Klaivs Steiplzs Luiss

Zirgs un viņa zēns

.

Šis ir stāsts par notikumu, kas norisinājās Nārnijā, Ivalormenā un zemēs starp tām Zelta laikmetā, kad Pīters bija Visaugstākais karalis Nārnijā un viņa brālis un abas māsas viņam pakļauti valdnieki.

Sensenās dienās tālu Kalormenas dienvidos, mazā jūras I icītī, dzīvoja nabadzīgs zvejnieks, vārdā Aršīšs, un pie viņa mita kāds zēns, kas Āršīšu sauca par tēvu. Zēna vārds bija Šasta. Gandrīz ik dienu Aršīšs rītos izbrauca laivā zvejot, l>ct pēcpusdienās iejūdza rateļos ēzeli, piekrāva braucamo ar zivīm un aizripināja kādu jūdzi uz dienvidiem, lai ( iematā tās pārdotu. Ja tirgošanās veicās labi, viņš pārradās mājās samērā labā garastāvoklī un neteica Šastam neko, turpretī, ja zivis nebija gājušas no rokas, Aršīšs atrada, par ko puikam piesieties, un reizēm to iekaustīja. Par ko

piesieties varēja atrast allažiņ, jo darbu Šastam netrūka: viņam nācās lāpīt un mazgāt tīklus, gatavot vakariņas un uzkopt būdu, kurā abi dzīvoja.

Sastu nenieka neinteresēja nekas no tā, kas atradās uz dienvidiem no viņu mājokļa, jo zēns pāris reižu bija kd|>ā ar Āršīšu pabijis ciematā un viņš zināja, ka tur nav nekā ievērības cienīga. Ciematā viņš sastapa vienīgi mats matā tādus pašus vīrus kā savu tēvu — cilvēkus garos, netīros paltrakos un koka tupelēs, kas purngalos bija uzliektas uz augšu. Galvā viņiem bija turbāni, zodu klāja bārdas rugāji, un runāt viņi cits ar citu mēdza visai lēni un allaž par kaut ko ļoti garlaicīgu. Turpretī par ziemeļiem viņam briesmīgi gribējās dzirdēt ik sīkumu, jo uz turieni neviens, nekad negāja un arī viņu pašu nelaida. Kad zēns, labodams tīklus, sēdēja ārā, viņš bieži vien ziņkāri mēdza lūkoties uz ziemeļiem. Redzēt varēja vienīgi ar zāli apaugušu nogāzi, kas stīdza augšup līdz kalnu grēdai, aiz'kuras zilgmoja debesis, un, iespējams, tur laidelējās pa retam putnam.

Ja līdzās bija Aršīšs, reizēm Sasta mēdza iejautāties:

— Ak, tēvs, kas ir aiz tā kalna? — Ja zvejniekam tādā brīdī iegadījās slikts garastāvoklis, viņš mēdza Šastam sadot pa ausīm un uzbļaut, lai darot savu darbu. Turpretī, būdams miermīlīgā omā, viņš parasti noskaitīja: — Ak, mans dēls, neļauj savu prātu mulsināt tukšiem jautājumiem. Jo kāds dzejnieks ir sacījis: « Ja prātu izmanto derīgai nodarbei, tas rieš labklājības saknes, turpretī, ja ļaudis taujā pēc tā, gar ko viņiem nav nekādas daļas, viņi stūrē muļķības kuģi uz nabadzības klintīm.»

Šasta sprieda, ka aiz kalniem droši vien atrodas kāds brīnišķīgs noslēpums, kuru tēvs negrib viņam atklāt. Taču patiesībā zvejnieks tā runāja tāpēc, ka nezināja, kas ir ziemeļos. Un arī negribēja zināt. Viņš domāja ļoti lietišķi.

Kādu dienu no dienvidiem uzradās kāds svešinieks, kas ntšķīrās no visiem tiem vīriem, kurus Šasta līdz šim bija redzējis. Svešinieks jāja spēcīgā, dābolainā zirgā ar plīvojošām krēpēm un asti, un tā kāpšļus un iemauktus rotāja sudrabs. No vīrieša turbāna vidus augšup slējās bruņucepures smaile, un mugurā viņam bija no ķēdītēm savērts bruņukrekls. Pie sāniem karājās līks austrumnieku zobens, uz muguras — apaļš vara vairogs ar izdobumiem, labajā rokā viņš turēja pīķi. Seja viņam bija tumsnēja, tomēr Šastu tas nepārsteidza, jo tādi ir visi Kalormenas ļaudis; zēnu pārsteidza vīra sprogainā bārda, kas bija nokrāsota sarkana un iesvaidīta ar smaržīgu eļļu. Redzē­dams ap svešinieka dilbiem zelta stīpas, Aršīšs saprata, ka tas ir tārkāns jeb augsts kungs, un locīja tā priekšā ceļus, līdz bārda skāra zemi, un māja Šastam, lai tas dara to pašu.

Svešinieks prasīja, lai viņam uz šo nakti izrāda viesmīlību, ko zvejnieks, protams, neuzdrošinājās liegt. Viss labākais, kas atradās būdā, tika tārkānam celts priekšā vakariņās. (Viņš gan novērtēja to visai zemu.) Šastam, kā allaž, kad zvejniekam pagadījās ciemiņš, Aršīšs iedeva maizes doniņu un izsūtīja viņu ārā no būdas. Tādās reizēs zēns parasti gulēja ar ēzelīti tā mazajā, niedrēm apjumtajā stallī. Taču bija vēl stipri par agru, lai dotos pie miera, un Šasta, kas nekad nebija mācīts, ka ir neglīti noklausīties aiz durvīm, apsēdās un piespieda ausi pie spraugas būdas sienā, lai dzirdētu, par ko pieaugušie runā. Un tas, ko viņš dzirdēja, būs lasāms tālāk.

—    Un nu, ak, mans namatēvs, — teica tārkāns, — es vēlos pirkt no tevis to puiku.

—   Ak, mans pavēlniek, — atsaucās zvejnieks (un pēc glaimīgās balss intonācijas Sasta uzminēja, cik kārīgs skatiens iezogas zvejnieka acīs, kad viņš turpina savu runājamo), — kāds atalgojums gan spētu pamudināt jūsu kalpu, lai cik nabadzīgs viņš būtu, pārdot verdzībā savu vienīgo dēlu, kas ir viņa paša miesa un asinis? Vai kāds dzejnieks nav sacījis, ka radniecības jūtas ir stiprākas par strebekli un dzimtas atvase dārgāka par karbunkuliem?

—   Tieši tā gan ir, — viesis vēsi atteica. — Tomēr cits dzejnieks līdzīgā kārtā ir teicis: «Tas, kurš mēģina piekrāpt saprātīgo, jau laikus atsedz muguru pletnei.» Nepildi savu sirmgalvja muti ar meliem. Skaidri redzams, ka šis zēns nav tavs dēls, jo tavs vaigs ir tikpat tumšs kā manējais, turpretī puika ir sārts un balts kā nolādētie, bet skaistie barbari, kas dzīvo tālu uz ziemeļiem no mums.

—     Cik labi tika pateikts, — zvejnieks pasteidzās atbildēt, —ka šķēpus spēj atturēt vairogi, tomēr gudrības skatiens izurbjas cauri jebkuras aizstāvības žogam! Tāpēc tev, ak, mans visvarenais viesi, ir jāzina, ka galēja nabadzība man liegusi jebkad apprecēties un dzemdināt bērnus. Taču tajā pašā gadā, kad savu cildeno un labdarīgo valdīšanu uzsāka Tišroks (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst), kādā pilnmēness naktī dieviem labpatika laupīt man miegu. Tāpēc es piecēlos no guļvietas šajā būdā un devos uz liedagu atspirdzināties, lūkodamies uz ūdeni un mēnesi un ieelpodams rēno gaisu. Un drīz vien es izdzirdu airu troksni, kas pāri viļņiem atlidoja pie manis, mi tad it kā vārgu kliedzienu. Neilgi pēc tam paisuma vilnis izsvieda krastā mazu laiviņu, kurā atradās vienīgi briesmīgi izbadējies un izslāpis izdilis vīrs, kas šķita bija miris pirms dažiem mirkļiem, (jo izrādījās vēl silts), ādas ūdens maiss un vēl dzīvs bērns. «Nav šaubu,» es sev sacīju, «ka šie nelaimīgie izglābušies, pateicoties dievu brīnumainajiem nodomiem, pēc kāda kuģa bojāejas un vecākais ir badojies, lai uzturētu pie dzīvības bērnu, un nomiris, kad pie apvāršņa parādījusies zeme.» Šinī sakarā atcerēdamies, ka dievi nekad neliedz atalgojumu tiem, kas palīdz bezpajumtniekiem, es, līdzjūtības vadīts (jo jiīsu kalps ir vīrs ar mīkstu sirdi)…

—  Met pie malas visus šos tukšos vārdus, kuros slavini pats sevi, — tārkāns viņu pārtrauca. — Pietiek, jo es zinu, kāpēc tu paņēmi bērnu pie sevis. Katrs muļķis var redzēt, ka viņa darbs tev ienesis desmit reizes vairāk par viņa (I ienišķās maizes cenu. Un tagad uz karstām pēdām pasaki, cik tu par viņu prasi, jo tavas nebeidzamās pļāpas mani ir nogurdinājušas.

—  Jūs pats viedi sacījāt, — iebilda Aršīšs, — ka zēna darba vērtība nav aprēķināma. Nosakot cenu, tas jāņem vērā. Jo, puiku pārdodot, man, bez šaubām, vajadzēs vai nu pirkt, vai noalgot citu, kas darīs viņa darbus.

—   Es tev došu par viņu piecpadsmit pusmēnešus, — leica tārkāns.

—  Piecpadsmit! — Aršīšs iebļāvās balsī, kas izklausījās pa pusei pēc smilksta, pa pusei pēc kliedziena.

— Piecpadsmit! Par manu vecumdienu balstu un manu acu prieku! Nezobojieties par manu sirmo bārdu, kaut ari esat tārkāns. Mana cena ir septiņdesmit.

Šajā brīdi Sasta piecēlās un uz pirkstgaliem aiztipināja projām. Viņš bija dzirdējis visu, ko gribējis, jo ne reizi vien bija noklausījies, kā kaulējas ciemata vīri, un zināja, kā tas risinās. Viņš nemaz nešaubījās, ka Aršīšs viņu galu galā pārdos par daudz augstāku cenu nekā piecpadsmit pus­mēneši un daudz zemāku par septiņdesmit, taču vienosies viņi pēc stundām ilgas kaulēšanās.

Lasot jums nav jāiztēlojas, ka Šasta jutās kaut mazdrusciņ līdzīgi tam, kā mēs būtu jutušies, ja dzirdētu savus vecākus , spriežam par mūsu pārdošanu verdzībā. Pirmkārt, viņa dzīve arī tobrīd nebija daudz labāka par verdzību; varēja taču domāt, ka diženais svešinieks lielā zirga mugurā, iespējams, būs pret viņu laipnāks nekā Aršīšs. Otrkārt, stāsts, ka viņš pats atrasts laivā, zēnu pildīja ar satraukumu un atvieglojumu. Viņš bieži bija juties nelāgi, jo, lai kā centās, nekādi nespēja iemīlēt zvejnieku, par spīti apziņai, ka dēlam taču savs tēvs jāmīl. Bet Aršīšs acīmredzot vispār nav viņam nekāds radinieks. Zēnam no sirds it kā novēlās smaga nasta. «Raugi, es taču varu būt sazin kas!» viņš nodomāja. «Es pats varētu būt kāda tārkāna dēls… vai Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst), vai pat kāda dieva dēls!»

To visu Šasta pārcilāja prātā, stāvēdams zālienā būdas priekšā. Ātri vien sabiezēja krēsla, un jau iedzirkstījās pa retai zvaigznei, taču rietumos joprojām varēja redzēt vakarblāzmu. Netālu ganījās svešinieka zirgs, vaļīgi piesiets

pie staļļa sienā iestiprinātā dzelzs gredzena, kur parasti sēja fiy,eliti. Sasta piegāja dzīvniekam klāt un papliķēja tam kaklu . Zirgs nepārstāja plūkt zāli un neveltīja zēnam nekādu uzmanību.

'tad Šastam iešāvās prātā vēl cita doma. — Diez kāds cilvēks ir šis tārkāns, — viņš sāka skaļi prātot. — Būtu br mišķīgi, ja viņš izrādītos labs. Lielkunga namā vergiem dažkārt nav jādara gandrīz nekas. Viņi ir ietērpti skaistās drānās un katru dienu ēd gaļu. Varbūt viņš mani ņemtu līdzi karos, es viņam kādā kaujā izglābtu dzīvību, un tad v i ņš mani adaistu brīvībā, pieņemtu par dēlu un uzdāvinātu pili kaujas ratus un bruņas. Bet iespējams, ka viņš ir ļoti cietsirdīgs. Varētu gadīties, ka viņš mani sūta strādāt tīrumā, važās saslēgtu. Kaut es to zinātu! Bet kā lai to

izdara? Varu derēt, ka šis zirgs zina… ja viņš mācētu man to pasacīt!

Zirgs pacēla galvu. Sasta noglāstīja viņa gludo, samtaino purnu un sacīja: — Kaut tev piemistu spēja runāt, veco zēn!

Un tad kādu mirkli Šastam šķita, ka viņš sapņo, jo zirgs — gan klusā balsī, taču skaidri — atteica: —Man tak tā ir.

Šasta platām acīm vērās lielajos redzokļos, un viņa paša acu zīlītes aiz izbrīna kļuva gandrīz tikpat lielas kā zirgam.

—   Kā ta' tu iemācījies tā runāt? — viņš noprasīja

—    Kuš! Ne tik skaļi, — attrauca zirgs. — Tur, no kurienes es nāku, gandrīz visi dzīvnieki runā.

—   Kur ta' tas ir? — vaicāja Šasta.

—Nārnijā, —paskaidroja zirgs. —Laimes zemē Nārnijā, Nārnijā ar tās viršiem apaugušajiem kalniem un timiānu klātajām ielejām, Nārnijā ar tās daudzajām upēm, gravām, kur dziļumā šļakstūdens, sūnainajām alu sienām un dziļajiem mežiem, kurus pieskandina rūķu veseru klaudzieni. Ak, smaržpilnais Nārnijas gaiss! Stundu gara dzīve šajā zemē ir jaukāka par tūkstoš gadiem Kalormenā. — Runa beidzās ar zviedzienu, kas drīzāk izklausījās pēc nopūtas.

—   Kā tu nokļuvi te? — Šasta jautāja.

—Mani slepus aizveda, —zirgs sacīja. —Vai nolaupīja, vai sagūstīja — sauc to, kā gribi! Es toreiz biju tikai kumeļš. Māte mani brīdināja, lai neklejoju pa dienvidu piekalnēm, kas ved uz Ārčenlendu un zemēm aiz tās, bet es viņas vārdus neņēmu nopietni. Un — zvēru pie Lauvas krē­pēm ! — esmu par savu muļķību dārgi samaksājis. Visus šos gadus esmu vergojis cilvēkiem, slēpdams savu īsto dabu un izlikdamies par mēmu tukšprāti, kādi ir viņu zirgi.

—  Kāpēc tu viņiem nesacīji, kas esi?

—  Tāpēc, ka neesmu nekāds muļķis. Ja viņi uzostu, ka es protu runāt, tad vadātu mani pa gadatirgiem un uzmanītu daudz rūpīgāk nekā tagad. Tad būtu zudusi mana pēdējā bēgšanas iespēja.

—Un kāpēc… —Sasta iesāka, taču zirgsviņupārtrauca.

—    Paklau, — tas teica, — nav ko šķiest laiku tukšā prašņāšanā. Tu gribi uzzināt kaut ko par manu kungu tārkānu Anradīnu. Nu, viņš ir nejauks. Pret mani ne tik ļoti, jo kara zirgs maksā pārāk dārgi, lai pret to izturētos slikti. Taču tev būtu labāk šonakt nomirt nekā rīt kļūt par vergu viņa namā.

—    Tad man drīzāk vajadzētu bēgt, — nobālēdams izdvesa Sasta.

—Jā, tā gan, — sacīja zirgs. — Bet kāpēc tev nelaisties lapās kopā ar mani?

—  Vai tu arī grasies mukt? — prasīja Sasta.

—  Jā, ja tu man piebiedrosies, — atbildēja zirgs.

—   Šī ir iespēja mums abiem. Redzi, ja es aizbēgšu bez jātnieka, ikviens, kas mani redzēs, sacīs: «Noklīdis zirgs,» — un dzīsies man pakaļ, ko kājas nes. Ar jātnieku cerības aizmukt ir lielākas. Tā tu varētu man palīdzēt. Un, parau­goties no cita viedokļa, tu uz savām divām smieklīgajām kājelēm (ir gan tie cilvēku ejamie muļķīgi!) nekur tālu netiksi: tevi noķers. Turpretī manā mugurā tu noskriesi jebkuru citu zirgu šajā zemē. Tieši tā es tev varu palīdzēt. Starp citu, es ceru, ka tu māki jāt?

—Jā, protams, —Šasta apliecināja. — Vismaz ar ēzelīti esmu jājis.

—  Kā tu esi jājis? — bezgalīgā nicībā pārjautāja zirgs. (Vismaz to nu viņš gribēja apliecināt. Patiesībā nicība izpaudās zviedzienā — khā-ī-ā-īā. Kad Runājoši zirgi sadusmojas, viņi vienmēr izklausās zirdziskāki.)

—   Citiem vārdiem sakot, — zirgs turpināja, — jāt tu neproti. Tas nu ir trūkums. Man būs tevi jāmāca jājiena laikā. Ja tu neproti jāt, vai māki krist?

—  Man liekas, ka krist prot katrs, — bilda Šasta.

—  Es ar to domāju: vai tu proti krist un atkal uzslieties kājās bez brēkšanas un uzrāpties atkal man mugurā, un krist vēlreiz — un tomēr no krišanas nebaidīties?

—   Es, es centīšos, — Šasta solījās.

—   Nabaga mazais zvērēns, — jau maigāk sacīja zirgs. —Piemirsu, ka tu vēl esi tikai kumelēns. Ar laiku pataisīsim tevi par varenu jātnieku. Un tā — mēs nedrīkstam doties ceļā, līdz tie divi nav aizmiguši. Pa to laiku varam izdomāt, ko darīt. Mans tārkāns ir ceļā uz ziemeļiem — uz lielo pilsētu, uz pašu Tašbānu un Tišroka galmu…

—   Paklau, — Šasta viņu nobijies pārtrauca, — vai ta' tev nevajadzēja teikt «lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst»?

—     Kāpēc? — zirgs noprasīja. — Es esmu brīvs nārnietis. Kāpēc man jārunā kā vārgajam un muļķim? Es negribu, lai viņš dzīvotu mūžīgi, un es zinu, ka viņš arī mūžīgi nedzīvos, vienalga, vai es to gribētu vai ne. Un es redzu, ka arī tu esi no brīvajiem ziemeļiem. Lai mūsu runās vairs neatskan šīs dienvidnieku ķēmības! Bet nu —atgrie­zīsimies pie saviem plāniem! Kā jau teicu, mans cilvēk­veidīgais bija ceļā uz ziemeļiem, lai nokļūtu Tašbānā.

—Vai tas nozīmē, ka mums vajadzētu jātuz dienvidiem?

—  Manuprāt, nē, — teica zirgs. — Redzi, viņš domā, ka esmu mēms tukšprātiņš kā citi viņa zirgi. Ja es tiešām tāds būtu, tad tanī mirklī, kad tiktu brīvībā, drāztos atpakaļ uz mājām un aploku, atpakaļ uz viņa pili — līdz turienei jāmēro divu dienu ilgs ceļš uz dienvidiem. Viņš mani meklēs tur. Viņam pat sapņos nerādīsies, ka es viens pats varētu joņot uz ziemeļiem. Un vispār viņš droši vien izprātos, ka iepriekšējā ciematā kāds, kas redzējis viņu jājam, sekojis mums līdz šejienei un mani nozadzis.

—     Urā! — iesaucās Sasta. — Tad gan dosimies uz ziemeļiem. Visu savu mūžu esmu ilgojies tur nokļūt.

—Tas ir pilnīgi saprotams, — zirgs piekrita. — Tas tāpēc, ka tevī rit viņu asinis. Esmu pārliecināts, ka tu esi īsts ziemeļnieks. Tomēr nerunā tik skaļi. Man domāt, nu jau viņi drīz būs aizmiguši.

—  Es ielīdīšu atpakaļ un palūkošos, — Sasta ierosināja.

—   Tā ir laba doma, — zirgs bija ar mieru. — Tikai uzmanies, lai tevi nepamana.

Nu jau bija kļuvis krietni tumšāks un ļoti kluss, vienīgi liedagā šalkoja viļņi, bet Sasta to nemaz lāgā neievēroja, jo viņš šīs skaņas, cik vien jaudāja sevi atcerēties, bija dzirdējis dienu un nakti. Tuvojoties būdai, viņš gaismu tajā neredzēja. Stāvot mitekļa priekšā, nebija dzirdams ne mazākais troksnītis. Apgājis apkārt mājai līdz vienīgajam logam, viņš pēc dažiem mirkļiem saklausīja pazīstamu skaņu — vecā zvejnieka čīkstīgos krācienus. Savāda likās doma, ka, gadījumā ja paveiktos, viņš tos vairs nekad nedzirdēs. Aizturēdams elpu un juzdamies maķenīt noskumis (tomēr stipri vairāk gan priecīgs nekā noskumis), Sasta aizslīdēja pāri zālienam uz ēzelīša stalli, pataustīja, kur zinājās noslēpis atslēgu, atvēra durvis un atrada zirga seglus un iemauktus, kas te uz nakti bija ieslēgti. Zēns paliecās uz priekšu un nobučoja ēzelītim purnu.

—     Man žēl, ka nevaram ņemt līdzi arī tevi, — viņš nočukstēja.

—  Te nu tu beidzot esi, — noteica zirgs, kad puisēns atgriezās pie viņa. — Es jau sāku prātot, kas ar tevi noticis.

—   Padabūju no staļļa tavas lietas, — Sasta paskaid­roja. — Nu tu vari mani pamācīt, kā tās uzlikt.

Kādu brīdi Sasta rosījās, kustēdamies diezgan piesardzīgi, lai nekas neiešķindētos. Zirgs laiku pa laikam izteica tādas pamācības kā: «Savelc stingrāk seglu siksnu», «Sprādzi tu atradīsi zemāk», «Kāpšļi jāpavelk krietni augstāk». Kad viss bija galā, viņš sacīja:

—     Skata pēc mums vajadzīga arī pavada, tikai tu to nelietosi. Piesien to pie seglu loka — pavisam vaļīgi, lai es varētu brīvi kustināt galvu. Un atceries — tev tai nav jāpieskaras.

—   Kāpēc tad tā pavada vajadzīga? — Sasta vaicāja.

— Parasti ar to mani vada, — atteica zirgs. — Bet, tā kā šajā ceļojumā visu vadīšanu esmu paredzējis uzņemties pats, tad esi tik labs un pievaldi rokas. Un vēl kas. Es tev aizliedzu ķerties man krēpēs.

—Betpaklau, —Sastalūdzās. —Ja es nedrīkstu turēties ne pie pavadas, ne tavām krēpēm, pie kā ta' lai es turos?

—Turies man mugurā, piekļaudamies ar ceļgaliem, — zirgs mācīja.

—  Tas ir laba jātnieka noslēpums. Spiedies man klāt ar ceļgaliem, cik cieši vien vēlies; sēdi, taisni izslējies — kā olekti norijis, elkoņus pieglaudis sāniem. Un, starp citu, kur tu liki piešus?

—     Protams, piestiprināju pie papēžiem, — Sasta teica. — Tik daudz jau nu es apjēdzu.

—Tad vari tos noņemt un iebāzt seglu somā. Nokļuvuši Tašbānā, varēsim tos pārdot. Vai esi gatavs? Manuprāt, nu vari rausties man mugurā.

—  Vai-l! Tu gan esi briesmīgi augsts, — izdvesa Sasta pēc pirmā, turklāt neveiksmīgā mēģinājuma.

—  Esmu zirgs, tas ir viss, — skanēja atbilde. — Pēc tā, kā tu mēģini rāpties man mugurā, varētu nodomāt, ka es esmu siena guba! Lūk, nu ir labāk. Tagad sēdi taisni un atceries, ko es tev sacīju par ceļgaliem. Ja tā padomā, tad šķiet smieklīgi, ka es, kas vedis uzbrukumā kavalēriju un uzvarējis jāšanas sacīkstēs, esmu spiests nest seglos tādu kartupeļu maisu kā tevi! Bet nu —taisāmies, ka tiekam! — viņš tomēr gluži laipni nozvaigaļāja.

Protams, zirgs uzsāka abu nakts ceļojumu ar lielu piesardzību. Vispirms viņš no zvejnieka būdas pagriezās uz dienvidiem un devās uz nelielo upīti, kas tur ietecēja jūrā, parūpēdamies atstāt dubļos uz ceļa, kas veda uz dienvidiem, ļoti skaidrus pakavu nospiedumus. Taču, tikko abi sasniedza kāda brasla vidu, zirgs devās augšup pa straumi un brida, līdz viņi atradās ap simt jardu tālāk iekšzemē nekā Aršīša būda. Tad viņš izvēlējās jauku, ar granti noklātu krastmalu, kur nepaliktu pēdas, un iznāca ārā ziemeļpusē. Tad joprojām mērenā solī viņš devās uz ziemeļiem, līdz būda, vienīgais koks, kas pie tās auga, ēzelīša stallis un upīte — patiesībā viss, ko Sasta bija pazinis, — pagaisa skatienam naksnīgi pelēcīgajā tumsā. Viņi pa nogāzi bija uzjājuši kalnā un tagad atradās tā korē, korē, kas mūžam bija iezīmējusi Šastam zināmās pasaules robežu. Viņš nevarēja saskatīt, kas atrodas priekšā, — vienīgi manīja, ka tur plešas zālains klajums. Likās, tam nav ne gala, ne malas — tas ir mežonīgs, vientulīgs un brīvs.

—Va'traks! —piezīmēja zirgs. —īstā vieta auļošanai, vai ne?

— Nevajag vis, — Šasta pretojās. — Vēl ne. Es nezinu, kā… — lūdzu, zirgs! Es nezinu, kā tevi sauc vārdā.

—   Brīnā-hīnā-brīnī-haī-ha, — zirgs paskaidroja.

—   Es to savu mūžu neiemācīšos izrunāt, — noteica Šasta. — Vai drīkstu tevi saukt par Brī?

—  Nu, ja tev nekas labāks neienāk prātā, tad laikam tā jādara, — sacīja zirgs. — Un kā lai godāju tevi?

—  Mani sauc Šasta.

—    Hm, — noteica Brī. — Šis nu gan ir vārds, ko patiešām grūti izrunāt. Bet tagad parunāsim par jāšanu aulekšiem. Ja vien tu zinātu, tad saprastu, ka auļot ir krietni vieglāk nekā rikšot, jo tad tev nav jāceļas uz augšu un jābumsās atkal uz leju. Piespied ceļgalus man cieši klāt un lūkojies pa manu ausu starpu tieši uz priekšu. Neblenz uz zemi. Ja tev liekas, ka kritīsi, piespiedies tikai man klāt vēl ciešāk un izslejies taisnāk. Vai esi gatavs? Tātad laižam uz ziemeļiem un — Nārniju.

Bija gandrīz jau nākamās dienas vidus, kad, glaudot Šastam seju, zēnu pamodināja kaut kas mīksts un silts. Viņš atvēra acis un saprata, ka lūkojas kādā garā zirga purnā; tā nāsis un lūpas gandrīz skāra viņa vaigu. Zēns atcerējās iepriekšējās nakts satraucošos notikumus un uzslējās sēdus. Taču, to darīdams, ievaidējās.

— Ui, Brī, —viņš izdvesa. —Traki sāp. Visas maliņas. Gandrīz nevaru pakustēties.

—  Labrīt, mazais, —sacīja Brī. —Es jau baidījos, ka tu varbūt jutīsies maķenīt stīvs. Tomēr no kritieniem tas nevar būt. Vairāk par desmit reizēm tu diezin vai novēlies un visu laiku gāzies uz jaukas, mīkstas, līganas trūdzemes, tā ka tā krišana, bez šaubām, bija gandrīz vai bauda. Vienīgo atsitienu, kas varēja būt nelāgs, mīkstāku padarīja tas irbuleņu krūms. Nē, vainīga ir pati jāšana, kas sākumā šķiet grūta. Kā ar brokastīm? Es jau ieturējos.

—   Pie velna ar brokastīm! Pie velna ar visu, — Šasta kurnēja. —Es tev saku, ka nevaru ne pirkstu pakustināt. — Taču zirgs maigi bikstīja zēnu ar pakavu, līdz tas saprata, ka jāceļas kājās.

Tad Šasta palūkojās apkārt un ieraudzīja, kur viņi atrodas. Aizmugurē zaļoja maza birzīte. Priekšā — retu, baltu ziediņu rotāta, trūdzeme nolaideni slīga lejup līdz klints kraujai. Tālu apakšā, tā ka plīstošo viļņu šalkas tikko varēja dzirdēt, pletās jūra. Šasta nekad nebija to skatījis no tāda augstuma, nekad nebija redzējis tik plašu, un viņš pat sapņos nebija iztēlojies, cik daudz tai krāsu. Uz abām pusēm aizvijās krastmala — zemesrags pēc zemesraga, un šajās vietās varēja saskatīt baltas, klintij uzbangojošas putas, bet bez trokšņa, jo tā atradās tik tālu. Pār galvām laidelējās kaijas, un virs zemes trizuloja karstais gaiss, jo diena bija svelmaina. īpaši Sastu piesaistīja tieši šis gaiss. Viņš neparko nespēja iedomāties, kas tajā trūkst, līdz beidzot aptvēra, ka nejūt zivju smaku. Jo saprotams, ka visā savā mūžā nedz būdā, nedzpie tīkliem viņš nebija spējis no tās tikt vaļā. Un šis jaunizjustais gaiss šķita tik brīnišķīgs un visa iepriekšējā dzīve tik tāla, ka zēns uz mirkli aizmirsa nobrāzuīnus un sāpošos muskuļus un pavaicāja:

—Paklau, Brī, vai tu neieminējies kautko par brokastīm?

—  Ieminējos gan, — Brī atteica. —Manuprāt, kaut kas būs atrodams seglu somās. Tās ir tur, tanī kokā, kurā tu vakarnakt — vai, pareizāk sakot, šorīt agri — tās pakāri.

Viņi ieskatījās seglu somās, un ieraudzītais uzmun­drināja — tur atradās gaļas pīrāgs, tikai mazliet appelējis žāvētu vīģu murskulis, zaļā siera gabals, maza pudelīte vīna un nedaudz naudas — kopā apmēram četrdesmit pusmēnešu —vairāk, nekā Sasta jebkad bija acīm skatījis.

Kamēr Sasta, atbalstījis muguru pret koka stumbru, ar pūlēm uzmanīgi atslīga zemē un ķērās pie pīrāga, Brī noplūca vēl dažus zāles skumšķus, lai zēnam nebūtu jāēd vienam.

—   Ja mēs lietosim naudu, vai tā nebūs zādzība? — noprasīja Sasta.

—     Hm, — atteica zirgs, ar zāles skumšķi mutē palūkodamies augšup, —tas man neienāca prātā. Protams, ka brīvs, runājošs zirgs nedrīkst zagt. Taču man šķiet, ka viss ir kārtībā. Mēs esam cietumnieki un gūstekņi, kas atrodas ienaidnieka zemē, šī nauda ir kara laupījums. Turklāt, kā tad bez tās mēs dabūsim tev ko ēdamu? Laikam taču tu, tāpat kā visas cilvēciskās būtnes, neēdīsi tādu dabisku barību kā zāle un auzas.

—   Es nevaru.

—   Vai kādreiz esi mēģinājis?

—Jā, esmu. Neparko nevaru nodabūt to lejā. Tu manā vietā arī nevarētu.

—Jūs, cilvēki, tādi jocīgi sīkuļi vien esat, — piezīmēja Brī.

Kad Sasta bija galā ar brokastīm (tās bija visgaršīgākās no visām, kādas viņš jebkad bija baudījis), Brī sacīja:

—    Zini, pirms apliekam atkal seglus, man gribētos tā pamatīgi izvārtīties. — Un tā viņš ari darīja.

—Jauki! Nu dikti jauki, — viņš teica, trīdams muguru gar trūdzemi un spārdīdamies visām četrām kājām pa gaisu. — Arī tev tā vajadzētu darīt, Sasta, — viņš sprauslodams turpināja. — Tas ļoti atsvaidzina.

Taču Sasta, spurgdams smieklos, atsacīja: —Tu nu gan izskaties jocīgs, kad valsties uz muguras!

—    Neizskatos vis, — pretojās Brī. Taču tad viņš pēkšņi apvēlās uz sāniem, pacēla galvu un, klusu noelsies, cieši palūkojās Sastā.

—Vai tiešām izskatās jocīgi? —viņš noraizējies vaicāja.

—Jā, tā ir, — atteica Sasta. — Bet kāda tam nozīme?

—   Kā tev šķiet, vai tu tiešām domā, — Brī turpināja,

—   ka Runājošie zirgi varbūt to nekad nedara, ka tā ir muļķīga, ķēmīga paraža, ko viņi iemācījušies no mēmajiem? Kad atgriezīšos Nārnijā, būtu traki nepatīkami uzzināt, ka esmu piesavinājies veselu gūzmu sliktu, nepieklājīgu paradumu. Kā tev liekas, Sasta? Esi godīgs, nebaidies mani aizvainot. Vai tev rādās, ka īstie, brīvie zirgi — tie runā­jošie —, ka viņi vārtās?

—  Kā lai es to zinu? Tikai, manuprāt, es gan tavā vietā par to neuztrauktos. Vispirms mums tur jānokļūst. Vai tu ceļu zini?

—  Zinu ceļu uz Tašbānu. Aiz tās sākas tuksnesis. Tam mēs kaut kā pāri tiksim, nebaidies. Tad jau varēsim saskatīt ziemeļu kalnus. Padomā tikai! Lai dzīvo ziemeļi, lai dzīvo Nārnijā! Tad mūs nekas vairs nespēs apturēt. Taču es priecātos, ja mēs Tašbānai būtu jau garām. Mēs abi esam lielākā drošībā, ja neatrodamies pilsētu tuvumā.

—  Vai tad nevaram no tām izvairīties?

—  Tad mums vajadzētu doties tālu zemes iekšienē un mēs nokļūtu tur, kur ir iekopti lauki un lielceļi, un es nezinātu īstos virzienus. Nē, mums noteikti jāslapstās gar jūras krastu. Ielejās aiz kāpām mēs sastapsim tikai aitas, trušus, kaijas un dažus ganus. Un, starp citu, kā būtu, ja mēs dotos ceļā?

Seglojot Brī un rāpjoties tam mugurā, Šastam briesmīgi sāpēja kājas, tomēr zirgs izturējās pret viņu ļoti jauki un visu pēcpusdienu soļoja mierīgā riksītī. Kad sabiezēja vakara mijkrēslis, viņi pa kraujām takām nojāja ielejā, un atrada kādu ciematu. Pirms abi devās tajā iekšā, Šasta nokāpa no Brī muguras un kājām iegāja ciematā, lai nopirktu klaipu maizes un dažus sīpolus, un redīsus. Zirgs mijkrēsli aizrikšoja pāri tīrumiem un sastapās ar Šastu viņā pusē. Tā viņi turpmāk rīkojās ik otro vakaru.

Šastam šīs dienas šķita lieliskas un ikviena nākamā — jaukāka par iepriekšējo, jo viņa muskuļi norūdījās un viņš arī tik bieži vairs nekrita. Bet pat jāšanas apmācību beigās Brī joprojām apgalvoja, ka zēns seglos sēžot kā miltu maiss. — Un, kaut arī tu varbūt turies droši, jauno cilvēk, es kaunētos kopā ar tādu jātnieku rādīties uz lielceļiem. — Tomēr, par spīti skarbajiem vārdiem, Brī bija pacietīgs skolotājs. Neviens neprot tiklabi iedīdīt jātnieka mākslā kā zirgs. Šasta iemācījās jātsoļos, rikšos, aulekšotunnoturēties seglos pat tad, kad Brī pēkšņi apstājās vai negaidīti pasviedās pa kreisi vai pa labi — kā Brī viņam paskaidroja, tas, iespējams, būtu darāms ikvienā kaujas brīdī. Tad nu Šasta, protams, lūdza, lai viņam pastāsta par kaujām un kariem, kuros Brī savā mugurā nesis tārkānu. Un Brī stāstīja par forsētiem pārgājieniem un ašu upju šķērsošanu braslos, par triecienuzbrukumiem un niknām kaujām starp abu pušu kavalērijām, kad kara zirgi cīnījušies tāpat kā vīri, jo visi bijuši mežonīgi ērzeļi, kas mācīti kost un spert, arī īstajā brīdī slieties kājās, lai reizē ar zobena vai kara cirvja cirtienu zirga un jātnieka svars uzgultos ienaidnieka galvai. Tomēr Brī nevēlējās stāstīt par kariem tik bieži, cik Šasta ilgojās par tiem dzirdēt. — Tev nav par tiem jārunā, puis, —viņš mēdza sacīt. — Tie bija tikai Tišroka kari, un es tajos cīnījos tikai kā vergs un mēms lops. Lai mani palaiž Nārnijas karos, kur es varu cīnīties kā brīvs zirgs savu biedru rindās! Tie būs kari, par kuriem vērts runāt. Lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā! Brī-ha-ha! Brū-hū!

Šasta drīz noprata, ka tad, kad dzird Brī tā runājam, jāsagatavojas aulēkšiem.

Kad viņi tā nedēļām ilgi bija ceļojuši — gar daudz vairāk līčiem, zemesragiem, upēm un ciematiem, nekā Šasta spēja paturēt prātā, — pienāca kāda mēnessnakts, pirms kuras viņi bija devušies ceļā vakarā, jo dienā bija gulējuši. Kāpas bija palikušas aiz muguras, un viņi šķērsoja plašu līdzenumu, kura kreisajā pusē apmēram pusjūdzes attālumā zaļoja mežs. Jūra, aizslēpusies aiz zemiem smilšu pakalniem, pletās gandrīz tādā pašā atstatumā pa labi. Kādu stundu viņi bija palēnām virzījušies uz priekšu — reizēm rikšos, reizēm soļos —, kad Brī apstājās.

—  Kas noticis? — Šasta vaicāja.

—   Cst! — nošņāca Brī, pagriezis galvu atpakaļ. Ausis viņam raustījās: —Vai tu kaut ko dzirdēji? Paklausies!

—   Izklausās, ka starp mums un mežu auļo vēl viens zirgs, — brītiņu klausījies, noteica Šasta.

—  Tas ir otrs zirgs, — Brī piekrita. — Un tieši tas man nepatīk.

—  Vai tas nevar būt kāds zemnieks, kas vēlu atgriežas mājās? — žāvādamies prātoja Šasta.

—   Nerunā niekus! — Brī sacīja. — Tā zemnieks vis nejāj. Un zemnieka zirgs tas arī nav. Vai tu nepazīsti pēc skaņas? Šis ir augstas kārtas zirgs. Un tā mugurā sēž lielisks jātnieks. Es tev pateikšu, kas tas ir, Šasta. Pa to malu jāj kāds tārkāns. Ne savā kara zirgā — šitam ir pārāk viegls svars. Es teiktu, ka tā ir tīrasiņu ķēve.

—  Lai kas tur būtu, viņš ir apstājies, — sacīja Šasta.

—Tev taisnība, — Brī atteica. — Un kāpēc viņam būtu vajadzējis apstāties tieši tad, kad to darām mēs? Šasta, manu zēn, man tiešām liekas, ka beidzot kāds mūs sācis vajāt.

— Ko lai mēs darām? — Šasta čukstēja vēl klusāk nekā iepriekš.

—  Vai tev liekas, ka viņš mūs gan redz, gan dzird?

—  Kamēr mēs stāvam gluži nekustīgi, viņš šajā gaismā mūs neredz, — atteica Brī. — Bet palūk! Re, kur tuvojas mākonis! Pagaidīšu, līdz tas aizsegs mēnesi. Tad mēs, cik klusi vien spēsim, muksim pa labi — lejā uz liedagu. Ja notiks ļaunākais, kas patiešām būs ļaunākais, varēsim paslēpties smilšu kāpās.

Viņi nogaidīja, līdz mākonis aizgāja mēnesim priekšā, un tad — sākumā soļiem, bet vēlāk sīkos rikšos — devās uz piekrasti.

Mākonis izrādījās lielāks un blīvāks, nekā sākumā iz­skatījās, un drīz iestājās pavisam tumša nakts. Tieši tad, kad Šasta klusībā nodomāja: «Nu mēs droši vien esam pavisam tuvu kāpām,» — viņam drudžaini salēcās sirds, jo pēkšņi priekšā no tumsas nogranda šausmīga skaņa — ilgs, šņākulīgs rēciens, reizē skumjš un mežonīgs. Brī zibenīgi apsviedās apkārt un auļos devās uz iekšzemi, cik ātri vien kājas nesa.

V

—   Kas tas ir? — Sasta izdvesa.

—  Lauvas! — atsaucās Brī, nepalēninot soli un nepa­griežot galvu.

Pēc tam kādu laiku turpinājās vienīgi auļošana. Beidzot Brī, ūdenim šļakstot, iedrāzās platā, seklā straumē un, nokļuvis otrā pusē, apstājās. Šasta ievēroja, ka viņš ir viscaur nosvīdis un dreb.

—  Ūdens varbūt zvēram sajauks mūsu pēdas, — izelsa Brī, kad viņš atkal bija mazliet atguvis elpu. — Nu mēs kādu brīdi varam pasoļot.

Virzoties uz priekšu, Brī ierunājās: — Sasta, man kauns par sevi. Es baiļojos kā parasts, stulbs kalormenu zirģelis, nudien baiļojos. Nemaz nejūtos tā, it kā būtu Runājošais Zirgs. Man nav bail no zobeniem, šķēpiem un bultām, bet es nevaru ciest… Laikam drusku parikšošu.

Taču pēc īsa brīža viņš atkal laidās auļos, un par to nebija ko brīnīties. Jo atkal atskanēja rēciens, šoreiz no meža kreisajā pusē.

—   Viņi ir divi, — Brī novaidējās.

Kad viņi labu brīdi bija noauļojuši un neviens lauvu rēciens vairs neatskanēja, Sasta pavēstīja: —Nu ta' brīnums! Tas otrais zirgs auļo kaut kur mums līdzās. Pavisam tuvu.

—Jo labāk, — elsoja Brī. — Tārkānam viņa mugurā… būs zobens… viņš aizstāvēs mūs visus.

—    Bet, Brī! — iesaucās Sasta. — Nav tak nekādas starpības, vai mūs nogalē lauvas vai noķer tārkāns. Vismaz man nav. Viņi mani pakārs par zirga zagšanu. — Viņš no lauvām baidījās mazāk nekā Brī, jo nekad nebija ar lauvu ticies, turpretī Brī gan bija.

Brī par atbildi tikai nosprauslojās, tomēr pavirzījās uz labo pusi. Likās dīvaini, ka otrs zirgs it kā virzās uz kreiso pusi, tā ka pēc dažiem mirkļiem viņus šķīra jau paliels attālums. Tomēr, tiklīdz tā notika, atskanēja vēl divi lauvu rēcieni, viens labajā, otrs — kreisajā pusē, un zirgi savirzījās tuvu kopā. To pašu acīmredzot darīja lauvas. Baismīgā kārtā zvēra rēkšana abās pusēs jau bija bīstami tuvu un līkas, ka tie pavisam viegli tiek zirgiem līdzi. Tad mākonis .iisedza mēnesi. Gaisma, apbrīnojami spoža, ļāva risu ..iskatīt kā lielā dienā. Abi zirgi un jātnieki auļoja krēpes ļ iie krēpēm un ceļgalu pie ceļgala gluži kā jāšanas sacīkstēs. I ieiet vai ne, Brī (vēlāk) sacīja, ka lieliskākas sacīkstes k;ilormenā nekad neesot redzētas.

Šasta uzskatīja, ka nu ir pazudis, un ņēmās prātot, vai 1.1 uvas cilvēku nogalina ātri vai arī rotaļājas ar viņu kā kaķis ;ir peli un cik tas būs sāpīgi. Tajā pašā laikā (un dažkārt visbīstamākajos mirkļos ar mums tā notiek) viņš ievēroja katru mazāko sīkumu. Viņš redzēja, ka otrs jātnieks ir ļoti mazs un slaids, tērpies bruņās (tās apspīdēja mēness), un jāj nevainojami. Bārdas tam nebija.

Viņu priekšā pletās kaut kas vizošs un gluds. Pirms Šastam galvā paspēja pazibēt kāds minējums, kas tas ir, atskanēja skaļš šļaksts un viņam mute līdz pusei piesmēlās .11 ūdeni. Vizošais plankums bija šaurs, bet garš jūras līcītis. Abi zirgi peldēja, un ūdens sniedzās Šastam līdz ceļgaliem. Aizmugurē atskanēja nikni rēcieni, un, palūkojies atpakaļ, Šasta saskatīja ūdens malā tupam lielu, pinkainu, draudīgu slavu, tomēr tikai vienu. «No otra mēs laikam esam atkratījušies,» viņš nodomāja.

Cik noprotams, lauva neuzskatīja, ka laupījuma dēļ lnitn vērts saslapēties; vismaz viņš nemēģināja turpināt vajāšanu ūdenī. Abi zirgi, iedami cieši līdzās, tagad atradās •.i i čles vidū, un skaidri varēja saskatīt tās pretējo malu. I arkāns vēl nebija bildis ne vārda. «Bet viņš to darīs,» domāja Šasta. «Tiklīdz būsim uz cietas zemes. Ko lai es saku? Jāizdomā kāda pasaciņa.»

Tad pēkšņi viņam līdzās ierunājās divas balsis.

—  Vai, cik es esmu nogurusi, — sacīja viena.

—   Turi muti, Hvina, neesi tāda muļķe, — atsaucās otra.

«Es sapņoju,» Sasta nodomāja. «Varētu zvērēt, ka arī otrs zirgs runā.»

Drīz zirgi vairs nepeldēja, tie soļoja un pēc brītiņa — ūdenim skaļi tekot lejā pa viņu sāniem un astēm un oļiem griezīgi šņirkstot zem astoņiem pakaviem — izgāja līča pretējā krastā. Šastam par izbrīnu, tārkāns neizrādīja ne mazāko vēlēšanos kaut ko vaicāt. Viņš pat nepalūkojās uz Šastu, bet šķita, ka tas cenšas paskubināt zirgu nekavējoties doties tālāk. Taču Brī tūlīt aizšķērsoja viņam ceļu.

—   Brū-hu-hā! — viņš nospraustajās. — Stāt! Es jūs dzirdēju, par to nav šaubu. Nav ko izlikties, kundze. Es jūs dzirdēju. Jūs esat Runājoša Ķēve no Nārnijas zirgu pulka, tāpat kā es.

—    Bet kāda tev daļa, ja viņa arī tāda ir? — svešais jātnieks sirdīgi noprasīja, ar delnu aptverdams zobena rokturi. Taču balss, kura šos vārdus izrunāja, jau bija Šastam kaut ko atklājusi.

—   Ei, tā taču ir tikai meitene! — viņš izsaucās.

—  Un kas tev ko uztraukties, ja esmu tikai meitene? — atcirta svešiniece. — Tu droši vien esi tikai puika: rupjš, vienkāršs, mazs puika — laikam vergs, kas nolaupījis kunga zirgu.

—   Vairāk savā smadzeņu podā izdomāt nespēji, — Šasta noteica.

—   Viņš nav zaglis, mazā tārkīna, — Brī paskaidroja. —Vismaz, ja notikusi kāda laupīšana, tu tikpat labi varētu sacīt, ka es esmu nolaupījis viņu. Un, ja tu saki, ka tā nav mana daļa, tad tu taču nedomāsi, ka es, šajā svešajā zemē sastapdams savas cilts dāmu, viņu neuzrunāšu! Protams, ka es to darīšu.

—  Es arī uzskatu, ka tas ir pilnīgi saprotams, — ķēve piebiedrojās.

—Man gribētos, lai tu turētu muti, Hvina, —meitene nerimās.

—   Padomā,' kādās nepatikšanās tu esi mūs iegrūdusi.

—Kādas tur nepatikšanas, —Šasta pazobojās. —Varat

lasīties uz vietas projām. Mēs jūs neturam.

—   Nē, to jūs nemaz nevarat darīt, — meitene teica.

—   Cik tie cilvēki ir ķildīgi! — Brī vērsās pie ķēves.

—  Tikpat stulbi kā mūļi. Mēģināsim palūkoties uz visu prātīgi. Cik noprotu, kundze, jūsu dzīves stāsts ir līdzīgs manējam. Agrā jaunībā jūs sagūstīja, un sekoja gadiem ilga verdzība pie kalormeniem, vai ne?

—    Jums pilnīga taisnība, mans kungs, — skumji iezvaigājusies, atteica ķēve.

—  Un tagad droši vien jūs bēgat?

—    Saki, lai viņš nejaucas citu darīšanās, Hvina, — meitene uzsauca.

—    Nē, Aravis, es to nedarīšu, — ķēve teica, ausis sasmailinājusi atpakaļ. — Tā ir ne vien tava, bet arī mana bēgšana. Un es nešaubos, ka tāds cildens kaujas zirgs kā šis mūs nenodos. Mēs mēģinām bēgt, gribam nokļūt Nārnijā.

—   Un mēs, protams, tāpat, — Brī sacīja. — To jūs, dabiski, tūlīt uzminējāt. Mazs, skrandās ģērbies zēns, kas jāj (vai pūlas jāt) ar kaujas zirgu nakts melnumā, nevar nozīmēt neko citu kā vienīgi kaut kādu bēgšanas mēģi­nājumu. Un, ja drīkstu tā sacīt, augstdzimusi tārkīna, kas jāj naktī viena —tērpusies sava brāļa bruņās —un neparko nevēlas, lai kāds jauktos viņas darīšanās un uzdotu jebkādus jautājumus, — hm, ja tas nav aizdomīgi, tad es neesmu nekāds tīrasiņu ērzelis!

—  Labi, — atteica Aravisa. —Tu esi uzminējis. Mēs ar Hvinu laižamies lapās. Mēģinām tikt uz Nārniju. Nu un tad?

—  A, kas tādā gadījumā var kavēt mūs ceļot kopā? — Brī noprasīja.

—       Nešaubos, Hvinas kundze, ka jūs pieņemsiet palīdzību un aizsardzību, kādu es, domājams, ceļojuma laikā spēšu jums sniegt?

—  Kāpēc tu runā ar manu ķēvi un nevis ar mani? — meitene uzbrēca.

—     Piedod man, tārkīna, — Brī atteica (mazliet sasmailinājis ausis atpakaļ), — tā ir kalormeniem raksturīga runa. Mēs ar Hvinu esam brīvi nārnieši, un, manuprāt, ja tu bēdz uz Nārniju, tu vēlies būt tāda pati. Tādā gadījumā h vina vairs nav tava ķēve. Tikpat labi varētu sacīt, ka tu esi viņas cilvēks.

Meitene pavēra muti, lai kaut ko sacītu, bet tad aprāvās. Acīmredzot viņa šo jautājumu tādā gaismā līdz šim nebija aplūkojusi.

—  Tomēr, — viņa pēc īsa klusuma brīža iesāka, — es nezinu, vai ir liela jēga ceļot kopā. Vai mūs tā nevar drīzāk pamanīt?

—     Gluži otrādi, — teica Brī. Un ķēve piebilda: — Darīsim gan tā. Es šādā gadījumā justos daudz drošāk. Mēs taču pat lāgā nezinām ceļu. Tāds liels kara zirgs kā šis, bez šaubām, zina krietni vairāk nekā mēs.

—  Paklau, Brī, — Sasta iebilda, — lai viņas dodas savu ceļu. Vai neredzi, ka viņas mūs negrib?

—   Gribam, — pretojās Hvina.

—  Redziet, — meitene atsāka, — man nav nekas pretī ceļot kopā ar jums, kara zirga kungs, bet kā ar to puiku? Kā lai es zinu, ka viņš nav spiegs?

—    Kāpēc tu tūlīt nesaki, ka, pēc tavām domām, es neesmu jums pietiekami labs? — Sasta noprasīja.

—       Esi mierā, Sasta, — Brī viņu apsauca. — Tārkīnas jautājums bija pilnīgi pamatots. Es par zēnu galvošu, tārkīna. Viņš man bijis uzticams un labs draugs. Un viņš, protams, ir vai nu nārnietis, vai ārčenlendietis.

—    Nu, lai notiek. Jāsim kopā. — Taču Šastu viņa nepagodināja ne ar vienu vārdu, un bija skaidrs, ka Aravisa vēlas ceļot kopā ar Brī, bet ar viņu ne.

—    Lieliski! — iesaucās Brī. — Un tagad, kad starp mums un tiem briesmīgajiem zvēriem ir ūdens, kā būtu, ja jūs, divas cilvēkbūtnes, noņemtu mums seglus un mēs visi atpūstos un uzklausītu cits cita stāstus?

Abi bērni atsegloja savus zirgus, tie mazliet paplūca zāli, savukārt Aravisa no seglu somas izņēma visai garšīgu ēdamo. Taču Šasta sabozies pateica «Nē, paldies», viņš neesot izsalcis. Un pūlējās uzvesties ļoti stīvi un augstprātīgi (kā savā galvā tādu izturēšanos bija iedomājies), bet, tā kā zvejnieka būda nav tā labākā vieta, kur mācīties augst­prātīgas manieres, iznākums bija briesmīgs. Viņš daļēji nojauta, ka mēģinājums nav veiksmīgs, saīga vēl vairāk un kļuva tik neveikls kā nekad mūžā. Abi zirgi pa to laiku sapratās lieliski. Viņi atcerējās vienu un to pašu vietu Nārnijā —pļavas p e Bebru dambja — un noskaidroja, ka abus saista kaut kas līdzīgs otrās pakāpes brālēna un māsīcas radniecībai. Tas uzvēdīja cilvēkbērniem arvien lielāku neērtības sajūtu, līdz Brī beidzot uzaicināja: — Un nu, tārkīna, pastāsti mums par sevi. Un nesteidzies — es tagad jūtos omulīgi.

Aravisa tūdaļ sāka stāstīt. Viņa sēdēja pavisam nekustīga un runāja gluži citādā balsī un citādiem vārdiem nekā parasti. Jo Kalormenā stāstniecība (vienalga, vai stāsti ir patiesība, vai arī tie izdomāti) top mācīta tāpat kā angļu zēniem un meitenēm māca sacerējumu rakstīšanu. Starpība ir tā, ka stāstus cilvēkiem gribas klausīties, turpretī es nekad neesmu dzirdējis, ka atrastos kāds, kas gribētu lasīt šos sacerējumus.

— .Mans vārds, — tūdaļ iesāka meitene, — ir tārkīna Aravisa, un es esmu tārkāna Kidraša vienīgā meita, un viņš pats ir tārkāna Rišti dēls, tas savukārt — tārkāna Kidraša dēls, tas savukārt Ilsombrē Tišroka dēls, bet tā tēvs bija Tišroks Ardībs, kura senči trešajā līnijā cēlušies no dieva Taša. Mans tēvs ir Kalavaras provinces valdnieks, un viņam ir tiesības, kurpes nenoāvušam, stāvēt paša Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst) klātbūtnē. Mana māte (laiviņa dus dievu mierā) ir mirusi, un mans tēvs apņēmis citu sievu. Viens no maniem brāļiem ir kritis kaujā ar dumpiniekiem tālajos rietumos, un otrs ir vēl bērns. Notika tā, ka tēva sieva, mana pamāte, mani ienīda, un man, dzīvojot tēva mājās, saule viņai šķita satumsusi. Un tā nu viņa pierunāja tēvu, lai tas apsola izprecināt mani tārkānam Ahoštam. Šis tārkāns Ahošta ir zemas cilmes, kaut arī pēdējos gados iemantojis Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst) labvēlību, glaimodams un dodams ļaunprātīgus padomus, tādējādi tagad ir iecelts tārkānu kārtā un pārvalda daudzas pilsētas un, kad pašreizējais lielvezīrs mirs, domājams, tiks iecelts tā vietā. Turklāt viņam ir vismaz sešdesmit gadu, mugurā kupris, un pēc sejas viņš atgādina mērkaķi. Par spīti tam, mans tēvs, ņemot vērā šī Ahoštas bagātību un varu, kā arī savas sievas pierunāts, aizsūtīja pie viņa vēstnešus, piedāvādams šim cilvēkam mani par sievu. Piedāvājums tika pieņemts ar labyēlību, un Ahošta atsūtīja

atbildi, ka jau šis vasaras vidū viņš ar mani ir gatavs salaulāties.

Kad pienāca šī vēsts, arī manās acīs saule satumsa, es likos gultā un visu dienu raudāju. Taču nākamajā dienā es piecēlos, nomazgāju seju, liku apseglot savu ķēvi Hvinu, paņēmu asu dunci, kuru brālis bija nēsājis līdzi karos ar rietumniekiem, un bez pavadoņiem devos izjādē. Kad mana tēva nams pagaisa skatienam, es sasniedzu zālainu izcirtumu kādā meža nostūrī, kur nebija neviena cilvēku mājokļa. Tur es nokāpu no ķēves Hvinas un izvilku dunci. Tad pašķīru drēbes tanī vietā, kura, manuprāt, ir vistuvāk sirdij, un sāku lūgt visus dievus, lai, kolīdz būšu mirusi, nokļūtu pie sava brāļa. Pēc tam es aizvēru acis, sakodu zobus un dzīros ietriekt dunci sirdī. Bet, pirms es to biju izdarījusi, šī ķēve uzrunāja mani cilvēka meitas balsī, sacīdama: «Ak, mana kundze, nekādā ziņā nedzen sevi nāvē, jo, ja dzīvosi, varbūt tev vēl uzsmaidīs laime, taču mirušie visi ir un vienādi paliek mirušie.»

—    Es to nebūt nepateicu tik skaisti, — nobubināja ķēve.

—    Kuš, kundze, kuš, — apsauca Brī, kam stāsts gāja dziļi pie sirds.

—Viņa stāsta saskaņā ar kalormenu cildeno paražu, un pat neviens Tišroka galma stāstnieks nespētu izdarīt to labāk. Tārkīna, lūdzu, turpini.

—    Kad dzirdēju savu ķēvi runājam cilvēku valodā, — Aravisa atsāka, — es sev sacīju, ka bailes no nāves sajaukušas man prātus un es murgoju. Mani pārņēma milzīgs kauns, jo nevienam no manas cilts nevajadzētu bīties no nāves vairāk kā no oda kodiena. Tāpēc es vēlreiz pavērsu dunci pret sevi un grasījos durt, taču Hvina, pārmezdama man, kā māte mēdz pārmest meitai, liedza man to darīt. Un tad mans pārsteigums kļuva tik liels, ka es aizmirsu Ahoštu un savu vēlēšanos mirt un sacīju:

—   Ak, mana ķēve, kā tu esi iemācījusies runāt cilvēku meitu mēlē? — Un Hvina man pastāstīja to, ko visi klātesošie jau zina — ka Nārnijā dzīvnieki prot runāt im kā viņu pašu mazotnē no turienes nolaupījuši. Viņa man arī tikmēr stāstīja par Nārnijas mežiem, ūdeņiem, pilīm un lielajiem kuģiem, līdz es pateicu: «Taša Azarota un Nakts karalienes Zārdīnas vārdā: manī kvēlo liela vēlēšanās atrasties šajā Nārnijas zemē.» — «Ak, mana kundze,» atsacīja ķēve, «ja tu būtu Nārnijā, tad justos laimīga, jo tajā

zemē nevienu jaunavu nespiež precēties pret viņas gribu.»

—   Kad nu mēs krietnu brīdi bijām parunājušās, man atgriezās cerība un es priecājos, ka neesmu nonāvējusies. ! urklāt mēs ar Hvinu vienojāmies, ka kopā aizlavīsimies projām, un izplānojām, ka rīkosimies tā, kā rīkojāmies. Atgriezāmies tēva namā, es ietērpos savās spilgtākajās drānās un dziedāju un dejoju tēva priekšā, un izlikos, ka esmu sajūsmināta par gaidāmajām precībām, ko viņš man sagatavojis. Es viņam teicu arī: «Ak, mans tēvs, un, ak, mans acu gaišums, dod man tiesības un atļauj aiziet ar vienu no manām biedrenēm divatā uz mežiem un pavadīt lur trīs dienas, lai nestu slepenus upurus Zārdīnai, Nakts karalienei unjaunavu aizgādnei, kā pieklājas un kā pieņemts darīt jaunavām, kad viņām jāatvadās no kalpošanas tai un jāsagatavojas laulībām.» Tēvs atbildēja: «Ak, mana meita, un, ak, mans acu gaišums, lai tā arī notiek.»

—  Bet, aizgājusi projām no tēva, es tūlīt devos pie paša vecākā no viņa vergiem, viņa sekretāra, kas bija ucinājis mani uz ceļgaliem, kad es biju pavisam mazs bērns, un mīlējis mani vairāk par gaisu un gaismu. Un nozvērināju viņu paturēt manis teikto noslēpumā un lūdzu, lai viņš uzraksta manā vietā kādu vēstuli. Viņš raudāja un lūdzās, lai es atsakos no sava lēmuma, tomēr galu galā noteica: «Dzirdu un paklausu,» — un izpildīja visu, ko es gribēju. Un aizzīmogoja vēstuli, un es to noslēpu pie krūtīm.

—  Bet kas tanī vēstulē bija rakstīts? — Sasta noprasīja.

—  Klusē, zēn, — Brī viņu aprāva. — Tu sabojā stāstu. Viņa mums izstāstīs visu par vēstuli, kad pienāks īstais laiks. Turpini, tārkīna.

—   Tad es pasaucu meiteni, kurai bija jāiet ar mani uz mežu un jāizpilda Zārdīnai veltītie rituāli. Teicu, lai viņa nākamajā rītā mani pamodina ļoti agri. Un es sāku dzīt ar viņu jokus un devu dzert vīnu, kurā bija šis tas iejaukts, — zināju, ka no šīs dziras viņa noteikti gulēs ne tikai nakti, bet arī visu nākošo dienu. Tiklīdz tēva saime bija nolikusies gulēt, es piecēlos un apliku brāļa bruņas, kuras viņam par piemiņu allaž turēju savā istabā. Sabāzu jostas kabatās visu naudu, kas man bija, un dažus visvērtīgākos dārgakmeņus, nodrošinājos ar ēdamo, pašas rokām apsegloju ķēvi un, kad otrā sardze bija stājusies pirmās vietā, aizjāju projām. Auļoju nevis uz tiem mežiem, kurp mani domājās dodamies tēvs, bet uz ziemeļaustrumiem — uz Tašbānu.

—   Es zināju, ka trīs dienas un varbūt pat vēl ilgāk tēvs mani nemeklēs, jo es ar saviem vārdiem biju viņu apmānījusi.

Un ceturtajā dienā mēs ieradāmies Azimbaldas pilsētā. A/imbalda, redzat, slejas daudzu ceļu krustpunktā, un no t.i\ Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst) pastnieki ātros zirgos jāj uz visām impērijas pusēm, un vienas no diženāko tārkānu tiesībām un privilēģijām ir •a 11 it ar tiem ziņas. Tāpēc es Azimbaldā aizgāju pie impērijas I iasta nama ziņnešu priekšnieka un teicu: «Ak, ziņu sūtītāj, le ir vēstule no mana tēvoča tārkāna Ahoštas tārkānam Kidrašam, Kalavaras pilskungam. Ņemiet šos piecus pusmēnešus un lieciet rakstīto nogādāt viņam.» Un ziņnešu priekšnieks teica: «Dzirdēt nozīmē paklausīt.»

— Vēstuli itin kā bija rakstījis Ahošta, un saturs tai bija šāds: «Tārkāns Ahošta sūta tārkānam Kidrašam sveicinā­jumus un miera apliecinājumus Taša neuzveicamā un nepielūdzamā vārdā. Lai tev top zināms, ka tad, kad es devos uz tavu namu, lai sastādītu laulības līgumu starp mani un tavu meitu tārkīnu Aravisu, laimei un dieviem labpatika uzdurties viņai mežā, kad viņa bija tikusi galā ar rituāliem un upurēšanu Zārdīnai. Kad nu es uzzināju, kas viņa ir, tad sajūsmā par viņas daiļumu un spēju patstāvīgi lemt es iedegos mīlā, tā ka man šķita: ja uz līdzenas vietas viņu neapprecēšu, sauli man vairs neredzēt. Šādā sakarā es veicu nepieciešamos upurēšanas rituālus un tavu meitu apprecēju tajā pašā stundā, kad viņu sastapu, un nu mēs esam atgriezušies mana paša namā. Mēs abi lūdzamies un liekam pie sirds tev ierasties pie mums tik ātri, cik vien iespējams, lai mēs varētu priecāties par tavu vaigu un valodu, kā arī, lai tu varētu atvest šurp manas sievas pūru, kurš, ņemot vērā tēriņus un izdevumus, man ir steidzami vajadzīgs. Un, tā kā mēs ar tevi esam brāļi, es esmu pārliecināts, ka tu nedusmosies par manām sasteigtajām precībām, jo iemesls tām nebija nekas cits kā lielā mīlestība uz tavu meitu… Nododu tevi visu dievu aizgādībā.»

—    To izdarījusi, es nekavējoties lielā steigā pametu Azimbaldu, baidīdamās no pakaļdzīšanās un sagaidīdama, ka mans tēvs, saņēmis šādu vēstuli, sūtīs kādu vēsti Ahoštam vai pats dosies pie viņa, tāpēc, pirms viss atklāsies, man jau vajadzēja būt tālu no Tašbānas. Tā nu būtībā ir risinājušies mani piedzīvojumi līdz šim vakaram, kad man sāka dzīties pakaļ lauvas un mēs, peldot pāri sālsūdenim, sastapām jūs.

— Un kas notika ar meiteni, kuru tu sazāļoji? — vaicāja Sasta.

—  Droši vien viņa dabūja kāvienu par to, ka bija tik ilgi nogulējusi, — vēsi atteica Aravisa. — Bet viņa bija ļauna un mani izsekoja pamātes uzdevumā. Ļoti priecājos, ka viņa būs dabūjusi kāvienu.

—  Tas nu diez vai bija godīgi, — Sasta norūca,

—  Es to visu nedarīju tev par prieku, — atcirta Aravisa.

—  Un tad ir vēl kaut kas, ko es tavā stāstā nesapratu, — sacīja Sasta.

—  Tu neesi pieaugusi, es neticu, ka tu esi vecāka par mani. Es neticu, ka tu pat būtu tikpat veca kā es. Kā tu tādos gados vari precēties?

Aravisa neteica neko, taču tūdaļ ierunājās Brī: — Sasta, nav ko izrādīt savu nezināšanu. Dižo tārkānu ģimenēs arvien precas tādos gados.

Sasta tumši pietvīka (lai gan diezin vai bija pietiekami gaišs, lai citi to pamanītu) un jutās norāts. Aravisa palūdza, lai savu stāstu ceļ priekšā Brī. Ērzelis to darīja, un Sasta nodomāja, ka zirgs pārlieku daudz runā par Sastas kri­tieniem un slikto jāšanas prasmi. Brī acīmredzot tur saskatīja daudz jocīga, bet Aravisa nesmējās. Kad Brī stāstījumu bija beidzis, ceļinieki likās gulēt.

Nākamajā dienā visi četri — divi zirgi un divi cilvēki — kopīgi turpināja ceļu. Sasta prātoja, ka bija daudz jaukāk, kad viņi ar Brī ceļoja divatā. Jo tagad gandrīz visas runas risināja tikai Brī un Aravisa. Brī bija nodzīvojis ilgu laiku Kalormenā un allaž grozījies tārkānu zirgu sabiedrībā, tāpēc, protams, pazina krietnu tiesu to pašu cilvēku un vietu, ko pazina Aravisa. Viņa mēdza atkal un atkal atkārtot tādus teicienus kā: «Bet, ja tu piedalījies kaujā pie Zulindrē, tu droši vien esi redzējis manu brālēnu Alimašu,» — un Brī atbildēja: «Kā tad, bet, zini, viņš bija tikai kararatu pavēlnieks. Es neesmu augstās domās par kararatiem vai zirgiem, kas tos velk. Tā nav īstā kavalērija. Tomēr Alimašs ir cienījams augstmanis. Pēc Tībetas ieņemšanas viņš piepildīja manu auzu tarbu ar cukuru.» Citreiz Brī ieteicās: «Tovasar es biju pieMezrīlas ezera,» —un Aravisa iesaucās: «Ai, pie Mezrīlas! Man tur dzīvoja kāda draudzene, tārkīna Lazaralīna. Cik tā vieta ir burvīga! Šie dārzi un Tūkstoš Smaržu ieleja!» Brī nebūt nemēģināja izslēgt zēnu no sarunām, lai gan Šastam dažreiz likās, ka draugs tā dara. Personas, kas daudz zina par vienām un tām pašām lietām, nespēj atturēties tās neapsprieduši, un, ja tu, cilvēks, atrodies līdzās, tad nevilšus jūties itin kā lieks.

Ķēve Hvina lielā kara zirga Brī sabiedrībā jutās bikla un runāja samērā maz. Un Aravisa, ja vien bija iespējams, ar Šastu vispār nekad nerunāja.

Tomēr drīz viņi bija spiesti domāt par kaut ko svarīgāku. Viņi tuvojās Tašbānai. Parādījās vairāk un lielāki ciemati, kā arī vairāk ļaužu uz ceļiem. Mūsu varoņi tagad jāja gandrīz vienīgi pa naktīm un dienās pēc iespējas sameklēja paslēptuves. Un ik apstāšanās vietā nenogurdami viņi spriedelēja, kas būtu darāms, kad viņi sasniegs Tašbānu. Sākumā visi šīs smagās domas bija atbīdījuši sānis, bet nu to vairs nedrīkstēja darīt. Šo pārrunu laikā Aravisa kļuva mazliet — gan tikai mazliet — draudzīgāka pret Šastu: tā mēs parasti ar citiem saprotamies labāk, ja kaļam kopīgus plānus, nevis mēļojam ne par šo, ne par to.

Brī sacīja, ka vispirms jāizlemj, kurā vietā Tašbānas viņā pusē visi apņemsies satikties, ja, ieejotpilsētā, viņi nelaimīgā kārtā izšķirtos. Viņš apgalvoja, ka vislabākā vieta būtu Seno karaļu kapenes pašā tuksneša malā. «Tās ir līdzīgas lieliem akmens bišu stropiem,» viņš skaidroja, «tām nav iespējams paskriet garām. Un labākais ir tas, ka neviens no kalormeniem nerādīsies to tuvumā, jo viņi uzskata, ka šo vietu apsēduši vampīri, un tāpēc no tās baidās. Aravisa pavaicāja, vai tur tiešām mītot vampīri. Taču Brī atbildēja, ka viņš esot brīvs Nārnijas zirgs un neticot šīm kalormenu tenkām. Un tad Šasta pasacīja, ka arī viņš neesot kalormens un tādas pasakas par vampīriem uzskatot par tīrām blēņām. Tā nu nebija īsti taisnība. Tomēr uz Aravisu tas atstāja lielu iespaidu (kaut arī viņa, to dzirdot, jutās arī nedaudz „ aizvainota), un, protams, viņa apgalvoja, ka arī viņai neesot bail, lai arī cik vampīru tur mudžētu. Tā nu ceļinieki nolēma, ka satikšanās vieta būs kapenes Tašbānas viņā pusē, un visi jutās pārliecināti, ka viss rit kā smērēts, līdz. I Ivina pazemīgi aizrādīja, ka īstā problēma neesot tā, kur sastapties, kad viņi būs tikuši cauri Tašbānai, bet gan — kā tikt tai cauri.

—Kundze, to mēs izlemsim rīt, — sacīja Brī.—Padaban laiks mazliet nosnausties.

Tomēr izlemt nenācās viegli. Aravisa pirmā ierosināja, ka naktī vajadzētu pārpeldēt upi pilsētas lejasdaļā un vispār nedoties iekšā Tašbānā. Tomēr Brī pret šo priekšlikumu izteica divus iebildumus. Viens bija tāds, ka upes grīva esot ļoti plata un Hvinai peldēšana būšot apgrūtinoša —it īpaši ar jātnieci mugurā. (Viņš nodomāja, ka pašam šis attālums ari būtu par garu, tomēr skaļi par to neizteicās.) Otrs iemesls iebildumam bija tas, ka upe būs pilna ar kuģiem un laivām un, protams, ikviens, kas atradīsies uz klāja un ieraudzīs garām peldam divus zirgus, gandrīz nešaubīgi i/.jutīs ziņkāri.

Sasta uzskatīja, ka jādodas aiz Tašbānas uz upes otru galu un tā jāšķērso šaurākā vietā. Taču Brī paskaidroja, ka tur upes abos krastos vairāku jūdžu garumā izrindojušies dārzi ar atpūtas mājām, kurās mīt tārkāni un tārkīnas, un i ie jādelējot arī pa ceļiem, kā arī rīkojot izpriecu braucienus pa upi. Šajā vietā patiesībā visdrīzākvarētu satikt kādu, kas pazītu Aravisu vai pat viņu pašu.

—Mums būs jāpārģērbjas tā, lai mūs nepazītu, — Šasta ieteicās.

Hvina sacīja —viņai liekoties, ka visdrošāk būtu doties i ieši cauri pašai pilsētai — no vieniem vārtiem līdz otriem, jo tā būšot mazāk ticams, ka pūli viņus varētu pamanīt. Tomēr pārģērbšanās ideju viņa arī uzskatīja par labu.

—  Abām cilvēkbūtnēm nāksies ietērpties skrandās, lai izskatītos pēc zemniekiem vai vergiem, — viņa deva padomu. — Un visas Aravisas bruņas un mūsu seglus, un citas lietas jāsatin jaunajās un jāuzsien mums uz muguras, un bērniem jāizliekas, ka viņi mūs ved, tad ļaudis nodomās, ka esam tikai nastu nesēji.

—   Dārgā Hvina! — Aravisa nicīgi iesaucās. — It kā kāds varētu ļauties tādiem maldiem, ka uzskatītu Brī par kaut ko citu nekā kara zirgu, lai arī par ko viņš izliktos!

—   Patiešām, tā laikam nenotiktu, — piekrita Brī, nosprauslodamies un mazliet atglauzdams atpakaļ ausis.

—   Es zinu, ka plāns nav īpaši labs, — piekrita Hvina. — Bet domāju, ka tā mums ir vienīgā iespēja. Turklāt mūs veselu mūžību nav tīrījuši, un mēs vairs neizskatāmies gluži tā kā agrāk (vismaz es noteikti ne). Manuprāt, ja mēs pamatīgi nosmērēsimies ar dubļiem un soļosim, galvas nokāruši — itin kā būtu noguruši un slinki —, un knapi cilāsim kājas, tad mūs varbūt neievēros. Un arī astes mums jānogriež īsākas: ziniet, nevis kārtīgi, bet ar robiem.

— Dārgākundze, —iebildaBrī. —Vai esat iztēlojusies, cik nejēdzīgi būs ierasties Nārnijā tādā paskatā?

—   Nu, — Hvina pazemīgi atteica (viņa bija saprātīga ķēve), — galvenais ir tur nokļūt.

Kaut arī nevienam tas pārāk nepatika, beidzot nācās piekrist tieši Hvinas plānam. Tas bija piņķerīgs un ietvēra sevī kaut ko no tā, ko Sasta sauca par «zagšanu», bet Brī — par «sirojumiem». Kāda lauku saimniecība tovakar

pazaudēja dažus maisus un otra nakamvakar— virves rituli. Taču vecas, kankarainas zēna drēbes Aravisai bija

- v '

godīgi jānopērk kādā ciematā un par tām jāsamaksā. Sasta l< ;i uzvarētājs ar tām atgriezās, kad tikko bija sācis tumst. I 'ārējie viņu gaidīja koku skupsnā mežu apaugušu, pazemu kalnu piekājē. Pakalnu rinda stiepās pāri viņu ceļam. Visi jutās satraukti, jo tie bija pēdējie kalni. Uzjājuši augšā korē, viņi varēs noskatīties lejup uz Tašbānu.

—  Kā man gribas, lai mēs tai jau būtu izjājuši cauri un I tiītu drošībā, — Sasta klusu noburkšķēja Hvinai.

—   Ai, man ar, man ar, — Hvina dedzīgi piekrita. Tonakt viņi pa līkumotu mežacirtēju taku uzjāja kalnu

virsotnē. Izniruši no kokiem, viņi ielejā ieraudzīja nīkstošiem uguņu. Sastu pārņēma bailes, jo viņš līdz šim nebija varējis iedomāties, kāda izskatīsies liela pilsēta. Visi paēda vakariņas, un bērni mazliet nosnaudās. Taču zirgi viņus pamodināja ļoti agri no rīta.

Debesīs vēl mirdzēja zvaigznes, un zāle bija nežēlīgi auksta un mitra, taču pa labi, aiz meža jūras krastā, ausa rīts. Aravisa pagāja gabaliņu mežā un atgriezās, jaunajās skrandās izskatīdamās neparasta. īstās drēbes viņa, satinusi vīstoklī, nesa rokā. Tās, kā arī bruņas, vairogu, līko zobenu, abus seglus un skaistās zirglietas bērni sabāza maisos. Brī ar Hvinu jau bija notašķījušies tik netīri, cikvien iespējams, un tagad tikai atlika saīsināt viņu astes. Tā kā vienīgais piemērotais darbarīks bija Aravisas līkais zobens, vajadzēja no jauna atsiet vienu no saiņiem, lai zobenu izvilktu ārā. Griešana vilkās ilgi un zirgiem bija diezgan sāpīga.

—Vai dieniņ! —iesaucās Brī. —Ja es nebūtu Runājošs Zirgs, cik jauki es varētu tev iespert pa ģīmi! Es biju domājis, ka tu to asti nevis raustīsi, bet gan griezīsi. Taču, kā rādās, tā ir viena vienīga raustīšana.

Tomēr, par spīti rīta krēslai un nosalušajiem pirkstiem, beigās viss bija padarīts, lielās paunas pārmestas zirgu mugurām, pavadas ar cilpām (tās tagad aizvietoja agrākās zirglietas) bērni bija saņēmuši rokās, un ceļojums sākās.

—Paturiet prātā, —Brī atgādināja. —Ja būs iespējams, turēsimies kopā. Ja ne, satiksimies pie Seno karaļu kapenēm, un tam, kurš tur ieradīsies pirmais, jāsagaida pārējie.

— Un paturiet prātā, — piebilda Sasta, — ka jūs, abi zirgi, nedrīkstat aizmirsties un sākt runāt: tas, lai vai kā, nedrīkst notikt.

Sākumā Sasta ielejā zem sevis redzēja vienīgi miglas blāķi, no kura rēgojās daži kupoli un mazi torņi, bet, kad kļuva gaišāks un migla izklīda, viņš saskatīja arvien vairāk un vairāk. Plata upe bija sašķēlusies divās straumēs, un starp tām uz salas slējās Tišbānas pilsēta — viena no pasaules brīnumiem. Ap pilsētu gar pašu salas malu, tā ka pret akmeņiem šļakstījās ūdens, pacēlās augsti mūri, kuru drošību vēl stiprināja tik daudz torņu, ka Sasta drīz vien •ieteicās no nodoma tos saskaitīt. Mūru iekšpusē sala pamazām cēlās arvien augstāk, un ikviens tās stūrītis līdz pat Tišroka pilij un Taša milzīgajam templim, kas atradās kalngalā, bija no vienas vietas apbūvēts: terase virs terases, iela virs ielas, līkumoti ceļi vai iespaidīgas kāpnes, ko iejoza apelsīnu un citronu koki, gaisa dārzi, balkoni, dziļas velvētas ejas, pīlāru kolonādes, smailes, nocietinājumi, minareti, nelieli tornīši. Kad nu beidzot no jūras iznira saule un tās spozmi atstaroja lielais, sudraba plāksnēm noklātais tempļa kupols, zēns gandrīz vai apžilba.

— Kusties jel, Sasta, — Brī viņu visu laiku mudināja.

Ielejās abpus upei bija tik daudz dārzu, ka sākumā tie izskatījās pēc meža, līdz ceļinieki pienāca tuvāk un starp koku lapām ieraudzīja spīdam neskaitāmu māju baltās sienas. Drīz pēc tam Sasta sajuta puķu un augļu brīnišķīgās smaržas. Pagāja apmēram stundas ceturksnis, līdz viņi sasniedza šo pilsētas daļu un, gurdi soļodami, devās pa līdzeno ceļu, kam abās pusēs pāri baltajiem mūriem liecās koki.

—  Nu, ziniet, — godbijīgi izdvesa Sasta. — Tā nu gan ir brīnišķīga vieta!

— Katrā ziņā, — Brī piekrita. — Bet man gan gribētos, kaut mēs tai būtu jau izgājuši cauri un atrastos drošībā otrā malā. Lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā!

Šajā mirklī viņi izdzirda zemu, dobju skaņu, kas pamazām pieņēmās spēkā, līdz visa ieleja šķita šūpojamies tai līdzi. Skaņa bija muzikāla, bet tik skaļa un svinīga, ka mazliet biedēja.

—  Tie ir ragi, ko pūš, atverot pilsētas vārtus, — teica Brī. —Mēs tūdaļ būsim tur. Nu, Aravisa, nolaid nedaudz zemāk plecus, soļo smagākun papūlies tik ļoti neizskatīties pēc princeses. Mēģini iztēloties, ka tu visu mūžu esi spārdīta, dunkāta un lamāta.

—  Ja nu esam nonākuši tiktāl, — teica Aravisa, — kā būtu, ja arī tu nokārtu galvu mazliet zemāk, tik lepni neizliektu kaklu un panāktu, lai tu tik aizdomīgi neatgādinātu kara zirgu?

—   Kuš, te jau mēs esam, — Brī viņu apsauca.

Tā bija. Viņi bija pienākuši pie upmalas, un ceļš viņu priekšā veda uz tiltu, kam sānos rindojās arkas. Agrajos saules staros spoži ņirbēja ūdens; labajā pusē, tuvāk upes grīvai, vīdēja kuģu masti. Uz tilta pirms viņiem jau bija uzgājuši citi ceļinieki, lielākoties zemnieki, kuri vai nu dzina nastām apkrautus ēzeļus un mūļus, vai nesa uz galvas grozus. Abi bērni kopā ar zirgiem pievienojās pūlim.

—Vai kaut kas nav kārtībā? —Šasta iečukstēja Aravisai, kas izskatījās savāda.

— Tev jau nav par ko sūdzēties, — panikni atšņāca Aravisa. — Vai tev Tašbāna kaut ko nozīmē? Turpretī man nāktos te tapt ienestai uz nestuvēm, kurām pa priekšu soļotu karavīri un sekotu vergi, un es varbūt dotos uz svētkiem pilī pie Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst), nevis šmauktu iekšā zagšus kā tagad. Tev tas ir citādi.

Šasta nodomāja, ka tas viss skan ļoti muļķīgi.

Tilta viņā galā viņu priekšā augšup slējās pilsētas augstie mūri, bronzas vārti stāvēja vaļā, un ceļš starp tiem patiesībā bija plats, taču izskatījās šaurs, jo iesniedzās bezgala augstu debesīs. Katrā pusē, atspiedušies uz saviem šķēpiem, stāvēja pusducis karavīru. Aravisa neviļus nodomāja: «Ja viņi /.inātu, kas ir mans tēvs, izslietos miera stājā un atdotu godu.» Turpretī viņas biedri domāja tikai par to, kā lai tiek cauri, un cerēja, ka sardze viņiem neko nejautās. Laimīgā kārtā tā arī bija. Vienīgi viens pagrāba no kāda zemnieka grozu ar burkāniem un, nicīgi iesmiedamies, meta ar to Šastam, uzsaucot: — Ei! Zirgu puisi! Ja tavs saimnieks pamanīs, ka tu viņa jājamzirgu esi paņēmis par nastu nesēju, dabūsi krietni pa ausīm.

Protams, Šastu tas ļoti nobiedēja, jo liecināja, ka neviens, kas kaut cik pazīst zirgus, neuzskatīs Brī par kaut ko citu kā kara zirgu.

—Tāda ir ma na kunga pavēle, un viss! — Šasta atsaucās. ' 1 omēr būtu bijis labāk turēt muti, jo karavīrs iecirta viņam pļauku, kas zēnu gandrīz vai nogāza zemē, un uzkliedza: — Še tev, mazā mēslu vabole, tā tev būs mācība, kā jārunā ar brīvcilvēkiem! —Tomēr viņi visi ielavījās pilsētā, sardzes neapturēti. Šasta daudz nečīkstēja, jo pie belzieniem bija pieradis.

Vārtu iekšpusē Tašbāna pirmajā brīdī nelikās tik krāšņa, kāda bija šķitusi no tālienes. Pirmā iela bija šaura, un māju sienās abpus tās tikpat kā neredzēja logus. Pilsētā ņudzēja daudz vairāk cilvēku, nekā Šasta bija gaidījis. Tā daļēji mudžēja no zemniekiem (tie atradās ceļā uz tirgu), ar kuriem kopā viņi bija ienākuši, bet ari noūdens pārdevējiem, saldumu tirgoņiem, nesējiem, karavīriem, ubagiem, skrandainiem bērniem, vistām, klaiņojošiem suņiem un baskājainiem vergiem. Ja jūs būtu tur bijuši, tad galvenokārt sajustu smakas, kuras vēdīja no nemazgātas cilvēku miesas, netīriem suņiem, ķiplokiem, sīpoliem un atkritumu kaudzēm, kas rēgojās visur.

Šasta tēloja, ka ved savējos, tomēr patiesībā to darīja Brī, jo viņš zināja ceļu un vadīja zēnu, viegli to bikstīdams ar purnu. Drīz viņi iegriezās pa kreisi un sāka kāpt stāvā pakalnā. Gaiss tur bija daudz spirgtāks un tīkamāks, jo ceļa abās pusēs auga koki un mājas rindojās tikai labajā pusē; pretējā pusē pavērās skats uz lejāk gulošās pilsētas namu jumtiem un nedaudz arī uz upi. Tad sekoja ass pagrieziens pa labi un atkal gājiens kalnup. Līkumu līkumiem viņi devās uz Tašbānas centru. Drīz bija klāt smalkāko ļaužu ielas. Uz spožām pamatplāksnēm stinga lielas Kalormenas dievu un varoņu statujas — taču tās drīzāk šķita iedzenam bijību nekā priecēja skatienu. Palmas un pīlāru balstītas arkādes meta ēnu uz sakarsušajām ietvēm. Un pa daudzu pi|u vārtu arkām Šasta saskatīja zaļus zarus, strūklakas un līdzenus zālienus. Viņš nodomāja, ka tur, iekšā, droši vien ir jauki.

Ik pagriezienā Šasta cerēja, ka viņi izkļūs no pūļa, taču tā nenotika. Viņi virzījās uz priekšu ļoti lēni, un šad un tad vajadzēja apstāties pavisam. Tas parasti notika tad, kad skaļa balss iesaucās «ceļu, ceļu, ceļu tārkānam» vai «piecpadsmitajam vezāram», vai «valdniekam», un tad viss pūlis atbūkšķinājās pret namu sienām, un pāri cilvēku galvām Šasta dažreiz saskatīja diženo kungu vai kundzēni, kura dēļ visa jezga izcēlusies, zvilnam uz nestuvēm, kuras uz saviem kailajiem pleciem stiepa četri vai pat seši milzīga auguma vergi. Jo Tašbānā ir tikai viens satiksmes regulēšanas paņēmiens: katram zemākas kārtas cilvēkam jāgriež ceļš augstākai kārtai piederīgajam, ja negribi saņemt pletnes cirtienu vai šķēpa strupā gala belzienu.

Vislielākā nelaime notika tad, kad viņiem bija jāapstājas lepnā ielā pavisam tuvu pilsētas augstākajam punktam (augstāk par to slējās vienīgi Tišroka pils).

— Ceļu! Ceļu! Ceļu! — atskanēja balss. — Ceļu Balto barbaru karalim, Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst) viesim! Ceļu Nārnijas augstmaņiem!

Šasta pūlējās izkļūt no bara un pagriezt Brī atpakaļ. Taču neviens zirgs, pat ne Runājošs Zirgs no Nārnijas, nav viegli pagriežams. Un kāda sieviete, kas stāvēja tieši aiz Šastas un turēja rokās ļoti stūrainu grozu, ņēmās ar to sāpīgi grūst viņam plecus un klaigāja: — Ei, tu! Ko tu te stumdies! — Pēc tam kāds aizbīdīja zēnu sāņus, un visā šajā mirkļu sajukumā viņš izlaida no rokām Brī pavadu. Pūlis aiz viņa sakļāvās tik cieši, ka Šasta vispār vairs nespēja pakustēties. Tā nu viņš nejauši nokļuva pirmajā rindā un varēja lieliski apskatīt gājienu, kas virzījās pa ielu tuvāk.

Tie bija pavisam citādāki cilvēki nekā jebkuri todien redzētie. Saucējs, kas gāja pa priekšu, klaigādams: «Ceļu, ceļu!» — bija vienīgais kalormens viņu vidū. Un nevienu nenesa nestuvēs, visi nāca kājām. Pulciņā bija apmēram seši vīrieši, un viņiem līdzīgus Šasta nekad agrāk nebija redzējis. Pirmkārt, tiem visiem bija tikpat gaiša āda kā • viņam un lielākajai daļai — arī gaiši mati. Arī ģērbušies viņi nebija kā kalormeni. Vairākumam kājas līdz ceļgaliem bija kailas, tunikas — mežu zaļumā vai priecīgi dzeltenas, vai dzidri zilas no smalka, gaiša auduma, kura krāsa nepluka. Turbānu vietā viņiem galvā bija tērauda vai sudraba ķiveres, dažas no tām greznoja dārgakmeņi un vienu— mazi spārniņi sānos. Dažiem galvas bija kailas. Zobeni pie sāniem bija gari un taisni, nevis līki kā kalormeniem. Un viņi izturējās nevis drūmi un noslēpumaini kā lielākā daļa kalormenu, bet soļoja atsperīgi un ļāva brīvi kustēties rokām un pleciem, turklāt viņi arī pļāpāja un smējās. Viens pat svilpoja. Varēja redzēt, ka viņi ir gatavi draudzēties ar ikvienu, kas būs draudzīgs, un, ja kāds tāds nav, tad tas viņiem ir tikpat kā tukšs gaiss. Šastam likās, ka viņš nekad mūžā nav redzējis kaut ko tik pievilcīgu.

Tomēr laika baudīt šo skatu nebija, jo nupat notika patiešām kaut kas briesmīgs. Gaišmataino vīru vadonis pēkšņi norādīja uz Šastu un iesaucās: — Re, kur ir! Re, kur ir mūsu bēglis! — un satvēra zēnu aiz pleciem. Nākamajā mirklī Šasta saņēma belzienu — ne tik nežēlīgu, ka

vajadzētu kliegt, bet pietiekami stipru, lai viņš saprastu, ka ir kritis nežēlastībā. Nārnietis, zēnu purinādams, pie­bilda: — Kaunieties, jūsu augstība! Patiesi kaunieties! Karalienei Sjūzenai jūsu dēļ no raudāšanas acis ir sasārtušas! Kā var uz veselu nakti aizmukt? Kur jūs bijāt? —Ja Šastam būtu kaut mazākā iespēja, viņš aši būtu palīdis zem Brī vēdera vai mēģinājis paslēpties pūlī, taču gaišmatainie vīri viņu tagad bija ielenkuši no visām pusēm un cieši turēja.

Protams, pirmā doma bija pateikt, ka viņš ir tikai nabadzīga zvejnieka Aršīša dēls un ka svešzemju augstmanis viņu noturējis par kādu citu. Tomēr viņš šajā ļaužu pilnajā laukumā neparko negribēja ņemties skaidrot, kas viņš ir un ko te dara. Ja ar to sāks, viņu drīz izprašņās, no kurienes viņš dabūjis savu zirgu un kas ir Aravisa, — un tad būs jāsaka ardievas jebkurai iespējai tikt ārā no Tašbānas. Nākamā doma bija vērsties pēc palīdzības pie Brī. Taču Brī cilvēku pūlim nebūt negrasījās atklāt, ka prot runāt, tāpēc viņš stāvēja, izlikdamies tik muļķīgs, cik vien zirgs to spēj. Uz Aravisu Sasta neiedrošinājās pat paskatīties, baidoties, ka citi tad pievērsīs uzmanību viņai. Turklāt nebija arī laika domāt, jo nārniešu vadonis tūdaļ turpināja:

—    Peridan, esi tik laipns un paņem vienu no mazā prinča rokām, otru saņemšu es. Un nu, ejam! Kad mūsu karaliskā māsa ieraudzīs šo jauno palaidni drošībā mūsu apartamentos, viņas prāti krietni vien nomierināsies.

Un tā — netiekot Tašbānai ne līdz pusei — visi viņu plāni sašķobījās, un bez mazākās iespējas pateikt pārējiem ardievas Sasta, svešinieku vadīts, soļoja projām, galīgi nespēdams uzminēt, kas notiks turpmāk. Nārnijas karalis — pēc tā, kā citi ar viņu runāja, Sasta sāka noprast, ka viņš neapšaubāmi ir karalis, — visu laiku taujāja zēnam, kur viņš bijis, kā izkļuvis ārā, ko izdarījis ar savām drānām un vai viņš apzinoties, cik ļoti nerātni rīkojies. Tikai karalis nesacīja vis «nerātni», bet «nerāti».

Par atbildi Sasta klusēja kā mēms, jo nespēja izdomāt, ko tādu varētu pateikt, kas neiegrūstu vēl lielākās briesmās.

—   Kā! Tu klusē kā mēli norijis? — karalis noprasīja. —Princi, man tev skaidri un gaiši jāteic, ka šāda nerunāšana pelna nicību un tavam augstajam dzimumam piestāv vēl mazāk nekā pati bēgšana. To varētu attaisnot kā zēna draiskulību, kurai piemīt zināma drosme. Taču Arčenlendas karaļdēlam savā nodarījumā vajadzētu atzīties, nevis nokārt galvu kā Kalormenas vergam.

Tas bija ļoti nepatīkami, jo Sasta visu laiku apzinājās, ka jaunais karalis ir visjaukākais pieaugušais, uz kuru viņam par sevi būtu gribējies atstāt vislabāko iespaidu.

Cieši turēdami zēna abas rokas, svešinieki veda viņu pa šauru ielu un lejup pa lēzenām kāpnēm, bet tad atkal augšup līdz platam balta nama portālam, kuram katrā pusē auga pa slaidai, tumšzaļai cipresei. Kad viņi izgāja cauri arkai, Sasta redzēja, ka atrodas pagalmā, kas vienlaikus bija arī dārzs. Marmora baseina vidū strūklaka, nemitīgi šļākdama skaidru ūdeni, sacēla burbulīšus. Līdzenajā maurā ap to — apelsīnu koki, un pie četriem baltiem iežogojuma mūriem kļāvās vīteņrozes. Troksnis, putekļi un ļaužu pūļu pilnās ielas pēkšņi šķita aizslīdam tālu projām. Šastu žigli pārveda pāri dārzam. Visi iegāja tumšā portālā, vienīgi saucējs palika ārpusē. Pēc tam abi augstmaņi iesoļoja ar Šastu gaitenī, kur sakarsušās kāju pēdas tīkami dzesēja akmens grīda. Pēc tam nācās iet augšup pa kāpnēm. Pēc brītiņa Šasta, acis mirkšķinādams, stāvēja gaismas un gaisa piestrāvotā lielā telpā ar plaši atvērtiem logiem, kas, lai pa tiem neiespīdētu saule, visi atradās ziemeļu pusē. Grīdu sedza paklājs — tik skaistās krāsās, kādas zēns nekad nebija redzējis, un kājas tajā iegrima kā biezās sūnās. Visapkārt gar sienām atradās z^imi dīvāni ar krāšņiem spilveniem, un telpa likās pilna ar cilvēkiem, turklāt daži no tiem, pēc Šastas domām, izskatījās visai jocīgi. Tomēr viņam nebija laika par to padomāt, jo tūdaļ no savas vietas piecēlās neredzēti daiļa dāma, apvija Šastam rokas, sāka viņu skūpstīt un teica:

— Korin, Korin, kā tu varēji tā izdarīt? Kopš tavas mātes nāves mēs taču esam tik tuvi draugi! Un ko gan es būtu teikusi tavam karaliskajam tēvam, ja atgrieztos mājās bez tevis? Daudz netrūktu, lai aiz šī iemesla starp Arčenlendu un Nārniju, kas draudzējas kopš neminamiem laikiem, izceltos karš. Tā izturēties pret mums, rotaļu biedri, bija nerāti, patiešām nerāti.

«Acīmredzot,» klusībā nodomāja Sasta, «mani maldīgi uzskata par Arčenlendas princi, lai kur tā zeme būtu. Un šiem jābūt nārniešiem. Nez kur gan ir īstais Korins?» Tomēr šīs domas nekādi nepalīdzēja atrast vārdus, kurus būtu iespējams izteikt skaļi.

—   Kur j*an tu biji, Korin? — vaicāja dāma, joprojām apņēmusi Sastas plecus.

—   Es… es nezinu, — stomījās Sasta.

—   Nu tu redzi, kā ir, Sjūzen, — sacīja karalis. — Es neko nespēju no viņa izdabūt — ne patiesību, ne melus.

—Jūsu augstības! KaralienSjūzen! Karali Edmund! — atskanēja kāda balss, un Sasta, pagriezies, lai pavērtos runātājā, pārsteigumā gandrīz salēcās. Jo tas bija viens no jocīgajiem cilvēkiem, kurus viņš, pašķielējis pa acu kaktiņiem, tika ievērojis pirmīt, ienākdams istabā. Runātājs bija apmēram Sastas augumā. No jostasvietas uz augšu viņš līdzinājās cilvēkam, bet viņa kājas bija spalvainas kā āzim, veidotas kā āzim, un viņam bija arī āža nagi un aste. Viņam bija iesarkana āda, sprogaini mati, īsa, smaila bārdiņa un divi mazi radziņi. Īstenībā tas bija Fauns, būtne, kuras attēlu Sasta nekad nebija redzējis un par kuru neko nebija dzirdējis. Un, ja esat lasījuši grāmatu, kuras nosaukums ir «Lauva, Ragana un drēbju skapis», jūs, iespējams, prie­cāsities uzzināt, ka šis bija tas pats Fauns, vārdā Tamnuss, kuru karalienes Sjūzenas māsa Lūsija bija sastapusi pašā pirmajā dienā, kad nokļuva Nārnijā. Taču tagad viņš bija krietni vecāks nekā toreiz, kad vairākus gadus Nārnijā valdīja Pīters, Sjūzena, Edmunds un Lūsija — visi kopā.

—Jūsu augstības, — Fauns teica. — Mazo princi ķēris saulesdūriens. Paskatieties jel uz viņu! Viņš ir apstulbis. Viņš nezina, kur atrodas.

Protams, visi stājās Šastu rātun uzdotviņam jautājumus, un ņēmās viņu appuišot, un noguldīja uz dīvāna, palika zem galvas spilvenus, deva dzert šerbetu ar ledu no zelta tases un teica, lai guļot pavisam mierīgi.

Tādi brīnumi ar Šastu nebija notikuši visā viņa mūžā. Viņš nekad nebija cerējis, ka gulēs uz kaut kā tik mīksta kā šis dīvāns un dzers kaut ko tik garšīgu kā šis šerbets. Viņš joprojām gudroja, kas noticis ar citiem, kā gan lai viņš izbēg un satiekas ar draugiem pie kapenēm un kas notiks, kad atkal atradīsies īstais Korins. Tomēr tagad, kad viņš jutās tik jauki, visas šīs raizes nelikās tik nomācošas. Un varbūt vēlāk viņam iedos kādu garšīgu ēdamo!

Tie, kas patlaban atradās labi vēdinātajā telpā, izskatījās ļoti interesanti. Līdz ar Faunu tur bija divi Rūķi (arī šādas būtnes Sasta nekad nebija redzējis) un ļoti liels Krauklis. Visi pārējie bija cilvēki — pieauguši, bet jauni, un viņiem visiem — gan vīriešiem, gan sievietēm — bija skaistākas sejas un balsis nekā vairumam kalormenu. Drīz vien Sastu viņu runas ieinteresēja.

—Nu, kundze, —karalis vērsās pie karalienes Sjūzenas (dāmas, kas bija skūpstījusi Sastu), — kādas ir tavas domas? Esam pavadījuši šajā pilsētā pilnas trīs nedēļas. Neesi vēl izlēmusi, vai precēsi šo savu tumšādaino pielūdzēju, šo princi Rabadašu?

Dāma papurināja galvu. — Nē, brāl, — viņa atteica, — neprecēšu, pat ja man piesolītu visus Tašbānas dārgak­meņus. («Oho!» nodomāja Sasta. «Lai gan viņi ir karalis un karaliene, tomēr nav laulāts pāris, bet brālis un māsa.»)

— Atklāti sakot, māsiņ, — karalis teica, — ja tu būtu viņu ņēmusi, es tevi tāpēc vairāk vis nemīlētu. Un es tev teikšu, ka tad, kad Tišroka sūtņi pirmo reizi ieradās Nārnijā, lai sāktu sarunas par laulību, kā arī vēlāk, kad princis viesojās pie mums Kērā Paravelā, man bija tīrais brīnums, no kurienes tev sirdī radušās tādas jūtas, ka tu viņam izrādi tik lielu pretimnākšanu.

—Tā bija mana muļķība, Edmund, — atzinās karaliene Sjūzena, — par to es izlūdzos no tevis žēlastību. Taču, kad

Rabadašs bija pie mums Nārnijā, viņš, nudien, uzvedās citādāk nekā tagad Tašbānā. Jo jūs takvisi bijāt liecinieki, kādas lieliskas uzvaras viņš izcīnīja tajā lielajā turnīrā un jāšanas sacīkstēs, kuras mūsu brālis, Visaugstākais karalis, sarīkoja viņam par godu, un cik pazemīgi un pieklājīgi viņš izturējās pret mums šo septiņu dienu laikā. Bet te, viņa paša pilsētā, Rabadašs parādījis pavisam citādāku dabu.

—  Krā! —Krauklis ieķērcās. —Sens sakāmvārds skan: pirms spried par lāča ādu, paskaties, kāds viņš ir pats savā alā.

—  Tev pilnīgi taisnība, Dzeltennadzi, —piekrita viens no Rūķiem.

—  Un vēl cits teiciens ir šāds: nāc, padzīvo man līdzās, tad mani iepazīsi.

—   Jā, — karalis noteica. — Nu mēs esam redzējuši, kāds viņš īsti ir: bezgala iedomīgs, nežēlīgs, asinskārs, mīl greznību un ir pašmīlīgs tirāns.

—Tāpēc Aslana vārdā, —Sjūzena turpināja, —šodien pat lai atstājam Tašbānu.

—  Te jau ir tā nelaime, mās, — Edmunds sacīja. —Jo nu man tev jāatklāj viss, kas jau ilgāk par šīm divām pēdējām dienām darījis manus prātusnemierīgus. Peridan, esi jel tik laipns un paveries aiz durvīm, vai tur nav kāds spiegs. Viss kārtībā? -Labi. Jo nu mums jārunā slepenas lietas.

Pēkšņi visi kļuva ļoti nopietni. Karaliene Sjūzena pielēca kājās un pieskrēja pie brāļa.— Ak, Edmund!— viņa iekliedzās. — Kas ir? Tavā sejā rakstīta kāda briesmīga vēsts.

—     Mana mīļā māsa un ļoti jaukā dāma, — karalis Edmunds iesāka, — tagad tev jāpierāda sava drosme, jo teikšu skaidri un gaiši — mums draud diezgan lielas briesmas.

—   Kādas, Edmund? — vaicāja karaliene.

—     Tādas, — attrauca Edmunds, — ka, domājams, mums nebūs viegli izkļūt no Tašbānas. Kamēr princis loloja cerību, ka tu viņa bildinājumu pieņemsi, mēs bijām godājami viesi. Taču varu zvērēt pie Lauvas krēpēm, ka, manuprāt, kolldzviņš izdzirdēs nepārprotamo atraidījumu, mēs kļūsim par cietumniekiem.

Viens no Rūķiem klusi iesvilpās.

—  Es jau jūsu augstību brīdināju, es brīdināju, — sacīja Krauklis Dzeltennadzis. — «Viegli tikt iekšā, bet grūti — ārā,» sacīja jūras vēzis, kad bija iemests katlā!

—  Šorīt mēs ar princi bijām kopā, —Edmunds turpināja.

—    Viņš nav radis (diemžēl), ka kāds nepildītu viņa gribu. Un skaišas ne pa jokam par tavu ilgo vilcināšanos un šaubu pilnajām atbildēm. Šorīt viņš par varītēm gribēja no manis izdabūt, ko tu domā. Es izvairīgi centos izlīdzēties (tajā pašā laikā mēģinādams mazināt viņa cerības) ar dažiem parastajiem, nenozīmīgajiem jociņiem par sieviešu untumiem un devu mājienus, ka viņa bildinājums var tikt noraidīts. Tad nu viņš noskaitās un kļuva agresīvs. Izteica kaut ko līdzīgu draudiem, gan ik savu vārdu piesegdams ar mākslotu laipnību.

—   Jā, — sacīja Tamnuss, — un, kad es iepriekšējā vakarā ēdu pusdienas ar lielvezīru, notika tāpat. Viņš pajautāja, kā man patīkot Tašbāna. Un es (nevarēdams taču viņam teikt, ka man riebjas pat katrs akmens, un tā būtu tīrā patiesība) teicu, ka tagad, kad drīz būs pats karstākais vasaras laiks, mana sirds ilgojas pēc Nārnijas vēsajiem mežiem un rasainajām piekalnēm. Viņš man veltīja tādu smaidu, kas neko labu nevēstīja, un noteica: «Tevi neviens nekavēs atkal dancot tur, mazais āžakāja, ja vienīgi tu atstāsi savā vietā līgavu mūsu princim.»

—   Vai tev šķita, ka Rabadašs piespiedīs mani precēt viņu ar varu? — Sjūzena iekliedzās.

—  Par to es baiļojos, Sjūzen, — teica Edmunds. —Tu būsi vai nu viņa sieva, vai (kas vēl ļaunāk) viņa verdzene.

—  Bet kā viņš iedrīkstēsies? Vai tas Tišroks domā, ka mūsu brālis, Visaugstākais karalis, cietīs tādu apvainoju­mu?

—    Sir, — Peridans uzrunāja karali. — Tik vājprātīgs viņš nebūs. Vai tad viņiem šķiet, ka Nārnijā nav ne šķēpu, ne zobenu?

—  Ak vai, — Edmunds nopūtās. — Man tā vien rādās, ka Tišroks no Nārnijas pārāk nebaidās. Mēs esam maza zeme. Un lielas valsts kungi mazas zemes, kas atrodas pie tās robežām, allaž ir ienīduši. Viņš ilgojas tās iznīcināt, aprīt. Kad viņš pirmo reizi pieļāva princim ierasties Kērā Paravelā kā tavam pielūdzējam, māsiņ, iespējams, ka viņš tikai meklēja izdevību, kā piepildīt šo savu nodomu. Visdrīzāk viņš cer aprīt gan Nārniju, gan Arčenlendu.

—       Lai tik pamēģina, —ieteicās otrs Rūķis. —Uz jūras mēs esam tikpat vareni kā viņš. Un, ja viņš uzbruks mums uz cietzemes, tad vispirms viņam jāšķērso tuksnesis.

—   Tiesa gan, draugs, — atteica Edmunds. — Bet vai tuksnesis ir drošs aizsardzības līdzeklis? Ko saka Dzeltennadzis?

—   Es labi pazīstu šo tuksnesi, — teica Krauklis. —Jo jaunās dienās esmu lidojis tam pāri visos virzienos. (Varat būt droši, ka Sasta, to dzirdot, saspicēja ausis.)

—  Un viens ir skaidrs: ja Tišroks dosies caur lielo oāzi, viņš pa šo ceļu lielu karapulku Arčenlendā nekādi nevar ievest. Jo, kaut gan oāzi viņi varētu sasniegt gājiena pirmās dienas vakarā, tomēr ar turienes avotiem nebūt nepietiek, lai visi kareivji un zirgi varētu apmierināt slāpes. Tomēr ir arī cits ceļš.

Sasta klausījās vēl uzmanīgāk.

—  Tam, kas grib atrast šo ceļu, — turpināja Krauklis, — jāiziet no Seno Karaļu kapenēm un jāvirzās uz ziemeļ­rietumiem tā, lai vienmēr tieši priekšā būtu redzamas Paira kalna dubultās virsotnes. Tad dienas — vai varbūt nedaudz ilgākā — jājienā ceļinieks sasniegs akmeņainas ielejas sākumu. Ieleja ir tik šaura, ka cilvēks varētu kaut vai tūkstoš reižu atrasties no tās astotdaļjūdzes attālumā un tik un tā par to neko nenojaust. Un, nolūkojoties uz to no augšas, viņš tur neredzētu nedz zāli, nedz ūdeni, nedz arī kādus citus labumus. Taču, ja viņš sapratīs, kur atrodas, un virzīsies pa ieleju lejup, tad nonāks pie upes un varēs visu laiku jāt gar ūdeni, līdz nokļūs Arčenlendā.

—  Vai kalormeni zina par šo rietumu ceļu? — vaicāja karaliene.

—  Draugi, draugi, — iejaucās Edmunds. — Kāda šim disputam nozīme? Jautājums nav par to, vai tad, ja izceltos karš, uzvarētu Nārnijā vai Kalormena. Jautājums ir, kā glābt karalienes godu un mūsu pašu dzīvības, mēģinot izkļūt ārā no šīs velnišķīgās pilsētas. Jo, lai arī Pīters, Visaugstākais karalis, kaut desmitkārt sakautu Tišroku, mēs jau ilgi pirms tās dienas gulētu beigti ar pārgrieztām rīklēm un viņas žēlastība karaliene būtu šī prinča sieva vai drīzāk — verdzene.

—  Karali, mums ir ieroči, — teica pirmais Rūķis. — Un šo namu var diezgan veiksmīgi aizstāvēt.

—Ja runa ir par to, — karalis atteica, — es nešaubos, ka ikviens no mums, stāvot šī nama vārtos, savu dzīvību atdotu par visdārgāko cenu, un, lai tiktu pie karalienes, viņiem vajadzētu kāpt pāri mūsu līķiem. Taču, skatoties patiesībai acīs, jāatzīst — mēs tik un tā kļūtu par žurkām, kas spārdās lamatās.

—   Taisnība, — noķērcās Krauklis. — Par pēdējiem pretošanās mirkļiem namā gan var sacerēt skaistus stāstus, bet ne ar ko labu tādas cīņas nekad nav beigušās. Pēc dažiem pirmajiem prettriecieniem ienaidnieks namu aizvien mēdz aizdedzināt.

—  Es esmu tā visa cēlonis, — iesaucās Sjūzena, sākdama raudāt. — Kaut jel es nemūžam nebūtu pametusi Ķēru Paravelu. Mūsu pēdējā laimīgā diena bija tā, pēc kuras ieradās sūtņi no Kalormenas. Kurmji stādīja mums dārzu… Vai dieniņ… vai dieniņ… — Un viņa šņukstēdama paslēpa seju plaukstās.

—     Drosmi, Sjū, drosmi! — Edmunds mierināja.

—Atceries… bet kas tad tev lēcies, Tamnusa jaunskungs? — Jo Fauns bija saķēris rokās abus ragus, it kā ar tiem gribētu saturēt galvu, un locījās uz abām pusēm, it kā viņam iekšā kaut kas sāpētu.

—   Nerunājiet ar mani, nedariet to, — Tamnuss sa­cīja. — Es domāju. Es tik traki domāju, ka vienīgi ar lielām pūlēm spēju ievilkt elpu. Gaidiet, gaidiet jel.

Sekoja mulsa klusuma bridis. Tad Fauns pacēla acis, dziļi ievilka elpu, noslaucīja pieri un sacīja:

—Vienīgās grūtības ir nokļūt pie mūsu kuļjfga, paņemot līdzi pārtikas krājumus, —nokļūt tā, lai mūs neredzētu un neapturētu.

—   Jā, — vēsi atteica Rūķis. — Tieši tāpat, kā ubaga vienīgās grūtības pārvietoties zirga mugurā ir tādas, ka viņam nav zirga.

—  Paga, paga, — Tamnuss viņu nepacietīgi pārtrauca.

—   Mums vajadzīgs vienīgi iegansts, lai šodien varētu noiet lejā līdz kuģim, nogādājot uz klāja dažas mantas.

—Jā, — šaubīdamies noteica karalis Edmunds.

—   Nu, tad kā būtu, — Fauns turpināja, — kā būtu, ja jūsu majestātes uzai cinātu princi uz lielu banketu, kas tiktu sarīkots uz mūsu kuģa «Dzidrais krāšņums» rītvakar? Un ielūgumu derētu rakstīt tik laipnā valodā, kādu vien karaliene var atļauties, neieķīlājot savu godu: princi tikai jāpakārdina ar cerību, ka viņas pretestība vājinās.

—   Ļoti labs padoms, sir, — noķērca Krauklis.

—  Un tad, — turpināja Tamnuss, —visi sapratīs, kāpēc mēs augu dienu tekalējam uz kuģi: mēs taču gatavosimies uzņemt viesus! Daži mūsējie lai aiziet uz tirgu un iepērkas ar to mazumiņu, kas mums ir, pie augļu, saldumu un vīna tirgoņiem, gluži tā, it kā mēs patiešām rīkotu svētkus. Un nolīgsim zīlniekus, burvju māksliniekus, dejotājas un flautas spēlmaņus — lai tie rītvakar atnāk uz kuģi.

—     Saprotu, saprotu, — rokas berzēdams, noteica Edmunds.

—   Un tad, — Tamnuss nerimās, — mēs šovakar visi paliksim uz kuģa. Un, kolīdz pavisam satumsīs…

—Uzvilksim buras un sēdīsimies pie airiem, —turpināja karalis.

—Un prom uz jūru! — klaigāj a Tamnuss, palēkdamies gaisā un laizdamies dejā.

—    Ar priekšgalu uz ziemeļiem, — piebilda pirmais Rūķis.

—   Muksim uz dzimteni! Lai dzīvo Ziemeļi un Nār­nijā! — piebalsoja otrs.

—   Un princis rīt pamodīsies un ieraudzīs, ka putniņi aizlaidušies, — sasizdams plaukstas, iesaucās Peridans.

Ai, Tamnusa jaunskungs, dārgais Tamnusa jauns­kungs, — sauca karaliene, satvērusi Fauna rokas un mezdamās dejā. —Jūs esat mūsu visu glābējs!

—  Princis dzīsies mums pakaļ, — teica cits augstmanis, kura vārdu Sasta nebija dzirdējis.

—Tā nu, manuprāt, ir maza bēda, — Edmunds attrauca.

—   Esmu redzējis upē visu šīs zemes floti, un tajā nav neviena gara karakuģa un nevienas ātras galeras. Man būs prieks, ja viņš mēģinās mūs panākt! Ja viņš vispār spēs mūs noķert, tad «Dzidrais krāšņums» nogremdēs visas viņa tupeles pēc kārtas.

—      Sir, — pasludināja Krauklis. — Kaut arī mēs apspriestos septiņas dienas no vietas, labāku priekšlikumu par Fauna izteikto jūs nedzirdēsiet! Bet tagad, kā sakām mēs, putni, papriekš ligzdas, tad olas. Tas nozīmē: iebau­dīsim dienišķo maizi un tad nekavējoties ķersimies pie lietas.

To dzirdot, visi piecēlās, durvis atvērās, un augstmaņi ar citiem radījumiem nostājās rindā gar malām, lai ļautu karalim un karalienei izsoļot pirmajiem. Sasta prātoja, ko vajadzētu darīt, taču Tamnusa jaunskungs sacīja: — Pa­lieciet guļam, jūsu augstība, pēc īsa brīža es jums atnesīšu šādus tādus kārumus. Jums nevajag kustēties, līdz būsim gatavi kāpt uz kuģa. — Sasta atkal nolaida galvu uz spil­veniem un drīz vien istabā palika viens.

—     Pavisam traki, — viņš nodomāja. Viņam tā arī neienāca prātā pastāstīt nārniešiem skaidru patiesību un lūgt viņiem palīdzību. Tā kā zēnu bija audzinājis bargais, skopais Aršīšs, viņš bija pieradis pieaugušajiem, ja vien iespējams, nestāstīt nenieka: viņš uzskatīja, ka tie visu, ko tu, cilvēks, mēģini darīt, vai nu sabojā, vai aizliedz. Viņam arī šķita: pat ja Nārnijas karalis izturēsies draudzīgi pret abiem zirgiem, jo tie ir Nārnijas Runājošie dzīvnieki, tad Aravisu viņš tomēr necietīs (jo tā ir kalormene), tāpēc vai nu pārdos viņu verdzībā, vai aizsūtīs atpakaļ pie tēva. Pats par sevi Sasta nodomāja: «Es gluži vienkārši neiedrošinos viņiem stāstīt, ka neesmu princis Korins. Esmu dzirdējis visus viņu plānus. Uzzinot, ka nepiederu pie viņiem, nārnieši dzīvu mani no šīs mājas nemūžam neizlaistu. Viņi baidītos, ka es nodošu viņus Tišrokam. Viņi mani nomaitātu. Un, ja parādīsies īstais Korins, viss nāks gaismā, un viņi to izdarīs! » Redziet, Šastam nebija ne jausmas, kā izturas cildeni, brīvībā dzimuši cilvēki.

—   Ko lai es iesāku? Ko lai daru? — viņš sevi tirdīja.

—   Ko… ei, tur jau atkal nāk tas mazais, āžkājainais radījums.

Pa pusei dejodams, ierikšoja Fauns ar paplāti rokās.

Paplāte bija gandrīz tikpat liela kā viņš pats. Fauns nolika ēdamo uz inkrustācijām rotāta galda līdzās Šastas dīvānam un pats, sakrustojis savas āža kājas, apsēdās uz grīdsegas.

—     Nu, puisīt, — viņš sacīja. — Paēdiet kārtīgas pusdienas. Tā būs jūsu pēdējā maltīte Tašbānā.

Tie bija lieliski ēdieni kalonnenu gaumē. Nezinu, vai jums tie garšotu vai ne, taču Šastam gāja pie sirds. Tur bija omāri, salāti, slokas cepetis, pildīts ar mandelēm un trifelēm, kā arī viens sarežģīts ēdiens, kas bija gatavots no cāļu aknām, rīsiem, rozīnēm un riekstiem; bija arī uz ledus turētas melones un ērkšķogu biezenis, un zīdkoka ogu biezenis ar saldu krējumu. Un visādi garšīgi saldējumi. Netrūka arī mazas karafes ar vīnu, ko sauc par balto, lai gan īstenībā tas ir dzeltens.

Kamēr Šasta ēda, labais, mazais Fauns, kas uzskatīja, ka zēns joprojām ir apdullis no saulesdūriena, visu laiku ņēmās Šastam stāstīt, cik jauki viņš pavadīs laiku, kad viņi visi būs mājās, runāja par zēna labo veco tēvu — Arčenlendas karali Lūnu un mazo pili kalnu pārejas dienvidu nogāzē.

— Un neaizmirstiet, — sacīja Tamnusa jaunskungs, — ka jums nākamajā dzimšanas dienā apsolītas pirmās bruņas un pirmais kara zirgs. Un tad jūsu augstība sāks mācīties, kā cīnīties turnīrā. Un, ja viss ritēs labi, tad pēc nedaudz gadiem, kā karalis Pīters apsolījis jūsu karaliskajam tēvam, viņš personiski iecels jūs par Kēras Paravelas bruņinieku. Līdz tam notiks daudz kalnu pārgājienu no Nārnijas uz Arčenlendu un atpakaļ. Un jūs, protams, atceraties, ka apsolījāt uz veselu nedēļu ierasties pie manis ciemos Vasarsvētkos, kad liesmos ugunskuri un meža biezokņos fauni un driādas dejos caurām naktīm, un — kas zina — varbūt mēs dabūsim redzēt pašu Aslanu!

Kad maltīte bija galā, Fauns lika Šastam mierīgi palikt turpat. — Un nebūtu nekāda nelaime, ja jūs drusku pagulētu, — viņš piebilda. — Es laicīgi jūs pasaukšu, kad būs jākāpj uz kuģa. Un tad — uz dzimteni. Lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā!

Šastam tā bija garšojušas pusdienas un paticis viss Fauna stāstītais, ka zēna domas, viņam paliekot vienam, iegriezās citā virzienā. Nu viņš ļoti cerēja, ka īstais princis Korins neuzradīsies, līdz būs par vēlu un viņu, Šastu, ar kuģi aizvedīs uzNārniju. Diemžēl viņš nemaz neiedomājās, kas varētu notikt ar īsto Korinu, ja to pamestu Tašbānā. Viņš mazliet raizējās, ka Aravisa un Brī gaidīs viņu pie kapenēm. Tomēr tad viņš centās sev iestāstīt: «Nu, un ko es tur varu darīt?» — un: «Lai nu kā, šī Aravisa uzskata, ka ir pārāk laba, lai dotos prom kopā ar mani, tāpēc lai tinas uz Nārniju viena,» — tajā pašā laikā pats pret savu gribu arī apjauta, ka būtu daudz jaukāk braukt uz Nārniju pa jūru, nevis kulties pāri tuksnesim.

Tā visu pārdomājis, viņš darīja to, ko laikam darītu ari jūs, ja būtu ļoti agri cēlušies, nostaigājuši tālus ceļus, pārdzīvojuši daudz uztraukumu, tad ļoti labi paēduši un nu gulētu uz dīvāna vēsā istabā, kur vienīgais troksnis cēlās no bites, kas dūkdama ielidojusi pa plaši atvērto logu. Sasta iemiga.

Viņu pamodināja skaļš blīkšķis. Zēns, plati iepletis acis, pielēca no dīvāna. Pārlaidis skatienu istabai, viņš tūlīt ieraudzīja, ka gaisma un ēnas — viss izskatās citādāk: viņš droši vien nogulējis vairākas stundas. Sasta arī ieraudzīja, kāpēc dzirdējis blīkšķi: uz grīdas, sasista sīkās drumslās, gulēja dārga porcelāna vāze, kas bija stāvējusi uz palodzes. Taču Sasta tai nepievērsa gandrīz nekādu vērību.

Viņa uzmanību saistīja divas rokas, kas no ārpuses bija pieķērušās palodzei. Tās sagrāba to arvien stiprāk (tā ka āda uz pirkstu kauliņiem kļuva balta), un tad parādījās arī galva un pleci.

Pēc mirkļa uz palodzes jāteniski, ļaudams vienai kājai nokarāties istabā, sēdēja zēns Sastas vecumā.

Sasta nekad nebija redzējis spogulī savu attēlu. Un, pat ja būtu, viņš, iespējams, arī neaptvertu, ka otrs zēns (ik­dienišķā situācijā) gandrīz pilnīgi līdzinājās viņam. Padaban šis zēns gan īpaši nelīdzinājās nevienam, jo vienu aci viņam pušķoja vislieliskākais zilums, kādu vien var iedomāties, viņam trūka arī viena zoba, un drēbes (kas uzģērbjot droši vien bija izskatījušās greznas) tagad bija netīras un saplēstas, bet sejā saskatāmas asiņu un dubļu pēdas.

—   Kas tu esi? — zēns čukstus vaicāja.

—  Vai tu esi princis Korins? — Sasta atjautāja.

—  Jā, protams, — atteica otrs. — Bet kas esi tu?

—  Es neesmu nekas, tas ir, nekas īpašs, — paskaidroja Sasta.

—  Mani uz ielas noķēra karalis Edmunds un noturēja par tevi. Man šķiet, ka mēs droši vien esam līdzīgi. Vai es varu pa šo pašu ceļu izkļūt ārā?

—Jā, ja proti labi rāpties, —sacīja Korins. —Betkāpēc tu tā steidzies? Zini, izmantodami savu līdzību, mēs varētu izspēlēt lieliskus jokus.

—   Nē, nē, — Sasta ierosinājumu noraidīja. — Mums nekavējoties jāapmainās vietām. Būs gluži vienkārši briesmīgi, ja atgriezīsies Tamnusa jaunskungs un atradīs te mūs abus. Biju spiests izlikties, ka esmu tu. Redzi, jns šonakt dosieties ceļā — slepus. Un kur tad tu visu šo laiku biji?

—   Kāds ielaspuika neglīti ņirgājās par karalieni Sjūzenu, —stāstīja princis Korins, —tāpēc es viņu notriecu gar zemi. Pēc tam viņš brēkdams iedrāzās kādā mājā, un no tās iznāca viņa lielais brālis. Tad nu es sadevu tam lielajam brālim. Visi metās man pa pēdām, līdz mēs uzskrējām virsū trim veciem vīriem ar šķēpiem: tos vīrus sauc par sardzi! Tā nu es kāvos ar to sardzi, un viņi nogāza mani zemē. Tad jau sāka tumst. Sardze mani aizveda, lai kaut kur ieslēgtu. Tāpēc es viņiem jautāju, vai viņi negrib iedzert krietnu glāzi vīna, un viņi sacīja, ka neiebilstot. Es viņus aizvedu uz vīna tirgu, nopirku to vīnu, viņi visi apsēdās un dzēra tikām, kamēr aizmiga. Es nodomāju, ka nu ir laiks ņemt kājas pār pleciem, tāpēc klusi izgāju ārā un tad uzdūros tam pirmajam puikam — tam, kurš to jezgu uzsāka, — viņš turpat slaistījās apkārt. Tad nu es viņam sadevu vēlreiz. Pēc tam pa ūdens noteku uzrāpos uz kādas mājas jumta un klusi nogulēju, līdz šorīt sāka aust gaisma. Pēc tam visu laiku meklēju ceļu, kā tikt atpakaļ. Paklau, vai te ir kaut kas dzerams?

—    Nē, es visu izdzēru, — teica Sasta. — Bet tagad parādi, kā iekļuvi iekšā. Nedrīkst zaudēt ne mirkli. Labāk gulies uz dīvāna un izliecies… vai, nē — es aizmirsu. Ar visiem taviem nobrāzumiem un zilo aci tam nebūs nekādas jēgas. Tev gluži vienkārši tad, kad es tikšu projām, jāpastāsta viņiem patiesība.

—   Ko citu es, pēc tavām domām, varētu viņiem stās­tīt? — noprasīja princis, pametis uz Sastu niknu skatienu. — Bet kas tu īsti esi?

—  Nav man laika stāstāt, —Sasta, briesmīgi uztraucies, sacīja. — Manuprāt, esmu nārnietis; vismaz cilvēks no ziemeļiem. Bet visu mūžu dzīvojis Kalormenā. Es bēgšu pāri tuksnesim ar Runājošu Zirgu, vārdā Brī. Un tagad mudīgi! Kā man tikt projām?

—Nu tad klausies, —teica Korins. —Nolec pa šo logu uz verandas jumta. Bet tev jālec viegli, uz pirkstgaliem, citādi tevi kāds izdzirdēs. Tad pagriezies pa kreisi: ja esi labs kāpējs, varēsi uzrāpties uz mūra. Tad ej pa mūri līdz stūrim. Mūra ārpusē tu lejā ieraudzīsi atkritumu kaudzi, nolec uz tās.

—Paldies, — tencināja Sasta, jau sēdēdams uzpalodzes. Abi zēni ieskatījās viens otram acīs un pēkšņi apjauta, ka ir draugi.

—  Ardievu, —teica Korins. —Un lai tev veicas! Ceru, ka tu sveiks un vesels tiksi projām.

—  Ardievu, — Sasta atsaucās. — Tev nu gan ir bijuši piedzīvojumi!

—Salīdzinājumā ar tavējiem tienavnekas, —atgaiņājās princis. — Un nu lec — tikai pielūko: viegli! — viņš piebilda, Šastam lēcot. — Cerams, ka satiksimies Arčen­lendā. Dodies pie man tēva Lūna un pasaki viņam, ka esi mans draugs! Es dzirdu kādu nākam.

Šasta uz pirkstgaliem viegli metās skriet pa jumtu. Kailās kājas svila. Vajadzēja tikai pāris mirkļu, lai uzrāptos viņā galā pa sienu, un, nokļuvis līdz stūrim, viņš ieraudzīja lejā šauru, smirdošu ielu, kur, gluži kā Korins bija stāstījis, ārpusē pie mūra atradās atkritumu kaudze. Pirms lēkšanas viņš pārlaida ašu skatienu apkārt, lai redzētu, kur īsti atrodas. Acīmredzot viņš patlaban pārnācis pāri salas kalna virsotnei, kur uzbūvēta Tašbāna. Tagad viņa priekšā viss tiecas lejup, zemāk par melniem, lēzeniem jumtiem pletās citi un tā līdz pilsētas ziemeļpuses vaļņa torņiem un cietokšņa robainajiem mūriem. Aiz tiem zilgmoja upe, bet aiz upes — šaura nogāze ar dārziem. Taču aiz tās atkal stiepās kaut kas nekad neredzēts — kaut kas milzīgs, dzeltenpelēks, gluds kā mierīga jūra, jūdzēm plats. Tālākajā tā malā slējās zilgani milzeņi —nelīdzeni, zobotām malām un daži ar baltām virsotnēm. «Tuksnesis! Kalni!» Šasta nodomāja.

Viņš nolēca uz atkritumu kaudzes un sāka rikšot lejup pa kalnu, cik ātri vien spēja. Šaurā taka viņu drīz vien ieveda platākā ielā, kur varēja redzētvairāk cilvēku. Neviens pat nedomāja skatīties uz mazo, skrandaino, skrejošo baskāji. Tomēr Šasta jutās noraizējies un nemierīgs, līdz nogriezās ap stūri un tur savā priekšā ieraudzīja pilsētas vārtus. Te viņu mazliet pastumdīja un pagrūstīja, jo krietni daudz citu cilvēku arī devās ārā no pilsētas. Uz tilta aiz vārtiem pūlis virzījās pavisam lēni, vairāk atgādinot rindu nekā baru. Bet, tā kā abās pusēs plūda skaidrs ūdens, tad pēc Tašbānas karstuma, trokšņiem un smirdoņas gaiss te bija tīkami atspirdzinošs.

Kad Sasta sasniedza tilta viņu galu, pūlis pamazām izklīda, visi šķita nogriežamies vai nu pa kreisi, vai pa labi gar upes krastu. Zēns devās taisni uz priekšu pa ceļu, kas vijās starp dārziem. Likās, ka tas daudz netiek izmantots. Pēc dažiem soļiem viņš palika viens un vēl pēc nedaudziem — nogāja malā. Tur viņš apstājās un vēroja apkārtni. Likās, viņš nonācis pasaules galā, jo pēc dažām pēdām zāle pēkšņi izbeidzās un sākās smiltis: nebeidzams līdzenu smilšu klajums kā jūras krastā, tikai mazliet raupjāks, jo tam pāri nekad neskalojās ūdens. Kalni, kas tagad izskatījās vēl tālāki nekā agrāk, priekšā sniecās pret debesīm. Sev par lielu atvieglojumu, zēns redzēja, ka apmēram piecu minūšu gājiena attālumā kreisajā pusē redzamais droši vien ir kapenes, kuras Brī bija aprakstījis. Lielās apdrupušu akmeņu masas atgādināja milzu bišu stropus, tikai mazliet šaurākus, pēc paskata melnus un baisus, jo tieši patlaban aiz tiem rietēja saule.

Sasta pagriezās ar seju pret rietumiem un soļoja uz kapeņu pusi. Viņš nespēja atturēties, cītīgi nelūkojies, vai neredz kādas zīmes no draugiem, kaut arī rietošā saule spīdēja sejā tā, ka gandrīz neko nevarēja saredzēt. «Turklāt,» viņš nodomāja, «skaidrs, ka viņi būs pašas tālākās kapenes viņā pusē, nevis te, kur ikviens no pilsētas varētu viņus ievērot.»

Te slējās apmēram divpadsmit kapenes, katra ar zemu velvētu ieeju, aiz kuras valdīja pilnīga tumsa. Tās bija izvietotas bez jelkādas kārtības, līdz ar to pagāja ilgs laiks, ejot apkārt vienai un tad otrai, līdz varēja būt drošs, ka apskatīta ik kapene no visām pusēm. Tieši tā Šastam vajadzēja rīkoties. Neviena nebija.

Tuksneša malā valdīja dziļš klusums, un tagad saule patiešām jau bija norietējusi.

Pēkšņi no kautkurienes adidoja drausmīga skaņa. Šastas sirds strauji salēcās, un zēns iekoda mēlē, lai neiekliegtos. Nākamajā mirklī viņš saprata, kas tā bijusi par skaņu: Tašbānas ragi pūtuši, ka jāaizver vārti. «Neesi muļķis, mazais gļēvuli,» Šasta sevi norāja. «Tas takir tikai tas pats māviens, kurn tu dzirdēji no rīta.» Taču ir liela atšķirība starp troksni, kuru dzird, kad tas no rīta vēsta, ka tu ar saviem draugiem drīksti ieiet iekšā, un troksni, kuru dzirdi viens pats, uznākot naktij, un kas tevi atstāj ārpusē. Tagad, kad vārti aizvērušies, Šasta apzinājās, ka citiem vairs nav iespējams viņam šajā vakarā piebiedroties. «Vai nu viņi ir uz nakti ieslēgti Tašbānā,» Šasta nodomāja, «vai arī turpinājuši ceļu bez manis. Aravisa tieši tā rīkotos. Taču Brī tā nedarītu. Nē, nedarītu, bet varbūt darītu?»

Šādi domādams par Aravisu, Šasta atkal reiz smagi kļūdījās. Meitene gan bija lepna un varēja izturēties diezgan skarbi, tomēr viņas uzticība bija tēraudcieta, un viņa nemūžam nebūtu pametusi biedru, vienalga, vai tas viņai patīk vai ne.

Tagad, kad Šasta saprata, ka nakts būs jāpavada vienam (ar katru mirkli kļuva tumšāks), atrašanās vieta sāka šķist arvien nepatīkamāka un nepatīkamāka. Šīs lielās, mēmās akmens mūžamājas viesa diezgan baisu sajūtu.

Viņš jau labu laiku no visa spēka bija pūlējies nedomāt par vampīriem, taču nu vairs to nespēja.

— Vai! Vai! Palīgā! —viņš pēkšņi iesaucās, jo šajā pašā mirklī juta kādu pieskārāmies kājai. Pēc manām domām, nevienu nevar nosodīt, ja viņš kliedz, kad kaut kas pienāk klāt no aizmugures un pieskaras — it īpaši tādā vietā un tādā laikā, kad cilvēks jau tā ir nobijies. Sasta katrā ziņā bija pārāk sabijies, lai bēgtu. Nekas nebūtu ļaunāks par nepārtrauktu riņķošanu ap seno karaļu atdusas vietām, kad pakaļ dzenas nezin kas, uz ko tu bīsties pat palūkoties. Tomēr Sasta — gluži pretēji — darīja to, kas bija vissaprātīgākais. Viņš palūkojās apkārt, un viņa sirds atvilga atvieglojumā. Viņam bija pieskāries kaķis.

Gaisma padaban bija pārāk vāja, lai Sasta spētu kaķi labi saskatīt: viņš tikai redzēja, ka tas ir liels un svinīgi nopietns. Varēja domāt, ka kaķis ir ilgus, ilgus gadus dzīvojis viens starp mirušo atdusas vietām. Tā acis uzvedināja uz domām, ka tas zina noslēpumus, ko nevienam neizpaudīs.

—Minci, minci, —sacīja Sasta. —Tu gan laikam neesi runājošs kaķis.

Dzīvnieks pavērās viņā daudz ciešāk nekā iepriekš. Tas sāka tipināt projām, un Sasta, protams, viņam sekoja. Kaķis caur kapenēm izveda viņu tuksneša pusē. Tur tas apsēdās taisni, kā olekti norijis, aplika asti ap ķepām un pavērsa purnu pret tuksnesi: pret ziemeļiem un Nārniju. Viņš tupēja tik klusi, itin kā uzmanītu, vai netuvojas ienaidnieks. Sasta noslīga kaķim līdzās un atzvēlās pret to ar muguru tā, ka skats bija pievērsts kapenēm, jo, ja cilvēks jūt nemieru, vislabākais ir pagriezties ar seju pretī briesmām,

it īpaši, ja aizmugurē ir silts un stingrs balsts. Jums, lasītāji, smiltis nebūtu šķitušas īpaši tīkamas, turpretī Sasta nedēļām ilgi bija gulējis uz zemes un nepievērsa tām uzmanību. Drīz vien viņš iemiga, taču pa t sapņos turpināj a minējumus, kas noticis ar Brī, Aravisu un Hvinu.

Pēkšņi viņu pamodināja troksnis, kādu viņš nekad agrāk nebija dzirdējis. «Varbūt tas bija tikai murgs,» Sasta centās sev iestāstīt. Tanī pašā brīdī viņš pamanīja, ka lielais kaķis no viņa aizmugures aizgājis, un vēlējās, kaut tā nebūtu noticis. Tomēr zēns, pat acu neatvēris, palika nekustīgi guļam, jo apzinājās, ka nobītos daudz vairāk, ja pieceltos sēdus un palūkotos uz kapenēm un apkārtējo vientulību:

tieši tā, pārvilkuši segu pār galvu, varētu gulēt ari mēs ar jums. Tomēr pēc laika no tuksneša aiz muguras troksnis atskanēja vēlreiz — spalgs un griezīgs. Protams, tad Sasta bija spiests atvērt acis un pieslieties sēdus.

Spoži spīdēja mēness. Tā gaismā kapenes — daudz lielākas un tuvākas, nekā viņš bija iedomājies, — izskatījās pelēkas. Patiesībā tās baisi līdzinājās milzu cilvēkiem, kuru galvas un sejas sedz pelēki ģērbi. Tādi mošķi nebūt nav jauki, ja atrodas līdzās, kad tu, cilvēks, pavadi nakti viens svešā vietā. Tomēr skaņa bija atlidojusi no pretējās puses, no tuksneša. Šastam nācās uzgriezt muguru kapenēm (tas viņam nemaz nepatika) un blenzt pāri smilšu līdzenumam. Mežonīgā skaņa atskrēja vēlreiz.

«Ceru, ka tie atkal nav lauvas,» nodomāja Šasta. Patiešām, auri īsti nelīdzinājās lauvas rūkoņai, kuru viņš bija dzirdējis tajā naktī, kad abi ar Brī sastapa Hvinu un Aravisu, taisnību sakot, tur gaudoja šakālis. Taču Šasta to, protams, nezināja. Pat ja viņš to būtu zinājis, tad labprāt negribētu ar šo zvēru sastapties.

Skaņas atlidoja atkal un atkal. «Tur ir vairāk par vienu, lai kas viņi tādi būtu,» Šasta nodomāja.«Un viņi nāk tuvāk.»

Manuprāt, ja Šasta būtu pavisam saprātīgs zēns, viņš aizietu atpakaļ cauri kapenēm tuvāk upei, kur atradās mājas, — mežonīgu zvēru apciemojums tur būtu mazāk iespējams. Bet bija taču arī (vai Šastam vismaz tā likās) vampīri. Iet atpakaļ cauri kapenēm nozīmētu doties garām to tumšajām ieejām — un kas no tām varētu iznākt? Varbūt tas bija muļķīgi, taču Šasta saprata, ka tad jau labāk riskēt ar zvēriem. Tomēr tad, kad kaucieni atskanēja tuvāk un tuvāk, viņa domas mainījās.

Tieši tajā brīdī viņš taisījās laist ļekas vaļā, kad negaidīti starp viņu un tuksnesi ielēkšoja liels dzīvnieks. Tā kā mēness spīdēja aizmugurē, lēcējs izskatījās gluži melns un Sasta neaptvēra, kas tas ir, vienīgi redzēja, ka tam ir ļoti liela galva ar kuplu vilnu un tas pārvietojas uz četrām kājām. Nešķita, ka tas Sastu būtu pamanījis, jo, pēkšņi apstājies, tas pagrieza galvu uz tuksneša pusi un izgrūda rēcienu, kas atbalsojās kapenēs un šķita satricinām smiltis zem Šastas kājām. Pretējās puses dzīvnieku rejas pēkšņi apklusa, un zēnam likās, ka viņš dzird tos drāžamies projām. Tad lielais dzīvnieks pagriezās, lai aplūkotu Šastu.

«Tas ir lauva, es zinu, tas ir lauva,» nodomāja Šasta. «Beigas man ir. Nez vai briesmīgi sāpēs? Kaut jel viss jau būtu garām! Interesanti, vai ar cilvēkiem pēc nāves kaut kas notiek? Ai-oi-oi! Te jau viņš nāk!» Un Šasta samiedza plakstus un cieši sakoda zobus.

Taču viņu nesagrāba nedz zobi, nedz nagi, viņš vienīgi manīja, ka kaut kas silts noguļas pie kājām. Un, kad atvēra acis, tad izsaucās: —Vai, tas tak nebūt nav tik liels, kā man izlikās! Tikai puse no tā, ko domāju. Nē, pat ne ceturtdaļa. Nudien tas ir tikai kaķis! Droši vien es to, ka dzīvnieks bijis liels kā zirgs, esmu redzējis sapnī. Un vai nu viņš tiešām bija sapņojis, vai ne, tas, kas gulēja Šastam pie kājām, cieši urbdamies viņā lielām, zaļām acīm, tās nepamirkšķinot, izrādījās kaķis, nepārprotami gan — viens no lielākajiem kaķiem, ko viņš jebkad bija redzējis.

— Ak tu žē, minci, —Šasta izdvesa. —Kā es priecājos, tevi atkal redzot! Man rādījās tik briesmīgi sapņi. — Un viņš tūdaļ no jauna atgūlās, tāpat — ar muguru atbalstījies pret kaķi — kā iestājoties naktij. Siltums no kaķa Šastam izplūda pa visu augumu.

— Cik vien ilgi dzīvošu, kaķiem vairs nekad pāri nedarīšu, — Šasta sacīja pa pusei kaķim, pa pusei sev. — Zini, reiz es to darīju. Apmētāju ar akmeņiem pusbadā nonākušu, vecu, kašķainu paklīdeni. Vai! Beidz! — Jo kaķis bija jpagriezies un viņam ieskrāpējis. — Liecies mierā! — Šasta uzsauca. — Nevar tak būt, ka tu spētu saprast, ko es teicu. — Tad viņš atkal iesnaudās.

Nākamajā rītā, kad Šasta pamodās, kaķis bija aizgājis, saule uzlēkusi un smiltis — karstas. Šasta, stipri izslāpis, piecēlās sēdus un izberzēja acis. Tuksnesis izskatījās žilbinoši balts, un, lai gan no pilsētas Šastas aizmugurē atlidoja neskaidri trokšņi, tur, kur viņš sēdēja, valdīja pilnīgs klusums. Ja paskatījās pa kreisi uz rietumiem,"tā ka saule nespīdēja acīs, tuksneša tālē varēja saredzēt kalnus tik asi un skaidri, ka tie šķita ar roku aizsniedzami, īpaši izcēlās kāda zilgana virsotne, kas pašā augšā sadalījās divās smailēs. Šasta nosprieda, ka tas droši vien ir Paira kalns. «Spriežot pēc tā, ko teica Krauklis, mums jādodas šajā virzienā,» viņš nodomāja, «tāpēc es to tūlīt iezīmēšu, lai nenāktos šķiest laiku, kad ieradīsies pārējie.» Tā nu viņš ar kāju ievilka pamatīgi dziļu, taisnu vagu tieši Paira kalna virzienā.

Nākamais darāmais darbs nenoliedzami bija sameklēt kaut ko ēdamu un dzeramu. Sasta aizsoļoja atpakaļ uz kapenēm — tagad tās izskatījās pavisam parastas, un viņš brīnījās, kāpēc jebkad no tām baidījies. Tad zēns devās uz iekoptajiem zemes gabaliem upes krastā. Daži cilvēki tur bija, taču ne visai daudz, jo pilsētas vārti jau vairākas stundas stāvēja vaļā un agrā rītā sanākušie ļaužu pūļi jau bija iegājuši iekšā. Tā nu viņš bez grūtībām mazliet «pasiroja» (kā teiktu Brī). Tas nozīmēja, ka jāpārrāpjas pār dārza mūri. Laupījums bija trīs apelsīni, melone, pāris vīģu un granātābols. Pēc tam viņš norāpās lejā pie upes, patālāk no tilta, un padzērās. Ūdens bija tik brīnišķīgs, ka viņš novilka savas sasvīdušās, netīrās drānas un iegremdējās upē, jo, nodzīvojis visu mūžu jūras krastā, protams, bija iemācījies peldēt gandrīz tajā pašā laikā, kad staigāt. Izkāpis krastā, viņš nogūlās zālē un lūkojās pāri ūdenim uz Tašbānu — visā tās greznumā, varenumā un krāšņumā. Taču šis skats atsauca atmiņā arī briesmas, ko tā slēpa. Pēkšņi viņam iešāvās prātā, ka pārējie ceļabiedri varbūt sasnieguši kapenes, kamēr viņš peldējies («un, ļoti iespējams, devušies tālāk bez manis»), tāpēc viņš pārbīlī uzrāva drēbes un drāzās atpakaļ tādā steigā, ka tur nokļuva atkal sakarsis un izslāpis, tā ka viss labums no mazgāšanās bija vējā.

Tāpat kā gandrīz lielākā daļa dienu, kad tu, cilvēks, esi viens un uz kādu gaidi, arī šī likās velkamies vai simt stundu garumā. Viņam, protams, bija daudz, par ko domāt, taču sēdēšana vienatnē, nedarot neko citu kā domājot, šķiet krietni vien garlaicīga. Ļoti ilgi viņš domāja par Nārniju, bet it īpaši par Korinu. Viņš prātoja, kas varējis notikt, kad nārnieši atklājuši, ka zēns, kas gulējis uz dīvāna un dzirdējis visus viņu slepenos plānus, patiesībā nebūt nav bijis Korins.

Domāt, ka visi šie jaukie cilvēki iztēlosies viņu par nodevēju, šķita ļoti nepatīkami.

Bet, saulei lēni kāpjot augšup debesis un pēc tam lēni, lēni rietumossākotslīdētlejup, taču nevienam neparādoties un vispār nekam nenotiekot, Sasta sajuta arvien lielākas raizes. Un tagad viņš, protams, atskārta, ka, norunādami cits citu gaidīt pie kapenēm, neviens nav pieminējis, cik ilgi tas jādara. Viņš tak nevar te nīkt visu savu atlikušo mūžu! Un drīz būs atkal tumšs, un nākamā nakts viņam būs tāda pati kā iepriekšējā. Galvā riņķoja desmitiem plānu, cits par citu sliktāks, līdz beidzot viņš palika pie paša nesaprātīgākā. Viņš nolēma gaidīt līdz tumsai un tad atgriezties pie upes, nočiept tik daudz meloņu, cik vien varēs panest, un pēc tam doties uz Paira kalnu viens pats, paļaudamies uz virzienu, kuru šorīt bija iezīmējis, ievilkdams smiltīs vagu. Tā bija nesaprātīga doma, un, ja viņš būtu izlasījis tikpat daudz grāmatu par ceļojumiem pāri tuksnesim kā jūs, mani lasītāji, viņš par to ne sapņos nesapņotu. Taču Sasta vispār nebija lasījis grāmatas.

Pirms saules rieta kaut kas tomēr notika. Sēdēdams kādas kapenes ēnā, Sasta pacēla acis un ieraudzīja tuvojamies divus zirgus. Tad viņa sirds stipri salēcās, jo viņš pazina Brī un Hvinu, tomēr nākamajā mirklī dūša viņam atkal saskrēja papēžos. No Aravisas nebija ne ziņas, ne miņas. Zirgus veda svešs vīrs, apbruņots, diezgan skaisti ģērbts, acīmredzot kāds no lielas dzimtas uzticamākajiem vergiem. Brī un Hvina atkal jau nebija apsegloti kā nastu nesēji, viņu segli un iemaukti bija paredzēti jātniekiem. Ko tas viss varēja nozīmēt? «Tās ir lamatas,» nosprieda Sasta. «Kāds notvēris Aravisu, varbūt viņa spīdzināta un visā atzinusies. Viņi grib, lai es pametu slēptuvi, pieskrienu klāt un sāku runāt ar Brī. Tā mani arī noķers! Un tomēr, ja es to nedarīšu, varbūt pazaudēšu vienīgo iespēju satikties ar pārējiem. Kaut jel es zinātu, kas noticis!» Un viņš palika slēpnī aiz kapenēm, ik pa īsam brītiņam palūrēdams uz atnācējiem un gudrodams, kāda rīcība būtu visdrošākā.

Patiesībā bija noticis tā. Kad Aravisa redzēja nārniešus steidzīgi aizraujam sev līdzi Sastu un palika viena ar diviem zirgiem, kas (ļoti saprātīgi) neteica ne vārda, viņa ne mirkli nezaudēja galvu. Aravisa pagrāba Brī pavadu un palika stāvam, saturot abus zirgus, un, lai gan sirds dauzījās tik skaļi kā āmurs, viņa neko neizrādīja. Kolīdz Nārnijas augstmaņi bija pagājuši garām, Aravisa mēģināja atkal virzīties uz priekšu. Taču, pirms viņa paspēja paspert soli, cits saucējs («Ak tu sasodītie!» nodomāja Aravisa) ņēmās klaigāt: — Ceļu, ceļu, ceļu! Ceļu tārkīnai Lazaralīnai! — un tūlīt aiz saucēja parādījās četri bruņoti vergi un tad četri vīri, kas stiepa nestuves, ap kurām plandījās zīda aizkari, skanēja sudraba zvaniņš un kuras šķita visu ielu piestrāvojam ar smaržām un ziedu aromātu. Aiz nestuvēm soļoja skaisti ģērbušās verdzenes un tad nedaudzi zirgu puiši, ziņneši, pāži un tamlīdzīgi ļaudis. Un tad Aravisa pieļāva pirmo kļūdu. Viņas ar Lazaralīnu bija gluži labas paziņas — gandrīz kā meitenes, kas kopā mācījušās skolā, —jo bieži bija ciemojušās vienās un tajās pašās ģimenēs un piedalījušās vienās un tajās pašās viesībās. Un Aravisa neviļus pacēla acis, lai redzētu, kā Lazaralīna izskatās tagad, kad ir precēta un nudien ļoti ievērojama kundze. Tas bija liktenīgi. Abu meiteņu skati sastapās. Un Lazaralīna tūlīt pietrūkās nestuvēs sēdus un, cik skaļi vien varēja, iesaucās:

— Aravisa! Dieva dēļ, ko tu te dari? Tavs tēvs…

Nu nedrīkstēja velti šķiest ne mirkli. Aravisa nekavēdamās palaida vaļā zirgus, saķēra nestuvju malu, iemetās blakus draudzenei un nikni iečukstēja viņai ausī:

—     Stāvi klusu! Vai dzirdi! Stāvi klusu! Tev mani jāpaslēpj. Pasaki saviem ļaudīm…

—   Bet, mīļā… — Lazaralīna joprojām kliedza tikpat skaļi. (Viņa nemaz neraizējās, ka cilvēki lūkojas viņā, acis ieplētuši; patiesībā viņai tas patika.)

—    Dari, ko es tev saku, vai es vairs nekad ar tevi nerunāšu, —šņāca Aravisa. —Lūdzu, lūdzu, Laz, rīkojies ātri. Tas ir ļoti svarīgi. Saki saviem ļaudīm, lai savāc šos divus zirgus. Nolaid visus nestuvju aizkarus un liec mūs aiznest kādā vietā, kur mani nevarētu atrast. Un pasteidzies.

—   Labi, labi, mīlulīt, — Lazaralīna atteica. — Klau! Lai divi no jums parūpējas par tārkīnas zirgiem. (Tas tika teikts vergiem.) Un tagad — uz mājām! Paklau, mīlulīt, vai tu tiešām vēlies, lai tādā dienā kā šī nolaiž aizkarus? Tas ir…

Taču Aravisa aizkarus jau bija nolaidusi un līdz ar Lazaralīnu tagad atradās greznā un smaržu piestrāvotā, taču diezgan smacīgā teltī.

—Mani nedrīkst redzēt, —viņasacīja. —Tēvsnezina, ka esmu šeit. Esmu bēgle.

—Dārgā, cik burvīgi satraucoši! —iesaucās Lazaralīna.

—  Man traki gribas to visu dzirdēt. Mīlulīt, tu sēdi uz mana tērpa. Vai tu varētu atvirzīties? Nu ir labāk. Tērps ir jauns. Vai tev patīk? Es to dabūju…

—  Ak, Laz, esi taču nopietna, — teica Aravisa. — Kur ir mans tēvs?

—Vai tad tu nezini? — Lazaralīna brīnījās. — Protams, ka viņš ir te. Viņš vakar ieradās pilsētā un taujā pēc tevis visriņķī. Un, ja tā padomā, ka mēs abas esam te un viņš itin neko nezina! Kaut ko tik jocīgu es nekad neesmu dzirdējusi. —Un viņa iespurdzās smieklos. Smejoties viņa vienmēr spurdza — to Aravisa nebija aizmirsusi.

—Tas nemaz nav jocīgi, — sacīja Aravisa. —Tas ir ļoti nopietni. Kur tu vari mani paslēpt?

—   Nebūs ne mazāko grūtību, meitenīt, — apgalvoja Lazaralīna. — Mūs nogādās manā mājā. Mans vīrs ir aizceļojis, un tevi neviens neredzēs. Pē! Ar nolaistiem aizkariem nav nekāda prieka, ka tevi nes pa ielu. Man gribas redzēt ļaudis. Nav jēgas vilkt jaunu tērpu, ja nevari nevienam izrādīties.

—   Ceru, ka neviens nedzirdēja, kā tu man uzsauci, — sacīja Aravisa.

—  Nē, protams, nē, mīlulīt, — izklaidīgi nopurpiirāja Lazaralīna. — Bet tu joprojām neesi pateikusi, ko domā par šo tērpu.

—    Vēl kas, — Aravisa turpināja. — Tev jāpasaka saviem ļaudīm, lai pret zirgiem izturas ar lielu cieņu. Tā ir daļa no noslēpuma. Patiesībā tie ir Runājošie zirgi no Nārnijas.

—Kotusaki! —iesaucās Lazaralīna. —Ciksatraucoši! Un, mīlulīt, vai tu esi redzējusi barbaru karalieni no Nārnijas? Viņa pašlaik atrodas Tašbānā. Runā, ka princis Rabadašs iemīlējies viņā līdz ausīm. Pēdējās divās nedēļās notikušas tik brīnišķīgas balles, medības un vēl daudz kas cits. Man nu gan viņa neliekas tik traki skaista. Nārnijas vīrieši gan ir burvīgi. Aizvakar mani aizveda uz upē rīkotajiem svētkiem, un man mugurā bija…

—    Kā mēs panāksim, lai tavi ļaudis visai pasaulei neizpļāpā, ka tev mājās ir viešņa, ģērbusies kā nabagu skuķe? Tas varētu tik viegli nonākt mana tēva ausīs!

Nav ko uztraukties, esi nu mierīga, — sacīja Lazaralīna.

—    Piemērotas drēbes mēs tev dabūsim uz līdzenas vietas. Esam jau klāt!

Nesēji bija apstājušies un nolaiduši nestuves zemē. Kad atvilka aizkarus, Aravisa ieraudzīja, ka atrodas tādā pašā dārzā (kas pa pusei bija arī pagalms), kādā pirms īsa brīža citā pilsētas daļā bija ievests Sasta. Lazaralīna grasījās nekavējoties doties iekšā, taču Aravisa aizkaitinātā čukstā viņai atgādināja, lai pasaka vergiem, ka nevienam nedrīkst stāstīt par kundzes dīvaino viešņu.

—    Piedod, mīlulīt, tas man bija galīgi izkūpējis no galvas, — Lazaralīna apķērās. — Paklausieties! Visi! Arī tu, durvju sargs! Šodien nevienu nedrīkst izlaist ārā pa durvīm. Un ikviens, ko es notveršu pļurkstam par šo jauno dāmu, vispirms tiks pērts līdz nāvei, tad dzīvs sadedzināts un pēc tam sešas nedēļas turēts pie maizes un ūdens. Tā, rau.

Kaut gan Lazaralīna bija sacījusi, ka nevar vien sagaidīt, kad dzirdēs Aravisas stāstu, tagad viņa neizrādīja patiesu vēlēšanos vispār kaut ko uzzināt. Taisnību sakot, viņai daudz labāk padevās runāšana nekā klausīšanās. Viņa uzstāja, lai Aravisa dodas ilgā, tīkami spirdzinošā peldē (kalormenu baseini ir slaveni) un tad ietērpjas visskaistākajās drānās: tikai tad viņa, Lazaralīna, atļaušot draudzenei kaut ko paskaidrot. Jezga, ko viņa sacēla ap tērpa izvēli, darīja Aravisu gandrīz vai traku. Nu viņa atcerējās, ka Lazaralīna allaž bijusi tāda —interesējusies par tērpiem, viesībām un tenkām. Aravisai vienmēr labāk bija patikuši loki, bultas, zirgi, suņi un peldēšana. Jūs lasīdami uzminēsiet, ka šīs dāmas viena otru uzskatīja par muļķi. Tomēr, kad beidzot abas pēc maltītes (tā galvenokārt sastāvēja no putukrējuma, želejām, augļiem un saldējuma) sēdēja skaistā, pīlāru balstītā telpā (kas Aravisai būtu daudz labāk patikusi, ja tajā visu laiku nekāpaļātu Lazaralīnas izlutinātais pērtiķēns), Lazaralīna beidzotpajautāja draudzenei, kāpēc tā aizbēgusi no mājām.

Kad Aravisa pabeidza stāstu, Lazaralīna noprasīja: —Bet, mīlulīt, kāpēc tu īsti negribi precēt tārkānu Ahoštu? Par viņu visi ir trakā sajūsmā. Mans vīrs teic, ka Ahošta pamazām izvirzoties par vienu no svarīgākajiem vīriem Kalormenā. Tagad, kad vecais Aksarta miris, Ahošta tikko kā iecelts par lielvezīru. Vai tu to nezināji?

—Man par to ne silts, ne auksts. Es negribu viņu ne acīs redzēt, — Aravisa atcirta.

—  Bet padomā tikai, mīlulīt! Trīs pilis un viena no tām tik skaista — tur lejā, pie Ilkīnas ezera. Esmu dzirdējusi, ka tur viss esot vienās pērļu virtenēs. Peldbaseinos ēzeļmāšu piens. Un tu tik bieži varētu tikties ar mani.

—  Manis dēļ, lai liek savas pērles un pilis, kur grib, — Aravisa nerimās.

—    Tu vienādi esi bijusi savāda meitene, — sacīja Lazaralīna. — Ko tad tu vēl gribētu?

Tomēr galu galā Aravisai izdevās draudzeni pārliecināt,

ka viņa runā nopietni, un pat pārspriest plānus. Izvest abus zirgus pa ziemeļu vārtiem un tad aizgādāt uz kapenēm šobrīd nevarēja būt grūti. Neviens neapturēs un neizvaicās skaisti ģērbtu zirgu puisi, kas ved kara zirgu un zirgu ar dāmu segliem uz upi, un Lazaralīnai bija pietiekami daudz zirgu puišu, ko sūtīt. Izlemt, kā palīdzēt Aravisai, nebija tik viegli. Pati meitene uzskatīja, ka viņu varētu tur aizgādāt nestuvēs ar nolaistiem aizkariem. Taču Lazaralīna viņai sacīja, ka nestuves izmantojot tikai pilsētā un, ja kādu nestu

ārā pa vārtiem, šāds skats katrā ziņā izraisītu jautājumus.

Kad viņas tā bija runājušās ilgu laiku — saruna tik gara izstiepās tāpēc, ka Aravisai bija grūti piespiest draudzeni runāt par nepieciešamo, — Lazaralīna beidzot sasita plaukstas un iesaucās: —Ā, man ir ideja! Viens ceļš ir, kā izkļūt no pilsētas, neizmantojot vārtus. Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst) dārzs stiepjas līdz pašai ūdens malai, un mūrī ir mazas durtiņas, pa kurām tikt pie ūdens. Protams, tās domātas vienīgi pils ļaudīm, bet, zini, dārgā (viņa klusi ieķiķinājās), mēs gandrīz vai esam pils ļaudis. Nudien tīrā laime, ka tu atnāci pie manis. Dārgais Tišroks (lai viņa dzīves pavediens nekad nepār­trūkst) ir tik laipns. Mūs ielūdz pilī gandrīz ik dienas, un tā mums ir tikpat kā otras mājas. Es mīlu visus dārgos prinčus un princeses un burtiski dievinu princi Rabadašu. Jebkurā dienas vai nakts stundā es varētu iegriezties pilī, lai satiktu vienalga kuru no augstajām iemītniecēm. Kāpēc man pēc tumsas iestāšanās neiešmaukt tur kopā ar tevi un neizlaist tevi pa mazajām durtiņām, kas ved uz upi? Tur vienmēr ir piesietas kādas plakandibenes vai citādas laivas. Un, pat ja mūs notvertu…

—  Tad viss būtu zaudēts, — Aravisa viņu pārtrauca.

—     Ak, dārgumiņ, tak neuztraucies tik traki, — Lazaralīna viņu mierināja, — es gribēju teikt: pat ja mūs notvertu, visi teiktu, ka tā ir viena no manām ēverģēlībām. Es jau esmu kļuvusi ar tām slavena. Vēl pirms dažām dienām — paklausies jel, mīļā, tas ir briesmīgi jocīgi…

—  Es gribēju teikt, ka man viss būtu zaudēts, — paasi attrauca Aravisa.

—   O-ā-jā, es saprotu gan, ko tu domā, dārgā. Nu, bet vai tu vari izdomāt labāku plānu?

Aravisa to nevarēja. — Nē, — viņa nomurmināja.

—   Būs jāriskē. Kad varam doties ceļā?

—  Nu špvakar gan ne,— teica Lazaralīna. — Šovakar, protams, ne. Šovakar ir lieli svētki (man pēc «īsa brītiņa» jāķeras pie matu sakārtošanas), un visa pils mirdzēs vienās ugunīs. Un kur tad vēl cilvēku bari! Tam jānotiek rītvakar.

Aravisai šī ziņa nepatika, taču vajadzēja ar to samierināties. Pēcpusdiena pagāja ļoti lēni, un meitene juta lielu atvieglojumu, kad Lazaralīna aizgāja uz mielastu, jo Aravisu bija ļoti nogurdinājusi viņas ķiķināšana, runas par tērpiem un ballēm, kāzām, saderināšanās svinībām un skandāliem. Viņa agri ielīda gultā, un šī ciemu daļa viņai patika: bija tik jauki atkal gulēt spilvenos un palagos.

Tomēr nākamā diena vilkās ļoti lēni. Lazaralīnai gribējās pārrunāt šo plānu vēlreiz, turklāt viņa nevarēja beigt klāstīt Aravisai, ka Nārnijā esot zeme, ko klājot mūžīgi sniegi, un tur dzīvojot dēmoni un burvji, un draudzenei prātiņš aizgājis ganos, ja viņa gribot doties uz turieni.

—    Un vēl turklāt kopā ar kaut kādu zemniekpuiku! — Lazaralīna pārmeta. — Dārgumiņ, tu padomā! Tas nav SMUKI! — Aravisa par to bija daudz domājusi, taču tagad Lazaralīnas muļķība bija tiktāl nogurdinājusi, ka pirmo reizi viņai iešāvās prātā doma, ka ceļot ar Šastu patiesībā ir daudz interesantāk nekā grozīties augstākajās aprindās Tašbānā. Tā nu viņa tikai atteica: —Tu aizmirsti, ka tad, kad mēs nokļūsim Nārnijā, es būšu tāda pati niecība kā viņš. Un galu galā — mani saista solījums.

—Un, ja vēl padomā, —Lazaralīna, gandrīzraudādama, turpināja, —vajadzētu tev tikai nāktpie prāta, un tu varētu kļūt par lielvezīra sievu! — Aravisa aizgāja pārmīt dažus vārdus ar zirgiem.

—Jums neilgi pirms saules rieta kopā ar zirgu puisi būs jādodas uz kapenēm, —viņa sacīja. Saiņus jūs neņemsiet. Jūs atkal apseglos un apliks iemauktus. Tomēr Hvinas seglu somās būs jāieliek pārtika, un pie taviem segliem, Brī, būs jāpiestiprina ādas maiss ar ūdeni. Zirgu puisim ir pieteikts, lai viņš tilta viņā galā ļauj jums abiem kārtīgi padzerties.

—    Un tad — lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā! — Brī nočukstēja. — Bet ja nu Šastas pie kapenēm nav?

—  Protams, gaidiet viņu, — Aravisa teica. — Ceru, ka jūs te jutāties gluži labi.

—   Labāka steliņģa man savu mūžu nav bijis, — Brī paslavēja. — Bet, ja tās tavas draudzenes, tās lielās ķiķinātājas tārkīnas, vīrs maksā staļļmeistaram, lai tas pirktu vislabākās auzas, tad tas, pēc manām domām, viņu krāpj.

Vakariņas Aravisa ar Lazaralīnu ieturēja telpā ar pī­lāriem.

Stundas divas vēlāk viņas bija gatavas doties ceļā. Aravisa bija apģērbusies kā dižciltīgas mājas labi ieredzēta verdzene, it un viņas seju sedza plīvurs. Meitenes bija norunājušas: ja Jcāds kaut ko vaicās, Lazaralīna izliksies, ka Aravisa ir verdzene, kuru viņa ved sev līdzi, lai uzdāvātu kādai no princesēm.

Abas meitenes gāja kājām. Pēc pavisam īsa brītiņa viņas jau atradās pie pils vārtiem. Protams, te sardzē stāvēja kareivji, taču to priekšnieks Lazaralīnu gluži labi pazina, un pēc viņa mājiena padotie ieņēma miera stāju un svei­cināja. Viņas tūdaļ iegāja Melnā marmora zālē. Te joprojām rosījās krietni daudz galminieku, vergu un citu ļaužu, tomēr tas meitenēm tikai palīdzēja palikt nemanāmākām. Viņas iegāja Pīlāru zālē, tad Statuju zālē un pēc tam aizsoļoja pa kolonādi, paiedamas garām ar vara plāksnēm apsistajām troņa zāles lielajām durvīm. Viss, ko viņas lampu blāvajā gaismā jaudāja saskatīt, likās tik lielisks, ka grūti attēlot.

Drīz viņas izkļuva dārzā, kura terases nolaideni slīga lejup. Sasniegušas viņu galu, abas piegāja pie Vecās pils. Bija jau gandrīz pilnīgi satumsis. Viņas atradās daudzu gaiteņu labirintā, ko šur tur apgaismoja lāpas sienā ie­stiprinātos turekļos. Lazaralīna apstājās vietā, kur vajadzēja pagriezties vai nu pa kreisi, vai pa labi.

—   Ej tālāk, ej jel tālāk, — čukstēja Aravisa, kam sirds sitās kā negudra un kas joprojām baidījās, ka no jebkura kakta viņām virsū varētu uzdrāzties tēvs.

—  Es tikai prātoju… —novilka Lazaralīna. —Neesmu pilnīgi droša, kurā virzienā mums jādodas. Domāju, ka pa kreisi. Jā, esmu gandrīz pārliecināta, ka pa kreisi. Ak, cik tas ir interesanti!

Viņas nogriezās pa kreisi un devās pa gaiteni, kurš lāgā nemaz nebija apgaismots. Kāpnes drīz sāka vest lejup.

—Viss kārtībā, —Lazaralīna mierināja. —Esmu droša, ka ejam pareizi. Atceros šīs kāpnes. — Taču tanī pašā mirklī kaut kur priekšā parādījās kustīga gaisma. Pēc brīža tālumā no stūra, līdzīgi ēnām, atpakaļ kāpdamies, iznāca divi viri, kas nesa garas sveces. Un atmuguriski cilvēki, protams, soļo, ja aiz viņiem nāk karaliskās augstības. Aravisa manīja, ka Lazaralīna sažņaudz viņas dilbu —tāds pēkšņs tvēriens, kas sakniebj roku gandrīz kā spīlēs, nozīmē, ka cilvēks, kurš to dara, nudien ir traki nobijies. Aravisa nodomāja: ciksavādi, ka Lazaralīnai tā jābīstas no Tišroka, ja viņš patiešām viņai ir tik labs draugs, taču turpināt šo domu nebija laika. Lazaralīna uz pirkstgaliem metās atpakaļ un augšup pa kāpnēm, vilkdama līdzi Aravisu un kā negudra taustīdamās gar sienām .

—  Te ir kādas durvis, — viņa čukstēja. — Ātri!

Meitenes iespruka iekšā, gandrīz nedzirdami aizvēr­damas aiz sevis durvis. Telpā valdīja piķa melna tumsa. No Lazaralīnas elpas Aravisa saprata, ka draudzene ir nobijusies ne pa jokam.

—   Taš, stāvi mums klāt! — viņa čukstēja. — Ko lai darām, ja viņš tiešām te ienāk? Vai varam kaut kur paslēpties?

Kājas grima mīkstā grīdsegā. Meitenes taustījās pa istabu uz priekšu un uzdrāzās dīvānam.

—   Aizlīdīsim aiz tā, — Lazaralīna šņukstot izgrūda. — Vai dieniņ, kaut jel mēs nebūtu nākušas šurp!

Starp dīvānu un aizkariem segto sienu aiz tā pietika vietas, kur abām meitenēm paslēpties. Lazaralīnai palai­mējās iekārtoties labāk, un viņa bija pilnīgi neredzama. Aravisas acis un galvvirsu dīvāns neaizsedza, tā ka ikviens, kas ar sveci ienāktu istabā un neviļus palūkotos uz šo vietu, meiteni ieraudzītu. Tikai, protams, viņai uz galvas bija plīvurs, un neviens tūlīt nevarēja pateikt, ka tās ir cilvēka acis un piere. Aravisa izmisīgi stumdījās, lai piespiestu Lazaralīnu atbrīvot viņai mazliet vairāk vietas. Tomēr Lazaralīna, tagad bailēs domādama tikai par sevi, bikstījās pretī un knieba Aravisai kājās. Galu galā abas meta mieru un gulēja klusi, tikai mazliet elsodamas. Pašu elpa šķita ārkārtīgi skaļa, bet citus trokšņus nedzirdēja.

—  Vai mēs te esam drošībā? — beidzot, cik klusi vien spēdama, iečukstējās Aravisa.

—  Man, man… Tā liekas, — iesāka Lazaralīna. — Bet mani nabaga nervi… — un tad nogranda visšausmīgākais troksnis, kādu viņas šajā brīdī būtu varējušas izdzirdēt, proti, atvērās durvis. Un tad atspīdēja gaisma. Tā kā Aravisai nebija iespējams paslēpt galvu tālāk aiz dīvāna, viņa visu redzēja.

Pirmie ienāca abi vergi (kā Aravisa pareizi uzminēja, tie bija kurli un mēmi, tāpēc viņus izmantoja visslepenākajās apspriedēs). Viņi, atmuguriski ejot, nesa sveces. Katrs nostājās savā dīvāna galā. Tas bija labi, jo tagad, kad vergs slējās Aravisai priekšā un meitene lūrēja tikai pa viņa papēžu starpu, jelkuram citam, protams, gulošo būtu daudz grūtāk ieraudzīt. Pēc tam ienāca kāds vecs, ļoti resns vīrs. Galvā viņam bija jocīga, smaila cepure, un pēc tās Aravisa acumirklī nojauta, ka tas ir Tišroks. Mazākais dārgakmens viņa tērpā bija vairāk vērts par visiem nārniešu augstmaņu ieročiem un ģērbiem kopā ņemtiem, taču šis vīrietis bija tik tukls un vēl izrotāts ar tādu lērumu kruzuļu, karekļu, pogu, pušķu, ieloču un talismanu, ka Aravisa neviļus nodomāja, ka nārniešu modes (vismaz vīriešu) izskatās glītākas. Resnim sekoja garš, jauns vīrietis ar

spalvām un dārgakmeņiem greznotu turbānu galvā un līku zobenu ziloņkaula makstī pie sāniem. Viņš izskatījās ļoti satraukts, un sveču gaismā varēja redzēt, kā zvēro viņa acis un zib zobi. Pēdējais iecibināja maza auguma sarucis večuks ar nelielu kupri. Viņā Aravisa, pārskrienot mugurai šermuļiem, pazina jauno lielvezīru un savu saderēto — nākamo vīru, pašu tārkānu Ahoštu.

Kolīdz visi trīs bija ienākuši istabā un durvis aizvērušās, Tišroks, atviegloti nopūzdamies, apsēdās uz dīvāna, jaunais vīrietis nostājās viņa priekšā un lielvezīrs noslīga uz ceļgaliem, ar elkoņiem atbalstīdamies uz grīdsegas un tai cieši klāt piespiezdams arī seju.

—   Ak, mans tēvs, un, ak, mans acu prieks, — iesāka jaunais vīrietis, murminādams vārdus visai ātri un īgni un nebūt ne tā, it kā Tišroks patiešām būtu viņa acu prieks. — Lai jūsu dzīves pavediens nekad nepārtrūkst, taču mani jūs esat lēmis iznīcībai. Ja saullēktā, kad es ieraudzīju, ka šo nolādēto barbaru kuģis vairs neatrodas savā vietā, jūs būtu man iedevis ātrāko galeru, es, iespējams, būtu viņus panācis. Taču jūs mani pierunājāt vispirms sūtīt izlūkus, lai pār­liecinātos, vai viņi nav tikai apbraukuši apkārt zemesragam uz labāku enkurvietu. Un tā nu visa diena ir zaudēta. Un viņi ir prom —prom, es viņus vairs nevaru iedzīt! Šī viltīgā palaistuve, šī… —un tēviņš piebilda milzum daudz kara­lienei Sjūzenai veltītu apzīmējumu, kas, iespiesti grāmatā, nebūt neizskatītos jauki. Jo šis jaunais vīrietis, protams, bija princis Rabadašs un viltīgā palaistuve, protams, Nār­nijas Sjūzena.

—    Ak, mans dēls, jel nomierinies, — teica Tišroks. —Jo viesu aizbraukšanas cirstā brūce saprātīga namatēva sirdī ir viegli sadziedējama.

—   Bet es viņu gribu! — kliedza princis. — Man viņa jādabū. Ja es viņu neiegūšu — to viltīgo, iedomīgo, nelietīgo kuci, kas viņa ir, — es nomiršu. Miegs no manis bēg, ēdiens man negaršo, un viņas daile ir darījusi tumšas manas acis. Man šī barbaru karaliene ir nepieciešama.

—     Cik labi izteicies kāds apdāvināts dzejnieks, — piezīmēja lielvezīrs, pacēlis no grīdsegas ģīmi (ko klāja paplāns putekļu plīvurs), — dziļie malki no prāta avota ir apsveicami, jo nodzēš naivi jaunišķīgas mīlas liesmas.

Tas šķita izvedam princi no pacietības. —Aktusuns! — viņš kliedza, raidīdams virkni labi nomērķētu spērienu lielvezīra pēcpusei. — Neuzdrošinies man te citēt dzej­niekus. Man augu dienu bijis jāklausās panti un sentences, tāpēc es necietīšu, lai man tās skandētu vēl šobrīd.

Jāatzīst, ka Aravisa pret vezīru nejuta ne mazāko žēlumu.

Tišroks acīmredzot bija ieslīdzis domās, bet, kad pēc ilga klusuma brīža viņš ievēroja, kas notiek, tad vienā mierā noteica:

—  Mans dēls, tev katrā ziņā jāatturas no cienījamā un augsti izglītotā vezīra spārdīšanas: jo, tāpat kā vērtīgs dārgakmens saglabā savu cenu, pat ja ir noslēpts mēslu kaudzē, tāpat arī liels vecums un apdomība jāciena pat mūsu pretīgo pavalstnieku personā. Tāpēc beidz spārdīties un pastāsti mums, ko vēlies un ko ierosini.

—Ak, mans tēvs, es vēlos un ierosinu, — teica Rabadašs, — lai jūs tūdaļ sapulcētu savu neuzvaramo armiju un iebruktu trīskārt nolādētajā Nārnijas zemē, izpostītu to ar uguni un zobenu un pievienotu savai impērijai, kam nav robežu, noslaktējot viņu Visaugstāko karali un visus, kam dzīslās rit šīs dinastijas asinis, atstājot pie dzīvības vienīgi karalieni Sjūzenu. Jo viņai jākļūst par manu sievu, kaut arī pirms tam jāsaņem pamatīga mācība.

— Ak, mans dēls, tev jāsaprot, — atteica Tišroks, — ka neviens tevis teiktais vārds nepiedabūs mani uzsākt karu pret Nārniju.

—       Ak, nemirstīgais Tišrok, ja jūs nebūtu mans tēvs, — zobus grimdams, izgrūda princis, — es teiktu, ka šie vārdi atskanējuši no gļēvuļa mutes.

—   Un, ak, mans augstākā mērā lecīgais Rabadaš, ja tu nebūtu mans dēls, — atcirta viņa tēvs, — tava dzīve būtu īsa un tava nāve pēc tevis teiktajiem vārdiem — ilga. — (Dzirdot šo vēso, mierīgo balsi, kādā viņš izrunāja iepriekš­teiktos vārdus, Aravisai asinis dzīslās sastinga.)

—    Bet kāpēc, ak, mans tēvs, — princis sacīja šoreiz daudz godbijīgākā tonī, — kāpēc lai mēs vilcinātos sodīt Nārniju, ja slinku vergu mēs pakaram, ka nemetas, un no nodzīta zirga pagatavojam suņu barību? Nārnijā neaizņem pat tik lielu platību kā ceturtdaļa jūsu mazākās provinces. Tūkstoš šķēpnešu iekarotu to piecās nedēļās. Tā ir kauna traips jūsu impērijas nomalē.

—     Pilnīgi neapšaubāmi, — piekrita Tišroks. — Šīs mazās barbaru zemītes, kas sevi dēvē par brīvām (citiem vārdiem runājot, tas nozīmē, ka tās vada dīku, nekārtīgu, bezpeļņas dzīvi), necieš ne dievi, ne arī cilvēki, kam piemīt veselais saprāts.

—    Kāpēc tad mēs esam piecietuši, lai tāda zeme kā Nārnijā tik ilgi paliek nepakļauta?

—Ak, apgaismoto princi, —iejaucās lielvezīrs, —jums jāzina, ka līdz tam gadam, kad jūsu cildenais tēvs uzsāka savu svētīgo un mūžīgo valdīšanu, Nārnijas zemi klāja ledus un sniegs un turklāt tajā valdīja visvarena burve.

—  Ak, runātīgais vezīr, tas man ir ļoti labi zināms, — atteica princis. — Bet es zinu arī, ka burve ir beigta un ledus un sniegs izkusis, tā ka Nārnijā tagad ir veselīga, auglīga un brīnumjauka zeme.

—     Un šīs pārmaiņas, ak, augsti mācītais princi, neapšaubāmi ar saviem varenajiem burvju vārdiem ir panākuši tie ļaunie radījumi, kuri tagad dēvējas par Nārnijas karaļiem un karalienēm.

— Es gan drīzāk uzskatu, —iebilda Rabadašs, —ka tas noticis, mainoties zvaigžņu ceļiem un iedarbojoties dabiskiem cēloņiem.

—  Tas viss, — teica Tišroks, — ir zinātņu vīru disputu jautājums. Nemūžam neticēšu, ka tik lielas pārmaiņas un vecās burves nāvi panāca bez spēcīgas maģijas palīdzības. Un tādā zemē, ko galvenokārt apdzīvo gan dēmoni dzīv­nieku izskatā (un šie dzīvnieki runā kā cilvēki), gan bries­moņi, kas ir pa pusei cilvēki, pa pusei zvēri, to arī var gaidīt. Visas ziņas vēsta, ka Nārnijas Visaugstāko karali (lai dievi viņu bez žēlastības atgrūž no sevis) balsta izskatā pretīgs un nepārspējama ļaunuma pilns dēmons, kurš parādās Lauvas veidolā. Tāpēc uzbrukums Nārnijai būtu tumšs un šaubīgs pasākums un es esmu apņēmies neizstiept roku tālāk par punktu, no kura es to varētu atvilkt atpakaļ.

—   Svētīta ir Kalormena, — sacīja vezīrs, atkal pēkšņi pavērsdams skatu augšup, — kuras valdniekam dieviem labpaticis piešķirt gudrību un apdomu! Taču, kā ir teicis neapstrīdamais un viedais Tišroks, ir ļoti sāpīgi būt spiestam atturēties no tāda garda kumosiņa kā Nārnijā. Talanta apveltīts bija dzejnieks, kas teica… — taču šinī mirklī Ahošta ievēroja prinča kājas īkšķi nepacietīgi sakustamies un ātri aizvēra muti.

—  Ļoti sāpīgi, — savā dobjajā, mierīgajā balsī noteica Tišroks. Ik rītu manas acis redz sauli satumstam un ik nakti mans miers kļūst mazāk spirdzinošs, jo es atceros, ka Nārnijā joprojām ir brīva.

—  Ak, mans tēvs, — Rabadašs iesaucās. — Kā būtu, ja es jums ieteiktu, kā pastiept roku pēc Nārnijas un tomēr to atvilkt neskartu atpakaļ, ja mēģinājums neizdotos?

—  Ja tu to man vari ieteikt, ak, Rabadaš, — Tišroks sacīja, — tad tu būsi vislabākais no visiem dēliem.

—    Tad uzklausiet, tēvs! Šo pašu nakti un šinī pašā stundā es paņemšu divsimt zirgu un došos pāri tuksnesim. Un visiem šiem vīriem liksies, ka jūs neko nezināt par manu jājienu. Otrā rītā es apstāšos pie Ārčenlendas karaļa Lūna Anvardas pils vārtiem. Arčenlendieši dzīvo mierā ar mums, nebūs gatavojušies aizstāvēties, un es Anvardu ieņemšu, pirms viņi paspēs pakustināt mazo pirkstiņu. Tad es došos uz kalnu pāreju, kas atrodas aiz Anvardas un pēc tam lejup uz Nārniju un Ķēru Paravelu. Visaugstākā karaļa tur nebūs; kad es viņus atstāju, viņš jau gatavojās iet uz savu ziemeļu robežu, lai cīnītos pret milžiem. Droši vien es atradīšu Ķēru Paravelu ar atvērtiem vārtiem un iejāšu iekšā. Es rīkošos gudri un laipnīgi un izliešu tik maz nārniešu asiņu, cik vien būs iespējams. Un pēc tam adiks vienīgi gaidīt, līdz«Dzidrais krāšņums» ar karalieni Sjūzenu uz klāja piestās krastā, notvert savu noklīdušo putniņu, kad tas spers pirmo soli uz Nārnijas zemes, iecelt bēgli seglos un pēc tam jāt, jāt, jāt atpakaļ uz Anvardu!

—    Bet, ak, mans dēls, vai nav iespējams, — iebilda Tišroks, — ka, cīnoties par sievieti vai nu karalis Edmunds, vai tu zaudētu dzīvību?

—       Viņu būs mazs bariņš, — atteica Rabadašs, — un es pavēlēšu desmitam savu vīru karali Edmundu atbruņot u: sasiet, apvaldot savas dedzīgās alkas pēc viņa asinīm tā, h viņiem nebūtu uz radinieka nāves balstīta iemesla izraisi karu starp jums un Visaugstāko karali.

—   Un ko tad, ja «Dzidrais krāšņums» sasniedz Kēr Paravelu pirms jūsu ierašanās?

—   Ak, mans tēvs, ņemot vērā pašreizējos vējus, es t> apšaubu.

—     Un beidzot, ak, mans atjautīgais dēls, — sacījj Tišroks, — tu man esi paskaidrojis, kā tas viss varētu līdzēt iegūt tev šo barbaru sievieti, bet ne to, kā tas palīdzēs man sakaut Nārniju.

—Ak, mans tēvs, vai jums paslīdējis garām apstāklis, ka, lai arī es ar saviem jātniekiem izlidošu cauri Nārnijai kā bulta, kas izšauta no loka, tomēr Anvarda paliks mūsu rokās uz mūžiem? Un, ja jums pieder Anvarda, jūs atrodaties pie pašiem Nārnijas vārtiem, un jūsu garnizonu Anvardā var pamazām palielināt līdz lielam karapulkam.

—  Tas ir teikts ar lielu izpratni un tālredzību. Bet kā es neizdošanās gadījumā atvilkšu roku atpakaļ?

—Jūs teiksiet, ka es to esmu darījis, jums nezinot, pret jūsu gribu un bez jūsu svētības, mīlas spēka un jaunības trakulības mudināts.

—  Un kas notiks, ja Visaugstākais karalis pieprasīs, lai mēs šo barbaru sievieti — viņa māsu — sūtām atpakaļ?

—  Ak, mans tēvs, to viņš nekādā gadījumā nedarīs. Jo, kaut arī sieviete savās iedomās šo laulību ir atraidījusi, Visaugstākais karalis Pīters ir gudrs un saprātīgs vīrs, kas nekādā ziņā negribēs atteikties no augstā goda un priekš­rocībām, ko nodrošinās saites ar mūsu namu, un no iespējām redzēt savu māsasdēlu un tā dēlu Kalormenas tronī.

—Ja manas dzīves pavediens nekad nepārtrūks, kā tu, bez šaubām, vēlies, tad viņš to nepieredzēs, — Tišroks atteica pat vēl vēsāk nekā parasti.

—  Turklāt, ak, mans tēvs, un, ak, mans prieks, — pēc neveikla klusuma brīža turpināja princis, —mēs sacerēsim vēstuli, ko it kā būs rakstījusi karaliene, lai pateiktu, ka mīl mani un nevēlas atgriezties Nārnijā. Jo ir labi zināms, ka sievietes prāti ir mainīgi kā pavasara laiks. Un, pat ja viņi šai vēstulei īsti nenoticēs, viņi neiedrošināsies nākt ar bruņotu karaspēku uz Tašbānu un viņu atņemt.

—  Ak, apgaismotais vezīr, — aicināja Tišroks, — dod savu gudro vērtējumu šim dīvainajam priekšlikumam, kas mūs skar.

—   Ak, mūžīgais Tišrok, — atsaucās Ahošta, — man nav sveša tēva kvēlā mīlestība, un es bieži esmu dzirdējis, ka dēli tēvu acīs esot dārgāki par dimantiem. Kā lai es iedrīkstos brīvi atklāt savas domas jautājumā, kas var apdraudēt šī cildenā prinča dzīvību?

—  Tu neapšaubāmi to iedrīkstēsies, — sacīja Tišroks. —Jo sapratīsi, ka briesmas, kas draudēs, ja tu to nedarīsi, būs vismaz tikpat lielas.

—   Dzirdu un paklausu, — vaidēdams izmocīja nelai­mīgais večuks. — Nu, tad lai tev ir zināms, ak, bezgala saprātīgais Tišrok, ka, pirmkārt, briesmas, kas draudēs princim, nebūt nebūs tik lielas, kā varētu likties. Jo dievi nav dāvājuši barbariem spriešanas spēju, tāpat kā viņu dzeja nav tā kā mūsējā pilna ar vislieliskākajām apoftegmām [1] un derīgām sentencēm, bet tikai ar mīlas un kara tēlojumu vārsmām. Tāpēc viņiem nekas neliksies cildenāks un apbrīnas cienīgāks par tādu traku pasākumu kā šis… oioi! —Jo princis, izdzirdis vārdu «traks», atkal bija viņam iespēris.

—    Esi mierīgs, ak, mans dēls, — brīdināja Tišroks. — Un tu, godājamais vezīr, vienalga, vai viņš ir mierīgs vai ne, neļauj aprauties saviem daiļrunības plūdiem! Jo nekas tā nepiestāv nopietniem un pieklājīgiem cilvēkiem kā nelielu neērtību pieciešana, saglabājot prāta stingrību.

—  Dzirdu un paklausu, — sacīja vezīrs, iegrozīdamies mazliet citādi, lai pēcpuse atrastos tālāk no Rabadaša kājas pirkstgaliem. — Es teikšu, ka nekas viņu acīs neliksies tik viegli piedodams vai pat cieņu izraisošs kā šis… ē… bīstamais mēģinājums, it īpaši tāpēc, ka tā cēlonis ir mīla pret sievieti. Tāpēc, ja princi piemeklēs nelaime un viņš kritīs nārniešu rokās, tie viņu nekādā ziņā nenomaitās. Nē, var pat notikt, ka, par spīti neveiksmei, kas neļaus aizvest karalieni, redzot prinča izcilo varonību un ārkārtīgo kaisli, viņa atdos tam sirdi.

—    Tas ir labs pamatojums, vecais pļāpa, — teica Rabadašs. — Ļoti labs, kaut arī radies tavā nejaucīgajā paurī.

—  Manu kungu uzslava ir manu acu gaisma,— atteica Ahošta. — Un, otrkārt, ak, Tišrok, kura valdīšanai jābūt mūžīgai un kura tāda arī būs, es uzskatu, ka ar dievu palīdzību ļoti iespējams, ka Anvarda kritīs prinča rokās. Un, ja tā, tad mēs varēsim nožņaugt Nārniju.

Sekoja ilgs klusuma bridis, tā ka abas meitenes tik tikko uzdrošinājās elpot. Beidzot Tišroks ierunājās.

—   Ej, mans dēls, — viņš sacīja. — Un rīkojies tā, kā teici. Taču negaidi no manis nedz palīdzību, nedz atbalstu. Es tevi neatriebšu, ja tiksi nogalināts, un necentišos atbrīvot, ja barbari tevi iemetīs cietumā. Un, ja (vienalga, vai tev veiksies vai neveiksies) tu izliesi par vienu pilienu vairāk cildeno nārniešu asiņu, nekā vajadzīgs, un izcelsies atklāts karš, tu vairs nekad nevarēsi cerēt uz manu labvēlību, un tavu vietu Kalormenā ieņems tavs brālis, kas pēc vecuma ir nākamais. Tagad ej. Esi ašs, neko neizpļāpā, un lai tev smaida laime. Lai nelokāmā, neuzveicamā Taša spēks vada tavu šķēpu un zobenu.

—     Dzirdu un paklausu, — iesaucās Rabadašs un, nometies uz brīdi ceļos, lai noskūpstītu tēva rokas, izdrāzās no istabas. Aravisai par lielu vilšanos (jo viņai sāpēja visi kauli), Tišroks ar vezīru palika turpat.

—Ak, vezīr, —Tišroksvaicāja, —vai ir noteikti zināms, ka neviena dzīva dvēsele nezina par šovakar notikušo triju vīru apspriedi?

—  Ak, mans pavēlniek, —sacīja Ahošta, —to zināt nav iespējams nevienam. Tieši šī iemesla dēļ es ierosināju un jūs savā gudrībā piekritāt, ka mums jāsapulcējas šeit, Vecajā pilī, kur nekad nav notikusi neviena apspriede un nevienam kalpotājam nav vajadzības nākt šurp.

—   Labi, — teica Tišroks, — ja kāds cilvēks kaut ko zinātu, es parūpētos, lai nepaietu ne stunda, kad viņš jau būtu izlaidis garu. Un tev, ak, viedais vezīr, arī viss jāaizmirst. Es izslaucīšu gan no savas paša sirds, gan no tavējās visas zināšanas par prinča plāniem. Viņš ir devies projām bez manas ziņas un piekrišanas, es nezinu, uz kurieni, jo viņš ir ļoti nevaldāms un, būdams gados jauns, pārsteidzīgs un nepaklausīgs. Dzirdot, ka Anvarda atrodas Rabadaša rokās, neviens nebūs vairāk pārsteigts par tevi un mani.

—   Dzirdu un paklausu, — apliecināja Ahošta.

—  īpaši tāpēc tu nekad pat savā apslēptākajā smadzeņu stūrītī neglabāsi domu, ka es esmu viscietsirdīgākais tēvs, kas ņem un aizsūta savu pirmdzimto dēlu uzdevumā, kurš, ļoti iespējams, vedīs viņu nāvē, — lai cik tīkami tev tas varētu šķist, jo tu princi nemīli. Tāpēc ka es redzu tev cauri un lasu tavas domas.

—     Ak, bezgrēcīgais Tišrok, — atsaucās vezīrs. — Salīdzinājumā ar manām jūtām pret jums var teikt, ka es nemīlu ne princi, ne paša dzīvību, ne maizi, ne ūdeni, ne saules gaišumu.

—Tavas izjūtas ir pacilājošas un pareizas. Es arī nemīlu nevienu no tevis uzskaitītajām lietām, ja salīdzinu tās ar sava troņa slavu un spēku. Ja princim veiksies, mēs iegūsim Arčenlendu un varbūt pēc tam Nārniju. Ja neveiksies — man ir astoņpadsmit citu dēlu, turklāt Rabadašs, līdzīgi citiem pirmdzimtajiem karaļdēliem, sāk kļūt bīstams. Vairāk nekā pieci Tašbānas Tišroki ir priekšlaicīgi miruši tāpēc, ka viņu vecākajiem dēliem, izglītotiem prinčiem, apnika gaidīt uz troni. Labāk lai atvēsina karsto galvu aiz robežām, nekā bezdarbībā ļauj asinīm karst mājās. Un nu, mans lieliskais vezīr, tēvišķīgu raižu pārmērs man uzdzen miegu. Liec, lai uz manu guļamistabu atnāk muzikanti. Bet, pirms liecies uz auss, atsauc apžēlošanas rakstu, ko mēs uzrakstījām trešajam pavāram. Es jūtu sevī gremošanas traucējuma pazīmes.

— Dzirdu un paklausu, — noteica lielvezīrs. Viņš atmuguriski aizrāpoja uz visām četrām līdz durvīm, piecēlās, paklanījās un izgāja ārā. Tomēr ari tad Tišroks palika vēl klusu sēžam uz dīvāna, tā ka Aravisa gandrīz sāka baidīties, ka viņš ir aizmidzis. Taču beidzot, dīvānam skaļi čīkstot un pašam Tišrokam pūšot un stenot, viņš piespieda savu milzīgo augumu uzsvempties kājās, pamāja vergiem iet ar svecēm pa priekšu un izčāpoja ārā. Durvis aiz viņa aizvērās, istaba no jauna iegrima pilnīgā tumsā, un abas meitenes atkal varēja brīvi uzelpot.

—    Cik baigi! Cik šausmīgi baigi! — činkstēja Laza­ralīna. — Ak, dārgā, es tā baidos. Trīcu pie visām miesām. Patausti!

—    Nāc, — sacīja Aravisa, kuru pašu kratīja drebuļi. —Viņi ir aizgājuši atpakaļ uz jauno pili. Kad būsim ārā no šīs istabas, varēsim justies drošas. Bet izniekots briesmīgi daudz laika. Cik vien ātri vari, noved mani lejā pie durvīm, pa kurām var iziet uz upi.

—  Dārgumiņ, kā tu vari to prasīt? — Lazaralīna iebrē­cās. — Es it neko neesmu spējīga darīt — pašlaikne. Mani nabaga nervi! Nē, mums mazliet mierīgi jāpaguļ un tad jāiet atpakaļ.

—   Kāpēc atpakaļ? — Aravisa noprasīja.

—   Ak, tu neko nesaproti! Tev nav ne mazākās līdzjušanas, — sākdama birdināt asaras, teica Lazaralīna. Ara­visa nosprieda, ka patlaban nav īstais laiks žēlošanai.

—   Paklau! — viņa uzsauca, saķerdama Lazaralīnu un pamatīgi to sapurinādama. —Ja tu vēl bildīsi kaut vienu vārdu par atpakaļiešanu un tūlīt nemeklēsi durvis, kas veras uz upi, tad, vai zini, ko es darīšu? Izskriešu gaitenī un sākšu kliegt. Tad mūs abas noķers.

—  Bet mūs abas n-n-nogalēs! — Lazaralīna vaimanāja.

—  Vai tu nedzirdēji, ko teica Tišroks (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst)?

—  Jā. Un labāk lai mani nozūmē, nekā apprecina ar Ahoštu. Tāpēc nāc!

—     Esi nu gan tai nejauka, — Lazaralīna kurnēja. — Man taču ir tik slikti!

Tomēr beigās viņai vajadzēja padoties Aravisai.

Lazaralīna devās pa priekšu — lejā pa kāpnēm, pa kurām viņas bija gājušas jau iepriekš, tad iegriezās citā gaitenī un tā beidzot izkļuva ārā svaigā gaisā. Nu viņas atradās pils dārzā, kura terases nolaideni stiepās līdz pilsētas mūrim. Spoži spīdēja mēness. Viens no trūkumiem, kas piemīt dēkām, ir tāds, ka, nonākot visskaistākajās vietās, bieži vien esat pārāk satraukti un steidzaties, lai šos brīnišķīgos skatus novērtētu. Tā nu arī Aravisai palika vien neskaidrs iespaids (kaut gan vēlākajos gados viņa pieredzēto atcerējās) par pelēkiem zālieniem, rāmi burbuļojošām strūklakām un ciprešu garajām, melnajām ēnām.

Kad viņas nokļuva pašā lejā, kur priekšā draudīgi slējās mūris, Lazaralīna drebuļoja tā, ka nespēja atvilkt vārtu bultu. To izdarīja Aravisa. Nu viņa beidzotredzējaupi, kas visa ņirbēja mēness staros, nelielu pietauvošanās platformu un nedaudzas laivas.

— Ardievu, — sacīja Aravisa, — un paldies. Piedod, ka biju tik nejauka. Bet padomā, no kā es bēgu!

—  Aravisa, dārgumiņ, — lūdzās Lazaralīna. — Vai tu tiešām nepārdomāsi? Tagad, kad redzēji, kāds dižens vīrs ir Ahošta?

—   Dižens vīrs! —iesaucās Aravisa. —Pretīgs pielīdējs vergs, kas glaimo, kad viņu spārda, uzkrādams to visu atmiņā un cerēdams atmaksāt pāridarījumus, uzkūdot briesmīgo Tišroku slepeni plānot dēla nāvi. Fui! Es drīzāk precētu sava tēva virtuves puiku nekā tādu radījumu kā viņš.

—Aravisa, Aravisa! Kā tu vari sacītkautko dknejauku — un arī par Tišroku (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst). Ja viņš grasās to darīt, tam jābūt pareizi!

—Ardievu, —sacīja Aravisa, —un tavi tērpi man šķita brīnišķīgi. Un laikam tava māja arī. Nešaubos, ka tev būs brīnišķīga dzīve — kaut gan man tāda nebūtu piemērota. Durvis aiz manis aizver klusu.

Viņa atraisījās no draudzenes sirsnīgajām skaujām, iekāpa plakandibena laivā, atgrūdās no krasta un jau pēc brīža atradās straumes vidū ar milzīgu, īstu mēness ripu virs galvas un milzīgu mēness atspīdumu dziļi lejā upē. Gaiss bija svaigs un vēss, un, nonākusi pretējā krasta tuvumā, viņa izdzirda pūces kliedzienu. «Ā! Tas jau ir labāk!» Aravisa nodomāja. Viņa visu mūžu bija dzīvojusi laukos un ienīda ik brīdi, ko pavadīja Tašbānā.

Izkāpjot krastā, meiteni apņēma tumsa, jo pakalns un koki aizsedza mēnesi. Tomēr viņai izdevās atrast to pašu ceļu, ko bija atradis Sasta, un, tieši tāpat kā viņš, meitene nonāca vietā, kur beidzās zāle un sākās smiltis. Tur viņa (tāpat kā zēns) palūkojās pa kreisi un ieraudzīja lielās, melnās kapenes. Un nu beidzot, lai cik drosmīga meitene bija Aravisa, viņas sirds sadrebēja bailēs. Ja nu pārējo te nav! Ja nu te ir vampīri! Taču viņa pacēla uzaugšu zodu (un izbāza mēles galu) un devās tieši uz kapeņu mūriem.

Un, nepiegājusi vēl tiem klāt, viņa ieraudzīja Brī, Hvinu un zirgu puisi.

—Tu vari atgriezties pie savas kundzes, — teica Aravisa, pavisam piemirsusi, ka viņš to nevarēs izdarīt, līdz nākamaj ā rītā atvērsies pilsētas vārti. — Te būs nauda par tavām pūlēm.

—  Dzirdu un paklausu, — atteica puisis un vēja ātrumā nekavējoties aizdrāzās projām pilsētas virzienā. Nebija vajadzības viņu skubināt: arī viņš bija krietni daudz domājis par vampīriem.

Dažus nākamos mirkļus Aravisa bija aizņemta, bučojot Hvinas un Brī purnus un pliķējot viņu kaklus, itin kā viņi būtu gluži parasti zirgi.

—    Un, re, kur Sasta! Lai pateicamies Lauvam! — iesaucās Brī.

Aravisa palūkojās apkārt: tur patiesi stāvēja Sasta, kas, redzēdams zirgu puisi aizejam, tūdaļ bija iznācis no slēptuves.

—    Bet tagad, — teica Aravisa, — nedrīkst zaudēt ne mirkli. — Un viņa steidzīgi izstāstīja draugiem par Rabadaša karagājienu.

—Nodevīgie suņi! —izsaucās Brī, sapurinādams krēpes un piecirzdams pie zemes kāju. — Uzbrukums miera laikā, bez izaicinājuma! Bet mēs viņu cienīgi sagaidīsim. Būsim tur pirms viņa.

—Vai spēsim? —pavaicāja Aravisa, uzlēkdama Hvinas mugurā. Šastam gribējās, kaut viņš arī mācētu tā uzlēkt.

—   Brū-jū! — Brī nosprauslojās. — Lec seglos, Šasta! Spēsim gan! Turklāt mēs netūļāsimies!

—  Viņš sacīja, ka uz karstām pēdām došoties ceļā, — sacīja Aravisa.

—       Tā gan cilvēki pieraduši teikt, — iebilda Brī. — Bet nevar vienā minūtē savākt divsimt zirgu un jātnieku, padzirdīt, sagādāt pārtiku, apbruņot, apseglot un laisties ceļā. Bet kā tagad: kādā virzienā dodamies? Uz ziemeļiem?

—    Nē, — atteica Sasta. — Es zinu virzienu. Ievilku vagu. Paskaidrošu vēlāk. Jūs, abi zirgi, pagriezieties mazliet pa kreisi. Ā — re, kur ir!

—   Redzi, — Brī sacīja. — Aulekšot dienu un nakti, kā stāsta pasakās, īstenībā nav iespējams. Vajag soļot un rikšot: bet rikšot mundri un soļot tikai nelielus gabalus. Un ikreiz, kad mēs iesim soļos, jūs, cilvēku bērni, varat nokāpt zemē un arī soļot. Nu, Hvina, vai esi gatava? Aiziet! Lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā!

Sākums bija jauks. Nakts bija ilgusi tik garas stundas, ka smiltis gandrīz atdevušas atpakaļ visu dienā sakrāto svelmi, un gaiss bija dzestrs, spirgts un tīrs. Mēnessgaismā smiltis visos virzienos un, cik tālu vien skatiens sniedza, vizēja līdzīgi gludam ūdens spogulim vai lielai sudraba paplātei. Nebija dzirdama neviena cita skaņa kā vien Brī un Hvinas soļi. Sasta būtu gandrīz aizmidzis, ja ik pa laikam nevaja­dzētu nokāpt un pasoļot kājām.

Tas šķita velkamies stundām ilgi. Tad pienāca brīdis, kad pazuda mēness. Likās, ka viņi jāj pa melnu tumsu nez cik stundu. Un pēc tam pienāca mirklis, kad Sasta pamanīja, ka var saskatīt sev priekšā Brī kaklu un galvu mazliet skaidrāk nekā pirms tam; un lēni, ļoti lēni viņš sāka manīt visās pusēs plašu, pelēku klajumu. Tas izskatījās pilnīgi kā miris, kā nez kāda nedzīva pasaule, un Sastu pārņēma briesmīgs nogurums, un viņš sajuta, ka salst un ka lūpas kļuvušas sausas. Un visu šo laiku čīkstēja seglu āda, džinkstēja laužņi, un pakavi nedunēja dipadadapada kā pa cietu ceļu, bet šņirkstēja čutašačutaša pa sausajām smiltīm.

Beidzot, pēc garām stundām zirgu mugurā, tālu pa labi lejā, pie paša apvāršņa, iezīmējās viena gara, gaišāki pelēka strēle. Tad parādījās sārta strēle. Beidzot bija pienācis rīts, taču nebija neviena putna, kas to iedziedātu. Sasta tagad priecājās par posmiem, kas bija jāmēro kājām, jo bija aukstāks nekā jebkad.

Tad pēkšņi iznira saule, un vienā mirklī viss pārmainījās. Pelēkās smiltis pārvērtās par dzeltenām un dzirkstīja, it kā būtu pārkaisītas ar dimantiem. Jātniekiem līdzās, kreisajā pusē, bezgalīgi garas traucās Šastas, Hvinas, Brī un Aravisas ēnas. Tālu priekšā saules staros zalgoja Paira kalna dubultsmaile, un Šasta pamanīja, ka viņi mazliet novirzī­jušies no kursa.

—Mazliet uz kreiso, mazliet uz kreiso, — viņš dziedoši noskandēja. Visjaukākais šķita tas, ka, paskatoties atpakaļ, Tašbāna jau izskatījās maza un tāla. Kapenes nemaz vairs nevarēja sazīmēt: tās it kā bija aprijis vienīgais cakainais kupris — Tišroka pilsēta. Visi ceļinieki jutās labāk.

Tomēr tikai neilgu laiku. Lai gan, pirmo reizi atskatoties, Tašbāna bija likusies ļoti tālu, dodoties uz priekšu, tā it kā palika turpat un negribēja attālināties. Šasta vairs negrieza galvu atpakaļ, jo tas tikai radīja sajūtu, ka viņi vispār nekustas. Tad sāka traucēt gaisma. No smilšu spožuma sūrstēja acis, tomēr viņš saprata, ka aizvērt tās nedrīkst. Jāplēš plati vaļā, jāskatās visu laiku uz Paira kalnu un jāsaka, kur jāt. Tad pievienojās svelme. Šasta to pirmoreiz sajuta, kad vajadzēja kāpt zemē un iet kājām: noslīdot smiltīs, to sveloņa iesitās sejā it kā no atvērtām krāsns durvīm. Nākamreiz bija vēl ļaunāk. Taču trešo reizi, kad Šastas kailās kājas pieskārās smiltīm, viņš sāpēs iekliedzās un vienu kāju zibenīgi iebāza atpakaļ kāpslī, kamēr otra jau kuļājās uz Brī muguras.

—  Brī, piedod, — viņš dvesa. — Es nevaru paiet. Man svilst kājas.

—  Nu protams, — izelsa Brī. —Man pašam vajadzēja par to padomāt. Sēdi seglos. Neko nevar darīt.

—Tev tas karstums neko nekaitē, —Šasta teica Aravisai, kas gāja blakus Hvinai. — Tev ir kurpes.

Aravisa neteica neko un izskatījās pūcīga. Cerēsim, ka viņa to nedarīja tīši, taču tā nu bija.

Atkal uz priekšu — brīžiem rikšos, brīžiem soļos, atkal rikšos, dzin-dzin-dzin, čīks-čīks-čīks, sakarsuša zirga smārds, paša sakarsušās miesas smārds, žilbinoša spozme, galvassāpes. Un jūdzi pēc jūdzes itin nekā cita. Tašbāna kā neizskatījās, tā neizskatījās tālāka. Kalni kā nenāca, tā nenāca tuvāk. Likās, ka tas pats kā bijis, tā būs arvien — dzin-dzin-dzin, čīks-čīks-čīks, sakarsuša zirga smārds, paša sakarsušās miesas smārds.

Lai kavētu laiku, Šasta mēģināja izgudrot dažādas rotaļas, bet, protams, nekas no tā nesanāca. Un vēl viņš cītīgi centās nedomāt par dzērieniem — šerbetu ar ledu Tašbānas pilī, skaidru avota ūdeni, kas, plūstot no zemes, guldz ar dobju skaņu, aukstu pienu bez kunkuļiem, ar pietiekamu, bet ne pārāk lielu krējuma kārtu — un, jo vairāk viņš pūlējās par to nedomāt, jo vairāk domāja.

Beidzot sākās kaut kas citādāks — klinšu grēda, kas slējās ārā no smiltīm ap piecdesmit jardu garumā un trīsdesmit pēdu augstumā. Tā nemeta lielu ēnu, jo saule patlaban bija ļoti augstu, tomēr neliela paēna tā bija. Tur viņi apmetās un mazliet ieēda un iedzēra arī nedaudz ūdens. Nav viegli iedot zirgam padzerties no ādas pudeles, taču Brī un Hvina mācēja laist darbā lūpas. Neviens neko nedabūja pietiekamā daudzumā. Neviens nerunāja. Zirgus klāja putu plankumi. Abi skaļi elpoja. Bērni izskatījās bāli.

Pēc visai īsas atpūtas viņi turpināja ceļu. Tie paši trokšņi, tās pašas smakas, tā pati žilba, līdz beidzot viņu ēnas parādījās labajā pusē un kļuva garākas un garākas, tā ka likās saredzamas līdz pasaules austrumgalam. Saule rietumpusē ļoti lēni slīdēja pretī apvārsnim. Un tad beidzot tā nogrima un, paldies Dievam, nežēlīgā, žilbā gaisma apdzisa, kaut arī svelme, kas cēlās augšup no smiltīm, bija tikpat briesmīga kā visu laiku. Četri acu pāri kāri raudzījās, vai neredzēs kādas zīmes no ielejas, par kuru bija runājis Krauklis Dzeltennadzis. Tomēr jūdzi pēc jūdzes neredzēja neko citu kā vien smilšu līdzenumu. Un nu diena neap­šaubāmi bija galā, vairums zvaigžņu jau mirkšķināja debesīs, bet zirgi joprojām dipināja uz priekšu, un bērni seglos cēlās augšup un slīga lejup, ciezdami no slāpēm un no­guruma.

Tikai, kad uzlēca mēness, Sasta iesaucās nepazīstamā, raupjā balsī (tā runā cilvēks, kam pavisam sausa mute): — Re, kur ir!

Nebija ko šaubīties. Priekšā —mazlietpalabi —beidzot bija redzama nogāze ar akmeņainiem pauguriem katrā pusē. Zirgi bija pārāknoguruši, lai runātu, taču tie apsviedās apkārt un pēc īsa brīža devās iekšā ieplakā. Sākumā tur bija grūtāk nekā ārā, klajā tuksnesī, jo starp akmeņu sienām sasmakušajā gaisā bija grūti elpot un mēness tur tik tikko iespīdēja. Nogāze sliecās stāvi lejup, un akmeņi abās pusēs jau pacēlās klinšu augstumā. Tad sākās augu valsts — dzeloņaini, kaktusiem līdzīgi augi un asa zāle, kas griež pirkstos. Drīz zirgu pakavi atsitās pret oļiem un nelieliem akmentiņiem, nevis grima smiltīs. Iegriežoties katrā ielejas līkumā — un līkumu tajā bija daudz —, viņi kāri lūkojās pēc ūdens. Zirgiem spēki bija gandrīz izsīkuši, un Hvina klupdama un elsodama vilkās aiz Brī. Ceļotāji bija tuvu izmisumam, kad beidzot pienāca pie neliela staignāja, kurā cauri mīkstākai un labākai zālei sūcās sīka ūdens strūkliņa. Tā kļuva par strautiņu, un tas kļuva par upīti ar krūmiem abās pusēs, un upīte kļuva par upi, un tad (pēc nezin cik vilšanās reizēm, kuras es diezin vai spētu attēlot) pienāca mirklis, kad Sasta, kas bija iegrimis tādā kā snaudā, piepeši aptvēra, ka Brī apstājies, un juta, ka pats noslīd no zirga. Viņu priekšā mazs ūdenskritums plūdināja valgmi platā dīķī, un abi zirgi jau noliektām galvām tur stāvēja un dzēra, dzēra, dzēra.

—    A-ha-ai, — Sasta izdvesa un ielēca ūdenī — tas sniedzās viņam apmēram līdz ceļgaliem — un pabāza galvu tieši zem krītošā ūdens. Iespējams, ka tas bija pats brīnišķīgākais mirklis viņa mūžā.

Pēc minūtēm desmit visi četri (abi bērni slapji gandrīz no galvas līdz kājām) izkāpa malā un nu ieraudzīja arī apkārtējo ainavu. Mēness bija pakāpies pietiekami augstu, tāpēc viņi spēja saskatīt ieleju. Upes abās pusēs auga mīksta zāle, un aiz tās zaļoja koki un krūmi, kāpdami augšup līdz pat klintīm. Droši vien šajā ēnainajā pamežā slēpās kādi brīnumjauki, ziedoši krūmi, jo visā klajumā vēdīja bezgala spirgtas un smalkas smaržas. Un no vistumšākās slēptuves koku biežņā atskanēja Šastam līdz šim nedzirdētas skaņas — lakstīgalas treļļi.

Visi bija pārāk noguruši, lai runātu vai ēstu. Zirgi, negaidīdami, lai tos noseglo, tūlīt likās guļus. To pašu darīja Aravisa un Šasta.

Pagāja minūtes desmit, kad rūpīgā Hvina ieteicās: —Mums gan nevajadzētu gulēt. Mums jābūt ātrākiem par Rabadašu.

—     N-jā, aizmigt nevajadzētu, — Brī visai gausi noteica. — Tikai drusku atpūtīsimies.

Šasta apzinājās (gan tikai vienu mirkli): ja viņš nepiecelsies un kaut ko nedarīs lietas labā (viņš saprata, ka tas būtu nepieciešams), tad viņi visi iemigs. Patiesībā viņš nolēma, ka celsies un pierunās biedrus turpināt ceļu, taču šobrīd … vēl ne, tūlīt vēl ne…

Drīz vien mēness apspīdēja un lakstīgalas savus treļļus plūdināja pār diviem zirgiem un diviem cilvēkbērniem, kas gulēja ciešā miegā.

Pirmā pamodās Aravisa. Saule jau bija uzkāpusi augstu debesīs, un vēsās rīta stundas jau bija palaistas garām.

—  Tā ir mana vaina, — viņa, nikni sev pārmezdama, pielēca kājās un ņēmās modināt citus. — Nevar gaidīt, lai zirgi — pat tie, kuri prot runāt, — pēc dienas ilgas, smagas piepūles varētu noturēties nomodā. Un to, protams, nespēj arī tas puika; viņš nav saņēmis kārtīgu audzināšanu. Bet man vajadzēja būt prātīgākai.

Pārējie bija vēl apdulluši no dziļā miega un neko lāgā neapjēdza.

—  ī-ā, brū-u, — sprausloja Brī. — Esmu tak gulējis ar visiem segliem, ko? Vairs nekad tā nedarīšu. Traki neērti…

—  Celies jel, celies! —skubināja Aravisa. —Mēs jau tā pusi rīta esam nogulējuši. Nedrīkst vairs zaudēt ne mirkli.

—  Jāieēd taču kāds kumoss zāles, — Brī pretojās.

—  Diemžēl mēs laikam nevaram kavēties, —steidzināja Aravisa.

—     Kāpēc tāda briesmīga steiga? — Brī noprasīja.

—   Tuksnesim mēs taču esam pāri, vai ne?

—   Bet mēs vēl neesam Arčenlendā, — sacīja Aravisa.

—   Un mums tur jānokļūst pirms Rabadaša.

—Mēs tak droši vien esam jūdzēm tālu viņam priekšā, — Brī tiepās. — Vai tad mēs nevirzījāmies pa īsāko ceļu? Sasta, vai tavs draugs Krauklis neteica, ka šis ir visīsākais ceļš?

—    Viņš neko neminēja par īsumu, — Sasta paskaid­roja. — Viņš tikai teica, ka šis ir labāks, jo tas ietverot upi. Ja oāze atrodas tieši uz ziemeļiem noTašbānas, tad diemžēl šis ceļš varbūt ir garāks.

—  Bet es nespēju turpināt ceļu, neko neuzkodis. — Brī neatlaidās. — Noņem man iemauktus, Sasta.

—    L-lūdzu, — Hvina ļoti bikli izdvesa. — Es gluži tāpat kā Brī jūtos tā, ka nespēju ceļu turpināt. Bet, kad zirgiem mugurā sēž cilvēki (ar piešiem un tā tālāk), vai tie nepiespiež mūs ceļu turpināt, kaut arī mēs justos tā, it kā nespētu? Un tad mēs atklājam, ka spējam. Ar t-to es gribu t-teikt — vai mums nevajadzētu spēt pat vairāk — tagad, kad esam brīvi? Tas viss notiek Nārnijas dēļ.

—Manuprāt, kundze, —visai stingri noskaldīja Brī, — es par kara operācijām un forsētiem pārgājieniem zinu mazliet vairāk un saprotu labāk nekā jūs, cik zirgs var izturēt.

Uz to Hvina neatbildēja, jo, kā lielākā tiesa labi audzinātu ķēvju, bija ļoti nervoza, maiga un viegli apsaucama. Patiesībā viņai bija pilnīga taisnība, un, ja Brī mugurā patlaban būtu sēdējis tārkāns, kas piespiestu viņu doties ceļā, viņš būtu atjautis, ka pavisam labi spēj norikšot vairākas stundas. Taču vienas no ļaunākajām sekām, ko nes līdzi verdzība un pienākums darīt to, ko liek, ir tās, ka tad, kad vairs nav neviena,' kas piespiež, darītājam šķiet, ka tas gandrīz vai zaudējis jebkuru spēju piespiesties kaut ko darīt.

Tā nu viņiem vajadzēja gaidīt, līdz Brī paēda un padzērās, un, protams, Hvina un bērni arī paēda un padzērās. Droši vien pulkstenis bija gandrīz vienpadsmit no rīta, kad viņi beidzot turpināja ceļu. Un pat tad Brī rikšoja krietni gausāk nekā iepriekšējā dienā. Patiesībā ātrumu noteica Hvina, kaut gan viņai no abiem bija mazāk spēka un viņa bija arī vairāk nogurusi.

Pati ieleja ar savu brūngano, vēso upi, zāli, sūnām, lauku puķēm un rododendriem bija tik jauka vieta, ka visiem gribējās jāt lēnāk.

Pēc tam, kad viņi bija nojājuši pa ieleju vairākas stundas, tā kļuva platāka un ceļotāji varēja saredzēt, kas atrodas priekšā. Upe, gar kuru viņi virzījās, te ieplūda lielākā straumē, platā un nepakļāvīgā; tā plūda no kreisās uz labo pusi, uz austrumiem. Aiz šīs jaunās upes skaistā apkārtne, pamazām pārejot zemos pakalnos, sliecās pretī arvien kraujākām korēm — līdz pašiem Ziemeļu kalniem. Pa labi slējās klinšu smailes, kuru nelīdzenajās izvirzēs turējās sniegs. Kreisajā pusē, cik tālu vien sniedza skatiens, aizstie­pās priedēm apaugušas nogāzes, drūmas klintis, šauras aizas un zilganas kalnu gāles. Sasta vairs nespēja saskatīt Paira kalnu. Tieši pretī kalnu grēda noslīga līdz meža apslēptai sedlienei, kas droši vien bija pāreja no Ārčenlendas uz Nārniju.

— Brū-hu-hu, Ziemeļi, zaļie Ziemeļi! — zviedza Brī, un, protams, zemākie kalni patiešām izskatījās zaļāki un svaigāki nekā viss, ko Aravisa un Sasta ar savām pie dienvidiem pieradušajām acīm jebkad bija iztēlojušies. Dimdinot lejup uz abu upju sateku, viņi juta, ka garastāvoklis uzlabojas.

Upe, kas plūda no kalnu grēdas rietumu gala augstā­kajiem kalniem un traucās uz austrumiem, bija pārāk ātra un krāčaina, lai viņi varētu cerēt, ka to pārpeldēs; tomēr, kādu brīdi pajādelējuši gar krastu, atrada pietiekami seklu vietu, kur tai pārbrist pāri. Ūdens rēkoņa un rīboņa, ātrie virpuļi ap zirgu vēzīšiem, vēsais, uzmundrinošais gaiss un spāres, kas šaudījās šurpu turpu, pildīja Sastu ar dīvainu satraukumu.

—  Draugi, mēs esam Arčenlendā! — lepni izsaucās Brī, kad, šļakstinot kuldams ūdeni, izkāpa ziemeļu krastā.

—Manuprāt, šo upi, kuru mēs tikko kā šķērsojām, sauc par Līkumoto Bultu.

—   Ceru, ka tiksim laikā, — Hvina nomurmināja.

Tad viņi sāka virzīties augšup, lēni un bieži mezdami

līkumus, jo kalni bija stāvi. Apkaime atgādināja plašu parku. Tajā gan neredzēja nedz ceļus, nedz arī mājas, gan te, gan tur izmētātas koku skupsnas nekur neauga pie­tiekami tuvu, lai veidotu mežu. Sasta, kas visu savu mūžu bija pavadījis gandrīz klajās pļavās, brīnījās, cik daudz te dažādu koku šķirņu. Ja jūs būtu tur, laikam gan zinātu (Sasta nezināja), ka tie, ko viņš skata, ir ozoli, dižskābarži, sudrabotie bērzi un saldās kastaņas. Jātniekiem tuvojo­ties, uz visām pusēm aiztraucās bars trušu, un pēc brītiņa viņi ieraudzīja aši pazūdam aiz kokiem veselu pulku briežu.

—  Tas tak patiešām ir vareni! — izsaucās Aravisa.

Sasta, atrodoties uz pirmās kores, pagriezās seglos un

palūkojās atpakaļ. No Tašbānas nebija ne vēsts; līdz pašam apvārsnim pletās tuksnesis, ko pāršķēla tikai šaurā, zaļā ieplaka, kurai viņi bija pārjājuši pāri.

—   Ei! — viņš pēkšņi iesaucās. — Kas tad tas!

— Kas īsti? —pagriežoties atpakaļ, pajautāja Brī. Hvina ar Aravisu arī atskatījās.

—   Tas tur! — Šasta parādīja ar roku. —Izskatās pēc dūmiem. Vai tur kas deg?

—   Es teiktu, ka tā ir smilšu vētra, — sacīja Brī.

—  Nav tak tāda vēja, kas varētu sacelt vētru, — iebilda Aravisa.

—Vai! — Hvina iekliedzās. — Skatieties! Tur kaut kas zibsnī. Skatieties jel! Tās ir bruņucepures — un ieroči. Un tas viss kustas: viņi virzās šurp.

—  Pie svētā Taša! — atsaucās Aravisa. — Tā ir armija. Tas ir Rabadašs.

—  Kā tad, —Hvina piebalsoja, —tieši no tā es baidījos. Aši! Mums jānok]ūst Anvardā pirms viņiem! — Un viņa bez liekām runām apsviedās apkārt un aizlēkšoja uz ziemeļiem. Brī atmeta galvu un sekoja.

—    Ātrāk, Brī, ātrāk! — Aravisa skaļi uzkliedza pār plecu.

Zirgiem šis skrējiens bija ļoti nogurdinošs. Nokļuvuši ik kalna virsotnē, viņi priekšā ieraudzīja nākamo ieleju un nākamo kalnu grēdu, un, kaut arī zināja, ka dodas vairāk vai mazāk pareizā virzienā, nevienam nebija ne jausmas, cik tālu vēl līdz Anvardai. No otrās kalnu grēdas virsotnes Šasta atkal atskatījās. Nu viņš krietni tālu tuksnesī redzēja vairs ne putekļu mākoni, bet melnu masu, kas, līdzīgi skudrām, kustējās Līkumotās Bultas viņā krastā. Rabadanieši neapšaubāmi meklēja braslu.

—   Viņi ir pie upes! — Šasta izmisīgi iekliedzās.

—    Ātri! Ātri! — uzsauca Aravisa. — Ja laikā nesa­sniegsim Anvardu, nebija nemazvērts uz šejieni jāt. Laidies aulekšos, Brī, aulekšos! Atceries, ka esi kara zirgs.

Šasta vairāk neko nespēja, kā vienīgi nomākt vēlēšanos izkliegt tādus pašus norādījumus, taču klusībā nodomāja: «Nabaga Brī jau tā dara, ko var,» —un turēja muti. Un abi zirgi, protams, darīja, ja ne visu, ko varēja, tad visu, ko domājās varam, kas gan nav gluži viens un tas pats. Brī bija panācis Hvinu, un viņi cieši blakus dipināja pa zaļo velēnu. Neizskatījās, ka Hvina pārāk ilgi spēs noturēties Brī līdzās.

Šajā brīdī kāda skaņa no aizmugures visu sirdīs viesa gluži citas izjūtas. Tā nebija skaņa, ko varēja gaidīt adidojam, — proti, pakavu klaudzoņa un bruņu šķinda, kas varbūt varētu apvienoties ar kalormenu kaujas saucieniem. Taču Šasta to tūdaļ pazina. Tas bija tāds pats šņākuļojošs rēciens, kādu viņš bija dzirdējis mēnessnaktī, kad pirmoreiz sastapa Aravisu un Hvinu. Arī Brī to pazina. Viņa acīs iekvēlojās sarkans spīdums, un atpakaļ saspiestās ausis piekļāvās galvaskausam. Brī tagad atjauta, ka nav vis skrējis tik ātri — ne gluži tik ātri — kā spējis. Šasta vienā mirklī pamanīja pārmaiņu. Nu viņi patiešām nesās, cik jaudas. Nedaudzos mirkļos viņi atradās krietni priekšā Hvinai.

«Te nukautkas nav skaidrs,» Šasta prātoja. «Es patiešām domāju, ka te mēs būsim drošībā no lauvām!»

Viņš palūkojās pār plecu. Viss bija skaidrāks par skaidru. Viņiem pakaļ dzinās milzīgs dzeltenbrūns zvērs, ar augumu gandrīz pieplacis zemei — kā kaķis, kas joņo pāri mauram uz pirmo koku, kad dārzā iekļuvis svešs suns: un zvērs tuvojās arvien ātrāk un ātrāk.

Šasta palūkojās atkal uz priekšu un redzēja kaut ko tādu, kas nekādi nebija saprotams, kas pat nevarēja ienākt prātā. Viņu ceļu aizšķērsoja ap desmit pēdu augsts, līdzenu zāli noaudzis valnis. Vaļņa vidū bija redzami atvērti vārti. Vārtos celiņa vidū stāvēja garš vīrietis, ģērbies rudens lapu krāsas talārā, kas sniedzās līdz pat kailo kāju pēdām, atspiedies uz taisnas nūjas. Bārda viņam sniedzās gandrīz līdz ceļgaliem.

Sasta ietvēra to visu vienā skatienā un palūkojās vēlreiz atpakaļ. Lauva tagad bija gandrīz panācis Hvinu. Tas tvēra pēc viņas pakaļkājām, un ķēves putām klātais purns un platās acis nepauda ne mazāko cerību.

— Stāvi! —Sasta iekliedza Brī ausī. —Jāgriežas atpakaļ! Jāpalīdz!

Vēlāk Brī vienmēr apgalvoja, ka nav neko dzirdējis vai sapratis, un, tā kā visumā viņš bija ļoti patiesīgs zirgs, mums viņam jātic.

Sasta izkabināja kājas no kāpšļiem, pacēla pār Brī kreisajiem sāniem, vienu šausmīgu sekundes simtdaļu pavilcinājās un lēca. Kritiens bija nejauki sāpīgs, un Šastam gandrīz aizcirtās elpa, taču, pirms viņš apzinājās, cik sāpes lielas, zēns jau grīļodamies steberēja atpakaļ, lai palīdzētu Aravisai. Agrāk savā mūžā viņš neko tamlīdzīgu nebija darījis un lāgā neapzinājās, kāpēc to dara tagad.

No Hvinas lūpām izlauzās viena no briesmīgākajām skaņām pasaulē — zirga kliedziens. Aravisa bija pieplakusi Hvinas kaklam. Likās, viņa pūlas izvilkt savu zobenu. Un nu visi trīs — Aravisa, Hvina un lauva — traucās gandrīz vai tieši virsū Šastam. Pirms tie viņu sasniedza, lauva saslējās pakaļkājās — lielāks, nekā jūs no lauvas būtu gaidījuši, — un ar labo ķepu ieķērās Aravisā. Šasta redzēja izstieptus baismīgos nagus. Aravisa ievaimanājās un sagrīļojās seglos. Lauva skrāpēja viņas plecus. Šastam, kas šausmās gandrīz vai bija zaudējis galvu, izdevās aizgrīļoties uz zvēra pusi. Zēnam nebija ieroču, nebija pat nedz nūjas, nedz akmens. Viņš, neko neatjēgdams, sāka kliegt uz lauvu, it kā tas būtu suns: — Ej mājās! Ej mājās! — Kādu pavisam īsu mirkli viņš ieurbās ar acīm tieši zvēra dusmās plati atplestajā rīklē. Tad, par milzīgu pārsteigumu, lauva, joprojām stāvēdams uz pakaļkājām, pēkšņi aprāvās, pārmeta kūleni, piecēlās un aizjoņoja projām.

Kādu mirkli Šasta neticēja, ka zvērs aizgājis pavisam. Zēns pagriezās un metās uz vārtiem zaļajā valnī, ko nu tikai atcerējās redzējis. Hvina klupdama krizdama, gandrīz zaudēdama samaņu, tikko spēja ieiet pa vārtiem. Aravisa joprojām sēdēja seglos, taču visa mugura viņai bija asinīs.

— Nāc iekšā, mana meita, nāc iekšā, — aicināja garajā svārkā ģērbies bārdainais vīrs un, kad elsodams pieskrēja Šasta, sacīja: — Nāc iekšā, mans dēls. — Zēns dzirdēja aiz sevis aizveramies vārtus, un bārdainais svešinieks jau palīdzēja Aravisai nokāpt no zirga.

Viņi atradās plašā un pilnīgi apaļā iežogojumā, ko sargāja augsts, zāli apaudzis zemes valnis. Zēna priekšā pletās dīķis ar gluži nekustīgu ūdeni. Dīķis bija tik pilns, ka ūdens atradās vienā līmenī ar zemi. Vienā dīķa galā, ar saviem zariem to pilnīgi apsegdams, auga vislielākais un skaistākais koks, kādu Šasta jebkad bija redzējis. Aiz dīķa slējās mazs, zems akmens namiņš ar vecu, lēzenu jumta klājumu. Atskanēja blējieni: iežogojuma viņā galā ganījās vairākas kazas. Līdzenā zeme bija biezi apaugusi ar visleknāko zāli.

—     Vai-vai-vai jūs… — Šasta elsa. — Vai jūs esat Ārčenlendas karalis Lūns?

Vecais virs papurināja galvu. — Nē, — viņš mierīgi atbildēja. — Es esmu Dienvidu robežjoslas Vientuļnieks. Tomēr nu, mans dēls, nešķied laiku jautājumos, bet paklausi. Šī mārga ir ievainota. Zirgiem spēki izsīkuši. Rabadašs šinī brīdi būs atradis braslu pār Līkumoto Bultu. Ja tu tagad, ne mirkli neatpūties, skriešus dosies ceļā, tu paspēsi laikā brīdināt karali Lūnu.

Šastam, to dzirdot, dūša saskrēja papēžos, jo viņš juta, ka spēki izsīkuši. Iekšēji viņš locījās sāpēs: šķita, ka šī prasība ir nežēlīga un netaisna. Viņš vēl nebija iemā­cījies patiesību, ka tad, ja izdara vienu labu darbu, at­maksa parasti izpaužas uzdevumā padarīt vēl kaut ko, turklāt — vēl grūtāku un cildenāku. Taču skaļi viņš tikai pajautāja:

—   Kur karalis atrodas?

Vientuļnieks pagriezās un norādīja ar nūju. — Skaties, — viņš sacīja. — Tur ir vēl vieni vārti — tieši pretī tiem, pa kuriem tu ienāci. Atver tos un ej taisni uz priekšu: visu laiku taisni uz priekšu, pār līdzenumu un kalniem, pār gludu un akmeņainu, sausu un izmirkušu zemi. Manas zintis man teic, ka tu atradīsi karali Lūnu taisni priekšā. Tikai skrien, skrien, visu laiku skrien.

Šasta palocīja galvu, pieskrēja pie ziemeļpuses vārtiem un pazuda aiz tiem. Tad Vientuļnieks pievērsās Aravisai, kuru visu laiku bija balstījis ar kreiso roku, un pa pusei ieveda, pa pusei ienesa namiņā. Pēc ilga laika viņš atkal iznāca ārā.

—Nu,radiņi, —viņš uzrunāja zirgus. —Nupienākusi jūsu kārta.

Negaidīdams atbildes — un zirgi patiešām bija tik pārguruši, ka nespēja runāt, — viņš noņēma abiem iemauktus un seglus. Tad vīrs tos noberza tik labi, kā nemācētu pat karaļa staļļa puisis.

—   Un nu, radiņi, — viņš sacīja, — izmetiet visu no galvas un nomierinieties. Te ir ūdens un tur — zāle. Kad būšu izslaucis citus radiniekus, kazas, dabūsiet siltu biezeni.

—   Kungs, — beidzot atguvusi balsi, ierunājās Hvina, — vai tārkīna dzīvos? Vai lauva viņu nenogalināja?

—    Man, kam zintis ļauj izprast daudzus pašreizējos notikumus, —smaidīdams atteica Vientuļnieks, —ir maz zināšanu par nākotni. Tāpēc es nezinu, vai kāds vīrs, sieva vai dzīvnieks visā pasaulē būs dzīvs, kad šovakar rietēs saule. Taču varat pamatoti cerēt. Droši vien mazā mārga dzīvos tikpat ilgi, cik jebkurš cits viņas vecumā.

Kad Aravisa atguvās, viņa juta, ka guļ ar seju spilvenā zemā, ārkārtīgi mīkstā gultā vēsā, gandrīz tukšā istabā ar neapmestām akmens sienām. Meitene nesaprata, kāpēc noguldīta uz vēdera, bet, kad mēģināja apgriezties un sajuta asās, sūrstošās sāpes mugurā, viņa atcerējās un saprata iemeslu. Viņa nesaprata arī, no kāda brīnišķīgi atsperīga materiāla darināta gulta, jo tā bija polsterēta ar viršiem (polsteriem tie der vislabāk), bet Aravisa viršus nebija nedz redzējusi, nedz arī par tiem jelkad dzirdējusi.

Atvērās durvis, un ienāca Vientuļnieks, nesdams rokās lielu koka bļodu. Uzmanīgi to nolicis, viņš pienāca pie gultas un pavaicāja:

—   Kāda ir tava jutoņa, mana meita?

—Tēvs, man ļoti sāp mugura, —sacīja Aravisa, —taču citādi ar mani viss ir kārtībā.

Vientuļnieks nometās ceļos pie gultas, uzlika roku Aravisas pierei un tad pataustīja pulsu.

—  Drudža nav, — viņš teica. — Viss būs labi. Nudien nav iemesla, kāpēc tu rīt nevarētu celties. Taču tagad iedzer šo te.

Viņš paņēma koka bļodu un pielika meitenei pie lūpām. Aravisa, nogaršojusi bļodas saturu, neviļus saviebās, jo kazas piens cilvēkam, kas nav pie tā pieradis, liekas visai savāds. Tomēr viņa bija ļoti izslāpusi un galu galā izdzēra visu, un, to darījusi, jutās krietni labāk.

—Un nu, mana meita, kad vien vēlies, laidies miegā. — Vientuļnieks sacīja. — Jo tavas brūces ir izmazgātas un apkoptas un, lai arī sūrst, tās nav nopietnākas par pātagas cirtiena vātīm. Tas neapšaubāmi ir bijis ļoti savāds lauva, jo nav vis izrāvis tevi no segliem un iecirtis tavā miesā zobus, bet tikai pārvilcis ķetnu pār muguru. Desmit skrāpējieni sāp, tomēr tie nav dziļi un bīstami.

—   Ko jūs sakāt! — Aravisa iesaucās. — Man nu gan bijusi laime.

—   Meita, — sacīja Vientuļnieks, — esmu nodzīvojis šajā pasaulē simts un deviņas ziemas un nekad neesmu sastapies ar to, ko dēvē par Laimi. Ar šo vārdu saistās kaut kas tāds, ko es nesaprotu: bet, ja mums vispār vajag to uzzināt, tad vari būt droša, ka mēs uzzināsim.

—    Un kā ar Rabadašu un viņa divsimt zirgiem? — vaicāja Aravisa.

—   Pēc manām domām, viņi pa šo ceļu neies, — sacīja Vientuļnieks. — Droši vien viņi patlaban atraduši braslu, kas no mums ir krietni uz austrumiem. No turienes viņi mēģinās jāt tieši uz Anvardu.

—Nabaga Sasta! —Aravisa nopūtās. —Vai viņam tālu jāiet? Vai viņš tur nonāks pirmais?

—   Pastāv lielas cerības, — sacīja vecais vīrs.

Aravisa atkal nogūlās (šoreiz uz sāniem) un pajautāja:

— Vai es ilgi gulēju? Liekas, kļūst tumšs.

Vientuļnieks palūkojās ārā pa logu, kas bija vērsts pret ziemeļiem. —Tā nav nakts tumsa, —viņš nākamajā mirklī sacīja. — Mākoņi veļas lejup no Vētrukalnu virsotnēm. Sliktais laiks pie mums vienmēr nāk no tā novada. Šonakt būs bieza migla.

Nākamajā dienā Aravisai sūrstēja vienīgi mugura, citādi viņa jutās tik labi, ka pēc brokasta (tajā bija putra ar . krējumu) Vientuļnieks teica, ka viņa varot celties. Un, protams, viņa tūdaļ izgāja ārā parunāties ar zirgiem. Laiks bija mainījies, un visu zaļo iežogojumu, līdzīgu zaļai bļodai, piestrāvoja saules gaisma. Tā bija ļoti mierpilna vieta, vientulīga un klusa.

Hvina tūdaļ pietecēja pie Aravisas un iedeva viņai zirdzisku buču.

—   Bet kur tad Brī? — vaicāja Aravisa, kad abas viena otrai bija apjautājušās par veselību un miegu.

—  Tur, — sacīja Hvina, ar purnu norādīdama uz apaļa laukuma viņu galu. — Un man gribētos, lai tu nāktu man līdzi ar viņu aprunāties. Kaut kas nav kārtībā, es no viņa nejaudāju izdabūt ne vārda.

Viņas nesteidzīgi devās uz otru pusi un atrada Brī guļam ar purnu pret valni, un, lai gan viņš noteikti bija dzirdējis nācēju soļus, tomēr nepagrieza galvu un neteica ne vārda.

—  Labrīt, Brī, —Aravisa sveicināja. —Kā šorīt jūties?

Brī nomurmināja kaut ko, ko neviens nesadzirdēja.

—Vientuļnieks teic, ka Sasta pie karaļa Lūna droši vien

nonācis laikā, —Aravisa turpināja, —tāpēc šķiet, ka visas mūsu nedienas ir galā. Beidzot būsim Nārnijā, Brī!

—   Es nekad neredzēšu Nārniju, — Brī klusi izdvesa.

—  Vai tu neesi vesels, Brī, dārgais? — Aravisa vaicāja. Brī beidzot pagriezās, izskatīdamies tik sērīgs, kāds spēj izskatīties vienīgi zirgs.

—   Es došos atpakaļ uz Kalormenu, — viņš sacīja.

—  Ko? — iesaucās Aravisa. — Atpakaļ verdzībā?

—  Jā, — sacīja Brī. — Esmu derīgs vienīgi verdzībai. Kā es jebkad varu rādīties Nārnijas brīvo zirgu pulkā? Es, kas pametu ķēvi, meiteni un zēnu, lai tos aprij lauvas,-un pats aizlēkšoju, cik ātri vien spēju, lai glābtu savu sasodīto ādu!

—  Mēs visi drāzāmies, cik vien ātri varējām, — Hvina iebilda.

—    Sasta tā nedarīja! — Brī nosprauslojās. — Vismaz viņš drāzās pareizajā virzienā: tas ir, atpakaļ. Un tieši tas man liekizjustvislielāko kaunu. Mani, kas dēvējas par kara zirgu un lielījās ar simt kaujām, uzveica mazs cilvēkbērns — zēns, gatavais kumeļš, kas ne reizes savā mūžā nebija ne turējis rokā zobenu, ne saņēmis jelkādu audzināšanu, ne redzējis piemēru!

—   Es zinu, — Aravisa piekrita. — Es jutos tieši tāpat. Sasta bija lielisks. Es esmu tikpat nelādzīga kā tu, Brī: kopš mēs ar jums satikāmies, es pret viņu izturējos nicīgi un augstprātīgi, un nu izrādās, ka viņš ir labākais no mums visiem. Tomēr, manuprāt, būtu labāk, ja mēs paliktu un lūgtu piedošanu, nevis atgrieztos Kalormenā.

—   Tev jau nav par ko bēdāt, — Brī pretojās. — Tu neesi iegrūdusi sevi negodā. Taču es esmu zaudējis visu.

—Mans mīļais zirgs, —teica Vientuļnieks, kasnemanīts bija pienācis klāt: viņa kailo kāju soļi mīkstajā, rasainajā zālē bija tikpat kā nedzirdami. —Mans mīļais zirgs, zaudējis tu neesi neko citu kā vienīgi iedomību. Nē, nē, radiniek. Neatglaud ausis un nepurini pret mani krēpes. Ja tu patiešām jūti, ka esi sevi tik ļoti pazemojis, kā pirms brīža izklausījās, tad tev jāmācās atvērt ausis veselajam saprātam. Tu neesi gluži tik dižens zirgs, par kādu sevi biji iztēlojies, dzīvojot starp nabaga mēmajiem zirgiem. Protams, tu biji drosmīgāks un gudrāks par viņiem. Citādāks tu nemaz nevarēji būt. No tā neizriet, ka tu būsi kaut kas īpašs arī Nārnijā. Tomēr, ja tu apzināsies, ka neesi nekas īpašs, tu, visu apsverot un kopā ņemot, būsi ļoti krietns zirgs. Un tagad, ja tu un citi mani četrkājainie radinieki atnāktu kopā ar mani līdz virtuves durvīm, mēs palūkotos, vai tur nav adicis biezenis.

Izgājis pa vārtiem, Šasta savā priekšā pretī kokiem ieraudzīja stiepjamies zālainu piekalni ar dažiem viršu ceriem. Tagad nebija nedz par ko domāt, nedz ari plānot: vajadzēja vienīgi skriet, un ar to pilnīgi pietika. Locekļi trīcēja, sānos sāka nejauki durt, un sviedri, kas nebeidza ritēt acīs, padarīja aklu, turklāt acis sūrstēja. Kājas arī sāka ļodzīties, un ne reizi vien viņš pret kādu ceļā pagadījušos akmeni gandrīz vai tās izmežģīja.

Mežs kļuva biezāks, un atklātākās vietās auga ērgļa papardes. Saule pazuda, betvēsāks nekļuva. Tā bija viena no tām tveicīgajām, pelēcīgajām dienām, kad mušu bari šķiet daudzkārt lielāki nekā parasti. Lidones noklāja Šastas seju, un viņš pat nemēģināja tās notraust — bija daudz cita, ko darīt.

Pēkšņi viņš izdzirda raga skaņu — ne skaļu un dārdošu kā Tašbānas ragi, bet jautru saucienu «ti-ro-to-to-ho»f Nākamajā mirklī viņš iznāca plašā klajumā un atradās lielā ļaužu pūlī.

Vismaz viņam šis pūlis izlikās liels. Patiesībā tur bija ap piecpadsmit divdesmit vīru, visi zaļās mednieku drēbēs ģērbti kungi ar zirgiem. Daži sēdēja seglos, un daži stāvēja līdzās saviem zirgiem. Bara vidū kāds stāvēja, turēdams kāpsli vienam vīram, lai tas varētu ielēkt seglos. Un šis vīrs bija tik brīnum tīkams, tukls, apaļvaidzīgs, dzirkstošu skatienu apveltīts karalis, kādu vien var iedomāties.

Tiklīdz parādījās Šasta, karalis piemirsa, ka jākāpj zirgā. Viņš izpleta pret Šastu rokas, seja viņam iegaismojās, un viņš iesaucās skaļā, zemā balsī, kas itin kā nāca no krūšu dziļuma:

—   Korin! Mans dēls! Un kājām, un skrandās! Kas…

V

—Nē, —izelsa Sasta, pakratīdams galvu. —Es neesmu princis Korins. Es, es zinu, ka esmu viņam līdzīgs… Sastapu viņa augstību Tašbānā… Sūta sveicienus.

Karalis ar dīvainu sejas izteiksmi cieši urbās Šastā.

—  Vai jūs esat k-karalis Lūns? — dvesa Šasta. Un tad, negaidīdams atbildi, turpināja: — Kungs karali — bē­dziet — uz Anvardu — aizslēdziet vārtus — nāk ienaid­nieks — Rabadašs ar divsimt zirgiem.

—    Zēn, vai tu to noteikti zini? — vaicāja kāds no kungiem.

—   Ar paša acīm, — Šasta ar pūlēm izgrūda vārdus.

—   Es viņus redzēju. Skrējos ar tiem no pašas Tašbānas.

—Kājām? —vaicāja kungs, mazlietuzraukdams uzacis.

—  Zirgi — ir pie Vientuļnieka, — teica Šasta.

—   Pietiks viņu iztaujāt, Darin, — sacīja karalis Lūns.

—   Es redzu, ka viņa sejā rakstīta patiesība. Mums jāauļo, cik ātri vien varam. Iedodiet zēnam kādu no brīvajiem zirgiem. Vai proti ātri jāt, draugs?

Par atbildi Šasta iebāza kāju klātpievestā zirga kāpslī un nākamajā mirklī jau sēdēja seglos. Pēdējās nedēļās viņš simtiem reižu bija lecis Brī mugurā, un tagadējais lēciens stipri atšķīrās no pirmās nakts kāpiena, kad Brī bija teicis, ka viņš rāpjoties zirgā kā siena kaudzē.

Šasta priecājās, dzirdēdams, ka augstmanis Darins, pret karali pagriezies, noteic: — Zēns ielidoja seglos kā īsts jātnieks, sir. Galvoju, ka viņā rit dižciltīgas asinis.

— Viņa asinis, jā, tas jau ir tas jautājums, — atteica karalis. Un atkal cieši nolūkojās Sastā ar to pašu savādo, gandrīz alkano izteiksmi mierīgajās, pelēkajās acīs.

Bet nu jau viss pulciņš ātros rikšos devās uz priekšu. Sasta sēdēja seglos lieliski, tomēr mulsa minējumos, ko darīt ar pavadu, jo, jādams ar Brī, nekad nebija ņēmis to rokā. Viņš vērīgi pašķielēja ar acu kaktiņu, lai redzētu, ko dara citi (kā mēs dažkārt esam darījuši viesībās, ja nejūtamies pilnīgi droši, kura dakšiņa vai nazis jālieto), un mēģināja pareizi to saņemt. Taču viņš neiedrošinājās zirgu pa īstam vadīt, ticēdams, ka tas sekos citu pēdās. Zirgs, protams, bija parastais, nevis Runājošais Zirgs; tomēr tam pietika viltības, lai saprastu, ka svešajam puikam viņa mugurā nav pātagas un piešu un ka patiesībā tas nav noteicējs pār stāvokli. Tāpēc Sasta jau drīz vien atradās pulciņa astesgalā.

Bet pat tā viņš jāja diezgan ātri. Mežu vairs nebija, un gaiss, kas sitās sejā, — bija spirgts. Arī elpu viņš bija atguvis. Un uzdevumu izpildījis. Pirmo reizi pēc ierašanās Tašbānā (likās, tas noticis tik sen!) viņš sāka justies labi.

Sasta pacēla acis, lai paskatītos, cik tuvu pievirzījušies kalni. Par lielu vilšanos, viņš vispār nespēja tos saskatīt; uz jātnieku pusi vēlās tikai kaut kas neskaidri pelēks. Tā kā kalnainā apvidū viņš bija nokļuvis pirmo reizi, tad jutās pārsteigts. — Tas ir mākonis, — viņš pats sev teica, — nolaižas mākonis. Skaidrs. Te augšā, kalnos, cilvēks īstenībā atrodas debesīs. Es redzēšu, kā izskatās mākoņa iekšpuse. Cik interesanti! Bieži esmu par to lauzījis galvu. — Tālu pa kreisi, mazliet aizmugurē, grasījās rietēt saule.

Nu viņi bija piej ā juši pie nelīdzena ceļa un paskubinājuši zirgus aulekšos. Taču Šastas zirgs vēl aizvien bija pats pēdējais. Pāris reižu, kad ceļš meta līkumu (tagad tam abās pusēs bija mežs), viņš uz dažiem mirkļiem pazaudēja pārējos no acīm.

Tad viņi ienira miglā vai arī migla tos ietina. Pasaule kļuva pelēka. Šasta nebija domājis, ka mākoņa iekšpusē būs tik auksts un mitrs un ka būs tāda tumsa. Pelēcīgais satraucoši ātri vērtās melns.

Kāds kolonnas galvasgalā šad tad papūta ragu, un skaņa ar katru reizi šķita attālināmies. Šasta tagad nevarēja saskatīt nevienu no pārējiem, tomēr nodomāja, ka, protams, to spēs, tiklīdz iegriezīsies nākamajā līkumā. Bet, kad viņš to sasniedza, joprojām nevienu neredzēja. Patiesībā viņš vispār neko neredzēja. Zirgs tagad gāja soļos.

— Pasteidzies, zirdziņ, pasteidzies, — skubināja Šasta. Tad tikko sadzirdami adidoja raga skaņa. Brī viņam vienmēr bija piesacījis, lai tur papēžus krietni izgrieztus uz āru, un Šastu vajāja iedomas, ka, iespiežot tos zirgam sānos, notiks kaut kas ļoti briesmīgs. Šī nu šķita tā reize, kad tas jāizmē­ģina. — Paklau, zirgs, —viņš sacīja, —ja tu nepasteigsies, vai zini, ko es darīšu? Es iespiedīšu tev sānos papēžus. Nudien es tā darīšu. — Tomēr zirgs šos draudus neņēma vērā. Tā nu Šasta stingri iekārtojās seglos, cieši piekļāva zirgam ceļgalus, sakoda zobus un iespieda dzīvnieka sānos papēžus, cik vien bija spēka.

Vienīgais panākums bija tas, ka zirgs izlikās sākam rikšot, taču pēc pieciem sešiem paņēmieniem atkal pārgāja soļos. Un nu bija pilnīgi satumsis, un mednieki laikam ragu vairs nepūta. Dzirdama bija tikai vienmērīga ūdens lāsošana no koku zariem.

—  Nu laikam jau, pat ejot soļos, mēs kādreiz kaut kur nokļūsim, — Sasta sev centās iegalvot. — Ceru tikai, ka neuzdursimies Rabadašam ar viņa vīriem.

Tā viņš jāja it kā ilgu laiku ne citādi kā vien soļos. Sasta sāka uz zirgu dusmoties, un viņam arī ļoti gribējās ēst.

Drīz viņš nokļuva vietā, kur ceļš sazarojās divos. Sasta patlaban prātoja, kurš aiziet uz Anvardu, kad viņu izbiedēja kāda skaņa, kas adidoja no aizmugures. Tā bija zirgu pakavu dimdoņa. «Rabadašs!» Šastam iešāvās prātā. Nekādi nebija iespējams izdomāt, kurā ceļā Rabadašs iegriezīsies.

—    Bet, ja es izvēlēšos vienu, — Šasta pats sev sacīja, — viņš varbūt varētu jāt pa otru. Turpretī, ja stāvēšu krustcelēs, viņš mani katrā ziņā sagūstīs. — Zēns izkāpa no segliem un veda zirgu, cik ātri jaudāja, pa labās puses atzarojumu.

Pakavu klaboņa ātri tuvojās, un pēc īsa brīža Šasta noprata, ka jātnieki sasnieguši krustceles. Viņš aizturēja elpu, lai noprastu, pa kurn ceļu viņi nogriezīsies.

Atskanēja klusa pavēle: — Stāt! — tad dažādi trokšņi: zirgi sprausloja, kārpīja ar nagiem zemi, kodīja laužņus, jātnieki pliķēja tiem kaklus. Tad Šasta sadzirdēja kādu balsi.

—Tagad klausieties visi, —tā teica. —Mēsatrodamies vienu astotdaļjūdzi no pils. Atcerieties, kas jums pavēlēts. Kad nokļūsim Nārnijā — un tas varētu notikt ap saules lēktu — jūs drīkstat nogalināt tikai izņēmuma gadījumā.

Šajā pasākumā jums katrs piliens nārniešu asiņu jāuzskata dārgāks par galonu jūsējo. Es saku — šajā pasākumā dievi sūtīs mums laimīgāku laiku, un tad jūsu uzdevums būs neatstāt starp Ķēru Paravelu un Rietumu tuksnesi dzīvu nevienu. Tomēr mēs vēl neesam Nārnijā. Te, Arčenlendā, jāievēro kas cits. Uzbrukumā karaļa Lūna pilij svarīgs ir vienīgi ātrums. Parādiet savu drosmi. Stundas laikā pilij jābūt manai. Un, ja tā notiks, es atdošu to jūsu varā. Sev es nekādu laupījumu neprasu. Nokaujiet visus barbaru vīriešus, kas atradīsies pils mūros, — līdz pat vakar dzimušam bērnam. Viss cits arī pieder jums, un jūs to varat sadalīt, kā vēlaties, —sievietes, zeltu, dārgakmeņus, ieročus un vīnu. Karavīrs, kuru, pienākot pie vārtiem, es redzēšu vilcināmies, tiks dzīvs sadedzināts. Nepielūdzamā un neuzveicamā Taša vārdā — uz priekšu!

Skaļi klabot zirgu nagiem, jātnieki devās uz priekšu, un Šasta atkal uzelpoja. Viņi bija nogriezušies pa otru ceļu. Šastam likās, ka šie vīri virzījušies garām krietnu laiku; kaut gan viņš bija runājis un domājis par «divsimt zirgiem» augu dienu, tomēr nebija aptvēris, cik tas īstenībā ir. Beidzot troksnis noklusa tālumā, un viņš atkal stāvēja viens pilošu koku ielokā.

Tagad viņš zināja ceļu uz Anvardu, bet, protams, nevarēja uz turieni iet: tas tikai nozīmētu ieskriet Rabadaša jātnieku ķetnās. —Ko īsti lai es daru? —Šasta sev vaicāja. Beigu beigās viņš atkal sēdās zirga mugurā un turpināja izvēlēto ceļu vājā cerībā atrast kādu māju, kur varētu palūgt patvērumu un ēdienu. Protams, viņš bija domājis arī par iespēju atgriezties pie Aravisas, Brī un Hvinas

Vientuļnieka mītnē, taču ari tas šķita neiespējami, jo patlaban viņš galīgi nesaprata, kurā virzienā viņi meklējami.

— Galu galā, — Sasta norūca, — kaut kur šim ceļam tak jānoved.

Tomēr allaž viss ir atkarīgs no tā, ko ar šo «kaut kur» domā. Ceļš vijās uz kaut kurieni tādā nozīmē, ka mežs kļuva aizvien biezāks un biezāks, tajā valdīja tumsa, pilēja ūdens lāses, un gaiss kļuva arvien dzestrāks un dzestrāks. Un dīvaini, ka ledaini vēji visu laiku viņam garām dzenāja miglas vālus, bet tā ari neaizdzina projām. Ja viņš būtu pieradis pie kalnainiem apvidiem, tad saprastu, ka tagad atrodas lielā augstumā — varbūt tieši pašā kalnu pārejas virsotnē. Taču Sasta par kalniem nezināja neko.

—Manuprāt, — zēns purpināja, — es laikam patiešām esmu visneveiksmīgākais puišelis, kāds vispār dzīvojis pasaulē. Jebkuram citam viss izdotos, tikai man ne. Nārniešu kungi un dāmas sveiki un veseli izkļūst no Tašbānas; es palieku tur. Aravisa, Brī un Hvina — visi gluži omulīgi patvērušies pie vecā Vientuļnieka, prom, dabiski, aizsūtīja nevienu citu kā mani. Karalis Lūns un viņa ļaudis noteikti patvērušies drošībā savā pilī un aizvēruši vārtus labu laiku pirms Rabadaša ierašanās, taču es esmu pamests ārpusē.

Un, jūtoties ļoti noguris un izsalcis, viņš ņēmās sevi tik briesmīgi žēlot, ka pār vaigiem sāka ritēt asaras.

Tam visam negaidīti punktu pielika bailes. Sasta sajuta kādu vai kaut ko soļojam sev līdzās. Bija tumšs kā akā, un viņš neko nevarēja saskatīt. Un šis kaut kas (vai Būtne) gāja tik klusu, ka Sasta soļus gandrīz nemaz nevarēja saklausīt. Viņš gan sajuta elpu. Neredzamais ceļabiedrs likās elpojam ļoti spēcīgi, un Šastam radās iespaids, ka tas ir ārkārtīgi liels radījums. Un sajutis šo elpu viņš bija pamazām, tā ka īsti nezināja, cik ilgi tā jau viņu pavada. Tas viņu ļoti satrieca. Apziņā iešāvās doma, ka viņš kaut kad senās dienās dzirdējis par šo ziemeļzemju milžiem. Zēns bailēs iekoda lūpā. Tomēr tagad, kad viņam patiešām būtu par ko raudāt, asaras izsīka.

Šis Kaut Kas (ja tā nebija Būtne) soļoja viņam līdzās tik nedzirdami, ka zēnam radās cerība: proti, ka tās varētu būt tukšas iedomas. Taču tieši tad, kad viņš jau par to jutās pilnīgi pārliecināts, pēkšņi no tumsas turpat līdzās atskanēja dziļa, bet skaļa nopūta. Tās nu nevarēja būt iedomas! Lai vai kā, viņš uz savas nosalušās kreisās rokas bija sajutis nopūtā izdvestu karstu elpu.

Ja no zirga būtu kāda jēga —vai ja Šasta būtu zinājis, kā no šī dzīvnieka panākt kādu labumu, —viņš būtu riskējis, metoties trakos auļos, no līdzgājēja atrauties. Taču viņš zināja, ka zirgu auļot nepiespiedīs. Tā nu viņš joprojām turpināja ceļu soļos, un neredzamais ceļabiedrs gāja un elpoja viņam līdzās. Beidzot zēns neizturēja.

—   Kas jūs esat? —viņš gandrīz čukstot noprasīja.

—   Kāds, kas ilgi gaidījis, lai tu sāktu runāt, — teica Kaut Kas. Balss nebija skaļa, bet plaša un dziļa.

—  Vai jūs, vai jūs esat milzis? — Šasta vaicāja.

—   Tu varētu mani dēvēt par milzi, — atteica Plašā Balss. — Bet es neesmu līdzīgs tiem radījumiem, ko tu dēvē par milžiem.

—    Es nekādi nevaru jūs saskatīt, — kādu brīdi cieši vēries tumsā, sacīja Šasta. Tad (jo viņam bija ienākusi prātā pat vēl briesmīgāka doma) viņš izgrūda gandrīz klie­dzienu: — Jūs taču neesat, neesat mironis? Ak, lūdzu, lūdzu, ejiet projām. Ko ļaunu es jums esmu nodarījis? Esmu visnelaimīgākais cilvēks visā pasaulē!

Sasta atkal sajuta uz rokas un sejas šī Kaut Kā karsto elpu. — Padomā, — tas teica, — šī taču nav spoka elpa. Izstāsti man savas bēdas.

Elpa Sastu nedaudz nomierināja, tāpēc viņš pastāstīja, ka nekad neesot pazinis savu īsto tēvu un māti un ka viņu audzinājis bargs zvejnieks. Tad viņš izstāstīja, ka izbēdzis, kā viņiem dzinušās pakaļ lauvas un piespiedušas laisties peldus, lai izglābtu dzīvības, attēloja arī visas Tašbānā pārciestās briesmas un to, kā viņš pavadījis nakti starp mirušo namiņiem un kā tuksnesī, viņu biedējot, gaudojuši zvēri. Viņš neslēpa arī, kā, ceļojot pa tuksnesi, viņus mocījis karstums un slāpes un kā viņi bijuši gandrīz pie mērķa, kad atkal sācis dzīties pakaļ kāds lauva un ievainojis Aravisu. Un arī, cik ļoti ilgs laiks jau pagājis, kopš viņš kaut ko ir ēdis.

—  Es nu gan tevi par nelaimīgu nesauktu, — teica Plašā Balss.

—Vai jūs sastapšanos ar tik daudziem lauvām neuzskatāt par nelaimi? — Sasta noprasīja.

—   Bija tikai viens lauva, — atteica Balss.

—  Ko īsti jūs ar to gribat teikt? Es jums nupat stāstīju, ka pirmajā naktī bija vismaz divi un…

—   Bija tikai viens: bet tam netrūka ātru kāju.

—   Kā jūs zināt?

—Tas lauva biju es. — Sasta pavēra muti un neteica ne vārda, un Balss turpināja: — Es biju lauva, kas piespieda tevi pievienoties Aravisai. Es biju kaķis, kas tevi mierināja mūžamāju vidū. Es biju lauva, kas aiztrieca šakāļus no tevis, kamēr tu gulēji. Es biju lauva, kas iebiedēja zirgus, līdz ar bailēm ieplūdinot viņos jaunu spēku pēdējai jūdzei, lai tu varētu laikā sasniegt karali Lūnu. Un es biju lauva, ko tu neatceries, bet kas stūma laivu, kurā, būdams mazs bērniņš, tu gulēji, atrazdamies tuvu nāvei, tā ka šī laiva piepeldēja pie krasta, kur sēdēja kāds vīrs, kam pusnaktī nenāca miegs un kas varēja tevi saņemt.

—   Tātad tas bijāt jūs, kas ievainoja Aravisu?

—  Tas biju es.

—   Bet kāpēc?

—  Bērns, — Balss sacīja, — es stāstu tev par tevi, nevis par viņu. Es ikvienam stāstu tikai par viņu pašu.

—   Kas jūs esat? — Sasta vaicāja.

—   Es pats, — ļoti dobji un zemu atteica Balss, tā ka sadrebēja zeme, un vēlreiz atkārtoja «Es pats» — skaļi, skaidri un līksmi, un tad trešoreiz «Es pats» — tik maigā čukstā, ka to tik tikko varēja saklausīt, un tomēr tas šķita nākam no visas apkārtnes, it kā arī lapas to čukstētu līdzi.

Sasta vairs nebaidījās, un viņam nešķita, ka Balss piederētu kādam radījumam, kas grasītos viņu aprīt, vai ka runātājs būtu spoks. Taču viņam pārskrēja jaunas un citādas trīsas. Viņš jutās līksms.

Migla no melnas pārvērtās pelēkā un no pelēkas — baltā. Acīmredzot tas bija sācies jau pirms kāda brīža, bet, kamēr Sasta runājās ar šo Kaut Ko, viņš nekam citam nebija pievērsis uzmanību. Tagad baltā migla ap viņu kļuva par gaišu vizmu. Šasta samirkšķināja acis. Kaut kur priekšā varēja dzirdēt dziedam putnus. Viņš saprata, ka nakts beidzot pagājusi. Zēns spēja gluži viegli saskatīt sava zirga krēpes, ausis un galvu. No kreisās puses atspīdēja zeltaina gaisma. Viņam šķita, ka tā ir saule.

Viņš pagriezās un ieraudzīja sev līdzās soļojam lauvu, lielāku par zirgu. Zirgs it kā no zvēra nebaidījās vai varbūt arī to neredzēja. Gaisma izstaroja no lauvas. Neviens nekad nav redzējis kaut ko tik draudīgi varenu un skaistu. Laimīgā kārtā Šasta visu mūžu bija dzīvojis tik tālu Kalormenas dienvidos, ka nebija dzirdējis stāstus, ko Tašbānā čukstot melsa par baismīgu Nārnijas dēmonu, kurš parādoties lauvas izskatā. Un, protams, viņš nezināja nevienu no patiesajiem stāstiem par Aslanu, diženo Lauvu, Aizjūras valdnieka dēlu, Ķēniņu pār visiem Nārnijas visaugstākajiem karaļiem. Taču, uzmetis lauvam vienu vienīgu skatienu, zēns izslīdēja no segliem un nokrita Lauvam pie kājām. Viņš nespēja neko izrunāt, bet arī negribēja neko sacīt un saprata, ka tas nav vajadzīgs.

Ķēniņš pār visiem ķēniņiem noliecās pie viņa. Šastu no visām pusēm apņēma Lauvas krēpes un kāda dīvaina, svinīga smarža, kas vēdīja no šīm krēpēm: Lauvas mēle pieskārās viņa pierei. Zēns pacēla acis, un abu skatieni satikās. Un vienā mirklī miglas blāvā vizma un Lauvas ugunīgā vizma saplūda brīnišķīgas gaismas virpuļos, pacēlās augšup un pazuda. Šasta stāvēja viens ar zirgskābenēm apaugušā nogāzē zem zilām debesīm. Dziedāja putni.

«Vai tas viss bija sapnis?» Sasta gudroja. Taču tas nevarēja būt sapnis, jo zālē, turpat priekšā, viņš redzēja lielu, dziļu Lauvas labās priekškājas nospiedumu. Elpa aizrāvās, domājot par svaru, kas spēj atstāt tādas pēdas. Taču bija kaut kas ievērības cienīgāks par lielumu vien. Palūkojies uz iespiedumu, viņš redzēja, ka tā apakšā sakrājies ūdens. Drīz vien bedre bija pilna līdz malām, un tad ūdens sāka plūst pāri, un neliela straumīte tecēja lejā pa nogāzi pāri zālei viņam garām.

Sasta noliecās un dzēra — ļoti ilgi — un tad iemērca bedrē seju un apšļakstīja galvu. Ūdens bija ārkārtīgi auksts un caurspīdīgs kā stikls un zēnu ļoti atspirdzināja. Pēc tam viņš piecēlās, izpurināja no ausīm lāses, atbīdīja no pieres mitros matus un sāka vērīgi aplūkot apkārtni.

Acīmredzot joprojām bija ļoti agrs rīts. Saule šķita tikko kā pacēlusies no apvāršņa un tagad arī no mežiem, kuri bija redzami krietni lejāk, tālu projām labajā pusē. Ainava, uz ko viņš tagad skatījās, šķita kaut kas pilnīgi jauns. Tā bija zaļa ieleja, kurā šur tur auga koki, pa kuru spraugām varēja saredzēt upi, kas aizlocījās apmēram uz ziemeļrietumiem. Ielejas otrā pusē slējās augsti un pat klinšaini kalni, tomēr zemāki par tiem, ko viņš lejā bija redzējis iepriekšējā dienā. Tad Sasta sāka prātot, kur atrodas. Viņš pagriezās, palūkojās atpakaļ un ieraudzīja, ka nogāze, uz kuras viņš stāv, pieder daudz augstāku kalnu grēdai.

— Saprotu, — Sasta pie sevis noteica. — Tie ir lielie kalni starp Ārčenlendu un Nārniju. Vakar es atrados otrā pusē. Droši vien nakti esmu pārgājis pāri augstākajai vietai. Kāda laime, ka es to nejauši atradu! Tomēr patiesībā tā nu gan nebija nekāda laime, tas bija Viņš. Un nu es esmu Nārnijā.

Sasta pagriezās, nosegloja zirgu un noņēma iemauktus.

—  Tomēr tu esi pavisam nejauks zirgs, — viņš sacīja. — Dzīvnieks nepievērsa šai piezīmei ne mazāko uzmanību un tūlīt ņēmās plūkt zāli. Šasta viņu vērtēja ļoti zemu. «Kaut es varētu ēst zāli!» nodomāja Šasta. «Anvardā nav jēgas atgriezties, tā būs aplenkta. Prātīgāk būtu nokāpt zemāk ielejā un pameklēt, vai nevar dabūt kaut ko ēdamu.»

Tā nu viņš devās lejā (lielā rasa nežēlīgi saldēja basās kājas), līdz iegāja kādā mežā. Cauri tam vijās tāda kā iemīta taka, un Šasta nebija ticis nekur tālu, kad izdzirdēja aizsmakušu un diezgan aizelsušos balsi sakām:

—  Labrīt, kaimiņ!

Šasta ieinteresēts paraudzījās apkārt, lai saskatītu runātāju, un drīz vien pamanīja mazu, adatainu būtni ar tumšu vaigu. Adatainis tikko kā bija iznācis no koku pudura. Vismaz salīdzinājumā ar cilvēku tas bija mazs, taču, ja ņem vērā, ka tas bija ezis, var teikt, ka viņš bija ļoti liels.

—Labrīt! —Šasta atņēma sveicienu. —Bet kaimiņš es neesmu. Taisnību sakot, es šinī pusē esmu svešinieks.

—  Ā? — Ezis jautājoši izsaucās.

—  Esmu pārnācis pāri kalniem — zini, no Arčenlendas.

—    A, no Arčenlendas, — atkārtoja Ezis. — Tas ir briesmīgi tāls ceļš. Pats nekad neesmu tur bijis.

—    Un man liekas, — Šasta turpināja, — ka varbūt kādam vajadzētu pasacīt, ka šinī pašā brīdī mežonīgo kalormenu armija iet uzbrukumā Anvardai.

—  Kotusaki! —atsaucās Ezis. —Nu, tu tikai padomā! Un stāsta taču, ka Kalormena esot simtiem tūkstošiem jūdžu attālumā, pašā pasaules galā aiz lielas smilšu jūras.

—   Tā nebūt nav tik tālu, kā tu domā, — Šasta teica.

—Un vai sakarā ar šo uzbrukumu Anvardai nevajadzētu

kaut kā rīkoties? Vai nebūtu jāpavēsta Visaugstākajam karalim?

—   Skaidrs kā diena, kaut kas jādara, — Ezis piekrita. — Bet, redzi, es nupat dzīros likties ūz auss, lai kārtīgi nosnaustu diendusu. Sveiks, kaimiņ!

Pēdējie vārdi bija domāti milzīgam, dzeltenīgam trusim, kas tikko kā bija izbāzis galvu kaut kur no takas malas. Ezis tūdaļ pastāstīja trusim, ko tikko bija uzzinājis no Šastas. Trusis piekrita, ka tās esot ārkārtīgi svarīgas ziņas un kādam jāpastāstot tās citiem, lai kaut kas tiktu darīts.

Un tā viss turpinājās. Ik pa īsam brīdim viņiem pievienojās citi radījumi, daži no zariem virs galvas un daži no apakšzemes mājiņām viņiem pie kājām, līdz pulciņš sastāvēja no pieciem trušiem, vāverītes, divām žagatām, āžkājaina fauna un peles, kas visi runāja reizē un piekrita Ezim. Jo patiesība bija tāda, ka šajā Zelta laikmetā, kad Ragana un Ziema bija projām un Kērā Paravelā valdīja Pīters, Visaugstākais karalis, mazākie Nārnijas mežu novadu iemītnieki jutās tik droši un laimīgi, ka kļuva mazliet bezrūpīgi.

Drīz tomēr mazajā mežiņā ieradās divas praktiskākas personas. Viena bija Sarkanais Rūķis, kuru, šķiet, sauca par Flanelīti. Otrs bija Briedis —skaists, karalisks dzīvnieks ar platām, skaidrām acīm, raibi plankumainiem sāniem un tik slaidām un graciozām kājām, ka tās izskatījās tā, it kā būtu salaužamas ar diviem pirkstiem.

—     Lauva ir dzīvs! — ieaurojās Rūķis, tiklīdz bija noklausījies jaunās ziņas. — Un, ja tā ir, kāpēc mēs visi stāvam kā iemietiun pļurkstam? Ienaidnieki ir pie Anvardas! Tūlīt jāsūta ziņa uz Ķēru Paravelu. Jāiesauc armija. Nārnijai jāiet karalim Lūnam palīgā.

—   Ā! — iesaucās Ezis. — Bet Visaugstāko karali jūs Kērā neatradīsiet. Viņš devies uz ziemeļiem, lai sodītu milžus. Un, ja runa ir par milžiem, kaimiņi, man prātā nāk…

—  Kurš aiznesīs ziņu? —viņu pārtrauca Rūķis. —Vai te ir kāds, kas to var izdarīt ātrāk par mani?

—   Es esmu ātrs, — sacīja Briedis. — Kāda ziņa man jānes? Cik kalormenu tur ir?

—   Divi simti, pavēlnieks ir princis Rabadašs. Un… — Taču Briedis bija jau projām — visas četras kājas reizē uzlidoja gaisā, un vienā mirklī viņa baltā pēcpuse pazuda starp tālākajiem kokiem.

—   Brīnos, kur viņš skrien, — teica kāds trusis. — Zi­niet, viņš Visaugstāko karali Kērā Paravelā neatradīs.

—   Viņš atradīs karalieni Lūsiju, — sacīja Flanelītis. — Un tad… hello! Kas kaiš Cilvēkbūtnei? Izskatās gluži zaļš. Manuprāt, pavisam vārgs. Varbūt izsalcis līdz nāvei. Kad tu pēdējo reizi esi ēdis, jauniņais?

—  Vakar no rīta, — Sasta klusi izdvesa.

—    Nu tad ejam, ejam, — teica Rūķis, tūlīt aplicis resnās, mazās roķeles Sastam ap vidu, lai viņš nepakristu. — Kaimiņi, mums vajadzētu kaunēties! Tu, zēn, nāc man līdzi! Brokastis! Tās būs jēdzīgākas par pļurkstēšanu.

Rūķis ar lielu skubu, purpinādams pats sev pārmetumus, pa pusei veda, pa pusei balstīja Sastu, ātri aizgādādams mežā uz nelielu nogāzi. Gājiens bija garāks, nekā Sastam patlaban būtu gribējies, un, pirms tika ārā no kokiem atklātā nokalnē, viņa kājas bija sākušas stipri ļodzīties. Nu viņi ieraudzīja nelielu mājiņu ar kūpošu dūmeni un atvērtām durvīm. Pienākot pie tām, Flanelītis iesaucās:

—   Ei, brāļi! Pie mums brokastīs būs ciemiņš.

Un tūdaļ līdz ar čurkstošu skaņu pie Sastas atplūda patiešām brīnišķīga smarža. Tādu viņš vēl nekad savā

mūžā nebija sajutis, tomēr jūs, es ceru, gan. Redziet, tur smaržoja cūkgaļa ar olām un sēnēm, un tas viss cepās pannā.

— Pieliec galvu, zēn, — iesaucās Flanelītis mirkli par vēlu, jo Sasta jau bija iebumsljies ar pieri durvju augšējā šķērskokā. — Nu tagad gan apsēdies, — turpināja Rūķis. — Galds tev ir maķenīt par zemu, bet krēsls arī ir zems. Nu tā. Un te ir putra —un tur krējuma krūze —unšeitkarote.

Kad Sasta bija ticis galā ar putru, abi Rūķa brāļi (kuru vārdi bija Rodžins un Trauslīkšķītis) cēla galdā cūkgaļas šķēli ar olām un sēnēm, kafijas kannu, karstu pienu un grauzdiņus.

Šastam tas viss bija jauns un brīnumains, jo Kalormenu ēdieni ir pilnīgi citādi. Viņš pat nezināja, kas ir brūnās rikas, jo grauzdiņus nekad agrāk nebija redzējis. Viņš nezināja, kas ir tas mīkstais, dzeltenais, ko viņi zieda uz grauzdiņiem, jo Kalormenā sviesta vietā gandrīz vienmēr izmantoja eļļu. Un pati mājiņa ļoti atšķīrās no Aršīša tumšās, nesakoptās, zivju smakas piesūkušās būdas, kā arī no Tašbānas piļu pīlāriem rotātajām un grīdsegām izklātajām zālēm. Jumts te bija ļoti zems un visas mēbeles gatavotas no koka, un te bija pulkstenis ar dzeguzi, sarkanbalti rūtots galdauts, māla vāze ar lauku puķēm un biezstikloto logu priekšā mazi aizkariņi. Diezgan sarežģīti bija lietot rūķu tasītes, šķīvjus, nažus un dakšiņas. Tas nozīmēja, ka porcijas bija ļoti mazas un tās ik mirkli nācās papildināt, tā ka Šastas šķīvi vai tasīti pildīja ik mīļu brīdi, un paši Rūķi ikmīļu brīdi sacīja: «Lūdzu, ņem sviestu,» — vai: «Vēl vienu kafijas tasi?» — vai: «Man gribētos vēl mazliet sēņu,» —vai: «Kā būtu, ja uzceptu vēl kādu olu?» Un, kad nu beidzot viņi visi bija paēduši, cik vien līda vēderā, trīs Rūķi vilka lozes, kurš mazgās traukus, un šis nepatīkamais pienākums krita Rodžinam. Tad Flanelītis un Trauslīkšķītis nosēdināja Sastu ārā uz sola, kas balstījās pret mājas sienu, visi izstiepa kājas, izdvesa skaļas apmierinājuma pilnas nopūtas, un abi Rūķi aizkūpināja pīpes. Rasa no zāles bija nožuvusi, un saule sildīja silti: patiešām, ja nepūstu viegls vējiņš, būtu bijis pārāk karsti.

— Nu, Svešiniek, —sacīja Flanelītis, —es tev parādīšu apkaimi. No šīs vietas var redzēt gandrīz visu Dienvidnārniju, un mēs par šo ainavu esam diezgan lepni. Tieši tev pa kreisi, aiz tiem zemākajiem kalniem, var saskatāt Rietumu kalnu grēdu. Un tas apaļais kalns tev pa labi saucas Akmens Galda virsotne. Tieši aiz… — Taču šajā mirklī viņus pārtrauca skaļš krāciens: Sasta pēc nakts ceļojuma un lieliskajām brokastīm bija cieši aizmidzis. Laipnie Rūķi, to pamanījuši, tūdaļ sāka rādīt viens otram zīmes, lai zēnu nemodina, un patiesībā tik daudz sačukstējās, māja ar galvām un tad piecēlās kājās un uz pirkstgaliem tipināja projām, ka noteikti būtu viņu uzmodinājuši, ja vien viņš nebūtu bijis tik ļoti noguris.

Sasta cieši nogulēja gandrīz visu dienu, taču laikā pamodās, lai nepalaistu garām vakariņas. Mājiņas gultas bija Šastam par mazu, taču Rūķi viņam saklāja lielisku viršu gultu uz grīdas, un zēns augu nakti nogulēja, pat neredzēdams nevienu sapni. Nākamajā rītā viņi tikko bija beiguši brokastot, kad ārā izdzirda spalgu, satraucošu skaņu.

— Taures! — iesaucās visi Rūķi un kopā ar Šastu izskrēja ārā.

Taures ieskanējās vēlreiz. Šasta tādu skaņu dzirdēja pirmoreiz: tā nelīdzinājās nedz skaļajiem, svinīgajiem Taš­bānas ragiem, nedz arī līksmajiem, jautrajiem karaļa Lūna medību ragiem; šie pūtieni bija dzidri un skaidri un pauda drosmi. Tie atskrēja no austrumpuses mežiem, un drīz vien tiem cauri varēja dzirdēt arī zirgu pakavu klaboņu. Pēc brīža parādījās jātnieku nodaļas galvgals.

Pirmais uz bēra zirga jāja augstmanis Peridans, turē­dams rokā Nārnijas lielo karogu — sarkanu lauvu uz zaļa pamata. Šo vīru Šasta tūlīt pazina. Aiz viņa trīs turējās līdzās — divi uz lieliem kara zirgiem un viens uz ponija. Kara zirgu mugurā sēdēja karalis Edmunds un kāda gaišmataina dāma ar ļoti smaidīgu seju. Galvā viņai bija bruņucepure un mugurā bruņukrekls. Pār plecu viņai bija pārmests loks un pie sāniem piekārts pilns bultu maks ar šautrām. (— Karaliene Lūsija, — pačukstēja Flanelītis.) Bet ponija mugurā sēdēja Korins. Tad sekoja galvenie armijas spēki: vīri parasto zirgu mugurā, vīri uz Runājošiem zirgiem (tie neiebilda, ka ar viņiem jāj pie­dienīgos gadījumos kā, piemēram, tad, kad nārnieši dodas karā), kentauri, bargi, sīksti lāči, lieli Runājošie suņi un, beidzot, seši milži. Jo Nārnijā ir labi milži. Tomēr, kaut arī Šasta zināja, ka tie karo pareizajā pusē, viņš sākumā nejaudāja lāgā uz tiem paskatīties; ir šis un tas, pie kā jāpierod pamazām.

Brīdī, kad karalis un karaliene tuvojās mājiņai un Rūķi sāka viņiem zemu klanīties, karalis Edmunds izsaucās:

—   Nu, draugi! Laiks'apstāties un iekost! — Un tūdaļ izcēlās liela burzma: vīri nolēca no zirgiem un atraisīja mugursomas. Viņi bija sākuši runāties, kad pie Šastas pieskrēja Korins, saķēra viņu aiz rokām un iekliedzās:

—   Ko! Tu esi te! Tātad tu laimīgi izkļuvi ārā? Vai, cik es esmu priecīgs! Nu tikies vaļā! Vai tā nav tīrā laime! Mēs vakarrīt tikko kā iebraucām Kēras Paravelas ostā, un pirmais, ar ko satikāmies, bija Cērvijs Briedis ar visām jaunajām ziņām par uzbrukumu Anvardai. Vai tev neliekas…

—  Kas ir jūsu augstības draugs? — tikko kā nokāpis no zirga, vaicāja karalis Edmunds.

—Vai neredzat, sir? —atsaucās Korins. —Tas ir mans dubultnieks: tas zēns, ko jūs Tašbānā noturējāt par mani.

—A, tātad viņš ir tavs dubultnieks! — izsaucās karaliene Lūsija. — Tik līdzīgi kā dvīņi. Tas nu gan ir kaut kas apbrīnojams.

—   Lūdzu, jūsu majestāte, — Šasta vērsās pie karaļa Edmunda, —es nebiju nodevējs, patiesi nebiju. Jūsu plānus es dzirdēju pret savu gribu. Bet man ne sapņos nebūtu nācis prātā stāstīt tos jūsu ienaidniekiem.

—  Es zinu, ka tu nebiji nodevējs, puis, — teica karalis Edmunds, uzlikdams roku Šastam uz galvas. — Bet, lai tevi par tādu neuzskatītu, citreiz papūlies nedzirdēt to, kas domāts citu ausīm, tomēr viss ir kārtībā.

Pēc tam lielajā burzmā un sarunu jūklī, visiem staigājot šurpu turpu, Šasta uz kādu brīdi izlaida Korinu, Edmundu un Lūsiju no acīm. Taču Korins bija tāds puika, kas drīz vien liek par sevi dzirdēt, un. nepagāja ilgs laiks, kad Šasta izdzirda karali Edmundu skaļi sakām:

—  Pie Lauvas krēpēm, princi, tas nu ir par daudz! Vai jūsu augstība nekad nelabosies? Jūs tak spējat nodarīt vairāk gauži nekā visa armija kopā! Es labprātāk komandētu sirseņu pulku nekā jūs.

Sasta izspraucās cauri pūlim un ieraudzīja Edmundu, kas izskatījās patiešām ļoti nikns, Korinu, kas izskatījās nokaunējies, un nepazīstamu Rūķi, kas sēdēja zemē un viebās. Daži fauni acīmredzot bija tikko kā palīdzējuši viņam atbrīvoties no bruņām.

—   Kaut es būtu paņēmusi līdzi savas brīnumzāles! — teica karaliene Lūsija. — Es varētu ātri visu sadziedēt. Taču Visaugstākais karalis ir stingri noliedzis man ņemt tās līdzi parastajos karos un pavēlējis glabāt patiesi nopietniem negadījumiem!

Noticis bija, lūk, kas. Tūlīt pēc sarunas ar Sastu Korina elkoni bija saķēris Rūķis, ko armijā dēvēja par Erkšķoni.

—   Kas ir, Erkšķoni? — Korins bija vaicājis.

—Jūsu karaliskā augstība, — pavilkdams Korinu sānis, teicis Ērkšķonis, T — ceļš mūs šodien aizvedīs pa kalnu pāreju tieši uz jūsu karaliskā tēva pili. Iespējams, ka jau pirms tumsas iestāšanās sāksies kauja.

—Es zinu, —apliecinājis Korins. —Vai tas nav lieliski?

—    Vai nu lieliski, vai ne, — turpinājis Ērkšķonis, —karalis Edmunds man uz visstingrāko pavēlējis raudzīties, lai jūsu augstība neiepītos kaujā. Jūs drīkstēsiet to noskatīties, un tas jau ir pietiekami daudz, ņemot vērā jūsu augstības mazo gadu skaitu.

—    Vai dieniņ, kādas muļķības! — Korins iebrēcies.

— Es, protams, kaušos. Kā tad karaliene Lūsija ies kopā ar strēlniekiem?

—  Viņas gaišība karaliene darīs, kā viņai labpatiks, — sacījis Ērkšķonis. — Turpretī jūs esat atstāts manā gādībā. Vai nu jums svinīgi jādod princisks solījums, ka jūsu ponijs atradīsies līdzās manējam — nevis pusi kakla tiesas man priekšā, līdz es došu jūsu augstībai atļauju kaut kur aiz­jāt, — vai arī — tā ir viņa majestātes pavēle — mums jāsasien kopā roku locītavas kā diviem cietumniekiem.

—  Ja tu mēģināsi mani sasiet, es tev kraušu, — bļāvis Korins.

—   Ar prieku palūkošos, kā jūsu augstība to darīs, — atteicis Rūķis.

Ar to tādam zēnam kā Korins pilnīgi pieticis, un vienā mirklī viņi ar Rūķi jau bijuši matos. Cīniņš būtu bijis vienlīdzīgs, jo, lai gan Korinam bija garākas rokas un augums, Rūķis bija vecāks un sīkstāks. Tomēr līdz beigām viņi tā arī netikuši (tā ir nelīdzeno piekaļņu cīniņu lielākā nelaime), jo Ērkšķoni piemeklējusi neveiksme: viņš paklupis pret akmeni, kas tur mētājies, nogāzies plakaniski uz deguna un, kad mēģinājis piecelties, jutis, ka ir izmežģījis potīti: tas esot īsts, sāpīgs mežģījums, kas neļaujot viņam vismaz divas nedēļas ne staigāt, ne jāt.

—     Re, ko jūsu augstība izdarījusi, — teica karalis Edmunds. —Jūs esat atņēmis mums pārbaudītu cīnītāju pašā kaujas priekšvakarā.

—   Es stāšos viņa vietā, sir, — Korins teica.

—   Ha! — iesaucās Edmunds. — Neviens neapšauba jūsu drosmi. Taču puika kaujā ir vienīgi drauds savai pusei.

Šinī mirklī karalis bija aizsaukts kaut kur citur, un Korins, sirsnīgi atvainojies Rūķim, piedrāzās pie Šastas un iečukstēja ausī:

—  Žigli! Tagad te ir brīvs ponijs un Rūķa bruņojums. Apliec, pirms kāds ievērojis.

—   Kāpēc? — Šasta vaicāja.

—  Nu, protams, tāpēc, lai mēs ar tevi varētu piedalīties kaujā! Vai tad tu negribi?

—  O-ā, jā, protams, — Šasta atteica. Taču par kaut ko tādu viņš nebūt nebija domājis, un nu viņam pār muguru pārskrēja visai nepatīkami drebuļi.

—   Tā ir pareizi, — vērodams sacīja Korins. — Velc pāri galvai. Un nu jostu zobenam. Taču mums vajadzēs jāt kolonnas beigās un būt klusiem kā pelītēm. Kad kauja sāksies, visi būs pārāk aizņemti, lai mūs ievērotu.

Ap vienpadsmitiem viss pulks atkal bija sācis pārgājienu un jāja uz rietumiem, tā ka kalni slējās vīriem pa kreisi. Korins ar Sastu atradās pašās beigās — tieši priekšā viņiem bija milži. Lūsija, Edmunds un Peridans cītīgi kala kaujas plānus, un, kaut arī Lūsija vienreiz pavaicāja: — Bet kur tad mūsu gaisagrābslīgā augstība? — Edmunds tikai atteica: — Galvgalā nav, un tas pats par sevi jau ir labi. Lai paliek, kā ir.

Sasta pastāstīja Korinam par lielāko daļu savu piedzī­vojumu un paskaidroja, ka par savu jāšanas mākslu varot pateikties kādam zirgam, bet īsti nezinot, kā rīkoties ar grožiem. Korins pamācīja, kā to darīt, savukārt sīki attē­lodams slepeno braucienu no Tašbānas.

—   Un kur ir karaliene Sjūzena?

—   Kērā Paravelā, — sacīja Korins. — Zini, viņa nav tāda kā Lūsija, kas ir tikpat braša kā vīrietis vai vismaz tikpat braša kā puika. Karaliene Sjūzena vairāk līdzinās parastai pieaugušai dāmai. Viņa nepiedalās karos, kaut arī ir lieliska strēlniece.

Kalna nogāzes taka, pa kuru viņi devās, kļuva arvien šaurāka un krauja labajā pusē — arvien stāvāka. Beidzot viņi jāja vienā rindā gar bezdibeņa malu, un Sasta nodrebēja, domādams, ka tā jājis arī vakarnakt, neko par to nezinādams. «Bet, protams,» viņš nodomāja, «es biju pilnīgā drošībā. Tieši tāpēc jau Lauva turējās man kreisajā pusē. Viņš visu laiku atradās starp mani un ceļmalu.»

Tad taka pagriezās pa kreisi uz dienvidiem — projām no klintīm. Abās pusēs auga biezs mežs, un tas tiecās stāvi augšup uz pāreju. Ja virsotne būtu klaja, no tās pavērtos lielisks skats; turpretī tagad visā šajā biežņā nevarēja redzēt neko — vienīgi šad un tad kādu milzīgu klinšu smaili virs koku galotnēm un dažus ērgļus, kuri riņķoja augstu zilajā gaisā.

—Tie sajūt kaujas tuvumu, — norādīdams uz putniem, sacīja Korins. — Zina, ka mēs gatavojam viņiem barību.

Tas nu Šastam nemaz nepatika.

Šķērsojuši pārejas visšaurāko vietu, viņi nonāca krietni lejāk, kur sākās klajāka apkārtne, un no tās Šasta varēja saskatīt visu Ārčenlendu, zilganā dūmakā tītu, plešamies lejā. Viņam pat likās, ka apvāršņa malā var saskatīt tuksneša svītru. Taču acis žilbināja saule, līdz kuras rietam vēl varbūt bija divas stundas, tāpēc neko skaidri izšķirt nevarēja.

Armija apstājās, izkārtojās rindā, un daudzi pārmainījās vietām. Vesela vienība ļoti bīstama izskata Runājošu zvēru, kuru Šasta līdz šim nebija pamanījis un kura galvenokārt sastāvēja no dažādiem kaķiem (leopardiem, panterām un tamlīdzīgi), rūkdama aizdipināja, lai ieņemtu pozīcijas kreisajā pusē. Milžus aizsūtīja uz labo pusi, taču pirms tam viņi noņēma kaut ko tādu, ko bija nesuši uz muguras, un uz brīdi apsēdās. Šasta ieraudzīja, ka nesamais, kuru milži tagad āva kājās, ir zābaku pāri: drausmīga izskata smagi, nagloti zābaki, kas sniedzās līdz ceļgaliem. Tad milži pārlika pār pleciem savas lielās milnas un aizsoļoja, lai ieņemtu kaujas plānā viņiem paredzēto vietu. Strēlnieki ar karalieni Lūsiju pārvietojās uz aizmuguri, un nu pirmo reizi bija redzams, kā izliecas loki, un dzirdams, kā notrinkšķ stiegras. Kur vien skatiens sniedza, bija redzami kaujinieki, kas savilka ciešāk seglu jostas, mauca galvā bruņucepures, vilka ārā no makstīm zobenus un svieda zemē apmetņus. Retais tagad runāja. Gaisotne bija ļoti svinīga un pat baiga. «Nu gan esmu iepinies, pa īstam iepinies,» nodomāja Sasta. Tad tālu priekšā atskanēja troksnis: lielā-vīru pulka kliedzieni un vienmērīga dtrna: blākš-blākš-blākš.

—   Baļķis, ko triec vārtos, — čukstēja Korins, — viņi tagad to velē.

Pat Korins patlaban izskatījās ļoti nopietns.

—   Kāpēc karalis Edmunds nesāk? — viņš turpināja. — Nespēju paciest šo gaidīšanu. Auksts arī kļūst.

Sasta pamāja ar galvu, cerēdams, ka neizskatās tik nobijies, kāds patiesībā jutās.

Beidzot atskanēja taures! Karotāji sakustējās — zirgi gāja rikšos, karogs plandījās vējā. Patlaban viņi atradās zemākās kalnu grēdas virsotnē, un pie viņu kājām pēkšņi atklājās visa darbības vieta: maza pils ar daudziem tornīšiem un vārtiem viņā pusē. Diemžēl nebija lielā grāvja, taču vārti, protams, bija aizslēgti un vārtu režģis nolaists. Virs mūriem, līdzīgi maziem, baltiem punktiem, vīdēja aizstāvju sejas.

Lejā apmēram piecdesmit kalormenu, nokāpuši no zirgiem, ritmā pret vārtiem trieca lielu koka stumbru. Taču tūdaļ arī aina pārveidojās. Rabadaša lielākie spēki bija stāvējuši kājās, gatavi mesties uz vārtiem. Taču Sasta redzēja, kā no kalnu grēdas lejā joņo nārnieši. Nebija šaubu, ka kalormeni bija lieliski apmācīti. Šastam šķita, ka vienā mirklī visa ienaidnieku ierinda atkal uzsēdusies zirgu mugurā un, apsviedusies apkārt, ir gatava sagaidīt tos, kas viņiem tuvojas.

Nu zirgi metās auļos. Brīvais laukums starp abu pretinieku pulkiem ar katru mirkli saruka. Ātrāk, ātrāk! Visi zobeni atkailināti, visi vairogi pacelti līdz deguniem, visas lūgšanas noskaitītas, visi zobi sakosti. Sasta jutās nobijies līdz nāvei. Taču pēkšņi viņam iešāvās prātā: «Ja tu šoreiz nobīsies, tad baidīsies no katras kaujas, kas dzīvē pagadīsies. Tagad vai nekad!»

Tomēr, kad abas ierindas beidzot sastapās, viņam nudien nebija lielas sajēgas, kas notiek. Valdīja milzīga jezga un ellišķīgs troksnis. Zobenu Šastam drīz vien gluži vienkārši izsita no rokas. Un pavada nez kā samudžinājās. Tad viņš sajuta, ka slīd lejup. Uz viņa pusi taisnā ceļā lidoja šķēps, un, kad viņš pieliecās, lai no tā izvairītos, tad noripoja no zirga, sāpīgi atsitās ar kreisās rokas kauliņiem pret kāda cīnītāja bruņām un… «

Tomēr nav jēgas mēģināt attēlot šo kauju no Šastas viedokļa; viņš pārāk maz saprata kauju kopumā un arī to, kāda loma tajā ir viņam pašam. Kas īsti notika, es vislabāk varu pastāstīt, aizvedot jūs dažu jūdžu attālumā, kur Dienvidu robežjoslas Vientuļnieks sēdēja, lūkodamies dīķa gleznainajā spogulī zem kuplu koku zariem. Brī, Hvina un Aravisa atradās viņam līdzās.

Jo tieši šinī dīķī lūkojās Vientuļnieks, kad gribēja zināt, kas notiek pasaulē ārpus viņa mītnes zaļajiem vaļņiem. Zināmās reizēs viņš tur kā spogulī varēja saskatīt, kas notiek to pilsētu ielās, kuras atradās daudz tālāk uz dienvidiem nekā Tašbāna, vai kādi kuģi iebrauc tālo Septiņu salu Sarkanajā ostā, vai kādi laupītāji vai mežonīgi zvēri sarosījušies lielajos rietumu mežos starp Laternas klajumu un Telmāru. Visu šo dienu viņš dīķi gandrīz nebija pametis — pat ne lai paēstu un padzertu, jo zināja, kādi svarīgi notikumi risinās Arčenlendā. Aravisa un zirgi arī lūkojās ūdenī. Viņi saprata, ka tas ir maģisks dīķis: tas atspoguļoja nevis kokus un debesis, bet miglainus un krāsainus tēlus, kuri kustējās, nemitīgi kustējās tā dziļumos. Taču īsti skaidri viņi neko neredzēja. Vientuļnieks to spēja un laiku pa laikam pastāstīja pārējiem, ko redz. īsu brīdi, pirms Sasta iekļuva savā pirmajā kaujā, Vientuļnieks ierunājās:

— Es redzu divus trīs ērgļus riņķojam aizā pie Vētrukrasta smailes. Viens ir vecākais no visiem ērgļiem. Viņš nelidotu, ja nebūtu gaidāma kauja. Es redzu viņu laižamies šurpu turpu, dažreiz paskatāmies lejup uz Anvardu un reizēm uz austrumiem, aiz Vētrukrasta smailes, — tagad es redzu, kādā darbā Rabadašs ar saviem vīriem visu dienu bijuši aizņemti. Viņi nocirtuši un apdarinājuši lielu koku, un nu tie nāk ārā ao meža, nesdami šo baļķi. Pagājušās nakts neveiksmīgais uzbrukums viņiem bijis par mācību. Viņš gan būtu rīkojies gudrāk, ja liktu vīriem izgatavot kāpnes, taču tas vilktos pārāk ilgi un viņš ir nepacietīgs. Gatavais muļķis! Tiklīdz pirmais uzbrukums izgāzās, viņam būtu vajadzējis jāt atpakaļ uz Tašbānu, jo viss viņa plāns balstījās uz ātru un negaidītu rīcību. Nu viņi baļķi novieto triecienam. Karaļa Lūna vīri apber viņus ar bultu krusu. Pieci kalormeni ir krituši, bet upuru nebūs daudz, jo viņi virs galvām tur vairogus. Rabadašs padaban dod pavēles. Viņam līdzi ir paši uzticamākie augstmaņi, tārkāni no austrumu apvidiem: tie nepazīst žēlastību. Koradins no Tormantas pils un Azrū, un Klemešs, un Ilgamuts ar sakropļoto lūpu, un kāds garš tārkāns ar tumšsarkanu bārdu…

—   Pie Lauvas krēpēm, mans vecais saimnieks Anradīns! — iesaucās Brī.

—   Kuš-š-š, — Aravisa apsauca.

—  Nu baļķis sāk kustēties. Ja es varētu ne vien redzēt, bet arī dzirdēt, kāds tas būtu troksnis! Trieciens pēc trieciena: nevieni vārti pārāk ilgi neizturēs. Bet pag! Kaut kas augšā pie Vētraskrasta nobaidījis putnus. Tie bariem lido ārā. Gaidiet, gaidiet… Es vēl nevaru saredzēt… Ā! Tagad varu. Visa grēda līdz pat austrumiem ir nosēta melna ar jātniekiem. Kaut jel vējš iekluptu karogā, tā ka tas sāktu plīvot! Lai nu kas tie ir, grēdai pāri tikuši. A-ā! Nu es saredzu karogu. Nārnijā! Nārnijā! Sarkanais lauva. Viņi jāj pilnos auļos lejup pa nogāzi. Redzu karali Edmundu. Aizmugurē strēlnieku vidū ir kāda sieviete. Vai!

—   Kas ir? — elpai aizraujoties, vaicāja Hvina.

—   No rindas kreisās puses ārā metas kaķi.

—   Kaķi? — Aravisa brīnījās.

—  Lieli kaķi, leopardi un citi viņiem līdzīgie, — nepa­cietīgi skaidroja Vientuļnieks. — Saprotu, saprotu. Kaķi veido loku ap zirgiem, kuru jātnieki cīnās, kājās stāvēdami. Labs gājiens. Kalormenu zirgus jau pārņēmušas trakas bailes. Kaķi tagad iekļuvuši viņu barā. Taču Rabadašs par to padomājis, un nu simt vīru sēž seglos. Viņi jāj pretī nārniešiem. Abas puses tagad šķir tikai simt jardu. Tikai piecdesmit. Saredzu karali Edmundu, saredzu arī Peridanu. Nārniešu vidū ir ari divi, kas noteikti ir bērni. Ko tas karalis domā ar viņiem iesākt, ļaujot piedalīties kaujā? Tikai desmit jardu… nu ienaidnieki sastapušies. Milži nārniešu labajā flangā dara brīnumus… taču viens guļ zemē… viņam laikam iešauts acī.

Centrā ir viens vienīgs juceklis. Labāk varu saskatīt kreiso pusi. Re, kur atkal abi zēni! Zvēru pie Lauvas dzīvības, viens ir princis Korins. Otrs viņam tik līdzīgs kā ūdenslāse. Tas ir jūsu mazais Sasta. Korins cīnās kā pieaudzis vīrs. Viņš nogalinājis vienu kalormenu. Tagad var saredzēt arī daļu centra. Rabadašs un Edmunds gandrīz sastapās, bet drūzma viņus izšķīra.

—   Kā ar Sastu? — Aravisa uztraucās.

—Ak tu muļķis! —novaidējās Vientuļnieks. —Nabaga drosmīgais, mazais nejēga. Viņš taču par kaujām neko nezina. Nepavisam neizmanto vairogu. Viens sāns ir bez aizsega. Viņam nav ne mazākās jausmas, ko darīt ar zobenu. Ā, nu viņš atcerējies. Nikni to vēcina… gandrīz nocirta pats savam ponijam galvu, un, ja neuzmanīsies, tad drīz tā arī notiks. Tagad zobens viņam izsists no rokas. Sūtīt bērnu kaujā nudien ir slepkavība; piecas minūtes — un viņš vairs nebūs dzīvs. Pieliecies, dumiķi, — vai, nu jau guļ zemē.

—   Beigts? — pārbīlī noprasīja trīs balsis.

—  Kā es varu zināt? — atbildēja Vientuļnieks. — Kaķi savu darbu padarījuši. Visi zirgi, kuriem nav jātnieku, nogalināti vai aizbēguši, tos kalormeni atkāpjoties vairs nevarēs izmantot. Nu kaķi atgriežas galvenajā cīņas vietā.

Viņi lec virsū vīriem, kas triec baļķi. Baļķis guļ zemē. Labi! Labi! Vārtus atver no iekšpuses. Sāksies uzbrukums no cietokšņa. Pirmie trīs ir ārā. Vidū karalis Lūns, brāļi Dars un Darins viņam katrā pusē. Aiz tiem nāk Trans un Sars, un Kols ar savu brāli Kolinu. Nu jau ārā ir desmit — divdesmit — gandrīz trīsdesmit vīru. Kalormenu spēkus spiež atpakaļ uz iznācēju pusi. Karaļa Edmunda cirtieni ir apbrīnojami. Viņš tikko kā nocirtis Koradīnam galvu. Daudzi kalormeni nometuši ieročus un bēg uz mežu. Tie, kuri paliek, ir diezgan kļūmīgā situācijā. Milži ielenc viņus no labās puses, kaķi no kreisās, Karalis Lūns no aizmugures. Kalormenu palicis tikai mazs pulciņš, viņi cīnās, atrazdamies ar mugurām kopā. Tavs tārkāns ir beigts, Brī, Lūns ar Azrū saķērušies tuvcīņā; liekas, karalis uzvarēs — karalis turas labi — viņš ir uzvarējis. Azrū ir beigts. Karalis Edmunds pakrīt, nē, atkal pieceļas kājās: viņš cērtas ar Rabadašu. Viņi cīnās pašos pils vārtos. Vairāki kalormeni padevušies. Darins nogalinājis Ilgamutu. Neredzu, kas noticis ar Rabadašu. Laikam viņš ir miris, it kā atspiedies pret pils mūri, tomēr īsti nezinu. Klemešs vēl cīnās ar karali Edmundu, taču visur citur sadursmes ir galā. Klemešs padevies. Cīņai beigas. Kalormeni ir pilnīgi sakauti.

Kad Sasta nokrita no zirga, viņš nodomāja, ka nu ir pazudis. Tomēr zirgi pat kaujā cilvēkus mīda daudz retāk, nekā varētu iedomāties. Apmēram pēc desmit minūtēm Sasta pēkšņi aptvēra, ka tuvākajā apkārtnē neviens zirgs vairs nedimdina un troksnis (joprojām varēja dzirdēt krietni daudz dažādu trokšņu) vairs nav kaujas troksnis. Viņš piecēlās sēdus un platām acīm lūkojās apkārt. Pat viņš, lai cik maz apjēdza no kaujām, drīz noprata, ka ārčenlendieši un nārnieši ir uzvarējuši. Vienīgie dzīvie kalormeni, ko zēns redzēja, bija saņemti gūstā, pils vārti stāvēja plaši vaļā, un pāri triecienbaļķim karalis Lūns un karalis Edmunds spieda viens otram roku. Bija dzirdams, ka augstmaņi un kaujinieki, aizkusuši un satraukti, stāv lokā ap karaļiem un katrā ziņā līksmi risina sarunas. Un tad pēkšņi tās visas apvienojās un nogranda smieklu pērkons.

Juzdamies neierasti stīvs, Sasta ar pūlēm pieslējās kājās un skrēja skatīties, kas tur īsti ir par jokiem. Viņš ieraudzīja pavisam neparastu skatu. Izrādījās, ka nelaimīgais Rabadašs karājas pie pils mūra. Kājas nikni spārdījās apmēram divas pēdas virs zemes. Bruņukrekla važiņas kaut kur nez kā bija aizķērušās tā, ka zem padusēm apžņaudza augumu un pa pusei aizsedza seju. Patiesībā viņš izskatījās kā cilvēks, ko jūs ieraugāt, pūloties uzdabūt mugurā šauru kreklu, kas tam ir drusku par mazu. Cik varēja noprast no vēlākām pārrunām (un varat nešaubīties, ka šis notikums vēl ilgi bija ļaužu valodās), viss bija risinājies apmēram tā. Kaujas sākumā viens no Milžiem ar savu nagloto zābaku bija neveiksmīgi spēris Rabadašam: neveiksmīgi tāpēc, ka Rabadašu nesašķaidīja, kā bija nodomāts, taču, no cita viedokļa raugoties, zināmā mērā veiksmīgi, jo viena no naglām uzplēsa važiņu kreklu — gluži tāpat, kā mēs ar jums kādreiz uzplēšam parasto kreklu. Tāpēc Rabadašam brīdī, kad viņš pie vārtiem sadūrās ar Edmundu, bruņu mugurpusē bija izrauts caurums. Kad Edmunds spieda viņu atkāpties tuvāk un tuvāk mūrim, viņš uzlēca uz kāda pakāpiena un stāvēja tur, raidīdams Edmundam no augšas

cirtienu pēc cirtiena. Bet pēc brīža, saprazdams, ka, pacēlies galvas tiesu augstāk par pārējiem, viņš kļūst par jebkuras nārniešu bultas mērķi, Rabadašs nolēma lēkt atkal lejā. Turklāt lecot viņš gribēja izskatīties un izklausīties (un, bez šaubām, uz īsu mirkli tā patiešām šķita) ļoti varens un ļoti briesmīgs, jo piedevām sauca: «No debesīm krīt Taša bulta!» Taču lēkt viņš bija spiests sāniski, jo ļaudis, kas stāvēja tieši priekšā, brīvu vietu, kur piezemēties, nebija atstājuši. Un tad (kaut ko vienkāršāku nevarētu pat vēlēties) caurums bruņukrekla mugurpusē aizķērās aiz kāda sienā iemūrēta āķa. (Senos laikos uz āķa bija karājies riņķis, pie kura sēja zirgus.) Un tur nu Rabadašs kuļājās kā žāvēties izkārts veļas gabals, un visi par viņu smējās.

—   Nolaid mani lejā, Edmund, — gaudoja Rabadašs. — Nolaid lejā un stājies pretī kā karalis un kā īsts vīrs vai, ja esi pārāk liels gļēvulis, lai tā rīkotos, tūlīt mani nodur.

—   Protams, — iesāka karalis Edmunds, taču karalis Lūns viņu pārtrauca.

—   Ar jūsu majestātes laipnu atļauju, — karalis Lūns sacīja Edmundam, — tā nedarīsim. — Pagriezies pret Rabadašu, viņš turpināja: —Jūsu karaliskā augstība, ja jūs šo izaicinājumu būtu izteicis pirms nedēļas, tad, varu apzvērēt, karaļa Edmunda īpašumos, sākot ar Visaugstāko karali līdz pat pēdējai mazākajai Runājošai pelītei, neatrastos neviens, kas to nepieņemtu. Taču, uzbrūkot mūsu Anvardas pilij miera laikā, nepiesūtījis izaicinājumu, jūs esat pierādījis, ka esat nevis bruņinieks, bet nodevējs, ko vajadzētu izpērt bendem, nevis ļaut tādam krustot zobenus ar godavīru. Noceliet viņu, sasieniet un ienesiet iekšā, līdz paziņosim, kā mums labpatiks rīkoties tālāk.

Stipras rokas atņēma Rabadašam zobenu un kliedzošu, draudošu, lamas bārstošu un pat asaras birdinošu ienesa pilī. Jo Rabadašs būtu gan varējis paciest spīdzināšanu, bet neparko negribēja kļūt smieklīgs. Tašbānā ikviens allaž uz viņu bija raudzījies nopietni.

Šinī brīdī pie Šastas pieskrēja Korins, paķēra zēnu aiz rokas un ņēmās stiept pie karaļa Lūna. — Te viņš ir, tēvs, te viņš ir, — Korins klaigāja.

—  Jā, un te beidzot esi arī tu, — visai skarbi norūca karalis. — Un tu esi piedalījies kaujā, nepakļaudamies manam aizliegumam. Tāds zēns var salauzt tēva sirdi! Tavos gados rīkste, kas dancotu pa tavām biksēm, būtu

piemērotāka nekā zobens tavā rokā, ha! — Tomēr visi, ari Korins, labi saprata, ka tēvs ar dēlu ļoti lepojas.

—   Sir, lūdzams, beidziet nu viņam pārmest, — teica augstmanis Darins. —Viņa augstība nebūtu jūsu dēls, ja neapliecinātu jūsu iedabu. Jūsu majestātei lielākas bēdas sagādātu nepieciešamība dēlam pārmest gluži pretēju nodarījumu.

—  Nūjā, nūjā, — karalis noburkšķēja. — Lai nu šoreiz paliek. Un tagad…

Tas, kas notika tālāk, pārsteidza Sastu vairāk par visu citu viņa dzīvē. Karalis Lūns ar savām lielajām lāča rokām pēkšņi viņu apskāva, pacēla gaisā un noskūpstīja uz abiem vaigiem. Tad atkal nolaida puiku zemē un sacīja:

—Nostājieties, zēni, abi līdzās, lai viss galms jūs redzētu. Paceliet galvas. Nu, kungi, palūkojieties uz šiem abiem. Vai kādam ir šaubas?

Bet Sasta joprojām nesaprata, kālab visi platām acīm veras viņā un Korinā un ko nozīmē skaļās gaviles.

Tagad mums jāatgriežas pie Aravisas un zirgiem. Vientuļnieks, vērodams dīķi, varēja viņiem pastāstāt, ka Sasta nav kritis un nav pat nopietni ievainots, jo viņš redzējis, kā zēns pieceļas un cik mīļi viņu apsveic karalis Lūns. Tomēr, tā kā viņš varēja vienīgi redzēt, nevis dzirdēt, tad nezināja, ko katrs saka, un, tā kā cīņa bija beigusies un sākušās pārrunas, viņam nelikās vairs svarīgi ilgāk lūkoties dīķī.

Nākamajā rītā, kamēr Vientuļnieks vēl atradās namiņā, visi trīs apsprieda, ko darīt tālāk.

—     Man šitā dzīve ir līdz kaklam, — sacīja Hvina. — Vientuļnieks pret mums izturējies ļod labi, un es, protams, par to esmu viņam ļoti pateicīga. Taču, augu dienu ēzdama un neizvingrinādama kājas, es kļūstu tik resna kā visu lutināts ponijs. Dosimies tālāk uz Nārniju.

—Lūdzu, ne šodien, kundze, —teicaBrī. —Esieteiktu notikumus nesteidzināt. Darīsim to kādu citu dienu, vai esat ar mieru?

—    Vispirms mums jāsatiekas ar Sastu un jāpasaka viņam ardievas, un, un — jāpalūdz piedošana, — teica Aravisa.

—  Tieši tā! — lielā sajūsmā iesaucās Brī. — Tieši to es gribēju sacīt.

—  Ā, protams, — piekrita Hvina. — Manuprāt, viņš ir Anvardā. Dabiski, ka mums tur jāiegriežas un jāpasaka ardievas. Taču tas mums ir pa ceļam. Un kāpēc nedoties projām tūlīt? Galu galā, kā man likās, mēs taču visi gribējām nokļūt Nārnijā, vai ne?

—     Laikam jau tā ir, — Aravisa piekrita. Viņa sāka prātot, ko īsti darīs, tur nokļuvusi, un tāpēc jutās mazliet vientulīgi.

—     Protams, protams, — Brī steidzīgi piebalsoja.

—   Bet nav nekādas jēgas pārāk steigties, ja jūs saprotat, ko es ar to domāju.

—    Nē, es nezinu, kas jums prātā, — sacīja Hvina.

—   Kāpēc jūs negribat doties tālāk?

—  M-m, brū-hu, — purpināja Brī. — Nu, vai tad jūs, kundze, nesaprotat — tas ir svarīgs notikums: atgriezties savā dzimtenē, ieiet sabiedrībā — vislabākajā sabiedrībā. Ir tik svarīgi atstāt labu iespaidu — bet mēs varbūt vēl neesam lāgā atguvušies, ko?

Hvina zirdziski iesmējās. —Brī, vainīga jūsu aste! Tagad es visu saprotu. Jūs gribat pagaidīt, kamēr ataugs aste! Bet mēs pat nezinām, vai garas astes Nārnijā ir modē. Brī, nudien, jūs esat tikpat iedomīgs kā tā tārkīna Tašbānā!

—  Tu esi dumjš, Brī, — sacīja Aravisa.

—Pie Lauvas krēpēm, tārkīna, es nebūt tāds neesmu, — sašutis attrauca Brī. — Es jūtu vajadzīgo cieņu gan pret sevi, gan pret citiem maniem biedriem zirgiem, tas ir viss.

—  Brī, —atkal ierunājās Aravisa, kurn īpaši neinteresēja astes griezums, — es jau sen vēlos tev kaut ko pavaicāt. Kāpēc tu allaž zvēri Pie Lauvas vai Pie Lauvas krēpēm? Man likās, ka tu lauvas nevari ieredzēt.

—  Tā arī ir, — Brī atbildēja. — Bet, ja es piesaucu šo Lauvu, es ar to, protams, domāju Aslanu, Nārnijas dižo atbrīvotāju, kas aizdzina Raganu un Ziemu. Visi nārnieši zvēr Pie Viņa.

—   Bet viņš ir lauva, vai ne?

—Nē, nē, protams, ne, —diezgan satriekts paskaidroja Brī.

—  Visos Tašbānas nostāstos apgalvots, ka viņš ir gan lauva, — tielējās Aravisa. — Un, ja viņš tas nav, kāpēc tad tu viņu sauc par lauvu?

—    Zini, tu to savos gados lāgā neizprastu, — Brī sacīja. — Un es toreiz, kad atstāju Nārniju, biju tikai jauns kumeļš, tāpēc arī pats to lāgā neizprotu.

(To teikdams, Brī stāvēja ar muguru pret zaļo valni, bet viņa sarunu biedres — tam pretī. Viņš runāja diezgan augstprātīgā tonī, pa pusei aizmiedzis acis, tāpēc arī nepamanīja, kā pārvēršas Hvinas un Aravisas sejas izteiksme. Viņām bija nopietns iemesls atplest mutes un acis, jo, kamēr Brī runāja, tās ieraudzīja, kā uz zaļā vaļņa uzlec milzīgs lauva un nostājas tur līdzsvarā. Šis dzīvnieks gan bija gaišāki dzeltens, lielāks un skaistāks un satrauca prātus vairāk par jebkuru lauvu, ko viņas jebkad bija redzējušas. Lauva tūdaļ nolēca lejā aplokā un tuvojās Brī no mugurpuses. Viņa soļi nesacēla ne mazāko troksni. Un Hvina un Aravisa arī neiedrošinājās neko teikt. (Jo vairāk tāpēc, ka bija sastingušas kā sālsstabi.)

—   Nav šaubu, — Brī turpināja, — ka tad, kad ļaudis runā par viņu kā Lauvu, tad domā vienīgi to, ka viņš ir stiprs kā lauva vai (protams, pret mūsu ienaidniekiem) nikns kā lauva. Vai kaut ko tamlīdzīgu. Pat tādai mazai meitenei kā tu, Aravisa, jāsaprot, ka būtu pilnīgi aplami iedomāties, ka viņš patiešām i r lauva. Tas nudien nozīmētu izrādīt necieņu. Ja viņš būtu lauva, tad viņam vajadzētu līdzināties tādiem pašiem dzīvniekiem kā mēs, pārējie. Ja viņš būtu lauva, tad tak (un te Brī sāka smieties) viņam būtu četras ķepas, aste un ūsas! I-ā, ho-ho-ho! Palīgā!

Jo tieši tad, kad Brī izrunāja vārdu «ūsas», viena no Aslana ūsām tiešām bija pakutinājusi zirga ausi. Brī kā bulta aizlidoja uz iežogojuma otru pusi un tur pagriezās. Valnis bija pārāk augsts, lai zirgs varētu tam pārlēkt, un tālāk, kur skriet, nebija. Aravisa ar Hvinu atsprāga atpakaļ. Kādu mirkli valdīja mēms klusums.

Tad Hvina, gan trīcēdama pie visām miesām, dīvaini klusu iezviedzās un pāri laukumam pierikšoja pie Lauvas.

—  Lūdzu, —viņa sacīja, —jūs esat tik skaists. Ja gribat, varat mani apēst. Es labāk gribētu, lai mani apēstu jūs, nekā es tiktu izbarota kādam citam.

—  Dārgā meita, — teica Aslans, uzspiezdams lauvisku buču uz viņas trīsošā, samtainā purna. — Es zināju, ka nepaies ilgs laiks, līdz tu atnāksi pie manis. Lai tevi gaida līksmas dienas!

Tad viņš pacēla galvu un ierunājās skaļākā balsī.

—  Brī, —viņš teica, — tu nabaga lepnais, pārbiedētais zirgs, nāc šurp. Vēl tuvāk, mans dēls! Neuzdrīksties neuzdrīkstēties. Pieskaries man! Te ir manas ķepas, te ir mana aste, šīs ir manas ūsas. Es esmu īsts Dzīvnieks.

—  Aslan, — drebošā balsī sacīja Brī, — diemžēl es, bez šaubām, esmu muļķis.

—   Laimīgs ir zirgs, kas to apzinās, kamēr vēl ir jauns. Tas pats attiecas arī uz Cilvēku. Nāc tuvāk, Aravisa, mana meita! Skaties! Manas ķepas ir kā samts. Šoreiz es tev neskrāpēšu.

—   Šoreiz, kungs? — vaicāja Aravisa.

—  Tas biju es, kas tevi ievainoja, — teica Aslans. — Es esmu vienīgais Lauva, ko tu visos savos" klejojumos esi sastapusi. Vai zini, kāpēc es tev skrāpēju?

—  Nē, kungs.

—  Skrāpējumi tavā mugurā —brūce par brūci, sāpe par sāpi, asinis par asinīm — bija uz mata tādi kā sitienu svēdras tavas pamātes verdzenes mugurā, jo tieši tu iedevi viņai miega zāles. Tev vajadzēja uzzināt, kā viņai sāpēja.

—  Jā, kungs. Lūdzu…

—Jautā vien, mana dārgā, — teica Aslans.

—Vai mans nodarījums atnesīs viņai vēl kādu ļaunumu?

—  Bērns, — sacīja Lauva, — tu no manis dzirdi stāstu par sevi, ne par viņu. Neviens nedzird stāstu par citu, vienīgi stāstu par sevi pašu. —Tad viņš papurināja galvu un ierunājās maigākā balsī.

— Priecājieties, mazie, —viņš sacīja. —Drīz atkal tiksi­mies. Tomēr pirms tam pie jums atnāks cits viesis. —Vienā lēcienā Lauva uzlidoja uz vaļņa un pazuda viņu skatienam.

Dīvainā kārtā pēc Lauvas aiziešanas neviens nejuta slieksmi vienam ar otru par viņu runāt. Visi lēni aizgāja pa kluso zālienu uz dažādām pusēm un tur vienatnē, domās nogrimuši, staigāja šurpu turpu.

Apmēram pēc pusstundas abus zirgus aizsauca uz mājiņas viņu pusi ieēst kaut ko garšīgu, ko Vientuļnieks bija tiem pagatavojis, un Aravisa, kas joprojām staigāja un domāja, izdzirdusi ārā pie vārtiem spalgu taures skaņu, salēcās.

—  Kas tur ir? — Aravisa noprasīja.

—Viņa karaliskā augstība Arčenlendas princis Kors, — kāda balss aiz vārtiem pavēstīja.

Aravisa atslēdza vārtus, atvēra tos un pakāpās mazliet atpakaļ, lai ielaistu svešinieku.

Pirmie ienāca divi karavīri ar āvām un ieņēma miera stāju katrs savāieejas pusē. Tad sekoja vēstnesis un taurētāji.

—   Viņa karaliskā augstība Arčenlendas princis Kors lūdz, lai viņu pieņem audiencē Aravisas jaunkundze, — sacīja vēstnesis. Pēc tam viņš kopā ar taurētāju pakāpās sānis, palocījās, karavīri sveicināja, un ienāca pats princis. Visi pavadoņi atkāpās un aizvēra aiz sevis vārtus.

Princis paklanījās, taču diezgan neveikli —viņam šāda kustība vis nepiestāvēja. Aravisa atbildēja ar reveransu kalormenu stilā (tas nebūt nav līdzīgs mūsējam), darīdama to ļoti veikli, jo, protams, bija iemācīta, kā jākustas. Tad viņa pacēla acis un ieraudzīja, kāds šis princis izskatās.

Savā priekšā viņa redzēja nelielu zēnu. Galva viņam bija kaila, un gaišos matus apņēma ļoti šaura zelta stīpiņa, nedaudz resnāka par stiepli. Virsējā tunika bija no balta batista — no tik smalkas drānas kā nēzdodziņš, tā ka spilgti sarkanā apakšējā tunika spīdēja tai cauri. Kreisā roka, kas aptvēra zobena emaljēto spalu, bija apsaitēta.

Aravisa divreiz ielūkojās zēna sejā, tad noelsās un izsaucās: — Kā! Tas taču ir Sasta!

Sasta pēkšņi tumši pietvīka un sāka ātri bērt vārdus.

—    Paklau, Aravis, — viņš teica, — es no visas sirds ceru — tu nedomāsi, ka esmu tā saposies (un turklāt ieradies ar taurētājiem un dažiem citiem pavadoņiem), lai mēģinātu atstāt uz tevi iespaidu un radīt pārliecību, ka nu esmu citāds vai tamlīdzīgas muļķības. Jo daudz labprātāk es būtu atnācis savās vecajās drēbēs, bet nu tās ir sadedzinātas, un tēvs sacīja…,

—  Tavs tēvs? — Aravisa noprasīja.

—     Acīmredzot karalis Lūns ir mans tēvs, — teica Sasta. — Taisnību sakot, es jau būtu varējis to uzminēt. Tāpēc, ka Korins ir man tik līdzīgs. Redzi, mēs esam dvīņi. Ak tā, un mans vārds nav Sasta, tas ir Kors.

—   Kors skan jaukāk nekā Sasta, — teica Aravisa.

—Arčenlendā tā pieņemts nosaukt brāļus, —skaidroja Sasta (jeb princis Kors, kā mums viņš tagad jāgodā). Piemēram, Dars un Darins, Kols un Kolins un tā tālāk.

—   Sasta, tas ir, Kor, — iesāka Aravisa. — Nē, klusē. Man tev tūlīt kaut kas jāsaka. Piedod, ka biju tāda nejaucene. Bet pārmaiņas ar mani notika, pirms es uzzināju, ka tu esi princis, goda vārds. Tas notika tad, kad tu atgriezies un stājies pretī Lauvam.

— Tas Lauva īstenībā nemaz negrasījās tevi galināt, — sacīja Kors.

—    Es zinu. — Aravisa palocīja galvu. Abi uz mirkli svinīgi apklusa, jo saprata, ka gan viens, gan otrs zina par Aslanu.

Aravisa negaidot atcerējās Kora apsaitēto roku. — Paklau! — viņa iekliedzās. — Es piemirsu! Tu biji kaujā. Vai roka tev ievainota?

—    Tīrais skrāpējiens, — sacīja Kors, pirmo reizi izteikdams kaut ko diezgan valdonīgā tonī. Taču pēc mirkļa viņš sāka smieties un sacīja: —Ja gribi zinātpatiesību, tad tas nemaz nav īsts ievainojums. Es tikai nobrāzu ādu no pirkstu kauliņiem, kā to spētu izdarīt jebkurš neveikls muļķis, nebūdams kaujai ne tuvumā.

—    Bet tu biji kaujā, — teica Aravisa. — Droši vien juties brīnišķīgi.

—   Nebūt nebija tā, kā es domāju, — Kors sacīja.

—  Bet, Sa…, tas ir, Kor, — tu man neesi pastāstījis neko par karali Lūnu un to, kā viņš uzzināja, kas tu esi.

—    Nu tad apsēdīsimies, — teica Kors. — Jo tas ir diezgan garš stāsts. Un, starp citu, tēvs ir traki jauks vīrs. Es būtu tikpat priecīgs — vai gandrīz tikpat priecīgs —, uzzinādams, ka viņš ir mans tēvs, arī nebūdams karalis. Kaut arī tagad man būs jāpārcieš audzināšana un tamlīdzīgas briesmīgas lietas. Bet tu gribi dzirdēt šo stāstu. Tātad mēs ar Korinu piedzimām kā dvīņi. Un apmēram nedēļu pēc dzimšanas mūs abus aizgādāja uz Nārniju pie kāda gudra, veca Kentaura, lai tas dotu mums svētību vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet tas Kentaurs bija pravietis — laba tiesa Kentauru ir pravieši. Varbūt tu vēl neesi redzējusi nevienu Kentauru? Vakar daži piedalījās kaujā. Lieliski ļaudis, bet man jāteic, ka es viņu klātbūtnē vēl nejūtos gluži omulīgi. Zini, Aravis, šitajās ziemeļu zemēs būs daudz kā tāda, ar ko vajadzēs aprast.

—  Jā, būs, — Aravisa piekrita. — Taču turpini stāstu.

—    Nu, nu, tiklīdz tas Kentaurs ieraudzīja mūs ar Korinu, viņš, kā stāsta, palūkojies manī un sacījis: «Nāks diena, kad šis zēns izglābs Arčenlendu no nāvīgākajām briesmām, kādās tā jebkad nonāks.» Protams, tēvs ar māti par to ļoti nopriecājušies. Taču tur bijis klāt kāds, kas nav vis priecājies. Tas bijis kāds augstmanis, vārdā Bārs. Viņš pie tēva pildījis Lorda kanclera pienākumus. Un acīmredzot darījis kaut ko nepareizi — izšķērdējis vai, es šito stāstu lāgā nesaprotu, varbūt bija kāds cits vārds —, un tēvam viņš bijis jāpadzen. Taču nekādu citu sodu viņš nav saņēmis un drīkstējis palikt uz dzīvi turpat Arčenlendā. Bet vīrs droši vien bijis briesmīgi nelietīgs, jo vēlāk atklājies, ka, Tišroka uzpirkts, viņš sūtījis uz Tašbānu milzum daudz slepenu ziņu. Tāpēc, tiklīdz izdzirdis, ka es glābšot Ārčenlendu no lielām briesmām, nolēmis, ka jādabū mani nost no ceļa. Nu, un viņam izdevies mani nolaupīt (es īsti nezinu, kā), un viņš gar Līkumoto Bultu jājis uz jūras krastu. Šim vīram bijis viss sagatavots: kuģis ar viņa piekritējiem stāvējis ostā, lai izietu jūrā, un tas ar mani uz klāja aizzēģelējis projām. Tomēr tēvs to dabūjis zināt — gan ne pietiekami ātri — un, cik žigli jaudājis, drāzies viņam pa pēdām. Kad tēvs sasniedzis krastu, Bārs jau bijis jūrā, taču kuģi vēl varēja saredzēt. Un tēvs divdesmit minūšu laikā uzkāpis uz kāda sava karakuģa klāja.

— Tā droši vien bijusi lieliska pakaļdzīšanās. Sešas dienas viņi sekojuši Bāra burukuģim un septītajā izaicinājuši uz kauju. Tā bijusi liela jūras kauja (es vakar vakarā par to dabūju daudz dzirdēt) no desmitiem rītā līdz saules rietam. Mūsējie galu galā kuģi ieņēmuši. Taču manis tur vairs neesot bijis. Bārs pats kritis kaujā. Bet viens no viņa vīriem teicis, ka agri no rīta, tiklīdz tas sapratis, ka no karaļa neizbēgs, atdevis mani kādam bruņiniekam, iesēdinājis mūs abus kuģa laivā un aizsūtījis projām. Un tā — laiva nekad vairs neesot redzēta. Tomēr laiva, protams, bijusi tā pati, ko Aslans (liekas, viņš neredzams visu virzījis) izstūmis malā paredzētajā vietā, lai Aršīšs varētu mani paņemt. Kaut es zinātu tā bruņinieka vārdu: viņš droši vien, uzturēdams mani pie dzīvības, badojoties ziedoja savējo.

—   Laikam Aslans teiktu, ka tā ir daļa no kāda cita cilvēka dzīvesstāsta, — sacīja Aravisa.

—  To es biju piemirsis, — attapās Kors.

—   Un nez, kā šis pareģojums piepildīsies, — Aravisa gudroja, — un kas ir tās lielās briesmas, no kurām tev Arčenlendā jāglābj.

—    Zini, — Kors diezgan neveikli sastomījās, — cik saprotams, pēc viņu domām, es jau to esmu izdarījis.

Aravisa sasita plaukstas. — Nu kā tad! — viņa iesaucās. — Esmu gan es muļķe! Un cik tas ir brīnumaini! Nevar būt, ka Arčenlendā vēl kādreiz atradīsies lielākās briesmās nekā tad, kad Rabadašs ar saviem divsimt vīriem šķērsoja Bultu un tu vēl nebiji aiznesis līdz galam ziņu. Vai tu nejūties lepns?

—   Man šķiet, es jūtos mazlietiņ nobijies, — atzinās Kors.

—   Un tagad tu dzīvosi Anvardā, — Aravisa skumīgi noteica.

—Vai! —Korsattapās. —Gandrīz piemirsu, ko ierados paziņot. Tēvs grib, lai tu nāktu dzīvot pie mums. Viņš saka: kopš mātes nāves galmā (viņi to sauc par galmu, es gan nezinu, kāpēc) neesot bijis nevienas dāmas. Nāc gan, Aravis. Tev tēvs patiks — un Korins arī. Viņi nav tādi kā es; viņi ir kārtīgi audzināti. Tev nav jābaidās, ka…

—   Beidz jel, — Aravisa viņu pārtrauca, — vai ari mēs sāksim pa īstam plūkties. Protams, ka došos tev līdzi.

—  Nu tad iesim tagad pie zirgiem, — Kors mudināja. Brī un Kora tikšanās bija līksma un jūsmīga, un Brī, kas joprojām jutās diezgan nomākts, tūlīt piekrita doties uz Anvardu —viņi ar Hvinu turpināšot ceļojumu uz Nārniju nākamajā dienā. Visi četri sirsnīgi atvadījās no Vientuļnieka un apsolīja viņu drīz atkal apciemot. Rīts bija apmēram pusē, kad viņi aizsoļoja prom no robežjoslas. Zirgi bija gaidījuši, ka Aravisa un Kors sēdīsies seglos, taču Kors paskaidroja, ka nevienam nārnietim vai ārčenlendietim nenākot ne prātā kāpt Runājošo zirgu mugurā: to darot vienīgi kara gadījumā, kad ikvienam jāziedojot visi spēki.

Šie vārdi atkal atgādināja nabaga Brī, cik maz viņš zina par Nārnijas paražām un kādas milzīgas kļūdas viņš var pieļaut. Tāpēc, kamēr Hvina tecēja uz priekšu kā laimīgā sapnī iegrimusi, Brī ar katru soli kļuva satrauktāks un nedrošāks.

—  Galvu augšā, Brī! — mierināja Kors. —Man klāsies daudz grūtāk nekā tev. Tevi vis neaudzinās. Kamēr tu pēc sirds patikas auļosi un vārtīsies Nārnijas kalnu pļavās, es mācīšos lasīt, rakstīt, apgūšu heraldiku, dejošanu, vēsturi un mūziku.

—    Bet ar to vārtīšanos jau ir tās briesmas, — Brī kurnēja. —Vai Runājošie zirgi tiešām vārtās? Un ja nu ne? Man briesmīgi negribas no tā atteikties. Kā tev šķiet, Hvina?

—Es jau nu gan vārtīšos, —Hvina atteica. —Manuprāt, no tā, ka tu vārtīsies, nevienam no viņiem cukurs mazāk negaršos.

—  Vai pils jau ir tuvu? — Brī vaicāja Koram.

—   Aiznākamā ceļa līkumā, — atteica princis.

—  Nu tad es vēlreiz pamatīgi izvārtīšos, jo tā var būt pēdējā. Minūti uzgaidiet.

Pagāja piecas minūtes, līdz viņš atkal piecēlās, smagi elpodams un aplipis ar paparžu lapām.

—    Nu esmu gatavs, — viņš bezgala drūmi norūca. — Rādi ceļu, princi Kor, lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā!

Taču viņš izskatījās drīzāk pēc zirga, kas iet uz bērēm, nekā pēc sen svešatnē aizvesta gūstekņa, kas atgriežas mājās un brīvībā.

Nākamais ceļa pagrieziens izveda viņus no kokiem, un tur aiz zaļiem mauriem, aizsargātu no ziemeļvēja, ar mežu apaugušu, augstu kalnu grēdu aizmugurē, viņi ieraudzīja Anvardas pili. Tā bija ļoti veca, celta no sarkanbrūniem akmeņiem siltā toni.

Viņi vēl nebija piejājuši pie vārtiem, kad karalis Lūns iznāca viņiem pretī. Viņš nebūt neatbilda Aravisas iztēlei par karali. Mugurā viņam bija pavisam vecas drēbes, jo viņš tikko kā atgriezās no suņu mītnēm, kuras bija apskatījis kopā ar galveno mednieku, un tikai uz mirkli apstājies, lai nomazgātu savas suņmīļa rokas. Taču tas, kā viņš, cēli un stalti paklanoties, apsveica Aravisu un saņēma viņas roku, ne ar ko neatšķīrās no varena imperatora manierēm.

—    Mazā dāma, — viņš sacīja, — mēs tevi no sirds apsveicam. Ja mana dārgā sieva vēl būtu dzīva, tas notiktu līksmāk, taču ar to pašu labvēlību. Man žēl, ka tevi piemek­lējusi nelaime, kas izdzinusi no tēva mājas, par ko tu, protams, skumsti. Mans dēls Kors pastāstīja man par jūsu kopīgajiem piedzīvojumiem un varonīgo rīcību.

—  To visu veica viņš, sir, — attrauca Aravisa. — Viņš taču metās uz kādu lauvu, lai mani izglābtu.

—    Vai patiešām? — sejai iegaismojoties, noprasīja karalis Lūns. — Šo stāsta daļu es neesmu dzirdējis.

Nu Aravisa to attēloja. Un Kors, kas gan bija ļoti vēlējies, lai šis gadījums kļūtu zināms, kaut arī saprata, ka pats to nevar celt priekšā, — nemaz tik ļoti nepriecājās, kā bija gaidījis, bet, gluži otrādi, jutās diezgan muļķīgi. Turpretī tēvam tas sagādāja milzu prieku, un nākamajās nedēļās viņš to atstāstīja tik daudziem cilvēkiem, kaKoram gribējās, lai tas vispār nebūtu noticis.

Tad karalis pievērsās Hvinai un Brī, izturēdamies pret tiem tikpat pieklājīgi kā pret Aravisu, un sīki iztaujāja zirgus par viņu ģimenēm un kur viņi Nārnijā dzīvojuši pirms sagūstīšanas. Zirgi bija diezgan nerunīgi, jo nebija raduši, ka cilvēki, tas ir, pieauguši cilvēki, pret viņiem izturas kā pret sev līdzīgiem. Ar Aravisu un Koru tas bija savādāk.

Drīz no pils iznāca karaliene Lūsija un piebiedrojās viņiem, un karalis Lūns Aravisai sacīja: — Mana dārgā, te ir mūsu karaļnama mīļā draudzene, kas parūpējās, lai tiktu sakārtotas tavas dzīvojamās telpas: to viņa pieprot labāk par mani.

— Tu taču gribētu nākt tās apskatīt, vai ne? — vaicāja Lūsija, noskūpstīdama Aravisu. Meitenes tūdaļ viena otrai iepatikās un drīz vien kopā aizgāja, lai pārrunātu par Aravisas guļamistabu un buduāru un par tērpiem, kas viņai jāsagādā, kā arī par visu citu, ko meitenes tādos gadījumos pārrunā.

Pēc otrām brokastīm, ko viņi iebaudīja uz terases (galdā tika celta auksta putnu gaļa un auksts medījuma pīrāgs, kā arī maize, vīns un siers), karalis Lūns, saraucis pieri, smagi nopūtās un ierunājās: — Ak tu piķis! Draugi, mums joprojām kaklā karājas tas nožēlojamais radījums Rabadašs, un mums noteikti jāizlemj, ko ar viņu darīt.

Lūsija sēdēja karalim pie labās rokas un Aravisa — pie kreisās. Karalis Edmunds ieņēma vietu galda vienā galā un augstmanis Darins — otrā. Dara un Peridana, kā ari Kora un Korina krēsli atradās karaļa pusē.

—Jūsu majestātei būtu pilnīgas tiesības nocirst viņam galvu, —teica Peridans. —Tāds viņa uzbrukums līdzinās slepkavībai.

—     Tā ir skaidra patiesība, — Edmunds piekrita. — Tomēr pat nodevēji var laboties. Es pazīstu kādu, ar kuru tā notika. — Viņš izskatījās ļoti domīgs.

—    Ja nogalināsim Rabadašu, var draudēt karš ar Tišroku, — teica Darins.

—    Par Tišroku nu gan maza bēda, — karalis Lūns atmeta. — Viņa spēks ir cilvēku skaitā, un tik liels skaits nemūžam nespēs šķērsot tuksnesi. Bet man nav tādas dūšas, lai varētu aukstasinīgi nomaitāt cilvēkus (pat node­vējus). Ja pārgrieztu viņam rīkli kaujā, mana sirds justos makten atvieglota, bet tagad ir citādi.

—       Ja es varētu ieteikt, — sacīja Lūsija, — tad jūsu majestātei vajadzētu pakļaut viņu vēl vienai pārbaudei. Atlaidiet viņu brīvībā, piespiežot apsolīties, ka nākamībā viņš rīkosies godīgi. Varbūt viņš turēs vārdu.

—    Varbūt mērkaķi kļūs godīgi, mās, — sacīja Ed­munds. — Bet, zvēru pie Lauvas, ja viņš atkal lauzīs solījumu, tad lai tas notiek tādā vietā un laikā, kad jebkurš no mums godīgā cīņā varētu viņam atskaldīt galvu.

—Tas taps izmēģināts, — atteica karalis un tad uzrunāja vienu no pavadoņiem: — Draugs, aizsūti pēc cietumnieka.

Rabadašu atveda, važās ieslēgtu. Paskatoties uz viņu, varētu domāt, ka viņš nakti pavadījis pretīgā apakšzemes

cietumā bez ēdiena un ūdens, taču īstenībā viņu bija turējuši ieslēgtu gluži ērtā telpā un pasnieguši lieliskas vakariņas. Taču, tā kā viņš bozās tik nikni, ka vakariņām nepieskārās un augu nakti bija aizvadījis, spārdīdams grīdu, rēkdams un lādēdamies, tad, dabiski, nebija labākajā formā.

—   Jūsu karaliskajai augstībai nav jāstāsta, — iesāka karalis Lūns, — ka saskaņā ar tautu likumu, kā arī pamatojoties uz jebkuru saprātīgu rīcību, mums — kā ikvienam mirstīgajam jelkad bijis — ir pilnīgas tiesības uz jūsu galvu. Tomēr, ņemot vērā jūsu jaunību un slikto audzināšanu, kurā trūcis jebkādas apmācības aristokrātiskās manierēs un pieklājībā, kā vergu un tirānu zemē neapšau­bāmi sagaidāms, mēs sliecamies atlaist jūs neskartu brīvībā ar šādiem noteikumiem: pirmkārt…

—  Lāsts pār tevi, barbaru suns! — siekalas šļakstīdams, ķērca Rabadašs. — Vai tu domā, ka es vispār klausīšos tavos noteikumos? Fu tu! Tu runā ar platu muti par audzināšanu un nez ko vēl! Ja otrs ieslēgts važās, tad jau tas ir viegli, ha! Noņem šīs neģēlīgās ķēdes, iedod man zobenu, un lai tad jebkurš no jums, kam būs tik daudz dūšas, sacenšas ar mani!

Gandrīz visi augstmaņi pielēca kājās, un Korins iesau­cās: — Tēt! Vai ļausi man viņu sabukņīt? Lūdzu!

— Mieru! Jūsu majestātes! Milordi! —pavēlēja karalis Lūns. Vai mums piemīt tik maz nopietnības, ka mūs var sakaitināt uzpūtīga pāva nievas? Apsēdies, Korin, vai arī ej projām no galda! Uzaicinu jūsu augstību vēlreiz uzklausīt mūsu noteikumus.

— No barbariem un pesteļotājiem es neuzklausu nekā­dus noteikumus, — Rabadašs ņirgājās. — Lai neviens neuzdrošinās aizskart kaut vienu matu uz manas galvas. Par katru pārestību, ko jūs man nodarīsiet, samaksāsiet ar veselām jūrām nārniešu un ārčenlendiešu asiņu. Baismīga būs Tišroka atriebība, pat tagad. Bet nomaitājiet vien mani — tad dedzināšanas un spīdzināšanas šajās ziemeļu zemēs kļūs par stāstu, kas biedēs pasauli gadiem ilgi. Sargieties! Sargieties! Sargieties! Taša zobens bulta krīt no debesīm!

—Vai tā dažkārt pusceļā neuzķeras uz āķa? — pavaicāj a Korins.

—    Kaunies, Korin, — karalis dēlu aprāja. — Kādu izsmiet var rikai tādā gadījumā, ja tas ir stiprāks par tevi.

—Aktu muļķa Rabadašs, — Lūsija nopūzdamās izdvesa.

Nākamajā mirklī Koru pārņēma izbrīns, kāpēc visi pie galda piecēlušies kājās un stāv kā mēmi. Protams, viņš darīja tāpat. Un tad zēns ieraudzīja iemeslu. Viņu vidū atradās Aslans, kaut ari neviens nebija redzējis viņu ienākam. Kad milzīgais Lauva nedzirdami izgāja starp Rabadašu un apsūdzētājiem, nekauņa sarāvās.

—    Rabadaš, — Aslans viņu uzrunāja. — Piesargies! Tava bojāeja ir tuvu, taču tu vēl vari no tās izvairīties. Atmet savu lepnību (ar ko gan tu vari lepoties?) un savu niknumu (kas tad tev nodarījis pāri?) un pieņem šo krietno karaļu žēlastību.

Tad Rabadašs ņēmās valbīt acis un ieplēta muti pretīgā, platā, ņirdzīgā smīnā kā haizivs, kustinādams ausis uz priekšu un atpakaļ (kā to var iemācīties jebkurš, ja tik ir pacietība). Kalormenā tas vienmēr bija izraisījis lielu efektu. Kad viņš tā viebās, drebēja pat visdrošsirdīgākie, bet parasti ļaudis krita zemē un jūtīgāki cilvēki bieži vien zaudēja samaņu. Taču Rabadašs nebija sapratis, ka ļoti viegli gan ir iebiedēt tos, kurus viegli var iemest dzīvus verdošā kadā, tiklīdz dod tādu pavēli. Turpretī Arčenlendā šīs grimases nekādas šausmas neiedvesa; patiesībā Lūsija vienīgi nodomāja, ka Rabadašam kļūst slikti.

—   Dēmon! Dēmon! Dēmon! — spalgi kvieca princis.

—  Es tevi pazīstu! Tu esi Nārnijas nekrietnais sātans. Tu esi dievu ienaidnieks. Klausies, kas esmu es, tu drausmīgais spoks! Es esmu cēlies no Taša nepielūdzamā un neuz­varamā, un lai uz tevi gulstas Taša lāsts! Lai tevi ķer zibens skorpionu izskatā! Nārnijas kalni taps samalti putekļos. Tie…

—    Uzmanies, Rabadaš, — Aslans mierīgi brīdināja.

—  Tavs gals jau pienācis tuvāk — tas atrodas aiz durvīm, tas jau nospiedis rokturi.

—    Lai sagāžas debesis! — bauroja Rabadašs. — Lai atveras zeme! Lai pasauli aprij asinis un uguns! Taču nešau­bieties, ka es ātrāk nelikšos mierā, līdz nebūšu aiz matiem aizvilcis uz savu pili šo barbaru karalieni, šo kuci, šo…

— Stunda ir situsi, — teica Aslans, un Rabadašs, sev par milzīgām šausmām, redzēja, ka visi sāk smieties.

Viņi nespēja savaldīties. Rabadašs visu laiku bija kustinājis ausis šurpu turpu, un, tiklīdz Aslans pateica «Stunda ir situsi», tās sāka pārveidoties. Tās kļuva garākas, smailākas un drīz pārklājās ar pelēku spalvu. Un, kamēr visi gudroja, kur tādas ausis agrāk redzējuši, Rabadašs sāka mainīties arī sejā. Tā pastiepās garāka, augšdaļā kļuva platāka, acis palielinājās, un deguns iegrima (vai arī seja uztūka un kļuva par purnu), un arī ģīmja lejasdaļa pārklājās ar spalvu. Rokas izstiepās garākas un priekšā nokārās lejup, plaukstas atspiedās pret zemi; tikai tās vairs nebija rokas, bet dzīvnieka kājas. Rabadašs stāvēja uz visām četrām, viņa

drēbes pazuda, un visi klātesošie smējās arvien skaļāk (jo nespēja valdīties), tāpēc ka nu bijušais Rabadašs gluži vienkārši un nepārprotami bija kļuvis par ēzeli. Visšausmīgākais bija tas, ka viņa cilvēciskā runa turpinājās tikai nedaudz ilgāk par brīdi, kad zuda viņa cilvēka izskats, un, kad viņš aptvēra notiekošās pārmaiņas, viņš iebrēcās: — Vai, ne par ēzeli! Žēlastību! Ja es būtu kaut vai zirgs — ā-īzv-a-ā, ī-o! — Un vārdi pārvērtās par ēzeļa brēcienu.

— Tagad uzklausi mani, Rabadaš, — sacīja Aslans. Šis taisnīgais sods vienosies ar žēlastību. Tev nebūs allaž jābūt ēzelim.

To dzirdot, ēzelis, protams, pastiepa ausis uz priekšu, un arī tas izskatījās tik jocīgi, ka visi smējās vēl gardāk. Viņi pūlējās nesmieties, tomēr pūles bija veltīgas.

—   Tu vērsies pie Taša, — Aslans sacīja. — Un Taša templī tu tapsi izdziedēts. Šogad lielajos rudens svētkos Tašbānā tev jānostājas Taša altāra priekšā, un tur, visiem Tašbānas iedzīvotājiem klātesot, tu zaudēsi ēzeļa izskatu un ikviens zinās, ka esi princis Rabadašs. Taču visu mūžu tev jādzīvo, neaizejot tālāk par desmit jūdzēm no Tašbānas lielā tempļa; ja tu jebkad to darīsi, tad vienā mirklī kļūsi atkal par to, kas esi tagad. Un no otrās pārmaiņas atpakaļceļa nebūs.

Uz īsu brīdi iestājās klusums, tad visi sakustējās un pavērās cits citā, it kā pamodušies no miega. Aslans bija pazudis. Bet gaisā un zālienā rotājās vizma, un visu sirdīs valdīja prieks, kas apliecināja, ka tas nav bijis sapnis. Un galu galā — viņu priekšā taču stāvēja ēzelis.

Karalis Lūns bija labsirdīgs cilvēks un, redzēdams savu ienaidnieku šajā nožēlojamā stāvoklī, aizmirsa dusmas.

— Jūsu karaliskā augstība, — viņš sacīja. — Es patiesi skumstu, ka viss nonācis šādā galējībā. Jūsu augstība ir liecinieks, ka mūsu vainas te nav. Protams, mēs ļoti labprāt

„gaidīsim, lai jūsu augstību ar kuģi aizved atpakaļ uzTašbānu, kur jūs gaida… ārstniecības kurss, ko Aslans jums parakstījis. Jūs baudīsiet visas ērtības, ko pieļauj jūsu augstības stāvoklis: vislabākais lopu pārvadāšanas kuģis, svaigākie burkāni un baltdadži…

Tomēr apdullinoši skaļš ēzeļa brēciens un pret vienu no apsargiem labi notēmētais spēriens skaidri parādīja, ka šie laipnie piedāvājumi nav izpelnījušies ne mazāko pateicību.

Un nu, lai tiktu no Rabadaša vaļā, es stāstu par viņu labāk beigšu. Viņu (vai to) tūdaļ nosūtīja ar liellaivu uz Tašbānu un lielo rudens svētku laikā aizveda uz Taša templi, un tad viņš atkal pārvērtās par cilvēku. Taču četri pieci tūkstoši cilvēku šo pārvērtību bija redzējuši — un notikumu nebija iespējams noklusēt. Pēc vecā Tišroka nāves, kad Rabadašs kļuva par valdnieku tēva vietā, no viņa iznāca vismiermīlīgākais Tišroks, kāds Kalormenā jebkad redzēts. Tas notika tāpēc, ka, neuzdrošinādamies iet tālāk par desmit jūdzēm no Tašbānas, viņš pats nekad nevarēja piedalīties karos, bet, laiviņa vietā karos gūtu slavu tārkāni, to pagalam negribēja, jo tā rastos izdevība Tišroku gāzt. Tomēr, kaut arī cēloņi bija savtīgi, visām mazākajām valstiņām ap Kalormenu dzīve kļuva daudz drošāka. Viņa paša tautieši gan nekad neaizmirsa, ka viņš bijis ēzelis. Šī Tišroka valdīšanas laikā acīs to godāja par Rabadašu Mieranesēju, taču aizmuguriski un arī pēc nāves viņš izpelnījās Rabadaša Smieklīgā titulu, un, ja par viņu sameklēsiet ziņas kādā labā «Kalormenas vēsturē» (mē­ģiniet to izdarīt vietējā bibliotēkā), tur viņš lepojas ar šo pievārdu. Un līdz pat šai baltai dienai, ja Kalormenas skolā kāds izdara kaut ko neparasti muļķīgu, visdrošāk, ka viņu nogodās par «otro Rabadašu».

Pa to laiku Anvardā visi ļoti priecājās, ka tikuši no viņa vaļā, pirms iesākās īstā līksmība, proti, tovakar uz maura pils priekšā notika diži svētki mēnessgaismā, kurus gaišākus padarīja desmitiem lākturu. Plūda vīns, skanēja stāsti, tika plēsti joki, bet tad, kad apļa vidū iznāca karaļa galma dzejnieks un divi vijoles spēlētāji, iestājās klusums. Aravisa ar Koru gatavojās garlaikoties, jo vienīgie dzejas darbi, ko viņi pazina, bija kalormenu panti, un tagad jūs varat iedomāties, kādi tie bija. Taču līdz ar pašu pirmo lociņa vilcienu bērnu galvās šķita uzdzirkstam raķetes. Dziesminieks cēla priekšā brīnišķīgo, seno balādi par taisnīgo Olvinu — kā viņš cīnījies pret milzi Pairu un pārvērtis to par akmeni (un tā cēlies Paira kalns — jo milzim bijušas divas galvas) un kā Olvina līgava kļuvusi par lēdiju Lilnu. Kad balāde beidzās, bērniem gribējās, lai tā atkārtotos atkal un atkal. Un, kaut arī Brī nemācēja dziedāt, viņš pastāstīja par kauju pie Zalindrē, Lūsija savukārt atkārtoja stāstu par Drēbju Skapi (to daudzreiz bija dzirdējuši visi — vienīgi Aravisa un Kors ne —, tomēr ikviens vēlējās noklausīties to vēlreiz). Tas bija stāsts, kā viņa, Lūsija, karalis Edmunds, karaliene Sjūzena un Visaugstākais karalis Pīters pirmo reizi ieradušies Nārnijā.

Tomēr drīz, kā jau agrāk vai vēlāk vajadzēja notikt, karalis Lūns paziņoja, ka jaunajiem ļaudīm esot laiks doties pie miera. — Un rīt, Kor, — viņš piebilda, — tu līdz ar mani apstaigāsi visu pili, apskatīsi nocietinā­jumus un iegaumēsi, kur slēpjas cietokšņa stiprums un kur — vājums, jo tev vajadzēs to sargāt, kad es aiziešu viņsaulē.

— Bet, tēvs, tad tak karalis būs Korins, — Kors iebilda.

—Nē, dēls, —atteica karalis Lūns, —mans mantinieks esi tu, kronis pienākas tev.

—   Bet es to negribu, — tiepās Kors. — Man daudz labāk patiktos…

—  Te nav runa par to, kas tev patiktos, Kor, tāpat kā nav runa arī par manu gribu. Tādu kārtību pieprasa likums.

—   Bet, ja mēs esam dvīņi, tad tak mums jābūt vienā vecumā.

—   Nē, — smiedamies sacīja karalis. — Vienam jānāk pasaulē pirmajam. Tu esi pilnas divdesmit minūtes vecāks par Korinu. Un cerēsim, ka arī pārāks, lai gan tas neprasa nekādu lielu meistarību. — Un viņš pazibsnīja acis pret Korinu.

—   Bet, tēvs, vai tad jūs par nākamo karali nevarētu iecelt, kuru gribat?

—  Nē. Karalim jāpakļaujas likumam, jo viņš pats kļūst par karali pēc likuma. Tev nav vairāk tiesību pamest savu troni kā sargkareivim aiziet no ierādītās vietas.

—  Vai dieniņ, gaudās Kors. — Man tas nepavisam nepatīk. Un Korina man drausmīgi žēl. Man ne sapņos nenāca prātā, ka mana uzrašanās varētu tev nokrāpt ķēniņa valstību.

—   Urā! Urā! — klaigāja Korins. — Man nevajadzēs būt par karali! Man nevajadzēs būt par karali! Es vienmēr palikšu princis. Tieši prinčiem ir visjaukākā dzīve.

—   Un tā ir lielāka patiesība, Kor, nekā tavs brālis apzinās, — apstiprināja karalis Lūns. —Jo klausies, ko nozīmē būt karalim: viņam jābūt pirmajam ikvienā drau­dīgā uzbrukumā un pēdējam katrā draudīgā atkāpšanās reizē, un, kad valsts cieš badu (kā sliktos gados mēdz notikt), viņam, iebaudot trūcīgo maltīti, jāvalkā jo skais­tākas drēbes un jāsmejas jo skaļāk par jebkuru cilvēku valstī.

Kad abi zēni devās pa kāpnēm augšā gulēt, Kors atkal uzplijās Korinam, vai tomēr kaut ko nevarētu līdzēt.

— Ja tu vēl bildīsi par to kaut vienu vārdu, — Korins viņam uzkliedza, — es… es tevi piekaustīšu.

Būtu jauki pabeigt šo stāstu, sakot, ka pēc tam abi brāļi nekad ne par ko neķildojās, taču diemžēl tā nebūtu taisnība. Patiesībā viņi strīdējās un plūcās apmēram tikpat bieži kā jebkuri citi divi puikas, un visi kautiņi beidzās (ja ari nesākās) ar to, ka Kors zaudēja. Jo, lai gan tad, kad abi pieauga un iemācījās rīkoties ar zobenu, Kors kaujā bija bīstamāks, tomēr nedz viņš, nedz jebkurš cits ziemeļzemēs dūru cīņās nespēja līdzināties Korinam. Tāpēc arī viņš iemantoja vārdu Korins Pērkondūre un veica lielo varasdarbu pret Vetrukalna Smailes grēkā kritušo Lāci, kas patiesībā bija Runājošais Lācis, taču atgriezies pie mežonīgo lāču dzīvesveida. Kādā ziemas dienā, kad kalnus klāja sniegs, Korins uzrāpās pa Vetrukalna Smailes Nārnijas pusi līdz Lāča alai un bez jebkādas laika kontroles viņu trīsdesmit trīs raundos uzvarēja. Beigās Lācim apmiglojās acis, un viņš nāca pie prāta un labojās.

Ar Koru bieži strīdējās (un diemžēl ari plēsās) Aravisa, tomēr viņi vienmēr salīga atkal mieru, tā ka pēc gadiem, kad pieauga, abi tik ļoti bija pieraduši ķildoties un atkal salīgt mieru, ka apprecējās, lai varētu darīt to ērtāk. Un pēc karaļa Lūna nāves viņi kļuva par labiem Arčenlendas valdniekiem, un Rems Lielais, visslavenākais no visiem Arčenlendas karaļiem, bija viņu dēls. Brī un Hvina laimīgi nodzīvoja Nārnijā garu mūžu, un abi apprecējās — gan ne viens ar otru. Un nebija daudz tādu mēnešu, kad viens no viņiem vai abi kopā nerikšoja pāri kalniem apciemot draugus Anvardā.

[1] domu graudiņiem — gr.