ir pārstei­guma moments, lama piebilda.

-    Ja godātais skolotājs mani uzklausītu, tad domāju, ka, runājot ar sniega cilvēkiem, viņam vajadzētu būt pēc iespējas tiešākam, Aleksandrs ironiski sacīja, atdari­not Aizliegtās karaļvalsts runas veidu.

-    Varbūt ārzemju jaunietim vajadzētu mazliet vairāk uzticēties manam skolotājam, Dils Bahadūrs viņu pār­trauca, pārbaudot loku un skaitot bultas.

-    Lai jums veicas! Nadja atvadoties noteica un Aleksandram uz vaiga uzspieda mazu bučiņu.

Meitene atbrīvojās no Borobas, kas skriešus uzrāpās Aleksandram uz muguras un stingri ieķērās puiša ausīs, kā mēdza darīt, saimniecei promesot.

Šai mirklī visus sastindzināja lavīnai līdzīgs troksnis. Tikai sniega cilvēki uzreiz saprata, ka trokšņa avots ir gluži cits kas šausmīgs un nekad agrāk nedzirdēts. Viņi trīcot nometās zemē un paslēpa galvu rokās, rungas bija nomestas malā, un viss cīņas spars izzuda izbiedētu kucēnu smilkstos.

-    Šķiet, tas ir helikopters, Aleksandrs sacīja un deva zīmi visiem paslēpties plaisās un kalna ēnā, lai no gaisa neviens viņus nevarētu ieraudzīt.

-    Kas tas ir? princis jautāja.

-    Kaut kas līdzīgs lidmašīnai. Lidmašīna ir kā pūķis ar motoru, amerikāņu jaunietis atbildēja, nespēdams noticēt, ka 21. gadsimtā ļaudis kaut kur vēl var dzīvot kā viduslaikos.

-    Es zinu, kas ir lidmašīna, katru nedēļu redzu tās lidojam uz Tunkhalu, Dils Bahadūrs atbildēja.

Klostera otrā pusē debesīs varēja redzēt lielu metāla aparātu. Tensings mēģināja nomierināt sniega cilvēkus, bet šo radību smadzenes nespēja pieņemt domu par lidojošu mašīnu.

-     Tas ir putns, kas klausa pavēlēm. Mums no tā nav jābaidās, jo mēs esam daudz briesmīgāki, lama beidzot sacīja un cerēja, ka šādu izskaidrojumu sniega cilvēki varētu saprast.

-     Tas nozīmē, ka aparāts kaut kur var nolaisties. Tagad ir skaidrs, kāpēc viņi uzņēmās grūto ceļu līdz šejienei un kādā veidā grasās izvest statuju no valsts, Aleksandrs secināja.

-    Uzbruksim, pirms viņi ir aizbēguši, ja vien manam godājamajam skolotājam tā šķiet pareizi, princis pie­dāvāja.

Tensings deva zīmi, ka viņiem jānogaida. Pagāja gan­drīz stunda, līdz helikopters spēja nosēsties. No savas slēptuves ceļabiedri nevarēja redzēt šo manevru, tomēr spēja iedomāties, ka tas ir diezgan sarežģīti, jo pilots vai­rākas reizes mēģināja nosēdināt aparātu, atkal pacēlās gaisā, apmeta loku un vēlreiz mēģināja piezemēties, līdz motora troksnis beidzot apklusa.

Kalnu klusumā viņi sadzirdēja cilvēku balsis un sprieda, ka runātāji ir bandīti. Kad arī balsis noklusa, Tensings nosprieda, ka beidzot pienācis brīdis tuvoties.

Nadja koncentrējās, lai kļūtu neredzama kā gaiss, un devās uz klosteri. Aleksandrs palika, uztraucies par draudzeni. Viņa sirdspuksti bija tik spēcīgi, ka puisis baidījās, vai tik tos nesadzirdēs ienaidnieks trīssimt metrus tālāk.

18 Cīņa

Centhandzonga klosterī noritēja Speciālista plāno­tās operācijas pēdējais posms. Helikoptera nolaišanos mazajā, līdzenajā un sniega klātajā laukumiņā, ko sen atpakaļ bija izveidojusi kāda lavīna, visi uzņēma ar lielu entuziasmu, jo tas bija īsts varoņdarbs. Pēc pilota norādī­jumiem, Bruņneša Tekss nolaišanās laukumu apzīmēja ar zemeņu dzēriena pulveri uzvilktu sarkanu krustu. No augšas tas izskatījās kā divdesmit santīmu monēta, tomēr tuvojoties bija pietiekami skaidra zīme. Turklāt laukumiņa ierobežoto izmēru dēļ pilotam nācās likt lietā visu savu veiklību, lai lidaparāts, gaisa straumju nests, neietriektos kādā klinšu sienā. Šai vietā kalnu smailes veidoja bedri, kur vējš griezās kā dzirnavās.

Pilots bija Nepālas gaisa spēku varonis, drosmīgs un principiāls vīrs, kuram par "paciņas" un divu cilvēku uzņemšanu šai vietā bija piedāvāta krietna summa. Viņš par kravu neko nezināja un arī nevēlējās noskaidrot, jo pilnīgi pietika ar informāciju, ka tās nebija narkotikas un ieroči. Pilotu nolīgušais aģents bija stādījies priekšā kā starptautiskas zinātniskās ekspedīcijas dalībnieks, kas

šai apvidū pēta klinšu paraugus. Divus cilvēkus un "paci­ņu" no Centhandzonga vajadzēja nogādāt nezināmā vietā Ziemeļindijā, kur pilots saņemtu otru honorāra dalu.

Viņam nemaz nepatika vīri, kas palīdzēja izkāpt no helikoptera. Tie nebija ārzemju zinātnieki, kā viņš iedomājās, bet gan klejotāji ar zilu ādu, pretīgu sejas izteiksmi un pusduci aiz jostas aizbāztu dunču. Aiz viņiem nāca kāds amerikānis ar debeszilām un kā ais­bergs aukstām acīm, kas sasveicinājās un uzaicināja pilotu iedzert klosterī kādu tasi kafijas, kamēr pārējie iekrauj helikopteri "paciņu" smagu, brezentā satītu un ar virvēm nosietu dīvainas formas saini, ko nācās celt vairākiem vīriem. Pilots nosprieda, ka tas droši vien ir kāds klints paraugs.

Amerikānis izveda pilotu caur vairākām pilnīgi sa­grautām zālēm. Jumts tik tikko turējās, un lielākā daļa sienu bija sabrukušas, zemestrīce un daudzo pamestības gadu laikā izaugušās saknes bija deformējušas grīdu. Spraugās auga sausa un cieta zāle. Visās malās bija dzīv­nieku iespējams, tīģeru un kalnu kazu ekskrementi. Amerikānis paskaidroja pilotam, ka, steigā glābjoties no nelaimes, klosteri apdzīvojušie mūki šeit atstājuši savus ieročus, sadzīves priekšmetus un dažus mākslas darbus. Vējš un nākamās zemestrīces bija nogāzušas reliģiskās skulptūras, kas, gabalos sašķīdušas, vāļājās zemē. Starp atlūzām bija grūti tikt uz priekšu, un, kad pilots mēģināja kaut soli novirzīties sāņus, amerikānis viņu laipni, tomēr stingri satvēra aiz rokas un aizveda līdz improvizētai virtuvītei ar šķīstošo kafiju, konden­sēto pienu un cepumiem.

Nepālas gaisa spēku varonis redzēja vīrus ar zilganmelno ādas krāsu, bet neredzēja tievo meduskrāsas meiteni, kas pagāja viņam cieši līdzās, slīdēdama kā gars pa senā klostera drupām. Pilots sev jautāja, kas gan ir šie aizdomīgie, turbānos un tunikās tērptie vīri un kas viņus saista ar tā sauktajiem zinātniekiem, kuri lidotāju bija nolīguši. Viņam nepavisam nepatika, kā bija ievirzī­jies šis darbiņš, un radās aizdomas, ka lieta nemaz nav tik likumīga un tīra, kā viņš bija iedomājies.

-    Mums drīz vien jādodas prom, jo pēc četriem pēc­pusdienā saceļas vējš, pilots brīdināja.

-     Mēs ilgi nekavēsimies. Neejiet, lūdzu, nekur prom no šejienes. Tas ir bīstami, jo ēka var sabrukt kuru katru brīdi, Bruņneša Tekss sacīja un pameta pilotu ar kafi­jas tasi rokā, lai dotos uzraudzīt dunčiem bruņotos vīrus.

Otrā klostera galā, aiz daudzām ar atlūzām klātām zālēm atradās Judīte Kinska un karalis. Viņi nebija sasieti, jo, kā paskaidroja Bruņneša Tekss, no šejienes bija neiespējami aizbēgt; to neļāva klostera nošķirtība un Skorpiona sektas vīri. Nadja skaitīja bandītus. Viņa redzēja klostera akmens ārsienas, kas bija tikpat izpos­tītas kā iekšpuse; stūros krājās sniegs, un bija redzamas svaigas klosterī iemitinājušos savvaļas dzīvnieku pēdas. Paši dzīvnieki noteikti bija aizbēguši, cilvēku radītā trokšņa izbiedēti. "Runājot ar sirdi", viņa savus novēro­jumus pastāstīja Tensingam. Kad meitene nokļuva līdz vietai, kur atradās karalis un Judīte Kinska, viņa pazi­ņoja lamam, ka viņi abi ir dzīvi. Tieši tad mūks nolēma, ka ir īstais brīdis rīkoties.

Bruņneša Tekss karalim bija iešļircinājis vēl vienu devu narkotiku, lai pazeminātu viņa aizsargspēju un vājinātu gribu, tomēr, pateicoties prasmei kontrolēt ķer­meni un prātu, monarhs pratināšanas laikā noturējās, nepateicis ne vārda. Bruņnesis bija nikns. Viņš nevarēja uzskatīt misiju par pabeigtu, neuzzinājis Zelta pūķa šifra atslēgu, tāda bija vienošanās ar klientu. Viņš zināja, ka statuja "dzied", tomēr Kolekcionāram šīs skaņas nekam nederēja, ja viņš nespēja tās izskaidrot. Redzot, ka nar­kotikas, draudi un sitieni nelīdz, amerikānis sagūstīta­jam valdniekam paziņoja, ka mocīs Judīti Kinsku, līdz karalis atklās noslēpumu vai arī sieviete mirs, un tad viņas nāve gulsies uz karaļa sirdsapziņas un karmas. Taču, kad viņš jau ķērās pie lietas, ieradās helikopters.

-    Es nožēloju, ka manas vainas dēļ jūs tagad atroda­ties šādā situācijā, Judīt, karalis murmināja, narko­tisko vielu nomākts.

-    Tā nav jūsu vaina, viņa mierināja, tomēr karalim šķita, ka sieviete ir no tiesas nobijusies.

-    Nevaru pieļaut, ka jums nodara pāri, tomēr arī šiem bezsiržiem es īpaši neuzticos. Šķiet, ka viņi mūs abus nogalinās pat tad, ja es kodu atklāšu.

-    Īstenībā man nav bail no nāves, Majestāte, bet gan no spīdzināšanas.

-    Mans vārds ir Dorji. Kopš nomira sieva, neviens mani nav saucis vārdā, viņš čukstēja.

-    Dorji… ko taš nozīmē?

-    Tas nozīmē "stars" vai "patiesā gaisma". Stars simbolizē apskaidrotu prātu, bet šobrīd esmu ļoti tālu no tā.

-    Domāju, ka jūs esat sava vārda vērts, Dorji. Nepa­zīstu nevienu tādu kā jūs. Par spīti tam, ka esat šīs valsts varenākais vīrs, jums nepavisam nepiemīt god­kārība, viņa sacīja.

-    Iespējams, ka šī ir mana vienīgā iespēja jums to pateikt, Judīt, bet pirms šiem nelaimīgajiem notiku­miem es pārdomāju iespēju lūgt jūs dalīt ar mani rūpes par šo tautu…

-    Ko jūs ar to vēlaties teikt?

-    Es gribēju lūgt jums kļūt par šīs pieticīgās valsts karalieni.

-    Citiem vārdiem sakot, apprecēties ar jums…

-    Saprotu, ka tagad, kad esam tik tuvu nāvei, ir absurdi par to runāt, bet tāds bija mans nodoms. Es daudz par to esmu meditējis. Jūtu, ka ir lemts, lai mēs ko paveiktu kopā. Es nezinu ko, bet jūtu, ka tā ir mūsu karma. Mēs to nevaram izdarīt šai dzīvē, bet, iespējams, paveiksim citā reinkarnācijā, karalis sacīja, tā arī ne­uzdrošinoties sievietei pieskarties.

-    Citā dzīvē? Kad?

-    Pēc simts, pēc tūkstoš gadiem. Gara dzīve jebkurā gadījumā ir tikai viena. Turpretim ķermeņa dzīve paiet kā gaistošs sapnis, tā ir tikai ilūzija, karalis atbildēja.

Judīte pagrieza viņam muguru un piekala skatienu sie­nai, tādēļ karalis nevarēja redzēt sievietes seju. Monarham šķita, ka viņa ir apjukusi, gluži tāpat kā viņš pats.

-    Jūs mani nepazīstat, nezināt, kāda es esmu, viņa beidzot nomurmināja.

-     Es nevaru lasīt ne jūsu auru, ne prātu, kā man to būtu gribējies, Judīt, bet es spēju novērtēt jūsu inteliģenci, jūsu augsto kultūras līmeni un jūsu cieņu pret dabu…

-    Bet jūs nevarat redzēt manu iekšieni!

-    Jūsos var būt tikai skaistums un godīgums, monarhs apgalvoja.

-    Uzraksts uz jūsu medaljona vēstī, ka pārmaiņas ir iespējamas. Vai jūs tam tiešām ticat, Dorji? Vai mēs varam pilnīgi mainīties? Judīte jautāja un paskatījās karalim acīs.

-    Vienīgā drošā lieta ir tā, ka šai pasaulē viss nepār­traukti mainās, Judīt. Pārmaiņas ir neizbēgamas, jo viss ir pārejošs. Tomēr mums, cilvēkiem, ir grūti mainīt savu dabu un sasniegt augstāku apziņas līmeni. Mēs, budisti, ticam, ka spējam mainīt gribu, ja vien esam pārliecināti par kādu patiesību, tomēr neviens nevar mūs piespiest to darīt. Tieši tā notika ar Sidhārthu Gautamu viņš bija tik ļoti lolots princis, ka, ieraugot pasaules postu, kļuva par Budu, karalis atbildēja.

-     Es domāju, ka mainīties ir ļoti grūti… Kādēļ gan jūs man uzticaties?

-    Es jums, Judīt, uzticos tik ļoti, ka esmu gatavs pateikt Zelta pūķa šifra atslēgu. Es nespēju izturēt domu, ka jums manis dēļ būtu jācieš. Tas nevaru būt es, kas lemj, cik ciešanu jūs spējat izturēt, tas ir jūsu lēmums. Pasakiet to šiem neliešiem apmaiņā pret savu dzīvību, bet, lūdzu, dariet to tikai pēc manas nāves, valdnieks lūdza.

-    Viņi neuzdrošināsies jūs nogalināt! sieviete iz­saucās.

-    Tas nenotiks, Judīt. Es pats pielikšu punktu savai dzīvei, jo nevēlos, lai mana nāve gultos uz kāda cita sirdsapziņas. Mans laiks ir beidzies. Neuztraucieties, tas nebūs vardarbīgi, es vienkārši vairs neelpošu, karalis paskaidroja.

-     Tagad, Judīt, klausieties uzmanīgi, es jums pa­teikšu kodu, un jums tas ir jāiegaumē, karalis sacīja. Kad jūs pratinās, paskaidrojiet, ka Zelta pūķis izdod septiņas skaņas. Katra četru skaņu kombinācija rada vienu no astoņsimt četrdesmit ideogrammām zaudētajā jeb sniega cilvēku valodā.

-    Vai jūs runājat par briesmīgajiem Himalaju sniega cilvēkiem? Vai tad šīs būtnes tiešām pastāv? Judīte Kinska neticīgi jautāja.

-     Ir palikuši nedaudzi un ļoti degradējušies sniega cilvēki, tagad viņi vairāk līdzinās dzīvniekiem un sazi­nās tikai ar pāris vārdiem; tomēr pirms trim tūkstošiem gadu viņiem bija sava valoda un pat zināma civilizācija.

-    Vai šī valoda kaut kur ir pierakstīta?

-    To zina tikai četri lamas četros dažādos klosteros. Neviens, izņemot manu dēlu Dilu Bahadūru un mani, nepārzina visas ideogrammas. Tās bija uzrakstītas uz kāda pergamenta, bet, iebrūkot Tibetā, to nozaga ķīnieši.

-    Tad jau iznāk, ka pareģojumus var atšifrēt cilvēks, kuram ir pergaments… viņa sacīja.

-     Pergaments ir rakstīts sanskritā, bet, samitrinot to ar jaka pienu, parādās citas krāsas raksts, kurš tulko katru no ideogrammas četrām skaņām. Vai jūs, Judīt, visu saprotat?

-    Lieliski! karali pārtrauca Bruņneša Tekss ar triumfa izteiksmi sejā un pistoli rokā. Ikvienam no mums ir savs Ahilleja papēdis, Majestāte. Nu jūs redzat, kā mēs beidzot ieguvām šifra atslēgu. Atzīstos, biju maz­liet norūpējies, domāju, ka jūs šo noslēpumu paņemsiet sev līdzi kapā, tomēr mana priekšniece izrādījās viltī­gāka par jums, viņš piebilda.

-    Ko tas nozīmē? valdnieks apjucis murmināja.

-     Vai jums tiešām nebija nekādu aizdomu? Jūs nekad neaizdomājāties, kā un kādēļ jūsu dzīvē tieši tagad parādījās Judīte Kinska? Nekādi nevaru aptvert, kā gan jūs, pirms atvest viņu uz pili, nenoskaidrojāt šīs ainavu arhitektes un tulpju speciālistes pagātni. Kāds naivums! Paskatieties uz viņu! Sieviete, kuras dēļ jūs grasījāties mirt, ir mana priekšniece, viņa ir Speciālists. Viņa ir tā, kas izdomāja visu šo operāciju, amerikānis paziņoja.

-     Judīt, vai šis vīrs saka taisnību? karalis neticīgi jautāja.

-     Kā gan citādi mēs varētu nolaupīt Zelta pūķi? Viņa izdomāja, kā ieiet Svētajā vietā un piestiprināja jums pie medaljona kameru. Lai to izdarītu, viņai nācās iegūt jūsu uzticību, Bruņneša Tekss sacīja.

-    Jūs izmantojāt manas jūtas… bāls kā krīts mur­mināja karalis un cieši vērās Judītē Kinskā, kas šo ska­tienu nespēja izturēt.

-    Tikai nesakiet, ka viņā arī iemīlējāties! Cik smiek­līgi! sausi iesmejoties, amerikānis izsaucās.

-    Pietiek, Bruņnesi! Judīte pavēlēja.

-    Viņa bija pārliecināta, ka mēs nevarēsim izvilkt no jums noslēpumu ar varu, un viņai ienāca prātā pie­draudēt, ka spīdzināsim viņu. Judīte ir tik profesionāla, ka bija gatava mocībām tikai tādēļ, lai jūs pabiedētu un liktu atklāt noslēpumu, Bruņneša Tekss paskaidroja.

-     Ir jau labi, Bruņnesi, viss kārtībā. Karalim nav nepieciešams nodarīt sāpes, mēs varam doties prom, Judīte Kinska pavēlēja.

-    Ne tik strauji, priekšniece! Tagad ir mana kārta. Tu taču nedomā, ka es tev atdošu statuju, vai ne? Kādēļ gan lai es to darītu? Statuja ir daudz vairāk vērta nekā tās zelta svars, tāpēc es pats vēlos tirgoties ar klientu.

-    Vai tu esi jucis, Bruņnesi? sieviete ierēcās, bet neuz­drošinājās turpināt, jo sejas priekšā parādījās pistole.

-    Atdod man ierakstu vai arī es tev izšķaidīšu sma­dzenes, kundzīt, Bruņnesis piedraudēja.

īsu brīdi Judītes Kinskas allaž vērīgās acis paskatījās zemē uz somu. Tas bija tikai mirklis, tomēr Bruņnesis to pamanīja. Viņš paņēma somu un, joprojām mērķējot uz Judīti Kinsku, izbēra somas saturu zemē. Parādījās dažādi sievišķīgi aksesuāri, pistole, pāris fotogrāfiju un elektroniskie aparāti, kādus karalis nekad nebija redzē­jis. Te bija arī vairākas ļoti maziņas lentes ar ierakstiem. Amerikānis aizspēra tās tālu prom, jo ne jau tās viņš meklēja. Viņu interesēja tikai viena tā, kura joprojām atradās aparātā.

-    Kur ir ieraksts? viņš nikni iekliedzās.

Turot pistoli pie Judītes Kinskas krūtīm, amerikānis ar vienu roku aptaustīja sievieti no galvas līdz papēžiem. Visbeidzot viņš lika Judītei noņemt jostu un novilkt kurpes, bet arī tur neko neatrada. Tad Bruņneša Tekss pēkšņi pievērsa uzmanību griezta kaula rokassprādzei uz sievietes apakšdelma.

-    Noņem to! viņš pavēlēja tonī, kas neatzina iebil­dumus.

Sieviete negribīgi noņēma rotaslietu un pasniedza to Bruņneša Teksam. Amerikānis paspēra vairākus soļus, lai aplūkotu rotu gaišākā vietā, un tūdaļ pat uzvaroši iekliedzās: te bija noslēpts miniatūrs mikrofons, kas iepriecinātu pat viltīgāko spiegu. Kas attiecas uz moder­najām tehnoloģijām, tad Speciālists vienmēr atradās avangardā.

-    Jūs to nožēlosiet, Bruņnesi, es zvēru! Ar mani neviens nerotaļājas, Judīte iesaucās ar dusmu izķē­motu grimasi sejā.

-    Ne jūs, ne šis vecais un patētiskais muļķis nedzīvos tik ilgi, lai varētu atriebties. Man ir apnicis uzklausīt pavēles. Jūs jau esat vēsture, priekšniece. Man ir statuja, šifrs un helikopters, un nekas vairāk man nav nepiecie­šams. Kolekcionārs būs ļoti apmierināts, viņš atbildēja.

Brīdi pirms Bruņneša Tekss nospieda gaili, karalis pagrūda Judīti Kinsku, aizsedzot viņu ar savu ķermeni. Sievietei domātā lode ieurbās valdniekam krūtīs. Otrā lode, dzirksteles šķeļot, atsitās pret akmens sienu, jo Nadja Santosa lidoja kā meteors un no visa spēka metās amerikānim virsū, notriekdama vīru uz grīdas.

Ar veiklību, kas iegūta, daudzus gadus trenējoties cīņas mākslā, Bruņnesis vienā lēcienā atkal bija kājās. Viņš pagrūda malā Nadju un kā dzīvnieks lēca pēc pistoles, kas bija nokritusi gabaliņu tālāk. Arī Judīte Kinska steidzās pēc šaujamā, tomēr vīrietis bija ātrāks un apsteidza viņu.

Tensings un sniega cilvēki ielauzās klosterī no otras puses, kur atradās lielākā daļa zilo kaujinieku, bet

Aleksandrs sekoja Dilam Bahadūram, meklējot karali un orientējoties pēc tēliem, ko Nadja viņam bija mentāli nosūtījusi. Kaut arī klosterī Dils Bahadūrs bija uztu­rējies jau iepriekš, viņš labi neatcerējās celtnes plānu, turklāt starp daudzajām atlūzām un citiem viscaur izmētātajiem šķēršļiem bija grūti orientēties. Viņš gāja pa priekšu ar loku šaušanas gatavībā, un Aleksandrs princim sekoja ar aizlienētu koka spieķi rokās.

Jaunieši centās izvairīties no bandītiem, bet drīz vien aci pret aci sastapās ar diviem no kaujiniekiem, kuri aiz pārsteiguma uz mirkli sastinga. Šī neilgā vilcināšanās bija pietiekama, lai princis raidītu bultu viena pretinieka kājā. Saskaņā ar Dila Bahadūra principiem ienaidnieku nevajadzēja nogalināt, bet tikai padarīt nekustīgu. Vīrs nokrita zemē un iegaudojās, bet viņa biedrs jau bija izvilcis dunčus, kas nu lidoja prinča virzienā.

Viss notika tik ātri, ka Aleksandrs pat nesaprata, kā tas bijis iespējams. Viņš nekad nebūtu varējis izvairīties no dunčiem, bet princis kustējās tik viegli, it kā izpildītu kādu nezināmu dejas soli, un asi uztrītās tērauda lok­snes viņu neievainoja. Kaujinieks vairs nespēja izmest nākamo dunci, jo bulta ar brīnumainu precizitāti ieur­bās viņa krūtīs zem atslēgas kaula dažus centimetrus no sirds, neskarot dzīvībai svarīgos orgānus.

Aleksandrs izmantoja šo brīdi, lai ar spieķi iesistu pirmajam bandītam, kas, guļot uz grīdas ar asinīm noplūdušu kāju, jau grasījās izpildīt vēl kādu no saviem dunču mešanas trikiem. Puisis to izdarīja bez domāša­nas, izmisuma un nepieciešamības dzīts, tomēr brīdī, kad raupjā koka nūja pieskārās naidnieka galvaskausam, viņš dzirdēja krakšķošu skaņu. Tas viņam lika atgūt skaidru saprātu un aptvert savas rīcības mežonību. Viņam sametās šķērma dūša. Viss ķermenis pārklājās ar aukstiem sviedriem, mute piepildījās ar siekalām, un puisis domāja, ka tūdaļ pat vems, bet Dils Bahadūrs tur­pināja skriet uz priekšu, un arī Aleksandram vajadzēja uzveikt savu vājumu un sekot draugam.

Princis nebaidījās no bandītu ieročiem, jo viņu sar­gāja maģiskais Tensinga amulets, kas karājās kaklā, pārakmeņojies pūķa ekskrements. Daudz vēlāk, kad Aleksandrs notikušo stāstīja savai vecmāmiņai Keitai, viņa sacīja, ka ne jau amulets izglāba Dilu Bahadūru no dunčiem, izvairīties viņam palīdzēja tao-šu treniņi.

-    Lai kas tas arī būtu, tomēr tas darbojas, mazdēls atbildēja.

Dils Bahadūrs un Aleksandrs ieskrēja zālē, kur at­radās karalis, tieši tajā mirklī, kad Bruņneša Tekss satvēra pistoli, par sekundes simtdaļu apsteidzot Judīti Kinsku. Laikā, kas amerikānim bija nepieciešams, lai uzliktu pirkstu uz gaiļa, princis izšāva trešo bultu, kura iestrēga Teksam augšdelmā. No Bruņneša krūtīm izlauzās briesmīgs rēciens, tomēr viņš ieroci nenometa. Pistole joprojām atradās viņam rokā, kaut gan amerikā­nim droši vien vairs nebija spēka nospiest gaili.

-    Nekustieties! histēriski iesaucās Aleksandrs, pat nepadomājot, kā to iespējams panākt, jo pret Bruņneša Teksa lodēm spieķis nebija vērā ņemams ierocis.

Nemaz negrasoties paklausīt, Bruņneša Tekss ar veselo roku satvēra Nadju un kā lelli pacēla gaisā, aiz­segdamies ar viņas ķermeni. Boroba, kas bija sekojis

Dilam Bahadūram un Aleksandram, pieskrēja un, izmi­sīgi kliedzot, pieķērās saimniecei pie kājas, bet ameri­kāņa spēriens viņu atkal aizsvieda tālu prom. Kaut arī no sitiena vēl pa pusei apdullusi, meitene mēģināja pre­toties, tomēr Brunneša Teksa dzelzs roka viņai nelāva pat pakustēties.

Princis pārdomāja visas iespējas. Viņš pilnībā paļāvās uz savu spēju trāpīt, tomēr risks, ka amerikānis varētu sašaut Nadju, bija pārāk liels. Viņš nevarīgi noskatījās, kā Bruņneša Tekss, nesot sev līdzi nekustīgo meiteni, virzās uz izeju, uz mazā laukumiņa pusi, kur uz plānā sniega gaidīja helikopters.

Judīte Kinska, izmantojot vispārējo apjukumu, skrie­šus metās pretējā virzienā un pazuda pussabrukušajā klosterī.

Kamēr tas viss norisinājās vienā ēkas stūrī, arī otrā gāja raibi. Lielākā daļa zilo kaujinieku pulcējās impro­vizētās virtuves tuvumā, kur no savām blašķēm ierāva šņabi, košļāja beteļriekstus un klusi apsprieda iespējas piekrāpt Bruņneša Teksu. Viņi, protams, nezināja, ka pavēles deva Judīte Kinska; kaujinieki domāja, ka viņa, gluži tāpat kā karalis, ir tikai gūstekne. Amerikānis bija viņiem samaksājis nolīgto summu, un zilie vīri zināja, ka Indijā viņus gaida ieroči un zirgi. Bet tad, kad bija redzējuši dārgakmeņiem klāto zelta statuju, nosprieda, ka viņiem pienākas kas vairāk. Skorpiona sektas vīriem nekādi nepatika fakts, ka dārgums atrodas helikopterā, kaut gan viņi saprata tas ir vienīgais veids, kā to dabūt prom no valsts.

-     Vajag sagūstīt pilotu, starp zobiem novilka kau­jinieku vadonis, iešķībi palūrot uz nepālieti, kas stūrī dzēra kafiju ar iebiezināto pienu.

-    Kurš lidos kopā ar viņu? viens no bandītiem jau­tāja.

-    Es, bandas vadonis atbildēja.

-    Un kurš mums apliecinās, ka tu nepievāksi visu guvumu? kāds no vīriem jautāja.

Saniknotais vadonis draudīgi pacēla dunci, tomēr nespēja pabeigt kustību, jo Centhandzonga dienvidu spārnā kā tornado iedrāzās Tensings un sniega cilvēki. Nelielā grupiņa izskatījās patiešām draudīga. Priekšgalā skrēja mūks. Bruņojies ar divām saķēdētām nūjām, viņš iejoņoja telpā, kas kādreiz klosterī bija slaveno mūku cīnītāju ieroču zāle. Pēc tā, kā viņš vicināja nūjas un kustināja ķermeni, ikvienam bija skaidrs, ka viņš ir cīņas mākslas meistars. Aiz viņa rēgojās desmit sniega cilvēki, kas jau tā izskatījās diezgan biedējoši, bet tagad bija līdzīgi no elles izbēgušiem mošķiem. Šķita, ka viņu ir divas reizes vairāk, jo sniega cilvēki sacēla neiedomā­jamu troksni. Bruņojušies ar nūjām un akmens gaba­liem, tērpti ādas bruņās un šausminošās cepurēs ar asi­ņainajiem ragiem, tie izskatījās atbaidoši. Viņi kliedza un lēca kā aptrakuši orangutani, laimīgi par ilgi gaidīto izdevību sist un, kādēļ gan ne, arī saņemt sitienus, jo tā bija daļa no izklaides. Samierinājies ar nespēju sniega cilvēkus kontrolēt, Tensings viņiem lika uzbrukt. Pirms iebrukuma klosterī viņš bija īsu brīdi lūdzis debesīm, lai šai sadursmē nebūtu mirušo, jo tad šīs nāves gultos uz viņa sirdsapziņas. Sniega cilvēki nevarēja atbildēt par saviem darbiem: kad viņos pamodās agresija, pazuda pat tās saprāta paliekas, kas viņiem vēl bija saglabājušās.

Māņticīgie zilie kaujinieki domāja, ka krituši par upuri Zelta pūķa lāstam un dēmonu armija vēlas atriebt svētuma apgānīšanu. Viņi varēja stāties pretī saviem ļaunākajiem ienaidniekiem, tomēr doma, ka jācīnās ar elles spēkiem, viņus šausmināja. Bandīti metās prom kā zaķi, un sniega cilvēki skrēja kaujiniekiem pakaļ, ārkārtīgi sabaidot pilotu, kas ar kafijas tasi rokās, neko nesaprotot, piespiedās pie sienas, lai palaistu garām dīvaino skrējienu. Lidotājs bija devies pakaļ pāris zināt­niekiem, bet tā vietā nokļuvis zili krāsotu barbaru un citplanētiešu pērtiķu ordā, kurai pievienojās arī milzīgs, gluži kā kung-fu filmās bruņojies mūks.

Kad bandīti un sniega cilvēki bija prom, lama un pilots pēkšņi palika vieni.

-     Namaste, atguvis runas spēju, sveicināja pilots, jo prātā nekas cits nenāca.

-     Tachu kachi, savā valodā atbildēja lama un viegli paklanījās, it kā šeit notiktu kāds sabiedrisks saiets.

-    Kas, pie velna, šeit notiek? pilots iesaucās.

-    Iespējams, būs pagrūti jums to paskaidrot. Tie, ar tām ragainajām cepurēm galvās ir mani draugi sniega cilvēki. Tie otri nozaga Zelta pūķi un sagūstīja karali, Tensings pastāstīja.

-    Vai jūs runājat par leģendāro Zelta pūķi? Tad to viņi ielika manā helikopterā! Nepālas varonis iekliedzās un kā vēja nests metās uz mazo nosēšanās laukumiņu.

Situācija šķita mazliet komiska, jo lama vēl nezināja, ka karalis ir ievainots. Pa kādu caurumu mūrī viņš redzēja, kā lejup pa kalnu šausmās skrien Skorpiona sektas vīri, kuriem seko sniega cilvēki. Viņš veltīgi mēģināja ar mentālo spēku sasaukt savus aizbilstamos: Grrijmpras cīnītāji bija pārāk aizrāvušies, lai pievērstu lamam kaut mazliet uzmanības. Viņu šaušalīgie kaujas saucieni bija pārvērtušies prieka spiedzienos kā rotaļā aizrautiem bērniem. Tensings vēlreiz lūdzās, lai viņi nepanāk nevienu no bandītiem. Viņš nevēlējās neglāb­jami aptraipīt savu karmu ar vēl kādu varmācīgu rīcību.

Tensinga labais garastāvoklis izgaisa, tiklīdz viņš iz­gāja no klostera un ieraudzīja, kas notiek tur. Ārzemnieks, kuru viņš pēc Nadjas stāstītā pazina kā zilos kauji­niekus nolīgušo amerikāni, atradās pie helikoptera. Caur vienu roku viņam bija izurbusies bulta, tomēr tas vīram neliedza vicināt pistoli. Otrā viņš turēja Nadju, kuru kā dzīvu vairogu bija piespiedis savam ķermenim.

Apmēram trīsdesmit metrus tālāk atradās Dils Baha­dūrs ar uzvilktu loku un šāvienam sagatavotu bultu, bet viņam līdzās stāvēja Aleksandrs tik apstulbis, ka nedarīja pilnīgi neko.

-     Noliec loku! Atkāpies, vai arī es meiteni nogali­nāšu! Bruņneša Tekss draudēja, un neviens nešaubī­jās, ka viņš to tiešām izdarīs.

Princis nolika savu ieroci, un abi jaunieši atkāpās līdz pat ēkas drupām, bet Bruņneša Tekss tikmēr heli­kopterā ievilka Nadju un ar brutālu spēku nosvieda meiteni uz sēdekļa.

-    Pagaidiet! Jūs nevarat doties prom bez manis! iekliedzās pilots un metās uz priekšu, bet amerikānis jau bija iedarbinājis motoru, un propellers sāka griez­ties.

Tensingam tagad bija vēl viena izdevība izmantot savas pārdabiskās psihiskās spējas. Tulku lielākais pār­baudījums bija mainīt dabas spēku virzību. Viņam vaja­dzēja koncentrēties un izsaukt spēcīgu vēju, kas liegtu amerikānim aizlaisties ar tautas svēto dārgumu. Tomēr arī Nadja ietu bojā, ja vēja virpulis satvertu helikopteru lidojumā. Lamas prāts ātri apsvēra visas iespējas, un viņš nosprieda, ka šoreiz nevar riskēt cilvēka dzīvība ir daudz svarīgāka par visas pasaules zeltu.

Dils Bahadūrs atkal satvēra loku, bet bija bezjēdzīgi ar bultām uzbrukt šai metāla mašīnai. Aleksandrs saprata, ka bezsirdīgais Bruņnesis aizved prom Nadju, un sāka kliegt draudzenes vārdu. Meitene nevarēja dzirdēt šos saucienus, tomēr motora troksnis un propellera griešanās pamodināja viņu no apdulluma. Sagūstītāja mesta, viņa uz sēdekļa bija nokritusi kā miltu maiss. Lidaparātam ceļoties gaisā, Bruņneša Tekss bija aizņemts ar daudza­jiem kloķiem un pogām, kurus viņam vajadzēja darbināt ar vienu roku, jo otra nekustīgi karājās gar sāniem. Nadja izmantoja šo brīdi, aizšļūca līdz durtiņām, atvēra tās un, neskatoties lejā un daudz nedomājot, izlēca tukšumā.

Nepievēršot uzmanību virs galvas planējošajam heli­kopteram, Aleksandrs metās pie draudzenes. Nadja bija kritusi vairāk nekā no divu metru augstuma, tomēr sniegs mazliet mīkstināja kritienu, citādi viņa būtu varējusi nosisties.

Ergle! Vai ar tevi viss kārtībā? šausmu pārņemts, Aleksandrs kliedza.

Meitene redzēja draugu tuvojamies un pamāja viņam. Nadja nebija tik daudz izbiedēta, cik pārsteigta pati par savu varoņdarbu. Balsis apslāpēja helikoptera troksnis.

Arī Tensings tuvojās meitenei, bet Dilam Bahadūram pietika ar apziņu, ka draudzene ir dzīva, un viņš skrie­šus metās uz zāli, kur bija atstājis Bruņneša Teksa lodes ievainoto tēvu. Kad pār meiteni noliecās Tensings, Nadja viņam kliedza, ka karalis ir smagi ievainots, un rādīja, lai lama dodas pie valdnieka. Mūks sekoja princim un devās uz klosteri, bet Aleksandrs tikmēr starp izplūdes gāzēm un helikoptera saceltajiem sniega virpuļiem cen­tās iekārtot draudzeni kaut cik ērtāk un palika viņai zem galvas savu jaku. Krītot Nadja bija diezgan stipri sasitusies, tomēr izmežģītais plecs joprojām atradās savā vietā.

-    Izskatās, ka es tomēr nemiršu jauna, viņa sacīja, mazliet atguvusies. Pēc mēģinājuma nogāzt no kājām Bruņnesi, meitenes mute un deguns asiņoja.

-    Tu nedrīksti kustēties, līdz atgriezīsies Tensings, Aleksandrs stingri pavēlēja.

Guļot uz muguras zemē, Nadja redzēja, ka helikop­ters gluži kā liels kukainis paceļas dzidri zilajās debesīs. Tas nolidoja gar klinšu sienu un cēlās augšup, šūpojoties Himalaju virsotņu vēja virpuļos. Pāris minūtes šķita, ka lidaparāts, aizvien attālinoties, pazudīs debesjumā. Nadja iedunkāja Aleksandru, kas centās noturēt drau­dzeni guļus, un ar pūlēm piecēlās kājās. Viņa iebāza mutē sniega piku un tūdaļ pat to izspļāva, sarkanu no asinīm. Meitenes seja sāka pietūkt.

-    Skatieties! pēkšņi iekliedzās pilots, kas nebija no­laidis ne acu no sava lidaparāta.

Helikopters šūpojās kā muša gaisā. Nepālas gaisa spēku varonis skaidri zināja, kas notiek: vēja virpulis bija iegriezies propellera lāpstiņās un lidaparāts bīs­tami vibrēja. Nepālietis izmisīgi žestikulēja un izkliedza padomus, kurus Bruņnesis, protams, nevarēja dzirdēt. Vienīgā iespēja, lai izkļūtu no virpuļa, bija lidot pa aiz­vien plašāku spirāli. Aleksandrs nodomāja, ka tas ir kā sērfingā vajadzēja īstajā brīdī noķert vilni un izmantot tā spēku, citādi jūra tevi aprija.

Bruņneša Teks bija lidojis daudzas stundas, un šī prasme viņa darbā bija pilnīgi nepieciešama. Viņš bija vadījis dažādas lielas un mazas lidmašīnas, planie­rus, helikopterus un pat kādu dirižabli; tā viņš varēja nesodīts šķērsot robežas ar ieroču, narkotiku un zagtu priekšmetu kontrabandu. Amerikānis sevi uzskatīja par ekspertu, tomēr vēl nekad nebija nokļuvis līdzīgā situācijā.

Tieši tad, kad lidaparāts pacēlās gaisā un viņš priecīgi iekliedzās, gluži kā iejājot zirgus savā Rietumamerikas rančo, Bruņneša Tekss sajuta, ka helikopters sāk spē­cīgi vibrēt. Viņš saprata, ka nevar lidaparātu kontrolēt un tas sāk griezties arvien ātrāk un ātrāk, it kā būtu iekļuvis milzu putotājā. Skaļajam motora un propellera troksnim pievienojās arī vēja gaudošana. Liekot lietā savus dzelzs nervus un uzkrāto pieredzi, Tekss centās domāt, tomēr nekas nenāca prātā. Vēja notverts, heli­kopters turpināja virpuļot kā traks. Drīz vien skaļš troksnis un spēcīgs sitiens liecināja, ka helikopters ir cietis. Vēja nests, tas vēl vairākas minūtes planēja gaisā, līdz pēkšņi mainīja lidojuma virzienu. īsu brīdi iestājās klusums, un Bruņneša Tekss vāri cerēja, ka nu varēs helikopteru savaldīt, tomēr aparāts pēkšņi sāka verti­kāli krist zemē.

Vēlāk Aleksandrs prātoja, vai Bruņnesis bija sapratis, kas notiek, vai arī nāve viņu ķēra kā zibens spēriens, nedodot laiku neko apjaust. No savas atrašanās vietas puisis neredzēja, kur helikopters nogāžas, tomēr dzir­dēja spēcīgu sprādzienu, pēc kura debesīs pacēlās biezu un melnu dūmu grīste.

Tensings atrada karali nekustīgi guļam zemē, viņa galva bija ielikta Dila Bahadūra klēpī, un dēls glāstīja tēva matus. Princis tēvu nebija redzējis kopš sešu gadu vecuma, kad kādā naktī viņu izcēla no gultas un nodeva Tensinga rokās. Tomēr jauneklis tēvu pazina, jo visus šos gadus atmiņā bija glabājis viņa tēlu.

-    Tēt, tēt… Dils Bahadūrs murmināja, nespēdams nekādi palīdzēt vīram, kas noasiņoja viņa rokās.

-    Majestāte, tas esmu es, Tensings, noliekdamies pār valdnieku, sacīja lama.

Karalis atvēra agonijas apmiglotās acis. Sasprindzinot skatienu, viņš ieraudzīja staltu jaunekli, kas ļoti līdzi­nājās mirušajai sievai. Viņš ar žestu aicināja puisi sev tuvāk.

-    Dēls, man tev kas jāsaka… viņš murmināja.

Tensings pavirzījās sāņus, lai kādu mirkli atstātu

viņus vienus.

-    Tūdaļ pat dodies uz Zelta pūķa zāli pilī, viņš ar grūtībām sacīja.

-    Tēvs, statuja ir nozagta, atbildēja princis.

-    Tik un tā ej!

-    Kā gan es to varu izdarīt, ja jūs nenākat man līdzi?

Jau kopš senseniem laikiem troņprinci uz Svēto

vietu pirmo reizi vienmēr pavadīja karalis, lai varētu parādīt visas nāvējošās lamatas. Pirmā reize, kad tēvs un dēls kopā devās pie Zelta pūķa, bija kā iesvētīšanas rituāls, kas iezīmēja vienas valdīšanas beigas un otras sākumu.

-    Tev tas jāpaveic vienam pašam, karalis noteica un aizvēra acis.

Tensings piegāja pie mācekļa un uzlika viņam roku uz pleca.

-    Varbūt tev tiešām būtu tēvam jāpaklausa, Dil Bahadūr, lama sacīja.

Šai brīdī zālē ienāca Aleksandrs, kuram pie rokas bija pieķērusies Nadja, jo viņai ļodzījās ceļgali, un nepāliešu pilots, kas vēl nebija atguvies no sava helikoptera zau­dējuma un šā lidojuma pārsteigumiem. Nadja un pilots palika gabaliņu nostāk, cenšoties neiejaukties drāmā, kas risinājās viņu acu priekšā, bet Aleksandrs apskatīja Judītes Kinskas somu, kas joprojām mētājās zemē.

-    Tev jāiet uz Svēto vietu pie Zelta pūķa, dēls, karalis atkārtoja.

-    Vai godātais skolotājs Tensings var nākt man līdzi? Mana apmācība ir bijusi tikai teorētiska. Es nepārzinu ne pili, ne slazdus. Aiz Pēdējiem vārtiem mani gaida nāve, princis skaidroja.

-    Man nav vērts iet tev līdzi, jo arī es nezinu šo ceļu, Dil Bahadūr. Tagad mana vieta ir līdzās karalim, lama skumji atbildēja.

-    Vai jūs, godātais skolotāj, varētu glābt manu tēvu? Dils Bahadūrs lūdza.

-    Es darīšu visu, kas manos spēkos.

Aleksandrs piegāja pie prinča un sniedza viņam ne­lielu priekšmetu, kura darbības principus Dils Bahadūrs pat nevarēja nojaust.

-    Tas tev var palīdzēt atrast ceļu uz Svēto vietu. Tā ir GPS globālās pozicionēšanas sistēma, Aleksandrs sacīja.

-    Kas? princis izklaidīgi jautāja.

-    Teiksim tā: šī ir elektroniska karte, kura palīdz orientēties pilī. Izmantojot to, tu vari aiziet līdz Zelta pūķim, kā to jau izdarīja Bruņneša Tekss un viņa vīri, kad statuju nozaga.

-    Kā gan tas var būt?

-    Man šķiet, kāds ir nofilmējis visu maršrutu, Alek­sandrs minēja.

-    Tas nav iespējams! Izņemot tēvu, neviens cits šajā pils daļā nevar iekļūt. Neviens cits nevar atvērt Pēdējos vārtus un izvairīties no slazdiem.

-    Bruņnesis to izdarīja, viņš noteikti izmantoja šo aparātu. Judīte Kinska bija viņa līdzzinātāja. Iespējams, ka tavs tēvs viņai parādīja ceļu… Aleksandrs uzstāja.

-    Medaljons! Bruņnesis kaut ko runāja par karaļa medaljonā paslēpto kameru! Nadja iesaucās. Viņa bija dzirdējusi Speciālista un Bruņneša Teksa sarunu, pirms zālē ielauzās draugi.

Nadja atvainojās par to, ko grasījās darīt, un ļoti uzmanīgi aptaustīja zemē gulošo valdnieku, līdz uzgāja karalisko medaljonu, kas bija ieslīdējis aiz valdnieka jakas. Meitene lūdza princim palīdzēt to noņemt, bet viņš vilcinājās, jo medaljons simbolizēja karaļa varu, un Dils Bahadūrs nekādā gadījumā nevēlējās to tēvam atņemt. Tomēr Nadjas satrauktā balss lika viņam rīkoties.

Aleksandrs aiznesa rotu līdz gaišākai vietai un īsu brīdi uzmanīgi aplūkoja. Viņš tūdaļ pat ieraudzīja starp ko­raļļu gabaliņiem paslēptu miniatūru kameru. Aleksandrs atradumu parādīja Dilam Bahadūram un pārējiem.

-     To noteikti piestiprinājusi Judīte Kinska. Šis zirņa lieluma aparātiņš nofilmēja visu karaļa ceļu līdz Svētajai vietai. Tā arī Bruņneša Tekss un zilie kaujinieki varēja tur nokļūt, atkārtojot visas GPS ierakstītās darbības.

-    Kādēļ gan tā sieviete to darīja? šausmu māktais princis jautāja, jo viņa prāts nekādi nespēja aptvert nodevību un alkatību.

-    Domāju, ka statujas dēļ. Tā ir ļoti vērtīga, Alek­sandrs sprieda.

-    Vai jūs dzirdējāt eksploziju? Helikopters uzsprāga, un arī statuja ir pagalam, pilots sacīja.

-    Iespējams, ka tā arī labāk… neatverot acis, kara­lis nopūtās.

-     Ar vislielāko pazemību es lūdzu ļaut abiem ārzem­ju jauniešiem doties līdzi princim uz pili. Aleksandram Jaguāram un Nadjai Ērglei ir tīra sirds gluži tāpat kā Dilam Bahadūram. Iespējams, ka viņi, Majestāte, var palīdzēt princim veikt šo uzdevumu. Jaunais Aleksandrs prot lietot šo aparātu, savukārt Nadja spēj redzēt un klausīties ar sirdi, Tensings lūdza.

-    Tur drīkst atrasties tikai karalis un troņprincis, valdnieks murmināja.

-    Visu cieņu, Majestāte, tomēr es uzdrīkstēšos iebilst. Iespējams, ka atsevišķos gadījumos no tradīcijas ir jāat­sakās, lama uzstāja.

Pēc Tensinga vārdiem iestājās ilgs klusums. Šķita, ka ievainotā spēki ir izsīkuši, tomēr drīz vien viņš atkal ierunājās.

-    Labi, lai viņi iet visi trīs, valdnieks beidzot pie­krita.

-    Iespējams, Majestāte, nenāktu par ļaunu uzmest skatienu jūsu ievainojumam, Tensings piedāvāja.

-    Kādēļ gan, Tensing? Mums jau ir cits karalis, un mans laiks ir beidzies.

-    Kamēr princis nav pierādījis, ka var par tādu kļūt, varbūt mums vēl nav cita karaļa, lama atbildēja un pacēla ievainoto savās spēcīgajās rokās.

Nepālas gaisa spēku varonis kādā stūrī atrada Bruņ­neša Teksa pamestu guļammaisu un iekārtoja impro­vizētu gultu, kur Tensings novietoja karali. Lai varētu ievainoto izmeklēt, lama pavēra viņa asiņaino jaku. Lode bija izskrējusi cauri, atstājot mugurā drausmīgu caurumu. Pēc brūces izskata un atrašanās vietas, kā arī pēc asins krāsas Tensings saprata, ka ir skartas plaušas. Viss lamas mentālais spēks un dziednieka spējas šai gadījumā vairs neko daudz nevarēja līdzēt. To zināja arī mirstošais karalis, tomēr viņam bija nepieciešams mazliet laika, lai dotu pēdējās pavēles. Lama aizsedza asiņojošo ievainojumu, cieši apsaitēja krūškurvi un lika pilotam no improvizētās virtuves atnest vārošu ūdeni, lai varētu pagatavot zāļu tēju. Pēc stundas valdnieks, kaut arī vēl bija ļoti vārgs, bija atguvis apziņu un domas skaidrību.

-    Dēls, tev jābūt labākam karalim nekā es, viņš sacīja Dilam Bahadūram un norādīja, lai viņš uzliek kaklā karalisko medaljonu.

-    Tēvs, tas nav iespējams.

-    Uzklausi mani, jo vairs nav atlicis daudz laika! Šīs būs manas pavēles. Pirmkārt, ātri vien apprecies ar sievieti, kas būtu tikpat spēcīga kā tu! Viņai jākļūst par mūsu tautas māti, un tev par tās tēvu. Otrkārt, aizsargā mūsu karaļvalsts dabu un tradīcijas; neuzticies tam, kas nāk no ārienes! Treškārt, nesodi Judīti Kinsku, sievieti no Eiropas! Es nevēlos, lai viņa atlikušo mūžu pavada cietumā. Viņa ir pieļāvusi ļoti smagas kļūdas, tomēr nav mūsu varā attīrīt viņas karmu. Viņai būs jāatgriežas citā reinkarnācijā, lai iemācītos to, ko nepa­guva šajā dzīvē.

Tikai tad viņi atcerējās par sievieti, kas bija izraisī­jusi šo traģēdiju. Draugi sprieda, ka viņa droši vien nav nekur tālu tikusi, jo nepazīst apkārtni, aizbēgusi bez ieroča, pārtikas, silta apģērba un turklāt basām kājām, jo Bruņneša Tekss viņai bija licis novilkt kurpes. Tomēr Aleksandrs domāja, ka viņa varēja izbēgt arī no pašas elles, ja jau bija spējusi tik izmanīgi nozagt pūķi.

-    Es nejūtos gatavs pārvaldīt valsti, tēvs, ar nokārtu galvu nopūtās princis.

-    Tev, dēls, nav izvēles. Tu esi labi sagatavots, tu esi drosmīgs, un tev ir tīra sirds. Lūdz padomu Zelta pūķim!

-    Tas taču ir gājis bojā!

-    Panāc tuvāk, man tev kas jāsaka.

Pārējie paspēra pāris soļu atpakaļ, lai atstātu karali un princi vienus, un Dils Bahadūrs pielika ausi pie karaļa lūpām. Princis uzmanīgi klausījās karaļvalsts visstingrāk glabāto noslēpumu to, ko astoņpadsmit gadsimtus bija zinājuši tikai kronēti karaļi.

-    Varbūt nu ir pienācis laiks atvadīties, Dil Bahadūr, Tensings noteica.

-    Vai es varu palikt ar tēvu līdz pat beigām?…

-    Nē, dēls, tev jādodas prom tūdaļ pat… valdnieks nomurmināja.

Dils Bahadūrs noskūpstīja tēvu uz pieres un atkāpās. Tensings cieši apskāva mācekli. Viņi atvadījās uz ilgu laiku, iespējams, uz visiem laikiem. Princim nu bija jāveic iesvētīšanas pārbaudījums, un varēja gadīties, ka dzīvs viņš vairs neatgriežas. Savukārt lamam bija jāpilda Grrijmprai dotais solījums un jāpavada Sniega cilvēku ielejā seši gadi, viņu aizvietojot. Pirmo reizi mūžā Tensings jutās emociju pievārēts. Viņš mīlēja šo puisi kā paša dēlu, vairāk nekā sevi pašu, un šķiršanās sāpēja kā apdegums. Lama mēģināja distancēties un nomierināt satraukto sirdi. Viņš vēroja savā prātā notiekošo, dziļi elpoja, sekoja savām vētrainajām sajūtām un sprieda, ka priekšā vēl garš ceļš, lai spētu atteikties no pieķeršanās zemes lietām, pat sajūtām. Viņš zināja, ka garīgajā sfērā atšķirtība nepastāv. Lama atcerējās, ko pats bija mācījis princim, katra būtne ir daļa no viena veseluma, viss ir vienots. Dils Bahadūrs bija cieši saistīts ar Tensingu šajā un iepriekšējās reinkarnācijās. Tad kāpēc viņš tagad jutās tik skumjš?

-     Vai es spēšu nokļūt līdz Svētajai vietai, godātais skolotāj? pārtraukdams lamas pārdomas, jauneklis jautāja.

-    Atceries, ka tev jābūt kā Himalaju tīģerim, ieklau­sies intuīcijas un instinkta balsī! Uzticies savas sirds tikumiem! mūks atbildēja.

Princis, Nadja un Aleksandrs devās atpakaļ uz gal­vaspilsētu. Tā kā viņi jau zināja ceļu, tad bija sagatavo­jušies visiem šķēršļiem. Vini izmantoja īsāko ceļu caur Sniega cilvēku ieleju, tāpēc nesatika ģenerāļa Mijara Kunglunga vadīto kareivju grupu, kas tieši tobrīd kopā ar Pemu un Keitu Koldu kāpa augšup pa šauro kalnu taku.

Turpretī zilie kaujinieki nekādi nevarēja izvairīties no Kunglunga. Lai izbēgtu no briesmīgajiem dēmoniem, viņi bija devušies lejup no kalna tik ātri, cik vien stāvais apvidus ļāva. Sniega cilvēkiem tā arī neizdevās bandītus panākt, jo viņi neuzdrošinājās kāpt zemāk, nekā parasti to bija darījuši. Šo radījumu smadzenēs ģenētiski bija ierakstīta cilts pamatpatiesība: turēties pēc iespējas nostāk. Retu reizi viņi pameta slepeno ieleju, lai pārti­kas meklējumos dotos uz neaizsniedzamām virsotnēm tālu no cilvēkiem. Tieši tas arī izglāba Skorpiona sektas vīrus sniega cilvēku pašsaglabāšanās instinkts bija spēcīgāks par vēlmi notvert ienaidnieku, un pienāca brī­dis, kad vajātāji apstājās kā iemieti. Viņi to nedarīja no laba prāta, jo atteikties no varena kautiņa iespējams, vienīgā daudzu gadu laikā bija liela ziedošanās. Sniega cilvēki ilgu laiku aizkaitināti kliedza, mierinājuma pēc iebelza viens otram ar rungu un tad, galvas nolaiduši, devās atpakaļ pie savām ģimenēm.

Zilie kaujinieki nesaprata, kādēļ mošķi ar asiņaina­jām cepurēm viņus vairs nevajā, tomēr pateicās dievietei Kālī, ka tā ir noticis. Viņi bija tik izbiedēti, ka nedomāja pat par iepriekš plānoto iespēju pievākt statuju. Viņi turpināja kāpt lejup pa vienīgo taku un neizbēgami uzdūrās Aizliegtās karaļvalsts zaldātiem.

-    Tie ir viņi, zilie kaujinieki! Pema iekliedzās, tik­līdz tālumā bija saskatījusi bandītus.

Ģenerālim Mijaram Kunglungam nebija grūti sagūs­tīt Skorpiona sektas locekļus, jo viņiem nebija, kur sprukt. Viņi padevās bez mazākās pretošanās. Viens ofi­cieris zaldātu pavadībā uzņēmās aizvest kaujiniekus līdz galvaspilsētai, bet Pema, Keita, ģenerālis un daži viņa labākie vīri tikmēr turpināja ceļu uz Centhandzongu.

-     Ko jūs iesāksiet ar šiem bandītiem? Keita jautāja ģenerālim.

-    Iespējams, ka viņu nodarījumu, konsultējoties ar tiesnešiem, izmeklēs lamas un pēc tam karalis izlems, kā viņus sodīt. Vismaz tā ir noticis citās reizēs, bet patiesībā mums ir visai maz pieredzes noziedznieku sodīšanā.

-    Savienotajās Valstīs viņi atlikušo dzīvi noteikti pavadītu cietumā.

-    Un vai tur viņi kļūtu viedi? ģenerālis jautāja.

Keita sāka tik ļoti smieties, ka gandrīz nokrita no zirga.

-    Par to gan es šaubos, ģenerāli, viņa atbildēja, slaukot asaras, kad beidzot bija atguvusi līdzsvaru.

Mijars Kunglungs nesaprata, kas veco rakstnieci tik ļoti uzjautrināja. Viņš nolēma, ka ārzemnieki ir mazliet dīvaini un viņu manieres pilnīgi nesaprotamas, tāpēc nav vērts tērēt enerģiju un censties viņus izprast atliek viņus pieņemt.

Tobrīd sāka krēslot un bija nepieciešams apstāties, lai uz kādas kalnu terases iekārtotu nelielu apmetni. Visi vēlējās ātrāk nokļūt klosterī, tomēr saprata, ka turpināt ceļu laternu vārajā gaismā ir galīgi nesaprātīgi.

Keita bija pārguruši. Ceļojuma izraisītajam noguru­mam pievienojās augstuma slimība un klepus, kas tā arī nelika viņu mierā. Rakstnieces spēkus uzturēja vienīgi viņas dzelzs griba un cerība drīz vien satikt Aleksandru un Nadju.

-    Varbūt jums, vecmāmuļ, nevajadzētu tik ļoti uz­traukties. Jūsu mazdēls un Nadja ir drošībā, jo ar Tensingu un princi nevar notikt nekas ļauns, Pema viņu mierināja.

-    Ja jau šie bandīti tik izmisīgi bēga, tad tur augšā tomēr kaut kas ļauns ir noticis, Keita atbildēja.

-    Tie vīri stāstīja kaut ko par Zelta pūķa lāstu un velniem, kas dzenas pakaļ. Vai tad jūs, vecmāmuļ, ticat, ka kalnos dzīvo velni? meitene jautāja.

-    Es, meit, neticu nevienai no šīm muļķībām, Keita atbildēja, jo bija jau samierinājusies, ka šai valstī visi viņu sauc par vecmāmuļu.

Nakts bija ļoti gara, un neviens nevarēja lāgā aiz­migt. Zaldāti gatavoja vienkāršas brokastis: sāļu tēju ar taukiem, rīsus ar žāvētām saknēm, kas izskatījās un arī garšoja pēc kurpju zolēm. Paēduši viņi devās tālāk.

Par spīti saviem sešdesmit pieciem gadiem un taba­kas novārdzinātajām plaušām, Keita nepalika iepakaļ. Ģenerālis Mijars Kunglungs viņai neko neteica un pat neskatījās virsū, jo baidījās sastapties ar rakstnieces zilo acu skatienu, tomēr savā cīnītāja sirdī sāka izjust nevil­totu apbrīnu pret šo dīvaino sievieti. Sākumā tā viņam bija riebusies un ģenerālis bija dažādi mēģinājis tikt no Keitas vaļā, tomēr, dienām ritot, Mijars Kunglungs pret neciešamo vecmāmuļu sāka izjust cieņu.

Atlikušais ceļa posms vairs nesagādāja nekādus pār­steigumus. Kad viņi beidzot nokļuva līdz nocietinātajam klosterim, izskatījās, ka tur neviena nav. Senās drupas apņēma pilnīgs klusums. Ģenerālis un zaldāti gāja uz priekšu modri un ar ieročiem rokās, un sievietes viņiem sekoja. Tā viņi vienu pēc otras šķērsoja plašās zāles, līdz nonāca līdz pēdējai, uz kuras sliekšņa nācēji pamanīja milzīgu mūku turam rokās divas ar ķēdi savienotas nūjas. Milzis veica sarežģītu dejas soli, savicināja ieroci, un, pirms vēl kāds paspēja attapties, apvija ķēdi ģenerālim ap kaklu. Zaldāti stāvēja nekustīgi un apjukuši, bet viņu priekšnieks tikmēr mūka stiprajās rokās spirināja kājas.

-    Godātais skolotāj Tensing! lamu ieraudzījusi, iesaucās Pema.

-    Pema? viņš jautāja.

-    Godātais skolotāj, tā tiešām esmu es! meite­ne sacīja un, norādot uz pazemoto militāristu, pie­bilda: Varbūt labāk atlaist godāto ģenerāli Mijaru Kunglungu…

Tensings uzmanīgi nolika ģenerāli zemē, noņēma viņam no kakla ķēdi un, pieres augstumā salicis kopā delnas, ar cieņu noliecās.

-    Tampo kachi, godātais ģenerāli, mūks sveicināja.

-    Tampo kachi. Kur ir karalis? atbildēja ģenerālis, cenšoties slēpt dusmas un sakārtot uniformu.

Tensings paspēra soli sānis, un grupa iegāja plašā telpā. Pirms daudziem gadiem bija iebrukuši puse jumta, un arī atlikušais vairs tik tikko turējās. Vienā sienā bija izdrupis liels caurums, pa kuru ieplūda gais­ma. Aiz kalna virsotnes aizķēries mākonis apkārtni padarīja miglainu un neskaidru kā sapnī. Drupās karā­jās noskrandis paklājs, un uz grīdas, it kā atpūšoties pārsteigta, brīnumainā kārtā neskarta gulēja eleganta Būdas skulptūra.

Karalis gulēja uz improvizēta galda, pusduča sveču ieskauts. Sveču liesmas zeltainajā miglā plīvoja kā kristāls aukstā gaisa strāvā. Par spīti militāristu iebru­kumam, līķi apstāvošais varonīgais nepāliešu pilots neizkustējās ne no vietas.

Keitai Koldai šķita, ka viņa piedalās kādas filmas uzņemšanā. Aina bija nereāla: pa pusei sabrukusi baltas miglas tīta zāle; uz grīdas simtiem gadu vecu skulptūru un kolonnu drupas; sniegs un sarma grīdas iedobēs. Arī personāžs bija tikpat teatrāls: Boroba sēž uz pleca milzī­gam mūkam ar cīkstoņa augumu un svētā seju; kā kļū­das dēļ šeit nokļuvis uniformā tērptais skarbais Mijars Kunglungs, daži zaldāti un pilots; un visbeidzot karalis, kas pat miris izskatījās mierīgs un cieņas pilns.

-    Kur ir Aleksandrs un Nadja? noguruma mākta, Keita jautāja.

19 Princis

Sekojot video un GPS norādījumiem, pa priekšu gāja Aleksandrs, jo princis nesaprata, kā aparāti darbojas, un nebija laika viņam to skaidrot. Aleksandrs nebija speciā­lists elektronikā, turklāt šis bija ultramoderns modelis, kuru izmantoja tikai amerikāņu karaspēks, tomēr viņš bija pieradis izmantot jaunās tehnoloģijas, tāpēc nebija grūti saprast aparāta darbības pamatprincipus.

Dils Bahadūrs divpadsmit savas dzīves gadus bija gatavojies brīdim, kad stāsies priekšā pils apakšējās daļas durvju labirintam, pārkāps Pēdējo vārtu slieksnim un citu pēc cita pieveiks dažādos Svētās vietas šķēršļus. Viņš bija apguvis norādījumus, paļaujoties uz tēva klātbūtni, ja pats kaut ko nevarēs atcerēties. Tagad viņam pašam vajadzēja veikt šo pārbaudījumu, un vienīgā palīdzība bija jaunie draugi Nadja un Aleksandrs, kā arī Tensinga padomi. Sākumā princis uz nelielo ekrānu Aleksandra rokās skatījās ar neuzticību, iekams saprata, ka tas ved uz pareizajām durvīm. Viņiem ne reizi nenācās iet atpa­kaļ vai atvērt nepareizās durvis, līdz draugi nokļuva zelta lampas zālē. Šoreiz Pēdējos vārtus neviens nesargāja.

Asins peļķes no grīdas bija bez pēdām pazudušas un zilo kaujinieku ievainotais sargs un viņa biedra līķis bija aizvākts, bet neviens cits viņu vietā stājies nebija.

-    Ooo! Nadja un Aleksandrs reizē iekliedzās, ierau­got brīnišķīgās durvis.

-    Mums jāpagriež nefrīti. Ja kļūdīsimies, sistēma bloķēsies un mēs nevarēsim ieiet, princis brīdināja.

-    Mums tikai uzmanīgi jāskatās, ko darīja karalis. Tas ir ierakstīts video, Aleksandrs skaidroja.

Viņi noskatījās ierakstu divas reizes, līdz bija pilnīgi droši, un pēc tam Dils Bahadūrs pabīdīja četrus lotosa zieda formā izgrieztus nefrīta gabalus. Nekas nenotika. Skaitot sekundes, trīs jaunieši uz brīdi aizturēja elpu. Drīz vien durvju vērtnes sāka lēni kustēties.

Viņi nokļuva apaļā istabā ar deviņām vienādām dur­vīm un, gluži tāpat kā to pāris dienu iepriekš bija darījis Bruņneša Tekss, Aleksandrs nostājās līdzās uz grīdas uzgleznotai acij, izpleta rokas un pagriezās četrdesmit piecu grādu leņķī. Viņa labā roka norādīja uz durvīm, kuras vajadzēja atvērt.

Jaunieši izdzirdēja biedējošu gaudu kori, un nāsīs iesitās trūdu un puvuma smaka. Neko nevarēja redzēt, apkārt bija tikai melna tumsa.

-    Es iešu pirmais, jo mans totēma dzīvnieks jaguārs redz tumsā, Aleksandrs piedāvāja, kopā ar draugiem pārkāpjot slieksni.

-    Vai tu kaut ko redzi? Nadja viņam jautāja.

-    Neko, Aleksandrs atzinās.

-    Tādā situācijā kā šī noderīgāks būtu kāds vien­kāršāks totēma dzīvnieks, piemēram, prusaks, Nadja nervozi iesmējās.

-    Iespējams, ka doma lietot kabatas lukturīti nemaz nav zemē metama… princis novilka.

Aleksandrs jutās kā pēdējais muļķis. Puisis pavisam bija aizmirsis, ka viņam jakas kabatā ir kabatas nazis un lukturītis. To iededzot, draugi ieraudzīja gaiteni, izgāja tam cauri un nonāca pie vēl vienām durvīm. Viņi tās ļoti uzmanīgi atvēra. Tur smirdoņa bija vēl neciešamāka, tomēr bija arī mazliet gaismas, kas ļāva kaut ko saska­tīt. Jauniešiem apkārt no griestiem nokarājās cilvēku skeleti, kas šūpojās gaisā un knakšķināja kaulus, bet uz grīdas mudžēja dzīvas čūskas. Aleksandrs iekliedzās un mēģināja atkāpties, bet Dils Bahadūrs satvēra draugu aiz rokas.

-    Kauli ir ļoti seni, tie šeit ir nolikti pirms daudziem gadsimtiem, lai aizbiedētu svešiniekus, viņš sacīja.

-    Un čūskas?

-    Jaguār, Skorpiona sektas vīri te tika cauri, tas nozīmē, ka arī mēs to varam izdarīt, Nadja draugu uzmundrināja.

-    Pema sacīja, ka tie tipi ir imūni pret kukaiņu un reptiļu indi, Aleksandrs atgādināja.

-    Iespējams, šīs čūskas nemaz nav indīgas. Kā man mācīja godātais skolotājs Tensings, indīgo čūsku galva ir vairāk trīsstūraina. Dosimies uz priekšu! princis izrīkoja.

-    Šie reptiļi videoierakstā neparādās, Nadja pie­bilda.

-    Kamera atradās karaļa medaljonā, tāpēc tā fik­sēja to, kas bija viņam tieši pretī, nevis zem kājām, Aleksandrs paskaidroja.

-    Tas nozīmē, ka mums īpaši jāuzmanās no visa, kas atrodas zemāk un augstāk par karaļa krūtīm, meitene secināja.

Princis un viņa draugi pabīdīja malā skeletus, uzkāpa čūsku paklājam un aizgāja līdz nākamajām durvīm, kas veda uz tukšu un krēslainu telpu.

-    Pagaidi! Aleksandrs apturēja princi. Šeit tavs tēvs pakustināja kaut ko, kas atrodas pie sliekšņa.

-    Es atceros, tas ir no koka izgrebts čiekurs, Dils Bahadūrs sacīja un sāka taustīt sienu.

Viņš atrada meklēto izcilni un pagrūda to. Čiekurs iegrima, un tūdaļ visi trīs dzirdēja šaušalīgu skaņu un redzēja, kā, saceļot putekļu mākoni, no griestiem krīt šķēpi. Viņi nogaidīja, līdz pēdējais šķēps ieduras grīdā.

-    Tagad mums lieti noderētu Boroba. Viņš varētu iet pirmais… Labi, iešu es, galu galā esmu vistievākā un vieglākā, Nadja nolēma.

-    Man nāk prātā, ka šis slazds varētu arī nebūt tik vienkāršs, kā izskatās, Dils Bahadūrs draugus brīdi­nāja.

Balansējot viegli kā ērglis, Nadja devās pāri pir­majām metāla nūjām. Viņa bija nogājusi tikai pāris metru, kad ar ceļgalu nejauši pieskārās vienai no tām, un pēkšņi zem meitenes kājām pašķīrās grīda. Nadja instinktīvi pieķērās vistuvāk esošajiem šķēpiem un pa­lika karājoties tukšumā. Viņas rokas slīdēja pa metālu, kamēr meitene ar kājām meklēja kādu atbalsta punktu. Tikmēr Aleksandrs steidzās palīgā, nemaz neskatoties sev zem kājām, un jau bija nokļuvis līdz draudzenei. Ar vienu roku viņš satvēra Nadju ap jostasvietu un, cieši piespiedis, vilka uz augšu. Šķita, ka visa zāle sāk šūpoties kā zemestrīces laikā, un no griestiem nokrita vēl vairāki šķēpi, tomēr patālu no jauniešiem. Vairākas minūtes draugi sastinguši un apkampušies gaidīja, pēc tam ļoti lēnām sāka kustēties.

-    Nepieskaries nekam! Nadja čukstēja, baidoties, ka pat izelpotais gaiss var izraisīt jaunu traģēdiju.

Viņi nokļuva otrā pusē un ar zīmēm rādīja Dilam Bahadūram, lai viņš seko, bet princis jau bija sācis iet, jo nebaidījās no šķēpiem viņu sargāja amulets.

-    Mēs varējām mirt pienagloti pie grīdas kā kukaiņi, tīrot aizsvīdušās brilles, Aleksandrs novilka.

-    Bet tā taču nenotika, vai ne? Nadja atgādināja, par spīti tam, ka arī pati bija tikpat nobijusies.

-    Trīs reizes dziļi ieelpojiet, ļaujiet gaisam nokļūt līdz pat vēderam, un pēc tam to lēnām izelpojiet. Iespējams, tas jums palīdzēs nomierināties… princis ieteica.

-     Mums nav laika nodarboties ar jogu. Iesim tālāk! Aleksandrs viņu pārtrauca.

GPS rādīja, kuras durvis jāatver, un, tiklīdz viņi to izdarīja, šķēpi visi reizē pacēlās gaisā, un istaba atkal izskatījās tukša. Tālāk draugi atrada divas istabas ar vai­rākām durvīm, tomēr bez slazdiem. Viņi mazliet nomie­rinājās, sāka elpot lēnāk, tomēr nezaudēja modrību.

Drīz vien visi trīs jaunieši atradās pilnīgi tumšā telpā.

-    Videoierakstā neko nevar redzēt, ekrāns ir pilnīgi melns, Aleksandrs sacīja.

-    Kas gan šeit slēpjas? Nadja satraucās.

Princis ar lukturīti apgaismoja grīdu, uz kuras varēja redzēt kuplu, augļiem un putniem pilnu koku, kas bija uzgleznots tik meistarīgi, ka izskatījās, it kā tas tiešām augtu istabas vidū. Koks bija tik skaists un šķita pilnīgi drošs tā vien gribējās tam pieskarties.

-    Nesperiet ne soli! Tas ir Dzīves koks. Esmu dzir­dējis daudzus stāstus par briesmām, kas draud, tam uzkāpjot, Dils Bahadūrs iesaucās, pavisam aizmirsis par pieklājīgu uzvedību.

Princis paņēma nelielo tasīti, kurā parasti gatavoja ēdienu un vienmēr nēsāja sev līdzi starp tunikas kro­kām, un nometa to zemē. Dzīvības koks bija uzgleznots uz plāna zīda auduma, kas pārvilkts pāri dziļai akai. Viens solis, un viņi pazustu tukšumā. Draugi nezināja, ka šeit bija miris viens no Bruņneša Teksa vīriem. Bandīta mirstīgās atliekas gulēja akas dibenā, un žurkas pašlaik plēsās ap viņa kauliem.

-    Kā mēs varam tikt tālāk? Nadja jautāja.

-    Varbūt būtu labāk, ja jūs paliktu šeit, princis norādīja.

Dils Bahadūrs ļoti uzmanīgi taustījās ar kāju, līdz uzgāja izvirzījumu visā sienas garumā. To nevarēja redzēt, jo karnīze bija melni krāsota un saplūda ar grīdu. Piespiedis muguru sienai princis devās uz priekšu. Dažus centimetrus viņš pavirzīja uz priekšu labo kāju, atguva līdzsvaru un tad lika kreiso. Tā Dils Bahadūrs nonāca otrā pusē.

Aleksandrs saprata, ka Nadjai šis būs viens no grūtā­kajiem pārbaudījumiem, jo viņa baidās no augstuma.

-    Tagad tev jāvēršas pie ērgļa gara. Dod man roku, aizver acis un visu uzmanību pievērs kājām, viņš sacīja.

-    Varbūt man labāk pagaidīt tepat? meitene noteica.

-    Nē, mēs pāriesim kopā, draugs iedrošināja viņu.

Jaunieši nezināja, cik dziļa bija aka, un negrasījās to

pārbaudīt. Akā iekritušais Bruņneša Teksa bandīts bija paslīdējis, un neviens viņu vairs nevarēja glābt. Kādu brīdi šķita, ka gaisā viņu notur Dzīvības koka lapotne, un kaujinieks, izpletis rokas un kājas un melnajai tunikai plīvojot, lido kā milzu sikspārnis. Tomēr tā bija tikai vienu mirkli. Ar šausmu pilnu kliedzienu vīrs iekrita melnajā akā. Viņa biedri dzirdēja tikai dobju troksni, kad ķermenis atsitās pret zemi, un pēc tam iestājās šausminošs klusums. Nadja, par laimi, neko nezināja. Viņa ieķērās Aleksandra rokā un soli pa solim aizgāja līdz otram istabas galam.

Atverot nākamās durvis, trīs draugi nokļuva spoguļu pilnā telpā. Spoguļi atradās ne tikai pie sienām, bet arī uz griestiem un grīdas, un bezgalīgi pavairoja jauniešu atspulgu. Turklāt istaba bija mazliet šķība kā kubs, kas balstās uz viena stūra. Stāvus pārvietoties nebija iespējams, tāpēc nācās mesties četrrāpus un citam citu pieturēt. Jaunieši bija pilnīgi bezpalīdzīgi, turklāt dur­vis nevarēja redzēt, jo arī tās bija no spoguļiem. Drīz vien viņiem piemetās slikta dūša, galvassāpes un zuda veselais saprāts.

-    Neskatieties apkārt, ieurbieties ar acīm priekšā ejošajā un cieši sekojiet man! Ekrānā redzams īstais virziens, Aleksandrs izrīkoja.

-    Nezinu gan, kā mēs atradīsim izeju, Nadja, pilnīgi apjukusi, sacīja.

-    Ja mēs atvērsim nepareizās durvis, iespējams, ka aktivizējas drošības sistēma un mēs paliksim te ieslodzīti uz visiem laikiem, princis ierastajā mierā brīdināja.

-     Tieši tāpēc mēs izmantojam modernās tehnoloģi­jas, Aleksandrs viņu pārtrauca, kaut gan arī viņš pats tikai ar grūtībām valdījās.

Visas durvis bija vienādas, tomēr no GPS Aleksandrs saprata, kādā virzienā jādodas. Karalis vairākkārt bija apstājies, līdz atvēra pareizās durvis. Puisis patina video­ierakstu atpakaļ, lai pavērotu detaļas, un pamanīja, ka spogulī bija redzams deformēts karaļa atspulgs.

-    Viens no spoguļiem ir ieliekts. Tās ir durvis, viņš nosprieda.

Dils Bahadūrs pagrūda spoguli, kurā bija redzams viņa resnais un īskājainais atspulgs. Spogulis padevās, un jaunieši varēja iet tālāk. Viņi nokļuva šaurā un garā koridorā, kas vijās gluži kā spirāle. Gaitenis atšķīrās no pārējām pils telpām, kur nebija durvju, tomēr draugi nešaubījās, ka pašā galā tās tomēr būs, jo tā bija redzams videoierakstā. Te nevarēja apmaldīties, vajadzēja tikai iet uz priekšu. Gaiss bija retināts, visapkārt lidinājās smalki putekļi, kas pie griestiem piekārto mazo lampiņu gaismā izskatījās zeltaini. Videoierakstā viņi redzēja, ka karalis bija ātri un bez vilcināšanās devies uz priekšu, tomēr tas nenozīmēja, ka šeit viss bija droši, iespējams, ierakstā kavēkļi nebija redzami.

Jaunieši iegāja koridorā, aplūkoja apkārtni, neno­jaušot, no kurienes var uzglūnēt briesmas, tomēr viņi saprata, ka ne mirkli nedrīkst zaudēt modrību. Draugi jau bija spēruši vairākus soļus, kad saprata, ka uz grīdas atrodas kas mīksts. Bija tāda sajūta, it kā viņi ietu pa nostieptu brezentu, kas ieliecas zem ķermeņu svara.

Dils Bahadūrs aizklāja muti ar tuniku un izmisīgi rādīja, lai draugi nevilcinoties dodas uz priekšu. Princis bija sapratis, ka viņi iet pa plēšu sistēmu. Ar katru soli no caurumiem grīdā gaisā pacēlās putekļi, ko viņi bija pamanījuši jau ienākot. Pāris sekundēs gaiss bija tik putekļains, ka nevarēja redzēt pat trīsdesmit centi­metru attālumā. Draugiem neizturami gribējās klepot, tomēr viņi centās to nedarīt, jo citādi nācās ieelpot putekļus. Vienīgā izeja no situācijas bija pēc iespējas ātrāk nokļūt līdz izejai. Viņi metās skriešus un centās elpot pēc iespējas retāk. Jaunieši baidījās, ka putekļi satur nāvējošu indi, tomēr tad viņi atskārta, ka karalis pa šo gaiteni bija gājis diezgan bieži, tāpēc tā noteikti nevarēja būt.

Augusi Amazonē, kur visa dzīve paiet uz ūdens, Nadja bija laba peldētāja un spēja aizturēt elpu vairāk nekā minūti. Tas viņai ļāva kontrolēt elpošanu labāk nekā draugiem, tomēr arī meitenei nācās vairākas reizes ieelpot. Viņa prātoja, ka Dila Bahadūra un Aleksandra ķermenī dīvaino putekļu ir daudz vairāk. Ar pāris lēcie­niem viņa nokļuva līdz gaiteņa galam, atvēra vienīgās durvis, kas tur bija, un pārvilka draugus pāri slieksnim.

Nedomājot par iespējamām briesmām nākamajā telpā, trīs draugi metās ārā no gaiteņa un spēku izsī­kumā sakrita viens otram virsū, elpojot pilnu krūti un mēģinot atbrīvoties no putekļiem, kas bija pieķērušies drēbēm. Videoierakstā nekas neliecināja par briesmām karalis šo telpu bija šķērsojis tikpat droši kā gaiteni.

Nadja, kas jutās labāk nekā draugi, lika puišiem palikt uz vietas, kamēr viņa pati apskatīs telpu.

Zāle bija labi apgaismota un arī gaiss šķita normāls. Te bija vairākas durvis, bet ekrānā varēja skaidri redzēt, kuras vajag atvērt. Meitene devās pāris soļu uz priekšu un saprata, ka viņai bija grūti koncentrēt skatienu acu priekšā mudžēja tūkstošiem spilgtu krāsu punktiņu, līniju un ģeometrisku figūru. Nadja izstiepa rokas un centās saglabāt līdzsvaru. Viņa atgriezās atpakaļ un pār­liecinājās, ka arī Aleksandrs un Dils Bahadūrs grīļojas.

-    Man ir ļoti slikti, Aleksandrs murmināja un sēdus nokrita uz grīdas.

-    Jaguār, atver acis! Nadja viņu sapurināja. So putekļu iedarbība ir līdzīga mikstūrai, kuru mums Amazonē deva indiāņi. Vai atceries, ka mēs redzējām vīzijas?

-    Halucinogēns? Vai tev šķiet, ka mēs esam narko­tiku reibumā?

-    Kas ir halucinogēns? princis jautāja. Viņš vēl spēja nostāvēt kājās.

-    Jā, tā man šķiet. Iespējams, katrs no mums redz ko citu. Tomēr tā nav realitāte, Nadja paskaidroja un palīdzēja draugiem virzīties uz priekšu, nemaz nenojau­šot, ka tikai pēc dažām sekundēm arī viņu pašu apņems narkotiku izraisītā elle.

Par spīti Nadjas brīdinājumam, neviens no tri­jiem nenojauta zeltainā pulvera briesmīgo iedarbību. Vispirms draugi iegrima varavīksnes krāsu figūru labi­rintā, kas griezās apkārt galvu reibinošā ātrumā. Ar milzīgām pūlēm viņiem izdevās paturēt acis vaļā un grīļojoties iet uz priekšu, un prātot, kā gan putekļu apdullinātais karalis varēja veikt šo ceļa gabalu. Viņi juta, ka atdalās no pasaules un realitātes, it kā mirtu, un nevarēja apspiest izbīļa vaidus. Tikmēr draugi jau bija nokļuvuši līdz nākamajai zālei, kura bija daudz plašāka nekā iepriekšējās. Ieraugot visu, kas tur atra­dās, jaunieši no šausmām iekliedzās par spīti tam, ka viena viņu smadzeņu daļa nemitējās atkārtot, ka viss redzētais ir tikai iztēles auglis.

Trīs draugi atradās ellē, un viņiem apkārt trinās briesmoņu bars un jodu ordas. Visās malās varēja redzēt saplosītus ķermeņus, mokas, asinis un nāvi. Jauniešus apdullināja šausmīgs gaudu koris; dobjas balsis kā izsal­kuši spoki sauca viņus vārdā.

Aleksandrs skaidri redzēja savu māti varena, melna un biedējoša nāves putna nagos. Puisis izstiepa rokas, lai viņu glābtu, un tajā pašā brīdī maitu lija norija Lizas Koldas galvu. No jaunieša dvēseles dziļumiem izlauzās izmisuma pilns kliedziens.

Nadja stāvēja uz šauras dzegas kāda debesskrāpja pēdējā stāvā, kuru viņas ar Keitu bija apmeklējušas Ņujorkā. Viņai zem kājām, simtiem metru zemāk, plūda nokaitēta lava. Nāvējošs reibonis pārņēma meitenes prātu un padarīja to nespējīgu domāt. Kā liktenīgs kār­dinājums ausīs skanēja bezdibeņa aicinājums.

Savukārt Dils Bahadūrs juta, ka viņa gars atdalās no ķermeņa, kā zibens šautra šķērso debesjumu un nonāk nocietinātā klostera drupās tieši tobrīd, kad tēvs mirst Tensinga rokās. Tūdaļ pat parādījās asiņainu radību karapulks, kas uzbruka neaizsargātai Zelta pūķa karaļ­valstij. Vienīgais, kas varēja to aizstāvēt, bija viņš kails un neaizsargāts.

Katrs no draugiem redzēja citu vīziju, un tās visas bija šausminošas, atspoguļojot jauniešu lielākās bailes, sliktākās atmiņas, murgus un vājības. Tas bija personīgs ceļojums uz apziņas slepenajiem kambariem. Tomēr draugu ceļojums bija daudz vieglāks nekā Bruņneša Teksam un Skorpiona sektas kaujiniekiem, jo trīs jau­niešiem piemita labestīgas dvēseles, kas nebija apkrau­tas ar pretīgu noziegumu nastu.

Pirmais attapās princis, kurš jau daudzus gadus praktizēja prāta un ķermeņa kontroli. Viņš ar milzīgām pūlēm atbrīvojās no postošo tēlu valgiem un paspēra pāris soļu pa istabu.

Viss, ko mēs redzam, ir ilūzijas, princis noteica, saņēma draugus aiz rokas un ar varu aizveda viņus līdz izejai.

Aleksandrs nespēja kā nākas fokusēt skatienu, lai sekotu ekrānā notiekošajam, tomēr tik daudz veselā saprāta viņam vēl bija atlicis, lai apjaustu, ka ierakstā nav redzams nekas cits kā vien tukša istaba, apliecinot, ka Dilam Bahadūram ir pilnīga taisnība un šīs sātanis­kās ainas tiešām ir iztēles auglis. Balstot cits citu, draugi apsēdās, lai kādu brīdi atpūstos, nomierinātos un spētu tikt galā ar drausmīgajām halucinācijām, kas nesteidza izgaist. Uzmundrinot cits citu, trīs jaunieši pieslējās kājās. Karalis bija devies tieši uz durvīm, un izskatījās, ka viņš necieš neko no tā, ko tagad pārdzīvoja jaunieši; viņš droši vien bija iemanījies neieelpot putekļus vai arī valdnieka rīcībā bija kāda pretinde. Lai arī kā, ierakstā draugi redzēja, ka karalis necieta tās mokas, ko tagad pārdzīvoja viņi.

Pēdējā Zelta pūķi sargājošā labirinta telpā, kas bija visplašākā no visām jau redzētajām, dēmoni un šausmu ainas pēkšņi pazuda un to vietā pavērās brī­nišķīga ainava. Narkotiku izraisītās mokas nomainīja neizskaidrojama eiforija. Jaunieši jutās viegli, spēcīgi un neuzvarami. Simtiem eļļas lampiņu siltajā gaismā skatienam pavērās dārzs, ietīts maigi sārtā miglā, kas plūda no zemes un pacēlās līdz pat koku lapotnēm. Līdz draugu ausīm atplūda eņģelisku balsu kora skaņas, un viņi sajuta spēcīgu savvaļas puķu un tropisko augļu smaržu. Griesti bija izzuduši, un pavērās saulrieta apspīdētas debesis, kur lidoja krāsaini putni. Jaunieši neticīgi berzēja acis.

-    Arī te viss ir nereāls. Mēs noteikti vēl esam narko­tiku apdullināti, Nadja murmināja.

-    Vai mēs visi redzam vienu un to pašu? Es redzu parku, Aleksandrs piebilda.

-    Es arī, Nadja sacīja.

-    Es tāpat. Ja mēs visi trīs redzam vienu un to pašu, tad tā nav vīzija. Šie slazdi, iespējams, ir visbīstamākie. Iesaku nekam nepieskarties un ātri iet tālāk… Dils Bahadūrs brīdināja.

-    Vai mēs tiešām nesapņojam? Tas atgādina Ēdenes dārzu, Aleksandrs sprieda, jo vēl aizvien bija mazliet apdullis no zelta pulvera.

-    Kas tas ir par dārzu? Dils Bahadūrs jautāja.

-    Ēdenes dārzs ir aprakstīts Bībelē tur Radītājs izmitināja pirmo cilvēku pāri. Domāju, ka gandrīz visās reliģijās ir pazīstams līdzīgs dārzs. Paradīze, mūžīga skaistuma un laimes dārzs, draugs skaidroja.

Aleksandrs sprieda, ka redzētais varētu būt virtuāls attēls vai kinoprojekcija, tomēr ātri vien saprata, ka šoreiz nav runa par modernajām tehnoloģijām. Pils bija būvēta pirms daudziem gadsimtiem.

Starp miglā lidojošajiem krāšņajiem tauriņiem parā­dījās trīs cilvēku figūras divas meitenes un jaunietis; viņi bija neparasti skaisti: ar vējā plīvojošiem zīdainiem matiem, tērpti vieglā izšūtā zīdā, ar zeltītu spalvu klā­tiem spārniem. Nepazīstamie kustējās neizsakāmi gra­ciozi, ar žestiem aicināja draugus pie sevis un stiepa pretī rokas. Kārdinājums tuvoties šīm gandrīz caurspīdīgajām būtnēm un kopā ar tām ļauties lidošanas valdzinājumam bija gandrīz nepārvarams. Nepazīstamās jaunavas hip­notizēts, Aleksandrs jau spēra soli uz priekšu, bet Nadja uzsmaidīja jauneklim, taču Dilam Bahadūram bija atlicis gana daudz gribasspēka, lai satvertu draugus aiz rokas.

-    Nepieskarieties viņiem, tas ir nāvējoši! Šis ir kār­dināšanas dārzs, viņš brīdināja.

Nadja un Aleksandrs bija pilnīgi zaudējuši veselo saprātu un mēģināja atbrīvoties no prinča rokas tvē­riena.

-    Viņi nav reāli, tie ir gleznojumi uz sienām vai skulp­tūras. Nepievērsiet tiem uzmanību! Dils Bahadūrs atkārtoja.

-    Vini kustas un sauc mūs… satriektais Aleksandrs murmināja.

Tas ir triks, optiska ilūzija. Paskatieties šurp! princis iesaucās un lika draugiem pavērties uz kādu dārza stūri.

Pie uzgleznota puķu krūma zemē uz mutes nekustīgi gulēja viens no zilajiem kaujiniekiem. Dils Bahadūrs ar varu aizveda draugus līdz bandīta līķim. Viņš pieliecās, apgrieza to otrādi, un draugi ieraudzīja kaujinieka bries­mīgās nāves iemeslu.

Zeltīto putekļu apstulbinātie Skorpiona sektas kau­jinieki šajā brīnišķīgajā dārzā bija jutušies kā sapnī un ticējuši visam, ko redzēja. Viņi bija vienkārši vīri, kas visu dzīvi pavadīja zirga mugurā, gulēja uz cietas zemes un bija pieraduši pie cietsirdības, ciešanām un nabadzī­bas. Kaujinieki nekad nebija redzējuši neko tik skaistu un smalku, viņi nenojauta, ka pasaulē var būt tāda mūzika, puķes, smaržas un tauriņi kā šai dārzā. Viņi apbrīnoja čūskas, skorpionus un hindu panteona asiņai­nos dievus. Baidījās no dēmoniem un elles, tomēr nekad nebija dzirdējuši par paradīzi vai eņģeliskām būtnēm, ko sastapa pēdējā Svētās vietas slazdā. Intimitātei un mīlestībai vistuvākās jūtas, kuras kaujinieki pazina, bija vinu skarbā brālība. Brunneša Teksam nācās viņiem piedraudēt ar pistoli, lai aizliegtu ilgāk uzkavēties šai apburtajā dārzā, bet viņš nespēja aizkavēt to, ka viens no bandītiem tomēr pakļaujas kārdinājumam.

Šis vīrs izstiepa roku un pieskārās spārnotai jauna­vai. Kaujinieks sajuta marmora vēsumu, tomēr virsmai nepiemita akmens gludums, bet gan haizivs ādas vai stikla lausku asums. Viņš pārsteigts atrāva roku un ieraudzīja, ka plauksta ir ievainota. Ada tūdaļ pat sāka lobīties un plaisāt, un drīz vien, it kā roka būtu apdedzi­nāta līdz kaulam, skatienam atklājās arī dziļākie audi. Pēc biedra kliedzieniem atskrēja pārējie, tomēr nekas vairs nebija līdzams: nāvējošā inde bija iekļuvusi asins­ritē un kā sērskābe ātri virzījās augšup pa roku. Pēc īsa brīža nelaimīgais jau bija miris.

Tagad Aleksandrs, Nadja un Dils Bahadūrs stāvēja pie kaujinieka līķa, kas indes ietekmē pa šīm dienām bija izžuvis kā mūmija. Ķermenis bija sarāvies, tas bija tikai skelets ar kauliem pārvilktu melnu ādu, kas asi oda pēc sēnēm un sūnām.

-    Kā jau teicu, varbūt labāk nekam nepieskarties… princis atkārtoja, bet viņa brīdinājums vairs nebija nepieciešams, jo šausminošā aina Nadju un Aleksandru bija atmodinājusi no transa.

Trīs jaunieši visbeidzot nokļuva līdz Zelta pūķa zālei. Kaut arī Dils Bahadūrs to vēl nekad nebija redzējis, viņš zāli pazina pēc aprakstiem, ko četros klosteros, kur prin­cis mācījās šifru, bija snieguši mūki. Te bija ar zelta plāk­snēm noklātas sienas, uz kurām varēja redzēt iegravētas ainas no Sidhārthas Gautamas dzīves, zelta svečturi ar bišu vaska svecēm, elegantas un filigrānas zelta eļļas lampiņas un trauciņi, kuros kūpēja mirres un smaržkociņi. Zelts bija visur. Zelts, kas bija atmodinājis Bruņneša Teksa un zilo kaujinieku alkatību, uz Dilu Bahadūru, Aleksandru un Nadju neatstāja pilnīgi nekādu iespai­du, draugiem šis dzeltenais metāls drīzāk šķita neglīts.

-    Varbūt tu tomēr varētu paskaidrot, ko mēs šeit darām, Aleksandrs jautāja princim, nespēdams balsī apslēpt ironiju.

-    Iespējams, ka es pats to īsti nemaz nezinu, Dils Bahadūrs atbildēja.

-    Kādēļ tavs tēvs vēlējās, lai tu nāktu uz šejieni? Nadja gribēja zināt.

-    Varbūt tādēļ, lai es aprunātos ar Zelta pūķi.

-    Bet tas taču ir nozagts! Te nav nekā cita kā vien melns akmens bluķis ar kvarca gabalu, uz kura droši vien atradās statuja, Aleksandrs sacīja.

-    Tas arī ir Zelta pūķis, princis draugiem paziņoja.

-Ko?

-    Akmens pamatne. Bandīti aiznesa ļoti glītu statuju, tomēr patiesībā orākuls atrodas melnajā akmenī. Šis ir karaļu noslēpums, kuru nezina pat mūki klosteros. Šo noslēpumu man uzticēja tēvs, un jūs to nevienam nedrīkstat stāstīt.

-    Kā tas darbojas?

-     Vispirms man sniega cilvēku valodā jāuzdod jautā­jums, tad kvarcs sāk vibrēt un rada skaņu, kuru man vajag saprast.

-    Vai tu man karini makaronus uz ausīm? Alek­sandrs jautāja.

Dils Bahadūrs nesaprata, ko draugs vēlas pateikt. Turklāt viņam nebija ne mazākās vēlēšanās karināt kādam uz ausīm makaronus.

-    Paskatīsimies, kā tas notiek! Ko tu domā jautāt? kā allaž praktiska, Nadja vaicāja.

-    Iespējams, ka pats svarīgākais ir zināt, kāda ir mana karma, lai varētu precīzi piepildīt likteni, Dils Bahadūrs sprieda.

-    Un mēs esam stājušies pretī nāvei tikai tādēļ, lai tu varētu uzzināt savu karmu? Aleksandrs burkšķēja.

To arī es tev varu pateikt tu esi labs princis un būsi labs karalis, Nadja piebilda.

Dils Bahadūrs lūdza draugiem klusi apsēsties zāles dziļumā un pats piegāja pie paaugstinājuma, uz kura agrāk bija balstījušās brīnišķīgās skulptūras ķetnas. Viņš aizdedza smaržkociņus un sveces, un kādu brīdi, kurš draugiem šķita pārlieku ilgs, klusi sēdēja, kājas sakrustojis. Princis meditēja, līdz spēja nomierināt dvēseli un atbrīvot prātu no domām, vēlmēm, bailēm un ziņkārības. Kā bija mācījis skolotājs, viņš atvērās kā lotosa zieds, lai saņemtu Visuma enerģiju.

Pirmās skaņas līdzinājās neskaidrai murmināšanai, tomēr drīz vien prinča dziedāšana pārvērtās varenā rūkšanā, kas tricināja zemi, krūšu skaņā, ko Nadja un Aleksandrs nekad nebija dzirdējuši. Izklausījās neti­cami, ka to spēj radīt cilvēks, šķita, ka skaņa nāk no lielām bungām milzīgā alā. Krācošās skaņas vēlās, kāpa augšup, laidās lejā, ieguva ritmu, apjomu un ātrumu; tad noklusa, lai atkal atsāktos, gluži kā viļņi jūrā.

Katra skaņa atbalsojās pret zelta plāksnēm uz sie­nas un atgriezās jau pavairota. Pārsteigtā Nadja un Aleksandrs juta vēderu vibrējam, it kā skaņas avots būtu viņi paši. Drīz vien viņi aptvēra, ka prinča dziedā­šanai bija pievienojusies vēl kāda ļoti atšķirīga balss tā bija atbilde, ko sniedza nelielais, melnajā akmens bluķī inkrustētais dzeltenā kvarca gabaliņš. Dils Bahadūrs apklusa, lai noklausītos akmens atbildi, kas skanēja kā lielu bronzas zvanu atbalss unisonā. Princis bija pilnīgi koncentrējies, viņa ķermenī nekustējās ne muskulis, bet prāts skaņas sagrupēja četrās daļās un vienlaikus iztulkoja ideogrammas sniega cilvēku valodā, ko viņš bija mācījies daudzus gadus.

Dils Bahadūrs dziedāja ilgāk nekā stundu, tomēr Nadjai un Aleksandram tās šķita tikai dažas minūtes, jo šī neparastā mūzika bija novedusi viņus augstākā apziņas stāvoklī. Viņi zināja, ka astoņpadsmit gadsim­tus šo zāli bija apmeklējuši tikai Aizliegtās karaļvalsts valdnieki un pirms viņiem neviens cits orākulu nebija dzirdējis. Mēmi, ar izbrīnā ieplestām acīm jaunieši klausījās akmens vijīgajās skaņās, nesaprotot ne vārda no Dila Bahadūra sacītā, tomēr pilnīgi pārliecināti par notiekošā varenību.

Visbeidzot Svētajā vietā iestājās klusums. Kvarca gabals, kas dziedāšanas laikā izstaroja gaismu, kļuva nespodrs kā iepriekš. Nogurušais princis vēl labu brīdi nemainīja pozu, un draugi neuzdrošinājās viņu traucēt.

-    Tēvs ir miris, Dils Bahadūrs beidzot sacīja un piecēlās kājās.

-    Vai to pateica akmens? Aleksandrs jautāja.

-    Jā. Tēvs sagaidīja, līdz es nokļūstu līdz šejienei, un tad varēja mirt.

-    Kā gan viņš zināja, ka tu esi šeit?

-    Viņam to pateica skolotājs Tensings, jaunais prin­cis skumji atbildēja.

-    Ko vēl akmens sacīja? Nadja jautāja.

-    Mana karma ir būt Zelta pūķa karaļvalsts priekšpē­dējam valdniekam. Mans dēls kļūs par pēdējo karali. Pēc tam pasaule un šī karaļvalsts mainīsies, un nekas vairs nebūs kā iepriekš. Valdīt taisnīgi un gudri man palīdzēs tēvs, kas pie manis atnāks sapņos. Tāpat mani atbalstīs Pema, kuru es apprecēšu, Tensings un Zelta pūķis.

-    Tātad galvenais ir šis akmens, jo statuja ir pārvēr­tusies pelnos, Aleksandrs precizēja.

-    Varbūt es īsti nesapratu, tomēr šķiet, ka mēs to atgūsim, princis pastāstīja un norādīja, ka pienācis laiks doties prom.

Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless, International Geographic fotogrāfi, bija uzcītīgi izpildījuši visus Keitas Koldas rīkojumus. Kāda neliela auguma šerpas pavadībā (kas, nezaudējot apmierināto smaidu un nepalēninot soļu ritmu, uz muguras nesa fotogrāfu bagāžu un tel­tis) viņi bija apceļojuši visgrūtāk pieejamos karalistes nostūrus. Sekošana šerpam un neierastais augstums ārzemniekus bija galīgi novārdzinājis. Neko nezinot par biedru piedzīvojumiem, fotogrāfi atgriezās, vēlē­damies pastāstīt par redzēto retajām orhidejām un pandas lāčiem, tomēr Keita Kolda par to neizrādīja ne mazāko interesi. Rakstniece viņiem savukārt paziņoja, ka viņas mazdēls un Nadja bija piedalījušies kriminālas organizācijas likvidēšanā, vairāku sagūstītu meiteņu atbrīvošanā, briesmīgas bandītu sektas notveršanā un, piepalīdzot sniega cilvēkiem un kādam ar paranormālām spējām apveltītam mūkam, iesēdinājuši tronī princi Dilu Bahadūru. Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless aizvēra muti un nebilda vairs ne vārda līdz brīdim, kad visi sēdās lidmašīnā, lai atgrieztos dzimtenē.

-    Lai vai kā, bet es vairs nekad neceļošu kopā ar Aleksandru un Nadju, jo viņi piesaista briesmas gluži kā medus mušas. Es jau esmu pārāk veca, lai pārdzī­votu tādas izbailes, rakstniece noteica, vēl līdz galam neatguvusies no pārdzīvotā izbīļa.

Aleksandrs un Nadja saskatījās, jo bija nolēmuši jeb­kurā gadījumā doties līdzi Keitai viņas nākamajā ceļo­jumā. Viņi nevarēja laist garām izdevību kopā ar Keitu Koldu doties vēl kādā piedzīvojumā.

Jaunieši vecmāmiņai nebija pastāstījuši par Svētajā vietā piedzīvoto, ne arī par to, kā darbojās varenais kvarca gabals, jo bija apsolījuši glabāt noslēpumu. Viņi tikai pastāstīja, ka Svētajā vietā Dils Bahadūrs, gluži tāpat kā citi Aizliegtās karaļvalsts valdnieki, spēja pare­dzēt nākotni.

-    Senajā Grieķijā Delfu pilsētā bija kāds templis, uz kuru ļaudis devās dzirdēt pareģojumus no transā iegri­mušas zintnieces, Keita stāstīja. Viņas vārdi vienmēr bija ļoti noslēpumaini, tomēr cilvēki tajos saklausīja jēgu. Tagad ir zināms, ka šai vietā no zemes izplūda gāze, ļoti iespējams, ēteris. Pareģotāja no tās apreiba un runāja mīklās, bet pārējo piedomāja viņas naivie klausītāji.

-    To nevar salīdzināt. Tas, ko mēs redzējām, nav izskaidrojams ar gāzi, mazdēls atbildēja.

Vecā rakstniece tikai sausi pasmējās.

-    Mēs esam mainījušies lomām, Keita. Agrāk es biju skeptiķis, kas netic pierādījumiem, un tu man ikreiz atkārtoji, ka pasaule ir brīnumaina vieta un ka visu nav iespējams racionāli izskaidrot, Aleksandrs smaidīja.

Keita nevarēja atbildēt, jo smaids bija pārvērties klepus lēkmē un viņa gandrīz vai smaka nost. Mazdēls uzsita viņai pa muguru daudz stiprāk, nekā būtu nepie­ciešams, bet Nadja aizsteidzās sameklēt glāzi ūdens.

-    Cik žēl, ka Tensings jau devies uz Sniega cilvēku ieleju, citādi viņš ar savām maģiskajām adatām un lūg­šanām varētu izārstēt tavu klepu. Tā vien šķiet, ka tev, vecmāmiņ, vajadzēs atmest smēķēšanu, Aleksandrs sacīja.

-    Nesauc mani par vecmāmiņu!

Pēc tam kad viņi bija piedalījušies karaļa bērēs, pēcpusdienu pirms atgriešanās Amerikas Savienotajās Valstīs International Geographic ekspedīcijas dalībnieki kopā ar karalisko ģimeni un ģenerāli Kunglungu pava­dīja pilī ar tūkstoš istabām. Sekojot tradīcijai, karali sadedzināja, un viņa pelnus ievietoja četros antīkos alabastra traukos, kurus labākie kareivji nogādāja uz četrām debess pusēm un izkaisīja vējā. Karaļa nāvi neapraudāja ne tauta, ne ģimene, kas viņu tik ļoti bija mīlējusi, jo visi ticēja raudas garam neļauj brīvi aiz­iet un spiež palikt, lai mierinātu dzīvos. Šai gadījumā vajadzēja priecāties, lai gars apmierināts varētu veikt nākamo reinkarnācijas apli un turpināt attīstīties, līdz sasniedz apskaidrību un debesis jeb nirvānu.

-    Varbūt mans tēvs darīs mums godu un iemiesosies mūsu pirmajā dēlā, Dils Bahadūrs sacīja princis.

Nododot satraukumu, Pemai rokās nodrebēja tējas tase. Jauniete bija ģērbusies zīdā un brokātā, viņai kājās bija ādas kurpes, uz rokām un ausīs zelta rotaslietas, tomēr galvu viņa joprojām nēsāja neapsegtu, jo lepojās, ka ir varējusi drosmīgi upurēt savus skaistos matus. Pemas piemērs iedrošināja arī pārējās skūtgalvainās meitenes. Piecdesmit metru garā virve, ko viņas nopina no saviem matiem, kā ziedojums bija nolikta pilī Lielā Būdas priekšā, un ļaudis gluži kā svētceļojumā devās to apskatīt. Par šo gadījumu bija tik daudz runāts, meitenes tik daudzas reizes bija rādītas televīzijā, ka radās histēriska reakcija, un simtiem citu meiteņu arī noskuva matus, līdz Dilam Bahadūram nācās uzstāties televīzijā, lai apliecinātu, ka karalistei nav nepiecieša­mi tik ekstrēmi patriotisma apliecinājumi. Aleksandrs pastāstīja, ka Savienotajās Valstīs skūta galva ir modē tāpat kā pīrsings degunā, ausīs un nabā, tomēr neviens viņam neticēja.

Visi bija sasēdušies aplī uz zemē saliktiem spilve­niem, dzēra čai, aromātisku Indijas tēju, un ar mokām ēda ļoti negaršīgu šokolādes torti, ko mūķenes bija izcepušas par godu ārzemju ciemiņiem. Karaļa leopards Cevangs, ausis saslējis, bija nogūlies līdzās Nadjai. Kopš sava saimnieka karaļa nāves skaistais dzīvnieks jutās loti sadrūmis. Vairākas dienas viņš atteicās no ēdiena, līdz Nadjai kaķu valodā izdevās pārliecināt, ka viņam tagad jārūpējas par Dilu Bahadūru.

-    Dodoties uz Sniega cilvēku ieleju un atvadoties no mums, godātais skolotājs Tensings man iedeva kaut ko tev, Dils Bahadūrs sacīja Aleksandram.

-    Man?

-    Ne jau tev, bet tavai cienījamajai mātei, pasnie­dzot koka kastīti, jaunais karalis atbildēja.

-    Kas tas ir?

-    Pūķa ekskrements.

-    Kas?Aleksandrs, Nadja un Keita reizē izsaucās.

-    Tam ir ļoti iedarbīga medikamenta slava. Ja tu to izšķīdinātu rīsu degvīnā un dotu viņai iedzert, iespējams, tava cienījamā māte atveseļosies, Dils Bahadūrs sacīja.

-     Kā gan es kaut ko tādu varu dot savai mātei! jaunietis apvainots iesaucās.

-    Tomēr labāk nesaki viņai, kas tas ir. Turklāt tas ir pārakmeņojies. Tas nav gluži tas pats, kas svaigs ekskrements, man šķiet… Lai vai kā, Aleksandr, tam piemīt maģisks spēks. Viens tā gabaliņš mani izglāba no zilo kaujinieku dunčiem, Dils Bahadūrs skaidroja, norādot uz akmens gabaliņu, kas ādas saitītē karājās viņam uz krūtīm.

Keitas acis gluži nevilšus iepletās un īsu brīdi viņas lūpās pavīdēja izsmējīga grimase, bet Aleksandrs aiz­kustināts pateicās draugam par dāvanu un paglabāja to krekla kabatā.

-    Zelta pūķis izkusa helikoptera sprādziena laikā; tas ir liels zaudējums, jo mūsu tauta tic, ka statuja aizsargā robežas un uztur labklājību, ģenerālis Kunglungs sacīja.

-    Iespējams, tā nav vis statuja, bet gan valdnieku piesardzība, kas sargā valsti, Keita atbildēja, un, izliekoties ļoti laipna, piedāvāja torti leopardam, kurš to īsu brīdi paošņāja, sarauca purnu un aizgāja atlaisties līdzās Nadjai.

-     Kā gan lai tauta saprot, ka tā var uzticēties jauna­jam Dilam Bahadūram, kaut arī svētais pūķis ir gājis bojā? ģenerālis jautāja.

-    Visu cieņu, ģenerāļa kungs, iespējams, ka pēc neilga laika jums būs cita statuja, rakstniece sacīja, beidzot iemācījusies runāt saskaņā ar šīs valsts pieklājības liku­miem.

-    Vai cienījamā vecmāmuļa varētu mums paskaidrot, par ko ir runa? Dils Bahadūrs pārtrauca.

-    Iespējams, ka kāds mans draugs varētu šo problē­mu atrisināt, Keita atbildēja un sāka izskaidrot savu plānu.

Pēc vairāku stundu ilgas noņemšanās ar Aizliegtās karaļvalsts primitīvajiem telefona sakariem rakstniecei izdevās panākt sarunu ar Izaku Rozenblatu Ņujorkā, lai pajautātu, vai viņš varētu izgatavot pūķa statuju, vado­ties tikai pēc četrām polaroīda fotogrāfijām, diezgan neskaidriem videoierakstiem un detalizēta apraksta, ko bija devuši Skorpiona sektas bandīti, gaidot tikšanos ar valsts augstākajām amatpersonām.

-    Tu man lūdz, lai es izgatavoju zelta statuju? pla­nētas otrā galā kliedza krietnais Izaks Rozenblats.

-    Jā, apmēram suņa augumā, Izak. Turklāt tajā jāinkrustē vairāki simti dārgakmeņu, tostarp dimanti, safīri, smaragdi un acu vietā, protams, divi vienādi zvaigznes veida rubīni.

-    Dieva dēļ, kas par to visu maksās?

-    Kāds kolekcionārs, kura birojs atrodas ļoti tuvu tavējam, Izak, Keita Kolda, aizrautīgi smejoties, atbil­dēja.

Rakstniece bija ļoti lepna par savu plānu. Viņai no Savienotajām Valstīm bija atsūtīts īpašs atskaņotājs, kuru vēl nepārdeva plašākai publikai; šo aparātu rakst­niece ieguva, pateicoties kādam CIP aģentam, ar kuru sadraudzējās, rakstot reportāžu Bosnijā. Ar atskaņotāju viņa varēja noklausīties miniatūros ierakstus, kuri tika atrasti Judītes Kinskas somā. Tie glabāja visu informā­ciju, lai atklātu tā sauktā Kolekcionāra identitāti. Ar šiem ierakstiem Keita domāja viņu šantažēt. Viņa liktu

Kolekcionāru mierā tikai tad, ja viņš aizvietotu zaudēto statuju, jo tas bija vienkāršākais veids, kā šis cilvēks varēja mazināt nodarīto kaitējumu. Kolekcionārs bija uzmanījies, lai zvanus nevarētu pārtvert, bet viņš nenojauta, ka katrs no Speciālista sūtītajiem aģentiem sarunas bija ierakstījis. Judīte Kinska šos ierakstus glabāja kā savas dzīvības ķīlu, kuru varēja likt lietā, ja darījums kļūtu pārāk bīstams. Tādēļ viņa ierakstus vienmēr nēsāja līdzi, bet cīniņā ar Bruņneša Teksu somu bija pazaudējusi. Keita Kolda bija pārliecināta otrais pasaulē bagātākais cilvēks nepieļaus, ka ziņas par viņa sakariem ar kriminālnoziegumiem (tostarp miermīlīgas valstiņas valdnieka sagūstīšanu) parādītos presē, tāpēc piekāpsies visām viņas prasībām.

Keitas piedāvātais plāns pārsteidza Aizliegtās kara­listes galmu.

-    Varbūt būtu lietderīgi, ja vecmāmuļa pārspriestu šo darījumu ar lamām. Viņas plāns ir labi domāts, bet, iespējams, tas tomēr ir mazliet pretlikumīgs… Dils Bahadūrs laipni aizrādīja.

-    Var jau būt, ka tas tiešām nav īsti likumīgs, bet Kolekcionārs labāku attieksmi nav pelnījis. Ļaujiet man rīkoties, Majestāte! Šīs nelielās šantāžas dēļ esmu ar mieru drusciņ izbojāt savu karmu. Starp citu, ja vien tas nav nepiedienīgs jautājums, vai varētu uzzināt, kas notiks ar Judīti Kinsku? Keita apvaicājās.

Sievieti bez samaņas un pilnīgi nejūtīgu bija atradusi ģenerāļa Kunglunga kareivju grupa. Apmaldījusies un izsalkusi Judīte Kinska vairākas dienas bija klīdusi pa kalniem, līdz viņas pēdas no aukstuma atmira, un sieviete vairs nespēja izturēt ciešanas. Aukstuma iemi­dzināta, viņa zaudēja arī vēlēšanos dzīvot. Ar neslēptu atvieglojumu Judīte Kinska ļāvās liktenim. Pēc pārdzī­votajām briesmām nāves kārdinājums šķita salds. īsajos apskaidrības mirkļos viņas prātā atausa nevis pagātnes triumfa brīži, bet gan Dorji mierīgā seja. Kāds gan bija iemesls šīm neatlaidīgām atmiņām? Īstenībā Judīte viņu nekad nebija mīlējusi. Viņa tikai izlikās, jo bija nepiecie­šams iegūt Zelta pūķa šifra atslēgu, neko vairāk. Tomēr sieviete atzina, ka bija karali apbrīnojusi. Šis krietnais cilvēks bija atstājis uz viņu dziļu iespaidu. Judīte Kinska domāja, ka citos apstākļos, ja viņa būtu pavisam citāda sieviete, noteikti karalī būtu neglābjami iemīlējusies; tomēr šoreiz tā nebija noticis, par to viņa bija pilnīgi droša. Tāpēc sievieti tik ļoti pārsteidza karaļa gara klātbūtne šai ledainajā vietā, kur viņa gaidīja savu nāvi. Valdnieka laipnās un vērīgās acis bija pēdējais, ko Judīte Kinska redzēja, pirms iegrima pilnīgā tumsā.

Kareivju patruļa sievieti atrada tieši laikā, lai izglābtu viņas dzīvību. Šobrīd pēc pāris apsaldētu kāju un roku pirkstu amputācijas viņa atradās slimnīcā.

Pirms nāves tēvs man lūdza neieslodzīt Judīti Kinsku cietumā. Es vēlos piedāvāt šai kundzei iespēju uzlabot karmu un garīgi pārtapt. Atlikušo dzīvi viņa varēs pavadīt kādā budistu klosterī netālu no robežas ar Tibetu. Klimats gan tur ir diezgan skarbs, un klos­teris ir nošķirts, tomēr mūķenes ir bezgala svētas. Man stāstīja, ka viņas ceļas pirms saules lēkta, dienu pava­da meditējot un pārtiek tikai no pāris rīsa graudiem dienā, Dils Bahadūrs stāstīja.

-    Vai jūs domājat, ka Judīte Kinska kļūs vieda? Keita ironiski jautāja, sazvērnieciski paskatoties uz ģenerāli Mijaru Kunglungu.

-    Tas atkarīgs tikai no viņas pašas, cienītā vecmā­muļ, princis atbildēja.

-    Vai drīkstu lūgt Majestāti saukt mani par Keitu? Tas ir mans vārds, rakstniece sacīja.

-    Saukt jūs vārdā man būs liela privilēģija. Varbūt cienījamā vecmāmuļa Keita, viņas drosmīgie fotogrāfi un mani draugi Nadja un Aleksandrs kādreiz vēlētos atgriezties šai pieticīgajā karaļvalstī, kur mēs ar Pemu viņus vienmēr laipni gaidīsim… jaunais karalis teica.

-    Protams! Aleksandrs iesaucās, tomēr Nadjas dunka lika viņam atcerēties pieklājību un puisis pie­bilda: Kaut arī mēs, iespējams, nemaz neesam šādas laipnības cienīgi, jūsu majestāte un jūsu cienītā līgava, varbūt tomēr pieņemsim šo jauko piedāvājumu.

Šai brīdī visi sāka smieties, pat mūķenes, kuras cere­moniāli pasniedza tēju, un mazais Boroba, kas priecīgi lēkāja un meta gaisā šokolādes kūkas gabalus.