Klaivs Steiplzs Luiss
Lauva , ragana un drēbju skapis
Nārnijas hronika-2
Lūisa asprātība un izdoma, viņa spēja apvienot savā stāstījumā piedzīvojumus ar asiem pārdzīvojumiem un bagātīgu fantāziju ir radījusi lielisku stāstu sēriju, kas kļuvusi par vienu no iemīļotākajām grāmatām daudzām lasītāju paaudzēm. Sērijas pēdējā grāmata «Pēdējā cīņa» 1956. gadā ieguva Kārnegija medaļu.
Ikviena no šīm septiņām grāmatām ir atsevišķs, pabeigts stāstījums, taču visi notikumi risinās brīnumainajā zemē Nārnijā. Cēlā lauvas Aslana vadībā bērni mācās saprast, ka ļaunumu un nodevību var uzveikt tikai ar drosmi, uzticību un milzīgu uzupurēšanos.
Izdevniecība «Svētdienas Rīts», laizdama klajā sērijas otro grāmatu, ļoti cer, ka tai pietiks izturības un finansiālas veiksmes, lai izdotu visas «Nārnijas hronikas» brīnišķīgās grāmatas.
Nārnijas hronikas gramatas lasīšanas secībā:
Burvja masasdels/1955/,
Lauva, Ragana un drēbju skapis/1950/,
Zirgs un viņa zēns/1954/,
Princis Kaspians/1951/,
"Rītausmas ceļinieka" brauciens/1952/,
Sudraba krēsls/1953/,
Pēdējā cīņa/1956/.
Ilustrāciju autore Irēna Žguta
Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis
No angļu valodas tulkojusi Ingrida Lāce
Izdevniecības vadītāja Ingrida Vāverniece
Redaktore Aija Gaile
Korektore Lilita Kalnāre
Maketētāja Vija Vāvere
Māksliniece Irēna Zguta
Vāka autors Aldis Aleks
Izdevējs — Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Konsistorijas izdevniecības un poligrāfijas uzņēmums «Svētdienas Rīts». Datorsalikums. Ofsetiespiedums. Reģ. Nr. LV-000 301 400. Pašūt. Nr. 116. Parakstīts iespiešanai 04. 07. 97. Iespiests tipogrāfijā «Svētdienas Rīts», Aizkraukles ielā 21, Rīgā, LV 1006. . ,
Klaivs Steiplzs Luiss
Lauva , ragana un drēbju skapis
Nārnijas hronika-2
'
Klaivs Steiplzs Lūiss
Lauva, Ragana drēbju skapis
Lusijai Bāifildai
Mīļā Lūsija!
Šo pasaku es rakstīju Tev, bet, kad to iesāku, vēl neapjautu, ka meitenes aug ātrāk, nekā tiek rakstītas grāmatas. Nu jau Tu esi par lielu, lai lasītu pasakas, un, kad šo grāmatu izdos, būsi vēl lielāka. Taču kādu dienu Tu būsi tik pieaugusi, lai atkal sāktu lasīt pasakas. Tu paņemsi šo grāmatu no augšējā plaukta, noslaucīsi putekļus un izlasījusi pateiksi man, ko Tu par to domā. Varbūt tad jau būšu par kurlu, lai sadzirdētu, un par vecu, lai saprastu, bet es joprojām palikšu tavs mīlošais krusttēvs.
Klaivs Steiplzs Lūiss
Pirmā nodaļa lūsija ielūkojas drēbju skapī
Reiz dzīvoja četri bērni — Pīters, Sjūzena, Edmunds un Lūsija. Šajā grāmatā stāstīts par to, ko viņi pieredzēja, kad kara laikā biežo uzlidojumu dēļ tika aizvesti no Londonas. Bērnus aizsūtīja uz kāda veca profesora māju. Viņš mitinājās tālu laukos, kur līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai bija desmit jūdžu, bet līdz tuvākajai pasta nodaļai — divas. Profesors nebija precējies un dzīvoja ļoti lielā mājā kopā ar saimniecības vadītāju misis Makrediju un trim kalpotājiem — Aiviju, Margarētu un Betiju (bet šajā stāstā viņi gandrīz nepiedalās). Pats viņš bija vecs vīrs, kupls sirmu matu ērkulis klāja ne vien viņa galvvirsu, bet aizsedza arī seju. Profesors uzreiz ieguva bērnu simpātijas, kaut ganvecais vīrs pirmajā vakarā, iznākdams pie ārdurvīm viņus sagaidīt, izskatījās tik neparasts, ka Lūsija (viņa bija visjaunākā) mazliet nobijās un Edmunds (otrs jaunākais) ar pūlēm valdīja smieklus — tādēļ izlikās šņaucam degunu.
Kad viņi tajā vakarā bija novēlējuši profesoram labunakti un uzkāpuši augšstāvā, zēni iegāja māsu guļamistabā, lai kopīgi pārrunātu pirmās dienas iespaidus.
— Mums laimējies, nav šaubu, — teica Pīters. — Mēs kolosāli pavadīsim laiku. Tas vecais onkulītis ļaus mums darīt visu, ko gribēsim.
— Man šķiet, ka viņš ir jauks vecs vīrs, — Sjūzena nopriecājās.
— Pietiek, pietiek! — Edmunds nenocietās, jo bija noguris un, kā parasti, cenzdamies to noslēpt, bija sliktā omā. — Beidziet tā runāt!
— Kāpēc? —jautāja Sjūzena. — Starp citu, tev jau laiks gulēt.
— Tu runā gluži kā mamma, — atteica Edmunds. — Kas tu tāda esi, ka pavēli man iet gulēt? Pati ej gulēt!
—Vai mums visiem nevajadzētu iet gulēt? — ievaicājās Lūsija. —Ja mūs sadzirdēs, būs liela je/ga.
— Nē, nebūs, — atbildēja Pīters. — Šajā mājā neviens daudz neuztrauksies par to, ko mēs darīsim. Katrā ziņā — viņi mūs nedzirdēs. No šejienes līdz ēdamistabai ir apmēram desmit, minūšu gājiens, ejot pa kāpnēm un gaiteņiem.
— Kas tas par troksni? — Lūsija pēkšņi jautāja. Viņa nekad nebija bijusi tik milzīgā mājā, un doma par garajiem gaiteņiem ārdurvju rindām, kas veda neapdzīvotās istabās, lika timām skriet Dār kauliem.
— Muļķīt, tas ir tikai putns, — Edmunds viņu mierināja.
— Ta ir pūce, — sacīja Piters. — Tā ir brīnišķīga vieta putniem. Es tagad iešu gulēt, bet rīt visu izpētīsim. Tādās vietās kā šī var atrast visu ko. Vai jūs, šurp braucot, redzējāt kalnus? Un mežu? Tevarbūtmājo ērgļi. Varbūt brieži. Bet vanagi — kā likts.
— Un āpši! — Lūsija iesaucās.
— Un lapsas! — Edmunds turpināja.
— Un truši! — piebalsoja Sjūzena.
Bet, kad pienāca rīts, lietus lija tik stipri, ka, raugoties ārā pa logu, nevarēja saskatīt ne kalnus, ne mežus, ne dārza strautiņu.
— Skaidrs, ka lietus nepārstās, — noteica Edmunds.
Bērni tikko bija kopā ar profesoru pabrokastojuši un
tagad atradās īpašā, viņiem ierādītā augšstāva garā istabā ar zemiem griestiem un četriem logiem.
— Ed, beidz gausties! — sacīja Sjūzena. — Varu derēt, ka pēc stundas noskaidrosies. Bet tikmēr negarlaikosimies, mums te ir gan radio, gan daudz grāmatu. Kas vainas?
— Nē, nē, man šī nodarbošanās neder, — iebilda Pīters. — Es došos izlūkot māju.
Pārējie viņam piekrita, un tā sākās bērnu piedzīvojumi. Māja bija liela, liela — likās, tai nekad nebūs gala, — un tā bija pilna negaidītu stūrīšu. Dažas durvis, kā jau varēja paredzēt, veda tukšās guļamistabās. Drīz vien viņi nonāca garā gleznu galerijā, kurā atradās bruņinieka tērps; pēc tam viņi iegāja zaļā, iztapsētā istabā, kuras vienā stūrī bija novietota arfa; nokāpuši trīs pakāpienus uz leju un uzkāpuši piecus uz augšu, viņi nokļuva mazā hallē, kas veda uz balkonu; sekoja vēl vesela rinda istabu, kas bija pilnas ar grāmatu skapjiem — grāmatas lielākoties bija ļoti vecas, dažas pat lielākas par Bībeli. Drīz bērni ielūkojās pavisam tukšā istabā, kur vienīgā mēbele bija milzīgs drēbju skapis ar durvju spoguļiem. Te patiesi cita nekā nebija — tikai beigta gaļas muša uz palodzes.
— Te nekā nav! — vīlies noteica Pīters, un visi atkal izsoļoja ārā — tikai ne Lūsija. Viņa atpalika no pārējiem, jo gribēja pamēģināt atvērt skapja durvis, lai gan bija gandrīz pārliecināta, ka tās būs aizslēgtas. Meitenei par lielu pārsteigumu, durvis viegli padevās — un no skapja izripoja divas naftalīna bumbiņas.
Ieskatoties iekšpusē, viņa ieraudzīja vairākus garus kažokus. Nekas Lūsijai nepatika tik ļoti kā kažoku smarža un spalvas mīkstums. Viņa tūlīt pat ielīda skapī un labsajūtā berzēja seju pret kažokiem; durvis Lūsija, protams, atstāja vaļā, jo zināja, ka būtu muļķīgi ieslēgties skapī. Viņa paspēra soli uz priekšu — pirmajai kažoku rindai sekoja nākamā. Iekšpusē bija pavisam tumšs, Lūsija izstiepa rokas, lai neieskrietu ar pieri skapja aizmugurējā sienā. Meitene paspēra vēl vienu soli, otru, trešo — visu laiku gaidot, ka ar pirkstiem atdursies pret sienu. Viņa neko nevarēja sataustīt.
«Tas nu gan ir milzīgs skapis!» nodomāja Lūsija, turpinādama lēnām virzīties uz priekšu un pašķirdama ar rokām mīkstās kažoku krokas. Tad viņa sajuta zem kājām kaut ko gurkstošu. «Vai vēl kādas naftalīna bumbiņas?» viņa brīnījās un noliecās, lai pataustītu ar roku. Taču tā bija nevis gaidītā cieti gludā koka grīda, bet kaut kas mīksts, pūkains un bezgala auksts.
— Dīvaini gan, — viņa noteica un paspēra vēl dažus soļus.
Pēc brīža meitene atskārta, ka viņas seju un rokas vairs neglauž mīksti kažoki, bet dursta kaut kas ciets un raupjš.
— Gluži kā koku zari! — iesaucās Lūsija. Priekšā viņa saskatīja gaismu: nevis tepat, kur vajadzēja būt skapja sienai, bet tālu, tālu priekšā. Uz galvas krita kaut kas auksts un mīksts. Pēc mirkļa meitene saprata, ka viņa stāv meža vidū, ir nakts, zem kājām — sniegs, gaisā lido sniega pārslas.
Lūsija bija mazliet nobijusies, bet ari pilna ziņkāres un satraukuma. Viņa atskatījās pār plecu — starp tumšajiem koku stumbriem joprojām varēja redzēt atvērtās skapja durvis un tukšo istabu, no kuras viņa tikko bija iznākusi. (Lūsija, protams, durvis bija atstājusi vaļā, jo saprata, ka būtu bezgala muļķīgi ieslēgt sevi skapī.) Likās, ka tur, aiz skapja, vēl ir diena. «Ja arī kas atgadās, es varu jebkurā brīdī tikt atpakaļ,» domāja Lūsija un turpināja iet uz priekšu.
Sniegam gurkstot zem kājām, viņa gāja cauri mežam uz priekšu pretī otrai gaismai. Pēc minūtēm desmit viņa sasniedza vietu, no kurienes tā plūda. Tas izrādījās laternas stabs. Viņa apstājās un lauzīja galvu — kādēļ te, meža vidū, ir laternas stabs? Ko darīt tālāk? Te pēkšņi Lūsija sadzirdēja soļu dipoņu, un pavisam drīz starp kokiem parādījās ļoti savāds radījums, kas tūlīt iznāca laternas gaismā.
Augumā viņš bija tikai mazliet garāks par Lūsiju un virs galvas turēja balti nosnigušu lietussargu. Līdz viduklim viņš līdzinājās cilvēkam, tikai ar āža kājām (ar spīdīgi melnu spalvu), bet pēdu vietā — āža nagi. Viņam bija arī aste, ko Lūsija uzreiz neievēroja, jo, lai nevilktos pa sniegu, tā bija kārtīgi pārlikta pār roku, kura turēja lietussargu. Ap kaklu — sarkana vilnas šalle, arī viņa āda bija sarkanīga. Nepazīstamajam bija patīkama, neliela, neparasta seja ar īsu ķīļbārdiņuun sprogainiem matiem, kuros varēja saskatīt divus ragus. Kā jau teicu, vienā rokā viņš turēja lietussargu, otrā — vairākus brūnā papīrā ietītus saiņus. Sniegs un sainīši radīja iespaidu par Ziemassvētku iepirkšanos. Tas bija fauns. Ieraudzījis Lūsiju, viņš tik ļoti satrūkās, ka izmeta visus sainīšus no rokām.
— Ak vai! — fauns iesaucās.
Otra nodaļa Ko Lūsija redzēja Nārnijā
— Labvakar! — sacīja Lūsija. Bet fauns bija ļoti aizņemts —viņš vāca kopā savus sainīšus un neko neatbildēja. Savācis savu mantību, viņš viegli paklanījās Lūsijai.
— Labvakar, labvakar! — beidzot atbildēja fauns. — Piedodiet — es negribu būt pārāk ziņkārīgs, bet, ja es nekļūdos… jūs esat Ievas meita?
— Mani sauc Lūsija, — viņa atbildēja, īsti nesaprazdama, ko fauns jautājis.
— Bet jūs esat… atvainojiet… jūs esat tā saucamā meitene? — fauns vaicāja.
— Protams, es esmu meitene, — Lūsija atteica.
— Vai tiešām jūs esat Cilvēks?
— Protams, Cilvēks, — joprojām mazliet apjukusi, atbildēja Lūsija.
— Bez šaubām, bez šaubām, — sacīja fauns. — Kāds es esmu muļķis! Bet es ne reizi neesmu sastapis ne Ādama dēlu, ne Ievas meitu. Esmu sajūsmā. Tas ir…
Pēkšņi viņš apklusa, it kā būtu gribējis teikt ko iepriekš neparedzētu, bet laikus atcerējies.
— Esmu sajūsmā, sajūsmā, — viņš turpināja. — Atļausiet iepazīties. Mani sauc Tamnuss.
— Ļoti priecājos ar jums iepazīties, mister Tamnus, — Lūsija teica.
— Atļausiet jautāt, ak, Lūsij, Ievas meit… kā jūs nokļuvāt Nārnijā?
— Kur? Kādā Nārnijā? — jautāja Lūsija.
— Nārnijā ir zeme, — fauns paskaidroja, — kurā mēs tagad atrodamies; tā plešas no laternas staba līdz milzīgajai Kēras Paravelas pilij pie austrumu jūras. Un jūs… jūs nākat no pirmatnīgajiem mežiem rietumos?
— Es… es ienācu caur drēbju skapi no tukšās istabas, — Lūsija sacīja.
— Ak, — skumīgā balsī iesaucās misters Tamnuss,
— ja es, vēl mazs fauns būdams, būtu pienācīgi mācījies ģeogrāfiju, tad tagad noteikti zinātu visu par šīm svešajām zemēm! Nu jau par vēlu.
— Tās nemaz nav zemes, — ar pūlēm smieklus valdīdama, iebilda Lūsija. — Tas ir tikai dažu soļu attālumā no šejienes… kaut gan es vairs neesmu pārliecināta. Tur tagad ir vasara.
— Bet šeit, Nārnijā, ir ziema, — teica misters Tamnuss,
— un tā ilgst jau veselu mūžību, un mēs abi saaukstēsimies, ja ilgi stāvēsim un runāsim sniegā. Ievas meita no tālās Ukšās Istabas zemes, kur gaišajā Rēbju Skapja pilsētā valda mūžīgā vasara, vai jūs nevēlētos iedzert kopā ar mani tasi tējas?
— Liels paldies, mister Tamnus, — Lūsija atteica,
— bet man jau laiks doties atpakaļ.
— Es dzīvoju tepat netālu, — teica fauns, — pie manis ir ļoti silti… kamīnā deg uguns… man ir grauzdētas maizītes… un sardīnes… un kūka.
— Jūs esat ļoti laipns, — Lūsija atbildēja, — bet es nedrīkstu ilgi kavēties.
—Ja jūs, Ievas meit, pieķertos pie mana elkoņa, — teica misters Tamnuss, — es turētu lietussargu virs mums abiem. Lūdzu, uz šo pusi. Ejam?
Un tā Lūsija devās ceļā cauri mežam roku rokā ar šo neparasto būtai, it kā viņi būtu pazīstami visu mūžu.
Viņi nebija tikuši ne cik tālu, kad zeme zem kājām kļuva nelīdzena, visapkārt parādījās lieli akmeņi; te ceļš veda kalnā, te — no kalna lejā. Ejot pa kādu nelielu ieleju, misters Tamnuss pēkšņi pagriezās sānis, šķita, ka viņš atdursies pret neparastu, varenu klinti, bet, kad viņi pienāca tuvāk, Lūsija saprata, ka stāv pie ieejas alā. Viņi iegāja iekšā; kamīnā dega uguns, un spilgtajā gaismā Lūsijai apžilba acis. Misters Tamnuss pieliecās, ar mazām, spožām knaiblēm izņēma no uguns degošu pagali un iededzināja lampu.
— Tas būs ātri, — viņš noteica un tūliņ uzlika tējkannu uz uguns.
Lūsija nodomāja, ka tik jaukā vietā kā šī viņai nekad nav nācies nokļūt. Tā bija maza, sausa, tīra ala ar iesarkana akmens sienām, uz grīdas paklājs, divi mazi krēsli (— Viens man, otrs — manam draugam, — skaidroja misters Tamnuss.), galds un virtuves skapis, virs kamīna kāda sirma fauna portrets. Alas stūrī atradās durvis, kas, pēc Lūsijas domām, veda uz mistera Tamnusa guļamistabu, bet blakus tām — grāmata plaukts. Kamēr fauns klāja tējas galdu, viņa lasīja grāmata nosaukumus: «Silēna dzīve un vēstules», «Nimfas un to paražas», «Cilvēki, mūki un mežsargi», «Plaši izplatīta leģendu izpēte», «Vai cilvēks ir mīts?».
— Lūdzu, Ievas meit! — fauns aicināja pie galda.
Tējas galds bija patiesi brīnišķīgs: gan brūnas, mīksti
novārītas olas — katram pa vienai —, gan grauzdētas
maizītes ar sardīnēm, gan sviests, gan medus un pat ar cukura glazūru pārlieta kūka. Kad Lūsija bija piekususi no ēšanas, fauns sāka stāstīt par brīnišķīgo dzīvi mežā: par dejām pusnaktīs, kad no avotiem iznāk nimfas un no kokiem nokāpj driādas, lai dejotu ar fauniem; par dzīšanos pakaļ sniegbaltajam briedim, kas izpilda katru vēlēšanos, ja izdodas to noķert; par dzīrēm un dārgumu meklēšanu kopā ar sarkanajiem rūķīšiem šahtās un dziļajās pazemes alās; par vasaru, kad zaļo mežs un uz sava resnā ēzeļa ciemos jāj vecais Silēns, bet dažreiz ierodas pats Bakhs, tad upēs ūdens vietā plūst vīns un viss mežs līksmo nedēļām ilgi.
— Bet tagad ir nepārtraukta ziema, — viņš skumji piebilda. Tad fauns no futrāļa, kas stāvēja uz virtuves
skapīša, izņēma savādi mazu flautu — tā izskatījās kā no salmiem darināta — un sāka spēlēt. Melodija Lūsijai izraisīja vēlēšanos gan raudāt, gan smieties, gan dejot, gan iemigt — visu reizē.
Droši vien pagāja ne viena vien stunda, līdz meitene atguvās un sacīja:
— Ak, mister Tamnus… man ļoti negribas jūs pārtraukt… un man tik ļoti patīk melodija… bet nu man tiešām jādodas uz mājām. Es taču ienācu uz pāris minūtēm.
— Tagad jau par vēlu, — atbildēja fauns, nolikdams flautu un skumji pamādams.
— Par vēlu? — pielēkdama kājās, pārjautāja Lūsija; viņai kļuva baisi. — Ko jūs ar to gribat teikt? Man tūdaļ jādodas uz mājām. Tur droši vien visi par mani jau noraizējušies.
Bet pēc brīža viņa iesaucās:
— Mister Tamnus, kas notika?!
Fauna brūnajās acīs bija sariesušās asaras, kas pēc mirkļa jau tecēja pār vaigiem un pilēja no degungala, visbeidzot viņš aizsedza seju ar rokām un sāka skaļā balsī gauži raudāt.
—Mister Tamnus! Mister Tamnus! — bezgala uztraukusies atkārtoja Lūsija. — Nevajag, neraudiet! Kas noticis? Jūs slikti jūtaties? Mīļais mister Tamnus, lūdzu, pastāstiet man, kas noticis!
Tomēr fauns joprojām raudāja, it kā viņam sirds plīstu pušu. Un pat tad, kad Lūsija pienāca klāt, apskāva viņu un iedeva savu kabatlakatiņu, viņš nespēja rimties. Fauns paņēma meitenes kabatlakatiņu, slaucīja seju un, kad tas kļuva gluži slapjš, izgrieza to ar abām rokām. Drīz vien Lūsija stāvēja lielā peļķē.
— Mister Tamnus! — Lūsija skaļi iekliedza faunam ausī un sapurināja viņu. — Rimstieties! Tūlīt pat rimstieties! Jums vajadzētu kaunēties: tik liels fauns — un raud. Kādēļ jūs tik briesmīgi raudat?
— Ai, ai, ai, — elsoja misters Tamnuss, — es raudu, jo esmu ļoti ļauns fauns.
— Es gan nedomāju, ka esat ļauns fauns, — atbildēja Lūsija. — Man šķiet, ka jūs esat ļoti labs fauns. Jūs esat visjaukākais fauns pasaulē.
— Ai, ai, jūs tā nerunātu, ja zinātu, — joprojām elsodams, sacīja misters Tamnuss. — Nē, es esmu ļauns fauns. Par mani ļaunāka fauna šajā pasaulē nekad nav bijis.
— Bet ko jūs ļaunu esat izdarījis? — Lūsija jautāja.
—Mans vecais tēvs… — misters Tamnuss sacīja, — tas
ir viņa portrets virs kamīna… viņš nekad to nebūtu izdarījis.
— Ko izdarījis? — Lūsija pārvaicāja.
— To, ko es izdarīju, — atteica fauns. — Es iestājos Baltās Raganas dienestā. Lūk, ko es izdarīju! Baltā Ragana man maksā.
— Baltā Ragana? Kas tā tāda?
— Viņa ir pakļāvusi visu Nārniju. Tā ir viņa, kuras dēļ mums ir mūžīga ziema. Mūžīga ziema — un nekad nav Ziemassvētku. Vai varat to iedomāties?
— Cik briesmīgi! — noteica Lūsija. — Bet par ko viņa jums maksā?
— Tas jau ir tas briesmīgākais, — misters Tamnuss, sāpīgi ievaidēdamies, sacīja. — Es esmu bērnu zaglis — lūk, kas es esmu. Paskatieties uz mani, Ievas meit! Vai jūs ticat, ka es spētu mežā sastaptu nabaga nevainīgu bērnu, kurš nav man nekā ļauna nodarījis, apmānīt, izlikdamies draudzīgs, uzaicināt savā alā, iemidzināt un pēc tam atdot Baltajai Raganai?
— Nē, — Lūsija sacīja. — Es esmu pārliecināta, ka jūs nespējat tā rīkoties.
— Bet es esmu tā rīkojies, — fauns atbildēja.
— Tas, protams, tas… — lēni noteica Lūsija (viņa gribēja būt patiesa, bet reizē arī ne pārāk barga pret faunu),
— bija ļoti slikti. Bet, tā kā jūs tik ļoti nožēlojat savu rīcību, esmu pārliecināta, ka nekad vairs tā nedarīsiet.
— Ievas meit, vai jūs tiešām nesaprotat? — fauns jautāja. — Nevis esmu izdarījis, bet daru to tagad, šajā brīdī.
— Ko jūs ar to gribat teikt?! — Lūsija, kļūdama balta kā krīts, iekliedzās.
— Jūs esat tas bēi'ns, — misters Tamnuss turpināja.
— Baltā Ragana man pavēlēja: ja mežā satieku Ādama dēlu vai Ievas meitu, man tie jāsaķer un jāatdod viņai. Un jūs bijāt pirmā, ko es satiku. Es izlikos par jūsu draugu un uzaicināju uz tēju, bet īstenībā visu laiku gaidīju, kad jūs iemigsiet, lai varētu iet un viņai visu izstāstīt.
— Jūs taču to nedarīsiet, mister Tamnus! — iesaucās Lūsija. —Jūs to nedarīsiet, vai ne? Es jūs ļoti lūdzu, jūs nedrīkstat to darīt!
— Tomēr, ja es Raganai neko neteikšu, — sacīja misters Tamnuss, no jauna sākdams raudāt, — viņa tik un tā uzzinās. Un pavēlēs nocirst man asti, nozāģēt ragus un izplūkāt bārdu. Viņa pamās ar savu burvju zizli un pārvērtis manus jaukos, šķeltos nagus par briesmīgiem, masīviem zirga nagiem. Bet, ja viņa būs sevišķi dusmīga, viņa pārvērtīs mani par akmeni — un es būšu tikai fauna statuja viņas šausmīgajā mājā tik ilgi, kamēr visi četri Kēras Paravelas pils troņi netiks aizņemti — Dievs vien zina, kad tas notiks un vai vispār notiks.
—Man ļoti žēl, mister Tamnus,—Lūsija sacīja. — Bet, lūdzu, ļaujiet man iet uz mājām.
— Protams, es ļaušu, — piekrita fauns. — Protams, man tas jādara. Es to saprotu. Skaidrs, ka tagad, kad esmu ar jums iepazinies, nevaru jūs nodot Raganai. Mums žigli jādodas prom. Es jūs pavadīšu atpakaļ līdz laternas stabam. No turienes jūs taču atradīsiet ceļu uz Rēbju skapi Ukšās Istabas zemē?
— Protams, atradīšu, — Lūsija teica.
— Mums jāiet pēc iespējas klusāk, — sacīja misters Tamnuss. — Viss mežs ir pilns ar Raganas spiegiem. Pat daži koki ir viņas pusē.
Viņi piecēlās, pat galdu nenokopuši, un misters Tamnuss no jauna atvēra lietussargu, paņēma Lūsiju zem rokas un izgāja ārā sniegā. Atpakaļceļš bija pavisam citāds nekā ceļš uz fauna alu. Nerunādami ne vārda, viņi pa tumsu zagšus zagās uz priekšu, cik ātri vien spēja. Lūsija atviegloti uzelpoja, beidzot sasniedzot laternas stabu.
— Vai jūs no šejienes atradīsiet ceļu atpakaļ, Ievas meit? — misters Tamnuss jautāja.
Lūsija cieši raudzījās tālumā un starp kokiem saskatīja dienas gaismai līdzīgu atblāzmu.
—Jā, — viņa sacīja, — es redzu drēbju skapja atvērtās durvis.
— Tad skrieniet mājās, cik žigli vien varat, — mudināja fauns, — un… vai… jūs m-man piedosiet to, ko g-gribēju izdarīt?
— Nu, protams, piedošu, — Lūsija teica un sirsnīgi paspieda fauna roku. — Ceru, ka manis dēļ jums nebūs briesmīgas nepatikšanas.
— Laimīgi, laimīgi, Ievas meit! — viņš sacīja. — Vai es drīkstu paturēt jūsu kabatiakatiņu?
— Lūdzu! — Lūsija atbildēja un, cikātri vien kājas nesa, skrēja uz tālās dienas gaismas pusi. Pavisam drīz viņa sajuta nevis asos zarus, bet mīksto kažoku pieskārienus, zem kājām — nevis gurkstošais sniegs, bet dēļu grīda, tad pēkšņi lēciens — un viņa bija atpakaļ tukšajā istabā, no kurienes sākās piedzīvojums. Meitene cieši aizvēra drēbju skapja durvis un, vēl smagi elsodama, paskatījās visapkārt. Joprojām lija lietus, koridorā bija dzirdamas pārējo bērnu balsis.
— Esmu šeit! — Lūsija kliedza. — Esmu šeit! Es atgriezos. Viss kārtībā!
Trešā nodaļa edmunds un drēbju skapis
— Kā, vai tad jūs nebrīnījāties, kur es biju pazudusi? — Lūsija jutās pārsteigta.
— Tātad tu biji paslēpusies, vai ne? — vaicāja Pīters. — Nabaga Lū paslēpusies, bet neviens to nepamana! Ja gribi, lai tevi sāk meklēt, nākamreiz gaidi ilgāk.
— Bet es biju prom vairākas stundas, — sacīja Lūsija.
Bērni izbrīnā iepleta acis.
— Laikam jukusi, — noteica Edmunds, pielikdams pirkstu pie deniņiem. — Galīgi jukusi.
— Ko tu ar to gribi sacīt, Lū? — Pīters pārjautāja.
— Tieši to, ko pateicu, — atbildēja Lūsija. — Tas notika pēc brokastīm — es ielīdu drēbju skapī un biju
prom vairākas stundas, es pat tēju dzēru, un man bija visādi piedzīvojumi.
— Nerunā muļķības, Lūsij, — sacīja Sjūzena. — Mēs nupat kā iznācām no tās istabas, un tu biji kopā ar mums.
— Viņa nemaz nerunā muļķības, — Pīters iebilda,
— viņa to izdomā, lai būtu interesantāk, vai nav tiesa, Lū? Un kādēļ gan ne?
— Nē, Pīter, es neko neizdomāju, — Lūsija iebilda.
— Tas ir… tas ir burvju skapis. Tur, iekšpusē, ir mežs, krīt sniegs. Un tur ir fauns un Ragana, un to zemi sauc par Nārniju. Nāc, paskaties!
Pārējie nezināja, ko īsti domāt, taču Lūsija bija tik satraukta, ka visi viņai sekoja un atgriezās tukšajā istabā. Meitene pieskrēja pie skapja, atvēra durvis un iesaucās:
— Tagad kāpiet iekšā — varēsiet paši pārliecināties!
— Ak tu, muļķī te, — sacīja Sjūzena, iebāzdama galvu skapī un ar rokām pašķirdama kažokus. — Tas ir parasts drēbju skapis. Un te ir aizmugurējā siena.
Tad viņi cits pēc cita ieskatījās skapī, atbīdīja kažokus un redzēja — arī Lūsija neko citu nemanīja—tikai parastu drēbju skapi. Nebija ne meža, ne sniega, vien drēbju skapja aizmugurējā siena ar pakaramo āķiem. Pīters iekāpa iekšā un paklaudzināja pie sienas, lai pārliecinātos, vai tā patiešām ir īsta.
— Lū, tas bija labs joks, — viņš sacīja, izkāpdams no skapja. — Tas tev izdevās. Mēs gandrīz noticējām.
— Bet es neko neizdomāju, — iebilda Lūsija.
— Goda vārds! Pirms brīža te viss bija gluži citādi. Patiesi citādi!
— Izbeidz, Lū! — Pīters viņu pārtrauca. — Tas jau ir par daudz. Tu mūs smalki izjokoji, bet tagad diezgan.
Lūsija spēji nosarka un mēģināja ko iebilst, bet, īsti nezinādama, ko sacīt, meitene izplūda asarās.
Nākamās dienas Lūsijai bija bezgala drūmas. Viņa varēja tūdaļ salīgt mieru ar pārējiem, ja vien atzītu, ka visu izdomājusi, lai brāļus un māsu uzjautrinātu. Taču Lūsija bija ļoti godīga meitene — zinādama, ka viņai ir taisnība, meitene nespēja atteikties no saviem vārdiem. Turpretī Lūsijas brāļi un māsa uzskatīja, ka tie ir meli, turklāt muļķīgi meli, un tas meiteni gaužām sāpināja. Vecākā māsa un brālis lika Lūsiju mierā, bet Edmunds reizēm bija ļauns, un šoreiz Lūsija to pamatīgi izjuta. Viņš ņirgājās un zoboja Lūsiju, jautāja, vai viņa nav atklājusi kādas jaunas zemes trauku skapjos. Visvairāk apbēdināja tas, ka varētu brīnišķīgi rotaļāties, ja vien nebūtu šī strīda. Pieturējās pasakains laiks. Bērni no rīta līdz vakaram bija ārā: viņi peldējās, ķēra zivis, rāpās kokos, kūleņoja pa zāli. Bet Lūsijai nekas īsti nepatika. Tā tas turpinājās līdz pirmajai lietainajai dienai.
Kad pēcpusdienā kļuva redzams, ka laiks neuzlabosies, bērni nolēma spēlēt paslēpes. Pirmajai bija jāmeklē Sjūzenai. Tiklīdz brālis un māsa aizskrēja katrs uz savu pusi, Lūsija iegāja istabā, kurā stāvēja drēbju skapis. Viņa negribēja slēpdes skapī, jo saprata, ka tas no jauna liktu pārējiem atcerēties nelaimīgo atgadījumu. Meitene vēlējās tikai vēlreiz tajā ieskatīties, jo vairs nebija pārliecināta, vai Nārniju un faunu nav redzējusi sapnī. Māja bija tikliela un sarežģīta, ar tik daudziem un dažādiem kaktiem, kur paslēpties, ka viņa nolēma tikai uz brīdi ielūkoties skapī un pēc tam noslēpties citur.
Lūsija nemaz nepaspēja pieiet pie skapja, kad koridorā atskanēja soļi, un viņai cits nekas neatlika kā žigli tajā ielīst un pievērt durvis. Viņa tās neaizvēra pavisam ciet, jo saprata, ka būtu muļķīgi ieslēgties skapī.
Tie bija Edmunda soļi, ko viņa saklausīja koridorā. Viņš ienāca brīdī, kad Lūsija kāpa skapī. Arī Edmunds tūdaļ nolēma tajā paslēpties — ne tādēļ, ka tā būtu īpaši laba slēptuve, bet lai vēlreiz paķircinām Lūsiju par iedomāto zemi. Viņš atvēra durvis — skapī, kā vienmēr, karājās kažoki, smaržoja pēc naftalīna, iekšpusē bija tukšs un kluss — un ne miņas no Lūsijas. «Viņa domā, ka es esmu Sjūzena un tūliņ viņu atradīšu,» Edmunds nosprieda, «tādēļ izturas dk klusu, droši vien piespiedusies pie skapja aizmugurējās sienas.» Zēns ielēca iekšā un aizcirta durvis, aizmirsdams, cik muļķīgi dara. Tumsā starp kažokiem viņš sāka meklēt Lūsiju un bija bezgala pārsteigts, meiteni neatrazdams. Tad viņš gribēja pavērt durvis, lai ieplūstu mazliet gaismas, bet arī dunas nevarēja atrast. Tas bija gauži nepatīkami — viņš sāka drudžaini taustīties visapkārt un pat iekliedzās:
— Lūsij! Lū! Kur tu esi? Es zinu, tu esi šeit!
Neviens viņam neatbildēja, un Edmundam likās, ka paša balss skan dīvaini — it kā brīvā dabā, nevis skapī. Viņam kļuva ļoti auksti, un tad zēns pamanīja gaismas staru.
«Beidzot,» Edmunds atviegloti uzelpoja, «durvis droši vien pašas no sevis atvērušās.» Viņš aizmirsa par Lūsiju un virzījās uz gaismas pusi, jo bija pārliecināts, ka tā plūst no puspievērtajām skapja durvīm. Bet Edmunds neizkļuva vis no skapja atpakaļ tukšajā istabā — no tumšu egļu ēnas viņš iznāca meža klajumā.
Sauss sniegs gurkstēja zem kājām un klāja koku zarus. Virs galvas — gaiši zilas debesis, kādas mēdz būt burvīgā ziemas rītā. Tieši pretī starp kokiem — sarkana, sarkana austoša saule. Valdīja pilnīgs klusums, it kā viņš būtu vienīgā dzīvā būtne šajā zemē. Neredzēja ne sarkankrūtīti zarā, ne vāveri kokos. Cik tālu sniedza skats — viens vienīgs mežs. Viņam šermuļi pārskrēja pār kauliem.
Tikai tagad zēns atcerējās, ka meklējis Lūsiju, atcerējās, cik nepatīkami viņu ķircinājis par «izdomāto zemi», kas, izrādījās, patiesi pastāvēja. Viņš nolēma, ka māsai jābūt kaut kur tuvumā, un iesaucās:
— Lūsij! Lūsij! Arī es, Edmunds, esmu šeit!
Nebija nekādas atbildes.
«Droši vien dusmojas par to, ko es viņai pēdējās dienās sarunāju,» nodomāja Edmunds. Lai gan zēns negribēja atzīt, ka bijis netaisns, vēl mazāk viņš vēlējās palikt viens pats šajā briesmīgajā, aukstajā, mēmajā mežā, un viņš no jauna sauca:
— Paklau, Lū! Piedod, ka es tev neticēju! Tagad saprotu, ka tev bija taisnība. Lūdzu, nāc laukā! Salīgsim mieru!
Joprojām nebija nekādas atbildes.
— Meitene paliek meitene, — Edmunds pie sevis noteica,—droši vien kaut kur īgņojas un negrib ne dzirdēt par manu atvainošanos.
Viņš vēlreiz paskatījās visapkārt — nē, šī vieta viņam
nepatika — un bija jau gandrīz nolēmis doties mājup, kad pēkšņi no meža biezokņa puses izdzirda tālas zvārguļu skaņas. Viņš ieklausījās: skaņas aizvien tuvojās, un beidzot no meža klajumā izskrēja divi kamanās iejūgti ziemeļbrieži.
Tie bija Setlendes poniju lielumā, to spalva tik balta, ka pat sniegs nelikās tik balts; žuburainie, zeltītie ragi saulē spoži degtin dega. Spilgti sarkanais iejūgs bija izgreznots ar zvārguļiem. Kamanās, vadīdams ziemeļbriežu pajūgu, sēdēja resns punduris, nepilnas trīs pēdas garš. Mugurā viņam bija polārlāča kažoks, galvā — sarkana kapuce ar zelta pušķi garā auklā; kuplā bārda kā paklājs apsedza viņa ceļgalus. Viņam aiz muguras augstā sēdeklī kamanu vidū sēdēja pavisam dīvaina un dižena dāma, garāka par visām sievietēm, kādas Edmunds jelkad bija redzējis. Arī viņa bija ietinusies baltā kažokā un labajā rokā turēja lielu zelta zizli, bet galvā tai mirgoja zelta kronis. Viņas seja izskatījās bal-
ta — nevis parastā baltumā, bet sniega vai papīra, vai cukura baltumā, tikai mute — spilgti sarkana. Tā, protams, bija skaista seja, bet lepna, auksta un barga.
Bija ko noskatīties, kā kamanas traucās Edmundam pretī: šķindēja zvārguļi, punduris plīkšķināja pātagu, un uz abām pusēm sagriezās sniega vērpetes.
— Stāt! — lēdija pavēlēja, un punduris tik spēji parāva pavadu, ka ziemeļbrieži gandrīz apsēdās uz pakaļkājām. Tad tie pieslējās, laužņus kozdami un smagi pūzdami. Aukstajā gaisā elpa no briežu nāsīm plūda kā dūmu grīstes.
— Kas tu tāds esi? — jautāja lēdija, cieši raudzīdamās Edmundā.
— Es… es… mani sauc Edmunds, — zēns visai neveikli atbildēja. Edmundam ļoti nepatika, kā dāma uz viņu skatījās.
Lēdija sarauca pieri.
— Un tā tu uzrunā karalieni? — viņa pārsteigta jautāja, nopētīdama viņu vēl bargāk nekā iepriekš.
— Lūdzu piedošanu, jūsu augstība, es nezināju, — Edmunds atbildēja.
— Ko? Tu nepazini Nārnijas Karalieni?! —viņa iekliedzās. — Pagaidi tikai, drīz tu iepazīsi! Vēlreiz jautāju — kas tu tāds esi?
— Atvainojiet, jūsu augstība, — Edmunds sacīja, — bet es jūs īsti nesaprotu. Es eju skolā… vismaz gāju… Tagad ir brīvlaiks.
Ceturtā nodaļa Rahatlukums
— Bet kas tu tāds esi? — Ragana vēlreiz jautāja. —Vai tu esi pāraudzis punduris, kam apcirpta bārda?
— Nē, jūsu augstība, — Edmunds atbildēja, — man nekad nav bijusi bārda, es vēl esmu puika.
— Hā, puika! — viņa iesaucās. — Tu gribi teikt, ka esi Ādama dēls?
Edmunds stāvēja kā sastindzis, neteikdams ne vārda. Nu jau viņš bija tik apjucis, ka pat nesaprata karalienes jautājumu.
— Es redzu, ka tu esi galīgs muļķis, nekas cits tu nevari būt, — noteica karaliene. — Atbildi taču beidzot, kamēr mana pacietība nav zudusi! Vai tu esi Cilvēks?
—Jā, jūsu augstība, — Edmunds atbildēja.
— Tad paskaidro man, lūdzu, kā tu nokļuvi manā zemē?
— Labprāt, jūsu augstība. Es ienācu caur drēbju skapi.
— Caur drēbju skapi? Kā to saprast?
— Es… es atvēru durvis un nokļuvu šeit, jūsu augstība, — Edmunds nomurmināja.
— Hā! — noteica karaliene — vairāk pati sev nekā zēnam. — Durvis uz Cilvēku pasauli. Esmu dzirdējusi par tādiem jokiem. Tas var visu sabojāt. Bet viņš ir viens pats — un ar viņu es viegli tikšu galā.
To sacīdama, Ragana pietrūkās kājās un skatījās Edmundam cieši sejā, acis viņai kvēloja. Tajā pašā brīdī viņa pacēla savu burvju zizli. Edmunds bija pārliecināts, ka viņa grasās darīt ko briesmīgu, bet viņš nespēja pat pakustēties. Taču, kad zēns jau jutās nolemts zudībai, viņa, šķiet, pārdomāja.
— Mans nabaga bērns, — viņa sacīja gluži citādā tonī, — tu izskaties tik nosalis! Nāc apsēdies man blakus kamanās, es tevi ietīšu savā mantijā, un mēs aprunāsimies.
Edmundam šis priekšlikums nebija pa prātam, taču viņš neuzdrošinājās iebilst. Zēns iekāpa kamanās un apsēdās pie viņas kājām. Ragana pārmeta viņam pāri savu kažokādas mantiju un rūpīgi sasedza no visām pusēm.
— Varbūt gribi iedzert ko karstu? — karaliene jautāja.
— Jā, labprāt, jūsu augstība, — atbildēja Edmunds, kam jau klabēja zobi.
No kādas tērpa ieloces karaliene izņēma ļoti mazu vara pudelīti. Tad, roku izstiepusi, viņa no tās nopilināja vienu pilienu sniegā blakus kamanām. Edmunds ievēroja, ka sniegs iemirdzējās gluži kā dimants. Pilienam iekrītot sniegā, bija dzirdama šņākoņa un nez no kurienes pēkšņi radās dārgakmeņiem rotāts kauss ar dzērienu, no kura plūda garaiņi. Punduris to tūdaļ pacēla un klanīdamies un smaidīdams sniedza Edmundam — smaids gan bija nejauks. Malkodams karsto dzērienu, zēns sāka justies daudz labāk. Neko līdzīgu viņš nekad agrāk nebija dzēris — tik saldu, putojošu un biezi tumīgu; dzēriens Edmundu sasildīja no galvas līdz kājām.
— Tā nevar, Ādama dēls, — dzert un neko neēst, — sacīja karaliene. — Ko tu vislabāk tagad ēstu?
— Rahadukumu, ja iespējams, jūsu augstība, — lūdza Edmunds.
Karaliene vēlreiz iepilināja sniegā vienu pilienu no savas vara pudelītes—un tajā pašā mirklī radās ar zaļu zīda lenti pārsieta apaļa kārbiņa, pilna ar visbrīnišķīgāko rahatlukumu. Katrs dzidri caurspīdīgais gabaliņš likās bezgala salds, Edmunds neko tik garšīgu vēl nebija ēdis. Viņš jau bija pilnīgi sasildījies un jutās ļoti labi.
Kamēr viņš našķojās, karaliene uzdeva jautājumu pēc jautājuma. Sākumā Edmunds centās atcerēties, ka runāt ar pilnu muti ir nepieklājīgi, taču drīz vien to aizmirsa un domāja tikai vienu: kā pēc iespējas vairāk sabāzt mutē rahatlukuma. Jo vairāk viņš ēda, jo vairāk gribējās, un zēns pat neiedomājās, kādēļ karaliene ir tik ziņkārīga. Viņa piespieda Edmundu izstāstīt, ka viņam ir brālis un divas māsas un ka viena māsa jau ir bijusi Nārnijā un satikusi faunu, un neviens, izņemot viņu, brāli un māsas, nekā nezina par Nārniju. Karalieni sevišķi interesēja tas, ka viņi ir četri bērni, un viņa atkal un atkal pārjautāja.
— Tu esi pārliecināts, ka jūs esat četri? Divi Ādama dēli un divas Ievas meitas — ne vairāk un ne mazāk?
Un Edmunds ar saldumiem pilnu muti nemitīgi atkārtoja:
— Jā, es jums jau teicu.
Viņš aizmirsa piebilst «jūsu augstība», taču viņa, šķiet, to nemanīja.
Beidzot rahatlukums bija apēsts, un Edmunds cītīgi skatījās tukšajā kastītē, cerēdams, ka viņa pajautās, vai zēns negrib vēl. Iespējams, ka karaliene to nojauta, jo viņa atšķirībā no Edmunda zināja, ka tas ir burvju rahatlukums un, kas reiz to nogaršojis, tas gribēs vēl un vēl un, ja ļautu, tad ēstu, kamēr pārplīstu pušu. Viņa Edmundam vairs to nepiedāvāja, tikai sacīja:
— Ādama dēls, es ļoti gribu redzēt tavu brāli un abas māsas. Vai tu viņus neatvestu pie manis ciemos?
— Es mēģināšu, — teica Edmunds, joprojām neatraudams acis no tukšās kārbiņas.
—Ja tu vēlreiz atnāksi — protams, kopā ar viņiem — es tevi atkal uzcienāšu ar rahatlukumu. Tagad es to nevaru, jo burvība vairs nedarbojas. Manā pilī — tur ir pavisam citādi.
— Kāpēc mēs tūlīt nevaram doties uz jūsu pili? — jautāja Edmunds. Kāpdams kamanās, viņš baidījās, ka viņu varētu aizvest uz kādu nezināmu vietu, no kurienes zēns neatrastu ceļu atpakaļ, bet tagad bailes bija zudušas.
— Man ir burvīga pils, — sacīja karaliene. — Esmu pārliecināta, ka tev tā patiks. Tajā ir istabas, pilnas ar rahatlukumu, un vēl kas — man nav savu bērnu. Es gribu pieņemt jauku zēnu, kuru audzinātu kā princi un kurš pēc manas nāves kļūtu par Nārnijas karali. Princis varēs nēsāt zelta kroni un ēst rahatlukumu cauru dienu, un tu esi visgudrākais un skaistākais zēns, kādu jebkad esmu sastapusi. Es tevi labprāt pārvērstu par princi, tikai ar vienu norunu — tu atvedīsi pie manis savas māsas un brāli.
— Kāpēc tagad nevar? — jautāja Edmunds. Viņa seja bija sasarkusi, mute un pirksti — lipīgi. Zēns neizskatījās nedz gudrs, nedz skaists, lai gan karaliene to apgalvoja.
— Ja tagad ņemšu tevi līdzi, — viņa teica, — es neredzēšu tavu brāli un māsas. Es ļoti gribu iepazīties ar taviem burvīgajiem radiniekiem. Tu būsi princis, bet vēlāk — karalis, tas ir skaidrs. Bet tev ir vajadzīgi arī galminieki un augstmaņi. Es iecelšu tavu brāli par hercogu, māsas — par hercogienēm.
— Viņos nav nekā īpaša, — teica Edmunds, — un es varu viņus atvest arī kādu citu reizi.
—Jā, bet, nonācis pilī, — karaliene atbildēja, — tu vari viņus pavisam aizmirst. Tev tā iepatiksies, ka vairs negribēsi doties atpakaļ, lai viņus atvestu. Nē, tagad tev jādodas uz savu zemi un jāatgriežas pie manis kopā ar viņiem, saproti? Nav nozīmes nākt vienam.
— Es pat nezinu ceļu atpakaļ uz savu zemi, — Edmunds dīca.
— To nav grūti atrast, — atbildēja karaliene. — Vai tu redzi laternas stabu?
Viņa pamāja ar burvju zizli, Edmunds pagriezās un ieraudzīja to pašu laternas stabu, zem kura Lūsija bija tikusies ar faunu.
— Taisni aiz tā ir ceļš uz Cilvēku Zemi. Un tagad paskaties šurp, — viņa norādīja pretējā virzienā, — vai redzi divus nelielus kalnus paceļamies virs koku galotnēm?
— Redzu, — Edmunds atbildēja.
—Mana pils atrodas starp šiem diviem kalniem. Kad tu nākamreiz šurp atnāksi, tev tikai jāatrod laternas stabs un jāierauga šie divi kalni, tad jāietcauri mežam, līdz sasniegsi manu pili. Tikai atceries — tev jāatved abas māsas un brālis. Es varu ļoti sadusmoties, ja tu ieradīsies viens.
— Es centīšos, — Edmunds sacīja.
— Jā, starp citu, — piebilda karaliene, — nestāsti viņiem par mani. Lai tas paliek mūsu noslēpums. Tā būs interesantāk, vai ne? Tu tikai atved viņus pie diviem kalniem — tādam gudram zēnam kā tu nebūs grūti izdomāt, kā to izdarīt. Kad jūs nonāksiet pie manas pils, tad saki: «Paskatīsimies, kas te dzīvo,» — vai ko tamlīdzīgu. Esmu pārliecināta, ka tā būs vislabāk. Ja tava māsa ir tikusies ar kādu no fauniem, viņa, iespējams, saklausījusies par mani visādus briesmu stāstus un baidīsies nākt ciemos. Fauni var sarunāt daudz ko. Nu, bet tagad…
— Lūdzu, es ļoti lūdzu, — Edmunds viņu pēkšņi pārtrauca, — vai nevarētu palūgt vēl vienu rahatlukuma gabaliņu pirms došanās mājup?
— Nē, nē, — smiedamās atbildēja karaliene, — tev būs jāgaida līdz nākamajai reizei.
To sacīdama, viņa deva pundurim zīmi doties ceļā. Kad kamanas jau bija labā gabalā, karaliene pamāja Edmundam un sauca:
— Nākamreiz! Nākamreiz! Neaizmirsti! Drīzāk atgriezies!
Edmunds joprojām stāvēja, skatīdamies uz to pusi, kur pazuda kamanas, kad izdzirda kādu saucam viņu vārdā. Zēns pagriezās un ieraudzīja, ka no pretējās meža puses steidzas Lūsija.
— Ak, Edmund! — viņa priecājās. — Tātad tu arī šeit nokļuvi? Vai tas nav brīnumaini? Un tagad…
— Jā, jā, — sacīja Edmunds, — es redzu, ka tev bija taisnība, un tas patiesi ir burvju skapis. Ja gribi, varu tev lūgt piedošanu. Bet kur tu visu šo laiku biji pazudusi? Es tevi visur meklēju.
— Ja es būtu zinājusi, ka tu arī esi šeit, būtu tevi pagaidījusi, — Lūsija atteica. Viņa bija tik uztraukusies un laimīga, ka pat nemanīja, cik strupi Edmunds runāja un cik sārta un pārvērtusies bija viņa seja.
— Es ēdu lenču pie mistera Tamnusa, pie fauna. Ar viņu viss kārtībā. Baltā Ragana nav misteru Tamnusu sodījusi par to, ka viņš mani atlaida, un fauns domā, ka viņa vispār neko par to nezina, un galu galā varbūt viss beigsies labi.
— Baltā Ragana? —atkārtoja Edmunds. —Kas tā tāda
ir?
— Tā ir pavisam briesmīga, — teica Lūsija. — Viņa sevi dēvē par Nārnijas karalieni, lai gan viņai uz to nav nekādu tiesību, un visi fauni un nimfas, un najādas, un punduri, un dzīvnieki — katrā ziņā visi labie — viņu vienkārši ienīst. Ragana var pārvērst cilvēkus akmeņos un pastrādāt visādus citādus briesmu darbus. Un viņa ir apbūrusi Nārniju, jo te vienmēr ir ziema… vienmēr ziema un nekad nav Ziemassvētku. Viņa braukā kamanās, kurās iejūgti ziemeļbrieži, rokā viņai burvju zizlis, galvā — zelta kronis.
Edmundam jau metās nelabi no apēstā saldumu daudzuma, bet, kad viņš uzzināja, ka lēdija, ar kuru viņš bija sadraudzējies, ir briesmīgā Ragana, zēnam kļuva vēl sliktāk. Taču joprojām vairāk par visu pasaulē Edmundam gribējās rahatlukumu.
— Kas tev stāstījis tādas blēņas par Balto Raganu? — viņš jautāja.
— Misters Tamnuss, fauns, — Lūsija atbildēja.
— Fauniem nekacl nevar ticēt, — atteica Edmunds ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņš faunus pazītu labāk par Lūsiju.
— Kā tu zini? — Lūsija jautāja.
— Tas katram zināms, — sacīja Edmunds, — prasi, kam gribi. Bet kāda jēga stāvēt te, sniegā! Iesim uz mājām!
— Jā, iesim, — piekrita Lūsija. — Ak, Edmund, es tā priecājos, ka arī tu šeit nokļuvi! Tagad Pīteram un Sjūzenai būs jātic, ka Nārnija pastāv, jo mēs abi esam te bijuši. Cik tas būs interesanti!
Edmunds klusībā nodomāja, ka viņam nebūs tik interesanti. Nāksies visu klātbūtnē atzīt, ka Lūsijai bijusi taisnība, turklāt viņš bija pārliecināts, ka brālis un māsa nostāsies faunu un dzīvnieku pusē, bet pats viņš jau gandrīz aizstāvēja Raganu. Viņš nevarēja iedomāties, ko sacīs un kā spēs saglabāt savu noslēpumu, ja visi trīs sāks runāt par Nārniju.
Tikmēr bērni bija nogājuši labu ceļa gabalu. Pēkšņi viņi sajuta visapkārt mīkstus kažokus, un jau pēc brīža abi stāvēja tukšajā istabā skapja priekšā.
— Paklau, Edmund, — Lūsija sacīja, — tu izskaties briesmīgi. Kā tu jūties?
— Viss kārtībā, — Edmunds atbildēja, bet tā nebija taisnība. Viņam bija ļoti slikti.
— Tad nāc, — Lūsija aicināja, — sameklēsim māsu un brāli. Mums ir ko viņiem pastāstīt! Kādi brīnišķīgi piedzīvojumi mūs gaida, jo tagad mēs tajos piedalīsimies visi!
Piektā nodaļa Atkal šaipus skapja durvīm
Bērni vēl joprojām spēlēja paslēpes, tādēļ Edmundam un Lūsijai vajadzēja kādu laiku viņus pameklēt. Kad visi beidzot sanāca kopā garajā istabā, kur atradās bruņutērps, Lūsija nenocietās:
— Pīter! Sjūzena! Tā ir vistīrākā patiesība. Edmunds par to pārliecinājās. Caur drēbju skapi tiešām var nokļūt citā zemē. Mēs satikāmies mežā. Edmund, nu pastāsti viņiem visu!
— Ed, par ko ir runa? — Pīters jautāja.
Nupat mēs esam nonākuši pie vienas no kaunpilnākajām stāsta epizodēm. Edmundam bija slikta dūša, un viņš bija īgns un dusmīgs uz Lūsiju, ka māsai bijusi taisnība, bet pats vēl nebija izlēmis, kā izturēties un ko sacīt. Kad Pīters viņam negaidīti uzdeva jautājumu, viņš pēkšņi izlēma rīkoties, cik vien zemiski un ļaunprātīgi iespējams. Viņš nodeva Lūsiju.
— Pastāsti, Ed, — Sjūzena lūdzās.
Edmunds augstprātīgi paskatījās uz Lūsiju, it kā būtu daudz vecāks par viņu — patiesībā viņš bija tikai gadu vecāks —, iesmējās un sacīja:
— Jā… mēs abi spēlējāmies drēbju skapī, it kā viņas zeme patiesi pastāvētu. Joka pēc, protams. Skaidrs, ka nekā tur nebija.
Nabaga Lūsija paskatījās uz Edmundu un izskrēja no istabas.
Bet Edmunds, ar katru brīdi kļūdams aizvien ļaunāks un būdams pārliecināts, ka veiksmīgi noskaņojis brāli un māsu pret Lūsiju, turpināja:
— Nu re, atkal sākas. Kas ar viņu notiek? Jezga vien altiem sīkajiem! Vienmēr viņi…
— Paklau! — Pīters saniknots metās brālim virsū. — Beidz! Jau tobrīd, kad Lū sāka gvelzt muļķības par drēbju skapi, tu uzvedies riebīgi, bet tagad vēl kopā spēlējies, lai viņu atkal kaitinātu. Es zinu, to tu dari tīšām.
— Bet tās taču ir tīrās muļķības, — bezgala pārsteigts teica Edmunds.
— Protams, muļķības, — atteica Pīters, — tur jau tā lieta! Kad mēs braucām prom no mājas, ar Lū viss bija kārtībā, bet šeit—vai nu viņa pamazām jūk prātā, vai kļūst par šausmīgu meli. Lai nu būtu kā būdams, viņai nenāk par labu, ja vienu dienu tu māsu izsmej un ķircini, bet nākamajā — jau atbalsti viņas iedomas.
— Es domāju… es domāju… — murmināja Edmunds, īsti neattapdams, ko sacīt.
— Neko tu nedomāji, — Pīters atcirta, — gribēji tīšām paķircināt! Tu vienmēr riebīgi izturies pret mazākiem; to mēs jau skolā ievērojām.
— Beidziet, lūdzu, — sacīja Sjūzena, — jūsu strīds nevienam nepalīdzēs. Labāk sameklēsim Lūsiju.
Kad viņi pēc laba laika atrada Lūsiju, neviens nebrīnījās, ka meitene raudājusi. Lai ko viņi māsai sacīja, Lūsija neko nedzirdēja, tikai neatlaidīgi atkārtoja vienu un to pašu:
— Man nav svarīgi, ko jūs domājat, un man nav svarīgi, ko jūs runājat. Varatvisu izstāstīt profesoram vai aizrakstīt mammai. Dariet, ko gribat. Es tikai zinu, ka tur satiku faunu, un es nožēloju, ka nepaliku tur pavisam, bet jūs, riebīgie… riebīgie…
Tas bija skumīgs vakars. Lūsija jutās bezgala nelaimīga, un Edmunds pamazām apjauta, ka viņa plāns neīstenojas, kā iecerēts. Vecākais brālis un māsa nu jau bija gluži nopietni noraizējušies, vai Lūsija nav sajukusi prātā. Kad māsa bija aizgājusi gulēt, viņi vēl ilgi gaitenī par to sačukstējās.
Galu galā abi nolēma nākamajā dienā visu izstāstīt profesoram.
— Ja ar Lūsiju patiesi noticis kaut kas nopietns, viņš aizrakstīs tēvam, — sacīja Pīters. — Mēs paši galā netiksim.
No rīta viņi devās pie profesora un pieklauvēja pie kabineta durvīm.
— Nāciet iekšā! —viņš aicināja.
Profesors piecēlās, sameklēja Sjūzenai un Pīteram krēslus un sacīja, ka ir pilnīgi viņu rīcībā. Tad pats apsēdās un, salicis rokas ar pirkstu galiem kopā, uzmanīgi noklausījās visu stāstu, ne reizi viņus nepārtraukdams. Arī pēc tam viņš ilgi klusēja, tad nokrekšķinājās un pateica to, ko bērni vismazāk bija gaidījuši.
— Kā jūs zināt, ka māsas stāsts ir izdomāts? — viņš jautāja.
— Nu, bet… — Sjūzena iesāka, taču tūdaļ apklusa. Spriežot pēc vecā vīra sejas izteiksmes, viņš to jautāja pilnīgi nopietni. Tad meitene saņēmās un sacīja:
— Bet Edmunds teica, ka viņi tikai spēlējušies.
—Jā, — piekrita profesors, — tas, protams, jāņem vērā. Tomēr — jūs neapvainosieties par manu jautājumu? Uz kuru, jūsuprāt, var vairāk paļauties—uz māsu vai brāli? Es domāju — kam var vairāk ticēt?
— Tas jau ir tas dīvainākais, ser, — Pīters atbildēja. — Līdz šim es nedomādams atbildētu — Lūsijai.
— Un kā tu domā, mana dārgā? — jautāja profesors, vērsdamies pie Sjūzenas.
— Es… es… — Sjūzena sastomījās, — teiktu to pašu, ko Pīters, bet tā nevar būt taisnība… par to mežu un faunu…
— To es nezinu, — profesors atzina, — taču apvainot melošanā cilvēku, kurš nekad agrāk nav jums melojis, ir grūti, pavisam grūti…
— Mēs uztraucāmies ne tik daudz par melošanu, — sacīja Sjūzena, — mēs domājām, ka ar viņu varbūt nav viss kārtībā…
— Jūs domājat, ka viņa ir sajukusi? — nesatricināmā mierā pārjautāja profesors. — Varat būt gluži mierīgi. Pietiek uz Lūsiju paskatīties vai aprunāties, lai saprastu, ka viņa ir pie pilna prāta.
— Bet tad jau… — iesāka Sjūzena un aprāvās. Viņai pat sapņos nerādījās, ka pieaudzis cilvēks varētu runāt tā, kā runāja profesors, un meitene bija galīgā nesaprašanā.
— Loģika! Kādēļ skolās viņus nemāca loģiski domāt? — sacīja profesors, vairāk pats sev nekā bērniem. — Pastāv tikai trīs iespējas: vai nu jūsu māsa melo, vai ir sajukusi prātā, vai arī runā taisnību. Jūs zināt, ka viņa nekad nemelo, un skaidrs, ka viņa ir pie pilna prāta. Tādējādi, kamēr mums nav citu pierādījumu, jāatzīst, ka meitene runā taisnību.
Sjūzena cieši paskatījās profesorā, bet, spriežot pēc nopietnās sejas izteiksmes, viņš nejokoja.
— Bet kā tad tā var būt taisnība, ser? — jautāja Pīters.
— Kas tevi mulsina? — profesors vaicāja.
— Nu vispirms, — Pīters sacīja, — ja šī zeme tiešām pastāv, kādēļ tajā nenonāk ikviens, kurš ielien drēbju skapī? Ar to es gribu teikt, ka tur nekā nebija, kad mēs tajā ielūkojāmies. Toreiz arī Lūsija to nenoliedza.
— Un kas par to? — jautāja profesors.
— Bet, ser, ja kaut kas reāli eksistē, tad eksistē vienmēr.
— Vai vienmēr? — profesors vaicāja, un Pīters īsti nezināja, ko atbildēt.
— Bet laiks? — iebilda Sjūzena. —Ja ari tāda zeme pastāvētu, Lūsijai nebija laika, lai kaut kur nokļūtu. Viņa izskrēja no istabas gandrīz uzreiz pēc mums. Viņa tur nebija ilgāk par minūti, lai gan pati apgalvo, ka bijusi prom vairākas stundas.
— Tas jau tikai apstiprina viņas stāsta patiesumu, — sacīja profesors. — Ja mājā ir durvis, kas ved uz mums nezināmu pasauli (un man jūs jābrīdina, ka šī ir ļoti dīvaina māja, pat es ļoti maz par to zinu), — ja viņa, es atkārtoju, bija nokļuvusi citā pasaulē, tad es nemaz nebrīnītos, ja tur pastāvētu citāda laika mērīšanas sistēma. Lai cik garš liktos laiks, ko jūs tur pavadāt, — tā būtu tikai neliela daļa no mūsu laika. Turklāt meitenes viņas vecumā diez vai zina ko tādu. Ja Lūsija izliktos, tad nosēdētu skapī daudz ilgāk un tikai tad kāptu laukā un stāstītu jums savus piedzīvojumus.
— Bet, ser, vai jūs tiešām ticat, — Pīters brīnījās, — ticat, ka pastāv arī citas pasaules… tepat blakus, pāris soļu attālumā no mums?
—Nav ko brīnīties, — atbildēja profesors, noņemdams brilles un sākdams tās spodrināt. — Es patiesi brīnos — ko tad īsti viņiem māca tajās skolās? — viņš nomurmināja pie sevis.
— Ko lai tagad iesākam? — jautāja Sjūzena. Viņa saprata, ka saruna aizvirzījusies gluži sānis.
—iMana mazā lēdija, — teica profesors, pēkšņi uzmezdams abiem caururbjošu skatienu, — man ir plāns, kas vēl nevienam nav ienācis prātā, bet ko būtu vērts īstenot.
— Kāds plāns? — Sjūzena kļuva ziņkārīga.
— Būtu labi, ja katrs no mums nejauktos citu darīšanās, — sacīja profesors.
Ar to saruna beidzās.
Tagad Lūsijas dzīve kļuva daudz vieglāka. Pīters uzmanīja, lai Edmunds viņu neķircinātu, un ne viņapati, ne kāds cits nejuta pat mazāko vēlēšanos runāt par drēbju skapi. Tas bija kļuvis par visai bīstamu tematu. Reizēm likās, ka visi piedzīvojumi beigušies. Un tomēr tas tā nebija.
Profesora māja, par kuru viņš pats zināja tik maz, bija sena un slavena. Lai lūgtu atļauju to apskatīt, šurp brauca cilvēki no visas Anglijas. Par tādām mājām raksta ceļvežos un vēstures grāmatās, jo ar tām saistītas visādas leģendas, dažas vēl neparastākas par šo, ko es jums stāstu. Kad ieradās tūristu grupas un lūdza parādīt māju, profesors vienmēr a^āva, bet misisMakredija, saimniecības vadītāja, vadāja viņus pa istabām, stāstīja par gleznām, bruņutērpiem un retām grāmatām bibliotēkā. Misis Makredijai nepatika bērni, un viņa necieta, ja kāds traucēja sarunas ar apmeklētājiem. Jau gandrīz pirmajā bērnu ierašanās rītā misis Makredija brīdināja Pīteru un Sjūzenu: «Lūdzu, atcerieties, jūs nedrīkstat rādīties acīs, kad es izrādu māju!»
— Liela vajadzība tērēt pusi dienas, lai vilktos pa māju ar veselu baru svešu cilvēku! — Edmunds sacīja, un abas māsas ar brāli klusībā viņam piekrita.
Bet tas bija sākums jauniem piedzīvojumiem.
Kādu rītu Pīters un Edmunds pētīja bruņutērpu, nevarēdami saprast, vai to var izjaukt, kad istabā pēkšņi ieskrēja abas meitenes un uztrauktas sauca:
—Jāslēpjas! Šurp nākMakredija ar veselu tūristu baru!
— Veiklāk! — aicināja Pīters, un visi četri metās uz istabas galu, kur atradās durvis. Izskrējuši cauri zaļajai istabai un nokļuvuši bibliotēkā, viņi saklausīja tālas balsis un saprata, ka misis Makredija šoreiz ved tūristu grupu pa rezerves kāpnēm, nevis parādes kāpnēm kā parasti. Un pēc tam — vai nu tāpēc, ka viņi bija galīgi apjukuši, vai tāpēc, ka misis Makredija bija nolēmusi viņus noķert, vai arī tāpēc, ka mājā bija sākusi darboties kāda burvju vara, kas bērnus vilinājaNārnijā,—lai kur viņi skrietu, apmeklētāji, šķiet, visur sekoja. Beidzot Sjūzena sacīja:
— Pie joda tos ekskursantus! Noslēpsimies istabā ar drēbju skapi, kamēr viņi paies garām. Tur mums neviens nesekos.
Bet, tiklīdz viņi bija tajā iegājuši, koridorā atskanēja balsis… te kāds sāka taustīties gar durvīm… un tad viņi redzēja, kā pagriežas durvju rokturis.
— Ātri! — Pīters iesaucās. — Citas izejas nav!
Viņš atvēra drēbju skapja durvis. Visi četri cits pēc cita žigli ierausās iekšā un, smagi elsodami, satupās tumšajā skapī. Pīters tikai pievēra durvis, jo viņš — kā jau katra saprātīga būtne — zināja, ka nekādā ziņā nedrīkst ieslēgt sevi skapī.
Sestā nodaļa Uz mežu
— Kaut ātrāk Makredija vestu šos cilvēkus prom, — Sjūzena noteica, — es jau esmu gluži sastingusi!
— Un kā smird pēc naftalīna! — sacīja Edmunds.
— Droši vien kažoku kabatas piebērtas pilnas ar naftalīnu, lai aizbaidītu kodes, — teica Sjūzena.
— Man kaut kas duras mugurā, — Pīters iesaucās.
— Un kāds aukstums! — Sjūzena piebilda.
—Jā, auksts, es pat nemanīju, — Pīters brīnījās, — un arī slapjš, velns parāvis! Kas tad tas? Es sēžu uz kaut kā mitra. Un ar katru mirkli kļūst arvien slapjāks.
Viņš ar grūtībām piecēlās kājās.
— Līdīsim ārā, — teica Edmunds, — viņi ir aizgājuši.
— Oho! — pēkšņi iesaucās Sjūzena. Visi apvaicājās, kas noticis.
— Man aiz muguras ir koks, — Sjūzena sacīja. — Paskatieties! Gaisma… tur, priekšā…
— Tev taisnība, — piekrita Pīters, — skatieties šurp… un šeit… Visapkārt koki! Bet tas slapjums zem kājām ir sniegs. Jā, ja nemaldos, mēs patiesi esam nonākuši Lūsijas mežā.
Tagad par to vairs nebija šaubu: visi četri bērni stāvēja meža vidū, samieguši acis ziemas dienas spožajā gaismā. Aizmugurē — kažoki, priekšā — apsniguši koki.
Pīters tūdaļ pagriezās pret Lūsiju.
— Piedod, ka es tev neticēju, — viņš sacīja. — Es ļoti nožēloju. Līgsim mieru?
— Protams, — Lūsija piekrita, un viņi paspieda viens otram roku.
— Un ko mēs tagad darīsim? — jautāja Sjūzena.
— Ko darīsim? Skaidrs, ko darīsim, — teica Pīters,
— izpētīsim mežu.
— Uh! — drebinājās Sjūzena, mīņādamās uz vietas.
— Briesmīgi salst. Varbūt uzvilksim šos kažokus?
— Tie nepieder mums, — domīgi atbildēja Pīters.
— Bet neviens neko neteiks, — iebilda Sjūzena, — un mēs taču nenesam tos ārā no mājas, mēs nenesam tos ārā pat no skapja.
— Tas man neienāca prātā, — piekrita Pīters. — No šī viedokļa tev, protams, taisnība. Neviens nevarēs pārmest, ka esi nočiepusi kažoku, ja ārā no skapja to nebūsi ņēmusi. Un visa šī zeme acīmredzot atrodas drēbju skapī.
Viņi tūdaļ īstenoja Sjūzenas saprātīgo plānu. Kažoki bija par lieliem, tie sniedzās viņiem līdz papēžiem un līdzinājās karaliskām mantijām. Bērniem uzreiz kļuva siltāk, un, aplūkodami cits citu, viņi nosprieda, ka jaunie tērpi labi piestāv un lieliski iekļaujas apkārtējā dabas ainavā.
—Mēs varam tēlot Arktikas pētniekus, — sacīja Lūsija.
— Arī bez tēlošanas te būs diezgan daudz interesanta, — novilka Pīters, vezdams māsas un brāli meža dziļumā. Tumši, smagi mākoņi aizsedza debesis, un likās, ka sāks snigt vēl pirms nakts iestāšanās.
— Paklau! — pēkšņi ieminējās Edmunds. —Ja mēs gribam nonākt pie laternas staba, vai mums nevajadzētu pagriezties nedaudz pa kreisi?
Viņš uz mirkli bija piemirsis izlikties, ka nokļuvis šeit pirmoreiz. To pateicis, Edmunds gan uzreiz saprata, ka pats sevi nodevis. Visi apstājās un cieši raudzījās brālī. Pīters nosvilpās.
— Tātad tu tomēr te esi bijis, — viņš sacīja, — toreiz, kad Lū teica, ka satikusi tevi mežā… un tu vēl pierādīji, ka viņa melo.
Iestājās kapa klusums.
— Kāds indīgs, mazs nekrietnelis… — Pīters iesāka, tad paraustīja plecus un apklusa. Te patiesi vairs nebija ko sacīt, un visi četri atkal devās ceļā. Bet Edmunds klusībā nodomāja: «Nekas, gan es jums atriebšos, iedomīgie pūšļi!»
— Un tomēr — uz kurieni mēs dodamies? — jautāja Sjūzena, lai mainītu sarunas tematu.
— Es domāju, ka Lūsijai jābūt mūsu pavadonei, — Pīters ieteica. — Viņa to ir pelnījusi. Uz kurieni tu mūs vedīsi, Lū?
—Varbūt apciemosim misteru Tamnusu? —piedāvāja Lūsija. — Viņš ir tas simpātiskais fauns, par kuru es jums stāstīju.
Visi piekrita un ātri soļoja uz priekšu. Lūsija izrādījās laba pavadone. Sākumā viņa baidījās, ka neatcerēsies ceļu, bet tad viņa pazina dīvaini izliekošos koku, tad — celmu, un tā pamazām viņi nonāca līdz vietai, kur zeme kļuva nelīdzena, un tālāk pa nelielu ieleju aizgāja līdz pat mistera Tamnusa alas durvīm. Bet te viņus gaidīja nepatīkams pārsteigums.
Durvis bija izlauztas no eņģēm un sasistas gabalos, alā — tumšs un auksts, mitrais gaiss sastāvējies kā jau mājā, kurā vairākas dienas neviens nav dzīvojis. Durvju priekšā un uz grīdas bija sanests sniegs, tas bija melns, sajaucies ar apdegušām pagalēm un kamīna pelniem. Acīmredzot kāds bija izsvaidījis degošās pagales pa visu alu un pēc tam tās nodzēsis. Uz grīdas mētājās sadauzīti trauki, fauna tēva portrets bija ar nazi sagriezts driskās.
— Tas nu gan ir varens skats, — sacīja Edmunds, — kāda jēga bija šurp nākt?
— Kas tad tas? — gribēja zināt Pīters. Viņš tikai tagad bija ievērojis nelielu papīra lapiņu, kas caur paklāju bija pienaglota pie grīdas.
— Vai tajā kaut kas rakstīts? — jautāja Sjūzena.
— Liekas, jā, — atbildēja Pīters, — es tikai nevaru salasīt, te ir pārāk tumšs. Iziesim ārā.
Viņi iznāca no alas un sastājās ap Pīteru, kurš izlasīja šādas rindas:
«Iepriekšējais šīs telpas iemītnieks — fauns Tamnuss ir arestēts un gaida tiesas spriedumu, jo tiek apvainots valsts nodevībā un uzticības laušanā Viņas Imperatoriskajai Augstībai Džedisai, Nārnijas karalienei, Kēras Paravelas pils Valdniecei, Vientuļo salu un citu zemju Imperatorei, kā arī tiks sodīts par Viņas Augstības ienaidnieku un spiegu slēpšanu un brāļošanos ar Cilvēkiem.
Paraksts — Mogrims, Slepenpolicijas Kapteinis.
Lai dzīvo karaliene!»
Bērni galīgā nesaprašanā skatījās cits uz citu.
— Es neteiktu, ka man te ļoti patīk, — sacīja Sjūzena.
— Kas ir šī karaliene, Lū? — jautāja Pīters. — Vai tu kaut ko zini par viņu?
— Viņa nav īsta karaliene, — atbildēja Lūsija, — viņa ir ļauna ragana, Baltā Ragana. Visi meža iemītnieki viņu ienīst. Ragana ir nobūrusi visu šo zemi, un tāpēc te vienmēr ir ziema un nekad nav Ziemassvētku.
— Es… es nezinu, vai ir vērts iet uz priekšu, — sacīja Sjūzena, — te nepavisam nav droši un, šķiet, jautri arī nebūs. Ar katru mirkli kļūst aukstāks, un nekā ēdama mums arī nav līdzi. Varbūt labāk iesim mājās?
— Mēs nedrīkstam, nedrīkstam iet mājās! — pēkšņi iesaucās Lūsija.—Vai tad tu nesaproti? Tagad mēs nekādi nedrīkstam doties mājās. Nabaga fauns manis dēļ nokļuvis nelaimē. Viņš mani paslēpa no Raganas un parādīja ceļu atpakaļ. Lūk, ko nozīmē vārdi «Viņas Augstības ienaidnieku un spiegu slēpšanu un brāļošanos ar Cilvēkiem». Mums jāmēģina glābt faunu.
— Ko tad mēs te varam darīt, — purpināja Edmunds, — mums pat nav ko ēst!
— Turi muti! — Pīters iesaucās; viņš vēl joprojām dusmojās uz Edmundu. — Kā tu domā, Sjūzen?
— Man liekas, ka Lū tomēr ir taisnība, — Sjūzena atbildēja. — Es negribētu ne soli iet uz priekšu un vēlētos, kaut mēs nekad te nebūtu nokļuvuši. Tomēr domāju, ka mums jāpalīdz misteram… kā viņu sauc… faunam.
— Arī man tā liekas, — sacīja Pīters. — Mani tikai uztrauc tas, ka mums nav pārtikas. Es ieteiktu atgriezties un paņemt kaut ko no pieliekamā, taču baidos, ka, tikuši ārā no šīs zemes, mēs vairs nenokļūsim tajā atpakaļ. Tāpēc nāksies vien iet uz priekšu.
— Mēs arī tā domājam, — piekrita abas meitenes.
— Ja vien varētu zināt, kur tas nabadziņš ir ieslodzīts… — Pīters bēdīgi noteica.
Kādu brīdi viņi klusēja, nevarēdami izlemt, ko tālāk darīt, kad pēkšņi Lūsija sacīja:
— Paskatieties! Vai redzat sarkankrūtīti? Tas ir pirmais putns, ko šeit sastopu. Interesanti — vai putni te, Nārnijā, prot runāt? Tā vien liekas, ka viņš grib mums kaut ko teikt.
Tad viņa pagriezās pret sarkankrūtīti un jautāja:
—Lūdzu, vai jūs nepateiktu, uz kurieni aizveda misteru Tamnusu, faunu?
To sacījusi, meitene paspēra pāris soļu uz putna pusi. Sarkankrūtītis uzreiz aizlidoja, bet necik tālu, tikai līdz nākamajam kokam. Putos nolaidās uz zara un cieši viņus uzlūkoja, it kā saprazdams, ko bērni grib sacīt. Paši to neapzinādamies, visi četri piegāja tuvāk putnam. Tad sarkankrūtītis atkal pārlidoja uz blakus koku un vēlreiz cieši paskatījās bērnos. Viņa pirmo reizi redzēja putnu ar tik sarkanu pakrūtīti un tik mirdzošām acīm.
—Vai zināt ko? — sacīja Lūsija.—Man šķiet, viņš grib, lai mēs tam sekojam.
— Man arī tā liekas, — teica Sjūzena. — Kā tu domā, Pīter?
— Lai notiek, varam pamēģināt, — Pīters atbildēja.
Sarkankrūtītis acīmredzot visu saprata. Viņš pārlidoja
no koka uz koku, turēdamies pāris soļu priekšā — pietiekami tuvu, lai bērni viegli varētu tam sekot. Sarkankrūtītis veda viņus lejup no kalna. Tiklīdz putniņš nolaidās uz kāda zara, zemē nokrita sniegs. Drīz mākoņi izklīda un parādījās ziemas saule, visa apkārtne kļuva žilbinoši balta. Tā viņi gāja kādu pusstundu — meitenes pa priekšu, zēni aiz muguras. Te pēkšņi Edmunds sacīja Pīteram:
—Ja tu vari nolaisties no saviem augstumiem un mani uzklausīt, es tev kaut ko pateikšu.
— Kas tas ir? — strupi jautāja Pīters.
— Kuš! Ne tik skaļi, — Edmunds čukstēja, — nav ko baidīt meitenes! Vai tu saproti, ko mēs tagad darām?
— Ko tad? — jautāja Pīters, arī pats sākdams čukstēt.
— Mēs sekojam pilnīgi nepazīstamam pavadonim. Kā lai zinām, kurā pusē ir šis putns? Ja nu tas mūs ievecl lamatās?
— Riebīgi. Un tomēr… sarkankrūtītis… Visās pasakās, ko esmu lasījis, tas ir labs putns. Esmu pārliecināts, ka sarkankrūtītis ir mūsu pusē.
— Ja jau sākām par to runāt, tad kura ir mūsu puse? Kāpēc tu domā, ka fauns ir mūsu pusē, bet karaliene nav? Jā, mums stāstīja, ka viņa ir ragana. Bet mēs nezinām patiesību ne par vienu, ne otru.
— Fauns taču izglāba Lūsiju!
— Viņš teica, ka izglābis. Kā lai mēs to zinām? Un vēl kas — vai tu zini, kā no šejienes nokļūt mājās?
—Vai! — Pīters iesaucās. — Par to neesmu padomājis.
— Un no pusdienām ne vēsts, — Edmunds nopūtās.
\
Septītā nodaļa Diena kopā ar bebriem
Kamēr zēni aizmugurē sačukstējās, abas meitenes pēkšņi iesaucās: — Ai! — un apstājās.
— Sarkankrūtītis! — Lūsija apjuka. — Sarkankrūtītis ir aizlidojis.
Patiesi — putns nekur nebija manāms.
— Ko nu darīsim? — jautāja Edmunds, izteiksmīgi paskatīdamies uz Pīteru. Tas nepārprotami nozīmēja: «Ko es tev teicu?»
— Css! Skatieties! — čukstēja Sjūzena.
— Kas tur ir? — Pīters jautāja.
— Starp kokiem kaut kas kustas — tur, pa kreisi.
Bērni platām acīm skatījās un jutās neomulīgi.
— Atkal sakustējās, — pēc mirkļa sacīja Sjūzena.
— Šoreiz es redzēju, — apstiprināja Pīters.— Tas arī tagad ir tur. Tikai paslēpies aiz lielā koka.
— Kas tas ir? — jautāja Lūsija, cenzdamās saglabāt mieru.
— Lai kas tas būtu, — Pīters sacīja, — no mums viņš izvairās — negrib, lai pamanām.
— Iesim uz mājām, — aicināja Sjūzena. Un, lai gan neviens to skaļi neteica, tomēr tajā brīdi visi apjēdza, ko Edmunds čukstējis Pīteram. Bērni bija pavisam apmaldījušies.
— Kāds tas izskatās? — vaicāja Lūsija.
— Tas… tas ir kaut kāds zvērs, — sacīja Sjūzena, — skatieties! Skatieties! Ātrāk! Re, kur tas ir.
Tagad visi pamanīja ūsainu, spalvainu purniņu, kas rēgojās starp kokiem. Šoreiz zvēriņš nepaslēpās. Gluži pretēji — viņš pielika ķepu pie mutes, tāpat kā cilvēks pieliek pirkstu pie lūpām, ja grib brīdināt, ka jāklusē. Pēc tam atkal pazuda. Bērni stāvēja, elpu aizturējuši.
Pēc brīža svešinieks parādījās no jauna, paskatījās visapkārt, it kā baidīdamies, ka kāds varētu sekot, un, ar zīmēm rādīdams būt klusiem, aicināja līdzi meža dziļumā. Bet tad atkal pazuda.
— Es zinu, kas tas ir, — sacīja Pīters. — Bebrs. Es redzēju asti.
— Viņš grib, lai mēs pieejam klāt, — teica Sjūzena, — tāpēc brīdina, lai netrokšņojam.
— Es saprotu, — piekrita Pīters, — tikai jāizlemj, vai mums iet vai ne. Kā tu domā, Lū?
— Man liekas, tas ir labs bebrs, — atbildēja Lūsija.
— Bet kā lai mēs to zinām? — šaubījās Edmunds.
— Varbūt tomēr riskēsim? — Sjūzena ieteica. — Kāda jēga te stāvēt, un galu galā man ļoti gribas ēst.
Šajā brīdī starp kokiem vēlreiz parādījās bebra purniņš; viņš dedzīgi aicināja bērnus pie sevis.
— Ejam, — Pīters izšķīrās, — redzēsim, kas no tā iznāks. Turieties cieši kopā. Vai nu mēs netiksim galā ar vienu bebru, ja tas izrādīsies ienaidnieks?
Un, piespiedušies cits pie cita, bērni pienāca pie koka, aiz kura, kā jau bija paredzams, viņus gaidīja bebrs; tas joprojām atkāpās, čukstēdams aizsmakušā, rupjā balsī:
— Nāciet, nāciet dziļāk! Palikt atklātā vietā ir bīstami!
Vienīgi tad, kad bērni bija ievesti tumšā biezoknī, kur četras priedes auga tik cieši kopā, ka pat to zari bija savijušies, un brūnā zeme klāta ar priežu skujām, jo sniegs te netika cauri, bebrs sāka runāt.
— Vai jūs esat Ādama dēli un Ievas meitas? — tas jautāja.
—Jā, esam gan, — atbildēja Pīters.
— Csst! — Bebrs čukstēja. — Lūdzu, ne tik skaļi! Pat te mums draud briesmas.
— Briesmas? No kā jūs baidāties? — Pīters bija izbrīnījies. — Te neviena cita nav.
—Te ir koki, — sacīja Bebrs. —Tie vienmēr visu dzird. Lielākā daļa no tiem ir mūsu pusē, bet ir arī tādi, kas var mūs nodot viņai — jūs saprotat, par ko es runāju?
Un Bebrs vairākas reizes zīmīgi nogrozīja galvu.
— Ja sākām runāt par to, kurš kurā pusē, — sacīja Edmunds, — kā lai mēs zinām, ka jūs esat mūsu draugs?
— Neuzskatiet to par rupjību, mister Bebr, — piebilda Pīters, — saprotiet, mēs te esam svešinieki.
— Pilnīgi pareizi, pilnīgi pareizi, — Bebrs sacīja. — Skatieties, te ir mana pazīšanas zīme.
To sacīdams, Bebrs pastiepa viņiem kaut ko nelielu un baltu. Visi izbrīnā nolūkojās, līdz Lūsija iesaucās:
— Nu protams! Tas ir mans kabatlakatiņš — tas pats, ko es iedevu nabaga misteram Tamnusam.
— Tieši tā, — apstiprināja Bebrs. — Viņš, nabadziņš, izdzirdis baumas par gaidāmo aresta, iedeva man šo kabatlakatiņu un sacīja — ja ar viņu kas notikšot, man jūs esot jāsatiek un jāaizved…
Te Bebrs apklusa, pāris reižu noslēpumaini pamāja un
lika saprast, lai bērni vēl ciešāk saspiežas apkārt, līdz ūsas skāra viņu sejas. Klusītiņām čukstēdams, viņš piebilda:
— Runā, ka Aslans esot ceļā pie mums — iespējams, jau izkāpis krastā.
Un tad notika kaut kas pavisam neparasts. Bērni, tāpat kā jūs, nezināja par Aslanu neko, bet, tiklīdz Bebrs izrunāja šos vārdus, katru no viņiem pārņēma dīvainas izjūtas. Varbūt ko līdzīgu esat redzējuši sapnī: jums kāds saka kaut ko nesaprotamu, bet jūs nojaušat, ka vārdos ir dziļa jēga, vai arī tie liekas briesmīgi un sapnis pārvēršas murgos; citreiz — tie ir neizsakāmi burvīgi, jūs atceraties šo sapni visu mūžu un nemitīgi vēlaties to redzēt vēlreiz. Tā bija arī šoreiz. Dzirdot vārdu «Aslans», bērnos kaut kas ietrīsējās. Edmundu sagrāba neizprotamas bailes. Pīters pēkšņi jutās
bezgala drosmīgs un gatavs stāties pretī jebkurām briesmām. Sjūzenai likās, ka ap viņu virmo jaukas smaržas un skan burvīga mūzika. Bet Lūsijai radās sajūta, kāda mēdz būt, kad pamosties no rīta un atceries, ka sācies brīvlaiks vai vasara.
— Bet kas noticis ar misteru Tamnusu? — vaicāja Lūsija. — Kur viņš atrodas?
— Kuš, — Bebrs viņu klusināja, — pagaidiet! Man jāaizved jūs tur, kur varam mierīgi runāt un paēst pusdienas.
Tagad visi, izņemot Edmundu, pilnīgi uzticējās Bebram, un visi, pat Edmunds, bija ļoti priecīgi, dzirdot vārdu «pusdienas». Bērni veikli sekoja savam jaunajam draugam, kurš viņus apmēram stundu veda pa vistumšākajiem meža biezokņiem tik pārsteidzošā ātrumā, ka viņi tikko spēja tam tikt līdzi. Visi bija bezgala piekusuši un izsalkuši. Pēkšņi mežs kļuva retāks un ceļš virzījās strauji lejup. Pēc mirkļa viņi jau bija zem klajas debess — joprojām spīdēja saule, un acu priekšā pavērās brīnumjauks skats.
Viņi stāvēja stāvas, šauras ielejas malā, pa kuru tecēja — pareizāk sakot, varētu tecēt, ja nebūtu aizsalusi, — diezgan plata upe. Tieši zem viņiem pāri tai bija uzcelts dambis. Kad bērni to ieraudzīja, viņi uzreiz atcerējās, ka bebri vienmēr būvē dambjus, un bija pārliecināti, ka šo ir uzcēlis misters Bebrs. Viņi pamanīja arī kautrīgu izteiksmi tā acīs — tāda mēdz būt cilvēkam, kad tas citiem rāda paša stādītu dārzu vai lasa priekšā pašsacerētu stāstu. Pieklājība prasīja, lai Sjūzena pateiktu:
— Kāds burvīgs dambis!
Šoreiz misters Bebrs neklusināja viņu, bet tikai teica:
— Ko jūs, tas tāds nieks vien ir! Tāds nieks vien! Un darbs vēl nav īsti pabeigts!
Virs dambja vajadzēja būt dziļam upes līcim, bet tagad tur pletās līdzena, tumšzaļa ledus virsma. Aiz dambja, zemu lejā, mirguļoja ledus, tikai tas nebija gluds, likās — sakulto ūdeni pēkšņi skāris sals. Un tur, kur agrāk strūklas šļākušās pāri dambim, tagad mirdzēja lāsteku siena — gluži kā ziedu vītnes un sniegbalti vainagi. Pašā dambja vidū stāvēja mājiņa, kas atgādināja lielu bišu stropu, pa jumta spraugu kūpēja dūmi, uzreiz likdami domāt par pusdienām.
To redzēja visi, taču Edmunds pamanīja vēl ko citu. Nedaudz tālāk upē ieplūda kāda sīka straumīte, aizlocīdamās pa ieleju. Skatīdamies uz to pusi, Edmunds ievēroja divus nelielus kalnus un bija gandrīz pārliecināts, ka tie ir tie paši, kurus viņam rādīja Baltā Ragana, kad viņi šķīrās pie laternu staba. Tas nozīmē, ka starp šiem kalniem, kas atrodas tikai kādu pusjūdzi no šejienes, stāv viņas pils. Zēns atcerējās rahadukumu un to, ka viņš kļūs par karali. «Interesanti, ko par to teiks Pīters?» Edmunds klusībā prātoja, tad viņam galvā iešāvās briesmīgi nodomi.
— Klāt esam, — sacīja misters Bebrs, — rādās, ka misis Bebrene mūs jau gaida. Nāciet man līdzi! Ejiet uzmanīgi, lai nepaslīd kāja!
Dambja augšdaļa bija pietiekami plata, lai to varētu pāriet, tomēr cilvēkiem tas bija grūti izdarāms, jo viss bija apledojis un, kaut gan sasalušais dīķis vienā pusē atradās līmenī ar dambi, otrā pusē bija stāvs kritums lejup uz upi.
Tā viņi gāja cits aiz cita, sekodami misteram Bebram, līdz sasniedza dambja vidu, no kurienes varēja tālu redzēt gan augšup, gan lejup pa upi. Nonākuši pašā vidū, viņi atradās bebru mājas durvju priekšā.
— Klāt esam, misis Bebrene, — sacīja misters Bebrs, — es viņus atradu. Re, kur viņi — Ādama dēli un Ievas meitas!
Un viņi visi iegāja iekšā.
Pirmais, ko Lūsija sadzirdēja, bija klusa klaudzēšana, un pirmais, ko meitene ieraudzīja, bija labsirdīga, veca bebrene, kas ar diegu mutē sēdēja pie šujmašīnas un kaut ko cītīgi šuva. Tātad tas bija šujmašīnas troksnis. Līdzko bērni ienāca, viņa pārtrauca šūt un piecēlās.
— Beidzot jūs esat atnākuši! — viņa iesaucās, pastiepdama savas krunkainās ķepas. — Beidzot! Kas to būtu domājis, ka es piedzīvošu šo dienu! Kartupeļi vārās, tējkanna svelpj savu svelpjamo un… mister Bebr, esiet tik labs un sagādājiet mums svaigas zivis!
— To es izdarīšu, — sacīja misters Bebrs un izgāja no mājas. Pīters sekoja viņam. Abi devās pa dziļā upes līča ledu līdz kādam āliņģim, ko Bebrs ar savu cirvīti katru dienu izcirta no jauna. Viņi bija paņēmuši līdzi spaini. Misters Bebrs apsēdās āliņģa malā — aukstums viņu, šķiet, nemaz neuztrauca — un cieši tajā skatījās, te pēkšņi iegrūda āliņģī ķepu, un Pīters nespēja ne attapties, kad dka izvilkta brīnišķīga forele. Tad vēl viena, vēl viena, līdz spainis bija pilns.
Tikmēr meitenes palīdzēja misis Bebrenei: viņas piepildīja tējkannu, uzklāja galdu, sagrieza maizi un ielika cepeškrāsnī šķīvjus, lai tie sasiltu, un pielēja milzīgu krūzi .1 r alu misteram Bebram no mucas, kas stāvēja kaktā, uzlika pannu uz uguns un uzkarsēja taukus. Lūsija nodomāja, ka bebriem ir ļoti omulīga mājiņa, bet tā pilnīgi atšķīrās no mistera Tamnusa alas. Te nebija ne grāmatu, ne gleznu, bet gultu vietā — sienā iebūvētas lāviņas, gluži kā uz kuģa. I'ie griestiem karājās šķiņķa gabali un sīpolu virtenes, pie sienas rindojās gumijas zābaki un vaskadrānas lietusmēteli, un cirvji, un dzirkles, un lāpstas, un mūrnieka ķelles, un abras kaļķu javas iejaukšanai, un makšķeres, un tīkli, un maisi. Un galdauts — tiesa, ļoti tīrs — bija no raupja iiudekla.
Tikko cepešpannā izkusušie tauki sāka čurkstēt, ienāca l'īters un misters Bebrs ar iztīrītām zivīm. Vai varat iedomāties, cik garšīgi cepoties smaržoja svaigās zivis un t ik ļoti izsalkuši jutās bērni?
Misters Bebrs beidzot sacīja: — Tūliņ būs gatavs.
Sjūzena nolēja kartupeļiem ūdeni un nolika katlu uz plīts malas, lai tie apžūtu, bet Lūsija palīdzēja misis Bebrenei pasniegt galdā foreles, un pēc brīža katrs pievilka savu ķebli pie galda (bebru mājā blakus misis Bebrenes šūpuļkrēslam pie kamīna bija tikai trīskāju ķeblīši) un sagatavojās baudīt ēdienu. Galda vidū stāvēja krūze ar pienu bērniem — misters Bebrs palika uzticīgs alum — un milzīgs, dzeltens sviesta pikucis, no kura pie kartupeļiem katrs varēja ņemt, cik gribēja. Bērni domāja — un es esmu vienisprātis ar viņiem —, ka pasaulē nav nekā gardāka par svaigu upes zivi, kas noķerta pirms pusstundas un tikko noņemta no pannas. Kad visi bija beiguši ēst, misis Bebrene izvilka no cepeškrāsns lielu, karstu, brīnišķīgi glazētu ruleti ar ievārījumu un tūdaļ uzlika uz uguns tējkannu, lai pēc ruletes notiesāšanas varētu dzert tēju. Saņēmuši tējas tases, visi atbīdīja no galda ķeblīšus, lai varētu atspiesties pret sienu, un apmierināti nopūtās.
— Un tagad, — sacīja misters Bebrs, nolikdams uz galda tukšo alus kausu un virzīdams tuvāk tējas tasi, — ja jūs pagaidīsiet, kamēr es aizdegšu pīpi un ļaušu tai iekvēloties. .. tad varam ķerties pie lietas… Atkal snieg, — viņš piebilda, pašķielēdams uz loga pusi. — Jo labāk, mums nebūs negaidītu viesu — ja arī kāds mēģināja jūs izsekot, pēdas būs aizsnigušas.
Astotā nodaļa kas notika pēc pusdienām
— Bet tagad, — sacīja Lūsija, — esiet tik laipns un pastāstiet, lūdzu, kas notika ar misteru Tamnusu.
—Ak, cik skumji!—nopūtās misters Bebrs un pakratīja galvu. — Tas ir bezgala skumjš stāsts. Nav šaubu, ka viņu nizveda policija. To man pavēstīja kāds purns, kurš redzējis, kā tas notika.
— Bet uz kurieni viņu aizveda? — Lūsija jautāja.
— Kad tos pēdējoreiz redzēja, viņi devās uz ziemeļiem, un mēs visi zinām, ko tas nozīmē.
— Nē, mēs nezinām, — iebilda Sjūzena.
Misters Bebrs skumīgi nogrozīja galvu.
— Baidos, ka tas nozīmē — misteru Tamnusu aizveda uz Viņas Pili, — viņš sacīja.
— Un kas ar viņu notiks, mister Bebr? — uztraukta jautāja Lūsija.
— Nu, to nevar droši zināt, — sacīja misters Bebrs, — bet no tiem, kurus turp aizved, atgriežas tikai retais. Statujas. Tur esot pilns ar statujām — pils pagalmā un uz kāpnēm, un zālē. Dzīvus radījumus viņa pārvērtusi (viņš apklusa un nodrebēja)… pārvērtusi akmeņos.
— Ak, mister Bebr! — Lūsija iesaucās. — Vai mēs nevaram… es gribu sacīt, mums viņš noteikti jāglābj. Tas ir tik briesmīgi — un viss manis dēļ!
— Es nešaubos—ja tu varētu, tu viņu izglābtu,—sacīja misis Bebrene, — bet pret viņas gribu nav iespējams iekļūt pilī un palikt dzīvam.
— Vai mēs nevaram izdomāt kādu viltību? — jautāja Pīters. — Pārģērbties vai izlikties, ka esam, nu… apkārtceļojoši tirgotāji vai vēl kas cits… vai paslēpties un nogaidīt, kamēr viņa kaut kur aizbrauc… vai… vai, velns lai parauj, jābūt taču kādai izejai! Šis fauns izglāba manu māsu, riskēdams ar savu dzīvību, mister Bebr. Mēs nedrīkstam viņu tā atstāt, lai viņš… lai viņa to pārvērš statujā.
— Tam nav nozīmes, Ādama dēls, — sacīja misters Bebrs, — nav vērts pat mēģināt, it sevišķi jums. Un tagad, kad Aslans ir jau ceļā…
— O, jā! Pastāstiet mums par Aslanu! — atskanēja vairākas balsis reizē; un atkal bērnus pārņēma dīvainas nojautas — it kā justu pavasara tuvošanos vai viņus gaidītu neparasti labas ziņas.
— Kas ir Aslans? — jautāja Sjūzena.
— Aslans? — atkārtoja misters Bebrs. — Kā, vai tad jūs nezināt? Viņš ir Karalis. Viņš ir meža Pavēlnieks, bet reti kad dzīvo šeit. Aslans nav parādījies ne manā, ne mana tēva laikā, bet ir atnākusi vēsts, ka viņš atgriezies un tagad atrodas Nārnijā. Aslans izrēķināsies ar Balto Raganu. Tikai viņš — un neviens cits — izglābs misteru Tamnusu.
— Bet vai viņa nepārvērtīs Aslanu akmenī? — jautāja Edmunds.
— Kāds naivums, Ādama dēls! — smiedamies atbildēja misters Bebrs. — Aslanu pārvērst akmenī? Labi, ka pati nostāvēs kājās un spēs izturēt viņa skatienu. Vairāk no viņas nav ko gaidīt, un es arī negaidu. Viņš ieviesīs kārtību, kā tas sacīts senā pareģojumā:
«Vairs ļaunums labo nenomāks, kad atkal Aslans šurpu nāks. Viņš ierūksies kā lauva īsts — un atkal bēdas pagaisis, Viņš plati zobus atiezīs — un kusīs, kusīs ledus drīz, Viņš krēpes sapurinās spējš — un pūtīs pavasara vējš.»
Jūs paši visu sapratīsiet, kad viņu redzēsiet.
— Bet vai mēs viņu redzēsim? — Sjūzena jautāja.
— Tādēļ jūs, Ievas meit, šurp atvedu. Man pavēlēts jūs aizvest turp, kur varēsiet viņu satikt, — sacīja misters Bebrs.
— Vai… vai viņš ir cilvēks? — Lūsija taujāja.
— Vai Aslans ir cilvēks?! — bargi iesaucās misters Bebrs. — Protams, nav. Es jau sacīju, ka viņš ir meža Karalis, varenā aizjūras Imperatora dēls. Vai tad jūs nezināt, kas ir zvēru karalis? Aslans ir Lauva—varenais Lauva.
— Ai, — izdvesa Sjūzena, — un es domāju, ka viņš ir cilvēks. Vai viņš… nav bīstams? Man būs bail tikties ar lauvu.
— Būs bail, mīļā, būs bail, kā gan citādi, — sacīja misis Bebrene. —Ja kādam, ieraugot Aslanu, netrīc ceļi, viņš ir vai nu vislielākais drosminieks pasaulē, vai vienkārši muļķis.
— Tātad viņš ir bīstams? — Lūsija uztraucās.
— Bīstams? — atkārtoja misters Bebrs. — Vai tad nedzirdējāt, ko sacīja misis Bebrene? Vai tad viņa teica kaut ko par drošību? Protams, bīstams, bet — labsirdīgs. Viņš ir Karalis, es jau teicu.
— Es ļoti gribu viņu satikt, kaut arī dūša saskrietu papēžos! — iesaucās Pīters.
—Tas ir labi, Ādama dēls! —sacīja misters Bebrs un tik stipri cirta ķepu galdā, ka visas tasītes un bļodiņas nošķindēja vien. — Tu viņu redzēsi. Man ir atsīitāta ziņa, ka jums visiem četriem jātiekas ar viņu rīt pie Akmens Galda.
— Kur tas ir? — vaicāja Lūsija.
— Es jums parādīšu, — atteica misters Bebrs. — Lejup pa upi, diezgan tālu no šejienes. Es jūs turp aizvedīšu.
— Bet kas pa to laiku notiks ar nabaga misteru Tamnusu? — Lūsija ieprasījās.
— Jo ātrāk satiksiet Aslanu, jo ātrāk palīdzēsiet faunam, — atbildēja misters Bebrs. — Tiklīdz Aslans būs kopā ar mums, sāksim rīkoties. Taču neiztiksim arī bez jūsu palīdzības. Jo ir vēl kāds pareģojums:
«Kad cilvēks tronī sēdīsies
un Kēras Paravelā valdīt sāks,
tad, tikai tad viss ļaunums pazudīs
un labi laiki nāks.»
Bet tagad, kad jūs esat šeit un viņš ir šeit, tas viss drīz beigsies. Runā, ka Aslans arī agrāk, sensenos laikos, bijis šajās vietās. Bet Ādama un Ievas bērni vēl ne reizi nav te redzēti.
— To es nesaprotu, mister Bebr, — sacīja Pīters, — vai tad Ragana nav cilvēks?
— Viņa gribētu gan, lai mēs tam ticētu, — paskaidroja misters Bebrs, —un tieši tāpēc pasludina sevi par Karalieni. Bet viņa nav Ievas meita. Viņu laidusi pasaulē jūsu ciltstēva Ādama (misters Bebrs dziļā cieņā nolieca galvu) pirmā sieva Lilita, kas bijusi viena no džiniem. Lūk, kādi ir viņas radi no mātes puses. Bet no tēva puses — milži. Nē, nē, Raganā nav ne lāses īstu cilvēku asiņu.
— Tad tāpēc viņa ir tik ļauna no papēžiem līdz matu galiem, mister Bebr, — misis Bebrene domīgi novilka.
— Skaidrs, misis Bebrene, — viņš atbildēja, — ja runa ir par cilvēkiem, te var būt divi viedokļi, taču lai tas neskar klātesošos. Tomēr nav divu domu par tiem, kuri pēc izskata ir cilvēki, bet īstenībā nav…
— Es pazīstu labus rūķīšus, — sacīja misis Bebrene.
— Es ari, ja jau sākam par to runāt, — atsaucās viņas vīrs, — lai gan to nav daudz un tieši tie vismazāk līdzinās cilvēkiem. Vispār klausiet manam padomam: ja satiekat kādu, kas vēlas kļūt par cilvēku, bet vēl nav kļuvis, vai kas bijis cilvēks agrāk, taču vairs nav, — tad turiet acis plati vaļā un lai cirvis ir pie rokas! Tāpēc Ragana vienmēr ir tik modra: lai Nārnijā nekad neierastos īsti cilvēki. Jūs tikāt gaidīti visus šos gadus, un, ja Raganai kļūs zināms, ka esat četri, viņa kļūs vēl bīstamāka.
— Kāda nozīme tam, cik mēs esam? — jautāja Pīters.
— Par to ir stāstīts citā pareģojumā, — sacīja misters Bebrs. — Tur, jūras krastā pie šīs upes grīvas, ir Kēras Paravelas pils, tai vajadzētu kļūt par Nārnijas galvaspilsētu. Tur, Kēras Paravelas pilī, stāv četri troņi, un kopš neatminamiem laikiem saglabājies ticējums — kad šajos troņos sēdēs divi Ādama dēli un divas Ievas meitas, pienāks gals ne tikai Baltās Raganas valdīšanai, bet arī viņas dzīvei.
Tādēļ mums vajadzēja nākt šurp tik piesardzīgi — ja Ragana uzzinām, ka esat četri, jūsu dzīvības vairs nebūtu pat manu ūsu vērtas!
Bērni tik uzmanīgi klausījās mistera Bebra stāstā, ka nemanīja apkārt notiekošo. Kad Bebrs apklusa, viņi iegrima pārdomās. Pēkšņi Lūsija iesaucās:
— Klau… kur ir Edmunds?
Iestājās draudīgs klusums, tad cits aiz cita sāka birt jautājumi:
— Kurš viņu redzēja pēdējais?
— Vai tad viņš jau sen pazudis?
— Vai viņš ir ārā?
Tadvisi metās pie durvīm un palūkojās laukā. Joprojām stipri sniga, līča zaļo ledu klāja bieza sniega sega, un no dambja vidus, kur stāvēja mazā bebru mājiņa, nevarēja saskatīt upes krastus. Viņi izskrēja ārā, kājas līdz potītēm grima mīkstajā sniegā. Bērni skraidīja ap māju, kliegdami uz visām pusēm: — Edmund! Edmund! — kamēr aizsmaka. Klusi krītošais sniegs slāpēja viņu balsis, un pat atbalss nebija sadzirdama.
— Cik šausmīgi! — uztraucās Sjūzena, kad viņi beidzot atgriezās, zaudējuši jebkuru cerību atrast brāli. —Ak, kaut mēs nekad te nebūtu nonākuši!
— Man nav ne jausmas, ko lai tagad darām, mister Bebr, — sacīja Pīters.
— Ko lai darāt? — atsaucās misters Bebrs, vilkdams kājās zābakus. — Ko lai darāt? Mums tūdaļ jādodas prom. Mēs nedrīkstam te palikt ne mirkli!
— Varbūt labāk sadalīties, — ierosināja Pīters, — lai katrs iet uz savu pusi. Kurš pirmais Edmundu atrod, tūdaļ atgriežas un…
— Sadalīties, Ādama dēls? — jautāja misters Bebrs. — Kādēļ?
— Saprotams, lai meklētu Edmundu!
— Nav nozīmes viņu meklēt, — sacīja misters Bebrs.
— Kāpēc nav nozīmes? — brīnījās Sjūzena. — Viņš nevar būt tālu aizgājis. Mums viņš jāatrod. Kāpēc jūs sakāt, ka nav nozīmes viņu meklēt?
— Tāpēc, — teica misters Bebrs, — ka mēs jau zinām, uz kurieni viņš aizgājis!
Visi izbrīnā paskatījās uz viņu.
— Vai jūs vēl nesaprotat? -— jautāja misters Bebrs. —Viņš ir aizgājis pie viņas… pie Baltās Raganas. Viņš mūs visus ir nodevis.
— Ko jūs… ko jūs… viņš nevarēja tā izdarīt! —iekliedzās Sjūzena.
—Jūs tā domājat? — pārprasīja misters Bebrs un cieši palūkojās uz visiem trim. Vārdi sastinga uz lūpām, jo sirds dziļumos katrs pēkšņi juta, ka Edmunds ir rīkojies tieši tā.
— Bet kā viņš atradīs ceļu? — Pīters nerimās.
— Vai viņš kādreiz ir bijis šajā zemē? —jautāja misters Bebrs. — Vai viņš ir bijis te viens?
— Jā, — tikko dzirdami čukstēja Lūsija. — Liekas, jā!
— Vai viņš jums stāstīja, ko šeit darījis un ko saticis?
— Nē-ē, — atbildēja Lūsija.
— Tad pieminiet manus vārdus, — sacīja misters Bebrs, —viņš ir ticies ar Balto Raganu un nostājies viņas pusē, un viņa tam ir parādījusi, kur atrodas pils. Iepriekš es negribēju par to runāt, jo viņš ir jūsu brālis, bet, tiklīdz es Edmundu ieraudzīju, tā nodomāju: «Uz viņu nevar paļauties.» Tas bija uzreiz redzams, ka viņš ir saticis Raganu un baudījis viņas cienastu. Ja ilgi dzīvo Nārnijā, to nav grūti pamanīt. Pēc acīm…
— Un tomēr, — Pīters ar grūtībām izrunāja vārdus,
— mums viņš jāatrod. Viņš galu galā ir mūsu brālis, lai arī īsts nekrietnelis. Un vēl galīgs bērns.
— Iet uz Raganas pili? — brīnījās misis Bebrene. —Vai tad jūs nesaprotat, ka vienīgā iespēja glābt viņu un pašiem sevi ir turēties no Raganas pēc iespējas tālāk?
— Es nesaprotu, — sacīja Lūsija.
— Nu, kā var nesaprast — viņa taču ne mirkli neaizmirst par tiem četriem troņiem Kēras Paravelas pilī un neko citu nevēlas, kā sagūstīt jūs visus četrus. Tiklīdz parādīsieties pie viņas pils — jums visiem būs beigas. Jūs nepaspēsiet ne muti atvērt, kad kolekciju papildinās četras jaunas statujas. Bet jūsu brāli viņa neaiztiks, kamēr viņas varā būs viņš viens pats, jo Ragana mēģinās to izmantot kā lamatas, kā ēsmu, lai noķertu jūs visus.
— Ai, vai tiešām neviens nevar mums palīdzēt? — apraudājās Lūsija.
— Tikai Aslans, — atbildēja misters Bebrs. — Mums viņš jāsatiek. Visas cerības uz viņu.
— Man šķiet, mani draugi, — misis Bebrene neapjuka,
— ka būtu jānoskaidro, kad jūsu brālis pazuda no mājas. Viņš izstāstīs Raganai to, ko paspēja dzirdēt. Proti, vai viņš bija tad, kad mēs sākām runāt par Aslanu? Ja nebija, vēl nekas nav zaudēts, jo viņa neuzzinās, ka Aslans atgriezies
Nārnijā un mēs dodamies viņu satikt. Turpretī, ja viņš dzirdēja, Ragana būs vēl modrāka un acīgāka.
— Man liekas, viņa vairs šeit nebija, kad sākām runāt par Aslanu… — iesāka Pīters, bet Lūsija viņu spēji pārtrauca.
— Nē, bija, bija, — viņa skumji sacīja. — Vai tad tu neatceries, viņš vēl jautāja, vai Ragana arī Aslanu varot pārvērst akmenī!
—Jautāja, godavārds,—nomurmināja Pīters,—un tas lik Joti pēc viņa izskatās.
— Tas ir pavisam bēdīgi, — novilka misters Bebrs.
— Nākamais jautājums. Vai viņš bija šeit, kad es teicu, ka tikšanās vieta ar Aslanu ir pie Akmens Galda?
Uz šo jautājumu neviens nevarēja atbildēt.
— Ja viņš bija, — turpināja misters Bebrs, — Ragana kamanās dosies uz turieni un ceļā mūs notvers. Tad mēs no Aslana būsim nošķirti.
— Bet vispirms Ragana darīs ko citu, — sacīja misis Bebrene, — es pazīstu viņas gājienus. Līdzko Edmunds būs par mums pastāstījis, Ragana tūlīt brauks šurp, lai jau šonakt mūs visus noķertu. Ja viņš ir aizgājis pirms vairāk nekā pusstundas, Ragana būs klāt pēc minūtēm divdesmit.
— Tev taisnība, misis Bebrene, —viņas vīrs atbildēja,
— mums tūliņ jātiek prom no šejienes. Nedrīkstam zaudēt ne mirkli!
Devītā nodaļa raganas mājā
Un tagad jūs, protams, gribēsiet zināt, kas notika ar Edmundu. Lai gan viņš pusdienoja kopā ar pārējiem, tomēr ēdiens viņam īsti negaršoja, jo visu laiku bija jādomā tikai par rahatlukumu, — un nekas tā nevar sabojāt vienkārša, veselīga ēdiena garšu kā atmiņas par burvju gardumiem. Edmunds dzirdēja mistera Bebra stāstu, bet ari tas viņu neinteresēja, jo visu laiku likās, ka pārējie nepievērš viņam pietiekamu uzmanību un tīšām izturas ļoti atturīgi, lai gan īstenībā nekā tamlīdzīga nebija. Un tā zēns sēdēja un klausījās, bet, kad misters Bebrs pastāstīja par Aslanu un to, ka bērniem jāsatiekas ar viņu pie Akmens Galda, Edmunds sāka nemanāmi virzīties uz durvju pusi. Jo, dzirdot vārdu «Aslans», viņu, tāpat kā pārējos bērnus, pārņēma dīvainas izjūtas — citiem tās sagādāja prieku, bet Edmundu pārņēma bailes.
Tajā brīdī, kad misters Bebrs atkārtoja pareģojumu par Kēras Paravelas pils četriem troņiem, Edmunds klusītiņām pagrieza durvju rokturi, un vēl pēc brīža, kad misters Bebrs sāka stāstīt par to, ka Baltā Ragana nav cilvēks, bet pa pusei džins, pa pusei milzis, Edmunds jau bija ārpusē un uzmanīgi aizvēra aiz sevis durvis.
Nedomājiet, ka Edmunds bija tik ļauns un vēlējās, lai viņa brāli un māsas pārvērš akmeņos. Viņš tikai ļoti gribēja naŠķoties ar rahatlukumu, gribēja kļūt par princi un vēlāk par karali, lai atriebtos Pīteram par to, ka brālis nosaucis viņu, Edmundu, par nekrietneli. Zēns negribēja, lai Raga-
na pret citiem izturētos tikpat laipni kā pret Edmundu, un viņš sev iestāstīja — vai, pareizāk sakot, gribēja iestāstīt —, ka viņa neko ļaunu brālim un māsām neizdarīs. «Tāpēc visi,» viņš pats sev sacīja, «kas par Raganu runā ļaunu, ir viņas ienaidnieki, un, iespējams, puse no tā nav taisnība. Pret mani viņa izturējās ļoti mīļi, katrā ziņā labāk nekā pārējie. Es domāju, ka viņa ir likumīga karaliene. Labāklai valda viņa, nevis tas briesmonis Aslans!» Tā Edmunds attaisnoja savu rīcību. Tas nebija īsti godīgs attaisnojums, jo sirds dziļumos viņš nojauta, ka Baltā Ragana ir ļauna un nežēlīga.
Tikai izgājis ārā un ieraudzījis, ka snieg, zēns attapās, ka bebru mājiņā atstājis savu kažoku. Skaidrs, vairs nebija iespējams iet atpakaļ un paņemt to. Vēl viņš ievēroja, ka sāk jau krēslot, jo, kad viņi sēdās pie galda pusdienot, pulkstenis rādīja trīs un ziemas dienas ir īsas. Par to viņš nebija iedomājies, bet ko nu vairs. Edmunds sacēla apkakli un sāka brist pa dambi pāri upei uz tās attālo krastu. Par laimi, kājas vairs tā neslīdēja, jo bija sakritusi bieza sniega kārta.
Vieglāk nekļuva arī tad, kad viņš beidzot sasniedza krastu. Ar katru brīdi aizvien vairāk satumsa, sniegpārslas krita sejā, un viņš neredzēja pat trīs soļus uz priekšu. Arī ceļa nebija. Viņš grima dziļās sniega kupenās, slīdēja uz aizsalušām peļķēm, klupa pret kritušiem kokiem, ievēlās dziļos grāvjos, nobrāza kājas pret akmeņiem. Zēns bija izmircis, nosalis un viscaur vienos zilumos. Visapkārt valdīja baiss klusums, un viņš jutās bezgala vientuļš. Taisnību sakot, man liekas, ka viņš tomēr būtu atteicies no sava plāna, atgriezies un salīdzis mieru ar brāli un māsām, ja prātā pēkšņi neienāktu doma: «Kad kļūšu par Nārnijas karali, pirmais, ko darīšu — likšu izbūvēt kārtīgus ceļus.» Un tad Edmunds, protams, aizsapņojās par to, ko vēl izdarīs, kļūdams par karali. Šīs domas viņu uzmundrināja. Kad Edmunds bija galīgi izlēmis, kāda būs viņa pils un cik mašīnu viņam piederēs, un kāds izskatīsies personiskais kinoteātris, un kur tiks būvētas dzelzceļa līnijas, un kādus likumus viņš izdos pret bebriem un dambjiem, kad līdz pēdējam sīkumam bija apdomāts plāns, kā neļaut Pīteram vazāt viņu aiz deguna, laiks mainījās. Vispirms pārstāja snigt, tad sacēlās vējš un kļuva ļoti auksts. Mākoņi izklīda, un parādījās mēness. Tas bija pilnmēness, un tapa gaišs kā dienā, viņu mazliet mulsināja tikai tumšās ēnas baltajā sniegā.
Edmunds nekad nebūtu atradis īsto ceļu, ja nespīdētu mēness. Tas parādījās tieši tad, kad viņš bija nonācis pie nelielās upītes (jūs atceraties — viņš to ieraudzīja, kad bērni gāja pie bebriem), kas nedaudz tālāk ietecēja lielajā upē. Edmunds pagriezās un sāka iet gar tās krastu. Ieleja, pa kuru tecēja mazā upīte, bija daudz stāvāka un akmeņaināka, vairāk aizaugusi ar krūmiem nekā tā, kuru viņš tikko bija atstājis. Pa tumsu zēns nespētu te iet.
Edmunds bija izmircis līdz ādai, jo, lai tiktu uz priekšu, viņam bija jāliecas zem krūmiem un sniegs no zariem gāzās uz muguras. Katru reizi, kad tas notika, Edmunds ar pieaugošu naidu domāja par Pīteru — it kā brālis būtu pie visa vainīgs!
Beidzot ieleja kļuva platāka un vairs nebija tik stāva. Un tad pretējā krastā — pavisam netālu, nelielā līdzenumā starp diviem kalniem, —viņš ieraudzīja pili. Tā, protams, bija Baltās Raganas pils, mēness gaismā labi saskatāma. Patiesi īsta pils! Likās, tā celta no vieniem vienīgiem tornīšiem, kas izgreznoti ar garām smailēm, asām kā adatas. Tornīši atgādināja milzīgas jokdaru vai burvju cepures. Tie spīdēja mēness gaismā, un to garās ēnas noslēpumaini izstiepās sniegā. Edmundam kļuva baisi.
Bet bija jau par vēlu griezties atpakaļ. Viņš šķērsoja aizsalušo upi un tuvojās pilij. Visapkārt valdīja miers un klusums. Pat viņa paša soļi tikko uzsnigušajā sniegā nebija dzirdami. Gribēdams sameklēt durvis, zēns gāja apkārt pilij. Beidzot pašā attālākajā sienā viņš ieraudzīja milzīgu arku. Varenie dzelzs vārti bija līdz galam vaļā.
Edmunds piezagās pie arkas un paskatījās pils pagalmā — viņam sirds vai pamira. Turpat aiz vārtiem mēness gaismā laistījās milzīgs lauva, pieplacis pie zemes, gluži kā sastindzis pirms lēciena. Edmunds arkas ēnā drebošiem ceļgaliem, ne dzīvs, ne miris stāvēja tikilgi, ka zobi noteikti sāktu klabēt no aukstuma, ja tie jau neklabētu no bailēm. Es nezinu, cik ilgi viņš tā trīcēja, bet zēnam pašam likās, ka veselu mūžību.
Beidzot viņš sāka brīnīties, kādēļ lauva ir tik nekustīgs — visu šo laiku Edmunds ne acu nenolaida, bet tas nebija pakustējies. Vēl arvien turēdamies arkas ēnā, Edmunds uzdrošinājās pieiet zvēram tuvāk. Tad zēns saprata, ka lauva uz viņu nemaz neskatās. Tas skatījās uz mazu rūķīti, kas četru soļu attālumā stāvēja ar muguru pret lauvu. «Ahā!» nolēma Edmunds. «Kad viņš lēks rūķītim virsū, es aizmukšu.» Bet lauva joprojām nekustējās un rūķītis tāpat. Tikai tad Edmunds atcerējās mistera Bebra stāstu par to, ka Baltā Ragana var dzīvas būtnes pārvērst akmenī. Ja nu tas ir akmens lauva? Tā nodomājis, viņš ievēroja, ka uz lauvas muguras un galvas sasnidzis sniegs. Nu, protams, tā ir tikai lauvas statuja! Dzīvs zvērs nekad nebūtu tā apsnidzis. Trīcēdams un drebēdams Edmunds mazpamazām tuvojās lauvam. Sirds vai lēca pa muti ārā. Pat tagad viņam nebija drosmes zvēram piedurties. Beidzot zēns ātri izstiepa roku un… pieskārās aukstam akmenim. Viņu bija izbiedējusi parasta statuja!
Edmunds sajuta tik lielu atvieglojumu, ka pat ziemas aukstumā viņam kļuva ļoti silti, un tūdaļ galvā iešāvās, kā pašam šķita, brīnišķīga doma. «Varbūt,» viņš prātoja, «tas arī ir lielais lauva Aslans, par ko viņi runāja. Varbūt Ragana jau to noķērusi un pārvērtusi akmenī. Lūk, kā beigušies varenie plāni! Ha! Kam tagad bail no Aslana?»
Tā Edmunds stāvēja, tīksminādamies par lauvas nelaimi. Tad viņš izdarīja kaut ko muļķīgu un bērnišķīgu — izņēma no kabatas zīmuļa galu un uzšņāpa uz akmens purna ūsas un brilles. — Nu, vecais muļķa Aslan! Kā tev patīk būt par akmeni? Vairs netēlosi diezin ko! — viņš sacīja. Bet, par spīti uzzīmētajām brillēm, milzīgā akmens /.vēra purns joprojām izskatījās tik draudīgs, skumjš un cēls, ka Edmunds nejuta nekādu gandarījumu. Viņš pagriezās un gāja tālāk pa pils pagalmu.
Nonācis līdz vidum, viņš ievēroja, ka visapkārt ir desmitiem statuju — tās stāvēja gan te, gan tur kā figūras uz šaha galdiņa spēles laikā. Tur bija akmens satīri un akmens vilki un lāči, un lapsas, un lūši. Tur atradās glezni akmens tēli, kas līdzinājās sievietēm, — tie bija koku gari. Tur bija liels, liels kentaurs un spārnots zirgs, un kaut kas garš un izlocījies, ko Edmunds noturēja par pūķi. Tie stāvēja gaišajā, aukstajā mēness gaismā gluži kā dzīvi, tikai sastinguši, un bija diezgan baisi šķērsot pagalmu. Pašā pagalma vidū atradās milzīga, cilvēkam līdzīga statuja koka augstumā, bārdainā seja dusmās pārvērsta, labajā rokā — varena runga. Lai arī Edmunds zināja, ka milzis ir no akmens, tomēr bija nepatīkami tam iet garām.
Tad pašā pagalma galā viņš ieraudzīja nespodru gaismu. Piegājis tuvāk, zēns saprata, ka gaisma plūst pa atvērtajām durvīm, uz kurām veda akmens pakāpieni. Edmunds devās pa tiem augšup.
Uz sliekšņa gulēja varens vilks.
«Es nebaidos, es nebaidos,» viņš sevi mierināja, «tas ir tikai akmens vilks. Tas man neko nevar izdarīt,» — un viņš jau taisījās pārkāpt tam pāri. Tajā pašā mirklī varenais zvērs piecēlās kājās, spalva tam uz muguras sacēlās stāvus, tas atplēta milzīgu, sarkanu rīkli un norūca:
— Kas te staigā? Kas staigā? Stāvi uz vietas, svešiniek, un atbildi, kas tu esi!
— Ar jūsu atļauju, ser, — pie visām miesām trīcēdams, murmināja Edmunds, — mani sauc Edmunds, esmu Ādama dēls. Viņas augstība mani satika kādudien mežā, un es atnācu, lai viņai pavēstītu, ka mans brālis un māsas tagad atrodas Nārnijā… pavisam tuvu, bebru mājā. Viņa… viņa gribēja tos redzēt.
— Es paziņošu viņas augstībai, — sacīja vilks. — Bet tu pagaidām, ja dzīvība tev dārga, stāvi uz sliekšņa un nekusties.
Tad vilks nozuda mājā.
Edmunds stāvēja un gaidīja, pirksti bija gluži sasaluši, sirds krūtīs spēji dauzījās. Drīz vien atskrēja pelēkais vilks Mogrims, Raganas Slepenpolicijas priekšnieks, un sacīja:
— Nāc iekšā! Nāc iekšā! Tev paveicies, Karalienes lutekli… vai arī nav paveicies.
Un Edmunds sekoja Mogrimam, cenzdamies neuzkāpt tam uz pakaļkājām.
Zēns nonāca garā, drūmā zālē ar daudzām kolonnām, zāle, tāpat kā pagalms, bija pilna ar statujām. Gandrīz pie pašām durvīm stāvēja maza fauna statuja ar ļoti skumju sejas izteiksmi, un Edmunds neviļus uzdeva sev jautājumu: «Vai tas ir tas pats fauns — Lūsijas draugs?» Zālē dega iikai viena lampa, un tieši pie tās sēdēja Baltā Ragana.
— Es atnācu, jūsu augstība, — teica Edmunds, skriešus mezdamies pie viņas.
— Kā tu iedrošinājies nākt viens? — draudīgā balsī jautāja Ragana. —Vai tad es tevneliku atvest līdzi pārējos?
— Piedodiet, jūsu augstība, — sacīja Edmunds, — es darīju visu, ko varēju. Es viņus atvedu pavisam tuvu. Viņi tagad ir mazajā mājiņā uz upes dambja… kopā ar misteru un misis Bebriem.
Pār Raganas seju lēni pārslīdēja nežēlīgs smīns.
— Un tas ir viss, ko tu man gribēji paziņot? — viņa jautāja.
— Nē, jūsu augstība, — Edmunds sacīja un pārstāstīja visu, ko bija dzirdējis bebru mājiņā.
— Ko? Aslans?! — kliedza Karaliene. — Aslans? Vai tā ir taisnība? Ja es uzzināšu, ka tu melo…
— Piedodiet, es tikai atkārtoju to, ko viņi sacīja, — stomījās Edmunds.
Bet Karaliene, nepievērsdama vairs zēnam uzmanību, sasita plaukstas. Tūdaļ parādījās tas pats punduris, ko Kdmunds jau pazina.
— Sagatavo kamanas, — Ragana pavēlēja, — bet ņem iejūgu bez zvārguļiem!
.
Desmita nodaļa burvju vara sāk izgaist
Tagad mums laiks atgriezties pie mistera un misis Bebriem un trim bērniem. Tiklīdz misters Bebrs bija pateicis: — Nedrīkstam zaudēt ne mirkli, — visi sāka vilkt mugurā kažokus, vienīgi misis Bebrene veikli pacēla no grīdas vairākus maisus, nolika tos uz galda un sacīja:
— Nu, mister Bebr, noņem šķiņķa gabalu. Te būs tēja, cukurs un daži sērkociņi. Būtu labi, ja kāds man pasniegtu divus trīs maizes klaipus, tie ir māla podā, tur stūrī.
— Ko jūs darāt, misis Bebrene? — iesaucās Sjūzena.
— Gatavoju katram savu maisu, mīļumiņ, — vienā mierā atbildēja misis Bebrene. —Vai tu tiešām domā, ka var doties tālā ceļā bez pārtikas?
— Bet mums nav laika! — iebilda Sjūzena, pogādama i iet kažoka apkakli. — Ragana te var ierasties kuru katru bridi.
— Es saku to pašu, — piebalsoja misters Bebrs.
— Nerunā niekus! — sieva viņu apsauca. — Padomā labi, mister Bebr. Viņa šeit nevar būt agrāk kā pēc minūtēm piecpadsmit.
— Vai mums nav svarīgi apsteigt viņu, — iejautājās I 'Iters, — un nonākt pie Akmens Galda pirmajiem?
—Jūs, misis Bebrene, esat piemirsusi, — sacīja Sjūzena, — tiklīdz Ragana te ieradīsies un ieraudzīs, ka esam ļirom, viņa dzīsies mums pakaļ vislielākajā ātrumā.
— Tas tiesa, — piekrita misis Bebrene, — taču mēs nevaram nokļūt pie Akmens Galda pirmie, jo viņa brauks ar kamanām, bet mēs iesim kājām.
— Tātad… mums nav nekādu cerību? — Sjūzena uztraucās.
— Nomierinies, mīļumiņ… Vai nomierinājies? —misis Bebrene apvaicājās. — Izņem labākno atvilktnes vairākus tīrus kabadakatiņus… Protams, ka viss vēl nav zudis. Mēs nevaram tur nokļūt pirms viņas, bet varam paslepus doties uz turieni pa tādiem ceļiem, kurus viņa nezina. Es ceru, ka mums tas izdosies.
— Tev taisnība, misis Bebrene, — piekrita vīrs. — Bet nu gan mums laiks doties prom.
— Arī tu sāc uztraukties, mister Bebr, — sacīja viņa sieva. — Ejam! Tagad viss ir kārtībā. Katram pa maisam, mazākais vismazākajai — tev, mīļumiņ, — viņa piebilda, paskatīdamās uz Lūsiju.
— Ak, žiglāk ejam prom! — mudināja Lūsija.
— Esmu jau tikpat kā sagatavojusies iet, — atbildēja misis Bebrene un ļāva, lai vīrs uzvelk viņai kājās zābakus. — Šujmašīnu laikam būs grūti nest?
—Jā, grūti gan, — piekrita misters Bebrs. — Tā ir ļoti smaga. Ceru, tu netaisies pa ceļam šūt.
— Es nevaru samierināties pat ar domu, ka Ragana to aiztiks, — teica misis B ebrene,—un varbūt vēl salauzīs vai nozags.
— Ak, lūdzu, lūdzu, pasteidzieties! — visi trīs bērni reizē skubināja.
Beidzot visi izgāja ārā, un misters Bebrs aizslēdza durvis. — Tas Raganu nedaudz aizkavēs, — viņš noteica, un viņi ar pārtikas maisiem uz muguras devās ceļā.
Vairs nesniga, un bija parādījies mēness. Viņi gāja cits aiz cita — pa priekšu misters Bebrs, aiz viņa — Lūsija, tad Pīters un Sjūzena, bet gājienu noslēdza misis Bebrene. Misters Bebrs veda viņus pāri dambim līdz upes labajam krastam, un tad pa tikko manāmu taciņu, spraukdamies cauri upmalā augošajiem krūmiem, viņi gāja uz priekšu. Abpus upei, mēness gaismā mirdzēdami, pacēlās stāvi krasti.
— Labāk, cik vien tas iespējams, turēties krasta tuvumā, — viņš sacīja. — Ragana brauks pa augšu, jo ar kamanām te nevar tikt.
Priekšā pavērās brīnišķīga dabas ainava, par kuru varētu jūsmot, sēžot pie loga ērtā atpūtas krēslā, un Lūsija arī sākumā jūsmoja. Bet viņi gāja ilgi, ilgi, un maiss, ko nesa meitene, kļuva arvien smagāks un smagāks. Lūsija sāka
I >ai Joties, vai spēs izturēt. Viņa vairs neskatījās uz sasalušās upes gaišo mirdzumu, uz kuplajām sniega cepurēm koku galotnēs, uz lielo, žilbinošo mēnesi un neskaitāmajām /.vaigznēm. Vienīgais, ko viņa tagad redzēja, bija mistera Bebra īsās kājeles, kas cilājās pa sniegu — tip-tip-tip! — viņai pa priekšu, un likās, ka tās nekad neapstāsies. Tad mēness pazuda un atkal sāka snigt. Lūsija bija tiknogurusi, ka gāja gandrīz aizmigusi. Pēkšņi viņa ievēroja, ka misters Bebrs nogriezās no upes pa labi un veda viņus pa ļoti stāvu krastu krūmu biezoknī. Nokratījusi snaudu, meitene ievēroja, ka pašā upes krastā misters Bebrs pazūd alā, kas zem krūmiem bija tik labi nomaskēta, ka to nebija iespējams pamanīt, nepieejot pavisam klāt. Taču Lūsija visu īsti saprata tikai tad, kad no alas ārā rēgojās vairs tikai viņa īsā, platā aste.
Meitene tūdaļ pieliecās un rāpās viņam līdzi. Aizmugurē viņa dzirdēja klusu elšanu, un vēl pēc brīža visi pieci jau bija iekšpusē.
— Kur mēs atrodamies? — jautāja Pīters nogurušā, bālā balsī (es cem, jūs saprotat, ko es domāju, nosaukdams balsi par «bālu»).
—Tā ir sena slēptuve, kurā bebri grūtos laikos vienmēr slēpušies, — atbildēja misters Bebrs, — šī vieta nevienam nav zināma. Te nav pārāk ērti, bet mums pāris stundu jāpaguļ.
—Ja jus visi nebūtu tik ārkārtīgi uztraukušies, kad mes gājām prom no mājas, es būtu paņēmusi līdzi dažus spilvenus, — sacīja misis Bebrene.
«Šī mītne nav tik jauka kā mistera Tamnusa ala,» Lūsija nodomāja, «parasta zemē izrakta ala, labi, ka tā ir sausa un nav mālaina.»
Tā kā ala bija neliela un viņi, nenovilkuši kažokus, nogūlās zemē cieši cits pie cita, visiem bija ļoti silti. Ari ceļā viņi bija sasiluši. Ja tikai te nebūtu tik grumbuļains! Misis Bebrene sameklēja mazu flakoniņu un lika katram iedzert pa malkam kāda dzēriena — pēc tam bija jāklepo un mazliet koda kaklā, bet pēc brīža viņi izjuta patīkamu siltumu, un visi tūdaļ aizmiga.
Kad Lūsija pamodās, viņai likās, ka pagājušas tikai dažas minūtes (lai gan visi bija gulējuši vairākas stundas), viņa bija mazliet nosalusi un sāka ilgoties pēc karstas vannas. Tad Lūsija sajuta, ka seju kutina garas ūsas, un manīja, ka alā ieplūst auksta dienas gaisma. Pēkšņi meitene pilnīgi atmodās, pārējie tāpat. Viņi uzslējās sēdus un vaļā mutēm, ieplestām acīm klausījās skaņās, no kurām visvairāk bija baidījušies; viņiem jau pagājušajā naktī ejot reizēm bija licies, ka dzird tās. Tā skanēja zvārguļi.
Misters Bebrs vienā mirklī bija no alas ārā. Iespējams, jūs, tāpat kā Lūsija tobrīd, domājat, ka tā bija neapdomīga rīcība. Gluži pretēji — tas bija ļoti prātīgi darīts. Viņš zināja, ka var nepamanīts uzrāpties cauri krūmiem un kazenājiem pašā nogāzes galā; viņam vajadzēja noskaidrot, kādā virzienā brauc Ragana. Pārējie palika alā, domādami gan šā, gan tā. Visi gaidīja apmēram piecas minūtes. Tad aiz bailēm gandrīz pamira. Viņi saklausīja balsis.
«Ak,» domāja Lūsija, «viņš ir pamanīts! Ragana saķērusi!»
Liels bija viņu izbrīns, kad pēc brīža atskanēja mistera Bebra balss, kas sauca ārā no alas.
— Viss kārtībā! — viņš kliedza. — Nāk ārā, misis Bebrene! Nāk ārā, Ādama dēls un Ievas meitas! Viss kārtībā! Tie nav viņas zvārguļi! —Viņš runāja ar gramatiskām kļūdām, bet tieši tā runā bebri, kad ir ļoti uztraukušies (es domāju — Nārnijā, jo pie mums viņi vispār nerunā).
Un tā, samieguši acis spilgtajā dienas gaismā, misis Bebrene un bērni izrāpās no alas. Viņi bija apbiruši ar zemi un izskatījās nekārtīgi, izspūruši, netīri un vēl joprojām samiegojušies.
—Nāk ātrāk šurp! — sauca misters Bebrs, no prieka vai dancodams. —Nāk un skatās savām acīm! Tas būs Raganai labs pārsteigums! Rādās, ka viņas vara sāk zust!
— Ko jūs ar to gribat sacīt, mister Bebr? — elpu neatņēmis, elsa Pīters, rāpdamies augšā pa stāvo upes krastu.
— Vai tad es jums nestāstīju? — brīnījās misters Bebrs. — Viņas dēļ mums ir mūžīga ziema un nekad nepienāk Ziemassvētki! Stāstīju. Nu, tad skatieties!
Beidzot viņi bija uzkāpuši pašā augšā, kur tiešām ieraudzīja…
Tās bija kamanas, un tie bija ziemeļbrieži ar zvārguļu iejūgu. Tomēr šie dzīvnieki bija daudz lielāki par Raganas ziemeļbriežiem un nevis balti, bet brūni. Un to, kas sēdēja kamanās, ikviens pazīst uzreiz. Tas bija milzīgs vīrs spilgti sarkanā tērpā ar kažokādas kapuci un baltu, kuplu bārdu, kas gluži kā putains ūdenskritums gūlās pār krūtīm. Bērni tūlīt pat viņu pazina, lai gan šādus cilvēkus var sastapt tikai
Nārnijā. Tomēr par viņiem runā, tos zīmē arī pie mums — zemē, kas atrodas šaipus drēbju skapja durvīm. Bet redz viņu savām acīm Nārnijā — tas ir gluži citādi. Daudzos zīmējumos Ziemassvētku vecītis izskatās jautrs un pat smieklīgs. Bet tagad, skatīdamies uz viņu, bērni saprata, ka tā tas nemaz nav. Viņš bija tik liels, tik priecīgs, tik īsts, ka bērni tūdaļ apklusa. Arī viņiem kļuva priecīgi un reizē svinīgi ap sirdi.
— Beidzot esam klāt, —viņš sacīja. —Viņa ilgi nelaida mani iekšā, bet nu es esmu ieradies. Aslans ir ceļā. Raganas burvju vara mazinās.
Lūsiju pārņēma prieka vilnis, kādu sniedz tikai svinīgs miers.
— Bet tagad, — sacīja Ziemassvētku vecītis, — saņemiet dāvanas. Jums, misis Bebrene, jauna un labāka šujmašīna. Pa ceļam es to ievedīšu jūsu mājā.
— Atvainojiet, ser, — sacīja misis Bebrene paklanīdamās. — Mums ir aizslēgtas durvis.
— Slēdži un aizbīdņi man nav šķēršļi, — atbildēja Ziemassvētku vecītis. — Bet jūs, mister Bebr, atgriezdamies mājās, ieraudzīsiet, ka jūsu dambis salabots un pabeigts, visas sūces aizmūrētas un uzstādīti jauni slūžu aizvari.
Misters Bebrs bija tādā sajūsmā, ka plati jo plati atvēra muti, bet nespēja pateikt ne vārda.
—Pīter, Ādama dēls!—uzrunāja Ziemassvētku vecītis.
— Jā, ser, — atsaucās Pīters.
— Lūk, tavas dāvanas — tie ir ieroči, nevis rotaļlietas. Iespējams, ka nav aiz kalniem laiks, kad tie būs vajadzīgi. Nēsā tos godam.
Ar šiem vārdiem viņš pasniedza Pīteram vairogu un •/.obenu. Vairogs bija sudrabkrāsā, uz tā attēlots pakaļkājās saslējies sarkans lauva, tikspilgti sarkans kā nogatavojusies zemene. Zobena spals mirdzēja zeltā, pats zobens, ieliekams makstī ar siksnām, bija ļoti piemērots Pītera augumam un svaram. Pīters saņēma dāvanas, svinīgi klusēdams, jo juta, ka tās ir ļoti nopietnas veltes.
— Sjūzen, Ievas meita! — sacīja Ziemassvētku vecīds. — Tas tev.
Viņš pasniedza meitenei loku ar pilnu bultu maku un mazu ziloņkaula ragu.
— Tu drīksti šaut no šī loka tikai nepieciešamības brīdī, — viņš sacīja. — Es negribētu, lai tu piedalies kaujā. Kas šauj ar šo loku, vienmēr trāpa mērķī. Un, ja tu pieliksi pie lūpām šo ragu un tajā iepūtīsi, tad, lai kur arī tu būtu, tu saņemsi palīdzību.
Tad pienāca Lūsijas kārta.
— Lūsij, Ievas meita! —viņš aicināja, un Lūsija panāca uz priekšu. Viņš pasniedza meitenei mazu pudelīti — it kā no stikla (bet ļaudis vēlāk runāja, ka tā ir no īsta dimanta) — un mazu duncīti.
— Šajā pudelītē, — viņš stāstīja, — ir zāles, kas pagatavotas no kalnu ugunspuķu sulas. Ja tu vai kāds no taviem draugiem būsiet ievainots, pietiks ar pāris pilieniem — un viņi izveseļosies. Ar duncīti tu aizsargāsi sevi tikai tad, kad būs ļoti nepieciešams. Jo arī tu nedrīksti piedalīties'kaujā.
— Kādēļ, ser? — jautāja Lūsija. — Es domāju… es nezinu… bet man šķiet, ka es būšu pietiekami drosmīga.
— Ne jau tas ir galvenais, — sacīja Ziemassvētku vecītis. — Kaujas, kurās cīnās sievietes, ir atbaidošas. Un te, —viņš piebilda, vairs neizskatīdamies tik nopietns, — ir kaut kas jums visiem!
Un viņš izvilka (es domāju, ka no lielā maisa, kas bija viņam aiz muguras, lai gan neviens īsti neredzēja, kad viņš to darīja) prāvu paplāti, uz kuras stāvēja piecas tasītes un bļodiņas, trauks ar cukurgraudiņiem, krējuma krūze un milzīga, karsta tējkanna, kas čūkstēja un garoja. Viņš iesaucās:
— Priecīgus Ziemassvētkus! Lai dzīvo īstais karalis!
Tad noplīkšķēja pātaga, un, pirms viņi paguva attapties, gan Ziemassvētku vecītis, gan ziemeļbrieži, gan kamanas bija izzuduši skatienam.
Pīters bija tikko izņēmis zobenu no maksts un rādīja to misteram Bebram, kad misis Bebrene teica:
—Nu gana, gana! Kamēr jūs stāvēsiet un pļāpāsiet, tēja atdzisīs. Ak, šie vīrieši! Palīdziet man nonest paplāti lejā, liii varam brokastot. Cik labi, ka paņēmu līdzi maizes nazi!
Viņi devās atpakaļ alā, un misters Bebrs sagrieza maizi un šķiņķi sviestmaizēm, bet misis Bebrene salēja tēju lāsītēs, un visi apmierināti sāka brokastot. Taču prieks nebija ilgstošs, jo ļoti drīz misters Bebrs sacīja: — Laiks doties uz priekšu!
Vienpadsmitā nodaļa Aslans tuvojas
Edmunds piedzīvoja smagu vilšanos. Viņš cerēja, ka Ragana, līdzko punduris būs aizgājis sagatavot kamanas, kļūs pret viņu laipnāka — tāpat kā tas bija pirmajā tikšanās reizē. Taču viņa neteica ne vārda. Tad Edmunds saņēma dūšu un jautāja:
— Lūdzu, jūsu augstība, vai jūs neiedotu man mazliet rahadukuma? Jūs… jūs… apsolījāt…
Ragana atcirta:
— Apklusti, muļķi!
Pēc tam viņa, šķiet, pārdomāja un sacīja it kā pati sev:
— Nē, tas knēvelis pa ceļam vēl noģībs, — un viņa no jauna sasita plaukstas. Parādījās cits punduris.
— Atnes šim cilvēka radījumam ēst un dzert! — viņa pavēlēja.
Punduris aizgāja un drīz atgriezās, nesdams krūzi ar ūdeni un dzelzs paplāti, uz kuras atradās sakaltis maizes rieciens. Ar pretīgu smīnu viņš tos nolika uz grīdas blakus Edmundam un sacīja:
— Rahadukums mazajam princim. Ha-ha-ha!
— Vāc to projām! — saīdzis sacīja Edmunds. — Es negribu sakaltušu maizi.
Bet Ragana pagriezās pret viņu ar tik atbaidošu sejas izteiksmi, ka zēns atvainojās un sāka knibināt maizi, lai gan tā bija tik cieta, ka viņš spēja to norīt tikai ar mokām.
— Tu ne reizi vien vēl atcerēsies maizi, pirms to atkal nogaršosi, — teica Ragana.
Kamēr Edmunds košļāja maizi, parādījās pirmais punduris un paziņoja, ka kamanas sagatavotas. Baltā Ragana piecēlās un gāja ārā no zāles, pavēlēdama Edmundam sekot. Kad viņi iznāca pagalmā, atkal sniga, bet Ragana tam nepievērsa nekādu uzmanību un lika Edmundam sēsties viņai līdzās. Pirms kamanas sāka braukt, Ragana pasauca Mogrimu, kas atlēkšoja kā milzīgs suns un nostājās pie kamanām.
—Ņem visstraujāko no saviem vilkiem un nekavējoties dodies uz bebru māju, — sacīja Ragana. — Nogalini visus, ko tur sastapsi. Ja viņi jau aizgājuši, steidzies iespējami ātri nokļūt pie Akmens Galda, bet lai jūs tur neviens nepamana! Paslēpies un gaidi mani! Man būs jābrauc tālu uz rietumiem, pirms es atradīšu vietu, kur var pārbraukt pāri upei. Varbūt jūs noķersiet šos cilvēku radījumus, pirms viņi sasniegs Akmens Galdu. Gan jau pats zināsi, kas tad jādara.
— Dzirdu un paklausu, o, Karalien! — norūca vilks un tajā pašā mirklī pazuda sniegā un tumsā tik ātri kā auļojošs zirgs. Nepagāja ne pāris minūšu, kad kopā ar vēl vienu vilku tie jau stāvēja uz dambja un ošņājās pie bebru mājiņas. Tur, protams, neviena nebija. Labi, ka sniga, citādi bebriem un bērniem klātos pavisam ļauni, jo vilki sekotu pa pēdām un viņus saķertu, pirms tie būtu paspējuši noslēpties alā. Bet tagad svaigajā sniegā pēdas nevarēja ne saost, ne saskatīt.
Pa to laiku punduris uzšāva ziemeļbriežiem ar pātagu — un Ragana ar Edmundu cauri arkai izbrauca tumsā un salā. Edmundam tas bija briesmīgs brauciens, jo viņam nebija kažoka. Nepagāja ne stundas ceturksnis — un zēna seja un krūtis jau bija aplipušas ar sniegu; nepaspēja viņš to nopurināt, kā atkal apsniga. Edmunds galīgi zaudēja spēkus. Drīz viņš bija izmircis līdz ādai. Un cik nožēlojami jutās! Neizskatījās, ka Ragana gribētu padarīt viņu par karali. Lai arī kā zēns centās sev iestāstīt, ka viņa ir laba un laipna, ka taisnība ir viņas pusē, tagad bija grūti tam ticēt. Edmunds bija gatavs atdot visu uz pasaules, lai tikai satiktu kādu no savējiem — kaut vai Pīteru! Vienīgais mierinājums, ka tas varbūt ir sapnis un kurū katru brīdi viņš pamodīsies. Viss notiekošais patiesi sāka likties kā ļauns murgs.
Kamanas brauca ilgāk, nekā es spētu to aprakstīt neskaitāmās lappusēs, tādēļ uzreiz stāstīšu par brīdi, kad pārstāja snigt, bija pienācis rīts un viņi dienas gaismā traucās uz priekšu. Uz priekšu, uz priekšu vien, un dzirdama bija tikai nemitīgā sniega gurkstoņa un iejūga čīkstēšana. Beidzot Ragana iesaucās:
— Kas tur ir? Stāt!
Ak, cik ļoti Edmunds cerēja, ka viņa atcerējusies par brokastīm! Taču Ragana bija apstājusies gluži cita iemesla dēļ. Netālu no ceļa zem koka sēdēja jautra kompānija: vāvere ar vīru un bērniem, divi satīri, rūķītis un vecs lapsa kūmiņš, visi sasēdušies uz ķeblīšiem ap galdu. Edmunds nevarēja saskatīt, ko viņi ēda, bet smaržoja gardi, visapkārt bija eglīšu rotājumi, un viņam likās, ka uz galda ir pat plūmju pudiņš. Tajā brīdī, kad kamanas apstājās, lapsa kūmiņš, laikam visvecākais no viņiem, bija tikko piecēlies kājās, turēja labajā ķepā glāzi un gatavojās kaut ko sacīt.
liet, tiklīdz līksmotāji ieraudzīja kamanas un to, kas tajās sēdēja, viss viņu prieks pazuda. Vāveru tēvam dakšiņa sastinga pusceļā pie mutes, vienam satīram tā palika mutē, bet vāverēni no bailēm sāka pīkstēt.
— Ko tas viss nozīmē? — jautāja Karaliene Ragana.
Neviens neatbildēja.
— Runājiet, salašņas! — viņa atkārtoja. — Vai gribat, lai mans kučieris jums atraisa mēles ar pātagu? Ko nozīmē šī rijība, šī izšķērdība, šī pašapmierinātība? Kur jūs visu to ņēmāt?
— Ar jūsu atļauju, augstība, — sacīja lapsa, — mums to iedeva. Un, ja jūs atļautu, es uzdrošinātos paceltšo glāzi uz jūsu augstības veselību…
— Kas jums to iedeva? — jautāja Ragana.
— Zie-ie-massvētku vecītis, — stostījās lapsa.
— Kas? — iekliedzās Ragana, izlēkdama no kamanām un pasperdama pāris soļu uz pārbiedēto zvēru pusi. — Viņš bija šeit? Tas nav iespējams! Kā jūs uzdrošināties!… Sakiet, ka samelojāt, un šoreiz jums tiks piedots.
Šajā brīdī viens no mazajiem vāverēniem no bailēm pavisam zaudēja galvu.
— Viņš bija… bija… bija! — tas spiedza, sizdams ar savu mazo karotīti pa galdu. Edmunds redzēja, ka Ragana tik stipri iekoda sev lūpā, ka pār zodu notecēja asins lāse. Viņa pacēla savu burvju zizli.
— Ak, nevajag… lūdzu, nevajag! — Edmunds kliedza, bet Ragana jau bija ar to pamājusi — un acumirklī jautrais pulciņš pārvērtās par akmens statujām, kas sēdēja ap akmens galdu, uz kura bija akmens šķīvis un akmens plūmju pudiņš (vienam akmens dakšiņa sastingusi pusceļā pie mutes).
— Še tev! — Ragana no visa spēka iesita Edmundam pa seju un iekāpa kamanās. — Zināsi, kā aizstāvēt spiegus un nodevējus! Uz priekšu!
Pirmo reizi šajā stāstā Edmunds, sevi aizmirsdams, sāka just līdzi citu bēdām. Viņš ar žēlumu domāja par šīm mazajām akmens figūriņām, kas tur sēdēs dienu klusumā un nakts melnumā gadu pēc gada, kamēr apaugs ar sūnām. Un laika gaitā arī akmens sabruks.
Viņi atkal joņoja uz priekšu. Drīz Edmunds pamanīja, ka sniegs, kas sitās sejā, kļūst aizvien slapjāks. Zēns arī ievēroja, ka pašam vairs tā nesalst. Parādījās migla. Ar katru mirkli tā vairāk sabiezēja, bet gaiss — sasila. Kamanas slīdēja daudz sliktāk nekā sākumā. Edmunds nodomāja, ka ziemeļbrieži laikam noguruši, bet drīz pamanīja, ka tas nav īstais iemesls. Kamanas laiku pa laikam aizķērās un nepārtraukti kratījās, it kā atsizdamās pret akmeņiem. Un, lai gan punduris aizvien stiprāk sita ziemeļbriežus, kamanas kustējās lēnāk un lēnāk. Visapkārt kaut kas neizprotami trokšņoja, bet kamanu čīkstēšana un kratīšanās neļāva Edmundam saklausīt, no kurienes šīs skaņas nāca, līdz beidzot kamanas aizķērās un apstājās. Mirkli valdīja klusums. Tagad Edmunds varēja ieklausīties savādajās skaņās — dīvainā, maigā guldzēšanā un šalkoņā; tās bija nepazīstamas un reizē pazīstamas skaņas, tās viņš bija dzirdējis agrāk, tikai nevarēja atcerēties, kur. Un pēkšņi… Tā taču šalca tekošs ūdens! Visapkārt tecēja neredzami strautiņi, tie šalca, burbuļoja, mutuļoja, šļakstēja, bet tālumā pat šņāca. Sirds viņam salēcās (Edmunds pats gan īsti nesaprata, kādēļ), kad zēns atskārta, ka salam pienācis gals. Pavisam tuvu bija dzirdams «pakš-pakš-pakš!» — sniegs kusa un pilēja no koku zariem. Tuvumā noslīdēja milzīga sniega kupena — un pirmo reizi kopš ierašanās Nārnijā Kdmunds ieraudzīja tumši zaļu egļu zaru. Bet viņam nebija laika ilgāk klausīties un skatīties, jo Ragana sacīja:
— Ko sēdi, muļķi, acis ieplētis! Kāp ārā un palīdzi!
Edmundam, protams, bija jāklausa. Viņš izkāpa sniegā — pareizāk sakot, slapjā sniega šķīdonī — un sāka palīdzēt pundurim vilkt kamanas ārā no dubļainās bedres, kurā tās bija iestigušas. Beidzot tas viņiem izdevās, un punduris, nežēlīgi zvetēdams ziemeļbriežus ar pātagu, mēģināja kamanas iekustināt. Viņi pabrauca nelielu gabalu uz priekšu. Sniegs kusa acu priekšā, un šur tur jau parādījās zaļi zāles puduriņi. Ja jūs būtu tikpat ilgi kā Edmunds redzējuši vienu vienīgu sniega baltumu, tad saprastu, kādu prieku sagādā šī zaļā zālīte. Kamanas atkal apstājās.
— Jūsu augstība, — sacīja punduris. — Tādā atkusnī mēs nevaram braukt kamanās.
— Tad iesim kājām, — atbildēja Ragana.
— Mēs viņus nekad nepanāksim, — norūca punduris. — Viņi mums ir tālu priekšā.
— Kas tu man esi — padomdevējs vai vergs? —jautāja Ragana. — Dari, ko tev liek! Sasien šim cilvēka radījumam rokas uz muguras un turi virves galu. Ņem pātagu. Pārgriez iejūgu — ziemeļbrieži paši atradīs ceļu mājup.
Punduris izpildīja pavēles un pēc pāris minūtēm Edmundu ar sasietām rokām dzina uz priekšu, cik ātri vien
viņš spēja paiet. Kājas iestiga sniega šķīdonī, dubļos un slapjajā zālē, un katru reizi, kad zēns paklupa, punduris viņu nolamāja vai uzsita ar pātagu. Ragana gāja pundurim pa pēdām, nemitīgi atkārtodama:
— Ātrāk! Ātrāk!
Ar katru mirkli zaļie laukumiņi kļuva lielāki, bet sniega — mazāk. Ik pa brīdim kāds koks nokratīja sniega segu. Un drīz, lai kur apstājās skatiens, balto siluetu vietā varēja redzēt egļu tumšo zaļumu vai ozolu, dižskābaržu un gobu melni durstīgos zarus. Tad migla no baltas pārvērtās zeltainā un drīz pazuda pavisam. Pasakaini saules stari lauzās cauri mežam, un starp koku galiem varēja saskatīt zilas debesis.
Drīz notika vēl brīnumainākas lietas. Iznākot meža klajumā, kur auga sudrabaini bērzi, Edmunds ievēroja, ka zeme visapkārt klāta ar maziem, dzelteniem ziediņiem — ināllēpēm. Ūdens burbuļoja aizvien skaļāk un skaļāk. Nu jau viņi šķērsoja upīti. Tās pretējā krastā auga sniegpulkstenītes.
—Kusties, kusties, neskaties!—sacīja punduris, redzēdams, ka Edmunds pagriezis galvu, lai palūkotos uz ziediem, un nežēlīgi parāva virvi.
Bet tas, protams, neliedza Edmundam vērot apkārt notiekošo. Jau pēc piecām minūtēm viņš ieraudzīja krokusus — tie auga ap veca koka saknēm — zeltaini, purpursarkani un balti. Tad uzvirmoja skaņas, vēl daudz jaukākas par ūdens burbuļošanu, — pie pašas taciņas, pa kuru viņi gāja, koka zarā pēkšņi iečivinājās putns. Kādā attālākā kokā tam atbildēja cits. Un tad, it kā tas būtu bijis signāls, no visām pusēm atskanēja čivināšana un vīterošana, vienā brīdī — pat treļļi, un vēl pēc piecām minūtēm viss mežs bija putnu mūzikas pārņemts. Visur bija putni, tie sēdās zaros, lidinājās virs galvas, ķīvējās un līga mieru, saglauda spalvas ar knābjiem.
— Ātrāk! Ātrāk! — kliedza Ragana.
No miglas vairs nebija ne vēsts. Debesis kļuva aizvien zilākas un zilākas, laiku pa laikam parādījās balti mākoņi. Plašajos meža klajumos ziedēja prīmulas. Sacēlās viegls vējš, koka zari sašūpojās, ūdens lāses pilēja lejup, un gājēji sajuta vēsu, burvīgu aromātu. Kokiem sāka plaukt lapas. Lapegles un bērzi kļuva zaļi, bet dzeltenās akācijas — zeltainas. Dižskābaržiem drīz izplauka maigas, caurspīdīgas lapiņas. Kad ceļotāji gāja zem kokiem, pat saules gaisma cauri tiem likās zaļa. Pāri takai aizlidoja bite.
— Tas nav nekāds atkusnis, — pēkšņi apstādamies, sacīja punduris. — Tas ir Pavasaris! Ko nu tagad darīsim? Jūsu ziema ir galā. Tas ir Aslana roku darbs.
—Ja kāds vēlreiz pieminēs šo vārdu, nekavējoties tiks nogalināts, — Ragana teica.
Divpadsmita nodaļa pītera pirmā kauja
Kamēr punduris un Baltā Ragana tā runāja, tālu, tālu no viņiem gāja bebri un bērni, nu jau kuro stundu juzdamies k ;i pasakā. Viņi sen bija novilkuši kažokus un pat pārstājuši i its citam sacīt: «Paskaties! Zivju dzenis!» — vai: «Lūk, pulkstenītes!» — vai: «Kas tik jauki smaržo?» — vai: Paklausieties, kā dzied strazds!» Viņi klusēdami baudīja šo svētlaimi, iedami te pa savīlēs pielijušiem, siltiem meža klajumiem, te turoties krūmāju vēsajā ēnā, te atkal pāri plašiem, zaļiem sūnu paklājiem, kur augstu virs galvām savus platos lapu vainagus izpleta slaidās gobas, te cauri /iedošu korinšu un paērkšķu biezoknim, kur gaisā virmoja nomācoši salds aromāts.
Viņi bija tikpat pārsteigti kā Edmunds, redzēdami, ka acu priekšā ziema atkāpjas un pāris stundu laikā aizrit mēneši no janvāra līdz maijam. Viņi taču nezināja (Raganai gan tas bija skaidrs), ka tā tam jānotiek, ja Nārnijā atgriezies Aslans. Bet visi zināja, ka nebeidzamo ziemu uzturēja viņas burvju vara un, ja jau sācies pavasaris, tad kaut kas nav īsti kārtībā ar Raganas burvestībām. Bērni saprata, ka tādā atkusnī Ragana nevarēs braukt ar kamanām. Tādēļ viņi vairs nesteidzās, biežāk apstājās un ilgāk atpūtās. Visi, protams, jau jutās noguruši, bet nebija pārguruši — viņi tikai gāja lēni, sapņaini un baudīja mieru kā novakarē, kad diena pavadīta svaigā gaisā. Sjūzenai nedaudz sāpēja noberztais papēdis.
Lielā upe bija palikusi pa kreisi aizmugurē. Lai nokļūtu līdz Akmens Galdam, vajadzēja pagriezties uz dienvidiem, tas ir, vairāk pa labi. Un, ja arī nevajadzētu mainīt virzienu, viņi tik un tā nevarētu iet pa iepriekšējo ceļu — taciņai, pa kuru bērni bija gājuši, jau skalojās pāri ūdens. Upe bija pārplūdusi — brīnišķīga, dzeltena, dārdoša straume gāzās starp abiem krastiem.
Saule laidās uz rietu, kļūdama arvien sārtāka, ēnas izstiepās, un ziedi sāka domāt, vai nav pienācis laiks aizvērties.
— Nu vairs nav tālu, — sacīja misters Bebrs un kāpa kalnā, kas bija apaudzis ar biezu, atsperīgu sūnu (tik burvīga sajūta nogurušām kājām!) un slaidiem, reti augošiem kokiem. Pēc tik garas dienas kāpšana kalnā bija grūta, un viņi elsa un pūta. Lūsija sāka šaubīties, vai sasniegs kalna kori, vēlreiz neatpūtusies, bet nu viņi jau bija galā. Ai, kāds tur pavērās skats!
Viņi stāvēja zaļā klajumā kalna virsotnē, no kuras lejup uz visām pusēm pletās mežs, tikai tieši pretī, uz austrumiem, kaut kas mirdzēja un laistījās.
— Tas tik ir ko vērts! — nočukstēja Pīters, pagriezdamies pret Sjūzenu. —Jūra!
Pašā kalna kores vidū atradās Akmens Galds. Tā bija milzīga, drūmi pelēka akmens plātne, kas balstījās uz četriem gareniem akmeņiem. Galds izskatījās ļoti sens — tajā bija iecirstas dīvainas līnijas un figūras, kas, iespējams, bija kādas nezināmas valodas burti. Skatoties uz šīm zīmēm, pārņēma neaprakstāmas izjūtas. Tad viņi ieraudzīja klajuma malā uzceltu telti. Cik tā bija brīnišķīga, sevišķi tagad, kad uz to krita rietošās saules stari: dzeltena zīda
audums, koši sārtas auklas un ziloņkaula mietiņi, un augstu kārts galā vieglajā vējā, kas no tālās jūras pūta viņiem sejā, plandījās karogs, kurā bija attēlots pakaļkājās izslējies sarkans lauva! Pēkšņi pa labi atskanēja mūzika, un pagriezušies viņi ieraudzīja to, kura dēļ bija šurp nākuši.
Ap Aslanu bija sastājušies dīvaini radījumi, un viņš stāvēja to vidū. Tur bija koku gari un avotu gari — driādas un najādas, kā mēs tos saucam, — ar stīgu instrumentiem rokās. Lūk, no kurienes plūda mūzika. Augšdaļā viņi bija līdzīgi skarbiem, bet skaistiem milžiem, apakšdaļā — spēcīgiem angļu zirgiem, kas strādā fermās. Tur bija arī vienradzis un vērsis ar cilvēka galvu, un pelikāni, un ērglis, un milzīgs suns. Blakus Aslanam stāvēja divi leopardi — viens turēja kroni, otrs — karogu.
Skatoties uz pašu Aslanu, bebri un bērni nezināja, kā izturēties un ko sacīt. Tie, kas nav bijuši Nārnijā, dažreiz
domā, ka nav iespējams būt labam un briesmīgam reizē. Ja arī bērni kādreiz bija tā domājuši, tad tagad saprata savu kļūdu. Viņi gan mēģināja aplūkot Aslanu, bet sajuta, ka nespēj to izdarīt, un sāka drebēt. Vienīgais, ko viņi pamanīja, bija zeltainās krēpes un lielās, nopietnās, vērīgās acis.
— Pieej pie viņa, — čukstēja misters Bebrs.
— Nē, — atčukstēja Pīters, — jūs pirmais.
— Nē, vispirms Ādama dēli, pēc tam — dzīvnieki, — tikpat klusu atbildēja misters Bebrs.
— Sjūzena, — joprojām čukstus sacīja Pīters, — varbūt tu? Dāmām priekšroka.
— Nē, tu esi vecākais, — iebilda Sjūzena.
Jo ilgāk viņi sačukstējās, jo neveiklāk jutās. Beidzot Pīters saprata, ka viņam jārīkojas pirmajam. Izvilcis zobenu sveicienam un steidzīgi pateicis pārējiem: — Sekojiet man! Saņemiet sevi rokās! — viņš piegāja pie Lauvas un sacīja:
— Mēs esam atnākuši… Aslan.
— Laipni lūdzam, Pīter, Ādama dēls, — aicinoši ierunājās Aslans. — Laipni lūdzam, Sjūzen un Lūsij, Ievas meitas. Laipni lūdzam, Bebr un Bebrene.
Aslana balss bija zema un dobja, bērni tūdaļ nomierinājās. Ap sirdi kļuva mierīgi un priecīgi, viņi nemaz nejutās neveikli, tā stāvot un klusējot.
— Bet kur ir ceturtais? — vaicāja Aslans.
— Viņš mēģināja tos nodot un pārgāja Baltās Raganas pusē, Aslan, — teica misters Bebrs.
Tomēr kaut kas lika Pīteram iebilst:
— Daļēji tā bija arī mana vaina, Aslan. Es uz brāli sadusmojos, un, man šķiet, tas viņu noveda uz nepareizā ceļa.
Aslans neko neatbildēja — ne nosodīja, ne attaisnoja Pīteru, tikai stāvēja un skatījās viņā ar savām lielajām acīm. Un arī pārējiem likās, ka vārdos te nekas nav pasakāms.
— Lūdzu, Aslan, — jautāja Lūsija, —vai Edmundu vēl var glābt?
— Darīsim, ko varēsim, — sacīja Aslans. — Bet tas var būt daudz grūtāk izdarāms, nekā jūs domājat.
Un viņš atkal uz kādu brīdi apklusa. Sākumā Lūsija priecājās, cik karalisks izskatījās Lauva — bargs un miermīlīgs reizē, bet tikai tagad meitene ievēroja, ka viņš bija arī skumjš. Lauva pakratīja krēpes un sasita ķepas. «Briesmīgas ķepas,» nodomāja Lūsija. «Labi, ka viņš nagus prot arī ievilkt.»
— Laiks gatavoties svinībām, — Aslans sacīja. — Dāmas, aizvediet Ievas meitas uz telti un parūpējieties par viņām.
Kad meitenes aizgāja, Aslans uzlika ķepu Pīteram uz pleca (nagi nebija izlaisti, tomēr — cik tā bija smaga!) un sacīja:
— Iesim, Ādama dēls, es tev parādīšu tālumā pili, kurā tu būsi karalis.
Pīters ar zobenu rokā sekoja Lauvam uz klajuma austrumu malu. Viņu priekšā pavērās pasakains skats. Aiz muguras rietēja saule, un visa ieleja bija vakara saules pielieta — gan meži, gan kalni un lejas, gan — izvijusies kā sudraba čūska — lielās upes lejasdaļa. Un pāri tam visam — tālu, tālu — mirgoja jūra, un debesis rieta atblāzmā bija sārtu mākoņu pilnas. Tur, kur Nārnija tikās ar jūru, pie pašas upes grīvas pacēlās neliels uzkalniņš. Uz tā kaut kas laistījās. Tā bija pils, kuras rietumu puses logos iespīdēja saules gaisma, bet Pīteram tā likās kā milzīga, jūras krastā mirdzoša zvaigzne.
— Tā ir, Cilvēk, — sacīja Aslans, — Kēras Paravelas četru troņu pils, un vienā no tiem, būdams karalis, sēdēsi tu. Es to rādu tev, jo tu esi vecākais un būsi Virskaralis.
Pīters atkal neko neteica. Pēkšņi klusumu pārtrauca neparasta skaņa — līdzīga raga skaņai, tikai sulīgāka.
— Tas ir tavas māsas rags, — Aslans klusā balsī sacīja Pīteram — tik klusā kā murrāšana, ja par Lauvu var teikt «murrā».
Sākumā Pīters neko nesaprata, bet redzot, ka visi metas uz priekšu, un dzirdot, kā Aslans, pamādams ar ķepu, iesaucas: —Atpakaļ! Lai princis pats sev izkaro bruņinieka godu! — apjēdza, kas notiek, un ko kājas nes skrēja pie telts. Tas bija briesmīgs skats.
Najādas un driādas pajuka uz visām pusēm. Lūsija skrēja brālim pretī tik ātri, cik vien ātri kustējās viņas mazās kājiņas, seja bija krīta bālumā. Tad Pīters ieraudzīja Sjūzenu, kas drāzās pie koka un ieķērās zarā; viņai pa pēdām dzinās liels, pelēks zvērs. Sākumā Pīters to noturēja par lāci, tad redzēja, ka tas drīzāk līdzinās vilku sunim, lai gan bija pārāk liels. Zēns apjēdza, ka tas ir īsts vilks. Izslējies uz pakaļkājām, briesmonis rūkdams ar priekšķepām bija ieķēries koka stumbrā un atņirdzis zobus. Spalva uz muguras tam bija saslējusies stāvus. Sjūzena nebija tikusi augstāk par otru zaru. Viena kāja viņai karājās tikai pāris sprīžu attālumā no atņirgtajiem zobiem. Pīters brīnījās, kādēļ māsa nerāpjas augstāk vai vismaz stiprāk neieķeras koka zaros, bet tad viņš pēkšņi saprata, ka māsa tūlīt zaudēs samaņu un nokritīs zemē.
Pīters nemaz nebija tik drošsirdīgs. Viņam patiesi likās, ka no bailēm kļūs nelabi. Bet tam nebija nozīmes — viņš zināja, kas jādara. Ar paceltu zobenu rokā zēns tūdaļ metās pie briesmoņa. Vilks izvairījās no zobena cirtiena, kā zibens apsviezdamies riņķī, acis tam zvēroja, no plaši atplestās rīkles izlauzās naidīgs kauciens. Tas, ka zvērs niknumā iekaucās, Pīteru izglāba, jo citādi vilks būtu uzreiz kritis viņam virsū. Viss pārējais jau norisinājās tik ātri, ka Pīteram nebija laika pārdomām — viņš ietrieca zobenu nezvēram starp priekškājām — pašā sirdī. Pāris sekunžu aizritēja kā šausmīgos murgos. Vilks cīnījās ar nāvi, atņirgtie zobi atsitās pret zēna pieri, un viņam likās,
ka visapkārt ir tikai asinis un vilka spalvas. Pēc brīža briesmonis jau gulēja beigts un Pīters izvilka zobenu no vilka ķermeņa, atlieca muguru un noslaucīja no sejas sviedrus. Viņš bija bezgala noguris.
Pēc neliela laika sprīža Sjūzena norāpās no koka. Meitene no pārdzīvotā tik tikko turējās kājās — un nav ko slēpt — abi neiztika bez asarām un skūpstiem. Nārnijā nevienam tas nav liegts.
— Ātrāk! Ātrāk! — nodārdēja Aslana balss. — Kentauri! Ērgļi! Lūk, vēl viens vilks — tur, jums aizmugurē. Viņš tikko aizdrāzās atpakaļ. Sekojiet tam! Viņš skries pie savas pavēlnieces. Tagad ir jūsu kārta — atrodiet Raganu un atbrīvojiet ceturto Ādama dēlu!
Vienā rāvienā, pakaviem dunot un spārniem švīkstot, visātrākie no dīvainajiem radījumiem pazuda aizvien vairāk biezējošajā tumsā.
Pīters, vēl nespēdams atvilkt elpu, pagriezās un ieraudzīja Aslanu stāvam turpat līdzās.
—Tu esi aizmirsis notīrīt zobenu, — atgādināja Aslans.
Tā bija taisnība. Redzot, ka mirdzošais asmens ir notraipīts ar vilka spalvām un asinīm, Pīters nosarka. Viņš pieliecās un zālē notīrīja to sausu un tad nospodrināja pret apģērba malu.
— Pasniedz to man un nostājies uz ceļiem, Ādama dēls, — sacīja Aslans.
Pīters paklausīja, un Aslans pieskārās viņam ar zobena plakano pusi, sacīdams:
— Piecelieties, ser Pīter, Vilku Nelaime! Lai kas ar jums atgadītos, nekad neaizmirstiet notīrīt zobenu!
Trīspadsmitā nodaļa seno laiku Noslēpumainā Maģija
Bet nu atgriezīsimies pie Edmunda. Viņi gāja un gāja. Agrāk zēns nekad nebūtu ticējis, ka iespējams tik ilgi iet. Beidzot Ragana apstājās egļu un īvju ēnā kādā tumšā ielejā. Edmunds uzreiz nokrita uz mutes zemē un palika nekustīgi guļam. Viņam bija gluži vienalga, kas ar viņu notiek, lai tikai ļauj mierīgi pagulēt. Zēns bija tik pārguris, ka nejuta ne badu, ne slāpes. Ragana un punduris turpat tuvumā klusi sarunājās.
— Nē, — sacīja punduris, — tagad tam nav nozīmes, Karalien. Viņi jau noteikti sasnieguši Akmens Galdu.
— Cerēsim, ka vilks mūs atradīs un pavēstīs jaunumus, — teica Ragana.
— Ja mūs arī atradīs, tie nebūs priecīgi jaunumi, — punduris noteica.
— Kēras Paravelas pilī ir četri troņi, — Ragana sacīja. — Un, ja tiks aizņemti tikai trīs, — pareģojums nepiepildīsies.
— Kāda tam nozīme? Šeit taču ir Viņš, — punduris iebilda, savas pavēlnieces klātbūtnē pat tagad neuzdrošinādamies nosaukt Aslanu vārdā.
— Varbūt Viņš te ilgi neuzturēsies. Tad uzbruksim visiem trim Kēras Paravelas iemītniekiem.
— Un tomēr būtu labāk, ja mēs zēnu paturētu kā ķīlnieku, — to teikdams, punduris Edmundam iespēra.
— Nu jā! Un sagaidītu, kamēr viņu atbrīvos, — izsmējīgi atteica Ragana.
—Nu tad izdarīsim to, kas mums jādara, tepat, — sacīja punduris.
— Es gribētu to veikt uz Akmens Galda, — iebilda Ragana. — Tā kopš seniem laikiem ir īstā vieta.
— Būs ilgi jāgaida, līdz Aslans atkal izmantos Galdu īsteniem nolūkiem, — punduris sacīja.
— Tev taisnība, — Ragana piekrita. — Es sākšu.
Tajā pašā brīdī, zobus atņirdzis, pie viņiem pieskrēja vilks.—Es viņus redzēju. Pie Akmens Galda kopā ar Viņu. Tie nogalināja Mogrimu, manu kapteini. Es noslēpos krūmos un visu redzēju. Viens no Ādama dēliem viņu nogalināja. Glābieties! Glābieties!
— Kādēļ? — sacīja Ragana. — Nav nekādas vajadzības. Nekavējoties dodies ceļā un savāc visus mūsējos! Lai viņi ierodas šeit, cik ātri vien iespējams! Izsauc milžus, vilkačus un to koku garus, kuri ir mūsu pusē! Izsauc vampīrus, cilvēkēdājus un minotaurus! Izsauc neģēļus, ļaunās burves, spokus un ļaudis no Suņu Sēnijas! Mēs cīnīsimies. Man taču ir burvju zizlis! Vai tad es nevaru visus pārvērst akmeņos, kad viņi uzbruks? Pazūdi, ātri! Man pa to laiku jāpabeidz kāds sīkums.
Milzīgais zvērs pamāja ar galvu, pagriezās un aizauļoja.
— Tā… — viņa noteica. — Galda mums nav… ļauj padomāt… Viņu vajadzētu atbalstīt pret koku.
Ar nežēlīgiem spērieniem un sitieniem Edmundam lika piecelties. Punduris piespieda viņu pie koka un cieši piesēja. Edmunds redzēja, ka Ragana noņem mantiju.
Kailās rokas bija žilbinoši sniegbaltas, vairāk gan viņš neko nesaskatīja — visapkārt tumšajā ielejā bija tumši koku silueti.
— Sagatavo upuri, — Ragana sacīja.
Punduris atpogāja un atlocīja Edmunda krekla apkaklīti, tad sagrāba viņu aiz matiem un atlieca galvu atpakaļ, līdz zods izslējās uz augšu. Edmunds sadzirdēja neparastas skaņas: vžik-vžik-vžik… Kas tas varētu būt? Un pēkšņi viņš saprata — tika asināts nazis.
Tajā pašā brīdī zēns izdzirdēja skaļus saucienus, pakavu dipoņu, spārnu vēdas un Raganas kliedzienu. īsts juceklis. Edmunds sajuta, ka tiek atsiets vaļā un stipras rokas viņu paceļ gaisā. Bija saklausāmas patīkamas, dobjas balsis:
— Ļaujiet viņam pagulēt… iedodiet vīnu… lai iedzer mazliet… lēnām… tūliņ kļūs labāk.
Tad visi sāka sarunāties savā starpā.
— Kas noķēra Raganu?
— Es domāju, ka tu.
— Kad nazis izlidoja viņai no rokām, es vairs neredzēju… džinos pakaļ pundurim… tu domā, ka viņa ir aizbēgusi?
— Visu uzreiz nevar ievērot… kas tas ir? Nekas, tikai vecs celms!
Šajā brīdī Edmunds zaudēja samaņu.
Drīz kentauri, vienradži, brieži un pumi (visi, kurus Aslans bija sūtījis glābt Edmundu) traucās atpakaļ uz Akmens Galdu, nesdami zēnu līdzi. Viņi būtu ļoti pārsteigti, ja zinātu, kas notika ielejā pēc viņu aiziešanas.
Iestājās dziļš klusums, un parādījās gaišs mēness. Ja arī jūs tur atrastos, tad spilgtajā mēness gaismā noteikti ievērotu vecu celmu un milzīgu laukakmeni. Lai gan, ieskatoties ciešāk, jums rādītos kas dīvains — jūs nodomātu, ka celms līdzinās mazam, resnam, sakumpušam vīriņam. Bet, ja jūs vērotu ilgi un pacietīgi, tad redzētu, ka celms pieiet pie akmens un akmens pieceļas un sāk runāt ar celmu, jo īstenībā celms un laukakmens bija punduris un Ragana. Viņa spēja katru, ko vien gribēja, un arī sevi pārvērst par jebko. Kad Raganai izsita nazi no rokām, viņa neapjuka, bet pārvērta sevi un punduri. Arī burvju zizlis bija palicis pie viņas — tātad drošībā.
Kad nākamajā rītā bērni pamodās — viņi bija teltī gulējuši uz veselas spilvenu grēdas —, misis Bebrene vispirms pastāstīja, ka viņu brālis izglābts no Raganas nagiem, jau iepriekšējā vakarā atvests uz nometni un pašlaik sarunājas ar Aslanu. Tūlīt pēc brokastīm viņi izgāja ārā un redzēja, ka Aslans un Edmunds nomaļus no pārējiem pastaigājas viens otram blakus pa rasaino zāli. Nav vajadzības stāstīt — un to neviens arī nedzirdēja —, ko Aslans sacīja, tomēr tā bija saruna, kuru Edmunds nekad neaizmirsa. Bērniem tuvojoties, Aslans pagriezās, lai tos sagaidītu.
— Lūk, jūsu brālis, — viņš sacīja, — un nav nekādas nepieciešamības runāt par to, kas bijis.
Edmunds visiem pēc kārtas paspieda roku un katram lūdza: — Piedod man!
— Viss kārtībā, — viņi atbildēja.
Pēc tam ikviens gribēja pateikt kaut ko vienkāršu, ikdienišķu, lai apliecinātu, ka atkal ir draugi un atkal viss ir pa vecam, taču neviens nevarēja neko izdomāt. Bērni jau sāka justies neveikli, bet tad kāds no leopardiem tuvojās Aslanam un teica:
— Ser, ienaidnieka sūtnis lūdz jūs pieņemt viņu audiencē.
— Lai nāk tuvāk! — Aslans atbildēja.
Leopards aizgāja un drīz atgriezās ar Raganas punduri.
— Ko vēlies man paziņot, Zemes Dzīļu dēls? — jautāja Aslans.
— Nārnijas Karaliene, Vientuļo Salu Imperatore lūdz garantiju, ka viņas dzīvība netiks apdraudēta, ja viņa šeit ieradīsies, — punduris sacīja, — lai runām ar jums par to, kas jūs interesē tikpat daudz kā viņu.
— Nārnijas Karaliene? Patiesi? — iesaucās misters Bebrs. — Kāda nekaunība!…
— Mieru, Bebr! — teica Aslans. — Drīz visi tituli tiks atdoti likumīgajiem valdniekiem. Pagaidām par to nestrīdēsimies. Saki savai pavēlniecei, Zemes Dzīļu dēls, ka es garantēju viņas drošību ar noteikumu, ka viņa atstās savu burvju zizli aiz tā lielā ozola.
Punduris piekrita, un divi leopardi sekoja viņam, lai redzēm, vai noteikums tiek izpildīts.
— Bet j a nu viņa pārvērš leopardus akmeņos? — Lūsij a čukstēja Pīteram.
Domāju, ka arī leopardiem tas ienāca prātā. Katrā ziņā spalva uz muguras un aste tiem sacēlās stāvus gluži kā kaķiem, ieraugot svešu suni.
— Viss būs kārtībā, — Pīters čukstus atbildēja. —Viņš tos nesūtītu, ja nebūtu pārliecināts par drošību.
Pēc pāris minūtēm Ragana parādījās kalna galā, šķērsoja klajumu un nostājās pretī Aslanam. Ieraugot viņas seju, Pīteram, Lūsijai un Sjūzenai pār kauliem pārskrēja šermuļi — viņi taču redzēja Raganu pirmo reizi. Zvēru vidū bija dzirdama klusa rūkšana. Lai gan spīdēja spoža saule, visiem pēkšņi kļuva auksti. Mierīgi jutās acīmredzot tikai divi — Aslans un pati Ragana. Savādi bija vērot abas sejas — zeltaino un nāves bālo — tik tuvu blakām. Aslanam tieši acīs Ragana gan nespēja ieskatīties — misis Bebrene tam pievērsa īpašu uzmanību.
— Starp jums ir nodevējs, Aslan, — Ragana sacīja.
Visi, protams, saprata, ka viņa runā par Edmundu.
Taču pēc visa tā, kas ar zēnu bija noticis, kā arī pēc rīta sarunas ar Aslanu Edmunds par sevi nedomāja un joprojām neatrāva skatienu no Aslana. Šķita, ka viņš nepievērsa uzmanību Raganas teiktajam.
— Nu, un tad? — Aslans atbildēja. — Viņa nodevība nebija vērsta pret jums.
— Vai jūs esat aizmirsis Noslēpumaino Maģiju? — Ragana jautāja.
— Pieņemsim, ka esmu aizmirsis, — skumji atbildēja Aslans. — Pastāstiet mums par šo Noslēpumaino Maģiju.
— Pastāstīt jums? — atkārtoja Ragana, viņas balss kļuva arvien griezīgāka. — Pastāstīt to, kas rakstīts uz šī paša Akmens Galda, pie kura mēs stāvam? Pastāstīt, kas ar zobenu iecirsts Noslēpumu Kalna upurakmeņos? Pastāstīt, kas iegravēts Aizjūras Imperatora zizlī? Jūs zināt — kopš seniem laikiem Nārnija pakļauta Imperatora Maģijai un saskaņā ar to katrs nodevējs pieder man — tas ir mans
likumīgais laupījums. Par katru nodevību man ir tiesības nogalināt.
— A-ā, — novilka misters Bebrs. — Tad tāpēc jūs iedomājaties, ka esat karaliene, —jūs bijāt Imperatora bende. Skaidrs.
— Mieru, Bebr! — klusu ierūkdamies, sacīja Aslans.
— Tādēļ, — turpināja Ragana, — tas cilvēka radījums ir mans. Viņa dzīvība pieder man, viņa asinis ir mans īpašums.
— Tad nāc un ņem viņu, — zemā krūšu balsī sacīja vērsis ar cilvēka galvu.
—Muļķis, — Ragana atteica, un nežēlīgs smīns izkropļoja viņas lūpas, — vai tu patiesi domā, ka tavs pavēlnieks spēj ar varu atņemt man likumīgās tiesības? Viņš pietiekami iabi zina, ko nozīmē Noslēpumainā Maģija. Viņš zina — ja es nesaņemšu asinis, kā Likumā sacīts, visu Nārniju aprīs uguns un ūdens.
— Tā patiesi ir patiesība, — piekrita Aslans, — es nenoliedzu.
— Ai, Aslan, — Sjūzena čukstēja Lauvam ausī, — vai mēs nevaram… es gribu sacīt, jūs viņu neatdosiet, ja? Vai mēs nevaram kaut ko darīt pret Noslēpumaino Maģiju? Varbūt jūs varat uz to iedarboties?
— Iedarboties uz Imperatora Maģiju? — pārjautāja Aslans un, saraucis pieri, pagriezās pret meiteni. Neviens vairs neuzdrīkstējās viņam ko jautāt.
Edmunds visu laiku stāvēja blakus Aslanam, vērodams Lauvu. Viņam trūka elpas. Zēns domāja, vai viņam kas jāsaka, bet drīz saprata, ka no viņa gaida tikai vienu: darīt to, ko liks.
— Atkāpieties atpakaļ, — pavēlēja Aslans, — gribu runāt ar Raganu divatā!
Visi paklausīja. Cik tas bija briesmīgi — gaidīt un lauzīt galvu, par ko gan pusbalsī Lauva un Ragana tik dedzīgi sarunājas!
— Ak, Edmund! — sacīja Lūsija un sāka raudāt.
Pīters stāvēja ar muguru pret pārējiem, skatīdamies
tālajā jūrā. Bebri, galvas noliekuši, turēja viens otra ķepu. Kentauri nemierīgi mīņājās. Galu galā visi norima. Kļuva dzirdamas pat visklusākās skaņas — kamenes dūkšana, putnu balsis tālu mežā un lapu čabēšana vējā. Bet Aslana un Raganas saruna joprojām turpinājās.
Beidzot visi izdzirda Aslana balsi. — Jūs varat nākt atpakaļ, —viņš teica. — Es visu nokārtoju. Viņa atsakās no tiesībām uz jūsu brāļa asinīm.
Pāri klajumam pāršalca atvieglojuma nopūta, it kā visi būtu aizturējuši elpu un tikai tagad atsāktu elpot. Tad visi reizē sāka runāt. Raganas seja staroja ļaunā priekā, viņa pagriezās, lai dotos prom, bet pēkšņi apstājās un vaicāja:
— Bet kā lai es zinu, ka solījums tiks pildīts?
— Haa-a-rr! — ierēcās Aslans, pieceldamies pakaļkājās. Viņa rīkle kļuva platāka un platāka, rēciens — skaļāks un skaļāks, un Ragana, izbrīnā pavērusi muti, sacēla svārkus un metās prom, ko kājas nesa.
Četrpadsmita nodaļa raganas triumfs
Tikko Ragana bija aizskrējusi, Aslans sacīja:
— Mums tūliņ jāiet no šejienes projām, šī vieta tiks izmantota citiem nolūkiem. Šovakar uzcelsim nometni pie Berūnas brasla.
Ikviens, protams, vai mira aiz ziņkārības uzzināt, kā viņš vienojies ar Raganu, bet Lauva joprojām izskatījās bargs, visiem ausīs vēl skanēja viņa draudīgais rēciens, un tāpēc neviens neuzdrošinājās neko jautāt.
Pēc maltītes, ko visi ieturēja kalna galā zem klajas debess, jo saulē rasa jau bija nožuvusi, viņi nojauca teltis un savāca mantas. Jau priekšpusdienā viņi nesteidzīgi devās ziemeļaustrumu virzienā, jo līdz Berūnas braslam tālu nebija jāiet.
Ceļojuma sākumā Aslans paskaidroja Pīteram kaujas plānu.
— Tiklīdz Ragana pabeigs savus darbus pie Akmens Galda, — viņš sacīja, — viņa ar savu komandu droši vien atkāpsies uz pili un gatavosies aplenkumam. Iespējams, ka tev izdosies viņu aizturēt ceļā, varbūt arī ne.
Tad Aslans izstāstīja divus kaujas plānus: vienu — ja nāksies cīnīties ar Raganu un viņas piekritējiem mežā; otru —ja būs jāuzbrūk pilij. Viņš deva Pīteram neskaitāmus padomus, kā vadīt kara operācijas, piemēram: «Tev jāizvieto kentauri tur un tur,» — vai: «Tev jāsūta izlūki, lai pārliecinātos, vai viņa nedara to un to.»
Beidzot Pīters jautāja:
— Bet jūs būsiet ar mums, Aslan?
—To es nevaru apsolīt, — atbildēja Lauva un turpināja viņu pamācīt.
Ceļojuma beigu daļu Aslans pavadīja kopā ar Sjūzenu un Lūsiju. Viņš gandrīz neko nerunāja un izskatījās ļoti bēdīgs.
Vēl bija tikai pēcpusdiena, kad viņi nonāca vietā, kur ieleja kļuva plata un upe — sekla. Tas bija Berūnas brasls, un Aslans lika apstāties šajā upes krastā. Pīters iebilda:
— Vai mums nevajadzētu celt nometni pretējā upes krastā? Ja nu Ragana pēkšņi uzbrūk naktī?
Aslans, šķiet, aizdomājies par ko citu, satrūkās, sapurināja krēpes un jautāja:
— Ko tu teici?
Pīters atkārtoja savas aizdomas.
— Nē, — Aslans tikko dzirdami atbildēja. — Nē. Šonakt viņi neuzbruks.
Tad dziļi nopūtās un piebilda:
— Tas labi, ka tu par to iedomājies. Kā īsts karavīrs. Tikai šoreiz tam nav nozīmes.
Visi sāka celt nometni. Aslana noskaņojums tajā vakarā ietekmēja visus pārējos. Pīters, iedomājoties vien, ka nāksies cīnīties vienam pašam, bija satriekts; zēns nebija gaidījis, ka Aslans varētu viņus pamest. Vakariņas tika ieturētas, nepārmijot ne vārda. Visi juta, cik ļoti šis vakars atšķīrās no iepriekšējā un pat no šī rīta. It kā labie laiki, vēl īsti neiesākušies, būtu jau pagājuši.
Skumjā sajūta tik ļoti ietekmēja Sjūzenu, ka, nolikusies gulēt, viņa nekādi nevarēja aizmigt. Meitene grozījās no viena sāna uz otru, skaitīja līdz simtam, līdz izdzirda, ka Lūsija tumsā viņai blakus smagi nopūšas.
— Vai arī tu nevari aizmigt? — vaicāja Sjūzena.
— Nē, — atbildēja Lūsija. — Es domāju, ka tu guli. Paklau, Sjūzen!
— Nu?
— Man ir briesmīga priekšnojauta, ka mūs gaida liela nelaime.
— Vai patiesi? Atklāti sakot, arī man ir tāda nojauta.
— Tas saistīts ar Aslanu, — Lūsija sacīja. — Vai nu ar viņu notiks kaut kas briesmīgs, vai arī viņš pats kaut ko briesmīgu izdarīs.
— Visu dienu viņš bija dīvains, — ieminējās Sjūzena. — Lūsij, vai viņš teica, ka nebūs ar mums kaujas laikā? Vai tev neliekas, ka Aslans grib klusītēm aizbēgt no mums?
— Kur viņš tagad ir? — jautāja Lūsija. — Vai teltī?
— Domāju, ka ne.
— Sjūzen, iziesim ārā un paskatīsimies. Varbūt satiksim viņu.
— Labi! Iesim! — piekrita Sjūzena. — Miegs tik un tā nenāk.
Meitenes klusītiņām lavījās starp gulētājiem un izslīdēja no telts. Spīdēja spožs mēness, visapkārt valdīja dziļš klusums, tikai ūdens burbuļoja pār akmeņiem. Pēkšņi Sjūzena sagrāba Lūsiju aiz rokas un čukstēja:
— Skaties!
Pašā klajuma malā, kur jau auga koki, viņas ieraudzīja Lauvu—viņš lēnām gāja uz meža pusi. Neteikdamas viena otrai ne vārda, abas meitenes viņam sekoja.
Aslans kāpa augšā pa stāvo kalna nogāzi un tad pagriezās mazliet pa labi — pēc visa spriežot, Lauva gāja pa to pašu ceļu, pa kuru viņš šodien visus bija atvedis šurp no Akmens Galda. Viņš gāja arvien tālāk un tālāk, te pazuda tumšā ēnā, te atkal parādījās bālā mēness gaismā. Drīz meiteņu kājas bija rasā samirkušas slapjas. Tādu viņas Aslanu redzēja pirmo reizi — galva nokārta, aste nolaista, gaita lēna, lēna, it kā viņš būtu ļoti, ļoti noguris. Brīdī, kad viņi šķērsoja plašu klajumu, kur nebija ne mazākās ēnas, lai paslēptos, Lauva apstājās un paskatījās atpakaļ. Skriet prom bija par vēlu, un meitenes viņam tuvojās. Kad māsas bija pienākušas klāt, Aslans sacīja:
— Ak, bērni, bērni, kādēļ jūs nākat man līdzi?
— Mēs nevarējām aizmigt, — atbildēja Lūsija un juta, ka vairāk nekas nav jāsaka, — Aslans tāpat visu saprot.
—Vai mēs drīkstam iet kopā ar jums… lūdzu… vienalga, uz kurieni… — Sjūzena sacīja.
— Kopā?… — Aslans pārvaicāja un aizdomājās.
Tad viņš teica:
— Jā, jūs varat nākt man līdzi, šo nakti es labprāt pavadīšu ar draugiem. Bet apsoliet, ka apstāsieties tur, kur es teikšu, un netraucēsiet man vienam doties tālāk.
— Ai, paldies, paldies! .Mēs darīsim tā, kā jūs liksiet! — iesaucās abas meitenes.
Un viņi devās uz priekšu. Lauva pa vidu un meitenes — katra savā pusē. Bet ciklēni viņš gāja! Lielā, karaliskā galva bija noliekta tik zemu, ka purns gandrīz skāra zāli. Te pēkšņi viņš paklupa un klusu ievaidējās.
— Aslan! Mīļo Aslan! — sauca Lūsija. — Kas noticis? Pastāstiet mums!
— Vai neesat slims, mīļo Aslan? — jautāja Sjūzena.
— Nē. Esmu noskumis un vientuļš. Uzlieciet rokas uz krēpēm, lai es jūtu, ka esat man līdzās.
Un meitenes darīja to, ko nekad nebūtu uzdrošinājušās bez viņa atļaujas, bet pēc kā bija ilgojušās, kopš pirmo reizi Lauvu ieraudzīja: nosalušās rokas iegrima brīnišķīgajās krēpēs un sāka tās glāstīt. Tā viņi gāja visu atlikušo ceļa gabalu. Drīz meitenes saprata, ka viņi kāpj kalnā, kura galā atradās Akmens Galds. Ceļš veda pa to nogāzes pusi, kurā koki auga gandrīz līdz pašai kalna virsotnei, un, kad viņi bija nonākuši pie pēdējā koka, ap kuru auga daži krūmi, Aslans apstājās un sacīja:
— Ak, bērni, bērni, te jums jāpaliek. Lai kas arī atgadītos, neviens nedrīkst jūs ievērot. Ardievu!
Abas meitenes sāka rūgti raudāt, lai gan pašas nesaprata, kādēļ. Viņas piekļāvās Lauvam un skūpstīja zvēra krēpes, muti, ķepas un lielās, skumjās acis. Tad Aslans pagriezās un devās uz pašu kalna virsotni. Lūsija un Sjūzena, paslēpušās krūmos, skatījās viņam pakaļ. Un, lūk, ko viņas ieraudzīja.
Ap Akmens Galdu bija sapulcējies milzīgs pūlis. Lai gan joprojām spīdēja mēness, daudzi turēja lāpas, kas stipri dūmoja un dega draudīgām, sarkanām liesmām. Kas tik tur nebija! Cilvēkēdāji ar milzīgiem zobiem, vilki, cilvēki ar buļļu galvām, ļauno koku un indīgo augu gari un dažādi citi radījumi, kurus es neaprakstīšu, citādi pieaugušie neļaus jums šo grāmatu lasīt.
Tur bija neģēļi, ļaunās burves, lietuvēni, dažādas parādības, pretekļi, meža gari un citi nešķīsteņi. īsi sakot, visi tie, kuri bija Raganas pusē un kurus vilks pēc viņas pavēles bija savācis kopā. Un vidū pie Akmens Galda stāvēja pati Ragana.
Kad briesmoņi ieraudzīja, ka lēni tuvojas varenais Lauva, viņi sāka šausmās gaudot un kaut ko buldurēt. Kādu brīdi likās, ka pat Ragana bailēs sastingst. Taču drīz viņa atguvās un mežonīgā ļaunumā iesmējās.
— Muļķis! —viņa kliedza. — Muļķis atnācis! Sasieniet viņu pamatīgi!
Lūsija un Sjūzena, elpu aizturējušas, gaidīja, ka Aslans rēkdams metīsies ienaidniekiem virsū. Bet tas nenotika. Smīkņādamas un glūnēdamas, sākumā gan neuzdrīkstēdamās viņam tuvoties un izpildīt pavēli, Aslanam pienāca klāt četras ļaunās burves.
— Sasieniet viņu! Vai dzirdat? — Ragana atkārtoja.
Burves metās viņam virsū un triumfēdamas spiedza, jo redzēja, ka Aslans pat nemēģina pretoties. Tad pārējie — ļaunie punduri un pērtiķi — joņoja tām palīgā, un visi, sakrituši milzīgajam Lauvam virsū, nogāza zvēru uz muguras un sasēja ķepas. Visi kliedza un priecājās, it kā būtu paveikuši varoņdarbu, lai gan pietiktu ar vienu ķepas sitienu — un visi uzbrucēji būtu pagalam. Bet Aslans nekustējās un neizdvesa ne skaņas pat tad, kad ienaidnieki savilka virves tik cieši, līdz tās iegriezās miesā. Tad Aslanu sāka vilkt pie Akmens Galda.
— Pagaidiet! — Ragana uzsauca. — Vispirms viņš jānoskuj.
Viņas piekritēji sāka neķītri rēkt, un cilvēkēdājs ar šķērēm rokās pienāca un notupās pie Aslana galvas. Sņikšņik-šņik! — un zemē krita cirtu zelts. Tad cilvēkēdājs piecēlās, un bērni no savas slēptuves ieraudzīja pavisam citu Aslanu — galva bez krēpēm izskatījās tik maza! Arī ienaidnieki ievēroja šo pārmaiņu.
— Bet tas taču ir tikai liels kaķis! — viens iebrēcās.
— Un no kā tad mēs baidījāmies? — spiedza otrs.
Un, aplenkuši Aslanu, tie sāka ņirgāties par viņu: «Kis-
kis! Nabaga kaķēn!» — vai: «Cik peļu šodien noķēri?» — vai: «Kaķīt, vai negribi pieniņu?»
— Ak, kā viņi drīkst?! — iesaucās Lūsija, asarām tekot pār vaigiem. — Nezvēri, mežoņi!
Kad aprima pirmais satricinājums, meitenes redzēja, ka Aslans bez krēpēm izskatījās vēl drošsirdīgāks, skaistāks un pacietīgāks nekā iepriekš.
— Uzlieciet viņam uzpurni! — Ragana pavēlēja. Pat tagad, kad Aslanam vilka virsū uzpurni, viens viņa milzīgo
žokļu kodiens — un divi trīs no tiem paliktu bez rokām. Bet Lauva joprojām nekustējās. Likās, ka tas vēl vairāk satracināja šo pūli. Visi kā viens metās viņam virsū. Pat tie, kas tikko bija baidījušies tuvoties sasietajam Lauvam, tagad atguva drosmi. Pāris minūšu Aslanu vispār nevarēja redzēt—tik cieši briesmoņi bija viņu aplenkuši. Tie spēra, sita, spļāva un izsmēja Lauvu.
Beidzot tas visiem apnika, un viņi sāka vilkt Lauvu pie Akmens Galda — daži grūda, daži stūma. Viņš bija tik milzīgs, ka viņi tik tikko spēja to uzcelt uz Galda. Pēc tam virves tika savilktas vēl ciešāk.
— Gļēvuļi! Gļēvuļi! — Sjūzena elsoja. — Viņi baidās no Aslana! Pat tagad!
Aslanu piesēja pie plakanā akmens, tagad viņš bija kā viena vienīga auklu jūra. Visi apklusa. Četras ļaunās burves ar lāpām rokās stāvēja Galda galos. Ragana nometa apmetni — un atkal, tāpat kā iepriekšējā naktī, bija redzamas viņas kailās rokās, tikai tagad Edmunda vietā Raganas priekšā bija Aslans. Viņa sāka trītnazi. Kad tas lāpu gaismā laistījās, meitenēm likās, ka nazis ir nevis no metāla, bet no akmens un tam ir savāda un draudīga forma.
Beidzot Ragana pienāca tuvāk un nostājās pie Aslana galvas. Viņas seja naidā raustījās, bet Lauva joprojām nekustīgi skatījās debesīs, un viņa acīs nebija ne dusmu, ne baiļu — tikai skumjas. Viņa pieliecās un, pirms nogalināt, drebošā balsī sacīja:
— Nu, kurš no mums uzvarēja? Muļķi, vai tu tiešām domāji, ka ar savu dzīvību glābsi nodevēju? Tagad es nogalināšu tevi viņa vietā, kā mēs esam vienojušies, un Noslēpumainā Maģija būs gandarīta. Un, kad tu būsi miris, kas gan mani aizkavēs nogalināt arī viņu? Un kurš tad izraus zēnu no manām rokām? Tu esi man atdevis Nārniju uz visiem laikiem, zaudējis savu dzīvību un neesi izglābis nodevēju. Un tagad, kad tu to zini, mirsti!
Bērni neredzēja, kā viņš tika nogalināts. Meitenes nespēja to skatīties un aizsedza seju ar rokām.
Piecpadsmitā nodaļa vēl sensenāku laiku Noslēpumainā Maģija
Meitenes sēdēja krūmājā, sejas ar rokām aizklājušas, līdz izdzirda Raganas balsi:
— Sekojiet visi man — un mēs pabeigsim šo karu! Tagad, kad lielais Muļķis, lielais Kaķis guļ beigts, mēs ātri tiksim galā ar cilvēku dzimtas salašņām un nodevējiem.
Nākamās sekundes varēja kļūt bērniem liktenīgas — mežonīgi kliedzot, dūdām spalgi kaucot, mežragiem griezīgi gaudojot, viss pretīgais pūlis sāka joņot pa kalna nogāzi garām meiteņu slēptuvei. Viņas juta, kā aiztraucas gari, ledainam vējam līdzīgi, kā zeme dun zem minotauru auļiem, kā gaisā uzspurdz netīrs spārnu mākonis — gan melnie grifi, gan milzīgie sikspārņi. Ja meitenes nebūtu tik satriektas par Aslana kaunpilno un briesmīgo nāvi, viņas noteikti trīcētu kā apšu lapas, bet tagad abas māsas par sevi nedomāja.
Kad mežā atkal iestājās klusums, Sjūzena un Lūsija uzrāpās pašā kalna galā. Mēness, iegrimis viegli caurspīdīgos mākoņos, jau taisījās rietēt, bet viņas vēl varēja saskatīt virvēs sasaistīto mirušo Lauvu. Meitenes nometās uz ceļiem mitrajā zālē un skūpstīja auksto seju, glaudīja brīnišķīgo spalvu — pareizāk sakot, to, kas tur vēl bija palicis, — un raudāja, līdz pietrūka asaru. Tad viņas paskatījās viena uz otru, sadevās rokās, lai nejustos tik vientuļas, un atkal sāka raudāt, un atkal apklusa. Beidzot Lūsija sacīja:
— Es nespēju skatīties uz šo briesmīgo uzpurni. Varbūt mēs varam to noņemt?
Viņas mēģināja to izdarīt. Ar nosalušajiem pirkstiem nakts vistumšākajā laikā tas nebija tik vienkārši, taču pēc ilgiem pūliņiem meitenēm izdevās uzpurni novilkt. Tagad, uz Lau\oi skatoties, abas sāka raudāt vēl sirsnīgāk, skūpstīja un glaudīja viņu, noslaucīja asinis un putas. Es pat nevaru aprakstīt, cik meitenes jutās vientuļas, bezpalīdzīgas un noskumušas.
— Kā tu domā, vai mēs varēsim viņu atsiet vaļā? — jautāja Sjūzena.
Taču ļaunie briesmoņi bija tik spēcīgi savilkuši virves, ka viņas nespēja atsiet mezglus.
Es ceru, ka neviens no bērniem, kas lasa šo grāmatu, nav bijis tiknelaimīgs kā Sjūzena un Lūsija tajā naktī. Bet, ja jūs tomēr esat raudājuši visu cauru nakti un izraudājuši visas asaras, tad zināsiet, ka pēc tam pārņem dīvains miers. Sajūta, ka vairs nekad nekas nenotiks. Vismaz abām meitenēm tā likās. Pilnīgā klusumā aizsteidzās stunda pēc stundas, un viņas pat nejuta, ka kļūst arvien aukstāks un aukstāks. Beidzot Lūsija ievēroja, ka, pirmkārt, debesis kalna austrumpusē bija kļuvušas daudz gaišākas nekā pirms stundas, otrkārt, zālē pie kājām vērojama kaut kāda kustība. Sākumā viņa nepievērsa tai nekādu uzmanību. Vai nav vienalga? Kāda tam tagad nozīme? Bet drīz Lūsija pamanīja, ka sīkas radībiņas — lai kas tās arī būtu — rāpoja augšup pa Akmens Galda kājām un tad sāka skraidīt pa Aslana ķermeni. Viņa pieliecās un ieskatījās ciešāk. Tie bija mazi, pelēki dzīvnieciņi.
— Fui! —iesaucās Sjūzena, kas stāvēja Galda otrā pusē. — Cik pretīgi! Tās ir riebīgas, mazas peles, kas rāpo pa viņu! Vācieties projām!
Un viņa pacēla roku, lai tās aizdzītu.
— Pagaidi! — sacīja Lūsija, kura visu laiku tās cieši vēroja. — Vai tu redzi, ko viņas dara?
Abas meitenes noliecās un sāka pētīt.
— Man liekas… — ieminējās Sjūzena. — Cik dīvaini! Tās grauž virves!
— Tā jau es domāju! — Lūsija sacīja. — Man šķiet, ka tās ir draudzīgas peles. Nabadzītes — nesaprot, ka viņš ir miris. Domā, ka palīdzēs, ja viņu atsies vaļā.
Bija jau krietni vien gaišāks. Meitenes pirmo reizi paskatījās viena uz otru — cik abas bija bālas! Viņas redzēja, kā peles grauž virves: simtiem mazu lauku pelīšu. Un beidzot cita pēc citas visas virves bija pušu.
Debesis austrumpusē jau kļuva gluži gaišas, un zvaigznes — blāvas, izņemot kādu lielu zvaigzni pie paša austrumu apvāršņa. Meitenēm palika ļoti auksti. Peles izklīda.
Māsas aizmeta projām pārgrauztās auklas — bez tām Aslans vairāk līdzinājās sev. Ar katru mirkli viņa mirusī seja izskatījās cēlāka, jo rīta gaismā to varēja labāk saskatīt.
Mežā iespurdzās putns. Meitenes pat satrūkās, jo stundām ilgi nebija dzirdama neviena skaņa. Tad cits putns atčivināja pretī. Drīz viss mežs skanēja putnu dziesmās.
Bija skaidrs, ka nakts beigusies un pienācis rīts.
— Man ir tik auksti, — Lūsija teica.
— Man arī, — atbildēja Sjūzena. — Pastaigāsimies mazliet!
Viņas aizgāja līdz kalna austrumu nogāzei un paskatījās lejup. Lielā zvaigzne bija gandrīz pazudusi. Mežs izskatījās tumši pelēks, bet tālumā pie paša apvāršņa bāli laistījās jūra. Debesis pamazām sārtojās. Lai mazliet sasildītos, meitenes staigāja uz priekšu un atpakaļ — starp kalna austrummalu un Aslanu. Cik nogurušas bija viņu kājas! Tad meitenes beidzotuz mirkli apstājās, lai paskatītos jūrā uz Kēras Paravelas pili, kuru tikai tagad varēja saskatīt. Sarkanā svītriņa starp jūru un debesīm pārvērtās zeltainā, un lēnām no ūdens izslīdēja saules maliņa. Tajā brīdī abas izdzirdēja aiz muguras skaļu troksni — apdullinošu krakšķēšanu — gluži kā milzis būtu saplēsis savu milža šķīvi.
— Kas tad tas? — uztraucās Lūsija, sagrābdama Sjūzenas roku.
—Man… man bail atskatīties,—sacīja Sjūzena. —Tur notiek kaut kas briesmīgs.
—Un atkal Aslanam kaut ko ļaunu dara, — teica Lūsija. — Iesim ātrāk!
Viņa pagriezās, vilkdama Sjūzenu sev līdzi.
Saules gaismā viss izskatījās gluži citādi — krāsas un ēnas bija pārvērtušās, un pirmajā mirklī māsas nesaprata, kas īsti noticis. Tad viņas ieraudzīja, ka Akmens Galds sašķēlies divās daļās un Aslans pazudis.
— Kādas šausmas! —kliedza meitenes un pieskrēja pie Galda.
— Ak, cik ļauni! — Lūsija raudāja. — Pat mirušu viņu neliek mierā!
— Kas to izdarījis?! — iesaucās Sjūzena. — Ko tas nozīmē? Atkal Maģija?
— Jā! — aiz muguras atskanēja skaļa balss. — Atkal iMaģija.
Viņas pagriezās. Meiteņu priekšā, saulē mirdzēdams, lielāks nekā agrāk, krēpes purinādams — tās acīmredzot bija ataugušas —, stāvēja pats Aslans.
— Ak, Aslan! — iekliedzās meitenes, skatīdamās uz viņu gan ar bailēm, gan prieku.
— Tātad tu neesi miris, mīļo Aslan? — Lūsija jautāja.
— Vairs ne, — atbildēja Aslans.
— Tu neesi… neesi? — drebošā balsī jautāja Sjūzena, nespēdama izteikt vārdu «rēgs». Aslans nolieca savu zeltaino galvu un nolaizīja viņai pieri. Sjūzena sajuta elpas siltumu un kažoka smaržu.
— Vai es pēc tāda izskatos? — viņš vaicāja.
— Ak nē! Tu esi dzīvs! Tu esi dzīvs! Ak, Aslan! — iesaucās Lūsija, un abas meitenes apkrita viņam ap kaklu un sāka skūpstīt.
— Bet ko tas viss nozīmē? — jautāja Sjūzena, kad viņas bija jau mazliet nomierinājušās.
— Tas nozīmē, — sacīja Aslans, — ka Ragana, lai gan zināja Noslēpumaino Maģiju, tomēr nezināja vēl sensenāku laiku noslēpumu. Ja viņa spētu ielūkoties vēl dziļāk pagātnē, klusumā un tumsā, laikā pirms Nārnijas rašanās, tad būtu izlasījusi citas burvju zīmes — ja uz Galda nodevēja vietā tiek nogalināts nevainīgs upuris, kas sevi labprāt ziedo, tad Akmens Galds pats salūst un Nāve atkāpjas. Un tagad…
— Ak jā. Ko tagad? —jautāja Lūsija, pielēkdama kājās un sasizdama plaukstas.
— Ak, bērni, — sacīja Lauva, — es jūtu, ka spēki atgriežas. Ķeriet mani!
Kādu mirkli viņš stāvēja uz vietas — acis mirdzēja, locekļi saspringti trīcēja, aste šaudījās uz abām pusēm — tad palēcās augstu gaisā, pārlēca pāri meiteņu galvām un Galdam. Pati nezinādama, kāpēc, Lūsija smiedamās rāpās pāri Akmens Galdam, lai viņu noķertu. Aslans atkal aizlē-
ca. Sākās trakulīga pakaļdzīšanās. Riņķi pēc riņķa apkārt kalnam — te viņš atstāja meitenes bezcerīgi tālu aizmugurē, te ļāva gandrīz noķert aiz astes, te izskrēja starp viņām, te uzsvieda viņas augstu gaisā un tad saķēra savās milzīgajās, brīnišķi samtainajās ķepās, te spēji apstājās, un visi trīs saķērušies kūleņoja pa zāli — un tad nevarēja saprast, kur kājas, kur ķepas, kur rokas. Tāda draiskošanās bija iespējama tikai Nārnijā. Lūsija tā īsti nekad nesaprata, vai tā bija rotaļa ar pērkona negaisu vai kaķēnu. Visdīvainākais bija tas, ka brīdī, kad visi, smagi elsdami, atkrita zālē, meitenes vairs nejuta ne nogurumu, ne badu, ne slāpes.
— Bet tagad, — sacīja Aslans, — ķersimies pie darba. Es jūtu, ka tūliņ sākšu rēkt. Aizspiediet ausis.
Tā viņas arī darīja. Kad Aslans piecēlās un atvēra rīkli, gatavodamies rēcienam, viņš izskatījās tik draudīgs, ka māsas pat neiedrošinājās uz viņu skatīties. Meitenes redzēja, kā no viņa rēciena noliecās koki — gluži kā zāle pļavā pēc vēja brāzmas. Tad viņš sacīja:
—Mums garš ceļš priekšā. Sēdieties jāšus man mugurā!
Aslans pieliecās, un bērni uzrausās siltajā, zeltainajā mugurā; vispirms apsēdās Sjūzena, stingri ieķerdamās krēpēs, tad viņai aiz muguras Lūsija, turēdamās pie māsas. Lauva strauji piecēlās un traucās uz priekšu ātrāk par jebkuru zirgu — no kalna lejā un meža biezoknī iekšā.
Tas bija visjaukākais piedzīvojums Nārnijā. Vai jūs esat kādreiz auļojuši uz zirga? Mēģiniet to iedomāties, tikai bez pakavu klaudzieniem un šķindoņas, jo milzīgās ķepas gandrīz nedzirdami skāra zemi, bet melnās, pelēkās vai kastaņbrūnās zirga muguras vietā iedomājieties zeltainu kažoku un vējā plīvojošas krēpes. Vēl iedomājieties, ka traucaties divreiz ātrāk par straujāko sacīkšu zirgu. Un šis auļotājs nebija nedz jāvada, nedz tas arī pagura, tas drāzās tālāk un tālāk, ne paklupa, ne saminstinājās, droši un veikli lavierēja starp kokiem, lēca pāri krūmājiem, mežrozīšu audzēm un strautiņiem, pārbrida pāri platām upēm un pārpeldēja pavisam varenas straumes. Viņi auļoja nevis pa ceļu vai parku, vai klajumu, bet cauri visai pavasarīgajai Nārnijai — pa ēnainām dižskābaržu alejām, saules pielietām ozolu audzēm, cauri sniegbaltiem ķiršu dārziem, atbalsīgām alām, augšup pa vējainām nogāzēm, kas klātas ugunīgiem irbuleņu krūmiem, pāri viršu apaugušām kalnu terasēm, pa galvu reibinošām kalnu grēdām, tad lejup, lejup — un atkal cauri aizaugušām ielejām, pa bezgalīgām zilu ziedu pļavām.
Bija jau gandrīz pusdiena, kad viņi nonāca stāva kalna galā, kura pakājē ieraudzīja pili — no augšas tā izskatījās gluži kā rotaļlieta, kas celta, kā viņiem šķita, tikai no smailiem tornīšiem. Bet Lauva joņoja lejup tādā ātrumā, ka katru mirkli tā kļuva lielāka, un, pirms meitenes paspēja pajautāt, kam tā pieder, viņi jau bija netālu no pils. Tagad tā vairs neatgādināja rotaļlietu, betvisā varenumā draudīgi izslējās viņu priekšā. Starp pils mūra izrobojumiem neviens nebija redzams, arī vārti bija ciet. Bet Aslans tādā pašā ātrumā drāzās uz priekšu.
— Tas ir Raganas nams! — viņš ierēcās. — Tagad, bērni, turieties stingri!
Nākamajā mirklī viņām likās, ka visa pasaule sagriezusies kājām gaisā. Lauva sagatavojās tādam lēcienam, kādu
nekad nebija veicis, un pārlēca — tā gan būtu jāsauc par lidošanu, nevis lēkšanu — tieši pāri pils sienai.
Meitenes, gluži bez elpas, bet sveikas un veselas, noripoja no viņa muguras un ieraudzīja, ka atrodas plaša akmens pagalma vidū, kas pilns ar statujām.
Sešpadsmita nodaļa kas notika ar statujām
— Kāda neparasta vieta! — Lūsija bija pārsteigta. — Cik daudz akmens dzīvnieku… un arī cilvēku! Gandrīz. .. gandrīz kā muzejā.
— Kuš! — nočukstēja Sjūzena. — Paskaties, ko dara Aslans!
Jā, to patiesi bija vērts redzēt. Viņš pielēca pie akmens lauvas un uzpūta tam dvašu. Tad, nezaudējot ne mirkli, apmetās riņķī — gluži kā kaķis, kas spēlējas ar savu asti, — un uzpūta arī akmens rūķītim, kurš, kā jau jūs atceraties, atradās pāris soļu attālumā ar muguru pret lauvu. Tad viņš metās pie garas akmens driādas, kas stāvēja aiz rūķīša, strauji pagriezās sānis, lai uzpūstu akmens trusītim pa labi, un aizlēca pie diviem kentauriem. Pēkšņi Lūsija iesaucās:
— Ai, Sjūzen! Paskaties! Paskaties uz lauvu!
Jūs droši vien esat novērojuši, kas notiek, kad pieliek aizdegtu sērkociņu pie avīzes strēmeles. Pirmajā mirklī liekas, ka nekas nav mainījies, tad var pamanīt, ka gar avīzes malu sāk slīdēt šaura uguns dzīsliņa. Kaut kas līdzīgs notika arī šoreiz. Pirmajā brīdī, kad Aslans uzpūta akmens lauvam, tas palika, kāds bijis. Tad pa balto marmora muguru sāka tecēt šaura zelta straumīte, kļūdama aizvien platāka, — likās, ka lauvu apņem zelta liesma gluži kā avīzi, kad tā viscaur aizdegusies. Pakaļkājas un aste vēl bija akmenī, bet viņš jau sapurināja krēpes — un visas smagās akmens krokas pārvērtās viļņojošās cirtās. Lauva atvēra lielu, sarkanu rīkli un saldi nožāvājās, uzpūzdams meitenēm siltu dvašu. Nu jau arī pakaļkājas atdzīvojās. Viņš pacēla vienu kāju un pakasījās. Tad, ievērojis Aslanu, lēkšiem metās pie viņa un sāka luncināties apkārt, smilkstēdams no sajūsmas un cenzdamies nolaizīt seju.
Bērni, protams, nevarēja atraut acis no lauvas, bet pagriezušies ieraudzīja kaut ko tik brīnišķīgu, ka drīz vien par lauvu aizmirsa. Statujas visapkārt atdzīvojās cita pēc citas. Pagalms vairs neizskatījās pēc muzeja, tagad tas atgādināja zooloģisko dārzu. Aslanam pakaļ traucās visdažādākie radījumi, tie priekā dejoja ap viņu, līdz Lauva galīgi iejuka līksmajā barā. iMirušo marmora baltumu vietā pagalms tagad laistījās visās varavīksnes krāsās: spīdīgie, kastaņbrūnie kentauru sāni, zilie vienradžu ragi, žilbinošās putnu spalvas, rudie lapsu kažoki, sarkanbrūnā suņu un satīru vilna, rūķīšu dzeltenās zeķes un spilgti sarkanās kapuces, bērzu sudrabotie tērpi, dižskābaržu jaunavām tie bija gaiši zaļi, caurspīdīgi, bet lapeglēm — spilgti zaļi, gandrīz dzelteni. Un pēc klusuma visapkārt atskanēja priecīgi rēcieni, brēcieni, vaukšķēšana, riešana, spiedzieni, dūdošana, zviedzieni, pakavu dipoņa, kliedzieni, «urā!» saucieni, dziesmas un smiekli.
—Ai, ai! —sacīja Sjūzena pārvērstā balsī. — Paskaties! Vai… vai tas nav bīstami?
Lūsija pagriezās un ieraudzīja, ka Aslans pūš elpu uz akmens milža kājām. *
— Nebaidieties! — priecīgi norūca Aslans. —Ja kājas atdzīvosies, atdzīvosies arī viss pārējais.
-— Es domāju pavisam ko citu, — māsai čukstēja Sjūzena.
Bet nu jau bija par vēlu, pat ja Aslans būtu viņas uzklausījis. Milža kājas atdzīvojās un sāka kustēties. Pēc mirkļa viņš uzcēla plecā vāli, izberzēja acis un sacīja: — Sasodīts! Es laikam biju aizmidzis. Bet kur palikusi
tā nolādētā, mazā Ragana, kas te skraidelēja apkārt pie manām kājām?
Visi, korī kliegdami, viņam skaidroja notikušo. Milzis aizlika roku aiz auss un lūdza atkārtot vēlreiz. Beidzot sapratis, viņš noliecās tik zemu, ka galva bija siena kaudzes augstumā, un, plati smaidīdams, Aslana priekšā godbijīgi vairākas reizes pacēla cepuri. (Anglijā milži tagad ir reti sastopami un tikai daži no tiem ir labsirdīgi—varu gandrīz droši derēt, ka nebūsiet redzējuši milzi, kam seja staro priekā. Bet to ir vērts redzēt!)
— Tagad jāķeras pie pils! — Aslans sacīja. — Ašāk, draugi! Pārmeklējiet visu no augšas līdz apakšai! Arī saimnieces guļamistabu! Neatstājiet nevienu stūrīti nepārbaudītu! Kas zina, kur kāds nabaga ieslodzītais noslēpts!
Visi metās iekšā, un ilgi tumšajā, šausmīgajā, sasmakušajā pilī skanēja klaudzieni, tika vērti vaļā logi, sasaucās balsis: «Neaizmirstiet apakšzemes cietumu…» — «Palīdzi man atvērt šīs durvis…» — «Lūk, vēl vienas vītņu kāpnes…» — «Ai! Paskaties! Te vēl kāds nabaga ķengurs. Pasauc Aslanu!…» — «Fū! Nu gan smirdoņa… Skatieties, kur lūka… Ei, augšā! Te kāpņu laukumā vēl vesels bars!»
Bet vislielākais prieks bija tad, kad Lūsija atskrēja un kliedza:
— Aslan! Aslan! Es atradu misteru Tamnusu. Lūdzu, iesim ātrāk!
Un pēc mirkļa Lūsija un mazais fauns, rokās sadevušies, griezās jautrā dejā. Jaukajam faunam pārvēršana akmenī nemaz nebija kaitējusi, un viņš, protams, ar lielu interesi klausījās visā, ko Lūsija stāstīja.
Beidzot Raganas cietokšņa pārmeklēšana tika pabeigta. Pils bija tukša, durvis un logi līdz galam vaļā, gaisma un smaržīgais pavasara gaiss ieplūda visos tumšajos un drūmajos kaktos, kur tie nekad agrāk nebija iekļuvuši. Viss atbrīvoto statuju pūlis sanāca atpakaļ pils pagalmā. Un tad viens no viņiem, man šķiet, misters Tamnuss, sacīja:
— Bet kā mēs no šejienes tiksim ārā?
Aslans varēja pārlēkt pāri sienai, bet vārti joprojām bija slēgti.
— To mēs nokārtosim, — atbildēja Aslans un, izslējies uz pakaļkājām, uzsauca milzim:
— Hei! Tu… tur, augšā, — viņš rēca. — Kā tevi sauc?
— Milzis Ramblbafins, ar jūsu godības atļauju, — atbildēja milzis, atkal paceldams cepuri.
— Brīnišķīgi, milzi Ramblbafin, — Aslans sacīja, — esi tik labs un izlaid mūs no šejienes laukā.
— Protams, jūsu godība. Ar lielāko prieku, — teica milzis Ramblbafins. — Atejiet no durvīm, mazulīši!
Viņš piesoļoja pie vārtiem, un — bāc-bāc-bāc! — sāka cilāties viņa varenā vāle. No pirmā sitiena vārti iečīkstējās, no otrā — ieplaisāja, bet no trešā — saplīsa gabalos. Tad viņš ķērās pie torņiem abās vārtu pusēs, un pēc pāris minūtēm tie kopā ar tuvējām sienām dārdēdami sabruka un pārvērtās nožēlojamās gruvešu kaudzēs. Kad nosēdās putekļi, bija ārkārtīgi neparasti stāvētšajā mitrajā, drūmajā akmens pagalmā un pa izlauzto spraugu redzēt zaļu zāli, kokus, kas lokās vējā, sidrabotas upītes mežā, bet aiz meža — zilus kalnus un debesis.
— Velns parāvis, nosvīdu slapjš, — sacīja milzis, pūzdams kā lokomotīve. —Vai jums, jaunās lēdijas, neatrastos kabatlakatiņš?
— Man ir, — teica Lūsija, paceldamās pirkstgalos un izstiepdama roku, cik tik augstu vien varēja.
— Paldies, mis, — pieliekdamies sacīja milzis Ramblbafins.
Nākamajā brīdī Lūsija pārbijusies juta, ka tiek pacelta gaisā un saspiesta starp milža īkšķi un rādītājpirkstu. Taču, piecēlis meiteni tuvāk pie sejas, milzis pēkšņi satrūkās, nolaida viņu uzmanīgi zemē un atvainojās:
— Ak kungs! Es pacēlu pašu meitenīti! Piedodiet, mis, es domāju, ka jūs esat kabatlakatiņš.
— Nē, es neesmu kabatlakatiņš,—smiedamās atbildēja Lūsija. — Lūk, te tas ir!
Šoreiz milzim izdevās kabatlakatiņu satvert, bet tas viņam izlikās tik liels kā cukura graudiņš, un tāpēc, vērodama, kā Ramblbafins nopietni slauka savu drukno, sarkano seju, Lūsija sacīja:
— Baidos, ka liela labuma jums no tā nav, mister Ramblbafin.
— Nē, ko jūs! — laipni atbildēja milzis. — Pirmo reizi redzu tik skaistu kabatlakatiņu. Tik jauks, tik parocīgs. Tik… es pat nezinu, kā to pateikt.
— Kāds burvīgs milzis, vai ne? — Lūsija teica misteram Tamnusam.
—Jā, jā! — atbildēja fauns. —Visi Bafini ir tādi. Viena no visgodājamākajām milžu ģimenēm Nārnijā. Varbūt nav pārāk gudri — es vēl neesmu sastapis gudrus milžus —, bet patiesi sena ģimene. Ar tradīcijām. Jūs saprotat, ko es gribu sacīt? Ja viņš būtu citāds, Ragana nekad to nepārvērstu akmenī.
Šajā brīdī Aslans sasita ķepas un lūdza ievērot klusumu.
— Mēs vēl neesam paveikuši visu, kas šodien jāizdara, — viņš sacīja, — ja gribam sakaut Raganu pirms nakts iestāšanās, tūdaļ jānoskaidro, kur tagad norisinās kauja.
— Un tūliņ tajā jāpiedalās, es ceru, — piebilda vislielākais kentaurs.
— Protams, — Aslans atbildēja. — Un tagad — uz priekšu! Visi, kas nevar ātri paskriet — bērni, rūķīši un sīkie zvēriņi —, sēdieties mugurās tiem, kas spēj nest, — lauvām, kentauriem, vienradžiem, zirgiem, milžiem un ērgļiem. Tie, kam laba oža, dodas kopā ar mums, lauvām, pa priekšu, lai ātrāk sadzītu ienaidnieka pēdas. Un nu veikli sadalieties grupās!
Sākās liela kņada un satraukums. Visvairāk satraucies bija otrs lauva, kurš nepārtraukti skraidīja no grupas pie grupas, izlikdamies, ka ir ļoti aizņemts, bet īstenībā — gribēdams tikai pateikt:
— Vai dzirdējāt, ko viņš sacīja? «Ar mums, lauvām.» Tas nozīmē — ar viņu un ar mani. «Ar mums, lauvām.» Tieši tas man visvairāk patīk Aslanā. Nekādas iedomības, nekādas vīzdegunības. «Ar mums, lauvām.» Tātad ar mani un viņu.
Lauva to atkārtoja tik ilgi, līdz Aslans uzsēdināja viņam mugurā trīs rūķīšus, vienu driādu, divus trusīšus un ezīti. Tas lielībnieku mazliet atvēsināja.
Taisnību sakot, Aslanam visus izvietot palīdzēja liels aitu suns, un drīz vien caur izlauzto sienu visi devās ceļā.
Sākumā lauvas un suņi ošņājās uz visām pusēm, tad ierējās kāds liels medību suns — viņš bija saodis pēdas. Nu vairs netika zaudēta ne minūte. Lauvas, suņi, vilki un citi dzinēji joņoja uz priekšu, bet pārējie, izstiepušies aizmugurē gandrīz jūdzes garumā, sekoja, cik ātri vien spēja. Pēc trokšņa spriežot, tās bija īstas lapsu medības Anglijā, tikai laiku pa laikam ragu skaņas sajaucās ar otrā lauvas rūcieniem, bet reizēm pat ar paša Aslana zemo un draudīgo rēcienu. Aizvien vieglāk bija sekot pēdām, un viņi skrēja ātrāk un ātrāk. Nokļuvusi pie pēdējās šaurās, līkumotās ielejas pagrieziena, Lūsija sadzirdēja jaunas skaņas — kliedzienus, spiedzienus un metāla šķindoņu.
Kad viņi bija izkļuvuši no šaurās ielejas, Lūsija uzreiz saprata, no kurienes nāk šīs skaņas. Pīters, Edmunds un visa Aslana armija izmisīgi atvairīja pretīgo briesmoņu pūli, ko meitenes bija redzējušas jau pagājušajā naktī, tikai tagad, dienas gaismā, tie izskatījās vēl atbaidošāki, ļaunāki un ķēmīgāki. Padaban viņu bija daudz vairāk. Pītera armija, kurai viņi pievienojās no aizmugurs, likās krietni sarukusi. Viss kaujas lauks bija kā sētin nosēts ar statujām — acīmredzot Ragana ķērusies pie sava burvju zižļa, bet tagad, pēc visa spriežot, viņa to vairs neizmantoja un rokā turēja akmens nazi. Pīters un Ragana cīnījās uz dzīvību un nāvi, Lūsija tikko spēja izsekot notiekošajam. Akmens nazis un Pītera zobens zibēja tā, it kā tur būtu vismaz trīs naži un trīs zobeni. Viņi atradās pašā kaujas lauka centrā. Kur vien Lūsija paskatījās, visapkārt notika niknas sadursmes.
— Bērni, Ieciet nost! — kliedza Aslans, un abas meite-
nes noripoja zemē. Tad ar rēcienu, kas satricināja visu Nārniju no laternas staba rietumos līdz jūras krastam austrumos, milzīgais zvērs metās virsū Baltajai Raganai. Uz mirkli Lūsija pamanīja pret Aslanu pavērsto šausmu un izbrīna pilno Raganas seju. Tad Lauva un Ragana, viens otram uzklupuši, pakrita. Šajā brīdī visi, kurus Aslans bija atvedis no Raganas mājas, līdz neprātam satracināti, drāzās pretī ienaidniekam: rūķīši cīnījās ar kaujas cirvjiem, suņi ar zobiem, milzis ar vāli (ar kājām vien viņš samīdīja ne vienu vien duci ienaidnieku), vienradži ar ragiem, kentauri ar zobeniem un pakaviem. Pītera nogurusi armija apsveica viņus ar gavilēm, jaunatnācēji sajūsmā rēca, ienaidnieki — svilpa, spiedza, un viss mežs atbalsojās kaujas dunā.
Septiņpadsmitā nodaļa baltajam Briedim pa pēdām
Pēc pāris minūtēm cīņa bija beigusies. Lielākā daļa ienaidnieku tika nogalināti tūlīt pēc pirmā Aslana armijas uzbrukuma, bet dzīvi palikušie, redzēdami, ka Ragana mirusi, vai nu metās bēgt, vai padevās gūstā. Pīters un Aslans jau spieda viens otram roku. Lūsija pirmo reizi redzēja brāli tādu — seja bāla un skarba, viņš izskatījās daudz vecāks.
— Mums jāpateicas Edmundam, Aslan, — Pīters sacīja. — Ja viņa nebūtu, mēs tiktu sakauti. Ragana vicināja savu burvju zizli pa labi un pa kreisi, pārvērzdama mūsu cīnītājus akmeņos, bet Edmundu nekas nespēja atturēt. Lauzdamies pie Raganas, viņš ceļā uzveica trīs cilvēkēdājus. Kad Edmunds beidzot piekļuva Raganai pavisam tuvu, viņa tikko bija statujā pārvērtusi vienu no jūsu leopardiem. Edmunds attapās ar savu zobenu izsist burvju zizli no viņas rokām, nevis pats skrēja pie Raganas, jo tad arī tiktu pārvērsts akmenī. Visi pārējie bija pieļāvuši tieši šo kļtidu. Kad viņas burvju zizlis bija salauzts, radās cerība… Ak, ja mēs nebūtu cietuši tik lielus zaudējumus kaujas sākumā! Edmunds ir smagi ievainots, mums jāiet turp.
Viņi atrada Edmundu tālu aiz priekšējās līnijas. Misis Bebrene jau par viņu rūpējās. Zēns bija viscaur noasiņojis, mute pavērta, seja bāla.
— Ātrāk, Lūsij! — sacīja Aslans.
Un te Lūsija pirmo reizi atcerējās par ārstniecisko
balzamu, Ziemassvētku vecīša Ziemassvētku dāvanu. Meitenei tik ļoti drebēja rokas, ka viņa tikko spēja izvilkt korķi, beidzot tas izdevās, un viņa ielēja dažus pilienus brālim mutē.
—Mums ir daudz citu ievainoto, — atgādināja Aslans, kad viņa joprojām cieši skatījās Edmunda bālajā sejā, lai pārliecinātos, vai balzams palīdzējis.
— Jā, es zinu, — nepacietīgi atbildēja Lūsija,
— pagaidi minūti.
— Ievas meita, — jau daudz skarbāk atkārtoja Aslans,
— arī pārējie ir tuvu nāvei. Vai Edmunda dēļ vēl kādam būs jāmirst?
— Piedod man, Aslan, — pieceldamās sacīja Lūsija un devās viņam līdzi. Nākamajā pusstundā abi bija ļoti aizņemti: meitene atdeva veselību ievainotajiem, viņš — dzīvību tiem, kas bija pārvērsti akmeņos. Kad Lūsija beidzot varēja atgriezties pie Edmunda, zēns jau bija uz kājām un rētas sadzijušas. Lūsija jau sen — veselu mūžību — nebija redzējusi, ka viņš būtu tik labi izskatījies, taisnību sakot, kopš dienas, kad brālis sāka iet tajā šausmīgajā skolā, kurā pats pamazām kļuva neciešams. Tagad Edmunds atkal izskatījās tāds, kāds bija patiesībā, un viņš varēja droši raudzīties cilvēkiem acīs.
Turpat kaujas laukā Aslans viņu iecēla par bruņinieku.
— Vai brālis zina, — Lūsija čukstēja Sjūzenai, — ko Aslans darīja viņa labā? Par ko bija vienojies ar Raganu?
— Kuš! Nē, protams, ne, — Sjūzena sacīja.
— Kā tu domā, vai nevajadzētu viņam to izstāstīt? — vaicāja Lūsija.
— Saprotams, ka ne, — atbildēja Sjūzena. — Tas būtu pārāk smags trieciens. Iedomājies, kā tu justos viņa vietā!
— Un tomēr Edmundam derētu to zināt, — Lūsija sacīja.
Šajā brīdī meiteņu saruna tika pārtraukta.
Tonakt viņi gulēja turpat, kur bija risinājušies pēdējie notikumi. Kā Aslans sagādāja visiem ēdienu, es nezinu, bet ap pulksten astoņiem vakarā visi sēdēja zālē un dzēra brīnišķīgu tēju. Nākamajā dienā viņi gar lielās upes krastu sāka iet uz austrumiem un aiznākamās dienas vakarpusē sasniedza upes grīvu. Uz neliela pakalna pacēlās Kēras Paravelas pils torņi, bet lejā — smilšainas kāpas, dažviet akmeņi, sālsūdens peļķītes un jūraszāles. Smaržoja jūra, un pret krastu sitās bezgalīgi zilzaļi viļņi. Un kaiju kliedzieni! Vai esat dzirdējuši? Vai atceraties, kā tās kliedz?
Pēc vakariņām bērni vēlreiz aizgāja pie jūras, novilka kurpes un zeķes un labpatikā skraidīja basām kājām. Nākamā diena bija daudz svinīgāka. Kēras Paravelas pils Lielajā Zālē — šajā brīnišķīgajā telpā ar ziloņkaula griestiem, ar pāva spalvām izrotātu rietumu sienu un durvīm austrumu pusē, pa kurām pavērās skats uz jūru, — visu draugu klātbūtnē, taurēm skanot, Aslans svinīgi kronēja bērnus.
Atskanēja skaļi jo skaļi saucieni:
— Lai dzīvo karalis Pīters! Lai dzīvo karaliene Sjūzena! Lai dzīvo karalis Edmunds! Lai dzīvo karaliene Lūsija!
Lauva pieveda viņus pie četriem troņiem.
— Kurš bijis karalis vai karaliene Nārnijā kaut vienu dienu, paliek šeit karalis vai karaliene uz visiem laikiem. Godam nesiet jums uzticēto nastu, Ādama dēli un Ievas meitas! — sacīja Aslans.
Pa plati atvērtajām austrumu durvīm ieplūda ūdensvīru un nāru balsis, tie bija izpeldējuši krastā, lai ar dziesmām sveiktu jaunos Nārnijas karaļus un karalienes.
Bērni apsēdās troņos, rokās viņiem ielika scepterus. Jaunie valdnieki sāka dalīt apbalvojumus un ordeņus visiem saviem draugiem: faunam Tamnusam, misis un misteram Bebriem, milzim Ramblbafinam, leopardiem, labsirdīgajiem kentauriem, labajiem rūķīšiem, lauvam. Tajā naktī Kēras Paravelas pilī bija lieli svētki: visi nevaldāmi un līksmi dejoja, mirdzēja zelts, plūda vīns, skanēja brīnumaina, saldsērīga melodija, kurai pievienojās svešāda, spalga jūras iemītnieku muzicēšana.
Kad jautrība sita visaugstāko vilni, Aslans klusu izslīdēja no pils. Un, kad karaļi un karalienes ievēroja, ka Lauva pazudis, viņi neko neteica, jo misters Bebrs bija brīdinājis:
— Viņš nāks un ies, kad vien gribēs. Šodien jūs viņu redzēsiet, bet rīt vairs ne. Viņam netīk būt saistītam vienā vietā… un, protams, ir vēl daudz citu zemju, kurās jāievieš kārtība. Neraizējieties! Viņš pie jums atgriezīsies. Tikai nevajag viņu piespiest. Viņš taču ir savvaļas Lauva, nevis pieradināts.
Mūsu stāsts, kā nojaušat, jau tuvojas nobeigumam. Divi karaļi un divas karalienes labi pārvaldīja Nārniju. Viņu valdīšanas laiks bija garš un laimīgs. Sākumā gan daudz spēka aizņēma cīņa ar dzīvi palikušajiem Baltās Raganas piekritējiem. Vēl ilgi mežonīgos biezokņos uzglūnēja jauni briesmoņi — te tika redzēts vilkacis, te — stāstīts par raganu. Taču drīz vien šos izdzimteņus likvidēja. Valdnieki izdeva taisnīgus likumus un uzturēja Nārnijā kārtību, lai bez vajadzības netiktu cirsti labi koki, atbrīvoja mazos rūķīšus un satīrus no mācībām, sodīja tos, kas jaucās citu darīšanās un traucēja kaimiņus, palīdzēja tiem, kas dzīvoja godīgi un mierīgi. Viņi aizdzina nežēlīgos milžus (pavisam atšķirīgus no Ramblbafina), līdzko tie uzdrošinājās šķērsot Nārnijas ziemeļu robežu. Slēdza draudzīgas savienības līgumus ar aizjūras zemēm, kurās viņi viesojās, un rīkoja svinīgas uzņemšanas pašu mājās.
Gāja gadi. Līdz ar tiem mainījās arī bērni. Pīters kļuva par drošsirdīgu karavīru un staltu vīru ar platiem pleciem, un viņu sauca — karalis Pīters Varenais. Sjūzena izauga par slaidu un skaistu sievieti ar melniem matiem, kas sniedzās gandrīz līdz papēžiem, un cits pēc cita ieradās aizjūras zemju karaļu sūtņi, lai lūgtu viņas roku. Viņu sauca — Sjūzena Lēnprātīgā. Edmunds bija nopietnāks un mierīgāks nekā Pīters, bet tikpat taisnīgs spriedumos un vērojumos. Viņu sauca — karalis Edmunds Taisnīgais. Toties zeltmatainā Lūsija bija vienmēr jautra, un visi tuvējie prinči gribēja ņemt viņu par sievu, bet pašu ļaudis valdnieci sauca par Lūsiju Drošsirdīgo. Tā viņi dzīvoja — laimīgi un priecīgi, un, ja kāds arī reizēm atcerējās iepriekšējo dzīvi, tad tikai kā sen pagājušu sapni.
Reiz Tamnuss (viņš jau bija fauns vidējos gados un sāka apvelties) atnesa ziņu, ka tuvējā apkārtnē atkal parādījies Baltais Briedis — tas pats Baltais Briedis, kurš, ja tiek noķerts, izpilda katru vēlēšanos. Abi karaļi, abas karalienes un viņu tuvākie galminieki ar medību ragiem un suņiem devās medībās rietumu mežā. Drīz viņi ieraudzīja Balto Briedi un dzinās tam pakaļ cauri biezokņiem un pāri klajumiem, pa akmeņiem un mīkstu zāli, līdz galminieku zirgi bija galīgi nodzīti, — tikai karaļi un karalienes vēl sekoja Briedim. Tad tas paslēpās tik dziļā biezoknī, ka zirgi nespēja sekot. Karalis Pīters sacīja (tagad viņi runāja pavisam citādi, jo sen jau bija karaļi un karalienes):
— Godājamais brāli, godājamās māsas, atstāsim zirgus un sekosim šim Briedim biezoknī. Jāteic, ka ne reizi man nav laimējies dzīties pakaļ tik cildenam medījumam.
— Ser, — atbildēja pārējie, — lai notiek jūsu prāts!
Viņi nokāpa no zirgiem, piesēja tos pie kokiem un
kājām devās meža biezoknī. Tikko tajā iegājusi, karaliene Sjūzena iesaucās:
— Mīļie draugi, mūsu priekšā ir varens brīnums! Paskatieties, tas koks ir no dzelzs!
— Kundze, — karalis Edmunds sacīja, — ja jūs ielūkosieties vērīgāk, tad redzēsiet, ka tā ir dzelzs kārts, kuras galā piesiets lukturis.
— Zvēru pie Lauvas Krēpēm, diezgan neparasti, — sacīja karalis Pīters, — ierīkot to vietā, kur visapkārt tik cieši aug koki, ka to lapotnes pat savijušās. Pat ja lukturis būtu aizdegts, neviens cilvēks šo gaismu nepamanītu.
— Ser, — karaliene Lūsija teica, — droši vien tad, kad šeit novietoja kārti un piesēja lukturi, koku bija mazāk, tie auga retāk vai vispār vēl neauga. Šis mežs ir jauns, bet kārts — veca.
Un viņi stāvēja, uz to skatīdamies. Tad karalis Edmunds sacīja:
— Es nezinu, kādēļ, bet šis lukturis kārts galā uz mani dīvaini iedarbojas. Mani pārņem sajūta, ka esmu to jau redzējis, varbūt sapnī vai sapņa sapnī.
— Ser, — viņi visi atbildēja, — ar mums notiek tas pats.
— Vēl vairāk, — sacīja karaliene Lūsija, — mani neatstāj doma: ja mēs aiziesim aiz šīs kārts ar lukturi, mūs gaida neparasti piedzīvojumi vai pilnīga likteņa maiņa.
— Kundze, — karalis Edmunds teica, — līdzīga nojauta satrauc arī manu sirdi.
— Manu arī, cienījamo karali, — sacīja karalis Pīters.
—Manu arī, — karaliene Sjūzena piebalsoja. — Tādēļ
iesaku sekot manam padomam — atgriezīsimies pie zirgiem un vairs nevajāsim Balto Briedi!
— Kundze, — karalis Pīters teica, — ar jūsu atļauju, es iebildīšu. Ne reizi, kopš mēs četri valdām Nārnijā, neesam pametuši nepadarītu darbu pusceļā, vienalga, vai tā būtu kauja vai bruņinieku turnīrs, vai taisns tiesas spriedums, vai kas cits.
Gluži pretēji — visu, pie kā ķeramies, mēs vienmēr esam noveduši līdz galam.
— Māsa, — karaliene Lūsija sacīja, — mans brālis karalis runā taisnīgus vārdus. Domāju, ka mums būs kauns, ja baiļu un priekšnojautu dēļ dosimies atpakaļ un palaidīsim garām diženu medījumu.
— Esmu ar jums vienisprātis, — piekrita karalis Edmunds, — jo mani pārņēmusi nepārvarama vēlēšanās
uzzināt, ko tas viss nozīmē. Pēc savas gribas atpakaļ nedošos, ja man apsolītu pat vislielāko dārgakmeni Nārnijā vai visās Salās.
— Aslana vārdā, — teica karaliene Sjūzena, — ja jūs visi tā domājat, tad dosimies tālāk un neizvairīsimies no piedzīvojumiem, kas mūs gaida.
Tā karaļi un karalienes iegāja pašā biezoknī. Viņi nebija vēl paspējuši paspert ne desmit soļu, kad atcerējās — priekšmetu, kas stāv viņu priekšā, sauc par laternas stabu, un vēl pēc soļiem divdesmit viņi sajuta, ka virzās uz priekšu nevis starp zariem, bet starp kažokiem. Nākamajā mirklī visi cits pēc cita izripoja pa drēbju skapja durvīm un nokļuva tukšajā istabā — un vairs nebija ne karaļu, ne karalieņu greznos medību tērpos, bet Pīters, Sjūzena, Edmunds un Lūsija savās vecajās drēbēs. Bija tā pati diena un stunda, kad bērni noslēpās drēbju skapī. Misis Makredija vēl joprojām gaitenī sarunājās ar tūristiem. Par laimi, viņi tā arī neienāca tukšajā istabā un bērnus nesastapa.
Tās varētu būt šī stāsta beigas, ja vien bērni nejustu vēlēšanos izskaidrot profesoram, kur no drēbju skapja pazuduši četri kažoki. Un profesors — patiesi apbrīnojams cilvēks! — nepārmeta, ka bērni runā muļķības vai stāsta pasakas, bet ticēja visam, ko viņi teica.
— Nē, — viņš domīgi novilka. — Domāju, ka nav vērts doties pēc kažokiem atpakaļ cauri drēbju skapim. Pa šo ceļu jūs Nārnijā vairs nenokļūsiet. Un no kažokiem liela labuma arī vairs nebūs, pat ja jūs tos atrastu! Tā ir, vai ne? Jā, protams, jūs kādreiz atkal nonāksiet Nārnijā. Kas reiz bijis Nārnijas karalis, tas uz visiem laikiem paliek Nārnijas karalis. Bet vēlreiz izmantot to pašu ceļu nemēģiniet! Un vispār — nevajag censties tur nokļūt. Tas notiks, kad jūs vismazāk gaidīsiet. Un nerunājiet daudz par to arī savā starpā. Un nevienam nestāstiet, pirms neesat pārliecinājušies, ka tiem, ar kuriem jūs runājat, arī bijuši līdzīgi piedzīvojumi. Ko? Kā to lai zina? O, zināsiet, par to nešaubieties! Dīvainie atgadījumi, ko viņi stāstīs, un pat viņu skatieni atklās noslēpumu. Turiet acis vaļā! Nē, patiesi, ko tad viņiem īsti māca mūsdienu skolās?
Lūk, tagad esam nonākuši pie drēbju skapja piedzīvojumu beigām. Bet, ja profesoram bijusi taisnība, tad tas ir tikai sākums piedzīvojumiem Nārnijā.
Saturs
1. Lūsija ielūkojas drēbju skapī………………………….
2. Ko Lūsija redzēja Nārnijā………………………………
3. Edmunds un drēbju skapis…………………………..
4. Rahatlukums……………………………………………………
5. Atkal šaipus skapja durvīm……………………………
6. Uz mežu…………………………………………………………..
7. Diena kopā ar bebriem………………………………….
8. Kas notika pēc pusdienām……………………………
9. Raganas mājā………………………………………………….
10. Burvju vara sāk izgaist……………………………………
11. Aslans tuvojas…………………………………………………
12. Pītera pirmā kauja…………………………………………..
13. Seno laiku Noslēpumainā Maģija…………………
14. Raganas triumfs……………………………………………..
15. Vēl senāku laiku Noslēpumainā Maģija .
16. Kas notika ar statujām…………………………………..
17. Baltajam Briedim pa pēdām…………………………
Skaidrojoša vārdnīcā
BAKHS — grieķu mitoloģijā viens no Dionīsa — zemes auglīgo spēku, augu valsts, vīnkopības un vīna darināšanas dieva Dionīsa — vārdiem. Pēc visvairākizplatītā mīta, Dionīss irZeva un Tčbu valdnieka Kadma meitas Scmeles dēls. Ceļojumā pa jūru no Ikarijas uz Naksas salu Dionīsam uzbruka tirēnu laupītāji un, gribēdami pārdot Dionlsu verdzībā, iekala viņu važās. Taču važas pašas nokrita no Dionīsa rokām. Apvīdams ar vīnogulāju stigām kuģa mastu un buras, Dionīss pārvērtās par lāceni un lauvu. Paši pirāti, no bailēm ielēkuši jūrā, pārvērtās par delfīniem. Dionīsa zoomorfiskā un ar augu valsti saistītā izcelšanās atspoguļojas gan šajā mitā, gan viņa pārtapšanā par vērsi un āzi. Visur, kur vien Dionīss ieradās, viņš iedibināja savu kultu, apmācīja ļaudis vlnkopībā un vīna gatavošanā, visur viņu pavadīja bakhantes, satīri, menādas un basarīdas ar vīnogulājiem apvītiem zižļiem rokās. Svētā ārprāta vadīti, aptinusies ar čūskām, viņi nopostīja savā ceļā visu. Ar izsaucieniem «Bromijs» («trokšņainais», «dunošais»), dārdinot timpānus, viņi slavināja Dionīsu, dzerdami saplosītu zvēru asinis, izsizdami ar saviem zižļiem no zemes dzīlēm medus un piena avotus, izraudami no zemes kokus ar visām saknēm, aizraudami sev līdzi cilvēku pūļus, atbrīvodami tos no pasaulīgām rūpēm un sadzīves likstu pinekļiem.
Romā Dionīss tika godāts kā Bakhs (no tā radušās arī bakhantes un bakhanālijas); viņš tika identificēts arī ar Ozīrisu, Serapisu, Mitru, Adonldu, Amonu, Līberu.
-ļBURVJI — cilvēki ar pārdabiskām spējām. Senajiem baltiem bija savi starpnieki starp cilvēku un garu valsti — burtnieki, burvji, zīlnieki, vilkači, raganas, laumas, spīganas utt. Senos laikos vārdi «burtnieks», «burvis», «vilkacis» un «ragana» latviešu mitoloģijā nebija lamuvārdi un neapzīmēja ne blēžus, ne ļaundarus. Viņu pārdabiskais spēks pa daļai bija pašu iedomāts, pa daļai — ļaužu māņticības piešķirts. Ļaudis nereti griezās pie viņiem pēc palīdzības. Senie priesteri, saukti par burtniekiem vai burvjiem, līdzinājušies Sibīrijas šamaņiem. Viņu svarīgākais uzdevums — dziedināt slimības, saukt palīgā labos garus, apmierināt ļaunos garus.
DRIADAS — grieķu mitoloģijā nimfas, koku aizstāves. Dažkārt driādu vārdi irsaistīti ar koku nosaukumiem —piemēram, driādas, kas dzimušas no Urāna asins pilēm un saistītas ar osi, sauca par melijām, bet driādas, kas dzimušas un gājušas bojā līdz ar koku — par hamadriādām. Valdīja uzskats, ka sevišķi labvēlīgas driādas ir tiem, kas stāda kokus un rūpējas par dem.
FAUNS — romiešu mitoloģijā lauku, mežu, ganību, dzīvnieku valsts dievs. Bija priekšstati gan par vienu Faunu, gan par vairākiem. Faunu uzskatīja par viltīgu garu, kas laupa bērnus, uzsūta slimības un murgus.
V KENTAURI —grieķu mitoloģijā mežonīgas būtnes, puscilvēki — puszirgi, kalnu vai meža biezokņu iemītnieki ar trauksmainu dabu, nesavaldīgi. Tomēr daži no viņiem, piemēram, Heirons un Fols, iemieso gudrību un labvēlību, mītos viņi ir vairāku varoņu audzinātāji (Jāsona, Ahileja).
-jKOKU GARI— gari ir mitoloģiskas būtnes, kas parasti tiek saistītas ar cilvēku, viņa ķermeni, dzīves vidi. Gari ir zemāka līmeņa būtnes nekā dievi. Dažos mītos gari tiek iedalīti ļaunajos, cilvēkiem kaitīgajos garos (dēmonos) un labajos, cilvēkiem derīgajos (gari sargātāji un palīgi). Lielākoties garu labdabību vai ļaundabību nenosaka vis to iedaba, bet to loma konkrētajā situācijā.
"f MILZI — gigantiskas, pārdabiskas būtnes, kas eksistējušas varoņlaikmetā. Noteikta mitoloģiska tradīcija aplūko milžus kā dievu senčus (titāni grieķu mitoloģijā) vai arī kā kādu naidīgu tautu (jotuni skandināvu mitoloģijā). Milžu bojāejas motīvs saistīts ar dievu paaudžu tēmu, un pati viņu eksistence attiecas uz periodu pirms radīšanas beigām, pirms tagadējās pasaules izveidošanās. Milži ir saistīti ar haosu. Uzvara pār milzi nozīmē uzvaru pār haosu un soli uz kosmosa izveidošanu. Mītos sastopami gan labie, gan ļaunie milži. A_ MINOTAURS — grieķu mitoloģijā briesmonis — puscilvēks, ptisvērsis, kas dzīvojis Krētas salā. Minotauru dzemdējusi Hēlija meita un Mīnoja sieva Pārsifaja no vērša, ko uz Kretasu atsūtījis Poseidons, vai no paša Poseidona. Minotaurs tikaieslodzīts Daidala celtajā pazemes labirintā, kur viņam reizi vairākos gados ziedoja septiņus jaunekļus un septiņas jaunavas. Tās atēnieši sūtīja Mīnojam kā izpirkšanas maksu
par viņa dēla nogalināšanu Atēnās. Atēnu valdnieka dēls Tēsējs ziedojamo pulkā labprātīgi devās uz Krētu, nonāvēja Minotauru un izkļuva no labirinta, izmantojot pavedienu, kuru bija iedevusi viņā iemīlējusies valdnieka meita Ariadne.
NAJĀDAS — grieķu mitoloģijā avotu un strautu nimfas. To pavisam ir ap trim tūkstošiem. Najādas bija ūdeņu sargātājas, dziednieces un ārstētājas — peldes to ūdeņos varēja izārstēt slimības. Avotu ūdeņi, kuros mita najādas, veica attīrīšanas un pareģošanas funkcijas, tiem bija pat spēja dāvāt nemirstību.
NIMFAS — grieķu mitoloģijā dabas, tās dzīvinošo un auglības spēku dievības. Izšķir upju, jūru, avotu, ezeru un purvu, kalnu, biržu, koku un to atsevišķo sugu nimfas. Dažas no tām ir mirstīgas, piemēram, hamadriādas, kas nav atdalāmas no koka, kurā tās mājo. Nimfas ir ļoti senas dievības, apveltītas ar seno gudrību, glabā dzīves un nāves noslēpumus, dziedē un ārstē, pareģo nākotni. Parasti nimfas tika attēlotas kā brīnišķīgas kailas vai puskailas jaunavas.
PUNDURI —mitoloģiskasbūtnes,kamraksturigsneparastimazs augums. Mītos punduri, tāpat kā milži, parasti ir vesela tauta. Punduri bieži vien ir ļauni, bet ir arī nekaitīgi punduri, kas tikai baida cilvēkus, nenodarot tiem ļaunumu, kā arī tādi, kas palīdz cilvēkiem. Eiropas tradīcijā punduri parasti ir saistīti ar kalniem, ar kalēja amata prasmi, ar zeltu un metāliem, viņi glabā dārgumus, bieži māca cilvēkiem amatus. Dažkārt viņi baidās no gaismas — saules gaisma tos pārvērš akmeņos.
PŪĶI— austrumslāvu mitoloģijā mājas gara palīgi. Sākotnēji bijuši labi, vēlāk— arī ļauni. Pēc dienvidkrievu ticējumiem, pūķi korgoruši nesuši savam saimniekam no citām mājām pārtikuun naudu. Latviešu mitoloģijā pūķis ir bagātības vācējs un svētības patrons, kurā saplūdušas kopā auglības un svētības gara, kā arī mājas gara funkcijas. Latviešu tautas pasakās pūķis zaudējis savu pirmatnējo kosmiskā nezvēra raksturu.
RAGANAS — zemākā līmeņa mitoloģijā un tautas ticējumos sievietes, kas stājušās savienībā ar nešķīstu spēku, lai iegūtu pārdabiskas spējas, to darbība vairāk saistās ar nekromantiju u. c. maģiju veidiem, lai gan viņas, piemēram, var noraut no debesīm mēnesi, likt upēm
apstāties plūst u. tml. Par raganu un burvju klasisko zemi senatnē uzskatīja Tesāliju. Ticība raganām plaši izplatījās viduslaikos, to veicināja kristiešu priekšstats par sievieti kā kārdinājuma un grēka avotu. Tā dēvētās raganu medības Eiropā 15.—17. gs. radīja īpašu jurisprudenci, kas bija vērsta pret raganām. Iesaistīšanās raganu darbībās un arī neticība raganām tika pasludināta par ķecerību, Dieva nodevību, īpašu noziegumu, pret ko jālieto spīdzināšana un nāvessods. Raganas apsūdzēja par garīgiem un miesīgiem sakariem ar sātanu, kas tās kūdīja samaitāt cilvēkus un lopus. Raganu burvestības uzskatīja par epidēmiju, sausuma, neražas cēloni. Raganas spēja paredzēt nākotni, gatavot indes un pieburamās dziras, kļūt neredzamas, padarīt dzīvu jebkuru priekšmetu, lidot uz slotas u. c. Latviešu tautas tradīcijas par raganām atspoguļojas pasakās, teikās, nostāstos, paražās, mīklās, buramvārdos, tautasdziesmās utt.
RAHATLUKUMS — austrumu saldums, ko gatavo no cukura, riekstiem, mandelēm, augu sulas un stērķeles. H RŪĶI — Eiropas tautu zemākā līmeņa mitoloģijā mazas, antropomorfiskas būtnes. Rūķi mitinās pazemē, kalnos vai mežos. Augumā rūķi ir kā bērni vai ari sprīža garumā, tomēr apveltīti ar pārdabisku spēku. Viņiem ir garas bārdas, dažkārt arī kazas kājas vai zosu pleznas. Rūķi dzīvo daudz ilgāk par cilvēkiem. Rūķi zemes dzīlēs glabā bagātības — dārgakmeņus un metālus, viņi ir prasmīgi amatnieki, spēj izkalt burvju gredzenus, zobenus u. tml. Rūķi ir cilvēkiem labdarīgi padomdevēji, bet dažkārt spēj būt ari pret tiem naidīgi. Rūķi necieš lauku darbus, jo tie kaitē viņu pazemes saimniecībai. •4—SATĪRI —grieķu mitoloģijā auglības dēmoni, kaskopā arsilēniem ietilpst Dionīsa svītā. Satīri ir fantastiskas, daļēji cilvēkam līdzīgas būtnes ar ragiem, gariem matiem un bārdu, viscaur klāti ar vilnu, zirga vai kazas nagiem, zirga asti un ausīm. Satīriem ir cilvēka ķermenis un galva. Satīri ātri iemīlas, ir bezkaunīgi un draiskulīgi, vajā nimfas un menādas. Satīri ir ķildīgi, tiem patīk vīns.
__ SILENI — grieķu mitoloģijā auglības dēmoni, dabas stihijas spēku
iemiesojums. Kopā ar satīriem, no kuriem silēni bieži ir grūti atšķirami, silēni ietilpst Dionīsa svītā. Daļēji līdzīgi cilvēkiem. Viņi ir neglīti, ar uzrautu degunu, biezām lūpām, izvalbītām acīm, zirga asti un nagiem.
Silēni ir draiskulīgi, labprāt dzer, lakstojas ar nimfām. Silēni parasti tiek attēloti trakulīgā dejā vai arī sēžot uz ēzeļa un no maisa dzerot vīnu.
VAMPĪRI — slāvu mitoloģijā miroņi, kas naktī ceļas no kapa un sūc savu radinieku asinis. No slāviem priekšstatu par vampīriem aizguvušas Rietumeiropas tautas. Par vampīru pēc nāves kļūst cilvēks, kas dzimis no nešķīstā gara vai ir tā sabojāts, kā arī mironis, pār kura zārku pārlēcis melns kaķis (vai velns), pašnāvnieks. Pēc nāves vampīra upuris pats kļūst par vampīru. Vampīru var padarīt nekaitīgu, iespraužot viņa sirdī alkšņa mietu. Izārstēties no vampīra kodieniem var, apēdot zemi no viņa kapa.
VIENRADZIS — teiksmains dzīvnieks daudzu tautu mitoloģijā. Parasti vienradzi tēlo kā baltu zirgu ar vienu ragu. Tika uzskatīts, ka pulverī saberzts vienradža rags dziedē ievainojumus, arī vienradža sirdij piedēvēja ārstētspēju, tādēļ dažkārt vienradža tēlu izraudzījās par aptiekas simbolu.
VILKACIS — ar īpašām maģiskām izdarībām par vilku pārtapis cilvēks. Pārtapšana notikusi vai nu pēc paša cilvēka brīvas gribas, vai arī kāds cits cilvēks (pats būdams burvis vai vilkacis) šo spēju tad iedod ar apvārdotu dzērienu un buramvārdiem. Ticība šādas pārtapšanas spējai senatnē bijusi izplatīta ne vien Eiropā, bet arī Āzijā un Āfrikā. 16. un 17. gs. par tipisku vilkaču darbības zemi tika dēvēta Livonija, arī Lietuva un Prūsija.
DŽINI — islama mitoloģijā fantastiskas būtnes, gari, kas apveltīti ar saprātu, spējīgi pieņemt jebkuru izskatu, izpildīt jebkuru darbu. Galvenokārt atbaidošas, cilvēkam naidīgas būtnes, kas mīt tuksnešos, tomēr dažkārt džini var arī palīdzēt cilvēkiem. Korāns skaidro, ka Allāhs radījis džinus no «tīras uguns» vēl pirms cilvēkiem.
(Mitoloģijas enciklopēdija 2 sējumos. — R.: Latvijas enciklopēdija, 1993,—1994.;
Svešvārdu vārdnīca. —R.:Norden, 1996.)
Klaiva Steiplza Luisa
Nārnijas hronika
Lūisa asprātība un izdoma, viņa spēja apvienot savā stāstījumā piedzīvojumus ar asiem pārdzīvojumiem un bagātīgu fantāziju ir radījusi lielisku stāstu sēriju, kas kļuvusi par vienu no iemīļotākajām grāmatām daudzām lasītāju paaudzēm. Sērijas pēdējā grāmata «Pēdējā cīņa» 1956. gadā ieguva Kārnegija medaļu.
Ikviena no šīm septiņām grāmatām ir atsevišķs, pabeigts stāstījums, taču visi notikumi risinās brīnumainajā zemē Nārnijā. Cēlā lauvas Aslana vadībā bērni mācās saprast, ka ļaunumu un nodevību var uzveikt tikai ar drosmi, uzticību un milzīgu uzupurēšanos.
Izdevniecība «Svētdienas Rīts», laizdama klajā sērijas otro grāmatu, ļoti cer, ka tai pietiks izturības un finansiālas veiksmes, lai izdotu visas «Nārnijas hronikas» brīnišķīgās grāmatas.