Klaivs Steiplzs Luiss
Sudraba krēsls
kā tu tur nokļuvi? Vaicāja Džila meklēdama līdzekli kā aizkļūt projām no nejaukās skolas.
Vienīgais ceļš kā to izdarīt ir ņemt palīgā maģiju. Čustot sacīja Jūstess stāstīdams par burvestību apņemto Nārnijas zemi. Tā sakopodami visu savu gribasspēku, lai piespiestu kaut kam notikt, ' viņi nonāk bezdibeņa malā augstu virs mākoņiem. Sabijusies un noreibuši, Džila šausmās redz, ka Jūstess zaudē līdzsvaru taču tad sajūt sev līdzās kāda silto klātbūtni. Tās ir Lauva.
Nārnijas hronikas
gramatas lasīšanas secība:
Burvja māsasdēls /195S/,
Lauva, Ragana un drēbju skapis /1950/,
Zirgs un viņa zēns /1954/,
Princis Kaspians /1951/,
"Rītausmas ceļinieka" brauciens /1952/,
Sudraba krēsls /1953/,
Pēdējā ciņa /1956/.
Ilustrāciju autore Irēna Žguta
No angļu valodas tulkojusi Ilga Melnbārde
Izdevniecības vadītāja Ingrida Vāverniece
Korektore Lilita Kalnāre
Maketētāja Vija Vāvere
Māksliniece Irēna Zguta
Vāka autors Aldis Aleks
Izdevējs — Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Konsistorijas izdevniecības un poligrāfijas uzņēmums «Svētdienas Rīts». Datorsalikums. Ofsetiespiedums. Reģ. Nr. LV-000 301 400. Pašūt. Nr. 27. / Paraksūts iespiešanai 18. 02. 2000. jļ , Ј Iespiests tipogrāfijā «Svētdienas Rīts», Aizkraukles ielā 21, Rīgā, LV 1006.
Sudraba krēsls
Džila šajā garlaicīgajā rudens ceturksnī pretīgajā skolā jutās īpaši nožēlojami. Kad Jūstess mēģināja viņu mierināt ar stāstiem par apburto pasaku zemi, ko viņš apmeklējis pagājušajās brīvdienās, bērni nolēma, ka vienīgā cerība ir bēgt un šo maģisko zemi atrast. Tā, sakopojuši visu gribasspēku, Džila un Jūstess ienira lauru koku skupsnā un atdarīja skolas dārza akmens mūrī iebūvētās durvis.
Ar to, kā viņi izkļuva no skolas teritorijas, no Anglijas, no visas mūsu pasaules un ietika Tajā Vietā, sākas viens no vissatraucošākajiem un sarežģītākajiem piedzīvojumiem, kāds jebkad noticis Nārnijā. Jo Aslans uzdod bērniem atrast Riliānu, karaļa Kaspiana mīļoto dēlu, kas pazudis pēc tam, kad devies ceļojumā, lai sameklētu savas mātes slepkavu. Lai palīdzētu Džilaiunjūstesamviņiemuzticētajā meklēšanā un glābšanā Nārnijas pazemes slāņos, Aslans dāvā viņiem četras zīmes, kuras meklētājiem jāievēro. Viņiem jāsteidzas, jo Kaspians ir vecs, taču steigā bērni trīs būtiski svarīgo zīmju kārtību aizmirst. Šķiet, ka laiks un nejaušības no sākta gala sazvērējušies pret viņiem.
Veltīts Nikolajam Hardijam
1. Aiz vingrošanas zāles………………………………
2. Džilai tiek dots uzdevums……………………….
3. Karalis aizceļo………………………………………..
4. Pūču parlaments……………………………………..
5. Purvaspīdonis………………………………………..
6. Mežonīgie ziemeļu tuksneši……………………..
7. Savādo tranšeju kalns……………………………..
8. Hārfenga miteklis………………………………….
9. Kā viņi atklāja kaut ko tādu, ko derēja zināt
10. Bezsaules ceļojumi………………………………..
11. Tumšajā pilī…………………………………………
12. Zemzemes Karaliene…………………………….
13. Zemzeme bez Karalienes………………………
14. Pašas pasaules pamatos…………………………
15. Džila pazūd…………………………………………
16. Vainas top dziedētas…………………………….
Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis
Klaivs Steiplzs Luiss
Sudraba krēsls
.
Pirmā nodaļa Aiz vingrošanas zāles
Bija nomākusies rudens diena, un Džila Poula aiz vingrošanas zāles raudāja.
Meitene raudāja tāpēc, ka viņu bija baidījuši. Šis stāsts nebūs par skolu, tāpēc par Džilas skolu es stāstīšu, cik maz vien iespējams, jo tas nav nekāds patīkamais temats. Tā bija "kopapmācības" skola, ko apmeklēja kā zēni, tā meitenes, un agrāk to parasti dēvēja par "jaukto" skolu; daži gan uzskatīja, ka pati skola ir krietni mazāk "jaukta" nekā to cilvēku prāti, kuri to vada. Šie cilvēki uzskatīja, ka zēniem un meitenēm jāļauj darīt to, kas viņiem tīk, un
nelaimīgā kārtā desmit, piecpadsmit lielākajiem zēniem un meitenēm patika citu iebiedēšana. Turpinājās visādas izdarības, nejaukas izdarības, kas parastā skolā tiktu noskaidrotas un apturētas, kad semestris būtu tikai pusē, taču šajā skolā tas netika darīts. Vai, pat ja tika darīts, vainīgie no skolas netika nedz izslēgti, nedz sodīti, skolas augstākā persona sacīja, ka tie esot interesanti psiholoģiski gadījumi, aizsūtīja pēc pašiem darboņiem un stundām ilgi ar viņiem runājās. Un, ja viņi zināja, kā vajag izteikties, ar šo personu runājot, tad iznākums no šīm "pārrunām" bija tāds, ka nejauceņi drīzāk kļuva par skolmeistaru mīluļiem, nevis otrādi.
Tieši par to šajā pelēkajā rudens dienā raudāja Džila Poula, iedama pa mitro taciņu, kas izvijās starp vingrošanas zāli un krūmājiem. Un viņa nebija vēl ne tuvu beigusi pinkšķēt, kad no vingrošanas zāles ēkas stūra svilpodams, rokas kabatās sabāzis, parādījās kāds puika. Viņš gandrīz uzskrēja Džilai virsū.
— Vai tu nevarētu skatīties, kur ej? — noprasīja Džila Poula.
— Nūjā, varētu, — atteica puika, — bet tev tak tāpēc nevajag sākt… —viņš pamanīja, kā Džila izskatās. —Klau, Poula, — viņš noprasīja, — kas noticis?
Džila saviebās; tā cilvēks saviebjas, kad kaut ko grib teikt, bet tad apjēdz: ja teiksi, tad atkal sāksi bingāt.
— Nu, man liekas, Viņi — kā parasts, — zēns bargi noteica, iegrūzdams rokas dziļāk kabatā.
Džila pamāja ar galvu. Meitenei nebija nekādas vajadzības kaut ko teikt, pat ja viņa būtu gribējusi. Viņi abi to zināja.
— Paklau, nav nekādas jēgas, ka mēs visi… — zēns iesāka.
Tas bija labi domāts, taču viņš nudien rimāja apmēram tādā balsi, it kā lasītu lekciju. Džila pēkšņi saniknojās, un, ja, piemēram, tevi, lasītāj, negaidīti pārtrauc, kad tu esi sirsnīgi bingājis, tad tas var notikt ļoti viegli.
— Vācies jel projām un labāk domā pats par savām ķezām, — Džila norūca. — Neviens nelūdza tevi te uzpeldēt, vai ne? Un tu nu laikam būsi tas labiņais, kurš sāks mums visiem liet, kas jādara, vai ne? Acīmredzot tu domā, ka mums visu laiku jālaizās Viņiem klāt un jāglaimo, un jādīc pēc Viņu labvēlības — nu, tā kā tu mēdz darīt.
—Vai dieniņ! —iesaucās puika, apsēzdamies krūmmalā strauta zālainajā krastā un mudīgi atkal pielēkdams kājās, jo zāle bija pievilgusi slapja. Nelaimīgā kārtā viņu sauca par Jūstesu Skrabu jeb Skrāpi, tomēr viņš tajā laikā jau bija lāga zēns.
—Poul,Poul! —viņš iesaucās. —Vai tas ir godīgi? Vai es šajā ceturksnī esmu kaut ko tamlīdzīgu darījis? Vai es nepretojos Kārteram, kad runa bija par trusīti? Un vai es neklusēju kā kaps par Spivinsusū — kaut arī mani spīdzināja? Un vai es ne…
— N-nezinu un negribu zināt, — Džila izšņukstēja.
Skrabs manīja, ka viņa vēl nav atjēgusies, un ļoti saprātīgi
piedāvāja viņai piparmētru konfekti. Vienu iebāza mutē arī pats. Drīz Džila sāka lūkoties uz dzīvi ar skaidrākām acīm.
— Piedod, Skrab, — viņa sacīja. — Es nebiju godīga. Tu tiešām to visu esi darījis — šajā ceturksnī.
— Nu tad, ja vari, tad pagājušo ceturksni izdzēs no atmiņas, —Jūstesslūdza.Toreizesbijucitādsčalis.Biju — pē! Biju tāds apnicīgs dundurs!
— Nu, godīgi atzīstoties, biji gan, — sacīja Džila.
— Tad tev šķiet, ka ir notikusi kāda pārmaiņa, vai ne? — jautāja Jūstess.
— To nesaku es vien, — paskaidroja Džila. — To saka visi. Viņi ar' to ir ievērojuši: Elinora Blekinstone dzirdējusi Adeli Penifāderu runājam par to istabā, kurā mēs pārģērbjamies. Viņa sacījusi: "Nez kas šajā ceturksnī sagrozījis smadzenes tam Skrabu puikam. Drīzumā mums šitanī lietiņā kaut kas jādara."
Jūstess nodrebinājās. Eksperimentālajā skolā nebija tādu, kuri nezinātu, ko nozīmē Viņi un "kaut ko darīt".
Brīdi abi bērni klusēja. Uz lauru lapām pilēja ūdens lāses.
— Kāpēc tu iepriekšējā ceturksnī biji pavisam savādāks? — beidzot pavaicāja Džila.
— Pagājušajās suņu dienās ar mani notika daudz kas dīvains, — noslēpumaini nomurmināja Jūstess.
— Kas tad? — Džila nemitējās tirdīt.
Diezgan ilgu laiku Jūstess neteica neko. Tad nobēra:
— Redzi, Poula, mēs abi ienīstam šito vietu, cik stipri vien to kāds spēj, vai ne?
— Par sevi es to noteikti zinu, — sacīja Džila.
— Tad es patiešām domāju, ka varu tev uzticēties.
— Traki feini no tevis, — sacīja Džila.
—Jā, bet tas patiešām ir briesmīgs noslēpums, Poula. Kā tev šķiet, vai tu tici brīnumiem? Ar to es gribu sacīt, ka ikviens no šīs skolas čaļiem smietos, vēderu turēdams.
—Man nekad nav bijusi iespēja par to pārliecināties, — sacīja Džila, — bet man liekas, ka varētu gan.
— Vai tu man noticētu, ja es teiktu, ka biju nokļuvis ārpus šīs pasaules — pilnīgi no tās ārā — iepriekšējās suņu dienās?
— Es gan nesaprotu, ko tu ar to domā.
— Nu tad pasaules atmetam pie malas. Bet, ja es, piemēram, stāstīšu par vietu, kur dzīvnieki prot runāt, kur notiekvisādas burvestības un ir pūķi… un… nu, viss, par ko mēs lasām pasakās? — To pateicis, Skrabs jutās traki neveikli un kļuva sarkans kā biete.
— Kā ta' tu tur gadījies? — vaicāja Džila. Viņa arī jutās diezgan savādi.
— Vienīgajā ceļā, kāds iespējams, saproti: ar Maģijas palīdzību, — Jūstess runāja gandrīz vai čukstus. — Biju kopā ar diviem saviem radiniekiem. Mūs gluži vienkārši — aizrāva projām. Viņi tur bija ciemojušies jau agrāk.
Padaban abi bērni jau runāja čukstus. Džilai nez kāpēc tā šķita vieglāk visam noticēt. Tad pēkšņi viņu sagrāba briesmīgas aizdomas un viņa noskaldīja (tik nikni, ka uz mirkli kļuva līdzīga tīģerienei):
— Ja es manīšu, ka tu velc mani uz zoba, es vairs savu mūžu ar tevi nerunāšu — nekad, nekad, nekad.
— Es to nedaru, — dievojās Jūstess. — Zvēru, ka nedaru. Zvēru pie… pie visa kā.
(Tajā laikā, kad es mācījos skolā, būtu sacījuši: "Zvēru pie Bībeles." Taču Eksperimentālajā skolā Bībeli lasīt neieteica.)
— Labi, — sacīja Džila, — es tev ticu.
— Un tu nevienam neteiksi?
— Par ko tu mani turi?
To teikdami, viņi jutās ļoti satraukti. Bet, kad tas bija izteikts un Džila paraudzījās apkārt un redzēja rudenīgi apmākušās debesis, un dzirdēja čaukstot birstam lapas, viņa nodomāja par visu bezcerīgo dzīvi Eksperimentālajā skolā (ceturksnis ilga trīspadsmit nedēļas, un vienpadsmit no tām bija vēl priekšā) un sacīja: — Bet, galu galā, kāds no tā labums? Mēs tak tur neesam: mēs esam šeit. Un laikam jau nespējam nokļūt tur. Vai tad spējam?
— Es tieši par to lauzu galvu, — atzinās Jūstess. — Kad mēs atgriezāmies no Tās Vietas, Kāds sacīja, ka abi Pevensiju bērni (tie ir tie mani radinieki) tur vairs nekad nevarēšot atgriezties. Redzi, tā bija viņu trešā reize. Man šķita, ka viņi savu daļu jau izbaudījuši. Taču par mani Viņš neteica ne pušplēsta vārda. Droši vien Viņš būtu sacījis, ja domātu, ka es tur nevaru atgriezties, ko? Un tāpēc es tā savā galvā domāju, vai mēs varam — vai mēs varētu…?
— Vai tu gribi sacīt, ka mēs varētu panākt, lai tas notiktu?
Jūstess palocīja galvu.
—Vai tev liekas, ka mēs varētu zemē novilkt loku — un ieskrāpēt tajā dīvainus burtus… un nostāties apļa vidū… un noskaitīt burvju vārdus?
— Nu, — kādu brīdi sasprindzināti padomājis, atzinās Jūstess, — manuprāt, es par to kaut ko domāju, lai gan neesmu tā nekad būries. Bet, ja nu mēs runājam maķenīt nopietnāk, tad man ir nojauta, ka visi tie riņķi un buršanas patiesībā ir tīrās muļķības. Man nešķiet, ka Viņam tās patiktu. Izskatās, it kā mēs gribētu piedabūt Viņu uz burvestībām. Bet patiesībā mēs varam tikai lūgt.
— Kas tas tāds ir, par ko tu visu laiku runā?
— Tajā vietā viņu sauc par Aslanu, — teica Jūstess.
— Kāds savāds vārds!
— Ne uz pusi tik savāds kā Viņš pats, — svinīgi sacīja Jūstess. — Bet turpināsim. Pavaicāšana taču nevar kaitēt. Stāvēsim cieši līdzās, šitā. Un izstiepsim uz priekšu rokas ar delnām uz leju, tā, kā viņi darīja Ramandū salā…
— Kādā salā?
— Par to es tev pastāstīšu citreiz. Un Viņam patiktu, ja mēs pagrieztos ar seju pret austrumiem. Paskatīsimies, kur ir austrumi.
— Es nezinu, — Džila nočukstēja.
— Ir nu gan jocīgi, ka skuķi nekad nemāk kompasā atrast debespuses, — noteica Jūstess.
— Tu tak arī nemāki, — sašutusi pārmeta Džila.
— Mācēšu gan, ja vien tu visu laiku mani nepārtrauksi. Nu jau es apjēdzu. Austrumi ir tur, iepretī lauru kokiem. Nu, vai tu atkārtosi, ko es teikšu?
— Ko tad? — Džila taujāja.
— Vārdus, kurus es sacīšu, protams, — attrauca Jūstess. Un viņš iesāka: — Aslan, Aslan, Aslan!
— Aslan, Aslan, Aslan, — atkārtoja Džila.
— Lūdzu, atļauj mums abiem ieiet…
Šajā brīdī atskanēja kāda balss no vingrošanas zāles otras puses. — Poula? — tā sauca. —Jā. Es zinu, kur viņa ir: aiz vingrošanas zāles pinkšķ. Vai lai atvedam viņu šurp?
Džila un Jūstess palūkojās viens otrā, palīda zem lauru
kokiem un sāka rāpties pa kraujo, zemaino, krūmiem apaugušo strauta krasta nogāzi tādā ātrumā, kas ikvienam darītu lielu godu. (Saskaņā ar Eksperimentālās skolas dīvainajām mācīšanas metodēm, bērni pārākčakli nemācījās franču valodu, latīņu vokābuļus vai matemātiku un citas tamlīdzīgas gudrības, bet veicīgi apguva prasmes, kā ātri un klusi aizmukt, kad Viņi kādu meklē.)
Kādu minūti rāpušies, viņi apstājās, lai paklausītos, un, dzirdot troksni, zināja, ka viņiem dzenas pa pēdām.
— Kaut jel durvis atkal būtu vaļā! — sacīja Skrabs, abiem strauji pārvietojoties, un Džila pamāja ar galvu. Jo krūmiem apaugušā pakalna virsotnē slējās augsta akmeņu siena un šajā akmeņu sienā atradās durvis, pa kurām varēja izkļūt ārā, klajā tīrelī. Šīs durvis gandrīz vienmēr bija aizslēgtas. Tomēr reizēm izgadījās, ka ļaudis atrada tās vaļā, — bet varbūt tas tā bija noticis tikai vienu reizi? Taču jūs nevarat iedomāties, kā atmiņas pat par šo vienīgo reizi dāvāja bērniem cerību stariņu un rosināja mēģinājumus durvis atvērt vēlreiz, jo, ja tas izdotos vēlreiz, tas būtu lielisks paņēmiens, kā, neviena nepamanītam, izkļūt no skolas teritorijas.
Džila ar Jūstesu, abi jau stipri sakarsuši un ļoti netīri (jo līda pa lauru koku apakšu, pārliekušies gandrīz uz pusēm), elsodami rāpās augšup, lai tiktu pie mūra. Un tur bija durvis, taču aizvērtas — kā arvien.
— Nekas labs tur neiznāks, — teica Jūstess, uzlicis delnu uz roktura, un tad iebrēcās: — O-o-o, nu gan ir brīnumi! —Jo rokturis pagriezās un durvis atvērās.
Pirms īsa brīža viņi abi bija domājuši izkļūt ārā divreiz ātrāk— ja durvis nebūs aizslēgtas. Bet, kad tās tiešām atvērās, bērni apstājās kā zemē iemieti. Jo tas, ko viņi redzēja, izskatījās pavisam citādāk nekā tas, kas bija gaidīts.
Viņi bija domājuši, ka ieraudzīs pelēcīgo, viršiem apaugušo tīreļa pakalnu paceļamies augstāk un augstāk —
līdz pat blāvajām rudens debesīm. Taču viņus sagaidīja spoža saules ripa. Tā lēja starus kā jūnijā. Tie iespīdēja pa vārtiņu spraugu, kā jūnija dienās saules gaisina iespīd garāžā, durvīm atveroties. Rasas lāsītes uz zāļu stiebriem no šiem stariem dzalkstīja kā pērles un skaidri parādīja, cik nosmulēta ir Džilas asaru straumītēm izvagotā seja. Bet saules vizma plūsmoja no kaut kā tāda, kas noteikti šķita piederam citai pasaulei, — vismaz tas, ko bērni no tās spēja saskatīt. Viņi redzēja līdzenu velēnu, gludāku un spilgtāku, nekā Džila jebkad bija redzējusi, un zilās debesis, un šurp un turp šaudīgus nepazīstamus zaigojošus priekšmetus, kas uzvedināja uz domām par dārgakmeņiem vai milzīgiem tauriņiem.
Kaut gan abi bija ilgojušies pēc kaut kā tamlīdzīga, Džilu māca bailes. Viņa pavērās Skrabā un saskatīja bailes arī viņa sejā.
— Ejam, Poula, — viņš neskanīgi čukstēja.
— Vai varam nokļūt atpakaļ? Vai te ir droši? —vaicāja Džila.
Šai brīdī no aizmugures atskanēja balss — ķildīga, ļauna, pīkstīga balss. — Va' tu re, Poula, — tā vēkšķēja. — Visi zina, ka tu esi te. Nāc vien lejā. — Tā bija Edītes Džeklas balss, ne Viņu pašu. Šī piederēja vienai no Viņu līdzskrējējiem un ziņu pienesējiem.
—Atri! —mudināja Skrabs. —Nāc! Sadosimies rokās! Mēs nedrīkstam izšķirties. — Un, pirms viņa īsti aptvēra, kas notiek, zēns bija saķēris Džilas roku un izvilcis meiteni pa vārtiņiem, ārā no skolai piederīgās zemes, ārā no Anglijas, ārā no veselas pasaules, un ierāvis Tajā Vietā.
Edītes Džeklas balss pārtrūka tikpat pēkšņi kā balss radiofonā, izslēdzot aparātu. Tūlīt viņus apņēma pavisam citādas skaņas nekā līdz šim. Tās nāca no spīdošajiem nieciņiem virs galvas; tagad varēja redzēt, ka tie ir putni. Tie sacēla lielu troksni, kas tomēr vairāk līdzinājās mūzikai —visai avangardiskai mūzikai, ko, pirmo reizi dzirdot, nevar lāgā saprast. Tā nemaz neatgādināja kādas mūsu pasaulē dzirdētas putnu dziesmas. Tomēr, par spīti visai dziedāšanai, fonā bija jaušams milzīgs klusums. Šis klusums kopā ar gaisa spirgtumu Džilu vedināja uz domām, ka viņi atrodas kāda ļoti augsta kalna virsotnē. Skrabs joprojām turēja viņu aiz rokas, un, lūkodamies uz visām pusēm, viņi devās uz priekšu. Džila redzēja milzu kokus, ļoti līdzīgus ciedriem, bet lielākus; tie auga visapkārt. Bet, tā kā tie neauga cieši kopā un pameža vispār nebija, varēja ielūkoties tālu mežā gan pa kreisi, gan pa labi. Un, cik tālu vien Džilas skatiens sniedza, visur bija redzams viens un tas pats: līdzena kūdras zeme, šaudīgi putni — dzeltenā vai zilā krāsā kā spāres vai arī ar varavīkšņainām spalvām —, zilas ēnas un tukšums. Vēsajā, tīrajā gaisā nemanīja ne mazāko vēja pūsmu. Šajā mežā bija jaušama ļoti liela vientulība.
Pa labi priekšā neauga neviens koks; varēja saskatīt tikai zilas debesis. Viņi klusēdami devās tieši uz priekšu, kad pēkšņi Džila izdzirda Skrabu iesaucamies: —Piesargies! — un juta, ka zēns parauj viņu atpakaļ. Viņi stāvēja uz pašas klints kraujas.
Džila bija viena no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kam nemaz no augstuma nereibst galva. Viņa ne druskas nebaidījās stāvēt pašā bezdibens malā. Meitene gandrīz vai saskaitās, kad Skrabs parāva viņu atpakaļ. "It kā es būtu zīdainis," viņa kurnēja un izrāva savu roku no viņējā. Un, kad Džila vēl ieraudzīja, cik Skrabs kļuvis bāls, sajuta pret biedru nicību.
—Kas tad nu lēcies? —viņa noprasīja. Un, lai parādītu, ka pati nebaidās, meitene piegāja pavisam tuvu malai, patiesību sakot — krietni tuvāk, nekā vispār jelkad būtu gribējusi. Tad viņa paskatījās lejup.
Tagad Džila aptvēra, ka Skraba nobālēšanai tomēr ir attaisnojums, jo neviena klints pasaulē ar šo nebija salīdzināma. Iztēlojieties jūs paši bezdibeni, cik dziļu vien iespējams, un tad iztēlojieties, ka šis bezdibenis uz leju turpinās vēl tālāk, tikpat dziļi kā tā daļa, kuru jūs jau redzat, un vēl desmitreiz un divdesmitreiz tālāk. Un, kad nu esat ielūkojušies visā šajā dziļumā, iedomājieties tur mazus, baltus priekšmetus, kurus, paveroties uz tiem pirmoreiz, var noturēt par aitām, taču tūlīt arī jūs aptverat, ka tie ir mākoņi — ne mazas miglas grīstītes, bet milzīgi, balti, pūkaini mākoņi, kas paši ir tik lieli kā vairums kalnu, un šo mākoņu spraugās jūs pirmo reizi pamanāt īsto dibenu, tik tālu projām, ka jūs nespējat saredzēt, vai tas ir tīrums vai mežs, zeme vai ūdens, viss ir tik reižu tālāk lejā zem šiem mākoņiem, cik jūs esat augstāk par tiem.
Džila platām acīm blenza lejā. Tad viņai iešāvās prātā, ka varbūt, galu galā, būtu kādu pēdu vai varbūt mazliet vairāk jāatkāpjas no malas, taču to viņai nepatikās darīt, — kas zina, ko Skrabs vēl nodomās. Tad meitene pēkšņi izlēma, ka ir pilnīgi vienalga, ko viņš domās, un ka viņa tādā veidā ļoti labi tiks projām no šīs briesmīgās kraujas un nemūžam vairs nesmiesies par kādu, kas nepanes augstumu. Taču, kad viņa mēģināja pakustēties, izrādījās, ka nemaz nevar to izdarīt. Likās, ka kājas pārvērtušās par mīkstu tepi. Acu priekšā viss līgojās.
— Ko tu dari, Poul? Nāc atpakaļ, gluži kā tāda maza muļķe! — sauca Skrabs. Taču viņa balss šķita nākam no liela tāluma. Poula juta, kā zēns sniedzas pēc viņas, lai sagrābtu rokās. Turpretī viņai vairs nebija nekādas teikšanas par pašas rokām un kājām. Kādu mirkli viņi ņēmās uz kraujas malas lauzties. Džila bija pārāk nobijusies un noreibuši, lai skaidri apjēgtu, ko dara, tomēr divus faktus viņa atcerējās visu mūžu (tie bieži apciemoja viņu arī sapņos). Viens bija atjauta, ka viņa ir izrāvusies no Skraba ķetnām, bet otra — ka tajā pašā brīdī Skrabs pats, izbīlī kliegdams, zaudē līdzsvaru un zibensātri, švirkstēdams nogāžas dziļumā.
Laimīgā kārtā meitenei nebija laika pārdomāt, ko viņa izdarījusi. Pie klints malas bija pieskrējis kāds liels, spilgtkrāsains dzīvnieks. Tas nogūlās, pastiepās pāri malai un pūta, tā nu bija ļoti dīvaina darbība. Viņš nerēca un nekrāca, tikai, muti ieplētis, vienmērīgi pūta ārā gaisu — apmēram tā, kā ačgārnā kārtībā putekļu sūcējs velk gaisu iekšā. Džila gulēja radījumam tik tuvu, ka varēja sajust, kā viņa ķermenī vienmērīgi pulsē elpa. Viņa gulēja nekustīga, jo nespēja piecelties. Meitene nudien gandrīz vai noģība, viņai gribējās, lai tā patiesi notiktu, taču ģīboņi jau neuznāk tad, kad pats to vēlies. Beidzot viņa tālu lejā zem sevis ieraudzīja sīku, melnu punktiņu azpeldam projām no klints un nedaudz paceļamies uz augšu. Tomēr celdamies
tas it kā aizslīdēja tālāk. Kad šis priekšmets atradās gandrīz vienā līmenī ar klints augšmalu, tas reizē bija tik tālu, ka Džila to pazaudēja no acīm. Tas neapšaubāmi slīdēja milzīgā ātrumā no viņiem projām. Džilai gribot negribot bija jādomā, ka radījums, kas guļ viņai līdzās, pūš punktiņu projām.
Tā nu viņa pagriezās un palūkojās uz to. Tas bija lauva.
Otrā nodaļa Džilai tiek dots uzdevums
Neveltījis Džilai nevienu skatienu, lauva uzslējās kājās un pēdējoreiz izgrūda pūtienu. Tad, it kā apmierināts ar padarīto, viņš pagriezās un lēni iegāja atpakaļ mežā.
— Tas droši vien ir sapnis, droši vien, droši vien, — Džila sev sacīja. — Tūdaļ es pamodīšos. — Bet tas nebija sapnis, nekāda pamošanās nenotika.
— Es no sirds vēlos, kaut mēs nekad nebūtu atnākuši uz šo drausmīgo vietu, — Džila burkšķēja. — Neticu, ka Skrabs par to zināja kaut ko vairāk nekā es. Vai arī, ja zināja, nekādā gadījumā nedrīkstēja vest mani šurp, nebrīdinādams, kāda tā ir. Nav mana vaina, ka viņš pārkrita pār klinti. Būtu licis mani mierā, ar mums abiem viss būtu kārtībā. —Tad viņa atkal atcerējās kliedzienu, kādu Skrabs krizdams bija izgrūdis, un sāka rūgti raudāt.
Savā ziņā bingāšana ir laba tikmēr, kamēr tu, cilvēks, to dari. Bet agrāk vai vēlāk tu apstājies, un tad tev tik un tā jāizlemj, ko darīt tālāk. Kad Džila aprima, viņa juta, ka ir drausmīgi izslāpusi. Viņa bija gulējusi ar seju pret zemi un tagad izslējās sēdus. Putni bija beiguši dziedāt, un visapkārt valdīja pilnīgs klusums, ja neņem vērā kādu maigu, vienmuļu skaņu, kas likās nākam no diezgan liela tāluma. Viņa modri klausījās un bija gandrīz pārliecināta, ka tur urdz tekošs ūdens.
Džila piecēlās un ļoti uzmanīgi aplaida apkārt skatienu. Nekādu zīmju no lauvas; tomēr visapkārt slējās tik daudz koku, ka dzīvnieks, iespējams, atradās pavisam tuvu, tikai viņa to nevarēja redzēt. Kas zina, varbūt te mita pat vairāki lauvas. Tomēr slāpes bija kļuvušas tik lielas, ka viņa sasparojās iet un meklēt ūdens straumi. Meitene gāja uz pirkstgaliem, piesardzīgi zagdamās no koka uz koku, un apstādamās, lai uz katra soļa palūkotos apkārt.
Mežā valdīja tāds klusums, ka nebija grūti noteikt, no kurienes atlido skaņas. Ar katru brīdi tās kļuva skaidrāk sadzirdamas, un Džila, ātrāk nekā varēja gaidīt, iznāca klajā izcirtumā un ieraudzīja kristālskaidru strautu savā tecējumā šķērsojam velēnu turpatviņai degungalā. Tomēr, lai gan ūdens lika meitenei justies desmitkārt izslāpušākai nekā līdz tam, viņa nemetās uz priekšu un nedzēra. Viņa stāvēja ar vaļēju muti, nekustīga, it kā būtu pārvērsta par sālsstabu. Iemesls tam bija visai pamatots: šaipus strautam gulēja lauva.
Tas gulēja, pacēlis galvu un izstiepis abas priekšķepas — gluži līdzīgi lauvām Trafalgaras skvērā. Viņa tūdaļ apzinājās, ka ir to redzējusi, jo dzīvnieka acis brītiņu nolūkojās tieši viņā; tad lauva novērsās sānis — it kā meiteni ļoti labi pazītu un par viņu daudz nedomātu.
"Ja skriešu projām, lauva uz karstām pēdām metīsies man pakaļ," Džila prātoja. "Un, ja iešu uz priekšu, nokļūšu tieši viņa rīklē." Lai nu kā, ja viņa būtu mēģinājusi, tik un tā nespētu pakustēties, bet acis novērst arī nejaudāja. Cik ilgi tas turpinājās, viņa droši vien nespētu pateikt — šķita aizritam stundas. Slāpes kļuva tik briesmīgas, ka viņa gandrīz sajuta, ka būtu ar mieru, lai lauva viņu apēd, ja tikai droši varētu zināt, ka pirms tam varēs iedzert malku ūdens.
— Ja esi izslāpusi, vari dzert.
Tie bija pirmie vārdi, ko viņa dzirdēja, kopš Skrabs tika ar viņu runājis, stāvēdams klintsmalā. Kādu mirkli viņa platām acīm palūkojās uz vienu un uz otru pusi, gudrodama, kas īsti runājis. Tad balss atskanēja vēlreiz: —Ja esi izslāpusi, nāc un dzer, — un, protams, viņa atcerējās, ko Skrabs teicis par tās otras pasaules runājošajiem dzīvniekiem, un aptvēra, ka runātājs ir Lauva. Lai nu kā, šoreiz viņa bija redzējusi kustamies tā lūpas, un balss neskanēja kā cilvēkiem — tā bija dziļāka, dobjāka un skaļāka, un smaga kā zelts. Tā gan negaisināja iepriekš sajustās bailes, bet piešķīra tām citādu raksturu.
— Vai neesi izslāpusi? — vaicāja Lauva.
— Mirstu aiz slāpēm, — atzinās Džila.
— Nu tad dzer, — sacīja Lauva.
— Vai es drīkstētu, vai es varētu, vai jums būtu kas pretī — kamēr es dzeru, paiet tālāk? — meitene vaicāja.
Lauva tikai paskatījās un ļoti zemā balsī ierūcās. Un, blenžot uz viņa nekustīgo, lielo augumu, Džila saprata, ka būtu varējusi lūgt, lai viņas ērtības labad paiet sānis vesels kalns.
Strautiņa brīnišķīgās šalkas darīja meiteni vai traku.
—Vai jūs apsolāt mani ne… Neko nedarīt, ja es pieiešu tuvāk? — vaicāja Džila.
— Es neko nesolu, — atrūca Lauva.
Patlaban Džila jutās tik izslāpusi, ka, pašai pavisam nemanot, viņa bija pienākusi soli tuvāk.
— Vai jūs ēdat meitenes? — viņa pavaicāja.
— Esmu aprijis meitenes un zēnus, sievietes un vīriešus, karaļus un ķeizarus, pilsētas un valstis, — atteica Lauva. Viņš nesacīja to nedz lielīdamies, nedz tā, it kā par to skumtu vai arī dusmotos. Viņš to gluži vienkārši teica.
— Es neuzdrošinos nākt un dzert, — Džila atzinās.
— Tad tu aiz slāpēm nomirsi, — sacīja Lauva.
— Vai dieniņ! — iesaucās Džila, pienākdama vēl soli tuvāk. — Tad laikam man jāiet un jāuzmeklē cits strauts.
— Cita strauta nav, — paskaidroja Lauva.
Džilai nebūt nenāca prātā Lauvas teikto apšaubīt — to nespētu darītneviens, kas būtu redzējis viņa bargo vaigu, — bet pēkšņi viņu pārņēma apņēmība. Tas bija visbriesmīgākais, ko meitene jebkad iedrīkstējusies, taču viņa devās uz priekšu, piegāja pie strauta, noslīga uz ceļgaliem un sāka smelt ūdeni saujā. Tas šķita visvēsākais, visspirdzinošākais ūdens, kādu viņa jebkad baudījusi. Nebija nekādas vajadzības malkot no tā nez cik, jo tas remdēja slāpes uz līdzenas vietas. Pirms nogaršošanas meitene bija nodomājusi, ka padzērusies tūlīt nākamajā mirklī drāzīsies no Lauvas projām. Tagad viņa aptvēra, ka, visu pārdomājot, tā būtu bīstamākā rīcība novisām iespējamām. Viņa piecēlās un palika stāvam. Lūpas pēc dzeršanas viņai joprojām bija miklas.
— Nāc šurp, — teica Lauva. Un viņai nācās paklausīt. Džila atradās gandrīz starp Lauvas priekšķetnām un skatījās tieši viņam acīs. Taču meitene nespēja to ilgi paciest un nolaida plakstus.
— Cilvēkbērns, — sacīja Lauva. — Kur ir zēns?
—Viņš pārkrita pāri klintij, — teica Džila, piebilzdama "ser". Viņa nezināja, kā citādi Lauvu uzrunāt, un šķita nepieklājīgi nesaukt viņu nekādā vārdā.
— Kāpēc tad tā notika, cilvēkbērns?
— Viņš mēģināja saķert mani, lai es nenokristu, ser.
— Kāpēc tu biji tik tuvu kraujas malai, cilvēkbērns?
— Es dižojos, ser.
— Tā ir ļoti laba atbilde, cilvēkbērns. Tā vairs nekad nedari.
Un nu (padaban pirmo reizi Lauvas vaigs mazliet atmaiga) zēns ir drošībā. Es viņu aizpūtu uz Nārniju. Taču tava rīcība jūsu uzdevumu ir padarījusi grūtāku.
— Lūdzu, ser, kādu uzdevumu? — Džila pavaicāja.
— Uzdevumu, kura dēļ es jūs abus aizsaucu no jūsu pasaules šurp, ārā.
Džilu tas ļoti samulsināja. "Viņš jauc mani ar kādu citu," viņa nolēma. Meitene neuzdrošinājās pateikt to Lauvam, kaut gan paredzēja, ka, to nedarot, viss samudžināsies vēl jo vairāk.
— Pasaki, ko tu domā, cilvēkbērns, — teica Lauva.
— Es prātoju… tas ir… vai te nevarētu būt kāda kļūda? Jo neviens, ziniet, mūs ar Skrabu nesauca. Tie bijām mēs, kas lūdzās, lai mūs ielaiž. Skrabs sacīja, ka mums jālūdzas… jālūdzas Kāds… es viņa vārdu neatceros… un varbūt šis Kāds mūs ielaidīšot. Un mēs tā darījām —un tad atradām durvis vaļā.
—Jūs nebūtu mani saukuši, ja es nesauktu jūs, — teica Lauva.
— Tātad jūs esat tas Kāds, ser, vai ne? — Džila vaicāja.
—Jā gan. Un tagad uzklausi, kāds būs jūsu uzdevums.
Tālu no šejienes, Nārnijas zemē, dzīvo kāds vecs valdnieks, kas bēdājas par to, ka viņam nav prinča, kura dzīslās ritētu viņa asinis un kurš valdītu pēc viņa nāves. Viņam nav mantinieka, jo viņa vienīgais dēls pirms daudziem gadiem tika nolaupīts un neviens Nārnijā nezina, kur šis princis atrodas un vai viņš vēl ir dzīvs. Bet viņš ir dzīvs. Es tev uzticu izpildīt šo pavēli: jums jāmeklē pazudušais princis vai nu līdz tam, kad būsit viņu atraduši un atveduši atpakaļ uz tēva namu, vai arī šajā mēģinājumā gājuši bojā, vai atgriezušies atpakaļ paši savā pasaulē.
— Kā, lūdzu? — Džila apmulsusi vaicāja.
— Es tev pasacīšu, bērns, — turpināja Lauva. — Tās būs zīmes jeb rīcības, pēc kurām es vadīšu tevi tavos meklējumos. Pirmkārt: tiklīdz zēns Jūstess spers kāju uz
Nārnijas zemes, viņš sastaps senu un dārgu draugu. Viņam tūdaļ šis draugs jāapsveic; ja viņš to izdarīs, atrastais jums abiem būs labs palīgs. Otrkārt: jums jādodas no Nārnijas uz ziemeļiem, līdz jūs nonāksit seno milžu pilsētā, kas guļ izpostīta. Treškārt: šajā izpostītajā pilsētā jūs uz kāda akmens atradīsituzrakstu, un jums jādara tas, košisuzraksts liek. Ceturtkārt, jūs pazīsiet pazudušo princi (ja viņu atradīsit) pēc tā, ka viņš būs pirmais cilvēks, ko būsit satikuši savos ceļojumos, kurš lūgs jums izdarīt kaut ko manā vārdā, Aslana vārdā.
Kad likās, ka Lauva ir beidzis, Džila nosprieda, ka viņai kaut kas jāsaka. Tāpēc viņa teica: — Liels paldies jums; es saprotu.
-rBērns, — sacīja Aslans maigākā balsī, nekā līdz šim bija runājis, — varbūt tu nesaproti tik labi, kā domā. Taču pirmais solis ir atcerēties. Atkārto man vajadzīgajā secībā visus četrus nosacījumus.
Džila mēģināja, taču reizēm kļūdījās. Tāpēc Lauva viņas teikto laboja un lika atkārtot atkal un atkal, līdz viņa prata visu noskaitīt pilnīgi pareizi. Pēc tam, kad viņa bija beigusi, Džila saņēma drosmi un pavaicāja:
— Lūdzu, kā lai es nokļūstu Nārnijā?
— Ar manas elpas palīdzību, — teica Lauva. — Es tevi aizpūtīšu uz pasaules rietumiem tāpat, kā aizpūtu Jūstesu.
— Vai es viņu noķeršu laikā, lai pastāstītu pirmo zīmi? Bet, manuprāt, mana ierašanās nebūs tik svarīga. Ja viņš ieraudzīs senu draugu, tad noteikti ies un sāks ar viņu runāt, vai ne?
— Tu nedrīksti velti šķiest laiku, — sacīja Lauva.
— Tieši tāpēc man tevi jāsūta nekavējoties. Nāc! Ej man pa priekšu uz klints krauju.
Džila atcerējās ļoti labi: ja šobrīd nedrīkst kavēties, tad tā ir viņas pašas vaina. "Ja es nebūtu uzvedusies kā pēdējā muļķe, mēs ar Skrabu aizceļotu kopā. Un viņš būtu noklausījies visus uzdevumus kopā ar mani," viņa domāja. Tāpēc arī darīja, kā sacīts. Bija ļoti satriecoši doties atpakaļ uz klinšu krauju — īpaši tāpēc, ka Lauva negāja ar viņu kopā, bet soļoja nopakaļ, ar mīkstajām ķepām iedams bez mazākā troksnīša.
Taču labu laiku pirms nokļūšanas pie kraujas malas balss viņai aizmugurē sacīja: — Apstājies! Pēc mirkļa es pūtīšu. Taču papriekš atceries, atceries, atceries zīmes. Atkārto tās pie sevis — no rīta mostoties un vakarā, liekoties gulēt, kā arī tad, ja pamosties nakts vidū. Un, lai kādas dīvainības notiktu ar tevi, neļauj prātam novirzīties no šīm zīmēm. Turklāt es tevi brīdinu. Te, kalnā, esmu ar tevi runājis skaidru valodu. Nārnijā es ne vienmēr tā darīšu. Te, kalnā, gaiss ir skaidrs un tavs prāts ir skaidrs; kad tu nolaidīsies Nārnijā, gaiss sabiezēs, tev ļoti jāuzmanās, lai tas nejauc tev prātus. Un zīmes, ko tu esi iemācījusies te, nebūt neizskatīsies tādas, kādas tu gaidi tur ieraudzīt, kad ar tām sastapsies. Tāpēc ir tik svarīgi zināt tās no galvas un nepievērst uzmanību izskatam. Atceries zīmes un tici tām. Cits nekas nav svarīgs. Un nu, Ievas meita, ardievu…
Runas noslēgumā balss bija kļuvusi maigāka un tad apklusa pavisam. Džila palūkojās atpakaļ. Meitenei par brīnumu, viņa ieraudzīja klinti atrodamies vairāk nekā simt jardu atpakaļ, un pats Lauva uz klints kraujas izskatījās
kā spožs zelta punktiņš. Viņa bija sakodusi zobus un sažņaugusi rokas dūrē, gaidīdama uz Lauvas briesmīgo pūtienu; taču elpa patiesībā bija likusies tik liega, ka viņa pat netika ievērojusi, kad atstājusi zemi. Un nu zem viņas nebija nekas cits kā vien gaiss tūkstošiem un vēlreiz tūkstošiem pēdu zem viņas.
Kādu mirkli Džila jutās nobijusies. Pirmkārt, pasaule atradās tik tālu projām zem viņas, ka šķita: tai nav ar viņu nekāda sakara. Otrkārt, lidošana uz Lauvas elpas izrādījās ārkārtīgi ērta. Viņa atklāja, ka var gulēt uz muguras vai uz vēdera un grozīties, kā vien tīk, gluži tāpat kā ūdenī (ja esi patiešām labi iemācījies peldēt). Un, tā kā viņa virzījās tādā pašā ātrumā kā elpa, nebija nekāda vēja, turklāt gaiss šķita jauki silts. Tas nemaz neatgādināja braukšanu ar lidmašīnu, jo nebija ne trokšņu, ne vibrāciju. Ja Džila jebkad būtu atradusies balonā, iespējams, ka šis brauciens to atgādinātu, tikai būtu vēl labāks.
Atskatījusies atpakaļ, viņa pirmo reizi spēja aptvert, cik īsti augsts un liels ir kalns, kuru viņa bija atstājusi. Viņa brīnījās, kāpēc tik liels kalns kā šis nav klāts ar sniegu un ledu. "Bet laikam visas lietas — līdzīgas šai — šajā pasaulē ir citādas," Džila nodomāja. Tad viņa palūkojās uz leju: tomēr viņa atradās tik augstu, ka nespēja saskatīt, vai slīd pāri zemei vai jūrai, nedz arī sajust, ar kādu ātrumu virzās.
— Vai dieniņ! Zīmes! — Džila pēkšņi noteica. — Vajadzēs atkārtot. — Vienu vai vairākus mirkļus viņu pārņēma izbīlis, taču tad viņa secināja, ka var joprojām visu noskaitīt pareizi. — Tātad viss ir kārtībā, — viņa noteica un, apmierināti nopūzdamās, atgūlās gaisā, it kā tas būtu dīvāns.
— Nu varu sev pavēstīt, — Džila pēc dažām stundām secināja, — ka esmu gulējusi. Ko tu neteiksi — gulējusi gaisā! Interesanti zināt, vai kāds pirms manis to ir darījis? Nedomāju vis. Nu gan es runāju muļķības — Skrabs tak laikam ir! Tādā pašā ceļojumā, tikai mazliet pirms manis. Palūkosimies, kā izskatās tur, lejā.
Tas, kas bija redzams lejā, izskatījās pēc ļoti tumši zila līdzenuma. Nekādi kalni nebija saskatāmi, taču zilumam pāri lēni vēlās palieli, balti priekšmeti. "Droši vien tie ir mākoņi," viņa nodomāja. "Bet daudz lielāki par tiem, kādus mēs redzējām no klints. Manuprāt, tie šķiet lielāki tāpēc, ka atrodas tuvāk. Laikam laižos lejā. Kaut nebūtu tās saules!"
Saule, kas, Džilai dodoties ceļojumā, bija atradusies augstu virs galvas, tagad spīdēja acīs. Tas nozīmēja, ka tā grimst lejup, viņai pa priekšu. Skrabam bija pilnīga taisnība, sakot, ka Džila (es nemāku teikt par meitenēm kopumā) daudz neinteresējās par debespusēm kompasā. Citādi viiia būtu zinājusi, ka tad, kad saule sāk spīdēt sejā, viņa dodas gandrīz tieši uz rietumiem.
Platām acīm vērdamās uz zilo klajumu zem sevis, viņa pēkšņi pamanīja, ka vietām tajā redzami mazi punktiņi gaišākā, bālākā krāsā. "Tā ir jūra!" nodomāja Džila. "Manuprāt, tās noteikti ir salas." Tā arī bija. Iespējams, ka viņa būtu izjutusi gluži vai skaudību, ja zinātu, ka daži punktiņi ir salas, kuras Skrabs redzējis no kuģa klāja un pie kurām pat piestājis; taču viņa to nezināja. Pēc tam — vēlāk —viņai izdevās saredzēt, ka zilajā klajumā iezīmējas mazas grumbiņas: "mazas grumbiņas", kas droši vien ir diezgan lieli okeāna viļņi, ja cilvēks atrodas to ielenkumā. Bet nu gan apvārsnī iezīmējās plata, tumša līnija, kas kļuva platāka un tumšāka tik ātri, ka varēja manīt, kā tā aug augumā. Tā bija pirmā zīme par to, ar kādu milzīgu ātrumu viņa ceļo. Un Džila noprata, ka platumā augošā līnija droši vien ir zeme.
Pēkšņi no kreisās puses (jo vējš bija iegriezies dienvidos) ātri tuvojās liels, balts mākonis, šoreiz vienā līmenī ar viņu. Un, pirms Džila paspēja apzināties, kur atrodas, viņa bija iešāvusies tieši tā aukstās, miklās miglas vidū. Viņai aizrāvās elpa, taču meitene atradās drēgnajā autā tikai īsu brītiņu. Viņa, acis mirkšķinādama, izkļuva ārā saulē un juta, ka drēbes saslapušas. (Mugurā viņai bija sporta j aka, džemperis, īsās bikses, zeķes un kurpes ar diezgan biezām zolēm; Anglijā diena bija padevusies diezgan drēgna.) Viņa izkļuva no mākoņa zemāk, nekā tajā ietikusi, un, tiklīdz tas izdevās, pamanīja kaut ko tādu, ko laikam gan būtu varējusi sagaidīt, bet kas viņu pārsteidza un satrieca. Tie bija trokšņi. Līdz tam viņa bija ceļojusi pilnīgā klusumā, bet tagad, pirmo reizi, izdzirda viļņu šalkas un kaiju kliedzienus. Un nu viņa sajuta arī jūras smaržu. Tagad nevarēja kļūdīties par viņas ceļojuma ātrumu. Meitene dzirdēja nošalcam saduramies divus viļņus un redzēja gaisā uzlidojam šļakatas, taču, tiklīdz viņa to bija ievērojusi, kad tās jau bija palikušas simt jardu tālāk aizmugurē. Ātri tuvojās zeme. Tālu tās iekšienē bija redzami kalni; citi, tuvāki kalni, slējās kreisajā pusē. Varēja saskatīt līčus un zemesragus, mežus un laukus, un smilšaina liedaga strēles.
Pēkšņi zeme pavērās viņai tieši priekšā. Džila taisnā ceļā piekuģoja pie upes grīvas. Nu viņa laidās ļoti zemu, tikai nedaudz pēdu virs ūdens. Viļņa virsotne atsitās tieši pret kājas pirkstgaliem, uzvirmoja gaisā liela putu šalts, samērcēdama viņu gandrīz līdz viduklim. Nu viņa zaudēja ātrumu. Viņu nesa nevis pa upi uz augšu, bet pievirzīja pa kreisi pie tās krasta. Tur bija tik daudz kam jāpievērš uzmanība, ka viņa tik tikko varēja visu paturēt atmiņā: gludo, zaļo mauriņu, kuģa tik spilgtās krāsas, ka tas izskatījās līdzīgs milzīgai dārglietu kaudzei, torņus un cietokšņa robotos mūrus, gaisā plīvojošos karogus, ļaužu pūli, jaukas drānas, bruņas, zeltu, zobenus, mūzikas skaņas. Bet tas viss bija sajaucies vienā vienīgā juceklī. Pirmais, ko Džila apjauta pavisam skaidri, bija tas, ka viņa ir nolaidusies un atrodas koku biežņā, netālu no upes krasta, un tur pāris pēdu attālumā no viņas kvern Skrabs.
Pirmais, kas Džilai ienāca prātā, bija doma — cik viņš izskatās netīrs, nevīžīgs un neizteiksmīgs. Un otrais: "Cik es esmu slapja!"
Trešā nodaļa Karalis aizceļo
Skrabs (un ari Džila, ja vien viņa sevi būtu varējusi redzēt) izskatījās diezgan sušķīgi, tāpēc ka viss apkārtesošais lepojās ar greznību. Būs labāk, ja to tūdaļ aprakstīšu.
Pa spraugu kalnos, kurus Džila bija redzējusi iekšzemē, tuvodamās Nārnijai, rieta stari lējās pāri līdzenam mauram. Maura viņā pusē, vēja rādītājiem gaismā margojot, slējās pils ar daudziem torņiem un tornīšiem; tā bija visskaistākā pils, ko Džila jebkad redzējusi. Tuvākajā pusē stiepās balta marmora mols un pie tā pietauvots dižojās kuģis — garš, sarkani zeltīts kuģis ar augstu priekšgalu un augstu pakaļgalu, ar lielu karogu mastā un daudziem maziem karodziņiem, kas māja no klājiem, kā arī virkne vairogu, tik spožu kā sudrabs, gar falšbortu. Uz kuģi veda kāpnes, un to pakājē, gatavs doties augšā uz klāju, stāvēja vecs, vecs vīrs. Mugurā viņam bija grezna purpurkrāsas mantija, kas priekšā bija pašķīrusies, tā ka zem tās varēja saskatīt sudraba bruņukreklu. Galvu apņēma šaura zelta stīpa. Bārda, balta kā vilna, nokārās gandrīz līdz viduklim. Viņš stāvēja, taisni izslējies, ar vienu roku atbalstījies pret grezni ģērbtu kungu, kas šķita jaunāks par viņu; tomēr uzreiz varēja pateikt, ka pats Karalis ir ļoti vecs un nespēcīgs. Izskatījās, ka viņu var aizraut līdzi vismazākā vēja pūsmiņa. Viņa acis asaroja.
Tieši Karaļa priekšā (Karalis bija pagriezies pret saviem pavalstniekiem, lai, pirms kāptu uz kuģa, tos uzrunātu)
bija redzams neliels braucamais krēsls un tam priekšā iejūgts mazs ēzeli tis, augumā tikai nedaudz lielāks par prāvu medību suni. Šajā krēslā sēdēja mazs, resns Rūķītis. Viņš bija tikpat grezni ģērbts kā Karalis, bet aiz sava resnuma, turklāt uzsēdināts uz spilvenu kaudzes, radīja pavisam citu iespaidu: proti, izskatījās pēc maza, bezveidīga drēbju vīstokļa — par spīti daudzajām ādām, zīdam un samtam. Viņš bija tikpat vecs kā Karalis, taču spirgts un vesels, un visai asredzīgs. Cepures nenosegtā galva bija kaila un milzīgi liela — saulrieta gaismā tā spīdēja kā apaļa biljarda bumba.
Tālāk aizmugurē puslokā stāvēja tie, kuros Džila uzreiz saskatīja galminiekus. Uz viņiem bija vērts palūkoties apģērbu un ieroču dēļ vien. Šajā ziņā viņi vairāk atgādināja puķu dobi nekā ko citu. Bet, kas patiešām spieda Džilu ieplest gan acis, gan muti tik plati, cik vien iespējams, bija paši ļaudis. Ja "ļaudis" vispār ir pareizais vārds. Jo tikai viens no katriem pieciem bija cilvēks. Pārējie bija radījumi, kas mūsu pasaulē nekur nav sastopami, — fauni, satīri un kentauri. Džila mācēja viņus nosauktvārdā, jo bija redzējusi to attēlus grāmatās. Arī rūķus. Un bija bars dzīvnieku, kurus viņa tāpat pazina: lāči, āpši, kurmji, leopardi, peles un dažnedažādi putni. Viņi gan atšķīrās no dzīvniekiem, kurus Anglijā sauc šādos vārdos. Daži bija daudz lielāki — piemēram, peles stāvēja uz pakaļkājām un bija vairāk nekā divas pēdas garas. Turklāt, nemaz nerunājot par to, viņi visi izskatījās citādi. Pēc viņu sejas izteiksmes varēja redzēt, ka tie spēj runāt un domāt tikpat labi kā mēs.
"Patiešām!" Džila nodomāja. "Tātad tā, galu galā, ir
taisnība." Taču nākamajā mirklī viņa domās piebilda: "Diez vai viņi ir draudzīgi?" Jo tikko kā bija ievērojusi pūļa malā vienu vai divus milžus un dažus ļaudis, kurus vispār nemaz neprata nosaukt vārdā.
Šai mirklī viņai prātā iešāvās Aslans un viņa zīmes. Pēdējās pusstundas laikā viņa tās bija pavisam aizmirsusi.
— Skrab! — viņa čukstēja, saķerdama zēna roku. — Skrab, mudīgi! Vai tu redzi kādu, ko tu pazīsti?
— Ak tad tu atkal esi uzradusies, ko? — Skrabs norūca diezgan nelaipni (nelaipnībai bija savs iemesls). — Paklau, turi muti, vai saproti? Man gribas dzirdēt.
—Neesi tāds muļķis, —Džilasacīja. —Mēsnedrikstam zaudēt ne mirkli. Vai tu te redzi kādu senu draugu? Jo tev tūlīt jāiet un ar viņu jārunā.
— Ko tu tur murkšķi? — Skrabs noprasīja.
— Nu, Aslans, Lauva, teica, ka tev tas jādara, — gluži izmisusi sacīja Džila. — Es ar viņu tikos.
— Ak tā, patiešām, no desas? Ko viņš teica?
— Viņš teica, ka pirmais, ko tu Nārnijā satikšot, būšot sens draugs un ka tev uz karstām pēdām ar viņu jārunā.
— Zini, te nav neviena, ko es jebkad agrāk savā mūžā būtu redzējis, turklāt es nezinu, vai šī ir Nārnijā.
— Man likās, tu teici, ka esot jau te bijis, — Džila iebilda.
— Nu tad tu esi pārklausījusies.
— Tas nu gan ir jauki! Tu man teici…
— Dieva dēļ, turi muti! Paklausīsimies, ko viņi runā.
Karalis runāja ar Rūķi, taču Džila nevarēja sadzirdēt, ko
viņš saka. Un, cik viņa noprata, Rūķis neatbildēja, kaut arī piekrītot locīja vai grozīja galvu. Tad Karalis pacēla balsi un uzrunāja visu galmu, taču viņa balss bija tik vecišķi vārga un čerkstoša, ka Džila no valdnieka runas ļoti maz ko saprata, — īpaši tāpēc, ka tā zīmējās uz cilvēkiem un vietām, par kurām viņa neko nebija dzirdējusi. Kad runa bija galā, Karalis noliecās un nobučoja Rūķi uz abiem vaigiem, izslējās, kā svētījot pacēla labo roku un lēni, mazliet grīļīgiem soļiem devās pa laipām augšup un uzkāpa uz kuģa. Likās, ka galminiekus viņa aizbraukšana ļoti skumdina. Ļaudis izvilka nēzdodziņus, visās malās atskanēja šņuksti. Laipas pacēlās, no kuģa pakaļgala atlidoja trompešu skaņas, un kuģis sāka attālināties no krasta. (To vilka airu laiva, taču Džila to neredzēja.)
— Nu… — Skrabs iesāka, bet tālāk tā arī netika, jo šajā brīdī pa gaisu atlidoja liels, balts priekšmets — Džilai uz mirkli tas izskatījās pēc pūķa. Priekšmets nosēdās Skrabam pie kājām. Tā bija balta Pūce, bet tik liela, ka augumā līdzinājās palielam pūķim. Pūce blisināja un miedza acis, it kā būtu tuvredzīga. Tad tā palieca galvu uz vienu pusi un, maigi ūjinot, sacīja:
— Tū-ū, tū-ū! Kas jūs esat?
—Mani sauc Skrabs, un šī ir Poula, — teica Jūstess. Vai jūs mums varētu pateikt, kur mēs atrodamies?
— Nārnijas zemē, pie karaļpils Kērā Paravelā.
— Vai tas ir Karalis, kurš tikko kā iekāpa kuģī?
— Skumji, drūmi, skumji, drūmi, — Pūce sērīgi pūta, purinādama lielo galvu. — Bet kas jūs esat? Ap jums ir tāda maģiska aura. Es redzēju jūs ierodamies. Jū-ūs lidojāt. Visi citi bija tik aizņemti ar Karaļa atvadām, ka jūsu ierašanos neviens nepamanīj a. Tikai es pamanīju. Es nejauši ieraudzīju jūs lidojam.
— Mūs šurp atsūtīja Aslans, — Jūstess klusā balsī pavēstīja.
— Tū-ū, tū-ū! — iesaucās Pūce, bužinādama spalvas. — Tā nu man ir pārāk svarīga ziņa tik agram vakaram. Es nespēšu nomierināties līdz pat saules rietam.
— Un viņš mūs atsūtīja, lai mēs atrastu pazudušo Princi, — teica Džila, nespēdama vien sagaidīt, kad varēs iesaistīties sarunā.
—Pirmo reizi dzirdu, —sacījajūstess. —Kādu Princi?
— Labāk jums tūlīt vajadzētu nākt un aprunāties ar reģenta kungu, — teica Pūce. — Tas ir viņš tur ēzelīša pajūgā — rūķis Trampkins. — Putns pagriezās un, rādīdams ceļu, murmināja: — U-ū! U—vū-u! Nu-u i' gan du-u-mi! Man vēl nevedas skaidri domāt. Ir pārāk agrs.
— Kā sauc šo Karali? — vaicāja Jūstess.
— Kaspians Desmitais, — atteica Pūce.
Un Džila brīnījās, kāpēc Skrabs pēkšņi apstājas un tik neparasti pārvēršas sejā. Viņa nodomāja, ka nekad nav redzējusi zēnu, kaut ko dzirdot, izskatāmies tik bālu. TaČu viņa nepaspēja neko pavaicāt, jo viņi pienāca pie Rūķa, kas tikko kā, paņēmis rokā grožus, gatavojās atgriezties pilī. Galminieku pulks bija izklīdis, bet devās tajā pašā virzienā —pa vienam, diviem vai mazos pulciņos, kā dara cilvēki, atgriežoties no futbola mača vai zirgu skriešanās sacīkstēm.
—Tū-u! Khm! Reģenta ku-ungs! — sacīja Pūce, viegli palocīdamās un tuvinādama knābi Rūķa ausij.
— Ei! Kas ta' nu? — Rūķis iesaucās.
— Divi svešinieki, milord, — ziņoja Pūce.
— Desinieki? Ko tu ar to gribi sacīt? — teica Rūķis. — Es še redzu tikai divus neparasti sušķīgus cilvēkkucēnus. Ko viņi grib?
— Mani sauc Džila, — teica meitene, paspraukdamās uz priekšu. Viņai ļoti gribējās paskaidrot svarīgo uzdevumu, kas bijis ierašanās mērķis.
—Meitenes vārds ir Džila, — brēca Pūce, cik vien skaļi spēja.
— Kas te noticis? — niknojās Rūķis. — Meitenes uz
sārta? Neticu nevienam vārdam. Kādas meitenes? Kāds sārts?
— Tikai viena meitene, milord, — Pūce skaidroja. — Un viņas vārds ir Džila.
— Runā skaļāk, runā skaļāk, — sacīja Rūķis. — Nestāvi tur, ūjinādams un šņākdams man ausi. — Kas ir sadedzināts uz sārta?
— Neviens nav sadedzināts.
— Kas?
— NEVIENS.
— Labi, labi. Nav ko kliegt. Es nemaz tik kurls neesmu. Kāpēc tad tev jānāk šurp, lai pastāstītu, ka neviens nav dedzināts? Kāpēc lai kāds būtu dedzināts?
— Labāk pasakiet viņam, ka es esmu Jūstess, — Skrabs teica.
— Tas zēns ir Jūstess, milord, — Pūce ūjināja no visa spēka.
— Krusttē's? — aizkaitināts atrūca Rūķis. — Var jau būt, ka ir, bet tāpēc tak viņš nav jāved uz galmu? Vai ne?
— Nevis krusttēvs, — iebilda Pūce, — bet JŪSTESS.
—Lustes, vai viņš domā, ka te būs lustes? Es acīmredzot
nezinu, ko visu jūs te gvelžat. Teikšu tev tā, godātais Gaišspalvi, kad es biju jauns, šajā valstī mēdza būt runājoši zvēri un putni, kas patiešām arī prata runāt. Tādas murmināšanas, bļerināšanas un čukstēšanās toreiz nebija. To nārnieši nebūtu cietuši nevienu mirkli. Nevienu mirkli, cienkungs. Urnus, pasniedz man, lūdzu, manu trompeti…
Mazs fauns, kas visu laiku bija klusuciezdams stāvējis Rūķim līdzās, tagad pasniedza viņam sudraba klausāmo taurīti. Tā bija izgatavota līdzīgi mūzikas instrumentam, un to dēvēja par čūsku, jo tā ērti apvijās ap Rūķa kaklu. Kamēr viņš to sakārtoja, Gaišspalvis pēkšņi iečukstēja bērniem:
— Nu mana domāšana ir maķenīt noskaidrojusies. Vai jūs neteicāt kaut ko par pazudušo Princi? Paskaidrošu vēlāk. Tagad nav ko. Nav ko, tū-ū! Nu ir gan ju-uceldis!
—Nu tā, —sacījaRūķis, —ja jums patiešām ir kaut kas saprātīgs sakāms, Gaišspalvja jaunskungs, tad mēģiniet to patiešām izsacīt. Ievelciet dziļi elpu un neberiet vārdus pārāk ātri.
Ar bērnu palīdzību un par spīti Rūķa klepus lēkmēm, Gaišspalvis paskaidroja, ka svešiniekus apciemot Nārnijas galmu atsūtījis Aslans. Tagad Rūķis ar citādu izteiksmi acīs noskatīja viņus no galvas līdz kājām.
— Ak atsūtījis pats Lauva, ko? —viņš noprasīja. — Un no mm… no tās otras vietas — aiz pasaules gala, vai tā?
— Jā, milord, —Jūstess iebļāva trompetē.
—Jūs esat Ādama dēls un Ievas meita, vai tā? — Rūķis turpināja.
Taču Eksperimentālās skolas bērni par Ādamu un Ievu neko nebija dzirdējuši, tāpēc Džila un Jūstess uz šādu jautājumu nespēja atbildēt. Taču nelikās, ka Rūķis piešķirtu tam īpašu vērību…
— Nu tad tā, mani dārgie, — viņš sacīja, pasniegdams roku papriekš vienam, tad otram un nedaudz palocīdams galvu. — Esiet ļoti sirsnīgi sveicināti! Ja labais Karalis, mans nabaga kungs, nebūtu šai pašā stundā ar uzvilktām burām aizceļojis uz Septiņām salām, viņš priecātos, ka esat atbraukuši. Tas viņam būtu ļāvis uz brīdi atgriezties jaunībā — uz brīdi.
Bet tagad laiks vakariņot. Par savu uzdevumu jūs man pastāstīsiet rīt no rīta padomes sēdē. Godātais Gaišspalvi, pieraugi, lai šiem viesiem viscienīgākā kārtā ierādītu labas guļamistabas un viņus apgādātu ar piemērotām drānām. Un, Gaišspalvi, teikšu tev kaut ko uz auss.
Te nu Rūķis piebāza muti Pūcei gandrīz pie pašas auss un neapšaubāmi gribēja čukstēt, tomēr, kā visi kurli cilvēki, nespēja lāgā valdīt pār savu balsi, tāpēc abi bērni dzirdēja viņu sakām:
— Pieraugi, lai viņus pamatīgi nomazgā.
Pēc tam Rūķis paskubināja savu ēzelīti, un tas sāka virzīties uz pils pusi solī, kas bija pa pusei rikši, pa pusei gāzelēšanās (ēzelītis bija visai apaļš, mazs dzīvnieks), turpretī Fauns, Pūces kungs un bērni sekoja rāmākā gaitā. Saule bija norietējusi, un gaiss kļuvis dzestrāks.
Viņi šķērsoja mauru, izgāja cauri augļu dārzam un pienāca pie Kēras Paravelas Ziemeļu vārtiem, kas bija plaši atvērti. Iekšpusē viņu acīm pavērās zālains pagalms. Labajā pusē lielajā zālē jau bija iegaismojušies logi, un līdzīga aina pavērās arī sarežģītākā mājokļu jūklī tieši viņu priekšā. Pūce ieveda viņus iekšā un pasauca ļoti jauku būtni par palīdzi Džilai. Šī būtne nebija daudz garāka par Džilu pašu, bet krietni slaidāka, šmauga kā vītols, acīmredzot pilnīgi pieaugusi; arī mati viņai bija vītolīgi, un šķita, ka vietām tie apauguši ar sūnām. Viņa aizveda Džilu uz apaļu istabu vienā no torņiem, kur atradās arī neliels, grīdā iebūvēts mazgājamais toveris. Lēzenā pavardā dega saldi smaržīgas paegles, un no jumta velves sudraba važā nokarājās lampa. Pa logu, kas bija vērsts pret rietumiem, varēja saskatīt svešo zemi Nārniju, un Džila aiz tālajiem kalniem joprojām saredzēja saulrieta kvēli. Tas iesvēla viņā ilgas pēc jauniem piedzīvojumiem un viesa sirdī pārliecību, ka šis ir tikai iesākums.
Kad viņa bija nopeldējusies toverī, sasukājusi matus un apģērbusi līdzās noklātās drānas, tad juta, ka tās ne vien jauki skar ādu, bet arī izskatās jauki, smaržo jauki un arī
jauki čaukst, kad viņa kustas, tāpēc meitene labprāt atkal būtu piegājusi pie vilinošā loga, taču pēkšņi pie durvīm kāds pieklauvēja.
— Iekšā! — uzsauca Džila. Ienāca Skrabs, arī tīri noberzies un ietērpies Nārnijas lepnajās drānās. Taču sejā gan viņam nebija lasāms prieks.
— A, te nu tu beidzot esi, — viņš īgni noburkšķēja, atslīgdams krēslā. — Jau veselu mūžību mēģinu tevi sameklēt.
— Nu tak esi sameklējis, — sacīja Džila. — Paklau, Skrab, vai tas viss nav gluži vienkārši pārāk satraucoši un
pārāk debešķīgi, lai varētu paust vārdos? — Tobrīd viņa bija galīgi piemirsusi zīmes un pazudušo Princi.
— Ak! Ak tad tā tev šķiet, ko? — novilka Skrabs un, brītiņu paklusējis, izgrūda: — Es nu gan no sirds vēlos, kaut mēs nekad te nebūtu ieradušies.
— Ūja, kāpēc?
— Es nespēju to paciest, — viņš žēlojās. — Redzot Karali, Kaspianu, tādu kā sačokurojušos, vecu koku. Tas… tas ir briesmīgi.
— Nu un kāds tad tev no tā ļaunums?
—Ak, tu nesaproti. Tagad, kad es sāku to pārdomāt, tad apjēdzu, ka tu nemaz nevari to saprast. Es tev neesmu pastāstījis, ka šajā pasaulē laiks rit pilnīgi atšķirīgi no mūsējā.
— Kā tu to domā?
— Laiks, ko tu pavadi te, nav līdzīgs mūsu laikam, vai saproti? Tas ir — lai cik ilgu laiku mēs te pavadītu, mēs atgriezīsimies Eksperimentālajā skolā tieši tajā pašā brīdī, kad to pametām…
— Tur nu nekā priecīga nebūs…
— Beidzot! Nepārtrauc mani pēc katra vārda! Un, kad mēs atgriezīsimies Anglijā — mūsu pasaulē —, mēs nespēsim paskaidrot, kā laiks rit te. Nārnijā varētu būt aizritējuši nezcik gadi, kad mums mājās būtu pagājis tikai mirklis. Pevensiji man to visu paskaidroja, bet es, muļķis, biju to piemirsis. Un tagad acīmredzot pagājuši apmēram septiņdesmit gadi — Nārnijas gadi —, kopš pagājušās reizes, kad es te biju. Vai tagad saproti? Un es atgriežos un ieraugu Kaspianu kā vecu graustu.
—Tad tas Karalis bija tavs senais draugs! —nočukstēja Džila, aptvērusi šo vārdu drausmīgo jēgu.
— Acīmredzot varētu domāt, ka tas viņš tiešām bijis, — bēdīgi noteica Skrabs. — Apmēram tik labs draugs, cik labs kādam varētu būt. Un pēdējo reizi viņš bija tikai dažus gadus vecāks par mani. Un tagad redzēt šo veco vīru ar balto bārdu un atcerēties Kaspianu, kāds viņš bija tajā rītā, kad mēs ieņēmām Vientuļās salas vai cīņā pret Jūras Čūsku, — nē, tas ir briesmīgi. Tas ir sliktāk par to, ja es būtu atgriezies un atradis viņu mirušu.
— Ei tu, labāk turi muti, — Džila nepacietīgi iebilda. — Bet stāvoklis patiešām ir gana sliktāks, nekā tu domā. Mēs esam nopūdelējuši pirmo zīmi.
Skrabs to, protams, nesaprata. Tad Džila pastāstīja viņam par sarunu ar Aslanu un četrām zīmēm, kā arī par uzdevumu atrast pazudušo Princi, ko Aslans licis viņiem pie sirds.
— Tā nu tu redzi, — viņa pabeidza, — tu ieraudzīji vecu draugu, tieši tā, kā Aslans teica, un tev būtu vajadzējis iet un tūdaļ parunāt ar viņu. Bet tu to neesi izdarījis, un viss saiet dēlī jau pašā sākumā.
— Bet kā lai es to būtu zinājis? — Skrabs vaicāja.
—Ja tu būtu jel mani uzklausījis, kad es mēģināju tev pastāstīt, — tad ar mums viss būtu kārtībā, — sacīja Džila.
— Jā, un ja tu nebūtu ākstījusies pie klints kraujas un gandrīz vai mani nozūmējusi — jā gan, es teicu nozūmējusi, un teikšu to atkal, cik bieži man tiksies, tāpēc nelec uz ecēšām — mums būtu vajadzējis lidot kopā un zināt abiem, kas jādara.
— Manuprāt, viņš bija pirmais cilvēks, ko tu ieraudzīji? — Džila pajautāja. —Tu taču te droši vien biji ilgi pirms manas ierašanās. Vai vari droši apgalvot, ka tu nevienu citu pirms Karaļa neredzēji?
— Es te ierados kādu minūti pirms tevis, — Skrabs sacīja. — Viņš droši vien pūta tevi ātrāk nekā mani. Lai atgūtu zudušo laiku, tavu pazaudēto laiku.
— Neesi taču draņķis, Skrab, — teica Džila. — Hei! Kas tad tas?
Pils zvans aicināja vakariņās, un tādējādi iespējamais pamatīgas ķildas sākums laimīgā kārtā aprāvās. Patlaban viņi sajuta, ka ļoti gribas ēst.
Vakariņas lielajā pils zālē bija vislieliskākais, ko viņi jebkad bija redzējuši, jo, kaut arī Jūstess šajā pasaulē neciemojās pirmoreiz, toreiz viņš visu laiku bija pavadījis uz kuģa un nenieka nezināja par nārniešu spožajām viesībām un smalko uzvedību viņu pašu zemē. No jumta nokarājās karogi, ik jaunu ēdienu pieteica ar trompešu un bungu skaņām. Bija zupas, kuras iedomājoties mutē saskrēja siekalas, un brīnišķīgas zivis, ko sauca par peivenderēm, un meža dzīvnieku gaļa, un fazāni, un pīrāgi, un saldējumi, un želejas, un augļi, un rieksti, un dažnedažādi vīni, un augļu dzērieni. Pat Jūstesa garastāvoklis uzlabojās, un viņš atzina, ka tas esot gan "kaut kas". Un, kad visa nopietnā ēšana un dzeršana bija galā, priekšā iznāca kāds akls dzejnieks un dziedonis un ņēmās atskaņot skaisto, seno stāstu par princi Koru un Aravisu, un zirgu Brī —stāstu, ko sauc par "Zirgs un viņa zēns" un kas attēlo piedzīvojumus Nārnijā, Kalormenā un zemē starp šīm divām valstīm Zelta
Laikmetā, kad Pīters bijis Visaugstākais karalis Kērā Paravelā. (Padaban man nav laika to stāstāt, kaut arī to ir vērts dzirdēt.)
Kad viņi tusnīja augšā pa kāpnēm gulēt, žāvādamies atpletuši mutes līdz ausīm, Džila sacīja: — Deru, ka šonakt gulēsim kā Dieva ausī, jo šī nu bija izdevusies, notikumiem bagāta diena. — Bet tas tikai liecina, cik maz cilvēkam zināms, kas ar viņu notiks nākamajā mirklī.
Ceturta nodaļa Pūču parlaments
Ir ļoti jocīgi — jo miegaināks tu esi, jo ilgāk noņemies, līdz tiec gultā, itīpaši, ja tev smaidījusi laime un istabu silda kamīns. Džilai šķita, ka viņa nespēj pat noģērbt drānas, pirms tam mazliet nepasēdējusi pie kamīna. Un, kad nu viņa bija apsēdusies, tad savukārt negribējās celties. M eitene
jau piecas reizes pie sevis bija atkārtojusi: "Man jāiet gulēt," — kad viņu iztraucēja klauvējiens pie loga.
Džila piecēlās, pabīdīja sānis aizkaru un sākumā neredzēja neko citu kā vien šo aizkaru. Tad viņa salēcās un atkāpās atpakaļ, jo pret loga rūti metās kaut kas ļoti liels un, atsizdamies pret stiklu, radīja skaļu troksni. Džilai prātā ienāca visai nepatīkama doma: "Ja nu viņiem šajā zemē ir milzu odi! Vai, man!" Taču tad dauzonis atgriezās atkal, un šoreiz Džila gandrīz droši varēja apgalvot, ka redz knābi, un tad ari šis knābis pieklauvēja. "Tas ir kāds milzu putns," Džila nodomāja. 'Vai tas varētu būt ērglis?" Pēc ērgļa apciemojuma viņa īpaši nealka, tomēr pavēra logu unn palūkojās ārā. Radījums tūdaļ ar skaļu švīkstoņu nolaidās uz palodzes un palika tur sēžam, aizsegdams logu, tā ka Džilai vajadzēja atkāpties, lai dotu tam vietu. Radījums bija Pūce.
— Kuš, kuš! Tū-ū, tū-ū, — Pūce sacīja. — Necel troksni! Paldau, vai jūs abi patiešām nopietni aptverat, kas jums jādara?
— Vai tu domā — attiecībā uz Princi? — Džila pavaicāja. —Jā, mums tas ir jāizdar jāecībā uz Princi? — Džila pava. —Jo nu viņa atcerējās Lauvas balsi un izteiksmi, ko pa pils zālē noritējušā mielasta un stāsta skandēšanas laiku bija piemirsusi.
— Lieliski! — teica Pūce. — Tad nav ko ilgāk tērēt laiku. Tev tūlīt jātiekno šejienes projām. Es iešu pamodināt otru cilvēkveidīgo. Tad atgriezīšos pēc tevis. Tevvajadzētu novilkt šīs galma drēbes un apģērbt kaut ko citu ceļojumam. Būšu atpakaļ tūlīt tūlītiņās. Tū-ū! — Un, negaidīdama atbildi, Pūce nozuda skatienam.
Ja Džila būtu vairāk pieradusi pie dēkām, varbūt viņa Pūces vārdus apšaubītu, tomēr meitenei tas nenāca ne prātā un, priecādamās par satraucošo domu, ka varēs pusnaktī palidot, viņa aizmirsa, ka ir nogurusi. Viņa atkal apģērba džemperi un šortus (tiem pie jostas bija piestiprināts izlūka duncis, kas varētu ievajadzēties) un paņēma vēl dažas lietas, ko viņas istabā bija atstājusi meitene ar vītolzariem līdzīgajiem matiem. No tām viņa izvēlējās īsu apmetni, kas sniedzās līdz ceļgaliem. Turklāt tam bija arī kapuce. ("Tieši tā ir vajadzīga, ja līs," viņa nodomāja.) Jāpaņem līdzi arī daži mutautiņi un matu suka. Tad Džila apsēdās un sāka gaidīt.
Viņai jau atkal sāka nākt miegs, kad atgriezās Pūce.
— Nu esam gatavi, — tā sacīja.
— Tev labāk vajadzētu rādīt ceļu, — teica Džila. — Es šīs ejas vēl nepazīstu.
— Tū-ū! —iesaucās Pūce. —Mēs neiesim pa pili. Tas nekādā ziņā nebūtu prātīgi. Tev jāsēžas man jāšus mugurā. Es lidošu.
— Nū-u! — noelsās Džila un stāvēja, muti pavērusi. Šāda doma viņai īpaši nepatika. — Vai es tev nebūšu par smagu?
—Tū-ū, tū-ū! Nerunā muļķības. Otru es jau aizgādāju. ' Tikko kā. Taču vispirms nodzēsīsim lampu.
Tiklīdz tas bija izdarīts, naksnīgo debesu pleķītis, kas pletās aiz loga, šķita kļuvis gaišāks — ne vairs melns, bet pelēks. Pūce apsēdās uz palodzes ar muguru pret istabu un pacēla spārnus. Džilai nācās uzrāpties uz putna īsā, resnā vidukļa, pabāzt ceļgalus zem spārniem un cieši tiem
pieķerties. Spalvas bija jauki siltas un mīkstas, bet turēties pie tām gan šķita neiespējami. "Diez kā Skrabam patika viņa ceļojums!" Džila lauzīja galvu. Un tieši tad, kad viņai tas iešāvās prātā, putns briesmīgi spēcīgā vēzienā pameta palodzi un spārni sāka vēcināties viņai gar ausīm, un diezgan dzestrais un mitrais nakts gaiss sisties sejā.
Bija daudz gaišāks, nekā viņa gaidījusi, un, kaut gan debesis likās apmākušās, vienā ūdeņaini sudrabotā lāsumā varēja saredzēt, kur virs mākoņiem slēpjas mēness. Tīrumi lejā izskatījās pelēki, bet koki — melni. Pūta neliels vējš — tas uznāca ar pārtraukumiem, tāpēc varēja gaidīt, ka drīz sāks līt.
Pūce apmeta loku, tādējādi pils kļuva redzama priekšā.
Gaisma spīdēja tikai nedaudzos logos. Viņi lidoja pāri pilij uz ziemeļiem, šķērsojot upi: gaiss kļuva vēsāks, un Džilai likās, ka viņa lejā, vizošajā ūdenī, saredz Pūces balto spalvu atspulgu. Tomēr drīz bija klāt upes ziemeļu krasts, un lidojums turpinājās pāri mežainam apgabalam.
Pūce ar knābi kaut ko kampa, bet Džila nevarēja saskatīt, kas tas ir.
— Vai, lūdzu, nevajag! — Džila iesaucās. — Tā neraustieties. Jūs mani gandrīz nomētāt zemē.
— Lūdzu, atvaino, — sacīja Pūce. — Es tikko kā noķēru sikspārni. Kaut arī šitais radījums nav liels, nekas nav tik spēcinošs kā jauks, mazs, mīksts sikspārnītis. Vai man noķert arī tev kādu?
— Nē, pateicos, — Džila sacīja un nodrebinājās.
Tagad Pūce lidoja nedaudz zemāk, un gaisa kuģotājiem
pretī slējās kaut kas liels un, šķiet, melns. Džila tikko spēja saskatīt, ka tas ir tornis — pussabrucis tornis, biezi apvīts ar efejām (tā viņai šķita) —, un tad viņa juta, ka pieliecas, lai neatsistos pret loga izliekto velvi, kurā Pūce palīdzēja viņai iespraukties pa efejām apaugušo, zirnekļu tīkliem aplipušo caurumu, nokļūstot no spirgtā, blāvā nakts gaisa torņa tumšajā augšdaļā. Iekšā bija diezgan smacīgs, un, tikko noslīdējusi no Pūces muguras, Džila manīja (nez kāpēc tā parasti notiek), ka telpa ir pilna ar dzīvām būtnēm. Un, kad visās pusēs no tumsas atskanēja balsis, saukdamas: — Tū-ū! Tū-ū! — viņa saprata, ka te čum un mudž no pūcēm. Viņa jutās ļoti atvieglota, kad kāda pavisam citāda balss iesaucās:
— Vai tā esi tu, Poula?
— Vai tas esi tu, Skrab? — attrauca Džila.
— Nu, — teica Gaišspalvis. — Manuprāt, mēs visi esam šeit. Sāksim pūču parlamenta sēdi.
— Tū-ū, tū-ū! Tā ir gu-udra ru-una. Tā būs visgudrāk, — iebrēcās vairākas balsis.
— Brītiņu uzgaidiet, — ieskanējās Skraba balss. — Es vispirms gribētu pateikt pāris vārdu.
— Runā, runā, — pūces atļāva, un Džila piebalsoja: — Sper vaļā!
— Manuprāt, jūs visi, puiši, tas ir, pīices, — iesāka Skrabs, — tātad, manuprāt, jūs visi zināt, ka karalis Kaspians Desmitais jaunībā devās jūras braucienā uz pasaules austrumgalu. Nu, es braucu viņam līdzi, kopā ar viņu, peli Rīpičīpu, lordu Drinianu un visiem pārējiem. Es zinu, ka
tas izklausās neticami, taču mūsu pasaulē cilvēki nenoveco tikpat ātri kā jūsējā. Un tāpēc es gribu teikt šādi: es esmu Karaļa piekritējs, un, ja šis pūču parlaments kaļ kādu sazvērestību pret Karali, man ar to nebūs pa ceļam.
— Tū-ū, tū-ū, arī mēs visi esam Karaļa pūces, — skanēja putnu atbilde.
—Kas tad te vēl būtu pārrunājams? — Skrabs noprasīja.
— Tikai šāds iespējams sarežģījums, — iesāka Gaišspalvis, — proti, ja rūķis Trampkins izdzirdēs, ka jūs dosities meklēt pazudušo Princi, viņš jums to neļaus darīt. Drīzāk viņš liks jūs turēt aiz atslēgas.
— Nu nē, — kāda balss pretojās. — Trampkins nav nekāds nodevējs. Taču ir bijusi kāda nelaime: reiz, kad vairāk nekā trīsdesmit kaujinieku (bruņinieki, kentauri, labie milži un citi viņiem līdzīgie) devušies meklēt pazudušo Princi, neviens no viņiem nav atgriezies. Un, galu galā, Karalis pateicis, ka negrasās ļaut visiem drošsirdīgajiem nārniešiem iet bojā sava dēla meklējumos. Un tagad vairs neļauj braukt nevienam.
— Bet mums droši vien viņš ļautu, — teica Skrabs. -—Ja viņš zinātu, kas es esmu un kas mani sūtījis.
— Kas mūs abus sūtījis, — iestarpināja Džila.
— Jā, — piekrita Gaišspalvis. — Cik noprotu, ļoti iespējams, ka viņš tā darītu. Taču Karalis ir aizbraucis. Un Trampkins turēsies pie tā, kas pavēlēts. Viņš ir uzticams kā tērauds, bet kurls kā miets un traki kašķīgs. Viņam nemūžam nevarēs iestāstīt, ka šis varētu būt gadījums, kad likumā jāpieļauj izņēmumi.
— Varētu gan domāt, ka mūsu vārdos viņš kaut cik ieklausīsies, jo mēs esam pūces un visi zina, cik pūces ir gudras, —sacīja kāds cits. —Taču viņš ir tikvecs, ka tagad tikai noburkšķētu: "Tu esi tikai cālēns. Es atceros laiku, kad tu biji ola. Nedomā mani mācīt,Šī pūce diezgan labi atdarināja Trampkina balsi, un visapkārt atskanēja pūciski smiekli. Bērni pamazām noprata, ka nārniešu attieksme pret Trampkinu ir tāda pati kā viņu skolas audzēkņu attieksme pret kašķīgu skolotāju, no kura visi maķenīt baidās, visi par viņu smejas, bet neviens pa īstam neienīst.
— Cik ilgi Karalis būs projām? — pavaicāja Skrabs.
—Ja mēs to zinātu! —izsaucās Gaišspalvis. —Redziet,
te pēdējā laikā klīst baumas, ka salās — manuprāt, Terebintijā — redzēts pats Aslans. Un Karalis sacīja, ka viņš pirms nāves vēlreiz mēģināšot tikties ar Aslanu aci pret aci un pavaicāšot tam padomu — kam jāvalda pēc viņa. Bet mēs visi baidāmies, ka tad, ja viņš Terebintijā Aslanu nesastaps, tad dosies uz austrumiem, uz Septiņām salām un Vientuļajām salām — un no turienes vēl tālākun tālāk. Viņš nekad par to nerunā, bet mēs visi zinām, ka viņš nekad nav aizmirsis ceļojumu uzpasaules galu. Es nešaubos, ka sirds dziļumos viņš grib vēlreiz doties turp.
— Tad jau nav nekādas jēgas gaidīt viņu no turienes atpakaļ, vai ne? — vaicāja Džila.
— Nē, nekādas jēgas, — Pūce apstiprināja. — Vai dieniņ, kāds ju-u-celdis! Ja vien jūs abi būtu zinājuši un parunājušies ar viņu bez kavēšanās! Viņš visu nokārtotu — iespējams, iedotu armiju, kas dotos Princi meldēt kopā ar jums.
Džila, to dzirdot, stāvēja klusu un cerēja, ka Skrabs būs pietiekami taktisks un visām pūcēm nestāstīs, kāpēc tā nav noticis. Viņš tāds ari bija vai vismaz — gandrīz bija. Tas ir, viņš tikai klusu pie sevis noburkšķēja: — Tā nu nebija mana vaina. — Tad viņš sāka runāt skaļi:
— Labi, labi. Mums vajadzēs kaut kā tikt galā bez tā. Taču ir vēl viens jautājums, par kuru es gribu uzzināt sīkāk. Ja šis pūču parlaments, kā jūs to dēvējat, ir pavisam, pavisam atklāts un godīgs un neperina neko ļaunu, kāpēc tam j ābūt tik traki slepenam — j āsanāk kopā nakts melnumā drupās un tā joprojām?
— Tū-ū! Tū-ū! — nokliedzās vairākas pūces. — Kur ta' lai mēs tiekamies? Un kad ta' lai tiekas, ja ne naktī?
— Redziet, — skaidroja Gaišspalvis, — lielākajai daļai Nārnijas radījumu piemīt nedabiskas paražas. Tie visu dara dienā, spilgti spožā saules gaismā (pē!), kad visiem vajadzētu gulēt. Un tāpēc naktīs viņi ir stulbi un akli un no viņiem nevar izdabūt ne vārda. Tā nu mēs, pūces, esam piesavinājušās paražu sastapties vienas pašas jēdzīgā laikā un tad arī visu pārrunāt.
— Saprotu, — Skrabs sacīja. — Nu labi, turpināsim. Pastāstiet mums visu par pazudušo Princi. — Pēc tam visu izstāstīja nevis Gaišspalvis, bet kāda cita pūce.
Izrādījās, ka apmēram pirms desmit gadiem Riliāns, Kaspiana dēls, pavisam jauns bruņinieks, kopā ar Karalieni, viņa māti, kādā maijā rītā aizjājuši uz Nārnijas ziemeļu apgabaliem. Viņiem līdzi bijuši daudzi skvairi [1] un lēdijas, visiem galvas rotājuši jauno lapiņu vainagi, bet pie sāniem karājušies ragi; taču suņi viņiem līdzi neesot bijuši, jo tie nevis devušies medībās, bet svinējuši maija svētkus. Siltajā dienvidū visi nonākuši jaukā pļaviņā, kur no zemes plūdis spirgts avotūdens; tur tad nu viņi nokāpuši no zirgiem, ēduši, dzēruši un līksmojušies. Pēc kāda brīža Karaliene kļuvusi miegaina, un viņi ar zāli apaugušā krastā paklājuši segas, un princis Riliāns ar pārējiem pagājis kādu gabaliņu tālāk, lai ar saviem stāstiem un smiekliem netraucētu Karalienes miegu.
Bet tad, pēc īsa brīža, no meža biežņas izlīdusi liela čūska un iedzēlusi Karalienei rokā. Visi dzirdējuši kliedzienu un steigšus metušies pie Karalienes; Riliāns pieskrējis pats pirmais. Viņš redzējis rāpuli slīdam projām no mātes un, paķēris zobenu, dzinies tam pakaļ. Rāpulis bijis liels, spožs un zaļš kā inde, tādējādi Princis to varējis labi saredzēt, taču tas ielīdis biezajos krūmos tā, ka Riliāns neesot varējis tikt tam klāt. Tā nu viņš atgriezies pie mātes un atradis visus mēģinām Karalienei palīdzēt. Tomēr jebkuras pūles izrādījušās veltīgas, jo Riliāns, jau uzmetis pirmo skatienu viņas sejai, sapratis, ka pat vislabākās zāles pasaulē vairs nevarēs līdzēt. Kamēr Karalienē vēl kvēlojusi dzīvības liesma, viņa, šķiet, ar pūlēm mēģinājusi dēlam kaut ko pastāstīt. Taču neesot varējusi vairs skaidri parunātun, lai kādu vēsti arī gribējusi nodot, tomēr mirusi, paņemdama to līdzi kapā. Bijušas aizritējušas tik tikko desmit minūtes, kopš viņi izdzirdējuši kliedzienu.
Viņi atgādājuši nelaiķa Karalieni atpakaļ uz Ķēru
Paravelu, un viņu rūgti apraudājis gan Riliāns un Karalis, gan ari visa Nārnijā. Viņa bijusi dižciltīga dāma — gudra un žēlsirdīga, un laimīga, tā pati karaļa Kaspiana līgava, kuru viņš atvedis mājās no pasaules austrumgala. Ļaudis stāstījuši, ka viņas dzīslās ritējušas zvaigžņu asinis. Princis mātes nāvi uzņēmis tik savaldīgi, cik vien iespējams. Pēc šī notikuma viņš vienmēr izjājis uz Nārnijas ziemeļu pierobežu, lūkodams sameklēt indīgo tārpu, nogalināt to un atriebt māti. Neviens par to daudz nerunājis, kaut arī Princis atgriezās no šīm izjādēm noguris un it kā ne gluži savā prātā. Taču apmēram mēnesi pēc Karalienes nāves daži sacījuši, ka viņš ļoti pārvērties. Viņa acu skatiens bijis kā cilvēkam, kurš redzējis vīzijas, un, kaut arī viņš bijis projām augas dienas, zirgs neizskatījies pēc tāda, kas ilgi auļojis. Viņa labākais draugs vecāko galminieku vidū bijis lords Drinians, kas pildījis kapteiņa pienākumus tēva lielajā ceļojumā uz zemeslodes austrumiem.
Kādu vakaru Drinians teicis Princim: —Jūsu augstība, visdrīzākajā laikā jāatsakās no rāpuļa meklēšanas. Nesaprātīgam dzīvniekam nevar taisnīgi atriebties, kā varētu cilvēkam. Jūs velti sevi nomokāt. — Princis viņam atteicis: —Milord, pēdējās septiņas dienas es rāpuli esmu gandrīz izmetis no galvas. — Drinians vaicājis, kāpēc viņš tādā gadījumā visu laiku jādelējot pa ziemeļu mežiem.
— Milord, — sacījis Princis, — esmu redzējis tur visskaistāko lietu, kāda jebkad radīta.
— Dārgais Princi, — teicis Drinians, — esiet tik laipns un ļaujiet man rīt jāt jums līdzi, lai es arī redzētu šo skaistumu.
— Labprāt, — atteicis Riliāns.
Nākamajā rītā viņi diezgan agri apseglojuši zirgus, krietnos auļos devušies uz ziemeļu mežiem un nokāpuši no zirgiem pie tā paša avota, kur Karaliene sagaidījusi nāvi. Drinianam licies savādi, ka Princis no visām vietām, kur uzkavēties, izvēlējies tieši šo. Un tur viņi atpūtušies līdz lielai dienai, un pusdienlaikā Drinians palūkojies augšup un ieraudzījis visskaistāko dāmu, kādu jebkad redzējis, un viņa stāvējusi avota ziemeļu pusē, neteikdama ne vārda, bet mājusi Princim ar roku, it kā aicinot viņu pienākt tuvāk. Un viņa bijusi slaida un gara, visa vizējusi un bijusi ietinusies plānā šķidrautā — tik zaļā kā inde. Un Princis stīvu skatienu lūkojies viņā kā prātu zaudējis. Taču pēkšņi dāma pazudusi — Drinians nav aptvēris, kur; un abi atgriezušies Kērā Paravelā. Drinians ieņēmis galvā, ka šī vizošā, zaļi tērptā sieviete bijusi ļaunuma iemiesojums.
Drinians nekādi nevarējis izšķirties, vai viņam nevajadzētu pastāstīt par šo piedzīvojumu Karalim, tomēr viņam lāgā negribējies izskatīties pēc pļāpas un pasakotāja, tāpēc viņš turējis mēli aiz zobiem. Tomēr vēlāk viņš vēlējies, kaut būtu runājis. Jo nākamajā dienā Princis izjājis viens. Tonakt viņš neatgriezās, un kopš tā laika no viņa neesot ne ziņas, ne miņas nedz Nārnijā, nedz kaimiņu zemēs, un nekad neesot atrasts nedz viņa zirgs, nedz cepure, nedz apmetnis, nedz arī kas cits. Tad Drinians sāpošu sirdi aizgājis pie Kaspiana un teicis:
— Augstais valdniek, nogalini mani tūdaļ kā lielu nodevēju, jo mana klusēšana ļāvusi aiziet bojā tavam dēlam. — Un viņš visu izstāstījis Kaspianam. Tas paķēris kara cirviun meties virsū lordam Drinianam, lai to nogalētu, un Drinians stāvējis kā zemē iemiets un gaidījis nāvīgo cirtienu. Taču Kaspians gan pacēlis cirvi, taču pēkšņi to nometis un iekliedzies:
— Esmu zaudējis savu Karalieni un dēlu, vai man jāzaudē arī draugs? — Un viņš apkritis lordam Drinianam ap kaklu, apkampis viņu, un abi raudājuši, un viņu draudzība tā arī neesot iziruši.
Tāds bija stāsts par Riliānu. Un, kad tas bija galā, Džila sacīja:
— Deru, ka čūska un sieviete bija viens un tas pats radījums.
— Tiesa, tiesa, mēs domājam tāpat kā tu, — ūjināja pūces.
—Taču mums neliekas, ka viņa Princi nogalinājusi, — iebilda Gaišspalvis, — jo kauli…
—Mēs zinām, ka viņa to nav darījusi, — sacīja Skrabs. — Aslans sacīja Poulai, ka viņš joprojām ir dzīvs.
—Tas visu padara gandrīz vai ļaunāku, —sacīja vecākā pūce. —Tas nozīmē, ka šī radība viņu kaut kā izmanto un kaļ kaut kādus noslēpumainus plānus pret Nārniju. Pirms seniem, seniem laikiem, pašā sākumā, no ziemeļiem atnāca Baltā Ragana un uz simt gadiem iekala mūsu zemi sniegā un ledū. Un mums šķiet, ka šī varētu būt kāda no tās pašas sugas.
— Nu, tad ļoti labi, — teica Skrabs. —Mums ar Poulu Princis jāatrod. Vai varat mums palīdzēt?
— Vai jums abiem ir kādi pieturas punkti? — vaicāja Gaišspalvis.
—Jā, — teica Skrabs. —Mēs zinām, ka mums jādodas uz ziemeļiem. Un mēs zinām, ka mums jānonāk pie milzīgas pilsētas drupām.
To dzirdot, pūces sāka klaigāt vēl skaļāk nekā līdz šim, skrāpēties ar kāju nagiem un bužināt spalvas, un tad ņēmās visas reizē runāt. Viņas korī skaidroja, cik ļoti nožēlo, ka pašas nevarot doties kopā ar bērniem meldēt pazudušo Princi.
— Jūs gribētu ceļot dienas laikā, turpretī mēs gribētu ceļot naktīs, — viņas sacīja. — Tur nekas neiznāktu, tur nekas neiznāktu. — Dažas pūces piebilda, ka pat te, pussagruvušajā tornī, gandrīz vairs neesot tik tumšs, kā bijis tad, kad apspriede sākusies, un ka parlaments turpinājies ļoti ilgi. Patiesībā, pat pieminot vien ceļojumu uz sabrukušo pilsētu, kur mājojuši milži, šķita, bija mazinājusies šo putnu drosme. Taču Gaišspalvis sacīja:
—Ja viņi grib doties pa to ceļu —uz Etinstīreli, mums jāaizved viņi pieviena no purva zvalstoņiem. Tie ir vienīgie ļaudis, kas var nopietni palīdzēt.
— Nu, nu, būtu, būtu, — klaigāja pūces.
— Tad ejam, —aicināja Gaišspalvis. —Es uzsēdināšu mugurā vienu. Kas parūpēsies par otru? Tas jāizdara šonakt.
—Es aiznesīšu otru līdz purva zvalstoņiem, —pieteicās kāda cita pūce.
— Vai esi gatava? — Gaišspalvis uzrunāja Džilu.
— Man šķiet, ka Poula ir iemigusi, — pavēstīja Skrabs.
Piektā nodaļa purvaspīdonis
Džila gulēja. Viņa platu muti bija žāvājusies jau kopš Pūču parlamenta sākuma un tagad iesnaudusies. Meitenei nebūt negribējās atkal mosties un ieraudzīt, ka guļ putekļainā zvanu tornī uz kailiem, noputējušiem dēļiem melnā tumsā, kas ir pilna pūcēm. Vēl nepatīkamāk bija dzirdēt, ka viņiem ar Skrabu pūču mugurās jādodas nezin kur — un šis "nezin kur", kā varēja saprast, nav gulta.
— Vai dieniņ, saņemies, Poula, celies augšā, — tumsā neredzams, mudināja Skrabs, — galu galā, tas tak ir piedzīvojums.
— Man tie piedzīvojumi jau ir līdz kaklam, — Poula nikni paziņoja.
Tomēr viņa piekrita kāpt Gaišspalvim mugurā, un pavisam možu viņu padarīja (vismaz uz laiku) negaidītais saltums, kas apņēma, izlidojot naktī. Mēness bija pazudis, un zvaigznes arī nebija redzamas. Tālu aizmugurē Poula saskatīja vienu vienīgu apgaismotu logu — krietnā augstumā no zemes; gaisma, bez šaubām, spīdēja kādā no Kēras Paravelas torņiem. Tas pamodināja viņā ilgas atgriezties brīnišķīgajā guļamistabā, ērtā, siltā gultā, kur varētu vērot kamīna uguns atspīdumus uz sienām. Viņa pabāza rokas zem apmetņa un apņēma to cieši sev apkārt. Bija baismi nelielā attālumā tumsā dzirdēt divas balsis: tur sarunājās Skrabs ar savu pūci. "Neizklausās, ka viņš būtu noguris," nodomāja Džila. Viņa nesaprata, ka Skrabs pirms kāda laika piedalījies milzu piedzīvojumos šinī pasaulē un ka Nārnijas gaiss iepludina viņā atkal to spēku, ko viņš ieguvis, kopā ar karali Kaspianu ceļodams uz austrumu jūrām.
Džilai, lai paliktu nomodā, nācās sevi knaibīt, jo viņa zināja: ja iemigs Gaišspalvim uz muguras, tad droši vien nokritīs zemē. Kad beidzot abu pūču lidojums beidzās, viņa stīvām kājām nokāpa no Gaišspalvja un atradās uz cieta pamata. Pūta salts vējš, un rādījās, ka viņi nokāpuši vietā, kur nav neviena koka.
— Tū-ū! Tū-ū! — sauca Gaišspalvis. — Mosties, Purvaspīdoni! Mosties! Mēs esam te pēc Lauvas norādījuma.
Ilgu laiku nekāda atbilde nesekoja. Tad no diezgan liela attāluma parādījās uguntiņa, pamazām tā nāca tuvāk. Kopā ar to nāca arī balss.
— Pūces, ahoi! — balss uzsauca. — Kas tad nu noticis? Vai Karalis miris? Vai Nārnijas krastā izcēlušies ienaidnieki? Vai tie ir plūdi? Vai pūķi?
Kad gaismas avots tika pienests klāt, izrādījās, ka tas ir liels lukturis. Džila visai neskaidri saskatīja cilvēku, kas to tur. Viņš šķietami sastāvēja no vienām vienīgām rokām un kājām. Pūces ar viņu sarunājās, visu paskaidrodamas, taču meitene pati bija pārāk nogurusi, lai klausītos. Viņapadaban pūlējās kaut kādi atgūt možumu, kad aptvēra, ka pūces saka ardievas. Tomēr, paejot laikam, viņa nekādi nespēja atcerēties vairāk par to, ka kādā brīdī — vai nu agrāk, vai vēlāk — abi ar Skrabu salīkuši iespraukušies pa zemām durvīm un tad (paldies Dievam!) apgūlušies uz kaut kā mīksta un silta, un kāda balss teikusi:
— Te nu jūs esat. Labi, ka tā. Guļvieta gan ir auksta un cieta. Un es nebrīnītos, ka tā būtu arī mitra. Diez vai vispār
pēsit aizmigt kaut uz brītiņu. Nemaz nevajadzēs uznāki pērkonam, plūdiem, lai tā būdele sabruktu pār mūsu galvām, kā dažkārt noticis. Ņemiet nu par labu, kā ir. — ' I aču, pirms balss apklusa, bērni jau bija iemiguši.
Kad viņi vēlu nākamajā rītā pamodās, tad gulēja sausumā nu siltumā uz salmiem noklātas grīdas kādā tumšā vietā. Pa Insstūrainu caurumu iekšā plūda dienas gaisma.
— Pie visiem jodiem, kur mēs esam? — jautāja Džila.
— Purvaspīdoņa vigvamā, — atteica Jūstess.
— Kur, kur?
—Pie Purvaspīdoņa. Neprasi man, kas tas ir. Pagājušajā naktī es nevarēju saskatīt. Es ceļos augšā. Iesim un viņu sameklēsim.
— Cik briesmīgi cilvēks jūtas, kad gulējis ar visām drēbēm! — pieceldamās sēdus, sacīja Džila.
— Es atkal nupat prātoju: cik labi, ka nevajadzēja ļ'.crbties, — teica Jūstess.
— Un laikam arī mazgāties, — nicīgi nospurkšķēja I )/ila. Taču Skrabs jau bija piecēlies, nožāvājies, sapurinājies un izlīdis no vigvama. Džila darīja to pašu.
Iznākuši ārā, viņi ieraudzīja, ka te izskatās pavisam citādi nekā tai Nārnijas stūrītī, ko viņi redzējuši dienu iepriekš. Viņi atradās plašā, līdzenā klajumā, kas šķita sadalīts neskaitāmās mazās saliņās, ko apņēma tikpat i ieskaitāmi ūdens kanāli. Saliņas bija apaugušas ar asu zāli, mii katru no tām iejoza niedres un meldri. Dažviet meldru lauki līgojās gandrīz akra platumā. Tur visu laiku lejup laidās putni, kas pēc brīža atkal pacēlās gaisā, — gan pīles, gan slokas, gan dumpji, gan gārņi. Šur tur izkaisīti slējās vigvami — līdzīgi tam, kurā viņi bija pavadījuši nakti, taču visi krietnā attālumā cits no cita, jo tīreļa zvalstoņi ir radījumi, kam patīk vientulība. Tuvumā neauga neviens koks, tikai vairāku jūdžu attālumā uz dienvidrietumu pusi varēja saskatīt meža joslu. Austrumos līdzenais tīrelis aizstiepās līdz zemiem smilšu kalniem, kas pacēlās pie apvāršņa, un sāļais vējš, kas pūta no turienes, liecināja, ka tur plešas jūra. Ziemeļos varēja saskatāt bālganus pakalnus, kurus vietām it kā balstīja klinšu bluķi. Viss pārējais bija līdzens tīrelis. Drēgnā vakarā šī vieta liktos nomācoša. Skatīta no rīta saulē, pūšot spirgtam vējam un gaisam pildoties ar putnu klaigām, tās vientulībā jautās kaut kas jauks, možs un tīrs. Bērnu garastāvoklis uzlabojās.
— Diez kur tas Purvatievais palicis? — vaicāja Džila.
— Purvaspīdonis, — atteica Skrabs, it kā juzdamies visai lepns, ka zina šo vārdu. —Manuprāt… ei, tam jābūt viņam. — Un abi ceļotāji apmēram piecdesmit jardu atstatumā ieraudzīja sēžam Spīdoni, kas, pagriezis viņiem muguru, makšķerēja. Sākumā viņš likās grūti saredzams, tāpēc ka bija ģērbies tādas pašas zaļas krāsas drānās kā tīrelis un sēdēja pilnīgi nekustīgs.
— Droši vien prātīgāk būtu iet ar viņu parunāt, — ierosināja Džila. Skrabs palocīja galvu. Abi jutās mazliet satraukti.
Bērniem pienākot tuvāk, sēdētājs pagrieza galvu, un viņi ieraudzīja garenu, vāju seju ar iekritušiem vaigiem, cieši sakniebtu muti, smailu degunu un zodu bez viena
vienīga bārdas rugāja. Galvā viņam bija augsta, tornim līdzīga cepure ar milzīgi platu malu. Mati (ja tos varēja tā dēvēt) nokarājās pār lielajām ausīm; tie bija zaļganpelēki, un ik šķipsna bija taisna, nevis savīta cirtā, tāpēc atgādināja tievus meldrus. Sejas izteiksme bija svinīgi nopietna, āda — dubļu krāsā, un bija skaidrs, ka uz dzīvi viņš raugās visai nopietni.
— Labs rīts, Viesi, — viņš sacīja. — Lai gan, ja es saku labs, tad neceru, ka nepastāv iespēja uznākt lietum vai sniegam, vai miglai, vai pērkonam. Jūs droši vien ne mirkli neesat gulējuši.
— Gulējām gan,—atteica Džila. —Nakts pagāja saldā miegā.
— Ā, — galvu grozīdams, novilka Purvaspīdonis. — Redzu, ka jūs lielas grūtības cenšaties pārvarēt ar smaidu. Ļoti pareizi. Nudien jūs esat labi audzināti. Nelaimē nezaudējat vīrišķību.
— Lūdzu, piedodiet, mēs nezinām jūsu vārdu, — teica Skrabs.
— Mans vārds ir Purvaspīdonis. Bet nebūs nekas briesmīgs,ja jūs to aizmirsīsiet. Būšu ar mieru to vienmēr atkārtot.
Bērni apsēdās viņam līdzās — katrs savā pusē. Tagad viņi redzēja, ka Purvaspīdonim ir ļoti garas kājas un rokas, un, kaut arī rumpis nebija daudz garāks par rūķa augumu, piecēlies kājās, viņš izskatītos garāks par daudziem cilvēkiem. Roku pirksti atgādināja vardes pleznas, un plēvainas bija arī kailās kājas, kas plunčājās duļķainajā ūdenī. Dubļu krāsas drēbes šļaugani plandījās ap augumu.
— Mēģinu noķert kādu zuti, lai pusdienām pagatavotu viru, — sacīja Purvaspīdonis. — Kaut gan nebrīnītos, ka nekas neķertos. Un, ja arī ķersies, jums tie negaršos.
— Kāpēc ne? — Skrabs noprasīja.
— Nu, nebūtu saprotams, kāpēc lai jums garšotu mūsu ēdiens, kaut ari, bez šaubām, jūs apgalvotu, ka garšo. Bet, kamēr es te ņemos ar makšķerēšanu, jūs varētu pamēģināt iekurtuguni —mēģināts navzaudētslMalkairaizvigvama. I espējams, ka tā ir slapja. Jūs varētu iekurt to vigvamā, bet tad dūmi grauztos mums acīs. Ugunskuru jūs varētu iedegt arī ārpusē, bet, sākoties lietum, tas tiktu nodzēsts. Laikam jūs tomēr to nemācēsit izdarīt, tā man šķiet.
Taču Skrabs iepriekšējo piedzīvojumu laikā bija iemācījies to darīt. Bērni aizskrēja atpakaļ uz vigvamu, atrada malku (tā bija pilnīgi sausa) un iekūra uguni pat vieglāk nekā parasti. Pēc tam Skrabs sēdēja un to uzmanīja, bet Džila aizgāja un šā tā—ne īpaši labi — nomazgājās tuvākajā tērcītē. Pēc tam uguni uzmanīja viņa un savukārt nomazgājās Skrabs. Abi jutās daudz spirgtāki, tikai ļoti izsalkuši.
Drīz vien viņiem pievienojās Purvaspīdonis. Par spīti saviem pareģojumiem, ka zuši neķersies, viņš bija sadabūjis apmēram duci, lomu jau notīrījis un sagriezis. Nu viņš uzlika vārīties lielu katlu, piemeta ugunij malku un iededza pīpi. Purvaspīdoņi pīpē ļoti dīvainu, stipru tabaku (daži stāsta, ka viņi to sajaucot ar māliem), un bērni vēroja, ka no Purvaspīdoņa pīpes dūmi gaisā vispār gandrīz nemaz neceļas. Tie izspraucās no pīpes galviņas, virzījās lejup un līdzīgi miglai vēlās pār zemi. Tie bija pavisam melni, tā ka Skrabs sāka klepot.
— Tā, — sacīja Purvaspīdonis. — Tie zuši vārīsies traki ilgi. Pirms tie būs gatavi, iespējams, ka jūs aiz bada pat iekriūsiet ģībonī. Es pazinu kādu mazu meiteni… bet par to labāk jums nestāstīšu. Tas jums varbūt sabojātu garastāvokli, un to es nemūžam nedaru. Tāpēc, lai jums nebūtu jādomā par izsalkumu, mēs labāk apspriedīsim savus plānus.
—Jā, darīsim gan to, —piekrita Džila. —Vai jūs varat mums palīdzēt atrast princi Riliānu?
Purvaspīdonis ievilka vaigus dziļāk, tā ka seja izskatījās vēl šaurāka, nekā vispār varētu iedomāties. — Nu, es gan nezināju, ka jūs to sauksit par palīdzību, — viņš teica. — Es nezinu, vai kāds vispār spēj kaut ko palīdzēt. Skaidrs ir viens, ka šajā gadalaikā laikam mēs tālu uz ziemeļiem netiksim, tuvojas ziema un citas grūtības. Turklāt ziema — tā izskatās — pienāks agri. Bet nedrīkst ļaut, lai sašļuktu dūša. Ļoti var gadīties, ka, ņemot vērā visu — ienaidniekus, kalnus un upes, kam jādek pāri, kā arī iespējas nomaldīties un to, ka reizēm nebūs ko ēst un sāpēs kājas, — mēs diez vai manīsim, kādi ir laika apstākļi. Un, ja mums pietiekami neveiksies un mēs neko labu nepanāksim, tad tomēr varam nonākt pietiekami tālu, lai nevajadzētu steigā drāzties atpakaļ.
Abi bērni ievēroja, ka viņš saka "mēs", nevis "jūs", un abi reizē iesaucās: — Vai jūs nāksit mums līdzi?
■
— Nu kā ta', protams, nākšu. Redziet, es tak to varētu. Es, kas nedomāju, ka jebkad piedzīvosim Nārnijā atgriežamies Karali; viņš tagad devies uz nepazīstamām zemēm, un aizbraucot viņam bija nejauks klepus. Nu, Trampkins gan ir te. Bet viņš ātri noveco. Un jūs redzēsit,
ka pēc traki sausās vasaras būs slikta raža. Un es nebrīnītos, ja mums uzbruktu ienaidnieki. Pieminiet manus vārdus.
— Un ar ko mēs sāksim? — Skrabs iejautājās.
— Nu, — ļoti lēni atteica Purvaspīdonis, — visi citi, kas jebkad devušies meklēt princi Riliānu, sākuši no tā paša avota, kur lords Driniāns redzēja dāmu. Parasti viņi gāja uz ziemeļiem. Un, tā kā neviens no viņiem nav atgriezies, nevar īsti pateikt, kā viņiem veicies.
— Mums vispirms jāatrod Sagrautā Milžu pilsēta, — Džila aizrādīja. — Tā teica Aslans.
— Ak tā, mums vispirms tā jāatrod? — atjautāja Purvaspīdonis. —Tas laikam nozīmē, ka mums nav atļauts sākt to meklēt.
— Protams, ka tā es arī domāju, — Džila teica. — Un tad, kad būsim to sameklējuši…
—Jā, ja būsim! — ļoti vēsi iestarpināja Purvaspīdonis.
—Vai neviens nezina, kur tā atrodas? — taujāja Skrabs.
— Es neko nezinu par "Nevienu", — atteica Purvaspīdonis. —Un es arī nesacīšu, ka es nekad nebūtu dzirdējis par Sagrauto pilsētu. Tomēr no avota sākt nevajag. Tad būtu jāiet pāri Etinstīrelim. Tieši tur ir Sagrautā pilsēta, ja tā vispār kaut kur ir. Taču es esmu gājis tajā virzienā tikpat tālu kā citi un tā arī neesmu aizkļuvis ne līdz kādām drupām, tāpēc es negribu jūs krāpt.
— Kur ir Etinstīrelis? — vaicāja Skrabs.
— Skaties tur —uzziemeļpusi, —teica Purvaspīdonis, norādīdams ar pīpi.—Vai redzi tur tos klinšainos pakalnus? Tur sākas Etinstīrelis. Bet mūs no tā šķir upe Svibla. Protams, tiltu nav.
— Manuprāt, mēs tomēr varētu braslā to pārbrist, — sacīja Skrabs.
— Tā jau ir pārbrista, — atzinās Purvaspīdonis.
—Varbūt mēs Etinstīrelī sastapsim cilvēkus, kuri varētu parādīt ceļu, — Džila izteica cerību.
— Tev taisnība, cilvēkus mēs satiksim, — piekrita Purvaspīdonis.
— Kādi cilvēki tur dzīvo? — meitene apvaicājās.
—Man nav tiesību sacīt, ka savā ziņā ar viņiem viss būtu kārtībā, — Purvaspīdonis atteica. — Ja jums patīk viņu paražas.
— Jā, bet kas tad viņi ir? — tincināja Džila. — Šajā zemē ir tik daudz dīvainu radījumu. Es gribu zināt, vai viņi ir dzīvnieki, putni vai rūķi, vai kaut kas cits?
Purvaspīdonis gari nosvilpās. — Pē! — viņš iesaucās. —Vai ta' jūs nezināt? Cerēju, ka pūces jums to pastāstījušas. Tie ir milži.
Džila sarāvās. Viņai nekad — pat grāmatās — milži nebija patikuši, un vienu viņa reiz bija sastapusi ļaunā sapnī. Tad viņa ieraudzīja, ka Skraba ģīmis kļuvis gandrīz vai zaļš, un nodomāja: "Deru, ka viņš baidās vairāk par mani." Tāda doma piešķīra drosmi.
— Karalis senās dienās man teica, — Skrabs iesāka,
— tas bija tolaik, kad mēs kopā ar viņu braucām pa jūru… Ka viņš karā ar šiem milžiem sadevis tiem pa mizu un piespiedis maksāt meslus.
— Tā ir skaidra patiesība, — piekrita Purvaspīdonis.
— Tagad viņi ar mums dzīvo mierā. Kamēr mēs paliekam savā Skriblas upes pusē, viņi neko mums nedarīs. Viņu pusē, tīreli… Tomēr kāda iespēja pastāv vienmēr. Ja mēs nepieiesim viņiem pārāk tuvu un j a neviens no viņiem nesaniknosies, un ja mūs neredzēs, varbūt mēs aizkļūsim krietni tālu.
—Paklau! — iebrēcās Skrabs, pēkšņi zaudējis savaldību, kā jau viegli mēdz notikt ar cilvēkiem, kad viņi nobijušies.
— Es neticu, ka tas viss var būt kaut uz pusi tik briesmīgi, kā jūs tēlojat. Līdzīgi jau bija ar vigvama guļvietām, kas nemaz nebija cietas, un arī malka nebija slapja. Pēc manām domām, Aslans nemūžam nebūtu mūs sūtījis, ja pastāvētu tik maz iespēju.
Viņš nešaubīgi gaidīja, ka Purvaspīdonis kaut ko nikni atcirtis, tomēr tas tikai noteica: — Tev pietiek drosmes, Skrab. Tu runā pareizi. Kas jādara, tas jādara. Bet mums visiem ļoti uzmanīgi jātur sevi grožos, domājot par grūtībām, kurām mums visiem kopā būs jākuļas cauri. Zini, ķildoties nevajag. Katrā ziņā nesāc to darīt tik drīz. Es zinu, ka tādas ekspedīcijas parasti beidzas ar to, ka visi cits citam nemanot pieliek nazi pie rīkles, pirms viss līdz galam izdarīts, — par to nav ko brīnīties. Taču, jo ilgāk mēs varam to attālināt…
— Redziet, ja jums tas šķiet tik bezcerīgi, — Skrabs viņu pārtrauca, — tad, manuprāt, jums labāk nevajadzētu nākt. Mēs ar Poulu varam iet vieni, vai ne, Poul?
— Turi muti un beidz muļķoties, Skrab, — Džila steidzīgi iebilda, baidīdamās, ka Purvaspīdonis ņems un paraudzīsies uz Skraba vārdiem nopietni.
— Nezaudē dūšu, Poula, — sacīja Purvaspīdonis.
— Es nākšu, par to es lieku galvu ķīlā. Es negribu zaudēt tādu izdevību kā šī. Man tā nāks par labu. Visi teica, tas ir, citi tīreļa zvalstoņi teic, ka es esot pārāk vieglprātīgs, neskatoties uz dzīvi nopietni. Ja viņi to pasaka vienreiz, tad atkārto tūkstošiem reižu. "Purvaspīdoni," viņi mēdz sacīt, "tu pārāk daudz lēkā, plāties un apliecini lielisku garastāvokli. Tev jāiesit paurī, ka dzīve nav tikai varžu frikasē un zušu pīrāgs. Tev vajadzīgs kaut kas nelielai atskurbšanai. To mēs sakām vienīgi tevis paša labā, Purvaspīdoni." Tā viņi runā. Nu un šāds darbs—ceļojums uz ziemeļiem tieši ziemas sākumā, meklējot Princi, kura droši vien tur nav, cauri Sagrautai pilsētai, kuru neviens nekad nav redzējis, — tas būs tieši tas, kas vajadzīgs. Ja tas nepadarīs tādu puisi kā mani nosvērtāku, tad es nezinu, kas cits var līdzēt. — Un viņš saberzēja pleznainās rokas, it kā runātu par viesību vai pantomīmas apmeklējumu. — Un nu, — viņš piebilda, — kā tur vedas ar tiem zušiem?
Kad ēdiens bija galdā, tas garšoja lieliski, un bērni apēda divas lielas porcijas katrs. Sākumā Purvaspīdonis negribēja ticēt, ka ēdamais viņiem tiešām garšo, un, kad viņi tomēr bija apēduši tik daudz, ka Spīdonis jutās spiests ticēt, viņš ņēma palīgos apgalvojumu, ka ieēstajam droši vien būšot briesmīgas sekas. —Kas ietlabumā Spīdoņiem, var noindēt cilvēkus, es par to nemaz nebrīnītos, — viņš teica. Pēc zušiem viņi dzēra tēju no skārda krūzītēm, kādas jūs esat redzējuši lietojam vīrus, kas labo ceļus, bet Purvaspīdonis kāri kaut ko malkoja no četrstūrainas, melnas pudeles. Viņš piedāvāja to nogaršot arī bērniem, bet tiem šķidrums likās gaužām pretīgs.
Pārējā dienas daļa pagāja, gatavojoties iziešanai agri nākamajā rītā. Purvaspīdonis kā visgarākais no visiem
pieteicās nest trīs segas un lielu gabalu tajās ievīstītas cūkgaļas. Džilai vajadzēja nest atlikušos zušus, mazliet cepumu un šķiltavās. Skrabam bija paredzēts stiept gan savu, gan Džilas apmetni gadījumam, ja viņi tos negribēs likt uz pleciem. Skrabs (kas, kuģojot Kaspiana vadībā uz austrumiem, bija mazliet iemācījies šaut ar loku) nesa plecā Purvaspīdoņa otru labāko loku, turpretī Purvaspīdonis — savu vislabāko; kaut arī viņš runāja, ka traucēšot vējš, ka stopa stiegra droši vien būšot mitra, gaisma — nepietiekama un pirksti — nosaluši, varēja derēt uz simtu pret vienu, ka nekas no pareģotā nebūs sagaidāms. Viņiem abiem ar Skrabu bija zobeni — zēns paņēmis līdzi to, kas viņu gaidījis Kēras Paravelas istabā, turpretī Džilai nācās samierināties ar savu nazi. Viņi par to būtu sākuši strīdēties, taču, tikko gāja vaļā ķīviņš, Spīdonis saberzēja rokas un teica: —A, te nu jūs redzat. Es jau domāju. Piedzīvojumu
meklējumu laikā tā parasti notiek. — Tas lika abiem apklust.
Visi trīs agri devās vigvamā pie miera. Šoreiz bērni naktī patiešām negulēja labi. Tas notika tāpēc, ka Purvaspīdonis, noteicis: "Jums abiem vajadzētu mēģināt labi izgulēties, kaut arī, man šķiet, ka neviens no mums šonakt neaizvērs acu," — nākamajā mirklī sāka skaļi, ne reizes neapklusdams, krākt. Džila, beigu beigās iemigusi, visu nakti sapņoja par braukšanas treniņiem, ūdenskritumiem un ceļojumiem pa tuneļiem ātrvilcienos.
.
Sestā nodala mežonīgie ziemeļu tuksneši
Apmēram pulksten deviņos nākamajā rītā trīs vientuļus stāvus varēja redzēt sēklī pa akmeņiem laipojam pāri Skriblai. Tā bija sekla, trokšņaina upīte, un, izkāpjot ziemeļu krastā, pat Džilai kājas bija saslapušas tikai līdz ceļgaliem. Jardus piecdesmit tālāk uz priekšu sākās krauja un aiz tās — klinšu izvagots tīrelis.
— Manuprāt, tas ir mūsu ceļš! — iesaucās Skrabs, norādīdams pa kreisi uz rietumpusi, kur pa seklu aizu lejup no tīreļa tecēja ūdens straumīte. Taču Purvaspīdonis noliedzoši purināja galvu.
— Šīs aizas malā parasti dzīvo milži, — viņš teica. — Varētu sacīt, ka aiza viņiem ir kaut kas līdzīgs ceļam. Labāk iesim tieši uz priekšu, kaut arī nāksies nedaudz rāpties kraujā.
Viņi atrada vietu, kur varēja kāpt, un, nokļuvuši augšā, apmēram desmit minūtes stāvēja elsodami. Tad pameta ilgpilnus skatienus atpakaļ uzNārnijas ielejām un pēc tam pagriezās ar seju pret ziemeļiem. Cik vien tālu skatiens sniedza, pletās tukšais, vientulīgais tīrelis. Pa kreisi pamats bija klinšaināks. Džilai šķita, ka tur vajadzētu būt milžu aizas galam, un viņa negrasījās īpaši uz to pusi lūkoties. Visi devās tālāk.
Pamats zem kājām bija labs un atsperīgs, diena — gaiša no ziemas saules bālganajiem stariem. Ejot dziļāk tīrelī, pastiprinājās vientulības sajūta: laiku pa laikam atskanēja ķīvīšu kliedzieni, un pāri pārlaidās kāds vanags. Kad rīts
bija pusē, viņi apstājās atpūsties un mazā iedobumā pie upītes padzerties. Džilai sāka šķist, ka, galu galā, piedzīvojumi varētu būt gluži patīkami.To viņa ari pateica.
—Mums jau vēl tādi nav bijuši, — sacīja Purvaspīdonis.
Iešana pēc pirmās apstāšanās — tāpat kā rīti skolā pēc starpbrīža vai brauciens pa dzelzceļu pēc pārsēšanās no viena vilciena otrā — nekad neturpinās tādā pašā garā kā iepriekš. Kad viņi atkal devās ceļā, Džila manīja, ka aizas klinšainais gals pavirzījies tuvāk. Klintis vairs nebija tik līdzenas, tās kļuva stāvākas, nekā licies pa gabalu. Patiesībā tās līdzinājās maziem klinšu torņiem. Un kādi tām bija jocīgi apveidi!
"Man nudien liekas," prātoja Džila, "ka visi stāsti par milžiem, iespējams, cēlušies no šīm jocīgajām klintīm. Ja atnāktu šurp pustumsā, klinšu kaudzes viegli varētu uzskatīt par milžiem. Re, kāds tur sēž! Patiesi būtu iespējams iztēloties, ka tas lamzīgais klucis pašā augšā ir galva. Parastam augumam tā būtu pārāk liela, taču neglītam milzim derētu gluži labi. Un visas šīs lēkšķes (laikam tās patiesībā ir virši un putnu ligzdas) labi noderētu kā mati un bārda. Un tie ieapaļie veidojumi abās pusēs ir gaužām līdzīgi ausīm. Tās būtu briesmīgi lielas, bet es teiktu, ka milžiem ausīm jābūt lielām, tāpat kā ziloņiem. Un… ai-aiai…"
Asinis sastinga dzīslās. "Tas kalns tur kustas. Tas ir īsts milzis. Tā nav pārskatīšanās — viņa tikko kā redzējusi, kā tas pagriež galvu. Viņa uz īsu mirkli ielūkojusies lielajā, stulbajā sejā ar tukliem vaigiem.
Visi šie kalni ir nevis klintis, bet milži — četrdesmit piecdesmit tādu stāv rindā, acīmredzot kājas tie atspieduši pret aizas pamatu un ar elkoņiem atbalstījušies uz aizas kraujas malas, tieši tāpat kā cilvēki atbalstās pret mūri — uz mata kā slinki vīri skaistā rītā pēc brokastīm."
— Ejiet taisni uz priekšu, — čukstēja Purvaspīdonis, kas arī bija ievērojis milžus. — Neskatieties uz viņiem. Un, lai ko darāt, tikai nemetieties skriešus. Tad viņi tūdaļ trenksies mums nopakaļ.
Tā nu viņi devās tālāk, izlikdamies, ka milžus nav redzējuši. Tā cilvēki parasti iet garām mājas vārtiem, kur ir nikns suns, tikai te šobrīd likās vēl krietni ļaunāk. Milžu bija desmitiem un vēlreiz desmitiem. Viņi neizskatījās dusmīgi vai laipni, arī ziņkāri ne. Nekas neliecināja, ka viņi ceļiniekus pamanījuši.
Tad — bzzz-bzzz-bzzz — ar troksni pa gaisu atbrāzās kāds smags priekšmets, un soļus divdesmit no viņiem dimdēdams novēlās liels akmens. Un tad divdesmit pēdu . atstatumā aizmugurē — bums! — nokrita otrs.
— Vai viņi mērķē uz mums? — vaicāja Skrabs.
—Nē, —atteica Purvaspīdonis. —Mēs varētu justies krietni lielākā drošībā, ja viņi to darītu. Viņi pūlas trāpīt tai, tai akmeņu kaudzei tur pa labi. Ziniet, viņi tai netrāpīs, un mēs varam justies pietiekami droši. Viņi ir ļoti slikti metēji. Parasti viņi skaistos rītos spēlē mērķī , mešanu. Laikam tā ir vienīgā spēle, ko tādi stulbeņi spēj apjēgt.
Tas bija briesmīgi. Likās, ka milžu rindai nebūs gala, un viņi meta akmeņus viena gabalā, daži nokrita ļoti tuvu. Nemaz nerunājot par īstām briesmām, lai nobiedētu ikvienu, pietika jau ar milžu izskatu un viņu balsīm. Džila pūlējās uz viņiem neskatīties.
Pēc apmēram divdesmit piecām minūtēm milži acīmredzot sastrīdējās. Mētāšanās pierima, tomēr atrasties jūdzi lielā attālumā no šiem milžiem nebija patīkami. Tie trakās dusmās ņirgājās cits par citu, apsaukādamies vismaz divdesmitzilbīgos vārdos. Tā viņi plosījās, ārdījās, ālēdamies lēkāja, un ikkatrs lēciens sadrebināja zemi līdzīgi bumbas sprādzienam. Viņi slānīja cifs cita galvas ar lieliem, neveikli darinātiem akmens veseriem, taču pauri bija tik cieti, ka veseri no tiem atlēca un briesmonis, kas bija sitis, nometa savu vālējamo un iegaudojās aiz sāpēm, jo pats bija dabūjis pa pirkstiem. Tomēr viņš bija tik stulbs, ka pēc īsa brītiņa atkal atkārtoja to pašu. Beigu beigās tas izrādījās labi, jo pēc stundas visi milži bija tā apdauzījušies, ka apsēdās un sāka vaimanāt. Apsēžoties viņu galvas atradās zemāk par aizas augšmalu, līdz ar to viņus pašus vairs nevarēja saskatīt, bet Džila saklausīja, kā tie gaužas, pinkšķ un žēlojas kā lieli bērni un tā, ka visu varēja dzirdēt pat vēl jūdzes attālumā.
Tonaktviņu piemītne slējās kailā tīrelī, un Purvaspīdonis parādīja bērniem, kā vislabāk izmantot segas — guļot vajadzēja salikt kopā muguras. Tās viena otru silda, un tad var apsegties ar abām segām. Taču, pat šādi guļot, sala, un zeme likās cieta un nelīdzena. Purvaspīdonis bērniem sacīja, ka viņi jutīšoties labāk, ja iztēlošoties, cik ļoti auksts būšot saltākā laikā un tālāk uz ziemeļiem, tomēr tādas runas abus pusaudžus itin nemaz neiepriecināja.
Gājiens pāri Etinstīrelim prasīja ilgu laiku; cūkgaļu viņi ietaupīja, galvenokārt pārtiekot no purva putniem, kurus nošāva Jūstess ar Spīdoni (tie, protams, nebija runājošie putni). Džila apskauda Jūstesu par šaušanas māku ar stopu —viņš tajā bija iemanījies, ceļodams kopā ar karali Kaspianu. Tā kā cauri tīrelim izvijās daudzi strautiņi, ūdens viņiem nekad nepietrūka. Džila prātoja, ka par cilvēkiem, kas pārtiek no medījumiem, grāmatās netiek rakstīts, cik ilgs, smirdīgs un netīrs darbs ir putnu spalvu plūkšana un iekšu ķidāšana un kā tādās reizēs salst pirksti. Tomēr ļoti patīkami bija tas, ka viņi te nesastapa gandrīz nevienu milzi. Viens viņus gan ieraudzīja, bet tikai ierēcās smieklos un aizklumburoja tālāk pats savā nodabā.
Aptuveni desmitajā dienā viņi sasniedza vietu, kur apkārtējā ainava mainījās. Viņi pienāca pie tīreļa ziemeļu malas, no kuras pavērās skats uz garu, stāvu nogāzi, kas veda uz citādu, bargāku zemi. Nogāzes lejasdaļā varēja saskatīt zemākus klinšu bluķus, aiz tiem pavērās augstu kalnu apgabals ar tumšiem bezdibeņiem, akmeņainām ielejām, ar tik dziļām un šaurām gravām, ka skats tajās nespēja iesniegties, ar šaurām upēm, kas iztecēja no atbalšu pieskandinātām aizām, lai drūmi izplūstu melnās dzīlēs. Lieki sacīt, ka pirmais uz sniega svēdrām tālākajās nogāzēs norādīja Purvaspīdonis.
—Taču nejutīšos pārsteigts, ja ziemeļu pusē sniegs būs dziļāks, —viņš pavēstīja.
Bija vajadzīgs krietns laiks, lai noietu lejā pa nogāzi, un, tur nokļūstotun stāvot uz zemākajiem bluķiem, viņi vēroja upi, kas vēla viļņus no rietumiem uz austrumiem. Kā šajā, tā viņā pusē to ieskāva stāvas kraujas, pašā upē ūdens bija zaļš, saule tajā nerotājās, bet tur netrūka krāču un ūdenskritumu. To rūkoņa drebināja pamatus pat tajā vietā, kur atradās viņi.
— Te sava gaišā puse ir iespēja, — sacīja Purvaspīdonis, — ka, nolaužot kaklu, kāpjot lejā pa klintīm, mums vairs nedraudēs noslīkšana upē.
— Bet kas tad tur? — pēkšņi ierunājās Skrabs, norādīdams pa kreisi straumes virzienā. Visi palūkojās turp un ieraudzīja kaut ko pilnīgi negaidītu, proti, tiltu. Turklāt kādu tiltu! Tā bija viena vienīga milzīga arka, kura stiepās pāri aizai no vienas puses klinšu smailēm uz otrām viņā krastā, un pats augstākais arkas posms pacēlās virs kalnu galotnēm kā Svētā Pāvila katedrāles kupols virs Londonas.
— Paklau, tam taču jābūt milžu tiltam! — iesaucās Džila.
— Drīzāk jādomā, ka tas ir Raganas tilts, — sacīja Purvaspīdonis. —Tādējādi mēs varam sagaidīt burvestības.
Manuprāt, tās ir lamatas. Varbūt tad, kad nokļūsim pašā vidū, tilts sāks gaist un pārvērtīsies par miglu.
—Ak tu mī un žē, nepiesauciet taknelaimi, — ierunājās Skrabs. — Kāpēc gan lai tas nebūtu kārtīgs tilts?
— Vai tu domā, ka tiem milžiem, ko mēs redzējām, pietiktu saprāta, lai uzceltu tādu brīnumu? — noprasīja Purvaspīdonis.
— Bet vai to nevarētu būtuzslējuši citi milži? — prātoja Džila. — Tas ir, milži, kas dzīvojuši pirms daudziem gadu simteņiem un bijuši gudrāki par modernajiem milžiem. Varbūt tiltu cēluši tie, kas būvējuši pilsētu, kuru mēs meklējam? Un tas nozīmētu, ka esam uz pareizajām pēdām — un senais tilts aizvedīs mūs uz seno pilsētu!
— Tā nu patiešām ir spoža doma, Džil, — sacīja Skrabs. — Tā tam jābūt. Ejam!
Tā nu viņi nogriezās un devās uz tiltu. Pieejot tam tuvāk, tilts patiešām šķita pietiekami drošs un stiprs. Atsevišķi akmeņi bija tikpat lieli kā Stounhendžas* bluķi, ko reiz šķēluši lieliski akmeņkaļi, kaut arī tagad šie kluči izskatījās saplaisājuši un apdrupuši. Margas kādreiz acīmredzot greznojuši krāšņi ciļņi, no kuriem šis tas vēl bija atlicis — pa pusei sairušas milžu galvas un augumi, minotauri, galvkāji, simtkāji un drausmīga izskata dievi. Purvaspīdonis joprojām neticēja, ka tilts izturēs, tomēr piekrita kopā ar bērniem doties tam pāri.
Ceļš līdz arkas loka augstākajam izliekumam bija garš un grūts. Daudzviet lielie akmeņi bija izkrituši, atstājot aiz
* Stounhendia — seno celtņu paliekas Dienvidanglijā. Celtnes būvētas aizvēsturiskos laikos.
sevis baismus caurumus, pa kuriem varēja noskatīties lejup uz upi, kas putoja tūkstošiem pēdu dziļumā zem viņiem. Ceļinieki sev zem kājām redzēja pa tiltapakšu izlidojam ērgli. Un, jo augstāk viņi kāpa, jo aukstāks kļuva, un vējš pūta tikstipri, ka viņi tik tikko spēja noturēties kājās. Likās, ka tas tiltu šūpo.
Kad viņi sasniedza tilta vidu un varēja nolūkoties uz to daļu, kas veda lejup, — tur pavērās skats uz kaut ko līdzīgu sena, milzīga ceļa atliekām, kas aizstiepās projām no viņiem uz kalnu iekšpusi. Daudzi akmeņi šajā ceļā bija izdrupuši, un tādās vietās palikušā bruģa spraugās auga zāļu puduri. Un pa šo seno ceļu trijotnei pretī jāja divi normāla lieluma pieauguši cilvēki.
— Ejam tālāk! Virzāmies viņiem klāt, — mudināja Purvaspīdonis. —Jebkurš, ko satiekšādā vietā, visdrīzākir ienaidnieks, tomēr mēs nedrīkstam ļaut viņiem domāt, ka baidāmies.
Kad trijotne, nokāpusi no tilta gala, spēra pirmo soli uz zāles, abi svešinieki atradās diezgan tuvu. Viens no jātniekiem izskatījās pēc bruņinieka — viscaur tērpies bruņās ar nolaistu sejsegu. Bruņas un zirgs bija melni, vairogu nerotāja ģerbonis, un pie šķēpa nebija piestiprināts karodziņš. Otra jātniece bija dāma baltā zirgā, tikbrīnišķīgā zirgā, ka gribējās nobučot tā purnu un tūdaļ pat pacienāt ar cukura graudiņu. Taču vēl skaistāka bija dāma, kas seglos sēdēja sāniski un kurai mugurā bija spilgti zaļa kleita.
— Labdien, dār-r-rgje ceļinieki,—viņa izsaucās maigā balsī, kas atgādināja vissaldāko putna dziesmu, burvīgi
veldama "r" skaņu. — Daži no jums ir-r pār-rāk jauniņi, lai ietu pa tādu nemīlīgu tīr-reli.
— Tā varētu būt, kundze, — piesardzīgā stīvumā atsaucās Purvaspīdonis.
— Mēs meklējam Sagrauto pilsētu, kur dzīvojuši milži, — paskaidroja Džila.
— Sagr-rauto pilsētu? — atsaucās dāma. — Meklēt to šādā vietā būtu dīvaini. — Ko jūs dar-rīsit, ja to atr-radīsit?
— Mums tur… — iesāka Džila, taču Purvaspīdonis viņu pārtrauca.
— Piedodiet, kundze! Taču mēs nepazīstam nedz jūs, nedz jūsu draugu — viņam tik klusēt, vai ne? Un jūs nepazīstat mūs. Tāpēc mums nav vēlēšanās runāt ar svešiniekiem par to, ko gribam darīt. Kā jums šķiet, vai drīz nelīs?
Dāma iesmējās tik brīnišķīgi skanīgi, cik vien var iedomāties.
— Nu, bērni, — viņa sacīja, — jums līdzi ir gudrs, nopietns, vecs pavadonis. Manuprāt, ir ļoti apdomīgi lieki nerunāt, tomēr es savas domas jums pateikšu. Esmu bieži dzirdējusi minam Milžu pilsētas, proti, Drupu, vārdu, tomēr man nekad nav gadījies satikt kādu, kas man varētu parādīt uz turieni ceļu. Šis ceļš ved uz Hārfenga pili un ciematu, kur dzīvo Rāmie milži. Viņi ir tikpat lēnīgi, pieklājīgi, saprātīgi un uzvedīgi, cikEtinstīreļa milži stulbi, nikni, mežonīgi un gatavi uz visādām riebeklībām. Un iespējams, ka Hārfengā jūs varbūt dzirdēsiet vai varbūt nedzirdēsiet ziņas par pilsētu, ko sauc par Drupām, taču jūs noteikti tur atradīsit ērtu patvērumu un jautrus saimniekus. Jūs darītu gudri, ja pārlaistu tur ziemu vai vismaz paliktu dažas dienas, lai atpūstos un smeltu jaunus spēkus. Tur jūs atradīsit karstas vannas, mīkstas gultas un gaišus kamīnus, un četrreiz dienā tur galdā būs gan ceptais, gan sutinātais, gan saldais, gan sāļais cienasts.
— Ko jūs sakāt! — iesaucās Skrabs. — Tas tik ir kaut kas! Padomājiet — gulēt atkal gultā!
—Jā, un ieiet karstā vannā, piebalsoja Džila. — Vai jums šķiet, ka viņi uzaicinās mūs paciemoties? Redziet, mēs viņus nepazīstam.
— Pasakiet viņiem vienīgi, — dāma atsaucās, — ka Zaļā Tērptā ar jums sūta viņiem sveicienus un par godu Rudens svētkiem aplaimo ar diviem jaukiem dienvidzemju bērneļiem.
— Ai, paldies, liels paldies! — reizē izsaucās Džila un Skrabs.
— Taču esiet piesardzīgi, — dāma deva padomu. —Vienalga, kurā dienā jūs nokļūtu Hārfengā, neklauvējiet pie durvīm pārāk vēlā stundā. Jo viņi vārtus slēdz pāris stundu pēc pusdienām, un pilī valda paraža, ka pēc vārtu bultas aizdarīšanas viņi nevienu vairs iekšā nelaiž —lai cik skaļi tas klauvētu.
Bērni, acīm mirdzot, atkal pateicās, un dāma viņiem pamāja. Purvaspīdonis pacēla savu smailo cepuri un ļoti stīvi paklanījās. Tad mēmais bruņinieks un dāma paskubināja zirgus un, pakaviem skaļi klaudzot, aizjāja pa nogāzi uz tilta pusi.
— Hm! —Purvaspīdonis norūca. — Es dotu daudz, lai uzzinātu, no kurienes viņa nāk un kurp dodas. Viņa nav no tādām, kuras ne no šā, ne no tā pagadītos ceļā mežonīgajā Milžu zemē, kā jums šķiet? Varu derēt, ka tas nav uz labu.
— Kādas muļķības! — izsaucās Skrabs. — Man liekas, ka viņa bija pavisam superīga. Un padomājiet par siltajām maltītēm un istabām. Es nudien ceru, ka Hārfenga nebūs pārāk tālu.
— Es tāpat, — Džila piebalsoja. — Un vai viņai nebija traki stilīgs tērps? Un tas zirgs!
— Tik un tā, — iebilda Purvaspīdonis, — es vēlētos zināt par viņu nedaudz vairāk.
— Es grasījos viņai taujāt, lai pastāsta visu par sevi, — teica Džila. — Bet kā lai es būtu varējusi to darīt, ja jūs it neko vairāk nepastāstījāt par mums.
—Jā, — Skrabs piekrita. — Un kāpēc jūs bijāt tik stīvs un nelaipns? Vai viņi jums nepatika?
— Viņi? — atjautāja Spīdonis. — Kas ir tie viņi? Es redzēju tikai vienu.
— Vai tad bruņinieku jūs neredzējāt? — noprasīja Džila.
— Es redzēju bruņas, — atteica Purvaspīdonis. — Kāpēc viņš nerunāja?
— Man šķiet, viņš kautrējās, — Džila sacīja. — Vai varbūt viņam gluži vienkārši gribējās skatīties uz dāmu un klausīties viņas jaukajā balsī. Ja es būtu viņa vietā, tad noteikti tā rīkotos.
— Es savukārt gudroju, ko jūs īstenībā redzētu, ja paceltu bruņucepures sejsegu un pašķielētu tās iekšpusē, — teica Purvaspīdonis.
— Lai sasper jods! — Skrabs iebrēcās. — Padomājiet, kādas bija bruņas! Kas ta' tur iekšā varētu būt, ja ne vīrietis?
— Bet varbūt ģindenis, — smīnīgā jautrībā pavaicāja Purvaspīdonis. — Un vispār varbūt, — viņš, mazliet padomājis, turpināja, — tur bija tukšums? Tas ir, nekas, ko mēs spētu saskatīt. Kaut kas neredzams.
— Purvaspīdoni, — Džila nodrebinādamās iebilda, —jums nudien prātā šaujas visdrausmīgākās iedomas. Kur jūs to visu ķerat?
— Ak, nav ko klausīties viņa iedomās! — Skrabs niknojās. — Viņš vienmēr gaida visļaunāko un vienmēr alojas. Labāk domāsim par Rāmajiem milžiem un dosimies uz Hārfengu tik ātri, cik vien spēsim. Gribētos zināt, cik tālu tā ir.
Un nu gandrīz sekoja pirmais no tiem strīdiem, kurus bija pareģojis Purvaspīdonis: Džila ar Skrabu bija gan tiku tikām strīdējušies un klieguši viens uz otru arī līdz šim, taču nu tās bija pirmās patiešām nopietnās nesaskaņas trijotnē. Purvaspīdonis vispār negribēja, lai kāds no viņiem dotos uz Hārfengu. Viņš sacīja, ka galīgi nesaprotot, ko milži varētu domāt par savu "rāmo" tēlu, un, lai kā arī būtu, "Aslana zīmēs" nekas neesot sacīts par viesošanos pie milžiem, vienalga — rāmiem vai nebūt ne tik rāmiem. Turpretī bērniem bija apnicis vējš un lietus, liesie, ugunskurā ceptie putni un cietā, saltā zeme, uz kuras nācās gulēt, tāpēc viņi bija apņēmušies — lūst vai plīst — apciemot Rāmos milžus. Galu galā, Purvaspīdonis piekāpās, bet tikai ar vienu noteikumu — abiem bērniem bez ierunām bija jāapsolās, ka viņi, neprasījuši Spīdoņa atļauju, nedrīkst nevienam stāstīt, ka meklē Rāmos milžus, ka nāk no Nārnijas un ka grib atrast princi Riliānu. Šādu solījumu viņi deva, un ceļojums turpinājās.
Pēc sarunas ar dāmu stāvoklis pasliktinājās divējādi. Pirmkārt, apkārtne bija kļuvusi daudz nepatīkamāka. Ceļš vijās pa nebeidzamām, šaurām ielejām, kur allaž sejā pūta nežēlīgais ziemeļvējš. Nevarēja atrast neko, kas derētu malkai, un nebija arī tīkamo, mazo iedobumu, kur apmesties, — tīrelī tā visa pietrūka. Turklāt šeit zeme bija akmeņaina, un dienā ceļiniekiem sāpēja kājas, bet naktī smeldza visas maliņas.
Otrkārt, lai ko dāma bija gribējusi panākt, stāstot par Hārfengu, tās vārdi uz bērniem bija atstājuši ļaundabīgu iespaidu.Viņi nespēja domāt ne par ko citu kā vien par gultām, vannām, siltām maltītēm un par to, cik gan brīnišķīgi būtu nonākt kādā mājā. Viņi vairs nerunāja par Aslanu un pat par pazudušo Princi ne. Un Džila atmeta paradumu katru vakaru un rītu domās atkārtot zīmes. Pati sev viņa sākumā iestāstīja, ka ir pārāk nogurusi, bet drīz vien visu aizmirsa. Un, kaut gan varētu gaidīt, ka domām par tīkamo dzīvi Hārfengā būtu iespējams uzlabot pusaudžu garastāvokli, īstenībā tā rosināja viņus sevi vairāk žēlot un arvien vairāk kašķēties un ķildoties vienam ar otru un ar Purvaspīdoni.
Beidzot kādā pēcpusdienā viņi nonāca vietā, kur aiza, pa kuru viņi gāja, kļuva platāka un abās pusēs slējās tumši priežu meži. Viņi pavērās uz priekšu un ieraudzīja, ka izkļuvuši ārā no kalniem. Priekšā pletās vientulīgs, akmeņains līdzenums, aiz tā atkal slējās kalni, klāti ar sniegu. Bet starp ceļiniekiem un šiem tālākajiem kalniem pacēlās neliels kalniņš ar nelīdzenu, samērā lēzenu virsotni.
— Skat! Skat! — iebrēcās Džila un rādīja ar pirkstu pāri pakalnam; tur cauri krēslai, kas jau sabiezēja, lēzenā uzkaln a viņā pusē bija saredzami gaismas plankumi. Gaisma! Ne mēnessgaisma, arī ne ugunskuri, bet mājīga, omulīga apgaismotu logu rinda. Ja jūs nekad neesat bijuši mežonīgi tuksnesīgos apvidos — dienu un nakti, nedēļām ilgi —, tad jūs diezin vai sapratīsit, kā viņi jutās.
— Hārfenga! — satrauktās, priecīgās balsīs iesaucās Skrabs un Džila, un: — Hārfenga, — drūmā un nomāktā tonī novilka Purvaspīdonis. Taču viņš piebilda: — Ei! Meža zosis! — un zibensātri norāva no pleca šaujamloku un nošāva krietni treknu zosi. Bija daudz par vēlu cerēt, ka Hārfengu varētu sasniegt šo pašu dienu. Tā nu viņi paēda karstu maltīti, dega ugunskurs, un sākumā nakts, līdzīga tām, kādas viņi jau bija pārlaiduši turpat vairāk par nedēļu, šķita siltāka nekā iepriekšējās. Kad uguns izdzisa, tā kļuva nežēlīgi auksta, un nākamajā rītā, kad viņi pamodās, segas bija sasalušas ragā.
— Nekas! — sacīja Džila, stampādama kajas pret zemi. — Šovakar mūs sagaida silta vanna!
Septītā nodaļa savādo tranšeju kalns
Nevar noliegt, ka diena bija ellīga. Virs galvām — debesis bez saules, tītas mākoņos, kas smagi no sniega; zem kājām nežēlīgs aukstums; pāri visam brāžas vējš, it kā gribētu cilvēkiem noraut pat ādu. Dodamies lejā klajumā, ceļinieki varēja pārliecināties, ka šis senā ceļa posms ir daudz vairāk sapostīts nekā citi, pa kuriem viņiem nācās iet. Viņiem vajadzēja tikt pāri lielām, sadrupušām adūzām, līst pa laukakmeņu spraugām un rāpties pāri oļiem. Noberztām kājām tas nenācās viegli. Tomēr, lai cik noguruši visi jutās, bija pārāk auksts, lai apstātos.
Ap pulksten desmitiem sāka krist pirmās sīkās sniegpārslas un lēni nosēdās uz Džilas delma. Pēc desmit minūtēm tās bira jau diezgan aši. Pēc divdesmit minūtēm zemi pārklāja balts auts. Un, kad pagāja pusstunda, sākās pamatīga un spēcīga sniega vētra; izskatījās, ka tā grasās ilgt visu dienu. Sniegs tik stipri sitās sejā, ka gandrīz neko vairs nevarēja redzēt.
Lai saprastu, kas notika tālāk, jums jāatceras, cik grūti bija kaut ko saskatīt. Pienākot tuvāk zemajam pakalnam, kas atdalīja viņus no vietas, kur bija parādījušies apgaismotie logi, nekādu kopskatu iegūt nevarēja. Labi, ja laimējās saskatīt, kur spert nākamos nedaudzos soļus, un, pat lai tas būtu iespējams, vajadzēja ar pūlēm plest vaļā acis. Lieki pieminēt, ka visi klusēja.
Pienākot pie pakalna, takas abās pusēs viņiem izdevās saredzēt klintis — četrstūrainas klintis (ja palūkotos vērīgāk, bet vai tad nu to kāds darīja!). Visi daudz lielāku, uzmanību pievērsa dzegai, kas atradās viņiem tieši priekšā un aizšķērsoja ceļu. Tā bija apmēram četras pēdas augsta. Purvaspīdonis ar savām garajām kājām bez grūtībām uzlēca augšā un pēc tam uzvilka tur arī pārējos. Tā bija nejauki slapja rāpšanās (gan ne viņam), jo uz dzegas tagad jau klājās diezgan bieza sniega kārta. Pēc tam sekoja grūts, ap simt jardu garš kāpiens — Džila vienreiz novēlās — pa samērā paugurainu pamatu līdz otrai dzegai. Kopumā bija četras dzegas; atstatumi, kas tās šķīra, izrādījās nevienādi.
Rāpjoties augšā uz ceturto, kļuva skaidrs, ka nu viņi sasnieguši pakalna virsotni. Līdz šim nogāze bija sniegusi zināmu patvērumu; te viņi papilnam dabūja izbaudīt vēja niknumu. Jo dīvainā kārtā pakalna augšpuse bija pilnīgi līdzena. Kā jau bija licies, skatoties no zināma attāluma, tā bija plata, līdzena plakankalne, un vētra, nesaņemdama ne mazāko pretestību, plosījās, cik jaudas. Augšā sniega vēl gandrīz nebija, jo vējš nerimtīgi sagrieza to gan virpuļos, gan veselos mākoņos un trieca ceļiniekiem sejā. Ap kājām sniegs vērpās mazos mutulīšos, kā dažkārt tas notiek virs ledus. Tāpēc patiešām daudzviet pakalna virsma izskatījās gandrīz tikpat gluda kā ledus. Taču, lai visu padarītu vēl grūtāku, šo virsmu krustām šķērsām izrakstīja dīvainas sanesas vai nelieli dambji, kas vietām klajumu sadalīja kvadrātos un taisnstūros. Šiem šķēršļiem, protams, nācās rāpties pāri; augstumā tie bija atšķirīgi — sākot no divām un beidzot ar piecām pēdām; to biezums sasniedza varbūt vairākus jardus. Katrā sanesas ziemeļpusē sniegs jau veidoja dziļas kupenas, un, uzrāpušies kalnā augstāk, visi trīs iestiga un kļuva slapji.
Uzstīvējusi uz matiem kapuci, nejūtīgos pirkstus pabāzusi zem apmetņa, Džila noliektu galvu cīnījās, lai tiktu uz priekšu, reizē uz šīs briesmīgās plakankalnes pamanīdama vēl šo to dīvainu — labajā pusē veidojumus, kas bija mazliet līdzīgi fabriku dūmeņiem, un kreisajā pusē milzīgu klinti, stāvāku nekā klintis mēdz būt. Taču tie meiteni nemaz neinteresēja, tāpēc viņa domas par tiem izmeta no galvas. Vienīgais, par ko viņa raizējās, bija aukstās rokas (un deguns, un zods, un ausis) un Hārfengas siltās vannas un gultas.
Pēkšņi viņa paklupa, noslīdēja pēdas piecas zemāk un, sev par izbīli, atradās tumšā, šaurā plaisā, kas tikai tobrīd šķita parādījusies priekšā. Pēc mirkļa viņa atradās lejā uz cieta pamata. Likās, ka plaisa ir kaut kas līdzīgs tranšejai vai dziļai, tikai jardus trīs platai gropei. Un, kaut arī kritiens bija satraucis, tomēr gandrīz vai pirmais, ko viņa sajuta, bija atvieglojums, ka nu viņai nevar piekļūtvējš, jo tranšejas sienas stiepās augstu pāri galvai. Nākamais, ko Džila pamanīja, dabiski, bija Skraba un Purvaspīdoņa izbiedētās sejas, kas nolūkojās viņā, pārliekušās pāri grāvja malai.
— Vai tu esi savainojusies, Poula? — sauca Skrabs.
— Nebrīnītos, ja tu būtu salauzusi abas kājas, —viņam piebalsoja Purvaspīdonis.
Džila piecēlās un paskaidroja, ka viss esot kārtībā, taču viņiem tai jāpalīdz izrāpties ārā.
— Kur tu īsti esi iekritusi? — Skrabs vaicāja.
— Tādā kā tranšejā, bet tā varētu būt arī kāda iegrimusi taka vai kaut kas tamlīdzīgs, — Džila ziņoja. — Tā ir pilnīgi taisna.
— Jā, nudien, — Skrabs piekrita. — Un stiepjas uz ziemeļiem! Interesanti zināt, vai tas ir kāds ceļš? Ja tā būtu, mēs, iedami pa leju, varētu no šī negantā vēja izvairīties. Vai tur ir biezs sniegs?
— Sniega nav gandrīz nemaz. Laikam vējš augšā dzen to pāri.
— Un kur tā taka aizstiepjas tālāk?
— Mirklīti pagaidi. Iešu paskatīties, — sacīja Džila. Viņa piecēlās un devās pa tranšeju uz priekšu, taču netika necik tālu, kad ceļš asi pagriezās uz labo pusi. Šo ziņu viņa pavēstīja augšā stāvētājiem.
— Kas ir aiz pagrieziena? —vaicāja Skrabs.
Tagad jāpiemin sagadīšanās, ka Džila tikpat labi orientējās līkumotās takās un tumšās apakšzemes vai gandrīz apakšzemes vietās kā Skrabs klinšu kraujās. Viņai nenāca ne prātā vienai nogriezties ap stūri, īpaši, kad viņa sev aiz muguras izdzirdēja ieaurojamies Purvaspīdoni.
— Esi piesardzīga, Poula. Šī ir tāda vieta, kur taka varētu aizvest uz pūķa alu. Un Milžu zemē var būt arī milzu tārpi vai milzu vaboles.
— Manuprāt, tā nekur īsti neaiziet, — sacīja Džila, steidzīgi atgriezdamās atpakaļ.
— Man traki gribētos palūkoties, — teica Skrabs, — es gribētu zināt, ko nozīmē "īsti nekur neaiziet". — To teicis, viņš nosēdās uz tranšejas malas (visi tagad bija pārāk samirkuši, lai raizētos, ka samirks vēl vairāk) un laidās lejā. Viņš aizdrāzās garām Džilai un, kaut arī neko neteica,
Džila nešaubījās, ka zēns zina: viņa baidījusies iet tālāk. Tā nu viņa sekoja Skrabam pa pēdām, bet uzmanījās, lai nenokļūtu viņam priekšā.
Izrādījās tomēr, ka meklējumi sagādā vilšanos. Viņi labajā pusē pagriezās ap stūri un dažus soļus nogāja taisnā virzienā. Te varēja izvēlēties ceļu: vienu vēlreiz taisni uz priekšu, otru — asā pagriezienā pa labi.
— Tas neko nedod, — teica Skrabs, ielūkojies pagriezienā pa labi, — tas aizvestu mūs atpakaļ uz dienvidiem. — Viņš devās atkal taisni, taču pēc dažiem soļiem ceļš otrreiz nogriezās pa labi. Tomēr šoreiz izvēles vairs nebija, jo tranšeja, pa kuru viņi virzījās, ieveda strupceļā.
— Nekas nesanāk, — norūca Skrabs. Džila, velti nešķiezdama laiku, pagriezās un pirmā devās atpakaļ. Kad viņi nokļuva atkal tur, kur Džila bija sākumā iekritusi, Purvaspīdonim ar savām garajām rokām nebija ne mazāko grūtību uzvilkt abus augšā.
Tomēr atrasties atkal tur bija pretīgi. Lejā, šaurajās tranšejās, viņu ausis bija gandrīz sākušas atkust. Redzēt tur varēja skaidri, elpot — viegli un, lai dzirdētu otra sacīto, nenācās kliegt. Likās pavisam bēdīgi atgriezties sala knaibļu varā. Un patiešām bija grūti dzirdēt Purvaspīdoni šajā pašā mirklī pajautājam:
— Poula, tu vēl labi atceries zīmes? Kas bija tā, kuru mums vajadzētu patlaban meklēt?
— Ak, beidziet jel reiz! Lieciet zīmēm mieru! — atcirta Poula. — Kaut kas par kādu, kas minēs Aslana vārdu, tā man šķiet. Bet es negrasos sniegt te nezin kādu izklāstu.
Kā redzat, Džila bija sajaukusi zīmju kārtību. Tas notika tāpēc, ka viņa ik vakaru vairs neatkārtoja Aslana uzskaitītās zīmes. Īstenībā, ja labi padomātu, viņa joprojām tās zinātu, taču meitene vairs nemācēja uzskaitīt tās "kā no grāmatas" un bezliekas domāšanas. Purvaspīdoņa jautājums viņu aizvainoja, jo dziļi sirdī viņa jau pati sev pārmeta, ka Lauvas mācīto vairs nezina tik labi, kā vajadzētu. Purvaspīdoņa aizvainojumi un sirdsapziņas pārmetumi līdz ar nelāgo salšanu un nogurumu mudināja pateikt: "Lieciet zīmēm mieru." Varbūt viņa nemaz gluži tā nedomāja.
— Ā, tā bija nākamā zīme, vai ne? — Purvaspīdonis turpināja. Paklau, vai tā ir pareizā? Es nebrīnītos, ja tu būtu sajaukusi kārtību. Man šķiet, ka šī vieta, šis līdzenais pakalns ir vērti, lai mēs te apstātos un paskatītos apkārt. Vai esi ievērojusi…
— Ak Dievs! — iesaucās Skrabs. — Vai tad šis ir īstais laiks, kad apstāties un papriecāties par apkārtni? Dieva dēļ, dosimies tālāk.
—Ei, skatieties, skatieties! —iesaucās Džila un norādīja ar roku. Visi pagriezās, un visi redzēja. Netālu uz ziemeļu pusi un krietni augstāk par plakankalni, uz kuras viņi stāvēja, spīdējavirkne uguņu. Soreizvairāknekā iepriekšējā vakarā, kad ceļinieki ieraudzīja to pirmoreiz, bija noprotams, ka tie ir logi: mazāki logi, kas uzvedina uz domām par jaukām guļamistabām, un lielāki logi, kas liek domāt par lielām zālēm ar kamīniem, kuros rūcot kuras pagales un uz galda garo silta vira vai sulīga fileja.
— Hārfenga! — iesaucās Skrabs.
— Tas viss ir ļoti labi, — Purvaspīdonis neadaidās. — Bet es taču teicu…
— Apklustiet jel!— nikni uzbrēca Džila.— Mēs nedrīkstam zaudēt nevienu mirkli. Vai jūs neatceraties, ko dāma teica — viņi te agri noslēdz durvis. Mums jānokļūst tur laikā, jānokļūst, jānokļūst. Mēs nomirsim, ja tādā naktī kā šī paliksim ārā.
— Nu vēl jau nu gan nav nakts, vēl ne, — iesāka Purvaspīdonis, taču abi bērni noteica: — Ejam! — un sāka klumburot pa slideno plakankalni, cik ātri vien kājas nesa. Purvaspīdonis viņiem sekoja, joprojām nebeigdams pārliecināt, taču tagad viņiem atkal sejā pūta vējš. Un bērni, pat ja gribētu, nebūtu varējuši neko sadzirdēt, turklāt viņi to nemaz negribēja. Tie domāja par vannu un gultu, un siltu dzeramo, tāpēc bailes, ka varētu ierasties Hārfengā par vēlu un palikt aiz durvīm, šķita gandrīz nepanesamas.
Par spīti lielajai steigai, bija nepieciešams ilgs laiks, lai tiktu pāri pakalna līdzenajai virsotnei. Un pat tad, kad ceļinieki to bija šķērsojuši, viņā pusē palika dzegas, kuras nācās pārvarēt, ejot lejup. Taču beidzot viņi sasniedza piekāji un varēja saredzēt, kā Hārfenga izskatās.
Tā slējās uz augstas klints un, par spīti daudzajiem torņiem, izskatījās vairāk pēc lielas mājas nekā pils. Acīmredzot Rāmie milži nebaidījās no uzbrukumiem. Ārējā mūra logi atradās diezgan zemu. Kārtīgā cietoksnī kaut kas tamlīdzīgs nebūtu iedomājams. Šur tur vīdēja pat dīvainas mazas durtiņas, tādējādi pilī varētu gluži viegli ieiet un iziet, nešķērsoj ot pagalmu. Tas uzlaboja Džilas un Skraba omu, jo tāda pils likās draudzīgāka un ne tik draudīga.
Sākumā klints augstums un stāvums viņus biedēja, taču drīz vien viņi pamanīja, ka pa kreisi ir ceļš, kas liekas vieglāk ejams un arī vijas augšup. Pēc visa noietā ceļa kāpiens šķita bezgala grūts, un Džila gandrīz saļima. Skrabam un Purvaspīdonim nācās viņai palīdzēt uzveikt pēdējos simt jardus. Taču beidzot viņi stāvēja pils vārtu priekšā. Nolaižamais režģis bija pacelts un vārti — vaļā.
Vienalga, cik cilvēks ir noguris, lai tuvotos milžu pils ārdurvīm, bija vajadzīga drosme. Par spīti visiem iepriekšējiem brīdinājumiem par Hārfengu, lielāko dūšu apliecināja Purvaspīdonis.
— Tagad iesim stingrā solī, — viņš sacīja. — Lai ko jū$ darītu, tikai neizrādiet bailes. Vispār mēs, šurp atnākdami, esam izdarījuši vislielāko muļķību savā mūžā, taču tagad, kad te esam, jāparāda droša dūša.
To teicis, viņš devās uz priekšu, iekšā pa vārtiem, apstājās zem arkas, kur teiktais stiprāk atbalsojas, un iesaucās, cik skaļi vien spēja:
— Ei! Vārtniek! Te ir viesi, kas meklē pajumti.
Un, kamēr viņš gaidīja, lai kaut kas notiktu, tikām noņēma cepuri un notrausa no tās biezo sniega kārtu, kas bija sakrājusies uz platās malas.
—Zini, — Skrabs iečukstēja Džilai, — varbūt viņš dažkārt it kā aplej ar aukstu ūdeni, taču drosmes un… bezkaunības viņam ir atliku likām.
Durvis atvērās, un pa tām bija saredzamas burvīgas kamīna liesmas; parādījās arī Vārtnieks. Džila aiz bailēm, ka izgrūdīs kliedzienu, iekoda lūpā. Vārtnieks nebija pārāk milzonīgs milzis, tas ir, viņš gan bija garāks par ābeli, bet ne tik garš kā telegrāfa stabs. Viņa galvu klāja saraini, rudi mati, mugurā ādas kamzolis, no vienas vietas noklāts ar metāla plāksnītēm, lai izskatītos pēc bruņukrekla, kaili ceļgali (diezgan mataini) un ap lieliem aptīts kaut kas līdzīgs kājautiem. Viņš noliecās un blenza uz Purvaspīdoni.
— Kādā vārdā tad tāds radījums kā tu sevi dēvē? —viņš noprasīja.
Džila sakopoja visu savu dūšu. — Lūdzu, —viņa sauca augšup milzim. — Zaļi tērptā dāma sūta sveicienu Rāmo milžu ķēniņam, kā arī dienvidu bērnus un šo Purvaspīdoni (tāds ir viņa vārds), lai viņi piedalītos Rudens svētkos. Protams, ja tas jums nesagādā neērtības, — viņa piebilda.
— Ā-ā! — izsaucās Vārtnieks. — Tā ir pavisam cita runa. Nāciet iekšā, mazie cilvēciņi, nāciet iekšā. Jums labāk būs pagaidīt manā vārtsarga namiņā, kamēr es paziņošu viņa majestātei. — Viņš ziņkāri nolūkojās uz bērniem. —Zilas sejas, —viņš noteica. — Es nezināju, ka tās var būt tādā krāsā. Man gan tas ir gluži vienaldzīgi. Droši vien jūs cits citam tīri labi patīkat. Tāds ar tādu saderas, kā saka.
— Sejas mums zilas no aukstuma, — Džila skaidroja.
— Īstenībā mēs tādā krāsā neesam.
— Nu tad nāciet iekšā un sasildieties. Nāciet iekšā, mazie knēveļi. —Visi trīs iegāja līdzi Vārtniekam mājiņā, un, lai gan likās diezgan baismīgi, dzirdot aizsitamies aiz sevis tik lielas durvis, viņi to aizmirsa, tiklīdz ieraudzīja to, pēc kā bija ilgojušies kopš vakarvakara — kurošos pavardu! Turklāt kādu! Izskatījās, ka tajā liesmo veseli četri pieci koki, un bija tik karsts, ka viņi nemaz nevarēja lāgā pieiet pavardam tuvāk. Taču mūsu ceļinieki nometās uz ķieģeļu grīdas tam tik tuvu, cik vien spēja paciest karstumu, un izdvesa skaļas atvieglojuma nopūtas.
— Nu, puis, — Vārtnieks uzrunāja otru milzi, kas sēdēja istabas dibengalā, blenzdams uz viesiem tik ilgi, ka likās — acis izspiedīsies no pieres, — aizskrien uz lielo māju un nodod šādu ziņu. — Un viņš atkārtoja to, ko Džila viņam bija teikusi. Jaunākais milzis, vēlreiz pabolījis acis un skaļi iezviedzies smieklos, atstāja istabu.
— Nu, vardulēn, — Vārtnieks uzrunāja Purvaspīdoni,
— pēc tava izskata varētu spriest, ka nebūtu par ļaunu maķenīt uzlabot omu. — Viņš izvilka melnu pudeli, kas bija līdzīga paša Purvaspīdoņa pudelei, bet apmēram divdesmit reižu lielāka. —Pag, pag! —Vārtnieks apķērās.
— Es tak nevaru dot tev krūzīti, jo tu tajā noslīksi. Drusku pagaidi! Šis sālstrauks būs pašā laikā. Lielajā mājā par to nav jārunā, jo sudrabs tik un tā nāk un nāk šurp, un tā nav mana vaina.
Sālstrauks nebija pārāk līdzīgs mūsējiem, tas izskatījās šaurāks un stāvāks, tā ka gluži labi noderēja par kausu Purvaspīdonim, kad milzis bija to nolicis uz grīdas vīram līdzās. Bērni gaidīja, ka Spīdonis atteiksies, jo viņš taču
Rāmajiem milžiem neuzticējās. Tomēr viņš nomurmināja: — Ir jau par vēlu domāt par piesardzību, kad esam iekšā un durvis aiz mums aizvērušās. — Tad viņš šķidrumu paostīja. — Ož labi, — viņš teica. — Bet pēc tā jau nevar spriest. Prātīgāk būs pārliecināties. — Viņš mazliet pagaršoja. — Smēķē arī labi, — viņš sacīja. — Bet varētu būt, ka tikai pirmoreiz malkojot. Ar ko tas beigsies? — Viņš iedzēra lielāku malku. — Ā! — Spīdonis iesaucās.
— Bet vai šī garša nemainīsies, kad malks noies dziļāk? — Un iedzēra vēl vienu. — Dibenā gan droši vien būs kaut kas pretīgs. Es par to nebrīnītos, viņš teica un noklunkšķināja vēderā visu. Tad aplaizīja lūpas un sacīja bērniem:
— Redziet, tas derēs pārbaudei. Ja mani saraus krampji vai arī es pārplīsīšu vai pārvērtīšos par ķirzaku vai ko citu, tad jūs zināsit, ka nedrīkst ēst un dzert neko no tā, ko viņi jums, dos. — Taču milzis, kura ausis bija pārāk augstu, lai viņš dzirdētu, ko čukst Purvaspīdonis, ierēcās smieklos un sacīja:—Nu redz, vardulēn, tu esi īsts vīrs. Edz, kā iztempa visu!
— Es neesmu vīrs…. es esmu tīreļa zvalstonis, —mazliet neskaidri atteica Purvaspīdonis. — Neesmu arī varde. Tīreļa zvalstonis.
Šajā brīdī aizmugures durvis atvērās, ienāca jaunais milzis un pavēstīja: — Viņiem tūdaļ jāiet uz troņa zāli. — Bērni piecēlās, bet Purvaspīdonis palika sēžam un sacīja:
— Tīreļa zvalstonis. Tīreļzvalstonis. Ļoti cienījams Tīreļzvalstonis. Respektzvalstonis.
— Puis, parādi viņiem ceļu, —teica Vārtnieks. —Viņš ieņēmis maķenīt par daudz.
— A' mani viss kārtībā, — buldurēja Purvaspīdonis. — Ne jau varde. Man nav nekā vardīga. Esmu Respektzvalsts.
Tomēr jaunais milzis saņēma viņu ap vidukli un lika, lai bērni seko. Šādā necilā izskatā viņi šķērsoja pagalmu. Purvaspīdonis, ko milzis turēja apķertu, veltīgi spārdījās ar kājām pa gaisu un neapšaubāmi izskatījās ļoti līdzīgs vardulēnam. Taču nevienam nebija daudz laika to vērot, jo drīz viņi iegāja pa galvenās pils lielajām durvīm (abiem bērniem sirdis pukstēja ātrāk nekā parasti), rikšiem vien noklaudzinājuši papēžus pa vairākiem gaiteņiem, lai turētos līdzi milža soļiem, un nokļuva spožā apartamentā, milzīgā telpā, kur mirdzēja lustras un kamīnos rūkdama dega uguns, un abas šīs gaismas atstarojās no apzeltītajiem griestiem un dzegām. Pa kreisi un pa labi stāvēja vairāk milžu, nekā viņi varēja saskaitīt, visi ģērbti lieliskos tērpos; attālajā zāles galā divos troņos sēdēja divi milzīgi stāvi, kas droši vien bija Karalis un Karaliene.
Pēdas divdesmit no troņa viņi apstājās. Skrabs ar Džilu neveikli pūlējās paklanīties (Eksperimentālajā skolā meitenēm nemāca pietupties reveransā), un jaunais milzis saudzīgi nolaida Purvaspīdoni uz grīdas, kur viņš saļima tādā kā sēdošā pozā. Patiesību sakot, ar saviem garajiem locekļiem viņš ārkārtīgi atgādināja lielu zirnekli.
Astotā nodaļa hārfenga miteklis
—Runā, Poula, pasaki mūsu sakāmo, —Čukstēja Skrabs.
Džila sajuta, ka mute ir pilnīgi sausa un viņa nespēj izteikt nevienu vārdu. Viņa nikni pamāja, lai runā Skrabs.
Klusībā nodomādams, ka viņš nekad to Džilai nepiedos (un Purvaspīdonim arī ne), Skrabs aplaizīja lūpas un sauca augšup milžu Karalim:
— Lūdzu, sir, zaļi tērptā dāma sūtīja jums sveicienu un teica, ka jums patiktos, ja mēs ierastos te uz Rudens svētkiem.
Milžu Karalis un Karaliene saskatījās, uzsmaidīja un pamāja viens otram ar tādu sejas izteiksmi, kas Džilai īsti nepatika. Karalis gan viņai patika labāk par Karalieni. Viņam bija mīksta, cirtaina bārda un slaids ērgļa deguns, un savā ziņā viņš bija milziski skaists. Karaliene bija drausmīgi resna, ar dubultzodu un uzblīdušu, nopūderētu ģīmi, kas neizskatījās glīts, pat skatīts visizdevīgākajos brīžos, un, protams, izskatās daudz sliktāk, jo ir desmitkārt lielāks par to, kādam vajadzētu būt. Tad Karalis izbāza mēli un aplaizīja lūpas. To varētu darīt ikviens, taču viņa mēle bija tik briesmīgi liela un sarkana, turklāt par ādīj ās tik negaidīti, ka šis skats Džilu satrieca.
— AJc, kādi labi bērni! — teica Karaliene. ("Varbūt, galu galā, no šiem abiem viņa ir labākā," nodomāja Džila.)
— Jā gan, — Karalis piekrita. — Teicami bērni. Apsveicam jūs galmā. Sarokosimies!
Viņš izstiepa prāvo, lielo roku — ļoti tīru, ar nez cik gredzeniem pirkstos, bet ari ar baismiem, smailiem nagiem. Viņš bija pārāk liels, lai paspiestu bērnu plaukstas, ko tie bija pastiepuši viņam pretī; Karalis paspieda viņu uelmus.
— Un kas tas tāds? — vaicāja Karalis, norādīdams uz Purvaspīdoni.
— Respekodonis, — Purvaspīdonis nobuldurēja.
—Vai-i! — iebrēcās Karaliene, pavilkdama tērpu ciešāk ap potītēm. — Tas drausmīgais ērms ir dzīvs!
—Arviņu viss ir pilnīgā kārtībā, jūsu majestāte, patiešām un no tiesas, — Skrabs steidzīgi nobēra. — Kad jūs viņu iepazīsiet, viņš jums patiks daudz labāk. Nemaz nešaubos, ka patiks.
Ceru, ka jūs uz visiem laikiem nepazaudēsiet interesi par Džilu, ja pateikšu, ka šajā brīdī viņa sāka raudāt. Tam bija daudz attaisnojumu. Viņas kājas, rokas, ausis un deguns tikai tagad sāka atvilgt, no drēbēm pilēja atkusušais sniegs, todien viņa neko nebija nedz ēdusi, nedz dzērusi, un kājas tā sāpēja, ka viņa saprata — ilgi nostāvēt vairs nevarēs. Lai nu kā, šimbrīžam tas bija vislabākais, ko varēja darīt, jo Karaliene izsaucās:
—Ak, nabaga bērns! Milord, mēs rīkojamies nepareizi, likdami saviem viesiem stāvēt kājās. Aši panāciet kāds šurp! Aizvediet viņus. Dodietviņiem paēst, iedzertvīnu un lai kalpi sagatavo vannas. Nomieriniet mazo meiteni. Iedodiet viņai konfektes, iedodiet lelles, iedodiet zāles, iedodiet visu, kas jums iešaujas prātā: karstu pienu ar vīnu un karameles, un…. un ķimeņsēkliņas, un miega dziesmiņas, un rotaļlietiņas. Neraudi, meitenīt, citādi, sākoties svētkiem, tu nebūsi nekur liekama.
Džila jutās tikpat sašutusi kā jūs un kā justos arī es, ja dzirdētu pieminam rotaļlietas un lelles; un, kaut arī konfektes un karameles savā ziņā varbūt ir ļoti garšīgas, Džila ļoti cerēja, ka dabūs kaut ko pamatīgāku, ar ko piepildīt vēderu. Tomēr Karalienes muļķīgajām pļāpām bija lieliskas sekas, jo Purvaspīdoni un Skrabu pacēla divi milzīgi kambarkungi un Džilu — milzīga galma dāma un aiznesa katru uz savu istabu.
Džilas istaba bija apmēram tik liela kā baznīca, un būtu likusies diezgan nemājīga, ja tajā rūkdamas un sprakšķēdamas kamīnā nedegtu pagales un grīdu neklātu ļoti bieza, sarkana grīdsega. Un tad ar viņu sāka notikt kas brīnumains. Viņu nodeva rokās Karalienes vecajai Auklei, kura, raugoties no milžu viedokļa, bija pietiekami maza auguma milzene, kas varētu staigāt pa normālu istabu, pat neatsizdamās ar galvu griestos. Viņa bija ļoti izveicīga, kaut gan Džilai būtu gribējies, lai viņa tā neklakšķinātu mēli un nebārstītos ar tādiem teicieniem kā: "Tradirallā! Opapā!", "Esi nu labiņa" un "Nu tas viss būs kārtībnieks, dūdiņ". Viņa piepildīja milzīgo kājvannu ar karstu ūdeni un iecēla Džilu iekšā. Ja protat peldēt (un Džila prata), milžu vanna ir brīnišķīga padarīšana, un milzu dvieļi, parupji un pacieti, arī ir burvīgi, jo tie ir veseliem akriem gari. Patiesībā nemaz navvajadzības slaucīties —ieritinies tikai kamīnpriekšā tādā dvielī un baudi dzīvi. Un, kad tas bija beidzies, Džilu ieģērba tīrās, svaigās, sasildītās drānās, ļoti lepnās drānās, viņai mazliet par lielu, taču neapšaubāmi šūtām normālām meitenēm, nevis milzenēm. "Laikam, ja jau te ierodas zaļi tērptā Dāma, tad viņi droši vien ir pieraduši pie mūsu lieluma viesiem," Džila nodomāja.
Drīz meitene pārliecinājās, ka viņai ir taisnība, jo istabā tika ievietots galds un krēsls pareizajā lielumā, kas derēja parastam pieaugušam cilvēkam, un arī naži, dakšiņas un karotītes bija pareizajā izmērā. Likās jauki beidzot atsilušai un tīrai apsēsties pie galda. Kājas bija vēl kailas, un tik tīkami šķita iet pa milzīgo grīdsegu! Tās iegrima paklājā augstāk par potītēm, un tieši tas sāpošajām kājām nāca kā saukts. Maltīte — laikam tā jādēvē par pusdienām, lai gan pulkstenis rādīja, ka nav vairs tālu tējas laiks, — sastāvēja no vistas buljona, karsta tītara cepeša un sautēta pudiņa, kā arī no apgrauzdētiem kastaņiem un tāda lēruma augļu, cik vien var ieēst.
Kaitināja vienīgi tas, ka Aukle visu laiku staigāja iekšā un ārā un ikreiz, kad nāca iekšā, nesa līdzi kādu rotaļlietu — milzīgu lelli, lielāku par Džilu pašu, koka zirdziņu uz riteņiem (tas bija apmēram ziloņa lielumā), bungas, kas izskatījās pēc jauna gāzes balona, un sprogainu jēriņu. Tie bija raupji, nemākulīgi darināti priekšmeti visai spilgtās krāsās— Džilai tie nepatika. Viņa visu laiku atkārtoja Auklei, ka negrib ar tiem rotaļāties, taču Aukle sacīja:
— Kuš-kuš-kuš-kuš! Gan, kad būsi mazliet atpūtusies, gribēsi rotaļāties — es zinu! He-he-he! Bet nu — saldu miedziņu, dārgo mazulīt!
Gulta nebija milzīga —tā bija tikai vienkārši plata gulta ar aizkaru, tādu, kādu var redzēt vecmodīgās viesnīcās, — milzīgajā telpā tā izskatījās maza. Džila priecājās, ka var tādā ieveltdes.
—Vai vēl snieg, Aukle? —viņa samiegojusies ievaicājās.
—Nē. Tagad līst, mīlulīt! —atteica milzene. —Lietus aizskalos nejauko sniegu. Dārgais mazulītis varēs rīt iet ārā un rotaļāties! —Viņa apspraudīja Džilu ar segu un pateica arlabunakti. Nezinu neko pretīgāku par milzenes buču. Džila nodomāja to pašu, tomēr pēc piecām minūtēm bija jau iemigusi.
Visu vakaru un visu nakti, sizdamies pils logos, lija lietus, taču Džila gulēja tik saldi, ka to nemaz nedzirdēja. Pagāja vakariņu laiks un pusnakts stundaiīestājāsvisdziļākā nakts, un milžu mājā labi ja dzirdēja aizskrienam kādu peli. Šajā stundā Džila redzēja sapni. Meitenei šķita, ka viņa atmostos tai pašā telpā un redz kamīnā zvērojam sarkanas ogles un to gaismā lielo koka zirgu. Un zirgs, neviena neskubināts, pieripo uz riteņiem pa grīdsegu viņai klāt un nostājas gultas galvgalī. Un tagad tas vairs nav zirgs, bet lauva, tikpat liels kā zirgs, un tad tas vairs nav rotaļlauva, bet īsts lauva. īstais Lauva, tieši tāds, kādu viņa redzējusi kalnā aiz pasaules gala. Un istaba pildās ar visvisādu jauki smaržojošu lietu smārdu. Taču Džilas galvā kaut kas nav kārtībā, bet viņa nespēj izprast, kas tas ir, un pār vaigiem viņai līst asaras un saslapina spilvenu. Lauva liek viņai atkārtot zīmes, un viņa aptver, ka tās visas ir aizmirsusi.
Tajā mirklī viņu pārņēma milzīgas šausmas. Un Aslans paņēma viņu savos žokļos (viņa sajuta gan Lauvas lūpas un elpu, bet nesajuta viņa zobus) un aiznesa pie loga, un pavēlēja skatīties ārā. Spoži spīdēja mēness, un, lieliem burtiem rakstīti pāri pasaulei vai debesīm (kam īsti, viņa neatjauta), vizēja vārdi: ZEM MANIS. Pēc tam sapnis izgaisa un, kad viņa diezgan vēlā rīta stundā pamodās, tad neatcerējās, ka vispār sapņojusi.
Viņa bija piecēlusies, apģērbusies un kamīna priekšā beigusi brokastot, kad durvis atvēra Aukle un sacīja: —Te nāk jaukā mazulīša mazie draugi ar viņu parotaļāties. — Ienāca Skrabs un Purvaspīdonis.
— Ā! Labrīt, — sacīja Džila. — Vai nav jauki? Es laikam nogulēju stundas piecpadsmit. Es patiešām jūtos labāk. Un kā ar jums?
—Man ir labāk, — sacīja Skrabs, — bet Purvaspīdonis saka, ka viņam sāpot galva. Ei! Pie tava loga ir sēdamais. Ja mēs uzkāptu uz tā, varētu palūkoties ārā. — Un viņi visi tūdaļ to darīja, un, pametusi pa logu pirmo skatienu, Džila iesaucās: — Vai dieniņ, cik drausmīgi!
Spīdēja saule, un lietus bija aizskalojis gandrīz visu sniegu, palikušas vēl tikai dažas svēdras. Zem viņiem, izpletusies līdzīgi kartei, stiepās lēzenā kalna virsotne, pa kuru viņi bija rāpušies vakar pēcpusdienā; ja skatījās no pils puses, nevarēja kļūdīties: tur atradās nekas cits kā lielas pilsētas drupas. Džila tagad redzēja, ka visumā tā bija līdzena vieta, jo pamats joprojām bija nobruģēts, kaut arī bruģis šur tur sabirzis. Vaļņi, kas stiepās krustu šķērsu pār plakankalni, bija milzīgu celtņu paliekas, kuras kādreiz varbūt bijušas milžu pilis un tempļi. Kāds mūra posms, ap piecsimt pēdu augsts, joprojām slējās pret debesīm; Džila to bija uzskatījusi par klinti. Tie, kas atgādināja fabriku dūmeņus, bija milzīgi pīlāri, nodrupuši nevienādā augstumā; daļējie nogruvumi, līdzīgi nocirstiem milzu akmens kokiem, gulēja pie pamatiem. Dzegas, pa kurām viņi pakalna ziemeļu pusē bija rāpušies lejā, — un, bez šaubām, arī otrās dzegas, pa kurām viņi dienvidu pusē bija līduši augšā, — izrādījās atliekas no milzu trepju pakāpieniem. Un — vainagojums visam — lieli, tumši burti bruģa vidū vēstīja: ZEM MANIS.
Visi trīs ceļinieki apjukumā raudzījās cits citā, un, īsi iesvilpies, Skrabs izteica to, kas visiem bija uz mēles:
— Otrā un trešā zīme apmainītas vietām. — Un Džilai vienā mirklī atmiņā atausa sapnis.
— Tā ir mana vaina, — viņa izmisusi sacīja. — Es… es vairs katru vakaru neatkārtoju zīmes. Ja es būtu par tām domājusi, tad spētu saskatīt, ka tā ir pilsēta — pat zem lielās sniega kārtas.
—Ar mani ir vēl ļaunāk, —sacīja Purvaspīdonis. —Es saredzēju vai gandrīz saredzēju. Es domāju, ka tas viss dīvainā kārtā izskatās pēc sagrautas pilsētas.
—Jūs esat vienīgais, kurš nekādi nav vainojams, — teica Skrabs. —Jūs pūlējāties mūs apturēt.
— Taču nepūlējos pietiekami dedzīgi, — teica Purvaspīdonis. — Un man nebija īstas vēlēšanās uzspiest savu gribu. Taču vajadzēja to darīt. It kā es nebūtu varējis paķert jūs abus katru savā padusē!
— Nelaime tā, — Skrabs sacīja, — ka mēs tik traki gribējām nokļūt šai vietā, ka nē par ko citu nelikāmies ne zinis. Vismaz ar mani tā bija. Jau kopš brīža, kad sastapām sievieti ar bruņinieku, kas neizrunāja nevienu vārdu, mēs ne par ko citu nedomājām. Princi Riliānu mēs bijām gandrīz aizmirsuši.
— Kāds tur brīnums, — ieteicās Purvaspīdonis, — tieši tāds taču bija viņas nolūks.
— Es gluži skaidri nesaprotu, — Džila sacīja, — kā mēs neredzējām burtus? Vai tie varbūt tur parādījušies pēc pagājušās nakts? Varbūt tos naktī tur uzbūris viņš, Aslans? Es redzēju tik savādu sapni. — Un viņa visu izstāstīja.
— Ak tu stulbene! — iesaucās Skrabs. — Mēs tak tos redzējām. Mēs iegājām burtos iekšā. Vai nesaproti? Mēs iegājām burtā "E" vārdā "ZEM". Tā bija tā vieta, kur tu iekriti. Mēs gājām pa apakšējo "E" svītru, kas ved uz ziemeļiem, pagriezāmies pa labi pa stāvo līniju, pienācām pie vēl viena pagrieziena pa labi — tā ir vidējā līnija — un tad gājām līdz augšējam kreisās puses stūrim vai, citiem vārdiem sakot, pie burta ziemeļaustrumu stūra, un griezāmies atpakaļ. Kā stulbi plānprātiņi, kādi mēs arī esam. —Viņš nikni iespēra pa sēdekli un turpināja: —Tā ka nav vērts nevienu vainot, Poula. Es zinu, ko tu domāji, jo es domāju to pašu. Tu domāji, cik jauki būtu bijis, ja Aslans iezīmētu norādījumus sagrautās pilsētas akmeņos tikai tad, kad mēs būtu tikuši jau garām. Un tad to varētu uzskatīt par viņa kļūdu, nevis mūsējo. Apmēram tā, vai ne? Nē. Mums vaļsirdīgi jāatzīstas. Mums jāvadās tikai pēc četrām zīmēm, un pirmās trīs mēs esam sajaukuši.
—Tu gribi teikt, ka es esmu to darījusi, — Džila sacīja. — Tā ir pilnīga taisnība. Kopš tu mani te atvedi, es esmu sabojājusi itin visu. Tomēr— man ārkārtīgi žēl un tā tālāk—, bet kas tie norādījumi īsti ir? ZEM MANIS, liekas, patiesībā neizsaka neko jēdzīgu.
— Nekā, izsaka gan, — iebilda Purvaspīdonis. — Tas nozīmē, ka Princis mums jāmeklē zem šīs pilsētas.
— Bet kā tad lai mēs to izdarām? — vaicāja Džila.
— Tas jau ir tas jautājums, — teica Purvaspīdonis, berzēdams lielās, vardes pleznām līdzīgās rokas. — Kā lai tagad to spējam? Nav šaubu: ja mūsu prāti būtu bijuši veltīti uzdevuma izpildei tad, kad mēs bijām pie Sagrautās pilsētas, mums tiktu parādīts, kā rīkoties, — mēs atrastu mazas durvis vai alu, vai tuneli, satiktu kādu, kas mums palīdzētu. Nekad nevar zināt — varbūt tas izrādītos pats Aslans. Vai nu šā, vai citādi — mēs būtu nokļuvuši zem bruģa. Aslana norādījumi allaž iedarbojas: šajā ziņā nav izņēmumu. Bet, kā to izdarīt tagad, tā ir cita lieta.
— Nu, man šķiet, ka mums gluži vienkārši jāiet atpakaļ, — sacīja Džila
—Viegli, vai ne? — noteica Purvaspīdonis. — Sākumā varētu mēģināt atvērt šīs durvis. — Viņi visi palūkojās uz durvīm un saprata, ka neviens no viņiem nespēj sasniegt rokturi un, ja arī to sasniegtu, droši vien nevarētu pakustināt.
— Vai jūs domājat, ka viņi nelaidīs mūs ārā, ja mēs to palūgsim? — iejautājās Džila. Un neviens gan neteica, bet visi nodomāja: "Laikam gan, ka ne."
Tā nu bija nepatīkama doma. Purvaspīdonis bija pilnīgi pretī jebkuram mēģinājumam pastāstīt milžiem, ko atnācēji īstenībā te dara, pavisam vienkārši palūdzot izlaist ārā; un bērni, protams, bez viņa atļaujas to stāstīt nedrīkstēja, jo bija solījušies to nedarīt. Un visi trīs gandrīz nešaubījās, ka izbēgt no pils naktī nebūs iespējams. Kad viņi atradīsies katrs savā istabā un durvis būs ciet, līdz rītam vajadzēs palikt šajā cietumā. Protams, varēja jau lūgt, lai viņu durvis atstāj vaļā, taču tas radītu aizdomas.
— Mūsu vienīgā iespēja ir aizšmaukt projām dienā, — sacīja Skrabs. — Vai pēcpusdienā nevarētu izgadīties kāda stunda, kad vairums milžu šņāc miegā? Un, ja mēs varētu nolavīties lejā virtuvē, vai kādas durvis mājas aizmugurē nevarētu būt vaļā?
— Es nu gan diezin vai to dēvētu par "iespēju", — sacīja Purvaspīdonis, — bet tā ir vienīgā, uz kuru mēs varētu cerēt.
Patiesībā Skraba plāns nebija tik gluži bezcerīgs, kā jūs, iespējams, domājat. Ja gribat, citiem neredzot, tikt ārā no kādas mājas, pēcpusdienas vidus dažā ziņā ir labāks laiks, kad mēģināt to izdarīt, nekā nakts vidus. Tad vairāk iespējams, ka būs vaļā durvis un logi, un, ja jūs tomēr noķers, jūs arvien varat izlikties, ka nedzīrāties iet tālu un ka jums nav bijuši īpaši nolūki. (Ir ļoti grūti par to pārliecināt kā milžus, tā pieaugušos, ja tie jūs pieķer rāpjamies ārā pa guļamistabas logu pulksten vienos pēc pusnakts.)
— Mums jāiemidzina viņu uzmanība, — ieteica Skrabs. —Jāizliekas, ka mums te gaužām patīk un ka mēs ļoti gaidām Rudens svētkus.
— Tie notiks rītvakar, — sacīja Purvaspīdonis. — Es dzirdēju vienu no viņiem to sakām.
— Skaidrs, — noteica Džila. — Mums šajā sakarā jāizliekas, ka nevaram vien tos sagaidīt, un jāuzdod visādi jautājumi. Viņi tak domā, ka mēs esam galīgie zīdaiņi, un tas visu padarīs vieglāku.
— Jāizliekas līksmiem, — izdvesdams dziļu nopūtu, sacīja Purvaspīdonis. —Mums jābūt varen līksmiem. Itkā mums nebūtu nekādu rūpju. Jautriem. Esmu novērojis, ka abiem jaunajiem ne vienmēr ir labs garastāvoklis. Jums jāvēro mani un jādara tā, kā daru es. Es būšu līksms. Apmēram tā, — un viņš savieba muti ķēmīgā smaidā. — Un jautrs, — viņš apmeta gauži sērīgu kūleni. — Drīz vien jūs to iepratīsieties, ja lūkosities uz mani. Redziet, jau tagad mani uzskata par jocīgu. Uzdrošinos apgalvot, ka jūs abi noticējāt, ka es vakar vakarā esmu mazliet par daudz iemetis, bet varat man ticēt, ka tā bija — nu lielākā daļa no tās bija — mānīšanās. Man nez kāpēc iešāvās prātā doma, ka tas varētu būt noderīgi.
Kad bērni vēlāk pārrunāja savus piedzīvojumus, viņi nekad netika īsti gudri, vai iepriekš izteiktais Purvaspīdoņa apgalvojums bijusi pilnīga taisnība; taču viņi nešaubījās, ka viņš, to apgalvojot, patiešām uzskatījis to par patiesu.
— Labi. Tagad nepieciešama līksmība, — noteica Skrabs. — Kaut mēs varētu kādu piedabūt, lai atver šīs durvis. Kamēr mēs ākstāmies un tēlojam jautros, mums jāuzzina viss iespējamais par šo pili.
Laimīgā kārtā tieši šajā mirklī durvis atvērās un iekšā iesteidzās milzu Aukle, teikdama: — Nu, mani mazulīši, vai gribat iet paskatīties, kā Karalis ar visu galmu dodas uz medībām? Tas būs tik skaists skats!
Viņi netērēja velti laiku, metās Auklei garām un noskrēja lejup pa pirmajām kāpnēm, kas gadījās ceļā. Visi trīs vadījās pēc suņu rejām, ragu skaņām un milžu balsīm, līdz ar to pēc īsa brītiņa trijotne sasniedza pagalmu. Visi milži bija kājniekos, jo tajā pasaules daļā nav milzu zirgu, tāpēc medības nenotiek jāšus; Anglijā tādas, piemēram, ir medības ar suņiem. Šeit tie arī bija normālā lielumā. Kad Džila ieraudzīja, ka nav zirgu, viņa sākumā jutās bezgala vīlusies, jo nešaubījās, ka lielā, resnā Karaliene nemūžam nelāčos kājām aiz suņiem, bet, ja viņa paliks augu dienu mājās, tad nekas neiznāks. Tomēr tad viņi ieraudzīja Karalieni nestuvēs, kuras uz pleciem stiepa seši jauni milži. Vecā muļķe bija no galvas līdz kājām ieģērbta zaļā, un pie sāniem viņai karājās medību rags. Divdesmit trīsdesmit milžu (viņu vidū arī Karalis) bija sapulcējušies barā, gatavi doties ceļā. Visi runāja un smējās tik skaļi, ka jums no trokšņa aizlaistu ausis, bet lejā, tuvāk vietai, kur stāvēja Džila, luncināja astes un rēja suņi, no kuru pavērtajām mutēm tecēja slienas, bet to purni bija gatavi iebakstīt pavērtajās plaukstās. Purvaspīdonis patlaban grasījās izspēlēt kādu jautru, rotaļīgu triku (par tādu viņš pats uzskatīja paša izdomātu kustību, taču, ja kāds to būtu ievērojis, tas visu sabojātu), kad Džila pēkšņi pavēra muti ļoti valdzinošā, bērnišķīgā smaidā, pieskrēja pie Karalienes nestuvēm un vērsās pie viņas.
— Vai, lūdzu! Jūs taču nedodaties projām, vai ne? Vai , jūs atgriezīsities?
— Jā, dārgumiņ, — atteica Karaliene. — Vakarā atgriezīšos.
— Vai, cik labi! Cik brīnišķīgi! — klaigāja Džila. — Un mēs taču drīkstēsim rītvakar nākt uz svētkiem, vai ne? Mēs tā gaidām rītvakaru! Un mums traki gribētos būt klāt. Un, kamēr jūs esat projām, mēs taču drīkstam paskraidīt pa pili un te visu apskatīt, vai ne? Sakiet "jā".
Karaliene patiešām pateica: — Jā, — bet viņas balss gandrīz pagaisa galminieku smieklu brāzmā.
Devītā nodaļa ka viņi atklāja kaut ko tadu, ko derēja zināt
Abi vīriešu cilvēki vēlāk atzina, ka Džila todien bijusi gluži nepārspējama. Kolīdz Karalis un pārējie medību dalībnieki bija devušies ceļā, viņa ņēmās apstaigāt pili un uzdot jautājumus un darīja to tik nevainīgā maza bērna runas manierē, ka nevienam neradās aizdomas, vai viņa nelolo kādu slepenu nodomu. Lai gan Džilas mēle ne mirkli nestāvēja mierā, diez vai pareizi būtu sacīt, ka viņa runā, — to varētu dēvēt par vientiesīgas pļāpiņas ķiķināšanu. Viņa apliecināja savu mīlestību visiem — zirgu puišiem, vārtniekiem, istabenēm, Karalienes freilenēm un gados vecākajiem milžu lordiem, kuriem medību prieki jau bija liegti. Meitene pacieta, ka viņu bučo un paijā vesels lērums milzeņu; daudzas no tām šķita skumstam par viņas likteni un dēvēja to par "nabaga mazo cālīti", lai gan neviena nepaskaidroja, kāpēc. īpaši Džila sadraudzējās ar virēju un atklāja diezgan svarīgo faktu, ka ir kādas trauku mazgātavas durvis, pa kurām izejot ir iespējams nokļūt līdz ārējam mūrim, nešķērsojot pagalmu vai ejot garām lielajai vārtsargu mājai. Virtuvē viņa izlikās par diezgan rijīgu radījumu — ēda visādas paliekas, ar kurām meiteni labprāt uzcienāja virēja un virtuves puikas. Turpretī augšējos stāvos Džila iztaujāja dāmas: kā viņas ģērbšoties lielajos svētkos un cik ilgi viņa, Džila, drīkstēšot palikt nomodā, un vai viņai būšot atļauts dejot ar kādu ļoti, ļoti maziņu milzīti. Un tad (viņa nosvīda pār visu miesu, kad vēlāk to atsauca atmiņā) Džila iepratās muļķīgi noliekt galvu uz vienu pusi, un šo manieri gan parastie pieaugušie, gan milži, gan arī citi mēdza uzskatīt par ļoti pievilcīgu. Viņa mācēja arī valdzinot sapurināt cirtas, pagriezties un sacīt:
—Ai, kā man gribas, lai būtu rītvakars, vai jums ne? Vai jums šķiet, ka laiks līdz tam aizritēs ātri? — Un visas milzenes sacīja, ka viņa esot īsts mazs jaukumiņš, un dažas pielika pie acīm milzīgus nēzdogus, itin kā grasītos raudāt.
— Tajā vecumā viņas ir tik burvīgas, mazas meitenītes, —viena no milzenēm sacīja otrai. — Gandrīz vai pārņem žēlums…
Skrabs un Purvaspīdonis darīja, ko spēja, taču meitenes tādās reizēs savā uzvedībā prot pārspēt zēnus. Puikas savukārt prot iznesties labāk par tīreļa zvalstoņiem.
Otro brokastu laikā notika kaut kas tāds, kas visus trīs rosināja pēc iespējas ātrāk censties tikt projām no Rāmo milžu pils. Viņi lielajā zālē mielojās pie īpaši tiem paredzēta maza galdiņa līdzās kamīnam. Pie lielāka galda apmēram divdesmit jardu attālumā brokastoja pusducis vecu milžu. Viņu sarunas bija tik trokšņainas un noritēja tik augstu gaisā, ka bērni drīz vien vairs nepievērsa tām vairāk uzmanības kā mūslaikos autotaurēm aiz loga vai satiksmes trokšņiem uz ielas. Viņi ēda aukstu briežgaļu, kādu Džila agrāk nekad nebija baudījusi un kas šobrīd viņai tīri labi garšoja.
Pēkšņi Purvaspīdonis pagriezās pret biedriem ar tik nobālušu seju, ka šo bālumu nespēja noslēpt pat viņa ādas parastais pelēcīgais brūnums.
— Neēdiet vairāk nevienu kumosu, — viņš sacīja.
— Kas notiek? — abi bērni čukstot pavaicāja.
— Vai nedzirdējāt, ko viens no milžiem sacīja? "Kāds jauks, maigs briežgaļas kumosiņš!" — "Tad jau tas tēviņš melojis," teica otrs. "Kāpēc?" pirmais noprasīja. "Nu-u," paskaidroja otrs. "Viņi stāstīja, ka tad, kad briedis noķerts, tas lūdzies: "Nenomaitājiet mani, mana gaļa ir sīksta. Jums tā negaršos."" Kādu brīdi Džila neaptvēra visu teiktā nozīmi. Bet, kad ieraudzīja Skraba šausmās ieplestās acis, tad saprata. Zēns sacīja:
— Tātad mēs esam ēduši runājoša brieža gaļu.
Šis atklājums visus neietekmēja gluži vienādi. Džila, kas šajā pasaulē bija jaunienācēja, bēdājās par nabaga briedi un uzskatīja, ka milži, to nogalinot, rīkojušies nejauki. Skrabs, kas šajā pasaulē bija dzīvojis jau iepriekš un vismaz vienu Runājošo dzīvnieku uzskatījis par dārgu draugu, izjuta šausmas, kādas pārņem, uzzinot par slepkavību. Turpretī Purvaspīdoni, kas bija dzimis Nārnijā, pārņēma nelabums un nespēks, kāds varētu pārņemt cilvēku, kad viņš uzzina, ka ēdis bērna gaļu.
—Mēs esam piesaukuši Aslana dusmas, —viņš teica. Tā iemesls ir zīmju neievērošana. Pieļauju, ka uz mums gulstas lāsts. Ja būtu atļauts, tad labākais, ko mēs varētu darīt, būtu paņemt šos nažus un iegriezt pašiem savās sirdīs.
Pamazām Džila sāka skatīties uz dzirdēto no pārējo viedokļa. Katrā ziņā ēst nevienam no trijotnes vairs negribējās. Tāpēc, tiklīdz viņiem likās, ka nekas nedraud, visi klusi izgāja no zāles.
Nu jau tuvojās laiks, no kura bija atkarīgas viņu cerības izbēgt, un visus trīs pārņēma nemiers. Viņi slaistījās pa gaiteņiem un gaidīja, līdz iemītnieki vairs nerosīsies. Ēdamzālē milži nokvernēja vēl ilgi pēc maltītes. Kāds plikpauris kaut ko stāstīja. Kad stāsts bija galā, ceļinieki mēģināja nosist laiku virtuvē. Tomēr tur vēl atradās krietni daudz milžu — vismaz mazgātavā vēl rosījās kalpotāji, mazgājot un noliekot vietā traukus. Gaidīt, līdz tie pabeigs darbus un cits pēc cita noslaucīs rokas un aizies, sagādāja mokas. Beidzot telpā palika tikai viena veca milzene. Viņa knosījās un knosījās, līdz beidzot ceļinieki šausmās aptvēra, ka lielā veča nemaz negrasās iet projām.
—Nu, dārgumiņi, —viņa sacīja. —Šis darbiņš gandrīz vai būtu galā. Noliksim katlu tur un uzvārīsim tūdaļ kādu gardu tējas tasi. Tagad es varu maķenīt atpūsties. Esiet nu labiņi mazulīši, ielūkojieties trauku mazgātavā un pasakiet, vai dibendurvis ir vaļā.
— Jā, ir gan, — Skrabs paziņoja.
— Tad viss kārtībā. Es allaž atstāju tās vaļā, lai nabaga kaķēniņš var staigāt iekšā un ārā.
Pēc tam viņa apsēdās krēslā un sakrustoja kājas.
— Diez vai drīkstētu kādu brītiņu nosnausties? — milzene prātoja. — Kaut nu tikai par ātru neatvilktos tas stulbais mednieku pulks!
Kad viņa pieminēja, ka grib drusku nosnausties, ceļinieki jau nopriecājās, taču šis prieks noplaka, dzirdot veču pieminam medniekus.
— Kad viņi parasti atgriežas? — vaicāja Džila.
—Nekad nevar zināt, — milzene sūkstījās. — Bet tagad nu gan, mīļie, ejiet un kādu brīdi netrokšņojiet.
Viņi aizgāja uz virtuves otru galu un būtu uz līdzenas vietas iezagušies trauku mazgātavā, ja milzene pēkšņi neizslietos un neatvērtu acis, lai aizdzītu mušu.
—Nemēģiniet mukt, līdz būsim droši, ka viņa padešām aizmigusi, — čukstēja Skrabs. — Citādi viss saies dēlī. — Tā nu viņi apmetās pulciņā virtuvē gaidīdami un vērodami. Doma, ka ik brīdi varētu atgriezties mednieki, šķita drausmīga. Un milzene gulēja nemierīgi — ikreiz, kad viņiem jau šķita, ka tā nu reiz patiešām cieši iemigusi, viņa pakustējās.
"Es nespēšu to izciest," klusībā spriedelēja Džila. Lai kliedētu drūmās domas, viņa sāka lūkoties apkārt. Tieši viņai priekšā atradās tīrs, plats galds un uz tā tīri pīrāgu šķīvji, kā arī atvērta grāmata. Pīrāgu šķīvji, protams, bija milzīgi. Džila nodomāja, ka vienā no tiem varētu gluži ērti atgulties. Viņa uzrāpās uz sola, kas bija nolikts pie galda, lai ieskatītos grāmatā. Tajā viņa izlasīja: "MEŽA PĪLE. Šo ļoti gardo putnu var sagatavot dažādos veidos."
"Tā ir pavārgrāmata," bez lielas intereses nodomāja Džila un palūkojās pār plecu atpakaļ. Milzenes acis bija aizvērtas, taču neizskatījās, ka viņa būtu cieši iemigusi. Džila atkal atgriezās pie grāmatas. Tā bija sastādīta alfabēta kārtībā. Kāda tālāka iedaļa lika gandrīz vai apstāties sirdij. Tur bija rakstīts: "PARASTAIS CILVĒKVEIDA RADĪJUMS. Šis elegantais, mazais divkājis jau izsenis augstu vērtēts kā delikatese. Tas ir Rudens svētku tradicionālais gardums. Pasniedz starp zivju ēdieniem un gurnu gabalu cepeti. Ik cilvēku…"
Tālāk Džila vairs nespēja lasīt. Viņa apsviedās apkārt.
Milzene bija pamodusies un aizraudamās kāsēja. Džila iebikstīja abiem pārējiem un norādīja uz grāmatu. Tie arī uzrāpās uz sola un pārliecās pāri recepšu lappusēm. Skrabs vēl lasīja, kā sagatavot Parastā cilvēkveida radījuma gaļu, kad Purvaspīdonis norādīja uz nākamo nodaļu nedaudz zemāk. Tā skanēja: "TĪREĻA ZVALSTOŅI. Daži augsti speciālisti vispār noraida šo dzīvnieku kā nepiemērotu milžu pavārmākslai to šķiedrainās konsistences jeb vielas daļiņu savstarpējās saistības un dubļu piegaršas dēļ. Piegaršu tomēr var ievērojami mazināt, ja…"
Džila uzmanīgi piebikstīja Purvaspīdonim un Skrabam pie kājām. Visi trīs atskatījās uz milzeni. Viņas mute bija viegli pavērta, un no deguna nāca skaņa, kas šajā brīdī ceļotājiem šķita saldāka par mūziku, — milzene krāca.
Tagad atlika vienīgi zagties uz pirkstgaliem ārā. Viņi neuzdrošinājās iet pārāk ātri un tik tikko uzdrīkstējās elpot. Cauri trauku mazgātavai (milžu trauku mazgātavas riebīgi smird) visi beidzot izkļuva bālajā ziemas pēcpusdienas saules gaismā.
Viņi stāvēja kādas mazas, nelīdzenas taciņas augšgalā. Taka krauji stiepās lejup. Un, paldies Dievam, šī taka atradās pils labajā pusē, no tās bija redzama Drupu pilsēta. Pēc īsa brītiņa viņi atkal bija sasnieguši plato, stāvo ceļu, kas veda lejā no pils galvenajiem vārtiem. No ikviena šīspuses loga viņus varēja redzēt kā uz delnas. Ja būtu runa par vienu, diviem vai pieciem logiem, tad pastāvētu droša iespēja, ka neviens pa tiem neskatīsies. Taču logu skaits sasniedza drīzāk piecdesmit, par pieciem nebija ko sapņot. Turklāt tagad viņi aptvēra, ka gan ceļš, uz kura viņi atrodas, gan viss klajums starp viņiem un Drupu pilsētu nesola paslēptuvi pat tik mazam dzīvniekam kā lapsai — te bija vienīgi asa zāle, oļi un plakani akmeņi. Ar to grūtības vēl nebeidzās: viņiem mugurā iepriekšējā vakarā milžu iedotās drēbes. Izņēmums bija vienīgi Purvaspīdonis, kam nekas no milžu piesolītā nederēja. Džila bija ieģērbta spilgti zaļā kleitā, kas viņai izrādījās par garu. Tai pāri bija aplikta gaiši sarkana, gar malām ar ādu apšūta mantija. Skrabs lepojās gaišsarkanās zeķēs, zilā tunikā un apmetnī. Pie sāniem viņam karājās zobens ar zelta spalu, galvā bija spalvām izrotāta cepure.
— Jūs abi esat krāsaini uz goda, — norūca Purvaspīdonis. — Ziemas dienā gaužām jauki saskatāmi. Vissliktākais stopnieks pasaulē ne vienam, ne otram no jums
nevarētu aizšaut bultu garām, ja vien jūs atrastos šāviena attālumā. Un, runājot par stopniekiem, es nebrīnītos, ja mēs drīz dabūtu nožēlot, ka mums nav pašiem savu stopu. Un tās jūsu drēbes tak ir paplānas, vai ne?
— Jā, man jau salst, — teica Džila.
Pirms īsa brīža, atrazdamās virtuvē, viņa bija domājusi, ka pēc izkļūšanas no pils uz glābiņu vairs daudz nenāksies gaidīt. Tagad viņa saprata, ka viss bīstamākais vēl ir priekšā.
— Mieru, mieru, — brīdināja Purvaspīdonis.
— Neskatieties atpakaļ! Nesoļojiet pārāk ātri! Vienalga, ko darāt, tikai neskrieniet. Jums jāizskatās tā, it kā jūs būtu devušies pastaigā, — tādējādi, ja kāds mūs ieraudzītu, varbūt neliktos ne zinis. Kolīdz mēs izskatīsimies pēc bēgļiem, ar mums būs cauri.
Ceļš līdz Drupu pilsētai šķita daudz garāks, nekā Džila iepriekš uzskatījusi par iespējamu. Tomēr pamazām viņi virzījās uz priekšu. Tad atskanēja troksnis. Abiem bērniem aizrāvās elpa. Džila, kas šo skaņu nepazina, pavaicāja:
— Kas tas ir?
— Medību rags, — nočukstēja Skrabs.
—Tomēr arī tagad neskrieniet, —Purvaspīdonis deva padomu. — Gaidiet, līdz es pateikšu.
Šoreiz Džila nespēja atturēties, nepalūkojusies pār plecu. Tur, pusjūdzi no viņiem, kreisajā pusē, bija redzams mednieku bars, kas atgriezās mājās.
Trijotne turpināja ceļu. Pēkšņi milži sāka skaļās balsīs klaigāt un bļaustīties.
— Viņi ir mūs ieraudzījuši! Metamies skriešus, — aicināja Purvaspīdonis.
Džila parāva uz augšu savus garos svārkus (kur nu ar tādiem var paskriet) un laidās bēgt. Vairs nebija šaubu, ka viņi ir briesmās. Visi saklausīja suņu rejas un Karaļa balsi, kas rēca:
— Auļot pa pēdām, auļot pa pēdām, citādi mums rit nebūs pīrāgu ar cilvēku gaļu.
No visiem trim Džila tagad bija pēdējā, kleita viņai traucēja, skrienot pa vaļīgajiem bruģakmeņiem, kājas slīdēja, mati spraucās mutē, no skrējiena sāka sāpēt krūtīs. Suņi bija stipri pietuvojušies. Nu viņai vajadzēja skriet augšā pa kalnu, pa akmeņaino nogāzi, lai nokļūtu pie milžu trepju zemākā pakāpiena. Viņai nebija ne jausmas, ko darīs, kad tur nokļūs, un pat — vai būs kāds labums no tā, ka viņi sasniegs virsotni. Taču ko tur domāt. Viņa atgādināja vajātu zvēru — ja mednieki dzenas pakaļ, jāskrien, kamēr krīt.
Purvaspīdonis skrēja pirmais. Pienācis pie zemākā pakāpiena, viņš apstājās, aši palūkojās pa labi un pēkšņi šāvās iekšā nelielā caurumā vai spraugā kāpiena apakšā. Ar garajām kājām, kas pazuda spraugā, viņš ļoti līdzinājās zirneklim. Skrabs pavilcinājās un tad sekoja Spīdonim. Džila, aizkususi, grīļodamās, pieskrēja pie spraugas brītiņu vēlāk. Caurums izskatījās nejauks — apmēram trīs pēdas garš un labi ja kaut cik augstāks par pēdu. Vajadzēja nomesties guļus uz vēdera un līst iekšā. Nemaz tik ļoti ātri to nevarēja izdarīt. Viņa nešaubījās, ka, pirms paspēs iespraukties iekšā, kājā jau būs iecirtušies suņa zobi.
— Aši, aši! Akmeņiem… Aizkrauj ciet caurumu, — no tumsas viņai līdzās atskanēja Purvaspīdoņa balss. Tur bija tumšs kā akā, vienīgi spraugā, pa kuru viņi bija ierāpušies, iespīdēja pelēcīga gaisma. Viņa saredzēja Skraba nelielās plaukstas un Purvaspīdoņa lielās pleznas melnas iezīmējamies gaismas fonā, izmisīgi pūloties sakraut akmeņus. Tad viņa atjēdzās, cik tas ir svarīgi, un sāka arī pati taustīties pēc lieliem akmeņiem un padot tos tālāk krāvējiem. Pirms pieskries suns un sāks pie spraugas izejas riet un vaukšķēt, viņiem tā cieši jāpiepilda — un tad, protams, gaismas nebūs nemaz.
— Žigli tālāk iekšā, — uzsauca Purvaspīdoņa balss.
— Sadosimies rokās, — aicināja Džila.
—Laba doma, —uzslavēja Skrabs. Taču pagāja diezgan ilgs laiks, pirms viņi tumsā atrada cits cita rokas.
Viņpus akmeņu šķēršļa tagad ošņājās suņi.
—Pamēģināsim, vai varam piecelties kājās,—ierosināja Skrabs. Viņi tā arī izdarīja un manīja, ka var. Tad Purvaspīdonis, pastiepis roku atpakaļ Skrabam, un tas, pastiepis roku atpakaļ Džilai (kurai gan ļoti gribējās būt vidū un nevis pēdējai), sāka taustīt ar kājām ceļu un, tumsā klupdami, virzīties uz priekšu. Zem kājām visu laiku gadījās izļodzījušies akmeņi. Tad Spīdonis pienāca pie klinšu sienas. Viņi pagriezās mazliet pa labi un devās tālāk. Tādu līkumu un pagriezienu ceļā bija diezgan daudz. Džilai tagad pavisam pagaisa virziena sajūta un arī apjauta, kur varētu atrasties alas izeja.
— Es tā gudroju, — priekšā no tumsas atskanēja Purvaspīdoņa balss, — vai, visu kopā saliekot, nebūtu labāk griezties atpakaļ (ja mēs to varam) un sagādāt svētku reizē milžiem prieciņu, nevis maldīties apkārt pa kalna iekšieni, kur —derot desmit pret vienu —ir gan pūķi, gan dziļi caurumi, gan gāzes, gan ūdens un….— oi-oi-o! Laižam rokas vaļā! Glābieties! Es…
Pēc tam viss notika ļoti ātri. Atskanēja mežonīgs kliedziens, švīksts, ar troksni gaisā uzlidoja putekļi un oļi, ripoja akmeņi, un Džila manīja, ka slīd, slīd, bezcerīgi slīd, slīd ar katru mirkli ātrākpa nogāzi, kas strauji kļūst stāvāka un stāvāka. Tā bija nevis gludā, cietā, bet gan maziem akmentiņiem un gruvešiem klāta nogāze. Pat ja te varētu piecelties kājās, no tā nebūtu nekādas jēgas. Kur vien spertu kāju, zem tās izslīdētu pamats un aiznestu gājēju sev līdzi. Taču Džila drīzāk gulēja, nekā stāvēja. Un, jo tālāk viņi slīdēja, jo vairāk izkustināja akmeņus un zemi, tā ka viss (ieskaitot viņus) kopīgā lejupbraucienā drāzās arvien ātrāk un skaļāk, kļūdams putekļaināks un netīrāks. Dzirdēdama abu pārējo spalgos kliedzienus un lādēšanos, Džila noprata, ka daudzi no viņas izkustinātajiem akmeņiem diezgan sāpīgi atsitas pret Skrabu un Purvaspīdoni. Un nu jau viņa šāvās trakā ātrumā un nešaubījās, ka apakšā sasprāgs gabalos.
Tomēr nezin kāpēc neviens nesasprāga. Bija gan daudz nobrāzumu, un miklais slapjums Džilai uz sejas izrādījās asinis. Un viņai apkārt (un daļēji pār viņu) pacēlās tāda nogruvušas zemes, oļu un lielāku akmeņu lavīna, ka meitene nespēja piecelties kājās. Tumsa likās tik baiga, ka nebija nekādas starpības, vai acis ir vaļā vai ciet. Nekādu troksni nedzirdēja. Un tas bija visdrausmīgākais mirklis, kādu Džila savā mūžā līdz šim piedzīvojusi. Ja nu viņa ir viena, ja nu citi… Tad viņa izdzirda sev līdzās kādu kustamies. Un drīz visi trīs drebošās balsīs skaidroja, ka laikam nevienam no viņiem neviens loceklis nav lauzts.
— Mēs noteikti nespēsim piecelties kājās, — teica Skrabs.
— Un vai jūs jūtat, cik silts te ir? — atskanēja Purvaspīdoņa balss. — Tas nozīmē, ka mēs esam dziļi apakš zemes, varbūt pat jūdzes dziļumā.
Visi klusēja. Pēc kāda brīža Purvaspīdonis ieteicās:
— Man pazudušas šķiltavas.
Pēc ilga klusuma ierunājās arī Džila: — Man briesmīgi slāpst.
Neviens neko neierosināja darīt. Acīmredzot jau neko arī nevarēja darīt. Kādu laiku viņi nejutās tik slikti, kā, iespējams, varētu gaidīt. Tas tāpēc, ka viņi bija ļotinoguruši.
Pēc ļoti gara klusuma brīža bez mazākā brīdinājuma ierunājās kāda ārkārtīgi savāda balss. Viņi tūdaļ saprata, ka tā nebūt nav tā vienīgā balss visā pasaulē, ko slepenībā katrs bija gribējis izdzirdēt, proti, Aslana balss. Šī balss bija tumša un vienmuļa —ja zināt, ko tas nozīmē; varētu sacīt, ka tā bija balss, melna kā piķis. Tā noprasīja:
— Ko gan še darāt jūs, ak Virszemes būtnes?
Desmitā nodaļa bezsaules ceļojumi
— Kas tur ir? — ceļotāji vaicāja.
— Es esmu Zemzemes robežapgabala gubernators, un man līdzās stāv simt bruņotu zemessargu, — skanēja atbilde. — Pasakiet ātri, kas jūs esat un kāds uzdevums jūs atvedis uz Dzīļu valstību.
— Mēs te iekritām nejauši, — pietiekami patiesīgi paskaidroja Purvaspīdonis.
— Iekrīt daudzi, bet tikai retais atgriežas saules apspīdētās zemēs, — sacīja balss. — Sagatavojieties tagad nākt man līdzi pie Dzīļu valstības Karalienes.
— Ko viņa no mums grib? — piesardzīgi pavaicāja Skrabs.
— To es nezinu, — teica balss. — Par viņas gribu nav jājautā, tai jāpaklausa.
Kamēr viņš izrunāja šos vārdus, atskanēja nelielam sprādzienam līdzīgs troksnis un dobumu pārplūdināja pelēkzilgana gaisma. Visas cerības, ka runātājs tukši lielījies, minot simt bruņotus apakšniekus, vienā mirklī izgaisa. Džila, acis mirkšķinādama, skatījās uz blīvo pūli. Zemessargi bija dažādi augumā, sākot no maziem pundurīšiem pēdas garumā līdz diženiem radījumiem, kas garumā pārsniedza cilvēkus. Visiem rokās bija trijžuburu dakšas, un visi izskatījās ārkārtīgi bāli un stāvēja nekustīgi kā statujas. Citādi viņi bija ļoti atšķirīgi cits no cita — dažiem bija astes, dažiem ne, vairākiem bija kuplas bārdas, citiem — ļoti apaļas, gludas sejas un galvas kā ķirbji. Tiem bija gan
gari, smaili deguni un gari, gaļīgi deguni, līdzīgi maziem snuķiem, gan milzīgi, masīvi deguni. Dažiem vīriem pieres vidū rēgojās rags. Taču vienā ziņā viņi visi bija līdzīgi — ikvienam no šā simta seja bija tik skumīga, cik nu vien tas iespējams. Tās šķita tik skumīgas, ka pēc pirmā acu uzmetiena Džila aizmirsa, ka ir no tiem baidījusies. Viņa juta, ka gribētu tos kaut kā iepriecināt.
— Nu, ziniet! — sacīja Purvaspīdonis, berzēdams rokas. — Man tieši tas bija vajadzīgs. Ja šie puiši neiemācīs mani skatīties uz dzīvi nopietni, tad es nezinu, kas to varētu izdarīt. Paverieties uz to puisi ar valzirga ūsām vai tajā ar…
— Slienieties kājās, — sacīja zemessargu komandieris.
Nekas cits neadika. Visi trīs uztrausās kājās un sadevās
rokās. Tādā brīdī kā šis ikviens gribēja turēt drauga roku, un zemessargi viņus ielenca, lāčodami uz savām lielajām, mīkstajām pēdām, kurām bija gan desmit, gan divpadsmit, gan reizēm neviena pirksta.
— Soļos marš! — uzsauca gubernators, un viņi paklausīja.
Aukstā gaisma plūda no lielas bumbas gara stieņa galā, un garākais punduris nesa to gājienam pa priekšu. Šajā skumīgajā gaismā ceļiniekiem kļuva redzams, ka viņi atrodas dabiskā dobumā; sienas un jumts bija vienos punos, izliekumos un iedobēs — tūkstošiem fantastiskās formās —, un bruģētā grīda, viņiem ejot, pamazām slīga arvien zemāk. Džilai pārdzīvojums bija smagāks nekā citiem, viņa nevarēja ciest tumšas vietas zem zemes. Un, kad, ceļam turpinoties, alas jumts slīga arvien zemāk un eja kļuva šaurāka, un gaismas nesējs pakāpās sānis, un punduri cits pēc cita saliecās (to nedarīja tikai paši mazākie) un laidās iekšā nelielajā, tumšajā spraugā, un pazuda, viņa manīja, ka nespēj vairs ilgāk to paciest.
— Es nespēju līst tur iekšā, nespēju! Es nespēju to darīt! — viņa elsoja. Zemessargi neteica neko, bet visi nolaida zemāk dakšas un pavērsa tās pret Džilu.
— Mierā, Poula, — teica Purvaspīdonis. — Šie lielie puiši nelīstu tur iekšā, ja sprauga tālāk nekļūtu platāka. Un viens labums šai Zemzemei piemīt— mums nelīs uz galvas lietus.
— Vai dieniņ, jūs nesaprotat! Es nevaru! — Džila vaimanāja.
— Padomā, kā es jutos uz klints, — teica Skrabs. — Purvaspīdoni, ejiet jūs pa priekšu, un es sekošu Džilai.
— Taisnība, — piekrita Purvaspīdonis, nomezdamies rāpus. Tu turies man cieši uz papēžiem, Poula, un Skrabs mīs cieši uz tavējiem. Tad mums visiem būs labi.
— Labi! — Džila noņurdēja un tomēr nometās uz četrām, un viņi, atspiedušies uz elkoņiem, ierāpoja spraugā. Tā nu bija nejauka vieta. Viņiem likās, ka vilkšanās ar seju pie zemes ilgusi veselu pusstundu, kaut gan īstenībā bija pagājušas tikai piecas minūtes. Bija karsts. Džilai šķita, ka viņa noslāps. Tomēr beidzotpriekšā parādījās blāva gaisma, tunelis kļuva platāks un augstāks, un viņi iznāca no tā ārā nosvīduši, netīri un satraukti — iznāca tik lielā alā, ka tā gandrīz neizskatījās pēc alas.
To pildīja nespodra, miegaina vizma, tāpēc nebija vajadzīga zemessargu dīvainā laterna. Grīdu klāja kāds mīksts sūnu paveids, un no šīs sūnas augšup stiepās neparasti veidojumi — gari un sazaroti kā koki, bet tik trausli kā sēnes. Tie auga pārāk reti, lai tas būtu mežs, drīzāk tas līdzinājās parkam. Gaisma (zaļganpelēka) likās plūstam gan no šiem veidojumiem, gan no sāniem, un tā nebija pietiekami spilgta, lai paceltos līdz alas griestiem, kas droši vien pletās kaut kur tālu pār galvām. Tagad viņiem lika soļot šķērsām pāri šai rāmajai, maigajai, miegainajai telpai. Tā šķita diezgan skumja, tomēr šīs skumjas bija mierpilnas, līdzīgas liegai mūzikai.
Te viņi pagāja garām desmitiem neparastu dzīvnieku, kas gulēja uz trūdzemes vai nu beigti, vai miegā, — Džila nevarēja izšķirties, kurš secinājums būtu pareizāks. Vairākums no tiem piederēja kādam pūķu vai sikspārņu paveidam, Purvaspīdonis arī nezināja, kuram.
— Vai viņi te aug? — Skrabs vaicāja gubernatoram.
Tas likās ļoti pārsteigts, ka viņu kāds uzrunā, taču atbildēja:
— Nē. Tie visi ir zvēri, kas atraduši ceļu lejup pa aizām un alām, projām no Virszemes uz Dzīļu valstību. Daudzi nonāk lejā, un tikai nedaudzi atgriežas saules apspīdētajās zemēs. Runā, ka tie atmodīšoties tad, kad pienākšotpasaules gals.
Kad tas bija izsacīts, gubernatora mute aizvērās līdzīgi lādei, un bērni alas dziļā klusuma ietekmē juta, ka neuzdrīkstēsies vairs teikt ne pušplēsta vārda. Pundurīšu basās kājas, grimstot dziļajās sūnās, nesacēla ne mazāko troksnīti. Te nebija ne vēja, ne putnu, nečaloja ūdens. Nebija jaušama arī neparasto dzīvnieku elpa.
Nogājuši vairākas jūdzes, viņi pienāca pie klinšu sienas un pa zemu, velvētu ceļu iegāja citā dobumā. Tomēr šī ieeja nebija tik drausmīga kā iepriekšējā, un Džilai izdevās iziet tai cauri, nepieliecot galvu. Tā aizstiepās līdz mazākai alai, kas bija gara un pašaura, tomēr apmēros atgādināja katedrāli. Un te, izstiepies visā garumā, ciešā miegā gulēja milzīgs vīrietis. Viņš bija krietni lielāks par visiem milžiem, un viņa seja nelīdzinājās milžu mūļiem — tā šķita dižena un skaista. Viņa krūtis zem sniegbaltās bārdas rāmi cēlās un slīga lejup, bet bārda klājās pāri līdz viduklim. Viņu apmirdzēja tīra, sudrabaina gaisma (neviens nespēja saskatīt, no kurienes tā nāk).
— Kas tas ir? — vaicāja Purvaspīdonis. — Neviens tik ilgi nebija runājis, ka Džila brīnījās, kā viņam uzradusies tāda drosme.
— Tas ir sirmais Laiku Tēvs, kas reiz valdījis pār
Virszemi, — sacīja gubernators. — Un tagad viņš ir nogrimis lejā, Dzīļu valstībā, un sapņo par visu, ko darījis virszemes pasaulē. Daudzi nogrimst, un maz ir tādu, kas atgriežas saules apspīdētajā pasaulē. Stāsta, ka viņš pamodīšoties tad, kad pienākšot pasaules gals. Un no šīs alas viņi atkal iegāja citā un tad vēl citā, un beidzot Džilai sajuka to skaits, bet viņi visu laiku turpināja soļot lejup, un ik ala atradās zemāk par iepriekšējo, līdz jau doma vien par zemes svaru un vietas dziļumu smacēja vai nost. Beidzot viņi nonāca kādā punktā, kurā gubernators pavēlēja atkal iedegt savu skumīgo laternu. Pēc tam viņi iegāja plašā un tik tumšā alā, ka nespēja tur saredzēt neko, — vienīgi, ka tieši viņu priekšā bāla smilšu strēle iesniedzas nekustīgā ūdenī. Un tur pie nelielas kuģu piestātnes stāvēja kuģis bez masta un burām, bet ar daudziem airiem. Viņiem pavēlēja
kāpt uz borta un aizveda uz priekšgalu, kur brīvajā vietā pirms airētāju soliem atradās sēdekļi, kas lokā izvijās falšbortā.
— Vienu gan es gribētu zināt, — sacīja Purvaspīdonis, — proti, vai kāds no mūsu pasaules, tas ir, no slavenākajiem cilvēkiem, kādreiz devies tādā ceļojumā kā mēs?
— Daudzi ir devušies jūras braucienos uz bālajiem krastiem, — iesāka gubernators, — un…
— Jā, es zinu, — Purvaspīdonis viņu pārtrauca, — un maz atgriezušies saules apspīdētajās zemēs. Vairāk par vienu domu jums nav, vai ne?
Bērni no abām pusēm piespiedās Purvaspīdonim cieši klāt. Viņiem bija licies, ka toreiz, kad viņi atradās virszemē, viņš daudzas ieceres aplēja kā ar aukstu ūdeni, taču te viņš, šķiet, bija vienīgais, kas sniedz mierinājumu. Tad blāvo laternu uzkāra kuģa vidusdaļā, zemessargi apsēdās pie airiem, un kuģis sāka slīdēt pa ūdeni. Lampas gaišuma pietika pavisam nelielam lokam. Skatīdamies uz priekšu, viņi nevarēja saredzēt neko vairāk kā rāmu, tumšu ūdeni, kas izgaisa pilnīgā tumsā.
— Vai dieniņ, kas ar mums notiks? — izmisusi vaicāja Džila.
— Nezaudē dūšu, Poula, — mierināja Purvaspīdonis. — Tev jāatceras viens: mēs esam atpakaļ uz pareizā ceļa. Mums vajadzēja nokļūt zem Drupu pilsētas, un nu mēs tur esam. Mēs atkal sekojam zīmēm.
Drīz viņiem iedeva ēst— plakanas, staipīgas kūkas, kam nebija gandrīz nekādas garšas. Pēc tam viņi pamazām viens pēc otra iemiga. Taču, kad pamodās, viss likās gluži tāds pats — pundurīši joprojām airēja, kuģis slīdēja uz priekšu, un priekšā joprojām bija tumsa. Cik reižu viņi pamodās un gulēja, un tad paēda, un gulēja atkal, neviens no viņiem nekad neatcerējās. Un ļaunākais bija tas, ka tu, cilvēks, sāc justies, it kā mūžīgi būtu dzīvojis uz šā kuģa, šajā tumsā, un tad sāc gudrot, vai saule, zilās debesis un vējš, un putni arī nav bijuši tikai sapnis.
Viņi jau bija tikpat kā zaudējuši cerības un pat bailes vispār par kaut ko, kad beidzotpriekšā parādījās gaišums — vārgas gaismas, tādas pašas, kāda nāca no viņu laternas. Tad pavisam negaidīti viena no gaismiņām pieslīdēja klāt, un viņi ieraudzīja, ka brauc garām kādam citam kuģim. Pēc tam viņi sastapa vairākus kuģus. Tad, urbdamies ar acīm tumsā, līdz tās sāka sāpēt, viņi redzēja, ka dažas gaismas spīd no tādām vietām kā piestātnes, mūri, torņi un kustīgi ļaužu pūļi. Taču joprojām nebija dzirdams ne mazākais troksnis.
—Va' traks! — Skrabs iesaucās. —Pilsēta! —Un drīz viņi visi redzēja, ka zēnam taisnība.
Tomēr tā bija savāda pilsēta. Ielu lukturu bija tik maz un tie atradās tik tālu cits no cita, ka mūsu pasaulē ar tiem lāgā nepietiktu pat atstatu sabūvētām mājiņām. Taču tas mazumiņš, ko šādā apgaismojumā varēja saskatīt, ļāva nojaust, ka tā varētu būt liela osta. Vienā vietā, cik noprotams, iekrāva un izkrāva veselu kuģu flotili, otrā — noliktavās nesa audumu ķīpas; trešā slējās mūri un pīlāri, kas vedināja domāt par lielām pilīm vai tempļiem, un vienmēr un visur, kur gaisma iespīdēja, virmoja nebeidzami ļaužu pūļi — simtiem zemes cilvēku, kas viegli iebikstīja cits citam, dodamies pa šaurajām ielām, plašajiem laukumiem vai milzīgajām kāpnēm. Nebeidzamo kustību pavadīja klusa murmulēšana, tā bija dzirdama, kuģim pieslīdot arvien tuvāk un tuvāk, taču nekur nedzirdēja nevienu dziesmu, ne arī kādu saucienu vai zvana skaņu, vai riteņu rīboņu. Pilsēta bija klusa un tumša, līdzīga skudru pūžņa iekšpusei.
Beidzot viņu kuģis apstājās un pietauvojās pie krasta. Mūsu ceļiniekus izsēdināja ārā un ieveda pilsētā. Ļaužu pūļi, kuros nebija divu līdzīgu seju, murdzoties mudžēja ielās, saskārās ar pleciem, sērīgajai gaismai izraujot no tumsas dažu labu bēdīgu un dīvainu vaigu. Ik pundurītis šķita tikpat rosīgs, cik skumjš, kaut arī Džila nekādi nespēja aptvert, ap ko viņi rosās. TaČu nebeidzamā kustība, bikstīšanās, steiga un mīkstie soļu trokšņi neapsīka ne uz mirkli.
Beidzot viņi pienāca pie celtnes, kas izskatījās pēc lielas pils, kaut gan apgaismoti bija tikai daži logi. Te nu viņus ieveda iekšā, lika šķērsot pagalmu un doties augšā pa nez cik kāpnēm. Galu galā, viņi nokļuva lielā, slikti apgaismotā istabā. Taču kādā stūrī — ak prieks un līksmība! — bija arka, pa kuru iespīdēja gluži citāda — spoža gaisma, tādas lampas īstā, dzeltenīgā, siltā gaisma, pie kādas pieraduši cilvēki. Šī gaisma krita uz arkādes kāpņu apakšā; kāpnes savukārt izvijās augšup pa īsu, šauru eju starp divām akmens sienām. Gaisma šķita plūstam no augšas. Divi zemessargi stāvēja katrs savā arkādes pusē — kā sargi vai sulaiņi.
Gubernators piegāja pie viņiem un pateica itin kā paroli:
— Daudzi nogrimst Zemzemē.
— Un maz ir tādu, kas atgriežas saules apspīdētajās zemēs, — viņi atbildēja, it kā tā būtu paroles otra puse. Visi trīs ceļinieki sabāza galvas kopā un šo to pārrunāja. Beidzot dežurējošais punduris sacīja:
— Ziņoju jums, ka visžēlīgā Karaliene ir aizceļojusi svarīgās darīšanās. Šos Virszemes iemītniekus labāk vajadzētu ieģērbt spaidu kreklos un turēt cietumā, līdz viņas augstība pārradīsies mājās. Maz ir tādu, kas atgriežas saules apspīdētajās zemēs.
Šajā mirklī sarunu pārtrauca kāda skaņa, kas Džilai šķita visjaukākā visā pasaulē un nāca no augšas, no kāpņu gala. Tā bija dzidra, skanīga, pilnīgi cilvēciska skaņa, un runātājs bija jauns vīrietis.
— Ko tu tur esi sapulcinājis, Malagateram? — balss uzsauca. Virszemniekus, ak tā! Uzved viņus pie manis — un tūlīt.
— Lūdzu, jūsu augstību atcerēties… — iesāka Malagaterams, taču balss viņu pārtrauca.
— Es lūdzu, lai tu manai augstībai bez ierunām paklausītu, vecais pļāpa. Uzved viņus augšā, —balss sauca.
Malagaterams pagrozīja galvu, pamāja, lai ceļinieki viņam seko, un devās augšup pa kāpnēm. Ar katru soli gaisma kļuva spožāka, sienas klāja krāšņi gobelēni. Kāpņu augšgalā caur plāniem aizkariem mirdzēja zeltaina gaisma. Zemessargi pašķīra aizkarus un pakāpās sānis. Visi trīs iegāja iekšā. Viņi atradās skaistā telpā ar bagātīgām sienassegām, uguns liesmām tīrā kamīnā un dzirkstošu sarkanvīnu kristāla glāzē uz galda. Piecēlās jauns, gaišmatains vīrietis, lai viņus apsveiktu. Viņš bija skaists un izskatījās gan drošsirdīgs, gan laipns, kaut arī viņa sejā bija kāds vaibsts, kas šķita neiederīgs. Viņš bija ģērbies melnā un izskatījās nedaudz līdzīgs Hamletam.
— Esiet sveicināti, virszemieši! —viņš iesaucās. —Bet pagaidiet brītiņu! Izlūdzos žēlastību! Es taču jau esmu ar jums ticies — ar jums, abi jaukie bērniņi, un šo jūsu dīvaino vadoni. Vai tad es jūs visus trīs nesastapu uz tilta pie Etinstīreļa robežām, jādams līdzās milēdijai?
—Ā… jūs esat Melnais bruņinieks, kas klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmis? — iesaucās Džila.
— Un vai tā dāma bija Zemzemes Karaliene? —vaicāja Purvaspīdonis nebūt ne draudzīgā balsī. Un Skrabs, kas domāja tāpat, izgrūda:
— Jo, ja tā bija, tad, manuprāt, viņa rīkojās gaužām neglīti, aizsūtīdama mūs uz milžu pili, kur tie varmākas grasījās mūs apēst. Ko ļaunu mēs viņai bijām nodarījuši, es gribētu zināt.
— Kā tad tā, — raukdams pieri, iesaucās Melnais bruņinieks. —Ja tu, zēn, nebūtu tik jauniņš pretinieks, mēs ar tevi izšķirtu šo strīdu, kaudamies uz dzīvību un nāvi. Es necietīšu, ka milēdijas godu aizskar kaut ar vienu vārdu. Bet par vienu gan jūs varat nešaubīties — lai ko viņa jums teica, viņa to darīja, labu nodomu vadīta. Jūs viņu nepazīstat. Viņa sevī iemieso visus tikumus —patiesīgumu, žēlsirdību, pastāvību, maigumu, drosmi un tā tālāk. Es to saku, jo zinu. Jau viņas laipnība pret mani, kas nespēj viņai to atdarīt, varētu būt viela brīnišķīgam stāstam. Taču kopš šī brīža jūs viņu iepazīsit un iemīlēsit. Starp citu, kā ar jūsu uzdevumiem, kas jāpilda Zemes Dzīlēs?
Pirms Purvaspīdonis paspēja Džilu apsaukt, viņa nobēra:
— Mēs, lūdzu, mēģinām atrast Nārnijas princi Riliānu. — Un tad viņa aptvēra, kādā šausmīgā riskā iekūlusies: šie cilvēki varētu būt ienaidnieki. Taču bruņinieks neizrādīja ne mazāko interesi.
— Riliāns? Nārnija? — viņš nevērīgi noprasīja. — Nārnija? Kas tā ir par zemi? Nekad šo vārdu neesmu dzirdējis. Tā droši vien atrodas tūkstošiem jūdžu attālumā no Virszemes daļām, ko es pazīstu. Laikam gan bija dīvaina iedoma, kas vedināja jūs meklēt šo — kā jūs viņu nosaucāt? Riliānu? Triliānu? — milēdijas valstībā. Es patiešām skaidri zinu, ka te tāda cilvēka nav. — Viņš ļoti skaļi iesmējās, un Džila klusībā nodomāja: "Diez vai tas ir tas neiederīgais viņa sejā? Vai viņš ir pamuļķis?"
— Mums bija uzdevums uzmeklēt vēsti Drupu pilsētas akmeņos, —sacīja Skrabs. —Un mēs ieraudzījām vārdus: ZEM MANIS.
Bruņinieks iesmējās vēl sirsnīgāk nekā iepriekš. — Ar to jūs piekrāpa visvairāk, — viņš sacīja. — Jūsu nodoma īstenošanai ar šiem vārdiem nav nekāda sakara. Būtu jūs pavaicājuši milēdijai, viņa būtu devusi jums labāku padomu. Jo šie vārdi ir viss, kas palicis no garāka teiciena, kurš senos laikos — viņa to labi atceras — bijis iekļauts šādās dzejas rindās:
Lai gan es krītu nu bez troņa pazemē,
Zem manis reiz bij' visa pasaule.
No tā ir skaidri secināms, ka viens no šeit apraktajiem varenajiem senlaiku milžiem licis šīs lepnās rindas iegravēt akmenī virs savas atdusas vietas, kaut arī, dažiem akmeņiem sadrūpot un citiem tiekot aiznestiem uz jaunām ēkām, un spraugas piepildot ar gružiem, palikuši tikai divi vārdi, ko tagad iespējams izlasīt. Vai tas nav smieklīgākais joks pasaulē — iedomāties, ka šie vārdi domāti jums?
Skrabam tin Džilai tas bija kā auksta ūdens šalts, jo viņiem likās ļoti iespējams, ka šiem vārdiem nav ne mazākā sakara ar meklējumiem un tie ierakstīti pavisam nejauši.
— Neklausieties, ko viņš saka, — teica Purvaspīdonis.
— Nav nekādu nejaušu gadījumu. Mūsu vadonis Aslans, un viņš bija tur, kad milžu Ķēniņš lika iekalt šos burtus, un viņš jau zināja visu, kas ar tiem notiks, arī šo te.
— Tam jūsu vadonim jābūt ilgdzīvotājam, draugs, — bruņinieks sacīja, atkal iesmiedamies.
Džilu visa šī runāšana sāka kaitināt.
— Un man šķiet, kungs, — atteica Purvaspīdonis,
— ka šī jūsu dāma arī laikam ir ilgdzīvotāja, ja viņa atceras dzejas rindas tādas, kādas tās bija, kad tika iekaltas akmenī.
— Ļoti asprātīgi, varžuģīmi, — teica bruņinieks, uzsizdams Purvaspīdonim uz pleca un atkal iesmiedamies. Un jūs esat trāpījis desmitniekā. Viņai ir dievišķa izcelsme, un viņa nepazīst nedz vecumu, nedz nāvi. Es esmu viņai jo vairāk pateicīgs par nebeidzamo dāsnumu pret tādu nabaga nožēlojamu mirstīgo kā es. Jo jums, kungi, jāzina, ka es esmu cilvēks, kura piemeklējušas ļoti savādas nelaimes, un tieši Karaliene savā žēlsirdībā spēj mani paciest. Vai es pieminēju pacietību? Jā, taču viss sniedzas daudz tālāk.
Viņa man solījusi Virszemē lielu karaļvalsti, un, kad es būšu karalis, viņa savā nebeidzamajā laipnībā ir apsolījusi sniegt man savu roku, noslēdzot laulību. Tomēr stāsts ir pārākgarš, lai jūs izsalkuši stāvētu manā priekšā un klausītos. Ei, jūs! Atnesiet maniem viesiem vīnu un Ligdvelleru pusdienas. Lūdzu, sēdieties, kungi. Mazā jaunkundz, sēdi šai krēslā. Jūs dzirdēsit visu.
.
Vienpadsmitā nodaļa Tumšajā pilī
Kad maltīte (kas sastāvēja no baložgaļas pīrāga, auksta šķiņķa, salātiem un kūkām) bija atnesta un visi pievilkuši krēslus pie galda un sākuši ēst, bruņinieks turpināja:
— Jums, draugi, jāsaprot, ka es nezinu neko — kas esmu un no kurienes esmu ieradies Tumsas pasaulē. Neatceros laiku, kad nedzīvoju — kā tagad — debešķīgās Karalienes galmā; taču kāds man it kā iečukstējis, ka viņa mani izglābusi no kādas ļaunas burvības un savā milzīgajā dāsnumā atvedusi šurp. (Godavīr varžukāja, jūsu kauss ir tukšs. Atļaujiet man to piepildīt.) Un tas man šķiet jo iespējamāk, jo pat tagad mani apvij burvju saites, no kurām var atbrīvot vienīgi milēdija. Katru nakti pienāk stunda, kad mani prāti drausmīgi pārmainās un pārmainās arī mans ķermenis. Sākumā es kļūstu dusmīgs un nesavaldīgs — esmu ar mieru mesties virsū saviem dārgajiem draugiem un viņus nogalināt (ja mani nesasien). Un pēc tam es izskatā pārvēršos par lielu čūsku — izsalkušu, niknu un nāvīgu. (Kungs, lūgtum, paņemiet vēl vienu baloža krūtiņu, es jūs lūdzu.) Tā viņi man stāsta, un viņi, protams, runā patiesību, jo milēdija saka to pašu. Es pats neko neapzinos, jo tad, kad liktenīgā stunda pagājusi, es pamostos, aizmirsis šo nejauko lēkmi, un atgūstu savu pienācīgo izskatu un veselo saprātu — vienīgi jūtos mazliet noguris. (Mazā dāma, ēd vienu no šīm medus kūkām, ko man atgādāja no kādas barbariskas pasaules tālajos dienvidos.) Viņas majestāte Karaliene ar savas mākas palīdzību ir uzzinājusi, ka no šīs burvestības es tikšu atpestīts, kad viņa būs mani iecēlusi šajā Virszemes valstī par karali un uzlikusi man galvā kroni. Valsts ir jau izvēlēta, tāpat kā precīzi izvēlēta vieta, kur mēs izlauzīsimies Virszemē. Viņas zemessargi strādāja dienu un nakti, rakdami zem tās ceļu, un tagad tikuši tik tālu un tik augstu, ka nav atlicis vairs pat divdesmit pēdu no zāles, pa kuru staigā šīs valsts Virszemes iedzīvotāji. Tagad jau ļoti drīz virszemniekus piemeklēs viņu liktenis. Šonakt milēdija pati atrodas izrakumos, un es gaidu ziņu, kad doties pie viņas. Tad sagrūs plānais jumts, kas joprojām šķir mani no manas karalistes, un es kopā ar savu vadoni un tūkstoš zemessargiem pie sāniem, bruņās tērpies, jāšu uz priekšu, pēkšņi uzbrukšu mūsu ienaidniekiem, nokaušu galvenos vadoņus, noslaucīšu no zemes nocietinājumus un, bez šaubām, divdesmit četru stundu laikā kļūšu par viņu kronēto karali.
— Viņu liktenis gan nav apskaužams, vai ne? — piezīmēja Skrabs.
— Tu esi brīnumjauks, apķērīgs puisēns! — izsaucās bruņinieks. — Jo, goda vārds, līdz šim man tas nebija ienācis prātā. Es saprotu, ko tu domā. — Kādu brīdi viņš izskatījās mazliet, pavisam mazlietiņ noraizējies, taču tad viņa seja noskaidrojās un, atkal pasmējies savus skaļos smieklus, viņš teica: — Bet es nospļaujos uz nopietnību! Vai tad pasaulē ir kaut kas jocīgāks un smieklīgāks par domu, kā viņi tur rosās savos darbos un viņiem pat sapnī nerādās, ka zem mierīgajiem tīrumiem un grīdām, tikai ass dziļumā, atrodas liela armija, kas ir gatava gāzties uz tiem kā ūdensplūdi! Viņi to nemūžam nebūs nojautuši. Kad pirmās bēdas par sakāvi būs aiz muguras, viņi paši diez vai darīs ko citu, kā vien smiesies par šādu domu!
— Man tas it nemaz neliekas jocīgi, — sacīja Džila. — Manuprāt, jūs būsit ļauns tirāns.
— Ko? — noprasīja bruņinieks, joprojām smiedamies un paijādams viņas galvu, tā ka Džila aiz dusmām nezināja, kur likties. — Vai mūsu mazā meitenīte ir liela politiķe? Bet neuztraucies, dārgumiņ! Valdīdams valsti, es allaž rīkošos pēc milēdijas padoma; viņa tad būs arī mana Karaliene. Viņas vārds būs man likums, tāpat kā mans vārds būs likums cilvēkiem, kurus mēs būsim uzvarējuši.
— Tur, no kurienes es nāku, — sacīja Džila, kam bruņinieks aizvien vairāknepatika,augstunevērtē vīriešus, kas ļauj sievām viņus izrīkot.
— Es galvoju, ka tad, kad tev būs vīrs, tu domāsi citādāk, —teica bruņinieks, acīmredzotuzskatīdams savus vārdus par ļoti jocīgiem. — Taču ar milēdiju ir citādi. Es labprāt klausos, ko viņa, kas mani paglābusi no tūkstoš briesmām, saka. Neviena māte nav tik maigi rūpējusies par savu bērnu kā žēlīgā Karaliene par mani. Redziet, par spīti citām rūpēm un raizēm, viņa bieži dodas ar mani izjādēs pa Virszemi, lai pieradinātu manas acis pie saules gaismas. Un tad man jābūt pilnīgi apbruņotam un jānolaiž sejsegs, lai neviens cilvēks neredzētu manu seju, un runāt es arī ne ar vienu nedrīkstu. Jo, pateicoties savām maģijas mākslām, viņa uzzinājusi, ka sarunas aizkavētu manu atbrīvošanu no mokpilnās burvestības, kas mani nomāc. Vai tad tā nav dāma, kas būtu vīrieša nedalītas pielūgsmes vērta?
— Izklausās, ka dāma ir ļoti jauka, — Purvaspīdonis to teica tādā tonī, kas liecināja par pretējo.
Vakariņas vēl nebija beigušās, kad viņiem bruņinieka runas bija jau pagalam apnikušas. Purvaspīdonis prātoja: "Nez, kādu rotaļu tā ragana īsti spēlē, jauno muļķi?" — "Patiesībā viņš ir liels bērns," klusībā nodomāja Skrabs. "Šis stulbenis tekalē, ieķēries sievietes brunčos." Un Džila skaitās: "Viņš irvisvientieslgākais, iedomīgākais, savtīgākais nelga, ko es pēc ilga laika redzu." Taču, kad maltīte bija galā, bruņinieka oma mainījās. Nu viņš vairs nesmējās.
— Draugi, —viņš sacīja, —tagad tuvojas mana stunda.
Es kaunos, ka jūs mani redzēsit, tomēr baidos palikt viens. Drīz viņi ienāks un piesies manas rokas un kājas tur pie tā krēsla. Ak vai, tas jādara, viņi apgalvo, ka es savā ārprātā varu iznīcināt visu, kas gadītos pie rokas.
— Ziniet, — Skrabs atteica, — protams, man ļoti žēl, ka esat noburts, bet ko šie nelieši darīs ar mums, kad viņi atnāks jūs saistīt? Tie runāja, ka likšot mūs cietumā. Un mums ļoti nepatīk tās tumšās vietas. Mums labāk gribētos palikt te… līdz jums kļūs labāk… ja mēs drīkstam.
— Tā ir laba doma, — bruņinieks sacīja. — Parasti manā ļaunajā stundā kopā ar mani paliek vienīgi pati Karaliene. Viņa tik maigi rūpējas par manu godu, ka nekādi nevēlas pieļaut, lai manus ārprāta lēkmē izkliegtos vārdus dzirdētu vēl kādas —ne tikai viņas —ausis. Tomēr man neizdosies viegli pierunāt savus kalpus pundurus, lai atstāj jūs pie manis. Un, manuprāt, es jau tagad dzirdu uz kāpnēm viņu klusos soļus. Izejiet pa tām durvīm, tās veras uz manām pārējām istabām. Un tur vai nu gaidiet, līdz viņi būs mani atsējuši, vai, ja gribat, atgriezieties un sēdiet manas trakuma lēkmes laikā šepat.
Ceļinieki, paklausīdami viņa norādījumiem, izgāja no istabas pa durvīm, kuras līdz šim vēl nebija redzējuši atvērtas. Tādējādi viņi, patīkami pārsteigti, nokļuva nevis tumsā, bet apgaismotā gaitenī. Viņi mēģināja atvērtvairākas durvis un atrada (un tas bija ļoti vajadzīgi) ūdens trauku, kur nomazgāties, un pat spoguli.
— Viņš pat neieminējās, lai pirms vakariņām nomazgājamies, — sacīja Džila, slaucīdama seju. — Savtīgais un patmīlīgais sivēnaste.
— Vai dosimies atpakaļ vērot burvestību vai paliksim šeit? —vaicāja Skrabs.
— Es balsoju par to, ka jāpaliek šeit. Es negribētu to redzēt, — sacīja Džila. Tomēr tajā pašā laikā viņu mazliet urdīja ziņkāre.
— Nē, iesim atpakaļ, — ierosināja Purvaspīdonis. — Mēs varētu iegūt kādas ziņas, un mums noder jebkura. Esmu pārliecināts, ka šī Karaliene ir ragana un mūsu ienaidniece. Un šie "zemessargi", mūs ieraudzījuši, iegāzīs pa galvu. Šajā zemē tik stipri ož pēc briesmām, meliem, maģijas un nodevības, krietni vairāk nekā jebkur citur, kur esmu to visu saodis. Mums jātur vaļā gan acis, gan ausis.
Viņi atgriezās atpakaļ gaitenī un uzmanīgi atgrūda vaļā durvis.
— Viss kārtībā, — sacīja Skrabs, ar to domādams, ka istabā nav zemessargu. Tā nu visi atgriezās telpā, kur bija vakariņojuši.
Galvenās durvis tagad bija aizvērtas, apslēpjot aizkaru, kuru viņi bija atbīdījuši, ienākot pirmoreiz. Bruņinieks sēdēja dīvaina izskata sudraba krēslā, ap potītēm, ceļgaliem, elkoņiem, roku locītavām un vidukli viņam vijās virves. Viņa piere bija nosvīdusi un seja saviebta ciešanās.
— Nāciet iekšā, draugi, — viņš sacīja, pacēlis acis augšup. — Lēkme vēl nav sākusies. Netrokšņojiet, jo es okšķerim kambarsulainim sacīju, ka jūs guļat. Ak… jūtu to tuvojamies. Aši! Klausieties, kamēr es vēl valdu pār savām izjūtām. Kad uznāks lēkme, tad ļoti var būt, ka es lūgšos un prasīšu — gan diedelēdams, gan draudēdams —, lai jūs atraisāt virves. Viņi stāsta, ka es tā darot. Es piesaukšu jūs pie visa, kas svēts, un pie visa, kas nešķists. Taču neklausieties manī. Nocietiniet sirdis un aizbāziet ausis. Kamēr es būšu saistīts, jums nevajadzēs baidīties. Bet, ja es izkļūšu no krēsla, tad pirmām kārtām atgriezīsies mans ārprāts un pēc tam… —Viņš nodrebinājās. — Es pārvērtīšos par riebīgu čūsku.
— Nē, nebaidieties, ka mēs jūs izlaidīsim no acīm, — Purvaspīdonis viņu mierināja. — Mums nav vēlēšanās satikties nedz ar vājprātīgiem cilvēkiem, nedz čūskām.
— Nekādā ziņā, — reizē noteica Skrabs un Džila.
— Tomēr, — Purvaspīdonis viņiem iečukstēja, — nebūsim īpaši pārliecināti. Jāsaglabā modrība. Ziniet, visu citu mēs jau esam saputrojuši. Viņš būs viltīgs. Ja ieskriesies, es nebrīnīšos ne par ko. Vai varam paļauties viens uz otru? Vai varam apsolīt, ka nepieskarsimies virvēm, lai ko viņš teiktu? Lai ko viņš teiktu, vai saprotat?
— Jā gan! — atsaucās Skrabs.
— Pasaulē nav nekā tāda, ko viņš varētu pateikt vai izdarīt, kas liktu mainīt domas, — solījās Džila.
— Kuš! Kaut kas notiek, — nočukstēja Purvaspīdonis.
Bruņinieks vaidēja. Viņa seja bija bāla, virves viņam
darīja sāpes. Un vai nu tāpēc, ka Džilai sametās viņa žēl, vai cita iemesla dēļ meitenei šķita, ka bruņinieks izskatās patīkamāks nekā līdz šim.
— Ak, —viņš nokunkstējās. — Burvestības, burvestības… stingais, samežģītais, aukstais, lipīgais ļaunās maģijas tīkls. Dzīvs aprakts. Ievilkts dziļi pazemē, tumsā, kas melna kā sodrēji… Cik gadu pagājis?… Vai esmu te, bedrē, nodzīvojis desmit vai tūkstoš gadu? Visapkārt tārpi, ne vīri. Ak, esiet žēlīgi! Atbrīvojiet mani, ļaujiet man iet atpakaļ! Ļaujiet man sajust vēju un redzēt debesis… Tur bija mazs ezeriņš. Kad skatījās lejup, ūdenī varēja redzēt kokus atspīdam ar lapotnēm uz leju, un dziļi, ļoti dziļi zem tiem zilgoja debesis.
To visu viņš bija runājis klusi, tagad bruņinieks pacēla acis, stingri ielūkojās pārējiem acīs un skaidri un gaiši uzsauca:
— Aši! Patlaban esmu pie pilna prāta. Ik nakti atgūstu saprātu. Ja vien es spētu izkļūt no šī burvju krēsla, tad saprāts saglabātos. Es atkal būtu cilvēks. Taču viņi mani ik nakti sasien, un tāpēc iknakti šī iespēja paiet garām. Bet jūs neesat mani ienaidnieki. Es neesmu jūsu gūsteknis. Aši! Pārgrieziet virves!
— Stāviet un nekustieties! Mieru! — Purvaspīdonis uzsauca abiem bērniem.
— Es jūs lūdzu no sirds mani uzklausīt, — sacīja bruņinieks, piespiezdamies runāt rāmi. — Vai viņi jums vēstījuši, ka vajag tikai atbrīvot mani no šī krēsla un es jūs nogalēšu un pats pārvērtīšos par čūsku? Es noprotu no jūsu sejas izteiksmes, ka viņi to ir darījuši. Tie ir meli. Tieši šajā stundā es esmu pie pilnas saprašanas, visu pārējo diennakts daļu esmu noburts. Jūs neesat ne tā saucamie zemessargi, ne burvji un raganas. Kāpēc jūs esat viņu pusē? Parādiet man laipnību, pārgrieziet virves!
— Mieru! Mieru! Mieru! — visi trīs ceļinieki uzsauca cits citam.
—Ak, jūsu sirdis ir no akmens, —nopūtās bruņinieks. — Ticiet man— jūs skatāties uz kropli, kas pārcietis vairāk nekā jebkurš mirstīgais spēj pārciest. Ko ļaunu esmu jums nodarījis, ka jūs nostājaties manu ienaidnieku pusē, lai viņi varētu mani turēt tik briesmīgā stāvoklī? Un laiks aizrit. Patlaban jūs spējat mani glābt; kad šī stunda paies, es atkal būšu nesapratīgs — spēļlietiņa un klēpja sunītis, nē, pareizāk būs dēvēt mani par bandinieku vai ieroci, kas pieder visvelnišķīgākajai burvei, kāda jebkad perinājusi pret cilvēkiem nelaimes. Un šonakt, vienīgajā naktī no visām, kad viņa ir projām, jūs atņemat man iespēju, kāda varbūt vairs nekad neradīsies!
— Tas ir briesmīgi. Kaut jel mēs nebūtu nākuši iekšā, pirms tas nav beidzies, — Džila sacīja.
— Mieru! — atgādināja Purvaspīdonis.
Sasietā jaunekļa balss pieauga skaļumā līdz kliedzienam.
— Atbrīvojiet mani, es saku! Padodiet manu zobenu! Manu zobenu! Kad būšu brīvs, tad atriebšos zemessargiem tā, ka Zemzemē par to runās vēl tūkstoš gadu!
— Nu sākas ārprāts, — Skrabs piezīmēja. — Ceru, ka mezgli ir cieši sasieti.
—Jā, — piekrita Purvaspīdonis. —Ja viņš tagad kļūtu brīvs, tad cirstu ar divkāršu spēku. Bet es neprotu veikli apieties ar zobenu. Nebrīnītos, ja viņš pievārētu mūs abus, un tad Poula paliktu viena, un viņai vajadzētu tikt galā ar čūsku.
Sasietais patlaban tā raustīja virves, ka tās iegriezās roku locītavās un potītēs. — Sargieties! — viņš teica. — Sargieties! Kādu nakti es tiešām tās saraušu. Bet toreiz tā bija Ragana. Šonakt viņas te nebūs un jums nepalīdzēs. Atbrīvojiet mani, un es būšu jūsu draugs. Citādi atkal kļūšu par jūsu nāvīgu ienaidnieku.
— Viltīgs, vai ne? — piezīmēja Purvaspīdonis.
— Reiz par visām reizēm! — iesaucās gūsteknis. — Es jūs no sirds lūdzu mani atbrīvot. Visu baiļu un visas mīlestības vārdā, Virszemes skaidro debesu, lielā Lauvas, paša Aslana vārdā es pavēlu jums…
—Vai! —iekliedzās visi ceļinieki, it kā sajutuši belzienu.
— Tā ir tā zīme! — iesaucās Purvaspīdonis.
—Bet tie pagājušie bija tikai zīmes vārdi, — piesardzīgāk iebilda Skrabs.
— Ko lai mēs darām? — vaimanāja Džila. Tas bija baismīgs jautājums. Kāda jēga tad bijusi visiem nosolīties, ka viņi nekādā ziņā bruņinieku neatbrīvos, ja tad, kad tas pirmo reizi nejauši nosaucis tā vārdu, kuram viņi patiešām tic, grasās laist šo vīrieti vaļā? Tomēr, raugoties no cita viedokļa, kāda nozīme bijusi mācīties zīmes, ja viņi negrasās tām sekot? Un tomēr — vai Aslans patiešām domājis, ka viņiem jāatraisa kādam — pat vājprātīgam — saites, ja tas lūdz to darītviņa vārdā? Vai tā varētu būt tikai sagadīšanās? Vai arī: ja nu Zemzemes Karaliene zina visu par zīmēm un likusi bruņiniekam iemācīties vārdus, lai gluži vienkārši noķertu viņus slazdā? Bet ja nu tomēr šī būtu īstā zīme?… Trīs viņi jau sajaukuši, ceturto vairs sajaukt nedrīkst.
— Ak, kaut jel mēs zinātu! — žēlojās Džila.
— Man šķiet, ka mēs zinām, — teica Purvaspīdonis.
— Vai jūs gribat sacīt, ka domājat— ja mēs viņu atbrīvosim, tad viss būs pareizi? — vaicāja Skrabs.
— To nu es nezinu, — sacīja Purvaspīdonis. — Redzi, Aslans neteica Poulai, kas notiks. Viņš tikai sacīja, kas jādara. Es nebrīnītos, ka tad, ja mēs šo puisi atbrīvosim, viņš mūs visus nogalēs. Taču tas mums neļauj atstāt zīmes bez ievērības.
Visi satraukuma pilniem skatieniem nolūkojās cits citā. Tas bija dramatisks brīdis.
—Labi! —pēkšņi iesaucās Džila. —Jātiek tam pāri. Es saku visiem ardievas!… — Viņi paspieda cits citam rokas. Bruņinieks atkal kliedza, lūpu kaktiņos viņam bija sakrājušās putas.
— Ķeries klāt, Skrab, — mudināja Purvaspīdonis. Viņi ar Skrabu izvilka zobenus un piegāja pie gūstekņa.
— Aslana vārdā, — viņi noteica un sāka pēc kārtas cirst mezglus. Tiklīdz gūsteknis bija ticis brīvībā, viņš tajā pašā mirklī vienā lēcienā šķērsoja istabu, paķēra savu zobenu (kas bija viņam atņemts un gulēja uz galda) un izvilka to no maksts.
— Tu būsi pirmais! — viņš nokliedza un metās virsū sudraba krēslam. Acīmredzot tas bija labs zobens. Tā asmens pāršķēla sudrabu, it kā tas būtu smalks kā stīga, un vienā mirklī no krēsla adika vienīgi sašķīdušas druskas, kuras vizēdamas gulēja uz grīdas. Taču brīdī, kad krēsls lūza, tas spoži uzliesmoja un no tā atskanēja paklusi pērkona dārdi, un (īsu brīdi) varēja sajust nepatīkamu smaku.
— Guli nu, neģēlīgais burvju rīks, — bruņinieks sacīja, — lai tava kundze vairs nekad nevarētu ar tevi mocīt citu upuri.
Tad viņš pagriezās un uzlūkoja savus glābējus, un svešatnīgi neiederīgais, lai kas tas būtu bijis, no viņa sejas bija pagaisis.
— Kas tad tas? — viņš iesaucās, pievērsdamies Purvaspīdonim. —Vai es tiešām savā priekšā redzu kādu no tīreļa zvalstoņiem — īstu, dzīvu, godīgu Nārnijas tīreļa zvalstoni?
— Ā, tātad jūs tomēr esat dzirdējis par Nārniju? — Džila noprasīja.
— Vai, būdams noburts, es biju to piemirsis? — bruņinieks vaicāja. — Nu gan tas, gan visas pārējās velnišķības tagad ir beigušās. Varat man nešaubīdamies ticēt, ka es pazīstu Nārniju, jo esmu Riliāns, Nārnijas princis, un Visaugstākais karalis Kaspians ir mans tēvs.
— Jūsu karaliskā augstība, — teica Purvaspīdonis, noslīgdams uz viena ceļgala (un bērni darīja tāpat), —mēs esam atnākuši šurp ar vienu vienīgu mērķi — uzmeklēt jūs.
— Un kas esat jūs, pārējie mani atbrīvotāji? — Princis vaicāja Skrabam un Džilai.
— Mūs sūtīja pats Aslans no vietas, kas ir aiz pasaules gala, lai mēs dotos jūs meklēt, — teica Skrabs. — Es esmu Jūstess, kurš ceļoja kopā ar jūsu tēvu uz Ramandū salu.
— Esmu jums visiem tik daudz pateicības parādā, ka nemūžam nespēšu to atmaksāt, — sacīja princis Riliāns. — Bet kā ir ar manu tēvu? Vai viņš vēl ir dzīvs?
— Pirms mēs devāmies projām no Nārnijas, viņš atkal aizbrauca uz austrumiem, milord, — sacīja Purvaspīdonis. — Taču jūsu augstībai jāņem vērā, ka mūsu Karalis ir ļod vecs. Varu derēt uz desmit pret vienu, ka viņa majestāte brauciena laikā būs miris.
— Tu saki —vecs. Cik ilgu laiku tad es esmu pavadījis Raganas varā?
— Pagājuši vairāk nekā desmit gadi, kopš jūsu augstība pazuda Nārnijas ziemeļu puses mežos.
— Desmit gadi! — pārlaizdams plaukstu pār seju, it kā gribētu aizslaucīt pagātni, novilka Riliāns. — Jā, es tev ticu. Jo tagad, kad esmu atkal es pats, varu atcerēties šo noburto meža nostūri, kaut gan, kamēr biju noburts, nespēju apzināties, kas īstenībā esmu. Un nu, jaunie draugi, —betpagaidiet! Es dzirdu viņu soļus. Brr! Vai gan cilvēkiem nemetas šķērmi, dzirdot uz kāpnēm šo plakstošo čāpošanu. Aizslēdz durvis, zēn. Šie lai paliek. Man iešāvās prātā kāda labāka doma. Es apmuļķošu šos "zemessargus", ja Aslans apveltīs mani ar saprātu. Sekojiet maniem norādījumiem.
Divpadsmitā nodaļa zemzemes Karaliene
Ienāca divi zemessargi, taču tālāk negāja — nostājās katrs savā durvju pusē un zemu paklanījās. Viņiem sekoja vēl kāds nācējs, ko visi bija gaidījuši vai gribējuši redzēt, proti, zaļi tērptā dāma, Zemzemes Karaliene. Viņa kā iemieta apstājās durvīs, un visi redzēja, kā slīd viņas skatiens, kuru viņa pārlaida telpai, lai izprastu stāvokli, aplūkojot trīs svešiniekus, salauzto sudraba krēslu un nesaistīto Princi ar zobenu rokā.
Viņa stipri nobālēja, tomēr Džila nodomāja, ka tāds bālums dažu cilvēku sejā parādās nevis tad, kad viņi ir nobijušies, bet gan saniknoti. Jo uz mirkli Ragana pievērsa skatu Princim, un šajā skatienā varēja jaust slepkavīgas domas. Taču pēc tam viņas domas, šķiet, mainījās.
— Atstājiet mūs, — viņa sacīja abiem zemessargiem. — Un lai neviens mūs netraucē, pirms es saucu, citādi šķirsieties no dzīvības.
Punduri paklausīgi aizčāpoja, Karaliene-Ragana aizvēra un aizslēdza durvis.
— Kā tad tā, mans kungs Princi, — viņa uzrunāja Riliānu. — Vai jūsu nakts lēkme vēl nav sākusies vai arī tik ātri beigusies? Kāpēc jūs te stāvat nepiesiets? Kas ir šie svešinieki? Un vai tie bija viņi, kas salauza krēslu, kurš ir jūsu vienīgais glābiņš?
Princis Riliāns nodrebēja, kad Ragana viņu uzrunāja. Un tas nebija nekāds brīnums — ir grūti pusstundas laikā atbrīvoties no burvestības, kas cilvēku desmit gadus darījusi par vergu. Tad viņš ar lielām pūlēm atteica:
— Kundze, šis krēsls vairs nebūs vajadzīgs, un jūs, kas esat man simtiem reižu atkārtojusi, cik stipri jūtat man līdzi, skatoties uz pesteļiem, kas mani saistīja, dzirdēsit un, bez šaubām, priecāsities, ka tie beigušies uz visiem laikiem. Šķiet, ka jūsu gaišība savā attieksmē pret šiem pesteļiem pieļāva dažas kļūdas. Šie, mani īstie draugi, mani atbrīvoja. Tagad man atgriezies skaidrais saprāts, un es vēlos jums darīt zināmus divus secinājumus. Pirmkārt — ja ir runa par jūsu gaišības plānu iecelt mani par zemessargu armijas vadoni, lai es varētu izlauzties Virszemē un tur nenoliedzami ar vardarbību uzkundzēties tautai, kas nekad nav darījusi man ļaunu, nogalināt likumīgos valdniekus un sēdēt tronī kā asiņainam tirānam, kas iebrucis pār viņu robežām, — tagad, kad es zinu, kas esmu, es šādu plānu ar riebumu pilnīgi noraidu un atsaucu, jo tā ir acīmredzama nelietība. Un otrkārt — es esmu Nārnijas karaļdēls Riliāns, vienīgais Kaspiana (kuru sauc par Desmito, bet daži par Kaspianu Jūrasbraucēju) dēls. Tāpēc, kundze, mans nodoms, kā arī mans pienākums ir nekavējoties doties projām no jūsu augstības galma uz savu zemi. Lūdzu, nodrošiniet man un maniem draugiem drošu ceļu un dodiet līdzi pavadoni gājienam caur jūsu tumsas valstību.
Patlaban Ragananeteica neko, bet rāmi šķērsoja istabu, visu laiku pagriezusi seju pret Princi un neatraudama no viņa skatienu. Pienākusi pie neliela šķirstiņa, kas bija ievietots sienas dobumā netālu no kamīna, viņa to atvēra un izņēma sauju zaļa pulvera. To viņa iemeta ugunī. Tas
augstu uzliesmoja, un izplatījās salda, iemidzinoša smarža. Un, kamēr risinājās sarunas, smarža kļuva arvien stiprāka, piepildīja istabu un apgrūtināja domāšanu. Tad viņa izņēma kādu mūzikas instrumentu, kas bija līdzīgs mandolīnai. To viņa sāka strinkšķināt ar pirkstiem, izvilinādama nepārtrauktas, vienmuļas skaņas, kuras pēc īsa brīža vairs it kā nevarēja samanīt. Taču, jo mazāk tām pievērsa uzmanību, jo dziļāk tās ielavījās smadzenēs un tad asinīs. Kad Ragana kādu laika bija strinkšķinājusi (un saldā smarža kļuvusi stipri sajūtama), viņa sāka runāt savā saldenajā, rimtajā balsī.
— Nārnija? — viņa sacīja. — Nārnija? Esmu bieži dzirdējusi jūs, milord, savās ārprāta lēkmēs izrunājam šo vārdu. Dārgo Princi, jūs esat ļoti slims. Nav tādas zemes, ko sauc par Nārniju.
—Irgan,kundze, —iejaucās Purvaspīdonis. —Redziet, man bijis lemts tur dzīvot visu mūžu.
— Ko tu neteiksi! — sacīja Ragana. — Pasakiet, lūdzu, kur tā zeme atrodas.
— Tur, augšā, — drosmīgi attrauca Purvaspīdonis, norādīdams uz augšu.
—Kā tā? — laipnā, maigā, melodiskā balsī iesmiedamās, vaicāja Ragana. — Vai tad ir kāda zeme akmeņu, kaļķu, javas un jumtu drupu vidū?
— Nē, — sacīja Purvaspīdonis, pūlēdamies mazliet atvilkt elpu. — Tā ir Virszemē.
— Un kas vai kur, lūdzu, ir šī… kā jūs to saucat… Virszeme?
— Ak, nu nerunājiet tik dumji, — sacīja Skrabs, visiem spēkiem pūlēdamies pretoties saldās smaržas un strinkšķu burvestībai. — It kā jūs nezinātu! Tā ir augšā, tur, kur var redzēt gan debesis, gan sauli, gan zvaigznes. Jūs taču tur pati esat bijusi. Mēs jūs tur satikām.
— Izlūdzos žēlastību, mazo brālīt, — smiedamās atsaucās Ragana (jaukākus smieklus jūs nemaz nevarētu iedomāties). — Es gan tādu tikšanos neatceros. Taču mēs bieži sastopam savus draugus dīvainās vietās, kad sapņojam. Un, ja nu visi nesapņo vienādi, nevar prasīt, lai tas būtu saglabājies otra atmiņā.
—Kundze, —Princis bargi iebilda, —es jūsu žēlastībai jau sacīju, ka esmu Nārnijas karaļa dēls.
— Un tu tas būsi, dārgais draugs, — teica Ragana glāsmīgā balsī, it kā uzmundrinādama bērnu, — tu būsi karalis un valdīsi pār daudzām tavā iztēlē radītām zemēm.
— Mēs arī tur esam bijuši, — uzbrēca Džila. — Viņa bija ļoti saniknota, jo juta, ka ar katru mirkli vairāk nokļūst burvības varā. Tomēr fakts, ka viņa to vēl aptver, liecināja, ka burvestība pagaidām nav līdz galam iedarbojusies.
— Un es nešaubos, ka tu arī esi Nārnijas karaliene, glītumiņ, — Ragana turpināja tajā pašā — pa pusei glāsmainajā, pa pusei zobgalīgajā — tonī.
— Neesmu nekas tamlīdzīgs, — Džila sacīja, piecirzdama kāju. — Mēs nākam no citas pasaules.
— A, tā ir patīkamāka spēle par to otro, — teica Ragana. — Saki man, jaunuvīt, kur atrodas tā otrā pasaule? Kādi kuģi vai kaujas rati braukā starp abām mūsu zemēm?
Protams, Džilai tūlīt iešāvās prātā daudz kas vienlaikus: Eksperimentālā skola, Adele Penifādera, pašas māja, radiouztvērēji, kinoteātri, automobiļi, lidmašīnas, pārtikas kartītes, rindas. Taču tas viss likās tāls un neskaidrs (dzinndzinn-dzinn — trinkšķināja Raganas mandolīna). Džila nespēja atcerēties mūsu pasaules vārdus. Un šoreiz viņai neienāca prātā, ka ir apburta, jo patlaban maģija darbojās ar pilnu spēku un, protams, jo vairāk mēs nokļūstam tās varā, jo noteiktāk šķiet, ka nepavisam neesam noburti. Džila manīja, ka kaut ko saka (un šajā brīdī jutās atvieglota, ka tā saka):
— Nē, laikam tā otrā pasaule ir viens vienīgs sapnis.
—Jā, tā ir viens vienīgs sapnis, — nemitēdamās trinkšķināt, sacīja Ragana.
—Jā, viss ir sapnis, — piekrita Džila.
— Tādas pasaules nekad nav bijis, — Ragana runāja tālāk.
— Nē, — Džila ar Skrabu reizē noteica. — Tādas pasaules nekad nav bijis.
— Vienīgā pasaule, kas bijusi, ir manējā, — Ragana neadaidās.
—Vienīgā pasaule, kas bijusi, ir jūsējā, —viņi noskaitīja.
Purvaspīdonis joprojām spītīgi turējās pretī.
— Es īsti nesaprotu, ko jūs visi domājat ar to, ko saucat par pasauli, —viņš sacīja, runādams kā cilvēks, kam trūkst elpas. — Bet jūs varat spēlēt šito vijoli tikām, kamēr atsakās klausīt pirksti, un tik un tā jūs nepiespiedīsit mani aizmirst Nārniju — un pašu Virszemi arī ne. Es nebrīnītos, ja to vairs nemūžam neredzētu. Iespējams, ka jūs to izdzēsīsit un pārvērūsit par tumsu kā šo te, cikes noprotu. Tas pat ir ļoti iespējams. Tomēr es zinu, ka reiz tur dzīvoju.
Esmu redzējis zvaigznēm izmargotas debesis. Esmu redzējis sauli paceļamies rītos no jūras un vakaros nogrimstam aiz kalniem. Un es esmu arī redzējis to augstu pusdienlaika debesis, kad tā ir tik spoža, ka nedrīkst tai acis pievērst.
Purvaspīdoņa vārdi visus ļoti uzmundrināja. Pārējie atkal spēja ievilkt elpu un palūkojās cits citā, it kā no jauna pamodušies.
—Klau, te jau tas ir! —izsaucās Princis. —Nu,protams! Aslans svētījis šo godīgo tīreļa zvalstoni. Mēs visi šajos nedaudzajos pēdējos mirkļos bijām iegrimuši sapnī. Kā mēs to varējām aizmirst? Protams, ka mēs visi esam redzējuši sauli.
— Patiesi, tā ir! — iesaucās Skrabs. — Esi slavēts, Purvaspīdoni! Es uzskatu, ka tev vienīgajam no mums piemīt veselais saprāts.
Tad atkal atskanēja Raganas balss, kas dūdoja tik maigi kā meža balodis veca dārza augstajās gobās miegainā vasaras pēcpusdienā, un šī balss mīlīgi žūžoja:
— Kas tad ir tā saule, par kuru jūs visi tērgājat? Vai šim vārdam piemīt kāda nozīme?
— Jā, piemīt, un vēl kāda! — atcirta Skrabs.
— Vai varat man attēlot, kāda tā izskatās? — vaicāja Ragana, strinkšķinādama savu mūzikas instrumentu.
— Nu tad klausieties, jūsu žēlība, — visai vēsi un pieklājīgi sacīja Princis. — Jūs redzat šo lampu. Tā ir apaļa, dzeltena un dara gaišu visu telpu, un nokarājas no griestiem. Tas spīdeklis, ko mēs dēvējam par sauli, ir līdzīgs lampai, tikai daudz, daudz lielāks un spožāks. Tas apgaismo visu Virszemi un atrodas pie debesīm.
— Kur atrodas, milord? — pārjautāja Ragana un tad, kamēr visi joprojām domāja, kā viņai atbildēt, turpināja atkal līksmi un liegi smieties sudrabainiem smiekliem.
— Vai redzat? Kad jūs lauzāt galvu, kā man skaidri attēlot, kāda šī saule īsti ir, jūs nespējat to izdarīt. Varat vienīgi pateikt, ka tā ir līdzīga lampai. Jūsu saule ir sapnis, un šajā sapnī nav nekā cita kā vienīgi kaut kas līdzīgs lampai. Lampa ir reāla lieta, saule ir tikai teiksma, bērnu pasaciņa.
—Jā, tagad es saprotu, — cerības zaudējusi, smagnēji vēla vārdus Džila, — laikam jau tā jābūt. — Un, to sakot, viņai pašas teiktais šķita ļoti saprātīgs.
Ragana lēni, svinīgā nopietnībā atkārtoja: — Saules nav.
Un visi citi nebilda ne pušplēsta vārda. Maigākā, dziļākā balsī viņa atkārtoja vēlreiz: — Saules nav. — Uz mirkli iestājās klusums, visiem pūloties kaut ko apjēgt, taču tad visi reizē pavēstīja: —Jums taisnība. Saules nav. — Un viņus pārņēma liels atvieglojums, ka var padoties un piekrist Raganai.
— Saule nekad nav pastāvējusi, — Ragana turpināja.
— Nē, saule nekad nav pastāvējusi, — atkārtoja gan Princis, gan Purvaspīdonis, gan bērni.
Pašos pēdējos mirkļos Džilu pārņēma sajūta, ka ir kaut kas tāds, kas viņai katrā ziņā jāatminas. Un nu viņa atcerējās. Tikai bija drausmīgi grūti to pateikt skaļi. Viņa juta, ka lūpas kļuvušas gandrīz vai nekustīgas. Beidzot, saņēmusi visus spēkus, pašai paliekot it kā iztukšotai, viņa izmocīja:
— Ir Aslans.
— Aslans? — noprasīja Ragana, tik tikko manāmi sākdama trinkšķināt ašāk. — Cik skaists vārds! Ko tas nozīmē?
— Tas ir Lielais Lauva, kas mūs izaicināja ārā no mūsu pasaules, — paskaidroja Skrabs, — un sūtīja šurp, lai mēs atrastu Riliānu.
— Kas ir lauva? — tincināja Ragana.
— Nu, pie joda visu! — iesaucās Skrabs. — Kā lai mēs viņu jums attēlojam? Vai esat kādreiz redzējusi kaķi?
— Protams, — atteica Karaliene. — Man ļoti patīk kaķi.
— Nu, lauva ir mazliet, ievērojiet— tikai mazliet, līdzīgs milzīgam kaķim, bet ar krēpēm. Ziniet, tās nav līdzīgas zirga krēpēm, tad jau drīzāk tiesneša parūkai. Un tās ir dzeltenas. Un izstaro vārdos neizsakāmu spēku.
Ragana papurināja galvu. — Saprotu, — viņa teica, — ka mums ar jūsu lauvas tēlojumu neveiksies labāk kā ar saules aprakstu. Jūs esat redzējuši lampas, un tad jūs iztēlojāties lielāku un labāku lampu un nosaucāt to par sauli. Jūs esatredzējuši kaķus, un tagad jums gribas attēlot lielāku un labāku kaķi, kurš tad nu jānodēvē par lauvu. Nu, tā ir jauka izd oma, kaut gan, patiesību sakot, tā jums visiem piestāvētu labāk, ja jūs būtu jaunāki. Un, apjēdziet jel, jūs taču neprotat savā izdomā iepīt neko, kas neizrādītos īstās pasaules, manas pasaules, kas arī ir vienīgā pasaule, atdarinājums. Tomēr pat jūs, bērni, esat jau pārauguši to vecumu, kad nodarbojas ar šādām rotaļām. Ja nu rima ir par tevi, milord Princi, tad tu esi pilnīgi pieaudzis vīrietis, būtu j el kaunējies. Vai tev nav neērti tā spēlēties? Pieraugiet, ka visi mani uzklausāt! Lieciet mierā šos bērnišķīgos jokus! īstajā pasaulē es jums visiem atradīšu darbu. Tādas Nārnijas nav, nav Virszemes, nav debesu, nav saules, nav Aslana. Un nu — visi gulēt! Rīt sāksim saprātīgāku dzīvi. Bet vispirms — gultā; guliet dziļā miegā, mīkstos spilvenos un nesapņojiet nekādus muļķīgus sapņus.
Princis un abi bērni stāvēja nokārtām galvām, nosarkušiem vaigiem, puspievērtām acīm —visi spēki viņus bija pametuši, burvība iedarbojusies gandrīz pilnīgi. Turpretī Purvaspīdonis izmisīgi raudzīja saņemt spēkus un piegāja pie kamīna. Tad viņš izdarīja kaut ko bezgala drosmīgu. Viņš apzinājās, ka šī rīcība nebūs viņam tik ļoti sāpīga kā cilvēkiem, jo viņa kājas (tās bija basas) ir plēvainas, cietas un tajās rit aukstas asinis kā pīlēm. Tomēr viņš arī apzinājās, ka bez pamatīgām sāpēm neiztiks, un tā arī bija. Purvaspīdonis piespieda ar basu kāju kamīna uguni, iemīdāms krietnu tiesu no karstajām oglēm pelnos, kas klāja lēzeno pamatu. Tūdaļ sekoja trīs notikumi.
Pirmkārt, krietni pagaisa smagā, saldā smarža. Jo, kaut arī visas liesmas nebija noslāpētas, laba tiesa tomēr apdzisa, un tas, kas atlika, visai stipri oda pēc sadeguša tīreļa zvalstoņa, un tā nebūt nebija tā burvīgākā smarža. Vienā mirklī visiem jūtami noskaidrojās prāts. Princis un bērni atkal pacēla galvas un atvēra acis.
Otrkārt, Ragana baismīgi skaļā balsī, kas pilnīgi atšķīrās no maigās dūdošanas, kura līdz šim bija plūdusi no viņas lūpām, uzbrēca: — Ko jūs darāt? Iedrīkstieties vēl kaut reizi, jūs, mēslu vabole, aizskart uguni, un es asinis jūsu dzīslās pārvērtīšu par uguni.
Treškārt, tieši šīs sāpes vienā mirklī viesa Purvaspīdoņa galvā pilnīgu skaidrību, un viņš vairs nešaubījās, ko īsti domā. Atņemt spēku zināmiem maģijas paņēmieniem vislabāk palīdz pamatīgas fiziskas ciešanas.
— Brītiņu uzklausiet mani, kundze, — viņš, aiz sāpēm klibodams, panācās prom no liesmām. —Tikai vienu brītiņu. Viss, ko jūs teicāt, ir pilnīga taisnība — es par to nebrīnītos. Es esmu radījums, kam allaž patīk zināt visļaunāko un tad raudzīties uz visu to ar smaidu. Tāpēc es neapstrīdēšu neko no jūsu teiktā, tomēr, tam par spīti, ir jāpiemin vēl kaut kas. Iedomāsimies, ka mēs to visu esam redzējuši sapņos vai izdomājuši, izdomājuši kokus, zāli, sauli, mēnesi, zvaigznes un pašu Aslanu. Pieļausim, ka esam to darījuši. Tādā gadījumā viss, kas man sakāms, skan šādi: iedomātais šķiet krietni svarīgāks par īsteno. Iedomāsimies, ka šī jūsu melnās bedres karaliste ir vienīgā pasaule. Redziet, manuprāt, tā ir gaužām nelādzīga. Un, kad sāk par to domāt, tad saprot, ka tieši tas ir jocīgi. Ja jums taisnība, tad mēs esam tikai mazi bērni, kas rotaļājas. Tomēr četri bērni, kas spēlējas, var pārvērst rotaļu pasauli tiktāl, ka tā izsmeļ tukšu visu jūsu īsto pasauli. Tāpēc es atbalstu rotaļu pasauli. Es būšu Aslana pusē, pat ja nav nekāda Aslana, kas to vadītu. Es dzīvošu tik līdzīgi nārnietim, cik vien spēšu, pat ja tāda Nārnija nepastāv. Tāpēc laipni pateikšos par mūsu vakariņām un, ja šie divi kungi un jaunkundze ir gatavi, mēs nekavējoties pametīsim jūsu galmu un dosimies ārā, tumsā, lai ziedotu savu mūžu Virszemes meklējumiem. Mūsu mūži laikam gan nebūs pārāk gari, tomēr pasaulei tas būs visai mazs zaudējums, ja tā tiešām ir tik garlaicīga vieta, kā jūs to notēlojāt.
—Ura, lai dzīvo labais, vecais Purvaspīdonis!—iesaucās Skrabs ar Džilu.
Taču Princis pēkšņi brīdināja: — Piesargieties! Paskatieties uz Raganu!
Paraugoties uz to, bērniem gandrīz asinis sastinga dzīslās.
Mūzikas instruments viņai izkrita no rokām. Šķita, ka roku delmi pieauguši burvei pie sāniem, kājas apvijās viena ap otru un pazuda. Garā, zaļā tērpa vilce sabiezēja, kļuva cieta un it kā saplūda kopā ar savīto kāju zaļo, lokā izliekto stumbeni. Un tas locījās un šūpojās, it kā tam nebūtu locītavu vai arī tas sastāvētu no vienām vienīgām locītavām. Galva bija atgāzusies tālu atpakaļ, un, degunam izstiepjoties garākam un garākam, pārējā seja šķita izgaistam, palika vienīgi acis. Tagad tie bija milzīgi, liesmaini redzokļi bez uzacīm un skropstām. Lai to visu aprakstītu, vajadzīgs, laiks; turpretī notikt tas notika ātri, tā ka tikko bija iespējams saskatīt. Iekams pienāca brīdis, lai kaut ko darītu, pārvērtība bija beigusies un lielā čūska, par kuru Ragana bija kļuvusi, zaļa kā inde, apjomā tik resna kā Dziļas viduklis, jau bija apmetuši divas trīs cilpas sava pretīgā ķermeņa ap Prinča kājām. Ātri kā zibens apkārt apsviedās vēl viena liela cilpa, grasīdamās piespiestPrinča zobenu viņa sānam, tačuPrincis nezaudēja laiku —viņš pacēla rokas augšup un tās atbrīvoja. Dzīvais mezgls apritinājās tikai ap krūtīm, gatavs, savelkoties ciešāk, salauzt ribas kā žagarus.
Princis ar kreiso roku aptvēra radījuma kaklu, pūlēdamies to sažņaugt, līdz čūska nosmaks. Tā turēja savu seju (ja to varēja dēvēt par seju) apmēram piecas collas no Prinča galvas. Žuburainā mēle baismi šaudījās iekšā un ārā, taču nespēja Riliānu sasniegt. Ar labo roku viņš atvēzēja zobenu, lai dotu iespējami stiprāku triecienu. Pa to laiku savus zobenus no makstīm bija izrāvuši arī Skrabs un Purvaspīdonis un metās Princim palīgā. Visi trīs cirta reizē: Skraba cirtiens (kas neizurbās pat cauri ādai un neko nenodarīja) ķēra čūsku zemāk par Prinča roku, taču paša Prinča un Purvaspīdoņa cirtieni ieurbās tai kaklā. Bet pat tie viņu pilnīgi nenogalināja, lai gan čūskas tvēriens ap Riliāna kājām un krūtīm kļuva vaļīgāks. Nākamie cirtieni atšķēla viņas galvu. Drausmīgais rāpulis nebeidza locīties un līdzīgi stieplei kustēties krietnu laiku pēc tam, kad bija miris, un grīda, kā jūs varat iztēloties, neiepriecināja ne ar kādu skaistumu.
Princis, atvilcis elpu, sacīja: — Kungi, es pateicos.
Pēc tam trīs uzvarētāji stāvēja, stīvi vērdamies cits citā, un, nespēdami izteikt ne vārda, krietnu brīdi skaļi elsoja. Džila rīkojās diezgan saprātīgi, apsēdās un klusēja, savā prātā nodomādama: "Es ļoti ceru, ka nezaudēšu samaņu un nesākšu pinkšķēt, un nedarīšu ari neko citu tikpat muļķīgu."
—Mana karaliskā māte ir atriebta, — pēc brītiņa sacīja Riliāns. — Šis, bez šaubām, ir tas pats reptilis, kam es veltīgi džinos pakaļ pie avota Nārnijas mežos pirms tik daudziem gadiem. Visu šo laiku esmu bijis savas mātes slepkavas vergs. Jā, kungi, esmu priecīgs, ka ļaunā Ragana beidzot pieņēma čūskas izskatu. Lāgā nesaskanētu nedz ar manām izjūtām, nedz ar goda izpratni, ja es būtu nogalinājis sievieti. Bet parūpējieties par dāmu. — Ar to viņš domāja Džilu.
— Ar mani viss kārtībā, paldies, — viņa sacīja.
— Jaunkundz, — palocīdamies viņas priekšā, teica Princis. — Jums piemīt ļoti liela drosme, un tāpēc es nešaubos, ka savā pasaulē jūs piederatpie dižciltīgas dzimtas. Taču nāciet, draugi, tuvāk. Te palicis kāds vīna malks.
Spirdzināsimies un iedzersim viens uz otra veselību. Pēc tam ķersimies pie saviem plāniem.
— Gauži laba doma! — atzina Skrabs.
Trīspadsmitā nodaļa zemzeme bez Karalienes
Visi manīja, ka pelnījuši to, ko Skrabs dēvēja par "elpas atvilkšanu". Ragana bija aizslēgusi durvis un pieteikusi zemessargiem, lai tie viņu netraucē, tāpēc no viņas briesmas padaban nedraudēja. Pirmais pienākums, protams, bija Purvaspīdoņa kāju apkope. No Prinča guļamistabas viņi sadabūja vairākus tīrus kreklus, saplēsa sloksnēs un krietni iezieda vienā pusē ar sviestu un salātu eļļu no vakariņu galda, tādējādi iegūdami diezgan labus apsējus. Kad tas bija paveikts, visi apsēdās, mazliet atspirdzinājās un pārrunāja, kā izbēgt no Zemzemes.
Riliāns paskaidroja, ka esot diezgan daudz eju, pa kurām varot tikt ārā, šad tad viņš esot izvests pa kādu no tām dienas gaismā. Taču viņš nekad nav devies projām viens, allaž līdzi bijusi Ragana, un viņš vienmēr nokļuvis pie šīm izejām, braucot ar kuģi pa Bezsaules jūru. Ko teiks zemessargi, ja viņš bez Raganas dosies uz ostu kopā ar trim svešiniekiem, gluži vienkārši pieprasīdams kuģi, neviens nespēja īsti paredzēt. Visai ticams, ka lielākā daļa izsacīs aizdomu pilnus jautājumus. Savukārt jaunā izeja, kas bija paredzēta iebrukumam Virszemē, atradās šajā jūras pusē, tikai nedaudz jūdžu attālumā. Princis zināja, ka tā ir gandrīz pabeigta — tikai dažas pēdas zemes vēl šķir izrakumus no Virszemes, bija pat iespējams, ka tunelis jau ir pavisam gatavs. Varbūt Ragana šovakar jau atgriezusies, lai to pastāstītu Riliānam un liktu uzsākt uzbrukumu. Pat ja ceļš vēl nebūtu pabeigts, viņi droši vien pāris stundu laikā varētu izrakties paši — ja vien izkļūšanu kāds neapturētu. Kaut jel izrakumi būtu pamesti bez apsardzes! Tādas bija grūtības, kas viņu nodomiem varēja stāties ceļā.
—Ja jūs vaicā tu man… —ierunājās Purvaspīdonis, taču Skrabs viņu pārtrauca.
— Paga, paga, — viņš ierunājās. — Kas tas par troksni?
Patiesībā viņi visi kādu brīdi jau bija dzirdējuši troksni,
taču tas bija sācies un pieaudzis spēkā tik pamazītēm, ka viņi neapjauta, kad pirmo reizi to pamanījuši. Kādu laiku tas šķitis kā neskaidra švīkstoņa, līdzīga nelielam vējam vai tālam satiksmes troksnim. Tad skaņas pieauga līdz tādām kā jūras šalkām. Pēc tam kaut kas sāka rībēt un dārdēt. Tagad šķita sadzirdamas arī balsis un vienmuļa čerkstoņa, kas nebija balsis.
— Zvēru pie Lauvas, — teica princis Riliāns, — šķiet, ka klusā zeme beidzot sākusi runāt. — Viņš piecēlās, piegāja pie loga un atvilka sānis aizkarus. Pārējie pulcējās ap viņu, lai palūkotos ārā.
Pats pirmais, ko viņi ievēroja, bija plaša sarkana kvēle. Tās atblāzma gūlās kā sarkans plankums pār Zemzemes jumtu, kas liecās tūkstošiem pēdu virs viņu galvām, tā ka viņi saredzēja klinšainos griestus, kuri varbūt bija grimuši tumsā kopš šīs pasaules izveides. Pati kvēle sākās pilsētas viņā galā, un daudzas celtnes, lielas un draudīgi melnas, slējās augšup pret sarkano vizmu. Taču sārtā gaisma izplūda arī daudzās vietās, kas stiepās no sava pirmsākuma līdz pat pilij. Un tagad šajās ielās notika kaut kas ļoti savāds. Zemessargu blīvie, mēmie pūļi bija pazuduši. To vietā skraidīja stāvi — pa vienam vai pa diviem un trim. Tie uzvedās kā cilvēki, kas negrib, lai viņus redz, slēpās ēnā aiz izciļņiem vai namu ejās un tad ātri šāvās pāri atklātām vietām uz citām paslēptuvēm. Tomēr visdīvainākais jebkuram, kas pazina pundurus, šķita troksnis. No visām pusēm skanēja saucieni un kliedzieni, kas lidojauzceļinieku pusi. Turpretī no ostas vēlās dobja, dārdoša rūkoņa, kas pamazām kļuva skaļāka un drebināja visu pilsētu.
— Kas noticis ar zemessargiem? — ievaicājās Skrabs.
— Vai tie ir viņi, kas klaigā?
— Diezin vai, — atteica Princis. — Es nekad visos savos nogurdinošajos verdzības gados neesmu dzirdējis nevienu no šiem neliešiem skaļā balsī izrunājam kautvienu vārdu. Nav šaubu, tā ir kāda jauna velnišķība.
— Un ko nozīmē tur pāri pretī redzamā sarkanā gaisma? — vaicāja Džila. — Vai tur kaut kas deg?
— Ja man kāds jautātu, — sarunā iejaucās Purvaspīdonis, — es teiktu, ka tur laužas ārā zemes dzīles spēki un veido jaunu vulkānu. Nebrīnītos, ja mēs atrastos tā centrā.
— Paskatieties uz to laivu! —Skrabs iesaucās. —Kāpēc tā tik ātri slīd šurp? Neviens to neairē.
— Rau, rau! — Princis iesaucās. — Laiva jau ir šaipus ostas — tā ir ielā. Palūkojieties! Visi kuģi brauc iekšā pilsētā! Lieku galvu ķīlā, ka jūrā ceļas ūdens līmenis. Sākušies plūdi. Lai slavēts Aslans, pils slejas augstu pār zemi. Taču ūdens līmenis ceļas baismīgā ātrumā.
— Vai dieniņ, kas īsti notiek? — iekliedzās Džila.
— Uguns un ūdens, un visi šie ļaudis, kas ielās šaudās te uz vienu, te otru pusi.
— Es jums pateikšu, kas tas ir, — sacīja Purvaspīdonis.
— Tā Ragana sagatavojusi virkni burvestību gadījumam, ja viņu nomaitā, — lai tūdaļ sabruktu visa viņas valstība. Viņa ir no tādiem radījumiem, kas ir ar mieru nosprāgt, ja vien var būt droša, ka tas, kas viņu nožmiedzis, pēc piecām minūtēm sadegs vai taps dzīvs aprakts, vai noslīks.
— Kā naglai uz galvas, draugs zvalstoni, — piekrita Princis. — Kad mūsu zobeni nocix*ta Raganai galvu, šis cirtiens lika izbeigties visai viņas pesteļošanai, un padaban Dzīļu valstība brūk gabalu gabalos. Mēs esam liecinieki Zemzemes galam.
— Tā ir, kungs, — piekrita Purvaspīdonis. —Ja vien tas nav visas pasaules gals.
— Bet vai mēs tā gluži vienkārši noslīksim te un… gaidīsim? — Džila izdvesa.
—Es gan ieteiktu tā nedarīt, —sacīja Princis. —Jāglābj mans zirgs Ogļmelnis un Raganas Sniegpārsla (lieliska ķēve, kas pelnījusi labāku saimnieci). Viņi abi ir novietoti pagalmā steliņģos. Pēc tam mēģināsim aizkļūt uz kādu augstāku vietu, cerot, ka atradīsim izeju. Zirgi vajadzības gadījumā panesīs katrs divus jātniekus, un, ja mēs tos paskubināsim, iespējams, tie pratīs apsteigt plūdus.
—Vai jūsu augstība neapliktu bruņas? — Purvaspīdonis ievaicājās. — Man tie tur lāgā neiet pie dūšas. — Viņš norādīja lejup uz ielu. Visi palūkojās turp. Vairāki desmiti radījumu (nākot tiem tuvāk, nešaubīgi varēja atpazīt zemessargus) virzījās no ostas puses uz pili. Taču viņi neklīda bezmērķīgi kā pūlis. Viņi izturējās kā mūslaiku karavīri, kas dodas uzbrukumā — gan mezdamies skriešus, gan slēpdamies, lai no pils logiem viņus nevarētu saskatīt.
— Es neuzdrošinos vairs ietērpties bruņās, — teica Princis. — Es izjāju tajās, juzdamies kā pārvietojamā cietumā, un tās ož pēc maģijas un verdzības. Bet vairogu gan es paņemšu. —Viņš izgāja ārā no istabas un pēc īsa brīža atgriezās, acīm starojot dīvainā mirdzumā.
— Skatieties, draugi, —viņš sacīja, pastiepdams vairogu pret pārējiem. — Pirms stundas tas bija melns un bez ģerboņa, bet tagad, rau… —Vairogs vizēja kā sudrabs, un uz tā sarkanāks par asinīm vai ķiršiem bija redzams Lauvas attēls.
—Nav šaubu, — Princis turpināja, — tas nozīmē, ka Aslans būs mūsu cildenais valdnieks, vienalga, vai mums būs lemts dzīvot vai mirt. Un būtībā tas ir vienalga. Bet nu es ieteiktu visiem nomesties ceļos un noskūpstīt šo zīmi, un tad paspiest rokas kā pieklājas visiem draugiem, kuriem, iespējams, pēc neilga brīža būs jāšķiras. Tad dosimies lejup uz pilsētu un metīsimies dēkā, kuru mums lēmis liktenis.
Un visi darīja tā, kā Princis bija sacījis. Taču, kad Skrabs paspieda roku D žilai, viņš teica: — Uz redzi, Džila. Piedod, ka esmu bijis tāds nožēlojams zaķapastala. Ceru, ka tu laimīgi nokļūsi mājās. — Džila uz to atbildēja: — Uz redzi, Jūstes. Un man žēl, ka esmu uzvedusies kā sivēns. — Un tā bija pirmā reize, kad viņi viens otru uzrunāja kristītajos vārdos, jo skolā tajos neviens cits citu nedēvēja.
Princis atslēdza durvis, un visi devās lejup pa kāpnēm: trīs no viņiem ar kailiem zobeniem, bet Džila — ar dunci rokā. Kalpotāji bija pazuduši, un lielā telpa Prinča kāpņu apakšā — tukša. Pelēcīgās, sērīgās lampas joprojām dega, un to gaismā viņiem nebija grūti iet no galerijas galerijā un
doties lejā pa vienām kāpnēm un tālāk — pa citām. Te nebija tik skaļi dzirdami ielas trokšņi kā augšējā telpā. Pilī valdīja rāms klusums. Tā šķita pamesta. Tad, kad viņi pagriezās ap stūri un iegāja apakšstāva lielajā zālē, viņi sastapa pirmo zemessargu — bālu, resnu radījumu ar cūkai līdzīgu ģīmi. Viņš rija ēdiena atliekas, kuras bija palikušas uz galda. Tas iekviecās (arī kvieciens atgādināja cūku) un aši noslēpās zem sola, paspēdams vēl laikā pavilkt zem sevis arī garo asti, citādi Purvaspīdonis būtu to saķēris. Pēc tam viņš aiznesās pie tālākajām durvīm tik ātri, ka nebija nozīmes viņam sekot.
No zāles draugi iznāca ārā, pagalmā. Džila, kas brīvdienās apmeklēja jāšanas skolu, tikko bija paguvusi ievilkt nāsīs zirgu staļļa smārdu (sajust šo ļoti jauko godīgu dzīvnieku aromātu, kas atgādināja mājas, tādā vietā kā Zemzeme bija ļoti jauki), kad Jūstess iesaucās: — Vai dieniņ! Skat, kas te
notiek! — Kļaut kur aiz pils mūriem gaisā bija uzlidojusi milzīga raķete un sašķīdusi zaļā zvaigžņu lietū.
— Uguņošana! — apmulsusi noteica Džila.
—Jā, —apliecinājajūstess, —tomēr es nespēju noticēt, ka šie Zemzemes ļaudis varētu to darīt aiz līksmības! Tam jābūt kādam signālam.
— Un es nešaubos, ka mums tas neko labu nevēsta, — piebilda Purvaspīdonis.
—Draugi, —sacījaPrincis, —kad cilvēks reiz iesaistījies tādā piedzīvojumā kā šis, viņam jāpasaka ardievas cerībām un bailēm, citādi nāve vai glābiņš — kā viens tā otrs — pienāks pārākvēlu, lai spētu saglabāt godu un saprātu… Ei, mani skaistuļi (viņš patlaban atvēra staļļa durvis)! Ei, mīļie! Mierā! Ogļmelni! Uzmanīgi, Sniegpārsliņ! Jūs neesat aizmirsti.
Abus zirgus dīvainās gaismas un trokšņi bij a nobiedējuši. Džila, kas bija šķitusi tik gļēva, lienot iekšā melnajā caurumā, kas savienoja vienu alu ar otru, bezbailīgi iespraucās starp zirgiem, kuri sprauslāja un kārpīja ar nagiem zemi, un kopā ar Princi pavisam ātri tos apsegloja un uzlika iemauktus. Galvas mētādami, iznākuši pagalmā, zirgi izskatījās lieliski. Džila uzlēca seglos Sniegpārslai, un Purvaspīdonis uzrāpās viņai aizmugurē. Jūstess novietojās aiz Prinča uz Ogļmeļņa. Tad viņi, pakaviem skaļi klaudzot, izjāja pa galvenajiem vārtiem uz ielas.
— No sadegšanas mums briesmas it kā nedraud. Tā ir šī piedzīvojuma gaišākā puse, — piezīmēja Purvaspīdonis, norādīdams pa labi. Tur tikai simt jardu atstatumā pret māju sienām šļakstēdams skalojās ūdens.
— Drosmi! — uzsauca Princis. — Ceļš iet stāvi lejup. Ūdens pacēlies pilsētas augstākajam kalnam dkai līdz pusei. Iespējams, ka tas pienācis dk iuvu pirmajā pusstundā un nākamajās dienās vairs necelsies. Es vairāk baidos par to… — Un viņš norādi j a ar zobenu uz lielu, garu zemessargu ar mežakuiļa ilkņiem. Tam sekoja seši citi izskatā un apjomā vadonim radniecīgi rīkļurāvēji.
Tie tikko kā bija izniruši no sānielas un ierāvušies namu ēnā, kur neviens tos nespēja saskatīt.
Princis vadīja savu mazo pulciņu, paturēdams acīs sarkanās gaismas kvēli, taču nogriezdamies no tās mazliet pa kreisi. Viņš plānoja mest līkumu ap uguni (ja tā bija uguns) un uzjāt augstienē, cerēdams, ka viņi varbūt atradīs ceļu uz jaunajiem rakumiem. Atšķirībā no trim pārējiem šķita, ka viņš gandrīz vai uzjautrinās. Jādams viņš svilpoja un izdziedāja dažus pantus no senas dziesmas par Korinu Pērkondari no Ārčenlendas. Patiesībā viņš tā priecājās, ka izkļuvis brīvībā no ilgās dzīves noburtībā, ka salīdzinājumā ar to visas briesmas viņam šķita gluži kā bērnu spēle. Turpretī pārējie šo ceļojumu uzskatīja par baigu.
Viņiem aiz muguras atskanēja trokšņi — tur sitās kopā un saķērās kuģi un dārdot bruka nami. Virs galvām pār Zemzemes jumtiem pletās lielas, spilgtas gaismas plankums. Priekšā vizēja noslēpumaina kvēle, kuras apmēri gan nelikās pieaugam. No tās pašas puses uz viņiem nepārtraukti lidoja juceklīgi saucieni, kliedzieni, svilpieni, smiekli, kviecieni un rējieni, un gaisā pacēlās daždažādas raķetes. Neviens nespēja uzminēt, ko tas nozīmē. Viņu tuvumā pilsētu daļēji apgaismoja sarkanā kvēle, bet daļēji — pavisam citāda gaisma, kuru spldināja nožēlojamās punduru kaķacis. Tomēr bija daudz vietu, kur neiespīdēja neviena no šīm gaismām, un tajās valdīja tumsa piķa melnumā. Un tur iekšā un ārā nemitīgi šaudījās un slīdēja zemessargu stāvi. Šo radījumu acis kā piekaltas kavējās pie ceļiniekiem, turpretī viņi paši visu laiku lūkoja turēties ārpus redzesloka. Viņu vidū varēja saskatīt lielas sejas un mazas sejas, lielas acis kā zivīm un mazas ačeles kā lāčiem. Bija redzamas spalvas un sari, ragi un ilkņi, deguni kā pātagu auklas un tik gari zodi, ka tie atgādināja bārdas. Brīžiem kāds pulciņš stipri pieauga skaitā vai pienāca pārāk tuvu. Tādās reizēs Princis pavēzēja zobenu un izlikās, ka grasās cirst. Un radījumi, visvisādi taurēdami, kviekdami un klukstēdami, ienira tumsā.
Taču, kad viņi bija uzkāpuši pa daudzām stāvām ielām un nokļuvuši tālu projām no plūdiem iekšzemes pusē, gandrīz jau ārā no pilsētas, stāvoklis kļuva nopietnāks. Tagad viņi bija tuvu sarkanajai kvēlei un atradās ar to gandrīz vienā līmenī, kaut arī joprojām nevarēja saskatīt, kas tā īstenībā ir. Tomēr tās gaismā viņi varēja skaidrāk saredzēt savus ienaidniekus. Simtiem — varbūt pat vairākiem tūkstošiem — punduru virzījās uz kvēles pusi. Taču, to darot, viņi izmantoja ašus pārskrējienus un ikreiz, kad apstājās, pagriezās ar seju pret ceļiniekiem.
— Ja jūsu augstība man pavaicātu, — teica Purvaspīdonis, — es sacītu, ka šie puiši grib izveidot mums priekšā aizšķērsli.
— Man arī tā liekas, Purvaspīdoni, — atteica Princis. — Un mēs nemūžam nespēsim izlauzties cauri tik lielam pulkam. Paklau! Jāsim uz priekšu, turēdamies pavisam tuvu, rau, tur tās mājas sienām. Un, tiklīdz mēs to sasniegsim, iezodzieties ēnā. Mēs ar jaunkundzi pajāsim vēl kādu soli uz priekšu. Nebūs brīnums, ja daži no šiem sātaniem mums sekos, viņi nāk mums cieši pa pēdām. Tev ir garas rokas, lūdzu, saņem vienu no viņiem dzīvu — tādā mirklī, kad viņš zogas garām tavai slēptuvei. Iespējams, ka tad mēs uzzināsim, kas īsti notiek, vai dzirdēsim, kādas ir viņu iebildes pret mums.
— Bet vai tad citi nemetīsies mums virsū, lai glābtu to, kuru mēs būsim sagūstījuši? — taujāja Džila tik nedrošā balsī, kādā nebūt nebija gribējusi runāt.
— Tad, jaunkundz, — atteica Princis, — jūs redzēsit mūs tur mirstam un jums pašai būs jāapliecina cieņa Lauvam. Un nu, labo PurvaspīdoniL.
Tīreļa zvalstonis ātri kā kaķis ieslīdēja ēnā. Citi, dodamies lēni uz priekšu, pārdzīvoja diezgan nepatīkamus mirkļus. Tad pēkšņi aizmugurē atskanēja kliedzieni, no kuriem asinis stinga dzīslās, brēcieni jaucās pamīšus ar Purvaspīdoņa pazīstamo balsi: —Ūja! Nebrēc, pirms kāds tev piedūris pirkstu, vai arī es tev to pirkstu patiešām pieduršu, vai saprati? Jebkurš dzīvs radījums varētu domāt, ka te kauj cūku.
— Tas bijis labs ķēriens! — izsaucās Princis, tūdaļ pagriezdams Ogļmelni atpakaļ pret mājas stūri. —Jūstes, —viņšteica, —esi tiklabs, paturi Ogļmeļņa pavadu. — Viņš nolēca no zirga, un visi trīs klusēdami vēroja, kā Purvaspīdonis izvelk savu gūstekni gaismā. Tas bija diezgan nožēlojams, mazs pundurītis, tikai pēdas trīs garš. Galvvidū viņam bija kaut kas līdzīgs gaiļa sekstei (tikai ciets), mazas, sārtas ačeles un tik liela un apaļa mute un zods, ka seja atgādināja maziņa hipopotama mūli. Ja viņi neatrastos tik bīstamā vietā, tad, to redzēdami, sāktu smieties.
— Nu, zemessarg, — teica Princis, nolūkodamies uz viņu lejup un turēdams zobena smaili ļoti tuvu gūstekņa kaklam, — pasaki skaļi, kā pieklājas godīgam pundurim, tad mēs tev ļausim iet. Ja mēģināsi blēdīties, tad uzskati, ka esi jau beigts. Labo Purvaspīdoni, kā viņš var runāt, ja tu viņam turi ciet muti?
— Nevar gan, bet nevar arī iekost, — teica Purvaspīdonis. — Ja man būtu tik mīkstas rokas kā jums, cilvēkveidīgajiem (piedodiet, augstība, par izteicienu), es šobrīd būtu viss vienās asinīs. Taču pat tīreļa zvalstonim apnīk, ja viņu košļā.
— Puis, — Princis piedraudēja pundurim, —vēl viens kodiens, un tu izlaidīsi garu. Purvaspīdoni, atstāj viņa muti vaļā!
—Ū-ū-ī-ī, — kvieca sīkulis, — laidiet mani vaļā, laidiet mani vaļā. Es to nedarīju.
— Ko tu nedarīji? — noprasīja Purvaspīdonis.
— To, ko jūsu žēlastības teica, ka es esot darījis, — radījums vaimanāja.
— Pasaki, kā tevi sauc, — teica Princis, — un kas jums, zemessargiem, šodien lēcies.
— Vai, lūdzu, jūsu godības, lūdzu, laipnie kungi, — činkstēja punduris. — Apsoliet, ka nesacīsiet Karalienes žēlībai to, ko tūlīt teikšu.
— Karalienes žēlība, kā tu viņu godā, — stingri noteica Princis, — ir mirusi. Es pats viņu nogalināju.
—Ko! — punduris iebrēcās, pavērdams smieklīgo muti izbrīnā arvien plašāk un plašāk. — Beigta? Tā Ragana ir beigta? Un kritusi no jūsu godības rokas? —Viņš izdvesa milzīgi dziļu atvieglojuma nopūtu un piebilda: —Tad tak jūsu godība ir mūsu draugs!
Princis atvilka savu zobenu mazliet atpakaļ. Purvaspīdonis ļāva radījumam uzslieties sēdus. Tas, samirkšķinājis sarkanās acis, pārlaida skatienu četriem ceļiniekiem, pāris reižu iesmējās sīku smiekliņu un tad uzsāka savu stāstu.
Četrpadsmita nodaļa pašas pasaules pamatos
— Mans vārds ir Golgs, — sacīja punduris. — Un es pastāstišu jūsu godībām visu, ko zinu. Apmēram pirms stundas mēs visi strādājām viņas labā, es teiktu —strādājām' savu skumjo un mēmo darbu, to pašu, ko darījām ik dienu gadiem un vēl gadiem ilgi. Tad atskanēja skaļš grāviens un būkšķis. Tiklīdz mēs to izdzirdējām, ikviens klusībā noteica: "Es ilgu laiku neesmu ne dziedājis, ne dancojis, ne izspēlējis kādu joku. Kāpēc?" Un ikviens nodomāja: "Droši vien esmu bijis noburts." Un katrs klusībā noelsās: "Lai esmu nolādēts,, ja zinu, kāpēc es nesu šo nastu, bet tālāk es vairs to nesdepšu, un cauri."
Un tā nu mēs nometām savus maisus un paunas, un darbarīkus. Tad visi pagriezās un ieraudzīja tur to lielo sarkanumu. Un katrs sev klusībā pajautāja: "Kas tas ir?" Un ikviens sev atbildēja: "Pavērusies kāda sprauga vai plaisa, un no patiesajām Zemes Dzīlēm, kas atrodas tūkstoš asu lielā attālumā, pašā lejā, ieplūst jauks, spožs siltumiņš."
— Va' velns! — izsaucās Jūstess. — Vai tad ir zemes, kas atrodas vēl dziļāk?
—Jā gan, jūsu godība, — atteica Golgs. — Brīnišķīgas vietas, ko mēs dēvējam par Bizmas zemi. Tā zeme, kur mēs tagad atrodamies, ir Raganas valstība, un mēs to dēvējam par Seklajām zemēm. Tās atrodas pārāk tuvu virskārtai, lai būtu mums piemērotas. Vai! Tad jau tikpat labi varētu dzīvot ārā, pašā virspusē. Redziet, mēs esam nabaga punduri no Bizmas, kurus Ragana ar savu pesteļošanu atmānījusi šurp, lai mēs strādātu viņas labā. Bet mēs to visu bijām aizmirsuši, līdz atskanēja grāviens un burvestība izgaisa. Mēs nezinājām nedz to, kas mēs esam, nedz no kurienes esam nākuši. Mēs neko nespējām līdzēt, neko nespējām domāt — domājām tikai to, ar ko Ragana bija piebāzusi mūsu galvas. Un tas viss, ko viņa stūķēja mums galvā visus šos gadus, bijaīgns un nīgrs. Esmu gandrīzpilnīgi piemirsis, kā plēš jokus vai dejo džigu. Bet, kad atskanēja būkšķis un pavērās plaisa, un jūrā sāka celties ūdens, atmiņa atgriezās. Un, protams, mēs visi laidāmies prom, cik ātri vien kājas nesa, lai pa spraugu nokļūtu lejā, mūsu pašu mājās. Un jūs varat saredzēt viņus visus tur tālāk šaujam raķetes un aiz prieka stāvam uz galvas. Un es būtu ļoti pateicīgs jūsu godībām, ja jūs mani drīz palaistu vaļā un es varētu viņiem piebiedroties.
— Manuprāt, tas tiešām ir lieliski, — sacīja Džila. — Jūtos tik priecīga, ka esam atbrīvojuši gan pundurus, gan paši sevi, nocirzdami Raganai galvu! Un es esmu tik priecīga, ka punduri īstenībā nav nedz briesmīgi, nedz drūmi, tāpat kā tāds īstenībā nebija arī Princis — nu, kāds viņš mums šķita.
— Tas viss ir ļoti jauki, Poula, — piesardzīgi ierunājās Purvaspīdonis. — Taču šie punduri manās acīs nešķita līdzīgi puišiem, kas gluži vienkārši mūk projām. Man viņi, ja gribi zināt, drīzāk atgādināja kaujas vienību. Ieskatieties man tieši acīs, mister Golg, un atzīstieties, vai jūs negatavojaties cīņai?
— Protams, ka gatavojamies, jūsu godība, — atteica
Golgs. — Redziet, mēs nezinājām, ka Ragana ir pagalam. Mēs domājām, ka viņa no pils mūs vēro. Mēs mēģinājām aizšmaukt projām, lai viņa mūs neieraudzītu. Un tad, kad iznācāt jūs — četri ar zobeniem un zirgiem —, skaidrs, ka ikviens klusībā nodomāja: "Te tev nu bija!" Jo mēs tak nezinājām ka viņa godības nav Raganas pusē. Un mēs izlēmām cīnīties līdz nāvei un neparko neatmest cerību atgriezties atpakaļ Bizmā.
— Esmu gatavs zvērēt, ka šis ir godīgs punduris, — teica Princis. — Mīļais draugs Purvaspīdoni, ļauj viņam iet. Ja ir runa par mani, labo Golg, tad es, tāpat kā tu un tavi biedri, biju noburts un tikai nesen atjēdzos. Un nu vēl kāds jautājums. Vai tu zini ceļu uz jaunajiem rakumiem, pa kuriem Ragana dzīrās vest armiju pret Virszemi?
— E-ē-ē-ē! —iespiedzās Golgs. —Jā, es šo drausmīgo ceļu pazīstu. Es jums parādīšu, kur tas sākas. Bet es brīdinu — gadījumā, ja jūsu godība lūgs mani iet pa to jums līdzi, nekas nesanāks. Tad jau labāk mirt.
— Kāpēc? —Jūstess noraizējies vaicāja. — Kas tur tik šausmīgs?
—Pārāk tuvu virskārtai, augšpusei,—nodrebinādamies atteica Golgs. —Tas bija pats ļaunākais, ko Ragana mums nodarīja. Bija domāts, ka mūs izvedīs ārā — pasaules augškārtās. Stāsta, ka tur vispār neesot jumta — tikai drausmīgs, liels tukšums, ko dēvējot par debesīm. Un rakšana pavirzījusies tik tālu uz augšu, ka daži lāpstas dūrieni var novest ārpusē. Es neuzdrošinātos rādīties tai vietai pat tuvumā.
— Urā! Runā nu gan tu! — iesaucās Jūstess, un Džila piebilda: — Augšā tak nebūt nav šausmīgi. Mums tur patīk. Mēs tur dzīvojam.
— Es zinu, ka virszemnieki tur dzīvo, — Golgs sacīja. — Bet man likās, tas notiek tāpēc, ka jūs neprotat atrast ceļu lejā uz iekšpusi. Nevar tak būt, ka jums tas patīk — rāpot apkārt kā mušām pasaules virspusē!
— Bet kā būtu, ja tu tūlīt parādītu mums ceļu uz turieni? — apvaicājās Purvaspīdonis.
— Nu, nav ko velti tērēt laiku! —iesaucās Princis. Viss pulciņš sarīkojās ceļam. Princis uzlēca mugurā savam kara zirgam, Purvaspīdonis uzrāpās Džilai aizmugurē, un Golgs devās pa priekšu. Iedams viņš atkal un atkal vēstīja pārējiem punduriem labās ziņas — ka Ragana mirusi un ka četri virszemnieki nav bīstami. Un tie, kas viņu dzirdēja, paziņoja to tālākcitiem, tādējādi īsā laikā visu Zemzemi pieskandināja saucieni un gaviļu klaigas, un simtiem tūkstošiem pundurīšu, lēkādami, griezdamies riteniski, stāvēdami uz galvas, mezdami kukuriņus un raustīdami milzīgas sprāgstošas konfektes, sanāca lielā lokā ap Ogļmelni un Sniegpārslu. Un Princim bija vismaz desmit reižu jāstāsta, kā pats ticis noburts un pēc tam atpestīts.
Tā viņi pienāca pie spraugas malas. Tā bija ap tūkstoš pēdu gara un varbūt kādas divsimt pēdas plata. Ceļinieki nokāpa no zirgiem un ielūkojās dziļumā. Viņiem sejā iesitās stiprs karstuma vilnis, kas jaucās ar tiem gluži nepazīstamu smārdu — tādu viņi saoda pirmoreiz mūžā. Tas bija stiprs, ass, satraucošs smārds, kas izraisīja šķavas. Spraugas jeb aizas dzīles bija tik spožas, ka pirmajā brīdī apžilbināja acis un viņi neko nespēja saredzēt. Palēnām apraduši ar šo gaismu, viņi secināja, ka redz ugunsupi un šis upes krastos tādus kā laukus un birzis, kas liesmo neizturami svelmainā spožumā, kaut ari salīdzinājumā ar upi tomēr ir blāvāki. Zilās, sarkanās, zaļās un baltās krāsas jaucās kopīgā jūklī: apmēram tādu pašu iespaidu panāktu, pusdienas laikā skatoties pa lielisku stikla logu, aiz kura spīdētu tropu saule. Pa nelīdzenajām aizas malām gluži kā melnas mušas ugunīgās gaismas fonā kāpaļāja simtiem Zemzemes ļaužu.
— Jūsu godība, — sacīja Golgs (un, kad četrinieks pagriezās, lai palūkotos uz viņu, visi dažas minūtes šķita tapuši gluži akli, tik ļoti viņiem bija apžilbušas acis). —Jūsu godība, kāpēc lai jūs nedotos lejā uz Bizmu? Jūs tur būtu laimīgāki nekā tajā saltajā, neaizsargātajā zemē, tur augšā. Vismaz nonāciet lejā īsā vizītē.
Džila uzskatīja kā pašu par sevi saprotamu, ka neviens no pārējiem, ne mirkli nevilcinādamies, šādu domu noraidīs. Meitenei par šausmām, viņa izdzirda Princi sakām:
— Draugs Golg, es patiešām esmu jau pa pusei ar mieru doties tev līdzi. Jo tas ir lielisks piedzīvojums, un ļoti var būt, ka neviens mirstīgs cilvēks nekad nav ieskatījies Bizmā un diez vai tāda iespēja varētu jebkad rasties vēlreiz. Un, gadiem ritot, man būs jākavējas atmiņās, ka reiz man bijusi izdevība pamatīgi ieskatīties zemes apakšējās dzīlēs, bet es no tā esmu atteicies. Taču, vai cilvēks var tur dzīvot? Jūs taču arī laikam nepeldaties šajā ugunsupē?
—Nē, nē, jūsu godība. Mēs nebūt ne. Ugunī dzīvo tikai salamandras.
—Kādas tad īsti ir jūsu salamandras? —vaicāja Princis.
— Viņu suga ir grūti nosakāma, jūsu godība, — teica Golgs. — Viņas ir pārāk stipri nokaitētas līdz baltkvēlei, lai uz viņām varētu skatīties. Tomēr visvairāk viņas līdzinās maziem pūķīšiem. Viņas sarunājas ar mums, pašas atrazdamās liesmās. Bet viņas ir ārkārtīgi gudras, un mēles viņām ir ļoti asprātīgas un daiļrunīgas.
Džila pameta ašu skatienu uz Jūstesu. Viņa nebija šaubījusies, ka zēnam doma par ieslidināšanos šajā spraugā patiks vēl mazāk nekā viņai, Džilai. Dūša saskrēja papēžos, kad viņa Jūstesa sejā ieraudzīja pavisam citādu izteiksmi. Viņš izskatījās krietni līdzīgāks Princim nekā agrākais Skrabs no Eksperimentālās skolas. Jo viņa atmiņā no jauna atgriezās visas dēkas tolaik, kad viņš bija kuģojis ar karali Kaspianu.
— Jūsu godība, — viņš sacīja. Ja te būtu mans senais draugs pele Rīpičīps, viņš teiktu, ka mēs tagad nedrīkstam ņemt un atteikties izbaudīt piedzīvojumus Bizmā, jo tas liktu krietni apšaubīt mūsu veselo saprātu.
— Tur lejā, — Golgs sacīja, — es varētu jums parādīt īstu zeltu, īstu sudrabu, īstus dimantus.
— Blēņas! —Džila rupji uzbrēca. —It kā mēs nezinātu, ka mēs pat te esam zem pašām dziļākajām raktuvēm.
— Jā, — atteica Golgs. — Esmu dzirdējis par tiem nelielajiem skrāpējumiem zemes garozā, ko jūs, virszemnieki, dēvējat par raktuvēm. Bet tur jūs iegūstat mirušu zeltu, mirušu sudrabu un mirušus dārgakmeņus. Lejā, Bizmā, mums tie ir dzīvi un augoši. Tur es jums saplūkšu rubīnu pušķus, kurus jūs varēsit ēst un izspiest pilnu glāzi ar dimantu sulu. Ja būsit nogaršojuši Bizmas dzīvos, jums kļūs vienaldzīgi jūsu seklo raktuvju aukstie, mirušie dārgumi.
— Mans tēvs aizbrauca uz pasaules galu, — domīgi teica Riliāns. — Būtu lieliski, ja viņa dēls ietiktu pasaules pašās dziļākajās dzīlēs.
—Ja jūsu augstība vēlas redzēt savu tēvu, kamēr tas vēl ir dzīvs (manuprāt, viņam tas darītu lielāku patikšanu par Golga piesolīto), — sacīja Purvaspīdonis, tad būtu laiks doties ceļā uz raktuvēm, kas ved uz Virszemi.
— Un es pa šo caurumu lejā nešļūkšu, lai man saka, ko grib, — Džila piebilda.
— Nu, ja jūsu augstības patiešām nolēmušas atgriezties Virszemē, — teica Golgs, — tad ir kāds ceļaposms, kas ir zemāks par šo. Un var būt, ja plūdi vēl pastiprināsies…
— Ai, iesim, iesim, iesim jel tālāk! — lūdzās Džila.
— Baidos, ka tā būs jādara, — sacīja Princis, smagi nopūzdamies. — Taču es pusi savas sirds esmu atstājis Bizmas zemē.
— Lūdzu! — činkstēja Džila.
— Kur tas ceļš ir? — Purvaspīdonis noprasīja.
— Gar to deg lukturi, — teica Golgs. —Jūsu augstība var saskatīt ceļa sākumu aizas viņā pusē.
— Cik ilgi lampas tur degs? — Purvaspīdonis vaicāja.
Tajā pašā brīdī no Bizmas viszemākajām dzīlēm augšup
uzlidoja čukstoša, svilinoša, itin kā uguns balss (vēlāk viņi brīnīdamies spriedelēja, vai tā varētu būt bijusi salamandras balss).
—Ātri! Ātri! Ātri! Uz klintīm, uz klintīm, uz klintīm! — tā sauca. — Plaisa aizveras. Tā aizveras. Tā aizveras. Ātri!
Ātri! — Un tajā pašā laikā ar apdullinošiem krakšķiem un brīkšķiem klintis sāka kustēties. Kamēr viņi nolūkojās, plaisa jau kļuva šaurāka. No visām pusēm novēlojušies punduri laidās pa to lejup. Viņi negrasījās kavēties, kāpjot lejā pa klintīm. Viņi visā garumā nometās zemē, un vai nu tāpēc, ka no dziļuma sitās augšup karsta gaisa strāva, vai kāda cita iemesla dēļ varēja redzēt, ka viņi lidinās lejup — līdzīgi lapām. Šis lapas atgādinošais lietus kļuva biezāks un biezāks, līdz tumsa gandrīz aprija gan uguns upi, gan dzīvo dārgakmeņu raktuves.
—Ardievu, jūsu godība! Eslaižos! —izsaucās Golgs un ienira plaisā. Bija vēl palikuši tikai nedaudzi, kam vajadzēja
viņam sekot. Plaisa tagad bija tik šaura kā pastkastītes spraudziņa. Pēc brītiņa palika vienīgi spožs, spilgts gaismas pavediens. Tad nogranda tik skaļš troksnis, it kā tūkstoš preču vilcienos sagrūstos tūkstoš buferu pāru, un klinšu puses saslēdzās kopā. Karstais, satraucošais smārds izzuda. Ceļinieki palika Zemzemē, kas tagad izskatījās daudz melnāka nekā iepriekš. Bāli, nespodri, skumīgi lukturi iezīmēja ceļa virzienu.
—Nu, —norūca Purvaspīdonis, —varu derētuz desmit pret vienu, ka esam šeit kavējušies pārāk ilgi, tomēr mēģināt vēl mēs varam. Nebūtu nekāds brīnums, ja šie lukturi nodzistu pēc piecām minūtēm.
Viņi paskubināja zirgus, lai tie sāktu rikšot, un skaistā solī aizklaudzināja pa krēslaino ceļu. Tomēr tas gandrīz tūlīt sāka slīgt lejup pa nogāzi. Viņi būtu varējuši nodomāt, ka Golgs viņus aizsūtījis pa nepareizo ceļu, ja ielejas otrā pusē neredzētu iedegamies un virknējamies augšup lukturus — cik tālu vien skats sniedza. Taču ielejas dziļumā lukturi apspīdēja tekošu ūdeni.
— Steigsimies! — iesaucās Princis. Viņš auļoja lejup pa nogāzi. Ja viņi nokļūtu lejā tikai minūtes piecas vēlāk, stāvoklis varētu izvērsties visai draņķīgs, jo paisuma viļņi plūda iekšā ielejā, it kā tos dzītu dzirnavu rats, un, ja vajadzētu peldēt pāri, zirgi diezin vai to spētu. Tomēr patlaban vēl ūdens bija pēdu vai divas dziļš, un, kaut gan nikni šļakstījās ap zirgu kājām, visi veiksmīgi sasniedza otru krastu.
Tad sākās lēns, gurds kāpiens augšup otrā krastā, kur priekšā neredzēja neko citu kā vienīgi bālos lukturus, kas iesniedzās arvien tālāk, cik vien varēja saskatīt. Palūkojušies atpakaļ, viņi redzēja, ka ūdens plešas plašumā. Visi Zemzemes kalni tagad bija kļuvuši par salām, un lukturi bija palikuši tikai šajās salās. Ik bridi apdzisa kāda tāla gaisma. Drīz visur iestāsies pilnīga tumsa; vienīgi tajā ceļā, pa kuru viņi jāja, vēl blāvoja gaismas — pat zemākajā daļā, viņiem aizmugurē, tikai tur tās atspīdēja ūdenī.
— Interesanti zināt, vai tas… kā viņu sauc… Laika Tēvs ari ir izpeldējis ārā, —prātoja Džila. —Un visi tie dīvainie gulošie dzīvnieki?
— Man neliekas, ka mēs esam tik augstu, — teica Jūstess. —Vai neatceraties, kā mums vajadzēja jāt lejup pa kalnu, lai sasniegtu Bezsaules jūru? Manuprāt, ūdens vēl nav sasniedzis Laika Tēva alu.
— Kā nu ir, tā ir, — teica Purvaspīdonis, —mani vairāk interesē lampas uz šī ceļa. To gaisma izskatās mazlietiņ pavārga, vai ne?
— Tādas tās bijušas visu laiku, — Džila iebilda.
— Hm, — norūca Purvaspīdonis. — Bet tagad tās ir zaļākas.
— Tu taču negribi sacīt, ka tās, iespējams, pamazām dziest? —Jūstess iekliedzās.
— Nu zini, lai nu kā tās degtu, nevar gaidīt, ka tām pietiks degvielas uz laiku laikiem, — atgādināja Purvaspīdonis. —Taču nezaudē dūšu, Skrab. Es arī skatos uz ūdeni, un man neliekas, ka tas celtos tik ātri kā līdz šim.
—Tas nu, draugs, ir vājš mierinājums, —sacīja Princis. — Ja mēs nespēsim atrast ceļu, kā izkļūt Virszemē, es izlūdzos jūsu visu žēlastību. Jāvaino mana lepnība un iztēle, kas aizkavēja mūs pie ieejas Bizmas zemē. Bet nu jāsim uz priekšu!
Nākamās stundas laikā Džilai reizēm ienāca prātā, ka Purvaspīdonim varētu būt taisnība spriedumā par lukturiem, taču reizēm savukārt likās, ka tās ir tikai iedomas. Pa to laiku apkārtējā ainava pārmainījās. Zemzemes jumts bija tik tuvu, ka pat šajā nespodrajā gaismā viņi tagad varēja redzētpilnīgi skaidri. Un pat lielie, grubuļainie Zemzemes mūri abās ceļa pusēs neapšaubāmi saslēdzās tuvāk. Patiesībā ceļš tagad veda viņus iekšā stāvā tunelī .Ceļā sāka parādīties cērtes, lāpstas, ķerras un citas zīmes, ka te nesen strādājuši racēji. Ja vien viņi varētu droši cerēt, ka tiks ārā, tad viss izskatītos ļoti cerīgi. Tomēr doma, ka jādodas iekšā alā, kas kļūst arvien šaurāka un šaurāka, un arvien grūtāk būs pagriezties atpakaļ, likās visai netīkama.
Beidzot jumts kļuva tik nolaidens, ka Purvaspīdonis un Princis atsitās pret to ar galvu. Pulciņš nokāpa no zirgiem un veda tos pavadā. Ceļš te bija nelīdzens, un nācās uzmanīgi skatīties, kur liekkāju. Tieši tāpēc Džila ievēroja, ka pamazām kļūst tumšāks. Tagad par to nebija ne mazāko šaubu. Pārējo sejas zaļajā vizmā izskatījās dīvainas un spokainas. Un Džila pilnīgi negaidot (viņa citādi nespēja) klusi iekliedzās. Viena no gaismām tieši priekšā nodzisa pavisam. Tas pats notika ar aizmugurējo. Pēc tam viņus apņēma pilnīga tumsa.
— Drosmi, draugi, — atskanēja prinča Riliāna balss. — Vienalga, vai mēs dzīvosim vai mirsim, Aslans paliks mūsu cildenais valdnieks.
— Jums taisnība, kungs, — citi dzirdēja sakām
Purvaspīdoni. — Un jums allaž jāatceras, ka, atrodoties šajā slazdā, mums ir viens labums — mēs ietaupīsim savus bēru izdevumus.
Džila turēja mēli aiz zobiem. (Ja negribi, lai citi cilvēki zina, ka esi nobijies, tā rīkoties allaž ir saprātīgi; tieši tava balss tevi vienmēr nodos.)
— Kāpēc mums te stāvēt? Tikpat labi mēs varam doties uz priekšu, — ierosināja Jūstess, un, kad Džila dzirdēja, kā nodreb zēna balss, viņa saprata, cik gudri rīkojusies, neuzticēdamās pati savējai.
Purvaspīdonis un Jūstess ar saviem ieročiem gāja pirmie, izstiepuši rokas uz priekšu, jo baidījās uzskriet kaut kam virsū, Džila ar Princi sekoja, vezdami zirgus.
— Paklau, —pēc krietna brīža Jūstess ierunājās, — vai nu manas acis rāda nepareizi, vai arī tur augšā redzams kāds gaismas stars.
Pirms kāds paspēja atbildēt, Purvaspīdonis iesaucās:
— Stāt! Esam ienākuši strupceļā. Un man priekšā ir nevis klints, bet zeme. Ko tu teici, Skrab?
— Zvēru pie Lauvas, — sacīja Princis. — Jūstesam taisnība. Tur ir kaut kas līdzīgs…
— Bet tā nav dienas gaisma, — Džila brīdināja. — Tā ir vienīgi kaut kāda auksta, zilgana gaisma.
— Tomēr labāk par neko, — iebilda Jūstess. — Vai varam to aizsniegt?
— Tā nav tieši virs galvas, — sacīja Purvaspīdonis. — Tā ir virs mums, bet mēs esam atdūrušies pret šo sienu. Kā būtu, Poula, ja tu uzkāptu man uz pleciem tin palūkotos, vai var piekļūt tai klāt?
.
Piecpadsmita nodaļa džila pazūd
Gaismas plankums tik un tā neļāva saskatīt neko, kas atradās lejā, tumsā, kur viņi stāvēja. Pārējie varēja vienīgi dzirdēt, nevis saredzēt Džilas pūliņus uzrāpties Purvaspīdonim mugurā. Tas ir, viņi dzirdēja Purvaspīdoni sakām: — Nevajag bāzt man acīs pirkstu, — un: — Savu kāju man mutē arī nav jāstūķē, — un: — Tā ir labāk, — un: — Nu es turēšu tavas kājas. Tad tev būs brīvas rokas un tu varēsi drošāk balstīties pret zemi, kas tev priekšā.
Tad viņi palūkojās augšup un drīz vien uz gaismas plankuma fona saskatīja Džilas galvas tumšos apveidus.
— Nu? — visi satraukti noprasīja.
— Tas ir caurums, — atsaucās Džila. —Ja es atrastos mazliet augstāk, tad varētu caur to izkļūt.
— Ko tu pa to redzi? — vaicāja Jūstess.
— Pagaidām neko daudz, — sacīja Džila. — Paklau, Purvaspīdoni, palaidiet vaļā manas kājas, lai es varētu uz jūsu pleciem pakāpties, nevis uz tiem sēdēt. Es varu labi atbalstīties.
Citi dzirdēja meiteni kustamies, un tad pret pelēcīgo plankumu parādījās viņas stāvs līdz pat viduklim.
— Paklausieties, — Džila iesāka, bet pēkšņi iekliedzās un apklusa; kliedziens gan nebija spalgs. Drīzāk izklausījās, it kā viņas mutei būtu kaut kas uzspiests vai tajā kaut kas iebāzts. Pēc tam viņa balsi gan atguva, un likās, ka tā kaut ko sauc, cik skaļi spēdama, tomēr vārdi nebija saprotami. Vienā brīdī sakrita divi atgadījumi: uz mirkli pilnīgi pazuda gaismas plankums, jo kaut kas to aizklāja, un viņi saklausīja reizē tādu kā šļūcoņu, tādu kā cīkstēšanos un tīreļa zvalstoņa izdvestos vārdus: — Aši! Palīdziet! Turiet viņas kājas. Kāds viņu velk. Tur! Nē, šeit. Par vēlu!
Caurums un aukstā gaisma tagad atkal bija skaidri redzami. Džila bija pazudusi.
— Džila! Džila! —viņi satraukti klaigāja, taču atbilde nesekoja.
— Kāpēc jūs, pie velna, neturējāt viņas kājas? —Jūstess pārmeta.
— Nezinu, Skrab, —novaidējās Purvaspīdonis. —Esmu dzimis neveiksminieks, tāpēc nav ko brīnīties. Nolemtais. Nolemts būt par cēloni Poulas nāvei tieši tāpat, kā biju nolemts ēst Runājošo briežu gaļu Hārfengā. Protams, es pats arī neesmu bez vainas.
—Sis ir lielākais kauns un bēda, kas mūs piemeklējusi, — teica Princis. — Mēs esam iedzinuši drosmīgu dāmu ienaidnieka ķetnās un paši patvērušies drošībā.
— Kungs, nemālējiet to bildi pārāk melnu, — sacīja Purvaspīdonis. —Mēs neesam nekādāīpašā drošībā, šķiet, varam vienīgi būt droši par to, ka šajā caurumā nomirsim bada nāvē.
— Diez vai es esmu piedekami mazs augumā, lai izkļūtu cauri tur, kur izkļuva Džila? — Jūstess pavaicāja.
Patiesībā ar Džilu bija noticis tā. Tiklīdz viņa bija izbāzusi galvu ārā pa caurumu, tā aptvēra, ka skatās it kā lejup pa kāda augšstāva logu, nevis pa lūku kaut kur augšup. Viņa bija pavadījusi tik ilgu laiku tumsā, ka acis sākumā nespēja uztvert, ko redz; viņa tikai saprata, ka neskatās uz gaišu, saulainu pasauli, ko tik ļoti bija gribējusi ieraudzīt. Gaiss šķita nežēlīgi auksts, un gaisma bija bāli zila. Dzirdams bija arī diezgan liels troksnis, un gaisā lidoja daudz baltu priekšmetu. Tieši šajā mirklī viņa bija uzsaukusi lejup Purvaspīdonim, lai ļauj nostāties viņam uz pleciem.
Tur uzrāpusies, viņa saskatīja un sadzirdēj a daudz labāk. Trokšņi, ko viņa bija saklausījusi, izrādījās divējādi — vairāku kāju ritmiski piesitieni un četru vijoļu, trīs flautu un bungu atskaņota mūzika. Viņa noskaidroja arī pati savu stāvokli, proti, viņa skatījās ārā pa caurumu uz stāvu nogāzi, kas stiepās lejup un beidzās pēdas četrpadsmit dziļāk ielejā. Viss bija ārkārtīgi balts. Apkārt kustējās cilvēku gūzma. Tad viņa noelsās. Cilvēki bija nelieli, glīti fauni un driādas ar vīteņaugu greznotiem matiem, kas dejojot tām plīvoja aizmugurē. Kādu brītiņu izskatījās, ka viņi kustas bez jebkādas kārtības, tad Džila aptvēra, ka īstenībā viņi visi dejo — dejo ar tik daudziem sarežģītiem soļiem un tūrēm, ka nepieciešams krietns laiks, lai to visu saprastu. Tad līdzīgi pērkondārdam nāca atjauta, ka bālganzilā gaisma ir mēness vizma un ka baltās pārslas, kas klāja zemi, patiesībā ir sniegs. Nu protams! Virs galvas tumšajās, saltajās debesīs margoja zvaigznes. Un garie, melnie priekšmeti aiz dejotājiem bija koki. Viņu pulciņš beidzot ne vien nokļuvis pie Virszemes, bet pie pašas Nārnijas sirds. Džilai šķita, ka viņa aiz sajūsmas varētu zaudēt samaņu; un mūzika, trakā mūzika — tik ļoti salda un tajā pašā laikā mazliet baisma un pilna labas burvestības, tāpat kā Raganas trinkšķināšana —pilna ļaunas burvestības. Tas viss aizkustināja Džilu jo vairāk.
Apraksts prasa ilgu laiku, taču viss redzamais, protams, bija aptverams īsā brīdī. Džila tūdaļ pagriezās, lai uzsauktu pārējiem: "Paklausieties! Viss kārtībā.Mēs esam ārā —un mājās." Tomēr iemesls, kāpēc viņa netika tālāk par "paklausieties", bija šāds. Dejotājus lokā ielenca rūķi, ģērbušies vissmalkākajās drānās — lielākā daļa sarkanās, ar ādām apšūtās kapucēs, zeltītiem pušķiem un kājās uzvilkuši lielus, garus zvērādas zābakus. Soļodami lokā, viņi cītīgi mētājās ar sniega pikām. (Pikas bija tie baltie priekšmeti, ko Džila bija redzējusi lidojam gaisā.) Rūķi tās nemērķēja uz dejotājiem, kā Anglijā varbūt darītu muļķa puikas. Viņi svieda tās starp deju tūrēm tik saskanīgā ritmā ar mūziku un tik trāpīgi, ka gadījumā, ja dejotāji atrastos īsti pareizajās vietās īsti pareizajos mirkļos, pikas nevienu neķertu. To sauc par Lielo Sniega Deju, un tā Nārnijā atkārtojas ik gadu pirmajā mēness naktī pēc tam, kad zemi klājis sniegs. Protams, tā ir daļēji rotaļa, daļēji deja; ja šad un tad kāds dejotājs paspers kādu maķenīt nepareizu solīti un viņam trāpīs ģīmī sniega pika, tad visi smiesies. Taču laba dejotāju kopa — rūķi un mūziķi — var līksmoties stundām ilgi bez neviena trāpījuma. Skaistās naktīs, kad sals, bungu rīboņa, pūču kliedzieni un mēness stari ieaudušies viņu trakulīgajās mežinieku asinīs un sakarsējuši tās vēl vairāk, visi dejo līdz rītausmai. Man gribētos, lai arī jūs to būtu redzējuši.
Džila bija apklususi pēc iesāktā "paklausieties", protams, aiz gluži vienkārša iemesla, jo no kāda rūķu rotaļnieku loka viņā pusē cauri dejotāju grupai atlidoja nekas cits kā skaista, liela sniega pika, trāpīdama meitenei tieši mutē. Viņa par to it nemaz nedusmojās; tobrīd viņas prieku nebūtu apslāpējušas pat divdesmit sniega pikas. Bet, lai cik laimīgs tu, cilvēks, justos, tu ar sniegu piebāztu muti nevari parunāt. Un, kad pēc diezgan ilgas spļaudīšanās viņa atkal atguva runas spēju, tad satraukumā piemirsa, ka citi lejā, tumsā, viņas aizmugurē, par labajām vēstīm joprojām nenieka nezina. Viņa gluži vienkārši izliecās pēc iespējas tālāk no cauruma un uzkliedza dejotājiem:
— Palīgā! Palīgā! Mēs esam aprakti kalnā. Nāciet un izrociet mūs ārā.
Nārnieši, kas nelielo cauruma pakalna sānos nemaz nebija ievērojuši, protams, jutās visai pārsteigti un lūkojās apkārt vairākos nepareizos virzienos, pirms saprata, no kurienes skan balss. Taču, kad viņi ieraudzīja Džilu, visi skriešus metās pie meitenes, un izstiepās varbūt pat vairāk nekā ducis roku, lai viņai palīdzētu. Džila tās satvēra un tādējādi izkļuva no cauruma un noslidinājās lejā pa nogāzi ar galvu pa priekšu, un tad, piecēlusies kājās, sacīja:
— Vai, lūdzu, ejiet un izrociet citus. Tur ir trīs pārējie un turklāt vēl zirgi. Un viens no tā pulciņa ir princis Riliāns.
To pavēstīdama, viņa jau atradās pūļa vidū, jo pie dejotājiem tagad piesteidzās dažādi ļaudis, kas bija nolūkojušies dejā un kurus viņa sākumā nebija ievērojusi. Veseliem bariem no kokiem nolēca vāveres, ieradās arī pūces. Gāzelēdamies uz īsajām kājiņām, cik ātri vien tās nesa, atčāpoja eži. Lēnākā gaitā sekoja lāči un āpši. Astei raustoties satraukumā, kā pēdējā pulkam pievienojās liela pantera.
Taču, tiklīdz viņi saprata, ko Džila stāsta, visi sarosījās.
— Cērtes un lāpstas, puiši, cērtes un lāpstas! Nesam šurp darbarīkus! — noteica rūķi un steidzīgi ienira mežos.
— Pamodiniet dažus kurmjus, tie prot labi rakt. Strādā tikpat lieliski kā rūķi, — sacīja kāda balss.
— Ko viņa tur teica par princi Riliānu? — vaicāja otrs.
— Kuš! — apsauca pantera.
— Nabaga bērns sajucis, un kas tur par brīnumu, ja bijis nomaldījies kalnā. Viņa neapzinās, ko saka.
— Kā tad, — piebalsoja vecs lācis. —Viņa tak minēja, ka princis Riliāns esot zirgs.
— Nē, tā viņa neteica vis, — ļoti vīzdegunīgi noliedza kāda vāvere.
—Teica gan, —vēl vīzdegunīgāknočakstēja cita vāvere.
—Tā ir tīra p-p-padesība.N-n-nerunājiettik dumji, — sacīja Džila. Viņa stostījās, jo no aukstuma tai klabēja zobi.
Viena no driādām tūdaļ ietina viņu ādas apmetnī, ko bija nometis kāds no rūķiem, bet izpalīdzīgs fauns aizdipināja caur kokiem uz vietu, kur Džila redzēja pie alas ieejas kurami es uguni, un padabūja karstu dzērienu. Taču, pirms viņš atgriezās, jau parādījās rūķi ar lāpstām un kapļiem un pieskrēja pie nogāzes. Džila izdzirdēja saucienus: — Ei! Ko jūs darāt? Nolaidiet zobenu! — un: — Nu, jauno cilvēk, tā nu ne, — un: — Tas nu ir traki nikns, vai ne? — Džila pieskrēja un nesaprata, vai smieties vai raudāt, kad ieraudzīja Jūstesa seju — stipri bālu un netīru — parādāmies no cauruma tumsas un Jūstesa labo roku, kas vēzēja zobenu, pūloties iedurt ikvienam, kas tuvojās.
Jo dažās pēdējās minūtēs Jūstess, protams, jutās pavisam citādi nekā Džila. Viņš bija dzirdējis Džilu iekliedzamies un redzējis viņu pazūdam nezināmā virzienā. Tāpat kā Princis un Purvaspīdonis, viņš bija domājis, ka meiteni sagūstījuši kaut kādi ienaidnieki. Un no lejas viņš nesaredzēja, ka bālganzilais spīdums ir mēnessgaisma. Viņš domāja, ka caurums ved tikai iekšā kādā citā alā, kas spokaini zalgo un ir pilna nez-ar-kādiem-ļauniemZemzemes-radījumiem. Tāpēc, kad viņš bija pierunājis
Purvaspīdoni, lai tas ļauj viņam uzrāpties mugurā, izvilcis zobenu un izbāzis ārā galvu, tad, to darīdams, rīkojies patiešām drosmīgi. Abi pārējie būtu to darījuši pirms viņa, ja varējuši, taču caurums bija par mazu, lai pieauguši vīri varētu pa to izlīst. Jūstess bija tikai nedaudz lielāks par Džilu, bet stipri neveiklāks, līdz ar to, palūkodamies ārā, viņš atsitās ar galvu pret cauruma augšmalu un no tās viņam sejā iebira krietna sauja sniega. Un tā nu, kad viņš atkal spēja pavērt acis un ieraudzīja desmitiem stāvu skrienam cik jaudas uz viņa pusi, nav ko brīnīties, ka viņš centās no tiem atkauties.
— Met mieru, Jūstes, met miera! — Džila brēca. — Tie visi ir draugi. Vai tad tu neredzi? Mēs esam iekļuvuši Nārnijā. Viss ir kārtībā!
Tad Jūstess atjēdzās, atvainojās rūķiem (un rūķi sacīja, ka neesot par ko atvainoties), un desmitiem resnu, matiem apaugušu, rūķisku roku palīdzēja viņam izlīst ārā — tāpat kā pirms neilga brīža bija palīdzējušas izrāpties Džilai. Tad Džila uzkāpa uz nogāzes, iebāza galvu tumšajā caurumā un skaļi pavēstīja labās ziņas arī pārējiem alas gūstekņiem. Pagriezusies, lai klumburotu atpakaļ, viņa dzirdēja Purvaspīdoni norūcam: — Ak tu nabaga Poula! Šis pēdējais pārdzīvojums laupījis viņai prātiņu. Nav ko brīnīties, ka tāda padarīšana sagrozījusi galvu. Viņa sāk murgot.
Džila piegāja pie Jūstesa, viņi viens otram paspieda rokas, un abi dziļi ievilka krūtīs spirgto pusnakts gaisu. Jūstesam atnesa siltu apmetni un abiem diviem — karstu dzeramo. Kamēr viņi to malkoja, rūķi jau bija notīrījuši sniegu un norakuši nogāzē velēnas kārtu no platas zemes strēmeles ap sākotnējo caurumu, un cērtes un lāpstas tagad zibēja tikpat jautri, kā faunu un driādu kājas pirms īsa brīža cilājušās dejas soļos. Aizritējušas bija tikai desmit minūtes! Taču Džilai un Jūstesam jau likās, ka visas zemes dzīļu tumsā, karstumā un smacīgumā piedzīvotās briesmas bijušas viens vienīgs sapnis. Te ārā, aukstumā, ar mēnesi un zvaigznēm debesīs (Nārnijā zvaigznes atrodas zemei tuvāk nekā mūsu pasaulē) un ar laipnajām, priecīgajām sejām visapkārt viņi Zemzemei nevarēja lāgā pat noticēt.
Pirms viņi bija tikuši galā ar karsto dzērienu, ieradās ap desmit kurmju — tikko kā pamodināti un joprojām ļoti miegaini, tāpēc arī diezgan saīguši. Tomēr, kolīdz viņi saprata, par ko ir runa, tūdaļ labprāt pievienojās pārējiem. Pat fauni izrādījās noderīgi —viņi mazās ķerriņās veda projām zemi, un vāveres lielā satraukumā dejoja un lēkāja šurp un turp, lai gan Džila tā arī neuzzināja, kādu darbu viņas īsti domājās darām. Lāči un pūces apmierinājās ar padomu došanu un nez cik reižu apjautājās bērniem, vai viņi negribot ienākt alā (tur Džila bija redzējusi pavarda uguni) sasildīties un paēst vakariņas. Tomēr bērni neparko negribēja iet projām, pirms nebūs redzējuši, kā biedri izkļūst brīvībā.
Neviens visā mūsu pasaulē nevar strādāt tādu darbu, kādu rūķi un Runājošie kurmji strādā Nārnijā, taču jāievēro, protams, ka kurmji un rūķi to neuzskata par darbu. Viņiem patīk rakt. Tāpēc patiesībā nepagāja ilgs laiks, kad viņi nogāzē bija atrakuši lielu, melnu aizu. Un no aizas tumsas mēnessgaismā (būtu diezgan briesmīgi, ja kāds nezinātu, kas tie ir) iznāca vispirms garais, tievkājainais tīreļa zvalstonis ar smailo cepuri galvā un tad, vezdams divus lielus zirgus, pats princis Riliāns.
Kad parādījās Purvaspīdonis, visās pusēs atskanēja saucieni: — Klau, tas ir zvalstonis, tas tak ir vecais draugs Purvaspīdonis — vecais draugs Purvaspīdonis no tīreļa austrumgala. — Kur tu īsti biji pazudis, Purvaspīdoni?
—Tev dzina pēdas meklētāju grupas — pavaldonis Trampkins izsludināja atradējam atlīdzību! — Taču tad visu balsis apklusa, vienā rāvienā iestājās nāves klusums — tikpat ātri kā norimst troksnis zēnu guļamistabā, ja durvis atver skolas direktors. Jo tagad viņi ieraudzīja Princi.
Neviens ne mirkli nešaubījās, kas viņš ir. Bija ļoti daudz zvēru, driādu, rūķu un faunu, kas atcerējās viņu pirms noburšanas. Bija daži vecie pavalstnieki, kas vēl atcerējās, kā izskatījies viņa tēvs, karalis Kaspians, savos jaunības gados, un tagad saskatīja viņos līdzību. Taču man liekas, ka viņi tik un tā būtu Riliānu pazinuši. Kaut arī viņš pēc ilgā ieslodzījuma Dzīļu valstībā bija bāls, ģērbies melnā, noputējis, sapinkātiem matiem un noguris, tomēr viņa sejas izteiksmei un uzvedībai piemita kaut kas tāds, ko nevarēja nepamanīt. Šī sejas izteiksme piemīt visiem īstiem Nārnijas karaļiem, kas valda pēc Aslana gribas un sēž Kērā Paravelā Visaugstākā karaļa Pītera tronī. Vienā mirklī visu galvas tapa atsegtas un viņi locīja ceļus; pēc brītiņa sākās tāda urravošana un klaigāšana, tādi lēcieni un līksmas dejas, tāda liela sarokošanās, skūpstīšanās un apskaušanās, ka Džilai acīs sariesās asaras. Viņu meklējumi bijuši pūliņu vērti.
— Vai jūsu augstībai labpatiktu, — sacīja vecākais rūķis, — esam mēģinājuši sarūpētvakariņas tur tanī alā par godu Sniega Dejas noslēgumam…
— Ar vislielāko prieku, tēvs, — atteica Princis. — Jo nekad neviens princis, bruņinieks, augstmanis vai lācis nav tiklabprāt kārojis iepriecināt savu vēderu ar maltīti kā mēs, četri ceļinieki, šovakar.
Viss pūlis sāka virzīties pa koku spraugām uz alas pusi. Džila dzirdēja Purvaspīdoni sakām tiem, kas drūzmējās ap viņu: — Nē, nē. Mans stāsts var pagaidīt. Nav vērts runāt par to, kas noticis ar mani. Es gribu dzirdēt, kas jums te jauns. Nemēģiniet neko mīkstināt, jo es labprāt uzklausīšu visu uzreiz. Vai Karaļa kuģis nogrimis? Vai mežā bijuši ugunsgrēki? Vai nav izcēlies karš uz Kalormenas robežas? Es nebrīnītos, ja būtu parādījušies kādi pūķi, ko? — Un visi nārnieši skaļi smējās un teica: — Vai tas neizklausās pēc tīreļa zvalstoņa?
Abi bērni no izsalkuma un noguruma gandrīz krita no kājām, tomēr alas siltums un iekārtojums, liesmiņu atspldumi uz sienām, kumodēm, tasēm, apakštasītēm, šķīvjiem un gludajām akmens grīdām — gluži kā lauku saimniecības virtuvē — visus mazliet atdzīvināja. Tik un tā, kamēr tika gatavotas vakariņas, viņi cieši iemiga. Un, kamēr viņi gulēja, princis Riliāns pārrunāja visu piedzīvojumu ar vecākajiem un gudrākajiem zvēriem un rūķiem. Un tagad viņi saprata, ko tas nozīmējis: kā ļaunā Ragana (neapšaubāmi, no tās pašas sugas kā Baltā Ragana, kas senos laikos bija atnesusi Nārnijai Lielo Ziemu) visu izplānojusi, vispirms nogalinot Riliāna māti un tad noburot pašu Riliānu. Un nu viņi bija redzējuši, ka tā parakusies tieši zem Nārnijas un gatavojusies izlauzties Virszemē un ar Riliānu kā savu ieroci valdīt un ka Riliānam ne sapņos nav nācis prātā, ka zeme, kurā viņa grasījusies Riliānu uzsēdināt tronī kā valdnieku (valdnieka vārda pēc, jo patiesībā viņš būtu tās vergs), ka šī zeme ir viņa, Riliāna, valsts. Savukārt no bērnu piedzīvojumiem Hārfengā nārnieši saprata, ka Ragana biedrojusies un draudzējusies ar Hārfengas bīstamajiem milžiem.
— Un mācība no tā visa, jūsu augstība, ir tāda, — sacīja vecākais rūķis, — ka šīs Ziemeļu Raganas vienmēr dzenas pēc viena un tā paša, tikai katrā laikmetā viņas izkaļ citādu plānu, kā to īstenot.
Sešpadsmitā nodaļa vainas top dziedētas
Kad Džila nākamajā rītā pamodās un ieraudzīja, ka guļ alā, viņu uz mirkli pārņēma šausmas, ka viņa atkal atrodas Zemzemē. Bet, kad meitene ieraudzīja, ka guļ uz viršu matrača, apsegta ar kažokādu, un ka akmens pavardā, priecīgi sprakšķot, deg (itin kā nesen iekurta) uguns un tālāk pa alas ieeju iespīd rīta saule, meitene visu atcerējās. Viņi bija ieturējuši brīnišķīgas vakariņas, saspiedušies šajā alā, par spīti tam, ka visi apmiegojās, pirms tās pa īstam beidzās. Viņai bija palikuši neskaidri iespaidi par rūķiem, kas drūzmējās ap uguni ar cepešpannām, kuras bija lielākas par pašiem, par tauku čurkstoņu un desiņu, vēlreiz desiņu, vēlreiz desiņu garšīgo smaržu. Un tās nebija tās nožēlojamās desiņas, kas līdz ar šķipsniņu gaļas daļēļi piebāztas ar maizes un sojas pupiņu piejaukumu. Šīs bija no tīras gaļas, ar garšvielām, taukainas un karstas, ka čurkstēja vien, tā ka reizēm pārsprāga un mazlietiņ, mazlietiņ piesvila. Lielas krūzes bija pildītas ar putojošu šokolādi, un bija arī apbrūnināti kartupeļi un apcepti kastaņi, un cepti āboli ar rozīnēm izgrieztās serdes vietā, un tad vēl saldējumi, lai ēdēji spirdzinātos pēc daudzajiem karstajiem cienastiem.
Džila uzslējās sēdus un palūkojās apkārt. Purvaspīdonis un Jūstess, cieši aizmiguši, gulēja turpat netālu.
— Ei, jūs abi! — skaļā balsī uzsauca Džila. — Vai jūs nemaz nedomājat celties?
— Ku-uš, ku-uš! — atskanēja miegaina balss kaut kur no augšienes. — Laiks doties pie miera. Labāk dū-dūšīgi nošņācies! Necel jandālu-u! Ū-ū!
— Hm, man tak liekas, — teica Džila, skatīdamās uz baltu, pūkainu spalvu vīstokli, kas bija uzmeties vienā alas stūrī uz vecmodīga pulksteņa augšgala, — man nudien šķiet, ka tas ir Gaišspalvis!
— Nu-u, nu-u, — ducināja Pūce, izvilkdama knābi no spārnapakšas un atvērdama vienu aci. — Es adidoju ap pulksten diviem ar vēsti Princim. Labās ziņas man atnesa divas vāveres. Vēsti Princim. Viņš aizgāja. Jums arī jāseko. Ar labu dienu… — Un galva atkal pazuda.
Tā kā likās, ka iegūt jelkādas papildu ziņas no Pūces nav cerību, Džila piecēlās un sāka lūkoties apkārt, kur varētu nomazgāties un ieēst brokastis. Taču gandrīz tajā pašā brīdī alā ierikšoja mazs fauns, asi klikstinādams savus āža kāju nagus pa akmens grīdu.
— A! Tu beidzot esi atmodusies, Ievas meita! — viņš sacīja. — Varbūt tev vajadzētu pamodināt Ādama dēlu. Jums pēc īsa brīdņa jādodas ceļā, un divi kentauri ļoti laipni piedāvā jums sēsties viņiem mugurā un doties uz Ķēru Paravelu. — Mazliet klusākā balsī viņš piebilda: — Protams, jums jāsaprot, ka saņemt atļauju jāt kentaura mugurā ir īpašs un nedzirdēts gods. Es neatceros, ka jebkad būtu dzirdējis par kādu, kam tas piedāvāts. Nebūtu labi likt viņiem gaidīt.
— Kur ir Princis? — bija pirmais jautājums, ko pamodušies izgrūda Jūstess ar Purvaspīdoni.
— Viņš devies uz Ķēru Paravelu apsveikt Karali, savu tēvu, — atteica fauns, ko sauca par Oransu. — Tiek gaidīts, ka viņa majestātes kuģis kuru katru mirkli var ienākt ostā. Karalis, šķiet, sastapies ar Aslanu —es nezinu, vai tas noticis vīzijā vai aci pret aci, — un Aslans viņu atgriezis atpakaļ un teicis, ka viņš sastapšot savu sen pazudušo dēlu gaidām tēvu ierodamies Nārnijā.
Jūstess bija piecēlies, un viņi abi ar Džilu devās palīgā Oransam sarūpēt brokastis. Purvaspīdonim tika teikts, lai tas paliek gultā. Viņam vajadzēja gaidīt atnākam kentauru Mākoņradi, slavenu dziednieku, vai, kā teica Oranss, "pūšļotāju", kurš apskatīs apdedzināto kāju.
—Ā! —Purvaspīdonis noteica gandrīz vai apmierinātā balsī.—Viņš droši vien gribēs kāju līdz celim nogriezt — es par to nebrīnītos. Gan redzēsit. — Taču palikt gultā viņš vēlējās ļoti labprāt.
Brokastīs bija olu kultenis ar grauzdētu maizi, un Jūstess ķērās tām klāt, it kā nakts vidū nebūtu notiesājis bagātīgas vakariņas.
— Paklau, Ādama dēls, — ieteicās fauns, kas ar bijīgām šausmām skatījās, kā Jūstess gremo pilnām mutēm.
— Nav tak, nav nekādas vajadzības tik briesmīgi steigties. Manuprāt, kentauri savas brokastis vēl nav notiesājuši.
— Tad jau viņi ļoti vēlu piecēlušies, — teica Jūstess.
— Varu derēt, ka pulkstenis ir pāri desmitiem.
— Tā vis nav, — sacīja Oranss. — Viņi piecēlās, kad gaisma vēl nebija uzaususi.
— Tādā gadījumā viņiem droši vien bija jāgaida uz brokastīm trakoti ilgi, — piebilda Jūstess.
— Nē, nebija, — Oranss atteica. —Viņi sāka ēst tūlīt pēc pamošanās.
— Ūja! — iesaucās Jūstess. — Vai tad viņi ietur tik traki pamatīgas brokastis?
— Redzi, Adāma dēls, vai tad tu nesaproti? Kentauriem ir cilvēka kuņģis un zirga kuņģis. Un, protams, abi kuņģi ilgojas pēc brokastīm. Tāpēc kentaurs vispirms ēd putru, pāva gaļu, nieres, cūkgaļu, omletes, aukstu šķiņķi, grauzdētu maizi, marmelādi un dzer kafiju un alu. Un pēc tam kentaurs pievēršas savai zirdziskajai pusei, apmēram stundu ganās, ēzdams zāli, un pabeidz ar karstu dziru, auzām un maisiņu cukura. Tāpēc ir diezgan nopietni jāpadomā, vai ielūgt kentauru pavadīt mūsmājās nedēļas nogali. Tas nu patiesi ir nopietns jautājums.
Šajā brīdī pie alas ieejas atskanēja zirgu nagu klaudzoņa pret klintīm, un bērni palūkojās augšup. Ārā pie alas gaidīdami stāvēja abi kentauri, viens ar melnu, otrs ar zeltainu bārdu, kas krāšņi slīga pār krūtīm, un, galvas mazliet pieliekuši, skatījās iekšā. Bērni tūlīt saprata, ka jābūt ļoti pieklājīgiem, un steidzīgi pabeidza brokastot. Neviens, kas ierauga kentauru, neuzskata to par jocīgu. Kentauri ir nopietnas, majestātiskas būtnes, pilni ar senu gudrību, ko mācās no zvaigznēm; viņus nevar viegli nedz ielīksmot, nedz sadusmot, bet, ja tā notiek, tad dusmas viņos uzplūst kā milzīgs paisuma vilnis.
— Ardievu, dārgais Purvaspīdoni, — sacīja Džila, pieiedama pie zvalstoņa gultas, —piedod mūsu izteicienu, ka tu kādreiz aplej kā ar aukstu ūdeni.
— Piedod arī man, — piebalsoja Jūstess. — Tu biji vislabākais draugs pasaulē.
— Mēs ļoti ceram, ka atkal sastapsimies, — piebilda Džila.
— Es šādu iespēju gan apšaubītu, — atteica Purvaspīdonis. — Es lāgā neceru, ka atradīšu agrākajā vietā pat savu veco vigvamu. Un tas Princis —jauks puisis —, bet vai jums viņš šķiet gana spēcīgs? Es nebrīnītos, ja Zemzemes dzīve būtu sapostījusi viņa organismu. Izskatās, ka viņš kuru katru mirkli varētu nolikt karoti.
— Purvaspīdoni! — iesaucās Džila. — Jūs kārtējo reizi gvelžat blēņas. Ja paklausās, tad, liekas, jūs runājat tik sērīgi kā bērēs, taču es nešaubos, ka jūs jūtaties ļoti laimīgs. Un tad pēc jūsu runasveida varētu domāt, ka jūs no visa baidāties, kaut arī patiesībā esat tik drosmīgs kā, kā lauva.
— Nu, ja runā par bērēm… — iesāka Purvaspīdonis, taču Džila, kas dzirdēja kentauru kāju dipoņu, ļoti pārsteidza sērīgo vīru, pēkšņi apkrizdama viņam ap tievo kaklu un noskūpstīdama dubļu krāsas seju; Jūstess savukārt paspieda viņam roku. Tad abi aizsteidzās pie kentauriem, un Purvaspīdonis, atlaizdamies gultā, savā nodabā piezīmēja: — To nu gan es no viņas negaidīju. Kaut arī es nenoliedzami esmu glīts puisis.
Nav šaubu, ka jāt ar kentauru ir liels gods (un laikam gan mūslaiku pasaulē Džila un Jūstess ir vienīgie dzīvie cilvēki, kas to darījuši), tomēr šī nodarbe ir visai neērta. Jo ikviens, kam dzīvība mīļa, neieteiktu, lai mēģina apseglot kentauru, bet jāt bez segliem nav nekāda izprieca, īpaši, ja tu, cilvēks, tāpat kā Jūstess, nekad vispār neesi mācījies jāt. Kentauri bija ļoti nopietni un laipni — līdzīgi pieaugušiem cilvēkiem — un, rikšodami pa Nārnijas mežiem, galvas atpakaļ nepagriezuši, stāstīja bērniem par dažādu dziedniecības zāļu un augu sakņu īpašībām, planētu ietekmi, Aslana deviņiem vārdiem un to nozīmi, kā ari pakavējās pie citiem līdzīgiem tematiem. Taču, lai cik grūti un sāpīgi abiem cilvēkveidīgajiem bija kratīties viņu mugurā, šobrīd viņi dotu nezinko, lai dotos tādā izjādē vēlreiz — lai redzētu šos līdzenumus un pakalnus mirdzam iepriekšējā naktī uzkritušajā sniegā, lai sastaptos ar trušiem, vāverēm un putniem, kas vēlēja labu rītu, lai ieelpotu Nārnijas gaisu un dzirdētu Nārnijas koku balsis.
Lejā, pie upes, kas spoža un zila dzirkstīja ziemas saules staros, viņi nokļuva krietni patālu no pēdējā tilta (kas atrodas pie mazās, omulīgās Berunas pilsētiņas sarkani apjumtajām mājām); viņus seklā laivā pāri pārcēla prāmja vīrs vai, pareizāk sakot, prāmja zvalstonis, jo Nārnijā tieši tīreļa zvalstoņi ir tie, kas veic gan zvejnieciskos, gan ūdenīgos darbus. Tikuši upei pāri, viņi, jādami gar upes dienvidu krastu, drīz nokļuva pašā Kērā Paravelā. Un tieši tajā brīdī, kad ieradās viņi, līdzīgi milzīgam ūdensputnam augšup pa upi ieslīdēja tas pats spilgtkrāsainais kuģis, ko viņi bija redzējuši, tikko spēra kāju uz Nārnijas zemes. Viss galms atkal bija sapulcējies zaļajā klajumā starp pili un izbūvēto krastmalu. Riliāns, kas bija apmainījis savas melnās drēbes un tagad ap sudraba bruņām aplicis sarkanu apmetni, kailu galvu stāvēja pašā ūdens malā, lai sagaidītu tēvu; rūķis Trampkins sēdēja savā īpašajā krēsliņā viņam līdzās. Bērni saprata, ka nebūs iespējams izspraukties cauri šim pūlim pie Prinča, turklāt viņus bija pārņēmusi kautrība. Tāpēc viņi palūdza kentaurus, vai nedrīkstētu vēl mazliet ilgāk palikt sēžam viņu mugurās, lai pār galminieku galvām varētu visu saredzēt. Un kentauri bija ar mieru.
No kuģa klāja pār ūdeni atlidoja sudraba trompešu skaņas, jūrnieki pameta tauvu, žurkas (protams, Runājošās žurkas) un tīreļa zvalstoņi to ātri ievilka ostā, kur kuģi pietauvoja. Mūziķi, kuri lielā pūļa dēļ nebija saredzami, sāka spēlēt svinīgu uzvaras maršu. Drīz vien Karaļa burulaivu nolaida līdzās krastam, un žurkas pa steķiem uzskrēja uz tās klāja.
Džila gaidīja, ka redzēs pa steķiem nokāpjam veco Karali. Tomēr likās, ka notikusi kāda aizķeršanās. Kāds augstmanis ar bālu vaigu izkāpa krastā un noslīga uz ceļgala Prinča un Trampkina priekšā. Visi trīs, galvas kopā sabāzuši, kādu brīdi sarunājās, taču neviens nedzirdēja, ko viņi saka. Mūzika joprojām spēlēja, taču varēja just, ka visus pārņem nemiers. Tad uz klāja parādījās četri bruņinieki, kas lēni soļoja, kaut ko nesdami. Kad viņi sāka kāpt lejā pa steķiem, varēja saredzēt, ko tie nes — ļoti bāls un nekustīgs nestuvēs gulēja vecais Karalis. Nestuves nolika zemē. Princis nometās ceļos blakus tēvam un viņu apskāva. Tad Karaļa galva pēkšņi atslīga spilvenos, mūziķi pārtrauca spēli un iestājās kapa klusums. Princis, ceļos nometies, piekļāvis galvu tēvam, stāvēja pie Karaļa nestuvēm un raudāja.
Ļaudis sāka sačukstēties un staigāt šurp un turp. Tad Džila ievēroja, ka visi, kam galvā cepures, ķiveres vai kapuces, tās noņem — to pašu darīja arī Jūstess. Virs pils jumta kaut kas iešalcās un noplandīja. Džila palūkojās turp un ieraudzīja, ka lielais karogs ar zelta lauvu noslīd pusmastā. Un pēc tam lēni, nežēlīgi, stīgām raudot un ragiem žēli dūcot, atkal atskanēja mūzika — šoreiz tā bija melodija, kas salauž sirdi.
Abi bērni noslīdēja no kentauru mugurām (tie viņiem vairs nepievērsa ne mazāko uzmanību).
— Es vēlētos, kaut būtu mājās, — ierunājās Džila.
Jūstess pamāja ar galvu, iekoda lūpā un neteica neko.
— Esmu atnācis, —viņiem aizmugurē ierunājās dobja balss. Viņi pagriezās un ieraudzīja pašu Lauvu, tik gaišu, spilgtu un spēcīgu, ka viss cits salīdzinājumā ar viņu tūlīt nobālēja un šķita pelēcīgs. Un Džila nepaspēja pat ievilkt elpu, kad jau piemirsās Nārnijas mirušais Karalis un meitene vienīgi atcerējās, ka viņas vainas dēļ Jūstess nokritis no klints un sajauktas gandrīz visas zīmes un ka viņi ķildojušies un apmētājušies nikniem vārdiem.
Un viņa gribēja pateikt: "Man tik ļoti žēl," — bet nespēja parunāt. Tad Lauva ar savu acu skatienu pieaicināja abus klāt, noliecās, pārlaida mēli viņu bālajām sejām un sacīja:
— Par to vairs nedomājiet. Vienmēr es jūs nerāšu. Jūs esat paveikuši darbu, kura dēļ es jūs atsūtīju uz Nārniju.
— Lūdzu, Aslan, — Džila pavaicāja, — vai mēs tagad drīkstam doties mājup?
— Jā. Esmu atnācis, lai aizvestu jūs mājās, — teica Aslans. Tad viņš plati atvēra muti un sāka pūst. Taču šoreiz bērniem nebija sajūtas, ka viņi lidotu pa gaisu: likās, ka viņi paliek stāvam un Aslana spēcīgā elpa aizpūš projām kuģi, mirušo Karali, pili, sniegu un ziemas debesis. Jo tas viss, līdzīgi dūmu grīslēm, aizslīdēja pa gaisu —un viņi pēkšņi stāvēja spožas vasaras vidus saulesstaros līdzenā zālienā starp milzīgiem kokiem, un turpat blakus plūda spirgts, dzidrs strauts. Tad viņi redzēja, ka atkal atrodas Aslana kalnā, augstu pāri tai pasaulei, kurā meklējama Nārnija, un pat vēl aiz tās. Taču bija dīvaini, ka joprojām skanēja karalim Kaspianam veltītā sēru mūzika, kaut arī neviens nevarēja pateikt, no kurienes tā nāk. Viņi soļoja gar strautu, un Lauva gāja viņiem pa priekšu, un viņš kļuva tik skaists un mūzika tik skumja, ka Džila nezināja, kurš vai kura no tiem lika pildīties viņas acīm ar asarām.
Tad Aslans apstājās, un bērni ielūkojās strautā. Tur uz zeltainās grants, kas klāja strauta dibenu, gulēja karalis Kaspians, miris, un ūdens, līdzīgi šķidram stiklam, plūda viņam pāri. Viņa garā, baltā bārda šūpojās kā ūdenszāles. Un viņi visi trīs stāvēja un raudāja. Raudāja pat Lauva — lielas Lauvas asaras, un ik asara bija dārgāka par to vērtību, kas piemistu pasaulei, ja tā būtu viens vienīgs ciets dimants. Un Džila ievēroja, ka Jūstess neizskatās vis kā bērns, kas raud, un arī ne kā zēns, kas raud un grib to noslēpt, bet gan kā raudošs pieaugušais. Vismaz tas šķita vistrāpīgākais apzīmējums, taču, kā viņa sev teica, šajā kalnā cilvēkiem, šķiet, nepiemīt kāds noteikts vecums.
— Ādama dēls, — teica Aslans, — ieej šajā biezoknī un sameklē tur ērkšķi, ko tur atradīsi, un atnes to man.
Jūstess paklausīja. Ērkšķis bija pēdu garš un ass kā rapieris.
— Iedur man to ķepā, Ādama dēls, — sacīja Aslans, pacēlis augšup labo priekšķepu un lielo ķepu pastiepdams pret Jūstesu.
— Vai tiešām man tas jādara? —vaicāja Jūstess.
— Jā, — Aslans apstiprināja.
Tad Jūstess sakoda zobus un iedūra ērkšķi Lauvas ķepā. No tās iztecēja liela asins lāse, sarkanāka par visu sarkano, ko jūs jebkad esat redzējuši vai iztēlojušies. Un tā iešļācās strautā virs mirušā Karaļa līķa. Tajā pašā brīdī sērā mūzika aprāvās. Un mirušā Karaļa izskats sāka mainīties. Viņa baltā bārda kļuva pelēcīga, tad no pelēcīgas
pārvērtās par dzeltenu un kļuva īsāka, un pazuda pavisam; un iekritušie vaigi vērtās apaļi un tvirti, un acis un lūpas smējās, un pēkšņi viņš pielēca kājās un nostājās viņu priekšā, izskatīdamies pēc ļoti jauna cilvēka vai zēna. (Taču Džila nespēja izšķirties, kam īsti viņš līdzinās, jo cilvēkiem te, Aslana zemē, navnoteikta vecuma. Protams, pat šajā pasaulē muļķīgākie bērni ir visbērnišķīgākie un muļķīgākie pieaugušie — vispieaugušākie.) Un viņš pieskrēja pie Aslana un apskāva rokas, cik tālu nu tās sniedzās, ap Lauvas milzīgo kaklu, un iedeva Aslanam visspēcīgākās karaliskās bučas, savukārt Aslans viņam iedeva vismežonīgākās Lauvas bučas.
Beidzot Kaspians pagriezās pret pārējiem. Priecīgā izbrīnā viņš skaļi iesmējās.
— Ko es redzu! Jūstes! — viņš iesaucās. — Jūstes! Tātad tu beigu beigās sasniedzi pasaules galu. Kā tad ar manu otro labāko zobenu, kuru tu salauzi, cīnoties pret Jūras Čūsku?
Jūstess, izstiepis abas rokas pret Kaspianu, paspēra soli uz priekšu, taču tad pabailīgi atrāvās atpakaļ.
— Paklau! Kā tad tā, — viņš stostījās. —Viss kārtībā. Bet vai tad tu neesi…? Tas ir, vai tad tu neesi mi…?
— Ei, netēlo nu muļķi, — sacīja Kaspians.
— Bet, — Jūstess iebilda, raudzīdamies Aslanā. — Vai tad viņš nav… ē… miris?
—Jā, —pavisam mierīgā balsī atteica Lauva —gandrīz tā (Džila nodomāja), it kā smietos. — Viņš ir miris. Zini, daudzi cilvēki ir miruši. Pat es. Ir ļoti maz tādu, kas kādreiz nav miruši.
— Ā, — atteica Kaspians. — Es saprotu, kas tev ļ traucē. Tu domā, ka es esmu spoks vai tamlīdzīgas muļķības. Bet vai tad tu nesaproti? Es būtu spoks, ja parādītos tagad Nārnijā, jo es tur vairs neesmu piederīgs. Taču pats savā zemē cilvēks nevar būt spoks. Es varētu būt spoks, ja iekļūtu tavā pasaulē. Es nezinu. Bet, manuprāt, tā nav arī tavējā — tagad, kad tu esi šeit.
Bērnu sirdīs iekvēlojās lielas cerības. Taču Aslans pakratīja pinkaino galvu. — Nē, mīļie, — viņš teica.
— Kad jūs satiksit mani te vēlreiz, tad būsit atnākuši uz palikšanu. Tomēr ne patlaban. Uz kādu laiku jums jāatgriežas pašiem savā pasaulē.
—Kungs, —teica Kaspians. —Man vienmēr gribējies iemest kādu skatienu viņu pasaulē. Vai tas ir nepareizi?
—Tagad tu vairs nespēj izdarīt neko nepareizu, tagad, kad esi miris, mans dēls, — sacīja Aslans. — Bet tu redzēsi viņu pasauli — saskaņā ar viņu laiku tas ilgs piecas minūtes. Pietiks ar to, lai tu visu tur sakārtotu. Tad Aslans paskaidroja Kaspianam, kurp atgriezīsies Džila un Jūstess, kā arī pastāstīja visu par Eksperimentālo skolu — likās, ka viņš pazīst to tikpat labi kā bērni.
— Meit, — Aslans uzrunāja Džilu, — aizej pie tā krūma un nogriez rīksti. —Viņa paklausīja, un, kolīdz tā iegūla viņai rokā, pārvērtās glītā, jaukā jājampātagā.
— Nu, Ādama dēli, izvelciet savus zobenus, — Aslans pavēlēja. — Taču lietojiet tos plakaniski, jo es jūs sūtu pret gļēvuļiem un bērniem, nevis pret karavīriem.
— Vai tu nāksi mums līdzi, Aslan? — Džila pavaicāja.
— Viņi redzēs tikai manu muguru, — paskaidroja Aslans.
Viņš ātri izveda visus caur mežu, un tie netika tālu nogājuši, kad priekšā iznira Eksperimentālās skolas mūris. Tad Aslans ierēcās tā, ka nodrebēja saule debesīs un sabruka trīsdesmit pēdu garš mūra posms. Viņi palūkojās pa izveidoto caurumu skolas ogu krūmos un tad uzmeta skatienu vingrošanas zāles jumtam: visam pāri liecās tās pašas pelēcīgās rudens debesis, kuras viņi bija redzējuši, pirms sākās piedzīvojumi. Aslans pagriezās pret Džilu un
Jūstesu un uzpūta tiem savu elpu, un nolaizīja ar mēli pieri. Tad viņš nogūlās paša radītā cauruma vidū un pagrieza savu zeltīto muguru pret Angliju, betvaldniecisko seju pret paša zemēm.
Tajā brīdī Džila ieraudzīja pārāklabi pazīstamus stāvus, kas pa lauru koku starpām skrēja šurp. Tur bija palaidņu lielākā daļa — Adele Penifādera un Kolmoedelija Meidžora, Edīte Vinterblota, pūtainais Sorners, lielais Benisters un abi pretīgie dvīņi Gereti. Taču negaidot viņi apstājās. Sejas izteiksmes visiem pārmainījās, nelietīgu nodomu, iedomības, nežēlības un zemiskuma grimasi gandrīz pilnīgi nomainīja viens vienīgs pārvarīgu baiļu apliecinājums. Jo viņi ieraudzīja sagruvušo mūri, cauruma vidū gulošo lauvu, kas bija tik liels kā jauns zilonis, un trīs cilvēku stāvus, kuri — mirdzošās drēbēs, ar ieročiem rokās — viņiem ātri tuvojās. Jo ar Aslana spēku dzīslās Džila lika lietā savu pātagu pret meitenēm, un Kaspians ar Jūstesu lika lietā savus zobenus plakaniski pret zēniem tik labi, ka divu minūšu laikā visi kaušļi metās projām kā pratu izkūkojuši, kliegdami: —Slepkavas! Fašisti! Lauvas! Tas nav godīgi! — Un tad atdrāzās direktore (jo, starp citu, tā bija sieviete), lai redzētu, kas notiek. Un, kad ieraudzīja lauvu, sagrauto sienu un Kaspianu ar Džilu un Jūstesu (kuru viņa tā arī nepazina), viņa sāka histēriski brēkt, aizjoņoja atpakaļ uz skolu un ņēmās zvanīt policijai, stāstīdama par lauvu, kas izbēdzis no cirka, un par izbēgušiem katordzniekiem, kas graujot mūrus un vicinot kailus zobenus.
Džila un Jūstess izmantoja visu šo jezgu, klusu ieslīdēja iekšā, novilka savas krāšņās drēbes un apģērba parastās, un Kaspians aizgāja atpakaļ uz savu paša pasauli. Mūris pēc Aslana pavēles nostājās atkal vietā.
Kad ieradās policija un neatrada ne lamai, ne sagrautu sienu, ne katordzniekus, bet redzēja, ka direktore uzvedas kā prātu izdzīvojusi, notika apjomīga izmeklēšana. Tajā atklājās visādi fakti par Eksperimentālo skolu un apmēram desmit skolēnu no tās izslēdza. Pēc tam direktores draugi saprata, ka viņa amatam nav piemērota, tāpēc viņi iecēla to par inspektori, lai terorizē citus direktorus. Un, kad atklāja, ka šajā ziņā arī no viņas nekas prātīgs neiznāk, tad iedabūja šo dāmu parlamentā, kur viņa dzīvo, cepuri kuldama.
Jūstess kādā naktī apraka savas greznās drēbes skolas teritorijā, taču Džila savējās slepus aizgādāja mājās un uzvilka nākamo brīvdienu maskuballē. Pēc nozīmīgās dienas apstākļi Eksperimentālajā skolā mainījās uz labo pusi, un tā kļuva par lielisku mācību iestādi. Un Džila ar Jūstesu allaž palika draugi.
Bet tālu projām, Nārnijā, karalis Riliāns apbērēja savu tēvu, Kaspianu Jūrasbraucēju, pēc skaita Desmito, un sēroja par viņu.
Pats viņš Nārnijā valdīja labi, un zeme viņa valdīšanas laikā piedzīvoja laimīgas dienas, kaut arī Purvaspīdonis (kura kāja pēc trim nedēļām bija gluži kā jauna) bieži norādīja, ka pēc saulainiem rītiem parasti sekojot lietainas pēcpusdienas un ka nevarot cerēt labus laikus turpināmies mūžīgi. Caurumu kalna nogāzē pameta vaļā, un karstās vasaras dienās nārnieši dodas ejā un laternu gaismā brauc laivās šurp un turp pa pazemes jūra, dziedādami, stāstīdami cits citam par pilsētām, kas plešoties vēl lejāk daudzu asu dziļumā. Ja jums kādreiz uzsmaida laime pašiem nonākt Nārnijā, neaizmirstiet apskatīt šo alu.
………
[1] 7.emakās kārtas muižnieki.