Klaivs Steiplzs Lūiss
"Rītausmas ceļinieka brauciens
Klaivs Steiplzs Lūiss
"Rītausmas ceļinieka" brauciens ar staltu kuģi "Rītausmas ceļinieks" dodas braucienā uz Austrumu salām, lai meklētu karaļa Kaspiana tēva septiņus pazudušos draugus Un cik brīnumains un atklājumu pilns ir šis brauciens! Viņi sastop ne vien pūķi, jūras čūsku, baru neredzamu cilvēku un burvi, bet arī pašu lielo Aslanu, kas dod viņiem kādu ļoti īpašu solījumu.
Ilustrāciju autore Irēna Žguta
No angļu valodas tulkojusi Ilga Melnbārde
Izdevniecības vadītāja Ingrida Vāverniece
Korektore Lilita Kalnāre
Maketētāja Vija Vāvere
Māksliniece Irēna Žguta
Vāka autors Aldis Aleks
Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis
Izdevējs — Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Konsistorijas izdevniecības un poligrāfijas uzņēmums «Svētdienas Rīts». Datorsalikums. Ofsetiespiedums. Rcģ. Nr. LV-000 301 400. Pašūt. Nr. 180. Parakstīts iespiešanai 10. 09. 99. Iespiests tipogrāfijā «Svētdienas Rīts», Aizkraukles ielā 21, Rīgā, LV 1006.
grāmatas lasīšanas secība: Burvja māsasdēls /1955/,
Lauva, Ragana un drēbju skapis /1950/,
Zirgs un viņa zēns /1954/,
Princis Kaspians /1951/,
"Rītausmas ceļinieka" brauciens /1952/,
Sudraba krēsls /1953/,
Pēdējā cīņa /1956/.
Veltīts Džejrijam Korbetam
Klaivs Steiplzs Lūiss
"Rītausmas ceļinieka brauciens
,
.
.
Saturs
1. Aina guļamistabā………………………………..
2. Uz «Rītausmas ceļinieka» klāja….
3. Vientuļās salas…………………………………….
4. Ko Kaspians te darīja………………………..
5. Vētra un kas pēc tās notika……………….
6. Jūstesa piedzīvojumi………………………….
7. Kā beidzās piedzīvojums………………….
8. Divas izglābšanās par mata tiesu .
9. Balsu sala……………………………………………
10. Burvju grāmata………………………………….
11. Polsterkājdulburi kļūst domīgi ….
12. Tumšā sala…………………………………………
13. Trīs gulētāji…………………………………………
14. Pasaules gala sākums………………………..
15. Pēdējās jūras brīnumi……………………….
16. Pats pasaules gals………………………………
.
Pirma nodaļa Aina guļamistabā
Reiz dzīvoja kāds zēns, kuru sauca par Edmundu Klerensu Skrabu, un gandrīz vai jāsaka, ka tādu vārdu viņš bija pelnījis. Vecāki dēlu sauca par Jūstesu Klerensu, skolotāji — par Skrabu. Nevaru jums pateikt, kā viņu uzrunāja draugi, jo tādu viņam nebija. Savus vecākus viņš nedēvēja par tēvu un māti, bet par Haroldu un Albertu. Viņi bija diezgan mūsdienīgi un moderni — veģetārieši, nepīpētāji un nedzērāji, turklāt valkāja īpašu apakšveļu. Viņu mājās bija ļoti maz mēbeļu, ļoti maz segu uz gultām, un logi allaž bija vaļā.
Jūstesam Klerensam patika dzīvas būtnes, īpaši vaboles, kad tās bija beigtas un piespraustas pie kartona. Viņam patika grāmatas, ja tās sniedza informāciju un ja tajās bija attēloti labības elevatori vai dūšīgi ārzemnieku bērni, kas paraugskolās nodarbojas ar vingrošanu.
Jūstesam Klerensam nepatika četri Pevensiji, viņa brālēni un māsīcas, — Pīters, Sjūzena, Edmunds un Lūsija. Tomēr viņš jutās gluži priecīgs, kad uzzināja, ka Edmunds un Lūsija brauks ciemos, jo sirds dziļumos viņam patika citiem uzmesties par varmācīgu izrīkotāju, komandieri un pavēlnieku, un, kaut arī viņš pats bija mazs, vārgulīgs nīkulis, kas cīniņā spēkiem nevarētu mēroties pat ar Lūsiju, kur nu vēl ar Edmundu, viņš zināja desmitiem paņēmienu, kā bojāt cilvēkiem omu, kad pats esi savās mājās, bet viņi — tikai viesos.
Edmunds ar Lūsiju nebūt negribēja braukt ciemoties pie tēvoča Harolda un tantes Albertas. Bet neko nevarēja darīt. Tovasar tēvam sešpadsmit nedēļas bija jālasa lekcijas Amerikā, un māte gatavojās braukt viņam līdzi, jo viņa desmit gadus nebija baudījusi kārtīgas brīvdienas. Pīters cītīgi gatavojās kādam pārbaudījumam, tāpēc viņš brīvdienas grasījās pavadīt, centīgi apgūstot zinības pie vecā profesora Kērka, kura mājā šie četri bērni krietni sen, kara gados, bija piedzīvojuši brīnišķīgas dēkas. Ja profesors joprojām dzīvotu tajā pašā mājā, viņš uzlūgtu tur paviesoties visus pusaudžus. Tomēr viņš nez kāpēc kopš tām dienām bija nonācis nabadzībā un tagad mita nelielā namiņā, kurā viesiem bija tikai viena guļamistaba. Lai pārējos trīs bērnus paņemtu līdzi uz Ameriku, vajadzētu pārāk daudz naudas, tāpēc laimīgā loze tika Sjūzenai.
Pieaugušie viņu uzskatīja par skaistāko ģimenes locekli, bet mācībās viņa nekāds spīdeklis nebija (lai gan citādā ziņā savam vecumam bija ļoti nobriedusi), un māte sacīja, ka «viņai Amerikas ceļojums dos daudz vairāk nekā jaunākajiem». Edmunds ar Lūsiju pūlējās neapskaust Sjūzenu, tomēr vasaras brīvdienas pavadīt pie tantes bija tīrās šausmas. — Man tas sagādās krietni vairāk grūtību, — teica Edmunds, — tev vismaz būs pašai sava istaba, bet man guļamistabā vajadzēs dalīties ar apnicīgo stulbeni Jūstesu.
Stāsts sākas kādā pēcpusdienā, kad Edmundam ar Lūsiju patrāpījās iespēja dažus neatsveramus brīžus palikt divatā. Protams, viņi runāja par Nārniju kā savu slepeno, viņiem piederīgo zemi. Manuprāt, vairumam no mums ir sava slepenā zeme, kas — vēlreiz uzsverot — vairumam no mums nav nekas cits kā izdomāta valstība. Sajā ziņā Edmundam ar Lūsiju bija veicies labāk nekā citiem. Viņu slepenā zeme bija reāla. Viņi to jau divreiz bija apciemojuši nevis rotaļā vai sapnī, bet īstenībā. Protams, nokļuvuši viņi tur bija ar burvestību palīdzību — tas ir vienīgais ceļš, kā nokļūt Nārnijā. Un bija pašā Nārnijā saņēmuši solījumu — vai gandrīz to saņēmuši —, ka reiz, kādā jaukā dienā, nokļūs tur vēlreiz. Jūs varat iedomāties, ka viņi par to runāja bieži, kad vien pagadījās tāda izdevība.
Viņi sēdēja Lūsijas istabā uz gultas malas un lūkojās uz
gleznu pie pretējās sienas. Tā visā mājā bija vienīgā, kas viņiem patika. Tantei Albertai tā nepavisam nepatika (tieši tāpēc tā bija iebāzta mazajā otrā stāva istabiņā pagalma pusē), tomēr mest pavisam ārā viņa to nevarēja, jo tā bija kāzu dāvana no kādacilvēka, kuru viņai negribējās aizvainot.
Gleznā bija redzams kuģis — kuģis, kas slīdēja skatītājam tieši virsū. Tā priekšgals bija izveidots apzeltītas pūķa galvas veidā, ar plati ieplestu rīkli. Kuģim bija tikai viens masts un viena liela, četrstūraina, sulīgi sarkana bura. Kuģazēni — tik daudz, cik no tiem varēja redzēt tur, kur beidzās pūķa apzeltītie spārni, — bija zaļi. Kuģis tieši patlaban bija pacēlies krāšņi zila viļņa galotnē un tuvākā banga mutuļodama un burbuļodama nāca arvien klātāk skatītājam. Kuģis, vēja dzīts, mazliet bija sasvēries uz kreisā sāna. (Starp citu, ja jūs vispār gatavojaties lasīt šo stāstu un vēl nezināt tā nosaukumu, tad jums vajadzētu iemācīties, kura, skatoties tieši virsū kuģa priekšgalam, ir kreisā puse un kura — labā.) Spožie saules stari krita uz kuģi no kreisās puses, un ūdens tur bija pilns zaļu un sarkanu zibšņu. Otrā pusē tas bija tumšāki zils, jo atradās kuģa ēnā.
— Jājautā, — sacīja Edmunds, — vai, skatoties uz Nārnijas kuģi bez iespējas tajā uzkāpt, garastāvoklis nesabojājas vēl vairāk.
— Tomēr jau skatīties vien ir labāk nekā neredzēt neko, —iebilda Lūsija. —Un šis te izskatās ļoti nārnijisks kuģis.
—Vai jūs joprojām muļķojaties ar savu veco spēlīti? — noprasīja Jūstess Klerenss, kas bija klausījies aiz durvīm un tagad ņirgdams iesoļoja istabā. Pērngad, viesodamies pie Pevensijiem, viņš bija izmanījies izspiegot, kā viņi visi bija runājuši par Nārniju, un pēc tam gaužām labprāt radiniekus ar to kaitināja. Protams, viņš uzskatīja, ka brālēni un māsīcas to visu izdomā, un, tā kā viņš bija pārāk aprobežots, lai pats kaut ko izdomātu, tad uzskatīja, ka citi par to pelnījuši nosodījumu.
—Tu te esi nelūgts viesis, — Edmunds strupi noskaldīja.
— Pūlos izdomāt skaitāmpantiņu, — pretojās Jūstess. — Apmēram tādu:
«Dažs pļurkst par kādu stidbu Nārniju, Kamēr izkūko pēdējo prāta drusciņu…»
— Nu, pirmkārt, Nārnijai gan nav lāga atskaņas ar «drusciņu», — atcirta Lūsija.
— To sauc par asonansi, — pretojās Jūstess.
— Nav ko prasīt muļķim, vai viņš vispār zina, kas tā asonanse tāda ir, — sacīja Edmunds. —Viņam tikai gribas, lai kaut kas tiktu pavaicāts. Nesaki neko, tad varbūt aizlasīsies.
Parasti, ja kādu zēnu tā saņem, tas vai nu ātri aizlasās, vai aiz dusmām saskaišas zili melns. Jūstess nedarīja ne vienu, ne otru. Viņš ņirgdams slaistījās pa istabu un drīz atkal atsāka runāt.
— Vai jums tā bilde patīk? — viņš noprasīja.
— Dieva dēļ, neļauj viņam sākt gvelzt par mākslu un visu, kas ar to saistīts, — steidzīgi sacīja Edmunds, taču Lūsija, kas bija pieradusi runāt to, ko domā, jau pasteidzās atbildēt: —Jā, patīk. Man tā ļoti patīk.
— Draņķīgs smērējums, — atcirta Jūstess.
— Ja iziesi ārā pa durvīm, nebūs uz to jāskatās, — Edmunds pamācīja.
— Kāpēc tev tā patīk? —Jūstess tincināja Lūsiju.
— Nu, pirmkārt, — atteica Lūsija, — man tā patīk tāpēc, ka kuģis patiešām izskatās itin kā kustamies. Un ūdens izskatās, it kā patiešām būtu slapjš. Un viļņi izskatās, it kā nudien celtos un grimtu.
Jūstesam, protams, atbilžu netrūka, bet viņš neteica nenieka. Iemesls bija šāds — tieši tajā mirklī viņš palūkojās uz viļņiem un redzēja, ka tie nudien itin kā celtos un grimtu. Viņš tikai reizi bija atradies uz kuģa (un arī tad nebija braucis tālāk par Vaitas salu) un šajā vienīgajā reizē bija drausmīgi mocījies ar jūras slimību. Gleznā atainotie viļņi atkal lika justies šķērmi. Nabags kļuva gluži vai zaļš, bet mēģināja uz gleznu palūkoties vēlreiz. Un tad jau atvērtām mutēm blenza visi trīs bērni.
Ir jau grūti noticēt tam, ko viņi redzēja, ja par to lasa grāmatā, taču gandrīz tikpat grūti bija noticēt, redzot, kas notiek. Gleznā viss sāka kustēties. Tas gan neizskatījās tā, kā izskatās kinoekrānā, krāsas bija pārāk līdzīgas īstenībai, tīras un it kā redzamas dabā. Kuģa priekšgals iegrima vilnī, un augšup uzšļakstījās milzīga ūdens šalts. Un tad uzbangoja vilnis kuģa aizmugurē, un pirmo reizi skatienam atklājās pakaļgals un klājs, pazuzdami, kad nākamais vilnis uzbangoja tiem virsū, un tad atkal pacēlās priekšgals. Tajā pašā mirklī burtnīca, kas bija atradusies uz gultas līdzās Edmundam, uzplīvoja gaisā, pacēlās augšup un atsitās pret sienu viņam aizmugurē, un Lūsija sajuta, kā viņas mati plivinās ap galvu gluži kā vējainā dienā. Tā arī bija vējaina diena, taču vējš uz viņiem pūta no gleznas. Un pēkšņi līdz ar vēju atskrēja arī trokšņi — viļņu duna un ūdens šļaksti pret kuģa sāniem, kuģa koka daļu čīkstoņa un augstu pāri visam — nerimtīga gaisa un ūdens rēkoņa. Taču pavisam īsteni, ka tas nav sapnis, Lūsiju pārliecināja ūdens smārds — sīvais, sāļais smārds.
— Beidziet, — pīkstīga, nobijusies un īgna atskanēja Jūstesa balss. —Jūs abi te cenšaties izspēlēt kādu stulbu triku. Beidziet! Es pateikšu Albertai, o-oi!
Pārējie divi bija daudz vairāk pieraduši pie piedzīvojumiem, tomēr, gluži tāpat kā Jūstess Klerenss iebrēcās «oi!», arī viņi iesaucās — «oi!». Iemesls bija pamatīgs —
I
auksts, sāļš šļaksts, kas bija izlauzies no gleznas ietvara, tā ka bērniem no plīkšķa aizrāvās elpa, turklāt tas viņus bija saslapinājis.
— Es to draņķīgo bildi salauzīšu, —Jūstess auroja; un tad vienā un tajā pašā brīdī notika vairāki brīnumi. Jūstess pieskrēja pie gleznas. Edmunds, kas šo to zināja par burvestībām, metās viņam pakaļ, brīdinādams, lai uzmanās un nedara muļķības. Lūsija sagrāba brālēnu no otras puses un tapa aizvilkta uz priekšu. Un nu rādījās, ka viņi vai nu sarukuši daudz mazāki, vai glezna izpletusies lielāka. Jūstess palēcās, lai mēģinātu to noraut no sienas, un ieraudzīja, ka pats stāv uz gleznas ietvara; viņa priekšā bija nevis stikls, bet īsta jūra un vējš, un viļņi triecās pret ietvaru itin kā pret klinti. Viņš zaudēja galvu un pieķērās Lūsijai un Edmundam, kas bija uzlēkuši viņam blakus. Kādu mirkli visi klaigādami pūlējās noturēties, bet tieši tad, kad jau šķita atguvuši līdzsvaru, uzbangoja milzīgs zils vilnis, nogāza bērnus no kājām un ierāva jūrā. Jūstesa izmisīgais kliedziens pēkšņi apklusa — ūdens bija iekļuvis viņam mutē.
Lūsija pateicās savai laimes zvaigznei, ka iepriekšējā vasarā bija čakli trenējusies peldēšanā. Tiesa gan, patlaban viņai klātos daudz labāk, ja viņas roku kustības būtu lēnākas, turklāt ūdens izrādījās krietni saltāks, nekā bija izskatījies, nebūdams nekur citur kā vienīgi gleznā. Tomēr viņa saglabāja vēsu prātu un nospēra no kājām kurpes, kā vajadzētu darīt ikvienam, kas ar visām drēbēm iebumsījies dziļā ūdenī. Viņa pat turēja muti ciet un acis vaļā. Bērni joprojām atradās pavisam tuvu kuģim. Lūsija redzēja, kā zaļganie kuģa sāni slejas augstu pāri un no klāja viņos noraugās cilvēki. Tad, kā jau varēja gaidīt, Jūstess trakās bailēs pieķērās meitenei un abi nogrima dzīlē.
Kad viņi atkal uznira virspusē, Lūsija ieraudzīja pār kuģa sānu nolecam kādu baltu stāvu. Edmunds tagad bija māsai tuvu līdzās un spārdījās pa ūdeni, satvēris vēkšķošo
Jūstesu zem padusēm. Tad Lūsiju otrā pusē apņēma ar roku kāds, kura seja viņai šķita itin kā pazīstama. Uz kuģa atskanēja daudzbalsīgas klaigas, pāri margām pastiepās vesels lēvenis galvu, pāri kuģa malai pārlidoja virves. Edmunds kopā ar svešinieku apsēja virves Lūsijai ap vidu. Taču tagad, pēc Lūsijas domām, sekoja ļoti ilga vilcināšanās, kuras laikā viņai nozilēja seja un sāka klabēt zobi. Patiesībā vilcināšanās nebūt nebija ilga — viņi gaidīja līdz brīdim, kad Lūsiju būs iespējams uzdabūt uz klāja bez atsišanās pret kuģa sāniem. Kad beidzot meitene trīsēdama, ūdenim pilot, galu galā stāvēja augšā, izrādījās, ka, par spīti visām glābēju pūlēm, viņai ir noberzts ceļgals. Pēc māsas augšā uzcēla Edmundu un tad — nelaimes čupiņu Jūstesu. Pats pēdējais uzkāpa svešinieks — zeltmatains zēns, dažus gadus vecāks par Lūsiju.
— Ka-Ka-Kaspian! — noelsās Lūsija, tiklīdz spēja atvilkt elpu. Jo tas patiesi bija Kaspians — zēns, kam bērni savā iepriekšējā Nārnij as apmeklējuma reizē bija palīdzējuši uzkāpt tās karaļtronī. Arī Edmunds viņu tūdaļ pazina. Visi trīs spieda viens otram rokas un līksmi sita uz pleca.
— Bet kas ir jūsu draugs? — nākamajā mirklī vaicāja Kaspians, draudzīgi smaidot, pagriezies pretjūstesu. Taču Jūstess brēca skaļāk, nekā jebkurš cits zēns viņa vecumā ir tiesīgs brēkt, ja viņš ir tikai saslapinājies un nekas cits ļaunāks ar viņu nav noticis. Jūstess ne tikai brēca, bet arī klaigāja: —Ļaujiet man iet! Ļaujiet man doties atpakaļ! Es šito visu nevaru ciest.
—Ļautteviet? —noprasīja Kaspians. —Betuz kurieni tad?
Jūstess pieskrēja pie reliņiem, itin kā cerētu ieraudzīt pāri jūrai karājamies gleznas ietvaru un varbūt saskatīt Lūsijas guļamistabu. Taču viņš redzēja zilos viļņus ar putu vainagiem un bālāki zilu jūru, un kā viens, tā otrs pletās vienlaidus līdz pašam apvārsnim. Varbūt nav ko puisim pārmest, ja dūša saskrējusi papēžos. Viņam palika slikta dūša.
— Ei, Rainelf! — Kaspians uzsauca kādam jūrniekam. — Atnes viņu augstībām vircoto vīnu. Pēc tādas peldes jums būs vajadzīgs kaut kas tāds, kas iesilda. — Viņš dēvēja Edmundu un Lūsiju par augstībām, jo viņš, kā arī Pīters un Sjūzena — visi ilgi pirms paša Kaspiana bija godāti par Nārnijas karaļiem un karalienēm. Nārnijas laiks rit citādi nekā mūsējais. Nārnijā var pavadīt gadsimtu un tomēr atgriezties mūsu pasaulē tās pašas dienas tajā pašā
stundā, kurā jūs no tās esat aizgājuši. Un vēl, ja jūs atgriežaties Nārnijā, pavadījuši vienu nedēļu šajā pasaulē, jūs varētu konstatēt, ka tur pa šo laiku pagājis vai nu gadu tūkstotis, vai tikai viena diena, vai vispār nekāds laiks nav pagājis. To var uzzināt tikai tad, kad jūs atkal tur ierodaties, tātad, kad Pevensiju bērni iepriekšējo reizi atgriezās Nārnijā, lai apmeklētu to otrreiz, tas (nārniešiem) likās tāpat kā karaļa Artura atgriešanās Anglijā — kas, pēc dažu cilvēku domām, esot gaidāma. Un es piebilstu — jo ātrāk, jo labāk.
Rainelfs atnāca atpakaļ ar karstu vircotā vīna karafi un četriem sudraba biķeriem. Tieši tas ari bija vajadzīgs, un Lūsija ar Edmundu, malkodami dziru, juta, kā siltums izplatās pa ķermeni lejup līdz pat kāju pirkstiem. Turpretī Jūstess vaibstījās, spurkšķināja, izspļāva vīna malku ārā, sāka vemt un bingāt, un prasīja, vai viņiem neesot Plamptrī vitaminizētās nervu pastilas, ko varētu sajaukt ar destilētu ūdeni, un par varas mākti uzstāja, lai viņu nākamajā kuģa piestātnē izliek krastā.
—Jūs nu gan, brāļi, esat atveduši mums biedros jautru jūrnieciņu, — Kaspians, spurgdams smieklos, iečukstēja Edmundam, taču, pirms tas paspēja kaut ko pateikt, Jūstess atkal sāka bļaustīties.
—Vai! Ui! Kas ta' tas? Aizvāciet to šausmoni projām! — Šoreiz viņa nelielo pārsteigumu gan patiešām varēja nedaudz attaisnot. No pakaļgala kajītes bija iznācis ļoti neparasts indivīds, kas lēni tuvojās stāvošajiem. Viņu varētu dēvēt (un tā ari no tiesas bija) par peli. Taču šī pele stāvēja uz pakaļkājām un bija apmēram divas pēdas gara. Šī peļu
kunga galvu apvija šaura zelta stipiņa, kas stiepās vienai ausij pa apakšu un otrai pa augšu, bet aiz stīpiņas bija aizsprausta gara, tumši sarkana spalva. Tā kā peles kažoks bija ļoti tumšs, gandrīz vai melns, skats bija tik neparasts, ka pārsteidza. Peļu kunga kreisā ķepa aptvēra zobena rokturi, un pats zobens bija gandrīz tikpat garš, cik dzīvnieka aste. Atnācējs, lieliski turēdamies līdzsvarā, svinīgi soļoja pa līgano klāju un manieres tam bija izsmalcinātas. Lūsija ar Edmundu viņu tūdaļ pazina — tas bija Rīpičīps, visdrošsirdīgākais no visiem Nārnijas Runājošajiem dzīvniekiem, turklāt Peļu Vadonis. Otrā kaujā pie Berunas viņš bija iemantojis nevīstošu slavu. Lūsijai ļoti gribējās rīkoties tāpat kā vienmēr— saņemt Rīpičīpu rokās un samīļot. Tomēr viņa labi apzinājās, ka šis prieks viņai ir neapšaubāmi liegts — peļu kungu šāda rīcība būtu dziļi aizvainojusi. Tāpēc viņa notupās uz viena ceļgala, lai parunātu ar atnācēju.
Rīpičlps pastiepa uz priekšu kreiso kāju, atvilka atpakaļ labo, paklanījās, noskūpstīja dāmai roku, izslējās, uzskrullēja ūsas un ierunājās savā spalgajā, pīkstīgajā balsī:
— Pazemīgi sveicu jūsu augstību. Un karali Edmundu arīdzan. (Viņš vēlreiz paklanījās.) —Šajā slavas vainagotajā, riskantajā pasākumā trūka tikai jūsu augstību.
— Vui, aizvāciet tak viņu projām, — gaudās Jūstess.
— Es ienīstu peles. Un nekad neesmu varējis ciest dresētus dzīvniekus. Tie ir muļķīgi, vulgāri un — sentimentāli.
— Vai man jāsaprot, — Rīpičīps, ilgi noskatījis Jūstesu, vērsās pie Lūsijas, — ka šī ārkārtīgi nepieklājīgā persona bauda jūsu augstības aizstāvību? Bet, ja tā nav…
Šajā brīdī Lūsija ar Edmundu abi nošķaudījās.
— Esmu gan es muļķis — atļauju jums te visu laiku stāvēt slapjās drēbēs, — Kaspians attapās. — Iesim lejā, kur jūs varēsiet pārģērbties. Es jūsu rīcībā, Lūsij, protams, nodošu savu kajīti, taču baidos, ka mums uz klāja nav sieviešu drānu. Jums būs jāiztiek ar kādu no maniem apģērba gabaliem. Rīpičīp, esi nu tik labs un ej pa priekšu.
— Lai nodrošinātu ērtības dāmai, — sacīja Rīpičīps,
— jāpiekāpjas pat goda jautājumos — vismaz pašreizējā brīdī… — te nu viņš ļoti bargi palūkojās uz Jūstesu. Taču Kaspians bikstīja viņus uz priekšu, un pēc dažām minūtēm Lūsija jau devās iekšā pakaļgala kajītē. Tā viņai tūlīt iepatikās — gan trīs četrstūrainie lodziņi, kas pavērās ārā uz zilo, murdošo ūdeni kuģa aizmugurē, gan zemie, polsterētie soli trijās galda pusēs, gan sudraba lampa, kas šūpojās pie griestiem (tas bija Rūķu darbs, to meitene tūlīt noprata pēc brīnišķīgi smalkās apstrādes), un Lauvas Aslana plakanais, zeltā veidotais attēls priekšējā sienā virs durvīm. To visu viņa ievēroja gandrīz vienā vienīgā mirklī, jo Kaspians nekavējoties pavēra durvis dibensienā un sacīja: — Tā būs tava istaba, Lūsij. Es tikai padabūšu dažus sausus drēbju gabalus sev pašam… — runādams viņš rakņājās vienā no apģērbu atvilktnēm, — un tad tu varēsi vienatnē pārģērbties. Ja izmētāsi slapjās drānas aiz durvīm, es likšu tās aiznest uz gaiteni žāvēties.
Lūsija jutās gluži kā mājās, it kā viņa jau nedēļām ilgi dzīvotu Kaspiana kajītē; kuģa šūpošanās viņu nemaz netraucēja, jo senās dienās, esot vienai no Nārnijas karalienēm, meitenei bija nācies krietni daudz ceļot pa ūdeņiem. Kajīte bija ļoti maza, bet gaiša, ar apgleznotiem paneļiem (tajos bija attēloti putni un zvēri, un tumšsarkani pūķi, un ūdensaugi) un nevainojami tīra. Kaspiana drēbes viņai bija par lielu, taču iztikt varēja. Viņa kurpes, sandales un jūrnieka zābaki gan bija briesmīgi lieli, bet Lūsija bija ar mieru staigāt pa kuģa klāju ar basām kājām. Beigusi ģērbties, viņa palūkojās ārā pa logu uz ūdeni, kas brāzās garām, un dziļi ievilka elpu. Viņa ne mirkli nešaubījās, ka laiku viņi pavadīs brīnišķīgi.
Otra nodaļa Uz «Rītausmas ceļinieka» klāja
— A,re kur tu esi, Lūsij, —Kaspians teica. —Mēs tieši tevi gaidījām. Tas ir mans kapteinis, lords Drinians.
Tumšādains vīrietis nometās uz viena ceļgala un noskūpstīja Lūsijai roku. Klāt bija vienīgi Rīpičīps un Edmunds.
— Kur Jūstess? — apvaicājās Lūsija.
— Gultā, —paskaidroja Edmunds, —un es nedomāju, ka mēs varētu viņam kaut kā Dalīdzēt. Ja cilvēks grib būt pret viņu laipnāks, viņš kļūst vēl niknāks.
— Mēs pa to laiku parunāsim, — teica Kaspians.
— To mēs patiešām darīsim, — piekrita Edmunds. — Un pirmām kārtām par laiku. Pēc mūsu laika skaitīšanas pagājis gads, kopš mēs atstājām tevi tieši pirms tavas kronēšanas. Cik ilgs laiks šajā posmā pagājis Nārnijā?
— Tieši trīs gadi, — sacīja Kaspians.
— Vai viss rit labi? — apvaicājās Edmunds.
— Tu taču neiedomājies, ka es būtu pametis karaļvalsti un aizbraucis jūrā, ja viss nebūtu kārtībā, — atteica karalis. — Labāk nemaz vairs nevar būt. Starp telmarīniem, Rūķiem, Runājošiem dzīvniekiem, fauniem un pārējiem tagad nav nekādu strīdu. Un tos nemiera cēlājus milžus pierobežā mēs viņvasar tik pamatīgi iekaustījām, ka tagad viņi maksā mums meslus. Un, kamēr es esmu projām, man tur palika lielisks pavaldonis — Rūķis Trampkins. Vai atceries viņu?
— Dārgo Trampkinu, — teica Lūsija, — protams, ka atceros. Tu esi izdarījis vislieliskāko izvēli.
— Uzticams kā āpšu suns, kundze, un drosmīgs kā… kā pele, — piebilda Rīpičīps, pievērsis viņai ciešu skatienu.
—Un uz kurieni mēs dodamies? — pajautāja Edmunds.
— Tas nu ir diezgan garš stāsts, — teica Kaspians. — Varbūt jūs atceraties — tad, kad es biju bērns, mans tēvocis, uzurpators Mirazs, tika vaļā no septiņiem mana tēva draugiem (kas būtu varējuši nostāties manā pusē), aizsūtīdams tos izpētīt nepazīstamās austrumu jūras aiz Vientuļajām salām.
— Jā, — piekrita Lūsija, — un neviens no viņiem neatgriezās.
— Tieši tā. Nu, un savā kronēšanas dienā es ar Aslana piekrišanu nodevu zvērestu, ka, nodibinājis Nārnijā mieru, es uz veselu gadu aizkuģošu uz austrumiem, lai vai nu atrastu sava tēva draugus, vai arī uzzinātu, ka viņi miruši, un, ja spētu, tad viņus atriebtu. Viņu vārdi bija — lords Revilians, lords Bērns, lords Argozs, lords Mavramorns, lords Oktāzians, lords Restimārs un — ak, tas, kura vārdu man dk grūti atcerēties…
— Lords Rūps, sir, — sacīja Drinians.
— Protams, Rūps, Rūps, —Kaspians atkārtoja. —Tas ir mans galvenais nodoms. Taču Rīpičīpam ir pat vēl cildenāks mērķis. — Visu skatieni pievērsās peļu kungam.
— Tikpat cildens kā mans gars, — tas sacīja. — Bet varbūt tas būs tik sīks kā mans augums. Kāpēc lai mēs neaizbraucam līdz pašam pasaules austrumu galam? Ko mēs varētu tur atrast? Es ceru, ka mēs tur atrastu paša
Aslana valsti. Lielais Lauva vienkārši nāk pie mums pāri jūrai no austrumiem.
— Es teiktu — tā tik ir doma! — cieņas pilns izdvesa Edmunds.
— Betvaitudomā, —iebilda Lūsija, —ka Aslana valsts ir tāda valsts — es gribu teikt, vai tā ir tāda, uz kuru jūs jebkad varētu aizbraukt?
— Nezinu, kundze, — sacīja Rīpičīps. — Bet viens apstāklis tomēr jāņem vērā — kad es gulēju šūpulī, kāda meža meita, driāda, skaitīja man šādu pantiņu:
«Kur debesis un jūra tiekas, Kur viļņiem garša salda liekas, Tur — nešaubies jel, Rīpičīp, — Tev dots taps viss, kas prātam tīk: Tur Austrumus tu rasi.»
— Es nezinu, ko tas nozīmē. Bet šī burvestība vienmēr apvēdījusi manu dzīvi.
Pēc īsa klusuma brīža Lūsija pavaicāja: — Un kur mēs tagad esam, Kaspian?
— To kapteinis tev varēs pateikt labāk par mani, — teica Kaspians, un tā nu Drinians padabūja karti un izklāja uz galda.
— Mēs esam teitan, — viņš sacīja, pabakstīdams ar pirkstu kādā punktā. — Vai bijām šodien pusdienlaikā. No Kēras Paravelas mēs izbraucām ar labu ceļavēju un mazliet uzkavējāmies ziemeļos no Galmas — tajā ieradāmies nākamajā dienā. Uz nedēļu noenkurojāmies ostā, jo Galmas hercogs sarīkoja viņa augstībai par godu lielu turnīru, un augstība izgrūda no segliem daudzus bruņiniekus…
— Un pats arī pāris reižu nesmuki novēlās, Drinian. Vairāki nobrāzumi vēl nav sadzijuši, — iesprauda Kaspians.
—… tātad izgrūda no segliem daudzus bruņiniekus, — Drinians, plati smaidīdams, atkārtoja. — Mums likās, ka hercogam būtu bijis liels prieks, ja viņa augstība karalis būtu apņēmis par sievu viņa meitu, taču no tā nekas nesanāca…
— Viņa šķielē, un ģīmis vienos vasarraibumos, — Kaspians paskaidroja.
— Nabaga meitene, — nožēloja Lūsija.
— Un pēc tam, kad aizbraucām no Galmas, — Drinians turpināja, — dabūjām krietnas divas dienas kulties, airējot pa bezvēja joslu, tad atkal sāka pūst vējš, bet Terebintijā mēs nokļuvām tikai ceturtajā dienā pēc izbraukšanas no Galmas. Un tur viņu ķēniņš mums izsūtīja pretī brīdinājumu, lai nekāpjam krastā, jo Terebintijā plosījās kāda sērga. Tāpēc mēs apbraucām ap zemesragu, noenkurojāmies nelielā līcītī labu gabalu no pilsētas un uzņēmām ūdeni. Dabūjām stāvēt trīs dienas, tad sacēlās dienvidaustrenis un mēs devāmies uz Septiņām salām. Trešajā dienā mūs panāca kāds pirātu kuģis (spriežot pēc takelāžas, no Terebintijas), bet, kad abas puses bija izšāvušas krietnus bultu spietus un viņi redzēja, ka esam labi apbruņoti, tad atkāpās…
— Mums gan būtu vajadzējis dzīties viņiem pakaļ, uzkāpt uz klāja un visus tos draugus pakārt, — pukojās Rīpičīps.
— Un pēc piecām dienām mēs ieraudzījām Mjūlu, kura, kā jūs zināt, Septiņu salu grupā atrodas vistālāk uz rietumiem. Izairējāmies cauri jūras šaurumam un saulrietā sasniedzām Redheivenu — Brenas salas ostu, kur mūs lieliski pamieloja un bagātīgi apdāvināja ar pārtiku un ūdeni…
Redheivenu atstājām pirms sešām dienām, braucām apbrīnojami ātri, tā ka es parīt ceru ieraudzīt Vientuļās salas. Saskaitot visu kopā, esam pa jūru nokuģojuši gandrīz trīsdesmit dienas un atrodamies vairāk nekā četrsimt jūras jūdžu no Nārnijas.
— Un kurp jūs dosieties pēc Vientuļo salu apciemojuma? — Lūsija pavaicāja.
— To nu gan nezina neviens, jūsu augstība, — atteica Drinians. — Ja nu vienīgi to mums varbūt pateiks paši Vientuļo salu iemītnieki.
—Mūsu laikos viņi to vis nevarēja, — Edmunds nopūtās.
—Tad jau piedzīvojumi pa īstam sāksies aiz Vientuļajām salām, — secināja Rīpičīps.
Kaspians ierosināja, ka varbūt pirms vakariņām viņiem sagādātu prieku kuģa apskate, tomēr Lūsijai kremta sirdsapziņa un viņa teica: — Manuprāt, es labāk iešu apraudzītjūstesu. Jūras slimība, ziniet, ir šausmīga padarīšana. Ja man būtu līdzi senās sirdszāles, es viņu varētu izdziedēt.
—Bettevtakir, —iebilda Kaspians. —Biju tās pavisam piemirsis. Tā kā tu tās biji atstājusi Nārnijā, man likās, ka tās varētu uzskatīt par vienu no karaliskajiem dārgumiem, un paņēmu tās līdzi, bet, ja tu uzskati, ka tās jāizšķiež tādām muļķībām kā jūras slimība…
— Piliens vien jau būs vajadzīgs, — Lūsija mierināja.
Kaspians atvēra vienu no ceļasomām, kas bija pabāztas zem sola, un izņēma mazo, skaisto dimanta pudelīti, ko Lūsija tik labi atcerējās. — Ņemiet atpakaļ to, kas pieder jums, karalien, —viņš svinīgi sacīja. Pēc tam viņš pameta kajīti un izgāja ārā saulē.
Uz klāja (masta priekšā un aizmugurē) bija divas lielas, garenas lūkas, turklāt abas vaļā — kā vienmēr, ja bija skaists laiks, lai kuģa iekšienē iekļūtu gaiss un gaisma. Kaspians noveda viņus lejā pa aizmugures lūkas kāpnēm. Nu viņi atradās telpā, kurā no vienas puses uz otru stiepās airētāju soli. Dejodama pie griestiem, pa airu atverēm iespraucās gaisma. Kaspiana kuģis, protams, nebija viena no tām drausmīgajām galerām, kuras airēja vergi.
Airus izmantoja tikai tad, kad nebija vēja vai braucot iekšā un ārā no ostām, un šajā darbā savā reizē bija iesaistījušies visi (vienīgi Rīpičīps ne, jo tam bija pārāk īsas kājeles). Kuģa abās pusēs telpa zem soliņiem bija atstāta tukša, lai airētājs varētu pabāzt zem sēdekļa kājas, bet vidū visā garumā līdz pašam ķīlim stiepās iedobe, pilna ar dažādiem priekšmetiem — miltu maisiem, ūdens un alus mucām, cūkgaļas tvertnēm, medus krūzēm, ādas maisiem ar vīnu, āboliem, riekstiem, sieriem, cepumiem, runkuļiem, bekona šķēlēm. No jumta, tas ir, no klāja apakšpuses, nokarājās šķiņķi, sīpolu pītes, kā arī šūpuļtīkli, kuros atpūtās vīri, kad tiem nebija jādežurē. Kaspians aizveda viņus uz pakaļgalu, kāpdams no viena sola uz otru, vismaz viņš kāpa, turpretī Lūsija pa pusei kāpa, pa pusei lēca, bet pa īstam lēkāja Rīpičīps. Tā viņi nokļuva līdz telpai ar aizvērtām durvīm. Kaspians tās attaisīja un ieveda telpā, kas aizņēma kuģa pakaļgalu zem kajītēm, kuras atradās zem klāja. Protams, šī nebija tika jauka. Griesti bija diezgan zemi, un sāni sagāja slīpi kopā tā, ka grīdai vietas adika pavisam maz; un, kaut arī sānos varēja redzēt logus ar bieziem stikliem, tos nevarēja vērt vaļā, jo tie atradās zem ūdens. Patiesībā tieši šajā mirklī, kuģim šūpojoties, logi pamīšus iekrāsojās gan saules zeltā, gan jūras ūdens duļķainajā zaļumā.
— Mums ar tevi jādzīvo šeit, Edmund, — pavēstīja Kaspians. —Mēs atstāsim tavam radiniekam koju un paši gulēsim šūpuļtīklos.
— No sirds lūdzu, jūsu augstība, — iesāka Drinians.
— Nē, nē, ceļabiedri,—viņu pārtrauca Kaspians, — to visu mēs jau esam pārrunājuši. Tu un Rainss (Rainss bija kapteiņa palīgs) vadāt kuģi, un jums dažu labu nakti nāksies strādāt vaiga sviedros, kad mēs dziedāsim jaukus meldiņus un stāstīsim piedzīvojumus, tāpēc tev ar Rainsu nepieciešama augšējā kreisās puses kajīte. Mēs ar karali Edmundu varam ļoti ērti iekārtoties te, lejā. Bet kā klājas mūsu svešiniekam?
Jūstess, sejā visai zaļš, saviebās un pavaicāja, vai esot cerības, ka vētra rimšoties.
— Kāda vētra? — noprasīja Kaspians, un Drinians sāka smieties.
— Vētra, jaunskungs! — viņš auroja smieklos. — Patlaban ir tik jauks laiks, kādu vien cilvēks varētu vēlēties.
— Kas ta' tas tāds? — Jūstess aizkaitināts noprasīja. — Dzeniet viņu prom. No viņa balss man sāp galva.
— Es tev atnesu kaut ko tādu, no kā tev kļūs labāk ap dūšu, Jūstess, — pavēstīja Lūsija.
— Ak, vācieties jel prom un atstājiet mani mierā, — Jūstess norūca. Tomēr viņš iedzēra pavisam mazu malciņu no pudelītes un, lai gan apgalvoja, ka tā esot tīrā inde (kad Lūsija atvēra pudelīti, kajīte pildījās ar brīnišķīgu smaržu), bija skaidrs, ka viņa seja nedaudzos mirkļos pēc zāļu iedzeršanas atgūst dabisko krāsu un jaunais cilvēks neapšaubāmi jūtas labāk, jo vairs nesūdzējās par vētru un savām galvassāpēm, bet sāka uzstāt, lai viņu izliekot krastā,
un pavēstīja, ka pirmajā ostā iesniegšot par viņiem visiem «sūdzības rakstu» britu konsulam. Taču, kad Rīpičīps pavaicāja, kas esot «sūdzības raksts» un kā to varot «pasniegt» (Rīpičīpam likās, ka tas ir kāds jauns divcīņas paveids), Jūstess mācēja tikai atcirst: — To tikai muļķis nezina. — Galu galā viņiem izdevās pārliecināt Jūstesu, ka kuģis jau dodas tālāk, cik ātri vien iespējams, uz tuvāko cietzemi, kas viņiem zināma, un ka viņi spējot tikpat sekmīgi nosūtīt Jūstesu uz Kembridžu (tur dzīvoja tēvocis Harolds), kā uz mēnesi. Pēc tam jaunais cilvēks saīdzis bija ar mieru apģērbt tīras drānas, kas viņam bija noliktas līdzās, un nākt līdzi uz klāja.
Kaspians parādīja viņiem kuģi, kaut arī lielāko daļu no tā viņi bija jau redzējuši. Viņi aizgāja uz priekšgalu un redzēja sardzes vīru stāvam uz neliela pakāpiena pūķa apzeltītajā rīklē un skatāmies uz priekšu pa nezvēra atvērto mud. Priekšgalā atradās arī kuģa virtuve un kajītes tādiem ļaudīm kā bocmanis, galdnieks, pavārs un galvenais strēlnieks. Ja jums, lasītāji, liekas savādi, ka virtuve atrodas kuģa priekšgalā, un jūs iztēlojaties, kā smarža no dūmeņa plūst pāri kuģim, tad tas ir tāpēc, ka jums prātā ir tvaikoņi, kuriem vienmēr ir pretvējš. Burukuģos vējš pūš no aizmugures, tāpēc visu, kas ož, novieto cik vien iespējams tālu priekšgalā. Viņus uzveda pie platformas topburas, un sākumā likās ļoti briesmīgi šūpoties uz priekšu un atpakaļ, redzot, cik mazs izskatās un cik tālu lejā atrodas klājs. Skaidri varēja saprast— ja kritīsi, tad nav nekāda īpaša iemesla, kāpēc tev noteikti būtu jānokrīt uz kuģa klāja, nevis jūrā. Tad viņus atkal noveda lejā pakaļgalā, kur
Rainss ar kādu citu viru dežurēja pie lielās stūres pinnes, aiz kuras gaisā slējās pūķa apzeltītā aste un iekšā gar sienu apaļā lokā izliecās šaurs sols. Kuģa vārds bija «Rītausmas ceļinieks». Salīdzinājumā ar kādu no mūslaiku milzeņiem vai pat ar senākajām zvejas laivām, kārākām — apbruņotiem tirdzniecības kuģiem, dromondiem — airējamām kara galerām un galeoniem, kādi Nārnijai bija jau piederējuši, kad Visaugstākā karaļa Pltera virsvaldībā pār šo zemi bija valdījusi Lūsija un Edmunds, tas bija mazs kuģītis, jo Kaspiana senču laikā jelkāda jūrasbraukšana bija iznīkusi. Kad viņa tēvocis Mirazs, nelikumīgi piesavinājies troni, septiņus augstmaņus bija aizsūtījis pāri jūrai, tie bija spiesti nopirkt kādu galmiešu kuģi un izveidot komandu no nolīgtiem galmiešu jūrniekiem. Taču tagad Kaspians no jauna bija sācis apmācīt nārniešus jūras braukšanas mākslā, un «Rītausmas ceļinieks» bija skaistākais kuģis, ko viņš līdz šim bija uzbūvējis. Tas bija tik mazs, ka masta priekšā starp centrālo lūku un kuģa laivu vienā pusē un vistu aizgaldu (Lūsija šīs vistas baroja) — otrā brīvas klāja vietas gandrīz nebija. Tomēr tik un tā kuģītis savā ziņā bija skaistulis, jūrnieki to godāja par «lēdiju» — tik lieliski bija tā apveidi, tik tīras krāsas, katrs takelāžas apaļkoks, tauva un tapa bija darināta ar mīlestību. Jūstesam, protams, nepatika nekas, viņš visu laiku lielīgi tērgāja par tvaikoņiem, motorlaivām, lidmašīnām un zemūdenēm («Itin kā pats no tā kaut ko sajēgtu,» rūca Edmunds), turpretī abi pārējie sajūsminājās par «Rītausmas ceļinieku» un, atgriežoties kuģa pakaļgalā kajītē pie vakariņām un redzot visas debesis rietumos iegaismojamies varenā, sarkanā saulrietā, un manot, kā kuģis dreb, mutē sajuta sāls garšu un iztēlojās nepazīstamās zemes pasaules austrumu malā. Lūsijai šķita, ka viņa ir pārāk laimīga, lai spētu izdvest kaut vārdu.
Ko domāja Jūstess, vislabāk paudīs viņa paša vārdi, jo, kad visi trīs nākamajā rītā saņēma atpakaļ izžāvētās drēbes, viņš tūdaļ izvilka mazu, melnu piezīmju blociņu un ņēmās ar zīmuli rakstīt dienasgrāmatu. Blociņu viņš allaž nēsāja sev līdzi un ierakstīja tajā arī visas savas atzīmes, jo, kaut arī daudz neinteresējās ne par vienu mācību priekšmetu, tomēr ļoti lielu uzmanību pievērsa atzīmēm un mēdza citiem stāstīt un jautāt: «Es dabūju tādu un tādu atzīmi. Cik tu dabūji?» Taču, tā kā uz «Rītausmas ceļinieka»
daudz atzīmju saņemt nebija lielu cerību, tad viņš ņēmās rakstīt kaut ko līdzīgu dienasgrāmatai. Pirmais ieraksts.
«7. augusts. Ja es nesapņoju, tad atrodos uz šī drausmīgā kuģeļa jau divdesmit četras stundas. Visu laiku plosās briesmīga vētra (labi, ka man nav jūras slimības). Pār kuģa priekšgalu veļas milzīgas bangas, un ik mīļu brīdi kuģis gandrīz vai nogrimst dzelmē. Visi citi izliekas to nemanām — vai nu grib plātīties ar savu drosmi, vai arī — kā saka Harolds — tāpēc, ka viena no parasto ļautiņu gļēvulīgākajām rīcībām ir izlikšanās neredzam faktus. Ir tīrais vājprāts braukt pa jūru tādā sagrabējušā, mazā tupelē kā šī. «Kuģis» nav lielāks par glābšanas laivu, un iekštelpas, protams, ir gauži primitīvas. Nav kārtīga salona, nav radio, nav vannasistabu, uz klāja nav atzveltnes krēslu. Vakarvakarā mani izvazāja pa visu šo kuģeli, un ikvienam kļūtu šķērmi ap dūšu, klausoties, kā Kaspians lielās ar savu smieklīgo pundurlaiveli — itin kā tā būtu «Karaliene Mērija». Es pūlējos viņam iestāstīt, kādi ir īsti kuģi, bet viņš ir pārāk aprobežots. E. un L., protams, mani
neatbalstīja. Manuprāt, tāda sīkaļa kā L. neaptver draudošās briesmas, bet E. lišķē K. — tāpat kā visi citi kuģa ļaudis godā viņu par karali. Es teicu, ka esmu republikānis, bet viņš bija spiests man pavaicāt, kas tas tāds esot! Šķiet, ka viņš nezina ne bū, ne bē. Lieki būs pieminēt, ka esmu iebāzts vissliktākajā kuģa kajītē, īstā apakšzemes cietuma kamerā, kurpretī Lūsijai vienai pašai atvēlēta vesela istaba uz klāja — salīdzinājumā ar pārējām kuģeļa telpām to pat varētu saukt par skaistu. K. teic, ka tas darīts tāpēc, ka viņa ir meitene. Es pūlējos viņu pārliecināt par Albertas uzskatiem, ka visas šāda veida stulbības meitenes patiesībā tikai pazemo, bet viņš izlikās to neapjēdzam. Gan jau varbūt redzēs, ka saslimšu, ja mani vēl ilgāk turēs šajā caurumā. E. saka — mēs nedrīkstot kurnēt, jo K. arī mītot kopā ar mums, lai būtu vieta L. It kā tāpēc dzīvot nevajadzētu vēl lielākā šaurībā un krietni sliktākos apstākļos. Gandrīz piemirsu minēt, ka te ir arī kāds pelei līdzīgs radījums, kas pret visiem izturas neizsakāmi nekaunīgi. Lai citi samierinās ar tādu, ja grib, bet es viņam drīz iekniebšu astē, ja izteiks savus nopēlumus pret mani. Arī ēdiens nekur neder.»
Jezga starp Jūstesu un Rīpičīpu izcēlās pat ātrāk, nekā varēja gaidīt. Nākamajā dienā pirms pusdienu maltītes, kad citi sēdēja ap galdu gaidīdami (jūras gaiss rosina lielisku ēstgribu), iedrāzās Jūstess, purinādams roku un kliegdams.
— Šitas mazais neģēlis mani gandrīz nomušīja! Es pieprasu, lai viņu ieslēgtu! Es varētu ierosināt pret viņu tiesas darbus, Kaspian. Es varētu pavēlēt, lai tu viņu novāc.
Tajā pašā mirkli parādījās Rīpičīps. Viņš bija izvilcis zobenu un visai nikni saslējis ūsas, taču uzvedās, kā vienmēr, pieklājīgi.
— Izlūdzos jums visiem piedošanu, — viņš teica, — it īpaši viņas augstībai. Ja es būtu zinājis, ka viņš meklēs glābiņu šeitan, pagaidītu piemērotāku laiku viņa pārmācīšanai.
— Apžēliņ, kas tad noticis? — Edmunds noprasīja.
Īstenībā bija noticis tā. Rīpičīps, kam nekad nešķita, ka
kuģis brauktu pietiekami ātri, ar patiku sēdēja uz margām tālu priekšā, tieši pie pūķa galvas, vērdamies uz austrumpuses apvārsni un savā sīkajā balstiņā maigi trallinādams viņam veltīto driādas dziesmiņu. Lai kā kuģis sasvērās, Peļu kungs nekad ne pie kā neturējās un lieliski prata saglabāt līdzsvaru; varbūt to atviegloja garā aste, kas nokarājās lejup uz klāja margu iekšpusi. Visi kuģa ļaudis zināja šo paražu, un jūrniekiem tā patika, jo ikvienam, kas dežurēja, vērojot priekšā jūru, bija ar ko parunāt. Kāpēc tieši Jūstess paslīdēja un grīļodamies un klupdams steberēja visu garo ceļu līdz priekšgalam (viņš vēl nebija iemācījies iet, kuģim šūpojoties), es tā arī neesmu dzirdējis. Varbūt viņš cerēja, ka ieraudzīs zemi, vai varbūt gribēja paklaiņāt pa klāju un kaut ko nospert. Lai kā arī būtu, tiklīdz viņš ieraudzīja nokarājamies garo asti — un tā varēja izskatīties diezgan kārdinoša —, tā iedomājās, ka būtu traki jauki to saķert un aiz tās Rīpičīpu sagriezt ar galvu uz leju, pāris reižu apkārt un tad aizskriet un gardi pasmieties. Sākumā plāns it kā lieliski piepildījās. Pelēns nebija daudz smagāks par krietna lieluma kaķi. Jūstess vienā mirklī atrāva to no margām.
Rīpičīps izskatījās ļoti muļķīgi (tā Jūstess nodomāja) — mazie loceklīši izpletās uz visām pusēm, mute palika vaļā. Tomēr nelaimīgā kārtā Rīpičīps, kas savā mūžā daudzreiz bija cīnījies par paša dzīvību, ne uz mirkli nezaudēja galvu. Arī izmaņu ne. Nav viegli izvilkt zobenu, kad tevi aiz astes griež gaisā uz riņķi, tomēr Rīpičīps to izdarīja. Un nākamais, ko Jūstess izjuta, bija divi sāpīgi dūrieni rokā, un šie dūrieni spieda palaist vaļā peles asti; nākamajā brīdī Pelēns atkal bija uzslējies augšā — kā bumba, kas atlec no klāja, un stāvēja Jūstesam iepretī. Nez kāds briesmīgs, garš, spožs, ass priekšmets, līdzīgs iesmam, vēzējās šurp un turp collas attālumā no zēna vēdera. (Nārnijā peles to neuzskata par sitienu zem jostas vietas, jo diez vai varētu domāt, ka tās vispār spētu pasniegties augstāk.)
— Beidz, —Jūstess, izgrūda, — ej projām! Noliec to verķi nost! Var iziet greizi. Beidz, es saku, pastāstīšu Kaspianam. Pateikšu, lai tev uzliek uzpurni un pašu sasien.
— Kāpēc tad tu nevelc ārā pats savu zobenu, zaķapastala? — Pelēns nopīkstēja. — Velc laukā un cīnies, vai arī es tevi plakaniski vien sadauzīšu zili melnu!
— Man nav zobena, —Jūstess izstomīja. — Es esmu pacifists. Kaušanās mani nepārliecina.
— Vai ar to man jāsaprot, — uz brīdi atvilkdams atpakaļ zobenu un runādams visai bargi, noskaldīja Rīpičīps, — ka tu negrasies dot man gandarījumu?
— Es nezinu, ko tu ar to domā, — teica Jūstess, balstīdams savu roku. —Ja tu nevēlies saprast jokus, tad es par tevi netaisos lauzīt galvu.
— Nu tad saņem šo, — sacīja Rīpičīps, — un šo — mācies uzvesties — un izrādīt cieņu pret bruņinieku un Peli —unPelesasti, —un pie katra teiciena viņš plakaniski iegāza Jūstesam ar ieroci, kas bija izkalts no plāna, smalka, Rūķu rūdīta tērauda un bija tik lokans un dzeļošs kā bērza rīkste. Jūstess (protams) apmeklēja skolu, kur miesassodus nepielietoja, tāpēc šādas izjūtas viņam bija gluži svešas. Šī iemesla dēļ, par spīti tam, ka viņš nemācēja staigāt pa klāju, tajā brīdī lielībniekam nevajadzēja pat minūti laika, lai pazustu no kuģa priekšgala, noskrietu līdz klāja otram galam un iedrāztos pa kajītes durvīm. Rīpičīps, aizsvilies dusmās, joņoja viņam pa pēdām. Jūstesam katrā ziņā likās, ka līdzīgi liesmai dedzina ne vien rapieris, bet arī pats atriebējs. Tā vien šķita, ka pakaļdzīšanās tuvojas kā ugunsgrēka liesmas.
Kad Jūstess noprata, ka visi nopietni izturas pret domu par divkauju, un izdzirdēja Kaspiana piedāvājumu aizdot viņam zobenu, kā arī Driniana un Edmunda pārrunas par vajadzību kaut kā līdzsvarot spēkus, jo Jūstess taču esot daudz lielāks par Rīpičīpu un tāpēc Pelēnam būtu jāpiešķir kaut kādas priekšrocības, —tad nokārtot jautājumu izdevās gluži viegli. Jūstess negribīgi atvainojās un devās līdzi Lūsijai, lai notīrītu un apsaitētu viņa roku. Pēc tam viņš, uzmanīgi pagriezdamies uz sāniem, ielīda savā guļvietā.
Trešā nodaļa Vientuļās salas
— Redzeslokā zeme, — nokliedzās virs kuģa novērošanas punktā.
Lūsija, kas kuģa pakaļgalā bija runājusies ar Rainsu, aši notipināja pa slietnēm un skriešus metās uz priekšu. Drinians ar Rīpičīpu jau atradās tur. Rīts bija pavēss, debesis — ļoti bālas, bet jūra pavisam tumšzila ar mazām, baltām viļņu cepurītēm, un netālu no kuģa labās puses borta varēja saredzēt Felimetu, tuvāko no Vientuļajām salām. Tā izskatījās līdzīga jūrā iemestam lēzenam, zaļam pakalnam, un aiz tās mazliet tālāk iznira otrās salu māsas Dūrnas pelēcīgās nogāzes.
— Tā pati vecā Felimeta! Tā pati vecā Dūrna! — iesaucās Lūsija, sasizdama plaukstas. — Ai, Edmund, cik ilgs laiks īsti pagājis, kopš mēs tās pēdējo reizi redzējām!
—Nekad neesmu sapratis, kāpēc tās pieder Nārnijai, — prātoja Kaspians. — Vai tās iekaroja Visaugstākais karalis Pīters?
— Nu nē, — atteica Edmunds. — Tās piederēja nārniešiem jau pirms mūsu laika — Baltās Raganas valdīšanas gados.
(Starp citu, vēl nekad neesmu dzirdējis, kā šīs tālās salas nonākušas Nārnijas kroņa pakļautībā; ja jebkad to uzzināšu un šis stāsts liksies interesants, varbūt iekļaušu to kādā citā grāmatā.)
— Sir, vai izmetīsim te enkuru? —vaicāja Drinians.
— Pēc manām domām, Felimetā nav vērts apstāties, — sacīja Edmunds. — Mūsu laikā tā bija gandrīz pilnīgi neapdzīvota, un izskatās, ka tagad arī tur nekas nav mainījies. Cilvēki galvenokārt dzīvoja Dūrnā, un kāds pulciņš arī Avrā — tā ir trešā sala, patlaban nav vēl redzama. Felimetā mēdza ganīt vienīgi aitas.
— Tad mums laikam vajadzēs apbraukt apkārt šim zemesragam, — sacīja Drinians, — un izkāpt Dūrnā. Tas nozīmē, ka nāksies airēt.
— Žēl, ka mēs neiegriezāmies Felimetā, — teica Lūsija. — Man tā gribētos pa to paieties. Tā šķita tik vientulīga — bet tāda jauki vientulīga, visa apaugusi ar zāli un āboliņu — un vēl tāds brīnišķīgs jūras gaiss…
— Man arī patlaban gribētos izlocīt kājas, — atzinās Kaspians. — Paklausieties, ko es teikšu. Kāpēc lai mēs neaizbrauktu laivā līdz Felimetai, tad aizsūtītu to atpakaļ pie «Rītausmas ceļinieka», paši šķērsotu salu, bet kuģim liktu, lai apbrauc ap ragu un sagaida mūs otrā pusē. Kā jums šķiet?
Ja Kaspianam toreiz būtu bijusi tā pieredze, ko viņš vēlāk iemantoja ceļojuma laikā, viņš šādu priekšlikumu neizteiktu, taču padaban tas šķita lielisks. —Vai, darīsim gan tā, — lūdzās Lūsija.
— Tu nāksi līdzi, vai ne? — Kaspians uzrunāja Jūstesu, kas ar apsaitētu roku bija parādījies uz klāja.
— Darīsim visu, lai tiktu prom no šīs nolādētās tupeles, — atrūca Jūstess.
— Nolādētās tupeles? — brīnījās Drinians. — Kā tu to domā?
— Civilizētā valstī — un es no tādas nāku, — atcirta
Jūstess, — kuģi ir tik lieli, ka tad, kad cilvēks ir iekšā, viņš nemaz nejūt, ka brauc pa jūru.
— Tādā gadījumā tikpat labi tu varētu palikt krastā, — sacīja Kaspians. —Vai liksi matrožiem ielaist ūdenī laivu, Drinian?
Karalis, Pelēns, abi Pevensiju bērni un Jūstess iekāpa laivā un tika aizvesti uz Felimetas liedagu. Kad viņi bija izkāpuši krastā un laiva airējās projām, palicēji pagriezās un palūkojās apkārt. Viņi jutās pārsteigti, redzot, cik mazs izskatās «Rītausmas ceļinieks».
Lūsijai, protams, bija basas kājas, jo, no rīta peldoties, viņa bija nometusi kurpes, taču, ja grasās iet pa mīkstu kūdrzemi, tad basas kājas nekādas grūtības nesagādā. Bija brīnišķīgi atkal atrasties krastā, ieelpot zetnes un gaisa smaržu pat tad, ja sākumā pamats zem kājām šķiet šūpojamies augšup un lejup — tā parasti notiek, ja cilvēks kādu laiku pabijis uz kuģa. Te bija daudz siltāks nekā uz klāja, un, šķērsojot piekrasti, Lūsijai likās, ka smiltis glaužas pie kājām īpaši tīkami. Debesīs dzirdēja cīruļa treļļus.
Viņi pagriezās uz iekšzemi un devās augšup pa diezgan stāvu, kaut arī nelielu pakalnu. Nonākuši virsotnē, visi, protams, palūkojās atpakaļ un ieraudzīja «Rītausmas ceļinieku», kurš, līdzīgi lielam, vizošam kukainim, lēni airējās uz ziemeļrietumiem. Tad viņi pārgāja pāri kalna korei un kuģi vairs nevarēja saskatīt.
Nu priekšā pletās Dūrna, kuru no Felimetas šķīra apmēram jūdzi plats kanāls; pa kreisi aiz tās atradās Avra. Labi saskatāma bija mazā, baltā Nerouheivenas pilsētiņa Dūrnas piekrastē.
— Ei! Kas tas? — pēkšņi ievaicājās Edmunds.
Zaļajā ielejā, uz kuru viņi devās lejup pa nogāzi, zem
koka sēdēja seši septiņi pēc izskata rupji, bruņoti tēvaiņi.
— Nesakiet, kas mēs esam, — brīdināja Kaspians.
— Bet, jūsu majestāte, kāpēc, lūdzu, ne, — iebilda Rīpičīps, kas bija piekritis doties uz priekšu, sēžot Lūsijai uz pleca.
— Man tikko kā iešāvās prātā, — Kaspians paskaidroja, — ka te ļaudis droši vien ilgu laiku neko par Nārniju nav dzirdējuši. Pilnīgi iespējams, ka viņi joprojām neatzīst mūsu virskundzību. Tādā gadījumā, atklājot, ka esmu karalis, mēs varētu iekulties briesmās.
— Sir, mums ir zobeni, — Rīpičīps pretojās.
— Jā, Rīp, es zinu, ka mums tie ir, — teica Kaspians. — Bet, ja runa būs par triju salu atgūšanu, tad es uzskatu, ka labāk būtu te ierasties ar krietni lielāku armiju.
Patlaban viņi jau bija pienākuši ļoti tuvu svešiniekiem, no kuriem viens — liela auguma melnmatains vīrs — izsaucās: — Labs rīts jums!
— Rīts lai arī jums labs! — atteica Kaspians. — Vai Vientuļajās salās joprojām ir gubernators?
— Skaidrs, ka ir, — vīrs atbildēja. — Gubernators Gampess.
— Viņa Turība ir Nerouheivenā. Bet jūs palieciet pie mums un iedzeriet kādu glāzīti.
Kaspians viņam pateicās, lai gan jaunā paziņas izskats lāgā nepatika ne jaunajam karalim, ne pārējiem. Tomēr visi apsēdās, bet, tikko paspēja pacelt glāzes pie lūpām, kad melnmatainais pamāja saviem biedriem un zibensātrumā visi pieci viesi jau atradās spēcīgu roku tvērienā. Mirkli viņi pretojās, taču visas priekšrocības bija otro pusē, un drīz vien atnācēji tika atbruņoti, viņu rokas adauztas uz muguras un sasietas — vienīgais izņēmums bija Rīpičīps, kurš, nikni laizdams darbā zobenu, centās izlocīties no sava gūstītāja.
— Teks, uzmanies ar to zvēru, — brīdināja bandas vadonis. — Skaties, lai viņu nesavainotu. Es nebrīnītos, ja tieši par viņu maksātu visaugstāko cenu.
— Gļēvuli! Neģēli! —pīkstēja Rīpičīps. —Atdod manu zobenu un atbrīvo ķepas, ja nebaidies.
— Ha! — nokliedza vergu tirgotājs (jo tas viņš bija).
— Tas spoks prot runāt! Tas nu gan man nebūtu ienācis prātā. Lai velns par mazu zēnu paliek, ja es iekasēju par viņu mazāk par divsimt pusmēnešiem. ( Kalormenas pusmēness, kas šajā apkaimē ir visparastākā nauda, atbilst apmēram vienai trešdaļai angļu mārciņas.)
— Ak tad re, kas jūs esat, — noteica Kaspians.
— Laupāt cilvēkus un pārdodat kā vergus. Droši vien ar to lepojaties.
— Nu, nu, ne tik šerpi, — uzsauca vergu tirgotājs.
— Nebrūķē lielu muti! Jo mierīgāk uzvedīsies, jo gludāk viss noritēs. Es nedaru to aiz patikšanas. Man jāpelna dienišķā maize tāpat kā citiem.
— Kurp jūs mūs vedīsiet? — ar grūtībām izstostīja Lūsija.
— Uz Nerouheivenu, — atteica vergu tirgotājs. — Rīt tur būs tirgus.
— Vai tur ir britu konsuls? — noprasīja Jūstess.
— Kas tas par zvēru? — atcirta vīrietis.
Taču, negaidīdams, līdz Jūstess sāk gari un plaši paskaidrot, vergu tirgotājs bez liekām runām noskaldīja:
— Labāk beidz reiz tarkšķēt. Tā Pele jau murkšķ vienā gabalā, bet šitas gvelž par deviņiem mēmiem. Laižamies ceļā, biedrīši!
Četrus cilvēkbērnus sasaistīja kopā ar virvēm — ne nu gluži nežēlīgi, tomēr tā, lai neaizmūk, un lika viņiem iet lejā uz piekrasti. Rīpičīpu nesa rokās. Viņš bija beidzis kost, jo nesējs piedraudēja aizsiet viņam muti, bet sakāmā taču bija daudz, un Lūsija no tiesas brīnījās, kā šis cilvēks var ciest, ka viņu nodēvē tādos vārdos, kādos Pelēns nodēvēja vergu tirgotāju. Tomēr vergu tirgotājs ne vien
neko neiebilda, bet tikai mudināja: — Turpini vien, — ikreiz, kad Rīpičīps apklusa, lai ievilktu elpu. Reizēm bandīts piebilda: —Tas ir tikpat kā teātris, —vai: —Tīrie brīnumi, gandrīz vai vedas domāt, ka viņš saprot, ko saka! Vai tieši kāds no jums četriem to iedzinis viņam paurī? — Tas tik ļoti saniknoja Rīpičīpu, ka galu galā vārdu gūzma, ko viņš gribēja izgrūzt vienā paņēmienā, gandrīz aizrāva elpu un Pelēns apklusa.
Nokļuvuši lejā, pludmalē, iepretī Dūrnai, viņi ieraudzīja nelielu ciematiņu un piekrastē uzstumtu laivu kuģa komandas pārvadāšanai, bet nedaudz tālāk — netīru, ar kaut ko notašķītu kuģi.
— Nu, jaunieši, — teica vergu tirgotājs, — tagad visas muļķības pie malas, tad nebūs par ko vēkšķēt. Visi uz klāja!
Šajā brīdī no kāda namiņa (manuprāt, krodziņa) iznāca kāds glīts, bārdains vīrs, kas uzsauca:
— A, Pags! Vēl kādas no parastajām precēm?
Vergu tirgotājs, kura vārds acīmredzot bija Pags, visai
zemu paklanījās un pieglaimīgā balsī atteica: — Jā gan, milord.
— Cik tu prasi par šo jaunekli? — vaicāja svešinieks, norādīdams uz Kaspianu.
—Ā, —iesaucās Pags, —es zināju, ka milords izvēlēsies labāko. Nav ko censties apkrāpt milordu ar otrās šķiras preci. Rau še, uz šito puiku es pats esmu metis acis. Man viņš nudie' iepatikās, kad es saku. Man tak ir tik mīksta sirds, ka nudie' nevajadzēja ķerties pie tāda amata. Bet, ja nu ir tāds pircējs kā milords…
— Pasaki, cik tu prasi, maita tāds! — lords bargi uzsauca. — Vai tev liekas, ka man gribas klausīties melus par to tavu neģēlīgo amatu?
— Milord, trīssimt pusmēnešu — tikai jums es atdodu par tādu cenu, citam…
— Es tev došu pusotru simtu.
— Vai dieniņ, lūdzami, lūdzami, — iejaucās Lūsija. — Lai ko jūs darītu, nešķiriet mūs. Jūs nezināt… —Bet tad viņa apklusa, jo redzēja, ka Kaspians pat vēl tagad negrib, lai kāds kaut ko zinātu.
— Tātad simt piecdesmit, — teica lords. —Ja runa ir par tevi, jaunuvīt, man žēl, bet nopirkt jūs visus nav manos spēkos. Atraisi virvi manam zēnam, Pag! Un pieraugi — kamēr šie pārējie paliek tavās rokās, izturies pret viņiem labi, citādi dabūsi rūgti nožēlot.
— Nu ziniet! — Pags iesaucās. — Kas jebkad dzirdējis, ka cits manas branžas tirgonis izturējies pret savu mantu tik labi kā es? Ko? Es tak ar viņiem apejos kā ar paša bērniem.
— Varbūt arī, ka tā ir, — otrs bargā balsī atteica.
Nu bija pienācis briesmīgais mirklis. Kaspianam atraisīja
virves, un viņa jaunais saimnieks sacīja: — Iesim pa šo ceļu, puis, — un Lūsija sāka rūgti raudāt, un Edmunda seja kļuva pilnīgi neizteiksmīga. Kaspians pameta atpakaļ pār plecu skatienu un uzsauca: — Neskumstiet! Esmu pārliecināts, ka beigās viss būs labi. Uz redzi!
— Nu, jaunkundzīt,—Pags sacīja. —Nesāc uztraukties un nesabojā savu izskatu — rīt tak tirgus diena. Esi laba meitene, tad tev nebūs par ko bingāt, vai skaidrs?
Tad laivu ar viņiem aizairēja uz vergu kuģi un viņus noveda lejā — garā, patumšā un diezgan netīrā telpā, kur jau atradās daudz citu nelaimīgu cietumnieku, jo Pags, protams, bija pirāts, kurš tikko kā atgriezies no brauciena pa salām, kur bija vaņģojis visus, ko vien spēja savaņģot. Neviens pazīstams cilvēks bērniem gūstekņu vidū neatradās; saķerti lielākoties bija galmieši un terebintieši. Tā nu viņi tur sēdēja salmos un prātoja, kas gan notiek ar Kaspianu, kā arī pūlējās apturēt Jūstesa runas plūdus, no kuriem varēja saprast, ka vainīgi ir visi, tikai ne viņš.
Pa to laiku Kaspians pārdzīvoja daudz interesantākus brīžus. Pircējs aizveda viņu pa nelielu taku starp divām ciemata mājām uz tukšu laukumu aiz ciemata. Tad šis cilvēks pagriezās ar seju pret Kaspianu.
— No manis tev, zēn, nav jābaidās, —viņš sacīja. — Es izturēšos pret tevi labi. Iemesls, kāpēc es tevi nopirku, bija tava seja. Tu man kādu atgādini.
— Milord, vai drīkstu pavaicāt — ko īsti? — Kaspians jautāja.
— Tu atgādini manu valdnieku, Nārnijas karali Kaspianu.
Tad Kaspians nosprieda pārcirst mezglu vienā vēzienā.
— Milord, viņš atteica, — es esmu jūsu valdnieks. Es esmu Nārnijas karalis Kaspians.
— Tu nu atļaujies lielu vaļību, — otrs attrauca. — Kā lai es zinu, ka tu runā taisnību?
— Pirmkārt, pēc manas sejas vaibstiem, — sacīja Kaspians. — Otrkārt, tāpēc, ka es viegli varu uzminēt, kas jūs pats esat. Jūs esat viens no septiņiem Nārnijas augstmaņiem, kurus mans tēvocis Mirazs aizsūtīja pāri jūrai un kurus es esmu ieradies sameklēt, proti, jūs esat vai nu Argozs, Bērns, Oktāzians, Restimārs, Mavramorns vai, vai… pārējo vārdus esmu aizmirsis. Un beidzot — ja jūs, milord, aizdosiet man savu zobenu, es godīgā cīņā ar jebkuru vīru darbos pierādīšu, ka esmu Kaspiana dēls Kaspians, Nārnijas likumīgais valdnieks, Kēras Paravelas īpašnieks un Vientuļo salu imperators.
— Pie visiem svētiem, — izsaucās vīrietis, — tā ir viņa tēva balss, un tas ir arī tēva runasveids. Mans senjor… jūsu augstība… — un viņš klajajā laukā nometās uz ceļgala un noskūpstīja sava valdnieka roku.
—Nauda, ko jūs, milord, izdevāt manas personas izpirkšanai, tiks atmaksāta no valsts kases, — piebilda Kaspians.
— Tā vēl neatrodas Paga makā, sir, — paskaidroja lords Bērns, jo tas bija viņš. — Un es esmu pārliecināts, ka tā tur arī nenonāks. Esmu mēģinājis simtiem reižu piedabūt viņa Turību, šejienes gubernatoru, pārtraukt šos neģēlīgos darījumus ar cilvēkiem.
— Milord Bērn, — sacīja Kaspians, — mums jāparunā par šo salu statusu. Taču vispirms pastāstiet, milord, ko pats esat pārdzīvojis.
— Daudz ko stāstīt jau nav, sir. Kopā ar saviem sešiem biedriem es nokļuvu līdz šīm salām, iemīlējos kādā no šejienes meitenēm un sapratu, ka jūra man ir līdz kaklam. Turklāt, kamēr valsts vadības grožus rokās turēja jūsu augstības tēvocis, Nārnijā atgriezties nebija jēgas. Tā nu es apprecējos un kopš tā laika esmu dzīvojis te.
— Un kāds ir gubernators, šis Gampess? Vai viņš joprojām atzīst Nārnijas karali par savu valdnieku?
— Vārdos — jā… Viss tiek darīts karaļa vārdā. Tomēr viņš pārāk nepriecātos, redzot, ka pie viņa ierodas īsts, dzīvs Nārnijas karalis. Un, ja jūsu augstība nostātos viņa priekšā viens un neapbruņots, viņš jau nu gan nenoliegtu savu lojalitāti, taču izliktos, ka jums netic. Jūsu gaišības dzīvība būtu briesmās. Kāda šajos ūdeņos ir jūsu augstības pavadonība?
— Padaban ap ragu brauc mans kuģis, — teica Kaspians. — Ja nonāktu līdz sadursmei, manā rīcībā būtu ap trīsdesmit bruņotu vīru. Vai man nevajadzētu pavēlēt kuģim iebraukt ostā, uzbrukt Pagam un atbrīvot manus draugus, ko viņš tur gūstā?
— Es to neieteiktu, — Bērns sacīja. — Tiklīdz izceltos sadursme, no Nerouheivenas izbrauktu divi trīs kuģi, lai glābtu Pagu. Jūsu augstībai jāizliekas, ka jūsu rīcībā ir lielāki spēki, nekā ir patiesībā, un jāiebiedē viņi ar karaļa vārdu. Līdz patiesai kaujai nedrīkst nonākt. Gampess ir gļēvulis, un viņu var iebiedēt.
Vēl kādu brīdi parunājušies, Kaspians un Bērns nogāja lejā liedagā mazliet uz austrumiem no ciemata, un tur Kaspians ļāva atskanēt savam ragam. (Viņam nebija līdzi lielā Nārnijas burvju raga, karalienes Sjūzenas raga, to viņš bija atstājis mājās reģentam Trampkinam, lai tas būtu viņa rīcībā, ja karaļa prombūtnē valsti piemeklētu kaut kas ārkārtējs.) Drinians, kas, vērojot jūru, gaidīja signālu, tūlīt atpazina tā skaņu, un «Rītausmas ceļinieks» piebrauca tuvāk krastam. Atkal tika nolaista laiva, un pēc īsa brīža Kaspians ar lordu Bērnu jau atradās uz klāja un paskaidroja radušos stāvokli Drinianam. Viņš, tāpat kā iepriekš
Kaspians, «Rītausmas ceļinieku» gribēja tūdaļ piestūrēt līdzās vergu tirgotāju kuģim un uzkāpt uz tā, taču Bērns atkārtoja iepriekšsacītos iebildumus.
— Stūrējiet tieši pa šo kanālu, kapteini, — Bērns sacīja, — un tad apkārt zemesragam uz Avru, kur atrodas mans īpašums. Tomēr vispirms uzvelciet mastā karaļa standartu, izkariniet visus vairogus un izvietojiet, cik vien iespējams, lielāku skaitu vīru uz masta paaugstinājuma. Un apmēram piecu bultas šāvienu attālumā no šejienes, kad priekšgals jau šķels atklāto jūru, ātri noraidiet dažus signālus.
— Signālus? Kam tad? — brīnījās Drinians.
— Nu taču visiem tiem kuģiem, kuru mums nav, bet kuri mums, pēc Gampesa domām, tikpat labi varētu būt.
— A, sapratu, — noteica Drinians, rokas berzēdams.
— Un viņi mūsu signālus nolasīs. Ko man raidīt? Visai flotei braukt ap Avras dienvidu galu un sapulcēties pie…
— … Bērnstedas, — teikumu pabeidza lords Bērns.
— Tā būs lieliska pavēle. Ja jums būtu kādi kuģi, tad no Nerouheivenas to karavāna nebūtu redzama.
Kaspians skuma, ka citiem jānīkst gūstā uz Paga vergu kuģa, tomēr pašam pret savu gribu atlikusī dienas daļa noritēja ļoti tīkami. Vēlā pēcpusdienā (jo, lai nokļūtu no vienas vietas otrā, vajadzēja airēt), pagriezuši stūri pa labi, apmezdami loku ap Dūrnas ziemeļaustrumu galu un turpinādami ceļu tālāk gar Avru, viņi iebrauca salas dienvidkrastā, labā ostā, kur līdz pašai ūdens malai lejup stiepās Bērna skaisto zemju nogāzes. Bērna ļaudis, no kuriem laba daļa bija strādājuši tīrumos, visi izrādījās brīvi cilvēki un pati lēņu muiža —jauka, plaukstoša saimniecība. Visi izkāpa krastā un tapa karaliski pacienāti mājā ar pīlāriem un pazemu jumtu. No tās varēja pārredzēt līci. Bērns, viņa laipnā sieva un jautrās meitas visus labi pamieloja. Taču, kad satumsa, Bērns aizsūtīja kādu vīru ar laivu uz Dūrnu, lai tiktu veikti daži priekšdarbi (viņš neteica, kādi) nākamajai dienai.
Ceturta nodaļa Ko Kaspians te darīja
Nākamajā rītā lords Bērns pamodināja savus viesus agri un pēc brokastīm lūdza, lai Kaspians visiem vīriem liek ieģērbties no galvas līdz kājām bruņās. — Un pats galvenais, —viņš piebilda, —lai viss būtu tīrs un kārtīgs, itin kā liela kara starp augstiem karaļiem pirmās kaujas rītā, un šajā karā šķietami noraudzītos visa pasaule. — Tā arī izdarīja, un pēc tam trijās laivās Kaspians ar saviem vīriem un Bērns ar dažiem savējiem devās uz Nerouheivenu. Karaļa laivas pakaļgalā plīvoja viņa standarts, un viņam līdzi brauca taurētājs.
Kad viņi sasniedza Nerouheivenas kuģu piestātni, Kaspians ieraudzīja, ka viņus sagaidīt sapulcējies krietni liels ļaužu bars. — Tāpēc jau es vakar aizsūtīju ziņu, — paskaidroja Bērns. — Tie visi ir mani draugi un godīgi cilvēki.
Un, tiklīdz Kaspians izkāpa krastā, pūlis sāka urravot un saukt: — Nārnija! Nārnija! Lai dzīvo karalis! — Tajā pašā brīdī — arī par to varēja pateikties Bērna sūtņiem — daudzās pilsētas daļās ieskandējās zvani. Tad Kaspians lika nostāties priekšā karognesējam ar karaļa standartu, sākt pūst taures un visiem pārējiem izvilkt no makstīm zobenus un ar svinīgām, bet reizē arī līksmām sejām soļot pa ielu tā, ka tā drebētu un trīcētu. Vīru bruņas mirdzēja (jo rīts bija saulains), tā ka ilgi šajā spožumā bija grūd noskatīties. Sākumā vienīgie ļaudis, kas sveica atbraucējus, bija Bērna vēstnešu apziņotie iedzīvotāji, kuri zināja, kas notiek, un
vēlējās, lai tas notiktu. Taču tad piebiedrojās visi mazie bērni, jo viņiem patika gājieni un viņi tos bija redzējuši ļoti reti. Tad pievienojās visi skolēni, jo tiem ari patika gājieni un viņi noprata — jo lielāks būs troksnis un drūzma, jo mazāk ticams, ka šajā rītā notiks mācības. Pēc tam pa logiem un durvīm galvas izbāza vecās sievietes un sāka mēļot un sveikt atnācējus, jo to priekšgalā gāja kāds karalis, un kas gan ir gubernators salīdzinājumā ar karali? Šā paša iemesla dēļ iečalojās arī jaunuves, turklāt viņām patika arī Kaspians, Drinians un pārējie glītie jaunekļi. Un visbeidzot ieradās arī jaunie vīrieši, lai redzētu, ko tik ļoti apbrīno jaunās sievietes, un tad, kad Kaspians pienāca pie pils vārtiem, gavilēja gandrīz visa pilsēta, un Gampess, kas kvernēja pilī, nelietderīgi nīkdams un jaukdamies pa rēķiniem, formulāriem, likumiem un noteikumiem, šo troksni dzirdēja.
Pie pils vārtiem Kaspiana muzikants skaļi notaurēja un nokliedzās: —Atvērt vārtus Nārnijas karalim, kas ieradies vizītē pie sava uzdcamā un sirdsmīļotā apakšnieka, Vientuļo salu gubernatora! — Tajos laikos uz salām visu darīja nevīžīgi un lempīgi. Atvērās tikai mazās sānu durtiņas, un pa tām iznāca sapinkojies cilvēks, kam galvā bija nevis bruņucepure, bet veca, netīra mice un rokā sarūsējis pīķis. Ieraudzījis spožās bruņās tērptos stāvus, viņš samirkšķināja acis. — Viņ' Turb' ni-pi-ņam, — viņš nopurpināja (tam vajadzēja nozīmēt: «Viņa Turība nepieņem»). —Nikād's sarun's bes pi-teikšan. Run't var tik starp deviņ' un desmit pēc puzdin otr'sezdin ikmēnes!
— Noņem cepuri Nārnijas vīru priekšā, tu, suns, — nodārdināja lords Bērns un gāza rupeklim ar cimdoto roku tā, ka mice nolidoja zemē.
— Teit'n? Kas te dar's? — iesāka durvju sargs, taču neviens nepievērsa viņam uzmanību. Divi Kaspiana vīri iegāja pa durtiņām iekšā un, kādu brīdi padarbojušies ap bultām un aizvirtņiem (jo visi bija sarūsējuši), plaši atvēra abas vārtu puses. Karalis ar pavadoņiem iesoļoja pagalmā. Te salasījās pulciņš gubernatora apsargu un klupdami krizdami pa dažādām durvīm izmetās ārā vēl vairāki vīri (gandrīz visi slaucīdami mutes). Kaut gan viņu bruņas bija apkaunojošā stāvoklī, tie, ja zinātu, kas notiek, kāda virsnieka vadībā varbūt būtu uzsākuši cīniņu — tāpēc šis mirklis bija bīstams. Kaspians nedeva viņiem laiku pārdomām.
— Kurš ir jūsu kapteinis? — viņš noprasīja.
— Lielākā vai mazākā mērā es, ja jūs apjēdzat, ko es gribu teikt, — sacīja gurdena, bet švītīga izskata jauns puisis, kam bruņu vispār nebija.
— Mēs vēlamies, — sacīja Kaspians, — lai mūsu karaliskā vizitācija mūsu valstij piederošajās Vientuļajās salās būtu, ja iespējams, priecīgs notikums, nevis bieds mūsu lojālajiem pavalstniekiem. Ja tas tā nebūtu, tad man būtu kaut kas sakāms par jūsu apsargu bruņām un ieročiem. Šoreiz, lai būtu kā būdams, es jums piedodu. Lieciet atvērt mucu vīna, lai jūsu vīri var iedzert uz mūsu veselību, taču rīt pusdienlaikā mēs vēlamies viņus redzēt šeit, šinī pagalmā, nevis klaidoņu, bet karavīru izskatā. Parūpējieties par to vai arī izpelnīsieties no mums dziļu nosodījumu. Kapteinis nožāvājās, taču Bērns nekavējoties uzkliedza: — Karalim trīsreiz «urā»! — un kareivji, kas nebija palaiduši gar
ausim vīna mucas pieminēšanu, pat ja arī neko citu nesaprata, pievienojās saucienam. Kaspians pavēlēja lielākajai daļai paša vīru palikt pagalmā. Viņš pats kopā ar Bērnu un Drinianu, kā arī četriem citiem iegāja hallē.
Tālajā galā kopā ar vairākiem sekretāriem pie galda sēdēja viņa Turība, Vientuļo salu gubernators. Gampess bija īdzīga paskata vīrs ar kādreiz sarkaniem, tagad jau gandrīz pilnīgi sirmiem matiem. Kad svešinieki ienāca, viņš pacēla acis un tad atkal pievērsa skatienu saviem papīriem un, kā jau pieradis, noskaldīja: — Iepriekš nepieteiktas sarunas notiek tikai no deviņiem līdz desmitiem vakarā katru otro sestdienu.
Kaspians pamāja Bērnam un pagāja malā. Bērns ar Drinianu paspēra soli uz priekšu, un katrs satvēra savu galda galu. Viņi to pacēla un aizlingoja uz vienu halles
pusi, kurtas apvēlās —vēstulēm, dosjē, tintnīcām, spalvaskātiem, zīmogiem un dokumentiem aizlidojot uz visām pusēm. Tad, ne rupji, bet stingri, it kā roku vietā viņiem būtu metāla knaibles, izrāva Gampesu no krēsla un nosēdināja apmēram četru pēdu attālumā tam iepretī. Kaspians nekavējoties ieņēma gubernatora vietu un uz ceļgaliem uzlika kailu zobenu.
— Milord, — pievērsis ciešu skatienu Gampesam, — viņš sacīja, —jūs mūs neapsveicāt gluži tā, kā mēs gaidījām. Es esmu Nārnijas karalis.
— Sarakstē nekas tāds nav manīts, — atrūca gubernators, — protokolos arī ne. Nekas tamlīdzīgs mums nav ziņots. Viss ačgārni. Labprāt iepazīšos ar jebkuru iesniegumu…
—Un mēs šeit esam ieradušies, lai ievāktu ziņas, kā jūsu Turība pilda savus pienākumus, — Kaspians turpināja. — Ir divi fakti, par kuriem es prasu īpašus paskaidrojumus. Pirmais, ka apmēram simt piecdesmit gadu laikā Nārnijas kronis nav saņēmis no salām pienācīgās nodevas.
— Šis jautājums būtu jāizskata nākamajā mēnesī Padomes sēdē, — teica Gampess. —Ja kāds pieprasīs, lai nodibina komisiju, kas nākamā gada pirmajā sanāksmē ziņotu par salu finansiālo vēsturi, tad…
— Mūsu likumos ir arī pilnīgi skaidri noteikts, — turpināja Kaspians, — ka gadījumos, kad nodevas netiek maksātas, viss parāds jāatlīdzina Vientuļo salu gubernatoram no savas kabatas.
To dzirdot, Gampess notiekošajam sāka pievērst patiesu uzmanību. — Par to nu nevar būt nekādas runas, — viņš sacīja. —Tas ir ekonomiski neiespējami… ē… jūsu augstība droši vien joko.
Viņš apsvēra, vai būtu iespējams no šiem nelūgtajiem viesiem tikt vaļā. Būtu Gampess zinājis, ka Kaspianam līdzi ir tikai viens kuģis un viena kuģa komanda, viņš kādu brītiņu pabārstītu glaimīgus vārdus cerībā, ka naktī viņus visus varēs ielenkt un nogalināt. Taču vakar viņš bija redzējis pa jūras šaurumu braucam karakuģi un vērojis, kā tas (kā viņam šķita) signalizē saviem apsardzes kuģiem. Tobrīd viņš nebija zinājis, ka tas ir karaļa kuģis, jo vējš nebija tik stiprs, lai uzplandītu karaļa standartu un kļūtu redzams zelta lauva, tāpēc Gampess bija gaidījis, kā notikumi risināsies turpmāk. Tagad viņam likās, ka Bērnstedā Kaspianam ir vesela flote. Gampess savu mūžu nevarēja iedomāties, ka atrastos kāds, kas varētu ierasties Nerouheivenā, lai ar mazāk nekā piecdesmit vīriem pakļautu salas. Viņam pašam kaut kas tamlīdzīgs, protams, neienāktu ne prātā.
— Otrkārt, — Kaspians atsāka, — es vēlos zināt, kāpēc jūs — pretēji mūsu valsts senajām paražām un rīcības veidam — šeit esat pieļāvis neģēlīgās un cilvēku ciltij nepiedienīgās vergu tirdzniecības attīstību.
— Tas ir nepieciešami un neizbēgami, — atrunājās viņa Turība. — Varat man ticēt, ka tā ir būtiska iezīme salu ekonomiskajā attīstībā. No tās ir atkarīga mūsu pašreizējā labklājības līmeņa straujā celšanās.
— Kāds jums labums no vergiem?
— Mēs tos eksportējam, jūsu augstība. Galvenokārt mēs vergus pārdodam kalormeniem, bet mums ir arī citi tirgi. Te ir liels šīs tirdzniecības centrs.
— Ci tiem vārdiem sakot, —Kaspians secināja, —jums tie nav vajadzīgi. Sakiet, vai ir arī vēl kāds cits nolūks, vai arī jūs vienīgi pildāt kabatas ar naudu tādiem vīriem kā Pags?
—Tā kā jūs, augstība, esat gados jauns, —viņu pamācīja Gampess, veltīdams Kaspianam tēvišķīgu smaidu, — tad diez vai spējat izprast ar šo nodarbību saistīto tautsaimniecisko problēmu. Man ir statistikas dati, man ir diagrammas, man ir…
— Lai arī cik gados jauns es būtu, — atcirta Kaspians, — manuprāt, vergu tirdzniecības būtību es saprotu tikpat labi kā jūsu Turība. Un es neredzu, ka tā bagātinātu salas ar gaļu, maizi, alu, kokmateriāliem, kāpostiem, grāmatām, mūzikas instrumentiem, zirgiem, bruņojumu vai ko citu, kam piemistu kāda vērtība. Taču vienalga — tāda būtu vai nebūtu — šis tirdzniecības veids jāpārtrauc.
— Tas tak nozīmētu pulksteņa rādītājus pagriezt atpakaļ, — noelsās gubernators. — Vai jūs galīgi neapjēdzat, kas ir progress un attīstība?
— Es jūsu nosaukto parādību «aizmetņus» jau esmu redzējis,—Kaspians sacīja. —Nārnijā to dēvē par «pūšanas procesu». Vergu tirdzniecība ir jāaptur.
— Es tādu atbildību nevaru uzņemties, — sacīja Gampess.
— Lieliski, — atteica Kaspians, — mēs jūs atbrīvojam no amata. Milord Bērn, nāciet šurp! —Un, pirms Gampess paspēja apjēgt, kas notiek, Bērns Kaspiana priekšā nometās uz ceļgala, Kaspians viņa saliktās rokas saņēma savās plaukstās, un Bērns nodeva zvērestu, ka pārvaldīs Vientuļās salas saskaņā ar Nārnijas senajām paražām, tiesībām, rīcību un likumiem. Tad Kaspians pavēstīja: — Pēc manām domām, pietiks noņemties ar gubernatoriem. —To teicis, viņš iecēla Bērnu Vientuļo salu hercoga kārtā.
— Ja runa ir par jums, milord, — viņš sacīja Gampesam, — es atbrīvoju jūs no nodokļu parāda. Taču rīt līdz pusdienlaikam jums ar savējiem jāizvācas no pils, kas turpmāk būs hercoga rezidence.
— Paklausieties, tas viss ir ļoti jauki, — iebilda kāds no Gampesa sekretāriem, — tomēr varbūt jūs, kungi, beigsiet tēlot šos kumēdiņus un mēs nodarīsim nelielu darbiņu. Jautājuma būtība patiesībā ir…
— Jautājuma būtība ir, — iestarpināja hercogs, —vai jūs ar saviem pakalpiņiem atstāsiet šo namu bez pēriena vai ar to. Varat izvēlēties, kuru iespēju uzskatāt par labāku.
Kad viss šādā tīkamā gaisotnē bija nokārtojies, Kaspians lika atvest zirgus. Daži pilī atradās, kaut arī izskatījās ļoti slikti kopti. Kaspians kopā ar Bērnu, Drinianu un dažiem citiem iejāja pilsētā un devās uz vergu tirgu. Tas atradās garā, zemā celtnē līdzās ostai, un aina, kas viņiem tur pavērās, bija ļoti līdzīga jebkurai citai vairāksolīšanai, tas ir, telpā atradās liels ļaužu pūlis, un Pags, uzkāpis uz paaugstinājuma, aizsmakušā balsī auroja: — Nu, kungi, divdesmit trešais nosolāmais. Lielisks terebintiešu lauksaimniecības darbinieks, piemērots raktuvēm vai galerām. Nav vēl sasniedzis divdesmit piecu gadu vecumu. Mutē neviena bojāta zoba. Kārtīgs, muskuļots puisis. Teks, novelc viņam kreklu un ļauj kungiem aplūkot. Re, kādi muskuļi! Apskatiet viņa krūtis. Kungs tur stūrī sola desmit
pusmēnešus. Ser, jūs noteikti jokojat. Piecpadsmit! Astoņpadsmit! Par divdesmit trešo nosolāmo piedāvā astoņpadsmit. Vairāk par astoņpadsmit? Divdesmit vienu? Pateicos, ser. Divdesmit vienu sola par…
Taču tad Pags apklusa un palika ar vaļēju muti, ieraudzījis stāvus, kas, bruņām žvadzot, uzkāpa uz paaugstinājuma.
— Nārnijas karaļa priekšā visi uz ceļiem! — nokliedza hercogs. Ikviens dzirdēja ārā žvadzam zirglietas un zirgus kārpām zemi, un daudzi bija arī dzirdējuši baumas par nārniešu izkāpšanu krastā un par notikumiem pilī. Lielākā daļa paklausīja. Tos, kas tā nedarīja, līdzās stāvošie ar spēku novilka uz ceļiem. Daži izkliedza apsveikumus.
—Tu savu dzīvību, Pag, esi paspēlējis, vakar palaizdams
rokas pret Nārnijas karali, — sacīja Kaspians.—Taču tava nezināšana top piedota. Pirms stundas ceturkšņa visās mūsu zemēs vergu tirdzniecība tika aizliegta. Es pasludinu, ka ikviens vergs šajā tirgū ir brīvs.
Viņš pacēla roku, lai apklusinātu vergu gaviles, un turpināja: — Kur ir mani draugi?
— Tas mīļais, mazais meitēniņš un patīkamais jaunskungs? — glaimīgi smaidīdams, apvaicājās Pags. — Ziniet, tos jau izķēra uzreiz…
—Mēs esam te, mēs esam te, Kaspian, — reizē iesaucās Lūsija ar Edmundu. Tikmēr otrā stūrī nopīkstēja Rīpičīps: — Esmu jūsu rīcībā, sir! —Viņi visi gan izrādījās pārdoti, taču pircēji bija palikuši, lai nosolītu citus vergus, un tāpēc mūsu draugi nebija aizvesti. Pūlis pašķīrās, lai visus trīs palaistu uz priekšu, un notika sirsnīga sarokošanās un apsveicināšanās ar Kaspianu. Tūdaļ viņiem pienāca klāt divi tumšādaini kalormeni. Kalormeniem ir tumšas sejas un garas bārdas. Viņi ģērbjas platos virsvalkos un oranžos turbānos, un viņi ir gudri, bagāti, ar goddevīgām manierēm un nežēlīgi. Tā ir sena tauta. Viņi ļoti pieklājīgi paklanījās Kaspianam, norunāja garu garos komplimentus par pārticības strūklakām, kas rasina gudrības un tikuma dārzus, — un vēl ko citu tādā pašā garā —, taču, protams, vēlējās vienīgi atdabūt savu samaksāto naudu.
— To prasa jau godaprāts vien, kungi, — teica Kaspians. — Ikvienam, kas šodien pircis vergu, jāatdabū samaksātā nauda. Pag, atnesiet savus ieņēmumus līdz pēdējam minimam. (Minims ir četrdesmitā daļa no pusmēneša.)
— Vai jūsu labsirdīgā augstība grib padarīt mani par ubagu? — vaimanāja Pags.
— Visu savu mūžu jūs esat barojies no salauztām sirdīm — un, ja patiešām kļūsiet par ubagu, tad labāk tā, nekā būt par vergu. Taču kur ir vēl viens mans draugs?
—A,tas! —iesaucās Pags. —Ņemietviņuuzveselībām. Būšu pateicīgs, ja tikšu no viņa vaļā. Nekad savā mūžā tirgū neesmu redzējis tik neejošu preci. Beigās jau gribēju viņu atdot par pieciem pusmēnešiem, bet arī tad neviens negrasījās ņemt. Piemetu viņu kā piedevu citiem nosolāmajiem, taču tik un tā neviens neņēma. Negribēja piedurt viņam ne pirkstu. Negribēja pat viņu acīs redzēt. Tak, atved īgņu.
Tā nu tika atvests Jūstess, kas, protams, izskatījās īgns, jo, lai gan nevienam negribētos tikt pārdotam verdzībā, taču varbūt vēl vairāk kaitina, ja tevi uzskata par vergu, ko atdot kā piedevu citiem — piedevu, kuru neviens negrib pirkt. Viņš piegāja pie Kaspiana un teica: — Saprotu. Kā jau parasti. Kā vienmēr tu kaut kur uzjautrinies, kamēr citi atrodamies gūstā. Droši vien neesi uzzinājis neko par britu konsulu. Nu, protams, ne.
Tovakar Nerouheveinas pilī notika plaša pieņemšana, un pēc tās Rīpičīps, ikvienam palocījies, iesaucās: — Par to, lai rīt sāktos mūsu īstie piedzīvojumi! — un, izteicis šo novēlējumu, aizgāja gulēt. Jo nu viņi gatavojās atstāt visas pazīstamās zemes un jūras, tāpēc vajadzēja labi sagatavoties. «Rītausmas ceļinieku» izkravāja tukšu, un astoņi zirgi to, uzceltu uz riteņiem, atgādāja krastā, un pieredzējuši kuģu būvētāji pārbaudīja katru tā skrūvīti. Tad to atkal nolaida ūdeni un sagādāja pārtiku, ūdeni, cikvien kuģī bija iespējams iekraut, tas ir, tik, cikvajadzēja divdesmitastoņām dienām. Kā Edmunds vilies aprēķināja, pat tas atvēlēja viņiem tikai divas nedēļas ilgu braucienu uz austrumiem, pirms viņi būs spiesti atteikties no meklējumiem.
Kamēr ritēja sagatavošanās darbi, Kaspians nepalaida garām nevienu iespēju iztaujāt visus vecākos kuģu kapteiņus, kas bija atrodami Nerouheivenā, lai noskaidrotu, vai viņiem ir kaut kas zināms vai dzirdēts kaut vai baumu līmenī par zemi tālāk uz austrumiem. Viņš piepildīja neskaitāmas pils alus krūzes, cienādams vētrās rūdītos vīrus, kuriem bija īsas, sirmas bārdas un dzidri zilas acis, un pretī saņēma daudz garu stāstu. Tomēr tie, kas šķita vispatiesākie, neko par zemēm aiz Vientuļajām salām nevēstīja, un daudzi jūrnieki uzskatīja, ka, kuģojot pārāk tālu uz austrumiem, var nonākt tādā jūras klaidā, kur vispār nav zemes un kas nepārtraukti mutuļo gar pasaules malu. — Un tur, pēc mana rēķina, nogāja dibenā jūsu augstības draugi. — Pārējie tikai melsa šausmu stāstus par salām, kuras apdzīvojot cilvēki bez galvām, par peldošām salām, ūdensstabiem un ugunskuriem, kas deg gar ūdeņiem. Rīpičīpain par prieku, tomēr viens sacīja: — Un aiz visa tā atrodas Aslana zeme. Bet tā ir aiz pasaules malas, un jūs aiz tās nevarat aizkļūt. —Tomēr, kad ceļinieki ņēmās iztaujāt viņu sīkāk, jūrnieks jaudāja vienīgi pateikt, ka šo stāstu dzirdējis no tēva.
Bērns viņiem varēja vienīgi pastāstīt, ka sešus savus biedrus redzējis aizbraucam austrumu virzienā un ka cits nekas vairs par viņiem neesot dzirdēts. To viņš stāstīja, ar Kaspianu stāvot Avras augstākajā punktā un skatoties lejup uz okeāna austrumpusi. —Rītos es bieži esmu nācis šurp, — viņš stāstīja, — un redzējis sauli iznirstam no jūras, un dažreiz izskatījās, ka spīdeklis atrodas tikai nedaudzu jūdžu attālumā. Es prātoju par saviem draugiem un par to, kas patiesībā atrodas aiz apvāršņa. Laikam gan tur nekā nav, bet es vienmēr jūtos krietni nokaunējies, ka atpaliku no viņiem. Tomēr man negribētos, lai jūsu augstība turp brauktu. Iespējams, ka mums te vēl būs vajadzīga jūsu palīdzība. Vergu tirgus slēgšana varētu nozīmēt jaunas pasaules sākumu; es paredzu karu ar kalormeniem. Mans senjor, padomājiet vēl mazliet.
— Augstais hercog, esmu zvērējis, — atteica Kaspians. — Un, lai vai kas notiktu, kā gan es spētu Rīpičīpam izskaidrot kavēšanos.
Piektā nodaļa Vētra un kas pēc tās notika
Gandrīz trīs nedēļas pēc ierašanās salās «Rītausmas ceļinieks» tika izvadīts no Nerouheivenas ostas. Tika teiktas svinīgi nopietnas ardievas, un liels ļaužu bars bija pulcējies noskatīties kuģa aizbraukšanā. Bija skanējušas gaviles, bija ritējušas asaras, kad Kaspians Vientuļo salu iemītniekiem teica pēdējo runu un šķīrās no hercoga un viņa ģimenes, tomēr, kad viļņu šķēlējs, joprojām sārtajām burām lieliski plandot, arvien vairāk attālinājās no krasta, pakaļgalā stāvošā taurētāja izvilinātās skaņas pāri ūdeņiem adidoja arvien klusāk un visi kļuva kā mēmi. Tad kuģis iebrauca vēja joslā. Bura piepūtās, vilcēju laivu atāķēja, tā sāka airēties atpakaļ, pirmais īstais vilnis paskrēja zem «Rītausmas ceļinieka» priekšgala, un kuģis atkal atdzīvojās. Dežurējošie vīri nogāja lejā, Drinians pirmo reizi nostājās dežūrvietā pakaļgalā, un kuģis, apbraucot ap Avras dienviddaļu, pagriezās uz austrumiem.
Dažas nākamās dienas bija brīnišķīgas. Lūsijai likās, ka viņa ir lai mīgākā meitene pasaulē. Ik rītu pamozdamās, viņa redzēja saules apspīdētā ūdens atblāzmas dejojot pie kajītes griestiem un pārlaida skatienu visām skaistajām jaunajām lietām, ko bija saņēmusi Vientuļajās salās, — jūrnieku apaviem, koturnām — biezzoļu sandalēm, mantijām, ādas jakām un šallēm. Pēc tam viņa devās uz klāja un no priekšgala vēroja jūru (kas ar katru rītu kļuva spilgtāki zila) un ieelpoja gaisu, kas dienu no dienas kļuva mīlīgāks. Pēc tam sekoja brokastis, un viņai bija tāda ēstgriba, kāda cilvēkam var būt vienīgi, braucot pa jūru.
Viņa pavadīja daudz laika, sēdēdama uz maza soliņa kuģa pakaļgalā un spēlēdama ar Rīpičīpu šahu. Bija uzjautrinoši, kā viņš kustējās, paceldams figūras, kas viņam bija krietni par lielu. Ja viņš tās bīdīja uz galdiņa centru, tad, stāvēdams uz pirkstgaliem, aptvēra ar abām ķepām. Viņš bija labs spēlētājs un, ja atcerējās, ko dara, tad parasti vinnēja. Tomēr šad un tad uzvarēja Lūsija, jo pelēns pavirzīja figūru pilnīgi aplam, piemēram, iegrūda zirdziņu briesmās, kad draudēja rokāde no dāmas un torņa. Tas notika, viņam uz mirkli aizmirstot, ka tā ir šaha spēle, bet viņš domāja par īstu kauju un spieda zirdziņu darīt to, ko viņš katrā ziņā darītu tā vietā. Jo viņa galva bija pilna ar zaudētām cerībām, domām, ka viņa uzdevums ir «uzvarēt vai mirt», kā arī ar to, kādi būs pēdējie pretošanās mirkļi.
Taču šis jaukais laiks nenoturējās ilgi. Pienāca kāds vakars, kad Lūsija, neko nedomājot, stāvēja kuģa pakaļgalā un skatījās uz garu vagu vai ķīļūdeni, ko tas ievilka aiz sevis, un ieraudzīja, ka rietumos pārsteidzošā ātrumā ceļas milzīgs mākoņu kalns. Tad tā centrā izveidojās tāds kā caurums, pa kuru izlija zeltains saulriets. Viļņi aizmugurē šķita izlokāmies neparastos apveidos, un jūra vērtās te pelēka, te dzeltena —kā netīrs buraudekls. Gaiss kļuva auksts. Kuģis šķita virzāmies nemierīgi, it kā aiz sevis justu briesmas. Bura vienā mirklī saplaka ļengana un nākamajā brīdī mežonīgā ātrumā piepūtās. Kamēr Lūsija visu to vēroja un brīnījās par baismajām pārmaiņām, kas bija atnākušas līdz ar vēja auriem, Drinians nokliedza: — Visi uz klāja!
Nākamajā mirklī visi sāka drudžaini darboties. Lūkas tika blīvi noslēgtas, virtuves pavardā uguns nodzēsta, vīri uzkāpa satīt buru. Viņi vēl nebija beiguši darbošanos, kad sākās vētra. Lūsijai šķita, ka aiz kuģa pakaļgala pavērusies milzīga ieleja un viņi drāžas tajā iekšā dziļāk, nekā tas šķita iespējams. Milzīgs ūdens kalns, daudz augstāks par mastu, joņoja viņiem pretī; likās, ka nāve tūlīt būs klāt, taču viņus uzmeta pašā viļņa galotnē. Tad kuģis līdzīgi spolei apgriezās apkārt ap savu asi. Pāri klājam gāzās vesels ūdenskritums. Kuģa priekšgals un pakaļgals bija kā divas salas, starp kurām trako jūra. Augšā uzkāpušie jūrnieki bija saguluši gar rāju, izmisīgi pūlēdamies savaldīt buru. Kaut kur atrāvusies virve vējā sāniski nokarājās tik taisna un stīva, it kā būtu krāsns bigulis.
— Jaunkundz, ejiet lejā, — Drinians viņai uzbrēca. Zinādama, ka sauszemes žurkas komanda uzskata par traucēkli, Lūsija gatavojās paklausīt. Tas nebija viegli. «Rītausmas ceļinieks» bija drausmīgi nosvēries uz labā
sāna, un klāja slīpums atgādināja mājas jumtu. Lūsijai vajadzēja aizrāpties līdz kāpņu augšgalam, turoties pie margām, un tad nostāties sānis un pagaidīt, līdz divi vīri uzkāpj pa tām augšā, un tad doties lejā tik piesardzīgi, cik vien iespējams. Bija jau labi, ka viņa spēja cieši turēties, jo kāpņu lejasgalā klājam atkal pāri uzbangoja vilnis, un viņa tajā iegrima līdz pleciem. Meitene bija jau gandrīz pilnīgi slapja no ūdens šaltīm un lietus, taču vilnis bija saltāks. Tad viņa pieskrēja pie kajītes durvīm, iespraucās iekšā un uz mirkli izslēdza no apziņas baismo skatu — kā kuģis milzu ātrumā triecas naktī, taču, protams, pietrūka spēka izslēgt šausmīgo trokšņu jūkli, kurā saplūda krakšķi, kaut kas līdzīgs vaidiem, brīkšķi, klaudzoņa, auri un duna, kas lejā skanēja daudz satraucošāk nekā uz klāja.
Vētra turpinājās visu nākamo un aiznākamo dienu. Tā turpinājās tik ilgi, līdz cilvēki lāgā nespēja pat atcerēties laiku pirms tās sākuma. Pie airu vadāmās sviras visu laiku vajadzēja stāvēt trim cilvēkiem — mazāk par trim nemaz nespēja noturēt kursu. Un vīriem nepārtraukti bija jāstāv pie sūkņa. Nevienam nebija lāgā, kad atpūsties, nevienu siltu ēdienu nevarēja pagatavot, un nekas nebija izžāvējams, un viens vīrs pārkrita pāri bortam, un saule kā nerādījās, tā nerādījās.
Kad šīs šausmas bija norimušas, Jūstess ierakstīja savā dienasgrāmatā:
« 3. septembri. Pirmā diena pēc nez cik ilga laika, kad es spēju rakstīt. Trīspadsmit dienas un naktis mūs trenkāja viesuļvētra. To es zinu, jo rūpīgi skaitīju, kaut ari visi citi apgalvo, ka tādu dienu bijis tikai divpadsmit. Patīkami atrasties bīstamā ceļojumā kopā ar cilvēkiem, kas neprot pat pareizi skaitīt! Pārlaidu drausmīgu laiku, milzīgas bangas stundu pēc stundas cēlās augšup un krita lejā, parasti tu, cilvēks, biji slapjš līdz ādai, un neviens mūs pat nemēģināja pacienāt ar kārtīgu maltīti. Lieki sacīt, ka te nav radio, nav pat nevienas raķetes, un līdz ar to nevar nevienam signalizēt pēc palīdzības. Tas viss pierāda (kā es viņiem cenšos iedzīt galvā), ka ir tīrais vājprāts doties jūrā tādā sapuvušā, mazā silē kā šī. Būtu jau pietiekami baismīgi atrasties te kopā ar pieklājīgiem ļaudīm, nevis ar sātaniem cilvēku izskatā. Kaspians ar Edmundu pret mani izturas vienkārši rupji. Tajā naktī, kad nolūza masts (tagad palicis tikai tāds strupulis), kaut arī es nepavisam nejutos vesels, viņi piespieda mani uznākt uz klāja un strādāt kā vergam. Lūsija arī piebalsoja, ka Rīpičīps ļoti labprāt nāktu palīgā, tikai viņš esot pārāk mazs. Savādi, bet viņa neaptver, ka viss, ko šis mazais zvērēns dara, ir domāts, lai parādītu sevi labākā gaismā. Pat viņai savā vecumā vajadzētu piemist kaut nelielam saprātam. Šodien drausmīgā tupele beidzot vairs nezvārojas, saule spīd un mēs visi spriedelējam, ko vajadzētu darīt. Pārtikas mums pietiek sešpadsmit dienām — protams, lielākā daļa no ēdamlietām ir galīgi negaršīgas. (Visas vistas tika aizskalotas pāri bortam. Pat ja tas nebūtu noticis, vētra neļautu viņām dēt.) Lielākais posts ir ar ūdeni. Šķiet, ka divām mucām bijušas sūces un nu tās ir tukšas. (Atkal jau Nārnijas lielā gudrība.) Ja lietosim to mazās devās, katrs puspind dienā, pietiks divpadsmitdienām. (Vēl ir krietni daudz ruma un vīna, taču pat viņi apjēdz, ka tas slāpes padarītu vēl lielākas.)
Protams, ja mēs varētu, tad prātīgākais būtu tagad nekavējoties pagriezties uz rietumiem un braukt uz Vientuļajām salām. Taču astoņpadsmit dienas aizritējušas, nobraucot līdz vietai, kur mēs pašlaik atrodamies, un vētra kuģi dzina trakā ātrumā. Pat ja vējš iegrieztos no austrumiem, būtu vajadzīgs daudz ilgāks laiks, lai tiktu atpakaļ. Turklāt pašlaik nav ne mazāko pazīmju, ka vējš varētu iegriezties no austrumiem — patiesībā vēja nemaz nav. Ja runā par airēšanos atpakaļ, tā aizņemtu pārāk ilgu laiku, un Kaspians teic, ka vīrieši ar puspinti ūdens dienā nevarēšot paairēt. Es esmu gandrīz pārliecināts, ka tā nav taisnība. Mēģināju izskaidrot, ka sviedri patiesībā cilvēkus atvēsina, tāpēc vīriem būs vajadzīga mazāka ūdens deva nekā tad, ja tie strādātu. Viņš nelikās par maniem iebildumiem ne zinis, kā viņš dara vienmēr, ja nespēj rast atbildi. Pārējie visi balsoja, ka jābrauc tālāk — cerībā atrast zemi. Es uzskatīju par savu pienākumu norādīt, ka mēs nezinām, vai priekšā būs kāda zeme, un pūlējos piedabūt, lai viņi saskata briesmas, ko izraisa gaisa piļu celšana. Viņi nevis gudroja labāku plānu, bet nekaunīgi noprasīja, ko ierosinot es. Tā nu es samērā vēsi un mierīgi paskaidroju, ka esmu nolaupīts un aizvests šajā stulbajā ceļojumā bez manas piekrišanas, tāpēc diezin vai mans uzdevums ir izdabūt viņus no šīs ķezas.
4. septembrī. Joprojām bezvējš. Ļoti mazas pusdienu devas, turklāt es saņemu mazāk par citiem. Kaspians vienmēr ļoti veikli sadala ēdienu un domā, ka es neredzu! Lūsija nez kāpēc mēģināja man pieglaimoties, piedāvādama daļu savas devas, taču iejaucās tas stulbenis Edmunds, kas viņai to neparko neļāva. Diezgan karsta saule. Visu vakaru moka drausmīgas slāpes.
5.septembrī. joprojām bezvējš un ir stipri karsts. Visu dienu jūtos slikti, un nav šaubu, ka man ir paaugstināta temperatūra. Protams, šiem te nav pat tik daudz sajēgas, lai uz kuģa turētu termometru.
6.septembrī. drausmīga diena. pamodos naktī, apzinādamies, ka man ir drudzis un man noteikti jādabū malks ūdens. tā būtu teicis ikviens ārsts. Dievs zina, ka es nebūt neesmu tāds cilvēks, kas mēģinātu negodīgi iegūt kādu labumu, taču man pat sapņos nerādījās, ka šī ūdens normas ievērošana varētu attiekties uz slimu cilvēku. Patiesībā es arī būtu pamodinājis citus un palūdzis kādu malku, tikai man likās, ka nebūtu svarīgi viņus celt augšā. Tāpēc es uzslējos kājās, paņēmu savu krūzīti un uz pirkstgaliem izsteberēju no Melnā Cauruma, kur mēs gulējām, ļoti uzmanīdamies, lai neiztraucētu Kaspianu un Edmundu, jo, kopš iestājās karstums un sākās ūdens trūkums, viņi ļoti slikti gulēja. Allaž esmu pūlējies ievērot citu intereses, vienalga, vai viņi izturas pret mani laipni vai ne. Es veiksmīgi iekļuvu lielajā telpā, ja to var nosaukt par telpu: tur atrodas airētāju soli un bagāža. Ūdens tvertne ir viņā galā. Viss ritēja lieliski, taču, pirms es paspēju piesmelt krūzīti, mani satvēra neviens cits kā šis mazais gnīda un spiegs Rīps. Centos paskaidrot, ka dodos uz klāju ieelpot svaigu gaisu (ūdenim nebija nekāda sakara ar šo Rīpu), bet viņš man pavaicāja, kāpēc man rokās esot krūzīte. Viņš sacēla tādu troksni, ka pamodās visi kuģa ļaudis. Viņu izturēšanās pret mani bija gatavais skandāls. Es vaicāju (uzskatīju, ka tā būtu rīkojies ikviens), kāpēc Rīpičīps nakts vidū gramstās ap ūdens mucu. Viņš sacīja, ka esot pārāk mazs, lai būtu noderīgs uz klāja, tāpēc katru nakti sargājot ūdeni, lai vēl viens no vīriem varētu gulēt. Tagad jāpastāsta par viņu nejaucīgo netaisnīgumu: visi ticēja Rīpam. Vai tas jums pielec?
Biju spiests atvainoties, vai ari mazais, bīstamais neģēlis būtu uzbrucis man ar zobenu. Un tad Kaspians parādīja savu īsto —brutālo tirāna —seju un visiem skaļi paziņoja, ka ikviens, ko nākamībā pieķeršot «zogot» ūdeni, dabūšot «piecpadsmit». Es nezināju, ko tas nozīmē, līdz Edmunds man paskaidroja, — šo vārdu var atrast tajās grāmatās, ko lasa šīs Pevensiju atvases.
Pēc šiem gļēvajiem draudiem Kaspians mainīja toni un sāka pret mani izturēties ar augstprātīgu laipnību. Sacīja, ka viņam esot manis žēl un ka ikvienu mokot tāds pats drudzis kā mani, un ka mums visiem ar to jāsamierinoties utt., utt. Pretīgais, augstprātīgais ģeķis. Šodien visu dienu paliku gultā.
7.septembrī. Šodien pūta neliels vējš, bet joprojām no rietumiem. Pabraucām dažas jūdzes uz austrumiem ar daļu no buras, kuru Drinians sauc par avārijas mastu, — tas nozīmē, ka bugsprits (horizontāls vai slīps no burukuģa priekšgala uz priekšu izvirzīts koks, pie kura piestiprina priekšburas, lai kuģis varētu labāk manevrēt — tulk. piez.) pacelts taisni un piesiets (viņi saka «pierīkots») pie īstā masta stumbeņa. Joprojām jūtu neizsakāmas slāpes.
8.septembri. vēl arvien braucam uz austrumiem. es augas dienas tagad pavadu savā guļvietā un redzu vienīgi
Lūsiju, līdz gulēt atnāk abi nezvēri. Lūsija piešķir man mazliet no savas ūdens devas. Viņa saka, ka meitenēm tā negriboties dzert kā zēniem. Es jau tā bieži tiku domājis, bet vairāk tas droši vien izpaužas, braucot pa jūru.
9.septembri. ir redzama zeme — ļoti augsts kalns tālu dienvidaustrumos.
10.septembri. kalns jau ir tuvāk, tāpēc skaidrāk saskatāms, tomēr joprojām līdz tam ir tāls ceļš. Šodien pirmo reizi atkal redzam kaijas, tā ka es nemaz nezinu, pēc cik ilga laika tas nodek.
11.septembri. noķertas dažas zivis; tās tika apēstas pusdienās. Ap pulksten septiņiem vakarā šīs kalnainās salas līcī trīs asu dziļumā izmetām enkuru. Tas stulbenis Kaspians neļāva mums izkāpt krastā, jo satumsa vakars un viņš baidījās no mežoņiem un plēsīgiem zvēriem. Šovakar palielināja ūdens devu.
Tas, kas viņus sagaidīja šajā salā, saistīsies vairāk ar Jūstesu nekā ar jebkuru citu, taču to nevar pastāstīt ar viņa vārdiem, jo pēc 11. septembra viņam dienasgrāmatas rakstīšana piemirsās uz ilgu laiku.
Kad pienāca rīts, pelēki, zemi mākoņi aizsedza debesis, taču bija ļoti karsts. Piedzīvojumu meklētāji ieraudzīja, ka atrodas līcī, ko ieskauj tikpat kraujas klintis, kādas aptver Norvēģijas fjordus. To priekšā līča malā pletās līdzena zemes strēle, kas bija biezi apaugusi ar kokiem, kuri izskatījās pēc ciedriem, un cauri tiem straujā gaitā līkumoja strautiņš. Aizmugurē slējās stāvi kalni ar robotām virsotnēm, un aiz tām pacēlās neskaidras, tumšas klinšu grēdas, kas iesniedzās blāvos mākoņos tā, ka to smailes nebija redzamas. Tuvākās klintis, kas no abām pusēm ieskāva līci, gan te, gan tur šķērsoja itin kā baltas svītras: visi saprata, ka tie ir ūdenskritumi, kas, atrazdamies tālu, neļauj nedz saskatīt jelkādu kustību, nedz saklausīt troksni. Visa apkārtne patiešām bija ļoti klusa un ūdens līcī gluds kā stikls. Klintis tajā bija redzamas kā spogulī — visos sīkumos. Gleznā šāda aina izskatītos ļoti skaista, turpretī īstenībā tā šķita nomācoša. Šāds apvidus neizstaroja viesmīlību.
Kuģa komanda divās laivās piebrauca krastam, un visi padzērās, lieliski nomazgājās upē, paēda un atpūtās, un pēc tam Kaspians četrus vīrus aizsūtīja atpakaļ sargāt kuģi, un sākās dienas darbi. Darīt nācās visu ko. Mucas vajadzēja nogādāt krastā, iesprāgušās, ja iespējams, salabot un visas
no jauna piepildīt; nepieciešams bija nocirst koku —vēlams priedi —un izgatavot no tā jaunu mastu; tāpat bija jāsalabo buras; pulciņš mednieku devās nošaut kādu šajā apvidū sastopamu dzīvnieku; vajadzēja izmazgāt un salāpīt drēbes un savest kārtībā neskaitāmus nelielus bojājumus uz klāja. Jo pašā «Rītausmas ceļiniekā» (tagad, vērojot no tālienes, to varēja redzēt jo skaidrāk) grūti bija atpazīt stalto kuģi, kas pirms kāda laika atstāja Nerouheivenu. Tas izskatījās pēc sagrabējuša, noplukuša grausta, kas ikvienam būtu licies vecs vraks. Tā kapteiņi un komandas locekļi neizskatījās labāk — vāji, bāli, no miega trūkuma sarkanām acīm un ģērbušies skrandās.
Jūstesam, guļot zem koka un klausoties plānos, ko citi apsprieda, dūša saskrēja papēžos. Vai tad nebūs ne mazākās atpūtas? Šķita, ka pirmā diena uz ilgotās zemes paies tādā pašā smagā darbā kā uz jūras. Tad viņam iešāvās prātā lieliska doma. Neviens neskatījās —visi tarkšķēja par savu kuģi, it kā šo riebīgo tupeli patiešām mīlētu. Kāpēc viņš, Jūstess, gluži vienkārši nevarētu aizšmaukt? Viņš dosies paklaiņot pa iekšzemi un atradīs vēsu vietu augstu kalnos, kur būs spirgts gaiss, kārtīgi nosnaudīsies un piebiedrosies pārējiem tikai tad, kad dienas darbi būs beigušies. Tomēr viņš būs ļoti uzmanīgs un, lai varētu atrast ceļu atpakaļ, paturēs acīs kā līci, tā kuģi. Palikt vienam šajā zemē nebūtu patīkami.
Domāts, darīts. Viņš ātri piecēlās no vietas, kur gulēja, un aizsoļoja starp kokiem, raudzīdamies, lai ietu lēni un it kā bezmērķīgi, tā ka ikviens, kas viņu redzētu, nodomātu, ka viņš tikai izloka stīvās kājas. Viņš brīnījās, manīdams, cik ātri aiz viņa noklust Sarunu čala un ka siltajā, tumšzaļajā mežā nav dzirdama neviena skaņa. Drīz vien viņš jutās pārliecināts, ka var uzdrošināties iet ātrākā un noteiktākā soli.
Tā viņš ātri vien izkļuva no meža. Pamats zem kājām viņa priekšā strauji tiecās lejup. Zāle bija sausa un slidena, taču ar šim grūtībām varēja tikt galā, ja lika lietā gan rokas, gan kājas, un, kaut arī Jūstess tusnīja un bieži slaucīja pieri, tomēr pamazām virzījās uz priekšu. Starp cifti, tas pierādīja, ka jaunais dzīvesveids, zēnam pašam nenojaušot, jau bija atnesis zināmu labumu — iepriekšējais Jūstess, Harolda un Albertas Jūstess, pēc desmit minūtēm kāpšanai būtu atmetis ar roku.
Lēni, vairākkārt atpūzdamies, viņš sasniedza kalnu grēdas smaili. Zēns bija gaidījis, ka no šīs vietas pavērsies skats uz zemes iekšieni, taču mākoņi tagad šķita nolaidušies zemāk, pienākuši tuvāk, un pretī vēlās vesela miglas jūra. Tagad Jūstess atradās tik augstu, ka līcis lejā likās mazs, un jūdzēm tālu pletās jūra. Tad migla, kas nāca no kalniem, apņēma viņu no visām pusēm — bieza, bet ne auksta, un viņš nogūlās, grozīdamies no vieniem sāniem uz otriem, lai iekārtotos visērtāk un izbaudītu atpūtu.
Tomēr viņš to neizbaudīja vai arī neizbaudīja ilgi. Pirmo reizi mūžā viņu pārņēma vientulības sajūta. Sākumā tā pieauga pamazām. Bet tad viņš sāka raizēties, cik varētu būt pulkstenis. Nedzirdēja ne mazāko troksni. Pēkšņi viņš attapās, ka varbūt gulējis te stundām ilgi. Varbūt citi jau ir projām! Varbūt viņi tīšām ļāvuši Jūstesam aizklīst projām, lai gluži vienkārši varētu pamest viņu te! Trakās bailēs viņš uzlēca kājās un sāka rāpties lejā.
Pirmajos brīžos viņš mēģināja darīt to pārāk ātri — ar zāli apaugušajā kraujā paslīdēja un nošļūca par vairākām pēdām zemāk. Tad viņš nodomāja, ka tā nokļuvis pārāk tālu pa kreisi un ka, rāpjoties augšā, viņš tajā pusē redzējis bezdibeņus. Tā nu viņš atkal uzklumburoja augšup — cik vien tuvu iespējams vietai, no kuras bija sācis doties zemē, un atkal laidās lejā, turēdamies vairāk pa labi. Likās, ka sāk veikties labāk. Viņš kāpa ļoti uzmanīgi, jo apkārtni varēja saskatīt ne tālāk par jardu, un visapkārt joprojām valdīja pilnīgs klusums. Ir ļoti nepatīkami, ka jāiet piesardzīgi, ja iekšējā balss visu laiku atgādina: «Steidzies, steidzies, steidzies.» Jo ar katru mirkli pieņēmās spēkā briesmīgā doma, ka viņu pametuši. Ja viņš kaut cik būtu izpratis Kaspianu un Pevensijus, viņš, protams, zinātu, ka tādu rīcību no viņiem nekādi nevar sagaidīt. Taču viņš centās sevi pārliecināt, ka visi šie jaunieši ir nezvēri cilvēku izskatā.
— Beidzot! —Jūstess noteica, šļūkdams lejā pa smalku akmeņu bērumu (varbūt to varētu saukt par granti), un tad atradās līdzsvarā. — Un kur tad nu ir tie koki? Priekšā redzams kaut kas tumšs. Hm, patiešām izskatās, ka migla klīst.
Tā bija. Ar katru brīdi kļuva gaišāks, tā ka Jūstesam nācās mirkšķināt acis. Migla izgaisa. Viņš atradās pilnīgi nepazīstamā ielejā, un jūra nekur nebija redzama.
Sestā nodaļa Jūstesa piedzīvojumi
Tajā pašā brīdī pārējie mazgāja upē rokas un sejas un gatavojās pusdienām un atpūtai. Trīs labākie strēlnieki līča ziemeļos bija uzkāpuši kalnos un atgriezušies, apkrāvušies ar vairākām nošautām kalnu kazām, kas padaban tika ceptas uz uguns. Kaspians lika piekrastē novietot vīna mucu, stipru Arčenlendas vīnu, kas pirms dzeršanas bija jāsajauc ar ūdeni tā, lai pietiktu visiem. Līdz šim darbs bija ritējis raiti, un maltītes laikā kuģotāji jutās pacilāti. Tikai, uzlicis uz šķīvja otro gabalu kazas gaļas, Edmunds ierunājās: — Kur tad tas rūgumpods Jūstess?
Pa to laiku Jūstess platām acīm raudzījās uz nepazīstamo ieleju. Tā bija tik šaura un dziļa, bet kraujas tai apkārt tik stāvas, ka vieta atgādināja milzīgu bedri vai ierakumus. Zeme bija gan apaugusi ar zāli, taču tajā vīdēja klinšu šķembas. Vietām Jūstess redzēja melnus, izdegušus plankumus, līdzīgus tiem, kādus sausās vasarās var redzēt dzelzceļa uzbērumu malās.
Apmēram piecpadsmit jardu attālumā vizēja dzidra, gludena ūdens lāma. Sākumā ielejā vispār nebija nekā — ne dzīvnieku, ne putnu, ne kukaiņu. Saule sūtīja lejup stāvus starus, un pāri ielejai slējās bargās kalnu smailes un radzes.
Jūstess, protams, saprata, ka miglā nonācis lejā pa kalnu grēdas nepareizo pusi, tāpēc tūlīt pagriezās, lai palūkotos, kā nokļūt atpakaļ. Taču, kolīdz viņš pavērās ciešāk, tā nodrebēja. Acīmredzot tikai nedcama veiksme viņam bija ļāvusi atrast vienīgo iespējamo lejupceļu — garo, zaļo zemes strēli —bezgala stāvu un šauru, bezdibeņu ieskautu no abām pusēm. Cita piemērota atpakaļceļa nebija. Vai viņš spēs to uzveikt tagad, redzēdams, kāds tas ir patiesībā? Jau domājot vien par to, reiba galva.
Viņš apgriezās atkal apkārt, domādams, ka labāk vispirms krietni padzerties no dīķa. Tomēr, tiklīdz Jūstess bija pagriezies, kad, vēl nepaspēris ne soli uz priekšu ielejā, viņš aiz muguras izdzirda troksni. Tas nebūt nebija skaļš, taču mēmajā klusumā labi saklausāms. Uz mirkli viņš kā sastindzis palika stāvam. Tad pagrieza galvu un palūkojās atpakaļ.
Klints pakājē nedaudz pa kreisi vīdēja zems, melns caurums — iespējams, tā bija kādas alas ieeja. Un no tā cēlās divas tievas dūmu strūkliņas. Un vaļīgie akmeņi tieši tumšā dobuma malā kustējās (tas bija viņa sadzirdētā trokšņa cēlonis) tā, it kā tumsā aiz tiem kāds rāptos uz priekšu.
Kaut kas patiešām rāpoja. Vēl ļaunāk — kaut kas nāca ārā. Edmunds, Lūsija vai jūs, lasītāji, to tūdaļ būtu pazinuši, taču Jūstess nebija lasījis nevienu no pareizajām grāmatām. Radījums, kas iznāca no alas, bija kaut kas tāds, ko viņš nekad nebija spējis iztēloties —ar izstīdzējušu, svina pelēku snuķi, žulgām, sarkanām acīm, bez spalvām vai kažoka, garu, lokanu ķermeni, kas vilkās pa zemi, ar kājām, kuru locītavas kā zirneklim cilājās augstāk par muguru, ar baismām ķetnām, sikspārņa lidplēvēm, kas, berzēdamās gar akmeņiem, radīja švīkstošo skaņu, un jardiem garu asti. Jūstess pat domās nekad nebija izrunājis šo vārdu —
Pūķis. Un, ja ari būtu, tad no tā labāk nekļūtu. Taču varbūt — ja viņš kaut ko būtu zinājis par pūķiem —, tad par šī izturēšanos justos mazliet pārsteigts. Tas neapsēdās un nevicināja spārnus, tas arī nespļāva no mutes liesmu straumi. Dūmi, kas nāca no nāsīm, līdzinājās dziestoša
ugunskura dūmiem. Šķita, ka radījums nav pamanījis ari Jūstesu. Tas ļoti gausi virzījās uz dīķa pusi — lēni un daudzreiz apstādamies. Jūstess pat savās bailēs aptvēra, ka pūķis ir vecs un nožēlojams. Viņš gudroja, vai varētu uzdrošināties pieskriet pie kalna un sākt rāpties augšā. Taču, ja sacels troksni, radījums var palūkoties apkārt. Lai nu kā, kāda jēga mēģināt bēgt, rāpjoties projām no radījuma, kurš prot lidot?
Pūķis bija sasniedzis dīķi un pārslīdinājis pretīgo, zvīņaino zodu pāri grantij, lai nodzertos, taču viņš vēl nebija paspējis to izdarīt, kad izgrūda milzīgi skaļu, ķērkstošu un kurkstošu kliedzienu un, pāris reižu noraustījies krampjos, apvēlās uz sāniem, un, vienu pleznu sacēlis gaisā, nu gulēja pavisam kluss.
Ilgu laiku Jūstess neuzdrošinājās pakustēties. Kas zina, varbūt tas ir kāds nezvēra triks, iemaņa, ar kuru ievilināt ceļotājus postā. Taču nevarēja gaidīt mūžīgi. Jūstess paspēra tuvāk vienu soli, divus, tad atkal apstājās. Pūķis palika nekustīgi guļam; zēns ievēroja, ka sarkanā uguns tā acīs apdzisusi. Beidzot Jūstess piegāja nezvēram klāt. Tagad viņš bija pārliecināts, ka briesmonis ir beigts. Nodrebinājies viņš tam pieskārās — nekas nenotika.
Atvieglojums bija tik liels, ka Jūstess gandrīz skaļi iesmējās. Viņš sāka justies, it kā būtu cīnījies un pūķi nonāvējis, nevis tikai noskatījies, kā tas izlaiž garu. Viņš pārkāpa tam pāri un devās pie dīķa padzerties, jo svelme kļuva gluži neciešama. Jūstess nejutās pārsteigts, kad izdzirda pērkona grāvienu. Gandrīz tūlīt pēc tam pazuda saule un, pirms viņš beidza dzert, sāka krist lielas lietus lāses.
Šīs salas klimats ir ļoti nepatīkams. Nepagāja ne minūte, kad Jūstess bija slapjš līdz ādai un pa pusei akls no tāda lietus, kāds Eiropā nekad nav pieredzēts. Nebija nekādas nozīmes pūlēties izrāpties no ielejas, līdz gāzma nebūs mitējusies. Viņš metās uz vienīgo pajumti, ko varēja
izmantot, — pūķa alu. Tur viņš nogūlās un pūlējās atvilkt elpu.
Vairums no mums zina, kas sagaidāms, ielūkojoties pūķa midzenī, bet, kā es jau iepriekš teicu, Jūstess bija lasījis tikai nepareizās grāmatas. Viņa lasītās daudz stāstīja par eksportiem un importiem, un valdībām, turpretī tajās ne vārda nebija par pūķiem. Tāpēc viņš bija tik samulsis, attapdams, uz kā guļ. Daļa no šīm lietām bija pārāk durstīgas, lai būtu akmeņi, un pārāk cietas, lai būtu ērkšķi, un likās, ka tur ir ļoti daudz lēzenu apļu, un, kad Jūstess kustējās, tas viss tinkšķēja. Pietika gaismas, lai pie alas ieejas daļu šo lietu varētu apskatīt. Un, protams, Jūstess secināja, ko jebkurš no mums būtu varējis pateikt viņam jau agrāk, — tie bija dārgumi. Tur bija kroņi (tie bija tie durstīgie), naudas gabali, gredzeni, rokassprādzes, zelta stieņi, tases, šķīvji un dārgakmeņi.
Jūstess (atšķirībā no lielākās daļas zēnu) nekad nebija daudz domājis par dārgumiem, tomēr viņš vienā mirklī aptvēra, kā tos varēs izmantot jaunajā pasaulē, kurā viņš bija tikmuļķīgi ieklumburojis pats savās mājās cauri gleznai Lūsijas guļamistabā. — Te par to nav jāmaksā nodokļi, — viņš pats sev sacīja. — Un valdībai dārglietas nav jānodod. Ar daļu no tā visa es gluži pieklājīgi varētu dzīvot šeitan — varbūtKalormenā. Rādās, ka tur tautsaimniecības stāvoklis salīdzinājumā ar citām valstiņām ir visdrošākais. Nez cik daudz es spētu panest? Re, te šī rokassprādze — tie akmeņi laikam ir briljanti —, to es uzmaukšu sev uz rokas. Tā ir pārāk plata, bet, ja uzbīdīšu virs elkoņa, būs laikā. Tad piepildīšu kabatas ar dimantiem — tie ir vieglāki par zeltu.
Nez kad beigs dragāt tas nolādētais lietus? — Nu Jūstess bija aizracies līdz kaudzes neērtākajai daļai, kur atradās gandrīz vienīgi nauda, un iekārtojās uz gaidīšanu. Taču, ja reiz ir pārvarētas briesmīgas bailes un itīpaši —briesmīgas bailes pēc kalnā kāpšanas, tad cilvēks jūtas noguris. Jūstess aizmiga.
Kad viņš jau bija cieši aizmidzis un krāca, pārējie ceļabiedri bija beiguši pusdienot un sāka nopietni raizēties par pazudušo.
—Jūstes!Jūstes!Ū-ū! —viņi sāka klaigāt, līdz aizsmaka. Kaspians sāka pūst ragā.
— Tuvumā viņa nekur nav, citādi viņš būtu mūs sadzirdējis, — teica nobālusī Lūsija.
— Pie velna ar to zeņķi, — piktojās Edmunds. — Sasodīts, kā viņam ienācis prātā tā aizlavīdes projām?
— Bet mums kaut kas jādara, —Lūsija iebilda. —Viņš var apmaldīties vai iekrist kādā bedrē, vai viņu var saņemt gūstā mežoņi.
— Vai saplosīt zvēri, — piebilda Drinians.
— Lai plosa uz veselībām, ja grib, — tādas ir manas domas, — noburkšķēja Rainss.
— Rainsa kungs, —sacīja Rīpičīps, —jūs nu gan nupat izrunājāties, kā jums nemaz nepiedien. Tas radījums gan nav mans draugs, taču viņa dzīslās rit karalienes asinis, un, kamēr viņš ir viens no mūsu brālības locekļiem, goda jūtas prasa, lai mēs viņu atrastu un atriebtu gadījumā, ja viņš izrādītos beigts.
— Protams, ka mums viņš jāatrod (ja mēs to spēsim), — noguris sacīja Kaspians. — Tā jau ir tā neērtība. Tas nozīmē, ka jāsastāda meklētāju grupa, kura dabūs krietni noņemties. Tas Jūstess ir sasodīts apgrūtinājums.
Pa to laiku Jūstess gulēja un gulēja — un gulēja. Viņu pamodināja sāpes rokā. Pa alas ieeju bija redzams, ka spīd mēness, un guļvieta uz dārgumu kaudzes, likās, bija kļuvusi daudz ērtāka: patiesībā Jūstess nekādas neērtības gandrīz vairs nejuta. Sākumā viņu mulsināja sāpes rokā, taču tad viņam iešāvās prātā, ka rokassprādze, ko viņš uzbīdījis virs elkoņa, dīvaini cieši apņem augšdelmu. Kamēr viņš gulēja, roka droši vien pietūkuši (tā bija kreisā roka).
Viņš pacēla labo roku, lai pataustītu kreiso, taču sadursūjās, nepakustinājis to ne par collu, un šausmās iekoda lūpā. Jo gandrīz viņa priekšā, mazliet pa labi, kur uz grīdas krita spožs mēnesstars, viņš redzēja kustamies kaut ko pretīgu. Šos apveidus viņš pazina: tā bija pūķa ķetna. Kad viņš bija pakustinājis savu roku, sakustējās arī ķetna, un, kad viņš kustību pārtrauca, apstājās arī tā.
— Vai dieniņ, kāds es esmu muļķis, — Jūstess nodomāja. —Tam zvēram tak bija biedrs vai biedrene, un tas nu guļ man līdzās.
Labu laiku viņš neiedomājās kaut mazliet pakustēties. Acu priekšā pacēlās divas tievas dūmu strūklas, kas mēnessgaismā izskatījās melnas; tieši tādas pašas bija nākušas pa otra pūķa degunu, pirms šis riebeklis nosprādzis. Tas tikļoti nobiedēja, ka Jūstess aizturēja elpu. Abas dūmu strūklas pazuda. Kad Jūstess nespēja vairs elpu aizturēt, viņš to palēnām izpūta; tajā pašā mirklī dūmu strūklas parādījās no jauna. Tomēr vēl joprojām viņš nebija izpratis īstenību.
Tad viņš nolēma ļoti piesardzīgi pavirzīties uz labo pusi un papūlēties izkļūt no alas. Varbūt šis radījums guļ, un — šā vai tā — tā bija Jūstesa vienīgā iespēja. Tomēr, protams, pirms virzīšanās pa kreisi, viņš turp palūkojās. Ak šausmas! Tajā pusē bija arī viena no pūķa ķetnām.
Neviens nenosodīs Jūstesu, jo šajā brīdī viņš sāka liet asaras. Viņš brīnījās, cik paša asaras ir lielas, skatīdamies, kā tās šļakstēdamas krīt uz dārgumiem viņa priekšā. Tās likās arī dīvaini karstas; no tām cēlās tvaiki.
Taču no raudāšanas nebija nekāda labuma. Viņam jāmēģina izlīst ārā abiem pūķiem pa vidu. Viņš pamazām mēģināja izstiept labo roku. Pūķa priekšējā ķetna labajā pusē atkārtoja viņa paša kustību. Tad Jūstess nodomāja, ka
pamēģinās ar kreiso. Pūķa dilbs tanī pusē arī sakustējās.
Divi pūķi, katrs savā pusē, atdarina visu, ko dara viņš! Jūstesu pārņēma bailes, un viņš gluži vienkārši metās uz ieeju. Atskanēja klakstoņa un brīkšķi, un zelta naudas džinkstēšana, un akmeņu šņirkstoņa; tāpēc, traucodes ārā no alas, Jūstess nosprieda, ka abi pūķi seko. Atskatīties nebija drosmes. Viņš drāzās uz dīķi. Beigtais pūķis, sāniski sagriezies, gulēja mēnesnīcas apspīdēts un būtu varējis nobiedēt ikvienu, tomēr Jūstess to lāgā pat neievēroja. Viņš bija nolēmis ielēkt ūdenī.
Taču mirklī, kad viņš sasniedza dīķa malu, notika divas lietas. Pirmkārt, kā zibens spēriens nāca atjauta, ka viņš skrējis uz visām četrām — kāpēc viņš, pie visiem svētiem, to darījis? Un, otrkārt, pieliecoties tuvāk ūdenim, viņam uz mirkli likās, ka no dīķa uz viņu blenž vēl viens pūķis. Bet šajā brīdī viņš beidzot atjauta patiesību. Pūķis dīķī bija viņa paša atspulgs. Par to nebija šaubu. Tas kustējās tāpat, kā kustējās viņš. Kad viņš pats atvēra un aizvēra muti, pūķis darīja to pašu.
Miegā viņš bija pārvērties par pūķi. Alā nekādi divi pūķi abpus viņam nebija gulējuši. Ķetnas pa labi un pa kreisi bijušas viņa paša labā un kreisā ķetna. Abas dūmu strūklas nākušas no viņa paša nāsīm. Ja bija runa par sāpēm kreisajā rokā (vai tajā loceklī, kas kādreiz bijis kreisā roka), tad, šķielējot ar kreiso aci, nu viņš saprata, kas noticis. Rokassprādze, kas bija ļoti labi apņēmusi zēna augšdelmu, bija krietni par mazu pūķa resnajai, lempīgajai priekšējai ķetnai. Tā bija dziļi iegriezusies zvīņainajā miesā, un gan tās augšā, gan apakšā miesa bija satūkusi un pulsēja. Jūstess iekodās tajā ar saviem pūķa zobiem un rāva, taču nekādi nespēja rokassprādzi novilkt.
Par spīti sāpēm, pirmās jūtas, kas pārņēma, bija atvieglojums. Nebija vairs no kā baidīties. Viņš pats bija bieds, un neviens cits visā pasaulē kā vienīgi kāds bruņinieks (un arī ne kurš katrs) varētu uzdrošināties viņam uzbrukt. Patlaban varētu līdzvērtīgi mēroties spēkiem ar Kaspianu un Edmundu…
Taču tajā pašā brīdī, kad tas ienāca prātā, Jūstess saprata, ka negrib to darīt. Viņam gribējās draudzēties. Viņš alka atgriezties cilvēku vidū un runāt, un smieties, un dalīties domās. Viņš apjēdza, ka ir pūķis, kas nošķirts no visas cilvēku cilts. Zēnu pārņēma briesmīga vientulības apziņa. Nu viņš sāka saskatīt, ka citi nebūt nav bijuši neģēļi. Viņš
sāka prātot, vai pats bijis tik patīkams cilvēks, kā vienmēr domājis. Viņš ilgojās pēc balsīm. Viņš būtu bijis pateicīgs par laipnu vārdu, ko pateiktu Rīpičīps.
Tā domādams, nabaga pūķis, agrākais Jūstess, sāka skaļā balsī raudāt. Visvarenu pūķi, kas rūgti raud mēnesnīcā, turklātpamestā ielejā, cilvēka acīm un ausīm ir grūti iztēloties.
Viņš kārtīgi padzērās un tad (es zinu, ka tas izklausās drausmīgi, bet, ja tā labi padomā, tad nemaz tik drausmīgi nav) apēda gandrīz visu beigto pūķi. Puse jau bija noēsta, kad Jūstess atskārta, ko dara: jo, redziet, bērni, kaut gan viņa prāts bija Jūstesa prāts, garša un gremošanas process taču bija tāds kā pūķim. Un pūķim nekas negaršo tik labi kā svaigs pūķis. Tieši tāpēc vienā un tajā pašā grāfistē tik reti atrodams vairāk nekā viens pūķis.
Tad Jūstess pagriezās, lai rāptos ārā no ielejas. Viņš palēcās, sāka rāpties un, kolīdz palēcās, tūlīt saprata, ka lido. Viņš bija gluži piemirsis spārnus un jutās ļoti pārsteigts — tas bija pirmais patīkamais pārsteigums pēc visai ilga laika. Viņš pacēlās augstu gaisā un redzēja lejā mēnesnīcā rindojamies neskaitāmas kalnu smailes. Viņš varēja saskatīt līci kā sudraba plakni un noenkurojušos «Rītausmas ceļinieku», un nometnes ugunskurus, kas dzirkstīja mežā gar piekrasti. No liela augstuma viņš vienā vēzienā nolidoja lejup tiem iepretī.
Lūsija gulēja ciešā miegā, jo bija palikusi augšā, līdz atgriezās meklētāji, jo cerēja uz labām ziņām par Jūstesu. Meklētāju pulciņu bija vadījis Kaspians, un vīri atgriezās vēlu un noguruši. Vēstis bija satraucošas. Viņi nebija atraduši nekādas pēdas no Jūstesa, taču ielejā redzējuši beigtu pūķi. Viņi pūlējās raudzīties no viscerīgākā viedokļa, un ikviens apgalvoja citiem, ka diez vai te mītot vairāk pūķu, un šis viens bijis beigts ap pulksten trijiem pēcpusdienā (tieši tad viņi bija to uzgājuši), un nevarētu domāt, ka tas pirms dažām stundām vēl paspējis nogalināt cilvēkus.
—Ja vien viņš nav apēdis to mūsu mazo indes podu un no tā nomiris: Jūstess spētu savā vīzē iedabūt kapā ikvienu, — sacīja Rainss. Taču to viņš noteica klusu, un neviens to nedzirdēja.
Tomēr vēlāk naktī Lūsiju ļoti klusām pamodināja, un viņa ieraudzīja visu pulciņu sanākušu cieši kopā un dzirdēja tos runājam čukstus.
— Kas noticis? — Lūsija vaicāja.
— Mums visiem jābūt ļoti savaldīgiem, — teica Kaspians. —Tikko kā pāri koku galotnēm pārlidoja pūķis un nolaidās liedagā. Bultas pūķim neko nevar padarīt. Un no uguns viņi nepavisam nebaidās.
— Ar jūsu augstības atļauju… — ierunājās Rīpičīps.
— Nē, Rīpičīp, — karalis noteica ļoti stingri, — tu ar viņu neielaidīsies divcīņā. Un, ja tu man nesolīsi šajā jautājumā paklausīt, tad es likšu tevi sasiet. Mums gluži vienkārši jābūt ļoti modriem un, tiklīdz svīdīs gaisma, jāiet uzliedagu un jāsākcīņa. Vadonis būšu es. Karalis Edmunds atradīsies pa labi no manis un lords Drinians — pa kreisi. Nekādus citus priekšdarbus neveiksim… Pēc dažām stundām būs gaišs. Pēc stundas paēdīsim un izdzersim atlikušo vīnu. Un pielūkojiet, lai viss tiktu darīts klusi.
— Varbūt viņš aizlidos, — teica Lūsija.
— Būs sliktāk, ja viņš to darīs, — iebilda Edmunds,
— jo tad mēs nezināsim, kur viņš ir. Ja istabā ir lapsene, man labāk gribas, lai es varu to redzēt.
Atlikušajās nakts stundās garastāvoklis bija nejauks, un, kad ienesa maltīti, visi gan zināja, ka būtu jāēd, taču daudzi aizbildinājās, ka neesot nekādas ēstgribas. Šķita, ka aizrit nebeidzamas stundas, līdz tumsa izklīda, šur tur sāka čirkstēt putni, gaiss kļuva vēsāks un mitrāks, nekā bijis visu nakti, un Kaspians sacīja: — Nu, sākam, draugi.
Visi piecēlās, izvilka zobenus, sastājās ciešā pulkā ar Lūsiju vidū. Rīpičīps sēdēja viņai uz pleca. Tā bija patīkamāk, nekā gaidot slaistīties apkārt, un visi jutās draudzīgāki cits pret citu nekā parasti. Pēc brīža viņi sāka soļot. Kļuva gaišāks, un tad jau arī bija klāt mežmala. Un tur smiltīs, līdzīgs milzu ķirzakai vai lokanam krokodilam, vai čūskai ar kājām, milzīgs, baisms un varens gulēja pūķis.
Taču, viņus ieraudzījis, tas necēlās augšā un nepūta pa nāsīm uguni un dūmus, bet atkāpās — varētu pat sacīt, ka tas likās aizgāzelējamies uz līča seklo jūras malu.
— Kāpēc viņš tā māj ar galvu? — brīnījās Edmunds.
—Un tagad māj, itin kā piekrizdams, —teica Kaspians.
—Un kaut kas tek viņam no acīm, — piebilda Drinians.
—Nu, vai tad jūs neredzat, — sacīja Lūsija. — Viņš raud.
Tās ir asaras.
— Es gan tam negribētu ticēt, — Drinians piezīmēja.
— Krokodili tā dara, lai iemidzinātu ļaužu modrību.
— Kad jūs to sacījāt, viņš papurināja galvu, — bilda Edmunds. — It kā gribētu sacīt: nē. Skat, viņš atkal dara tāpat.
— Vai tev šķiet, ka viņš saprot, ko mēs sakām? — pavaicāja Lūsija.
Pūķis enerģiski pamāja, izsakot piekrišanu viņas teiktajam.
Rīpičīps nolēca Lūsijai no pleca un izgāja priekšā.
— Pūķi, — viņš savā spalgajā balstiņā pavaicāja, — vai tu saproti cilvēku valodu?
Pūķis pamāja ar galvu.
— Vai māki runāt?
Pūķis noliedzoši papurināja galvu.
— Tādā gadījumā, — atteica Rīpičīps, — ir veltīgi vaicāt, ko tu te dari. Bet, ja tu gribi zvērēt mums draudzību, tad pacel savu kreiso priekškāju virs galvas.
Pūķis tā darīja, bet neveikli, jo tā kāja viņam sāpēja un ap zelta rokassprādzi bija pietūkuši.
— Vai, palūkojieties! — iesaucās Lūsija. — Viņam kaut kas nav kārtībā ar kāju! Nabadziņš — varbūt tāpēc viņš raudāja. Iespējams, viņš atnācis pie mums, lai mēs viņu izārstējam — kā stāstā par Androklu un lauvu.
— Lūsij, esi piesardzīga, — brīdināja Kaspians. —Tas ir ļoti gudrs pūķis, bet varbūt viņš melo.
Tomēr Lūsija jau skriešus devās uz priekšu, un viņai sekoja Rīpičīps, cik ātri vien īsās kājeles spēja viņu nest, un viņam sekoja abi jaunieši un arī Drinians.
— Parādi man savu nabaga ķetnu, — Lūsija aicināja. — Varbūt es varu to izārstēt.
Pūķis, kas bija bijis Jūstess, labprāt pastiepa uz priekšu sāpošo kāju, atcerēdamies, kā Lūsijas sirdszāles izdziedējušas viņu no jūras slimības, pirms viņš pārvērtās par pūķi.
Taču viņu gaidīja vilšanās. Burvju šķidrums gan mazināja uztūkumu un mazliet atviegloja sāpes, bet nespēja izkausēt zeltu.
Tagad visi ielenca viņus, lai vērotu ārstēšanu, bet Kaspians pēkšņi izsaucās: —Skatieties! —Viņš stīvi raudzījās uz rokassprādzi.
Septītā nodaļa Kā beidzās piedzīvojums
— Uz ko lai mēs skatāmies? — noprasīja Edmunds.
— Skatieties uz zelta sprādzes ģērboni, — sacīja Kaspians.
—Mazs veserī tis un virs tā zvaigznei līdzīgs brilj ants, — teica Drinians. — Pag, es to esmu redzējis arī agrāk.
— Redzējis! —Kaspians iesaucās. —Skaidrs, protams, ka esi. Tā ir dižas nārniešu dzimtas zīme. Tas ir lorda Oktāziana rokas riņķis.
— Nelieti, — Rīpičīps uzrunāja pūķi, — vai tu esi aprijis Nārnijas lordu? — Taču pūķis noliedzot enerģiski purināja galvu.
— Vai varbūt, — savu viedokli pauda Lūsija, — tas ir lords Oktāzians, kas pārvērties par pūķi — ziniet, lietojot burvju mākslu.
— Tas var būt kā viens, tā otrs, — teica Edmunds. — Visi pūķi krāj zeltu, manuprāt, ir skaidrs, ka Oktāzians nav nokļuvis tālāk par šo salu.
—Vai jūs esat lords Oktāzians? — Lūsija jautāja pūķim un tad, kad viņš skumji papurināja galvu, turpināja: —Vai tu esi kāds no apburtajiem — tas ir, kāds cilvēks?
Pūķis dedzīgi palocīja galvu.
Un tad kāds ieteicās —vēlāk cilvēki strīdējās, vai pirmā bijusi Lūsija vai Edmunds: — Vai tu, vai tu gadījumā neesi Jūstess?
Un Jūstess palocīja savu briesmīgo pūķa galvu un ņēmās kulstīt ar asti jūras ūdeni, un visi atlēca nost (daži jūrnieki tā nolamājās, ka es šos vārdus rakstot nepieminēšu), lai izvairītos no milzīgajām, karstajām asarām, kas pūķim plūda no acīm.
Lūsija sirsnīgi pūlējās viņu nomierināt un pat sadūšojās nobučot zvlņaino ģīmi, un gandrīz ikviens noteica: «Ak, tu neraža,» —citi drošināja Jūstesu, ka palīdzēšot viņam, un daudzi apgalvoja, ka noteikti esot kāds paņēmiens, kā viņu atburt, un ka pēc nedaudzām dienām viņš atkal būšot lieliskā formā. Un, protams, visiem ļoti gribējās dzirdēt, kas ar viņu nodcis, bet viņš nespēja izrunāt ne vārda. Nākamajās dienās viņš ne vienu reizi vien pūlējās rakstīt smiltīs, lai pārējie varētu izlasīt. Taču nekas prātīgs no tā nesanāca. Pirmkārt, Jūstesam (kas nekad nebija lasījis pareizās grāmatas) nebija apjēgas, kā kaut ko skaidri un gaiši pastāstīt. Un, otrkārt, pūķa ķetnu muskuļi un nervi, kas bija jāliek lietā, nekad nebija trenēd rakstīšanā un galu galā — nebija tam piemēroti. Tā arī viņš nekad nenonāca ne tuvu beigām, jo uzbangoja paisuma viļņi un aizskaloja visu uzrakstīto, ja neskaita tos atsevišķos vārdus, kurus viņš, uzkāpjot virsū, nebija iespiedis smiltīs vai nejauši aizslaucījis ar asti. Viss, ko jelkāds bija redzējis, izskatījās apmēram tā (daudzpunkti aizstāj vietas, ko viņš pats bija nodzēsis):
ES…ZMIGU…ŪĶA PRŪĶATAS IR PŪĶA ALĀJO TAS BIJ… BEIGT… UN IKTI LIJ ZMODOS UN NEVAR… DABŪT… OST NO ROK… TO EJAUK…
Tomēr visiem bija skaidrs, ka Jūstesam, kļūstot par pūķi, raksturs labojies. Viņš ļoti centās palīdzēt. Viņš
lidoja pāri salai un secināja, ka tā viscaur ir kalnaina un neapdzīvota, ka tajā var atrast tikai mežacūku barus un kalnu kazas. Tās viņš medīja lielā skaitā un atgādāja uz kuģa, lai ļaudīm būtu ko ēst. Viņš dzīvniekus nogalināja, tos nemokot — ar vienu astes vēzienu, tā ka tie pat nejaudāja attapt (un joprojām neattapa), ka ir nogalināti. Protams, viņš mazliet ēda arī pats, taču allaž vienatnē, jo tagad, esot pūķa paskatā, viņam garšoja jēla gaļa, taču viņš nekad nevarēja ciest, ka citi redz viņu tiesājam savas neierosinošās maltītes, un tāpēc to laikā viņš nevienu nelaida sev tuvumā. Kādu dienu viņš, lidodams lēni un gurdi, bet pats būdams bezgala priecīgs, atgādāja nometnē garu priedi, ko bija izrāvis ar visām saknēm kādā tālā ielejā. No tās iznāca lielisks masts. Un, ja vakaros kļuva vēss, kā reizēm notika pēc stiprajām lietusgāzēm, Jūstess ikvienam nodrošināja omulību —visi mēdza ierasties pie viņa un sēdēt, atspieduši muguras pret tā karstajiem sāniem, un tādējādi krietni sasila un apžāvējās. Viena pati viņa ugunīgā izelpa uzpūta liesmu, ja ugunskurs neparko negribēja-iedegties. Reizēm viņš kādu izredzēto pulciņu uz savas muguras paņēma līdzi lidojumā, tā ka tie redzēja zem sevis lejā maināmies zaļās nogāzes ar klinšu smailēm, šaurajām, bedrēm līdzīgajām ielejām un tālu virs jūras selgas uz austrumiem kādu tumšāk zilu punktu virs zilā apvāršņa.
Šis punkts varēja būt zeme.
Prieks (viņam līdz šim gluži nepazīstams) par to, ka viņš citiem patīk, un it īpaši, ka arī viņam patīk citi, glāba Jūstesu no izmisuma. Jo būt par pūķi bija ļoti bēdīgi. Ikreiz, kad, lidodams pār kalnu ezeru, viņš ieraudzīja tajā savu atspulgu, Jūstess nodrebinājās. Viņam riebās milzīgie plēvspārni, robotai klintij līdzīgais izcilnais mugurkauls un nežēlīgās ķetnas ar izliektiem nagiem. Viņam bija gandrīz bail palikt vienatnē un tajā pašā laikā arī kauns atrasties kopā ar citiem. Vakaros, kad viņu neizmantoja par karstu sildītāju, viņš mēdza aizzagties projām no nometnes un līdzīgi čūskai saritināties starp mežu un ūdeni. Tādās reizēs, viņam par lielu pārsteigumu, gandrīz pastāvīgs mierinātājs bija Rīpičīps. Augstsirdīgais palēns tad parasti nozuda no jautrā ļaužu loka, kurš sēdēja ap nometnes ugunskuru, un iekārtojās pie pūķa galvas aizvēja pusē, lai izvairītos no lielā nezvēra dūmiem piesātinātās elpas. Tur viņš mēdza skaidrot, ka tas, kas noticis ar Jūstesu, esot lielisks piemērs Fortūnas laimes rata pagriezienam; ja viņš varētu uzņemt Jūstesu savā mājā Nārnijā (patiesībā tā nebija māja, bet ala, un tajā nespētu ietilpt pat ne pūķa galva, kur nu vēl viss augums), viņš, Rīpičlps, varētu pastāstīt Jūstesam simt piemēru par ķeizariem, ķēniņiem, hercogiem, bruņiniekiem, dzejniekiem, mīlētājiem, astronomiem, filozofiem un burvjiem, kas, zaudējot labklājību, nokļuvuši visdrausmīgākajos apstākļos, taču daudzi no tiem izķepurojušies un vēlāk dzīvojuši laimīgi. Varbūt toreiz šie stāsti nelikās pārāk mierinoši, taču tie bija labi domāti, un to Jūstess nekad neaizmirsa.
Taču skaidrs, ka visiem pāri līdzīgi negaisa mākoņiem krājās sarežģītais jautājums — ko darīt ar pūķi, kad kuģis būs gatavs doties ceļā. Jūstesa klātbūtnē viņi centās par to nerunāt, taču viņam neviļus gadījās dzirdēt tādus apsvērumus kā: «Vai viņš ietilps klāja vienā pusē? Mums vajadzēs novietot visus krājumus lejā otrā pusē, lai saglabātu līdzsvaru,» —vai arī: «Varbūt labāk vilkt viņu tauvā?» — vai: «Vai viņš varētu brauciena laikā izturēt lidojumu?» — un (visbiežāk): «Bet kā mēs viņu barosim?» Un nabaga Jūstess arvien skaidrāk sāka apzināties, ka kopš pirmās dienas uz kuģa borta viņš bijis bezgalliels traucēklis un ka šobrīd vēl lielākā mērā tāds joprojām ir. Un tas gremza prātu, tāpat kā rokassprādze žņaudza priekškāju. Viņš apzinājās, ka, mēģinādams to pārkost ar saviem lielajiem zobiem, visu tikai padara ļaunāku, taču atkal un atkal pūlējās to pārraut, īpaši karstās naktis.
Apmēram sešas dienas pēc ierašanās Pūķa salā Edmunds kādu rītu nevilšus atmodās ļoti agri. Svīda tikai pelēcīga gaismiņa, tā ka varēja saskatīt koku stumbrus, gan vienīgi starp viņu pašu un līci — citā virzienā ne. Pēc pamošanās
Edmundam likās, ka viņš dzird kaut ko kustamies, tāpēc viņš paslējās uz viena elkoņa un pārlaida skatienu apkārt un ieraudzīja, ka gar mežu jūras pusē virzās kāds tumšs stāvs. Tūlīt prātā iešāvās doma: «Vai varam būt pilnīgi droši, ka uz šīs salas nekādā ziņā nedzīvo mežoņi?» Tad viņš nodomāja, ka tas ir Kaspians — pēc auguma tā varētu domāt —, tomēr viņš zināja, ka Kaspians guļ līdzās un, kā varēja saskatīt, nav pat pakustējies. Edmunds pārliecinājās, ka viņa zobens ir savā vietā, un tad piecēlās, lai dotos izlūkos.
Viņš klusu pienāca pie mežmalas. Tumšais stāvs joprojām atradās turpat. Nu Edmunds saskatīja, ka salīdzinājumā ar Kaspianu tas ir mazs, bet salīdzinājumā ar Lūsiju — pārāk liels. Tas neskrēja projām. Edmunds izvilka zobenu un grasījās svešiniekam uzsaukt, kad tas klusā balsī ievaicājās: — Edmund, vai tas esi tu?
—Jā. Un kas esat jūs? — Edmunds vaicāja.
— Vai tad tu mani nepazīsti? — otrs sacīja. — Tas esmu es, Jūstess.
— Vai tu traks, — Edmunds izsaucās, — nu kā tad. Mīļais draugs…
— Kuš, — nočukstēja Jūstess, sagrīļodamies, it kā grasītos krist.
— Hei! — uzsauca Edmunds, viņu balstīdams. — Kas noticis? Vai esi slims?
Jūstess klusēja tik ilgi, ka Edmunds nodomāja — būs noģībis, taču beidzotjūstess ierunājās: —Tas bija šausmīgi. Tu nevari iedomāties… bet nu viss ir kārtībā. Vai mēs varētu paieties un kaut kur parunāt? Man vēl negribas satikt citus.
— Jā, protams, kur vien gribi, — teica Edmunds. — Mēs varam aiziet līdz tām klintīm un apsēsties tur. Vai, cik es esmu priecīgs, ka redzu tevi… ē… atkal tavā parastajā izskatā. Droši vien tu esi piedzīvojis briesmīgus laikus.
Viņi piegāja pie klintīm un apsēdās, lūkodamies pāri līcim. Debesis pa to laiku kļuva bālākas un bālākas, un zvaigznes pazuda, tikai viena, ļoti spoža, mirdzēja zemu pie apvāršņa.
— Es tev nestāstīšu, kā kļuvu par… par pūķi, līdz pateikšu to cidem un dkšu tam visam pāri, — iesāka Jūstess. — Starp citu, es pat nezināju, ka esmu pūķis, līdz dzirdēju jūs visus lietojam šo vārdu, kad torīt te parādījos. Es gribu tev pastāstīt, kā es pārstāju būt pūķis.
— Sper vaļā, — teica Edmunds.
— Nu, vakarnakt es jutos tik nožēlojami kā vēl nekad nebiju juties. Un tā drausmīgā rokassprādze spieda kā nez kādas drausmīgas spīles…
— Vai tagad viss kārtībā?
Jūstess smējās — šie smiekli skanēja pavisam citādi, nekā Edmunds bija dzirdējis Jūstesu smejamies agrāk —, un Jūstess bez grūtībām no rokas nomauca apaļo zelta riņķi.
— Te tas ir, — viņš sacīja, — un manis dēļ, kam vien gribas, to var dabūt. Tātad, kā jau teicu, es gulēju nomodā un prātoju, kas gan no manis iznāks. Un tad… taču ņem vērā — tas viss var būt sapnis. Es nezinu.
— Turpini, — teica Edmunds neizsīkstošā pacietībā.
— Nu, lai nu kā arī būtu, es palūkojos uz augšu un ieraudzīju kaut ko tādu, ko man pat sapņos nebija gadījies redzēt, — man lēni tuvojās milzīgs lauva. Un ļoti savādi bija tas, ka vakarnakt mēness nespīdēja, bet tur, kur atradās lauva, tas spīdēja. Tā nu viņš nāca tuvāk un tuvāk. Biju drausmīgi nobijies. Tu laikam domāji, ka, būdams pūķis, es viegli būtu varējis pievarēt jebkuru lauvu. Taču tās nebija tādas bailes. Es nebaidījos, ka viņš mani apēdīs, es vienīgi baidījos no šī lauvas kā tāda —ja tu vari to saprast. Nu, viņš pienāca tuvu, tuvu un ielūkojās man deši acīs. Un es tās cieši aizvēru. Taču no tā nebija nekāda labuma, jo viņš lika man sev sekot.
— Vai tu gribi sacīt, ka viņš runāja?
— Nezinu. Tagad, kad tu tā saki, es nedomāju, ka viņš būtu runājis. Bet teikt viņš man to teica. Un es zināju, ka man jādara, kā viņš saka. Tā nu es piecēlos un sekoju. Viņš mani aizveda tālu kalnos. Un, lai kur šis lauva gāja, viņam pāri un ap viņu vizēja mēnessgaisma. Tā nu beidzot mēs nonācām tāda kalna galā, kādu es iepriekš nekad nebiju redzējis, un tā virsotnē pletās dārzs — koki un augļi, un viss kas. Dārza vidū bija avots.
Es zināju, ka tas ir avots, jo varēju redzēt, ka ūdens burbuļodams plūst no zemes un ceļas augšup, taču šis bija lielāks par vairumu citu avotu —līdzīgs ļoti lielam, apaļam baseinam ar marmora kāpnēm, kas iekšpusē stiepās lejup. Ūdens bija dzidrs kā kristāls, un man iešāvās prātā —ja es varētu tur iekāpt un nomazgāties, tad priekšķepa vairs tā nesāpētu. Bet lauva pavēlēja vispirms noģērbties. Ievēro, ka es nezinu, vai viņš skaļi izteica kādus vārdus vai ne.
Es tieši grasījos sacīt, ka nevaru noģērbties, jo man nav drēbju, kad pēkšņi iedomājos, ka pūķi ir līdzīgi čūskām un čūskas var nomest ādu. «Ā, protams,» es nospriedu, «lauva domā tieši to.» Tā nu es sāku sevi skrāpēt, un manas zvīņas lobījās nost veselām riekšavām. Un tad es sāku skrāpēt drusku dziļāk, un zvīņas lobījās nost nevis tikai vietumis, bet viegli atlupa pati āda, kā tā adūp pēc slimības vai arī tad, ja es būtu banāns. Pēc īsa brīža es no tās pavisam viegli izkāpu. Es redzēju ādu guļam man līdzās — tā izskatījās gaužām pretīga. Sajūta gan bija brīnišķīga. Tā nu es sāku kāpt lejā avotā, lai nopeldētos.
Taču, kad jau dzīros iegremdēt kājas ūdenī, es palūkojos uz leju un ieraudzīju, ka manas kājas ir pavisam cietas, raupjas, grumbainas un zvīņainas — tieši tādas, kādas bija pirms tam. «Ak, tas nekas,» es nodomāju, «tas tikai nozīmē, ka man bijis vēl viens mazāks apģērbs zem virsējā un man jātiek ārā arī no tā.» Tā nu es atkal ņēmos skrāpēt un plēst, un šī apakšējā āda arī viegli atdalījās, un es izkāpu no tās un atstāju to guļam līdzās otrai, un no jauna devos uz avotu mazgāties.
Bet atkal notika tieši tas pats. Un es savā prātā nodomāju — vai dieniņ, cik ādu man būs jānovelk? Jo man ļoti gribējās nomazgāt priekšķepu. Skrāpējos trešo reizi un nodabūju nost trešo ādu — tieši tāpat kā abas iepriekšējās, un izkāpu no tās, taču, kolīdz paraudzījos uz sevi ūdenī, zināju, ka rezultāts ir tāds pats kā iepriekš.
Tad lauva sacīja, tikai es nezinu, vai viņš runāja: «Tev vajadzēs ļaut man tevi noģērbt.» Es baidījos no viņa ķepām, es varu tev atzīties, taču biju tuvu izmisumam. Tāpēc nogūlos uz muguras un ļāvu viņam to darīt.
Pašu pirmo reizi viņš iešķēla tik dziļi, ka man likās — viņš ticis līdz pašai sirdij. Un, kad viņš sāka vilkt nost ādu, es jutu tādas sāpes kā nekad savā mūžā. Vienīgais, kas man ļāva to paciest, bija brīnišķīgā apziņa, ka ādas lobās nost. Zini, tas ir tā, it kā tev atlupinātu kreveli no sadzijuša, bet vēl sāpīga ievainojuma. Tas traki dzeldē, bet ir tik labi, ka tu redzi to atkrītam.
— Es pilnīgi saprotu, ko tu domā, — sacīja Edmunds.
— Nu, viņš to drausmīgo kažoku noplēsa pavisam — tieši tā, kā man bija šķitis izdodamies visas iepriekšējās reizes (tikai toreiz tas nebija sāpējis), darot to pašam, un tur nu tā āda gulēja zālē, tikai daudz biezāka, tumšāka un nelīdzenāka nekā iepriekšējās. Un es tur stāvēju gluds un glaudens kā nomizota vica un mazāks nekā iepriekš. Tad lauva mani satvēra — tas gan man nemaz nepatika, jo bez ādas es biju traki jūtīgs, — un iemeta mani ūdenī. Tas nu gan pamatīgi iedzēla, bet sāpēja tikai īsu mirkli. Pēc tam sajūta bija brīnišķīga, un, tiklīdz es sāku peldēt un šļakstīties, tā sapratu, ka visas sāpes no rokas pagaisušas. Un tad es arī ieraudzīju, kāpēc, — es atkal biju pārvērties par zēnu. Es tev liktos gluži vienkārši dumjš, ja mēģinātu izstāstīt, kā jutos, sataustīdams paša rokas. Zinu, ka tām trūkst muskuļu un salīdzinājumā ar Kaspiana spēcīgajiem delmiem izskatās diezgan vārgas, bet man bija tāds prieks, ka es atkal tās redzu… Pēc kāda brītiņa lauva izcēla mani ārā un apģērba…
— Apģērba. Ar savām ķepām?
— Nu, to nu es lāgā neatceros. Taču kaut ko viņš darīja: apģērba jaunās drēbēs — tajās, kas man, starp citu, tagad ir mugurā. Un tad es pēkšņi atkal atrados te. Tas gan man liek domāt, ka to visu esmu redzējis sapnī.
— Nē. Tas nav bijis sapnis, — Edmunds nepiekrita.
— Kāpēc ne?
— Nu, pirmkārt, tās tavas drēbes. Otrkārt, tāpēc, ka tu esi atpūķots.
— Kā tev šķiet, kas tas zvērs bija? —Jūstess noprasīja.
— Manuprāt, tas bija Aslans, — Edmunds sacīja.
— Aslans! — Jūstess iesaucās. — Esmu dzirdējis šo vārdu pieminam vairākas reizes, kopš mēs uzkāpām uz «Rītausmas ceļinieka». Un man likās — es nezinu, kāpēc, — ka es to nīstu. Bet toreiz es ienīdu visu. Un, starp citu, es gribētu atvainoties. Diemžēl esmu uzvedies baigi draņķīgi.
— Viss kārtībā, — teica Edmunds. — Runājot zem četrām acīm, es savā pirmajā ceļojumā uz Nārniju biju sliktāks par tevi. Tu biji tikai ēzelis, bet es biju nodevējs.
— Nu, tad to man nestāsti, — atvēcinājās Jūstess. — Bet kas ir Aslans? Vai tu viņu pazīsti?
— Nu… viņš pazīst mani, — teica Edmunds. — Viņš ir Lielais Lauva, Aizjūras valdnieka dēls, kas izglāba gan mani, gan Nārniju. Mēs visi esam viņu redzējuši. Visbiežāk viņu redz Lūsija. Un iespējams, ka mēs braucam uz Aslana zemi.
Kādu brīdi viņi neteica ne vārda. Pēdējais spožais stars bija pazudis, un, kaut arī zēni nevarēja saredzēt saullēktu, jo pa labi no viņiem slējās kalni, viņi zināja, ka saule kāpj debesīs, jo gan tās viņiem virs galvas, gan līcis krāsojās sārts kā roze. Tad kāds putns no papagaiļu dzimtas ieķērcās viņiem aiz muguras, mežā, starp kokiem atskanēja trokšņi, un beidzot atlidoja Kaspiana raga skaņas. Nometne bija modusies.
Liels bija prieks, kad pie brokastotajiem, kas sēdēja lokā ap nometnes ugunskuru, pienāca Edmunds ar cilvēka izskatu no jauna atguvušojūstesu. Tagad, protams, ikviens dzirdēja viņa stāsta sākuma daļu. Ļaudis gudroja, vai otrais pūķis pirms vairākiem gadiem nogalinājis lordu Oktāzianu, vai Oktāzians pats bijis vecais pūķis. Dārgakmeņi, ar ko Jūstess alā bija piebāzis kabatas, izrādījās pazuduši kopā ar viņa toreizējām drēbēm, taču neviens, vismazāk jau pats Jūstess, nejuta vēlēšanos atgriezties tajā ielejā pēc citiem dārgumiem.
Pēc nedaudzām dienām «Rītausmas ceļinieks» ar jaunu mastu, noklāts ar svaigu krāsas kārtu un labi nodrošināts ar pārtikas krājumiem, bija gatavs braucienam. Pirms viņi kāpa kuģī, Kaspians gludajā klintī, kas slējās pretī līcim, lika iegravēt uzrakstu:
PŪĶA SALA, KURU ATKLĀJIS KASPIANS, NĀRNIJAS U. C. KARALIS, SAVAS VALDĪŠANAS CETURTAJĀ GADĀ.
TE, KĀ MUMS ŠĶIET, MIRIS LORDS OKTĀZIANS.
Būtu jauki un, taisnību sakot, daudz arī netrūka, ja varētu sacīt, ka «no šī laika Jūstess bija pavisam cits zēns». Ja tomēr izsakāmies pilnīgi precīzi, tad viņš sāka pārvērsties par gluži citādu zēnu. Gadījās arī paspert soli atpakaļ. Bija joprojām daudz tādu dienu, kad Jūstess kļuva apnicīgs.
1 aču vairumu tādu gadījumu es nepieminēšu. Izdziedināšanās bija sākusies.
Lorda Oktāziana rokas riņķim bija lemts dīvains liktenis. Jūstess to nevēlējās paturēt un piedāvāja Kaspianam, bet Kaspians savukārt — Lūsijai. Viņa pēc tā nekāroja.
— Labi, nu tad lai noķer, kas var, — sacīja Kaspians un pameta riņķi gaisā. Tas notika, kad visi stāvēja, lūkodamies uz iegravēto uzrakstu. Zibsnīdama saules staros, rokassprādze uzlidoja gaisā, uzkārās un glīti, kā labi sviests īsts metamais riņķis uzķērās uz neliela klints radziņa. Neviens nevarēja uzkāpt un aizsniegt to no apakšas, un neviens nevarēja nokāpt un aizsniegt to no augšas. Un tur, cik man zināms, tas karājas vēl šobaltdien — un karāsies līdz pat pasaules galam.
Astotā nodaļa Divas izglābšanās par mata tiesu
Visi priecājās, ka «Rītausmas ceļinieks» dodas projām no Pūķa salas. Kad kuģis izbrauca no līča, sāka pūst labs ceļavējš, un agri nākamajā rītā kuģis sasniedza nepazīstamu zemi, ko daži no viņiem bija redzējuši, laižodes pāri kalniem, kadjūstess vēl bija pūķis. Tā bija sala, kas izskatījās pēc vienas vienīgas zaļas zemienes, ko apdzīvoja tikai truši un nedaudzas kazas, taču, redzēdami akmens mājiņu drupas un nomelnējušas vietas, kur bija atradušies pavardi, viņi saprata, ka vēl pirms neilga laika te mituši cilvēki. Dažviet bija redzami arī kauli un salauzti ieroči.
— Tas ir pirātu roku darbs, — secināja Kaspians.
— Vai arī vainīgs pūķis, — piebilda Edmunds.
Vēl viņi smiltīs atrada kādu priekšmetu, proti, nelielu zvejas laivu. Tā bija izgatavota no ādas, kas pārvilkta pītu klūdziņu karkasam. Tā bija ļoti maza laiviņa, tik tikko četras pēdas gara, un airi, kas joprojām gulēja tās dibenā, šķita atbilstoši braucamā izmēriem. Ceļinieki uzskatīja, ka laiva būvēta vai nu bērnam, vai šīs zemes iedzīvotāji bijuši rūķi. Rīpičīps nolēma to paturēt, jo viņam tā bija tieši laikā, un laiva tika nogādāta uz borta. Jūras braucēji šo zemi nosauca par Izdegušo salu un jau pirms pusdienlaika aizbrauca projām.
Apmēram piecas dienas viņus dzina dienvidaustrenis, un braucēji neredzēja nedz kādu zemi, nedz arī zivis vai kaijas. Tad izgadījās diena, kurā līdz pēcpusdienai gāza kā no spaiņiem. Jūstesam divās šaha pardjās nācās padodes Rīpičīpam, un viņš atkal kļuva līdzīgs agrākajam pretīgajam puikam, un Edmunds prātoja par to, ka viņi kopā ar Sjūzenu taču būtu varējuši aizbraukt uz Ameriku. Tad Lūsija palūkojās ārā pa pakaļējo logu un iesaucās:
— Hei! Man nudien šķiet, ka lietus pārstājis. Bet kas tad tur?
To dzirdot, visi pa galvu pa kaklu metās uz pakaļgalu un ieraudzīja, ka lietus mitējies un ka arī Drinians, kas vēroja jūru, ar skatienu ieurbies kaut kur aiz kuģa pakaļgala. Vai, pareizāk sakot, ieurbies ar skatienu dažos priekšmetos. Tie nedaudz atgādināja apaļas, nogludinātas klintis, veselu rindu klinšu, kuras citu no citas šķīra četrdesmit pēdu liels atstatums.
— Bet tās nevar būt ldinds, — Drinians prātoja, — jo pirms piecām minūtēm to tur nebija.
— Un viena tikko kā pazuda, — teica Lūsija.
—Jā, un kāda cita paceļas, — pavēstīja Edmunds.
— Turklāt tuvāk, — sacīja Jūstess.
— Pie velna, — iesaucās Kaspians. — Visa tā būšana virzās šurp.
— Turklāt krietni ātrāk, nekā mēs spējam pabraukt, sir, — piebilda Drinians. — Pēc īsa brīdņa būs mums līdzās.
Visi aizturēja elpu, jo nebūt nav jauki, ja tev uz zemes vai jūrā dzenas pakaļ kāds nezināms «kaut kas» —vienalga, vai tas būtu vienā vai otrā vietā. Taču tas, kas šis nesaprotamais galu galā izrādījās, bija krietni ļaunāk, nekā varētu gaidīt. Pēkšņi tikai kriketa spēles metiena atstatumā no borta lūkas puses iznira briesmīga galva. Tā visa bija zaļā un spilgti sarkanā krāsā ar purpura plankumiem — ja neņem vērā vietas, ko bija apsēduši mīkstmieši. Pēc apveida tā atgādināja zirga galvu, tikai bez ausīm. Nezvēram bija milzīgas acis — tādas, kas domātas, lai izurbtos cauri okeāna tumšajām dzīlēm. Plaši atplestā mute bija pilna ar asām dubultu zobu rindām. Galva pacēlās virs tādas ķermeņa daļas, ko viņi sākumā uzskatīja par resnu kaklu, bet, kad tas izstiepās vairāk un vairāk uz augšu, visi aptvēra, ka tas ir nevis kakls, bet pats ķermenis un ka beidzot viņi redz to, ko daudzi cilvēki aiz savas muļķības gribējuši redzēt, proti, lielo Jūras Čūsku. Krunkas uz milzīgās astes bija redzamas jau iztālēm, tās it kā pa noteiktu atstatumu slējās ārā no ūdens. Un nu galva pacēlās virs kuģa augstāk par mastu.
Visi vīri metās pēc saviem ieročiem, taču nevarēja ar tiem neko iesākt, jo nebija iespējams nezvēram piekļūt.
— Šaujiet! Šaujiet! — sauca galvenais stopnieks, un vairāki vīri paklausīja, taču bultas noslīdēja garjūras Čūskas sāniem, itin kā tos klātu dzelzs bruņas. Tad kādā briesmīgā mirklī visi sastinga un nekustīgi lūkojās briesmoņa acīs, prātodami, kam nezvērs klups virsū.
Tomēr tas neklupa. Galva pāršāvās pāri kuģim vienā līmenī ar masta aploku. Nu tā atradās tieši līdzās paaugstinājumam. Milzu ķermenis joprojām staipījās un staipījās, līdz galva pārkārās pāri pakaļējā borta aizsargmargām. Tad tā sāka liekties lejup — ne uz cilvēku pilnā klāja pusi, bet ūdenī, tā ka viss kuģis atradās čūskas līkumā. Un
gandrīz tajā pašā brīdī šis līkums sāka rauties mazāks — patiesībā pakaļgalā Jūras Čūska gandrīz skāra «Rītausmas ceļinieka» sānus.
Jūstess (kas līdz savam atkritienam lietus un šaha spēles laikā bija ļoti centies uzvesties labi) tagad pirmo reizi mūžā r/.rādīja varonību. Viņš bija apgāzies ar Kaspiana aizdoto zobenu. Kolīdz čūskas ķermenis noslīdēja pakaļgala sānos pietiekami tuvu, Jūstess uzlēca uz aizsargmargām un no visa spēka sāka to cirst. Tiesa gan, ar to viņš neko nepanāca, tikai salauza gabalos Kaspiana otro labāko zobenu, taču priekš iesācēja tā bija lieliska rīcība.
Citi būtu viņam piebiedrojušies, ja šajā brīdī Rīpičīps nebūtu iespiedzies: — Necērtiet! Grūdiet! — Bija tik neparasti, ka pelēns iesaka, lai neviens necīnās, ka pat šinī drausmīgajā acumirklī visu skatieni pievērsās viņam. Un, kad viņš uzlēca uz margām ar purniņu pret čūskas priekšgalu
un, atspiezdams mazo, spalvaino muguriņu pret milzīgo zvīņaino, gļotaino muguru, sāka stumt, cik nu vien spēja, to uz vienu pusi, krietna daļa jūrnieku saprata, kas viņam prātā, un no abām kuģa pusēm piedrāzās pie nezvēra, lai darītu to pašu. Kad pēc kāda laika Jūras Čūskas galva atkal parādījās virspusē, šoreiz bakborda pusē, un ar muguru pret cilvēkiem, visi saprata, kas īsti notiek.
Nezvērs bija apmetis ķermeni kā cilpu ap «Rītausmas ceļinieku» un ņēmās to savilkt arvien ciešāk. Kad kuģis būs aizžņaugts pietiekami cieši — krākt! — un tā vietā peldēs salauzti sērkociņu skaliņi, nezvērs cilvēkus citu pēc cita varēs uzlasīt no ūdens. Vienīgā iespēja bija aizbīdīt cilpu pāri pakaļgalam vai arī (izsakot to pašu citiem vārdiem) izgrūst kuģi no cilpas uz priekšu.
Rīpičīpam vienam pašam, protams, nebija vairāk iespēju veikt šo uzdevumu kā, teiksim, pacelt katedrāli, taču viņš jau bija gandrīz izlaidis garu, mēģinādams to izdarīt, līdz pārējie pabīdīja viņu sānis. Drīz vien visa kuģa komanda (bez Lūsijas un pelēna, kurš bija zaudējis samaņu) nostājās divās garās rindās gar augšējā klāja malu (katrs vīrs atslējās ar krūtīm pret priekšējā muguru, grūžot cik jaudas, lai visas rindas svars sakopotos pirmajā stāvētājā. Dažus nejaukus mirkļus (kas šķita ilgstam vairākas stundas) likās, ka nekas nemainās. Locītavas brīkšķēja, sviedri plūda, elpa gārgdama lauzās ārā no krūtīm. Tad visi sajuta, ka kuģis sakustas. Čūskas cilpa tagad atradās tālāk no masta nekā iepriekš. Tomēr vīri arī redzēja, ka tā kļuvusi mazāka. Un nu bija klāt īstās briesmas. Vai vīri cilpu pārgrūdīs pāri galam, vai arī tā būs pārāk sarukusi? Varbūt tā jau tagad i;ula ir? Jā. Tikko pietiks vietas. Tā atspiedusies pret pakaļgala margām. Uz aizmuguri atskrēja vēl kāds ducis jūrnieku. Tas bija jau krietni labāk. Jūras Čūskas ķermenis tagad atradās tik zemu, ka vīri varēja sastāties rindā un grūst, sastājušies sānu pie sāna. Cerības auga augumā, līdz visiem iešāvās prātā augstais, kokā grieztais «Rītausmas ceļinieka» pakaļgals, pūķa aste. Pārdabūt nezvēra cilpu tai pāri nekādā ziņā nevarēs.
— Cirvi! — aizsmakušā balsī nokliedza Kaspians. — Un grūžam tik uz priekšu. — Lūsija, kas zināja, kur kas atrodas, dzirdēja viņa vārdus, jo stāvēja uz galvenā klāja, ar skatienu urbdamās pakaļgalā. Pāris mirkļos viņa noskrēja lejā, sameklēja cirvi un metās pa slietnēm atpakaļ, uz pakaļgalu. Taču tieši tad, kad viņa spēra kāju uz klāja, atskanēja skaļš brīkšķis, it kā kristu kāds koks, kuģis sazvārojās un pašāvās uz priekšu. Jo tieši tad (vai nu Jūras Čūska tik stipri pagrūda, vai arī tā muļķīgi nolēma savilkt cilpu pavisam cieši) viss kuģa viņgala kokgriezums nolūza un kuģis bija brīvs.
Pārējie bija tik noguruši, ka neredzēja to, ko redzēja Lūsija. Nedaudz jardu viņiem aiz muguras Jūras Čūskas cilpa ātri sašļuka tievāka un ar skaļu šļakstu nozuda ūdenī. Lūsija ne reizi vien pēc tam apgalvoja (tikai viņa, protams, tobrīd bija tik ļoti satraukta, ka to varbūt varētu uzskatīt tikai par iedomu), ka viņa nezvēra ģīmī saskatījusi stulba apmierinājuma apziņu. Taču nav noliedzams, ka dzīvnieks bija bezgala aprobežots, jo dzinās nevis pakaļ kuģim, bet pagrieza galvu un sāka iztaustīt savu miesu, itin kā cerētu atrast «Rītausmas ceļinieka» paliekas, pielipušas pie savas ādas. Turpretī «Rītausmas ceļinieks» jau atradās lielā gabalā — to uz priekšu dzina spirgts vējiņš, un vīri pūzdami elsdami sēdēja un gulšņāja uz klāja, līdz beidzot spēja notikušo pārrunāt un par to pat pasmieties. Un, kad katram tika atvēlēta glāze ruma, viņi pat sarīkoja ovācijas. Visi slavēja Jūstesa drošsirdību (kaut arī tā nebija nesusi nekādu labumu) un uzteica Rīpičīpu.
Pēc tam viņi nokuģoja trīs dienas un neredzēja neko vairāk par jūru un debesīm. Ceturtajā dienā vējš iegriezās no ziemeļiem un bangas kļuva lielākas. Pēcpusdienā varēja sākt runāt gandrīz vai par vētru. Tomēr tieši tad kuģa priekšgalā stāvošo redzeslokā iznira zeme.
—Ja atļausiet, sir, — ierosināja Drinians, — mēs mēģināsim kuģi ieairēt šīs zemes aizvēja pusē, izmetīsim enkuru un pagaidīsim, līdz norimst vētra.
Kaspians bija ar mieru, taču, airēdami pretvēju, viņi pie salas nokļuva tikai vakarā. Līdz ar pēdējo saulstaru viņi iestūrēja dabiskajā ostā un noenkurojās, taču krastā tovakar neviens neizkāpa. No rīta viņi ieraudzīja, ka atrodas ar zāli apaugušā līcī, vientulīgā, nelīdzenā apkaimē, kas pakāpeniski stiepās augšup un beidzās ar klinšainu virsotni. No vēja piestrāvotajiem ziemeļiem gar šo smaili ātri traucās mākoņi. Ceļinieki nolaida ūdenī laivu un iekrāva tajā visas iztukšotās ūdens mucas.
— No kura strauta smelsim ūdeni, Drinian, — vaicāja Kaspians, apsēzdamies aizmugurē uz režģotas lūkas. — Šķiet, ka līcī ieplūst divi.
— Tur nevarētu būt lielas starpības, sir, — sacīja Drinians. — Bet, manuprāt, īsāks ceļš uz laivas pakaļgalu būs no tā, kas ir uz austrumiem.
— Lietus ari klāt, — teica Lūsija.
— Par to nu nav šaubu! — attrauca Edmunds, jo lietus jau sāka gāzt kā ar spaiņiem. — Ziniet, ejam uz otro strautu. Tur aug koki, varēsim zem tiem patverties.
—Jā, ejam, —Jūstess piekrita. —Nav jēgas izlītslapjiem kā žurkām.
Taču Drinians visu laiku stūrēja uz pakaļgala pusi — kā apnicīgi ļaudis, automašīnā braucot, turpina ceļu četrdesmit jūdžu ātrumā, kaut arī tu skaidro, cik gribi, ka braukts tiek nepareizā virzienā.
— Viņiem taisnība, Drinian, —teica Kaspians. —Kāpēc tu nepagriez laivu un nevadi uz strautu rietumpusē?
— Kā jūsu augstībai tīk, — paskarbi atsaucās Drinians. Vakar viņš bija aizvadījis dienu, cīnīdamies ar slikto laiku, un viņam negribējās klausīties sauszemes žurku padomus. Taču virzienu viņš mainīja, un vēlāk izrādījās, ka šāda rīcība patiešām bijusi saprātīga.
Kad viņi bija pielējuši pilnas mucas ar dzeramo ūdeni, lietus mitējās un Kaspians ar Jūstesu, Pevensijiem un Rīpičīpu nolēma uzrāpties kalna galā un palūkoties uz apkārtni. Tas bija pagrūts kāpiens pa asu zāli un virsāju, un viņi neredzēja ne cilvēkus, ne dzīvniekus, vienīgi kaijas. Uzkāpuši augšā, viņi saprata, ka sala ir ļoti maza — ne lielāka par divdesmit akriem. No tāda augstuma jūra izskatījās lielāka un drūmāka nekā no kuģa klāja vai pat no «Rītausmas ceļinieka» paaugstinājuma.
—Zini, diezgan traki, —Jūstess klusā balsī teica Lūsijai, skatīdamies uz apvārsni austrumpusē. —Mēs tik braucam un braucam pa šito slapjumu, paši nezinādami, kurp pa to nokļūsim. — Tomēr viņš tā runāja tikai aiz ieraduma, nevis pretīgā tonī kā agrāk. Bija pārāk auksts, lai ilgi paliktu kalna virsotnē, jo no ziemeļiem pūta salts vējš.
— Atpakaļ nedosimies pa to pašu ceļu, — viņiem pagriežoties, ierosināja Lūsija, — paiesim kādu gabaliņu un tad rāpsimies lejā gar otro strautu, uz kuru gribēja doties Drinians.
Visi tam piekrita, un apmēram pēc stundas ceturkšņa viņi pienāca pie otras upītes iztekas. Tā bija interesantāka, nekā gaidīts, proti, izteka izrādījās mazs, dziļš, klinšu ieskauts kalnu ezeriņš — tikai jūras pusē no tā pa šauru eju iztecēja ūdens. Te beidzot viņi bija pasargād no vēja, un visi apsēdās viršu apaugušajā klajumiņā zem smailes, lai atpūstos.
Visi bija novārtījušies zālē, taču viens (tas bija Edmunds) pēkšņi pielēca kājās.
— Šajā salā cilvēkiem patīk asi priekšmeti, —viņš sacīja, taustīdamies pa viršiem. — Kur tas nejaucenis palika?… Ā, rokā ir… Ei! Tas galu galā nemaz nav akmens, tas ir zobena rokturis. Nē, pie joda, tas ir vesels zobens — cik no tā nav saēdusi rūsa. Droši vien gulējis te veselu mūžību.
— Pēc izskata tas ir nārniešu ierocis, — teica Kaspians biedriem, kas drūzmējās ap zobenu.
— Es arī uz kaut kā sēžu! — iesaucās Lūsija. — Uz kaut kā cieta.
Izrādījās, ka tās ir bruņukrekla atliekas. Nu jau visi bija nometušies četrrāpus, taustīdami kuplo virsāju visapkārt. Meklējumi citu pēc cita atklāja bruņucepuri, dunci, dažus naudas gabalus — nevis kalormenu pusmēnešus, bet īstus nārniešu lauvas un kokus, kādus var ik dienas redzēt Bebru Dambi vai Berunā.
— Izskatās, ka tas it kā varētu būt viss, kas palicis pāri no kāda augstmaņa, kas piederējis meklējamam septītnieka pulciņam, — ieminējās Edmunds.
— Es ari domāju tieši to pašu , — piebalsoja Kaspians.
— Nez kurš tas bijis? Uz dunča nekādu zīmju nav. Gribētos zināt, kā viņš miris.
— Un kā mums viņš jāatriebj, — piebilda Rīpičīps.
Edmunds, kas vienīgais no jauniešiem bija lasījis ne vienu
vien detektīvromānu, bija iegrimis dziļās pārdomās.
— Redziet, — viņš ierunājās, — kaut kas te ir ļoti neskaidrs. Nevar būt, ka viņš nogalināts kaujā.
— Kāpēc ne? — pavaicāja Kaspians.
—Nav kaulu, —atteica Edmunds. —Ienaidnieks būtu paņēmis bruņas un atstājis līķi. Bet kurš jebkad ir dzirdējis par cilvēku, kas uzvarējis cīniņā, bet projām aiznesis nevis bruņojumu, bet līķi?
—Varbūt viņu nokodis meža zvērs, — Lūsija ieminējās.
— Tad nu gan tas būtu gudrs zvērs, — nepiekrita Edmunds, — kas prastu vīrietim novilkt bruņukreklu.
—Varbūt tas bijis pūķis? —Kaspians izteica minējumu.
— Nekā tamlīdzīga, — iebilda Jūstess. — Pūķis to nevar izdarīt, es ta' zinu.
— Nu, lai kā arī būtu, ejam no šejienes prom, — sacīja Lūsija. Viņai nebūt negribējās vēlreiz apsēsdes pēc tam, kad Edmunds bija pieminējis kaulus.
— Kā gribat, — pielēkdams kājās, teica Kaspians. — Pēc manām domām, šīs lietas ņemt līdzi nav vērts.
Viņi nogāja lejā un apstājās lokā ap nelielo atveri, pa kuru strauts tecēja ārā no ezeriņa, un stāvēja, lūkodamies dziļajā, klinšu ieskautajā, apaļajā dobumā.
Ja diena būtu bijusi svelmaina, droši vien kāds justu kārdinājumu nopeldēties un visi padzertos. Pat tagad Jūstess jau dzīrās noliekties un pasmelt saujās ūdeni, kad Rīpičīps ar Lūsiju reizē iesaucās: —Skatieties! —Tā nu Jūstess aizmirsa, ka gribējis dzert, un skatījās norādītajā virzienā.
Dobuma pamatu klāja lieli, pelēkzili akmeņi, un ūdens bija dzidrs kā asara, un pašā lejā gulēja cilvēks pieauguša vīra augumā — acīmredzot izkalts no zelta. Viņš gulēja ar seju uz leju, rokas pāri galvai izstiepis uz priekšu. Un brīdī, kad viņi tā lūkojās, mākoņi pašķīrās un atspīdēja saule. Gaisma apspīdēja cilvēka augumu no galvas līdz kājām. Lūsija nodomāja, ka tā ir visskaistākā statuja, kādu viņa jebkad redzējusi.
— Vai traks! — iesvilpdamies novilka Kaspians. —Tā dēļ bija vērts nākt. Nez vai mēs varētu to izcelt?
— Varam pēc.tā ienirt, sir, — ierosināja Rīpičīps.
— Nekas no tā neiznāks, — pretojās Edmunds. — Vismaz tajā gadījumā, ja tas ir zelts — ciets kā stienis —, tas būs par smagu, lai varētu izcelt. Šis dobums ir ne vairāk, ne mazāk kā divpadsmit līdz piecpadsmit pēdu dziļš. Pag, mazliet pagaidiet! Labi, ka es paķēru līdzi medību šķēpu. Palūkosimies, kāds ir dziļums. Turi mani, Kaspian, aiz rokas, es mazliet pārliekšos pāri ūdenim. — Kaspians satvēra viņa roku, un Edmunds, paliecies uz priekšu, pamazām iegremdēja šķēpu ūdenī.
Tas vēl nebija ielaists līdz pusei, kad Lūsija ieteicās: — Es vispār neticu, ka statuja ir no zelta. Gaismā tā tikai izskatās. Tavs šķēps ari izskatās gluži tāds pats.
— Kas lēcies? — vairākas balsis reizē noprasīja, jo Kdmunds pēkšņi bija palaidis šķēpu vaļā.
— Nespēju to noturēt, — noelsās Edmunds, — likās traki smags.
— Un nu tas guļ dibenā, — teica Kaspians, — un Lūsijai taisnība. Tas izskatās tieši tādā pašā krāsā kā statuja.
Taču Edmunds, kam, šķiet, bija radušās grūtības ar zābakiem (vismaz viņš noliecies ņēmās tos aplūkot), pēkšņi uzslējās un nokliedza tik spalgā balsī, kādai cilvēki gandrīz nekad neuzdrošinās nepaklausīt:
— Kaspian, atpakaļ! Prom no ūdens! Visi! Tūlīt!
Platām acīm lūkodamies Edmundā, visi paklausīja.
— Skatieties, —Edmunds turpināja, —apskatietmanu zābaku purngalus.
—Izskatās tādi kā drusku dzeltenīgi, — ieteicās Jūstess.
—Tie ir no zelta, īsta zelta, — Edmunds viņu pārtrauca. — Paverieties! Pataustiet! Ada jau pazudusi. Un zābaki — smagi kā svins.
— Visspēcīgais Aslan! — iesaucās Kaspians. —Tu tak negribi teikt, ka…
— Gribu gan, — attrauca Edmunds. — Šis ūdens visu pārvērš zeltā. Tas pārvērta zeltā šķēpu, un tāpēc ierocis kļuva tik smags. Un tas ūdens tik tikko uzšļakstījās man uz purngaliem (labi, ka man nebija basas kājas) un pārvērta zābakus par zeltu. Un tas nabaga cilvēks tur, lejā, — nu jūs taču redzat.
—Tātad tānemaznavstatuja, —Lūsijaklusi nočukstēja.
— Nē. Nu viss ir skaidrs. Šis cilvēks te atradās kādā karstā dienā. Smailes virsotnē noģērbās — tur, kur mēs sēdējām. Drēbes satrunēja vai putni tās aiznesa, lai labāk iekārtotu ligzdas, bruņas palikušas turpat. Tad viņš ienira un…
— Nevajag, — Lūsija pārtrauca brāli. —Cik šausmīgi!
— Un mēs esam izglābušies no nāves par mata tiesu! — piebilda Edmunds.
— Par mata tiesu gan, — nopīkstēja Rīpičīps. — Ik brīdi kāds no mums varēja iebāzt ūdenī pirkstu, kāju, ūsu vai asti.
— Tik un tā,— Kaspians iebilda,— varam vēlreiz pārbaudīt. —Viņš noliecās un noplūca viršu zariņu. Tad
ļi >t i piesardzīgi nometās uzceļgaliem pie ūdens un iemērca lajā noplūkto. Iemērca viršu zariņu, bet izvilka lielisku tā .itveidojumu tīrā zeltā — smagu un glaudenu kā svinu.
— Ķēniņš, kam piederētu šī sala, — lēni ierunājās kaspians, sejai pietvīkstot, —drīz vien kļūtu parvisbagātāko valdnieku visā pasaulē. Es pieprasu šo zemi uz mūžu mūžiem pasludināt par Nārnijas īpašumu. Tā taps nodēvēta par Zeltūdens salu. Un es pieprasu no jums visiem klusēšanas solījumu. To neviens nedrīkst uzzināt. Pat Drinians ne. Kas izrunāsies, tas mirs, vai dzirdat?
—Ar ko tu runā? —noprasīja Edmunds. —Es neesmu tavs pavalstnieks. Ja nu par to ir runa, tad situācija ir gluži citāda. Es esmu viens no četriem senajiem Nārnijas valdniekiem, un tevi saista uzticības zvērests manam brālim — Visaugstākajam karalim.
— Tātad nu, ķēniņ Edmund, nonācis tiktāl, ja? — noprasīja Kaspians, uzlikdams roku uz zobena spala.
— Tūlīt izbeidziet! — uzsauca Lūsija. — Ar jums, puikām, tas ir pats ļaunākais. Jūs esat plātīgi, kauslīgi stulbeņi… vai-i-i! — viņas balss kļuva arvien klusāka.
Lūsija noelsās. Un nu arī pārējie ieraudzīja to pašu, ko viņa.
Pāri pelēcīgajai kalnu nogāzei, kas slējās viņu priekšā (pelēcīga tā bija tāpēc, ka virši vēl neziedēja), nedzirdamiem soļiem, neskatīdamies uz ceļiniekiem, vizēdams it kā spožos saules staros — lai gan saule bija paslēpusies mākoņos —, lēni soļoja vislielākais lauva, kādu cilvēka acs jebkad redzējusi. Attēlodama šo ainu, Lūsija vēlāk mēdza sacīt: «Viņš bija tik liels kā zilonis,» — kaut gan citreiz viņa vienīgi noteica: «Tik liels kā vezumnieka zirgs.» Tomēr svarīgs nebija lielums. Neviens neuzdrošinājās vaicāt, kas tas ir. Viņi zināja, ka tas ir Aslans.
Un neviens arī neredzēja, kā vai uz kurieni viņš aiziet. Visi pavērās cits citā kā cilvēki, kas atmodušies no miega.
— Par ko mēs runājām? — iejautājās Kaspians. — Vai es uzvedos kā ēzelis?
— Sir, — atteica Rīpičīps, — šī vieta ir nolādēta. Iesim tūdaļ atpakaļ uz kuģi. Un, ja man piešķirtu godu dot šai salai vārdu, es to nosauktu par Nāvesūdens salu.
— Rīp, man šis nosaukums šķiet lielisks, — teica Kaspians, — lai arī, dziļāk par to padomājot, es nezinu, kāpēc. Taču laiks šķiet skaidrojamies un Drinianam droši vien gribētos doties tālāk. Cik daudz mums būs viņam ko stāstīt!
Tomēr patiesībā viņiem nebija daudz, ko teikt, jo visas atmiņas par to, kas nodcis pēdējās stundas laikā, bija sagriezušās vienā juceklī.
— Visas viņu augstības, kad uzkāpa uz klāja, šķita kā drusku noburtas, — Drinians teica Rainsam pēc dažām stundām, kad «Rītausmas ceļinieks» atkal brauca ar paceltu buru un Nāvesūdens sala bija nogrimusi aiz apvāršņa. — Kaut kas ar viņiem tajā vietā noticis. Vienīgais, ko es spēju noskaidrot, bija viņu pārliecība, ka viņi atraduši vēl viena mūsu meklētā augstmaņa mirstīgās atliekas.
— Ko jūs sakāt, kapteinī —brīnījās Rainss. —Nu tātad trīs jau ir atrasti. Vēl adiek tikai četri. Un labi vien ir. Mana tabaciņa drīz būs cauri. Ar labu nakti, ser.
Devītā nodaļa Balsu sala
Vēji, kas tik ilgi bija brāzušies no ziemeļrietumiem, iegriezās rietumos, un ik ritu, saulei iznirstot no jūras, «Rītausmas ceļinieka» izliektais priekšgals slējās tieši pretī I ielā spīdekļa ripas centram. Dažiem šķita, ka saule izskatās lielāka nekā Nārnijā, tomēr pārējie tam nepiekrita. Un tā nu viņi kuģoja un kuģoja, rāma, tomēr vienmērīga vēja dzīti, un neredzēja ne zivis, ne kaijas, ne kuģus, ne krastus. Krājumi atkal palēnām izsīka, un sirdīs iezagās doma, ka varbūt viņi iebraukuši tādā jūrā, kam nav ne gala, ne malas. Bet, kad uzausa pati pēdējā diena, kurā, pēc viņu domām, varēja turpināt ceļojumu uz austrumiem, tieši priekšā starp «Rītausmas ceļinieku» un saullēktu līdzīga mākonim pletās līdzena zeme.
Pēcpusdienā ap pašu vidu viņi plašajā līcī bravūrīgi izmeta enkuru un nokāpa uz cietzemes. Šī apkārtne stipri atšķīrās no iepriekš redzētā. Jo, kad viņi bija šķērsojuši smilšaino piekrastes joslu, tālumā mēmi pletās tukšs klajums, it kā te nebūtu nevienas dzīvas būtnes, taču uz visām pusēm pletās līdzeni mauri ar īsu, līdzenu zāli, kāda redzama Anglijā lielu māju priekšā, par kuru rūpējas desmit strādnieki. Koki (un to bija daudz) auga noteiktā atstatumā cits no cita; neredzēja arī zemē mētājamies nolauztus zarus vai nobirušas lapas. Reizēm iedūdojās baloži, taču citas skaņas tā arī nebija dzirdamas.
Drīz viņi nonāca pie garas, taisnas, smiltīm nobārstītas takas, uz kuras neredzēja nevienu nezāli un kurai abās pusēs slējās koki. Tālu projām, alejas viņā galā, ceļinieki ieraudzīja māju — pēcpusdienas saulē tā izskatījās ļoti gara, pelēka un mierīga.
Viņi tikko bija iegriezušies takā, kad Lūsija sajuta, ka kurpē iebiris mazs akmentiņš. Tādā nepazīstamā vietā laikam būtu bijis prātīgāk palūgt citus uzgaidīt, kamēr viņa to izpurina. Taču Lūsija tā nedarīja — viņa vienkārši atpalika un apsēdās, lai noautu kurpi. Aukliņa bija samezglojusies.
Kad meitenei beidzot izdevās atraisīt mezglu, pārējie jau atradās diezgan tālu priekšā. Izkratījusi akmentiņu un audama kurpi atkal kājā, viņa biedru balsis vairs nedzirdēja, taču gandrīz tajā pašā acumirklī saklausīja kaut ko citu. Skaņas nāca no mājas puses.
Lūsija dzirdēja tādu kā dunoņu. Šķita, ka desmitiem spēcīgu strādnieku cik spēdami vālē pa zemi ar lieliem koka veseriem. Troksnis ļoti ātri tuvojās. Lūsija sēdēja, atspiedusi muguru pret koku, un, tā kā uzrāpties tajā nebija iespējams, tad patiešām neatlika nekas cits kā sēdēt pilnīgi nekustīgi, piekļaujoties kokam, un cerēt, ka viņu neieraudzīs.
Būkš, būkš, būkš… un, lai trokšņa cēlājs būtu kas būdams, tagad tas atradās tuvu, jo meitene juta drebam zemi zem kājām. Taču redzams nekas nebija. Lūsija nodomāja, ka tas —vai tie —droši vien atrodas viņai aizmugurē. Tomēr tad atskanēja duna uz celiņa tieši viņas priekšā.
Viņa saprata, ka tas ir uz celiņa ne vien pēc skaņas, bet ari tāpēc, ka redzēja smiltis pašķīstam uz visām pusēm, it kā tās būtu ķēris smags sitiens. Visi trokšņi saplūda vienkop ap divdesmit pēdu attālumā no viņas un piepeši apklusa. Tad atskanēja balss.
Tā nudien izklausījās baisa, jo Lūsija joprojām nevienu neredzēja. Visa parkam līdzīgā ainava joprojām likās tikpat klusa un tukša, kā viņiem ierodoties. Tikai dažu pēdu attālumā kāds runāja. Un viņa teiktais skanēja šādi:
— Biedri, nu ir jāizmanto izdevība.
Uz karstām pēdām atsaucās vesels balsu koris:
— Klausieties, ko viņš saka. Klausieties! Viņš teica: «Nu ir jāizmanto izdevība.» Malacis, priekšniek! Nekad neesi sacījis patiesāku vārdu.
— Un es saku tā, — turpināja pirmā balss, — dodiedes uz pludmali un ieņemiet vietas starp viņiem un viņu laivām, un lai katrs smerdelis uzmana savus ieročus. Notveriet viņus brīdī, kad tie mēģina iziet jūrā.
— Ei, jā, tā būs pareizi, — klaigāja balsu koris, — tu, priekšniek, esi uztrāpījis labāko domu. Turies pie tās. Citas, labākas par šo, nemaz nevar būt.
— Nu tad ejam, biedri, ejam, — ierunājās pirmā balss.
— Laižamies ceļā.
— Kā tad, priekšniek, — piebalsoja citi. Labāku kārtību nemaz nevar sagudrot. Tieši to mēs arī grasījāmies piedāvāt. Laižamies ceļā!
Tūlīt atsākās duna — sākumā diezgan skaļa, bet drīz tā kļuva arvien klusāka un klusāka, līdz izgaisa jūras pusē.
Lūsija saprata, ka nebūtu īstais laiks sēdēt un gudrot, kas šie neredzamie radījumi varētu būt. Tiklīdz dimdoņa bija apklususi, meitene pietrūkās kājās un metās skriet nopakaļ citiem, cik ātri vien kājas nesa. Plīst vai lūzt, citi jābrīdina.
Kamēr tas viss norisinājās, pārējie bija pienākuši pie mājas. Tā nebija augsta — tikai divstāvu ēka —, celta no skaistas, maigas krāsas akmeņiem, ar daudziem logiem un daļēji apaugusi ar efejām. Viss bija tik kluss, ka Jūstess sacīja: — Manuprāt, tā ir tukša, — turpretī Kaspians mēmi norādīja uz dūmu stabu, kas cēlās no viena skursteņa.
Viņi atrada platus vārtus, kas bija vaļā, un iegāja pa tiem bruģētā pagalmā. Un tieši te viņi ieraudzīja pirmo norādi, ka šai salai piemīt kaut kas savāds. Pagalma vidū atradās ūdenssūknis un zem tā spraislas — spainis. Te nu nebija nekas dīvains. Taču sūkņa rokturis kustējās augšup lejup, kaut gan nebija redzams, ka to kāds kustinātu.
— Te notiek kaut kādas burvestības, — teica Kaspians.
— Mehāniskas! — Jūstess iesaucās. — Beidzot mēs neapšaubāmi esam nokļuvuši civilizētā zemē.
Šajā brīdī pagalmā sakarsusi un aizelsusies iedrāzās Lūsija. Viņa klusā balsī pūlējās pārējiem ieskaidrot, ko neviļus dzirdējusi. Un, kad tie daļēji bija to aptvēruši, pat paši drosmīgākie neizskatījās īpaši laimīgi.
— Neredzami ienaidnieki, — norūca Kaspians. —Un viņi grib nošķirt mūs no laivas. Tas nu gan ir ciets rieksts, kas jāpārkož.
—Vai tev nav kāda jausma, kas viņi īsd ir par radījumiem, Lū? — tincināja Edmunds.
— Ne mazākās, Ed. Es taču nedabūju viņus redzēt!
— Vai soļi viņiem bija tādi kā cilvēkiem?
— Es nedzirdēju nekādus soļus, tikai balsis un to drausmīgo dunu un dimdoņu, it kā sistu ar āmuriem.
— Interesanti, — sacīja Rīpičīps, — vai viņi kļūst neredzami, kad saņem zobena cirtienu?
— Izskatās, ka to mums nāksies noskaidrot, — teica Kaspians. — Bet iesim ārā pa vārtiem. Pie sūkņa stāv viens no šiem kungiem, klausīdamies visu, ko mēs runājam.
Viņi izgāja ārā un devās atpakaļ uz taku, kur koki varbūt varētu kalpot par aizsegu.
— Īstenībā jau no tā nekāda labuma nav, — teica Jūstess, — mēs mēģinām noslēpties no ļaudīm, ko nevaram redzēt. Iespējams, ka tie atrodas mums visapkārt.
— Paklau, Drinian, — Kaspians sacīja. — Kā būtu, ja mēs pamestu laivu likteņa varā, dotos līcī uz kādu citu vietu un signalizētu «Rītausmas ceļiniekam» kaut kur apstāties un uzņemt mūs uz klāja?
— Te nebūs pietiekama dziļuma kuģim, sir, — sacīja Drinians.
— Mēs laistos peldus, — ieteica Lūsija.
— Visas jūsu augstības, — teica Rīpičīps, — uzklausiet mani. Ir muļķīgi cerēt, ka no neredzama ienaidnieka iespējams izvairīties lienot un ložņājot. Ja šie radījumi grib piespiest mūs cīnīties, varat nešaubīties, ka tas viņiem izdosies. Un, lai kā mums veiktos, man labāk gribētos stāties pret viņiem vaigu vaigā nekā ļaut, lai viņi ieķeras man astē.
— Es patiešām nešaubos, ka Rīpam šoreiz ir taisnība, — teica Edmunds.
— Protams, — piekrita Lūsija, —ja Rainss un citi, kas atrodas uz «Rītausmas ceļinieka», redzēs mūs krastmalā cīnāmies, kaut ko taču viņi spēs darīt.
— Bet viņi neredzēs mūs cīnāmies, ja nesaskatis nevienu ienaidnieku, — bēdīgi izdvesa Jūstess. — Viņi domās, ka mēs vēcinām pa gaisu zobenus tīrā prieka pēc.
Iestājās nepatīkams klusums.
— Ziniet, — beidzot ierunājās Kaspians, — rīkosimies tālāk. Mums jānostājas ar viņiem vaigu vaigā. Jāpaspiež viņiem rokas. Lūsij, tev jāuzsprauž bulta uz stiegras, pārējiem jāatkailina zobeni. Un nu — ķeramies vērsim pie ragiem. Varbūt viņi būs ar mieru ielaisties sarunās.
Soļojot atpakaļ uz pludmali, bija dīvaini redzēt, ka zālieni un lielie koki izskatās tik mierpilni. Pat tad, kad viņi nonāca piekrastē un ieraudzīja laivu tajā pašā vietā, kur to bija atstājuši, un līdzenās smiltis bez jebkādām dzīvu būtņu pazīmēm, viņi sāka šaubīties, vai Lūsija savu stāstu nav iztēlojusies. Taču, pirms kāds sasniedza smilšu joslu, augstu gaisā atskanēja balss.
— Tālāk ne, kungi, tālāk vairs ne, — tā brīdināja. — Vispirms mums ar jums jāaprunājas. Mēs šeit esam vairāk nekā piecdesmit un rokās turam ieročus.
— Uzklausiet viņu, uzklausiet, — skandēja balsu koris. —Tas ir mūsu priekšnieks. Viņa teiktajam var ticēt. Viņš jums saka patiesību, nudien patiesību.
— Es neredzu šos piecdesmit kaujiniekus, — piezīmēja Rīpičīps.
— Tā ir tiesa, tā ir tiesa, — atteica priekšnieka balss. —Jūs mūs neredzat. Un kāpēc neredzat? Tāpēc, ka esam neredzami.
— Turpiniet tā, priekšniek, turpiniet tā, — teica citas balsis. —Jūs runājat kā no grāmatas. Viņi nevarēja sagaidīt labāku atbildi par šo.
— Esi mierā, Rīp, — brīdināja Kaspians un tad skaļāk piebilda: —Jūs, neredzamie cilvēki, ko jūs gribat ar mums darīt? Un ko mēs esam nodarījuši, lai izpelnītos jūsu naidu?
— Mēs gribam, lai šī mazā meitene izdara kaut ko tādu, kas spēj mums palīdzēt, — sacīja priekšnieka balss. (Pārējie paskaidroja, ka tieši to gribējuši teikt arī viņi.)
— Mazā meitene! — iesaucās Rīpičīps. — Šī dāma ir karaliene!
— Par karalienēm mēs neko nezinām, — sacīja priekšnieka balss. («Mēs arī ne, mēs arī ne,» skandēja citas. «Bet mēs gribam kaut ko tādu, ko viņa var izdarīt».)
— Kas tas ir? — Lūsija noprasīja.
—Ja tas ir kaut kas tāds, kas aizskar viņas augstības godu undrošību, —piebilda Rīpičīps, —tad dabūsiet pa brīnīties, redzēdami, cik daudzus mēs pirms savas nāves spēsim nogalināt.
— Nu, — sacīja priekšnieka balss. — Tas ir garš stāsts. Varbūt mēs varētu apsēsties?
Balss priekšlikums tika dedzīgi atbalstits, taču nārnieši palika stāvam.
— Redziet, —iesāka priekšnieka balss. —Lieta ir šāda. Šī sala kopš neminamiem laikiem piederējusi diženam burvim. Un mēs visi esam — vai varbūt, ja tā var izteikties, es varētu sacīt: bijām —viņa kalpi. Lieki netērējot vārdus, šis burvis, par kuru es runāju, lika mums darīt kaut ko tādu, kas mums nepatika. Un kāpēc nepatika? Tāpēc, ka mēs to negribējām darīt. Nu un tad šis pats burvis briesmīgi sadusmojās, jo man jums jāteic, ka sala piederēja viņam un viņš nebija pieradis, ka viņam neklausa. Ziniet, viņš bija traki nelokāms. Bet, pag, pag, kur es paliku? Ak jā, un tad šis burvis uzgāja augšstāvā (jo jums jāzina, ka viņš turēja visus savus burvju rīkus augšā, bet mēs mitām apakšstāvā), tātad viņš uzgāja augšstāvā un mūs nobūra. Nobūra par neglīteņiem. Ja jūs mūs tagad redzētu (pēc manām domām, jūs varat būt pateicīgi savām zvaigznēm, ka to nespējat), jūs neticētu, kādi mēs izskatījāmies, pirms tikām pataisīti par neglīteņiem. Jūs patiešām neticētu. Tā nu mēs visi bijām tik pretīgi, ka nespējām cits uz citu paskatīties. Ko mēs toreiz izdarījām? Es jums pateikšu, ko. Mēs nogaidījām, līdz mums šķita, ka šitais burvis pēcpusdienā gulēs dienvidu, un tad uzlīdām augšstāvā un bez kauna, bez goda piezagāmies pie viņa burvību grāmatiņas, lai redzētu, vai varam kaut ko darīt pret to izķēmošanu. Bet mēs visi bijām nosvīduši gluži slapji un trīcējām, nav ko jūs krāpt. Tomēr, ticat vai neticat, varu jums apzvērēt, ka nejaudājām atrast ne tik, cik melns aiz naga, kur būtu rakstīts, kā tikt vaļā no neglītuma. Bet laiks ritēja, un mēs baidījāmies, ka jebkurā mirklī var uzmosties vecais kungs, — es odu pēc sviedriem, tāpēc nedomāju jūs krāpt — un, ilgi netērējot laiku, nezinu, vai darījām pareizi vai nepareizi, galu galā mēs uzzinājām burvju vārdus, kas spēj padarīt cilvēkus neredzamus. Un mēs domājām, ka labāk būt neredzamiem nekā palikt tādiem ķēmiem, kādi toreiz bijām. Un kāpēc gan ne? Tā mēs justos labāk. Tā nu mana mazā meitiņa, kas ir apmēram jūsu mazās meitenes gados un jauks bērns (tāda viņa bija pirms izķēmošanas, kaut arī tagad…), — bet labāk mazāk runāt, ātrāk visu vērst par labu — redziet, mana mazā meitiņa norunāja burvju vārdus, jo tam, kas tos runā, vajadzēja būt vai nu mazai meitenei, vai pašam burvim, ja jūs saprotat, ko es gribu sacīt, jo citādi burvesdba nebūtu iedarbojusies. Un kāpēc ta' to bij' nedarīt? Nekas taču nenodka. Tā nu mana Klipsija norunāja burvju vārdus (man gan vajadzēja jums pateikt, ka viņa prot lieliski lasīt), un mēs visi kļuvām tik neredzami, cik neredzamus mūs var vēlēties. Ticiet man, ka bija tīrais atvieglojums neredzēt citam cita seju. Vismaz sākumā, tomēr patlaban, vārdu sakot, mums līdz nāvei apnicis būt neredzamiem. Un ir vēl
viena padarīšana. Man ne prātā neienāca, ka šitais burvis (tas, par ko es jums stāsdju iepriekš) arī neredzams vandīsies riņķī. Katrā ziņā mēs kopš tās dienas viņu ne reizes neesam redzējuši. Tāpēc mēs nezinām, vai viņš ir beigts vai aizlasījies projām, vai arī gluži vienkārši sēž neredzams augšstāvā, vai varbūt nonāk lejā un tur klīst apkārt neredzams. Un, ticiet man, nav jēgas ausīties, jo viņš vienmēr tipināja apkārt basām kājām, nesaceldams lielāku troksni nekā liels, pūkains kaķis. Un es jums, kungi, teikšu skaidri un gaiši — tas krīt vairāk uz nerviem, nekā cilvēks spēj paciest.
Tāds bija priekšnieka balss stāsts, tomēr stipri saīsināts, jo esmu izlaidis to, ko teica pārējās balsis. Īstenībā priekšnieks netika tālāk par sešiem septiņiem vārdiem, kad viņu jau pārtrauca biedru piekrišanas saucieni un uzmundrinājumi, kas nārniešus darīja vai trakus aiz nepacietības. Kad stāsts bija galā, iestājās ļoti ilgs klusums.
— Bet kāds tam visam sakars ar mums? — beidzot ierunājās Lūsija. — Es nesaprotu.
— Lai Dievs man žēlīgs, ja esmu aizmirsis un izlaidis visbūtiskāko! — iesaucās priekšnieka balss.
— To jūs esat darījis, to jūs esat darījis, — milzīgā sajūsmā auroja citas balsis. — Neviens cits nespētu to tik veiksmīgi un meistarīgi aizmirst. Turpiniet tāpat, priekšniek, turpiniet tāpat.
— Man taču nav jāpārstāsta viss no jauna? — atsāka priekšnieks.
— Nē, protams, ne, — sacīja Kaspians un Edmunds.
— Nu tad, īsi sakot, — turpināja atkal tā pati balss, — mēs esam nogaidījušies veselu mūžību uz kādu mazu, jauku meitenīti no svešām zemēm — tādu, kāda varētu būt jūs, jaunkundzīt, — kura tad nu uzietu augšstāvā, piezagtos pie burvja grāmatas un atrastu burvesdbas vārdus, kas atbrīvotu mūs no neredzamības, un izteiktu tos. Un mēs visi apzvērētu, ka pirmajiem svešiniekiem, kas izkāptu šajā salā (un kuriem līdzi būtu maza, jauka meitenīte, jo, re-re, ja tās nebūtu, tad būtu cita runa), mēs neļautu aiziet prom dzīviem, ja viņi nedarītu to, kas mums vajadzīgs. Un tāpēc, kungs, ja jūsu mazulīte nebūs ar mieru pildīt sev uzdcēto cildeno darbu, mūsu sāpīgais pienākums būs jums visiem pārgriezt rīkles. Tā teikt, kārtības labad. Ceru, ka jūs neapvainosieties.
— Neredzu visus tos jūsu ieročus, — iebilda Rīpičīps. —Vai tie arī ir neredzami? — Tik tikko viņš bija to izteicis, tā atskanēja švīkstoņa, un nākamajā brīdī kādā no kokiem viņu aizmugurē drebēdams iedūrās šķēps.
— Tas ir šķēps, jā gan, tas viņš ir, — sacīja priekšnieka balss.
— Ir gan, priekšniek, nudien ir, — piebalsoja citi.
— Jums ir pilnīga taisnība.
— Un to meta mana roka, — nerimās priekšnieks,
— kad lietas atdalās no mums, tās kļūst redzamas.
— Bet kāpēc jūs gribat, lai to izdaru es? — vaicāja Lūsija.
— Kāpēc to nedara neviens no jums pašiem? Vai jums meiteņu nav?
—Mēs n-neiedrošināmies, mēs n-neiedrošināmies, — klaigāja visas balsis. — Mēs vairs uz augšstāvu neejam.
— Citiem vārdiem sakot, — sacīja Kaspians, — jūs prasāt, lai šī dāma dodas zināmās briesmās, kuras jūs neiedrošināties lūgt uzņemties savām māsām un meitām.
— Tieši tā, tieši tā, — mundri atsaucās balsis. — Ļoti labi sacīts, labāk pat nav iespējams. Jums ir vērā ņemama izglītība, nudien ir. Tas redzams katram.
— Nu, ja pārdomā visus šos nedzirdētos… — iesāka Edmunds, taču Lūsija viņu pārtrauca.
— Vai man būtu jāiet uz augšstāvu naktī, vai arī es varētu to darīt dienas laikā?
— A, dienā, katrā ziņā dienā, — steidzīgi atsaucās priekšnieks, — naktī ne. Neviens neko tādu no jums neprasa. Iet uz augšstāvu, kad ir tumšs? Nē-e.
— Nu tad labi, es to izdarīšu, — Lūsija atteica.
— Nē, — viņa turpināja, pagriezdamās pret citiem,
— nemēģiniet mani atrunāt. Vai jūs neredzat, ka tam nav jēgas? Viņu taču ir nez cik duču. Mēs ar viņiem cīnīties nevaram. Turpretī, izvēloties otro piedāvājumu, pastāv zināma iespēja.
— Bet burvis! — iesaucās Kaspians.
— Es zinu, — teica Lūsija. — Tomēr varbūt viņš nav tik ļauns kā neredzamie tēli. Vai jums neliekas, ka šie cilvēki nav sevišķi drosmīgi?
— Gudri jau nu viņi, protams, nav, — secināja Jūstess.
— Paklau, Lū, — teica Edmunds. — Mēs patiešām nevaram ļaut tev rīkoties. Pajautā Rīpam, es nešaubos, ka viņš sacīs tieši to pašu.
— Tomēr tas nozīmē glābt ne vien jūsu dzīvību, bet arī manējo, — Lūsija nepiekāpās. — Es, tāpat kā jebkurš cits, negribu, lai mani sacērt gabalos ar neredzamiem zobeniem.
—Viņas augstībai taisnība, —teica Rīpičīps. —Ja mēs varētu būt droši, ka kaujā paglābtu viņu, mūsu pienākums būtu skaidrs un vienkāršs. Taču man liekas, ka drošības mums nav nekādas. Un pakalpojums, ko viņi prasa, nekādā ziņā neaptraipa viņas augstības godu, tas ir cildens un varonīgs solis. Ja karalienes sirds mudina viņu riskēt, dodoties pie burvja, es viņu no tā neatrunāšu.
Tā kā neviens nekad nebija redzējis Rīpičīpu no kaut kā baidāmies, viņam, tā runājot, nepiemita ne mazākā neveiklības sajūta. Turpretī zēni, kas visi bieži vien bija no kaut kā baidījušies, tumši piesarka. Neredzamie cilvēki skaļi urravoja, kad tika paziņots nārniešu lēmums, un priekšnieka balss (kuru dedzīgi atbalstīja visi citi) uzaicināja ceļiniekus ierasties vakariņās un nakti pavadīt salinieku mājā. Jūstesam negribējās ielūgumu pieņemt, bet Lūsija sacīja: — Esmu droša, ka viņi nav nekādi nodevēji. Nepavisam pēc tādiem neizklausās.—Arī pārējie piekrita. Un, skaļas, trokšņainas dunas pavadīti (turklāt duna kļuva vēl skaļāka, kad viņi iegāja karogotajā, atbalsīm pieskandinātajā pagalmā), visi atkal atgriezās lielajā namā.
Desmita nodaļa Burvju grāmata
Neredzamie karaliski pacienāja viesus. Bija ļoti jocīgi noskatīties, kā trauki un ēdieni nonāk uz galda, jo nebija redzams, ka tos kāds atnestu. Būtu ļod jocīgi pat tad, ja tie virzītos vienādā attālumā no grīdas, kā varētu gaidīt, ja tos nestu neredzamas rokas, taču tā nenotika. Trauki kustējās pa garo ēdamzāli palēkdamies un buksnīdamies lejup. Katra lēciena augstākajā punktā šķīvji atradās gaisā apmēram piecpadsmit pēdu augstumā, tad tie šāvās lejup un pēc brīža pēkšņi apstājās apmēram trīs pēdu attālumā no zemes. Kad šķīvja saturs bija kaut kas līdzīgs virai vai mērcei, iznākums bija diezgan bēdīgs.
— Es par šiem ļaudīm sāku just lielu ziņkāri, —Jūstess iečukstēja Edmundam ausī. — Kā tev šķiet, vai viņi vispār ir cilvēki? Es teiktu, ka diez vai viņi nav līdzīgāki lieliem sienāžiem vai milzu vardēm.
— Patiešām tā izskatās, — teica Edmunds. — Tikai neiedzen Lūsijai galvā domu par sienāžiem. Kukaiņi viņai diez kā nepatīk, īpaši lielie.
Maltīte būtu bijusi patīkamāka, ja ēšana nenotiktu bezgala nevīžīgi un ja saruna nesastāvētu no vienām vienīgām piekrišanas izpausmēm. Neredzamie piekrita itin visam. Patiesībā vairums viņu piezīmju bija tādas, kurām grūti būtu iebilst: «Es jau allažiņ saku —ja cilvēkam gribas ēst, viņš labprāt kaut ko gremos,» — vai: «Nu jau satumst, naktī tā notiek vienmēr,» — vai pat: «A, jūs esat atbraukuši pāri jūrai. Varens slapjums, vai ne?»
Lūsija savukārt neviļus lūkojās uz, tumšo durvju caurumu, kas veda uz kāpnēm (viņa no savas vietas pie galda varēja to redzēt), un prātoja, ko viņa atradis augšstāvā, kad nākamajā rītā dosies pa tām augšup. Taču citādi maltīte bija garšīga — sēņu zupa, vārīta cāļa gaļa, karsts, sutināts šķiņķis, ērkšķogas, sarkanās jāņogas, biezpiens, krējums, piens un medalus. Visiem medalus gāja pie sirds, tikai Jūstesam vēlāk nācās nožēlot, ka to dzēris. Kad Lūsija nākamajā rītā pamodās, šķita, ka pienākusi diena, kad jākārto kāds pārbaudījums vai jāiet pie zobārsta. Bija skaidrs rīts, pa viņas istabas vaļējo logu iekšā un ārā dūkdamas lidoja bites, un maurs ārpusē izskatījās visai līdzīgs Anglijas zālieniem. Meitene piecēlās, apģērbās un pie brokastu galda pūlējās runāt un ēst kā vienmēr. Tad, noklausījusies priekšnieka balss rīkojumus par to, kas augšā darāms, viņa pārējiem pateica ardievas un, vairāk nesakot ne vārda, piegāja pie kāpnēm un devās augšā, nepamezdama ne skata atpakaļ.
Bija pavisam gaišs, un tā jau šķita laba zīme. Tieši pretī Lūsijai pirmā kāpņu posma augšgalā atradās logs. Kamēr viņa kāpa augšā, varēja dzirdēt, kā lejā, hallē, tikšķ senlaicīgs pulkstenis. Tad viņa bija nonākusi uz kāpņu laukumiņa, un vajadzēja iegriezties pa kreisi nākamajā kāpņu posmā, un no turienes pulksteņa tikšķi vairs nebija sadzirdami.
Nu viņa atradās kāpņu augšdaļā. Lūsija palūkojās apkārt un ieraudzīja garu, platu gaiteni ar lielu logu viņā galā. Acīmredzot gaitenis stiepās visā mājas garumā. To rotāja kokgriezumi un paneļi, grīdu sedza paklājs, un abpus gaitenim atradās daudzas durvis. Lūsija stāvēja pavisam klusu. Nebija dzirdams ne peles pīkstiens, ne mušas spindzoņa, ne aizkaru plandēšana, itin nekas — tikai viņas pašas sirdspuksti.
— Pēdējās durvis pa kreisi, —viņa pati sev sacīja. Likās diezgan nepatīkami, ka tās ir pēdējās. Lai pie tām nokļūtu, vajadzēs iet garām visām citām. Un burvis varētu atrasties jebkurā istabā — aizmidzis, nomodā, neredzams vai pat miris. Bet ar domāšanu vien nekas nebija līdzēts. Lūsija devās uz priekšu. Grīdsega bija tik bieza, ka viņas soļus nevarēja dzirdēt.
— Pagaidām vēl nav ko baidīties, — meitene mēģināja sev iestāstīt. Un gaitenis nepārprotami bija mierīgs, saules apspīdēts; varbūt vienīgi mazliet par klusu. Būtu jauki, ja durvis nebūtu apgleznotas ar dīvainām, sarkanām zīmēm — izlocītām, sarežģītām kontūrām, kam acīmredzot piemīt kāda jēga, un iespējams, ka šī jēga varētu būt diezgan nepatīkama. Jaukāk būtu arī, ja pie sienām nekarātos šīs maskas. Nevarēja jau teikt, ka tās būtu tieši neglītas — vismaz ne tik ļoti neglītas, taču tukšie acu dobumi izskatījās savādi. Ja ļaus iztēlei vaļu, viņai drīz sāks likties, ka, līdzko viņa uzgriezīs tām muguru, maskas sāks darīt nezin ko.
Laikam bija paiets garām jau sestajām durvīm, kad viņa pirmo reizi sajuta īstas bailes. Jo kādu mirkli viņa gandrīz noteikti sajuta, ka mazs, ļauns, bārdains vieplis izliecies ārā no sienas un vaibstīdamies skatās uz viņu. Lūsija piespiedās apstāties un uz to paskatīties. Bet tā nemaz nebija seja. Tas bija mazs spogulītis — tieši tik liels un ar tādiem apveidiem kā Lūsijas pašas sejiņa — ar matiem virs pieres un nokarenu bārdu, tā ka, skatoties spogulī, paša atspulgs ievietojās
matu un bārdas ietvarā un likās, ka šis ietvars pieder skatītāja sejai.
— Es tikai ar acu kaktiņu garāmiedama ieraudzīju pašas atspulgu, — Lūsija sev teica. — Tas arī bija viss. No tā nav ko baidīties. — Taču viņai nepatika pašas seja matu un bārdas ielokā, un viņa devās tālāk. (Es nezinu, kam bārdainais spogulis bija domāts, jo neesmu burvis.)
Pirms Lūsija piegāja pie kreisās puses pēdējām durvīm, viņa sāka gudrot, vai gaitenis nav kļuvis garāks, kopš viņa sākusi pa to iet, un vai tā ir daļa no šīs mājas burvestībām. Tomēr beidzot viņa nokļuva galā. Durvis bija vaļā.
Tā bija liela telpa ar trim augstiem logiem, un sienas no grīdas līdz griestiem aizklāja grāmatu plaukti — tik daudz
grāmatu Lūsija vēl nekad nebija redzējusi. Tur bija sīkas, mazas grāmatiņas, biezas un nopietnas grāmatas, grāmatas, kuru apjoms pārsniedza jebkuru baznīcas Bībeli, ko jūs jelkad esat redzējuši; visas tās bija iesietas ādas vākos un oda tā, kā ož vecum veci, gudri un burvestību pilni sējumi. Taču Lūsija zināja, ka viņai šīs jāatstāj mierā. Jo grāmata, Burvju grāmata, bija novietota uz lasāmās pults pašā istabas vidū. Lūsija redzēja, ka viņai jālasa stāvot (vispār istabā krēslu nemaz nebija) un ka lasot būs jāstāv ar muguru pret durvīm. Tāpēc meitene tūdaļ pagriezās, lai aizvērtu durvis. Tās nepadevās.
Te nu daži ļaudis Lūsijai šajā jautājumā nepiekritīs, turpretī es uzskatu, ka viņai bija pilnīgi taisnība. Viņa sacīja, ka nebūtu satraukusies, ja varētu aizvērt durvis, turpretī stāvēt tādā vietā kā šī ar vaļējām durvīm turpat aiz muguras bijis nepatīkami. Es būtu juties gluži tāpat. Taču neko nevarēja darīt.
Viens, kas meitenē viesa lielas raizes, bija grāmatas apjoms. Priekšnieka balss nebija jaudājusi kaut aptuveni pateikt, kurā vietā grāmatā meklēt burvestību, kā padarīt kaut ko redzamu. Viņš pat likās diezgan pārsteigts, ka viņa to vaicā. Viņš domāja, ka Lūsijai grāmata jālasa no paša sākuma, līdz viņa nonāks pie īstās vietas; acīmredzot viņam pat neienāca prātā, ka vajadzīgo vietu kādā grāmatā varētu atrast arī citādā ceļā.
— Bet tas taču var prasīt dienas un nedēļas! —iesaucās Lūsija, lūkodamās uz milzīgo sējumu. — Un man jau tagad ir tāda sajūta, it kā es šajā vietā atrastos stundām ilgi.
Viņa piegāja pie lasāmpults un uzlika roku uz grāmatas;
tai pieskaroties, pirksti notrīcēja, it kā grāmata būtu pilna elektrības. Meitene mēģināja to atvērt, bet sākumā nevarēja to izdarīt; tomēr tas tā bija tikai tāpēc, ka vākus saturēja divas svina skavas, un, kad viņa tās bija attaisījusi, sējums atvērās diezgan viegli. Un kāda grāmata tā bija!
Rakstīta, nevis iespiesta, rakstīta skaidrā, līdzenā rokrakstā, ar platām lejupejošām un tievām augšupejošām līnijām, to bija vieglāk lasīt nekā iespiesto, un tā bija tik skaista, ka Lūsija veselu minūti nekustīgi vērās tajā un piemirsa lasīšanu. Papīrs bija plāns un gluds, un no tā plūda jauka smarža; lapu malās un ap krāsainajiem, lielajiem burtiem katras burvestības sākumā vijās gleznojumi.
Titullapas un virsrakstu nebija; burvestības sākās bez tiem, un pirmajās nebija nekā īpaši svarīga. Tās bija pamācības, kā tiktvaļā no kārpām (vajadzēja mēnessgaismā mazgāt rokas sudraba bļodā), kā ārstēt zobu sāpes un krampjus un arī kā saņemt bišu spietu. Attēls, kurā bija redzams vīrietis, kuru moka zobu sāpes, bija tik dzīvīgs, ka lasītājam, kurš pārmērīgi ilgi tajā lūkotos, pašam sāktu sāpēt zobi, un zeltainās bites, ar kurām bija apgleznota ceturtā burvestība, brīdi šķita patiesi lidojam.
Lūsija tik tikko spēja atrauties no pirmās lappuses, taču, kad viņa to pāršķīra, nākamā izrādījās tikpat interesanta.
— Bet man tak jāturpina, — viņa pati sev atgādināja. Un pāršķīra apmēram trīsdesmit lapas. Ja viņa būtu spējusi tās atcerēties, tad smeltos pamācības, kā atrast apslēptu mantu, kā atcerēties aizmirstas lietas, kā aizmirst kaut ko tādu, ko negribas atcerēties, kā izprast, vai cilvēks runā patiesību, kā piesaukt vēju (vai likt tam rimties), miglu, sniegu, krusu, lietu; kā gremdēt ļaudis burvju miegā vai kā apveltīt kādu ar ēzeļa galvu (kā viņi darījuši ar nabaga Botomu). Un, jo ilgāk viņa lasīja, jo brīnumainākas un patiesīgākas kļuva zīmētās ainas.
Tad viņa nonāca pie kādas lappuses ar tik spilgti raibām ainām, ka gandrīz vai grūti bija pamanīt tekstu. Grūti gan — taču Lūsija pamanīja pirmos vārdus. Tie skanēja:
Nekļūdīga iespēja padarīt meiteni, kas izrunā šos vārdus, skaistāku par visiem mirstīgajiem. Lūsija raudzījās uz attēliem, pieliekusi galvu lappusei, un, kaut gan pirms tam tie bija šķituši pārāk blīvi un juceklīgi, tagad sāka šķist pavisam skaidri. Pirmajā attēlā kāda meitene stāvēja pie pults un lasīja milzīgu grāmatu. Un viņa bija ģērbusies tieši tāpat kā Lūsija. Nākamajā attēlā Lūsija (jo attēlā redzamā meitene patiešām bija pati Lūsija) stāvēja izslējusies, ar vaļēju muti un diezgan naidīgu sejas izteiksmi, skandēdama vai skaitīdama tādus kā burvju vārdus. Trešajā attēlā viņa bija kļuvusi skaistāka par visiem mirstīgajiem. Bija savādi: ja padomāja, cik sākumā attēli bija izskatījušies mazi, tagad tie likās tikpat lieli, cikīstā Lūsija; un viņas abas raudzījās viena otrai acīs, un īstā Lūsija pēc brīža novērsās, jo otras Lūsijas skaistums viņu apžilbināja, kaut arī viņa joprojām šajā daiļajā sejā saskatīja zināmu līdzību ar sevi. Un nu attēli sāka žigli virknēties cits aiz cita. Viņa redzēja sevi sēžam augstā tronī Kalormenā kāda turnīrā, un visas pasaules karaļi ar ieročiem rokās sacentās, slavinādami viņas daiļumus. Pēc turnīriem sekoja īsti kari, un visa Nārnija un Arčenlenda, Telmāra un Kalormena, Galma un Terebintija tapa nopostītas, «karaļiem, hercogiem un citiem augstmaņiem» trakā niknumā pūloties iemantot viņas labvēlību. Tad notikumu vieta mainījās, un Lūsija, kas joprojām bija skaistāka par visiem mirstīgajiem, atradās Anglijā. Un no Amerikas atgriezās Sjūzena (kas allaž ģimenē tika uzskatīta par skaistāko). Attēlā redzamā Sjūzena izskatījās gluži kā īstā Sjūzena, tikai neglītāka un ar nepatīkamu sejas izteiksmi. Un Sjūzenu mocīja skaudība, ka Lūsija ir tik žilbinoši daiļa, taču tam nebija nekādas nozīmes, jo Sjūzena vairs nevienu neinteresēja.
— Es izrunāšu šo burvestību, — sacīja Lūsija. —Man vienalga. Es to darīšu. —Viņa pateica «Man vienalga», jo viņa ļoti labi apzinājās, ka nedrīkst tā rīkoties.
Taču, kad viņa atkal pievērsa skatienu burvestības pirmajiem vārdiem, tad teksta vidū, kur iepriekš nebija atradies neviens attēls, —Lūsija to skaidri apzinājās —viņa ieraudzīja lielu lauvas seju, un šis lauva, kas viņā caururbjoši raudzījās, bija pats Aslans. Viņš bija uzkrāsots tik spoži zeltains, ka šķita nākam ārā no lappuses viņai pretī; un vēlāk Lūsija nekad vairs nejutās īsti pārliecināta, vai viņš nav mazliet sakustējies. Vismaz viņa sejas izteiksme Lūsijai bija saprotama pavisam labi. Viņš rūkdams bija plati atņirdzis zobus. Meitene drausmīgi izbijās un steidzīgi pāršķīra lapu. Mazliet vēlāk Lūsija ieraudzīja burvestības vārdus, kas paskaidroja, kā var uzzināt, ko par jums domā draugi. Tagad Lūsija būtu gaužām vēlējusies izmēģināt iepriekšējo burvestību, to, kas cilvēku padarījis skaistāku par visiem mirstīgajiem. Tāpēc viņa nolēma — lai adīdzinātu sev to, ka nav izsacījusi iepriekšminēto, viņa ņems un pateiks šīs lappuses burvju vārdus. Viss notika steigā — bailēs par to, ka lēmumu atkal gribēsies mainīt. Lūsija pateica, ko bija izdomājusi (mani nekas nepiedabūs atklāt, kādi bija šie vārdi). Tad viņa gaidīja, lai kaut kas notiek. Tā kā nekas nenotika, meitene sāka pētīt attēlus. Un tūdaļ ieraudzīja, ko nemūžam nebija gaidījusi, proti, vilciena trešās klases (pirms 2. pasaules kara arī Latvijā bija trīs vagonu paveidi: pirmās klases — vislabāk iekārtotie, otrās un trešās — visvienkāršāk iekārtotie, ar cietiem sēdekļiem —tiilk.piez.) vagonu, kurā sēdēja divas skolnieces. Viņa tās tūlīt pazina. Tās bija Mārdžerija Prestona un Enna Federstouna. Taču tagad tas bija kaut kas daudz vairāk nekā attēls vien. Tā bija dzīva aina. Viņa redzēja, kā gar logiem zibēja telegrāfa stabi. Tad pamazām (līdzīgi tam, kā pakāpeniski skaļāka kļūst radio skaņa) Lūsija izdzirda, ko viņas runā.
— Vai šajā semestrī tu draudzēsies arī ar mani? — vaicāja Enna. — Varbūt joprojām veltīsi laiku vienīgi Lūsijai Pevensijai?
— Nesaprotu, ko tu domā ar vārdiem — «draudzēsies arī ar mani», — Mārdžorija atteica.
— Saproti gan,—attrauca Enna.—Pagājušajā semestrī tu čukstējies vienīgi ar viņu.
— Nē, tā es nedarīju, — Mārdžorija noliedza. — Tāda muļķe es vairs neesmu. Vienā ziņā jau gan Lūsija ir gluži jauka meitene. Taču pirms semestra beigām viņa, manuprāt, kļuva trakoti apnicīga.
— Nu, tādas iespējas tu nākamībā vairs nebaudīsi! — iesaucās Lūsija. — Mazā, divkosīgā lapsa! — Taču pašas balss skaņa tūlīt atgādināja, ka viņa runā ar attēlu un ka īstā Mārdžorija ir tālu projām citā pasaulē.
— Hm, — Lūsija klusu noteica. — Es gan par viņu biju labākās domās. Pagājušajā semestrī es visādi palīdzēju un atbalstīju viņu, bet pārāk daudzas meitenes to vis nedarītu. Un kas to būtu domājis no Ennas Federstounas! Diez vai visas manas draudzenes ir tādas? Te ir vesela gūzma citu bilžu. Nē. Pārējās es vairs neskatīšos. Neparko, neparko, — un ar lielu piespiešanos viņa pāršķīra lappusi, iepriekš uz tās nobirdinājusi lielu dusmu asaru.
Nākamajā lappusē viņa atrada burvestību «garastāvokļa uzlabošanai». Attēlu te bija mazāk, bet tie izskatījās skaisti. Un Lūsija apjauta, ka rakstīto lasa vairāk kā stāstu, nevis kā burvestību. Tā turpinājās triju lappušu garumā, un, netikusi trešajai līdz beigām, viņa vispār bija aizmirsusi, ka lasa. Lūsija stāstā bija iedzīvojusies, it kā tas būtu patiess notikums, un arī visi attēli bija kā dzīvi. Nonākusi trešajai lappusei līdz beigām, Lūsija noteica: —Tas ir visskaistākais stāsts, kādu es jebkad esmu lasījusi vai jelkad savā mūžā vēl lasīšu. Ai, es vēlētos, kaut varētu turpināt tādu lasīšanu desmit gadus. Vismaz pārlasīt gan pārlasīšu.
Taču te nu grāmata apliecināja savu burvju spēku. Lappuses atpakaļ nešķīrās. Labās puses lappuses varēja pašķirt uz priekšu, kreisās puses atpakaļ — ne.
— Vai, cik muļķīgi! — Lūsija iesaucās. — Man tā gribējās izlasīt stāstu vēlreiz! Nu, vismaz man tas jāatceras. Pamēģināšu… tas bija… par… ak tu mī un žē, viss atkal pagaist no atmiņas. Un pat šī pēdējā lappuse šķiet izbālējusi. Tā ir ļoti savāda grāmata. Kā es varēju to aizmirst? Stāsts bija par krūzīti, zobenu, koku un zaļu pakalnu, tik daudz es zinu. Bet vairāk nespēju atcerēties. Ko man darīt?
Un viņa nekad to arī neatcerējās, un kopš tās dienas, ja Lūsija kādu stāstu uzskata par labu, tad tas ir tāds, kas atgādina burvju grāmatā lasīto un aizmirsto.
Viņa pašķīra lappuses tālāk un, sev par pārsteigumu, redzēja, ka uzšķirtajā lappusē nav attēlu. Taču pirmie vārdi vēstīja: «Burvestība, kas ļauj apslēpto darīt redzamu.» Viņa izlasīja tekstu, lai pārliecinātos, ka saprot visus grūtos vārdus, un tad izrunāja tos skaļi. Un tūlīt zināja, ka burvestība iedarbojas, jo, skaļi lasot vārdus, lielie burti lappuses sākumā iekrāsojās un lapu malās parādījās raibi attēli. Notika apmēram tā, kā turot virs liesmas to, kas rakstīts ar neredzamu tinti, un rakstītais pamazām kļūst redzams. Tikai nespodrās citronsulas krāsas vietā (citronsula ir visvieglāk sabrūvējamā neredzamā tinte) te parādījās zelta un spilgti sarkanas līnijas. Tie bija dīvaini attēli — ar daudzām būtnēm, kuru izskats Lūsijai lāgā nepatika. Un tad viņa nodomāja: — Laikam es visu esmu padarījusi redzamu, turklāt ne jau tikai bungātājus vien. Iespējams, ka tādā vietā kā šī apkārt slaistās citi neredzami radījumi. Nevaru apgalvot, vai gribēšu tos visus skatīt vaigā.
Šajā brīdī Lūsija izdzirda, ka pa gaiteni viņai aiz muguras tuvojas smagi, bet vienlaikus arī mīksti soļi, un, protams, atmiņā atausa stāsts par burvi, kas staigā basām kājām un nesaceļ lielāku troksni par kaķi. Allaž ir prātīgāk apgriezties nekā ļaut kādam zagties klāt no aizmugures. Lūsija apgriezās.
Tad viņas seja iegaismojās, un kādu mirkli viņa izskatījās gandrīz tikpat skaista kā otra Lūsija attēlā, taču pati viņa, protams, to neapzinājās un, sajūsmā iesaukusies, izstiepusi apskāvienam rokas, izskrēja pretī nācējam. Jo durvīs stāvēja pats Aslans, lauva — augstākais no visiem augstajiem karaļiem. Jo viņš bija taustāms un īsts, un silts un ļāva sevi skūpstīt un paslēpt seju spīdīgajā kažokā. Un, spriežot pēc dobjā, zemestrīces grāvieniem līdzīgā trokšņa, kas plūda no viņa krūtīm, Lūsija iedrošinājās nodomāt, ka viņš murrā.
— Ai, Aslan, — viņa sacīja, — cik tu esi labs, ka atnāci!
— Es šeit biju visu laiku, — viņš atteica, — bet tu mani tikko kā padarīji redzamu.
— Aslan, — Lūsija, gandrīz pārmezdama, iesaucās. — Nesmejies par mani! It kā es varētu paveikt kaut ko tādu, kas tevi padarītu redzamu!
— Tā notika, — sacīja Aslans. — Vai tu domā, ka es pats saviem likumiem nepakļaujos?
Pēc īsa klusuma brīža viņš ierunājās vēlreiz.
— Bērns, — viņš teica, — man liekas, ka tu slepus esi kaut ko noklausījusies.
— Slepus noklausījusies?
— Tu klausījies, ko divas tavas skolasbiedrenes sacīja par tevi.
— Ak to? Man neienāca prātā, ka tā ir noklausīšanās, Aslan. Vai tad tā nebija burvestība?
— Izspiegot cilvēkus ar burvestību ir tas pats, kas izspiegot viņus ar citiem paņēmieniem. Un tu savu draudzeni novērtēji nepareizi. Viņai ir vājš raksturs, bet viņa tevi mīļo. Viņa baidījās no vecākās meitenes un teica to, ko patiesībā nedomā.
— Manuprāt, es nekad nespēšu aizmirst, ko dzirdēju viņu sakām.
— Nē, nespēsi.
— Ak, Dievs! — Lūsija iesaucās. — Vai es esmu visu sabojājusi? Vai tu gribi sacīt, ka mūsu draudzība būtu turpinājusies, ja tas nebūtu noticis, un ka mēs kļūtu patiešām sirsnīgas draudzenes, un varbūt pat — uz visu mūžu… un ka tagad tā nekad nenotiks?
— Bērns, teica Aslans. — Vai es tev reiz agrāk jau nepaskaidroju, ka neviens nekad nedabū zināt, kas būtu noticis?
—Jā, Aslan, tu izskaidroji, — Lūsija piekrita. — Man žēl. Bet, lūdzu…
— Saki vien, dārgumiņ.
— Vai es jebkad varēšu izlasīt vēlreiz to stāstu, ko nespēju atcerēties? Vai tu man to pastāstīsi, Aslan? Ai, dari to, lūdzu, lūdzu.
—Jā, kā tad, es tev to stāstīšu gadu pēc gada. Bet nu nāc. Mums jāsatiekas ar mājas saimnieku.
.
Vienpadsmitā nodaļa Polsterkājdulburi kļūst domīgi
Lūsija devās lielajam lauvam pa pēdām, izgāja gaitenī un tūdaļ ieraudzīja nākam pretī vecu vīru basām kājām. Viņš bija ģērbies sarkanā uzsvārcī. Baltos matus apvija ozollapu vainags, bārda krita līdz jostasvietai, un viņš balstījās uz dīvaini izgriezta zižļa. Ieraudzījis Aslanu, viņš zemu palocījās un teica:
— Esiet sveicināts, kungs, mazākajā no saviem namiem.
— Vai tu, Koriakin, nogursti, valdīdams pār tādiem nesajēdzīgiem pavalstniekiem, kādus esmu nodevis tavā rīcībā?
— Nē, — burvis atteica, — viņi gan ir ļoti stulbi, bet nekā īsti ļauna nedara. Man tie radījumi sāk iepatikties. Reizēm varbūt esmu mazliet nepacietīgs, gaidīdams uz dienu, kad pār viņiem varēs valdīt ar gudrību, nevis ar šādām neaptēstām burvestībām.
— Visam savs laiks, Koriakin, — teica Aslans.
— Jā, visam savs īstenais laiks, kungs, — skanēja atbilde. —Vai grasāties viņiem parādīties?
— Nē-e, — teica lauva, klusi ierūkdamies, kas (pēc Lūsijas domām) nozīmēja to pašu, ko smiekli. —Viņi aiz bailēm zaudētu prātu. Daudzas zvaigznes novecos un nāks baudīt mūžīgo mieru šajās salās, pirms tavi ļaudis būs tam nobrieduši. Un šodien pirms saules rieta man jāapciemo rūķis Trampkins, kas padaban sēž Kērā Paravelā Nārnijas tronī, skaitīdams dienas līdz sava kunga Kaspiana pārbraukšanai. Es viņam pastāstīšu, Lūsij, visu par jums. Nevieb tik skumju vaidziņu. Mēs drīz atkal tiksimies.
— Lūdzu, Aslan, — Lūsija pajautāja, — ko tu domā ar vārdu «drīz»?
— «Drīz» var būt jebkurā laikā, — sacīja Aslans un vienā mirklī pazuda, atstādams Lūsiju divatā ar burvi.
— Projām ir! —viņš nopūtās. — Un mēs abi jūtamies pavisam nomākti. Tā notiek vienmēr, viņu nevar noturēt, viņš nav nekāds pieradinātais lauva. Un kā tev patika mana grāmata?
— Daudzas vietas man patiešām ļoti patika, — atteica Lūsija. — Vai jūs visu laiku zinājāt, ka esmu te?
—Nu, protams! Kad ļāvu dulburiem kļūt neredzamiem, zināju, ka tu drīz nāksi viņus atpestīt no burvestības. Nebiju gluži drošs, tieši kuru dienu tas notiks. Un šorīt es viņus īpaši neuzmanīju. Tu redzi, ka es arī sevi esmu padarījis neredzamu, un, kad esmu neredzams, allažiņ kļūstu gaužām miegains. Ei-ei — atkal es žāvājos. Vai tev gribas ēst?
— Laikam drusku gribas gan, — Lūsija atzinās.
— Man nav ne jausmas, cik pulkstenis.
— Nāc, — sacīja burvis. — Aslanam jebkurš laiks var nozīmēt «drīz», taču manā namā izsalkums vienmēr liek sevi manīt pulksten vienos.
Vecais vīrs noveda Lūsiju pa kāpnēm mazliet zemāk un atvēra durvis. Ieiedama meitene ieraudzīja, ka atrodas skaistā istabā, pilnā ar sauli un ziediem. Kad viņi ienāca, galds bija tukšs, bet tas, protams, bija burvju galds, un, vecajam vīram izsakot tikai vienu vārdu, parādījās galdauts, sudraba galda piederumi, šķīvji, glāzes un ēdieni.
— Ceru, ka tieši tas tev garšos, — viņš sacīja. — Mēģināšu cienāt tevi ar ēdamo, kas gatavots tavas dzimtenes gaumē, jo pēdējā laikā tev varbūt nekas tamlīdzīgs galdā nav likts.
— Ļoti garšīgi, — teica Lūsija, un tā arī bija. Karsta omlete, auksta jērgaļa un zaļie zirnīši, zemeņu saldējums, citronu dzēriens, ko malkot pie ēdiena, un visbeidzot — tase šokolādes. Burvis pats dzēra tikai vīnu un ēda vienīgi maizi. Nekā satraucoša viņa nevarēja saskatīt, un tā viņi abi ar Lūsiju drīz vien pļāpāja kā seni draugi.
— Kad iedarbosies burvju spēks? — vaicāja Lūsija.
— Vai dulburi tagad būs redzami?
—Jā gan, viņi jau tagad ir redzami. Tikai droši vien vēl guļ — dienvidū viņi allaž atpūšas.
— Un tagad, kad viņi būs redzami, vai jūs atbrīvosiet viņus no neglītā izskata? Vai padarīsiet viņus par tādiem, kādi tie bijuši sākumā?
— Tas nu ir diezgan kutelīgs jautājums, — sacīja burvis. — Redzi, tikai viņi vien domā, ka kādreiz pēc izskata bijuši skaisti. Viņi apgalvo, ka esot izķēmoti, bet es tā neteiktu. Daudzi cilvēki varbūt sacītu, ka viņu izskats tieši pēc pārmaiņas uzlabojies.
— Vai viņi ir dikti iedomīgi?
— Ir gan. Tāds vismaz ir dulburu priekšnieks, un viņš pārējos iemācījis turēties pie tādiem pašiem uzskatiem. Dulburi cieši tic katram viņa vārdam.
— Mēs to esam manījuši, — Lūsija atzinās.
— Jā, droši vien mēs satiktu labāk, ja šī priekšnieka nebūtu. Es varētu viņu noburt par kaut ko citu vai izdarīt tā, lai neviens netic ne vārdam, ko viņš saka. Bet man negribas tā rīkoties. Labāk lai viņi apbrīno savu priekšnieku, nekā neapbrīno nevienu.
— Vai jūs viņi neapbrīno? — Lūsija vaicāja.
—Nē, mani gan ne,—sacīja burvis. —To viņi neparko nedarītu.
— Kāpēc jūs viņus izķēmojāt, tas ir, ķērāties pie tādiem līdzekļiem, ko viņi sauc par izķēmošanu?
— Nu, viņi negribēja darīt, ko viņiem liek. Viņu pienākums ir kopt dārzus un audzēt visu, lai būtu ko ēst — ne jau man, kā viņi iedomājas, bet pašiem sev. Viņi neko tādu nedarītu, ja es nepiespiestu. Un dārzam, protams, vajadzīgs ūdens. Viss, ko es lūdzu, lai viņi darītu, bija nest ūdeni no strauta, nevis stampāt ar saviem spaiņiem divas vai trīs reizes dienā augšā uz avotu un sevi nogurdināt līdz bezjēdzībai, turklāt atceļā pusi no spaiņiem izšļakstot zemē. Taču viņi neparko nepiekāpās. Beigās viņi atteicās strādāt vispār.
— Vai viņi tiešām ir tik šausmīgi stulbi? — Lūsija brīnījās. Burvis nopūtās. — Tu neticētu, ja zinātu, kādas man ar viņiem bijušas grūtības. Pirms dažiem mēnešiem viņi nolēma mazgāt šķīvjus un nažus pirms pusdienām — sacīja, ka tā vēlāk ietaupīšoties laiks. Esmu pieķēris viņus, stādot vārītus kartupeļus; viņi saka — lai nebūtu jāvāra tad, kad tos novāks. Kādu dienu kaķis ielavījās piena kambarī, un divdesmit no viņiem vaiga sviedros pūlējās, nesdami ārā visu pienu; neviens neiedomājās, ka jāiznes kaķis. Bet es redzu, ka tu esi tikusi galā ar ēšanu. Iesim palūkoties uz dulburiem, tagad tie būs redzami.
Viņi iegāja otrā istabā, kas bija pilna ar spīdīgiem instrumentiem, kuru mērķis likās grūti izprotams, — tur atradās astrolāti, oreriji, hronoskopi, poezimetri, koriarnbusi un teodolindi —un tad, kad viņi bija piegājuši pie loga, burvis sacīja: — Re! Re, kur ir tavi dulburi!
— Es nevienu neredzu, — teica Lūsija. — Un kas ir šie sēņveidīgie uzkalniņi?
— Uzkalniņi, uz kuriem viņa norādīja, bija izkaisīti pa visu līdzeno zālienu. Katrā ziņā tie stipri atgādināja sēnes, taču bija krietni lielāki — kāti stiepās apmēram trīs pēdu augstumā, un cepurītes no vienas malas līdz otrai tādā pašā garumā. Uzmanīgāk ieskatoties, Lūsija pamanīja kātus
savienojamies ar cepurītēm nevis vidū, bet vienā pusē, kas piešķīra šiem priekšmetiem nelīdzsvarotu izskatu. Un pie katras kājas apakšas zālē gulēja kaut kas līdzīgs nelielai pauniņai. Patiesībā, jo ilgāk viņa platām acīm vērās uz redzamajiem priekšmetiem, jo mazāk tie izskatījās pēc sēnēm. Cepurītes nebija īsti apaļas, kā viņai sākumā bija šķitis. Tās bija vairāk garas nekā platas un vienā galā resnākas. Paunu bija daudz, piecdesmit vai vairāk.
Pulkstenis nosita trīs.
Tūlīt sākās kaut kas neparasts. Visas «sēnes» pēkšņi pagriezās ar mugurām uz augšu. Mazās paunas, kas bija atradušās pie kātu lejasgaliem, izrādījās galvas un augumi. Sēņu kājas patiešām bija kājas. Tomēr nevienam augumam
divu kāju nebija. Katram bija viena vienīga resna kāja tieši zem vidukļa (nevis vienā pusē kā cilvēkam, kuram vienas kājas trūkst); tās galā atradās milzīga pēda ar platiem pirkstiem, un pirksti bija viegli uzliekti uz augšu, tā ka viss kopā izskatījās pēc mazas smailītes. Lūsija aši aptvēra, kāpēc dulburi atgādinājuši sēnes. Viņi bija gulējuši plakaniski uz muguras — ar vienīgo kāju, taisni izstieptu gaisā, un milzīgo pēdu, pārklātu tai pāri. Vēlāk Lūsija uzzināja, ka tas ir viņu parastais atpūtas stāvoklis, jo pēdas sargāja kā no lietus, tā no saules, un vienkājiem atrasties zem paša pēdas allaž šķiet tikpat omulīgi kā patverties teltī.
— Vai, cik viņi jocīgi, cik jocīgi! — iesaucās Lūsija, spurgdama smieklos.—Vai jūs viņus par tādiem izveidojāt?
—Jā, jā. Pārveidoju dulburus par vienkājiem, —atzinās burvis. Viņš arī smējās, līdz pār vaigiem sāka ritēt asaras. — Bet pavēro vien, — viņš piebilda.
Bija vērts to darīt. Protams, šie mazie vienkājainie cilvēciņi nevarēja ne iet, ne skriet kā mēs. Viņi pārvietojās lecot — līdzīgi blusām vai vardēm. Un kādi bija šie lēcieni — itin kā katra lielā pēda sastāvētu no nez cik atsperēm. Un ar kādu būkšķi viņi atsitās pret zemi! Tā tad arī izrādījās dunoņa, kas iepriekšējā dienā bija mulsinājusi Lūsiju. Nu viņi lēkāja visos virzienos un saklaigājās cits ar citu: — Ei, puisi! Esam atkal redzami!
—Redzami esam gan, —sacīja kāds ar pušķainu, sarkanu mici. Tas acīmredzot bija vienkāju priekšnieks, — un man gribas teikt: ja puikas ir redzami, nu, tad viņi cits citu var saskatīt.
—Ā, tā jau ir, tā jau ir, priekšniek, —visi klaigāja.—Tā ir tā lieta. Nevienam nav skaidrāka saprāta par jums. Neviens nebūtu spējis to tik saprotami pasacīt.
— Viņa izmanījās mūs atburt, kamēr vecais gulēja, mazā meitene, — teica vienkāju priekšnieks. — Šoreiz mēs viņu esam pieveikuši.
— Tieši to mēs gribējām teikt arī paši, — koris skandēja. — Šodien jūsu vārdi ir stiprāki nekā jebkad, priekšniek. Turpiniet vien tā, turpiniet.
— Vai tiešām viņi iedrošinās tā runāt par jums? — vaicāja Lūsija. — Vakar šķita, ka viņi no jums baidās. Vai viņi iedomājas, ka jūs varbūt klausāties?
— Tā ir viena no dulburu dīvainībām, — teica burvis.
— Vienu mirkli viņi runā, it kā es visu vadītu un visu dzirdētu, un būtu ārkārtīgi bīstams. Nākamajā mirklī viņi domā, ka var mani apmānīt ar trikiem, kuriem pat bērns redzētu cauri, — tīrais negals.
— Vai viņus vajadzēs pārvērst sākotnējā izskatā? — Lūsija vaicāja. — Es tomēr esmu pārliecināta, ka nebūtu nekāda ļaunuma, ja viņus atstātu tādus, kādi ir. Vai viņiem tiešām tas liekas tik nepatīkami? Viņi šķiet traki laimīgi. Re, paraugieties — kāds lēciens! Kādi viņi izskatījās agrāk?
— Viņi bija parasti mazi rūķīši, —vecais burvis sacīja.
— Nebūt ne tik jauki kā tie, kas ir pie jums Nārnijā.
— Nudien būtu žēl pārveidot viņus atkal par tādiem, — Lūsija atkārtoja. —Viņi ir tik jocīgi un diezgan interesanti. Vai jums šķiet, ka labāk būtu, ja es viņiem to pateiktu?
— Nešaubos, ka tas būtu labi, ja vien viņu pauri to ņemtu pretī.
— Vai jūs atnāksiet man līdzi un mēģināsiet to izdarīt?
— Nē, nē. Tu daudz labāk tiksi galā bez manis.
— Liels paldies par otrajām brokastīm, — teica Lūsija un aši novērsās. Viņa noskrēja lejup pa kāpnēm, pa kurām tik satraukta bija kāpusi no rīta, — un apakšā sadūrās ar Edmundu. Kopā ar brāli Lūsiju gaidīja arī visi citi, un viņai sāpīgi iedzēla sirdsapziņa, kad viņa ieraudzīja baiļu pārņemtās sejas un aptvēra, cik ilgi par savējiem nebija iedomājusies.
— Viss kārtībā, — viņa iesaucās. — Burvis ir kārtīgs vīrs… un es redzēju Viņu — Aslanu.
Pēc tam viņa, pamezdama savējos, vēja ātrumā aizdrāzās uz dārzu. Tur zeme drebēja no vienkāju lēcieniem un gaisu pieskandināja viņu klaigas. Gan vieni, gan otri pieņēmās spēkā divtik, kad trakuļi ieraudzīja Lūsiju.
— Re, kur viņa nāk, re, kur viņa nāk! — dulburi auroja. — Trīsreiz «urā» mazajai meitenei! A! Viņa pamatīgi piekrāpa to veco nelgu, piekrāpa gan.
— Un mēs ārkārtīgi nožēlojam, — teica vienkāju priekšnieks, — ka nevaram tev sagādāt prieku — skatīt mūs tādus, kādi bijām pirms izķēmošanas, jo tu neticētu, ja redzētu šo atšķirību, un tā ir svēta patiesība, tāpēc ka nav noliedzams — tagad mēs izskatāmies bezgala pretīgi, neiesim jau tevi krāpt.
— Ek, tā jau ir, priekšniek, tā jau ir, — atbalsoja citi, palēkdamies kā pulks rotaļbalonu. — Patiesi vārdi, patiesi vārdi.
— Es turpretī nebūt nedomāju, ka jūs būtu neglīti, — skaļi iesaucās Lūsija, lai visi dzirdētu.—Manuprāt, jūs esat ļoti jauki.
—Jā gan, jā gan! — atkliedza vienkāji. —Jums taisnība, jaunkundzīt, jums taisnība. Mēs esam ļoti smuki. Kur gan atrast vēl glītākus! — To viņi teica bez mazākā izbrīna un šķita nemaz nemanām, ka mainījuši viedokli.
— Viņa tak saka, cik smuki mēs izskatījāmies pirms izķēmošanas, — iebilda vienkāju priekšnieks.
— Jums taisnība, jums taisnība, — skandēja pārējie. — Tā viņa teica. Paši tak dzirdējām.
— Tā es neteicu vis, — uzkliedza Lūsija. — Es sacīju, ka tieši tagad jūs esat smuki.
— Nu kā tad, nu kā tad, — tērgāja vienkāju priekšnieks. — Viņa teica, ka tad jūs bijāt ļoti smuki.
— Uzklausiet abus, uzklausiet abus, — skandināja vienkāji.—Tāds pāris tieši nāk kā saukts. Vienmēr viņiem taisnība. Labāk par viņiem izteikties nemaz nav iespējams.
— Bet mēs taču izsakām pilnīgi pretējas domas, — neatlaidās Lūsija, nepacietīgi piecirzdama kāju pie zemes.
— Kā tad, tā jau ir, tā ir, — piekrita vienkājis. — Neko citu kā pretējas domas jūs neizsakāt. Turpiniet vien tāpat, turpiniet.
— Jūs nu gan jebkuru cilvēku varat padarīt traku, — sacīja Lūsija un vairs nestrīdējās. Taču vienkāji likās pilnīgi apmierināti, un viņa nolēma, ka saruna visumā bijusi veiksmīga.
Pirms visi tovakar aizgāja gulēt, notika vēl kaut kas tāds, kas dulburus vēl vairāk samierināja ar viņu vienkājaino stāvokli. Kaspians un visi nārnieši, cik drīz vien spēja, atgriezās piekrastē, lai paziņotu jaunākos notikumus Rainsam un citiem, kas atradās uz «Rītausmas ceļinieka» klāja un bija ļoti nobažījušies par biedriem. Vienkāji, protams, devās līdzi, lēkādami kā futbolbumbas un skaļās balsīs izteikdami piekrišanu cits citam, līdz Jūstess nenocietās un izgrūda:
— Man gan gribētos, lai burvis viņus padarītu nevis neredzamus, bet nedzirdamus. (Drīz viņš dabūja nožēlot, ka bija to sacījis, jo nu nācās paskaidrot, ka nedzirdams ir kaut kas tāds, kuru nevar dzirdēt, un, kaut arī viņš nopietni nopūlējās iestāstīt, kas tas ir, tomēr tā arī nejutās pārliecināts, ka vienkāji to tiešām apjēdz. īpaši viņu aizvainoja, ka dulburi beigās pavēstīja: — Viņš nu gan nemāk izteikties tā kā mūsu priekšnieks. Bet gan jau tu, jaunekli, iemācīsies. Klausies viņā. Viņš tev parādīs, kā nesaprotamais jāpaskaidro. Labāku runas skolotāju par viņu nedabūsi.) Kad viņi sasniedza līci, Rīpičīpam iešāvās prātā spoža doma. Viņš lika nolaist ūdenī savu mazo laiviņu un airējās tajā tik ilgi, līdz izraisīja vienkājos diezgan lielu interesi. Tad viņš piecēlās tajā stāvus un teica: — Cienījamie, saprātīgie vienkāji, jums laivas nav vajadzīgas. Tās aizstās jūsu kāja. Palecieties tikai, cik vien viegli varat, lai paceltos virspusē, un paraugieties, kas notiks.
Vienkāju priekšnieks atturējās un brīdināja citus, ka viņi redzēšot, cik ūdens esot drausmīgi slapjš, bet viens vai divi no jaunākajiem gandrīz vai uz līdzenas vietas ieteikto izmēģināja, viņu piemēram sekoja arī daži citi, un beidzot lēkāt sāka visi. Iznākums bija lielisks. Dulburu vienīgā, milzīgā kāja izpildīja dabiska plosta vai laivas vietu, un, kad Rīpičīps bija iemācījis, kā tikt pie paštaisītiem vienkāršiem airiem, viņi visi sāka kuģot pa līci un meta lokus ap «Rītausmas ceļinieku», atgādinādami mazu smailīšu flotili, kur katras laiviņas pakaļgalā stāv resns rūķis. Viņi rīkoja sacīkstes, un no kuģa tiem pasniedza godalgas — vīna pudeles. Jūrnieki, pārliekušies «Rītausmas ceļinieka» sānu margām, smējās, vēderus turēdami.
Dulburus iepriecināja arī jaunais vārds «vienkāji», kas tiem šķita lielisks, kaut arī viņi neprata to pareizi izrunāt.
— Re, kas mēs esam, — viņi klaigāja, — vienkāji, vienpolsteri, polstermeni. Mums jau bija uz mēles, ka tā varētu saukties. Tomēr drīz vien jaunais nosaukums sajuka ar veco vārdu «dulburi», un galu galā viņi nolēma saukties par polsterkājdulburiem, un droši vien tā viņus dēvēs vēl gadsimtiem ilgi.
Tovakar nārnieši maltīti ieturēja augšstāvā ar burvi, un Lūsija ievēroja, ka visas telpas izskatās pavisam citādas, jo nu viņai nebija no tām bail. Noslēpumainās zīmes virs durvīm joprojām likās noslēpumainas, taču tām piemita draudzīga, līksma nozīme, un pat ar bārdu apvītais spogulis tagad nevis biedēja, bet likās jocīgs. Pusdienās katram galdā tika uzburts ēdiens un dzēriens, kas tam vislabāk garšoja, un pēc maltītes burvis parādīja kādu ļoti derīgu un jauku burvestību. Viņš uzlika uz galda divas baltas pergamenta lapas un palūdza Drinianu sīki pastāstīt par ceļojumu līdz pat šai pēdējai vietai. Un, Drinianam runājot, viss, ko viņš attēloja, smalkās, skaidrās līnijās parādījās uz pergamenta, līdz beidzot visas lapas kļuva par brīnišķīgām Austrumkrasta kartēm, kurās varēja redzēt Galmu, Terebintiju, Septiņas salas, Vientuļās salas, Pūķa salu, Izdegušo salu, Nāvesūdens salu un arī pašu Dulburu zemi, un tās visas atainojās pareizajos izmēros un atradās pareizajās vietās. Tās bija pašas pirmās šo jūru kartes un labākas par tām, kuras vēlāk tika zīmētas bez burvju spēka palīdzības. Jo šīs — lai arī pilsētiņas un kalni sākumā izskatījās gluži kā parastā kartē —vēlāk, kad burvis viesiem iedeva palielināmo stiklu, izrādījās lieliski, mazi reālo priekšmetu attēli, kuros labi bija redzama gan Nerouheivenas pils, gan vergu tirgus un ielas; viss, kaut šķita ļoti tāls, bija neparasti skaidrs kā lietas, uz kurām mēs lūkojamies pa teleskopa nepareizo galu. Vienīgais trūkums bija tas, ka lielākajai daļai salu krasta līnijas nebija pabeigtas, jo kartē attēlojās vienīgi tas, ko Drinians bija redzējis pats savām acīm. Kad pusdienas bija beigušās, burvis vienu karšu eksemplāru paturēja sev, bet otru iedeva Kaspianam. Tas joprojām karājas Kēras Paravelas telpā, kur tiek glabāti darbarīki. Taču par jūrām un zemēm tālāk uz austrumiem burvis neprata pastāstīt neko. Tomēr viņš pateica, ka pirms gadiem septiņiem šīs salas ūdeņos ienācis kāds nārniešu kuģis un uz tā klāja atradušies lordi Revilians, Argozs, Mavramorns un Rūps, tāpēc viņi secināja, ka zelta vīrs, ko viņi bija redzējuši guļam Nāvesūdens salas bedrē, droši vien ir lords Restimārs.
Nākamajā dienā burvis ar savu gudrību palīdzību salaboja «Rītausmas ceļinieka» pakaļgalu, kuru bija sapostījusi Jūras Čūska, un pielādēja braucamo ar derīgām dāvanām. Atvadīšanās noritēja ļoti draudzīgā gaisotnē, visi polsterkājdulburi kopā ar kuģi aizairējās līdz ostas vārtiem un urravoja tikmēr, kamēr «Rītausmas ceļinieku» urravas vairs nevarēja sasniegt.
Divpadsinita nodaļa Tumšā sala
Pēc šī piedzīvojuma viņi devās tālāk uz dienvidiem, mazliet nosliekdamies austrumu virzienā; divpadsmit dienas pūta lēns vējiņš, debesis lielākoties bija skaidras un gaiss — silts. Nebija redzami ne putni, ne zivis, tikai reizi diezgan garu ceļa gabalu gar labo bortu šļakstījās valzivis. Lūsija un Rīpičīps daudz spēlēja šahu. Trīspadsmitajā dienā Edmunds, uzrāpies uz masta paaugstinājuma, ieraudzīja kaut ko līdzīgu lielam, tumšam kalnam, kas kreisajā pusē slējās ārā no ūdens.
Viņi mainīja kursu un brauca tuvāk cietzemei, pārvietodamies galvenokārt ar airu palīdzību, jo vējš kavēja braukt uz ziemeļaustrumiem. Kad pienāca vakars, viņi bija vēl tālu no kalna un airēt nācās visu nakti. Nākamajā rītā laiks bija skaists, bet iestājās bezvējš. Melnais milzenis slējās priekšā daudz tuvāk un izskatījās varens, taču vēl vienmēr neskaidrs, tā ka daži jūrnieki bija pārliecināti, ka tas vēl ir tālu, turpretī citiem likās, ka priekšā ir migla, kurā viņi brauc iekšā.
Ap deviņiem ritā pilnīgi negaidīti tumšais milzenis atradās jau pavisam tuvu, un ļaudis saskatīja, ka tā nav nedz zeme, nedz arī tas, ko mēs parastajā nozīmē dēvējam par miglu. Tā bija tumsa. To ir diezgan grūd iztēlot, taču jūs sapratīsiet, kam tā līdzinājās, ja iztēlosieties, ka lūkojaties dzelzceļa tuneļa ieejā un šis tunelis būs vai nu ļoti garš, vai tik līkumots, ka gaisma viņā galā nebūs saredzama. Un vai zināt, kāds tas šķistu? Dažu pēdu attālumā jūs spožā gaismā varat saskatīt sliedes, gulšņus un granti; tad nākamajā
posmā tas viss izbāl krēslā, un tad diezgan pēkšņi (bet, protams, ne jau tā, itin kā tiktu nogriezts kā ar nazi) iestājas tumsa. Jo nedaudz pēdu no kuģa priekšgala viņi redzēja gaišus zilganzaļa ūdens viļņus. Aiz tiem ūdens izskatījās bāls un pelēks, kāds tas mēdz būt vakaros. Taču vēl tālāk valdīja pilnīga tumsa, it kā viņi būtu piebraukuši pie nakts robežas, aiz kuras nespīd ne mēness, ne zvaigznes.
Kaspians uzsauca bocmanim, lai palēnina gaitu, un visi (neskaitot airētājus) izskrēja priekšgalā un ņēmās lūkoties pāri bortam. Bet varēja izskatīt acis no pieres, tik un tā nekas nebija redzams. Viņiem aizmugurē viļņojās jūra un spīdēja saule, taču priekšā biezēja tumsa.
— Vai brauksim iekšā? — beidzot ievaicājās Kaspians.
— Mans padoms, ka ne, — sacīja Drinians.
— Kapteinim taisnība, — bilda vairāki jūrnieki.
— Gandrīz šķiet, ka tā, — pievienojās Edmunds. Lūsija ar Jūstesu neteica neko, bet sirdī jutās laimīgi, ka
acīmredzot tiks pieņemts tieši šāds lēmums. Bet tad ne gaidīta, ne cerēta klusumā skaidri atskanēja Rīpičīpa balss.
— Un kāpēc lai mēs nebrauktu? — viņš nopīkstēja.
— Vai kāds man izskaidros, kāpēc ne?
Skaidrot nevienam negribējās, tāpēc Rīpičīps turpināja.
— Ja es uzrunātu zemniekus vai vergus, — viņš teica,
— es varētu iedomāties, ka tie šādu rīcību ierosinātu aiz gļēvulības. Taču Nārnijai, cerams, nekad nebūs jādzird, ka pulks cildenu, karalisku personu savā dzīves plaukumā iemiedz asti kājstarpi un mūk, jo baidās no tumsas.
— Bet kāda jēga būtu taustīties cauri tādai tumsai? — Drinians noprasīja.
—Jēga? —pārjautāja Rīpičīps. —Jēga, kaptein? Ja jūs ar jēgu domājat mūsu vēderu vai maku pildīšanu, tad tam nebūs nekādas jēgas. Cik zinu, mēs nedevāmies jūras braucienā pēc taustāmiem labumiem, bet lai iemantotu cieņu un kaut ko piedzīvotu. Un te nu ir vislielākais piedzīvojums, par kādu es jebkad esmu dzirdējis, un, ja mēs griezīsimies atpakaļ, tad visa mums apliecinātā cieņa izgaisīs.
Vairāki jūrnieki klusi norūca apmēram šādu sakāmo: «Tā cieņa var iet gulēt!» Taču Kaspians atsaucās:
— Ak, tu sasodītais Rīpičīp! Man gandrīz gribētos, kaut mēs tevi būtu pametuši mājās. Nu labi! Ja tu uz to skaties no šāda viedokļa, tad mums būs jāturpina. Ja nu varbūt vienīgi Lūsijai negribētos?
Lūsija saprata, ka viņai patiešām šo ceļu turpināt ļod negribētos, tomēr skaļi pavēstīja:
— Labi, neiebilstu.
— Vai jūsu augsdba vismaz pavēlēs iedegt gaismas? — vaicāja Drinians.
—Katrā ziņā, —apstiprināja Kaspians. —Parūpējieties par to, kaptein.
Tā nu tika iedegti trīs lukturi luga priekšgalā, trīs — pakaļgalā un trīs — augstu mastā, un Drinians pavēlēja kuģa vidū aizdegt divas lāpas. Saules gaismā visi gaismekļi izskatījās blāvi un nespodri. Tad visiem vīriem (vienīgi tiem, kurus atstāja lejā pie airiem, ne) pavēlēja pilnā bruņojumā ierasties uz klāja un ar kailiem zobeniem rokā ieņemt cīņas pozīcijas. Lūsiju un divus stopniekus ar uzvilktiem lokiem un bultām stiegrās izkārtoja uz masta paaugstinājuma. Rainelfs atradās priekšgalā ar zondi un bija gatavs izdarīt dziļuma mērījumus. Ar viņu kopā bija Rīpičīps, Edmunds, Jūstess un Kaspians —visi mirdzošās bruņās. Drinians satvēra sviru, ar kuru mainīja airu virzienu.
— Un nu Aslana vārdā — uz priekšu! — nokliedza Kaspians. — Airējiet lēni un vienmērīgi. Un vīri lai nevārsta mutes un tur ausis vaļā, jo būs jāizpilda pavēles.
«Rītausmas ceļinieks» krakšķot un brakšķot, vīriem airējot, sāka virzīties uz priekšu. Lūsijai masta paaugstinājumā bija ārkārtīgi labi redzams tieši tas mirklis, kad kuģis ieslīdēja tumsā. Priekšgals jau tajā bija pazudis, pirms saules gaisma apdzisa arī pakaļgalā. Viņa redzēja, kā tas notika. Vienā mirklī saules apzeltīto kuģa galu, zilo jūru un debesis vēl apspīdēja spoža dienas gaisma, bet nākamajā — jūra un debesis bija izgaisušas, gala lukturis, kas jau iepriekš bija tik tikko redzams, vienīgais rādīja, kur beidzas klājs. Luktura priekšā varēja saskatīt Driniana melno stāvu, kas bija noliecies pār sviru. Lūsijai pie kājām abas lāpas apgaismoja divus apaļus laukumiņus uz klāja un meta dzirkstis uz zobeniem un bruņucepurēm; arī klāja priekšgalā blāzmoja gaismas saliņa. Turklāt masta paaugstinājumu no augšas apspīdēja laterna, kas karājās turpat viņai virs galvas, un tā šķita maza, spoža pasaulīte, kas patstāvīgi slīd pa vientulīgo tumsu. Bet paši gaismas avoti, kā notiek vienmēr, kad tie jāiededzina nepareizā dienas laikā, izskatījās spokaini bāli un nedabiski. Lūsija manīja, ka viņai arī sdpri salst.
Cik ilgi viņi brauca pa tumsu, neviens nezināja. Vienīgi duļļu šņakstoņa un airu šļaksti liecināja, ka viņi vispār kustas uz priekšu. Edmunds, spīvi ar skatienu urbjoties pāri priekšgalam, redzēja vienīgi luktura atspīdumu ūdenī. Atblāzma šķita eļļaina, un ņirboņa, ko sacēla kustība uz priekšu, šķita neliela, smaga, bez dzīvības. Laikam ritot, visi (ja neskaita airētājus) sāka drebuļot no aukstuma.
Negaidot no kaut kurienes (virziena izjūta tajā brīdī vairs nevienam nebija skaidri saglabājusies) atskanēja kliedziens — nevarēja saprast, vai kliedzējs ir cita būtne, nevis cilvēks, vai arī skaņa nāk no cilvēka, kuru māc tik drausmīgas bailes, ka tas zaudējis gandrīz visas cilvēciskās īpašības.
Kaspians mēģināja kaut ko izteikt (viņa mute bija kā
izkaltusi), kad spalgi ierunājās Rīpičīps — viņa balss šajā klusumā skanēja skaļāk nekā parasti.
— Kas sauc? —viņš nopīkstēja. —Ja tu esi ienaidnieks, mēs no tevis nebaidāmies, bet, ja esi draugs, mēs taviem ienaidniekiem uzdzīsim bailes.
— Žēlastību! — kāds kliedza. — Žēlastību! Pat ja jūs esat tikai kārtējais sapnis, esiet žēlīgi! Uzņemiet mani uz klāja! Uzņemiet, pat ja tajā pašā mirklī nogalināsiet. Tikai visas neaptveramās žēlastības vārdā — nepazūdiet un neatstājiet mani šajā drausmīgajā zemē.
— Kur jūs esat? — iesaucās Kaspians. — Peldiet uz klāja pusi, mēs jūs uzņemsim!
Atskanēja vēl viens —vai nu prieka, vai baiļu —kliedziens, un pēc tā ceļinieki manīja kādu peldam uz savu pusi.
— Vīri, esiet gatavi viņu uzņemt, — teica Kaspians.
—Jā, jā, jūsu augstība, — atsaucās jūrnieki. Vairāki no viņiem, paņēmuši virves, sapulcējās pie kreisās puses borta, un viens, tālu pārliecies pāri reliņiem, turēja rokā lāpu. No melnā ūdens pacēlās bāla, baiļu pārvērsta seja, un tad ducis draudzīgu roku, satvērušas svešinieku, uzvilka viņu augšā un uzcēla uz klāja.
Edmunds nodomāja, ka nekad navredzējis mežonīgāka izskata cilvēku. Kaut gan viņš neizskatījās pārlieku vecs, viņa galvu apņēma pelēcīgs, sirmu matu ērkulis, seja bija izdilusi, vaigi iekrituši un mugurā tikai dažas slapjas skrandas. Taču visu uzmanība tūdaļ pievērsās viņa acīm, kas bija dk plaši atplestas, ka plakstus gandrīz nevarēja saredzēt, un redzokļi pauda patiesas baiļu mokas. Kolīdz kājas skāra klāju, viņš iesaucās:
— Bēdziet! Bēdziet! Grieziet kuģi apkārt un bēdziet! Ja gribat paglābt dzīvību un tikt projām no šīs nolādētās vietas, tad airējiet, cik spēka!
— Papūlieties savaldīties, — sacīja Rīpičīps, — un izstāstiet, kādas briesmas te draud. Mēs neesam raduši bēgt.
Izdzirdis pelēna balsi, svešinieks šausmās sarāvās — viņš Rīpičīpu līdz šim vēl nebija pamanījis.
— Tik un tā jūs bēgsiet no šejienes projām, — viņš izdvesa. — Šī ir sala, kur piepildās sapņi.
— Tad jau tā ir tieši tā sala, kuru es ilgu laiku esmu meklējis, — teica viens no jūrniekiem. — Es cerēju, ja mēs uz tās nokļūsim, tad es būšu salaulājies ar Nārniju.
— Un es atkal atradīšu Tomu, dzīvu un veselu, — piebilda otrs.
—Muļķi! — kliedza svešais vīrs, nikni piecirzdams kāju klāja grīdai. — Šādas pļāpas atveda šurp arī mani, un labāk lai es būtu noslīcis vai vispār nebūtu piedzimis. Vai dzirdat, ko es saku? Te piepildās tie sapņi, kurus mēs redzam miegā, vai jūs saprotat? Te tie kļūst par īstenību. Bet tie nav sapņi, pēc kuru piepildīšanās mēs ilgojamies nomodā.
Apmēram pusminūti valdīja klusums, un tad, bruņām skaļi šķindot, visa kuģa komanda, cik ātri vien spēja, klupdama krizdama metās lejā pa galveno lūku un tvēra pēc airiem, likdama tos lietā ar gluži neredzētu spēku. Drinians savukārt pagrieza sviru uz pretējo pusi, un bocmanis izkliedza visašāko pavēli, kāda vien uz jūras dzirdēta. Jo pusminūtes laikā visi bija atcerējušies vienu otru sapni, ko redzējuši, — sapņus, pēc kuriem vispār vairs nekad negribas aizmigt, —un atjēguši, ko nozīmētu nokļūt zemē, kur tādi sapņi piepildās.
Vienīgi Rīpičīps saglabāja vislielāko mieru.
—Jūsu augstība, jūsu augstība, —viņš teica, —vai jūs tiešām samierināsieties ar šo dumpi, ar šo mīkstčaulību? Tā taču ir panikas celšana, tā ir gļēvulīga mukšana!
— Airējiet, airējiet! — auroja Kaspians. —Ja dzīvība mīļa, airējiet, cik spēka! Vai kuģa priekšgals ir pareizi pagriezts, Drinian? Vari tarkšķēt, ko gribi, Rīpičīp. Ir šis un tas, ar ko cilvēks nespēj cīnīties.
— Nu tad jau laime, ka es neesmu cilvēks, — visai stīvi paklanīdamies, atcirta Rīpičīps.
Lūsija, atrazdamās savā augstajā vietā, bija visu dzirdējusi. Vienā mirklī atmiņā uznira viens no pašas sapņiem, ko viņa bija izmisīgi pūlējusies aizmirst, bet tagad redzēja tik skaidri, it kā nupat no tā būtu modusies. Tātad tas slēpās viņiem aizmugurē, salas tumsībā! Kādu mirkli viņai gribējās norāpties lejā uz klāja un atrasties kopā ar Edmundu un Kaspianu. Bet kāda tam būtu nozīme? Ja sapņi sāktu īstenoties, Edmunds un Kaspians paši varētu pārvērsties drausmīgos radījumos jau pirmajā brīdī, kad viņa tos sasniegtu. Meitene satvēra masta paaugstinājuma margas un pūlējās savaldīties. Viņi, cik jaudas, airējās atpakaļ pretī gaismai —pēc nedaudziem mirkļiem viss būs kārtībā! Bet, ak vai, kaut jel viss varētu būt kārtībā tūlīt!
Kaut gan airu troksnis bija diezgan skaļš, tas nespēja nomākt mēmo klusumu, kas apņēma kuģi. Visi zināja, ka labāk būtu neklausīties, nepiepūlēt dzirdi, lai uztvertu, vai no tumsas nelido kāda skaņa. Un drīz visiem likās, ka viņš kaut ko dzird. Bet ikviens dzirdēja ko citu.
— Vai jūs dzirdat tādu…. tādu troksni, it kā milzīgas šķēres pavērtos un aizcirstos… tur pāri? —Jūstess pavaicāja Rainelfam.
— Kuš! — uzsauca Rainelfs. — Es dzirdu, kā tie radījumi rāpjas augšup pa kuģa sāniem.
— Tas nezvērs grasās iekārtoties uz masta, — iestarpināja Kaspians.
—Velns parāvis! —lādējās kāds jūrnieks. —Sāk skanēt gongi. Es zināju, ka tā būs.
Kaspians, pūlēdamies neskatīties ne uz ko (it īpaši ne uz ko aizmugurē) devās uz stūres sviras pusi pie Driniana.
— Drinian, — viņš pavisam klusā balsī ierunājās. —Cik ilgā laikā mēs ieairējāmies iekšā? Tas ir, aizairējāmies līdz vietai, kur uzņēmām svešinieku?
— Varbūt piecās minūtēs, — atčukstēja Drinians. — Kāpēc jūs tā jautājat?
— Tāpēc, ka mēģinājums tikt ārā mums jau šobrīd ir aizņēmis vairāk laika.
Driniana roka, ar kuru viņš grieza sviru, noraustījās, un seja pārklājās saltiem sviedriem. Tā pati doma bija iešāvusies prātā ikvienam, kas atradās uz klāja.
— Mēs nemūžam netiksim ārā, nemūžam, —vaidēja matrozis, kas airēja. — Viņš stūrē nepareizi. Mēs visu laiku braucam uz riņķi un apkārt. Mēs nekad netiksim laukā. — Svešinieks, kas bija nokritis un savilcies čokurā uz klāja, paslējās sēdus un sāka baismīgā balsī smieties.
— Nemūžam netiksim ārā! — viņš bļāva. — Tieši tā! Protams! Mēs nekad netiksim ārā! Kāds muļķis es biju, domādams, ka viņi tik viegli mani atlaidīs! Nē, nē, mēs nemūžam netiksim ārā.
Lūsija piekļāva galvu masta paaugstinājuma malai un nočukstēja:
— Aslan, Aslan, ja tu vispār jebkad esi mūs mīlējis, sūti jel tagad palīdzību. — Tumsa neizklīda, taču Lūsija sāka justies mazliet, mazmazlietiņ labāk. «Galu galā nekas slikts ar mums īsti vēl nav noticis,» viņa nodomāja.
— Skatieties! — no kuģa gala aizsmakusi adidoja Rainelfa balss. Priekšā parādījās mazs gaismas plankumiņš, un, viņiem to vērojot, pār kuģi nogūla plats gaismas stars. Tas neviesa pārmaiņas apkārtējā tumsā, taču visu kuģi it kā izgaismoja starmetis. Kaspians samirkšķināja acis, palūkojās apkārt, redzēja visu biedru sejās stingo izmisuma izteiksmi.
Visi raudzījās vienā un tajā pašā virzienā — ikviena aizmugurē stiepās melna, asi iezīmēta ēna.
Lūsija lēnām laida skadenu pār staru un pēkšņi tajā kaut ko ieraudzīja. Sākumā tas izskatijās pēc krusta, tad pēc lidmašīnas, tad — pūķa, un beidzot tieši virs galvas nošvīkstēja spārni — tur lidoja albatross. Tas apmeta trīs lokus ap mastu un tad uz brīdi apsēdās uz apzeltītā pūķa sekstes kuģa priekšgalā. Skaļā, saldā balsī viņš noskandēja kaut ko līdzīgu vārdiem, lai gan neviens tos nesaprata. Pēc tam putns izplēta spārnus, pacēlās gaisā un lēni sāka lidot kuģim pa priekšu, turēdamies mazliet tuvāk labajam bortam. Drinians stūrēja, sekodams šīm kustībām un nešaubīdamies, ka putns ir labs vadonis. Taču vienīgi Lūsija zināja, ka albatross, mezdams lokus ap mastu, bija viņai pačukstējis: «Drosmi, mīļo sirsniņ!» — un meitene nešaubījās, ka tā bijusi Aslana balss, un līdz ar balsi viņas seju apvēdījusi salda smarža.
Dažos mirkļos tumsa viņu priekšā sāka klīst un kļuva pelēka, un tā, pirms viņi iedrošinājās sākt lolot cerības, kuģis jau bija izpeldējis ārā saulē, un viņi atkal atradās siltā, zilā pasaulē. Un pilnīgi negaidot ikviens saprata, ka nav un nav bijis nekas, no kā varētu baidīties. Viņi samirkšķināja acis un palūkojās apkārt. Visus pārsteidza kuģa sulīgās krāsas: viņiem pa pusei bija licies, ka pie baltā, zaļā un zeltītā krāsojuma, līdzīgi netīrumiem un plēvēm, būs pieķērušies tumšās miglas auti. Un nu visi viens pēc otra sāka smieties
— Laikam esam uzvedušies kā diezgan lieli muļķi, — teica Rainelfs.
Lūsija, velti netērēdama laiku, nokāpa lejā uz klāja, kur atrada visus pārējos pulcējamies ap jaunpienācēju. Tas ilgu laiku aiz laimes nespēja parunāt— tikai platām acīm lūkojās uz jūru un sauli un taustīja reliņus un virves, kā gribēdams pārliecināties, ka patiešām ir nomodā. Pār vaigiem viņam ritēja asaras.
— Paldies jums, — viņš beidzot sacīja. — Jūs mani izglābāt no… taču negribu par to runāt. Un tagad pasakiet, kas jūs esat? Es esmu telmarīns no Nārnijas, un, kad man vēl piemita kāda vērtība, ļaudis mani sauca par lordu Rūpu.
—Un es,—teica Kaspians, — esmu Kaspians, Nārnijas karalis, un izbraucu jūrā, lai atrastu jūs un jūsu biedrus, kas bija mana tēva draugi.
Lords Rūps noslīga ceļos un noskūpstīja karaļa roku.
— Sir, — viņš sacīja, — visā plašajā pasaulē jūs esat tas cilvēks, kuru es visvairāk vēlējos sastapt. Apmieriniet manu lūgumu.
— Un kāds tas būtu? — Kaspians vaicāja.
— Nekad nevediet mani šurp atpakaļ, — viņš sacīja, pamādams uz aizmuguri. Arī visi citi paskatījās turp. Taču viņi redzēja vienīgi dzidri zilu jūru un dzidri zilas debesis. Tumšā sala un pati tumsa bija izgaisušas uz mūžīgiem laikiem.
— Ko tu neteiksi! — iesaucās lords Rūps. —Jūs esat to iznīcinājuši!
— Nedomāju gan, ka tie bijām mēs, — iebilda Lūsija.
—Sir,—iejaucās Drinians, —vējš pūš uz dienvidaustrumiem, un tieši tāds mums vajadzīgs. Vai sapulcināt mūsu nabaga biedrus un uzvilkt buras? Un pēc tam lai ikviens, bez kura var iztikt, liekas gulēt savā tīklā.
—Jā, — Kaspians sacīja, — un lai katrs dabū pa groka glāzei. Hei-ho, man liekas, ka arī es pats varētu nogulēt divdesmit četras stundas no vietas.
Tā nu visu pēcpusdienu viņi, spirgtas vēja pūsmas dzīti, līksmi kuģoja uz dienvidaustrumiem. Bet neviens nebija manījis, kurā brīdī pazudis albatross.
Trīspadsmitā nodaļa Trīs gulētāji
Vējš nebeidza pūst, taču ar katru dienu tas kļuva lēnāks, līdz beidzot viļņus drīzāk varēja dēvēt par ņirbu un kuģis slīdēja stundu pēc stundas gandrīz kā pa ezeru. Ceļinieki ik vakaru redzēja austrumos iezalgojamies jaunus zvaigznājus, kurus Nārnijā neviens nekad nebija redzējis un kurus, kā domāja Lūsija — pa pusei priecādamās, pa pusei bīdamās —, varbūt vispār nebija redzējusi neviena cilvēka acs. Šīs jaunās zvaigznes bija lielas un spožas un naktis — siltas. Lielākā daļa komandas gulēja uz klāja un aizpļāpājās līdz vēlai naktij vai, pārliekušies pār kuģa sānu reliņiem, stāvēja, vērodami priekšgala sakulto vizošo putu deju.
Kādā neparasti skaistā vakarā, kad saulriets debesu plašumus aiz viņiem bija iekrāsojis no gaiši sārta līdz tumši sarkanam, tā ka pats pasaules jums šķita lielāks, aiz labās puses borta parādījās zeme. Kuģis tai lēni tuvojās, un gaisma, kas lējās no skatītāju mugurpuses, lika jaunatrastās salas zemesragiem kvēlot it kā liesmās. Taču drīz vien ceļinieki jau virzījās gar piekrasti, un rietumpuses zemesrags tagad palika aizmugurē, sliedamies melns pret sarkanīgajām debesīm, ar asajiem apveidiem līdzinādamies izgrieztam kartonam. Tad ari kļuva labāk redzams, kāda šī zeme ir. Tajā nebija kalnu, bet tos aizstāja daudzi nolaideni pakalni ar nogāzēm, kas atgādināja spilvenus. No tiem vēdīja tīkama smarža, par kuru Lūsija sacīja, ka tā esot kā «mīklaina tumšsārta vēsma». Edmunds šādu izteicienu nosauca par muļķīgu (un Rainss nodomāja tāpat), bet Kaspians sacīja:
— Es zinu, kā tu to domā.
Braukšanu viņi turpināja labu laiku, pēc kārtas apskatīdami daudzas vietas, cerot atrast labu, dziļu ostu, taču galu galā bija spiesti apmierināties ar platu, seklu līci. Lai gan atklātajā jūrā ūdens bija šķitis mierīgs, tomēr pret krasta smiltīm plīsa bangas un viņi nevarēja piebraukt tik tuvu, cik būtu gribējuši. Vīri izmeta enkuru krietnā atstatumā no liedaga un, laivai stipri šūpojoties un ūdens šaltīm apšļakstot braucējus slapjus, beidzot izkāpa uz cietzemes. Lords Rūps palika uz «Rītausmas ceļinieka». Viņam nevienu salu vairs redzēt negribējās. Visu laiku, ko braucēji pavadīja šajā zemē, viņiem ausīs skanēja garo viļņu vālu šalkas.
Divus vīrus atstāja sargāt laivas, pārējos Kaspians veda uz zemes iekšieni, tomēr ne īpaši tālu, jo bija pārāk vēls, lai kaut ko izpētītu, un drīz varēja satumst. Taču pēc piedzīvojuma tālu nebija jāmeklē. Līdzenajā ielejā līča galā neredzēja nevienu ceļu, taku vai cilvēku mitekli. Kāpas grima smalkā, atsperīgā trūdzemē, kur vietām pacēlās zemu, kuplu augu puduri, ko Edmunds un Lūsija uzskatīja par viršiem. Jūstess, kam bija gluži labas zināšanas botānikā, teica, ka tie gan neesot virši, un viņam, iespējams, bija taisnība, tomēr kaut kas ļoti līdzīgs tiem bija gan.
Viņi vēl nebija nogājuši bultas šāviena attālumā no krastmalas, kad Drinians uzsauca:
— Paskatieties! Kas tas ir? — Un visi apstājās.
— Vai tie būtu lieli koki? — prātoja Kaspians.
— Manuprāt, torņi, — atteica Jūstess.
— Tie varētu būt milži, — klusā balsī nočukstēja Edmunds.
— To mēs uzzināsim, ja dosimies tiem tieši pa vidu, — sacīja Rīpičīps, izvilkdams zobenu un aizripinādams visiem pa priekšu.
—Manuprāt, tās ir drupas, — sacīja Lūsija, kad viņi bija pienākuši krietni tuvāk, un pagaidām viņas minējums izklausījās visticamākais. Tas, ko viņi tagad ieraudzīja, bija pelēcīgu pīlāru ieskauts iegarens, plats laukums, nobruģēts ar gludiem akmeņiem, taču neapjumts. No viena gala līdz otram stiepās galds, apklāts ar krāšņu, sārtu segu, kas nokarājās gandrīz līdz bruģim. Abās pusēs tam bija novietoti daudzi krēsli ar iekaltiem grezniem rakstiem un zīda spilveniem uz sēdekļiem. Pats galds bija klāts tik lepnām dzīrēm, kādas nekad nebija redzētas — pat tad ne, kad Visaugstākais karalis Pīters ar savu galmu uzturējās Kērā Paravelā. Uz galda bija redzami tītari, zosis un pāvi, mežakuiļu galvas un briežgaļas kalni, pīrāgi, kas izskatījās pēc kuģiem ar vējā piepūstām burām vai kā pūķi un ziloņi; tur bija saldējuma pudiņš, gaiši omāri un sārtvizoši laši, rieksti un vīnogas, ananāsi un firziķi, granātāboli un melones, un tomāti. Tur bija zelta un sudraba karafes un īpatnēji izvirpotas glāzes; un viņiem pretī vēdīja augļu un vīna smarža — it kā solīdama bezgalīgu svētlaimi.
— Vai dieniņ! — Lūsija iesaucās.
Viņi visi paklusām piegāja tuvāk.
— Bet kur tad viesi? — noprasīja Jūstess.
— Tos mēs varam pagādāt, ser, — Rainss piedāvājās.
— Skatieties! — asi iesaucās Edmunds. Viņi jau bija iegājuši pīlāru iekšienē un stāvēja uz bruģa. Ikviens paraudzījās Edmunda norādītajā virzienā. Visi krēsli nebūt nebija tukši. Galda galā un divos krēslos turpat sānos kaut kas atradās — ja tā varētu sacīt — «kaut kas trijos eksemplāros».
—Kastadšitie? —čukstot pajautāja Lūsija. —Izskatās pēc trim pie galda sēdošiem bebriem.
—Vai pēc milzīgas putnu ligzdas, — piebilda Edmunds.
— Man viņi atgādina siena kaudzi, — sacīja Kaspians.
Rīpičīps paskrēja uz priekšu, uzlēca uz krēsla un no tā
uz galda, notipināja tam pāri visā garumā veikli kā dejotājs, izspraukdamies caur dārgakmeņiem greznotajām tasītēm, augļu piramīdām un ziloņkaula sālnīcām. Viņš taisnā ceļā
pieskrēja pie noslēpumaina izskata pelēcīga paugura galda galā — paskatījās, pataustīja un tad izsaucās:
— Manuprāt, šitie kauties gan nekausies.
Nu visi pienāca tuvākun redzēja, ka šajos trīs krēslos sēž trīs vīri, lai gan pirms tuvākas apskates grūti bija aptvert, ka tie tiešām ir vīri. Sirmie, garie mati, gandrīz apklādami sejas, slīga pār acīm, un bārdas bija izaugušas pāri galdam, stiepdamās ap traukiem, apvīdamas šķīvjus un kausus kā kazenāji apvij žogus, līdz viss sapinies milzīgā matu klājienā un noslīdzis pāri galda malai uz grīdas. Mugurpusē mati nokarājās pār krēslu atzveltnēm, tā ka tās bija pilnīgi apslēptas. Patiesībā visi trīs vīri sastāvēja gandrīz vienīgi no matiem.
— Vai miruši? — Kaspians pavaicāja.
—Manuprāt, nē, sir, —nopīkstēja Rīpičīps, izvilkdams viena guļošā delmu no matu gūzmas un saņemdams abās ķepās. — Šī ir silta, un pulss sataustāms.
— Šī arī — un tā tāpat, — piebilda Drinians.
— Hm, viņi tikai guļ, —Jūstess secināja.
— Tomēr tas bijis ilgs miegs, — teica Edmunds, — ja izauguši tādi matu ērkuļi.
— Tam jābūt apburtam miegam, — sacīja Lūsija. — Es, kolīdz mēs izkāpām uz cietzemes, jau manīju, ka šī sala ir pilna ar burvestībām. Pag! Vai jums nešķiet, ka mēs varbūt esam atbraukuši, lai to izgaisinātu?
— Varam mēģināt, — teica Kaspians un sāka purināt tuvāko no trim gulētājiem. Kādu brītiņu visiem likās, ka mēģinājums būs sekmīgs, jo vīrs sāka dziļi elpot un noburkšķēja:
— Es tālāk uz austrumiem nebraukšu. Airējam uz Nārniju. — Taču tūlīt viņš ieslīga atpakaļ vēl dziļākā miegā nekā iepriekš, tas ir, viņa smagā galva noļuka vairākas collas lejup uz galda pusi, un visas pūles viņu vēlreiz pamodināt izrādījās veltīgas. Ar otru vīru notika tāpat.
— Neesam dzimuši, lai dzīvotu kā lopi. Pagriez uz austrumiem — kamēr vēl ir iespēja — uz tām zemēm aiz saules, — to teicis, viņš atslīga uz galda. Trešais vienīgi norūca:
— Lūdzu, sinepes, — un jau gulēja tālāk.
— Hm, «airējam uz Nārniju»? — pārvaicāja Drinians.
—Jā, — teica Kaspians, — tev taisnība, Drinian. Man
šķiet, ka mūsu meklējumi beigušies. Palūkosimies uz šo vīru zīmoggredzeniem. Jā, tie ir viņu ģērboņi. Šis ir lords Revilians. Šis ir lords Argozs un tas — lords Mavramorns.
— Bet mēs nespējam viņus atmodināt, — sacīja Lūsija. — Ko lai darām?
— Izlūdzos visu jūsu augstību piedošanu, — ierunājās Rainss, — bet, kamēr jūs to apspriežat, kāpēc lai mēs neķertos pie ēdamā? Ar tādām pusdienām mūs ik dienas necienā.
— Ja tev dzīvība mīļa, tad nepieskaries! — Kaspians iesaucās.
— Kas tiesa, tas tiesa, — piebalsoja vairāki citi. — Te pārākstipri ož pēc burvestībām. Jo ātrāk mēs atgriezīsimies uz kuģa, jo labāk.
— Varat nešaubīties, — teica Rīpičīps, — ka šie trīs lordi ieslīga septiņgadu miegā tieši tāpēc, ka ēda šos gardumus.
— Es tiem nekādā ziņā nepieskartos, — teica Drinians.
— Neparasti ātri sāk tumst, — piezīmēja Rainelfs.
— Ejam atpakaļ uz kuģi, ejam atpakaļ uz kuģi, — purpināja vīri.
— Es nudien uzskatu, ka viņiem taisnība, — sacīja Edmunds. — Izlemt, ko darīt ar trim gulētājiem, mēs varam arī rīt. Šos cienastus ēst mēs neuzdrošināmies, un nav jēgas te palikt, lai pavadītu nakti. Viss šis pagalms ož pēc burvestībām un — briesmām.
— Pilnīgi piekrītu karaļa Edmunda uzskatiem, — teica Rīpičīps, —ciktāl tie attiecas uz kuģa komandu. Turpretī es personīgi tupēšu pie šī galda līdz saullēktam.
— Apžēliņ, kādēļ? — iesaucās Jūstess.
—Tāpēc, —atteica pelēns, —ka tā ir ļoti svarīga dēka, un man nevienas briesmas nešķiet dk milzīgas, lai es atgrieztos atpakaļ Nārnijā, apzinādamies, ka aiz bailēm esmu pametis nenoskaidrotu kādu noslēpumu.
— Es palikšu kopā ar tevi, Rīp, — teica Edmunds.
— Un es arī, — piebilda Kaspians.
—Un es, — sacīja Lūsija. Un tad nodomam pievienojās arī Jūstess. Viņam gan tas nozīmēja izrādīt lielu drošsirdību, jo apstāklis, ka viņš, pirms uzkāpa uz «Rītausmas ceļinieka», nekad neko tādu nebija nedz lasījis, nedz pat dzirdējis, sagādāja šim zēnam lielākas grūtības nekā pārējiem.
— Es no sirds lūdzu jūsu augstību… —iesāka Drinians.
— Nē, milord, — Kaspians viņu pārtrauca. — Tava vieta ir uz kuģa, un tev aiz muguras ir veselas dienas darbs, turpretī mēs pieci esam laiskojušies. — Par šo jautājumu daudz strīdējās, tomēr galu galā Kaspians guva virsroku.
Kad komanda, krēslai sabiezējot, aizgāja uz piekrasti, visi pieci palicēji (izņēmums gan varbūt bija Rlpičīps) juta pār muguru pārskrienam aukstus drebuļus.
Viņi diezgan ilgi nekādi nevarēja izvēlēties vietas pie bīstamā galda. Varbūt iemesls visiem bija viens un tas pats, taču skaļi to neviens neteica. Jo nudien šī izvēle bija stipri nepatīkama. Likās grūti augu nakti nosēdēt līdzās šiem trim briesmīgajiem, matainajiem radījumiem, kas, ja nebija miruši, parastā nozīmē noteikti nebija arī dzīvi. No cita viedokļa raugoties, sēdēt galda viņā galā — tā, lai, satumstot naktij, mataiņus varētu saskatīt arvien mazāk, nevarētu nojaust, vai viņi kustas, un apmēram līdz pulksten diviem nespētu saredzēt it nemaz — nē, tādu domu nederēja sevī ielaist. Tā nu viņi staigāja riņķī un apkārt galdam, runādami: — Kā ar šo vietu? — un: — Vai varbūt drusku tālāk? — vai: — Bet kāpēc ne šajā pusē? — līdz beidzot iekārtojās kaut kur ap vidu, taču tuvāk gulētājiem nekā otram galam. Pulkstenis tagad jau bija gandrīz desmit, un valdīja tumsa. Austrumos zalgoja dīvainie, neredzētie zvaigznāji. Lūsijai labāk būtu paticis, ja tie izrādītos Leopards vai Kuģis, kā arī citi seni draugi no Nārnijas debesīm.
Palicēji ietinās savos jūrnieku uzsvārčos un nekustīgi sēdēja, un gaidīja. Sākumā viņi mazliet mēģināja sarunāties, taču nekas liels no tā nesanāca. Un tā nu viņi sēdēja un sēdēja. Un visu laiku bija dzirdami viļņu šļakstieni pret piekrastes smiltīm.
Pēc vairākām stundām, kas šķita tik garas kā gadi, pienāca brīdis, kad visi apzinājās, ka bijuši uz mirkli iesnaudušies, bet nu pēkšņi ir pilnīgā nomodā. Zvaigznes atradās pavisam citās vietās — nebūtne tur, kur tās redzētas iepriekš. Debesis bija melnas, vienīgi austrumos varēja saskatīt tik tikko iekrāsojušos pelēcīgumu. Viņiem sala, locekļi bija kļuvuši stīvi un gribējās dzert. Un neviens nebilda ne vārda, jo nu beidzot kaut kas notika.
Viņu priekšā aiz pīlāriem sākās maza nogāze. Un padaban tās sānos atdarījās durvis, kuru atvērumā parādījās gaisma, no tās iznāca kāds stāvs, un durvis atkal aizvērās. Stāvs nesa gaismekli, un šis gaismeklis patiesībā bija vienīgais, ko sēdētāji spēja skaidri saskatīt. Stāvs lēni nāca tuvāk un tuvāk, līdz beidzot stāvēja tieši pie galda ceļiniekiem pretī. Nu viņi varēja saredzēt, ka tā ir slaida meitene, ģērbusies vienlaidus pašūtā garā, spilgti zila auduma tērpā bez piedurknēm. Galva viņai bija kaila, un gaišie mati krita pār muguru. Un, skatīdamies uz viņu, atbraucēji apjauta, ka līdz šim brīdim nav zinājuši, ko nozīmē īsts skaistums.
Gaismeklis, ko viņa nesa, bija gara svece sudraba svečturī, kuru viņa nolika uz galda. Ja arī naktī pirms brīža būtu pūtis jūras vējš, tagad tas bija rimis, jo sveces liesma dega taisna un nekustīga, it kā atrastos istabā ar aizvērtiem logiem un rūtīm priekšā aizvilktiem aizkariem. Tās gaisma apspīdēja zelta un sudraba traukus.
Lūsija tagad ievēroja uz galda kādu gareniski noliktu priekšmetu, ko pirms tam nebija pamanījusi. Tas bija akmens nazis, asi trīts kā tērauds, sena un baisma izskata ierocis.
Neviens vēl nebija teicis ne vārda. Negaidot Rīpičīps pirmais un pēc viņa Kaspians (bet pēc viņiem arī pārējie) piecēlās kājās, jo juta, ka atnācēja ir augstas kārtas dāma.
— Ceļinieki, kas no tālienes ieradušies pie Aslana galda, —jaunava sacīja. — Kāpēc jūs neēdat un nedzerat?
— Kundze, — teica Kaspians, — mēs baidījāmies no ēdiena, jo uzskadjām, ka mūsu draugi no tā iegrimuši apburtā miegā.
— Viņi to nekad nav pagaršojuši, — sacīja jaunava.
— Lūdzu, pastāstiet, — ierunājās Lūsija, — kas ar viņiem noticis?
— Pirms septiņiem gadiem, — teica meitene, —viņi te ieradās ar kuģi, kura buras bija skrandās un koka daļas tuvu sabrukumam. Viņiem līdzi bija daži citi jūrnieki, un, kad tie pienāca pie šī galda, viens no viņiem sacīja:
— Šī ir laba vieta. Nolaidīsim buru, satīsim to un beigsim airēt! Apmetīsimies te un nodzīvosim savas mūža dienas mierā! — Turpretī otrs sacīja: — Nē, kāpsim atpakaļ uz kuģa un dosimies uz Nārniju un rietumiem; ko var zināt, varbūtMirazs ir beigts. —Bettrešais, kas bija ļoti valdonīgs, pielēca kājās un uzsauca: — Svētās debesis, nē! Mēs esam cilvēki, telmarīni, nevis kaut kādi lopiņi. Mūsu uzdevums ir meklēt piedzīvojumus. Lai vai kā, mums nav lemts garš dzīves ceļš. Pavadīsim laiku, kas mums atlicis, meklējot neapdzīvoto pasauli aiz apvāršņa, no kura paceļas saule. — Un tā, visiem strīdoties, viņš paķēra akmens dunci, kas guļ uz šī galda, un grasījās mesties virsū biedriem. Taču viņš šo dunci nedrīkstēja aizskart. Kolīdz viņš sažņaudza plaukstā dunča spalu, visi trīs iegrima dziļā miegā. Un, kamēr viņi no burvestības nebūs atbrīvoti, tikām neatmodīsies.
— Kas ir šis akmens duncis? — iejautājās Jūstess.
— Vai neviens no jums to nezina? — vaicāja meitene.
— Man… man šķiet, — ierunājās Lūsija, — ka esmu kaut ko tādu jau agrāk redzējusi. Tas ir nazis, kas līdzinās Baltās Raganas duncim, ar kuru viņa pirms seniem, seniem laikiem pie akmens galda nodūra Aslanu.
— Tas bija šis pats, — paskaidroja meitene. — Un to atgādāja šurp, lai turētu goda vietā līdz pasaules galam.
Likās, ka Edmunds jau kādu laiciņu sāk justies arvien neērtāk, un tad viņš ierunājās.
— Paklausieties, — viņš sacīja, — es ceru, ka neesmu gļēvulis, tas ir, ja runa ir par ēdienu, es nekādā ziņā negribu būt arī rupjš. Taču šajā jūras braucienā mums bijis j āsastopas ar neskaitāmiem dīvainiem piedzīvojumiem un tas, kas mums vienu otru reizi šķitis, ne vienmēr izrādījies patiess. Kad es skatos jūsu acīs, es neviļus ticu visam, ko jūs sakāt, bet tad man iešaujas prātā, ka tā runāt varētu arī ragana. Kā lai mēs zinām, ka jūs esat mums draudzīga?
— Zināt jūs to nevarat, — meitene atteica. —Jūs varat vienīgi ticēt vai — neticēt.
Pēc īsa klusuma brīža atskanēja Rīpičīpa smalkā balstiņa.
— Sir, —viņš sacīja Kaspianam, — neliedziet man savu laipnību — piepildiet ar vīnu manu glāzi: karafe ir pārāk liela, es nevaru to pacelt. Es iedzeršu uz dāmas veselību.
Kaspians paklausīja, un pelēns, stāvēdams uz galda, mazajās ķepiņās pacēla zelta trauciņu un sacīja:
— Kundze, es dzeru uz jūsu veselību! — Un tad Rīps sāka mieloties ar auksto pāva gaļu, un pēc īsa brīža visi citi sekoja viņa piemēram. Visi bija ļoti izsalkuši, un, ja arī ēdiens nebija gluži tāds, kādu pasniedz agrās brokastīs, tas lieliski derēja samērā vēlām vakariņām.
— Kāpēc to sauc par Aslana galdu? — Lūsija pēc brītiņa ievaicājās.
— Tas te novietots pēc viņa pavēles, — meitene paskaidroja, — un domāts tiem, kuri nokļuvuši tik tālu. Daži šo salu dēvē par Pasaules Galu, jo, kaut arī jūs varat braukt vēl tālāk, te šis gals patiešām sākas.
— Bet kā gan ēdamais tā saglabājas? — gribēja zināt praktiskais Jūstess.
— To apēd, un ik dienas atjauno, — meitene skaidroja. —Jūs redzēsiet.
— Un ko lai mēs darām ar gulētājiem? — vaicāja Kaspians. —Tajā pasaulē, no kuras nāk mani draugi (viņš pamāja ar roku uz Jūstesu un Pevensiju bērniem), ir pazīstams stāsts par kādu princi un karali, kas ierodas pilī, kur visi iemītnieki guļ apburtā miegā. Princis šai stāstā spēja izkliedēt burvestību tikai tad, kad bija noskūpstījis princesi.
— Taču te ir citādi, — sacīja meitene. — Te viņš nedrīkst princesi noskūpstīt, pirms nav izkliedējis burvestību.
— Tādā gadījumā, — sacīja Kaspians, — Aslana vārdā parādiet, kā es varu tūlīt ķerties pie darba.
— To jums pamācīs mans tēvs, — meitene atteica.
—Jūsu tēvs! —visi iesaucās. —Kasviņšir? Unkurviņš
ir?
— Skatieties! — aicināja meitene, apgriezdamās apkārt un norādīdama uz durvīm pakalna nogāzē. Tagad saredzēt bija vieglāk, jo austrumpuses pelēcīgajās debesīs sāka iezīmēties lielas, spožas gaismas svēdras.
Četrpadsmita nodaļa Pasaules gala sākums
Durvis atkal atvērās, un pa tām iznāca tikpat garš un taisni izslējies cilvēks kā meitene, tomēr viņš nebija tik slaids. Cilvēka rokās nebija nekāda gaismekļa, taču no viņa šķita plūstam gaisma. Viņam nākot tuvāk, Lūsija saskatīja, ka viņš, šķiet, ir vecs vīrs. Sudrabainā bārda slīga lejup līdz basajām kājām priekšpusē, un sudrabainie mati gūlās pār muguru līdz papēžiem, bet viņa apģērbs likās darināts no sudrabainas aitu vilnas. Viņš izskatījās tik lēnīgs un nopietns, ka ceļinieki atkal piecēlās kājās un stāvēja, neteikdami ne vārda.
Vecais vīrs, neko nerunādams, tuvojās un apstājās otrpus galdam iepretī meitai. Tad abi pacēla rokas augšup un pagriezās ar seju pret austrumiem. Tā stāvēdami, viņi sāka dziedāt. Es vēlētos, kaut spētu dziesmu uzlikt uz papīra, taču neviens no klātesošajiem vēlāk to nevarēja atcerēties. Lūsija teica, ka meldija sastāvējusi no augstiem, gandrīz spalgiem, bet ļoti skaistiem toņiem.
— Vēsa dziesma, dziesma agram rītam. — Un, viņiem dziedot, pelēkie mākoņi austrumpuses debesīs izklīda, baltās svēdras pletās platākas un platākas, līdz viss klajums bija balts un jūra sāka zaigot līdzīgi sudrabam. Pēc laba laika (taču dziedāt abi tā arī nepārtrauca) austrumi beidzot sāka sārtoties, mākoņu nebija, saule izkāpa no jūras, un tās garie, līdzenie stari nogūlās uz galdā liktajiem zelta un sudraba traukiem, kā arī uz akmens dunča.
Jau pāris reižu agrāk nārnieši bija prātojuši, vai saule, lecot šajās jūrās, neizskatās lielāka nekā viņu dzimtenē. Šoreiz viņi par to nešaubījās, kļūdīties bija neiespējami. Un staru spožums rasas lāsēs un uz galda tālu pārspēja ikvienu rīta gaismu, ko viņi jebkad bija redzējuši. Edmunds vēlāk sacīja: «Lai arī šajā ceļojumā notika daudz kas tāds, kas varētu izklausīties interesantāk, tomēr šis mirklis patiesībā satrauca visvairāk.» Jo nu viņš zināja, ka viņi patiešām ir sasnieguši pasaules gala sākumu.
Tad no paša lēcošās saules vidus kaut kas šķita izlidojam uz viņu pusi, taču, protams, nebija iespējams ilgi skatīties tajā virzienā, lai pa īstam pārliecinātos. Tomēr gaiss drīz vien pildījās ar balsīm, balsīm, kas saskanīgi salējās kopā ar augstās dāmas un viņas tēva dziedāto melodiju, tomēr toņi bija daudz skaļāki un valoda — nevienam nesaprotama. Un drīz vien šo balsu īpašniekus varēja arī saskatīt. Tie bija putni — lieli un balti, un tie lidoja šurp simtiem un tūkstošiem un nolaidās visur — zālē, uz akmens, uz bruģa, uz galda, uz cilvēku pleciem, rokām, galvām, līdz izskatījās, ka visu klāj bieza sniega kārta. Jo līdzīgi sniegam putni ne vien apsedza visu ar savām baltajām spalvām, tie arī apmigloja un padarīja neskaidrus priekšmetu apveidus. Lūsija, lūkodamās pa viņu apsēdušo putnu spārnu spraugu, vienu no tiem redzēja pielidojam pie vecā vīra, knābī nesot kaut kādu priekšmetu, kas atgādināja nelielu augli, tomēr varēja arī būt maza, nokaitēta oglīte, jo tā bija tik spoža, ka žilba acis. Putns to ielika vecā vīra mutē.
Pēc tam lidoņi beidza dziedāt un likās čakli darbojamies ap galdu. Kad tie atkal pacēlās gaisā, viss ēdamais un dzeramais no galda bija pazudis. Putni savos simtiem un tūkstošiem lielajos baros uzlidoja augšup no maltītes vietas un aiznesa projām to, ko nebija iespējams apēst, piemēram, kaulus, mizas un čaumalas. Viņi devās atpakaļ — pretī saullēktam. Tagad tie nedziedāja, tāpēc spārnu vēdas likās satricinām visu gaisu. Galds bija noknābāts tukšs, bet trīs vecie Nārnijas lordi joprojām gulēja ciešā miegā.
Beidzot vecais vīrs pagriezās pret jūras braucējiem un tos apsveica.
— Ser, — Kaspians viņu uzrunāja, — vai jūs pateiksiet mums, kā atbrīvot no burvju varas šos trīs gulošos Nārnijas lordus?
— To es jums labprāt pasacīšu, mans dēls, — atteica vecais vīrs. — Lai salauztu burvju varu, jums jāaizbrauc līdz pašam pasaules galam vai vismaz tik tālu, cik vien tuvu jūs tam spējat piekļūt, un atgriežoties pamest vismaz vienu no sava pulka tur.
— Un kam ar pamesto jānotiek? — noprasīja Rīpičīps.
— Viņam jādodas iekšā austrumu dzīlēs, un viņš nekad vairs nedrīkst atgriezties šajā pasaulē.
— Tieši to es no sirds vēlos, — Rīpičīps pavēstīja.
— Un vai mēs tagad jau esam pasaules gala tuvumā, ser? — vaicāja Kaspians. — Vai jums ir kādas ziņas par jūrām un zemēm, kas atrodas vēl tālākuz austrumiem nekā šīs?
— Es tās redzēju ļoti sen, — sacīja vecais vīrs, — bet no liela augstuma. Es nevaru jums pastāstīt to, kas jāzina jūras braucējiem.
— Vai tas nozīmē, ka jūs lidojāt pa gaisu? —Jūstesam neviļus izspruka.
— Es atrados krietni augstāk par gaisa slāni, mans dēls, — atteica vecais vīrs. — Es esmu Ramandū. Taču redzu, ka jūs skatāties cits uz citu un neesat šo vārdu dzirdējuši. Un par to nav ko brīnīties, jo tas laiks, kad es biju zvaigzne, beidzies jau ilgi pirms jūsu nākšanas pasaulē un visi zvaigznāji ir mainījušies.
— Vai traks, — Edmunds klusītiņām norūca. — Viņš ir pensijā aizgājis zvaigznājs.
— Vai jūs vairs neesat zvaigzne? — turpināja Lūsija.
— Esmu zvaigzne, kas devusies atpūtā, mana meita, — paskaidroja Ramandū. — Kad es pēdējo reizi izgāju darbā, tik vecs un vārgs, ka jūs to nevarat aptvert, mani atgādāja uz šo salu. Es vairs neesmu tik vecs, kā biju toreiz. Ik rītu kāds putns man no saules ielejām atnes uguns ogu, un katra uguns oga nedaudz samazina manu vecumu. Un, kad es atkal būšu kļuvis tik jauns kā vakar dzimis bērns, es no jauna pacelšos gaisā (jo mēs atrodamies pie pasaules austrumu robežas) un atkal iekļaušos lielajā dejā.
— Mūsu pasaulē, — Jūstess iebilda, — zvaigzne ir milzīga karstas gāzes bumba.
— Pat jūsu pasaulē, mans dēls, tā nav zvaigznes būtība, bet dkai tās sastāvs. Un šajā pasaulē jūs ar kādu zvaigzni jau esat tikušies, jo man šķiet, ka esat bijuši pie Koriakina.
—Vai viņš ari ir atpūtā devusies zvaigzne? — noprasīja Lūsija.
— Nu, ne gluži tā, — atteica Ramandū. —Tas, ka viņu iecēla par valdnieku dulburiem, īsti nenozīmēja atpūtu. To varētu dēvēt par sodu. Ja viss ritētu labi, viņš būtu varējis spīdēt dienvidu ziemu debesīs vēl tūkstošiem gadu.
— Ko viņš nodarīja, ser? — vaicāja Kaspians.
— Mans dēls, — atteica Ramandū. — Tev, Ādama dēlam, nav jāzina, kādas kļūdas var pieļaut zvaigzne. Bet nešķiedīsim velti laiku ar šādām sarunām. Vai neesat vēl izlēmuši, vai dosieties tālāk uz austrumiem un atgriezīsieties, atstājuši vienu tur uz laiku laikiem, lai salauztu burvības varu, vai arī kuģosiet uz rietumiem?
— Katrā ziņā, sir, — atsaucās Rīpičīps, — par to nevar būt šaubu! Ir gluži skaidrs, ka tāds brauciens uzskatāms par daļu no mūsu meklējumiem — mums jāatbrīvo šie trīs lordi no burvestības.
— Gluži manas domas, Rīpičīp, — atteica Kaspians. — Un pat ja tā nebūtu, man sirds plīstu vai pušu, ja es nedotos uz pasaules galu tiktāl, ciktāl vien mūsu «Rītausmas ceļinieks» varētu mūs aizvest. Taču es prātoju par komandu. Vīri ir apņēmušies meklēt septiņus augstmaņus, nevis sasniegt pasaules malu. Ja mēs dosimies no šejienes uz austrumiem, tad brauksim, lai atrastu robežu, galējos austrumus. Un neviens nezina, cik tālu tas ir. Viņi ir drosmīgi vīri, taču es saredzu dažas pazīmes, ka brauciens viņiem apnicis un tie ilgojas kuģa priekšgalu atkal pagriezt Nārnijas virzienā. Manuprāt, es nedrīkstu pavēlēt viņiem doties tālāk bez viņu pašu ziņas un piekrišanas. Un tad vēl ir nabaga lords Rūps. Viņš ir dzīves grūtību salauzts cilvēks.
—Mans dēls, — sacīja Zvaigzne, — pat ja tu to gribētu, nebūtu nekādas jēgas braukt uz pasaules galu ar cilvēkiem, kas to negrib, vai ar cilvēkiem, kas apmānīti. Tādā veidā nesalauž stipras burvju varas. Viņiem jāzina, kurp viņi dodas un kāpēc viņi turp dodas. Bet kas ir šis dzīves grūtību salauztais cilvēks, par kuru tu runā?
Kaspians pastāstīja Ramandū, kas noticis ar Rūpu.
— Es varu nodrošināt to, kas viņam visvairāk
V
nepieciešams, —teica Ramandū. —Sajā salā var gulēt bez mēra un bez ierobežojumiem, un nav dzirdēts, ka kāds gulētājs būtu jutis piezogamies kādu sapni. Ļauj, lai viņš apsēžas līdzās šiem trim vīriem un gremdējas aizmirstībā, līdz jūs atgriezīsieties.
—Ai, darīsim gan tā, Kaspian, —teica Lūsija. —Esmu pārliecināta, ka tieši pēc tā viņš ilgojas.
—Tajā pašā brīdī viņu sarunu pārtrauca daudzu soļu un balsu troksnis. Tuvojās Drinians un pārējie komandas vīri. Viņi pārsteigti apklusa, kad ieraudzīja Ramandū un viņa meitu, bet tad, aptvēruši, ka tie acīmredzot ir augsti stāvoši ļaudis, atsedza galvas. Daži jūrnieki vīlušies nopētīja tukšās bļodas un karafes uz galda.
— Milord, — karalis sacīja Drinianam, — lūdzu, aizsūtiet vīrus atpakaļ uz «Rītausmas ceļinieku» ar ziņu lordam Rūpam. Lai tie viņam pastāsta, ka te miegā guļ pēdējie no viņa senajiem ceļabiedriem — guļ, neko nesapņodami, — un ka viņš var tiem piebiedroties.
Kad tas bija nokārtots, Kaspians pārējiem lika apsēsties un izklāstīja patieso stāvokli. Kad viņš stāstu bija beidzis, iestājās ilgs klusums. Tad daži sāka sačukstēties, un pēc tam kājās uzslējās galvenais strēlnieks, teikdams:
— Daži no mums jau labu laiku jūsu augstībai grib pavaicāt— kā mēs riksim mājās, kad pagriezīsim kuģi atpakaļ, vienalga, vai mēs to darām šeit vai kaut kur citur. Visu laiku pūta rietumu vai ziemeļrietumu vējš, ja neskaita tās reizes, kad valdīja bezvējš. Un, ja tas nemainīsies, tad es gribētu zināt, vai mums vispār ir cerības kādreiz atkal ieraudzīt Nārniju. Nav arī lielu izredžu, ka, tā visu ceļu airējot, mums pietiks krājumu.
— Tā ir sauszemes žurkas runa, — atcirta Drinians. — Vasaras beigās šajās jūrās valdošie allaž ir rietumu vēji, un pēc Jaungada tie vienmēr mainās. Mēs izbaudīsim pietiekami stipras vēja brāzmas, kas mūs dzīs uz rietumiem, — droši vien stiprākas, nekā mums patiktos.
—Tā ir taisnība, kungs, — sacīja kāds vecs jūrnieks, kas bija dzimis Galmā. — Janvārī un februāri šurp triecas nejauks laiks no austrumiem. Un, ja drīkstu dot padomu, sir, tad teikšu — ja es būtu kuģa pavēlnieks, tad sacītu, ka ziema jāpārlaiž te un martā jādodas mājupceļā.
— Ko tad jūs te ziemā ēdīsiet? — noprasīja Jūstess.
— Šis galds ik vakaru saulrieta stundā pildīsies ar ķēnišķīgiem ēdieniem, — paskaidroja Ramandū.
—Nu gan jūs runājat tukšu! — iesaucās vairāki jūrnieki.
— Jūsu augstība un visi kungi un dāmas, — ierunājās Rainelfs,—es gribu pateikt tikai vienu. Doties šai braucienā nevienu no mums nespieda ar varu. Mēs esam brīvprātīgie. Un te ir daži, kas visai kāri lūkojas uz šo galdu un sapņo par ķēnišķīgām maltītēm, bet todien, kad mēs izbraucām no Kēras Paravelas, makten skaļi tērgāja par piedzīvojumiem un zvērēja, ka neatgriezīsies mājās, pirms mēs būšot atraduši pasaules galu. Bet krastmalas piestātnē stāvēja ļaudis, kas būtu atdevuši nezin ko, lai drīkstētu braukt mums līdzi. Toreiz uzskatīja, ka lielāks gods par atļauju valkāt bruņinieka jostu ir kuģapuikas koja uz «Rītausmas ceļinieka». Nezinu, vai jūs vispār saprotat manis teiktā dziļāko jēgu. Taču, to teikdams, es domāju, ka puiši, kas dodas jūrā, kā to darījām mēs, izskatīsies tikpat muļķīgi kā… kā polsterkājdulburi, ja pārbrauks mājās un pavēstīs — mēs, rau, nokļuvām līdz pasaules gala sākumam, bet doties tālāk mums pietrūka dūšas. — To dzirdot, daži skaļi izteica atbalstu brauciena turpināšanai, bet daži sacīja, ka runāt jau varot diezin ko.
— Viegli mums neklāsies, — Edmunds iečukstēja Kaspianam. — Ko mēs iesāksim, ja puse šo vīru negribēs turpināt braucienu?
— Pagaidi, — arī Kaspians atbildēja čukstot. — Man vēl ir kaut kas padomā.
— Vai tu neko neteiksi, Rīp? — klusiņām pavaicāja Lūsija.
— Nē, kāpēc jūsu augstība lai tā domātu? — Rīpičīpa atbildi dzirdēja lielākā daļa klātesošo. — Mani plāni ir skaidri. Kamēr spēšu, kuģošu uz austrumiem «Rītausmas ceļiniekā». Ja tas pievils manas cerības, airēšu tālāk savā zvejas laivā. Ja tā nogrims, peldēšu uz austrumiem ar savām četrām kājām. Un, kad vairs nespēšu papeldēt un nebūšu vēl sasniedzis Aslana zemi vai pārvēlies pār iesaules malu kādā lielā ūdenskritumā, es, pacēlis snīpi pret saullēktu, nogrimšu — un Nārnijas runājošo peļu vadonis būs Pīpisīks.
— Jā, jā, — piebalsoja kāds jūrnieks, — es teikšu to pašu, vienīgi nepieminot zvejas laiveli, jo tai es būtu par smagu. — Un klusākā balsī piebilda: — Es jau nu neļaušu pelei sevi pārtrumpot.
Šajā brīdī Kaspians pielēca kājās.
— Draugi, — viņš sacīja. — Draugi, man liekas, jūs neesat gluži izpratuši mūsu nodomus. Jūs runājat tā, it kā mēs būtu nākuši pie jums ar ubaga tarbu rokā, lūgdamies pēc darbabiedriem uz kuģa. Mums ar savu karalisko brāli, māsu, viņu radinieku, kā arī ar cildeno bruņinieku Rīpičīpu un lordu Drinianu ir uzdevums nokļūt pasaules galā. Mēs savukārt ar prieku izvēlamies no jūsu pulka tos, kuri grib braukt līdzi, kurus arī mēs paši uzskatām par tāda cildena pasākuma cienīgiem. Mēs neteicām, ka jebkurš, kas iedomājas, var palikt un tikt pieņemts. Tāpēc tagad mēs pavēlēsim lordam Drinianam un darbu uzraugam Rainsam rūpīgi apsvērt, kuri no jums ir visizturīgākie kaujā, vislietpratīgākie uz jūras, nāk no viscienījamākajām ģimenēm, ir visuzticamākie man kā karalim, tāpat — kuri ir visgodīgākie un prot vislabāk uzvesdes. Abi kungi iesniegs mums šo vīru vārdu sarakstu. — Viņš uz brīdi apklusa un tad turpināja ātrākā tempā. — Pie Aslana krēpēm! — viņš izsaucās. —Vai jūs domājat, ka priekšroku skatīt pasaules pēdējo robežapgabalu var saņemt gandrīz par pliku velti? Ikvīrs, kas brauks mums līdzi, iemantos Rītausmas ceļinieka titulu, ko pārmantos viņa pēcnācēji, un, kad mēs atpakaļbraucienā izkāpsim krastā pie Kēras Paravelas, viņš saņems vai nu pietiekami daudz zelta, vai zemes, kas viņu darīs bagātu uz visu mūžu. Šobrīd lai visi izklīst pa salu. Pusstundas laikā man jāsaņem lorda Driniana iesniegtais vārdu saraksts.
Iestājās diezgan pamuļķīga apmulsuma pilns klusums. Tad visi paklanījās un devās katrs savā virzienā, tomēr visbiežāk — sarunādamies nelielos pulciņos.
—Un tagad ataicināsim lordu Rūpu, — sacīja Kaspians. Taču, pagriezies pret galda augšgalu, viņš redzēja, ka Rūps jau ir klāt. Viņš, neviena nemanīts, bija klusu atnācis pārrunu laikā un apsēdies līdzās lordam Argozam. Ramandū meita stāvēja viņam blakus, it kā tikko būtu palīdzējusi apsēsties krēslā; Ramandū stāvēja viņam aiz muguras un abas rokas uzlika uz Rūpa sirmās galvas. No Zvaigznes delnām pat dienas laikā staroja liega, sudrabaina gaisma. Rūpa kalsnajā sejā rotājās smaids. Viņš izstiepa vienu roku pret Lūsiju, otru — pret Kaspianu. Kādu brīdi izskatījās, it kā viņš grasītos kaut ko teikt. Tad viņa smaids kļuva vēl laimīgāks, it kā viņu pārņemtu kādas brīnišķīgas jūtas, lūpas izdvesa ilgu, apmierinājuma pilnu nopūtu, viņš nolieca galvu uz priekšu un aizmiga.
— Nabaga Rūps, — teica Lūsija. — Es patiesi jūtos priecīga. Viņš droši vien pārdzīvojis drausmīgus brīžus.
— Labāk par to nedomāsim, — atteica Jūstess.
Pa to laiku Kaspiana runa, kurai, iespējams, palīdzēja arī kāda salas burvestība, iedarbojās tieši tā, kā viņš bija paredzējis. Krietni daudz tādu, kuri par katru cenu bija vēlējušies atmest braucienam ar roku, tagad, kad draudēja atlaišana, sāka jusdes pavisam citādi. Un, protams, ikreiz, kad kāds jūrnieks pavēstīja, ka nolēmis lūgt atļauju braukt līdzi, tie, kas to nebija darījuši, manīja, ka viņu skaits kļūst mazāks, un jutās arvien neērtāk. Tāpēc, pirms noteiktā pusstunda tuvojās beigām, vairāki cilvēki burtiski «laizījās klāt» (vismaz šādu izteicienu lietoja, kad es mācījos skolā) Drinianam un Rainsam un lūdzās, lai tie dodot par viņiem labas atsauksmes. Drīz vien palika tikai trīs, kas negribēja braukt, un šie trīs visiem spēkiem centās pierunāt citus paliktarviņiem. Pēc neilga laika bija tikai viens negribētājs. Un beidzot tas nobijās, ka tiks pamests viens pats, un ari mainīja savu nodomu.
Kad pusstunda bija galā, visi piesoļoja pie Aslana galda un sastājās vienā galā, bet Drinians ar Rainsu piegāja pie Kaspiana, nostājās viņam līdzās un nolasīja ziņojumu, un Kaspians pieņēma visus, vienīgi to ne, kurš savus lēmumus bija mainījis pēdējā mirklī. Viņa vārds bija Mīkstmiesiņš, un viņš palika Zvaigznes salā visu laiku, kamēr citi bija devušies pasaules gala meklējumos, un viņam ļoti gribējās, kaut jel viņš būtu braucis līdzi. Viņš nebija no tiem, kam darītu prieku sarunas ar Ramandū un viņa meitu (savukārt arī tie pēc tā nemaz neilgojās), salā bieži vien lija, un, kaut arī ik vakaru galdā parādījās lieliski ēdieni, viņam tie īpaši negāja pie sirds. Viņš apgalvoja, ka, sēžot tur vienam
pašam (gandrīz pastāvīgi līstot lietum) kopā ar galda galā gulošajiem četriem augstmaņiem, viņam tirpas skrējušas pār kauliem. Un, kad citi atgriezās, viņš jutās tik nelāgi, ka mājupbrauciena laikā Vientuļajās salās aizmuka no citiem un apmetās uz dzīvi Kalormenā, kur sacerēja brīnumstāstus par saviem piedzīvojumiem pasaules galā, līdz beidzot arī pats tiem sāka ticēt.
Tādējādi zināmā mērā var sacīt, ka mūžu viņš nodzīvoja laimīgi. Bet nekādi nevarēja ieredzēt peles.
Tajā vakarā viņi visi ēda un dzēra pie pīlāru vidū klātā lielā galda, kur ēdamais ar burvestību palīdzību visu laiku tika papildināts, un nākamajā rītā «Rītausmas ceļinieks», kad lielie putni bija atlidojuši un atkal aizlidojuši, no jauna uzvilka buru.
— Kundze, — sacīja Kaspians, — es ceru, ka runāšu ar jums pēc tam, kad būšu satriecis burvestības varu. — Un Ramandū meita palūkojās uz viņu un pasmaidīja.
Piecpadsmitā nodaļa Pēdējās jūras brīnumi
Pametuši Ramandū zemi, ceļinieki ļoti drīz sāka just, ka ir jau nokļuvuši aiz pasaules malas. Viss bija citādi. Pirmkārt, visi manīja, ka iztiek ar īsāku gulēšanas laiku. Viņiem negribējās likties gulēt vai daudz ēst, un pa t runāt viņi runāja tikai pieklusinātās balsīs. Jāpiemin arī gaisma. Tā bija pārlieku spoža. Rītos uzlecot, saule izskatījās divreiz, ja ne trīsreiz, lielāka nekā parasti. Un ik rītu (tas Lūsijai likās visdīvaināk) milzīgie baltie putni, uzgavilēdami savas dziesmas cilvēku balsīs — tādā valodā, ko neviens nesaprata, — bariem laidās pāri galvām un pazuda aiz kuģa pakaļgala, traukdamies brokastot pie Aslana galda. Mazliet vēlāk viņi atgriezās un pazuda austrumu pusē.
— Cik brīnišķīgi dzidrs ir ūdens, — savā nodabā teica Lūsija, otrās brauciena dienas agrā pēcpusdienā pārliekusies pār kreiso bortu.
Tā arī bija. Pirmais, ko viņa ievēroja, bija mazs, melns priekšmets kurpes lielumā, kas virzījās uz priekšu tieši tādā pašā ātrumā kā kuģis. Mirkli viņa nodomāja, ka kaut kas peld pa ūdens virsmu, taču tad garām aizpeldēja sakaltušas maizes gabals, ko pavārs bija izsviedis no virtuves. Un šim maizes gabalam, šķiet, bija jāsaduras ar melno priekšmetu, tomēr tā nenotika. Tas pārpeldēja melnumam pāri, un tad Lūsija ievēroja, ka tas neatrodas ūdens virspusē. Pēkšņi tas izpletās visai liels un pēc brītiņa atkal saruka līdz iepriekšējiem apmēriem.
Tagad Lūsija saprata, ka ir redzējusi notiekam kaut ko ļoti līdzīgu tam, kas jau piedzīvots citā reizē — ja vien varētu atcerēties, kur! Viņa pielika roku pie galvas, sarauca pieri un, pūlēdamās atsaukt to atmiņā, izbāza pat mēles galiņu. Beidzot viņa atcerējās gan. Protams! Tāpat notiek ar to, ko cilvēks skaidrā, saulainā dienā redz pa vilciena logu. Viņš redz vagona ēnu skrienam garām laukiem tādā pašā ātrumā, kā skrien vilciens. Kad vilciens iebrauc starp augstiem zemes uzbērumiem, ēna tūdaļ tam ātri tuvojas un, drāzdamās pa uzbēruma zāli, izplešas. Vilcienam izbraucot ārā no ejas — knikt! — melnā ēna atguvusi normālos apmērus un atkal traucas pa tīrumiem.
— Tā ir mūsu ēna! «Rītausmas ceļinieka» ēna, — Lūsija noteica. —Mūsu ēna skrien pa jūras dibenu. Šoreiz, kad tā kļuva lielāka, kuģis brauca pāri smilšu kalnam. Bet tādā gadījumā ūdenim jābūt skaidrākam, nekā man šķita! Vai dieniņ, es droši vien redzu jūras dibenu nez cik asu dziļumā! Kolīdz viņa to pateica, tā noprata, ka sudrabotais izplatījums, ko viņa kādu laiku jau redzējusi (neko aizdomīgu nepamanīdama), patiesībā ir jūras pamata smilts un ka tumšāki vai gaišāki plankumi ir nevis gaisma vai ēna ūdens virspusē, bet fantastiskas lietas tur lejā. Piemēram, padaban kuģis brauc pāri zaļgansarkanai biežņai, kurai pa vidu lokās plata, pelēcīga svītra. Taču tagad, kad viņa zināja, ka tas ir jūras dibenā, varēja daudz labāk saredzēt. Viņa spēja saskatīt, ka daži tumšie plankumi ir daudz augstāki par citiem un viegli plīvo.
— Tieši kā koki vējā, — Lūsija noteica. — Un es nudien nešaubos, ka tā tas arī ir. Tas ir zemūdens mežs.
Kuģis pārbrauca šai vietai pāri, un drīz vien pelēcīgajai svēdrai pievienojās otra — bālgana svēdra.
—Ja es būtu tur lejā, — Lūsija nodomāja, — šī svēdra pilnīgi atgādinātu meža ceļu. Un tur, kur tas pievienojas otram, ir krustceles. Vai, man tā gribas būt tur. Ei! Mežs beidzas. Un es cieši ticu, ka platā svītra neapšaubāmi bija ceļš. Man joprojām acu priekšā rādās, kā tas vijas pa kailajām smiltīm. Un tā malas ir iezīmētas — ar pārtrauktām līnijām. Varbūt tie ir akmeņi. Un nu tas kļūst platāks.
Taču patiesībā tas nekļuva platāks, tas bija kļuvis redzams tuvāk. Lūsija to saprata tāpēc, ka kuģa ēna ātri cēlās augšup, viņai pretī. Un ceļš — nu viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka tas ir ceļš, — sāka veidot asus līkločus. Acīmredzot tas stiepās augšup pa stāvai kalnu. Un, kad viņa pielieca galvu sānis un paskatījās atpakaļ, tas, ko viņa redzēja, bija ļoti līdzīgs ainai, ko jūs redzat, no pakalna virsotnes skatoties lejup uz ceļa līkumiem. Lūsija varēja saskatīt arī saules starus laužamies cauri dziļajam ūdenim un krītam uz kokiem apaugušo ieleju —un kaut kur tāltālu viss izkusa neskaidrā zaļumā. Taču dažas vietas — meitene uzskatīja, ka tās ir saulainās, — vizēja tumši zilā krāsā.
Tomēr viņa nevarēja ilgi šķiest laiku, raudzīdamās atpakaļ. Tas, kas tagad parādījās redzes laukā tālāk priekšā, šķita pārāk satraucošs. Ceļš tagad acīmredzot sasniedza kalngalu un stiepās taisni uz priekšu. Pa to šurp un turp kustējās mazi punktiņi. Un nu pēkšņi acu priekšā uzzibsnīja kaut kas bezgala brīnumains, laimīgā kārtā gaišā saules gaismā — vai tik gaišā, cik iespējams, ja stariem jāiziet cauri nezin cik ūdens asīm. Viss izskatījās mezglains un robains un pērļainā vai varbūt ziloņkaula krāsā. Lūsija stāvēja gandrīz tieši virs tā, tāpēc sākumā lāgā nevarēja saredzēt, kas tas īsti ir. Bet viss kļuva skaidrs, kad viņa ievēroja tā ēnu. Saules stari apspīdēja meitenes plecus, tā ka redzamā milzeņa ēna pletās smiltis aiz tā. Un tā apveidi skaidri liecināja, ka tā ir torņu un smaiļu, minaretu un kupolu ēna.
— Ak tu žē! Tā ir pilsēta vai ļoti liela pils, — Lūsija sev sacīja. — Bet es brīnos, kāpēc viņi to cēluši augsta kalna galā?
Pēc ilga laika, kad viņa bija atgriezusies Anglijā un pārrunāja visas šīs dēkas ar Edmundu, viņi abi atskārta iemeslu, un es esmu gandrīz pārliecināts, ka tas ir īstais. Jo dziļāk mēs nolaižamies ūdenī, jo tas kļūst tumšāks un aukstāks, un tieši tur lejā, tumsā un aukstumā, dzīvo bīstami radījumi —cefalopodi [1] , Jūras Čūska un Krakens [2] . Ielejas ir mežonīgas un nemīlīgas. Jūras cilvēku attieksme pret tām ir tāda pati kā mūsējā pret kalniem, un viņu attieksme pret kalniem — tāda pati kā mūsējo attieksme pret savām ielejām. Siltums un miers jūrā rodams augstās vietās vai, kā mēs teiktu, «sēkļos». Jūras valsts pārgalvīgie mednieki un drosmīgie bruņinieki dodas lejup, dziļumos, dēku meklējumos, turpretī atpūsties un baudīt mieru, labas manieres un prātīgas sarunas viņi atgriežas augstajās vietās — akvatorijas mājās. Tur jūras ļaudis nodarbojas arī ar sportu, dejo un dzied.
Viņi bija pabraukuši garām pilsētai, taču jūras dibens joprojām kļuva augstāks. Tagad tas atradās tikai pāris simt pēdu zem kuģa. Ceļš bija pazudis. «Rītausmas ceļinieks» slīdēja pa parkam līdzīgu atklātu klajumu, kurā šur tur auga nelielas birzītes ar spilgtkrāsainiem kokiem. Un tad Lūsija satraukumā gandrīz vai iespiedzās — viņa bija ieraudzījusi cilvēkus.
Bija redzami piecpadsmit līdz divdesmit cilvēki, kas sēdēja jūras zirgu mugurā — te nav runa par sīkajiem, mazajiem jūras zirdziņiem, ko jūs varbūt esat redzējuši muzejos, bet par zirgiem, kuri ir lielāki nekā cilvēki. Lūsija nodomāja, ka tiem jābūt cildeniem un lepniem ļaudīm, jo viņa pamanīja pazibam zeltu uz dažu pierēm, smaragdiem
greznotus standartus vai oranžus apmetņus, kas ūdenī plandījās ap jātnieku pleciem.
— Ai, kā par spīti šīs zivis! — Lūsija iesaucās, jo starp viņu un jūras cilvēkiem pavisam tuvu virsmai bija iepeldējis vesels bars mazu, tuklu zivtiņu. Tomēr, lai gan zivis neļāva saskatīt cilvēkus, notika kaut kas ārkārtīgi interesants. Negaidot kāda maza, neganta zivtele no sugas, ko Lūsija agrāk nekad nebija redzējusi, uzšāvās augšup no lejas, pavērusi muti, saķēra vienu no mazajām un tūlīt devās ar resnuli atpakaļ dzīlē. Jūras cilvēki, sēdēdami zirgos, vērīgi lūkojās augšup uz notiekošo. Likās, ka viņi sarunājas un smejas. Un, pirms medniekzivs ar savu upuri paspēja atgriezties pie viņiem, no cilvēku pulka izpeldēja otra tādas pašas sugas zivs. Un Lūsija gandrīz nešaubījās, ka to palaidis augšup vai arī atbrīvojis līdz šim saujā turēto vai ap locītavu aptīto mednieci kāds liela auguma jūras cilvēks, kas sēdēja uz zirga pavadoņu pulciņa vidū.
— Ar pilnu atbildības sajūtu varu teikt, — Lūsija nosprieda, — ka tie ir mednieki. Pareizāk būtu teikt: mednieki ar piekūniem. Jā, tā ir. Viņi izjāj, uzlikuši šīs negantās zivteles uz locītavām, kā mēs mēdzām izjāt ar vanagiem, kuri sēdēja uz rokas locītavas, kad senos laikos bijām karaļi un karalienes Kērā Paravelā. Un tad viņi palaiž šīs zivis vaļā — laikam vajadzētu teikt, ka viņi tās uzpeldina virsū citām. Kā…
Pēkšņi viņa apklusa, jo aina pārvērtās. Jūras ļaudis bija pamanījuši «Rītausmas ceļinieku». Zivju bars bija izklīdis uz visām pusēm; paši cilvēki cēlās augšup, lai noskaidrotu, kas ir šis lielais, melnais priekšmets, kurš ieslīdējis starp viņiem un sauli. Un patlaban tie atradās tik tuvu ūdens virsmai, ka gadījumā, ja nebūtu ūdeni, bet gaisā, Lūsija varētu ar tiem parunāt. Pulciņā bija kā vīrieši, tā sievietes. Visu galvas greznoja dažādi šaurstīpu kronīši, un daudziem ap kaklu bija pērļu virknes. Nekādu drēbju viņiem mugurā nebija. To āda bija veca ziloņkaula krāsā, bet mati — tumši sarkani. Kungs, kas turējās vidū (neviens neiedomātos apgalvot, ka viņš ir kas cits, nevis karalis), lepni un bargi lūkojās Lūsijas sejā un pakratīja rokā turēto šķēpu. Bruņinieki darīja tāpat. Dāmu sejas pauda lielu pārsteigumu. Lūsija bija pārliecināta, ka šie ļaudis līdz šim nekad nav redzējuši nedz kādu kuģi, nedz cilvēku, un kā gan tas arī būtu varējis notikt, ja šī vieta atrodas aiz pasaules robežas, kur neviens kuģis nekad neiebrauc?
— Uz ko tu tur blenz, Lū? —viņai līdzās atskanēja kāda balss.
Lūsija bija tik dziļi iegrimusi savos vērojumos, ka, izdzirdusi balsis, sarāvās un, kad pagriezās, juta, ka delms pavisam notirpis, jo viņa pārāk ilgi bija nekustīgi stāvējusi, atspiedusies pret margām. Viņai līdzās bija nostājušies Drinians ar Edmundu.
— Skatieties, — meitene sacīja.
Abi palūkojās lejup, taču Drinians tūdaļ klusu noteica:
— Griezieties žigli apkārt, augstības, — tā, tā — ar mugurām pret jūru. Un pieraugiet, lai nevarētu noprast, ka mēs runājam par kaut ko svarīgu.
— Kāpēc, kas noticis? — Lūsija noprasīja, tomēr paklausīja Drinianam.
—Jūrnieki kaut ko tādu nedrīkst redzēt,—paskaidroja
Drinians. — Citādi vīrieši iemīlēsies jūras sievietēs vai arī pašā zemūdens valstībā un pārlēks pār bortu. Esmu dzirdējis, ka svešās jūrās tā noticis jau agrāk. Ieraudzīt šos cilvēkus allaž nozīmē piesaukt nelaimi.
— Bet senajās dienās, kad mans brālis Pīters bija Visaugstākais karalis Kērā Paravelā, mēs bijām ar viņiem pazīstami, — sacīja Lūsija. — Viņi uzpeldēja augšā un dziedāja kronēšanas ceremonijā.
— Manuprāt, tie būs bijuši citādi, Lū, — teica Edmunds. — Tie spēja dzīvot kā gaisā, tā ūdenī. Man gribas domāt, ka šie ļaudis to nevar. Pēc viņu izskata šķiet, ka viņi, ja spētu, jau sen būtu uzpeldējuši virspusē un mums uzbrukuši. Viņi liekas gaužām nežēlīgi.
— Lai nu kā, — iesāka Drinians, taču šai mirklī visi trīs sadzirdēja divas skaņas. Viena bija ūdens šļaksts. Otra — sauciens no masta paaugstinājuma.
— Cilvēks aiz borta!
Sākās rosme. Daži jūrnieki ātri uzrāpās augšā, lai nolaistu buru; citi steidzās lejā, lai sēstos pie airiem; un Rainss, kas dežurēja pakaļgalā, sāka stīvēt galvā ķiveri, lai, kuģim apgriežoties, iekritušo vīru varētu dabūt atpakaļ pāri bortam. Taču nu jau visi bija atskārtuši, ka tas būtībā nav vīrs. Tas bija Rīpičīps.
— Velns lai rāvis to peli! — nokliedza Drinians. — Ar viņu vairāk rūpju nekā ar visu pārējo kuģa komandu kopā. Ja vien pagadīsies kāda ķeza, kurā iekulties, tad viņš tajā iepiņķēsies! Viņu vajadzētu saslēgt dzelžos, vilkt tauvā, piesietu pie ķīļa, izlikt vientuļā salā, nogriezt ūsas! Vai kāds redz to mazo draņķēnu?
Viss teiktais nebūt nenozīmēja, ka Drinianam patiešām nepatīk Rīpičīps. Gluži pretēji — pelēns viņam bija ļoti tuvs sirdij, un tāpēc viņš baidījās un, ja baidījās, tad bija dusmīgs — tieši tāpat, kā vairāk par jebkuru svešinieku uz jums dusmojas māmiņa, ja jūs izskrienat uz ielas mašīnas priekšā. Protams, neviens nebaidījās, ka Rīpičīps noslīks, jo viņš bija teicams peldētājs, tomēr tie trīs, kuri zināja, kas notiek zem ūdens, bijās no garajiem, nežēlīgajiem šķēpiem jūras cilvēku rokās.
Pēc dažām minūtēm «Rītausmas ceļinieks» bija apgriezies, un visiem kļuva redzams melnais kamoliņš ūdenī, kas bija Rīpičīps. Lielā satraukumā viņš bēra vārdiņus, bet, tā kā mutē visu laiku smēlās ūdens, neviens nesaprata, ko viņš saka.
— Ja mēs viņu neapturēsim, viņš visu to padarīšanu izpļāpās, — kliedza Drinians. Lai to aizkavētu, viņš pieskrēja pie borta, pats nolaida lejup virvi un uzsauca jūrniekiem: — Viss kārtībā, viss kārtībā! Ejiet atpakaļ savās vietās. Es ceru, ka peli spēšu pacelt bez citu palīdzības. — Un, Rīpičīps sāka rāpties augšup pa virvi — gan ne sevišķi veikli, jo slapjais kažoks bija kļuvis smags. Drinians pārliecās pāri reliņiem un čukstēja:
— Nestāsti! Ne vārda.
Taču, kad pilošais pelēns bija sasniedzis klāju, izrādījās, ka jūras ļaudis viņu vispār neinteresē.
—Jauki, — viņš pīkstēja. —Jauki, jauki!
— Par ko tu runā? — nikni noprasīja Drinians. — Turklāt tev nav jāskurina viss slapjums man virsū.
— Es tev saku, ka ūdenī ir jauki, — teica pelēns. — Tas ir jauks un svaigs. Un nav sāļš.
Kadu brīdi neviens vēl īsti neaptvera, cik teiktais ir svarīgs. Bet tad Rīpičīps vēlreiz atkārtoja seno pravietojumu:
«Kur viļņu garša salda liekas, Tur — nešaubies jel, Rīpičīp, — Ka Austrumus tu rasi.»
Beidzot visi saprata.
— Iedod man spaini, Rainelf, — teica Drinians. To dabūjis, nolaida lejā un uzvilka atpakaļ. Ūdens vizēja kā stikls.
—Varbūt jūsu augstība vēlētos pirmais to nogaršot, — Drinians uzrunāja Kaspianu.
Karalis saņēma spaini abās rokās, piecēla pie lūpām, iemalkoja, tad padzērās pa īstam un pacēla galvu. Sejas
izteiksme bija mainījusies. Ne vien acis, bet visa viņa būtība šķita kļuvusi gaišāka.
—Jā, — viņš sacīja, — tas ir salds. Šis te ir īsts ūdens. Neesmu drošs, vai tas mani nenogalēs. Bet tā būs nāve, ko es pats būtu sev izvēlējies — ja būtu jau agrāk zinājis.
— Ko tu ar to gribi teikt? — vaicāja Edmunds.
— Tas… tas vairāk par visu citu ir līdzīgs gaismai, — paskaidroja Kaspians.
— Tieši gaisma jau tas arī ir, — atteica Rīpičīps. — Dzerama gaisma. Droši vien mēs tagad esam ļoti tuvu pasaules galam.
Uz mirkli iestājās klusums, un tad arī Lūsija notupās uz klāja un padzērās no spaiņa.
— Visgaršīgākais, ko es jebkad esmu dzērusi, — viņa teica, dziļi ievilkdama elpu. — Bet, ai, cik stiprs. Tagad mums nevajadzēs ēst.
Un visi, kas atradās uz klāja, cits pēc cita padzērās. Un ilgu laiku klusēja. Viņi jutās gandrīz pārāk labi un stipri, lai spētu to izturēt; un drīz viņi ievēroja vēl vienu pārmaiņu. Kā jau iepriekš sacīju — kopš viņi bija pametuši Ramandū salu, gaismas, šķiet, bija pārāk daudz, saule pārāk liela (lai arī ne pārāk karsta), jūra pārāk dzirkstīga, gaiss pārāk vizošs. Tagad gaismas nebija mazāk — patiesībā tās bija vairāk —, taču cilvēki spēja to panest. Viņi spēja nemirkšķinot skatīties tieši saulē. Viņiem bija iespējams redzēt vairāk gaismas nekā jebkad agrāk. Klājs, bura, viņu pašu sejas un augumi kļuva arvien spožāki un spožāki, un spīdēja ik tauva. Un nākamajā rītā, kad uzausa saule — tagad apmērā piecas sešas reizes lielāka nekā iepriekš —, viņi vērīgi tajā lūkojās un saskatīja ik spalvu lidojošo putnu spārnos.
Todien uz klāja atskanēja tikai rets vārds, līdz vakariņu laikā (ēst nevienam negribējās, jo pietika ar ūdeni) Drinians ierunājās:
— Nespēju to saprast. Nejūt ne mazāko vēja pūsmu, bura karājas gluži ļengana. Jūra ir gluda kā spogulis. Un tomēr mēs braucam tik ātri, it kā mūs dzītu visnegantākā vētra.
— Es arī domāju par to pašu, — atzinās Kaspians.
— Droši vien esam iekļuvuši kādā stiprā straumē.
— Hm, — norūca Edmunds. —Ja pasaulei patiešām ir mala un mēs esam pienākuši tai tuvu, tad tas nav pārāk jauki.
—Tev šķiet, —sacīja Kaspians, —ka mūs varbūt… nu, varētu pārsviest tai pāri?
—Jā, jā, — iesaucās Rīpičīps, sasizdams kopā ķepiņas.
— Tā es vienmēr esmu to iztēlojies — pasauli kā lielu, apaļu galdu un visu okeānu ūdeņus nepārtraukti drāžamies pāri šī galda malai. Kuģis apsviedīsies otrādi — stāvēs ar mastu uz leju —, vienu mirkli mēs paskatīsimies pāri galda malai un tad — lejup, lejup trakā ātrumā…
— Un kā tu domā, kas mūs tur dibenā gaidīs, ko? — vaicāja Drinians.
— Varbūt Aslana zeme, — acīm spīdot, teica pelēns.
— Vai varbūt nekāda dibena nebūs. Varbūt mēs tikai kritīsim un kritīsim. Tomēr, lai kā arī būtu, vai tad nebūs vērts kaut mirkli palūkoties pāri pasaules malai?
— Bet, paklau, —Jūstess iebilda, —tas viss ir muļķības.
Pasaule ir apaļa — tas ir, apaļa kā bumba, nevis kā apaļš galds.
—Mūsu pasaule tāda ir, — teica Edmunds. Bet vai šī ir tāda pati?
—Vai, to teikdams, tu domā,—vaicāja Kaspians, — ka jūs trīs nākat no apaļas pasaules (apaļas kā bumba)? Jūs tak nekad neesat man to teikuši! Tad nu jūs patiešām esat rīkojušies ļoti slikti. Jo mums ir pasakas, kurās stāstīts par apaļām pasaulēm, un man tās vienmēr patikušas. Nekad neesmu ticējis, ka tādas patiešām pastāv. Bet es vienmēr esmu ilgojies, kaut tādas būtu, un vienmēr gribējis tādā dzīvot. Ak, es būtu ar mieru atdot jebko — es nesaprotu, kā jūs spējat iekļūt mūsu pasaulē un mēs nekad neiekļūstam jūsējā? Kaut jel būtu tāda izdevība! Droši vien ir ļoti interesanti dzīvot tādā, kas ir līdzīga bumbai. Vai esat jebkad bijuši tādās vietās, kur cilvēki staigā ar galvām uz leju?
Edmunds noraidot papurināja galvu.
— Un tā jau arī nemaz īsti nav, —viņš piebilda. —Kad cilvēks dzīvo apaļā pasaulē, tas nemaz navīpaši interesanti.
Sešpadsmita nodaļa Pats pasaules gals
Rlpičīps bija vienīgais no kuģa ļaudīm, kas līdz ar Drinianu un abiem Pevensijiem bija pamanījis jūras cilvēkus. Viņš bija ieniris tūlīt pēc tam, kad ieraudzīja jūras ķēniņu kratām šķēpu, jo pelēns to uzskatīja par tādu kā draudu vai izaicinājumu un gribēja uz līdzenas vietas šo problēmu atrisināt. Satraukums, atklājot, ka ūdens ir salds, bija novērsis viņa uzmanību, un, pirms viņš atkal atcerējās jūras cilvēkus, Lūsija ar Drinianu bija paveduši viņu sānis un brīdinājuši, lai par redzēto nerunā.
Notikumi attīstījās tā, ka diezin vai viņiem būtu vajadzējis raizēties, jo tur, kur tagad brauca «Rītausmas ceļinieks», jūra likās neapdzīvota. Vienīgi Lūsija vēlreiz saskārās ar jūras ļaudīm, bet tas bija tikai īss mirklis. Nākamās dienas rītā viņi visu laiku slīdēja pa diezgan seklu ūdeni, kura pamats bija apaudzis ar zālēm. Tieši pirms dienasvidus Lūsija ieraudzīja lielu zivju baru, kas jūras zālēs meklēja barību. Tās mierīgi ēda un kustējās vienā un tajā pašā virzienā. «Gluži kā aitu pulciņš,» nodomāja Lūsija. Pēkšņi viņa zivju vidū ieraudzīja mazu jūras meitenīti apmēram savā vecumā —klusu meitenīti, kas vientuļa stāvēja ar tādu kā ķeksi rokās. Lūsija nešaubījās, ka šī meitene ir gane — laikam jau zivju gane —un ka bars patiešām izvests ganībās. Gan zivis, gan meitene atradās pavisam tuvu ūdens virsmai. Un tieši tad, kad meitene, slīdot zem seklā ūdens virsmas, un Lūsija, atbalstījusies pret margām, nokļuva viena otrai pretī, meitene pacēla skatienu un pavērās Lūsijai tieši acīs.
Viņas nepaspēja pateikt viena otrai ne vārda, kad jūras meitene jau bija palikusi iepakaļ. Taču Lūsija zināja, ka nemūžam neaizmirsīs viņas seju. Tā neizskatījās nedz izbijusies, nedz dusmīga kā pirms tam redzētie jūras ļaužu viepļi. Lūsijai meitenīte bija iepatikusies, un viņa nešaubījās, ka arī pati meitenei likusies tīkama. Vienā pašā mirklī viņas nez kā bija kļuvušas par draudzenēm. Ka viņas vēlreiz satiksies vai nu šajā, vai citā pasaulē, laikam daudz cerēt nevar, tomēr, ja kādreiz tā notiks, viņas izstieptām rokām skries viena otrai pretī.
Aizritēja daudzas dienas, kad vējš nepiepūta buras un pret kuģa priekšgalu nešļakstījās putas, bet «Rītausmas ceļinieks» tik un tā rāmā gaitā slīdēja uz austrumiem. Ar katru dienu un katru stundu gaisma kļuva spožāka, tomēr viņiem tā netraucēja. Neviens ne ēda, ne gulēja, neviens arī to negribēja darīt, viņi tikai vilka no jūras spaiņus, pilnus dzirkstoša ūdens, kas bija stiprāks par vīnu un dīvainā kārtā slapjāks un šķidrāks par parasto ūdeni, un mēmi uzdzēra lielus malkus cits citam uz veselību. Un daži brauciena sākumā paveci jūrnieki tagad ar katru dienu kļuva jaunāki. Visi, kas atradās uz klāja, jutās līksmi un sprigani, taču šis spriganums nevedināja uz pļāpāšanu.
Jo ilgāk viņi brauca, jo mazāk runāja un ari tad gandrīz čukstus. Pēdējās jūras klusums viņus bija paņēmis savā varā.
— Milord, — kādu dienu Kaspians uzrunāja Drinianu, — ko jūs redzat tur priekšā?
— Sir, — atteica Drinians, — es redzu kaut ko baltu. Gar visu apvārsni no ziemeļiem uz dienvidiem —cik vien tālu sniedz skatiens.
— Es redzu to pašu, — sacīja Kaspians, — un nevaru iedomāties, kas tas ir.
— Ja mēs būtu augstākos platuma grādos, jūsu augstība, — sacīja Drinians, — es teiktu, ka tas ir ledus. Taču tas nevar būt, šeit ne. Bet tik un tā mums vajadzētu nosēdināt varus pie airiem un neļaut straumei kuģi nest uz priekšu. Lai arī kas būtu tas baltums, es tādā ātrumā tajā ietriekties negribētu!
Vīri paklausīja Drinianam, un kuģis turpināja ceļu arvien lēnāk un lēnāk. Viņiem tuvojoties baltajai svītrai, tā palika tikpat noslēpumaina kā sākumā. Ja tā bija zeme, tad ļoti savāda, jo likās tikpat gluda kā ūdens klajš un vienā līmenī ar to. Kad viņi piebrauca pavisam tuvu, Drinians ļoti cieši uzstāvēja galvā ķiveri un pagrieza «Rītausmas ceļinieku» uz dienvidiem ar sāniem pret straumi un deva rīkojumu airēt mazliet vairāk uz dienvidiem — gar baltā lāsuma malu. To darot, viņi neviļus atklāja ko svarīgu, proti, ka pati straumes josla ir tikai aptuveni četrdesmit pēdu plata un pārējā jūra tik mierīga kā dīķis. Tās bija labas ziņas komandai, kura jau bija sākusi domāt, ka atceļā uz Ramandū zemi airēšana visu laiku pret straumi nebūs nekāda vieglā pastaiga. (Ar to arī varēja izskaidrot, kāpēc ganīte bija dk ātri palikusi kuģim iepakaļ. Viņa neatradās straumē. Pretējā gadījumā viņa virzītos uz austrumiem un tādā pašā ātrumā kā kuģis.)
Un tomēr neviens nespēja uzminēt, kas ir baltais lāsums. Laiva tika nolaista ūdenī un tā devās izlūkos. Tie, kas palika uz «Rītausmas ceļinieka», varēja saskatīt, ka laiva tiešā ceļā iebrauc baltā plankuma vidū. Palicēji saklausīja (pavisam skaidri pār mierīgo ūdeni) laivas braucēju spalgās un pārsteigtās balsis. Tad iestājās klusums — Rainelfs laivas priekšgalā izmērīja dziļumu, un, kad laiva sāka braukt atpakaļ, likās, ka tajā ir krietni daudz noslēpumainā baltuma. Visi sapulcējās pie kuģa sāna, lai dzirdētu jaunās ziņas.
— Ūdensrozes, augstība! — sauca Rainelfs, stāvēdams laivas priekšgalā.
— Ko tu teici? — atvaicāja Kaspians.
— Ziedošas ūdensrozes, jūsu augstība, — sacīja Rainelfs. — Tādas pašas kā mājās dārza baseinā vai dīķī.
— Skatieties! — uzsauca Lūsija, kas sēdēja laivas pakaļgalā. Viņa pacēla slapjās rokas ar klēpi baltu ziedu un platām, lēzenām lapām.
— Kāds ir dziļums, Rainelf? — vaicāja Drinians.
— Tas ir tas jocīgākais, kapteini, — sacīja Rainelfs. — Tur joprojām ir dziļš. Trīs ar pusi asis — ne ko pielikt, ne atņemt.
— Tās nevar būt īstas ūdensrozes — ne tās, ko mēs saucam par ūdensrozēm, —Jūstess pretojās.
Varbūt, ka tās arī nebija ūdensrozes, tomēr tām ļoti līdzīgas gan. Un, kad viņi, mazliet apspriedušies, «Rītausmas ceļinieku» iegrieza atpakaļ straumē un sāka slīdēt austrumu virzienā, braucot cauri Ūdensrožu ezeram jeb Sudraba jūrai (viņi izmēģināja abus nosaukumus, taču palika pie «Sudraba jūras», kā tā apzīmēta arī Kaspiana kartē), sākās ceļojuma dīvainākā daļa. Ļoti drīz atklātā jūra, ko viņi atstāja aiz sevis, pārvērtās par šauru, zilu strīpiņu pie rietumpuses apvāršņa. Kuģim abās pusēs pletās baltie ziedi ar liegi zeltainām putekšnīcām, vienīgi aiz pakaļgala puķes braucot bija atsviestas sānis, atstājot aiz sevis brīvu ūdens joslu, kas vizēja līdzīgi tumšzaļam stiklam. Pēc izskata šī pēdējā jūra bija ļoti līdzīga Arktikai; un, ja viņu redze nebūtu kļuvusi tik asa kā ērgļiem, saule, kas apspīdēja visu šo baltumu — it īpaši agri rītos, kad tai bija vislielākie apmēri, — nebūtu bijusi paciešama. Ik vakaru šī baltā krāsa ļāva paildzināt dienas gaismu. Likās, ka ūdensrozēm nebūs gala. Dienu pēc dienas no visa šī jūdzēm platā puķu klājiena cēlās smarža, ko Lūsijai bija grūti raksturot; smarža bija salda — jā, bet nebūt neuzdzina miegu un nešķita uzmācīga, tā bija spilgta, vientuļa savvaļas ziedu smarža, kas šķita iespiežamies smadzenēs un radām sajūtu, ka cilvēks var skriešus kāpaļāt pa kalniem vai cīkstēties ar ziloni. Lūsija ar Kaspianu teica viens otram: — Es jūtu, ka ilgi to vairs nespēšu paciest, tomēr negribu arī, lai tā izgaistu.
Viņi ļoti bieži mērīja dziļumu, tomēr tikai pēc vairākām dienām jūra kļuva seklāka. Tā tas turpinājās vēl kādu laiku. Beidzot pienāca diena, kad viņiem vajadzēja izbraukt ārā no straumes un taustīt ceļu tālāk, airējot gliemeža gaitā. Drīz vien kļuva skaidrs, ka «Rītausmas ceļinieks» vairs tālāk uz austrumiem nevar pabraukt. Patiesībā tikai ar ļoti pārdomātu rīcību viņiem izdevās kuģi pasargāt, lai tas neuzskrietu sēklim.
— Nolaidiet laivu ūdenī, — uzsauca Kaspians, — un tad sasauciet visus kuģa pakaļgalā. Man ar viņiem jārunā.
— Ko viņš dziras darīt? — Jūstess iečukstēja Edmundam. — Viņam ir tāds dīvains skatiens.
— Manuprāt, iespējams, ka mēs visi izskatāmies tādi paši, — sacīja Edmunds.
Viņi piebiedrojās Kaspianam, un drīz vien vīri pilnā skaitā sadrūzmējās vienā barā virvju pakājē, lai noklausītos karaļa runu.
— Draugi, — sacīja Kaspians, — nu mēs esam beiguši uzsāktos meklējumus. Visi septiņi lordi ir sameklēti, un, tā kā sers Rīpičīps cieši apņēmies nekad vairs neatgriezties, tad, sasnieguši Ramandū zemi, jūs katrā ziņā atradīsiet tur lordus Revilianu, Argozu un Mavrainornu, kas būs pamodušies. Jums, milord Drinian, es uzticu kuģi un dodu norādījumu — cik ātri vien iespējams, doties uz Nārniju, nekādā ziņā nepiestājot Nāvesūdens salā. Sakiet, lai mans reģents, rūķis Trampkins, atalgo visus šos manus kuģa biedrus tā, kā es tiku solījis. Viņi to ir pelnījuši. Un, ja es vairs nepārbraucu, tad, saskaņā ar manu gribu, lai reģents, audzinātājs Kornēlijs, Āpsis Trifeļracis un lords Drinians izvēlas Nārnijas karali, ja tam piekrīt…
— Bet, sir, — Drinians viņu pārtrauca, — vai jūs atsakāties no troņa?
— Mēs ar Rīpičīpu dosimies apskatīt pasaules galu, — atteica Kaspians.
Jūrnieki apmulsuši klusu sarunājās.
— Mēs ņemsim laivu, — teica Kaspians. — Jums tā šajās mierīgajās jūrās nebūs vajadzīga, un Ramandū salā jums jāuzbūvē jauna. Un tagad…
— Kaspian, — pēkšņi bargā balsī ierunājās Edmunds, — tā tu nedrīksti rīkoties.
— Viņa augstība to nedrīkst, — piebalsoja Rīpičīps.
— Patiešām ne, — piebilda Drinians.
— Es nedrīkstu? — Kaspians asi noprasīja, uz mirkli pēc izskata atgādinādams tēvoci Mirazu.
— Izlūdzos jūsu augstības piedošanu, — no apakšējā klāja ierunājās Rainelfs, — bet, ja kāds no mums rīkotos tāpat, to dēvētu par dezertēšanu.
—Pamatodamies uz saviem ilgajiem kalpošanas gadiem, Rainelf, tu iedrošinies pārāk daudz, — Kaspians draudēja.
— Nē, sir! Viņam pilnīgi taisnība, — sacīja Drinians.
— Pie Aslana krēpēm! — uzbrēca Kaspians. — Es biju domājis, ka jūs esat mani pavalstnieki, nevis mani skolmeistari.
— Es neesmu, — iebilda Edmunds, — un es saku, ka tā tu nedriksti rīkoties.
— Atkal «nedrīkstu», — Kaspians dusmojās. — Ko tu ar to gribi sacīt?
— Atvainojiet, jūsu augstība, mēs ar to domājam — jums nebūs tā rīkoties, — sacīja Rīpičlps, paklanīdamies līdz zemei. —Jūs esat Nārnijas karalis. Ja jūs neatgriezīsieties, tad laužat vārdu, ko esat devis visiem saviem pavalstniekiem un it īpaši — Trampkinam. Jums nebūs sev par prieku aizrauties ar dēkām, it kā jūs būtu privātpersona. Un, ja jūsu augstība neuzklausīs saprāta balsi, tad ik vīrs uz klāja apliecinās vispatiesāko lojalitāti, palīdzēdams man jūs atbruņot un sasiet, līdz jūs atkal nāksiet pie prāta.
—Pilnīgi pareizi, —apstiprināja Edmunds. —Kā grieķi darīja ar Odiseju, kad viņš gribēja doties pie sirēnām.
Kaspiana roka jau bija satvērusi zobena rokturi, kad ierunājās Lūsija: — Un tu taču devi Ramandū meitai gandrīz vai solījumu atgriezties.
Kaspians aprāvās.
— Nūjā. Tā ir gan, — viņš sacīja. Brīdi pastāvējis, nespēdams izšķirties, viņš uzsauca it kā visam kuģim:
—Lai tad ari notiekpēc jūsu prāta. Meklējumi beigušies. Mēs visi atgriežamies. Velciet laivu atkal augšā!
— Sir, —iebilda Rīpičīps, —visi mēs neatgriežamies. Kā jau iepriekš paskaidroju, es…
— Apklusti! — nodārdināja Kaspians. — Man bija jānoklausās mācība, bet uz tāda āķa es neuzķeršos. Vai neviens to peli nespēj apklusināt?
— Jūsu augstība Nārnijas Runājošajiem dzīvniekiem solīja, ka būsiet pār viņiem labs valdnieks.
— Runājošajiem dzīvniekiem, — norūca Kaspians. — Bet es neko nesolīju tādiem dzīvniekiem, kas runā bez apstājas. — Un viņš saskaities norāva virvju kāpnes lejā un iegāja savā kajītē, aizcirzdams durvis.
Taču, kad nedaudz vēlāk pārējie viņam piebiedrojās, Kaspians bija gluži pārmainījies — bāls un asaru pilnām acīm.
— Viss velti, — viņš sacīja. — Tikpat labi es būtu varējis uzvesties kārtīgi, nevis līst no ādas laukā — niknodamies un plātīdamies. Nupat ar mani runāja Aslans. Nē — es nesaku, ka viņš patiešām te bija. Pirmkārt, viņš ir par lielu, lai tiktu iekšā kajītē. Bet atdzīvojās zelta lauvas galva, kas karājas pie sienas, un tā runāja ar mani. Šausmīgas bija… viņa acis. Viņš jau nebūt nekliedza uz mani — tikai sākumā bija tāds pabargs. Tomēr tikun tā tas bija briesmīgi.
Viņš teica… viņš teica… ak kungs, tas iet pāri maniem spēkiem. Neko ļaunāku viņš nemaz nevarētu pateikt. Jums jāturpina ceļš tālāk — Rīpam un Edmundam, un Lūsijai, un Jūstesam. Bet man jādodas atpakaļ. Vienam. Un tūlīt. Un kāda jebkam ir jēga?
— Kaspian, mīļais, —teica Lūsija. —Tu zini, ka mums agrāk vai vēlāk jādodas atpakaļ pašiem uz savu pasauli.
— Jā, — Kaspians šņukstēdams piekrita, — bet tam jānotiek ātrāk.
— Tu jutīsies labāk, kad atgriezīsies Ramandū salā, — mierināja Lūsija.
Nedaudz vēlāk Kaspians kļuva drusku mundrāks, tomēr abpusēji tā bija skumja šķiršanās, un es pie tās nepakavēšos. Ap pulksten diviem pēcpusdienā, labi apgādāti ar pārtiku un ūdeni (kaut gan viņi domāja, ka nebūs nepieciešams nedz ēdiens, nedz dzēriens), iekrāvuši Rīpičīpa mazo laiviņu lielākajā, trīs pusaudži un Rīps atstūmās no «Rītausmas ceļinieka» un sāka airēties cauri bezgalīgi lielajam ūdensrožu klājienam. Par godu viņu aizbraukšanai «Rītausmas ceļinieks» uzvilka visus savus karogus un redzamās vietās izkāra vairogus. No lejas, braucot pāri rožu bagātībai, kuģis izskatījās stalts, liels un mājīgs. Un, pirms tas pazuda skatienam, bērni redzēja, kā tas pagriezās un, airu dzīts, lēni aizpeldēja uz rietumiem. Tomēr, kaut ari Lūsija nobirdināja dažas asaras, viņa neskuma tik ļoti, kā jūs, lasītāji, varētu sagaidīt. Gaisma, klusums, Sudraba jūras spirgtā smarža un pat (nez kādā dīvainā veidā) vientulība šķita pārāk satraucoša.
Pēc airiem nebija vajadzības, jo straume viņus mierīgā gaitā nesa uz austrumiem. Neviens no četriem ne gulēja, ne ēda. Visu nakti un visu nākamo dienu viņi slīdēja uz austrumiem, un, kad atausa trešā diena — tik gaiša, ka jūs vai es nevarētu iztikt bez melnām brillēm uz acīm, — viņi savā priekšā ieraudzīja brīnumu. Likās, ka starp viņiem un debesīm uzslējusies siena — zaļganpelēka, līgana, vizuļojoša siena. Tad uzausa saule, un, kad tā parādījās pie apvāršņa, braucēji skatīja to cauri šai sienai, kas spīguļoja brīnumdaiļās varavīksnes krāsās. Tad viņi atjauta, ka siena patiesībā ir garš, augsts vilnis — vilnis, kas nemainīgi stāv, izslējies vienā un tajā pašā vietā, kā jūs bieži būsiet novērojuši pie ūdenskrituma, tā straumei nemitīgi atsitoties atpakaļ. Vilnis likās apmēram trīsdesmit pēdu augsts, un straume ātri nesa laivu tam klāt. Varētu sagaidīt viņus apzināmies, ka atrodas briesmās. Tā nebija. Alanuprāt, viņu vietā to nespētu neviens. Jo nu viņi saskatīja kaut ko ne vien aiz viļņa, bet arī aiz saules. Ja viņu acis nebūtu stiprinājis Pēdējās jūras ūdens, viņi nebūtu redzējuši pat sauli. Turpretī tagad viņi spēja vērot, kā tā paceļas, redzēt to pavisam skaidri un saskatīt arī priekšmetus aiz tās.
Austrumos aiz saules viņi redzēja kalnu grēdu. Tā bija tik augsta, ka bērni tā arī nesaskatīja virsotnes vai tās vienkārši aizmirsa. Neviens neatcerējās, ka tajā pusē būtu saskatījis debesis. Kalni droši vien slējās kaut kur aiz pasaules robežām. Jo jebkurus kalnus, kas augstumā sasniegtu kaut vai ceturto daļu no šo milzeņu divdesmitās daļas, klātu ledus un sniegs. Turpretī tie, ko viņi redzēja, bija silti un zaļi, apauguši ar mežiem un ūdenskritumu izvagoti. Un pēkšņi no austrumiem atskrēja vēja pūsma, viļņa virsotni sakuldama putās, un savirmoja apkārtējo ūdens spoguli. Tas ilga tikai īsu mirkli, taču to, ko šis mirklis atnesa trim bērniem, viņi nekad neaizmirsīs. Tas atnesa gan smaržu, gan skaņu — mūzikas skaņu. Edmunds ar Jūstesu to vēlāk nekad nepieminēja. Lūsija spēja vienīgi izdvest: «Tas jums salauztu sirdi.» — «Kāpēc?» es vaicāju. «Vai šī skaņa bija tik skumja?» — «Skumja!! Nē,» Lūsija noteica.
Neviens no laivā sēdošajiem nešaubījās, ka viņi ielūkojušies aiz pasaules robežām — Aslana zemē.
Šajā brīdī laiva nošņirkstēja pret zemi. Nu ūdens braukšanai bija par seklu.
— No šīs vietas, — sacīja Rīpičīps, — tālāk es braukšu viens.
Bērni pat nepūlējās viņu atturēt, jo patlaban viss šķita jau iepriekšnolemts vai pat— kādreiz jau noticis. Viņi palīdzēja pelēnam iecelt ūdenī mazo laiviņu. Rīpičīps nojoza zobenu («Tas man vairs nebūs vajadzīgs,» viņš sacīja) un iesvieda tālu projām ūdensrozēm pilnajā jūrā. Tas gan tur iekrita, taču stāvus, un rokturis palika slejamies gaisā. Tad Rīpičīps pateica visiem ardievas, viņu dēļ pūlēdamies liekuļot skumjas, lai gan pats trīsēja aiz laimes. Lūsija pirmo un pēdējo reizi izdarīja to, ko allaž bija gribējusi, proti, paņēma pelēnu rokās un apglaudīja. Viņš aši iekāpa laiviņā, paņēma airi, straume laivu satvēra, un tā, melnajam augumiņam spilgti izceļoties pret rozēm, viņš aizbrauca. Tomēr uz viļņa rozes neauga, tas izskatījās pēc gludas, zaļas nogāzes. Laiviņa šāvās arvien ātrāk un ātrāk un skaisti iedrāzās vilnim sānos. Pavisam īsu mirkli bērni saskatīja laivas apveidus un Rīpičīpu pašā augšā. Tad viss pazuda, un kopš tā laika neviens īsti nav varējis apgalvot, ka būtu redzējis pelēnu Rīpičīpu. Tomēr es ticu, ka viņš — sveiks un vesels — nonāca Aslana zemē un dzīvo tur vēl šobaltdien.
Kad uzlēca saule, Aizpasaules kalni izgaisa. Vilnis palika, taču aiz tā pletās vienīgi zilas debesis.
Bērni izkāpa no laivas un brida — nevis uz viļņa pusi, bet uz dienvidiem, tā ka ūdens siena palika kreisajā pusē. Viņi jums, lasītāj, nebūtu varējuši pateikt, kāpēc tā dara, — tas bija viņu liktenis. Un, lai gan uz «Rītausmas ceļinieka» viņi bija jutušies — un arī bijuši — pilnīgi pieauguši, tagad visi trīs bija citādās domās un, brizdami pa rožu klājienu, turējās rokās. Noguruši gan viņi nejutās. Ūdens bija silts, un jūra kļuva arvien seklāka. Beidzot viņi izkāpa sausās smiltīs un devās tālāk pa zāli — pāri milzīgajam līdzenumam, kurā auga ļoti smalka, īsa zāle gandrīz vienā līmenī ar Sudraba jūru. Pļava stiepās uz visām pusēm, neviena kurmja rakuma neizraibota.
Un, protams, kā allaž notiek pilnīgi līdzenā vietā bez kokiem, izskatījās, it kā debesis slīgtu lejup, lai viņu priekšā saplūstu ar zāli. Taču, ejot tālāk, viņus pārņēma visai savāda sajūta, ka te beidzot debesis patiešām, noliekušās lejup, savienojas ar zemi un izskatās pēc zilas sienas — ļoti gaišas, bet taustāmas un cietas: vairāk līdzīgas stiklam nekā jebkam citam. Un drīz vien viņi par to bija pilnīgi pārliecināti. Tagad tā bija ļoti tuvu.
Tomēr starp viņiem un debesu pakāji zaļajā zālē vīdēja kaut kas tik balts, ka bērni pat ar savām ērgļa acīm tikai ar pūlēm jaudāja uz to paskatīties. Viņi devās tuvāk un ieraudzīja, ka tas ir Jērs.
— Nāciet ieēst brokastis, — sacīja Jērs savā maigajā, mīlīgajā balsī. Tad bērni pirmo reizi pamanīja, ka zālē iekurts ugunskurs un uz tā cepas zivis. Viņi apsēdās un ēda tās, daudzu dienu laikā pirmoreiz juzdamies izsalkuši. Un tas bija visgardākais ēdiens, ko viņiem jebkad nācies baudīt.
— Lūdzu, pasaki, Jēriņ, —Lūsija teica, —vai tas ir ceļš uz Aslana zemi?
—Jums ne, —Jērs atbildēja. —Jums durvis uz Aslana zemi vērsies no jūsu pašu pasaules.
— Ko tu saki! — iesaucās Edmunds. — Vai tad ari mūsu pasaulē ir durvis, kas veras uz Aslana zemi?
— Manā valsti ir durvis, pa kurām var ienākt no visām pasaulēm, — teica Jērs, taču, viņam runājot, sniegbaltais kažociņš iezaigojās dzeltenbrūnā zeltā, mazulis izauga un pārvērtās par pašu Aslanu, kas slējās augstu pāri bērniem, un no viņa krēpēm plūda gaisma.
—Ai,Aslan! —iesaucās Lūsija. —Vai tu mums pateiksi, kā no mūsu pasaules iekļūt tavā zemē?
— Es jums stāstīšu to visu laiku, — sacīja Aslans. — Bet es nestāstīšu, cik garš vai īss būs šis ceļš, tikai pasacīšu, ka
tas ved pāri upei. Bet nebīstieties, jo es esmu dižens Tiltu Būvnielcs. Un nu iesim, es atvēršu debesu durvis un aizsūtīšu jūs uz jūsu pašu zemi.
— Lūdzu, Aslan, — Lūsija nerimās. — Pirms sākam iet, vai tu mums pateiksi, kad mēs atkal varētu iegriezties Nārnijā? Lūdzu. Un, ai, izdari tā, lai tas notiktu labi drīz.
—Mīlulīt, —Aslans pavisam maigi sacīja, — tu ar savu brāli nekad vairs neatgriezīsies Nārnijā.
— Ai, Aslan!! — reizē izsaucās Edmunds ar Lūsiju izmisušās balsīs.
— Jūs esat pārauguši, bērni, — teica Aslans, — un tagad jums jāsāk vairāk tuvināties pašiem savai pasaulei.
— Zini, runa nav par Nārniju, — raudot elsoja Lūsija. — Runa ir par tevi. Mēs tur nesatiksim tevi. Un kā mēs varam dzīvot, tevi nekad nesatiekot?
— Bet jūs taču satiksiet mani, dārgumiņ, — sacīja Aslans.
— Vai, vai jūs esat arī tur, ser? — vaicāja Edmunds.
— Esmu, — Aslans apstiprināja. — Tikai tur man ir cits vārds. Jums jāmācās mani pazīt ar šo vārdu. Tieši tas bija iemesls, kāpēc jūs aizveda uz Nārniju, lai, mazliet pazīstot mani te, jūs labāk varētu iepazīt mani tur.
— Un vai Jūstess arī še nekad neatgriezīsies? — Lūsija vaicāja.
— Bērns, — teica Aslans, — vai tev tiešām tas jāzina? Nāc, es veru vaļā debesu durvis. — Tad vienā mirklī zilā siena sašķēlās (kā saplīst aizkars, kad to rauj), aiz debesīm uzliesmoja žilbinoši balta gaisma, bērniem pieskārās Aslana krēpes, Lauva noskūpstīja viņu pieres, un tad tie ieraudzīja pagalma puses guļamistabu krustmātes Albertas mājā Kembridžā.
Jāpastāsta tikai vēl divēji notikumi. Viens no tiem vēsta par Kaspianu, kas ar saviem vīriem laimīgi atgriezās Ramandū salā. Trīs lordi pamodās no miega. Kaspians apprecēja Ramandū meitu, un galu galā viņi visi aizbrauca uz Nārniju, un jaunā sieva kļuva par dižu karalieni un dižu karaļu māti un vecmāmiņu. Otrs vēsta, ka mūsu pašu pasaulē drīz vien visi sāka runāt, cik ļoti uzlabojies Jūstesa raksturs un ka: «Nevar nemaz pazīt, ka šis ir tas pats zēns,» — tā teica ikviens. Izņēmums bij a krustmāte Alberta, kas teica, ka dēls kļuvis diezgan parasts un apnicīgs un ka te droši vien vainīga šo Pevensiju bērnu ietekme.
[1] desmitkāji, astoņkāji un gliemju klases jūras dzīvnieki.
[2] leģendārs skandināvu jūras briesmonis.