Pēdējā cīņa

fb2

Klaivs Steiplzs Lūiss

Pēdējā cīņa

LOKS NOSLĒDZAS… Kad viltība un alkatība apvienojas ar lētticību un muļķību, tās kļūst par postošu spēku. Tieši tā notiek NĀRNiJĀ, kad nekrietnais pērtiķis Viltnieks pierunā ēzeli Āmurgalvu ietērpties lauvas ada un tēlot Aslanu. Abi kopā viņi tā sagroza prātus Nāmijas dzīvniekiem un punduriem, ka tie vairs neapjēdz ko darīt un kam ticēt. Šajā sajukuma brīdī valsti iebrūk nežēlīgie kalormeni. Vai Džila, Jūstess un citi Narnijas draugi spēs tai palīdzēt?

Narnijas hronikas

grāmatas lasīšanas secībā:

Burvja māsasdēls (1955), Lauva, Ragana un drēbju skapis (1950), Zirgs un viņa zēns (1954), Princis Kaspiāns (1951), "Rītausmas ceļinieka" brauciens (1952), Sudraba krēsls (1953), Pēdējā cīņa (1956).

Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

Klaivs Steiplzs LŪISS

Pēdējā cīņa

Ilustrējusi Pauline Beinsa

EGMONT 2007

No angļu valodas tulkojusi Ilga Melnbārde Redaktore Dace Lāce

SATURS

1.      Pie Katlezera 7

2.      Karaļa pārsteidzīgā rīcība 22

3.       Pērtiķis visā savā spožumā 36

4.      Kas tonakt notika 51

5.      Pie karaļa ierodas palīgi 63

6.      Naktī veiktais pamatīgais darbs 78

7.      Galvenokārt par punduriem 92

8.      Kādas vēstis atnesa ērglis 108

9.      Lielā sanāksme Staļļa pakalnā 122

10.       Kas dosies stallī iekšā? 137

11.       Notikumu gaita paātrinās 152

12.       Iekšā pa staļļa durvīm 166

13.       Kā punduri neļāva sevi apmānīt 180

14.       Pār Nārniju nolaižas nakts 196

15.       Tālāk augšup un tālāk iekšā 210

16.       Ardievas no Ēnu zemes 224

Klaivs Steiplzs Lūiss

Pēdējā cīņa

.

.

Pirmā nodaļa pie Katlezera

Nārnijas pēdējās dienās tālu uz rietumiem aiz Laternas klajuma un pavisam tuvu lielajam ūdenskritumam dzīvoja kāds pērtiķis. Viņš bija tik vecs, ka neviens nespēja atcerēties, kad viņš apme­ties šajā novadā. Viņš bija izdomā visbagātākais, izskatā vispretīgākais un visgrumbainākais pērtiķis, kādu vien var iedomāties. Viņam piederēja mazs, ar lapām apjumts koka namiņš. Tas atradās liela koka žuburā. Pērtiķi sauca par Viltnieku. Šajā meža daļā mita samērā maz Runājošo dzīvnieku, cilvēkvei­dīgo punduru un vispār jelkādas dzīvas radības, tomēr Viltniekam bija draugs un kaimiņš, proti, ēzelis, ko sauca par Āmurgalvu. Vismaz abi apgal­voja, ka esot draugi. Tomēr, vērojot viņu dzīves ritumu, varēja domāt, ka Āmurgalva drīzāk ir Viltnieka kalps, nevis draugs. Kad viņi kopā devās uz upi, Viltnieks piepildīja lielos ādas maisus ar ūdeni, taču atpakaļ tos stiepa Āmurgalva. Kad viņiem kaut ko ievajadzējās pilsētiņās, kas atradās lejāk upes krastā, tad, pārmetis grozus pār muguru,

turp soļoja Āmurgalva un atgriezdamies stiepa tos pilnus un smagus. Un visu garšīgāko, ko Āmurgal­va atgādāja, notiesāja Viltnieks, kurš mēdza teikt:

-     Redzi, vientiesi, atšķirībā no tevis es nevaru ēst ne zāli, ne baltdadžus, tāpēc ir pavisam godīgi baudīt to vietā kaut ko citu.

Un Āmurgalva allažiņ piekrita:

-    Protams, Viltniek, protams. Es to saprotu.

Ēzelis nekad nežēlojās, jo zināja, ka Viltnieks ir

daudz gudrāks par viņu, tāpēc uzskatīja, ka jau tas vien, ka pērtiķis ar viņu draudzējas, ir liela laipnī­ba. Un, ja Āmurgalva kādreiz mēģināja kaut ko iebilst, Viltnieks mūžīgi atburkšķēja:

-    Paklau, Āmurgalva, es labāk nekā tu sajēdzu, kas darāms. Tu zini, ka tev trūkst prātiņa.

Un Āmurgalva arvien atteica:

-    Nūjā, Viltniek, tā ir tīrā patiesība. Prātiņa man trūkst.

To teicis, viņš mēdza nopūsties un izpildīt visu, ko Viltnieks licis.

Gada sākumā kādā agrā rītā abi soļoja pa Katl­ezera krastu. Katlezers ir paliels ezers Nārnijas rietumdaļas klinšu grēdu pakājē. Kā nepārtraukts pērkons tajā gāžas lielā krituma ūdeņi, bet otrā pusē no ezera iztek Nārnijas upe. Ūdenskritums liek ezeram visu laiku šļakstināties un burbuļot, un putot, nemitīgi griežot ūdeni loku lokos, it kā tas vārītos, un, protams, savu vārdu tas bija iemantojis tieši šā iemesla dēļ. Visdzīvāk tas uzvedās agrā pavasarī, kad ūdenskritums sevī uzņēma visu izku­sušā sniega valgmi, kas nāca no Nārnijas rietumu mežu biezokņiem. No Katlezera tad tālāk plūda upe. Abiem nolūkojoties Katlezerā, Viltnieks pēkšņi pastiepa uz priekšu tumšo, kārno pirkstu un sacīja:

-    Pavei! Kas ta' tas?

-    Kas ir kas? Āmurgalva pārjautāja.

-Tas dzeltenais, kas brāžas lejup pa klintīm. Pa­skaties! Re, atkal uzpeldēja. Mums jāpalūkojas, kas tas ir.

-    Vai mums tas tiešām jādara? vaicāja Āmur­galva.

-    Protams, jādara, apgalvoja Viltnieks. Var­būt tas ir kaut kas derīgs. Esi nu tik labiņš, ielec ezerā un izzvejo to ārā! Tad varēsim šo mantu kār­tīgi apskatīt.

-    Es lai lecu ezerā? šaubījās Āmurgalva, kusti­nādams garās ausis.

-    Kā tad citādi mēs to dabūsim rokā? pērtiķis noprasīja.

-     Bet…e, bet…e, Āmurgalva stomījās, vai nebūtu labālc, ja lēktu tu? Zini, tāpēc ka tieši tu gribi izpētīt, kas tas ir. Man to nemaz lāgā

negribas. Un, zini, tev ir rokas. Ja kaut kas jāpa­ņem, tu to vari izdarīt tikpat labi kā cilvēkveidīgais vai punduris. Man ir tikai kāju nagi.

-    Nudien, Āmurgalva, pārmetoši sacīja Vilt­nieks. Negaidīju, ka tu jebkad bildīsi tādus vārdus. Nudien negaidīju.

-   Ko es tik muļķīgu pateicu? diezgan pazemīgi nomurmināja ēzelis, jo manīja, ka Viltnieks jūtas

sāpīgi aizskarts. Man rikai likās…

-    Tu gribi, lai es lecu ūdenī, pērtiķis turpināja. It kā tu lieliski nezinātu, cik pērtiķiem vārīgas krūtis. Tādas viņiem bijušas jau izsenis, tāpēc viņi tik viegli sasaldējas! Man jau tagad šajā nežēlīgajā vējā salst. Bet es iešu. Droši vien dabūšu galu. Tad gan tu nožēlosi!

Un Viltnieka balss skanēja tā, it kā viņš teju, teju grasītos raudāt.

-      Lūdzu, nedari to, lūdzu, nedari to, lūdzu, nedari to! pa pusei blēdams, pa pusei brēkdams, nobēra Vientiesis. Man nekad nekas tamlīdzīgs nav nācis prātā, Viltniek, patiešām nav. Tu zini, kāds es esmu muļķis un ka nekādi nespēju uzreiz apjēgt vairāk par vienu domu. Es biju piemirsis par tavām vārīgajām plaušām. Protams, lēkšu es. Tu nedrīksti pieļaut domu, ka lēksi tu. Apsoli man, Viltniek, ka tu to nedarīsi!

Viltnieks apsolīja, un Āmurgalva dipadudapada rikšos devās gar ezera klinšaino krastu, lai atrastu vietu, kur ielēkt ūdenī. Nemaz nerunājot par aukstu­mu, arī citā ziņā nebija nekāds joks mesties bangojo­šajās putās, un Āmurgalvam neviļus nācās apstāties un brītiņu drebuļoties, pirms viņš saņēma drosmi, lai to izdarītu. Taču tad Viltnieks viņam aiz muguras uzsauca:

Varbūt tomēr būs labāk, ja to darīšu es!

Kad nu ēzelis to izdzirda, tad atsaucās:

-Nē, nē! Tu apsolīji. Es tūdaļ metīšos iekšā.

Un tā viņš arī izdarīja.

Purnā iesitās putu šalts, ūdens iekļuva mutē un neļāva arī acīm kaut ko saredzēt. Pēc tam ēzelis uz dažiem mirkļiem nolaidās pašā dziļumā un virs ūdens parādījās tikai ezera otrā krastā. Tad viņu sagrāba virpulis, sāka griezt apkārt un apkārt ātrāk un ātrāk, līdz viņš iekļuva pašā ūdenskritumā. Spē­cīgā gāzma notrieca viņu lejā, dziļi lejā, un viņš nodomāja, ka vairs nejaudā aizturēt elpu tik ilgi, līdz no jauna iznirs virspusē. Tomēr, kad viņš uzpeldēja un beidzot atradās netālu no priekšmeta, ko centās satvert, tas savukārt aizpeldēja projām. Taču pēcāk tas arī ietika ūdenskritumā un gribot negribot atsitās pret pamatu. Atkal parādījies virs­pusē, priekšmets atradās tālāk no ēzeļa nekā iepriekš. Beigu beigās, kad Āmurgalva jutās pārguris gandrīz līdz nāvei, nobrāzies no galvas līdz pat astei un sasalis ragā, viņš izmanījās sagrābt priekšmetu ar zobiem. Izbridis krastā, ēzelis stiepa guvumu uz priekšu, bet sapinās tajā, jo tas bija tik plats un garš kā kamlnpriekšas paklājs, turklāt vēl auksts un glums.

Ēzelis nometa to Viltniekam pie kājām un •.lavēja, ūdens lāsēm pilot, trīcēdams un pūlēdamies atgūt elpu. Turpretī pērtiķis neveltīja viņam nevic­ini skatienu un pat nepavaicāja, kā draugs jūtas. Pērtiķis bija pārāk aizņemts viņš staigāja ap priekšmetu, to izstiepdams, gludinādams krokas un .ipošņādams. Tad pērtiķa acis ļauni iezibējās un viņš izgrūda:

-    Tā ir lauvas āda.

-     Ē…e…oi…oi… Vai patiešām? Āmurgalva izdvesa.

-     Hm… Kā būtu… kā būtu… kā būtu, savā nodabā purpināja pērtiķis, jo viņš cītīgi domāja.

-    Diez kas to nabaga lauvu nožmiedzis? ieru­nājās Āmurgalva. Viņš jāaprok. Mums jāsarīko bēres.

-     Nū-u, tas nav bijis runājošais lauva, atcirta Viltnieks. Par to tev nav jāraizējas. Viņpus ūdens­kritumam mežu biezokņos nav runājošo zvēru. Sī āda droši vien piederējusi mēmam savvaļas lauvam.

Starp citu, tā bija taisnība. Pirms vairākiem mē­nešiem kāds mednieks, cilvēks, bija lauvu nogalinā­jis kaut kur meža biezokņos un novilcis tam ādu. Taču šim apstāklim nebija nekādas nozīmes.

-    Tik un tā, Viltniek, sacīja Āmurgalva, pat tad, ja āda piederējusi mēmam savvaļas lauvam, vai to nevajadzētu pienācīgā kārtā apglabāt? Ar to es gribu sacīt, vai tad uz visiem lauvām nav jāskatās, nu, ar cieņu? Tu zini, Kura dēļ tā jādara. Vai nesaproti?

-     Nepiebāz, ēzeli, savu galvu ar nez kādām idejām! Viltnieks norūca. Zini domāšana nav tava stiprā puse. Mēs no šīs ādas uzmeistarosim tev jauku, siltu ziemas mēteli.

-     Man gan neliekas, ka tāds man patiktu, atteica ēzelis, tas izskatās… Manuprāt, citi zvēri varētu iedomāties… Es nejustos…

-    Ko tu tur vervelē? uzbrēca Viltnieks, kasīda­mies no lejas uz augšu, kā to dara pērtiķi.

-     Man neliekas, ka būtu pieklājīgi pret Lielo Lauvu (pašu Aslanu), ja tāds ēzelis kā es slaistītos apkārt, ģērbies lauvas ādā, sacīja Āmurgalva.

-    Lūdzu, nesāc strīdēties! atcirta Viltnieks. Ko tāds muļķa ēzelis kā tu jēdz no tādām būšanām? Tu zini, ka domāšana nav tava stiprā puse, Āmurgalva, kāpēc tad tu neļauj man domāt tavā vietā? Kāpēc tu neizturies pret mani tā, kā es izturos pret tevi? Es neuzskatu, ka spēju visu. Es zinu, ka šo to tu vari izdarīt labāk par mani. Tāpēc es tev liku lēkt ezerā. Es zināju, ka tu to izdarīsi labāk par mani. Kāpēc gan es nevarētu izmantot savas tiesības gadījumā, kad es varu izdarīt, bet tu nevari? Vai man nekad nebūs ļauts kaut ko-izdarīt? Esi godīgs! Darīsim pēc kārtas!

-            Jā, jā, protams, ja tu uz to skaties tādā vizē, Āmurgalva piekāpās.

-       Klausies, ko es tev teikšu! Viltnieks turpināja. Tev labāk vajadzētu raiti aizrikšot gar upi līdz

Čipingfordai un palūkoties, vai pie viņiem nav da­būjami apelsīni un banāni.

-    Bet es esmu tik noguris! ievaidējās Āmurgalva.

-Jā, bet tev ir ļoti auksti un tu esi slapjš, pērti­ķis iebilda. Tev nepieciešams kaut kas tāds, kas tevi sasildītu. Raits skrējiens būtu tieši laikā! Tur­klāt šodien Čipingfordā ir tirgus diena.

Tā nu Āmurgalva, protams, paklausīja un aiz­rikšoja.

Palicis viens, Viltnieks uz karstām pēdām sāka pamīšus šļūkāt te uz divām, te uz četrām ķepām, līdz sasniedza pats savu koku. Tad viņš zaru pēc zara ņēmās rāpties augšup, visu laiku kaut ko bul­durēdams un smīkņādams, un ielīda savā mazajā namiņā. Tur viņš sameklēja adatu, diegu un lielas šķēres, jo viņš bija viltīgs pērtiķis un rūķi viņam bija iemācījuši šūt. Viņš iebāza mutē diegu kamolu (pavediens bija ļoti resns un vairāk izskatījās pēc auklas); vaigs no kamola izspiedās uz āru, it kā pērtiķis sūkātu lielu krējuma konfekti. Adatu viņš turēja sakniebtajās lūpās un kreisajā ķetnā paņēma šķēres. Tad Viltnieks norāpās no koka un aizklumpačoja pie lauvas ādas. Tur viņš notupās un ķērās pie darba.

Pērtiķis tūdaļ saprata, ka lauvas ādas rumpis būs Āmurgalvam par garu, turpretī kakls par īsu. Tāpēc viņš atgrieza no rumpja daļas krietnu sloksni un sameistaroja apkakli, kas derētu Āmurgalvas garajam kaklam. Tad atšķēla lauvas galvu un iešuva apkakli starp galvu un pleciem. Abos sānos viņš ievēra resnos pavedienus, lai zem Āmurgalvas krūtīm un vēdera varētu tos sasiet. Ik pa brīdim pāri lidoja kāds putns, tāpēc Viltnieks, tramīgi lūkoda­mies augšup, tajā laikā darbu pārtrauca. Viņam negribējās, lai kāds redzētu, ko viņš dara. Tomēr neviens pārlidotājs, ko pērtiķis pamanīja, nebija i līņājošais putns, tātad par tiem varēja neraizēties.

Vēlu vakarā atgriezās Āmurgalva. Viņš bija ne­vis rikšojis, bet gurdā pacietībā soļojis, kā ēzeļi raduši darīt.

-     Apelsīnu nebija, viņš teica, un banānu arī ne. Un es esmu ļoti noguris.

Viņš apgūlās.

-     Nāc pielaikot savu jauno, skaisto lauvādas mēteli! aicināja Viltnieks.

-    Pie joda to veco skoteli, atrūca Āmurgalva.

Pielaikošu rīt. Šovakar esmu galīgi izpumpējies.

-    Tu esi rupeklis, Āmurgalva, teica Viltnieks.

Ja jau tu esi tas pārgurušais, kā, pēc tavām do­mām, jūtos es? Augu dienu, kamēr tu baudīji jauku, spirdzinošu pastaigu pa ieleju, es sūri grūti pūlējos pašūt tev mēteli. Manas ķetnas ir tik pārgurušas, ka es tajās gandrīz vairs nevaru noturēt šķēres. Un tu man par to nepateicies un pat nepalūkojies uz mēteli, un tev ir vienalga, kas ar to notiek, un… un…

-    Manu dārgo Viltnieki teica Āmurgalva, vienā mirkli uzsliedamies kājās. Piedod! Es uzvedos pretīgi. Protams, es labprāt to pielaikošu. Tas izska­tās lieliski. Tūlīt ņem un pielaiko to man! Lūdzu, dari to!

-    Nu tad stāvi mierā, pērtiķis sacīja.

Āda viņam bija par smagu, bija grūti to pacelt, taču visbeidzot pēc krietnas vilkšanas, grūšanas, elšanas un pūšanas viņš to uzstīvēja ēzelim mugurā, sasēja zem vēdera, aptina lauvas kāju ādu ap ēzeļa kājām un lauvas asti piestiprināja virs Āmurgalvas astes. Pa lauvas atvērto muti varēja saskatīt ēzeļa pelēko purnu. Ikviens, kas jel kādreiz būtu redzējis īstu lauvu, ne mirkli neļautos apmānam. Bet, ja

kadam nebūtu ne mazākās jausmas, kā patiesībā lauva izskatās, tad, palūkojies uz ēzeli lauvas ādā, las maldīgi varētu Āmurgalvu par tādu noturēt, ja vien nepienāktu pārāk tuvu, turklāt nedrīkstētu būt pārāk gaišs laiks, un Āmurgalva nedrīkstētu iebrēklies vai sacelt troksni, kārpoties ar kāju nagiem.

-    Tu izskaties brīnišķīgi, nudien brīnišķīgi, sla­vēja pērtiķis. Ja patlaban tevi kāds redzētu, tad noturētu par Aslanu, par pašu Dižo Lauvu.

-   Tas būtu drausmīgi, Āmurgalva ievaimanājās.

-    Nebūtu vis, Viltnieks pavēstīja. Ikviens da­rītu, ko.tu viņam liktu.

-    Bet es negribu nevienam likt kaut ko darīt.

-     Padomā, kādus labus darbus mēs varētu pa­veikt! iesaucās Viltnieks. Saproti, es tev varētu dot padomus! Es izdomātu saprātīgas pavēles, kuras tu pasludinātu. Un ikviens, ari pats karalis, būtu spiests mums paklausīt. Mēs ņemtu un Nārnijā visu sakārtotu.

-    Vai tad te viss jau nav sakārtots? pavaicāja Āmurgalva.

-    Ūja! iebrēcās Viltnieks. Viss sakārtots, ja nav ne apelsīnu, ne banānu?

-     Paklau, iebilda Āmurgalva, nav daudz ļaužu (patiesībā man liekas, ka tu esi vienīgais), kam gribētos tos apelsīnus un banānus ēst.

-    Ir jau arī cukurs, Viltnieks atgādināja.

-    Hm… jā, ēzelis piekāpās. Būtu patīkami baudīt vairāk cukura.

-   Tātad norunāts, sacīja pērtiķis. Tu izliksies par Aslanu, un es tev pačukstēšu, kas jāsaka.

-    Nē, nē, nē! atvēcinājās Āmurgalva. Nerunā par tādām briesmu lietām! Tas būtu galīgi aplam, Viltniek. Varbūt es neesmu īpaši gudrs, bet tik daudz gan saprotu. Kas ar mums notiktu, ja uzrastos īstais Aslans?

-    Viņš droši vien būtu ļoti apmierināts, teica Viltnieks. Iespējams, ka viņš tīšām mums atsūtījis lauvas ādu, lai mēs visur varētu ieviest kārtību. Lai nu kā, tu taču zini, ka viņš patiesībā nekad vairs neuzrodas. Mūsdienās ne.

Tajā brīdī tieši virs galvas skaļi nogranda pēr­kons, un zeme sadrebēja kā vieglā zemestrīcē. Abi dzīvnieki zaudēja līdzsvaru un novēlās knūpus zemē.

-     Nu re! noelsās Āmurgalva, kolīdz atguva elpu un spēju runāt. Tā ir zīme, brīdinājums. Es zināju, ka mēs darām kaut ko briesmīgi ļaunu. Tūlīt velc man to draņķīgo ādu nost!

-    Nē, nē! pretojās pērtiķis, kuram domas dar­bojās samērā ātri. Šī zīme ir tulkojama pavisam citādi. Es nupat dzīros teikt: ja īstais Aslans, kā tu viņu dēvē, gribētu, lai mēs to turpinām darīt, viņš liktu atskanēt pērkona grāvienam un sadrebinātu /cmi. Man šie vārdi bija jau mēles galā, bet pati /īme pasteidzās atskanēt, pirms es domu paspēju izteikt vārdos. Āmurgalva, tagad tev ir pienākums rīkoties. Un, lūdzu, beigsim reiz ķīvēties! Tev jaapzinās, ka šis būšanas nesaproti. Ko gan ēzelis jēdz no zīmēm?

Otra nodaļa karaļa pārsteidzīgā rīcība

Nedēļas trīs vēlāk pēdējais Nārnijas karalis sēdēja zem lielā ozola, kas auga līdzās viņa mazā medību namiņa durvīm. Jaukajā pavasara laikā viņš mēdza tur pavadīt kādas desmit dienas. Tā bija zema ēciņa ar niedru jumtu, kas atradās netālu no Laternas klajuma austrumu gala un slējās mazliet augstāk par abu upju satekas vietu. Viņam patika te vadīt dienas brīvi un vienkārši prom no karaļvalsts galvaspilsētas greznības un krāšņumiem. Viņa vārds bija Tiriāns, un viņš bija divdesmit, div­desmit piecus gadus vecs, viņa pleci jau bija plati un spēcīgi, tvirtie locekļu muskuļi bija cieti, tikai bārda joprojām paplāna. Jauneklim bija zilas acis un godīga, drosmīga seja.

Šajā pavasara rītā pie Tiriāna atradās vienīgi viņa labākais draugs vienradzis, vārdā Dārgums. Abi mīlēja viens otru kā brāļi un karos sargāja viens otra dzīvību. Karaliskais dzīvnieks stāvēja

cieši līdzās karaļa krēslam un, atliecis kaklu atpa­kaļ, spodrināja savu zilo ragu pret saviem krējumkrāsas spalvas klātajiem sāniem.

-    Šodien man trūkst spēka ķerties pie kāda darba vai muskuļu vingrināšanas, sacīja karalis. Man nemitīgi jādomā par šīm lieliskajām vēstīm. Kā tev šķiet, vai mēs šodien uzzināsim vēl kaut ko?

-    Tās ir visbrīnišķīgākās ziņas, kādas vien dzir­dētas gan mūsu, gan mūsu tēvu, gan arī vectēvu laikos, valdniek, sacīja Dārgums. Ja vien tās ir patiesas.

-     Kāpēc gan lai tās nebūtu patiesas? vaicāja karalis. Pagājis vairāk par nedēļu, kopš mēs pirmoreiz no atlidojušiem putniem dzirdējām, ka Aslans atkal ieradies Nārnijā. Un pēc tam to atkār­toja vāverītes. Viņas Aslanu nebija redzējušas, bet sacīja, ka Aslans noteikti esot mežā. Tad atskrēja briedis, kas apgalvoja, ka notālēm redzējis Aslanu paša acīm, mēnessgaismā Laternas klajumā. Tad ieradās tumsnējais, bārdainais vīrs, tirgonis no Kalormenas. Kalormenu acīs Aslans nebūt nav tik svarīgs kā mūsējās, taču šis vīrs runāja par to kā par kaut ko neapšaubāmu. Un vakar vakarā atnāca āpsis, viņš arī bija redzējis Aslanu.

-    Jā gan, kungs, atteica Dārgums. Es tam visam ticu. Ja šķiet, ka tā nav, tad tikai tāpēc, ka mans prieks ir pārāk liels, lai ar šo domu aprastu. Viss šķiet pārāk skaisti, lai būtu ticami.

-   Jā, teica karalis, skaļi nopūzdamies, līksmē it kā nodrebot. Tas pārspēj gandrīz visu, ko es savā mūžā esmu cerējis sasniegt.

-    Ieklausieties! iesaucās Dārgums, noliekdams galvu uz vienu pusi un sasmailinādams uz priekšu ausis.

-    Kas noticis? vaicāja karalis.

-    Pakavu dimdoņa, atteica Dārgums. Zirga auļi. Ļoti smagnēja zirga. Droši vien tas būs kāds no kentauriem. Re, klāt ir!

Liels kentaurs ar zeltainu bārdu (pieri viņam klāja cilvēciski sviedri, brūnie sāni bija norasojuši ar zirga sviedriem) apstājās un zemu palocījās.

-    Lai dzīvo karalis! viņš iebaurojās dobjā vērša balsī.

-    Ei, jūs tur! palūkodamies pār plecu uz mednie­ka namina durvīm, iesaucās karalis. Vīna kausu cildenajam kentauram! Esi sveicināts, Rūnvit! Kad būsi atvilcis elpu, tev jāpastāsta, kas tevi šurp atvedis.

No namiņa iznāca pāžs, nesdams lielu, māksli­nieciski izgrebtu kausu, un pasniedza to kentauram. Kentaurs to pacēla pie lūpām un uzsauca:

-    Es dzeru, pirmkārt, par Aslanu un taisnību, kungs, un, otrkārt, par Jūsu Majestāti!

Viņš izdzēra vīnu (ar kuru pietiktu sešiem stip­riem vīriem) vienā paņēmienā un atdeva tukšo kausu pāžam.

-    Nu, Rūnvit, mudināja karalis. Vai tu nes vēl kādas vēstis par Aslanu?

Rūnvits mazliet sarauca pieri un izskatījās ļoti nopietns.

-     Valdniek, viņš sacīja. Jūs zināt, cik ilgi esmu dzīvojis un pētījis zvaigznes, jo mēs, kentauri, dzīvojam ilgāk par jums, cilvēkiem, un pat ilgāk par tavu cilti, vienradzi. Visā savā mūžā neesmu redzējis debesīs rakstītas tādas briesmu lietas, kādas kopš šā gada sākumā naktīs tur redzētas. Zvaigznes

nevēstī neko nedz par Aslana atnākšanu, nedz par mieru, nedz prieku. Mana zvaigžņu pētniecības māksla apliecina, ka piecu gadsimtu garumā nav bijis tādas nelaimi vēstījošas planētu stāvokļu sakritības. Es jau gribēju steigties šurp un brīdināt Jūsu Majestāti, ka Nārnijai draud kāds liels ļau­nums. Taču vakar vakarā mani sasniedza runas par Aslana ierašanos Nārnijā. Valdniek, neticiet šīm pasakām! Tas nevar būt. Zvaigznes nekad nemelo, turpretī cilvēki un dzīvnieki to dara. Ja Aslans pa­tiešām nāktu uz Nārniju, debesis būtu to vēstījušas. Ja viņš patiešām būtu ieradies, viss lielais zvaigžņu pulks savā žēlastībā viņam par godu būtu sanācis vienkop. Tas viss ir meli.

-    Meli! karalis nikni atkārtoja. Kurš radījums Nārnijā vai visā pasaulē iedrošinātos tik svarīgā jautājumā melot?

Un karalis neapzināti uzlika roku uz zobena spala.

-    To es nezinu, Jūsu Majestāte, atteica kentaurs. Taču es zinu, ka pasaulē ir mēlneši; zvaigžņu vidū tādu nav.

-    Diez vai Aslans tomēr nevarētu būt atnācis, šaubīdamies ierunājās Dārgums. Kaut arī visas zvaigznes pareģotu ko citu. Viņš nav zvaigžņu kalps, viņš ir to Radītājs. Vai visās senās teiksmās nav sacīts, ka viņš nav pieradināts Lauva?

-    Tev taisnība, tev taisnība, Dārgumiņ, iesau­cās karalis. Tieši tā tas ir viņš nav pieradināts Lauva! Tas lasāms daudzos stāstos.

Rūnvits tikko bija pacēlis roku un paliecies uz priekšu, lai ļoti nopietni kaut ko sacītu karalim, kad visi trīs pagrieza galvu, lai ieklausītos žēlabai­nā skaņā, kas ātri tuvojās. Rietumu pusē kuploja biezs mežs, tāpēc jaunpienācēju vēl nevarēja redzēt. Taču vārdi drīz kļuva saprotami.

-    Bēda, bēda, bēda! balss sauca. Manus brā­ļus un māsas piemeklējusi liela bēda! Vai svēta­jiem kokiem! Posts nācis pār mežiem. Pret mums pacelts cirvis. Mūs cērt nost. Diži koki krīt un krīt, un krīt!

Līdz ar pēdējo "krīt" vaimanātāja kļuva redzama. Tā bija līdzīga sievietei, taču tik gara, ka viņas galva atradās vienā līmenī ar kentaura galvu, turklāt viņa atgādināja vēl kaut ko citu. Ir grūti izskaidrot, ja cilvēks ne­kad nav redzējis driādu, toties zinātājs noteikti to pazīs pēc ādas krāsas un

balss skaņas, turklāt tai ir citādāki mati nekā cilvē­kiem. Karalis Tiriāns un abi dzīvnieki tūdaļ zināja, ka tā ir dižskābarža nimfa.

-     Esiet taisnīgs, Jūsu Majestāte! viņa kliedza. Nāciet palīgā! Aizstāviet savu tautu! Laternas klajumā viņi mūs cērt nost! Četrdesmit manu brāļu un māsu stumbru jau gul zemē.

-    Ko jūs sakāt, kundze! Cērt Laternas klajumā? Vai tur slepkavo runājošos kokus? iekliedzās ka­ralis, pielēkdams kājās un izraudams no maksts zobenu. Kā viņi iedrošinās? Un kas to iedrošinās? Pie Aslana krēpēm!

-     Ai-ai-ai, izdvesa driāda, notrīsēdama it kā sāpēs, notrīsēdama atkal un atkal, it kā no atkārtotiem triecieniem. Tad viņa pēkšņi nokrita uz sāniem varēja likties, ka viņai nocirstas abas kā­jas. Kādu mirkli viņi redzēja driādu mirušu guļam zālē, un tad viņa izgaisa. Visi trīs zināja, kas noticis. Viņas koks jūdzēm tālu bija nocirsts.

Kādu mirkli karaļa ciešanas un dusmas bija tik lielas, ka viņš nespēja parunāt. Tad viņš sacīja:

-    Nāciet, draugi! Mums jādodas augšup gar upi pēc iespējas ātrāk un jāatrod nelieši, kas to izdarīju­ši! Es nevienu no viņiem neatstāšu dzīvu!

-     Lai mums sokas, valdniek! teica Dārgums.

Rūnvits turpretī iebilda:

-     Kungs, savās taisnīgajās dusmās esiet piesar­dzīgs. Briest kādi dīvaini notikumi. Ja kaut kur lalāk ielejā atrodas bruņoti dumpinieki, ar mums n ijiem nepietiks, lai stātos viņiem pretī. Ja jūs būtu ar mieru mazliet pagaidīt…

-    Es negaidīšu pat sekundes desmitdaļu, sacīja karalis. Turpretī tu, kamēr mēs ar Dārgumu lasim uz priekšu, auļosi tik ātri, cik vien spēsi,, uz Ķēru Paravelu. Tev par apliecinājuma zīmi es dodu savu gredzenu. Sadabū man apmēram divdesmit bruņnešu, visus ar labiem zirgiem, un divdesmit runājošo suņu, un desmit punduru, kas būtu nekļū­dīgi šāvēji. Atved tos pie mums, cik ātri vien vari!

-    Centīšos pēc labākās sirdsapziņas, valdniek, apstiprināja Rūnvits un tūdaļ aizjoņoja pa ieleju uz austrumiem.

Karalis ātri soļoja, reizēm kaut ko tikko dzirda­mi purpinādams, reizēm sažņaugdams rokas dūrēs.

Dārgums soļoja viņam līdzās, neteikdams neko; tā nu viņi gāja gandrīz pilnīgā klusumā, viegli džin­kstēja vienīgi krāšņā zelta važa ap vienradža kaklu, un nelielu troksni sacēla divas vīrieša kājas un četri zirga nagi.

Drīz viņi sasniedza upi un pagriezās augšup, kur vīdēja zālains ceļš. Ūdens atradās no viņiem pa kreisi, mežs pa labi. Pēc neilga laika abi nonāca vietā, kur pamats kļuva nelīdzenāks un meža biežņa sasniedza upes krastu. Ceļš, ciktāl to varēja dēvēt par ceļu, tagad izvijās pa dienvidu krastu, un, lai nokļūtu uz tā, viņiem vajadzēja braslā pārbrist upi. Ūdens sniedzās Tiriānam līdz padusēm, taču Dārgums (kam bija četras kājas, un tāpēc tas spēja likt stingrāku soli) joprojām gāja viņam labajā pusē, lai atturētu straumes spiedienu; Tiriāns ar savu stipro roku apskāva vienradža spēcīgo kaklu, un tādējādi abi veiksmīgi tika pāri. Karalis joprojām bija tik dusmīgs, ka lāgā nemanīja, cik ūdens salts. Taču, iznākot krastā, viņš, protams, rūpīgi apslaucīja savu zobenu pret apmetņa klāto plecu, kas bija vienīgā sausā vieta viņa apģērbā. Tad viņi devās uz rietumiem upe atradās labajā pusē, un tieši priekšā pletās Laternas klajums. Nebija viņi nogājuši tālāk par jūdzi, kad abi apstājās un reizē ierunājās.

Karalis izsaucās:

-    Kas tad mums te ir?

Un Dārgums attrauca:

-    Skatieties!

-Tas ir plosts! karalis Tiriāns secināja.

Tā arī bija. Pusducis lielisku koku stumbru, tik­ko cirsti un apdarināti, bija sasieti kopā, izveidojot plostu. Tas ātri slīdēja lejup pa upi. Plosta priekšga­la stāvēja ūdensžurka un turēja stūres kārti.

-    Ei! Ūdensžurka! Ko tu dari? karalis ieklie­dzās.

-    Vedu baļķus, ko pārdot kalormeniem, kungs, atsaucās žurka, piesviezdama pirkstus pie auss kā pie cepures, kuras tai galvā nemaz nebija.

-    Kalormeniem! pērkondimdošā balsī ieaurojās Tiriāns. Ko tu ar to gribi sacīt? Kas tev pavēlēja nocirst šos kokus?

Upe šajā gadalaikā plūst tik strauji, ka plosts jau bija aizslīdējis garām karalim un Dārgumam. Taču udensžurka paskatījās atpakaļ pār plecu un nobļāvās:

-    Lauvas pavēle, kungs! Pats Aslans liek!

Viņa piebilda vēl kaut ko, bet to Tiriāns ar Dār­gumu vairs nesadzirdēja.

Karalis un vienradzis platām acīm pavērās viens otrā, un abi izskatījās vairāk nobijušies nekā jebkad pirms kaujas.

-      Aslans, karalis beidzot noteica pavisam klusā balsī. Aslans. Vai tā varētu būt taisnība? Vai varētu būt, ka viņš gāž svētos kokus un nonāvē driādas?

-Ja nu vienīgi visas driādas izdarījušas kaut ko ļoti nosodāmu… nomurmināja Dārgums.

-     Bet pārdot kokus kalormeniem! šaubījās karalis. Vai tas ir iespējams?

-    Es nezinu, juzdamies nelaimīgs, teica Dār­gums. Viņš nav pieradināts lauva.

-    Hm, karalis beidzot norūca, mums jāturpi­na ceļš un jāuzņemas jebkurš risks, kas mūs sagaida.

-    Cits nekas neatliek, kungs, piebalsoja vienra­dzis.

Tobrīd viņš neaptvēra, cik muļķīgi ir doties tālāk tikai divatā, to neaptvēra arī karalis. Viņi bija pārāk sašutuši, lai spētu skaidri domāt. Tomēr šī pārsteidzīgā rīcība izraisīja lielu ļaunumu.

Karalis pēkšņi smagi piekļāvās drauga kaklam un nokāra galvu. ,

-    Dārgum, viņš sacīja, kas mūs sagaida? Man galvā rosās drausmīgas domas. Mēs justos laimīgi, ja šodien jau būtu miruši.

-Jā, piekrita Dārgums. Esam nodzīvojuši pā­rāk ilgi. Mūs piemeklējis ļaunākais, kas vien pasaulē var notikt.

Tā viņi bridi pastāvēja uz vietas un tad devās lalāk. Drīz abi izdzirdēja pret kokiem klaudzam cirvjus, kaut arī vēl neko nespēja saredzēt, jo prieksa, aizsegdams skatu, pacēlās pakalns. Sasniedzot virsotni, viņiem radās iespēja pārredzēt visu Later­nas klajumu. Un, to skatot, karaļa vaigs nobālēja.

Tieši pa vidu šim senajam silam silam, kurā reiz bija auguši zelta un sudraba koki un kur reiz kāds bērns no mūsu pasaules bija iedēstījis Aizstā­vības koku, tātad tieši šim silam pa vidu jau bija i/.cirsts plats ceļš. Tas bija atbaidošs ceļš, kas līdzinājās dziļai, vaļējai brūcei, un to vagoja neskaii.imas dubļainas grambas, pa kurām nogāztie koki bija vilkti lejup uz upi. Te strādāja liels pulks ļaužu, švīkstēja pātagas, un zirgi, sasprindzinājuši visus spēkus, vilka un rāva baļķus uz priekšu. Pirmā at­skārsme, kas pazibēja prātā vienradzim, bija atziņa, ka apmēram puse no lielā pulka ir nevis runājošie dzīvnieki, bet gan cilvēki. Nākamais novērojums liecināja, ka cilvēki nav gaišmatainie nārnieši, bet gan tumsnējie, bārdainie vīri no Kalormenas lie­las, cietsirdīgās zemes, kas plešas aiz Ārčenlendas, pari tuksnesim uz dienvidiem. Protams, nebija nekāda iemesla, kāpēc Nārnijā nevarētu sastapt dažus kalormcnus, piemēram, kādu tirgoni vai sūtni, jo tolaik starp Nārniju un Kalormenu valdīja miers, taču Tiriānam likās nesaprotami, kāpēc viņu ir tik daudz un kāpēc viņi cērt Nārnijas mežus. Viņš sažņaudza pirkstus ciešāk ap zobena rokturi un aptina apmetni ap kreiso roku. Ļaudīm pa vidu viņi abi ar vienradzi ātri kāpa lejup uz upi.

Divi kalormeni dzina zirgu, kas vilka aizmugurē piesietu baļķi. Brīdī, kad karalis viņus panāca, baļķis aizķērās dziļajos dubļos.

-    Velc, sliņķi! iebrēcās viens no kalormeniem un vienlaikus nežēlīgi iezvēla zirgam ar pātagu.

Tieši šajā brīdī notika kaut kas patiešām šaus­mīgs.

Līdz šim Tiriāns bija uzskatījis pašu par sevi saprotamu, ka šie kalormenu dzītie zirgi pieder viņiem pašiem un ir dumji, nesaprātīgi dzīvnieki tādi kā mūsu pašu pasaulē. Un, kaut arī viņam šķita sāpīgi redzēt pat nesaprātīgu lopiņu pārguru­šu, viņš, protams, vairāk lauzīja galvu par koku iznīcināšanu. Viņš nekad nebija pieļāvis domu, ka atrastos kāds, kas iedrošinātos iejūgt kādu no brīvajiem runājošajiem Nārnijas zirgiem, kur nu vēl slānīt tos ar pātagu. Bet, kad zirgu ķēra mežonī­gais sitiens, tas saslējās pakaļkājās un, pa pusei kliegdams, izgrūda:

-     Muļķis un tirāns! Vai tu neredzi, ka es daru visu, ko spēju?

Kad Tiriāns aptvēra, ka šis ir viens no viņa Nār­nijas vecajiem iedzīvotājiem, kā viņu, tā Dārgumu sagrāba tādas dusmas, ka viņi vairs neapzinājās, ko dara. Karaļa zobens pacēlās augšup, vienradža rags noliecās lejup. Abi draugi metās uz priekšu. Nākamajā mirklī abi kalormeni gulēja zemē miruši: vienam galvu bija nocirtis Tiriāna zobens, otra sirdij cauri bija izurbies Dārguma rags.

Treša nodaļa Pērtiķis visa sava spožumā

Zirga kungs, zirga kungs! aši pārgriezdams / jsakas, uzsauca Tiriāns. Kā šiem svešinie­kiem izdevās jūs iesaistīt vergu darbā? Vai Nārnija nokļuvusi ienaidnieku varā? Vai bijusi kauja?

-     Nē, kungs, izdvesa zirgs. Ieradies Aslans. Viss notiek pēc Viņa pavēles. Viņš licis tā rīkoties.

-    Draud briesmas, karali! noteica Dārgums. Tiriāns pacēla acis un ieraudzīja kalormenus

(līdz ar dažiem runājošajiem dzīvniekiem) no visām malām skrējām uz viņu pusi. Abi nonāvētie bija izlaiduši garu, pat neiepīkstējušies, tāpēc par noti­kušo pārējais pūlis bija uzzinājis tikai pirms brīža. Taču tagad viņi to zināja. Vairākumam rokās bija kaili, līki zobeni.

-    Ātri! Leciet man mugurā! uzsauca Dārgums. Karalis ielidoja senā drauga seglos, un tas ap­sviedās un aizauļoja projām. Tiklīdz viņi izkļuva no ienaidnieku redzesloka, Dārgums trīs reizes mainīja

virzienu, šķērsoja straumi, tad, nepalēninot gaitu, pajautāja:

-    Vai tālāk prom, kungs? Uz Ķēru Paravelu?

-    Pieturi, draugs! teica Tiriāns. Ļauj man no­kāpt!

Viņš izslīdēja no vienradža segliem un nostājās tam pretī.

-    Dārgum, karalis sacīja. Esam izdarījuši kaut ko briesmīgu.

-      Mēs sadūrāmies ar sāpīgu izaicinājumu, skaidroja Dārgums.

-     Tomēr mesties virsū bez brīdinājuma, iepriekš nepiedraudot… Turklāt viņiem nebija ieroču kauns! Mēs esam divi slepkavas, Dārgum! Esmu kritis negodā uz mūžīgiem laikiem.

Dārgums nokāra galvu. Arī viņš jutās nokaunē­jies.

-     Turklāt, karalis turpināja, zirgs sacīja, ka lā esot Aslana pavēle. Ūdensžurka teica to pašu. Viņi visi runāja, ka Aslans atrodas šeit. Ja nu tā ir laisnība?

-     Ak, valdniek, kā gan Aslans būtu spējis pavēlēt kaut ko tik pretīgu?

-     Viņš nav pieradināts lauva, iebilda Tiriāns.

Kā lai mēs zinām, ko Viņš darīs? Mēs, kas esam

slepkavas. Dārgum, es došos atpakaļ. Es atdošu savu

zobenu, ļaušu, lai šie kalormeni mani apcietina, un lūgšu, lai tie aizved mani pie Aslana. Lai Viņš spriež par mani taisnīgu tiesu!

-Tādā gadījumā jūs ieskriesiet tieši nāvei zobos, izsaucās Dārgums.

-    Vai tev šķiet, ka man būs kāda bēda, ja Aslans lems mani nāvei? atcirta karalis. Tas nebūtu nekas, itin nekas. Vai labāk nav būt beigtam, nevis mocīties drausmīgajās bailēs, ka Aslans gan ir atnā­cis, taču nav tas Aslans, kuram mēs ticējām un pēc kura ilgojāmies? Pašlaik šķiet, ka atnākusi diena, kad saule gan lēkusi, bet šī saule ir melna.

-    es zinu, teica Dārgums. To var pielīdzināt arī tam, itin ka mēs dzertu ūdeni, bet tas būtu sauss. Jums pilnīga taisnība, kungs! Tas ir visa gals. Iesim un padosimies viņiem!

-    Nav nekādas jēgas iet abiem.

-    Ja mūsu starpā jebkad ir valdījusi mīlestība, ļaujiet man tagad iet jums līdzi! lūdzās vienradzis. Ja jūs būsiet miris un šis Aslans nav Aslans, kāda tad man būs turpmākā dzīve?

Viņi pagriezās un, rūgti raudādami, kopā devās atpakaļ.

Kolīdz abi nonāca vietā, kur turpinājās darbs, kalormeni sāka skaļi kliegt un, satvēruši rokās iero­čus, nāca uz viņu pusi. Karalis pastiepa pretī ieroča

rokturi un sacīja:

-     Es, kas biju Nārnijas karalis un tagad esmu negoda aptraipīts bruņinieks, nododu sevi Aslana tiesai. Aizvediet mani pie viņa!

-    Arī es nododu sevi tiesai, Dārgums piebalsoja.

Tad melnīgsnējie vīri, kas smirdēja pēc ķiplo­kiem un sīpoliem un kuru brūnajās sejās zibinājās draudīgas acis, ielenca viņus ciešā lokā. Dārgumam ap kaklu viņi apmeta virvi, bet karalim atņēma zobenu un sasēja rokas aiz muguras. Viens no kalormeniem, kam galvā bija nevis turbāns, bet bruņucepure un kas, šķiet, bija šo ļaužu pavēlnieks, norāva Tiriānam no galvas zelta stīpiņu un žigli pacentās pabāzt to zem savām drēbēm. Tad abus gūstekņus aizveda uz pakalna virsotni, kur pletās izcirtums. Un, rau, ko gūstekņi tur redzēja.

Pakalna augstākajā punktā, izcirtuma vidū, atra­dās maza būdiņa ar salmu jumtu, kas izskatījās pēc staļļa. Tās durvis bija aizvērtas. Zālē durvju priekšā sēdēja kāds pērtiķis. Tiriāns un Dārgums, kuri bija gaidījuši, ka ieraudzīs Aslanu, un nenieka vēl nebija dzirdējuši par pērtiķi, to ieraudzīdami, jutās nepatī­kami pārsteigti. Pērtiķis, protams, bija tas pats Viltnieks, taču izskatījās desmitreiz neglītāks nekā tad, kad mita pie Katlezera, jo bija uzcirties. Viņš bija tērpies sarkanos svārkos, kas lāgā nepiegulēja, jo bija šūti pundurim. Pakaļkājās bija uzstieptas dārgakmeņiem apšūtas tupeles, kas visu laiku muka nost, jo, kā jūs zināt, pērtiķa ķepas patiesībā līdzi­nās rokām. Galvu greznoja kaut kas līdzīgs papīra kronim. Viņam līdzās slējās liela riekstu kaudze, un viņš nepārstāja tos grauzt un spļaut zemē čaumalas. Tāpat viņš ik mīļu brīdi raustīja uz augšu sarkanos svārkus, lai pakasītos. Viņa priekšā stāvēja liels bars runājošo dzīvnieku, un gandrīz ikviena sejā atspoguļojās raizes un mulsums. Ieraudzījuši, kas ir gūstekņi, visi novaidējās un sāka šņukstēt.

-    Ak, Viltnieka kungs, Aslana domu paudēj! viņu uzrunāja kalormenu vadonis. Mēs vedam jums gūstekņus. Varam pateikties savai veiklībai, drosmei un varenā dieva Taša atļaujai, ka esam noķēruši dzīvus šos drausmīgos slepkavas.

-    Iedodiet man tā vīra zobenu! pavēlēja pērtiķis.

Tā nu kalormeni atņēma karalim zobenu un

kopā ar vidusjostu un visu pārējo aizstiepa pērtiķim. Viņš to uzkāra sev kaklā, un tas padarīja viņa izska­tu vēl muļķīgāku.

-    Par šiem diviem mēs lemsim vēlāk, pērtiķis pavēstīja, izspļaudams čaumalas uz abiem gūstek­ņiem. Man pirms tam jānokārto šis tas cits. Viņi var pagaidīt. Vispirms es gribu runāt par riekstiem. Kur tā galvenā vāvere palika?

-    Esmu šeit, kungs, atsaucās sarkanbrūna vāverīte, iznākdama priekšā, un satraukta viegli palocījās.

-     Ak te tu esi! iesaucās pērtiķis, uzmezdams vāverltei ļaunu skatienu. Tad klausies! Man vajag, tas ir, Aslanam vajag vēl riekstus. Ar tiem, kurus tu esi atnesusi, nepavisam nepietiek. Tev jāatnes man vēl, vai dzirdi? Divreiz vairāk! Un tiem jābūt te rīt līdz saulrietam, un lai neviens nebūtu bojāts vai mazs!

-    Lūdzu, vai to mums varētu pateikt pats Aslans? Ja mums atļautu ar Viņu tikties…

-     Nekā nebija! atcirta pērtiķis. Iespējams, ka viņš būs tik laipns (kaut arī jūs to nebūt neesat pelnījušas) un šovakar uz īsu brīdi te iznāks. Tad jūs visas varēsit uz Viņu pabolīt acis. Tomēr Viņš nekā­dā ziņā necietīs, ja jūs grūstīsieties un apgrūtināsiet

viņu ar jautājumiem. Viss, ko gribēsit teikt Viņam, laps pateikts ar manu muti ja man šķitīs, ka ar to ir vērts Viņu traucēt. Līdz tam jūs, sušķes, darītu prātīgāk, ja dotos meklēt riekstus. Un pielūkojiet, ka atvilktos līdz vakaram, vai arī es nejokoju dabūsit pa mizu.

Nabaga vāveres pa galvu pa kaklu aizdrāzās projām, it kā viņām dzītos pakaļ suns. Jaunā pavēle iedvesa nabadzītēm šausmas. Rieksti, ko viņas rū­pīgi bija vākušas ziemai, nu izrādījās jau gandrīz apēsti, un no nelielā krājuma, kas atlicis, pērtiķim ļ.ui atdots daudz vairāk, nekā nepieciešams pašu iztikai.

Tad no bara pretējās puses atskanēja dobja balss tur ierunājās liels, sarains mežakuilis ar mil­zīgiem ilkņiem.

-    Bet kāpēc mēs nevaram Aslanu skatīt vaigā un ar Viņu aprunāties? zvērs noprasīja. Senos lai­kos, kad Viņš ieradās Nārnijā, ikviens varēja runāt, liekoties ar Viņu vaigu vaigā.

-    Nav ko sevi mānīt! attrauca pērtiķis. Ja arī la bijusi taisnība, laiki mainījušies. Aslans teica, ka agrāk Viņš pret jums bijis krietni par maigu, vai saprotat? Un tagad Viņš vairs nebūs tik maigs. Šo­reiz Viņš sauks jūs pie kārtības. Viņš jums iekals paurī, ka zina, ko nozīmē būt dresētam lauvam!

Dzīvnieku vidū atskanēja vaidi un šņuksti, bet pēc brīža iestājās mēms klusums, kas liecināja par vēl bēdīgāku noskaņojumu.

-     Piedevām jums jāiesit pauri vēl kaut kas, -| pērtiķis turpināja. Es dzirdēju daži no jums apļ galvo, ka es esot pērtiķis. Neesmu vis! Esmu cilvēkveidīgais. Ja ari varbūt izskatos pēc pērtiķa, tad tas ir tāpēc, ka esmu ļoti vecs, simtiem un vēl­reiz simtiem gadu vecs. Un tāpēc, ka esmu tik vecs, es esmu arī tik gudrs. Un tik gudrs es esmu arī tāpēc, ka esmu vienīgais, ar kuru Aslans jebkad grasās runāt. Viņu nevar apgrūtināt, liekot runāt ar veselu baru muļķīgu lopu. Viņš man pateiks, kas jums jādara, un es pateikšu to visiem pārējiem. Klausiet manam padomam un pieraugiet, lai izdarī­tu to divtik ātri, jo Viņš negrasās paciest visādas ampelēšanās.

Iestājās nāves klusums, varēja dzirdēt tikai rau­dam pavisam jauniņu āpsīti un viņa māti pūlamies mazo mierināt.

-    Tagad uzklausiet vēl kaut ko! pērtiķis turpi­nāja, atkal aizbāzdams aiz vaiga riekstu. Dzirdu dažus zirgus runājam: "Pasteigsimies, tiksim galā ar šo koku nogādes darbu, cik ātri spēsim, un tad būsim atkal brīvi." Sito domu jūs varat uz karstām pēdām izmest no galvas. Un ne jau zirgi vien. Visus,

kas ir darba spējīgi, turpmāk piespiedīs strādāt. Aslans itin visu smalki pārrunājis ar kalormenu ka­rali mūsu melnie draugi kalormeni godā viņu par I išroku. Jūs visi zirgi un vērši, un ēzeļi tapsit sūtīti uz Kalormenu pelnīt sev iztiku. Jūs vilksiet un stiepsiet, tāpat kā zirgi un tamlīdzīgi radījumi dara citās zemēs. Un jūs, visi lopi, kas rokaties pa zemi, tādi kā kurmji un truši, un punduri, dosieties darbos Tišroka raktuvēs. Un…

-    Nē, nē, nē! dzīvnieki iekaucās. Tā nevar būt taisnība. Aslans nemūžam nepārdotu mūs kalormenu verdzībā.

-    Lai es to nedzirdētu! Beidziet trokšņot! ņur­dēdams nosēcās pērtiķis. Kurš te iebrēcās par verdzību? Jūs nebūsiet vergi. Jums maksās. Turklāt labi maksās. Tas ir, jūsu algu iemaksās Aslana kasē, un Viņš to izlietos visu labā.

Tad viņš palūkojās un it kā pamirkšķināja kalormenu vadonim. Tas paklanījās un kalormenu svinīgi uzpūstajā stilā atbildēja:

-    Visvarenais Aslana domu paudēj, Tišroks (lai viņš dzīvo mūžīgi) par šo saprātīgo plānu ir pilnīgi vienisprātis ar Jūsu Godību.

-    Nu lūk! Vai dzirdat? pērtiķis līksmoja. Viss nokārtots! Viss jūsu pašu labā. Ar jūsu nopelnīto naudu mēs spēsim padarīt Nārniju par valsti, kurā vērts dzīvot. Tajā ieplūdīs apelsīni un banāni, un radīsies ceļi un lielas pilsētas, un skolas, un iestādes, un netrūks pātagu un uzpurņu, un seglu, un būru, un suņu būdu, un cietumu o, viss būs pieejams!

-     Bet mēs neko tādu negribam, sacīja kāds vecs lācis. Mēs gribam būt brīvi. Un mēs gribam dzirdēt runājam Aslanu pašu.

-      Nesāciet gvelzt pretī! uzbļāva pērtiķis. Kaut ko tādu es necietīšu. Esmu cilvēkveidīgais, bet tu esi tikai resns, dumjš, vecs lācis. Ko tu sajēdz no brīvības? Tu domā, ka brīvība nozīmē to, ka var darīt, ko tīk. Nu tu alojies! Tā nav patiesā brīvība. Patiesā brīvība nozīmē darīt to, ko es likšu.

-      Hmm-m-m-m, norūca lācis un pakasīja galvu. Tas viņam bija grūti saprotams.

-    Lūdzu, lūdzu! smalkā balsī ierunājās jēriņš ar biezu, mīkstu vilnu; viņš bija tik jauns, un visi ļiitās pārsteigti, ka viņš vispār uzdrīkstas runāt.

-    Kas tad nu? noķērca pērtiķis. Saki aši!

-   Lūdzu! atkārtoja jēriņš. Es nespēju saprast, kāds mums sakars ar kalormeniem? Mēs piederam Aslanam. Viņi pieder Tašam. Viņiem ir dievs, ko sauc par Tašu. Viņi stāsta, ka tam esot četras rokas un galva kā maitu lijai. Viņi uz Taša altāra nogali­not cilvēkus. Es neticu, ka ir tāds radījums kā Tašs. Bet, ja būtu, kā Aslans spētu ar tādu draudzēties?

Visi dzīvnieki palieca galvas sānis, un viņu spo­žās acis ieurbās pērtiķī. Viņi apzinājās, ka tas ir vislabākais jautājums, kas līdz šim izteikts.

Pērtiķis pielēca kājās un uzspļāva jēram.

-    Zīdaini! viņš šņāca. Stulbais, mazais blējējs! I; .j mājās pie mammas un loc pienu! Ko tu sajēdz no tādām būšanām? Turpretī jūs, citi, klausieties! Tašs ir tikai cits vārds tam pašam Aslanam. Visa tā muļķīgā doma, ka mums ir taisnība un kalorme­niem ne, ir bezjēdzīga. Tagad mēs to apzināmies labāk. Kalormeni lieto citus vārdus, bet mēs visi domājam vienu un to pašu. Tieši tāpēc mēs nekad nedrīkstam ķildoties. Iekaliet to savos pauros,

āmurgalvas! Tašs ir Aslans. Un Aslans ir Tašs.

Jūs zināt, cik bēdīgs reizēm var izskatīties jūsu pašu suns. Atcerieties to un tad padomājiet par visiem šiem runājošajiem dzīvniekiem godīgajiem, pazemīgajiem un apjukušajiem putniem, lāčiem, āpšiem, trušiem, kurmjiem un pelēm! Viņi visi iz­skatījās vēl krietni bēdīgāki. Visiem astes iežmiegtaS kājstarpi, ūsas nokārušās. Jums sirds lūztu bezgalī­gā līdzjūtībā, redzot viņu sejas! Bija tikai viens, kurš nemaz neizskatījās nelaimīgs.

Tas bija ruds kaķis liels, brangs runcis labāka­jos gados. Viņš sēdēja, stalti izslējies, apvijis asti ap kājām, visam dzīvnieku baram pašā priekšā. Viņš nenovērsdamies spīvu skatienu vērās uz kalormenu vadoni, acis ne reizi pat nepamirkšķinot.

-      Piedodiet! kaķis ļoti pieklājīgi ierunājās. Taču tas mani ārkārtīgi interesē. Vai jūsu draugs no Kalormenas saka to pašu?

-    Bez šaubām, apstiprināja kalormens. Izglī­totajam pērtiķim, tas ir, cilvēkveidīgajam, pilnīga taisnība Aslans nozīmē ne vairāk, ne mazāk kā Tašs.

-      It īpaši Aslans nenozīmē neko vairāk par Tašu, piebilda kaķis.

-    Nebūt ne vairāk, sacīja kalormens runcim tieši ģīmī.

-   Vai tu ar atbildi esi apmierināts, Rudspalvi? pērtiķis noprasīja.

-Jā, protams, mierīgi noteica Rudais. Sirsnīgi pateicos. Es rikai gribēju, lai viss būtu pilnīgi skaidrs. Liekas, ka sāku saprast.

Līdz šim karalis un Dārgums nebija teikuši ne vārda. Viņi gaidīja, līdz pērtiķis pavēlēs runāt šķi­la, ka pārtraukt pašreizējo tērgāšanu nav nozīmes. I'aču tagad, kad Tiriāns palūkojās apkārt uz nārniešu nelaimīgajām sejām un redzēja, ka viņi pamazām sāk noticēt apgalvojumam, ka Aslans un Tašs ir viena un tā pati persona, viņš vairs ilgāk nespēja to paciest.

-     Pērtiķi, viņš skaļā balsī nogranda, tu ne­kaunīgi melo! Tu melo kā īsts kalormens. Tu melo gluži tā, kā to dara pērtiķis.

Viņš dzīrās turpināt un pajautāt, kā necilvēcīgo dievu Tašu, kas barojas no savu ļaužu asinīm, būtu iespējams pielīdzināt labajam Lauvam, kas izlējis savas asinis, lai izglābtu visu Nārniju. Jā Tiriānam būtu ļauts runāt, pērtiķa valdīšanas laikam varbūt todien arī pienāktu gals; iespējams, ka dzīvnieki noprastu patiesību un aiztriektu pērtiķi projām. Taču, pirms karalis paspēja bilst kādu vārdu, divi kalormeni no visa spēka iesita viņam pa muti un trešais, no aizmugures iespēris viņam pa kājām, nogāza Tiriānu zemē. Kad viņš nokrita, pērtiķis ga aiz niknuma, gan bailēm iespiedzās:

Vediet viņu prom! Vediet viņu prom! Aizgā­dājiet tādā vietā, kur viņš nevarētu dzirdēt mūs un mēs dzirdēt viņu! Piesieniet viņu pie koka! Es vēlos, tas ir, Aslans vēlas, spriest tiesu par viņu vēlāk.

Ceturta nodaļa Kas tonakt notika

Karalis bija tik apdullis no sitieniem, kas nogāza viņu zemē, ka lāgā neapzinājās, kas notiek, līdz kalormeni atsēja viņa locītavas, nostiepa del111 līs cieši gar sāniem un piespieda muguru pie kāda oša. Pēc tam viņi tam aptina virves ap potītēm, ceļgaliem, vidukli un krūtīm un, tā piesietu, viņu tur atstāja. Tajā brīdī Tiriānam visnepatīkamākais šķita tas, ka viņam asiņo lūpa, bija jācieš no sīkumiem; lūpu viņam bija pārsituši, un Tiriāns nevarēja noslaucīt mazo asins strūkliņu, kas nepatī­kami kutināja.

No vietas, kur Tiriāns atradās, joprojām varēja saskatīt mazo stalli pakalna virsotnē un pērtiķi, kas sēdēja tā priekšā. Viņš saklausīja arī pērtiķa balsi (Viltnieks joprojām kaut ko ķērca) un reizēm pat kādu atbildi no ļaužu bara, taču vārdus nevarēja saprast.

Nez ko viņi izdarījuši ar Dārgumu? karalis prātoja.

Drīz vien dzīvnieku pulks izklīda un devās pro­jām dažādos virzienos. Vairāki pagāja pavisam tuvu garām Tiriānam. Tie skatījās uz viņu, it kā būtu ga ~ nobijušies, gan, redzot savu karali piesietu, izjustu arī žēlumu, tomēr neviens neteica ne vārda. Pēc brīža visi bija aizgājuši, un mežā iestājās klusums. Stundas aizritēja cita pēc citas, un Tiriānu sāka mocīt slāpes un pēc kāda laika arī neizsakāms izsalkums. Beidzoties pēcpusdienai un pienākot vakaram, viņam sāka arī salt. Mugura sūrstēja. Norietēja saule, un viss iegrima krēslā.

Kad bija jau gandrīz satumsis, Tiriāns izdzirda klusu kāju dipoņu un ieraudzīja tuvojamies vairā­kus mazus radījumus. Rindas kreisajā pusē tipināja trīs peles, vidū trusis, un pa labi divi kurmji. Tie abi nesa uz muguras nelielas somiņas. Tumsā dzīv­nieki izskatījās tik neparasti, ka Tiriāns prātoja, kas īsti tie varētu būt. Tad pēkšņi viņi pacēlās pakaļkā­jās, paslējās augšup, uzlikdami vēsās ķepiņas jauneklim uz ceļgaliem un uzspiezdami uz tiem šmaukstošas dzīvnieku bučiņas. (Tiriāna ceļgalus viņi varēja aizsniegt tāpēc, ka Nārnijas runājošie dzīvnieki ir lielāki par atbilstošu sugu mēmajiem dzīvnieciņiem Anglijā.)

Mūsu kungs karali! Mūsu kungs karali! viņi sauca spalgās balstiņās. Mums jūsu ir žēl! Mēs

baidāmies jūs atraisīt, jo tad Aslans varētu uz mums dusmoties. Taču mēs atnesām vakariņas.

Pirmā pele tūdaļ veikli ņēmās rāpties augšup, līdz notupās uz virves, kas bija apsieta Tiriānam ap krūtīm. Tā rauca savu mīksto degunteli tieši Tiriāna sejas priekšā. Tad uzdrāzās otra pele un novietojās cieši zem pirmās. Citi dzīvnieciņi palika stāvam lejā un sniedza augšup atnesto.

-     Dzeriet, kungs, un tad jutīsiet, ka varat norīt arī ēdamo, teica augšējā pele, un Tiriāns juta, ka viņa lūpām piespiežas maza koka krūzīte. Tā nebija lielāka par olu trauciņu, tāpēc viņš gandrīz nepaspē­ja vīnu pat lāgā izgaršot, kad trauciņš jau bija tukšs. Tomēr pele padeva trauciņu lejup, citas atkal to pie­pildīja, un tad tas otrreiz tika padots augšup, un Tiriāns iztukšoja to vēlreiz. Tā krū­zīte ceļoja atkal un atkal ar mazām devām, jo tā var labāk remdi­nāt slāpes, nekā izdzerot šķidrumu vienā lielā malkā.

-    Te būs siers, kungs, sacīja pirmā pele. Daudz gan nav, jo, redziet, ( mēs baidījāmies, ka no tā varētu atkal slāpt.

Pēc siera dzīvnieciņi deva karalim auzu plācenīšus ar svaigu sviestu un beigās vēl pacienāja ar vīnu.

-    Tagad padodiet uz augšu ūdeni! sacīja pirmā pele. Nomazgāsim karalim seju, tā ir notraipīta ar asinīm.

Tiriāns juta, ka seju slauka ar tādu kā mazu j sūklīti, un tas viņu ļoti atsvaidzināja.

-     Mazie draugi, Tiriāns ierunājās, kā lai es jums par to visu pateicos?

-   Tas nav vajadzīgs, nav vajadzīgs, skanēja smal­kās balstiņas. Ko tad citu mēs lai būtu darījuši? Citu karali mēs negribam. Mēs esam jūsu ļaudis. Ja tie būtu tikai pērtiķis un kalormeni, kas rīkotos pret jums, mēs ļ cīnītos, kaut vai mūs saplosītu gabalos, nevis ļautu jūs piesiet pie koka. Mēs to darītu, nudien darītu. Bet mēs taču nedrīkstam sacelties pret Aslanu!

-      Vai jūs esat pārliecināti, ka tas tiešām ir Aslans? noprasīja karalis.

-    Kā tad! sacīja trusis. Vakar vakarā Viņš iznāca no staļļa. Mēs visi Viņu redzējām.

-    Kāds Viņš izskatījās? karalis pavaicāja.

-    Kā jau liels, draudīgs lauva, nopīkstēja viena no pelēm.

-    Un jūs ticat, ka tas patiesi ir Aslans, kas noga­lina meža laumas un padara jūs par Kalormenas karaļa vergiem?

-    Jā, tas, bez šaubām, ir slikti, vai ne? teica otrā pele. Labāk lai mēs būtu izlaiduši garu, pirms viss šitas te sākās. Diemžēl nevar par to šaubīties. Visi runā, ka tās noteikti ir Aslana pavē­les. Un mēs Viņu redzējām. Mēs nedomājām, ka Aslans tā rīkosies. Mēs taču paši gribējām, lai Viņš atgrieztos Nārnijā.

-    Liekas, ka Viņš šoreiz pārnācis ļoti dusmīgs, teica pirmā pele. Droši vien mēs visi, paši to neapzinādamies, esam sastrādājuši kaut ko traki nepareizu. Laikam taču Viņš mūs par kaut ko soda. Tikai man nudien šķiet, ka labāk būtu, ja Viņš mums pateiktu, kas īsti par vainu.

-      Manuprāt, nepareizi varbūt ir tas, ko mēs darām pašlaik, sacīja trusis.

-    Ja arī tā būtu, es par to nebēdāju, nočāpstināja viens no kurmjiem. Es tāpat rīkotos vēlreiz.

Taču citi viņu apsauca.

-    Kuš, klusu! Esi piesardzīgs!

Un tad visi piebilda: Dārgo karali, ļoti žēl, bet mums jātaisās, ka tiekam. Nedrīkstam ļaut, lai mūs te pieķer.

-     Mīļie dzīvnieki, sacīja Tiriāns. Es labāk zaudētu pat visu Nārniju nekā pakļautu kādu no jums briesmām.

-             Ar labu nakti, ar labu nakti! atvadījās dzīvnieki, paberzēdami purniņus gar karaļa kājām. Mēs atgriezīsimies, ja varēsim.

Tad viņi aiztipināja projām, un mežs šķita kļuvis tumšāks, aukstāks un vientulīgāks nekā pirms viņu ierašanās.

Iezvīļojās zvaigznes, un laiks lēni ritēja savu gaitu ak, cik lēni tas ritēja! Un pēdējais Nārnijas karalis, piesaistīts pie koka, stāvēja sastindzis, sāpo­šiem locekļiem un taisns kā stīga. Tomēr beidzot kaut kas atgadījās kaut kur tālumā atspīdēja gaisma. Tad tā uz brīdi pazuda un atkal atplaiksnīja lielāka un spožāka.

Tad viņš šaipus gaismas saredzēja šurpu turpu kustamies tumšus stāvus. Tic kaut ko nesa, saņēmu­ši klēpī, un meta zemē. Beidzot Tiriāns aptvēra, ko redz. Tur liesmoja tikko sakrauts sārts, un ļaudis meta tajā žagarus. Drīz vien liesmas uzšāvās augstu, un Tiriāns saskatīja, ka sārts sakurts pašā uzkalna virsotnē. Viņš pavisam skaidri redzēja stalli uguns­kurs meta uz to sārtu atblāzmu. Starp Tiriānu un sārtu čumēja un mudžēja lieli dzīvnieku un cilvēku pūļi. Mazais stāvs, sakucis pie ugunskura, droši vien bija pērtiķis. Tas pūlim kaut ko sacīja, taču Tiriāns nedzirdēja, ko. Tad sēdētājs piecēlās un nostājās staļļa durvju priekšā, un trīs reizes paklanījās līdz zemei. Pēc tam izslējās un atvēra durvis. Un kaut kāds četrkājainis, visai stīvi cilādams kājas, iznāca no staļļa un pasvempās pret pūli. Uzbrāzmoja ska­ļas gaudas un vaimanas tik skaļas, ka Tiriāns varēja saklausīt dažus vārdus.

Aslan! Aslan! Aslan! klaigāja dzīvnieki. Runā ar mums, mierini mūs! Nedusmojies vairs uz mums!

Tiriāns no savas vietas nespēja skaidri saskatīt, kas īsti iznācis no staļļa, taču redzēja, ka dzīvnieka vilna ir dzeltena. Dižo Lauvu viņš nekad vaigā nebija skatījis. Viņam pat nebija gadījies sastapt parastu lauvu. Viņš nevarēja apzvērēt, ka tas, ko viņš redz, nav īstais Aslans. Tiriāns gan nebija gai­dījis, ka Aslans varētu būt līdzīgs tam gaudenajam kraķim, kas nu tur stāvēja un neteica ne vārda. Bet vai tad varēja būt par to drošs? Uz mirkli viņam galvā iešāvās drausmīgas domas. Taču tad viņš atcerējās dzirdētās muļķības par Tašu un Aslanu ka tie esot viens un tas pats un saprata, ka viss notiekošais ir krāpšana.

Pērtiķis piebāza galvu dzeltenā dzīvnieka galvai, itin kā klausītos kaut ko tādu, ko tas čukst viņam ausī. Tad viņš pagriezās un uzrunāja baru, un bars atkal ievaimanājās. Pēc tam dzeltenais kraķis neveik­li apgriezās un slāja varētu pat teikt, klamzāja atpakaļ uz stalli, un pērtiķis aizvēra aiz viņa durvis. Pēc tam ugunskurs acīmredzot tika apdzēsts, jo uguns pēkšņi pazuda un Tiriāns atkal palika viens saltajā tumsā.

Viņš domāja par citiem karaļiem, kas Nārnijā bija dzīvojuši un miruši senos laikos, un viņam likās, ka neviens no tiem nav bijis tik neveiksmīgs kā viņš pats. Jauneklis atcerējās vecvectēva vecvectē­vu karali Riliānu, kuru bija nolaupījusi kāda ragana, kad viņš vēl bijis jauns princis, un turējusi to gadiem ilgi tumšās alās zem Ziemeļu apgabala milžiem piederīgajiem īpašumiem. Taču galu galā taisnība uzvarēja, jo pēkšņi bija uzradušies divi noslēpumaini bērni no zemēm aiz pasaules gala un princi izglābuši, tā ka tas varējis atgriezties Nārnijā un valdījis ilgi un laimīgi. "Tas bija citādi nekā ar mani," Tiriāns pie sevis noteica. Tad, iegrimis tālā­kas pagātnes apcerē, viņš atcerējās Riliāna tēvu, Kaspiānu Jūrasbraucēju, kuru ļaunais tēvocis kara­lis Mirazs mēģinājis nogalināt, bet Kaspiāns aizbē­dzis uz mežiem un dzīvojis pie rūķiem. Taču ari šis stāsts beigās bija izvērties laimīgs, jo ari Kaspiānam palīdzējuši bērni, tikai toreiz četri. Viņi nākuši kaut kur no aizpasaules, izcīnījuši lielu kauju un atguvuši viņam tēva troni. "Tomēr tas bija sen," savā nodabā noteica Tiriāns. "Patlaban kaut kas tāds nenotiek." Un tad viņš atcerējās (jo zēna gados varēja lepoties ar labām zināšanām vēsturē), ka tie paši četri bērni, kas palīdzējuši Kaspiānam, dzīvojuši Nārnijā pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem tieši tad viņi veikuši vislielāko varoņdarbu. Jo tad viņi uzvarējuši bries­mīgo Balto Raganu un panākuši, ka beidzas simt gadu garā ziema, un pēc tam viņi visi četri kopā valdījuši Kērā Paravelā, līdz pagājušas bērnu dienas un viņi kļuvuši par diženiem karaļiem un brīnišķī­gām karalienēm, un viņu valdīšanas gadi bijuši Nārnijas zelta laikmets. Un šajā stāstā tik bieži pavīdēja Aslans. Viņš parādījās ari visos citos stās­tos, kā tagad atcerējās Tiriāns. "Aslans un bērni no citas pasaules," viņš nodomāja. "Viņi parādās vien­mēr, kad pienāk pašas grūtākās dienas. Ak, kaut viņi to spētu arī šoreiz!"

Un viņš iesaucās: Aslan, Aslan, Aslan! Nāc man palīgā!

Taču viss palika tikpat tumšs, salts un kluss.

-    Liec, lai viņi mani nogalina! izsaucās karalis. Es sev pašam nelūdzu neko. Tikai nāc un glāb Nārniju!

Joprojām nebija jūtamas nekādas pārmaiņas, nakts palika tikpat tumša un mežs tikpat kluss, tomēr kaut kas mainījās pašā Tiriānā. Neapzināda­mies, kāpēc, viņš sāka izjust nelielas cerības. Unlīdz ar tām spēku.

-    Ai, Aslan, Aslan, viņš čukstēja. Ja tu nenāk­si pats, vismaz atsūti man palīgus no aizpasaules! Vai ļauj man viņus paaicināt. Ļauj manai balsij pārskanēt pasauli!

-      Bērni! Bērni! Bērni! Nārnijas draugi! Aši! Nāciet šurp pie manis! Es jūs saucu pāri pasaulēm. Es, Tiriāns, Nārnijas karalis, Kēras Paravelas vald­nieks un Vientuļo salu ķeizars!

Un tajā pašā mirklī viņš iegrima sapnī (ja tas tie­šām bija sapnis), kas šķita spilgtākais no visiem, ko viņš savā mūžā bija redzējis.

Viņš it kā stāvēja gaišā istabā, kur ap galdu sēdēja septiņi cilvēki. Izskatījās, ka viņi tikko beiguši maltīti. Divi no šiem ļaudīm bija ļoti veci vīrs ar baltu bārdu un sieviete ar gudrām, jautrām,

dzirkstošām acīm. Tas, kurš sēdēja pa labi no vecā vīra, vēl nebija pilnīgi pieaudzis, viņš nenoliedzami izskatījās jaunāks par Tiriānu pašu, taču sejā jau iezīmējās karaļa un cīnītāja vaibsti. Un gandrīz to pašu varēja teikt par otru jaunieti, kas sēdēja pa labi no vecās sievietes. Tieši pretī Tiriānam pie galda sēdēja gaišmataina meitene, jaunākā no icpriekšaprakstītajiem, un viņai katrā pusē zēns un meitene, abi vēl jaunāki par viņu. Pēc Tiriāna domām, visi bija ģērbušies neiedomājami dīvainās drēbēs.

Taču viņam nebija laika par tādiem sīkumiem ilgi prātot, jo jaunākais zēns un abas meitenes tūdaļ pietrūkās kājās un viena no viņām paklusu iekliedzās. Vecā sieviete sarāvās un spēji ievilka elpu. Vecais vīrs acīmredzot arī bija pēkšņi pakusti­nājis roku, sniegdamies pēc vīna glāzes, kas stāvēja labajā pusē, jo tā nokrita no galda. Tiriāns dzirdēja tinkšķi, kas atskanēja, glāzei atsitoties pret grīdu un saplīstot.

Tad Tiriāns saprata, ka šie cilvēki viņu redz platām acīm tie lūkojās viņā, it kā Tiriāns būtu spoks. Tomēr viņš ievēroja, ka tas, kurš sēdēja vecajam vīram labajā pusē un izskatījās pēc karaļa, paliek nekustīgs (kaut arī nobālēja), tikai cieši sažņaudz dūri. Tad viņš sacīja:

-    Runā, ja neesi rēgs vai sapnis! Tu izskaties pē nārnieša, un mēs esam septiņi Nārnijas draugi.

Tiriāns ilgojās, kaut spētu parunāt, un pūlējās skaļi nosaukt savu vārdu, pateikt, ka viņš ir Nārni jas Tiriāns, kam ļoti vajadzīga palīdzība. Taču viņš aptvēra (kā dažreiz arī mums sapnī gadās), ka balss nepavisam neskan.

Tas, kurš jau bija ar viņu runājis, piecēlās kājās.

-     Ēna vai gars, vai kas nu tu esi, viņš sacīja, raudzīdamies Tiriānam tieši acīs, ja tu esi no Nārnijas, Aslana vārdā tev pavēlu runā ar mani! Es esmu Pīters, Visaugstākais karalis.

Telpa Tiriāna priekšā sāka griezties. Viņš dzirdē-j ja visas septiņu cilvēku balsis runājam reizē, un visas ar katru mirkli skanēja klusāk, teikumi bija apmēram šādi: "tas gaist", "klau, pazūd", "tā izba­lē". Nākamajā brīdī Tiriāns bija pilnīgi pamodies, joprojām piesiets pie koka, nosalis vairāk un stīvāks nekā jebkad. Mežu bija pārpludinājusi bālgana, drūma gaisma kā vienmēr pirms saullēkta, un viņš stāvēja, izmircis rasā slapjš. Rīts vairs nebija tālu.

Šī pamošanās laikam bija visnejaukākais mirklis, kādu viņš savā mūžā bija piedzīvojis.

Piektā nodaļa Pie karaļa ierodas palīgi

T

aču izmisums nevilkās ilgi. Gandrīz tajā pašā mirkli atskanēja būkšķis, tad nākamais, un Tiriāna priekšā nostājās divi bērni. Mežā, kas pletās viņa priekšā, vēl pirms brīža nebija redzama neviena dzīva dvēsele, un Tiriāns zināja, ka viņi nav pienā­kuši no aizmugures, jo tad viņš to būtu dzirdējis. Bērni patiesībā bija gluži vienkārši parādījušies no nekurienes. Viņš tūlīt ievēroja, ka atnācējiem mugurā ir tās pašas savādās, apvalkātās drānas kā cilvēkiem sapnī, un, uzmetis tiem otru skatienu, viņš saprata, ka zēns un meitene ir paši jaunākie no sapnī redzētā septiņu pulciņa.

-   Jupis un zēvele! iesaucās zēns. Galīgi aizrā­vās elpa! Man likās…

-     Pasteidzies, atraisi viņu! sacīja meitene. Runāties mēs varēsim vēlāk. Pagriezusies pret Tiriānu, viņa piebilda: Man jālūdz piedošana, ka mēs tik ilgi kavējāmies. Tiklīdz varējām, steidzā­mies šurp.

Kamēr viņa runāja, zēns izvilka no kabatas nazi un aši pārgrieza valgus, kas saistīja karali, patiesībā darīdams to pārāk strauji, jo karalis bija sastindzis un viņa locekļi bija kļuvuši nejūtīgi, tāpēc tad, kad zēns pārgrieza pēdējo virvi, viņš pakrita zemē, atbalstīdamies uz rokām un ceļgaliem. Tiriāns nespēja uzslieties kājās, līdz nebija krietni tās paberzējis, lai asinis sāktu riņķot.

-    Paklau, sacīja meitene. Vai tas bijāt jūs, kas parādījāties, kad mēs visi ēdām vakariņas toreiz, gandrīz pirms nedēļas?

-     Pirms nedēļas, daiļo meitenīt? pārvaicāja Tiriāns. Sapnis ieveda mani jūsu pasaulē tikai pirms desmit minūtēm.

-    Tas ir parastais juceklis ar laikiem, Poula, at­gādināja zēns.

-    Tagad es atceros, teica Tiriāns. Tā ir noticis arī visos senajos stāstos. Jūsu savādās zemes laiks atšķiras no mūsējā. Taču, ja nu vispār runājam par laiku, tad jāsaka, ka ir pienācis pēdējais brīdis lasī­ties no šejienes projām, jo mani ienaidnieki ir tepat tuvumā. Vai nāksit man līdzi?

-    Protams, sacīja meitene. Mēs taču nācām jums palīgā.

Tiriāns uzslējās kājās un veda abus aši lejup pa kalnu uz dienvidiem un projām no staļļa. Viņš zināja, kurp nolēmis iet, taču viņa pirmais nodoms bija nokļūt klinšainā vietā, kur viņi ejot neatstās pēdas, un otrs šķērsot kādu upi vai ezeru, lai nevarētu pēc kādām atstātām zīmēm spriest, kurp viņi devušies. Krietna stunda aizritēja kāpaļājot un brienot, un pa šo laiku visi bija tā aizelsušies, ka nespēja sarunāties. Tomēr Tiriāns bieži slepus meta skatienus uz biedriem. Soļot līdzās citas pasaules būtnēm šķita tik brīnumaini, ka viņam mazliet reiba galva, taču senie stāsti tādējādi ieguva lielāku īstenības nokrāsu, kādu viņš līdz šim tiem nebija piedēvējis, šķita, ka tagad var notikt daudz kas.

Nu mēs varam kādu laiku nebaidīties no šiem neliešiem un soļot mierīgāk, ierunājās Tiriāns, kad viņi pienāca pie kādas nelielas ielejas, kuru ieskāva jaunu bērzu audze. Saule bija uzlēkusi,

zaros dzirkstīja rasas lāses, un kokos dziedāja putni.

-    Kā būtu ar uzkodām? Es domāju tieši par jums, kungs, jo mēs paši brokastis paēdām, sacīja zēns.

Tiriāns jutās diezgan izbrīnījies par vārdu "uz­kodas", taču, kad zēns atvēra savu piebāzto somu, ko bija stiepis, un izvilka no tās diezgan taukainu un samīcītu saini, viņš saprata, kas tās tādas ir. Es gribējās kā vilkam, kaut arī viņš līdz pat šim brīdi nebija par to pat iedomājies. Sainītī atradās divas sviestmaizes ar cieti novārītām olām, vēl divas ar sieru, kā arī divas ar kaut kādu pastēti. Ja viņš nebūtu tik izsalcis, tad pie pastētes maizītēm nebū­tu ķēries, jo Nārnijā neviens kaut ko tādu neēd. Taču tad, kad Tiriāns bija notiesājis visas sešas, viņi bija sasnieguši ielejas otru galu un tur atraduši sūnām apaugušu radzi, no kuras apakšas burbuļo-; dams iztecēja neliels avotiņš. Visi trīs apstājās, padzērās un apšļakstīja nosvīdušās sejas.

-    Un nu, sacīja meitene, atmezdama no pieres slapjos matus, vai jūs mums pastāstīsiet, kas jūs esat, kāpēc bijāt piesiets pie koka un kas te īsti notiek?

-    Labprāt, jaunkundz, atteica Tiriāns. Taču mums jāturpina ceļš. Kamēr viņi gāja, karalis pastāstīja, kas viņš ir, un paskaidroja, kas ar viņu noticis. Un tagad, viņš beigās piebilda, es iešu

uz kādu torni vienu no trijiem, kas tika uzcelti mana vectēva laikā, lai aizsargātu Laternas klajumu no bīstamiem noziedzniekiem, kas viņa laikā tur mita. Droši vien, pateicoties Aslanam, man nav nolaupītas atslēgas. Tajā tornī mēs atradīsim ieročus un bruņas, kā arī pārtikas krājumus, kaut arī nekā labāka par sausiņiem tur droši vien nebūs. Tur mēs būsim drošībā un apspriedīsim savus plānus. Tagad esiet tik laipni un pastāstiet, kas jūs abi esat, kā arī visu, kas ar jums noticis!

-    Es esmu Jūstess Skrabs, un tā ir Džila Poula, paskaidroja zēns. Un mēs šeit esam bijuši jau agrāk, pirms daudziem, daudziem gadiem, lai gan pēc mūsu laika skaitīšanas tas notika pirms gada un dažiem mēnešiem, un toreiz te dzīvoja kāds jaunietis, vārdā princis Riliāns, un viņš tika turēts pazemē, un Purvaspīdonim paslīdēja kāja…

-     Ko es dzirdu! iesaucās Tiriāns. Tātad jūs esat tas Jūstess un Džila, kas atpestīja karali Riliānu no ilgās burvju varas?

-    Jā, tie esam mēs, atteica Džila. Tātad viņš tagad ir karalis Riliāns, vai ne? Ai, protams, tā vajadzētu būt! Es piemirsu…

-    Tā nav, sacīja Tiriāns. Es esmu septītais karalis pēc viņa. Viņš jau divsimt gadu ir miris.

Džila saviebās.

-     Ui! viņa iesaucās. Tas ir nepatīkamākais, ko nākas piedzīvot, ja tu, cilvēk, atgriezies Nārnijā.

Taču Jūstess turpināja sarunu.

-     Tagad jūs zināt, kungs, kas mēs esam, viņš teica. Un notika tā. Profesors un krustmāte Pollija bija sapulcējuši kopā mūs, Nārnijas draugus…

-     Es šos cienījamos ļaudis pēc vārdiem nepazīs­tu, Jūstes, iestarpināja Tiriāns.

-    Tie ir divi cilvēki, kas ieradās Nārnijā pašā sā­kumā, tajā dienā, kad visi dzīvnieki mācījās runāt.

-     Pie Lauvas krēpēm! iesaucās Tiriāns. Tie abi! Lords Digorijs un lēdija Pollija! No pasaules rītausmas laikiem! Un viņi joprojām ir tur, kur jūs mītat? Kāds slavas apmirdzēts brīnums! Stāstiet, stāstiet!

-     Ziniet, viņa patiesībā nav mūsu krustmāte, sacīja Jūstess. Viņa ir Plammeres jaunkundze, bet mēs viņu dēvējam par krustmāti Polliju. Viņi abi bija sasaukuši mūs kopā daļēji tāpēc, lai mēs pa­priecātos un krietni papļāpātu par Nārniju (jo ne ar vienu citu mēs nekad nevaram par tādām būšanām runāt), un daļēji arī tāpēc, ka profesors laikam nojauta, ka mēs te kaut kāda iemesla dēļ būsim vajadzīgi. Un tad kā tāds spoks vai sazin kas parā­dījāties jūs un gandrīz nobiedējāt mūs līdz nāvei, un tad, ne vārda neteikdams, pazudāt. Pēc tam mēs nešaubīgi zinājām, ka te kaut kas nav kārtībā. Nākamais jautājums bija kā te nokļūt? Nevar jau gāzties šurp gluži vienkārši tāpēc, ka tev tā gribas. Tā nu mēs runājām un runājām, un beidzot pro­fesors sacīja, ka vienīgā iespēja esot ņemt talkā burvju gredzenus. Tieši gredzeni palīdzējuši viņam un krustmātei Pollijai pirms daudziem gadiem nokļūt šeit tad, kad viņi vēl bijuši sīkie. Tas noticis krietnu laiku pirms tam, kad pasaulē ieradāmies mēs. Taču gredzeni bija aprakti kādas Londonas mājas dārzā (Londona, kungs, ir mūsu lielā pilsēta), un māja bija pārdota. Tāpēc radās grūtības tiem piekļūt. Jūs nekad neuzminēsiet, ko mēs galu galā izdarījām! Pīters, tas ir, Visaugstākais karalis Pīters, tas, kurš ar jums runāja, kopā ar Edmundu devās uz Londonu, lai agri no rīta, pirms iemītnieki ceļas augšā, no sētas puses iekļūtu dārzā. Viņi bija pār­ģērbušies par strādniekiem gadījumam, ja kāds viņus pamanītu, lai izskatītos, ka viņi ieradušies kaut ko labot notekcaurulēs. Kaut jel es būtu bijis kopā ar viņiem! Tas droši vien bija traki interesan­ti! Un acīmredzot viņiem viss izdevās, jo Pīters otrā dienā atsūtīja telegrammu tā ir tāda ātra vēstule, kungs, es to paskaidrošu citreiz un tajā bija rakstīts, ka viņš gredzenus ir uzgājis. Savukārt nākamajā dienā pēc ziņas saņemšanas mums ar

Poulu vajadzēja atgriezties skolā vienīgi mēs vēl ejam skolā, turklāt abi vienā un tajā pašā. Tāpēc mums vajadzēja satikt Pīteru un Edmundu kādā dzelzceļa stacijā netālu no skolas, lai dabūtu gredzenus. Uz Nārniju bija jātiek mums abiem; redziet, pieaugušie uz turieni doties vairs nevar. Tā nu mēs sēdāmies vilcienā tas ir viens no brauca­majiem, ar kuru cilvēki mūsu pasaulē ceļo, tajos vagoni ir sakabināti kopā garā virknē -, un mums līdzi brauca profesors un krustmāte Pollija, un I.ūsija. Gribējām turēties kopā, cik vien ilgi iespē­jams. Un tā nu mēs sēdējām vilcienā. Un vilciens tuvojās stacijai, kur mums vajadzēja satikt Pīteru un Edmundu, un tad mēs pēkšņi sajūtām briesmīgu grūdienu un dzirdējām troksni, un tad mēs atra­dāmies Nārnijā un ieraudzījām Jūsu Majestāti, piesietu pie koka.

-     Tātad jūs gredzenus tā arī neizmantojāt? vaicāja Tiriāns.

-    Nē, atbildēja Jūstess. Ne acīs neredzējām. Aslans pats savā veidā izdarīja visu mūsu labā bez jelkādiem gredzeniem.

-   Tomēr Visaugstākajam karalim Pīterām tie ir, secināja Tiriāns.

-    Jā, apstiprināja Džila. Tikai mums liekas, ka viņš nespēj tos izmantot. Kad divi citi Pevensiji karalis Edmunds un karaliene I.ūsija pēdējo reizi te bija, Aslans sacīja, ka viņi nekad vairs neatgriezī­šoties Nārnijā. Un kaut ko tamlīdzīgu viņš pavēstīja Visaugstākajam karalim, tikai vēl agrāk. Varu likt galvu ķīlā, varat nešaubīties ja viņam ļautu, viņš būtu klāt kā likts!

-     Ak vai! iesaucās Jūstess. Saule sāk traki karsēt. Vai esam tuvu pie mērķa, kungs?

-    Skatieties! mudināja Tiriāns un norādīja ar roku.

Netālu aiz koku galotnēm iezīmējās nocietinā­jumi, un, vēl īsu bridi nosoļojuši, viņi iznāca zālainā klajumā. To šķērsoja strauts, kura otrā krastā rēgojās smagnējs, četrstūrains tornis ar samērā nedaudziem šauriem lodziņiem un acīmredzot grūti

veramām durvīm sienā, kas slējās atnācēju priekšā.

Tiriāns spīvi palūkojās uz vienu un otru pusi, lai pārliecinātos, vai kaut kur neslēpjas ienaidnieki. Tad piegāja pie torņa un uz brīdi apstājās, izvilk­dams zem mednieka apģērba noslēpto atslēgu saišķi, kas sudraba važiņā karājās viņam kaklā. Tie bija skaisti slēdzamie, divi no zelta un daudzi bagātīgiem rakstiem tūdaļ varēja redzēt, ka šīs atslēgas darinātas, lai vērtu nopietnu sanāksmju telpas un slepenu istabu durvis pilīs vai lādes un saldi smaržīga koka šķirstus ar karaliskiem dārgu­miem. Tomēr atslēga, kuru viņš tagad iebīdīja durvju slēdzenē, bija liela un vienkārša, kā ari apveidā raupjāka par pārējām. Slēdzene bija ierūsē­jusi, un kādu mirkli Tiriānu pārņēma bailes, ka viņam pietrūks spēka pagriezt atslēgu, taču beidzot tas izdevās, un durvis, īgni čīkstot, atvērās.

Esiet sveicināti, draugi! sacīja Tiriāns. Bai­dos, ka šī ir labākā pils, ko Nārnijas karalis saviem viesiem šobrīd var piedāvāt.

Tiriāns priecājās, redzot, ka abi svešinieki ir labi audzināti. Viņi, kā viens, tā otrs, lūdza saimnieku par to neraizēties viņi nešauboties, ka tur būšot itin jauki.

Vaļsirdīgi runājot, nekāda pārmērīga jaukuma tur nebija. Telpa bija diezgan tumša un stipri oda pēc mitruma. Tā bija vienīgā telpa tornī augstu virs galvas slējās akmens jumts; koka kāpnes vienā stūrī veda augšup uz lūku, pa kuru varēja izkļūt pie mūra ierobēm. Gulēšanai bija atvēlētas dažas rupji sanaglotas lāvas. Telpā atradās arī daudzas lādes un paunas. Bija pavards, taču šķita, ka tas ilgus gadus nav kurināts.

-     Būtu prātīgāk, ja mēs dotos ārā un salasītu malku kurināšanai, vai ne? ierosināja Džila.

-    Vēl ne, līdzgaitniec, sacīja Tiriāns.

Viņš neparko negribēja, lai ienaidnieki pārsteidz viņus neapbruņotus, un ņēmās pārmeklēt lādes, ar pateicību atcerēdamies, ka allaž rūpējies, lai šos garnizona torņus reizi gadā pārbaudītu un pārlieci­nātos, vai tajos pietiekamā daudzumā ir viss nepie­ciešamais. Eļļota zīda pārvalkos atradās loku stiegras; zobeni un šķēpi, ietaukoti pret rūsu, un bruņas tika glabātas maisos, lai nezaudētu spožu­mu. Taču te bija pat vēl kaut kas labāks.

-    Paskatieties! uzsauca Tiriāns, izvilka no mai­sa garu bruņukreklu dīvainā rakstā un pavicināja bērnu priekšā tā, ka tas nodzirkstīja vien.

-     Tās ir neparasta izskata bruņas, kungs, teica Jūstess.

-    Jā, puis, piekrita Tiriāns. Tādas nav izkalis neviens Nārnijas punduris. Tās ir kalormenu bruņas, svešzemju ražojums. Es arvien dažas tādas esmu turējis gatavībā, jo nekad neesmu varējis zināt, kad man vai maniem draugiem radīsies iemesls slepus ierasties Tišroka zemē. Un paskatieties uz šo pudeli, kas izkalta no akmens! Tajā ieliets šķidrums, kas, ieberzēts rokās un sejās, iekrāsos jūs brūnus kā kalormenus.

-    Vareni! iesaucās Džila. Maskēšanās! Man tīk maskēties!

Tiriāns viņiem parādīja, kā nedaudz šīs sulas jāuzlej uz plaukstām un tad rūpīgi jāieberzē sejas un kakla ādā līdz pat pleciem un pēc tam rokās līdz elkoņiem. Arī viņš pats rīkojās tāpat.

-    Kad tas iesūksies, viņš teica, varēsim maz­gāties ūdenī, bet āda tik un tā paliks melnīgsnēja. Lai kļūtu atkal par baltiem nārniešiem, to var dabūt nost tikai ar eļļu un pelniem. Tagad, Džila, iesim un izmēģināsim, kā tev piestāv šis bruņukrekls. Tas ir mazliet par garu, tomēr ne tik pārlieku, kā es baidījos. Nav šaubu, ka tas piederē­jis kādam tārkāna pavadoņu pulka pāžam.

Uzģērbuši bruņukreklus, viņi uzlika galvā kalor­menu bruņucepures, kas ir mazas un apaļas, cieši piegulošas galvai, ar smaili pašā vidū. Tad Tiriāns izņēma no lādes garus baltas drānas strēmeļu ruļļus un tikmēr tina ap bruņucepurēm, līdz tās kļuva par

turbāniem, taču vidū mazā tērauda smaile tik un tā bija redzama.

Tiriāns ar Jūstesu paņēma kalormenu likos zo­benus un mazos, apaļos vairogus. Džilai neatradās piemērots viegls zobens, taču Tiriāns iedeva viņai taisnu medību dunci, kas briesmu brīdī varēja noderēt.

-     Vai tu proti šaut ar stopu, meitenīt? viņš pavaicāja.

-     Diezgan viduvēji, sarkdama atzinās Džila. Skrabs gan to dara gluži labi.

-    Neticiet viņai, kungs, iejaucās Jūstess. Mēs abi esam vingrinājušies šaušanā ar loku visu laiku, kopš pagājušajā reizē pabijām Nārnijā, un viņa tagad prot šaut gandrīz tikpat labi kā es. Nevar gan lielīties, ka mēs būtu nez kādi labie šāvēji.

Tad Tiriāns iedeva Džilai loku un bultu maksti ar visām bultām. Nākamais darāmais bija uguns iekuršana, jo torņa iekšpuse joprojām vairāk līdzinājās alai nekā istabai un uzdzina drebuļus. Tomēr, lasot malku, viņi sasildījās saule tagad atradās augstu debesīs, un, kad pa dūmeni sāka kāpt augšup liesmu rūkoņa, telpa jau kļuva diezgan omulīga. Pusdienas gan bija samērā plānas, jo labā­kais, ko viņi varēja darīt, bija sasmalcināt cietos sausiņus, kas atradās lādē, un pārliet tos ar vārošu, sāļu ūdeni, lai pagatavotu ēdmaņu, kas kaut cik līdzinātos putrai. Un vienīgais dzeramais, protams, bija ūdens.

-    Kaut jel mēs būtu paķēruši līdzi tējas paciņu! nogaudās Džila.

-    Vai kakao kārbu, piebalsoja Jūstess.

-       Arī pa muciņai laba vīna katrā no šiem torņiem nebūtu peļama lieta, sacīja Tiriāns.

Sestā nodaļa nakti veiktais pamatīgais darbs

Pēc stundām četrām Tiriāns apgūlās vienā no lāvām, lai mazliet nosnaustos. Abi bērni jau šņāca viņš bija piespiedis tos likties slīpi pirms viņa paša, jo lielāko nakts daļu visiem bija paredzēts pavadīt nomodā un jauneklis zināja, ka bērni šajā vecumā bez miega iztikt nevar. Turklāt viņš bija tik ļoti nostrādājies vispirms nedaudz apmācījis Džilu šaušanā un atzinis, ka nārniešus veiklībā viņa gan nepanāk, tomēr patiešām nešauj slikti. Viņai pat bija izdevies nošaut trusi (protams, tas nebija runājošais trusis; Nārnijas rietumos mīt daudz pa­rasto trušu), un tam bija nodīrāta āda, iztīrītas iekšas un kautķermenis pakārts auklā. Tiriāns bija arī sapratis, ka abi bērni labi pieprot šo netīkamo, smirdošo darbu, kas uzdzen drebuļus; viņi bija to iemācījušies garajā ceļojumā pa Milžu zemi, meklē­jot princi Riliānu. Pēc tam viņš bija centies iemācīt Jūstesam, kā likt lietā zobenu un vairogu. Jūstess bija iemanījies diezgan labi zobena lietošanās mākā savu agrāko piedzīvojumu laikā, taču tolaik viņš vienmēr bija rīkojies ar nārniešu taisno zobenu. Par kalormenu līko asmeni viņam nepavisam nebija jausmas, un tas radīja grūtības, jo daudzi cirtieni stipri atšķiras un dažas no iemaņām, kuras viņš bija apguvis ar garo zobenu, tagad nācās aizmirst. Taču Tiriāns manīja, ka zēns ir ļoti apķērīgs un viņam ir veiklas kājas. Viņš brīnījās arī par abu bērnu izturī­bu patiesībā tagad viņi likās jau daudz spēcīgāki, lielāki un pieaugušāki nekā tad, kad pirms nedaudzām stundām visi sastapās. Tā bieži vien Nārnijas gaiss ietekmē ciemiņus no mūsu pasaules.

Visi trīs bija vienisprātis, ka vispirms jāatgriežas staļļa pakalnā, lai glābtu vienradzi Dārgumu. Pēc tam, ja veiksies, viņi centīsies tikt uz austrumiem un satikties ar mazo armiju, kas kentauram Rūnvitam jāatved no Kēras Paravelas.

Pieredzējis cīnītājs un mednieks tāds kā Ti­riāns allaž var pamosties tajā stundā, kad vajag. Šoreiz viņš ļāva sev gulēt līdz deviņiem un, izmetis no galvas visas raizes, tūlīt iemiga. Kad viņš pamodās, šķita, ka pagājis tikai mirklis, taču pēc gaismas un izjūtas viņš saprata, ka nogulējis tieši tik ilgi, cik gribējis. Viņš piecēlās, uzlika bruņucepuri, kas vienlaikus bija arī turbāns (bruņukreklu viņš nebija novilcis), un tad sapurināja pārējos divus tā, ka tie pamodās. Patiesību sakot, uzraušoties kājās no lāvām, viņi izskatījās gaužām bāli un nomākti, turklāt nevarēja vien beigt žāvāties.

Tagad, Tiriāns pavēstīja, mēs no šejienes iesim taisni uz ziemeļiem laimīgā kārtā nakts ir zvaigžņota un noiet vajadzēs īsāku ceļa gabalu nekā no rīta, jo tad mēs metām līkumu, bet tagad iesim taisni. Ja mums kāds piesiesies, jūs abi turiet mēli aiz zobiem, bet es pūlēšos vervelēt kā nejauks, cietsirdīgs un augstprātīgs kalormenu augstmanis. Ja es izvelku zobenu, tev, Jūstes, jādara tāpat, un Džila lai atkāpjas mums aizmugurē un uzsprauž uz stopa stiegras bultu, turot to gatavībā. Bet, ja es iekliedzos "mājup", tad skrieniet abi uz torni! Un nekādā ziņā nemēģiniet turpināt cīņu nedrīkst izdarīt nevienu vēzienu, ja esmu devis zīmi, ka jāat­kāpjas, tāda nevietā apliecināta drošsirdība nereti ir izjaukusi lieliskus plānus. Un nu, draugi, Aslana vārdā dosimies ceļā!

Viņi izgāja saltajā naktī. Pār koku galotnēm margoja visas lielās ziemeļu zvaigznes. Šīs pasaules ziemeļu zvaigzne saucas Sķēpsmaile tā ir spožāka nekā Polārzvaigzne.

Kādu brīdi viņi varēja iet tieši pretī Šķēpsmailei, taču drīz nokļuva biezā mežā, tāpēc vajadzēja mainīt virzienu, lai apietu tam apkārt. Un pēc tam tā kā viņi joprojām atradās zaru ēnā bija grūti izvēlēties pareizo virzienu. Tieši Džila izveda viņus uz īstā ceļa. Anglijā viņa bija atzīta par lielisku gaidu * (Skauti un gaidas (angļu vārds "guide" ceļvedis) līdz 1941. gadam arī Latvijā bija populāra jaunatnes organizācija.) un, protams, ļoti labi pazi­na Nārnijas zvaigznes, jo bija nosoļojusi garus ceļus pa mežonīgajām ziemeļzemēm un mācēja izvēlēties virzienu arī pēc citām zvaigznēm, ja Šķēpsmaile paslēpās aiz mākoņiem. Kolīdz Tiriāns saprata, ka no visiem trim viņa ir pati labākā ceļvede, viņš lika meitenei iet pa priekšu. Un tad jutās pārsteigts, cik klusi, līdzīgi ēnai, viņa slīd cauri tumsai.

-    Pie Lauvas krēpēm! viņš pačukstēja Jūstesam.

-    Džila ir īsta mežameita! Pat ja viņas dzīslās ritētu driādas asinis, arī tad viņa nespētu to izdarīt labāk.

-      Viņa ir maza, tas palīdz, čukstus atteica Jūstess.

Taču Džila, iedama pa priekšu, brīdināja:

-    Kuš-š-š, netaisiet tādu troksni!

Mežs visapkārt bija ļoti kluss. Patiesībā tas bija pārāk kluss. Parastajā Nārnijas naktī vajadzēja būt trokšņiem šad un tad kāds ezis uzsauktu līksmu "labunakti!", virs galvas ievaidētos pūce, iespē­jams, ka tālas flautas skaņas vēstītu, ka tur dejo

fauns, vai no apakšzemes atlidotu punduru veseru klaudzieni. Tas viss bija noklusis Nārnija, sastin­gusi drūmās bailēs, gulēja.

Pēc kāda laika ceļš sāka vīties pa stāvu kalnu. Koki te auga cits no cita attālāk. Tiriāns varēja neskaidri saredzēt jau pazīstamo kalna virsotni un stalli. Džila tagad soļoja arvien piesardzīgāk viņa ar roku joprojām norādīja, lai abi ceļabiedri sazinās ļ tāpat kā līdz šim. Tad meitene spēji apstājās, un Tiriāns redzēja, kā viņa pamazām noslīgst zālē un bez mazākās skaņas it kā pazūd. Brīdi vēlāk viņa pieslējās kājās, piebāza muti Tiriānam pie auss un čukstēja, cik klusi vien iespējams:

Nometietiet dālē! Labāk tatkatīt. Viņa izrunāja "s" kā "t" un "z" kā "d" nevis tāpēc, ka šļupstētu, bet tāpēc, ka zināja "s" un "z" čukstot ļ

varētu kļūt sadzirdami. Tiriāns tūdaļ nometās zemē gandrīz tikpat klusu kā Džila, tomēr ne gluži tik nemanāmi, jo bija smagāks un vecāks. To izdarījis, viņš secināja, ka šādā stāvoklī var saskatīt kalna kori un virs tās asi iezīmētām zvaigznēm nosēto debesu fonā divus apveidus. Viens bija stallis, otrs mazliet tuvāk kalormenu sargkareivis. Sargs bija diezgan nolaidīgs viņš nevis staigāja un pat ne stāvēja, bet sēdēja, nolaidis šķēpu pār plecu un zodu atspiedis pret krūtīm.

-    Labi darīts! Tiriāns uzslavēja Džilu.

iMeitene bija viņam parādījusi tieši to, ko vaja­dzēja redzēt.

Viņi piecēlās, un tagad pirmais gāja Tiriāns. Ļoti lēni, gandrīz neuzdrošinādamies elpot, viņi piegāja pie nelielas koku skupsnas, kas neatradās tālāk par četrdesmit pēdām no sarga.

-    Gaidiet te, kamēr atgriezīšos! viņš pačukstēja pārējiem. Ja es ciešu neveiksmi, bēdziet!

Tad viņš droši izgāja tā, lai ienaidnieks viņu pa­manītu. Viņu ieraudzīdams, vīrs sarāvās un grasījās lēkt kājās, jo baidījās, ka Tiriāns varētu būt viens no pašu priekšniekiem tad viņam draudētu nepa­tikšanas par to, ka ņēmis un apsēdies. Tomēr, pirms viņš paspēja uzsvempties kājās, Tiriāns bija noslīdzis uz viena ceļgala viņam līdzās un teica: Vai tu esi cīnītājs par Tišroku (lai viņš dzīvo mū­žīgi)? Mana sirds ielīksmojas, sastopot tautas brāli visu šo Nārnijas zvēru un nešķīsteņu vidū. Dod man savu roku, draugs!

Kalormenu sargs nepaspēja ne lāgā attapties, kas ar viņu notiek, kad juta, ka atnācējs sagrābj viņa labo roku kā dzelzs spīlēs. Nākamajā mirklī kāds uzmetās viņam uz kājām un pie kakla tika pielikts duncis.

-     Vienu skaņu, un tu būsi beigts, Tiriāns iečukstēja sargam ausī. Saki, kur ir vienradzis, un tu paliksi dzīvs!

-    Ai-aiz staļļa, ak, mans pavēlniek, stomījās nelaimīgais cilvēks.

-     Labi. Piecelies kājās un aizved mani pie tā dzīvnieka!

Vīram slienoties kājās, ne uz mirkli no viņa rīk­les netika atņemts dunča asmens. Tas tikai virzījās līdzi apkārt (auksts un diezgan kņudinošs), jo Tiriāns bija nostājies vīram aizmugurē un dunci pārvirzīja ērtākā vietā zem auss. Drebēdams sargs devās uz staļļa aizmuguri.

Lai gan bija tumšs, Tiriāns uz līdzenas vietas pamanīja vienradža balto stāvu.

-    Klusu! viņš pačukstēja. Nē, nezviedz! Jā, Dārgum, tas esmu es. Kā viņi tevi sasaistījuši?

-     Sapinuši kopā visas četras kājas un piesējuši iemauktus pie riņķa staļļa sienā, atskanēja Dārgu­ma balss.

-     Nostājies te, kareivi, ar muguru pret sienu! Nu, Dārgum, pieliec sava raga aso galu pret kalormena krūtīm.

-    Labprāt, valdniek, atteica Dārgums.

-Ja viņš pakustas, dur viņam sirdī!

Pēc tam Tiriāns ātri pārgrieza pinekļus. Ar to atliekām viņš sasēja sarga kājas un rokas. Beigās viņš lika tam atvērt muti, piebāza to pilnu ar zāli un sasēja galvu no paura augšdaļas līdz zodam, lai viņš nevarētu sākt bļaut, uzslēja vīru sēdus stāvoklī un atbalstīja pret sienu.

-     Esmu izturējies pret tevi mazliet nelaipni, karei­vi, sacīja Tiriāns. Tomēr tā bija nepieciešamība. Ja iznāks tikties vēlreiz, var gadīties, ka es izdaru tev labāku pakalpojumu. Nu, Dārgum, palēnām iesim!

Viņš aplika kreiso roku dzīvniekam ap kaklu, pieliecās tam klāt, noskūpstīja tā purnu, un abi sajutās ļoti priecīgi. Pavisam klusu viņi devās atpa­kaļ uz vietu, kur Tiriāns bija atstājis bērnus. Zem kokiem bija tumšāks, un viņš gandrīz uzskrēja virsū Jūstesam, pirms zēnu ieraudzīja.

-     Viss kārtībā, Tiriāns nočukstēja. Šonakt pamatīgi pastrādāts. Tagad dosimies mājās.

Viņi pagriezās un bija paspēruši pāris soļu, kad Jūstess ierunājās:

-    Kur tu esi, Poula?

Atbildes nebija.

-    Vai viņa soļo jums otrā pusē, kungs? zēns vaicāja.

-    Ko? atsaucās Tiriāns. Vai tad viņa neiet tev pie otras rokas?

Tas bija briesmīgs brīdis. Saukt skaļi viņi neie­drošinājās, tomēr čukstēja meitenes vārdu tik skaļi, cik vien varēja. Atbildes nebija.

-    Vai viņa pameta tevi, kamēr es biju projām? Tiriāns taujāja.

-     Es ne redzēju, ne dzirdēju viņu aizejam, atteica Jūstess. Taču viņa varbūt aizgāja, man neko neteikusi. Viņa prot zagties tik klusi kā kaķis, jūs pats par to esat pārliecinājies.

Tobrīd tālumā atskanēja bungu rīboņa. Dār­gums sasmailināja ausis.

-    Punduri, viņš teica.

-    Varu derēt, ka tic ir nodevīgie punduri, ienaid­nieki, noburkšķēja Tiriāns.

-    Un nu kaut kas auļo šurp arvien tuvāk, Dār­gums sacīja.

Abi cilvēki un vienradzis stāvēja mēmi un nekus­tīgi. Tagad bija sakrājies tik daudz, ko pārdomāt, ka viņi nesaprata, ko lai dara. Tuvojās četrkājaina dzīvnieka vienmērīgā klaboņa. Un tad viņiem pavi­sam tuvu atskanēja čuksts:

-    Ei! Vai jūs visi esat te?

Paldies Dievam, tā bija Džila!

-     Kur, pie joda, tu ganījies? nikni čukstot, noprasīja Jūstess, jo viņu bija mākušas lielas bailes.

-    Stallī, izdvesa Džila, taču izklausījās, ka viņa ar pūlēm cenšas nomākt smieklus.

-     Ko neteiksi! norūca Jūstess. Tev tas liekas smieklīgi. Es gan varu tikai sacīt…

-   Vai jūs atdabūjāt Dārgumiņu, kungs? vaicāja Džila.

-   Jā, te viņš ir. Ar kādu lopiņu jāj tu?

-    Ar viņu, skanēja atbilde. Steigsimies mājup, pirms kāds pamostas!

Un atkal sekoja smieklu šalts.

Pārējie tūlīt paklausīja, jo kavēšanās bīstamajā vietā ievilkās pārāk ilgi un punduru bungu rīboņa šķita tuvojusies. Viņi bija jau brītiņu nosoļojuši uz dienvidiem, kad Jūstess ieteicās:

-    Ko nozīmē tas, ko tu teici? Ar ko tu jāj?

-    Ar neīsto Aslanu, Džila pavēstīja.

-    Ko? iesaucās Tiriāns. Kur tu esi bijusi? Un ko izdarījusi?

-     Redziet, kungs, skaidroja Džila, tiklīdz

redzēju, kā jūs padarījāt nekaitīgu sargkareivi, es sāku gudrot, vai man nevajadzētu ielūkoties stallī un pārbaudīt, kas tur patiesībā atrodas. Tāpēc rāpos turp. Atbīdīt durvju bultu bija vieglāk par vieglu. Protams, iekšā bija tumšs kā akā un oda kā jebkurā citā stallī. Tad es iededzu gaismekli, un ticiet vai neticiet! tur neatradās neviens cits kā šis vecais ēzelis, kam uz muguras bija uzvilkta paunā sarotīta lauvas āda. Tā nu es izvilku dunci un pavēstīju tam! lopiņam, ka viņam jānāk man līdzi. Patiesībā man nemaz nevajadzēja draudēt viņam ar nazi. Stallis tanī bija galīgi noriebies, un viņš labprāt piekrita man sekot, vai ne, mīļo Āmurgalvucīt?

-     Vai dieniņ! iebrēcās Jūstess. Ir nu gan naksniņa! Pirms mirkļa biju uz tevi nikns kā pūķis un joprojām domāju, ka tā aizšmaukt bija nodevī­ba, taču man jāatzīst… es gribu teikt… tu esi izdarījusi tīro varoņdarbu! Ja Džila būtu puika, viņu nāktos iecelt bruņinieku kārtā, vai ne, kungs?

-    Ja viņa būtu puika, atcirta Tiriāns, viņai vajadzētu dabūt sukas par pavēļu neizpildīšanu.

Tumsā nevarēja saskatīt, vai tas tika sacīts ar sarauktu pieri vai ar smaidu. Nākamajā mirklī at­skanēja metāla skrapstoņa.

-    Ko jūs darāt, kungs? asi noprasīja Dārgums.

-            Izvilku zobenu, lai nocirstu nolādētā ēzeļa gal­vu! trakās dusmās ieskanējās Tiriāna balss. Paej sānis, skuķi!

-    Vai, nē, lūdzu, nē! iesaucās Džila. Patiešām, tā jums nevajag darīt. Tā nebija viņa vaina. Visu sagudroja pērtiķis. Ēzelis nezināja, ko citu darīt. Un viņš ļoti nožēlo. Un viņš ir jauks ēzeļuks. Viņu sauc par Āmurgalvu. Un es esmu aplikusi rokas viņam ap kaklu.

-     Džila, sacīja Tiriāns, tu esi mana visdros­mīgākā pavalstniece un vislabāk zini, kā jāizturas mežā, bet tu esi ari pats bezkaunīgākais un nepaklausīgākais skuķis. Labi, lai tas ēzelis paliek dzīvs. Ko tu, ēzeli, pats vari par sevi pateikt?

-     Es, kungs? atskanēja ēzeļa balss. Man nudien traki žēl, ja esmu darījis nepareizi. Pērtiķis teica, ka Aslans grib, lai es šitā pārģērbjos. Un es domāju, ka viņš zina. Es neesmu tāds gudrinieks kā viņš. Es tikai darīju, ko man teica. Man nemaz nepatika kvernēt tajā stallī. Es pat īsti nezināju, kas notiek ārā. Laukā mani izlaida tikai uz pavisam īsu brītiņu naktīs. Bija dienas, kad viņš aizmirsa man iedot kaut vai padzerties.

-     Kungs, ierunājās Dārgums. Tie punduri nāk tuvāk un tuvāk. Vai mēs gribam ar viņiem tik­ties?

Tiriāns brītiņu padomāja un tad negaidot skaļi

iesmējās. Pēc tam viņš sāka runāt, šoreiz ne vairs čukstus.

Pie Lauvas krēpēm! viņš sacīja. Man nez vai neaptumšojas prāts. Ar viņiem tikties? Protams, mēs ar viņiem tiksimies! Tagad mēs tiksimies ar visiem. Mums taču tagad ir šis ēzelis, ko parādīt. Lai viņi redz to radījumu, no kura baidījušies un kuram klanījušies. Mēs viņiem varam atklāt patiesību par pērtiķa nelietīgo nodomu. Viņa noslēpums ir atklā­jies. Notikumu gaita ir mainījusies. Rīt mēs pakār­sim šo pērtiķi Nārnijas augstākajā kokā. Beigsies visa čukstēšanās, slapstīšanās un maskēšanās. Kur ir tic godīgie punduri? Varēsim viņiem pavēstīt labas ziņas.

Ja stundām ilgi čukstēts, tad ikviena skaļa balss, kas ieskanas, brīnišķīgi uzmundrina. Viss pulciņš i sāka pļāpāt un smieties, pat Āmurgalva pacēla purnu un skaļi iezviedzās: ī-ā, ī-ā, ī-ā, ī-ā! -

Pērtiķis jau daudzas dienas nebija to ļāvis. Tad viņi devās ceļā pretī bungu rīboņai. Tā ar katru brīdi pieņēmās spēkā, un tad gājēji ieraudzīja arī lāpu ugunis. Tās parādījās uz viena no grambainajiem ceļiem (Anglijā to diezin vai vispār sauktu par ceļu), kas veda pāri Laternas klajumam. Pa to ņipri soļoja apmēram trīsdesmit punduru, visi pārlikuši pār pleciem savas mazās lāpstiņas un kapļus. Divi kalormeni gāja ierindas priekšgalā, divi aizmugurē.

Stāt! nodārdināja Tiriāns, iziedams uz ceļa. Stāt, karavīri! Kurp jūs vedat šos Nārnijas pundu­rus, un kas jums to pavēlējis?

Septītā nodaļa Galvenokart par punduriem

Abi kalormenu karavīri kolonnas pirmajā rindā, redzēdami cilvēkus, no kuriem vienu uzskatīja par tārkānu jeb diženu augstmani, bet divus pārējos par bruņotiem pāžiem, apstājās un sveicinot pacēla šķēpus.

-  Ak, man pavēlniek, teica viens, mēs vedam šos sīkuļus uz Kalormenas raktuvēm, kas pieder Tišrokam, lai viņš dzīvo mūžīgi mūžos!

-   Zvēru pie lielā cilvēka Taša, viņi šķiet ļoti paklausīgi, noteica Tiriāns.

Tad viņš pēkšņi pagriezās pret punduriem. Apmēram katrs sestais nesa lāpu, un tās šaudīgajā gaismā viņš varēja saskatīt bārdainas sejas, kas lūkojās viņā ar bargu un stūrgalvīgu izteiksmi.

-  Punduri! Vai Tišroks ir uzvarējis lielā kaujā un iekarojis jūsu zemi, viņš vaicāja, ka jūs tik paklausīgi dodaties, lai nomirtu Pagrehenas sālsraktuvēs?

Abi kareivji pārsteigti blenza Tiriānā, turpretī punduri visi vienā balsī atteica:

-       Aslana pavēle, Aslana pavēle! Viņš mūs pārdevis. Ko mēs varam iesākt pret Viņu?

-      Tišroks! piebalsoja cits un nospļāvās. Gribētu redzēt, kā viņš iedrošināsies piedurt mums pirkstu!

-     Klusu, draņķi! nobrēcās galvenais koman­dieris.

-     Paverieties! sacīja Tiriāns, ievilkdams Amurgalvu vairāk gaismas lokā. Viss notikušais ir bijuši meli. Aslans vispār nav ieradies Nārnijā. Pērtiķis jūs apvedis ap stūri. Šis ir tas radījums, ko viņš veda arā no staļļa jums rādīt. Paskatieties uz to!

Tas, ko punduri redzēja tagad, kad skatīja tuvu­mā, pilnīgi neapšaubāmi viesa viņos izbrīnu, kā viņus spējuši tā apmānīt. Pa to laiku, ko Amurgalva bija pavadījis ieslodzīts stallī, lauvas āda bija krietni nobrāzta un sagrumbota. Lielākā daļa no tās bija savandījusies lielā pikucī uz viena pleca. Galvas daļa bija ne vien nošķiebušies uz sāniem, bet arī dīvainā kārtā atvilkusies ļoti tālu atpakaļ, tādējādi jebkurš tagad varēja saredzēt muļķīgo, biklo ēzeļa purnu blenžam ārā no tās. No viena mutes kaktiņa nokarājās zāles stiebrs, jo pa ceļam viņš paklusām bija paknibinājis zaļbarību.

-    Tā nebija man vaina, viņš tagad purpināja. j Es neesmu īpaši gudrs. Es nekad neesmu teicis, ka tāds būtu.

Kādu brīdi punduri, mutes atpletuši, stīvi vērās Āmurgalvā, bet tad viens no karavīriem skarbi no-ļ prasīja:

-    Mans kungs, vai jūs esat prātā jucis? Ko jūs ar šiem vergiem darāt?

Un otrs noprasīja: Un kas jūs tādi esat?

Apsargu pīķi vairs nebija pacelti sveicienam, bet nolaisti zemāk, lai varētu tos laist darbā.

-    Pasakiet paroli! pieprasīja komandieris.

-     Šī ir mana parole! izraudams zobenu no maksts, izsaucās karalis. Gaisma aust, meli sa­triekti pīšļos! Tagad aizstāvies, nelieti, jo es esmu Nārnijas Tiriāns!

Viņš līdzīgi zibenim metās virsū komandierim. Jūstess, redzēdams, ko dara karalis, atkailinājis savu zobenu, drāzās virsū otram; zēna seja bija nāves bāla, taču es viņu par to nenosodītu. Un, kā reizēm patiešām notiek ar iesācējiem, viņam laimē| jās. Piemirsis visu, ko Tiriāns iepriekšējā pēcpusdie-1 nā mācījis, zēns ņēmās mežonīgi zvetēt (es nudien j nevaru apzvērēt, vai viņš nebija aizmiedzis acis) un, sev par lielu pārsteigumu, pēkšņi atģidās, ka pretinieks gul viņam pie kājām beigts, tomēr, kaut

arī tas sagādāja lielu atvieglojumu, šajā brīdī tas arī stipri biedēja. Karaļa cīņa vilkās mazliet ilgāk; tad arī viņš piebeidza savu pretinieku un uzsauca Jūstesam:

-    Uzmanies no abiem pārējiem!

Taču abus atlikušos kalormenus bija pieveikuši punduri. Nebija atlicis neviens ienaidnieks.

-     Labi cirsts, Jūstes! iesaucās Tiriāns, paplik­šķinādams zēnam pa muguru. Nu, punduri, jūs esat brīvi! Rīt es jūs vedīšu atbrīvot visu Nārniju. Trīsreiz lai sveikts Aslans!

Taču reakcija uzsaucienam bija gluži vienkārši nožēlojama. Nedaudzi (apmēram pieci) punduri mēģināja sauklim piebiedroties, taču tūlīt steidzīgi apklusa, vairāki citi kaut ko īgni noņurdēja. Dau­dzi nebilda ne vārda.

-     Vai jūs nesaprotat? Džila nepacietīgi uzsau­ca. Punduri, kas jums kaiš? Vai nedzirdat, ko karalis saka? Viss beidzies. Pērtiķis vairs nevaldīs pār Nārniju. Ikviens var atgriezties parastajā dzīvē. Jūs varat iet un būt priecīgi. Vai tad jūs tas neielīksmo?

Pēc pagara klusuma brīža kāds ne īpaši patīka­ma izskata punduris ar melniem matiem un bārdu kā sodrēji noprasīja:

-    Un kas tu, jaunlcundz, tāda varētu būt?

-    Esmu Džila, meitene atsacīja. Tā pati Džila, kas palīdzēja glābt karali Ililiānu no burvestības pinekļiem, un tas ir Jūstess, kas darīja to pašu, un mēs pēc vairākiem simtiem gadu esam atnākuši atpakaļ no citas pasaules. Mūs sūtīja Aslans.

Punduri palūkojās cits citā un smīkņāja, tomēr šī smīkņāšana neliecināja par jautrību, tā bija ņirdzīga.

-    Ziniet, teica melnmatainais punduris (viņa vārds bija Grifls), es nezinu, kā jūs, puiši, jūtaties, taču man ir skaidrs, ka par Aslanu esmu saklausījies pietiekami daudz, lai vairāk dzirdēt par viņu negri­bētu līdz mūža galam.

-    Tā ir taisnība, tā ir taisnība, purpināja citi punduri. Tas viss ir krāpšana, gatavā krāpšana.

-    Kā tu to domā? noprasīja Tiriāns.

Cīnoties viņš nebija izskatījies bāls, turpretī ta­gad tāds bija. Viņš taču tik ļoti cerēja, ka šis brīdis būs skaists, nu tas atgādināja ļaunu murgu.

-    Jūs droši vien domājat, ka mums smadzenes atmiekšķējušās, droši vien tā jums liekas, Grifls turpināja. Vienreiz mēs esam apmānīti, un nu jūs cerat, ka nākamajā mirklī mūs apmānīsiet atkal. Pietiek mūs barot ar pasaciņām par Aslanu, vai sapratāt? Paskatieties uz viņu! Vecs ēzelis ar garām ausīm!

-            Augstās debesis, tu padari mani traku! -

iesaucās Tiriāns. Kurš no mums teicis, ka tas ir Aslans? Pērtiķis bija pūlējies pataisīt viņu par Aslana atdarinājumu. Vai tad tu nespēj to apjēgt?

-    Un jums laikam ir kāds labāks atdarinājums? klaigāja Grifls. Nē, paldies! Vienreiz mēs esam apmuļķoti un neļausimies, ka mūs apmuļ­ķo vēlreiz.

-    Man nav nekāda atdari­nājuma, Tiriāns dusmīgi atcirta. Es kalpoju īstajam Aslanam.

-    Kur tad viņš ir? Kas

>

viņš ir? Parādiet mums viņu! vairāki punduri pieprasīja.

-     Vai jums šķiet, ka es nēsāju viņu savā somā, jūs, aunapieres? atsvieda Tiriāns. Kas es tāds esmu, lai ar savu pavēli spētu atsaukt Aslanu šurp? Viņš nav nekāds pieradinātais lauva.

Mirklī, kad šie vārdi izlauzās karalim pār lū­pām, viņš aptvēra, ka šis gājiens ir nepareizs. Punduri tūdaļ ņēmās atkārtot "nav pieradināts lauva, nav pieradināts lauva", skandinot vārdus kā zobgalīgu pantiņu.

-To jau mums gribēja iestāstīt tie otrie.

-    Vai gribat apgalvot, ka neticat īstajam Aslanam? vaicāja Džila. Es viņu esmu redzējusi. Un viņš atsūtīja mūs abus šurp no citas pasaules.,

-     Ā, Grifls, plati smīnēdams, noteica. To sakāt jūs. Viņi jums labi iemācījuši to pasaciņu. Un to nu jūs cītīgi skaitāt, vai ne?

-     Rupjais tēviņ, nodārdināja Tiriāns, vai tu gribi teikt, ka dāma melo?

-    Papūlieties runāt pieklājīgi, kundziņ! atcirta punduris. Manuprāt, mēs vairs negribam nekādus karaļus ja jūs vispār esat Tiriāns, pēc kura jūs gan ] neizskatāties, un mēs negribam nekādus Aslanus. Kopš šā brīža mēs paši rūpēsimies par sevi un neklanīsimies nevienam. Vai sapratāt?

-   Tā būs, piekrita pārējie punduri. Tagad mēs paši lemsim savu likteni! Nebūs nekādu Aslanu, nekādu karaļu, nekādu pasaku par citām pasaulēm. Punduri balsos par punduriem.

Un viņi sāka no jauna kārtoties ierindā un gata­vojās iet atpakaļ turp, no kurienes nākuši.

-    Mazie gnīdas! Jūstess skaitās. Vai jūs pat nepateiksiet "paldies", ka esat paglābti no verdzī­bas sālsraktuvēs?

-     Mēs jums skaidri redzam cauri, pār plecu atkliedza Grifls. Jūs mūs paglābāt tāpēc, ka gribējāt izmantot savā labā. Jūs spēlējat paši savu rotaļu. Iesim, puiši!

Un punduri uzsāka dīvainu marša dziesmiņu, kam piederas kāju klaudzienu pavadījums, un ieso­ļoja tumsā.

Tiriāns ar draugiem stīvi nolūkojās viņiem nopakaļ. Tad karalis pateica vienu vienīgu vārdu: Nāciet! un viņi turpināja ceļu.

Viss pulciņš klusēja. Āmurgalva jutās, it kā vēl joprojām atrastos nežēlastībā, turklāt īsti nesaprata, kas noticis.

Džila skaitās uz pretīgajiem punduriem, bet viņa augstu novērtēja Jūstesa uzvaru pār kalormenu un izjuta pret zēnu gandrīz vai bijību. Jūstesam savu­kārt joprojām strauji pukstēja sirds. Tiriāns ar

Dārgumu skumji soļoja viens otram līdzās aizmugu­rē. Karalis bija uzlicis roku uz vienradža pleca, un tas reizēm paberzēja maigo purnu pret karaļa -vaigu. Viņi necentās viens otru mierināt ar vārdiem. Nebija arī viegli atrast kādu sakāmo, kas mierinātu. Tiriānam nekad nebija ienācis prātā, ka vienas no sekām, ko pērtiķis panācis, radot viltus Aslanu, būs ļaužu ticības zudums īstajam Aslanam. Viņš bija juties pilnīgi drošs, ka, tiklīdz parādīs visiem, kā viņi krāpti, punduri nekavējoties nostāsies viņa pusē. Tādā gadījumā nākamajā naktī viņš būtu aizvedis tos uz Staļļa pakalnu un parādījis Āmurgalvu gan visiem dzīvniekiem, gan pārējiem nārniešiem, un ikviens no viņiem nostātos pret pērtiķi, un varbūt pēc izkaušanās ar kalormeniem nepatikšanas beig­tos. Turpretī tagad likās, ka viņš nevar paļauties ne uz ko. Cik daudz citu nārniešu varētu nonākt pie tādiem pašiem uzskatiem kā punduri?

-    Man liekas, kāds cenšas mūs panākt, pēkšņi ierunājās Āmurgalva.

Visi apstājās un ieklausījās. Viņiem aiz muguras patiešām atskanēja mazu kājeļu dipoņa.

-    Kas nāk? uzsauca karalis.

-    Es viens pats, kungs, atskanēja balss. Es, punduris Pogins. Es tikai tagad izmanījos tikt pro­jām no citiem. Esmu jūsu pusē, kungs, un Aslana

pusē. Ja jūs varētu man iedot pundurim piemērotu zobenu, es ar prieku cirstos pareizajā pusē, līdz viss

būtu kārtībā.

Ceļinieki apstāja pienācē­ju, apsveica, slavēja un plikšķināja pa muguru. Protams, viena vienīga pundura pievienošanās ne­ko lielu nesolīja, tomēr arī šis viens ikviena sirdī iesvēla prieku. Viss pulļ ciņš sajutās līksmāk. To­mēr Džilas un Jūstesa jautrība drīz vien apdzi­sa, jo miegs mācās virsū k;

mākonis un viņi jutās pārāk noguruši, lai domātu par kaut ko citu kā vien par gultu.

Torni viņi sasniedza vissaltākajā nakts stundā, tieši pirms ausmas. Ja viņus gaidītu gatava maltīte, tie ar prieku to iebaudītu, taču ņemšanās ar gatavošanu un laiks, ko tas prasītu, nepieļāva pat domu par ēšanu. Viņi padzērās no strauta, nomazgāja seju ar ūdeni un atkrita savās lāvās, vienīgi Āmurgalva un Dārgums teica, ka ērtāk jutīšoties ārā. Tas varbūt bija pilnīgi pareizi, jo vienradzis un miesās apaļš, pieaudzis ēzelis slēgtā

telpā vienmēr izraisa sajūtu, it kā šī telpa būtu par šauru.

Nārnijas punduri, kaut garumā nesasniedz'četras pēdas, ņemot vērā ķermeņa apjomu, savā paveidā ir vieni no izturīgākajiem un stiprākajiem radījumiem, tāpēc Pogins, par spīti nogurdinošajai dienai un vēlajai gulētiešanai, gluži spirgts pamodās pirmais. Viņš tūlīt paņēma Džilas stopu, izgāja ārā un nošā­va dažus meža baložus. Tad viņš apsēdās uz sliekšņa, lai tos noplūktu, pļāpādams ar Dārgumu un Āmurgalvu. Ēzelis šorīt izskatījās un jutās daudz labāk. Dārgums, būdams vienradzis un tāpēc viens no augstdzimušākajiem un smalkākajiem dzīvnie­kiem, izturējās pret punduri ļoti laipni, runādams ar viņu par tādiem tematiem, kas bija saprotami abiem, piemēram, par zāli, cukuru un rūpēm par kāju nagiem. Kad no torņa, žāvādamies un acis berzēdami, gandrīz pusvienpadsmitos no rīta iznāca Džila ar Jūstesu, punduris bērniem parādīja, ka tie var riekšavām saplūkt Nārnijas lapaugu, ko sauc par meža fresniju un kas izskatās ļoti līdzīgs mūsu savvaļas skābenei, taču, pienācīgi sagatavots, garšo krietni labāk. (Lai gūtu vislabākos panākumus, nepieciešams neliels daudzums sviesta un piparu, taču to viņiem nebija.) Tomēr, lai kā arī būtu, viņi varēja tikt pie lieliska sautējuma brokastīm vai pusdienām. Tiriāns, paņēmis cirvi, devās mazliet dziļāk mežā un atnesa zarus kurināmajam. Kamēr maltīte gatavojās un tas šķita aizņemam ilgu laiku īpaši tāpēc, ka, tam ritot, smaržoja arvien kārdinošāk un kārdinošāk, karalis atrada Poginam pundura apģērbu, kurā bija pilnīgi viss: bruņukrekls, bruņucepure, vairogs, zobens, vidusjosta un duncis. Tad viņš pārbaudīja Jūstesa zobenu un ieraudzīja, ka zēns to iebāzis atpakaļ makstī, nenotī­rījis nogalinātā kalormena asinis. Par to viņš saņē­ma bārienu un pavēli ieroci notīrīt un nospodrināt.

Visu šo laiku Džila staigāja turp un atpakaļ, reizēm apmaisīdama katlā sautējumu un reizēm skaudīgi nolūkodamās uz ēzeli un vienradzi, kas apmierināti plūca zāli. Cik reižu gan viņa torīt tika vēlējusies, kaut arī varētu darīt to pašu!

Tomēr, kad maltīte kūpēja galdā, visi saprata, ka bijis vērts gaidīt, un ikviens notiesāja divas porcijas. Kad nu visi bija pieēduši pilnu vēderu, trīs cilvēkvei­dīgie un punduris apsēdās uz sliekšņa, bet četr­kājainie nogūlās viņiem pretī. Punduris ar Džilas un Tiriāna atļauju aizkūpināja pīpi, un karalis sacīja:

Paklau, draugs Pogin, tev laikam gan ir vairāk ziņu par ienaidnieku nekā mums. Pastāsti visu, kas tev pierē! Un pirmām kārtām kā viņi attēlo manu izbēgšanu?

Kungs, tas ir visviltīgākais stāsts, kāds jebkad izgudrots, atteica Pogins. To stāstīja kaķis un droši vien savā paurī to arī bija izgudrojis. Šis Rudais, kungs, nudien ir visslīpētākais no visiem kaķiem, kas dzīvojuši! Viņš teica, ka gājis garām kokam, pie kura tie neģēļi bija Jūsu Majestāti piesējuši. Un viņš sacīja (atvainojiet, ka atkārtoju šos vārdus), ka jūs esot brēcis un lamājies, un lādējis Aslanu, "sak, man viņa lietotos vārdus nepatiktu atkārtot" tā viņš piebilda, izskatīdamies tik cimperlīgs un uzpūtīgs, cik vien, kā zināt, kaķis, kad grib, spēj izlikties. Un tad tas Rudais turpināja pēkšņi zibens uzliesmojumā parādījies pats Aslans un vienā paņēmienā aprijis Jūsu Majestāti. Visi dzīvnieki, dzirdot šo stāstu, nodrebēja, un daži ņēma un noģība. Un pērtiķis, protams, novadīja visu līdz galam. "Te nu jūs redzat," viņš sacīja, "ko Aslans dara ar tiem, kas viņu negodā. Lai tas jums visiem ir par brīdinājumu!" Un nabaga radījumi vaimanāja un raudāja, un atkārtoja tas tā būs, tas tā būs.

Tā nu, visu kopā ņemot, Jūsu Majestātes izglāb­šanās nav vis rosinājusi viņus padomāt, vai jums joprojām ir uzticami draugi, kas jums palīdzēs, bet tikai uzdzinusi viņiem vēl lielākas bailes no pērtiķa un mudinājusi tam paklausīt.

-    Kāda velnišķīga izdoma! iesaucās Tiriāns. -Tātad kaķis ir cieši iesaistīts pērtiķa nodomos.

-   Tagad, kungs, drīzāk jājautā, vai pērtiķis neīs­teno viņa lēmumus, atteica punduris.

-      Redziet, šis nekrietnelis ir sācis žūpot. Es uzskatu, ka pašlaik sazvērestību vada runcis vai Rižda, kalormenu kapteinis. Un, manuprāt, dažas piezīmes, ko Rudais izmeta punduru vidū, ir patie­sais cēlonis, kāpēc viņi tik nelietīgi atteicās paklau­sīt jūsu aicinājumam. Un es jums pateikšu, kāpēc. Aizvakar, tikko bija beigusies viena no šīm pretīga­jām pusnakts sapulcēm un es jau biju nogājis kādu gabalu uz māju pusi, ievēroju, ka sapulces vietā esmu aizmirsis pīpi. Tā bija ļoti laba pīpe no senām dienām, man tā bija mīļa, tāpēc devos atpa­kaļ to meklēt. Taču nebiju vēl aizgājis līdz vietai, kur tiku sēdējis (bija tik tumšs, ka vai acī dur), kad izdzirdu kaķa balsi sakām "miau" un kāda kalormena balsi Rudo pamācām "klau… runā klusu", tāpēc es mēmi paliku stāvam kā sastindzis. Un šie divi bija Rudais un tārkāns Rižda, kā viņi to godā. "Cildenais tārkān," savā zīdmīkstajā balsī teica kaķis, "es tikai gribēju skaidri zināt, ko mēs abi šodien domājām, teikdami, ka Aslans nav lielāks par Tašu." "Neapšaubāmi, visviedākais no kaķu cilts," atteica otrs, "tu esi aptvēris, ko es domāju." "Tu domāji," sacīja Rudais, "ka ne viens, ne otrs īstenībā nepastāv." "To zina katrs ar prātu apveltīts radījums," turpināja tārkāns. "Tātad mēs saprotam viens otru," nomurrāja kaķis. "Vai tev, tāpat kā man, pērtiķis nav mazliet apnicis?" "Viņš ir stulbs, rijīgs lops," atteica otrs, "tomēr patlaban vēl izmantojams. Mums abiem slepenībā par visu jāaprunājas un jāgādā, lai pērti­ķis izpildītu mūsu gribu." "Un būtu labāk, vai ne," piebilda kaķis, "darīt mūsu nodomus zināmus dažiem no nārniešu gaišākajiem prātiem, darīt to pakāpeniski, proti, iepriekš iztaustot, kurš ir derīgs. Jo dzīvnieki, kas patiešām tic Aslanam, var jebkurā brīdī pārdomāt un darīs to, ja pērtiķa muļķība atklās viņa noslēpumu. Turpretī tie, kam gan Tašs, gan Aslans ir pilnīgi vienaldzīgi, tie, kas domā vienīgi par pašu labumiņiem un samaksu, kādu varēs saņemt no Tišroka, kad Nārnija būs kļuvusi par Kalormenas provinci, tādi stāvēs stingri." "Lielisko kaķi," sacīja kapteinis, "tikai izvēlies tādus ar lielu rūpību!"

Kamēr punduris runāja, laika apstākļi šķita pamazām mainījušies. Kad visi apsēdās, bija spī­dējusi saule. Tagad Āmurgalva drebuļoja. Dārgums satraukts cilāja galvu. Džila pavērās debesīs.

Apmācas, viņa sacīja.

-    Un ir tik auksts, piebilda Āmurgalva.

-     Pie Lauvas krēpēm, ļoti auksts! iesaucās Tiriāns, pūzdams uz pirkstiem elpu. Un kas tā par smirdoņu?

-     Vē-e! izgrūda Jūstess. Kaut kāda maita. Vai tuvumā nav kāds beigts putns? Un kāpēc mēs šo smaku nejūtām iepriekš?

Dārgums ar lielu piepūli uzslējās kājās un norā­dīja ar ragu.

-     Re! viņš iesaucās. Paverieties uz to tur! Paskatieties!

Tad visi seši to ieraudzīja, un viņu sejās iezagās milzīgs apjukums.

Astotā nodaļa kādas vēstis atnesa ērglis

Izcirtuma otrā pusē koka ēnā kaut kas kustējās.

Tas pavisam lēni virzījās uz ziemeļiem. Pirmajā acu uzmetienā varētu kļūdīties un uzskatīt to par dūmiem, jo tas bija pelēks un caurredzams. Tomēr neciešamā smaka liecināja, ka tie nav dūmi. Turklāt priekšmets nemainīja izskatu, tas neviļņojās un neplīvoja kā dūmi. Tas vairāk līdzinājās cilvēkam, bet tam bija putna galva, laupītājputna galva ar nežēlīgu, izliektu knābi. Putnam bija četras ķetnas, kas pacēlās augstu pār galvu, pastieptas uz ziemeļu pusi, it kā tas gribētu vienā kampienā sagrābt visu Nārniju. Ķetnu pirksti visi divpadsmit bija izliekti tāpat kā knābis un beidzās nevis ar paras­tiem nagiem, bet gariem, smailiem kāšiem kā put­nam. Pa zāli tas nevis staigāja, bet slīdēja, un šķita, ka zāle, kurai tas virzās pāri, novīst. Uzmetis putnam skatienu, Āmurgalva izmisīgi iebrēcās un metās iekšā tornī. Un Džila (kura, kā jums zināms, nebija nekāda gļēvule) paslēpa seju rokās, lai nebūtu uz putnu jāskatās. Pārējie varbūt kādu minūti to

vēroja, līdz šausmonis sasniedza kuplāko koku puduri labajā pusē un pazuda. Tad saule atkal izlīda no mākoņiem un putni atsāka dziedāt.

Visi dziļi ievilka elpu un atguva kustības spējas. Kamēr putns bija redzams, viņi bija stāvējuši nekustīgi kā akmens tēli.

-    Kas tas bija? Jūstess čukstot pavaicāja.

-     Esmu redzējis to vienreiz kaut kad agrāk, Tiriāns atbildēja. Taču toreiz tas bija izkalts ak­menī, pārklāts ar zeltu un acu vietā tam bija īsti dimanti. Tas notika, kad nebiju vecāks par tevi un viesojos Tišroka galmā Tašbānā. Mani aizveda uz Taša templi. Tur es viņu redzēju virs altāra.

-    Vai tas radījums bija Tašs? vaicāja Jūstess.

Taču Tiriāns neatbildēja. Apķēris Džilas plecus, viņš noprasīja:

-    Un kā ar tevi, mazā dāma?

-    V-viss kārtībā, sacīja Džila, atņēmusi plauk­stas no bālās sejas un pūlēdamās smaidīt. Viss kārtībā. Man tikai uz brīdi kļuva nelabi.

-    Tad jau šķiet, ka pavisam īsts Tašs tomēr pa­stāv, secināja vienradzis.

-    Jā, teica punduris. Un tas muļķa pērtiķis, kas neticēja Tašam, dabūs vairāk nekā gaidījis. Viņš Tašu piesauca, un Tašs ir ieradies.

-     Kurp tas, viņš tas radījums aizlidoja? vaicāja Džila.

-    Uz ziemeļiem, uz Nārnijas sirdi, sacīja Tiri­āns. Viņš nometies mūsu vidū uz palikšanu. Viņi to saukuši, un viņš ir atnācis.

-       Ha-ha-ha! irgoja punduris, berzēdams spalvainās rokas. Pērtiķim tas būs pārsteigums. Nevajadzētu piesaukt dēmonus, ja vien īsti nedomā tā, kā runā.

-    Kas zina, vai Tašs parādīsies pērtiķim redzamā veidā? šaubījās Dārgums.

-    Kur palicis Āmurgalva? noprasīja Jūstess.

Visi sāka saukt Āmurgalvu, un Džila aizgāja

palūkoties, vai viņš nav aizklīdis uz torņa otru pusi.

Visi jau bija gluži noguruši, meklēdami ēzeli, kad beidzot durvis piesardzīgi parādījās viņa lielā, pelēkā galva.

-    Vai viņš ir projām? Āmurgalva noprasīja.

Un, kad beidzot pārējie pierunāja pazudušo

iznākt ārā, nabadziņš trīcēja, kā trīc suns pirms pērkona negaisa.

-   Tagad es saprotu, Āmurgalva atzinās, ka es patiešām esmu bijis ļoti nelāgs ēzelis. Man nekādā ziņā nevajadzēja klausīt Viltniekam. Man nemūžam nenāca prātā, ka notiks kaut kad tamlīdzīgs.

-   Ja tu tērētu mazāk laika, skandinādams, ka esi muļķis, un veltītu vairāk pūļu, lai kļūtu gudrāks, cik gudrs tu varētu… iesāka Jūstess, taču Džila viņu pārtrauca.

-    Ak, liec taču nabaga veco Āmurgalvu mierā! viņa teica. Tā taču bija vienkārši kļūda, vai ne, Āmurgalva? Un viņa nobučoja ēzeli uz purna.

Juzdamies stipri satraukti, visi atkal apsēdās un turpināja sarunu.

Dārgumam bija maz, ko stāstīt. Saņemts gūstā, viņš gandrīz visu laiku bija pavadījis staļļa aizmu­gurē, tāpēc, protams, nav varējis neko dzirdēt par ienaidnieku nodomiem. Viņu spārdījuši (un viņš centies spert pretī) un situši, un solījuši nožmiegt, ja viņš neapzvērēšot savu stingro ticību, proti, ka ik vakaru ugunskura gaismā izvestais un parādītais zvērs patiešām ir Aslans. Taisnību sakot, ja nebūtu izglābts, tad šo pašu rītu viņu gatavojušies piebeigt. Kas noticis ar jēru, viņš nezināja.

Jautājums, ko vajadzēja izlemt, bija vai atgriez­ties atpakaļ Staļļa pakalnā, parādīt nārniešiem Āmurgalvu un mēģināt atvērt viņiem acis, ka visi tikuši krāpti, vai arī paslepus doties uz austrumiem, lai apvienotos ar palīgspēkiem, ko kentaurs Rūnvits ved no Kēras Paravelas, un atgriezties, lai ar jauniem spēkiem stātos pretī pērtiķim un kalormeniem. Tiriāns labprātāk būtu devis priekšroku pirmajam plānam doma, ka jāļauj pērtiķim kaut brīdi ilgāk mocīt pavalstniekus, sagādāja ciešanas. Tomēr, rau­goties no otras puses, punduru vakardienas uzvedība nozīmēja brīdinājumu. Nebija nekādas pārliecības par to, kā pavalstnieki izturēsies, pat ja tiem parādīs Āmurgalvu. Un ir vēl arī kalormenu karavīri, ar ku­riem jārēķinās. Pēc Pogina domām, to tur ir ap trīs­desmit. Tiriāns nešaubījās, ka gadījumā, ja nārnieši nostāsies viņa pusē, viņām ar Dārgumu, bērniem un Poginu (uz Āmurgalvu nevarēja daudz paļauties) būs labas izredzes pretiniekus sakaut. Tomēr kas notiks, ja nārnieši, ieskaitot visus pundurus, gluži vienkārši sēdēs un noskatīsies? Vai pat nostāsies pret viņu? Risks ir pārāk liels. Turklāt nedrīkst aizmirst arī neskaidro Taša ēnu. Ko tā varētu nodarīt?

Pogins arī norādīja, ka nebūs nekāda nelaime, ja uz nedaudzām dienām pametīs pērtiķi, lai pats tiek galā ar savām grūtībām. Tagad viņam nebūs Amurgalvas, ko izvest ārā un parādīt. Diezin kādu pasaci­ņu viņš vai Rudais sacerēs, lai to izskaidrotu. Ja dzīvnieki ik vakaru pieprasīs, lai parāda Aslanu, un nekāda Aslana nebūs, tad, bez šaubām, pat lielākajam vientiesim radīsies aizdomas.

Galu gaļā visi nosprieda, ka visprātīgāk būs doties ceļā un mēģināt sastapties ar Rūnvitu.

Tiklīdz tika pieņemts šāds lēmums, brīnumainā kārtā visi kļuva daudz līksmāki. Godīgi sakot, man nešķiet, ka šāda garastāvokļa iemesls būtu bailes no cīņas (varbūt izņēmumi bija Džila un Jūstess), tomēr es uzdrošinos apgalvot, ka viņi visi dziļi sirdī bija ļoti priecīgi, ka nav jātuvojas vai vēl nav jātu­vojas šausmīgajam radījumam ar putna galvu, kurš redzams vai neredzams droši vien klimst ap Staļļa pakalnu. Lai nu kā, mēs vienmēr jūtamies labāk, ja esam kaut ko izlēmuši.

Tiriāns sacīja, ka labāk vajadzētu atbrīvoties no masku tērpiem, jo nebūs patīkami, ja viņus noturēs par kalormeniem tad, iespējams, uzticīgie nārnie­ši, kas gadīsies ceļā, mestos viņiem virsū. Punduris, pagrābis no pavarda pelnus un paņēmis no trauka taukus, ko parasti izmantoja, lai ietaukotu zobenus un šķēpu uzgaļus, samaisīja visu pretīga izskata putrā. Viņi atbrīvojās no kalormenu ieročiem un devās lejup pie strauta. Nejaukais maisījums tomēr bija līdzīgs šķidrām ziepēm un putoja. Bija tīkams un omulīgs skats redzēt Tiriānu un abus bērnus, nometušos uz ceļgaliem pie ūdens un beržot skaus­tus vai pūšot prom izšļakstīto putu burbuļus. Tad viņi ar sarkanām, spīdīgām sejām devās atpakaļ uz torni līdzīgi ļaudīm, kas īpaši cītīgi mazgājušies pirms viesībām. Šoreiz viņi apbruņojās pēc nārniešu paražas ar taisniem zobeniem un trīsstūrainiem vairogiem.

Tā patiešām ir labāk! iesaucās Tiriāns. Es atkal jūtos kā īsts vīrietis.

Āmurgalva sirsnīgi lūdzās, lai viņu atbrīvojot no lauvas ādas. Viņš sacīja, ka tajā svīstot, turklāt uz muguras tā krokojoties un tāpēc esot neērti, turklāt viņš izskatoties muļķīgi. Tomēr visi sacīja, ka viņam tā jāpavalkājot vēl kādu laiciņu, jo gribēja parādīt ēzeli šajā ietērpā pārējiem dzīvniekiem, kaut gan vispirms nāksies tikties ar Rūnvitu.

No baložu un trušu gaļas bija atlicis tik maz, ka to līdzi ņemt nešķita vērts, taču sausie grauzdiņi gan ceļam noderēja. Tad Tiriāns aizslēdza torņa durvis, un līdz ar to šis viņu apciemojums beidzās.

Bija mazliet pāri diviem pēcpusdienā, kad pulciņš devās ceļā, un tā bija pirmā īsti siltā diena tajā pavasarī. Likās, ka jaunās lapiņas kopš iepriekšējās dienas krietni sazaļojušas, sniegpulkstenltes bija noziedējušas, toties šur tur uzplaukušas prīmulas. Caur kokiem lauzās slīpi saules stari, putni dziedāja, un visu laiku (kaut ari lielāko tiesu neredzamas) čaloja ūdens tērcītes. Bija gandrīz neiespējami domāt par šausmīgajiem biediem, tā­diem kā Tašs. Bērni juta tā patiešām beidzot ir Nārnija. Pat Tiriānam ap sirdi kļuva vieglāk, un, ejot citiem pa priekšu, viņš dungoja senu nārniešu marša melodiju, kuras piedziedājums skanēja: "Dārdiet, bungas, dārdiet, bungas, Bungad bungadā!"

Aiz karaļa soļoja Jūstess ar punduri Poginu. Pogins stāstīja Jūstesam, kā Nārnijā sauc dažādus kokus, putnus un augus, kurus zēns vēl nepazina. Reizēm Jūstess savukārt pateica viņam, kā tos dēvē Anglijā.

Aiz viņiem tipināja Āmurgalva, tad Džila un Dārgums, kuri gāja cieši līdzās. Džila, varētu teikt, bija vienradzī gluži vai iemīlējusies. Meitene uzska­tīja un daudz arī nekļūdījās -, ka viņš ir pats spīdī­gākais, smalkjūtīgākais, maigākais, graciozākais dzīvnieks, kādu viņa jebkad satikusi, turklāt savā runā tik pieklājīgs un taktisks, ka gadījumā, ja sarunu biedrs nezinātu, tas diezin vai ticētu, cik nežēlīgs un briesmīgs Dārgums var būt kaujā.

Ai, cik tas ir jauki! iesaucās Džila. Tāpat vien pastaigāties. Kaut jel būtu vairāk šādu piedzī­vojumu! Žēl, ka Nārnijā allaž gadās pārāk daudz notikumu!

Tomēr vienradzis meitenei paskaidroja, ka viņa stipri maldās. Viņš sacīja, ka Ādama un Ievas dēli un meitas ieradušies Nārnijā no pašu dīvainajām pasaulēm tikai tādos laika posmos, kad tajā notikuši nemieri un jukas, taču viņai neesot jāuzskata, ka tie te notiek vienmēr. Viņu apciemo­jumu starplaikos simtiem un tūkstošiem gadu aizritējuši, vienam miermīlīgam karalim nomainot citu miermīlīgu karali, līdz lāgā nevarējuši atcerēties šo karaļu vārdus vai saskaitīt, cik to bijis, un patiešām grūti bijis sameklēt kaut ko tādu, ko varētu iekļaut vēstures grāmatās. Un viņš turpināja stāstu par senām karalienēm un varoņiem, par kuriem Džila nekad neko nebija dzirdējusi. Viņš uzbūra karalienes Baltgalvītes tēlu viņa bija dzī­vojusi Baltās Raganas laikā un Dziļziemi, kas bijusi tik skaista, ka pēc tam, kad ielūkojusies kādā mežezerā, viņas sejas atspulgs veselu gadu un vēl vienu dienu un nakti atmirdzējis no ūdens spoguļa. Viņš runāja par zaķi Mēnesskoku, kam bijušas tādas ausis, ka viņš, sēdēdams pie Katlezera līdzās pērkondimdošajam, lielajam ūdenskritumam, varē­jis sadzirdēt visu, ko cilvēki čukstot izrunājuši Kērā Paravelā. Viņš pastāstīja par karali Vētru, kas bijis paša pirmā karaļa Trenska pēcnācējs devītajā augu­mā, aizkuģojis uz tālajām austrumu jūrām un atbrīvojis Vientuļo salu iemītniekus no pūķa un kā pateicībā tie atdevuši viņam Vientuļās salas, lai uz mūžīgiem laikiem tās tiktu pievienotas Nārnijas karaļvalstij. Viņš runāja par veseliem gadsimtiem, kuru laikā visa Nārnijā bijusi tik laimīga. Toreiz vienīgie ievērības cienīgie notikumi, ko vērts atcerē­ties, bijuši deju vakari un svētki vai labākajā gadījumā turnīri. Ikviena diena un nedēļa toreiz bijusi skaistāka par iepriekšējo. Un, viņam turpi­not, Džilas prātā izveidojās priekšstats par visiem šiem laimīgajiem gadiem, visām tūkstošgadēm, līdz varēja likties, ka viņa nolūkojas no augsta kalna uz bagātu, brīnišķīgi skaistu līdzenumu, kur netrūkst mežu, ūdeņu un labības lauku, kas stiepjas milzu tālumā un līdz ar to kļūst caurspīdīgi un neskaidri. Un viņa sacīja:

Zini, es ļoti ceru, ka mēs drīz nokārtosim tās grūtības ar pērtiķi un atgriezīsimies tajā labajā, parastajā dzīvē. Un tad, cerams, tādi laiki turpinā­sies mūžīgi, mūžīgi un vēlreiz mūžīgi. Mūsu pasaulei kādā jaukā dienā taču jābeidzas. Varbūt pašreizējā vēl nebeigsies. Ai, Dārgum, vai nebūtu laime, ja Nārnijā turpinātos arvien un arvien līdzīgi tiem laikiem, par kuriem tu stāstīji?

-    Nē, māsiņ, atteica Dārgums. Visām pasau­lēm pienāk savs gals, tā nav vienīgi paša Aslana pasaulei.

-    Nu, sacīja Džila, es vismaz ceru, ka šā laik­meta gals vēl ir miljoniem, miljoniem un miljoniem gadu attālumā… Ei! Kāpēc mēs esam apstājušies?

Karalis, Jūstess un punduris nenovērsa acu no debesīm. Džila nodrebēja, atcerēdamās, kādas šaus­mas viņi jau redzējuši. Tomēr šoreiz nekā tamlīdzī­ga nebija. Putns bija mazs un zilo debesu fonā izskatījās melns.

-    Pēc lidoņa kustībām varu apzvērēt, noteica vienradzis, ka tas ir runājošais putns.

-    Es arī tā domāju, karalis piekrita. Tomēr vai tas ir draugs vai pērtiķa spiegs?

-     Man liekas, kungs, sacīja punduris, tas izskatās pēc ērgļa Tāluredzētāja.

-    Vai mums vajadzētu paslēpties zem kokiem? ievaicājās Jūstess.

-   Nē, sacīja Tiriāns, labāk stāvēsim nekustīgi kā klintis! Ja mēs kustēsimies, viņš mūs katrā ziņā ieraudzīs.

-     Skatieties! Viņš met loku, viņš mūs jau ir sa­skatījis, teica Dārgums. Viņš laižas platos apļos lejā.

-     Mazā dāma, uzspraud bultu stiegras! -Tiriāns pavēlēja Džilai. Taču nekādā ziņā nešauj, pirms es tev lieku to darīt. Iespējams, ka tas ir draugs.

Ja kāds būtu zinājis, kas notiks tālāk, tad no sirds papriecātos, vērojot, cik viegli un graciozi milzu putns slīdēja lejup. Viņš nolaidās uz klintsbluķa dažas pēdas no Tiriāna, nolieca ar seksti greznoto galvu un īpatnējā balsī noteica:

-    F.si sveicināts, karali!

-       Sveiks, Tāluredzētāj! sveicienu atņēma Tiriāns. Tā kā tu mani sauc par karali, es-laikam pamatoti varu ticēt, ka tu neesi pērtiķa un viltus Aslana piekritējs. Esmu ļoti priecīgs par tavu ierašanos.

-    Valdniek, teica ērglis, kad būsit dzirdējis manis atnestās vēstis, jums mana ierašanās šķitis lielākā nelaime no visām, kādas esat piedzīvojis.

Dzirdot šos vārdus, Tiriānam likās, ka apstājas pukstēt sirds, tomēr viņš sakoda zobus un sacīja:

-    Stāsti tālāk!

-    Manas acis skatīja divas ainas, sacīja Tāluredzētājs. Viena bija ar nārniešu līķiem nosētais Kēras Paraveļas pagalms un dzīvie kalormeni. Pār Jūsu karaliskās Augstības cietokšņa mūra roboju­miem plīvo Tišroka karogs, un jūsu pavalstnieki

bēgot atstāj pilsētu, dodoties uz visām pusēm iekšā mežā. Ķēra Paravela ieņemta no jūras puses. Va­kar, satumstot naktij, tur iebruka divdesmit lieli kuģi no Kalormenas.

Neviens nespēja izteikt ne vārda.

-    Un otrs skats piecas jūdzes no Kalormenas uz šo pusi guļ miris kentaurs Rūnvits ar kalormenu iešautu bultu sānos. Es biju pie Rūnvita viņa pēdējā stundā, un viņš sūta Jūsu Majestātei ar mani šādu vēsti lai jūs atcerētos, ka visām pasaulēm reiz pienāk gals un ka cildena nāve esot dārgums, ko spēj nopirkt vispēdīgais nabags.

-    Tā, pēc ilga klusuma brīža noteica karalis, tātad Nārnijas vairs nav.

Devītā nodaļa liela sanaksme staļļa pakalnā

Ilgu laiku viņi nespēja nedz runāt, nedz raudāt.

Tad vienradzis ar nagu iespēra pa zemi, sapuri­nāja krēpes un sacīja:

Kungs, patlaban nav jēgas apspriesties. Mēs redzējām, viņš turpināja, ka pērtiķa plāni iesniegušies tālāk, nekā mēs nojautām. Bez šaubām, viņš bijis sācis slepenas sarunas ar Tišroku un, atradis lauvas ādu, aizsūtījis tam ziņu, lai gatavo savu floti Kēras Paravelas un Nārnijas ieņemšanai. Tagad mums septiņiem neatliek nekas cits kā atgriezties Staļļa pakalnā, pavēstīt patiesību un gaidīt kādu iespēju, ko Aslans varbūt atsūtīs. Ja mēs brīnumai­nā kārtā sakausim šos trīsdesmit kalormenus, kas atbalsta pērtiķi, pēc tam mēs no jauna mainīsim virzienu, pagriezīsimies atkal uz otru pusi un kritīsim kaujā ar daudz stiprāku karapulku, kas drīz vien atsoļos no Kēras Paravelas.

Tiriāns palocīja galvu. Taču, pagriezies pret bērniem, viņš teica:

-    Tā, draugi, ir pienācis laiks jums doties pašiem uz savu pasauli. Jūs neapšaubāmi esat izdarījuši visu, kālab tikāt sūtīti šurp.

-      Mēs taču neesam izdarījuši neko! sacīja Džila, notrīsēdama ne gluži aiz bailēm, bet tāpēc, ka viss izvēršas tik drausmīgi.

-     Nē, attrauca karalis, jūs atraisījāt manas saites, kad biju piesiets pie koka, un Džila vakar­nakt slīdēja mežā līdzīgi čūskai man pa priekšu un noķēra Āmurgalvu, bet tu, Jūstes, nogalināji ienaid­nieku. Taču jūs esat pārāk jauni, lai piedalītos tik asiņainā pēdējā kaujā, kādā mums būs jācīnās vai nu šonakt, vai varbūt pēc dienām trim. Es jūs lūdzu, nē, es jums pavēlu atgriezties mājās! Ja es jautu jums, tik jauniem karotājiem, krist kaujā manā pusē, es pats sevi apkaunotu.

-     Nē, nē, nē! pretojās Džila. (Viņa ļoti bāla, kad ierunājās, bet tad pēkšņi nosarka un pēc mirkļa atkal nobālēja.) Mēs tā nedarīsim, lai jūs sacītu ko sacīdams. Mēs jūs neatstāsim, lai notiek kas notikdams, vai ne, Jūstes?

-      Jā, un nav nekādas vajadzības par to tā uztraukties, sacīja Jūstess, kas bija sabāzis rokas kabatās (piemirsdams, ka izskatās loti dīvaini, ja tā dara, kad cilvēkam mugurā ir bruņukrekls). Tāpēc ka, redziet, mums nav nekādas jzvēles. Kā­da jēga runāt par atgriešanos! Kā gan mēs to spētu? iMūsu rīcībā nav nekādu maģisku līdzekļu, lai to izdarītu.

Tas bija ļoti saprātīgi sacīts, tomēr šajā brīdi Džila Jūstesu par viņa teikto ienīda. Viņam patika iztēlot sevi par ārkārtīgi lietišķu, ja citi par kaut ko uztraucās.

Kad Tiriāns atskārta, ka abi svešinieki nespēj nokļūt mājās (ja vien Aslans negaidīti neaizraus viņus projām), viņš izteica vēlēšanos, lai abi dotos pāri Dienvidu vaļņiem uz Ārčenlendu, kur, iespē­jams, varētu atrasties drošībā. Taču bērni nezināja ceļu, un nebija neviena, kas ietu viņiem līdzi. Pogirts savukārt norādīja ja Nārnijā reiz nokļūs kalormenu varā, tie droši vien nākamajā nedēļā sagrābs Ārčenlendu. Tišroks allaž gribējis, lai ziemeļzemes pārietu viņa īpašumā. Galu galā Jūstess ar Džilu lūdzās tik sirsnīgi, ka Tiriāns piekrita, lai abi nāk līdzi un izmēģina laimi vai arī, kā viņš izteicās citiem vārdiem, izmanto Aslana sagādāto iespēju.

Sākumā Tiriānam šķita, ka līdz tumsai Staļļa pakalnā nevajadzētu atgriezties (viņiem šis vārds bija galīgi noriebies). Taču punduris sacīja iero­doties, kamēr vēl gaišs, kalns varētu būt tukšs;

iespējams, ka viņi sastaptu tikai kādu kalormenu sargkareivi. Dzīvniekus mokot pārāk lielas bailes no pērtiķa (un kaķa) un no jaunā, niknā Aslana jeb Tašlana -, lai spertu kāju tā tuvumā. Viņi pul­cēšoties tur tikai tad, kad tapšot aicināti uz briesmu pilno pusnakts sapulci. Un kalormeniem nekad neesot patikuši meži. Tāpēc, pēc Pogina domām, viņi, neviena nepamanīti, pat gaišā dienas laikā viegli varētu aizzagties līdz pat staļļa aizmugurei. Turpretī, satumstot naktij, to izdarīt būtu daudz grūtāk, jo pērtiķis varētu sasaukt kopā dzīvniekus un visi kalormenu sargi atrastos savos posteņos. No Pogina plāna izrietēja, ka, sapulcei sākoties, viņi varētu atstāt Amurgalvu aiz staļļa, kur neviens viņu neredzētu, līdz brīdim, kad paši uzskatītu par vēlamu ēzeli parādīt. Tā neapšaubāmi bija saprātī­ga doma, jo viņu vienīgā iespēja bija sagādāt nārniešiem pilnīgi negaidītu pārsteigumu.

Visi Poginam piekrita, un pulciņš sāka iet pa citu ceļu uz ziemeļrietumiem uz ienīstā pakalna pusi. Reizēm viņiem pāri, šaudoties gan turp, gan atpakaļ, pārlidoja ērglis, bet dažkārt viņš sēdēja, uzmeties Āmurgalvam mugurā. Neviens, pat ne karalis, neiedomājās, ka varētu jāt ar vienradzi, ja vien negadītos kāda īpaša vajadzība.

Šoreiz Džila gāja kopā ar Jūstesu. Lūdzot, lai viņiem ļauj palikt kopā ar pārējiem, bērni bija jutu­šies ļoti drosmīgi, turpretī tagad viņi ,tādi nebūt nejutās.

-    Poula, Jūstess čukstēja, es tev atzīstos, ka esmu nobijies.

-    Nu-ū, ar tevi viss ir kārtībā, Skrab, atteica Džila. Tu proti kauties. Turpretī es, ja gribi zināt patiesību, drebu kā apšu lapa.

-    Drebēšana nav nekāda nelaime, bilda Jūs­tess. Es manu, ka sākšu vemt.

-     Dieva dēļ, nerunā par to! Džila šausminājās.

īsu brīdi viņi turpināja ceļu klusēdami.

-    Poula, Jūstess drīz vien ierunājās vēlreiz.

-    Kas ir? viņa jautāja.

-    Kas notiks, ja mūs te nobendēs?

-    Nu, manuprāt, mēs tad būsim beigti.

-    Es gribēju jautāt kas notiks mūsu pašu pa­saulē? Vai mēs pamodīsimies un atkal atrādīsimies tajā vilcienā? Vai arī mēs gluži vienkārši pazudīsim un par mums vairs neviens neko nedzirdēs? Vai mēs būsim beigti Anglijā?

-    Vai traks, es par to nemaz nebiju iedomājusies!

-   Tas būs tīrais posts Pīteram un citiem, ja viņi būs redzējuši mūs mājam pa logu un tad, kad vilciens pienāks stacijā, mūs nekur nevarēs atrast. Vai ja atra­dīs divus… tas ir, ja mēs tur, Anglijā, būsim beigti?

-    Vai dieniņ! izsaucās Džila. Tā nu gan ir drausmīga doma.

-    Mums tas nebūtu drausmīgi, Jūstess iebilda. Mūsu tur nebūtu.

-    Es gandrīz vēlos… nē, tomēr nevēlos, Džila sacīja.

-    Ko tu gribēji teikt?

-    Es grasījos teikt, ka vēlos, kaut mēs nekad ne­būtu te nonākuši. Bet es to neteikšu, neteikšu, neteikšu! Pat ja mūs patiešām nogalēs. Es labāk gribu krist kaujā par Nārniju nekā kļūt veca muļķe mājās un varbūt pārvietoties invalīdu ratiņos, un visbeidzot tik un tā atdot galus.

-    Vai arī pakļūt zem britu dzelzceļa vilciena rite­ņiem.

-    Kāpēc tu tā saki?

-    Nu, kad nāca tas trakais grūdiens tas, ar ku­ru mūs, šķiet, iemeta Nārnijā, es nodomāju, ka tas ir sākums dzelzceļa katastrofai. Tāpēc biju traki priecīgs, kad atradāmies te.

Kamēr Džila un Jūstess runāja par šo tematu, citi apsprieda savus plānus un pēc brīža vairs neju­tās tik nelaimīgi. Tas notika tāpēc, ka tagad viņi gudroja, kas jādara jau šajā vakarā; doma par to, kāds liktenis piemeklējis Nārniju, doma, ka viss tās diženums un prieki beigušies, tika atbīdīta krietni tālākā smadzeņu stūrītī. Mirklī, kad viņi pārstās runāt, šī doma atkal uzpeldēs un viņi atkal jutīsies nelaimīgi, tāpēc viņi spriešanu turpināja.

Pogins īstenībā bija gluži priecīgs par gaidāmo nakts darbu. Viņš bija pārliecināts, ka mežakuilis un lācis, un droši vien visi suņi tūdaļ pārnāks viņu pusē, un nespēja noticēt, ka visi citi punduri turēsies pie Grifla. Turklāt cīņa ugunskura gaismā gan koku skupsnās, gan ārpus tām sniegs priekšrocības vājā­kajai pusei. Un, ja viņi šovakar spēs uzvarēt, vai arī tad savas dzīvības vajadzēs ziedot, pēc nedaudzām dienām stājoties pretī īstajai kalormenu armijai?

Kāpēc nepaslēpties mežos vai pat nedoties augšup uz rietumu tīreli aiz lielā ūdenskrituma un nedzīvot tur kā tādiem, kas ir ārpus likuma? Tad viņi pamazām varētu kļūt stiprāki un stiprāki, un dienu pēc dienas viņu rindas noteikti papildinās runājošie dzīvnieki un ārčenlendieši. Un beidzot viņi iznāks no slēptuves un padzīs kalormenus (kas tad jau būs zaudējuši modrību) no Nārnijas, un tā atdzims. Galu galā kaut kas ļoti līdzīgs bija noticis karaļa Miraza valdīšanas laikā.

Un Tiriāns to visu dzirdēja un nodomāja: "Bet kā ar Tašu?" Un ar sesto prātu sajuta, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks. Tomēr skaļi viņš to neteica.

Kad viņi nokļuva tuvāk Staļļa pakalnam, visi,

protams, apklusa. Tad sākās īstās paslēpes mežā. No mirkļa, kad viņi pirmoreiz ieraudzīja pakalnu, līdz brīdim, kad visi stāvēja staļļa aizmugurē, bija pagājis vairāk par divām stundām. Slapstīšanos mežā nevar pietiekami labi attēlot, ja tam nevelta milzumdaudz rindu. Pārgājiens no katra slēpņa uz

nākamo bija īpašs piedzīvojums, ko pārtrauca ļoti ilgi nogaidīšanas brīži, kā arī vairākas viltus trauksmes. Ja esi labs skauts vai laba gaida, tu droši vien zināsi, kā tas notiek. Apmēram saulrieta laikā visi sveiki un veseli atradās aslapu palmu biezoknī, jardus piecdesmit aiz staļļa. Visi uzkoda pa grauzdiņam un nolikās guļus.

Tad iestājās visnepatīkamākais posms gaidīša­na. Sev par laimi, bērni vairākas stundas nogulēja miegā, taču viņi, protams, pamodās, kad nakts kļuva salta, un, kas bija pats ļaunākais, viņiem gri­bējās dzert, bet nebija ne mazākās iespējas kaut ko dzeramu dabūt. Āmurgalva gluži vienkārši stāvēja, sīki drebuļodams aiz uztraukuma, un neteica ne vārda. Tiriāns gan, pieglaudis galvu Dārguma sāniem, gulēja tik cieši, ka šķita viņš atrodas savā karaliskajā guļvietā Kērā Paravelā. Tad gonga skaņa viņu pamodināja. Viņš piecēlās sēdus un ieraudzīja, ka staļļa otrā pusē liesmo ugunskurs, un atģidās, ka liktenīgā stunda ir situsi.

-    Dārgum, nobučo mani! viņš sacīja. Droši vien šī būs mūsu pēdējā nakts zemes virsū. Un, ja es kādreiz tevi lielākā vai mazākā mērā esmu aizvai­nojis, tagad, lūdzu, piedod man to!

-    Mīļo karali, atteica vienradzis, es gandrīz varētu vēlēties, lai jūs to būtu darījis un es jums patiešām varētu piedot. Ardievu! Mēs kopā esam pieredzējuši daudz prieka. Ja Aslans man ļautu izvēlēties, es izraudzītos tādu pašu dzīvi, kāda man bijusi, un arī tādu nāvi, kurai mēs tagad ejam pretī.

Tad viņi pamodināja Tāluredzētāju, kas gulēja, pabāzis knābi zem spārna (izskatījās tā, it kā viņam nemaz nebūtu galvas), un zagšus tuvojās stallim. Āmurgalvu viņi pameta turpat aizmugurē, stallim pavisam tuvu (apveltījuši viņu ar laipniem vārdiem, jo tagad neviens vairs uz viņu nedusmojās), un piekodināja nekur neiet, līdz kāds atnāks viņam pakaļ. Pēc tam viņi ieņēma vietu staļļa vienā galā.

Ugunskurs, kas nesen bija iedegts, tikai tagad sāka palēnām liesmot. Tas atradās nedaudzu pēdu atstatumā no viņiem, un Nārnijas iemītnieku lielais pulks bija nometušies otrā pusē, tāpēc Tiriāns sāku­mā nevarēja savus pavalstniekus skaidri saskatīt, kaut arī, protams, redzēja daudzās acīs atspīdam uguns liesmas tāpat kā jūs redzat truša vai kaķa acīs atblāzmojam automašīnas priekšējo starmešu gaismas. Un tieši tad, kad Tiriāns atslīga savā vietā, gongs apklusa un kaut kur pa kreisi no karaļa parādījās trīs stāvi. Viens bija tārkāns Rižda, kalor­menu kapteinis. Otrs bija pērtiķis. Ar vienu ķetnu viņš turējās pie tārkāna rokas un, nepārtraukti činkstēdams, purpināja:

Ne tik ātri, neejiet tik ātri, es nebūt neesmu vesels. Ak, mana nabaga galva! Šīs pusnakts sanāksmes vairs nav man pa spēkam. Pērtiķiem nav paredzēts naktīs palikt nomodā. Es taču neesmu ne žurka, ne sikspārnis ak, mana nabaga galva!

Pērtiķim otrā pusē, soļodams visai klusu un cienīgi, asti augstu izslējis, virzījās rudais-kaķis. Šis bariņš devās uz ugunskura pusi un bija tik tuvu Tiriānam, ka vienā mirklī būtu varējis viņu saska­tīt, ja vien raudzītos pareizajā virzienā, tas ir, pa labi. Par laimi, viņi to nedarīja. Taču Tiriāns dzirdēja Riždu klusā balsī sakām Rudajam:

-     Nu, kaķi, ieņem savu vietu! Pielūko, notēlo savu lomu labi!

-     Mjau, mjau! Paļaujieties uz mani! atsaucās Rudais.

Tad viņi aizgāja otrpus ugunskuram un apsēdās kopā sanākušo dzīvnieku pirmajā rindā, tā sakot, publikā.

Patiesībā viss notiekošais stipri vien atgādināja teātri. Nārniešu pūlis bija līdzīgs skatītājiem, kas sēž savās vietās; nelielais zālainais klajums pašā staļļa priekšā izskatījās pēc dekorācijām skatuves dibenplānā, un Tiriāns ar saviem draugiem pārstā­vēja ļaudis, kas lūr gar dekorāciju malu. Tas bija lielisks novērošanas punkts. Ja kāds no viņiem paspertu soli uz priekšu pilnajā gaismas lokā, visu acis nekavējoties pievērstos viņiem. Taču, kamēr viņi nekustīgi stāvēja staļļa gala sienas ēnā, varēja derēt simtu pret vienu, ka viņu klātbūtni nepama­nīs.

Tārkāns Rižda aizvilka pērtiķi tuvāk ugunsku­ram. Abi pagriezās ar seju pret pūli, un tas, pro­tams, nozīmēja, ka Tiriānam un viņa draugiem tika pagrieztas muguras.

-     Nu, mērkaķi, klusā balsī ierunājās tārkāns Rižda, saki nu vārdus, ko tev mutē ielikušas gudrākas galvas! Un turi galvu augšā, to teik­dams, viņš ar īkšķa galu viegli iebukņīja viņam mugurā.

-     Lūdzu, liec mani mierā! Viltnieks nopurpi­nāja. Tomēr viņš izslējās taisnāk un sāka runāt skaļākā balsī:

-    Tagad visi klausieties! Noticis kaut kas briesmonīgs. Ļauns. Tas ir visļaunākais nodarījums, kas Nārnijā jebkad dzirdēts. Un Aslans…

-    Muļķi! Tašlans, viņam pačukstēja tārkāns Rižda.

-    Protams, es gribēju teikt "Tašlans", pērtiķis pārlaboja teikto, par to ārkārtīgi dusmojas.

Iestājās baismīgs klusums. Dzīvnieki gaidīja, kad izdzirdēs par jauno nelaimi, kas viņus gaida. Mazais bariņš pie staļļa gala sienas arī aizturēja elpu ak vai, kas tagad sekos?

-    Jā, teica pērtiķis, šajā pašā brīdī, kad pats šausmonis ir mūsu vidū stallī, tieši man aiz mugu­ras, kādam nelietīgam dzīvniekam labpaticies izrīkoties tā, kā, pēc jūsu domām, neviens nemū­žam nebūtu iedrošinājies izrīkoties, pat ja VIŅŠ atrastos tūkstoš jūdžu attālumā. Šis dzīvnieks ietērpies lauvas ādā un klīst pa mežiem, izlikdamies par Aslanu.

Džila uz brītiņu iedomājās, vai pērtiķis nav saju­cis prātā. Vai viņš grasās pastāstīt visu patiesību?

Dzīvnieku pulku pāršalca šausmu un dusmu kliedzieni:

-     Grrr! atskanēja rūcieni. Kas viņš ir? Kur viņš ir? Ļaujiet, es iecirtīšu viņā zobus!

-   Viņš redzēts vakarnakt, brēca pērtiķis, taču izbēga. Tas ir ēzelis! Parasts, nožēlojams ēzelis! Ja kāds no jums to ēzeli satiek…

-     Grrr! dzīvnieki rūca. Mēs to darīsim, mēs to darīsim! Viņš darīs prātīgi, ja negadīsies mums ceļā!

Džila palūkojās uz karali. Viņš stāvēja ar vaļēju muti, un viņa sejas vaibsti pauda riebumu. Un tad viņa aptvēra ienaidnieku plāna velnišķīgo viltību. Iepinot tajā mazliet patiesības, viņi piešķīruši sa­viem meliem daudz lielāku spēku. Ko gan labu var gaidīt, tagad pastāstot dzīvniekiem, ka ēzelis pār­ģērbts par lauvu, lai viņus apkrāptu? Pērtiķis tikai

noburkškēs:

>

-    Tieši to es tikko gribēju teikt.

Kāds labums būs, ja Tiriāna piekritēji parādīs Āmurgalvu lauvas ādā? Pretinieki to saplosīs gabalos.

-       Tas nostāda mūs bezizejas situācijā, nočukstēja Jūstess.

-      Viņi izsituši mums pamatu zem kājām, secināja Tiriāns.

-     Nolādēti, nolādēti gudri! piebalsoja Pogins. Lieku galvu ķīlā, ka šie jaunie meli ir Rudā darbs.

Desmitā nodaļa kas dosies stalli iekša?

Džila manīja, ka kaut kas kutina viņas ausi. Tas bija vienradzis Dārgums, kas, plati atplētis savas zirdziskās lūpas, kaut ko klusi sacīja. Tiklīdz meitene izdzirdēja, ko Dārgums saka, viņa palocīja galvu un uz pirkstgaliem aizripināja atpakaļ pie vietas, kur stāvēja Āmurgalva. Viņa ātri un bez trokšņa pārgrieza vēl atlikušās saites, kas saturēja ēzelītim apsieto lauvas ādu. Nedrīkstēja pieļaut, ka pēc pērtiķa ziņojuma dzīvnieki pieķertu viņu ar to mugurā! Meitene labprāt būtu paslēpusi ādu kaut kur tāltālā vietā, taču apsegs bija pārāk smags. Labākais, ko viņa varēja darīt, bija iemest to pašos biezākajos krūmos. Tad viņa ar zīmēm parādīja Āmurgalvam, lai viņš nāk līdzi, un abi pievienojās pārējiem.

Pērtiķis joprojām runāja:

Un pēc tādas baismīgas rīcības Aslans Tašlans šķeļ zibeņus un pērkonus. Viņš teic, ka izturējies pret jums pārāk labi, nākdams katru nakti ārā, lai

jums parādītos, vai saprotat! Tagad viņš vairs ārā nenāks.

Dzīvnieki atbildēja ar gaudām, ņaudieniem, kviecieniem un rūcieniem, taču pēkšņi šajā troksnī ielauzās pavisam citāda skaņa, proti, skaļi smiekli.

-     Paklausieties, ko tas mērkaķis saka! balss sauca. Mēs zinām, kāpēc viņš nevedīs ārā savu vērtīgo Aslanu. Es jums pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka viņam tā nav. Viņam nekad nekas tāds nav bijis, viņam bijis tikai vecs ēzelis ar lauvas ādu ap rumpi. Tagad tas pazudis, un pērtiķis nu nezina, ko darīt.

Tiriāns nevarēja pavisam skaidri saskatīt sejas viņpus ugunskura, taču uzminēja, ka tur runā Grifls, punduru vadonis. Un karalis par to pilnībā pārliecinājās, kad pēc brītiņa visu punduru balsis viņam pievienojās, skandinādamas:

-    Nezina, ko darīt! Nezina, ko darīt! Nezina, ko darī-īt-īt!

-    Klusu! pērkonīgā balsī nodārdināja tārkāns Rižda. Klusu, dubļu rūķi! Uzklausiet mani, jūs, pārējie nārnieši, citādi es vēlēšu saviem karavīriem mesties jums virsū ar zobeniem! Viltnieka kungs jau jums pastāstīja par šo ļauno ēzeli. Vai jums šķiet, ka tad, ja viņa nav stallī, tajā nav īstā Tašlana? Vai tā? Sargieties! Sargieties!

-    Nē, nē! lielākā daļa pūla klaigāja.

Taču punduri sacīja:

Kā tad, melnģīmi, tu esi sapratis pareizi. Nāc, mērkaķi, parādi mums, kas ir stallī! Kad redzēsim, tad ticēsim.

Kad pēc viņu sacītā uz brīdi iestājās klusums, pērtiķis pacēla balsi:

Jūs, punduri, domājat, ka esat makten gudri, vai ne? Tikai nepārsteidzieties! Es ne ar vienu vārdu neesmu apgalvojis, ka Tašlans neparādīsies jūsu acīm. Jebkurš, kas gribēs redzēt, viņu redzēs.

Visi klātesošie apklusa. Tad pēc krietna brīža lēnā, apjukušā balsī ierunājās lācis.

-     Es to visu lāgā nesaprotu, viņš ņurdēja. Man likās, jūs teicās…

-     Tev likās, mēdījās pērtiķis. Varētu domāt, ka tas, kas norisinās tavā paurī, ir kaut kas jēdzīgs. Jūs, pārējie, klausieties! Tašlanu drīkst skatīt ik­viens. Taču ārā viņš nenāks. Jums jāiet iekšā un jāskata viņš!

-     Ā, pateicamies, pateicamies, pateicamies! skandēja desmitiem balsu. Tieši to mēs gribējām! Mēs drīkstam ieiet iekšā un skatīt viņu vaigu vaigā. Un tagad viņš būs laipns, un viss notiks tā, kā mēdza notikt vienmēr.

Un putni čivināja, un suņi satraukti rēja. Tad pēkšņi visi sakustējās, troksnis liecināja, ka klātesošie ceļas kājās, un viss bars vienā mirklī būtu meties uz priekšu un ar joni pūlējies iekļūt iekšā pa durvīm, kad pērtiķis sāka kliegt:

-    Atpakaļ! Mieru! Ne tik ātri!

Dzīvnieki apstājās, daudzi ar vienu kāju gaisā, daudzi, astes luncinādami, un visi, galvas noliekuši uz sāniem.

-    Man likās, jūs teicāt… ierunājās lācis, taču Viltnieks viņu pārtrauca.

-    Ikviens var ieiet iekšā, viņš sacīja. Tikai pa vienam. Kurš ies pirmais? Viņš man nav teicis, ka ir ļoti labsirdīgā omā. Kopš viņnakt viņš aprija ļauno karali, viņš visu laiku laiza lūpas. Šorīt viņš ilgi rūca. Es pats arī šovakar lāgā nevēlētos iet iekšā stallī. Tomēr dariet, kā gribat! Kurš vēlas iet pirmais? Nevainojiet mani, ja viņš jūs aprij veselu vai ar baismo acu skatienu samaļ miltos! Tā ir jūsu darīšana. Labi, sāksim! Kas ies pirmais? Vai kāds no jums, punduriem?

-    Šeku, reku, nāciet, lai jums kož galvu nost! zobojās Grifls. Kā lai mēs zinām, ko jūs tur turat iespundētu?

-    Ha-hā! ņirdzīgi smējās pērtiķis. Tātad jums sāk likties, ka tur kaut kas ir, ko? Pirms brītiņa jūs, visi dzīvnieki, sacēlāt milzīgu troksni. Kāpēc nu jums mutes ciet? Kas ies pirmais?

Taču visi dzīvnieki stāvēja, lūkodamies cits citā, un sāka kāpties atpakaļ. Tagad luncinājās visai neliels astu skaits. Pērtiķis, par viņiem ņirgādamies, lumpačoja šurp un turp.

-    Ha-ha-hā! viņš irgojās. Man šķita, ka jums visiem dikti gribas redzēt Tašlanu vaigu vaigā! Vai pārdomājāt, ko?

Tiriāns nolieca galvu, lai dzirdētu vārdus, ko Džila pūlējās iečukstēt viņam ausī.

-     Kā jums šķiet, kas patiesībā ir stallī? viņa vaicāja.

-     Kas to lai zina? atteica Tiriāns. Visdrīzāk, domājams, ka divi kalormeni katrs savā pusē ar zobeniem, gatavi cirtienam.

-    Vai jums neliekas, minstinājās Džila, ka tas varētu būt… ziniet… tas šaušalīgais radījums, ko mēs redzējām?

-     Pats Tašs? atčukstēja Tiriāns. Kā lai to uzzina? Saņem dūšu, bērns, mēs visi atrodamies īstā Aslana ķepās!

Tad notika kaut kas pavisam negaidīts. Vēsā, skaidrā balsī ierunājās Rudais. Izklausījās, ka viņš nemaz nav satraukts.

-   Ja vēlaties, iešu es.

Visi klātesošie pagriezās un ieurbās ar skatienu kaķī.

-     Ievērojiet viņu veiklās viltības, valdniek! Pogins brīdināja karali. Nolādētais runcis ir iesaistīts sazvērestībā, viņš atrodas pašā tās centrā. Lai kas arī būtu stallī, viņu neaiztiks, lieku galvu ķīlā. Rudais iznāks atkal ārā un gvelzis, ka redzējis kādu brīnumu.

Taču Tiriāns nepaspēja viņam atbildēt. Pērtiķis aicināja runci iznākt priekšā.

-    Vei-vei! pērtiķis iesaucās. Tātad tu, vīzdegu­nīgais minci, vēlies ieskatīties viņa vaigā? Uz priekšu! Atvēršu tev durvis. Nevaino mani, ja izbīlī skriesi ārā, atpakaļ neatskatoties. Tā ir tava darīšana.

Kaķis piecēlās un iznāca no savas vietas pūlī, uz­pūtīgi un klīrīgi cilādams ķepas, asti gaisā izslējis. Katrs matiņš viņa spīdīgajā kažokā atradās savā vietā. Viņš devās uz priekšu, līdz bija pasoļojis garām ugunskuram un atradās tik tuvu viņiem, ka Tiriāns no savas vietas, kur stāvēja, atspiedies ar plecu pret staļļa gala sienu, varēja ielūkoties dzīvniekam tieši acīs. Lielie, zaļie redzokli nemirkšķinājās. ("Vienā vēsā mierā," nomurmināja Jūstess. "Zina, ka nav no kā baidīties.") Pērtiķis, ķiķinādams un vaibstīdamies, klumpačoja kaķim līdzās, tad pastiepa roku, atvilka vaļā aizbīdni un atvēra durvis. Tiriānam likās, ka runcis, ieiedams pa durvīm tumsā, murrā.

-    Ai-ai-vai-mjauū!

Baismīgākie ņaudieni, kas jebkad bijuši dzirda­mi, lika visiem satrūkties. Ja kādreiz esat pamodu­šies nakts vidū, kaķiem ķildojoties vai mīlējoties uz jumtiem, jūs tādas skaņas pazīstat.

Taču tobrīd atskanējušās bija briesmīgākas. Ru­dais, drāzdamies vēja ātrumā, izskrēja ārā no staļļa, nogāzdams pērtiķi garšļaukus. Ja nezinātu, ka tas ir kaķis, redzamo varētu uzskatīt par rudi sārtu zibens šautru. Rudais aizšāvās pāri zāles laukumam atpakaļ pūlī. Kaķim, kas atrodas tādā stāvoklī, neviens nevēlas gadīties ceļā. Bija redzams, kā dzīvnieki bēg no viņa, stumdīdamies gan uz labo, gan uz kreiso pusi. Rudais uzskrēja kokā un apsviedās apkārt, un tagad karājās ar galvu uz leju. Aste izspūra arvien vairāk un beigās bija gandrīz tikpat resna kā viss ķer­menis, acis šķita līdzīgas zaļas uguns pilnām apakš­tasītēm, ik matiņš uz muguras bija saslējies stāvus.

-    Es atdotu visas pasaules bagātības, čukstēja Pogins, lai uzzinātu, vai tas lops tikai izliekas, vai arī patiešām tur atrada kaut ko tādu, kas sadzina viņam dūšu papēžos!

-    Mieru, draugs! brīdināja Tiriāns, jo kalorme-

nu kapteinis stāvēja, sačukstēdamies ar pērtiķi, un karalis gribēja šo sarunu dzirdēt. Tas viņam neizde­vās, viņš saklausīja vienīgi pērtiķa čukstus: "Mana galva, mana galva." Tomēr karalis sliecās uz do­mām, ka šie abi ir gandrīz tikpat apmulsuši par kaķa uzvedību kā viņš pats.

-     Nu, Rudais, kapteinis ierunājās. Beidz trokšņot! Pastāsti viņiem, ko tu redzēji!

-    Ai-ai-vai-mjauū! kaķis brēkāja.

-    Vai tevi nesauc par runājošo dzīvnieku? no­prasīja kapteinis. Izbeidz taču savu velnišķīgo vēkšķēšanu un runā!

Sekoja kaut kas baismīgs Tiriāns (un arī pārē­jie) nešaubījās, ka runcis pūlas kaut ko izteikt, tomēr no mutes neatskanēja nekas cits kā vien parastie, pretīgie kaķa brēcieni, kas dzirdami no jebkura nikna vai pārbiedēta veca runča Anglijas namu pagalmos. Un, jo ilgāk viņš ņerkstēja, jo mazāk atgādināja runājošu dzīvnieku. Arī citiem izlauzās nemierīgi šņuksti un īsi, spalgi spiedzieni.

-    Paklau, paklau! atskanēja lāča balss. Viņš vairs nevar parunāt. Viņš aizmirsis runāt! Viņš atkal kļuvis par mēmu lopiņu. Paskatieties uz viņa purnu!

Visi redzēja, ka tā ir patiesība. Un tad ik nārnieti sagrāba trakas bailes. Jo ikvienam no viņiem gan cālēna, gan kucēna, gan plēsīga zvēra mazuļa vecumā bija mācīts, kā Aslans pasaules sākumā Nārnijas dzīvniekus pārvērtis par runājošiem dzīvniekiem un brīdinājis: ja viņi neuzvedīšoties, kā klājas, tad kādu dienu atkal kļūs par nabaga nesaprātīgiem lopiem, kādi sastopami citās zemēs.

-     Un tagad tāds liktenis piemeklē mūs! viņi vaimanāja.

-      Žēlastību! Žēlastību! dzīvnieki gaudoja. Glāb mūs, augstais Viltniek, esi vidutājs starp mums un Aslanu, tev jāiet iekšā pašam un jāaizlūdz par mums! iMēs neuzdrošināmies to darīt, neuzdro­šināmies, un viss…

Rudais uzrāpās vēl augstāk kokā un pazuda. Neviens viņu vairs nekad nav redzējis.

Tiriāns stāvēja, uzlicis roku zobena rokturim un noliecis galvu. Šīsnakts drausmas bija viņu apstul­binājušas. Brīžiem viņš nodomāja, ka vislabākais būtu tūdaļ izraut zobenu un mesties virsū kalormeniem, tomēr nākamajā mirklī viņam šķita, ka prātīgāk būtu pagaidīt un pavērot, kā notikumi risinās tālāk. Un tad nāca jauns pavērsiens.

-    Mans tēvs, atskanēja skaidra, skaļa balss no pūļa kreisās puses. Tiriāns tūlīt apjauta, ka runā viens no kalormeniem, jo Tišroka armijā karavīri savus priekšniekus uzrunā "mans pavēlniek", bet virsnieki savus augstākos pavēlniekus ar vārdiem "mans tēvs". Džila ar Jūstesu to nezināja, bet, palū­kojušies vispirms uz vienu, tad uz otru pusi, runātā­ju ieraudzīja cilvēkus pūļa malās, protams, varēja saskatīt vieglāk nekā bara vidū, kur ugunskura kvēle visu apkārtni gremdēja tumsā. Runātājs bija jauns, stalts, slaids un savā tumsnējā, augstprātīga­jā, kalormeniskajā izskatā pat skaists.

-     Mans tēvs, viņš uzrunāja kapteini. Es arī vēlos ieiet iekšā.

-    Liecies mierā, Emet! teica kapteinis. Kas tev prasījis padomu? Vai puikam pieklājas vērt vaļā muti?

-    Mans tēvs, teica Emets, es patiešām esmu jaunāks par tevi, tomēr manās dzīslās rit tādas pašas tārkānu asinis kā tev, un arī es esmu Taša kalps. Tāpēc…

-     Klusē! noskaldīja tārkāns Rižda. Vai es neesmu tavs kapteinis? Tev stallī nekas nav meklē­jams. Tas domāts nārniešiem.

-     Nē, mans tēvs, Emets pretojās. Tu sacīji, ka viņu Aslans un mūsu Tašs esot viens un tas pats. Ja tā ir taisnība, tad tur iekšā ir pats Tašs. Un kālabad tu saki, ka man gar viņu nav nekādas daļas? Es labprāt mirtu kaut tūkstoš nāvēs, ja vien varētu kaut reizi uzlūkot Taša vaigu.

-     Tu esi muļķis un itin nekā neapjēdz! teica

tārkāns Rižda. Te ir runa par augstām lietām.

Emeta vaibsti kļuva bargāki.

-    Tātad nav taisnība, ka Tašs un Aslans ir viens un tas pats? viņš noprasīja. Vai pērtiķis mums melojis?

-    Protams, viņi ir viens un tas pats, bilda pērti­ķis.

-    Apzvēri to, pērtiķi! Emets pieprasīja.

-Ak tu dieniņ! smilkstēja Viltnieks. Kaut jel jūs visi liktu mani mierā! Man nudien sāp galva. Jā, jā, es to apzvēru!

-    Tādā gadījumā, mans tēvs, sacīja Emets, es noteikti esmu izlēmis iet iekšā.

-    Muļķis, tārkāns Rižda iesāka, taču negaidot ņēmās klaigāt punduri.

-    Uz priekšu, tumšādaini! Kāpēc jūs neatļaujat viņam ieiet? Kāpēc jūs nārniešus mudināt iet iekšā, bet savējos atturat? Kas jums tur tāds ir, ko negri­bat rādīt pašu vīriem?

Tiriāns ar saviem draugiem redzēja tikai tārkāna Riždas mugurpusi, tāpēc tā arī neuzzināja, kāda bija viņa sejas izteiksme, kad tas, plecus paraustī­dams, teica:

-   Jūs visi esat liecinieki, ka šā jaunā muļķa asins­izliešanā esmu nevainīgs. Stumies iekšā, pārsteidzī­gais puika, nekavējies!

Gluži tāpat kā Rudais, Emets iznāca priekšā zālainajā klajumā starp ugunskuru un stalli. Viņa acis mirdzēja, seja bija ļoti nopietna, delna gulēja uz zobena spala, un viņš soļoja ar augstu paceltu galvu. Kad Džila ielūkojās viņa vaigā, meitenei gribējās raudāt. Un Dārgums iečukstēja karalim ausī:

-        Pie Lauvas krēpēm! Kaut ari šis jaunais karavīrs ir kalormens, es viņu gandrīz vai mīlu. Viņš pelnījis labāku dievu par Tašu.

-      Es no sirds vēlos, kaut mēs zinātu, kas tur patiesībā ir iekšā, sacīja Jūstess.

Emets atvēra durvis un nozuda staļļa melnajā mutē. Viņš aizvēra aiz sevis durvis. Pagāja tikai nedaudzi mirkļi taču šķita, ka aizritējis ilgāks laiks, līdz durvis atkal atvērās. Pa tām izstreipuļoja kāds bruņots kalormens, atkrita uz muguras un palika nekustīgi guļam. Durvis viņam aiz muguras pievē­rās. Kapteinis metās pie pakritušā un noliecās, lai ielūkotos viņa sejā. Aiz pārsteiguma viņš sarāvās. Tad atguvās un, pagriezies pret pūli, izsaucās:

-     Pārsteidzīgais zēns dabūja, ko gribēja! Viņš uzlūkoja Tašu un nu ir miris! Lai tas visiem jums būtu par brīdinājumu!

-    Būs, būs! klaigāja nabaga dzīvnieki.

Taču Tiriāns ar draugiem stīvi vērās uz mirušo. Viņi uzlūkoja kalormenu un tad viens otru. Jo viņi, stāvēdami tik tuvu, varēja saskatīt to, ko pūlis, atrazdamies tālāk projām un aiz ugunskura, neva­rēja saredzēt šis nelaiķis nebija Emets. Tas bija pavisam cits pavecs vīrietis, resnāks un ne tik gara auguma, turklāt apaudzis ar kuplu bārdu.

-     He-he-he! ķiķināja pērtiķis. Vai vēl kāds? Kas vēl kāro iet iekšā? Ja reiz esat kļuvuši tik bikli, es pats izvēlēšos nākamo. Tevi, mežakuili, tevi! Nāc tik šurp! Atdzeniet viņu, kalormeni! Viņam jāredz Tašlans vaigu vaigā!

-      Ur-r-r, rūca mežakuilis, smagi uzslieda­mies kājās. Kātojiet tik šurp! Izmēģiniet manus ilkņus!

Kad Tiriāns redzēja, ka šis bezbailīgais zvērs gatavojas cīnīties par savu dzīvību un kalormenu karavīri ielenc viņu no visām pusēm, vicinādami lī­kos, kailos zobenus, un neviens negrasās palīdzēt, kaut kas viņā izraisīja it kā sprādzienu. Viņš vairs neraizējās, vai šis ir pats piemērotākais brīdis, lai iejauktos.

-    Zobenus gatavībā! viņš pačukstēja pārējiem. Uzspraust bultas! Sekojiet man!

Pārsteigtie nārnieši nākamajā brīdī redzēja septi­ņus stāvus izlecam staļļa priekšā. Četri no viņiem bija tērpušies spožās bruņās. Karaļa zobens, vicināts virs galvas, ugunskura gaismā uzdzirkstīja. Tiriāns skaļi iesaucās:

-    Te stāvu es, Nārnijas Tiriāns, lai Aslana vārdā pierādītu pats ar savām miesām, ka Tašs ir nelietīgs nezvērs, bet pērtiķis daudzkārtējs nodevējs un šie kalormeni pelnījuši nāvi. Visi īstie nārnieši, pulcē­jieties manās rindās! Vai gribat gaidīt, līdz jūsu jaunie pavēlnieki jums citam pēc cita atņems dzīvību?

Vienpadsmitā nodaļa notikumu gaita paatrinas

Tārkāns Rižda zibensātri atlēca atpakaļ, lai viņu neķertu karaļa zobens. Viņš nebija gļēvulis un, ja vajadzētu, būtu viens stājies pretī Tiriānam un pundurim, tomēr nespēja mēroties spēkiem vēl arī ar ērgli un vienradzi. Viņš zināja, ka ērglis ar saviem spārniem var spēcīgi sist, ka tas spēj izknābt acis un padarīt aklu. Un viņš bija dzirdējis no tēva (kas sastapies ar nārniešiem kaujā), ka neviens cilvēks, ja viņa rīcībā nav bultu vai gara šķēpa, nespēj pieveikt vienradzi, kas metas virsū, saslējies pakaļkājās, un tad ir jātiek galā gan ar viņa nagiem, gan ragu, gan zobiem ar visiem reizē. Tā nu viņš žigli iejaucās pūlī un stāvēja, klaigādams:

Pie manis, pie manis, Tišroka (lai viņš dzīvo mūžīgi) kaujinieki! Pie manis, visi draudzīgie nār­nieši, citādi jūs ķers Tašlana dusmas!

Pa to laiku risinājās vēl divi notikumi. Pērtiķis nebija pamanījis briesmas tik ātri kā tārkāns. Kādu brīdi viņš palika, tupēdams pie ugunskura un platām acīm vērdamies jaunpienācējos. Tad nožēlojamajam radījumam virsū metās Tiriāns, sagrāba viņu aiz spranda un drāzās atpakaļ uz stalli, kliegdams:

Atveriet durvis! Pogins tās atvēra. Ej un dzer pats savas zāles, Viltnieki nodārdināja Tiriāns un iemeta pērtiķi tumsā.

Kad punduris ar klaudzienu aizsita durvis ciet, no staļļa iekšienes izlauzās acis žilbinoša zilzaļa gaisma, zeme sadrebēja un atskanēja savāds troksnis tā kā klukstēšana, kā ķērkšana, kā kāda milzu putna aizsmakusi balss. Dzīvnieki ievaidējās, iekaucās un sāka klaigāt: Tašlan! Paslēp mūs no viņa!

Un daudzi krita pie zemes, un daudzi paslēpa seju zem spārniem vai ķepām. Neviens (izņēmums bija vienīgi ērglis Tāluredzētājs, kam no visiem dzī­vajiem radījumiem ir visasākais skatiens) tajā brīdī neredzēja tārkāna Rjždas ģīmi. Un no tā, ko Tālu­redzētājs saskatīja, viņš tūdaļ aptvēra, ka Rižda ir tikpat pārsteigts un gandrīz vai izbijies kā jebkurš cits. "Tur nu aiziet no pasaules," Tāluredzētājs nodomāja, "viens, kurš piesauca dievus, kam pats netic. Kas ar viņu notiks, ja tie patiešām atnākuši?"

Trešais notikums tajā pašā laikā bija vienīgais skaistais brīdis tonakt. Visi runājošie suņi, kas bija

klāt sanāksmē (pavisam piecpadsmit), līksmi lēkā­dami un riedami, atskrēja karaļa pusē. Lielākoties t ie bija milzīgi suņi ar pamatīgiem pleciem un stipriem žokļiem. Viņu skrējiens atgādināja liela viļņa atsišanos pret jūras krastu tāds var cilvēku gandrīz nogāzt no kājām. Kaut arī viņi bija runājo­šie suņi, tomēr tik suniski, cik vien iespējams, un viņi visi slējās pakaļkājās, lika ķepas cilvēkiem uz pleciem un laizīja tiem seju, visi reizē saukdami:

-Sveiks! Sveiks! Mauksim! Mauksim! Krausim! Krausim! Pa ausīm! Pa ausim! Au-vau-vau!

Tas bija tik jauki, ka gribējās raudāt. Beidzot bija noticis kaut kas tāds, uz ko viņi bija cerējuši. Un, kad pēc mirkļa pietipināja vairāki mazi dzīvnieciņi (peles, kurmji, vāverīte un citi), pīkstēdami aiz prieka un atkārtodami: Raug, raug, te mēs esam! bet pēc tam atnā­ca ari lāc 's un mežakuilis, Jūstess sāka cerēt, ka varbūt galu galā viss nokārtosies. Tomēr Tiriāns, palūko­jies apkārt, redzēja, ka pārnācēju no dzīvnieku vidus ir diezgan maz.

-    Pie manis! Pie manis! viņš aicināja. Vai jūs, visi mani agrākie pavalstnieki, esat kļuvuši par gļēvuļiem?

-     Mēs neuzdrošināmies! činkstēja desmitiem balsu. Tašlans varētu sadusmoties. Sargiet mūs no Tašlana!

-     Kur ir visi runājošie zirgi? Tiriāns noprasīja mežakuilim.

-     Mēs redzējām, mēs redzējām! pīkstēja peles. Pērtiķis lika viņiem strādāt. Viņi visi ir piesieti lejā, kalna pakājē.

-     Tādā gadījumā jūs, visi mazie, sacīja Tiri­āns, visi krimtēji, skrubinātāji un riekstu grauzēji, teciet, cik ātri vien spējat, un uzziniet, vai zirgi ir mūsu pusē! Ja ir, iecērtiet virvēs zobus un grauziet, līdz zirgi ir brīvi, un atvediet viņus šurp!

-     Ar lielāko patiku, valdniek! atsaucās smal­kās balstiņas.

Pavēcinājuši astes, sīkie aszobji pazuda.

Tiriāns, siltu jūtu pārņemts, brīdi lūkojās viņiem nopakaļ. Tomēr laiks urdīja domāt par kaut ko citu. Tārkāns Rižda jau izkliedza savas pavēles.

-     Uz priekšu! viņš sauca. Ja varat, saņemiet viņus visus dzīvus un vai nu iemetiet, vai iedzeniet stallī! Kad visi būs iekšā, mēs pieliksim stallim uguni un upurēsim viņus lielajam dievam Tašam.

"Oho!" Tāluredzētājs pie sevis nodomāja. "Tātad tā viņš cer iemantot Taša piedošanu par savu neticību."

Ienaidnieku rinda tajā bija apmēram puse Riždas spēku tagad devās uz priekšu, un Tiriānam atlika pavisam maz laika, lai dotu savas pavēles.

Džila, skrien ārā uz kreiso pusi un mēģini nošaut, cik vien tev iespējams, pirms viņi mūs sasniedz! Mežakuilis un lācis lai turas viņai līdzās! Pogins man pa kreisi, Jūstess pa labi! Noturi la­bo flangu, Dārgumi Palīdzi viņam, Āmurgalviņ, liec lietā savus nagus! Lido un meties virsū ar knābi, Tāluredzētāj! Jūs, suņi, stājieties cieši aiz mums! Kad būs sākta cīņa ar zobeniem, iejaucieties viņu rindās. Ar Aslana palīgu!

Jūstess stāvēja, sirdij pukstot kā negudrai, izmi­sīgi cerēdams, ka drosme viņu nepametīs. Viņš nekad nebija redzējis kaut ko tādu (kaut arī

atcerējās gan pūķi, gan jūras čūsku), kas tā stindzi­nātu asinis kā šī melnīgsnējo, spožacaino vīru rinda. Tajā ietilpa piecpadsmit kalormenu, kāds Nārnijas runājošais vērsis, viltniece lapsa un miesaskārīgs satīrs. Tad viņš izdzirda pa kreisi kaut ko nožvakstam un nožvīkstam, un viens no kalormeniem nokrita, tad žvīkstoņa un žvikstoņa atkārtojās vēlreiz, un nokrita satīrs.

-    Lieliski, meitiņ! atskanēja Tiriāna balss, bet tad ienaidnieks sāka uzbrukumu.

Jūstess tā arī nekad nespēja atsaukt atmiņā, kas noticis nākamo divu minūšu laikā. Viss šķita līdzi­nāmies sapnim (tādam kā tad, kad jums sacēlusies augsta temperatūra), līdz no tālienes atskanēja tārkāna Riždas balss:

-    Atkāpties! Šurp, atpakaļ un pārkārtoties!

Tad Jūstesam atgriezās apziņa, un viņš ieraudzī­ja kalormenus drāžamies atpakaļ pie savējiem. Tomēr ne visus. Divi, Dārguma raga caurdurti, gulēja bez dzīvības, vēl vienu bija nogalinājis Tiriā­na zobens. Lapsa gulēja beigta pie viņa kājām, un Jūstess prātoja, vai tiešām to nekaitīgu padarījis viņš pats. Arī vērsis gulēja zemē Džila bija iešāvu­si viņam acī bultu, un sānā dziļu brūci bija iecirtis mežakuiļa ilknis. Tomēr arī pašu pusē bija zaudē­jumi. Trīs suņi bija nogalināti, un ceturtais smilkstēdams kliboja uz trim kājām cīnītāju aizmu­gurē. Lācis gulēja zālē, tik tikko kustēdamies. Tad, sakopojis pēdējos spēkus, viņš dobjā rīkles balsī norūca:

-    Es… es nesaprotu… nolaida lielo galvu uz velēnas tik klusu kā bērns, kas dodas pie miera, un vairs nepakustējās.

Patiesībā pirmais uzbrukums izrādījās neveik­smīgs. Likās, ka Jūstess nespēj par to priecāties viņš bija briesmīgi izslāpis, turklāt stipri sāpēja rokas delms.

Sakautajiem kalormeniem aizvelkoties atpakaļ pie sava komandiera, punduri ņēmās par tiem zoboties.

-     Vai pietika, melnģīmji? viņi klaigāja. Vai tad nepatika? Kāpēc jūsu dižais tārkāns nenāk un necīnās pats, kāpēc sūta nāvē jūs? Nabaga velnaģīmji!

-    Punduri! uzsauca Tiriāns. Nāciet šurp un laidiet darbā zobenus, nevis mēles! Vēl ir laiks. Nārnijas punduri! Es zinu, ka jūs labi protat kau­ties. Aplieciniet no jauna savu uzticību!

-     Ko neteiksi! zobojās punduri. Diezin vai! Jūs esat tādi paši blēži kā tie otrie. Mums nekādi karaļi nav vajadzīgi. Punduri ir par punduriem. Bē!

Tad sāka rībēt bungas. Šoreiz tās bija nevis pun­duru bungas, bet kalormenu lielās vēršādas bungas. Bērni jau kopš paša sākuma nespēja paciest šo skaņu. Bum-bum-bumbada-bum tās dunēja. Taču viņiem tās būtu likušās vēl neciešamākas, ja viņi zinātu, ko šī skaņa nozīmē. Tiriāns to zināja. Tā nozīmēja, ka kaut kur tuvumā atrodas citas kalormenu vienības un tārkāns Rižda sauc tās pailgā. Tiriāns skumji saskatījās ar Dārgumu. Viņos tikko bija modusies cerība, ka šovakar varē­tu uzvarēt, taču, ja ienaidnieka spēki papildinātos, ar viņiem būtu cauri.

Tiriāns izmisis palūkojās apkārt. Vairāki nārnie­ši stāvēja kalormenu barā vai nu tā bija nodevība, vai arī viņi patiešām baidījās no "Tašlana". Citi sēdēja nekustīgi, stīvi vērdamies notiekošajā, acīmredzot negrasldamies pievienoties ne vienai, ne otrai pusei. Taču dzīvnieku skaits bija krietni saru­cis, pulciņš likās tapis mazāks. Droši vien vairāki kaujas laikā gluži vienkārši bija paklusām aizlavījušies projām.

Bum-bum-bungada-bum skanēja baismi dobjā rīboņa. Tad tajā pamazām ievijās cita skaņa.

-    Klau! uzsauca Dārgums.

-    Skat! vedināja Tāluredzētājs.

Pēc mirkļa vairs nebija šaubu, ko tas nozīmē. Kāju nagiem rībot, atmestām galvām, ieplestām nāsīm, krēpēm plīvojot, kalnup auļoja vairāk nekā divdesmit runājošo zirgu. Grauzēji un krimtēji savu darbu bija paveikuši.

Punduris Pogins un bērni pavēra muti, lai uzga­vilētu, taču gaviles tā arī neatskanēja. Gaiss pēkšņi pildījās ar stobru stiegru strinkšķiem un bultu spindzoņu. Šāvēji bija punduri, un Džila kādu mirkli lāgā nejaudāja noticēt savām acīm viņi šāva uz zirgiem. Punduri ir nepārspējami strēlnieki. Zirgs pēc zirga vēlās zemē. Neviens no šiem cilde­najiem dzīvniekiem karali nesasniedza.

-    Nelieši! iebrēcās Jūstess, palēkdamies gaisā aiz niknuma. Nešķīstie, pretīgie, nodevīgie mazie neģēļi!

Pat Dārgums ierosināja:

-    Vai man noķert tos pundurus, kungs, un katrā piegājienā uzdurt pa desmitam uz mana raga?

Taču Tiriāns ar akmenscietu seju noskaldīja:

-    Dārgum, stāt! Un, ja tev, mīļumiņ, nāk raudiens (tas bija domāts Džilai), tad pagriez seju sānis, lai nesamirkst stopa stiegra. Esi mierā, Jūstes! Nelamājies kā tirgus sieva! Neviens karavīrs nelamājas. Jārunā pieklājīgi, citādi saņem kāvienu.

Taču punduri savukārt ņēmās ņirgāties par Jūstesu.

-            Tas tev bija pārsteigums, vai ne, puisīt? Tev likās, ka mēs esam jūsu pusē, ko? Nekā nebija! Mums nevajag nekādus runājošos zirgus. Mēs negribam, lai kāds uzvarētu ne jūs, ne tā otra banda. Mēs neļausim, lai mūs apmāna! Punduri ir par punduriem.

Tārkāns Rižda joprojām runājās ar saviem vīriem, neapšaubāmi gatavodamies nākamajam uzbrukumam un droši vien nožēlodams, ka nav jau pirmajā paņēmienā sūtījis kaujā visus spēkus. Bungas joprojām rībēja. Tad Tiriāns ar draugiem, sev par šausmām, izdzirda it kā no tālienes nākam daudz klusākus atbildes rībienus. Vēl viena kalor­menu vienība bija izdzirdusi Riždas signālu un steidzās viņam palīgā. No Tiriāna sejas jūs neap­jaustu, ka tobrīd viņš bija atmetis visas cerības.

-      Klausieties! viņš lietišķā balsī čukstēja.

-     Mums jāuzbrūk viņiem tagad, pirms šiem nelie­šiem nav pienācis pastiprinājums.

-    Ņemiet vērā, kungs, sacīja Pogins, ka te mums aizmugurē ir biezu dēļu siena. Ja iesim uz priekšu, vai mūs neielenks un nepieliks zobenu as­meņus starp lāpstiņām?

-    Es teiktu tāpat kā tu, punduri, sacīja Tiriāns.

-     Bet vai viņi neplāno tieši to iedzīt mūs stallī? Jo tālāk būsim no bīstamajām durvīm, jo labāk.

-       Karalim taisnība, sacīja Tāluredzētājs.

Katrā ziņā jātiek projām no tā nolādētā staļļa un mošķa, kas tajā mīt.

-     Jā, darīsim gan tā, sacīja Jūstess. Man apriebies uz to skatīties.

-    Labi, noteica Tiriāns. Tagad palūkojieties pa kreisi! Jūs redzat lielu klinti, kas mirdz balta kā uguns apspīdēts marmors. Vispirms metīsimies virsū šiem kalormeniem. Tu, meitenīt, paiesi no mums tālāk, pa kreisi, un šausi, cik vien ātri spēsi, uz viņu rindām, savukārt tu, ērgli, metīsies viņiem sejā no labās puses. Pa to laiku mēs, pārējie, dosimies pret viņiem triecienā. Kad būsim tik tuvu, Džila, ka tu uz viņiem vairs nevarēsi šaut, jo kļūs bīstami, ka bultas var ķert mūs, ej atpakaļ uz balto klinti un gaidi! Pārējie lai tur ausis vaļā pat cīņas karstumā! Mums nedaudzu minūšu laikā jāpiespiež viņi bēgt, jo mūsu ir mazāk. Tiklīdz es saukšu "atpakaļ!", metieties uz balto klinti pie Džilas klints aizsargās mūs no aizmugures, un kādu brītiņu varēsim uzelpot. Aiziet, Džila!

Juzdamās drausmīgi vientuļa, Džila paskrēja pēdu divdesmit, paspēra labo kāju atpakaļ, kreisouz priekšu un uzsprauda uz stiegras bultu. Kaut jel tik ļoti nedrebētu rokas!

-     Galīgi nederīgs šāviens! viņa izsaucās, kad pirmā bulta aizlidoja uz ienaidnieka pusi, bet pāri viņu galvām. Taču jau nākamajā mirklī viņa bija uzspraudusi otru. Meitene zināja, ka vissvarīgākais ir ātrums. Džila redzēja kaut ko lielu un melnu ietriecamies kalormenu sejās. Tas bija Tāluredzē­tājs. Pirmāk viens vīrs, tad vēl viens nometa zobenu un piespieda plaukstas pie acīm, lai tās aizsargātu. Tad kādu kalormenu ķēra viņas bulta, un nākamā tika nārniešu vilkam, kas acīmredzot bija pievieno­jies ienaidniekam. Tomēr viņa bija raidījusi šāvie­nus tikai pavisam īsu brītiņu, kad jau vajadzēja apstāties. Tiriāns ar savējiem brāzās pret ienaidnie­kiem kā simt jardu skrējienā. Suņiem dobji rejot, tika laisti darbā dzalkstoši zobeni, mežakuiļa ilkņi un Dārguma rags. Džila brīnījās, redzēdama, cik nesagatavoti šķiet kalormeni. Viņa neapjauta, ka par to var pateikties viņas un ērgļa paveiktajam darbam. Visai maz ir tādu karavīru, kas spētu cieši lūkoties uz priekšu, ja no vienas puses viņiem sejā lidotu bultas, bet no otras puses knābtu ērglis.

Ek, labi darīts. Labi darīts! Džila iesaucās.

Karaļa kaujinieki spraucās tieši iekšā ienaidnie­ka rindās. Vienradzis mētāja cilvēkus, itin kā ar dakšām mētātu siena klēpjus. Džilai (kas par zobena lietošanu neko daudz nezināja) likās, ka pat jūstess cīnās lieliski. Suņi kampa kalormenus aiz rīkles. Plāns izdosies! Tā nu beidzot būs uzvara…

(auzdama, ka notiek kaut kas asinis stindzinošs, Džila pamanīja kādu dīvainību. I.ai gan kalormeni no katra nārniešu zobena cirtiena krita, rādījās, ka ienaidnieku skaits nemazinās. Patiesībā viņu tagad bija vairāk nekā cīņas sākumā. Ar katru mirkli viņu pulks pieauga. Tie skrēja šurp no visām pusēm. Jauni kalormeni. Bruņoti ar šķēpiem! Viņu bija tik liels pulks, ka Džila gandrīz nespēja saskatīt pati savus draugus. Tad viņa izdzirda saucienu: Atpakaļ! Atkāpties uz klinti! Ienaidnieka spēki bija pastiprināti. Bungas savu darbu padarījušas.

.

Divpadsmitā nodaļa Iekša pa staļļa durvīm

Džilai jau sen būtu vajadzējis atgriezties pie baltās klints, taču viņa, uztraukumā vērojot kauju, šo rīkojuma daļu bija galīgi piemirsusi. Nu viņa to atcerējās. Meitene steigšus pagriezās, metās skriet un nonāca tur tikai īsu mirkli pirms citiem. Notika tā, ka viņi visi uz īsu bridi bija uzgriezuši muguru ienaidniekam. Sasnieguši klinti, visi apsvie­dās apkārt. Skatienam pavērās drausmīga aina. Kāds kalormens joņoja uz staļļa durvīm, nesdams kaut ko tādu, kas spārdījās un rāvās ārā. Kad skrējējs nonāca starp nārniešu pulciņu un ugunsku­ru, viņiem radās iespēja gan skaidri saskatīt nesēju, gan arī to, kuru vīrs nes. Tas bija Jūstess.

Tiriāns ar vienradzi metās zēnu glābt. Tomēr kalormens tagad atradās krietni tuvāk durvīm nekā viņi. Pirms glābēji noskrēja pusi ceļa, neģēlis jau bija iemetis Jūstesu stallī un aizcirtis aiz viņa durvis. Pusducis kalormenu arī tūdaļ aiz viņiem pieskrēja pie staļļa. Viņi nostājās rindā brīvajā laukumā staļļa priekšā. Tagad tam vairs nevarēja tikt klāt.

Džila pat tajā brīdī atcerējās, ka galva jāpagriež uz sāniem un nedrīkst to pārāk tuvināt lokam.

-     Ja arī es nespēju nepinkšķēt, stiegrai kļūt slapjai es neļaušu, viņa teica.

-     Sargies no bultām! Pogins pēkšņi brīdināja.

Visi pieliecās un pavilka bruņucepuru priekšējās

plātnes pār degunu. Suņi aizmugurē pieplaka pie zemes, tomēr, kaut arī nedaudzas bultas atlidoja uz viņu pusi, kļuva skaidrs, ka uz viņiem nešauj. Grifls ar saviem punduriem atkal lika lietā savus stopus. Šoreiz tie vienā mierā mērķēja uz kalormeniem.

-    Šaujiet rakstā, zēni! auroja Grifls. Visi kopā! Uzmanieties! Melnģīmji mums vajadzīgi tikpat maz, cik pērtiķi vai lauvas, vai karaļi! Punduri ir par punduriem!

Lai kas būtu sakāms par punduriem, neviens ne­varētu teikt, ka tie neuzvedas drosmīgi. Viņi viegli būtu varējuši aizmukt uz kādu drošāku vietu. Tomēr tie uzskatīja, ka pareizāk ir palikt, nomaitā­jot abās pusēs tik daudz karotāju, cik vien iespē­jams; izņēmums bija gadījumi, kad abas puses bija tik laipnas, ka aiztaupīja pūles punduriem, žmiegdamas viena otru. Punduri vēlējās Nārniju sev.

Vienu gan viņi varbūt nebija ņēmuši vērā, proti, ka zirgiem nebija nekāda pārsega, turpretī kalormenus sargāja bruņas. Kalormeniem bija ari vadonis.

Atskanēja tārkāna Riždas skaļā balss:

-    Trīsdesmit no jums lai uzmana tos muļķus pie baltās klints! Pārējie sekos man. Mēs pārmācīsim tos zemes urķus.

Tiriāns ar saviem draugiem pēc kaujas joprojām nebija atvilkuši elpu un, pateicīgi par nedaudzajām atpūtas minūtēm, stāvēja un noskatījās, kā tārkāns ved savus vīrus pret punduriem. Tā bija savāda aina. Ugunskurs vairs nedega tik gaiši tā liesmas bija noplakušas, un ogles kvēloja tumšākā sārtumā. Ciktāl bija saskatāms, visā sanāksmes laukumā šobrīd atradās vienīgi punduri un kalormeni. Tādā apgaismojumā lāgā nevarēja izšķirt, kas notiek. Pēc skaņas it kā varēja nojaust, ka punduri drosmīgi aizstāvas. Tiriāns dzirdēja Griflu bezdievīgi lāda­mies, savukārt tārkāns reizēm uzkliedza:

-    Saņemiet viņus pēc iespējas vairāk dzīvus! Sa­ņemiet dzīvus!

Lai būtu kāda būdama, kauja ilgi tā nevilkās. Troksnis norima. Džila ieraudzīja tārkānu atgrieža­mies pie staļļa; viņam sekoja vienpadsmit vīru, vilkdami līdzi vienpadsmit sasaistītu punduru. (Vai pārējie nogalināti, vai daži, iespējams, izmukuši, tā arī palika nezināms.)

-    Iemetiet viņus Taša svētnīcā! tārkāns Rižda pavēlēja.

Un, kad vienpadsmit punduru cits pēc cita bija vai nu iemesti, vai ar kāju spērieniem iegrūsti tum­šajā durvju ejā un durvis atkal aizcirstas, viņš zemu paklanījās staļļa priekšā un sacīja:

-     Šie arī ir upuri tava altāra liesmām, valdniek Taš!

Visi kalormeni, pagriezuši zobenus plakaniski, klaudzināja ar tiem pa vairogiem un klaigāja:

-    Taš! Taš! Lielais dievs Taš! Nepielūdzamais Taš! (Tobrīd vairs neviens nepieminēja muļķīgo salikteni "Tašlans".)

Mazais pulciņš pie baltās klints vēroja šīs izdarī­bas un sačukstējās savā starpā. Viņi bija atraduši ūdens strūkliņu, kas ritēja pa klinti, un visi kāri padzērušies Džila, Pogins un karalis, satecinājuši valgmi riekšavās, turpretī četrkājainie laka no nelie­las peļķītes, kas bija izveidojusies klints pakājē. Viņi bija tik izslāpuši, ka tas šķita visgardākais dzēriens, kāds jebkad mūžā baudīts, un, kamēr tas tika dzerts, visi jutās bezgala laimīgi un ne par ko citu nemaz nespēja domāt.

-    Man ir tāda nojauta, sacīja Pogins, ka mēs visi cits pēc cita pirms rītausmas ieiesim pa šīm tumšajām durvīm. Varu nosaukt simt citu nāves ceļu, pa kuriem ietu ar lielāku prieku nekā šis.

-     Tās patiešām ir nežēlīgas durvis, piekrita

Tiriāns. Izskatās vairāk pēc rīkles.

-    Vai dieniņ, vai mēs nevaram darīt kaut jel ko, lai tā nenotiktu? satriekta vaicāja Džila.

-      Ne, jauko draudzenīt! atteica Dārgums, maigi pieskardamies meitenei ar purnu. Mums rās var izrādīties durvis uz Aslana valstību, un šovakar mēs ēdīsim pie Viņa galda.

Tārkāns Rižda uzgrieza muguru stallim un lēni piegāja un nostājās baltās klints priekšā.

-    Klausieties! viņš sacīja. Ja mežakuilis, suņi un vienradzis pārnāks manā pusē un padosies manā žēlastībā, es dāvāšu viņiem dzīvību. Mežakuilis dosies uz krātiņu Tišroka dārzā, suņi uz Tišroka suņukūtīm, bet vienradzis pēc tam, kad es būšu nozāģējis viņa ragu, vilks divričus. Turpretī ērglis, bērni un tas, kas bija karalis, šonakt taps upurēti Tašam.

Vienīgā atbilde bija rūcieni.

-     Ķerieties klāt, karavīri! tārkāns mudināja. Nomaitājiet lopus, taču divkājainos saņemiet gūstā dzīvus!

Un tad sākās pēdējā Nārnijas karaļa pēdējā kauja.

Tas, kas to lēma bezcerīgam galam, nemaz nerunājot par ienaidnieku skaitu, bija šķēpi. Kalor­meniem, kas gandrīz kopš sākta gala bija turējušies kopā ar pērriķi, cīņas sākumā to nebija, jo viņi bija ieradušies Nārnijā pa vienam vai divatā, izlikda­mies par miermīlīgiem tirgoņiem, tāpēc, protams, šķēpus sev līdzi nenesa, jo šķēps nav lieta, ko var paslēpt. Jaunpienācēji droši vien ieradās vēlāk pēc tam, kad pērtiķis jau bija nostiprinājies un kalormenu karakalpi varēja staigāt neslēpdamies. Tieši šķēpi izrādījās izšķirīgie. Ar garu šķēpu var nodurt mežakuili, pirms cilvēks nokļūst zvēra ilkņos, un vienradzi, pirms uzbrucēju sasniedz zirga rags, ja divkājainais rīkojas ļoti ātri un nezaudē galvu. Tagad vienā augstumā notēmētie šķēpi ielen­ca Tiriānu un viņa pēdējos draugus. Nākamajā mirklī visi kāvās uz dzīvību un nāvi.

Vienā ziņā nebija tik briesmīgi, kā jūs varētu iztēloties. Kad jūs līdz pēdējai iespējai liekat lietā visus savus muskuļus te notupdamies, lai jūs neķertu šķēpa uzgalis, te pārlecot tam pāri, te palecoties uz priekšu, atvelkoties atpakaļ, ātri pagriezdamies apkārt, jums nav daudz laika just bailes vai skumjas. Tiriāns apzinājās, ka patlaban citiem nekādi nevar palīdzēt, ka viņiem lemts mirt reizē. Viņš neskaidri manīja, kā vienā pusē nokrīt mežakuilis, bet otrā, spēkus nežēlodams, cīnās Dār­gums. Pašķielējis ar vienu acs kaktiņu, viņš pama­nīja bet tikai pamanīja -, kā milzīgs kalormens kaut kur aizvelk aiz matiem satverto Džilu. Taču domāt viņš par to gandrīz vai nedomāja. Vienīgā doma bija, kā pārdot savu dzīvību par visdārgāko cenu. Ļaunākais bija nespēja noturēties vietā, no kuras viņš bija sācis, pie baltās klints. Vīrs, kurš cīnās pret duci ienaidnieku vienlaikus, ir spiests izmantot iespējas, kad vien tās pagadās, viņam jāmetas uz priekšu, kad vien viņš ierauga, ka nav aizsargāts ienaidnieka kakls vai krūtis. Ļoti nedau­dzi cirtieni var jūs aizvirzīt krietni tālu no vietas, kur esat atradies sākumā. Tiriāns drīz manīja, ka nokļūst arvien tālāk un tālāk pa labi tuvāk stallim. Prātā pazibēja neskaidra doma, ka labāk būtu turēties no tā tālāk. Taču šajā mirklī viņš nespēja atcerēties, kāpēc īsti tā jādara. Un, lai kā arī būtu, viss tik un tā ritēja savā gaitā.

Pēkšņi viss kļuva pilnīgi skaidrs. Viņš redzēja, ka cīkstās ar pašu tārkānu. Ugunskurs (kas nu no tā bija atlicis) atradās tieši priekšā. Tiriāns kāvās pašā staļļa durvju ejā, jo durvis bija atrautas vaļā un divi kalormeni tās turēja, gatavi aizcirst brīdī, kad Tiriāns būs ievilkts iekšā. Nu viņš atcerējās itin visu un aptvēra, ka ienaidnieks tīšām no paša kaujas sākuma viņu virzījis uz staļļa pusi. Tagad, par to domādams, viņš joprojām cīnījās no visa spēka.

Galvā iešāvās jauna doma. Tiriāns nometa zobenu, brāzās uz priekšu, notupās zem tārkāna vēzētā līkā zobena un atlēca atpakaļ stallī, sauk­dams:

Nāc iekšā un tiecies ar Tašu pats!

Atskanēja apdullinošs troksnis. Tāpat kā ieme­tot pērtiķi, nodrebēja zeme un uzplaiksnīja tik žilba gaisma, ka no tās acīs viss satumsa.

Ārpusē kalormenu karavīri ievaimanājās: Taš! Taš! un aizcirta durvis. Ja Tašs vēlas viņu kaptei­ni, tad Tašam viņš arī jādabū. Viņi paši nekādā ziņā ar Tašu sastapties negribēja.

īsu brītiņu Tiriāns nezināja nedz to, kur atrodas, nedz to, kas viņš ir. Tad viņš piespieda sevi nomie­rināties, samirkšķināja acis un palūkojās apkārt. Stallī nebija tik tumšs, kā viņš bija gaidījis. Karalis stāvēja žilbinošā gaismā tāpēc bija nācies mirkšķi­nāt acis.

Viņš pagriezās, lai palūkotos uz tārkānu Riždu, taču Rižda uz viņu neskatījās. Rižda skaļi gaudoja un rādīja kaut kur ar pirkstu, tad apklāja seju ar plaukstām un nokrita knūpus zemē. Tiriāns parau­dzījās tārkāna norādītajā virzienā. Un tad visu saprata.

Viņiem tuvojās drausmīgs stāvs. Tas gan bija daudz mazāks par briesmoni, ko viņi bija redzējuši

no torņa, tomēr daudz lielāks par cilvēku un pēc izskata tāds pats kā no rīta manītais. Tam bija maitasputna galva un četras rokas, atplests knābis un liesmainas acis. No knābja atskanēja ķērcoša balss:

-Tārkān Rižda, tu mani aicināji uz Nārniju! Te es esmu. Kas tev sakāms?

Tomēr tārkāns tā arī nepacēla seju no zemes un nepateica ne vārda. Viņš raustījās kā cilvēks, kuru moka krampjainas žagas. Kaujā viņam drosmes netrūka, taču puse no šīs drosmes bija viņu pame­tusi jau šīs nakts agrajās stundās, kad viņš pirmo­reiz sāka jaust, ka varētu pastāvēt arī īsts Tašs. Otra puse šīs drosmes viņu pameta tagad.

Pēkšņā kustībā kā vista, kas noliecas, lai uzknābātu tārpu, Tašs uzklupa nelaimīgajam Riždam un pabāza to zem virsējā no diviem labās puses delmiem. Tad briesmonis pagrieza galvu sāniski, lai pievērstu vienu no briesmīgajiem redzokļiem Tiriānam, jo, protams, ar savu putna galvu nespēja lūkoties taisni.

Tieši tajā brīdī Tašam aiz muguras atskanēja skaidra un mierīga balss kā vasarā jūra:

Pazudi, briesmoni, un nes savu likumīgo laupī­jumu uz savu ligzdu! Tas tiek teikts Aslana un Aslana diženā tēva, Aizjūru valdnieka, vārdā!

Ar tārkānu padusē pretīgais radījums pazuda, , un Tiriāns pagriezās, lai redzētu, kas runājis. Un tas, ko jaunais karalis ieraudzīja, lika viņa sirdij iepukstēties stiprāk nekā jebkad kādā kaujā.

Viņa priekšā stāvēja septiņi karaļi un karalienes visi ar kroņiem galvā, ģērbušies mirdzošās drānās, tomēr karaļiem virs tām bija apliktas vieglas bruņas, un rokās viņi turēja kailus zobenus. Tiriāns pieklājīgi paklanījās un grasījās runāt, kad jaunākā karaliene iesmējās. Viņš cieši ieskatījās dāmas sejā un tad izbrīnā noelsās, jo pazina to. Tā bija Džila, tomēr ne tāda Džila, kādu viņš bija redzējis pēdējo reizi ar netīru, saraudātu seju, ģērbtu vecā, no viena pleca noslīdējušā treniņtērpā. Tagad viņa izskatījās mierī­ga un saprātīga, tik spirgta, it kā nupat būtu iznākusi ļ no dušas. Sākumā Tiriānam šķita, ka viņa izskatās vecāka, bet tad atkal ka ne, un šajā ziņā viņš tā arī nespēja nonākt pie skaidrības. Tad viņš ieraudzīja, ka jaunākais karalis ir Jūstess, taču arī viņš, tāpat kā Džila, bija mainījies.

Tiriāns pēkšņi sajutās neveikli, ka nonācis tādu cilvēku vidū, pats no cīniņa vienās asinīs, putekļos, sviedros. Tomēr nākamajā mirklī viņš atjauta, ka arī pats vairs nebūt nav iepriekšējā izskatā. Viņš bija spirgts, mierīgs un tīrs, un apģērbts tādās drānās, kādas būtu valkājis Kērā Paravelā lielos svētkos.

(Taču Nārnijā goda drēbes nekad nav neērtas. Nārnijā zina, kā panākt, lai tajās justos jauki un lai jauki ari izskatītos; te nevalkā iecietinātus audumus, flaneli vai sintētiku tos nevarētu ieraudzīt, pat nosoļojot no viena valsts gala līdz otram.)

-    Kungs, sacīja Džila, panākdamās uz priekšu un pietupdamās skaistā reveransā, ļaujiet man jūs iepazīstināt ar Pīteru, Visaugstāko karali pār visiem Nārnijas karaļiem!

Tiriāns lieki nevaicāja, kurš ir šis Visaugstākais karalis, jo no sava sapņa atcerējās viņa seju (lai gan tagad tā izskatījās krietni cildenāka). Viņš paspēra soli uz priekšu, noslīga uz viena ceļgala un noskūp­stīja Pītera roku.

-     Visaugstākais karali, viņš teica. Es tevi sveicu savā zemē.

Un Visaugstākais karalis piecēla viņu kājās un noskūpstīja uz abiem vaigiem kā Visaugstākajam karalim piedien darīt. Tad viņš pieveda Tiriānu pie vecākās karalienes tomēr pat viņa nebija veca, viņas mati nebija sirmi un vaigi nebija grumbaini un sacīja:

-     Kungs, tā ir lēdija Pollija, kas ieradās Nārnijā pirmajā dienā, kad Aslans pavēlēja kokiem augt un dzīvniekiem runāt.

Nākamais, pie kā Tiriānu pieveda, bija vīrietis, kuram zeltainā bārda slīga pār krūtīm un sejas vaibsti pauda gudrību.

-    Un šis, Visaugstākais karalis sacīja, ir lords Digorijs, kas todien bija viņai līdzi. Bet šis ir mans brālis karalis Edmunds, un tā mana māsa karalie­ne Lūsija.

-    Kungs, teica Tiriāns, kad bija visus šos cilvē­kus apsveicis, ja pareizi atceros hronikā lasīto, te vajadzētu būt vēl vienai personai. Vai jūsu majestā­tei nav divas māsas? Kur ir karaliene Sjūzena?

-     Manas māsas Sjūzenas, sadrūmušu vaigu strupi noteica Pīters, vairs nav Nārnijas draugu pulkā.

-    Jā, piebalsoja Jūstess, kad viņu mēģina pierunāt, lai atnāk šurp un parunā par Nārniju vai kaut ko padara Nārnijas labā, viņa saka: "Kādas tev burvīgas atmiņas! Kam varētu ienākt prātā, ka tu joprojām domā par tām jocīgajām rotaļām, ku­rām mēs nodevāmies bērnībā!"

-     Ā, Sjūzena! ierunājās Džila. Šobrīd viņu neinteresē nekas cits kā vienīgi neilons, lūpu zīmulis un ielūgumi izklaidēties. Viņai vienmēr gaužām gribējās būt pieaugušai.

-    Kā tad, pieaugušai gan, piebilda lēdija Pollija. Man gribētos, lai viņa reiz arī kļūtu pieaugusi. Visu skolas laiku izniekoja, gribēdama būt tādā vecumā, kādā ir tagad, un visu pārējo mūžu iznie­kos, pūlēdamās tādā vecumā arī palikt. Viss, ko viņa grib, ir sasniegt vismuļķīgāko laiku cilvēka mūžā tik ātri, cik vien iespējams, un tad palikt tajā tik ilgi, cik vien iespējams.

-    Par to tagad nerunāsim, sacīja Pīters. Palū­kojieties! Te ir brīnišķīgi augļu koki. Nogaršosim to ražu!

Un tad Tiriāns pirmo reizi palūkojās apkārt un noprata, cik šis piedzīvojums ir dīvains.

Trīspadsmitā nodaļa Ka punduri neļava sevi apmānīt

Tiriāns bija domājis vai ari būtu domājis, ja viņam vispār izgadītos laiks domāšanai, ka viņi atrodas salmiem apjumtā stalli, apmēram divpadsmit pēdu garā un sešas pēdas platā. Patiesī­bā viņi stāvēja zaļā pļavā, virs galvas liecās tumši zilas debesis, un gaiss, kas maigi glāstīja viņu vaigus, šķita tāds kā agrās vasaras dienās. Netālu auga platlapainu koku birzs, un tajā no katras lapas apakšas lūkojās zeltains, gaišdzeltens, purpursārts vai spilgti sarkans auglis, kāds mūsu pasaulē nemaz nav redzēts. Augļi Tiriānam šķita apliecinām, ka jābūt rudenim, tomēr gaisā jautās kaut kas tāds, kas itin kā čukstēja, ka nevar būt vēlāks par jūniju. Viņi visi devās pie kokiem.

Ikviens pastiepa roku, lai norautu augli, kas pēc skata šķita acij tīkamākais, tomēr katrs arī mirkli saminstinājās. Šie augli bija tik skaisti, ka visiem klusībā uzmācās šaubas: "Tas nevar būt domāts

man… Droši vien mēs nemaz nedrīkstam tos plūkt."

-     Viss kārtībā! teica Pīters. Es zinu, ko mēs visi domājam. Taču esmu pārliecināts, pavisam pārliecināts, ka šaubīties nevajadzētu. Man ir sajū­ta, ka mēs esam nonākuši zemē, kur atļauts viss.

-    Nu tad ķersimies klāt! iesaucās Jūstess.

Un visi sāka ēst.

Kādi bija augļi? Diemžēl neviens nespētu rakstu­rot to garšu. Viss, ko es varu apgalvot salīdzināju­mā ar šiem augļiem vissvaigākais greipfrūts, ko jūs jebkad esat ēduši, bijis bez garšas, bet sulīgākais apelsīns sauss, un bumbieris, kas kusis mutē, bijis ciets kā koks, un vissaldākās meža zemenes skābas. Un Nārnijas augļiem nebija ne sēklu, ne kauliņu, un arī lapsenes tajos negrauzās. Ja jūs kaut reizi būtu ēduši šos augļus, pēc to nobaudīšanas vislielākie šīspasaules gardumi jums garšotu kā daktera parakstītas zāles. Taču raksturot es tos neprotu. Nav iespējams uzzināt, kādi tie ir, ja neno­kļūst tajā zemē un pats tos neliek uz zoba.

Kad vēderi bija pilni, Jūstess sacīja karalim Pīteram:

-    Tu vēl neesi mums pastāstījis, kā jūs te nokļu­vāt. Jūs grasījāties to darīt, bet tad uzradās Tiriāns.

-     Nav daudz, ko stāstīt, atteica Pīters. Mēs ar Edmundu stāvējām uz perona un redzējām pienākam jūsu vilcienu. Cik atceros, nodomāju, ka tas pārāk ātri iegriežas līkumā. Un, manuprāt, vēl es nodomāju cik savādi, ka mūsējie arī laikam sēž tajā pašā vilcienā, kaut ari Lūsija par mūsu plānu neko nezināja…

-      Jūsējie, Visaugstākais karali? pārvaicāja Tiriāns.

-    Ar to es domāju tēvu un māti Edmunda un Lūsijas, un manus vecākus.

-    Kāpēc viņi bija tur? jautāja Džila. Tu taču negribi sacīt, ka viņi zina par Nārniju?

-     Ak nē, tam nebija nekāda sakara ar Nārniju. Viņi brauca uz Bristoli. Es uzzināju par viņu brau­cienu tikai torīt. Un Edmunds sacīja, ka viņi iecerē­juši braukt ar to pašu vilcienu. (Edmunds bija no tiem, kas zina visu par dzelzceļiem.)

-    Un kas notika tad? vaicāja Džila.

-   To nu nav tik viegli izstāstīt, vai ne, Edmund? attrauca Visaugstākais karalis.

-     Nav gan, Edmunds piekrita. Tas nebūt nelīdzinājās iepriekšējai reizei, kad mūs aizgādāja no mūsu pašu pasaules ar maģijas palīdzību. Atska­nēja drausmīgs rībiens, man kaut kas ar joni uztrie­cās virsū, taču trieciens nebija sāpīgs, un es sajutos nevis nobijies, bet uztraukts. A, un kas bija ļoti dīvaini man stipri iesāpējās ceļgals kā no sitiena ar beisbola nūju. Ievēroju, ka mana kāja pēkšņi pazudusi. Un jutos ļoti viegls. Un tad… tad mēs atradāmies šeit.

-     Ar mums vagonā notika gandrīz tas pats, teica lords Digorijs, izslaucīdams no savas zeltainās bārdas pēdējās augļu paliekas. Tikai man šķiet, ka mēs ar tevi, Pollij, galvenokārt nejūtām vairs stīvumu. Jūs, jaunie, to nesapratīsiet. Bet mēs vairs nejutāmies veci.

-     Mēs, jaunie! Ko tu neteiksi! Džila pasmējās. Nešķiet, ka jūs patiesībā būtu daudz vecāki par mums.

-    Varbūt neesam, bet bijām gan, sacīja lēdija Pollija.

-    Un kas tad ir noticis, kopš jūs esat šeit? no­prasīja Jūstess.

-      Hmm, Pīters atsāka stāstu, ilgu laiku (vismaz man liekas, ka tas bija ilgs laiks) nenotika nekas. Tad atvērās durvis…

-    Durvis? Tiriāns pārvaicāja.

-   Jā, Pīters apstiprināja. Durvis, pa kurām jūs ienācāt vai izgājāt. Vai esat piemirsuši?

-    Kur tad tās ir?

-    Paskaties! sacīja Pīters, norādīdams ar pirkstu.

Tiriāns palūkojās un ieraudzīja vissavādāko un

vissmieklīgāko ainu, kādu vien varat iedomāties.

Tikai dažu jardu attālumā, skaidri saredzamas, saulē slējās rupji tēstas koka durvis un ap tām ielogs; nekā cita nebija ne sienu, ne jumta. Viņš apjucis devās tām klāt, un pārējie sekoja, vērodami, ko Tiriāns darīs. Viņš apgāja apkārt uz durvju otru pusi. Taču tur izskatījās gluži tāpat viņš joprojām atradās ārpusē, un bija vasaras rīts. Durvis gluži vienkārši stāvēja pašas no sevis, it kā būtu ieaugu­šas zālienā tāpat kā koks.

-              Dārgais kungs, Tiriāns sacīja Visaugstāka­jam karalim. Tas nu ir neredzēts brīnums!

-             Tās ir durvis, pa kurām jūs ar to kalormenu pirms piecām minūtēm ienācāt, smaidīdams teica Pīters.

-    Tomēr es neienācu stallī no meža. Turpretī šīs, šķiet, ir durvis, kas ved no nekurienes uz nekurieni.

-     Tās tādas izskatās, ja tām iet apkārt, skaid­roja Pīters. Pieliec aci pie tās vietas, kur starp diviem dēļiem ir sprauga, un skaties pa to!

Tiriāns piebāza aci pie plaisas. Sākumā viņš nere­dzēja neko vairāk par tumsu. Pēc tam, kad acs aprada, viņš ieraudzīja ugunskura blāvi sārto kvēli, kas bija jau gandrīz apdzisusi, un virs tās melnās debesis un zvaigznes. Tad viņš starp sevi un uguns­kuru saskatīja kustamies vai stāvam kaut kādus radījumus; varēja sadzirdēt, ka tie sarunājas. Balsu skaņas lika domāt, ka tie ir kalormeni. Tā nu viņš saprata, ka skatās ārā pa staļļa durvīm tumšajā La­ternas klajumā, kur bija izcīnījis pēdējo kauju. Vīri apspriedās, vai iet iekšā meklēt tārkānu Riždu (taču neviens to negribēja darīt) vai arī pielaist stallim uguni.

Tiriāns vēlreiz palūkojās apkārt un nespēja lāgā noticēt savām acīm. Pāri viņu galvām liecās zilas debesis, un zālainā pļava stiepās uz visām pusēm tik tālu, cik vien viņš varēja saskatīt, un jauniegūtie draugi, kas stāvēja ap viņu, smējās.

-     Liekas, arī pasmaidīdams klusi noteica Tiriāns, ka stallis, uz kuru skatās no iekšienes, un stallis, uz kuru lūkojas no ārienes, ir divas dažādas vietas.

-Jā, sacīja lords Digorijs. Tā iekšpuse ir lielā ka nelcā tā ārpuse.

-    Jā, apstiprināja karaliene Lūsija. Ari mūsu pasaulē kāda staļļa iekšpuse reiz bija kaut kas lie­lāks nekā visa mūsu pasaule.

Tā bija pirmā reize, kad viņa ierunājās, un pēc trīsošās balss Tiriāns noskārta, kāpēc. Viņu viss notiekošais bija ietekmējis stiprāk nekā pārējos. Viņa bija jutusies pārāk laimīga, lai runātu. Tiriānam gribējās atkal dzirdēt Lūsijas balsi, tāpēc viņš ierunājās vēlreiz, teikdams:

-    Esiet tik laipna, kundze, runājiet vēl! Pastāstiet visu par savu piedzīvojumu!

-    Pēc trieciena un trokšņa, sacīja Lūsija, mēs sapratām, ka esam šeit. Un, piegājuši pie durvīm, nobrīnījāmies tāpat kā jūs. Tad durvis atvērās pir­mo reizi (kad tā notika, mēs ejā redzējām tumsu), un parādījās liela auguma vīrs ar kailu zobenu. Pēc ieročiem nopratām, ka tas ir kalormens. Pacēlis zobenu un atbalstījis to pret plecu, viņš nostājās pie durvīm, gatavs sacirst gabalos ikvienu, kas dotos tām cauri. Mēs piegājām viņam klāt un sākām ru­nāt, taču likās, ka viņš mūs nedz redz, nedz dzird. Un viņš ne reizes nepalūkojās apkārt uz debesīm un saules apspīdēto mauru. Manuprāt, viņš ari tos nespēja saskatīt. Tā nu mēs ilgu laiku gaidījām. Tad izdzirdām, ka durvju otrā pusē tiek atvilkts aizbīd­nis. Taču vīrs negatavojās cirst ar zobenu, pirms nebija saskatījis, kas nāk iekšā. Nodomājām, ka viņam pavēlēts vieniem cirst, bet otrus saudzēt. Tieši tajā brīdī, kad durvis atvērās līdz galam, pēkšņi uzradās Tašs šaipus durvīm; neviens no mums nebija manījis, no kurienes viņš ierodas. Un pa dur­vīm iesoļoja liels kaķis. Tas pašķielēja uz Tašu un kā plēsts metās bēgt; bija arī pēdējais laiks, jo Tašs jau bija izklupis uz priekšu durvis atsitās pret viņa knābi. Vīram Tašs bija redzams. Viņš stipri nobāla un paklanījās briesmonim, taču tas pazuda.

Tad mēs atkal ilgi gaidījām. Beidzot durvis at­vērās trešoreiz un ienāca jauns kalormens. Man viņš patika. Sargs, kas stāvēja pie durvīm, sarāvās un izskatījās ļoti pārsteigts, kad ieraudzīja nācēju. Manuprāt, viņš bija gaidījis pavisam citu…

Tagad es visu saprotu, sacīja Jūstess (viņam bija slikts paradums pārtraukt runātāju). Kaķim vajadzēja ieiet pirmajam, un sargam bija pavēlēts tam radījumam neko nedarīt. Tad kaķim bija pare­dzēts iziet ārā un sacīt, ka viņš redzējis zvērīgo Tašlanu, un izlikties, ka viņš, proti, kaķis, ir nobijies pēc traka, tādējādi nobiedējot pārējos dzīvniekus. Bet Viltniekam nebija ne jausmas, ka uzradīsies īstais Tašs, tāpēc Rudais, pagalam nobijies, izmetās ārā. Un pēc tam Viltnieks būtu sūtījis iekšā visus, no kuriem gribēja tikt vaļā, un sargs tos visus nokautu. Un…

-     Draugs, Tiriāns rāmi pārmeta, tu neļauj dāmai stāstīt.

-    Jā, Lūsija turpināja, sargs bija pārsteigts. Viņš ļāva ienākušajam jauneklim apjaust, ka ne­drīkst zaudēt modrību. Viņi cīnījās. Jauneklis sargu nogalināja un izmeta pa durvīm. Tad viņš lēni nāca tuvāk vietai, kur stāvējām mēs. Viņš varēja redzēt gan mūs, gan visu citu. Mēs mēģinājām uzsākt ar viņu sarunu, taču viņš izturējās tā, it kā būtu iegri­mis bezapziņā. Viņš visu laiku skaitīja: Tašs, Tašs, kur ir Tašs? Es eju pie Taša. Tā nu mēs likāmies mierā, un viņš kaut kur aizgāja tur tālāk. Man viņš patika. Un pēc tam… ai! Lūsija saviebās.

-    Pēc tam, teica Edmunds, kāds pa durvīm iesvieda pērtiķi. Un Tašs atkal bija klāt. Manai māsai ir mīksta sirds, viņai negribas jums stāstīt, ka Tašs vienreiz ieknāba un no pērtiķa vairs nebija ne miņas!

-   To viņš arī bija pelnījis! izsaucās Jūstess. To­mēr es ceru, ka viņš Taša vēderam neko labu nenesīs.

-    Un pēc tam, Edmunds turpināja, ieradās apmēram ducis punduru un tad Džila, un Jūstess, un beigās jūs pats.

-     Ceru, ka Tašs apēda ari pundurus, Jūstess piebilda. Tos mazos cūkcepures.

-     Nē, viņš to neizdarīja, teica Lūsija. Un neesi tik nejauks! Viņi joprojām ir te. Īstenībā tu no šejienes vari viņus saskatīt. Es nemitīgi pūlos ar viņiem sadraudzēties, bet velti.

-     Sadraudzēties! Ar viņiem! iebrēcās Jūstess. Ja jūs zinātu, kā šie punduri uzvedās!

-     Ak, beidz jel, Jūstes! sacīja Lūsija. Nāc un paskaties uz viņiem! Karali Tiriān, varbūt jūs varē­tu ar viņiem kaut ko iesākt.

-    Patlaban nu gan man pret punduriem nav siltu jūtu, sacīja Tiriāns. Taču, tā kā par viņiem aiz­lūdzat jūs, augstā dāma, es būtu ar mieru darīt pat vēl vairāk, nekā jūs lūdzat.

Lūsija devās pa priekšu, un drīz viņi visi ieraudzīja pundurus. Tie izskatījās dīvaini. Viņi neklaiņāja apkārt un nebaudīja skaisto apkārtni (kaut arī virves, ar kurām viņi sākotnēji bija sasieti, šķita pazudušas). Punduri arī negulšņāja un neatpūtās, bet sēdēja pavisam cieši kopā mazā pulciņā cits citam pretī. Viņiem nenāca ne prātā palūkoties apkārt, un viņi neveltīja ne mazāko uzmanību cil­vēkiem, līdz Lūsija ar Tiriānu piegāja tiem klāt tik tuvu, ka varēja tos ar roku aizsniegt. Tad visi punduri pacēla galvas un palieca tās sāņus, it kā nevarētu nevienu saredzēt, bet sasprindzināti klau­sītos un pūlētos pēc skaņas uzminēt, kas notiek.

-    Uzmanieties! viens no viņiem īgnā balsi uz­kliedza. Skatieties, kur liekat kāju! Nelāčojiet pa mūsu ģīmjiem!

-    Būs jau labi! nicīgi noteica Jūstess. Neesam jau akli! Mums ir acis pierē.

-     Tām nu jābūt trakoti redzīgām, ja jūs šajā caurumā varat kaut ko saskatīt, teica tas pats punduris, kura vārds bija Digls.

-    Kādā caurumā? noprasīja Edmunds.

-     Nu tak šitenajā, tu stulbeni, atcirta Digls. Šitenajā piķa melnajā, šaurajā, smirdīgajā, maza­jā kūts caurumā.

-    Vai jūs esat akli? vaicāja Tiriāns.

-    Vai tad mēs visi šitanī tumsā neesam akli? noprasīja Digls.

-    Te nemaz nav tumšs, jūs nabaga nelgas pun­duri, teica Lūsija. Vai tad jūs neredzat? Paceliet acis! Paskatieties apkārt! Vai jūs neredzat debesis, kokus un puķes? Vai mani arī neredzat?

-    Visu blēņu vārdā! Kā es varu redzēt to, kā te nav? Un kā es varu redzēt jūs, tāpat kā jūs nevarat redzēt šajā piķa melnumā?

-    Bet es varu jūs saredzēt, attrauca Lūsija. Es pierādīšu, ka varu jūs redzēt. Jums mutē ir pīpes kāts.

-    Ikviens, kas pazīst tabakas smārdu, var pateikt to pašu, tiepās Digls.

-     Ak jūs, nabadziņi! Tas ir briesmīgi! Lūsija viņus žēloja. Tad meitenei iešāvās prātā kāda doma. Viņa apstājās un noplūca dažas meža vijolītes. Klausieties, punduri, viņa sacīja. Pat ja jūsu acis rāda nepareizi, varbūt ar jūsu deguniem viss ir kārtībā! Vai jūs varat saost šīs te?

Viņa pieliecās tuvāk un turēja svaigos, miklos ziediņus Diglam pie paša neglītā deguna, taču bija spiesta žigli atlēkt atpakaļ, lai izvairītos no mazās, cietās dūres trieciena.

-    Aizvāciet! viņš kliedza. Kā jūs uzdrošinā­ties! Kā jūs uzdrošināties bāzt man degunā netīrus staļļa gružus? Tajos bija pat dzelksnis. Jūsu slakai nekaunības nekad nav trūcis! Kas jūs galu galā esat?

-    Zemesurķi, sacīja Tiriāns, viņa ir karaliene Lūsija, kuru Aslans atsūtījis šurp no tālas pagātnes. Un tikai viņas dēļ es, Tiriāns, jūsu likumīgais kara­lis, nelieku visu jūsu galvām ripot no pleciem, jūs divkāršie nodevēji!

-    Te nu jūs pārlieku šaujat pār strīpu! iesaucās Digls. Kā jūs drīkstat atkal un atkal gvelzt visas šīs muļķības? Jūsu brīnišķīgais Lauva neatnāca un jums nepalīdzēja, vai tā nav? Šķiet, ka ir gan! Un pat tagad, kad jūs esat sakauts un iegrūsts šajā melnajā caurumā gluži tāpat kā mēs pārējie, jūs atkal čīgājat veco meldiņu un sagudrojat arvien jaunus melus! Mēģināt piedabūt, lai mēs noticam, ka neviens nav iegrūsts ķurķī, ka nav tumšs, un sazin vēl ko!

-      Nav nekāda melnā cauruma, tāds pastāv vienīgi jūsu iedomās! uzkliedza Tiriāns. Lieniet jel no tā ārā! Un, paliecies uz priekšu, viņš satvēra Diglu aiz jostas un kapuces un izrāva no punduru loka. Taču, tiklīdz Tiriāns nolaida Diglu zemē, tas aizšāvās atpakaļ uz savu vietu pārējo lokā, berzē­dams degunu un gaudodams:

-      Va-ī! Va-ī! Kāpēc jūs vēl šitā izrīkojaties? Triecāt mani ar seju pret sienu! Jūs gandrīz pārlau­zāt man degunu.

-    Ak kungs! Lūsija nočukstēja. Ko lai mēs viņu labā darām?

-     Nepievērsiet viņiem uzmanību! sacīja Jūstess.

Viņam runājot, sadrebēja zeme. Smaržīgais gaiss

pēkšņi kļuva vēl smaržīgāks. Stāvētājiem aiz mugu­ras ieplaiksnījās gaisma. Visi pagriezās. Tiriāns pēdējais, jo jutās nobijies. Milzīgs un īsts tur stāvēja viņu sirds ilgotais zeltkrēpju Lauva, pats Aslans, un pārējie jau bija nometušies ceļos lokā ap viņa priekšķepām, iespieduši rokas un sejas viņa krēpēs, un Lauva nolieca lielo galvu, lai viņus nolaizītu ar mēli. Tad viņš pievērsa skatienu Tiriānam, un Tiriāns drebēdams pienāca viņam klāt un nometās zemē Lauvam pie kājām, un Lauva viņu noskūpstī­ja un sacīja:

-    Labi darīts, pēdējais no Nārnijas karaļiem, kas pastāvēja stingri vistumšākajā stundā.

-    Aslan, raudot teica Lūsija, vai tu varētu, vai tu kaut ko varētu darīt šo nabaga punduru labā?

-    Dārgā, atteica Aslans, es jums abiem parā­dīšu, ko es varu un ko nevaru izdarīt.

Viņš piegāja punduriem gluži klāt un izgrūda klusu rūcienu klusu, taču no tā sāka trīsēt gaiss. Turpretī punduri cits citam sacīja:

-    Vai dzirdat? Tā ir tā banda staļļa otrā galā. Mēģina mūs iebiedēt. Viņi to dara ar kaut kādu uzrikti. Neliecieties ne zinis! Mūs viņi vairs nepie­mānīs.

Aslans pacēla galvu un sapurināja krēpes. Nāka­majā mirklī punduriem uz ceļgaliem parādījās lielisks cienasts: pīrāgi un mēles, un cepti baloži, un trifeles, un saldējums, un katrs punduris labajā ro­kā turēja kausu laba vīna. Tomēr no tā nebija liela labuma. Viņi diezgan kāri sāka ēst un dzert, taču bija skaidrs, ka tie nespēj ēdienus pienācīgi izgar­šot. Viņiem likās, ka ēd un dzer tikai to, ko var atrast stallī. Viens sacīja, ka mēģinot gremot sienu,

un cits teica, ka iekodis vecā rāceni, un trešais pazi­ņoja, ka atradis zaļu kāpostlapu. Un viņi pacēla pie lūpām kausus ar stipru sarkanvīnu un nievāja to, teikdami:

Pē! Iedomājieties mums jādzer netīrs ūdens no siles, pie kuras stāvējis ēzelis! Nekad negaidī­jām, ka nonāksim tik tālu!

Taču ļoti drīz katru no punduriem pārņēma aizdomas, ka citiem punduriem ticis kas garšīgāks nekā viņam, un viņi sāka ķert un grābt, un sāka strīdu, līdz dažu minūšu laikā sākās īsts kautiņš, un viņi apķepināja ar labajiem ēdieniem cits cita mūli un drēbes vai sabradāja gardumus ar kājām. Kad beidzot ķildnieki apsēdās, lai sakoptu zilumus zem acīm un asiņojošos degunus, visi nosprieda:

-    Nekādu blēņu te nav! Mēs nevienam neesam ļāvuši mūs apmānīt. Punduri ir par punduriem.

-     Vai redzat? sacīja Aslans. Viņi nepieņems mūsu palīdzību. Ticības vietā viņi izvēlējušies aizdomu pilnu viltību. Viņu cietums ir tikai pašu prātos, bet viņi šajā cietumā patiesi arī atrodas un tik ļoti baidās tapt apmānīti, ka neviens viņus no šā cietuma neizmānīs. Taču iesim, bērni, man darāms cits darbs!

Viņš piegāja pie durvīm, un visi tam sekoja. Lauva pacēla galvu un ierēcās:

-     Patlaban pienācis laiks! tad skaļāk: Laiks! un pēc tam tik skaļi, ka sauciens varēja likt zvaigznēm nodrebēt: LAIKS!

Durvis atsprāga vaļā.

Četrpadsmitā nodaļ a par nārniju nolaižas nakts

Viņi visi stāvēja Aslanam līdzās labajā pusē un skatījās pa atvērto durvju eju.

Ugunskurs bija izdzisis. Virs zemes valdīja tumsa; patiesībā jūs nebūtu varējuši pateikt, ka skatāties uz mežu, ja neredzētu, kur beidzas tumšie koku apveidi un sākas zvaigžņotā debess. Taču, kad Aslans ierēcās otrreiz, nārnieši viņam kreisajā pusē ieraudzīja vēl kādu melnu ēnu, tas ir, viņi ieraudzīja otru ielāpu, kur nebija zvaigžņu, un šī strēmele un ielāps izblīda arvien augstāk un augstāk un pārvērtās par vīrieti garāku par jebkuru milzi. Viņi visi pazina Nārniju pietiekami labi, lai apjēgtu, kur šis vīrs patiesībā stāv. Viņš acīmredzot atradās augstajā viršu tīrelī, kas stiepjas uz ziemeļiem aiz Šviblas upes. Tad Džila ar Jūstesu atcerējās, ka reiz, pirms ilga laika, dziļajās alās zem šā tīreļa viņi redzējuši aizmigušu lielu milzi un viņiem tika pa­teikts, ka to saucot par Laika Tēvu un ka tas

parnodīšoties tajā dienā, kad pienāks pasaules gals.

Jā, noteica Aslans, lai gan viņi nebija skaļi runājuši. Kamēr viņš gulēja sapņodams, viņa vārds bija Laiks. Tagad, kad viņš ir nomodā, milzis dabūs jaunu nosaukumu.

Tad lielais milzis pacēla pie mutes ragu. Viņi varēja to saskatīt pēc melnā tēla apveidu pārmaiņas zvaigžņotajās debesīs. Pēc tam kad bija aizritējis diezgan ilgs laiks, jo skaņa lido tik lēni, viņi izdzir­da raga pūtienu augstu un baigu, kam tajā pašā laikā tomēr piemita arī dīvains, drūms skaistums.

Debesis tūdaļ pildījās ar krītošām zvaigznēm. Brīnišķīgi ir redzēt kaut vienu krītošu zvaigzni, taču tagad krita desmitiem, tad divdesmitiem, pēc tam simtiem, līdz šķita, ka līst sudraba lietus, un tas nebeidzās un nebeidzās. Un, kad tas bija kādu laiku ildzis, dažiem skatītājiem sāka likties, ka pret debe­sīm paceļas vēl kāds tumšs stāvs, un milzis vairs nebija viens. Šis stāvs parādījās citā vietā tieši viņiem virs galvas, augstu pašā debesu jumolā, kā to varētu dēvēt. "Varbūt tas ir mākonis?" nodo­māja Edmunds. Lai nu kā, tajā neredzēja zvaigžņu, tur valdīja vienīgi melna nakts. Turpretī visapkārt tam turpinājās zvaigžņu lietus, un pēc brīža tukšais laukums paplašinājās, plezdamies plašumā no debesu centra uz visām pusēm. Drīz melna bija jau ceturtā daļa debesu, tad puse, un beidzot lejupkrītošo zvaigžņu lietus turpinājās vienīgi gar apvārsni.

Satrauktā izbrīnā (un tajā bija jaušamas arī bailes) visi pēkšņi aptvēra, kas notiek. Melnais plankums, kas pletās plašumā, bija nevis mākonis, bet tukšums. Debesu melnā daļa bija tā, kur vairs nebija palikusi neviena zvaigzne. Tās visas bira lejup. Aslans tās bija aizsaucis mājās.

Nedaudzi pēdējie mirkļi pirms zvaigžņu lietus beigām šķita satraukuma pilni. Zvaigznes sāka krist visapkārt. Taču zvaigznes tajā pasaulē nav lielas, dzirkstošas bumbas kā mūsējā. Tās ir cilvēki (Ed­munds ar Lūsiju reiz bija tādu sastapuši). Tāpēc tagad viņi redzēja veselas gūzmas dzalkstošu cilvē­ku, visus gariem matiem kā degošs sudrabs; rokās tiem bija līdz baltkvēlei nokaitēti metāla šķēpi, un šie tēli joņoja lejup pie nārniešu pulciņa no melnā gaisa ātrāk nekā krītoši akmeņi. Viņiem nolaižoties uz izdedzinātās zāles, atskanēja čūkstošs troksnis. Un visas šīs zvaigznes paslīdēja nārniešiem garām un nostājās kaut kur aizmugurē, no viņiem nedaudz pa labi.

Tā bija liela priekšrocība, jo citādi tagad, kad debesīs vairs zvaigžņu nebija, viss būtu varējis iegrimt blīvā tumsā un cilvēki un dzīvnieki neko neredzētu. Turpretī tagad zvaigžņu pulks, kas stāvēja aiz viņiem, lēja pār pleciem spulgu, bālu gaismu. Jūdzēm tālu bija saredzami Nārnijas meži, kas pletās viņu priekšā un izskatījās vizmas pārplū­dināti. Katrs krūms un gandrīz katrs zāles stiebrs aiz sevis meta melnu ēnu. Katras lapas malas līnija iezī­mējās tik asi, ka šķita pret to var sagriezt pirkstu.

Nārniešiem priekšā uz maura gūlās pašu ēnas. Tomēr visvarenākā bija Aslana ēna. Tā plūsmoja viņu kreisajā pusē milzīga un biedinoša. Un tas viss bija vērojams zem debesim, kurās nu jau pēc neilga laika vairs nemūžam nebūs lemts atmirdzēt zvaigžņu vizmai.

Mirdzums pulciņa aizmugurē (mazliet pa labi no viņiem) bija tik stiprs, ka iegaismoja pat Zieme­ļu tīreļa pakalnus. Tur kaut kas kustējās. Milzumlieli dzīvnieki rāpoja un slīdēja lejup uz Nārniju lieli pūķi un milzu ķirzakas, un putni bez spalvām un spārniem, līdzīgi sikspārņiem. Tie pazuda mežos, un uz īsu brīdi iestājās klusums. Tad sāku­mā no liela attāluma atlidoja gaudām līdzīgas skaņas, un no visām pusēm tuvojās tarkšķi un čaboņa, un spārnu vēdas. Skaņas nāca tuvāk un tuvāk. Drīz varēja atšķirt mazu kāju dipoņu no lielu nagu rīboņas. Un tad parādījās tūkstošiem zvīļojošu acu pāru. Un visbeidzot no koku ēnas, skrejot kalnup ko kājas nes, iznira tūkstošiem un miljoniem visādu radījumu runājošie dzīvnieki, punduri, satīri, fauni, milži, kalormeni, cilvēki no Ārčenlendas, vienkāji un dīvainas, pārdabiskas būt­nes no nepazīstamo rietumzemju tālajām salām. Un visi viņi skrēja uz durvju eju, kurās stāvēja Aslans.

Šis piedzīvojumu posms bija vienīgais, kas tobrīd šķita līdzīgs sapnim, un vēlāk to bija diezgan grūti sīkumos atcerēties. īpaši nenosakāms likās laiks, ko tas aizņēma. Reizēm šķita, ka tas ildzis tikai dažas minūtes, bet citreiz aculiecinieki pieļāva, ka tas varētu būt risinājies vairākus gadus. Durvis acīmredzot bija vai nu izpletušās daudz lielākas, vai arī dzīvnieki pēkšņi sarukuši tik mazi kā knišļi; tāds pūlis savu mūžu nevarētu mēģināt tikt tām cauri.

Taču tobrīd nevienam nekas tamlīdzīgs nenāca ne prātā. Šie radījumi nerima joņot, un, nokļūstot tuvāk un tuvāk stāvošajām zvaigznēm, viņu acis kļuva spožākas un spožākas. Taču, kad tie pienāca pie Aslana, ar katru no viņiem notika kaut kas atšķirīgs. Visi viņi cieši ielūkojās Aslanam vaigā. Man liekas, ka viņiem nebija izvēles tiesību. Da­žiem, ielūkojoties Aslanā, sejas izteiksme drausmīgi mainījās tajā parādījās bailes un naids, kas vienīgi runājošo lāču vaigā ilga tikai kādu sekundes daļu. Varēja redzēt, ka tie pēkšņi pārstāja būt Runājošie dzīvnieki. Nu viņi bija tikai parasti dzīvnieki. Un visi šie dzīvnieki, kas ar tādu izteiksmi skatījās uz Aslānu, nogriezās sev pa labi, bet viņam pa kreisi un pazuda milzīgajā, melnajā ēnā, kas (kā jau jūs iepriekš dzirdējāt) stiepās projām tālumā pa kreisi no durvīm. Bērni tos nekad vairs neredzēja. Es nezinu, kas ar viņiem notika. Bet citi Aslana vaigā ieskatījās mīlestības pilni, kaut arī daži no tiem

vienlaikus ļoti baiļojās. Tie visi ienāca pa durvīm iekšā pa labi no Aslana. To vidū bija daži savādi eksemplāri. Jūstess pat pazina vienu no punduriem, kas bija palīdzējuši šaut zirgus. Tomēr zēnam neatlika laika par kaut ko tādu brīnīties (un, galu galā, tā nebija viņa darīšana), jo liels prieks aizgainīja viņam no prāta visu pārējo. To laimīgo radījumu vidū, kas patlaban drūzmējās ap Tiriānu un tā draugiem, bija visi tie, kurus viņi bija uzskatī­juši par mirušiem. Tur bija kentaurs Rūnvits un vienradzis Dārgums, un krietnais mežakuilis, un labais lācis, un ērglis Tāluredzētājs, un beigtie suņi un zirgi, un punduris Pogins.

Tālāk augšup un dziļāk iekšā! iesaucās Rūnvits un auļos aizrībināja uz rietumiem. Lai gan citi viņu nesaprata, šo vārdu skaņa lika visiem no­trīsēt no galvas līdz kājām. Mežakuilis, tos dzirdot, priecīgi ierūcās. Lācis tobrīd tieši grasījās nopurpi­nāt, ka joprojām neko nesaprot, kad negaidot aizmugurē ieraudzīja augļu kokus. Viņš piečāpoja pie šiem kokiem, cik ātri vien spēja, un tajos, bez šaubām, atrada to, ko diezgan labi saprata. Turpre­tī suņi palika un luncināja asti, un palika Pogins, kas ar visiem sarokojās, smaidīdams pār visu savu godavīra seju. Un Dārgums noguldīja sniegbalto galvu uz karaļa pleca, un karalis viņam kaut ko iečukstēja ausī. Pēc tam visi no jauna veltīja uzma­nību tam, kas bija redzams pa durvju eju.

Nārnijā tagad saimniekoja pūķi un ķirzakas. Visi staigāja šurpu turpu un rāva ārā kokus ar saknēm, un kraukšķināja mutē tā, it kā tie būtu rabarberu kāti. Dažu minūšu laikā pazuda meži. Zeme palika kaila, un varēja saskatīt tās reljefu nelielus pakalniņus un iedobumus, kurus iepriekš neviens lāgā nebija manījis. Zāle novīta. Drīz vien Tiriāns secināja, ka skata pasauli, kurā ir vienīgi kailas klintis un zeme. Lāgā negribējās ticēt, ka tur jebkad kāds dzīvojis. Paši briesmoņi novecoja, no­gūlās zemē un izlaida garu. Viņu miesas sačokuro­jās un kļuva redzami kauli, drīz vien bija atlikuši tikai milzīgi skeleti, kas gulēja gan te, gan tur uz nedzīviem akmeņiem izskatījās, it kā šie radījumi būtu miruši pirms tūkstošiem gadu. Ilgu laiku valdīja klusums.

Beidzot no pasaules austrumu gala viņiem pretī sāka virzīties kaut kas balts gara, gaiša līnija, kas vienādā augstumā iemirdzējās stāvošo zvaigžņu gaismā. Plaši izvērsdamies, klusumu pāršķēla trok­snis sākumā atskanēja murmināšana, tad rūkoņa, pēc tam rēkšana. Un nu viņi saredzēja, kas ir tas, kas nāk šurp, un cik ātri tas virzās. Tā bija putās sakulta ūdens siena. Jūras līmenis cēlās. Šajā zemē

bez kokiem šo sienu varēja redzēt pavisam labi. Varēja redzēt, kā paplašinās upes un palielinās ezeri, un atsevišķi ezeri savienojas, un ielejas pār­vēršas par jauniem ezeriem, un pakalni kļūst par salām, un tad šīs salas pazūd. Un augstie klajumi kreisajā pusē un vēl augstākie kalni labajā pusē sadrūp un dārdot un šļakstot iebrūk kāpjošajā ūdeni, un ūdens uzvirpuļo līdz pašam durvju ejas slieksnim (taču pāri nelīst ne lāse), putām sašķīstot pret Aslana priekšējām ķepām. Tagad ūdens bija vienādā līmenī, sākot no vietas, kur viņi stāvēja, līdz apvārsnim, kur tas saplūda ar debesīm.

Tālumā pamazām kļuva gaišs. Gar apvārsni klājās drūma, postu nesoša ausmas strēle, tā kļuva aizvien platāka un gaišāka, līdz, galu galā, aizmugu­rē stāvošo zvaigžņu gaisma kļuva tikko samanāma. Beidzot parādījās saule. Kad tas notika, lords

Digorijs un lēdija Pollija pavērās viens otrā un viegli pamāja viņi abi reiz citā pasaulē bija skatījuši mirstošu sauli, un tāpēc viņi uzreiz atjauta, ka arī šī saule mirst. Tā bija trīsreiz, divdesmitreiz lielāka par to, cik lielai tai vajadzēja būt, un pavisam tumši sarkana. Kad tās stari krita uz lielo Laika milzi, arī viņš iekrāsojās sarkans, un šīs saules atspulgā viss ūdens klajums, kuram nebija ne gala, ne malas, kļuva līdzīgs asinīm.

Tad uzlēca mēness pavisam nepareizā vietā, ļoti tuvu saulei, un arī tas izskatījās sarkans. Un, šo spīdekli ieraudzījusi, saule lika mēnesim pretī uzplaiksnīt lielām liesmām, kas atgādināja tumšsārtas uguns ūsas vai čūskas. Likās, ka tā ir astoņkājis, kurš mēģina mēnesi pievilkt sev klāt, lai ap to apvītu savus taustekļus. Un varbūt viņa mēnesi patiešām pievilka klāt. Katrā ziņā tas pietuvojās viņai sākumā lēni, bet tad arvien ātrāk un ātrāk, līdz beidzot saules garās liesmas sāka laizīties ap viņu, un abi saplūda kopā un kļuva par vienu lielu, degošai oglei līdzīgu bumbu. Lielas uguns pikas krita no bumbas jūrā, un no ūdens cēlās garaiņi.

Tad Aslans ierunājās:

Tagad lai tas beidzas!

Milzis iemeta ragu jūrā. Tad viņš pastiepa vienu roku tā izskatījās gluži melna un tūkstošiem jūdžu gara pār debesim, līdz šī roka sasniedza sauli. Viņš paņēma sauli un saspieda to plaukstā, kā jūs saspiestu apelsīnu. Tajā pašā mirklī iestājās pilnīga tumsa.

Visi izņemot Aslanu atlēca atpakaļ no ledusaukstā gaisa, kas tagad pūta pa durvju eju. Ap durvju stenderēm jau bija izveidojusies lāsteku rinda.

-    Pīter, Nārnijas Visaugstākais karali, sacīja Aslans, aizver durvis!

Pīters, salā drebēdams, izliecās ārā tumsā un aiz­vēra durvis. Slīdot pāri lāstekām, durvis skrapstēja. Tad Pīters diezgan neveikli (jo pat šajā īsajā brīdī viņa rokas bija kļuvušas zilas un nejūtīgas) izņēma no kabatas zelta atslēgu un durvis aizslēdza.

Viņi pa durvju eju bija redzējuši pietiekami daudz dīvainību. Tomēr visdīvaināk bija skatīties apkārt un just, ka atrodies siltā dienas gaismā, pār galvu tev liecas zila debess, pie kājām aug puķes un Aslana acīs dzirkst smiekli. Lauva aši apsviedās apkārt, pieplaka pie zemes, uzsita ar asti un līdzīgi zeltītai bultai aizšāvās projām.

-    Nāciet tālāk iekšā! Nāciet tālāk augšup! viņš pār plecu uzsauca.

Bet kas gan spēja tādā ātrumā turēties viņam līdzi?

Sekodami Lauvam, viņi pagriezās un devās rietumu virzienā.

-    Tā, noteica Pīters, pār Nārniju nolaižas nakts. Kas tad nu, Lūsij? Vai tu raudi, ko? Aslans iet pa priekšu, un mēs visi esam te, vai ne?

-    Nevajag censties apturēt manas asaras! teica Lūsija. Droši vien Aslans to nedarītu. Droši vien nevajag pārmest, ka es skumstu par Nārniju. Pado­mā par visu, kas stings un miris guļ aiz durvīm!

-    Jā, un es patiešām cerēju, sacīja Džila, ka tas turpināsies mūžīgi. Es zināju, ka mūsu pasaule nevar pastāvēt. Bet cerēju, ka Nārnija gan to varētu.

-    Es redzēju tās sākumu, sacīja lords Digorijs, bet nedomāju, ka nodzīvošu tik ilgi, lai redzētu to sabrūkam.

-     Kungs, iebilda Tiriāns, dāmas dara labi raudot. Skatieties, arī es to daru! Esmu bijis lieci­nieks savas mātes nāvei. Citas pasaules gan es nees­mu pazinis, vienīgi Nārniju. Ja mēs par to nesērotu, tas nebūtu nekas slavējams, tas būtu nekrietni!

Viņi devās projām no durvīm un projām no punduriem, kas, tāpat kā pirmīt, sēdēja, saspiedu­šies kopā savā iedomātajā stallī. Turpretī mūsu draugu pulciņš iedams savā starpā runājās par seniem kariem, seniem miera laikiem, agrākajiem karaļiem un visiem Nārnijas slavas gadiem.

Suņi joprojām turējās viņiem līdzās. Dzīvnieki iesaistījās sarunā, tomēr ne īpaši bieži, jo bija pārāk

aizņemti, šaudoties turp un atpakaļ un paskrienot kaut kur tālāk, lai apostītu zāli, līdz sāka šķaudīt. Pēkšņi viņi uzgāja tādu smaku, kas šķita dzīvniekus ļoti satraucam. Visi ņēmās par to strīdēties: Jā, tā ir! Nē, tā nav! Tieši to es teicu! Kurš katrs var saost, kas tas ir! Aizvāc savu lielo purnu un ļauj citam arī paostīt!

-    Kas tas ir, brālēni? vaicāja Pīters.

-    Kalormens, kungs, atsaucās vairāki suņi reizē.

-    Aizvediet mūs pie viņa! Pīters palūdza. Mēs viņu sveiksim vienalga, vai viņš saņems mūs drau­dzīgi vai naidīgi.

Suņi aizjoņoja uz priekšu un pēc mirkļa atgrie­zās, skriedami tik ātri, it kā no tā būtu atkarīga viņu dzīvība, ^

uti skaļi riedami par apliecinājumu, ka tas patiešām ir kalormens. (Ru­nājošie suņi, tāpat kā parastie, vienmēr uzvedas tā, it kā būtu pārliecināti, ka viss, ko viņi šobrīd dara, ir milzīgi svarīgs.)

Pārējie pakļāvās suņu vadībai un atrada kādu kalormenu jaunekli sēžam zem kastaņkoka līdzās dzidrai ūdens urdziņai. Tas bija Emets. Viņš nekavējoties piecēlās un svinīgi paklanījās.

-    Kungs, viņš uzrunāja Pīteru, es nezinu, vai jūs esat mans draugs vai ienaidnieks, taču uzskatītu par godu ar jums sarunāties vienalga, vai jūs esat viens vai otrs. Vai kāds dzejnieks nav teicis, ka cildens draugs ir vislabākā dāvana un cildens ienaidnieks pēc labuma nākamais?

-    Kungs, Pīters atteica, nezinu, kāpēc lai mēs viens pret otru izjustu naidu.

-     Pastāstiet mums, kas jūs esat un kas ar jums noticis! lūdza Džila.

-      Ja klausīsimies stāstu, tad jāpadzeras un jāapsēžas, rēja suņi. Mēs esam galīgi aizelsušies.

-      Protams, kā tad citādi, ja jūs skrienat kā plēsti, piezīmēja Jūstess.

Tā nu cilvēkveidīgie apsēdās zālājā. Un, kad suņi samērā trokšņaini bija padzērušies no urdziņas, arī tie apsēdās, elsodami izslējās pavisam taisni un izkāra mēles mazliet tuvāk vienam mutes kaktiņam, lai klausītos stāstu. Dārgums turpretī palika stāvam, asinādams pret sāniem savu ragu.

Piecpadsmitā nodaļa talak augšup un tālāk iekšā

Tai jums būtu zināms, ak, kareivīgie karaļi, .L/teica Emets, un jūs, ak, dāmas, kuru daile piešķir mirdzumu Visumam, ka es esmu Emets, Tašbānas pilsētas tārkāna Hārfas septītais dēls, tā­tad nāku no vietas, kas atrodas uz rietumiem aiz tuksneša. Nesen es kopā ar tēvu ierados Nārnijā, un ar mums atnāca divdesmit deviņi ļaudis, kuru pavēlnieks bija tārkāns Rižda. Kad pirmo reizi iz­dzirdu, ka jādodas karā pret Nārniju, es nopriecā­jos, jo biju daudz dzirdējis par jūsu zemi un ļoti vēlējos sastapties ar jums karalaukā. Tomēr, kad redzēju, ka mums jādodas pārģērbtiem par tirgo­ņiem (pārģērbties tādās drānās karavīram un tārkāna dēlam ir apkaunojoši) un jāliek lietā meli un krāpšana, prieks mani atstāja. Un it īpaši, kad atklāju, ka mums jākalpo kādam pērtiķim, un kad paklīda runas, ka Tašs un Aslans esot viens un tas pats, tad pasaule manās acīs satumsa. Jo es kopš

zēna gadiem biju kalpojis Tašam un mana karstākā vēlēšanās bija uzzināt par viņu kaut ko vairāk un, ja tas būtu lemts, skatīt viņu vaigā. Turpretī Aslana vārds man šķita nīstams.

Kā jūs jau redzējāt, mūs sasauca kopā salmiem apjumtas būdas priekšā nakti pēc nakts, un tur tapa iekurts ugunskurs, un pērtiķis veda ārā no būdas kādu četrkājainu radījumu, ko es lāgā nespē­ju saskatīt. Gan cilvēki, gan dzīvnieki klanījās viņa priekšā un atdeva viņam godu. Taču es uzskatīju, ka pērtiķis tārkānu ir piekrāpis, jo tas radījums, kas nāca ārā no staļļa, nav nedz Tašs, nedz arī kāds cits dievs. Tomēr, vērodams tārkāna seju un iegaumē­dams ik vārdu, ko viņš sacīja pērtiķim, es sāku domāt citādi, jo ievēroju, ka arī tārkāns pats tam netic. Un tad es sapratu, ka viņš nemaz netic arī Ta­šam, jo kā gan citādi viņš iedrošinātos to izsmiet?

Kad es to apjēdzu, mani pārņēma lielas dusmas un es sāku prātot, kāpēc gan īstais Tašs nenosper pērtiķi un tārkānu ar debesu zibeņiem. Tomēr es savas dusmas slēpu un nekulstīju mēli, un nogaidīju, lai redzētu, kā viss beigsies. Taču vakarnakt, kā daži no jums zina, pērtiķis to dzelteno radījumu neizveda, bet pavēstīja, ka visiem, kas vēloties palūkoties uz Tašlanu jo tā viņi bija apvienojuši abu vārdus, lai šķistu, ka abi dievi ir viens, citam pēc cita jāiet stallī. Un es sev sacīju: "Bez šaubām, tā ir kāda cita veida krāpšana." Tomēr, kad kaķis bija iegājis iekšā un izlēca atkal ārā, traks aiz pārbīļa, es sev teicu: "Droši vien īstais Tašs, ko viņi piesaukuši, neko par to nezinādami un tam neticēdami, tagad ienācis mūsu vidū un sevi atriebs." Un, lai gan man dūša, domājot par Taša diženumu, aiz bailēm bija saskrē­jusi papēžos, tomēr vēlēšanās ieiet bija stiprāka par bailēm, un es visiem spēkiem piespiedu saviem ceļ­galiem netrīcēt un zobiem neklabēt un apņēmos ielūkoties Taša vaigā, kaut arī viņš, iespējams, mani varētu nokaut. Tāpēc es pieteicos doties iekšā stallī, un tārkāns, gan pret savu gribu, ļāva man iet.

Tiklīdz es biju iegājis pa durvīm, pirmais brī­nums šķita tas, ka es atrados spožā saules gaismā (kā mēs visi patlaban), kaut gan būdas iekšiene, no ārpuses raugoties, bija likusies tumša. Tomēr man nebija laika par to brīnīties, jo es biju spiests tūlīt cīnīties ar vienu no mūsu pašu vīriem par savu dzīvī­bu. Ieraudzījis viņu, es aptvēru, ka pērtiķis un tār­kāns šo vīru tur nostādījuši, lai viņš nomaitātu ikvienu, kas tur ieies, ja tas nebūs kāds no viņu līdz­zinātājiem. Tā kā šis vīrs arī bija melkulis un vilt­nieks, nevis godīgs Taša kalps, es nospriedu, ka būs labāk, ja ar viņu cīnīšos, un, nodūris šo nelieti, es izmetu viņu pa durvīm, kas man bija aiz muguras.

Tad es palūkojos visapkārt un ieraudzīju debesis un plašus laukus, un ieelpoju saldu smaržu. Un es teicu: "Augstie dievi, tā ir jauka vieta! Varbūt es esmu nokļuvis Taša zemē?" Un es devos tālāk iekšā nepazīstamajā zemē viņu meklēt.

Tā nu es gāju pāri plašam zāles klajumam ar daudzām puķēm un cauri visādu derīgu un sirdi iepriecinošu koku puduriem, līdz raugi! kādā šaurā ejā starp divām klintīm pretī iznāca liels Lauva, lai mani sveiktu. Viņš gāja tādā ātrumā kā strauss un augumā bija tik liels kā zilonis, viņa kažoks bija līdzīgs tīram zeltam un acis tik spožas kā kausējamā krāsnī izkusis zelts. Viņš bija briesmī­gāks par liesmas verdošo Lagīnas kalnu un savā skaistumā pārspēja visu, kas pasaulē atrodams tāpat kā ziedoša roze pārspēj tuksneša putekļus. Tad es nokritu viņam pie kājām un domāju: "Droši vien tā ir mana nāves stunda, jo Lauva (kas ir vērts, lai viņu godātu augstāk par visu) zinās, ka es visu savu mūžu esmu kalpojis Tašam, nevis viņam. Tomēr labāk ir redzēt Lauvu un mirt nekā būt pasaules Tišrokam un dzīvot, Lauvu neredzēju­šam." Taču slavas apvītais nolieca savu zeltaino galvu un skāra manu pieri ar mēli, un sacīja: "Dēls, esi sveicināts!" Es viņam atbildēju: "Ak vai, Valdniek, es neesmu tavs dēls, es esmu Taša kalps."

Viņš atteica: "Bērns, visu tavu kalpošanu Tašam es pieņemu kā kalpošanu man." Tā kā tik ļoti alku pēc gudrības un izpratnes, es uzveicu savas bailes un vaicāju Slavas Apvītajam: "Valdniek, vai tā ir tais­nība, kā teica pērtiķis, ka tu un Tašs esat viens?" Lauva ierūcās tā, ka nodrebēja zeme (bet viņa dusmas nevērsās pret mani), un sacīja: "Tie ir meli! Ne tāpēc, ka viņš un es būtu viens, bet tāpēc, ka mēs esam pretstati, es pieņemu tos pakalpojumus, kurus tu esi veltījis viņam. Jo mēs ar viņu esam pilnīgi atšķirīgi nevienu neģēlīgu darbu nevar izdarīt, kalpojot man, un nevienu darbu, kas nav neģēlīgs, nevar izdarīt, kalpojot viņam. Tāpēc, ja kāds cilvēks zvēr pie Taša un zvērestu tur, tāpēc ka ir zvērējis, tad patiesībā viņš ir zvērējis man, kaut arī pats to nezina, un tas, kas viņam atmaksā, esmu es. Un, ja kāds cilvēks pastrādā kaut ko nežēlīgu manā vārdā, tad, kaut arī viņš piemin Aslanu, patiesībā kalpo Tašam, un Tašs arī viņa nodarījumu pieņem. Vai tu saproti, bērns?" Es teicu: "Valdniek, tu zini, cik daudz es saprotu." Tomēr es teicu arī (jo patiesība mani spieda to darīt): "Tomēr es visu mūžu esmu meklējis Tašu." "Mīļotais bērns," sacīja Slavas Apvītais, "ja tava vēlēšanās nebūtu veltīta man, tu nebūtu meklējis tik ilgi un tik patiesi. Jo visi atrod, kas meklē no sirds."

Tad viņš uzpūta man elpu, un mani locekļi vairs nedrebēja, un viņš deva man spēku nostāvēt kājās. Un pēc tam viņš daudz neko neteica, tikai to, ka mēs satikšoties atkal un ka man esot jāiet tālāk augšup un tālāk iekšā. Pēc tam viņš sagriezās zeltai­nā virpulī un pēkšņi pazuda.

Un kopš tā brīža, ak, karaļi un dāmas, es klaiņo­ju, viņu meklēdams, un mana laimes apziņa ir tik liela, ka, līdzīgi sāpīgam ievainojumam, atņem spēku. Un brīnumainākais no visiem brīnumiem ir tas, ka viņš man teica "mīļotais" man, kas līdzīgs sunim…

Ei? Ko tas nozīmē? viens no suņiem noprasīja.

-     Kungs, Emets attrauca. Tas ir tikai mūsu, kalormenu, izteiciens.

-     Nu es gan neteiktu, ka tas man ļoti patiktu, suns norūca.

-     Viņš nedomā ļauni, mierināja kāds vecāks suns.

-     Galu galā mēs savus kucēnus, ja viņi uzvedas nepiedienīgi, saucam par puikām.

-     Tā mēs darām gan, piekrita pirmais suns. Vai par skuķiem.

-      Kuš-š-š! apsauca pavecais suns. Tādus vārdus nav glīti lietot. Neaizmirstiet, kur atroda­ties!

-    Skatieties! pēkšņi iesaucās Džila.

Kāds viņiem pabailīgi tuvojās.

Tas bija graciozs četrkājains radī­jums, viss sudrabpelēkā krāsā. Viņi kādu brītiņu platām acīm tajā īolūkojās, pirms piecas sešas balsis reizē iesaucās:

Ei, tas taču ir vecais Āmurgalviņš!

Viņi ne reizes to nebija redzē­juši dienasgaismā bez lauvas ādas apsēja, kas viņa izskatu padarīja gluži citādu. Tagad ēzelītis bija

viņš pats skaists lopiņš ar tik mīkstu, pelēku kažoku un maigu, godīgu purniņu, ka, viņu redzot, jūs būtu darījuši to, ko darīja Džila un Lūsija, jūs skriešus dotos tam klāt, apliktu rokas ap kaklu, nobučotu uz purna un noglaudītu ausis.

Uz vaicājumu, kur viņš bijis, ēzelītis atbildēja, ka ienācis pa durvīm līdz ar visiem citiem radījumiem, taču, patiesību sakot, turējies iespējami tālāk no viņiem un vairījies arī sastapt Aslanu. Jo īstā Lauvas izskats licis viņam tā kaunēties par visām muļķībām ar pārģērbšanos lauvas ādā, ka viņš nezinājis, kur acis likt. Taču, redzēdams, ka visi draugi dodas uz rietumiem, viņš notiesājis kādu sauju zāles ("Turklāt savā mūžā tik gardu zāli vēl nebiju ēdis," Āmurgalviņš sacīja), saņēmis dūšu un sekojis.

-    Tomēr es skaidri zinu, ka nezinu, ko darīšu, ja patiešām būšu spiests tikties ar Aslanu, viņš pie­bilda.

-    Tu redzēsi, ka tad, kad tas tiešām notiks, viss būs kārtībā, drošināja Lūsija.

Tad viņi kopā devās uz priekšu, visu laiku uz rietumiem, jo tas šķita virziens, ko domājis Aslans, uzsaukdams: "Tālāk augšup un tālāk iekšā!" Daudzi citi radījumi arī lēni soļoja pa to pašu ceļu, taču zālainais klajums bija ļoti plašs, tāpēc nekāda drūzma neizcēlās.

Joprojām likās, ka ir agrs, un gaisā virmoja rīta spirgtums. Viņi bieži apstājās, lai palūkotos apkārt un arī atskatītos, daļēji tāpēc, ka viss bija tik skaists, bet daļēji ari tāpēc, ka manīja kaut ko tādu, ko nespēja saprast.

-    Pīter, ievaicājās Lūsija. Vai tu nojaut, kurp mēs dodamies?

-    Nezinu, atteica Visaugstākais karalis. Tas man kaut ko atgādina, taču es nevaru tam atrast vārdu. Vai varētu būt, ka mēs te kādreiz, kad bijām pavisam, pavisam maziņi, esam pavadījuši brīvdie­nas?

-    Tās nu gan tad droši vien bijušas traki skaistas brīvdienas, piezīmēja Jūstess. Deru, ka mūsu pasaulē tādas zemes nekur nav. Paverieties, kādas krāsas! Mūsu pasaulē nekad nedabū redzēt kaut ko tik zilu kā šos zilos kalnus.

-     Vai tā nav Aslana zeme? Tiriāns ievaicājās.

-    Pēc Aslana zemes tajā kalna virsotnē aiz pa­saules austrumu gala šī ainava gan neizskatās, Džila sacīja. Tajā Aslana zemē es esmu bijusi.

-    Ja man būtu jāatbild, teica Edmunds, es sacītu, ka šī ainava ir diezgan līdzīga kaut kam Nārnijas pasaulē. Palūkojieties uz kalniem, kas slejas tur priekšā, un uz augstajiem, ledū kaltajiem kalniem to aizmugurē! Tie noteikti ir diezgan līdzīgi ricm, uz kuriem mēs mēdzām raudzīties no Nārnijas, uz tiem, kas slejas tur augšā, rietumos, aiz Ūdenskrituma.

-      Jā, tādi tie ir, teica Pīters. Tikai šie ir lielāki.

-     Man gan neliekas, ka šie ir tik ļoti līdzīgi kaut kam Nārnijā, Lūsija nepiekrita. Paraugieties turp! Viņa norādīja pa kreisi uz dienvidiem, un visi apstājās un pagriezās, lai palūkotos. Šie kalni, Lūsija turpināja, šie skaistie, mežu apau­gušie un zilie, kas ir aiz tiem, vai tie nav ļoti līdzīgi Nārnijas dienvidu robežai?

-      Līdzīgi! pēc klusuma brīža iesaucās Ed­munds. Tie ir ļoti līdzīgi! Re, tur ir Puiras kalns ar

savu divās daļās pāršķelto virsotni, un tur ir pāreja, kas ved uz Ārčenlendu, un viss pārējais!

-     Un tomēr tie nav tādi paši, sacīja Lūsija. Tie ir citādi. Šie ir krāsaināki un, šķiet, slejas augstāk par tiem, kurus atceros, turklāt to ir vai­rāk… vairāk… ak, es nezinu…

-    Daudz līdzīgāki īstajiem, klusu noteica lords Digorijs.

Ērglis Tāluredzētājs pēkšņi izpleta spārnus, uzli­doja trīsdesmit četrdesmit pēdas augstu gaisā, apmeta loku un atkal nolaidās zemē.

-    Karaļi un karalienes! viņš iesaucās. Mēs visi esam bijuši akli. Mēs tikai tagad sākam redzēt, kur atrodamies. Tur, no augšas, es redzēju visu Etinsmūru, Bebru dambi, Lielo upi un Ķēru Paravelu joprojām mirdzošu Austrumu jūras krastā. Nārnija nav mirusi. Šī ir Nārnija.

-      Kā tas var būt? vaicāja Pīters. Aslans mums, vecākajiem, taču teica, ka mēs nekad neat­griezīšoties Nārnijā, un pēkšņi mēs te esam.

-   Jā, sacīja Jūstess. Un mēs redzējām to iznī­cinātu un sauli apdzisušu.

-    Un viss šķiet tik atšķirīgs, piebilda Lūsija.

-    Ērglim taisnība, teica lords Digorijs. Klau­sies, Pīter! Kad Aslans teica, ka jūs nekad nevarēšot atgriezties Nārnijā, teiktais zīmējās uz Nārniju, par kuru domāji tu. Taču tā nebija patiesā Nārnija. Toreiz minētajai bija sākums un gals. Tā bija tikai ēna vai atspulgs no īstās Nārnijas, kas vienmēr ir atradusies šeit un vienmēr te ari būs tieši tāpat kā būs mūsu pasaule, Anglija, un viss cits ir tikai ēna vai atspulgs no kaut kā tāda, kas ir Aslana īstajā pasaulē. Neskumsti par Nārniju, Lūsij! Viss, kam bija kāda nozīme vecajā Nārnijā, visi jaukie radījumi pa durvīm tiek ievesti īstajā Nārnijā. Un, protams, viss ir citādi, tāpat kā citāds ir īstais priekšmets atšķirībā no savas ēnas vai kā dzīve nomodā atšķiras no sapņa.

Izrunājot šos vārdus, viņa balss visiem šķita atgādinām taures skaņas, taču, kad viņš klusām piebilda: Tas viss ir Platona darbos, viss Platona darbos, vai dieniņ, ko gan viņiem tajās mūsdienu skolas māca! tad vecākie no viņu pulka pasmējās. Tas tik ļoti atgādināja vārdus, ko viņi bija dzirdējuši lordu Digoriju sakām sen, sen tajā otrajā pasaulē, kur lorda bārda bija nevis zeltaina, bet sirma. Viņš zināja, kāpēc citi smejas, un smējās tiem līdzi. Tomēr ļoti drīz visi atkal kļuva nopietni, jo, kā zināt, pastāv tāda laimes un brīnumu apjau­ta, kas cilvēkus dara nopietnus. Un tā ir pārāk gaiša, lai to izšķiestu jokojoties.

Tikpat grūti ir izskaidrot, kā šī saules apspīdētā zeme atšķīrās no vecās Nārnijas, tāpat kā grūti būtu pasacīt, kā garšotu šīs zemes augļi. Varbūt jūs gūsiet par to kādu priekšstatu, ja domāsit tā, kā ieteikšu. Varbūt jūs esat bijuši telpā, kurā ir logs, kas paver skatu uz brīnišķīgu jūras līci vai zaļu ieleju, kura plešas starp kalniem. Un šajā pašā telpā pretī logam varbūt atrodas spogulis. Un, kad jūs novēršaties no loga, jūs pēkšņi ieraugāt šo jūru vai šo ieleju spogulī vēlreiz. Un jūra spogulī vai ieleja spogulī ir vienā ziņā gluži tāda pati kā īstā, tomēr tajā pašā laikā tās kaut kādā ziņā ir arī atšķirīgas d/i lakas, brīnišķīgākas, līdzīgākas vietām, kas atrodamas kādā stāstā, stāstā, par kuru jūs nekad nebijāt dzirdējuši, bet kuru jūs ļoti labprāt gribētu iepazīt. Tāda bija atšķirība starp veco Nārniju un jauno Nārniju. Jaunā Nārnija bija it kā dziļāka zeme ik klints un ik zāles stiebrs izskatījās tā, it kā nozīmētu ko vairāk. Labāk es to nemāku attēlot. Ja jūs kādreiz tur nokļūsit, tad zināsit, ko es ar to esmu domājis.

To, ko viņi katrs juta, apkopoja vienradzis. Viņš iespēra ar labās priekškājas nagu pa zemi, iezviedzās un iesaucās:

Beidzot es esmu pārnācis mājās! Tā ir man īstā zeme! Esmu tai piederīgs. Tā ir zeme, ko esmu meklējis visu mūžu, lai gan iepazinis to esmu tikai tagad. Iemesls, kāpēc mēs mīlējām veco Nārniju, ir viens reizēm tā izskatās mazliet līdzīga šai. Iesim tālāk augšup un tālāk iekšā!

Viņš sapurināja krēpes un pilnos auļos drāzās uz priekšu drāzās vienradža auļos, kas mūsu pasaulē drīz vien viņu būtu aizrāvuši tālu no pārējo redzes lauka. Taču tagad notika kaut kas diezgan savāds. Arī visi citi sāka skriet un, sev par brīnumu, sajuta, ka var turēties vienradzim līdzās to spēja ne vien suņi un cilvēkveidīgie, bet pat mazais, resnais Āmurgalviņš un īskājis punduris Pogins. Gaiss trie­cās viņiem sejā, it kā viņi ātrumā brāztos automobilī bez vējstikla, zeme lidoja garām, itin kā viņi to skatītu pa ātrvilciena logu. Viņi traucās arvien ātrāk un ātrāk, taču neviens nepiekusa, nenogura un neelsa.

Sešpadsmita nodaļa ardievas no enu zemes

Ja būtu iespējams skriet, nepazīstot nogurumu,

tad, manuprāt, ikviens dzīvs radījums reti gribē­tu darīt ko citu. Taču varētu rasties īpaši iemesli, kāpēc jāapstājas, un tāds īpašs iemesls Jūstesam drīz vien lika iesaukties:

-     Paklausieties! Apstājieties! Paskatieties, kam mēs tuvojamies!

Un ne velti viņš bija sācis klaigāt. Jo tagad viņi savā priekšā ieraudzīja Katlezeru un aiz ezera augstās klintis, kurās uzrāpties nebija iespējams, un pār šīm klintīm ik mirkli lejā gāzās tūkstošiem tonnu ūdens, kas dažviet dzirkstīja kā dimants, bet citviet spīdēja kā tumši zaļi stikli, jo tas bija Lielais ūdenskritums. Ausīs jau dārdēja tā pērkonīgā balss.

-    Neapstājieties! Tālāk augšup un tālāk iekšā! sauca Tāluredzētājs, slīpi paceldamies nedaudz augstāk.

-    Viņam jau viegli runāt, teica Jūstess.

Taču arī Dārgums iesaucās:

-    Neapstājieties! Tālāk augšup un tālāk iekšā! Dariet to bez piepūles!

Ūdens rūkoņā viņa balss bija tikko sadzirdama, taču nākamajā mirkli visi redzēja, ka viņš ielēcis eze­rā. Un pa galvu pa kaklu visi pārējie darīja tāpat pēc kārtas ieplunkšķināja ūdenī. Tas nebija ledusauksts kā viņi (un Āmurgalviņš it īpaši) bija gaidīju­ši, bet gan sakults tīkami dzestrās putās. Un viņi apzinājās, ka tiešā ceļā peld uz pašu Ūdenskritumu.

-    Tas nu ir trakums, Jūstess sacīja Edmundam.

-    Es zinu. Tomēr… Edmunds nepabeidza.

-    Vai tas nav brīnišķīgi? Lūsija jūsmoja. Vai ievērojāt, ka nevienam nav bail, pat ja viņš gribētu, lai tā būtu? Izmēģiniet!

-    Nudien, nekādi nevaru sevi iebaidīt, pamēģi­nājis to izdarīt, noteica Jūstess.

Pirmais Ūdenskrituma pakāji sasniedza Dār­gums, taču tieši aiz viņa sekoja vienīgi Tiriāns. Džila bija pēdējā, tāpēc viņa visu redzēja labāk par citiem. Kaut kas balts vienmērīgā kustībā virzījās pa Ūdens­krituma priekšpusi. Baltums bija vienradzis. Neva­rēja saprast, vai viņš peld vai kāpj augšup, taču viņš kustējās arvien augstāk un augstāk. Raga smaile šķēla ūdeni tieši viņam virs galvas, un tas, sadalījies divās varavīksnes krāsu straumēs, šļācās tam uz pleciem. Tūlīt aiz zirga sekoja karalis Tiriāns. Kājas un rokas viņš kustināja, it kā peldētu, taču patiesībā virzījās tieši augšup, tāpēc izskatījās, it kā tā būtu iespējams peldēt augšup arī pa mājas sienu.

Visjocīgākie šķita suņi. Aulekšojot viņiem ne­maz nebija trūcis elpas, turpretī tagad, drūzmēda­mies un grozīdamies augšup, viņi sprauslāja un šķaudīja. Tas notika tāpēc, ka šie dzīvnieki nebei­dza riet un ik rējienā mutes pildījās ar ūdeni.

Taču, pirms Džila paspēja to visu ietvert skatie­nā, arī viņa pati jau slīdēja augšup pa Ūdenskritu­mu. Tas nu bija kaut kas tāds, kas mūsu pasaulē nekādi nevarētu notikt. Pat ja cilvēks nenoslīktu, viņš zem ūdens drausmīgi lielā svara tiktu satriekts gabalos pret neskaitāmajām klinšu radzēm. Taču tajā pasaulē tas bija paveicams. Visi virzījās augstāk un augstāk, daudzveidīgiem gaismas atspulgiem caur ūdens šļakatām atvizot sejās, dažādiem krā­sainiem akmeņiem škelot dzirkstis caur straumēm, līdz sāka likties, ka viņi kāpj augšup pa gaismas stariem nepārtraukti augstāk un augstāk, līdz augstuma apjauta būtu nobiedējusi, ja kāds spētu notiekošo apjēgt. Vēlāk gan visi to atcerējās kā kaut ko brīnišķīgi satraucošu. Un tad beidzot viņi sasniedza jauku, līdzenu, zaļu iedobi, kur ūdens lējās pāri malai, un saprata, ka ir izkļuvuši mierīgā upē, kas plūst virs Ūdenskrituma. Aiz viņiem brāzās straume, taču visi izrādījās tik lieliski peldētāji, ka pa rāmo straumi spēja pagriezties pretējā virzienā. Drīz visi izkāpa krastā samirkuši, bet laimīgi.

Priekšā pavērās gara ieleja, un pret debesīm pacēlās augsti, sniegoti kalni, kas tagad likās daudz tuvāki.

-    Tālāk augšup un tālāk iekšā! iesaucās Dār­gums, un viņi atkal joņoja tālāk.

Nu viņi atradās aiz Nārnijas robežām un devās augšup uz neapdzīvotajiem rietumu apgabaliem, kurus ne Tiriāns, ne Pīters un pat ne ērglis Tāluredzētājs nekad nebija apmeklējuši. Turpretī lords Digorijs un lēdija Pollija gan bija.

-    Vai atceries? Vai atceries? abi vaicāja viens otram, un viņu balsis skanēja rāmi, viņi neelsoja, kaut gan viss pulciņš atkal skrēja ātrāk par bultām.

-    Ko jūs sakāt, lord? noprasīja Tiriāns. Vai tad stāsti par to, kā jūs abi esot ceļojuši pa šīm vietām pasaules radīšanas pašās pirmajās dienās, patiešām ir taisnība?

-   Jā, apliecināja Digorijs, un man šķiet, it kā tas būtu noticis tikai vakar.

-     Un lidojoša zirga mugurā? Tiriāns nerimās. Vai arī šī stāsta daļa ir patiesība?

-    Protams, atteica Digorijs.

Taču suņi ierējās:

-    Ātrāk, ātrāk!

Tā nu viņi traucās aizvien ātrāk un ātrāk, līdz skrējiens sāka atgādināt lidojumu, un pat ērglis virs viņu galvām nepārvietojās ātrāk par viņiem. Viņi citu pēc citas aiz muguras atstāja līkumotas ielejas, steidzās augšup pa stāvu kalnu korēm un otrpus tām metās lejup vēl ātrāk, sekodami ūdens plūdu­mam, dažreiz to šķērsodami un līdzīgi motorlaivām slīdēdami pāri kalnu ezeriem, līdz beidzot kāda gara, tirkīzzila ezera viņā galā ieraudzīja ar gludu, zaļu zāli apaugušu pakalnu. Tā sāni bija tik stāvi kā piramīdām un virsotni lokā ieskāva zaļš mūris, un pāri mūrim augšup sniedzās koku zari, kuru lapas šķita esam no sudraba un augļi no zelta.

Tālāk augšup un tālāk iekšā! skaļi iezviedzās Dārgums, un neviens nepalēnināja soli.

Viņi taisnā ceļā devās uz kalna pakāji un tad skriešus augšup, atgādinot to, kā ūdens, vilnim plīs­tot, šļācas augšup pa kāda zemesraga klints smaili. Lai gan nogāze bija gandrīz tikpat stāva kā mājas jumts un zāle tik gluda kā golfa laukums, neviens nepaslīdēja. Soli viņi palēnināja tikai tad, kad sasniedza pašu pakalna virsotni. Tas notika tāpēc, ka viņiem pretī slējās lieli zelta vārti. Un kādu mirkli neviens no viņiem nejutās pietiekami dros­mīgs, lai pamēģinātu, vai vārti veras vaļā. Visi jutās tieši tā, kā bija jutušies, ieraudzīdami augļus:

"Vai mēs drīkstam? Vai tā drīkst darīt? Vai tas domāts man?"

Kamēr viņi tā stāvēja, no kaut kurienes mūra apjoztajā dārzā brīnumaini skaļš un melodisks atskanēja liela raga dūciens, un vārti atvērās.

Tiriāns stāvēja, elpu aizturējis, un prātoja, kas pa tiem iznāks. Un tas, kas iznāca, bija pavisam citāds, nekā viņš bija gaidījis, proti, mazs runājo­šais pelēns ar spīdīgu spalvu un spožām ačelēm. Galvu viņam rotāja zelta stīpiņa, aiz kuras aiz­sprausta sarkana spalva. Kreisā ķepa bija uzlikta uz gara zobena. Viņš paklanījās, turklāt darīdams to ļoti graciozi, un savā spalgajā balstiņā iepīkstējās: Lauvas vārdā esiet sveicināti! Nāciet tālāk augšup un tālāk iekšā!

Tad Tiriāns ieraudzīja karali Pīteru, karali Edmundu un karalieni Lūsiju skrienam uz priekšu, nometamies uz ceļiem zemē un dzirdēja viņus ar skaļu saucienu apsveicam pelēnu:

-    Rīpičīp!

Un viņš aiz tīriem brīnumiem sāka drudžaini elpot, jo tagad saprata, ka lūkojas uz vienu no Nārnijas lielajiem varoņiem uz peli Rīpičīpu, kas cīnījās lielajā Berunas kaujā un vēlāk kopā ar princi Kaspiānu Jūrasbraucēju devās uz pasaules gala robežu. Taču, pirms jaunais karalis paspēja tā īsti par to padomāt, viņš manīja, ka viņu apskauj divas stipras rokas, un juta kādu bārdaini uzspiežam skūpstu uz vaigiem, un izdzirda labi pazīstamu bal­si sakām:

-    Nu, dēliņ! Tu esi kļuvis druknāks un garāks, kopš pēdējo reizi tevi apskāvu!

Tas bija viņa paša tēvs, labais karalis Erlians, bet ne tāds, kādu Tiriāns viņu bija skatījis pēdējo­reiz, kad vīri viņu bālu un ievainotu atnesa mājās no cīņas ar milzi, un arī ne tāds, kādu Tiriāns viņu bija saglabājis atmiņā no vēlākajiem gadiem, kad tas jau bija sirms karavīrs. Šis viņa tēvs bija jauns un jautrs kā tad, kad Tiriāns vēl bija mazs zēns, kas rotaļājās ar tēvu Kēras Paravelas pils dārzā vasaras vakaros īsi pirms gulētiešanas. Atmiņā atausa, kā smaržojusi maize un piens, ko viņš toreiz mēdza ēst vakariņās.

Dārgums klusībā nodomāja: "Ļaušu viņiem mazliet parunāties un tad iešu un apsveicināšos ar labo karali Ērlianu. Cik daudz skaistu ābolu viņš man deva toreiz, kad es vēl biju kumeļš!" Tomēr nākamajā mirklī viņam bija jādomā par kaut ko citu, jo pa vārtiem iznāca tik varens un cēls zirgs, ka pat vienradzis viņa klātbūtnē sakautrējās, jo nācējs bija spārnotais zirgs. Kādu brīdi tas nolūkojās uz lordu Digoriju un lēdiju Polliju un tad iezviedzās:

Ko es redzu? Radinieki!

Un pēc tam abi iesaucās: Lidoni! Mīļais, vecais Lidoni! un metās viņu skūpstīt.

Taču nu pele atkal mudināja viņus nākt iekšā. Tāpēc visi iegāja pa zelta vārtiem reibīgajā smaržā, kas vēsmoja viņiem pretī no dārza, un iesoļoja spirgtajā saulstaru un ēnu mijkrēslī zem kokiem, iedami pa mīksti atsperīgo velēnu, ko no vienas vietas izraibināja balti ziedi. Pirmais, kas visus atnācējus pārsteidza, bija atziņa, ka dārzs ir daudz lielāks, nekā šķitis, lūkojoties no ārpuses. Taču nevienam nebija laika to pārdomāt, jo no visām pusēm ieradās dārza iemītnieki, lai apsveiktu jaun­atnācējus.

Likās, ka šeit ir ikviens, par ko jūs esat dzirdējuši (ja zināt šo zemju vēsturi): te bija pūce Gaišspalvis un Purvaspldonis no tīreļa zvalstoņiem, un no burvības atpestītais karalis Riliāns, un viņa māte Zvaigznes meita, un viņa diženais tēvs, pats Kaspiāns. Un tuvu līdzās viņam stāvēja lords Driniāns un lords Bērns, un rūķis Trampkins, un lāga āpsis Trifeļracis ar kentauru Glenstormu, un simt citu varoņu no lielā Atbrīvošanās kara.

Un tad no otras puses nāca Ārčenlendas karalis Kors ar savu tēvu karali Lūnu, kā arī sievu karalieni Aravisu un drosmīgo princi Korinti Pērkondūri, viņa brāli, un tur bija arī zirgs Brī un ķēve Hvina. Un tad un tas Triniānam šķita visbrīnišķīgākais no brīnumiem no senākas pagātnes atnāca abi baltie bebri un fauns Tamnuss. Un visi sveicinājās, skūp­stījās un spieda cits citam rokas, atmiņā tika atsaukti veci joki (jums nav ne mazākās nojautas, cik labi skan sens joks, ja jūs to pēc pieciem vai sešiem simtiem gadu atkal izvelkat no pūra), un viss pulks devās uz priekšu, uz augļu dārza vidu, kur kādā kokā sēdēja Fēnikss un nolūkojās uz visiem, un šā koka pakājē atradās divi troņi, un šajos troņos sēdēja kāds karalis un karaliene tik diženi un daiļi, ka ikviens paklanījās viņu priekšā. Un tas bija labi darīts, jo tie bija karalis Frenks un karalie­ne Helēna, kuru pēcnācēji ir lielākā daļa vissenāko

Nārnijas un Ārčenlendas karaļu. Un Tiriāns jutās tā, kā justos jūs, ja jūs aizvestu un nostādītu slavas apmirdzēto Ādama un Ievas priekšā.

Apmēram pēc pusstundas iespējams, tas varēja būt noticis pēc pussimt gadiem, jo laiks tur nelīdzinās laikam mūsu pasaulē, Lūsija stāvēja blakus savam dārgajam draugam, savam visvecā­kajam Nārnijas draugam faunam Tamnusam, skatīdamās lejup pār šā dārza mūri. Lejā bija redzama visa plašā Nārnija. Skatoties uz to, likās, ka šis kalns ir daudz augstāks, nekā iepriekš domāts, tā vizošās klintis slīga tūkstošiem pēdu zemāk. Koki šajā zemākajā pasaulē neizskatījās lielāki par zaļās sāls graudiņiem. Tad Lūsija pagriezās atkal pret iekšpusi un stāvēja ar muguru pret mūri, skatīdamās dārzā.

-    Es redzu, viņa beidzot domīgi noteica. Ta­gad es redzu. Šis dārzs ir līdzīgs stallim. Iekšpusē tas ir daudz lielāks, nekā izskatījās no ārpuses.

-     Protams, Ievas meita, piekrita fauns. Jo tālāk augšup un jo tālāk iekšā tu ej, jo viss kļūst lielāks. Iekšpuse ir lielāka par ārpusi.

Lūsija vērīgi palūkojās uz dārzu un redzēja, ka tas īstenībā nav dārzs, bet gan vesela pasaule ar upēm un mežiem, un kalniem. Tomēr tie nebija sveši viņa tos visus pazina.

-    Es redzu, viņa sacīja, tā joprojām ir Nārni­ja, turklāt patiesāka un skaistāka par Nārniju ārpus staļļa durvīm. Es redzu… pasauli pasaulē, Nārniju Nārnijā…

-    Jā, sacīja Tamnusa kungs, tā ir kā sīpols, tikai ar vienu atšķirību jo tālāk iekšā tu ej, jo ik aplis kļūst lielāks par iepriekšējo.

Un Lūsija palūkojās gan uz vienu, gan otru pusi. Un drīz secināja, ka ar viņu noticis kaut kas jauns un brīnišķīgs. Kam vien viņa uzmeta acis, lai cik tālu tas būtu (skatiens tikai nedrīkstēja kļūt izklai­dīgs, bija jālūkojas cieši), redzamais kļuva pavisam skaidrs un it kā pienāca tuvāk, kā notiktu, ja viņa lūkotos teleskopā. Lūsija spēja redzēt visu dienvidu tuksnesi un aiz tā lielo Tašbānas pilsētu. Uz austrumiem viņa varēja nolūkoties gan pašā Kērā Paravelā, kas slējās jūras krastā, gan tās istabas logā, kura reiz bijusi viņas rīcībā. Un tālu prom, jūrā, viņa atklāja salas citu pēc citas līdz pat pasaules galam un aiz šā gala augsto kalnu, ko viņi tika dēvējuši par Aslana zemi. Taču patlaban viņa skatīja to kā daļu no lielās kalnu grēdas, kas savā lokā ieslēdza visu pasauli. Tepat priekšā tā šķita pienākam pavisam tuvu. Tad viņa paraudzījās pa kreisi un redzēja to, kas šķita liels daudzkrāsai­nu mākoņu vāls, kuru no viņiem šķīra plaisa.

Tomēr, palūkojoties ciešāk, viņa saprata, ka tie nebūt nav mākoņi, bet gan īsta zeme. Un, kad viņa pievērsa skatu kādam īpašam punktam, steidzīgi iesaucās:

-    Pīter! Edmund! Nāciet, paskatieties! Steidzieties!

Un brāļi atnāca un skatījās, jo viņu acis tagad

bija kļuvušas tādas pašas kā māsai.

-    Paklau! iesaucās Pīters. Tā ir Anglija. Un tā ir tieši tā māja, profesora Kērka vecā lauku māja, kur sākās visas mūsu dēkas.

-    Man likās, ka māja ir nojaukta, piebilda Ed­munds.

-    Tā notika, teica fauns. Bet tagad jūs skatā­ties uz Angliju Anglijā, uz īsto Angliju, tāpat kā šī ir īstā Nārnija. Un šajā iekšējā Anglijā nekas tāds, kas ir labs, nav iznīcināts.

Pēkšņi viņi pievērsa skatu citam punktam, un tad visi trīs Pīters, Emunds un L.ūsija izbrīnā noelsās, iesaucās un ņēmās māt ar rokām, jo tur viņi bija ieraudzījuši savus vecākus tēvu un māti, kuri savukārt māja viņiem pretī no lielas, dziļas ielejas. Notika tāpat kā tad, kad jūs redzat cilvēkus mājam jums no liela kuģa klāja, kad jūs esat atnākuši krastmalā viņus sagaidīt.

-     Kā lai mēs pie viņiem nokļūstam? vaicāja l.ūsija.

Tas nav grūti, teica Tamnusa kungs. Tā zeme un šī zeme abas patiesās zemes ir tikai atzares no Aslana lielā kalna. Mums tikai jāiet gar grēdu augšup un iekšā, līdz tās savienosies. Bet, klau! Tur skan karaļa Drenka rags mums visiem jādodas augšup.

Un drīz vien viņi visi soļoja kopā, un tā bija gara, spilgta procesija augšup uz kalniem, augstākiem, nekā redzami šai pasaulē, pat ja tos visus varētu saskatīt. Taču šos kalnus neklāja sniegs, tie bija apauguši ar mežiem, starp kuriem pletās zaļas nogāzes un smaržīgi augļu dārzi, un dzirkstoši ūdenskritumi cits pār citu, arvien augstāk, bez gala un malas. Un zemes svēdra, pa kuru viņi gāja, kļuva arvien šaurāka, abās pusēs to iežogoja dziļas ielejas, un vienā ielejā atradās zeme, kas bija Anglija, un tā nāca arvien tuvāk un tuvāk.

Gaisma, kas spīdēja priekšā, kļuva spožāka. Lūsija tajā saredzēja lielu rindu daudzkrāsainu klintsbluķu, kas bija līdzīgi kāda milža kāpnēm, kuras ved augšup.

Un tad viņai piemirsās viss cits, jo, lēkdams pa klintsbluķu rindu, atgādinādams dzīvu spēka un skaistuma iemiesojumu, pretī nāca pats Aslans.

Un pats pirmais, ko Aslans piesauca sev klāt, bija ēzelītis Āmurgalva. Jūs nekad nebūsit redzējuši ēzeli, kas izskatījies vārgāks un muļķīgāks par Amurgalvu, kad tas piegāja pie Aslana. Tam līdzās viņš izskatījās tik maziņš kā kaķēns līdzās sanber­nāram. Lauva nolieca galvu un iečukstēja kaut ko ēzelītim ausī. To dzirdot, ēzelītis nokāra garās ausis, bet tad Lauva iečukstēja vēl kaut ko, un ēzelīša ausis atkal saslējās. Cilvēkveidīgie nespēja saklausīt, ko Aslans ikreiz saka. Tad viņš pagriezās pret ļaudīm un noteica:

-    Jūs vēl neizskatāties tik laimīgi, kādus es vēlē­tos jūs redzēt.

Lūsija atzinās:

-    Mēs tik ļoti baiļojamies, ka tu sūtīsi mūs pro­jām, Aslan. Tu tik bieži esi sūtījis mūs atpakaļ uz mūsu pašu pasauli.

-     Par to nebēdājiet! Aslans pavēstīja. Vai neesat uzminējuši?

Viņiem notrīsēja sirds un krūtīs modās pārdrošas cerības.

-    Dzelzceļa katastrofa patiešām notika, klusu pavēstīja Aslans. Jūsu tēvs, māte un jūs visi esat, kā jūs mēdzat teikt, Ēnu zemē, miruši. Semestris beidzies. Sākušās brīvdienas. Sapnis ir galā tagad ataust rīts.

Un, tā runājot, kopā sanākušo acīs Aslans vairs neizskatījās pēc lauvas, bet tas, kas norisinājās vēlāk, bija tik dižens un skaists, ka es neprotu to attēlot. Un visi mūsu stāsti līdz ar to ir galā, un mēs ļoti pamatoti varam teikt, ka viņi mūžu mūžos dzīvoja laimīgi. Turpretī viņiem tas bija tikai īstā stāsta sākums. Visu viņu dzīvi šajā pasaulē un visus viņu piedzīvojumus Nārnijā var uzskatīt tikai par grāmatas apvāku un titullapu tagad beidzot sākās Pirmā Nodaļa Varenākajā Stāstā, kādu uz mūsu zemes nav lasījis neviens. Tas turpinās mūžu mū­žos, un ik nodaļa tajā ir skaistāka par iepriekšējo.

Klaiva Steiplza Luisa Nārnijas hronika

Lūisa asprātība un izdoma, viņa spēja stāstījumā apvienot piedzīvojumus ar asiem pārdzīvojumiem un bagātīgu fantāziju ir radījusi lielisku stāstu sēriju, ko iemīļojušas daudzas lasītāju paaudzes. Sērijas pēdējā grāmata "Pēdējā cīņa" 1956. gadā ieguva Kārnegija balvu.

Ikviena no šīm septiņām grāmatām ir atsevišķs, pabeigts stāstījums, taču visi notikumi risinās brīnumainajā zemē Nārnijā. Cēlā lauvas Aslana vadībā bērni mācās saprast, ka ļaunumu un nodevību var uzveikt tikai ar drosmi, uzticību un milzīgu uzupurēšanos.