Princis Kaspians

fb2

Klaivs Steiplzs Lūiss

Princis Kaspians

Nārnijas hronikas

gramatas lasīšanas secība:

Burvja māsasdēls /1955/,

Lauva, Ragana un drēbju skapis /1950/,

Zirgs un viņa zēns /1954/,

Princis Kaspians /1951/,

"Rītausmas ceļinieka" brauciens /1952/,

Sudraba krēsls /1953/,

Pēdējā cīņa /1956/.

Klaivs Steiplzs Lūiss

Princis Kaspians

Ilustrāciju autore Irēna Žguta

Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

No angļu valodas tulkojusi Ilga Melnbārde

Izdevniecības vadītāja Ingrida Vāverniece

Redaktore Aija Gaile

Korektore Lilita Kalnāre

Maketētāja Vija Vāvere

Māksliniece Irēna Zguta

Vāka autors Aldis Aleks

Izdevējs — Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Konsistorijas izdevniecības un poligrāfijas uzņēmums «Svētdienas Rīts». Datorsalikums. Ofsetiespiedums. Reģ. Nr. LV-000 301 400. Pašūt. Nr. 241. Parakstīts iespiešanai 10.12.97. Iespiests tipogrāfijā «Svētdienas Rīts», n ii 7 \ Aizkraukles ielā 21, Rīgā, LV 1006.

PRINCIS KASPIANS

Pevensiju bērni dzelzceļstacijā sadrūmuši gaidīja vil­cienu, kam būtu viņi jāaizved uz skolu, kad Lūsiju pēkšņi kāds paraustīja, nākamais to sajuta Edmunds un pēc tam Pīters un Sjūzena. Stacija vienā mirklī izgaisa, un viņi atradās aizaugušā mežā, netālu no jūras, savas agrākās pils Kēras Paravelas tuvumā. Viņi bija atgriezušies maģiskajā Nārnijas zemē, kur tik brīnišķīgi vadījuši laiku, būdami karaļi un karalienes. (Atcerieties, kā tas attēlots grāmatā «Lauva, Ragana un drēbju skapis»!)

Tomēr kaut kas likās galīgi nelāgs. Slavas apvītā pils gulēja drupās, un visa apkārtne šķita dīvaini tukša un klusa. Negaidīti ierodoties Rūķim, viņi uzzināja, kāds bēdīgs liktenis piemeklējis Nārniju. Patlaban šajā zemē plosījās pilsoņu karš.

Drosmīgais princis Kaspians, aptvēris sava tēvoča, ka­raļa Miraza, ļaunos nodomus, pūlējās atgūt troni (kas pēc taisnības piederēja viņam) un atbrīvot vajātos dzīvniekus, rūķus un meža garus. Taču princim Kaspianam bija vaja­dzīga lielāka palīdzība, un Aslana vadībā bērni pieņēma izaicinājumu un nolēma glābt Nārniju un sen zudušos brīvības un laimes laikus.

Mērijai Klerai Heverdai

Saturs

1.     Sala……………………………………………….

2.     Senā dārgumu krātuve……………………..

3.     Rūķis …………………………………………….

4.     Rūķis pastāsta par princi Kaspianu……..

5.     Kaspiana piedzīvojums kalnos…………..

6.     Iedzīvotāji, kas mita slēptuvēs………….. ,

7.     Senā Nārnija briesmās……………………..

8.     Kā viņi pameta salu…………………………

9.     Ko redzēja Lūsija……………………………

10.    Lauvas atgriešanās…………………………..

11.    Lauva rēc………………………………………

12.    Burvības un pēkšņa atriebība……………

13.    Visaugstākais karalis pavēlnieka amatā

14.    Kā visi rosīgi darbojās……………………..

15.    Aslans saslien durvis gaisā……………

Klaivs Steiplzs Lūiss

Princis Kaspians

….

Pirmā nodaļa Sala

Reiz dzīvoja četri bērni, kurus sauca par Pīteru, Sjūzenu, Edmundu un Lūsiju, un citā grāmatā — «Lauva, Ragana un drēbju skapis» — pastāstīts par viņu lielo piedzīvojumu. Viņi bija atvēruši maģiskā skapja durvis un pēkšņi nokļuvuši pavisam citādā pasaulē nekā mūsējā, un šajā citādajā pasaulē kļuvuši par karaļiem un karalienēm zemē, ko sauca par Nārniju. Likās, kaNārnijāviņi valdījuši gadiem ilgi, bet, ienākot atpakaļ pa skapja durvīm, izrādī­jās, ka viņi atkal atrodas Anglijā un viss norisinājies vienā mirklī. Lai kā arī būtu, neviens vispār nepamanīja, ka bērni jebkad bijuši projām, un viņi arī nevienam to nestāstīja — izņēmums bija tikai kāds ļoti gudrs pieaugušais.

Tas viss bija noticis pirms gada, un tagad visi četri sēdēja uz soliņa pie dzelzceļa stacijas, novietojuši sev līdzās ceļaso­mas un spēļu kārbas. Taisnību sakot, visi atradās ceļā uz skolu un tika braukuši līdz šai stacijai, jo te bija mezgla punkts. Pēc īsa brīža pienāks viens vilciens un aizvedīs meitenes uz vienu skolu, un apmēram pēc pusstundas pienāks otrs vilciens un zēni brauks uz otru skolu. Pirmais ceļa posms, kad visi vēl bija kopā, joprojām šķita kā brīvlaika posms, turpretī tagad, kad bērniem drīz vajadzēs ardievoties un vilciens tos aizvedīs uz dažādām pusēm, ikviens saprata, ka brīvdienas patiesi beigušās un atkal sāksies skolas rūpes, tāpēc visi kvernēja diezgan drūmi un neviens neatjauta, par ko īsti runāt. Lūsija uz internātskolu devās pirmo reizi.

Lauku stacija šķita tukša un miegaina, un uz perona nebija gandrīz neviena cita, tikai viņi paši. Pēkšņi Lūsija izgrūda īsu, spalgu kliedzienu kā cilvēks, kam iedzēlusi lapsene.

—    Kas tev kaiš, Lū? — ievaicājās Edmunds un tad negaidīti aprāvās un iespiedzās — vai-i!

—   Kas tas, pie joda… — iesāka Pīters, un tad arī viņš piepeši pameta teikumu pusvārdā. Pagriezies pret Sjūzenu, viņš iebrēcās: — Sjūzen, laid vaļā! Ko tu dari? Kurp tu mani velc?

—   Es tev neesmu piedūrusi ne pirksta! — pretojās Sjūzena. — Kāds velk mani. Ai-ai-ai, beidz!

Visi ievēroja, ka citu sejas stipri nobālušas.

—  Es sajutu tieši to pašu, — aizelsies izdvesa Edmunds. — It kā mani pūlētos kaut kur aizstaipīt. Stāvēja prom visiem spēkiem — ui! Sākas atkal!

—   Mani ari, — Lūsija piebalsoja. — Nudien nevaru vairs ciest!

—   Būsim modri! — uzkliedza Edmunds. — Saķēramies rokās un turamies kopā. Tā ir kāda bumba — man ir tāda jušana. Žigli!

—Jā, — Sjūzena piekrita. —Nelaidieties vaļā! Kaut jel reiz beigtos — ū!

Nākamajā mirklī pilnīgi pazuda gan bagāža un soliņš, gan perons un stacija. Četri bērni, elsdami pūzdami turoties rokās, ieraudzīja, ka stāv mežainā vietā — tik mežainā, ka zari baksta viņus no visām pusēm un nav pat lāgā vietas, kur pakustēties. Visi izberzēja acis un dziļi ievilka elpu.

—  Vai, Pīter! — izsaucās Lūsija. — Vai tev nešķiet, ka mēs varbūt esam atgriezušies Nārnijā?

—  Mēs varētu būt jebkur, — Pīters atteica. — Es šajā biežņā nevaru redzēt tālāk par diviem soļiem. Mēģināsim izkļūt klajā vietā — ja te vispār tāda ir.

Ar zināmām grūtībām, nātrēm dzeļot un ērkšķiem durot, viņi izkūlās ārā no biežņas. Drīz viņus gaidīja jauns pārsteigums — apkārtne kļuva krietni gaišāka un pēc nedaudziem soļiem bērni iznāca mežmalā. No tās pavērās smilšains liedags. Dažu jardu attālumā smiltis apskaloja ļoti mierīga jūra: mazie vilnīši nesacēla gandrīz nekādu troksni. Tuvumā nebija saskatāma cita zeme, bet debe­sīs — ne mākonīša. Saule spīdēja apmēram tur, kur tai vajadzētu spīdēt pulksten desmitos no rīta, un jūra žilbino­ši zilgmoja. Bērni stāvēja un ostīja jūras gaisu.

—  Vai traks! — iesaucās Pīters. — Te nu gan ir forši!

Pēc piecām minūtēm visi bija noāvušies basi un bradāja pa vēso, dzidro ūdeni.

—   Tas ir labāk nekā sēdēt smacīgā vilcienā un rullēt atpakaļ pie latīņu vokābuļiem, francenes un algebras! — piezīmēja Edmunds. Un tad krietnu laika sprīdi neviens nerunāja, tikai šļakstījās un meklēja garneles un krabjus.

—Tomēr šķiet, ka būtu kaut kas jāsaplāno,—ierunājās Sjūzena. — Drīz sagribēsies ēst.

—   Mums tak ir sviestmaizes, ko māmiņa iedeva ce­ļam, — teica Edmunds. — Vismaz man ir.

—   Man nav, — pavēstīja Lūsija. — Manējās palika mazajā somiņā.

—  Manējās arī, — Sjūzena atbalsoja. .

—   Manējās ir svārku kabatā, tur, liedagā, — Pīters sacīja. — Tas nozīmē, ka mums ir divas porcijas, kas jāsadala uz četriem. Nekas priecīgs mūs negaida.

—  Patlaban, — Lūsija iebilda, — es vairāk gribu dzert nekā ēst.

Nu ari visi citi apzinājās, ka ir izslāpuši. Pēc bradāšanas saules svelmē pa sālsūdeni dzert gribētos katram.

—  Mēs esam itin kā izglābušies kuģa bojāejā, — Ed­munds skaidroja. — Grāmatās šādi ceļotāji allaž salās atrod avotus ar dzidru, tīru ūdeni. Labāk iesim tos meklēt!

—   Vai tas nozīmē, ka mums jāspraucas atpakaļ šitajā biezoknī? — Sjūzena noprasīja.

—  Nebūt ne, — atteica Pīters. —Ja te ir strauti, tiem jāplūst lejā uz jūru, tāpēc, ja iesim gar krastu, noteikti tos atradīsim.

Nu visi brida ārā no ūdens, vispirms pārsoļoja pāri slapjajām, gludajām smiltīm, kas augstāk bija sausas un irdenas un lipa pie kāju pirkstiem, un tad apāva zeķes un kurpes. Edmunds un Lūsija gribēja savējās atstāt un doties meklējumos kailām kājām, taču Sjūzena teica, ka tas būtu tīrais trakums.

—  Iespējams, ka tad mēs tās nemūžam vairs neatradī­sim, — viņa aizrādīja, — un, ja būsim vēl te, kad uznāks nakts un kļūs auksts, mums tie būs vajadzīgi.—Apāvušies viņi sāka soļot pa pludmali — jūra pletās kreisajā pusē, mežs — labajā. Vieta likās ļoti klusa, tikai reizēm aizlido­ja kāda kaija. Mežs bija tik biezs un zari saauguši krustu šķērsu tā, ka bērni ar pūlēm jaudāja kaut ko saskatīt. Neredzēja nevienu kustamies — ne putnu, pat ne kukai­ni.

Gliemežvāki, jūraszāles un anemones vai sīki krabīši klinšu lāmiņās ir visai jauki, bet izslāpušam ceļiniekam tie drīz vien apnīk. Pēc bradāšanas vēsajā ūdenī bērnu kāju pēdas nu likās sakarsušas un smagas. Sjūzenai un Lūsijai nācās stiept savus lietusmēteļus. Edmunds tieši pirms maģiskās pārvērtības bija nolicis svārkus uz stacijas soliņa, tāpēc tagad viņi ar brāli pēc kārtas nesa Pītera mēteli.

Drīz vien krasts ieliecās pa labi. Apmēram stundas ceturksni pēc tam, kad bērni bija šķērsojuši klinšu grēdas kori, kas beidzās ar smailu virsotni, krasta līnija spēji pagriezās. Aiz gājēju mugurām tagad pletās tā jūras daļa, ko viņi bija ieraudzījuši, iznākdami no meža, un padaban, raudzīdamies uz priekšu, viņi pāri ūdenim varēja saskatīt vēl vienu biezu un ar mežu apaugušu krastmalu — tādu pašu, kādu uzlūkoja padaban.

—  Diez vai tā ir otra sala vai arī cietzeme, kuru mēs drīz vien sasniegsim? — vaicāja Lūsija.

—   Nezinu, — Pīters atteica, un bērni klusuciešot lēni vilkās tālāk.

Piekraste, pa kuru viņi gāja, arvien vairāk tuvojās pre­tējai ūdensmalai, un, apejot ik nākamo zemesragu, bērni cerēja, ka ieraudzīs vietu, kur abas savienojas. Taču nācās vilties—viņi pienāca pie klintīm, kurās bija jāuzrāpjas. No kores varēja saredzēt krietni tālu.

—   Tīrā neraža! — iesaucās Edmunds. — Atkal nekā. Tā arī mēs nenokļūsim tur, tajā mežā. Mēs atrodamies uz salas!

Tā bija taisnība. Šajā vietā viņus no pretējā krasta šķīra tikai trīsdesmit četrdesmit jardu plata ūdens josla, taču nu kļuva redzams, ka te tā ir visšaurākā. Tālāk pludmale aizliecās atkal pa labi, un starp to un cietzemi viļņojās

atklāta jūra. Bija skaidrs, ka viņi jau nokātojuši ap salu krietni vairāk par pusceļu.

—  Re! — Lūsija pēkšņi iesaucās. — Kas tad tas? —Viņa norādīja uz garu, sudrabotu ūdens lentu, kas līdzīgi čūskai izvijās pa liedagu.

—  Strauts! Strauts! — klaigāja citi, un, par spīti nogu­rumam, visi, velti laiku nešķiezdami, norāpās pa klintīm lejā un skriešus metās pie dzidrā ūdens. Viņi saprata, ka dzert būtu labāk tālāk no liedaga — augstākā vietā, tāpēc rikšoja uz turieni, kur strauts iznira no meža. Koki te auga tikpat biezi, tomēr strauts starp augstajiem, sūnu segas klātajiem krastiem bija izgrauzis dziļu gultni un nolieco­ties varēja pa lapu tuneli izsekot tā tecējumam. Visi četri nometās ceļos pie pirmā brūnganā, virmojošā dīķīša un dzēra neatņemdamies, pēc tam iemērkdami ūdenī sejas un tad līdz elkoņiem arī rokas.

—  Nu, kā tad ar sviestmaizēm? — noprasīja Edmunds. —Vai prātīgāk nebūtu tās pataupīt? —vaicāja Sjūzena.

—  Vēlāk tās varbūt būs krietni vairāk vajadzīgas.

—     Tagad, kad neesam vairs izslāpuši, — ierunājās Lūsija, — mēs varētu iedomāties, ka vēl neesam izsalkuši, kā domājām, kad bijām izslāpusi.

—   Bet kā tad ar svietmaizēm? — nerimās Edmunds.

—    Nav vērts tās taupīt, līdz sabojāsies. Neaizmirstiet, ka te ir daudz karstāks nekā Anglijā un mēs tās mīcām pa kabatām jau stundām ilgi.

Tā nu viņi izvilka abus sainīšus un sadalīja uz četriem. Nevienam ar devu gan nepietika, tomēr tas bija krietni labāk par neko. Tad sākās runas, ko ēst nākamajā maltītē. Lūsija gribēja atgriezties pie jūras un zvejot garneles, līdz kāds norādīja, ka viņiem nav tīklu. Edmunds sacīja, ka jālasa kaiju olas pa klintīm, taču, kad visi sāka par to domāt, tad nespēja atcerēties, ka būtu tās vispār redzējuši, un, ja arī olas atrastu, tad nevarētu tās nedz uzcept, nedz uzvārīt. Pīters klusībā nodomāja, ka vajadzētu uzsmaidīt īpašai laimei, lai viņiem nenāktos ēst olas jēlas. Tomēr viņš neuzskatīja par vajadzīgu izsacīt savu spriedumu skaļi. Sjūzena žēlojās, ka sviestmaizes apēstas tik ātri. Šinī brīdī daži gandrīz zaudēja savaldību. Beidzot Edmunds mēģi­nāja atjaunot mieru:

—     Paklausieties! Atliek tikai viens, ko varam darīt. Jāizpēta mežs. Vientuļnieki, ceļojoši bruņinieki un tamlī­dzīgi ļaudis mežā vienmēr kaut kā spēj iztikt—atrod ogas, saknes un tamlīdzīgas būšanas.

—   Kādas saknes? — noprasīja Sjūzena.

—   Man arvien licies, ka ar to tiek domātas koku sak­nes, — teica Lūsija.

—  Edam taisnība. Ejam! —Pīters aicināja.—Jāmēģina kaut ko darīt. Tas būs labāknekā ietno meža ārā svilinošajā saulē.

Tā nu visi piecēlās un devās gar strautu uz priekšu. Tas nācās gaužām grūti. Vajadzēja liekties zem zariem vai kāpt tiem pāri un klūpot krītot lauzties cauri rododendriem līdzīgu krūmu puduriem, kas plēsa drēbes. Kājas reizēm samirka strautā. Tomēr joprojām nedzirdēja nevienu ska­ņu — tikai strauta čalas un zaru brīkšķus, ko paši sacēla iedami. Bērnus jau sāka mākt stiprs nogurums, kad pēkšņi viņi saoda brīnišķīgu smaržu un tad ieraudzīja labā krasta malā augstu pār galvām pavizam kaut ko ļoti gaišu.

—   Ei! — Lūsija iesaucās. — Man domāt, tā ir ābele.

Tā tiešām bija. Elsdami pūzdami gājēji uzrāpās augstajā

kranti, izlauzās cauri kazenājiem un redzēja, ka stāv pie veca koka, kura zarus smagi noliec lieli, zeltdzelteni āboli, tik tvirti un sulīgi, kādus vien var vēlēties.

—  Un tas nav vienīgais koks, — piebāzis muti pilnu ar ābolu, sacīja Edmunds. — Re, tur ir vēl un vēl!

—   Vai dieniņ, veseliem dučiem, — līksmoja Sjūzena, mezdama pirmā ābola serdi un noplūkdama otru augli. — Droši vien te bijis augļu dārzs — sen sen, pirms šī vieta aizaugusi un te sazaļojis mežs. .

—    Tad jau tā reiz bijusi apdzīvota sala, — Pīters secināja.

—    Un kas tad-tas? — Lūsija iesaucās, rādīdama uz priekšu.

— Nudien tas ir mūris, — Pīters teica. — Vecs akmens mūris.

Spraukdamies cauri augļu zariem, bērni sasniedza mū­ri. Tas bija ļoti vecs, dažviet nodrupis, apaudzis ar sūnām un goldlaku, taču augsts — zemāks vienīgi par visgarāka­jiem kokiem. Pienākot pavisam klāt, kļuva redzama liela arka — acīmredzot tajā kādreiz bijuši vārti, taču tagad te bija iepletusies viskuplākā ābele. Lai tiktu tai garām, nācās nolauzt dažus zarus, un, to izdarījuši, bērni samirkšķināja plakstus, jo dienas gaisma pēkšņi kļuva daudz spožāka. Viņi atradās plašā, klajā vietā, kuru no visām pusēm apjoza sienas. Koki iekšienē neauga, te redzēja tikai līdzenu zāli un pīpenes, bet pelēkos mūrus apvija efejas. Tā bija gaiša, mierīga un diezgan skumja, mežā noslēpusies vieta. Visi četri pagājās līdz vidum — priecīgi, ka var iztaisnot mugu­ras un brīvi kustināt kājas.

Otra nodaļa Senā dārgumu krātuve

—   Te nav bijis dārzs, — drīz vien secināja Sjūzena. — Tā bijusi pils, un šis droši vien ir pagalms.

—  Sapratu, ko tu domā, — Pīters attrauca. —Jā. Šīs ir torņa krāsmatas. Un tur ir kādu kāpņu posms, tas sniecas līdz sienu augšmalai. Un paskaties tur uz tiem pakāpie­niem — tiem platajiem, lēzenajiem, kas ved augšup līdz kādām durvīm! Tās katrā ziņā vērušās uz lielo zāli.

—   Izskatās, ka tas bijis senos laikos, — secināja Ed­munds.

—   Jā, senos gan, — Pīters piebalsoja. — Kaut mēs varētu uzzināt, kas bijuši pils iemītnieki un cik sen viņi te dzīvojuši!

—   Man ir tāda jocīga jušana, — sacīja Lūsija.

—  Vai patiešām, Lū?… —ierunājās Pīters, pagriezda­mies un cieši raudzīdamies māsā. — Redzi, man tāpat. Tas ir vissavādākais, kas šajā savādajā dienā noticis. Gribētos zināt, kur mēs esam un ko tas viss nozīmē.

Tā runādamies, viņi bija šķērsojuši pagalmu un iegājuši pa otrām durvīm tur, kur reiz atradusies zāle. Tagad te izskatījās gandrīz kā pagalmā, jo jumts bija sen pazudis un te pletās tikai otrs klajums ar zāli un pīpenēm, vienīgi tas bija īsāks un šaurāks un sienas — augstākas. Viņā galā apmēram trīs pēdas virs pārējā līmeņa pacēlās kaut kas līdzīgs terasei.

—    Es nu gan šaubos, vai tā patiešām bijusi zāle, — ierunājās Sjūzena. — Kas tā par tādu terasi?

—   Vai dieniņ, muļķīt, — teica Pīters (viņš bija savādi satraucies),—vai tad tu neredzi? Tas bijis paaugstinājums, kur pie Augstā Galda sēdējis karalis un dižciltīgie lordi. Varētu domāt, ka tu esi piemirsusi, ka mēs paši reiz bijām karaļi un karalienes un sēdējām savā lielajā zālē tieši uz tāda paaugstinājuma kā šis.

—   Mūsu Kēras Paravelas pilī, — sapņainā, dziedošā balsī piebalsoja Sjūzena, — pie Nārnijas Lielās Upes grīvas. Kā gan es spētu to aizmirst?

—   Cik skaidri tas viss ataust atmiņā! — piebilda Lūsija. — Mēs varētu iztēloties, ka padaban esam Kērā Paravelā. Šī zāle, bez šaubām, ir ļoti līdzīga lielajai hallei, kurā dzīrojām mēs.

—     Tikai patlaban diemžēl dzīru nav, — Edmunds piezīmēja. — Ziniet, ir jau vēls. Paskatieties uz garajām ēnām! Un vai ievērojāt, ka vairs nav tik karsts?

—Ja mums jāpavada te nakts, vajadzēs iekurt ugunsku­ru, — Pīters teica. — Man ir sērkociņi. Ejam palūkoties, vai varam salasīt sausus zarus.

Visi saprata, ka tas ir prātīgs aicinājums, un nākamajā pusstundā ļoti čakli darbojās. Izrādījās, ka augļu dārzā, caur kuru bērni pirms brīža bija iekļuvuši drupās, neko prātīgu kurināšanai nevar salasīt. Tapa nospriests, ka jāmēģina kaut ko sameklēt pils otrā pusē, un pa nelielām sānu durtiņām visi iegāja veselā akmens uzkalniņu un dobumu labirintā, kas reiz laikam bijuši gaiteņi un mazā­kas istabas, taču tagad pārvērtušies par nātru un mežro­zīšu klājieniem. Aiz tiem bērni atrada lielu caurumu pils sienā un izrāpās pa to mežā, kur auga kuplāki un lielāki koki: tur varēja atrast papilnam nokaltušu zaru, sausu stumbru, vecu lapu un egļu čiekuru. Visi staigāja ar nastiņām turp un atpakaļ, līdz uz paaugstinājuma pacēlās krietna kaudze kurināmā. Ejot piekto reizi, viņi turpat ārā pie halles atrada zālē paslēpušos dziļu aku, kas, notīrīta no, nezālēm, iepriecēja ar dzidru, svaigu ūdeni. Aku puslokā iejoza akmens plākšņu paliekas. Pēc tam meitenes devās noplūkt vēl kādu ābolu un zēni uz pa­augstinājuma netālu no stūra, ko veidoja divas sienas, sakrāva ugunskuru. Viņuprāt, te vajadzēja būt visomulīgākai un siltākai vietai. Iekurt uguni izrādījās ļoti grūti, un viņi izlietoja daudz sērkociņu, tomēr galu galā zari iedegās. Beidzot visi četri apsēdās, atsliedamies ar mugu­rām pret sienu un pievērsdami sejas liesmām. Uzsprau­duši dažus ābolus nūjas galā, viņi mēģināja augļus izcept. Taču cepti āboli bez cukura nav pārāk garšīgi un ēdot svilina pirkstus, bet, kamēr atdziest, nav vairs ēšanas vērti. Tā nu vajadzēja apmierināties ar zaļiem āboliem, kas, pēc Edmunda vārdiem, piespieda nākt pie atziņas, ka skolas vakariņas galu galā nav tik sliktas.

—   Es šobrīd neko neteiktu pret krietni biezu maizes riku ar margarīnu, — viņš sapņaini teica. Taču piedzīvo­jumu gars bija stiprāks, un īstenībā neviens atgriezties skolā nevēlējās.

Drīz pēc pēdējā ābola notiesāšanas Sjūzena aizgāja pie akas padzerties. Atgriezdamās viņa nesa rokā kādu priekš­metu.

—   Skatieties, — viņa sacīja aizsmakušā balsī, — to es atradu pie akas! — Meitene pasniedza atradumu Pīteram un apsēdās. Pārējiem likās, ka viņa tūlīt sāks raudāt — un tā skanēja ari viņas balss. Edmunds ar Lūsiju ziņkāri paliecās uz priekšu, lai redzētu, kas Pīteram plaukstā, — un uguns gaismā atmirdzēja maza, spoža lietiņa.

—  Nu, ziniet! Velns parāvis! — dīvainā balsī iesaucās arī Pīters un padeva spožo mantiņu citiem.

Visi ieraudzīja, ka tas ir mazs šaha zirdziņš parastajā lielumā, taču neparasti smags, jo bija izliets no tīra zelta. Acu vietā tam bija divi maziņi rubīni — vai, patiesību sakot, tikai viens, jo otrs bija izkritis.

—    Paklau! — iesaucās Lūsija. — Tas ir tieši tāds kā viena no zelta figūriņām, ar kurām mēs mēdzām spēlēt šahu, kad bijām karaļi un karalienes Kērā Paravelā.

—   Galvu augšā, Sjū! — Pīters uzrunāja otro māsu.

—  Ko es tur varu darīt? — taisnojās Sjūzena. — Tas atsauca atmiņā… tos jaukos laikus… Es atcerējos, kā mēs spēlējām šahu ar fauniem un labajiem milžiem un kā jūrā dziedāja nāras un ūdensvīri, un man prātā iešāvās mans skaistais zirgs… un… un…

—    Nu, nu, — Pīters ierunājās pavisam citādā tonī, — laiks mums visiem četriem salikt prātus kopā.

—   Kādā sakarā? — Edmunds noprasīja.

—   Vai tad neviens no jums nav uzminējis, kur mēs esam? — Pīters it kā pārmeta.

—   Saki, saki! — Lūsija mudināja. — Es jau vairākas stundas manu, ka šī vieta saistās ar kādu brīnišķīgu noslē­pumu.

—  Sper vaļā, Pīter! — Edmunds skubināja. —Mēs visi klausāmies.

—   Mēs atrodamies pašas Kēras Paravelas drupās, — Pīters pavēstīja.

—   Bet, paklau, — attrauca Edmunds, — kā tu to vari pierādīt? Šitā ēka gulējusi krāsmatās jau nez cik ilgi! Paskaties uz kuplajiem kokiem, kas stiepjas līdz vārtaugšai. Paskaties uz akmeņiem! Katrs muļķis var apjēgt, ka te gadsimtiem ilgi neviens nav dzīvojis.

—   Es zinu, — atteica Pīters, — te arī slēpjas grūtības. Tomēr pašreiz noliksim to malā. Es gribu pārskatīt visu pēc kārtas. Pirmkārt, šī zāle ir tāpat būvēta un tikpat liela kā Kēras Paravelas zāle. Iztēlojieties to apjumtu, zāliena vietā krāsainas akmens plāksnes, pie sienām gobelēnus, un jūs ieraudzīsiet mūsu karalisko zāli.

Neviens nebilda ne vārda.

—  Otrkārt,—Pīters turpināja, — pils aka ir tieši turpat, kur atradās mūsu aka, — mazliet uz dienvidiem no lielās zāles, un tā ir tieši tikpat liela un tāpat veidota.

Atbilde atkal izpalika.

—  Treškārt, Sjūzena tikko atrada vienu no mūsu veca­jiem šaha zirdziņiem — vai arī tas ir mats matā kā viens no mūsējiem.

Joprojām nedzirdēja ne pušplēsta vārda.

—  Ceturtkārt—vai atceraties, ka tieši dienu pirms tam, kad ieradās sūtņi no Kelormenas karaļa, — tieši tad mēs stādījām augļu dārzu aiz Kēras Paravelas ziemeļu vārtiem? Visvarenākā no meža gariem — pati Labā Pomona atnāca, lai svētītu to ar savu burvju varu. īstie racēji j au bija tie foršie, mazie kurmīši. Vai jūs tiešām esat aizmirsuši to jocīgo veco Lilijcimdiņu, kurmju priekšnieku, kurš, atspiedies pretlāpstu, sacīja: «Jūsu majestāte, ticiet man, šie augļu koki reiz sniegs jums prieku.» Un viņam nudien bijusi taisnība!

—     Atceros! Atceros! — klaigāja Lūsija, sizdama plaukstas.

—  Bet, dzi, Pīter, — Edmunds iebilda.—Tas viss droši vien ir nieki. Vispirms — mēs taču nestādījām augļu dārzu tieši vārtos. Tādi stulbeņi mēs nevarējām būt!

—  Nē, protams, ne, — attrauca Pīters. — Bet kopš tā laika koks ir iepleties vārtos.

—     Nākamais iebildums, — Edmunds turpināja, '

—   Kēras Paravela neatradās uz salas.

—Jā, par to es jau lauzīju galvu. Tomēr tā bija — kā viņu sauc — pussala. Gandrīz vai sala. Vai kopš mūsu laikiem tā nebūtu varējusi kļūt par salu? Kāds izracis, piemēram, kanālu.

—  Maķenīt lēnāk! — Edmunds iejaucās. — Tu nemi­tīgi skandini — «kopš mūsu laikiem». Pagājis tak tikai gads, kopš mēs atgriezāmies no Nārnijas. Un tu, gribē­dams aizmālēt mums acis, skandini, ka vienā gadā sabru­kušas pilis, izauguši lieli meži, bet mazie kociņi, kurus mēs paši stādījām, pārvērtušies par vecu, milzīgu augļu dārzu, un nez ko vēl. Tas nav iespējams!

—   Varētu būt viens pierādījums, — ierunājās Lūsija.

—   Ja tā ir Ķēra Paravela, tad paaugstinājuma šajā galā vajadzētu būt durvīm. Patiesībā mums šinī mirklī būtu jāsēž ar mugurām pret tām. Atcerieties — šīs durvis veda lejup uz dārgumu krātuvi!

—Manuprāt, tādu durvju te nav, — pieceldamies teica Pīters.

Azmugures mūri apvija biezs efeju klājums.

—   Drīz mēs to uzzināsim, — apgalvoja Edmunds, paņemdams vienu no zariem, ko bērni bija sagatavoju­ši ugunskuram. Viņš ņēmās klauvēt pa efejām apaugu­šo mūri. «Tuk-tuk» un tad pēkšņi «bum-bum» — skaņa bija pavisam citāda: dobja, it kā zars atsistos pret koku.

—  Vai tu traks! — Edmunds iesaucās.

—   Efejas jānorauj, — teica Pīters.

—  Ai, liksimies mierā, — Sjūzena ierosināja. —Varam pamēģināt no rīta. Ja mums te jāpārlaiž nakts, tad man negribas, lai aizmugurē būtu vaļējas durvis — liels, melns caurums, pa kuru varētu nākt ne tikai caurvējš un mitrums, bet vēl nezin kas. Un drīz būs tumšs.

—   Sjūzen! Kā tu tā vari runāt? — pārmetot palūkoda­mās māsā, sacīja Lūsija. Taču abi zēni bija pārāk satrauku­šies, lai pievērstu uzmanību S jūzenas padomam. Viņi plēsa nost stīgas gan ar rokām, gan ar Pītera kabatas nazi, līdz tas salūza. Pēc tam tika laists darbā Edmunda duncītis. Drīz vieta, kur visi bija sēdējuši, noklājās ar efejām un atsedzās durvis.

—   Protams, aizslēgtas, — norūca Pīters.

—   Bet koks ir galīgi satrunējis, — Edmunds secināja. — Mēs to viens divi izdrupināsim un iegūsim papildu kurināmo. Sākam!

Pagāja ilgāks laiks, nekā bija gaidīts, un, pirms zēni darbu pabeidza, lielo zāli jau tina krēsla un virs galvām iespulgojās pirmās zvaigznes. Sjūzena nebija vienīgā, ku­rai pārskrēja viegli drebuļi. Zēni stāvēja pie izlauzto koku kaudzes, berzēdami no rokām netīrumus un, acis iepletuši, lūkodamies uz salto, tumšo caurumu.

—  Nu ir vajadzīga lāpa, — ierunājās Pīters.

—  Ko tas dos? — Sjūzena pretojās. — Un, kā Edmunds sacīja…

—Tagad es nesaku,—Edmunds pārtrauca māsu. — Es joprojām nesaprotu, bet to mēs varam noskaidrot vēlāk. Tu tak laikam nāksi lejā, vai ne, Pīter?

—   Būs jau jāiet, — atteica Pīters. — Nebēdājies, Sjūzen! Tagad, kad esam atgriezušies Nārnijā, nav ko uzves­ties kā sīkajiem. Tu te esi karaliene. Un tik un tā neviens nespētu gulēt, ja prātu nospiestu tāds neatrisināts jautā­jums.

Viņi mēģināja izmantot apgaismošanai garus zarus, tomēr tas neizdevās — ja turēja ar degošo galu uz augšu,

uguns izdzisa, turpretī, ja turēja otrādi, uguns svilināja rokas un dūmi kāpa acīs. Galu galā vajadzēja ķerties pie Edmunda elektriskā kabatas lukturīša; laimīgā kārtā viņš to bija saņēmis kā dāvanu savā dzimšanas dienā pirms nepilnas nedējas, tāpēc baterija bija gandrīz jauna. Apgais­modams ceļu, viņš devās pa priekšu. Sekoja Lūsija, pēc tās Sjūzena, un gājienu noslēdza Pīters.

—   Stāvu kāpņu augšgalā, — Edmunds paziņoja.

—   Skaiti pakāpienus, — brālim uzdeva Pīters.

—  Viens… divi… trīs, — sacīja Edmunds, piesardzīgi kāpdams lejup, līdz aizskaitīja līdz sešpadsmit. — Te kāpnes beidzas, — viņš sauca uz aizmuguri.

—   Tad tai patiešām jābūt Kērai Paravelai, — teica Lūsija. — Tur bija sešpadsmit.

Neviens neko vairs nesacīja, līdz sanāca kopā bariņā kāpņu pakājē. Edmunds lēni ļāva lukturīša gaismai slīdēt apkārt.

—   Ū-ū-ū-ū! — visi bērni reizē izdvesa.

Nu ikviens saprata, ka tā patiešām ir senā dārgumu krātuve Kērā Paravelā, kurā reiz viņi bija valdījuši, būdami karaļi un karalienes. Telpas vidū stiepās tāds kā celiņš (to varētu salīdzināt ar siltumnīcas taciņu), un abās pusēs cits no cita atstatu rindojās bagātīgi izrotāti bruņukrekli, atgā­dinādami bruņiniekus, kas sargā dārgumus.

Abpus celiņam starp bruņām bija novietoti plaukti ar dārglietām—kaklarotām, rokassprādzēm un gredzeniem, zelta kausiem un bļodām, gariem ziloņu ilkņiem, saktām, zelta kroņiem un ķēdēm, kā ari milzum daudz neapstrādā­tu dārgakmeņu, kas bija sakrauti kaudzēs, it kā būtu oļi vai kartupeļi, — dimanti, rubīni, karbunkuli, smaragdi, topāzi un ametisti. Zem plauktiem atradās lielas ozolkoka lādes, cieši aizbultētas ar dzelzs aizšaujamiem. Telpa bija visai dzestra, pat auksta, un tajā valdīja tāds klusums, ka bērni sadzirdēja savu elpu. Dārgumus klāja tik bieza putekļu kārta, ka, nebūtu viņi aptvēruši, kur atrodas, un atsaukuši prātā senos notikumus, diez vai atģistu, ka tie ir dārgumi. Pagrabam piemita kaut kas sērīgs un mazliet draudīgs, jo šķita, ka pamestība te valda jau sen. Labu brīdi neviens neizrunāja ne vārda.

Tad, protams, visi sāka staigāt un šo to cilāt un apskatīt. Bērniem likās, it kā viņi sastaptu vecus draugus. Ja jūs tur būtu bijuši, tad dzirdētu izteicienus: — Ei, skatieties! Mūsu kronēšanas gredzeni! Vai atceries, kad mēs pirmo­reiz tos uzvilkām pirkstos? — Re, tā ir mazā saktiņa, ko mēs visi uzskatījām par pazudušu! — Skat, vai tās nav bruņas, ko tu valkāji lielajā turnīrā Vientuļajās Salās? — Vai atceries rūķīti, kas man to darināja? —Vai atceries, kā dzēri no šī raga? — Vai atceries, vai atceries?

Taču Edmunds pēkšņi apķērās: — Paklausieties! Ne­drīkst tik ilgi dedzināt lukturīti: die's vien zina, cik bieži tas mums būs vajadzīgs. Vai nebūtu prātīgāk paņemt, kas vajadzīgs, un iet augšā?

—Jāpaņem dāvanas, — teica Pīters. Jo sensenos laikos Ziemassvētkos Nārnijā viņš, Sjūzena un Lūsija bija saņē­muši dažas dāvanas, kas šķita dārgākas par veselu ķēniņvalsti. Edmunds dāvanu nebija dabūjis, jo toreiz neatradās kopā ar pārējiem bērniem. (Tā bija viņa paša vaina, un par to jūs varat izlasīt citā grāmatā.)

Visi Pīteram piekrita un aizsoļoja pa dārgumu krātuves celiņu uz viņu galu, kur, protams, joprojām karājās dāva­nas. Lūsijas dāvana bija vismazākā — tikai neliela pudelīte. Taču tā bija nevis no stikla, bet dimanta un vēl arvien vairāk par pusi pilna ar burvju zālēm, kas spēja sadziedēt jebkuru ievainojumu un ārstēt jebkuru slimību. Lūsija neteica neko, bet izskatījās ļoti svinīga, kad nocēla dāvanu no āķa, uzsvieda siksnu plecā un atkal sajuta pudeli pie sāniem, kur tā mēdza karāties senajās dienās. Sjūzenai toreiz tika uzdāvināts loks, bultas un rags. Loks joprojām karājās turpat, tāpat kā ziloņkaula bultu maks, pilns spalvu pušķotām bultām, taču…

—   Sjūzen, — iesaucās Lūsija, — bet kur ir rags?

—Ak, tu neraža, neraža, neraža, — brītiņu padomājusi, nobēra Sjūzena. — Tagad atceros. Paņēmu to līdzi pašā pēdējā dienā — dienā, kad medījām Balto Briedi. Laikam gan pazaudēju to, kamēr mēs tināmies atpakaļ uz to otra vietu — nu… Angliju.

Edmunds iesvilpās. Tāds zaudējums patiesi varēja sa­tricināt, jo rags bija apburts un, kad vien to pūta, ikreiz nāca palīdzība, lai kur īpašniece atrastos.

—  Tieši tas, kas noderētu tādā vietā kā šī, — Edmunds novilka.

—   Nekas, — mierināja Sjūzena. — Man joprojām ir loks. — Un meitene paņēma dāvanu.

—  Sjū, vai stiegra nebūs sabojājusies? — Pīters ievaicā­jās.

Taču vai nu dārgumu krātuves gaisā virmoja kāda burvība, vai arī aiz cita iemesla loks vēl aizvien derēja

šaušanai. Sjūzenai labi padevās gan šaušana ar loku, gan peldēšana. Vienā mirklī viņa salieca loku un tad mazliet pastrinkšķināja stiegru. Tā iedūcās: skanīgā dūkoņa pār­skrēja pāri visai telpai. Šis nelielais troksnis atsauca bērnu atmiņā senās dienas skaidrāk par jebko citu. Prātā atausa visas cīņas, medības un dzīres.

Tad viņa stiegru atkal atlaida vaļīgāk un uzmeta plecā • arī bultu maku.

Savas dāvanas paņēma arī Pīters — vairogu ar lielās, sarkanīgās lauvas atveidu un karaļa zobenu. Viņš paklaudzināja tos pret grīdu un tad papūta nost atlikušos putek­ļus. Zēns uzmauca vairoga turekli uz rokas, apjoztais zobens karājās pie sāniem. Sākumā Pīters baidījās, ka ierocis varētu būt sarūsējis un to nevarēs izvilkt no maksts. Tomēr tā nenotika — ar vienu ātru tvērienu viņš izrāva zobenu un pacēla gaisā, tā ka tas lukturīša apgaismojumā iezibējās.

— Tas ir mans zobens, vārdā Rindons, ar to es nogali­nāju Vilku, — viņš sacīja. Balss ieskanējās citādi, un visi apzinājās, ka brālis ir atkal Visaugstākais karalis. Pēc īsa klusuma brīža bērni attapās, ka jātaupa baterija.

Viņi uzkāpa atpakaļ, sakūra pamatīgu uguni un apgūlās cieši līdzās, lai būtu siltāk. Pamats gan bija ciets un neērts, taču beigu beigās visi iemiga.

Trešā nodaļa Rūķis

Guļot zem klajas debess, visnepatīkamākais ir tas, ka cilvēks briesmīgi agri pamostas. Un, kad ir pamodies, ir jāceļas, jo pamats ir tik ciets, ka visur spiež. Vēl ļaunāk, ja brokastīs nav nekā cita kā āboli un vakariņās iepriekšējā dienā arī bijuši vienīgi āboli. Kad Lūsija bija pasacījusi, ka ir brīnišķīgs rīts (un tā arī bija), likās, ka nekā cita jauka gan nav ko teikt. Edmunds paziņoja skaļi to, ko visi domāja klusībā: — Mums gluži vienkārši jātiek prom no šīs salas.

Padzērušies no akas un noskalojuši mutes, bērni atkal devās lejup gar straumi uz krastmalu un ilgi vērās uz kanālu, kas viņus atdalīja no cietzemes.

—  Vajadzēs laisties peldus, — Edmunds sacīja.

—   Sjū to varētu, — atsaucās Pīters (Sjūzena skolā bija peldēšanā ieguvusi pat godalgas), — bet kā ar mums, pārējiem, — nezinu. — Ar «mums, pārējiem» viņš patie­sībā domāja Edmundu, kas nejaudāja nopeldēt ne divus garumus skolas baseinā, un Lūsiju, kura neprata peldēt gandrīz nemaz.

—   Lai nu kā, — ierunājās Sjūzena, — bet te var būt bīstamas straumes. Tētis saka, ka nekad nav saprātīgi peldēties vietā, kuru nepazīst.

—   Bet, paklau, Pīter, — Lūsija iebilda, — es zinu, ka grimstu kā bluķis mājās — tas ir, Anglijā. Bet vai tad senos laikos mēs visi nepratām peldēt — toreiz, kad bijām Nārnijas karaļi un karalienes? Tad mēs mācējām arī jāt un darīt visu ko. Vai tev neliekas…

—Nu jā, bet toreiz mēs bijām tādi kā pieauguši, — teica Pīters. — Mēs valdījām gadiem ilgi un visu iemācījāmies. Vai tad mēs tagad neesam te ieradušies savā īstajā vecumā?

—   Ui! — iesaucās Edmunds tādā balsī, ka visi apklusa un ieklausījās, ko brālis teiks.

—   Es nupat visu aptvēru! — viņš paziņoja.

—   Ko tu aptvēri? — noprasīja Pīters.

—  Redzi, to visu, — Edmunds turpināja.—Tu takzini, par ko mēs vakarvakarā lauzījām galvas: proti, ka pagājis tikai gads, kopš mēs aizgājām no Nārnijas, bet te viss izskatās tā, itin kā Kērā Paravelā neviens nebūtu dzīvojis jau simtiem gadu. Nu, vai tad tu nesaproti? Lai cik ilgi mēs šķietami bijām mituši Nārnijā, kad caur skapi atgriezā­mies, likās, ka laiks vispār nav ritējis uz priekšu.

—    Turpini, — teica Sjūzena, — manuprāt, es sāku saprast.

—   Un tas nozīmē, — Edmunds turpināja, — ka pēc aiziešanas no Nārnijas tev nav ne mazākās jausmas, kā tur rit laiks. Kāpēc, kamēr mums Anglijā pagājis tikai viens gads, te, Nārnijā, nav varējuši aizritēt veseli gadu simti?

—   Pie joda, Ed, — Pīters iesaucās, — man šķiet, tev taisnība! Ja uz visu skatās tā, tad mēs patiesi Kērā Paravelā dzīvojām pirms vairākiem gadsimtiem. Un tagad mēs atgriežamies Nārnijā gluži tā, it kā būtu krustneši, sensakši, senie briti vai ikviens cits, kas atgriežas modernajā Anglijā!

—   Kā viņi uztrauksies, kad mūs ieraudzīs… — iesāka Lūsija, taču tanī pašā mirklī citi uzsauca: — Kuš! Skaties!

Jo nu kaut kas patiesi notika.

Mazliet pa labi no viņiem auga kāds koku puduris, un neviens nešaubījās, ka tūlīt aiz tā vajag atrasties upes grīvai. Un nu, mezdama loku ap koku puduri, parādījās laiva. Pabraukuši garām šai vietai, tā pagriezās un sāka slīdēt pa kanālu uz bērnu pusi. Laivā sēdēja divi vīri, viens airēja, otrs tupēja pakaļgalā un turēja kādu vīstokli, kas raustījās un kustējās, it kā būtu dzīvs. Abi braucēji izskatījās pēc karavīriem. Galvā tiem bija tērauda bruņucepures un ģērbušies abi — vieglos važiņu bruņukreklos. Sejas — bārdainas un cietsirdīgas. Bērni atkāpās no krastmalas mežā un vēroja, nekustinādami ne pirkstu.

—   Tālāk nebrauksim, — noteica pakaļgalā sēdošais, kad laiva pieslīdēja gandrīz pie bērniem.

—    Vai piesiet viņam pie kājām akmeni, kaprāl? — jautāja otrais, atbalstīdamies pret airiem.

—   Blēņas! — atburkšķēja pirmais. — Kam tas vaja­dzīgs? Un mums arī nekas nav līdzi. Noplunkšķēs lejā bez kāda akmens, virves tak mēs sasējām cieši.

To teikdams, viņš pieslējās kājās un pacēla vīstokli. Pīters tagad ieraudzīja, ka tas patiešām ir dzīvs, turklāt Rūķis ar sasietām rokām un kājām, kas tomēr spirinājās pretī, cik stipri vien varēja. Nākamajā mirklī Pīteram kaut kas nošvīkstēja gar ausi, karakalps gluži negaidīti pasvieda rokas gaisā, Rūķis iekrita laivas dibenā, bet slīcinātājs ievēlās ūdenī. Ķepurodamies viņš mēģināja sasniegt otru krastu. Pīters saprata, ka Sjūzenas bulta ķērusi viņa bruņucepuri. Zēns pagriezās un ieraudzīja, ka māsa ir ļoti bāla,, tomēr velklokā jau otru bultu. Taču tā palika neizmantota. Otrs karakalps, redzēdams biedru iekrītam upē, pieairējis maķenīt tuvāk viņam krastam, skaļi kliegdams, izlēca no laivas un arī aizķepurojās pa ūdeni (acīmredzot tas viņam sniedzās līdz zodam) un tad pazuda cietzemes mežā.

—  Aši! Pirms tā aizpeld pa straumi! — Pīters iesaucās. Viņš un Sjūzena ar visām drēbēm, kā stāvēja, ielēca upē un brīdī, kad ūdens sniedzās līdz pleciem, veiksmīgi satvēra laivas sānu. Žigli izvilkuši braucamo krastā, abi izcēla Rūķi un Edmunds ar kabatas nazi steidzīgi pārgrieza pinekļus. (Pītera zobens būtu bijis asāks, taču zobens ir tādam darbiņam ļoti neparocīgs.) Kad Rūķis beidzot bija brīvs, viņš piecēlās sēdus, pamasēja rokas un kājas un izsaucās:

—   Nu, lai ko viņi arī melš — ja jūs aptaustu, tad pēc spokiem jūs gan neliekaties.

Kā vairums Rūķu, viņš bija ļoti spēcīgs un skaļu balsi. Ja būtu piecēlies kājās, tad augums sasniegtu pēdas trīs.

Milzīgā, asā, rudā bārda un ūsas ļāva no sejas saskatīt tikai knābim līdzīgo degunu un zibošās, melnās ačeles.

—    Šā vai tā, — viņš turpināja, — spoki vai ne, jūs izglābāt man dzīvību, un es par to jums esmu gauži pateicīgs.

—   Kāpēc ta lai mēs būtu spoki? — Lūsija vaicāja.

—   Visu mūžu man stāstīts, ka krastmalas meži esot tikpat pilni ar spokiem, cik ar kokiem, — Rūķis stāstīja. — Tā runā. Un tāpēc, kad viņi grib tikt no kāda vaļā, tad parasti atved to šurp, tāpat kā darīja to ar mani, un gvelž, ka pametot spoku varā. Bet es vienādiņ prātoju, vai patie­sībā viņi atvestos nenoslīcina vai nepārgriež tiem rīkles. Es nekad neesmu tādiem spokiem īsti ticējis. Šitie divi gļēvuļi, kurus jūs nokniebāt, gan ticēja. Viņiem bija vairāk bail mani nomaitāt nekā man pašam izlaist garu.

—Vai-i, — novilka Sjūzena.—Tad tāpēc viņi tik naski aiztinās.

—   Hm? Ko tas nozīmē? — noprasīja Rūķis.

—    Viņi aizmuka, — paskaidroja Edmunds. — Uz cietzemi.

—  Redziet, es jau nešāvu, lai viņus nožmiegtu, — sacīja Sjūzena. Meitenei nebūtu paticis, ja kāds nodomātu, ka viņa no tik tuva attāluma aizšāvusi garām.

—   Hm, — Rūķis norūca, — tas nu gan nav pārāk labi. Vēlāk var iznākt ziepes. Ja nu vienīgi viņi turēs muti, lai glābtu paši savu ādu.

—   Kāpēc viņi gribēja jūs noslīcināt? — taujāja Pīters.

—   Ā, es tak esmu bīstams noziedznieks, tas, rau, es esmu, — jautri pavēstīja Rūķis. — Bet tas ir garš stāsts.

Patlaban es prātoju, vai jūs varbūt uzaicināsiet mani bro­kastīs. Jūs nemaz nejaušat, cik ļoti cilvēkam, ko grib nožmiegt, gribas ēst.

—  Mums ir tikai āboli, — Lūsija skumīgi noteica.

—   Labāk par neko, bet ne tik labi kā svaigas zivis, — secināja Rūķis. — Tā vien šķiet, ka brokastīs būs jāielūdz man. Laivā es redzēju zvejas rīkus. Un šā vai tā, laiva mums arī jānogādā salas otrajā pusē. Nebūtu labi, ja kāds no cietzemes atklīstu šurp un mūs ieraudzītu.

—   Par to tak man pašam arī vajadzēja padomāt, — apķērās Pīters.

Četri bērni un Rūķis nogāja ūdens malā, ar zināmām grūtībām iestūma laivu dziļāk un ierāpās iekšā. Vadību tūlīt uzņēmās Rūķis. Airi, protams, bija viņam par lieliem, tāpēc tos cilāja Pīters, bet Rūķis stūrēja pa kanālu uz ziemeļiem, tad uz austrumiem apkārt salas galam. No turienes bērniem pavērās skaists skats uz upi un visiem krasta līčiem un zemesragiem. Likās, ka daļu no tiem bērni atpazīst, taču kopš viņu laikiem saaugušie meži piešķīra visam citādu izskatu.

Kad laiva salas austrumos izbrauca atklātā jūrā, Rūķis ņēmās zvejot. Lieliski ķērās pavenderi—skaistas, varavīkšņainas zivis. Visi bērni atcerējās, kā ēduši tās senajās dienās Kērā Paravelā. Izmakšķerējuši pietiekami daudz, viņi iestūrēja laivu mazā līcīti un pietauvojās pie koka. Rūķis, kas bija ļoti spējīgs indivīds (un patiešām — kaut gan ir sastopami arī ļauni rūķi, es nekad neesmu dzirdējis par rūķi, kas būtu stulbenis), pārgrieza zivju vēderus, iztīrīja tās un sacīja:

—   Nu, nākamais, kas mums vajadzīgs, ir kurināmais.

—  Pilī mums ir neliels krājumiņš, — Edmunds ieminē­jās.

Rūķis klusu iesvilpās. — Bārdas un balandas! — viņš iesaucās. — Tātad tomēr patiesi ir pils?

—   Tās ir tikai drupas, — Lūsija sacīja.

Rūķis cieši noskatīja visus četrus; sejā iegūla visai dīvai­na izteiksme. — Un kas tad, pie visiem svētajiem… —viņš iesāka, taču aprāvās un turpināja, — nav svarīgi. Vispirms brokastis. Bet, iekams turpinām, uzklausiet pāris vārdu. Vai varat likt roku uz sirds un apgalvot, ka es patiesi esmu dzīvs? Vai esat pārliecināti, ka mani nenoslīcināja un ka viss mūsu pulciņš nav spoki?

Kad bērniem izdevās Rūķi pārliecināt, nākamā problē­ma bija, kā aiznest zivis. Nebija taču, uz kā tās uzvērt, nebija arī groza. Beidzot tika nospriests izmantot Edmun­da cepuri, jo citam nevienam cepures nebija. Edmunds būtu kurnējis daudz vairāk tam pretī, ja viņu nemocītu vilka izsalkums.

Sākumā likās, ka Rūķis pilī nejūtas pārāk omulīgi. Viņš nemitīgi skatījās apkārt, ostīja gaisu un rūca: — Hm… Izskatās gan maķenīt spocīgi. Arī ož pēc spokiem.

Tomēr oma kļuva jautrāka, kad sāka sprēgāt ugunskurs un Rūķis ņēmās mācīt, kā svaigus pavenderus cept pirkstīs. Zivju ēšana bez dakšiņas, tikai ar vienu nazi uz pieciem cilvēkiem ir diezgan cūcīga padarīšana, un, pirms maltīte beidzās, vairāki bija apdedzinājuši rokas, bet, tā kā pulkste­nis patlaban rādīja deviņi un viņi bija nomodā kopš pie­ciem, neviens nežēlojās par čulgām tik daudz, kā varētu gaidīt. Kad visi bija galā ar ēšanu un uzdzēruši virsū ūdens malku no akas, un panašķojušies ar kādu ābolu, Rūķis izvilka pīpi apmēram savas rokas garumā, aizkūpināja to, izpūta lielu mākoni smaržīgu dūmu un uzaicināja: — Nu, spersim vaļā!

—  Pastāstiet par sevi pirmais, — Pīters teica. — Un tad stāstīsim mēs.

—  Labs ir, — piekrita Rūķis.—Tā kā jūs esat izglābuši man dzīvību, būs tikai godīgi, ja pakļaušos jūsu prasībām. Bet es lāgā nezinu, ar ko sākt. Pirmām kārtām jāpaziņo, ka es esmu karaļa Kaspiana vēstnesis.

—  Kas šis karalis tāds ir? — četras balsis reizē noprasīja.

—  Kaspians Desmitais, Nārnijas karalis, lai viņam ilgs mūžs! — atteica Rūķis. — Tas ir, viņam vajadzētu būt Nārnijas karalim, un mēs ceram, ka viņš tas būs. Pagaidām viņš ir tikai mūsu, veco nārniešu, karalis…

—    Ko jūs, lūdzu, saprotat ar vārdiem «vecie nārnieši»? — taujāja Lūsija.

—  Nu, tie esam mēs, — Rūķis attrauca. —Mēs laikam esam tādi kā dumpinieki, vai.

—   Skaidrs. Un Kaspians ir veco nārniešu vadonis, — Pīters secināja.

—    Jā, tā varētu teikt, — piekrita Rūķis, kasīdams pakausi. — Tomēr viņš pats patiesībā ir jaunais nārnietis, telmarīns, ja jūs saprotat, ko es domāju.

—   Es nesaprotu, — iebilda Edmunds.

—  Trakāk par Rožu karu [1] , — teica lūsija.

—    Vai die's, — novilka Rūķis. — Man tā stāstīšana vedas ļoti slikti. Paklausieties, laikam nāksies atgriezties pie paša sākuma un pastāstīt, kā Kaspians uzauga sava tēvoča galmā un kā gadījās, ka viņš vispār atrodas mūsu pusē. Taču tas ir garš stāsts.

—Jo labāk! — Lūsija iesaucās. — Mums patīk stāsti.

Tā nu Rūķis iekārtojās ērtāk un uzsāka stāstu. Es neatkārtošu to viņa vārdiem, papildinot ar bērnu jautāju­miem un iespraudumiem, jo tas aizņemtu pārāk ilgu laiku un dažkārt radītu sajukumu, turklāt, tam visam par spīti, tik un tā paliktu šis tas, ko bērni uzzināja tikai vēlāk. Taču stāsta būtība — tāda, kāda tā vispēdīgi izveidojās, — atainojās šādi.

Ceturtā nodaļa. Rūķis pastāsta par princi Kaspianu

Princis Kaspians dzīvoja Nārnijas vidienē lielā pilī kopā ar tēvoci Mirazu, Nārnijas karali, un tanti, kam bija rudi mati un ko sauca par karalieni Prūnasprizmiju. Prinča tēvs un māte bija miruši, un Kaspians visvairāk mīlēja savu Aukli, un, lai arī viņam (kā jau princim) piederēja visbrīniš­ķīgākās rotaļlietas, kas darīja visu iespējamo, vienīgi nemā­cēja runāt, zēnam vislabāk patika dienas pēdējā stunda, kad visi laika kavēkļi tika nolikti atpakaļ skapjos un Aukle vērpa savus stāstus.

Pret tēvoci un tanti viņš pārāk siltas jūtas neloloja, taču tēvocis apmēram divreiz nedēļā mēdza aizsūtīt pēc zēna un tad viņi pusstundu pastaigājās turp un atpakaļ pa terasi pils dienvidpusē. Kādu dienu šīs pastaigas laikā karalis ierunā­jās:

—  Paklau, zēn, mums drīz jāiemāca tev jāt un apieties ar zobenu. Tu zini, ka mums ar tanti nav bērnu, tāpēc tev pēc manas nāves varbūt vajadzētu kļūt par karali. Kā tev tas patiks, ko?

—   Nezinu, tēvoc, — Kaspians atbildēja.

—   Nezini, ko? — iesaucās Mirazs. — Man nu gan gribētos zināt, ko vairāk cilvēks varētu vēlēties!

—  Tomēr es vēlos gan, — Kaspians iebilda.

—   Ko tad tu vēlies? —vaicāja karalis.

—   Es vēlos… vēlos… vēlos, kaut būtu varējis dzīvot

senajos laikos, — sacīja Kaspians. (Toreiz viņš bija vēl ļoti mazs.)

Līdz šim mirklim karalis Mirazs bija runājis garlai­kotā balsī, kādā daži pieaugušie vervelē: tā skaidri lieci­na, ka patiesībā viņus neinteresē, ko saka sarunu biedrs; taču nu Mirazs pēkšņi uzmeta Kaspianam ļoti skadru skatienu.

—   Ūja! Ko es dzirdu? — viņš iesaucās. — Kādi senie laiki tev prātā?

—   Kā, vai tad tu nezini, tēvoc? — brīnījās Kaspians. — Viss bija gluži citāds, kad visi dzīvnieki prata runāt un upēs un kokos mita jaukas būtnes. Tās sauca par najādām un driādām. Un bija Rūķi. Un visos mežos burvīgi fauniņi. Ar āža kājām! Un…

—   Tas viss ir muļķības, ko mēdz melst bērniem, — karalis bargi noskaldīja. — Vai dzirdi? Tas der tikai ma­ziem bērniem! Tu jau esi tādām blēņām par vecu. Tavos gados tev vajadzētu domāt par kaujām un dēkām, nevis par pasakām.

—   A, bet tajos laikos bija gan kaujas, gan dēkas, — iebilda Kaspians. — Brīnišķīgas dēkas! Reiz dzīvoja Baltā Ragana, kas pasludināja sevi par visas valsts karalieni. Un izdarīja tā, ka vienmēr bija ziema. Un tad nez no kurienes ieradās divi puikas un divas meitenes, nogalināja Raganu, un viņiem piešķīra Nārnijas karaļu un karalieņu godu, un viņu vārdi bija Pīters, Sjūzena, Edmunds un Lūsija. Un tā nu viņi valdīja ilgu laiku, un visi dzīvoja kā nieres taukos, un tas viss notika tāpēc, ka Aslans…

—  Kas ir Aslans? — uzbrēca Mirazs. Ja Kaspians būtu bijis drusku vecāks, tēvoča balss noskaņa viņu brīdinātu, ka prātīgāk būtu turēt mēli aiz zobiem, taču viņš pļāpāja tālāk:

—  Kā, vai tad tu nezini? — zēns noprasīja. — Aslans ir lielais Lauva, kas atnāks pār jūru.

—  Kas tev stāstīja visas šīs muļķības? — pērkonīgā balsī rēca karalis. Kaspians nobijās un klusēja.

—   Jūsu karaliskā augstība, — teica karalis iMirazs, palaizdams vaļā Kaspiana roku, ko līdz šim bija turējis,

—    es pieprasu, lai jūs atbildat. Skatieties man acīs! Kas jums stāstīja tādus riebīgus melus?

—   A-aukle, — izstomīja Kaspians un sāka raudāt.

—   Beidziet šo bimbāšanu! — pavēlēja tēvocis, saķēris Kaspianu aiz pleciem un purinādams puisēnu. — Apklustiet! Un lai es nekad vairs nedzirdētu jūs runājam — un arī domājam — par šīm muļķīgajām pļāpām! Tādu karaļu un karalieņu nekad nav bijis. Kā varētu valdīt divi karaļi reizē? Un nekad nav bijuši laiki, kad dzīvnieki runājuši. Vai dzirdat?

—  Jā, tēvoc, — izšņukstēja Kaspians.

—    Tad lai es par to vairs nedzirdētu, — pabeidza karalis. Tad viņš pasauca kādu galmakungu no bariņa, kas stāvēja terases attālākajā galā, un saltā balsī noteica:

—  Pavadiet karalisko augstību uz viņa istabām un uz kaistām pēdām atsūtiet pie manis viņa karaliskās augstības Aukli.

Nākamajā dienā Kaspians atklāja, kādas šausmas viņš nodarījis, jo Aukli aizsūtīja projām, neļaujot viņai no puisēna pat atvadīties un paziņojot, ka viņam būšot Audzi­nātājs.

Kaspians ļoti skuma pēc Auklītes un nobirdināja dažu labu asaru. Tā kā viņš jutās tik nelaimīgs, tad domāja par Nārnijas senajām teiksmām daudz vairāk nekā iepriekš. Katru nakti zēns sapņoja par Rūķiem un driādām un cītīgi pūlējās iemācīt pils suņus un kaķus runāt. Taču suņi tikai luncināja astes un kaķi tikai ņurrāja.

Kaspians nešaubījās, ka jauno Audzinātāju nīdīs kā rūgtu nāvi, bet, kad tas pēc nedēļas ieradās, tad izrādījās, ka viņš ir cilvēks, kuru ir gandrīz neiespējami nemīlēt. Viņš bija pats mazākais un ari pats resnākais vīriņš, kādu Kas-

pians jebkad redzējis. Audzinātājam bija gara, sirma, smai­la bārdiņa, kas sniedzās līdz jostasvietai, un viņa nobrūnējusī, grumbainā seja likās ļoti gudra, ļoti neglīta un ļoti labsirdīga. Balss bija nopietna, bet acu skatiens — jautrs, tāpēc, pirms viņš nebija patiešām labi iepazīts, grūti vedās noprast, kad viņš joko un kad runā nopietni. Viņa vārds bija doktors Kornēlijs.

No visām doktora Kornēlija mācībām Kaspianam vis­labāk patika Vēsture. Līdz šim vienīgais ziņu avots par Nārnijas vēsturi bija Aukles stāsti, un zēns ļoti brīnījās, dzirdēdams, ka valdnieku ģimene esot šajā valstī jaunienācēji.

— Pirmais, kas iekaroja Nārniju un pārvērta to par savu karaļvalsti, bija viņa augstība senais Kaspians Pirmais, — pavēstīja doktors Kornēlijs. —Tieši viņš ieveda valstī jūsu tautu. Jūs nebūt neesat dzimuši nārnieši. Jūs visi esat telmarīni — tas ir, jūs visi nākat no Telmaras zemes, kas atrodas tālu aiz Rietumu kalniem. Tāpēc ari Kaspianu Pirmo dēvē par Kaspianu Iekarotāju.

—   Lūdzu, doktor, — Kaspians kādu dienu ierunājās, — kas dzīvoja Nārnijā, pirms te ienācām mēs visi no Telmaras?

—   Pirms valsti iekaroja telmarīni, cilvēki ne — vai arī viņu bija ļoti maz, — atteica doktors Kornēlijs.

—   Bet kūrējos tad mani vecvecsenči uzveica?

—  Ne «kūrējos», bet «ko», jūsu augstība, — pamācīja doktors Kornēlijs. — Nez vai nav pienācis laiks pāriet no Vēstures uz Gramatiku?

—       Vai, lūdzu, vēl ne, — pretojās Kaspians. — Es gribēju sacīt—vai tad nenotika kāda kauja? Kāpēc tad viņu sauc par Kaspianu Iekarotāju, ja nebija ar ko karot?

—   Es teicu, ka Nārnijā bija ļoti maz cilvēku, — sacīja doktors, nolūkodamies mazajā zēnā caur savām lielajām brillēm ar ļoti dīvainu skatienu.

Kaspians uz brītiņu apmulsa, un tad pēkšņi viņam strauji iepukstējās sirds.

—  Vai tas nozīmē, — viņš izdvesa, — ka te bija daudz kas cits? Kā teiksmās? Vai te mita…

—    Kuš! — uzsauca doktors Kornēlijs, pieliekdams galvu pavisam tuvu Kaspianam. — Vairāk ne vārda! Vai nezināt, ka jūsu Aukli aizsūtīja projām tikai tāpēc, ka viņa 1 bija stāstījusi jums par Seno Nārniju? Karalis to nevar ciest. Ja izdzirdēs, ka es stāstu noslēpumus, jūs nopērs, bet man nocirtīs galvu.

—   Bet kāpēc? — vaicāja Kaspians.

—  Pēdējais laiks pievērsties Gramatikai, — skaļā balsī ierunājās doktors Kornēlijs. —Vai jūsu karaliskā augstība būs tik laipns un atšķirs savu Pulverulentus Siccus lappusē «Gramatikas dārzs» jeb «Vārgiem prātiņiem it jauki priekšā izliktie Morfoloģijas augļi»?

Pēc tam līdz otrajām brokastīm sekoja vieni vienīgi lietvārdi un darbības vārdi, tikai es šaubos, vai Kaspians daudz iemācījās. Viņu mocīja pārāk liels satraukums — zēns bija pārliecināts, ka doktors Kornēlijs nebūtu sacījis tik daudz, ja negrasītos agrāk vai vēlāk stāstīt vairāk.

Cerības viņu nevīla. Pēc dažām dienām Audzinātājs sacīja:

—       Šonakt jums mācīšu Astronomiju. Nakts vidū viena grāda attālumā viena otrai garām virzīsies divas dižas planētas—Tarvaun Alambile. Tāda apstākļu sagadīšanās nav novērota jau divsimt gadus, un jūsu augstība tādu ari vairs savā mūžā neredzēs. Vislabāk būtu, ja jūs aizietu gulēt mazliet agrāk nekā parasti. Kad tuvosies planētu sastapša­nās, es atnākšu un jūs pamodināšu.

Likās, ka tam nav nekāda sakara ar Seno Nārniju, par kuru Kaspians, taisnību sakot, vēlējās dzirdēt, taču piecel­ties nakts vidū allaž ir interesanti, tāpēc viņš jutās diezgan iepriecināts. Tovakar, gulēt iedams, viņš sākumā domāja, ka nespēs iemigt, tomēr drīz vien ieslīga sapņu valstībā. Šķita, ka pagājušas tikai dažas minūtes, kad zēnu kāds viegli sapurināja.

Kaspians uztrūkās sēdus un redzēja, ka telpu piestrāvo mēnessgaisma. Pie gultas stāvēja doktors Kornēlijs, ieti­nies apmetnī ar kapuci. Rokā viņš turēja nelielu lukturīti. Kaspians tūdaļ atcerējās, ko viņi grasās darīt. Viņš piecē­lās un uzrāva dažus apģērba gabalus. Par spīti vasaras naktij, bija aukstāks, nekā varēja gaidīt, un zēns jutās gluži priecīgs, kad doktors ievīstīja viņu tādā pašā apmet­nī kā savējā un lika apaut siltus, mīkstus koturnus. Pēc brītiņa skolotājs un skolēns, abi satuntuļojušies tā, ka tumšajos gaiteņos nebija gandrīz saskatāmi, un apāvušies tā, ka soļus tikpat kā nevarēja sadzirdēt, atstāja guļamis­tabu.

Kaspians sekoja doktoram pa daudziem gaiteņiem tin vairākām kāpnēm un beidzot pa mazām durtiņām kādā tornī iznāca uz lēzena jumta. Vienā pusē bija redzams robots mūris, otrā — stāvs jumts; lejā neskaidri vizēja pils dārzi, virs galvas dzirkstīja zvaigznes un spīdēja mēness. Drīz abi pienāca pie vēl vienām durvīm pils lielajā, centrā­lajā tornī. Doktors Kornēlijs tās atslēdza, un viņi sāka rāpties pa torņa tumšajām vītņu kāpnēm. Kaspians bija satraukts — viņam nekad nebija ļauts nākt šurp.

Kāpnes bija garas un stāvas, bet, kad nācēji izgāja uz torņa jumta un Kaspians atvilka elpu, zēns juta, ka kāpšana bijusi to vērta. Labajā pusē viņš, gan visai miglaini, saska­tīja Rietumu Kalnus. Pa kreisi mirdzēja Lielā Upe, un viss bija tik kluss, ka viņš varēja jūdzes attālumā saklausīt Bebru Dambja ūdenskrituma šalkoņu. Bez kādām grūtībām va­rēja saskatīt abus debesu ķermeņus, ko viņi bija atnākuši novērot. Tie zalgoja diezgan zemu dienvidpuses debesmalā gandrīz tik spoži kā divi mazi mēnesīši un atradās ļoti tuvu viens otram.

—  Vai tie sadursies? — zēns vaicāja godbijīgās bailēs.

—   Nebūt ne, dārgo princi, — sacīja doktors (arī viņš runāja čukstus). — Augsto debesu diženie valdnieki pie­prot savus dejas soļus pārāk labi, lai tā notiktu. Paverieties uzmanīgi! Šī sastapšanās ir laimīga un nozīmē, ka nelaimī­gajai Nārnijas valstij lemts piedzīvot lielu labumu. Tarva, Uzvaras dievs, sveicina Alambili, Miera dievieti. Tieši tagad tie atrodas viens otram vistuvāk.

—  Žēl, ka tos aizsedz augstais koks, — teica Kaspians. — Patiesībā vislabāk mēs redzētu planētas no Rietumu torņa, kaut arī tas nav tik augsts.

Doktors Kornēlijs kādu laiciņu nebilda ne vārda un klusu stāvēja, urbdamies ar skatienu Tarvā un Alambilē. Tad viņš ievilka dziļi elpu un pagriezās pret Kaspianu.

—  Nu,—viņš noteica, — jūs redzējāt, ko neviens dzīvs cilvēks nav redzējis un arī nekad vairs neredzēs. Un jums ir taisnība. No mazākā torņa mēs redzētu šo sastapšanos pat labāk. Es atvedu jūs šurp aiz citiem iemesliem.

Kaspians palūkojās uz Audzinātāju, taču doktora kapu­ce gandrīz pilnīgi aizsedza viņa seju.

—  Šim tornim piemīt tas labums, — turpināja doktors Kornēlijs, — ka zem mums atrodas sešas tukšas telpas un garas kāpnes, turklāt durvis, kas veras uz kāpnēm, ir aizslēgtas. Mūs nevar noklausīties.

—Vai jūs man tagad pastāstīsiet to, ko negribējāt stāstīt todien? — Kaspians jautāja.

—  Jā gan, — apstiprināja doktors. — Taču lieciet aiz auss — mēs par to nekad nedrīkstam runāt citur kā vienīgi šeit — Lielā torņa pašā augšā.

— Nerunāšu. Es to apsolu, — sacīja Kaspians.—Taču, lūdzu, turpiniet.

—Tad klausieties, — iesāka doktors. —Viss, ko jūs esat dzirdējis par Seno Nārniju, ir patiesība. Tā nav bijusi Cilvēku zeme. Tā ir Aslana zeme, Dzīvu Koku, Redzamu Najādu, Faunu, Satīru, Rūķu un Milžu zeme, dievu un Kentauru zeme, Runājošu Dzīvnieku zeme. Telmarīni bija tie, kas apklusināja dzīvniekus, kokus un avotus, kas nogalināja un padzina Rūķus un Faunus un kas tagad mēģina izgaisināt pat atmiņas par tiem. Karalis neļauj par viņiem runāt.

—   Kā man gribētos, kaut mēs nebūtu to darījuši! — teica Kaspians. — Un es esmu tik priecīgs, ka tas viss bijis patiesība, kaut arī tagad tas beidzies.

—   Slepenībā to vēlas daudzi tavas rases piederīgie, — bilda doktors Kornēlijs.

—  Bet, doktor, — Kaspians iesaucās, — kāpēc jūs sakāt: manas rases? Manuprāt, jūs galu galā arī esat telmarīns?

—  Vai tiešām? — doktors pārvaicāja.

—   Nu, vismaz Cilvēks jūs esat, — Kaspians uzstāja.

—   Vai tiešām? — doktors atkārtoja vēl zemākā balsī, tanī pašā mirklī atmezdams atpakaļ kapuci, tā ka Kaspians mēnessgaismā skaidri varēja saskatīt viņa seju.

Princis pēkšņi aptvēra patiesību un nodomāja, ka vaja­dzējis to saprast jau sen. Doktors Kornēlijs bija tikmazs un tik apaļš, un ar tik briesmīgi garu bārdu! Vienā pašā brīdī prātā iešāvās divas domas. Viena iedvesa šausmas: «Viņš nav īsts cilvēks, vispār nav cilvēks, viņš ir Rūķis un atvedis mani šurp, lai nonāvētu.» Otra bija priekpilna: «Tātad joprojām dzīvo īstie Rūķi un es šeit redzu vienu no pēdē­jiem.»

—   Tātad tu beidzotuzminēji, — sacīja doktors Kornē­lijs, — vai uzminējis gandrīz pareizi. Neesmu tīrs Rūķis. Manī rit arī cilvēka asinis. Daudzi Rūķi izgāja no lielajām kaujām sveikā un dzīvoja, noskuvuši bārdas, valkādami augstpapēžu kurpes un izlikdamies, ka ir cilvēki. Viņi sajaucās ar jums, telmarīniem. Es esmu viens no viņiem, tikai pa pusei Rūķis, un, ja kāds no manas cilts, no īstajiem Rūķiem, vēl kaut kur pasaulē dzīvo, tad neapšaubāmi viņš man spļautu virsū un sauktu par nodevēju. Taču mēs visos šajos gados neesam aizmirsuši nedz savējos, nedz visas citas Nārnijas laimīgās būtnes un sen zudušos brīvības laikus.

/

—    Lūdzu — lūdzu, doktor, piedodiet! — teica Kas­pians. —Jūs saprotat, tā nebija mana vaina!

—  Es to nesaku, lai vainotu jūs, mīļo princi, — attrauca doktors. —Jūs varat jautāt, kāpēc es vispār to stāstu. Man ir divi iemesli. Pirmkārt, mana vecā sirds šīs slepenās atmiņas lolojusi sevī tik ilgi, ka tā no šīs nastas sāp, un, ja es jums tās nepačukstētu, sirds pārplīstu. Otrkārt, tad, kad jūs kļūsiet par karali, tad varbūt mums palīdzēsiet, jo es manu: lai gan jūs esat telmarīns, arī jums patīk senais.

—Jā gan, jā gan!—piekrita Kaspians. — Bet kā es spēšu palīdzēt?

—   Jūs varat izturēties žēlsirdīgi pret nabaga adikušajiem Rūķcilvēkiem, tādiem kā es pats. Jūs varat sapulcēt mācītus burvjus un mēģināt atkal atmodināt kokus. Jūs varat izmeklēt šai zemē visus kaktus un visas aizaugušās vietas un palūkoties, vai tur nav kādi fauni vai runājoši zvēri, vai Rūķi, kas mīt slēptuvēs.

—    Vai jūs domājat, ka tādi ir? — Kaspians dedzīgi pavaicāja.

—    Es nezinu — es nezinu, — smagi nopūzdamies, sacīja doktors. — Dažkārt baidos, ka ne. Visu savu mūžu esmu meklējis viņu pēdas. Dažkārt man licies, ka dzirdu kalnos klaudzam Rūķu cērtes. Dažkārt naktīs mežos man šķitis, ka tālumā dejā pazibsnī fauni un satīri, taču, kad es līdz šai vietai aizgāju, tā allaž izrādījās tukša. Bieži mani pārņēmis izmisums, tomēr allaž kaut kas notiek, tā ka atkal atgriežas cerības. Nezinu. Bet vismaz jūs varat mēģināt būt tāds valdnieks kā senos laikos Visaugstākais karalis Pīters, nevis tāds kā jūsu tēvocis.

—   Vai tad patiesi bijuši tādi karaļi un karalienes, un Baltā Ragana?

—   Protams, ka tā ir taisnība, — Kornēlijs apliecināja. — Viņu valdīšanas gadi bija Nārnijas Zelta laikmets, un tauta viņus nekad nav aizmirsusi.

—  Vai viņi dzīvoja šinī pilī, doktor?

—    Nē, dārgais, — noliedza vecais vīrs. — Šī pils ir pēdējā laika celtne. To uzbūvēja jūsu vecvectēvs. Turpretī tad, kad Aslans padarīja par Nārnijas karaļiem un karalie­nēm abus Ādama dēlus un abas Ievas meitas, viņi mita Kēras Paravelas pilī. Neviens no dzīvajiem nav skatījis šo svētlaimīgo vietu, un tagad varbūt ir pat pazudušas tās drupas. Taču mums liekas, ka tā atradusies pie Lielās Upes grīvas, tieši jūras krastā.

—   Ui! — Kaspians drebuļodamies izdvesa. —Vai gri­bat sacīt, ka Tumšajos Mežos? Kur mīt visi tie… tie… tie spoki?

—   Jūsu augstība runā tā, kā esat mācīts, — doktors sacīja. — Bet tie ir salti meli. Tur nav nekādu spoku. Šo pasaciņu izgudrojuši telmarīni. Jūsu karaļi baidās no jūras kā no rūgtas nāves, jo nemūžam nespēj pilnīgi aizmirst, ka visos stāstos Aslans nāk pāri jūrai. Viņiem negribas tai tuvoties, un viņi negrib, lai tai tuvotos kāds cits. Tāpēc viņi ļāvuši tur saaugt lieliem mežiem, lai aizšķērsotu ļaudīm ceļu uz piekrasti. Bet, tā kā viņi ir saķildojušies ar kokiem, tad baidās no mežiem. Un, baidīdamies no mežiem, iztē­lojas, ka tie ir pilni spoku. Un karaļi un lielie kungi, nīzdami gan jūru, gan mežus, daļēji tic šiem stāstiem un daļēji šādas pasakas veicina. Viņi jūtas drošāk, ja neviens nārnietis neiedrīkstas nokāpt liedagā un vērties uz jūru, uz Aslana zemi, uz rītiem un pasaules austrumu malu.

Kādu brīdi abi mēmi klusēja. Tad doktors Kornēlijs ierunājās: — Nāciet! Esam te palikuši pietiekami ilgi. Ir laiks iet lejup un likties gultā.

— Vai tiešām? — Kaspians iebilda. — Man par to visu gribētos runāt stundām ilgi…

— Ja mēs tā rīkotos, kāds varētu sākt mūs meklēt, — teica doktors Kornēlijs.

Piektā nodaļa Kaspiana piedzīvojums kalnos

Vēlāk Kaspianam ar Audzinātāju bija daudz slepenu sarunu Lielā torņa augšējā platformā, un ik sarunā Kaspians uzzināja aizvien vairāk par Seno Nārniju, tā ka domas un sapņi par senajām dienām, kā arī ilgas, kaut tās atgrieztos, piepildīja gandrīz visu viņa brīvo laiku. Protams, tā viņam nebija pārāk daudz, jo tagad bija sākušās nopietnas mācības. Zēns apguva zobenu cīņu un jāšanas prasmi, peldēšanu un niršanu, šaušanu at­loku, kā arī spēlēja lautu un tiorbu [2] ar astoņiem pirkstu caurumiņiem. Viņš mācījās medīt briežus un nošautos sadalīt gabalos, kā arī Kosmogrāfiju, Retoriku, Heral­diku, Dzejas teoriju u^, bez šaubām, Vēsturi līdz ar nelielu apjomu Likumu Zināšanu, Fiziku, Alķīmiju un Astronomiju. No Maģijas viņš mācījās tikai teoriju, jo doktors Kornēlijs uzskatīja, ka prakse neesot piedienīga prinča izglītībai.

— Turklāt arī es pats, — viņš piebilda, — esmu ļoti slikts mags un protu izdarīt tikai pašus vienkāršākos ekspe­rimentus.

Navigāciju Kaspianam vispār nemācīja (doktors gan sacīja, ka tā esot cildena un varonības pilna māksla, taču karalis Mirazs necieta ne kuģus, ne jūru).

Zēns daudz mācījās, likdams lietā arī paša acis un ausis. Mazotnē viņš bieži bija prātojis par savu nepatiku pret tanti, karalieni Prūnasprizmiju. Tagad viņš saprata: tas ir tāpēc, ka tantei nepatīk viņš. Kaspians saskatīja arī, ka Nārnijā ir nelaimīga zeme. Nodokļi bija augsti, likumi — bargi, bet Mirazs — nežēlīgs.

Pēc dažiem gadiem pienāca laiks, kad karaliene it kā saslima, pilī sacēlās pamatīga kņada un troksnis, un ārsti nāca un gāja, un galminieki sačukstējās. Tas notika vasaras sākumā. Kādu nakti, kad viss šis juceklis joprojām turpinā­jās, Kaspianu tikai pēc pāris miegā pavadītām stundām negaidīti pamodināja doktors Kornēlijs.

—   Vai mēs drusku pamācīsimies Astronomiju, dok­tor? — Kaspians vaicāja.

—   Kuš! — atčukstēja doktors. — Paļaujieties uz mani un dariet tieši tā, kā es saku. Uzvelciet drēbes — jūs gaida garš ceļojums.

Kaspianu tas stipri pārsteidza, tomēr viņš bija iemācī­jies paļauties uz Audzinātāju un tūdaļ darīja tā, kā viņam lika. Kad viņš bija apģērbies, doktors teica: — Man jādod jums līdzi somiņa. Mums jāieiet blakus istabā un jāpiepilda tā ar pārtiku no jūsu augstības vakariņu galda.

—   Tur būs mani galma kungi, — iebilda Kaspians.

—  Viņi ir cieši aizmiguši un nepamodīsies, — doktors sacīja. — Es gan esmu ļoti vājš mags, bet pieburt miegu es māku.

Viņi iegāja priekšistabā, un tur patiesi, atgāzušies pret krēslu atzveltnēm, skaļi krāca divi galma kungi. Doktors Kornēlijs aši iebāza somā aukstas cāļa gaļas adiekas, dažas šķēles brieža gaļas, maizi un ābolu, kā arī mazu pudelīti laba vīna un pasniedza visu Kaspianam. Princis uzkāra to aiz siksnas pleca ka skolas somu, kurā jūs parasti stiepjat grāmatas.

—  Vai zobens jums ir? — noprasīja doktors.

—  Jā, — Kaspians apliecināja.

—   Tad aplieciet šo apmetni, lai noslēptu zobenu un somu. Jā, tā būs labi. Un nu mums jāuzkāpj Lielajā tornī un jāparunā.

Kad viņi sasniedza torņaugšu (bija mākoņaina nakts, nebūt ne tāda kā toreiz, kad abi redzēja Tarvas un Alambiles pretīstāvēšanu), doktors Kornēlijs sacīja:

—     Dārgo princi, jums nekavējoties jāatstāj pils un jāmeklē laime plašajā pasaulē. Te jūsu dzīvībai draud briesmas. -

—   Kāpēc? — Kaspians vaicāja.

—  Tāpēc, ka jūs esat Nārnijas īstenais karalis: Kaspians Desmitais, Kaspiana Devītā īstenais dēls un mantinieks. Lai jūsu majestātei ilgs mūžs — un pēkšņi Kaspianam par lielu pārsteigumu skolotājs nometās uz viena ceļgala un noskūpstīja zēnam roku.

—   Ko tas viss nozīmē? Es neko nesaprotu, — stostījās Kaspians.

—   Brīnos, ka neesat to man jautājis jau agrāk, — sacīja doktors, — proti, kāpēc jūs, būdams karaļa Kaspiana dēls, pats neesat karalis Kaspians. Vienīgi jūsu majestāte nezina to, ko zina ikviens cits, — karalis Mirazs ir uzurpators. Sākdams valdīt, viņš nemaz neizlikās, ka ir karalis: viņš sevi dēvēja par lordu protektoru. Bet tad nomira jūsu karaliskā māte, labā valdniece un vienīgā telmarīniete, kas jebkad bijusi laipna pret mani. Un tad cits pēc cita vai nu nomira, vai pazuda visi lielie augstmaņi, kas bija pazinuši jūsu tēvu. Ne jau nu nejauši viņi pazuda. Mirazs tos iznīdēja. Belizaru un Uvilasu medībās ķēra bultas: visi izlikās, ka nejauši. Visus pasarīdu diženās cilts vīrus Mirazs aizsūtīja cīnīties pie ziemeļu robežas ar milžiem, līdz viņi cits pēc cita krita. Arlianu, Erimonu un vēl duci vīru viņš notiesāja uz nāvi, nepatiesi apsūdzot nodevībā. Divus Bebru Dambja brāļus viņš ieslēdza trakonamā. Un visbeidzot viņš pierunāja septiņus cildenus augstmaņus, kas vienīgie no telmarīniem nebaidījās no jūras, doties projām un meklēt jaunas zemes aiz Austrumu okeāna, un, kā jau viņš paredzēja, neviens no viņiem neatgriezās. Un, kad nepalika vairs itin neviena, kas varētu aizlikt par jums labu vārdu, tad lišķi (pēc Miraza norādījuma) lūdza, lai viņš kļūstot par karali. Un viņš, protams, to darīja.

—  Vai jums šķiet, ka tagad viņš grib arī mani nogali­nāt? — Kaspians vaicāja.

—   Par to gandrīz nav šaubu, — apstiprināja doktors Kornēlijs.

—   Bet kāpēc tieši tagad? — taujāja Kaspians. — Es gribu sacīt, kāpēc viņš tā nerīkojās jau sen, ja gribēja? Un ko ļaunu es viņam esmu nodarījis? ^

—   Viņš ir mainījis domas par jums, jo pirms divām stundām ir kaut kas noticis — karalienei piedzimis dēls.

—  Nesaprotu, kā tas saistās ar mani, — teica Kaspians.

—   Jūs nesaprotat? — doktors izsaucās. — Vai visas manas Vēstures un Politikas mācības jums neko nav devu­šas? Paklausieties! Kamēr viņam nebija paša bērnu, Mirazs pilnīgi piekrita, lai pēc viņa nāves par karali kļūstat jūs. Varbūt nekādu siltu jūtu viņam pret jums nebija, taču viņš labāk gribēja, lai tronī sēdētu nevis kāds svešinieks, bet jūs. Tagad, kad Mirazam pašam ir dēls, viņš vēlēsies, lai nākamais karalis būtu viņa atvase. Jūs stāvat ceļā. Viņš jūs novāks.

—  Vai tad patiešām ir tik ļauni? — Kaspians iejautājās.

—  Vai viņš patiešām būtu gatavs mani nonāvēt?

—Viņš nogalināja jūsu tēvu, — teica doktors Kornēlijs. Kaspians jutās ļoti savādi un nebilda ne vārda.

—    Es jums varu to visu izstāstīt, — sacīja doktors,

—   taču ne tagad. Nav laika. Jums jābēg bez kavēšanās.

—  Vai jūs dosieties man līdzi? — Kaspians vaicāja.

—      Es neuzdrīkstos, — doktors atzinās. — Tas jums būtu vēl bīstamāk. Divus var izsekot vieglāk nekā vienu. Dārgo princi, dārgo karali Kaspian, jums jābūt ļoti dros­mīgam. Jums jādodas projām vienam un tūlīt pat! Mēģi­niet tikt pāri dienvidu robežai uz Arčenlendas karaļa Naina galmu. Viņš izturēsies pret jums labi.

—   Vai es jūs nekad vairs neredzēšu? — drebošā balsī jautāja Kaspians.

—    Ceru, ka redzēsiet, mīļo karali, — sacīja doktors, — man taču visā plašajā pasaulē nav neviena cita drauga kā vienīgi jūsu majestāte. Un es protu mazliet burt. Taču padaban var palīdzēt tikai ātra rīcība. Pirms jūs ejat — te ir divas dāvanas. Viena ir mazs maciņš ar zeltu — ak die's, pēc tiesas un taisnības visiem pils dārgumiem būtu jāpie­der jums! Un te ir kaut kas krietni vērtīgāks.

Viņš iespieda Kaspiana plaukstās kaut ko tādu, ko zēns lāgā nevarēja saskatīt, bet aptaustīdams manīja, ka tas ir rags.

—   Tas, — paskaidroja doktors Kornēlijs, — ir pats lielākais un svētākais Nārnijas dārgums. Es pārcietu lielas briesmas, noskaitīju daudz burvju vārdu, lai to atrastu, kad biju vēl jauns. Tas ir pašas karalienes Sjūzenas burvju rags, ko viņa atstāja, kad Zelta laikmeta beigās nozuda no Nārnijas. Stāsta, ka tas, kas tanī iepūšot, saņemot neparas­tu palīdzību — neviens gan nevar pateikt, cik neparastu. Iespējams, ka tā spēkos ir atsaukt atpakaļ no pagātnes karalieni Lūsiju, karali Edmundu, karalieni Sjūzenu un Visaugstāko karali Pīteru, lai tie visu nokārtotu. Iespē­jams, ka tas izsauks pašu Aslanu. Ņemiet to, karali Kas­pian, taču lietojiet vienīgi vislielākās nepieciešamības ga­dījumā. Un tagad steidzieties, steidzieties, steidzieties! Mazās durtiņas pašā torņa pakājē, durvis uz dārzu, ir atslēgtas. Tur mums jāšķiras.

—  Vai es drīkstu ņemt savu Kararumaku? — Kaspians vaicāja.

—  Tas ir jau apseglots un gaida tepat, augļu dārza stūrī.

Dodoties garajā ceļā lejup pa vītņu kāpnēm, Kornēlijs

čukstēja Kaspianam ausī neskaitāmus padomus, kā rīko­ties. Zēnam saplaka dūša, taču viņš mēģināja visu teikto iegaumēt. Atverot dārza vārtiņus, sejā iesitās spirgts gaiss, doktors dedzīgi paspieda viņam roku, zēns pārskrēja pāri zālienam, Kararumaks apsveikdams iezviedzās, un tā nu karalis Kaspians Desmitais atstāja savu sentēvu pili. Paska­tīdamies atpakaļ, viņš redzēja debesīs atmirdzam krāšņas ugunis par godu jaunā prinča piedzimšanai.

Visu nakti Kaspians jāja uz dienvidiem un, kamēr vēl pazina apkārtni, izvēlējās sānceliņus un jājamceļus cauri mežiem, tomēr pēc tam viņš jāja tikai pa lielceļiem. Rumaku šis neparastais ceļojums satrauca tāpat kā viņa kungu. Kaspians, par spīti asarām, kas bija ieriesušās acīs, ardievo­joties no doktora Kornēlija, juta sirdī drosmi un bija pat laimīgs — viņš taču ir karalis Kaspians, kas ar zobenu pie kreisā sāna un karalienes Sjūzenas burvju ragu pie labā auļo pretī piedzīvojumiem. Taču, kad svīda gaisma un sāka smidzināt lietus, zēns palūkojās apkārt un ieraudzīja abās pusēs nepazīstamu mežu biežņu, bet tālāk pletās mežonīgi tīreļi un slējās zilgani kalni. Viņš iegrima pārdomās, cik liela un svešatnīga ir pasaule, un sajutās mazs un nobijies.

Kad atausa pavisam liela diena, Kaspians nogriezās no

ceļa un atrada zālainu klajumu meža vidū, kur varēja atpūsties. Noseglojis Kararumaku, notiesājis mazliet no aukstās cāļa gaļas un iedzēris malku vīna, viņš drīz vien iemiga. Atmodies vēlā pēcpusdienā un kādu kumosu ie­ēdis, Kaspians pa nomaļām takām turpināja ceļojumu joprojām uz dienvidiem. Tagad viņš bija sasniedzis pakal­nus, kas slējās augšup un slīga lejup — taču arvien vairāk augšup nekā lejup. No katras virsotnes varēja saskatīt, ka kalnu grēdas kļūst lielākas un tumšākas. Vakaram pienā­kot, viņš jāja pāri zemākajām nogāzēm. Vējš pieņēmās spēkā. Drīz vien straumēm sāka gāzt lietus. Kararumaks kļuva nemierīgs: gaisā jautās pērkona tuvums. Nu viņi iejāja naksnīgā un šķietami nebeidzamā priežu mežā, un Kaspiana prātus jauca visi stāsti, kas apgalvoja, ka koki esot cilvēkam naidīgi. Zēns atcerējās, ka tomēr ir telmarīns — viens no tās rases, kas cirtuši kokus, kur vien tikusi tiem klāt, un karojusi pret ikvienu meža zvēru. Tāpēc, kaut arī pats varbūt nav līdzīgs citiem telmarīniem, nevar gaidīt, lai to zinātu arī koki.

Un nezināja arī. Vējš pārgāja vētrā, meži šņāca un krakšķēja. Pēkšņi kaut kas lūza. Pār ceļu turpat aiz Kaspia­na nogāzās koks.

—    Mieru, zirdziņ, mieru! — klusi teica Kaspians, pliķēdams zirga kaklu, taču pats drebēja, jo saprata, ka par mata tiesu izbēdzis no nāves. Nošķīda zibens, un atskanēja skaļš pērkona grāviens, kas turpat virs galvas šķita pāršķe­ļam debesis uz pusēm. Kararumaks šāvās kā bulta. Kas­pians bija labs jātnieks, tomēr nejaudāja dzīvnieku valdīt. Viņš turējās seglos, bet aptvēra, ka dzīvība šajā trakajā jājienā karājas mata galā. Mijkrēslī priekšā arvien biežāk pagadījās koki, un no katra vajadzēja vairīties. Tad tik pēkšņi, ka pat nesāpēja (lai gan patiesībā sāpēja gan), kaut kas ietriecās Kaspianam pierē un viņš zaudēja samaņu.

Kad zēns atguvās, viņš ieraudzīja, ka ar saskrambātiem locekļiem un sāpošu galvu guļ ugunskura apgaismotā telpā. Turpat netālu bija dzirdamas klusas balsis.

—  Un nu, pirms šis radījums pamostas, mums jāizlemj, ko ar to darīt, — kāds teica.

—  Tas ir jānožmiedz, — sacīja otrs. — Tam nevar ļaut dzīvot. Ņems un nodos mūs!

—  Vai nu mums vajadzēja nogalināt viņu uz vietas, vai arī tagad viņš jāatlaiž, lai iet, — atskanēja trešā balss. — Tagad mēs viņu nevaram vairs galināt. Pēc tam, kad esam atgādājuši viņu šurp, apsaitējuši galvu un vēl šo to, tak nevar žmiegt. Tas nozīmētu nomaitāt viesi.

—Kungi, —vārgā balsī ierunājās Kaspians, — lai ko jūs arī darītu ar mani, ceru, ka jūs izturēsieties labi pret manu nabaga zirgu.

—   Jūsu zirgs bija aizbēdzis jau krietnu laika sprīdi, pirms mēs jūs atradām, — teica pirmā balss, un Kaspians ievēroja, ka tā ir dīvaini aizsmakusi, it kā nāktu no zemes.

—Neļaujieties,laijūs apmuļķo ar skaistiem vārdiem, — mudināja otrā. — Es joprojām saku…

—   Astes un aunragi! — izsaucās trešā. — Protams, ka mēs viņu negalināsim. Kaunies, Nikabrik! Kā tev šķiet, Trifeļraci? Ko mēs ar šo radījumu darīsim?

—   Es tam iedošu padzerties, — sacīja pirmā balss, kas acīmredzot piederēja Trifeļracim. Guļvietai tuvojās kaut kas tumšs. Kaspians manīja, ka viņam saudzīgi pabāž zem pleciem roku — ja tā patiešām bija roka. Tās apveids īsti pareizs nelikās. Seja, kas noliecās pār Kaspianu, arī nelikās īsti pareiza. Zēnam palika iespaids, ka šī seja ir pārāk noaugusi ar matiem, bet deguns pārāk garš un uz abiem vaigiem — jocīgi balti plankumi. «Tā ir kāda maska,» — nodomāja Kaspians. «Vai varbūt man ir drudzis, un tas viss rādās iedomās?» Viņam pie lūpām pielika trauciņu ar kaut ko karstu un saldu. Viņš dzēra. Šajā mirklī kāds no abiem pārējiem sabikstīja pagales. Liesmas uzšāvās augstāk, un Kaspians gandrīz iebrēcās aiz pārsteiguma, kad gaisma pēkšņi apspīdēja seju, kas bija pievērsta viņējai. Tā bija nevis cilvēka seja, bet āpša purns, kaut arī lielāks, draudzī­gāks un gudrāks nekā visiem tiem āpšiem, ko Kaspians jebkad bija redzējis. Un šī būtne taču neapšaubāmi bija runājusi! Princis redzēja, ka guļ kādā alā viršu guļvietā. Pie ugunskura sēdēja divi bārdaini vīriņi, mežonīgāki, ar bie­zāku matu cekulu, īsāki un resnāki par doktoru Kornēliju, tā ka Kaspians tūliņ noprata, ka tie ir īsti Rūķi — seni Rūķi, kuru dzīslās nerit ne pile cilvēku asiņu. Un zēns noprata, ka beidzot atradis senos nārniešus. Tad galva atkal sāka griezties.

Dažās nākamajās dienās Kaspians uzzināja visu triju vārdus. Apsi sauca par Trifeļraci, viņš bija vecākais un labsirdīgākais no šīs trijotnes. Rūķis, kas bija gribējis Kaspianu nožmiegt, izrādījās īgns Melnais Rūķis (proti, viņa mati un bārda bija melni un biezi, un cieti kā zirgu astri). Viņu sauca par Nikabriku. Otrais bija Rudais Rūķis, viņa mati atgādināja lapsas spalvu, un viņu sauca par Trampkinu.

— Un tagad, — teica Nikabriks pirmajā vakarā, kad Kaspians bija tiktāl atveseļojies, ka spēja piecelties sēdus un runāt, — mums vēl jāizlemj, ko darīt ar šo Cilvēkveidī­go. Jums abiem šķiet, ka esat tam izrādījuši lielu laipnību, nejaudami man to nokaut. Taču man liekas, ka beigu beigās mēs būsim spiesti turēt viņu gūstā visu mūžu. Es nekādā ziņā neļaušu viņam aiziet dzīvam — atgriezties atpakaļ pie savējiem un mūs visus nodot.

—    Suķi un sīpoli! Nikabrik! — Trampkins pārmeta. — Kāpēc tik neglīta valoda? Šis radījums taču nav vainīgs, ka sadauzīja pauri pret koku pie mūsu alas. Un, pēc manas saprašanas, viņš nemaz neizskatās pēc nodevēja.

—   Paklausieties, — Kaspians teica, — jūs vēl neesat uzzinājuši, vai es gribu atgriezties. Gribu palikt pie jums — ja jūs man ļausiet. Tādus cilvēkus kā jūs esmu meklējis mūždien.

—  Tā ir tīri smuka pasaciņa, — rūca Nikabriks. — Tu esi telmarīns un cilvēks, vai ne? Skaidrs, ka tev gribas atgriezties pie paša sugas.

—   Pat ja es to gribētu, tad tomēr nevarētu, — iebilda Kaspians. — Nelaimes gadījums notika tad, kad es bēgu, lai glābtu savu dzīvību. Karalis vēlas mani nogalināt. Ja jūs nonāvētu mani, tad izdarītu tieši to, kas viņu iepriecētu.

—   Ej nu, — brīnījās Trifeļracis, — ko tu saki!

—  Ko? — iesaucās Trampkins. — Kas tad tas? Cilvēk­veidīgais, ko tu esi nodarījis, lai tavā vecumā jau tā sanīstos ar Mirazu?

—   Viņš ir mans tēvocis, — tik vien Kaspians paspēja izteikt, kad Nikabriks, uzlicis roku uz dunča spala, pielēca kājās.

—   Nu, redziet! — viņš iekliedzās. — Viņš ir ne vien

telmarīns, bet arī mūsu lielākā ienaidnieka tuvs radinieks un mantinieks. Vai vēl neesat nākuši pie prāta un neļausiet šo radījumu piebeigt? — Nikabriks būtu uz līdzenas vietas Kaspianu nodūris, ja Āpsis ar Trampkinu neaizšķērsotu viņam ceļu, nepiespiestu atgriezties vietā un nesaturētu ciet. ^

—  Vienu par visām reizēm, Nikabrik, — sacīja Tram­pkins, — vai nu tu savaldīsies, vai arī mums ar Trifeļraci vajadzēs tev aizbāzt muti!

Nikabriks sapīcis solījās uzvesties pieklājīgāk, un pārē­jie divi lūdza Kaspianu pārstāstīt savu likteni. Kad princis to pabeidza, uz brīdi iestājās klusums.

—   Kaut ko dīvaināku es nekad neesmu dzirdējis, — Trampkins atzinās.

—    Man tas nepatīk, — burkšķēja Nikabriks. — Es nezināju, ka Cilvēkveidīgo vidū par mums joprojām klīst valodas. Jo mazāk viņi par mums zina, jo labāk. Pavei, tā vecā Aukle. Būtu labāk turējusi mēli aiz zobiem! Un tas viss saistās ar šo Audzinātāju — viņš ir Rūķis renegāts. Es tos ienīstu! Ienīstu vairāk par Cilvēkveidīgajiem. Piemi­niet manus vārdus — tas neko labu nesola.

—   Beidz runāt par to, ko pats nesaproti, Nikabrik, — uzsauca Trifeļracis. —Jūs, Rūķi, esat tādi paši aizmāršas un vējaslotas kā paši Cilvēkveidīgie. Es esmu dzīvnieks, tas es esmu, turklāt Āpsis, un tas ir vēl svarīgāk. Mēs nemai­nāmies. Mēs turamies. Es saku — no tā visa nāks liels labums. Tas te, kas sēž mums līdzās, ir Nārnijas īstais karalis, proti, īsts karalis, kas atgriežas īstajā Nārnijā. Un, pat ja Rūķi ir aizmirsuši, mēs, m.eža zvēri, atceramies, ka

Nārnijā labi klājies tikai tad, kad karalis bijis kāds Ādama dēls.

—   Seski un sumpurņi! Trifeļraci, — uzsauca Tram­pkins. — Vai tas jāsaprot tā, ka tu gribi atdot valsti Cilvēkveidīgajiem?

—  Neko tādu es neteicu, — skanēja Āpša atbilde. — Šī nav Cilvēku zeme (kas gan to zina labāk par mani?), bet tā ir zeme, kur karalim jābūt Cilvēkam. Mums, āpšiem, ir pietiekami laba atmiņa, lai to atcerētos. Ak tu tētīt, vai tad Visaugstākais karalis Pīters nebija Cilvēks?

—  Vai tu tici visām tām vecajām pasakām? — Tram­pkins noprasīja.

—  Es jums saku: mēs neaizmirstam. Mēs ticam, ka bijis Visaugstākais karalis Pīters un pārējie, kas valdīja Kērā Paravelā, un mēs viņiem ticam tikpat nesatricināmi, kā ticu pašam Aslanam.

—   Es iedrošinos teikt: tikpat nesatricināmi kā tam, — piebilda Trampkins. — Bet kas tad mūsdienās tic Aslanam?

—    Es ticu, — Kaspians sacīja. — Un, pat ja agrāk nebūtu ticējis, tagad to darītu. Tur, dzīvojot Cilvēkveidīgo vidū, ļaudis, kas ņirgājās par Aslanu, būtu ņirgājušies arī tad, ja stāstītu par Runājošiem Zvēriem un Rūķiem. Rei­zēm es patiešām prātoju, vai īstenībā nudien ir tāda būtne kā Aslans, bet reizēm prātoju arī, vai ir tādi cilvēki kā jūs. Tomēr te nu jūs esat!

—    Tiesa, — piekrita Trifeļracis. — Jums taisnība, karali Kaspian. Un, kamēr jūs būsiet uzticīgs Senajai

' Nārnijai, jūs būsiet mans karalis, lai viņi saka, ko grib. Lai jūsu majestātei ilgs mūžsl

—   Āpsi, tu uzdzen man nelabumu, — kurnēja Nikab­riks. — Iespējams, ka Visaugstākais karalis Pīters un pārē­jie bija Cilvēki, taču viņi bija citādi Cilvēki. Šis ir viens no sasodītajiem telmarīniem, kas ir medījis zvērus sev par prieku. Vai ne, ko? —viņš piebilda, pēkšņi apsūdzēdams Kaspianu.

—  Taisnību sakot — jā, es esmu to darījis, — apstipri­nāja Kaspians. — Bet tie nebija Runājoši Zvēri.

—  Tas ir gluži tas pats, — Nikabriks neatlaidās.

—  Nē, nē, nē, — noliedza Trifeļracis. — Tu zini, ka tā nav. Tu ļoti labi zini, ka tagadējie Nārnijas zvēri ir atšķirīgi un nav vairs nekas cits kā mēmi, nesaprātīgi radījumi, kādi atrodami Kalormenā un Telmarā. Tie ir arī mazāki. Tie ir daudz atšķirīgāki no mums nekā Pusrūķi no jums.

Tika runāts vēl krietni vairāk, taču viss beidzās ar vienošanos, ka princim Kaspianam jāpaliek. Viņš saņēma pat solījumu, ka, tiklīdz spēs iet ārā, viņu aizvedīs palūko­ties uz tiem, ko Trampkins dēvēja par «Citiem», jo acīm­redzot šajos mežonīgajos apgabalos joprojām paslepšus mita visvisādi radījumi no Nārnijas senajiem laikiem.

Sestā nodaļa Iedzīvotāji, kas mita slēptuvēs

Tagad sākās laimīgākais laiks, kādu Kaspians jebkad bija iepazinis. Kādā jaukā vasaras rītā, kad zālē margoja rasas lāses, viņš kopā ar Apsi un abiem Rūķiem devās ceļā cauri mežam uz augstu kalnu sedlieni un pēc tam pa saulainajām dienvidu nogāzēm lejup, no kurienes varēja pārskatīt Ārčenlendas zaļos līdzenumus.

—Vispirms mēs apmeklēsim trīs Lāčus Lielvēderus, — Trampkins ierosināja.

Kādā izcirtumā viņi nonāca pie veca, doba, sūnu apau­guša ozola, un Trifeļracis pieklauvēja trīsreiz ar ķepu pie stumbra, taču atbildes nebija. Viņš pieklauvēja vēlreiz, un iekšā kāda balss neskaidri novervelēja:

— Ejiet projām! Vēl nav laiks celties!

Taču, kad viņš pieklauvēja trešo reizi, iekšā atskanēja tāds troksnis, it kā tur būtu izcēlusies neliela zemestrīce. Atvērās kaut kas līdzīgs durvīm, un, mazās ačeles mirkšķi­nādami, ārā iznāca trīs brūni lāči, patiešām ar ļoti lieliem vēderiem. Kad viss bija izskaidrots (tam vajadzēja ilgu laiku, jo Lāčiem vēl ļoti nāca miegs), viņi, gluži tāpat kā Trifeļracis, atzina, ka Nārnijas karalim jābūt Ādama dē­lam, un visi nobučoja Kaspianu — tās bija ļoti skaļas, šmaukstošas bučas — un piedāvāja zēnam uzcienāties ar medu. Kaspianam, taisnību sakot, tik agri no rīta negribē­jās medu bez maizes, taču viņš uzskatīja, ka pieklājīgāk būtu piedāvājumu pieņemt. Pēc tam viņam vajadzēja ilgu laiku, lai noslaucītu lipīgos pirkstus.

Viņi devās tālāk, līdz pienāca pie augstu dižskābaržu skupsnas, un Trifeļracis iesaucās: — Zaručaksti! Zaručaksti!

Gandrīz uz rāviena, lēkādams lejā no zara uz zara, līdz apstājās tieši virs nācēju galvām, parādījās viskrāšņākais sarkanbrūnais vāverēns, kādu Kaspians jebkad redzējis. Tas bija daudz lielāks par parastajām, mēmajām vāverītēm, ko viņš dažkārt tika manījis pils dārzos; šis šķita sasniedzam gandrīz vai terjera apjomu, un, kolīdz palūko­jās uz viņa purniņu, kļuva skaidrs, ka šis dzīvnieks prot runāt. Grūtības gan radās ar runas apturēšanu, jo šis eksemplārs — kā visas vāveres — bija liels pļāpa. Tas tūdaļ apsveica Kaspianu un pajautāja, vai viesis gribot riekstu. Kaspians pateica «paldies» un pieņēma piedāvājumu. Bet, kad Zaručakstis aizlēkāja pēc rieksta, Trifeļracis iečukstēja Kaspianam ausī: — Neskatieties! Skatieties uz pretējo

pusi. Vāveru sabiedrībā uzskata par sliktām manierēm vērot kādu ejam pie savas krātuves vai izskatīties tā, it kā gribētu uzzināt, kur tā atrodas.

Kad Zaručakstis atgriezās ar riekstu un Kaspians to apēda, vāverēns pajautāja, vai drīkstot aiznest ziņas citiem draugiem.

—    Tāpēc ka es varu aizkļūt visur, kur vien gribu, nepiedurot ķepu pie zemes, — viņš sacīja. Trifeļracis un Rūķis uzskatīja to par ļoti labu domu un aizsūtīja ar Zaručaksti vēstis visādiem radījumiem ar dīvainiem vār­diem, aicinādami ikvienu ierasties pēc trim naktīm uz svētkiem un apspriedi Deju pļavā.

—    Un esi tik labs un izstāsti to arī trim Lielvēderiem, — piebilda Trampkins. — Mēs piemirsām vi­ņiem pateikt.

Nākamie tika apciemoti Septiņi Drebuļmeža Brāļi. Trampkins aizveda viņus atpakaļ uz sedlieni un tad pa kalnu ziemeļnogāzi uz austrumiem, līdz visi nonāca ļoti majestātiska izskata vietā starp klintīm un priežu kokiem. Viņi gāja ļoti klusu, un drīz vien Kaspians sajuta zemi drebam zem kājām, it kā lejā klaudzinātu veserus. Tram­pkins piegāja pie lēzena akmens apmēram lietusūdens mucas vāka lielumā un piespēra vairākas reizes ar kāju. Pēc ilgāka klusuma plāksni kāds vai kaut kas tur, apakšā, atbīdīja sāņus. Kļuva redzams tumšs, apaļš caurums, pa kuru cēlās augšup lieli tvaika un karstuma mutuļi, un cauruma vidū parādījās kāda Rūķa seja, kas šķita stipri līdzīga Trampkina ģīmim. Norisinājās gara saruna. Rūķis likās skatāmies uz visu aizdomīgāk nekā vāverēns vai Lāči

Lielvēderi, taču beigu beigās viņi visus atnācējus aicināja doties lejup. Kaspians saprata, ka iet pa tumšām kāpnēm uz zemes dzīlēm, bet, kad nonāca lejā, ieraudzīja gaismu. Tā plūda no kurtuves. Šī vieta bija kalve. Tās vienā pusē tecēja pazemes straume. Divi Rūķi apkalpoja plēšas, tre­šais turēja knaiblēs pār laktu sarkani nokaitētu metāla gabalu, ceturtais vālēja pa to ar veseri, un divi citi, slaucī­dami tulznainās, mazās rokas eļļainā drānā, panācās uz priekšu, lai saņemtu ciemiņus. Pagāja krietns laiks, līdz viņiem varēja ieskaidrot, ka princis Kaspians ir nevis ienaidnieks, bet draugs, taču, kad tas izdevās, visi sāka saukt: «Lai dzīvo karalis!» Dāvanas bija dižas — metāla bruņukrekli, bruņucepuresun zobeni Kaspianam, Trampkinam un Nikabrikam. Āpsis, ja gribētu, saņemtu to pašu, tomēr viņš sacīja, ka esot meža dzīvnieks — tas viņš esot, un, ja ar ķetnām un zobiem nespēšot tikt cauri ar veselu ādu, tad vispār neesot vērts tikt cauri. Ieroču apdare bija daudz smalkāka nekā tiem, ko Kaspians līdz šim bija redzējis, un viņš ar prieku pieņēma Rūķu kalto zobenu sava vecā vietā, jo salīdzinājumā ar šo mākslas darbu tas izskatījās nestiprs kā rotaļlieta un neveikls kā klucis. Sep­tiņi brāļi (viņi visi bija Rudie Rūķi) apsolījās ierasties uz svētkiem Deju pļavā.

Mazliet patālāk, sausā, klinšainā aizā, viņi sasniedza piecu Melno Rūķu alu. Rūķi aizdomu pilni vērās Kaspianā, bet galu galā pats vecākais sacīja:

—Ja viņš ir pretMirazu, mēs viņu pieņemam par karali.

Un nākamais vecuma kārtībā piedāvājās:

—Vai mums iet līdzi, lai pavadītu jūs līdz klintīm? Tur mīt kāda Vecene un daži Cilvēkveidīgie Milži, ar kuriem mēs varētu jūs iepazīstināt, — nu, tur, augšā.

—   Nekādā ziņā, — Kaspians pretojās.

—Jā gan, es arī domāju, ka ne, — piekrita Trifeļracis.

—  Tādus mēs savā pusē nepieņemsim.

Nikabriks tam nepiekrita, taču Trampkins ar Apsi guva virsroku. Kaspians jutās satriekts, aptverot, ka Nārnijā joprojām daži pēcteči ir ne vien jaukajiem radījumiem no senajām pasakām, bet arī šausmīgajiem.

—Ja mēs atvestu tos salašņas, Aslans ar mums nedrau­dzētos! — noteica Trifeļracis, kad viņi iznāca no Melno Rūķu alas.

—  Ak Aslans! — jautri, bet nicīgi iesaucās Trampkins.

—   Daudz svarīgāk ir tas, ka tu negribēji iet kopā ar mani.

—   Vai jūs ticat, ka ir Aslans? — Kaspians vērsās pie Nikabrika.

—   Es ticu jebkuram un jebkam, — Nikabriks atcirta,

—   ja vien tas šos nolādētos barbarus samals miltos vai padzīs no Nārnijas. Jebkuram un jebkam, Aslanam vai Baltajai Raganai, vai saprotat?

—Mieru, mieru, — pamācīja Trifeļracis. —Tu nezini, ko gvelz. Ragana bija ļaunāka ienaidniece par Mirazu un visu viņa sugu.

—   Rūķiem viņa tāda nebija, nebija un cauri, — rūca Nikabriks.

Nākamais apciemojums izrādījās patīkamāks. Kad visi nokāpa zemāk, kalni atkāpās un priekšā pletās plaša, ko­kiem apaugusi grava jeb ieleja, pa kura izvijās strauja upe. Klajos laukumiņos upes krastos kuploja uzpirkstītes un mežrozes, un gaiss bija pilns bišu dūkoņas. Te Trifeļracis atkal iesaucās:

—   Gravpūti! Gravpūti!

Un pēc brīža Kaspians izdzirda tādu kā zirgu nagu klaboņu. Tā pieauga spēkā, līdz ieleja drebēja, un beidzot, lauzdamies cauri biezoknim un saminot zarus, parādījās dižākie radījumi, kādus Kaspians līdz šim bija redzējis, — lielais Kentaurs Gravpūtis ar trim dēliem. Spīdīgie sāni viņam bija kastaņbrūni un bārda, kas klāja platās krūtis, — zeltaini ruda. Viņš bija pravietis un zvaigžņu tulks un zināja, kāpēc viesi atnākuši.

—  Lai dzīvo karalis! — viņš iesaucās. Es un mani dēli esam gatavi karam. Kad jāpievienojas kaujai?

Līdz šim nedz Kaspians, nedz citi īsti nebija domājuši par karu. Varbūt viņiem bija neskaidra doma par kādu atsevišķu uzbrukumu Cilvēkveidīgo lauku saimniecībai vai mednieku baram, kas iedrīkstējis ielauzties pārāk tālu neskartajos dienvidu apgabalos. Taču galvenokārt viņi domāja tikai par dzīvošanu mežos un alās un par mēģinā­jumu radīt apslēptu Seno Nārniju. Pēc Gravpūša vārdiem ikviens tagad daudz vairāk izjuta stāvokļa nopietnību.

—Vai jūs patiesi grasāties doties karagājienā, lai izdzītu Mirazu no Nārnijas? — Kaspians vaicāja.

— Ko ta citu? — noprasīja Kentaurs. — Kā cita dēļ jūsu majestāte staigās, ģērbies bruņukreklā un ar zobenu pie sāniem?

—  Vai tas būtu iespējams, Gravpūti? — jautāja Āpsis.

—   Laiks pienācis, — atteica Gravpūtis. — Es vēroju debesis, Āpsi, jo tās vērot ir mans uzdevums, tāpat kā tavējais ir atcerēties. Tarva un Alambile ir sastapušās debesu augstajās zālēs, un virs zemes kāds Ādama dēls vēlreiz cēlies, lai valdītu un nosauktu vārdos citus radīju­mus. Stunda ir situsi. Mūsu padomei Deju pļavā ir jābūt kara padomei. —Viņš runāja tādā balsī, ka ne Kaspians, ne pārējie ne mirkli vairs nevilcinājās: tagad viņiem šķita pilnīgi iespējams, ka varētu kara uzvarēt, un pilnīgi skaidrs, ka tas jāsāk.

Tā kā aiz muguras bija jau pusdienas stunda, viņi atpūtās kopā ar kentauriem un arī ēda viņu sagādāto barību — auzu miltu plāceņus, ābolus, zālaugus, siera — un dzēra vīnu.

Nākamā apmeklējamā vieta bija pavisam netālu, taču viņiem nācās iet pa gara apkārtceļu, lai izvairītos no apgabala, kurā dzīvoja Cilvēki. Jau krietni pavēlā pēcpus­dienā viņi sasniedza līdzenus laukus, kurp starp dzīvžogu rindām bija silti. Tur Trifeļracis kaut ko sauca pie kāda neliela zemes cauruma zaļajā krastmalā, un no tā iztipi­nāja kaut kas Kaspianam gluži negaidīts — Runājošs Pelēns. Tas, protams, bija lielāks nekā parastais; saslējies pakaļkājās, viņš šķita krietni garāks par pēdu, ar ausīm, kas likās gandrīz vai tikpat garas (kaut arī platākas) kā trusim. Jautrā un kareivīgā pelēna vārds bija Rīpičīps. Pie sāniem tam karājās mazs rapieris, un ūsas Rīpičīps skrul­lēja uz augšu.

— Sir, mūsējo ir divpadsmit, un es visus savu ļaužu krājumus nododu jūsu rīcībā.

Kaspians visiem spēkiem (turklāt veiksmīgi) pūlējās apspiest smieklus, tomēr neviļus nodomāja, ka Rīpičīpu ar visiem viņa piederīgajiem gaužām viegli varētu ievietot veļas grozā un pārnest uz muguras mājās.

Būtu vajadzīgs pārāk ilgs laiks, lai nosauktu visus dzīv­niekus, ko Kaspians todien sastapa, — kurmi Klodsliju Lāpstiņu, trīs Stūrgalvīgos (kas, tāpat kā Trifeļracis, bija āpši), zaķi Kamillo un ezi Adataini. Beidzot viņi apmetās atpūsties apaļa, plata un līdzena zāliena malā, kur auga augstas gobas, kas tagad meta garas ēnas, jo saule rietēja, puķes aizvēra kausiņus un kovārņi lidoja mājup gulēt. Ceļinieki pamielojās ar ēdamo, ko bija paņēmuši līdzi, un Trampkins aizkūpināja pīpi (Nikabriks bija nesmēķētājs).

—    Njā, — ierunājās Āpsis, — ja mums vēl izdotos atmodināt šo koku un šī avota garus, mēs šodien būtu kārtīgi pastrādājuši.

—   Vai mēs nevaram to izdarīt? — Kaspians pajautāja.

—Nē,—teica Trifeļracis.—Pār tiem mums nav varas.

Kopš mūsu zemē ienākuši Cilvēkveidīgie, kas cērt mežus un piesārņo upes, driādas un najādas iegrimušas dziļā miegā. Kas zina, vai tās jebkad atkal atdzīvosies? Un tas mums ir liels zaudējums. Telmarīni briesmīgi baidās no mežiem, un, ja Koki dusmās saceltos, mūsu ienaidnieki bailēs zaudētu prātu un aizlasītos no Nārnijas, cik ātri vien kājas nes.

—    Ir nu gan jums, Dzīvniekiem, iztēle! — iesaucās Trampkins, kas kaut kam tādam neticēja. Bet kāpēc tad apmierināties ar Kokiem un Ūdeņiem? Vai nebūtu vēl labāk, ja akmeņi sāktu paši mesties virsū tam draņķa Mirazam?

Āpsis tikai kaut ko norūca, un pēc tam iestājās tāds klusums, ka princis jau gandrīz bija aizsnaudies, kad viņam pēkšņi aizmugurē no meža dziļumiem līdz ausīm atlidoja it kā liegas mūzikas skaņas. Tad Kaspians nodomāja, ka tas ir tikai sapnis, un apgriezās uz otriem sāniem, taču, kolīdz auss piespiedās pie zemes, viņš juta vai dzirdēja (īsti neva­rēja noteikt skaņas raksturu) klusu dunoņu vai rīboņu. Kaspians pacēla galvu. Dunoņa tūdaļ kļuva klusāka, tur­pretī atsākās mūzika, šoreiz vēl skaidrāk dzirdama. Izklau­sījās pēc flautu spēles. Zēns redzēja, ka Trifeļracis pieceļas sēdus un cieši skatās uz mežu. Spoži spīdēja mēness — Kaspians bija gulējis ilgāk, nekā pašam šķita. Mūzika skanēja arvien tuvāk, melodija likās strauja, tomēr sapņai­na. Varēja dzirdēt daudzu vieglu kāju troksni, līdz beidzot no meža mēnessgaismā dejodamas iznāca parādības, par kurām viņš bija domājis visu mūžu. Tās nebija daudz garākas par rūķiem, taču krietni trauslākas un vijīgākas. Sprogainie mati nespēja apsegt mazus radziņus, ķermeņu kailā augšdaļa vizēja bālajā gaismā, taču kājas bija tādas kā āžiem.

— Fauni! — iesaucās Kaspians, uztrūkdamies no guļ­vietas. Vienā mirklī visi atnācēji sadrūzmējās ap viņu. Zibens ātrumā viņš paskaidroja tiem stāvokli, un visi bez vārda runas uzņēma Kaspianu savā pulkā. Pirms zēns attapās, ko dara, viņš bija pievienojies dejotājiem. Tāpat darīja Trampkins, gan ar smagākām un saraustītākām kustībām, un pat Trifeļracis lēkāja un klumburoja, kā vien spēja. Vienīgi Nikabriks palika savā guļvietā un mēmi noskatījās. Fauni savu niedru stabuļu skaņu pavadībā grie­zās dejā ap Kaspianu. Dīvainās acis, kas reizē šķita skumjas un līksmas, lūkojās viņējās. Tur bija desmitiem faunu: Mentijs un Obentins, un Dumns, Voluns, Voltins, Girbijs, Nimiens, Nauss un Oskuns. Visus tos bija atsūtījis Zaručakstis.

Kad Kaspians nākamajā rītā pamodās, viņš lāgā nespēja ticēt, ka tas viss nav bijis sapnis, taču zālē bija iespiedušās mazas šķeltu nagu pēdas.

Septītā nodaļa senā Nārnijā briesmās

Vieta, kur viņi sastapa faunus, protams, bija pati Deju pļava, un te Kaspians ar draugiem palika līdz lielās Pado­mes vakaram. Gulēt zem zvaigznēm, nedzert neko citu kā avotūdeni un pārtikt lielākoties no riekstiem un meža ogām varēja likties Kaspianam dīvaini — pēc gultas ar zīda palagiem pilī, kur sienas klāja gobelēni, kur maltītes tika pasniegtas uz zelta un sudraba šķīvjiem un sulaiņi pasau­cami ik brīdi. Taču viņš nekad nebija juties tik jauki! Miegs nekad nebija tā spirdzinājis un ēdiens licies tik garšīgs, tāpēc zēns pamazām norūdījās un viņa sejā iegula valdnieciskāki vaibsti.

Kad pienāca svarīgais vakars un dažādie neparastie Kaspiana pavalstnieki slepšus ieradās pļavā pa vienam, divatā, trijatā vai pulciņos pa sešiem un septiņiem (spīdēja vēl gandrīz pilns mēness), princim sirds pildījās ar lepnu­mu, redzot nācēju lielo skaitu un dzirdot to apsveikumus. Te atradās visi iepriekš satiktie: Lāči Lielvēderi, Rudie Rūķi un Melnie Rūķi, Kurmji un Āpši, Zaķi un Eži, kā arī citi līdz šim nesatiktie — pieci Satīri, tik rudmataini kā lapsas, vesels bars Runājošu Peļu, kas, apbruņojušās līdz zobiem, soļoja spalgu trompetes skaņu ritmā, dažas Pūces un vecais Krauklis no Kraukļteces. Pats pēdējais (viņu ieraugot, Kaspianam aizrāvās elpa) kopā ar Kentauriem ieradās mazs, bet īsts Milzis, vārdā Laikurbis no Miroņkalna, nesdams uz muguras grozu ar Rūķiem, kurus mocīja jūras slimība, — viņi bija pieņēmuši Milža piedāvājumu atgādāt mazos šurp un tagad vēlējās, kaut būtu nākuši kājām.

Lāčiem Lielvēderiem ļoti kārojās vispirms sarīkot dzī­res un atlikt Padomi uz vēlāku laiku, varbūt uz rītdienu. Rīpičīps un viņa Peles sacīja, ka padomes un svētki varot pagaidīt, un ierosināja jau šonakt uzbrukt Mirazam viņa paša pilī. Zaručakstis un pārējās Vāveres apliecināja, ka varot runāt un ēst vienlaicīgi, kādēļ tad Padome un svētki nevarētu notikt abi reizē? Kurmji ierosināja vispirms iz­veidot ap pļavu ierakumus. Fauni uzskatīja, ka būtu labāk sākt ar sirsnīgu deju. Vecais Krauklis, būdams vienisprātis ar Lāčiem, ka pilnas Padomes sēde pirms dzīrēm prasīs pārāk daudz laika, lūdza, lai viņam ļaujot teikt visiem klātesošajiem īsu uzrunu. Taču Kaspians, Kentauri un Rūķi noraidīja visus šos ierosinājumus un pieprasīja neka­vējoties noturēt īstu kara Padomi.

Kad visi pārējie radījumi bija pierunāti mierīgi sasēsties plašā lokā un kad (ar lielām grūtībām) Zaručakstis piedabūja beigt skraidīšanu šurp un turp, saucot: «Klu­sumu! Klusumu! Visiem klausīties karaļa runu!» — Kas­pians, juzdamies mazliet uztraukts, piecēlās. — Nārnieši! — viņš uzsāka, bet tālāk tā arī netika, jo šai pašā brīdī iebrēcās Zaķis Kamillo: — Kuš! Kaut kur tuvumā ir Cilvēks!

Visi sanākušie meža iemītnieki bija pieraduši, ka viņus vajā, tāpēc tagad sastinga kā sālsstabi. Zvēri pagrieza purnus Kamillo norādītajā virzienā.

— Ož pēc Cilvēka un tomēr ne gluži pēc Cilvēka, — Trifeļracis čukstēja.

—   Radījums nāk arvien tuvāk, — Kamillo ziņoja.

—    Divi Āpši un jūs, trīs Rūķi ar uzvilktiem lokiem, piesardzīgi dodieties tam pretī, — pavēlēja Kaspians.

—  Mēs visu nokārtosim, — bargi noteica kāds Melnais Rūķis, iestiprinādams loka stiegrā bultu.

—    Ja tas ir viens, tad nešaujiet, — teica Kaspians. — Notveriet!

—  Kāpēc? — pavaicāja Rūķis.

—   Dari, kā tev saka, — uzkliedza Kentaurs Gravpūtis. Visi klusuciešot gaidīja, turpretī trīs Rūķi un divi Āpši

teciņus zagās pa koku starpu uz pļavas ziemeļrietumiem. Tad atskanēja spalgs lūķisks sauciens: — Stāt! Kas nāk? — un pēkšņa lēciena troksnis. Pēc mirkļa atskanēja Kaspia-

nam labi pazīstama balss, kas skaidroja: — Viss kārtībā, viss kārtībā, esmu neapbruņots. Cienītie Āpši, ja vēlaties, grābiet mani aiz roku locītavām, bet nekodiet tajās! Vēlos runāt ar karali.

—  Doktors Kornēlijs! — Kaspians priecīgi iesaucās un metās uz priekšu apsveikt savu veco Audzinātāju. Visi sadrūzmējās ap viņiem.

—  Pē! — norūca Nikabriks. — Rūķis renegāts. Puskokalēcējs! Vai iedurt viņam kaklā zobenu?

—   Esi mierā, Nikabrik, — sacīja Trampkins. — Tas radījums tak nav vainīgs, ka viņam ir tādi senči.

—    Tas ir mans labākais draugs un manas dzīvības glābējs, — Kaspians paskaidroja,—un ikviens, kam nepa­tīk viņa sabiedrība, var atstāt armiju—uz karstām pēdām! Dārgais doktor, cik es esmu priecīgs, ka atkal jūs satieku! Kā īsti jūs uzzinājāt, kur mēs esam?

—   Mazliet liekot lietā burvestības, jūsu majestāte, — izdvesa doktors, kas joprojām pūta un elsa no pārāk ātrā gājiena. — Taču tagad nav laika par to sīki stāstīt. Mums visiem tūdaļ jābēg no šīs vietas projām. Jūsu slēptuve jau kļuvusi zināma, un Miraza pulki devušies ceļā. Rīt līdz pusdienlaikam jūs jau būsiet ielenkti.

—     Slēptuve kļuvusi zināma! — iesaucās Kaspians. — Kas tad mani nodeva?

—Jūsu Kararumaks, — paskaidroja doktors Kornēlijs. —Nabaga dzīvnieks nespēja izdomāt neko labāku: kad jūs nokritāt zemē, viņš, protams, palēnām rikšoja atpakaļ uz savu stalli pils pagalmā. Tā kļuva zināms jūsu bēgšanas noslēpums. Es ņēmu kājas pār pleciem, jo man nebija nekādas vēlēšanās tikt pratinātam Miraza moku kambarī. Ar sava kristāla palīdzību diezgan labi varēju nojaust, kur jūs atradīšu. Taču augu dienu — tas bija aizvakar — mežos redzēju Miraza pēdu dzinējus. Vakar uzzināju, ka armija ir gatava kaujai. Es šaubos, vai dažiem no jums… hm… tīrasiņu Rūķiem ir tik plašas zināšanas mežu jomā, kā varētu sagaidīt. Jūs esat atstājuši pēdas uz katra soļa. Milzīga bezrūpība! Lai kā arī būtu, kaut kas kalpojis Mirazam par brīdinājumu, ka Senā Nārnijā nav galīgi mirusi, kā viņš cerējis, un nu Mirazs nolēmis rīkoties.

—  Urā! — iesaucās kāda augsta, bet ļoti spalga balstiņa doktoram pie kājām. — Lai viņi nāk! Es prasu tikai, lai karalis mani un manējos frontē izvietotu pirmajās rindās.

— Kas tad te? — brīnījās doktors Kornēlijs.—Vai jūsu majestātes armijā ir sienāži… vai moskīti? — Tad, nolie­cies un caur brillēm uzmanīgi papētījis, kas runā, viņš sāka skaļi smieties.

—  Zvēru pie Lauvas, — doktors iesaucās, — tā tak ir pele! Sinjor Pelīt, vēlētos ar jums iepazīties tuvāk. Jūtos pagodināts, ka varu iepazīties ar tik drošsirdīgu zvēru.

—Mana draudzība jums ir nodrošināta, mācītais Vīrs, — nopīkstēja Rīpičīps. — Un ikviens armijā ieskaitīts Rūķis vai Milzis, kas ar jums nerunās pieklājīgi, dabūs trūkties no mana zobena.

—    Vai tagad ir īstais laiks tā aušoties? — noprasīja Nikabriks. — Kāds ir mūsu plāns? Kausimies vai bēgsim?

—   Ja nepieciešams, kausimies, — teica Trampkins, — betnez vai mēs esam tam jau gatavi, un šī nav pārāk laba vieta aizstāvībai.

—   Man doma par mukšanu nepatīk, — piebilda Kas­pians.

—  Uzklausiet! Uzklausiet viņu!—sacīja Lāči Lielvēderi. — Lai ko mēs darām, neskriesim projām. It īpaši ne pirms vakariņām un pēc tām ari ne tik drīz.

—Tie, kas skrien pirmie, nevienmēr pienākpēdējie,— piebalsoja Kentaurs. —Un kāpēc gan mums ļaut izvēlēties pozīciju ienaidniekam, nevis izvēlēties pašiem? Atradīsim kādu drošu vietu!

—  Tie ir saprātīgi vārdi, jūsu majestāte, patiesi saprātī­gi, — piekrita Trifeļracis.

—   Bet kur tad lai mēs ejam? — vairākas balsis jautāja.

—Jūsu majestāte, — teica doktors Kornēlijs, — un visi

jūs, dažādie radījumi, pēc manām domām, mums jābēg uz austrumiem un lejup pa upi līdz Lielajiem Mežiem. Tel­marīni necieš šo apgabalu. Viņi arvien baidījušies no jūras un kaut kā tāda, kurš varētu nākt pāri jūrai, tāpēc viņi ļāvuši, lai tur saaug biezi meži. Ja nostāsti ir patiesi, tad senā Ķēra Paravela atradusies pie upes grīvas. Viss šis novads ir draudzīgs mums, bet nīstams mūsu ienaidnie­kiem. Mums jādodas uz Aslana Pakalnu.

—  Aslana Pakalnu? — iesaucās vairākas balsis. — Mēs nezinām, kas tas ir.

—  Tas slejas Lielo Mežu malā un ir milzīgs paugurs, ko nārnieši ļoti senos laikos uzbēruši pār stipras burvestības apveltītu vietu. Tur stāvēja — un varbūt stāv vēl šobalt­dien — ar stipru burvju spēku apveltīts Akmens. Pakalna dobajā iekšienē izveidotas galerijas un alas, un Akmens atrodas pašā vidējā alā. Pakalnā pietiek vietas visiem mūsu krājumiem, un tie no mūsu pulka, kuriem visvairāk vaja­dzīgs jumts virs galvas un kuri pieraduši pie apakšzemes dzīves, var izvietoties alās. Pārējie var gulēt mežā. Kritiskā brīdī mēs visi (izņēmums gan ir godātais Milzis) varam atkāpties Pakalna iekšienē, kur būsim pasargāti no visām briesmām, vienīgi no bada ne.

— Cik labi, ka mūsu vidū ir mācīts vīrs! — atzina Trifeļracis, turpretī Trampkins klusu noņurdēja: — Sivē­ni un selerijas! Es vēlētos, kaut mūsu vadoņi mazāk kladzi­nātu par vecu sievu pasakām un vairāk par pārtiku un ieročiem.

Taču visi piekrita Kornēlija ierosinājumam un tanī pašā vakarā jau pēc pusstundas devās ceļā. Pirms saulrieta viņi sasniedza Aslana Pakalnu.

Šī vieta nudien iedvesa bijību. Virs paugura, kas jau sen bija apaudzis ar kokiem, pacēlās otrs paugurs — apaļš un zālains. Iekšā veda vienas vienīgas mazas, zemas durtiņas. Tuneļi veidoja īstu labirintu, ko nācās pamatīgi iepazīt. Visu eju sānsienas un griestus klāja gludi akmeņi, un Kaspians, mijkrēslī cieši urbdamies tajos ar skatienu, sare­dzēja dīvainus burtus, izlocītus rakstus un ainas, kurās atkal un atkal atkārtojās Lauvas attēls. Viss likās piederam pat vēl senākam Nārnijas vēstures posmam nekā Nārnijā, par kuru bija stāstījusi Aukle.

Taču pēc tam, kad ceļinieki bija iekārtojušies Pakalna iekšienē un tā apkārtnē, laime no viņiem savu vaigu sāka novērst. Jauno patvērumu drīz uzgāja karaļa Miraza izlūki, un viņa armija ieradās mežmalā. Un, kā jau tas bieži vien notiek, ienaidnieks izrādījās stiprāks, nekā domāts. Redzot nākam rotu pēc rotas, Kaspianam drosme saskrēja papē­žos. Un, lai ari Miraza vīri baidījās iet iekšā mežā, vēl vairāk tie baidījās no Miraza, un ar viņu priekšgalā kara­darbība ievirzījās dziļi biezoknī, dažkārt gandrīz līdz pa­šam Pakalnam. Kaspians un citi vadoņi, protams, bieži veica uzbrukumus atklātās vietās. Tā gandrīz ik dienu un reizēm arī naktīs noritēja cīņa, un parasti Kaspiana piekri­tējiem klājās slikti.

Reiz, kad dienā visu laiku bija gāzis stiprs lietus un Kaspiana cīnītājus piemeklējušas tik lielas nelaimes, cik vien vispār var iedomāties, sabiezējot tumsai, gāzma mitējās, taču kļuva nežēlīgi auksts. Torīt Kaspians bija sagatavojis nozīmīgāko līdz šim izplānoto kauju, un vi­siem ar to saistījās lielas cerības. Princim līdz ar lielāko daļu Rūķu vajadzēja ausmā uzbrukt karaļa spēku labajam spārnam un tad, kamēr tas iesaistītos niknā cīņā, Milzis Laikurbis kopā ar Kentauriem un dažiem no spēcīgāka­jiem zvēriem triektos uz priekšu no citas puses un mēģi­nātu atgriezt šo Miraza labo spārnu no pārējās armijas. Taču plāns cieta neveiksmi. Neviens netika brīdinājis Kaspianu (jo neviens no tagadējās Nārnijas to neatcerē­jās), ka milži nebūt nav gudri. Nabaga Laikurbis, gan drosmīgs kā lauva, šajā ziņā bija tipisks Milzis—viņš bija devies cīņā nepareizajā laikā un ne no pareizās puses, tā ka gan viņa, gan Kaspiana karavīri tika cietuši sāpīgus zaudējumus un pavisam maz kaitējuši ienaidniekam. La­bākie Lāči bija ievainoti, dziļas brūces cirstas vienam no Kentauriem, un visā Kaspiana karapulkā palicis maz tādu kaujinieku, kas nebūtu lējuši asinis. Zem pilošajiem ko­kiem uz skopām vakariņām sanākušais bars izskatījās visai drūmi.

Visnejaukākā omā bija milzis Laikurbis, kas saprata, ka tā ir viņa vaina. Milzis sēdēja, klusuciešot birdinādams lielas asaras, kas sakrājās degungalā un tad ar skaļu plakšķi nokrita uz Peļu apmetnes, kuras iemītnieki nupat bija kaut cik sasildījušies un laidās miegā. Visas Peles pielēca kājās, purināja no ausīm ūdeni, pūlējās izgriezt slapjumu no saviem mazajiem apsegiem un spalgās, skaļās balstiņās prasīja Milzim, vai viņam neliekoties, ka tās jau esot pietiekami samirkušas bez šībrīža plūdiem. Tad pamodās citi radījumi un uzbrēca Pelēm, ka tām uzdota izlūkošana, nevis kora dziedāšana — kāpēc tās nestāvot klusu? Laikur­bis uz pirkstgaliem aizlavījās sameklēt citu vietu, kur vienā mierā varētu skumt, un iedams uzkāpa kādam uz astes (vēlāk runāja, ka tā bijusi kāda Lapsa), un šis kāds viņam iekoda. Un tā nu visi dusmojās cits uz citu.

Taču slepenajā, burvību pilnajā telpā Pakalna vidū kara Padomē bija sapulcējušies karalis Kaspians, Kornēlijs, Āpsis, Nikabriks, Trifeļracis un Trampkins. Jumtu bal­stīja senatnīgas, masīvas kolonnas. Vidū atradās akmens— pa vidu pārcirsts akmens galds, noklāts ar kādreizējām rakstu zīmēm, taču senos laikos, kad pats Pakalns vēl nebijis izbūvēts, šis Akmens Galds slējās Pakalna virsotnē, tāpēc vējš, lietus un sniegs laika ritumā bija zīmes gandrīz izdzēsuši. Apspriedes dalībnieki Galdu neizmantoja un ap to nesēdēja — tam piemita pārāk liela burvju vara, lai to lietotu parastos apstākļos. Visi čurnēja uz bluķiem nelielā atstatumā no tā pie raupja koka galda, uz kura atradās neveikli salipināts māla gaismeklis. Tā liesma krita uz sēdošo bālajām sejām un meta milzīgas ēnas uz sienām.

—  Ja jūsu majestāte vispār grib lietot Ragu, — sacīja Trifeļracis, — tad, manuprāt, tāds brīdis ir pienācis. — Kaspians pirms vairākām dienām bija pastāstījis par savu dārgumu.

—   Vajadzība pēc tā, protams, ir liela, — piekrita Kas­pians. —Tomēr grūti pateikt, vai tā ir pilnīgi neatliekama. Ja nu pienāk vēl lielāka nepieciešamība un mēs Ragu esam jau izlietojuši?

—    Šādi argumentējot, — iebilda Nikabriks, — jūsu majestāte to nelietos tikmēr, kamēr būs jau par vēlu.

—   Es domāju tāpat, — piebalsoja doktors Kornēlijs.

—   Un kā tev šķiet, Trampkin? — vaicāja Kaspians.

—  Nū-u, ja runa ir par mani, — iesāka Rudais Rūķis, kas bija klausījies citus pilnīgā vienaldzībā, — tad es teikšu tā: jūsu majestāte gan laikam zina, ka Rags — un tā tur akmens adūza, un jūsu dižais karalis Pīters… un jūsu Lauva Aslans — tas viss ir viens pīpis! Es pieprasu vienīgi, lai armijai par to neko nesaka. Nebūs nekāda labuma, ja iedvesīs cerības uz maģisku palīdzību — cerības, kas, pēc manām domām, bez šaubām, pievils.

—Tad Aslana vārdā mēs pūtīsim karalienes Sjūzenas Ragu, — Kaspians nolēma.

—   Sir, ir tomēr kaut kas tāds, — bilda doktors Kornē­lijs, — kas jāizdara visupirms. Mēs nezinām, kā šī palīdzība izpaudīsies. Tā varētu atsaukt no aizjūras zemēm pašu Aslanu. Taču, manuprāt, drīzāk tai iespējams atsaukt Vis­augstāko karali Pīteru un viņa varenos biedrus no sirmās senatnes. Tomēr jebkurā no šiem gadījumiem nevar apgal­vot, ka palīdzība tiks saņemta šajā vietā…

—  Tas ir patiess vārds, — iestarpināja Trampkins.

—Man šķiet, — mācītais vīrs turpināja, — ka viņi —vai

viņš — atgriezīsies kādā no Nārnijas Senatnīgajām Vie­tām. Tā, kurā mēs sēžam padaban, ir vissenākā un apvel­tīta ar vislielāko burvju spēku, un varbūt še visdrīzāk sagaidāma atbilde. Tomēr ir vēl divas citas. Viena ir Laternas Klajums, pa upi uz augšu, rietumos no Bebru Dambja, kur, kā hronikas stāsta, Karaliskie Bērni ieradās Nārnijā pirmoreiz. Otra ir pie upes grīvas, kur reiz slējās viņu pils Ķēra Paravela. Un, ja nāks pats Aslans, arī tad nupat minētā vieta būtu labākā, kur viņu sagaidīt, jo ikviena teiksma vēsta, ka viņš ir lielā Aizjūras Imperatora dēls, tāpēc nāks pāri jūrai. Man ļoti gribētos sūtīt vēstnešus uz abām vietām — uz Laternas Klajumu un upes grīvu, lai sagaidītu viņus — vai viņu — vai to — tieši tur.

—   Manas domas ir gluži tādas pašas, — Trampkins noburkšķēja. —Visu šo ākstību pirmais variants neatnesīs mums palīdzību, mēs tikai zaudēsim divus cīnītājus.

—    Ko, pēc jūsu domām, sūtīt, doktor Kornēlij? — Kaspians jautāja.

—   Ienaidnieka joslai visveiklāk tiks cauri Vāveres: tās viņi nenoķers, — ieteica Trifeļracis.

—   Visas mūsu Vāveres (un to nav daudz), — sacīja Nikabriks, — ir diezgan vieglprātīgas. Vienīgais dzīv­nieks, kam es uzticētu šādu uzdevumu, būtu Zaručakstis.

—Tad lai tas ir Zaručakstis, — izlēma karalis Kaspians. — Un kas būs otrs vēstnesis? Es zinu, ka iet gribētu tu,

Trifeļraci, taču tev nav vajadzīgā ātruma. Un arī jums tā nav, doktor Kornēlij.

—   Es neiešu, — izsaucās Nikabriks. — Te visapkārt ir tādi bari Cilvēkveidīgo un dzīvnieku, ka še nepieciešams kāds Rūķis, kas raugās, lai pret Rūķiem izturētos pieklājīgi.

—    Purkšķi un pērkoņi! — nikni izgrūda Trampkins. — Vai tā tu runā ar karali? Sir, sūtiet mani, es iešu!

—   Bet man gan likās, ka tu, Trampkin, Ragam neti­ci, — Kaspians šaubījās.

—  Neticu jau ar', jūsu majestāte. Bet kāds tam sakars ar uzdevumu? Kāda starpība — vai es nomirstu, skriedams pakaļ zilam gaisam, vai te? Jūs esat mans karalis. Es zinu, kā padomu došana atšķiras no pavēļu izpildes. Jūs uzklau­sījāt manu padomu, tagad ir laiks pavēlēm.

—   Es nekad to neaizmirsīšu, Trampkin, — teica Kas­pians. — Aizsūtiet kādu pēc Zaručaksta. Un kad man pūst Ragu?

—     Es pagaidītu līdz saullēktam, jūsu majestāte, — ieteica doktors Kornēlijs. — Rīkojoties ar Baltās Maģijas palīdzību, tas reizēm nes veiksmi.

Pēc īsa brītiņa ieradās Zaručakstis un uzklausīja, kas viņam jādara. Būdams, līdzīgi daudzām Vāverēm, pilns drosmes, degsmes, trauksmes, enerģijas un tieksmes pēc palaidnībām (lai neteiktu arī — iedomības gara), viņš, tiklīdz izdzirda pavēli, bija gatavs doties ceļā. Tika noru­nāts, ka viņš skries uz Laternas Klajumu, turpretī Tram­pkins mēros īsāko ceļu līdz upes grīvai. Pēc steigā ieturētas maltītes, karaļa, Āpša un Kornēlija sirsnīgu pateicības vārdu un laba vēlējumu pavadīti, abi laidās ceļā.

Astotā nodaļa Kā viņi pameta salu

—  Un tā nu, — turpināja Trampkins (jo, kā jūs būsiet sapratuši, tas bija viņš, kas, sēdēdams Kēras Paravelas sagruvušās pils zaļajā zālē, stāstīja visus šos piedzīvojumus četriem bērniem), — un tā es iebāzu kabatā pāris garozu, atstāju Pakalnā visus ieročus, paņemdams līdzi vienīgi dunci, un pelēcīgajā rītausmā soļoju uz mežiem. Biju jau nostampājis garu garas stundas, kad pēkšņi atskanēja tāds dūciens, kādu es savu mūžu nebiju dzirdējis. Oi, to es nekad neaizmirsīšu. Tas pildīja visu gaisu un bija tik skaļš kā pērkons, bet daudz ilgāks, spirgts un tīkams kā mūzika, kas plūst pār ūdeņiem, taču ir pietiekami skanīga, lai sadrebinātu mežus. Un es sev sacīju: «Ja tas nav Rags, tad es esmu trusītis.» Un pēc mirkļa es gudroju, kāpēc viņš to nav pūtis agrāk…

—   Cik tad bija pulkstenis? — Edmunds vaicāja.

—     Starp deviņiem un desmitiem, — paskaidroja Trampkins.

—    Tieši tad mēs sēdējām dzelzceļa stacijā! — korī iesaucās visi bērni un mirdzošām acīm vērās cits citā.

—   Lūdzu, turpiniet! — Lūsija skubināja Rūķi.

—   Nu, kā jau teicu, es prātoju, bet turpināju ceļu tik steidzīgi, cik vien jaudāju cilāt kājas. Rikšoju visu nakti un tad, kad jau maķenīt svīda gaisma, es — it kā būtu tāds pats tukšpauris kā Milzis — nolēmu riskēt un izvēlējos īsāko ceļu pāri klajam laukam, lai nebūtu jāmet līkums ap upes cilpu. Mani notvēra. Ne armija, bet uzpūtīgs, vecs muļķis,

kas pārvalda nelielu pili—Miraza pēdējo cietoksni ceļā uz jūru. Lieki būs jums skaidrot, ka patiesību viņi no manis neizdabūja, bet es taču esmu Rūķis — un ar to pietika. Bet — pie visiem lašiem un ledenēm! Labi, ka tas senešals patiešām bija uzpūtīgs muļķis. Jebkurš cits būtu pataisījis mani aukstu uz līdzenas vietas. Tomēr bez dižas eksekūci­jas viņš iztikt nejaudāja! Mani vajadzēja «aizsūtīt pie spo­kiem» ar pienācīgajām ceremonijām. Un tad šī jaunā dāma (viņš pamāja pret Sjūzenu) liek lietā savu loka šāvējas mākslu — un, ticiet man, tas bija meistaršāviens —, un te nu mēs esam. Tikai bez mana bruņojuma, jo to viņi, protams, atņēma.

Rūķis izkratīja savu pīpīti un piebāza to no jauna.

—     Va velns! — iesaucās Pīters. — Tātad tas bija Rags — tavs pašas Rags, Sjū! — kas vakarrīt aiztrenca mūs visus no perona, kur mēs sēdējām! Man ir grūti noticēt, taču viss saskan.

—   Nezinu, kāpēc lai jūs man neticētu,— sacīja Lūsi­ja, — ja jūs vispār ticat burvībām. Vai tad nav simtiem stāstu par to, kā burvība pārceļ cilvēkus no vienas vietas — no vienas pasaules — uz citu? Kad, piemēram, «Arābijas naktīs» burvis izsauc džinu, viņam jānāk. Gluži tāpat bija jānāk arī mums.

—Jā,— Pīters piekrita. — Laikam mēs tik dīvaini jūtamies tāpēc, ka pasakās allaž tas, kas izsauc, ir kāds no mūsu pašu pasaules. Tad patiesībā nav jāgudro, no kurienes džins ierodas.

—Un tagad mēs zinām, Vājūtas tāds džins,—īsi iesmie­damies, sacīja Edmunds. — Ak tu tētīt! Ir diezgan baigi

apzināties, ka mums var tā uzsvilpt. Tas ir ļaunāk nekā dzīvot «no tālruņa žēlastības», kā mēdz teikt tētis.

—  Bet mēs taču gribam atrasties te, vai ne? — iebilda Lūsija. —Ja esam vajadzīgi Aslanam.

—     Bet ko mēs lai tagad darām? — Rūķis vaicāja.

—    Laikam vajadzēs atgriezties pie karaļa Kaspiana un pateikt, ka palīdzība izpalikusi.

—  Palīdzība izpalikusi? — atkārtoja Sjūzena. — Tā tak ir pienākusi. Re, kur mēs esam!

—  Hm… hm… Jā, kā tad. To es redzu, — sacīja Rūķis. Nez vai viņam nebija aizsērējusi pīpe (vismaz viņš cītīgi ņēmās to tīrīt). — Bet… nu… tas ir…

—  Bet vai tad jūs vēl neredzat, kas mēs esam? — Lūsija iesaucās. — Esat gan jūs stulbs!

—    Droši vien jūs esat tie četri bērni no senajām pasakām, — teica Trampkins. — Un es esmu ļoti prie­cīgs, ka jūs satieku. Un tas, bez šaubām, ir ļoti interesanti. Bet… vai jūs nedusmosieties, ja…? — viņš atkal pavilcinājās.

—   Speriet tik vaļā visu, kas ir uz mēles, — drošināja Edmunds.

—   Nu tad nedusmojieties, — Trampkins turpināja,

—   bet, ziniet, karalis un Trifeļracis, un doktors Kornēlijs gaidīja — ja jūs saprotat, ko es gribu teikt, — gaidīja palīdzību. Citiem vārdiem sakot, viņi laikam gan iztēlojās jūs kā varenus karavīrus. Bet patiesībā… mēs ļoti mīlam bērnus un tā tālāk, taču pašreiz, kad trako karš… es nešaubos, ka jūs saprotat.

—       Jūs gribat sacīt, ka, pēc jūsu domām, no mums nav nekāda labuma, — teica Edmunds, pietvīkdams sarkans kā biete.

—    Lūdzu, neapvainojieties, — Rūķis viņu pārtrauca. — Mani mīļie, mazie draugi, ticiet man…

—    «Mazie» no jūsu mutes izklausās drusku pārspīlē­ti, — pielēkdams kājās, iesaucās Edmunds. — Laikam jūs neticat, ka mēs uzvarējām kaujā pie Berunas? Nu, par mani jūs varat teikt, ko gribat, jo es zinu…

—   Nav ko skaisties, — mierināja Pīters. — Vispirms izsniegsim Rūķim dārgumu krātuvē jaunas bruņas un apgādāsimies ar šo to arī paši, un pēc tam runāsim.

—    Es īsti labi nesaprotu… — iesāka Edmunds, taču Lūsija iečukstēja viņam ausī: — Vai nevajadzētu labāk darīt, ko Pīters saka? Redzi, viņš tak ir Visaugstākais karalis. Un, manuprāt, viņš ir kaut ko izdomājis.

Tā nu Edmunds pierima, uzspīdināja kabatas lukturīti, un visi — arī Trampkins —nogāja lejup pa kāpnēm dārgu­mu krātuves saltajā tumsā un putekļainajā greznībā.

Redzot plauktos sakrautās bagātības, Rūķa acis iezibē­jās (lai dārgumus saskatītu, viņš gan bija spiests stāvēt uz pirkstgaliem), un viņš paklusām nomurmināja: — Nikab­riks nu gan nedrīkst šito redzēt, nemūžam ar ne. — Bērni samērā viegli atrada Rūķim bruņukreklu, zobenu, bruņucepuri, vairogu, lokuunbultumaku, pilnu ar bultām,—tas viss bija piemērots Rūķa izmēriem. Vara bruņucepuri greznoja rubīni, un zobena rokturis bija no zelta: tik lielu bagātību Trampkins savu mūžu nebija ne acīs redzējis, kur nu vēl lietojis. Arī bērni uzvilka bruņukreklus un uzlika galvā bruņucepures; Edmundam atrādās zobens un vai-

rogs, Lūsijai — šaujamloks. Pīters un Sjūzena, protams, jau bija ietērpušies savās dāvanās. Ejot augšā pa kāpnēm, bruņas šķindēja un bērni izskatījās un jutās vairāk kā nārnieši, nevis kā skolēni. Abi zēni palika iepakaļ, acīmre­dzot kaldami kādu plānu. Lūsija dzirdēja Edmundu sa­kām: — Nē, to ļauj darīt man. Ja es uzvarēšu, viņam tā būs lielāka izgāšanās, un, ja zaudēšu, tad mums — mazāka vilšanās.

— Labs ir, Ed, — Pīters bija ar mieru.

Kad visi iznāca dienas gaismā, Edmunds, pagriezies pret Rūķi, ļoti pieklājīgi ierunājās: — Gribu jums kaut ko lūgt. Tādiem bērniem kā mums bieži negadās iespēja satapt tik varenu karavīru kā jūs. Vai neiebilstat, ka mēs ar jums mazliet pacīnāmies? Tas būtu ārkārtīgi laipni no jums.

—   Bet, zēn, — sacīja Trampkins, — šie zobeni ir asi.

—    Es zinu, — apstiprināja Edmunds. — Bet es jums pārāk netuvošos, un jums taču pietiks mākas padarīt mani nekaitīgu, nenodarot nekādu ļaunumu.

—     Tā gan ir bīstama spēlīte, — sacīja Trampkins, — bet, ja tev tas ir tik svarīgi, varu izdarīt pāris izklupienu.

Abi vienā mirklī izvilka zobenus, un pārējie trīs nolēca no paaugstinājuma un stāvēja vērodami. Skats bija ko vērts! Tas neatgādināja muļķīgo zvetēšanos, ko mēs re­dzam, kad ar zobeniem izliekas cīnāmies uz skatuves. Tas neatgādināja pat paukošanos ar rapieriem, ko dažkārt redz labākā izpildījumā. Tā bija īsta cīņa ar platiem, grezniem zobeniem. Svarīgi ir cirst pa ienaidnieka stilbiem un pē­dām, jo tos neaizsargā bruņas. Un, kad pretinieks cērt tev, tu palecies ar abām kājām gaisā, tā ka cirtiens iziet pa apakšu. Tas piešķīra Rūķim priekšrocības, jo Edmundam, kas bija krietni garāks, allaž vajadzēja noliekties. Manu­prāt, viņam nemūžam nebūtu bijusi iespēja uzvarēt, ja viņš cīnītos ar Trampkinu pirms divdesmit četrām stundām. Taču kopš ierašanās salā zēnu bija ietekmējis Nārnijas gaiss, atmiņā nāca visas senās cīņas, un rokas un pirksti atguva agrāko veiklību. Viņš atkal bija karalis Edmunds. Abi cīnītāji atkal un atkal virzījās pa loku, krita cirdens pēc cirtiena, un Sjūzena (kas tā arī nekad nespēja piespiesties un jūsmot par tādu kaušanos) iesaucās:

—     Vai dieniņ, esiet piesardzīgi! — Un tad — tik zibenīgi, ka neviens nepamanīja, kā tas notiek (ja vien—kā Pīters—nezināja),—Edmunds īpašā paņēmienā pagrieza zobenu apkārt, Rūķim ierocis izslīdēja no pirkstiem, un

Trampkins spaidīja tukšo plaukstu, kā dara tad, kad dabū «dzēlienu» no kriketa nūjas.

—   Cerams, ka nesāp, mans mīļais, mazais draugs? — mazliet aizelsies, noprasīja Edmunds un iebāza paša zobe­nu atpakaļ makstī.

—  Saprotu, —vēsi noteica Trampkins.—Tu zini kādu paņēmienu, kas man ir svešs.

—  Pilnīgi pareizi, — Pīters iejaucās starpā. — Vislabā­ko zobencīņas meistaru var atbruņot paņēmiens, kas vi­ņam nav pazīstams. Manuprāt, būs tikai godīgi dotTrampkinam iespēju izmēģināt ko citu. Vai gribat sacensties stopa šaušanā ar manu māsu? Šai nodarbībā, proti, nav īpašu paņēmienu.

—   Jūs esat tīrie jokdari, tie jūs esat, — Rūķis sacīja. — Sāku saprast. It kā pēc tā, kas notika šorīt, es nezinātu, kā viņa māk šaut. Bet tik un tā es mēģināšu. — Viņš runāja skarbi, taču acis priecīgi iezibējās, jo Trampkins savējo vidū bija slavens strēlnieks.

Visi pieci izgāja pagalmā.

—   Kas noderēs par mērķi? — vaicāja Pīters.

—   Pēc manām domām, ābols, kas tanī zarā nokarājas pāri mūrim, — attrauca Sjūzena.

—Tas būs ļoti labs mērķis, meitenīt, —piekrita Tram­pkins. — Tu domā to dzelteno gandrīz arkas vidū, vai ne?

—   Nē, ne to, — atteica Sjūzena. — Šo sarkano tur augšā, virs ieroba.

Rūķis sadrūma. — Izskatās vairāk pēc ķirša nekā pēc ābola, — viņš norūca, taču skaļi nepretojās.

Bērni uzmeta gaisā naudas gabalu, lai noteiktu, kurš

šaus pirmais (Trampkins ziņkāri noskatījās, jo nekad tādu paražu nebija zinājis), un Sjūzena zaudēja. Jāšauj bija no kāpņu augšgala. Pa šīm kāpnēm varēja nokļūt no halles pagalmā. Pēc tā, kā Rūķis nostājās un rīkojās ar stopu, ikviens saprata, ka viņš zina, kā tas jādara.

Strinkš — nodūca stiegra. Tas bija lielisks šāviens. Bultai lidojot garām, ābolītis stipri sašūpojās un zemē griezdamās nolidoja lapa. Tad Sjūzena nostājās kāpņu augšgalā un uzvilka loku. Viņu šīs sacensības nebūt neie­priecināja tā kā Edmundu: ne tāpēc, ka meitene šaubītos, vai trāpīs ābolam, bet tāpēc, ka Sjūzenai bija līdzjūtīga sirds un viņai gandrīz negribējās pārspēt kādu, kas jau bija pārspēts. Rūķis skadri vēroja, kā meitene pievelk bultu pie auss. Pēc mirkļa ābols, klusi, vāri noplakšķēdams, ar visu

Sjūzenas bultu nokrita zālē, bet tik rāmā gaisā visi to dzirdēja.

—   Tīri nostrādāts, Sjū, — pārējie bērni iesaucās.

—   Šāviens nemaz nebija labāks par jūsējo, — Sjūzena pievērsās Rūķim. — Manuprāt, kad jūs šāvāt, atskrēja viegla vēja pūsma.

—     Nē, neatskrēja vis, — Trampkins nepiekrita. — Nestāsti niekus! Es apzinos, kad mani godīgi uzvar. Neteikšu pat to, ka katrreiz, kad atvelku roku spēcīgi atpakaļ, mazliet iesāpas mana pēdējā ievainojuma rēta…

—  Kā, jūs esat ievainots? — noprasīja Lūsija. — Ļaujiet man paskatīties.

—  Tas nav piemērots skats mazām meitenēm, — pre­tojās Trampkins, bet tad pēkšņi aprāvās. — Te nu es atkal gvelžu kā āmurgalva, — viņš sacīja. — Laikam gan tu spēj būt tikpat lieliska ārste kā tavs brālis lielisks cīnītājs ar zobenu un māsa — strēlniece.

Viņš apsēdās uz pakāpiena, noņēma bruņas un novilka mazo krekliņu, atsegdams matiņiem apaugušo un samērā muskuļoto (kā jūrniekam) augšdelmu, kas gan nebija daudz lielāks par bērna delmu. Plecs bija neveikli aptīts ar apsēju, ko Lūsija pamazām noraisīja. Zem tā atklājās ļoti nejauka brūce; miesa ap to bija stipri satūkusi.

—   Ak, nabaga Trampkin, — iesaucās Lūsija. — Cik briesmīgi!

Viņa uzmanīgi uzpilināja uz tās vienu vienīgu lāsīti no savas zāļu pudelītes.

—   Ei, ei! Kas tas? Ko tu izdarīji? — iesaucās Tram­pkins. Tomēr, lai kā Rūķis pūlējās pagriezt galvu, šķielēt un pašķirt bārdu, paša plecu tik un tā nespēja saskatīt. Tad viņš to cik spēdams pataustīja, pagriezdams plecu un stipri izstiepdams pirkstus, kā dara cilvēks, kas grib pakasīt kaut ko pavisam grūti aizsniedzamu. Tad viņš pakustināja visu roku, pacēla to gaisā, paspaidīja muskuļus un beidzot pielēca kājās, izsaukdamies: —Milži un mīstīklas! Aizdzi­jusi! Roka gluži kā jauna! — Pēc tam viņš gardi nosmējās un sacīja: — Esmu nu gan iztaisījis sevi par vislielāko muļķi, cik vien Rūķim iespējams. Ceru, ka neesmu jūs aizvainojis? Esmu visu jūsu majestāšu pazemīgs kalps — padesi pazemīgs. Un pateicos par savas dzīvības glābšanu, brūces sadziedēšanu, brokastīm — un mācību.

Bērni vienā balsī apliecināja, ka viss esot kārtībā un nevajagot vairs runāt.

—  Un nu, — teica Pīters, — ja jūs patiešām esat nolēmis paļauties uz mums…

—   Esmu! — Rūķis viņu pārtrauca.

—Tad ir skaidrs, kas jādara. Mums tūdaļ jāpiebiedrojas karalim Kaspianam.

—Jo drīzāk, jo labāk, — Trampkins piekrita. — Mana muļķība jau tā mūs krietnu stundu aizkavējusi.

—  Ceļš, pa kuru jūs nācāt, prasīs stundas divas, — teica Pīters.—Tas ir, mums. Mēs nespējam soļot cauru dienu un nakti kā jūs, Rūķi. —Tad viņš pagriezās pret citiem.—Tas, ko Trampkins dēvē par Aslana Pakalnu, acīmredzot ir pats Akmens Galds. Atcerieties, bija vajadzīga apmēram puse dienas, lai no turienes nokļūtu līdz Berunas braslam…

—    Mēs saucam to par Berunas tiltu, — iesprauda Trampkins.

—Mūsu laikos tur tilta nebija, — Pīters paskaidroja. — Un tad ceļš no Berunas līdz šejienei prasīja mazliet

vairāk par vienu dienu. Iedami nesteidzoties, mēdzām nokļūt mājās otrā dienā ap tējas laiku. Soļojot veicīgi, mēs varētu visu ceļa gabalu nomērot pusotrā dienā.

—    Tomēr neaizmirstiet, ka tagad viss apaudzis ar mežu, — iebilda Trampkins, — un mums jāizvairās no ienaidniekiem.

—    Paklausieties, — noprasīja Edmunds, — vai tad mums jāiet pa to pašu ceļu, pa kuru nāca mūsu Mīļais Mazais Draugs?

—Jūsu majestāte, ja mīlat mani, tad nesaucietvairs šādā vārdā, — Rūķis lūdza.

—  Labs ir, — Edmunds piekrita. —Vai drīkstu sacīt— MMD?

—  Paklau, Edmund, — Sjūzena pārmeta.—Neizturies visu laiku pret viņu tik vīzdegunīgi.

—   Nav ko uztraukties, meitenīt, tas ir, jūsu majestā­te, — sacīja Trampkins, sīki iesmiedamies. — Suns, kas rej, nekož. — (Pēc tam viņi bieži sauca Trampkinu par MMD, līdz gandrīz piemirsa, ko tas nozīmē.)

—   Kā jau teicu, — turpināja Edmunds, — mums nav nepieciešams iet pa to ceļu. Kāpēc mēs nevarētu paairēties mazliet uz dienvidiem, līdz tiekam pie Skaidrupes grīvas, un tad braukt par to? Tā mēs nokļūsim Akmens Galda pakalna aizmugurē, turklāt, kuģojot pa jūru, būsim drošī­bā. Ja nekavējoties dosimies ceļā, pirms tumsas nokļūsim pie Skaidrupes ietekas, pāris stundu nosnaudīsimies un rītā agri būsim pie Kaspiana.

—    Cik svarīgi gan ir pārzināt krastmalu! — piebilda Trampkins. — Par Skaidrupi neviens no mums nezina itin nekā.

—   Kā ar ēdamo? — vaicāja Sjūzena.

—      Būs vien jāiztiek ar āboliem, — teica Lūsija. — Taisāmies ceļā! Esam pavadījuši te gandrīz divas die­nas, un nekas vēl nav padarīts.

—   Un, lai kā arī būtu, neviens manu cepuri vairs par murdu neizmantos, — Edmunds pavēstīja.

Vienu no lietusmēteļiem sasēja par kaut ko līdzīgu maisam un sabāza tajā krietni daudz ābolu. Tad visi pama­tīgi padzērās akas ūdeni (jo svaigs vairs nebūs pieejams līdz Skaidrupes grīvai) un devās lejup pie laivas. Bērniem bija žēl pamest Ķēru Paravelu, kas, pat gulēdama krāsmatās, lika atkal justies kā mājās.

—Lai MMD labāk stūrē, — ieteica Pīters, — mēs ar Edu ņemsim katrs pa airim. Pa, pa, vēl kaut kas jāizdara. Vajadzē­tu novilkt bruņukreklus: pirms tiksim galā, dabūsim krietni pasvīst. Meitenes labāk lai ieņem vietas laivas priekšgalā un dod norādījumus MMD, jo viņš nezina ceļu. Vajadzēs ieairēt dziļi iekšā jūrā, līdz pabrauksim garām salai.

Zaļais, mežu apaugušais krasts drīz palika tālu aizmu­gurē, mazie līcīši un zemesragi sāka it kā izlīdzināties, un laiva cēlās un grima līganajos viļņos. Jūra ap laivu pletās plašāka un tālumā likās zilāka, bet tuvumā kūsāja zaļa. Gaiss smaržoja pēc sāls, un vienīgais troksnis radās, laivai šķeļot ūdeni, kas skalojās pret sāniem, un, airus iegremdē­jot un tiem trinoties duļļos, atskanēja paklusa plunkšķināšanās. Saule sāka cepināt.

Lūsija ar Sjūzenu priekšgalā jutās lieliski, jo varēja liekties pāri malai un mēģināt plaukstas pamērcēt ūdenī, kaut gan ne reizi neizdevās to īsti aizsniegt. Zem laivas varēja saskatīt jūras dibenu — lielākoties tīras, bālganas smiltis, taču reizēm pavīdēja arī purpurkrāsas aļģu lāsumi.

—   Kā senos laikos, — teica Lūsija, — vai atceraties mūsu ceļojumu uz Terebintiju… un Galmu — uz Septiņsalu rindu… un Vientuļajām Salām?

—Jā, — Sjūzena teica, — un mūsu lielo kuģi «Caurspī­dīgo Krāšņumu» ar gulbja galvu priekšgalā un kokā griez­tiem gulbja spārniem, kas stiepās gandrīz līdz vidusklājam?

—   Un zīda bruņām un lielajiem pakaļgala lukturiem?

—   Un dzīrēm tanī galā un muzikantiem.

—  Vai atceraties, ka reiz likām mūziķiem novietoties takelāžā un viņi tur spēlēja flautas, tā ka skaņas šķita lidojam no debesīm?

Drīz Sjūzena pārņēma Edmunda airi, un viņš piebied­rojās priekšgalā Lūsijai. Tagad viņi bija pabraukuši garām salai un iegriezās tuvāk krastmalai, kas šķita viscaur mežai­na un vientulīga. Tā varētu likties ļoti skaista, ja bērni neatcerētos laikus, kad tā pletās klaja, vēju piestrāvota un jautru draugu pilna.

—   Pē! Stipri nogurdinošs darbs, — Pīters atzinās.

—  Vai es nevaru drusku paairēt? — piedāvājās Lūsija.

—  Tev airi ir par lielu, — strupi noteica Pīters — ne tāpēc, ka dusmotos, bet tāpēc, ka trūka spēka gari runāt.

Devītā nodaļa Ko redzēja Lūsija

Sjūzena un abi zēni jutās bezgala noguruši no airēšanas, vēl pirms apbrauca ap pēdējo zemesragu un laiva sāka slīdēt pa Skaidrupi. Lūsijai sāpēja galva no garajām stun­dām karstajā saulē un ūdens zvīļošanās. Pat Trampkins ilgojās, kaut ceļojums būtu galā. Stūrmaņa sēdeklis bija domāts vīriem, ne Rūķiem — viņa kājas nesniedza laivas dibenu, un ikviens zina, ka to pat desmit minūtes grūti izciest. Turklāt, visiem nogurstot, arvien vairāk sabojājās oma. Līdz šim bērni bija tikai domājuši, kā nokļūt pie Kaspiana. Tagad viņi prātoja, ko darīs, kad karali atradīs, un kā saujiņa Rūķu un mežaino apgabalu dzīvnieku uz­veiks pieaugušo Cilvēkveidīgo armiju.

Krēslai uznākot, viņi lēni airēja pa Skaidrupes grīvas līkločiem. Tad krasti satuvojās ciešāk kopā un pārkarenie koki gandrīz savijās pār braucēju galvām, kļuva arvien tumšāks. Jūras šalkoņai paliekot aizmugurē, iestājās dziļš klusums; varēja pat dzirdēt, kā urdz mazie strautiņi, plūs­tot lejup no siliem, lai savienotos ar Skaidrupes ūdeņiem.

Beidzot viņi izkāpa krastā, pārāk noguruši, lai vēl kurtu uguni; pat vakariņu āboli (kaut arī vairumam braucēju šķita, ka negribas tos vairs ne acīs redzēt) likās labāki par zivīm, ko varētu noķert, un citu dzīvu radību, ko varētu nošaut. Kādu brīdi mēmi pazelējuši augļus, viņi saritinājās uz sūnu un sausu lapu paklāja starp četriem lieliem dižskā­baržiem.

Visi tūlīt aizmiga, tikai Lūsija vien ne. Būdama krietni mazāk nogurusi par citiem, viņa neparko nespēja ērti iekārtoties. Turklāt meitenei līdz šim bija piemirsies, ka visi Rūķi krāc. Viņa zināja, ka viens no labākajiem paņē­mieniem iemigt ir nepūlēties to darīt, tāpēc atvēra acis. Pa ērgļu paparžu un zaru spraugu varēja saskatīt, kā zib upe un pāri tai liecas debesis. Tad pēkšņā atmiņu uzplaiksnījumā meitene atkal pēc visiem šiem gadiem ieraudzīja Nārnijas spožās zvaigznes. Reiz viņa bija pazinusi tās labāk par mūsu pašu pasaules spīdekļiem, jo, būdama Nārnijas kara­liene, gāja gulēt daudz vēlāknekā bērnu dienās Anglijā. Un te nu tās bija — no savas guļvietas Lūsija saskatīja vismaz trīs vasarā redzamos zvaigznājus: Kuģi, Āmuru un Leo­pardu. «Mīļais, vecais Leopards,» viņa laimīgi nočukstēja.

Lūsija kļuva nevis miegaināka, bet arvien možāka — tas bija dīvains, naksnīgs, it kā sapņu valsts možums. Upe nu vizmoja gaišāk. Lūsija apjauta, ka to apspīd mēness, lai gan nejaudāja to saskatīt. Tagad meitene manīja, ka, līdzīgi viņai, atmostas arī viss mežs. Lāgā neaptverdama, kādēļ to dara, viņa aši piecēlās un pagāja gabaliņu prom no apmetnes.

«Tas ir brīnišķīgi,» meitene nodomāja. Gaiss bija vēss un spirgts; visapkārt strāvoja jaukas smaržas. Kaut kur tuvumā viņa izdzirda pogojam lakstīgalu: tā iesāka savus treļļus, tad apklusa, pēc tam sāka no jauna. Priekšā šķita mazliet gaišāks. Lūsija devās turp un iznāca skrajumā, kur auga mazāk koku; pa to starpām uz zāles krita mēness­gaismas lāsumi un plankumiņi, tomēr gaisma un ēnas tā sajaucās, ka lāgā nevarēja saprast, kur kas ir un kas tas īsti ir. Tanī pašā mirklī lakstīgala, beidzot apmierināta ar savu iedziedāšanos, ļāva melodijai plūst pilnā sparā.

Lūsijas acis pamazām pierada pie gaismas, un viņa skaidrāk saskatīja tuvākos kokus. Sirdī iedegās skaudras ilgas pēc senajām dienām, kad Nārnijas koki prata runāt. Viņa skaidri apzinājās: vajag tos tikai atmodināt un šie milzeņi runās, pieņēmuši katrs savu cilvēcisko veidolu. Viņa palūkojās uz sudraboto bērzu: tam būtu maigi šalcoša balss, un tas izskatītos pēc slaidas meitenes, kam mad krīt pāri sejai un kam tīk dejot. Viņa paraudzījās uz ozolu: tas būtu grumbains, bet sirsnīgs vecs vīrs ar cirtainu bārdu un kārpainu seju un rokām, un uz kārpām augtu reti matiņi. Lūsija pavērās uz skābardi, zem kura stāvēja. A! — tas būtu pats skaistākais! Tas pārvērstos par laipnu dievieti, gludu un cienīgu, — par meža valdnieci.

— Ai, Koki, Koki, Koki, — skaitīja Lūsija (kaut gan nebija grasijusies vispār runāt). — Ai, Koki, mostieties, mostieties, mostieties! Vai neatminaties? Vai mani neat­minaties? Driādas un meža Nimfas, iznāci et ārā, nāciet pie manis!

Kaut gan nemanīja ne mazāko vēja pūsmu, visi koki sakustējās. Lapu čaukstoņa gandrīz atgādināja vārdus. Lakstīgala pārtrauca dziesmu, it kā lai ieklausītos šajos čukstos. Lūsija manīja, ka kuru katru mirkli viņa var sākt saprast, ko koki pūlas pateikt. Tomēr šis mirklis nepienā­ca. Čaukstoņa apklusa. Lakstīgala atsāka pogošanu. Pat mēnessgaismā mežs atkal izskatījās kā parasti. Taču Lūsiju pārņēma sajūta (kāda mūs pārņem reizēm, kad mēģi­nām atcerēties kādu vārdu vai datumu un tas gandrīz izdodas, bet pazūd, pirms spējam to patiešām atsaukt atmiņā), ka viņa kaut ko palaidusi garām: varbūt uzrunā­jusi kokus pavisam īsu mirkli par agru vai pavisam īsu mirkli par vēlu, vai arī visi vārdi bijuši pareizi, tikai viens ne, vai arī viņa iespraudusi kādu vārdu, kas bijis gluži vienkārši nepareizs.

Pavisam pēkšņi viņu pārņēma nogurums. Meitene de­vās atpakaļ uz apmetni, ieritinājās starp Sjūzenu un Pīteru un pēc īsa brītiņa iemiga.

Nākamajā rītā visi pamodās nosaluši un nomākti, kokus ietina pelēcīgs mijkrēslis (jo saule vēl nebija uzaususi), apkārtne šķita mitra un netīra.

—Lai sveikti āboli, — sērīgi smīnēdams, novilka Tram­pkins. —Man jums, senie karaļi un karalienes, jāteic, ka jūs savus galminiekus pārāk sātīgi vis neēdināt!

Visi piecēlās, nopurinājās un pavērās apkārt. Koki bija saauguši biezi, un jebkurā virzienā saredzams visai maz.

—  Laikam tak jūsu majestātes ceļu zina labi? — sacīja Rūķis.

—     Es nezinu, — attrauca Sjūzena. — Savu mūžu neesmu redzējusi tādus kokus. Patiesībā es biju stingri pārliecināta, ka mums visu laiku jābrauc pa upi.

—   Tad tu, manuprāt, to būtu arī varējusi pateikt, — pilnīgi attaisnojamā skarbumā atcirta Pīters.

—   Neņem to skuķi galvā, — pamācīja Edmunds. —Tā jau vienmēr aplej kā ar aukstu ūdeni. Tev tak, Pīter, ir tavs kabatas kompass, vai ne? Nu, tad ejam taisni kā pa dēli. Jāturas tikai uz ziemeļrietumiem—jāšķērso tā mazā upīte, kā viņu sauc — Straujā…

—  Zinu, zinu, — atsaucās Pīters.—Tā, kas pie Berunas brasla jeb Berunas tilta, kā to dēvē MMD, ietek lielajā.

—  Pilnīgi pareizi. Tai jātiek pāri un jādodas augšup, un tad jau arī nonāksim pie Akmens Galda (tas ir, Aslana Pakalna) — nonāksim ap pulksten astoņiem deviņiem. Karalis Kaspians, cerams, uzcienās mūs ar gardām brokas­tīm!

—  Kaut nu tev būtu taisnība, — sacīja Sjūzena, — es to visu nejaudāju paturēt galvā.

—  Tā ir meiteņu sliktākā īpašība, — Edmunds vērsās pie Pītera un Rūķa. — Karte viņām nekad nepaliek galvā.

—Tāpēc, ka mums tur jau kaut kas ir iekšā,—piezīmē­ja Lūsija.

Sākumā viss ritēja diezgan labi. Bērni pat domājās uzgājuši kādu vecu, zināmu taku, tomēr, ja jums ir kāda saprašana par mežiem, jūs zināsiet, ka tur vienmēr acīs iekrīt iedomātas takas. Pēc piecām minūtēm tās pazūd, un tad jums šķiet, ka esat atraduši citu (un cerat, ka tā nav cita, bet drīzāk pirmās turpinājums). Tomēr arī tā pazūd, un pēc tam, kad jūs esat aizvilināti labu gabalu prom no īstā virziena, jūs saprotat, ka nekādu taku vispār nav bijis. Taču zēni un Rūķis bija pieraduši pie mežiem un neļāvās apmā­nīties ilgāk par nedaudziem mirkļiem.

Viņi bija nosoļojuši apmēram pusstundu (trīs šajā pul­ciņā no vakardienas airēšanas bija ļoti stīvi), kad Tram­pkins pēkšņi nočukstēja: — Stāt!

Visi apstājās.

—    Kāds mums seko, — viņš klusu sacīja. — Vai, pareizāk sakot, kāds turas mums līdzi — tur, kreisajā pusē.

Visi stāvēja nekustēdamies, klausoties un cieši skato­ties, līdz sāka sāpēt gan ausis, gan acis.

—  Mums abiem būtu prātīgāk turēt stopus gatavībā, — Sjūzena sacīja Trampkinam. Rūķis pamāja ar galvu, un, kad abi loki bija sagatavoti, bariņš devās tālāk.

Viņi nogāja dažus desmitus jardu pa krūmu klajieni, vērīgi lūkodamies apkārt. Tad viņi nonāca vietā, kur pamežs kļuva biezāks un vajadzēja iet tam tuvāk. Tieši tajā brīdī, kad viņi gāja garām šai vietai, no biezokņa, zariem lūstot, zibenīgi izšāvās kāds rūcošs radījums, kas nogāza Lūsiju zemē. Krītot viņa dzirdēja nostrinkšķam stiegru, tā ka meitenei aizrāvās elpa. Atkal atguvusi spēju saredzēt, kas notiek, viņa ieraudzīja zālē guļam beigtu nikna izskata pelēko lāci ar Trampkina raidīto bultu sānos.

—  Šajā šaušanas sacensībā MMD tevi pieveica, Sjū, — ierunājās Pīters, mazliet māksloti pasmīkņādams. Pat viņu šis notikums bija krietni izsitis no sliedēm.

—    E… es pārāk ilgi vilcinājos, — apmulsusi sacīja Sjūzena. — Redziet, es tā baidījos, ka tas varētu būt… viens no mūsu lāču paveidiem, Runājošs lācis. — Proti, viņai neparko negribējās kādu nogalināt.

—     Te jau slēpjas tas āķis, — sacīja Trampkins. — Vairums zvēru kļuvuši par ienaidniekiem un zaudējuši valodu, bet joprojām ir palicis vēl pulciņš no otras sugas. Dažkārt māc šaubas, bet ilgi kavēties nedrīkst.

—   Nabaga vecais Lutausis, — žēloja Sjūzena. — Vai jums neliekas, ka šis bija no tiem otriem?

—   Nebija vis, — teica Rūķis, — es redzēju purnu un dzirdēju šņākoņu. Šim tikai gribējās uzkost Mazo Skuķīti brokastīs. Un, ja nu runā par brokastīm — es nevēlējos jūsu majestātēm sagādāt vilšanos, kad jūs sacījāties ceram, ka ķēniņš Kaspians cels galdā sātīgu maltīti, taču gaļas nometnē gaužām trūkst. Lācis ir labs medījums. Būtu muļķīgi atstāt to guļam, nepaņemot neko līdzi, un tas mūs neaizkavēs vairāk par pusstundu. Man domāt, jūs abi, jaunie zēni, tas ir, karaļi, zināt, kā lācim novilkt ādu?

—   Ejam un apsēžamies krietnā attālumā, — Sjūzena sacīja Lūsijai. — Es zinu, kāda tā būs nejaucīga procedū­ra. — Lūsija nodrebinājās un pamāja ar galvu. Kad abas bija nometušās zālē, viņa sacīja: — Sjū, man iešāvās prātā šausmīga doma.

—   Kas tad nu?

—   Vai nebūtu drausmīgi, ja kādu dienu mūsu pašu pasaulē, mājās, cilvēki sirdīs un dvēselēs pamazām kļūtu par tādiem kā šie mežazvēri, bet joprojām izskatītos pēc cilvēkiem, tā ka nekad nevarētu zināt, ar kuru īsti ir darīšana.

—  Mums ir pietiekami daudz raižu te un tagad Nārni­jā, — atcirta praktiskā Sjūzena,—nav ko iztēloties visādus brīnumus.

Kad meitenes atgriezās pie zēniem un Rūķa, tik daudz no labākās gaļas bija izgriezts, cik, domājams, visi kopā jaudās panest. Nav gan nekādas patikas piebāzt kabatas ar jēlu gaļu, taču ceļinieki ietina to svaigās lapās un samieri­nājās ar likteni. Visi bija pietiekami pieredzējuši, lai apzi­nātos, ka, nosoļojot diezgan ilgi un sajūtot patiesu izsalku­mu, izturēšanās pret šiem ļumīgajiem, netīkamajiem vīs­tokļiem būs pavisam citāda.

Tā nu viņi atkal stampāja tālāk (apstādamies pie pirmā strauta, kas gadījās ceļā, lai noskalotu trīs pārus roku, kurām tas bija sevišķi vajadzīgs), līdz uzlēca saule un sāka dziedāt putni, un ērgļu papardēs dūkt vairāk mušu, nekā būtu vēlams. Locekļi, līdz šim stīvi no vakardienas airēša­nas, kļuva lokanāki. Visiem uzlabojās oma. Saule sildīja arvien vairāk, visi noņēma bruņucepures un nesa tās rokās.

—  Cerams, ka mēs tiešām ejam pareizā virzienā, ko? — apmēram pēc stundas noprasīja Edmunds.

—   Nevaru iedomāties, ka mēs varētu iet nepareizi, ja vien nenovirzāmies pārāk stipri pa kreisi, — Pīters atteica. —Ja nenovirzīsimies pārākstipri pa labi, ļaunākais, kas var notikt, ir zaudēt mazliet laika, jo tad uzdursimies Lielajai Upei pārāk ātri un būsim spiesti mest līkumu ap stūri.

Iešana atkal turpinājās pilnīgā klusumā, ja neņem vērā kāju dipoņu un bruņukreklu žvadzēšanu.

—  Kur tā sasodītā Straujupe nozudusi? — pēc krietna brīža norūca Edmunds.

—  Protams, man arī šķiet, ka mums jau būtu vajadzējis tai uzdurties, — piekrita Pīters. — Taču neko citu mēs nevaram darīt kā vien iet uz priekšu.

Abi zēni manīja, ka Rūķis noraizējies lūkojas viņos, taču nebilst ne vārda.

Un tā visi dkai gāja un gāja, un bruņukrekli sāka likties ļoti smagi un sakarsuši.

—   Kas tad nu? — Pīters pēkšņi iesaucās.

Nemanot viņi bija nonākuši nelielas, bet ļoti stāvas

kraujas malā, no kurienes pavērās aiza. Lejā tecēja upe. Otrā pusē klintis pacēlās daudz augstāk. No visa pulciņa tikai Edmunds (un varbūt Trampkins) prata kāpt kalnos.

—   Izlūdzos piedošanu, — teica Pīters. — Tā ir mana vaina, ka mēs izvēlējāmies šo ceļu. Esam apmaldījušies. Šo vietu neesmu nekad savā mūžā redzējis.

Rūķis caur zobiem klusi iesvilpās.

—   Ai, griezīsimies atpakaļ un iesim pa otru ceļu, — lūdzās Sjūzena. — Es jau visu laiku paredzēju, ka šajos mežos mēs apmaldīsimies.

—     Sjūzen! — Lūsija pārmeta. — Nešķendējies uz Pīteru! Tas ir baigi nelāgi, turklāt viņš dara visu, ko spēj.

—   Un tu savukārt nelec krāgā Sjūzenai, — pamācīja Edmunds. — Manuprāt, viņai ir pilnīga taisnība.

—  Tantes un tītari! — Trampkins iesaucās. —Ja mēs apmaldījāmies, nākdami šurp, kas var apzvērēt, ka atradī­sim īsto ceļu atpakaļ? Un, ja mums jāvelkas atpakaļ uz Salu un jāsāk viss no jauna — kaut arī mēs to varētu darīt —, tad tas nozīmē tikpat kā mest plinti krūmos. Tādā gaitā ejot, mēs ieradīsimies, kad Mirazs Kaspianu sen jau būs piebeidzis.

—  Vai domājat, ka mums jāturpina šis ceļš? — vaicāja Lūsija.

—     Es neesmu pārliecināts, ka Visaugstākais karalis patiešām būtu apmaldījies. — Rūķis atbildēja. — Kāpēc šī upīte nevarētu būt Straujā?

—  Tāpēc, ka Straujā netek pa aizu, — teica Pīters, ar zināmām grūtībām apvaldīdams niknumu.

—Jūsu majestāte saka «netek», — attrauca Rūķis,—bet vai nevajadzēja teikt «netecēja» Jūs pazināt šo zemi pirms simtiem — varbūt pirms tūkstošiem gadu. Vai ar to nevarēja notikt pārmaiņas? Iespējams, ka nogruvums atrā­vis pusi no šī pakalna sāniem, atkailinādams klintis, un tā radušās stāvas kraujas aizas viņā pusē. Straujā varbūt gadu pēc gada padziļinājusi gultni, līdz radušās pazemās kraujas šajā pusē. Varbūt notikusi zemestrīce vai kas cits.

—  Tas man nebija ienācis prātā, — atzinās Pīters.

—  Un, lai kā arī būtu, — Trampkins turpināja, — pat ja tā nav Straujā, tad tomēr šī upīte plūst apmēram uz ziemeļiem un tai tik un tā jāietek Lielajā Upē.

Man šķiet, ka, nākdams uz grīvu, es pagāju tādai vietai garām. Tāpēc, ja dosimies lejup gar straumi uz labo pusi, tad uzdursimies Lielajai Upei. Varbūt ne tik tuvu tiltam kā cerējām, taču vismaz stāvoklis nebūs sliktāks kā tad, ja jūs soļotu pa to ceļu, pa kuru gāju es.

—   Trampkin, jūs gan esat brašs vīrs, — teica Pīters. — Nu tad ejam. Pa šo aizas malu.

—   Skat! Skat! Skat! — iekliedzās Lūsija.

—   Kur? Kas? — visi taujāja.

—  Lauva! — iesaucās Lūsija. — Pats Aslans. Vai tad jūs neredzējāt? — Viņas seja pēkšņi atplauka un acis iemir­dzējās.

—  Vai tev tiešām liekas… ? — iesāka Pīters.

—    Kā tev šķiet — kur tu viņu redzēji? — vaicāja Sjūzena.

—   Nerunājiet kā pieaugušie! — Lūsija dusmojās, pie­cirzdama kāju. — Man nešķiet, ka es viņu redzēju. Es patiešām redzēju!

—   Kur, Lū? — taujāja Pīters.

—   Tieši tur augšā, starp diviem pīlādžiem. Nē, šajā aizas pusē. Un augšā, ne apakšā. Tieši pretējā pusē tam ceļam, pa kuru jūs gribat iet. Un viņš rādīja, lai mēs ejam tur, kur atrodas viņš — tur augšā.

—   Kā tu zini, ka viņš gribēja tieši to? — Edmunds šaubījās.

—  Viņš… es… es gluži vienkārši to nopratu, — sacīja Lūsija, — no viņa izteiksmes.

Pārējie mulsā klusumā palūkojās cits citā.

—  Iespējams, ka jūsu majestāte redzēja kādu lauvu, — piezīmēja Trampkins. — Šajos mežos mīt lauvas, tā man stāstīts. Bet nevar apgalvot, ka tas bijis draudzīgs un runājošs lauva, tāpat kā mūsu sastaptais lācis nebija drau­dzīgs un runājošs lācis.

—   Ai, nerunājiet nu tādas muļķības! — teica Lūsija. —Vai jūs domājat, ka es nepazīšu Aslanu, ja to ieraudzīšu?

—   Šobrīd nu gan viņam vajadzētu būt krietni vecam lauvam, —Trampkins nerimās. —Ja viņš ir tas pats, ko jūs pazināt, uzturēdamies te iepriekšējā reizē! Un, ja nu tas arī būtu tas pats, kas viņu kavētu kļūt par nesaprātīgu meža zvēru kā daudzi citi?

Lūsija tumši pietvīka un laikam gan būtu metusies virsū Trampkinam, ja Pīters neuzliktu roku viņai uz pleca.

—  MMD nesaprot. Kā viņš to spētu? Jums gluži vien­kārši jātic, Trampkin, ka mēs patiešām zinām par Asla­nu — tas ir, zinām kaut mazu daļu. Un nerunājiet vairs par viņu tā kā iepriekš. Pirmkārt, par viņu nepiedien tā runāt, un, otrkārt, tās ir muļķības. Jautājums vienīgi, vai Aslans patiešām te atnācis.

1 — Bet es zinu, ka viņš bija atnācis, — teica Lūsija, un viņas acīs ieriesās asaras.

—Jā, Lū, bet, redzi, mēs nezinām, — atteica Pīters.

—  Atliek tikai balsot, — ierosināja Edmunds.

—     Labs ir, — piekrita Pīters. — Jūs, MMD, esat vecākais. Par ko jūs balsojat? Augšup vai lejup?

—  Lejup,—sacīja Rūķis. — Es neko nezinu par Aslanu. Turpretī es zinu, ka, pagriežoties pa kreisi un ejot pa aizu gar upi augšup, iespējams, aizritētu visa diena, pirms mēs atrastu vietu, kur varētu to šķērsot. Savukārt, pagriežoties pa labi un ejot gar upi lejup, mēs noteikti nedaudzās stundās sasniegsim Lielo Upi. Un, ja te patiešām mīt īsti lauvas, tad turēsimies no tām pa gabalu, nevis dosimies klāt.

—   Ko tu saki, Sjūzen?

—  Nedusmojies, Lū, — teica Sjūzena, — bet es nudien uzskatu, ka jāiet lejup. Esmu beigta aiz noguruma. Lauzī­simies ārā no šī drausmīgā meža tik ātri, cik vien var. Un bez tevis neviens neko taču neredzēja.

—   Edmund? — turpināja Pīters.

—    Es gribu teikt tikai to, — ātri nobēra Edmunds, viegli nosarkdams, — ka pirms gada—vai, vienalga, pirms tūkstoš gadiem —, kad mēs pirmo reizi atklājām Nārniju, to pati pirmā atklāja Lūsija un mēs neviens negribējām viņai ticēt. Atceros, ka es pats to galīgi nevēlējos. Tomēr galu galā viņai bija taisnība. Vai tad nebūtu godīgi ticēt arī šoreiz? Es balsoju, ka jāiet augšup.

—  Ed, brālīt! — iesaucās Lūsija, satverdama zēna roku.

—   Un tagad ir tava kārta, Pīter, — norādīja Sjūzena, — un es patiešām ceru…

—    Klusē, jel klusē, apklusti un ļauj cilvēkam pado­māt, — Pīters māsu pārtrauca. — Man ļoti gribētos, lai nevajadzētu balsot.

—  Jūs esat Visaugstākais karalis, — Trampkins bargi pamācīja.

— Lejup, — krietnu bridi klusējis, izgrūda Pīters. — Es zinu, ka Lūsijai galu galā var izrādīties taisnība, bet neko darīt — jāizšķiras vai nu par vienu, vai par otru.

Tādējādi pulciņš devās pa labi gar upmalu lejup pa straumi. Lūsija soļoja pēdējā un rūgti raudāja.

Desmitā nodaļa Lauvas atgriešanās

Ejot turēties aizas malā nebija tik viegli, kā varētu domāt. Nosoļojuši nelielu ceļa gabalu, viņi sadūrās ar egļu jaunaudzi, kas bija iesējusies pašā malā, un, desmit minūtes mēģinājuši, līzdami pa apakšu vai šķirdami zarus, tikt tai cauri, gājēji saprata, ka stundas laikā nespēs pieveiktvairāk par pusjūdzi. Tā nu visi griezās atpakaļ, izlīda ārā un nolēma egļu mežu apiet. Tas ceļiniekus aizveda daudz tālāk uz labo pusi, nekā viņi būtu gribējuši, klintis izgaisa skatieniem, un ausis nesadzirdēja straumes šalkoņu, līdz beidzot visus pārņēma bailes, ka viņi pazaudējuši ceļu pavisam. Neviens nezināja, cik ir pulkstenis, taču juta, ka iestājies pats karstākais dienas laiks.

Kad pulciņš beidzot atkal nokļuva aizas malā (gandrīz jūdzi zemāk par vietu, no kuras bija sākuši iet), viņi secināja, ka klintis viņā pusē ir nodrupušas un krietni zemākas. Drīz vien atradās celiņš, pa kuru varēja nokāpt zemāk un turpināt iešanu pa upes krastu. Taču vispirms visi atpūtās un remdēja slāpes. Neviens vairs nerunāja par brokastīm vai par pusdienām kopā ar Kaspianu.

Iespējams, ka viņi bija rīkojušies saprātīgi, turēdamies pie Straujās, nevis soļodami pa augšu. Tā varēja turēties pareizajā virzienā: kopš iespraukšanās egļu mežā visi bai­ļojās, ka būs spiesti aiziet pārāk tālu sānis un mežā aizmal­dīties nezin kur. Tas bija izrādījies vecs biezoknis bez ceļiem, tā ka iet uz priekšu drīkstēja tikai taisnā virzienā. Ceļu ik brīdi aizšķērsoja necaurejamas kazenāju biežņas,

krituši koki, čūkslāji un kopā sapinušies krūmi. Taču arī Straujās aiza nebūt neizrādījās ērta soļošanai — proti, tā nebija nekas jauks ļaudīm, kuri steidzās. Pēcpusdienas pastaigai, kas noslēgtos ar tējas dzeršanu svaigā gaisā, tā būtu bijusi brīnišķīga. Tai piemistu viss, kas vēlams tādām ekskursijām — dārdoši ūdenskritumi, sudrabotas gāzmas, dziļi dzintarkrāsas atvari, sūnām apauguši akmeņi un mīk­sti sūnu laukumiņi krastmalā -— tajos varēja iegrimt līdz potītēm —, visvisādas papardes, dārgakmeņiem līdzīgas spāres, dažreiz virs galvas kāds vanags un reiz (tā šķita gan Pīteram, gan Trampkinam) — ērglis. Taču gan bērniem, gan Rūķim visvairāk gribējās iespējami drīzāk ieraudzīt Lielo Upi, Berunu un ceļu uz Aslana Pakalnu.

Soļojot tālāk, Straujās kritumi kļuva arvien stāvāki un stāvāki. Ceļojums arvien vairāk un vairāk pārvērtās kāpša­nā un arvien mazāk un mazāk atgādināja iešanu — vietām tā bija bīstama rāpšanās pa glumām klintīm, no kurām

varēja iegāzties baisā bezdibenī, kur lejā dzirdēja nikni dārdam straumi.

Varat nešaubīties, ka visi dedzīgi lūkojās uz kreisās puses klintīm—vai tur neparādīsies kāda plaisma vai vieta, kur būtu iespējams uzkāpt augšā, taču klintis nežēlīgi klusēja. Tas tracināja, jo ikkatrs zināja, ka, reiz izkļuvuši no aizas otrā pusē, viņi atradīsies lēzenā nogāzē samērā nelie­lā attālumā no Kaspiana štāba.

Zēni un Rūķis tagad uzskatīja, ka jāiededzina uguns­kurs un jāizcep lāča gaļa. Sjūzena tam pretojās, vienīgais, ko viņa vēlējās (tādi bija meitenes vārdi) — bija «doties tālāk, tikt ar to galā un izkļūt no šiem drausmīgajiem mežiem». Lūsija jutās pārāk nelaimīga un nogurusi, lai vispār par kaut ko izteiktos. Tomēr, tā kā trūka sausas malkas, šķita visai mazsvarīgi, ko kāds domā. Zēni sāka gudrot, vai jēla gaļa tiešām ir tik pretīga, kā viņiem allažiņ stāstīts. Trampkins apliecināja, ka tā nudien esot.

Ja bērni būtu laidušies tādā pārgājienā pirms dažām dienām Anglijā, viņi, protams, justos pārguruši. Manu­prāt, es jau iepriekš paskaidroju, kādas pārmaiņas viņos izraisīja Nārnijā. Pat Lūsijā patlaban, ja tā var izteikties, bija palikusi tikai viena trešdaļa no mazās meitenes, kas pirmo reizi dodas uz internātskolu, turpretī divas trešdaļas jau sastādīja Nārnijas karaliene Lūsija.

—   Beidzot! — iesaucās Sjūzena.

—   Urā, urā! — piebalsoja Pīters.

Upes aiza nupat bija metusi līkumu, un gājēju acīm lejā pavērās visa apkārtne. Viņi redzēja klajumu, kas stiepās līdz apvārsnim, taču starp to un viņu atrašanās vietu plūda sudrabotā, platā Lielās Upes straume. Viņi saskatīja īpaši apjomīgo, seklo vietu, kur reiz atradās Berunas brasls, tagad krastus savienoja garš, daudzspraišļots tilts. Otrā pusē raiboja maza pilsētiņa.

— Deviņi pērkoni! — iesaucās Edmunds. — Tieši tur, kur paceļas pilsēta, mēs izcīnījām Berunas kauju!

Zēnus tas ielīksmoja vairāk par visu citu. Cilvēks nekad nejūtas stiprāks kā tad, kad raugās uz vietu, kur pirms gadu simtiem izcīnījis lielisku uzvaru, nemaz jau nerunājot par karaļvalsts iegūšanu. Pīters ar Edmundu drīz vien iegrima tik rosīgās pārrunās par kauju, ka piemirsa noberztās kājas un smagos bruņukreklus, kas spieda plecus. Stāstījums ieinteresēja arī Rūķi.

Nu visi gāja ātrākā solī. Iet kļuva vieglāk. Lai gan pa kreisi joprojām slējās stāvas klintis, labajā pusē pamats zem kājām vērtās nolaidens. Drīz vien tā nebija vairs aiza, bet vienīgi ieleja. Beidzās ūdenskritumi, un sākās atkal diez­gan biezi meži.

Tad pēkšņi —švīks!—un pēc tam skaņa, kas atgādināja dzeņa klauvējienu. Bērni joprojām prātoja, kur (pirms gadsimtiem) viņi dzirdējuši tādu skaņu un kāpēc tā šķiet tik nepatīkama, kad Trampkins iesaucās «Gulties!» un tajā pašā brīdī norāva Lūsiju (viņa tai mirklī pagadījās Rūķim blakus) zemē papardēs. Pīters, kas bija lūkojies apkārt, vai neieraudzīs kādu vāveri, pamanīja, kas tas ir — koka stumbrā tieši virs viņa galvas bija ieurbusies gara, draudīga bulta. Paraudams lejup Sjūzenu un nokrizdams arī pats, viņš manīja, ka pāri plecam griezīgi aizsvilpj vēl viena bulta, kas ietriecas viņam turpat pie sāniem.

—    Aši! Aši! Atkāpieties! Lieniet pa zāli! — aizelsies dvesa Trampkins.

Bērni pagriezās un, papardēm un riebīgiem dūcošu mušu mākoņiem pa vidu locīdamies, līda augšup pa nogā­zi. Visapkārt švīkstēja bultas. Viena, spīvi nodzinkstēdama, skāra Sjūzenas bruņucepuri, bet pasitās sānis. Viņi rāpās ātrāk. Lija sviedri. Zēni ar rokām pieturēja zobenus, bai­doties pār tiem paklupt.

Tas bija nogurdinošs skrējiens — atkal tikai kalnup, atpakaļ pa vietām, kuras nupat bija pamestas aizmugurē. Kad visi manīja, ka nav vairs spēka paskriet, kaut arī būtu jāglābj dzīvība, viņi elsodami nokrita miklajās sūnās aiz milzīga akmens pie kāda ūdenskrituma, pārsteigti ierau­dzīdami, ka atrodas jau lielā augstumā.

Bēgļi uzmanīgi ieklausījās. Nebija dzirdams, ka viņiem kāds dzītos pakaļ.

—     Tas nu būtu kārtībā, — teica Trampkins, dziļi ievilkdams elpu. — Mežu viņi nepārmeklēs. Acīmredzot tie bija vienīgi sargkareivji. Taču tas nozīmē, ka Mirazam lejā ir priekšpostenis. Piķis un zēvele! Tik tikko izgājām ar veselu ādu!

—  Es būtu pelnījis krietnu pļauku par to, ka vedu jūs pa šo ceļu, — sacīja Pīters.

—     Gluži pretēji, jūsu majestāte, — teica Rūķis. —Pirmkārt, tas nebijāt jūs, bet jūsu karaliskais brālis, karalis Edmunds, kas pirmais ierosināja braukt pa Skaidrupi.

—   Diemžēl MMD ir taisnība, — piekrita Edmunds, kas, kopš viss sāka iet grīstē, patiešām bija to piemirsis.

—       Bet, ja skatās no cita viedokļa, — Trampkins turpi­nāja, — tad jāpiekrīt, ka, ejot pa manām pēdām, mēs droši vien būtu ieskrējuši tieši rīklē jaunajam priekšpostenim vai vismaz dabūtu mukt tāpat kā tagad. Manuprāt, Skaidrupes virziens izrādījies vislabākais.

—   Laime nelaimē, — piebilda Sjūzena.

—   Ir nu gan laime! — Edmunds norūca.

—   Droši vien tagad būs jāiet atkal pa aizu tieši aug­šup, — teica Lūsija.

—     Lūsij, tu esi varone! — iesaucās Pīters. — Tā runādama, tu smalkjūtīgi izvairījies no teiciena: «Es jau teicu…» Dodamies ceļā!

—   Un, kolīdz būsim nokļuvuši dziļi mežā, — Tram­pkins turpināja, — tad, sakiet ko gribat, bet es iekuršu uguni un pagatavošu vakariņas. Tikai jātiek labi tālu pro­jām no šīs vietas.

Nav nepieciešams attēlot, ar kādām pūlēm ceļinieki tuntuļoja atpakaļ pa aizu. Tas bija krietni smags darbs, taču dīvainā kārtā visi jutās spriganāki. Viņos ieplūda jauni spēki: lieliski bija iedarbojies vārds «vakariņas».

Pulciņš pienāca pie egļu meža, kas dienā bija radījis tādas grūtības, un apmetās kādā ieplakā. Sameklēt kurinā­mo nogurušajiem ceļiniekiem bija tīrās mokas, toties kāds bija skats, kad gaisā uzšāvās liesmas! Visi vilka ārā no kabatām mitros, notraipītos lāča gaļas, vīstokļus, kuri ik­vienam cilvēkam, kas būtu pavadījis dienu telpās, šķistu atbaidoši. Rūķim bija lieliskas idejas, kā gatavot ēdienu. Katru ābolu (viņiem vēl krājumā daži atradās) ietina lāča gaļā, it kā tie būtu nevis kā parastā mīklā, bet daudz biezākā apvalkā uz asa koka uzdurami un tā cepami ķiļķeni. Ābolu sula iesūcās gaļā — iznāca gluži kā cepta cūkgaļa ar ābolu mērci. Lācis, kas pārtiek galvenokārt no citiem dzīvnie­kiem, nav garšīgs, turpretī lācis, kas savā mūžā notiesājis lielu vairumu medus un augļu, ir lielisks, un šis izrādījās tieši tāds lutausis. Izdevās patiesi karaliska maltīte! Un pēc tās, protams, nebija jamazgā trauki — varēja atgulties, vērot Trampkina pīpes dūmus, izstaipīt nogurušās kājas un papļāpāt. Tagad visi loloja lielas cerības, ka rīt atradīs karali Kaspianu un dažu dienu laikā sakaus Mirazu. Varbūt tā cerēt nebija prātīgi, bet tā nu viņiem šķita.

Cits pēc cita visi ātri vien iemiga.

Lūsija atmodās no visdziļākā miega, ko vien var iedo­māties, ar sajūtu, ka nez kāda balss, jaukāka par it visu pasaulē, saukusi viņu vārdā. Sākumā meitenei likās, ka tā ir tēva balss, un tomēr ne gluži tāda pati. Tad viņai šķita, ka saucējs ir Pīters, bet arī šis minējums nebija īstais. Lūsijai negribējās celties: ne tāpēc, ka viņa vēl justos nogurusi, — gluži pretēji — viņa manīja, ka ir brīnišķīgi atpūtusies un ka visos kaulos sāpes pagaisušas; nē, Lūsijai negribējās slieties kājās tāpēc, ka viņa jutās bezgala laimīga un omulīga. Meitene lūkojās tieši augšup uz Nārnijas mēnesi, kas ir lielāks par mūsējo, un uz zvaigžņotajām debesīm, jo apmetne atradās samērā klajā vietā.

— Lūsij, — atkal atskanēja sauciens, taču saucējs nebija nedz tēvs, nedz Pīters. Meitene uzslējās sēdus, satraukumā trīcēdama — tomēr ne aiz bailēm. Mēness bija tik spožs, ka visa apkārtējā sila ainava šķita gandrīz gaiša kā dienā, lai gan izskatījās mežonīgāka. Lūsijas aizmugurē tumsa egļu mežs, viņai pa labi aizas viņā pusē pacēlās robainas klinšu smailes; tieši priekšā līdzens zāliens pletās līdz kokiem apaugušai pļavai apmēram bultas šāviena attālumā. Lūsija ļoti vērīgi ieurbās ar skatienu šajā skupsnā.

— Hm, man nudien šķiet, ka tie kustas, — viņa sev sacīja. — Staigā.

Sirdij strauji pukstot, viņa piecēlās un devās turp. No pļavas neapšaubāmi adidoja troksnis — šalkoņa, kāda kokos saceļas stiprā vējā, lai gan šonaktvēja nebija. Tomēr tā nebija arī gluži parasta lapu šalkoņa. Lūsija sadzirdēja tajā kādu melodiju, bet nespēja to uztvert, tāpat kā ie­priekšējā naktī nebija spējusi saprast vārdus, kad koki gandrīz vai bija sākuši ar viņu runāt. Tomēr patlaban vismaz varēja saklausīt tādu kā ritmu; Lūsija manīja, ka, pieejot tuvāk, arī viņas pašas kājas grib dejot. Un nu koki neapšaubāmi kustējās, kustējās turp un atpakaļ, cits caur citu kā sarežģītākā kantridejā. («Un man šķiet,» Lūsija domāja, «ja koki dejo, tad noteikti ļoti, ļoti raksturīgā kantrisolī.») Tagad meitene atradās gandrīz dejotāju vidū.

Sākumā viņa paskatījās uz koku, kas pirmajā acu uzme­tienā vispār neatgādināja koku, bet milzīga auguma cilvē­ku ar pinkainu bārdu un ķerainu, biezu matu mežu. Lūsija nenobijās: tādus viņa bija redzējusi jau agrāk, taču, palūko­jusies vēlreiz, ieraudzīja vienīgi koku, lai gan tas joprojām kustējās. Protams, nevarēja saskatīt, vai tam ir kājas vai saknes, jo, kad koki kustas, tie soļo nevis pa zemes virsu, bet tai pa vidu, brizdami pa to tāpat, kā mēs brienam pa ūdeni. Līdzīgi notika ar katru koku, kam meitene pievērsa acis. Kādu mirkli tie šķita draudzīgi, jauki milži un milze­nes, kuru apveidu šie Koku Cilvēki pieņem, kad kāda burvība atsauc tos pilnestīgā dzīvē. Nākamajā mirklī viņi atkal līdzinājās kokiem. Tomēr pat tādā izskatā visi likās dīvaini cilvēciski un savukārt, iegūstot cilvēku apveidus, likās dīvaini zaraini un lapaini ļaudis — un visu laiku bija dzirdama savādā, ritmiskā dziesmiņa, šalkoņa, spirgti, līksmi troksnīši.

— Koki gandrīz pamodušies, tomēr vēl ne gluži, — teica Lūsija. Viņa apzinājās, ka pati ir pilnīgi pamodusies un jūtas modrāka nekā parasti.

Bez kādām bailēm meitene dejoja kokiem pa vidu, lēkādama šurp un turp, lai nesadurtos ar lielajiem partne­riem. Taču tie viņu interesēja tikai pa pusei. Gribējās nokļūt cauri baram pie kaut kā cita: tieši no turienes bija atskanējusi mīļā balss.

Drīz viņa izgāja dejotāju pulkam cauri (prātodama, vai ar rokām pašķīrusi zarus vai arī saķērusies rokās ar liela­jiem rotaļniekiem plašā aplī, tiem noliecoties un pieņemot viņu pulkā), jo koki patiešām auga lielā lokā ap klaju zālienu. Tagad Lūsija atraisījās un izgāja no brīnišķīgā, mainīgā gaismu un ēnu savijuma.

Skatiens pievērsās apaļajam laukumiņam, līdzenam kā mauram, ap kuru dejoja tumšie koki. Un tad — ak, prieks un laimība! Jo tur bija viņš— lielais Lauva, kam kažoks mēnesnīcā vizēja balts, bet zālē viļņojās viņa melnā ēna.

Ja Lauva nekustinātu asti, varētu domāt, ka tas ir akmens tēls, taču Lūsijai tādas domas nenāca ne prātā. Viņa ne mirkli neapstājās, lai apsvērtu, vai šis lauva ir draudzīgs vai ne, bet pieskrēja tam klāt. Likās—ja nedarīs to tūlīt, tad sirds pārplīsīs pušu. Nākamajā brīdī viņa aiz lielas laimes Lauvu nobučoja, apsita rokas, cik tālu tās sniedza, viņam ap kaklu un iespieda seju skaistajās, bieza­jās, zīdainajās krēpēs.

— Aslan, Aslan! Mīļo Aslan! — meitene elsoja. — Beidzot!

Lielais zvērs nogūlās uz sāniem, tā ka Lūsija pussēdus, pusguļus ievēlās viņam starp priekšķepām. Aslans paliecās uz priekšu un viegli pārlaida mēli meitenes degunam. Mazo pilnīgi ietina zvēra siltā elpa. Viņa pavērās augšup Lauvas lielajā, gudrajā vaigā.

—   Esi sveicināta, bērns, — viņš sacīja.

—  Aslan, — ieminējās Lūsija, — tu esi lielāks.

—  Tas ir tāpēc, ka tu esi vecāka, mazulīt,—viņš atteica.

—  Vai nevis tāpēc, ka tu tāds esi?

—   Es neesmu. Bet, ik gadu paaugoties, tu redzēsi arī mani lielāku.

Kādu brīdi meitene jutās tik laimīga, ka negribējās nemaz runāt. Taču ierunājās Aslans.

—Lūsij,—viņš teica,—mēs nedrīkstam te ilgi vāļāties. Tev ir darbs darāms, un šodien zaudēts krietni daudz laika.

—Jā, vai tā nav tīrā nelaime? — Lūsija žēlojās. —Es tevi redzēju pilnīgi skaidri, bet citi negribēja man ticēt. Visi viņi ir tik…

Kaut kur dziļi Aslana krūtīs atskanēja pavisam kluss rūciens.

—     Piedod, — teica Lūsija, kas pazina dažus zvēra noskaņojumus. — Es negribēju" citus aprunāt. Bet mana vaina tā nebija, vai ne?

Lauva ieskatījās meitenei cieši acīs.

—  Vai, Aslan, — Lūsija iesaucās. — Tev šķiet, ka bija? Kā es varētu… es taču nevarētu pamest citus un nākt pie tevis viena, vai es tā varētu? Neskaties uz mani ar tādām acīm… nu labi, laikam jau varētu gan. Jā, un es jau nebūtu viena, es zinu — ja būtu kopā ar tevi. Bet kāds no tā būtu labums?

Aslans neko neteica.

—  Tev šķiet, — Lūsija gaužām vārgi nošļupstēja, — ka viss — nez kā — izdotos labi? Bet kā? Lūdzu, Aslan! Vai man tas nav jāzina?

—   Jāzina, kas būtu noticis, bērns? — vaicāja Aslans. — Nē. To neviens nekad neuzzina.

—  Vai dieniņ! — Lūsija iesaucās.

—    Taču ikviens var uzzināt, kas notiks, — Aslans turpināja. —Ja tu tagad aiziesi atpakaļ pie citiem un viņus pamodināsi, un pateiksi, ka esi mani atkal redzējusi un ka jums visiem tagad jāceļas un man jāseko — kas notiks? Ir tikai viena iespēja, kā to uzzināt.

—  Vai tu gribi teikt, ka vēlies, lai es tieši tā izdaru? — Lūsija, elpai aizraujoties, jautāja.

—  Jā, mazulīt, — teica Aslans.

—   Vai citi arī tevi redzēs? — Lūsija taujāja tālāk.

—   Sākumā noteikti ne, — Aslans paskaidroja. — Vē­lāk— tad jau redzēs.

—   Bet viņi man neticēs! — Lūsija sacīja.

—  Tas nekas, — teica Aslans.

—Vai, vai, — Lūsija dīca, — un es tā priecājos, ka esmu tevi atkal atradusi, un domāju, ka tu ļausi man palikt kopā ar tevi. Un cerēju, ka tu nāksi rēkdams un aizbiedēsi visus ienaidniekus — kā pagājušajā reizē. Un tagad notiks tādas šausmas…

—  Tev būs grūti, mazulīt, — teica Aslans, — bet divas reizes viens un tas pats neatkārtojas. Līdz šim brīdim mums visiem Nārnijā klājās grūti.

Lūsija iebāza galvu Lauvas krēpēs, lai paslēptos no viņa skatiena. Taču droši vien viņa krēpēs slēpās kāda burves­tība — Lūsija juta, ka viņā ieplūst Lauvas spēks. Pavisam negaidot meitene uzslējās sēdus.

—   Piedod, Aslan, — viņa teica, — esmu gatava.

—  Tagad tu esi lauvene, — Aslans meiteni uzmundri­nāja. — Un tagad Nārnijā viss tiks atjaunots. Nāc nu! Nedrīkst šķiest laiku.

Viņš piecēlās un nedzirdamiem soļiem cienīgi devās atpakaļ pie dejojošo koku rindas, caur kuru Lūsija nupat bija atnākusi, un meitene gāja viņam līdzi, uzlikusi krietni vien trīsošo roķeli Aslanam uz krēpēm. Koki pašķīrās, lai izlaistu gājējus cauri, un uz pavisam īsu mirkli ieguva patiesi cilvē­cisku būtņu izskatu. Lūsijai gar acīm pazibēja slaidi, skaisti meža dievi un dievietes — it visi klanījās Lauvas priek­šā —, nākamajā mirklī tie atkal kļuva par kokiem, tomēr joprojām locījās, tik graciozi vēcinot zarus un liecot stum­brus, ka šīs kustības pašas par sevi izskatījās pēc dejas.

— Nu, bērns, — teica Aslans, kad koki palika aizmugu­rē. — Es pagaidīšu šeit. Ej pamodini citus un liec, lai seko tev. Ja viņi to nedarīs, tad jāseko vismaz tev vienai pašai.

Ir briesmīgi, ja vajag modināt četrus cilvēkus, kas visi ir vecāki par pašu modinātāju un visi ļoti noguruši, — turklāt lai pateiktu viņiem kaut ko tādu, kam laikam gan neviens neticēs, un piespiestu viņus darīt kaut ko, kas, protams, nevienam nepavisam nepatiks. «Es nedrīkstu par to prā­tot, man gluži vienkārši tas jādara,» Lūsija domās nolēma.

Vispirms meitene piegāja pie Pītera un sapurināja viņu.

—  Pīter,—viņa iečukstēja brālim ausī. — Mosties! Ātri! Aslans ir šeit. Viņš teic, ka mums tūlīt viņam jāsekojot.

—   Protams, Lū. Darīšu, ko vien tu vēlies, — negaidot piekrita Pīters. Tas iedrošināja, taču, tā kā Pīters tūlīt atkal aizmiga, liela labuma no tā nebija.

Tad meitene mēģināja piecelt Sjūzenu. Tā patiešām pamodās, bet tikai lai pieauguša cilvēka aizvainotajā balsi pateiktu: —Tu esi sasapņojusies, Lūsij. Liecies gulēt!

Nu Lūsija ķērās pie Edmunda. Viņu uzmodināt vedās ļoti grūti, taču beidzot, kad Lūsija bija to paveikusi, brālis patiesi pamodās un uztrausās sēdus.

—   Ko? — viņš īdzīgi noprasīja. — Ko tu tur runā? Lūsija nobēra visu vēlreiz. Tas šai pienākumā bija

visnelāgākais, jo ikreiz, kad viņa atkārtoja vienu un to pašu, tas skanēja arvien nepārliecinošāk.

—    Aslans! — pielēkdams kājās, iesaucās Edmunds.

—   Urā! Kur viņš ir?

Lūsija pagriezās uz to pusi, kur varēja saskatīt Lauvu gaidām. Aslans bija pievērsis savas pacietīgās acis viņai.

—  Tur, — Lūsija teica, norādīdama ar roku.

—   Kur? — vēlreiz noprasīja Edmunds.

—   Tur! Tur! Vai tu neredzi? Simpus kokiem. Edmunds brītiņu cieši urbās naktī un tad noteica:—Nē.

Tur nekā nav. Mēnesnīca sajaukusi tev prātus. Zini, tā kādreiz gadās. Kādu mirkli man arī likās, ka es kaut ko redzu. Bet tas ir tikai redzes māns — vai kā nu viņu tur sauc.

—    Es viņu varu saskatīt visu laiku, — teica Lūsija.

—   Viņš skatās tieši uz mums.

—   Kāpēc tad es viņu neredzu?

—  Viņš sacīja, ka jūs varbūt to nespēsiet.

—   Kāpēc?

—   Es nezinu. Tā viņš teica.

—   Ak, pie velna! — Edmunds sodījās. — Kaut jel tu beigtu redzēt visādas parādības! Tomēr, manuprāt, būs jāceļ augšā citi.

Vienpadsmitā nodaļa Lauva rēc

Kad viss pulciņš beidzot pa īstam pamodās, Lūsijai nācās izstāstīt savu piedzīvojumu vēl ceturto reizi. Mēmais klusums, kas sekoja, atņēma tik daudz drosmes, cik vien vispār spēja atņemt.

—   Nespēju saskatīt it neko, — teica Pīters, kad bija gandrīz vai izskatījis acis. — Vai tu spēj, Sjūzen?

—  Nē, protams, ne, — noskaldīja Sjūzena. — Tur tak nav ko saskatīt. Viņa sapņojusi. Liecies jel gulēt un miedz ciet, Lūsij!

—   Bet es gan ceru, — Lūsija drebošā balsī sacīja, — ka jūs visi nāksiet man līdzi. Tāpēc ka — tāpēc ka man jāiet viņam līdzi, vai kāds cits to dara vai ne.

—     Nerunā muļķības, Lūsij, — pretojās Sjūzena.

—  Skaidrs, ka tu nevari iet viena. Nelaid viņu, Pīter. Viņa galīgi atsakās klausīt.

—   Ja viņai jāiet, es iešu līdzi, — Edmunds pavēstīja.

—  Iepriekšējās reizēs viņai bijusi taisnība.

—   Es zinu, ka bijusi, — piekrita Pīters. — Un iespē­jams, ka šorīt arī viņai bija taisnība. Iedami pa aizas apakšu, mēs piedzīvojām nelaimi. Tomēr—tādā nakts stundā! Un kāpēc mēs neredzam Aslanu? Viņš tak allaž bija redzams. Tas nemaz neizskatās pēc viņa. Ko saka MMD?

—  Es nesaku neko, — atteica Rūķis. — Protams, ja jūs visi iesiet, es iešu līdzi un, ja pulciņš sadalīsies, es iešu ar Visaugstāko karali. Tas ir mans pienākums pret viņu un karali Kaspianu. Bet, ja jūs gribat zināt manas personiskās domas, tad es esmu vienkāršs Rūķis, kas neuzskata, ka ir lielas iespējas atrast ceļu naktī, ja tas nav atrasts dienā. Un man nav nekādas ticības apburtiem lauvām, kas ir runājoši lauvas, taču nerunā, un draudzīgi lauvas, lai gan nedara mums neko labu, un ir milzīgi lieli lauvas, kaut gan neviens viņus nespēj saskatīt. Cik es varu spriest, tas viss ir tukšības un tītarbiksības.

—  Viņš sit ar ķepu pa zemi, lai mēs pasteidzamies, — iesaucās Lūsija. —Jāiet tūdaļ\ Vismaz man jāiet.

—    Tev nav nekādu tiesību ar varu piespiest mūs, pārējos. Mēs esam četri pret vienu, turklāt tu esi visjaunā­kā, — Sjūzena sacīja.

—  Paklau, iesim! — kurnēja Edmunds. — Mums jāiet. Kamēr mēs to nedarīsim, miera nebūs. — Viņam gan gribējās atbalstīt Lūsiju bez kādiem iebildumiem, taču kaitināja tas, ka jāzaudē nakts miegs, tāpēc viņš grasījās darīt visu tik īgni, cik vien iespējams.

—Nu tad aujam kājas, — teica Pīters, gurdi aizbāzdams roku aiz vairoga siksnas un uzlikdams galvā bruņucepuri. Jebkurā citā laikā viņš būtu pateicis kādu laipnu vārdu Lūsijai, kas bija zēna mīļākā māsa, jo viņš noprata, cik šķērmi meitene droši vien jutās, un apzinājās, ka, lai kas arī noticis, tā nav viņas vaina. Taču zēns tik un tā nespēja uzveikt nelielu aizkaitinājumu.

Visnejaukāk uzvedās Sjūzena.

—  Un, ja nu es rīkotos tāpat kā Lūsija, — viņa kurnēja. — Varbūt man draudēt, ka es palikšu te, vienalga, vai jūs, pārējie, turpināsiet ceļu vai ne. Un laikam gan es tā arī darīšu.

— Klausiet Visaugstākajam karalim, jūsu majestāte, — ieteica Trampkins, — un dosimies ceļā. Ja man neļauj gulēt, tad labāk ir soļot, nevis stāvēt uz vietas un tarkšķēt.

Un tā nu beidzot bariņš sāka iet. Lūsija gāja pirmā, kodīdama lūpas un pūlēdamās Sjūzenai nepateikt visu, ko gribēja sacīt. Tomēr, pievēršot acis Aslanam, viņai strīdi piemirsās. Lielais zvērs pagriezās un krietnā atstatumā no citiem lēni soļoja pa priekšu.

Pārējiem atlika tikai sekot Lūsijas norādījumiem, jo viņiem Aslans palika ne tikai neredzams, bet ari nedzir­dams. Lielās, kaķim līdzīgās ķepas zālē nesacēla ne mazāko troksnīti.

Lauva veda viņus pa labi no dejotājiem kokiem — neviens nemanīja, vai tie joprojām dejo, tāpēc ka Lūsija neatrāva skatienu no Aslana un pārējie — no Lūsijas. Visi tuvojās aizas malai. «Ķekši un ķiļķeni!» nodomāja Tram­pkins. «Ceru, ka šitas trakums nebeigsies ar rāpšanos mēnessgaismā un nolauztiem kakliem!»

Ilgu laiku Aslans gāja pa kraujas augšmalu. Tad viņš nonāca vietā, kur tieši pašā malā auga nedaudzi mazi kociņi. Zvērs pagriezās un pazuda to lapotnē. Lūsijai aizrāvās elpa, jo izskatījās, it kā viņš būtu meties lejā no klints, tomēr viņa tā centās paturēt Aslanu acīs, ka nespēja apstāties un padomāt. Meitene paātrināja soli, un drīz pati ienira pudurī. Lūkojoties lejup, varēja saskatīt stāvu, šauru taciņu, kas starp akmeņiem slīpi veda iekšā aizā, un Aslans kāpa pa to lejup. Viņš pagriezās un apmierinātu skatienu palūkojās uz Lūsiju. Meitene sasita plaukstas un sāka rāpties Lauvam pa pēdām. Aizmugurē viņa dzirdēja citus saucam: — Ei! Lūsij! Dieva dēļ, uzmanies! Tu stāvi deši aizas malā. Griezies atpakaļ…

Un tad, pēc īsa mirkļa, atskanēja Edmunda balss: — Nē, viņa iet pareizi. Tur ir taka — tā ved lejup.

Pusceļā Edmunds māsu panāca.

—  Skat! — viņš varen satraukts iesaucās. — Skat! Kas tā par ēnu, kas slīd mums pa priekšu?

—  Tā ir viņa ēna, — atteica Lūsija.

—    Es dcu, ka tev patiešām taisnība, Lū, — sacīja Edmunds.—Nevaru aptvert, kā iepriekš to neredzēju. Bet kur tad viņš pats?

—   Protams, kopā ar ēnu. Vai tad tu nevari saskatīt?

—  Nu man gandrīz likās, ka redzu — īsu mirkli. Bet tā gaisma ir tik dīvaina!

—  Ejiet vien, karali Edmund, ejiet vien, — aizmugurē no kraujas malas atskanēja Trampkina balss, tad vēl tālāk, augšmalas tuvumā, ierunājās Pīters: — Nu, saņem tak dūšu, Sjūzen! Dod roku! Te pat bērns spētu notipināt. Un beidz kunkstēt.

Pēc īsa brīža visi nokāpa lejā. Ūdens tā krāca, ka nebija nekas dzirdams. Uzmanīgi, likdams kājas līdzīgi kaķim, Aslans no akmens uz akmeni laipoja pāri straumei. Vidū viņš apstājās, noliecās, lai padzertos, un, paceldams krēpjaino galvu, no kuras pilēja ūdens, pagrieza skatienu pret nācējiem. Šoreiz Edmunds viņu redzēja.

—Vai, Aslan!—viņš iekliedzās, mezdamies uz priekšu. Taču Lauva apsviedās apkārt un ņēmās kāpt augšup pa Straujas viņu pusi.

—  Pīter, Pīter! — iesaucās Edmunds. — Vai tu redzēji?

—   Kaut ko redzēju, — sacīja Pīters. — Bet mēness­gaismā tas ir tik grūti. Taču iesim tālāk—un trīsreiz «urā» Lūsijai. Nejūtos arī vairs ne pusi tik noguris.

Aslans nekavēdamies veda pulciņu augšup pa aizu uz kreiso pusi. Viss gājiens likās savāds un līdzīgs sapnim — krācošā straume, pelēcīgi rasainā zāle, vizošās klintis, kurām viņi tuvojās, un diženais, mēmais Soļotājs priekšga­lā. Tagad viņu nespēja saskatīt tikai Sjūzena un Rūķis.

Drīz viņi pienāca pie vēl vienas stāvas takas, kas locījās pāri tālākajām kraujām. Tās bija daudz augstākas par nupat pārvarētajām, un iet vajadzēja pa gariem un nogur­dinošiem līkločiem. Laimīgā kārtā mēness bija pakāpies tieši virs aizas, tā ka ne viena, ne otra puse nepalika ēnā.

Lūsija ar pūlēm vilka elpu, kad Aslana aste un pakaļkā­jas pazuda aiz kraujas smailēm, taču pēdējiem spēkiem viņa uzrāpās pa zvēra pēdām un grīļodamās aizelsusies uzstreipuļoja kalnā, ko visi bija pūlējušies sameklēt kopš aiziešanas no Skaidrupes. Garā, līdzenā nogāze (to klāja virši un zāle, un šur tur mēnesnīcā baltoja lielum lieli akmeņi) pletās augšup, kur apmēram pusjūdzi tālākizgaisa blāvi zalgojošos kokos. Lūsija to pazina. Tas bija Akmens Galda Pakalns.

Bruņām žvadzot, viņai nopakaļ rindā uzkāpa citi. As­lans slīdēja viņiem pa priekšu, bērni ar Rūķi soļoja aizmu­gurē.

—   Lūsij, — Sjūzena ierunājās gaužām sīkā balstiņā.

—Jā? — atvaicāja Lūsija.

—   Tagad es viņu redzu. Piedod.

—  Viss kārtībā.

—    Bet es biju daudz nejaukāka, nekā tev šķiet. Es patiesībā jau vakar ticēju viņam — tas ir, ticēju, ka tas ir viņš. Kad viņš brīdināja, lai mēs neejam lejup uz egļu mežu. Un es tiešām ticēju, ka tas ir viņš arī šonakt, kad tu mūs modināji. Tas ir, dziļi sirdī ticēju. Vai būtu varējusi ticēt, ja pieļautu sev to darīt, bet man gluži vienkārši gribējās tikt ārā no meža un… un… ak, es nezinu. Un ko lai nu es viņam saku?

— Varbūt tev nemaz nevajadzēs daudz runāt, — Lūsija izteica pieļāvumu.

Drīz bērni ar Rūķi sasniedza kokus un pa to spraugu ieraudzīja Lielo Pauguru — Aslana Pakalnu, kurš kopš viņu laikiem bija uzbērts pāri Galdam.

—Mūspusei nav kārtīgu sargu,—nomurmināja Tram­pkins. — Viņiem jau būtu vajadzējis mūs apstādināt un prasīt, kas…

—   Kuš! — uzsauca pārējie četri, jo Aslans tagad bija apstājies un pagriezies viņiem pretī, tāda diženuma ap­dvests, ka viņi jutās tik priecīgi, cik priecīgs spēj justies ikviens, kas baidās, un tik nobijušies, cik nobijies jūtas ikviens, kas ir priecīgs. Zēni panācās uz priekšu — Lūsija palaida viņus garām; Sjūzena ar Rūķi atrāvās atpakaļ.

—    Ak, Aslan, — teica karalis Pīters, noslīgdams uz viena ceļgala un paceldams augšup Lauvas smago ķet­nu, — esmu tik priecīgs! Un man tik ļoti žēl. Jau no paša sākuma un īpaši kopš vakarrīta es vedu viņus nepareizi.

—  Mans mīļais dēls, — sacīja Aslans.

Tad viņš pagriezās un apsveica Edmundu. — Labi darīts, — skanēja viņa vārdi.

Tad pēc baismīga klusuma dobjā balss sacīja: — Sjūzen! — Sjūzena neatbildēja, bet citiem likās, ka viņa raud. — Tu klausīji savām bailēm, bērns, — teica Aslans. — Nāc, ļauj man tev uzpūst dvašu. Aizmirsti tās! Vai esi atkal drosmīga?

—   Mazliet drosmīgāka, Aslan, — Sjūzena nočukstēja.

—  Un nu! — Aslans tagad runāja daudz skaļāk, un viņa balsī jautās kaut kas no rūciena. Aste pātagoja sānus. — Un nu — kur ir tas mazais Rūķis, tas plaši pazīstamais zobenu cīņas meistars un strēlnieks, kas netic lauvām? Nāc šurp, Zemes dēls, nāc ŠURP! — Pēdējais vārds vairs neskanēja pēc rēciena — tas bija īsts rēciens.

—  Posts un pazušana! — tikko dzirdami izdvesa Tram­pkins vārgā balšelē. Bērni, kas pazina Aslanu pietiekami labi, lai redzētu, ka Lauvam Trampkins tīri labi patīk, nesatraucās, taču pavisam citādi jutās Trampkins, kas nekad agrāk vispār nebija redzējis lauvu, kur nu vēl šo . Lauvu. Viņš darīja vienīgo saprātīgo, ko spēja darīt, tas ir, nelaidās vis lapās, bet piestreipuļoja klāt Aslanam.

Aslans klupa viņam virsū. Vai esat redzējuši, kā kaķu mamma mutē nes mazītiņos kaķēniņus? Tas atgādināja tieši to. Rūķis, sačokurojies mazā, nožēlojamā nelaimes čupiņā, nokarājās no zvēra mutes. Lauva Rūķi sapurināja, bruņas nošķindēja kā katlu lāpītāju pauna, un tad — hei, presto! —Trampkins zibenīgi uzlidoja gaisā. Gultā viņam nevarētu būt drošāk, taču viņš tā nejutās. Krītot lejup, Rūķi maigi kā mātes rokas uztvēra milzīgās, samtainās ķepas un nostādīja (ar kājām uz leju) zālē.

—   Zemes dēls, vai būsim draugi? — noprasīja Aslans.

—  Jā-ha-ha-ā, — dvesa Rūķis, jo nebija vēl atguvis elpu.

—  Nu tā, — sacīja Aslans. —Mēness riet. Paskatieties uz aizmuguri: svīst gaisma. Nedrīkstam zaudēt laiku. Jūs trīs, divi Ādama dēli un viens Zemes dēls, steidzieties uz pakalnu un tieciet galā ar to, ko jūs tur atradīsiet!

Rūķis vēl bija bez valodas, un neviens no zēniem neie­drošinājās vaicāt Aslanam, vai viņš arī nāks. Visi trīs izvilka zobenus un salutēja, tad pagriezās un, bruņām žvadzot, nozuda rīta mijkrēslī. Lūsija pamanīja, ka viņu sejas ne­pauž ne mazāko nogurumu — gan Visaugstākais karalis, gan karalis Edmunds izskatījās vairāk pēc vīriem nekā pēc zēniem.

Stāvēdamas cieši blakus Aslanam, meitenes nolūkojās pakaļ, līdz zēni pazuda skatienam. Gaisma pārmainījās. Austrumos zemu pie debesīm, līdzīgi mazam mēnestiņam, mirdzēja Aravira, Nārnijas rītazvaigzne. Aslans, kas likās lielāks nekā iepriekš, pacēla galvu, sapurināja krēpes un izgrūda rēcienu.

Dobjā skaņa, kas lika nodrebēt kā tādā brīdī, kad iedūcās ērģeles, sākās ar zemu toni, pārgāja uz augstāku un kļuva skaļāka, tad daudz skaļāka, līdz satricināja zemi un gaisu. Tā pacēlās virs pakalna un plūda pāri visai Nārnijai. Miraza nometnē pamodās karavīri, nobāluši, platām acīm lūkojās cits citā un tvēra pēc ieročiem. Lejā Lielajā Upē tagad, pašā aukstākajā stundā, no ūdens pacēlās nāru galvas un pleci, kā arī upju dieva kuplā aļģu bārda. Aiz platās straumes ik tīrumā un mežā no alām izlīda trušu modrās ausis, putni pacēla zem spārniem paslēptās, miegainās galvas, pūces kliedza, lapsas rēja, eži rūca, koki šalca. Pilsētās un ciematos mātes piekļāva zīdaiņus cieši pie krūtīm, satraukti ieplezdamas acis, suņi smilkstēja un vīri pielēca kājās, taustīdamies pēc gaismekļiem. Tālu projām pie ziemeļu robežām kalnu milži blenza pa savu piļu tumšajiem vārtiem. i

Lūsija un Sjūzena redzēja gandrīz no visām pusēm pāri pakalniem nākam sev tuvāk kaut ko tumšu un noslēpumai­nu. Sākumā tas izskatījās pēc melnas miglas, kas veļas pār zemi, tad — pēc satumsušas jūras vētrā kultiem viļņiem, kas, nākot tuvāk, uzbangoja arvien augstāk un augstāk, un visbeidzot pēc tā, kas tas tiešām bija — pēc mežiem, kas cēlušies kājās. Likās, ka visas pasaules koki steidzas pie Aslana. Tomēr, pienākot tuvāk, tie mazāk atgādināja kpkus, un, kad viss lielais bars, klanīdamies, locīdamies un vēcinādams tievās, garās rokas Aslana priekšā, apstāja Lūsiju, meitene redzēja, ka visi izskatās pēc cilvēkiem. Bālas bērzu meitenes atmeta galvas, vītolu sievas atbīdīja no domīgajām sejām matus, lai pavērtos Aslanā, ķēnišķīgie dižskābarži apstājās viņu apbrīnot, kuplmatainie ozolvīri, kalsnās, skumjās gobas, aslapu palmas ar bieziem ērkuļiem (vīri — tumši, turpretī visas sievas — nobērtas ar spilgtām ogām) un jautri sērmūkšļi—pulkā klanījās un izslējās atkal taisni, saukdami: — Aslan, Aslan! — savās dažādajās aizsmakušajās, čīkstošajās vai viļņu šļakstiem līdzīgajās balsīs. Pūlis ap Aslanu izveidojās tik blīvs, un deja (jo tā atkal bija deja) kļuva tik ātra, ka Lūsija apjuka. Viņa nepamanīja, no kurienes uzradās dažādie ļaudis, kas drīz vien lēkāja ko­kiem pa vidu. Viens bija jauneklis, aplicis stirnādu un cirtainajos matos ievijis vīnogulājus. Viņa seja varētu lik­ties zēnam gandrīz vai par skaistu, ja tā neizskatītos bries­mīgi mežonīga. Kā teica Edmunds, pēc dažām dienām viņu ieraudzīdams: «Tas ir puisis, kas ir gatavs uz visu — pilnīgi visu.» Izklausījās, ka viņam ir nez cik vārdu — trīs no tiem bija Bromioss, Basarejs un Aunzvaigznājs. Kopā ar viņu draiskojās bars meiteņu, tikpat trakulīgas kā viņš. Negaidot parādījās kāds, kas jāja it kā uz ēzeļa. Visi smējās un klaigāja: — Eian, Eian, ei-oi-oi-oi!

—Vai te nenotiek Rotaļas, Aslan?—uzsauca jauneklis. Acīmredzot tā bija. Tomēr gandrīz ikviens par rotaļas raksturu, liekas, bija atšķirīgās domās. Tas varēja būt tigs [3] , taču Lūsija nekādi nesaprata, kurš ir īstais priekšmets, kam jāpieskaras. Bet varbūt rotaļa līdzinājās «aklajām visti­ņām», tikai šķita, ka acis aizsietas it visiem. Kaut kas atgādināja arī «Meklē kurpi» [4] , tomēr kurpi tā arī neno­tvēra. Rotaļu krietni sarežģīja virs ar ēzeļa kājām — viņš bija vecs un milzīgi resns un tūlīt sāka klaigāt:

—  Atspirdzinājumus! Laiks atspirdzinājumiem!

Tad viņš nokrita no ēzeļa, un citi palīdzēja atkal uzsēs­ties tam mugurā. Ēzelim savukārt šķita, ka visa šī jezga ir cirks, tāpēc viņš mēģināja padižoties, ka prot staigāt uz pakaļkājām. Un visu laiku ik vietā parādījās arvien vairāk vīnogulāju lapu. Drīz tās bija ne vairs tikai lapas, bet arī stīgas. Tās izvijās visur. Tās tinās ap koku cilvēku kājām un liecās ap kakliem. Lūsija pacēla rokas, lai atbīdītu no pieres matus, un sajuta, ka pirksti atbīda vīnstīgas. Ēzelis izskatī­jās pēc veselas stīgu kaudzes. Viņa aste pārvērtās par vīnogulāju grīsti, un starp ausīm kuļājās kaut kas tumšs. Lūsija pavērās vēlreiz un ieraudzīja, ka tas ir ogu ķekars. Pēc tam vīnogas parādījās visur — virs galvas, zem kājām un visapkārt.

—  Atspirdzinājumus! Atspirdzinājumus! — auroja ve­cais. Klātesošie ņēmās ēst, un, lai kādas jums būtu siltum­nīcas, tādas ogas vēl nav nogaršotas. Tās patiešām bija lieliskas — miziņa stingra un cieta, bet, kad ogu iebāza mutē un sakoda, mute pildījās ar spirgtu, saldu sulu. Sevišķi meitenes nevarēja tās atēsties vien. Ogu te bija, cik lien, un nekādas ēšanas manieres neviens neprasīja. Visur redzēja lipīgus, netīrus pirkstus un, kaut arī mutes bija pilnas, neapklusa nedz smiekli, nedz jodelēšanai līdzīgās klaigas: «Eian, eian, ei-oi-oi-oi-oi!» — līdz pēkšņi kādā brīdī ikviens noprata, ka rotaļa (vai kas nu tas bija) un dzīres beigušās, un visi aizelsušies nometās zemē un pa­grieza sejas pret Aslanu, lai dzirdētu, ko tas teiks.

Tajā pašā mirklī no apvāršņa iznira saule, Lūsija kaut ko atcerējās un pačukstēja Sjūzenai:

—   Paklau, Sjū, es zinu, kas tie ir.

—  Kas?

—    Zēns ar pārgalvīgo seju ir Bakhs, un vecais uz ēzeļa — Silēns. Vai atminies, ko misters Tomass mums pirms laba laika stāstīja?

—  Jā, protams, bet, zini, Lū…

—   Nu?

—  Bez Aslana es Bakhu un visu viņa trakulīgo meiteņu sabiedrībā nejustos droši.

—   Laikam gan, — Lūsija piebalsoja.

Divpadsmitā nodaļa Burvības un pēkšņa atriebība

Pa to laiku Trampkins ar abiem zēniem bija sanieguši mazo, tumšo, velvēto akmens eju, kas iestiepās Pakalnā, un divi sargi Āpši (Edmunds spēja saskatīt tikai baltos vaigu plankumus), zobus atņirguši, metās viņiem virsū un sulī­gās balsīs noducināja: — Kas nāk?

—    Trampkins, — atteica Rūķis, — un ved sev līdzi Nārnijas Visaugstāko karali no senās pagātnes.

Āpši apostīja zēnu rokas. — Beidzot, — viņi noteica. — Beidzot.

—   Draugi, apgaismojiet ceļu, — uzsauca Trampkins.

Āpši velves ieejās sameklēja lāpu, un Pīters to aizdedzi-

nāj a un pasniedza Trampkinam.—Lai labāk pa priekšu iet MMD, — viņš sacīja. — Es šajā vietā lāgā neorientējos.

Trampkins paņēma lāpu un devās iekšā tuneļa melnajā tumsā. Eja bija auksta, necaurredzama un sasmakusi, lāpas gaismā redzēja šad tad uzlidojam kādu sikspārni un visur nokarājamies zirnekļu tīklus. Zēni, kuri kopš dzelzceļstacijā pavadītā rīta bija gandrīz visu laiku uzturējušies svaigā gaisā, jutās itin kā iekļuvuši slazdā vai cietumā.

—   Paklau, Pīter, — Edmunds čukstēja. — Palūkojies uz sienu grebumiem. Vai tie neizskatās seni? Un tomēr mēs esam par tiem vecāki. Kad pēdējoreiz te staigājām, to vēl nebija.

—  Jā, — Pīters piekrita. — Tas liek padomāt.

Rūķis, soļodams priekšgalā, nogriezās pa labi, tad pa

kreisi, tad paspēra pa kāpnītēm pāris soļu lejup un nogrie­zās atkal pa kreisi. Beidzot gājēji ieraudzīja priekšā pa spraugu zem durvīm spīdam gaismu, un nu pirmo reizi viņi dzirdēja arī balsis, jo bija pienākuši pie centrālās telpas ieejas. Balsis telpas iekšienē izklausījās dusmīgas. Kāds runāja tik skaļi, ka zēnu un Rūķa soļi palika nesadzirdēti.

— Man šis skaļums nepatīk, — Trampkins iečukstēja Pīteram. — Brītiņu paklausīsimies.

Visi trīs stāvēja šaipus durvīm klusi kā pelītes.

—    Tu ļoti labi zini, — kāda balss teica (—Tas ir karalis, — čukstēja Trampkins.), — kāpēc es nepūtu Ragu šorīt, saulei lecot. Vai esi aizmirsis, ka Mirazs mums uzbruka gandrīz vēl pirms Trampkina došanās ceļā un mēs trīs stundas vai pat vēl ilgāk cīnījāmies uz dzīvību un nāvi? Pūtu to, tiklīdz varēju atvilkt elpu.

—    Diez vai es spētu to aizmirst, — atskanēja nikna atbilde, — ja mani Rūķi bija spiesti izturēt galveno triecie­nu un katrs piektais krita. (— Tas ir Nikabriks, — čukstēja Trampkins.)

—     Kaunies, Rūķi! — kāda aizsmakusi balss teica. (— Tas ir Trifeļracis, — piezīmēja Trampkins.) — Mēs visi darījām dkpat daudz, cik Rūķi, un neviens nekāvās varonīgāk par ķēniņu.

—   Manis dēļ stāsti pats pēc savas modes, ja gribi, — atcirta Nikabriks, — taču vienalga, vai Rags atskanēja par vēlu, vai arī tas zaudējis savu burvju varu, palīdzība nav nākusi. Jūs, jūs, lielais zinātņu vīrs, jūs, pārgudrais burvi, jūs, viszini, — vai jūs joprojām prasāt, lai mēs liekam savas cerības uz Aslanu, karali Pīteru un visiem citiem?

—  Man jāatzīstas… nevaru noliegt… ka jūtos ļoti vīlies operācijas iznākumā, — skanēja atbilde. (—Tas būs dok­tors Kornēlijs, — sacīja Trampkins.)

—  Runājot skaidri un gaiši, — teica Nikabriks, — jūsu maks ir tukšs, olas sabojājušās, zivis nav noķertas, solījumi lauzti. Stāviet klusu un ļaujiet citiem darīt darbu. Un tāpēc…

—    Palīdzība nāks, — iebilda Trifeļracis, — es ticu

Aslanam! Esiet pacietīgs — kā mēs, zvēri. Palīdzība nāks. Iespējams, ka tā jau tagad stāv aiz durvīm.

—    Ha! — nošņācās Nikabriks. —Jūs, Āpši, labprāt gribētu, lai mēs visi gaidām uz ūdens kustēšanos. Kad es jums saku — mēs nevaram gaidīt. Pārtika beidzas, katrā sadursmē mēs zaudējam vairāk, nekā varam atļauties, mūsu atbalstītāji mūk.

—    Un kāpēc? — noprasīja Trifeļracis. — Es jums pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka viņiem izkladzināts, it kā mēs esot saukuši palīgā senos karaļus un senie karaļi neesot atsaukušies. Trampkina pēdējie vārdi pirms aiziešanas — un aizgāja viņš droši vien nāvē — skanēja: «Ja jums jāņem palīgā Rags, nesakiet armijai, kāpēc to prasāt vai kādas cerības ar to saistāt.» Taču jau tanī pašā vakarā visi, šķiet, to zināja.

—   Āpsi, labāk būtu iebāzis savu pelēko snuķi lapseņu pūznī, nekā pļurkstējis, ka es esot pļāpukule, — spiedza Nikabriks. — Ņem atpakaļ savus vārdus vai arī…

—  Beidziet jel abi, — karalis Kaspians apsauca strīdnie­kus. —Es gribu zināt, ko īsti Nikabriks ar saviem mājieniem domā. Ko lai mēs darām? Tomēr pirms tam es gribu uzzināt, kas ir Šie divi svešinieki, kurus viņš atvedis uz mūsu Padomi un kuri stāv, turēdami ausis vaļā un mutes ciet.

—  Tie ir mani draugi, — teica Nikabriks. — Un vai tas, ka jūs esat Trampkina un Āpša draugs, dod jums pašam lielākas tiesības te atrasties? Un vai tas vecais ģeķis melnajā paltrakā te neatrodas vienīgi ar tādām tiesībām, ka ir jūsu draugs? Kāpēc man jābūt tieši tam, kas savus draugus nedrīkst aicināt?

—     Viņa majestāte ir karalis, kuram tu esi zvērējis uzticību, — bargi noskaldīja Trifeļracis.

—   Galma manieres, galma manieres, — ņirgājās Ni­kabriks. —Taču šajā caurumā mēs varam runāt atklāti. Tu zini—un viņš zina —, ka šis telmarīnu zeņķis nekur nebūs karalis un pēc nedēļas vispār nebūs nekas, ja mēs nepalī­dzēsim viņam izkļūt no lamatām, kurās patlaban sēž.

—    Varbūt, — iebilda Kornēlijs, — jūsu jaunajiem draugiem gribētos izteikties pašiem? Jūs tur, kas jūs īsti esat?

—    Godājamais doktora kungs, — atskanēja augsta, gaudulīga balss, — kā jums labpatīk, esmu tikai nabaga veca sieviete, tā es esmu, un nudien gaužām pateicīga godājamai Rūķa gaišībai par viņa draudzību. Viņa majes­tātei, lai svētīta viņa glītā seja, nav vajadzīgs baidīties no vecas sievietes, ko reimatisms saliecis gandrīz uz pusēm un kam nav pat divu žagariņu, ko pakurt zem katliņa. Man ir tāda maza mazītiņa māka — protams, ne jau tāda kā jūsējā, doktora kungs, — es protu tā maķenīt burt un pesteļot, un to gudrībiņu es ar prieku laistu darbā pret mūsu ienaidnie­kiem, ja visi ieinteresierētie būtu ar to mierā. Tāpēc ka es viņus ienīdēju. Jā gan. Neviens neienīdē labāk par mani.

—   Tas viss ir ļoti interesanti un… ē… mūs apmieri­na, — atteica doktors Kornēlijs. — Manuprāt, es tagad saprotu, kas jūs esat, kundze. Varbūt jūsu otrais draugs, Nikabrik, arī mazliet pastāstīs par sevi?

Ierunājās vienmuļa, neizteiksmīga balss, kuru dzirdot Pīteram pārskrēja debuļi: — Es esmu izsalkums. Es esmu slāpes. Kur es iekožos, tur turos, līdz mirstu, un pat pēc nāves mana ienaidnieka miesas kumoss jāizgriež no tā un jāapglabā reizē ar mani. Es spēju badoties simt gadu un nemirt. Varu simt nakšu gulēt uz ledus un nenosalt. Varu izdzert veselu asiņu upi un nepārsprāgt. Parādiet man savus ienaidniekus!

—  Un jūs gribat atklāt savu plānu šo divu klātbūtnē? — Kaspians noprasīja.

— Jā, — atteica Nikabriks. — Un ar viņu palīdzību es ceru to īstenot.

Pagāja kāds brītiņš, kamēr Trampkinam un zēniem bija gan dzirdams, kā Kaspians ar abiem saviem draugiem klusu sačukstas, taču nevarēja saklausīt, ko viņi saka. Tad Kaspians ierunājās skaļi.

—Nu, Nikabrik, — viņš sacīja,—mēs uzklausīsim jūsu plānu.

Sekoja tik ilgs klusums, ka zēni sāka šaubīties, vai vispār Nikabriks jebkad runās. Kad viņš to beidzot sāka, tad darīja to stipri nomāktā balsī, it kā arī pašam nepatiktu sacīt savu sakāmo.

—  Visu apkopojot, — viņš noburkšķēja, — jāatzīst, ka neviens no mums nezina patiesību par seno laiku Nārniju. Trampkins nevienam nostāstam neticēja. Es biju gatavs tos pārbaudīt. Vispirms mēs izmēģinājām Ragu, un tas izrādījās neveiksmīgs. Ja vispār kādreiz dzīvojuši Visaug­stākais karalis Pīters, karaliene Sjūzena, karalis Edmunds un karaliene Lūsija, tad vai nu viņi mūs nav sadzirdējuši, vai nevar atnākt, vai arī ir mūsu ienaidnieki…

—  Vai atrodas ceļā, — iebilda Trifeļracis.

—       Tādā garā tu vari turpināt, līdz Mirazs mūs visus būs izmetis suņiem par barību. Kā jau teicu, esam izmēģinājuši vienu seno leģendu posmu, un tas nekādu labumu nav atnesis. Taču, ja salūst zobens, tad izvelk dunci. Teiksmas stāsta, ka ir vēl citi spēki — ne tikai senie karaļi un karalienes. Kā būtu, ja mēs piesauktu tos?

—  Ja tu domā Aslanu, — iebilda Trifeļracis, — tad ir viss viens, vai mēs izsaucam viņu vai karaļus. Tie bija viņa kalpi. Ja viņš tos nesūtīs (taču nešaubos, ka sūtīs), vai tādā gadījumā visdrīzāk nav domājams, ka nāks pats?

—  Nē. Tev gan ir taisnība, — atteica Nikabriks, — ka Aslans un karaļi ir vienoti, bet vai nu Aslans ir miris, vai arī viņš nav mūsu pusē. Vai ari Lauvu attur kaut kas stiprāks par viņu pašu. Un, ja viņš atnāktu — kā mēs zināsim, ka viņš ir mūsu draugs? No visa, ko stāsta, var noprast, ka viņš nevienmēr bijis labos draugos ar Rūķiem. Pat ne ar visiem zvēriem. Pajautājiet vilkiem! Un, lai kā ari būtu, neesmu nekad dzirdējis, ka viņš Nārnijā būtu uzturējies vairāk par vienu reizi un arī tad nav palicis ilgi. Aslanu varat no plāniem izslēgt. Es domāju par kādu citu.

Atbilde izpalika, un krietnu brīdi valdīja tāds klusums, ka Edmunds sadzirdēja, kā Āpsis, smagi šņaukājot, elpo.

—  Par kuru tu domā? — Kaspians beidzot noprasīja.

—    Domāju par tādu spēku, kas ir daudz lielāks par Aslana iespējām un kas ilgus, ilgus gadus turējis Nārniju savā burvju varā, ja vien teiksmām var ticēt.

—   Baltā Ragana! — reizē iesaucās trīs balsis, un pēc trokšņa, kas izcēlās, Pīters nojauta, ka trīs runātāji pietrūkušies kājās.

—Jā, —visai lēni un skaidri noteica Nikabriks, — man prātā ir Ragana. Apsēdieties. Nenobīstieties no viena vārda kā mazi bērni. Mums vajadzīgs spēks, turklāt tāds spēks, kas būtu mūsu pusē. Ja runā par šo spēku, vai tad teiksmas nestāsta, ka Ragana uzvarējusi Aslanu, sasējusi viņu un nogalinājusi uz tā paša akmens — tieši aiz lāpas?

—  Bet stāsta arī, ka viņš atkal atdzīvojies, — asi iebilda Āpsis.

—  Jā, stāsta, — neatlaidās Nikabriks, — taču liec aiz auss, ka mēs dzirdam gaužām maz, ko viņš pēc tam darījis. Viņš gluži vienkārši no šiem stāstiem izgaist. Ja viņš patiešām ir atdzīvojies, kā tu to izskaidro? Vai daudz ticamāk neliekas, ka tā tomēr nav noticis un ka teiksmās vairs par viņu nerunā tāpēc, ka nav ko teikt?

—  Aslans uzcēla tronī karaļus un karalienes, — Kas­pians pretojās.

—  Karalis, kas uzvarējis tiklielā kaujā, parasti kāpj tronī bez dresēta lauvas palīdzības, — teica Nikabriks. Atskanē­ja nikns rūciens — droši vien tas bija Trifeļracis.

—    Un, lai būtu kā būdams, — Nikabriks turpināja,

—  kasnodka ar karaļiem un viņu valdīšanu? Tāpat izgaisa! Turpretī ar Raganu ir pavisam citādi. Stāsta, ka viņa valdījusi simtgadu — simt gadu bijusi ziema. Tā ir vara, ja gribat zināt. Tas ir kaut kas reāls.

—  Bet, deviņi pērkoni!—iesaucās karalis.—Vai mums allaž nav stāstīts, ka viņa ir ļaunāka ienaidniece par visiem citiem? Vai viņa nebija desmitreiz briesmīgāks tirāns par Mirazu?

—     Varbūt, — Nikabriks ledainā balsī piekrita,

—   varbūt tāda viņa tiešām jums, cilvēkiem, bija, ja tolaik vispār tādi kā jūs bija pasaulē. Varbūt tāda viņa likās arī dažiem zvēriem. Laikam viņa apspieda Bebrus; vismaz padaban to Nārnijā nav. Tomēr viņa lieliski sapratās ar mums, Rūķiem. Esmu Rūķis un atbalstu savējos. Mēs no Raganas nebaidāmies.

—     Taču jūs esat piebiedrojušies mums, — iebilda Trifeļracis.

—Jā, un tas mūsējiem nesis traki daudz labuma, ko? — zobojās Nikabriks. — Kurus sūta visos bīstamajos uzbru­kumos? Rūķus! Kas visvairāk cieš, ja trūkst ēdamā? Rūķi. Kas…

—   Meli! Salti meli! — Āpsis iesaucās.

—Tāpēc, ja jūs nespējat manai ciltij palīdzēt, —Nikabrika balss bija kļuvusi spiedzīgi skaļa, — es griežos pie kāda, kas to spēj.

—Vai tā jāsaprot kā atklāta nodevība? — vaicāj a karalis.

—    Kaspian, bāziet zobenu atpakaļ makstī, — teica Nikabriks. — Slepkavība Padomes sēdē, ko? Vai tāds ir jūsu nodoms? Neesiet muļķis un tādas viltības pat nemē­ģiniet! Vai jums liekas, ka es baidos? Manā pusē ir trīs, un trīs ir arī jūsējā.

—  Nu, tad sāc tik zvetēt! — Āpsis nošņācās, tomēr viņu tūdaļ pārtrauca.

—  Izbeidziet! — uzsauca doktors Kornēlijs. —Jūs esat pārākneapdomīgi. Ragana ir beigta. Tas atzīts visās teikās. Ko Nikabriks grasās panākt, lūgdams palīdzību Raganai?

Neizteiksmīgā, baismā balss, kas tikai reizi bija ierunā­jusies, noprasīja: —Ak tiešām beigta?

Un tad ierunājās spalgā, gaudulīgā balstiņa: — Ak tu

manu dieniņ, mīļajai, mazajai majestātei nav ko raizēties par Balto Dāmu — tā mēs viņu dēvējam. Nav ko raizēties, ka viņa ir beigta. Godājamais doktora kungs, to sacīdams, tikai izsmej mani, nabaga vecu sievišķi. Jaukais doktora kungs, augsti mācītais doktora kungs, kas jebkad dzirdējis, ka Raganas patiešām mirst? Viņas tak vienādi var atsaukt atpakaļ.

—Atsauc, —ierunājās vienmuļā balss. —Mēs visi esam gatavi! Uzvelc apli. Sagatavo zilo uguni.

Arvien skaļākos Āpša rūcienus un Kornēlija dzedro — Ko? — līdzīgi pērkonam pārmāca karaļa Kaspiana balss:

— Tātad tāds ir tavs plāns, Nikabrik! Melnās maģijas un nolādētā rēga piesaukšana. Un, skat, kas tev par bied­riem — Vecā Burve un Vilkacis!

Nākamajos mirkļos gāja vaļā briesmīga jezga. Kāds dzīvnieks rēca, šķindēja zobeni, iekšā ieskrēja zēni ar Trampkinu, Pītera acu priekšā pazibēja drausmīgs, pelēks,

izbadējies radījums, pa pusei cilvēks, pa pusei vilks, kas grasījās mesties virsū zēnam Pītera paša gados; Edmunds savukārt ieraudzīja Apsi un Rūķi valstāmies pa grīdu kā satrakotus kaķus. Trampkins nokļuva aci pret aci ar Veco Burvi. Viņas deguns un zods atgādināja riekstu knaibles, netīrie, sirmie mati nokarājās pār seju un rokas bija saķē­rušas aiz rīkles doktora Kornēliju. Viens Trampkina zo­bena cirtiens — un briesmones galva noripoja uz grīdas. Tad no turekļa tika izsista lāpa, un apmēram minūti darbā tika laisti zobeni, nagi, zobi, dūres un zābaki. Pēc tam iestājās klusums.

—  Vai ar tevi viss kārtībā, Ed?

—  Man… man tā šķiet, — elsdams izdvesa Edmunds.

—  Man ir rokā tas nelietis Nikabriks, bet vēl dzīvs.

—    Virves un vanckari! — kāds dusmīgi ieaurojās.

—  Tas esmu es, kam tu sēdi virsū. Vācies nost! Tā kā tāds jauns zilonis!

—   Piedodiet, MMD, — sacīja Edmunds. — Vai tā ir labāk?

—  Oi! Nē! — bauroja Trampkins. —Tu takbāz zābaku man mutē. Taisies, ka tiec!

—  Vai te kaut kur ir karalis Kaspians? — Pīters vaicāja.

—   Esmu šeit, — vārga balss atbildēja. — Man kāds iekoda.

Visi dzirdēja kādu uzsvīkstinām sērkociņu. Tas bija Edmunds. Sīkā liesmiņa apspīdēja viņa bālo, notraipīto seju. Viņš pastreipuļoja dažus soļus uz priekšu, sameklēja kādu sveci (lampu nevarēja lietot, jo bija izdegusi petrole­ja), uzlika to uz galda un aizdedzināja. Liesmai kļūstot gaišākai, daži klātesošie pieslējās kājās. Seši acu pāri mirk­šķinādami lūkojās cits citā.

—   Šķiet, ka ienaidnieku vairs nav, — ierunājās Pīters. — Re, kur beigtā Burve. (Viņš aši novērsa skatienu.)—Un Nikabriks — arī beigts. Un šis radījums laikam ir Vilkacis. Tik sen neesmu neko tamlīdzīgu redzējis! Vilka galva un cilvēka ķermenis. Tas nozīmē, ka nāves mirklī viņš jau sācis pārvērsties no cilvēka vilkā. Un tu laikam esi karalis Kaspians?

—Jā, — otrs sacīja. — Bet man nav ne jausmas, kas esi

tu.

—   Tas ir Visaugstākais karalis, karalis Pīters, — pa­skaidroja Trampkins.

—    Lai sirsnīgi sveikta jūsu majestāte! — Kaspians sacīja.

—  Unjūsu majestāte tāpat, — teica Pīters. — Raugi, es esmu nācis, nevis lai ieņemtu tavu vietu, bet lai celtu tevi tronī.

—Jūsu majestāte, — Pīteram pie elkoņa ierunājās kāda cita balss. Zēns pagriezās un atradās aci pret aci ar Apsi. Pīters paliecās uz priekšu, aplika rokas Āpsim ap pleciem un noskūpstīja ar biezu vilnu klāto galvu — tas nebūt neizska­tījās meitenīgi, jo Pīters taču bija Visaugstākais karalis.

—   Vislieliskākais no Āpšiem, — viņš teica. — Tu ne mirkli par mums nešaubījies.

—   Tas nav mans nopelns, jūsu majestāte, — atteica Trifeļracis, — esmu dzīvnieks, un mēs nemaināmies. Vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu Āpsis, un mēs allaž paturam savas īpašības.

—  Man žēl Nikabrika, — atzinās Kaspians, — kaut gan viņš ienīda mani no pirmā mirkļa, kolīdz ieraudzīja. No ilgajām ciešanām un naida viņa sirds bija kļuvusi īgna. Ja mēs īsā laikā būtu uzvarējuši, iespējams, ka miera apstākļos viņš kļūtu par krietnu Rūķi. Nezinu, kurš no muma viņu nogalināja. Un labi vien ir, ka nezinu.

—   Tu asiņo, — Pīters brīdināja.

—Jā, man iekoda, — teica Kaspians. — Tas bija viņš — tas vilkam līdzīgais.

Lai ievainojumu iztīrītu un pārsietu, vajadzēja ilgu laiku, un, kad šis darbs beidzās, Trampkins sacīja: — Nu, pirms sākam visu citu, mums jāpaēd brokastis.

—   Taču ne te, — Pīters nošausminājās.

—   Nē, — Kaspians noskurinādamies piekrita. — Un mums jāatsūta kāds, kas aizvāc līķus.

—   Ļaundari lai top iemesti bedrē, — Pīters pavēlēja. — Turpretī Rūķi mēs nodosim viņa ciltij: lai apglabā pēc savām paražām.

Beidzot viņi kādā citā Aslana Pakalna tumšā pagrabā paēda brokastis. Ēdieni gan nebija tādi, kā viņi vēlētos, jo Kaspians ar Kornēliju domāja par briežgaļas pīrāgiem un Pīters ar Edmundu par sviestā ceptām olām un karstu kafiju, taču ikviens dabūja mazu gabaliņu aukstas lāča gaļas (no zēnu kabatām), šķēlīd sakaltuša siera, sīpolu un krūzi ūdens. Taču pēc tā, kā ēdāji metās tam virsū, ikvienam rastos iespaids, ka viss ir bezgala garšīgs.

Trīspadsmitā nodaļa Visaugstākais karalis pavēlnieka amatā

—  Nu, — teica Pīters, kad maltīte beidzās, — Aslans un meitenes (Kaspians pārlaboja: — Karaliene Sjūzena un karaliene Lūsija.) ir kaut kur tuvumā. Mēs nezinām, kad viņš sāks rīkoties. Bez šaubām, viņš to darīs pēc sava laika, ne mūsējā. Tu saki, Kaspian, ka mēs neesam pietiekami spēcīgi, lai dotos izšķirīgā kaujā pret Mirazu.

—   Diemžēl ne, Visaugstāko karali, — teica Kaspians. Pīters viņam loti patika, taču valodas negribēja raisīties. Kaspianam bija daudz grūtāk sastapties ar senlaiku liela­jiem karaļiem nekā tiem — ar viņu.

—  Nu labi, — pavēstīja Pīters, — es izaicināšu viņu uz divkauju.

Par to neviens iepriekš netika domājis.

—   Lūdzu, vai to nevarētu darīt es? — ierosināja Kas­pians. — Es gribu atriebt savu tēvu.

—  Tu esi ievainots, — norādīja Pīters. — Un vispār — vai viņš tikai nepasmietos par tavu izaicinājumu? Ar to es gribu sacīt: mēs, rau, esam redzējuši, ka tu esi karalis un karavīrs, bet viņš uzskata, ka tu esi bērns.

—  Bet, sir, — teica Āpsis, kas sēdēja Pīteram cieši līdzās un neatrāva no viņa ne acu, — diez vai viņš pieņems izaicinājumu pat no jums! Mirazs zina, ka viņa armija ir stiprāka.

—    Ļoti iespējams, ka nepieņems, — Pīters atteica, — tomēr iespējams, ka pieņem arī. Un, pat ja viņš to nedarīs, mēs pavadīsim lielāko dienas daļu, izsūtot uz visām pusēm ziņnešus un tamlīdzīgi. Pa to laiku Aslans varbūt būs kaut ko paveicis. Un es vismaz varēšu inspicēt armiju un nostiprināt pozīcijas. Izaicinājumu es aizsūtīšu. Taisnību sakot, es uzrakstīšu to nekavējoties. Doktora kungs, vai jums ir tinte un spalva?

—  Mācīts cilvēks no tām nekad nešķiras, jūsu majestā­te, — doktors Kornēlijs atteica.

—    Lieliski, es diktēšu, — sacīja Pīters. Un, kamēr doktors attina pergamentu, atskrūvēja tintes radziņu un noasināja spalvu, Pīters, pusaizvērtām acīm atbalstījies pret sienu, atsauca atmiņā valodu, kādā tādus vēstījumus bija rakstījis kādreiz sen, sen Nārnijas zelta laikmetā.

—  Labi, — viņš beidzot sacīja. — Un nu, doktor, vai esat gatavs?

Doktors Kornēlijs iemērca spalvu tintē un gaidīja.

Pīters diktēja:

—   «Pīters, ar Aslana svētību pēc priekšrakstiem ievēlētais un uzvaras vainagotais Visaugstākais karalis pār visiem Nār­nijas karaļiem, Vientuļo Salu imperators, Kēras Paravelas kungs un Visdižā Lauvas Ordeņa Bruņinieks, — Mirazam, Kaspiana Astotā dēlam, savulaik Nārnijas Pavaldonim, šobrīd sauktam par Nārnijas karali, — sūta sveicienus.» Vai uzrak­stījāt?

—  Nārnijas karali, komats, svītra, sūta sveicienus, — murmināja doktors. —Jā, sir.

—     Tad sāciet jaunu rindkopu, — Pīters turpināja. — «Lai novērstu asins izliešanu un izvairītos no visām citām neērtībām kas, iespējams, izcelsies no Mūsu karaļvalstī Nār­nijā uzsāktajiem kariem, Mums ir tas gods piedāvāt divkau­jai karaliskās augstības personu, lai godīgi atrisinātu strīdu. Mēs to darām sava aizbildināmā un karsti mīlētā Kaspiana labā, lai pierādītu pie Jūsu gaišības miesām, ka viinētais Kaspians ir likumīgs karalis un mūsu vasalis Nārnijā gan ar Mūsu svētību, gan pēc telmarīnu likumiem, bet Jūsu gaišī­ba — divkārt vainīgs nodevībā, gan neļaujot minētajam Kaspianam pārņemt savā valdīšanā Nārniju, gan visnicināmākajā kārtā (neaizmirstiet pasvītrot, doktor, piedēkli «vis») nežēlīgi un necilvēcīgi izlejot Jūsu laipnā valdnieka un brāļa, vārdā Kaspiana Devītā, asinis. Minēto iemeslu pēc Mēs lielā noteiktībā izsaucam un izaicināmjūsu gaišību uz minē­to cīniņu un dueli un sūtām Jums šo vēstuli, ko nodos Mūsu sirsnīgi mīļotais karaliskais brālis Edmunds, savulaik Mūsu vasalis, karalis Nārnijā, Latentas Klajuma Hercogs un Rie­tumu Robežnovada grāfs, Cildenā Galda Ordeņa Bruņinieks, kuram esam piešķīruši visas pilnvaras vienoties kopā ar Jūsu gaišību par visiem minētās divkaujas noteikumiem. Vēstī­jums rakstīts Mūsu mītnē Aslana Pakalnā Lapu mēneša XII dienā Nārnijas karaļa Kaspiana Desmitā pirmajā valdīšanas gadā.»

—  Vajadzētu pietikt, — sacīja Pīters, dziļi ievilkdams elpu. —Tagad nu mums jāsūta karalim Edmundam līdzi divi citi. Manuprāt, Milzim vajadzētu būt vienam.

—  Viņš… zini, viņš nav pārāk gudrs, — iebilda Kas­pians.

—   Protams, ne, — piekrita Pīters. — Taču jebkurš milzis izskatās ietekmīgs, ja vien tur muti. Un tas viņam uzlabos omu. Bet kas būs otrais?

—  Varu dot savu godavārdu, — sacīja Trampkins, — ja vēlaties kādu, kas spētu nonāvēt ar savu izskatu, tad visla­bākais būtu Rīpičīps.

—   Spriežot pēc visa dzirdētā, viņš patiešām to varētu, ja vien nebūtu tik maziņš, — smiedamies teica Pīters. — Pirms tas pienāktu pavisam tuvu, viņi pat nespētu to saskatīt!

—   Sir, sūtiet Gravpūti, — ieteica Trifeļracis. — Ne­viens nekad nav smējies par Kentauru.

Pēc stundas divi augsti Miraza armijas vadoņi — lords Glozels un lords Sopespians, tīrīdami ar bakstāmo zobus, pacēla acis un redzēja, ka no meža iznāk Kentaurs un Milzis Laikurbis, kurus viņi jau agrāk bija redzējuši kaujās. Kļuva arī redzams, ka starp tiem iet kāds, ko viņi nepazina. Patiesībā arī neviens zēns no Edmunda skolas nebūtu atpazinis savu draugu, ja šinī mirklī viņu ieraudzītu. Jo Aslans satiekoties bija uzpūtis viņam elpu un tā piešķīris jaunieša veidolam diženumu.

—  Kas tad tas? — brīnījās lords Glozels. — Vai uzbru­kums?

—     Drīzāk parlamentārieši, — atteica Sopespians.

—   Redzat, viņi nes rokās zaļus zarus. Droši vien paziņos, ka padodas.

—  Tas, kas soļo starp Kentauru un Milzi, pēc izskata gan negrasās padoties, — sacīja Glozels. — Kas tas varētu būt? Zēns Kaspians tas nav.

—   Patiešām nav, — pret to neiebilda arī Sopespians.

—  Es jums galvoju, ka tas ir negants cīnītājs, lai no kurienes dumpinieki tādu būtu izrāvuši. Viņš ir (to es saku tikai jūsu augstībai uz auss) pēc izskata karaliskāks nekā Mirazs jebkad bijis. Un kādas bruņas! Tādas neizgatavos neviens no mūsu kalējiem.

—   Es deru uz savu dābolaino Pounliju, ka viņš nāk ar izaicinājumu, nevis ar padošanās vēsti, — teica Glozels.

—  Kā tad rīkoties? — prātoja Sopespians. — Te mēs turam ienaidnieku dūrē. Mirazam nemūžam nebūs tā atmiekšķējušās smadzenes, ka viņš savas priekšrocības apmainīs pret divkauju.

—   Varbūt viņš būs spiests to darīt, — daudz klusākā balsī nomurmināja Glozels.

—   Kuš, — brīdināja Sopespians. — Paiesim mazliet sānis, lai šie sargposteņi mūs nesadzird. Tā. Vai es jūsu gaišību pareizi sapratu?

—  Ja karalis izaicinājumu uz cīņu pieņem, — čukstēja

Glozels, — nu tad vai nu nogalinās viņš, vai tiks nogalināts pats.

—   Tā gan, — palocīdams galvu, noteica Sopespians.

—  Un, ja savu pretinieku nogalinātu viņš, tad mēs šajā karā būtu uzvarējuši.

—   Protams. Un ja ne?

—    Nu, ja ne, mēs varētu tajā uzvarēt tikpat labi bez karaļa žēlastības, kā ar to. Jo lieki teikt jūsu gaišībai, ka Mirazs nav nekāds lielais karavadonis. Un pēc tam mēs abi būtu uzvarētāji, bet karaļa mums vairs nebūtu.

—  Un vai, pēc jūsu domām, milord, mēs ar jums varētu vadīt valsti tikpat ērti bez karaļa, kā ar to?

Glozela seja neglīti saviebās. r J

—  Neaizmirstiet, ka tie bijām mēs, kas reiz uzsēdināja viņu tronī, —viņš noburkšķēja. — Un, kopš Mirazs bauda savu stāvokli, kādus augļus tas mums visus šos gadus ienesis? Kādu pateicību viņš mums izrādījis?

—  Vairāk ari nekas nav sakāms, — atteica Sopespians.

—  Skatieties—kāds nāk šurp, lai aizvestu mūs uz karaļa telti.

Pienākuši pie Miraza mītnes, viņi redzēja Edmundu ar abiem biedriem sēžam ārpusē un cienājamies ar vīnu un kūkām, jo izaicinājums jau bija nodots un viņi atstājuši telti, ļaujot karalim vienatnē visu pārdomāt. Redzot visus trīs tuvumā, abiem telmarīnu lordiem likās, ka sūtņi iedveš bailes.

Iekšā viņi atrada Mirazu neapbruņotu beidzam ēst brokastis. Viņa seja bija piesarkusi un drūma.

—       Re! — viņš noņurdēja, pagrūzdams pāri galdam lordiem pergamentu. — Edz, kādas zīdaiņu pasaciņas mūsu palaidnis brāļadēls atsūtījis!

—   Sir, atļaujiet, — iebilda Glozels, — ja jaunais kara­vīrs, ko mēs nupat ārā redzējām, ir vēstījumā minētais karalis Edmunds, es sauktu viņu nevis par zīdaiņu pasaku izdomu, bet par ļoti bīstamu bruņinieku.

—    Karalis Edmunds? Muļķības! — Mirazs iesaucās. — Vai jūsu gaišība tic, ko vecas sievas melš par Pīteru, Edmundu un pārējiem?

—   Es ticu savām acīm, jūsu majestāte, — noskaldīja Glozels.

—   Galu galā tas viss ir veltīga laika šķiešana, — teica Mirazs, — taču, runājot par izaicinājumu, mēs laikam būsim vienisprātis?

—   Laikam jau gan, sir, — atteica Glozels.

—   Un kādas ir jūsu domas? — karalis atvaicāja.

—  Nekļūdīšos, ja teikšu, ka tas jānoraida, — paziņoja Glozels. — Jo, lai gan mani nekad nav saukuši par gļēvuli, man skaidri un gaiši jāteic, ka sastapties ar šo jaunekli divcīņā ir vairāk, nekā mana sirds spēj panest. Un, ja (un tas ir iespējams) viņa brālis, Visaugstākais karalis, ir bīstamāks par viņu, tad, mans kungs un karali, ja jums dzīvība mīļa, neielaidieties ar viņu nekādās darīšanās!

—    Lai velns jūs parauj! — ierēcās Mirazs. — Tādu padomu es jums neprasīju! Vai, pēc jūsu domām, es prasu, vai man jābīstas stāties pretī šim Pīteram (ja vispār tāds cilvēks uz pasaules ir)? Vai jums šķiet, ka es no viņa baidos? Es gribēju dzirdēt, kā jūs raugāties uz to no stratēģijas viedokļa: vai mums, atrodoties labāka stāvoklī, būtu jāris­kē un jāpieņem izaicinājums uz divkauju.

—   Uz to, jūsu majestāte, — sacīja Glozels, — es varu vienīgi atbildēt, ka, saprātīgi apsverot, izaicinājumu vaja­dzētu noraidīt. Svešā bruņinieka sejā rakstīti nāves draudi.

—   Ko jūs atkal gvelžat! — klaigāja Mirazs, tagad pa īstam noskaities. —Vai mēģināt iztēloties, ka esmu tikpat liels gļēvulis kā jūsu gaišība?

—  Jūsu majestāte drīkst izteikties, kā vien tīk, — īgni noteica Glozels.

—  Jūs tarkšķat kā veca sieva, Glozel, — teica karalis.

—   Un ko jūs teiksiet, milord Sopespian?

—   Labāk nedurieties tam klāt, sir, — skanēja atbilde.

—   Un tas, ko jūsu majestāte saka par stratēģiju, noder jo vairāk. Jūsu majestātei ir lielisks pamats izaicinājumu noraidīt, tajā pašā laikā nedodot ieganstu apšaubīt jūsu majestātes godaprātu un drosmi.

—  Augstās debesis! — pielēcis kājās, iekliedzās Mirazs. —Vai arijūs šodien esat kā noburts? Vai jums liekas, ka es meklēju iemeslu, lai divkauju noraidītu? Tad jau sakiet acīs, ka uzskatāt mani par gļēvuli!

Saruna ritēja tieši tā, kā abi lordi vēlējās, tāpēc viņi palika atbildi parādā.

—   Es visu sapratu, — sacīja Mirazs, brītiņu blenzis lordos tik cieši, ka acis gandrīz vai izsprāga no pieres,—jūs paši esat tik bailīgi kā zaķi, un jums pietiek nekaunības pieļaut, ka man ir tikpat maz drosmes kā jums! Iemesli noraidījumam, va' redzējies! Iegansti nekauties! Vai jūs esat karavīri? Vai esat telmarīni? Vai esat vīri? Un, ja es patiešām izaicinājumu noraidīšu (kā karavadlbas un stra­tēģijas veselais saprāts mudina mani darīt), jūs nospriedī­siet un mācīsiet citus spriest tāpat — proti, ka es esmu nobijies! Vai tā nav?

—  Nevienu vīru jūsu majestātes vecumā, — teica Glo­zels, — neviens saprātīgs kareivis nesauktu par gļēvuli tāpēc, ka viņš atraida divkauju ar diženu cīnītāju jaunības plaukumā.

—  Tātad man jābūt gļēvulim, kam viena kāja kapā, kā arī vecam ģeķim! — auroja Mirazs.—Es jums pateikšu, ko tas nozīmē, milord. Ar saviem sievišķu padomiem (nemi­tīgi vairīdamies no patiesās būtības, kas iemiesota stratē­ģijā) jūs esat panākuši pilnīgi pretējo tam, ko gribējāt. Biju nodomājis izaicinājumu noraidīt. Taču es to pieņemšu. Vai dzirdat? Pieņemšu! Es neļaušu, lai mani apkauno tāpēc, ka jums vai nu kāda burvestība, vai nodevība liek trīcēt biksēm.

—    Mēs no sirds lūdzam jūsu majestāti… — iesāka Glozels, taču Mirazs jau bija izmeties ārā no telts un lordi dzirdēja, kā viņš skaļā balsī bauro Edmundam, ka divkauja pieņemta.

Abi lordi saskatījās un paklusām nosmējās.

—   Es paredzēju, ka, pamatīgi sakaitināts, viņš tā rīko­sies, — čukstēja Glozels. — Taču neaizmirstiet, ka viņš nosauca mani par gļēvuli. Par to viņš samaksās!

Kad līdz Aslana Pakalnam atlidoja šīs ziņas, ko pavēstīja dažādajiem radījumiem, tur sākās liela rosība. Edmunds ar kādu Miraza virsnieku jau bija iezīmējuši divkaujas vietu, un tai apkārt tika sasprausti mieti un novilktas virves.

Divus telmarīnus nostādīja divos stūros un vienu — garā­kās malas vidū; viņiem vajadzēja vērot kaujas lauku. Trīs novērotāji otriem diviem stūriem un malai bija jānosauc Visaugstākajam karalim. Pīters patlaban skaidroja Kaspia­nam, ka tas nevar būt viens no tiem, jo cīņa notiek tieši par viņa tiesībām uz troni, kad pēkšņi ierunājās dobja, miegai­na balss: — Piedodiet, jūsu majestāte! — Pīters pagriezās. Viņa priekšā stāvēja vecākais Lācis Lielvēderis. — Lūdzu, jūsu majestāte, — viņš sacīja, — es esmu Lācis, patiesi Lācis.

— Protams, ka esi, turklāt es nešaubos, ka labs Lācis, — Pīters atteica.

—Jā gan, — piekrita Lācis, — bet Lāčiem allaž bijušas tiesības izvirzīt no sava vidus vienu novērotāju.

—  To nu neļaujiet! — Trampkins iečukstēja Pīteram. — Viņš ir krietns radījums, tomēr mūs visus apkaunos. Viņš aizmigs un noteikti sūkās ķepu, arī ienaidniekam redzot.

—  Tur nu es neko nevaru darīt, — iebilda Pīters. —Jo viņam ir pilnīga taisnība. Lāčiem šī priekšrocība bija. Nespēju iedomāties, kā tā visus šos gadus saglabājusies atmiņā, kad tik daudz cita aizmirsts.

—  Lūdzu, jūsu majestāte, — atkārtoja Lācis.

—  Tās ir jūsu tiesības, — Pīters atzina. — Un tu būsi viens no novērotājiem. Tomēr tev jāatceras, ka nedrīksti sūkāt ķepu.

—  Protams, ne, — ļoti satriekts atteica Lācis.

—   Bet tu tak to dari tieši šajā pašā brīdī! — uzkliedza Trampkins.

Lācis atrāva ķepu no mutes un izlikās, ka nav neko dzirdējis.

—   Sir! — netālu no divkaujas vietas atskanēja spalga balss.

—  A—Rīpičīps! — atsaucās Pīters, palūkojies augšup, lejup un apkārt, kā parasti dara cilvēki, kad tos uzrunā Pele.

—   Sir, — atkārtoja Rīpičīps. — Mana dzīvība allaž ir jūsu rīcībā, bet mans gods pieder pašam. Sir, mūsu vidū ir vienīgais jūsu majestātes armijas taurētājs. Es cerēju, ka mūs, kazi, būtu varējuši sūtīt ar izaicinājumu ienaidnie­kam. Sir, mani ļaudis jūtas apbēdināti. Varbūt, ja jūs savā laipnībā ieceltu mani par vienu novērotāju, viņi būtu apmierināti.

Šinī mirklī kaut kur pāri galvām iedārdējās pērkonam līdzīgs troksnis — Milzim Laikurbim izlauzās viena no pamuļķīgajām smieklu šaltīm, kas ir tik raksturīgas jaunā­kajiem Milžu paveidiem. Viņš tūlīt pat aprāvās un saviebās drūms kā lietus mākonis, pirms Rīpičīps paspēja samanīt, no kurienes troksnis nāk.

—  Diemžēl to nu nevarēs, — ļoti nopietni sacīja Pīters. — Daži cilvēki no pelēm baidās…

—  To es esmu ievērojis, sir, — Rīpičīps atsaucās.

—    Un nebūtu īpaši godīgi pret Mirazu, — Pīters turpināja, —ja šis cilvēks savā tuvumā redzētu kaut ko, kas spētu mazināt viņa drosmi.

—   Jūsu majestāte ir godīguma paraugs, — piekrita Pele, bezgala graciozi palocīdamās. — Šajā ziņā mēs esam pilnīgi vienādās domās… Manuprāt, es nupat dzirdēju kādu smejamies. Ja kāds klātesošais vēlas padarīt mani par savas asprātības mērķi, esmu pilnīgi viņa rīcībā — ar zobenu pie sāniem —, kad vien šim kungam iekrīt brīvs laiks.

Šai piezīmei sekoja draudīgs klusums, ko pārtrauca Pīters, teikdams: —Mūsu novērotāji būs Milzis Laikurbis, Lācis un Kentaurs Gravpūtis. Duelis notiks deši divpa­dsmitos.

—    Paklau, — teica Edmunds, visiem dodoties pro­jām, — šķiet, ka viss ir kārtībā. Tas ir, es ceru, tu varēsi viņu pieveikt?

—  Tieši to, ar viņu spēkodamies, es vēlos uzzināt, — atteica Pīters.

Četrpadsmitā nodaļa Kā visi rosīgi darbojās

Mazliet pirms diviem Trampkins ar Āpsi un pārējo dzīvo radību sēdēja mežmalā, vērodami Miraza armijas mirdzošās rindas, kas atradās divu bultas šāvienu attālumā. Starplaikā divkaujai bija nožogots četrstūrains, ar zāli apaudzis klajums. Divos attālākajos stūros stāvēja Glozels un Sopespians ar kailiem zobeniem rokās. Tuvākos stūrus bija ieņēmuši Milzis Laikurbis un Lācis Lielvēders, kas, par spīd visiem brīdinājumiem, sūkāja ķepu un, taisnību sakot, izskatījās neparasd muļķīgs. It kā lai to atdarītu, Gravpūtis labajā stūrī bija izslējies nekustīgs, vienīgi rei­zēm piecirzdams pakaļējo kāju pret mauru. Viņš atstāja varenu iespaidu uz telmarīnu baronu, kas atradās viņam pretī kreisajā pusē. Pīters bija dkko kā paspiedis rokas Edmundam un doktoram un tagad devās cīņā. Viss atgā­dināja brīdi pirms svarīgas divkaujas pirmā pistoles šāvie­na, tikai gaisotne bija daudz drūmāka.

—  Kaut jel pirms cīniņa būtu atnācis Aslans! — Tram­pkins noteica.

—   To vēlētos arī es, — piebalsoja Trifeļracis. — Bet palūkojies atpakaļ!

—   Šķavas un šķīvji! — nomurmināja Rūķis, paklausī­dams aicinājumam. — Kas tad tie? Milzu cilvēki! Skaisti cilvēki — kā dievi, dievietes un milži. Viņi tuvojas mums simtiem un tūkstošiem. Kas tie ir?

—    Driādas, meža nimfas un mežaiņi, — Trifeļracis paskaidroja. — Aslans viņus atmodinājis.

—   Ā! — iesaucās Rūķis. — Tas būs ļoti noderīgi, ja ienaidniekam ienāktu prātā negodīga rīcība. Taču tas pārāk nepalīdzēs Visaugstākajam karalim, ja Mirazs ar zobenu pratīs apieties veiklāk nekā mūsu pavēlnieks.

Āpsis neteica neko, jo padaban laukumā no pretējām pusēm ienāca Pīters un Mirazs, abi kājām, abi bruņukrekIos ar bruņucepurēm un vairogiem. Viņi soļoja, līdz atra­dās cieši aci pret aci. Abi palocījās un šķita kaut ko runājam, taču nebija iespējams saklausīt, ko viņi saka. Nākamajā mirklī saulē uzzibēja abi zobeni. Brītiņu varēja sadzirdēt šķindu, bet tad to tūlīt pārmāca abas armijas, kas auroja līdzīgi ļaužu pūļiem futbolkomandā.

—  Lieliski, Pīter, nudien lieliski! — klaigāja Edmunds, redzēdams Mirazu atgrīļojamies pusotru soli atpakaļ. — Sāc žigli vajāt! — Pīters to darīja, un kādu brīdi

izskaujās, ka viņš gūs cīņā uzvaru. Tomēr tad Mirazs saņēmās un nolēma izmantot savu garo augumu un lielo svaru.

—  Miraz! Miraz! Karali! Karali! — skanēja telmarīnu baurošana. Kaspians ar Edmundu raizēdamies kļuva bāli kā krīts.

—    Pīters saņēma vairākus briesmīgus cirtienus, — Edmunds baiļojās.

—   Ei, ei! — iesaucās Kaspians. — Kas tad nu notiek?

—  Abi pašķiras, — Edmunds teica. — Laikam drusku dabūjuši pa mici. Skaties! Re,nusākatkal,šoreizvairākpēc likumiem. Riņķo apkārt un apkārt, iztaustīdami, kā otrs prot aizstāvēties.

—  Baidos, ka šitais te Mirazs savu amatu tomēr prot, — nomurmināja doktors. Taču, kolīdz viņš to bija izteicis, veco nārniešu pulkā sākās tādi aplausi un klaigas, ka troksnis gandrīz apdullināja. Gaisā lidoja galvassegas.

—   Kas tur bija? Kas tur notika? — doktors prašņāja.

—   Es ar savām vecajām acīm palaidu garām.

—Visaugstākais karalis iedūra viņam padusē,—jopro­jām sizdams plaukstas, paskaidroja Kaspians. — Tieši tur, kur bruņukrekla piedurkne ļauj iedurt asmeni. Pirmās asinis.

—Tomēr tagad atkal izskatās švaki,—sacīja Edmunds.

—  Pīters netur vairogu pareizi. Droši vien ievainots krei­sajā rokā.

Tā patiešām bija taisnība. Jebkurš varēja redzēt, ka Pītera vairogs karājas šļaugani. Telmarīnu kliedzieni kļu­va divtik skaļi.

—   Tu esi redzējis vairāk kauju nekā es,— sacīja Kas­pians. — Vai ir vēl kādas izredzes?

—   Visai mazas, — attrauca Edmunds. — Manuprāt, tikai ar lielām pūlēm varētu kaut ko padarīt. Ja laimētos…

—   Vai dieniņ, kāpēc mēs ļāvām tam visam notikt? — žēlojās Kaspians.

Pēkšņi visa klaigāšana abās pusēs aprima. Edmundu uz brīdi pārņēma apjukums.

—    A, saprotu, — viņš pēc tam noteica. — Viņi abi vienojušies atpūsties. Nāciet, doktor! Iespējams, ka mēs abi varam Visaugstākajam karalim kaut kā palīdzēt.

Viņi aizsteidzās uz iežogojumu, un Pīters sasarkušu un nosvīdušu seju, krūtīm cilājoties, iznāca ārpus virvēm pretī.

—     Vai tava kreisā roka ir ievainota? — Edmunds vaicāja.

—  Ne gluži ievainota, — atteica Pīters. — Viņš ar visu savu plecu smagumu uzgūlās manam vairogam kā vesela ķieģeļu krava… Un vairoga mala iegriezās man locītavā. Neliekas, ka tā būtu salauzta, bet izmežģīta gan. Ja jūs mācētu to cieši apsaitēt, tad varbūt es tiktu galā.

Abiem to darot, Edmunds noraizējies pajautāja: — Kā tu viņu vērtē, Pīter?

—    Ciets rieksts,— sacīja Pīters. — Ļoti ciets. Mana vienīgā cerība, ja varu viņu dzenāt, līdz svars un aizdusa to nokausē, — jo saule arī karsē. Citu iespēju man, taisnību sakot, nav. Pasveicini… visus mājās, Ed, ja viņš mani pieveic. Re, kur Mirazs jau atkal ienāk nožogojumā. Uz redzi, veco zēn! Ardievu, doktor! Un, paklau, Ed, pasaki kaut ko īpaši sirsnīgu Trampkinam. Viņš ir puisis uz goda.

Edmunds klusēja. Juzdamies visai šķērmi, viņš kopā ar doktoru devās atpakaļ, uz pašu pozīcijām.

Taču nākamais posms ritēja labi. Izskatījās, ka Pīters tagad spēj rīkoties ar vairogu, un nebija šaubu, ka viņš prot likt lietā kājas. Patlaban zēns gandrīz spēlēja ar Mirazu tigu, turēdamies drošā atstatumā, mainīdams vietu un cenzdamies pretinieku nokausēt.

—   Gļēvulis! — rēca telmarīni. — Kāpēc tu nestājies viņam pretī? Ak nepatīk, ko? Mēs domājām, ka tu esi atnācis kauties, nevis dancot. Tā-a!

—    Ceru, ka viņš tos brēcējus neklausīsies, — sacīja Kaspians.

—    Noteikti ne! — attrauca Edmunds. — Tu viņu nepazīsti… vai-i! — Mirazam beidzot bija laimējies dot triecienu pa Pītera bruņucepuri. Pīters sazvārojās, paklu­pa sānis un nokrita uz viena ceļgala. Telmarīnu auri kļuva tik skaļi kā jūras bangu krākšana.

—    Nu, Miraz! — viņi bļāva. — Nu! Žigli! Žigli! Piebeidz viņu!

Taču nebija nekādas vajadzības uzurpatoru vēl uzkūdīt. Viņš jau atvēzējās pret Pīteru. Edmunds līdz asinīm sako­dīja lūpas, kad zobens nozibinājās pār Pīteru. Likās, ka Mirazs nocirtīs puisim galvu. Paldies Dievam! Tas noslī­dēja uz labo plecu. Rūķu izkaltās meistarīgās bruņas izrā­dījās stipras un nesalūza.

—  Svētās debesis! — iesaucās Edmunds. — Viņš atkal ir kājās! Pīter, dari, ko vari!

—  Man neizdevās saskatīt, kas nodka, — teica doktors. — Kā viņš to spēja?

—   Viņš vēzienā saķēra Miraza roku, — priekā lēkā­dams, pavēstīja Trampkins. — Tas tik ir brašs zellis! Izmanto ienaidnieka delmu par laipu. Lai dzīvo Visaug­stākais karalis! Mosties, Senā Nārnijā!

—   Paskat! — sacīja Trifeļracis. — Mirazs noskaities. Tas ir labi.

Nu sākās īstā zvetēšanās — cirtienu lietū likās, ka nepaliks dzīvs ne viens, ne otrs. Pastiprinoties satrauku­mam, kliegšana gandrīz aprima. Skatītāji aizturēja elpu. Aina bija dižena un baiga.

Nu uzbrāzmoja skaļas klaigas veco nārniešu pusē. Mi­razs gulēja ar seju pret zemi — ne no Pītera trieciena: viņš bija paklupis pret cini. Pīters atkāpās, gaidīdams pretinie­ku pieceļamies.

—  Pie velna, pie velna, pie velna! — Edmunds purpinā­ja. —Vai tad nu tik stingri vajadzētu ievērot goda likumus? Laikam jau. Pīters tak ir gan Bruņinieks, gan Visaugstākais karalis. Aslanam tas droši vien patiktu. Bet tas neģēlis pēc mirkļa būs kājās un tad…

Tomēr «tas neģēlis» vairs necēlās. Lordiem Glozelam un Sopespianam jau bija gatavs pašu plāns — tiklīdz viņi ieraudzīja savu karali guļam zemē, tā ielēca aizžogojumā, klaigādami: — Nodevība! Nodevība! Nārniešu bezgodis iedūra viņam gulošam zobenu mugurā! Pie ieročiem, Telmara, pie ieročiem!

Pīters īsti nesaprata, kas notiek. Viņš redzēja, kā divi liela auguma vīri ar kailiem zobeniem metas viņam klāt. Pa kreisi pār virvēm bija pārlēcis trešais telmarīns.

—  Pie ieročiem, Nārnijā! Nodevība! — iesaucās Pīters.

Ja viņam būtu brukuši virsū visi trīs reizē, jaunietis laikam apklustu uz mūžiem, taču Glozels apstājās, lai nodurtu savu pašu gulošo karali.

—  Tas par tavu šlrita apvainojumu, —viņš nočukstēja, asmenim iešķeļoties Miraza miesā.

Pīters apsviedās pret Sopespianu, deva triecienu tam pa kājām, tā ka lords nogāzās, un atpakaļvēzienā nocirta viņam galvu. Nu brālim blakus jau atradās ari Edmunds, kas uzsauca:

—   Nārnijā! Nārnijā! Lauva!

Viņiem brāzās virsū visa telmarīnu armija. Tomēr nu uz priekšu smagiem soļiem izgāja Milzis un, zemu nolie­cies, sāka vēcināt milnu. Triecienā uzbruka Kentauri. Strinkš, strinkš— aizmugurē noskanēja stiegras, un švīks, švīks — pār galvām aizlidoja Rūķu strēlnieku raidītās bīdtas. Trampkins cīnījās Pītera kreisajā pusē. Visā lauku­mā trakoja kauja.

—  Atpakaļ, Rīpičīp, mazo muļķīti! — uzkliedza Pīters. —Tevi taknogalēs kā nieku! Te navvietas pelēm! —Taču jocīgie, mazie radījumi dancoja abu pušu karavīru kājām pa vidu, vicinādami zobentiņus. Dažs labs telmarīnu karo­tājs todien pēkšņi juta pēdā ieduramies it kā desmit ies­mu — sāpēs lādēdamies, tas ņēmās lēkāt uz vienas kājas un bieži vien pakrita. Ja tas notika, peles nelaimīgo piebeidza, ja ne — to izdarīja kāds cits.

Taču, kad vecie nārnieši bija jau gandrīz pa īstam iesiluši savā darbā, izrādījās, ka ienaidnieks sāk padoties. Barga izskata karotāji nobāla, Šausmās lūkodamies nevis uz vecajiem nārniešiem, bet uz kaut ko to aizmugurē. Un tad viņi nometa ieročus, kliegdami: —Mežs! Mežs! Pasau­les gals!

Tomēr drīz ne viņu kliedzieni, ne ieroču šķinda vairs nebija dzirdami, jo viss pagaisa Pamodināto Koku okeāna bangu grandiem līdzīgā šalkoņā. Koki pašķīra Pītera armi­jas rindas un tad dzinās tālāk pakaļ telmarīniem. Vai esat kādreiz rudens vakarā stāvējuši augstā kalnu korē liela meža malā, kad pilnā spēkā tam pāri traucas negants dienvidrietenis? Iztēlojieties šo troksni! Un tad iztēlojie­ties, ka mežs nevis stāv uz vietas, bet gāžas jums virsū un no meža pārvērties par milzīgiem cilvēkiem, tomēr joprojām atgādina kokus, jo garās rokas vēcinās līdzīgi zariem, galvas šūpojas un veselām gāzmām apkārt krīt lapas. Kaut ko tamlīdzīgu piedzīvoja telmarīni. Zināmu nemieru juta pat nārnieši. Pēc īsa brīža visi Miraza piekritēji jau ļekoja uz Lielo Upi, cerēdami pāri tiltam pārkļūt Berunas pilsētā un tur aizstāvēties aiz slēgtiem vārtiem un cietokšņa vaļ­ņiem.

Viņi pieskrēja pie upes, bet tiltu tur neredzēja. Kopš vakardienas tas bija pazudis. Karavīrus pārņēma briesmī­gas bailes, un panikā viņi visi padevās.

Taču — kas bija noticis ar tiltu?

Agrā rītā pēc dažu stundu miega meitenes bija pamodu­šās, ieraudzījušas Aslanu augsti izslējušos viņām līdzās un dzirdējušas zvēra balsi sakām:

— Mēs paņemsim sev brīvdienu!

Sjūzena un Lūsija izberzēja acis un palūkojās apkārt. Visi koki šķita aizgājuši, tomēr bija vēl saskatāmi tumšā pulkā virzāmies uz Aslana Pakalnu. Tepat, meitenēm līdzās, varēja redzēt Bakhu un menādas — dieva neprātī­gās, mežonīgās pavadones, kopā ar viņiem joprojām bija arī Silēns. Lūsija, pilnīgi atpūtusies, pielēca kājās. Visi jutās moži, visi smējās, spēlēja flautas, šķindēja šķīvji. No visām pusēm baros tuvojās dzīvnieki, tikai tie nebija runā­jošie dzīvnieki.

—    Kas tas ir, Aslan? — dzirkstošu skatienu vaicāja Lūsija. Arī kājas tā vien prasījās dejot.

—  Nāciet, bērni! — Lauva sacīja. — Rāpieties šodien atkal man mugurā!

—Vai, cik skaisti! — jūsmoja Lūsija, un abas meitenes uzrausās zvēra siltajā, zeltainajā kumbrā, kā bija darījušas pirms nez cik gadiem. Tad viss bars sakustējās — Aslans soļoja priekšgalā, aiz viņa, lēkājot, skrienot, kūleņus me­tot, brāzās Bakhs un menādas, šim pulkam apkārt draiskojās dzīvnieki, un visu gājienu uz sava ēzeļa noslēdza Silēns.

Viņi pagriezās mazliet pa labi, nojoņoja lejup pa stāvu kalnu un ieraudzīja priekšā garo Berunas tiltu. Tomēr, pirms viņi paspēja spert uz tā pirmo soli, no ūdens izslējās liela, slapja, bārdaina galva — lielāka par cilvēka galvu — ar milzu matiem. Iznirušā radījuma acis palūkojās Aslanā, un no mutes atskanēja dobja balss.

—    Kungs, esi sveicināts! Atraisi manas važas! — tā teica.

—  Kas tad tas? — Sjūzena klusi vaicāja.

—    Laikam upes dievs, bet stāvi klusu, — čukstēja Lūsija.

—  Bakh, — pavēlēja Aslans, — atbrīvo viņu no važām!

«Manuprāt, važas nozīmē tiltu,» nodomāja Lūsija. Un tā patiešām bija. Bakhs ar pavadoņiem iebrida seklajā ūdeni, un pēc brītiņa sākās ļoti dīvaini notikumi. Ap visiem tilta balstiem, zibens ātrumā augot, pinās resnas, spēcīgas efeju vītnes, kas tik cieši aptina akmeņus, ka tie šķēlās, pārsprāga un izšķīda. Tilta mūri uz mirkli pārvērtās par spilgtu ziedu rotātiem vilkābeļu žogiem, un tad viss vienā rāvienā dārdēdams iebruka ūdens virpuļos. Šļakstināda­mies, klaigādami un smiedamies līksmie ļautiņi pārbrida, pārpeldēja vai pārdejoja pāri braslam (— Urā! Tas ir atkal Berunas brasls! — iesaucās meitenes.), izkāpa viņā pusē krastā un devās uz pilsētu.

Ielās visi muka no viņiem kā plēsti. Pirmā māja, pie kuras viņi pienāca, bija skola — meiteņu skola, kurā daudzām nārniešu meitenēm ar cieši sapītām bizēm, ne­glītām, ļoti stāvām apkaklēm un biezām, kņudīgām zeķēm kājās pašlaikmācīja vēsturi. Tā «vēsture», ko Miraza varas laikā mācīja Nārnijā, bija garlaicīgāka par vispatiesāko vēsturi, ko jūs jebkad esat lasījuši, un nepatiesāka par visuztraucošākiem dēku stāstiem.

—    Gvendolen, ja tu neklausīsies, — rājās skolotāja, — un nebeigsi skatīties pa logu, es tev ierakstīšu piezīmi.

—   Bet, mis Prizla, lūdzu… — iesāka Gvendolena.

—  Vai dzirdēji, ko es tev teicu, Gvendolen? — uzklie­dza skolotāja.

—  Bet, lūdzu, mis Prizla, — sacīja Gvendolena, — tur ir LAUVA!

—    Divas piezīmes par to, ka tu runā muļķības, — noskaldīja mis Prizla. — Un tagad…

Teikumu pārtrauca dunoņa. Pa klases logiem vijās iekšā efejas. Sienas pārvērtās par kaut ko spīdīgi zaļu, un griestu vietā pār galvām izliecās kupls zars. Mis Prizla ieraudzīja, ka stāv zālainā meža pļavā. Viņa gribēja pieķer­ties pie galda malas, lai nesāktu grīļoties, bet atklāja, ka galds pārvērties par rožu krūmu. Ap viņu drūzmējās me­žonīgi ļaudis, kādi pat sapņos nebija rādījušies. Tad viņa pamanīja Lauvu, iebrēcās un laida ļekas vaļā, un līdz ar viņu muka skolnieces, kas lielāko tiesu bija drukni, uzpū­tīgi skuķi ar resnām kājām. Gvendolena vilcinājās.

—  Vai paliksi pie mums, dārgumiņ? — vaicāja Aslans.

—  Ak, vai drīkstu? Tūkstoškārt paldies! — sacīja Gven­dolena. Meitene tūdaļ sadevās rokās ar divām menādām, kas grieza biedreni apkārt jautrā dejā un palīdzēja nomest dažus no nevajadzīgajiem un neērtajiem apģērba gaba­liem.

Visā mazajā Berunas pilsētiņā, lai kur viņi gāja, notika tas pats. Vairums cilvēku bēga, bet daži viņiem pievieno­jās. Atstājot pilsētu, pulciņš bija kļuvis lielāks un jautrāks.

Bars traucās pa upes kreisā — ziemeļu krasta līdzena­jiem laukiem. Ikvienā zemnieku sētā ārā drūzmējās dzīv­nieki, kas piebiedrojās nācējiem. Skumji, veci ēzelīši, kas nekad nebija pazinuši prieku, pēkšņi atguva jaunību. Ķē­des suņi pārrāva važas. Zirgi saspārdīja ratus un — klakš, klakš — rikšoja gājējiem līdzi, zviegdami un sperdami gaisā zemes.

Kādā pagalmā pie akas nācēji pamanīja vīru, kas sita zēnu. Nūja viņa rokā vienā mirklī saplauka ziedos. Viņš pūlējās to aizmest prom, bet tā bija pielipusi pie rokas. Delms pārvērtās par zariem, rumpis — par koka stumbru, kājas kā saknes ieauga zemē. Zēns, pirms brīža raudājis, sāka smiedes un devās viņiem līdzi.

Kādā mazā pilsētiņā, pusceļā līdz Bebru Dambim (tur saplūda kopā divas upes), visi pienāca pie vēl vienas skolas, kur nogurusi jauna sieviete mācīja rēķināšanu puikām, kas izskatījās ļoti līdzīgi sivēniem. Viņa palūkojās ārā pa logu, ieraudzīja lieliskos līksmotājus jautri nākam pa ielu, un sirds viņai iesvila priekā. Aslans apstājās tieši zem loga un palūkojās skolotājā.

—  Ai, nē, nē! — viņa sacīja. — Man gribētos, bet es nedrīkstu. Man jādara darbs. Un bērni nobītos, ja jūs redzētu.

—   Nobītos? — noprasīja zēns, kas visvairāk izskatījās pēc sivēna. — Ar ko viņa tur pa logu runā? Jāpastāsta inspektoram, ka viņa pļāpā pa logu ar garāmgājējiem, kad nāktos mācīt mūs.

—Ejam paskatīties, kas tur ir,—teica otrs puika, un visi sadrūzmējās ap logu. Bet, tiklīdz mazie, nejaukie purneļi izbāzās ārā, Bakhs skaļi ieaurojās: — Eian, eian, oi-oi-oioi! — un visi puišeļi bailēs ievaimanājās un, cits citu samīdami ar kājām, grūstīdamies metās ārā pa durvīm vai izlēca pa logiem. Un, kā vēlāk stāstīja (vai nu tas bija taisnība, vai ne), ka šie mazie puišeļi vairs nekad neesot manīti, toties šajā novadā parādījušies ļoti labi baroti sivēntiņi, ko agrāk tur nekad neesot gadījies redzēt.

—   Nu, Mīļā Sirds, — Aslans teica skolotājai, un tā izlēca pa logu un gāja citiem līdzi.

Pie Bebru Dambja bars atkal šķērsoja upi un izkāpa dienvidu krastā, tikai nedaudz vairāk uz austrumiem. Visi pienāca pie mazas būdiņas, kuras durvīs raudāja kāds bērns.

—   Kāpēc tu raudi, mīlulīt? — vaicāja Aslans.

Bērns, kas nekad nebija redzējis kāda lauvas attēlu, no

Aslana tomēr nenobijās.

—  Krustmāmiņa ir ļoti slima, — mazā meitenīte teica. — Viņa guļ uz nāves gultas.

Tad Aslans gribēja ieiet pa būdas durvīm, taču tās izrādījās viņam par zemām. Tā nu, iebāzis iekšā galvu, viņš grūdās uz priekšu ar pleciem (Lūsija ar Sjūzenu no grūdie­na nokrita zemē), pacēla augšup visu mājiņu, un tā sagru­va, pārvērzdamās par krāsmatām. Un tur joprojām gultā, lai gan tagad tā atradās brīvā dabā, gulēja maza vecenīte, kas izskatījās tā, it kā viņas dzīslās ritētu Rūķu asinis. Nāve viņai bija zobu galā, taču, kad viņa atvēra acis un ieraudzīja Lauvas gaišo, kuplo krēpju apņemto galvu un dzīvnieka ciešo skatienu, vecenīte nedz kliedza, nedz zaudēja sama­ņu.

—Ai, Aslan! — viņa teica. — Es zināju, ka tā ir taisnība. Es visu savu mūžu gaidīju šo mirkli! Vai tu esi atnācis pēc manis?

—Jā, Mīļā, — teica Aslans. — Bet tev vēl nebūs jādodas ceļojumā.

Un, viņam runājot, tāpat kā saulrietā nosarkst mākoņa apakšējā virsma, tā bālajā sejā atkal ielija sārtums, vecenītes acis iemirdzējās, viņa pieslējās sēdus un teica:

—   Zini, goda vārds, es jūtos krietni labāk. Droši vien varētu šorīt drusku ieēst brokastis.

—       Lūdzu, māmiņ, — ierunājās Bakhs, — iegremdē­dams krūzi akā pie būdas un padodams sievietei. Taču krūzē bija nevis ūdens, bet vissmaržīgākais vīns, sarkans kā jāņogu želeja, gludens kā eļļa, stiprs kā vēršgaļas buljons, vēss kā rasa, kas tomēr sildīja līdzīgi tējai.

—  Ei, tu esi kaut ko izdarījis ar mūsu aku! — vecenīte sacīja. —Tā nudien ir jauka pārmaiņa, nudien. — Un viņa aši piecēlās no gultas.

—   Sēdies man mugurā, — aicināja Aslans. — Jums, abām karalienēm, nu nāksies tipināt kājām, — viņš piebil­da Sjūzenai un Lūsijai.

—  Tas mums patiesi patiks! — Sjūzena apliecināja. Un nu visi atkal devās tālāk.

Lēkādami, dejodami un dziedādami, mūzikai, smiek­liem, rēcieniem, rējieniem un zviedzieniem skanot, viņi visi beidzot nonāca vietā, kur stāvēja Miraza armijas vīri. Viņi meta kaudzē zobenus un tad nostājās paceltām ro­kām. Turpat bija arī Pītera armija, kuras kaujinieki jopro­jām turēja rokās ieročus un smagi elpoja, bargās sejas tagad savilkuši priecīgā smaidā.

Pirmais notikums bija šāds — vecenīte nošļūca Asla­nam no muguras, pieskrēja pie Kaspiana un abi apskāvās. Tā bija viņa vecā Aukle!

Piecpadsmitā nodaļa Aslans saslien durvis gaisā

Ieraugot Aslanu, telmarīnu karotājiem vaigi kļuva bāli kā auksta mērce, ceļgali saļodzījās un daudzi no viņiem nokrita uz sejas zemē. Lauvam viņi nebija ticējuši, tāpēc bailes kļuva vēl lielākas. Pat Sarkanie Rūķi, kas zināja, ka Aslans nāk kā draugs, stāvēja vaļējām mutēm un nespēja izteikt ne vārda. Daži Melnie Rūķi, kas piederēja Nikabrika partijai, sāka palēnām virzīties projām. Turpretī visi Runājošie Zvēri drūzmējās ap Lauvu, tīksmē ņurrādami, rūkdami, spiegdami un zviegdami, luncinādami astes, trīdamies gar sāniem, bijīgi pieskardamies ar purniem un pīdamies šurp un turp pa kājām un zem rumpja. Ja esat redzējuši mazu kaķēnu, kas mīl lielu suni, kuru pazīst un kuram uzticas, tad varēsiet diezgan spilgti iztēloties visu zvēru uzvedību. Beidzot caur dzīvnieku baru izspraucās Pīters, vezdams līdzi Kaspianu.

—  Kungs, tas ir Kaspians, — viņš sacīja. Un Kaspians nometās ceļos un noskūpstīja Lauvas ķepu.

—   Esi sveicināts, princi, — teica Aslans. — Vai jūties spējīgs uzvelt plecos Nārnijas karaļa varas nastu?

—    Man… man tā nešķiet gan, Kungs, — atbildēja Kaspians, — esmu tikai bērns.

—   Lieliski, — teica Aslans. —Ja tu justos spējīgs, tas pierādītu, ka tu tāds neesi. Tāpēc manā un Visaugstākā karaļa virsvadībā tu kļūsi par Nārnijas karali, Kēras Para­velas valdnieku un Vientuļo Salu Imperatoru. Tu un tavi mantinieki valdīsiet līdz savas dzimtas galam. Un tava

kronēšana — bet ko mēs te redzam? — šajā mirklī tuvojās mazs, jocīgs jātnieku pulciņš — vienpadsmit Peles. Sešas no tām nesa kaut ko uz mazītiņām zaru nestuvēm, kuras nebija lielākas par apjomīgu ģeogrāfijas atlantu. Neviens nekad nav redzējis bēdīgākas peles par šīm. Tās bija notraipījušās ar dubļiem — dažas arī ar asinīm —, ausis bija noliektas lejup, ūsas nokārušās, astes vilkās pa zāli, un gājiena vadītājs uz tievas stabulītes spēlēja skumju melodi­ju. Nestuvēs gulošais neizskatījās labāk par slapjas ādas čupiņu; tas bija viss, kas atlicis no Rīpičīpa. Pelēns jopro­jām elpoja, taču bija vairāk miris nekā dzīvs. Viņam bija iecirstas neskaitāmas dziļas brūces, saspiesta viena ķepa un astes vietā palicis pavirši aptīts stumbenis.

—   Ei, Lūsij, — Aslans sacīja.

Lūsija aši sameklēja savu rombveida pudelīti. Lai gan katrai Rīpičīpa brūcei vajadzēja tikai vienu pilienu, ievai­nojumu izrādījās tik daudz, ka valdīja ilgs, raižpilns klu­sums, līdz viņa beidza un Peļu Pavēlnieks nolēca no nestuvēm. Priekšķepā viņš tūlīt satvēra zobena rokturi, ar otru skrullēja ūsas, tad viņš palocījās.

—    Esi sveiks, Aslan! — atskanēja viņa spalgā balss. — Man ir gods… — Bet tad viņš pēkšņi apklusa.

Nelaime bija tā, ka Rīpičīpam joprojām nebija astes — vai nu Lūsija bija to aizmirsusi, vai arī brīnumzāles spēja gan dziedēt brūces, bet nespēja ataudzēt locekļus. Rīpičīps pamanīja zaudējumu, kad klanījās, —varbūt viņam trūka iepriekšējā līdzsvara. Viņš palūkojās pār labo plecu. Nere­dzēdams asti, Pelēns izstiepa kaklu tik tālu uz priekšu, ka galu galā bija spiests pagriezt plecus un tad visu augumu. Taču līdz ar to bija pagriezusies ķermeņa apakšdaļa, un asti atkal nevarēja saskatīt. Tad viņš stipri palieca kaklu, rau­dzīdamies atkal pār plecu, bet iznākums palika tāds pats. Tikai, pilnīgi apgriezies riņķī trīs reizes, Rīpičīps saprata šausmīgo patiesību.

—   Sasodīts, — viņš uzrunāja Aslanu, — esmu galīgi apjucis. Man jāizlūdzas jūsu iecietība, ka esmu ieradies tik nepiedienīgā izskatā.

—  Tev tas piestāv gluži labi, Mazulīt, — sacīja Aslans.

—   Tik un tā, — attrauca Rīpičīps, — ja nu kaut ko varētu darīt… varbūt jūsu majestāte? —To teikdams, viņš palocījās Lūsijas priekšā.

—  Bet kam tev vajadzīga aste? — vaicāja Aslans.

—  Kungs, — sacīja Pele, — varu ēst, gulēt un mirt par savu karali ari bez astes, tomēr aste ir Peles gods un lepnums.

—    Draugs, es dažreiz esmu prātojis, — iebilda As­lans, — vai tu nedomā par to savu godu pārāk daudz?

—  Augstākais no visiem Visaugstākajiem karaļiem, — teica Rīpičīps, — atļaujiet man atgādināt, ka mums, Pe­lēm, piešķirts visai mazs augums, un, ja mēs nesargāsim savu cieņu, tad daži (kas vērtību mēra collās) atļausies apveltīt mūs ar ļoti nepiedienīgām zobgalībām. Tieši tāpēc esmu papūlējies darīt zināmu, lai neviens, kas nevē­las sajust šo zobenu tik tuvu sirdij, cik tālu sniedz mana roka, manā klātbūtnē nerunā par lamatām, Grauzdētu sieru vai Svecēm. Nē, Kungs, pat ne visgarākais muļķis Nārnijā! — Te viņš visai nikni pazibsnlja acis pret Laikurbi, taču Milzis, kas vienmēr visu aptvēra gausāk par citiem, nebija vēl atskārtis, par ko kāds runā viņam pie kājām, un tāpēc teiktā būtību tā arī neaptvēra.

—  Vai drīkstu jautāt, kāpēc visi jūsu pavadoņi ir izvil­kuši savus zobenus? — vaicāja Aslans.

—  Ja jūsu Augstajai majestātei labpatīk, — sacīja otra Pele, — mēs visi gaidām, kad vajadzēs nocirst pašu astes, jo mūsu vadonim tādas vairs nav. Mēs neparko neapkau­nosim sevi, valkājot goda zīmi, kas liegta Visaugstākajai Pelei.

—  A! — ierēcās Aslans. —Jūs mani uzvarējāt. Jums ir cildenas sirdis. Ne tavas cieņas labad, Rīpičīp, bet, ņemot vērā mīlestību, kas saista tevi ar taviem ļaudīm, un vēl vairāk tās laipnības pēc, ko pirms ilga laika pret mani izrādīja tava tauta, kad tā pārgrieza virves, kas sēja mani pie Akmens Galda (un, lai gan jūs jau sen esat to aizmirsušas, tieši tad jūs kļuvāt par Runājošām Pelēm), tu asti dabūsi atkal atpakaļ.

Pirms Aslans beidza runu, aste atkal atradās savā vietā. Tad pēc Aslana pavēles Pīters iecēla Kaspianu Lauvas ordeņa Bruņinieku kārtā, un Kaspians, tikko saņēmis šo apbalvojumu, piešķīra to pašu Trifeļracim, Trampkinam un Rīpičīpam, pasludināja doktoru Kornēliju par savu Lordu Kancleru un apstiprināja Lāča Lielvēdera mantoto pienākumu pildīt Divkaujas laukuma novērotāja pienāku­mus. Atskanēja skaļi aplausi.

Pēc tam telmarīnu kareivjus stingrā apsardzībā, bet bez kādām nievām vai sitieniem pārveda pāri braslam uz Berunas pilsētu, kur visus ieslēdza. Ēstviņi dabūja buljonu un alu. Šie vīri bija sacēluši lielu traci, ka jābrien pāri upei, jo visi baidījās un nevarēja ciest tekošu ūdeni, tāpat kā baidījās un nevarēja ciest mežus un zvērus. Taču beidzot nepatīkamais bija galā, un tad sākās ilgās dienas visjaukā­kās stundas.

Lūsija, sēdēdama Aslana tuvumā un juzdamās brīnišķī­gi ērti, gudroja, ko dara koki. Sākumā viņai likās, ka tie tikai gluži vienkārši dejo, katrā ziņā tie lēni apmeta divus lokus: vienu no kreisās uz labo pusi un otru no labās uz kreiso. Tad meitene pamanīja tos kaut ko iesviežam abu loku centrā. Reizēm viņai šķita, ka koki plēš nost garas matu šķipsnas, citreiz izskatījās, it kā tie lauž pirkstus, bet, ja tā, tad viņiem ir daudz pirkstu, bez kuriem var iztikt, un laušana sāpes arī nenodara. Tomēr, lai ko tie nometa, mestais, pieskāries zemei, kļuva par žagariem un sausiem mietiem. Tad priekšā iznāca trīs vai četri Sarkanie Rūķi ar posās kārbiņām un pielaida sārtam uguni. Sākumā koki sprakšķēja, tad uzliesmoja un beidzot dega rūkdami, kā vajadzētu degt mežaino apgabalu ugunskuram visgarākajā vasaras naktī. Un visi plašā lokā apsēdās ap to.

Tad Bakhs, Silēns un menādas uzsāka deju, daudz mežonīgāku par koku deju, tā nebija domāta tikai priekam un skaistumam par godu (lai gan arī tie nebija aizmirsu) — tā bija maģiska deja par godu pārpilnībai, un, kur vien viņu rokas pieskārās un kājas piedūrās, parādījās dzīru cienas­ti — cepta gaļa, kas pildīja birzi ar tīkamu smaržu, kviešu un auzu plācenīši, medus un daudzkrāsaini cukura gabali­ņi, un krējums, tik biezs kā putra un gluds kā stāvošs ūdens, firziķi, nektarīni, granāti, bumbieri, vīnogas, zemenes, avenes—veselas augļu un ogu piramīdas un straumes, kas atgādināja ūdenskritumus. Tad lielās koka krūzēs, kausos un biķeros, kas bija apvīti ar efejām, parādījās vīni — tumši un biezi kā zīdkoka sulas sīrups, dzidri un sarkani kā atšķaidīta jāņogu želeja, dzelteni vīni, zaļi vīni, kā arī dzeltenzaļi un zaļgandzelteni vīni.

Koku cilvēkiem bija sarūpēta cita ēdienu karte. Kad Lūsija ieraudzīja Klodsliju Liekšķernieku un tā kurmjus dažādās vietās (Bakhs bija tās norādījis) irdinām velēnu, viņa saprata, ka koki ēdīs zemi, un tīri vai nodrebinājās. Bet, kad meitene redzēja zemi, ko patiešām tiem atnesa, viņas noskaņojums pilnīgi mainījās. Šie ļaudis sāka ar leknu, brūnu mālu, kas stipri līdzinājās šokolādei, patie­šām tik stipri, ka Edmunds pamēģināja gabaliņu nogaršot, taču nebūt neatzina, ka tas ietu pie dūšas. Kad leknais māls bija apmierinājis lielāko izsalkumu, koki pievērsās zemei, kāda atrodama Somersetā, kur tā ir gandrīz sārta. Viņi teica — tā esot vieglāka un saldāka. Siera vietā viņiem piedāvāja kaļķainu augsni, un maltīte turpinājās ar izsmal­cinātiem saldumiem no visizmeklētākās grants, kas bija appūderēta ar zeltsmiltīm. Vīnu viņi dzēra ļoti maz, un aslapu palmas no tā kļuva ļoti pļāpīgas. Lielākā daļa šo milzeņu remdēja slāpes, dziļi iesūkdama rasu sajaukumā ar lietu un meža puķu smaržu, kam bija pievienota visplīvuraināko mākoņu gaisīgā piegarša.

Tā Aslans mieloja nārniešus vēl ilgi pēc tam, kad bija norietējusi saule un iedzirkstījušās zvaigznes, un lielais ugunskurs, tagad karstāks, bet ne tik skaļš, plaiksnījās tumšajos mežos kā signāltornis, un izbiedētie telmarīni, to no tālienes redzēdami, gudroja, ko tas varētu nozīmēt. Labākais šajās dzīrēs bija tas, ka tās nebeidzās, neviens negāja projām, bet, sarunām kļūstot lēnākām un klusā­kām, visi cits pēc cita sāka klanīties un beidzot iemiga, pastiepuši kājas pretuguni, ar labiem draugiem katrā pusē, līdz beidzot klajumā valdīja klusums un atkal varēja sadzir­dēt, kā Berunas Braslā ūdens burbuļodams plūst pār akme­ņiem. Savukārt Aslans un Mēnesnīca augu nakti līksmām acīm nemirkšķinot vērās viens otrā.

Nākamajā dienā pa visu zemi izsūtīja vēstnešus (galve­nokārt vāverītes un putnus) ar uzsaukumu izklīdušajiem telmarīniem — to vidū, protams, arī gūstekņiem Berunā. Tika pasludināts, ka kopš šīs dienas karalis ir Kaspians un Nārnija tagad pieder Runājošiem Zvēriem, Rūķiem, driādām, fauniem un citiem radījumiem kopā ar cilvēkiem. Jebkurš, kas vēlas palikt un dzīvot jaunajos apstākļos, var to darīt, bet tiem, kam šī doma nepatīk, Aslans nodrošinās citu mājvietu. Ikvienam, kas gribēs doties turp, piektajā dienā pulksten divpadsmitos jāierodas Berunas Braslā pie Aslana un karaļiem. Varat iedomāties, ka tas sagādāja telmarīniem krietnas galvassāpes. Daži, lielākoties jaunie, kuri, līdzīgi Kaspianam, bija dzirdējuši stāstus par Sena­jām Dienām, priecājās, ka tās atgriezušās. Viņi nolēma palikt Nārnijā. Taču vairākums veco ļaužu, īpaši tie, kas Miraza laikā bija ieņēmuši svarīgus amatus, īgņojās un neparko nevēlējās dzīvot zemē, kur nedrīkstēs noteikt toni.

—  Dzīvot kopā ar muļķa dresētu lopiņu baru? Nepar­ko! — viņi sauca.

—    Un ar spokiem, — daži drebinādamies piebilda. — Kas tad cits tās driādas patiesībā ir? No tā jāpiesargās!

Bija arī aizdomu pilnie.

—   Es viņiem neuzticos, — tādi daudzināja, — ne tam briesmīgajam Lauvam, ne citiem.

—  Gan jūs redzēsiet, vai Aslans ilgi noturēsies, neklupis ar savām ķetnām mums virsū.

Taču tikpat lielas aizdomas viņos izraisīja Aslana piedā­vājums sagādāt jaunas mītnes.

—   Aizvedīs uz savu alu un droši vien tur citu pēc cita apēdīs, —viņi kurnēja.

Un, jo vairāk tie cits ar citu tarkšķēja, jo īgnāki un aizdomīgāki kļuva. Tomēr noteiktajā dienā vairāk par pusi ieradās klajumā.

Vienā pļavas galā Aslans bija licis iesist pēdas trīs vienu no otras divas kārtis. Trešo, vieglāko koku piesita tām pāri augstākpar cilvēka galvu, tā ka, apvienojotšls trīs daļas, tās izskatījās pēc durvju aplodas. Durvis it kā veda no nekurie­nes uz nekurieni. To priekšā stāvēja pats Aslans ar Pīteru pie labās rokas un Kaspianu pie kreisās. Viņiem apkārt — Trifeļracis, lords Kornēlijs, Gravpūtis, Rīpičīps un citi. Bērni un Rūķi bija čakli izmantojuši kādreizējās Miraza un tagadējās Kaspiana pils karalisko garderobi, tā kā gandrīz vai acis žilba, raugoties zīda un zelta brokāta drānās, sniegbaltajā linu audumā, kas baltoja sudraba bruņukreklu iešķeltajās piedurknēs, kā arī vērojot dārgakmeņiem grez­notos zobenu rokturus, apzeltītās bruņucepures un cepu­res ar spalvām. Pat zvēri bija aplikusi ap kaklu dārgas ķēdes, taču neviens neskatījās nedz uz zvēriem, nedz uz bērniem. Siltās, glaudenās Aslana zeltainās krēpes mirdzē­ja spožāk par visu citu. Seno nārniešu pēcteči stāvēja gar pļavas abām sānu malām. Viņā galā bija nostājušies telma­rīni. Saule spoži spīdēja, un karogi plīvoja vieglajā vējā.

—    Telmaras ļaudis, — ierunājās Aslans, — jūs, kas meklējat jaunu zemi, uzklausiet manus vārdus! Aizsūtīšu jūs visus uz jūsu pašu zemi, ko es pazīstu, bet jūs ne.

—  Mēs neatceramies Telmaru! Mēs nezinām, kur tā ir. Mēs nezinām, kāda tā ir, — gremzās telmarīni.

—   Jūs atnācāt uz Nārniju no Telmaras, — Aslans paskaidroja. — Taču uz pašu Telmaru jūs arī atnācāt no citas zemes. Jūs vispār nepiederat šai pasaulei. Pirms vairāku paaudžu mūžu garuma jūs atnācāt šurp no tās pašas pasaules, pie kuras pieder Visaugstākais karalis Pīters.

To dzirdot, puse telmarīnu sāka pinkšķēt: — Re nu! Es tak jums teicu. Viņš mūs visus nožmiegs, izsūtīs tiešā ceļā ārā no pasaules!

Otra puse izrieza krūtis, sita cits citam pa plecu un čukstēja:

— Re nu! Varēja tak nojaust, ka mēs nepiederam pie šīs vietas ar visiem tās savādajiem, nejaukajiem, nedabiska­jiem radījumiem. Jūs redzēsiet — izrādīsies, ka mūsu dzīslās rit karaliskas asinis!

Un pat Kaspians, Kornēlijs un bērni pagriezās pret Aslanu. Viņu sejās paudās izbrīns.

— Mieru, — teica Aslans tik zemā balsī, kas stipri atgādināja rūcienu. Mazliet sāka trīcēt zeme, un ik dzīvs radījums, kas atradās birzī, kļuva mēms kā akmens.

—Jums, valdniek Kaspian, — teica Aslans, — varbūt ir zināms, ka jūs nevarētu būt īsts Nārnijas karalis, ja, līdzīgi senajiem karaļiem, nebūtu Ādama dēls un nenāktu no Ādama dēlu pasaules. Bet tas jūs esat! Pirms daudziem gadiem tajā pasaulē, kādā tās dziļā jūrā, ko sauc par Dienvidjūru, vētra aizdzina pirātu kuģi pie kādas salas. Pirāti tur uzvedās, kā daždien tādi vīri uzvedas, — noga­lināja vietējos, apņēma vietējās sievietes par sievām, brū­vēja palmu degvīnu un dzēra, un piedzērās, un gulēja palmu koku ēnā, un pamodās, un ķildojās, un dažkārt cits citu maitāja nost. Un vienā no šiem kautiņiem sešus pārējie piespieda laisties lapās, un viņi ar savām sievietēm aizbēga uz kādu kalnu salas vidū un izvēlējās par paslēp­tuvi (tā viņiem likās) kādu alu. Taču tā bija viena no šīs pasaules maģiskajām vietām, viena no plaisām vai aizām starp dažādām pasaulēm. Senos laikos starp pasaulēm bija daudz aizu un plaisu, tagad tās kļuvušas retākas, tā bija viena no pēdējām: es nesaku, ka pati pēdējā. Un tā nu viņi tajā iekrita vai pacēlās, vai iestreipuļoja, vai tiešā ceļā izgāja cauri zemei, tādējādi atrazdamies šajā pasaulē, Telmaras zemē, kuru toreiz cilvēki neapdzīvoja. Tomēr patlaban es nestāstīšu, kāpēc to neapdzīvoja, — tas ir garš stāsts. Un viņu pēcteči Telmarā dzīvoja un kļuva par negantu un lepnu tautu. Pēc daudzu paaudžu nomaiņas Telmarā izcēlās bads, un telmarīni iebruka Nārnijā, kur tolaik plosījās nekārtības (taču arī tas būtu pārāk garš stāsts), iekaroja to un sāka valdīt. Karali Kaspian, vai jūs to labi iegaumējāt?

—   Patiesi labi, Kungs, — apliecināja Kaspians. — Es gan vēlētos, lai mani raduraksti būtu godājamāki.

—  Jūs esat lorda Ādama un lēdijas Ievas pēctecis, — sacīja Aslans. — Un tas ir gan pietiekami liels gods, lai vistrūcīgākais ubags staigātu ar paceltu galvu, un pietieka­mi liels kauns, lai zemeslodes varenākajam valdniekam salīktu mugura. Ar to jāsamierinās.

Kaspians palocījās.

—   Un nu, — Aslans turpināja, — Telmaras vīri un sievas, vai dosieties atpakaļ cilvēku pasaulē — uz salu, no kuras savulaik nāca jūsu sentēvi? Tā nav slikta vieta. Pirātu rase, kas pirmā to atklāja, ir izmirusi, un salā nav iedzīvo­tāju. Tur ir labas akas un svaigs ūdens, un auglīga augsne, un būvkoki, un lagūnās zivis; un citi tās pasaules ļaudis šo salu vēl nav atklājuši. Aiza ir vaļā — jūs varat atgriezties; vienīgi man jūs jābrīdina: kad būsiet izgājuši tai cauri, tā jums aiz muguras aizvērsies uz mūžiem. Pa šīm durvīm vairs sakari starp pasaulēm nepastāvēs.

Brīdi valdīja klusums. Tad kāds dūšīgs, pēc izskata kārtīgs vīrs no telmarīnu karotāju pulka izspraucās uz priekšā un pavēstīja:

—   Es šo piedāvājumu pieņemu.

—  Tava izvēle ir laba, — Aslans teica, — un, tā kā tu runāji pirmais, tev piemitis lielas burvju spējas. Tanī pasaulē tevi gaida diža nākotne. Nāc šurp!

Vīrs, tagad mazliet nobālis, panāca vēl uz priekšu. Aslans ar savu galmu pavirzījās sānis, lai drošinieks varētu brīvi pieiet pie tukšās durvju aplodas.

—   Dodies cauri, dēls! — teica Lauva, paliekdamies uz nācēja pusi un pieskardamies ar purnu viņa degunam. Tiklīdz viņš apdvesa karavīru ar savu elpu, tā acīs iegūla cita izteiksme — gan pārsteigta, taču ne izmisusi —, it kā viņš mēģinātu kaut ko atcerēties. Tad vīrs iztaisnoja plecus un devās iekšā Durvīs.

Visu skatieni bija pievērsti viņam. Ļaudis redzēja trīs koka kārtis un aiz tām Nārnijas mežus, zāli un debesis. Viņi redzēja starp stenderēm cilvēku — un tad vienā mirklī tas izgaisa.

Pļavas viņā galā palikušie telmarīni sāka vaimanāt:

—  Ak vai! Kas ar viņu notika? Vai gribat mūs nonāvēt? Mēs pa to ceļu neiesim!

Bet tad ierunājās viens no gudrajiem telmarīniem:

—Mēs pa šo koku vidu nesaskatām nekādu citu pasauli. Ja gribat, lai mēs tai ticētu, kāpēc neiet viens nojums Visi jūsu pašu draugi turas no durvīm pa gabalu.

Tūlīt uz priekšu panācās Rīpičīps un paklanījās.

—   Aslan, ja mana rīcība var noderēt, — viņš sacīja, — es pēc tavas pavēles vienā mirklī izvedīšu pa arku visas vienpadsmit peles.

—  Nē, mazulīt, — teica Aslans, viegli jo viegli uzlik­dams samtaino ķepu uz Rīpičīpa galvas. — Pret tevi tanī pasaulē izturētos ļoti nejauki. Rādītu tevi tirgus būdās. Priekšgalā jābūt citiem.

—  Ejam, — Pīters pēkšņi uzrunāja Edmundu un Lūsiju. — Mūsu laiks beidzies.

—   Ko tu ar to gribi teikt? — vaicāja Edmunds.

—  Iesim pa šo ceļu, — aicināja Sjūzena. Viņa likās visu zinām. — Atpakaļ mežā. Mums šis tas jāapmaina.

—   Kas jāapmaina? — brīnījās Lūsija.

—   Protams, jāpārģērbjas, — atcirta Sjūzena. — Uz angļu dzelzceļstacijas perona mēs šādos tērpos izskatītos pēc tīrajiem muļķiem.

—   Bet mūsu drēbes ir Kaspiana pilī, — iebilda Ed­munds.

— Nē, nav vis, — sacīja Pīters, joprojām vezdams viņus dziļāk iekšā vislielākajā biezoknī. — Tās ir te. Saiņi tika atnesti no rīta. Viss ir nokārtots.

—  Vai par to tu un Sjūzena šorīt runājāt ar Aslanu? — Lūsija vaicāja.

—Jā. Par to un par šo to citu, — ļoti nopietni atbildēja Pīters. —Jums visiem es nedrīkstu to teikt. Bija šis tas, ko viņš gribēja pavēstīt man ar Sjū, jo mēs vairs Nārnijā neatgriezīsimies.

—  Nekad? — Edmunds ar Lūsiju izbiedēti iekliedzās.

—    Jūs abi atgriezīsieties, — Pīters paskaidroja. — Vismaz es no viņa vārdiem diezgan skaidri sapratu, ka viņš nodomājis jūs vēl kādreiz atvest atpakaļ, bet mūs ar Sjū — ne. Viņš teica, ka mēs jau kļūstot pārāk pieauguši.

—Ai, Pīter, — Lūsija žēloja brāli.—Kāda nelaime! Vai tu spēsi to pārciest?

— Domāju gan, — Plters teica.—Viss stipri atšķiras no tā, ko es iztēlojos agrāk. Tu to sapratīsi, kad ieradīsies te pēdējo reizi. Nu, pasteidzamies, te ir mūsu mantas.

Bija savādi un ne īpaši patīkami noģērbt karaļa drānas un, apmainījušiem tās ar skolas apģērbu (kas neizskatījās sevišķi tīrs), doties atpakaļ uz lielo sanāksmi. Daži no nejaukākajiem telmarīniem ņirgājās, taču visi citi radījumi uzgavilējot piecēlās kājās par godu Visaugstākajam kara­lim Pīteram, Raga īpašniecei karalienei Sjūzenai, karalim Edmundam un karalienei Lūsijai. Notika ļoti sirsnīgas un (no Lūsijas puses) asarainas atvadas no visiem vecajiem draugiem. Bērni sabučojās un apkampās ar Lāčiem Lielvēderiem, paspieda roku Trampkinam un pēdējo reizi iz­baudīja Trifeļrača kutelīgās, ūsainās skaujas. Kaspians, protams, gribēja atdot Sjūzenai Ragu, bet Sjūzena, pro­tams, teica, lai viņš to paturot. Un tad pienāca laiks kaut kam brīnišķīgam un vienlaikus briesmīgam — ardievām no paša Aslana, un Pīters nostājās savā vietā, Sjūzena uzlika rokas viņam uz kamiešiem, Edmunds savas — uz Sjūzenas un Lūsija — uz brāļam pleciem, bet uz Lūsijas pleciem nogūlās pirmā telmarīna plaukstas, un tā visi garā rindā tuvojās Durvīm. Tam sekoja laika sprīdis, ko grūti attēlot, jo šķita, ka bērni redz trīs ainas reizē. Vienā pa atvērto durvju dobumu varēja redzēt kādas Klusā okeāna salas žilbinoši zaļās un zilās krāsas — tur, izejot pa Durvīm, tūdaļ atradīsies visi telmarīni. Otra bija Nārnijas pļava, Rūķu un Zvēru sejas, Aslana dziļi iegrimušās acis un baltie plankumi uz Āpša vaigiem. Trešā turpretī (kas aši aizklāja divas pirmās) bija lauku dzelzceļstacijas pelēkais, grantē­tais perona klājums un sols, kam apkārt rindojās ceļaso­mas: tur viņi visi sēdēja, it kā nebūtu ne mirkli izkustēju­šies. Kādu brītiņu sajūta likās mazliet pliekana un drūma — galu galā tik daudz kas bija pārdzīvots. Tomēr negaidīti noskaņojums atkal mainījās, kļūdams jauks, jo gaisā dves­moja pazīstamais stacijas smārds, pār galvām jumās Angli­jas debesis un nākamībā gaidīja vasaras semestris skolā.

—  Nu tad tā! — noteica Pīters. — Tas tik bija piedzī­vojums!

—    Sasodīts! — iesaucās Edmunds. — Esmu atstājis Nārnijā savu jauno kabatas lukturīti…

[1] baltās un sarkanās rozes karš — karš starp Lankasteras un Jorkas dinastijām no 1455. līdz 1485. gadam.

[2] tiorba — 17. gs. mūzikas instruments, lauta ar diviem grifiem.

[3] tigs—sena rotaļa, kurā meklētājam jāpieskaras tam rotaļniekam, pie kura atrodas visu iedomātais priekšmets.

[4] meklētājam, kas stāv citu rotaļnieku vidū, jāpūlas satvert kurpi, kuru stāvētāji laiž pa rokām.