Burvja māsasdēls

fb2

Klaivs Steiplzs Lūiss

Burvja māsasdēls

Lielais piedzīvojums sākas, kad Digorijs un Pollija nejauši nokļūst tēvoča Endrju slepenajā kabinetā. Viltīgais tēvocis pierunā Polliju pieskarties burvju gredzenam, un meitene pagaist  no šīs pasaules. Digorijs ir satriekts un  apņemas doties uz Citu Pasauli meiteni sameklēt netikai atrod Polliju, bet arī kopā ar viņu  noklausās Aslana dziesmā kas rada  brinumaino, saules pielieto nārnijas zemi ar tās kokiem, ziediem lekno zāli un dzīvniekiem.

Nārnijas hronikas

grāmatas lasīšanas secībā:

Burvja masasdels /1955/,

Lauva, ragana un drēbju skapis /1950/,

Zirgs un tā zēns /1954/,

Kaspijas princis /1951/,

"Rīta ceļinieka" brauciens /1952/,

Sudraba krēsls /1953/,

Pēdējā cīņa /1956/.

Ilustrāciju autore Irēna Žguta

Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

No angļu valodas tulkojusi Sarma Ozola

Izdevniecības vadītāja Ingrida Vāverniece

Redaktore Aija Gaile

Korektore Lilita Kalnāre

Maketētāja Vija Vāvere

Māksliniece Irēna Zguta

Vāka autors Aldis Aleks

Izdevējs — Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Konsistorijas izdevniecības un poligrāfijas uzņēmums «Svētdienas Rīts». Datorsalikums. Ofsetiespiedums. Rcg. Nr. LV-000 301 400. Pašūt. Nr. 64. Parakstīts iespiešanai 05. 06. 96. Iespiests tipogrāfijā «Svētdienas Rīts», Aizkraukles ielā 21, Rīgā, LV 1006.

Kimleru ģimenei

Klaivs Steiplzs Lūiss

Burvja māsasdēls

.

Pirmā nodaļa nepareizās durvis

Šajā grāmatā stāstīts par to, kas atgadījās sen, sen — tajos laikos, kad tavs vectēvs vēl bija pavisam mazs. Un šis stāsts ir ļoti svarīgs, jo paskaidro, kā sākās visa tā jezga ar staigāšanu no šīs pasaules uz Nārniju un atpakaļ.

Tajos laikos Beikera ielā vēl dzīvoja Serloks Holmss un Bestebli Lūizhemroudā centās atrast bagātību. Toreiz

visiem puikām katru dienu vajadzēja valkāt stīvu ītonas apkaklīti un skolas parasti bija daudz nepatīkamākas nekā tagad. Taču maltītes bija garšīgākas, un, ja runā par saldumiem, es tev neteikšu, cik tie bija garšīgi un lēti, jo tad tev veltīgi saskries mutē siekalas. Tajos laikos Londonā dzīvoja kāda meitene, ko sauca par Polliju Plameri.

Pollija dzīvoja kādā no mājām, kas bija savienotas garā virknē. Kādu rītu, kad viņa spēlējās dārzā aiz mājas, pa kaimiņu dārza žogu parāpās augšup kāds puika un paslēja pāri galvu. Pollija jutās ļoti pārsteigta, jo līdz šim tanī mājā bērni netika manīti. Tur dzīvoja tikai misters Keterlijs un mis Keterlija, proti, brālis un māsa, vecpuisis un vecmeita. Tāpēc Pollija uz zēnu nolūkojās neslēptā ziņkārībā. Sve­šinieka seja bija šausmīgi netīra. Diez vai tā varētu būt vēl netīrāka pat tad, ja viņš iepriekš būtu novēlies zemē, pēc tam paraudājis un tad ar zemainām plaukstām asaras noslaucījis. Patiesību sakot, tas gandrīz tā arī bija noticis.

—   Labdien! — Pollija teica.

—   Labdien! — zēns atbildēja. — Kā tevi sauc?

—   Pollija, — meitene paskaidroja. — Un tevi?

—   Digorijs, — sacīja zēns.

—   Kāds jocīgs vārds! — Pollija izsaucās.

—   Ne uz pusi tik jocīgs kā Pollija, — zēns atcirta.

—   Ir gan jocīgs! — Pollija neatlaidās.

—   Nav vis! — Digorijs palika pie sava.

—  Katrā ziņā es savu seju mazgāju, — teica Pollija, — un tev arī derētu darīt to pašu, sevišķi pēc tam, kad tu… — te viņa aprāvās, jo bija gribējusi teikt «pēc tam, kad tu esi pinkšķējis», bet tad nodomājusi, ka tas nebūs pieklājīgi.

—   Nu, un kas par to? — Digorijs pacēla balsi kā jau zēns, kas jūtas tik nelaimīgs, ka tam gluži vienalga, vai kāds redz vai neredz, ka viņš raudājis. — Tu ari bimbātu, ja visu savu mūžu būtu nodzīvojusi laukos, kur ir ponijs un kur gar dārza galu tek upe, bet tad tevi pēkšņi atstieptu šurp, uz šo riebīgo caurumu.

—   Londona nav caurums! — Pollija sašuta. Tomēr zēns bija pārāk satraucies, lai viņai pievērstu uzmanību, un turpināja savu:

—  Arī tu pinkšķētu, ja tavs tēvs būtu projām Indijā un tev būtu jādzīvo pie krustmātes un prātā jukuša tēvoča. Kam gan tas patiktu? Un viss tikai tāpēc, ka viņi kopj tavu māti un māmiņa ir tik slima… tik ļoti slima, ka viņa taisās… taisās… mirt. — Zēna mute sakniebās, it kā viņš pūlētos apspiest asaras.

—   Piedod! Es nezināju, — Pollija noteica, juzdamās vainīga. Un tad, īsti nezinādama, ko sacīt, un vēlēdamās pievērst Digorija domas kaut kam jautrākam, viņa pajautāja:

—  Vai tiešām misters Keterlijs ir traks?

—  Vai nu traks, — Digorijs attrauca, — vai arī tur ir kāds noslēpums. Augšējā stāvā viņam ir kabinets, un krustmāte Letija man stingri piekodināja tur nekādā ziņā neiet. Vai tad tas nav savādi? Un vēl kas. Ja ēdamreizēs pie galdaviņš man grib kautko teikt —viņš nekad patnemēģina kaut ko sacīt savai māsai —, viņa brāli vienmēr apklusina. «Neuztrauc zēnu, Endrjū,» viņa parasti saka. Vai arī: «Esmu pārliecināta, ka Digorijs par to neko negrib dzirdēt!» Vai: «Digorij, vai tu nevēlētos iziet ārā parotaļāties?»

—   Bet ko tad viņš mēģina pateikt?

—   Nezinu. Viņš nekur tālu ar savu sakāmo netiek. Bet ir vēl kaut kas. Kādu nakti — patiesībā tas bija pagājušo nakti — es gāju garām bēniņu stāva kāpnēm uz savu guļamistabu. Man ne sevišķi patīk iet gar šīm kāpnēm. Te pēkšņi es skaidri izdzirdēju kliedzienu.

—   Varbūt viņš augšā tur aiz atslēgas savu prātā jukušo sievu?

—   Es arī dažreiz tā iedomājos.

—   Bet varbūt viņš ir naudas viltotājs?

—   Vai arī pirāts, kā tas vīrs «Bagātību salas» sākuma nodaļā, kas visu laiku slēpjas no saviem kuģa biedriem.

—  Cik baismīgi! — teica Pollija.— Es nemaz nezināju, ka tava māja ir tik interesanta.

—   Var jau to saukt par interesantu, bet diez vai tev tur patiktu pavadīt naktis, — sacīja Digorijs. — Diez kā tu justos, ja visu laiku gulētu nomodā un ausītos, vai tēvocis Endrjū pa gaiteni nezogas uz tavu istabu. Un viņam ir tik baismīgas acis.

Tā Pollija un Digorijs iepazinās, un, tā kā vasaras brīvdienas bija tikko kā sākušās un nedz viens, nedz otrs pie jūras tajā gadā tās pavadīt negrasījās, viņi satikās gandrīz katru dienu.

Piedzīvojumi sākās galvenokārt tāpēc, ka tā bija viena no lietainākajām un aukstākajām vasarām tajos gados. Abi bija spiesti meklēt kādu nodarbošanos telpās, un tāpēc viņi nodevās, ja tā varētu teikt, izlūkošanai. Cik daudz inte­resanta var atklāt milzīgā mājā vai māju virknē, ja tev rokās

ir cuprp?

Jau krietni agrāk savas mājas bēniņu pieliekamajā Pollija bija uzgājusi mazas durtiņas, aiz kurām atradās cisterna un kāds tumšs nostūris, kurā varēja iekļūt tikai rāpus. Tas atgādināja tuneli, kam vienu sānu veidoja ķieģeļu siena, bet otru — slīpais jumts. Starpās vīdēja gaismas strēles. Grīdas tunelim nebija, un uz priekšu virzīties varēja tikai no sijas uz siju, tām pa vidu bija tikai ģipša klājuma kārtiņa. Uz tās uzkāpjot, noteikti izveltos cauri griestiem un iekristu kādā apakšstāva istabā. Nelielo, tumšo tuneļa daļu tieši aizcisternas Pollija izmantoja par kontrabandistu alu. No kastēm, salauztiem virtuves krēslu sēdekļiem un tamlīdzīgām lietām viņa bija noklājusi starp sijām kaut ko līdzīgu grīdai. Šeit

viņa glabāja lādīti ar dažādiem dārgumiem, stāstu, ko pati rakstīja, un parasti arī dažus ābolus. Alas vientulībā viņa šad tad izdzēra pa portera malkam, jo tukšās pudeles telpai piešķīra ticamāku kontrabandistu saieta vietas izskatu.

Digorijam ala patika gluži labi (savu stāstu Pollija gan zēnam nerādīja), taču viņu vairāk interesēja izlūkošana.

—   Paklau, — viņš teica, — cik tālu tas tunelis stiepjas? Vai tas beidzas, kur beidzas tava māja?

—  Nē, sienas uz jumtu neiziet, — atbildēja Pollija. — Tunelis turpinās, tikai es nezinu, cik tālu.

—   Tad jau mēs varētu iziet cauri visām mājām, kas ir šajā rindā.

—   Patiešām, — teica Pollija. — Paklau!

—   Kas ir?

—  Mēs taču varētu iekļūt iekšā arī citās mājās.

—  Lai mūs noķertu kā pēdējos zagļus? Nu nē, paldies!

—  Neesi tik pārgudrs. Es jau tikai domāju par to māju, kas ir aiz tavējās.

—   Kāpēc taisni to?

—  Tu nezini? Tā taču ir neapdzīvota. Tētis teica, ka tā esot stāvējusi tukša, kopš mēs šeit apmetāmies uz dzīvi.

—   Tad nu gan derētu to papētīt, — Digorijs noteica. Zēns bija krietni satrauktāks, nekā varēja likties no viņa runas, jo viņam, tāpat kā droši vien ari tev, prātā iešāvās visādi iemesli, kālab māja, iespējams, tik ilgi palikusi ne­apdzīvota. Arī Pollija jutās satraukta. Abi gan skaļi neizteica vārdus «apsēstā māja», un tomēr gan viens, gan otrs juta — ja jau reiz runas sākušās, būtu pēdējā gļēvulība to neizpētīt.

Vai iesim tūlīt? —jautāja Digorijs.

—   Labi, — atteica Pollija.

—  Ja nevēlies, nenāc, — sacīja Digorijs.

—Ja tu esi gatavs, tad es arī, — Pollija attrauca.

—  Bet kā mēs zināsim, ka esam nokļuvuši pie nākamās mājas aiz manējās?

Bērni nolēma atgriezties bēniņu telpā un nosoļot no viena gala līdz otram, sperot tik lielus soļus kā no sijas līdz sijai. Tā viņi uzzinās, cik soļu vajadzīgs, lai noietu vienas istabas garumu. Tad viņi pieliks vēl četrus soļus, kas atbilstu gaitenītim, kurš savieno divas bēniņu telpas Pollijas mājā, un vēl tikpat lielu gabalu kā bēniņu pieliekamo piemērīs klāt kalpones istabas garumam. Tas viss kopā būs mājas garums. Nogājuši šādu attālumu divas reizes, viņi būs sasnieguši Digorija mājas galu un pēc tam pa jebkurām durvīm varēs iekļūt neapdzīvotās mājas bēniņos.

—  Es gan nedomāju, ka tā patiešām ir tukša,—Digorijs noteica.

—   Ko tad tu domā?

—   Droši vien tur kāds slēpjas un staigā tikai pa naktīm ar aptumšotu kabatas lukturīti. Iespējams, mēs pat atklāsim šausmīgu noziedznieku bandu un saņemsim atlīdzību. Ja jau tur nav nekāda noslēpuma, tad kāda velna pēc mājai visus šos gadus jāstāv tukšai?

—Tētis domā, ka tur ir slikta kanalizācija, — ieminējās Pollija.

—    Kā tad! Tie lielie aizvien izdomā kaut ko ļoti garlaicīgu, — norūca Digorijs.

Tagad, kad viņi sarunājās bēniņos dienā un nevis pie sveces kontrabandistu alā, tukšā māja nemaz nešķita ļaunu ļaužu vai spoku apsēsta.

Kad bēniņi bija izmērīti, viņi sadabūja zīmuļus un sāka rēķināt. Sākumā iznākumi nesakrita, un neesmu pārlie­cināts, vai bērni beidzot atrada pareizo skaitli — tikļoti abi steidzās uzsākt ceļojumu.

—Mums jābūt klusiem kā pelītēm, — Pollija teica, kad viņi aizrāpās aiz cisternas. Tā kā pasākums bija nopietns, viņi katrs paņēma līdzi pa svecei. (Pollijai alā to bija krietns krājums.)

Tunelī bija ļoti tumšs un putekļains. Vilka caurvējš. Bērni virzījās no sijas uz siju klusēdami, tikai laiku pa laikam viens otram pačukstot: «Tagad mēs esam pretī taviem bēniņiem,» —vai arī: «Nu jau mēs droši vien esam mūsu mājai līdz pusei.» Ne viens, ne otrs nepakrita, nenodzisa arī sveces, un beidzot abi nokļuva pie mazām durtiņām mūra sienā pa labi. Saipusē nebija nedz roktura, nedz aizbīdņa, jo durvis bija domātas vēršanai no otras puses. Tās bija nostiprinātas ar bultiņu, kādas mēdz būt trauku skapjiem, taču bērni cerēja, ka varēs to pagriezt.

—  Vai pamēģināt? —jautāja Digorijs.

— Ja tu esi gatavs, es arī, — Pollija atbildēja gluži kā iepriekš.

Abi juta, ka stāvoklis kļūst nopietns, bet nevienam negribējās atkāpties. Ar grūtībām Digorijs pagrieza aiz­bīdni. Durvis atsprāga vaļā, un pēkšņajā dienas gaismā abi samirkšķināja acis un tad gluži satriekti atskārta, ka nokļuvuši nevis pamestos bēniņos, bet mēbelētā istabā.

Telpā,šķiet,nevienanebija.Valdījapilnīgs klusums pollija vairs nespēja apspiest ziņkāri. Viņa nopūta 'sveci un klusukā pelīte ieslīdēja svešajā istabā.

Telpas forma, protams, bija tāda pati ka bēniņiem bet iekārtota tā bija kā dzīvojamā istaba. Pie sienam atradās plaukti, pilni ar grāmatām. Kamīnā dega uguns (tu taču atceries, ka vasara togad bija auksta un lietaina). Kamīna priekšā, ar muguru pret bērniem atradās klubkrēsls ar augstu atzveltni. Starp to un Polliju gandrizvai visu telpas vidusdaļu aizņēma milzīgs galds, apkrauts ar dažādām mantām: grāmatām, piezīmju burtnīcām, tintnīcām, spalvaskātiem, zīmoga laku un mikroskopu. Bet visvairāk Pollijai dūrās acīs spilgti sarkana koka paplāte, uz kuras atradās vairāki gredzeni. Tie bija sakārtoti pa pāriem — dzeltens ar zaļu, tad neliela atstarpe un atkal dzeltens ar zaļu. Tie nebija lielāki par parastiem gredzeniem, bet izcēlās ar savu spožo mirdzumu. Tu pat iedomāties nevari, cik tie bija spoži un skaisti! Ja Pollija būtu mazliet jaunāka, viņa noteikti kādu pagaršotu.

Istabā valdīja tāds klusums, ka varēja sadzirdēt tikšķam pulksteni. Un tomēr, kā meitene pēc tam atklāja, klusums nebija pilnīgs. No kaut kurienes skanēja vāja, tik tikko dzirdama dūkoņa. Ja tajos laikos Hūverss jau būtu izgudrojis putekļu sūcēju, Pollija domātu, ka nez kur tālu, aiz vairākām istabām un vairākus stāvus zemāk, kāds tīra māju. Taču šī dūkšana bija krietni jaukāka, muzikālāka, kaut arī ļoti vāja, gandrīz nedzirdama.

—Viss kārtībā, te neviena nav, — Pollija pār plecu teica Digorijam. Nu jau viņa runāja mazliet skaļāk. Digorijs ienāca iekšā, mirkšķinādams acis un izskatīdamies ļoti netīrs. Arī Pollija, patiesību sakot, nebija tīrāka.

—   Nav lāgā, — viņš teica. — Tā nemaz nav pamesta māja. Labāk lasīsimies prom, kamēr kāds nav ienācis.

—     Kā tu domā, kas tie tādi ir? — jautāja Pollija, norādīdama uz gredzeniem.

—  Labāk nāc! — teica Digorijs. —Jo ātrāk…

Viņš nepaguva pabeigt, ko bija gribējis sacīt, jo pēkšņi kaut kas notika. Augstais atzveltnes krēsls kamīna priekšā sakustējās un no tā kā pasaku dēmons no alas negaidīti iznira tēvoča Endrjū stāvs. Bērni nepavisam nebija nokļuvuši neapdzīvotajā mājā; viņi stāvēja tēvoča Endrjū aizliegtajā kabinetā. Abi izdvesa «Ak!» un saprata savu briesmīgo kļūdu. Viņiem taču bija vajadzējis apjēgt, ka nekur tālu nav aizgājuši.

Tēvocis Endrjū bija garš un ļoti tievs. Viņam bija šaura, gludi skūta seja ar smailu degunu, ārkārtīgi spožām acīm i un kuplu, izspūrušu sirmu matu cekulu.

Digorijs stāvēja kā mēli norijis, jo tēvocis Endrjū izska­tījās tūkstoškārt šaušalīgāk nekā jebkad agrāk. Pollija pirmajā mirklī vēl nenobijās, bet vēlāk gan, jo tēvocis nekavējoties šķērsoja istabu, aizvēra durvis un pagrieza atslēgu. Tad viņš pagriezās, ieurbās bērnos ar savām spožajām acīm un atieza zobus smaidā.

—   Tā! — viņš teica. — Tagad mana stulbā māsa jums vairs netiks klāt.

Tas skanēja tik dīvaini, nemaz ne tā, kā pieaugušie parasti mēdz runāt. Pollijai aiz bailēm gandrīz pamira sirds, un viņa kopā ar Digoriju lēnām sāka kāpties atpakaļ uz mazajām durtiņām, pa kurām abi bija ienākuši. Taču tēvocis bija ašāks. Viņš pasteidzās bērniem garām, aizcirta arī šīs durvis un aizstājās tām priekšā. Tad viņš saberzēja rokas, tā ka noknikšķēja kauliņi. Pirksti viņam bija skaisti, balti un slaidi.

—    Esmu bezgala priecīgs, jūs redzot, — viņš teica. — Man tieši bija vajadzīgi divi bērni.

—  Piedodiet, mister Keterlij, — teica Pollija, — bet ir jau gandrīz pusdienlaiks, un man jāiet mājās. Vai jūs nebūtu tik laipns un mūs neizlaistu ārā?

—   Pagaidām vēl ne, — atteica tēvocis Endrjū. — Šī ir pārāk laba iespēja, lai to palaistu garām. Man patlaban tieši vajadzīgi divi bērni. Redziet, es veicu svarīgu eksperimentu. Esmu jau izmēģinājis ar jūras cūciņām un, šķiet, veiksmīgi. Bet jūras cūciņa neko nevar pastāstīt. Turklāt tām arī nevar ieskaidrot, kā nokļūt atpakaļ.

—    Paklau, tēvoci Endrjū, — teica Digorijs, — tik tiešām ir jau pusdienlaiks un mūs kuru katru brīdi var meklēt. Jums mūs jāizlaiž.

—  Ak jāizlaiž? — pārjautāja tēvocis.

Digorijs un Pollija saskatījās. Bērni neuzdrošinājās neko teikt, bet viņu skatienos varēja lasīt «Vai tas nav šausmīgi?» un «Mums kaut kā viņam jāpielabinās».

—Ja jūs mums tagad atļautu aiziet pusdienās, — teica Pollija, — mēs pēc tam varētu atnākt atpakaļ.

—Jā, betkālai es par to varu būt pārliecināts? —vaicāja tēvocis, viltīgi smaidīdams. Tad viņš, šķiet, pārdomāja.

—    Nu labi. Ja jau jums patiešām jāiet, tad būs vien jāatlaiž. Nevaru tak gaidīt, ka diviem jauniem cilvēkiem būtu kāda patika runāties ar tādu večuku kā es, —viņš nopūtās un tad turpināja: —Jūs pat iedomāties nevarat, cik vientuļš es dažkārt jūtos. Bet lai nu paliek. Steidzieties uz savām pusdienām. Tikai pirms aiziešanas es vēlos jums kaut ko uzdāvināt. Ne jau katru dienu man šajā vecajā, tumšajā kambarī laimējas sastapt tādu meitenīti vai pat, ja man atļauts tā izteikties, tik pievilcīgu jaunu dāmu.

Pollijai sāka likties, ka tēvocis Endrjū patiešām varbūt nemaz nav tik jucis.

—   Vai tu nevēlētos gredzenu, drostaliņ? — tēvocis viņai jautāja.

— Vai jūs ar to domājatvienu no tiem dzeltenajiem un zaļajiem? — Pollija noprasīja. — Cik jauki!

—  Zaļo ne, — teica tēvocis, — diemžēl zaļos es nevaru dāvināt. Bet es ar lielāko prieku dotu vienu no dzel­tenajiem —kopā ar manu svētību. Panāc šurp un pamēģini.

Pollija nu bija pilnīgi tikusi pāri savam izbīlim un vairs nešaubījās, ka vecais džentlmenis nepavisam nav traks. Un spožajiem gredzeniem patiešām piemita nez kāda dīvaina pievilcība. Viņa pievirzījās tuvāk paplātei.

—  Paklausieties, — viņa pārsteigta iesaucās, — es varu galvot, ka tā dūkšana šeit kļūst skaļāka. Tā it kā plūst no gredzeniem.

—   Kāda jocīga iedoma, drostaliņ, — tēvocis Endrjū pasmējās. Smiekli šķita gluži dabiski, bet Digorijs vecā vīra sejā pamanīja dedzīgu, gandrīz vai alkatīgu izteiksmi.

—Pollij, nedari muļķības! Neaiztiec tos! —viņš iesaucās.

Tomēr bija jau par vēlu. Brīdī, kad viņš iesaucās, Pollijas roka pastiepās un satvēra gredzenu. Un pēkšņi — bez jebkāda trokšņa, gaismas uzplaiksnījuma vai brīdi­nājuma — Pollija izčibēja. Istabā atradās tikai Digorijs un viņa tēvocis.

Otrā nodaļa Digorijs un tēvocis

Tas bija tik pēkšņi un tik šausmīgi! Neko tādu Digorijs nekad nebija piedzīvojis, pat visbriesmīgākajos murgos ne. Viņš iekliedzās. Tajā pašā brīdī tēvocis Endrjū aizspieda viņam muti.

—     Klusu! — viņš šņāca Digorijam ausī. —Ja tu bļaustīsies, izdzirdēs tava māte. Un tu pats zini, ko viņai var nodarīt izbīlis.

Digorijs vēlāk atzinās, ka viņš gandrīz vai apvēmies no tik zemiska paņēmiena apklusināt cilvēku. Taču viņš, protams, vairs nekliedza.

—   Tā jau ir labāk, — tēvocis teica. — Laikam tu arī nemaz nevarēji nebļaut. Pirmajā reizē patiešām cilvēks jūtas satraukts, redzot, kā kāds izgaist. Kā nu ne! Es pats jutos agvādi, kad pagājušā naktī izgaisa jūras cūciņa.

—  Vai tāpēc jūs iebļāvāties? — jautāja Digorijs.

—    Ak tad tu to dzirdēji, ko? Es ceru, ka tu mani neizspiego.

—  Nepavisam ne! — sašutis teica Digorijs. — Bet kas noticis ar Polliju?

—   Vari mani apsveikt, dārgo zēn, — tēvocis, priekā berzēdams rokas, paziņoja. — Eksperiments ir izdevies. Mazā meitene ir prom — pavisam pagaisusi no šīs pasaules.

—   Ko jūs ar viņu esat izdarījis?

—   Aizsūtīju — nu, teiksim — uz citu pasauli.

—   Kā lai to saprot?

HPx- nn tpira*

—   Labi, es tev visu paskaidrošu. Vai tu esi kaut ko dzirdējis par misis Līfeju?

—  Par to, kas bija manas vecvecmammas māsa vai kaut kas tamlīdzīgs?

—    Ne gluži, — teica, tēvocis, — viņa bija mana krustmāte. Lūk, tur viņa ir — pie sienas.

Digorijs paskatījās uz izbalējušu fotogrāfiju, kurā bija redzama veca sieviete ar aubīti galvā. Un tad viņš atcerējās, ka līdzīgu fotogrāfiju bija atradis savās lauku mājās kādā vecā atvilktnē. Viņš bija pavaicājis mātei, kas tā tāda ir, bet likās, ka māte ne sevišķi vēlas par to runāt. Seja nav diez ko jauka, Digorijs bija nodomājis, bet ar tām vecajām fotogrāfijām nekad neko nevar zināt.

— Vai viņa bija… vai ar viņu kaut kas nebija kārtībā, tēvoci Endrjū? — viņš jautāja.

—    Viss ir atkarīgs no tā, kā uz to skatās. — Tēvocis ieķiķinājās. — Cilvēki taču ir tik aprobežoti. Protams, vecumā viņa kļuva visai dīvaina. Sastrādāja dažādas muļķības. Tāpēc jau viņu arī ieslodzīja.

—  Vai trako namā?

—   Ak, nē jel, nē! — tēvocis sašutis iesaucās. — Nekā tamlīdzīga! Tikai cietumā.

—   Nu gan! — Digorijs iesaucās. — Ko tad viņa tādu bija nodarījusi?

—   Nabadzīte, — norūca tēvocis, — viņa bija rīkojusies visai neprātīgi. Nebija jau tikai viens grēciņš vien. Bet par to nerunāsim. Pret mani viņa vienmēr izturējās ļoti laipni.

—   Bet paklausieties, kāds tam visam sakars ar Polliju? Es ļoti vēlētos, lai…

—    Pacietību, manu zēn, pacietību, — tēvocis Endrjū viņu pārtrauca. — Veco Līfeja kundzi no cietuma izlaida īsi pirms nāves. Es biju viens no tiem retajiem, kam viņa pēdējās slimības dienās ļāva sevi apmeklēt. Redzi, viņā bija radusies dziļa nepatika pret parastiem, dumjiem cilvēkiem. Tāpat kā man. Mums abiem bija vienas un tās pašas intereses, īsi pirms nāves viņa man lika aiziet pie vecā rakstāmgalda viņas mājā, atvērt slepenu atvilktni un atnest mazu lādīti, kas tur atradās. Kad es šo lādīti pacēlu, tad no durstīgās sajūtas plaukstā sapratu, ka manās rokās guļ milzīgs noslēpums. Misis Līfeja lādīti man atdeva un lika nosolīties, ka, tiklīdz viņa būs mirusi, es, veicis zināmas ceremonijas, lādīti neatvērtu sadedzināšu. Šo solījumu es neturēju.

—  Tad nu gan jūs esat rīkojies ļoti neglīti, — Digorijs

— Neglīti? — tēvocis Endrjū neizpratnē jautāja. —Ā, es saprotu. Tu gribēji teikt, ka maziem zēniem savi solījumi jātur. Tā ir taisnība, tik tiešām taisnība, un es priecājos, ka tev tas iemācīts. Bet tev tak jāsaprot: lai ari cik lieliski šie likumi derētu maziem puikām, kalpiem un sievietēm, pat cilvēkiem vispār, tie nevar attiekties uz nopietniem pētniekiem, lieliem domātājiem un prātniekiem. Nē, Digorij, tādiem cilvēkiem kā es, kam zinām as neizdibināmas gudrības, nav jāpakļaujas parastiem likumiem, gluži tāpat kāmums liegti ikdienišķi prieki.Mums, manu zēn, irlemts cildens un vientuļš liktenis.

To sakot, viņš nopūtās un izskatījās t ik nopietns, cēls un noslēpumains, ka Digorijam uz brīdi šķita, ka tēvoča teiktais tiešām ir kaut kas brīnišķīgs. Bet tad viņš atcerējās tēvoča Endrjū nejauko sejas izteiksmi mirklī pirmsPollijas izgaišanas, un svinīgie vārdi viņu nespēja pārliecināt. «Viss teiktais nozīmē tikai to,» Digorijs nodomāja, «ka tēvocis nešaubās — lai panāktu savu, viņš var atļauties jebko.»

—Protams,—tēvocis turpināja, — ilgu laiku es baidījos lādīti atvērt, jo sapratu, ka tajā var atrasties kaut kas ārkārtīgi bīstams. Mana krustmāte bija ļoti neparasta sieviete. Taisnību sakot, viņa bija viena no pēdējiem šīs valsts mirstīgajiem, kuru dzīslās ritēja feju asinis. (Viņa pati gan teica, ka pazīstot vēl divas citas: viena esot kāda hercogiene, otra — apkopēja.) Patiesībā tu, Digorij, iespējams, sarunājies ar pēdējo cilvēku, kam krustmāte bijusi īsta feja. Re nu! Būs ko atcerēties, kad pats kļūsi vecs.

«Varu derēt, ka viņa bijusi sliktā feja,» Digorijs nodomāja, bet skaļi teica: — Nu, bet kā ar Polliju?

—    Ko tu visu laiku penterē vienu un to pašu! — šķendējās tēvocis. — It kā tam būtu kāda nozīme! Mans pirmais uzdevums, protams, bija izpētīt pašu lādīti. Tā šķita ļoti senatnīga, un jau tad es pietiekami labi apjēdzu, ka to nav izgatavojuši nedz grieķi, nedz ēģiptieši, nedz babilonieši, nedz heti vai ķīnieši. Tā bija daudz senāka. Ak, kas tā bija par svētku dienu, kad es beidzot izdibināju patiesību! Lādīte bija piederējusi atlantīdiešiem un nāca no zudušās Adantīdas salas. Un tas nozīmēja, ka tā ir daudzus gadsimtus vecāka par visiem akmens laikmeta izrakteņiem Eiropā. Tā nebija arī tik rupji un neveikli darināta kā tie. Jo jau mūsu zemes rītausmā Atlantīda bija varena pilsēta ar tempļiem, pilīm un mācītiem vīriem.

Viņš uz brīdi apklusa, it kā gaidīdams, vai Digorijs kaut ko neteiks, bet zēnam tēvocis ar katru brīdi kļuva netīkamāks, un viņš klusēja.

— Pa to laiku, — tēvocis Endrjū atsāka, — es ar visādiem paņēmieniem —nebūtu pareizi tikmazam zēnam izskaidrot, kādiem, —centos gūtzināšanas vispārīgajā maģijā. Tādējādi lēnām sāku nojaust, kas tajā kastītē varētu atrasties. Ar dažādām pārbaudēm es atmetu nepareizos minējumus. Biju spiests iepazīties ar visādiem, jāsaka, velnišķīgi dīvainiem cilvēkiem un pieredzēt vienu otru nepatīkamu brīdi. No tā arī esmu dabūjis savus sirmos matus. Nav viegli kļūt par burvi. Galu galā es pat smagi saslimu, bet izķepurojos. Un tad man patiešām viss bija kļuvis pavisam skaidrs.

Kaut arī nebija ne vismazākās iespējas, ka viņu kāds varētu noklausīties, tēvocis pieliecās tuvāk un gandrīz vai čukstēja:

— Atlantīdas lādītē bija kaut kas tāds, kas bija atgādāts no citas pasaules, kad mūsējā vēl tikai sāka veidoties.

—  Un kas tas bija? — jautāja Digorijs, kuram, par spīti nepatikai, bija radusies interese.

—   Vienīgi putekļi, — teica tēvocis. — Smalki, sausi putekļi, nekas vairāk. Varētu pat teikt, nekas tāds, kas atalgotu manu grūtos pūliņos pavadīto dzīvi. Bet, ska­tīdamies uz šiem putekļiem — es ļoti uzmanījos, lai tiem nepieskartos, — un iztēlodamies, ka ikviens no tiem kādreiz bijis citā pasaulē… Saproti, te es nedomāju citas planētas— tās visas pieder mūsu pasaulei un, ja vien pacenšas, ir aizsniedzamas. Es runāju par īstu Citu Pasauli — citu Dabu — citu Visumu — kaut ko, uz kurieni nevar nokļūt, pat ja visu mūžu ceļo cauri mūsu kosmosa telpai. Es runāju par tādu pasauli, kur var iekļūt tikai ar burvības spēku. To iedomājoties vien… — Te tēvocis sāka tik spēcīgi berzēt rokas, ka kauliņi krakšķēja kā svētku salūta raķešu sprakšķi.

—   Biju pārliecināts, ka šiem putekļiem tikai jāpiešķir pareizā forma, — viņš turpināja, — un tie aizraus atpakaļ uz vietu, no kurienes nākuši. Bet atrast pareizo formu izrādījās visgrūtāk. Visi mani pirmie eksperimenti izgāzās. Izmēģinājos ar jūras cūciņām: dažas no viņām gluži vienkārši nobeidzās, dažas uzsprāga kā bumbas…

—  Tas taču ir briesmīgi cietsirdīgi! — sašņta Digorijs, kam pašam reiz bija piederējusi jūras cūciņa.

—   Kā tu visu laiku novirzies no galvenā! — kurnēja tēvocis. — Šie radījumi jau tam bija domāti, es pats tos nopirku. Bet pagaidi, kur es paliku? A, atceros. Beidzot

man izdevās izgatavot gredzenus! Dzeltenus gredzenus. Bet nu radās jaunas grūtības. Biju pārliecināts, ka dzeltenie gredzeni, ja tiem pieskarsies, aizraus jebkuru radījumu uz Citu Pasauli. Bet kāda tam visam būtu jēga, ja es šos radījumus nevarētu dabūt atpakaļ, lai tie pastāstītu, ko redzējuši un piedzīvojuši?

—     Un kā viņi paši justos? — Digorijs iesaucās. — Iedomājieties, kādās nepatikšanās viņi būtu iekūlušies, ja netiktu atpakaļ!

—     Tu nepārtraukti visu vērtē no pilnīgi aplama viedokļa, — tēvocis Endrjū nepacietīgi uzbrēca. — Vai tad tu nesaproti, ka šis ir ģeniāls eksperiments? Pats galvenais tajā— nosūtīt kādu uz Citu Pasauli, lai es uzzinātu, kāda tā ir.

—  Nu labi, bet kāpēc tad jūs nedodaties uz turieni pats? Nekad mūžā Digorijs nebija redzējis nevienu tik

pārsteigtu un apvainotu cilvēku kā savu tēvoci, kad tas izdzirdēja šo vienkāršo jautājumu.

—  Es? Pats? — viņš izsaucās. — Tas puika tak ir traks! Manā vecumā un ar manu slikto veselību lai es riskētu doties tādās briesmās, kas mani pēkšņi iesviestu citā Visumā? Savu mūžu neesmu dzirdējis kaut ko bezkaunīgāku! Vai tu saproti, ko runā? Padomā, ko nozīmē Cita Pasaule — tur tak var gadīties viss kas!

—   Un tomēr jūs turp esat aizsūtījis Polliju, — teica Digorijs, un viņa vaigi kvēloja dusmās.—Un par spīti tam, ka jūs esat mans tēvocis, es varu tikai piebilst, ka jūs esat uzvedies kā zaķpastala, aizsūtīdams mazu meiteni uz turieni,

&

Intnočom rlntipĶ hail.

—    Klusē, draņķi! — tēvocis iebļāvās, triekdams dūri pret galdu. — Es neļaušu mazam, puņķainam skolniekam ar sevi tā runāt! Tu nekā nesajēdz! Es esmu liels zinātnieks, burvis, eksperts, kas veic eksperimentu. Skaidrs, ka man vajadzīgi subjekti, ar ko eksperimentēt. Dievs pasarg, tev varbūt vēl ienāks prātā, ka man vajadzēja juras cūciņām prasīt atļauju, pirms es tās izmantoju? Zinātnes virsotnes nevar sasniegt, ja neko neupurē. Smieklīgi ir pat domāt, ka turp vajadzētu doties man pašam. Tas ir tāpat kā prasīt, lai parasta ierindnieka vietā cīņā dotos ģenerālis. Un ja mani nogalinātu? Kas tad notiktu ar manu mūža darbu?

—   Ak, beidziet tarkšķēt, — teica Digorijs. — Vai jūs atgādāsit Polliju atpakaļ vai ne?

—  Tieši tad, kad tu mani tik rupji pārtrauci, es grasījos tev pastāstīt, ka patiešām esmu atradis veidu kā atgriez­ties, — tēvocis teica. — Uz zemi atpakaļ atgādā zaļie gredzeni.

—   Bet Pollijai nav zaļā gredzena.

—   Nē, nav, — tēvocis piekrita, ļauni smīkņādams.

—   Tad jau viņa nevar atgriezties, — sašutis iesaucās Digorijs. — Un tas nozīmē to pašu kā viņu nogalināt.

—  Viņa spēs atgriezties, — nerimās tēvocis Endrjū, — ja kāds ar dzelteno gredzenu pirkstā dosies viņas pēdās, līdzi ņemot divus zaļos: vienu, lai tiktu atpakaļ pats, un otru — lai atvestu viņu.

Tagad, protams, Digorijs saprata, kādā slazdā iekritis, un gluži bāls un mēms, ar pavērtu muti blenza tēvocī.

—    Es ceru, — tēvocis Endrjū pēc brītiņa turpināja augstā, skaļā balsī, gluži kā brīnumlabs krusttēvs, kas nule kā uzdāvinājis kārtīgu kabatas naudu un devis vērtīgu padomu, — es ceni, ka tu, Digorij, neesi no bailīgajiem. Man būtu ļoti žēl, ja izrādītos, ka mūsu ģimenē ir kāds, kam pietrūkst drosmes un bruņnieciskuma, lai dotos palīgā… hm… tā teikt, dāmai, kas nokļuvusi nelaimē.

—Ak, apklustiet! — Digorijs atcirta. — Ja jums piemistu kaut cik goda jūtu, jūs dotos turp pats. Bet man ir skaidrs, ka jūs to nedarīsit. Labi, es saprotu, ka jāiet man. Bet nekrietnelis gan jūs esat. Acīmredzot jūs visu bijāt smalki izplānojis, lai viņa, pašai neapzinoties, nokļūtu citā pasaulē un man būtu jādodas viņai pa pēdām.

—   Protams, — tēvocis, riebīgi smīnēdams, teica.

— Labi, es došos prom. Betpirms tam es gribu jums kaut ko pateikt. Līdz šim es burvestībām neticēju. Tagad redzu, ka tās pastāv. Un, ja tā, tad visas senās pasakas ir vairāk vai mazāk patiesas. Jūs esat gluži vienkārši ļauns, cietsirdīgs burvis kā tajās teiksmās. Nu, bet man nav gadījies lasīt tādu pasaku, kurā ļaunais beidzot nesaņemtu atmaksu. Deru, ka jūs arī to saņemsit un būsit to godam nopelnījis.

Pirmo reizi Digorijs bija trāpījis naglai uz galvas. Tēvocis satrūkās, un viņa sejā pavīdēja tādas šausmas, ka, par spīti viņa nekrietnībai, varēja samesties viņa gandrīz vai žēl. Taču pēc mirkļa viņš jau atkal bija attapies un, māksloti iesmējies, teica:

— Protams, tā domāt var laikam tikai tāds puišelis kā tu, ko uzaudzinājušas sievietes. Vecmāmiņas pasakas, vai ne? Diez vai tev vajadzētu raizēties par briesmām, kas sagaida mani, Digorij. Labāk padomā par tām, ar kurām padaban kronas tava draudzene. Viņa ir prom jau krietnu brītiņu.

Ja tanī Citā Pasaulē ir kādas briesmas, tad… nu, tad būtu gaužām žēl, ja tu ierastos mazliet par vēlu.

— It kā jūs par to bēdātos! — Digorijs nikni atmeta. Bet man tā tarkšķēšana ir apriebusies. Kas man jādara?

—    Tev patiešām vajadzētu iemācīties savaldīties, — tēvocis vēsi pamācīja. — Citādi tu izaugsi tāds pats kā tava krustmāte Letija. Tagad klausies!

Viņš piecēlās, uzvilka cimdus un piegāja klāt paplātei ar gredzeniem.

—   Tie darbojas tikai tad, ja tieši pieskaras ādai, —viņš paskaidroja. — Tāpēc, ja man rokās ir cimdi, es tos varu paņemt— rau, tā— un nekas nenotiek. Ja gredzenu nēsāsi kabatā, viss būs kārtībā. Tikai, protams, piesargies — neiebāz roku kabatā un nejauši tam nepieskaries. Tikko tu pieskarsies dzeltenajam gredzenam, tu no šīs pasaules pazudīsi. Kad būsi Citā Pasaulē, tad, pēc manām domām, lai gan pats es to neesmu vēl pārbaudījis, taču, pēc manām domām, tiklīdz tu pieskarsies zaļajam, tu no Turienes

izgaisīsi un, cerams, atgriezīsies šeit. Un tagad paņem divus zaļos gredzenus un iesvied labās puses kabatā. Centies rūpīgi iegaumēt, kurā kabatā zaļie atrodas. Atceries: zaļais — mīļās, labās mājas — labajā kabatā. Viens tev un viens — mazajai meitenei. Un nu pats izvēlies dzelteno. Tavā vietā es… es uzvilktu to pirkstā, lai nenokrīt.

Digorijs jau gandrīz pastiepās pēc dzeltenā gredzena, bet tad pēkšņi aprāvās.

—  Paklausieties, — viņš sacīja, — bet kā ar māti? Ja nu viņa jautā, kur es esmu?

—Jo ātrāk tu dosies prom, jo ātrāk atgriezīsies, — tēvocis līksmi pavēstīja.

—  Bet jūs patiesībā nemaz, nemaz nezināt, vai es varēšu atgriezties.

Tēvocis Endrjū paraustīja plecus, tad piegāja pie durvīm, atslēdza tās un, atrāvis plati vaļā, teica:

—  Nu labi, kā vēlies. Ej tiesāt savas pusdienas. Pamet mazo meiteni, lai viņu apēd meža zvēri vai lai viņa noslīkst vai nomirst tanī Citā Pasaulē. Lai pazūd uz visiem laikiem, ja tev tā šķiet labāk. Man vienalga. Tikai pirms pusdienas tējas varbūt ieej pie misis Plameres un paskaidro, ka viņa savu meitiņu vairs nekad neredzēs, jo tu baidījies uzvilkt gredzenu.

—   Pie velna! — Digorijs iekliedzās. — Kā es vēlētos būt pietiekami liels, lai varētu jums sadot pa kaklu!

Tad viņš aizpogāja svārkus, dziļi ievilka elpu un satvēra gredzenu. Tajā brīdī viņš nodomāja — arī vēlāk viņš bieži par to tika domājis —, ka citādi rīkoties viņš nevar —

Trešā nodaļa Starppasauļu Mežs

Tēvocis Endrjū un viņa kabinets pēkšņi pazuda. Kādu bridi viss bija juceklīgs un neskaidrs. Tad Digorijs samanīja maigu, zaļu gaismu, kas plūda kaut kur no augšas. Apakšā viss bija tumšs. Nevarēja saprast, vai viņš stāv vai sēž, vai guļ; ķermenim nekas nepieskārās. «Laikam esmu ūdenī,» viņš nosprieda. «Vai zem ūdens.» Uz mirld i vi ņ am sametās bail, bet jau nākamajā brīdī viņš juta, ka šaujas augšup. Digorija galva negaidot iznira virspusē, un nu viņš bija jau izķepurojies ārā, ar mīkstu zāli apauguša dīķa krastā.

Piecēlies kājās, viņš pamanīja, ka nav nedz slapjš līdz ādai, nedz aizelsies, kā pēc tādas zemūdens peldes varētu sagaidīt. Drēbes bija pilnīgi sausas, un pats viņš stāvēja meža vidū neliela, ne vairāk kā desmit pēdas plata dīķa malā. Koki bija tik cieši saauguši cits pie cita un tik ļoti lapoti, ka debesis nebija iespējams saskatīt. Zēnu apņēma zaļa gaisma, kas spiedās cauri lapām. Droši vien augšā mirdzēja žilbinoša saule, ja zaļā gaisma likās spoža un silta. Šis bija pats klusākais mežs, kādu vien var iedomāties: tajā neredzēja nedz putnus, nedz kukaiņus, nedz dzīvniekus, nemanīja arī vēju. Šķita, var just kokus augam. Dīķis, no kura viņš nule kā bija izlīdis, nebija vienīgais. To te varēja saskaitīt dučiem; pēc katriem pāris jardiem pa dīķim, cik tālu vien skatiens sniedza. Likās, var sajust, kā koki ar saknēm dzer ūdeni. Mežs šķita dzīvs. Vēlāk, kad Digorijs i () centās attēlot, viņš mēdza teikt: «Tā tik bija trekna vieta, gluži kā trekns kēkss ar rozīnēm.»

Tomēr visdīvainākais bija tas, ka, gandrīz nepaspējis palūkoties visapkārt, D igorijs j au gandrīz bij a piemirsis, kā te nokļuvis. Katrā ziņā viņš nedomāja ne par Polliju, ne par tēvoci, pat par māti ne. Viņš ne mazākā mērā nebija nobijies vai satraukts, vai ziņkārīgs. Ja kāds viņam pajautātu: «No kurienes tu esi?» — viņš droši vien teiktu: «No šejienes. Es te esmu bijis vienmēr.» Tā viņš arī jutās — it kā te būtu bijis arvien un nepazītu garlaicību, kaut arī te nekas nenotika. Krietni vēlāk viņš mēdza atcerēties: «Tā nav tāda vieta, kurā kaut kas norisinās. Koki tik aug un aug, un tas ir viss.»

Labu laiku vērojis mežu, Digorijs pamanīja, ka mazliet tālāk kāda koka pakājē augšpēdus guļ meitene. Acis viņai bija puspievērtas, jo gulētāja bija pa pusei aizmigusi, pa pusei nomodā. Neko nesacīdams, Digorijs ilgi viņā nolūkojās. Beidzot arī meitene atvēra acis un klusēdama vērās Digorijā. Pēc kāda brīža viņa sapņainā, apmierinātā balsī ierunājās:

—  Man liekas, ka esmu tevi kaut kur redzējusi.

—  Man arī tā stipri vien liekas, — teica zēns. — Vai tu sen jau esi šeit?

—    Ak, esmu te bijusi vienmēr, — sacīja meitene.

—  Vismaz — īsti gan nezinu — ļoti, ļoti ilgu laiku.

—   Es arī.

—  Nav tiesa, — iebilda meitene. — Es nupat redzēju, kā tu izrāpies no tā dīķa.

—Jā, laikam gan, — Digorijs mazliet apmulsis piekrita.

—   Biju galīgi aizmirsis.

T-ad ilcrākn laiku abi klusēia.

—Paklau,— pēc brīža ierunājās meitene,— interesanti, vai mēs tiešām kādreiz esam tikušies? Man iešāvās prātā tāda doma — tāda kā aina — zēns un meitene, gluži kā mēs, bet dzīvo pavisam kaut kur citur un dara daudz ko interesantu. Laikam tas ir tikai sapnis.

—Man šķiet, es ari kaut ko tamlīdzīgu sapņoju, — teica Digorijs. — Par zēnu un meiteni, kas dzīvo kaimiņos… kaut kas par rāpošanu pa sijām. Atceros, ka meitenei bija ļoti netīra seja.

—  Vai tik tev nav kaut kas sajucis? Manā sapnī tā netīrā seja bija zēnam.

—    Nekādi nevaru atcerēties zēna seju, — Digorijs sacīja un tad iesaucās: — Hei! Kas tad tas?

—  Tā taču ir jūras cūciņa, — paskaidroja meitene.

Un patiešām — zālē ganījās resna jūras cūciņa, kurai ap vidu vijās lentīte ar tajā iesietu spoži dzeltenu gredzenu.

—  Paskaties! Paskaties! Gredzens! —iesaucās Digorijs.

—  Un re! Tev pirkstā arī tāds ir. Un man arī! Meitene tagad paslējās sēdus, nu jau ar neviltotu interesi.

Viņi cītīgi pētīja viens otru, mēģinādami kaut ko atcerēties. Un tad gandrīz reizē abi iesaucās. «Misters Keterlijs!» — sauca Pollija. «Tēvocis Endrjū!» — kliedza Digorijs. Nu beidzot abi zināja, kas viņi ir, un sāka atcerēties notikušo. Kādu brītiņu parunājušies, viņi noskaidroja visus sīkumus. Digorijs pastāstīja Pollijai, cik zemiski rīkojies tēvocis Endrjū.

—     Ko mēs tagad darīsim? — noprasīja Pollija.

—   Varbūt paņemsim jūras cūciņu un dosimies mājup?

—     Nav kur steigties, — atteica Digorijs, saldi nožāvādamies.

—   Es tomēr domāju, ka jāpasteidzas, — teica Pollija.

—    Šī vieta ir pārāk klusa, tik — tik sapņaina. Visu laiku esi kā pusaizmidzis. Ja tai pakļaujas, var apgulties un ļauties sapņiem bez apstājas.

—   Šeit ir ļoti jauki, — iebilda Digorijs.

—Jā, — piekrita Pollija, — bet mums jādodas atpakaļ. Viņa piecēlās un uzmanīgi tuvojās jūras cūciņai, taču tad pēkšņi pārdomāja.

— Labāk atstāsim cūciņu mierā,—viņa teica. — Šeit tā ir laimīga, bet mājās tavs tēvocis var viņai atkal nodarīt šausmīgi pāri.

—Tur nav ko šaubīties, — Digorijs piekrita. — Paskat, kā viņš izrīkojās ar mums. Starp citu, kā tad lai mēs nokļūstam mājās?

—  Acīmredzot jādodas atpakaļ dīķī.

Bērni piegāja pie dīķa malas, apstājās un sāka lūkoties uz gludo ūdens virsmu. Tajā atspoguļojās zaļie, biezi lapotie koku zari, dīķis izskatījās ļoti dziļš.

—  Man nav peldkostīma, — teica Pollija.

—  Tas nemaz nav vajadzīgs, dumiķe tāda, — skaidroja Digorijs. — Mēs dosimies iekšā ar visām drēbēm. Vai tad tu neatceries, ka šurpceļā mēs nemaz nesaslapām.

—  Vai tu peldēt proti?

—  Mazliet. Un tu?

—  Ne visai.

—   Manuprāt, peldēt mums nenāksies. Jāgrimst taču lejā, vai ne? Abiem ne sevišķi patika doma, ka vajadzēs ielēkt dīķī, taču viņi to viens otram neteica. Saņēmušies rokās, bērni noskaitīja: «Viens, divi, trīs — reizē!» — un lēca.

Ūdens briesmīgi nošļakstēja, un abi, protams, aizvēra acis, bet, kad tās atkal atvēra, ieraudzīja, ka vēl aizvien roku rokā stāv turpat zaļajā mežā un ūdens tik tikko sniedzas līdz potītēm. Acīmredzot dīķis bija tikai dažas collas dziļš. Abi aizbrida atpakaļ uz dīķmalu.

—  Vai dieniņ, kas atkal nogājis greizi? — Pollija izbīlī taujāja. Taču bailes nemaz nebija tik lielas, kā varēja sagaidīt, jo šajā mežā gandrīz nebija iespējams baidīties. Apkārt valdīja tāds miers!

—   Ā, es saprotu! — iesaucās Digorijs. — Skaidrs, ka nekas nevarēja notikt. Mums taču pirkstos joprojām ir dzeltenie gredzeni. Saproti, tie ir domāti ceļojumam uz ārpasauli. Uz mājām var nokļūt ar zaļajiem. Gredzeni jāapmaina. Vai tev ir kabata? Jauki! Ieliec savu dzelteno kreisajā. Man ir divi zaļie. Ņem vienu!

Viņi uzvilka zaļos gredzenus un atkal piegāja pie dīķa malas. Taču, kad abi jau grasījās lēkt vēlreiz, Digorijs gari novilka: — O-o-o!

—   Kas tad nu lēcies? — jautāja Pollija.

—  Man nupat iešāvās prātā patiesi lieliska doma. Kādi ir visi pārējie dīķi?

—   Kāpēc tu tā jautā?

—  Redzi, ja jau mēs varam nokļūt savā pasaulē, ielecot šajā dīķī, vai tad mēs tikpat labi nevarētu nokļūt kaut kur citur, ielecot kādā no pārējiem? Ja nu katra dīķa dibenā ir kāda pasaule?

—  Man gan likās, ka mēs jau esam tava tēvoča Endrjū Citā Pasaulē vai Citā Vietā, vai kā nu viņš to nosauca. Vai tad tu neteici…

—   Pie velna ar tēvoci Endrjū! — Digorijs draudzeni pārtrauca. — Esmu pārliecināts, ka viņš par to neko nezina. Viņam taču nekad nav bijusi drosme pašam šeit ierasties. Viņš runāja tikai par vienu Citu Pasauli, bet ja nu to ir desmitiem?

—  Tu domā, ka šis mežs ir tikai viena no tām?

—  Nē. Man liekas, ka šis mežs nemaz nav pasaule. Tā varbūt ir tikai tāda pieturas vieta starp pasaulēm.

Pollija izskatījās apjukusi.

—    Vai tu nesaproti? — Digorijs jautāja. — Nu, paklausies! Vai atceries mūsu tuneli tur mājās, zem jumta? To taču nevar nosaukt par istabu, vai ne? Var pat teikt, ka nri ,n5iām Ref. iareiztaiāiekļūst,tad var nonākt jebkurā no mājām, kas atrodas šo namu rindā. Vai ar šo mežu nav tāpat? Tā ir vieta, kas nepieder nevienai pasaulei, bet, ja to atrod, tad var iekļūt jebkurā no tām.

—  Nu, un pat ja varētu… — Pollija iesāka, bet Digorijs turpināja, it kā nebūtu to dzirdējis:

—    Un tā, protams, viss kļūst skaidrs! Tāpēc jau te ir tik kluss un miegains. Šeit nekas nenotiek. Tāpat kā pie mums: istabās cilvēki runājas, darbojas, ēd, bet starptelpās aiz sienām, virs griestiem, zem grīdas vai tajā pašā mūsu tunelī nekas nenotiek. Taču, no tuneļa izlienot, var nokļūt jebkurā istabā. Esmu pārliecināts, ka mēs no šejienes varētu nokļūt Jebkurā Vietā. Nav nekādas vajadzības lēkt atpakaļ tieši tajā dīķī, no kura mēs iznirām. Vismaz pagaidām vēl ne.

—     Starppasauļu Mežs, — Pollija sapņaini novilka, — cik tas skaisti skan!

—     Uz priekšu! — teica Digorijs. — Kuru dīķi izmēģināsim?

—   Pagaidi! — iebilda Pollija. — Es nevēlos izmēģināt nevienu jaunu dīķī, līdz neesmu droša, ka caur mūsējo patiešām varu atgriezties māj ās. Mēs taču nemaz nezinām, vai mums tas izdosies.

—   Kā tad! — Digorijs novilka. — Un tad mūs noķers tēvocis Endrjū, atņems gredzenus, un visi prieki vējā! Nē, paldies!

—    Varbūt mēs varētu ielēkt savā dīķī un veikt tikai pusceļu līdz mājām. Ja viss būs kārtībā un gredzens darbosies, mēs to ātri apmainīsim, pirms būsim nokļuvuši mistera Keterlija kabinetā, un atgriezīsimies atpakaļ.

—  Vai tev šķiet, ka mēs to paspēsim?

— Nu, ceļš uz šejieni vilkās diezgan ilgi. Domāju, ka arī atpakaļceļš neaizņems īsāku laiku.

Digorijam nekādi negribējās piekrist Pollijas plānam, bet galu galā viņam nācās padoties, jo Pollija kategoriski atteicās izlūkot jaunas pasaules, līdz nebija droša, ka varēs atgriezties vecajā. Vispār briesmu gadījumos, teiksim, kad uzbruka lapsenes, Pollija bija tikpat drosmīga kā Digorijs, taču nezināmais un neizpētītais viņu diez kā nevilināja. Digorijs savukārt bija cilvēks, kas dega izzināt visu. Vēlāk, brieduma gados, viņš kļuva par slaveno profesoru Kērku, bet par to lai stāsta citas grāmatas.

Krietnu brīdi strīdējušies, viņi vienojās, ka uzvilks zaļos gredzenus («Iegaumē: zaļā gaisma nozīmē drošību,» skaidroja Digorijs. «Tā tu vienmēr atcerēsies, kam kurš gredzens domāts.»), tad saķersies rokās un lēks, bet, tiklīdz jutīs, ka tuvojas tēvoča Endrjū kabinetam vai pat paši savai pasaulei, tā Pollija iesauksies: «Mainām!» — un viņi aši novilks zaļos gredzenus un uzvilks dzeltenos. Digorijs gan pats gribēja saukt: «Mainām!» — bet Pollija nepiekrita.

Bērni uzvilka zaļos gredzenus, saķērās rokās un vēlreiz iesaucās: «Viens, divi, trīs — reizē!» Šoreiz izdevās. Viss notika tik ļoti ātri, ka ir grūti pateikt, ko viņi sajuta. Sākumā melnajās debesīs kustējās spožas gaismas. Digorijs vēlāk vienmēr apgalvoja, ka tās bijušas zvaigznes, un pat apzvērēja, ka redzējis Jupiteru tik tuvu, ka saskatījis tā mēnesi. Bet tūlīt pat pavīdēja ari jumtu un dūmeņu rindas un Svētā Pāvila katedrāles aprises, un abi saprata, ka skatās uz Londonu. Taču viņi spēja redzēt cauri visām māju

Mcnām un drīz vien ieraudzīja tēvoci Endrjū, sākumā neskaidri, it kā caur miglu, tad aizvien asāk un noteiktāk, 11 l<ā tas nonāktu redzes loka centrā. Taču, pirms viņš kļuva I mvisam taustāms, Pollija iebļāvās: «Mainām!» — un bērni lā ari izdarīja. Pazīstamā pasaule izgaisa kā nebijusi. Zaļā gaisma no augšas plūda aizvien spēcīgāk un spēcīgāk, līdz beidzot bērni izbāza galvas no dīķa ūdens un izrāpās krastā. Viņiem apkārt atkal slējās mežs, tikpat spilgi zaļš un kluss kā iepriekš. Bija pagājusi nepilna minūte.

—Tā! — teica Digorijs. —Viss kārtībā! Tagad dosimies meklēt piedzīvojumus. Derēs jebkurš dīķis! Nāc! Pamēģināsim šo te.

—   Pag! — iesaucās Pollija. — Vai tad mēs savējo dīķi kaut kā neiezīmēsim?

Abi nobālēja un platām acīm vērās viens otrā, kad saprata, kādu šausmīgu kļūdu Digorijs tik tikko nebija pieļāvis. Mežā taču atradās tik daudz cits citam līdzīgu tlīķu, un arī koki visapkārt bija līdzīgi .Ja viņi būtu pametuši savas pasaules dīķi, neatstājot nekādu pazīšanās zīmi, tad diez vai jebkad spētu to atkal atrast.

Drebošām rokām Digorijs atvāza spalvu nazīti un dīķa malā izgrieza garu velēnu joslu. Zeme zem tās patīkami smaržoja, bija košā, sarkanīgi brūnā krāsā un spilgti izcēlās zālienā.

—    Labi, ka vismaz vienam no mums piemīt veselais saprāts, — teica Pollija.

—   Labi jau, labi. Nav par to tik daudz, ko pļāpāt! — attrauca Digorijs. — Ejam! Gribu paskatīties, kas atrodas kādā no pārējiem dīķiem.

Pollija viņam kaut ko asi atcirta, uz ko Digorijs atbildēja vēl negantāk. Kādu brītiņu abi strīdējās, bet to atstāstīt būtu pārāk garlaicīgi. Izlaidīsim to visu līdz brīdim, kad, rokās saķērušies, sirdīm pukstotun pārbīli sejās, abi stāvēja nezināma dīķa malā, pirkstos uzvilkuši dzeltenos gredzenus. Atkal viņi skaitīja: «Viens, divi, trīs — reizē!»

Plunkš! Kārtējā neveiksme: dīķa vietā izrādījās peļķe. Viņi nebija nokļuvuši vis nezināmā pasaulē, bet jau otro reizi šajā rītā — ja vien tas bija rīts (laiks Starppasauļu Mežā šķita stāvam uz vietas) — tikai saslapinājuši kājas un nošķiedušies ar ūdeni.

— Velns un elle! — Digorijs iesaucās. — Kas tad nu atkal par vainu? Mums taču pirkstos ir dzeltenie gredzeni. Un tēvocis teica, ka tie ved uz ārpasauli.

Patiesību sakot, tēvocim Endrjū, kas neko nezināja par Starppasauļu Mežu, arī par gredzeniem nebija nekādas skaidrības. Dzeltenie nebūt nebija «gredzeni uz ārpasauli» un zaļie nebija «gredzeni mājup», vismaz ne tādā nozīmē, kā viņš iedomājās. Viela, no kura abi bija gatavoti, nāca no meža. Dzeltenā viela vilka atpakaļ uz mežu; tā vēlējās nokļūt tur, no kurienes nākusi, uz pieturas vietu starp pasaulēm. Turpretī zaļā tiecās no turienes projām, tāpēc uz citām pasaulēm varēja nokļūt tikai ar zaļā gredzena palīdzību. Redzat, tēvocis Endrjū, gluži tāpat kā vairākums citu burvju, nodarbojās ar jautājumiem, ko īsti nepārzināja. Arī Digorijam, protams, tas viss nebija sevišķi skaidrs, un patiesība atklājās tikai krietni vēlāk. Taču, abi ar Polliju aprunājušies, viņi nolēma izmēģināt zaļos gredzenus kādā citā dīķī, lai paskatītos, kas notiks.

—   Ja tu esi gatavs, tad es ari, — teica Pollija, sirds dziļumos būdama pārliecināta, ka arī citā dīķī neviens no abiem gredzeniem nederēs. Ļaunākais, no kā varēja baidīties, bija vēl viens plunkšķis. Neesmu īsti pārliecināts, vai arī Digorijs nedomāja tāpat. Katrā ziņa, kad abi, zaļos gredzenus uzvilkuši, roku rokā atkal nonaca kādā dīķmalā, viņi izskatījās krietni priecīgāki un bezrūpīgāki nekā iepriekšējā reizē.

—  Viens, divi, trīs — reizē! — Digorijs sauca. Un abi lēca.

Ceturta nodaļa Zvans un āmurs

Burvestība šoreiz iedarbojās, par to nebija ko šaubīties. Bērni šāvās lejup, sākumā caur tumsu, tad caur lielu daudzumu neskaidru, virpuļojošu ķermeņu, kas varēja būt vienalga kas. Kļuva gaišāks. Pēkšņi viņi juta, ka stāv uz cieta pamata. Brītiņu vēlāk viss noskaidrojās, nu viņi varēja sākt aplūkot apkārtni.

—  Kāda savāda vieta! — iesaucās Digorijs.

—  Man tā nepatīk, — Pollija nodrebinājās.

Pirmais, ko viņi ievēroja, bija gaisma. Tā neizskatījās

pēc saules stariem, tā nenāca arī no elektriskās spuldzes, luktura vai svecēm, ne ari no kāda cita iepriekš redzēta gaismas avota. Nespodra, sarkanīga, nepavisam ne priecīga, tā spīdēja vienmērīgi un nedzīvi. Bērni stāvēja uz līdzena, nobruģēta pamata, un apkārt slējās ēku sienas. Jumta virs galvām nebija, viņi atradās tādā kā pagalmā. Debess zilgme bija tik tumša, ka izskatījās gandrīz melna. Uz to lūkojoties, likās neticami, ka vispār ir kaut kas gaišs.

—     Ļoti savādi laika apstākļi, — teica Digorijs. — Interesanti, vai gaidāms pērkona negaiss vai arī tas ir saules aptumsums?

—  Man nepatīk, — Pollija atkārtoja.

Nezin kāpēc abi runāja čukstus. Un, kaut arī nebija nekāda iemesla pēc lēciena dīķī vēl aizvien turēties rokās, viņi tomēr tās neatlaida.

Visapkārt pagalmam slējās ļoti augsti mūri, kuros vīdēja daudzi milzīgi logi bez stikliem. Ielūkojoties pa tiem iekšā, pretī rēgojās akla tumsa. Zemāk lielas pīlāru arkas ieskāva it kā dzelzceļa tuneļa mutes. Bija ļoti auksts.

Akmens, no kā te viss bija būvēts, šķita sarkans, bet tas tā varēja likties tikai dīvainajā gaismā. Viss neapšaubāmi bija ļoti vecs, daudzi no pagalma plakanajiem bruģakmeņiem saplaisājuši. Akmeņu asie stūri bija nodeldēti, un bruģis neturējās kopā. Viena no velvētajām ieejām bija līdz pusei piebirusi ar drazām. Abi bērni grozījās no vienas puses uz otru, lai pamatīgi izpētītu visus pagalina nostūrus. Viņi to darīja, galvenokārt baidīdamies, ka, tiklīdz uzgriezīs muguru, no tumšajiem logu caurumiem viņiem uzglūnēs dīvainas būtnes.

—  Vai tev šķiet, ka te kāds dzīvo? — beidzot jautāja Digorijs, vēl aizvien čukstot.

— Nē. Te jau ir tikai drupas, — atteica Pollija. — Kopš ieradāmies, neesam dzirdējuši ne skaņas.

—   Vēl brīdi klusu pastāvēsim un paklausīsimies, — Digorijs ierosināja.

Bērni stāvēja un klausījās, taču nedzirdēja neko vairāk par saviem sirdspukstiem. Klusums bija gandrīz tikpat pilnīgs kā Starppasauļu Mežā. Taču tas bija citādāks. Meža klusums bija silts, auglīgs— šķita, ka varēja sadzirdēt kokus augam, — un dzīvības pilns. Turpretim šis klusums bija auksts, tukšs, gluži kā miris. Nevarēja pat iedomāties, ka šajā vietā kaut kas spētu augt.

—   Dosimies mājās, — ierunājās Pollija.

—    B,et mēs vēl neko neesam redzējuši, — iebilda Digorijs. —Ja jau esam šeit nokļuvuši, tad viss kārtīgi jāapskata.

—  Te noteikti nekā interesanta nav.

—  Paklausies, kāda jēga ar burvju gredzenu nokļūt citā pasaulē un pēc tam nobīties un to nemaz neapskatīt?

—   Kurš te ir nobijies? — Pollija strauji palaida vaļā Digorija roku.

—Man tikai likās, ka tu ne sevišķi vēlies šo vietu papētīt.

—   Es došos visur, kur tu.

—   Mēs jau, kolīdz iegribēsim, varēsim tikt prom, — mierināja Digorijs. —Novilksim zaļos gredzenus un iebāzīsim labajā kabatā. Tikai jāatceras, ka dzeltenie ir kreisajā. Tu vari turēt roku tik tuvu kabatai, cikvien vēlies, i i kai netīšām neiebāz iekšā, jo tad tu pieskarsies dzeltenaj am gredzenam un izgaisīsi.

Tā viņi arī darīja un klusu devās uz vienu no ieejas velvēm, pa kuru varēja iekļūt iekšā. Apstājušies uz sliekšņa, viņi ieskatījās ēkā un ieraudzīja, ka iekšpusē nemaz nav tik tumšs, kā sākumā licies. Aiz arkas pletās plaša, krēslaina zāle, kas šķita tukša. Tomēr tās tālākajā galā vīdēja velvētu pīlāru rinda, pa kuru plūda iekšā tā pati nedzīvā gaisma. Sperot piesardzīgus soļus, lai nepakluptu pret kaut ko vai neiekristu kādā grīdas caurumā, bērni šķērsoja zāli. Ceļš likās bezgalīgs. Beidzot viņi sasniedza zāles otru galu un, izgājuši cauri arkām, nokļuva citā, lielākā pagalmā.

—Izskatās diezgan bīstami, — teica Pollija, norādīdama uz vietu, kur siena bija izliekusies uz āru. Šķita, ka tā tūlīt iebruks pagalmā. Citur starp divām arkām trūka pīlāra un arku loki, ko tam vajadzēja balstīt, karājās gaisā. Acīmredzot te viss bija pamests pirms gadu simtiem vai varbūt pat tūkstošiem.

—   Ja jau tas ir tik ilgi izturējis, gan jau izturēs vēl mazliet, — teica Digorijs. —Tikai nedrīkst trokšņot. Saproti, jebkurš troksnis var izraisīt nobrukumu gluži kā lavīna Alpos.

Viņi atstāja pagalmu pa citu eju un devās augšup pa milzīgām kāpnēm cauri plašām telpām, kas saplūda cita ar citu. Drīz vien viņi jutās no milzīgajiem plašumiem gluži apreibuši. Laiku pa laikam šķita, ka tūlīt viņi izkļūs ārā un varēs aplūkot milzīgās pils apkārtni, taču ik reizi pavērās atkal kāds pagalms. Tajos laikos, kad šeit bija kūsājusi dzīvība, pagalmi noteikti izskatījušies ļoti krāšņi. Vienā pat kādreiz šļākusi strūklaka. Pagalma vidū spārnus pleta milzīgs akmens nezvērs ar atvērtu muti, no kuras ārā rēgojās caurules gals, pa kuru bija šļācies ūdens. Pakājē atradās plats akmens baseins ūdens uztveršanai, bet šobrīd tas stāvēja sauss un bāls kā kauls. Šur tur vīdēja sakaltuši vīteņaugi, kas bija apvijušies ap pīlāriem un dažviet palīdzējuši tos noārdīt. Stādu dzīvības sula bija sen izsusējusi. Nekur nemanīja drupām tik parastos iemītniekus — skudras un zirnekļus vai kādas citas dzīvas būtnes. Zeme starp ieplaisājušām akmens plāksnēm bija sausa, nedzīva, bez zāles stiebra vai sūnu lāsumiņa.

Viss bija tik drūms un tik ļoti vienmulīgs, ka pat Digorijs sāka domāt par dzeltenajiem gredzeniem un atgriešanos siltajā, zaļajā, dzīvajā Starppasauļu Mežā. Tomēr tad viņi pēkšņi nonāca pie divām milzīgām durvīm, kas bija izgatavotas no kāda metāla, iespējams, patno zelta. Vienas no tām bija mazliet pavērtas. Bērni, protams, piegāja paskatīties. Tad abi atrāvās un dziļi ievilka elpu: te nu beidzot bija kaut kas uzmanības vērts.

Pirmajā mirklī viņiem likās, ka telpa ir pilna ar cilvēkiem — simtiem cilvēku, kas nekustīgi sēž un klusē. Arī Pollija un Digorijs, kā jūs jau varat uzminēt, kādu laiku stāvēja kā sastinguši un lūkojās telpā. Tomēr drīz vien viņi saprata, ka tie, uz kuriem viņi skatās, nemaz nevar būt īsti cilvēki. Nemanīja nedz kustību, nedz skati u. Krūtis necilāja elpa. Cilvēki izskatījās pēc visbrīnišķīgākajām lellēm, kādas vien jebkur redzētas.

Šoreiz istabā pirmā iegāja Pollija, jo tur bija kaut kas tāds, kas viņu interesēja vairāk nekā Digoriju— visām lellēm mugurā bija pasakaini tērpi. Te nu c ilvēkam, kam bija kaut neliela interese par tērpiem, neviļus vajadzēja pieiet tuvāk. Pēc visiem putekļiem un iznīcības, kas valdīja apkārt, šis krāsu mirdzums piešķīra telpai ja ne līksmu, tad tomēr vismaz krāšņu un majestātisku izskatu. Scit bija arī vairāk logu un krietni gaišāks.

Drānas gandrīz nav iespējams attēlot. Katrai figūrai mugurā bija garš tērps un galvā kronis.' 1 "ērpi vizēja tumši sarkani, sidrabaini pelēki, purpursārti, koši zaļi, greznoti ar izšūtiem rakstiem, puķu un dīvainu zvēru attēliem. No kroņiem un kaklu ķēdēm, kā arī no dažādām pogām un spraudēm pretī mirdzēja milzīgi dārgakmeņi.

—  Interesanti, kāpēc tās drēbes jau sen nav sairušas? — ievaicājās Pollija.

—   Tā ir burvestība. Vai tad tu to nejūti? — čukstēja Digorijs. —Varu saderēt, ka šī telpa ir noburta. Es to sajutu, tiklīdz mēs ienācām.

—Jebkura no šīm kleitām maksātu simtiem mārciņu, — turpināja Pollija.

Taču Digoriju vairāk valdzināja sejas. Un patiesi —uz tām bija vērts paskatīties. Cilvēki sēdēja akmens krēslos gar telpas abām pusēm, atstājot vidusdaļu brīvu. Pa to varēja staigāt un pēc kārtas ielūkoties katrā sejā.

—Man šķiet, ka viņi bijuši ļoti jauki cilvēki, — Digorijs teica.

l'ollija pamāja ar galvu. Visas sejas, ko viņi aplūkoja, Litra ziņā izskatījās patīkamas. Gan sievietes, gan vīrieši šķita gudri un labestīgi un noteikti bija cēlušies no skaistu 1 ilvēku cilts. Pagājuši dažus soļus tālāk, bērni ieraudzīja mazliet savādākas sejas. Tās bija nopietni svinīgas. Sastopoties ar cilvēkiem, kam ir tādas sejas, jāievēro vislielākā pieklājība un smalkums. Bet vēl tālāk, apmēram 1 cl pasvidū, bērni ieraudzīja sejas, kas viņiem nclnīt nepatika. Tas bija spēcīgas, lepnas un laimīgas, tomēr pauda lielu cietsirdību. Tālāk rēgojās vēl nežēlīgāki viepļi. Beidzot viņi pienāca pie sejām, kas arī bija cietsirdīgas, bet neizskatījās laimīgas. Likās, ka tās pauž pat izmisumu, itin kā ļaudis, kam tās pieder, būtu pastrādājuši gan briesmu darbus, gan arī drausmīgi cietuši paši. Pēdējā figūra likās visinteresantākā. Tā bija krāšņi, bagātīgāk nekā pārējie tērpusies sieviete, ļoti slaida, kaut gan jāsaka, ka visas figūras šai telpā šķita daudz slaidākas nekā mūsu zemes ļaudis. Viņas sejā viedās tik negants niknums un lepnība, ka aizrāvās elpa. Un tomēr viņa bija arī ļoti skaista. Vēlāk, pēc daudziem gadiem, kad Digorijs jau bija vecs, viņš atzinās, ka nekad mūžā nav sastapis skaistāku sievieti par šo. Taisnības labad gan jāpiebilst: Pollija apgalvoja, ka šajā sejā neko īpaši skaistu neesot ievērojusi.

Kā jau teicu, šī sieviete bija pēdējā; aiz viņas atradās vēl milzum daudz tukšu krēslu, it kā zāle būtu paredzēta krietni lielākai figūru kolekcijai.

— Kā es gribētu uzzināt, kas aiz visa tā slēpjas, — teica Digorijs. — Paiesimies atpakaļ un paskatīsimies uz galdam līdzīgo priekšmetu telpas vidū.

Par galdu to īsti nodēvēt nevarēja, jo tas bija tikai četrstūrains pīlārs, pēdas četras augsts, un uz tā slējās maza, zeltīta arka, no kuras nokarājās zelta zvaniņš. Tam blakus bija novietots mazs zelta āmurs, ar kuru zvanam pieskandināt.

—     Interesanti… hm, patiešām interesanti… — murmināja Digorijs.

—    Paklau, te ir kaut kas rakstīts, — teica Pollija, pieliekusies pētīdama pīlāra vienu sānu.

—   Velns lai parauj! Tik tiešām, — iesaucās Digorijs. — Nu, bet mēs, protams, nemācēsim to izlasīt.

—   Vai tev tā šķiet? Neesmu par to pārliecināta, — attrauca Pollija.

Abi sāka cītīgi pētītuzrakstu, bet, kā jau varēja paredzēt, akmenī kaltie burti bija pilnīgi nepazīstami. Tomēr tad notika lielu lielais brīnums: kaut arī savādo burtu veids nemainījās, bērni skatoties pēkšņi saprata, ka var tos izlasīt. Ja Digorijs būtu atcerējies, ka pats tikai pirms mirkļa istabu bija nosaucis par apburtu, tad aptvertu, ka sākusi iedarboties burvestība. Taču viņš bija pārāk iededzies ziņkārē, lai par to domātu. Viņu bija sagrābusi nevaldāma vēlēšanās ātrāk uzzināt, kas uz pīlāra rakstīts. Un abi pavisam drīz to arī uzzināja. Vārdi skanēja apmēram tā — vismaz jēga bija apmēram šāda, kaut gan tanī telpā šīs dzejas rindas izklausījās daudz diženāk:

«Ak, drosminiek, nu vara tavās rokās:

Vai turpmāk dzīvosi tu neziņā un mokās

Vai uzdrīkstēsies, pieskandinot zvanu,

No tumsas raisīt noslēpumu manu.»

—  Nu nē! Mums nekāda uzdrīkstēšanāsfkas draud ar briesmām, nav vajadzīga! — teica Pollija.

—  Ak, kā tu nesaproti! — Digorijs iesaucās. — Mums vairs nav citas izejas. Ja zvanu nepieskandināsim, visu mūžu mocīsimies neziņā, kas būtu noticis, ja mēs to izdarītu. Es negribu atgriezties mājā6 un pec tam sajukt prātā, par to gudrojot. To nu gan ne!

—  Nerunā muļķības! — teica Pollija. • Ir nu gan par ko jukt prātā! Kāda tam nozīme, kas notiktu?

—     Es gan esmu pārliecināts, ka jebkurš, kas šajā pasākumā ielaidies jau tik tālu, var kļūt traks, ja neizdibina visu līdz galam. Saproti, tā ir burvestība, un es jau jūtu, ka arī uz mani tā sākusi iedarboties.

—  Es gan neko nejūtu, — Pollija sadusmojās. — Un es neticu, ka tu kaut ko jūti. Tu tikai izliecies.

—   Nūjā, tā tu tikai domā! Kā visas meitenes! — teica Digorijs. — Viņas jau vairāk nekas neinteresē kā tas, ar ko kurš saderinājies, un visādas citādas muļķīgas tenkas.

—  Nupat, tā sakot, tu izskatījies tieši tāds pats kā tavs tēvocis, — Pollija sacīja.

—   Kāpēc tu novirzies no galvenā? — Digorijs jautāja. — Mēs runājām par…

—    Gluži kā visi vīrieši! — Pollija atdarināja piere­dzējušu sievieti, bet tad savā parastajā balsī steidzīgi piebilda: — Un nesaki, lūdzu, ka es esmu tāda pati kā visas sievietes, jo tad tu nekas vairāk nebūsi kā stulbs papagailis.

—   Man pat sapņos neienāktu prātā tādu knīpu kā tu nosaukt par sievieti, — Digorijs augstprātīgi noteica.

—   Ak es esot knīpa, vai ne? — Pollija, nu jau pavisam pārskaitusies, iesaucās. —Tad tev vairs ilgāk ar knīpām nevajadzēs krāmēties. Es dodos prom. Man šī vieta ir līdz kaklam — nejaukais, uzpūtīgais, spītīgais puišeli!

—    Neaiztiec! — Digorijs iebļāvās krietni negantākā balsi, nekā gribēja, jo ieraudzīja, ka Pollijas roka virzās uz kabatu ar dzelteno gredzenu. Es nekādi nevaru attaisnot

v ii,mi turpmāko rīcību, kaut arī vēlāk viņš, tāpat kā daudzi i it i, to dziļi nožēloja. Pirms Pollijas roka sasniedza kabatu, viņš sagrāba meitenes locītavu, ar elkoni atvairīja Pollijas i»tru roku un, paliecies uz priekšu, paķēra āmuriņu un viegli, skanīgi uzsita pa zelta zvaniņu. Tad viņš palaida l'olliju vaļā, un abi atrāvās viens no otra, smagi elsodami un nikni lūkodamies acīs. Pollija grasījās raudāt, taču ne |.iii aiz bailēm vai aiz tā, ka Digorijs bija sāpīgi saspiedis rokas locītavu, bet gan aiz dusmām. Tomēr nākamajā mirklī notika kaut kas tāds, kas pilnībā pārņēma viņu «lomas un visām nesaskaņām pielika punktu.

Tikko āmuriņš pieskārās zvanam, atskanēja paklusa, maiga skaņa, kādu jau varēja sagaidīt. Taču tā nevis i/.dzisa, bet turpinājās un lēnām pieņēmās spēkā. Pēc minūtes tā jau bija divtik skaļa nekā sākumā. Drīz tā sasniedza tādu skaļumu, ka bērni viens otru pat nespētu sadzirdēt, ja mēģinātu ko teikt. Taču abiem nenāca ne prātā runāt — viņi tikai stāvēja pavērtām mutēm. Drīz vien skaņa jau bija tik varena, ka viņi viens otru nesadzirdētu arī kliedzot. Tomēr tā vēl aizvien pieņēmās spēkā. Tā bija viena vienīga, nepārtraukta, salda nots, taču šajā saldumā jautās kaut kas šausminošs. Drīz viss lielās telpas gaiss viļņojās un dunēja; grīda zem kājām drebēja. Beidzot tai pievienojās kāds cits, neskaidrs, ļaunu vēstījošs troksnis, kas sākumā izklausījās pēc attāla vilciena dunoņas, bet tad — kā krītoša koka brākšķis. Gāzās itin kā smagi priekšmeti, un visbeidzot pēkšņā brāzmā ar pērkonīgu dārdoņu zem kājām sašūpojās zeme, tā ka bērni gandrīz nogāzās uz grīdas. Telpas viņā galā iegruva ceturtdaļa jumta. Līgojās sienas, un visapkārt bira apmetums. Pēkšņi zvana skaņas apklusa, putekļu mākoņi nosēdās, un telpā iestājās klusums.

Tā arī palika neskaidrs, vai jumtu iegāza burvestības spēks, vai arī zvana skaņa bija sasniegusi tādu skaļumu, ka vecie, drūpošie mūri to vairs nespēja izturēt.

— Te nu bija! Ceru, ka nu tu esi apmierināts? — Pollija izdvesa.

—   Labi jau, labi! Viss ir galā, — Digorijs atteica.

Ari Pollija tā domāja. Taču nekad savā mūžā viņi nebija tā kļūdījušies kā šoreiz.

Piektā nodaļa Vārds, kas jānožēlo

Bērni raudzījās viens uz otru pāri arkai, pie kuras karājās zvans — mēms, bet joprojām drebēdams. Pēkšņi no posta neskartā telpas gala atskanēja viegls troksnis. Viņi kā bultas apsviedās apkārt, lai paskatītos, kas tur notiek. No pēdējā krēsla lēni cēlās augšā viena no grezni tērptajām figūrām— tā, kas atradās vistālāk un ko Digorijs bija apbrīnojis.

Kad sieviete izslējās visā augumā, bērni saprata, ka viņa ir pat garāka, nekā licies. Un ne tikai pēc drēbēm un kroņa, bet arī pēc acu mirdzuma un lūpu izliekuma varēja nojaust, ka viņa ir dižena karaliene. Pavērusies apkārt, viņa ieraudzīja postažu, tad palūkojās uz bērniem, taču no viņas sejas izteiksmes nevarēja noprast, ko viņa par to visu domā un vai ir pārsteigta. Ar gariem, ātriem soļiem viņa tuvojās bērniem.

—  Kas mani pamodināja? Kas salauza burvību? —viņa jautāja.

—  Laikam es, — teica Digorijs.

—Tu?—iesaucās karaliene un uzlika uz Digorija pleca roku — baltu un skaistu, bet, kā Digorijs sajuta, ļoti spēcīgu roku — kā tērauda knaibles. — Tu? Tu taču esi tikai bērns, parasts bērns! Jebkurš vienā acu uzmetienā var redzēt, ka tevī nav ne piles karalisku vai dižciltīgu asiņu. Kā tādi kā tu uzdrīkstas ienākt šajā namā?

—   Mēs esam ieradušies no citas pasaules ar burvības palīdzību, — paskaidroja Pollija, kurai šķita, ka ir pēdējais laiks karalienei ievērot arī viņu, ne tikai Digoriju.

—   Vai tā ir taisnība? — jautāja karaliene, vēl aizvien skatīdamās uz Digoriju un nepievērsdama Pollijai ne mazāko uzmanību.

—  Jā, — viņš atbildēja.

Ar otru roku pacēlusi Digorija zodu, karaliene piespieda viņu pavērst augšup seju, lai labāk varētu tajā ielūkoties. Digorijs centās viņas skatienu izturēt, bet drīz vien bija spiests nolaist acis. Karalienes skatienā bija kaut kas nomācoši valdonīgs. Cieši nopētījusi zēnu, karaliene palaida zodu un teica:

—  Tu neesi burvis. Tevī nav burvja pazīmju. Tu droši vien esi burvja kalps, un viņš tevi atsūtījis šurp.

—Mani atsūtīja tēvocis Endrjū,—paskaidroja Digorijs.

Šajā brīdī ne pašā telpā, bet kaut kur tuvumā atskanēja dārdoņa, tad čīkstoņa un brūkošu mūru troksnis. Grīda nodrebēja.

—    Šeit ir bīstami. Brūk visa pils, — teica karaliene. —Ja pēc brītiņa netiksim laukā, mūs apraks drupu kaudzes.

Viņa runāja tik mierīgi, it kā spriestu, cik tagad varētu būt pulkstenis.

—Nāciet,—viņa piebilda, pastiepdama abiem bērniem rokas.

Ja vien tas būtu iespējams, Pollija, kas izjuta pretkaralieni aizvien lielāku nepatiku un bija gluži saīgusi, nemaz neļautos sevi satvert aiz rokas. Taču, kaut arī karaliene runāja mierīgi, tomēr viņas rīcība bija strauja kā vējš. Pirms Pollija atjēdzās, kas notiek, viņas kreiso roku bija sagrābusi liela un par viņu daudz stiprāka plauksta, un tur vairs neko nevarēja līdzēt.

«Tā ir drausmīga sieviete,» Pollija nodomāja. «Viņa ir tik stipra, ka varētu salauzt manu roku vienā paņēmienā. Tā kā viņa sagrābusi manu kreiso roku, es nevaru nokļūt pie dzeltenā grēdzena. Ja es mēģinātu pastiepties un labo roku iebāzt kreisajā kābatā, viņa droši vien to pamanītu un uzreiz prasītu, ko es tur daru. Lai kas notiktu, mēs ne­drīkstam viņai ļaut uzzināt par gredzeniem. Ceru, ka Digorijam būs tik daudz saprāta, lai turētu mēli aiz zo­biem. Kaut varētu nemanīti pārmīt ar viņu kādu vārdiņu!»

No Sastingušo Tēlu zāles karaliene bērnus izveda garā gaitenī un tad caur veselu labirintu dažādu zāļu un kāpņu uz pagalmu. Visapkārt, dažreiz pat pavisam tuvu, dārdēja lielās pils brūkošie mūri, un reiz turpat aiz viņiem ar apdullinošu -troksni sabruka arka, caur kuru viņi tikko bija izgājuši. Karaliene soļoja strauji — bērniem pat vajadzēja skriet, lai tiktu viņai līdzi, — bet viņa neizrādīja ne vismazāko baiļu.

«Brīnišķīgi drosmīga sieviete. Un spēcīga,» Digorijs nodomāja, «īsta karaliene. Kā es vēlētos, lai viņa par šo vietu mums visu pastāstītu!»

Pa ceļam karaliene šo to patiešām pastāstīja.

— Šīs durvis ved uz apakšzemes cietumu, — viņa it kā nevērīgi izmeta. — Un tas gaitenītis — uz galveno moku kambari. Tā bija banketu zāle. Mans vecvectēvs tur saaicinājis septiņsimt dižciltīgos un, pirms tie pamatīgi piedzērušies, visus nogalinājis. Viņiem galvā bijušas dumpīgas domas.

Beidzot visi nonāca tik lielā un augstā zālē, kādu vēl nebija redzējuši. Spriežot pēc telpas izmēriem un milzīgajām durvīm, kas vīdēja viņā galā, Digorijs nodoņiāja, ka viņi beidzot droši vien nonākuši pie galvenās izejas. Un /.ēnām bija taisnība. Durvis bija gluži tumšas, darinātas no melnkoka vai kāda mūsu pasaulē nepazīstama metāla. Tās bija noslēgtas ar milzīgiem aizbīdņiem, kas atradās neaiz­sniedzami augstu un bija pārāk smagi, lai tos varētu pa­kustināt. Digorijs prātoja, kā viņi no šejienes varēs izkļūt.

Karaliene adaida vaļā viņa roku un pacēla savējo, tad izslējās pilnā augumā un palika nekustīgi stāvam. Pēc tam viņa pateica kaut ko bērniem nesaprotamu, kas skanēja baismi un draudīgi, un pavicināja roku, it ka mest 11 kaut ko pret durvīm. Lielās, smagās durvis uz mirkli sašūpojās, it kā būtu no plāna zīda, un tad sāka jukt un brukt, līdz uz sliekšņa pāri bija paliksi tikai putekļu kaudzīte.

Digorijs pārsteigurmi iesvilpās.

— Vai tavam magam, tavam tēvocim, arī piemīt tāds burvju spēks kā man»— jautāja karaliene, atkal stingri sagrābusi Digorija roku. — Bet gan es to uzzināšu vēlāk. Tu, lūdzu, neaizmirsi, ko nupat redzēji. Tā notiek ar jebko un jebkuru, kas stājas manā ceļā.

Pa atvērto durvju ej nekšā plūda daudz spožāka gaisma, nekā līdz šim viņi bija redzējuši, un, kad karaliene izveda bērnus pa to ārā, tad viņi nebūt nebija pārsteigti, ierau­dzīdami, ka atrodas laukā, svaigā gaisā. Taču vējš, kas pūta pretī, bija auksts un it kā sasmacis.

Viņi stāvēja uz augstas terases, skatienam pavērās plaša ainava. Tālumā pie apvāršņa spīdēja liela, sarkana saule, daudz lielāka par mūsējo. Digorijs uzreiz saprata, ka tā ir arī krietni vecāka. Tās mūžs ritēja uz galu, tā izskatījās it kā nogurusi, lūkodamās uz pasauli sev pie kājām. Mazliet augstāk, no tās pa kreisi, mirdzēja viena vienīga zvaigzne, liela un spoža. Skumjais pāris bija viss, ko varēja saskatīt tumšajās debesīs, bet lejā, cik tālu vien sniedzās acs, uz visām pusēm pletās milzīga, nedzīva pilsēta. Dziestošajā saules gaismā no tempļiem, torņiem, pilīm, piramīdām un tiltiem stiepās garas, nelaimi vēstījošas ēnas. Kādreiz cauri pilsētai bija plūdusi upe, taču ūdens jau sen pazudis un palicis tikai plats grāvis, pilns ar pelēkiem putekļiem.

—Aplūkolabi to, ko neviena acs vairs nekad neredzēs, — teica karaliene. — Tāda, lūk, ir Cārna, lielā pilsēta, Ķēniņu Ķēniņa pilsēta, pasaules brīnums, varbūt pat visu pasauļu lielākais brīnums. Vai tavs tēvocis valda pār tik diženu pilsētu kā šī, zēn?

—  Nē, — teica Digorijs. Viņš jau gatavojās skaidrot, ka tēvocis Endrjū vispār nepārvalda nevienu pilsētu, bet karaliene turpināja:

—Tagad tā ir apklususi, taču es šeit esmu stāvējusi, kad Cārnas gaiss bija pilns trokšņiem: kāju dipoņu, ratu riteņu čīkstoņu, pātagu švīkoņu un vergu vaidiem, kaujas ratu dārdoņu un bungu rīboņu no tempļiem, kur notika upurēšana. Es te stāvēju arī, kad tuvojās gals, kad šurp lidoja cīņas troksnis no katras ielas un Cārnas upe krāsojās sarkana no asinīm.

Kādu brīdi viņa klusēja un tad turpināja:

—Tikai viens mirklis bija vajadzīgs, lai kāda sieviete šo pilsētu izdzēstu uz mūžīgiem laikiem.

—  Kas tā bija? — Digorijs tikko sadzirdami jautāja, jo atbildi jau nojauta.

—    Es! — teica karaliene. — Es, Džeidisa, pēdējā karaliene, bet toties visas pasaules valdniece.

Abi bērni stāvēja klusēdami un drebēja aukstajā vējā.

—   Visā bija vainīga mana māsa, — teica karaliene. — Viņa mani pie tā noveda. Lai visu Vareno lāsts gulstas pār viņu uz mūžīgiem laikiem! Es taču biju gatava jebkurā brīdi salīgt ar viņu mieru —jā, pat dāvātviņai dzīvību —, ja tikai viņa labprātīgi atteiktos no troņa. Bet viņa negribēja par to ne dzirdēt. Un viņas lepnība izpostīja veselu pasauli. Pat pēc tam, kad sākās karš, pastāvēja svinīga noruna, ka neviena puse nelietos maģiju. Bet, kad viņa šo norunu pārkāpa, kas gan cits man adika? Nožēlojama muļķe! Vai tad viņa nezināja, ka manā rīcībā ir lielāks maģijas spēks nekā viņai? Viņa taču pat zināja to, ka man pieder7 a Vārda noslēpums, kurš būs jānožēlo. Vai tiešām viņa cerēja, ka es to neizmantošu? Taču viņa vienmēr bija vārgule.

—   Kas tas ir par noslēpumu? — jautāja Digorijs.

—Noslēpumu noslēpums,—karaliene Džeidisa atteica. —Jau kopš senseniem laikiem manas dzimtas dižajiem karaļiem bija zināms, ka ir kāds vārds, kuru īpašu ceremoniju laikā izrunājot var iznīcināt visas dzīvās būtnes, vienīgi ne to, kas šo vārdu saka. Taču senie karaļi bija vārgi un mīkstsirdīgi un stingri apzvērēja, ka nedz paši, nedz viņu pēcteči nekad necentīsies šo vārdu pat uzzināt. Bet es šo vārdu izdibināju, kaut arī par to dārgi samaksāju. Es to neizmantoju līdz pat brīdim, kad viņa mani piespieda to izdarīt. Centos viņu uzvarēt ar visādiem citiem līdzekļiem, lēju savu karapulku asinis kā ūdeni…

—   Briesmone! — nomurmināja Pollija.

—   Pēdējā lielā kauja ilga veselas trīs dienas, — teica karaliene, — tepat Čārnā. Trīs dienas es no šīs pašas vietas uz to noskatījos. Neizmantoju savu ieroci līdz pat brīdim, kad krita pēdējais no maniem karavīriem un tā nolādētā sieviete, mana māsa, savu dumpinieku priekšgalā jau atradās pusceļā augšup pa terases kāpnēm, kas ved no pilsētas uz pili. Pagaidīju, līdz viņa pienāca tik tuvu, ka varējām ieskatīties viena otrai sejā. Ar savām ļauni zibošajām, baismajām acīm viņa ieurbās mani un teica: «Uzvara!»

«Jā gan,» es atbildēju, «bet ne tavējā.» Un tad es teicu Vārdu, kas jānožēlo. Nākamajā mirklī vienīgā dzīvā būtne zem šīs saules biju es.

—   Un ļaudis? — izdvesa Digorijs.

—   Kādi ļaudis, puika? — jautāja karaliene.

—   Visi pārējie parastie cilvēki, kas jums nekad nekā slikta nebija nodarījuši, — teica Pollija. — Sievietes un bērni, un dzīvnieki.

—  Vai tad tu nesaproti? — karaliene vēl aizvien runāja tikai ar Digoriju. — Es biju karaliene, un tie visi bija mani ļaudis. Kam gan citam viņi radīti kā vienīgi, lai izpildītu manu gribu?

—  Un tomēr pret viņiem tas bija ļoti netaisni, — teica Digorijs.

—   Ak, biju pavisam piemirsusi, ka tu esi tikai parasts zēns. Tu jau neko nejēdz par Valstiski Svarīgiem Apsvēru­miem. Tev, bērns, jāiemācās saprast, ka tas, ko nedrīksti tu vai jebkurš cits vienkāršs cilvēks, nebūt nav aizliegts tik lielai karalienei kā man. Visa pasaule balstās uz mūsu pleciem, un mums ir jābūt brīviem no visu likumu pildīšanas. Mums lemts dižens un vientuļš liktenis.

Digorijs pēkšņi atcerējās, ka tieši tādus pašus vārdus bija teicis tēvocis Endrjū. Taču karalienes Džeidisas mutē i ic skanēja daudz cēlāk. Laikam jau tāpēc, ka tēvocis nebija nedz septiņas pēdas garš, nedz ari žilbinoši skaists.

—  Un ko jūs darījāt pēc tam? — viņš jautāja.

—    Biju jau nobūrusi zāli, kurā sēž manu priekšteču figūras. Nu arī man burvestība paredzēja sēdēt kaut vai tūkstoš gadu bez barības, bez uguns, līdz ieradīsies kāds svešinieks un, pieskandinot zvanu, mani pamodinās.

—  Vai saule izskatās tāda tāpēc, ka Vārds, kas jānožēlo, šo zemi ir nolādējis? — jautāja Digorijs.

—  Kāda? — Džeidisa neizpratnē vaicāja.

—  Tik liela, sarkana, auksta.

—    Tāda tā izskatījusies vienmēr, — teica Džeidisa. — Vismaz pēdējo simttūkstoš gadu laikā. Vai tad jūsu pasaulē tā ir citādāka?

—  Jā, mazāka, dzeltenāka. Un daudz siltāka.

Karaliene izdvesa garu «A-ā-ā!», un Digorijs viņas sejā

ieraudzīja to pašu rijīgi izsalkušo izteiksmi, ko bija redzējis tēvoča vaigā.

—  Tad jau jūsu zeme ir jaunāka, — Džeidisa teica.

Mirkli apklususi, viņa vēlreiz paskatījās uz pamesto

pilsētu, un, ja arī viņai tās kļuva mazliet žēl par postu, ko tai nodarījusi, tad viņa nekādi to neizrādīja. Tad karaliene teica:

—  Nu labi, dosimies prom. Pasaules norietā laiks kļūst aizvien aukstāks.

—   Kur tad mēs dosimies? — abi bērni reizē iesaucās.

—     Kur? — izbrīnā atkārtoja Džeidisa. —Uz jūsu pasauli, protams.

Pollija un Digorijs satriekti saskatījās. Pollijai karaliene nebija patikusi jau no paša sākuma, bet arī Digorijs, karalienes stāstā noklausījies, juta, ka nevēlas viņu vairs ilgāk redzēt. Viņa noteikti nebija cilvēks, ko viņš gribētu pārvest mājās. Un, pat ja arī vēlētos to darīt, viņš taču nezināja, kā to īstenot. Šobrīd bērni paši ļoti ilgojās tikt no šejienes projām. Tomēr Pollija nevarēja piekļūt savam gredzenam, un Digorijs bez viņas, protams, nekur negribēja doties. Viņš piesarka un stostīdamies teica:

—  Ak… ak… uz mūsu zemi? Es ne… ne… nezināju, ka jūs vēlaties nokļūt tur.

—  Kālab tad jūs šeit esat atsūtīti, ja ne lai aizvestu mani līdzi? — Džeidisa jautāja.

—     Esmu pārliecināts, ka jums pie mums noteikti nepatiks, — teica Digorijs. — Mūsējā nav tāda zeme, kāda viņai varētu patikt, vai ne, Pollij? Tā ir šausmīgi neinteresanta, to tiešām nav vērts apskatīt.

—Kad es tur valdīšu, tad drīz vien to būs vērts redzēt, — karaliene atteica.

—   Bet jūs taču tur nevarēsit valdīt, — Digorijs teica. — Pie mums tā nav pieņemts. Saprotiet, viņi to nepieļaus.

Karaliene nicīgi pasmīnēja.

—Daudzi diženi karaļi bija iedomājušies, ka var pretoties Cārnas dzimts varai. Taču viņi visi cieta sakāvi, un pat viņu vārdi jau ir aizmirsti. Muļķa puika! Vai tu tiešām nesaproti, ka ar manu skaistumu un burvju mākslām visa šī tava pasaule jau pēc nepilna gada gulēs man pie kājām? Sagatavo savus buramvārdus un tūlīt pat nogādā mani turp!

—  Vai nav šausmas! — Digorijs teica Pollijai.

—Tu varbūt baidies par savu tēvoci? — Džeidisa jautāja. — Taču, ja viņš mani pienācīgi godās, es viņam apsolu dzīvību un troni. Es jau nedodos turp, lai cīnītos ar viņu. Viņš droši vien ir liels burvis, j a spēja izgudrot, kā tevi atsūtīt šurp. Vai viņš pārvalda visu jūsu pasauli vai tikai daļu?

—  Viņš neko nepārvalda! — pavēstīja Digorijs.

—   Tu melo! — iesaucās Džeidisa. — Visi magi ir ar karaliskām asinīm. Kur tas redzēts, ka par burvi ir parasts cilvēks? Lai ko arī tu teiktu, es skaidri zinu patiesību. Tavs tēvocis ir dižs karalis un tavas pasaules izcilākais burvis. Izmantojot savu mākslu, viņš ir ieraudzījis manu atspulgu kādā maģiskā spogulī vai apburtā ūdenī. Dziļi iemīlējies manā daiļumā, viņš izgudroja tādu visspēcīgu burvestību, kas satricināja jūsu pasaules pamatus. Tā viņš aizsūtīja tevi pāri bezdibenim, kas mūs šķir, lai tu iegūtu manu labvēlību un aizvestu mani pie viņa. Atbildi, vai tas tā nav?

—  Ne gluži, — teica Digorijs.

—  Ne gluži?! — iesaucās Pollija. — Tās taču ir pēdējās muļķības no sākuma līdz beigām.

—  Sargi, šurp! — dusmās iebrēcās karaliene, mezdamās virsū Pollijai un ar abām rokām ieķerdamās galvvidus matos, kur visvairāk sāp. To darot, viņa palaida vaļā abu bērnu rokas.

—   Nu! — iekliedzās Digorijs.

—  Ātrāk! — sauca Pollija.

Viņi iebāza kreisās rokas kabatās. Nebija pat vajadzības uzvilkt gredzenus pirkstos. Kolīdz pirksti tiem pieskārās, visa šī pretīgā pasaule izgaisa. Bērni cēlās augšup, un siltā, zaļā gaisma kļuva arvien tuvāka.

Sestā nodaļa sākums tēvoča endrjū nepatikšanām

—   Laid vaļā! Laid vaļā! — brēca Pollija.

—   Es taču tevi neaiztieku! — teica Digorijs.

Tad viņu galvas iznira no dīķa, un apkārt atkal valdīja Starppasauļu Meža saulainais klusums. Pēc nupat atstātās iepriekšējās pasaules gurdenā posta mežs šķita siltāks, leknāks un daudz mierīgāks. Manuprāt, ja vien tas būtu iespējams, viņi atkal aizmirstu, kas ir un no kurienes nāk. Viņi gluži vienkārši apgultos, pusnomodā klausītos, kā aug

loki, un justos labi. Bet šoreiz kaut kas nekādi neļāva ii i/.migt, jo, tiklīdz abi izkūņojās zālienā, kad atklāja, ka nav vieni. Viņiem līdzi bija ieradusies karaliene jeb Ragana — sauc, kā gribi. Tā bija cieši ieķērusies Pollijai matos, un tāpēc arī meitene bļāva: «Laid vaļā!»

Starp citu, tas pierādīja, ka tēvocis Endrjū Digorijam, runājot par gredzeniem, nav pastāstījis vēl ko citu, jo pats droši vien to nezināja. Un, proti, lai tiktu no pasaules uz pasauli, nemaznevajadzējapašam uzvilkt gredzenu pirkstā vai tam pieskarties. Pilnīgi pietika pieskarties kādam, kas to turēja. Gredzeni darbojas kā magnēts, un, kā jau ikviens zina, ja ar magnētu pievelk kniepadatu, tad jebkura cita kniepadata, pieskaroties pirmajai, arī pieķersies.

Karaliene Džeidisa mežā izskatījās pavisam citāda nekā iepriekš. Daudz bālāka— no skaistuma gandrīz vairs nekas nebija palicis pāri. Saliekusies viņa likās cīnāmies pēc elpas, it kā šīs vietas gaiss viņu slāpētu nost. Abi bērni vairs neizjūta no Raganas nekādu baiļu.

— Laid vaļā! Laid vaļā manus matus! — Pollija brēca. — Kā tu iedrīksties?

—   Paklau, tūlīt pat laid vaļā viņas matus! — uzsauca Digorijs.

Abi pagriezās un uzbruka Raganai, jo tagad bija stiprāki par viņu, un jau pēc mirkļa to piespieda palaist vaļā Polliju. Karaliene aizelsusies nespēcīgi atkāpās. Acīs viņai vīdēja šausmas.

—    Ātrāk, Digorij! — sauca Pollija. —Mainām gre­dzenus un steigšus lecam mājupceļa dīķī!

—   Palīgā! Palīgā! Apžēlojieties! — vārgā balsī vaidēja

Ragana, streipuļodama pakaļ bērniem. — Ņemiet mani sev līdzi! Jūs taču negrasāties pamest mani šajā šausmīgajā vietā. Tā mani nobeigs!

—    Tam ir Valstiski Svarīgi Apsvērumi! — Pollija atriebīgi attrauca. — Gluži kā tad, kad jūs nogalinājāt visus savas pasaules iedzīvotājus. Pasteidzies, Digorij!

Zaļie gredzeni jau bija uzvilkti, bet Digorijs kavējās.

—  Sasodīts! Ko lai iesāk? —viņš teica, jo pats pret savu gribu juta pret karalieni nevēlamu žēlumu.

—    Neesi taču ēzelis! — dusmojās Pollija. —Varu galvot, ka viņa tikai izliekas. Nāc jel!

Un viņi abi metās iekšā dīķī. «Labi, ka mēs iepriekš to iezīmējām,» nodomāja Pollija. Bet jau lēcienā Digorijs juta, ka viņa ausi sagrābj lieli, auksti pirksti. Un, grimstot dziļākun dziļāk, kad arvien skaidrākiezīmējās mūsu pasaules miglainās aprises, tvēriens kļuva aizvien spēcīgāks. Ragana acīmredzot lēnām atguva spēkus. Velti Digorijs spārdījās un cīnījās pretī. Vēl mirklis, un viņi jau atradās tēvoča

Kndrjū kabinetā. Tur jau bija arī pats tēvocis, kas izbrīnā blenza brīnišķīgajā radījumā, ko māsasdēls bija atstiepis no Citas Pasaules.

Un bija jau arī, uz ko bolīt acis. Pat Digorijs un Pollija darīja to pašu. Nebija nekādu šaubu, ka Ragana i r a tguvusies un tagad šīs pasaules ierastajā vidē viņas izskats gandrīz lika aizrauties elpai. Jau Čārnā Džeidisa bija pietiekami satraucoša. Londonā viņa šķita baismīga. Pirmām kārtām līdz pat Šim brīdim bērni nebija apjēguši, cik viņa ir milzīga. «Nemaz pēc cilvēka,» nodomāja Digorijs, lūkodamies dīvainajā būtnē. Iespējams, ka viņš nekļūdījās, jo runā, ka Cārnas karaliskajā dzimtā ritējušas milžu asinis. Tomēr karalienes lielais augums nebija nekas salīdzinājumā ar viņas neganto, mežonīgo skaistumu. Viņa izskatījās daudz spriganāka, dzīvāka nekā jebkurš londonietis. Tēvocis Endrjū berzēja rokas, klanījās un, atklāti sakot, izskatījās varen pārbijies. Blakus Raganai viņš izskatījās pēc knēveļa. Un tomēr, kā Pollija vēlāk uzsvēra, abu sejās, to izteiksmē bija diezgan liela līdzība. Un tieši šī izteiksme, šī «burvju pazīme» bija tas, ko Džeidisa nebija varējusi saskatīt Digorija sejā. Taču viens labums gan bija, redzot abus tā kopā: tēvocis Endrjū nekad vairs nespētu iedvest bailes — gluži tāpat kā tārps, ja esi redzējis klaburčūsku, vai govs, ja esi ticies ar satrakotu vērsi.

«Pē!» Digorijs nodomāja. «Viņš esot mags! Gandrīz vai jāsmejas! Toties viņa gan ir visīstākā burve!»

Tēvocis vēl aizvien berzēja rokas un klanījās. Viņš centās pateikt kaut ko ļoti patīkamu, taču mute no bailēm biia tik izkaltusi, ka viņš nevarēja parunāt. «Eksperiments ar gredzeniem», kā tēvocis to dēvēja, bija izrādījies veiksmīgāks, nekā viņam patiktos. Visu mūžu viņš bija noņēmies ar burvestībām, taču visas briesmas un nepa­tikšanas, kas ar tām saistītas, tēvocis pēc iespējas bija at vēlējis citiem cilvēkiem. Kaut kas tāds kā pašreiz ar viņu nekad nebija atgadījies.

—    Kur ir tas Burvis, kas atsauca mani šurp uz šo pasauli? — Džeidisa ierunājās — ne visai skaļi, taču kaut kas viņas balsī lika nodrebēt visai istabai.

Ak… ak, kundze, — tēvocis dvesa, — man ir tas gods… jūtos bezgala iepriecināts… patiesi, tāda negaidīta laime… ja tikai man būtu bijis iespējams pienācīgi sa­gatavoties… es… es…

—   Stulbeni, kur ir tas Burvis? — Džeidisa uzsauca.

—     Es… es tas esmu, augstā kundze. Ceru, ka jūs piedosit, ja… hm!… šie palaidnīgie bērni ir kaut ko par daudz atļāvušies. Ticiet, man nebija nekādu ļaunu nolūku…

—Tev?! — karaliene teica vēl šausmīgākā balsī. Tad, ar vienu soli šķērsojusi istabu, viņa ar roku sagrāba krietnu kušķi tēvoča Endrjū iesirmo matu un atgāza viņa galvu atpakaļ tā, lai tēvoča seja atrastos tieši viņai pretī. Tad Džeidisa to krietni nopētīja, gluži tāpat kā Digorija seju Cārnas pilī. Tēvocis nervozi blisināja acis un laizīja lūpas. Beidzot milzene palaida viņu vaļā tik pēkšņi, ka tēvocis pastreipuļoja atpakaļ un atgāzās pret sienu.

—  Redzu, — viņa nicīgi novilka, — kaut kāds burvelis jau tu esi. Piecelies, suns, un nebalsties pret sienu, it kā tu runātu ar sev līdzīgiem. Kā tu iepazini maģiju? Varu apzvērēt, ka tevī nav ne pilītes karalisku asinu!

—   Nu… hm… Varbūt tiešā nozīmē ne, — tēvocis Endrjū stostījās, — varbūt ne gluži karaliskas, augstā kundze, taču Keterliji ir ļoti sena dzimta… sena Dorsetšīras dzimta, kundze.

—  Klusē! — uzkliedza karaliene. — Es pati redzu, kas tu esi: mazs, nenozīmīgs burvelis, kas strādā pēc grāmatu norādījumiem. Tevī nav ne smakas no īsta burvja. Manā

pasaulē tādus kā tevi iznīdēja jau pirms tūkstoš gadiem. Bet šeit es tev atļaušu būt man par kalpu.

—  Būšu dziļi aplaimots… glaimots jums pakalpot… ar lielāko prieku, ticiet man.

—Klusē! Tu pārāk daudz pļāpā! Tagad klausies, kas tev tūlīt jāizdara. Cik saprotu, mēs esam lielā pilsētā. Dabū man faetonu vai lidojošo paklāju, vai apmācītu pūķi, vai vienalga ko, ar ko dižciltīgiem radījumiem pie jums pieņemts pārvietoties. Tad aizved mani tur, kur es varētu dabūt savam augstajam stāvoklim piemērotu apģērbu, rotas un verdzenes. Rīt es sākšu šīs pasaules iekarošanu.

—    Es… es… iešu un tūlīt pat pasaukšu važoni, — izdvesa tēvocis Endrjū.

—  Pagaidi! — karaliene uzsauca, kad tēvocis jau bija pie durvīm. — Par nodevību pat nesapņo. Mana acs spēj redzēt cauri sienām un iespiesties cilvēku smadzenēs. Tā tev sekos, kur vien tu būsi. Tiklīdz tev ienāks prātā neklausīt, es tevi tā noburšu, ka viss, uz kā tu apsēdīsies, tev šķitīs līdzīgs sakaitētai dzelzij, un, kad tu apgulsies gultā, tev pie kājām būs neredzami ledus blāķi. Tagad ej!

Vecais vīrs izgāja gluži kā suns, asti iemiedzis kājstarpē.

Bērni bažījās, ka tagad Džeidisa sāks ar viņiem runāt par to, kas noticis Starppasauļu Mežā, taču nedz tad, nedz arī kaut kad vēlāk viņa. par to neieminējās. Acīmredzot — starp citu, tā domāja arī Digorijs — šī klusā vieta viņas atmiņā nespēja atstāt nekādas pēdas, vienalga, cikreiz viņu uz turieni arī aizvestu un cik ilgi tur atstātu. Palikusi viena ar bērniem, viņa tos pat neievēroja. Tas arī bija viņai raksturīgi. Čārnā līdz pat pēdējam brīdim viņa nebija pievērsusi ne mazāko vērību Pollijai, jo gribēja izmantot tikai Digoriju. Tagad, kad Raganai bija tēvocis Endrjū, viņa nelikās ne zinis ari par Digoriju. Laikam tādas ir visas raganas. Viņas nepievērš uzmanību nedz lietām, nedz cilvēkiem līdz tam brīdim, kad viņām tos ievajagas. Viņas ir šausmīgi praktiskas. Tādējādi istabā kādu minūti vai divas valdīja klusums, taču, spriežot pēc tā, kā Džeidisa klabināja pret grīdu papēdi, milzene kļuva aizvien nepacietīgāka.

Pēc brīža viņa skaļi it kā pati sev noprasīja:

—Ko tas vecais muļķis dara? Man vajadzēja paķert līdzi pātagu.

Karaliskā gaitā, nepametuši ne aci uz bērniem, viņa izsoļoja no istabas, lai sadzītu rokā tēvoci Endrjū.

—    Pfu! — Pollija izdvesa garu atvieglojuma nopūtu. — Bet nu man jāskrien mājās. Ir jau šausmīgi vēls. Es dabūšu bārienu.

—  Tikai, lūdzu, lūdzu, atgriezies pēc iespējas ātrāk, — Digorijs teica. — Pilnīgs vājprāts, ka viņa ir te. Mums kaut kas jāizdomā.

—   Lai nu tagad ar to tiek galā tavs tēvocis, — teica Pollija. — Tas bija viņš, kas uzsāka visu šo jezgu ar maģiju.

—    Lai kā ari būtu, tu taču atgriezīsies, vai ne? Velns parāvis, tu taču neatstāsi mani vienu šajā ķibelē!

—   Došos mājās pa tuneli, — Pollija vēsi atteica, — tā būs ātrāk. Bet, ja tu vēlies, lai es atgriežos, vai nebūtu labāk, ja tu vispirms lūgtu piedošanu?

—Lūgtu piedošanu? —iesaucās Digorijs. — Nu, tā var runāt tikai skuķis! Ko tad es tādu esmu izdarījis?

—   Nē, nu, protams, neko! — Pollija dzēlīgi noteica.

—   Tikai gluži kā tāds kauslīgs zaķpastala gandrīz vai norāvi man roku tajā telpā ar vaska figūrām. Un tad tikai pieskandināji ar āmuru zvanam — kā pēdējais idiots. Un tajā mežā tikai pagriezies atskatīties, laiviņai rastos izdevība tev pieķerties, pirms ielēcām dīķī. Neko vairāk izdarījis jau neesi!

—Aktā! — Digorijs pārsteigts novilka. — Labi! Lūdzu, piedod! Un es patiešām nožēloju to, kas notika Statuju Zālē. Nu re, esmu palūdzis piedošanu. Un tagad esi tik laba un atgriezies. Es būšu šausmīgā ķezā, ja tu neatgriezīsies.

— Nevaru iedomāties, kas ar tevi varētu notikt. Tas jau būs Keterlija kungs, kas sēdēs uz nokaitētiem krēsliem un gulēs starp ledus blāķiem. Vai ne?

—  Tad ne jau tas! — teica Digorijs. — Es baidos par māti. Ja nu tā briesmone ieiet viņas istabā? Viņa taču var pārbiedēt māmiņu līdz nāvei.

—Jā, saprotu, — noteica Pollija pavisam citādā balsī.

—   Labi, salīgsim mieru. Es atgriezīšos — ja vien varēšu. Bet tagad gan man jāsteidzas. — Un viņa caur mazajām durtiņām ierāpās tunelī. Tumšais, siju šķērsotais gaņģis, kas vēl nesen šķita tik satraucošs un piedzīvojumiem bagāts, tagad likās miermīlīgs un mājīgs.

Un tagad atgriezīsimies pie tēvoča Endrjū. Viņa nabaga vecā sirds dauzījās kā negudra, viņam streipuļojot lejup pa bēniņu kāpnēm un laiku pa laikam mutautā noslaukot no pieres sviedrus. Sasniedzis guļamistabu, kas atradās apakšstāvā, viņš aizslēdza aiz sevis dunas un tūlīt pat devās pie skapja, kur sagrābstīja no krustmātes Let ijas acīm labi noslēpto viskija pudeli un glāzi. Piepildījis glāzi ar kaut kādu riebīgu, pieaugušo iecienītu dzērienu, viņš to izrāva vienā paņēmienā. Tad dziļi ievilka elpu.

— Goda vārds, — viņš sev teica. — Esmu šausmīgi satraukts. Tik tiešām nepatīkami! Un manos gados!

Tad viņš ielēja un iztukšoja vēl vienu glāzi. Pēc tam ņēmās pārģērbties. Tu noteikti nekad neesi redzējis tādas drēbes, turpretī es tās atceros. Ap kaklu viņš aplika augstu, spīdīgu un stīvu apkakli, kas liek visu laiku turēt zodu stīvi izslietu. Tad apģērba baltu, musturotu vesti un priekšā sakārtoja zelta pulksteņķēdi. Pēc tam uzvilka vizītsvārkus, ko īpaši taupīja kāzu un bēru gadījumiem. Sameklējis vislabāko cilindru, viņš notrausa no tā putekļus. Uz tualetes galda vāzē krustmāte Letija bija sakārtojusi ziedus. Tēvocis vienu paņēma un iesprauda pogcaurumā. No kreisās atvilktnes viņš paņēma tīru mutautiņu — tik burvīgu, kādus šodien vairs nekur nevar nopirkt, — un mazliet to iesmaržoja. Sameklējis biezā, melnā lentē iekārtu monokli, viņš to iesprauda acī un tad nopētīja sevi spogulī.

Bērniem, kā tu jau zini, piemīt sava muļķība, bet pieaugušajiem citādāka. Un šajā brīdī tēvocis Endrjū sāka kļūtpar muļķi pēc tādas paražas, kāda piemīt pieaugušajiem. Tagad, kad Raganas vairs nebija tuvumā, viņš ātri vien piemirsa, kā tā viņu nobiedējusi. Prātā aizvien spilgtāk atausa viņas brīnišķīgais skaistums. Vecais visu laiku bubināja: «Velnišķīgi skaista sieviete, ser, patiešām, velnišķīgi skaista. Lieliska būtne.» Viņš pat pamanījās aizmirst, ka ne jau pats, bet gan bērni atgādājuši šurp šo «lielisko būtni». Viņš bija pārliecināts, ka tieši pats ar savu burvju mākslu atsaucis to no nezināmām pasaulēm.

—  Endrjū, manu zēn, —viņš sevi uzrunāja, lūkodamies spogulī, — ņemot vērā tavus gadus, tu esi lieliski saglabājies. Ser, jūs izskatāties aristokrātisks!

Saprotiet, vecais muļķis patiešām iztēlojās, ka Ragana viņā iemīlēsies. Var jau būt, ka vainīgas bija abas glāzītes, kā arī goda drēbes. Taču katrā ziņā arī pēc dabas viņš bija lielīgs kā pāvs. Tikai tāpēc jau bija kļuvis par burvi.

Atslēdzis durvis, viņš nokāpa stāvu zemāk, aizsūtīja kalponi —tajā laikā katram bija daudz kalpu —pēc važoņa un tad ieskatījās viesistabā. Tur, kā jau viņš bija paredzējis, atradās Letija. Nometusies ceļos uz matrača, kas gulēja uz grīdas pie loga, viņa to cītīgi lāpīja.

—  Ak, mīļo Letīcij, — tēvocis Endrjū teica, — man… hm… tā kā vajadzētu iziet. Vai tu nebūtu tik jauka meitene (ar to viņš domāja krustmāti Letīciju!) un neaizdotu man kādas piecas mārciņas?

—Nē, mīļo Endrjū,—krustmāte noteica savā stingrajā, mierīgajā balsī, patnepacēlusi acis no darba, — jau simtiem reižu esmu tev teikusi, ka nekādu naudu tev neaizdošu.

—   Lūdzu, neesi tik pūcīga, mīļo meitēn, — pārmeta tēvocis. — Man tas ir ļoti svarīgi. Tu mani nostādīsi velnišķīgi neveiklā situācijā, ja neiedosi naudu.

—Endrjū,—sacīja krustmāte Letija, skatīdamās viņam cieši acīs, — nesaprotu, kā tev nav kauna prasīt no manis naudu.

Aiz šiem vārdiem slēpās garš un garlaicīgs stāsts par pieaugušajiem. Pietiks, ja pateikšu, ka tēvocis Endriū. kas lielījās pārvaldot «mīļās Letijas naudas darījumus», pats nekur nestrādāja un tikai taisīja lielus parādus par brendiju ii 11 cigāriem (Letijai laiku pa laikam nācās tos apmaksāt). I'ādējādi viņš bija padarījis krustmāti krietni nabadzīgāku nekā pirms trīsdesmit gadiem.

—  Manu mīļo meitenīt, — teica tēvocis Kndrjū, — tu nekā nesaproti. Man šodien paredzami gluži negaidīti izdevumi. Man būs kāds jāizklaidē. Nu saproti, lūdzu, un neesi tik apnicīga.

—   Un ko tad tu, ja drīkstu zināt, dzīries izklaidēt? — jautāja krustmāte.

—   Ļ-ļ-ļoti ievērojamu viešņu, kas tikko kā ieradusies.

—  Ak, ievērojamu gan! — atcirta Letija. — Muļķības! Pēdējās stundas laikā neviens pie durvīm nav zvanījis.

Šajā brīdī durvis pēkšņi atsprāga vaļā. Krustmāte Letija pagriezās un sev par pārsteigumu ieraudzīja, ka uz sliekšņa stāv grezni ģērbusies milzīga auguma sieviete ar kailām rokām un zibošām acīm. Tā bija Ragana.

Septītā nodaļa kas notika parādes durvju priekšā

—   Vergs! Cik man ilgi būs jāgaida uz faetonu? — Ragana auroja.

Tēvocis, sarāvies maziņš, bailīgi virzījās no viņas prom. Raganas klātbūtnē visas geķīgās domas, kas viņam bija rosījušās smadzenēs, skatoties uz sevi spogulī, pačibēja. Toties krustmāte Letija tūdaļ pieslējās kājās un panācās uz istabas vidu.

—     Endrjū, vai man atļauts jautāt, kas ir šī jau­nā persona? — viņa ledainā tonī noprasīja.

—   Ievērojama ārzemniece — ļ-ļ-ļoti svarīga p-p-persona, — tēvocis stostījās.

—Nieki! — atcirta krustmāte Letija un tad, pagriezusies pret Raganu, pavēlēja: — Tūlīt pat vācies laukā no manas mājas, tu bezkaunīgā padauza, vai arī es pasaukšu policiju!

Krustmāte bija pārliecināta, ka Ragana ir kāda no cirka aktrisēm, un viņa nevarēja ciest atkailinātus plecus un rokas.

—    Kas tā par sievieti? — uzbrēca Džeidisa. — Uz ceļiem, niecība, pirms es tevi sasperu gabalos!

—     Bez rupjībām šajās mājās, jaunkundzi — teica krustmāte Letija.

Tēvocim Endrjū šķita, ka tajā pašā mirklī karaliene izslienas vēl staltāka. Acīm baismīgi zibot, viņa pastiepa roku tai pašā žestā un izrunāja tos pašus draudīgi skanošos vārdus kā toreiz Čārnā, kad pārvērta pīšļos pils vārtus.

Taču nekas nenotika, tikai krustmāte Letija, pārliecināta, ka briesmīgie vārdi kaut ko nozīmē parastajā angļu mēlē, noteica:

— Tā jau man likās. Šī sieviete gluži vienkārši ir piedzērusies. Pilna kā mārks! Nespēj vairs pat skaidri parunāt!

Ragana droši vien bija šausmīgi satriekta, kad pēkšņi saprata, ka viņas māka pārvērst cilvēkus pīšļos un putekļos, māka, kura viņas zemē darbojās nekļūdīgi, te nespēj ne tik, cik melns aiz naga. Taču viņa ne mirkli nezaudēja drosmi. Nekavēdamās pārdomās par savu vilšanos, viņa metās uz priekšu, sagrāba krustmāti ap kaklu un ceļiem, pacēla augstu virs galvas un viegli kā lelli pārlidināja pāri istabai. Brīdī, kad Letija vēl bija gaisā, pa durvju spraugu galvu pabāza kalpone, kurai šis bija brīnišķīgi satraucošs rīts, un teica: «Ar jūsu atļauju, ser, važonis ir klāt!»

—     Uz priekšu, vergs! — Ragana uzsauca tēvocim Endrjū. Tas sāka kaut ko murmināt par «neapdomīgu spēka pielietošanu — patiešām jāpiebilst…», tomēr viens vienīgs Džeidisas acu uzmetiens aizbāza viņam muti. Ragana izstūma tēvoci no istabas, tad no mājas, un Digorijs, šai brīdī steigdamies lejup pa kāpnēm, ieraudzīja tikai aiz abiem aizkrītam durvis.

—Jupis parāvis! —viņš iesaucās. — Nu viņa ir palaista Londonas ielās! Un turklātvēl ar tēvoci Endrjū! Interesanti, kas tagad notiks?

—Ak, Digorija jaunskungs,—iesaucās kalpone, kam šī diena patiešām šķita lieliska, — baidos, ka mis Keterlija ir kaut kādā veidā sadauzījusies.

Abi iesteidzās viesistabā, lai paskatītos, kas noticis.

Ja krustmāte Letija būtu nokritusi uz kailas grīdas vai pat uz paklāja, viņai laikam būtu salauzti visi kauli, bet, par laimi, viņa bija novēlusies uz matrača. Krustmāte bija ļoti izturīga veca dāma: tajos laikos krustmātes parasti tādas bija. Paostījusi ožamo spirtu un brītiņu mierīgi pasēdējusi uz matrača, viņa paziņoja, ka, atskaitot pāris zilumu, ar viņu viss esot kārtībā. Drīz vien viņa saņēma rīcības grožus savās rokās.

—   Sāra! — viņa pavēlēja kalponei, kurai nekad agrāk nebija laimējies piedzīvot tādu dienu, — dodies uz policiju un paziņo, ka apkārt klejo bīstama vājprātīgā. Kērka kundzes pusdienas es uznesīšu augšā pati.

Kērka kundze, protams, bija Digorija māte.

Kad māte bija pabarota, Digorijs un krustmāte paēda arī paši. Pēc tam Digorijs sāka nopietni prātot, ko darīt.

Vissvarīgākais pašreiz šķita pēc iespējas ātrāk aizgādāt Raganu atpakaļ uz viņas pašas pasauli vai vismaz dabūt projām no mūsējās. Un, pats galvenais, nepieļaut, ka viņa klaiņotu pa māju. Māte nedrīkstēja Raganu redzēt. Arī pa Londonu viņai nedrīkstētu atļaut klaiņot. Kad Ragana neveiksmīgi mēģināja «uzspridzināt» krustmāti Letiju, Digorija dzīvojamā istabā nebija, tomērviņš bija redzējis to sagraujam Cārnas pils durvis, tāpēc zināja, kāda šausmīga vara Džeidisai piemīt, tikai nenojauta, ka šajā pasaulē viņai tā pilnīgi zudusi. Turklāt zēns zināja, ka Ragana nolēmusi šo pasauli iekarot. Digorijs nebūt nebija drošs, vai šajā brīdī viņa jau nespridzināja Bakingemas pili un Parlamenta ēku, un viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka ne viens vien policists pārvērties mazā pīšļu kaudzītē. Turklāt šķita, ka viņš neko nevar līdzēt. «Liekas, ka gredzeni darbojas kā magnēts,» Digorijs nodomāja. «Ja es viņai kaut kā varētu pieskarties un tad ātri uzvilkt dzelteno gredzenu, mēs abi nokļūtu Starppasauļu Mežā. Interesanti, vai viņa tur atkal savārgtu? Vai šī vieta uz viņu vienmēr tā iedarbojas, vai arī tas bija tikai trieciens, zaudējot savu pasauli? Taču acīmredzot būs vien jāriskē. Bet kā lai es to briesmoni atrodu? Laikam gan krustmāte Letija mani nemaz nelaidīs laukā, ja nepateikšu, kurp dodos. Turklāt man navpat vairākpar diviem pensiem. Ja man, viņu meklējot, jābraukā ar autobusiem un tramvajiem pa visu Londonu, tad vajadzētu kaut kur dabūt naudu. Tā vai citādi, bet man nav ne mazākās jēgas, kur viņu meklēt. Interesanti, vai tēvocis Endrjū vēl aizvien ir kopā ar viņu?»

Beigu beigās šķita, ka vienīgais saprātīgais, ko viņš varēja darīt, ir gaidīt un cerēt, ka tēvocis Endrjū ar Raganu atgriezīsies. Tad, nemaz neļaujot Džeidisai ieiet iekšā, jāizskrien ārā, jāpieķeras viņai un jāuzvelk dzeltenais gre­dzens. Tas nozīmē, ka vajadzēja uzmanīt parādes durvis, tāpat kā kaķis uzmana peles alu. Nedrīkstēja posteni atstāt ne uz mirkli. Tā nu viņš iegāja ēdamistabā un gandrīz vai «pielipa» pie loga. Tas bija erkera logs, no kura varēja pārredzēt gan parādes durvju kāpnes, gan ielu visā tās garumā, tā ka neviens nepamanīts nenokļūtu līdz mājas ieejai.

«Diez ko tagad dara Pollija?» Digorijs nodomāja, pulkstenim gausi aiztikšķot pirmo pusstundu. Viņš visu laiku domāja par draudzeni.' I aču tev par to nebūs jālauza galva, jo es par viņu tūlīt pastāstīšu. Uz pusdienām Pollija ieradās ar nokavēšanos, un viņas zeķes un kurpes bija gluži slapjas. Kad meitenei jautāja, kur tad viņa bijusi un ko darījusi, Pollija atbildēja, ka bijusi ārā kopā ar Digoriju Kērku. Iztaujāšanai turpinoties, viņa atzinās, ka kājas saslapinājusi dīķī kādā mežā. Viņai jautāja, kur tad šis mežs esot. Pollija atbildēja, ka īsd nezinot. Tad jau tas laikam būšot viens no parkiem, viņai jautāja. Uz to viņa godīgi atbildēja, ka tas patiešām varētu būt tāds kā parks. No šīs sarunas Pollijas māte secināja, ka Pollija, neprasotnevienam atļauju, aizklīdusi uz kādu nezināmu Londonas nostūri, staigājusi pa svešu parku un uzjautrinājusies, lēkājot pa peļķēm. Polliju norāja par palaidnīgu meiteni, kurai aizliegs rotaļāties ar to «Kērku puiku», ja kaut kas tamlīdzīgs atkārtosies vēlreiz. Pusdienās viņu atstāja bez saldā ēdiena un pēc tam aizsūtīja uz veselām divām stundām gulēt. Tajos laikos ar bērniem bieži tā atgadījās.

Un tā nu, kamēr Digorijs nekustīgi vērās pa ēdamistabas logu, Pollija gulēja gultā, un abi domāja, cik bezgalīgi lēni velkas laiks. Es personiski labāk justos Pollijas stāvoklī. Viņai bija tikai jāgaida, kad beigsies divas noliktās stundas, turpretī Digorijs ik pa mirklim izdzirdēja vai nu važoņa, vai maiznieka ratu rīboņu, vai arī miesniekzēna soļus ap stūri unnodomāja: «Re,nujau viņa ir klāt!» —lai nākamajā mirklī saprastu, ka ir maldījies. Un starp šiem viltus trauksmes mirkļiem pulkstenis turpināja savu gaitu, un šķita, ka jau pagājušas bezgala daudzas stundas. Kaut kur augstu pie loga rūts, kur nevarēja pasniegties, dūca muša. Šī bija viena no tām mājām, kas pēcpusdienās kļūst gluži klusas un garlaicīgas un visos stūros ož pēc jērgaļas.

Garajās gaidīšanas un vērošanas stundās notika kāds sīks atgadījums, kas man noteikti jāpiemin, jo vēlāk tam izrādīsies milzīga nozīme. Ieradās kāda dāma ar vīnogām Digorija mātei. Tā kā ēdamistabas durvis bija vaļā, Digorijs varēja dzirdēt, ko krustmāte Letija un dāma hallē runā.

— Kādas jaukas vīnogas! — skanēja krustmātes balss. — Esmu pārliecināta, ka, lai nu kas, bet šīs noteikti nāks viņai par labu. Ak, nabaga mīļā, mazā Meibela! Diemžēl laikam gan tikai augļi no jaunības zemes spētu viņai palīdzēt. Šajā pasaulē vairs nav nekā, kas jaudātu viņu glābt.

Tad abas vēl ilgi sarunājās klusākās balsīs, un Digorijs vairs neko nevarēja saklausīt.

Ja viņš par šo jaunības zemi būtu izdzirdis pirms dažām dienām, tad noteikti nodomātu, ka krustmāte Letija pļāpā tikai tāpatvien, kā jaudažkārtvisi pieaugušie, unnepievērstu tam nekādu uzmanību. Arī šoreiz viņš sākumā tā nodomāja. Bet tad viņam pēkšņi iešāvās prātā, ka tagad taču viņš skaidri zina, par ko krustmātei varbūt nav ne jausmas, ka tik tiešām pastāv visādas citādas pasaules un viņš pat vienā no tām ir pabijis. Kāpēc gan lai kaut kur nepastāvētu Jaunības Zeme? Viss kas var būt. Kādā citā pasaulē, iespējams, ir augļi, kas patiešām izārstētu māmiņu. Un, ja nu… ja nu! Ak, tu jau zini, kā tas ir, kad pēkšņi pamostas cerība, ka tas, ko tikizmisīgi esi vēlējies, varētu piepildīties. Tu gandrīz vai cīnies pret šo cerību, jo tā šķiet pārāk skaista, lai kļūtu par īstenību: tik bieži jau nācies pievilties. Taisni tā jutās Digorijs. Bet veltīgi viņš centās apspiest augošās cerības. Varētu taču būt, kādēļ gan ne! Tik tiešām tā varēja notikt! Tik daudz kas savāds jau bija pieredzēts. Un viņam bija burvju gredzeni. Skaidrs, ka pastāv visdažādākās pasaules, kurp nokļūt caur Meža Dīķiem. Viņš pārmeklētu itin visas. Un tad — māmiņa atkal būtu vesela! Viss nostātos savā vietā. Raganu viņš bija galīgi aizmirsis, un roka jau līda kabatā pēc dzeltenā gredzena, kad pēkšņi viņš izdzirda aulēkšojam zirgu.

«Hei! Kas tad tas?» viņš nodomāja. «Vai ugunsdzēsēji? Interesanti, kur deg? Ak tu tētīt! Rati brauc šurp. Vai! Tā taču Viņa!»

Nemaz jau nav jāpaskaidro, ko viņš ar to domāja.

Pirmā parādījās divriču ekipāža. Važoņa vieta bija tukša, bet uz jumta — ne jau sēdēja, bet stalti stāvēja Džeidisa, izslējusies visā augumā, lieliski noturēdamās līdzsvarā, kad rati trakā ātrumā, vienam ritenim paslejoties gaisā, drāzās ap stūri. Karalieņu Karalienes — Cārnas Briesmones — zobi bija atņirgti smaidā, acis liesmojaun garie mati plīvoja nopakaļ kā komētas aste. Viņa bez žēlastības pātagoja zirgu, kam plati ieplestās, sārtās nāsis klāja putas. Tikai kādas collas attālumā pašaudamies garām laternu stabam, zirgs zibenīgi pieauļoja pie mājas ārdurvīm un saslējās pakaļkājās. Rati ietriecās laternu stabā un sašķīda gabalos. Ragana jau laicīgi lieliskā lokā bija uzlēkusi zirgam tieši mugurā. Apsēdusies jāšus, viņa pieliecās dzīvniekam pie auss un kaut ko iečukstēja. Droši vien tas bija nevis kas nomierinošs, bet tracinošs. Zirgs atkal saslējās pakaļkājās un skaļi un nedabīgi iezviedzās. Zibošiem pakaviem, plaši ieplestām nāsīm un acīm, plīvojošām krēpēm — tādu zirgu varēja valdīt tikai lieliska jātniece.

Pirms Digorijs paspēja ievilkt elpu, cits pēc cita sāka risināties visādi notikumi. Cieši uz pēdām pirmajai ekipāžai atdrāzās otra. No tās izlēca kāds resns vīrietis vizītsvārkiem mugurā, kā arī policists. Tad ieradās vēl divi policisti citos divričos. Aiz viņiem uz velosipēdiem sekoja kādi divdesmit cilvēki, vairums izsūtāmo zēnu, visi zvanīdami, bļaustīdamies un svilpodami. Beidzot ieradās arī pūlis kājāmgājēju, sakarsuši no steigas, taču neapšaubāmi apmierināti un uzjautrināti. Ielas abās pusēs vērās vaļā logi un visās parādes durvīs pavīdēja pa kalpam vai kalponei. Ikviens vēlējās redzēt neparasto ainu.

Pa to laiku no pirmās sadauzītās divriču ekipāžas sāka rausties ārā kāds pavecāks kungs. Daži cilvēki piesteidzās viņam palīgā, bet, tā kā viens vilka džentlmeni uz vienu pusi, bet cits uz otru, tad droši vien viņš tikpat veiksmīgi būtu izkļuvis no turienes pats saviem spēkiem. Digorijs nojauta, ka tas noteikti ir tēvocis Endrjū, lai gan seju viņam nevarēja saredzēt, jo tai pāri bija pārmaucies tēvoča cilindrs. Zēns izmetās no mājas un iejaucās pūli.

—   Tā ir tā sieviete! Tā pati! — kliedza resnais vīrs, rādīdams uz Džeidisu. — Pildiet savu pienākumu, seržanti Viņa man veikalā nozaga preci par simtiem tūkstošiem mārciņu. Lūk, tā pērļu virtene viņai ap kaklu— tā ir manējā. Turklāt viņa man uzdauzīja zilu aci!

—   Kas nu i, tas i, priekšniek, — bilda kāds no pūļa,

—   smukākā zilā acs, kādu man jebkad bijis prieks redzēt. Meistardarbs! Akjēziņ! Tai nu gan ir spēks kaulos!

—Jums, kungs, uz to aci vajadzētu uzlikt jēlu bifšteku, — ieteicās miesniekzēns.

—     Nu, tātad, — iesāka viens no augstākajiem policistiem, — kas te ir par traci?

—   Es jau jums teicu, ka viņa… — atkal uzsāka resnis, bet kāds cits iesaucās:

—Neļaujietno ekipāžas aizlaisties tam vecajam kraķim! Tas ir viņš, kas to trako sakūdīja.

Vecais džendmenis, kas, bez šaubām, izrādījās tēvocis Endrjū, bija jau veiksmīgi pierausies kājās un taustīja sasistās vietas.

—       Nu tātad, — teica policists, pagriezies pret viņu, — kas te notiek?

—   Vum-bum-šļu, — no cepures iekšienes atskanēja tēvoča balss.

—    Tūlīt pat beidziet! — stingri pavēlēja policists.

—  Te nav nekādi j oki! Ņemiet to cepuri nost, vai sapratāt? To bija daudz vieglāk pavēlēt nekā izdarīt. Kādu brīdi

tēvocis veltīgi cīnījās ar cilindru, līdz divi citi policisti sagrāba galvassegu aiz malām un ar spēku nomauca nost.

—   Liels paldies! — tēvocis teica vārgā balsī. — Liels paldies! Kā es esmu sanervozējies! Vai kāds, lūdzu, man neiedotu glāzīti brendija…?

—   Esiet tik laipns un atbildiet uz manu jautājumu, — teica policists, izvilcis nelielu piezīmju grāmatiņu un visai mazu zīmulī ti. — Vai jūs esat atbildīgs par šo jauno sievieti?

—  Uzmanieties! — iesaucās vairākas balsis, un policists tik tikko paspēja palēkt soli sāņus. Zirgs bija mērķējis viņam tādu spērienu, ka policists droši vien būtu beigts. Tad Ragana apgrieza zirgu, lai pati atrastos ar seju pret pūli, bet zirga pakaļkājas uz ietves. Rokās viņa turēja garu, spožu dunci, ar kuru cītīgi centās zirgu atbrīvot no sadauzītajiem divričiem.

Digorijs visu laiku centās piekļūt tuvāk notikumu vietai, lai varētu pieskarties Raganai. Tas nebija viegli izdarāms, jo tieši tajā pusē, kur atradās viņš, pūlis bija vislielākais. Lai nokļūtu otrā pusē, viņam vajadzēja paspraukties garām zirga pakaviem un margām, kas apjoza Keterliju mājas teritoriju ar lielo pagrabstāvu. Ja tev ir kāda saprašana par zirgiem un it sevišķi ja tu būtu redzējis, kādā stāvoklī patlaban atradās zirgs, uz kura sēdēja Ragana, tu noteikti saprastu, cik tāds uzdevums bija kutelīgs. Digorijs zirgus labi pazina, viņš sakoda zobus un grasījās sprukt garām, tiklīdz radīsies kaut mazākā iespēja.

Pūļa priekšpusē nupat bija izkļuvis kāds cilvēks ar sārtu seju un kadiņu galvā.

—   Hei! Policist! — viņš iesaucās. — Tas takš i mans zirgs, uz kura viņa tup, un tie tur divriči, ko viņa pataisīja par malkas čupu, i manējie!

—  Runājiet pa vienam, lūdzu, tikai pa vienam, — teica policists.

—  Nau takš laika, — teica važonis. — Es zin' to manu zirgu labāk par jums. Tas — eku! — nav parasts zirģel's. Sitam tē's bii havalēriias kauias zirgs, kā es še stāvu. Un, ja tas jaunais sievišķs turpinās to purināt, kādam dziesma būs caur' kā likts. Ļau' man kaut kā piekļūt klāt.

Policists bija priecīgs, ka nu radies labs iegansts atvirzīties no zirga tālāk. Važonis paspēra dažus soļus tuvāk, palūkojās augšup uz Džeidisu un gluži laipnā balsī teica:

—  Nu, kundzīt, ļau' man tikt pie galv' un manies pro'. Tu takšu esi dāma un negribi iepīties tādā jandālā. Tu tagad ej uz māj, iedzer krūzi tēj' un liecies uz auss. Pēc tam tev būs krietn' labāk ap dūš'. — To runādams, viņš stiepa roku pēc zirga, dudinādams: — Kuš, Stroberij, kuš, veco zēn!

Tad Ragana pirmo reizi ierunājās.

—   Suns tāds! — citus trokšņus pārkliedza viņas saltā, skaļā un skaidrā balss. — Suns! Laid vaļā karalisko kara zirgu! Mēs esam Imperatore Džeidisa.

Astotā nodaļa cīņa pie laternu staba

—     Ha! Himperatore! Ko tu neteiksi! Mēs vēl paskatīsies! — kāda balss iesaucās. Tai pievienojās cita: — Trīsreiz urā Kolnijas ķurķa ķeizarienei! — Vairākas citas balsis šim sauklim pievienojās.

Raganas sejā ielija sārtums, un viņa viegli paklanījās. Bet gaviles pārvērtās smieklu rēcienā, un viņa saprata, ka ļaudis viņu izsmej. Džeidisas seja pārvērtās, un viņa paņēma nazi kreisajā rokā. Tad negaidīti viņa izdarīja kaut ko tādu, ko bija šausmīgi redzēt. Viņa pastiepa roku un viegli, bez piepūles, it kā tā būtu visparastākā kustība pasaulē, norāva laternu staba metāla šķērsi. Ja arī viņa šajā pasaulē bija zaudējusi kaut ko no savas burvju varas, tad to nekādā ziņā gan nevarēja teikt par viņas spēku: dzelzs šķērsi Ragana salauza tikpat viegli, it kā tā būtu gara karamele. Viņa pasvieda savu jauno ieroci gaisā, tad atkal to satvēra, savicināja un uzsauca zirgam, lai tas iet uz priekšu.

«Tagad ir izdevība,» nodomāja Digorijs. Viņš iespraucās starp zirgu un margām un sāka bīdīties tālāk. Ja tikai tas lops stāvētu kādu brītiņu mierā, viņš varētu sagrābt Raganu aiz papēža. Steidzoties uz priekšu, viņš izdzirda pretīgu brīkšķi un tad dobju troksni. Ragana bija triekusi šķērsi pret galvenā policista bruņucepuri, un vīrs apkrita kā figūriņa ķegļu spēlē.

—  Aši, Digorij! Viņa ir jāaptur! —viņu uzmundrināja kāda balss.

Tā bija Pollija, kas, tiklīdz viņai atļāva atstāt gultu, bija atsteigusies šurp.

—  Tu nu gan esi malacis! — teica Digorijs. — Turies man cieši klāt. Tev vajadzēs darboties ar gredzenu. Atceries — jāvelk dzeltenais. Un neaiztiec to, līdz es uzsaukšu.

Atskanēja vēl viens brīkšķis, un zemē sabruka otrs policists. Pūlis dusmīgi ierēcās:

—Raujietviņu nostno zirga! Sviediet ar bruģakmeņiem! Izsauciet karavīrus!

Tomēr vairums bļāvēju centās atkāpties no Raganas pēc iespējas tālāk. Tikai važonis, kas acīmredzot bija ne tikai vislabsirdīgākais, bet arī visdrosmīgākais no klātesošajiem, joprojām centās turēties zirga tuvumā un, izvairoties no sitieniem, mēģināja satvert Stroberiju aiz iemauktiem.

Pūlis turpināja baurot. Pāri Digorija galvai gaisā nosvilpa akmens. Tad visu pārkliedza Raganas balss, skanīga kā milzīgs zvans. Tā vien šķita, ka viņa beidzot ir gandrīz vai laimīga.

—   Nelieši! Jūs man par to dārgi samaksāsit, kad būšu iekarojusi jūsu pasauli. Ne akmens uz akmens nepaliks no jūsu pilsētas. Es to sagraušu kā Cārnu, kā Felindu un Sorloju, kā Bramandinu.

Beidzot Digorijam izdevās viņu saķert aiz potītes. Viņa spēra un trāpīja Digorijam pa muti. Zēns no sāpēm palaida potīti vaļā. Ragana bija pārsitusi viņam lūpu, un mute pildījās ar asinīm. Kaut kur pavisam tuvu atskanēja tēvoča Endriū balss, kas drebelīgi spiedza:

—   Kundze… cienītā jaunā dāma, ak, Dieva dēļ… jel savaldieties!

Digorijs atkal sagrāba potīti, bet Ragana vēlreiz atkratījās. Dzelzs šķērsis notrieca zemē vēl vairākus vīrus. Digorijs sagrāba potīti trešoreiz un, izmisīgi pieķēries pie Raganas papēža kā slīkonis pie salmiņa, uzsauca:

—   Pollij! Aiziet!

Un tad — paldies Dievam — dusmīgās, pārbiedētās sejas izzuda, niknās, nobijušās balsis apklusa. Tikai tēvocis Endrjū kaut kur turpat blakus Digorijam tumsā gaudās:

—   Ak kungs, vai tie nav vājprāta murgi? Vai tiešām beigas? Es vairs to nevaru izciest! Tas nav godīgi! Es taču nemaz negribēju būt burvis — tas ir pārpratums. Pie visa vainīga mana krustmāte. Es protestēju! Man taču turklāt ir tik vārga veselība. Un mūsējā ir tik cienījama, veca Dorsetšīras dzimta!

«Sasper jods!» nodomāja Digorijs. «Nebija taču nekādas vajadzības arī viņu paķert līdzi. Vai traks, ir nu gan kompānija!»

—  Vai tu tur esi, Pollij? — viņš pavaicāja.

—   Esmu, esmu! Un beidz grūstīties.

—  Es nemaz negrūstos, — iesāka Digorijs, bet, pirms viņš paspēja vēl ko piebilst, viņu galvas iznira siltajā, zaļi saulainajā gaisā. Kad abi izrāpās no dīķa, Pollija iesaucās:

—   Paskat! Mēs taču esam atstiepuši sev līdzi arī veco zirgu. Un Keterlija kungu, un arī važoni! Nu gan esam ievārījuši pamatīgu putru!

Tiklīdz Ragana saprata, ka atkal ir nokļuvusi mežā, viņa nobālēja un tik ļoti salīka uz priekšu, ka seia skāra zirea krēpes. Bija skaidrs, ka viņa jūtas šausmīgi nelabi. Tēvocis Endrjū drebinājās, bet zirgs Stroberijs sapurināja galvu, priecīgi iezviedzās un, šķiet, sāka atkopties. Pirmo reizi Digorijs viņu redzēja mierīgu. Ausis, kas visu laiku bija kļāvušās pie galvas, saslējās un atguva normālo stāvokli, un mežonīgā uguns acīs apdzisa.

—Tā jā, veco zēn, tā jā!—teicavažonis, paplikšķinādams zirga kaklu. — Nu jau ir labāk. Tikai mieru!

Stroberija turpmākā rīcība bija ļoti dabiska. Būdams izslāpis — un par to nav ko brīnīties — dzīvnieks piegāja pie tuvākā dīķa un iekāpa iekšā, lai padzertos. Digorijs vēl aizvien turēja raganas papēdi, un Pollija bija pieķērusies Digorija rokai. Važonis vienu roku bij a uzlicis Stroberij am, bet tēvocis Endrjū, kas vēl aizvien jutās vārgs, bija sagrābis važoņa otru roku.

—  Ātri, — iesaucās Pollija, paskatījusies uz Digoriju. — Zaļos!

Zirgs tā arī nedabūja padzerties. Visa kompānija juta, ka atkal grimst tumsā. Stroberijs iezviedzās, tēvocis skaļi ievaimanājās. Digorijs noteica:

—  Nu gan veicas!

Kādu brītiņu valdīja klusums. Tad Pollija jautāja:

—    Vai tad mums nevajadzēja jau būt kaut kur nokļuvušiem?

—  Man pat liekas, ka mēs jau kaut kur esam, — sacīja Digorijs. — Es vismaz stāvu uz kaut kā cieta.

—  Hei! Es arī, ja tā labi padomā, — teica Pollija, — bet kāpēc visapkārt ir tik tumšs? Paklau, vai tev neliekas, ka mēs esam ielēkuši nepareizajā dīķī?

—Var jau būt, ka tā ir Čārna,—teica Digorijs. — Tikai inēs tajā esam atgriezušies pusnakti.

—  Tā nav Čārna, — atskanēja Raganas balss. — Tā ir tukša pasaule. Tā ir Nekuriene.

Un patiešām tā bija tieši kā Nekuriene. Nekur nemir­dzēja zvaigznes. Bija tik tumšs, ka viņi nespēja cits citu saskatīt; bija gluži vienalga, vai acis tur ciet vai vaļā. Zem kājām bija kaut kas vēss, līdzens, kas varēja būt zeme, bet, protams, nebija nedz zāliens, nedz mežs. Gaiss bija auksts, sauss, bez mazākās vēsmiņas.

—  Mana likteņstunda ir situsi, — teica Ragana baismā, mierīgā balsī.

—     Ak, nerunājiet tā, mīļo jaunkundz, — šļupstēja tēvocis Endrjū, — tā, lūdzu, nevajag. Tik slikti tak nevar būt. A! Važoni, manu labo puis, vai jums gadījumā nav kabatā kāda blašķīte? Man vajadzētu kaut pilienu viskija!

—   Nu, nu! — važonis prātīgā, stingrā un bezbailīgā balsī mierināja.— Tik'iekš vien'mier'! Ka es jums saku — tik' iekš vien' mier'. Vai kauli visiem pie vietas? Jauki! Iesākumā ar' pa to mums jāteic paldies. Kas gan to varēj' cerēt pēc tik pamatīga kritiena! Nu tagadiņ tā — ja esam iekrituš' iekš— teiksim, iekš jaunā pazem's dzelzceļa bedres —, tad jau drīz mūs kāds atradīs un izvilks. Vai ne? Un, ja mēs jau esam beigt' — ko ar nemaz tā nevar noliegt — nu, tad jāatceras, ka uz jūr's notiek vēl trakāk's liet's, un vispār — cilvēkam takšu galu galā reiz jāmirst. Un no tā jau nav jābīstas, ja vien cilvēks i dzīvojis krietni. Un, ja man atļauts teikt, es domā, ka vispareizāk tagad, vadot laiku, būtu uzdziedāt kādu svēto korāli.

Un viņš patiešām uzsāka. Tā bija kāda pateicības dziesma ražas novākšanas svētkos. Tā vēstīja, ka «raža nu visa ir savākta šķūņos». Nevarētu teikt, ka tā būtu vispiemērotākā dziesma šai vietai, kur, šķiet, nekad nekas nebija audzis kopš laika gala, tomēr tā bija vienīgā, ko važonis vislabāk

atcerējās. Viņam bija lieliska balss, un bērni pievienojās. Visiem trim kļuva daudz priecīgāk. Tēvocis Endrjū un Ragana gan nedziedāja.

Kad dziesma tuvojās nobeigumam, Digorijs juta, ka viņu kāds rausta aiz elkoņa. Pēc cigāru un brendija smaržas gaisā un pēc labās uzvalka drānas viņš nosprieda, ka raustītājs ir tēvocis Endrjū, kas viņu piesardzīgi vedina sāņus. Kad abi bija pagājuši kādu gabaliņu, vecai vīrs pielieca galvu tik tuvu Digorija ausij, ka tā pat kutēja, un čukstot sacīja:

—   Nu, manu zēn, mauc gredzenu pirkstā. Taisāmies prom!

Taču Raganai bija laba dzirde.

— Muļķi! —viņa iesaucās, nolēkdama no zirga. — Vai tu esi aizmirsis, ka spēju sadzirdēt pat citu domas? Laid zēnu vaļā! Ja tu gudrosi pret mani nodevību, tad atriebība būs tik briesmīga, kāda nekur, nevienā pasaulē ne laika galā nav dzirdēta.

—   Un, — Digorijs pievienojās, — ja jūs domājat, ka esmu tāds nelietis un draņķis, ka spēju aizmukt, atstādams Polliju, važoni un zirgu šādā vietā, tad jūs rūgti maldāties.

—  Tu esi ļoti palaidnīgs un nekaunīgs zēns, — teica tēvocis Endrjū.

—   Cst! — iesaucās važonis. Visi sāka klausīties.

Tumsā beidzot kaut kas notika — bija sākusi dziedāt

kāda balss. Tā skanēja no milzīga tāluma, un Digorijs nespēja saprast, no kuras puses dziesma plūst. Dažreiz pat šķita, ka tā strāvo šurp no visām pusēm. Reizēm tā it kā cēlās augšup no pazemes. Zemākās notis bija tik dziļas, it kā tā patiešām būtu pati zemes balss. Vārdu dziesmai nebija un pat īstas melodijas ne. Tomēr neapšaubāmi tā bija visskaistākā skaņa, kādu viņš jebkad bija dzirdējis, gandrīz vai neizturami skaista. Šķita, ka arī zirgam tā patika; viņš iezviedzās tā, it kā pēc gadiem ilgas važoņa pajūga vilkšanas beidzot būtu atgriezies savas bērnības pļavā, kur kādreiz skraidījis kā kumeliņš, un padaban redzētu, kā pa pļavu šurp nāk pazīstams, mīļš cilvēks ar cukurgraudu rokā.

—  Ak tu tētīt, cik jauki! — teica važonis.

Tad atgadījās divi brīnumi reizē. Pirmkārt, balsij pēkšņi pievienojās citas —neskaitāmi daudzas balsis. Tās dziedāja saskaņā ar pirmo, bet daudz augstāk: skanīgi, kristāldzidri, sudrabaini. Un otrais brīnums — tumsā virs galvām pēkšņi iemargojās zvaigznes. Ne jau pa vienai, lēnām, kā vasaras vakaros. Pirms brīža vēl apkārt bija valdījusi tumsa, taču nu vienā mirklī uzliesmoja tūkstošiem un tūkstošiem mazu gaismiņu: vientuļas zvaigznes, zvaigznāju kopas un planētas, daudz lielākas un spožākas nekā tās, ko mēs redzam mūsu debesīs. Te pie tām nebija ne mākonīša. Viss, gan jaunās balsis, gan jaunās zvaigznes, uzradās vienlaicīgi. Un, ja tu to visu būtu redzējis un dzirdējis tāpat kā Digorijs, arī tu būtu pārliecināts, ka dziedātājas ir pašas zvaigznes un ka dobjā Pirmā Balss pieder Tam, kas šīs zvaigznes radījis un licis tām dziedāt.

—   Lai slava un gods! — teica važonis. —Ja es agrāk būtu zināj's, ka ir tāds skaistums, no manis noteikti būtu iznācis labāks cilvēks.

Balss, kas plūda no zemes, pieauga spēkā un tajā jaudās uzvaras prieks. Balsis debesīs, vēl laiciņu kopā skaļi

p;ul'/.iedājušas, kļuva klusākas. Bet apkārtsākās citi notikumi.

Tālumā pie apvāršņa debesis iekrāsojās pelēcīgas. Sāka pūst viegls, spirgts vējiņš. Debesu pamale lēnām un aizvien noteiktāk iegaismojās. Pret tām varēja samanīt pakalnu tumšās aprises. Balss joprojām dziedāja.

Drīz jau bija tik gaišs, ka viņi varēja saskatīt cits cita sejas. Važonis un bērni stāvēja pavērtām mutēm un mir­dzošām acīm. Viņi uzsūca sevī skaņas, un šķita, ka tās viņiem kaut ko atsauc atmiņā. Arī tēvocim Endrjū mute bija pavērta, taču ne jau aiz prieka. Izskatījās, ka viņa zods gluži vienkārši atkāries no pārējās sejas daļas. Pleci bija salīkuši un ceļgali drebēja. Balss viņam nepatika, un, ja vien būtu iespējams, viņš pat ielīstu peles alā, lai no šīm skaņām aizmuktu. Ragana savukārt laikam gan saprata šo mūziku labāk par jebkuru klātesošo. Viņa stāvēja saknieb­tām lūpām un dūrēs sažņaugtām rokām. Kopš pirmajām dziesmas skaņām viņa nojauta, ka visa šī pasaule ir pilna ar burvību, kas ir citādāka nekā viņējā un daudz stiprāka par to. Viņai tā likās nīstama. Cārnas karaliene labprāt būtu satriekusi gan šo, gan arī visas citas pasaules, ja tikai varētu apstādināt dziedāšanu. Zirgs stāvēja, paslējis ausis, un kustināja tās. Laiku pa laikam viņš klusi iesprauslājās un pakārpīja ar nagiem zemi. Nu jau tas vairs neizskatījās kā vecs, nodzīts važoņa kleperis. Tagad patiesi varēja ticēt, ka tā tēvs bijis kara zirgs.

Austrumu pusē debesīs balto krāsu nomainīja sārta un tad zeltaina. Balss cēlās un pieauga, līdz drebēja viss gaiss. Un, kad tā bija sasniegusi visskaistāko un varenāko skaņu, uzlēca saule.

Digorijs nekad nebija redzējis tādu sauli. Saule virs Čārnas drupām izskatījās vecāka nekā mūsējā, turpretim šī saule bija jaunāka. Šķita, tā uzlecot jautri smējās, un, kad tās stari pārslīdēja zemei, ceļinieki pirmo reizi ieraudzīja, kur nokļuvuši. Viņi atradās ielejā, pa kuru saulei pretī austrumu virzienā aizlocījās plata, strauja upe. Dienvidos slējās kalni, bet ziemeļos nelieli pauguri. Taču ielejā nebija nedz koku, nedz krūmu, nedz zāles stiebriņa, tikai zeme, klintāji un ūdens. To redzot, cilvēks jutās priecīgi sa­viļņots — līdz brīdim, kad acs ieraudzīja pašu Dziedātāju. Tad viss pārējais aizmirsās.

Dziedātājs bija Lauva. Milzīgs, kuplām krēpēm un mirdzošs, tas stāvēja ar galvu pret uzlecošo sauli. Viņa mute bija dziesmā plati atplesta, un tas stāvēja ap trīssimt jardu lielā attālumā.

—   Šī ir riebīga pasaule, — teica Ragana. — Mums tūlīt pat jādodas prom. Sagatavojiet burvības.

—   Es jums pilnīgi piekrītu, kundze, — teica tēvocis.

— Ļoti nepatīkama vieta. Pilnīgi bez kādas civilizācijas.

Ja vien es būtu mazliet jaunāks un man būtu šautene…

—  Pie joda! — iesaucās važonis". —Jūs takšu negribat teikt, ka tad jūs viņu nogalinātu?

—   Kas gan kaut ko tādu pieļautu? — teica Pollija.

—  Sagatavo burvības, vecais muļķi!—pavēlēja Džeidisa.

—   Protams, kundze, — tēvocis viltīgi teica. — Man tikai vajag, lai abi bērni man pieskartos. Tūlīt uzvelc mājupceļa gredzenu, Digorij!

Tēvocis vēlējās mājup atgriezties bez Raganas.

—       Ak tad tie ir gredzeni, vai ne? — iesaucās Džeidisa un zibenīgā ātrumā grasījās iešaut roku Digorija kabatā, bet zēns saķēra Polliju un uzsauca:

—   Sargieties! Ja jūs, viens vai otrs, pievirzīsities man kaut par puscollu tuvāk, mēs abi izčibēsim un jūs varēsit šeit palikt uz visiem laikiem. Jā, man patiešām kabatā ir gredzens, kas mūs ar Polliju nogādās mājās. Redziet, es turu roku jau gatavībā, tāpēc ievērojiet pienācīgu atstatumu.

Tad Digorijs paskatījās uz važoni.

—Jūsu un zirga man gan ir žēl. Bet es tur nekā nevaru līdzēt, — viņš teica. — Kas attiecas uz jums abiem, — te viņš atkal paskatījās uz tēvoci un Raganu, — jūs taču esat burvji, tāpēc jums vajadzētu patikt dzīvot kopā.

—   Labāk paliek' visi klusu, — teica važonis. — Man gribas paklausīties to meldiņ'.

Jo dziesma tagad bija kļuvusi citāda.

Devītā nodaļa nārnijas tapšana

Soļodams turp un atpakaļ pa tukšo zemi, Lauva dziedāja savu jauno dziesmu. Tā bija daudz klusāka un ritmiskāka nekā iepriekšējā, ar kuru viņš bija izsaucis zvaigznes un sauli. Maiga un viļņojoša. Un, viņam tā soļojot un dziedot, ieleja pārklājās ar zaļu zāli. Tā izpletās ap viņu kā ezers. Kā vilnis tā uzvirmoja augšup pa mazajiem pakalniņiem un drīz vien virzījās pa attālo kalnu nogāzēm, ietērpjot jauno pasauli aizvien maigākos toņos. Tagad jau varēja saklausīt, kā vieglais vējiņš čabina zāles stiebrus. Bet apkārt sāka rasties arī daudz kas cits. Augstākie pakalni ietērpās viršu zilumā. Ielejā parādījās raupjāki, spuraināki zaļumu puduri. Digorijs nekādi nevarēja saprast, kas tie tādi ir, līdz viens no tiem izlīda turpat blakus. Tas bija mazs un dzeloņains stāds, kas uz visām pusēm staipīja desmitiem zaļi ietērptu

r<)ku. Tas stiepās garumā apmēram par collu divās sekundēs. Visapkārt bija dučiem tādu veidojumu. Kad tie jau bija sasnieguši gandrīz Digorija augumu, zēns pēkšņi saprata, kas tie ir.

—   Koki! — viņš iesaucās.

Pats nejēdzīgākais, kā Pollija vēlāk atcerējās, bija tas, ka viņiem neļāva to visu mierīgi novērot. Brīdī, kad Digorijs iesaucās: «Koki!» —viņam vajadzēja atlēkt sāņus, jo tēvocis Endrjū, paslepus pievirzījies klāt, centās ar roku iebraukt zēna kabatā. Diez vai viņam būtu liels labums, ja tas izdotos, jo viņš bija centies piekļūt kabatai ar zaļo gredzenu, tāpēc ka joprojām domāja, ka tieši zaļais gredzens ir mājupceļa gredzens. Taču Digorijs, protams, nevēlējās zaudēt ne zaļo, ne dzelteno gredzenu.

—   Stāt! — iesaucās Ragana. — Atkāpies! Tālāk, tālāk! Ja kāds mēģinās pietuvoties bērniem kaut desmit soļu attālumā, es šim nelietim sašķaidīšu pauri!

Rokā, atvāztu sišanai, viņa turēja dzelzs šķērsi, ko bija norāvusi no laternu staba. Nebija ne mazāko šaubu, ka viņa noteikti trāpītu mērķī.

—Tad re, kā! Tu gribēji aizzagties uz savu pasauli kopā ar zēnu un mani atstāt vienu?

Te nu Endrjū dusmas beidzot ņēma virsroku pār bailēm.

—Jā, kundze, tik tiešām tā! — viņš teica. — Protams, ka es to vēlos. Un man ir pietiekami daudz iemeslu to darīt. Jūs pret mani izturējāties tik bezkaunīgi, tik pretīgi! Es pūlējos, cik vien bija manos spēkos, izrādīt jums pretimnākšanu un laipnību. Un kāda bija atmaksa? Jūs aplaupījāt — man jāatkārto šis vārds — aplaupījāt augsti godājamu juvelieri. Jūs uzstājāt, lai jums izmaksā ārkārtīgi dārgas, lai neteiktu— pārbagātas, otrās brokastis, kaut l^an man bija jāieķīlā pulkstenis ar visu ķēdi, un man jums jāsaka, kundze, ka neviens manā dzimtā, ja nerunā par brālēnu Edvardu, kas bija brīvprātīgais kavalērists, nekad nav bāzis degunu lombardos. Šīs pretīgās maltītes laikā — man vēl tagad drebuļi pārskrien, to atceroties, — jūsu uzvedība un runas stils izraisīja visu klātesošo nosodošu attieksmi. Esmu publiski apkaunots. Nekad vairs nevarēšu šo restorānu apmeklēt. Turklāt jūs uzbrukāt policijai. Jūs nozagāt…

— Jel apklustiet, saimniek, pieturiet muti! — teica važonis. — Nu tak' jāklausās un jāskatās, nevis jātarkšķ.

Un patiešām bija ko redzēt un dzirdēt. Pirmītējais, Digorijam līdzās izdīgušais koks, bija izaudzis par milzīgu dižskābardi, un tā zari liegi šūpojās pār vērotāju galvām. Vēso, zaļo zāli zem kājām izraiboja margrietiņas un gundegas. Mazliet tālāk, gar upes krastu, auga vītoli. No otras puses ceļotājus ieskāva ziedošu jāņogu, ceriņu, mežrožu un rododendru krūmi. Zirgs pilnām mutēm plūca svaigo zāli.

Visu šo laiku Lauva dziedāja savu dziesmu un, lepni izslējies, soļoja turp un atpakaļ. Mazliet biedēja tas, ka ar katru loku zvērs nāca arvien tuvāk. Pollija aizrautīgi klausījās, jo viņai šķita, ka sāk saskatīt sakarību starp dziesmu un to, kas notiek. Kad kādus simt jardus tālāk, uz pakalna kores, uzradās tumšzaļu egļu skupsnas, viņa juta, ka tam ir kāds sakars ar virkni zemu, stieptu skaņu, ko Lauva pirms mirkļa bija nodziedājis. Un, kad viņš izdziedāja vieglu, ātru pasāžu, viņa nemaz nebija pārsteigta, ieraugot, ka visapkārt no zemes izbāž galviņas prīmulas. Tādējādi viņa nonāca pie neizsakāmi līksmas pārliecības, ka viss, kas šeit top, rodas, kā viņa teica, «no Lauvas galvas». Ieklausoties dziesmā, varēja sadzirdēt to, kas padaban tika radīts; paveroties apkārt, to varēja saskatīt. Tas šķita tik satraucoši, ka bailes nenāca ne prātā. Taču Digorijs un važonis neviļus mazlietnervozēja, redzot Lauvu tuvojamies. Ja runā par tēvoci Endrjū, tad viņš pat nevarētu aizmukt, tik ļoti viņam drebēja ceļgali un klabēja zobi.

Pēkšņi Ragana drosmīgi devās uz priekšu pretī Lauvam, kas lēniem, smagiem soļiem dziedot virzījās aizvien tuvāk un tuvāk. Nu jau tas atradās tikai kādu divpadsmit jardu attālumā. Ragana pacēla roku un trieca smago dzelzs stieni tieši pret Lauvas galvu.

No šāda attāluma neviens, kur nu vēl Džeidisa, nevarēja kļūdīties. Stienis trāpīja Lauvam tieši starp acīm, adēca nostun būkšķot nokrita zemē. Lauva turpināja savu gājienu, viņa solis nebija nedz ātrāks, nedz lēnāks kā iepriekš. Nevarēja patpateikt, vai vispār viņš manījis stieņa triecienu. Kaut arī mīkstās ķepas virzījās bez trokšņa, taču varēja just, kā zem Lauvas svara dreb zeme.

Ragana iespiedzās, metās bēgt un pēc mirkļa pazuda starp kokiem. Tēvocis Endrjū pagriezās, lai darītu to pašu, taču aizķērās aiz kādas saknes un tieši uz sejas iekrita mazā strautiņā, kas tecēja uz upi. Bērni nejaudāja kustēties; viņi pat nebija pārliecināti, vai to vispār grib darīt. Lauva viņiem nepievērsa uzmanību. Viņa platā, sārtā rīkle bija atvērta, taču dziesmai, ne rēcienam. Zvērs abiem pagāja

garām tik tuvu, ka viņi būtu varējuši skart kuplās krēpes. Viņi briesmīgi baidījās, ka Lauva tūlīt pagriezīsies un paskatīsies uz viņiem, bet tai pašā laikā, lai cik savādi tas arī būtu, viņi to vēlējās. Tomēr Lauva viņiem nepievērsa ne mazāko uzmanību, it kā viņi nebūtu nedz saredzami, nedz saožami. Pagājis bērniem garām un nosoļojis vēl mazliet uz priekšu, Lauva apgriezās, atkal devās viņiem garām un šoreiz sāka virzīties uz austrumiem.

Klepodams un sprauslādams no strauta izrausās tēvocis Endrjū.

— Nu, Digorij, — viņš teica, — esam tikuši vaļā no tās sievietes, un tas pretigais lauva arī ir projām. Dod man roku un tūdaļ velc pirkstā gredzenu.

—    Nenāciet klāt! — atkāpdamies iesaucās Digorijs. — Turies no viņa tālāk, Pollij! Nāc man blakus. Es jūs brīdinu, tēvoci Endrjū, ja jūs kaut soli pietuvosities, mēs pazudīsim.

—   Tūlīt dari, ko es tev lieku, cienītais! — pavēlēja tēvocis. — Tu esi ļoti nepaklausīgs un neuzvedīgs zēns.

—  Nekas, nekas! — atbildēja Digorijs. — Mēs gribam palikt un paskatīties, kas notiks. Man liekas, ka jūs taču gribējāt kaut ko uzzināt par citām pasaulēm. Vai tagad, kad esat šeit, jūs tas vairs neinteresē?

—Neinteresē! — iesaucās tēvocis Endrjū. — Paskaties, kāds es izskatos! Tie taču bija mani labākie svārki un veste!

Tēvocis patiešām izskatījās nožēlojams. Jo švītīgāks cilvēks bijis sākumā, jo bēdīgāk viņš izskatās, kad izlien no sadragātas ekipāžas un pēc tam iekrīt dubļainā strautā.

—    Es jau nesaku, ka šeit nav ko redzēt, — tēvocis turpināja. —Ja es būtu jaunāks, tad— nu, varbūt es sākumā šurp atsūtītu kādu jaunu, spriganu cilvēku. Kādu no tiem lielo zvēru medniekiem. Šo zemi jau var tīri labi izmantot. Klimats ir lielisks. Un kāds gaiss! Esmu pārliecināts, ka tas man nāktu par labu. Ja tikai apstākļi būtu pieņemamāki. Kaut mums būtu kāda šautene!

—    Lai sasper jods tās blīkšķen's, — dusmīgi teica važonis. — Ieš' pacīlēt, vai Stroberij' navaig paberzt. Ja man ļauts tā teikt, tam zirgam ir vairāk galvā nekā vienam otram divkājainim.

Viņš devās pie Stroberija un sāka svilpt un šmaukstināt, kā jau visi zirgu puiši to parasti dara.

—Vai jūs patiešām vēl aizvien domājat, ka šo Lauvu var nogalināt ar vienkāršu šauteni? — jautāja Digorijs.

—   Dzelzs stienis viņam nekā nevarēja padarīt.

—  Lai arī kādi tai dāmai būtu trūkumi, — teica tēvocis,

—  bet viņa ir drosmīga meiča, manu zēn. Tā izrīkoties! Viņš atkal berzēja rokas un knakšķināja kauliņus, it kā

būtu pavisam aizmirsis, cik pats juties nobijies Raganas klātbūtnē.

—  Tā bija nekrietna rīcība! — teica Pollija. — Ko tad sliktu Lauva viņai bija nodarījis?

—  Hei! Kas tad tas? — iesaucās Digorijs. Paskrējis uz priekšu, viņš ņēmās kaut ko pētīt dažu jardu atstatumā.

—Paklau, Pollij,—viņš sauca, — nāc šurp un paskaties! Arī tēvocis Endrjū devās viņai līdzi, un ne jau tāpēc, ka vēlējās paskatīties, bet gan lai turētos bērniem tuvumā un pirmajā izdevīgajā brīdī nozagtu gredzenu. Taču, kad viņš ieraudzīja, ko Digorijs rāda, arī viņam sāka rasties interese. Tas bija neliels, trīs pēdas garš laternu staba modelītis, kas lēnām auga augumā un kļuva resnāks, gluži tāpat kā apkārtējie koki.

—  Tas arī ir dzīvs… es gribēju sacīt… laterna deg, — teica Digorijs.

Laterna patiešām dega. Saules gaismā, protams, tās mazo liesmiņu bija grūti ieraudzīt, ja vien uz to nekrita skatītāja ēna.

— Lieliski, vareni, — murmināja tēvocis Endrjū, — pat man ne sapņos nerādījās, ka varētu notikt tādas burvestības. Šī ir pasaule, kur pat laternu stabi atdzīvojas un sāk augt. Interesanti, no kādas sēklas tie aug?

—       Vai tad jūs nesaprotat? — jautāja Digorijs. — Šajā vietā nokrita metāla stienis — tas, ko viņa norāva no laternu staba pie mūsu mājas Londonā. Tas iegrima zemē un nu ir uzdīdzis maza stādiņa izskatā.

Par mazu to šobrīd gan nevarēja saukt, jo stabs jau bija sasniedzis Digorija garumu.

—Tik tiešām! Apbrīnojami! Lieliski! —burkšķēja tēvocis, berzēdams rokas stiprāk nekā jebkad. —Ha-ha! Ļaudis smējās par manu maģiju. Mana stulbā māsa domāja, ka esmu ķerts. Interesanti, ko viņi teiktu tagad, kad esmu atklājis pasauli, kur viss dzīvo, dīgst un plaukst? Kolumbs — visi runā tikai par Kolumbu. Bet kas gan ir Amerika salīdzinājumā ar to, kas notiek te! Šīs zemes komerciālās iespējas ir neizsmeļamas. Atstiep tik šurp un aproc dažus metāllūžņus, un pēc mirkļa tie izaug par vilcieniem, karakuģiem, par visu, ko vien vēlies… Tie man neko neizmaksās, bet Anglijā es tos varēšu pārdot par milzīgu cenu. Kļūšu par miljonāru… Un klimats! Es jau tagad jūtos krietni jaunāks. Es taču te varu izveidot kūrortu. Laba sanatorija varētu ienest apmēram divdesmit tūkstošus gadā. Vienam otram, protams, man par šo noslēpumu vajadzēs pastāstīt. Tomēr pats pirmais darbs — nošaut šo nezvēru.

—Jūs esat gluži tāds pats kā tā Ragana, — teica Pollija. —Jūs ne par ko citu nedomājat kā tik kādu nogalināt.

— Un, ja ir runa par mani, — tēvocis turpināja savus jaukos sapņus, — tad nemaz nevar zināt, cik ilgi es nodzīvotu, ja šeit apmestos uz dzīvi. Ja cilvēkam ir jau pāri sešdesmitiem, par to ir vērts padomāt. Nemaz nebūtu pārsteigts, ja šajā zemē es nekļūtu ne par dienu vecāks. Vareni! Tā tak ir Jaunības Zeme!

—  Ā! — iesaucās Digorijs. —Jaunības Zeme! Vai jūs tiešām domājat, ka tā ir tieši te? — Viņš, protams, bija atcerējies, ko krustmāte Letija teica dāmai, kas atnesa vīnogas, un zēnā atkal modās klusa cerība.

—    Tēvoci Endrjū, — viņš teica, —vai jūs tiešām domājat, ka šeit varētu dabūt kaut ko tādu, kas izārstētu māmiņu?

—   Ko tu te pļāpā? — dusmojās tēvocis. — Šī jau nav aptieka. Bet, kā jau es teicu…

—Jums par viņas veselību tikai nospļauties, vai ne? — nikni uzbrēca Digorijs. — Bet arī jums vajadzētu par viņu rūpēties. Galu galā, viņa taču nav tikai mana mamma, bet ari jūsu māsa. Nu, viss viens. Es tikpat labi varu pajautāt pašam Lauvam, vai viņš man nevar palīdzēt.

Zēns pagriezās un raitā solī devās prom. Pollija brīdi pakavējās, bet tad aizskrēja viņam nopakaļ.

—     Hei! Stāviet! Nāciet atpakaļ! Tas puika taču ir traks! — auroja tēvocis. Viņš sekoja bērniem, saglabājot drošu atstatumu, jo nevēlējās nokļūt pārāk tuvu Lauvam, taču arī zaļos gredzenus negribēja aizlaist par tālu.

Pēc īsa brīža Digorijs iznāca meža malā un apstājās. Lauva vēl aizvien dziedāja, bet nu jau dziesma atkal skanēja citādi. Tagad tā vairāk izklausījās pēc kaut kā tāda, ko mēs sauktu par melodiju, tikai daudz enerģiskāku. To klausoties, gribējās skriet, lēkt, rāpties; gribējās kliegt, mesties pie citiem cilvēkiem un vai nu tos apskaut, vai arī ar tiem izkauties. Digorijs tumši piesarka. Arī tēvoci Endrjū šis tonis krietni vien ietekmēja, un Digorijs dzirdēja viņu atkārtojam:

Drosmīga meiča, nudien. Žēl, ka viņa ir tik nesavaldīga. Bet, vienalga, sasodīti glīts sievišķis, sasodīti glīts.

Bet tas, kas dziesmas ietekmē notika ar abiem cilvēkiem, nav nekas salīdzinājumā ar to, kas notika apkārtnē.

Vai tu vari iedomāties pļavu burbuļojam kā verdošu ūdeni kadā? Citādi to visu nemaz nav iespējams attēlot. Kur vien acs sniedzās, no zemes ārā spraucās pauguriņi, cits nebija lielāks par kurmja rakumu, cits kā ķerra, bet cits jau mājiņas lielumā. Un pauguri kustējās un brieda, līdz pārsprāga. No tiem izbira irdena zeme, kurā kustējās dzīvas radības. Ārā rausās kurmji, gluži kā pie mums Anglijā; suņi sāka riet, tiklīdz to galvas iznira no zemes, un

ar kājām spirinājās un kārpījās, gluži kā gribēdami izspraukties pa šauru caurumu žogā. Visdīvaināk bija novērot briežus, jo, vēl pirms tie parādījās paši, no zemes izlīda viņu ragi, tāpēc sākumā Digorijam šķita, ka tie ir koki. Vardes, kas uzradās upes krastā, tūlīt pat ar plunkšķi visas ielēca ūdenī un sāka skaļi kurkstēt. Panteras, leopardi un tamlīdzīgi zvēri tūdaļ apsēdās, cītīgi nomazgājās, tad piecēlās un pie kokiem sāka asināt priekškāju nagus. No koku zariem izšāvās putnu bari. Visur sāka lidināties tauriņi. Puķu ziedkausiņos, it kā baidīdamās zaudēt kaut mirkli, pie darba ķērās bites. Tomēr vislieliskākais brīdis bija tad, kad kā nelielā zemestrīcē sasprāga visaugstākais paugurs, no kura vispirms parādījās nolaidena mugura, tad lielā, gudrā galva un beidzot Četras, it kā neveikli pašūtās biksēs ietērptas, ziloņa kājas. Nu jau Lauvas dziesmu bija grūti saklausīt, jo visapkārt ķērca, dūdoja, čivināja, brēca, zviedza, rēja, rūca, mauroja, blēja un taurēja visa dzīvā radība.

Taču, kaut ari Digorijs Lauvu vairs nevarēja sadzirdēt, to saskatīt bija iespējams labi. Viņš likās tik liels un gaišs, ka zēns nespēja novērst ne acu. Šķita, ka pārējie zvēri no viņa nebaidās. Tik tiešām, tajā pašā mirklī Digorijs sev aiz muguras izdzirda pakavu dipoņu, un tūlīt pat viņam garām pajoņoja vecais važoņa zirgs, pievienodamies pārējiem dzīvniekiem. Acīmredzot arī viņam, tāpat kā tēvocim Endrjū, svaigais gaiss bija nācis labumā. Viņš vairs neizskatījās pēc veca, smagā darbā nodzīta klepera, kāds bija Londonā. Nu viņš, lepni izslējis galvu, augstu cilāja kājas.

Lauva pirmo reizi apklusa. Viņš pastaigājās starp zvēriem turp un atpakaļ un, laiku pa laikam piegājis pie kāda pāra — viņš vienmēr izvēlējās tikai divus zvērus kopā —, piebāza purnu viņējiem. Tā viņš aizskāra divus bebrus pārējo bebru vidū, divus no visiem leopardiem, briežu tēviņu un mātīti šo dzīvnieku bariņā. Dažiem viņš pagāja garām, neveltīdams tiem uzmanību. Bet pāri, kam viņš bija piebāzis purnu, tūlīt pat pameta savējos un viņam sekoja. Beidzot viņš apstājās, un visi dzīvnieki, kam viņš bija pieskāries, sanāca apkārt plašā lokā. Tie, kam viņš nebija pieskāries, sāka pamazām izklīst. Viņu saceltais troksnis pakāpeniski izgaisa tālumā. Atlasītie zvēri apklusa un uzmanīgi noraudzījās Lauvā. Tikai kaķu dzimtas zvēriem šad tad noraustījās astes; citādi viss bija mierīgi. Pirmo reizi šajā dienā iestājās pilnīgs klusums, dzirdēja vienīgi ūdens čalošanu upē. Digorijam satraukti pukstēja sirds, jo viņš juta, ka notiek kaut kas ļoti nopietns un svinīgs. Savu māmiņu zēns nebija aizmirsis, bet labi apzinājās, ka pat viņas dēļ šo pasākumu nedrīkst pārtraukt.

Lauva, acīm nemirkšķinot, skatījās uz dzīvniekiem tik cieši, it kā taisītos tos sadedzināt tikai ar savu skatienu vien. Un lēnām viņi pārvērtās. Mazākie, tādi kā zaķi, kurmji un tiem līdzīgie, mazliet paaugās, kamēr lielākie — un to vislabāk varēja ievērot, ja skatījās uz ziloņiem, — nedaudz sarāvās. Krietna daļa apsēdās uz pakaļkājām. Vairums pašķieba galvu, it kā mēģinādami saprast, kas te notiek.

Lauva pavēra muti, bet no tās nenāca ne skaņa; viņš izdvesa garu, siltu nopūtu, kas it kā sašūpoja visus zvērus gluži kā vējš koku rindu. Augstu virs galvām, aiz zilā debesu plīvura paslēpušās, atkal iedziedājās zvaigznes. Tā bija tīra, dzidri vēsa, sarežģīta mūzika. Kaut kur no debesu velves vai no paša Lauvas izšāvās it kā uguns, kas tomēr nevienu neapsvilināja. Bērni juta, kā ķermenī saviļņojas ik asins lāse, kad kāda nekad agrāk nedzirdēta, dziļa un nepakļāvīgi valdonīga balss iesaucās:

— Nārnija! Nārnija! Nārnija! Mosties! Mīli! Domā! Runā! Lai tavi koki prot staigāt! Lai tavi zvēri prot runāt! Lai tavi ūdeņi ir dievišķīgi!

Desmita nodaļa pirmais joks un vēl šis tas

Tā, protams, bija Lauvas balss. Bērni jau sen bija nojautusi, ka Lauva spēj runāt, un tomēr, kad viņš ierunājās, tas bija brīnišķīgs un reizē ārkārtīgs pārdzīvojums.

No koku puduriem iznāca mežonīgi cilvēki, meža dievi un dievietes; tiem līdzi soļoja fauni un satīri, un rūķi. No upes iznira Upes dievs ar savām meitām najādām. Un tie visi kopā ar zvēriem un putniem savās dažādajās balsīs, augstās un zemās, rupjās un skanīgās, atsaucās:

—    Sveiks, Aslan! Mēs dzirdam un paklausām! Mēs esam pamodušies! Mēs mīlam! Mēs domājam! Mēs runājam! Mēs zinām!

—    Tikai piedodiet, lūdzu, mēs vēl ne visai daudz zinām, — sacīja kāda balss, sprauslādama caur degunu. Un tad nu gan bērni patiešām pārsteigumā salēcās, jo runātājs bija važoņa zirgs.

—    Vecais, labais Stroberijs, — teica Pollija. —Es tiešām priecājos, ka arī viņš ir izvēlēts par vienu no runājošiem dzīvniekiem.

Un Važonis, kas nu jau stāvēja blakus bērniem, teica:

—  Lai sasper mani jods! Es takš vienādiņ teicu, ka tas lops ir varens gudrinieks.

—   Radījumi, es uzticu jūsu dzīvības jums pašiem, — atskanēja spēcīgā, laimīgā Aslana balss. — Es jums dodu šo Nārnijas zemi uz mūžiem, es atdodu jums šos mežus, šos augļus, šīs upes. Es jums atdodu zvaigznes, un es jums atdodu sevi pašu. Arī mēmie zvēri, kurus es neesmu izvēlējies, ir jūsu. Izturieties pret viņiem labi un kopiet tos, bet nesāciet dzīvot un uzvesties kā viņi, jo tad jūs vairs nebūsit Runājošie Zvēri. No viņiem jūs esat nākuši, un pie viņiem jūs atkal varat atgriezties. Nedariet tā!

—   Nē, Aslan, mēs solāmies, ka tā nedarīsim! — visi sauca cits caur citu. Tad kāds žiperīgs Kovārnis skaļā balsī piebilda: — Nav ko baidīties!

Visi jau bija beiguši runāt, un viņa vārdi noskanēja pilnīgā klusumā. Iespējams, ka arī jums kādreiz tā ir gadījies, teiksim —kādās viesībās, un jūs zināt, ciktas šķiet nepatīkami. Nabaga Kovārnis tā nokautrējās, ka paslēpa galvu zem spārna, it kā grasītos gulēt. Pārējie dzīvnieki izgrūda tādus savādus trokšņus, kādus mūsu pasaulē neviens nav dzirdējis, prod — viņi smējās. Sākumā viņi centās tos apspiest, bet Aslans teica:

—  Smejieties un nebaidieties, radījumi! Tagad, kad jūs vairs neesat mēmi un nesaprātīgi, jums nav arī vienmēr jābūt drūmiem un nopietniem. Jo jokus, tāpat kā taisnību, var izteikt tikai vārdos.

Un tā nu viņi visi ļāva smiekliem vaļu. Visapkārt valdīja tāda jautrība, ka pat Kovārnis atkal sadūšojās un, uztupies Važoņa zirgam uz galvas starp ausīm, savicināja spārnus un teica:

—  Aslan! Aslan! Vai es pajokoju pirmais? Vai turpmāk vienmēr visiem stāstīs, ka tas biju es, kas pirmais pajokoja?

—  Nē, mazo draudziņ, — teica Aslans. — Tu pirmais nepajokoji, tu tikai pats esi pirmais joks.

Tad visi smējās vēl skaļāk. Bet Kovārnis neko neiebilda un pats smējās tikpat skaļi kā pārējie, līdz zirgs sapurināja galvu un putns, zaudējis līdzsvaru, novēlās, taču, pirms sasniedza zemi, atcerējās, ka viņam ir spārni, kas tobrīd vēl šķita visai neierasti.

—  Un nu, — teica Aslans, — Nārnija ir radīta. Tagad mums jādomā, kā to pasargāt. Es uzaicināšu dažus no jums uz padomi. Tu, galvenais Rūķi, un tu, Upes dievs, tu, Ozol, un tu, Pūces tēv, un abi Kraukļi, un tu, Ziloņvīrs, nāciet man līdzi. Mums jāapspriežas. Jo, kaut arī pasaule nav vēl pat piecas stundas veca, tajā jau ir iekļuvis ļaunums.

Radījumi, ko Aslans bija nosaucis, panācās uz priekšu, un viņi visi kopā devās uz austrumiem. Pārējie cits caur citu ierunājās:

—  Ko viņš teica? Kas ir iekļuvis pasaulē? — Kaut kāds Sļaunums? — Kas tas Sļaunums tāds ir? — Nē, viņš neteica Sļaunums, viņš teica: «Iekļuvis ļaunums.» — Nu, bet kas tas ir?

—  Paklau, — Digorijs sacīja Pollijai, — man jādodas pie viņa — tas ir, pie Aslana. Man ar viņu jārunā.

—   Vai tu domā, ka tā var? — šaubījās Pollija. — Es neuzdrīkstētos.

— Man tas jādara, — teica Digorijs. — Mātes dēļ. Ja ir kāds, kas spētu viņas labā kaut ko darīt, tad tas ir viņš.

—   Es ieš' jums līdzi, — teica Važonis. —Man viņš diktan patīk. Un es nedomā, ka tie citi lopiņi bruks man virsū. Turklāt man tiktos pārmīt kādu vārdu ar Stroberij'.

Tā nu viņi visi trīs ļoti drosmīgi — vai vismaz tik drosmīgi, cikspēja, —devās uz turieni, kur notika dzīvnieku sapulce. Visi dzīvnieki bija ļoti aizņemti, viens ar otru iepazīstoties un sarunājoties, un nemaznemanīja, ka viņiem tuvojas trīs cilvēki, līdz tie bija jau pavisam tuvu. Tāpat viņi nedzirdēja arī tēvoci Endrjū, kas stāvēja krietnu gabaliņu nostāk, trīcēdams no galvas līdz savām aizpogātos zābakos ieautām kājām un saukdams, protams, ne jau pilnā balsī:

—  Digorij! Nāc atpakaļ! Tūlīt pat nāc atpakaļ, kad es tev saku! Es tev aizliedzu spert vēl kaut vienu soli uz priekšu!

Kad beidzot viņi bija iejaukušies dzīvnieku barā, visi apklusa un sāka uz viņiem blenzt.

—  Hm! — beidzot teica Bebru tēvs, — Aslana vārdā, kas jūs tādi esat?

—  Piedodiet, — mazliet aizelsies izdvesa Digorijs, bet viņu pārtrauca Zaķis.

—    Esmu pārliecināts, ka tie ir kāds milzīgu salātu paveids.

—  Nē, goda vārds, nē, — steidzīgi bilda Pollija. — Mēs nepavisam neesam ēdami.

—   Redziet nu, — sacīja Kurmis. — Viņi var parunāt. Kurš gan ir redzējis runājošus salātus?

—  Varbūt viņi ir Otrais Joks, — ieminējās Krauklis.

Pantera, kas visu laiku bija mazgājusi purnu, uz mirkli

pārtrauca šo nodarbošanos un teica:

—  Nu, ja tas ir tā, tad viņi nav ne uz pusi tik smieklīgi kā Pirmais Joks. Vismaz man viņi nešķiet diez ko smieklīgi.— Tad viņa nožāvājās un ņēmās atkal tīrīties.

—  Ak, piedodiet, lūdzu, bet es ļoti steidzos, — teica Digorijs. — Man jāsatiek Lauva.

Visu šo laiku Važonis centās uztvert Stroberija skatienu. Beidzot viņam tas izdevās.

—    Stroberij, veco zēn, tu tak mani pazīsti, vai ne? — viņš teica. — Tu takšu nestāvēsi te un neiegalvos', ka mani nimaz nepazīst'?

—   Ko tas tur runā, Zirdziņ? — vairākas balsis jautāja.

—  Nu, — Stroberijs lēni iesāka, — es tā īsti nezinu, bet man šķiet, ka vairākums no mums vēl daudz ko nezina. Cik es noprotu, esmu šitādu radījumu redzējis agrāk. Man ir tāda sajūta, ka esmu dzīvojis kaut kur citur —vai bijis kaut kas cits -—, iekams Aslans mūs visus pirms dažiem mirkļiem pamodināja. Viss ir neskaidri, gluži kā sapnī. Bet tajā sapnī bija arī tādi kā šitie trīs.

—   Ko!? — iesaucās Važonis. — Vai ta tu mani nepa­zīst'? Mani, kas vakaros, kad tev bij šķērma dūša, stiepa karstu dziru! Mani, kas tevi allažiņ kārtīg' noskrāpēj'? Kas tev nekad neaizmirs' uzsegt siltu drēbi, kad tev vaj'dzēja kvernēt ārā salā? Man gan par tevi tik nesmuk's domas nebij ne prātā, Stroberij.

—   Es tā kā sāku patiešām kaut ko atcerēties, — domīgi teica Zirgs. —Jā, ļauj man tikai mazliet padomāt! Jā, jā! Tas taču biji tu, kas man vienmēr aizmugurē piesēja tādu melnu kasti, un tad tu mani siti un dzini skriet, un, lai cik tālu es arī skrēju, tā melnā parikte man grabēdama ripoja pakaļ.

—    Mums takšu bij jāpelna iztikšan'! Vai saproti? — taisnojās Važonis. — I priekš tevis, i priekš manis. Ja jau nebūt' tā darba un tās pātagas, nebūt' arīdzan tā staļļa, tā siena, tās dziras un to auzu. Jo auzas tu dabūj', ja man tās bij' pa kabatai, to nu neviens nevar noliegt.

—   Auzas? — Zirgs noprasīja, ausīm smaili saslejoties.

—Jā, patiesi es kaut ko tādu atceros. Un sāku atcerēties arvien vairāk. Tu vienmēr sēdēji tur augšā, man aiz muguras, un es skrēju un vilku tevi un to melno rīku. Es zinu, ka viss darbs bija jādara man!

—  Vasarā gan, — piekrita Važonis. — Tad tu skrienot svīdi, bet man tā sēdēšan' bij tīri vēsa. Bet kā tad ziemā, veco zēn? Tev takš' skrienot bij silti, bet man sēžot kājas bij aukstas kā ledus, un vējš saldēja degunu. Rokas sasala ragā tā, ka gandrīz nejaudāj' grožus noturēt.

—    Tā bija cietsirdīga un nežēlīga zeme, — teica Stroberijs. — Nekur neredzēja zāli, tikai cietus akmeņus.

—   Tā nu ir taisnīb', draugs, taisnīb' gan! — piekrita Važonis. — Visa tā pasaul' bij nežēlīg'! Es vienmēr teicu, ka bruģis nav priekš zirga. Tāda tā Londona bij, ko tur teikt. Man jau, tāpat kā tev, tur dzīvot nebij nekādas patikšan's. Tu i lauku zirgs, un es — es i lauku cilvēks. Tur es dziedāj' baznīcas korī, tur mājās, laukos. Tikai nebij tās iztikšan's.

—    Ak, lūdzu, lūdzu, — teica Digorijs, —vai mēs nevarētu pasteigties? Lauva iet aizvien tālāk. Un man tik ļoti vajag ar viņu parunāt.

—     Paklau, Stroberij, — teica Važonis. — Šim jaunkungam ir ka ūkas uz sirds, ko viņš grib pateikt tam Lauvam, ko jūs saucat par Aslanu. Kā būtu, ja tu zēniņ' pajemtu sev mugurā, viņš par to būt' tev ļoti pateicīgs, un jūs abi aizrikšot' uz to viet', kur tas Lauva atrodas. Es ar to mazo meitiņ' jums sekošu.

—   Ak, es tagad atceros! Sēdēt man mugurā nozīmē jāt! —attapās Stroberijs.—Atceros tādu divkājainu mazuli, kas senos, senos laikos tā darīja. Viņš man mēdza dot tādus mazus, četrstūrainus gabaliņus kaut kā balta. Cik tie bija garšīgi — vēl garšīgāki par zāli!

—  A! Tas bija cukurs, — teica Važonis.

—   Lūdzu, lūdzu, Stroberij, — sacīja Digorijs, — ļauj man kāpt tev mugurā un aizgādā mani pie Aslana.

—  Labi, es neiebilstu, — piekrita Zirgs. — Kādreiz jau var. Rāpies augšā!

—  Vecais, labais Stroberij! — teica Važonis. — Nāk' šu', jaunais cilvēk, es tev palīdzēš' uzrāpties!

Drīz Digorijs sēdēja Zirgam mugurā un jutās ļoti ērti, jo kādreiz bija jādelējis uz sava ponija bez segliem.

—     Nū, lopadā! Pasteidzies, Stroberij, — uzsauca Digorijs.

—  Vai tev gadījumā nav kaut kur aizķēries tas baltais gabaliņš? — jautāja Stroberijs.

—   Nē, diemžēl nav, — atteica Digorijs.

—   Nu, nekā nevar darīt, — teica Stroberijs un devās ceļā.

Tajā brīdī kāds liels Buldogs, kas nemitīgi bija ošņājies un cītīgi visu pētījis, pēkšņi iesaucās:

—  Skatieties, vai tur zem kokiem pie upes nav vēl viens no šiem dīvainajiem radījumiem?

Dzīvnieki paskatījās turp un ieraudzīja tēvoci Endrjū, kas visu laiku bija klusiņām stāvējis zem rododendriem, cerēdams, ka neviens viņu nepamanīs.

—  Nāciet, iesim un noskaidrosim! — iesaucās vairākas balsis. Tādējādi, kamēr Stroberijs ar Digoriju mugurā naski rikšoja vienā virzienā, bet Pollija un Važonis viņiem sekoja kājām, vairums radījumu, rēkdami, riedami, rukšķēdami un izgrūzdami dažādas citādas skaņas, uzjaut­rināti un ieinteresēti devās pretējā virzienā — uz tēvoča Endrjū pusi.

Bet nu mums mazlietiņ jāpakavējas pie tikko notikušā un jāpalūkojas, kā tas viss izskatījās no tēvoča Endrjū viedokļa. Viss apkārtējais uz tēvoci atstāja pavisam citādu iespaidu nekā uz Važoni un bērniem. Jo tas, ko dzirdi un redzi, lielā mērā ir atkarīgs no tavas attieksmes un no tā, kas tu pats esi par cilvēku.

Kopš brīža, kad parādījās dzīvnieki, tēvocis atkāpās aizvien tālāk un tālāk biezoknī. Protams, viņš ļoti cieši skatījās uz zvēriem, bet ne jau tāpēc, ka viņu patiešām interesētu, ko tie dara. Viņš vienīgi uzmanīja, vai tie negrasās viņam uzbrukt. Gluži tāpat kā Ragana, viņš bija briesmīgi praktisks cilvēks. Viņš pat neievēroja, kā Aslans no katras dzīvnieku sugas izvēlējās vienu pāri. Viss, ko viņš redzēja vai domājās redzam, bija tas, kā apkārt bezmērķīgi klaiņo milzum daudz bīstamu meža zvēru. Un viņš nekādi nespēja saprast, kāpēc pārējie dzīvnieki nemūk prom no milzīgā Lauvas.

Viņš palaida garām arī to lielisko brīdi, kad zvēri sāka runāt. Un tam bija kāds interesants iemesls. Proti, kad Lauva pirmo reizi iedziedājās, vēl tad, kad apkārt valdīja necaurredzama tumsa, viņš bija aptvēris, ka šīs skaņas veido melodiju. Un viņam tā ļoti nepatika. Tā lika viņam just un domāt ko tādu, ko viņš nevēlējās nedz just, nedz domāt. Un tad, kad uzausa saule un viņš ieraudzīja, ka dziedātājs ir Lauva — «nekas vairāk kā lauva» —, viņš pārvarēm centās piespiesties noticēt, ka tā nemaz nav dziesma, ka Lauva nemaz nedzied, tikai rēc kā jebkurš lauva zooloģiskajā dārzā. «Tā tak nevarēja būt nekāda dziedāšana,» tēvocis klusībā nodomāja, «man tikai tā būs licies. Kaut kas nav kārtībā ar nerviem. Kurš gan dzirdējis, ka lauva dzied?» Jo ilgāk un skaistāk Lauva dziedāja, jo cītīgāk tēvocis Endrjū centās sev iestāstīt, ka neko vairāk par rēkšanu nedzird. Par nelaimi, ja ļoti cenšas izlikties stulbāks, nekā patiesībā ir, tad bieži vien cilvēks tāds arī kļūst. Tieši tā notika ar tēvoci Endrjū. Drīz vien viņš, pat ja gribētu, Aslana dziesmā nesaklausīja neko citu kā lauvas rēcienus. Un, kad beidzot Aslans ierunājās un sauca: «Nārnija, mosties!» — tēvocis nedzirdēja neviena vārda, tikai sirdīgu rūkšanu. Zvēru atbildē viņš saklausīja vienīgi riešanu, rēkšanu, zviegšanu un kaukšanu. Un, kad tie smējās… nu, tu jau vari iedomāties. Tas tēvocim Endrjū likās daudz šausmīgāk par visu, ko viņš līdz šim bija piedzīvojis. Vēl nekad visā mūžā viņš nebija dzirdējis tik šausmīgu un asinskāru troksni, kādu šie izsalkušie, niknie nezvēri sacēla. Un tad, gluži pārbijies un saniknots, viņš ieraudzīja, ka vienīgie trīs cilvēciskie radījumi pēkšņi sadomājuši iziet klajumā pie zvēriem.

— Stulbeņi! — viņš klusībā šķendējās. — Tagad tie nezvēri apēdīs bērnus ar visiem gredzeniem, un es nekad netikšu mājās. Tas Digorijs gan ir savtīgs puišelis! Un pārējie gluži tādi paši! Ja viņi vēlas izlaist garu, tā ir viņu darīšana. Bet kā ar mani? Tas tam zeņķim pat prātā nav ienācis. Neviens pat nedomā par manil

Un beidzot, kad viss zvēru bars devās viņam klāt,

tēvocis metās bēgt, ko kājas nes. Tūdaļ kļuva skaidrs, ka jaunās pasaules gaiss vecajam džendmenim gājis labumā. Londonā viņš jutās tik vecs, ka neparko nevarēja paskriet. Toties tagad viņš drāzās tādā ātrumā, ka noteikti vinnētu jebkurās koledžas sagatavošanas grupas simtjardu dis­tances sacensībās. Jauki izskatījās, ka vizītsvārku stērbeles, viņam skrienot, slaidi plīvoja vējā. Taču, protams, tam nebija nekādas jēgas, jo to zvēru vidū, kuri dzinās viņa pēdās, daudzi bija ļoti ātri skrējēji, un, tā kā viņu dzīvē tas bija pirmais skrējiens, viņi dega nepacietībā izvingrināt savus tikko radušos muskuļus.

— Ķeriet viņu! Ķeriet viņu! — tie sauca. — Varbūt tieši viņš ir tas Sļaunums! Hei-ho! Aulēkšojam! Nogrieziet viņam ceļu! Aplenciet! Uz priekšu! Urā!

Jau pēc īsa brīža vairāki zvēri tēvocim bija aizsteigušies garām. Viņi nostājās rindā, aizsprostodami ceļu. Pārējie puslokā aplenca no aizmugures. Kur vien tēvocis Endrjū pagriezās, visur draudēja briesmas. Pretī slējās Brieža varenie ragi un Ziloņa milzīgā galva. Aizmugurē rūca smagnējie, draudīgie lāči un rukšķēja mežakuiļi. Astes vēcinādamas, viņā cieši vērās panteras ar ļoti zobgalīgiem purniem —vismaz tēvocim tā likās; tāpat ari vēsi naidīgie leopardi. Taču visvairāk tēvoci satrieca milzīgais daudzums atplesto rīkļu. Patiesībā zvēri bija atvēruši mutes, pēc skrējiena strauji elsodami, taču tēvocim šķita, ka tie visi grasās viņu aprīt.

Tā nu viņš tur stāvēja drebēdams un grīļodamies. Arī nekad agrāk, daudz patīkamākās situācijās, viņam dzīvnieki nebija patikuši. Tie viņam parasti iedvesa bailes, kas vēlākos gados, kad viņš ar tiem cietsirdīgi eksperimentēja, tikai pieauga un pārvērtās briesmīgā naidā.

—   Nu tātad, ser, — Buldogs noprasīja savā lietišķajā manierē, — vai jūs esat dzīvnieks, augs vai minerāls?

Tā viņš patiešām jautāja, taču viss, ko tēvocis Endrjū izdzirda, bija:

—   Rrr-rr-rr-ham!

Vienpadsmitā nodala Digorijs un tēvocis — abi iekļūst ķezā

Jūs droši vien domājat, ka zvēri bija tik ļoti stulbi, ka uzreiz nesaskatīja līdzību starp bērniem, Važoni un tēvoci Endrjū. Taču jums jāatceras, ka viņi neko nezināja par drēbēm. Viņi bija pārliecināti, ka Pollijas kleita, Digorija Norfolkas stila uzvalks un Važoņa cepure ir tikpat neatņemama viņu ķermeņu sastāvdaļa, kāda dzīvniekiem ir kažoks un spalvas. Viņi pat tos trīs nespētu uztvert kā vienas un tās pašas sugas radījumus, ja nebūtu ar tiem runājuši un ja arī Stroberijs, šķiet, tā nebūtu domājis. Turklāt tēvocis bija daudz garāks par bērniem un daudz tievāks par Važoni. Viņš bija ģērbies melnā, tikai veste bija balta — šobrīd tā gan vairs diez ko balta neizskatījās. Arī viņa milzīgais, sirmais matu ērkulis, tagad varen izspūris, neatgādināja neko tādu, kas zvēriem ļautu saskatīt tēvocī līdzību ar pārējiem trim. Viņu neizpratne tāpēc ir gluži saprotama. Un, kas bija pats ļaunākais, viņš, šķiet, nebija spējīgs parunāt.

Sākumā viņš gan bija centies. Kad Buldogs viņu uzrunāja — vai, kā tēvocim šķita, ierūcās un tad ierēcās —, viņš bija pastiepis uz priekšu drebošu roku un dvesis: «Labs sunīt's, labs sunīt's. Ak, tu manu nabadziņ!» Bet zvēri viņu nesaprata, gluži tāpat kā viņš — tos. Viņi nedzirdēja neko vairāk par tādu kā čurkstēšanu. Varbūt bija arī labāk, ka viņi neko nesaprata, jo es nepazīstu nevienu suni, vēl jo vairāk Nārnijas Runājošo Suni, kam patiktos, ka viņu dēvētu par Labo Sunīti, gluži tāpat kā tev nepatiktos, ja tevi sauktu par Manu Mazo Puisīti.

Tad tēvocis Endrjū paģība un nogāzās.

—  Re nu! — teica Kārpcūka. — Tas jau ir tikai koks. Es jau no paša sākuma tā domāju.

Neaizmirstiet — viņi taču nekad nebija redzējuši nedz krišanu, nedz ģībšanu.

Bet Buldogs, kas visu laiku tēvoci cītīgi apostīja no galvas līdz kājām, paslēja purnu un teica:

—Tas ir dzīvnieks. Tas noteikti ir dzīvnieks. Iespējams, ka tās pašas sugas kā tie tur.

—     Nevar būt! — teica Lācis. —Dzīvnieks taču tā vienkārši ne no šā, ne no tā neapvelsies augšpēdus. Mēs visi esam dzīvnieki, bet vai tad mēs tā krītam? Mēs stāvam stalti, rau, tā! —Viņš izslējās uz pakaļējām ķepām, paspēra soli uz aizmuguri, tad aizķērās aiz zara un apvēlās tieši uz muguras.

—     Trešais Joks! Trešais Joks! Trešais Joks! — sajūsmināti klaigāja Kovārnis.

—   Es tomēr domāju, ka tam jābūt kādam kokam,— neatlaidās Kārpcūka.

—  Ja tas ir koks, — teica otrs Lācis, — tad varbūt tajā ir bišu saime.

—  Nē, nē, esmu pārliecināts, ka tas nav koks, — teica Āpsis. — Man likās, ka tas pirms apvelšanās mēģināja kaut ko teikt.

—Tas jau bija tikai vējš, kas čabināja zarus, — apgalvoja Kovārnis. — Tu taču nedomā, ka tas ir runājošs zvērs, — Kovārnis uzrunāja Āpsi. — Viņš tak nepateica ne vārdiņa.

—  Un tomēr, — ierunājās Ziloniene (tu jau droši vien atceries, ka pašu Ziloni bija aizsaucis līdzi Aslans), — un tomēr tas varētu būt kāds dzīvnieks. Vai tā lielā, baltā klimpa šajā galā nevarētu būt tāda kā purns? Un tie caurumi — acis un mute? Deguna jau nu gan nav. Bet nebūsim — hm, tā teikt — šaursirdīgi. Tikai ļoti nedaudziem no mums ir tas, ko patiesi varētu dēvēt par degunu,—un ar visiem saprotamu un piedodamu lepnumu viņa pašķielēja uz savu snuķi visā tā garumā.

—Atļaujiet man kategoriski iebilst pret šādu piezīmi, — protestēja Buldogs.

—   Zilonienei ir pilnīga taisnība, — teica Tapirs.

—  Ziniet ko! — priecīgi iesaucās Ēzelis. — Varbūt tas ir dzīvnieks, kas neprot runāt, taču domā, ka prot?

—  Varbūt viņu var nostādīt stāvus? — domīgi ieteicās Ziloniene. Apvijusi snuķi ap tēvoča Endrjū ļengano augumu, viņa nostādīja to stāvus, taču, par nelaimi, ar kājām gaisā, tā ka no kabatas izvēlās divi pussovrini, trīs puskronas un sešpeniju monēta. Tā nu nekas neiznāca. Tēvocis Endrjū tūlīt pat novēlās atkal.

—  Nu re! — vairākas balsis iesaucās. — Tas nepavisam nav dzīvnieks. Tas tak ir nedzīvs.

—  Tas ir dzīvnieks, kad es jums saku! — sauca Buldogs. — Paostiet paši!

—   Ostīšana jau nav pats galvenais, — teica Ziloniene.

—  Kā! — iesaucās Buldogs. —Ja nevar uzticēties pat savam degunam, kam tad lai tic?

—    Varbūt savām smadzenēm? — Ziloniene maigi iebilda.

—   Es pret šo piezīmi kategoriski protestēju! — teica Buldogs.

—  Tā vai citādi, bet mums kaut kas jādara, — iebilda Ziloniene. — Tas taču var būt tas pats Sļaunums, tāpēc mums viņšnoteikti jāparādaAslanam. Kā domā vairākums? Vai tas ir dzīvnieks vai kaut kas no kokiem?

—   Koks! Koks! — sauca kāds desmits balsu.

—  Labi! — teica Ziloniene. — Ja jau tas ir koks, tad tas jāiestāda. Rokam bedri!

Divi kurmji šo darba daļu veica viens divi. Tad izcēlās nelielas pārrunas, ar kuru galu tēvoci Endrjū vajadzētu caurumā stādīt, un viņu gandrīz vai iebāza ar galvu uz leju. Daži dzīvnieki uzskatīja kājas par zariem, un tāpēc pelēkajam, izspūrušajam kumšķim — ar to viņi domāja tēvoča galvu — vajadzēja būt koka saknēm. Tomēr citi iebilda, ka tas gals, kas sazarojies uz divām pusēm, ir dubļaināks un stiepjas tālāk, kā jau tas ar koka saknēm mēdz būt. Tādējādi beigu beigās viņu iestādīja ar pareizo galu gaisā. Kad zeme ap tēvoci bija labi piemīdīta, tā sniedzās jaunajam kokam līdz ceļgaliem.

—  Augs izskatās bresmīgi panīcis, — ieteicās Ēzelis.

— To, protams, vajag aplaistīt, — ierosināja Ziloniene. — Ja man ļauts tā teikt — es, protams, nevienu klātesošo nevēlos apvainot—, bet man šķiet, ka šādam darbam mans deguns…

— Es pret šo piezīmi kategoriski protestēju! — pretojās Buldogs.

Taču Ziloniene rāmi aizčāpoja līdz upei, piepildīja snuķi ar ūdeni un atgriezās, lai apkoptu tēvoci Endrjū.

Gudrais dzīvnieks to turpināja tik ilgi, līdz tēvocis bija aplaistīts no augšas līdz apakšai ar neskaitāmiem galoniem ūdens, kas straumītēm tecēja pa visām vizītsvārku vīlēm, it kā tēvocis ar visu savu uzvalku būtu vannojies. Aukstā ūdens pelde ļāva tēvocim atgūt samaņu, un viņš atvēra acis. Kas tā bija par atmodu!

Bet nu mēs viņu atstāsim, lai pārdomā savas ļaundarības, ja vien viņš vispār kaut ko tik saprātīgu spējīgs darīt, un pievērsīsimies svarīgākiem jautājumiem.

Stroberijs ar Digoriju mugurā rikšoja tik uz priekšu, līdz dzīvnieku saceltais tracis aizmugurē pieklusa un nu jau pavisam tuvu bija Aslans ar savu izvēlēto padomnieku bariņu. Digorijs saprata, ka tiksvinīgā sapulcē viņš nedrīkst

iejaukties, bet nebija arī nekādas vajadzības to darīt. Pēc Aslana pavēles Zilonis, Kovārņi un pārējie pašķīrās, un Digorijs, norausies no zirga, atradās aci pret aci ar Lauvu. Aslans izskatījās daudz lielāks, skaistāks, spīdīgi zeltaināks un briesmīgāks, nekā zēns bija iztēlojies. Viņš pat neuz­drīkstējās ieskatīties zvēra lielajās acīs.

—  Lūdzu… Lauvas kungs… Aslan… ser… — stostījās Digorijs, — vai jūs… vai jūs nevarētu, lūdzu… vai jūs man nevarētu iedot kādu šīs zemes burvju augli, lai mana māmiņa kļūtu vesela?

Viņš izmisīgi cerēja, ka Lauva teiks: «Jā!» — un neizsakāmi baidījās, vai tik atbilde nebūs: «Nē!» —un bija pavisam satriekts, kad Lauva neteica ne vienu, ne otru.

—   Tas ir tas zēns, — teica Aslans, neskatīdamies uz Digoriju, bet uz saviem padomniekiem. — Tas ir tas zēns, kas pie visa vainīgs.

«Ak tu tētīt!» Digorijs nodomāja. «Ko es atkal esmu izstrādājis?»

—  Ādama dēls, — iesāka Lauva, — manā jaunradītajā Nārnijas zemē tagad klejo kāda ļauna Ragana. Pastāsti šiem cienījamajiem dzīvniekiem, kā viņa te nokļuva.

Digorijam prātā iešāvās desmitiem dažādu iespēju, ko sacīt. Taču zēns bija pietiekami saprātīgs, lai bez aplinkiem pateiktu vistīrāko patiesību.

—  So Raganu šurp atvedu es, Aslan, —viņš teica klusā balsī.

—  Kādēļ?

—   Es centos viņu aizdabūt prom no savas pasaules atpakaļ uz viņējo. Cerēju, ka nogādāšu viņu pie vietas.

—   Kā viņa nokļuva tavā pasaulē, Ādama dēls?

—  Ar… ar burvestības palīdzību.

Lauva klusēja, un Digorijs saprata, ka nebija pastāstījis pietiekami skaidri.

—Viss sākās ar manu tēvoci, Aslan, — viņš teica. — Ar maģisku gredzenu palīdzību viņš mūs aizsūtīja prom no mūsu pasaules. Pareizāk sakot, man vajadzēja doties pakaļ Pollijai, ko viņš aizsūtīja pirmo. Tad kādā vietā, ko sauc par Cārnu, mēs sastapām šo Raganu, un viņa mums pieķērās, kad…

—   Sastapāt Raganu? — Aslans jautāja zemā balsī, kurā ieskanējās draudīga rūkšana.

—   Viņa pamodās, — Digorijs nelaimīgs teica un tad, nobālis balts kā audekls, piemetināja: — Gribēju teikt, ka es viņu pamodināju. Man ļoti gribējās zināt, kas notiks, ja pieskandināšu zvanam. Pollija to negribēja. Viņa navvainlga. Es — es ar viņu strīdējos. Zinu, ka tas nebija labi. Man liekas, ka tas raksts zem zvana mani bija nedaudz apbūris.

—  Vai tev tiešām tā liekas? — vēl aizvien zemā, dziļā balsī jautāja Aslans.

—  Nē, — teica Digorijs. — Tagad es saprotu, ka nebiju apburts. Es tikai izlikos.

Iestājās ilgs klusums. Un visu šo laiku Digorijs domās sev atkārtoja: «Esmu visu sabojājis. Tagad vairs nav nekādu cerību, ka dabūšu kaut ko māmiņai.»

Kad Lauva atkal ierunājās, viņš nevērsās pie Digorija.

—   Nu redzat, draugi, — viņš teica, — šī jaunā, tīrā pasaule, ko esmu jums devis, nav nodzīvojusi pat septiņas stundas, kad tajā jau ienācis ļaunums; un to pamodinājis un atvedis šurp šis Ādama dēls.

Visi dzīvnieki, pat Stroberijs, pievērsa skatus Digorijam un lūkojās uz viņu tik ilgi, ka zēns vēlējās, kaut pavērtos zeme un viņu aprītu.

—  Tomēr nenokariet degunus, — turpināja Aslans, vēl aizvien runādams ar zvēriem. — Šis ļaunums radīs jaunu ļaunumu, bet tas notiks krietni vēlāk, un es parūpēšos, lai pats sliktākais nāktu pār manu galvu. Līdz tam visi apņemsimies, ka daudzus simtus gadu šī būs līksma zeme līksmā pasaulē. Un, tā kā Ādama pēcteči mums nodarījuši ļaunumu, tiem to būs jāpalīdz izārstēt. Nāciet arī jūs abi tuvāk!

Pēdējie vārdi bija domāti Pollijai un Važonim, kas tikko kā bija ieradušies. Cieši pieķērusies Važonim pie rokas,

Pollija pavērtu muti ar acīm urbās Aslanā. Važonis uzmeta skatienu Lauvam un noņēma savu katliņu. Vēl neviens viņu bez cepures nebija redzējis. Tagad viņš izskatījās jaunāks, patīkamāks, kā īsts lauku cilvēks, nevis kā Londonas Važonis.

—  Dēls, — Aslans uzrunāja Važoni, — es jau tevi sen pazīstu. Vai tu mani pazīsti?

—Nē, ser,—teica Važonis. — Vismaz, tā teikt, pazīšana nav tas riktāgais vārds. Tomēr es nez kā iekšķīgi jūtu, ja atļauts tā teikt, ka mēs tā kā būt' kaut kur tikušies.

—Tas ir labi, — sacīja Lauva. — Tu zini labāk, nekā tev šķiet, un ar laiku tu mani iepazīsi vēl labāk. Kā tev patīk šī zeme?

—   No visas sirds patīk, ser, — apliecināja Važonis.

—  Vai tu vēlētos te palikt uz dzīvi?

—    Redziet, ser, esmu precēts vīrs, — teica Važonis. — Ja te būt' man' siev', tad, man domāt, nedz viņa, nedz es vēlētos dties atpakaļ uz London'. Mēs jau patiesībā abi i no laukiem.

Aslans atsvieda savas krēpes atpakaļ, pavēra muti un izdvesa garu, vienmuļu skaņu, ne sevišķi skaļu, bet ļoti spēcīgu. Pollijai sirds salēcās krūtīs, kad viņa to izdzirda. Viņa bija pārliecināta, ka tas ir aicinājums un ikviens, kas šo saucienu izdzirdēs, noteikti gribēs tam paklausīt. Vēl jo vairāk— lai cik pasauļu un mūžu to no šī sauciena arī šķirtu, cilvēks tam spētu paklausīt. Tālab, kaut arī Pollija bija izbrīna pārņemta, viņa nejutās pārsteigta vai satriekta, kad pēkšņi nez no kurienes uzradās un viņai blakus nostāj ās jauna sieviete ar godīgu un laipnu seju. Viņauzreiznoprata, ka tā ir Važoņa sieva, kas nokļuvusi te nevis ar kaut kādu maģisku gredzenu palīdzību, bet ātri, vienkārši un jauki, gluži kā putns, kas atlaidies uz savu ligzdu. Jaunā sieviete droši vien mājās mazgājusi veļu, jo bija aizsējusi priekšautu, līdz elkoņiem uzrotījusi piedurknes, un no rokām tecēja putas. Ja viņai būtu bijis laiks uzvilkt goda drēbes un uzlikt cepuri, ko pušķotu mākslīgi ķirši, viņa izskatītos briesmīga, toties tagad viņa šķita ļoti jauka.

Sieviete, protams, bija pārliecināta, ka sapņo, tāpēc nebūt nesteidzās pie vīra, lai pajautātu, kas galu galā ar viņiem abiem noticis. Taču, uzmetot skatienu Lauvam, viņa nebūt vairs nejutās tik droša, ka sapņo. Tomēr pārāk nobijusies viņa nez kāpēc nelikās. Pakniksējusi, kā daža laba lauku meitene tajos laikos vēl prata, viņa piegāja pie Važoņa, ielika savu roku viņējā un apstājās, kautrīgi lūkodamās apkārt.

—  Mani bērni, — uz viņiem lūkodamies, teica Aslans, — jūs būsit Nārnijas pirmie valdnieki, Nārnijas karalis un karaliene.

Važonim pārsteigumā pavērās mute, bet viņa sieva tumši pietvīka.

—  Jūs šeit valdīsit, dosit visiem šiem zvēriem vārdus, kārtosit dzīvi pēc ticības un taisnības un aizstāvēsit pret ienaidniekiem, kad tie šeit radīsies. Un ienaidnieki te noteikti radīsies, jo šajā pasaulē klaiņo ļaunā Ragana.

Važonis pāris reižu norija siekalas un nokrekšķinājās.

—  Piedošanu, ser, — viņš teica, — es un, protams, arī man' kundz' no sirds pateicamies, bet es takšu neesu tas vīrs, kas spēs ar to padarīšan' tikt galā. Man, redz, ar tām skolām tā švakāk, nekas daudz nav sanāc's.

—  Nu, bet tu taču proti cilāt lāpstu, strādāt ar arklu un no šīs zemītes izaudzēt ražu pārtikai? — jautāja Aslans.

—  To gan, ser, to jau gan es bišķiņ pieprot', esu pie tād' darb' uzaudzis.

—  Vai tu jaudāsi valdīt pār šiem radījumiem laipni un taisnīgi, vienmēr atceroties, ka tie ir Runājoši Dzīvnieki, brīvi pilsoņi, nevis vergi un truli radījumi, kādi ir tanī pasaulē, kur tu piedzimi un uzaugi?

—  To jau gan es saprot', — teica Važonis, — un darīš' vis', lai būt' pret tiem godīgs un taisnīgs.

—  Un vai tu solies arī saviem bērniem un mazbērniem to iemācīt?

—   Nu, mans pienākums jau būt' gan to mēģināt, ser. Mēs takš' abi centīsimies, va' ne, Nellij?

—  Un neviens no taviem paša bērniem vai arī no citiem radījumiem tev nebūs mīļāks vai labāks, un tu neļausi nevienam uzkundzēties pārējiem vai arī ļauni pret otru izturēties?

—  Es nekad neesu varējis paciest tādu nesmukumu, ser, kā es še stāvu! Lai tik kāds man to paprovē! Sadošu, kā pienākas!

Važonim tā runājot, viņa balss kļuva skanīgāka un svinīgi lēnāka. Tagad tā skanēja kā lauku cilvēka balss no viņa bērnības laikiem, nevis kā aprautais, steidzīgais Londonas koknijiešu žargons.

—  Un, kad zemei uzbruks ienaidnieki—jo tādi noteikti radīsies — un sāksies karš, vai tu būsi pirmais, kas dosies uzbrukumā, un pēdējais, kas atkāpsies?

—       To, ser, — pavisam lēni atteica Važonis, — neviens puisiet's nezin' līdz pirmajam pārbaudījumam. Var jau būt, ka man duka saskrien papēžos. Nekad es tā pa īstam neesu kāvies, tik' ar dūrēm. Bet es centīšos… es ceru, ka spēšu darīt, kas jādara.

—Ja tu tā rīkosies, tad veiksi visu, kas jādara karalim, — Aslans teica. — Tūlīt mēs tevi kronēsim. Tu, tavi bērni un bērnu bērni būsit svētīti. Daži no viņiem kļūs par Nārnijas karaļiem, citi valdīs pār Arčenlendas zemi, kas atrodas tur, aiz Dienvidu Kalniem. Un tu, Meitenīt, —viņš uzrunāja Polliju, — esi sveicināta! Vai tu esi piedevusi Zēnam viņa rupjo izturēšanos Nolādētās Cārnas pamestajā Statuju Zālē?

—Jā, Aslan, mēs jau izlīgām, — teica Pollija.

— Tas ir labi, — teica Aslans, — un nu padomāsim, ko darīt ar pašu Zēnu.

Divpadsmitā nodaļa stroberija piedzīvojumi

Digorijs stāvēja, mēmi sakniebis lūpas. Viņš jutās aizvien neērtāk un neērtāk. Klusībā viņš cerēja, ka, lai kas arī gadītos, viņš nesāks muļķīgi pļāpāt vai smieklīgi uzvesties.

—  Ādama dēls, — Aslans iesāka, — vai esi gatavs labot to ļaunumu, ko nodarīji manai brīnišķīgajai Nārnijas zemei pašā tās dzimšanas dienā?

—  Es patiešām nezinu, ko te varētu līdzēt, — Digorijs teica. — Saprotiet, Karaliene aizmuka un …

—   Es tev jautāju, vai tu esi gatavs labot ļaunumu, — Lauva vēlreiz atkārtoja.

—Jā, — Digorijs teica. īsu mirkli viņam galvā iešāvās doma teikt: «Mēģināšu palīdzēt, ja jūs apsolāt palīdzēt māmiņai,» — bet viņš laikus attapās, ka Lauva nebūt nav tas, ar ko drīkst kaulēties. Un tomēr, kad viņš teica: «Jā!» — viņš domāja par māmiņu un savām lielajām ce­rībām, kas tagad lēnām dzisa. Rīkle aizžņaudzās, acīs ieriesās asaras, un viņš izmocīja:

—  Bet, lūdzu, lūdzu… vai nav iespējams… vai jūs man neiedotu kaut ko, kas izārstētu māmiņu?

Visu laiku viņš bija skatījies uz Lauvas varenajām kājām ar milzīgajiem nagiem, tagad viņš izmisis pacēla galvu un ieskatījās zvēram acīs. Tas, ko Digorijs ieraudzīja, bija viens no lielākajiem pārsteigumiem visā viņa mūžā. Lauva bija paliecis savu zeltaino galvu zēnam pretī un acīs — ak, tavu brīnumu! —raisījās lielas, mirdzošas asaras. Salīdzi­nājumā ar Dieoriia paša asarām tās bija tik milzīgas un spožas, ka zēnam prātā pazibēja doma, vai tik Lauvam nav māmiņas vairāk žēl nekā viņam pašam.

—    Mans mīļais dēls, — Aslans teica, — es saprotu. Tavas bēdas ir neizmērojamas. Šajā zemē tikai tu un es zinām, kas ir bēdas. Tāpēc būsim labi viens pret otru. Taču man jādomā par gadsimtiem ilgo laiku Nārnijas dzīvē. Ragana, ko tu še atvedi, reiz atgriezīsies, kaut ari ne tūlīt. Esmu nodomājis te, Nārnijā, iestādīt koku, kuram viņa nedrīkstēs tuvoties. Šis koks pasargās Nārnij as zemi daudzus gadsimtus. Lai šai zemei ir garš, mirdzošs rīts, pirms mākoņi aizsegs sauli. Bet tev jādabū sēkla, no kuras šis koks izaugs.

—  Jā, ser! — teica Digorijs. Viņš gan nezināja, kā to varēs izdarīt, bet tagad jutās pilnīgi pārliecināts, ka to spēs. Lauva dziļi ievilka elpu, nolieca galvu vēl zemāk un deva Digorijam Lauvas skūpstu. Un pēkšņi zēns juta sevī briestam milzīgu spēku un drosmi.

— Mīļais dēls, — turpināja Aslans, — pateikšu, kas tev būs jādara. Pagriezies, paskaties uz rietumiem un pasaki, ko tu tur redzi.

—  Es redzu milzīgi augstus kalnus, Aslan, — Digorijs iesāka. — Šī upe tur gāžas no klintīm, veidojot ūdens­kritumu. Un aiz klintīm ir lieli, zaļiem mežiem apauguši pauguri. Aiz tiem ir vēl augstākas kalnu grēdas, kas izskatās gandrīz melnas. Betvēl tālāk ir milzīgas, sniegotas smailes, cieši cita citai līdzās. Tās izskatās kā zīmējumos Alpi. Un aiz tiem vairs nav nekā, tikai debesis.

—Tev ir laba redze, — teica Lauva. — Tad nu klausies. Nārnijas zeme beidzas tur, kur no klintīm gāžas ūdens­kritums. Sasniedzis klinšu virsotnes, tu jau būsi pametis

Nārniju aiz sevis un nokļuvis Mežonīgajos Rietumos. Tur tu dosies pa kalniem uz priekšu, līdz nokļūsi zaļā ielejā ar zilu ezeru, ko ieskauj milzīgas ledus sienas. Ezera viņā galā ir stāvs, zaļš pakalns, kura virsotnē atrodas dārzs. Dārza vidū ir koks. Tev no tā jānoplūc ābols un jāatnes man.

—Jā, ser, — atkal apliecināja Digorijs. Viņam nebija ne mazākās jausmas, kā tajās klintīs varētu uzrāpties un kā visos augstajos kalnos atrast pareizo ceļu, bet zēns baidījās to teikt, lai neizklausītos, ka viņš meklē ieganstu no uzdevuma izvairīties. Tāpēc Digorijs tikai piebilda:

—  Ceru, Aslan, ka jūs briesmīgi nesteidzaties, jo baidos, ka nevarēšu diez ko ātri turp nokļūt un atkal atgriezties.

—Mazais Ādama dēls, — teica Aslans, — tev būs palīgs.

Tad viņš pagriezās pret Zirgu, kas, ar asti atgaiņādams mušas, visu laiku klusēdams bija stāvējis tuvumā un, galvu pašķiebis, klausījies, it kā sarunas saprašana sagādātu viņam nelielas grūtības.

— Mīļais, — Aslans Zirgu uzrunāja, — vai tu nevēlies kļūt par spārnotu zirgu?

Vajadzēja redzēt, kā zirgs sapurināja krēpes, izpleta nāsis un ar pakaļkājas pakavu piecirta zemei. Nebija šaubu, ka Stroberijs no sirds vēlas būt spārnots. Taču viņš pateica vienīgi:

—Ja tu tā vēlies, Aslan, ja tā tiešām ir tava griba. Es gan nezinu, kāpēc tieši man jādabū spārni, es jau neesmu diez ko gudrs.

—Saņem spārnus! Topi par visu spārnoto zirgu tēvu! — ierēcās Aslans tādā balsī, ka visa zeme nodrebēja.

—   Tagad tavs vārds ir Lidonis.

Zirgs tramīgi pasitās sāņus, gluži kā vecajos, grūtajos laikos, kad tam vajadzēja vilkt divriču ekipāžu. Tad tas iezviedzās un atlieca galvu atpakaļ, it kā plecos kostu mušas un tas gribētu pakasīties. Un pēkšņi, gluži kā iepriekš, kad no zemes uzradās zvēri, no zirga pleciem sāka dīgt spārni. Tie pletās un auga. Sākumā tie bija tik lieli kā ērglim, tad lielāki nekā gulbim un tad lielāki par eņģeļu spārniem baznīcu logu gleznojumos. To spalva mirdzēja kastaņbrūnā un vara krāsā. Spēcīgi tos savicinājis, zirgs pacēlās gaisā. Sprauslādams un zviegdams viņš riņķoja kādas divdesmit pēdas virs Aslana un Digorija. Tad, apmetis slaidu loku, nometās uz visiem četriem pakaviem uz zemes un izskatījās neveikls un apjucis, bet reizē arī ārkārtīgi apmierināts.

—   Nu kā, Lidoni,vai patīk? — jautāja Aslans.

—   Ļoti, — atsaucās Lidonis.

—  Vai tu uz savas muguras nogādāsi šo mazo Ādama dēlu kalnu ielejā, par kuru es stāstīju?

—  Kā? Tagad? Tūlīt? — jautāja Stroberijs jeb Lidonis, kā mums viņš tagad jādēvē. — Urā! Nāc šurp, mazais! Tādus kā tevi es jau esmu uz savas muguras nēsājis. Tas gan notika pirms ilga, ilga laika tanīs zaļajās pļavās, un tur bija cukurs.

—   Par ko abas Ievas meitas tur sačukstas? — Aslans vaicāja, pēkšņi pagriezies pret Polliju un Važoņa sievu, kuras jau draudzīgi sarunājās.

—    Piedodiet, ser, — teica karaliene Helēna, bijusī Važoņa sieva Nellija, — bet man šķiet, ka meitenīte ļoti labprāt dotos līdzi, ja tas nesagādātu pārāk lielas grūtības.

—   Ko par to saka Lidonis? — jautāja Lauva.

—  Ak, ko nu tur! Man nav nekas pretim pastiept divus, ja viņi ir tik nelieli kā šie, — piekrita Lidonis. — Ceru, ka Zilonis viņiem netaisās līdzi?

Zilonim tādas vēlēšanās nebija, un Nārnijas jaunais karalis abiem bērniem palīdzēja uzsēsties zirgam mugurā; pareizāk sakot, Digoriju viņš tikai parupji pastūma uz augšu, bet Polliju uzsēdināja tik maigi un saudzīgi, it kā viņa būtu no porcelāna un varētu saplīst.

—  Te nu viņi ir, S troberij… tas ir, Lidoni, — viņš teica. — Tas būs ļoti dīvains jājiens.

—Nelido pārāk augstu, — ieteica Aslans. — Necenties pārlidot sniegoto kalnu virsotnes. Pameklē ieplakas, zaļākas vietas, un lido pāri tām. Ceļš vienmēr atradīsies. Un nu ar manu svētību dodieties projām!

—Ai, Lidoni, cikjauki! —iesaucās Digorijsun, paliecies uz priekšu, noglāstīja zirga zīdaino kaklu. — Turies cieši pie manis, Pollij!

Nākamajā mirklī zeme palika kaut kur tālu lejā un sagriezās virpulī, jo Lidonis, gluži kā milzīgs balodis, apmeta pāris loku, pirms devās tālajā ceļā uz rietumiem. Skatoties lejup, Pollija tik tikko varēja saskatīt Karali un Karalieni, un pat Aslans izskatījās tikai kā spoži dzeltens plankums zaļā zālē. Drīz vien bērnu sejās iesitās vējš, un zirga spārni cilājās vienmērīgi un ritmiski.

Lejā zem viņiem pletās Nārnija: daudzkrāsainas pļavas un klintis, un viršu lauki, un visdažādākie koki, un upe, kas izvijās kā sudraba lente. Bērni jau varēja palūkoties pāri zemajiem pakalniem, kas atradās pa labi ziemeļos. Aiz tiem līdz pat apvārsnim stiepās milzīgs tīrelis. Pa kreisi kalni bija krietni augstāki, betlaiku pa laikam tajos pavērās sprauga, un tad aiz stāvajiem priežu mežiem pavīdēja dienvidu zemes, zilas un ļoti tālas.

—  Tā laikam ir tā Arčenlenda, — teica Pollija. —Jā, bet palūkojies uz priekšu! — sauca Digorijs. Un tik tiešām — priekšā iznira milzīga klinšu grēda,

acis gandrīz pilnīgi apžilbināja saules gaisma, rotaļādamās varenā ūdenskritumā, kas tālāk pārvērtās dārdošā un putojošā upē, kura nesa savus rietumu kalnos aizsākušos ūdeņus uz Nārnijas zemi. Ceļotāji bija jau tik augstu, ka ūdenskrituma troksnis izklausījās pēc neskaidras, klusas dunoņas. Tomēr joprojām viņi nebija pietiekami augstu, lai tiktu pāri klinšu sienai.

—Mums te nāksies mazliet palīkumot, — teica Lidonis.

—   Turieties cieši!

Zirgs līkumoja uz priekšu un atpakaļ, ar katru pagriezienu celdamies aizvien augstāk. Gaiss kļuva aukstāks, un tālu lejā zem viņiem varēja dzirdēt ērgļu kliedzienus.

—  Paklau, paskaties atpakaļ! Uz aizmuguri! — iesaucās Pollija.

Aiz viņiem pletās visa Nārnijas ieleja, gar kuras austrumu malu pie paša apvāršņa stiepās mirdzoša jūras strēle. Un nu jau viņi bija tik augstu, ka aiz tīreļiem ziemeļrietumos rēgojās tādi kā smilšu līdzenumi.

—   Kā es vēlētos, lai kāds mums pastāsta, kas tās ir par vietām, — iesaucās Digorijs.

—   Es gan neticu, ka tās kaut kas ir, — teica Pollija.

—  Tas ir, manuprāt, tur neviena nav un tur nekas nenotiek. Pasaule jau tikai šodien iesākās.

—Jā, bet ļaudis tur galu galā nokļūs, un tad, kā jau tu zini, tur risināsies visādi notikumi, — iebilda Digorijs.

—     Nu, paldies Dievam, vēsture tur pagaidām nerisinās, — atteica Pollija. — Un neviens nevar piespiest kādam to mācīties. Visas tās cīņas, gadu skaitļi un pārējās muļķības.

Nu jau viņi cēlās pāri klinšu smailēm, un pēc mirkļa Nārnijas ieleja izzuda skatienam. Sekodami upes tecējumam, viņi lidoja pār mežonīgu zemi ar stāviem pakalniem un tumšiem mežiem. īstās kalnu grēdas vēl pacēlās priekšā, bet ceļotājiem tagad acīs spīdēja saule un tajā virzienā bija grūti kaut ko saskatīt. Taču spīdeklis grima aizvien zemāk un zemāk, līdz visa rietumu debesmala pārvērtās par milzīgu kurtuvi, pilnu ar izkusušu zeltu. Beidzot tas pazuda aiz kādas robotas kalna smailes, kas uz spožā debesu fona tagad izskatījās asa un plakana — kā izgriezta no kartona.

—   Še augšā nav sevišķi silts, — teica Pollija.

—   Un mani spārni jau sāp aiz noguruma, — pavēstīja Lidonis. — No ielejas ar ezeru, par kuru Aslans runāja, nav ne miņas. Varbūt nolaidīsimies un pameklēsim kādu piemērotu patvērumu naktsguļai? Šonakt mēs savu mērķi nesasniegsim.

—Jā, un ir pēdējais laiks arī ēst vakariņas, — piekrita Digorijs.

Zirgs lēnām laidās zemāk un zemāk. Tuvāk zemei, starp pakalniem, gaiss kļuva aizvien siltāks. Pēc garā ceļojuma, kad vienīgais, ko viņi varēja saklausīt, bija Zirga spārnu vēdas, visi trīs ar patiku ieklausījās mājīgajās zemes

skaņās: upe burbuļoja pāri akmeņainajai gultnei un koki čīkstēja vieglajā vējā. Augšup cēlās silta, patīkama saules izkarsētās zemes, puķu un zāles smarža. Beidzot Zirgs nolaidās. Digorijs noripoja zemē un Pollijai palīdzēja norāpties. Abi ar patiku izstaipīja stīvās kājas.

Ieleja, kurā viņi bija nosēdušies, atradās dziļi kalnos. Visapkārt pret debesīm slējās sniegotas kalnu smailes, un viena no tām rietošās saules gaismā krāsojās spilgti sarkana.

—   Cik es esmu izsalcis! — teica Digorijs.

—    Nu, tad bāz tik vēderā, — atbildēja Lidonis, piestampājis muti ar zāli. Tad, vēl aizvien gremodams, tā ka no mutes kaktiņiem kā ūsas rēgojās zāļu stiebri, viņš

paslēja galvu un piebilda: — Ķerieties tik abi klāt! Nekautrējieties! Te jau mums visiem pietiks.

—   Bet mēs taču zāli neēdam, — iebilda Digorijs.

—    Hm! Hm! — vēl aizvien ar pilnu muti norūca Lidonis. — Nu, tad… hm, es gan īsti nezinu, ko jūs varētu iesākt. Bet zāle patiešām ir lieliska.

Pollija un Digorijs gluži apjukuši blenza viens otrā.

—  Varēja gan kāds padomāt par mūsu vakariņām, — teica Digorijs.

—Esmu pārliecināts, ja jūs Aslanam būtu palūguši, viņš droši vien šo jautājumu nokārtotu, — sacīja Lidonis.

—   Vai tad viņš bez teikšanas to nezināja? — jautāja Pollija.

—  Zināt jau laikam zināja, — atteica Zirgs vēl aizvien ar pilnu muti, — bet man šķiet, ka viņam patīk, ja palūdz.

—   Ko lai mēs tagad iesākam? — uztraucās Digorijs.

—  Es patiešam nezinu, — teica Lidonis. — Varbūt jūs tomēr pamēģinātu zāli? Varbūt jums tā garšos labāk, nekā jūs iedomājaties.

—  Ak, nerunā muļķības! — Pollija nepacietīgi piecirta kāju. — Skaidrs, ka cilvēki nevar ēst zāli, tāpat kā tu neēstu jēra gaļas kotletes.

—     Dieva dēļ, nepiemini kotletes vai kaut ko tamlīdzīgu, — teica Digorijs. — No tā kļūst tikai sliktāk.

Zēns ierosināja, lai Pollija uzvelk gredzenu un dodas mājās, kur varētu paēst. Viņš pats to nevar darīt, jo solījies Aslanam doties tieši uz mērķi. Ja viņš ierastos mājās, varētu atgadīties viss kas un viņš nevarētu atgriezties. Taču Pollija apgalvoja, ka nekādā ziņā draugu nepametīšot, uz ko

Digorijs atbildēja, ka tas no viņas puses esotļoti augstsirdīgi.

—     Paklau, — Pollija ieteicās, — man jakas kabatā paglabājušās atliekas no krējuma konfektēm. Tas taču ir labāk par neko.

—    Krietni labāk, — teica Digorijs. — Bet bāz roku kabatā ļoti uzmanīgi, lai nepieskartos gredzenam.

Tas bija sarežģīts un smalks uzdevums, taču beidzot viņi ar to tika galā. Turziņa bija saņurcīta un tik ļoti lipīga, ka bērniem drīzāk nācās to mēģināt nodabūt no konfektēm nekā konfektes izdabūt ārā. Viens otrs pieaugušais — jūs

jau zināt, cik pieaugušie šādos gadījumos ir kaprīzi, — droši vien būtu labāk izticis bez vakariņām, nekā ēdis tādas konfektes. Kopā sanāca deviņas. Labi, ka Digorijam prātā iešāvās lieliska doma katram apēst pa četrām konfektēm, bet adikušo devīto iestādīt zemē, jo, kā viņš teica: «Ja jau ielas laternas stienis pārvēršas par mazu gaismas kociņu, kāpēc gan konfekte nevarētu izaugt par konfekšu koku?» Tā nu viņi kūdrainajā zemē izgrāba mazu caurumiņu un tajā «iestādīja» devīto konfekti. Pārējās viņi lēnām apēda, cenzdamies šo brīdi iespējami paildzināt. Maltīte likās skopa pat ar visiem pielipušajiem papīriem, kurus bērni arī bija spiesti notiesāt.

Kad Lidonis savas lieliskās vakariņas bija beidzis, viņš apgūlās. Abi bērni pievienojās un apsēdās katrā pusē, piespiezdamies pie tā siltajiem sāniem. Un, kad viņš vēl tiem pāri pārsedza savus spārnus, viņi patiešām jutās gluži omulīgi. Jaunās pasaules spožajām zvaigznēm iemirdzoties pie debesīm, viņi ņēmās visu pārrunāt: gan to, kā Digorijs cerējis dabūt kaut ko māmiņai, gan arī to, kā viņš, neko nesaņēmis, aizsūtīts šajā uzdevumā. Tad viņi vēlreiz pārrunāja visas ceļa zīmes, pēc kurām atrast vietu, ko meklēja, — zilo ezeru un pakalnu ar dārzu pašā virsotnē. Runātāji jau sāka kļūt miegaini un sarunas lēnām pieklusa, kad Pollija pēkšņi izslējās sēdus un iesaucās:

—   Kuš!

Visi sasprindzināja dzirdi un ieklausījās.

—   Tas droši vien bija tikai vējš koku zaros, — pēc brītiņa teica Digorijs.

—    Neesmu gan īsti pārliecināts, — sacīja Lidonis.

— Katrā ziņā… pagaidiet! Nu jau atkal! Zvēru pie Aslana, tur kaut kas iri

Zirgs trokšņaini, ar pūlēm pieslējās kājās; bērni jau bija pielēkuši stāvus. Lidonis bradāja turp un atpakaļ, ošņādams un bubinādams, bērni tipināja uz pirkstgaliem un ieskatījās gandrīz vai zem katra krūma un koka. Laiku pa laikam viņiem šķita, ka ir kaut ko pamanījuši, un vienu bridi Pollija bija pilnīgi pārliecināta, ka redzējusi garu, tumšu stāvu ātri aizslīdam uz rietumiem. Taču beigu beigās viņi neko nenotvēra. Lidonis atkal nometās guļus, un bērni no jauna ērti ieritinājās, ja tā to varētu teikt, zem viņa spārniem. Bērni tūdaļ aizmiga. Lidonis vēl krietnu brīdi palika nomodā, tumsā kustinādams ausis visos virzienos. Laiku pa laikam viņam noraustījās āda, it kā uz tās būtu uzsēdusies kāda muša. Beidzot tomēr arī viņš aizmiga.

Trispadsmita nodaļa negaidītā tikšanās

—    Mosties, Digorij! Mosties, Lidoni! — atskanēja Pollijas balss. — Re, kur patiešām izaudzis konfekšu koks! Un cik jauks rīts!

Agrā rīta slīpie saules stari spraucās caur tuvējā meža kokiem, zāle izskatījās pelēka no rasas, un zirnekļu tīkli mirgoja kā sudrabs. Turpat blakus bija izaudzis mazs kociņš nelielas ābeles garumā, ar tumšu stumbru. Lapas bija bālganas, gluži kā papīrs; tās stipri atgādināja tā auga lapas, ko sauc par «Jūdasa grašiem». Zaros bagātīgi karājās datelēm līdzīgi, mazi, brūni auglīši.

—  Urā! — iesaucās Digorijs. — Bet vispirms es gribu nopeldēties.

Un viņš aizdrāzās cauri ziedošam krūmu biezoknim prom uz upmalu. Vai esat kādreiz peldējušies kalnu upē, kas, līdzīgi nelieliem ūdenskritumiem, gāžas pāri sarkaniem, ziliem un dzelteniem akmeņiem un spoži mirguļo saulē? Tas ir tikpat jauki, ja ne vēl jaukāk par jūru. Protams, pēc peldes Digorijam drēbes nācās uzvilkt, nenosusinot slapjumu, bet viņš to nenožēloja. Kad zēns atgriezās, arī Pollija nogāja pie upes izpeldēties; vismaz viņa teica, ka to darījusi, lai gan mēs jau zinām, ka Pollija neprata peldēt un tāpēc varbūt pārāk daudz par to nav jājautā. Arī Lidonis apciemoja upi, lai, stāvot tās vidū, galvu noliecis, gari un ilgi padzertos, tad sapurinātu krēpes un pāris reižu iezviegtos.

Pollija un Digorijs ķērās pie konfekšu koka. Augļi bija lieliski: ne gluži kā konfektes — mīkstāki un sulīgāki —, taču tomēr stipri atgādināja konfektes. Lidonis ari ieturēja lieliskas brokastis; viņš pat pamēģināja vienu no konfekškoka augļiem un atzina, ka garšo gluži labi, kaut gan tik agrā rīta stundā viņš dodot priekšroku zālei. Pēc tam bērni ar nelielām grūtībām uzrāpās Zirgam mugurā, un nu sākās ceļojuma otrā diena.

Šoreiz ceļojums šķita gandrīz vai patīkamāks nekā iepriekšējā dienā. Pirmkārt, ceļinieki jutās lieliski atpūtušies, un, otrkārt, saule, kas tikko bija uzlēkusi, spīdēja viņiem no mugurpuses un, protams, viss šķita skaistāks. Lidojums bija lielisks. Visapkārt slējās stāvi, sniegoti kalni, bet tālu apakšā ielejas izskatījās tik zaļas, un visi strautiņi, kas no ledājiem gāzās lejup uz galveno upi, bija tik zili, ka ceļinieki šķita lidojam pāri milzīgiem dārgakmeņiem. Taču visai drīz viņi sāka ostīt gaisu un brīnīties:

—  Kas tas? — Vai tu kaut ko jūti? — No kurienes tas nāk?

Jo no kaut kurienes priekšā viņiem pretī plūda dievišķīga smarža, silta un zeltaina, it kā no pasaules krāšņākajām puķēm un aromātiskākajiem augļiem.

—Tā plūst šurp no tās ielejas ar ezeru, — teica Lidonis.

—   Patiešām! — iesaucās Digorijs. — Un paskaties! Ezera tālākajā galā ir zaļš kalns. Un cik zils ir ezera ūdens!

—   Tā noteikti ir tā Vieta\ — visi trīs nosprieda.

Lidonis, mezdams plašus lokus, laidās aizvien zemāk un

zemāk. Ledainās smailes slējās augstāk un augstāk. Gaiss ar katru brīdi kļuva siltāks un saldā smarža — tik spēcīga, ka gandrīz vai asaras sakāpa acīs. Nu jau Lidonis vairs nevicināja spārnus un ar kājām taustīj ās pēc zemes. Viņiem pretī slīdēja stāvais, zaļais pakalns. Pēc mirkļa Zirgs mazliet neveikli nometās uz slīpās nogāzes. Bērni noripoja siltajā, mīkstajā zālē nesasitoties un tad, mazliet elsodami, pieslējās kājās.

Viņi jau atradās trīs ceturtdaļu kalna augstumā un tūlīt pat devās uz virsotni. Diez vai Lidonis būtu spējis veikt šo ceļu, ja viņam nebūtu spārnu, kurus plivinot viņš noturējās līdzsvarā un virzījās uz priekšu. Kalna virsotni apjoza zaļš velēnu žogs. Aiz tā auga koki, kuru zari kārās pāri žogam un lapas vēja plūsmā mirguļoja ne tikai zaļā, bet arī zilā un sudraba krāsā. Sasnieguši virsotni, ceļinieki devās žogam apkārt visā tā garumā, līdz nonāca pie lieliem zelta vārtiem, kas vērās uz austrumiem un bija cieši aizdarīti.

Līdz šim Pollija un Lidonis laikam bija dzīrušies kopā ar Digoriju doties iekšā dārzā, taču tagad vairs tā nedomāja. Šī vieta izskatījās tik noslēgta, ka ar skatienu vien pietika, lai saprastu, ka tā kādam pieder, un tikai muļķis tur ieietu bez īpaša rīkojuma. Arī Digorijs uzreiz saprata, ka pārējie nedz grib, nedz drīkst doties viņam līdzi. Zēns tuvojās vārtiem viens pats.

Pienācis klāt, viņš ieraudzīja ar sudraba burtiem uz zelta pamata rakstītus vārdus:

Pa zelta vārtiem ienāc, nevis mūrim pāri; Ne sev plūc augli: citam lai tas ņemts; Kas, mūrim pāri kāpis, remdēs paša kāri, Gūs gribēto, bet izmisums tam lemts. — «Ne sev plūc augli: citam lai tas ņemts,» — atkārtoja Digorijs. —Tas taču ir tieši tas, ko es grasos darīt! Acīmredzot pats augli nedrīkstu ēst. Pēdējo rindiņu gan nevar saprast. «Pa zelta vārtiem ienāc…» Ha! Kurš gan te

gribēs rāpties pāri mūrim, ja var ieiet pa vārtiem! Tikai kā šos vārtus atvērt?

Zēns pieskārās vārtiem ar roku, un nākamajā brīdī, eņģēm pagriežoties bez mazākā trokšņa, tie atvērās vaļā uz dārza iekšpusi.

Ieskatoties aiz vārtiem, šī vieta šķita vēl noslēgtāka. Vērīgi lūkodamies uz visām pusēm, svinīgi nopietns Digorijs iesoļoja dārzā. Iekšpusē valdīja klusums. Pat strūklaku dārza vidū tik tikko varēja saklausīt. Apkārt virmoja brīnišķīgas smaržas. Šī bija svēdaimīga vieta, tikai ļoti nopietna.

Digorijs uzreiz pazina koku, kuru meklēja, — daļēji tāpēc, ka tas kuploja dārzam pašā vidū, bet daļēji arī tāpēc, ka ta milzīgie sudraba āboli nolikušajos zaros ar savu mirdzumu apgaismoja dārza vistumšākos stūrus, kuros neiespīdēja saules stari. Zēns taisnā ceļā devās pie koka, noplūca vienu ābolu un iebāza to savu Norfolkas modes svārku kabatā. Taču pirms augļa noglabāšanas viņš nespēja atturēties no kārdinājuma to paostāt un labi aplūkot.

Tūlīt pat Digorijs to nožēloja, jo viņu pārņēma bries­mīgas slāpes, izsalkums un dedzīga vēlēšanās augli nogaršot. Viņš steidzīgi paslēpa ābolu kabatā. Taču ābelē karājās milzum daudz citu tādu pašu augļu. Vai tiešām nedrīkstēja nevienu nogaršot? Galu galā dzejolītis uz vārtiem, iespējams, nemaz neskanēja kā pavēle, Digorijs prātoja, tas varēja būt tikai padoms. Un kurš gan ņems vērā padomus? Pat, ja tā bija pavēle, vai tad viņš to pārkāps, ja apēdīs vienu ābolu? Viņš taču jau bija izpildījis to daļu, kur teikts — «citam lai tas ņemts».

Tā gudrodams, Digorijs netīšām paskatījās caur zariem augšup uz koka galotni. Tieši virs viņa galvas zarā tupēja brīnišķīgs putns. Es saku «tupēja», jo šķita, ka putns ir aizsnaudies. Bet varbūt ne gluži? Viena maza acs spraudziņa bija vaļā. Putns bija lielāks nekā ērglis, krūtis tam spulgoja safrāna krāsā, uz galvas greznojās koši sarkans cekuls, bet aste bija purpursārta.

— Tas tikai lieku reizi pierāda, — vēlāk Digorijs uzsvēra, stāstīdams par notikušo citiem, — ka apburtās vietās ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Nekad nevar zināt, vai tevi nenovēro.

Manuprāt, Digorijs gan tik un tā nekādā gadījumā nebūtu paņēmis kādu ābolu sev. Tajos laikos tādas

pamācības kā «Tevnebūs zagt!» zēnu galvās tika iedzītas daudz pamatīgāk nekā tagad. Lai gan — kas to var zināt!

Digorijs jau grasījās doties uz vārtiem, bet vēl apstājās, lai pēdējo reizi palūkotos uz dārzu. Un tad viņš pārsteigumā apstulba: dārzā viņš nebija viens. Dažu soļu attālumā stāvēja Ragana. Viņa tikko kā bija apēdusi ābolu un nu aizsvieda projām serdi. Ābola sula bija tumšāka, nekā varēja iedomāties, un viņai ap muti rēgojās pretīga, tumša svītra.

Digorijs uzreiz uzminēja, ka Ragana dārzā nokļuvusi pāri mūrim. Viņš arī sāka saprast, ka dzejoļa pēdējā rindiņā teiktajam «gūst gan gribēto, bet izmisums tam lemts» piemīt dziļa jēga. Jo Ragana gan izskatījās spēcīgāka un lepnāka nekā jebkad agrāk un pat staroja it kā uzvaras priekā, taču viņas seja bija nāves bālumā, tik balta kā jūras sāls.

Tas viss Digorijam vienā mirklī pazibēja prātā, un tad viņš deva kājām vaļu, skriedams uz vārtiem, cik ātri vien spēja, bet Ragana viņam sekoja. Tiklīdz viņš izkļuva pa vārtiem laukā, tie paši aiz viņa aizvērās. Tā viņš ieguva mazliet laika, bet ne pārāk daudz. Kad viņš sasniedza pārējos un uzsauca: —Ātrāk, Pollij! Rāpies zirgā! Celies, Lidoni! — Ragana jau bija pārrāpusies vai pārlēkusi pāri mūrim un atradās turpat aizmugurē.

—   Paliec uz vietas! — Digorijs sauca, pagriezies pret viņu. —Ja ne, mēs visi tūlīt pazudīsim. Netuvojies ne sprīdi!

—   Muļķa puika! — zobojās Ragana. — Kam tu no manis tā mūc? Es taču nekā ļauna tev nedarīšu. Ja tu tagad neapstāsies un neuzklausīsi, ko es tev teikšu, tu neuzzināsi kaut ko tādu, kas tevi uz mūžu padarītu laimīgu.

—  Nē, paldies! Nevēlos to dzirdēt! — atcirta Digorijs. Un tomēr viņš klausījās.

—   Es zinu, kāpēc jūs šeit esat ieradušies, — turpināja Ragana. — Tā biju es, kas pagājušajā naktī staigāja pa mežu jūsu tuvumā. Es dzirdēju visu, par ko jūs spriedelējāt. Tajā dārzā tu noplūci augli, kas tev tagad atrodas kabatā. Tu to pat nepagaršojis grasies aiznest Lauvam, lai viņš to aprītu, lai viss labums tiktu viņam. Ak, tu vientiesi! Vai tu zini, kas tas ir par augli? Tas ir mūžīgās jaunības auglis, dzīvības auglis. Es zinu, jo esmu to nogaršojusi un jūtu sevī jau gaidītās pārmaiņas. Esmu pārliecināta, ka nekad nenovecošu, nekad nenomiršu. Apēd to, zēn, apēd! Tad tu un es, mēs abi dzīvosim mūžīgi un būsim šīs pasaules karalis un karaliene. Vai arī tavējās, ja nolemsim turp atgriezties.

—   Nē, pateicos! Diez vai man pārāk patiks turpināt dzīvot, kad visi mani mīļie un tuvie būs jau zem zemes, — teica Digorijs. — Es labāk nodzīvošu, cik ilgi man lemts, tad nomiršu un nokļūšu Debesīs.

—   Bet kā tad ar tavu māti, ko tu izliecies mīlam?

—   Kāds viņai ar visu to sakars? — noprasīja Digorijs.

—  Vai tad tu, muļķi, nesaproti, ka viens kodiens no šī ābola varētu viņu izārstēt? Ābols tev ir kabatā. Mēs te esam vieni paši, un Lauva ir tālu prom. Izmanto gredzenu un atgriezies savā pasaulē. Pēc mirkļa tu jau atradīsies pie mātes gultas un iedosi viņai ābolu. Pēc piecām minūtēm viņas sejā atgriezīsies sārtums. Viņa pavēstīs, ka sāpes pārgājušas, un drīz pēc tam viņa teiks, ka jūtas spēcīgāka. Tad viņa aizmigs. Tu tikai padomā — tur­pināsies ilgs, salds, dabisks miegs bez sāpēm, bez zālēm. Nākamajā dienā visi runās, cik brīnumaini viņa izveseļojusies. Un drīz viņa kļūs pavisam vesela. Viss atkal būs labi. Pie jums iemājos laime, un tev klāsies tāpat kā citiem zēniem.

—Ak,—ievaidējās Digorijs, it kā būtu saņēmis triecienu, un saķēra galvu. Viņš saprata, ka stāv pašas briesmīgākās izvēles priekšā.

—    Ko tad Lauva tavā labā izdarījis, lai tu viņam vergotu? — jautāja Ragana. — Ko viņš tev var padarīt, kad būsi atgriezies savā pasaulē? Un ko tava māte domātu, ja zinātu, ka tu varēji viņu atbrīvot no sāpēm un atdot viņai dzīvību, ka tu varēji pasargāt tēvu no sirdēstiem, taču to nedarīji? Tev labāk gribējās izpildīt nez kāda mežonīga zvēra rīkojumus svešā pasaulē, gar kuru tev nav nekādas daļas.

—Es… es neuzskatu, ka viņš ir mežonīgs zvērs, — teica Digorijs tādā balsī, it kā viņam būtu sausa rīkle. — Viņš ir… es īsti nezinu…

—Tad jau viņš ir kaut kas vēl sliktāks, —viņu pārtrauca Ragana. — Paskaties, ko viņš tev jau nodarījis, par cik cietsirdīgu tevi pārvērtis! To viņš dara ar ikvienu, kas viņu uzklausa. Cietsirdīgais, nežēlīgais puika! Tu drīzāk ļausi savai mātei nomirt nekā…

—  Turi jel muti! — uzbrēca nelaimīgais Digorijs vēl aizvien tādā pašā balsī. —Vai tad tu domā, ka es neko nejēdzu? Bet es… es apsolīju.

—  Ā, bet tu nezināji, ko soli. Un neviens nedrīkst liegt tev tādu solījumu pārkāpt.

—   Māmiņai pašai, — ar grūtībām turpināja Digorijs, — tas nepatiktu…

Viņa ir ļoti stingra, ja runa ir par solījumiem un par to, ka nedrīkst zagt, un visādiem citādiem tamlīdzīgiem jautājumiem. Viņa noteikti man sacītu, lai es tā nedaru, — tūlīt pat, uz vietas, ja vien te būtu.

—  Viņai taču tas nav jāzina, — Ragana teica tik saldā balsī, ka grūti bija pat iedomāties, ka kāds ar tik neganti niknu seju varētu būt spējīgs tā runāt. — Tev viņai nav jāatzīstas, kā to ābolu dabūji. Un tēvam arī ne. Nevienam tavā pasaulē par to nekas nav jāzina. Un, protams, to mazo skuķi tev arī nav vairs jāņem sev līdzi.

Te nu Ragana izdarīja liktenīgu kļūdu. Digorijs, protams, zināja, ka Pollija ar sava gredzena palīdzību var atgriezties tikpat viegli, cik viņš.

Bet Ragana to acīmredzot nezināja, un viņas zemiskais ierosinājums pamest Polliju vienu pēkšņi pārvērta visu viņas teikto par tukšu un neīstu. Un, kaut arī Digorijs vēl aizvien jutās dziļi nelaimīgs, taču visas domas pēkšņi noskaidrojās, un viņš teica citādā, daudz skaļākā balsī:

—   Paklau, kāds tam visam sakars ar tevi? Kāpēc tev pēkšņi mana māte kļuvusi tik dārga? Kāda tev tur daļa? Kas tev atkal padomā?

—   Braši, Dig, — Pollija iečukstēja viņam ausī. — Ātri! Taisāmies tūlīt prom!

Līdz šim viņa visas sarunas laikā nebija uzdrošinājusies bilst ne vārdiņa, jo — saprotiet paši — tā jau nebija viņas māmiņa, kas gulēja uz nāves gultas.

—Kāpjam zirgā! —uzsauca Digorijs, uzceldams Polliju zirga mugurā un tad, cik ātri vien spēja, uzrausdamies arī pats. Zirgs izpleta spārnus.

—Tad tiklidojiet vien prom, muļķi, — Ragana ieaurojās viņiem nopakaļ, —bet piemini manus vārdus, puis! Kad vecumā vārgs gulēsi uz nāves gultas, tad tu atcerēsies, ka palaidi vējā iespēju būt mūžīgi jaunam. To tev neviens vairs nepiedāvās.

Viņi jau bija tik augstu, ka tik tikko varēja Raganu sadzirdēt. Arī viņa lieki netērēja laiku, lai noskatītos bērniem nopakaļ. Viņi redzēja, kā tā devās lejup pa kalna nogāzi uz ziemeļiem.

Tā kā ceļojums torīt bija uzsākts agri un viss, kas notika dārzā, neprasīja daudz laika, gan Lidonis, gan Pollija apgalvoja, ka bez kādām grūtībām līdz tumsai paspēšot atgriezties Nārnijā. Digorijs atceļā neteica ne vārdiņa, un abi pārējie kautrējās viņu uzrunāt. Zēns bija ļoti noskumis un nemaz nejutās pārliecināts, vai rīkojies pareizi. Tikai, atceroties Aslana mirdzošās asaras, pārliecība atkal atgriezās.

Visu dienu Zirgs lidoja, nepagurdams vēcināt spārnus: gar upi, kas viņiem rādīja ceļu uz austrumiem, cauri kalnu gālēm un virs bieziem mežiem apaugušiem pakalniem, pēc tam pāri milzīgajam ūdenskritumam, tad taisnā ceļā lejup, kur milzīgās klints ēnā tumsa Nārnijas meži, līdz beidzot, kad debesis aiz viņiem sārtojās rietošās saules blāzmā, Lidonis ieraudzīja vietu, kur upes krastā bija sapulcējušies neskaitāmi radījumi. Drīz to vidū viņš pamanīja ari pašu Aslanu. Lidonis slīdēja lejup, izpleta visas četras kājas, sakļāva spārnus un, pieskāries zemei, parikšoja mazliet uz priekšu. Tad viņš apstājās. Bērni norausās viņam no muguras. Digorijs redzēja, kā zvēri, rūķi, satīri, nimfas un citi radījumi pašķirās pa labi un pa kreisi, dodami viņam ceļu. Zēns devās pie Aslana, pasniedza ābolu un teica:

— Esmu atnesis ābolu, kā jūs vēlējāties, kungs!

Četrpadsmita nodaļa kā iedēstīja nārnijas koku

—   Tu esi izdarījis labu darbu, — teica Aslans tā, ka nodrebēja visa zeme. Un Digorijs saprata, ka šos vārdus dzirdējuši visi Nārnijas iedzīvotāji un ka turpmākajos gadsimtos, varbūt pat mūžīgi, šajā jaunajā pasaulē stāsts par viņiem pāries no paaudzes paaudzē, no tēva pie dēla. Taču šī doma viņā neviesa uzpūtību, jo, atrazdamies aci pret aci ar Aslanu, zēns par to pat nedomāja. Viņš juta, ka tagad spēj skatīties Lauvam tieši acīs. Raizes bija aizmirsušās, un zēns jutās pilnīgi apmierināts.

—  Tu esi paveicis labu darbu, Ādama dēls, — Aslans atkārtoja. — Lai iegūtu šo augli, tu esi raudājis un cietis badu un slāpes. Nevienai citai rokai kā vien tavējai būs ļauts iesēt tā koka sēklu, kas sargās Nārnijas zemi. Svied šo ābolu uz upes krasta pusi, kur zeme ir irdena.

Digorijs izdarīja, kā tika teikts. Apkārt bija iestājies tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā ābols nokrīt mīkstajā, mitrajā zemē.

—  Labi sviests, — Aslans sacīja. — Bet tagad kronēsim Nārnijas karali Frenku un viņa karalieni Helēnu.

Nu tikai bērni viņus pamanīja. Abi bija saģērbušies savādās, skaistās drēbēs, un no viņu pleciem lejup slīga grezni apmetņi, ko Karalim nesa četri rūķi, bet Kara­lienei — četras upes nimfas. Galvas karaļpārim bija kailas, un Helēna bija adaidusi vaļā matus, kas viņas izskatam nāca ļoti par labu. Tomēr ne jau drēbes vai mati bija tas, kas viņus tik ļoti pārvērta. Abu sejās, bet jo sevišķi Karaļa

vaigā, vīdēja pavisam jauna izteiksme. Asums, viltība un kašķīgums — viss, ko viņš bij a, pašam nemanot, iemācīj ies, būdams Londonas važonis, izrādījās pazudis — kā ar roku noslaucīts. Un ikviens viegli ieraudzīja to, kāds viņš patiesībā bija: labsirdīgs un drosmīgs. Varbūt to varēja izskaidrot ar

jaunās pasaules gaisu vai sarunām ar Aslanu, vai arī kā ar vienu, tā ar otru.

—  Goda vārds, — Lidonis pačukstēja Pollijai, — mans vecais saimnieks ir gandrīz tikpat stipri pārvērties kā es! Tagad viņš patiešām izskatās pēc saimnieka.

—  Jā gan, bet nešņāc man tā ausī, — atbildēja Pollija, — man kut.

—  Nu, bet tagad kāds no jums, lūdzu, atraisiet to koku mudžekli, ko esat sasējuši, — teica Aslans. — Paskatīsimies, kas tur ir.

Tikai tagad Digorijs pamanīja, ka vietā, kur cits pie cita cieši līdzās auga četri koki, visi zari tiem bija savīti kopā un sasieti ar vicām, lai izveidotu tādu kā būri. Divi ziloņi ar snuķiem un daži rūķi ar maziem cirvīšiem drīz vien to visu atšķetināja. Iekšā atradās trīs lietas: jauns kociņš — šķietami no zelta, vēl viens kociņš — šķietami no sudraba un starp tiem — sakņupusi, kūkumu uzmetusi nelaimes čupiņa dubļainās drēbēs.

—  Šausmas! — izdvesa Digorijs. — Tas taču ir tēvocis Endrjū!

Lai notikušo saprastu, mums savā stāstījumā vajadzēs mazliet atkāpties atpakaļ. Ja atceraties, Runājošie Dzīvnieki tēvoci iestādīja un aplaistīja. Laistīšana viņu atsauca pie samaņas, un tēvocis atklāja, ka ir slapjš līdz pēdējai vīlei un līdz augšstilbiem ierakts zemē, kas strauji pārvērtās dubļos. Tad viņš pamanīja visapkārt stāvam tik daudz mežonīgu zvēru, cik viņam pat sapņos nekad nebija rādījies. Nav jau nekāds brīnums, ka tēvocis sāka spiegt un aurot. Savā ziņā tas bija pat labi, jo nu visi, pat Kārpcūka, pārliecinājās, ka viņš tomēr ir dzīva būtne. Tad nu viņi to izraka — bikses gan bija patiesi šausmīgā stāvoklī, bet, tikko tēvocim atbrīvoja kājas, tā viņš mēģināja aizšmaukt. Tomēr Ziloniene veikli apvija ap viņu snuķi un pielika bēgšanas mēģinājumam punktu. Visi nosprieda, ka tēvocis būtu jāiesprosto kaut kur drošā vietā, līdz Aslanam būs laiks atnākt un apskatīties, ko ar viņu iesākt. Un tā viņi tēvocim apkārt izveidoja tādu kā kupolu, kā krātiņu. Kad darbs bija pabeigts, viņi sāka piedāvāt gūsteknim visādus ēdamos.

Ēzelis savāca un iesvieda krātiņā lielu klēpi dadžu, bet šķita, ka tēvocim tie īpaši negaršo. Vāverīte viņu apmētāja ar riekstiem, taču tēvocis, aizsedzis ar rokām galvu, centās no tiem izvairīties. Vairāki putni lidinājās virs krātiņa un meta zemē tārpus. Tomēr sevišķi laipns bija Lācis. Dienas otrajā pusē tas bijauzgājis kameņu ligzdu, betnepamielojās ar medu pats (lai gan ļoti kāroja). Šis godājamais radījums atstiepa medus šūnas tēvocim Endrjū, taču izrādījās, ka tā ir vislielākā no līdzšinējām kļūmēm. Visu lipīgo masu Lācis pārsvieda pāri iežogojumam un nelaimīgā kārtā trāpīja tēvocim Endrjū tieši ģīmī (te nu jāpiezīmē, ka dažas kamenes vēl bija dzīvas). Pašam Lācim nekas nebūtu pretī — dabūt pa purnu ar medus kāri, un tāpēc viņš nekādi nespēja saprast, kāpēc tēvocis pastreipuļoja atpakaļ, paslīdēja un apsēdās. Aiz nelāgas sagadīšanās viņam apakšā patrāpījās dadžu klēpis.

—Tā vai citādi, —ieteicās Kārpcūka,— tam radījumam mutē patrāpījās diezgan daudz medus, un tas noteikti nāks viņam par labu.

Jāteic, ka dzīvnieki savu neparasto lutekli jau bija gluži vai iemīlējuši un cerēja, ka Aslans ļaus viņiem to paturēt. Gudrākie no zvēriem tagad bija vismaz pārliecināti, ka atsevišķi trokšņi, kas nāca no radījuma mutes, kaut ko nozīmē. Viņi nokristīja tupētāju par Brendiju, jo šis skaņu sakopojums atskanēja no viņa mutes visbiežāk.

Galu galā tomēr pienāca nakts, un dzīvnieki bija spiesti savu lolojumu atstāt. Aslans visu dienu bija ļoti aizņemts, apmācot Karali un Karalieni un veicot vēl vienu otru svarīgu pasākumu, tā ka viņam nebija laika apmeklēt «nabaga veco Brendiju». Tēvocim krātiņā bija sasviesti rieksti, āboli, bumbieri un banāni, tāpēc vakariņas iznāca labu labās. Tomēr būtu melots, ja teiktu, ka viņš pavadīja patīkamu nakti.

—  Stiepiet nu šurp to radījumu, — teica Aslans. Viens no ziloņiem ar snuķi izcēla tēvoci no krātiņa un novietoja Aslanam pie kājām. Tēvocis pārbīlī stāvēja kā sastindzis.

—  Aslan, — Pollija lūdza, — vai tu nevarētu viņu kaut kā «atbaiļot»? Un tad varbūt tu vari pateikt ko tādu, lai viņš te nekad nevarētu atgriezties?

—  Vai tad tu domā, ka viņš te vēl gribēs atgriezties? — jautāja Aslans.

—   Nu, bet viņš var atsūtīt kādu citu, — teica Pollija. — Viņš bija lielā sajūsmā, kad redzēja, ka no laternas šķērša izaug vesels laternas stabs. Viņš domā…

—  Viņš domā muļķīgi, bērns, — teica Aslans. — Šajā pasaulē viss taps un veidosies, un augs vēl tikai dažas dienas, līdz dziesma, ko es dziedāju, lai radītu dzīvību, joprojām šūpojas gaisā un saviļņo zemi. Drīz tā apklusīs. Diemžēl šim vecajam grēciniekam es nevaru to nedz pastāstīt, nedz arī viņu nomierināt, jo viņš ir nocietinājis dzirdi pret manu balsi. Lai ko arī es teiktu, viņš saklausītu tikai niknu rūkšanu un rēcienus. Ak, nelaimīgie Ādama dēli, cik centīgi jūs sevi sargājat no visa labā! Tomēr vienu dāvanu es viņam sniegšu, vienīgo, ko viņš joprojām spēj saņemt.

Viņš skumīgi pielieca savu milzīgo galvu un iepūta elpu tēvoča pārbiedētajā sejā.

— Guli, — viņš teica, — guli un pavadi dažas stundas brīvs no visām mokām, ko pats sev esi sagādājis.

Tēvocis tūlīt pat apvēlās garšļaukus un, cieši aizvēris acis, sāka mierīgi šņākt.

—Panesiet viņu sāņus un noguldiet!— pavēlēja Aslans.

— Un nu, kalnu rūķi, rādiet mums savu māku! Es vēlos redzēt, kā jūs pagatavosit savam karalim un karalienei kroņus.

Jums pat sapņos nevar ienākt prātā, cik daudz kalnu rūķu metās pie Zelta Koka. Vienā mirkli viņi norāva tam visas lapas un ari daļu zaru. Un bērni redzēja, ka koks ne tikai izskatās zeltīts, bet patiešām arī ir no tīra, mīksta zelta. Tas, protams, bija izaudzis no zelta pussovrina, kas izbira no tēvoča Endrjū kabatas, kad viņu stādīja zemē ar kājām gaisā. Un no sudraba puskronām bija izdīdzis Sudraba Koks.

Itin kā nez no kurienes uzradās sausi zari ugunij, lakta, āmuri, knaibles un plēšas. Kā rūķīšiem patika strādāt! Jau nākamajā brīdī spoži liesmoja uguns, rūca plēšas, kusa zelts un skanēja āmuri. Divi kurmji, kam jau no paša rīta Aslans bija uzticējis rakties pa zemi— un tas viņiem milzīgi patika —, pie rūķīšu kājām nobēra veselu kaudzi dārgakmeņu. Pamazām mazo, prasmīgo kalēju rokās veidojās divi kroņi, ne tie neveiklie, smagie modernās Eiropas darinājumi, bet viegli, smalki veidoti, skaisti apļi, kurus valkājot cilvēks patiešām kļūst pievilcīgs. Karaļa kronī iestrādāja rubīnus, Karalienes — smaragdus.

Kad kroņi bija upē atdzesēti, Aslans lika, lai Frenks un Helēna nometoties ceļos, un uzlika rotas viņiem galvās. Tad viņš teica:

— Piecelieties, Nārnijas Karali un Karalien, visu turpmāko daudzo Nārnijas un Arčenlendas, un Salu karaļu māte un tēvs! Esiet taisnīgi, žēlsirdīgi un drosmīgi! Topiet svētīti!

Un tad visi vai nu uzgavilēja, vai iezviedzās, vai iesprauslojās, vai ietaurējās, vai nošvīkstināja ar spārniem, un karaliskais pāris stāvēja svinīgi un mazliet nokaunējušies, bet tāpēc ne mazāk cēli. Vēl aizvien gavilēdams, Digorijs sev blakus pēkšņi izdzirda Aslana zemo balsi:

—   Skatieties!

Visi pagrieza galvas un pārteigumā un sajūsmā gari noelsās. Pavisam netālu virs viņu galvām pletās agrāk nekad neredzēts koks. Acīmredzot tas klusi un strauji kā karogs, ko uzvelk mastā, bija izaudzis pār galvām, kamēr visi piedalījās kronēšanā. Šķita, ka tā zari nevis met ēnu, bet izstaro gaismu, un zem katras lapiņas kā zvaigznes mirdzēja sudraba āboli. Taču ne jau tik daudz koka izskats kā smarža, kas no tā plūda, lika ikvienam dziļi ievilkt elpu. Kādu brīdi neviens ne par ko citu nespēja domāt.

—   To tu esi labi iesējis, Ādama dēls, — teica Aslans. — Tagad jūsu svarīgākais uzdevums, nārnieši, ir šo koku nosargāt, jo tas ir jūsu Vairogs. Ragana pieņemsies melnās maģijas spēkā. Taču, kamēr zels šis Koks, viņa te nekad neieradīsies. Viņa neuzdrīkstēsies tam tuvoties pat simt jūdžu attālumā, jo Koka smarža, kas jums nes dzīvību, prieku un veselību, viņai nozīmē šausmas, izmisumu un nāvi.

Kamēr visi svētbijīgi lūkojās uz Koku, Aslans pēkšņi strauji pagrieza galvu — no viņa krēpēm uz visām pusēm pašķīda zeltainas gaismas dzirksteles — un ar savām milzīgajām acīm ieurbās bērnos.

—Kas ir, bērni? — viņš jautāja, jo bija pārsteidzis bērnus brīdī, kad tie, viens otram iebikstījuši sānos, sačukstējās.

—       Ak, Aslan, kungs, — Digorijs nosarcis stostījās, — es pavisam aizmirsu jums pastāstīt, ka Ragana jau ir apēdusi vienu no āboliem — tiem, no kuriem ir izaudzis arī šis Koks.

Patiesību sakot, viņš nepateica visu, ko domāja, bet Pollija, kas nebaidījās tik ļoti kā Digorijs, ka citi varētu uzskatīt viņu par muļķi, tūlīt pat piebilda:

—  Tāpēc mēs, Aslan, domājam, ka te ir notikusi kāda kļūda: viņai varbūt nav nekādu iebildumu pret šo ābolu smaržu.

—   Kāpēc tu tā domā, Ievas meita? — jautāja Lauva.

—   Nu, bet viņa taču ābolu apēda.

—   Tieši tāpēc viņai visi pārējie āboli tagad iedvesīs šausmas, bērns, — Lauva atbildēja. — Tā notiek ar visiem, kas plūc un ēd augļus nelaikā un bez atļaujas. Lai arī cik šis auglis būtu labs, viņiem tas mūžīgi liksies pretīgs.

—  A, nu es saprotu, — teica Pollija. — Tad jau viņai no šī augļa nebūs nekāda labuma, jo viņa to paņēmusi bez atļaujas. Es gribēju teikt, ka viņa neiegūs nedz mūžīgo jaunību, nedz visu pārējo.

—  Diemžēl to viņa iegūs gan, — Aslans pašūpoja galvu. — Viss vienmēr notiek tā, kā tam jānotiek. Viņa ir apmierinājusi savas sirds vēlmi: iekarojusi nenogurstošu spēku un kā dievietes iemantojusi dzīvi bez nāves. Katrs dabū, ko vēlas, bet ne vienmēr tas sagādā prieku.

—   Es… es arī gandrīz vienu ābolu apēdu, Aslan, — atzinās Digorijs. —Vai arī es tad dabūtu…

—   Jā, arī tu, manu zēn, — Aslans teica. — Auglis vienmēr iedarbojas. Tam jāiedarbojas, bet tas nenes laimi nevienam, kas to noplūc sava paša prieka pēc. Ja kāds no nārniešiem slepus un bez atļaujas būtu nozadzis ābolu un to šeit iedēstītu, lai pasargātu šo zemi, no ābola izaugušais koks to arī darītu. Taču tas pārvērstu Nārniju par tikpat spēcīgu un ļaunu impēriju, kāda bija Cārna, nevis par labestīgu zemi, kādu gribu izveidot es. Vai Ragana tevi kārdināja izdarīt vēl kaut ko, manu zēn?

—Jā, Aslan. Viņa gribēja, lai es ābolu aiznesu uz mājām mātei.

— Tad zini, ka tas patiešām māti būtu izārstējis. Bet ne tev, ne viņai no tā nebūtu prieka. Pienāktu diena, kad, atskatoties pagātnē, jūs abi vēlētos, kaut viņa ar Šo slimību būtu mirusi.

Digorijs nespēja parunāt, jo kaklu aizžņaudza asaras un visas cerības glābt māmiņu bija zudušas. Taču tajā pašā laikā viņš juta, ka Lauva noteikti zina, kas būtu varējis atgadīties, un ka droši vien pastāv kaut kas briesmīgāks nekā tuva, mīļa cilvēka nāve. Bet nu jau Aslans atkal kaut ko runāja, šoreiz gandrīz čukstus.

—  Tā, manu zēn, būtu noticis ar zagtu ābolu. Tagad tā tas nenotiks. Tas, ko es tev tagad došu, atnesīs prieku. Jūsu pasaulē tas neaplaimos ar mūžīgu dzīvošanu, bet tas izārstēs. Ej un noplūc no Koka mātei ābolu.

Kādu brīdi Digorijs neko lāgā nesaprata. Šķita, ka visa pasaule sagriezusies ačgārni. Tad zēns kā sapnī tuvojās Kokam. Viņam uzgavilēja gan Karalis un Karaliene, gan visa cita dzīvā radība. Noplūcis ābolu, Digorijs ielika to kabatā un atgriezās pie Aslana.

—  Lūdzu, vai mēs tagad drīkstam atgriezties mājās? — viņš jautāja. Zēns bija aizmirsis pateikt «Paldies!», bet sirds viņam bija pilna pateicības, un Aslans to saprata.

Piecpadsmitā nodaļa Šī stāsta beigas un sākums daudziem citiem stāstiem

—Ja esmu kopā ar jums, tad gredzeni nav vajadzīgi, — teica Aslana balss. Bērni samirkšķināja acis un paskadjās apkārt. Viņi atkal bija Starppasauļu Mežā. Zālē, vēl aizvien cieši aizmidzis, gulēja tēvocis Endrjū, bet viņam blakus stāvēja Aslans.

—   Jums laiks doties mājup, — viņš teica. — Taču, pirms šķiramies, es gribu jūs, pirmkārt, no kaut kā brīdināt un, otrkārt, dot pavēli. Palūkojieties šurp, bērni!

Pollija un Digorijs paskatījās un zālē ieraudzīja nelielu iedobi, siltu un sausu, pārklājušos ar zāli.

—Pagājušajā reizē, kad jūs te bijāt,—Aslans paskaidroja,

—   šī iedobe bija dīķis. Jūs tajā ielēcāt un nokļuvāt Čārnā, kuras drupas apspīdēja mirstoša saule. Nu dīķa vairs nav. Čārnas pasaule ir beigusies, it kā nekad nebūtu pastāvējusi. Tad nu, Ādama un Ievas bērni, uzskatiet to par brīdinājumu.

—Jā, Aslan, — abi bērni reizē noteica, tomēr Pollija vēl piemetināja, — bet mēs taču neesam vēl tik slikti, kādi bija viņi, vai ne, Aslan?

—     Vēl jau ne, Ievas meita, — Aslans atbildēja.

—  Pagaidām vēl ne. Bet jūs lēnām sākat viņiem līdzināties. Nevar apgalvot, vai visai drīz kāds jūsu rases ļaundaris neatklās tikpat nežēlīgu noslēpumu kā Vārds, kas būs jānožēlo, un neizmantos to, lai iznīcinātu visu dzīvo. Tādā gadījumā drīz, ak, cik drīz, jau pirms jūs abi kļūsit veci, jūsu pasaules lielās nācijas pārvaldīs tirāni, kam prieks, žēlsirdība un taisnīgums būs tikpat sveši kā valdniecei Džeidisai. Lai jūsu pasaule piesargās! Tas ir mans brīdinājums. Bet tagad pavēle. Kad atgriezīsities, pēc iespējas ātrākatņemiet tēvocim Endrjū burvju gredzenus, lai neviens tos vairs nevar izmantot!

Lauvam runājot, bērni lūkojās viņa sejā. Pēkšņi —viņi tā arī nekad nesaprata, kā tieši tas notika, — seja pārvērtās līganā zelta jūrā, un viņi tajā iepeldēja. Pār viņiem viļņojās un arī pašos ieplūda tāda saldme un spēks, ka viņi saprata: nekad agrāk, dzīvi un nomodā esot, viņi īstenībā nav bijuši nedz tik laimīgi, nedz gudri, nedz labi. Digorijaun Pollijas atmiņā šis mirklis saglabājās uz visu mūžu, un, ja kādreiz viņi jutās skumji vai nobijušies, vai dusmīgi, viņi atcerējās zeltaino labestību, un viņos atgriezās pārliecība, ka tā ir kaut kur tepat, aiz stūra vai aiz kādām durvīm, un ka tā atnāks atpakaļ, un tūdaļ dziļi sirdī viņi sajuta, ka viss būs labi. Jau nākamajā mirklī visi trīs (arī tēvocis Endrjū bija pamodies) kūleņu kūleņiem iekļuva Londonas troksnī, smaržās, smakās un karstumā.

Viņi atradās uz ietves Keterliju mājas priekšā. Pazudusi bija Ragana, Važonis un zirgs, bet viss pārējais palicis tieši kā iepriekš. Laternas stabam trūka viena šķērša, līdzās mētājās Važoņa ratu atlūzas, un visapkārt dīdījās pūlis. Ļaudis joprojām runājās, un daži bija pārliekušies pāri sadauzītajam policistam. Varēja dzirdēt izteikumus «Nu jau viņš sāk atgūties!» vai «Kā tu jūties, vecais?», vai «Pēc mirkļa klāt būs Ātrā palīdzība».

—AkDievs! — Digorijs nodomāja.— Ir tāda sajūta, ka viss šis notikums nav prasījis ne mirkli laika.

Vairums cilvēku satraukti skatījās apkārt, meklējot Džeidisu un zirgu. Bērniem neviens nepievērsa uzmanību, jo šķita, ka viņu prombūtne un atgriešanās pagājusi nepamanīta. Tēvoci Endrjū ar viņa sadriskātajām un novārtītajām drēbēm un medus noķēpāto seju neviens nepazina. Par laimi, mājas parādes durvis bija atvērtas un tajās stāvēja kalpone, nolūkodamās visā šajā trakajā jezgā. Kāda viņai bija piedzīvojumiem bagāta diena! Tā nu bērni bez grūtībām iedabūja tēvoci Endrjū mājā, pirms kāds bija sācis iztaujāt.

Viņš uzdrāzās augšup pa kāpnēm pirms visiem citiem, un bērni izbijās, ka tēvocis joņo uz kabinetu, lai noslēptu adikušos maģiskos gredzenus. Taču uztraukums izrādījās veltīgs. Tēvocis domāja vienīgi par skapī noslēpto pudeli. Iesprucis guļamistabā, viņš noslēdza aiz sevis durvis, bet, kad atkal no turienes iznira — un tas notika vienīgi pēc krietna brīža —, bija tērpies rītasvārkos un devās taisnā ceļā uz vannas istabu.

— Pollij, vai tu nevarētu dabūt pārējos gredzenus? — jautāja Digorijs. — Es gribētu doties pie māmiņas.

—Jā! Tiksimies vēlāk! — noteica Pollija un uzdipināja augšup pa bēniņu kāpnēm.

Bridi pakavējies, lai atvilktu elpu, Digorijs klusi iegāja mātes istabā. Tur viņa gulēja, kā zēns bija redzējis simtiem reižu, atbalstīdamās pret spilvenu kaudzi, ar tik bālu un vāju seju, ka, uz viņu skatoties, asaras sakāpa acīs. Digorijs izvilka no kabatas Dzīvības Ābolu.

Un gluži tāpat kā Ragana Džeidisa izskatījās citāda, kad no savas pasaules nokļuva šajā, arī ābols no kalnu dārza

šķita pavisam savādāks. Guļamistabā spilgtu priekšmetu netrūka. Tur bija gan raibā sega uz gultas, gan krāsainās tapetes, gan spožie saules plankumi, gan mātes skaistā, gaišzilā naktsjaka. Bet, tiklīdz Digorijs izvilka no kabatas Ābolu, visas šīs lietas itin kā zaudēja krāsu. Jebkas, pat saules gaisma, šķita bāla un nespodra. Ābols izstaroja savādu mirdzumu, kas atstarojās griestos. Negribējās, pat nebija iespējams ne uz ko citu lūkoties. Jaunības Ābola smarža bija tāda, it kā no istabas būtu atvēries logs uz Paradīzi.

— Ai, mīļumiņ, cik tas ir jauks! — iesaucās Digorija māte.

—  Tu to apēdīsi, vai ne? Nu, lūdzu! — teica Digorijs.

—  Nezinu gan, ko par to sacītu ārsts, — māte šaubījās, — bet man patiešām ir tāda sajūta, ka es labprāt to nobaudītu.

Digorijs Ābolu nomizoja, sagrieza gabaliņos un citu pēc cita pasniedza mātei. Tiklīdz Ābols bija apēsts, māte pasmaidīja, atslīga spilvenos un aizmiga īstā, dabiskā, saldā miegā. Pagaisa vajadzība pēc nejaukajām tabletēm, bez kurām viņa līdz šim nebija varējusi iztikt. Digorijs bija pārliecināts, ka mātes seja jau izskatās drusku citāda. Viņš noliecās, maigi to noskūpstīja un tad ar pukstošu sirdi izzagās no istabas, paņemdams līdzi Ābola serdi. Kad tajā pašā dienā, palūkodamies apkārt, viņš redzēja, cikviss šķiet parasts, bez kādas burvības, zēnam noplaka dūša. Bet tad viņš atcerējās Aslana seju un cerība atgriezās.

Tajā vakarā Digorijs dārza tālākajā stūrī apraka Ābola serdi.

Nākamajā rītā kā parasti vizītē ieradās ārsts, un Digorijs, pārliecies pār kāpņu margām, klausījās. Viņš dzirdēja, kā ārsts kopā ar krustmāti Letiju iznāk no istabas un saka:

—Keterlijas jaunkundz, tas patiešām ir visneparastākais gadījums visā manā ilgajā ārsta praksē. Tas jau… tas jau ir gandrīz vai brīnums. Puisītim gan es iesaku vēl neko neteikt— negribētos, lai rastos veltīgas cerības. Taču, manuprāt… — tad viņa balss kļuva pārāk klusa, lai kaut ko saklausītu.

Tajā pēcpusdienā Digorijs aizgāja uz dārzu un uzsvilpa Pollijai viņu norunāto slepeno signālu. Iepriekšējā dienā Pollija vairs nebija tikusi laukā no mājām.

—Kā veicas?—Pollija jautāja, raudzīdamās pāri mūrim. — Tas ir — kā klājas māmiņai?

—    Es ceru… es ļoti ceru, ka viss būs labi, — teica Digorijs. — Bet, ja tev nekas nav pretī, es labāk par to vēl neko neteiktu. Kā ar gredzeniem?

—  Te tie visi ir, — atbildēja Pollija. — Neuztraucies, man rokās ir cimdi. Apraksim tos!

—Jā. Esmu atzīmējis to vietu, kur vakar apraku Ābola serdi.

Pollija pārrāpās pāri mūrim, un viņi kopā devās uz dārza stūri. Bet izrādījās, ka Digorijam nemaz nebija vajadzējis šo vietu iezīmēt, jo tur jau kaut kas spraucās ārā no zemes.

Kaut arī kociņš neauga tik acīmredzami kā jaunie koki Nārnijā, tomēr nu jau tas bija pastiepies krietni virs zemes. Bērni sameklēja kapli un apraka visus gredzenus, arī savējos, lokā apkārt kokam.

Jau nedēļu pēc notikušā bija skaidrs, ka Digorija mātes veselība uzlabojas. Pēc divām nedēļām viņa varēja pasēdēt dārzā. Pēc mēneša visa māja bija pārvērtusies. Krustmāte Letija centās darīt visu, ko māte vēlējās. Tika atvērti logi un atvilkti biezie aizkari, lai istabā ieplūstu gaisma. Visur smaržoja svaigi ziedi, un ēdienreizēs galdā pasniedza visādus labumus. Vecās klavieres atkal uzskaņoja, māte atsāka dziedāšanu un kopā ar Digoriju un Polliju nodevās tādām rotaļām, ka krustmāte Letija mēdza iesaukties:

— Paklau, Meibel, tu jau esi vēl lielāks bērns nekā viņi!

Ja kādreiz neveicas, tad parasti kādu laiku viss iet aizvien greizākun greizāk, bet, ja notikumi atkal iegriežas pareizajās sliedēs, tad bieži vien labais kļūst vēl labāks. Apmēram pēc sešām jaukām nedēļām no Indijas pienāca gara vēstule no tēva. Tā pavēstīja jaunas ziņas. Bija miris vectēva brālis Ķērks, un tas acīmredzot nozīmēja, ka tēvs nu ir ļoti bagāts cilvēks. Viņš dzīrās atstāt darbu Indijā un atgriezties uz visiem laikiem dzimtenē. Un milzīgā lauku māja, par kuru visu laiku tik daudz tika dzirdēts, bet kura nekad nebija redzēta, tagad piederēs viņiem. Lielā māja ar senām bruņām, staļļi, suņu būdas, upe, parks, parastās un vīnogu siltumnīcas, meži un aiz tiem kalni. Digorijs, gluži tapat kā tu, lasītāj, bija pārliecināts, ka viņa dzīve turpmāk būs ļoti laimīga. Taču tu varbūt vēlies uzzināt vēl šo to?

Pollija un Digorijs palika lieli draugi uz visu mūžu. Ik brīvdienas meitene pavadīja skaistajā lauku mājā, un tur viņa iemācījās jāt un peldēt, slaukt govis un gatavot ēdienu, un rāpties kokos.

Nārnijā visi zvēri dzīvoja saticībā un līksmē un garus gadsimtus nedz Ragana, nedz kāds cits ienaidnieks netraucēja šīs jaukās zemes mieru. Karalis Frenks un karaliene Helēna ar saviem bērniem laimīgi dzīvoja Nārnijā, bet viņu dēls kļuva par Arčenlendas karali. Zēni apprecēja nimfas, bet meitenes — mežu un upju dievus. Laternas stabs, ko Ragana, pašai sev nezinot, bija iestādījusi Nārnijas mežā, spīdēja dienu un nakti, un tāpēc šo vietu nodēvēja par Laternas laukumu, un, kad pēc daudziem gadiem kāda cita meitene no mūsu pasaules puteņa naktī nokļuva Nārnijā, viņa tur atrada laternu vēl aizvien spīdam. Ari tas notikums ir savā ziņā cieši saistīts ar tiem, ko esmu šai grāmatā pastāstījis.

Tas notika šādi. Stādiņš, kas izauga no dārzā iestādītās Digorija Ābola serdes, kļuva par varenu koku. Tā kā tas auga mūsu pasaules zemē, tālu no Aslana balss skaņām un Nārnijas svaigā gaisa, tā āboli nespēja izdziedināt mirstošas sievietes kā toreiz Digorija māti. Un tomēr šī koka āboli bija skaistāki par jebkuriem āboliem Anglijā un arī ļoti veselīgi, kaut arī ne gluži maģiski. Bet iekšķīgi, pašā serdē, ja tā varētu teikt, Koks neaizmirsa to Koku Nārnijā, no kura bija cēlies. Dažreiz tas bezvēja dienā noslēpumaini šūpojās. Iespējams, ka tas notika tad, kad Nārnijā plosījās vētra, un Anglijas koks drebēja tāpēc, ka Nārnijas koku lieca un locīja stipras dienvidrietumu vētras brāzmas. Lai kā arī būtu, vēlāk izrādījās, ka kokam joprojām piemīt zināms burvju spēks. Jo, kad Digorijs bija pāri pusmūžam un jau kļuvis par slavenu zinātnieku, profesoru un ievērojamu ceļotāju un Keterliju vecā māja piederēj a viņam, Anglijas dienvidos plosījās spēcīga vētra, kas šo koku nogāza. Digorijs nespēja pieļaut, ka koku saskaldītu un nokurinātu malkā. Tāpēc daļu no koksnes viņš lika izmantot, lai izgatavotu milzīgu drēbju skapi, kuru vēlāk novietoja savā lielajā lauku mājā. Un, kaut arī viņš pats nekad neuzzināja, ka skapim piemīt burvju spēks, kāds cits to atklāja. Tā sākās ceļojumi uz Nārniju un atpakaļ uz mūsu pasauli. Bet par to tu varēsi izlasīt citās grāmatās.

Kad Digorijs ar ģimeni pārcēlās uz lielo lauku māju, viņi paņēma līdzi arī tēvoci Endrjū, jo Digorija tēvs teica:

—  Mums jāpapūlas atturēt veco vīru no palaidnībām. Un nav godīgi viņu visu laiku atstāt uz kakla krustmātei Letijai.

Tēvocis nekad vairs savā mūžā nenodarbojās ar burvestībām. Viņš bija dabūjis labu mācību tin vecumdienās kļuva patīkamāks un vairs ne tik savtīgs kā agrāk. Taču viesību laikā viņam aizvien patika paaicināt kādu sāņus biljarda istabas vientulībā un palielīties, kā viņš ar kādu noslēpumainu dāmu, svešzemju karalieni, braucis pa Londonas ielām.

—   Kāds viņai bija velnišķīgs temperaments! — viņš mēdza sacīt. — Betsasodīti skaists sievišķis gan, ser, sasodīti skaists!

Saturs

1.      TOC \o "1-3" \h \z Nepareizās durvis…………………………………………… 7

2.       Digorijs un tēvocis……………………………………….. 20

3.       Starppasauļu Mežs……………………………………….. 31

4.       Zvans un āmurs…………………………………………… 42

5.      Vārds, kas jānožēlo……………………………………… 55

6.       Sākums tēvoča Endrjū nepatikšanām………………. 66

7.       Kas notika parādes durvju priekšā………………….. 78

8.       Cīņa pie laternu staba…………………………………… 90

9.       Nārnijas tapšana………………………………………… 101

10.      Pirmais joks un vēl šis tas………………………….. 114

11.      Digorijs un tēvocis — abi iekļūst ķezā………… 125

12.       Stroberija piedzīvojumi…………………………….. 137

13.      Negaidītā tikšanās ….'……………………………….. 149

14.      Kā iedēstīja Nārnijas koku………………………… 160

15.       Šī stāsta beigas un sākums

daudziem citiem stāstiem…………………………… 170

Klaiva Steiplza Luisa Nārnijas hronika

Lūisa asprātība un izdoma, viņa spēja apvienot savā stāstījumā piedzīvojumus ar asiem pārdzīvojumiem un bagātīgu fantāziju ir radījusi lielisku stāstu sēriju, kas kļuvusi par vienu no iemīļotākajām grāmatām daudzām lasītāju paaudzēm. Sērijas pēdējā grāmata «Pēdējā cīņa» 1956. gadā ieguva Kārnegija medaļu.

Ikviena no šīm septiņām grāmatām ir atsevišķs, pabeigts stāstījums, taču visi notikumi risinās brīnumainajā zemē Nārnijā. Cēlā lauvas Aslana vadībā bērni mācās saprast, ka ļunumu un nodevību var uzveikt tikai ar drosmi, uzticību un milzīgu uzupurēšanos.

Izdevniecība «Svētdienas Rīts», laizdama klajā sērijas pirmo grāmatu, ļoti cer, ka tai pietiks izturības un finansiālas veiksmes, lai izdotu visas šīs brīnišķīgās «Nārnijas hronikas» grāmatas.