Maikls Skots
Mags
Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi
"— Viss beidzas, nemirstīgā, — sfinksa čukstēja
Pereneles smaids bija draudošs.
— Gluži pretēji, — viņa atbildēja
— Tagad viss tikai sākas."
Tā beidzas "Alķīmiķis", Maikla Skota pirmā grāmata par nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumu. Bet kas notiek tālāk?
Grāmata, kurā atklāts dzīvības eliksīra noslēpums, ir pazudusi. Nikolasam Fleimelam un viņa sievai Ferenelei atvēlētais laiks strauji tuvojas beigām. Katru dienu, ko viņi pavada bez grāmatas, abi noveco par gadu, viņu maģija kļūst arvien vājāka un ķermeņi arvien vārgāki. Vienīgās cerības ir uz dvīņiem Sofiju un Džošu. Ja vien tumšie spēki viņus neaizkavēs…
Maikls Skots
MAGS
Izdevēji pateicas par finansiālu atbalstu Īrijas Literatūras apmaiņas (tulkošanas) fondam Dublinā, Īrijā www.irelandliterature.cominfo@irelandliterature.com
No angļu valodas tulkojusi Ināra Eglīte
Atbildīgā redaktore Anna Pavlovska Literārā redaktore Cilda Redliha Tehniskā redaktore Irēna Soide Korektore Brigita Šoriņa Maketētāja Iveta Brīvere
©Apgāds "Jumava"-2009, izdevums latviešu valoda © Ināra Eglīte, tulkojums latviešu valodā
ISBN 978-9984-38-727-7
Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmetis
JUMAVA
Maikls Skots
Mags
Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi
.
Veltīts Kortnijai un Pīrsam Hoc opus, hie labor est
Es mirstu.
Kopā ar savu sievu Pereneli katru dienu, ko nodzīvoju, es novecoju par gada tiesu, un, pēc mana aprēķina, mums abiem palicis mazāk par mēnesi, ko dzīvot.
Bet mēneša laikā iespējams daudz ko sasniegt.
Dī un viņa tumšie saimnieki sagūstījuši Pereneli kā cietumnieci, beidzot viņi dabū Kodeksu, Ābrahama Maģijas Grāmatu. Un viņi arī zina, ka Perenele un es — mēs nevaram izdzīvot daudz ilgāk.
Bet viņi nevarēs mierīgi atpūsties.
Viņi droši vien arī zina, ka Sofija un Džošs ir dvīņi, kas pieminēti senajā grāmatā. Viņi ir pareģojumā un leģendā minētie dvīņi ar sudraba un zelta aurām, brālis un māsa ar spējām vai nu izglābt pasauli… vai iznīcināt to. Meitenes spējas ir atmodinātas, diemžēl zēna spējas — ne.
Tagad mēs esam Parizē, manā dzimtenē, pilsētā, kurā es pirmo reizi atklāju Kodeksu un sāku garos meklējumus, lai to iztulkotu. Ceļojums ļāva atklāt Vecos, tas pavēra filozofijas akmens noslēpumu un beidzot arī galējo nemirstības mistēriju.
Es mīlu šo pilsētu. Tā glabā noslēpumus un ir mājas vairāk nekā vienam no nemirstīgajiem un senajiem Vecajiem. Šeit es atradīšu veidu, kā atmodināt Džoša spējas un turpināt Sofijas izglītošanu.
Man tas jāvar.
Viņu labā — un cilvēku rases labā.
No Nikolasa Fleimela, alķīmiķa, dienasgrāmatas.
Rakstīts sestdien, 2. jūnijā Parīzē, manas jaunības pilsētā
SESTDIENA 2 .jūnijs
..
1. NODAĻA
Labdarības izsole nebija sākusies vēl krietni pāri pusnaktij, kamēr nebija beigušās galā pusdienas. Gandrīz četros no rīta izsole vēl tikai tuvojās beigām. Digitālais ekrāns aiz slavena ūtrupnieka — aktiera, kas bija spēlējis Džeimsu Bondu uz ekrāna daudzus gadus, — muguras rādīja kārtējo summu — nedaudz vairāk par miljonu eiro.
— Numur divsimt desmit: deviņpadsmitā gadsimta sākuma japāņu kabuki maskas.
Uztraukuma tirpas pārskrēja pāri pārpildītajai istabai, lzgrebtas no nefrīta, kabuki maskas bija ūtrupes galvenais efekts, un tika gaidīts, ka tās pakamps vairāk nekā par pusmiljonu eiro.
Garš, tievs vīrietis plāniem, tuvu galvai apcirptiem, sniegbaltiem matiem stāvēja telpas aizmugurē gatavs maksāt divtik.
Nikolo Makjavelli stāvēja atstatu no pūļa viegli uz krūtīm sakrustotām rokām, uzmanot, lai nesaburzītu savu Savile Roioa darināto melno zīda smokingu. Akmens pelēkās acis slīdēja pāri pārējiem solītājiem, analizējot un novērtējot tos. Patiesībā bija tikai pieci, kurus viņam vajadzēja uzmanīt: divi privāti kolekcionāri — tādi paši kā viņš: mazsvarīgas Eiropas valsts karaliskās ģimenes atvase, amerikāņu filmu aktieris, kas īsu brīdi bija populārs astoņdesmitajos gados, un antīko mantu tirgotājs, kurš, iespējams, solīja klienta uzdevumā. Pārējā auditorija — pasaules izklaides un sporta slavenību mikslis ar nelielu politiķu piejaukumu un parasti cilvēki, kas iegriezās atbalstīt jebkuru labdarības pasākumu, — bija nogurusi, iztērējusi savus līdzekļus vai arī nevēlējās solīt par savādajām nedaudz satraucoša izskata maskām.
Makjavelli kolekcionēja maskas jau ļoti sen un gribēja šo pāri, lai noslēgtu savu japāņu teātra kostīmu kolekcijas grupu. Šīs maskas pēdējo reizi parādījās pārdošanā 1898. gadā Vīnē, un tad Romanovu princis pārsolīja tās. Makjavelli bija pieticīgi solījis, viņš zināja — tās būs izliktas tirgū atkal, kad princis un viņa pēcnācēji nomirs. Nikolo zināja, ka joprojām būs tuvumā, lai nopirktu tās; tā bija viena no nemirstības priekšrocībām.
— Vai sāksim solīt ar simttūkstoš eiro?
Makjavelli paskatījās, uztvēra ūtrupnieka uzmanību un pamāja. Ūtrupnieks pamāja pretī. — Es solu simttūkstoš eiro Makjavelli kunga — viena no vienmēr visdāsnākajiem labdarības atbalstītājiem un sponsoriem — vārdā.
Aplausi piepildīja istabu, un daži cilvēki pagriezās, lai paskatītos uz viņu, un pat pacēla brilles. Nikolo pagodināja viņus ar pieklājīgu galvas mājienu.
— Vai mēs solām simt desmit? — ūtrupnieks jautāja. Viens no privātajiem kolekcionāriem nedroši pacēla roku.
— Viens divdesmit? — Ūtrupnieks paskatījās atkal uz Makjavelli, kas uzreiz pamāja.
Nākamajās trīs minūtēs solījumu brāzma pacēla cenu līdz diviem simtiem un piecdesmit tūkstošiem eiro. Bija palikuši tikai trīs nopietni solītāji: Makjavelli, amerikāņu aktieris un antīko mantu tirgotājs.
Makjavelli plānās lūpas savilkās smaidā: maskas būs viņa! Smaids pazuda, kad viņš sajuta iekškabatā klusu iezvanāmies mobilo telefonu. Vienu mirkli viņam bija kārdinājums ignorēt to; viņš bija devis saviem padotajiem stingrus norādījumus, ka viņu nedrīkst traucēt, ja vien tas nav absolūti neatliekami. Viņš izvilka plānu jo plānu Nokia lielajā LCD ekrānā pulsēja zobena attēls.
Makjavelli smaids pazuda pavisam. Šajā mirklī viņš zināja, ka vairs nevarēs nopirkt kabuki maskas šajā gadsimtā. Pagriezies uz papēža, viņš izsoļoja ārā no telpas un piespieda telefonu pie auss. Aiz sevis viņš dzirdēja ūtrupnieka āmuriņu atsitamies pret galdu. — Pārdots. Par divsimt sešdesmit tūkstošiem eiro.
— Klausos, — Makjavelli sacīja, pāriedams uz savas jaunības itāļu valodu.
Savienojums paukšķēja un krakšķēja, un tad no pasaules otras malas, Ojaias pilsētas ziemeļos no Losandželosas, kāds ar angļu akcentu atbildēja tajā pašā valodā, lietojot dialektu, kas nebija dzirdēts Eiropā vairāk nekā četrsimt gadu. — Man nepieciešama tava palīdzība.
Vīrietis pie telefona neidentificēja sevi, viņam to arī nevajadzēja, Makjavelli zināja, ka tas bija nemirstīgais mags un nekromants doktors Džons Dī, viens no visvarenākajiem un bīstamākajiem cilvēkiem pasaulē.
Nikolo Makjavelli izsteidzās ārā no mazās viesnīcas plašajā Place du Tertre bruģētajā skvērā un apstājās, lai ieelpotu vēso nakts gaisu. — Ko es varu darīt tavā labā? — viņš piesardzīgi jautāja. Viņš ienīda Dī un zināja, ka šīs jūtas ir abpusējas, bet abi kalpoja tumšajiem Vecajiem, un tas nozīmēja, ka viņi bija spiesti strādāt kopā gadsimtiem ilgi. Makjavelli arī nedaudz apskauda Dī par to, ka tas bija jaunāks nekā viņš — un tāds arī izskatījās. Makjavelli bija dzimis Florencē 1469. gadā, kas darīja viņu piecdesmit astoņus gadus vecāku par angļu magu.
— Fleimels atgriezies Parīzē.
Makjavelli iztaisnojās. — Kad?
— Tikko. Viņš tur nokļuva, izmantojot enerģijas vārtus. Man nav ne jausmas, kur viņš iznāks. Viņam līdzi ir Skataha.
Makjavelli seja noraustījās draudīgā grimasē. Pēdējā reizē, kad viņš tikās ar Kareivi, viņa izgrūda Makjavelli cauri durvīm. Tās tobrīd bija aizvērtas, un viņš gandrīz mēnesi bija nēsājis šinas ap plecu un krūškurvi. Viņš veselu nedēļu nespēja apsēsties.
— Viņiem līdzi ir divi bērni. Amerikāņi, — Dī sacīja, balsij atbalsojoties un pagaistot transatlantiskajā līnijā. — Dvīņi, — viņš piemetināja.
— Pasaki vēlreiz, — Makjavelli palūdza.
— Dvīņi, — Dī strupi attrauca, — ar tīrām zelta un sudraba aurām. Tu zini, ko tas nozīmē, — viņš sacīja.
— Jā, — Makjavelli nomurmināja. Tās bija nepatikšanas.
— Meitenes auru atmodināja Hekate, pirms pati dieviete un viņas Ēnu valstība tika iznīcināta. Es domāju, ka Endoras Ragana samācījusi meitenei Gaisa maģiju.
IJn ko tu gribi, lai es daru? — Makjavelli piesardzīgi jautāja, tomēr viņam jau tagad bija ļoti laba ideja.
Atrodi viņus, — Dī ātri noteica. — Sagūsti viņus. Esmu ceļā uz Parīzi, bet man vēl vajadzēs stundu četrpadsmit piecpadsmit, lai nokļūtu tur.
— Kas notika ar enerģijas vārtiem? — Makjavelli atļāvās skaļu izbrīnu.
— Endoras Ragana tos iznīcināja, — Dī rūgti sacīja.— Viņa gandrīz nogalināja arī mani. Man laimējās izsprukt ar dažām brūcēm un skrambām, — viņš piemetināja un tad beidza sarunu, pat neatvadījies.
Nikolo Makjavelli uzmanīgi aizvēra telefonu, kļūdams domīgs. Kaut kas viņam lika šaubīties, ka Dī palaimējies — ja Endoras Ragana būtu gribējusi, lai viņš ir pagalam, tad šim lēmumam nevarētu izbēgt pat leģendārais doktors Dī. Makjavelli pagriezās un pārgāja pāri skvēram, kur viņu pacietīgi mašīnā gaidīja šoferis. Ja Fleimels un Skataha, un amerikāņu dvīņi ieradušies Parīzē pa enerģijas vārtiem, tad pilsētā bija tikai dažas vietas, kur tie varēja ierasties. Vajadzētu būt diezgan viegli tos atrast un sagūstīt.
Ja viņš to izdarīs šonakt, tad viņam piecpadsmit stundu vajadzēs strādāt ar gūstekņiem, iekams ieradīsies Dī. Un tajā laikā tie viņam izstāstītu visu, ko zina. Pustūkstoš gadu bija iemācījuši Nikolo Makjavelli, kā patiešām būt ļoti pārliecinošam.
2. NODAĻA
Džošs Ņūmens izstiepa roku un ar kreisās rokas plaukstu atbalstījās pret auksto akmens sienu, lai nesaļimtu.
Kas tikko kā bija noticis?
Vienu mirkli viņš bija stāvējis Endoras Raganas veikalā Ojaiā, Kalifornijā. Viņa māsa Sofija, Skataha un vīrs, ko viņš pazina kā Nikolasu Fleimelu, bija spogulī un lūkojās uz viņu. Jau nākamajā mirklī — viņš atcerējās — Sofija bija izkāpusi no spoguļa, satvērusi viņa roku un izrāvusi tam cauri. Viņš cieši samiedza acis un juta kaut ko ledainu pieskārāmies ādai, kas sacēla stāvus īsos matiņus kakla aizmugurē. Kad Džošs atkal atvēra acis, viņš stāvēja mazā noliktavas istabiņā. Lielā kaudzē bija sakrauti krāsu podi, kāpnes, sadauzīti māla trauki un vīstokļi ar krāsu notraipītām drēbēm, pie akmens sienas piestiprināts diezgan ikdienišķa izskata nokvēpis spogulis. Viena blāva spuldzīte izplatīja nespodru dzeltenu gaismu.
— Kas notika? Kur mēs esam? — viņš prasīja, un viņa balss aizlūza. Viņš skaļi norija siekalas un mēģināja vēlreiz: — Kas notika? Kur mēs esam?
— Mēs esam Parīzē, — Nikolass Fleimels sajūsmināts sacīja.
— Manā dzimtajā pilsētā.
— Parīzē? — Džošs nočukstēja. Viņš jau grasījās sacīt "Neiespējami!", taču pēkšņi aptvēra, ka šis vārds ir zaudējis nozīmi.
— Kādā veidā? — viņš skaļi iejautājās. — Sofij? — Džošs uzlūkoja savu dvīņumāsu, bet viņa bija piespiedusi ausi istabas vienīgajām durvīm un sasprindzināti klausījās. Viņa māja, lai viņš netraucē. Džošs pagriezās pret Skatahu, bet sarkanmatainā kareive tikai papurināja galvu, abām rokām aizspiedusi muti. Izskatījās, ka viņa tūlīt izvemsies. Tad nu Džošs vērsās pie leģendārā alķīmiķa Nikolasa Fleimela. — Kā mēs te nokļuvām? — viņš jautāja.
-Šo zemi krustām šķērsam klāj neredzamas enerģijas līnijas, ko dažreiz sauc par enerģijas joslām vai kursiem, — Fleimels paskaidroja. Viņš sakrustoja rādītājpirkstus. — Kur divas vai vairākas līnijas krustojas, atrodas vārti. Tagad vārti ir ļoti reti, bet senos laikos Veco rase izmantoja tos, lai vienā mirklī pārceļotu no vienas pasaules vietas uz citu — tieši kā mēs to izdarījām. Ragana atvēra enerģijas vārtus Ojaiā, un mēs nonācām šeit, Parīzē.
— Es tos ienīstu, — Skatija nomurmināja. Pat krēslainajā gaismā viņa izskatījās zaļa. — Vai tev jebkad ir bijusi jūras slimība? — viņa jautāja.
Džošs papurināja galvu. — Nekad.
Sofija atvirzījās no durvīm. — Melis! Viņam jau peldbaseinā ir jūras slimība. — Viņa pasmīnēja, tad atkal piespieda seju durvīm.
— Jūras slimība, — Skatija ievaidējās. — Tas ir tieši tas, kā es jūtos. Tikai vēl ļaunāk.
Sofija paskatījās uz alķīmiķi. — Vai tev ir kāda ideja, kurā vietā Parīzē mēs esam?
— Kaut kādā vecā vietā, — Fleimels sacīja, apstājies viņai līdzās pie durvīm. Viņš arī piespieda vaigu durvīm un klausījās.
Sofija papurināja galvu un atkāpās. — Es neesmu pārliecināta, — viņa sacīja.
— Kāpēc ne? — Džošs jautāja. Viņš pārlaida skatu mazajai nekārtīgajai telpai. Tā tiešām izskatījās kā vecas ēkas dala. Sofija papurināja galvu. — Es nezinu… vienkārši šķiet, ka nav veca. — Viņa izslējās un pieskārās sienai ar plaukstu, bet tad ātri atrāva atpakaļ.
— Kas vainas? — nočukstēja Džošs.
Sofija no jauna atspieda plaukstu pret sienu. — Es dzirdu balsis, dziesmas un kaut ko līdzīgu ērģeļmūzikai.
Džošs nopurinājās. — Es neko nedzirdu. — Viņš apklusa, savu un māsas spēju atšķirības satriekts. Hekate bija atmodinājusi Sofijas maģisko potenciālu, un tagad viņa pārjutīgi uztvēra redzamo un dzirdamo, smaržas, pieskārienus un garšas.
— Es gan dzirdu. — Sofija noņēma roku no akmens sienas, un skaņas viņas galvā pieklusa.
— Tu sadzirdi spoku balsis, — skaidroja Fleimels. — Tās ir pašā ēkā iesūkušās skaņas, ko ēkas struktūra ari atskaņo.
— Tā ir baznīca, — viņa sacīja, tad savilka pieri, — jauna baznīca… moderna, deviņpadsmitā gadsimta beigas, divdesmitā sākums, bet celta daudz, daudz vecākas baznīcas atrašanās vietā.
Fleimels apstājās pie koka durvīm un atskatījās pāri plecam. Blāvajā gaismā, kas krita no augšas, viņa vaibsti pēkšņi bija asi un taisnām līnijām, izteiktā galvaskausa formā, acis pilnīgi ēnā. — Parīzē ir daudz baznīcu, — viņš sacīja. — Tomēr ir tikai viena, es uzskatu, kas atbilst aprakstam, — viņš piebilda, sniegdamies pie durvju roktura.
— Uzgaidi mirkli, — Džošs ātri sacīja. — Vai tev nešķiet, ka te var būt kaut kāda signalizācija?
— Galīgi nešķiet, — Nikolass Fleimels pārliecināti sacīja, — kas baznīcā liks signalizāciju? — Viņš atvēra durvis.
Nekavējoties sāka trallināt signalizācija, skaņa atbalsojās no akmens plāksnēm un akmens sienām. Sāka mirgot sarkanās drošības gaismas.
Skatija nopūtās un kaut ko nomurmināja senajā ķeltu valodā.
— Vai tu pats mani nemācīji nogaidīt, pirms pakustēties, paskatīties, pirms spert soli, un pārlūkot visu visapkārt?
Fleimels papurināja galvu un nopūtās par muļķīgo kļūdu.
— Laikam kļūstu vecs, — viņš noteica tai pašā valodā. Bet taisnoties nebija laika. — Jātiek ārā no šejienes! — Fleimels pārkliedza signalizāciju un metās teciņiem prom pa koridoru. Sofija un Džošs sekoja cieši aiz viņa. Skatija piesedza aizmuguri, lēni pārvietojoties, kurnēdama pie katra soļa.
Durvis atvērās šaurā gaitenī, kas veda pie nākamajām durvīm. Bez kavēšanās Fleimels izmetās tām cauri, un mirklī iekaucās vēl viena signalizācija. Viņš pagriezās pa kreisi milzīgā plašā telpā, kas smaržoja pēc veca vīraka un vaska. Aizdedzinātu sveču trauciņi meta dzeltenu gaismu uz sienām un grīdas, un tās kopā ar signalizācijas gaismām atklāja milzīgas divpusējas durvis ar uzrakstu
IZEJA virs tām. Fleimels metas turp.
— Neaiztiec… — Džošs iesāka, bet Nikolass Fleimels sagrāba durvju rokturi un spēcīgi uzspieda.
Ieslēdzās trešā, visskaļākā signalizācija, un sarkanās ugunis virs durvīm sāka mirgot.
— Es taču teicu, lai neaiztiec, — Džošs aizrādīja.
— Es nesaprotu — kāpēc tās nav vaļā? — Fleimels jautāja, lai balss pārskanētu šķindoņu. — Šī baznīca vienmēr ir atvērta. — Viņš pagriezās un paskatījās apkārt. — Kur visi ir? Cik ir pulkstenis?
— Cik ilgi jāceļo no vienas vietas uz otru, izmantojot enerģijas vārtus? — Sofija jautāja.
— Tas notiek acumirklī.
Sofija paskatījās savā pulkstenī un ātri aprēķināja. — Vai Parīzē laiks ir par deviņām stundām agrāks nekā Ojaiā? — viņa jautāja.
Fleimels pamāja. — Tad ir aptuveni četri no rīta, tāpēc baznīca ir slēgta, — Sofija sacīja.
— Policija ir jau ceļā, — Skatija drūmi noteica. Viņa pasniedzās pēc nunčakiem. — Es ienīstu cīnīties, kad nejūtos labi, — viņa nomurmināja.
— Ko mēs tagad iesāksim? — Džošs prasīja.
— Es varētu mēģināt izsist durvis ar vēja maģiju, — Sofija vilcinoties ierosināja. Viņa nebija pārliecināta, vai pietiks enerģijas vēlreiz tik īsā laikā izraisīt vēju. Viņa bija izmantojusi jaunās brīnumspējas cīņā pret Ojaias mirušajiem, bet piepūle bija viņu novājinājusi.
— Es tev to aizliedzu, — Fleimels iesaucās, viņa seja vienlaikus bija apēnota un sarkanās gaismas iekrāsota. Viņš pagriezās un norādīja pāri uz koka soliem un krāšņo altāri, kas bija veidots ar baltiem marmora greznojumiem. Sveču gaismā iemirdzējās sarežģīt^ zili zeltīta mozaīka altāra kupolā. — Šis ir nacionālais piemineklis, es neļaušu tev to iznīcināt.
— Kur mēs esam? — dvīņi vaicāja vienā balsī, aplūkodami ēku. Tagad viņu acis bija pieradušas pie krēslas, un viņi aptvēra, ka šī celtne ir milzīga. Ēnās augstu virs galvas slējās kolonnas, bija sazīmējami arī mazu sānu altāru apveidi, statujas stūros un neskaitāmu sveču krāvumi. — Tā ir Svētās sirds baznīca — SacreCoeur.
Sēžot limuzīna aizmugurē, Nikolo Makjavelli ievadīja koordinātas klēpja datorā un vēroja, kā uz ekrāna parādās smalka Parīzes karte. Parīze bija neticami veca pilsēta. Kā sena apmešanās vieta tā datēta jau vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu, lai gan bija cilvēki, kas daudzas paaudzes pirms tam dzīvoja uz salas Sēnā. Un, tāpat kā daudzas citas pilsētas vecās zemēs, arī tā bija izveidota tur, kur saskārās enerģijas līniju saišķi.
Makjavelli nospieda taustiņu, kas iezīmēja enerģijas līnijas pilsētas kartē. Viņš zināja, ka viņam vajadzīga līnija, kas savienojas ar Savienotajām Valstīm. Pēc visu līniju, kas nevirzījās no austrumiem uz rietumiem, izdzēšanas viņš beidzot spēja samazināt iespējamo skaitu līdz sešām līnijām. Ar perfekti manikirētu pirksta nagu viņš vilka pa divām līnijām, kas tieši savienoja Amerikas rietumu krastu ar Parīzi. .Viena beidzās lielajā Parīzes Dievmātes katedrālē, otra — modernākā, bet vienlīdz slavenā celtnē, Sacre-Coeur bazilikā Monmartrā.
Kuru līniju Fleimels lietojis?
Pēkšņi Parīzes nakti pārtrauca signalizācijas skaņu plūsma. Makjavelli nospieda elektrisko logu slēdzi, un tonētais stikls dūkdams nolaidās. Vēsais nakts gaiss ievirmoja mašīnā. Tālumā pāri jumtiem otrā pusē Place du Tertre bija redzamas gaismas ap SacreCoeur, kas iezīmēja augstu pacēlušos ēkas kupolu spilgti baltā krāsā. Ap ēku pulsēja sarkanas signalizācijas gaismas.
Ap šo ēku.
Makjavelli smaids bija briesmīgs. Viņš klēpja datorā sameklēja programmu un gaidīja, kamēr cietais disks griezās. "Ievadīt paroli." Viņa pirksti pārlidoja pāri klaviatūrai, ievadot Discorsi sopra la prima deca di Tito Livio. Neviens nespēja uzlauzt paroli. Tā nebija kāda no viņa vislabāk zināmajām grāmatām.
Parādījās diezgan parasta izskata teksta dokuments, sarakstīts latīņu, grieķu un itāļu valodu kombinācijā. Kādreiz magi glabāja savus buramvārdus un maģiskās formulas ar roku rakstītās grāmatās, tā dēvētās maģisko tekstu grāmatās. Makjavelli vienmēr bija izmantojis pašu modernāko tehnoloģiju. Mūsdienās viņš deva priekšroku glabāt savu arsenālu cietajā diskā.
Tagad viņam vienīgi vajadzēja kaut ko, lai nodarbinātu Fleimelu un viņa draugus.
— Es dzirdēju sirēnas, — Džošs sacīja, seju piespiedis koka durvīm.
— Ceļā ir divpadsmit policijas mašīnu, — Sofija teica aizvērtām acīm, uzmanīgi klausoties, galvu pieliekusi uz vienu pusi.
— Kā tu zini, ka divpadsmit?
Sofija uzlūkoja savu dvīņubrāli. — Es varu noteikt dažādo sirēnu dislokāciju.
— Tu spēj tās izšķirt? — viņš vaicāja, atkal apbrīnodams Sofijas spēju apjomu.
— Jā, katru, — viņa atbildēja.
— Mēs nevaram pieļaut, ka mūs sagūsta policija, — Fleimels izmisis sacīja. — Mums nav pasu, nav naudas un nav alibi. Mums jātiek projām no šejienes!
— Kā? — dvīņi vienlaikus jautāja.
Fleimels papurināja galvu. — Jābūt vēl vienai ieejai… — viņš iesāka, tad apstājās, nāsīm ieplešoties.
Džošs vēroja abu — Sofijas un Skatijas — reakciju uz kaut ko, ko nespēja saost.
— Kas… kas tas ir? — viņš prasīja un tad pēkšņi sajuta vieglu muskusa un sasmakuma dvesmu. Tā bija smaka, kas asociējās ar zooloģisko dārzu.
— Nepatikšanas, — Skataha drūmi sacīja, ielikdama vietā savu nunčaku un izvilkdama abus zobenus. — Lielas nepatikšanas.
3. NODAĻA
— Kas tas ir? — Džošs prasīja, vērdamies apkārt. Smaka tagad bija kļuvusi spēcīgāka, sasmakusi un spīva, gandrīz pazīstama…
— Čūska, — Sofija sacīja, dziļi elpodama. — Tā ir čūska.
Džošs juta saraujamies vēderu. Čūska. Kāpēc tai vajadzēja
būt čūskai? Viņam bija drausmīgi bail no čūskām, lai gan viņš nekad nevienam tajā neatzinās, sevišķi jau savai māsai. Čūskas… — Džošs iesāka spalgā balsī, kas uzreiz noplaka. Tad noklepojās un mēģināja vēlreiz. — Kur? — viņš jautāja, izmisīgi skatīdamies apkārt, iztēlodamies tās visur — lienam ārā no solu apakšas, ložņājam ap pīlāriem, krītam lejā no gaismas ķermeņu stiprinājumiem.
Sofija papurināja galvu un savilka pieri. — Es nedzirdu nevienu… es tikai saožu tās. — Viņas nāsis iepletās, dziļi ievelkot gaisu. — Nē, ir tikai viena…
— Ak tu saodi čūsku, nu labi… bet tādu, kas staigā ar divām kājām, — Skatija strupi noteica. — Tu saodi Nikolo Makjavelli pretīgo smaku.
Fleimels nometās uz ceļiem masīvo galveno durvju priekšā un ar rokām pārskrēja pāri atslēgām. No viņa pirkstiem vēlās zaļas dūmu grīstu vērpetes. — Makjavelli! — viņš nosprauslājās. — Man jāatzīst, ka Dī nav velti tērējis laiku un ir paguvis sazināties ar saviem sabiedrotajiem.
— Tu pēc smakas vari noteikt, kurš tas ir?— Džošs jautāja, joprojām pārsteigts un mazliet apjucis.
— Katrai personai ir īpatnēja maģiska smaka, — Skatija paskaidroja, stāvot ar muguru pret alķīmiķi, aizsargādama viņu. — Jūs abi smaržojat pēc vaniļas saldējuma un apelsīniem, Nikolass smaržo pēc piparmētrām…
— Un Dī smaržo pēc puvušām olām… — Sofija piebilda.
— Sērūdeņraža, — Džošs sacīja.
— Kas kādreiz bija zināms kā sērs, — Skatija sacīja. — Ļoti piemērots doktoram Dī. — Viņas galva grozījās no vienas puses uz otru, veltot sevišķu uzmanību tumšajām ēnām aiz statujām. — Un Makjavelli smaržo pēc čūskām. Arī piemēroti.
— Kas viņš ir? — Džošs jautāja. Viņam šķita, ka viņam vajadzētu zināt šo vārdu, it kā viņš to jau būtu dzirdējis agrāk. — Viens no Dī draugiem?
— Makjavelli ir nemirstīgais, tuvs tumšajiem Vecajiem, — Skatija paskaidroja, — un nav nekāds Dī draugs, tomēr viņi ir vienā un tajā pašā pusē. Makjavelli ir vecāks nekā mags un noteikti daudz bīstamāks, un pavisam droši — daudz viltīgāks. Man vajadzēja viņu nogalināt, kad man bija izdevība, — viņa drūmi piebilda. — Pēdējo piecsimt gadu laikā viņš ir bijis Eiropas politikas pašā sirdī, leļļu meistars, kurš strādā citu ēnā. Pēdējo reizi, par kuru dzirdēju, viņš tika iecelts par DGSE — Direction Generale de la Sйcuritй Extйrieure — vadītāju.
— Tas ir kaut kas līdzīgs bankai? — Džošs jautāja.
Skatijas lūpas savilkās tikko manāmā smīnā, atsedzot viņas pārāk garos vampīra priekšzobus. — Tas nozīmē Ārējās aizsardzības galvenā pārvalde. Tas ir franču slepenais dienests.
— Slepenais dienests! Nu, tas gan ir lieliski, — Džošs sarkastiski noteica.
— Smaka kļūst stiprāka, — Sofija piezīmēja, viņas atmodinātās sajūtas asi uztvēra smaku. Stipri koncentrējoties, viņa ļāva kripatiņai savas enerģijas iesūkties aurā, kas uzplauka spokainā ēnā ap viņu. Sofijas blondajos matos uzzibsnīja spoži sudraba pavedieni un acis pārvērtās atstarojošās sudraba monētās.
Gandrīz neapzināti Džošs atkāpās no māsas. Tādu viņš to jau bija redzējis agrāk un bija nobijies no viņas.
— Tas nozīmē, ka viņš ir tuvu. Viņš izmanto kādu burvestību, — Skatija sacīja. — Nikolas…?
— Man vajag vēl tikai vienu minūti. — Fleimela pirkstu gali, slīdot apkārt atslēgai un izdalot dūmus, spīdēja smaragdzaļi. Atslēgas iekšienē atskanēja pamatīgs klikšķis, bet, kad alķīmiķis paraustīja rokturi, durvis nekustējās. — Iespējams, vairāk par minūti.
— Par vēlu, — Džošs nočukstēja, paceldams roku un norādīdams: — Tur kaut kas ir.
Lielās bazilikas pretējā galā sveču lukturīši bija nodzisuši. It kā nejūtama pūsma plūstu pa eju, savā ceļā izdzēsdama degošās lokveida nakts gaismas un resnās sveces, atstājot pelēki baltas dūmu grīstes karājoties gaisā. Pēkšņi sveču vaska smarža kļuva spēcīgāka, daudz, daudz spēcīgāka, gandrīz izdzēšot čūskas smaku.
— Es neko neredzu, — Džošs iesāka.
— Tas ir šeit! — Sofija iekliedzās.
Radījums, kas pacēlās no aukstajām akmens plāksnēm, bija tikai attālināti cilvēcisks. Stāvā garāks par cilvēku, plecīgs un grotesks, tam bija želejveida balta forma ar tikko manāmi nojaušamu galvu, kas bija novietota tieši uz platajiem pleciem. Tai nebija nekādu redzamu vaibstu. Kamēr viņi to vēroja, divas milzīgas rokas ar šļakstu atdalījās no ķermeņa un pārveidojās plaukstās.
— Golems! — Sofija šausmās iekliedzās. — Vaska golems! — Viņa spēji pastiepa uz priekšu rokas, un viņas aura iemirdzējās. No Sofijas pirkstu galiem atrāvās ledus auksts vējš, lai šaustītu radījumu, bet baltā vaskainā āda tikai saviļņojās, vienkārši pārvietojoties zem vēja brāzmas.
— Aizsargāt Nikolasu! — Skatija pavēlēja, metoties uz priekšu, abi viņas zobeni uzplaiksnīja, ieduroties radījumā, bet bez kāda rezultāta. Mīkstais vasks sagūstīja abus zobenus, un viņai nācās pielikt visu savu spēku, lai izvilktu tos ārā. Skatija dūra vēlreiz, un gaisā uzvirmoja vaska skaidas. Radījums sita viņai, un Skatijai vajadzēja atlaist vaļīgāk zobena tvērienu, atlecot atpakaļ, lai izvairītos no iznīcinoša sitiena. Apaļā dūre ar troksni ietriecās grīdā, visos virzienos izšķaidīdama baltus vaska gabalus.
Džošs sagrāba vienu no saliekamajiem koka krēsliem, kas bija pieslieti pie suvenīru veikaliņa baznīcas galā. Turot krēslu aiz abām kājām, viņš sita pa radījuma krūtīm… kur tas spēji iesprūda. Kad vaska radījums pagriezās pret Džošu, krēsls tika izrauts no viņa rokām. Džošs sagrāba citu krēslu, metās radījumam aiz muguras un atkal sita. Krēsls sašķīda gabalos pret radījuma pleciem, atstādams vien neskaitāmas šķilas, kas rēgojās ārā no golema pleciem kā dīvaini dzeloņcūkas sari.
Sofija sastinga. Viņa izmisīgi mēģināja atsaukt atmiņā dažus Gaisa maģijas noslēpumus, ko Endoras Ragana bija iemācījusi viņai tikai pirms dažām stundām. Ragana bija sacījusi, ka tā ir visspēcīgākā maģija no visām, — un Sofija bija redzējusi, ko tā nodarījusi sen mirušu cilvēku un zvēru armijai, kurus Dī bija augšāmcēlis Ojaiā. Bet viņai nebija ne mazākās nojausmas, kas varētu nostrādāt pret vaska briesmoni, kurš stāvēja viņas priekšā. Viņa zināja, kā izraisīt nelielu tornado, bet nevarēja riskēt to darīt ierobežotajā bazilikas telpā.
— Nikolas! — Skatija sauca. Zobeni bija iesprūduši radījumā, tādēļ Kareive lika lietā savu nunčaku — divas koka nūjas, savienotas ar īsu ķēdi —, lai uzbruktu golemam. Tas radīja dziļus robus tā ādā, bet nekāda cita efekta, šķiet, nebija. Viņa deva vienu patiesi spēcīgu sitienu, ietriecot pulētos kokus radījuma sānos. Vasks apvijās ap nunčaku, sagūstīdams to. Kad radījums pagriezās pret Džošu, ierocis izrāvās no Kareives rokām, likdams pašai aizvirpuļot pāri telpai.
Roka, kas — kā milzīgs dūrainis — sastāvēja tikai no īkšķa un saplūdušiem pirkstiem, sagrāba Džoša plecu un saspieda. Sāpes bija neciešamas, un tās nospieda zēnu uz ceļiem.
— Džoš! — Sofija iekliedzās, un balss atbalsojās milzīgajā baznīcā.
Džošs mēģināja izraut roku, bet vasks bija pārāk slidens, un viņa pirksti iegrima baltajā lipeklī. Siltais vasks sāka tecēt projām no radījuma rokas, tad savijās un apvijās ap Džoša pleciem un nor tecēja lejā uz viņa krūtīm, nomācot elpu.
— Džoš, pieliecies!
Sofija sagrāba koka krēslu un sagrieza to gaisā. Tas nosvilpa pāri brāļa galvai, vējš sabužināja matus, un tad viņa to spēji laida lejā, ar malu pa priekšu blīvajā vaska rokā, ap vietu, kur vajadzētu būt elkonim. Krēsls tika līdz vidum un tad iestiga, bet kustība apmulsināja radījumu, un tas atlaida vaļā Džošu, savainotu un klātu ar sveču vaska kārtu. Notriekts zemē uz ceļiem, Džošs šausmās vēroja, kā divas želejveida rokas sniedzās pie viņa dvīņumāsas kakla.
Sofija bailēs iekliedzās.
Džošs vēroja, kā māsas acis iezaigojās, zilo krāsu aizstāja sudrabs, un tad, tieši tajā mirklī, kad golema ķetnas jau tuvojās viņas ādai, Sofijas aura kļuva spoža, tā iekvēlojās līdz pat baltkvēlei. Vaska rokas pārvērtās šķidrumā un sāka pakšķēt uz grīdas. Sofija pastiepa savu roku plaši izvērstiem pirkstiem un spieda tos pret golema krūtīm, tie čurkstot un šņācot iegrima vaska masā.
Džošs nometās uz zemes, tuvu Fleimelam, ar rokām cenzdamies aizsargāt acis no spilgtās sudraba gaismas. Viņš redzēja māsu pieejam tuvu radījumam, viņas aura tagad bija līdz sāpīgumam spoža, Sofija gāja plati ieplestām rokām, no kurām plūda neredzams, nejūtams karstums, kas kausēja radījumu, pārvērzdams vasku šķidrumā. Skatahas zobeni un nunčaks noklabēja pret grīdu, pēc sekundes sekoja koka krēsla paliekas.
Sofijas aura iezaigojās, un tad jau Džošs bija kājās un blakus māsai, lai notvertu, kad viņa sagrīļojās.
— Es jūtos apreibusi, — viņa neskaidri noteica un saļima brāļa rokās. Viņa tik tikko bija pie samaņas un jutās stindzinoši auksti, un viņas auras parasti saldā vaniļas smarža tagad šķita rūgtena un asa.
Skatija metās lejā, lai savāktu savus ieročus no pašķīdušā vaska, kas tagad atgādināja puskusušu sniegavīru. Viņa akurāti noslaucīja asmeņus, iekams tos ieslidināja atpakaļ makstīs, ko nēsāja uz muguras. Noņēmusi nost baltās vaska pikas no sava nunčaka, viņa ielika to atpakaļ makstī pie jostas, tad pagriezās pret Sofiju.
— Tu izglābi mūs, — viņa drūmi sacīja. — Tas ir parāds, ko es neaizmirsīšu.
— Man izdevās, — Fleimels pēkšņi sacīja. Viņš atkāpās, Sofija, Džošs un Skataha vēroja, kā no slēdzenes izplatās zaļas dūmu vērpetes. Alķīmiķis pagrūda durvis, un tās ar klikšķi atvērās, vēsais nakts gaiss ieplūda telpā, izklīdinādams nomācošo kūstošā vaska smaku.
— Ar nelielu palīdzību mēs to paveiktu, tu taču saproti, — Skatija noburkšķēja.
Fleimels pasmīnēja un noslaucīja pirkstus pret saviem džinsiem, atstādams zaļas gaismas pēdas uz audekla. — Es zināju, ka tu visu kontrolē, — viņš sacīja, izgājis ārā no bazilikas. Skataha un dvīņi sekoja.
Policijas sirēnu skaņas tagad bija skaļākas, bet laukums baznīcas priekšā bija tukšs. Sacre Coeur bazilika atradās kalnā vienā no augstākajiem Parīzes punktiem, un no tās vietas, kur tā atradās, viņi varēja pārredzēt visu pilsētu. Nikolasa Fleimela acis sajūsmā iemirdzējās. — Mājas!
— Kas ir ar Eiropas magiem un golemiem? — Skatija jautāja, sekodama viņam. — Vispirms Dī, un tagad Makjavelli. Vai tiem nemaz nav iztēles?
Fleimels izskatījās pārsteigts. — Tas nebija golems. Golemam nepieciešami burvju vārdi uz ķermeņa, lai to atdzīvinātu.
Skatija pamāja. Viņa, protams, to zināja. — Kas tad?
— Tā bija tulpa.
Skalijas spilgti zaļās acis pārsteigumā iepletās. — Tulpa! Tātad Makjavelli ir tik spēcīgs?
— Acīmredzot.
— Kas ir tulpa? — Džošs jautāja Fleimelam, bet tā bija viņa māsa, kas atbildēja, un Džošam vēl vienu reizi tika atgādināts par milzīgo bezdibeni, kas bija radies starp viņiem tajā mirklī, kad viņas enerģija tika atmodināta.
— Būtne, kas radīta un atdzīvināta vienīgi ar iztēles palīdzību, — Sofija ikdienišķi paskaidroja.
— Precīzi, — Nikolass Fleimels sacīja, dziļi elpodams. — Makjavelli zināja, ka baznīcā būs vasks. Un viņš to atdzīvināja.
— Bet viņš taču zināja, ka tas nespēs apstādināt mūs? — Skatija jautāja.
Nikolass izgāja no centrālās arkas, kas rotāja bazilikas priekšu, un apstājās uz malas pirmajam no divsimt pakāpieniem, kas veda uz ieliņu tālu lejā. — Ak, viņš zināja, ka tas neapstādinās mūs, — viņš iecietīgi sacīja. — Viņš vienkārši gribēja aizkavēt mūs, noturēt šeit, kamēr pats ieradīsies, — Nikolass norādīja.
Tālu lejā šaurās Monmartras ielas bija atdzīvojušās franču policijas mašīnu skaņās un gaismās. Dučiem žandarmu uniformās bija sapulcējušies uz apakšējiem pakāpieniem, no šaurajām ieliņām iznira arvien jauni, veidojot kordonu. Pārsteidzoši, bet neviens nesāka kāpt augšup.
Fleimels, Skatija un dvīņi ignorēja policiju. Viņi vēroja garu, baltmatainu vīrieti elegantā smokingā lēni kāpjot augšup pie viņiem. Viņš apstājās, ieraudzījis viņus parādāmies no bazilikas, atspiedās pret zemajām metāla margām un slinki pacēla savu labo roku kā salutējot.
— Ļauj man minēt, — Džošs sacīja. — Tam vajadzētu būt Nikolo Makjavelli.
— Visbīstamākais nemirstīgais Eiropā, — alķīmiķis drūmi sacīja. — Tici man: šis vīrs liek Dī izskatīties kā amatierim.
4. NODAĻA
— Apsveicam ar atgriešanos Parīzē, alķīmiķi.
Sofija un Džošs salēcās. Makjavelli joprojām bija pārāk tālu projām, lai būtu tik skaidri sadzirdams. Savādi, bet viņa balss šķita skanam kaut kur aiz viņiem, un abi pagriezās apkārt, lai paskatītos, bet tur baznīcas priekšā virs trim arkām bija tikai divas zaļganas, apsūbējušas metāla statujas: sieviete ar zirgu pie labās rokas, viņas paceltajā rokā bija zobens, un vīrietis, kas kreisajā rokā turēja scepteri.
— Es tevi gaidīju. — Balss šķita atskanam no vīrieša statujas.
— Tas ir lēts triks, — Skatija nievājoši sacīja, noņemdama vaska strēmeles no saviem ar dzelzi apkaltajiem zābaku purngaliem. — Tas nav nekas vairāk kā vēderrunāšana.
Sofija muļķīgi smaidīja. — Es domāju, ka statuja runā, — viņa samulsusi atzinās.
Džošs sāka smieties par māsu, bet tad pēkšņi pārdomāja. — Es domāju, ka es nebūtu pārsteigts, ja tā runātu.
— Labais doktors Dī sūta sveicienus. — Makjavelli balss turpināja karāties gaisā ap viņiem.
— Ak, tātad viņš palika dzīvs Ojaiā, — Nikolass mierīgi sacīja, nepaceldams balsi. Taisni izslējies, viņš it kā starp citu aizlika rokas aiz muguras un sāņus paskatījās uz Skatiju. Tad viņa labās rokas pirksti sāka dejot pret kreisās rokas plaukstu un pirkstiem.
Skatija pavilka dvīņus prom no Nikolasa un lēni atkāpās zem ēnainajām arkām. Stāvot starp Sofiju un Džošu, Skatija aplika abas rokas ap viņu pleciem — no pieskāriena abu auras uzzibsnīja sudrabā un zeltā — un salika viņu galvas kopā.
— Makjavelli. Melu meistars. — Skatijas čuksts bija kā elpa viņu ausīs. — Viņam nav mūs jādzird.
— Es nevaru sacīt, ka esmu priecīgs redzēt tevi, Makjavelli kungs. Vai arī — jūsu vecumā, godātais kungs, — alķīmiķis klusi sacīja, atspiedies pret balustrādi, vērdamies lejup pa baltajiem pakāpieniem, kur Makjavelli joprojām tālumā izskatījās mazs.
— Šajā gadsimtā es esmu francūzis, — Makjavelli atbildēja, tagad viņa balss bija skaidri saklausāma. — Es mīlu Parīzi. Tā ir mana mīļākā pilsēta Eiropā — pēc Florences, protams.
Kamēr Nikolass sarunājās ar Makjavelli, viņš turēja savas rokas aiz muguras, lai nemirstīgais nevarētu tās redzēt. Viņa pirksti kustējās sarežģītos uzsitienos un piesitienos.
— Vai viņš darbojas ar burvestībām? — Sofija izelpoja, vērodama viņa rokas.
— Nē, viņš sarunājas ar mani, — Skatija sacīja
— Kā? — Džošs čukstēja. —Burvestība? Telepātija?
— AZV: amerikāņu zīmju valoda.
Dvīņi žigli paskatījās viens uz otru. — Amerikāņu zīmju valoda? — Džošs pārjautāja. — Viņš zina zīmju valodu? Kā?
— Tu, šķiet, esi piemirsis, ka viņš dzīvo ļoti ilgu laiku, — Skatija sacīja ar smaidu, kas atklāja viņas vampīra zobus. — Un viņš palīdzēja radīt franču zīmju valodu astoņpadsmitajā gadsimtā, — viņa kā starp citu piemetināja.
— Ko viņš saka? — Sofija nepacietīgi prasīja. Nekādi Raganas atmiņā viņa nevarēja atrast zināšanas, kas nepieciešamas, lai iztulkotu vecākā vīra žestus.
Skataha savilka pieri, viņas lūpas kustējās, burtojot vārdus.
— Sofija… brouillard… migla, — viņa iztulkoja, tad pamāja ar galvu.
— Sofija, viņš lūdz tev miglu. Tas izklausās nesakarīgi.
— Man ne, — Sofija sacīja, kad dučiem miglas, mākoņu un dūmu veidolu pazibēja cauri viņas smadzenēm.
Nikolo Makjavelli apstājās uz pakāpieniem un dziļi ievilka elpu.
— Mani ļaudis ir aplenkuši visu apkārtni, — viņš sacīja, lēni virzoties alķīmiķa virzienā. Viņš bija mazliet aizelsies, un viņa sirds dauzījās, viņam patiešām atkal vajadzētu pievērsties fizkultūrai.
Vaska tulpas izveidošana bija viņu nokausējusi. Viņš nekad agrāk nebija radījis kādu tik lielu radījumu, turklāt ne mašīnas aizmugurē, tai traucoties cauri Monmartras šaurajām un līkumotajām ieliņām. Tas nebija elegants risinājums, bet viss, kas viņam bija vajadzīgs — aizkavēt Fleimelu un viņa sabiedrotos iesprostotus baznīcā, līdz viņš nokļūs tur, un tas viņam bija izdevies. Tagad baznīca bija aplenkta, vēl vairāk žandarmu bija apkārtnē, un viņš bija piesaistījis visus pieejamos aģentus. Kā DGSE vadītājam Makjavelli bija gandrīz neierobežota vara, un viņš bija izdevis pavēli izolēt presi. Viņš jutās lepns par savu spēju pilnīgi kontrolēt savas emocijas, bet viņam nācās atzīt, ka tieši patlaban bija gaužām satraukts: drīz viņš dabūs savās rokās Nikolasu Fleimelu, Skatahu un bērnus. Viņš varēs triumfēt, kur Dī bija cietis neveiksmi. Vēlāk viņš savā departamentā liks kādam nopludināt informāciju presei, ka tikuši aizturēti zagļi par ielaušanos nacionālajā piemineklī. Tuvāk rītausmai — tieši laikā agrajām rīta ziņām — tiks nopludināts otrs ziņojums, kurā pavēstīts, ka izmisušie aizturētie uzveikuši savus sargus un izbēguši ceļā uz policijas iecirkni. Tie vairs nekad netiks redzēti.
— Tu man tagad esi rokās, Nikolas Fleimel.
Fleimels piegāja pie pakāpienu malas un iebāza rokas savu novalkāto džinsu aizmugures kabatās. — Man šķiet, ka pēdējo reizi, kad tu paziņoji šo apgalvojumu, tu taisījies ielauzties manā kapā.
Makjavelli šokēts apstājās. — Kā tu to zini?
Vairāk nekā pirms simt gadiem pašā nakts melnumā Makjavelli bija atracis Nikolasa un Pereneles kapu, meklējot apstiprinājumu, ka alķīmiķis un viņa sieva patiešām ir miruši, un mēģinādams noteikt, vai tie ir apglabāti kopā ar Maga Ābrahama Grāmatu. Itālietis nebija gluži pārsteigts, atrazdams, ka abi zārki bija piepildīti akmeņiem.
— Perija un es bijām tieši aiz tevis, stāvot ēnā, pietiekami tuvu, lai pieskartos tev, kad pacēli mūsu kapa plāksni. Es zināju — kāds atnāks, bet nekad nebiju iedomājies, ka tas varētu būt tu. Man jāatzīst, es biju vīlies, Nikolo, — viņš piemetināja.
Baltmatainais vīrs turpināja kāpt augšā pa kāpnēm uz Svētās sirds baziliku. — Tu vienmēr esi domājis, ka es esmu labāks cilvēks, nekā patiesībā esmu, Nikolas.
— Es ticu, ka ikvienā ir kaut kas labs, — Fleimels nočukstēja,
— pat tevī.
— Nemāni sevi, alķīmiķi, vairs ne, bet ne pārāk ilgu laiku. — Makjavelli apstājās un norādīja uz policiju un smagi bruņotajiem melni tērptajiem franču speciālajiem spēkiem, kas bija sapulcējušies kāpņu lejasgalā. —Tagad nāc. Padodies. Tev netiks nodarīts nekāds ļaunums.
— Es nevaru pateikt, cik daudz cilvēku man to jau teikuši, — Nikolass skumji noteica. — Un tie vienmēr meloja, — viņš piebilda.
Makjavelli balss kļuva skarbāka: —Tu vari vienoties ar mani vai doktoru Dī. Un tu zini — angļu magam nekad nav piemitusi pacietība.
— Bet ir arī cita iespēja, — Fleimels sacīja, paraustot plecus. Yiņa plānās lūpas savilkās smaidā. — Es varu nevienoties ne ar vienu no jums. — Viņš pa pusei pagriezās, bet, kad atkal paskatījās uz Makjavelli, alķīmiķa seja lika nemirstīgajam itālietim šokā soli atkāpties. Uz mirkli kaut kas senatnīgs un nesamierināms atspīdēja Fleimela blāvajās acīs, kas uzzibsnīja spilgti zaļa nefrita krāsā. Tagad Fleimela balss bija pavisam klusa, kā čuksts, tomēr Makjavelli skaidri sadzirdama. — Būtu bijis labāk, ja tu un es nekad nebūtu tikušies atkal.
Makjavelli mēģināja iesmieties, bet smiekli skanēja drebelīgi.
— Tas izklausās pēc draudiem… un tici man, tu neesi tai stāvoklī, lai izteiktu draudus.
— Ne jau draudus, — Fleimels sacīja un atkāpās no gala pakāpiena. — Solījumu.
Vēsais un mitrais Parīzes nakts gaiss pēkšņi bija piesātināts ar spēcīgu vaniļas smaržu, un Nikolo Makjavelli zināja — kaut kas ir ļoti slikti.
Stāvot taisni, aizvērtām acīm, abām rokām gar sāniem, uz āru izvērstām plaukstām, Sofija Ņūmena ievilka dziļu elpu, mēģinādama nomierināt strauji pukstošo sirdi, un ļāva savam prātam klejot. Kad Endoras Ragana viņu bija ietinusi kā mūmiju blīva gaisa saitēs, viņa bija ielikusi savas tūkstoš gadu zināšanas meitenē kā sirdspukstus. Kad viņas smadzenes piepildījās ar Raganas atmiņām,
Sofijai bija licies, ka galva uzpampst. Kopš tā laika Sofijas galvaskauss pulsēja no galvas sāpēm, kakls šķita stīvs un sasprindzis un aiz acīm jaušama trula sāpe. Vēl pirms divām dienām viņa bija parasta amerikāņu pusaudze, viņas galva bija pilna ar normālām ikdienas darīšanām: mājasdarbiem un skolas projektiem, jaunākajām dziesmām un video, zēniem, kuri viņai patika, telefonu numuriem un web adresēm, blogiem un vietrāžiem URL.
Tagad viņa zināja to, ko nav zinājis neviens cilvēks.
Sofijai Ņūmenai piederēja Endoras Raganas atmiņas, viņa zināja visu, ko Ragana bija redzējusi, visu, ko viņa bija darījusi tūkstošiem gadu. Tas bija juceklis: domu un vēlmju sajaukums, vērojumi, bailes un vēlēšanās, mulsinošs savādu skatu sajaukums, biedējoši tēli un nesaprotamas skaņas — it kā tūkstošiem filmu būtu sajauktas un vienlaikus samontētas. Un juceklīgi izmētātas cauri atmiņu mudžeklim neskaitāmas reizes, kad Ragana bija lietojusi savas Gaisa maģijas speciālās spējas. Viss, kas Sofijai tagad bija jādara — bija jāatrod tas laiks, kad Ragana bija izmantojusi miglu. Bet kad un kur, un kā to atrast?
Ignorēdama Fleimela balsi, kas kaut ko sauca lejā Makjavelli, izslēgdama brāļa spēcīgo baiļu smaku un Skatahas zobenu šķindu, Sofija koncentrēja domas uz miglu un dūmaku. Sanfrancisko bieži bija miglā tīta, un viņa bija redzējusi Zelta vārtu tiltu paceļamies ārā no bieza mākoņu blāķa. Vēl tikai pagājušajā rudenī, kad ģimene bija apskatījusi Sv. Pētera katedrāli Bostonā, izejot Tremonta ielā, viņi atskārta, ka drēgnā migla bija pilnīgi paslēpusi Cornmon publisko parku. Tad atausa citas atmiņas; migla Glāzgovā, mutuļojošā drēgnā migla Vīnē, biezais pretīgi smakojošais dzeltenais smogs Londonā.
Sofija savilka pieri, viņa nekad nebija bijusi Glāzgovā, Vīnē vai Londonā. Bet Ragana gan… un tās bija Endoras Raganas atmiņas.
Tēli, domas un atmiņas, ko viņa redzēja savā galvā, pārvietojās un griezās kā miglas vērpetes. Un tad pēkšņi tās noskaidrojās. Sofija skaidri atcerējās stāvam blakus kādai figūrai, ģērbtai formālā deviņpadsmitā gadsimta biznesa apģērbā. Viņa saskatīja to ar savu prāta aci — vīrieti ar garu degunu un augstu pieri, kas beidzās ar pelēku matu ērkuli. Viņš sēdēja augstā solā, mērcēdams parastu spalvaskātu kausveida tintnīcā, viņam priekšā bija biezs krēmkrāsas papīrs. Pagāja mirklis, līdz viņa saprata, ka tā nav viena no viņas pašas atmiņām, nedz ari kaut kas, ko viņa redzējusi TV vai filmā. Viņa atcerējās, ko Endoras Ragana bija darījusi vai redzējusi. Kad Sofija pagriezās, lai tuvāk paskatītos uz vīru, Raganas atmiņas pārpludināja viņu: vīrietis bija slavens angļu rakstnieks un tieši gatavojās sākt darbu pie jaunas grāmatas. Rakstnieks paskatījās uz augšu un uzsmaidīja viņai, tad viņa lūpas sakustējās, bet skaņas nebija. Pārliekusies pāri rakstnieka plecam, viņa redzēja to rakstām vārdus: Migla visur. Migla augšā. Migla lejā pa upi — eleganti vijīgā rakstā. Ārpusē, aiz rakstnieka kabineta loga, migla, bieza un necaurredzama, vēlās kā dūmi pret netīro rūti, aizsedzot skatu ar necaurredzamu palagu.
Un zem Svētās sirds bazilikas Parīzē gaiss kļuva dzestrs un mitrs, pilns ar spēcīgu vaniļas saldējuma smaržu. No katra Sofijas izstieptā pirksta sūcās balta pile. Vērpešu kumšķi aizvijās un koncentrējās ap viņas kājām. Aizvērtām acīm viņa vēroja rakstnieku iemērcam spalvu tintnīcā un turpinām: Migla lavās… migla klājas… migla krīt… migla acīs un rīklēs…
Bieza balta migla šļācās no Sofijas pirkstiem un klājās pāri akmeņiem, pārvietodamās kā smagi dūmi, peldot vijīgās virtenēs un smalkos pavedienos. Vijoties un izlokoties tā peldēja starp Fleimela kājām un kūleņoja lejā pa kāpnēm, augot, sabiezējot un kļūstot arvien tumšāka.
'i
* * *
Nikolo vēroja miglu plūstam lejā pa Svētās sirds bazilikas pakāpieniem kā netīra piena upi, vēroja, kā tā sabiezē un pieņemas spēkā, krītot lejā, un tajā mirklī viņš zināja, ka Fleimels izspruks. Kad migla bija sasniegusi viņu, tā cēlās līdz krūtīm slapja un smaržoja pēc vaniļas. Viņš dziļi ievilka elpu un pazina maģijas smaržu.
— Iespaidīgi, — Makjavelli sacīja, bet migla apslāpēja balsi, sabojājot viņa apzināti kultivēto franču akcentu, atklājot zem tā griezīgāko itāliešu.
— Liec mūs mierā, — Fleimela balss nodunēja miglā.
— Tas izklausās pēc vēl viena drauda, Nikolas. Tici man, tev nav ne jausmas, kādi spēki ir savākti pret tevi. Tavi salona triki neglābs tevi. — Makjavelli izvilka mobilo telefonu un uzspieda ātro zvanu. — Uzbrukt! Uzbrukt tagad! — Runādams viņš metās augšā pa kāpnēm, klusi pārvietodamies savās dārgajās kurpēs ar ādas zolēm, kamēr tālu lejā zābakotās kājas dobji sitās pret akmens pakāpieniem, sapulcējušamies policistiem dodoties augšā pa kāpnēm.
— Es esmu izglābies jau ļoti ilgu laiku, — Fleimela balss atskanēja ne no turienes, kur Makjavelli gaidīja, un viņš apstājās, pagriezdamies pa kreisi un pa labi, cenšoties miglā saskatīt veidolu.
— Pasaule pārvietojas, Nikolas, — Makjavelli sacīja. — Bet tu ne. Tu varēji izbēgt no mums Amerikā, bet šeit, Eiropā, ir pārāk daudz Veco, pārāk daudz nemirstīgo cilvēku, kas tevi pazīst. Tu nebūsi spējīgs palikt nepamanīts ilgu laiku. Mēs tevi atradīsim.
Makjavelli uzskrēja augšā pa pāris pēdējiem pakāpieniem, kas atveda viņu tieši pretī baznīcas ieejai. Šeit nebija nekādas miglas. Mākslīgā migla bija sākusies no augšējā pakāpiena un plūda lejā, atstādama baznīcu peldam kā salu mākoņainā jūrā. Pat nemeties iekšā baznīcā, Makjavelli zināja, ka tos tur neatradīs: Fleimels, Skataha un dvīņi bija izbēguši.
Uz brīdi.
Bet Parīze vairs nebija Nikolasa Fleimela pilsēta. Pilsēta, kas reiz bija godinājusi Fleimelu un viņa sievu kā nabadzīgo un slimo patronus, pilsēta, kurā viņu vārdā bija nodēvētas ielas, sen bija zudusi. Parīze tagad piederēja Makjavelli un tumšajiem Vecajiem, kuriem viņš kalpoja. Skatoties uz seno pilsētu, Nikolo Makjavelli zvērēja, ka pārvērtīs Parīzi par lamatām — un varbūt pat par kapu — leģendārajam alķīmiķim.
5. NODAĻA
Alkatrazas spoki atmodināja Pereneli Fleimelu.
Sieviete nekustīgi gulēja uz šauras lāviņas stindzinoši aukstā kamerā zem pamestā cietuma un klausījās čukstošās un murminošās ēnās ap sevi. Tur bija dzirdams dučiem valodu, ko viņa saprata, vēl daudz vairāk viņa spēja atpazīt, bet dažas bija pilnīgi neizprotamas.
Turot acis aizvērtas, Perenele koncentrējās uz valodām, mēģinādama atdalīt atsevišķas balsis, prātodama, vai būs kāda, kuru viņa zina. Un tad prātā iekrita pēkšņa doma: kā viņa spēj dzirdēt spokus? Ārpusē sēdēja sfinksa, briesmonis ar lauvas ķermeni, ērgļa spārniem un skaistas sievietes galvu. Viena no tās sevišķajām spējām bija spēja absorbēt citas dzīvas būtnes maģisko enerģiju, ko tā izdzēra tukšu.
Perenele jutās bezspēcīga, ieslodzīta šajā drausmīgajā cietuma kamerā. Pereneles lūpas savilkās vieglā smaidā, kad kaut kas atausa atmiņā: viņa bija septītās meitas septītā meita; viņa bija piedzimusi ar spējām dzirdēt un redzēt spokus. Viņa ļoti sen bija iemācījusies, kā trenēt un koncentrēt savu auru. Šai spējai nebija nekāda sakara ar maģiju, un tāpēc sfinksai nebija varas pār to. Ilgajos dzīves gados viņa bija izmantojusi savas spējas kopā ar maģiju, lai aizsargātos pret spokiem, lai izveidotu aizsargus un piešķirtu savai aurai krāsas, kas padarīja viņu spokiem neredzamu. Bet, tā kā sfinksa bija absorbējusi viņas enerģiju, aizsargi bija nojaukti, darot viņu pieejamu spoku valstībai.
Un tagad tie nāca.
Perenele Fleimela bija redzējusi pirmo spoku — savas vecāsmātes Mamomas spoku —, kad viņai bija septiņi gadi. Perenele zināja, ka no spokiem nav jābaidās, tie var būt apgrūtinoši, kaitinoši, bez šaubām, bieži vien uz nerviem krītoši un pat rupji, bet tiem nepiemita fiziskas klātbūtnes spējas. Bija pat daži, kurus viņa bija pasākusi uzskatīt par saviem draugiem. Gadsimtu gaitā daži spoki, viņas pievilkti, bija atgriezušies vairākkārt, jo zināja, ka viņa spēj tos dzirdēt un redzēt, un Perenele bieži domāja, ka arī vienkārši tāpēc, ka tie bija vientuļi. Mamoma parādījās ik pēc desmit gadiem vienkārši tāpat, lai pārbaudītu, vai ar viņu viss kārtībā.
Bet, lai arī tiem nepiemita fiziska klātbūtne reālajā pasaulē, spoki nebija pavisam bezspēcīgi.
Atvērusi acis, Perenele koncentrējās uz negludo mūra sienu savā acu priekšā. Sienā bija redzamas zaļgana ūdens notecējumu paliekas, kas smirdēja pēc rūsas un sāls, diviem elementiem, kas neatgriezeniski bija nopostījuši Alkatrazas cietumu. Dī bija kļūdījies, un viņa to zināja. Ja doktoram Džonam Dī piemita kāda liela vājība, tad tā bija augstprātība. Viņš acīmredzot domāja: ja jau viņa ir ieslodzīta zem Alkatrazas un viņu sargā sfinksa, tad viņa ir bezspēcīga. Viņš nevarēja vēl vairāk kļūdīties.
Alkatraza bija spoku miteklis.
Un Perenele Fleimela parādīs viņam, cik bezspēcīga viņa ir.
Aizvērusi acis, atpūšoties Perenele ieklausījās Alkatrazas spokos, un tad lēni, balsī, tikai nedaudz skaļākā par izelpas čukstu, viņa sāka sarunāties ar tiem, saukt un pulcināt visus pie sevis.
6. NODAĻA
— Ar mani viss kartībā, — Sofija miegaini murmināja, — patiešām viss kārtībā.
%
— Tā gan neizskatās, — Džošs atrūca caur sakostiem zobiem. Jau otro reizi šodien, tāpat kā daudzās citās dienās, Džošs turēja savu māsu rokās, vienu roku zem muguras, otru — zem kājām. Viņš uzmanīgi virzījās lejā pa Svētās sirds bazilikas pakāpieniem, baidīdamies izmest dvīņumāsu no rokām. — Fleimels sacīja, ka katra reize, kad tu lieto maģiju, tev nozog nedaudz enerģijas, — viņš piemetināja. — Tu izskaties novārgusi.
— Es jūtos labi… — viņa murmināja. — Liec mani zemē. — Tad Sofijas acis vēlreiz iemirdzējās un aizvērās.
Mazā grupa klusi virzījās cauri biezai, pēc vaniļas smaržojošai miglai ar Skatahu priekšgalā un Fleimelu aizmugurē. Kāpjot augšā pa kāpnēm, viņi visapkārt dzirdēja zābaku dunoņu, ieroču šķindu, franču policijas un speciālās vienības klusinātās pavēles. Daži pat pienāca bīstami tuvu, un Džošs divas reizes bija spiests pieplakt zemei, kad garām padrāzās stāvs uniformā. Skataha pēkšņi iznira no biezās miglas aizsega, strupo un drukno pirkstu piespiedusi pie lūpām. Koši sarkanos matus pārklāja ūdens piles, un viņas bālā āda izskatījās vēl bālāka nekā parasti. Ar savu izrotāto nunčaku viņa norādīja pa labi. Miglas vāli sagriezās, un pēkšņi gandrīz viņu priekšā stāvēja žandarms, pietiekami tuvu, lai tam varētu pieskarties, uz tumšās uniformas mirdzēja ūdens pērlītes. Aiz viņiem Džošs saskatīja franču policijas grupu, sapulcējušos ap kaut ko, kas līdzinājās veclaicīgam karuselim. Viņi visi skatījās uz augšu, un Džošs saklausīja vārdu brouillard, kas tika murmināts atkal un atkal. Viņš zināja, ka tie runā par savādo miglu, kas pēkšņi bija pārmākusi baznīcu. Žandarms rokā turēja savu darba pistoli, stobrs bija nomērķēts pret debesīm, bet pirksts viegli saliekts pāri mēlītei, un Džošam neviļus vēlreiz tika atgādināts, cik lielām briesmām viņi bija pakļauti — ne vien no Fleimela necilvēkveida un cilvēkveida ienaidniekiem, bet ari no visiem pavisam cilvēkveidīgajiem pretiniekiem.
Viņi pagāja vēl kādus divpadsmit soļus… un pēkšņi migla beidzās. Vienu brīdi Džošs nesa māsu cauri blīvai miglai, tad, it kā viņi būtu izgājuši cauri biezam aizkaram, viņš stāvēja nelielas mākslas galerijas, kafejnīcas un suvenīru veikaliņa priekšā. Džošs pagriezās, lai atskatītos, un atskārta, ka priekšā ir biezas miglas siena. Policija bija vien neskaidri veidoli dzeltenīgi baltajā miglā. Skataha un Fleimels izbrida no krēslas. — Ļauj man, — Skataha sacīja, izņemdama Sofiju no Džoša rokām. Viņš mēģināja protestēt — Sofija bija viņa dvīņumāsa, viņš bija atbildīgs —, bet viņš bija ari noguris. Džoša muguras lāpstiņas bija savilkušās krampjos un rokas muskuļi dega no piepūles, lai nonestu māsu lejā pa šķietami bezgalīgu pakāpienu skaitu.
Džošs ielūkojās Skatahas spilgti zaļajās acīs. — Ar viņu viss būs kārtībā?
Senatnīgā ķeltu kareive atvēra muti, lai atbildētu, bet Fleimels papurināja galvu, lai apklusinātu viņu. Viņš uzlika savu kreiso roku uz Džoša pleca, bet zēns nokratīja to nost. Ja arī Fleimels ievēroja šo žestu, tad izlikās to nemanām. — Viņai tikai nepieciešams miegs. Piepūle sacelt miglu tik drīz pēc tulpas izkausēšanas pilnīgi izsūkusi viņas fiziskos spēkus, — Fleimels sacīja.
— Tu liki viņai radīt miglu, — Džošs ātri sacīja, kā vainodams Fleimelu.
Nikolass noplātīja rokas. — Ko vēl es varēju darīt?
— Es… es nezinu, —Džošs atzina. — Droši vien bija kaut kas, ko tu varēji darīt. Es esmu redzējis, kā tu met zaļus enerģijas šķēpus.
— Migla ļāva mums izbēgt, nenodarot nevienam ļaunumu, — Fleimels sacīja.
— Izņemot Sofiju, — Džošs rūgti piebilda.
Fleimels ilgi vērās viņā un tad aizgriezās. — Ejam. — Viņš pamāja uz blakus ieliņu, kas veda spēji uz leju, un viņi aizsteidzās projām naktī, Skataha — bez piepūles nesdama Sofiju, Džošs — cīnīdamies, lai tiktu viņai līdzi. Viņš negrasījās atstāt vietu blakus māsas sāniem.
— Kur tagad? — Skataha vaicāja.
— Mums jātiek projām no ielām, — Fleimels nomurmināja, — šķiet, ka visi pilsētas žandarmi bija ieradušies pie Svētās sirds bazilikas. Es redzēju speciālās vienības un policistus parastajās drēbēs, man liekas, ka tie bija no slepenā dienesta. Kad viņi atklās, ka mēs neesam baznīcā, iespējams, aplenks apkārtējo teritoriju un meklēs visās ielās pēc kārtas.
Skataha ātri pasmaidīja, viņas garie priekšzobi uz brīdi pavīdēja starp lūpām. — Atzīsim, ka neesam pavisam nepamanāmi.
— Mums vajag atrast vietu, kur… — Fleimels iesāka.
Policijas virsnieks, kas izmetās ap stūri, nešķita vecāks par deviņpadsmit — garš, tievs un bandītisks, sārtiem vaigiem un maziem ūsu rugājiem virs augšējās lūpas. Viena roka bija revolvera makstī, otrā viņš turēja cepuri. Viņš pēkšņi apstājās tieši viņu priekšā un paspēja ātri iebļauties izbrīnā, ķerdams pēc sava ieroča, lai viņi apstājas: — Hei! Arretezl
Nikolass izklupa uz priekšu, un Džošs paguva pamanīt zaļu miglu aizplūstam no alķīmiķa rokas, iekams viņa pirksti pieskārās žandarma krūtīm. Zaļgana gaisma iemirdzējās ap visu policista ķermeni, iezīmējot tā aprises spilgti zaļas, un tad vīrietis vienkārši nokrita uz zemes.
— Ko tu izdarīji? — Džošs pārbiedēts čukstēja. Viņš paskatījās uz jauno policistu, kas nekustīgi gulēja, un pēkšņi viņu pārņēma saltums un nelabums. — Tu taču… tu taču… nenogalināji viņu?
— Nē, — Fleimels sacīja klusi. — Es pārlādēju viņa auru. Tas nedaudz līdzinās elektriskajam šokam. Viņš atmodīsies pēc neilga laika ar vieglām galvas sāpēm. — Nikolass piespieda pirkstu galus pie pieres un pamasēja virs savas kreisās acs. — Es ceru, ka tās nebūs tik stipras kā manējās, — viņš piebilda.
— Tev jāzina, — Skataha drūmi sacīja, — ka tava mazā izrādīšanās Makjavelli norādīs mūsu atrašanās vietu.— Viņas nāsis kustējās, un Džošs dziļi ieelpoja, gaiss visapkārt smaržoja pēc piparmētrām — ļoti specifiskās Nikolasa Fleimela enerģijas smaržas.
— Ko vēl es varēju darīt? — Nikolass protestēja. — Tavas rokas bija aizņemtas.
Skatija nepatikā savilka lūpas. — Es viņu būtu paņēmusi. Atceries, kas tevi izpestīja no Lubjankas cietuma ar visiem roku dzelžiem?
— Par ko jūs runājat? Kur ir Lubjanka? — Džošs jautāja apjucis.
— Maskavā. — Nikolass uzmeta sāņus skatienu Džošam. — Nejautā. Tas ir garš stāsts, — viņš nomurmināja.
— Viņu gatavojās nošaut kā spiegu, — Skataha līksmi sacīja.
— Ļoti garš stāsts, — Fleimels atkārtoja.
Sekodams Skatahai un Fleimelam pa līkumainajām Monmartras ieliņām, Džošs domās atcerējās, kā Džons DI bija aprakstījis Nikolasu Fleimelu tikai dienu iepriekš.
— Savā mūžā viņš bijis daudz kas: ārsts un pavārs, grāmatu tirgotājs, kareivis, valodu un ķīmijas skolotājs, abi — gan likuma sargs, gan pārkāpējs. Bet tagad viņš ir un vienmēr bijis melis, šarlatāns un noziedznieks.
"Un spiegs," Džošs domās piebilda. Viņš prātoja, vai Dī to zina. Zēns caur pieri pavērās uz diezgan parasta izskata vīrieti ar īsi apcirptiem matiem un bālu seju, melnos džinsos un T kreklā zem apvalkātās melnās ādas jakas, viņš varētu uz ielas paiet garām nepamanīts jebkurā pilsētā uz zemes. Tomēr viņš bija kaut kas cits, nevis parasts cilvēks: dzimis 1330. gadā, viņš apgalvoja, ka darījis visu iespējamo cilvēces labā, slēpjot Kodeksu no Dī un ēnainajām un biedējošajām radībām, kam viņš kalpoja, tumšajiem Vecajiem.
Bet kam kalpoja Fleimels? Kas īsti bija nemirstīgais Nikolass Fleimels?
7. NODAĻA
Savaldīdams savu temperamentu, Nikolo Makjavelli kāpa lejā pa Svētās sirds bazilikas pakāpieniem, migla locījās un vijās ap viņu kā mētelis. Lai arī gaiss sāka skaidroties, joprojām bija manāma vaniļas smarža. Makjavelli atmeta galvu un dziļi ieelpoja, ievilkdams smaržu nāsīs. Viņš atcerēsies šo smaržu, tā bija atšķirīga kā pirkstu nospiedumi. Ikvienam uz planētas bija aura — elektrisks lauks, kas apņēma cilvēka ķermeni, — un, kad šis elektriskais lauks tika fokusēts un virzīts, tas savstarpēji iedarbojās ar lietotāja endokrīno sistēmu un adrenalīna dziedzeriem, lai radītu atšķirīgu vienreizēju personas smaržu: kā smaržas parakstu. Makjavelli ievilka dziļu elpu. Viņš joprojām sajuta vaniļu svaigajā gaisā, tīru un skaidru, un neapstrādāta, pirmatnēja spēka smaržu.
Un tajā mirklī viņš nešaubīdamies zināja, ka Dī bija taisnība: tā bija viena no leģendāro dvīņu smaržām.
— Es gribu, lai tiktu noslēgta visa apkārtne. — Makjavelli iemetās augsta ranga policistu puslokā, kuri bija sapulcējušies Viletes skvēra kāpņu galā. — Kordonu katrā ielā, šaurā ieliņā un šķērsieliņā. Sākot no Rue Custine līdz Rue Caulaincourt, no Clichy bulvāra līdz de Rochechouart bulvārim un Rue de Clignancourt ielai. Es gribu, lai šie ļaudis tiktu atrasti!
— Jūs liekat priekšā norobežot visu Monmartru, — ierunājās tumši iededzis policijas virsnieks klusumā. Viņš lūkojās apkārt uz kolēģiem pēc atbalsta, bet visi izvairījās no viņa skatiena. — Ir tūrisma sezonas kulminācija, — viņš protestēja, atkal pievērsdamies Makjavelli.
Makjavelli apgāja apkārt virsniekam, viņa seja bija tik neizteiksmīga, it kā to klātu kāda no maskām, ko viņš kolekcionēja. Viņa auksti pelēkās acis ieurbās vīrietī, bet, kad viņš runāja, balss atskanēja rāmi un apvaldīti, tik tikko skaļāk par čukstu. — Tu zini, kas es esmu? — viņš liegi jautāja. Kad policijas šefs, Franču ārzemju leģiona apbalvojumiem izgreznojies veterāns, ielūkojās vīrieša nedzīvajās acīs, viņš kaklā sajuta kaut ko aukstu un skābenu. Aplaizīdams pēkšņi sausas kļuvušās lūpas, viņš sacīja: — Jūs esat Makjavelli kungs, jaunais Aizsardzības ministrijas vadītājs. Bet šī ir policijas lieta, kungs, nevis ārējās drošības jautājums. Jums nav nekādu pilnvaru…
— Es to uzskatu par DGSE lietu, — Makjavelli klusā balsī pārtrauca. — Man pilnvaras dod tieši prezidents. Es varu slēgt visu pilsētu, ja tas nepieciešams. Es gribu atrast šos cilvēkus. Šonakt katastrofa tika novērsta. — Viņš ar roku viegli pamāja Svētās sirds bazilikas virzienā, kas tagad sāka parādīties no biezās miglas. — Kas zina, kādus vēl terora aktus viņi izplānojuši? Es vēlos sīku notikumu attīstības ziņojumu ik stundu, — viņš pabeidza un, negaidot atbildi, pagriezās un aizsoļoja pie savas mašīnas, kur viņu gaidīja šoferis tumšā uzvalkā, uz milzīgajām krūtīm sakrustotām rokām. Šoferis, kura vaibsti pa pusei bija paslēpti aiz seju puslokā apņemošām spoguļsaulesbrillēm, atvēra durvis un tad klusi tās aizvēra aiz Makjavelli. Iekāpis mašīnā, šoferis pacietīgi sēdēja, melnos cimdos tērptās rokas viegli uzlicis uz ādas stūres, un gaidīja tālākas instrukcijas. Stikls, kas norobežoja šofera sēdvietu no auto aizmugures, klusi dūkdams, nolaidās lejā.
— Fleimels ir Parīzē. Kurp viņš dosies? — Makjavelli jautāja bez ievada.
Radījums, pazīstams kā Dagans, kalpoja Makjavelli gandrīz četrsimt gadu. Tas bija vārds, ar kuru viņš bija pazīstams tūkstošiem gadu; par spīti savam izskatam, viņš nekad, pat attāli, nebija līdzinājies cilvēkam. Pagriezies savā sēdvietā, Dagans noņēma saulesbrilles ar spoguļveida stikliem. Automašīnas krēslainajā salonā kļuva redzamas viņa acis — izvalbītas, līdzīgas zivju acīm, milzīgas un ūdeņainas aiz skaidras un caurspīdīgas plēves, viņam nebija skropstu. Runājot aiz lūpām bija saskatāmas divas sīki robotu zobu rindas.
— Kas ir viņa sabiedrotie? — Dagans jautāja, nožēlojamu franču valodu nomainot pret drausmīgu itāļu valodu, iekams pārgāja atpakaļ uz burbuļojošu, plūdeņainu sen pagājušās jaunības valodu.
— Fleimels un viņa sieva vienmēr bijuši vientuļnieki, — Makjavelli sacīja. — Tāpēc viņiem izdevies tik ilgi izglābties. Cik man zināms, viņi nav dzīvojuši šajā pilsētā kopš astoņpadsmitā gadsimta. — Viņš izvilka savu plāno melno klēpja datoru un ar rādītājpirkstu pārskrēja pāri integrētajam pirkstu nospieduma pazinējam. Aparāts iepīkstējās, un ekrāns atdzīvojās.
— Ja tie ir ieradušies pa kādiem no līniju vārtiem, tad viņi nav sagatavojušies, — Dagans sļāpstinot sacīja. — Bez naudas, bez pasēm, bez drēbēm, izņemot tās, kas mugurā.
— Tieši tā, — Makjavelli nočukstēja. — Tātad viņiem būs nepieciešams sabiedrotais.
— Cilvēks vai nemirstīgais? — Dagans jautāja.
Makjavelli bija nepieciešams brīdis pārdomām. — Nemirstīgais, — viņš beidzot sacīja. — Nedomāju, ka viņi pazīst kādu cilvēku šajā pilsētā.
— Tā, kuri nemirstīgie pašreiz dzīvo Parīzē? — Dagans jautāja.
Itālieša pirksts uzsita sarežģītu taustiņu kombināciju, un ekrāns norullējās, lai atklātu direktoriju, sauktu Temp. Tur bija dučiem jpg, bmp un tmp failu. Makjavelli iezīmēja vienu un uzsita Enter. Ekrāna vidū parādījās rāmis.
Ievadiet paroli.
Slaidie pirksti noklikšķināja pāri tastatūrai, rakstot paroli Del modo di trattare i sudditi della Vai di Chiana ribellati, un datu bāzi pārkodēja ar neuzlaužamo 256 bitu AES šifrēšanas metodi, to pašu šifrēšanas metodi, ko izmantoja lielākā daļa valdību saviem visslepenākajiem failiem, un ekrāns iezaigojoties atvērās. Savā ilgajā mūžā Nikolo Makjavelli bija savācis lielu bagātību, bet šo failu uzskatīja par savu visvērtīgāko dārgumu. Tajā bija izsmeļošs dosjē par ikvienu nemirstīgo cilvēku, kas joprojām dzīvoja divdesmit pirmajā gadsimtā, ko bija savācis viņa spiegu tīkls visā pasaulē, — no kuriem lielākā daļa pat nezināja, ka strādā viņam. Viņš izskatīja cauri vārdus. Pat viņa paša tumšie Vecie, kam viņš kalpoja, nezināja, ka viņam ir šāds saraksts, un viņš zināja, ka daži būtu ļoti nelaimīgi, atklājot, ka viņš arī zina atrašanās vietas un atribūtus gandrīz visiem Vecajiem un tumšajiem Vecajiem, kuri vēl staigāja pa zemi vai Ēnu valstību, kas apņēma šo zemi.
Zināšanas ir spēks, — Maljavelli to lieliski saprata.
Lai arī bija trīs ekrānu liela informācija, veltīta Nikolasam un Perenelei Fleimeliem, tā tomēr bija samērā trūcīga. Bija simtiem ierakstu, bija ziņojumi par ikvienu Fleimelu sazīmēšanu, kopš viņi tika uzskatīti par mirušiem 1418. gadā. Viņi tika manīti visos pasaules kontinentos — izņemot Austrāliju. Pēdējos 150 gados viņi bija dzīvojuši Ziemeļamerikas kontinentā, pirmais apstiprinājums, ka manīti pagājušajā gadsimtā, bija no Bufalo, Ņujorkas 1901. gada septembrī. Viņš pārlēca uz nodaļu, kas bija atzīmēta kā Zināmie Nemirstīgie kompanjoni. Tā bija tukša.
— Nekā, man nav neviena ieraksta par Fleimela sakariem ar citiem nemirstīgajiem.
— Bet tagad viņš ir atgriezies Parīzē, — Dagans sacīja, runājot viņam uz lūpām veidojās šķidruma burbuļi. — Viņš meklēs vecos draugus. Cilvēki uzvedas citādi mājās, — viņš piebilda, — viņu piesardzība mazinās. Un nav svarīgi, cik ilgi Fleimels ir dzīvojis citur, viņš joprojām šo pilsētu uzskata par savām mājām.
Nikolo Makjavelli paskatījās pāri datora augšējai malai. Viņam tikko kā atkal tika atgādināts, cik viņš maz zina par savu uzticamo darbinieku. — Un kuras ir tavas mājas, Dagan? — viņš jautāja.
— Zudušas. Sen zudušas. — Caurspīdīgā āda iemirdzējās pār milzīgajām acu bumbām.
— Kāpēc tu paliki ar mani? — Makjavelli skaļi brīnījās. — Kāpēc tu nesameklēji citus savējos?
— Tie arī izzuduši. Es esmu pēdējais no savējiem, un turklāt tu nemaz neesi tik atšķirīgs no manis.
— Bet tu neesi cilvēkveidīgs, — Makjavelli klusi sacīja.
— Tu esi? — Dagans jautāja plati ieplestām acīm un plakstiem.
Makjavelli bija nepieciešams ilgs brīdis, iekams viņš beidzot
pamāja un atkal pievērsās ekrānam. — Tā, mēs meklējam kādu, ko Fleimeli pazina, kad viņi vēl dzīvoja šeit. Un mēs zinām, ka viņi nav bijuši pilsētā kopš astoņpadsmitā gadsimta, ierobežosim mūsu meklējumus ar nemirstīgajiem, kas tad grozījās viņa tuvumā. — Viņa pirksti klaudzināja pa taustiņiem, filtrējot rezultātus. — Tikai septiņi. Pieci ir lojāli mums.
— Un divi pārējie?
— Katrīna Mediči dzīvo Dragona ielā.
— Viņa nav francūziete, — Dagans rāmi sacīja.
— Nu, viņa bija trīs franču karaļu māte, — Makjavelli sacīja, mazliet pasmaidot. — Bet viņa ir lojāla vienīgi sev… — Viņa balss lēni pagaisa, un viņš iztaisnojās. — Bet kas mums te ir?
Dagans palika nekustīgs.
Nikolo Makjavelli spēji pagrieza datora ekrānu tā, lai viņa kalpotājs varētu redzēt vīrieša, kurš vērās tieši kamerā, fotogrāfiju, kas acīmredzot bija domāta plašai publikai. Viņa tumšie sprogainie jnati krita uz pleciem, apņemdami seju. Vīrieša acis bija pārsteidzoši zilas.
— Es nezinu šo cilvēku, — Dagans sacīja.
— Nu, bet es zinu. Es viņu pazīstu ļoti labi. Tas ir nemirstīgais, kādreiz pazīstams kā Comte de Saint-Germain. Viņš bija mags, izgudrotājs un mūziķis… un alķīmiķis, — Makjavelli aizvēra programmu un izslēdza datoru. — Grāfs Senžermēns bija arī Nikolasa Fleimela students. Un viņš pašreiz dzīvo Parīzē, — viņš triumfējoši nobeidza, Dragans smaidīja, viņa mute veidoja perfektu 0, pildītu žiletveida zobiem. — Vai Fleimels zina, ka Senžermēns ir šeit?
— Man nav ne jausmas. Neviens nezina, cik tālu sniedzas Fleimela zināšanas.
Dagans uzlika atpakaļ savas saulesbrilles. — Un es domāju, ka tu zini visu.
8. NODAĻA
— Mums jāatpūšas, — Džošs beidzot sacīja. — Es nespēju iet tālāk. — Viņš apstājās un, atspiedies pret ēku, pieliecās, skaļi elsodams. Ikviens elpas vilciens prasīja piepūli, un acu priekšā dejoja melni plankumi. Jebkurā mirklī viņš varēja atslēgties. Viņš dažreiz tā bija juties pēc futbola treniņa un no pieredzes zināja, ka viņam nepieciešams pasēdēt un iedzert nedaudz šķidruma.
— Viņam taisnība. — Skatija pagriezās pret Fleimelu. — Mums jāatpūšas, pat ja tikai mazliet. — Viņa joprojām nesa Sofiju savās rokās, bija pienācis bridis, kad Parīzes pelēkos jumtus austrumu pusē skāra gaismas mirgoņa, sāka parādīties agrīnie rīta strādnieki. Bēgļi turējās ielas tumšajā pusē, un līdz šim neviens nebija pievērsis uzmanību savādajai grupai, bet tas ātri mainīsies, kad ielas piepildīsies ar pirmajiem parīziešiem un tūristiem.
Nikolass bija apstājies, viņa ķermeņa aprises vīdēja uz kādas mazas ieliņas mutes fona. Viņš vērās uz augšu un leju, iekams pagriezās, lai paskatītos pāri plecam. — Mums jāpiespiež sevi turpināt kustēties, — viņš protestēja. — Ikviena aizkavēšanās sekunde ved Makjavelli mums tuvāk.
— Mēs nevaram, — Skatija sacīja. Viņa paskatījās uz Fleimelu, un mazu mirkli viņas spilgti zaļās acis iezaigojās. — Dvīņiem nepieciešama atpūta, — Skatija teica un tad klusu piebilda:— Un tev ari, Nikolas. Tu esi piekusis.
Alķīmiķis aplūkoja viņu un tad pamāja, viņa pleci saguma. — Tev taisnība, protams. Darīsim, kā tu iesaki.
— Varbūt mēs varam apmesties viesnīcā? — Džošs ierosināja. Viņš bija noguris līdz sāpēm, acis un rīkli grauza, galva pulsēja no sāpēm.
Skatija papurināja galvu. — Mums prasīs pases… — Sofija sakustējās viņas rokās, un Skataha maigi nolika viņu uz zemes, atstutējot pret sienu.
Džošs nekavējoties bija blakus māsai. — Tu esi atmodusies, — viņš sacīja ar atvieglojumu balsī.
— Es nebiju aizmigusi pa īstam, — Sofija atbildēja, mēlei šķietot par lielu mutei. — Es zinu, kas notika, bet viss bija tā, it kā es uz to lūkotos no malas. Kā skatoties TV. — Viņa atspiedās ar rokām pret savu smalko muguru un spēji atgrūdās, grozot kaklu. — Ai. Sāpīgi.
— Kas sāp? — Džošs nekavējoties jautāja.
— Viss. — Sofija mēģināja iztaisnoties, bet sāpošie muskuļi pretojās, un aiz acu āboliem pulsēja drausmīgas galvassāpes.
— Vai šeit ir kāds, pie kā var vērsties pēc palīdzības? — Džošs skatījās te uz Nikolasu, te uz Skatahu. — Vai šeit ir vēl kādi nemirstīgie vai Vecie?
— Nemirstīgie un Vecie ir it visur, — Skatija sacīja. — Daži ir draudzīgi kā mēs, tomēr… — viņa piemetināja, rūgti pasmaidot.
— Parīzē ir nemirstīgie, — Nikolass Fleimels lēni piekrita. — Bet man nav ne jausmas, kur kādu no tiem lai meklē, un, pat ja es zinātu, tad man nav ne jausmas, kam viņi ir lojāli. Perenele gan zinātu, — viņš piebilda ar skumju pieskaņu balsī.
— Vai tava vecāmāte zina? — Džošs jautāja Skatijai.
Kareive paskatījās uz viņu. — Es esmu pārliecināta, ka zina. —
Viņa pagriezās, lai paskatītos uz Sofiju. — Vai starp visām savām jaunajām atmiņām tu vari atrast kaut ko, kas attiecas uz nemirstīgajiem vai Vecajiem, kuri dzīvo Parīzē?
Sofija aizvēra acis un mēģināja koncentrēties, bet ainas un tēli, kas zibēja acu priekšā — līstoša uguns no asinssarkanām debesīm, milzīga plakana piramīdas virsotne, ko pārņem lieli viļņi —, viss bija haotiski un drausmīgi. Viņa sāka purināt galvu, tad pārstāja. Pat vismazākā kustība sāpēja. — Es nespēju domāt, — meitene nopūtās. — Mana galva ir tik pilna, ka šķiet, tā tūlīt pārplīsīs.
— Ragana varētu zināt, — Fleimels sacīja. — Bet mums nav nekādas iespējas sazināties ar viņu. Viņai nav telefona.
— Kā ar viņas kaimiņiem, draugiem? — Džošs jautāja. Viņš pagriezās pret savu māsu. — Es zinu, tu nevēlies domāt par to, bet vajag. Tas ir svarīgi.
— Es nespēju domāt… — Sofija iesāka, lūkojoties projām un purinot galvu.
— Nedomā. Tikai atbildi, — Džošs attrauca, viņš ātri ievilka elpu un pazemināja balsi, runājot lēnām. — Māšel, kas ir Endoras Raganas tuvākie draugi Ojaiā?
Sofijas spilgti zilās acis aizvērās, un viņa saviļņojās, it kā gatavotos noģībt. Tad acis atvērās, un viņa papurināja galvu. — Viņai nav neviena drauga tur. Bet visi viņu pazīst. Varbūt mēs varam piezvanīt uz veikalu blakus viņas… — Sofija ierosināja. Tad atkal papurināja galvu. — Tur ir pārāk vēls.
Fleimels pamāja. — Sofijai taisnība, tie šajā laikā ir slēgti.
— Labi, tie ir slēgti, — Džošs piekrita, satraukums pārņēma viņa balsi, — bet, kad mēs pametām Ojaiu, tur valdīja haoss. Es neesmu aizmirsis, ka ar Hummer iebraucu Libbey Park strūklakā, lai piesaistītu kāda uzmanību. Es varu derēt, ka policija un prese tagad ir tur. Un prese varētu sniegt atbildes uz dažiem jautājumiem, ja mēs uzdotu pareizos. Es domāju, ka Raganas veikals ir sagrauts, viņi droši vien meklē izskaidrojumu.
— Tas varētu nostrādāt… — Fleimels iesāka. — Man tikai jāzina laikraksta nosaukums.
— Ojai Valtey News, 646-1476, — Sofija nekavējoties sacīja. — Tik daudz es atceros… vai arī Ragana atceras, — viņa piemetināja un tad nopurinājās. Sofijas galvā bija tik daudz atmiņu, tik daudz domu un ideju… un ne tikai biedējošas un fantastikas ainas ar cilvēkiem un vietām, kas nekad nebija eksistējušas, bet arī parastas ikdienišķas domas; telefoni un receptes, cilvēku, par kuriem viņa nekad nebija dzirdējusi, vārdi un adreses, attēli no veciem TV šoviem, filmu plakātiem. Viņa pat zināja ikvienu Elvisa Preslija dziesmas nosaukumu.
Bet tās visas bija Raganas atmiņas. Un tagad viņai bija jānopūlas, lai atcerētos savu mobilā telefona numuru.
Kas notiks, ja Raganas atmiņas attīstīsies tik ļoti, ka nomāks viņas pašas atmiņas? Viņa mēģināja koncentrēt uzmanību uz savu vecāku sejām. Ričarda un Sāras. Simtiem seju zibēja garām, personu tēli, iegravēti akmenī, milzīgu statuju galvas, gleznojumi, uztriepti uz māju sienām, smalkas iegravētas figūras uz māla trauku lauskām. Sofiju pārņēma izmisums. Kāpēc viņa nespēja atcerēties savu vecāku sejas? Aizvērusi acis, viņa ļoti koncentrējās uz pēdējo reizi, kad bija redzējusi savu māti un tēvu. Tas varēja būt pirms trim nedēļām, tieši pirms viņu došanās uz izrakumiem Jūtā. Vēl vairāk seju juceklīgi zibēja Sofijas aizvērto acu priekšā: tēli uz pergamentu strēmelēm, manuskriptu fragmenti vai saplaisājuši eļļas gleznojumi, sejas izbalējušās fotogrāfijās, nodzeltējušos laikrakstos…
— Sofija?
Un tad viņas galvā uzradās krāsainas vecāku sejas un Sofija juta, ka Raganas atmiņas sāk pagaist un viņas pašas atgriežas virspusē. Pēkšņi viņa zināja savu telefona numuru.
— Māšel?
Viņa atvēra acis un, tās mirkšķinot, vērās brālī. Džošs stāvēja tieši viņas priekšā, brāļa seja bija tuvu viņas sejai, bet acis bažu pilnas.
— Man viss kārtībā, — Sofija čukstēja. — Es mēģināju kaut ko atcerēties.
— Ko?
Viņa mēģināja smaidīt. — Savu telefona numuru.
— Savu telefona numuru? Kāpēc? — Džošs apklusa un tad piebilda: — Neviens nekad neatceras savu telefona numuru. Kad tu pēdējo reizi sev zvanīji?
Ar kūpošām rūgteni saldās karstās šokolādes krūzēm rokās Sofija un Džošs sēdēja viens otram pretī pavisam tukšajā diennakts kafejnīcā netālu no Gare du Nord metro stacijas. Aiz letes bija tikai viens darbinieks, saīdzis skūtgalvis — pārdevēja palīgs ar otrādi piespraustu vārda zīmīti, kas vēstīja, ka viņu sauc ROUX.
— Man vajag nomazgāties, — Sofija drūmi sacīja. — Es gribu izmazgāt matus un iztīrīt zobus, un es vēlos pārmainīt drēbes. Jūtos tā, ka būtu pagājušas daudzas dienas, kopš es pēdējo reizi mazgājos.
— Es domāju, ka vairākas dienas. Tu izskaties drausmīgi, — Džošs piekrita. Viņš pasniedzās uz priekšu un noņēma blondu matu šķipsnu, kas bija pielipusi māsas vaigam.
— Es jūtos drausmīgi, — Sofija čukstēja. — Vai atceries, kad mēs pagājušajā vasarā bijām Long Beach un es ēdu saldējumu, tad apēdu čili dogu un frī kartupeļu spirāles un tad vēl izdzēru lielo sasafrasu?
Džošs pasmīnēja. — Un tu vēl piebeidzi manus grilētos spārniņus. Un manu saldējumu!
Sofija pasmaidīja, to atceroties, bet viņas smaids ātri pazuda. Lai arī temperatūra todien bija pacēlusies virs simt grādiem pēc Fārenheita, viņa sāka trīcēt, pa muguru — kā metāla bumbiņas — lejup sāka ritēt ledainas sviedru lāses, saslapinot sēdekli. Laimīgā kārtā viņa toreiz nebija piesprādzējusies, jo viņai kļuva slikti, bet rezultāts tik un tā bija pietiekami draņķīgs, mašīnu vismaz nedēļu nebija iespējams lietot. — Tā es jūtos ari pašreiz: auksti, drebelīgi, sāp visās malās.
— Nu, pacenties nevemt šeit, — Džošs nomurmināja. — Es nedomāju, ka Roks, mūsu dzīvespriecīgais apkalpotājs, būs pārāk iecietīgs.
Roks strādāja šajā kafejnīcā jau četrus gadus, šajā laikā viņš jau bija divreiz aplaupīts un bieži saņēmis draudus, ka to mēģinās, bet nekad pats nebija cietis. Diennakts kafejnīcās nereti varēja redzēt pa durvīm ienākam visu veidu savādus un bīstamus tipus, un Roks nodomāja, ka šis neparastais kvartets pavisam droši attiecas uz pirmo no pieminētajiem, bet iespējams — uz abiem tipāžiem. Abi pusaudži bija netīri un smirdīgi un izskatījās drausmīgi noguruši. Vecākais vīrs — iespējams, Roks domāja, bērnu vecaistēvs, — nebija diez ko labākā formā. Vienīgi ceturtā no grupas — sarkanmataina sieviete melnā topā, melnās biksēs un raupjos armijas zābakos — izskatījās jautra un mundra. Viņš prātoja, kāda ir viņas saistība ar pārējiem, noteikti neizskatījās, ka viņa varētu būt radiniece kādam no tiem, bet zēns un meitene bija pietiekami līdzīgi, lai varētu būt dvīņi.
Roks vilcinājās, kad vecākais vīrs izvilka kredītkarti, lai samaksātu par divām karstajām šokolādēm. Cilvēki tik mazus rēķinus parasti maksāja skaidrā naudā, un viņš prātoja, vai karte nav nozagta. — Man beigušies eiro, — vecais vīrs sacīja smaidot. — Vai jūs nevarat noņemt divdesmit un pārpalikumu izdot skaidrā naudā? — Rokam šķita, ka viņš runā franciski ar savādu, vecmodīgu akcentu, tādā kā šķietamā ritmā.
— Tas ir pilnīgi pret mūsu politiku…— Roks iesāka, bet skatiens sastapās ar sarkanmatainās meitenes bargo skatienu, kas lika pārdomāt. Viņš izspieda sarkanmatei veltītu smaidu, sacīdams: — Protams, es varu tā izdarīt. — Ja karte būs pieteikta, kaut vai nozagta, tā būs derīga maksāšanai šā vai tā.
— Es būšu ļoti pateicīgs, — vīrs smaidīja. — Vai jūs neiedotu man arī dažas monētas?
Roks ievadīja astoņus eiro par divām karstajām šokolādēm un novilka no Visa kartes kopējo summu — divdesmit eiro. Viņš bija pārsteigts, ka tā bija American kredītkarte, viņš varēja zvērēt, ka pēc akcenta šis vīrs bija francūzis. Pēc nelielas pauzes karte tika akceptēta, un, noņēmis maksu par diviem karstajiem dzērieniem, Roks pasniedza atlikumu viena un divu eiro monētās. Tad Roks atkal pievērsās matemātikas mācību grāmatai, kas bija paslēpta zem letes. Viņš bija nepareizi domājis par grupu. Tā nebija pirmā reize un droši vien ari ne pēdējā. Tie droši vien bija tūristi no kāda no pirmajiem rīta vilcieniem: viņi ne ar ko neatšķīrās no parastiem apmeklētājiem.
Nu, varbūt ne visi bija tiem līdzīgi. Joprojām pieliektu galvu viņš pacēla acis, lai paskatītos uz sarkanmataino jauno sievieti. Viņa stāvēja ar muguru pret viņu, runādama ar paveco vīru. Un tad lēnām un nesteidzīgi pagriezās, lai paskatītos uz viņu. Viņa pasmaidīja, pavisam viegli, ar lūpu kaktiņiem, un Roks pēkšņi atskārta, ka mācību grāmata ir ļoti interesanta.
Fleimels stāvēja pie kafijas letes un skatījās uz Skatahu. — Es gribu, lai tu paliec šeit, — viņš klusi sacīja, pāriedams no franču valodas uz latīņu valodu. Viņa acis nozibēja uz to pusi, kur sēdēja dvīņi un dzēra savu karsto šokolādi. — Pieskati viņus. Es iešu pameklēt telefonu.
Skataha pamāja. — Uzmanies. Ja kaut kas atgadīsies un mēs izšķirsimies, tad satiksimies Monmartrā. Makjavelli nekad neiedomāsies, ka mēs varētu atgriezties. Mēs gaidīsim ārpusē pie viena no restorāniem — nu, teiksim, pie La Maison Rose — katras stundas pirmās piecas minūtes.
— Es piekritu. Bet, ja es neatgriežos līdz pusdienas laikam, — viņš turpināja ļoti klusi, — es gribu, lai tu savāc dvīņus un dodies projām.
— Es tevi neatstāšu, — Skataha mierīgi sacīja.
— Ja es neatnāku, tad tāpēc, ka Makjavelli būs dabūjis mani, — alķīmiķis nopietni sacīja. — Skataha, pat tu nespēsi mani izglābt no viņa armijas.
— Es esmu stājusies pretī armijām ari agrāk.
Fleimels pasniedzās un uzlika roku uz Kareives pleca. — Dvīņi tagad ir tava prioritāte. Tev viņi jāaizsargā par katru cenu. Turpini mācīt Sofiju; atrodi kādu, kas var atmodināt Džošu, un māci ari viņu. Un izglāb manu dārgo Pereneli, ja vari. Un, ja es nomirstu, saki viņai, ka mans spoks sameklēs viņu, — viņš piebilda. Tad, iekams viņa paspēja ko teikt, viņš pagriezās un izsoļoja dzestrajā pirmsausmas gaisā.
— Steidzies atpakaļ… — Skatija nočukstēja, bet Fleimels jau bija projām. Ja viņu notvers, viņa nolēma — vienalga, ko viņš sacījis, viņa izvandīs visu pilsētu, bet atradīs viņu. Ievilkdama dziļi elpu, Skatija palūkojās pāri plecam un redzēja, ka skūtais pārdevēja palīgs blenž uz viņu. Uz viņa kakla sāna bija ietetovēts zirnekļa tīkls, un visā abu ausu garumā bija iešauts vismaz ducis mazu auskariņu. Viņa prātoja, cik sāpīgi tas varēja būt. Viņa vienmēr bija gribējusi iešautus auskarus ausīs, bet viņas āda vienkārši sadzija tik ātri, ka caurums jau bija aizaudzis, iekams viņa paspēja ielikt tajā auskaru.
— Kaut ko dzeramu? — Roks jautāja, nervozi smaidīdams, uz mēles pavīdot metāla bumbiņai.
— Ūdeni, — Skatija sacīja.
— Labi. Perrier?
— Krāna. Bez ledus, — viņa piemetināja un aizgriezās, lai pievienotos dvīņiem pie galda. Viņa pagrieza krēslu un iesēdās tajā jāteniski, atbalstījusies rokām uz atzveltnes, zodu atspiedusi pret rokām.
— Nikolass aizgāja pamēģināt sazvanīt manu vecomāti, lai noskaidrotu, vai viņa šeit kādu pazīst. Es nezinu, ko mēs iesāksim, ja viņam neizdosies sazvanīt.
— Kāpēc tā? — Sofija pavaicāja.
Skatija papurināja galvu. — Mums jātiek projām no ielām. Mums palaimējās, ka tikām projām no Svētās sirds bazilikas, iekams policija izveidoja kordonu ap to. Bez šaubām, viņi būs atraduši apdullušo virsnieku, tātad viņu meklējumi turpināsies un visām patruļām būs mūsu apraksts. Tas ir tikai laika jautājums, līdz mēs būsim pamanīti.
— Kas tad notiks? — Džošs skaļi prātoja. Skatijas smaids bija biedējošs. — Tad viņi redzēs, kāpēc mani dēvē par Kareivi.
— Bet kas notiks, ja mūs notvers? —Džošs nelikās mierā. Domu, ka viņus tvarsta policija, viņš joprojām uzskatīja gandrīz par neiespējamu. Vieglāk bija iedomāties, ka viņus notver mistikas būtnes vai citi nemirstīgie. — Kas notiks ar mums?
— Jūs nodos Makjavelli. Tumšie Vecie jūs uzskatīs par gluži jauku dāvanu pāri.
— Ko… — Sofija uzmeta žiglu skatienu brālim. — Ko viņi izdarīs ar mums?
— Patiesībā to labāk nezināt, — Skatija vaļsirdīgi sacīja, — bet ticiet man, kad es jums saku, ka tas nebūs nekas patīkams.
— Un kas būs ar tevi? — Džošs prasīja.
— Man nav draugu starp tumšajiem Vecajiem, — Skatija klusi sacīja. — Es esmu viņu ienaidnieks vairāk nekā divarpus tūkstošus gadu. Es varu iedomāties, ka viņiem ir sagatavots man ļoti speciāls Ēnu valstības cietums. Kaut kas auksts un mitrs. Un es zinu, ka man tas riebsies. — Kareive pasmaidīja, viņas zobu gali atspiedās pret lūpām. — Bet pagaidām viņi nav notvēruši mūs, — viņa bezrūpīgi piebilda, — un viņi mūs nedabūs tik viegli. — Tad Skatija pagriezās, lai uzmestu skatienu Sofijai. — Tu izskaties briesmīgi.
— To es jums arī cenšos pateikt, — sacīja Sofija, abām rokām aptverot kūpošo šokolādes krūzi un paceļot to pie lūpām. Meitene dziļi ievilka elpu. Viņa varēja atšķirt ikvienu smalkā bagātīgā kakao aromāta niansi un juta, kā kurkst vēders, atgādinādams, ka jau pagājis labs laiks, kopš pēdējo reizi ēdusi. Karstā šokolāde uz mēles garšoja rūgti, pārāk stipri, acīs sariesās asaras, un viņa atcerējās kaut kur lasīto, ka Eiropas šokolādē esot vairāk kakao nekā amerikāņu šokolādē, ar kuru viņa bija izaugusi.
Skatija pieliecās un pieklusināja balsi. — Tev vajag laiku, lai atgūtos no stresa, kas tev bija jāpiedzīvo. Ceļojums no vienas pasaules malas uz otru, izmantojot vārtus, paņem daļu enerģijas — man ir stāstījuši, ka sajūta atgādina lidojumu ar reaktīvo lidmašīnu.
— Es ceru, kas tev nav reaktīvās lidmašīnas sindroma, — Džošs nomurmināja. Ģimenē bija joks, ka viņš var dabūt reaktīvās lidmašīnas sindromu, ceļojot ar mašīnu no viena štata uz otru.
Skatija papurināja galvu. — Nē, man nav. Es nelidoju, — viņa paskaidroja. — Es nekad neesmu bijusi kādā no tiem aparātiem. Tikai radījumiem ar plīvojošiem spārniem ir lemts būt debesīs. Tomēr es esmu lidojusi ar pūķi.
— Pūķi? — Džošs jautāja apjucis.
— Ying lung, ķīniešu pūķis, — Sofija piebilda.
Skataha pagriezās, lai paskatītos uz meiteni. — Radot miglu, tu droši vien būsi sadedzinājusi daudz savas auras enerģijas. Ir svarīgi, lai tu nelietotu savu spēku, cik ilgi vien iespējams.
Trio apsēdās taisni, kad Roks iznāca no letes ar slaiku ūdensglāzi rokā. Viņš to nolika uz galda malas un izspieda nervozu smaidu Skatijai, tad atmuguriski devās atpakaļ.
— Man šķiet, tu viņam patīc, — Sofija sacīja, viegli pasmaidot.
Skatija pagriezās, lai uzmestu vēlreiz skatienu pārdevēja palīgam, bet dvīņi redzēja, ka viņas lūpas savelkas smaidā. — Viņam ir iešauti auskari, — viņa skaļi sacīja, lai viņš dzirdētu. — Man nepatīk puiši ar auskariem.
Abas meitenes pasmaidīja, Roka kaklam iekvēlojoties koši sarkanā krāsā.
— Kāpēc ir svarīgi, lai Sofija nelieto savu spēku? — Džošs jautāja, atgriezdamies pie iepriekšējā Skatijas komentāra. Viņa prātu atkal pārņēma uztraukums.
Skataha pavirzījās pāri galdam, savukārt abi — gan Sofija, gan Džošs — pievirzījās tuvāk, lai dzirdētu viņu. — Ja persona lietojusi visu savu dabisko auras enerģiju, tad viņas spēki sāk baroties no viņas miesas kā no enerģijas avota.
— Un kas tad notiek? — Sofija jautāja.
— Vai tu esi dzirdējusi par pēkšņu cilvēka sadegšanu?
Sofijas seja bija bez izteiksmes, bet Džošs pamāja ar galvu. — Jā, esmu. Cilvēki vienkārši sadeg liesmās bez jebkāda redzama iemesla, tā ir pilsētas leģenda.
Skatija papurināja galvu. — Tā nav leģenda. Daudzi gadījumi ir aprakstīti vēsturē, — viņa mierīgi sacīja. — Es pati esmu bijusi klāt pāris šādiem gadījumiem. Tas var notikt vienā mirklī, un uguns, kas parasti sākas vēderā un plaušās, deg tik spēcīgi, ka aiz sevis neatstāj neko citu kā vienīgi pelnus. Tev tagad jābūt ļoti uzmanīgai, Sofij: būtībā es gribu, lai tu man apsoli nelietot savu enerģiju šodien neatkarīgi no tā, kas notiek.
— Un Fleimels to zina, — Džošs ātri sacīja, iespējams, lai apslāpētu dusmas savā balsī."
— Protams, — Skatija mierīgi atbildēja.
— Un viņš uzskata, ka tas nav tik nozīmīgi, lai mums to pateiktu? Kas vēl nāk kopā ar šo dāvanu? — viņš gandrīz vai izspļāva pēdējo vārdu.
— Viss notiek tik strauji, Džoš, — Skatija sacīja. — Vienkārši nebija laika, lai tevi pienācīgi sagatavotu. Bet es gribu tev atgādināt, ka Nikolass no viss sirds vēl jums vislabāko. Viņš mēģina jūs turēt drošībā.
— Mēs bijām drošībā, līdz satikām jūs, — Džošs sacīja.
Āda pār Skatijas vaigu kauliem saspringa, un kakla muskuļi noraustījās. Kaut kas tumšs un nepatīkams uzzibsnīja aiz viņas zaļajām acīm.
Sofija pastiepās un uzlika roku uz abu — Skatijas un Džoša — rokām. — Diezgan, — viņa nogurusi sacīja. — Mums nevajag cīnīties citam pret citu.
Džošs jau gribēja atbildēt, bet, ieskatījies māsas nogurušajā sejā, kas nobiedēja viņu, zēns pamāja. — Labi. No šī brīža, — viņš piemetināja.
Skatija arī pamāja. — Sofijai taisnība. — Viņa pagriezās, lai paskatītos uz Džošu. — Diemžēl viss smagums tagad gulstas uz Sofiju. Žēl, ka tavi spēki nav atmodināti.
— Tev nav ne uz pusi tik žēl, cik man, — viņš sacīja, nespēdams noslēpt rūgtumu balsī. Par spīti visam, ko viņš bija redzējis, un pat zinot iespējamās briesmas, viņš gribēja, lai viņam ari ir tāds pats spēks, kāds ir viņa dvīņumāsai. — Nav gan par vēlu, vai ne? — viņš ātri noprasīja. ,
Skatija papurināja galvu. — Tu vari tikt atmodināts jebkurā laikā, bet es nezinu, kuram ir pietiekams spēks atmodināt tevi. Tas jāveic Vecajam, un uz pirkstiem var saskaitīt tos, kuriem ir šādas speciālas iemaņas.
— Kuri? — viņš uzstāja, skatīdamies uz Skatahu, bet tā bija viņa māsa, kura atbildēja sapņaini.
— Amerikā Melnā Annis vai Persefone var to izdarīt.
Džošs un Skatija pagriezās, lai paskatītos uz viņu.
Sofija pārsteigta samirkšķināja acis. — Es zinu vārdus, bet nezinu, kas viņi tādi ir. — Pēkšņi Sofijas acis piepildījās asarām. — Man ir visas šīs atmiņas… kuras nav manas.
Džošs saņēma māsas roku un maigi saspieda to.
— Tās visas ir Endoras Raganas atmiņas, — Skataha klusi sacīja. — Un priecājies, ka nezini, kas Melnā Annis vai Persefone ir. Sevišķi Melnā Annis, — viņa drūmi piebilda. — Es esmu pārsteigta, ka mana vecāmāte zina, kur viņa atrodas, un ļauj viņai dzīvot.
— Viņa ir Katskilā, — Sofija iesāka, bet Skataha pastiepās un ieknieba viņai rokā. — Ai!
— Es tikai gribēju novērst tavu uzmanību, — Skataha paskaidroja. — Pat nedomā par Melno Annis. Ir daži vārdi, kurus nekad nevajag izrunāt skaļi.
— Tas ir tas pats, kas sacīt, lai nedomā par ziloņiem, — Džošs ierunājās, — tad vienīgais, par ko tu vari domāt, ir ziloņi.
— Ļauj man tev ieteikt ko citu, par ko domāt, — Skataha klusi sacīja. — Logā ir divi policisti, kas blenž uz mums. Neskaties! — viņa steigšus piebilda.
Par vēlu. Džošs pagriezās, un, lai arī kāda izteiksme pārskrēja pār viņa seju — šoks, šausmas, vainas apziņa, bailes —, tā lika abiem virsniekiem mesties iekšā kafejnīcā, vienam raujot nost no pleca savu automātu, otram kaut ko steidzami sakot rācijā un vienlaikus velkot ārā steku.
9. NODAĻA
Rokām dziļi iebāztām ādas jakas kabatās, joprojām savos ne pārāk tīrajos melnajos džinsos un nodilušajos kovboja zābakos Nikolass Fleimels neizcēlās nedz agro strādnieku, nedz bezpajumtnieku, kas sāka parādīties Parīzes ielās, vidū. Policisti pulcējās mazās grupiņās uz stūriem un dedzīgi kaut ko apsprieda vai klausījās pa rāciju runāto, neveltot viņam pat skatienu.
Tā nebija pirmā reize, kad viņš tika meklēts ielās, bet pirmā bez sabiedrotajiem un draugiem, kas varētu palīdzēt. Viņš un Perenele bija atgriezušies savā dzimtajā pilsētā Septiņgadu kara beigās, 1763. gadā. Vienam senam viņu draugam bija vajadzīga palīdzība, un Fleimeli nekad neatteica draugiem. Diemžēl kaut kā Dī bija atklājis viņu apmešanās vietu un dzinies viņiem pakaļ pa ielām ar melnos apģērbos tērptiem slepkavām, no kuriem neviens nebija pārāk cilvēkveidīgs.
Tad viņi bija aizbēguši. Šoreiz izbēgt nebūs tik viegli. Parīze bija ļoti izmainījusies. Kad barons Hausmans bija pārprojektējis Parīzi deviņpadsmitajā gadsimtā, viņš iznīcināja milzīgu viduslaiku pilsētas — tik pazīstamas Fleimelam — apbūves daļu. Visas alķīmiķa slēptuves un drošās apmešanās vietas, slēptie seifi un slepenie bēniņi bija zuduši. Kādreiz viņš bija pazinis ikvienu Parīzes ielu un aleju, katru līkumojošo šauro ieliņu un noslēpušos pagalmus, tagad viņš nezināja vairāk kā parasts tūrists.
Un šajā brīdī ne vien Makjavelli tvarstīja viņu, — visi franču policijas spēki arī bija ielās un meklēja viņus. Ari Dī bija ceļā uz Parīzi. Dī, cik bija zināms Fleimelam, bija spējīgs uz visu.
Nikolass ieelpoja vēso Parīzes pirmssaullēkta gaisu un paskatījās uz lēto digitālo pulksteni, ko viņš nēsāja uz kreisās rokas. Tas joprojām rādīja Amerikas laiku, kur patlaban bija tikai divdesmit piecas minūtes pāri astoņiem vakarā, kas nozīmēja — viņš ātri aprēķināja galvā — bez divdesmit pieci no rīta Parīzē. Viņš mirkli padomāja, vai neuzstādīt pulksteni uz Grīnvičas laika zonu, bet tad ātri noraidīja šo domu. Pirms pāris mēnešiem, kad viņš mēģināja pārregulēt pulksteni pēc vasaras laika, tas viņam nebija izdevies, bet Perenelei, lai to izdarītu, vajadzēja tikai trīsdesmit sekunžu. Viņš to nēsāja, jo tam bija ari laika atskaites funkcija. Katru mēnesi, kad viņš sev un Perenelei pagatavoja jaunu porciju nemirstīgā dzēriena, viņš uzlika atskaiti uz 720 stundām un ļāva tam skaitīt līdz nullei. Gadu gaitā viņi bija atklājuši, ka dzēriens saskaņots ar mēness ciklu un darbojās tieši trīsdesmit dienu. Mēneša laikā viņi novecoja lēnām, gandriz nemanāmi, bet reiz, kad viņi iedzēra dzērienu, novecošanās process sāka ātri darboties reversā — mati kļuva tumšāki, grumbas samazinājās un izzuda, sāpošie locekļi un stīvie muskuli atkal kļuva vingri, redze un dzirde asāka.
Diemžēl tā nebija recepte, kuru varēja nokopēt, katru mēnesi formula bija unikāla, un katra recepte darbojās tikai vienu reizi. Maga Ābrahama Grāmata bija uzrakstīta valodā, kas bija pirms cilvēku parādīšanās, un visu laiku mainīgā, vienmēr kustīgā rakstā, tā ka visas bibliotēkas zināšanas bija saglabātas vienā plānā sējumā. Bet katru mēnesi vara vāku sējuma manuskriptā septītajā lappusē parādījās Mūžīgās Dzīvības noslēpums. Rāpojošie burti palika nekustīgi mazāk par stundu, iekams izmainījās, saļodzījās un aizvijās projām.
Vienu vienīgu reizi Fleimels bija mēģinājis lietot to pašu recepti divreiz un tā faktiski paātrinājis novecošanās procesu. Laimīgā kārtā viņš bija tikai iedzēris mazu malciņu bezkrāsainā diezgan parasta izskata šķidruma, kad Perenele ievēroja grumbas parādāmies viņam ap acīm un uz pieres un to, ka no kuplās, visu seju ietverošās bārdas sāka izkrist mati. Viņa izsita krūzīti no Nikolasa rokas, iekams viņš bija iedzēris vēl vienu malku. Tomēr līnijas palika iegravētas viņa sejā, un biezā bārda, ar kuru viņš tik ļoti lepojās, nekad vairs neizauga tik kupla kā iepriekš.
Nikolass un Perenele bija pagatavojuši pēdējo dzēriena devu pagājušās svētdienas naktī, tieši pirms nedēļas. Viņš nospieda pogu pulksteņa labajā pusē, un parādījās laika atskaites funkcija: bija pagājušas 116 stundas un 21 minūte. Vēl viens pogas piespiediens parādīja atlikušo laiku: 603 stundas, 39 minūtes vai arī aptuveni 25 dienas. Viņam vērojot, pagāja vēl viena minūte, tātad nu palika 38 minūtes. Viņš un Perenele novecos un kļūs nespēcīgāki, un, protams, katru reizi, kad kāds no viņiem izmantos savas spējas, viņi tikai paātrinās vecuma uzbrukumu. Ja viņš neatgūs Grāmatu un nepagatavos jaunu porciju dzēriena, pirms mēnesis būs beidzies, viņi abi ātri novecos un nomirs.
Un kopā ar viņiem nomirs pasaule.
Ja vien…
Garām, sirēnām kaucot, aizdrāzās policijas auto. Tam sekoja otrais un trešais. Kā visi, kas tobrīd atradās uz ielas, ari Fleimels pagriezās, lai sekotu tām ar skatu. Pēdējā lieta, ko viņam vajadzētu izdarīt, bija pievērst sev uzmanību, atšķiroties no pūļa,
Viņam bija jāatgūst Kodekss. Pārējā Kodeksa daļa, viņš sev atgādināja, rokai izklaidīgi pieskaroties krūtīm, ir paslēpta zem T krekla, tā karājās ādas auklā. Nikolass nēsāja vienkāršu četrstūrainu audekla somu, ko Perenele bija pašuvusi viņam pirms piecsimt gadiem, kad viņš pirmo reizi atrada Grāmatu. Viņa to bija uzšuvusi, lai tajā nēsātu seno grāmatu: tagad tajā bija divas lappuses, kuras Džošam izdevās izplēst. Grāmata joprojām bija ļoti bīstama Dī rokās, bet te bija divas pēdējās lappuses, kurās bija burvju vārdi, zināmi kā Noslēguma Apkopojums, kas Dī bija nepieciešams, lai atgrieztu savus tumšos Vecos kā saimniekus pasaulē. Un Fleimels nevarēja — nespēja — to pieļaut.
Divi policisti pagriezās ap stūri un aizsoļoja prom pa ielas vidu. Viņi uzmanīgi skatījās uz dažiem garāmgājējiem un blenza iekšā pa veikalu logiem, bet Nikolasam pagāja garām, pat nepaskatoties uz viņu.
Nikolass zināja, ka pats galvenais tagad bija atrast drošu vietu dvīņiem. Tas nozīmēja, ka viņam vajag atrast kādu nemirstīgo, kas dzīvo Parīzē. Katrā pasaules pilsētā bija daļa cilvēku, kuru dzīve vijās caur gadu simtiem un pat tūkstošiem, un Parīze nebija izņēmums.
Viņš zināja, ka nemirstīgajiem patika milzīgas nezināmas pilsētas, kur vieglāk bija pazust nemitīgi mainīgajā populācijā.
Pirms daudziem gadiem Nikolass un Perenele bija nākuši pie atziņas, ka katra mīta un leģendas pamatā ir patiesības grauds. Un ikviena rase stāstīja stāstus par cilvēkiem, kas dzīvojuši neparasti ilgi: par nemirstīgajiem. Gadsimtos Fleimels bija sastapies ar trim ļoti atšķirīgiem nemirstīgo cilvēku tipiem. Bija Vecie — no kuriem, iespējams, tagad dzīvi bija palikusi labi ja saujiņa, — kas pameta zemi ļoti seņā pagātnē. Daži bija pieredzējuši visas cilvēces veidošanās vēsturi, un tas padarīja tos vairāk vai mazāk līdzīgus cilvēkiem.
Tad bija citi, kuri, līdzīgi kā Nikolass un Perenele, bija paši atklājuši, kā palikt nemirstīgiem. Gadsimtiem mainoties, alķīmijas noslēpumi tika atklāti, pazaudēti, atklāti vēlreiz un tā neskaitāmas reizes. Viens no lielākajiem alķīmijas noslēpumiem bija nemirstības formula. Bet visai alķīmijai — un, iespējams, pat modernajai zinātnei — bija viens avots: Maga Ābrahama Grāmata. Un tad vēl bija tie, kuriem nemirstība tika pasniegta kā balva. Tie bija cilvēki, kuri vai nu nejauši, vai apzinīgi bija kļuvuši par viena vai otra Vecā, palikuša šajā pasaulē pēc Danu Talis krišanas, uzmanības objektu. Vecie visu laiku meklēja cilvēkus ar izcilām vai neparastām spējām, lai papildinātu savus atbalstītājus. Protams, par viņu pakalpojumiem Vecie dāvāja saviem sekotājiem pagarinātu dzīvi. Tā bija dāvana, no kuras tikai daži cilvēki spēja atteikties. Tā arī bija dāvana, kas nodrošināja absolūtu, nelokāmu lojalitāti… jo to varēja atņemt tikpat ātri kā iedot. Nikolass zināja: ja viņš sastaptos ar nemirstīgajiem Parīzē — pat ja viņš būtu tos pazinis pagātnē —, pastāvētu ļoti reālas briesmas, ka tie tagad kalpo tumšajiem Vecajiem. Viņš gāja garām diennakts video nomai, kas reklamēja ātrgaitas internetu, kad viņš pamanīja logā paziņojumu, rakstītu desmit valodās: VIETĒJIE UN STARPTAUTISKIE ZVANI. LĒTAS CENAS. Atgrūdis vaļā durvis, viņš sajuta skābeno nemazgātu ķermeņu smaku, sasmakušu smaržu, taukaina ēdiena un par tuvu novietotu pārāk daudzu datoru izdalītu ozona smaku. Veikals bija pārsteidzoši pilns; studentu grupa, kuriem patika negulēt un pavadīt nakti, drūzmējoties ap trim datoriem, uz kuru ekrāniem bija spēles World of Warcraft logo, kamēr lielāka daļa citu aparātu bija aizņemti ar nopietna izskata jauniem vīriešiem un sievietēm, kuri uzmanīgi raudzījās ekrānos.
Laužot sev ceļu līdz letei veikala dziļumā, Nikolass redzēja, ka lielģkā daļa jauno cilvēku rakstīja e-pastu un ātrās īsziņas. Viņš viegli pasmaidīja, tikai pirms dažām dienām pirmdienas pēcpusdienā, kad grāmatu veikalā viss bija mierīgi, Džošs bija veltījis veselu stundu, skaidrodams viņam starpību starp divām saziņas metodēm. Džošs pat bija atvēris viņam savu e-pastkastīti — par kuru Nikolass šaubījās, vai vispār kādreiz to lietos, — tomēr viņš redzēja ātro īsziņu sūtīšanas programmas.
Ķīniešu meitene aiz letes bija ģērbusies saplēstās un nodriskātās drēbēs, kas, pēc Nikolasa domām, derētu tikai par grīdas lupatu, bet viņš pieļāva domu, ka tā varētu maksāt veselu bagātību. Viņai bija uzklāts vesels vezums dekoratīvās kosmētikas, un, kad Nikolass piegāja pie letes, viņa bija aizņemta ar savu nagu krāsošanu.
— Trīs eiro par piecpadsmit minūtēm, pieci par trīsdesmit, septiņi par četrdesmit piecām un desmit par stundu, — viņa nobēra drausmīgā franču valodā, nepaskatoties uz augšu.
— Es vēlos starptautisko savienojumu.
— Skaidra nauda vai kredītkarte? — Viņa joprojām nebija pacēlusi galvu, un Nikolass pamanīja, ka viņa nemaz nelako nagus, bet gan krāso tos ar flomāstera marķieri.
— Kredītkarte. — Viņš gribēja pataupīt tos dažus eiro, kas viņam bija, lai nopirktu kaut ko ēdamu. Lai arī viņš reti kad ēda, bet Skataha nekad neēda, viņam bija jāpabaro bērni.
— Pirmā kabīne. Instrukcijas ir uz sienas.
Nikolass ieslīdēja būdā ar stikla durvīm un aizvēra durvis aiz sevis. Studentu klaigāšana pagaisa, bet būdā stipri smaržoja pēc sastāvējuša ēdiena. Viņš ātri izlasīja instrukcijas, vilkdams ārā no aizmugurējā kabatas portfeļa nodalījuma kredītkarti, kuru bija lietojis, lai nopirktu karsto šokolādi abiem dvīņiem. Tā bija uz Nika Fleminga vārda, vārda, kuru viņš bija lietojis pēdējos desmit gadus un šad tad prātojis, vai Dī vai Makjavelli bija aprīkojums, ar kuru izsekot viņu. Viņš, protams, zināja, ka viņiem bija, bet ātrs smaids pavīdēja uz Fleimela lūpām — kāda starpība? Viss, ko tie varēs pateikt, būs, ka viņš ir Parīzē, ko viņi jau tāpat zināja. Sekodams norādījumiem uz sienas, viņš ievadīja starptautisko ieejas kodu un tad numuru, kuru Sofija bija atsaukusi prātā no Endoras Raganas atmiņām.
Līnijā krakšķēja un klikšķēja transatlantiskas statiskās enerģijas, un tad vairāk nekā piecarpus tūkstošu jūdžu attālumā iezvanījās telefons. Tur atbildēja uz otro zvanu: — Ojai Valley News, kā varu palīdzēt? Jaunas sievietes balss atskanēja pārsteidzoši skaidri.
Nikolass tīši runāja ar izteiktu franču akcentu: — Labrīt… vai drīzāk, labs vakars jums. Man prieks, ka jūs joprojām esat savā birojā. Šeit Montmorensija kungs, zvanu jums no Parīzes, Francijas. Es esmu Le Monde reportieris. Es nupat tiešajā pieslēgumā redzēju, ka jums šis vakars ir diezgan satraucošs.
— Uh, ziņas gan ātri izplatās, mesjē…
— Montmorensijs.
— Montmorensija kungs. Jā, mums jau ir vēls vakars. Kā varu jums palīdzēt?
— Mēs vēlētos šo ziņu ielikt rīta izlaidumā, es prātoju, vai jums kāds reportieris ir notikuma vietā?
— Patiesībā visi reportieri uz šo brīdi ir pilsētas centrā.
— Vai iespējams mani savienot ar kādu no viņiem, kā jūs domājat? Es dabūtu ātru notikuma vietas aprakstu un komentāru. — Tā kā atbildes nebija uzreiz, viņš steigšus piebilda: — Jūsu laikrakstam būs pienācīgs kredīts, protams.
— Paskatīšos, vai es varu jūs savienot ar vienu no mūsu reportieriem uz ielas, Montmorensija kungs.
— Mērci. Esmu jums ļoti pateicīgs.
Līnija atkal noklikšķēja, un iestājās gara pauze. Nikolass nodomāja, ka sekretāre runā ar reportieri, iekams savienot. Tad atskanēja vēl viens klikšķis un meitene sacīja: — Es jūs savienoju… — Viņš pateicās, kad telefonā atbildēja…
— … Maikls Karols. Ojai Valley News. Ja es pareizi sapratu, jūs zvanāt no Parīzes, Francijas? Vīrieša balsī bija jaušama neticības pieskaņa.
— Tik tiešām, Karola kungs.
— Ziņas izplatās ātri, — reportieris sacīja, sabalsojoties ar sekretāri.
— Internets, — Fleimels sacīja nenoteikti, piemetinādams:
— YouTube ir video. — Viņam nebija ne mazāko šaubu, ka tur tiešajā pieslēgumā bija video no notikumu vietas Ojaiā. Viņš pagriezās, lai atskatītos interneta kafejnīcā. No tās vietas, kur Nikolass stāvēja, viņš varēja redzēt kādu duci ekrānu, kas rādīja web lapas dažādās valodās. — Man lūdza dabūt materiālu mūsu mākslas un kultūras lappuse. Viens no mūsu redaktoriem ir viesojies jūsu skaistajā pilsētā un atvedis dažas apbrīnojamas stikla un antīkas lietas no veikaliņa Ojaias avēnijā. Es neesmu drošs, ka jūs tādu zināt — veikaliņš tirgo tikai spoguļus un stikla priekšmetus, — Fleimels piemetināja.
— Vitčerlijas antikvariāts, — Maikls Karols sacīja bez kavēšanās.
— Es to zinu ļoti labi. Baidos, ka tas ir pilnīgi sagrauts eksplozijā.
Fleimelam pēkšņi aptrūkās elpa. Hekate bija mirusi, jo viņš bija ievedis dvīņus viņas Ēnu valstībā, vai Endoras Ragana būs dalījusi Hekates likteni? Viņš nokrekšķējās un norija siekalas. — Un īpašniece Vitčerlijas kundze? Vai viņa…
— Ar viņu viss kārtībā, — reportieris sacīja, un Fleimels sajuta atvieglojuma vilni pārveļamies pāri. — Es tikko kā uzklausīju viņas paziņojumu. Viņa ir ārkārtīgi labā garastāvoklī, netipiski cilvēkam, kuram nupat kā uzsprādzis veikals. — Viņš iesmējās un piebilda:
— Viņa sacīja, ja kāds dzīvo tik ilgi kā viņa, tad daudz nekas vairs nespēj pārsteigt.
— Vai viņa vēl joprojām ir turpat? — Fleimels jautāja, cenzdamies noslēpt nepacietību balsī. — Vai viņa negribētu sniegt paziņojumu franču presei? Sakiet, ka Nikolass Montmorensijs lūdz. Mēs reiz agrāk esam runājušies, es ceru, ka viņa atcerēsies mani, — viņš piebilda.
— Es pajautāšu…
Balss pagaisa, un Fleimels dzirdēja, kā reportieris sauc Doru Vitčerliju. Fonā viņš ari dzirdēja neskaitāmas policijas sirēnas, ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības sirēnas un neskaidrākus pārbiedētu cilvēku kliedzienus un raudas.
Un pie tā visa vainīgs viņš.
Viņš aši papurināja ar galvu. Nē, tā nebija viņa vaina. Tas bija Dī nodarījums. Dī nebija mēra izjūtas, viņš gandrīz nodedzināja
Londonu līdz pamatiem 1666. gadā, viņš izpostīja Īriju ar lielo badu 1840. gadā, viņš gandrīz izpostīja Sanfrancisko 1906. gadā — un tagad viņš iztukšoja kapsētas ap Ojaiu. Nav šaubu, ka ielas klāj kauli un ķermeņi. Nikolass dzirdēja reportiera kluso balsi un mobilā telefona trokšņus, nododot to citam.
— Montmorensija kungs? — Dora sacīja pieklājīgi perfektā franču valodā.
— Kundze. Vai jūs neesat cietusi?
Doras.balss pārtapa gandrīz čukstā, un viņa nemanāmi pārgāja uz arhaisku franču valodu, kas nebūtu saprotama nevienai no modernajām noklausīšanās ierīcēm. — Mani nogalināt nav tik vienkārši, — viņa ātri sacīja. — Dī aizbēga savainots, ar brūcēm, sadauzīts un ļoti, ļoti apbēdināts. Vai tu esi sveiks un vesels? Un Skataha arī?
— Skataha ir neskarta. Lai arī mums bija tikšanās ar Nikolo Makjavelli.
— Tad viņš joprojām ir tuvumā. Dī būs brīdinājis viņu. Uzmanies, Nikolas, Makjavelli ir daudz bīstamāks, nekā tu vari iedomāties. Viņš ir pat viltīgāks nekā Dī. Tagad man jāsteidzas, — viņa steigšus piebilda, — šis reportieris kļūst aizdomīgs. Viņam, iespējams, sāk šķist, ka es tev iedošu labāku materiālu nekā viņam. Ko tu gribēji?
— Man nepieciešama tava palīdzība, Dora. Man jāzina, kam es varu uzticēties Parīzē. Man jādabū bērni projām no ielām. Viņi ir noguruši.
— Hmmm. — Līnijā atskanēja papīra čaboņas krakšķi. — Es nezinu, kas šobrīd ir Parīzē. Bet es noskaidrošu, — viņa apņēmīgi sacīja. — Cik ir pulkstenis pie jums?
Viņš palūkojās uz savu pulksteni un izdarīja pārrēķinu. — Pusseši no rīta.
— Aizej pie Eifeļa torņa. Esi tur septiņos un gaidi desmit minūtes. ļa es būšu atradusi kādu uzticamu, es likšu tam satikt tevi tur. Ja neviens tev pazīstams neieradīsies, atgriezies astoņos un tad deviņos. Ja neviens nebūs līdz deviņiem, tad Parīzē nav neviena, kam tu vari uzticēties, un tev pašam vajadzēs visu nokārtot.
— Pateicos, Doras kundze, — viņš klusi sacīja. — Es neaizmirsīšu šo parādu.
— Starp draugiem nav parādu, — viņa sacīja. — Ak, Nikolas, pacenties un pasargā manu mazmeitu no nepatikšanām.
— Centīšos, — Fleimels sacīja. — Bet tu jau zini, kāda viņa ir: šķiet, viņa pievilina nepatikšanas. Lai gan tagad viņa pieskata dvīņus kafejnīcā netālu no šejienes. Vismaz tur viņa neiekulsies nepatikšanās.
10. NODAĻA
Skataha pacēla kāju un, zābaka pazoli piespiedusi krēsla sēdeklim, spēji grūda to. Koka krēsls pārlidoja pāri telpai un atdūrās pret abiem policistiem, kad tie metās iekšā pa durvīm. Tie nogāzās zemē, vienam no rokas izlidoja rācija, otram — steks. Aurojošā rācija piezemējās pie Džoša kājas. Viņš pieliecās un uzlēja uz tās karsto šokolādi. Rācija, dzirkstelēm sprakšķot, izdzisa.
Skataha uztrausās kājās. Nepagriežot galvu, viņa pacēla roku un norādīja uz Roku. — Tu. Paliec tieši tur, kur esi. Un pat nedomā par zvanīšanu policijai.
Sirdij strauji dauzoties, Džošs sagrāba Sofiju un stūma viņu projām no galda uz veikaliņa aizmuguri, ar savu ķermeni aizsedzis viņu policistiem, kas gulēja zemē pie durvīm. Viens no policistiem pacēla šaujamo. Skatijas nunčaks trāpīja tam pa stobru pietiekami stipri, lai saliektu metālu un liktu ierocim virpuļojot izkrist no vīrieša rokām.
Otrs virsnieks uzslējās kājās, vilkdams ārā garu melnu steku. Skatahas labais plecs nolaidās zemāk, un nunčaks atpakaļceļā ar divpadsmit collu garo cieto koka gabalu iesita pa policista steku tieši virs īsā roktura. Steks sabira druskās. Skataha atvilka nunčaku, un tas iekrita viņas izstieptajā rokā.
— Man patiešām ir slikts noskaņojums, — viņa sacīja nevainojamā franču valodā. — Ticiet man, jūs patiesībā nemaz negribat cīnīties ar mani.
— Skatij… — Džošs brīdinot nošņāca.
— Ne tagad, — Kareive atcirta angliski. — Vai tu neredzi, ka esmu aizņemta?
— Jā, labi, tu tūlīt būsi vēl aizņemtāka, — Džošs kliedza. — Daudz aizņemtāka. Paskaties ārā.
Sabiedrības kārtības nodrošināšanas un miera traucētāju apkarošanas policijas vienība melnā ekipējumā, ar sejas un galvas aizsegiem, bruņojusies ar stekiem un automātiem, joņoja pa ielu tieši uz kafejnīcu.
— UZBRUKUMS, — veikala palīgs šausmās nočukstēja.
— MUŠU SIŠANA, — Skataha sacīja angliski, — tikai mazliet spēcīgāka. — Viņa izklausījās gandrīz apmierināta. Sānis palūkojusies uz Roku, viņa franciski noskaldīja jautājumu: — Kur ir pagalma durvis?
Veikala palīgs, no šoka sastindzis, blenza uz tuvojošos vienību un nereaģēja, līdz Skataha izvilka nunčaku un noplivināja to gar viņa seju un gaisa pūsma lika viņam samirkšķināt acis.
— Vai ir aizmugurējās durvis? — viņa atkal prasīja, bet tagad angliski.
— Jā, jā, protams.
— Tad dabū prom manus draugus.
— Nē… — Džošs iesāka.
— Ļauj man kaut ko darīt, — Sofija sacīja, un dučiem vēja maģiju uzzibsnīja viņas galvā. — Es varu palīdzēt…
— Nē, — Džošs protestēja un pastiepās pie savas dvīņumāsas tieši tajā mirklī, kad viņas blondie mati nosprakšķēja, uzzibsnīdami sudraba krāsā.
— Ārā! — iekliedzās Skatija, un pēkšņi viņas sejas šķautnes un leņķi izmainījās, vaigu kauli un zods izvirzījās uz āru un kaut kas senatnīgs un pirmatnējs — pavisam svešs — bija viņas sejā. — Es varu parūpēties par šo te. — Viņa sāka griezt nunčaku, izveidodama vienlaidu aizsegu starp sevi un diviem policistiem. Viens no policistiem paņēma krēslu un meta ar to viņai, bet nunčaks pārvērta to par skaliņiem.
— Rok, dabū viņus ārā tagad, — Skatija nošņācās.
— Šeit, — pārbijies darbinieks sacīja angliski ar amerikāņu akcentu. Viņš metās garām dvīņiem un izveda viņus lejā pa šauru, drēgnu gaiteni mazā pagalmā — to pildīja nepatīkama smaka, cita uz citas sakrautas atkritumu tvertnes, salauztu restorāna mēbeļu gabali un garas, sen izmestas Ziemassvētku egles skelets. Aiz viņiem bija dzirdamas lūstoša koka skaņas.
Roks norādīja uz sarkanajiem vārtiem un turpināja angliski. Viņa seja bija krita baltumā. — Tie ved uz šauru ieliņu. Nogriezieties uz Rite de Dunkerque, tā jūs tieši aizvedīs pie Gare du Nord metro stacijas. — Aiz viņiem atskanēja drausmīgs blīkšķis, pēc tam plīstoša stikla skaņa.
— Jūsu draudzene, viņa ir lielā ķezā, — viņš izmisis čukstēja. — Un UZBRUKUMS izpostīs veikalu. Kā es to paskaidrošu īpašniekam?
Iekšpusē atskanēja vēl viens blīkšķis. No jumta noslīdēja šīfera plāksne un sabirza mazos gabalos.
— Ejiet, ejiet tagad. — Viņš zibenīgi ievadīja vārtu koda kombināciju un atvēra tos.
Sofija un Džošs ignorēja viņu. — Ko mēs iesāksim? — Džošs jautāja dvīņumāsai. — Iesim vai paliksim? — Sofija papurināja galvu. Viņa paskatījās uz Roku un pazemināja balsi līdz čukstam:
— Mums nav kur iet, mēs nezinām nevienu, izņemot Skatiju un Nikolasu. Mums nav naudas, un mums nav pasu.
— Mēs varam iet uz Amerikas vēstniecību. — Džošs pagriezās pret Roku. — Vai Parīzē ir Amerikas vēstniecība?
— Jā, protams, Gabriela avēnijā, blakus Krilona viesnīcai. — Skūtais jauneklis spēji pieliecās, kad milzīgs dārds satricināja visu ēku, piepildīdams gaisu ar putekļu mākoni. Logu rūtis aiz viņiem sasprāga no augšas līdz apakšai, un vēl pāris šīfera plākšņu nokrita no jumta un nobira pagalmā.
— Ko mēs teiksim vēstniecībā? — Sofija prasīja. — Viņi gribēs zināt, kā mēs šeit nokļuvām.
— Nolaupīja? — Džošs lika priekšā. Tad pēkšņi viņam prātā ienāca doma, no kuras viņam kļuva slikti. — Un ko mēs teiksim mammai un tētim? Kā mēs to visu paskaidrosim viņiem?
Māla trauki iešķindējās un saplīsa druskās, un tad atskanēja drausmīgs blīkšķis.
Sofija pielieca galvu sānis un noņēma matus no auss. — Tas bija skatlogs. — Viņa spēra soli atpakaļ durvju virzienā. — Man jāpalīdz viņai. — Pieskaroties rokturim, no meitenes pirkstiem izlēca dzirkstis.
— Nē! — Džošs sagrāba viņas roku, starp viņiem dzirksteļoja statiskā elektrība. — Tu nevari izmantot savu spēku, — viņš neatlaidīgi čukstēja. — Tu esi pārāk nogurusi, atceries, ko Skatija sacīja. Tu uzliesmosi.
— Viņa ir mūsu draugs — mēs nevaram pamest viņu, — Sofija atcirta. — Vienalga, es viņu nepametīšu. — Brālis bija savrupnieks — viņš nekad nebija tas, kas ātri sadraudzējās ar citiem skolā, kamēr Sofija vienmēr bija lojāla savējiem un bija sākusi uzskatīt, ka Skatija ir vairāk nekā vienkārši draugs. Lai arī viņa ļoti mīlēja savu brāli, viņa vienmēr bija gribējusi māsu.
Džošs satvēra Sofijas plecus un pagrieza viņu ar seju pret sevi. Viņš jau bija galvas tiesu garāks, un viņam vajadzēja skatīties uz leju viņas zilajās acīs, kurās atspoguļojās viņš pats. — Viņa nav mūsu draugs, Sofij. — Balss skanēja klusi un nopietni. — Viņa nekad nekļūs mūsu draugs. Viņa ir divarpus tūkstoš gadu veca un diezin vai cilvēks. Un… es neesmu pārliecināts, ka viņa ir tas, ko par viņu klāsta Fleimels. Es zinu, ka viņš nav!
— Ko tu ar to domā? — Sofija prasīja. — Ko tu ar to mēģini pateikt?
Džošs jau vēra muti, lai atbildētu, bet cauri ēkai novibrēja sērija grabošu blīkšķu.
Trīcot no bailēm, Roks metās projām pa šauro ieliņu. Dvīņi nepievērsa viņam uzmanību.
— Ko tu ar to domā? — Sofija jautāja atkal.
— Dī sacīja…
— Dī!
— Es ar viņu runāju Ojaiā. Kad tu biji veikalā ar Endoras Raganu.
— Bet viņš ir mūsu ienaidnieks!
— Tikai tāpēc, ka Fleimels tā saka, — Džošs ātri noteica. — Sofij, Dī man pastāstīja, ka Fleimels ir noziedznieks un Skataha pamatā ir algota slepkava. Viņš teica, ka viņa ir nolādēta par saviem noziegumiem mājot pusaudža ķermenī visu savu atlikušo dzīvi. — Viņš ātri papurināja galvu un steigšus turpināja, viņa balss bija klusa un izmisusi: — Mās, mēs gandrīz neko nezinām par šiem cilvēkiem… Fleimels, Perenele un Skataha. Vienīgais, ko mēs zinām, ir tas, ka viņi tevi pārveidoja — bīstami pārveidoja. Viņi atveduši mūs pāri puspasaulei, un paskaties, kur esam nonākuši. — Viņam runājot, ēka sašūpojās un vēl ducis šīfera dakstiņu nokrita nojumta un sašķīda pagalmā, ap viņiem lidoja neskaitāmas žiletes asuma lauskas. Džošs iekliedzās, kad viena no tām iedūrās viņa rokā. — Mēs nevaram uzticēties viņiem, Sofij. Mēs nevaram…
— Džoš, tev nav ne jausmas, kādu spēku viņi ir iedevuši man. — Sofija satvēra brāļa roku, un gaisu, kam bija izteikta pūstoša ēdiena smaka, pārņēma vaniļas smarža, un pēc mirkļa Džoša auras apelsīnu smarža spēji uzdzirkstīja maigi zeltainā krāsā. — Ak, Džoš, ir tik daudz lietu, par kurām es varu tev pastāstīt. Es zinu visu, ko zināja Endoras Ragana…
— Un no tā tev ir slikti, — Džošs dusmīgs kliedza. — Un neaizmirsti, ja tu izmantosi savu spēku vēl vienu reizi, tu vārda tiešā nozīmē vari uzsprāgt.
Dvīņu auras iezaigojās zeltā un sudrabā. Sofija samiedza acis cieši ciet: iespaidu plūdi, viņas apziņā šaudījās savādas domas un nejaušas idejas. Viņas zilās acis uz mirkli iemirdzējās sudraba krāsā, un pēkšņi viņa saprata, ka lasa brāļa domas. Sofija atrāva roku no brāļa, un domas un izjūtas uzreiz pazuda.
— Tu esi greizsirdīgs! — viņa nočukstēja apmulsusi. — Greizsirdīgs uz manām spējām.
Džoša vaigiem pārklājās sārtums, un Sofija viņa acīs redzēja patiesību, kamēr viņš runāja melus. — Nē, neesmu!
Pēkšņi policists melnā tērpā izmetās cauri durvīm pagalmā. Pāri viņa sejas aizsargam stiepās gara plaisa, un vīram trūka viena zābaka. Neapstājoties viņš aizkliboja garām bērniem un metās šaurajā ieliņā. Viņi varēja saklausīt attālināmies gan viņa basās kājas, gan ādas zoles dipoņu.
Tad pagalmā izsoļoja Skatija, virpinādama nunčaku, it kā viņa būtu savu spieķi virpinošs Čārlijs Čaplins. Pat neviens matiņš viņai nebija nekārtībā, nevienas zīmes nebija uz viņas ķermeņa, un zaļās acis bija jautras un modras. — Ak, nu jau man ir daudz labāks garastāvoklis, — viņa paziņoja.
Dvīņi palūkojās garām viņai gaitenī. Neviens un nekas nekustējās tumsā aiz viņas.
— Bet tur bija desmit viņu… — Sofija iesāka.
Skataha paraustīja plecus. — Patiesībā divpadsmit.
— Bruņoti… — Džošs sacīja. Viņš palūkojās sāņus uz māsu un tad atpakaļ uz Kareivi. Viņš norija siekalas. — Tu taču nenogalināji viņus, vai ne?
Veikalā nokrakšķēja koks un kaut kas sabruka.
— Nē, viņi vienkārši tikai… guļ, — Skatija smaidīja.
— Bet kā tu… — Džošs iesāka.
— Es esmu Kareive, — Skatija vienkārši sacīja.
Sofija saskatīja kaut ko sakustamies un atvēra muti, lai iekliegtos, kad no gaiteņa parādījās figūra un roka gariem pirkstiem saņēma Skatahu aiz pleciem. Kareive nepakustējās.
— Tevi nevar atstāt vienu pat desmit minūtes, — Nikolass .Fleimels sacīja, iznākot no ēnas. Viņš pamāja uz atvērto vārtu pusi. — Labāk ejam, — viņš piemetināja, steidzinot viņus šaurās ieliņas virzienā.
—Tu neredzēji kauju, — Džošs sacīja Nikolasam. — Un viņu bija desmit…
— Divpadsmit, — Skatija ātri izlaboja viņu.
— Es zinu, — alķīmiķis sacīja smaidīdams, — tikai divpadsmit, viņiem nebija izredžu.
11. NODAĻA
— Aizbēguši! — doktors Džons Dī šņāca mobilajā telefonā. — Viņi bija aplenkti. Kā tu ļāvi tiem aizbēgt?
Atlantijas otrā krastā Nikolo Makjavelli palika mierīgs un kontrolēja savas emocijas, vienīgi sasprindzinātie žokļi nodeva viņa dusmas. — Tu esi izcili labi informēts.
— Man ir savi avoti, — Dī atcirta, viņa plānās lūpas savilkās ļaunā smīnā. Viņš zināja, ka Makjavelli kļūs vai traks, uzzinot, ka viņam ir spiegs viņa nometnē.
— Viņi bija gandrīz nokļuvuši lamatās Ojaiā, cik man zināms, — Makjavelli mierīgi turpināja, — atmodināto mirušo armijas aplenkti. Un tomēr viņi aizbēga. Kā tu ļāvi viņiem aizbēgt?
Dī iesēdās dziļāk mīkstajā ādas sēdeklī lielā ātrumā traucošajā limuzīnā. Dī seju izgaismoja tikai mobilais telefons, tā gaisma krita uz viņa vaigu kauliem, vēsajā starā izceļot aso kazbārdiņu, acis atstājot ēnā. Viņš nebija stāstījis Makjavelli, ka tika izmantojis nekromantiju, lai uzceltu mirušos cilvēkus un dzīvniekus. Vai tas bija smalks veids, kā likt viņam manīt, ka itālietim ari bija spiegs Dī nometnē?
— Kur tu pašreiz esi? — Makjavelli jautāja.
Dī paskatījās ārā pa limuzīna logu, cenzdamies izlasīt garām zibošās ceļa zīmes. — Kaut kur uz 101., ceļā uz Losandželosu. Mana reaktīvā lidmašīna ir piepildīta ar degvielu un gatava lidojumam, un mums dos atļauju pacelties, tiklīdz tur ieradīšos.
— Es ceru dabūt viņus savā uzraudzībā, vēl pirms tu nosēdīsies Parīzē, — Makjavelli sacīja. Līnijā ieskanējās skaļi krakšķi, un viņš ieturēja pauzi, iekams piebilda: — Es domāju, ka viņi centīsies sazināties ar Senžermēnu.
DI strauji iztaisnojās sēdeklī. — Grāfu de Senžermēnu? Viņš ir atgriezies Parīzē? Es dzirdēju, ka viņš ir miris Indijā, meklējot pazudušo Ofīras pilsētu.
— Acīmredzot nav miris. Mums ir zināms, ka viņam pieder apartamenti Elizejas laukos un divas mājas pilsētas nomalēs. Tās tiek novērotas. Ja Fleimels sazināsies ar viņu, mēs par to zināsim.
— Neļaujiet viņiem aizbēgt šoreiz, — Dī uzkliedza. — Mūsu saimnieki nebūs apmierināti. — Viņš strauji aizvēra telefonu, iekams Makjavelli paspēja atbildēt. Tad viņa sejā atplauka ātrs smaids. Tīkls savilkās arvien ciešāk un ciešāk.
— Viņš var būt tik bērnišķīgs, — Makjavelli nomurmināja itāliski. — Vienmēr pēdējam vārdam jāpieder viņam. — Stāvot kafijas veikala drupās, viņš uzmanīgi aizvēra telefonu un palūkojās uz postījumiem visapkārt. Izskatījās, it kā tornado būtu izdrāzies cauri kafejnīcai, pat griestos bija plaisas. Uz grīdas mētājās putekļveida kafijas tasīšu un apakštasīšu paliekas, sajaukušās ar izbirušām kafijas pupiņām, tējas lapiņām un sadrupušu konditorejas izstrādājumu paliekām. Makjavelli pieliecās, lai paceltu dakšu. Tā bija saliekta nevainojamā S formā. Nometis to zemē, viņš mēģināja virzīties uz priekšu pa gruvešiem. Skataha viena pati ar vienu roku bija pieveikusi divpadsmit labi trenētus un smagi bruņotus RAID policistus. Viņš klusībā bija cerējis, ka, iespējams, viņa, kopš Makjavelli bija viņu saticis pēdējo reizi, gadiem ejot, būs zaudējusi kaut ko no savām kaujas mākslas iemaņām, bet izskatījās, ka viņa cerības bija veltas. Skataha bija tikpat nāvējoša kā agrāk. Piekļūt tuvu Fleimelam un bērniem būs grūti, ja Kareive būs kopā ar tiem. Savā garajā dzīvē Nikolo bija ticies ar viņu reizes divpadsmit un katru reizi tik tikko izglābies no bojāejas. Pēdējo reizi viņi bija tikušies Staļingradas sasalušajās drupās 1942. gada ziemā. Ja nebūtu Skatahas, tad viņa spēki būtu ieņēmuši pilsētu. Nikolo bija nozvērējies, ka nogalinās viņu: iespējams, šī bija tā reize, kad jātur solījums. Bet kā lai nogalina nenogalināmo? Kas var stāties pretī kareivim, kas trenējis visu laiku lielākos varoņus, kas cīnījies visos lielākajos konfliktos un kura cīņas stils ir visu cīņas mākslu pamatā?
Iznācis ārā no izdemolētā veikaliņa, Makjavelli dziļi ieelpoja, iztīrīdams plaušas no rūgtās, asās izbārstītās kafijas un skābā piena smaržas, kas piepildīja gaisu. Viņam tuvojoties, Dagans atvēra mašīnas durvis, un itālietis redzēja savu atspulgu šofera melnajās brillēs. Viņš apstājās, iekams iesēdās auto un paskatījās uz policiju, kas slēdza ielas, un smagi bruņotu speciālo vienību pulcējamies mazās grupiņās, un parastās drēbēs tērptiem policistiem nemarķētās automašīnās. Franču slepenais dienests bija viņa pakļautībā, viņš varēja pavēlēt policijai, un viņam bija pieejama simts vīriešu un sieviešu liela privātā armija, kas bez iebildumiem pakļautos viņa norādījumiem. Un tomēr viņš zināja, ka neviens no tiem nevar stāties pretī Kareivei. Viņš nonāca pie lēmuma un paskatījās uz Daganu, iekams iekāpa mašīnā.
— Atrodi disijas.
Dagans sastinga, sejā pavīdēja viņam tik reti piemītošās emocijas. — Vai tas ir saprātīgi? — viņš jautāja.
— Tas ir nepieciešami.
12. NODAĻA
— Ragana sacīja, ka mums jābūt pie Eifeļa torņa septiņos un jāgaida tur desmit minūtes, — Nikolass Fleimels teica, viņiem steidzoties projām pa šauru ieliņu. — Ja šai laikā neviens neparādās, mums jāatgriežas astoņos un atkal deviņos.
— Kas tur būs? — Sofija jautāja, tekot sīkiem solīšiem, lai tiktu līdzi Fleimela platajiem soļiem. Viņa bija nogurusi, un tās dažas minūtes, ko pasēdēja kafejnīcā, lika vēl vairāk sajust, cik ļoti nogurusi patiesībā bija. Kājas šķita svina pielietas, un kreisajā pusē bija jūtami stipri dūrieni.
Alķīmiķis paraustīja plecus. — Es nezinu. Ar ko Ragana varēs sazināties.
— Ņemot vērā faktu, ka Parīzē atradīsies kaut viens, kas vēlēsies palīdzēt tev, — Skataha nebēdnīgi sacīja. —Tu esi bīstams ienaidnieks, Nikolas, un iespējams, pat vēl bīstamāks nekā draugs. Nāve un postaža vienmēr seko tev pa pēdām.
Džošs iesāņus paskatījās uz māsu, zinot, ka viņa klausās. Sofija apzināti raudzījās projām, bet viņš apzinājās, ka viņai šī saruna nebija tīkama.
— Nu, bet ja nu neviens neparādās, — Fleimels sacīja, — tad mēs ķeramies pie plāna B.
Skataha savilka lūpas rūgtā smaidā. — Es pat nezināju, ka mums ir plāns A. Kas ir plāns B?
— Es tik tālu vēl neesmu ticis, — Nikolass sūri nosmīnēja. Tad smīns nozuda no viņa sejas. — Es vēlos, kaut Perenele būt šeit, viņa zinātu, ko iesākt.
— Mums jāsadalās pa grupām, — Džošs pēkšņi sacīja.
Fleimels, kas bija priekšgalā, paskatījās pāri plecam. — Es tā nedomāju.
— Mums tas jādara, — Džošs pārliecinoši sacīja. — Tas ir saprātīgi. — To sacīdams, viņš prātoja, kāpēc alķīmiķis negrib, ka viņi sadalās grupās.
— Džošam taisnība, — Sofija ierunājās. — Policija meklē četrus. Es esmu pārliecināta, ka viņiem ir mūsu apraksts: divi pusaudži, sarkanmataina meitene un pavecāks vīrs. Tā tiešām nav pārāk ikdienišķa grupa.
— Pavecāks! — Nikolass izklausījās mazliet aizvainots, viņa franču akcents pastiprinājās. — Skatija ir divus tūkstošus gadu vecāka nekā es!
— Jā. Bet starpība ir tajā, ka es tāda neizskatos. — Kareive ķircinot pasmaidīja. — Sadalīšanās grupiņās ir laba ideja.
Džošs apstājās šaurās ieliņas galā un paskatījās uz abām pusēm. Policijas sirēnas kauca un trallināja viņiem visapkārt.
Sofija apstājās blakus brālim, un, lai ari viņu vaibstu līdzība bija manāma, viņš pēkšņi ievēroja, ka māsai uz pieres parādījušās rievas un spilgti zilās acis kļuvušas dūmakainas, bet acu varavīksnenes — sudrabainā nokrāsā.
— Roks sacīja, ka mums jāpagriežas pa kreisi uz Rue de Dankercļue vai pa labi tieši uz metro staciju.
— Es neesmu pārliecināts, ka sadalīšanās grupiņās… — Fleimels vilcinājās.
Džošs apmetās apkārt. — Mums tas jādara, — viņš noteiktā balsī sacīja. — Sofija un es, — viņš iesāka, bet Nikolass papurināja galvu, pārtraukdams viņu.
— Labi. Es piekritu sadalīties. Bet policija, iespējams, meklē dvīņus…
— Mēs diez ko neizskatāmies pēc dvīņiem, — Sofija ātri noteica. — Džošs ir garāks par mani.
— Un jums abiem ir gaiši mati un koši zilas acis, un neviens no jums nerunā franciski, — Skatija piebilda. — Sofij, tu nāksi ar mani. Divas meitenes nepievērsīs daudz uzmanības. Džošs un Nikolass ies kopā.
— Es nepametīšu Sofiju, — Džošs protestēja, jo no domas vien, ka tiks atdalīts no māsas šajā svešajā pilsētā, viņu pārņēma panika.
— Es būšu drošībā ar Skatiju, — Sofija sacīja pasmaidīdama.
— Tu pārāk uztraucies. Un es zinu, ka Nikolass parūpēsies par tevi.
Džo|am tas nešķita tik droši. — Es labāk paliktu kopā ar māsu, — Džošs stingri noteica.
— Lai meitenes iet kopā, tā ir labāk, — Fleimels sacīja. — Un drošāk.
— Drošāk? — Džošs visai skeptiski atkārtoja. — Nekas šajā sakarā nav droši.
— Džoš! — Sofija uzsauca tieši tādā tonī, kā viņu mamma dažreiz mēdza uzsaukt viņiem. — Diezgan. — Viņa atkal pievērsās Kareivei: —Tev kaut kas jāizdara ar saviem matiem. Ja policijai ir sarkanmatainas meitenes melnos armijas zābakos apraksts…
— Tev taisnība. — Skatahas kreisā roka veica ātru vijīgu kustību, un pēkšņi viņai starp pirkstiem atradās nazis ar īsu asmeni. Viņa pagriezās pret Fleimelu. — Man vajag kādu drēbes gabalu. — Negaidot atbildi, viņa apmetās apkārt un pacēla viņa apbružāto ādas jaku. Ar minimālām, bet precīzām kustībām viņa izšņāpa kvadrātiņu no Fleimela brīvi krītošā T krekla aizmugures. Tad viņa atlaida jaku vietā un salocīja auduma gabaliņu kā katūna lakatiņu, sasienot to galvas aizmugurē, tādējādi nosedzot savus īpatnējos matus.
— Tas bija mans mīļākais T krekls, — Fleimels nomurmināja.
— Bezmaz vai antīks. — Viņš neapmierināts papurināja plecus.
— Un tagad man salst mugura.
— Tā kā bērns. Es tev nopirkšu jaunu, — Skatija sacīja. Viņa satvēra Sofijas roku. — Nāc. Ejam. Satiksimies pie torņa.
— Tu zini ceļu? — Nikolass nosauca viņai pakaļ. Skatija iesmējās. — Es gandrīz sešdesmit gadu dzīvoju šeit, atceries? Es te biju, kad uzcēla torni.
Fleimels piekrītoši pamāja. — Nu labi, centieties nepiesaistīt sev uzmanību.
— Es centīšos.
— Sofij… — Džošs iesāka.
— Es zinu, — māsa atbildēja, — uzmanies. — Viņa pagriezās un aši apkampa brāli, abu auras iesprakšķējās. — Viss būs labi, — Sofija maigi sacīja, saskatot bailes viņa acīs.
Džošs piespieda sevi pasmaidīt un pamāja. — Kā tu to zini? Maģija?
— Es patiešām zinu, — Sofija vienkārši sacīja. Viņas acis uz mirkli iezaigojās sudraba krāsā. — Tas viss notiek viena iemesla dēļ — atceries pareģojumu. Viss beigu beigās izrādīsies labi.
— Es tev ticu, — Džošs sacīja, lai gan neticēja. — Uzmanies un atceries, — viņš piemetināja, — nekādu vēju.
Sofija vēlreiz viņu ātri apkampa. — Nekādu vēju, — viņa iečukstēja brālim ausī un tad aiztraucās projām.
Nikolass un Džošs vēroja, kā Skatija un Sofija pazuda lejā pa ielu, dodoties metro stacijas virzienā, tad viņi pagriezās un devās pretējā virzienā. Tieši pirms nogriezties ap stūri, Džošs atskatījās pāri plecam un redzēja, ka māsa dara tieši to pašu. Abi pacēla roku un pamāja atvadu sveicienu. Džošs pagaidīja, līdz māsa pazuda, un tad nolaida roku. Tagad viņš bija patiešām viens. Svešā pilsētā simtiem jūdžu attālumā no savām mājām, kopā ar vīru, no kura bija sācis baidīties.
— Es sapratu, ka tu zini ceļu, — Sofija sacīja.
— Pagājis labs laiciņš, kopš pēdējo reizi biju šeit, — Kareive atzinās, — un ielas ir ievērojami izmainījušās.
— Tu sacīji, ka biji šeit, kad uzcēla Eifeļa torni. — Pēkšņi Sofija apstājās, saprazdama, ko tieši bija pateikusi. — Un kad īsti tas bija? — viņa prasīja.
— 1889. gadā. Es aizbraucu pēc dažiem mēnešiem.
Skataha apstājās metro stacijas ārpusē un jautāja tālāko ceļu laikrakstu un žurnālu pārdevējai. Miniatūrā ķīniešu sieviete franciski runāja tik ļoti slikti, ka Skataha žigli pārgāja uz citu valodu. Sofija pēkšņi atskārta, ka viņa pazīst šo valodu — tas bija mandarīnu valodas dialekts. Tad smaidīgā ķīniete iznāca ārā un norādīja lejā pa ielu, runādama tik ātri, ka Sofija nespēja atšķirt atsevišķus vārdus pat ar visām Raganas valodas zināšanām, runāšana skanēja tā, it kā viņa dziedātu. Skataha pateicās un tad paklanījās, ķīniete arī paklanījās.
Sofija satvēra Kareives roku un vilka viņu projām. — Pietiks, nepievērs sev uzmanību, — viņa nomurmināja. — Cilvēki jau sāk blenzt.
— Uz ko viņi blenž? — Skataha jautāja, patiesi izbrīnīta.
— Nu, iespējams, ka vienīgi uz to, ka baltā meitene brīvi runā ķīniski un tad paklanās, — Sofija sacīja pasmaidot. — Tas bija gluži kā priekšnesums.
— Kādu dienu visi runās ķīniešu dialektā, un paklanīšanās ir tikai labas manieres, — Skataha sacīja, dodoties projām pa ielu, ievērodama sievietes dotos norādījumus.
Sofija centās neatpalikt. — Kur tu iemācījies ķīniešu valodu? — viņa jautāja.
— Ķīnā. Patiesībā es ar sievieti runāju ķīniešu dialektā, bet varu runāt arī citos ķīniešu valodas dialektos. Es daudz laika esmu pavadījusi Tālajos Austrumos un iemīlējusi tos.
Viņas gāja klusēdamas, un tad Sofija sacīja: — Cik valodās tu runā?
Skataha savilka pieri un, nedaudz pievērusi acis, domāja. — Seši, septiņi…
Sofija pamāja ar galvu. — Sešas vai septiņas, tas ir iespaidīgi. Mana mamma un tētis gribēja, lai mēs mācāmies spāņu valodu, un tētis mums mācīja grieķu un latīņu. Bet man patiešām gribētos iemācīties japāņu. Es ļoti gribētu aizbraukt uz Japānu, — viņa piebilda.
— … seši vai septiņi simti, — Skataha turpināja, tad skaļi iesmējās par apstulbušo Sofijas sejas izteiksmi. Viņa saņēma Sofijas roku savējā. — Man gan šķiet, ka dažas no tām tiek uzskatītas par mirušām valodām, tā ka neesmu droša, vai tās skaitās vai ne, bet atceries, ka es esmu bijusi šai pasaulē ļoti ilgu laiku.
— Vai tu patiešām esi dzīvojusi divarpus tūkstoš gadu? — Sofija jautāja, sāņus palūkodamās uz meiteni, kas neizskatījās vecāka par septiņpadsmit gadiem. Viņa pēkšņi pasmaidīja, jo nekad agrāk nebija iedomājusies sevi uzdodam šādu jautājumu.
— Divus tūkstošus piecus simtus un septiņpadsmit cilvēku gadu, — Skataha pasmaidīja cieši sakļautām lūpām, kas paslēpa viņas vampīra zobus. — Hekate reiz ieslodzīja mani patiešām drausmīgā pazemes Ēnu valstībā. Pagāja vairāki gadsimti, iekams atradu ceļu ārā no tās. Un, kad es biju jaunāka, vairāk laika pavadīju Li/onesses, Hy-Brasil un Tir na nOg Ēnu valstībās, kur laiks rit citādā tempā. Ēnu valstībās nav cilvēku laika, un es skaitu tikai to laiku, ko esmu pavadījusi uz šīs zemes. Kas zina, varbūt arī tu to izbaudīsi. Tu un Džošs esat unikāli un spēcīgi un kļūsit pat vēl spēcīgāki, kad apgūsit elementu maģijas. Ja jūs paši neatklāsit nemirstības noslēpumu, iespējams, kāds jums to piedāvās kā dāvanu. Nāc, iesim pāri ielai. — Saņemdama Sofijas roku, viņa stūma to pāri šaurai ieliņai.
Lai gan pulkstenis rādīja tikko kā seši no rīta, satiksme jau atdzīvojās. Kravas auto piegādāja preces restorāniem, un drēgnais rīta gaiss sāka piepildīties ar siekalas raisošām svaigi ceptas maizes un bulciņu smaržām, filtrētas kafijas aromātu. Sofija ieelpoja labi pazīstamās smaržas: kruasāni un kafija atgādināja viņai, ka tikai pirms divām dienām pati bija tos pasniegusi "Kafijas tases" apmeklētājiem. Sofija samirkšķināja acis, lai aizdzītu pēkšņi sanesušās asaras. Tik daudz kas bija noticis, tik daudz kas bija izmainījies pēdējās divās dienās. — Kā tas ir — dzīvot tik ilgi? — viņa ar neslēptu izbrīnu jautāja.
— Vientulīgi, — Skatija klusi noteica.
— Cik ilgi… cik ilgi tu vēl dzīvosi? — Sofija piesardzīgi pajautāja Kareivei.
Skatija paraustīja plecus un pasmaidīja. — Kas to lai zina? Ja es būšu uzmanīga, regulāri trenēšos un ievērošu savu diētu, varu nodzīvot vēl pāris tūkstošus gadu. — Tad viņas smaids pazuda no lūpām. — Bet es neesmu nepārspējama, nedz arī neuzvarama. Mani var nogalināt. — Viņa redzēja Sofijas satriekto skatienu un saspieda meitenes roku. — Bet tas nenotiks. Vai tu zini, cik daudz cilvēku, nemirstīgo un Veco, izbijušu radījumu un dažādu veidu briesmoņu mani mēģinājuši nogalināt?
Meitene papurināja galvu.
— Nu, patiesībā es arī nezinu. Bet tādu gadījumu bijis tūkstošiem. Iespējams, pat desmitiem tūkstošu. Bet es joprojām vēl esmu šeit; ko tas tev izsaka?
— Ka tu esi laba?
— Hā. Es esmu vairāk nekā laba, es esmu pati labākā. Es esmu Kareive. — Skataha apstājās un ieskatījās grāmatveikala skatlogā, bet Sofija pamanīja, ka tad, kad viņa pagriezās, lai kaut ko teiktu, viņas spilgti zaļās acis zibēja kaut kur citur, cieši aplūkojot apkārtni.
Apspiedusi vēlmi pagriezties apkārt, Sofija pazemināja balsi līdz čukstam. — Vai mums seko? — Viņa jutās visai pārsteigta, atklājot, ka nemaz nav nobijusies, viņa zināja, instinktīvi juta, ka nekas ļauns nevar notikt, esot kopā ar Skatiju.
— Nē, es tā nedomāju. Tikai vecs ieradums, — Skataha smaidīja.
— Šie ieradumi man palīdz palikt dzīvai gadsimtiem ilgi. — Viņa devās projām no skatloga, un Sofija pieķērās Skatijai pie rokas.
— Nikolass sauca tevi citā vārdā, kad mēs satikām tevi… — Sofija savilka pieri, mēģinādama atcerēties, kā viņš pirmo reizi stādīja priekšā Skatahu — Sanfrancisko tikai pirms divām dienām. — Viņš nosauca tevi par Kareivi, Jaunavu, Ēnu, Dēmonu slepkavu un Karaļu radītāju.
— Tie ir mani vārdi, — Skataha nomurmināja, izklausīdamās apmulsusi.
— Tie gan izklausās vairāk nekā vārdi, — Sofija neatlaidās.
— Tie izklausās pēc tituliem… tituliem, kurus tu esi nopelnījusi, — viņa turpināja.
— Nu, man ir daudz vārdu, — Skataha sacīja, — vārdi, kurus man iedevuši mani draugi, vārdi, kādos mani sauc mani ienaidnieki. — Vispirms es biju Kareive-Jaunava, tad kļuvu par Ēnu, tas par manu prasmi slēpties. Es uzlaboju pirmos maskēšanās tērpus.
— Izklausās pēc ņindzjām, — Sofija iesmējās. Klausoties Kareives runā, galvā uzzibsnīja tēli no Raganas atmiņām. Un viņa zināja, ka Skatija saka patiesību.
— Es mēģināju mācīt ņindzjas, bet tie nekad nebija tik labi, tici man. Es kļuvu par Dēmonu slepkavu, kad nogalināju Raktavīju. Un mani sauca par Karaļu radītāju, kad palīdzēju Artūram iegūt troni, — viņa piebilda, balsij iegūstot rūgtuma pieskaņu. Skataha ātri papurināja galvu. — Tā bija kļūda. Un ne jau pirmā. — Viņa iesmējās, bet smiekli skanēja neīsti un piespiesti. — Es esmu izdarījusi daudz kļūdu.
— Mans tētis mēdz sacīt, ka no kļūdām var mācīties.
Skatija skaļi iezviedzās: — Ne es! — Viņa nespēja noslēpt rūgtumu savā balsī.
— Izklausās, tev nav bijusi viegla dzīve, — Sofija klusu sacīja.
— Grūta, — Kareive atzinās.
— Vai kādreiz bijis… — Sofija apklusa, meklēdama pareizo vārdu, — vai tev kādreiz ir bijis… puisis?
Skatija cieši pavērās viņā un tad aizgriezusies lūkojās veikala skatlogā. Kādu mirkli Sofija nodomāja, ka viņa pēta skatlogā apskatei izliktās kurpes, bet tad saprata, ka Kareive skatās uz savu atspulgu stiklā.
Meitene prātoja, ko gan viņa tur redz.
— Nē, — beidzot Skatija sacīja. — Man nekad neviens nav bijis tuvs, neviens noteikts. — Viņa stīvi pasmaidīja. — Vecie baidījās un izvairījās no manis. Un es nemēģināju piekļūt diez cik tuvu cilvēkiem. Ir pārāk grūti vērot tos novecojam un nomirstam. Tas ir nemirstības lāsts: vērot izmaināmies pasauli, redzēt, kā viss, ko tu pazīsti, iznīkst. Atceries to, Sofij, ja kāds tev piedāvā nemirstību kā dāvanu. — Viņa lika pēdējam vārdam izklausīties kā zaimam.
— Izklausās ļoti vientulīgi, — Sofija piesardzīgi teica. Viņa nekad agrāk nebija domājusi, kā tas ir — būt nemirstīgam, turpināt dzīvot, kad tev viss pazīstamais mainās un ikviens, ko tu pazīsti, pamet tevi. Viņas pagāja kādu duci soļu klusēdamas, iekams Skatija atkal ierunājās.
— Jā, vientuļi, — viņa atzinās, — ļoti vientuļi.
— Es zinu, kas ir vientulība, — Sofija domīgi sacīja. — Mammai un tētim esot tik daudz projām vai ari tik bieži pārceļot mūs no vienas pilsētas uz citu, ir grūti sadraudzēties. Un gandrīz neiespējami saglabāt draugus. Es domāju, tāpēc mēs ar Džošu vienmēr esam bijuši tik tuvi, jo mums nav bijis neviena cita tik tuva. Mana labākā draudzene Elli ir Ņujorkā. Mēs ar viņu visu pārrunājam pa telefonu un sarakstāmies e-pastā, čatojam /M, bet es viņu neesmu redzējusi kopš Ziemassvētkiem. Viņa sūta man fotogrāfijas no sava mobilā telefona ikreiz, kad izmaina savu matu krāsu, tā ka es zinu, kā viņa izskatās, — Sofija piebilda smaidot. — Džošs pat nemēģina sadraudzēties.
— Draugi ir svarīgi, — Skataha piekrita, viegli saspiezdama Sofijas roku. — Bet, ja draugi nāk un iet, tad tev vienmēr paliek ģimene.
— Un kā ar tavu ģimeni? Endoras Ragana pieminēja tavu māti un brāli. — To sakot, galvā uzreiz uzplaiksnīja tēli no Raganas atmiņām: vecāka sieviete asiem sejas vaibstiem, asinssarkanām acīm un jauns vīrietis pelnu krāsas ādu un liesmojoši sarkaniem matiem.
Kareive nepatikā paraustīja plecus. — Mēs neesam diez ko runājušies šajās dienās. Mani vecāki ir Vecie, dzimuši un uzauguši Danu Tālis salā. Kad mana vecāmāte Dora pameta salu, lai mācītu pirmos cilvēkus, viņi nekad to nepiedeva vecaimātei. Kā daudzi Vecie, viņi uzskata, ka cilvēki nav daudz labāki par dzīvniekiem. "Dīvaiņi" — tā mans tēvs tos dēvēja. — Pār viņas seju pārskrēja riebums. — Mums vienmēr ir bijuši aizspriedumi. Mani tēvs un māte bija šokēti, kad es paziņoju, ka arī došos strādāt ar cilvēkiem, cīnīties par viņiem, aizstāvēt viņus, kad to spēšu.
— Kāpēc? — Sofija jautāja.
Skatijas seja atmaiga. — Tas bija pilnīgi acīmredzami, ka cilvēkiem pieder nākotne, ka Veco rases dienas ir skaitītas. — Viņa sāņus palūkojās uz Sofiju, kas bija pārsteigta, ieraugot Skatahas acis — spožas un mirdzošas, it kā tās būtu asaru pilnas. — Vecāki mani brīdināja: ja es pametīšot mājas, es apkaunošot ģimenes vārdu un viņi atteiksies no manis. — Skatijas balss pagaisa klusumā.
— Bet tu tik un tā aizgāji, — Sofija minēja.
Kareive pamāja ar galvu. — Es aizgāju. Es ar viņiem nerunāju tūkstoš gadu… līdz viņiem uzbruka likstas un bija vajadzīga mana palīdzība, — viņa piebilda pasmaidot. — Tagad mēs pa retam runājam, bet šķiet, ka viņi joprojām mani uzskata par apgrūtinājumu.
Sofija maigi saspieda Skatijas roku. Viņa jutās neērti no tā, ko Kareive tikko kā bija pastāstījusi, bet arī saprata, ka Skatija bija dalījusies ar kaut ko ļoti personisku, ar ko nebija dalījusies ne ar vienu citu. — Man ļoti žēl, ka es tevi apbēdināju.
Skataha atbildot arī saspieda Sofijas roku. — Tu mani neapbēdināji. Viņi apbēdināja mani — pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu, bet es joprojām to atceros, it kā tā būtu vakardiena. Ir pagājis ilgs laiks, kopš kāds painteresējies par manu dzīvi. Un tici man, ne viss tajā bijis slikts. Man ir daži brīnišķīgi piedzīvojumi, — viņa jautri sacīja. — Vai es tev pastāstīju par to laiku, kad biju vadošā soliste meiteņu grupā? Kaut kas līdzīgs velnišķīgajām panku Spice Girls, bet mēs vienīgi bijām uz Tori Amos vākiem. Mēs bijām ļoti populāras Vācijā. — Viņa pazemināja balsi. — Problēma bija tā, ka mēs visas bijām vampīri…
Nikolass un Džošs nogriezās uz Rue de Dunkercļue, tā bija kā bāztin piebāzta ar policistiem. — Turpini iet, —Nikolass mudināja, kad Džošs palēnināja soli, — un izturies nepiespiesti.
— Dabiski, — Džošs nomurmināja. — Es pat vairs nezinu, ko tas nozīmē.
— Ej ātri, bet neskrien, — Nikolass pacietīgi sacīja. — Tu esi pilnīgi nevainīgs students ceļā uz nodarbībām vai vasaras darba vietu. Paskaties uz policistu, bet neblenz. Un, ja kāds paskatās uz tevi, nenovērs ātri skatienu, ļauj acīm lēnām pāriet uz nākamo personu. Tā to dara parasti pilsoņi. Ja mūs apstādinās, runāšu es. Mums izdosies.— Viņš redzēja skeptisko skatienu zēna sejā, un viņa smaids atplauka. — Uzticies man, es to esmu darījis jau ļoti ilgu laiku. Viss triks ir, ka jākustas tā, it kā šeit būtu tava īstā vieta. Policistiem ir trenēta acs redzēt cilvēkus, kuri izskatās vai uzvedas aizdomīgi.
— Vai tev nešķiet, ka mēs piederam pie abām šīm kategorijām? — Džošs jautāja.
— Mēs izskatāmies te iederīgi, un tas padara mūs neredzamus. — Trīs policistu grupiņa pat nepaskatījās viņu virzienā, kad viņi pagāja tiem garām. Džošs ievēroja, ka katram bija citāda uniforma, un šķita, ka tie strīdas.
— Labi, — Nikolass sacīja, kad viņi bija ārpus to dzirdamības.
— Kas ir labi?
Nikolass pamāja ar galvu atpakaļ. — Tu redzēji dažādās uniformas?
Zēns pamāja ar galvu.
— Francijā ir sarežģīta policijas sistēma, Parīzē pat vēl vairāk. Ir Nacionālā policija, tad Nacionālā žandarmērija un Policijas prefektūra. Makjavelli acīmredzot izdzinis visus laukā, lai atrastu mūs, bet viņa lielā kļūda vienmēr bijis uzskats, ka pārējie cilvēki ir tikpat aukstasinīgi loģiski kā viņš. Viņš nešaubīgi domā, ja iztrieks visus šos policijas spēkus uz ielas, tie nedarīs neko citu kā vienīgi meklēs mūs. Bet dažādu vienību starpā pastāv liela sāncensība, un ikviens grib nopelnus sev par bīstamo noziedznieku notveršanu.
— Vai tu tagad mūs par tādiem esi padarījis? — viņš prasīja, nespēdams noslēpt pēkšņo nepatiku balsī. — Pirms divām dienām Sofija un es bijām laimīgi un normāli cilvēki. Bet paskaties uz mums tagad: es pat lāgā nezinu, kur ir mana māsa. Mums dzenas pakaļ, mums uzbrūk briesmoņi, un tagad mēs vēl esam policijas visbīstamāko noziedznieku sarakstā. Tu esi pārvērtis mūs par noziedzniekiem, Fleimela kungs. Bet šī nav pirmā reize, kad tu esi bijis noziedznieks, vai ne? — viņš nobēra. Tad iebāza rokas dziļi kabatās un savilka plaukstas dūrēs, lai tās netrīcētu. Viņš bija nobijies un dusmīgs, un bailes padarīja viņu pārdrošu. Džošs nekad agrāk nebija runājis ar pieaugušajiem šādi.
— Nē, — Nikolass klusi sacīja, viņa pelēkās acis draudīgi iezaigojās. — Mani ir saukuši par noziedznieku. Bet tikai mani ienaidnieki mani tā saukuši. Man šķiet, — viņš piebilda pēc ilga klusuma, — ka tu esi runājis ar doktoru Dī. Un vienīgā vieta, kur tu varēji satikt viņu, bija Ojaiā, jo tas bija vienīgais brīdis, kad tu biji projām no mana redzesloka.
Džošs pat nedomāja to noliegt: — Es satiku Dī, kad jūs visi trīs bijāt aizņemti ar Raganu, — viņš atzinās bez minstināšanās. — Viņš man daudz ko pastāstīja par tevi.
— Es esmu pārliecināts, ka viņš pastāstīja, — Fleimels nomurmināja. Viņš gaidīja pie iežogojuma, kamēr ducis studentu ar riteņiem un mopēdiem patraucās garām, tad devās pāri ielai. Džošs steidzās viņam pakaļ.
— Viņš sacīja, ka tu nekad nevienam nesaki visu.
— Taisnība, — Fleimels piekrita.
— Viņš sacīja, ka tu esi nozadzis Ābrahama Grāmatu no Luvras.
Nikolass pagāja kādu duci soļu, iekams pamāja ar galvu. — Nu,
es domāju, ka tā arī ir taisnība, — viņš sacīja, — lai gan ne gluži tā, kā tev tīkas to pasniegt. Septiņpadsmitajā gadsimtā grāmata patiešām uz īsu brīdi bija nokļuvusi kardināla Rišeljē rokās.
Džošs pašūpoja galvu. — Kas tas tāds?
— Vai tu nekad neesi lasījis "Trīs musketierus"? — Fleimels pārsteigts prasīja.
— Nē. Pat neesmu redzējis filmu.
Fleimels pamāja ar galvu. — Man veikalā ir eksemplārs… — viņš iesāka un tad apstājās. Kad viņš ceturtdien bija devies projām no veikala, tas bija pārvērsts drupās. — Rišeljē parādās grāmatās — un filmās arī. Viņš bija reāla persona, zināms kā l'Eminence Rouge. Tā viņš tika saukts sava sarkanā kardināla talāra dēļ, — Fleimels paskaidroja. — Viņš bija karaļa Luija XIII galvenais ministrs, bet patiesībā valdīja valsti. 1632. gadā Dī izdevās sagūstīt Pereneli un mani vecpilsētā. Viņa necilvēciskie aģenti bija aplenkuši mūs: zemē, zem mūsu kājām, bija vampīri, gaisā — vārnas, un Baobhan Sits dzina mums pēdas ielās. Nikolass papurināja plecus, kā nokratīdams nepatīkamas atmiņas, un paskatījās uz augšu un apkārt, it kā gaidītu ieraudzīt šos radījumus parādāmies atkal. — Es jau sāku domāt, ka drīzāk iznīcināšu Kodeksu nekā redzēšu to nonākam Dī rokās. Tad Perenele ieteica vienu pēdējo ideju — paslēpt grāmatu visiem redzamā vietā. Tā bija vienkārša un izcila!
— Un ko jūs izdarījāt? — Džošs jautāja, tagad ieinteresēts.
Fleimela zobi uzzibsnīja ātrā smaidā. — Es pieteicos vizītē pie
kardināla Rišeljē un pasniedzu viņam kā dāvanu grāmatu.
— Tu iedevi to viņam. Vai viņš zināja, kas tā ir par grāmatu?
— Protams, ka zināja. Ābrahama Grāmata ir slavena, Džoš, — un neģēlīga varētu būt piemērotāks vārds. Nākamo reizi, kad būsi pie interneta, paskaties informāciju par to.
— Vai kardināls zināja, kas tu esi? — viņš jautāja. Klausīties Fleimelā bija viegli, tik viegli noticēt visam, ko viņš saka. Un tad viņš atcerējās, cik ticami bija izklausījies Dī teiktais Ojaiā.
Fleimels pasmaidīja atceroties. — Kardināls Rišeljē noticēja, ka esmu viens no Nikolasa Fleimela pēctečiem. Tā mēs uzdāvinājām viņam Ābrahama Grāmatu, un viņš to nolika savā bibliotēkā. — Nikolass klusītiņām iesmējās, šūpodams galvu. — Drošākajā vietā visā Francijā.
Džošs savilka pieri. — Bez šaubām, kad viņš ieskatījās tajā, viņš redzēja, ka burti pārvietojas.
— Perenele uzlika grāmatai burvestību. Noteikta veida burvju vārdus — pārsteidzoši vienkāršus, bet acīmredzot es tomēr nekad to nevarētu paveikt — kad kardināls skatījās grāmatu, viņš redzēja to, ko gaidīja: lappuses ar bagātīgi izrotātu grieķu un aramiešu rakstu.
— Vai Dī notvēra tevi?
— Gandrīz. Mēs izbēgām ar baržu lejup pa Sēnu. Dī pats stāvēja uz Jaunā tilta ar duci musketieru un raidīja neskaitāmus šāvienus uz mums. Tie visi paskrēja garām par spīti musketieru reputācijai; tie bija drausmīgi šāvieni, — viņš piebilda. — Un tad pēc pāris nedēļām mēs ar Pereneli atgriezāmies Parīzē, es ielauzos bibliotēkā un nozagu grāmatu. Tā ka es domāju, tu vari sacīt, ka Dī ir taisnība, — viņš secināja. — Es esmu zaglis.
Džošs turpināja iet klusēdams; viņš nesaprata, kuram ticēt. Viņš gribēja ticēt Fleimelam, strādājot grāmatu veikalā blakus, puisim šis vīrietis bija iepaticies, un viņš bija sācis respektēt Fleimelu. Džošs gribēja uzticēties viņam, un tomēr viņš nekad nevarēs piedot Sofijas pakļaušanu briesmām.
Fleimels paskatījās augšup un lejup uz ielu, tad, uzlicis roku uz Džoša pleca, virzīja viņu caur tobrīd apstājušos satiksmi pāri Rue de Dunkercļue. — Tikai gadījumā, ja mums seko… — viņš klusi ierunājās, lūpām tik tikko kustoties, kamēr viņi lavierēja cauri agrās rīta stundas satiksmei.
Kad viņi bija pāri ielai, Džošs nokratīja Nikolasa roku. — Tas, ko Dī sacīja, izklausās ļoti sakarīgi, — viņš turpināja.
— Esmu pārliecināts, ka tā ir, — Fleimels sacīja smiedamies. — Doktors Džons Dī ir bijis daudz kas savā garajā un raibajā dzīvē, mags un matemātiķis, alķīmiķis un spiegs. Bet ļauj man tev ko pateikt, Džoš, — viņš bieži bijis blēdis un melis. Viņš ir melu un puspatiesības meistars, un viņš ir stipri piestrādājis un praktizējies šajā mākslā pašos bīstamākajos laikos — Elizabetes laikmetā. Viņš zina, ka labākie meli ir tie, kas aptīti ap patiesības būtību. — Viņš apklusa, viņa acis pazibēja pāri pūlim, kas plūda garām. — Ko viņš vēl pastāstīja tev?
Džošs brīdi vilcinājās, pirms atbildēja. Viņam negribējās izklāstīt savu sarunu ar Dī, bet tad saprata, ka, iespējams, jau pateicis par daudz. — Dī sacīja, ka tu izmanto Kodeksa burvestību sev.
— Labi! — Nikolass pamāja. —Tas ir skaists punkts. Es izmantoju nemirstības burvestību, lai uzturētu Pereneli un sevi dzīvus, tā ir taisnība. Un es izmantoju filozofijas akmens formulu, lai parastu metālu pārvērstu zeltā un akmeņogles — dimantos. Bet neviena nauda nav notriekta bezjēdzīgi, ļauj man to pateikt. Mēs izgatavojām tik daudz bagātības, cik mums bija nepieciešams — mēs nebijām mantkārīgi.
Džošs pasteidzās garām Fleimelam un pagriezās ar seju pret viņu. — Runa nav par naudu, — viņš atcirta. — Ir vēl daudz kas, ko tu veici ar tā palīdzību, kas ir grāmatā. Dī sacīja, ka to var izmantot, lai šo zemi pārvērstu par paradīzi, tu varētu izārstēt slimības, pat uzlabot apkārtējo vidi. — Viņam nebija saprotams, kāpēc kāds negrib to izmantot šiem mērķiem.
Fleimels apstājās Džoša priekšā. Viņa acis bija gandrīz zēna acu līmenī. — Jā, Grāmatā ir burvestības, kuras var izdarīt visu to un vēl daudz, daudz vairāk, — viņš nopietni sacīja. — Es esmu redzējis Grāmatā burvestības, kas var pārvērst šo pasauli par izdedzi, un citas, kas tuksnesim var likt uzplaukt. Bet, Džoš, pat ja es varētu veikt šīs burvestības — ko es nevaru, Grāmatas materiāls nav domāts manai lietošanai… — Fleimela blāvās acis cieši ieurbās Džošā, un Džošs nešaubījās, ka alķīmiķis saka patiesību. — Perenele un es esam tikai Grāmatas sargi. Mēs to vienkārši turam pie sevis, līdz es to varēšu nodot tās patiesajiem īpašniekiem. Tie zinās, kā to izmantot.
— Bet kuri ir patiesie īpašnieki? Kur tie ir?
Nikolass Fleimels uzlika abas rokas uz Džoša pleciem un ielūkojās viņa spilgti zilajās acīs. — Nu, es cerēju, — viņš sacīja ļoti klusi, — ka tie varētu būt tu ar Sofiju. Patiesībā es lieku uz spēles visu — savu dzīvi, Pereneles dzīvi, visas cilvēku rases izglābšanos — tie esat jūs.
Stāvot uz Rue de Dunkercjue, skatoties alķīmiķa acīs un saskatot tajās patiesību, Džošam šķita, ka cilvēki izgaist, it kā viņi vieni paši stāvētu uz ielas. Viņš skaļi norija siekalas. — Tu tam tici?
— No visas sirds, — Fleimels vienkārši sacīja. — Un visu, ko esmu darījis, es esmu darījis, lai pasargātu tevi un Sofiju un sagatavotu jūs tam, kas sekos. Tev man jātic, Džoš. Tev jātic. Es zinu, tu esi dusmīgs par to, kas notika ar Sofiju, bet es nekad neļaušu viņai nodarīt pāri.
— Viņa varēja nomirt vai palikt komā, — Džošs nomurmināja.
Fleimels papurināja galvu. — Ja viņa būtu parasts cilvēks, tad
jā, tad tas varēja notikt. Bet es zinu, ka viņa nav parasts cilvēks. Nedz arī tu, — viņš piemetināja.
— Mūsu auru dēļ? — Džošs jautāja, mēģinādams iegūt pēc iespējas vairāk informācijas.
— Jo jūs esat leģendas dvīņi.
— Un ja nu tu maldies? Vai tu esi padomājis, kas notiks, ja tu maldies?
— Tad atgriezīsies tumšie Vecie.
— Vai tas būs tik ļauni? — Džošs skaļi prātoja.
Nikolass jau atvēra muti, lai atbildētu, bet tad ātri saknieba lūpas, apspiezdams to, ko bija gribējis sacīt, bet pirms tam Džošs redzēja ātru dusmu dzirksti noplaiksnām pāri viņa sejai. Beidzot Nikolass izspieda smaidu. Maigi viņš pagrieza Džošu apkārt tā, lai viņš būtu ar seju pret ielu. — Ko tu redzi? — viņš jautāja.
Džošs pašūpoja galvu un paraustīja plecus. — Neko… tikai baru cilvēku, kas dodas uz darbu. Un policistus, kuri meklē mūs, — viņš piebilda.
Nikolass satvēra Džoša plecu un mudināja viņu doties lejā pa ielu. — Nedomā par tiem kā cilvēku baru, —Fleimels asi aizrādīja. — Tā Dī un viņam līdzīgie uztver cilvēku, tos, kurus tie sauc par cilvēkiem. Es redzu indivīdus ar viņu rūpēm un gādību, ar ģimenēm un tiem, kurus tie mīl, ar draugiem un kolēģiem. Es redzu cilvēkus.
Džošs papurināja galvu. — Es nesaprotu.
— Dī un Vecie, kam viņš kalpo, skatās uz šiem cilvēkiem vienīgi kā saviem kalpiem. — Viņš apklusa un tad klusām piebilda: — Vai barību.
13. NODAĻA
Guļot taisni iztiepusies uz muguras, Perenele Fleimela cieši lūkojās uz pleķainajiem akmens griestiem un prātoja, cik daudz citu ieslodzīto Alkatrazā bija darījuši to pašu. Cik daudz citu bija skatījuši līnijas un plaisas akmenī, saskatījuši apveidus melnajās ūdens pēdās, iztēlē veidojuši attēlus no brūnganā mitruma pleķiem. Gandrīz visi, viņa nodomāja.
Un cik daudzi bija dzirdējuši balsis? — viņa prātoja. Viņa bija pārliecināta, ka daudzi cietumnieki bija iedomājušies, ka dzird skaņas tumsā — čukstus, klusinātas frāzes, bet, tā kā tiem nepiemita Pereneles sevišķās spējas, tas, ko viņi dzirdēja, neeksistēja ārpus viņu iztēles.
Bet Perenele dzirdēja Alkatrazas spoku balsis.
Uzmanīgi ieklausoties, viņa varēja atšķirt simtiem balsu, iespējams, pat tūkstošiem. Vīriešu un sieviešu, bērnu — pārāk skaļas un kliedzošas, murminošas un raudošas, saucošas pēc zudušajiem mīļajiem, atkal un atkal atkārtojot savus vārdus, sludinot savu nevainību, nolādot cietuma uzraugus. Viņa savilka pieri; tie nebija tie, kurus viņa meklēja. Ļaudama balsīm skanēt pāri sev, viņa tās šķiroja, līdz izvēlējās vienu par citām skaļāku balsi; stipra un pārliecināta, tā griezās cauri balsu burbuļošanai, un Perenele koncentrēja savu uzmanību uz to, pievērsdama sevišķu uzmanību vārdiem, nosakot valodu.
— Šī ir mana sala.
Tas bija vīrs, runājošs senā un ļoti formālā spāņu valodā. Koncentrējusies uz griestiem, Perenele norobežojās no pārējām balsīm. — Kas tu esi? — Mitrumā vārdi no viņas mutes drēgnajos griestos vēlās kā dūmi, un spoku miriādes apklusa. Sekoja ilgs klusuma bridis, it kā spoks būtu pārsteigts, ka tiek uzrunāts, un tad tas lepni paziņoja: — Es esmu pirmais eiropietis, kurš iekuģoja šajā līcī, un pirmais, kurš ieraudzīja šo salu.
Veidols sāka formēties tieši virs viņas galvas, raupjas sejas formas parādījās plaisās un zirnekļu tīklos, melnais mitrums un zaļā sūna piešķīra tai noteiktību un apjomu.
— Es šo vietu nosaucu par la Isla de 1os Alcatraces.
— Pelikānu sala, — Perenele sacīja, viņas vārdi bija kā tik tikko saklausāmi izelpas čuksti.
Seja griestos pieņēma skaidrāku apveidu. Tā izrādījās glīta izskata vīrieša seja, gara un šaura, ar tumšām acīm. Ūdens pilieni izveidoja it kā asarām pielijušas acis.
— Kas tu esi? — Perenele vēlreiz jautāja.
— Es esmu Huans Manuels de Aijala. Es atklāju Alkatrazu.
Nagi klikšķēja un knakšķēja pret akmeņiem kameras ārpusē, čūskas un sasmakušās gaļas smaka vēlās lejā pa gaiteni. Perenele palika klusa, līdz smaka un soļi atkāpās, un, kad viņa atkal paskatījās griestos, seja bija kļuvusi vēl skaidrāka, spraugas mūrī veidoja dziļas grumbas vīra pierē un ap acīm. Jūrnieka seja, viņa atskārta, grumbas veidojušās no acu piemiegšanas, vērojot horizontu tālumā.
— Kāpēc tu esi šeit? — viņa skaļi brīnījās. — Vai tu nomiri šeit?
— Nē. Ne šeit. — Plānās lūpas savilkās smaidā. — Es atgriezos, jo iemīlēju šo vietu no pirmā acu skatiena. Tas bija tā mūsu Kunga 1775. gadā, un es biju uz kravas kuģa San Carlos. Es pat atceros mēnesi, tas bija augusts, un datumu — tas bija piektais.
Perenele pamāja ar galvu. Viņa bija saskārusies ar šādiem spokiem kā Aijala jau agrāk. Vīrieši un sievietes, kurus ļoti pievilka kāda vieta, atgriezās tajā atkal un atkal savos sapņos, un galu galā, kad viņi nomira, viņu gars nonāca tajā pašā vietā, kļūstot par tās sargspoku.
— Es sargāju šo salu jau vairākas paaudzes. Es vienmēr to sargāšu.
Perenele cieši vērās uz augšu sejā. — Tevi droši vien apbēdināja
fakts, ka šī skaistā vieta kļuva par sāpju un ciešanu vietu, — viņa zondēja. Vaibsti ap muti sakustējās, un viens ūdens piliens nokrita no tās vietas, kur bija acs, un izšķīda uz Pereneles vaiga.
— Drūmi laiki, drūmi laiki, bet tagad jau aiz muguras… paldies Dievam, pagājuši. — Spoka lūpas kustējās, un vārdu čuksti skanēja viņas galvā. — Alkatrazā kopš 1963. gada nav bijis neviena ieslodzītā, un sala ir mierpilna kopš 1971. gada.
— Bet tagad te, uz tavas iemīļotās salas, ir jauns cietumnieks, — Perenele mierīgi sacīja. — Un cietumnieku sargā briesmīgākais no briesmīgākajiem radījumiem, kādi jebkad uz šīs salas redzēti agrāk.
Seja griestos izmainījās, ūdeņainās acis samirkšķinājās. — Kurš?
Tu?
— Es esmu šeit pret savu gribu, — Perenele sacīja. — Es esmu Alkatrazas pēdējā cietumniece, un mani nesargā cilvēkveida cietumsargs, bet sfinksa.
— Nē!
— Pats paskaties!
Apmetums ieplaisāja, un mitri putekļi nolija pār Pereneles seju. Kad viņa atkal atvēra acis, seja no griestiem bija pazudusi, aiz sevis neatstādama neko vairāk kā pleķi.
Perenele atļāvās pasmaidīt.
— Kas tevi uzjautrina, cilvēk? — Balss bija kā šļūcošs šņāciens, un valoda — no pirmcilvēku rases perioda. Piecēlusies sēdus, Perenele pievērsās radījumam, kas stāvēja gaitenī mazāk nekā sešu
•r
pedu attalumā no viņas. Seno cilvēku paaudžu paaudzes bija centušās iemūžināt šī radījuma attēlu uz alu sienām un podiem, iegravēt tā veidolu akmenī, sagūstīt tā izskatu pergamentos. Un neviens no tiem pat ne tuvu neattēloja patieso sfinksas drausmīgumu. Sfinksas ķermenis bija kā milzīgai muskuļotai lauvai, vecu ievainojumu rētu izvagots. No pleciem rēgojās ārā divi ērgļa spārni, tie plakaniski gulēja uz muguras, spalvas izspūrušas un netīras. Un maza, pat smalka izskata galva ar jaunas, skaistas sievietes seju.
Sfinksa pienāca pie kameras restēm, un gaisā Pereneles priekšā izšāvās melna šķelta mēle. — Tev nav iemesla smaidīt, cilvēk. Es esmu uzzinājusi, ka tavs vīrs un Kareive ir ielenkti Parīzē. Drīz viņi būs gūstekņi, un šoreiz doktors Dī nodrošināsies, ka viņi nekad vairs neizbēgs. Es sapratu, ka Vecie beidzot ir devuši doktoram atļauju nogalināt leģendāro alķīmiķi.
Perenele sajuta, ka viņai vēderā kaut kas saraujas. Jau gadiem ilgi tumšie Vecie alka sagūstīt Nikolasu un Pereneli dzīvus. Ja viņa notic sfinksai un tie patiešām gatavojas nogalināt Nikolasu, tad viss ir mainījies. — Nikolass aizbēgs, — viņa pārliecināta sacīja.
— Ne šoreiz. — Sfinksas lauvas aste satraukti kustējās uz priekšu un atpakaļ, saceldama putekļu mākoņus. — Parīze pieder itālietim Makjavelli, un drīz viņam piebiedrosies angļu mags. Alķīmiķis nespēs izvairīties no abiem.
— Un bērni? — Perenele jautāja, acīm draudīgi samiedzoties. Ja kaut kas notiks Nikolasam un bērniem…
Sfinksas spalvas sacēlās, izplatīdamas pelējuma smaku. — Dī tic, ka cilvēkbērni ir spēcīgi un ka tie patiešām ir dvīņi, kas pieminēti pareģojumā un leģendā. Viņš ari tic, ka viņus var pārliecināt kalpot mums, nevis sekot nesakarīgajam, vecajam, trakajam grāmattirgotājam. — Sfinksa ievilka dziļu, gārdzošu elpu. — Bet, ja viņi nepiekritīs darīt to, ko viņiem liek, tad viņi ies bojā.
— Un kas notiks ar mani?
Sfinksas skaistā mute atvērās, atklājot gadiem nolietojušos, adatainus zobus. Viņas garā, melnā mēle noplivinājās gaisā. — Tu esi mana, burve, — viņa nošņācās. — Vecie atdeva tevi man kā dāvanu par manu tūkstošgadu ilgo uzticību viņiem. Kad tavs vīrs būs sagūstīts un noslepkavots, tad man dos atļauju apēst tavas atmiņas. Kas tās būs par dzīrēm! Es gatavojos izbaudīt katru vismazāko gabaliņu. Un, kad es būšu beigusi, tu neatcerēsies neko, pat ne savu vārdu. — Sfinksa sāka smieties, un smiekli kā šņācieni un ņirdzieni atbalsojās kailajās akmens sienās.
Un tad aizcirtās kameras durvis.
Pēkšņā skaņa šokēja sfinksu tik ļoti, ka tā uzreiz apklusa. Mazā galva pagriezās, un viņas mēle zibināja, kā izgaršojot gaisu.
Vēl citas durvis aizcirtās.
Tad vēl vienas.
Un vēl vienas.
Sfinksa apmetās apkārt, ar nagiem šķildama dzirksteles pret grīdu. — Kas tur? — Viņas balss spalgi atbalsojās pret slapjajiem akmens mūriem.
Pēkšņi augšējā galerijā visas kameru durvis cita pēc citas ar troksni atvērās un pēc tam aizcirtās, dārdoši sprāgstoša skaņa dziļi vibrēja cietuma sirdī, izraisīdama putekļu lietu no griestiem.
Šņācot un sēcot, sfinksa aizmetās projām meklēt trokšņa avotu.
Ledaini smaidot, Perenele uzmeta savas kājas atpakaļ uz lāvas un atgūlās, nolikusi galvu uz sakrustotajiem pirkstiem.
Alkatrazas sala piederēja Huanam Manuelam de Aijalam, un šķita, ka viņš tomēr piesaka savu klātbūtni. Perenele dzirdēja kameru durvju šķindoņu, koku dunoņu un sienu rībēšanu un zināja, ka Aijala bija kļuvis poltergeists.
Trokšņojošs spoks.
Viņa arī zināja, ko Aijala dara. Sfinksa bija aprijusi Pereneles maģiskās enerģijas, un viss, kas poltergeistam bija jādara, — jāpatur radījums tālu projām no viņas kameras uz īsu brītiņu, lai Pereneles spēki atjaunotos. Paceldama roku, sieviete ļoti koncentrējās.
Mazītiņa sniegbalta dzirkstele dejoja starp viņas pirkstiem, tad pagaisa.
Drīz.
Drīz.
Burve sakļāva plaukstu dūrē. Kad viņas spēki būs atgriezušies, viņa spēs nonest Alkatrazu kūleniski lejup gar sfinksas ausīm.
14. NODAĻA
Skaistais, komplicētais Eifeļa tornis sniedzās vairāk nekā deviņsimt pēdu virs Džoša galvas. Bija laiks, kad viņš tika pildījis skolas projektu "Modernās pasaules desmit brīnumi". Metāla tornis tur bija ar otro numuru, viņš bija apsolījies sev kādu dienu tur nokļūt un to apskatīt.
Lai nu kā, bet, kad viņš beidzot bija Parīzē, viņš pat nepaskatījās augšup uz to.
Stāvot gandrīz tieši zem torņa centra, viņš pacēlās uz pirkstgaliem, grozot galvu pa kreisi un pa labi, meklēdams savu dvīņumāsu starp tūristiem, kuru tik agrā rīta stundā bija pārsteidzoši daudz. Kur viņa ir?
Džošs bija nobijies.
Nē, vairāk nekā nobijies — viņš bija pārbijies.
Pēdējās pāris dienās viņš bija iemācījies baiļu patieso nozīmi. Pirms ceturtdienas notikumiem Džošs patiešām baidījās no izkrišanas pārbaudījumā vai ari no publiska pazemojuma klasē. Viņam bija arī cita veida bailes, tās neskaidrās, drebuļus uzdzenošās domas, kas parādījās pašā nakts melnumā, kad viņš guļot un domājot atskārta, kas notiktu, ja viņa vecāki ciestu nelaimes gadījumā. Sāra un Ričards Ņūmeni abi bija doktori arheoloģijā un paleontoloģijā, un, lai gan viņu darbs nebija no bīstamākajiem, viņu pētījumi dažreiz aizveda uz valstīm, kur plosījās reliģiski un politiski nemieri, vai arī viņi veica savus izrakumus tādās vietās, kur plosījās vētras, zemestrīču zonās vai tuvu aktīviem vulkāniem. Pēkšņas zemes garozas kustības bieži vien ļāva izdarīt vienreizīgus atklājumus. Bet viņa visdziļākās, tumšākās bailes saistījās ar māsu, — ka viņai varētu kaut kas notikt. Lai ari Sofija bija par divdesmit astoņām sekundēm vecāka, Džošs vienmēr uzskatīja, ka viņš ir savas māsas aukle. Viņš bija lielāks un stiprāks, un aizstāvēt māsu bija viņa pienākums.
Un tagad bija tā, ka viņa māsai bija noticis kaut kas drausmīgs.
Viņa bija izmainījusies tādējādi, ka viņš tā īsti pat nespēja līdz galam saprast šīs izmaiņas. Viņa vairāk līdzinājās Fleimelam, Skatahai un tiem līdzīgajiem nekā viņam: viņa bija kļuvusi kaut kas vairāk nekā cilvēks.
Un pirmo reizi savā mūžā viņš jutās viens. Viņš zaudēja savu māsu. Bet bija viens veids, kā viņš atkal varēja kļūt līdzīgs viņai: viņam bija jāatmodina savi spēki.
Džošs pagriezās tieši tad, kad Sofija un Skataha parādījās, steidzoties pāri platajam tiltam, kas veda tieši pie torņa. Atvieglojums pārvēlās pāri viņam. — Viņas ir klāt, — Džošs teica Fleimelam, kas vērās pretējā virzienā.
— Es zinu, — Nikolass sacīja, viņa franču akcents bija saklausāms vairāk nekā parasti. — Viņas nav vienas.
Džošs novērsa skatienu no tuvojošās māsas un Skatahas. — Ko tu ar to domā?
Nikolass nedaudz pielieca galvu, un Džošs pagriezās. Tieši šajā mirklī divi tūristu autobusi piebrauca pie Place ļoffre un laida ārā pasažierus. Tie, protams, bija amerikāņu tūristi, Džošs nosprieda pēc to apģērba — kustīgi, sarunādamies un smiedamies, fotoaparātiem un kamerām jau darbojoties, kamēr viņu gidi mēģināja tos sapulcināt kopā. Tad piestāja trešais autobuss, spilgti dzeltens, izlaizdams dučiem sajūsminātu japāņu tūristu. Apjucis Džošs paskatījās uz Nikolasu: vai viņš domāja autobusus?
— Melnajā. — Fleimels noslēpumaini norādīja, paceldams zodu.
Džošs pagriezās un pamanīja vīrieti melnā, kas soļoja viņām
astē, veikli kustēdamies cauri laiskajam pūlim. Neviens no tūristiem pat nepaskatījās uz savādniekiem, kas izvijās caur tiem, līkločojot un griežoties kā dejotāji, uzmanoties, lai nepieskartos tiem pārāk tuvu. Džošs nosprieda, ka vīrietis, iespējams, bija viņa auguma, bet nevarēja noteikt ķermeņa uzbūvi, jo viņš valkāja melnu trīs ceturtdaļu ādas mēteli, kas ejot plivinājās ap viņu, apkakle bija pacelta, un rokas dziļi iebāztas kabatās. Džošs sajuta, ka viņa sirds pamirst: ko tagad?
Sofija pieskrēja un iebukņīja brālim rokā. — Jūs jau esat klāt, — viņa sacīja aizelsusies. — Vai kādas nepatikšanas?
Džošs pielieca galvu ādas mētelī tērptā tuvāk nākošā vīrieša virzienā. — Neesmu drošs.
Skataha parādījās blakus dvīņiem. Viņa neelpoja smagi, Džošs pamanīja. Patiesībā viņa vispār neelpoja.
— Nepatikšanas? — Sofija jautāja, lūkodamās uz Skatahu.
Kareive pasmaidīja cieši sakļautām lūpām. — Tas atkarīgs no
tā, kā tu definē nepatikšanas, — viņa nomurmināja.
— Gluži pretēji, — Nikolass sacīja, plati smaidīdams. Viņš atvieglots nopūtās. — Tas ir draugs. Vecs draugs. Labs draugs.
Vīrietis melnajā mētelī tagad bija pienācis tuvāk. Un dvīņi varēja redzēt, ka viņam ir maza, gandrīz pavisam apaļa seja, tumši iedegusi āda un divas caururbjošas acis. Pagarie — līdz pleciem — biezie melnie mati bija atglausti no pieres. Kāpjot pa kāpnēm, viņš izņēma abas rokas no kabatām un plati izpleta tās, uz ikviena pirksta, pat īkšķa iezaigojās sudraba gredzeni, kas bija pieskaņoti auskariem abās ausīs. Plats smaids atklāja nelīdzenus, nedaudz iedzeltenus zobus.
— Meistar, — viņš sacīja, abām rokām apskāvis Nikolasu un ātri noskūpstījis viņu uz abiem vaigiem. — Tu esi te atgriezies. — Vīrietis samirkšķināja miklās acis, un uz mirkli viņa acu zīlītes uzzibsnīja sarkanā krāsā. Un gaisā pēkšņi bija manāma viegla degošu lapu smarža.
— Un tu nekad neesi šo vietu pametis, — Nikolass maigi sacīja, turot vīru rokas stiepiena attāluma un viņu kritiski aplūkojot. — Tu labi izskaties, Franci. Labāk nekā pēdējo reizi, kad tevi redzēju. — Viņš pagriezās, aplicis roku ap vīrieša pleciem. — Skatahu tu, protams, zini.
— Kurš gan varētu aizmirst Ēnu? — Zilacainais vīrietis paspēra soli uz priekšu, saņēma Kareives bālo roku savējā un pielika to pie savām lūpām veclaicīgā pieklājīgā manierē.
Skataha pieliecās un ieknieba vīrieša vaigā, pietiekami stipri, atstājot tur sarkanu pleķi. — Es tev iepriekšējo reizi teicu, lai tu tā man vairs nedari.
— Atzīsties, tev tas patīk, — viņš pasmīnēja. — Un tie droši vien ir Sofija un Džošs. Ragana man pastāstīja par viņiem, — viņš piebilda. Vīrieša spilgti zilās acis palika plaši ieplestas un nekustīgas, kad viņš aplūkoja viņus abus. — Leģendas dvīņi, — viņš murmināja, savilcis pieri, vērīgi aplūkodams viņus. — Tu esi drošs par to?
— Es esmu drošs, — Nikolass pārliecinoši sacīja.
Svešinieks pamāja un viegli paklanījās. — Leģendas dvīņi, —
viņš atkārtoja. — Man ir tas gods iepazīties. Es esmu le Comte de Saint-Germain, grāfs Senžermēns, — viņš nopietni paziņoja un tad apklusa, it kā gaidītu, ka viņiem viņa vārds nav svešs.
Dvīņi blenza uz viņu neizteiksmīgu skatienu, identiskām sejas izteiksmēm.
— Jūs varat mani saukt par Franci, kā to dara visi mani draugi.
— Mans mīļotais students, — Nikolass sajūsmas pilns piebilda. — Neapšaubāmi, mans labākais students. Mēs esam pazīstami ilgus gadus.
— Cik ilgi? — Sofija automātiski pavaicāja. Izskanot jautājumam, viņai jau galvā bija atbilde.
— Aptuveni trīssimt gadu, — Nikolass paskaidroja. — Francis apguva alķīmiju kopā ar mani. Viņš ātri pārspēja mani. Viņš specializējās dārgakmeņu radīšanā.
— Visu, ko es zinu alķīmijā, es iemācījos no Nikolasa Fleimela, — Senžermēns ātri teica.
— Astoņpadsmitajā gadsimtā Francis bija atzīts dziedātājs un muzikants. Un kas tu esi šajā gadsimtā? — Nikolass jautāja.
— Nu, man jāsaka, ka esmu vīlies, ka tu neesi dzirdējis par mani, — vīrietis sacīja perfektā angļu valodā. — Tu droši vien neesi interesējies par mūzikas topiem. Mans hits ir piektais Štatos un trešais Vācijā, un es izcīnīju Eiropas MTV balvu kā labākais jaunais dziedātājs.
— Labākais jaunais dziedātājs? — Nikolass pasmīnēja, uzsvērdams "jaunais". — Tu!
— Tu jau zini — es vienmēr esmu bijis muzikants, bet šajā gadsimtā, Nikolas, es esmu roka zvaigzne! — viņš lepni sacīja. — Es esmu Žermēns. — Runājot viņš paskatījās uz dvīņiem paceltām uzacīm, mādams, gaidīdams viņu reakciju uz savu paziņojumu.
Viņi vienlaikus papurināja galvu. — Nekad neesmu dzirdējis pārjums, — Džošs atklāti sacīja.
Senžermēns paraustīja plecus un izskatījās vīlies. Viņš pacēla mēteļa apkakli līdz ausīm. — Piektais starp hitiem, — viņš nomurmināja.
— Kādā mūzikas stilā? — Sofija jautāja, kožot vaiga iekšpusē, lai apvaldītu smaidu par vīrieša satriekto sejas izteiksmi.
— Dejas… elektro… tehno… kaut kas tamlīdzīgs.
Sofija un Džošs atkal papurināja galvu. — Mēs tādas neklausāmies, — Džošs atbildēja, bet Senžermēns vairs neskatījās uz dvīņiem. Viņa galva pagriezās pret Avenue Gustave Eiffel, kur pie norobežojuma apstājās garš melns mersedess. Trīs slēgti melni furgoni apstājās tā aizmugurē.
— Makjavelli! — Fleimels dusmīgs iesaucās. — Franci, tev ir sekojuši.
— Bet kā… — grāfs iesāka.
— Atceries, tas ir Nikolo, ar ko mums darīšana. — Fleimels ātri paskatījās apkārt, novērtēdams situāciju. — Skataha, ņem dvīņus un ej kopā ar Senžermēnu. Aizsargājiet viņus ar savu dzīvību.
— Mēs varam palikt, es varu cīnīties, — Skataha sacīja.
Nikolass papurināja galvu. Viņš ar roku norādīja uz sapulcējušos tūristu pūli. — Pārāk daudz cilvēku. Kādu var nogalināt. Bet Makjavelli nav Dī; viņš ir viltīgs. Viņš neizmantos maģiju. Un to mēs varam izmantot kā savu priekšrocību. Mums jāsadalās. Viņš sekos man. Es esmu tas, ko viņš vēlas. Un ne tikai es. — Iebāzis roku zem krekla, viņš izvilka mazu kvadrātveida audekla somiņu.
— Kas tas? — grāfs jautāja.
Nikolass atbildēja Senžermēnam, bet runājot lūkojās uz dvīņiem. — Kādreiz tajā glabājās viss Kodekss, bet tagad tas pieder Dī. Džošam izdevās izplēst divas lapas no tā beigām. Tās ir somā. Lappuses satur Noslēguma apkopojumu, — viņš zīmīgi piemetināja. — Dī un viņa tumšajiem Vecajiem vajag šīs lapas. — Viņš noglauda audeklu un tad pēkšņi pasniedza to Džošam.
— Sargi tās, — viņš sacīja.
— Es? — Džoša skatiens no somas pārvietojās uz Fleimela seju, bet viņš nepakustējās, lai paņemtu to no vīrieša rokas.
— Jā, tu. Ņem to, — Fleimels nokomandēja.
Negribīgi zēns sniedzās pēc somas, audums sparkšķēja un uzzibsnīja, kad viņš to paslēpa zem T krekla. — Kāpēc es? — viņš jautāja. Viņš ātri paskatījās uz māsu. — Es domāju, Skataha vai Senžermēns labāk varētu…
— Tu izglābi lapas, Džoš. Tas būs pareizi, ja tu tās sargāsi. — Fleimels satvēra Džoša plecus un paskatījās zēna acīs. — Es zinu, es varu tev uzticēt rūpes par tām.
Džošs piespieda roku pie vēdera, sajuta audeklu pret savu ādu. Kad Džošs un Sofija sāka strādāt attiecīgi grāmatveikalā un kafijas veikalā, viņu tēvs mēdza lietot gandrīz identisku frāzi, kad runāja ar Sofiju — "Es zinu, ka varu tev uzticēt parūpēties par viņu". Un šajā mirklī viņš jutās gan lepns, gan nedaudz nobijies. Tieši tagad viņš jutās tikai nobijies.
Mersedesa vadītāja durvis atvērās, un vīrs melnā uzvalkā izkāpa no auto, agrā rīta saule atspīdēja spoguļa saulesbrillēs, liekot tām izskatīties kā diviem caurumiem viņa sejā.
— Dagans, — Skataha nošņācās, asie zobi pēkšņi bija redzami, viņa pastiepās pēc savas ieroču somas, bet Nikolass satvēra viņas roku un saspieda to.
— Šis nav īstais brīdis.
Dagans atvēra aizmugurējās durvis, un parādījās Nikolo Makjavelli. Lai arī viņš bija vismaz simt jardu attālumā, viņi varēja skaidri saskatīt triumfu viņa sejā.
Aiz mersedesa atslīdēja vaļā furgona durvis, un smagi bruņoti un tērpti policisti izlēca no tā un sāka rikšot torņa virzienā. Tūristi iekliedzās, un ducis ļaužu, kas stāvēja aplī pie Eifeļa torņa pamata, nekavējoties novirzīja savas kameras tajā virzienā.
— Laiks iet, — Fleimels ātri sacīja. — Jūs dodieties pāri upei, es vedīšu viņus pretējā virzienā. Senžermēn, mans draugs, — Nikolass klusi čukstēja, — mums nepieciešams, lai tu novērs viņu uzmanību, lai palīdzētu mums izbēgt. Kaut ko krāšņu.
— Kur tu dosies? — Senžermēns prasīja.
Fleimels smaidīja. — Šī bija mana pilsēta ilgi pirms tam, kad Makjavelli šeit ieradās. Iespējams, dažas no manām vecajām slēptuvēm vēl ir saglabājušās.
— Tā ir stipri izmainījusies, kopš tu pēdējo reizi šeit biji, — Senžermēns brīdināja. Runājot viņš saņēma Fleimela kreiso roku abās savās rokās un, pagriezis to apkārt, ar labās rokas īkšķi alķīmiķa plaukstas vidū iespieda iedobi. Sofija un Džošs bija pietiekami tuvu, lai redzētu, ka tad, kad viņš atvilka roku, uz Fleimela ādas bija maza tauriņa ar melniem spārniem nospiedums. — Tas atvedīs tevi atpakaļ pie manis, — Senžermēns mīklaini sacīja. — Tagad tu gribēji kaut ko krāšņu acīm. — Viņš pasmīnēja un uzvilka uz augšu sava melnā ādas mēteļa piedurknes, atklājot savas kailās rokas līdz elkoņa locītavai. Sakrustojis roku pirkstus, viņš izvija plaukstu locītavas kā rokassprādzēs, tad ar dzirdamu krakšķi izlieca tās uz āru kā pianists, gatavojoties spēlēt. — Vai tu kādreiz esi redzējis, kā Parīze svinēja tūkstošgadi?
— Tūkstošgadi? — dvīņi apstulbuši vērās viņā.
— Tūkstošgadi. 2000. gadu. Lai arī tūkstošgadi vajadzētu svinēt 2001. gadā, — viņš piebilda.
— Ak to tūkstošgadi, — Sofija sacīja. Viņa paskatījās uz brāli apmulsusi. Kāds šim visam sakars ar tūkstošgadi?
— Mūsu vecāki aizveda mūs uz Times Square, — Džošs sacīja. — Kāpēc?
— Tad jūs esat zaudējuši kaut ko patiešām krāšņu šeit, Parīzē. Nākamreiz esiet onlainā, skatoties bildes. — Senžermēns rosīgi paberzēja rokas un tad, stāvēdams zem milzīgā metāla torņa, viņš pacēla rokas augstu gaisā, un pēkšņi gaisu piepildīja degošu lapu smarža.
Abi — gan Sofija, gan Džošs — vēroja tauriņu tetovējumu spazmu uz šīm rokām, tad Senžermēna roku trīsu un pulsu. Spārni notrīsēja un vibrēja, tauriņu ūsas sakustējās, un tad tetovējumi no vīra ādas pacēlās gaisā. Nebeidzama mazu sarkanu un baltu tauriņu straume atdalījās no Senžermēna bālās ādas un aizplūda vēsajā Parīzes gaisā. Viņi riņķodami cēlās augstāk, no mazā vīra izvijās šķietami nekad nebeidzama krēmkrāsas un pelnu krāsas punktiņu spirāle. Taureņi riņķoja ap metāla torņa statņiem un lonžeroniem, kniedēm un skrūvēm, apņemot to kā necaurredzama, kustoša āda.
— Ignis, — Senžermēns čukstēja, atmetot galvu un sasitot plaukstas.
Un tornis uzliesmoja sprakstošā un zibošā gaismas strūklakā.
Viņš apmierināts smējās par dvīņu sejas izteiksmi un sacīja: — Esiet pazīstami: es esmu Comte de Saint Germain. Es esmu Uguns meistars.
15. nodaĻa
— Uguņošana, — Sofija bijīgi izdvesa.
Eifeļa tornis izgaismojās krāšņā uguņošanas izrādē. Zili un zelta gaismas ornamenti traucās gandrīz tūkstoš pēdu augstumā līdz pa.šam torņa galam, kur tie uzziedēja zilās strūklaku lodēs. Mirdzoši, šņācoši, dzirkstoši visu varavīksnes krāsu pavedieni vijās cauri statņiem, sprāgstot un blīkšķot. Torņa biezajās kniedēs paukšķēja balta uguns, kamēr no arkveida lonžeroniem uz ielas tālu lejā lija vēsi zilas piles.
Efekts bija dramatisks, bet tas kļuva patiešām krāšņs, kad Senžermēns saplikšķināja abu roku pirkstus un viss Eifeļa tornis rīta saulē laistījās bronzas, tad zelta, tad zaļā un beidzot zilā krāsā. Krāšņie gaismas ornamenti drāzās augšup un lejup pa metālu. Katrīnas riteņi? Cirkulējošas spirāles un raķetes, strūklakas un romiešu sveces, lidojoši virpuļi un līkloči izlidoja no ikviena torņa stāva. Pats torņa masta gals izvirda sarkanu strūklaku, baltas un zilas dzirksteles, kas kaskādē krita lejā kā burbuļojošs šķidrums pašā torņa centrā.
Pūlis bija transā.
Ļaudis pulcējās pie torņa pamatnes un izkliedza sajūsmas saucienus, elsa un aplaudēja pie katras jaunas eksplozijas, viņu fotoaparāti neganti klikšķēja. Braucēji apstājās uz ceļiem un kāpa ārā no auto, turot rokās mobilos telefonus, lai varētu iemūžināt pārsteidzošos un skaistos skatus. Vienā mirklī ducis cilvēku ap torni bija pāraudzis simtā, un tad dažu minūšu laikā tas bija dubultojies un tad vēlreiz dubultojies, cilvēkiem saskrienot no veikaliem un mājām, lai vērotu vienreizīgo izrādi.
Un Nikolasu Fleimelu un viņa sabiedrotos aprija pūlis.
Tik retajā emociju uzplūdā Makjavelli iesita pa vienu auto sānu tik stipri, ka viņa roka iesāpējās. Viņš vēroja pieaugošo ļaužu pūli un zināja, ka viņa vīri nespēs tikt cauri pūlim, lai aizkavētu Fleimelu un pārējos aizbēgt. Gaiss sanēja un mirdzēja no uguņošanas, raķetes šņākdamas traucās debesīs, kur tās pārtapa gaismas lodēs un upēs. Uguns dzirkstis un zibšņi ņirbēja ap visām četrām torņa milzīgajām kājām.
— Kungs! — Jauns policijas kapteinis apstājās Makjavelli priekšā un salutēja. — Kādas ir jūsu pavēles? Mēs varam spiesties cauri pūlim, bet tad iespējami cietušie.
Makjavelli papurināja galvu. — Nē, nedariet to. — Dī būtu darījis, viņš to zināja. Dī nebūtu vilcinājies nogāzt visu torni, nogalinot simtiem, lai tikai notvertu Fleimelu. Izslējies pilnā augumā, Nikolo spēja tikai saskatīt ādas mētelī tērpto Senžermēnu un bīstamo Skatahu, vedot projām jaunu vīrieti un sievieti. Viņi burtiski izkusa tagad jau milzīgajā pūlī un pazuda. Kad viņš atskatījās, bija pārsteidzoši un šokējoši redzēt, ka Nikolass Fleimels bija palicis tur, kur viņš to bija ieraudzījis pirmo reizi, stāvam gandrīz tieši zem torņa centra.
Fleimels pacēla labo roku parodējošā salūtā, sudraba ķēdes aproce, ko viņš valkāja, uzzibsnīja gaismā.
Makjavelli satvēra policijas kapteiņa plecu, ar pārsteidzošu spēku pagrieza viņu apkārt un norādīja ar saviem garajiem, tievajiem pirkstiem. — Lūk, tas! Tu šodien vari nedarīt neko citu, kā tikai dabūt man šo te. Es gribu viņu dzīvu un neskartu!
Kamēr viņi abi skatījās, Fleimels pagriezās pa labi uz Quai Branly.
— Jā, kungs! — Kapteinis metās uz stūri ar nodomu nogriezt Fleimelam ceļu. — Sekojiet man, — viņš kliedza, un viņa kareivji nostājās līnijā aiz viņa.
Dagans pienāca pie Makjavelli. — Vai tu gribi, lai es izsekoju Senžermēnu un Ēnu? — Viņa galva pagriezās, nāsis iepletās ar slapji lipīgu skaņu. — Es varu sekot viņu smaržām. — Nikolo Makjavelli nedaudz papurināja galvu, kāpjot atpakaļ mašīnā. — Dabū mūs projām no šejienes, kamēr vēl nav parādījusies prese. Senžermēns nav neparedzams. Viņš nepārprotami dosies uz kādu no savām mājām, un tās visas tiek novērotas. Viss, uz ko varam cerēt, ir tas, ka mēs notversim Fleimelu.
Dagana seja bija nesatricināma, kad viņš aizcirta auto durvis aiz sava saimnieka. Viņš pagriezās virzienā, kurā bija aizskrējis Fleimels, un redzēja viņu pazūdam pūlī. Policija bija tuvu aiz viņa un ātri pārvietojās ar visiem smagajiem ieročiem. Bet Dagans zināja, ka gadsimtiem ilgi Fleimels bija izbēdzis gan no cilvēkiem, gan no necilvēciskiem vajātājiem, bija aizslīdējis garām radījumiem, kas bija pirmspērtiķu evolūcijas mīti, un bija piemuļķojis briesmoņus, kuriem nebija tiesību eksistēt ārpus nakts murgiem. Dagans šaubījās, vai policisti spēs notvert alķīmiķi.
Tad viņš pielieca galvu, nāsīm atkal ieplešoties, saožot Skatahas smaržu. Ēna bija atgriezusies!
Naids starp Daganu un Ēnu aizsākās pirms daudziem simtiem gadu. Viņš bija pēdējais no sev līdzīgiem… jo vienā drausmīgā naktī pirms diviem tūkstošiem gadu viņa bija iznīcinājusi visu viņa rasi. Aiz sejai pieguļošajām spoguļa saulesbrillēm radījuma acis piepildījās ar lipīgām, bezkrāsainām asarām, un viņš zvērēja, ka vienalga, kas notiks starp Makjavelli un Fleimelu, bet šoreiz viņš atriebsies Ēnai.
— Ej, neskrien! — Skataha nokomandēja. — Senžermēn, tu ej pa priekšu, Sofija un Džošs vidū, un es piesegšu no aizmugures. — Skatijas tonis izslēdza jebkādus iebildumus.
Viņi steidzās pāri tiltam un pagriezās uz Ņujorkas avēniju. Neskaitāmi pagriezieni pa labi un pa kreisi atveda viņus šaurā sānieliņā. Joprojām vēl bija agrs, un visa iela ēnā. Temperatūra dramatiski pazeminājās, un dvīņi uzreiz ievēroja, ka Senžermēna kreisās rokas pirksti, kas viegli vilkās gar netīro sienu, aiz sevis atstāja mazas dzirksteles.
Sofija savilka pieri, meklēdama atmiņas — Raganas atmiņas, viņa sev atgādināja: grāfs de Senžermēns. Viņa pamanīja, ka brālis sāņus paskatās uz viņu, un Sofija pacēla uzacis klusā jautājumā.
— Tavas acis iekrāsojās sudrabā. Tikai uz īsu mirkli, — viņš sacīja.
Sofija paskatījās pāri plecam, Skataha sekoja viņiem aiz muguras, un tad paskatījās uz vīru melnajā mētelī. "Viņi abi ir ārpus dzirdamības zonas," viņa nodomāja. — Es centos atcerēties, ko zinu… — Sofija papurināja galvu. — Ko Ragana zina par Senžermēnu.
— Kas ir ar viņu? — Džošs sacīja. — Es nekad neesmu dzirdējis par viņu.
— Viņš ir slavens franču alķīmiķis, — viņa čukstēja. — Un līdzās Fleimelam, iespējams, viens no visnoslēpumainākajiem cilvēkiem vēsturē.
— Vai viņš ir cilvēks? — Džošs skaļi prātoja, bet Sofija turpināja: — Viņš nav Vecais vai Nākamā paaudze. Viņš ir cilvēks. Pat Endoras Ragana nezina daudz par viņu. Pirmo reizi viņa to satika 1740. gadā Londonā. Un uzreiz saprata, ka viņš ir nemirstīgais cilvēks. Viņš apgalvoja, ka ir atradis nemirstības noslēpumu, kad studējis pie Nikolasa Fleimela. — Viņa ātri pakratīja galvu. — Bet nedomāju, ka Ragana pārāk noticēja viņam. Viņš stāstīja, ka, ceļodams pa Tibetu, esot pilnveidojis nemirstības formulu, ka to nav nepieciešams atjaunot katru mēnesi. Bet, kad viņa prasījusi kopiju, viņš esot atbildējis, ka esot to pazaudējis. Viņš acīm redzami brīvi runā ikvienā šīs zemes valodā, bijis izcils mūziķis, un viņam ir dārgakmeņu izgatavotāja reputācija. — Sofijas acis vēlreiz uzzibsnīja sudraba krāsā, kad atmiņas pagaisa. — Un Raganai viņš nepatika, vai arī viņa neuzticējās viņam.
— Tad mums arī nevajadzētu, — Džošs steigšus čukstēja.
Sofija pamāja piekrītot. — Bet Nikolasam viņš patīk, un viņš
acīmredzot tam uzticas, — viņa lēni sacīja. — Kāpēc tā?
Džoša sejas izteiksme bija drūma. — Es jau tev agrāk teicu: nedomāju, ka mums vajadzētu uzticēties arī Nikolasam Fleimelam. Kaut kas ar viņu nav tā, kā vajadzētu, — es esmu pārliecināts.
Sofija apspieda atbildi un novērsās. Viņa zināja, ka Džošs bija dusmīgs uz alķīmiķi, brālim skauda, ka viņai ir atmodināti spēki, un viņa zināja, ka Džošs vaino Fleimelu par viņas pakļaušanu briesmām. Bet tas nenozīmēja, ka viņam nav taisnība.
Šaurā sānieliņa izveda platā, kokiem apstādītā alejā. Lai gan joprojām bija agra rīta maksimumstunda, krāšņā gaismas un uguņošanas izrāde tuvākajā apkārtnē ap Eifeļa torni bija apstādinājusi ikvienu satiksmes līdzekli. Gaisu piepildīja auto signālu taures un gaudojošās policijas trauksmes skaņas. Satiksmes korķis bija sagūstījis ugunsdzēsēju auto, tā sirēna gaudoja te klusāk, te skaļāk, lai gan tai nebija kur braukt. Senžermēns, neskatīdamies nedz pa kreisi, nedz pa labi, soļoja pāri ielai, meklēdams kabatā slaido melno mobilo telefonu. Viņš atvēra to un piespieda ātro zvanu. Tad kaut ko ātri nobēra franču valodā.
— Vai jūs lūdzāt palīdzību? — Sofija jautāja, kad viņš jau bija gandrīz aizvēris telefonu.
Senžermēns papurināja galvu. — Pasūtīju brokastis. Esmu badā. — Viņš pagrieza īkšķi Eifeļa torņa virzienā. — Radīt kaut ko tamlīdzīgu — ja varat piedot man šo kalambūru — sadedzina daudz kaloriju.
Sofija pamāja, saprazdama, kāpēc viņas vēders rūc no izsalkuma kopš brīža, kad bija radījusi miglu.
Skataha panāca dvīņus un sāka iet blakus Sofijai, viņiem steidzoties garām Amerikāņu katedrālei. — Nedomāju, ka mums seko, — viņa sacīja, izklausīdamās pārsteigta. — Es gaidīju, ka Makjavelli kādu sūtīs mums pakaļ. — Viņa paberzēja īkšķi gar apakšlūpu, košļādama savus nelīdzenos nagus.
Sofija automātiski pastūma Skatijas roku projām no mutes.
— Nekošļā nagus.
Skataha pārsteigumā apstulba, tad apzināti nolaida roku.
— Vecs ieradums, — viņa nomurmināja. — Ļoti vecs ieradums.
— Ko tagad? — Džošs jautāja.
— Mēs dosimies projām no ielas un atpūtīsimies, — Skataha nelokāmi sacīja. — Vai mums vēl tālu jāiet? — viņa uzsauca Senžermēnam, kurš joprojām gāja pa priekšu.
— Dažas minūtes, — viņš sacīja nepagriezies. — Viena no manām mazākajām pilsētas mājām ir netālu.
Skataha pamāja. — Kad nonāksim tur, nogaidīsim, līdz atgriezīsies Nikolass, nedaudz atpūtīsimies un pārvilksim drēbes. — Viņa sarauca degunu Džoša virzienā. — Un ieiesim dušā, — viņa zīmīgi piemetināja.
Sārtums parādījās jaunā vīrieša vaigos. — Tu gribi sacīt, ka es smirdu? — viņš jautāja gan apmulsis, gan dusmīgs.
Sofija uzlika roku uz brāļa rokas, iekams Kareive paspēja atbildēt. — Es nedomāju, ka tu smirdi, — viņa strupi sacīja.
— Nē, — Sofija piemetināja, — nekādas sviedru smakas. Vampīriem ir daudz vairāk attīstīta ožas sajūta nekā cilvēkiem.
Viņi turpināja klusēdami iet līdz Rue Pierre Charron, kas noveda pie plašajiem Elizejas laukiem, Parīzes galveno maģistrāli. Pa kreisi viņi redzēja Triumfa arku. Abās ielas pusēs satiksme bija apturēta, šoferi stāvēja blakus saviem auto, dzīvi tērzējot, mežonīgi žestikulēdami. Visu acis bija pievērstas ņirbošajai uguņošanai, kas joprojām uzliesmoja pār Eifeļa torni.
— Kā to atspoguļos ziņās? — Džošs vaicāja. — Eifeļa tornis pēkšņi uzvirmo krāšņā uguņošanā.
Senžermēns atskatījās pār plecu. — Patiesībā tas nav nekas neparasts. Torni bieži izrotā ar uguņošanu — sagaidot jauno gadu un svinot Bastīlijas dienu, piemēram. Es varu iedomāties, ka par to ziņos kā par nākamā mēneša Bastīlijas dienas uguņošanas mēģinājumu. — Viņš apstājās un paskatījās apkārt, dzirdot kādu saucam viņa vārdu.
— Neskaties… — Skatija iesāka, bet par vēlu: dvīņi un Senžermēns pagrieza galvas sauciena virzienā.
— Žermēn…
• — Ei, Žermēn…
Divi jauni cilvēki stāvēja blakus savām automašīnām un, norādīdami uz Senžermēnu, izkliedza viņa vārdu.
Abi vīrieši bija ģērbušies džinsos un T kreklos un izskatījās līdzīgi, ar pieglaustiem melniem matiem un milzīgām saulesbrillēm. Atstādami savas mašīnas uz ielas, viņi airējās cauri nekustīgajai satiksmei, turot rokas, Džošam šķita, kā garas, šauras lāpstas.
— Franci, — Skatija steigšus brīdināja, viņas rokas savilkās dūrēs. Viņa kustējās uz priekšu tieši tajā mirklī, kad pirmais vīrietis bija sasniedzis Senžermēnu, — ļauj man…
— Kungi. — Senžermēns pagriezās pret abiem vīriešiem, plati smaidot, tomēr dvīņi, kas atradās aiz viņa, redzēja dzelteni zilas liesmiņas dancojam ap viņa pirkstu galiem.
— Vakardienas koncerts izcils, — pirmais vīrietis aizelsies sacīja, runādams angliski ar stipru vācu akcentu. Viņš atbīdīja saulesbrilles un pastiepa labo roku, un Džošs saprata, ka pirmais, ko viņš iedomājies esam nazi, nebija nekas vairāk kā resna pildspalva. — Vai varu dabūt jūsu autogrāfu?
Liesmiņas no Senžermēna pirkstiem pagaisa. — Protams, — viņš sacīja iepriecināts, pasniegdamies pēc pildspalvas un izvilkdams no iekškabatas piezīmju grāmatu spirālveida iesējumā. — Vai jūs dabūjāt jauno CD? — viņš jautāja, atvēris piezīmju grāmatu.
Otrais vīrietis, kurš valkāja identiskas saulesbrilles, no džinsu aizmugurējās kabatas izņēma sarkanu un melnu iPod. — Es to dabūju vakar iTune, — viņš atbildēja ar to pašu izteikto akcentu.
— Neaizmirstiet izrakstīt šova DVD, kad tas iznāks pēc mēneša. Dabūsit lielas ekstras, pāris remiksus un lielo izlasi, — Senžermēns piebilda, izsmalcināti parakstīdams savu vārdu un izraudams lapu no piezīmju grāmatas. — Labprāt patērzētu ar jums, puiši, bet es steidzos. Pateicos par apstādināšanu, es to novērtēju.
Viņi steigšus sarokojās, un abi vīrieši steidzās atpakaļ pie savām mašīnām, sveicot viens otru un salīdzinot autogrāfus.
Plati smaidot, Senžermēns dziļi ievilka elpu un pagriezās atpakaļ pret dvīņiem. — Es jau jums teicu, ka esmu slavens.
— Un drīz būsi mirusi slavenība, ja netiksim projām no šīs ielas, — Skataha atgādināja viņam. — Vai arī tikai miris.
— Mēs jau esam gandrīz klāt, — Senžermēns nomurmināja. Viņš veda tos pāri Elizejas laukiem un lejā pa blakus ieliņu, tad ienira šaurā, augstiem žogiem un bruģa klātā ieliņā, kas izlocījās ap māju mugurām. Apstājies ieliņai kaut kur pret vidu, viņš ieslidināja atslēgu vienā no parasta izskata durvīm, kas pēkšņi bija parādījušās sienā. Koka durvis bija saplaisājušas un saskrambātas, izbalējusi zaļa krāsa lobījās nost garās plēksnēs, atklājot zem tās nelīdzenu koku. Durvju apakša bija saplaisājusi un robaina, beržoties pret zemi.
— Vai es varu uzvedināt tevi uz domām par jauniem vārtiem? — Skataha sacīja.
-Šie ir jaunie vārti. — Senžermēns atri pasmaidīja. — Koks vienkārši ir maskēšanās. Zem tā ir liela tērauda plāksne. Ar piektā numura aizbīdni. — Viņš pakāpās sāņus un ļāva dvīņiem ieiet pa priekšu cauri ieejai. — Ejiet brīvi un kā paši vēlaties, — viņš formāli mudināja.
Dvīņi iegāja iekšā un bija mazliet vīlušies tajā, ko ieraudzīja. Aiz vārtiem atradās mazs iekšējais pagalms un četrstāvu ēka, pa kreisi un labi — augstas sienas asiem galiem, kas norobežoja to no kaimiņiem. Sofija un Džošs bija gaidījuši kaut ko eksotisku vai pat dramatisku, bet tas, ko viņi redzēja, bija nekopts, kritušām lapām pildīts pagalms. Pagalma centrā atradās milzīga, pretīga akmens putnu vanna, bet ūdens vietā bļoda bija pildīta ar satrunējušām lapām un putnu ligzdas paliekām. Visi augi — podos un grozos ap strūklaku — bija novītuši vai lēni vīta.
— Dārznieks ir projām, — Senžermēns sacīja bez jebkāda apmulsuma, — un es patiešām neesmu pārāk labs augu kopējs. — Viņš pastiepa uz augšu labo roku un izpleta pirkstus. Katrs no tiem iedegās citas krāsas liesmā. Viņš paminēja, un krāsainās liesmiņas nokrāsoja viņa seju ņirbošās ēnās. — Tā nav mana joma.
Skataha apstājās vārtos, palūkodamās lejup un uz augšu pa ielu, galvu pieliekusi uz vienu pusi, viņa ieklausījās. Kad bija pārliecinājušies, ka viņiem neseko, aizvēra durvis un pagrieza durvju atslēgu. Aizbīdņi ieslīdēja vietā ar apmierinātu dunu.
— Kā Fleimels atradīs mūs? — Džošs jautāja. Kaut arī viņš bija noskaities un dusmīgs uz alķīmiķi, kopā ar Senžermēnu viņš jutās vēl nervozāks.
— Es viņam iedevu mazu gidu, — Senžermēns paskaidroja.
— Vai ar viņu viss būs kārtībā? — Sofija jautāja Skatahai.
— Es esmu pārliecināta, ka būs, — Skataha sacīja, lai gan balss tonis un acu skatiens nodeva viņas bailes. Skatija jau griezās projām no vārtiem, kad viņa sastinga, žoklis atkārās, pēkšņi — atbaidoši — kļuva redzami vampīra zobi.
Mājas aizmugures durvis pēkšņi atdarījās, un kāds stāvs ienāca pagalmā. Sofijas aura negaidīti iezaigojās sudrabaini baltā krāsā, šoks lika viņai mesties atpakaļ pie brāļa, liekot arī viņa aurai sprakšķot iezaigoties, iezīmējot viņa ķermeni zeltā un bronzā. Dvīņi turējās viens pie otra, apstulbuši no savu auru sudraba un zelta gaismas, un tad izdzirda Skatahas kliedzienu. Tā bija pati briesmīgākā skaņa, kādu viņi jebkad bija dzirdējuši.
16. NODAĻA
— Apstājies!
Nikolass Fleimels turpināja skriet, pagriezies pa labi, viņš joņoja lejā pa Quai Branly.
— Apstājies, vai es šaušu!
Fleimels zināja, ka policisti nešaus — viņi nevarēja. Makjavelli negribēja viņam nodarīt ļaunu.
Ādas pazoļu klaudzoņa pret ietvi un ieroču šķindoņa tagad bija tuvu, un viņš dzirdēja savu vajātāju vienmērīgo elpu. Paša Nikolasa elpa bija pārtapusi milzīgos ieelpas un izelpas vilcienos, un viņam dūrās sānos tieši zem ribām. Kodeksa recepte uzturēja viņa dzīvību un labu veselību, bet nebija iespējams pārspēt skriešanā labi trenētus un acīmredzami veselīgus policijas virsniekus.
Nikolass Fleimels apstājās tik pēkšņi, ka policijas virsnieks gandrīz uzskrēja viņam virsū. Nekustīgi stāvot, alķīmiķis pagrieza galvu, lai paskatītos pāri kreisajam plecam. Policists bija izvilcis baisu, melnu pistoli un turēja to nepatīkami stingā tvērienā abu izstiepto roku plaukstās.
— Nekustēties. Paceliet rokas.
Nikolass lēni pagriezās pret policistu. — Labi, lai notiek pēc jūsu prāta, kas par lietu? — viņš mierīgi jautāja.
Aiz apaļajām aizsargbrillēm vīrietis pārsteigumā blenza uz viņu plati ieplestām acīm.
— Vai man nekustēties? Vai man tomēr pacelt rokas?
Policijas virsnieks pamāja ar šaujamā stobru, un Fleimels pacēla rokas. Pieskrēja vēl pieci RAID virsnieki. Stājoties līnijā blakus savam kapteinim, tie izvingrināja virkni ieroču pret alķīmiķi.
Joprojām gaisā paceltām rokām Nikolass lēnām grieza seju, lai apskatītu katru policistu pēc kārtas. Savās melnajās uniformās, bruņu cepurēs, aizsargos un aizsargbrillēs tie izskatījās pēc kukaiņiem.
— Pie zemes. Pie zemes, tūlīt pat! — kapteinis komandēja. — Turi rokas paceltas gaisā.
Nikolass lēnām nometās uz ceļiem.
— Tagad nogulies! Ar seju pret zemi!
Alķīmiķis apgūlās visā augumā uz Parīzes ielas ar vaigu pret vēso, smilšaino ietvi.
— Izstiep plati rokas.
Nikolass izstiepa rokas. Policisti pārvietojās savās pozīcijās, ātri ielencot viņu aplī, bet joprojām ievēroja distanci.
— Viņš ir mums rokā, — policijas kapteinis runāja mikrofonā, kas bija novietots pie lūpām. — Nē, kungs. Mēs nepieskārāmies viņam. Jā, kungs. Nekavējoties.
Nikolass vēlējās, kaut Perenele tagad būtu kopā ar viņu, viņa zinātu, ko darīt. Bet, ja burve būtu ar viņu, tad viņš arī nebūtu tādā ķezā. Perenele bija cīnītāja. Cik bieži viņa bija mudinājusi izbeigt bēgšanu un, izmantojot vismaz daļu no savām pusmiljona alķīmijas zināšanām un viņas burvestības un maģiju, stāties pretī tumšajiem Vecajiem. Viņa nevēlējās sapulcināt nemirstīgos, Vecos un Nākamo paaudzi, kas atbalstīja cilvēkus, un uzsākt cīņu pret tumšajiem Vecajiem, Dī un viņam līdzīgajiem. Bet viņš nevarēja gaidīt visu savu mūžu dvīņus, par ko bija pareģojis Kodekss.
"Divi, kas ir viens, un viens, kas ir viss."
Viņam nekad prātā nebija iezagušās šaubas, ka viņš varētu neatrast dvīņus. Kodeksa pareģojumi nekad nebija nepareizi, bet, tāpat kā viss pārējais Grāmatā, Ābrahama vārdi nekad nebija skaidri un bija sarakstīti arhaisku un aizmirstu valodu daudzveidībā.
Divi, kas ir viens, un viens, kas ir viss.
Atnāks laiks, kad Grāmata tiks paņemta.
Un karalienes cilvēks būs sabiedrotais Vārnai.
Un tad Vecie iznāks no Ēnām.
Un nemirstīgajiem jāsamāca mirstīgie. Diviem, kas ir viens, jākļūst par vienu, kas ir viss.
Un Nikolass zināja — šaubu ēnā: viņš bija nemirstīgais, kas pieminēts pareģojumā — vienrocis viņam to bija pateicis.
Pirms pustūkstoša gadu Nikolass un Perenele bija ceļojuši pa Eiropu, mēģinot saprast metālā iesietās grāmatas noslēpumu. Beidzot Spānijā viņi sastapa savādu cilvēku ar āķi vienas rokas vietā, kurš palīdzēja iztulkot mūžīgi mainīgā teksta daļas. Vienrocis bija atklājis, ka Mūžīgās dzīvības noslēpums vienmēr parādās Kodeksa septītajā lappusē pilnmēness naktī, kamēr pārveidošanās jebkura materiāla struktūrā parādās tikai četrpadsmitajā lappusē. Kad vīrs ar vienu roku bija iztulkojis pirmo pareģojumu, viņš bija palūkojies uz Nikolasu ar savām ogļmelnajām acīm un pasniedzies, lai uzsistu uz francūža pleca ar āķi, kas bija viņa kreisās plaukstas vietā.
— Alķīmiķi, te ir tavs liktenis, — viņš nočukstēja.
Savādie vārdi vēstīja, ka Fleimels kādu dienu atradīs dvīņus… pareģojums gan neatklāja, ka viņš gulēs plati izplestām rokām uz Parīzes ielas, bruņotu un ļoti nervozu policistu ielenkts.
Fleimels aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Piespiedis izplestos pirkstus akmeņiem, viņš negribīgi ķērās pie savas auras. Smalks, zeltaini zaļš pavedienu tīmeklis izplatījās no viņa pirkstiem un iesūcās zemē. Nikolass sajuta auras enerģijas stīgu izvijamies cauri ietvei, tad zemē zem tās. Mata biezuma pavediens izlocījās cauri augsnei meklēdams… pētīdams un tad beidzot atrada to, ko meklējis, kūsājošu dzīvas masas mudžekli. Tālāk notika vienkārša pārvēršana jeb alķīmijas pamatprincipa lietošana, lai radītu glikozi un fruktozi un sasietu tās kopā ar glikozes saitēm, tādējādi radot saharozi. Dzīvība sarosījās un pārvietojās, un plūda uz saldumu.
Policijas kapteinis pacēla balsi: — Uzlieciet viņam roku dzelžus.
Nikolass dzirdēja divu policistu šļūcošu tuvošanos, katru no savas puses. Tieši priekšā savai sejai viņš ieraudzīja ļoti spīdīgus ādas zābakus biezām zolēm.
Un tad ļoti tuvu savai sejai Nikolass pamanīja skudru — palielinātu. Tā izlīda no spraugas ietvē, kustinādama taustekļus. Tai sekoja otra un trešā.
Alķīmiķis paspieda abu roku īkšķus pret trešo pirkstu un uzsita knipjus. Mazītiņas zaļgani zeltainas dzirksteles ar piparmētras smaržu uztraucās gaisā, ieskaujot sešus policistus ar bezgalīgi mazām enerģijas daļiņām.
Un tad pārveidoja daļiņas cukurā.
Pēkšņi ietve ap Fleimelu kļuva melna. No pazemes, plūstot ārā pa akmens plaisām, izvirda milzīgs daudzums mazu skudriņu. Kā biezs glikozes sīrups tās izplūda pa ietvi, veļoties pāri zābakiem, pēkšņi apvijoties ap policistu kājām, ietērpjot tās viļņojošā kukaiņu spietā. Uz mirkli vīri no šoka sastinga. Vēl tikai vienu mirkli tērpi un cimdi nosargāja viņus, un tad viens no vīriem noraustījās, tad vēl viens un vēl viens, skudrām atrodot vismazākās spraudziņas viņu apģērbā un metoties pa tām iekšā, kājas kutēja, žokļi sakodās. Vīri sāka raustīties, ļodzīties, grozīties, dauzīt sevi, nomēzdami zemē ieročus, vilkdami nost cimdus, raujot nost bruņu cepures, metot pie malas savas aizsargbrilles un aizsargus, kad jau tūkstošiem skudru rāpoja pa viņu ķermeņiem.
Policijas kapteinis vēroja, kā viņu arestants — kuru pilnīgi neskāra skudru kūsājošais palags — sēdus steigšus notīrīja putekļus no sevis, iekams piecēlās kājās. Kapteinis mēģināja nomērķēt savu šaujamo uz vīrieti, bet skudras rāpoja pa rokas locītavām, kutinot plaukstu, kniebjot miesā tā, ka viņš nespēja noturēt ieroci nekustīgi. Viņš gribēja pavēlēt vīrietim apsēsties zemē, bet skudras rāpoja pa viņa lūpām; policists zināja — ja viņš atvērs muti, tās metīsies iekšā. Pastiepies uz augšu un nostumjot aizsargķiveri nost no galvas, viņš norāva arī aizsargu un nometa to zemē, izlocīdams muguru, kukaiņiem pa to rāpojot. Viņš pārvilka roku sev pār galvu un sajuta uz tās vismaz duci skudru. Tās krita pāri viņa sejai, un viņš cieši aizspieda acis. Kad viņš tās atkal atvēra, cietumnieks soļoja Pont de I'Alma dzelzceļa stacijas virzienā, sabāzis rokas kabatās, izskatīdamies tā, it kā viņam uz šīs zemes nekas nesagādātu rūpes.
17. NODAĻA
Džošs ar pūlēm atvēra acis. Acu priekšā dejoja melni plankumi, un, pacēlis roku pie sejas, viņš spēja saskatīt savas zelta auras spoku joprojām vīdam ap ķermeni. Izstiepjot roku, viņš atrada māsas roku un satvēra to. Sofija maigi paspieda pretī, Džošs pagriezās un redzēja viņu mirkšķinām plati ieplestas acis.
— Kas notika? — viņš nošļupstēja, būdams pārāk šokēts un sastindzis, lai pagūtu nobīties.
Sofija pamāja ar galvu. — Tas bija kā sprādziens…
— Es dzirdēju Skatahu iekliedzamies, — viņš piemetināja.
— Man šķiet, ka es redzēju kādu iznākam no mājas… — viņa piebilda.
Abi pagriezās pret māju. Skataha stāvēja durvīs, rokām apvijusi jaunu sievieti, un, cieši satvērusi viņu, grieza to ap sevi. Abas sievietes smējās un sajūsmā spiedza, saucot viena otrai kaut ko franciski, vārdus bērdamas ātri kā ložmetēja kārtas. — Man šķiet, viņas ir pazīstamas, — Džošs sacīja, palīdzēdams māsai piecelties kājās.
Dvīņi pagriezās, lai paskatītos uz grāfu de Senžermēnu, kurš stāvēja maliņā uz krūtīm sakrustotām rokām un apmierināts smaidīja. — Viņas ir senas draudzenes, — viņš paskaidroja. — Viņas nav tikušās ļoti ilgu laiku… ļoti ilgu laiku. — Grāfs de Senžermēns ieklepojās. — Žanna, — viņš pieklājīgi sacīja.
Abas sievietes pašķīrās, un tā, kuru viņš nosauca par Žannu, pagriezās, lai paskatītos uz Senžermēnu, zobgalīgi pieliektu galvu. Viņas vecumu nebija iespējams noteikt. Tērpusies džinsos un baltā T kreklā, viņa bija aptuveni Sofijas garumā, gandrīz nedabiski tieva, un viņas tumši iedegusi un nevainojamā āda izcēla divas milzīgas pelēkas acis. Žannas kastaņbrūnie mati bija īsi apgriezti zēniskā manierē. Uz vaigiem mirdzēja asaras, kuras viņa ar ātru plaukstas kustību notrausa. — Francis? — viņa prasīja.
— Un tie ir mūsu ciemiņi.
Turot Skatijas roku, jaunā sieviete piegāja tuvāk Sofijai. Sievietei tuvojoties, Sofija gaisā sajuta pēkšņu spiedienu starp viņām, it kā neredzams spēks spiestu viņu atpakaļ, un tad pēkšņi viņas aura iezaigojās sudraba krāsā un gaiss piepildījās ar saldu vaniļas smaržu. Džošs sagrāba māsas roku, un arī viņa aura sprakšķēdama iemirdzējās, vaniļai pievienodama apelsīnu smaržu.
— Sofij… Džoš… — Senžermēns iesāka. Kad šņācošā sudraba aura apvijās ap īsmataino jauno sievieti, pagalmu piepildīja bagātīga saldas lavandas smarža. Tā kļuva spēcīgāka un sabiezēja, kļūstot metāliska un atstarojoša, izveidojot no sevis krūšu aizsargus, lielu aizsargus, cimdus un zābakus, līdz beidzot sabiezēja pilnībā, izveidojot perfektu viduslaiku bruņutērpu. — Es vēlētos jūs iepazīstināt ar savu sievu, Žannu…
— Tava sieva! — Skatija iespiedzās šokēta.
— … par ko tu brīnies? — kas vēsturē pazīstama kā Žanna d'Arka.
Brokastis tika uzklātas uz gara pulēta koka galda virtuvē. Gaisu pildīja spēcīga tikko ceptas maizes un kafijas smarža. Šķīvjus pildīja augsti svaigu augļu kalni, pankūkas un plāceņi, kamēr pannā uz vecmodīgas plīts ar dzelzs riņķiem čurkstēja desiņas un olas.
Džoša vēders sāka rūkt uzreiz, kad viņš iegāja telpā un ieraudzīja ēdienu. Mute pildījās siekalām, uzreiz atgādinot, cik ilgs laiks pagājis, kopš viņš pēdējo reizi ēdis. Viņš tikai bija pamanījies kafejnīcā iedzert pāris malku karstas šokolādes, pirms tur ieradās policija.
— Ēd, ēd, — sacīja Senžermēns, satvēris šķīvi vienā rokā un lielu kruasānu otrā. Viņš iekodās maizītē, izkaisīdams vafeles plēnuma plēksnes uz grīdas. — Jūs droši vien esat izbadējušies.
Sofija pieliecās tuvāk brālim. — Vai tu nepadotu man ko ēdamu? Es gribu parunāt ar Zannu. Man viņai kaut kas jāprasa.
Džošs uzmeta žiglu skatienu jaunavīgā izskata sievietei, kas tobrīd ņēma ārā krūzītes no trauku mazgājamās mašīnas. īsais matu griezums neļāva noteikt viņas vecumu. — Vai tu domā, ka viņa ir Žanna d'Arka?
Sofija saspieda brāļa roku. — Pēc visa, ko mēs esam redzējuši, kā tu domā? — Viņa pamāja galda virzienā. — Es vēlos tikai augļus un nedaudz sauso brokastu pārslu.
— Nevienas desiņas, nedz olas? — viņš pārsteigts jautāja. Māsa bija vienīgā persona, ko Džošs pazina, kura spēja apēst vairāk desiņu nekā viņš.
— Nē. — Viņa sarauca pieri, zilās acis satumsa. — Savādi, bet pat no domas par gaļas ēšanu man kļūst slikti. — Viņa pakampa plāceni un aizgriezās, iekams viņš paspēja komentēt, un tuvojās Zannai, kura lēja kafiju garā stikla krūzē. Sofijas nāsis ietrīsējās. — Haivaiian Kona kafija? — viņa jautāja.
Zannas pelēkās acis pārsteigumā iepletās, un viņa pielieca galvu. — Jūtos iespaidota.
Sofija pasmaidīja un paraustīja plecus. — Es strādāju kafijas veikalā. Man bija jāpazīst šī smarža jebkur.
— Man tā iepatikās, kad biju Havajā, — Žanna sacīja. Viņa runāja angliski ar nelielu amerikāņu akcentu. — Es to taupīju sevišķam gadījumam.
— Man patīk tās smarža, bet neciešu garšu. Pārāk rūgta.
Žanna iemalkoja vēl mazliet kafijas. — Bet varu derēt, ka neesi
atnākusi šurp, lai runātu par kafiju.
Sofija pamāja ar galvu. — Nē, neesmu. Es tikai… — Viņa apklusa. Viņa tikko kā bija sastapusi šo sievieti, bet jau gribēja tai uzdot ļoti personisku jautājumu. — Vai drīkstu jums pajautāt kaut ko? — Sofija žigli vaicāja.
— Jebko, — Žanna sirsnīgi sacīja, un Sofija tam noticēja. Meitene ievilka dziļu elpu, un vārdi steigā burtiski izbira.
— Skataha reiz man sacīja, ka tu biji pēdējā persona, kurai bijusi tīra sudraba aura.
— Tāpēc tava aura reaģēja uz manējo, — Žanna sacīja, apvijusi abas plaukstas ap tasīti un cieši veroties meitenē.
— Es atvainojos. Mana aura pārlādēja tavu. Es varu iemācīt, kā var neļaut tam notikt. — Viņa smaidīja, atklādama līdzenus baltus zobus. — Tomēr iespēja sastapt vēl kādu tīru sudraba auru savā dzīvē ir ļoti niecīga.
Sofija nervozi knibināja melleņu plācenīti. — Lūdzu, atvaino manu interesi, bet vai patiesi tu esi… patiesi tu esi Žanna d'Arka, tā pati Žanna d'Arka?
— Jā, patiesi es esmu Žanna d'Arka, — sieviete mazliet paklanījās. — La Pucelle, Orleānas jaunava ir jūsu rīcībā.
— Bet es domāju… es gribēju sacīt, vienmēr esmu lasījusi, ka tu nomiri…
Žanna nolieca galvu zemāk un pasmaidīja. — Skataha izglāba mani. — Viņa pasniedzās un pieskārās ar roku Sofijas rokai, un uzreiz viņas acu priekšā dejoja ņirbošs Skatahas tēls baltā tērpā uz milzīga melna zirga, vicinot divus spīdošus zobenus.
— Ēna viena pati izlauzās cauri pūlim, kas bija sapulcējies, lai noskatītos mana nāves sprieduma izpildi. Neviens nespēja stāties viņai pretī. Panikā, haosā un apjukumā viņa mani pakampa tieši bendes deguna priekšā
Sofijas galvā uzzibsnīja attēli: Žanna noskrandušās un apdegušās drēbēs pieplakusi Skatahai, Kareivei viegli manevrējot savu bruņās tērpto zirgu cauri panikas pārņemtam pūlim, izbrīvējot ceļu ar katrā rokā satvertu zibošu zobenu.
— Protams, ikvienam bija jāsaka, ka redzējis Žannu mirstam, — Skatija sacīja, pievienodamās viņām, ar līku nazi rūpīgi griezdama ananasu mazos gabaliņos. — Neviens — nedz angļi, nedz franči — negrasījās atzīt, ka Orleānas jaunava ir nolaupīta piecsimt labi bruņotu vīru deguna priekšā un viņu izglābusi viena sieviete kareive.
Žanna pastiepās un paņēma ananasa gabaliņu no Skatahas pirkstiem, un iemeta to viņas mutē. — Skatija aizveda mani pie Nikolasa un Pereneles, — viņa turpināja. — Viņi deva man patvērumu un rūpējās par mani. Bēgot mani ievainoja, un biju novārgusi ieslodzījumā pavadītajos mēnešos. Bet pat ar Nikolasa vislabāko kopšanu es būtu nomirusi, ja nebūtu Skatijas. — Viņa pastiepās un atkal saspieda draudzenes roku, šķiet, nepamanīdama asaras uz viņas vaigiem.
— Žanna bija zaudējusi daudz asiņu, — Skataha sacīja. — Vienalga, ko Nikolass un Perenele daritu, viņai nekļuva labāk. Tā Nikolass veica vienu no pirmajām asins pārliešanām.
— Kura asinis… — Sofija iesāka, bet pēkšņi viņa zināja atbildi. — Tavas asinis?
— Skatahas vampīra asinis izglāba mani. Un uzturēja manu dzīvību, arī padarīja mani nemirstīgu. — Žanna pasmaidīja. Sofija bija pamanījusi, ka viņas zobi ir normāli, nevis asi kā Skatijai. — Paldies Dievam, nebija neviena vampīru blakus efekta. Tā nu esmu veģetāriete, — viņa piemetināja. — Jau dažus pēdējos gadsimtus.
— Un tu esi apprecējusies, — Skatija sacīja nosodoši. — Kad tas notika un kā, un kāpēc es netiku ielūgta? — viņa noprasīja vienā elpas vilcienā.
— Mēs apprecējāmies pirms četriem gadiem Sunset Beach Havajā, saulrietā, protams. Mēs visur meklējām tevi, kad bijām nolēmuši precēties, — Zanna ātri sacīja. — Es patiešām gribēju, lai tu tur būtu. Es tevi vēlējos par savu līgavas māsu.
Skatahas zaļās acis samiedzās, cenšoties atcerēties. — Pirms četriem gadiem… es domāju, ka biju Nepālā, dzenoties pakaļ Nee-gued. Briesmīgam sniega cilvēkam, — viņa piepilda, pamanīdama Sofijas un Zannas neizteiksmīgos skatienus.
— Mums nebija iespēju sazināties ar tevi. Tavs mobilais telefons nestrādāja, un e-pasts atnāca atpakaļ ar piezīmi, ka tava pastkastīte ir pilna! — Žanna satvēra Skatahas roku. — Nāc, man ir fotogrāfijas, es varu tev tās parādīt. — Sievietes pievērsās Sofijai: — Tev tagad jāpaēd. Tev nepieciešams atgūt enerģiju, kuru tu sadedzināji. Dzer daudz šķidruma — ūdeni, sulas, bet ne kofeīnu — arī tēju ne, neko tādu, kas varētu tevi uzturēt nomodā. Kad būsi paēdusi, Francis jums parādīs jūsu istabas, kur varēsit ieiet dušā un atpūsties. — Viņa lēni paskatījās uz Sofiju no galvas līdz kājām. — Es tev sagādāšu drēbes. Tev apmēram ir mans izmērs. Un tad vēlāk mēs varēsim parunāt par tavu auru. — Žanna pacēla kreiso roku un izpleta pirkstus. Skaidri saskatāms metāla cimds iemirdzējās pāri ādai. — Es tev parādīšu, kā to kontrolēt, kā piešķirt tai formu, izveidot no tās to, ko vēlies. — Cimds pārvērtās rāpuļa metāla spīlēs, kuru galos bija līki gari nagi, iekams tas pazuda Zannas nosauļotajā ādā. Tikai viņas pirkstu nagi palika sudraba krāsā. Viņa pieliecās un ātri noskūpstīja Sofiju uz vaiga. — Bet vispirms tev jāatpūšas. Tagad, — viņa sacīja, skatīdamās uz Skatahu, — ļauj man parādīt tev fotogrāfijas.
Abas sievietes aizsteidzās projām no virtuves. Un Sofija devās atpakaļ uz garo telpu, kur Senžermēns sirsnīgi sarunājās ar brāli. Džošs pasniedza viņai šķīvi ar augļiem un maizi. Viņa paša šķīvis bija piekrauts ar olām un desiņām. Sofija sajuta vēderā protestu pret šo skatu. Un piespieda sevi novērsties. Viņa knibināja augļus, ieklausīdamās sarunā.
— Nē, es esmu cilvēkveidīgs, es nespēju atmodināt tavas spējas, — Senžermēns sacīja, kad viņa pievienojās abiem. — Tam vajadzīgs Vecais vai kāds no nedaudzajiem no Nākamās paaudzes, kas to varētu izdarīt. — Viņš smaidīja, atklādams nelīdzenus zobus.
— Neuztraucies, Nikolass atradīs kādu, kas tevi atmodinās.
— Vai kāds no tiem, kas to varētu izdarīt, ir Parīzē?
Senžermēnam bija nepieciešams kāds mirklis, lai apdomātu.
Makjavelli varētu kādu zināt. — Es esmu pārliecināts. Viņš zina visu. Bet es nezinu. — Viņš pagriezās pret Sofiju un viegli paklanījās. — Cik sapratu, tev palaimējās, ka tevi atmodināja leģendārā Hekate. Un tad tevi Gaisa maģijā ievadīja mana vecā skolotāja Endoras Ragana. — Viņš pašūpoja galvu. — Kā klājas vecajai Raganai? Viņai es nekad nepatiku, — viņš piebilda.
— Joprojām nepatīkat, — Sofija aši noteica. — Piedodiet, es nezinu, kāpēc to sacīju.
Grāfs iesmējās. — Ak, Sofij, to nesacīji tu, nu, patiešām. To sacīja Ragana. Tev būs nepieciešams kāds laiks, iekams spēsi sašķirot atmiņas. Viņa man piezvanīja no rīta. Pastāstīja, kā piesātinājusi tevi ne vien ar Gaisa maģiju, bet arī ar visa sava ķermeņa zināšanām. Mūmijas tehnika netika izmantota dzīvai atmiņai, tas ir ļoti bīstami.
Sofija uzmeta žiglu skatienu brālim. Džošs uzmanīgi vēroja Senžermēnu, ieklausoties katrā vārdā. Viņa pamanīja sasprindzinājumu kaklā un žoklī no tā, ka turēja cieši aizvērtu muti.
— Tev vajadzētu atpūsties vismaz divdesmit četras stundas un dot apziņai un zemapziņai laiku sašķirot pēkšņo svešās atmiņas, domu un ideju pieplūdumu.
— Tam nebija laika, — Sofija nomurmināja.
— Nu, labi, tagad ir. Apēd visu, un tad es parādīšu jūsu istabas. Guliet, cik ilgi vien vēlaties. Jūs esat pilnīgā drošībā. Neviens nezina, ka esat šeit.
18. NODAĻA
— Senžermēna pilsētas mājā Elizejas laukos. — Makjavelli piespieda telefonu pie auss un atzvēlās dziļāk melnajā ādas sēdeklī, grozīdamies, lai varētu skatīties pa šauro logu. Tālumā pāri slīpajiem dakstiņu jumtiem viņš varēja saskatīt Eifeļa torņa galu. Uguņošana beidzot bija beigusies, bet mākoņu aizsegs visās varavīksnes krāsās vēl joprojām karājās gaisā. — Neuztraucies, doktor, mēs novērojam māju. Senžermēns, Skataha un dvīņi atrodas tajā. Tur nav vairāk neviena cita iemītnieka.
Makjavelli pavirzīja telefonu tālāk no auss, jo statiskā elektrība čurkstēja un sprakšķēja. Dī reaktīvā lidmašīna tik tikko bija pacēlusies no maza lidlauka Losandželosas ziemeļos. Viņam būs jānolaižas Ņujorkā, lai uzpildītu degvielu, tad jālido pāri Atlantijas okeānam uz Šenonu Īrijā un atkal jāuzpilda degviela, pirms turpināt ceļu uz Parīzi. Sprakšķi kļuva vājāki, un Dī balss spēcīga un skaidra atskanēja telefonā.
— Un alķīmiķis?
— Pazudis Parīzē. Mani vīri bija jau dabūjuši viņu pie zemes, turēja viņu uz grauda, bet viņš kaut kādā veidā pārklāja tos ar cukuru un tad uzrīdīja tiem visas pilsētas skudras. Viņiem sākās panika, viņš aizbēga.
— Transmutācija, — Dī atzīmēja. — Ūdeni veido divas daļas ūdeņraža un viena daļa skābekļa; saharozei ir tā pati attiecība. Viņš pārveidoja ūdeni cukurā; tas ir lēts triks — es no viņa gaidīju kaut ko vairāk.
Makjavelli ar roku pārbrauca pāri sniegbaltajiem matiem. — Es pat domāju, ka tas bija diezgan gudri, viņš padarīja nekaitīgus sešus policijas virsniekus.
— Viņš atgriezīsies pie dvīņiem, — Dī attrauca. — Viņam tie ir vajadzīgi. Viņš visu dzīvi gaidīja, kad tos atradīs.
— Mēs visi to gaidījām, — Makjavelli neuzkrītoši atgādināja magam. — Un tieši tagad zinām, kur viņi ir, kas nozīmē, ka zinām arī to, kur būs Fleimels.
— Nedari neko, kamēr manis tur nav, — Dī nokomandēja.
— Vai pastāv kāda ideja, kad tas varētu būt? — Makjavelli iesāka, bet līnija bija mirusi. Viņš nebija drošs, vai Dī bija nolicis klausuli vai arī savienojums bija pārtrūcis. Zinot Dī, Nikolo pieņēma, ka viņš bija nolicis klausuli, tas bija viņa stilā. Slaidais, elegantais vīrietis pielika telefonu pie plānajām lūpām, iekams aizvēra tastatūru. Viņam nebija nekādu nolūku sekot Dī pavēlēm, viņš gatavojās sagūstīt Fleimelu un dvīņus vēl pirms tam, kad Dī lidmašīna piezemēsies Parīzē. Viņš paveiks to, ko Dī nav spējis izdarīt gadsimtiem ilgi, un apmaiņā Vecie varētu uzdāvināt jebko, ko viņš vēlas.
Makjavelli mobilais telefons iedūcās kabatā. Viņš izvilka to un paskatījās uz ekrānu. Parādījās neparasti gara ciparu rinda, neizskatoties pēc neviena jebkad iepriekš redzēta numura. DGSE vadītājs savilka pieri. Tikai Francijas prezidentam, dažām augstām ministrijas amatpersonām un viņa paša personālam bija šis numurs. Viņš nospieda Atbildēt, bet nerunāja.
— Angļu mags domā, ka tu mēģināsi un arī notversi Fleimelu un dvīņus, iekams viņš ieradīsies, — atskanēja balss otrā galā, grieķu dialektā, ko vairs nelietoja tūkstošiem gadu.
Nikolo Makjavelli spēji iztaisnojās savā krēslā. — Pavēlniek? — viņš sacīja.
— Sniedz Dī pilnīgu atbalstu. Neko nesāc pret Fleimelu, iekams viņš ierodas. — Līnija apklusa.
Makjavelli uzmanīgi nolika telefonu uz tukšā sola un atslīga krēslā. Turot abas rokas priekšā sejai, viņš pārsteigts ievēroja, ka tās viegli trīc. Pēdējo reizi viņš bija runājis ar Veco, ko viņš dēvēja par Pavēlnieku, pirms vairāk nekā pusotra gadsimta. Tas bija Vecais, kurš bija dāvājis viņam nemirstību sešpadsmitā gadsimta sākumā.
Vai Dī būtu kaut kādā veidā sazinājies ar viņu? Makjavelli papurināja galvu. Maz ticams; iespējams, DI būs sazinājies ar savu Pavēlnieku un lūdzis tam izpildīt viņa lūgumu. Bet Makjavelli Pavēlnieks bija viens no visvarenākajiem tumšajiem Vecajiem… Tas atveda viņu atpakaļ pie jautājuma, kas bija viņu nodarbinājis gadsimtiem ilgi: kas bija Dī Pavēlnieks?
Ikviens cilvēks, kam Vecie dāvāja nemirstību, bija pakļauts šim Vecajam. Vecais, kurš piešķir šo nemirstību, var viegli to atņemt. Makjavelli pat bija piedzīvojis to notiekam; viņš vēroja, kā veselīga izskata jauns vīrietis novīta un novecoja dažu sirdspukstu laikā, beigās pārvēršoties salauztu kaulu un putekļos sabirzušas ādas kaudzē.
Makjavelli nemirstīgo cilvēku dosjē bija krusteniski savienojis ar Vecajiem vai tumšajiem Vecajiem, kuriem tie kalpoja. Bija tikai ļoti nedaudzi cilvēki — kā Fleimels, Perenele un Senžermēns —, kuriem nebija nekādas lojalitātes pret Vecajiem, jo viņi bija kļuvuši nemirstīgi pašu spēkiem.
Neviens nezināja, kam kalpo Dī. Bet tas acīmredzot bija kāds vēl varenāks par Makjavelli paša tumšo Veco Pavēlnieku. Un tas visu padarīja vēl bīstamāku.
Pieliecies uz priekšu, Makjavelli nospieda telefona pogu uz sava galda. Durvis nekavējoties atvērās, un Dagans ienāca istabā, viņa spoguļsaulesbrillēs atspoguļojās kailās sienas.
— Vai ir kādas ziņas par alķīmiķi?
— Nekā. Mums ir pieeja drošības kamerām Pont de i Alma stacijā un katrā stacijā, ar kuru tai ir savienojums, un pašreiz pētām to ierakstus, bet tas prasīs kādu laiku.
Makjavelli pamāja ar galvu. Laiks bija tas, kā viņam nebija. Viņš pamāja ar garpirkstaino roku. — Labi, mēs nezinām, kur viņš ir patlaban, bet zinām, kur viņš dosies: uz Senžermēna māju.
Dagana lūpas lipīgi pavērās. — Māju novēro. Visas ieejas un izejas tiek uzraudzītas; tur ir pat vīrs kanalizācijas caurulē zem ēkas. Neviens nevar nedz iziet, nedz ieiet mājā, mums nemanot. Tuvumā blakus ielās ir divi furgoni ar RAID vienības vīriem, un trešā vienība ir mājā blakus Senžermēna īpašumam. Mēs varam tikt pāri sētai vienā mirklī.
Makjavelli piecēlās un pagāja nost no rakstāmgalda. Rokām uz muguras viņš apgāja apkārt mazajam birojam. Lai gan tā bija viņa oficiālā adrese, viņš reti kad izmantoja šo telpu, un tajā nebija nekā vairāk kā rakstāmgalds, divi krēsli un telefons. — Bet vai ar to pietiek, es prātoju? — Fleimels ir aizbēdzis no sešiem teicami trenētiem virsniekiem, kuri jau viņu ar seju pret ietvi turēja uz grauda. Un mēs zinām, ka Senžermēns — Uguns pavēlnieks — ir tajā īpašumā. Mēs jau šorīt piedzīvojām mazu piemēru viņa spējām.
— Uguņošana bija nekaitīga, — Dagans sacīja.
— Esmu pārliecināts, ka viņš tikpat viegli varēja pārvērst torni šķidrumā. Atceries, viņš no oglēm izgatavo dimantus.
Dagans pamāja ar galvu.
Makjavelli turpināja: — Mēs ari zinām, ka amerikāņu meitenes spējas ir atmodinātas, un mēs esam redzējuši tikai nedaudz no tā, ko viņa spēj. Migla Sacre-Coeur bazilikā bija iespaidīgs varoņdarbs kādam tik maz trenētam un jaunam.
— Un tad vēl tur ir Ēna, — Dagans piemetināja.
Nikolo Makjavelli seja pārvērtās neglītā maskā. — Un tad vēl tur ir Ēna, — viņš piekrita.
— Viņa pieveica divpadsmit labi bruņotus policistus kafijas veikalā šorīt, — Dagans bez emocijām sacīja. — Es vēroju, kā viņa sakauj veselas armijas, un viņa izdzīvoja Pazemes Ēnu valstībā vairākus gadsimtus. Fleimels droši vien izmanto viņu, lai nosargātu dvīņus. Viņa ir jāiznīcina, pirms mēs vēršamies pret kādu citu.
— Taisnība.
— Tev nepieciešama armija.
— Var būt, ka ne. Atceries: "Ar viltu un blēdību cilvēks var paveikt vairāk nekā ar spēku", — viņš citēja.
— Kurš to sacījis?
— Es atradu grāmatā pirms daudziem gadiem. Tā bija patiesība Mediči galmā, un tā ir patiesība arī tagad. — Viņš pavērās uz augšu. — Vai tu aizsūtīji pēc disijām?
— Viņas ir ceļā. — Dagana balss kļuva šļapstoša. — Es viņām neuzticos.
— Neviens neuzticas disijām. — Makjavelli smaids bija pilns humora. — Vai tu kādreiz esi dzirdējis stāstu par to, kā Hekate sagūstīja Skatahu Pazemē?
Dagans palika nekustīgs.
— Hekate izmantoja disijas. Viņu naids pret Ēnu sniedzas vēl tālu atpakaļ tajos laikos, kad tikko kā bija nogrimusi Danu Tālis.
Uzlicis rokas uz radījuma pleciem, Makjavelli piegāja tuvāk Daganam un speciāli elpoja caur muti. Dagans izplatīja zivju smaku, tā apņēma .viņa ādu kā eļļa, kā sasmakuši sviedri. — Es zinu, ka tu ienīsti Ēnu, un es tev nekad neesmu prasījis, kāpēc, tomēr man ir zināmas aizdomas. Tas droši vien ir tāpēc, ka viņa tev nodarījusi lielas sāpes. Tomēr es vēlos, lai tu noliec malā savas jūtas, naids ir pati nevajadzīgākā no visām sajūtām. Panākumi ir labākā atriebība. Man vajag, lai tu koncentrējies un esi man blakus. Mēs esam tuvu, tik tuvu uzvarai, tuvu, lai atgrieztu Veco rasi uz šīs zemes. Atstāj Skatahu Disiriem. Bet, ja tiem nelaimēsies, tad viņa ir tava. Es tev to apsolu.
Dagans atvēra muti, atsegdams adatveida zobu loku. — Tiem izdosies. Un Disirs nolēmis ņemt palīgā Nidhjegu.
Nikolo Makvajelli izbrīnā ieplēta acis. — Nidhjegu… vai tas ir brīvs? Kā?
— Pasaules koks ir iznīcināts.
— Ja tie liek Nidhjegu pret Skatahu, tad tev ir taisnība. Tiem izdosies. Tiem nevar neizdoties.
Dagans pastiepa roku uz augšu un noņēma saulesbrilles. Viņa milzīgās, izvalbītās zivs acis bija plati ieplestas un vērīgas.
— Ja te zaudēs kontroli pār Nidhjegu, tas var noslaucīt no zemes visu pilsētu.
Makjavelli brīdi padomāja. Tad viņš pamāja ar galvu. — Tā būs maza cena par Ēnas iznīcināšanu.
— Tu runā gluži kā Dī.
— Ak, manī nekas nav līdzīgs angļu magam, — Makjavelli izjusti sacīja. — Dī ir bīstams fanātiķis.
— Un tu neesi? — Dagans jautāja.
— Es esmu vienkārši bīstams.
Doktors Džons Dī atsēdās mīkstajā ādas krēslā un vēroja, kā mirdzošās Losandželosas gaismas pazuda tālumā zem viņa. Paskatījies greznā kabatas pulkstenī, viņš prātoja, ko itālietis no tā secinājis. Ja neko vairāk, tad vismaz tas parādīja Makjavelli, kurš šeit ir boss.
Nevajadzēja būt ģēnijam, lai saprastu, ka itālietis pats dosies pēc Fleimela un bērniem. Bet Dī bija veltījis pārāk ilgu laiku, vajādams Fleimelu, lai zaudētu viņu pašās beigās, sevišķi jau tādam kā Nikolo Makjavelli.
Kad lidmašīna pacēlās, viņš aizvēra acis un juta, kā saraujas vēders. Dī automātiski sniedzās pēc papīra turzas blakus sēdvietā; viņam patika lidot, bet vēders vienmēr protestēja. Ja viss ritēs, kā plānots, tad viņš drīz būs visas planētas valdnieks un viņam nekad Vairs nevajadzēs lidot. Visi nāks pie viņa.
Lidmašīna pacēlās stāvā leņķī, un viņš norija siekalas. Lidostā viņš bija apēdis cāli un tagad to nožēloja. Gāzētais dzēriens pavisam noteikti bija kļūda.
Dī iedomājās nākotni, kad Vecie atgriezīsies. Iespējams, tie atjaunos vārtu tīklu visā pasaulē, padarot lidošanu nevajadzīgu. Aizvēris acis, Dī koncentrējās uz Vecajiem un daudzajiem labumiem, ko tie dos planētai. Viņš labi zināja, ka vēl nesenā pagātnē Vecie uz. Zemes bija radījuši paradīzi. Visas vecās grāmatas un pergamenti, visu rasu mīti un leģendas vēstīja par šo brīnišķīgo laiku. Pavēlnieks bija apsolījis viņam, ka Vecie izmantos savu spēcīgo maģiju, lai zemi atkal pārvērstu par paradīzi. Tie novērstu globālās sasilšanas briesmas, salāpītu ozona caurumu debesīs, tuksnešus pārvērstu par oāzēm. Sahāras tuksnesis ziedētu, polārās cepures izkustu, atklājot bagātīgu zemi zem tās. Dī domāja, ka viņš nodibinās savu galvaspilsētu Antarktīdā, Vandas ezera krastā. Vecie atjaunos savas vecās karalistes Šumerā, Ēģiptē, Centrālamerikā un Angkorā, un ar tām zināšanām, ko sevī satur Ābrahama Grāmata, būs atkal iespējams izcelt no dzelmes Danu Tālis.
Protams, Dī zināja, ka cilvēku rase kļūs par vergiem un daudzi kļūs par barību šiem Vecajiem, kuriem joprojām nepieciešams ēst, bet tā bija zema cena par citiem labumiem.
Lidmašīna bija sasniegusi vajadzīgo augstumu, un Dī juta, ka vēders nomierinās. Atvēris acis, viņš ievilka dziļi elpu un atkal pārbaudīja pulksteni. Viņam bija grūti noticēt, ka viņš bija dažu stundu — šo vārdu tiešajā nozīmē — dažu stundu attālumā līdz brīdim, kad beidzot notvers alķīmiķi, Skatahu un tagad arī dvīņus. Tie bija pievienotā balva. Kad viņam būs Fleimels un Kodeksa lapas, pasaule izmainīsies.
Viņš nekad nesapratīs Fleimelu un viņa sievu, kāpēc tie tik smagi strādājuši, lai nepieļautu, ka Vecie atkal atnestu civilizāciju uz zemes. Bet viņš bija drošs, ka pajautās to… tieši pirms viņa nogalināšanas.
19. nodaĻa
Nikolass Fleimels apstājās Rue Beaubourg un lēnām pagriezās, blāvās acis noskenēja ielu. Viņš bija šķērsojis Sēnu pa Pont d'Arcole, virzienā uz stikla un dzelzs briesmoni — Pompidū centru. Lieki netērējot laiku, tomēr bieži apstājoties, šaudīdamies no vienas ceļa puses uz otru, apstājoties pie avīžu kioska, lai nopirktu rīta avīzi, atkal apstājoties, lai izdzertu nekam nederīgu kafiju no kartona krūzes, viņš turpināja vērot, vai kāds nepievērš viņam pārāk lielu uzmanību. Bet, cik nu viņš spēja noteikt, neviens nesekoja.
Parīze bija izmainījusies, kopš viņš pēdējo reizi bija pilsētā, un, lai arī viņš Sanfrancisko tagad sauca par savām mājām, šī bija viņa dzimtā pilsēta un vienmēr būs viņa pilsēta. Tikai pirms nedēļas grāmatveikala aizmugurējā istabā Džošs viņa datorā bija ielādējis Google Earth un parādījis, kā to izmantot. Nikolass bija pavadījis vairākas stundas, meklēdams ielas, pa kurām kādreiz bija staigājis, atrazdams mājas, kuras zināja jaunībā, pat atrada Svēto nevainīgo baznīcu, kur viņam vajadzēja būt apglabātam.
Viņu patiesībā interesēja viena iela. Viņš to atrada programmas kartē un virtuāli pastaigājās pa to, un ne mirkli viņam nebija ienācis prātā, ka drīz to darīs realitātē.
Nikolass Fleimels pagriezās pa kreisi — nost no Rue Beaubourg uz Rue Montmorency — un apstājās tik pēkšņi, it kā būtu atdūries sienā.
Viņš ievilka dziļu, trīcošu elpu, apzinādamies strauji pukstošo sirdi. Emociju uzplūds bija ļoti spēcīgs. Iela bija tik šaura, ka rīta saule to nesasniedza, atstādama ēnā. Ielas abās pusēs stiepās augstas, gandrīz krēmbaltas ēkas, daudzām pie sienām karājās grozi
ar nokarenām puķēm un zaļumiem. Ielas abās pusēs bija izvietoti metāla stabi apaļiem galiem, neļaujot automašīnām apstāties.
Nikolass lēni devās lejup pa ielu, redzēdams to tādu, kāda tā kādreiz bija bijusi. Atcerēdamies.
Vairāk nekā pirms sešiem simtiem gadu viņš un Perenele bija te dzīvojuši. Viduslaiku Parīzes skati uzzibsnīja acu priekšā, juceklīgs koka un mūra ēku sajaukums; šauras līkumotas ieliņas; sapuvuši tilti, nekārtīgs ēku un ielu, kas bija tikai mazliet labākas par kanalizācijas caurulēm, salikums. Troksnis, neciešams, nemitīgs troksnis un pretīga smirdoņa karājās virs pilsētas — nemazgātu, slimību apsēstu cilvēku un dzīvnieku smaku sajaukums — tie bija iespaidi, ko nekad nevar aizmirst.
Rue Montmorency galā viņš atrada ēku, ko meklēja. Tā nebija daudz mainījusies. Akmeņi, kas kādreiz bija bijuši krēmkrāsas, tagad bija veci, ieplaisājuši un apdrupuši, klāti melniem sodrēju plankumiem. Trīs logi un durvis bija jaunas, bet pati ēka bija viena no vecākajām Parīzē. Tieši virs vidējām durvīm bija numura zīme 5 — metāliski zilā krāsā —, un virs tās laika gaitā apbružāta akmens plāksne, kas vēstīja: MA1SON DE NICOLAS FLAMEL ET DE PERENELLE, S/4 FEMME. Sarkana zīme vairoga izskatā vēstīja, ka tagad tas ir AUBERGE NICOLAS FLAMEL. Tagad tas ir restorāns.
Kādreiz tur bija viņa māja.
Piegājis pie loga, izlikdamies lasām ēdienkarti, viņš ielūkojās iekšā. Interjers, protams, bija pilnīgi pārveidots, iespējams, neskaitāmas reizes, bet tumšās sijas, kas stiepās pāri baltajiem griestiem, šķita esam tās pašas, uz kurām viņš tik bieži bija skatījies pirms vairāk nekā sešsimt gadiem.
Viņš atskārta, ka viņi abi — viņš un Perenele — šeit bija laimīgi.
Un drošībā.
Viņu dzīve tad bija vienkāršāka: viņi neko nezināja par Vecajiem vai tumšajiem Vecajiem; viņi neko nezināja par Kodeksu, arī par nemirstīgajiem, kuri to sargāja un cīnījās par to.
Un abi — gan viņš, gan Perenele — tad vēl pilnībā bija cilvēki.
Senatnīgie ēkas akmeņi bija izrotāti ar savādiem attēliem, simboliem un burtiem, kas, kā viņš zināja, bija apmulsinājuši un ieintriģējuši zinātniekus visos laikos. Daudziem nebija nekādas nozīmes, nekas vairāk kā tolaiku veikala zīmes, bet bija viena vai divas, kurām bija sevišķa nozīme. Ātri pametis skatienu pa kreisi un pa labi un atklājis šauro ieliņu esam pavisam tukšu, viņš ar kreiso roku pastiepās uz augšu un apvilka veidolu ap burtu N, kas bija izcirsts akmenī pa labi no vidējā loga. Ap burtu apvijās zaļa dūmaka. Tad loga pretējā pusē viņš apvilka ap krāšņā F burta kontūru, atstādams vizošo burta aprisi gaisā. Satverot loga rāmi ar kreiso roku, viņš pats uzkāpa uz palodzes un labo roku pastiepa pāri galvai, viņa pirksti sameklēja burtu aprises senajā akmenī. Ļaudams savas auras vissmalkākajai strūklai plūst cauri pirkstiem, viņš pēc kārtas uzspieda burtiem… un akmens zem viņa ādas kļuva silts un mīksts. Viņš uzspieda, un viņa pirksti ienira akmenī. Tie apvijās ap priekšmetu, ko viņš bija paslēpis aiz liela granīta gabala piecpadsmitajā gadsimtā. Izvilkdams to ārā, Nikolass nokāpa no palodzes un viegli pieliecās pie zemes, ātri aptīdams savu Le Monde avīzi ap to. Tad viņš pagriezās un devās projām pa ielu, daudz neatskatīdamies.
Pirms iziešanas Rite Beaubourg Nikolass pagrieza uz augšu kreiso roku. Plaukstas vidū bija nevainojams melnā tauriņa nospiedums, ko Senžermēns bija uzspiedis uz viņa ādas. — Tas tevi atvedīs atpakaļ pie manis, — grāfs bija sacījis.
Nikolass Fleimels pārvilka ar labo rādītājpirkstu pār tetovējumu. — Aizved mani atpakaļ pie Senžermēna, — viņš murmināja.
— Aizved mani pie viņa.
Tetovējums uz ādas sakustējās, melnie spārni saviļņojās. Tad pēkšņi tas pacēlās augšup no ādas un kādu brīdi karājās gaisā, vicinādams spārnus. Pēc mirkļa jau tas dejoja un virpuļoja lejā pa ielu.
— Gudri, — Nikolass nočukstēja, — ļoti gudri. — Un viņš sekoja tam.
20. NODAĻA
Perenele izgāja ārā pa kameras durvīm.
Durvis nekad nebija aizslēgtas. Tas nebija vajadzīgs: nekas nespēja paiet garām sfinksai. Bet tagad sfinksa bija projām. Perenele ievilka dziļu elpu: skābā radījuma smaka, čūskas pelējuma smaka, lauvas un putna smakas sajaukums bija mazinājies, ļaujot parastajām Alkatrazas smakām — sāls, rūsējoša metāla, jūras zāļu un sadrupušu akmeņu — ņemt virsroku. Viņa pagriezās pa kreisi, ātri virzoties lejā pa garu koridoru gar kamerām. Viņa bija pie klints, bet viņai nebija ne jausmas, kur patiesībā atradās milzīgajā drūpošajā kompleksā, lai arī viņa un Nikolass bija dzīvojuši Sanfrancisko gadiem ilgi. Vienīgā gaisma nāca no neregulāri izvietotām mazjaudīgām spuldzītēm aiz vadu kastēm. Pereneles lūpas savilkās šķībā smaidā; gaisma nenāca viņai par labu. Sfinksa baidījās no tumsas, radījums nāca no tiem laikiem un vietas, kur ēnās patiešām atradās briesmoņi.
Sfinksu projām bija aizvilinājis Huans Manuels Aijala ar spoku palīdzību. Viņa bija devusies meklēt mistiskos trokšņus, stieņu šķindoņu un durvju sišanos, kas pēkšņi bija piepildījusi ēku. Ar katru sfinksas prombūtnes mirkli Pereneles aura uzlādējās. Tā vēl nebija atgriezusies pilnā apjomā — vispirms viņai bija nepieciešams miegs un ēdiens, bet vismaz viņa vairs nebija neaizsargāta. Viss, kas viņai tagad bija jādara, — pēc iespējas jāturas pa gabalu no radījuma.
Kaut kur augstu virs viņas aizcirtās durvis, un Perenele sastinga, kad nagi noklikšķēja pret akmens grīdu. Tad iezvanījās zvans — lēns un svinīgs, vientuļš un tāls. Tad atskanēja pēkšņa nagu skrapstoņa, sfinksai metoties noskaidrot cēloni.
Perenele aplika rokas sev ap ķermeni un kustināja tās uz augšu un leju, mazliet trīcot. Viņai mugurā bija vasaras drēbes bez piedurknēm, un parasti viņa spēja regulēt savu temperatūru ar auras palīdzību, bet viņai bija palicis ļoti maz spēka, un viņa negribēja to izmantot šim nolūkam. Viens no sfinksas speciālajiem talantiem bija tās spēja sajust un savākt maģisko enerģiju.
Pereneles bezpapēžu sandales neizdvesa ne skaņu pret mitrajiem akmeņiem, viņai ejot projām pa gaiteni. Viņa bija piesardzīga, bet ne nobijusies. Perenele Fleimela bija nodzīvojusi vairāk nekā sešus simtus gadu, un, kamēr Nikolass bija aizrāvies ar alķīmiju, viņa bija koncentrējusies uz burvestībām. Meklējumi bija aizveduši viņu uz dažām ļoti tumšām un bīstamām vietām ne tikai uz zemes, bet arī dažām blakus pastāvošām Ēnu valstībām.
Kaut kur tālumā plīsa stikli un bira uz grīdas. Viņa dzirdēja sfinksas dusmu šņācienu un rēcienu, bet šī skaņa arī bija tāla. Perenele pasmaidīja: de Aijala bija nodarbinājis sfinksu, un vienalga, cik uzmanīgi arī skatītos, viņa nekad to neatradīs. Pat tik varenam radījumam kā sfinksa nebija varas pār spokiem vai poltergeistu.
Perenele zināja, ka viņai jātiek uz augšējiem stāviem un ārpasaules gaismā, kur aura uzlādēsies daudz ātrāk. Kad viņa būs tikusi svaigā gaisā, varēs likt lietā daudzas mazas burvestības, maģiju, buramvārdus, kas, kā viņai bija zināms, padarīs sfinksas eksistenci daudz nožēlojamāku. Skitu mags, kurš apgalvoja, ka palīdzējis celt piramīdas tiem, kas bija izglābušies no Danu Tālis un bija apmetušies Ēģiptē, bija iemācījis viņai ļoti noderīgu burvestību, kas izkausēja akmeni. Perenele nekavētos izmantot to, lai apraktu sfinksu zem ēkas. Tā gan droši vien izglābtos — sfinksu faktiski nebija iespējams nogalināt, bet tas noteikti aizkavētu to.
Perenele pamanīja aprūsējušas metāla kāpnes un metās to virzienā. Viņa jau gatavojās likt kāju uz pirmā pakāpiena, kad pamanīja karājamies pelēku pavedienu. Perenele sastidga gaisā paceltu kāju… un tad lēnām un uzmanīgi atkāpās atpakaļ. Pieliekusies viņa paskatījās uz metāla kāpnēm. No šī leņķa viņa varēja saskatīt zirnekļa tīklus, krustām šķērsām saaustus cauri visām kāpnēm. Ikviens, kas uzkāptu uz metāla kāpnēm, tiktu noķerts. Viņa atkāpās, cieši lūkodamās krēslainajās ēnās. Pavedieni bija pārāk biezi, lai tos būtu saaudis kāds normāls un parasts zirneklis, tie bija sapunktēti ar mazām sudraba krāsas šķidruma bumbiņām. Perenele zināja dučiem dzīvnieku, kas varēja uzaust šādus tīklus, bet negribēja sastapt nevienu no tiem ne šeit, ne tagad, kamēr viņas spēki bija iztukšoti.
Pagriezusies viņa drāzās projām pa garo koridoru, kas bija izgaismots tikai ar vienu spuldzīti otrā galā. Tagad, kad viņa zināja, ko meklēt, viņa spēja saskatīt sudraba tīklus visur, stiepjoties pāri griestiem un sienām, tumšāko kaktu ēnās auga lielas mezglainas ligzdas. Tīklu klātbūtne varēja izskaidrot faktu, kāpēc viņa cietumā nebija sastapusi nevienu parazītu — nevienu skudru, nevienu mušu, moskītu vai peli. Ja reiz ligzdas bija izveidotas, tad cietums kļuva zirnekļu pilns… ja tie patiešām bija zirnekļi. Gadsimtu ritumā Perenele bija sastapusi Vecos, kas asociējās ar zirnekļiem, tostarp Arahni un mistisko, biedējošo Zirnekli-Sievieti, bet, cik viņai zināms, neviens nebija sadarbojies ar Dī un tumšajiem Vecajiem.
Perenele steidzās garām atvērtām durvīm, atvērumā bija ieausts perfekts zirnekļa tīkls, un viņa saoda skābeni rūgtu smirdoņas dvesmu. Viņa palēnināja soli, tad apstājās. Smaka bija nepazīstama, un tā nebija sfinksas smaka. Pagriezusies atpakaļ, viņa piegāja, cik vien tuvu varēja, nepieskardamās tīklam, un ielūkojās pa durvīm. Pagāja mirklis, līdz acis pierada pie tumsas, un pēc mirkļa viņa saprata, ko redz.
Vetala.
Pereneles sirds krūtīs sāka dauzīties tik stipri, ka viņa faktiski varēja sajust vibrējam miesu. Ar galvu uz leju no griestiem nokarājās ducis radījumu. Nagi — kaut kas starp cilvēka kājas un putna nagiem — ieurbušies dziļi mīkstajā akmenī, bet ādainie spārni apkļāvušies ap cilvēkveida skeletiem. Ačgārni — lejup — nokārtās galvas bija skaistas, ar jaunu vīriešu un sieviešu sejām, pat jaunākām par pusaudžu sejām.
Vetala.
Perenele sacīja bez skaņas. Hindu vampīri. Pretēji Skatahai šis klans dzēra asinis un ēda miesu. Bet ko tie darīja šeit, un — daudz svarīgāk — kā tie bija nokļuvuši šeit? Vetala vienmēr bijusi saistīta ar reģionu vai cilti. Perenele nezināja nevienu, kas būtu atstājis savu dzimteni.
Burve lēni pagriezās, lai paskatītos nākamajās atvērtajās durvīs tumšajā gaitenī. Kas vēl paslēpts gulēja zem Alkatrazas kamerām? Ko gan doktors Džons Dī plāno?
svĒtDieNa, 3. jūnijs
21. nodaĻa
Sofijas saraustītais kliedziens izrāva Džošu no dziļa bezsapņu miega, un viņš izvēlās no gultas, paliekot stāvam kājās un šūpojamies pilnīgā tumsā, mēģinot sataustīt kādu apģērba gabalu.
Sofija iekliedzās atkal, skaņa bija vārga un biedējoša.
Džošs pārklunkurēja pāri istabai, atsizdams ceļgalus pret krēsliem, iekams atrada durvis, kas bija pamanāmas tikai no šaurās gaismas līnijas zem tām. Māsas istaba bija tieši pretī — pāri gaitenim.
Pirms tam Senžermēns bija pavadījis viņus augšā un ļāvis izvēlēties istabas savas pilsētas mājas augšējā stāvā. Sofija uzreiz izvēlējās to ar skatu uz Elizejas laukiem — no guļamistabas logiem pāri māju jumtiem viņa varēja redzēt Triumfa arku, bet Džošs izvēlējās istabu pretējā gaiteņa pusē, tās logi bija vērsti uz izkaltušo iekšējo dārzu. Istabas bija nelielas, zemiem griestiem un nedaudz slīpām negludām sienām, bet katrai bija sava vannasistaba ar mazu dušas kabīni un tikai diviem ūdens temperatūras uzstādījumiem — applaucējošu un saldējošu. Kad Sofija lietoja ūdeni savā dušā, Džoša duša vispār pārstāja strādāt. Un, lai gan viņš bija apsolījis māsai, ka pēc dušas ieies pie viņas parunāties, viņš bija apsēdies uz gultas malas un pagurumā gandrīz uzreiz aizmidzis.
Sofija iekliedzās trešo reizi, tas bija trīsošs šņuksts, kas lika asarām sarausties viņas acīs.
Džošs plaši atrāva vaļā savas istabas durvis un metās pāri gaitenim. Tad viņš atrāva vaļā māsas istabas durvis… un apstājās.
Zanna no Arkas sēdēja uz viņa māsas gultas malas un turēja Sofijas roku savējās. Istabā nebija gaismas, bet nebija arī pilnīga tumsa. Zannas plauksta spīdēja vēsi sudrabainā gaismā, un izskatījās, it kā viņai rokā būtu mīksts pelēks cimds. Kamēr viņš skatījās, māsas roka pārņēma tādu pašu struktūru un krāsu. Gaiss smaržoja pēc vaniļas un lavandas.
Žanna pagriezās, lai paskatītos uz Džošu, un viņš pārsteigts pamanīja, ka viņas acis spīdēja kā sudraba monētas. Viņš spēra soli gultas virzienā, bet Žanna pielika pirkstu pie lūpām un viegli papurināja galvu, brīdinot viņu neko neteikt. Spīdums pagaisa no viņas acīm. — Tava māsa sapņo, — Žanna sacīja, tomēr viņš nebija drošs, vai viņa runā skaļi vai arī viņš dzird viņas balsi savā galvā.
— Murgs tūlīt beigsies. Tas neatgriezīsies, — viņa sacīja, likdama sacītajam izklausīties pēc solījuma.
Koks iečirkstējās aiz Džoša, un viņš, apmeties apkārt, redzēja grāfu de Senžermēnu kāpjam pa šaurajām kāpnēm gaiteņa galā. Francis māja Džošam no kāpņu gala, un, lai arī viņa lūpas nekustējās, zēns skaidri dzirdēja viņa balsi.
— Mana sieva parūpēsies par tavu māsu. Ej projām.
Džošs papurināja galvu. — Man jāpaliek. — Viņš negribēja atstāt Sofiju vienu ar savādo sievieti, bet arī instinktīvi juta, ka Žanna nekad nenodarītu pāri viņa māsai.
— Tu neko nevari darīt viņas labā, — Senžermēns sacīja skaļi.
— Apģērbies un nāc uz mansardu. Man tur ir kabinets. — Viņš pagriezās un pazuda augšā pa kāpnēm.
Džošs uzmeta pēdējo skatienu māsai. Viņa mierīgi gulēja, viņas elpa bija lēna, un viņš pamanīja, ka tumšie riņķi zem acīm bija izzuduši.
— Tagad ej, — Žanna sacīja. — Ir dažas lietas, kas man ir jāpavēsta tavai māsai. Privātas lietas.
— Viņa ir aizmigusi… — Džošs iesāka.
— Bet es tās tomēr pateikšu, — sieviete nomurmināja. — Un viņa mani dzirdēs.
Savā istabā Džošs ātri apģērbās. Apģērbi bija nolikti kaudzē zem loga — apakšveļa, džinsi, T krekls un zeķes. Viņš nojauta, ka drēbes piederēja Senžermēnam: tās bija viņa izmēra. Džošs ātri apģērba melnus dizaineru džinsus un melnu zīda T kreklu, uzāva savas kurpes un uzmeta žiglu skatienu sev spogulī. Viņš nespēja novaldīt smaidu; viņš nekad nebija iedomājies sevi valkājam tik dārgu apģērbu. Vannasistabā viņš ar krakšķi izņēma jaunu zobu birstīti no iepakojuma. Un iztīrīja zobus, apslacīja seju ar aukstu ūdeni un pārlaida pirkstus pāri pārāk garajiem blondajiem matiem, atvirzot tos no pieres. Uzlikdams pulksteni, viņš šokēts konstatēja, ka bija nedaudz pāri pusnaktij sestdienas rītā. Viņš bija gulējis gandrīz visu dienu un lielāko daļu nakts.
Atstājot guļamistabu, viņš apstājās pie māsas durvīm un palūkojās iekšā. Lavandas smarža bija tik stipra, ka lika asarot viņa acīm. Sofija gulēja nekustīgi gultā, viņas elpa bija vienmērīga un mierīga. Zanna bija palikusi blakus viņai, turot viņas roku, klusi murminādama, bet ne valodā, kuru viņš saprastu. Sieviete lēni pagrieza galvu, lai paskatītos uz viņu, un viņš ievēroja, ka viņas acis atkal bija kļuvušas kā plakanas sudraba monētas bez mazākās nojausmas par acs baltumu un zīlīti. Viņa pagriezās atpakaļ pie Sofijas.
Džošs cieši vērās viņā, iekams novērsās. Kad Endoras Ragana bija mācījusi Sofijai Gaisa maģiju, viņš tika padzīts, tagad viņu atkal padzina. Viņš ātri saprata, ka šajā jaunajā maģijas pasaulē nebija vietas tādam kā viņš, tādam bez spēka.
Džošs lēnām kāpa augšā pa šaurajām kāpnēm, kas veda uz Senžermēna kabinetu. Lai ko arī Džošs cerēja ieraudzīt bēniņos, tā nebija milzīga, spilgti izgaismota balta koka un hroma istaba. Bēniņi pletās virs visas mājas un bija pārbūvēti par plašu kopēju telpu ar arkveida logiem, kas vienā galā izgāja uz Elizejas laukiem. Milzīgā istaba bija pilna ar elektroniskiem un muzikāliem instrumentiem, bet tur nebija ne miņas no Senžermēna.
Pret labo sienu no viena telpas gala līdz otram stiepās garš galds. Tas bija augstu piekrauts ar datoriem — gan galda, gan klēpja, ar visu veidu ekrāniem, sinhronizatoriem, miksēšanas solu, klaviatūrām un elektroniskiem bungu komplektiem.
Pretējā istabas pusē elektrisko ģitāru trio bija uzlikts uz stendiem, bet visu veidu klaviatūras izvietotas ap milzīgu LCD ekrānu.
— Kā tu jūties? — Senžermēns jautāja.
Pagāja sekunde, līdz Džošs noteica, no kurienes nāk balss. Muzikants gulēja visā augumā zem galda ar USB vadu kušķi rokās.
— Labi, — Džošs sacīja un pārsteigts secināja, ka tā bija taisnība. Viņš jutās tik labi, kā sen nebija juties. — Es pat neatceros, kā apgūlos…
— Jūs abi esat novārguši gan fiziski, gan garīgi. Un es saprotu, ka vārti izsūca pēdējo enerģiju no jums. Es nekad neesmu ceļojis caur tiem, — viņš piebilda. — Patiesību sakot, biju pārsteigts, ka jūs vispār turaties uz kājām, — Senžermēns norūca, nomezdams vadus. — Tu gulēji četrpadsmit stundu.
Džošs pietupās blakus Senžermēnam. — Ko tu mēģini izdarīt?
— Es pastūmu monitoru, un vads izkrita. Neesmu pārliecināts, kurš tas ir.
— Tev vajag pielipināt krāsas kodu uz tiem, — Džošs sacīja.
— Tā es daru. — Iztaisnojies viņš satvēra vada galu, kas bija piestiprināts pie platekrāna monitora, un pavilka to uz augšu. — Tas ir šis. — Kabelis sakustējās Senžermēna rokās.
— Paldies!
Monitors pēkšņi atdzīvojās, un ekrāns piepildījās ar ikonām un norādēm.
Senžermēns pietrausās kājās un notīrīja putekļus. Viņam mugurā bija tieši tādas pašas drēbes kā Džošam. — Tās der. — Viņš pamāja. — Un tev tās piestāv. Tev biežāk jāvalkā melns.
— Paldies par drēbēm… — Viņš apklusa. — Es gan nezinu, kā varēšu tev galu galā atmaksāt.
Senžermēns skaļi iesmējās. — Tas nebija domāts kā aizdevums, tā ir dāvana. Man tās nevajag atpakaļ.
Iekams Džošs paspēja vēlreiz pateikties, Senžermēns uzsita klaviatūrai, un Džošs salēcās, kad vairāki skaļi klavieru akordi izlauzās ārā no paslēptiem skaļruņiem. — Neuztraucies, bēniņi ir skaņas izolēti, — Senžermēns sacīja. — Tā nepamodinās Sofiju. — Džošs pamāja uz ekrānu. — Vai tu visu savu mūziku komponē ar datoru?
— Gandrīz. — Senžermēns pārlaida skatienu istabai. — Tagad ikviens var sacerēt mūziku, nav vajadzīgs nekas daudz vairāk kā dators, dažas programmas, pacietība un daudz iztēles. Ja man nepieciešams kāds īsts instruments galējam miksējumam, es noīrēju muzikantus. Bet ļoti daudz varu paveikt šeit.
— Es reiz ielādēju kaut kādu sitamo instrumentu programmu, — Džošs piebilda. — Bet nekad nesanāk īsti, kā vajadzētu.
— Ko tu saceri?
— Nu, es neesmu pārliecināts, ka to varētu saukt par komponēšanu… Es salieku kopā dažādus apkārtesošus miksus.
— Es labprāt paklausītos kaut ko no tevis.
• — Tas viss ir aizgājis bojā. Es pazaudēju savu datoru, savu mobilo telefonu un savu iPod, kad tika likvidēts Igdrasils.
Pat to sakot skaļi, viņam bija slikti. Un sliktākais bija tas, ka viņam patiesībā nebija ne jausmas, ko īsti viņš ir pazaudējis. — Es pazaudēju savu vasaras projektu un visu savu mūziku, kopā apmēram deviņdesmit gigu. Man bija dažas lielas pamatdatnes. Es nekad nespēšu tās aizvietot, — viņš nopūtās. — Es pazaudēju simtiem fotogrāfiju — no visām tām vietām, kur mamma un tētis mūs bija veduši. Mūsu vecāki ir zinātnieki, arhelogs un paleontologs, — viņš piemetināja, — tāpēc esam redzējuši dažas tik pārsteidzošas vietas.
— Pazaudēt visu! Tas ir smagi, — Senžermēns juta līdzi. — Bet kā ar arhīviem?
Stinga sejas izteiksme bija visa atbilde.
— Vai tu esi Mac vai PC lietotājs?
— Patiesībā abu. Tētis mājās lieto PC, bet lielākā daļa skolu, kur mēs ar Sofiju mācījāmies, lietoja Mačus. Sofijai patika viņas Mac, bet es priekšroku devu PC, — viņš sacīja. — Ja kaut kas sagāja grīstē, es parasti izjaucu un pats to salaboju.
Senžermēns aizgāja līdz galda galam un rakājās zem tā. Viņš izvilka ārā trīs klēpja datorus dažādu marku un dažādu izmēru ekrāniem un nolika tos rindā uz grīdas. Viņš pamāja. — Ņem vienu.
Džošs pārsteigumā blenza uz viņu. — Ņemt vienu?
— Tie visi ir PC, — Senžermēns turpināja, — un tie man nav vajadzīgi. Es tagad pilnībā esmu pārgājis uz Mac.
Džošs skatījās no Senžermēna uz klēpja datoriem un tad atpakaļ uz muzikantu. Viņš tikko kā bija saticis šo vīru un nepazina viņu, un tagad tas piedāvāja viņam izvēlēties vienu no trim dārgiem klēpja datoriem. Viņš papurināja galvu. — Paldies, bet es nevaru.
— Kāpēc? — Senžermēns uzstāja.
Džošam nebija atbildes.
— Tev vajag datoru. Es tev piedāvāju vienu no šiem. Es biišu ļoti priecīgs, ja tu to paņemsi. — Senžermēns smaidīja. — Es uzaugu laikā, kad dāvināt bija māksla. Šajā gadsimtā esmu sastapis cilvēkus, kas patiešām nezina, kā eleganti saņemt dāvanu.
— Es nezinu, ko lai saku.
— Kā būtu ar paldies? — Senžermēns lika priekšā.
Džošs pasmaidīja. — Jā. Nu… paldies, — viņš sacīja vilcinādamies. — Liels paldies. — Jau to sakot, viņš zināja, kuru no tiem gribēja, — plāno vienu collu biezo klēpja datoru ar vienpadsmit collu ekrānu.
Senžermēns parakājās zem galda, izvilka trīs elektrības vadus un nometa uz grīdas blakus datoriem. — Es tos nelietoju. Tie, iespējams, nekad vairs netiks lietoti. Es pārformatizēšu cietos diskus un atdošu datorus vietējām skolām. Ņem, vienalga, kuru gribi. Zem galda atradīsi arī arhivēšanas disku. — Viņš apklusa, zilām acīm mirdzot un bungojot pa tā datora muguriņu, uz kuru skatījās Džošs, un tad smaidot piemetināja: — Es ilgu savas dzīves daļu esmu veltījis šim. Tas ir mans mīļākais.
— Nu, ja tu patiešām tos nelieto…
Senžermēns ar pirkstu pārvilka pāri mazā klēpja datora mugurai, atstādams līniju putekļos, un pacēla pirkstu tā, lai Džošs varētu redzēt melnumu uz pirkstgala. — Tici man: es tos nelietoju.
— Labi… paldies. Es domāju — paldies tev. Neviens nekad man nav pasniedzis līdzīgu dāvanu kā šī, — viņš sacīja, paceldams mazo datoru, un pagrieza to apkārt savos pirkstos. — Es ņemšu $o te… ja tu patiešām esi drošs…
— Es esmu drošs. Tas ir uzlādēts, ir arī bezvadu režīms, un tas automātiski konvertē strāvu vajadzīgajai Eiropas vai Amerikas jaudai, turklāt uz tā ir visi mani albumi, — Senžermēns sacīja, — tā ka tu atkal vari sākt savu jauno mūzikas kolekciju. Tu arī atradīsi pēdējā koncerta mpeg. Noklausies, tas patiešām bija labs.
— Jā, es to izdarīšu, — Džošs sacīja, ieslēgdams klēpja datoru, lai uzlādētu bateriju.
— Pasaki, kādas būs tavas domas par to. Un tu vari būt patiess pret mani, — Senžermēns piebilda.
— Patiešām?
Grāfs mirkli padomāja un tad pakratīja galvu. — Nē, patiesībā ne. Tikai pasaki, ja tas tev šķitīs labi. Man nepatīk negatīvas intervijas, jo pēc tam par tām domāju gandrīz trīssimt gadu, esmu tā radis. — Džošs atvēra datoru un ieslēdza to. Mašīna iedūcās un uzplaiksnīja iedarbojoties. Pieliecies viņš uzmanīgi nopūta putekļus no klaviatūras. Kad dators bija startējis un ekrāns iedegās, uz tā parādījās Senžermēna attēls uz skatuves daudzu instrumentu ielenkumā. — Tev ir sava bilde fonam? — Džošs jautāja neticīgi.
— Tā ir viena no manām mīļākajām, — muzikants sacīja.
Džošs pamāja uz ekrānu un tad pārlaida skatienu istabai. — Tu
visus tos māki spēlēt?
— Ikvienu. Vijoli sāku spēlēt ļoti sen, tad pārgāju uz klavesīnu un flautu. Bet es visu laiku turpinu tos spēlēt un vienmēr apgūstu jaunus instrumentus. Astoņpadsmitajā gadsimtā es mēdzu lietot pašu modernāko tehniku — jaunas vijoles, modernākās klaviatūras, un te nu es esmu gandrīz pēc trīssimt gadiem, joprojām to turpinot. — Viņa pirksts pārskrēja pāri klaviatūrai, un no skaļruņiem atskanēja vesels koris.
Džošs salēcās. Balsis bija tik skaidras, ka viņš pat paskatījās pār plecu.
— Es ielādēju datorā skaņu paraugus, tā ka varu izmantot jebko savā darbā. — Senžermēns pagriezās atpakaļ pret ekrānu, un viņa pirksti dejoja pa klaviatūru. — Kā tu domā, vai uguņošana vakar no rīta neradīja kādas dižas skaņas? Krakšķēšana. Blīkšķēšana. Varbūt pienācis laiks vēl vienai "Salūta svītai"?
Džošs devās apkārt istabai, vērodams ierāmētās zelta plates, parakstītus plakātus un CD vāciņus. — Es nezināju, ka ir jau kāda, — viņš sacīja.
— Georgs Frederiks Hendelis, 1749, "Mūzika karalim veltītam salūtam". Kas tā bija par nakti! Kas par mūziku! — Senžermēna pirksti kustējās pāri klaviatūrai, piepildot istabu ar toņiem, kas Džošam šķita mazliet pazīstami, varbūt dzirdēti TV. — Vecais labais Georgs, — Senžermēns sacīja, — man viņš nekad nav paticis.
— Endoras Raganai nepatīc tu, — Džošs vilcinādamies sacīja.
— Kāpēc?
Senžermēns pasmaidīja. — Raganai neviens nepatīk. Es viņai sevišķi nepatīku, jo kļuvu nemirstīgs pats savu pūļu rezultātā un atšķirībā no Nikolasa un Perijas man nav vajadzīga nekāda recepte no grāmatas, lai paliktu nemirstīgs.
Džošs savilka pieri. — Tu gribi sacīt, ka ir dažādas nemirstības formas?
— Daudz dažādu veidu, un tikpat daudz dažādu veidu nemirstīgo. Visbīstamākie ir tie, kas kļuvuši nemirstīgi savas lojalitātes pret Vecajiem dēļ. Ja tie zaudē Veco labvēlību, tad dāvana tiek atņemta, protams. — Viņš uzsita knipi, un Džošs salēcās. — Rezultāts ir nekavējoša novecošana. Senatnīgs vecums. Tas ir ietekmīgs veids, kā nodrošināt to lojalitāti. — Viņš pagriezās atpakaļ pie klaviatūras, un viņa pirksti izvilināja no skaļruņiem vajājošu, elsojošu skaņu. Viņš paskatījās, kā Džošs pievienojas viņam ekrāna priekšā.
— Bet patiesais iemesls, kāpēc Endoras Ragana mani nemīl, ir tas, ka es — parasts mirstīgais — kļuvu par Uguns pavēlnieku. — Viņš pacēla uz augšu kreiso roku, un dažādas krāsas liesmas dejoja viņa pirkstu galos. Un bēniņu studijā pēkšņi smaržoja pēc degošām lapām.
— Un kāpēc tas viņu uztrauc? — Džošs jautāja, aizrautīgi skatoties degošo liesmu dejā. Viņš gribēja — ļoti gribēja — spēt izdarīt kaut ko līdzīgu.
— Varbūt tāpēc, ka uguns noslēpumu iemācījos no viņas brāļa. Mūzika izmainījās, kļūstot neharmoniska un skarba.
— Nu, kad es sacīju iemācījos, man patiesībā bija jāsaka nozagu.
— Tu nozagi uguns noslēpumu! — Džošs sacīja.
Grāfs de Senžermēns laimīgs pamāja. — No Prometeja.
— Vienā no šīm dienām mans onkulis gribēs to dabūt atpakaļ. — Skatahas balss lika viņiem sarauties. Neviens nebija dzirdējis viņu ienākam istabā. — Nikolass ir šeit, — viņa sacīja un aizgriezās.
22. NODALA
Nikolass Fleimels sēdēja pie virtuves galda gala, abām rokām apņēmis zupas bļodiņu, no kuras cēlās garaiņi. Vēl uz galda viņa priekšā stāvēja pustukša Perrier pudele, slaika glāze un šķīvis, piekrauts ar biezām maizes rikām un sieru. Viņš paskatījās uz augšu, pamāja un pasmaidīja tobrīd, kad virtuvē, sekodami Skatahai, ienāca Džošs un Senžermēns.
Sofija sēdēja galda vienā malā ar seju pret Zannu d'Arku, un Džošs veikli ieslīdēja blakus māsai, kamēr Senžermēns ieņēma vietu blakus sievai, vienīgi Skataha palika stāvam aiz alķīmiķa, atspiedusies pret izlietni, lūkodamās ārā, naktī. Džošs pamanīja, ka viņa joprojām valkā galvassegu, ko bija izgriezusi no Fleimela brīvi krītošā, melnā T krekla.
Džošs pievērsa uzmanību alķīmiķim. Vīrietis izskatījās noguris un vecs, un viņa īsi apcirptajos matos tagad bija manāms sudrabs, kura agrāk tur nebija. Nikolasa āda izskatījās šokējoši bāla, izceļot zili melnos riņķus zem acīm un dziļās grumbas pierē. Viņa apģērbs bija saburzīts un lietus izraibināts, un uz piedurknes jakai, ko viņš bija pakarinājis uz koka krēsla aizmugures, bija gara dubļu svītra. Uz novalkātās ādas jakas spīdēja ūdens piles. Neviens nerunāja, līdz alķīmiķis nebija pabeidzis ēst zupu, piekozdams vairākas maizes rikas ar sieru. Viņš maizi sakošļāja lēnām un metodiski, tad ielēja ūdeni no zaļās pudeles glāzē un dzēra maziem malkiem. Beidzis maltīti, viņš noslaucīja lūpas salvetē un apmierināts nopūtās. — Paldies. — Viņš pamāja ar galvu Žannai. — Tas bija lieliski.
— Pieliekamais ir pilns ar pārtiku, Nikolas, — viņa sacīja, pelēkās, milzīgās acis bija pilnas gādības. — Tu patiešām vari dabūt vēl zupu un maizi ar sieru.
— Diezgan, — alķīmiķis klusu sacīja. — Tagad man nepieciešams atpūsties, un es negribu piestūķēt pilnu vēderu ar ēdienu. Mums no rīta būs lielas brokastis. Es pat pats varu tās pagatavot.
— Es nezināju, ka tu māki gatavot ēdienu, — Senžermēns sacīja.
— Viņš neprot, — Skataha noburkšķēja.
— Es domāju, ka, vēlu vakarā apēdot sieru, tev rādīsies murgi, — ierunājās Džošs. Viņš paskatījās uz pulksteni. — Ir gandrīz viens naktī.
— Man nevajag ēst sieru, lai redzētu murgus. Es tos esmu redzējis dzīvē. — Nikolass smaidīja, lai gan sacītais nemaz neizklausījās smieklīgs. — Tie nav tik biedējoši. — Viņš pārlaida skatienu no Džoša uz Sofiju. — Ar jums viss kārtībā, un jūs jūtaties labi?
Dvīņi saskatījās un pamāja.
— Arī atpūtāties?
— Mēs gulējām visu dienu un lielāko daļu nakts, — Džošs sacīja.
— Labi. — Fleimels pamāja. — Jums būs vajadzīgs viss jūsu spēks. Un man patīk jūsu apģērbs. —Džošs bija tērpies identiski Senžermēnam, bet Sofijai mugurā bija rupja adījuma balta kokvilnas jaka un zili džinsi atlocītiem galiem, lai atsegtu puszābakus, kas sniedzās līdz potītei.
— To man iedeva Zanna, — Sofija paskaidroja.
— Gandrīz kā uzliets, — vecākā sieviete sacīja. — Mēs ātri izskatījām manu garderobi un sameklējām apģērbu, lai būtu ko mainīt atlikušajā ceļojumā.
Sofija pateicoties pasmaidīja.
Nikolass pagriezās pret Senžermēnu. — Uguņošana Eifeļa tornī vakar: iespaidīga, patiešām iespaidīga.
Grāfs paklanījās. — Paldies, Meistar, — viņš sacīja, izskatīdamies ļoti apmierināts ar sevi.
Žannas smiekliņi izklausījās kā zema murrāšana. — Viņš mēnešiem ilgi meklē iemeslu, lai varētu izdarīt kaut ko tādu. Jums vajadzēja redzēt izrādi, ko viņš sarīkoja Havajā, kad mēs apprecējāmies. Viņš nogaidīja, līdz noriet saule; tad Francis iededza debesis gandrīz uz stundu. Tas bija skaisti, lai gan pēc tam bija nepieciešama vesela nedēļa, lai atgūtos no lielās pārpūles.
Divi sārti plankumi parādījās uz grāfa vaigiem, un viņš pastiepās un paspieda sievas pirkstus. — Tas bija tā vērts, lai redzētu tavu sejas izteiksmi.
— Tu nebiji apguvis uguņošanu pēdējo reizi, kad tikāmies, — Nikolass lēnām sacīja. — Es atceros, tev bija nelielas spējas, bet nekas tamlīdzīgs tām spējām, ko demonstrēji vakar. Kas tevi mācīja?
— Es kādu laiku pavadīju Indijā, zudušajā Ofīras pilsētā, alķīmiķi. — Viņš uzmeta ašu skatienu Nikolasam. —Tur joprojām atceras tevi. Vai tu zini, ka savā galvenajā skvērā viņi ir uzcēluši statuju tev un Perenelei?
— Nezināju. Es apsolīju Perenelei, ka aizvedīšu viņu tur kādreiz atkal, — Nikolass grūtsirdīgi sacīja. — Bet kāds tam visam sakars ar tavu uguns meistarību?
— Es tur sastapu kādu… kādu, kas mācīja mani, — Senžermēns noslēpumaini sacīja. — Parādīja, kā lietot visus zināšanu noslēpumus, ko es savācu no Prometeja…
— Nozagi, — Skataha izlaboja.
— Nu, vispirms jau viņš pats tās nozaga, — Senžermēns atcirta.
Fleimels uzsita ar roku pa galdu pietiekami stipri, lai ūdens
pudele nodrebētu. Vienīgi Skataha nesalēcās.
— Diezgan! — viņš uzkliedza, un uz mirkli viņa sejas panti izmainījās, vaigu kauli pēkšņi izcēlās, iespiezdamies ādā. Viņa gandrīz bezkrāsainās acis acīm redzami satumsa, pārtopot pelēkās, tad brūnās, līdz beidzot melnās. Atbalstījis elkoņus uz galda, viņš ar abu roku plaukstām berzēja seju un tad ievilka dziļu elpu. Gaisā bija jūtama viegla piparmētras smarža, bet tai bija rūgta nokrāsa. — Man žēl. Tas ir nepiedodami. Man nevajadzēja pacelt balsi, — viņš klusi sacīja visapkārt jaušamajā šokējošajā klusumā. Kad viņš noņēma rokas no sejas, lūpas savilkās smaidā, tik platā, ka gandrīz sniedzās līdz acīm. Viņš paskatījās uz katru pēc kārtas, viņa skatiens pakavējās pie dvīņu izbrīna pilnajām sejām. — Jums jāpiedod man. Es tagad esmu noguris, tik noguris, ka varētu gulēt veselu nedēļu. Turpini, Franci, lūdzu. Kas tevi mācīja?
Grāfs de Senžermēns ievilka elpu. — Viņš teica man… viņš teica, lai es nekad neizrunāju viņa vārdu skaļi, — viņš steidzīgi nobeidza.
Fleimels nolika elkoņus uz galda, savilka dūrēs abu roku pirkstus un atspieda zodu uz savām mezglainajām dūrēm. Viņš cieši vērās mūziķī ar nesatricināmu sejas izteiksmi. — Kurš tas bija? — viņš stingri prasīja.
— Es devu savu vārdu, — Senžermēns izmisis sacīja. — Tas bija viens no nosacījumiem, kad viņš mani mācīja. Viņš sacīja, ka vārdos ir spēks un noteikti vārdi izraisa vibrācijas gan uz zemes, gan Ēnu valstībā un piesaista nevajadzīgu uzmanību.
Skataha paspēra soli uz priekšu un viegli uzlika rokas uz alķīmiķa pleciem. — Nikolas, tu zini, ka tā ir taisnība. Ir daži vārdi, kurus nekad neizrunā, vārdi, kurus nekad nelieto. Vecas lietas. Nemainīgas lietas.
Nikolass pamāja ar galvu. — Ja tu šai personai esi devis vārdu, tad tev tas jātur, protams. Bet saki man, — viņš apklusa, neskatīdamies uz grāfu, — šai noslēpumainajai personai — cik daudz roku tai bija?
Senžermēns pēkšņi atrāvās atpakaļ, un šoka izteiksme viņa sejā atklāja patiesību. — Kā tu zini? — viņš čukstēja.
Alķīmiķa mute savilkās neglītā grimasē. — Spānijā pirms sešsimt gadiem es sastapu vīru ar vienu roku, kurš man iemācīja dažus Kodeksa noslēpumus. Viņš arī liedza izrunāt savu vārdu skaļi. — Fleimels pēkšņi paskatījās uz Sofiju plati ieplestām acīm un nenolaida tās.
— Tev tas ir Raganas atmiņās. Ja vārds ataust tavā atmiņā tagad, mums visiem būs labāk, ja tu to neizteiksi skaļi.
Sofija aizvēra muti tik ātri, ka neviļus iekoda lūpas iekšpusē. Viņa zināja personas vārdu, par kuru Fleimels un Senžermēns runāja. Viņa arī zināja, kas tieši — un kurš tieši — viņš bija. Un viņa tikko kā bija gribējusi pateikt viņa vārdu skaļi.
Fleimels atkal pievērsās Senžermēnam. — Tu zini, ka Sofijas spējas ir atmodinātas. Ragana viņai iemācīja Gaisa maģijas pamatus, un es esmu nolēmis, ka viņi abi — viņa un Džošs — tiks samācīti visu elementu maģijās, cik ātri vien iespējams. Es zinu, ka ir Zemes un Ūdens maģijas meistari. Vēl vakar es domāju, ka man jāmeklē kāds no Vecajiem, kam ir sakars ar uguni, Maui salu vai Vulkānu, vai pat pašu Prometeju. Tagad es ceru, kas tas varbūt vairs nav nepieciešams. — Viņš apklusa, lai ievilktu elpu. — Kā tev šķiet, vai vari iemācīt Sofijai Uguns maģiju?
Senžermēns pārsteigumā samirkšķināja acis. Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un, paskatījies uz meiteni, pievērsa savu skatienu alķīmiķim un papurināja galvu. — Es neesmu drošs, ka drīkstu, es pat neesmu drošs, ka varu…
Žanna pastiepās un uzlika labo roku uz vīra rokas aizmugures. Viņš pagriezās un paskatījās uz viņu, un viņa gandrīz nemanāmi pamāja. Žannas lūpas nekustējās, tomēr ikviens skaidri dzirdēja viņu sakām: — Franci, tev tas jādara.
Grāfs nevilcinājās. — Es to izdarīšu… bet vai tas ir saprātīgi? — viņš nopietni jautāja.
— Tas ir nepieciešams, — viņa vienkārši sacīja.
— Viņai būs daudz kas jāuzņem sevī… — Viņš pamāja uz Sofiju. — Atvaino mani. Es negribēju runāt par tevi, it kā tevis te nebūtu. — Viņa skatiens atgriezās pie Nikolasa, un viņš ar šaubām piemetināja: — Sofija joprojām ir nodarbināta ar Raganas atmiņām.
— Vairs ne. Es tās apkopoju. — Žannas tvēriens ap vīra roku kļuva stingrāks. Viņa pagrieza galvu, lai paskatītos uz ikvienu, kas joprojām sēdēja ap galdu, beigās apstājoties pie Sofijas. — Kamēr Sofija gulēja, es runāju ar viņu, palīdzēju viņai sašķirot atmiņas, salikt pa plauktiņiem, atdalīt viņas pašas un Raganas domas. Man šķiet, ka tās vairs tik ļoti netraucēs viņu.
Sofija bija šokēta. — Tu iekļuvi manā galvā, kamēr es gulēju?
Žanna d'Arka viegli papurināja galvu. — Es neiekļuvu tavā galvā… Es vienkārši sarunājos ar tevi, pamācīju tevi, ko un kā darīt.
— Es dzirdēju tevi runājam, — Džošs iesāka un tad savilka pieri, — bet Sofija bija cieši aizmigusi. Viņa nevarēja tevi dzirdēt.
— Viņa dzirdēja mani, — Žanna sacīja. Viņa paskatījās tieši uz Sofiju un uzlika kreiso roku plakaniski uz galda. Ap viņas pirkstu galiem parādījās sprakstoša sudrabaina migla, mazītiņi gaismas lāsumiņi dejoja projām no viņas ādas kā dzīvsudraba pilieniņi pāri galdam pie meitenes rokas, kas mierīgi gulēja uz pulētā koka galda. Tiem tuvojoties, Sofijas pirkstu nagi sāka spīdēt blāvā sudraba krāsā, un tad pēkšņi gaismas punktiņi apvijās ap viņas pirkstiem.
— Tu vari būt Džoša dvīne, bet mēs esam māsas, tu un es. Mēs esam Sudrabs. Es zinu, kā ir dzirdēt balsis savā galvā, es zinu, kā ir redzēt neiespējamo, zināt nezināmo. — Žanna vispirms paskatījās uz Džošu, tad uz alķīmiķi. — Kamēr Sofija gulēja, es runāju ar viņas zemapziņas prātu. Es mācīju viņai, kā kontrolēt Raganas atmiņas, kā ignorēt balsis, izslēgt attēlus. Es mācīju viņai, kā aizsargāt sevi.
Sofija lēnām pacēla galvu, viņas acis pārsteigumā bija plati ieplestas. — Tad lūk, kas ir citādi, — viņa sacīja gan šokēta, gan sajūsmināta. — Es vairs nedzirdu balsis. — Viņa palūkojās uz dvīņubrāli. — Tās sākās, kad Ragana ielēja manī savas zināšanas. To bija tūkstošiem, kliedzošas un čukstošas valodās, kuras es gandrīz sapratu. Tās tagad ir apklusušas.
— Tās joprojām ir tur, — Žanna paskaidroja. — Tās vienmēr būs tur. Bet tagad tu vari tās izsaukt, kad pati gribi, un lietot to zināšanas. Es arī iesāku tev mācīt, kā kontrolēt savu auru.
— Bet kā tu varēji, ja viņa bija aizmigusi? — Džošs neatlaidās. Viņam pat domāt par to bija nepatīkami.
— Tikai apzinīgais prāts guļ, zemapziņas prāts vienmēr ir nomodā.
— Ko tu domā ar "kontrolēt savu auru"? — Sofija jautāja apjukusi. — Es domāju, ka tā ir tikai sudraba krāsas elektriskais lauks ap manu ķermeni.
Žanna paraustīja plecus — eleganta kustība pleciem. — Tava aura ir tikpat spēcīga cik tava iztēle. Tu vari tai piešķirt formu, izkausēt, modelēt pēc savas patikas. — Viņa pastiepa uz priekšu kreiso roku. — Tā es to daru. — Uz viņas ādas parādījās metālisks cimds no bruņutērpa. Ikviens stiprinājums bija nevainojami veidots, un pirkstu augšpuse pat bija rūsas izraibināta. — Pamēģini, — viņa ierosināja.
Sofija pastiepa uz priekšu roku un cieši skatījās uz to.
— Vizualizē cimdu, — Džošs lika priekšā. — Redzi to savā iztēlē.
Mazs sudraba uzpirkstenis parādījās uz Sofijas mazā pirkstiņa, tad pagaistot beidza savu eksistenci.
— Nu, varbūt mazliet vairāk treniņa, — Žanna piebilda. Viņa sāniski paskatījās uz Senžermēnu un tad uz alķīmiķi. — Ļaujiet man pastrādāt ar Sofiju pāris stundu, iemācīt viņai mazliet vairāk, kā kontrolēt un veidot savu auru, iekams Francis sāks mācīt viņai Uguns maģiju.
— Šī Uguns maģija. Vai tā ir bīstama? — Džošs prasīja, skatīdamies apkārt istabai. Viņš joprojām spilgti atcerējās, kas notika ar māsu, kad Hekate bija atmodinājusi viņu, — viņa būtu varējusi nomirt. Un, vairāk uzzinot par Endoras Raganu, viņš saprata, ka Sofija varēja nomirt, arī mācoties Gaisa maģiju. Tā kā neviens neatbildēja, viņš pagriezās, lai paskatītos uz Senžermēnu. — Vai tas ir bīstami?
— Jā, — muzikants vienkārši atbildēja. — Ļoti.
Džošs papurināja galvu. — Tad es negribu.
Sofija pasniedzās, lai saspiestu brāļa roku. Viņš paskatījās uz leju; roka, kas bija satvērusi viņa roku, bija ietērpta no ķēdītēm darinātā bruņu cimdā. — Džoš, man tas jādara.
— Nē, tev tas nav jādara.
— Es to darīšu.
Džošs ieskatījās māsas sejā. Tajā bija tā spītīgā maska, ko viņš tik labi pazina. Beigās viņš novērsās, neteikdams neko. Viņš negribēja, lai viņa māsa vēl vairāk mācās maģiju, — ne tikai tāpēc, ka tas bija bīstami…, bet tas arī vēl vairāk abus attālinās.
Žanna vērsās pie Fleimela. — Un tagad, Nikolas, tev jāatpūšas.
Alķīmiķis pamāja. — Es atpūtīšos.
— Mēs tevi gaidījām atnākam jau pirms laba laika, — Skataha sacīja. — Es domāju, ka man jādodas tevi meklēt.
— Taurenis mani atveda šeit jau pirms laba laika, — Nikolass gurdeni sacīja, balsij slāpstot no noguruma.— Tā kā es zināju, ka jūs esat šeit, gribēju nogaidīt, līdz iestājas nakts, iekams tuvoties mājai, gadījumā ja to novēro.
— Makjavelli nezina par šīs mājas eksistenci, — Senžermēns pārliecinoši sacīja.
— Perenele sen man iemācīja vienkāršu maskēšanās burvestību, bet tā strādā tikai tad, kad līst lietus, — tā izmanto lietus lāses, lai tās atstaro gaismu ap burvestības radītāju, — Fleimels izskaidroja.
— Es nolēmu nogaidīt, līdz iestājas nakts, lai palielinātu izredzes palikt neredzamam.
— Ko tu darīji dienā? — Sofija jautāja.
— Es klaiņoju pa pilsētu, meklēdams dažas vietas, kuras senatnē mēdzu bieži apmeklēt.
— Lielākā daļa droši vien ir zudusi? — Žanna sacīja.
— Daudzas. Bet ne visas. — Fleimels pieliecās un no grīdas pacēla priekšmetu, ietītu avīzē. Tas skaļi nobūkšķēja, viņam to nometot uz galda. — Māja Montmorency joprojām ir tur.
— Man vajadzēja iedomāties, ka tu apmeklēsi Montmorency, — Skataha sacīja smaidīdama. Viņa palūkojās uz dvīņiem un paskaidroja: — Tā ir māja, kur Nikolass un Perenele dzīvoja piecpadsmitajā gadsimtā. Mēs tur pavadījām daudz laimīgu brīžu.
— Ļoti laimīgu, — Fleimels piekrita.
— Un tā joprojām atrodas tur? — Sofija sajūsmināta jautāja.
— Viena no vecākajām mājām Parīzē, — Fleimels lepni sacīja.
— Ko vēl tu darīji? — Senžermēns jautāja.
Nikolass paraustīja plecus. — Apmeklēju Musee de Cluny, katru dienu nevar apmeklēt savu kapa akmeni. Ir patīkami apzināties, ka cilvēki joprojām atceras mani — īsto mani.
Žanna smaidīja. — Tavā vārdā ir nosaukta iela, Nikolas: Fleimela iela. Un viena arī nosaukta Pereneles vārdā. Bet es kaut kā nedomāju, ka tas bija īstais iemesls, kāpēc tu apmeklēji kapsētu, vai ne? — viņa veikli sacīja. — Tu man nekad neesi šķitis pārāk sentimentāls.
Alķīmiķis smaidīja. — Jā, ne nu vienīgais iemesls, — viņš atzinās. Viņš ielika roku jakas kabatā un izvilka šauru cilindrisku cauruli. Visi pie galda esošie pieliecās uz priekšu. Pat Skatija pagājās tuvāk, lai paskatītos uz to. Atskrūvējot abus galus, Fleimels izņēma un atrullēja garu čaukstošu pergamentu. — Gandrīz pirms sešsimt gadiem es to paslēpu savā kapakmenī, pārāk neticēdams, ka man tas kādreiz varētu noderēt. — Viņš izklāja biezo dzelteno pergamentu uz galda. Tur ar sarkanu tinti, kas bija izbalējusi līdz rūsas krāsai, bija uzzīmēts ovāls ar apli tā vidū, un to ietvēra trīs līnijas, kas veidoja trīsstūri.
Džošs pārliecās pār to. — Es kaut ko līdzīgu esmu jau redzējis. — Viņš savilka pieri. — Vai kaut kas līdzīgs nav uz dolāra zīmes?
— Ignorē to, kā tas izskatās, — Fleimels sacīja. — Tas zīmēts šādi, lai noslēptu īsto nozīmi.
— Kas tas ir? — Džošs jautāja.
— Tā ir karte, — Sofija pēkšņi sacīja.
— Jā, tā ir karte, — Nikolass piekrita. — Bet kā tu to zini? Endoras Ragana to nekad nav redzējusi…
— Nē, tam nav nekāda sakara ar Raganu. — Sofija smaidīja. Viņa pārliecās pāri galdam, viņas galva pieskārās brāļa galvai. Viņa norādīja uz pergamenta labās puses augšējo punktu, kur ar sarkano tinti bija iegravēts mazs, tikko saredzams krusts. — Tas noteikti izskatās kā N, — viņa sacīja, norādīdama uz krusta augšējo galu, — un šis ir S.
— Ziemeļi un dienvidi, — Džošs pamāja, ātri piekrizdams.
Ģeniāli, Sofij! — Viņš paskatījās uz Fleimelu. — Tā ir karte.
Alķīmiķis piekrītoši pamāja. — Ļoti labi. Tā ir visu pārvietošanās līniju karte Eiropā. Pilsētas un mazpilsētas, pat robežas var būt izmainījušās līdz nepazīšanai, bet līnijas palikušas tās pašas. — Viņš pacēla gaisā četrstūri. — Tā mums ir atslēga ceļam ārā no Eiropas un atpakaļ uz Ameriku.
— Cerēsim, ka mums būs izdevība to izmantot, — Skatija noburkšķēja.
Džošs pieskārās avīzēm, kurās bija ietīts sainis, kas atradās galda vidū. — Un kas tas?
Nikolass sarullēja pergamentu un ielika to atpakaļ caurulē un ieslidināja jakas kabatā. Tad viņš sāka attīt avīžu slāņus no priekšmeta uz galda. — Perenele un es bijām Spānijā tuvu četrpadsmitā gadsimta beigām, kad vīrs ar vienu roku atklāja pirmo Kodeksa noslēpumu, — viņš sacīja nevienam konkrēti, viņa franču akcents tagad bija jūtams.
— Pirmais noslēpums? — Džošs jautāja.
— Tu esi redzējis tekstu, — tas mainās, bet mainās noteiktā matemātiskā kārtībā. Tas nemainās nejauši. Izmaiņas ir savienotas ar zvaigžņu un planētu kustību, mēness fāzēm.
— Kā kalendārs?
Fleimels pamāja. — Patiesi, kā kalendārs. Kad mēs bijām iemācījušies kodu secību, zinājām, ka beidzot varam atgriezties Parīzē.
Tas mums aizņemtu visu dzīvi — vairākas dzīves — iztulkot grāmatu, bet vismaz bijām iemācījušies, ar ko sākt. Tā es dažas ogles pārvērtu par dimantiem, dažus plakanus slānekļa gabalus par zeltu, un mēs uzsākām savu ilgo ceļojumu atpakaļ uz Parīzi. Pa to laiku, protams, bijām pievērsuši tumšo Veco uzmanību, un tiem pievienojās Bēkons, Dī negodīgais priekšgājējs. Tā vietā, lai taisni dotos uz Parīzi, mēs izmantojām apkārtceļus, izvairījāmies no parastajām kalnu pārejām, kuras, kā zinājām, varētu tikt novērotas. Tomēr tajā.gadā ziema iestājās agri — un es domāju, ka tam bija kāds sakars ar tumšajiem Vecajiem, — un mēs bijām noslēgti no pārējās pasaules Andorā. Un tur es atradu šo… — Viņš pieskārās priekšmetam uz galda.
Džošs paskatījās uz māsu, uzacis pacēlis mēmā jautājumā. — Andora? — viņš izrunāja, māsa ģeogrāfijā bija daudz stiprāka par viņu.
— Viena no mazākajām valstīm pasaulē, — viņa čukstus paskaidroja, — Pirenejos starp Spāniju un Franciju.
Fleimels atritināja vēl vairāk papīra. — Pirms nomiru, es paslēpu šo priekšmetu akmenī virs loga pārsedzes Montmorency mājā. Es nekad nedomāju, ka man to ievajadzēsies.
— Akmenī? — Džošs sacīja apjucis. — Vai tu sacīji, ka paslēpi akmenī?
— Akmenī. Es izmainīju granīta struktūru, iebāzu to akmens bluķī un tad pārveidoju pārsedzi atpakaļ oriģinālajā stāvoklī. Vienkārša pārveide, kā rieksta ieliekšana saldējumā. — Pēdējā avīzes lapa saplīsa, kad viņš to ņēma nost.
— Tas ir zobens, — Džošs bijīgi izdvesa, skatīdamies uz šauru ieroci, kas gulēja uz galda starp izmētātām avīzēm. Viņam šķita, ka tas ir apmēram divdesmit collu garš, tā vienkāršais roktura krusts bija apvilkts ar plankumainu tumšu ādu. Asmens šķita izgatavots no spīdīga pelēka metāla. Nē, ne metāla. — Akmens zobens, — viņš sacīja skaļi, savilcis pieri. Tas viņam kaut ko atgādināja — it kā viņš to būtu agrāk redzējis.
Bet, viņam runājot, Žanna un Senžermēns atkāpās no galda. Aiz Fleimela. Skataha iešņācās kā kaķis; kad viņa pavēra muti, parādījās vampīra zobi, viņai runājot, balss drebēja, viņas akcents bija izteikts un barbarisks. Viņa izklausījās gandrīz dusmīga… vai nobijusies. — Nikolas, — viņa sacīja ļoti lēnām, — ko tu darīsi ar šo drausmīgo lietu?
Alķīmiķis ignorēja viņu. Viņš lūkojās uz Džošu un Sofiju, kas bija palikuši sēžam pie galda, šokā sastinguši no citu reakcijas, nebūdami skaidrībā, kas notiek. — Ir četri diži spēka zobeni, — Fleimels dedzīgi sacīja, — katrs saistīts ar elementiem: zemi, gaisu, uguni un ūdeni. Runā, ka tie ir vecāki pat par visvecāko Veco rasi. Cauri gadsimtiem zobeni iegūst daudz dažādu vārdu. Excalibur un joyeuse, Mistelteinn un Curtana, Durendal un Tyrfing. Pēdējā reize, kad kādu no tiem lietoja kā ieroci cilvēku pasaulē, bija, kad Charlemagne — svētais Romas imperators — gāja ar Joyeuse cīņā.
— Tas ir joyeuse? — Džošs čukstēja. Viņa māsa bija stipra ģeogrāfijā, bet viņš zināja vēsturi, un Charlemagne vienmēr bija viņu fascinējis.
Skataha rūgti iesmējās. — Joyeuse ir skaista lieta. Šis… šis ir pretīgs.
Fleimels pieskārās zobena rokturim, un mazie kristāliņi akmenī iezaigojās zaļā gaismā. — Šis nav Joyeuse, tomēr taisnība — kādreiz tas piederēja Charlemagne. Es arī ticu, ka imperators pats to paslēpa Andorā kaut kad devītajā gadsimtā.
— Tāpat kā Excalibur, — Džošs sacīja, pēkšņi saprazdams, kāpēc akmens zobens viņam šķiet tik pazīstams. Viņš paskatījās uz māsu. — Dī bija Excalibur, viņš to izmantoja, lai iznīcinātu Pasaules koku.
— Excalibur ir ledus zobens, — Fleimels turpināja. — Šis ir tā dvīnis Clarent — uguns zobens. Tas ir vienīgais ierocis, kas var stāties pretī Excalibur.
— Tas ir nolādēts zobens, — Skataha noteikti sacīja. — Es tam nepieskaršos.
— Nedz arī es, — Žanna ātri sacīja, un Senžermēns piekrītoši pamāja.
— Es nevienam neprasu to nēsāt vai arī turēt rokās, — Nikolass atcirta. Viņš grieza ieroci, līdz tā rokturis pieskārās zēna pirkstiem, un tad viņi pēc kārtas palūkojās viens uz otru. — Mēs zinām — Dī un Makjavelli tuvojas. Džošs ir vienīgais starp mums bez spējām aizsargāt sevi. Līdz viņa spējas tiks atmodinātas, viņam ir nepieciešams ierocis. Es vēlos, lai viņam ir Clarent.
— Nikolas! — Skataha iekliedzās šausmās. — Par ko tu domā! Viņš ir nesagatavots cilvēks.
— Ar tīru zelta auru, — Fleimels auksti sacīja. — Un es esmu apņēmies turēt viņu drošībā. — Viņš iespieda zobenu Džoša pirkstos. — Tas ir tavs. Ņem to.
Džošs pieliecās un sajuta divas Kodeksa lapas audekla maisiņā piespiežamies pie ādas. Šī varētu būt otrā dāvana, ko alķīmiķis bija iedevis viņam šajās dienās. Viena viņa daļa gribēja pieņemt dāvanas šķietamā vērtībā — uzticēties viņam un ticēt, ka Fleimelam viņš patīk un arī viņš pats uzticas Nikolasam. Un tomēr un tomēr… pat pēc sarunas uz ielas kaut kur prāta dziļumā Džošs nespēja aizmirst, ko DI bija sacījis pie strūklakas Ojaiā, ka puse no visa, ko Fleimels saka, ir meli un otra puse arī nav pilnīga patiesība.
Viņš piesardzīgi palūkojās projām no zobena un paskatījās Fleimela blāvajās acīs. Alķīmiķis cieši vērās viņā, viņa seja bija bez jebkādas izteiksmes — kā maska. Kas gan alķīmiķim bija prātā? — Džošs prātoja. Kādu spēli viņš spēlē? Vēl citi Dī vārdi iešāvās Džoša galvā: "Viņš ir tagad, un viņš vienmēr ir bijis melis, šarlatāns un draņķis."
— Tu to negribi? — Nikolass prasīja. — Ņem to. — Viņš iespieda rokturi tieši Džoša tvērienā.
Gandrīz pret paša gribu Džoša pirksti satvēra gludo, ādā ietīto akmens zobena rokturi. Viņš to pacēla, — lai arī zobens bija īss, tas bija ļoti smags —, un pagrieza to savās rokās. — Es nekad dzīvē neesmu darbojies ar zobenu, — Džošs sacīja. — Es nezinu, kā…
— Skataha tev iemācīs pamatus, — Fleimels sacīja, pat nepaskatoties uz Ēnu, bet pārvēršot vienkāršu apgalvojumu pavēlē. — Kā to nēsāt, vienkārši durt un atvairīt dūrienu. Centies un izvairies iedurt ar to sev, — viņš piebilda.
Džošs pēkšņi saprata, ka plati smaida, un centās dabūt projām smaidu, bet tas bija grūti, zobens šķita apbrīnojams viņa rokā. Viņš pakustināja rokas locītavu, un zobens noraustījās. Tad viņš paskatījās uz Skatiju, Franci un Zannu un redzēja, ka viņu acis ir piekaltas asmenim, sekojot katrai tā kustībai, un viņa smaids pazuda. — Kas nav kārtībā ar šo zobenu? — viņš prasīja. — Kāpēc jums tik ļoti bail no tā?
Sofija uzlika roku uz brāļa rokas, viņas acis iezaigojās sudrabā no Raganas zināšanām. — Clarent, — viņa sacīja, — ir ļauns, nolādēts ierocis, dažreiz saukts par Gļēvuļa asmeni. Tas ir zobens, ar kuru Mordreds nogalināja savu tēvoci, karali Artūru.
23. nodaĻa
Savā istabā mājas augšstāvā Sofija sēdēja uz palodzes pie dziļas loga nišas un vērās pāri Elizejas laukiem. Platā, kokiem apstādītā iela bija slapja no lietus un mirdzēja no braucošo autobusu atstarotajām gaismām: te dzintara, te sarkana, te balta. Sofija paskatījās pulkstenī: bija gandrīz divi naktī uz sestdienu, tomēr satiksme joprojām bija visai intensīva. Jebkurā laikā pēc pusnakts Sanfrancisko ielas būtu pilnīgi tukšas. Šī atšķirība vēl vairāk uzsvēra, cik tālu no mājām viņa bija.
Vēl daudz jaunāka viņa bija izgājusi cauri tai fāzei, kad viss pašā šķiet kaitinošs. Viņa bija pielikusi apzinātas pūles, lai būtu modernāka — vairāk līdzinātos savai draudzenei Elli, kas mainīja matu krāsu katru nedēļu un kuras garderobe bija pilna ar pēdējās modes precēm. Sofija bija savākusi visu, ko varēja atrast žurnālos, par eksotiskām Eiropas pilsētām, vietām, kur tika radīta mode un māksla, — Londonu, Parīzi, Romu, Milānu, Berlīni. Viņa bija nolēmusi nesekot modei; viņa gatavojās radīt pati savu imidžu. Šī fāze ilga apmēram mēnesi. Mode bija dārgs bizness, un vecāku dotā nauda, ko tērēt, bija stingri ierobežota.
Tomēr viņa joprojām vēlējās apmeklēt pasaules lieliskākās pilsētas. Viņa un Džošs bija sākuši apspriest, vai nepaņemt brīvu gadu pirms koledžas, lai apceļotu Eiropas pilsētas. Un tagad viņi bija vienā no skaistākajām pilsētām zemes virsū, bet viņai pilnīgi nebija intereses to apskatīt. Vienīgais, ko viņa darītu bez kavēšanās, — atgrieztos Sanfrancisko.
Bet vai viņa varēs atgriezties?
Doma uzdzina drebuļus.
Lai arī ģimene bieži bija pārcēlusies un ceļojusi, vēl pirms divām dienām Sofija bija zinājusi, kas viņu sagaida nākamajos mēnešos. Atlikušais gads bija saplānots līdz sīkumiem kaitinoši. Rudenī vecāki atsāks pasniedzēju darbu Sanfrancisko universitātē un viņi abi ar Džošu atgriezīsies skolā. Decembrī ģimene dosies savā ikgadējā ceļojumā uz Providensu Rodas salā, kur viņu tēvs Ziemassvētkos lasīs lekciju Brauna universitātē, un divdesmit pirmajā decembrī, viņu dzimšanas dienā, dvīņus bija plānots aizvest uz Ņujorku, lai apskatītu veikalus, apjūsmotu gaismas, apskatītu Rokfellera centru un tad ietu paslidot. Viņi pusdienotu Stage Door Deli, kur ēstu bezrauga matzo mīklas klimpu zupu un sviestmaizes — tik lielas kā viņu galvas — ar šķēli ķirbju pīrāga starp tām. Ziemassvētku vakarā viņi dotos uz tantes Kristīnes māju Montaukā Longailendā, kur pavadītu svētkus un tad sagaidītu Jauno gadu. Tāda bija pēdējo desmit gadu tradīcija.
Un tagad?
Sofija ievilka dziļu elpu. Tagad viņai bija spējas un spēks, ko viņa tik tikko spēja novērtēt. Viņai bija pieeja atmiņām, kas bija patiesības, mītu un fantāzijas sajaukums, viņa zināja noslēpumus, kas var pārvērst vēstures grāmatas. Bet vairāk par jebko citu viņa vēlējās, lai kaut kādā veidā varētu atgriezties mājās, atgriezties ceturtdienas rītā… iekams viss šis bija noticis. Iekams pasaule bija izmainījusies. Sofija atspieda pieri pret vēso stiklu. Kas notiks? Ko viņa darīs… ne tagad, bet gados, kas nāks? Viņas brāli neinteresēja karjera, katru gadu viņš paziņoja kaut ko citu — te gribēja kļūt par datorspēļu dizaineri vai programmētāju, te par profesionālu futbola spēlētāju, te par paramediķi vai ugunsdzēsēju — bet Sofija vienmēr bija zinājusi, ko darīs. Kopš tā laika, kad viņas pirmās klases skolotāja jautāja — "Par ko tu gribi kļūt, kad izaugsi, Sofij?" —, viņa bija zinājusi atbildi. Viņa gribēja studēt arheoloģiju un paleontoloģiju tāpat kā viņas vecāki, ceļot pa pasauli un kataloģizēt pagātni, varbūt kaut ko atklāt, kas palīdzētu izprast vēsturi. Bet tam tagad vairs nav lemts piepildīties. Iepriekšējā naktī viņa saprata, ka studēt arheoloģiju, vēsturi, ģeogrāfiju un zinātni būtu bezjēdzīgi… vai, ja ne bezjēdzīgi, tad vienkārši nepareizi.
Pēkšņs emociju uzplūds pārsteidza viņu, un viņa sajuta degam rīkli un asaras uz vaigiem. Viņa piespieda abas plaukstas pie sejas un notrauca asaras.
— Tuk, tuk… — Džoša balss izbiedēja viņu. Sofija pagriezās, lai paskatītos uz savu dvīņubrāli. Viņas brālis stāvēja pie durvīm ar akmens zobenu vienā rokā un mazu klēpja datoru otrā. — Vai es varu ienākt?
— Tu agrāk nekad nejautāji. — Sofija pasmaidīja.
Džošs ienāca istabā un apsēdās uz divguļamās gultas malas. Viņš uzmanīgi nolika Clarent uz grīdas, bet klēpja datoru uz ceļiem. — Daudz kas ir mainījies, — Džošs klusu sacīja, viņa zilajās acīs bija redzams satraukums.
— Es tikko kā domāju to pašu, — viņa piekrita. — Vismaz tas nav mainījies. — Dvīņi bieži atklāja, ka domā vienu un to pašu domu vienlaikus, un viņi pazina viens otru tik labi, ka varēja pabeigt viens otra teikumu. — Es tikko kā vēlējos, lai mēs varētu atgriezties mājās, pirms viss šis bija noticis.
— Kāpēc?
— Tad man nebūtu jābūt šādai… tad mēs nebūtu atšķirīgi.
Džošs paskatījās uz māsas seju un mazliet pielieca galvu. — Tu
atteiktos? — viņš klusām jautāja. — No spēka, zināšanām?
— Ar katru sirds pukstu, — Sofija nekavēdamās atbildēja. — Man nepatīk tas, kas notiek ar mani. Es nekad negribēju, lai tas notiktu. — Viņas balss aizlūza, bet viņa turpināja: — Es gribu būt parasta, Džoš. Es atkal gribu būt cilvēks. Es gribu būtu tāda kā tu.
Džošs paskatījās lejup. Viņš atvēra datoru un koncentrējās uz tā ieslēgšanu.
— Bet tu ne, vai ne? — viņa lēni sacīja, interpretējot ilgo klusumu, kas bija iestājies. — Tu vēlies spēku, tu gribi, lai vari veidot savu auru un kontrolēt elementus, vai ne?
Džošs vilcinājās. — Tas būtu… interesanti, es domāju, — viņš sacīja diezgan pārliecinoši, vienlaikus skatīdamies uz ekrānu. Tad viņš paskatījās uz augšu, acīs atspīdēja ieslēgtais datora ekrāns. — Jā, es vēlos būt spējīgs to darīt, — viņš atzinās.
Sofija atvēra muti, lai strupi atbildētu un pateiktu brālim, ka viņš nezina, par ko runā, un cik ļoti slikti tikko pateiktais liek viņai justies, cik ļoti nobijusies viņa ir. Bet Sofija apspieda sevi, viņa nevēlējās cīnīties, turklāt Džošs, iekams pats uz savas ādas nebūs visu pārbaudījis, nekad to nesapratīs.
— Kur tu dabūji datoru? — viņa jautāja, mainīdama tēmu, kad klēpja dators beidzot iepīkstējās, ka ir gatavs darbam.
— Francis man to iedeva, — Džošs sacīja. — Tu nebiji klāt, kad Dī iznīcināja Igdrasilu. Viņš ar Excalibur iedūra kokā, un tas sabira druskās kā stikls. Un mans kabatas portfelis, mobilais telefons, ipods un klēpja dators arī bija tajā kokā, — viņš sacīja nožēlas pilnā balsī. — Es pazaudēju visu. Ieskaitot visas mūsu fotogrāfijas.
— Un grāfs tā vienkārši tev iedeva klēpja datoru?
Džošs pamāja ar galvu. — Iedeva, viņš pat uzstāja, ka man tas jāņem. Šodiena ir mana dāvanu diena. — Blāva atblāzma no datora izgaismoja Džoša seju no apakšas, piešķirot viņa galvai mazliet biedējošu izskatu. — Viņš pārgājis uz Mac, tiem acīmredzot ir labākas mūzikas programmas, un viņš vairs nelieto PC. Šo te viņš atrada noliktu zem galda kopā ar citiem krāmiem, — brālis turpināja, bet acis joprojām bija kā piekaltas mazajam ekrānam. Viņš uzmeta ātru skatienu māsai. — Tā ir taisnība, — viņš sacīja, pazīdams šaubu pilno klusumu.
Sofija novērsās. Viņa zināja, ka brālis stāsta taisnību, un tam nebija nekāda sakara ar Raganas zināšanām. Viņa vienmēr zināja, kad Džošs melo viņai, tomēr savādi, — viņš nekad nezināja, kad viņa melo viņam… ko viņa darīja ne pārāk bieži un vienmēr tikai viņa paša labā. — Un ko tu pašreiz dari? — viņa jautāja.
— Pārbaudu savu pastu. — Brālis pasmaidīja. — Dzīve tak turpinās… — viņš iesāka.
— … un nav cilvēka, kam nepienāk e-pasts, — Sofija pabeidza ar smaidu. Tas bija Džoša iemīļotais teiciens, bet viņu tas allaž sakaitināja.
— Šeit ir papilnam informācijās, — viņš noburkšķēja. — Astoņdesmit gmail pastā, sešdesmit divi Yahoo, divdesmit AOL, trīs — FastMail…
— Es nekad nesapratīšu, kāpēc tev vajag tik daudz e-pasta ziņojumu, — Sofija sacīja. Viņa pievilka kājas pie zoda, ar rokām apņēma lielus un uzlika zodu uz ceļiem. Bija labi sarunāties ar brāli par visparastākajām lietām, tas atgādināja viņai, cik daudz viņiem bija ieplānots darīt… un bija darīts līdz ceturtdienas pēcpusdienai, precīzāk, līdz diviem piecpadsmit pēcpusdienā. Viņa atcerējās laiku, viņa bija runājusi ar savu draudzeni Elli Ņujorkā tieši tad, kad pamanīja garu, melnu auto piestājam grāmatveikala priekšā. Viņa bija paskatījusies pulkstenī, tieši pirms tas vīrietis, kuru tagad viņa pazina kā Dī, izkāpa no auto.
Džošs paskatījās uz augšu. — Mums ir divi e-pasti no mammas un viens no tēta.
— Izlasi tos man. Sāc ar vecāko.
— Labi. Mamma atsūtījusi vienu piektdien, 1. jūnijā. Ceru, kas jums abiem iet labi. Kā klājas Fleminga kundzei? Vai viņa pilnībā ir atveseļojusies? — Džošs paskatījās uz augšu un apjucis sarauca pieri.
Sofija nopūtās. — Atceries? Mēs neizstāstījām mammai un tētim. Mēs teicām mammai, ka grāmatveikals tiek slēgts, jo Perenele nejūtas labi. — Viņa papurināja galvu. — Centies neko neaizmirst!
— Tas viss notika ļoti ātri, — Džošs atgādināja māsai. — Es nevaru visu atcerēties. Turklāt tas ir tavs darbs.
— Tad mēs teicām, ka Nikolass un Perenele ir uzaicinājuši mūs pavadīt kādu laiku ar viņiem viņu mājā tuksnesī.
— Un? — Džošs paskatījās uz māsu, pirkstus turot virs taustiņiem. — Ko mēs stāstīsim mammai?
— Saki, ka viss ir labi un Perenele jūtas daudz labāk. Atceries, ka viņus taču jāsauc par Niku un Periju, — viņa atgādināja.
— Paldies, — viņš sacīja, uzsizdams atpakaļgaitas taustiņam un aizvietoja Pereneli ar Periju. Džoša pirksti lēkāja pa taustiņiem, viņam rakstot. — Labi, nākamā, — viņš turpināja. — Atkal no mammas, ar vakardienas datumu. — Mēģināju piezvanīt, bet mans zvans pa tiešo savienojās ar jūsu balss pastu. Vai viss kārtībā? Man piezvanīja Agnes tante. Viņa sacīja, ka jūs neesat iegriezušies mājās un paņēmuši ne drēbes, ne tualetes piederumus. Atsūti man numuru, lai es varu jums piezvanīt. Mēs esam uztraukušies. — Džošs paskatījās uz māsu. — Nu, un ko mēs tagad stāstīsim viņai?
Sofija košļāja apakšējo lūpu, skaļi domādama. — Mums viņai jāstāsta… — Viņa vilcinājās. — Saki, ka mantas mums bija līdzi veikalā. Viņa zina, ka mums tur ir drēbes. Tie nav meli. Man riebjas melot viņai.
— Darīts, — Džošs sacīja, zibenīgi drukādams. Abi dvīņi turēja mantas savos skapīšos grāmatveikala aizmugurējā istabā gadījumam, ja vakarā gāja uz kino vai devās uz Embarcadero.
— Saki viņai, ka šeit nav mobilā tīkla pārklājuma. Tikai nesaki, kur mēs esam, — viņa piemetināja ar smaidu.
Džošs izskatījās neapmierināts. — Tu gribi sacīt, ka mums nav mobilo telefonu…
— Man joprojām ir manējais, bet baterija ir tukša. Saki mammai, ka piezvanīsim, tikko parādīsies zona.
Džošs turpināja drukāt. Viņa pirksts bija virs Enter taustiņa.
— Vai viss?
— Nosūti to.
Viņš uzsita Enter. — Aizsūtīts!
— Un tu teici, ka ir e-pasts no tēta? — Sofija atgādināja.
— Tas ir man. — Viņš to atvēra, ātri izlasīja un plati pasmaidīja.
— Tētis man atsūtījis kādas haizivs zobu fosilijas, ko atradis, attēlu. Tie izskatās diezgan labi. Un viņam ir daži jauni pārakmeņojušies izkārnījumi, ko viņš atradis manai kolekcijai.
— Pārakmeņojušies izkārnījumi. — Sofija uzspēlētā pretīgumā purināja galvu. — Pārakmeņoju sies kaka! Kāpēc tu nevari krāt markas vai monētas kā normāls cilvēks? Tas ir pārāk dīvaini.
— Dīvaini? — Džošs paskatījās uz augšu, pēkšņi noskaities.
— Dīvaini! Es tev pateikšu, kas ir dīvaini: mēs esam kopā ar divtūkstoš gadu vecu vampīru-veģetārieti, nemirstīgu alķīmiķi, vēl vienu nemirstīgo, kas ir muzikants, specializējies Uguns maģijā, un franču varoni, kurai būtu jābūt mirušai kaut kad piecpadsmitā gadsimta vidū. — Viņš ar kāju pagrūda zobenu uz grīdas. — Un neaizmirsīsim zobenu, ko lietojis karalis Artūrs. — Džoša balss kļuva skaļāka, tad viņš pēkšņi apklusa un ievilka dziļu trīcošu elpu, nomierinādams sevi. Viņš sāka smaidīt. — Es domāju, ka salīdzinājumā ar visu šo pārakmeņojušos kaku kolekcionēšana ir vismazāk dīvainā padarīšana ap mums! — Viņa smaids pārtapa platā smaidā, un Sofija arī pasmaidīja, un tad viņi abi smējās. Džošs smējās tik ļoti, ka sāka žagoties, un tas lika viņiem smieties vēl vairāk, līdz pār viņu vaigiem ritēja asaras un sāka sāpēt vēderi.
— Izbeidz, — Džošs kunkstēja. Viņš atkal iežagojās, un abiem iestājās kaut kas līdzīgs histērijai.
Bija jāpieliek milzīga piepūle, lai sevi kontrolētu, bet pirmo reizi, kopš Sofija bija atmodināta, Džošs atkal jutās viņai tuvs. Parasti viņi smējās katru dienu, ejot uz darbu ceturtdienas rītā, bija pēdējā reize, kad viņi bija kopā smējušies, vērojot kaulainu vīrieti sporta šortos ar skrituļslidām, kuru vilka milzīgs dalmācietis. Viss, kas viņiem bija vajadzīgs, bija atrast objektus, par ko smieties, bet diemžēl pēdējās dienās tādu nebija pārāk daudz.
Sofija nomierinājās pirmā un pagriezās pret logu. Viņa varēja saskatīt brāli stiklā un pagaidīja, līdz viņš atkal skatījās lejā uz ekrānu, iekams teica: — Es esmu pārsteigta: tu vairs neiebildi, kad Nikolass ierosināja Francim mācīt man Uguns maģiju.
Džošs pacēla acis un paskatījās uz māsas atspulgu logā. — Vai tas būtu ko mainījis, ja būtu iebildis? — viņš nopietni prasīja.
Viņa brīdi padomāja. — Nē. Domāju, ka ne.
— Es arī domāju, ka tu tik un tā to darītu.
Sofija pagriezās un tieši paskatījās uz dvīņubrāli. — Man vajag. Man tas jādara.
— Es zinu, — viņš vienkārši sacīja. — Tagad es to zinu.
Sofija pārsteigta iepleta acis. — Tu zini?
Džošs aizvēra klēpja datoru un nolika to uz gultas. Tad viņš paņēma zobenu un nolika to uz saviem ceļiem, izklaidīgi glaudīdams tā gludo asmeni. Akmens šķita silts. — Es biju… dusmīgs, nobijies — nē, vairāk nekā nobijies — pārbijies, kad Fleimels lika Hekatei tevi atmodināt. Viņš neko neteica par briesmām. Viņš neko neteica par to, ka tu vari nomirt, nonākt komā. Es viņam to nekad nepiedošu.
— Viņš bija gandrīz pārliecināts, ka nekas tāds nenotiks…
— Būt gandrīz pārliecinātam nav būt pilnīgi pārliecinātam.
Sofija pamāja, neuzdrošinādamās runāt.
— Un tad, kad Endoras Ragana nodeva tev savas zināšanas. Es atkal biju nobijies. Bet ne tik ļoti par tevi… es biju nobijies, kas tevī notiks, — viņš ļoti klusi atzinās.
— Džoš, kā tu vari tā teikt? — Sofija iesāka patiesi šokēta. — Tu esi mans dvīņubrālis. — Viņa sejas izteiksme lika viņai apklust.
— Tu neredzēji to, ko es redzēju, — viņš vaļsirdīgi sacīja. — Es vēroju, kā tu piecēlies pret kaķgalvaino sievieti. Es redzēju tavas lūpas kustamies, bet, kad tu runāji, vārdi bija samāksloti, un, kad tu paskatījies uz mani, tu mani nepazini. Es nezinu, kas tu tad biji, — bet tad tu nebiji mana dvīņumāsa. Tu biji kā apsēsta.
Sofija plati iepleta acis, un milzīgas asaras sāka ritēt pāri viņas vaigiem. Viņai bija tikai neskaidras atmiņas, nedaudz vairāk kā sapņa fragmenti par to, ko brālis tagad stāstīja.
— Un tad Ojaiā es vēroju, ka tu sagriezi vēja virpuli, un šodien — vakar — redzēju, kā radīji miglu no nekā.
— Es nezinu, kā es to veicu, — viņa nomurmināja.
— Es zinu, Sofij, es zinu. — Viņš piecēlās un devās pāri istabai pie loga, skatīdamies ārā pāri Parīzes jumtiem. — Es to tagad saprotu. Es par daudz ko esmu domājis. Tavi spēki ir atmodināti, vienīgais veids, kā tu vari tos kontrolēt, vienīgais veids, kā tu vari būt drošībā, ir trenēties. Un šajā mirklī tavs spēks ir bīstams gan tev, gan arī taviem ienaidniekiem. Žanna d'Arka tev palīdzēja šodien, vai ne?
— Jā, viņa man daudz palīdzēja. Es vairs nedzirdu balsis. Tas ir milzīgs atspaids. Bet ir arī vēl kāds cits iemesls, vai ne? — Sofija jautāja.
Džošs pagrozīja zobenu rokās, asmens naktī izskatījās gandrīz melns, mazie kristālu lāsumiņi akmenī mirdzēja kā zvaigznītes. — Mums nav ne jausmas, kādās nepatikšanās esam nokļuvuši, — viņš lēni sacīja, — bet zinām, ka esam briesmās… reālās briesmās. Mēs esam piecpadsmit gadu veci — nevaram pieļaut domu, ka varētu tikt nogalināti… vai apēsti… vai pat kaut kas vēl ļaunāks notiktu ar mums! — Viņš nenoteikti pamāja durvju virzienā. — Es viņiem neuzticos. Vienīgā persona, kam varu uzticēties, esi tu… īstā tu.
— Bet Džoš, — Sofija sacīja ļoti maigi. — Es viņiem uzticos. Viņi ir labi cilvēki. Skatija ir cīnījusies cilvēku labā vairāk nekā divus tūkstošus gadu, un Žanna ir ļoti cēla persona…
— Bet Fleimels ir turējis Kodeksu paslēptu vairākus gadsimtus, — Džošs ātri sacīja. Viņš pieskārās savām krūtīm, un Sofija dzirdēja divu lappušu čaukstoņu somiņā, kuru Fleimels bija iedevis viņam. — Šajā grāmatā ir receptes, kas planētu varētu pārvērst par paradīzi, varētu izārstēt visas slimības. — Viņš redzēja šaubas pazibam māsas acīs un neatlaidās: — Un tu zini, ka tā ir taisnība.
— Raganas atmiņas pastāstīja man, ka grāmatā ir receptes, kas var iznīcināt šo pasauli.
Džošs ātri papurināja galvu. — Es domāju, ka tu redzi to, ko viņi grib, lai tu redzi.
Sofija rtorādīja uz zobenu. — Bet kāpēc Fleimels iedeva tev zobenu un Kodeksa lapas? — viņa jautāja triumfējoši.
— Es domāju — es zinu, viņi mūs izmanto. Es tikai nezinu, kādam mērķim. Katrā ziņā vēl ne. — Viņš redzēja, ka dvīņumāsa sāk purināt galvu. — Vienalga, mums būs nepieciešams tavs spēks, lai mums abiem nodrošinātu drošību.
Sofija pasniedzās un paspieda brāļa roku. — Tu zini, es nekad nepieļaušu, lai tev kaut kas nodarītu pāri.
— Es to zinu, — Džošs nopietni sacīja. — Vismaz pie apziņas. Bet kas notiks, ja kaut kas tevi izmantos, kā tas notika Ēnu valstībā?
Sofija pamāja. — Es to nevaru kontrolēt, — viņa atzina. — Tas bija kā sapnis, kā vērojot kādu, kas izskatās kā es.
— Mans futbola treneris saka, ka, pirms vari kontrolēt pats, tev jāļauj sevi kontrolēt citam. Ja tu iemācīsies, kā kontrolēt auru un apgūsi maģijas, — Džošs turpināja, — neviens to nevarēs izdarīt ar tevi. Tu būsi neiedomājami spēcīga. Un pieņemsim uz brīdi, ka mani spēki nav atmodināti. Es varu iemācīties, kā izmantot zobenu. — Viņš pavicināja to rokā, mēģinādams sagriezt asmeni, bet tas izlīdēja un iecirta dziļu robu sienā. — Ops!
— Džoš!
— Kas noticis? Tu tik tikko kā vari pamanīt to. — Viņš paberzēja piedurkni pret iegriezumu. Krāsa un apmetums nokrita, atklājot apakšā ķieģeļu sienu.
— Tu visu padari vēl sliktāku. Tu droši vien būsi iesitis robu zobenā.
Bet, kad Džošs pacēla ieroci gaismā, uz asmeņa nebija ne skrambiņas.
Sofija lēni pamāja ar galvu. — Es joprojām domāju, es zinu — tu maldies par Fleimelu un pārējiem.
— Sofij, tev jāuzticas man.
— Es tev uzticos. Bet atceries, Ragana zina šos cilvēkus, un viņa tiem uzticas.
— Sofij, — Džošs sacīja neapmierināts. — Mēs neko nezinām par Raganu.
— Ak, Džoš. Es zinu visu par Raganu, — Sofija sacīja līdzjūtīgi. Viņa piesita ar rādītājpirkstu pie deniņiem. — Un es vēlos, kaut nezinātu. Visu viņas dzīvi, tūkstošiem gadu. — Džošs atvēra muti, lai atbildētu, bet Sofija pacēla roku. — Tas ir, ko es varu darīt. Es strādāšu ar Senžermēnu, mācīšos visu, ko viņš var man iemācīt.
— Un pie reizes uzmani viņu, mēģini uzzināt, kas viņam un Fleimelam padomā.
Sofija ignorēja viņu. — Varbūt nākamo reizi, kad mums uzbruks, mēs paši spēsim aizsargāt sevi. — Viņa skatījās pāri jumtu galiem uz Parīzi. — Vismaz šeit mēs esam drošībā.
— Bet cik ilgi? — dvīņubrālis jautāja.
24. nodaĻa
Doktors Džons Dī izslēdza gaismu un izgāja no milzīgās guļamistabas uz balkona, uzlicis rokas metāla margām, viņš skatījās ārā pāri Parīzei. Pirms kāda laika bija lijis, un gaiss mitrs un vēss, ar vieglu skābenu dvaku, kas cēlās no Sēnas un kam pievienojās neliela izplūdes gāzu smaka.
Viņš ienīda Parīzi.
Tā tas nav bijis vienmēr. Kādreiz tā bija viņa visiemīļotākā pilsēta Eiropā, pilna ar visbrīnišķīgākajām un visneparastākajām atmiņām. Galu galā, viņš šajā pilsētā bija pārvērsts par nemirstīgo. Cietumā dziļi zem Bastīlijas, šajā cietoksnī, Vārnu dieviete viņu bija aizvedusi pie Vecā, kas Dī bija dāvājis mūžīgo dzīvību apmaiņā pret bezierunu lojalitāti.
Doktors Džons Dī bija strādājis Vecajiem, spiegojis viņu labā, uzņēmies daudzas bīstamas misijas neskaitāmās Ēnu valstībās. Viņš bija cīnījies mirušo un dzīvo armijās, vajājis briesmoņus pāri skarbām, neapgūtām zemēm, nozadzis dažus pašus vērtīgākos un maģiskākos priekšmetus, no kuriem baidījušās dučiem civilizāciju. Ar laiku viņš bija kļuvis par tumšo Veco čempionu, nekas nebija neiespējams viņam, neviena misija nebija par grūtu, izņemot… kad runa bija par Fleimeliem. Angļu mags bija izgāzies vēl un vēl, vairākas reizes šajā pilsētā mēģinot sagūstīt Nikolasu un Pereneli Fleimelus.
Tas atgādināja par vienu no lielākajām viņa ilgās eksistences mistērijām: kā Fleimeli spēja izvairīties no viņa? Viņš komandēja cilvēku armiju, necilvēku un pārcilvēku aģentus, viņam bija pieeja putniem gaisā, viņš varēja pavēlēt žurkām, kaķiem un suņiem.
Viņa rīcībā bija radības no mitoloģijas vistumšākajām dzīlēm. Bet vairāk nekā četrus simtus gadu Fleimels bija izbēdzis no sagūstīšanas, pirmo reizi šeit, Parīzē, tad Eiropā un Amerikā, vienmēr paliekot vienu soli priekšā viņam. Vienmēr atstājot pilsētu tikai dažas stundas pirms viņa ierašanās. Tas bija gandrīz tā, it kā viņus kāds brīdinātu. Bet tas, protams, nebija iespējams. Mags savos plānos nedalījās ne ar vienu.
Durvis atvērās un aizvērās istabā aiz viņa. Dī nāsis iepletās, sajutušas vieglu čūskas pelējuma smaku.
— Labvakar, Nikolo, — Dī sacīja, nepagriežoties apkārt.
— Sveicināts Parīzē, — Nikolo Makjavelli runāja latīniski ar itāļu akcentu. — Es ceru, ka lidojums bija labs un istaba tevi apmierina? — Makjavelli bija noorganizējis, lai Dī sagaida lidostā un ar policijas eskortu pavada līdz pilsētas mājai Place dit Čamda.
— Kur viņi ir? — Dī bez jebkādām ceremonijām vaicāja, ignorēdams namatēva jautājumus, tādējādi uzsverot savu autoritārismu. Viņš varēja būt pāris gadus jaunāks par itālieti, bet viņš bija boss.
Makjavelli iznāca no istabas un apstājās blakus Dī uz balkona. Nevēlēdamies saburzīt savu uzvalku pret balkona margām, viņš stāvēja, rokas salicis uz muguras. Slaidais, elegantais, labi skūtais itālietis īsi apcirptiem baltiem matiem bija pilnīgs pretstats mazajam vīrelim ar asiem vaibstiem, smailo bārdiņu un pelēkajiem matiem, kas pakausī bija saņemti astē. — Tie joprojām ir Senžermēna mājā. Un tiem nesen pievienojās Fleimels.
Dī iesāņus palūkojās uz Makjavelli. — Es esmu pārsteigts, ka tev nebija kārdinājuma mēģināt sagūstīt viņus pašam, — viņš viltīgi sacīja.
Makjavelli skatījās pāri pilsētai, kuru viņš kontrolēja. — Ak, es domāju, ka man noslēdzošā sagūstīšana jāatstāj tev, — viņš klusi sacīja.
— Tu gribi teikt, ka tev ir dots rīkojums atstāt viņus man? — Dī atcirta.
Makjavelli neteica neko.
— Un mājā ir tikai pieci cilvēki? Nekādu kalpotāju, nekādu apsargu?
— Alķīmiķis, Senžermēns, dvīņi un Ēna.
— Skataha ir problēma, — Dī noburkšķēja.
— Man ir risinājums, — Makjavelli saudzīgi piedāvāja. Viņš pagaidīja, līdz mags pagriežas, lai paskatītos uz viņu akmens pelēkām acīm, kuras, atspīdot ielas gaismai, uzliesmoja oranžā krāsā.
— Es aizsūtīju pēc disijām, Skatahas nežēlīgākajām ienaidniecēm. Trīs no tām jau ieradušās.
Dī lūpas savilkās neparastā smaidā. Tad viņš nedaudz atvirzījās no Makjavelli un viegli paklanījās. — Valkīras — patiešām izcila izvēle.
— Mēs esam vienā pusē. — Makjavelli paklanījās pretī. — Mēs kalpojam tiem pašiem pavēlniekiem.
Mags jau gribēja doties atpakaļ istabā, kad apstājās un pagriezās, lai paskatītos uz Makjavelli. Uz mirkli viegla puvušu olu sērūdeņraža smaka uzvirmoja gaisā. — Tev nav ne jausmas, kam es kalpoju, — viņš sacīja.
Dagans plaši atvēra augstās dubultās durvis un atkāpās sāņus. Nikolo Makjavelli un doktors Džons Dī iegāja greznā, grāmatām pilnā bibliotēkā, lai sveiktu savus viesus.
Istabā bija trīs jaunas sievietes.
No pirmā skata tās šķita tik līdzīgas, ka varētu būt trīnes. Garas un tievas, līdz pleciem gariem blondiem matiem, viņas bija ģērbušās vienādi melnos pieguļošos krekliņos ar lencītēm zem mīkstas ādas jakām un zilos džinsos, ievilktos līdz ceļiem garos zābakos. Viņu sejas bija asiem vaibstiem: lieliem vaigu kauliem, dziļi iegrimušām acīm, smailu zodu. Vienīgi to acis palīdzēja atšķirt tās. Tās bija dažādu nokrāsu zilas — no gaiša safīra līdz tumšam, gandrīz violetam indigo. Visas trīs izskatījās, it kā tām varētu būt sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu, bet patiesībā bija vecākas nekā lielākā daļa civilizāciju.
Tās bija disijas.
Makjavelli devās uz istabas centru un pagriezās, lai apskatītu katru meiteni pēc kārtas, mēģinādams tās atšķirt. Viena sēdēja pie milzīga pianīna, cita zvilnēja uz dīvāna, bet trešā bija atbalstījusies pret logu un vērās ārā naktī ar neatvērtu grāmatu ādas iesējumā rokās. Viņam tuvojoties, viņu galvas pagriezās, un viņš pamanīja, ka viņu acu krāsa saskan ar nagu laku. — Pateicos, ka ieradāties, — viņš sacīja latīniski, ko līdz ar grieķu valodu saprata lielākā daļa Veco.
'Meitenes neizteiksmīgi paskatījās uz viņu.
Makjavelli savukārt paskatījās uz Daganu, kas bija ienācis istabā un aizvēris aiz sevis durvis. Viņš noņēma brilles, atklādams izvalbītās acis, un ātri runāja valodā, ko nevarētu izrunāt neviena cilvēka mēle vai rīkle.
Sievietes pilnībā ignorēja viņu.
Doktors Džons Dī dramatiski nopūtās. Viņš iesēdās ādas klubkrēslā ar augstu atzveltni un ar skaļu blīkšķi sasita savas mazās rokas. — Diezgan šo blēņu, — viņš sacīja angliski. — Jūs esat šeit Skatahas dēļ. Tagad sakiet, vai jūs gribat viņu vai ne?
Meitene, kas sēdēja pie pianīna, cieši skatījās uz Dī. Ja viņš ari pamanīja, ka viņas galva tagad bija pagriezta neiespējamā leņķī, tad to neizrādīja. — Kur viņa ir? — Viņas angļu valoda bija perfekta.
— Tuvu, — Makjavelli sacīja, lēni virzīdamies pa istabu.
Trīs meitenes tam pievērsa uzmanību, galvas pagriezās viņam līdzi, kā pūcei sekojot pelei.
— Ko viņa dara?
— Viņa aizsargā alķīmiķi Fleimelu, Senžermēnu un vēl divus cilvēkus, — Makjavelli sacīja. — Mēs gribam tikai cilvēkus un Fleimelu. Skataha ir jūsu. — Viņš apklusa un tad piebilda: — Jūs varat dabūt arī Senžermēnu, ja gribat. Mums viņš nav vajadzīgs.
— Ēna. Mums vajag tikai Ēnu, — sacīja sieviete, kas sēdēja pie pianīna. Viņas indigo krāsas nadziņi kustējās pāri taustiņiem, skaņa bija maiga un skaista.
Makjavelli piegāja pie galda un ielēja kafiju no garas sudraba kafijkannas. Viņš vienlaikus paskatījās uz Dī un pacēla uzacis un kafijkannu. Mags papurināja galvu. — Jums jāzina, ka Skataha joprojām ir spēcīga, — Makjavelli turpināja, tagad runādams ar sievieti pie pianīna. Viņas indigo acu zīlītes bija šauras un horizontālas. — Vakar no rīta viņa sakāva labi trenētu policijas virsnieku vienību.
— Cilvēki, — disija gandrīz izspļāva. — Neviens cilvēks nevar stāties pretī Ēnai. — Bet mēs neesam cilvēki, — sacīja sieviete, kas stāvēja pie loga.
— Mēs esam disijas, — pabeidza sieviete, kas sēdēja pretī Dī.
— Mēs esam Sargjaunavas, Mirušo izvēlētājas, Kareives…
— Jā, jā, jā, — Dī neiecietīgi sacīja. — Mēs zinām, kas jūs esat: valkīras. Iespējams, pašas izcilākās kareives, kādas pasaule jebkad redzējusi — vismaz pēc jūsu sacītā katrā ziņā. Es tikai gribu zināt, vai jūs varat sakaut Ēnu.
Disija ar indigo acīm aizgriezās ar visu ķermeni no pianīna un līgani piecēlās kājās. Viņa cēli pārsoļoja pāri tepiķim un apstājās Dī priekšā. Abas māsas piepeši bija blakus viņai, un istabas temperatūra pēkšņi strauji nokritās.
— Tā būtu kļūda — izsmiet mūs, doktor Dī, — viena no viņām sacīja.
Dī nopūtās. — Vai jūs varat sakaut Ēnu? — viņš atkal jautāja.
— Jo, ja jūs nevarat, tad esmu pārliecināts, ka ir citi, kas būs ļoti sajūsmināti tikai par iespēju to pamēģināt. — Viņš izņēma mobilo telefonu. — Es varu piezvanīt amazonēm, samurajiem un bogatiriem.
Kamēr Dī runāja, temperatūra istabā turpināja pazemināties, un viņa elpa balta izplūda gaisā, uz viņa uzacīm un bārdas veidojās ledus kristāli.
— Diezgan šīs viltības! — Dī uzsita knipi, un viņa aura uz mirkli uzplaiksnīja dzeltena. Istaba kļuva siltāka, tad karsta un ar stipru puvušu olu smaku.
— Nav nekādas vajadzības pēc šiem vājākajiem kareivjiem. Disijas nogalinās Ēnu, — sacīja meitene, kas stāvēja no Dī pa labi.
— Kā? — asi noprasīja Dī.
— Mums ir tas, kā nav pārējiem kareivjiem.
— Jūs runājat mīklās, — Dī neiecietīgi sacīja.
— Pasakiet viņam, — Makjavelli ieteicās.
Disija ar visgaišākajām acīm pagrieza seju viņa virzienā un tad atkal pievērsās Dī. Gari pirksti uzplaiksnīja viņa sejas virzienā. — Tu iznīcināji Igdrasilu un atbrīvoji mūsu iemīļoto radījumu, kas ilgu laiku bija Pasaules koka sakņu sagūstīts.
Kaut kas uzzibsnīja aiz Dī acīm, un viņa mutes kaktiņu muskuļi savilkās. — Nidhjegs? — Viņš paskatījās uz Makajavelli. — Tu to zināji?
Makjavelli pamāja. — Protams.
Disija ar indigo acīm piegāja pie Dī un lūkojās uz leju viņa sejā. — Jā, tu atbrīvoji Nidhjegu, Miroņu rijēju. — Joprojām pieliekusies Dī virzienā, viņa pagrieza galvu, lai paskatītos uz Makjavelli. Viņas māsas arī paskatījās tajā virzienā. — Aizved mūs tur, kur Ēna un pārējie slēpjas, tad atstāj mūs. Kad palaidīsim Nidhjegu, Skataha būs nolemta.
— Vai jūs varat kontrolēt radījumu? — Makjavelli ziņkārīgi jautāja.
— Kad viņš būs aprijis Ēnu, iznīcinājis viņas atmiņas un tad viņas miesu un kaulus, viņam būs nepieciešams miegs. Pēc mielasta, kurā pasniegta Skataha, tas droši vien gulēs vairākus gadsimtus. Mēs varēsim atkal sagūstīt to.
Nikolo Makjavelli pamāja. — Mēs neesam apsprieduši jūsu cenu.
Trīs disijas smaidīja, un pat Makjavelli, kas bija redzējis gana šausmu, atsprāga atpakaļ, ieraudzījis viņu seju izteiksmi. — Nav nekādas cenas, — indigo acu disija sacīja. — To mēs darām, lai atjaunotu mūsu klana godu un atriebtu mūsu kritušo ģimeni. Skataha Ēna iznīcināja mūsu māsas.
Makjavelli pamāja. — Es saprotu. Kad mēs uzbruksim?
— Rītausmā.
— Kāpēc ne tagad? — Dī prasīja.
— Mēs esam krēslas radījumi. Laikā starp nakti un dienu mēs esam visstiprākās, — viena sacīja.
— Tad mēs esam nepārspējamas, — viņas māsa piemetināja.
25. nodaĻa
— Man šķiet, es joprojām dzīvoju pēc Amerikas laika, — Džošs sacīja.
— Kāpēc? — Skataha jautāja. Viņi stāvēja pilnīgi aprīkotā sporta zālē Senžermēna mājas pagrabā. Vienu sienu klāja spoguļi, un tajos atspoguļojās jauns vīrietis un vampīrs, visjaunāko treniņu ierīču ieskauti.
Džošs paskatījās pulkstenī uz sienas. — Ir trīs naktī… man vajadzētu būt nogurušam, bet esmu pilnīgi nomodā. Tas varētu būt tāpēc, ka mājās ir tikai seši vakarā.
Skataha pamāja. — Tas ir viens no iemesliem. Otrkārt, tas ir tāpēc, ka tev apkārt ir tādi cilvēki kā Nikolass un Senžermēns un jo sevišķi tava māsa un Žanna. Lai arī tavi spēki nav atmodināti, bet tu esi tādu būtņu sabiedrībā, kuru auras ir no spēcīgākajām uz planētas. Tava aura savāc mazliet no viņu spēka, un tas uzlādē tevi. Bet tas, ka tu nejūties noguris, nenozīmē, ka tev nav jāatpūšas, — viņa piebilda. — Jādzer arī daudz ūdens. Tava aura sadedzina daudz šķidruma. Tev visu laiku jādzer ūdens.
Durvis atvērās, un sporta zālē ienāca Žanna. Skataha bija tērpusies melnā, Žanna valkāja baltu T kreklu ar garām piedurknēm pāri brīvām baltām biksēm un baltas tenisa kurpes. Tāpat kā Skatahai, arī viņai bija zobens. — Es padomāju, vai jums nevajag asistentu? — viņa sacīja gandrīz kautrīgi.
— Es domāju, ka tu dosies gulēt, — Skataha sacīja.
— Tagad es neguļu daudz. Un, kad es guļu, tad man ir nemierīgi sapņi. Es sapņoju par uguni. — Viņa skumji pasmaidīja. — Vai tā nav brīnišķīga ironija? Es apprecēju Uguns pavēlnieku, tomēr sapņos mani biedē uguns.
— Kur ir Francis?
— Viņš ir savā birojā, strādā. Viņš tur būs stundām ilgi. Es neesmu droša, vai viņš vispār vairs guļ. Un tagad, — viņa sacīja, skatīdamās uz Džošu un mainīdama tēmu, — stāstiet, kā jums veicas!
— Es joprojām mācos, kā turēt zobenu, — Džošs nomurmināja, izklausīdamies mazliet samulsis. Viņš bija redzējis filmās un domāja, ka zina, kā cilvēki cīnās ar zobeniem. Tomēr viņš nekad nebija iedomājies, ka pat turēt zobenu rokā varētu būt tik grūti. Skataha bija pavadījusi pēdējās trīsdesmit minūtes, mēģinādama iemācīt viņam turēt un kustināt CIarent, neizmetot to no rokām. Viņai nebija izdevies paveikt daudz, katru reizi, kad Džošs pagrieza ieroci, tā svars izrāva to no viņa tvēriena. Vietās, kur zobena asmens bija trāpījis, gludi pulētā grīda bija saskrāpēta un izrobota. — Tas ir cietāks, nekā es domāju, — viņš beidzot atzina. — Es neesmu pārliecināts, ka jebkad iemācīšos.
— Skataha ikvienu var iemācīt, kā cīnīties ar zobenu, — Zanna pārliecināti sacīja. — Viņa iemācīja mani. Viņa paņēma vienkāršu lauku meiteni un pārvērta to par kareivi.
Zanna savicināja rokas locītavu un savu zobenu, gandrīz tikpat garu kā viņa pati, virzīja un grieza gaisā tā, ka tas izdvesa skaņu, gandrīz līdzīgu cilvēka vaidam. Džošs mēģināja atdarināt kustību, un CIarent griezdamies izkrita viņam no rokas. Tas ar galu ieurbās grīdā, radot plaisu, un šūpojās turp šurp.
— Piedodiet, — Džošs nomurmināja.
— Aizmirsti visu, ko tu domā, ka zini par zobenu cīņu, — Skataha sacīja, paskatījusies uz Zannu. — Viņš ir pārāk daudz skatījies TV. Viņš domā, ka var vienkārši griezt zobenu kā karsējmeitene nūjiņu.
Zanna pasmaidīja. Viņa veikli pasvieda gaisā savu garo zobenu un pasniedza to Džošam ar rokturi pa priekšu. — Ņem šo.
Džošs pasniedzās pēc zobena ar labo roku.
— Tu vari likt lietā abas rokas, — mazā francūziete ieteica.
Džošs ignorēja viņu. Apvijis savus pirkstus ap Žannas zobena rokturi, viņš pamēģināja to pacelt. Un gāzās. Tas bija neticami smags.
— Tu redzi, kāpēc joprojām neesi ticis tālāk par pašiem pamatiem, — Skatija sacīja. Viņa izķēra zobenu no Džoša tvēriena un pameta to Zannai, kura to viegli noķēra.
— Sāksim ar to, kā jātur zobens, — Žanna sacīja, ieņemdama pozīciju Džoša labajā pusē, bet Skataha nostājās viņam kreisajā pusē. — Skaties taisni uz priekšu.
Džošs skatījās spogulī. Kamēr viņš un Skataha bija skaidri redzami spogulī, Zannu d'Arku ieskāva viegla sudraba migla. Viņš iepleta acis, tad samiedza tās, un, kad atkal atvēra, migla joprojām bija tur.
— Tā ir mana aura, — Žanna paskaidroja, apsteidzot jautājumu, ko viņš gribēja uzdot. — Parasti tā nav redzama cilvēka acij, tomēr dažreiz parādās fotogrāfijās un spoguļos.
— Un tava aura ir tāda pati kā Sofijai, — Džošs sacīja.
Žanna no Arkas papurināja galvu. — Ak, nē, ne tāda kā tavai
māsai, — viņa sacīja, izraisot Džošā izbrīnu. — Viņai ir daudz stiprāka.
Žanna pacēla garo zobenu, griežot to apkārt tā, ka asmeņa gals bija novietots starp kājām un abas rokas bija uz roktura pogas. — Tagad dari, kā mēs to darām… un dari to lēnām. — Viņa izstiepa labo roku, stingri turot garo asmeni. Džošam pa kreisi Ēna izstiepa abas rokas, turot savus divus īsos zobenus taisni sev priekšā.
Džošs aplika pirkstus ap akmens zobena rokturi un pacēla labo roku. Pat pirms viņš bija to pilnīgi izstiepis, tā sāka trīcēt no asmens svara. Sakodis zobus, viņš centās turēt roku nekustīgi. — Tas ir pārāk smags, — viņš elsa, nolaižot roku un izdarot riņķveida kustības ar plecu, viņa muskuļi burtiski svila. Tas bija līdzīgi kā pirmajā futbola treniņa dienā pēc vasaras brīvdienām.
— Pamēģini šādi. Vēro mani. — Žanna parādīja viņam, kā saņemt rokturi abām rokām.
Džošs atzina, ka, izmantojot abas rokas, bija vieglāk turēt zobenu taisni izstieptu. Viņš pamēģināja atkal, šoreiz turot zobenu ar vienu roku. Apmēram trīsdesmit sekundes ierocis palika nekustīgs, tad tā gals sāka trīcēt. Nopūzdamies Džošs nolaida roku. — Nevaru to izdarīt ar vienu roku, — viņš noburkšķēja.
— Ar laiku varēsi, — Skataha strupi atteica, zaudēdama pacietību. — Un ar laiku es tev iemācīšu, kā to turēt abās rokās Austrumu manierē.
Džošs pamāja. — Tas varētu būt vieglāk. — Viņš bija pavadījis vairākus gadus, mācīdamies teikvondo, un vienmēr gribējis mācīties kendo, japāņu paukošanos, bet vecāki nebija ļāvuši, sakot, ka tas ir pārāk bīstami.
— Viss, kas viņam vajadzīgs, ir treniņš, — Žanna nopietni sacīja, skatīdamās uz Skatahas atspulgu spogulī, viņas pelēkās acis bija spožas un mirdzošas.
— Cik daudz jātrenējas? — Džošs jautāja.
— Vismaz trīs gadus.
— Trīs gadus? — Ievilcis dziļu elpu, viņš noslaucīja vispirms vienu plaukstu, tad otru pret savām biksēm un atkal sagrāba rokturi. Tad viņš palūkojās uz sevi spogulī un izstiepa abas rokas. — Es ceru, ka Sofijai sokas labāk nekā man, — viņš nomurmināja.
Grāfs Senžermēns bija aizvedis Sofiju uz mājas mazo jumta dārzu. Tur pavērās Parīzes skats, un viņa pārliecās pāri margām, lai paskatītos lejā uz Elizejas laukiem. Satiksme beidzot bija rimusi līdz retām strūkliņām, un pilsēta bija klusa un mierīga. Viņa dziļi ieelpoja, gaiss bija vēss un mitrs, nedaudz skābeno upes smaku izklīdināja smarža, ko izplatīja duči ziedaugu podos un smalkos konteineros, kas bija izvietoti uz jumta. Sofija sparīgi saberzēja rokas un nodrebinājās.
— Auksti? — Senžermēns jautāja.
— Nedaudz, — Sofija sacīja, lai gan pati nebija pārliecināta, vai viņai bija auksti vai arī viņa bija sanervozējusies. Viņa zināja, ka Senžermēns bija uzvedis viņu augšā, lai mācītu Uguns maģiju.
— Pēc šīs nakts tev nekad vairs nebūs auksti, — Senžermēns apsolīja. — Tu varēsi pāriet pāri Antarktīdai šortos un T kreklā, nejūtot neko. — Atstūmis no pieres garos matus, viņš noplūca lapu augam no puķpoda, satina to starp plaukstām un tad tās saberzēja. Svaiga krūzmētras smarža piepildīja gaisu. — Žannai patīk gatavot.
Viņa visus savus augus audzē šeit augšā, — viņš paskaidroja, dziļi ieelpodams. — Viņai patīk lavanda, tā atgādina viņas jaunību.
— Kur jūs satikāt Žannu? Šeit Francijā?
— Galu galā es sagāju ar viņu kopā šeit, bet, tici vai ne, pirmo reizi viņu satiku Kalifornijā. Tas bija 1849. gadā, es meklēju zeltu, un Žanna strādāja kā misionāre, vadīja zupas virtuvi un slimnīcu tiem, kas bija devušies uz rietumiem zelta meklējumos.
Sofija savilka pieri. — Tu meklēji zeltu Zelta drudža laikā? Kāpēc?
Senžermēns paraustīja plecus un izskatījās nedaudz apmulsis. — Kā ikviens Amerikā 48. un 49. gadā, arī es devos meklēt zeltu.
— Es domāju, ka tu vari pagatavot zeltu. Nikolass sacīja, ka viņš varot.
— Pagatavot zeltu ir ilgs un darbietilpīgs process. Es domāju, ka vieglāk būs to izrakt no zemes. Un, ja alķīmiķim ir nedaudz zelta, viņš to var izmantot, lai izaudzētu vairāk. Tas ir tas, ko es domāju, ka varētu darīt. Bet zeme, kuru es nopirku, izrādījās tam nederīga. Tā es sāku ierakt dažus zelta gabalus zemē un tad pārdevu šo īpašumu cilvēkiem, kas tikko ieradās.
— Bet tas ir nepareizi, — Sofija šokēta sacīja.
— Es tad biju jauns, — Senžermēns paskaidroja. — Un izsalcis. Bet tas nav attaisnojums, — viņš piebilda. — Katrā ziņā Žanna strādāja Sakramento un viņa satikās ar cilvēkiem, kas nopirka no manis nederīgo zemi. Viņa domāja, ka esmu šarlatāns — kas es arī biju, un es noturēju viņu par vienu no šiem baisajiem labdariem. Neviens no mums nezināja, ka otrs ir nemirstīgais, protams, un mēs ienīdām viens otru no skata. Vairākus gadus mēs nejauši satikām viens otru, un tad Otrā pasaules kara laikā mēs atkal satikāmies Parīzē. Viņa cīnījās Pretošanās kustībā, un es spiegoju amerikāņiem. Tad mēs sapratām, ka esam citādi. Mēs izdzīvojām karā un kopš tā laika kļuvām nešķirami, tomēr Žanna ir ļoti noslēpumaina. Neviens no maniem fanu blogiem vai tenku lapelēm pat nezina, ka esam apprecējušies. Mēs, iespējams, varētu labi pārdot savas kāzu bildes, bet Žanna dod priekšroku ļoti noslēgtai privātai dzīvei.
— Kāpēc? — Sofija zināja, ka slavenības augstu vērtē savu privāto dzīvi, bet palikt pilnīgi neredzamai bija pārlieku savādi.
— Nu… tev jāatceras, ka pēdējo reizi, kad viņa bija slavena, ļaudis mēģināja viņu sadedzināt uz sārta. Pēkšņi būt neredzamam šķita ļoti saprātīgi. — Sofija pamāja. — Cik ilgi tu pazīsti Skatahu? — viņa prasīja.
— Gadsimtiem. Kad Zanna un es sagājām kopā, mēs atklājām, ka mums ir daudz kopīgu paziņu. Visi nemirstīgie, protams. Zanna pazīst viņu daudz ilgāk nekā es. Tomēr es neesmu pārliecināts, ka patiešām kāds pazīst Ēnu, — viņš piezīmēja ar greizu smaidu. — Viņa vienmēr šķiet tik… — Viņš apklusa, meklēdams īsto vārdu.
— Vientuļa? — Sofija ieminējās.
— Jā, vientuļa. — Viņš skatījās ārā pāri pilsētai un tad, skumīgi • pašūpojis galvu, paskatījās pāri plecam uz Sofiju. — Vai tu zini,
cik daudzas reizes viņa viena stājusies pretī tumšajiem Vecajiem, cik daudzas reizes viņa sevi pakļāvusi drausmīgām briesmām, lai pasargātu no tiem šo pasauli?
Pat Sofija sāka purināt galvu, cauri viņas apziņai uzplaiksnīja attēlu sērijas — Raganas atmiņas fragmenti: Skataha, tērpusies ādas un ķēžu bruņās, viena stāv uz tilta, divi mirdzoši zobeni viņas rokās, gaida milzīgus gliemjveida briesmoņus pulcējamies tilta otrā galā.
Skataha pilnā bruņojumā, stāvot lielas pils durvīs, sakrustotām rokām uz krūtīm, viņas zobens iedurts zemē pie kājām. Viņai pretī milzīga ķirzakveida radījumu armija.
Skataha, ģērbta roņādās un kažokādās, balansē uz peldoša ledus gabala, bet radījumi, kas paši izskatās kā no ledus izgrebti, ieskauj viņu.
Sofija aplaizīja lūpas. — Kāpēc… kāpēc viņa to dara?
— Tāpēc, ka viņa ir tāda, kāda viņa ir. Tas ir tāpēc, ka viņa ir, kas ir. — Grāfs paskatījās uz meiteni un skumji pasmaidīja. — Un tāpēc tas ir viss, ko viņa zina. Bet nu, — viņš dzīvi sacīja, atkal saberzēdams rokas, dzirksteles un plēksnes lidinājās gaisā, — Nikolass gribēja, lai tu mācies Uguns maģiju. Esi satraukta? — viņš jautāja.
— Mazliet. Vai tu kādreiz esi mācījis vēl kādu? — Sofija vilcinādamās jautāja.
Senžermēns plati pasmaidīja, atklādams savus nelīdzenos zobus. — Nevienu. Tu būsi mana pirmā studente… un, iespējams, pēdējā.
Viņa sajuta vēderu saraujamies, un pēkšņi tā vairs nešķita diez ko laba ideja. — Kāpēc tu tā saki?
— Nu, iespējas satikt vēl vienu personu, kuras maģiskās spējas būtu atmodināmas, ir ļoti nelielas, turklāt ar tik tīru auru kā tavējā ir tuvu neiespējamībai. Sudraba aura ir satriecoši reta. Žanna ir pēdējais cilvēks, kurai tāda ir, un viņa dzimusi 1412. gadā. Tu esi ļoti īpaša, Sofij Ņūmen.
Sofija norija siekalas; viņa nejutās ļoti īpaša.
Senžermēns apsēdās uz vienkārša koka sola, kas bija nolikts pret skursteņa mūri. — Apsēdies šeit blakus man un pastāsti, ko tu vēlies zināt.
Sofija apsēdās blakus grāfam de Senžermēnam un skatījās pāri jumtam uz pilsētu. Atmiņas, kas nebija viņas, uzzibsnīja apziņas robežās, norādot uz pilsētu ar citādu debess līniju, pilsētu ar zemām ēkām, kas bija izvietotas ap masīvu cietoksni, tūkstošiem dūmu stabu cēlās naktī. Viņa apzināti norobežojās no domām, saprazdama, ka redz Parīzi tādu, kādu to atcerējās Ragana, kaut kad pagātnē.
Senžermēns pārvietojās, lai paskatītos uz meiteni. — Dod man roku, — viņš klusi sacīja. Sofija ielika labo roku grāfa plaukstā un nekavējoties sajuta siltumu plūstam cauri ķermenim, aizmēžot projām drebuļus. — Ļauj man pastāstīt, ko mans skolotājs mācīja par uguni. — Runājot grāfs virzīja savu kvēlojošo rādītājpirkstu pāri meitenes plaukstai, sekodams līnijām un pauguriem, kas veidoja uz viņas ādas rakstu. — Mans skolotājs sacīja, ka ir tādi, kas sacīs, ka Gaisa. Ūdens vai pat Zemes maģija ir spēcīgākā par visām. Tie maldās. Uguns maģija pārspēj visas pārējās.
Viņam runājot, gaiss tieši priekšā sāka kvēlot, tad mirgot. It kā caur karstuma dūmaku Sofija vēroja dūmus, kā tie savijās un dejoja līdz ar grāfa vārdiem, veidojot tēlus, simbolus un attēlus. Viņa gribēja pastiepties un pieskarties tiem, bet palika nekustīgi sēžam. Tad mājas jumta kore pagaisa un Parīze pazuda, vienīgā skaņa, ko viņa dzirdēja, bija Senžermēna klusā, nepiekāpīgā balss, un viss, ko viņa redzēja, bija degošas plēksnes. Bet, kad viņš runāja, tēli sāka veidot uguni.
— Uguns aprij gaisu. Tā var uzsildīt ūdeni un likt saplaisāt zemei.
Viņa vēroja, kā vulkāns izspļauj izkausētus iežus augstu gaisā. Sarkani melna lava un līdz baltkvēlei balti izdedži nolija lejā pār dubļu un akmens pilsētu…
— Uguns izposta, bet arī rada. Mežam nepieciešama uguns, lai augtu. Noteiktas sēklas ir atkarīgas no tās, lai uzdīgtu. — Liesmas izvijās kā lapas, un Sofija redzēja mežu nomelnējām un iznīkstam, koki kļuva rētaini — kā apliecinājums drausmīgajai ugunij. Bet pie koku saknēm cauri plēksnēm lauzās ārā spilgti zaļi asni…
— Pēdējos gados uguns silda cilvēkus, ļauj tiem izdzīvot skarbos klimatos.
Uguns atklāja neapdzīvotu ainavu, klinšainu un sniega klātu, bet viņa varēja saskatīt, ka alu sapunktēto klints sienu izgaismo siltas dzelteni sarkanas liesmas.
Tad atskanēja pēkšņs blīkšķis un zīmuļa tievuma liesmas pirksts uzšāvās naksnīgās debesīs. Viņa izstiepa kaklu, tiecoties tam līdzi uz augšu, uz augšu, uz augšu, līdz tas izzuda starp zvaigznēm.
— Tā ir Uguns maģija.
Sofija pamāja. Viņas āda kņudēja, un viņa paskatījās lejā un ieraudzīja, ka no Senžermēna pirkstiem vijas dzelteni zaļas liesmas. Tās uzplaiksnīja pāri viņas ādai, apvijās ap plaukstas locītavu, maigas kā spalvas un vēsas, atstājot tikko manāmas melnas pēdas uz viņas ādas. — Es zinu, cik svarīga ir uguns. Mana mamma ir arheoloģe, — viņa sapņaini sacīja, — reiz viņa man teica, ka cilvēks nebūtu nostājies uz civilizācijas attīstības ceļa, ja nebūtu sācis gatavot gaļu.
Senžermēna sejā uzzibsnīja smaids. — Jums par to jāpateicas Prometejam un Raganai. Tie atnesa uguni pirmajiem primitīvajiem cilvēkiem. Pagatavots ēdiens palīdzēja cilvēkiem sagremot gaļu, ko viņi nomedīja, ļāva viņiem vieglāk uzņemt barības vielas. Tas uzturēja siltumu un drošību alās, un Prometejs parādīja viņiem, kā izmantot to pašu uguni, lai padarītu cietākus viņu ieročus un darbarīkus. — Grāfs satvēra Sofijas locītavu, turot tā, it kā viņš gatavotos mērīt tai pulsu. — Uguns pavirzīja uz priekšu civilizāciju no seno laiku pasaules taisni uz mūsdienām. Bez saules siltuma planēta nebūtu nekas vairāk kā klintis un ledus.
Viņam runājot, tēli atkal parādījās Sofijas acu priekšā, veidojoties no dūmiem, kas plūda no viņa rokām. Tie karājās, viļņodamies mierīgajā gaisā.
… pelēki brūna planēta griezās izplatījumā, vientuļš Mēness griezās ap to. Nebija ne baltu mākoņu, nedz zila ūdens, nedz zaļu kontinentu vai zeltainu tuksnešu. Tikai pelēks. Un neskaidras zemju masīvu kontūras bija izcirstas milzīgās klintīs. Sofija pēkšņi saprata, ka viņa skatās uz Zemi tālā, tālā nākotnē. Viņa ieelsojās šokā, un viņas elpa aizpūta projām dūmus līdz ar visu veidolu.
— Uguns maģija ir stiprāka saules gaismā. — Senžermēns virzīja labo roku un ar rādītājpirkstu uzzīmēja simbolu. Tas kvēlojošs karājās gaisā, un no tā loks ķīļu mirdzēja kā žilbinoši saules stari. Grāfs uzpūta lokam, un tas izšķīda dzirkstelēs. — Bez uguns mēs esam nekas.
Senžermēna kreisā roka tagad bija pilnīgi liesmu apņemta, bet viņš joprojām cieši turēja Sofijas locītavu. Sarkani baltas uguns lentes viļņojās ap meitenes pirkstiem un klājās viņas rokas plaukstā. Katrs pirksts dega kā maza svecīte — sarkana, dzeltena, zaļa, zila un balta —, tomēr viņa nejuta nekādas sāpes vai bailes.
— Uguns var izārstēt, tā var sadziedēt ievainojumu, var iznīdēt slimību, — Senžermēns dedzīgi turpināja. Uguns zelta plēnes dega viņa gaiši zilajās acīs. — Tā nav līdzīga nevienai citai maģijai, jo ir tieši saistīta ar auras tīrību un stiprumu. Gandrīz ikviens spēj iemācīties Zemes, Gaisa un Ūdens maģiju. Buramie vārdi un maģiskās formulas var atcerēties un ierakstīt grāmatās, bet spēja aizdedzināt uguni nāk no iekšienes. Jo tīrāka aura, jo spēcīgāka uguns, un tas nozīmē, Sofij, ka tev jābūt ļoti uzmanīgai, jo tava aura ir tik tīra. Kad tu atbrīvosi Uguns maģiju, tā būs neiedomājami stipra. Vai Fleimels tevi nebrīdināja pārmērīgi neizmantot savu spēku, citādi tu sadegsi?
— Skatija man teica, ka tā var notikt, — Sofija sacīja.
Senžermēns pamāja. — Nekad neradi uguni, kad esi nogurusi
vai novājināta. Ja tu zaudēsi kontroli pār šo elementu, tas pārlēks atpakaļ uz tevi un vienā mirklī sadedzinās tevi pašu.
Liela uguns bumba tagad mierīgi dega Sofijas labajā rokā. Viņa apzinājās, ka kreisā roka kņud, un ātri pacēla to no sola. Tā atstāja kūpošu, melnīgsnēju rokas nospiedumu uz tā. Ar trulu paukšķi zilas liesmas pejķe parādījās uz viņas kreisās rokas, un katrs pirksts degdams dzirksteļoja.
— Kāpēc es to nevaru sajust? — Sofija skaļi brīnījās.
— Tevi aizsargā tava aura, — Senžermēns paskaidroja. — Tu vari veidot uguni tādā pašā veidā, kā Zanna parādīja, kā tu vari veidot savu auru sudraba priekšmetos. Tu vari radīt lodes un sfēras virsmas no uguns. — Viņš uzsita knipi, un lielas apaļas dzirksteles lēkādamas izklīda pāri jumtam. Tad viņš norādīja ar rādītājpirkstu un maza stūraina, žuburaina liesma metās uz tuvāko dzirksteli, trāpot tai ar absolūtu precizitāti. — Kad tu pilnīgi kontrolēsi savu •spēku, varēsi likt Uguns maģijai izpildīt savas vēlmes, bet līdz tam laikam tev nepieciešams izmantot mēlīti.
— Mēlīti?
— Normāli tas aizņemtu vairākas meditācijas stundas, lai sakoncentrētu auru uz punktu, ko tu gribi aizdedzināt. Bet reiz, ļoti sen, kāds atklāja, kā izgatavot mēlīti. Ikonu. Vai tu redzēji manus tauriņus?
Sofija pamāja ar galvu, atcerēdamās dučiem mazu tetovētu tauriņu, kas tinās ap grāfa plaukstas locītavu un ritinājās uz viņa rokas.
— Tās ir manas mēlītes. — Senžermēns pacēla meitenes rokas. — Un tagad tev ir savas.
Sofija palūkojās uz savām rokām. Uguns bija pazudusi, atstājot sodrēju svītras uz viņas miesas ap locītavām. Sofija paberzēja vienu roku pret otru, bet viņai izdevās tikai izsmērēt putekļus.
— Ļauj man. — Senžermēns pacēla lejkanniņu un pakratīja to. Šķidrums tajā sašļakstījās. — Turi izstieptas savas rokas. — Viņš lēja ūdeni uz viņas rokām — tas čurkstēja, kad pieskārās viņas miesai, — nomazgādams melnās strīpas. Grāfs izņēma baltu, nevainojami tīru mutautiņu no savas kabatas, iemērca to lejkannā un uzmanīgi noslaucīja palikušos sodrējus. Bet ap labo roku, kur Senžermēns to bija turējis, sodrēji atsacījās nomazgāties. Bieza melna lente kā aproce apņēma rokas locītavu.
Senžermēns uzsita knipi, un viņa rādītājpirksts un mazais pirkstiņš iedegās. Viņš pielika liesmu tuvu pie Sofijas rokas.
Sofija paskatījās uz leju un atklāja, ka tetovējums bija iededzināts viņas ādā.
Klusēdama viņa pacēla roku, pagrieza locītavu, lai izpētītu zīmējumu uz lentes, kas bija apvijusies ap locītavu. Divas līnijas — zelta un sudraba — vijās un locījās viena ap otru sarežģītā gandrīz ķeltiskā rakstā. Locītavas apakšpusē, kur Senžermēns bija piespiedis savu īkšķi, bija perfekts zelta riņķis ar sarkanu punktu centrā.
— Kad tu vēlies nomērķēt un izšaut Uguns maģiju, piespied īkšķi pret apli un sakoncentrē savu auru, — Senžermēns sacīja. — Tas vienā mirklī atdzīvinās uguni.
— Un tas ir… — Sofija jautāja, izklausīdamās pārsteigta, — tas ir viss?
Senžermēns pamāja. — Tas ir viss. Kāpēc tā vaicā, ko tad tu gaidīji?
Sofija papurināja galvu. — Es nezinu, bet, kad Endoras Ragana man mācīja Gaisa maģiju, viņa ietina mani saitēs kā mūmiju.
Senžermēns kautrīgi pasmaidīja. — Nu, es neesmu Endoras Ragana, protams. Žanna man pastāstīja, ka Ragana tevi piepildīja ar visām savām atmiņām un zināšanām, man nav ne jausmas, kāpēc viņa to darīja, tas noteikti nebija nepieciešams. Bet, bez šaubām, viņai bija savi iemesli. Turklāt es nezinu, kā to darīt, — un es neesmu drošs, ka vēlos, lai tu zini visas manas domas un atmiņas, — viņš piebilda, plati smaidīdams. — Dažas no tām nav pārāk jaukas.
Sofija pasmaidīja. — Es jūtos atvieglota — vēl viena atmiņu pakete, ar ko jātiek galā, nebūtu nekas patīkams. — Turot roku paceltu gaisā, viņa piespieda apli uz savas locītavas, un mazais pirkstiņš sāka dūmot, tad uz mirkli tā nags iemirdzējās blāvi oranžā krāsā, iekams pēkšņi iedegās ar slaidu, plīvojošu liesmu. — Kā tu zini, kas jādara?
— Nu, vispirms un galvenokārt es esmu alķīmiķis. Es domāju, mūsu dienās tu mani sauktu par zinātnieku. Kad Nikolass lūdza mani iemācīt tev Uguns maģiju, man nebija ne jausmas, kā tas jādara, un es to veicu kā jebkuru citu eksperimentu.
— Eksperimentu? —"Sofija plati iepleta acis. — Vai tas varēja ari neizdoties?
— Lielākās briesmas būtu tad, ja tas vienkārši nenostrādātu.
— Paldies tev, — viņa beidzot sacīja un tad plati pasmaidīja.
— Es gaidīju, ka process būs daudz dramatiskāks. Es patiešām esmu priecīga, ka tas, — viņa apklusa, meklēdama pareizo vārdu,
— bija tik parasts.
— Nu, varbūt ne tik parasts. Ne katru dienu tu iemācies, kā radīt uguni. Bet kā tomēr būtu ar mazumiņu neparastā? — Senžermēns ierosināja.
— Lai iet!
— Tas viss. Ak, daži triki, ko es varu — un gribu — tev iemācīt. Rīt parādīšu, kā izveidot uguns lodes, virtuļus un gredzenus. Bet, ja tev ir mēlīte, tu vari izsaukt uguni jebkurā laikā.
— Bet vai man kas jāsaka? — Sofija jautāja. — Vai man jāmācās kādi vārdi?
— Piemēram, kādi?
— Nu, kad tu iededzināji Eifeļa torni, tu sacīji kaut ko, kas skanēja līdzīgi eggness.
— Ignis, — grāfs sacīja. — Latīniski tas nozīmē uguns. Nē, tev nekas nav jāsaka.
— Bet kāpēc tad tu teici?
Senžermēns plati pasmaidīja. — Es vienkārši domāju, ka tas izklausās forši.
26. NODAĻA
Perenele bija nesaprašanā.
Lavoties pa krēslaino gaiteni, viņa bija atklājusi, ka visas salas cietuma apakšējās kameras bija piepildītas ar radījumiem no vistumšākajiem mītu dziļumiem. Burve bija sastapusies ar dučiem visdažādāko vampīru sugu un atšķirīgiem vilkaču paveidiem, kā arī ar bubuļiem, troļļiem. Vienā kamerā nebija neviens cits kā vienīgi guļošs mīnotaura mazulis, kamēr pretējā kamerā divi ivindigo kanibāli gulēja bezsamaņā blakus trim oni. Visas gaiteņa kameras bija atdotas pūķveida spārnotajiem drakoniem un uguns drakoniem.
Perenele nedomāja, ka tie ir ieslodzītie — neviena no kamerām nebija aizslēgta —, tomēr visi gulēja un bija izmitināti aiz spīdīgajiem zirnekļa tīkliem. Viņa nebija pārliecināta, vai tos turēja kā cietumniekus vai vienkārši atsevišķi. Neviens no radījumiem, ko viņa redzēja, nebija sabiedrotie. Viņa pagāja garām kamerai, kur zirnekļa tīkls nokarājās skrandainās driskās. Kamera bija tukša, bet tīkls un grīda piemētāta ar kauliem, neviens no tiem pat aptuveni neatgādināja cilvēka kaulus. Tie bija radījumi no daudzām zemēm un tikpat daudzām mitoloģijām. Par dažiem — kā ivindigo — viņa bija tikai dzirdējusi, bet vismaz tie bija Amerikas kontinenta vietējie. Citi, cik viņa zināja, nekad nebija ceļojuši uz Jauno pasauli un bija palikuši drošībā un veseli katrs savā dzimtenē vai Ēnu valstībā, kas robežojās ar šīm zemēm. Japāņu oni nevar pastāvēt līdzās ķeltu peistam.
Kaut kas te nebija kārtībā.
Perenele apgāja ap stūri un sajuta vēja pūsmu sabužinām matus. Viņa pagrieza pret to seju un ieplestām nāsīm saoda sāli un jūraszāles. Pametusi žiglu skatienu pāri plecam, viņa steidzās lejā pa gaiteni.
Dī ir savācis šos radījumus, sapulcinājis tos kopā, bet kāpēc? Un vēl daudz svarīgāk — kā? Nebija dzirdēts pat par viena vampīra vetalas sagūstīšanu, bet dučiem? Un kā viņš pamanījies dabūt mīnotaura mazuli prom no tā mātes? Pat Skataha, lai cik arī bezbailīga un nāvējoša viņa bija, nekad nevarētu stāties pretī kādam no vēršgalvaino rases, ja viņai nāktos palīdzēt.
Perenele piegāja pie kāpņu posma. Sāls smarža tagad bija spēcīgāka, vēja pūsma vēsāka, bet viņa kavējās uzlikt kāju uz pakāpiena un pieliecās, lai pārbaudītu, vai kāpnes nav ievītas sudraba tīklā. Tur nebija neviena tīkla. Viņa joprojām nebija pamanījusi, kas bija saaudis tīklus, kuri izrotāja apakšējās kameras, un tas darīja viņu ļoti nervozu. Bija iespējams, ka tīklu radītāji gulēja… kas nozīmēja, ka tie agrāk vai vēlāk modīsies. Kad tie pamodīsies, tad viss cietums mudžēs no zirnekļiem — vai pat vēl ļaunāk —, un viņa negribēja būt klāt, kad tas notiks.
Nedaudz no viņas spēka bija atgriezies — noteikti pietiekami, lai viņa varētu aizstāvēt sevi, tomēr mirklī, kad lietos savu maģiju, tā atvedīs sfinksu pie viņas un vienlaikus novājinās un padarīs viņu vecāku. Perenele zināja, ka būs tikai viena izdevība stāties pretī radījumam, un viņa gribēja — viņai vajadzēja — būt spēcīgai, cik vien tas bija iespējams šādā sadursmē. Uztraususies augšā pa čīkstošām metāla kāpnēm, viņa apstājās pie rūsas saēstām durvīm. Atglaudusi matus, viņa pielika ausi pie rūsas klātā metāla. Viss, ko viņa varēja saklausīt, bija vienmuļā jūras viļņu sišanās pret krastu, ūdenim turpinot saēst salu. Satvērusi rokturi cieši abām rokām, viņa viegli uzspieda uz tā un atvēra durvis, sakožot zobus, kad to vecās eņģes čīkstēja un spalgi kliedza, skaņai atbalsojoties cauri gaiteņiem.
Perenele izgāja plašā pagalmā, ko apņēma sabrukušas un sagāzušās ēkas. Pa labi — rietumos — tobrīd rietēja saule, un tā nokrāsoja akmeņus siltā oranžā gaismā. Atviegloti nopūtusies, viņa plati izpleta rokas, pagrieza seju pret sauli, atmeta atpakaļ galvu un aizvēra acis. Viņas aura nekavējoties sāka uzlādēties, statiskā elektrība sprakšķēja un skrēja visu matu garumā, paceļot tos no pleciem.
Vējš, kas pūta no līča, bija vēss, un viņa dziļi ievilka elpu, atbrīvojot plaušas no puvuma un pelējuma smirdoņas no visiem redzētajiem briesmoņiem tur apakšā.
Un tad pēkšņi viņa saprata, kas bija kopīgs visiem šiem radījumiem kamerās: tie bija briesmoņi.
Bija arī lēnprātīgāki spoki, elfi un fejas, huldras, rusalkas un inari. Bet Dī bija sapulcinājis tikai medniekus, plēsoņas; mags bija sapulcinājis briesmoņu armiju.
Mežonīgai rēkoņai līdzīgs kliedziens traucās pāri salai, izkustinot ikvienu akmeni zem kājām.
— Burve!
Sfinksa bija atklājusi Pereneles pazušanu.
— Kur tu esi, Burve? — Svaigais jūras gaiss pēkšņi tika piepildīts ar sfinksas smirdoņu.
Perenele pagriezās, lai aizvērtu durvis, kad viņa pamanīja lejas ēnās kustību. Viņa bija lūkojusies saulē pārāk ilgi, un zelta bumba bija atstājusi degošu pēcattēlu acu tīklenē. Viņa uz mirkli cieši samiedza acis, tad tās atkal atvēra, lai cieši palūkotos tumsā.
Ēnas kustējās, plūstot lejā pa sienām un pulcējoties kāpņu galā.
Perenele papurināja galvu. Tās nebija ēnas. Tā bija tūkstošu, desmitiem tūkstošu radījumu masa. Tie plūda augšā pa kāpnēm, palēninot gaitu tikai tad, kad nonāca gaismā.
Tad Perenele saprata, kas tie tādi ir, — tie bija zirnekļi, nāvējoši un indīgi, — un tagad viņa arī zināja, kāpēc zirnekļu tīkli bija tik atšķirīgi. Viņa skatījās uz mutuļojošo vilku zirnekļu, tarantulu, melno atraitņu un brūno vientuļnieku, dārza un dūmeņu zirnekļu masu. Viņa zināja, ka tie nepastāv līdzās… kas, iespējams, nozīmēja tikai vienu — kāds tos bija sapulcinājis un tagad kontrolēja, iespējams, uzglūnēdams no pazemes.
Burve aizcirta metāla durvis un nostiprināja tās ar lielu akmeni. Tad viņa pagriezās un skrēja. Bet viņa bija paveikusi tikai kādu duci soļu, kad durvis no zirnekļu masas svara izgāzās no eņģēm.
27. nodaĻa
Džošs gurdeni pagrūda vaļā virtuves durvis un iegāja garajā, zemajā telpā. Sofija aizgriezās no izlietnes un vēroja brāli iegāžamies krēslā un nometām akmens zobenu uz grīdas, uzliekam rokas uz galda un atbalstām galvu uz tām.
— Kā bija? — Sofija jautāja.
— Es tik tikko varu pakustēties, — viņš nobubināja. — Mani pleci sāp, mana mugura sāp, manas rokas sāp, mana galva sāp, man uz rokām ir tulznas, un es knapi varu saliekt pirkstus. — Viņš parādīja savas jēlās plaukstas. — Es nekad nedomāju, ka noturēt zobenu varētu būt tik grūti.
— Bet vai tu kaut ko iemācījies?
— Es iemācījos, kā to turēt.
Sofija pabīdīja šķīvi ar grauzdētām maizītēm pāri galdam, un Džošs nekavējoties izslējās, sagrāba vienu un iebāza mutē. — Vismaz tu vēl joprojām vari ēst, — viņa sacīja. Satvērusi brāļa labo roku, Sofija pagrieza to, lai paskatītos uz viņa plaukstu. — Vai! — viņa līdzjūtīgi sacīja. Āda pie īkšķa pamatnes bija sarkana, uzpūtušies sāpīga izskata ūdens tulznā.
— Es jau tev sacīju, — viņš teica, piestūķējis pilnu muti ar grauzdiņiem. — Man vajag leikoplastu.
— Ļauj man pamēģināt kaut ko. — Sofija ātri saberzēja savas rokas vienu pret otru, tad piespieda kreisās rokas īkšķi pret labās rokas locītavu. Aizvērusi acis, viņa koncentrējās… un viņas mazais pirkstiņš pēkšņi aizdegās ar vēsu zilu liesmu.
Džošs pārstāja košļāt un blenza.
Iekams viņš paspēja iebilst, Sofija pārskrēja ar pirkstu pāri viņa. čūlainajai ādai. Viņš mēģināja roku atraut, bet viņa turēja brāļa plaukstas locītavu ar pārsteidzošu spēku. Kad viņa beidzot atlaida to, Džošs atrāva roku atpakaļ.
— Ko tu iedomājies sevi esam… — viņš iesāka, skatīdamies uz savu roku. Tad atklāja, ka čūla bija pazudusi, atstādama tikai neskaidru apļa veidolu uz ādas.
— Francis man sacīja, ka uguns var ārstēt. — Sofija pacēla labo roku. Pelēku dūmu strūkliņas cēlās no viņas pirkstiem, tad pēkšņi iedegās. Kad viņa savilka roku dūrē, uguns nodzisa.
— Es domāju. — Džošs nokremšļojās un mēģināja atkal: — Es pat nedomāju, ka tu jau esi sākusi mācīties par uguni.
— Sāku un beidzu.
— Beidzi?
— Viss pabeigts. — Viņa paberza rokas vienu pret otru, dzirksteles aizlidoja.
Košļādams grauzdiņu, Džošs kritiski pētīja māsu. Kad viņa pirmā tika atmodināta un kad mācījās Gaisa maģiju, viņš uzreiz bija redzējis, kā māsa izmainījusies, sevišķi sejā un skatienā. Džošs pat bija pamanījis jaunu savādu nokrāsu viņas acīs. Šoreiz viņš neredzēja nekādas atšķirības. Viņa izskatījās tieši tāda pati kā pirms tam… bet nebija tāda pati. Un Uguns maģija attālināja māsu vēl tālāk no viņa. — Tu neizskaties citāda, — Džošs beidzot sacīja.
— Es arī nejūtos citāda. Izņemot siltumu, — viņa piebilda. — Man nesalst.
Tāda nu tagad bija viņa māsa, Džošs domāja. Viņa izskatījās tieši tāpat kā jebkurš pusaudzis, ko viņš pazina. Un tomēr… viņa nebija līdzīga nevienam uz planētas: viņa spēja kontrolēt divus maģijas elementus.
Varbūt tā bija drausmīgākā daļa no visa tā; nemirstīgie cilvēki — Fleimels un Perenele, Žanna un ekstravagantais Senžermēns un pat Dī — viņi visi izskatījās tik parasti. Viņi bija tādu cilvēku tipi, kam paiet garām uz ielas, pat uz tiem nepaskatoties. Skataha ar sarkanajiem matiem un zaļajām acīm vienmēr pievērsa cilvēku uzmanību. Bet viņa nebija cilvēks.
— Vai tas… vai tas sāp? — viņš ziņkārīgi jautāja.
— Nemaz. — Viņa smaidīja. — Tas gandrīz lika vilties, Francis savā ziņā nomazgāja manas rokas ar uguni… ak, un es ieguvu šo, — viņa sacīja, pacēlusi uz augšu labo roku, un ļāva piedurknei noslīdēt, atklājot rakstu, kas bija iededzināts viņas ādā.
Džošs paliecās uz priekšu, lai tuvāk apskatītu Sofijas roku.
— Tas ir tetovējums, — viņš sacīja, viņa balsī bija skaidri saklausāma skaudība. Dvīņi bija vienmēr runājuši par tetovēšanos kopā.
— Mamma būs nikna, kad to ieraudzīs. — Tad viņš piebilda: — Kur tu to dabūji un kāpēc?
— Es domāju, ka tā nav tinte, tas tika iededzināts ar uguni, — Sofija paskaidroja, grozīdama roku, lai parādītu visu rakstu. Džošs pēkšņi satvēra viņas roku un norādīja uz sarkano punktu zelta aplī locītavas iekšpusē. — Es kaut ko līdzīgu esmu redzējis jau agrāk, — viņš lēni sacīja un savilka pieri, mēģinādams atcerēties.
Dvīņumāsa pamāja. — Man bija vajadzīgs kāds laiks, bet tad es atcerējos, ka Nikolasam kaut kas tamlīdzīgs ir uz plaukstas locītavas, — Sofija sacīja. — Aplis ar krustu pāri tam.
— Pareizi. — Džošs aizvēra acis. Viņš pirmo reizi pamanīja mazo tetovējumu uz Fleimela locītavas, kad sāka strādāt grāmatu veikalā, un, lai gan viņš brīnījās, kāpēc tas ir tik savādā vietā, nekad par to nejautāja. Džošs atkal atvēra acis un paskatījās uz tetovējumu, pēkšņi viņš saprata, ka Sofija bija maģijas iezīmēta, iezīmēta, ka var kontrolēt elementus. Un viņam tas nepatika. — Kāpēc tev tas vajadzīgs?
— Kad es gribu izmantot uguni, uzspiežu apļa centram un sakoncentrēju savu auru. Senžermēns sauc to par ikonu, mana spēka mēlīti.
Tējkanna iedžinkstējās, un Sofija atgriezās pie izlietnes. Viņa sev bija uzdevusi to pašu jautājumu. — Varbūt mēs varam paprasīt viņam, kad viņš atmodīsies.
— Vai var vēl kādu grauzdētu maizīti? — Džošs jautāja.— Es esmu izsalcis.
— Tu vienmēr esi izsalcis.
— Jā, treniņš ar zobenu mani padarījis badīgu.
Sofija izdūra dakšu cauri maizes šķēlei un izstiepa to sev priekšā. — Skaties, — viņa teica. Meitene uzspieda savas locītavas iekšpusei, un viņas rādītājpirksts uzliesmoja. Savilkusi pieri, sakoncentrējusies viņa fokusēja plīvojošo uguntiņu šaurā zilā liesmā un tad ar to pārskrēja pāri maizei, sagrauzdējot to. — Vai tu gribi to grauzdētu no abām pusēm?
Džošs visu vēroja dalītām jūtām — gan ar sajūsmu, gan bailēm. Viņš zināja no zinātnes stundām, ka maizi grauzdē apmēram 310 grādos pēc Fārenheita.
28. NODAĻA
Makjavelli sēdēja sava automobiļa aizmugurē blakus doktoram Džonam Dī. Viņiem pretī sēdēja trīs disijas. Dagans sēdēja vadītāja vietā, aiz izliektajām brillēm acis nebija redzamas. Mašīnā nedaudz bija jaušama viņa skābenā zivju smaka.
Mobilais telefons iezvanījās, pārtraukdams neveiklo klusumu. Makjavelli atvēra to, pat nepaskatīdamies uz ekrāna. Viņš arī gandrīz uzreiz to aizvēra. — Viss skaidrs. Mani vīri ir atvilkti atpakaļ, un drošības kordons ir visās tuvumā esošajās ielās. Neviens nevarēs nejauši ieklīst šajā rajonā.
— Vienalga, kas notiks, neejiet mājā, — sacīja disija ar violetajām acīm. — Ja atbrīvosim Nidhjegu, mēs nevarēsim to kontrolēt, līdz tas būs paēdis.
Džons Dī paliecās uz priekšu, un uz mirkli izskatījās, ka viņš grasītos uzsist jaunajai sievietei pa celi. Viņas sejas izteiksme atturēja viņu no tā. — Fleimelam un bērniem nedrīkst ļaut aizbēgt.
— Tas izklausās pēc draudiem, doktor, — sacīja kareive, kas sēdēja pa kreisi no viņa. — Vai pavēles.
— Un mums nepatīk draudi, — piebilda viņas māsa, kas sēdēja tieši priekšā. — Un mēs neesam pieradušas, ka mums pavēl.
Dī lēnām pievēra acis. — Tas nav nedz drauds, nedz pavēle. Vienkārši… lūgums, — viņš pieļāvīgi sacīja. — Mēs šeit esam tikai Skatahas dēļ, — sacīja kareive ar violetajām acīm. — Pārējie mūs neinteresē. — Dagans izkāpa no auto un atvēra durvis. Atpakaļ neatskatīdamās, valkīras izkāpa pirmajā blāvajā gaismā pirms rītausmas un lēnām devās projām pa ielu, kas stiepās gar māju aizmuguri.
Tās izskatījās pēc trim jaunām sievietēm, kuras atgriežas mājās no nakts ballītes.
Dī pārsēdās citā sēdeklī, ieņemdams vietu pretī Makjavelli.
— Ja viņām izdosies, es garantēju, ka mūsu pavēlnieki uzzinās, ka disijas bija tava ideja, — viņš laipni sacīja.
— Es esmu pārliecināts, ka tu to izdarīsi. — Makjavelli nepaskatījās uz angļu magu, bet turpināja ar acīm sekot trim meitenēm, kas gāja projām pa ielu. — Un, ja viņām neizdosies, tu varēsi pastāstīt mūsu pavēlniekiem, ka disijas bija mana ideja, un tā atbrīvot sevi no jebkādas atbildības, — viņš piebilda. — Novelt vainu uz kādu: cik atceros, es šo ideju izvirzīju apmēram divdesmit gadu pirms tavas piedzimšanas.
— Man šķiet, tu teici, ka viņas ir atvedušas Nidhjegu? — Dī jautāja, ignorēdams viņu.
Nikolo Makjavelli manikirētie pirkstu nagi bungoja pa stiklu.
— Viņas ir to paņēmušas.
Disijas, iedamas lejā pa šauro, bruģēto, augstiem žogiem norobežoto ieliņu, izmainījās.
Pārveidošanās notika, kad viņas bija izgājušas cauri ēnas plankumam. Tās tajā iegāja kā jaunas sievietes, tērpušās mīkstās ādas jakās, džinsos un zābakos… bet pēc mirkļa viņas bija valkīras; kareives-jaunavas. Gari ledus balti ķēžu bruņu krekli stiepās līdz viņu ceļiem, metāla zābaki augstiem papēžiem un smailiem purngaliem sedza viņu kājas, un rokās viņām bija biezas ādas-metāla bruņu cimdi. Ieapaļas bruņu cepures aizsargāja viņu galvas un paslēpa acis un degunus, atstājot brīvu muti. Baltas ādas jostas ap vidukli turēja viņu zobenu un nažu makstis. Katra valkīra nesa zobenu ar platu asmeni vienā rokā, bet katrai bija arī otrs ierocis — piesprādzēts siksnā uz muguras: šķēps, divpusējs cirvis un kara veseris.
Viņas apstājās pie satrupējušiem, zaļiem vārtiem norobežojošajā sienā. Viena no valkīrām pagriezās, lai paskatītos atpakaļ uz automašīnu, un ar cimdoto roku norādīja uz vārtiem.
Makjavelli uzsita pogai, un logs noslīdēja lejā. Viņš pacēla īkšķi un pamāja. Par spīti tik sagrabējušam izskatam tie bija Senžermēna mājas sētas vārti.
Katra disija ielika roku ādas maisiņā, kas karājās pie jostas. Izņēmušas sauju plakanu akmensveida priekšmetu, viņas tos nometa pie vārtu pamatnes.
— Viņas nomet rūnas, — Makjavelli paskaidroja. — Viņas izsauc Nidhjegu… radījumu, kuru tu atbrīvoji, radījumu, ko Vecie paši bija ieslodzījuši.
— Es nezināju, kas tas bija ieslodzīts Pasaules kokā, — Dī noburkšķēja.
— Esmu pārsteigts, es domāju, ka tu zini visu. — Makjavelli pagriezās sēdvietā, lai paskatītos uz Dī. Puskrēslas blāzmā viņš redzēja, ka mags sēž pavisam bāls un viņam uz pieres tik tikko jaušams sviedru mirdzums. Gadsimtiem ilgais treniņš valdīt pār savām emocijām nodrošināja to, ka Makjavelli nesmaidīja. — Kāpēc tu iznīcināji Igdrasilu? — viņš jautāja.
— Tas bija Hekates spēka avots, — Dī klusi sacīja, acu skatu kā piekalis valkīrām, tās uzmanīgi vērojot. Tagad viņas bija atkāpušās no akmeņiem, ko bija nometušas uz zemes, un klusi savā starpā sarunājās, norādot uz atsevišķiem gabaliņiem.
— Tas bija tik vecs kā šī planēta. Un tu tomēr iznīcināji to, ne mirkli nešaubīdamies. Kāpēc tu to izdarīji? — Makjavelli skaļi prātoja.
— Es izdarīju to, kas bija nepieciešams. — Dī vārdi skanēja ledaini. — Es vienmēr daru to, kas nepieciešams, lai atgrieztu Vecos atpakaļ uz šīs pasaules.
— Bet vai tu nemaz nedomāji par sekām? — Nikolo Makjavelli klusi jautāja. — Ikvienai darbībai ir sekas. Igdrasils, ko tu iznīcināji Hekates valstībā, iesniedzās vēl dažās citās Ēnu valstībās. Augšējie zari stiepās līdz Asgardas valstībai, saknes ietiecās dziļi Niflheimas Tumsas pasaulē. — Viņš redzēja Dī saspringstam. — Tu ne tikai atbrīvoji Nidhjegu, bet, kad iznīcināji Pasaules koku, tu arī iznīcināji vismaz trīs Ēnu valstības.
— Es nezināju…
— Tu esi ieguvis daudz ienaidnieku, — Makjavelli mierīgi turpināja, ignorēdams viņu, — bīstamus ienaidniekus. Es dzirdēju, ka Vecā Hel izglāba savu valstību no iznīcības. Es saprotu, ka viņa vajā tevi.
— Es nebaidos no viņas, — Dī atcirta, bet viņa balss ietrīsējās.
— Ak, bet vajadzētu, — Makjavelli nomurmināja. — Viņa mani biedē.
— Mans pavēlnieks aizstāvēs mani, — Dī pašapzinīgi sacīja.
— Tam jābūt varenam Vecajam, patiešām, lai aizstāvētu tevi no Hel; neviens, kas stājies pret viņu, nav izglābies.
— Mans pavēlnieks ir visvarenākais, — Dī atcirta.
— Es ceru uzzināt šī noslēpumainā Vecā identitāti.
— Kad viss būs beidzies, es tevi iepazīstināšu ar viņu, — Dī sacīja. Viņš pamāja uz ieliņas pusi. — Un tas varētu būt ļoti drīz.
Rūnas akmeņi šņāca un čurkstēja uz zemes.
Tie bija neregulāri, plakani melna akmens gabali, un uz katra bija iegravētas kantainas figūras, taisnstūri un šķēlumi. Tagad līnijas kvēloja sarkanas, sārti dūmi vijās klusajā pirmsausmas gaisā.
Viena no disijām ar sava zobena galu sabīdīja trīs rūnas akmeņus kopā. Otra pabakstīja akmeni prom ar zābaka metāla purngalu un tad iebīdīja tā vietā citu. Trešā atrada vienu rūnas akmeni kaudzes malā un ieslidināja burtu virknes beigās ar zobenu.
— Nidhjeg, — disijas čukstēja, saukdamas rēgu, kura vārdu
viņas bija salikušas no senajiem akmeņiem.
* * *
— Nidhjeg, — Makjavelli sacīja ļoti klusi. Viņš paskatījās pāri Dī plecam, kur Dagans sēdēja, cieši lūkodamies taisni uz priekšu, acīmredzami neieinteresēts, kas notiek no viņa pa kreisi. — Es zinu, ko leģendas stāsta par to, bet, Dagan, kas tas īsti ir?
— Mani ļaudis to dēvēja par Līķu rijēju, — šoferis sacīja lipīgā un burbuļojošā balsī. — Es jau biju šeit, kad mana rase pieprasīja tiesības uz jūru, bet mēs bijām starp pirmajiem, kas ieradās uz šīs planētas.
Dī ātri pagriezās savā sēdeklī, lai paskatītos uz šoferi. — Kas tu esi?
Dagans ignorēja jautājumu. — Nidhjegs bija tik bīstams, ka Veco rases koncils radīja drausmīgu Ēnu valstību, Niflheimu — Tumsas pasauli, lai to savaldītu, un tad tie izmantoja nesaraujamās Igdrasila saknes, lai aptītu tās ap radījumu, pieķēdējot to uz mūžīgiem laikiem.
Makjavelli neatrāva acis no sarkani melnajiem dūmiem, kas cēlās no rūnu akmeņiem. Viņam šķita, ka redz jau veidojamies kontūras. — Kāpēc Vecie nenogalināja to?
— Nidhjegam bija ierocis, — Dagans sacīja.
— Kamdēļ Vecajiem bija vajadzīgs ierocis? — Makjavelli skaļi brīnījās. — Viņu spēki bija gandrīz neierobežoti. Viņiem nebija ienaidnieku.
Lai arī viņš sēdēja, rokas atbalstījis uz stūres, Dagana pleci noraustījās un galva apgriezās pilnīgi apkārt, tā ka viņš bija ar seju pret Dī un Makjavelli. — Vecie nebija pirmie uz Zemes, — viņš vienkārši sacīja. — Tur bija… citi. — Viņš izrunāja vārdu lēnām un uzmanīgi. — Vecie izmantoja Nidhjegu un dažu citu radījumu aizmetņus kā ieročus Lielajā karā, lai tos pavisam iznīcinātu.
Izbrīnījies Makjavelli skatījās uz Dī, kas izskatījās tikpat šokēts par šo atklāsmi.
Dagana mute atvērās, ko varēja uzskatīt par smaidu, atklājot viņa zobiem pildītās iekšas. — Jūs droši vien zināt, ka pēdējo reizi, kad disijas izmantoja Nidhjegu, tās zaudēja kontroli pār radījumu. Tas apēda tās visas. Bija nepieciešamas trīs dienas, lai notvertu radījumu un pieķēdētu to Igdrasila saknēm, tas pilnīgi iznīcināja Anasazi ļaudis tagadējā Ņūmeksikā. Stāsta, ka Nidhjegs pamielojies ar desmit tūkstošiem cilvēku, bet joprojām alcis aprīt vēl.
— Vai šīs disijas var to kontrolēt? — Dī prasīja.
Dagans paraustīja plecus. — Trīspadsmit no labākajām disiju kareivēm nespēja kontrolēt to Ņūmeksikā.
— Varbūt mums vajadzētu… — Dī iesāka.
Makjavelli pēkšņi sastinga. — Par vēlu, — viņš čukstēja. — Tas ir šeit.
29. NODAĻA
— Es eju gulēt. — Sofija Ņūmena apstājās virtuves durvīs ar ūdens glāzi rokās, paskatīdamās uz Džošu, kurš joprojām sēdēja pie galda. — Francis man no rīta mācīs dažas īpašas uguns burvestības. Viņš apsolīja parādīt uguņošanas trikus.
— Lieliski, mums nekad vairs nevajadzēs pirkt raķetes ceturtajam jūlijam.
Sofija gurdeni pasmaidīja. — Nepaliec nomodā pārāk ilgi, ir jau gandrīz rītausma.
Džošs iebāza mutē vēl vienu grauzdēto maizīti. — Es joprojām dzīvoju pēc Klusā okeāna laika, — viņš sacīja klusinātā balsī. — Bet būšu augšā pēc dažām minūtēm, Skatija grib rītdien turpināt manus zobena cīņas treniņus. Es ar nepacietību to gaidu.
— Melis, melis.
Viņš noņurdēja: — Nu, tev ir tava maģija, lai sevi aizsargātu… viss, kas ir man, — ir akmens zobens.
Viņa balsī bija klaji saklausāms rūgtums, un Sofija piespieda sevi to nekomentēt. Viņa sāka nogurt no brāļa mūžīgās čīkstēšanas. Viņa nekad nebija lūgusi sevi atmodināt. Viņa nebija gribējusi mācīties nedz Raganas maģiju, nedz Senžermēna maģiju. Bet tas bija noticis, un viņa ar to sadzīvoja, un Džošam vajadzētu samierināties ar to. — Arlabunakti, — viņa teica un aizvēra aiz sevis durvis, atstādama Džošu virtuvē vienu.
Kad Džošs bija piebeidzis pēdējo grauzdēto maizīti, viņš paņēma savu šķīvi un glāzi un nesa uz izlietni. Viņš noskaloja šķīvi un tad ielika to žāvētājā blakus keramiskajai izlietnei. Piepildījis glāzi ar filtrētu ūdeni, viņš devās pāri virtuvei uz durvīm, atvēra tās un iegāja mazajā dārziņā. Lai ari bija jau gandrīz rītausma, viņš nemaz nejutās noguris, bet tad atkal atgādināja sev, ka nav gulējis gandrīz visu dienu. Pāri augstajai sienai viņš nevarēja saskatīt neko daudz no Parīzes silueta pret debesīm, izņemot silti oranžo blāzmu no ielas ugunīm. Viņš paskatījās uz augšu, bet debesīs nebija redzama neviena zvaigzne. Sēžot uz pakāpieniem, Džošs dziļi elpoja. Gaiss bija vēss un mitrs, tieši tāds pats kā Sanfrancisko, tomēr trūka parastās sāls piegaršas, kas viņam tik ļoti patika; tā vietā tas bija pilns nepazīstamu smaku, no kurām dažas bija patīkamas. Viņš sajuta deguna dziļumā kņudam šķaudienu un, acīm asarojot, dziļi ievilka gaisu caur degunu. Bija jūtama smaka no pārpilnajām atkritumu tvertnēm, pūstošu augļu smaka, un tad viņš sajuta daudz pretīgāku, spēcīgāku smirdoņu, kas šķita neskaidri pazīstama. Aizvēris muti, viņš dziļi ieelpoja caur degunu, cenzdamies noteikt, kas tas ir. Tas bija kaut kas, ko viņš pavisam nesen bija odis…
Čūska.
Džošs pielēca kājās. Parīzē nebija čūsku, — vai bija? Džošs juta, kā dziļi krūtīs sirds sāk dauzīties ātrāk. Viņam bija šausmīgi bail no čūskām, kaulus stindzinošas bailes, kuras viņš atcerējās kopš desmit gadu vecuma. Viņi ar tēvu bija devušies pārgājienā pa Wupatki Nacionālo parku Arizonā, kad viņš noslīdēja no takas un nošļūca lejā pa nogāzi tieši klaburčūskas midzenī. Kad putekļi bija nosēdušies, viņš saprata, ka guļ blakus sešas pēdas garai čūskai. Rāpulis bija pacēlis savu ķīļveida galvu un lūkojās viņā ogles melnām acīm, iespējams, ne vairāk kā sekundi — lai gan Džošam tā šķita mūžība, iekams viņš pamanījās izrāpties ārā, pārāk nobijies un sasprindzis, lai kliegtu. Viņš nekad nebija sapratis, kāpēc čūska nebija viņam uzbrukusi, tomēr tēvs bija teicis, ka klaburčūskas patiesībā ir ļoti biklas un ka tā, iespējams, tikko bija paēdusi. Vēl vairākas nedēļas pēc tam viņam sapņos rādījās murgi par šo negadījumu, un katru reizi pēc tam viņš pamodās ar šo čūskas muskusa smaku nāsīs.
Tagad viņš to saoda.
Tā kļuva aizvien stiprāka.
Džošs sāka atkāpties pa pakāpieniem. Tad pēkšņi atskanēja ložņājoša skaņa, it kā vāvere skrietu augšā pa koku. Tieši viņa priekšā, mazā pagalmiņa otrā pusē, pāri deviņas pēdas augstās sienas malai parādījās nagi, katrs viņa rokas garumā. Tie lēni kustējās, gandrīz kusli, meklēdami, kur pieķerties, un tad pēkšņi garie nagi cieši satvēra, kā dziļi iekozdamies, vecos ķieģeļus. Džošs sastinga, elpa bija pametusi ķermeni vienā vienīgā šokētā izelpā.
Rokas aiz nagiem klāja bieza, mezglaina āda… un tad virs sienas parādījās briesmoņa galva. Tā bija gara un plākšņaina, ar divām ieapaļām nāsīm plata snuķa galā tieši virs mutes un lielām, melnām acīm, dziļi iegrimušām apaļos iedobumos abās galvaskausa pusēs. Nespēdams kustēties, nespēdams elpot, sirdij dauzoties tik stipri, ka viss viņa ķermenis kratījās, Džošs vēroja milzīgo galvu slinki grozāmies uz vienu un otru pusi: drausmīgi gara, šaušalīga, balta šķelta mēle zibēja gaisā. Briesmonis sastinga un tad lēnām, ļoti lēnām pagrieza galvu un skatījās lejā uz Džošu. Tikai pats mēles galiņš pamēģināja gaisu, un tad tas plati atvēra muti — neiedomājami plati, pietiekami plati, lai viņu norītu veselu, — un zēns ieraudzīja muti, pilnu zobiem — asiem, nelīdzeniem, līkiem dunčiem.
Džošs gribēja pagriezties un kliedzot skriet, bet viņš nevarēja. Atbaidošajā radījumā, kas rāpās pāri sienai, bija kaut kas hipnotizējošs. Viņu allaž bija valdzinājuši dinozauri; viņš kolekcionēja viņu fosilijas, olas, kaulus un zobus — pat dinozauru izkārnījumu akmeņus. Un tagad viņš skatījās uz dzīvu dinozauru. Kāda viņa smadzeņu daļa pat identificēja radījumu — vai vismaz to, ko tas atgādināja. Tas bija Komodo pūķis. Pirmatnējā dabā tie nebija daudz garāki par desmit pēdām, bet bija redzams, ka šis radījums ir vismaz trīs reizes lielāks.
Akmens iekrakšķējās. Vecs ķieģelis sadrupa putekļos, tad otrais, trešais.
Tad čirkstoša, krakšķoša, ārkārtēja skaņa, un — gandrīz kā palēninātā filmā — Džošs vēroja, kā siena ar radījumu krita, tā sašūpojās un tad nogāzās zemē. Metāla durvis saliecās, izgāzās no eņģēm un sašķīda druskās pret ūdens strūklaku, izraudamas milzīgu gabalu no baseina. Briesmonis ar blīkšķi nokrita uz zemes, ap viņu birstošo akmeņu krusas neietekmēts. Troksnis atraisīja Džošu no sastinguma, un viņš streipuļoja augšā pa kāpnēm tieši tajā mirklī, kad briesmonis uzrausās kājās un šļūca uz priekšu, taisni uz māju. Zēns aiz sevis aizcirta durvis un aizšāva bultas. Viņš jau griezās projām, kad caur virtuves logu pamanīja figūru baltā, rokā turot kaut ko, kas izskatījās pēc zobena, kāpjot caur caurumu, kas kādreiz bija siena.
Džošs sagrāba akmens zobenu no grīdas un metās gaitenī. — Mostieties! — viņš kliedza, balss bija baiļu tik pārpilna, ka pats to nepazina. — Sofij! Fleimel! Visi!
Durvis aiz viņa nodrebēja. Viņš pameta žiglu skatienu pāri plecam un paspēja ieraudzīt briesmoņa balto mēli drupinām koksni un stiklu.
— Palīgā!
Stikls saplīsa druskās, un mēle iešāvās virtuvē, noslaukot šķīvjus uz grīdas, izsvaidot katlus un pannas, atsitot tos pret krēslu. Metāls svilpa, kur mēle to aizskāra, koks kļuva melns un apdedzis, plastmasa izkusa. Kodīgu siekalu pile nokrita uz grīdas un burbuļoja uz flīzēm, saēdot akmeni.
Instinktīvi Džošs metās uz priekšu mēles virzienā ar Clarent. Zobens tik tikko tai pieskārās, bet tā pēkšņi pazuda, iešaujoties atpakaļ radījuma mutē. Iestājās klusuma mirklis, un tad briesmoņa galva blieza pa durvīm.
Durvis sabira kā sērkociņu skaliņi; balstošās sienas abās pusēs krakšķēja, kad tika izsisti akmeņi. Radījums atvilka galvu atpakaļ un atkal ar to gāza pa atvērumu, izsitot lielu caurumu virtuvē. Visa māja draudoši čīkstēja.
Kāda roka nolaidās uz Džoša pleca, Džoša sirds gandrīz pamira. — Tagad paskaties, ko tu esi izdarījis, tu esi zaudējis prātu.
Skataha iesoļoja izdemolētajā virtuvē un apstājās, blenžot caurumā, ko radījums bija izsitis.
— Nidhjegs, — viņa sacīja, un Džošs nebija drošs, vai viņa runā ar viņu, — un tas nozīmē, ka nav tālu jāmeklē disijas. — Viņa izklausījās gandrīz apmierināta ar jaunumiem.
Skataha aizvirpuļoja atpakaļ, kad Nidhjega galva atkal iegāzās caurumā. Tā milzīgās nāsis plati iepletās un baltā mēle sita tajā vietā, kur pirms mirkļa bija stāvējusi Ēna. Apaļš spļāviens dega uz flīzes, pārvērzdams to šķidros dubļos. Skatahas dvīņu zobeni izšāvās, uzzibsnīdami pelēki un sudrabaini, un divi gari cirtieni parādījās radījuma baltās šķeltās mēles miesā. Neizlaižot radījumu no acīm, Skataha sacīja Džošam gandrīz mierīgi: — Dabū pārējos ārā no mājas, par šo es parūpēšos…
Un tad milzīga roka gariem nagiem, sašķaidot logu, iešāvās istabā un saņēma Kareives ķermeni kā skrūvspīlēs, un sita to pret sienu tik stipri, ka apmetums saplaisāja. Kareives rokas bija sasaistītas gar ķermeni, viņas zobeni nebija izmantojami. Nidhjega milzīgā galva parādījās izpostītajā mājas pusē, un tad viņa mute plati atvērās un tā mēle šāvās Skatahas virzienā. Ja šī lipīgā, skābes klātā mēle aptītos ap neaizsargāto Kareivi, viņa pārvērstos par caurumotu glumekli.
30. NODAĻA
Sofija lidoja lejā pa kāpnēm, no viņas uz priekšu izstieptajiem pirkstiem vijās zilas uguns dzirksteles un stari.
Viņa bija stāvējusi vannasistabā, tīrīdama zobus, kad visa māja sāka trīcēt. Viņa dzirdēja plīstošu ķieģeļu dārdoņu, kam pēc mirkļa sekoja brāļa kliedziens. Tas izlauzās cauri klusajai mājai un bija visdrausmīgākā skaņa, kādu viņa jebkad bija dzirdējusi.
Viņa skrēja pa gaiteni, garām Fleimela istabai, kad tās durvis atvērās. Riņķi zem Fleimela acīm bija tik tumši, ka tie izskatījās pēc zilumiem, un viņa ādai bija neveselīgi dzeltenīga nokrāsa. — Kas notiek? — viņš murmināja, bet Sofija aizsteidzās garām, viņai nebija atbildes. Viss, ko viņa zināja, bija tas, ka viņas brālis bija lejā.
Un tad visa māja atkal nodrebēja.
Viņa sajuta vibrāciju cauri grīdām un sienām. Visas bildes pie sienas no viņas pa kreisi pārvietojās un sašķiebās uz sāniem.
Pārbijusies Sofija drāzās lejā pa kāpnēm uz pirmo stāvu tieši tad, kad guļamistabas durvis atvērās un parādījās Žanna. Vienu mirkli mazā sieviete bija tērpusies zilganzaļā pidžamā, un jau nākamajā viņa bija pilnā metāla bruņu tērpā ar garu platasmeņa zobenu cimdotajā rokā. — Atpakaļ, — Žanna strupi sacīja ar jūtamu franču akcentu.
— Nē, — Sofija kliedza. — Tas ir Džošs, viņš ir nelaimē.
Žanna pārvietojās vienā solī ar viņu, ieroči klaudzēja un šķindēja. — Labi, bet stāvi aiz manis vai pa labi no manis, tā lai es vienmēr zinu, kur tu esi, — Žanna izrīkoja. — Vai tu redzēji Nikolasu?
— Viņš ir atmodies. Bet viņš izskatījās slikti.
— Pārpūle. Viņš neriskēs izmantot vēl kādu burvestību. Tas var viņu nogalināt.
— Kur ir Francis?
— Iespējams, bēniņos. Bet telpai ir skaņas izolācija, un viņam uz ausīm ir austiņas un basi — uz visu klapi… Es šaubos, vai viņš maz ko dzirdējis. Iespējams, iedomājās, ka tā ir laba basu partija.
— Es nezinu, kur ir Skatija, — Sofija sacīja. Viņa ļoti saņēmās, lai apspiestu pieaugošo paniku un neļautu tai pārņemt viņu.
— Ceru, ka viņa ir lejā virtuvē ar Džošu. Ja viņa ir tur, tad viņš ir drošībā, — Žanna piebilda. — Tagad seko man. — Turot zobenu paceltu abās rokas, sieviete uzmanīgi virzījās uz priekšu lejā pa pēdējo kāpņu posmu un izgāja plašajā lāsumainajā priekšnamā mājas priekšā. Sofija pamanīja rēgainu baltu veidolu aiz rūtotajiem stikla paneļiem, un tad atskanēja čirkstošs krakšķis… un cirvis izcirtās cauri durvīm. Tad ar krakšķi, koka un stiklu gabalu birumu ārdurvis atsitās vaļā.
Divas figūras ienāca priekšnamā.
Greznās kristāla lustras gaismā Sofija redzēja, ka tās bija jaunas sievietes baltos ķēžu bruņu tērpos, viņu sejas paslēptas aiz bruņu cepurēm, viena turēja rokā zobenu un cirvi, otra nesa zobenu un šķēpu. Viņa reaģēja instinktīvi. Satvērusi savu labo locītavu, viņa izpleta pirkstus ar plaukstu uz augšu. Sprakstošas zili zaļas liesmas aizšāvās pāri grīdai tieši abu meiteņu priekšā, uzšaujoties augšā biezās, plīvojošās smaragda krāsas liesmās.
Sievietes izgāja cauri liesmām pat neapstājoties, bet apstājās, kad ieraudzīja Zannu bruņu tērpā. Viņas saskatījās, acīmredzami apmulsušas. — Tu neesi sudraba cilvēks. Kas tu esi? — viena prasīja.
— Šī ir mana māja, un es domāju, ka tas ir mans jautājums, — Žanna nelokāmi sacīja. Viņa pagriezās sāniski, ar kreiso plecu pret sievietēm, turot zobenu abās rokās, ar galu starp abām kareivēm zīmējot astoņnieku.
— Stāvi malā. Mums nav nekādu strīdu ar tevi, — teica viena.
Žanna pacēla zobenu, turot rokturi tuvu sejai, garā zobena gals
bija vērsts uz augšu. — Jūs atnākat uz manu māju un liekat man paiet malā, — viņa neticīgi sacīja. — Kas jūs esat? Kas jūs esat? — viņa atkārtoja.
— Mēs esam disijas, — sieviete ar zobenu un šķēpu klusi sacīja. — Mēs esam šeit atnākušas pēc Skatahas. Mums ir strīds tikai ar viņu.
— Ēna ir mana draudzene, — Zanna sacīja.
— Tas tevi padara par mūsu ienaidnieci.
Bez brīdinājuma abas valkīras uzbruka kopā — viena, izklūpot ar zobenu un šķēpu, otra ar zobenu un cirvi. Žannas smagais asmens mainīja virzienu, metāls šķindēja, kustības bija gandrīz par straujām, lai redzētu, kad viņa atvairīja zobenu dūrienus, pagrieza sānis cirvi un asi nosita lejā šķēpu.
Disijas atkāpās un attālinājās viena no otras, līdz stāvēja Zannai abās pusēs. Viņai bija jāgroza galva, lai tās abas uzmanītu.
— Tu labi cīnies.
Zannas lūpas atsedza zobus mežonīgā smaidā. — Mani mācīja pati nepārspējamā Skataha.
— Man šķiet, es pazīstu tavu stilu, — otrā disija sacīja.
Tikai Žannas pelēkās acis kustējās, viņai izsekojot abas kareives. — Es nedomāju, ka man ir stils.
— Tā nav arī Skatahai.
— Kas tu esi? — pa labi stāvošā disija jautāja. — Savā mūžā es pazīstu tikai kādu sauju būtņu, kas var stāties mums pretī. Un neviena no tām nav cilvēks.
— Es esmu Žanna d'Arka, — viņa vienkārši sacīja.
— Nekad neesmu par tevi dzirdējusi, — disija noteica. Kamēr viņa runāja, viņas māsa, kas stāvēja Žannai pa kreisi, atvilka roku un notēmēja šķēpu…
Ierocis uzliesmoja baltās karstās liesmās.
Ar mežonīgu rēcienu disija meta šķēpu vienā pusē. Kad tas bija iedūries zemē, koka šķēps nebija nekas vairāk kā pelni un tā mežonīgi asais metāla gals kūstot pārvērtās burbuļojošā peļķē.
Stāvot uz apakšējā pakāpiena, Sofija pārsteigta samirkšķināja acis. Viņa nebija zinājusi, ka spēj to izdarīt. Disija, kas stāvēja no Žannas pa labi, metās uz priekšu, izlocīdama gaisā viņas priekšā zobenu un cirvi nāvējoši dūcošā rakstā, spēcīgi triecot pa Žannas zobenu, liekot viņai atkāpties nežēlīgi straujā uzbrukuma dēļ.
Otrā disija pievērsās Sofijai.
Sofija bija nogurusi, aizdedzinot šķēpa kātu un izkausējot tā galu, viņa stāvēja, atbalstījusies pret margām. Bet viņai vajadzēja palīdzēt Džošam, viņai bija jātiek līdz Džošam. Stipri iespiedusi savas plaukstas locītavas iekšpusē, Sofija mēģināja izmantot Uguns maģiju. No viņas rokas cēlās dūmi, bet uguns neparādījās.
Disija soļoja uz priekšu, līdz nokļuva tieši iepretī meitenei. Sofija stāvēja uz pakāpiena, un meiteņu sejas bija gandrīz vienā līmenī. — Tātad tu esi tas sudraba cilvēks, ko tik šausmīgi grib angļu mags. — Aiz metāla maskas valkīras violetās acis bija nicinājuma pilnas.
Ievilkusi dziļu trīsošu elpu, Sofija iztaisnojās. Viņa izstiepa uz priekšu abas rokas, pirkstus savilkusi cieši dūrēs. Aizvērdama acis, dziļi elpodama, mēģinādama nomierināt savu dārdošo sirdi, viņa iztēlojās liesmojošus cimdus, viņa redzēja sevi saliekam rokas kopā, izveidojot uguns lodi savās dūrēs kā mīklu un tad sviežot to pret figūru, kas stāvēja viņas priekšā. Bet, kad Sofija atvēra acis, tik tikko manāms zilu liesmu tīmeklis dejoja pār viņas ādu. Viņa saspieda kopā savas rokas, un dzirksteles nekaitīgi dejoja pāri kareives bruņu cimdam.
Disija piesita ar zobenu savai cimdotajai rokai. — Tavi jaukie uguns triki mani neiespaido. — Drausmīgs troksnis no virtuves atkal sašūpoja visu māju. Greznā lustra virs priekšnama centra sāka šūpoties šurp turp, muzikāli šķindot, ēnām dancojot.
— Džošs, — Sofija čukstēja. Viņas bailes pārvērtās dusmās, šī būtne neļāva viņai nokļūt pie brāļa. Un dusmas piešķīra viņai spēku. Atcerēdamās, ko Senžermēns bija darījis uz jumta, meitene norādīja ar rādītājpirkstu uz kareivi un ļāva vaļu savām dusmām vienā mērķtiecīgā kūlī.
Netīri dzelteni melns, blīvs uguns pīķis aizlēca no Sofijas pirksta un eksplodēja pret disijas ķēžu bruņām. Uguns uzliesmoja pāri visai kareivei, un sprādziena spēks notrieca viņu uz ceļiem. Viņa izkliedza nesaprotamu vārdu, kas izklausījās pēc vilka kauciena.
Žanna izmantoja apjukumu un pāri priekšnamam metās virsū savai uzbrucējai, atspiezdama viņu atpakaļ uz caurumu sagrautajās durvīs. Abas sievietes bija līdzvērtīgas: ja Žannas zobens bija garāks un smagāks nekā pretiniecei, tad disijas priekšrocība bija turēt rokās divus ieročus. Turklāt bija pagājis ilgs laiks, kopš Žanna bija valkājusi bruņas un cīnījusies ar zobenu. Viņa juta sāpes plecu muskuļos, un viņas gurni un ceļi sāpēja no metāla svara, ko nesa sev mugurā. Viņai bija jābeidz.
Nokritusī valkīra uzrausās kājās Sofijas priekšā. Viņas bruņu tērpa priekša bija saņēmusi visu uguns bumbu triecienu, savienojumi bija izkusuši un tecēja kā mīksts vasks. Kareive sagrāba sauju bruņu, noplēsa no sava ķermeņa un aizmeta projām. Apakšā bija vienkāršs balts tērps — apsvilis un nomelnējis ar vizuļojošiem metāla gabaliņiem, kas iekusuši audumā. — Mazā meitene, — disija čukstēja, — es tev iemācīšu nekad vairs nespēlēties ar uguni.
31. NODAĻA
Nidhjega lipīgā mēle atritinājās un virzījās uz Skatahas pusi, kura vēl aizvien bija piespiesta virtuves sienai radījuma nagos. Kareive absolūtā klusumā cīnījās, lai izrautos no monstra ciešā tvēriena. Viņa mēģināja izlauzties, vienlaikus cenšoties iespert tam ar puszābaka papēdi, bet uz slidenās flīžu grīdas trūka atbalsta punkta. Abas rokas Skatahai bija piespiestas sāniem, un viņai nebija nekādu iespēju likt lietā savus īsos zobenus.
Džošs zināja: ja apstāsies, kaut tikai lai padomātu, viņš nespēs izdarīt to, ko bija nolēmis darīt. Džošam bija slikti no radījuma smakas, un viņa sirds dauzījās tik stipri, ka viņš tik tikko spēja ieelpot.
Šķeltā mēle pārslīdēja pāri galdam, atstājot kokā dziļas deguma pēdas. Tā izsitās tieši cauri koka krēslam virzienā uz Kareives galvu.
Viss, kas viņam bija jādara, Džošs turpināja atgādināt sev, bija domāt par zobenu cīņu kā par futbolu. Turot Clarent augstu virs galvas, satvertu abās rokās, kā Žanna bija iepriekš rādījusi, viņš metās uz priekšu kustībā, kuru treneris pēdējā skolas gadā bija mēģinājis — neveiksmīgi — viņam iemācīt.
Bet jau lecot viņš zināja, ka ir pārrēķinājies. Mēle kustējās pārāk ātri, un viņš bija pārāk tālu. Pēdējā izmisīgā piepūlē viņš meta zobenu.
Asmens plakne trāpīja gaļīgās Nidhjega mēles sānā. Un ātri tur pielipa. Gadiem ilgie teikvondo treniņi atgādināja sevi, kad Džošs triecās pret flīžu grīdu. Viņš smagi atsitās, tomēr pamanījās nokrist uz plaukstām, liekot ķermenim sarullēties akurātā rullītī, no kā viņš atkal varēja nostāties uz kājām… dažas collas no gaļīgās, skābi izdalošās mēles. Un zobena.
Satvēris rokturi, viņš pielika visu savu spēku un rāva to nost no mēles — zobens atlēca ar lipīgu līmlentes skaņu, un mēle čurkstēja un šņāca, pazūdot atpakaļ briesmoņa mutē. Džošs zināja: ja apstāsies, viņi abi, viņš un Skatija, būs miruši. Viņš iedūra Clarent galu vispirms rāpuļa rokā tieši virs locītavas. Asmens gludi iegremdējās krokodilveida ādā. Tas sāka vibrēt, radot augstu, spalgu, griezīgu skaņu, kas lika Džošam sakost zobus. Viņš sajuta siltumu plūstam augšup pa roku un krīiškurvī. Pēc mirkļa spēka un enerģijas pieplūdums aiztrauca sāpes un smeldzi. Viņa aura iezaigojās spožā, žilbinošā zeltā, un gaismas raksts viļņojās ap pelēko akmens asmeni, kad viņš izvilka to ārā no radījuma.
— Nagus, Džoš. Nocērt nagus, — Skataha kunkstēja, kad Nidhjegs sāka viņu spēcīgi kratīt. Abi zobeni izkrita no viņas rokām un nošķindēja uz grīdas.
Džošs metās uz briesmoni, mēģinādams nocirst tā nagus, bet smagā zobena asmens pēdējā mirklī pagriezās un nekaitīgi atlēca no tā kājas. Viņš mēģināja vēlreiz, un šoreiz zobens izšķīla dzirksteles no radījuma bruņotās ādas.
— Klau! Uzmanies! — Skataha kliedza, kad asmens vēzējās bīstami tuvu viņas galvai. — Tas ir viens no nedaudzajiem ieročiem, kas patiešām var mani nogalināt.
— Piedod, — Džošs nomurmināja caur sakostajiem zobiem. — Es neko tamlīdzīgu nekad agrāk neesmu darījis. — Viņš atkal cirta naga virzienā. Dzirksteles lidoja Kareives sejā. — Kāpēc mums vajag nagus? — viņš nokunkstēja, iecirties dzelzs cietajā ādā.
— To var nogalināt tikai ar viņa paša nagu, — Skataha sacīja pārsteidzoši mierīgā balsī. — Uzmanies! Atkāpies!
Džošs pagriezās tieši tad, kad radījuma milzīgā galva metās uz priekšu, ietriecoties sagrautās mājas sienā, baltā mēle atkal šāvās uz priekšu. Tagad tā nāca pēc viņa. Mēle kustējās pārāk ātri; nebija, kurp iet — un, ja viņš kustēsies, tad tā vienkārši sitīs Skatijai. Stabili nolicis kājas, abām rokām cieši apņēmis Clarent rokturi, Džošs pacēla zobenu priekšā sejai. Viņš aizvēra acis tuvojošos briesmu priekšā — un uzreiz atkal tās atvēra. Ja viņam jāmirst, viņš to darīs acīm vaļā.
Tas bija kā video spēles spēlēšana, viņš domāja — izņemot to, ka šī spēle bija nāvējoša. Gandrīz kā palēninātā filmā viņš redzēja šķeltās mēles abus galus apvijamies ap asmeni — it kā mēle mēģinātu izgriezt zobenu no Džoša rokām. Viņš satvēra rokturi vēl ciešāk, apņēmies neļaut atņemt viņam zobenu.
Kad radījuma mēles miesa pieskārās akmens asmenim, efekts bija tūlītējs.
Radījums sastinga, tad sarāvās un iešņācās, skaņa līdzinājās izplūstošam tvaikam. Skābe no viņa mēles burbuļoja uz asmens, zobenam trīcot Džoša rokā, vibrējot kā toņdakšai, kļūstot siltam, tad karstam un sākot spīdēt absolūti baltā gaismā. Džošs piemiedza acis… un aiz pievērtajām acīm pamanīja vairākus zibošus attēlus: uzsprāgusi un izpostīta melnu klinšu ainava ar burbuļojošām sarkanām lavas peļķēm kā baku rētām, bet virs galvas debesis — pilnas pretīgiem mākoņiem, no kā lija pelni un plēksnes. Kaut kas, kas izskatījās pēc milzīga koka saknēm, bija izpleties pāri debesīm un šūpojās no mākoņiem. Saknes bija skābi balto pelnu avots; tās izkusa, novīta un mira…
Nidhjegs rāvienā atbrīvoja savu nomelnējušo mēli.
Džošs iekliedzās un atvēra acis, kad viņa aura atkal iedegās stiprāka — spožāka —, šoreiz apžilbinot viņu pašu. Pārbijies, vēzējot zobenu sev priekšā, viņš atkāpās, līdz sajuta virtuves sienu pret plecu lāpstiņām. Viņš joprojām bija stipri apžilbis, gribēja izberzēt acis, bet nevarēja atslābināt tvērienu ap zobenu. Visur ap sevi viņš dzirdēja krītam akmeņus, apmetumu saplaisājam, koku krakšķam un blīkšķam, viņš sakumpa, gaidīdams kaut ko gāžamies pār galvu. — Skatij?! — viņš sauca.
Bet atbildes nebija.
Viņš sauca atkal: — Skatij!
Piemiedzis acis, mēģinādams aizdzīt acu priekšā dejojošos punktus, viņš redzēja briesmoni velkam Skatahu ārā no mājas. Tā mēle, tagad melna un brūna, ļengani karājās ārā no mutes viena sāna. Turēdams Kareivi ciešā tvērienā, tas visā garumā triecās cauri izpostītajam dārzam, pa ceļam ar garo asti nocirzdams gabalus no vienas mājas puses, astei iespiežoties caur izpostītajam logam. Tad radījums piecēlās uz divām pakaļkājām kā ķirzaka un aizdārdināja projām pa šauro ielu, gandrīz nomīdot stāvošo sargu — figūru baltā bruņu tērpā. Bez kavēšanās figūra pazuda aiz radījuma.
Džošs klupdams izgāja cauri caurumam mājas sienā un tad apstājies paskatījās pār plecu. Kādreiz kārtīgā virtuve bija lauskas un gruveši. Tad viņš paskatījās uz zobenu savā rokā un pasmaidīja. Viņš bija apturējis briesmoni. Viņa smaids pārtapa platā smaidā — viņš bija ar to cīnījies un izglābis māsu un ikvienu mājā… izņemot Skatiju.
Ievilcis dziļu elpu, Džošs nolēca lejā pa pakāpieniem un metās pāri dārzam ieliņā, sekodams briesmonim. — Es neticu, ka to daru, — viņš murmināja, — man Skatija pat nepatīk. Nu… ne pārāk patīk, — viņš piemetināja.
32. NODAĻA
Nikolo Makjavelli vienmēr bijis ļoti uzmanīgs vīrs.
Viņš bija izglābies un pat uzplaucis bīstamajā un nāvējošajā Mediči galmā Florencē piecpadsmitajā gadsimtā, laikā, kad mahinācijas bija dzīves veids, nedabiska nāve un nogalināšana — ikdienišķa parādība. Viņa vispopulārākā grāmata "Princis" bija viena no pirmajām, kas klāstīja, ka izmantot izlocīšanos, melus, blēdību ir pilnīgi pieņemami valdniekam.
Makjavelli bija palicis dzīvs, jo viņš bija vērigs, apdomīgs, gudrs un pāri visam — viltīgs.
Kas tad lika viņam saukt disijas? Valkīrām viņu valodā nebija vārda vērīgs, un tās nezināja vārda piesardzīgs nozīmi. To gudrā un viltīgā ideja bija atvest Nidhjegu — nekontrolējamu pirmatnēju briesmoni — modernas pilsētas sirdī.
Un viņš bija atļāvis.
Tagad ielās atbalsojās plīstoša stikla, krakšķoša koka un krītošu akmeņu skaņas. Ikviena mašīnas un mājas signalizācija rajonā kauca, un visās pārējās ieliņas mājās dega gaisma, lai gan līdz šim neviens vēl nebija uzdrošinājies iziet ārā.
— Kas tur notiek? — Makjavelli skaļi prātoja.
— Nidhjegs mielojas ar Skatahu? — Dī izklaidīgi prognozēja. Viņa mobilais sāka dūkt, samulsinot viņu.
— Nē, nē, tā nav! — Makjavelli pēkšņi kliedza. Viņš atgrūda vaļā durvis un izmetās ārā no mašīnas, sagrāba Dī aiz apkakles un izvilka arī viņu ārā, naktī. — Dagan! Ārā!
Dī centās nostāties uz kājām, bet Makjavelli turpināja vilkt viņu atmuguriski prom no auto. — Vai tu esi jucis? — doktors iekliedzās.
Pēkšņi bira stikli, Daganam izmetoties cauri priekšējam logam. Viņš nošļūca no motora pārsega un piezemējās blakus Makjavelli un Dī, bet mags pat nepaskatījās viņa virzienā. Viņš ieraudzīja to, kas bija izbiedējis itālieti.
Nidhjegs drāzās viņu virzienā pa šauro ieliņu, stāvot augstu uz divām spēcīgām pakaļkājām. Šļaugana sarkanmataina figūra karājās, sakampta viņa priekšējos nagos.
— Atpakaļ! — Makjavelli kliedza, mezdamies zemē un novilkdams Dī sev līdzi.
Nidhjegs mīcījās pāri garam, melnam vācu auto. Viena pakaļējā kāja trāpīja tieši jumta vidū, iespiežot to līdz ietvei. Logi izgāzās, izkaisot stiklu kā šrapneli, kad auto vidū saliecās, priekšējie un pakaļējie riteņi atrāvās no zemes un pacēlās gaisā.
Tad radījums pagaisa naktī.
Pēc mirkļa disija baltā tērpā, sekodama radījumam, gluži vai lidoja pāri auto paliekām, pieveicot tās vienā lēcienā.
— Dagan? — Makjavelli čukstēja, apveldamies apkārt. — Dagan, kur tu esi?
— Šeit. — Šoferis viegli pieslējās kājās, slaucīdams netīrumus un mirdzošas stikla lauskas no sava melnā uzvalka. Viņš norāva ieplīsušās saulesbrilles un nometa tās zemē. Varavīksnes krāsas skraidīja pāri apaļajām, izvalbītajām acīm. — Tas nesa Skatahu, — viņš sacīja, atlaizdams vaļīgāk melno kaklasaiti un atdarīdams augšējo baltā krekla pogu.
— Vai viņa ir beigta? — Makjavelli jautāja.
— Es neticēšu, ka Skataha ir beigta, līdz savām acīm to nebūšu redzējis.
— Piekrītu. Šajos gadsimtos ir bijis pārāk daudz ziņojumu par viņas nāvi. Un tad atkal viņa parādās! Mums nepieciešams ķermenis.
Dī izkāpa no dubļu peļķes; viņam bija aizdomas, ka Makjavelli ar nodomu viņu tajā iegrūdis. Viņš nokratīja ūdeni no kurpes. — Ja viņa ir Nidhjegam, tad Ēnai beigas. Mums ir paveicies.
Dagana ūdeņainās zivs acis iegriezās uz leju, lai ieskatītos maga sejā. — Tu stulbais, uzpūtīgais muļķi! Kaut kas mājā izbiedēja Nidhjegu — tāpēc tas skrēja, un tā nevarēja būt Ēna, jo tā viņam bija nagos. Un atcerieties, ka šim radījumam bailes ir svešas. Trīs disijas bija mājā — un tikai viena ir iznākusi ārā! Tur noticis kaut kas briesmīgs.
— Daganam taisnība; tā ir katastrofa. Mums jāpārdomā stratēģija. — Makjavelli pagriezās pret šoferi. — Es tev apsolīju: ja disijām neveiksies, tad Skataha būs tava.
Dagans pamāja. — Un tu vienmēr turi vārdu.
— Tu esi ar mani gandrīz četrus gadsimtus. Tu vienmēr esi bijis man lojāls, un es esmu tev parādā gan savu dzīvību, gan brīvību. Es tevi atbrīvoju no kalpošanas man, — Makjavelli lietišķi sacīja. — Atrodi Ēnas ķermeni… un, ja viņa joprojām ir dzīva, tad tu vari darīt to, kas tev jādara. Uz priekšu! — un uzmanies, vecais draugs.
Dagans aizgriezās. Tad pēkšņi apstājās un atskatījās uz Makjavelli. — Kā tu mani nosauci?
Makjavelli pasmaidīja. — Vecais draugs. Esi uzmanīgs, — viņš klusi sacīja. — Ēna ir vairāk nekā bīstama, viņa ir nogalinājusi pārāk daudz manu draugu.
Dagans pamāja. Viņš novilka savas kurpes un zeķes, atklājot pēdas, katrai kājai bija trīs ar peldplēvi saistīti pirksti. — Nidhjegs dosies meklēt patvērumu upē. — Pēkšņi Dagana zobiem pildītā mute atvērās, kas būtu uzskatāms par smaidu. — Un ūdens ir manas mājas. — Un tad viņš aizskrēja naktī, basajām kājām plikšķinādams pa ietvi.
Makjavelli paskatījās atpakaļ uz māju. Daganam bija taisnība; kaut kas bija nobiedējis Nidhjegu. Kas tur bija noticis? Un kur bija divas pārējās disijas?
Uz ietves noklaudzēja soļi, un pēkšņi ielā iebrāzās Džošs Ņūmens, akmens zobens viņa rokā izplatīja zelta uguns kūļus. Nepaskatījies ne pa kreisi, ne pa labi, viņš, apskrējis apkārt sabojātajam auto, sekoja to automašīnu signalizācijas ugunīm, kas bija sākušas kaukt, briesmonim drāžoties tām garām.
Makjavelli paskatījās uz Dī. — Es pieņemu, ka tas ir amerikāņu puika.
Dī pamāja ar galvu.
— Vai tu redzēji, ko viņš turēja rokā? Tas izskatījās pēc zobena, — viņš lēnām sacīja. — Akmens zobens? Taču ne jau nu Excalibur?
— Nē, ne Excalibur, — Dilsi noteica.
— Tam noteikti bija pelēks akmens asmens.
— Tas nebija Excalibur.
— Kā tu to zini? — Makjavelli prasīja.
DI pabāza roku zem sava mēteļa un izvilka īsu akmens zobenu, dvīņu ieroci tam, kas bija Džoša rokās. Asmens gandrīz nemanāmi trīcēja un vibrēja. — Jo man ir Excalibur, — DI sacīja. — Puikam ir tā dvīņu zobens, Clarent. Mums vienmēr bija aizdomas, ka tas ir Fleimelam.
Makjavelli aizvēra acis un pacēla seju pret debesīm. — Clarent. Nav brīnums, ka Nidhjegs aizbēga no mājas. — Viņš atlieca galvu. Vai šajā naktī varēja notikt vēl kas ļaunāks?
DI mobilais telefons atkal iedūcās, un abi vīrieši salēcās. Mags gandrīz salauza telefonu, raudams to vaļā.
— Kas? — viņš šņāca. Brīdi klausījies, viņš uzmanīgi aizvēra telefonu, un, kad atkal ierunājās, viņa balss bija tik tikko skaļāka par čukstu. — Perenele aizbēgusi. Viņa ir izbēgusi no Alkatrazas.
Kratīdams galvu, Makjavelli pagriezās un devās projām pa ieliņu Elizejas lauku virzienā. Viņa jautājums bija atbildēts. Nakts tikko kā bija kļuvusi vēl ļaunāka, daudz ļaunāka. Nikolass Fleimels biedēja Makjavelli, bet Perenele iedzina viņam šausmas.
/
33. NODAĻA
— Es neesmu maza meitenīte! — Sofija Ņūmena saniknota sacīja. — Un es zinu vairāk ne tikai Uguns maģiju, disij. — Vārds uzplaiksnīja viņas galvā, un pēkšņi Sofija zināja visu, ko Endoras Ragana zināja par šiem radījumiem. Ragana ienīda tos. — Es zinu, kas jūs esat, — Sofija asi teica, viņas acis spīdēja draudīgā sudrabā. — Valkīras.
Pat starp Vecajiem disijas bija atšķirīgas. Tās nekad nebija dzīvojušas Danu Tālis, bet tika turētas sasalušās ziemeļu zemēs, pasaules galā, asu vēju, sniegu un ledus valstībā.
Drausmīgajos gadsimtos pēc Danu Tālis krišanas pasaules ass pārvietojās un leduslaikmets pārņēma lielāko daļu pasaules. Ledus gabali peldēja pāri zemēm no ziemeļiem uz dienvidiem, sadzenot cilvēkus šaurā, nesasalušā zaļā joslā, kas eksistēja ap ekvatoru. Veselas civilizācijas pazuda, mainīgu ūdens plūdu, slimību un bada iznīcinātas. Jūras līmenis pacēlās, appludinot piekrastes pilsētas, izmainot ainavu, bet iekšzemē ielauzies ledus aizslaucīja pilsētu un ciemu pēdas.
Disijas drīz atklāja, ka viņu prasme izdzīvot skaudros ziemeļu apstākļos dod tām sevišķu priekšrocību pār rasēm un civilizācijām, kas nespēja sadzīvot ar nāvējošo, mūžīgo ziemu. Mežonīgas sieviešu bandas ātri pasludināja savas tiesības uz lielāko daļu ziemeļu, paverdzinot pilsētas, kas bija izglābušās no ledus. Tās bez žēlastības iznīcināja ikvienu, kas nostājās pret tām, un drīz disijām bija otrs vārds: valkīras, Mirušo izvēlētājas.
Drīz vien valkīras kontrolēja visu sasalušo impēriju, kas aptvēra lielāko daļu Ziemeļu puslodes. Tās piespieda cilvēkus, kas bija viņu vergi, pielūgt tās kā dievus un pat pieprasīja upurēšanu. Sacelšanās tika brutāli apspiestas. Leduslaikmetam pastiprinoties, disijas sāka lūkoties tālāk uz dienvidiem, mezdamas skatus uz cīņas spējīgajām civilizācijas paliekām.
Tēli juceklīgi mainījās un dejoja viņas galvā, Sofijai vērojot, kā disiju valdīšana bija vienā naktī beigusies. Viņa zināja, ka tas bija noticis pirms tūkstoš gadiem.
Endoras Ragana bija strādājusi ar atbaidošo Veco Hronosu, kas pats spēja pārvietoties laikā. Raganai bija nepieciešams ziedot savas acis, lai redzētu laika izliekto tecējumu, bet tas bija ziedojums, ko viņa nekad nenožēloja. Izskatot desmit tūkstoš gadu, viņa bija izvēlējusies pa vienam kareivim no katras tūkstošgades, un tad Hronoss bija ieniris katrā ērā, savācis tos un ielicis tos atpakaļ ledusLaikmetā.
Sofija zināja, ka Ragana bija speciāli lūgusi tolaik aizvest atpakaļ pašas mazmeitu Skatahu, lai viņa cīnītos ar disijām.
Tā bija Ēna, kas vadīja uzbrukumu disiju citadelei, pilsētai mūžīgajā ledū, tuvu zemes galam. Viņa bija nogalinājusi valkīru valdnieci Brunhildi, iemetot viņu verdoša vulkāna sirdī.
Pa to laiku saule bija uzlēkusi zemu virs horizonta, valkīru spēks bija salauzts uz visiem laikiem, to sasalusī pilsēta gulēja, izkususi drupās, un izglābās mazāk par sauju. Tās patvērās baisajā, ledainajā Ēnu pasaulē, kur pat Skataha neuzdrošinātos doties. Izglābušās disijas sauca to nakti par Ragnaroku, Dievu sodu, un zvērēja mūžīgi atriebties Ēnai.
Sofija saspieda rokas, un viņas plaukstās parādījās maziņš viesulis. Uguns un ledus bija iznīcinājuši disijas pagātnē. Kas notiks, ja viņa izmantos mazliet Uguns maģijas, lai uzkarsētu vēju? Kamēr doma šāvās cauri Sofijas prātam, disija metās uz priekšu, abām rokām turot zobenu, paceltu augstu virs galvas. — Dī vēlas tevi dzīvu, bet viņš neteica — neskartu… — viņa rūca.
Sofija pielika rokas pie mutes, iespieda kreiso īkšķi pie mēlītes uz savas locītavas un stipri pūta. Virpulis sagriezās uz grīdas un auga. Tas palēcās reizi, divas… tad trāpīja disijai.
Sofija tik ļoti uzkarsēja gaisu, ka tas nu bija karstāks nekā kurtuvē. Dobains virpulis sagrāba valkīru, sagrieza to, traucās pāri tai un uzmeta augstu gaisā. Tā ietriecās lustrā, sasizdama visas spuldzes, izņemot vienu.
Pēkšņajā krēslā virpulis dejoja pāri grīdai, no karstuma mirdzēdams vizoši oranžs. Valkīra sabruka uz grīdas, bet uzreiz bija kājās vienlaikus ar birstošām kristāla drumslām, kas lija pār viņu kā stikla lietus. Viņas bālā āda bija koši sarkana un izskatījās kā pārsauļota, viņas blondās uzacis bija pilnīgi nosvilušas. Nesakot ne vārda, viņa cirta ar savu zobenu, smagais asmens izcirtās cauri margu šķēr.skokam blakus Sofijas rokai.
— Skatij]
Sofija dzirdēja brāļa balsi saucam virtuvē. Viņš bija ķezā!
— Skatij! — viņa dzirdēja viņu saucam vēlreiz.
Valkīra metās uz priekšu. Vēl viens drausmīgi uzkarsēts virpulis noķēra viņu, izraujot zobenu no rokām un aiznesot viņu projām, uzgrūžot virsū māsai, kura bija iedzinusi Žannu stūrī un notriekusi viņu uz ceļiem ar nežēlīgi strauju uzbrukumu. Abas disijas nokrita uz grīdas, ieročiem un bruņām šķindot.
— Žanna, nāc atpakaļ! — Sofija kliedza.
Migla plūda no meitenes pirkstiem un viļņojās uz grīdas; biezas dūmakaina gaisa lentes un virtenes tinās ap sievietēm, ievīstot viņas karsta gaisa plaucējošās ķēdēs. Tas prasīja ļoti stipru gribas piepūli, bet Sofijai izdevās sabiezināt miglu, liekot tai virpuļot ātrāk un ātrāk ap nepadevīgajām disijām, līdz tās bija ietītas biezā mūmijveida kokonā, līdzīgā tam, kādā Ragana bija ietinusi viņu.
Sofija juta izsīkstam savus spēkus, acu plakstiņi bija kā ar svinu pielijuši, un uz pleciem uzvēlies smagums. Savākusi vienkopus visas spēka paliekas, viņa sasita plaukstas un pazemināja gaisa temperatūru miglas kokonā tik ātri, ka tas vienā mirklī sasala sprēgājošā, milzīgā ledus gabalā.
— Te. Te jūs varēsiet justies gluži kā mājās, — Sofija aizsmakusi čukstēja. Viņa pēkšņi nogāzās, tad piespieda sevi piecelties kājās un jau gribēja mesties uz virtuvi, kad Žanna pastiepa viņai roku, apstādinot viņu. — Ak, tu ne. Vispirms es. — Sieviete spēra soli virtuves virzienā, tad paskatījās pāri plecam uz ledus blāķi ar divām daļēji saskatāmām disijām tajā. — Tu izglābi man dzīvību, — viņa klusi sacīja.
— Tu būtu viņu sakāvusi, — Sofija pārliecinoši sacīja.
— Varbūt, — Žanna pieļāva, — bet varbūt ne. Es vairs neesmu tik jauna kā kādreiz. Bet tu tik un tā izglābi man dzīvību, — viņa atkārtoja, — un tas ir parāds, ko es nekad neaizmirsīšu. — Izstiepusi kreiso roku, viņa nolika to plakaniski pret virtuves durvīm un maigi uzspieda tām. Durvis pavērās.
Un tad izkrita no eņģēm.
34. NODALA
Grāfs Senžermēns nesteidzoties kāpa lejā pa kāpnēm no savas studijas, mazās pret troksni aizsargājošās austiņas iebāztas ausīs, acis pievērstas MP3 atskaņotāja ekrānam, ko turēja rokā. Viņš mēģināja apzināt jaunu desmit savu visiemīļotāko skaņdarbu sarakstu: Gladiator, dabiski… The Rock… Star Wars, vienīgi pats pirmais… El Cid, protams… varbūt The Crow…
Viņš apstājās pie pēdējā pakāpiena un automātiski iztaisnoja bildi, kas karājās šķībi pie sienas. Viņš spēra vēl vienu soli un pamanīja, ka ierāmētais zelta disks arī bija nedaudz sašķiebies. Paskatījies visapkārt gaitenī, viņš pēkšņi pamanīja, ka visas bildes sašķiebušās. Savilcis pieri, viņš izņēma austiņas no ausīm…
Un dzirdēja Džošu saucam Skatijas vārdu…
Un dzirdēja metāla šķindoņu…
Un sajuta gaisā vaniļas un lavandas smaržu…
Senžermēns drāzās lejā uz nākamo stāvu. Viņš atrada alķīmiķi saļimušu savas istabas durvīs un palēnināja soli, bet Nikolass atgaiņāja viņu. — Ātri, — viņš čukstēja. Senžermēns metās viņam garām un projām pa gaiteni un uz kāpnēm…
Priekšnams bija pārvērsts drupās.
Priekšnama durvju paliekas karājās eņģēs. Viss, kas bija palicis no antīkās kristāla lustras, bija viena vienīga gaismas spuldzīte. Tapetes nokarājās milzīgās viļņotās sloksnēs, zem tām atsedzot saplaisājušu apmetumu. Kāpņu margas bija sacirstas gabalos, flīzes — sarobotas un sašķaidītas.
Un priekšnama centrā atradās milzīgs četrkantīgs ledus gabals. Senžermēns uzmanīgi tuvojās tam un pārvilka pirkstus pāri tā gludajai virsmai. Tas bija tik auksts, ka viņa āda pielipa pie ledus. Viņš saskatīja divas figūras baltos apģērbos, iesalušas ledus gabalā, sastingušām sejām, atņirgtiem zobiem pretīgās grimasēs; to pārsteidzoši zilās acis nenovērsās no viņa.
Virtuvē iekrakšķējās koks, un viņš pagriezās un metās turp, biezi baltas liesmas cimdi veidojās ap viņa rokām.
Un, ja Senžermēns domāja, ka postījumi priekšnamā ir pamatīgi, tad tas bija sīkums salīdzinājumā ar to, kas viņu gaidīja virtuvē.
Trūka pilnīgi visas vienas mājas sienas.
Sofija un Žanna stāvēja drupu vidū. Viņa sieva cieši turēja trīcošo meiteni, atbalstīdama viņu. Žannai mugurā bija spīdīga zili zaļa satīna pidžama, un viņa joprojām turēja zobenu metāla bruņu cimdā. Viņa pagriezās, lai paskatītos pāri plecam, kad viņas vīrs ienāca virtuvē. — Tu nokavēji izpriecas, — viņa sacīja franciski.
— Es neko nedzirdēju, — viņš atvainojās tajā pašā valodā, — pastāsti man.
— Tas viss beidzās pirms dažām minūtēm. Sofija un es dzirdējām nemieru mājas sētas pusē. Mēs noskrējām lejā tieši tajā brīdī, kad divas sievietes, sadragājot priekšnama durvis, iekļuva mājā. Tās bija disijas, viņas sacīja, ka esot atnākušas pēc Skatahas. Viena uzbruka man, otra pievērsa uzmanību Sofijai. — Lai arī Žanna runāja maz pazīstamā franču valodas variantā, viņa pazemināja balsi līdz čukstam. — Franci… šī meitene. Viņa ir unikāla. Viņa sakombinēja maģijas un izmantoja Uguni un Gaisu, lai sakautu disijas. Tad viņa ietina viņas miglā un sasaldēja ledus klucī.
Senžermēns papurināja galvu. — Nav iespējams izmantot vairāk par vienu maģiju vienlaikus… — viņš sacīja, bet viņa balss pagaisa čukstā. Sofijas spēka liecība atradās priekšnama vidū. Bija leģenda, ka paši varenākie Vecie spēj vienlaikus izmantot visu elementu maģijas. Saskaņā ar visvecākajiem mītiem tas bija iemesls — viens no iemesliem —, kāpēc nogrima Danu Tālis.
— Džošs ir pazudis. — Sofija pēkšņi atbrīvoja sevi no Žannas tvēriena un apgriezās apkārt ar seju pret grāfu. Tad viņa palūkojās pāri savam plecam, kur stāvēja Fleimels pelnu pelēku seju, atspiedies durvju ejā. — Kaut kas ir paņēmis Džošu, — viņa sacīja, tagad ārkārtīgi nobijusies. — Un Skatija devusies pakaļ viņam.
Alķīmiķis iešļūca istabas vidū, ar rokām apskāvis savu ķermeni, it kā viņam saltu, un paskatījās apkārt. Tad pieliecās, lai paņemtu Ēnas vienādos īsos zobenus no turienes, kur tie gulēja starp gruvešiem.
Kad viņš pagriezās, lai paskatītos uz pārējiem, tie visi bija pārsteigti, ieraugot Fleimela acīs mirdzam asaras.
— Man ļoti žēl, — viņš sacīja, — tik drausmīgi, drausmīgi žēl. Es esmu atnesis šausmas un postu jūsu mājā. Tas ir nepiedodami.
— Mēs varam to atjaunot, — Senžermēns bezrūpīgi bilda. — Nu mums ir iemesls to pārbūvēt.
— Nikolas, — Zanna ļoti nopietni sacīja, — kas šeit noticis?
Alķīmiķis pacēla vienīgo nesaplēsto krēslu un iekrita tajā. Viņš
pieliecās uz priekšu, ar elkoņiem pret ceļiem, skatīdamies uz Ēnas spīdīgajiem zobeniem, griezdams un griezdams tos apkārt savās rokās. — Tās ir disijas ledus gabalā. Valkīras. Skatahas mūža ienaidnieces, tomēr man viņa nekad nav stāstījusi, kāpēc. Es zinu, ka tās vajā viņu cauri gadsimtiem un vienmēr ir sadarbojušās ar viņas ienaidniekiem.
— Tās to visu izdarīja? — Senžermēns paskatījās apkārt sapostītajā virtuvē.
— Nē. Bet tās acīmredzot atveda sev līdzi kādu, kas to izdarīja.
— Kas noticis ar Džošu? — Sofija prasīja. Viņai nevajadzēja atstāt viņu vienu virtuvē, viņai vajadzēja pagaidīt viņu. Viņa būtu sakāvusi jebko, kas bija uzbrucis mājas pagalma pusē.
Nikolass pacēla Skatahas ieroci. — Es domāju, tev vajadzētu jautāt, kas noticis ar Kareivi. Visos gadsimtos, cik es viņu pazīstu, viņa nekad nav izlaidusi zobenus no savām rokām. Es baidos, ka viņa ir aizvesta…
— Zobeni… zobeni… — Sofija metās projām no Zannas un sāka izmisīgi meklēt gruvešos. — Kad es gāju gulēt, Džošs tikko kā bija ienācis virtuvē no zobenu cīņas treniņa ar Skatiju un Zannu. Viņam līdzi bija akmens zobens, ko tu viņam iedevi. — Viņa izsauca vēju, lai paceltu smagu mājas gabalu un pamestu to malā, atsedzot grīdu zem tā. Kur bija palicis zobens? Viņa sajuta iedegamies cerību dzirksti. Ja viņš būtu sagūstīts, tad zobens droši vien būtu uz grīdas. Viņa iztaisnojās un pavērās apkārt istabai. — CIarent te nav.
Senžermēns izgāja cauri caurumam, kur kādreiz bija bijušas durvis. Dārzs bija izpostīts. Akmens gabals bija izrauts ārā no strūklakas, un tās baseins pārsists uz pusēm. Viņam bija nepieciešams mirklis, lai pazītu U veida metāla gabalu, kas kādreiz bija bijuši vārti. Tikai tad viņam pielēca, ka visa pagalma puses siena ir pazudusi. Deviņas pēdas augstā siena tagad nebija nekas vairāk kā mazs pacēlums. Visā dārzā mētājās saplēsti un pulverī saberzti ķieģeļi, it kā siena būtu nogrūsta no ārpuses.
— Kaut kas liels — ļoti liels ir bijis dārzā, — viņš teica nevienam konkrēti.
Fleimels paskatījās uz augšu. — Vai tu vari saost kaut ko? — viņš prasīja.
Senžermēns dziļi ieelpoja. — Čūska, — viņš pārliecināti sacīja. — Bet tā nav Makjavelli smaka. — Viņš izgāja dārzā un ievilka plaušas pilnas gaisa. — Šeit, ārā, tā ir spēcīgāka. — Tad viņš ieklepojās. — Šī smirdoņa ir piesārņotāka, piesārņotāka… — viņš sauca. — Šī smirdoņa ir kaut kas ļoti, ļoti vecs…
Kaucošo auto signalizācijas piesaistīts, Senžermēns šķērsoja dārzu, pārrāpās pāri izjauktajai sienai un paskatījās ieliņā uz abām pusēm. Mājas un automašīnas kauca galvenokārt no viņa pa kreisi, un ielas galā mājās dega gaisma. Šaurās ieliņas sākumā viņš saskatīja sadragāta melna auto paliekas.
— Lai arī kas bija uzbrucis mājai, — viņš sacīja, drāžoties atpakaļ uz virtuvi, — ielas galā ir divsimt tūkstošu eiro vērts auto, kas vairs neder nekam citam kā vien metāllūžņu izgāztuvei.
— Nidhjegs, — Fleimels čukstēja šausmās. Viņš pamāja, ka tagad ir izskaidrojums. — Disijas atvedušas Nidhjegu, — viņš sacīja. Tad savilka pieri. — Pat Makjavelli nebūtu vedis kaut ko tamlīdzīgu lielā pilsētā. Viņš ir pārāk piesardzīgs.
— Nidhjegs? — Žanna un Sofija jautāja vienlaikus, skatīdamās viena uz otru.
— Iedomājieties kaut ko tādu — starp dinozauru un čūsku, — Fleimels izskaidroja. — Bet, iespējams, vecāku par šo planētu. Es domāju, ka viņš dabūja Skatahu un Džošs devies tam pakaļ.
Sofija noteikti purināja galvu. — Viņš to nevarētu darīt — viņš nespētu to darīt, viņam ārkārtīgi bail no čūskām.
— Kur tad viņš ir? — Fleimels jautāja. — Kur ir Clarent? Tas ir vienīgais izskaidrojums: viņš paņēmis zobenu un devies meklēt Ēnu.
— Bet es dzirdēju Džošu saucam viņu palīgā…
— Tu dzirdēji viņu saucam viņas vārdu. Iespējams, viņš sauca, meklēdams viņu.
Senžermēns pamāja. — Tas visu izskaidro. Disijas gribēja vienīgi Skatahu. Nidhjegs sagrāba viņu un aizskrēja. Džošs droši vien sekoja.
— Varbūt tas sagrāba viņu un Skataha sekoja, — Sofija ieminējās. — Tas ir tas, ko viņa darītu.
— Tam nebija nekādas intereses par Džošu. Tas vienkārši būtu apēdis viņu. Nē, viņš devies pēc savas gribas.
— Tas pierāda milzīgu drosmi, — Žanna sacīja.
— Bet Džošs nav drosmīgs… — Sofija iesāka. Taču, jau to sakot, viņa zināja, ka tā nav pilnīga patiesība. Viņš vienmēr iestājās par viņu skolā un aizstāvēja viņu. Bet kāpēc viņš devies pakaļ Skatahai? Sofija zināja, ka Džošam nepatika Skataha.
— Cilvēki mainās, — Žanna sacīja. — Neviens nepaliek tāds pats.
Troksnis tagad kļuva vēl skaļāks, policijas, ātrās palīdzības un ugunsdzēsēju signalizāciju sajauktā kakofonija tuvojās.
— Nikolas, Sofij, jums tagad jāiet, — Senžermēns neatlaidīgi sacīja. — Es domāju, ka drīz te būs policija, daudz, daudz policistu ar vēl vairāk jautājumu. Un mums nav atbilžu. Ja tie te atradīs jūs — bez dokumentiem vai pasēm, es baidos, tie aizturēs jūs nopratināšanai. — Viņš izvilka ādas kabatas portfeli, kas garā ķēdē bija piestiprināts pie viņa jostas. — Te būs nedaudz skaidras naudas.
— Es nevaru… — alķīmiķis iesāka.
— Ņem, — Senžermēns uzstāja. — Nelieto savas kredītkartes; Makjavelli var izsekot tavu pārvietošanos, — viņš turpināja. — Es nezinu, cik ilgi policija te būs. Ja es jau būšu brīvs, satikšu jūs šovakar sešos pie stikla piramīdas Luvras ārpusē. Ja es nebūšu brīvs sešos, mēģināšu tur būt pusnaktī vai arī, ja man neizdosies, tad sešos rīt no rīta.
— Paldies tev, vecais draugs. — Nikolass pievērsās Sofijai: — Paķer savas drēbes un Džoša arī un jebko, kas tev vajadzīgs; mēs šeit vairs neatgriezīsimies.
— Es tev palīdzēšu, — Žanna sacīja, steidzoties ārā no istabas kopā ar Sofiju.
Alķīmiķis un viņa agrākais māceklis stāvēja starp virtuves gruvešiem, klausoties, kā abas sievietes uzskrien augšā.
— Ko tu gatavojies darīt ar ledus gabalu priekšnamā? — Nikolass jautāja.
— Mums pagrabā ir liela saldējamā kaste. Es to novietošu tur, līdz policija nebūs aizgājusi. Kas ir ar disijām — vai tās ir mirušas, kā tu domā?
— Disijas faktiski nav iespējams nogalināt. Tikai nodrošinies, lai ledus neizkūst pārāk ātri.
— Es to aizvedīšu uz Sēnu kādu vakaru un iemetīšu upē. Ja palaimēsies, tas neizkusīs līdz Ruānai.
— Ko tu teiksi policijai, — Nikolass ar roku norādīja uz postījumu, — par visu šo te?
— Gāzes eksplozija? — Senžermēns ieminējās.
— Ne pārāk ticami, — Fleimels sacīja pasmaidīdams, atceroties, ko dvīņi bija teikuši, kad viņš bija ieteicis to pašu.
— Neticami?
— Galīgi neticami.
— Tad es domāju, ka teikšu tā: es tikko pārnācu mājās un atradu šo te, — viņš sacīja, — un tas ir diezgan tuvu patiesībai. Man nav ne jausmas, kas noticis. — Viņš pēkšņi nerātni pasmaidīja. — Es varu pārdot šo stāstu un bildes vienam no laikrakstiem. Mistiski spēki izposta rokzvaigznes māju.
— Ikviens domātu, ka tas ir reklāmas triks.
— Jā, tā tie domātu gan, vai ne? Un tu zini, es tikko kā izlaidu jaunu albumu. Tā būs milzīga reklāma.
Virtuves durvis atvērās, un ienāca Sofija un Žanna. Viņas abas bija pārģērbušās džinsos un svīteros, un abām bija vienādas mugursomas.
— Es iešu kopā ar viņiem, — Žanna sacīja, iekams Senžermēns paspēja uzdot jautājumu, kas veidojās viņa lūpās. — Viņiem ir vajadzīgs gids un sargs.
— Vai man būtu vērts iebilst tev? — grāfs jautāja.
— Nē.
— Tā gan nedomā. — Viņš apskāva savu sievu. — Lūdzu, uzmanies, ļoti uzmanies. Ja Makjavelli vai Dī ir gatavi atvest disijas un Nidhjegu uz pilsētu, tad tie ir izmisuši.
— Un jzmisuši vīrieši dara stulbas lietas.
— Jā , — Fleimels vienkārši sacīja. — Jā, tā tie dara. Un stulbi vīrieši turklāt kļūdās.
35. NODAĻA
Džošs turpināja skatīties pāri plecam, mēģinādams orientēties. Viņš virzījās tālāk un tālāk projām no Senžermēna mājas un bija uztraucies, ka apmaldīsies. Bet viņš tagad nevarēja atgriezties. Viņš nevarēja atstāt Skatiju tam radījumam. Un, ja vien viņš varēs atrast Triumfa arku Elizejas lauku galā, viņš domāja, ka spēs tikt atpakaļ uz māju. Tagad viss, kas viņam bija jādara, bija jāseko policijas, ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības automašīnu vienmērīgajai straumei, kas virzījās pretēji, nekā viņš skrēja.
Džošs mēģināja pārāk daudz nedomāt, ko dara, jo, ja viņš domātu par to, ka dzenas pakaļ dinozauram līdzīgam briesmonim Parīzē, — tad viņš apstātos, un Skatija būtu… nu, viņš nebija drošs, kas notiktu ar Skatiju. Lai kas arī notiktu, tas nebūtu nekas labs.
Sekot Nidhjegam pats par sevi bija vienkārši. Radījums skrēja taisnā līnijā, drāžoties cauri neskaitāmām mazām ieliņām un alejām, kas stiepās paralēli Elizejas laukiem. Tas atstāja postījumus savā ceļā, smagi rikšodams cauri sāņus ieliņām, pilnām stāvošu automašīnu, skriedams tieši pār to jumtiem, atstādams aiz sevis vien saburzītas un saplacinātas auto atliekas. Skrienot projām pa šauro aleju, tā vēzējošā aste caurumoja veikalu metāla logu slēģus ielas otrā pusē, izsitot stiklus, ko tie aizsargāja. Pretielaušanās un auto signalizācijas pievienojās postījumiem.
Pēkšņi viņa uzmanību pievērsa gaišs uzliesmojums priekšā.
Džošs uz mirkli bija saskatījis figūru baltā stāvam Senžermēna mājas ārpusē. Viņš bija nodomājis, ka tas ir viens no briesmoņa sargiem. Un tagad izskatījās, ka tas arī vajā radījumu… kas nozīmēja, ka tie zaudējuši kontroli pār briesmoni. Viņš paskatījās uz augšu, mēģinādams noteikt laiku. Tieši viņam priekšā debesis rītausmā jau bija kļuvušas blāvas, kas nozīmēja, ka viņš skrēja uz austrumiem. Kas notiks, kad pilsēta pamodīsies un atradīs aizvēsturisku briesmoni plosāmies ielās? Būs panika, bez šaubām, piesaistīs policiju un armiju. Džošs bija to kapājis ar savu zobenu, un tas tam nebija neko nodarījis — viņam bija drausmīga nojauta, ka lodes, iespējams, būs tikpat nespējīgas.
Ielas kļuva šaurākas nekā aleja, un radījums bija spiests palēnināt gaitu, jo triecās sienās. Džošs atklāja, ka viņš panācis figūru baltā. Viņš domāja, ka tas ir vīrietis, bet nebija par to pārliecināts.
Viņš tagad skrēja viegli, pat smagi neelpojot, atskārzdams, ka visas tās futbola treniņu nedēļas un mēneši tagad atmaksājas. Viņa tenisa kurpes uz ielas neizdvesa ne skaņu, un viņš pieņēma, ka figūra baltā pat nenojauš, ka tai seko. Turklāt kas gan varētu būt tik traks, lai skrietu pakaļ briesmonim tik vien kā ar pliku zobenu aizsardzībai? Tomēr, nonākot tuvāk, viņš redzēja, ka figūrai arī ir zobens vienā rokā un kaut kas, kas izskatījās pēc milzīga vesera, — otrā. Viņš pazina ieroci no World ofWarcraft; tas bija veseris — spēcīgs un nāvējošs vāles variants. Pienākot vēl tuvāk, viņš atklāja, ka personai mugurā bija baltas ķēžu bruņas, metāla zābaki un apaļa bruņu cepure ar ķēžu aizsegu, kas nosedza kaklu. Kaut kā viņš pat nebija pārsteigts. Tad pēkšņi figūra pārmainījās — tieši viņa acu priekšā no bruņota kareivja pārveidojās par jaunu sievieti blondiem gariem matiem, nedaudz vecāku par viņu, ādas jakā, džinsos un zābakos. Vienīgi zobens un veseris viņas rokās liecināja par tās neikdienišķumu.
Viņa pazuda aiz stūra.
Džošs palēnināja soli; viņš nevēlējās uzskriet virsū sievietei ar zobenu un veseri. Un, domājot par to, viņš noskārta, ka, iespējams, tā nemaz nav jauna sieviete.
Viņam priekšā nodārdēja ķieģeļu un stiklu izvirdums, un Džošs, pielikdams soli, metās ap stūri, tad apstājās. Radījums bija iesprūdis bezizejā. Džošs piesardzīgi devās uz priekšu. Izskatījās, ka briesmonis ir skrējis pa šauru taisnu ieliņu, kas galā izliecās un tad sašaurinājās, divu māju augšējiem stāviem abās pusēs izvirzoties virs ietvēm. Briesmonis bija iegāzies starp abām mājām, izraudams no tām gabalus. Mēģinādams tikt uz priekšu, tas pēkšņi atrada sevi ieķīlējušos starp mājām. Tas mētājās no vienas puses uz otru, ķieģeļi un stikli lija lejā uz ielas. Tuvējā logā kaut kas pazibēja, un Džošs ieraudzīja vīrieti skatāmies no viena loga, sastingušu uz vietas, acis un mute ieplestas šausmās, ieraugot briesmoni tieši otrpus loga. Betona gabals dīvāna lielumā nokrita uz radījuma galvas, bet tas, šķiet, to pat nepamanīja.
Džošam nebija nekādas idejas, ko darīt. Viņam vajadzēja dabūt Skatiju, bet tas nozīmēja tikt apkārt briesmonim, taču tas vienkārši nebija iespējams. Viņš vēroja blondo sievieti skrienam projām pa ieliņu. Bez kavēšanās viņa uzrāpās uz briesmoņa muguras, veikli aizrāpās līdz tā galvai un izstiepa abās pusēs savus ieročus.
Viņa to nogalinās, Džošs saprata, un šausmas pārvēlās pāri viņam. Varbūt viņš varētu piekļūt tuvāk un sagrābt Skatiju? Sēžot jāteniski uz briesmoņa platā kakla, sieviete pasniedzās uz leju un metās uz Skatahas ļengano ķermeni.
Džoša šausmu kliedziens pagaisa sirēnu kaucienos.
— Kungs, mums ir ziņojums… par negadījumu. — Policijas virsnieks pasniedza telefonu Nikolo Makjavelli. — Speciālās vienības virsnieks grib runāt ar jums personīgi.
Dt satvēra vīrieti aiz rokas un apgrieza viņu apkārt.
— Kas noticis? — viņš prasīja perfektā franču valodā, kamēr Makjavelli uzmanīgi klausījās telefonā, vienu pirkstu ielicis otrā ausī, cenzdamies apslāpēt troksni.
— Es neesmu pārliecināts. Kļūda, noteikti. — Policijas virsnieks mēģināja drebelīgi iesmieties. — Dažas ielas tālāk… cilvēki ziņo, ka tur… starp mājām iestrēdzis briesmonis. Neiespējami, es zinu… — Viņa balss pagaisa, kad viņš pagriezās, lai paskatītos uz to, kas kādreiz bija bijusi pamatīga trīsstāvu māja: tagad tās vienā pusē rēgojās milzīgs caurums.
Makjavelli atsvieda telefonu atpakaļ policijas virsniekam. — Dabūjiet man mašīnu.
— Mašīnu?
— Mašīnu un karti, — viņš noburkšķēja.
— Jā, kungs. Jūs varat ņemt manējo. — Policijas virsnieks viens no pirmajiem bija ieradies notikumu vietā pēc dučiem uztraukto iedzīvotāju zvanu. Viņš bija pamanījis Makjavelli un Dī steidzamies pa ieliņu tuvu troksnim un bija apturējis tos, pārliecināts, ka tiem ir kaut kāds sakars ar to, kas tika ziņots kā eksplozija. Viņa bramanīgums bija pārvērties samulsumā, kad viņš atklāja, ka dubļiem notašķītais pavecais vīrietis baltiem matiem saplēstajā uzvalkā patiesībā bija DGSE vadītājs.
Virsnieks iedeva auto atslēgas un nobružātu un ieplēstu Michelin Parīzes centra karti. — Man bail, ka tas ir viss, kas man ir.
Makjavelli izrāva to no viņa rokām. — Tu esi brīvs. — Viņš pamāja uz ielas pusi. — Ej un regulē transportu, neļauj presei vai medijiem nākt tuvu mājai. Vai skaidrs?
— Jā, kungs. — Policijas virsnieks aizjoņoja projām pateicīgs, ka viņam joprojām bija darbs; neviens negribēja uztraukt pašu ietekmīgāko cilvēku Francijā.
Makjavelli izpleta karti pāri mašīnas motora pārsegam.
— Mēs esam šeit, — viņš paskaidroja Dī. — Nidhjegs dodas tieši uz austrumiem, bet vienā brīdī tam būs jāšķērso Elizejas lauki un upe. Ja viņš turpinās uzņemto virzienu, man ir labi pamatotas aizdomas, kur tas iznāks ārā, — viņa pirksts iedūrās kartē, — tuvu šai vietai.
Abi vīri iekāpa mazajā auto, un Makjavelli mirkli raudzījās apkārt, mēģinādams saprast vadības kloķus. Viņš neatcerējās, kad pēdējo reizi bija vadījis auto. Vienmēr to bija darījis Dagans. Beidzot ar asu sajūga čirkstoņu viņš izkustināja auto, un, izdarījis neatļautu pagriezienu krusteniski pāri ielai, auto rēcot aizdrāzās projām pa Elizejas laukiem, atstādams aiz sevis riepu nospiedumu švīkas.
Dī sēdēja kluss pasažieru vietā, vienai rokai aptinis drošības jostu, otru atspiedis pret priekšējo paneli.
— Kas tev iemācīja braukt? — viņš jautāja trīcošā balsī, kad viņi uzsitās ielu norobežojumam.
— Karls Benzs, — Makjavelli noburkšķēja. — Jau sen, — viņš piebilda.
— Un cik tai automašīnai bija riteņu?
— Trīs.
Dī aizmiedza acis, kad viņi aizdārdināja pāri krustojumam, tik tikko netrāpīdami ielas slaukāmajai mašīnai. — Tā, un ko mēs darīsim, kad būsim tikuši līdz Nidhjegam? — viņš jautāja, sakoncentrējies uz problēmu, mēģinādams nedomāt par Makjavelli drausmīgo braukšanu.
— Tā nu ir tava darīšana, — Makjavelli atbildēja. — Jo tu jau esi tas, kas viņu atbrīvoja.
— Bet tu uzaicināji disijas. Tā ka daļēji tā ir arī tava vaina…
Makjavelli ar kāju uzsita pa bremzēm, likdams auto gari, kaucoši slīdēt. Motors noslāpa, un auto apstājās.
— Kāpēc tu apstājies? — Dī prasīja.
Makjavelli norādīja ārā pa logu. — Klausies.
— Es nedzirdu nekā, izņemot sirēnu troksni.
— Klausies, — Makjavelli neatlaidās. — Kaut kas nāk. — Viņš norādīja pa kreisi. — Tur pāri.
Dī nolaida logu. Cauri policijas, ātrās palīdzības un ugunsdzēsēju sirēnām viņi varēja saklausīt akmeņu šņirkstēšanu, ķieģeļu krišanu un asu plīstošu stiklu krakšķus…
Džošs bezspēcīgs vēroja, kā sieviete, sēžot uz briesmoņa muguras, metas ar zobenu virsū Skatijai.
Tajā mirklī briesmonis noraustījās, joprojām mēģinādams atbrīvot sevi no ēkām, kas ieskāva viņu, un asmens netrāpīja, nošvīkstot bīstami tuvu samaņu zaudējušās Kareives galvai. Uzrāpjoties augstāk pa briesmoņa plato kaklu, sieviete ieķērās biezās ādas gabalā, pieliecās sānis pāri lielajai, plati ieplestajai acij un nomērķēja zobenu pret Skatiju. Radījums atkal sakustējās, un zobens trāpīja tā rokā, tuvu nagiem, kas bija apvijušies ap Kareivi. Briesmonis nereaģēja, bet Džošs redzēja, cik tuvu asmens bija Skatijai. Sieviete pieliecās uz priekšu, un šoreiz, Džošs zināja, viņa trāpīs Kareivei.
Viņam kaut kas bija jādara! Viņš bija Skatijas vienīgā cerība. Viņš nevarēja šeit tā vienkārši stāvēt un noskatīties, kā nogalina kādu, ko viņš pazīst. Viņš sāka skriet. Mājās viņš bija iecirtis radījumam, nekas nebija noticis, bet, kad viņš bija trāpījis ar zobena galu viņa cietajā ādā…
Turot Clarent satvertu abās rokās, kā Zanna bija viņam mācījusi, Džošs saņēmās pēdējam izrāvienam un drāzās augšā pa radījumu.
Viņš sajuta zobena dūkoņu savā rokā, tieši pirms iedūra to radījuma astē.
Uzreiz karstums izšāvās cauri viņa rokām un krūtīm. Gaiss piepildījās ar asu apelsīnu smaržu, mirkli pirms aura uz brīdi iezaigojās zeltā un tad izbālēja sarkani oranžā blāzmā, kas plūda no zobena, kas rēgojās ārā no radījuma biezās, mezglainās ādas.
Džošs pakustināja Clarent un izrāva to ārā. Pelēki brūnajā ādā ievainojums dega spilgti sarkans un uzreiz sāka sacietēt melnā krevelē. Bija vajadzīgs mirklis, līdz sajūta aizceļo cauri radījuma primitīvajai nervu sistēmai. Tad briesmonis pēkšņi pacēlās uz pakaļējām kājām, šņācot un īdot agonijā. Viņš izbrīvēja sevi no mājām, pēkšņs ķieģeļu, jumtu dakstiņu un koka baļķu lietus nostūma Džošu rāpus atpakaļ, ārpus bīstamā attāluma. Viņš atsitās pret zemi un paslēpa galvu, kad gruveši krita ap viņu. Viņš nodomāja, ka tā būtu viņa laime, ja viņu nosistu kāds jumta dakstiņš. Negaidītā kustība izsita sievieti no pozīcijas uz briesmoņa muguras. Sašūpojoties viņai izkrita kara veseris, un viņa izmisīgi ieķērās radījuma mugurā, lai nenokristu viņam tieši priekšā. Gulēdams uz muguras, ķieģeļiem krītot ap viņu, Džošs vēroja, kā biezā melnā krevele sāk izplatīties no ievainojuma un izplešas augšup pa asti. Briesmonis atkal saslējās un tad metās taisni cauri mājas stūrim un projām pāri Elizejas laukiem. Džošs jutās atvieglots, redzot, ka Skatahas ļenganais ķermenis joprojām bija sagrābts tā priekšējos nagos.
Dziļi ievilcis elpu, Džošs pietrausās kājās un sagrāba zobenu. Acumirklī viņš sajuta spēku izdūcam cauri ķermenim, saasinot katru tā sajūtu. Viņš piecēlās līgojoties, straujajai spēka plūsmai aktivizējot viņu, tad pagriezās un metās pakaļ briesmonim. Džošs jutās pārsteigts. Lai gan joprojām vēl bija tikai rītausma, viņš varēja visu skaidri redzēt, krāsas gan bija nedaudz blāvas. Viņš saoda neskaitāmu daudzumu pilsētas smaržu cauri sasmakušajai radījuma čūskas smakai. Viņa dzirde bija tik asa, ka viņš spēja atšķirt dažādu atsevišķu neatliekamās palīdzības dienestu sirēnas; viņš varēja pat atšķirt atsevišķu mašīnu sirēnas. Viņš faktiski varēja sajust ietves nelīdzenumu zem savām pēdām caur tenisa kurpju gumijas zolēm. Viņš vicināja zobenu gaisā sev priekšā. Tas dūca un sanēja, uz mirkli Džošs iedomājās, ka dzird tālus čukstus un saklausa vārdus, ko gandrīz var saprast. Pirmo reizi savā dzīvē viņš patiešām jutās dzīvs; un viņš zināja, ka tas ir tā, kā bija jutusies Sofija, kad viņa tika atmodināta. Bet, ja viņa bija nobijusies, apmulsusi no sajūtām… tad viņš jutās iepriecināts.
Viņš to gribēja. Vairāk nekā jebko citu šajā pasaulē.
* * *
Dagans gāja pa aleju, paceldams disijai izkritušo kara veseri, un metās pakaļ zēnam.
Dagans bija redzējis iezaigojamies zēna auru un zināja, ka tā patiešām ir spēcīga, tomēr tas, vai zēns un meitene bija leģendas dvīņi, bija pavisam cita lieta. Acīmredzot alķīmiķis un Dī arī, šķiet, bija pārliecināti, ka tie ir. Bet Dagans zināja, ka pat Makjavelli — viens no visspožākajiem cilvēkiem, ar ko viņam bijusi darīšana, — nebija drošs, un īsais mirklis, kad viņš pats redzēja zēna auru, nebija pietiekams, lai iedvestu viņam citu pārliecību. Zelta un sudraba auras bija retas, tomēr ne tik retas kā melnā aura, un Dagans gadsimtu gaitā bija saticis vismaz četrus dvīņu pārus, kā arī dučiem indivīdu ar saules un mēness aurām.
Bet nedz Dī, nedz Makjavelli nezināja, ka Dagans ir redzējis sākotnējos dvīņus.
Viņš bija klāt Danu Tālis pēdējās cīņas pašās beigās. Viņš valkāja sava tēva bruņu tērpu tajā kļūmīgajā dienā, kad viss, ko viņš zināja, bija tas, ka salas liktenis karājas mata galā. Kā ikvienu citu viņu pārņēma šausmas, kad sudraba un zelta gaisma atspīdēja Saules piramīdas galā visā savā pirmatnējā spēkā. Elementu maģija bija radījusi postažu senajā ainavā un sašķaidījusi salu pašā pasaules sirdī.
Dagans tagad reti gulēja; viņam pat nebija gultas. Viņš varēja gulēt un turpināt kustēties apkārt kā haizivs. Viņš reti sapņoja, bet, kad tas notika, sapņi vienmēr bija vieni un tie paši: spilgts murgs par tiem laikiem, kad debesis sadega zelta un sudraba gaismā un pasaulei pienāca gals.
Viņš pavadīja daudzus gadus, kalpojot Makjavelli. Viņš bija redzējis brīnumus un šausmas šajos gadsimtos, un kopā viņi bija bijuši klāt pašos nozīmīgākajos un interesantākajos zemes nesenās vēstures brīžos.
Un Dagans sāka domāt, ka šī nakts varētu būt viena no visneaizmirstamākajām.
— Tagad tas ir kaut kas tāds, ko nevar redzēt katru dienu, — Dī murmināja.
Mags un Makjavelli vēroja Nidhjegu laužamies cauri ēkai pa kreisi no Elizejas laukiem, samīdot kokus, kas auga gar ietvi, un ātrā gaitā šķērsojot ielu. Tas joprojām nesa sarkanmataino Skatiju savos nagos, un disija bija ieķērusies tā mugurā. Divi nemirstīgie vēroja, kā milzīga vēzējoša aste pārvērš satiksmes luksoforus samīcītos lūžņos, radījumam drāžoties projām pa citu ielu.
— Tas dodas uz upi, — Makjavelli sacīja.
— Bet kas noticis ar zēnu, es gribētu zināt! — Dī skaļi apcerēja.
— Iespējams, viņš atpalika, — Makjavelli iesāka, — vai viņu samīdīja Nidhjegs. Vai varbūt ne, — viņš piemetināja, kad Džošs Ņūmens izkāpa no izrauto — ar visām saknēm — koku grēdas un iznāca uz platās ielas. Viņš paskatījās pa kreisi un pa labi, bet neviens nebrauca, un viņš pat nepaskatījās uz policijas auto, kas bija nepareizi novietots līkumā. Viņš metās pāri platai ielai, zobens rokās izstaroja dūmakainus zelta starus viņa priekšā.
— Zēns ir izglābies, — Dī sacīja apbrīnas pilns. — Arī drosmīgs.
Pēc mirkļa Dagans izdrāzās no sānu ielas, sekodams Džošam. Viņš nesa kara veseri. Pamanījis Makjavelli un Dī mašīnā, viņš pacēla otru roku, kas varēja būt sveiciens vai atvadas.
— Ko tagad? — Dī jautāja.
Makjavelli pagrieza aizdedzes atslēgu un ielika sajūgu pirmajā ātrumā. Auto parāvās uz priekšu, nedaudz palecoties, tad motors ierūcās, viņam iespiežot kāju grīdā. — Rue de Marignan iznāk uz Avemie Montaigne, es domāju, mēs varam nokļūt tur pirms Nidhjega. — Viņš ieslēdza sirēnu.
Dī pamāja. — Iespējams, tu varētu nomainīt ātrumu. — Viņa lūpas pavērās tik tikko manāmā smaidā. — Un atklāsi, ka tā auto var braukt ātrāk.
36. NODAĻA
— Jūsu garāža nav saistīta ar māju? — Sofija jautāja, kāpdama mazā sarkani melnā Citroen 2VC aizmugurē, ieņemdama vietu aiz Nikolasa, kurš ar Žannu sēdēja priekšā.
— Garāža agrāk bija stallis. Iepriekšējos gadsimtos staļļi nekad nebija pārāk tuvu mājai. Domāju, ka bagātniekiem nepatika dzīvot pastāvīgā zirgu mēslu smakā. Nav jau tik slikti, tomēr tas ir nedaudz neērti lietainā naktī, zinot, ka tev līdz mājai jāskrien divi kvartāli. Ja mēs ar Franci kaut kur ejam vakarā, mēs parasti izmantojam metro.
Žanna izbrauca auto no garāžas un pagriezās pa labi, virzienā, kas veda projām no sabojātajām mājām, kuras ātri ieskāva ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības mašīnas, kā arī prese. Kad viņi bija aizbraukuši, Francis devās uz augšstāvu, lai pārģērbtos, viņš prātoja, ka publicitāte varētu veikt brīnumus viņa jaunā albuma pārdošanā.
— Mēs varam braukt šķērsām pāri Elizejas laukiem un tad doties projām upes virzienā, — Žanna sacīja, meistarīgi manevrējot Citroen cauri šaurajām, bruģētajām ieliņām. — Vai tu esi pārliecināts, ka Nidhjegs dosies uz turieni?
Nikolass nopūtās. — Es tikai minu, — viņš piebilda. — Es nekad faktiski neesmu to redzējis — es nezinu nevienu, kas to redzējis un ir palicis dzīvs, — bet savos ceļojumos esmu redzējis līdzīgus, un tie visi bija saistīti ar jūras ķirzakām līdzīgajiem mozazauriem. Tas ir nobijies, iespējams, ievainots. Tāpēc dodas uz ūdeni, meklēdams vēsus, dziedējošus dubļus.
Sofija paliecās uz priekšu starp priekšējiem sēdekļiem. Viņa apzināti fokusējās uz Nidhjegu, izmisīgi šķirodama Raganas atmiņas,
meklēdama kaut ko, kas varētu palīdzēt. Bet pat Ragana zināja ļoti maz par pirmatnējo radījumu, izņemot to, ka tas bijis ieslodzīts Pasaules koka saknēs, koka, ko Dī bija iznīcinājis ar…
— Excalibur, — viņa čukstēja.
Alķīmiķis apsviedās apkārt, lai paskatītos uz viņu. — Kas tad ir ar to?
Sofija sarauca pieri, mēģinādama atcerēties. — Džošs man agrāk sacīja, ka Dī iznīcināja Igdrasilu ar Excalibur.
Fleimels piekrītoši pamāja.
— Un tu man sacīji, ka Clarent is dvīnis Excalibur.
— Tā tas ir.
— Vai tam piemīt tas pats spēks? — viņa jautāja.
Fleimela vēsi pelēkās acis uzliesmoja. — Un, ja Excalibur var iznīcināt kaut ko tik senu kā Pasaules koks, vai Clarent nevar iznīcināt Nidhjegu? — Viņš jau māja ar galvu, viņai vēl runājot. — Senie spēku ieroči ir senāki nekā Vecie. Nevienam nav ne jausmas, no kurienes tie cēlušies, tomēr mēs zinām, ka Vecie dažus no tiem bieži izmantoja. Fakts, ka ieroči vēl joprojām mūsu dienās ir tepat, liecina tikai to, cik neiznīcināmi tie ir. — Viņš atkal pamāja. — Es esmu pārliecināts, ka Clarent var nodarīt pāri un, iespējams, pat nogalināt Nidhjegu.
— Un tu tici, ka Nidhjegs tagad ir ievainots? — Žanna pamanīja tukšumu nelielajā agra rīta satiksmē un akurāti ielavījās tajā. Mašīnu signāli ietaurējās aiz viņas.
— Kaut kas izdzina to no mājām. Džošs ir ievainojis radījumu — pietiekami, lai tas drāztos kā ārprātīgs pa Parīzi. Un tagad viņš dzenas tam pakaļ.
— Un Makjavelli un Dī? — Žanna jautāja.
— Iespējams, dzenas pakaļ viņam.
Žanna šķērsoja divas satiksmes joslas un mašīna dūkdama aiztraucās projām pa Elizejas laukiem. — Cerēsim, ka viņi nenoķers Džošu.
Un Sofijai ienāca prātā pēkšņa doma. — Dī sastapa Džošu. — Viņa apklusa, saprazdama, ko tikko kā bija pateikusi.
— Ojaiā, es zinu, — Fleimels sacīja, pārsteigdams viņu. — Viņš man par to pastāstīja.
Sofija atsēdās savā vietā pārsteigta, ka dvīņubrālis bija to pastāstījis alķīmiķim. Sārtums ielija viņas vaigos. — Es domāju, Dī radīja iespaidu uz Džošu. — Viņa jutās gandrīz apmulsusi, sakot to alķīmiķim, it kā nodotu brāli, bet viņa turpināja. Šis nebija īstais laiks noslēpumiem. — Dī viņam pastāstīja dažas lietas par tevi. Es domāju… es domāju, ka Džošs it kā noticēja viņam, — viņa steigšus pabeidza.
— Es zinu, — Fleimels klusi sacīja. — Angļu mags spēj būt ļoti pārliecinošs.
Zanna samazināja ātrumu, līdz auto apstājās. — Kaut kas nav labi, — viņa nomurmināja. — Uz šī ceļa šajā stundā īstenībā nevajadzētu būt vēl kādam.
Viņi bija iekļuvuši milzīgā satiksmes sastrēgumā. Tas stiepās iekšā Elizejas laukos tieši viņu priekšā. Otro dienu pēc kārtas Parīzes satiksme uz galvenās ielas bija pilnīgi apstājusies. Cilvēki stāvēja blakus savām automašīnām un blenza uz milzīgo caurumu mājā ielas otrā pusē. Policija tikko kā bija ieradusies un ātri mēģināja pārņemt kontroli, mudinādama autovadītājus turpināt kustēties un ļaut neatliekamās palīdzības dienestiem piekļūt ēkai.
Zanna d'Arka pārliecās pāri stūrei, vēsi pelēkās acis novērtēja situāciju. — Tas šķērsojis ielu un devies tajā virzienā, — Žanna sacīja, ātri ieslēgdama pagriezienu un nogriezdamās pa labi, šaurajā Rue de Marignan, pabraucot garām pāris salauztiem luksoforiem. — Es tos neredzu.
Nikolass pacēlās no savas vietas, mēģinādams paskatīties, cik tālu vien iespējams, projām pa garo ielu. — No kurienes tas iznācis ārā?
— No Rue Francois tieši pirms Avenue Mantaigne, — Zanna atbildēja. — Es esmu pa šīm ielām staigājusi, braukusi ar riteni un auto desmitiem gadu. Es tās pazīstu kā savas rokas pirkstus. — Viņi pabrauca garām dučiem auto, uz kuriem visiem bija Nidhjega nospiedumi, metāls bija samīcīts kā alvas folija, logi saplaisājuši kā zirnekļu tīmekļi un izdauzīti. Metāla bumba — iepriekš velosipēds — tagad bija dziļi iespiests ietvē, joprojām ieķēdēts pie margas garā ķēdē.
— Zanna, — Nikolass sacīja ļod maigi, — man šķiet, mums vajag pasteigties.
— Man nepatīk braukt ātri. — Viņa paskatījās sāņus uz alķīmiķi, un, lai arī ko Žanna redzēja viņa sejā, tas lika iespiest pedāli grīdā. Mazais motors ierēcās, un auto sasvērās uz priekšu. — Kas tas ir? — viņa prasīja.
Nikolass kodīja apakšlūpu. — Es tikko iedomājos par iespējamo problēmu, — viņš beidzot piebilda.
— Kāda veida problēmu? — Žanna un Sofija vienlaikus jautāja.
— Nopietnu problēmu.
— Lielāku nekā Nidhjegs? — Žanna parāva kloķi un ielika to lielākajā ātrumā. Sofija nejuta, ka tas ko mainītu; viņai joprojām šķita, ka kājām ietu ātrāk. Viņa atgāzās sēdeklī ārkārtīgi uztraukusies. Viņiem bija jātiek pie viņas brāļa.
— Es iedevu Džošam divas trūkstošās Kodeksa lapas, — Fleimels sacīja. Viņš pagriezās savā vietā, lai paskatītos uz Sofiju. — Kā tu domā, vai tavam brālim tās ir līdzi?
— Iespējams, — viņa nekavējoties sacīja un tad pamāja. — Jā, es esmu pārliecināta, ka tās ir pie viņa. Pēdējo reizi, kad mēs runājām, viņam zem krekla bija soma.
— Kā gan galu galā Džošs tika pie Kodeksa lapu sargāšanas? — Žanna jautāja. — Es domāju, ka tu nekad neizlaid grāmatu no savām rokām…
* — Es tās iedevu viņam.
— Tu tās iedevi viņam? — viņa pārsteigta pārprasīja. — Kāpēc?
Nikolass aizgriezās un paskatījās uz ielu, tagad Nidhjega izpostītu. Kad viņš atkal palūkojās uz Žannu, viņa seju rotāja drūma maska. — Es nospriedu, ka viņš starp mums ir vienīgā persona, kas nav nedz nemirstīgais, nedz Vecais, nedz atmodinātais, tātad viņš nevar būt iesaistīts nevienā konfliktā, kurā mēs būtu iesaistīti, nedz viņš varētu būt mērķis; viņš ir tikai cilvēks. Es domāju, ka lapas būs drošībā pie viņa.
Kaut kas teiktajā uztrauca Sofiju, bet viņa īsti nespēja pateikt, kas. — Džošs neatdos lapas Dī, — viņa pārliecinoši paziņoja.
Nikolass apmetās apkārt, lai atkal paskatītos uz meiteni, un viņa blāvo acu skatiens bija briesmīgs. — Ak, tici man: Dī vienmēr dabū to, ko vēlas, — viņš rūgti sacīja, — un to, ko nevar dabūt, viņš iznīcina.
37. NODAĻA
Makjavelli apstādināja auto pa pusei uz ielas, pa pusei uz ietves. Viņš norāva rokas bremzi, bet atstāja auto ātrumā, un tas, palēkdamies uz priekšu, noslāpa. Viņi bija auto stāvvietā Sēnas upes krastmalā, kur, kā viņš cerēja, parādīsies Nidhjegs. Vienu mirkli vienīgā skaņa bija motora klusā tikšķēšana, tad Dī izpūta gaisu garā izelpā. — Tu esi sliktākais autovadītājs, kādu es jebkad esmu saticis.
— Es gan mūs atvedu uz šejieni, ne? Tu labi zini, ka to visu izskaidrot būs ļoti grūti, — Makjavelli piebilda, novirzīdamies no sliktās braukšanas temata. Viņš bija apguvis vismistiskākās un visgrūtākās mākslas un bija manipulējis ar sabiedrību un politiķiem piecsimt gadu, tekoši runāja dučiem valodu, mācēja programmēt piecās dažādās programmēšanas valodās un bija viens no pasaules līmeņa ekspertiem kvantu fizikā. Un viņš tomēr nemācēja labi braukt ar auto. Tas bija apgrūtinoši. Nolaidis logu vadītāja pusē, viņš ļāva aukstajam gaisam ieplūst auto. — Es, protams, varu panākt preses ierobežošanu, paziņojot, ka tas ir nacionālās drošības jautājums, bet tas kļuvis pārāk publisks, un iela ir pārāk sapostīta. — Viņš nopūtās. — Nidhjega video, iespējams, jau tagad ir internetā.
— Ļaudis to noraidīs kā pārāk neticamu, — Dī pārliecināts sacīja. — Es domāju, ka mums būs problēmas, kad nofotografēja Lielkāji. Bet to ātri noraidīja kā mānīšanos. Ja es pa šiem gadiem esmu kaut ko iemācījies, tad tas ir, ka cilvēki lieliski prot neredzēt to, kas ir tieši viņu deguna priekšā. Viņi ir ignorējuši mūsu eksistenci gadsimtiem ilgi, nolieguši Vecos un viņu laikus par spīti visiem pierādījumiem uzskata par mītiem un leģendām, neko vairāk. Turklāt, — viņš pašapmierināti piebilda, izklaidīgi glāstīdams savu īso bārdiņu, — tagad viss sanāk kopā. Mums ir lielākā daļa no Grāmatas; kad dabūsim divas trūkstošās lapas, mēs atvedīsim atpakaļ tumšos Vecos un atgriezīsim šo pasauli tās senajā stāvoklī. — Viņš nenoteikti pavicināja ar roku. — Tev nevajag uztraukties par tik mazsvarīgām lietām kā prese.
— Tu, šķiet, esi aizmirsis, ka mums ir arī dažas citas problēmas, piemēram, alķīmiķis un Perenele. Tās nav tik nesvarīgas.
Dī izņēma no kabatas mobilo telefonu un pavicināja to gaisā. — Ak, esmu par to parūpējies. Es piezvanīju.
Makjavelli sāniski paskatījās uz magu, bet neko neteica. Viņam bija pieredze, ka cilvēki bieži runā tikai tāpēc, lai piepildītu klusumu, un viņš zināja, ka Dī ir vīrs, kuram patīk dzirdēt savas balss skaņu.
Džons Dī cieši lūkojās cauri netīrajam priekšējam stiklam Sēnas virzienā. Pāris jūdžu uz leju, tieši aiz līkuma, milzīgā gotiskā Parīzes Dievmātes katedrāle lēnām pieņēma savu veidolu agrajā rītausmā.
— Es pirmo reizi satiku Fleimelu un Pereneli šajā pilsētā gandrīz pirms piecsimt gadiem. Es biju viņu students — tu to nezināji, vai ne? Tas nav tavos leģendārajās failos. Ak, neizskaties tik pārsteigts, — viņš sacīja, smiedamies par Makjavelli apstulbušo sejas izteiksmi. — Es par taviem failiem jau zinu vairākus gadu desmitus. Un manas kopijas ir pat pilnīgākas, — viņš piemetināja. — Bet jā, es studēju pie leģendārā alķīmiķa, šeit, šajā pilsētā. Ļoti īsā laikā es uzzināju, ka Perenele ir spēcīgāka — bīstamāka nekā viņas vīrs. Vai tu kādreiz esi ticies ar viņu? — viņš negaidīti jautāja.
— Jā, — Makjavelli atteica visai nepārliecinoši. Viņš bija pārsteigts, ka Vecie — vai arī tikai Dī — zināja par viņa slepenajiem failiem. — Jā, es viņu vienreiz satiku. Mēs cīnījāmies, viņa uzvarēja, — viņš īsi sacīja. — Viņa radīja lielu iespaidu.
— Viņa ir neparasta sieviete; diezgan ievērojama. Pat viņas īstajā vēstures laikā viņas reputācija bija nevainojama. Ko viņa būtu sasniegusi, ja vien būtu izvēlējusies būt mūsu pusē! Es nesaprotu, kas viņu saista alķīmiķī.
— Tu nekad neesi varējis saprast cilvēku spēju mīlēt, vai ne? — Makjavelli klusi sacīja.
— Es domāju, ka Nikolass par to, ka izglābjas un zeļ, var pateikties burvei. Lai iznīcinātu Nikolasu, viss, kas mums jāizdara, ir — jānogalina Perenele. Mans pavēlnieks un es — mēs vienmēr esam to zinājuši, bet bijām domājuši, ka viņu uzkrāto zināšanu kopums būtu tā vērts, lai, sagūstot tos abus, viņus atstātu dzīvus.
— Un tagad?
— Tagad risks vairs nav tā vērts. Šonakt, — viņš piemetināja ļoti klusām, — es beidzot izdarīju to, ko man vajadzēja izdarīt jau sen. — Tas izklausījās gandrīz pēc nožēlas.
— Džon, — Makjavelli spēji iesaucās, pagriezies sēdeklī, lai paskatītos uz angļu magu. — Ko tu izdarīji?
— Es aizsūtīju Moriganu uz Alkatrazu. Perenele neieraudzīs vēl vienu rītausmu.
38. NODAĻA
Sēnas krastmalā Džošs beidzot panāca briesmoni. Viņš nezināja, cik tālu bija skrējis, iespējams — jūdzes, bet zināja, ka nespētu to izdarīt. Viņš lielā ātrumā bija skrējis visas pēdējās ielas garumā — viņam šķita, ka ielas nosaukums bija Rite de Marignan — bez jebkādas piepūles, un tagad, nogriežoties pa kreisi uz Avenue Montaigne, viņš pat nebija aizelsies. Tas bija zobens.
Viņš skrienot bija jutis dūkoņu un sanoņu rokās, dzirdējis to čukstam un nopūšamies, kas izklausījās pēc nenoteiktiem solījumiem. Kad viņš to turēja tieši sev priekšā, pret briesmoni, čuksti kļuva skaļāki un tas redzami trīcēja viņa rokā. Kad viņš zobenu novērsa no briesmoņa, čuksti kļuva vājāki.
Zobens veda viņu tuvāk radījumam. Sekodams briesmoņa postījumu pēdām projām pa šauro ieliņu, drāžoties garām apjukušajiem, šokētajiem un pārbiedētajiem parīziešiem, Džošs atskārta, ka uz pašas apziņas robežas prātā zibsnī savādas un satraucošas domas.
… viņš bija pasaulē bez zemes, peldot okeānā, pietiekami plašā, lai tas aprītu veselas planētas, kuru dažādie radījumi tam, kuram viņš dzinās pakaļ, lika izskatīties sīkam…
… viņš karājās augstu gaisā, cieši apņemts resnām saknēm, kas dūrās viņa ādā, skatoties lejā pāri uzsprāgušai, liesmojošai, novārtā pamestai zemei…
… viņš bija apmaldījies un apmulsis vietā, kas bija pilna mazām ēkām un vēl mazākām radībām, un viņam sāpēja, neciešami, ugunīgi, dedzinoši sāpēja viņa muguras lejas daļā… … viņš bija…
Nidhjegs.
Vārds pazibēja Džoša apziņā, un šoks, ka viņš laikam izjuta briesmoņa domas, gandrīz apstādināja viņu. Viņš zināja, ka šīs izjūtas ir saistītas ar zobenu. Iepriekš, kad radījuma mēle bija pieskārusies asmenim, viņam bija pazibējis skats ar svešu zemi, šokējoši skati ar dīvainu ainavu, un tagad, atkal iedūris radījumā, viņš redzēja pilnīgi svešas dzīves pieredzes detaļas.
Viņam ienāca prātā, ka viņš redz, ko radījums — Nidhjegs — bija redzējis kādreiz pagātnē. Viņš izjuta to, ko tas tagad juta.
Tam vajadzēja būt saistītam ar zobenu.
Ja tas bija Excalibur dvīnis, Džošs pēkšņi prātoja, vai tad senais ierocis pārraida arī tā sajūtas, emocijas un iespaidus, kas to lieto? Ko Dī juta, kad viņš iedūra Excalibur vecajā Igdrasilā? Kādus skatus viņš redzēja, ko bija izjutis un iemācījies? Džošs atklāja sevi prātojam, kas bija patiesais iemesls, kāpēc Dī iznīcināja Igdrasilu; vai viņš bija to nogalinājis, lai iegūtu neaptveramās zināšanas, ko tas saturēja?
Džošs ātri paskatījās uz akmens zobenu, un atkal caur viņu izskrēja drebuļi. Ierocis kā šis deva iespēju valdīt pār neiedomājamiem spēkiem — un kāds biedējošs kārdinājums tas bija! Protams, vēlme to izmantot atkal un atkal, lai iegūtu vēl vairāk un vairāk zināšanu, varētu kļūt nekontrolējama. Tā bija biedējoša doma.
Kāpēc alķīmiķis to iedeva viņam?
Atbilde atnāca nekavējoties: jo Fleimels to nezināja! Zobens bija nedzīvs akmens gabals, līdz tas iedūrās kādā — vienīgi tad tas atdzīvojās. Džošs pamāja sev, tagad viņš zināja, kāpēc Senžermēns, Zanna un Skatija nevēlējās pieskarties ierocim.
Viņš auļoja projām pa ielu upes virzienā un domāja — kas notiks, ja viņam izdosies ar Clarent nogalināt Nidhjegu? Ko viņš izjutīs, ko pārdzīvos?
Ko viņš uzzinās?
Nidhjegs izlauzās cauri koku rindai un metās pāri ielai un projām uz Port des Champs-Elysees.
Tas apstājās auto stāvlaukumā pie piestātnes gandrīz tieši Dī un Makjavelli priekšā un nometās uz četrām kājām, milzīgā galva šūpojās no vienas puses uz otru, no mutes izkārās mēle. Tas bija tik tuvu, ka viņi varēja saskatīt Skatijas ļengano ķermeni viņa nagos un disiju jāteniski uz viņa kakla. Nidhjega aste pātagoja apkārtni, sitot auto un samīcot garu tūristu autobusu, izlaužot caurumu tā motorā. Riepa pārplīsa ar skaļu paukšķi.
— Es domāju, ka mums jātiek ārā no auto, — Dī iesāka, sniedzoties durvju virzienā, acīm piekaltām pie vēzējošās astes, kad tā viegli uzsita smagnējam BMW pa jumtu.
Makjavelli roka izšāvās uz priekšu, saņemot maga roku sāpīgā tvērienā pirkstos kā skrūvspīlēs. — Pat nedomā par kustēšanos. Nedari neko, kas varētu piesaistīt tā uzmanību.
— Bet aste…
— Sāp, tāpēc aste svaidās. Bet šķiet, ka tā norimst.
Dī lēnām pagrieza galvu. Makjavelli bija taisnība: kaut kas nebija kārtībā ar Nidhjega asti. Viena trešdaļa no tās bija kļuvusi melna — tā izskatījās gandrīz kā pārakmeņojusies. Kamēr Dī to vēroja, tumša burbuļojoša šķidruma straumes un tērces lodāja pāri radījuma biezajai ādai, lēnām pārveidojot to cietā garozā. Doktors Džons Dī uzreiz zināja, kas noticis.
— Zēns iedūris tai ar Clarent, — viņš sacīja, pat nepagriezis galvu, lai paskatītos uz Makjavelli. — Tas izraisījis šādu reakciju.
— Es domāju, ka tu sacīji, ka Clarent ir Uguns zobens, nevis Akmens zobens.
— Ir daudz dažādu uguns formu, — Dī paskaidroja. — Kas zina, kā asmens enerģija reaģē uz kaut ko tādu kā Nidhjegs? — Viņš cieši lūkojās uz asti, vērodams, kā biezā garoza turpina augt uz ādas. Tai sacietējot, viņš uz mirkli pamanīja, ka parādās sarkana uguns liesma. — Lavas garoza, — viņš teica, balsij apklustot izbrīnā. — Tā ir lavas garoza. Uguns deg radījuma ādā.
— Nav nekāds brīnums, ka tas cieš sāpes, — Makjavelli noburkšķēja.
— Izklausās, ka tev pat tā žēl, — Dī atcirta.
— Es savā garajā mūžā nekad neesmu zaudējis humānismu, doktor. Es vienmēr atceros savas saknes. — Viņa balss kļuva stingrāka, pāraugot nicinošā. — Tu tik ļoti nopūlējies, lai kļūtu līdzīgs saviem Vecajiem pavēlniekiem, ka esi aizmirsis, kā ir justies kā cilvēkam — būt cilvēkam. Un mums, cilvēkiem, — viņš uzsvēra pēdējo vārdu —, piemīt spēja just cita radījuma sāpes. Tas ir tas, kas pacēla cilvēkus pāri Vecajiem, tas tos padarīja diženus.
— Un šī ir vājība, kas tos pilnīgi iznīcinās, — Dī vienkārši piebilda. — Ļauj man atgādināt, ka šis radījums nav cilvēks. Tas var samīcīt tevi zem kājām un pat to nepamanīt. Tomēr nestrīdēsimies tagad, kad kuru katru brīdi kļūsim par uzvarētājiem. Zēns, iespējams, būs atrisinājis mūsu problēmu, — turpināja Dī. — Nidhjegs lēnām pārvēršas par akmeni. — Viņš apmierināts iesmējās. — Ja viņš ielēks upē tagad, tad viņa astes svars to novilks dibenā — līdzi novelkot Skatahu. — Viņš viltīgi palūkojās uz Makjavelli. — Es ceru, ka tavs humānisms nesniegsies tik tālu, ka tev būs žēl Ēnas.
Makjavelli novaibstījās. — Ziņa, ka Skataha guļ Sēnas dibenā, sagūstīta radījuma nagos, mani padarīs patiesi laimīgu.
Divi nemirstīgie sēdēja nekustīgi automašīnā, kad radījums metās uz priekšu, kustoties daudz lēnāk, velkot aiz sevis smago asti. Viss, kas atradās starp to un ūdeni, bija viena stiklota laiva — bateauxmouches, kas veda tūristus augšup un lejup pa upi. Dī pamāja laivas virzienā. — Ja tas uzkāps uz laivas, tā nogrims un Nidhjegs un Skataha pazudīs Sēnā uz visiem laikiem.
— Un kas notiks ar disiju?
— Esmu pārliecināts, ka viņa prot peldēt.
Makjavelli atļāvās greizi pasmaidīt. — Tātad viss, ko mēs pašreiz gaidām, ir…
— … kad tas sasniegs laivu, — Dī pabeidza tieši tajā mirklī, kad Džošs parādījās starp krastmalas kokiem un metās pāri stāvlaukumam.
Kad Džošs bija nokļuvis līdz radījumam, zobens viņa labajā rokā sāka degt, no asmens viļņojās garas oranžas uguns mēles. Viņa aura sāka sprakšķēt līdzīgā zelta krāsā, pārpludinot gaisu ar apelsīnu smaržu.
Pēkšņi disija noslīdēja no briesmoņa kakla, zibenīgi, iekams kājas pieskārās zemei, viņa atgriezās savās baltajās ķēžu bruņās. Viņa metās uz Džošu, viņas vaibsti izskatījās sastinguši baisā, draudīgā maskā. — Tu sāc krist uz nerviem, zēn, — viņa nošņācās tik tikko saprotamā angļu valodā. Paceldama savu plato zobenu abās rokās, viņa metās virsū Džošam. — Tas aizņems tikai mirkli.
39. NODAĻA
Milzīgi miglas vāli vēlās pāri Sanfrancisko līcim.
Perenele Fleimela uz krūtīm sakrustotām rokām skatījās, kā naksnīgās debesis piepilda putni. Liels, riņķojošs bars pacēlās virs pilsētas, sapulcējās biezā, vibrējošā mākonī, un tad kā izlijušās tintes tērces trīs atsevišķas putnu straumes izvietojās pāri līcim, virzoties tieši uz salu. Viņa zināja, ka lielā bara sirdī ir Vārnu dieviete. Morigana tuvojās Alkatrazai.
Perenele stāvēja cietumsargu mājas krāsmatās, kur viņai beidzot bija izdevies paslēpties no zirnekļiem. Lai arī tā bija nodegusi vairāk nekā pirms trīs gadu desmitiem, viņa spēja saost pārogļotā koka noturīgo smaku, saplaisājušais apmetums un izkusušās caurules karājās gaisā. Burve zināja: ja viņa samazinās spēkus aizsardzībai un koncentrēsies, viņa spēs dzirdēt cietumsargus un viņu ģimenes locekļus, kas gadiem ilgi bija dzīvojoši šajā ēkā.
Izmainījusi savu spilgti zaļo acu nokrāsu un cieši piemiegusi tās, Perenele koncentrējās uz tuvojošamies putniem, mēģinādama izdalīt tos nakts melnumā un noteikt, cik daudz laika viņai ir, iekams tie ieradīsies. Bars bija milzīgs, un sabiezējušajā miglā nebija iespējams noteikt nedz tā izmēru, nedz attālumu. Perenele nosprieda, ka viņai, iespējams, ir desmit vai piecpadsmit minūtes, iekams putni sasniegs salu. Viņa cieši saspieda kopā mazo pirkstiņu un īkšķi. Starp tiem uzšķīlās viena balta dzirkstele. Perenele pamāja. Viņas spēki atgriezās, tomēr ne pietiekami ātri. Tie turpināja pastiprināties tagad, kad viņa bija projām no sfinksas, bet naktī viņas aura uzlādējas daudz lēnāk. Perenele arī zināja, ka joprojām nav ne tuvu tik stipra, lai uzveiktu Moriganu un viņas lolojumus.
Bet tas nenozīmēja, ka viņa bija neaizsargāta; studijas mūža garumā bija iemācījušas viņai daudz noderīgu prasmju.
Pirms mirkļa burve bija sajutusi drēgnu vēja brāzmu sabužinām viņas garos matus, un Huana Manuela de Aijalas spoks uzzibsnīja blakus viņai. Spoks karājās gaisā, pieņēmis savākušās miglas ūdens pilienu un putekļu daļiņu veidolu. Kā daudzi spoki, ar kuriem viņa bija tikusies, tas valkāja drēbes, kuras viņam bija visērtākās dzīves laikā: brīvs balts lina krekls, sabāzts pusgarās biksēs. Viņa kājas zem ceļiem nostieptas — tievas un garas un, kā lielākai daļai spoku, viņam nebija pēdu. Dzīvi cilvēki reti kad skatās uz leju, uz savām pēdām. — Šī bija viena no visskaistākajām vietām uz zemes, vai ne? — viņš jautāja, blāvās, miklās acis pievērsis Sanfrancisko pilsētai.
— Joprojām ir, — Perenele atbildēja, pagriezusies, lai pavērtos pāri līcim, kur pilsēta zaigoja un laistījās neskaitāmās mazās gaismiņās. — Nikolass un es — mēs to saucam par savām mājām jau daudzus gadus.
— Ak, ne jau pilsēta! — de Aijala sacīja noraidoši.
Perenele iesāņus palūkojās uz spoku. — Par ko tu runā? — viņa jautāja. — Tā izskatās skaista.
— Es reiz stāvēju šeit, tuvu šai pašai vietai, un vēroju, iespējams, tūkstošiem ugunskuru degam krastā. Katrs ugunskurs pārstāvēja ģimeni. Ar laiku es iepazinu tās visas. — Spāņa garā seja savilkās grimasē, kas varētu nozīmēt sāpes. — Viņi mani iepazīstināja ar savu zemi, stāstīja par šo vietu, runāja ar mani par saviem dieviem un gariem. Es domāju, tie bija šie ļaudis, kas mani piesaistīja šai zemei. Tagad es redzu tikai gaismas; es nevaru saskatīt zvaigznes, es nevaru redzēt ciltis vai atsevišķus cilvēkus pulcējamies ap saviem ugunskuriem. Kur palikusi vieta, kuru es mīlēju ?
Perenele pamāja tālumā esošo gaismu virzienā. — Tā joprojām ir tur. Tikai izaugusi.
— Tā izmainījusies līdz nepazīšanai, — de Aijala sacīja, — un ne uz labo pusi.
— Es arī redzēju, kā izmainās pasaule, Huan. — Perenele runāja ļoti klusi. — Bet man padka uzskatīt, ka tās ir izmaiņas uz labo pusi. Es esmu vecāka par tevi. Es piedzimu gados, kad cilvēks varēja nomirt no zobu sāpēm, kad dzīve bija īsa un skarba un nāve bieži vien sāpīga. Ap to laiku, kad tu atklāji salu, vidējais dzīves vecums nebija vairāk kā trīsdesmit pieci gadi. Tagad tas ir dubultojies. Zobu sāpes vairs nenogalina — nu, parasti nenogalina, — viņa piemetināja smiedamās. Pierunāt Nikolasu iet pie zobārsta bija gandrīz neiespējami. — Cilvēki pēdējos pāris gadsimtos ir pavirzījušies uz priekšu milzu soļiem, viņi ir radījuši brīnumus.
De Aijala apmeta loku, lai planētu tieši viņas priekšā. — Un savā dziņā radīt brīnumus viņi ir ignorējuši visus brīnumus ap sevi, ignorējuši noslēpumus, skaistumu. Mīti un leģendas staigā nepamanīti starp viņiem, ignorēti un nepazīti. Tā nebija vienmēr.
— Nē, tā nebija, — Perenele skumīgi piekrita. Viņa palūkojās pāri līcim. Pilsēta ātri pazuda miglā, gaismas kļuva noslēpumainas, ēteriskas. Tagad bija viegli iztēloties, kāda tā izskatījās pagātnē… un kāda tā atkal varētu izskatīties, ja tumšie Vecie atgūtu zemi. Senos laikos cilvēce bija apzinājusies, ka radījumi un citas rases — vampīri, visādi ači, milži — dzīvo ēnās. Dažreiz radījumi, tik spēcīgi kā dievi, dzīvoja kalnos vai dziļi necaurejamu mežu sirdīs. Uz zemes bija vampīri, vilki patiešām klaiņoja pa mežiem, un zem tiltiem bija radījumi, daudz briesmīgāki par troļļiem. Kad ceļotājs atgriezās no tālām zemēm, atnesdams stāstus par briesmoņiem un radījumiem, kurus viņi bija sastapuši, brīnumiem, kurus bija redzējuši, neviens to neapšaubīja. Šodien pat ar fotogrāfijām, video vai aculiecinieku ziņojumiem par kaut ko neparastu, kā no citas planētas, cilvēki uzreiz apšauba — noliedzot visu kā māņus.
— Un tagad viens no šiem drausmīgajiem brīnumiem tuvojas salai, — Huans skumji sacīja. — Es jūtu tā tuvošanos. Kas tas ir?
— Morigana, Vārnu dieviete.
Huans pagriezās pret Pereneli. — Esmu dzirdējis par viņu, daži īru un skotu jūrnieki manās komandās baidījās no viņas. Viņa nāk pēc tevis, vai ne?
— Jā. — Burve rūgti pasmaidīja.
— Ko viņa darīs ?
Perenele pielieca galvu uz vienu pusi apsvērdama. — Nu, viņi mēģināja mani ieslodzīt. Tas neizdevās. Es iedomājos, ka Dī pavēlnieki beidzot būs sankcionējuši kādu ilgstošāku līdzekli. — Viņa drebelīgi iesmējās. — Esmu bijusi vēl sarežģītākās situācijās… —
Viņas balss aizlūza, viņa norija siekalas un mēģināja vēlreiz: — Bet man vienmēr blakus bija Nikolass. Kopā mēs esam neuzvarami. Es vēlos, kaut viņš tagad būtu šeit kopā ar mani. — Viņa ievilka dziļu elpu, nomierinādama elpošanu un paceldama abas rokas priekšā sejai. Ledus baltās auras dūmakainās strūkliņas viļņojās viņas pirkstu galos. — Bet esmu nemirstīgā Perenele Fleimela, un es nepadošos bez cīņas.
— Saki, kā es varu tev palīdzēt, — de Aijala lietišķi jautāja.
— Tu jau tāpat man esi pietiekami palīdzējis. Varu pateikties tev, ka aizbēgu no sfinksas.
— Šī ir mana sala. Un tu tagad esi manā aizbildniecībā. — Viņš pasmaidīja nožēlas pilns. — Tomēr es neesmu pārliecināts, ka putni nobīsies no pāris durvīm, kas aizcērtas. Un neko daudz vairāk es nespēju.
Perenele uzmanīgi devās no izpostītās mājas vienas puses uz otru. Stāvot augstā četrstūrainā logā, viņa skatījās uz cietumu — bija iestājusies nakts, pret sārtajām debesīm slējās tā neskaidrais un draudīgais siluets. Perenele novērtēja situāciju: viņa bija sagūstīta uz salas, kas bija pilna rāpojošiem zirnekļiem, tur bija sfinksa, kas brīvi klaiņoja pa gaiteņiem lejā, un kameras pilnas ar radījumiem no pašiem baisākajiem mītiem, ar kādiem viņa jebkad bija saskārusies. Turklāt viņas spēki bija neiedomāji samazinājušies un Morigana tuvojās. Viņa bija sacījusi Aijalam, ka atradusies vēl bīstamākās situācijās, bet tieši tagad viņa nespēja nevienu no tām atcerēties.
Spoks parādījās blakus Perenelei, izkropļodams ēkas siluetu aiz sevis. — Kā es tev varu palīdzēt?
— Cik labi tu pārzini šo salu? — viņa jautāja.
— Ha! Es zinu katru pēdu. Es zinu slepenās vietas, pa pusei pabeigtos tuneļus, ko izrakuši cietumnieki, paslēptos gaiteņus, aizmūrētās istabas, veco indiāņu alas dziļi klintī zemē. Es varu tevi paslēpt, un neviens nekad tevi neatradīs.
— Morigana ir attapīga… un vēl jau šeit ir arī zirnekļi. Tie atradīs mani.
Spoks aplidoja apli, lai vēlreiz nokļūtu tieši viņai priekšā, tikai viņa acis — tumši brūnas — bija redzamas naktī. — Zirnekļus Dī nekontrolē.
Perenele pārsteigumā atkāpās. — Tie nav DI pārziņā?
— Tie parādījās tikai pirms pāris nedēļām. Es pamanīju tīklus durvīs, uz kāpnēm. Katru rītu bija vairāk un vairāk zirnekļu. Tie atpeldēja, ar vēju tos atnesa straumes. Tad šeit bija cilvēkveida salas sargi… tomēr tie nebija cilvēki. — Tad ātri piebilda: — Drausmīgi bezsejaini radījumi.
— Homunkuli, — Perenele sacīja nodrebinādamās. — Radījumi, ko Dī audzē burbuļojošās tauku cisternās. Kas notika ar tiem?
— Tiem uzdeva noslaucīt zirnekļu tīklus, uzturēt durvis tīras. Viens paklupa un ievēlās tīklā, — de Aijala stāstīja, tad pasmaidīja, un tumsā parādījās viņa zobi. — Viss, kas palika pāri, bija apģērba skrandas. Pat ne kauli, — viņš piebilda pārbiedētā čukstā.
— Tas tāpēc, ka homunkuliem nav kaulu, — viņa sacīja izklaidīgi. — Kas tagad pievilina zirnekļus?
De Aijala pagriezās, lai paskatītos uz cietumu. — Es neesmu pārliecināts…
— Es domāju, ka tu zini visu, kas jāzina par šo salu! — Perenele sacīja smaidīdama.
— Dziļi zem cietuma, viļņu izskalotas, dziļi pamatiezī ir vairākas apakšzemes alas. Es domāju, ka pirmie salas pamatiedzīvotāji izmantoja tās kā noliktavas. Apmēram pirms mēneša mazais angļu vīrs…
— Dī?
— Jā, Dī, kaut ko atveda uz salu nakts melnumā. Tas tika noglabāts šajās alās, un tad viņš norobežoja visu to vietu ar maģiskām zīmēm un vārdiem. Pat es nespēju tikt cauri aizsardzībai. Bet esmu pārliecināts, ka šajās alās ir ieslēgts tas, kas uz salu atvilcis arī zirnekļus.
— Vai tu vari aizvest mani pie šīm alām? — Perenele steigšus jautāja. Viņa dzirdēja tūkstošiem putnu spārnu vēzienu un šalkoņu aizvien tuvāk un tuvāk.
— Nē, — de Aijala atrauca. — Gaitenis ir pilns ar zirnekļiem, un kas zina, kādas vēl lamatas Dī izlicis tajā vietā.
Perenele automātiski pasniedzās pēc jūrnieka rokas, bet viņas roka izgāja cauri viņam, atstājot ceļā aiz sevis ūdens lāšu virpuli. — Ja Dī ir kaut ko paglabājis Alkatrazas slepenajos cietumos un tad aizsargājis to ar maģiju, tik stipru, ka pat gaisīgs spoks nespēj tikt tai cauri, tad mums jāuzzina, kas tas ir. — Viņa smaidīja. — Vai tu nekad neesi dzirdējis sakām — mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs?
— Nē, bet es esmu dzirdējis, ka muļķi metas iekšā tur, kur eņģeļi baidās spert soli.
— Nāc tagad ātri, iekams Morigana ir ieradusies. Aizved mani atpakaļ uz Alkatrazu.
40. NODAĻA
Disijas zobens uzzibsnīja Džoša galvas virzienā.
Viss notika tik ātri, ka viņš nepaspēja nobīties. Džošs ieraudzīja kustības ņirboņu un instinktīvi reaģēja, paceldams Clarent, un, pagriezis to, turēja horizontāli virs savas galvas. Disijas platasmeņa zobens trāpīja īsajam akmens asmenim un šņirkstēdams virzījās pa to, izšķiļot dzirksteļu eksploziju. Tās lija lejā pāri Džoša matiem un dzēla, kur pieskārās sejai. Sāpes darīja viņu dusmīgu, bet sitiena spēks nospieda uz ceļiem, un tad disija atkāpās, paceļot zobenu plašam vēzējošam sitienam. Asmens gaudodams šķēla gaisu viņa virzienā… un Džošs zināja ar nelabuma sajūtu vēderā, ka viņš nespēs izvairīties no tā.
Clarent trīcēja Džoša rokā.
Noraustījās.
Un sakustējās.
Tirpinošs karstuma vilnis izšāvās cauri viņa galvai, spazmas sakļāva pirkstus vēl ciešāk ap rokturi. Tad zobens palēcās, izšāvās ārā pretī disijas metāla asmenim, pēdējā mirklī pagriezdams to sānis, un tad sekoja vēl viena dzirksteļu eksplozija.
Zilās acis šokā iepletās, un disija aizdejoja atpakaļ. — Nevienam cilvēkam nav tādu prasmju, — viņa skaļi brīnījās, bet balss bija tik tikko skaļāka par čukstu. — Kas tu esi?
Džošs grīļodamies piecēlās kājās, nebūdams pilnīgi pārliecināts, kas bija noticis, zinādams tikai to, ka tam bija sakars ar zobenu. Tas bija pārņēmis vadību, tas bija viņu izglābis. Viņa acis pievērsās pārbiedētajai kareivei-jaunavai, šaudoties starp viņas maskas klāto seju un rokā mirdzošo zobenu. Viņš turēja zobenu sev priekšā abām rokām, mēģinādams atdarināt stāju, kādu Žanna un Skatija bija lietojušas, bet zobens turpināja kustēties viņa tvērienā, kustēdamies un trīcot savā nodabā. — Es esmu Džošs Ņūmens, — viņš vienkārši sacīja.
— Nekad neesmu dzirdējusi par tevi, — sieviete noraidoši atbildēja. Viņa uzmeta ātru skatienu pāri plecam, kur Nidhjegs rāpoja ūdens virzienā. Tā aste tagad bija klāta ar melnu akmens masu un tik tikko kustējās.
— Varbūt tu neesi dzirdējusi par mani, — Džošs sacīja, — bet šis, — viņš pagrieza zobena asmeni uz augšu, — ir Clarent. — Viņš vēroja sievietes spilgti zilās acis, tās nedaudz iepletās. — Un es redzu, ka tu esi dzirdējusi par to!
Griezdama savu zobenu brīvi vienā rokā, disija sāka iet apkārt Džošam. Viņš turpināja griezt seju pret viņas seju. Viņš zināja, ko viņa dara — griež viņu tā, lai viņa mugura būtu pret briesmoni, — bet viņš nezināja, kā neļaut tam notikt. Kad viņa mugura gandrīz pieskārās Nidhjega akmens ādai, disija apstājās.
— Meistara rokās zobens varētu būt bīstams, — disija sacīja.
— Es neesmu meistars, — Džošs skaļi atteica, priecīgs, ka viņa balss netrīc. — Bet man arī nevajag tam būt. Skataha sacīja, ka šis zobens patiešām varētu nogalināt viņu. Es nesapratu, ko viņa ar to domāja, bet tagad es zinu. Un, ja tas var nogalināt viņu, tad, es domāju, tas var to pašu nodarīt tev. — Viņš ar īkšķi norādīja pāri plecam. — Paskaties, ko tas nodarīja šim briesmonim ar vienu vienīgu cirtienu. Viss, kas man jādara, — ir tikai jāieskrambā tev ar to. — Asmens tajā mirklī ietrīsējās viņa rokās, iedūkdamies tā, it kā piekristu viņam.
— Tu pat nevari tikt man tuvāk, — disija izsmēja viņu, pēkšņi uzbrūkot, plato zobenu vicinot sev priekšā hipnotizējošā rakstā. Viņa pēkšņi uzbruka ātros brāzmainos triecienos.
Džošam pat nebija laika ievilkt elpu. Viņš paspēja apturēt trīs no tiem, Clarent kustējās, atvairot katru sitienu, bet disijas metāla asmens cirtās pret viņa akmens zobenu, izšķiļot dzirksteļu krusu, ar katru cirtienu liekot Džošam atkāpties, cirtiena spēkam izvibrējot cauri visam ķermenim. Disija vienkārši bija pārāk ātra. Nākamais zvēliens trāpīja viņa kailajai rokai starp elkoni un plecu.
Clarent paspēja iebikstīt zobenam pēdējā brīdī, tā ka tikai plakanais asmens, nevis žiletes asuma asmens trāpīja viņam. Pēkšņi visa roka no pleca līdz pirkstu galiem kļuva nejūtīga, un tad viņš sajuta pēkšņu sāpju vilni, bailes, atskārsmi, ka var nomirt. Clarent izkrita no viņa rokas un klaudzot nokrita zemē.
Kad sieviete pasmaidīja, Džošs ieraudzīja, ka viņas zobi ir asi kā adatas. — Vienkārši. Viss ir vienkārši. Leģendārais zobens nepadara tevi par cīnītāju. — Paceldama savu zobenu, viņa uzbruka zēnam, dzīdama viņu tieši pret Nidhjega akmenī pārtapušo ādu. Džošs piemiedza acis, kad viņa augstu pacēla savas rokas un iekliedzās derdzīgā kara saucienā: — Odin!
— Sofij, — viņš nočukstēja.
— Džošs!
Divus kvartālus tālāk, iestrēgusi nekustīgā satiksmē, Sofija Ņūmena apsēdās taisni automašīnas aizmugurējā sēdeklī, un pēkšņi šausmu izjūta no vēdera pārvietojās uz viņas krūtīm, likdama sirdij neprātīgi dauzīties.
Nikolass apmetās apkārt un sagrāba meitenes roku. — Saki man!
Sofijas acis bija asaru pilnas. — Džošs, — viņa elsoja, gandrīz nespēdama parunāt. — Džošam draud briesmas, drausmīgas briesmas. — Mašīna piepildījās ar spēcīgu vaniļas smaržu, viņas aurai iezaigojoties. Mazas dzirkstelītes dejoja viņas matu galos, krakšķot kā mobilais telefons. — Mums jātiek pie viņa!
— Mēs nekur netiekam, — Zanna drūmi sacīja. Satiksme šaurajā ielā bija pilnīgi apstājusies. Saltums sagrāba Sofijas vēderu; tas bija no drausmīgajām bailēm, ka brālis var nomirt.
— Ietve, — Nikolass apņēmīgi sacīja. — Brauc pa to.
— Bet gājēji…
— Paspēs paiet malā. Izmanto signālu. — Viņš apmetās apkārt atpakaļ pie Sofijas. — Mēs esam dažu minūšu attālumā, — viņš sacīja, Zannai uzbraucot ar mazo auto uz ietves un drāžodes projām pa to, signālam žēlabaini kaucot.
— Varam būt par vēlu. Vai nav nekas, ko tu varētu darīt? — Sofija izmisīgi lūdzās.
— Ko?
Izskatīdamies vecs un noguris, dziļu grumbu izvagotu pieri un rievām ap acīm Nikolass Fleimels bēdīgs papurināja galvu. — Es neko nevaru izdarīt, — viņš atzinās.
Sparkšķot, krakšķot un blīkšķot smirdīga dzeltenīgi balta uguns liesma parādījās starp Džošu un disiju. Karstums bija tik spēcīgs, ka lika viņam atkāpties uz Nidhjega spīļainajām kājām un apsvilināja viņa matus, uzacis un skropstas. Disija arī aizstreipuļoja atpakaļ, liesmu apžilbināta.
— Džoš!
Kāds sauca viņu vārdā, bet drausmīgās liesmas auroja tieši viņa sejas priekšā. Uguns tuvums atmodināja briesmoni. Tas spēra ļodzīgu soli, tā kājas kustība pagrūda Džošu uz priekšu, nogrūda uz ceļiem, bīstami tuvu ugunij… kas izdzisa tikpat pēkšņi kā bija radusies. Džošs smagi nokrita uz zemes, sāpes iedzēla rokās un ceļos, tiem saskaroties ar zemi. Drausmīga puvušu olu smaka iesitās sejā, un viņa acis un deguns sāka pilēt, bet cauri asarām viņš redzēja Clarent un gribēja satvert to tieši tajā brīdī, kad kāds atkal pasauca viņu.
— Džoš!
Disija uzreiz metās virsū Džošam ar paceltu zobenu. Liels dzeltenas liesmas šķēps trāpīja sievietei, uzspridzinot viņas ķēžu bruņas, kas uzreiz pārklājās ar rūsu un sabirza. Tad rēkdama parādījās vēl viena liesmu siena starp kareivi un zēnu.
— Džoš. — Roka uzgūla uz Džoša pleca, un viņš salēcās, bailēs un no sāpēm savainotajā plecā skaļi iekliegdamies. Viņš paskatījās uz augšu un ieraudzīja doktoru Džonu Dī noliekušos pār viņu.
Netīri dzelteni dūmi stiepās no maga rokām, ko pieticīgi sedza saplēsti pelēki cimdi, un viņa kādreiz elegantais uzvalks tagad bija sagumzīts juceklis. Dī draudzīgi uzsmaidīja. — Būtu labāk, ja mēs uzreiz dotos projām. — Viņš pamāja uz liesmu pusi. — Es tās nevaru uzturēt visu laiku. — Pat viņam runājot, disijas asmens akli cirtās cauri ugunij, liesmas vijās ap asmeni, tam tiecoties pēc mērķa. Dī uzvilka Džošu kājās un vilka viņu atmuguriski projām.
— Pagaidi, — Džošs aizsmacis sacīja ar balsī jūtamu baiļu un dūmu sajaukumu. — Skatija. — Viņš noklepojās un mēģināja vēlreiz. — Skatija ir sagūstīta…
— Aizbēga, — Dī ātri sacīja, aplikdams roku ap zēna pleciem, atbalstīdams viņu, vedot uz policijas mašīnu.
— Aizbēgusi? — Džošs nomurmināja apjucis.
— Nidhjegs atlaida tvērienu, kad es radīju uguns aizkaru starp tevi un disiju. Es redzēju viņu izveļamies no viņa nagiem, pielecam kājās un aizskrienam projām pa krastmalu.
— Viņa aizskrēja… viņa aizskrēja projām? — Tas neizklausījās pareizi. Viņa bija ļengana un bez samaņas pēdējo reizi, kad viņš to bija redzējis.
Viņš centās koncentrēties, bet galva pulsēja un sejas āda bija karstuma savilkta.
— Pat leģendārā Kareive nespēja stāties pretī Nidhjegam. Varoņi paliek dzīvi, lai cīnītos atkal, jo tie zina, kad jābēg.
— Viņa pameta mani?
— Es šaubos, vai viņa pat zināja, ka tu te esi, — Dī ātri atteica, bīdīdams Džošu nevietā novietotās policijas automašīnas aizmugurē un ieslīdot blakus viņam. Viņš uzsita baltmatainajam šoferim uz pleca. — Braucam.
Džošs iztaisnojās. — Pagaidi… es nometu Clarent, — viņš sa-
' cīja.
— Uzticies man, — Dī sacīja, — tu negribi atgriezties pēc tā. — Viņš atgāzās sēdeklī, lai Džošs varētu palūkoties ārā pa logu. Disija izkāpa caur izplēnējušajām dzeltenajām uguns liesmām, kādreiz baltais ķēžu bruņu tērps tagad nokarājās driskās un stērbelēs ap viņu. Tad, pamanījusi Džošu mašīnas aizmugurē, metās pie tās, nesakarīgi kliegdama valodā, kas izklausījās pēc vilku gaudošanas.
— Nikolo, — Dī steigšus sacīja. — Viņa ir diezgan dusmīga. Mums patiešām tagad vajadzētu braukt, vairāk nekavējoties.
Džošs novērsās no tuvojošās disijas un pievērsās šoferim, un ar šausmām atklāja, ka tas ir tas pats vīrietis, ko viņš bija redzējis uz Sacre-Coeur bazilikas kāpnēm.
Makjavelli pagrieza aizdedzes atslēgu tik neganti, ka starteris spalgi iečirkstējās. Auto sasvērās, palēca uz priekšu un apstājās.
— Nu, lieliski, — DT noburkšķēja. — Tik tiešām lieliski. — Džošs vēroja, kā mags izliecas pa logu, pieliek rokas pie mutes un spēji iepūš tajās. No viņa plaukstas noripoja dzeltena dūmu lode un nokrita uz zemes. Tā divas reizes atlēca kā gumijas bumba, tad eksplodēja galvas augstumā tieši tajā brīdī, kad pieskārās disijai. Pāri viņai izšļakstījās biezas, netīras medus krāsas un konsistences šķipsnas, tad garās straumēs krita uz leju, pielipinot disiju pie zemes. — Tas viņu noturēs… — Dī iesāka. — Disijas platais zobens viegli pārgrieza šķipsnas. — Vai arī ne.
Cauri sāpēm Džošs saprata, ka Makjavelli bija mēģinājis — un tam nebija izdevies — atkal iedarbināt auto. — Ļauj man, — viņš noburkšķēja, pārlienot pāri sēdekļa atzveltnei un Makjavelli pārsēžoties pasažieru vietā. Viņa labais plecs joprojām sāpēja, bet vismaz pirksti bija kļuvuši jutīgi, un viņš nedomāja, ka kaut kas varētu būt lauzts. Viņam būs pamatīgs zilums, ko pievienot savai zilumu kolekcijai. Pagriezis atslēgu aizdedzē, viņš iespieda grīdā gāzes pedāli un vienlaikus iemeta auto atpakaļgaitā tieši tajā brīdī, kad disija sasniedza to. Viņš pēkšņi bija laimīgs, ka bija iemācījies braukt ar ātruma pārslēdzēju tēva vecajā apdauzītajā Volvo. Disijas lejup cērtošais zobens trāpīja pa durvīm, izdurot caurumu metālā, zobena galam trāpot desmit collu no Džoša kājas. Auto čīkstēdams šāvās atpakaļ, disija stingri stāvēja uz abām kājām, abās rokās turot zobenu. Asmens iegrieza horizontālu švīku tieši šķērsām durvīm un auto spārnā, pārgriezdams metālu, it kā tas būtu no papīra. Tas pārgrieza uz pusēm šofera pusē arī riepu, kas eksplodēja ar skaļu būkšķi.
— Turpini braukt! — Dī kliedza.
— Es netaisos apstāties, — Džošs apstiprināja.
Automašīnai protestā kaucot un priekšējai riepai plivinoties
un baukšķot pret zemi, Džošs traucās projām no krastmalas…
… tieši tad, kad Zanna iegrieza nedaudz apskrāpēto Citroen krastmalas otrā galā.
Žanna nospieda bremzes, un auto kaukdams apstājās uz rīta miklajiem akmeņiem. Sofija, Nikolass un Zanna apjukuši vēroja, kā Džošs atpakaļgaitā ar samīcītu policijas auto lielā ātrumā drāzās projām no Nidhjega un disijas. Viņi skaidri varēja saskatīt Dī un Makjavelli mašīnā, kad viņš izpildīja neveiklu rokas bremzes pagriezienu un aizjoņoja projām no stāvlaukuma.
Vienu mirkli disija stāvēja krastmalā, izskatīdamās apjukusi un samulsusi. Tad viņa pamanīja jaunatnācējus. Pagriezusies viņa metās pie tiem augstu pāri galvai paceltu zobenu, izkliedzot barbariskus kaujas saucienus.
41. nodaĻa
— Es par to parūpēšos, — Žanna sacīja, izklausoties gandrīz apmierināta par iespēju. Viņa pieskārās Fleimela piedurknei un pamāja uz Nidhjega pusi, Kareive joprojām atradās ciešā nagu skāvienā. — Dabū Skatahu. — Briesmonis tagad bija mazāk par sešām pēdām no krastmalas un lēnām virzījās tuvāk upes malai, lai paglābtos ūdenī.
Smalkā franču sieviete pagrāba zobenu un izlēca no auto.
— Vēl daži cilvēki ar zobeniem, — disija izspļāva, asmenim krītot sievietes virzienā.
— Bet ne vienkārši cilvēks, — Žanna sacīja, viegli atvairīdama zobenu sāņus, viņas zobenam viegli uzsitot un pielīpot pie sarūsējušo bruņu paliekām uz disijas pleciem. — Es esmu Žanna no Arkas! — Garais zobens Žannas rokās griezās un šūpojās, veidodams grieztu metāla apli, kas lika disijai atkāpties no spējā uzbrukuma
spēka. — Es esmu Orleānas jaunava.
* * *
Sofija un Nikolass piesardzīgi tuvojās Nidhjegam. Sofija pamanīja, ka visu tā asti klāj biezs, melns akmens, kas tagad pārvietojās augšup pa muguru un lejup pa pakaļkājām. Akmens svars noenkuroja radījuma asti pie zemes, un Sofija redzēja milzīgos muskuļus saraujamies un ņirbam, Nidhjegam velkot sevi uz ūdens pusi. Viņa arī redzēja, ka nagi un vilktā aste atstāj ietvē dziļus izrobojumus.
— Sofij, — Fleimels sauca, — man nepieciešama palīdzība!
— Bet Džošs… — viņa iesāka apjukusi.
— Džošs ir projām, — viņš atcirta. Viņš pēkšņi metās lejā, lai pakamptu Clarent no zemes, un pārsteigts iesvilpās par ieroča karstumu. Drāžoties uz priekšu, viņš iesita Nidhjegam ar zobenu. Asmens, nenodarījis skādi, atlēca no akmens klātās ādas. — Sofij, palīdzi man atbrīvot Skatiju, un tad mēs dosimies pakaļ Džošam. Izmanto savus spēkus.
Alķīmiķis atkal cirta Nidhjegam, un atkal bez jebkāda efekta. Viņa lielākās bailes bija piepildījušās: Dī bija dabūjis Džošu savās rokās… un Džošam bija divas pēdējās Kodeksa lapas. Nikolass paskatījās pār plecu. Sofija stāvēja nekustīgi, izskatījās nobijusies un pilnīgi apstulbusi.
— Sofij! Palīdzi man.
Sofija paklausīgi pacēla rokas, piespieda īkšķi pret tetovējumu un mēģināja izmantot savu Uguns maģiju. Nekas nenotika. Viņa nespēja koncentrēties; bija pārlieku uztraukusies par brāli. Ko viņš dara? Kāpēc bija devies projām ar Dī un Makjavelli? Neizskatījās, ka viņi būtu Džošu piespieduši — viņš veda viņus!
— Sofij! — Nikolass sauca.
Bet viņa zināja, ka brālim draud briesmas — reālas un drausmīgas briesmas. Viņa dziļi sevī bija sajutusi emocijas un pazinusi tās. Vienmēr, kad Džošam draudēja briesmas, viņa to zināja. Kad viņš gandrīz bija noslīcis Pakala pludmalē Kauai, viņa bija pamodusies no elpas trukuma un bija elsojusi, bet, kad viņš bija salauzis ribas futbola laukumā Pitsburgā, viņa skaidri sajuta asas sāpes labajā pusē, juta dūrienu katrā elpas vilcienā.
— Sofij!
Kas bija noticis? Vienu mirkli viņš bija nāves briesmās… un tad nākamajā…
— Sofij! — Fleimels jau rūca.
— Ko? — viņa atcirta, pagriezdamās pret alķīmiķi. Viņa sajuta spēju naida pieplūdumu, Džošam bija taisnība — viņam visu laiku bija bijusi taisnība. Tā bija alķīmiķa vaina.
— Sofij, — viņš sacīja daudz maigāk. — Man nepieciešams, lai tu palīdzi man. Es viens pats to nevaru izdarīt.
Sofija pagriezās, lai paskatītos uz alķīmiķi. Viņš bija pieplacis pie zemes, vēsi zaļi tvaiki krājās ap viņu. Bieza smaragdzaļa dūmu virve vijās ap vienu Nidhjega kāju un pazuda dziļi zem tā, izskatījās, it kā Fleimels gribētu sagūstīt viņu lamatās. Cita dūmu virve, plānāka, ne tik pamatīga kā pirmā, bija brīvi aptīta ap radījuma otru pakaļējo kāju. Nidhjegs par collu pavirzījās uz priekšu, un zaļā virve pārtrūka un pagaisa. Vēl daži soļi, un tas aiznesīs Skatahu — viņas draudzeni — upē. Sofija tam neļaus notikt.
Bailes un dusmas ļāva viņai koncentrēties. Viņa uzspieda savam tetovējumam, un pēkšņi katrā pirkstā iedegās liesmas. Viņa meta sudraba uguni pāri Nidhjega mugurai, bet tam nebija nekāda efekta. Tad viņa uzbēra briesmonim smalkus kvēlojošus krusas graudus, bet šķita, ka tas to pat nepamana. Tas turpināja vilkties ūdens virzienā.
Uguns nederēja, tad viņa pamēģināja vēju. Bet miniatūrā viesuļvētra, ko viņa pameta, nekaitīgi atsitās nost no radījuma. Pārmeklējot Raganas atmiņas, viņa izmēģināja triku, ko Hekate bija lietojusi pret mongoļu ordu. Viņa sacēla asu vēju, kas Nidhjega acīs sanesa asas smiltis un netīrumus. Radījums tikai samirkšķināja acis, un otrs — aizsargājošs — plaksts nolaidās pāri milzīgajai acij.
— Nekas neiedarbojas! — viņa kliedza, briesmonim pavelkot Skatiju vēl tuvāk ūdens malai. — Nekas nelīdz!
Disijas zobens izcirtās uz priekšu. Zanna izvairījās, un smagais asmens nosvilpa viņai virs galvas un iecirtās Citroen, pārvēršot priekšējo stiklu baltā pulverī, noraujot arī mazos priekšējā stikla tīrītājus.
Žanna kļuva nikna, viņa mīlēja savu 2CVB Charlston. Francis gribēja nopirkt viņai jaunu auto dzimšanas dienā, janvārī. Viņš bija iedevis viņai kaudzi spīdīgu katalogu un licis izvēlēties vienu no piedāvājumiem. Viņa bija pastūmusi katalogus sāņus un teikusi, ka vienmēr gribējusi mazu klasisku franču auto. Viņš meklēja perfektu modeli pa visu Eiropu un tad iztērēja ne mazums naudas, restaurējot mašīnu. Kad viņš bija to pasniedzis viņai, tas bija ievīstīts trīs biezās lentēs — zilā, baltā un sarkanā.
Vēl viens plašs disijas vēziens beidzās ar cirtienu auto motora pārsegā, un tad vēl viens cirtiens nocirta mazo apaļo priekšējo lukturi, kas bija izvirzīts pāri labajam priekšējam riteņa spārnam kā acs. Lampa atsitās pret zemi un sašķīda.
— Vai tu zini, — Zanna jautāja, viņas milzīgās acis bija pilnas dusmu, atsākot uzbrukt disijai, kad katrs vārds sakrita ar zobena cirtienu, — cik grūti ir atrast oriģinālās rezerves daļas šai mašīnai?
Disija atkāpās, izmisīgi cenzdamās aizsargāt sevi no Žannas virpuļojošā asmens, viņas sarūsējušo ķēžu bruņu tērps aizlidoja projām, kad mazais franču sievietes zobens vēzējās tuvāk un tuvāk. Viņa centās izmantot dažādus cīņas veidus, lai aizsargātu sevi, bet nekas nelīdzēja pret spēcīgo uzbrukumu.
— Tu būsi pamanījusi, — Zanna turpināja, atstumdama kareivi arvien tuvāk upei, — ka man nav nekāda cīņas stila. Tas tāpēc, ka mani trenēja dižākā no visām kareivēm. Mani trenēja Skataha, Ēna.
— Tu vari sakaut mani, — disija nelokāmi sacīja, — bet manas māsas atriebs manu nāvi.
— Tavas māsas, — Zanna sacīja ar noslēdzošu nežēlīgu cirtienu, kas pārcirta disijas asmeni divās dalās. — Vai tās būtu tās divas valkīras, kuras pašlaik ir iesaldētas savā personīgajā aisbergā?
Disija grīļojās, šūpodamās uz sienas, kas stiepās gar upi. — Neiespējami. Mēs esam neuzvaramas.
— Ikvienu var uzvarēt. — Žannas plakanais asmens atsitās pret disijas bruņu cepuri, apdullinot viņu. Tad Žanna metās uz priekšu, viņas plecs trāpīja šūpojošamies disijai pa krūtīm, iegāžot viņu atmuguriski Sēnā. — Vienīgi idejas ir nemirstīgas, — viņa nočukstēja.
Joprojām ieķērusies sava zobena paliekās, valkīra pazuda tumšajā upē ar lielu šļakstu, kas nošķieda Žannu no galvas līdz kājām.
Sofija bija nesaprašanā. Viņas maģija bija bezspēcīga pret Nidhjegu, bet kā Džošs… Viņam nebija nekādu spēku. Zobens: viņam bija zobens.
Sofija pakampa Clarent no Fleimela rokas. Un acumirklī viņas aura atdzīvojās, dzirkstošas, džinkstošas, garas ledus krāsas gaismas plūsmas vijās ap viņas ķermeni. Viņa sajuta emociju uzplūdu: virpuļojošu domu jucekli — nepatīkamas domas, tumšas domas, atmiņas un emocijas, — no tām sievietēm un vīriešiem, kas bija nēsājuši zobenu senos laikos. Viņa jau gribēja nepatikā aizmest ieroci, taču aptvēra, ka, iespējams, tas bija Skatijas vienīgā cerība. Nidhjega aste bija ievainota, tā ka Džošs droši vien bija tur iedūris. Bet viņa redzēja alķīmiķi kapājam biezo ādu bez jebkāda rezultāta.
Ja vien…
Mezdamās pie briesmoņa, viņa iedūra ieroci vispirms tā plecā.
Efekts bija acumirklīgs. Sarkani melna uguns dega visa asmens garumā, un briesmoņa āda uzreiz sāka sacietēt. Sofijas aura iemirdzējās spilgtāk nekā jebkad agrāk, un viņas smadzenes spēji piepildīja neiespējamas ainas un neticamas atmiņas. Tad viņas aura pārlādējās un uzzibsnīja eksplozijā, kas uzrāva viņu gaisā un lika tur peldēt. Meitene paspēja iekliegties, iekams krita lejā uz Zannas Citroen audekla jumta, kas lēnām un kārtīgi pārplīsa pa vīlēm un akurāti novietoja viņu priekšējā pasažieru vietā.
Nidhjegs spazmatiski raustījās, ādai sacietējot, pavērās lielie nagi
Zanna no Arkas metās cauri briesmoņa kājām, paķēra Skatiju ap vidukli un atbrīvoja viņu, neievērodama milzīgās kājas, kas mīcījās dažas collas no viņas galvas.
Nidhjegs iebaurojās, skaņa pacēla māju signalizāciju kaucienus pāri pilsētai. Ikviena auto signalizācija auto stāvvietā pēkšņi atdzīvojās. Dzīvnieks mēģināja pagriezt galvu, lai sekotu Zannai, kad viņa vilka Skatiju projām, bet tā vecā miesa bija sacietējusi melnā cietā akmenī. Mute atvērās, atsegdama tā nažveida zobus.
Pēkšņi milzīgs krastmalas gabals aizlūza, iezis sabirza putekļos, zem radījuma svara pārvēršoties pulverī. Nidhjegs paliecās uz priekšu un ar brīkšķi nobruka lejā cauri pietauvotajai tūristu laivai, pārlaužot to uz pusēm, un pazuda Sēnā ar skaļu ūdens eksploziju, aizveļot milzīgus viļņus projām pa upi.
Guļot krastmalā tuvu ūdens malai, caurcaurēm izmirkuši, Skataha lēnām, mokoši pamodās. — Es tik slikti neesmu jutusies gadsimtiem ilgi, — viņa murmināja, mēģinādama, bet nespēdama uztrausties sēdus. Žanna palīdzēja viņai apsēsties un cieši viņu turēja.
— Pēdējais, ko es atceros… — Skatijas zaļās acis pēkšņi atvērās.
— Nidhjegs… Džošs.
— Viņš mēģināja izglābt tevi, — Fleimels sacīja, pieklibodams pie Skatijas un Žannas. Viņš paņēma Clarent no krastmalas. — Viņš iedūra Nidhjegam, padarot to lēnāku, un tas bija pietiekami, lai mēs pagūtu nokļūt šeit. Tad Žanna pieveica disiju.
— Mēs visi cīnījāmies par tevi, — Žanna sacīja. Viņa aplika roku Sofijai, kura bija aizstreipuļojusi projām no sabojātās mašīnas, — ar zilumiem, sasitumiem un garu švīku visa apakšdelma garumā, bet citādi neskarta. — Sofija beidzot pieveica Nidhjegu.
Kareive lēnām piecēlās kājās, pagrieza galvu uz vienu un otru pusi, izkustinādama savus stīvos kakla muskuļus. — Un Džošs? — viņa jautāja, skatīdamās apkārt. Viņas acis iepletās platas. — Kur ir Džošs?
— Dī un Makjavelli dabūja viņu, — Fleimels sacīja aiz noguruma pelēku seju. — Mēs īsti nezinām, kādā veidā.
— Mums tagad jādodas viņam pakaļ, — Sofija neiecietīgi sacīja.
— Viņu mašīna nav labā tehniskā stāvoklī, viņi nevarēs tālu tikt, — Fleimels sacīja. Viņš pagriezās, lai paskatītos uz Citroen. — Man bail, ka mūsējā arī ir diezgan samīcīta.
— Un es tā mīlēju šo mašīnu… — Žanna noburkšķēja.
— Ejam projām no šejienes, — Skatija izlēmīgi sacīja. — Mūs tūlīt aplenks policija.
Un tad, kā haizivs iznirstot no viļņiem, no Sēnas izšāvās Dagans. Iznirstot drīzāk kā zivs, nevis cilvēks, atvērtām žaunām visa kakla garumā, apaļās acis izvalbījis, viņš apvija plēvainos nagus ap Skatahu un atmuguriski vilka viņu uz upi. — Beidzot, Ēna. Beidzot.
Viņi pazuda ūdeni ar vienu vienīgu šļakstu un vairs neparādījās.
42. nodaĻa
4
Perenele sekoja Aijalas spokam, kas veda viņu cauri Alkatrazas sagrauto ēku labirintam. Viņa mēģināja turēties ēnās, pieliekdamās zem izļodzījušamies sienām un tukšajām durvju ailām, visu laiku uzmanoties no radījumiem, kas kustējās naktī. Viņa nedomāja, ka sfinksa varētu uzdrošināties iznākt ārā no cietuma — par spīti drausmīgajam izskatam sfinksas bija gļēvi radījumi un baidījās no tumsas. Tomēr daudzās būtnes, ko viņa bija redzējusi apakšā, zirnekļu tīmekļiem piepildītajās kamerās, bija nakts radījumi.
Ieeja tunelī bija gandrīz tieši zem torņa, kas kādreiz bija vienīgais salas apgādātājs ar dzeramo videni. Tā metāla karkass bija sarūsējis, skābi saturošo putnu mēslu un neskaitāmi mazo sūču no milzīgās ūdens tvertnes dēļ jūras sāls saēsts. Tomēr zeme tieši zem torņa bija sulīgiem augiem klāta, pilošā ūdens padzirdīta.
De Aijala norādīja uz neregulāro zemes gabalu pie viena no metāla balstiem. — Tu atradīsi šahtu, kas ved lejā uz tuneli zem šejienes. Tunelī ir vēl viena ieeja, izcirsta klints virsmā, — viņš sacīja, — bet tā ir pieejama ar laivu bēguma laikā. Tieši tā Dī atveda savu ieslodzīto uz salu. Viņš neko nezina par šo ieeju.
Perenele atrada sarūsējušu metāla stieni un izmantoja to, lai noskrāpētu netīrumus, atklājot zem zemes salauztu un saplaisājušu betonu. Likdama lietā metāla stieni, viņa sāka norakt netīrumus. Viņa turpināja skatīties uz augšu, mēģinādama noteikt, cik tuvu putni piekļuvuši salai, bet, vējam traucoties pāri nopostītajām ēkām un dzenoties cauri ūdens torņa sarūsējušā metāla balstiem, nebija iespējams noteikt citus trokšņus. Biezie miglas vāli, kas bija apskāvuši Sanfrancisko un Zelta vārtu tiltu, tagad bija sasnieguši salu, visu ietinot pilošā, pēc sāls smaržojošā mākonī.
Kad viņa bija nokasījusi zemi, de Aijala pārdreifēja pāri vienam noteiktam plankumam. — Tieši šeit, — viņš sacīja, viņa balss bija tikai elpa viņas ausī, — cietumnieki atklāja šī tuneļa eksistenci un pamanījās izrakt eju lejā uz to. Viņi saprata, ka gadu desmitiem ūdens pilēšana no torņa ir padarījusi augsni mīkstu un pat saēdusi akmeņus zem tās. Bet, kad beidzot tie izlauzās cauri līdz tunelim, apakšā bija paisums, un tie atrada to applūdušu. Tā viņi pameta savus pūliņus neizmantotus. — Viņš atklāja savus zobus apburošā smaidā, kāds viņam nebija bijis, dzīvam esot. — Ja vien viņi būtu pagaidījuši, līdz sāksies bēgums…
Perenele noskrāpēja vēl mazliet zemes, atklādama vēl vairāk saplaisājušu akmeņu. Iespiežot metāla stieni zem akmens gabala, viņa spēcīgi uzspieda uz tā. Akmens nepakustējās. Viņa uzspieda vēlreiz. Ar abām rokām. Bet, kad tas nelīdzēja, pacēla laukakmeni un ar to iesita pa metāla stieņa galu, šķindoņa pārskrēja pāri salai, skanot kā zvans.
— Ak, tas nav iespējams, — viņa nomurmināja. Viņa nelabprāt gribēja lietot savus spēkus, jo tas atklātu sfinksai viņas atrašanās vietu, bet viņai nebija citas iespējas. Saliekot kausveidīgi labo roku, viņa ļāva savai aurai saplūst plaukstā, kur tā savācās kā dzīvsudrabs. Viņa mazliet, gandrīz maigi, atbalstījusi roku pret akmeni, pagrieza to un ļāva neapstrādātajam spēkam līt ārā no rokas un tecēt uz granīta. Akmens kļuva mīksts kā ziepes un tad izkusa kā sveču vasks. Biezas šķidra akmens piles aizripoja un pazuda tumsā.
— Es jau sen esmu miris, es domāju, ka esmu redzējis brīnumus, bet nekad neesmu redzējis kaut ko līdzīgu šim, — de Aijala bijīgi sacīja.
— Skitu mags iemācīja man burvestību par to, ka es izglābu viņam dzīvību. Tas ir gaužām vienkārši, patiešām, — Perenele paskaidroja. Viņa pārliecās pāri caurumam un tad atrāvās atpakaļ asarojošām acīm. — Ak šausmas, kā te smird!
Huana Manuela de Aijalas spoks pieliecās tieši virs cauruma. Viņš pagriezās un pasmaidīja, atkal atklādams savus izcilos zobus. — Es neko nesaožu.
— Tici man, tu vari būt laimīgs, ka nesaod, — Perenele noburkšķēja, purinādama galvu, spokiem bieži bija savdabīga humora izjūta. Tunelis smirdēja pēc puvušām zivīm un vecām jūraszālēm, pēc sasmakušiem putnu un sikspārņu izkārnījumiem, pēc mīkstas koka masas un rūsējoša metāla. Bet bija arī cita smaka, spēcīga un kodīga, gandrīz kā etiķim. Pieliekusies uz leju, viņa noplēsa gabalu no savas kleitas apakšējās malas un aptina to ap degunu un muti kā primitīvu masku.
— Te ir kaut kas līdzīgs kāpnēm, — de Aijala sacīja, — bet uzmanies, es esmu pārliecināts, tās ir pilnīgi sarūsējušas. — Viņš pēkšņi pavērās uz augšu. — Putni ir sasnieguši salas dienvidu galu. Un vēl kaut kas. Kaut kas ļauns. Es to jūtu.
— Morigana. — Perenele pārliecās pāri caurumam un uzsita knipi. Trūcīgs maigas, baltas gaismas uzplaiksnījums nāca no viņas pirkstu galiem un aizpeldēja lejā caurumā, pazuzdams lejā tumsā, metot vien blāvas gaismas uzplaiksnījumus uz notecējušām un nopilējušām sienām. Gaisma arī atklāja šauras kāpnes, kas izrādījās nekas vairāk kā nesimetriski slīpi iedzītas naglas. Naglas, no kurām neviena nebija garāka par četrām collām, blīvi klātas ar rūsu un pilošu ūdeni. Pārliecoties viņa satvēra pirmo naglu un stipri parāva. Tā šķita pietiekami izturīga.
Perenele pagriezās un ieslidināja kāju atvērumā. Viņas kāja atrada vienu naglu un uzreiz noslīdēja no tās. Izvilkdama kāju ārā no cauruma, viņa norāva sandales un aizbāza tās aiz jostas. Viņa dzirdēja putnu spārnu vēzienus — tūkstošiem, iespējams, desmitiem tūkstošu —, tiem tuvojoties. Perenele zināja, ka viņas niecīgais spēka patēriņš, izkausējot akmeni un izgaismojot tuneļa iekšpusi, varētu norādīt Moriganai viņas atrašanās vietu. Viņai bija tikai daži mirkļi, iekams ieradīsies putni…
Perenele atkal ielika kāju ejā, viņas kailā pēda pieskārās naglai. Tā bija auksta un slidena, bet vismaz viņa varēja stingrāk noturēties. Satverot plaukstas pilnas ar zāles kumšķiem, viņa noslīdēja zemāk, ar kāju atrazdama citu naglu. Tad viņa pieliecās un satvēra naglu ar kreiso roku. Viņa saviebās. Bija pretīgi sajust to spiežamies pret pirkstiem. Un tad pasmaidīja pati par sevi, par to, kā bija izmainījusies. Būdama maza meitene, izaugusi Kvimperā, Francijā, viņa bija bradājusi pa kalnu ezeriņiem un ēdusi nevārītus vēžus. Viņa bija staigājusi basām kājām pa ielām, kas līdz potītēm bija klātas ar dubļiem un mēsliem.
Pārbaudot katru soli, Perenele kāpa lejā pa eju. Vienā vietā nagla nolūza un šķindēdama pazuda tumsā. Likās, ka tā krita ilgi. Atspiedusies pret netīro sienu, viņa sajuta mitrumu spiežamies cauri plānajām vasaras drēbēm. Izmisīgi turoties, meklēja nākamo naglu. Satverot sajuta metāla naglu savās rokās sakustamies, un uz mirkli sirds apstājās, viņai šķita, ka nagla izrausies ārā no sienas. Bet noturējās.
— Gandrīz beigas. Es domāju, ka tu pievienosies man, — de Aijalas spoks sacīja, materializējies no tumsas viņas sejas priekšā.
— Mani tik viegli nevar nogalināt, — Perenele drūmi sacīja, turpinādama kāpt lejā. — Tomēr tas būtu jocīgi, ja es, kas desmitiem gadu izglābusies no nemitīgiem Dī un viņa tumšo Veco uzbrukumiem, nomirtu no kritiena. — Viņa palūkojās neskaidrajā sejas veidolā sev priekšā. — Kas notiek augšā? — Viņa pamāja ar galvu virzienā uz šahtas atvērumu, kas bija saskatāms vienīgi biezās, pelēkās miglas vālu dēļ, kas viļņojās un pilēja caurumā.
— Sala ir putnu klāta, — de Aijala sacīja. — Iespējams, simts tūkstošu, tie ir apmetušies uz visām iespējamām vietām. Vārnu dieviete ir devusies uz cietuma sirdi, bez šaubām, meklēt sfinksu.
— Mums nav daudz laika, — Perenele brīdināja. Viņa lika vēl vienu soli, un kāja līdz potītei ieslīga biezos, lipīgos dubļos. Viņa bija sasniegusi šahtas dibenu. Dubļi bija ledaini auksti, un viņa sajuta stindzinošu aukstumu iesūcamies kaulos. Kaut kas pārrāpoja pāri pirkstgaliem.
— Kurp tagad?
De Aijalas roka parādījās spokaini balta tieši viņas priekšā, norādot pa kreisi. Viņa saprata, ka stāv gara, raupji tēsta tuneļa sākumā, tas veda tik tikko manāmi slīpi uz leju. De Aijalas spokainā luminiscence izgaismoja zirnekļu tīkliem klātas sienas. Tie bija tik biezi, ka izskatījās, it kā sienas būtu nokrāsotas sudraba krāsā.
— Tālāk es nevaru iet, — spoks sacīja, viņa balss virmoja ap sienām. — Dī ir uzlicis neiedomājami spēcīgu aizsargājošo maģiju un signālus tunelī; es nespēju tikt garām. Kamera, ko tu meklē, ir apmēram desmit soļu uz priekšu un pa kreisi no tevis.
Lai ari Perenele nelabprāt izmantoja savu maģiju, viņa zināja, ka nav izvēles. Viņa noteikti neklaiņos tunelī piķa melnumā. Viņa uzsita knipi, un pār labo plecu iedegās baltas uguns bumba. Tā izplatīja tunelī maigu lāsmojošu gaismu, atklādama ikvienu zirnekļa tīklu vissmalkākajās detaļās. Tīkli stiepās kā biezs aizkars tieši priekšā atvērumam. Perenele varēja saskatīt kārtu kārtām uz tīkliem uzaustus tīklus un prātoja, cik daudz zirnekļu bija šeit lejā.
Perenele spēra soli uz priekšu, gaisma pārvietojās kopā ar viņu, un pēkšņi viņa ieraudzīja pirmo sargu un aizsardzību, ko Dī bija izvietojis tunelī. Dziļi dubļainajā grīdā bija izvietod gari koka šķēpi ar metāla uzgaļiem. Katra šķēpa metāla plakanā galviņa bija apkrāsota ar senu spēka simbolu, kvadrātisku hieroglifu, kas bija pazīstams senajiem maiju ļaudīm Centrālajā Amerikā. Viņa saskatīja vismaz duci šķēpu, katru nokrāsotu ar citādu simbolu. Viņa zināja, ka katram simbolam atsevišķi nebija nozīmes, bet kopā tie veidoja neticami spēcīgu zigzagveida rupju spēka tīklojumu, kas pletās krustām šķērsām pa gaiteni ar neredzamiem melnas gaismas stariem. Tas atgādināja viņai sarežģītas lāzera signalizācijas, kādas izmantoja bankas. Spēkam nebija iedarbības uz cilvēku — viss, ko viņa juta, bija trula dūkšana un sasprindzinājums kakla aizmugurē, — bet tā bija nepārvarama barjera jebkuram no Vecās rases, Nākamās paaudzes un acu radījumiem. Pat uz Aijalu, spoku, šī barjera iedarbojās.
Perenele pazina dažus simbolus uz šķēpu galiem, viņa tos bija redzējusi Kodeksā un iegravētus Palenkes drupu sienās Meksikā. Lielākā to daļa bija no laika vēl pirms cilvēku rases, daudzi pat bija vecāki par Vecajiem un piederēja rasei, kas apdzīvoja zemi ļoti tālā senahnē. Tie bija Spēka vārdi, seni aizsardzības simboli, kas bija izveidoti, lai nosargātu — vai ieslodzītu — kaut ko ļoti vērtīgu vai arī ļoti bīstamu.
Viņai bija jutoņa, ka šeit ir pēdējais.
Un viņa arī brīnījās, kur Dī atklājis senos vārdus.
Brizdama cauri biezajiem dubļiem, Perenele lika pirmo soli tunelī. Visi zirnekļu tīkli iečaukstējās un notrīsēja, skaņa līdzinājās lapu čaboņai vējā. Te jābūt vismaz miljonam zirnekļu, viņa nodomāja. Pereneli tie nebiedēja, viņa bija stājusies pretī daudz briesmīgākām būtnēm nekā zirnekļi, bet apzinājās, ka šie, iespējams, bija indīgie brūnie vientuļnieki, melnās atraitnes vai pat Dienvidamerikas zirnekļi-mednieki. Viens vienīgs to kodiens varētu noteikti padarīt viņu nespējīgu, iespējams, pat nogalināt viņu.
Perenele izrāva vienu šķēpu no dubļiem un izmantoja to, lai noslaucītu tīklus. Kvadrātveida simbols uz šķēpa galviņas iemirdzējās sarkans, un tīmeklis šņāca un sīca, kur šķēps tam pieskārās. Bieza ēna, ko viņa sazīmēja kā zirnekļu masu, atkāpās tumsā. Turpinot lēnām iet lejup pa šauro tuneli, viņa uzsita ikvienam šķēpam, pie kā piegāja, ļaudama netīrajiem dubļiem skalot nost spēka vārdus, pakāpeniski noārdot sarežģīto maģijas rakstu. Ja Dī bija tik ļoti nopūlējies, lai kaut ko turētu sagūstītu kamerā, tas nozīmēja, ka viņš to nespēj kontrolēt. Perenele gribēja uzzināt, kas tas bija, un atbrīvot to. Bet, jo tuvāk viņa tam pienāca, lodei virs pleca metot ņirbošu gaismu pāri gaitenim, prātā ienāca cita doma: vai Dī nav ieslodzījis kaut ko tādu, no kā arī viņai ir jābaidās, kaut ko senatnīgu, kaut ko drausmīgu? Pēkšņi viņa nebija droša, vai neizdara lielu kļūdu. Durvju stendere un ieeja kamerā bija apkrāsota ar simboliem, kas lika viņas acīm sāpēt, uz tiem paskatoties. Raupji un stūraini, tie šķita pārvietojamies uz klints, ne tā kā Ābrahama Grāmatā, kur burti veidoja vārdus senajās valodās, kuras viņa lielākoties saprata vai vismaz pazina, šie simboli vijās neiedomājamos veidolos.
Viņa pieliecās, paņēma nedaudz dubļu un uzšļakstīja pāri burtiem, piesedzot tos. Kad šādi pirmatnējie spēka vārdi bija pilnīgi nobloķēti, viņa devās uz priekšu un aizsūtīja uz kameru gaismas bumbu — ņirbošu un šūpojošos. Bija nepieciešams viens sirds puksts, lai viņa saprastu, ko redz. Tajā mirklī viņa aptvēra, ka noārdīt aizsardzības Spēka rakstu patiešām varētu būt drausmīga kļūda. Visa kamera bija biezs zirnekļa tīklu kokons. Kameras centrā vienā zīda pavedienā, ne resnākā kā viņas rādītājpirksts, šūpojās zirneklis. Radījums bija milzīgs, tikpat liels kā ūdens tornis, kas bija virszemē virs viņas galvas. Tas nedaudz atgādināja tarantulu, bet sabozušies sārti mati ar pelēkiem galiem klāja visu tā ķermeni.
Katra no tā astoņām kājām bija resnāka nekā Perenele. Tā ķermeņa centrā bija milzīga, savā ziņā cilvēkveida galva. Tā bija gluda un apaļa, bez ausīm, bez deguna, tikai horizontālu šķeltu muti. Līdzīgi tarantulam, tam bija astoņas mazas acis, izvietotas tuvu galvaskausa galam.
Un cita pēc citas acis lēnām atvērās, katra vecas brūces krāsā. Tās fokusējās uz sievietes seju. Tad mute pavērās un parādījās divi gari, šķēpveida ilkņi. — Pereneles kundze. Burve, — tas nošļupstēja.
— Areopenaps, — viņa izbrīnā sacīja, pazīdama seno zirnekli — Veco. — Es domāju, ka tu esi beigts.
— Tu gribēji sacīt, ka tu domāji, ka esi mani nogalinājusi! Tīkls sašūpojās, un pēkšņi derdzīgais radījums metās uz Pereneli.
43. nodaĻa
Doktors Džons Dī pārliecās pāri policijas automašīnas aizmugurējai sēdvietai. — Nogriezies šeit, — viņš sacīja Džošam. Viņš redzēja jaunā cilvēka sejas izteiksmi un piemetināja: — Lūdzu.
Džošs uzspieda bremzēm, un auto slīdēja un krakšķēja, priekšējā riepa tagad bija pavisam noplīsusi, un ritenis ripoja uz dzelzs diska, šķildams dzirksteles.
— Tagad te, — Dī norādīja uz šauru ieliņu ar rindās gar abām ielas malām novietotām plastmasas atkritumu tvertnēm. Vērojot viņu aizmugures skata spogulī, Džošs redzēja, ka viņš turpina grozīties savā vietā, lai atskatītos.
— Vai viņa seko? — Makjaveli jautāja.
— Es viņu neredzu, — Dī dzīvīgi sacīja, — bet domāju, ka mums vajag tikt nost no ielām.
Džošs ar grūtībām vadīja auto. — Mēs ar šo te tālu netiksim, — viņš iesāka un tad trāpīja pirmajai atkritumu tvernei, kas uzkrita otrajai, un tā trešajai, izmetot atkritumus pāri ielai. Viņš strauji pagrieza stūri, lai nepārbrauktu pāri vienai nokritušai tvertnei, un motors brīdinoši iedūcās. Automašīna sasvērās un tad apstājās, dūmiem veļoties no motora pārsega. — Ārā, — Džošs ātri sacīja. — Man šķiet, mēs degam. — Viņš iztrausās no auto, Makjavelli un Dī izkāpa ārā no auto otrā pusē. Tad viņi pagriezās un skrēja projām pa aleju, tālāk. Viņi, iespējams, bija spēruši kādu duci soļu, kad atskanēja neskaidrs būkšķis un auto uzliesmoja. Biezi, melni dūmi sāka velties augšup debesīs.
— Brīnišķīgi, — Dī drūmi sacīja. — Tagad disija noteikti zinās, kur mēs atrodamies. Un viņa nebūs priecīga.
— Nu, par tevi droši vien ne, — Makjaveli sacīja, greizi smaidīdams.
— Mani? — Dī izskatījās pārsteigts.
— Es nebiju tas, kas uzsūtīja viņai uguni, — Makjavelli atgādināja.
Tas bija kā klausīties bērnos. — Nu diezgan! — Džošs pievērsās abiem vīriešiem. — Kas bija tā… tā sieviete?
— Tā, — Makjavelli sacīja, drūmi pasmaidījis, — bija val-
kīra.
— Valkīra?
— Dažreiz saukta par disiju.
— Disija? — Džošs atskārta, ka viņš pat nebija pārsteigts par atbildi. Viņu neinteresēja, kā sauca sievieti, viss, kas viņu uztrauca, bija tas, ka viņa ar savu zobenu bija mēģinājusi viņu pārgriezt uz pusēm. Iespējams, ka tas bija sapnis, viņš pēkšņi nodomāja, un viss, kas noticis no brīža, kad Dī un golemi bija ienākuši grāmatveikalā, nebija nekas cits kā nakts murgi. Un tad viņš pakustināja labo roku, viņa savainotais plecs protestēja. Viņš saviebās sāpēs. Āda uz apsvilušās sejas bija savilkta un stīva, un, kad aplaizījis sausās, saplaisājušās lūpas, viņš saprata, ka tas nav sapnis. Viņš bija nomodā — tas bija dzīvs murgs.
Džošs atkāpās no abiem vīriem. Un paskatījās šaurās ieliņas abos virzienos. Tās vienā pusē bija augstas mājas, un māja, kas izskatījās pēc viesnīcas, — otrā pusē. Sienas nosmērētas ar grafiti zīmēm un rakstiem, no kuriem daži bija uzpūsti arī uz atkritumu tvertnēm. Stāvot uz pirkstgaliem, viņš mēģināja saskatīt debesis, meklēdams Eifeļa torni vai Sacre-Coeur, kaut ko, kas dotu kaut nojausmu, kur atrodas. — Man jāatgriežas, — viņš sacīja, attālinoties no abiem saņurcītajiem vīriem. Saskaņā ar Fleimela apgalvojumiem tie bija ienaidnieki — sevišķi Dī. Un tomēr Dī tikko bija viņu izglābis no disijas.
Dī pagriezās, lai paskatītos uz viņu, pelēkās acis laipni iemirdzējās. — Kāpēc, Džoš, kurp tu dosies?
— Atpakaļ pie māsas.
— Un arī pie Fleimela un Senžermēna? Saki man, ko viņi darīs tevis labā?
Džošs spēra vēl vienu soli atpakaļ. Viņš bija redzējis DT, metot uguns šautras, divos gadījumos — grāmatveikalā un pret disiju —, un viņš nebija drošs, cik tālu mags reāli varēja tās aizmest. Ne pārāk tālu, viņš pieņēma. Vēl viens solis vai divi, un viņš varēja pagriezties un skriet projām pa aleju. Viņš varēja apturēt pirmo cilvēku, ko satiks, un paprasīt, kā nokļūt pie Eifeļa torņa. Viņš domāja, kā franciski pajautāt "kur ir?": "ou est?" vai arī "qui est?", jo kaut kā līdzīgi varētu skanēt arī "kas ir?". Viņš viegli papurināja galvu, nožēlodams, .ka skolā nebija pievērsis pietiekamu uzmanību franču valodas nodarbībām. — Nemēģiniet apturēt mani, — viņš iesāka aizgriezdamies.
— Kāda bija sajūta? — Dī pēkšņi jautāja.
Džošs lēnām pagriezās pret magu. Viņš uzreiz zināja, par ko ir runa. Viņš atskārta, ka viņa pirksti automātiski bija saliekušies tvērienā, it kā turētu zobena rokturi.
— Kā tu sajuties, turot rokās Clarent, manot tā pirmatnējo spēku izšaujamies caur ķermeni? Kā bija zināt tā radījuma, kuram tu dur, domas un emocijas? — Dī pasniedzās zem sava sapluinītā uzvalka un izņēma Clarent dvīņu zobenu — Excalibur. — Tās bija godbijību iedvesošas izjūtas, vai ne? — Viņš pagrozīja asmeni rokās, zili melna enerģijas strūkliņa pārskrēja pāri zobenam. — Es zinu, tu izjuti Nidhjega domas… emocijas… atmiņas.
Džošs pamāja. Tās joprojām bija svaigas — pārsteidzoši spilgtas — viņa galvā. Domas, skati bija tik savādi, tik dīvaini, ka viņš zināja — nekad nespētu tos izdomāt pats.
— Vienā mirklī tu juti, kā ir būt līdzīgam dievam: redzēt citas pasaules, redzēt tālāk par savu iztēli, izjust svešus pārdzīvojumus. Tu redzēji pagātni, ļoti senu pagātni… tu pat varēji redzēt Nidhjega Ēnu valstību.
Džošs lēnām pamāja, brīnīdamies, kā Dī to zina.
Mags spēra soli tuvāk zēnam. — Uz mirkli, Džoš, uz mazu mirkli tas bija kā būt atmodinātam, — tomēr ne tuvu ne tik pilnīgi, — viņš veikli piebilda. — Vai tu gribi, lai tavi spēki ir atmodināti?
Džošs pamāja. Viņš juta sirdi sitamies krūtīs. Dī bija taisnība, tajos mirkļos, kad turēja Clarent, viņš bija juties dzīvs, patiesi dzīvs. — Bet to nevar izdarīt, — viņš ātri noteica.
Dī iesmējās. — O, jā, tas ir iespējams. To var izdarīt šeit, šodien, — viņš triumfējoši pabeidza.
— Bet Fleimels sacīja… — Džošs iesāka un tad apklusa, saprazdams, ko viņš tikko kā bija pateicis. Ja viņš būtu atmodināts…
— Fleimels daudz ko saka. Es šaubos, vai pat viņš pats zina, kas no tā ir taisnība, kas ne.
— Vai tu zini? — Džošs norūca.
— Vienmēr. — Dī strauji pamāja pāri plecam uz Makjavelli. — Itālietis nav mans draugs, — viņš klusu sacīja, cieši lūkodamies tieši Džoša satrauktajās acīs. — Pajautā viņam, pajautā viņam, vai tavi spēki var tikt atmodināti tieši šajā rītā.
Džošs pagriezās pret Nikolo Makjavelli. Slaidais vīrietis ar baltajiem matiem izskatījās nedaudz satraukts, bet viņš piekrītoši pamāja. — Angļu magam ir taisnība: tavi spēki var tikt atmodināti šodien. Es domāju, ka mēs, iespējams, varētu atrast kādu, kas to varētu izdarīt stundas laikā.
Triumfējoši smaidīdams, Dī pagriezās atpakaļ pie Džoša. — Tā ir tava izvēle. Nu, atbildi man, vai tu gribi doties atpakaļ pie Fleimela un viņa neskaidrajiem solījumiem vai arī gribi, lai tavi spēki tiek atmodināti?
Pat pagriežoties, lai sekotu tumšajai enerģijai, kas izplafijās no Excalibur akmens asmeņa, Džošs zināja atbildi. Viņš atcerējās sajūtas, emocijas un varu, kas bija vēlusies cauri viņa ķermenim, kad viņš turēja Clarent. Un Dī bija sacījis, ka šīs izjūtas nav ne tuvu tām, kādas būs, kad viņš būs atmodināts.
— Man vajadzīga atbilde, — Dī sacīja.
Džošs Ņūmens ievilka dziļu elpu. — Kas man jādara?
44. nodaĻa
Žanna iemetās ar samīcīto Citroen šauras ieliņas sākumā un spēji apstādināja mašīnu, norobežodama pieeju ieliņai. Pārliekusies pāri stūrei, viņa pētīja aleju, cenšoties saskatīt kādu kustību, prātodama, vai tās nebija lamatas.
Sekot Džošam bija ļoti viegli, viss, kas viņai bija jādara, — jāseko viņa auto priekšējā metāla diska radītajai švīkai uz ielas seguma. īsu brīdi Žannu bija pārņēmusi panika, kad bija pazaudējusi Džošu aizmugurējo ieliņu labirintā, bet tad pāri māju jumtiem pacēlās biezs melnu dūmu mākonis, un viņa sekoja tam: tas bija atvedis viņu pie degošās policijas automašīnas.
— Palieciet te, — viņa nokomandēja novārgušo Fleimelu un Sofiju, kuras seja bija pelnu pelēka, pati kāpdama ārā no savas automašīnas. Brīvi turot zobenu labajā rokā, viņa devās projām pa ieliņu, ar zobena galu viegli sitot pa kreisās rokas plaukstu. Viņa bija gandrīz pārliecināta, ka ir nokavējuši un ka Dī, Makjavelli un Džošs jau būs projām, bet nebija gatava uzņemties risku, iepriekš nepārliecinoties.
Klusi soļodama lejup pa ieliņu, izvairoties no atkritumu tvertnēm, aiz kurām varēja slēpties uzbrucējs, Žanna saprata, ka joprojām nebija tikusi vaļā no šoka, kas sākās pēc Skatijas pazušanas. Vienu mirkli Žanna bija stāvējusi savas senās draudzenes priekšā, un jau nākamajā radījums, kas vairāk atgādināja zivi nekā cilvēku, iznira no ūdens un parāva Skatiju sev līdz zem ūdens.
Žanna notrausa asaras. Viņa pazina Skatahu vairāk nekā piecus simtus gadu. Agrākajos laikos viņas bija nešķiramas, kopā klejojušas pa visu pasauli, pa zemēm, kuras tikko kā bija atklātas rietumos, tikušās ar ciltīm, kas joprojām dzīvoja tā, kā viņu senči bija dzīvojuši pirms gadu tūkstošiem. Viņas bija atklājušas pazudušas salas, paslēptas pilsētas un aizmirstas zemes, un Skatija bija paņēmusi viņu līdzi uz dažām no Ēnu valstībām, kur viņas bija cīnījušās ar radījumiem, kādi vairs neeksistēja uz zemes. Ēnu valstībās Zanna bija redzējusi savu draudzeni cīnāmies un sakaujam radījumus, kas mita tikai pašos baisākajos cilvēku mītos. Zanna zināja, ka nekas nespēja stāties pretī Ēnai. Un tomēr Skatija pati vienmēr bija teikusi, ka viņu iespējams uzvarēt, ka viņa ir nemirstīga, bet ne neuzvarama. Žanna vienmēr bija domājusi: ja Skatija beigs savu dzīvi, tad tas būs izšķirošs, dramatisks un neparasts notikums… bet nevis tā, ka viņu pāraudzis zivju vīrs ievelk netīrā upē.
Zanna skuma par savu draudzeni, viņai gribētos raudāt pēc viņas, bet ne tagad. Ne tagad.
Zanna no Arkas bija kareive jau kopš tiem laikiem, kad, būdama pusaudze, auļoja cīņā milzīgas franču armijas priekšgalā. Viņa bija redzējusi pārāk daudz draugu krītam kaujās un bija iemācījusies par to nedomāt, jo, koncentrējoties uz nāvi, nespēs cīnīties. Zanna zināja: tieši tagad viņai nepieciešams aizsargāt Nikolasu un meiteni. Vēlāk būs laiks, lai sērotu par Skatahu — Ēnu, kā arī būs laiks, lai dotos meklēt radījumu, ko Fleimels nosauca par Daganu. Zanna sajuta zobenu savā rokā. Viņa atriebs draudzeni.
Smalkā franču sieviete devās garām liesmojošām policijas mašīnas paliekām un pietupās pie zemes, uzmanīgi pētīdama pēdas un zīmes uz mitrajiem akmeņiem. Viņa dzirdēja Nikolasu un Sofiju izkāpjam no samīcītā Citroen un ejam projām pa ieliņu, apejot apkārt eļļas un netīra ūdens peļķēm. Nikolass nesa Clarent. Zanna instinktīvi dzirdēja to sanam, viņam tuvojoties degošajai automašīnai, un viņa prātoja, vai tas joprojām ir saistīts ar zēnu.
— Viņi bēga no auto un apstājās šeit, — viņa sacīja, nepaskatoties augšup, kad ceļabiedri nonāca blakus viņai. — Dī un Makjavelli bija nostājušies pretDžošu. Viņš stāvēja šeit, — viņa norādīja. — Te viņi skrēja atpakaļ cauri ūdenim, uz zemes var skaidri saskatīt viņu kurpju nospiedumus.
Sofija un Fleimels pieliecās un aplūkoja zemi. Viņi pamāja, lai gan Zanna zināja, ka viņi neko neredz.
— Nu, tas ir interesanti, — viņa turpināja. — Kādu laiku Džoša pēdas ir virzienā projām pa aleju, un viņš ir atspiedies uz pirkstgaliem, it kā gatavotos skriet. Bet paskatieties šeit. — Viņa norādīja zemē viz papēžu nospiedumiem, kuri bija tikai viņai saskatāmi.
— Viņi visi trīs kopā devušies projām, Dī un Džošs vispirms, Makjavelli sekojis viņiem aiz muguras.
— Vai tu vari izsekot viņus? — Fleimels jautāja.
Žanna papurināja plecus. — Līdz ieliņas galam varbūt, bet tālāk… — Viņa atkal papurināja plecus un iztaisnojās, notīrīdama plaukstas. — Neiespējami, tur būs pārāk daudz citu nospiedumu.
— Ko mēs darīsim? — Nikolass čukstēja. — Kā atradīsim zēnu? Zannas acis no Fleimela pievērsās Sofijai. — Mēs nevaram…
bet Sofija var.
— Kā? — viņš jautāja.
Žanna pakustināja roku horizontāli sev priekšā. Tā atstāja vieglu gaismas rakstu gaisā, un netīrajā ieliņā pēkšņi iesmaržojās lavanda.
— Sofija ir Džoša dvīņumāsa, viņa spēj sekot viņa aurai.
Nikolass Fleimels satvēra abus Sofijas plecus, piespiezdams meiteni ielūkoties viņam acīs. — Sofij! — viņš dedzīgi sacīja. — Sofij, paskaties uz mani.
Sofija pacēla apsarkušās acis, lai paskatītos uz alķīmiķi. Viņa bija galīgi sastingusi. Skatija bija projām, un tagad Džošs bija pazudis, Dī un Makjavelli bija nolaupījuši viņu. Viss bija nogājis greizi.
— Sofij, — Nikolass sacīja ļoti klusu, viņa blāvās acis notvēra viņas skatienu un neatlaidās. — Man vajag, lai tu tagad esi stipra.
— Kāda tam visam jēga? — viņa jautāja. — Viņi ir aizgājuši.
— Viņi nav aizgājuši, — viņš pārliecināti sacīja.
— Bet Skatija… — meitene norīstījās.
— … ir viena no visbīstamākajām sievietēm pasaulē, — viņš pabeidza. — Viņa ir izdzīvojusi vairāk nekā divus tūkstošus gadu un noteikti ir cīnījusies ar daudz bīstamākiem radījumiem nekā Dagans.
Sofija nebija droša, vai viņš mēģina pārliecināt sevi vai viņu.
— Es redzēju, kā tas radījums ievilka viņu upē, un mēs gaidījām vismaz desmit minūtes. Viņa neuzpeldēja. Viņa droši vien būs noslīkusi. — Viņas balss aizlūza, un viņa sajuta asaras atkal sariešamies acīs. Viņas rīkle dega.
— Es esmu redzējis viņu izglābjamies no daudz, daudz lielākām briesmām. — Nikolass mēģināja izspiest vārgu smaidu. — Es domāju, ka Dagans ir pārsteigts! Skatija ir kā kaķis, viņa ienīst slapjumu. Sēna tek ļoti ātri, iespējams, viņi tika aiznesti lejā pa upi. Viņa sazināsies ar mums.
— Bet kā? Viņai nav ne jausmas, kur mēs esam. — Sofija patiešām ienīda, ka pieaugušie melo. Viņi bija tik viegli pieķerami.
— Sofij, — Nikolass nopietni sacīja. — Ja Skataha ir dzīva, viņa mūs atradīs. Tici man.
Šajā brīdī Sofija saprata, ka neuzticas alķīmiķim.
Žanna uzlika roku uz Sofijas pleca un maigi saspieda. — Nikolasam taisnība. Skatija ir… — Viņa pasmaidīja, un viņas seja iemirdzējās. — Viņa ir neparasta. Viņas tante reiz ieslodzīja viņu Ēnu valstības pazemē, bija vajadzīgi vairāki gadu simti, līdz viņa atrada ceļu ārā no turienes. Bet viņa atrada.
Sofija lēnām pamāja. Viņa zināja, ka viņi saka taisnību — Endoras Ragana zināja par Skatahu vairāk nekā alķīmiķis vai Žanna — bet viņa spēja arī sajust, ka viņi ir ļoti uztraukušies.
— Tagad, Sofij, — Nikolass atsāka, — man vajag, lai tu atrodi savu brāli.
— Kā?
— Es dzirdu sirēnas, — Žanna steigšus sacīja, skatīdamās projām pa ieliņu. — Daudz sirēnu.
Fleimels ignorēja viņu. Viņš cieši vērās Sofijas spilgti zilajās acīs. — Tu vari viņu atrast, — viņš neatlaidās. — Tu esi viņa dvīne,. tā ir saite, kas ir dziļāka pat par asinīm. Tu vienmēr zināji, kad viņš bija briesmās, vai ne?
Sofija pamāja ar galvu.
— Nikolas, — Žanna piebikstīja, — mums nav laika.
— Tu vienmēr jūti viņa sāpes, zini, kad viņš ir nelaimīgs vai apbēdināts?
Sofija atkal pamāja.
— Tu esi saistīta ar viņu, tu vari viņu atrast. — Alķīmiķis pagrieza meiteni apkārt tā, lai viņa būtu ar seju pret ieliņu. — Džošs stāvēja šeit, — viņš sacīja norādīdams, — Dī un Makjavelli stāvēja šeit.
Sofija bija apjukusi un nu kļuva arī dusmīga. — Bet viņi tagad ir projām. Viņi ir aizveduši Džošu.
— Es nedomāju, ka viņi piespieda viņu kaut kur iet, es domāju, viņš gāja ar viņiem labprātīgi, — Nikolass sacīja ļoti maigi.
Vārdi sita Sofijai kā belzieni. Džošs nevarētu pamest viņu, — vai varētu? Bet kāpēc?
Fleimels viegli paraustīja plecus. — Kas to lai zina? Dī vienmēr bijis ļoti pārliecinošs, un Makjavelli ir manipulēšanas meistars. Bet mēs varam atrast viņus, esmu par to pārliecināts. Tavas sajūtas ir atmodinātas, Sofij. Paskaties vēlreiz, iedomājies Džošu stāvam tev priekšā, redzi viņu…
Sofija ievilka dziļu elpu un aizvēra acis, tad atkal atvēra tās. Sofija nevarēja saskatīt neko neparastu, viņa stāvēja netīrā, atkritumiem piemētātā ieliņā, kuras sienas klāja grafiti zīmējumi, un degošās automašīnas dūmi virpuļoja ap viņu.
— Viņa aura ir zelta, — Fleimels turpināja. — Dī ir dzeltena… Makjavelli — pelēka vai netīri balta…
Sofija sāka purināt galvu. — Es neko nevaru saskatīt, — viņa iesāka.
— Tad ļauj man palīdzēt tev. — Nikolass uzlika roku uz viņas pleca, un pēkšņi degošas automašīnas smirdoņu aizstāja asa, svaiga piparmētras smarža. Mirklī viņas aura iezaigojās ap ķermeni, sprakšķoša un sprēgājoša kā ugunskurs, tīra sudraba, tad pieņēma smaragda zaļo Fleimela auras nokrāsu.
Un tad viņa ieraudzīja… kaut ko.
Tieši sev priekšā viņa saskatīja neskaidras Džoša auguma aprises. Tās bija spokainas un nestabilas, veidotas no kaut kā nedaudz biezāka par pavedieniem un mirdzošiem zelta puteklīšiem, un, kad viņš kustējās, aiz sevis gaisā atstāja vieglas švīkainas tīmekļveida līnijas. Tagad Sofija zināja, ko meklēt, viņa varēja gaisā saskatīt arī Dī un Makjavelli auru paliekas.
Meitene plati iepleta acis, baidīdamās, ka tēli varētu pagaist, bet tie palika karājamies gaisā viņas priekšā, tad krāsas kļuva aizvien intensīvākas. Džoša aura bija visspilgtākā. Viņa akli pastiepās, pirksti pieskārās brāļa rokas zelta maliņai. Dūmakainā tēla aprises aizlocījās projām kā vēja aizpūstas.
— Es redzu viņus, — Sofija bijīgi sacīja, viņas balss bija tik tikko skaļāka par čukstu. Viņa nekad nebija iedomājusies, ka spētu darīt kaut ko līdzīgu. — Es redzu viņu tēlus.
— Kurp viņi iet? — Nikolass jautāja.
Sofija vēroja krāsainās švīkas gaisā, tās veda uz ieliņas galu. — Turp, — viņa sacīja un devās projām pa šķērsielu ielas virzienā, Nikolass cieši aiz viņas.
Žanna no Arkas uzmeta pēdējo skatienu samīcītajai automašīnai un tad sekoja viņiem.
— Ko tu domā? — Fleimels jautāja.
— Es domāju, kad viss būs beidzies, es salabošu auto. Un tad nekad vairs ar to nebraukšu ārā no garāžas.
— Kaut kas nav labi, — Fleimels sacīja, viņiem metot līkumus pa izlocīto ieliņu.
Sofija bija ļoti koncentrējusies, sekojot dvīņubrālim, un ignorēja viņu.
— Es nupat kā domāju to pašu, — Žanna sacīja. — Pilsēta ir pārlieku klusa.
— Tieši tā. — Fleimels palūkojās apkārt. Kur ir parīzieši ceļā uz darbu un apņēmības pilnie tūristi, kas vēlas apskatīt ievērojamās vietas, iekams pilsēta kļūs smacējoši karsta un pārpildīta? Daži cilvēki uz ielas steidzās garām, satraukti kaut ko apspriežot. Gaisu pildīja sirēnas, un visur bija policija. Tad Nikolass saprata, ka Nidhjega plosīšanās cauri pilsētai, iespējams, bija pausta jaunākajās ziņās un cilvēki bija brīdināti turēties tālāk no ielām. Viņš prātoja, kādas atrunas ierēdņi izmantos, lai izskaidrotu haosu.
Sofija akli devās tālāk pa ielu aiz tīmekļa pavedieniem, ko gaisā cita citai blakus bija atstājušas Džoša, Dī un Makjavelli auras. Sofija turpināja uzgrūsties cilvēkiem un atvainoties, bet ne mirkli nenovērsa acis no gaismas dzirkstelēm. Tad viņa pamanīja, ka saule pacēlusies augstāk debsesīs, un kļuva aizvien grūtāk un grūtāk saskatīt krāsaino gaismu daļiņas. Viņa apzinājās, ka palicis pavisam maz laika.
Žanna no Arkas panāca alķīmiķi. — Vai viņa patiešām var redzēt tēlus, ko atstājušas viņu auras? — Žanna jautāja arhaiskā franču valodā.
— Viņa var, — viņš atbildēja tajā pašā valodā. — Meitene ir ārkārtīgi spēcīga, bet viņai nav nojausmas par sava spēka iespējām.
— Vai tev ir kāds pavediens, kur mēs ejam? — Žanna jautāja, paskatīdamās apkārt. Viņai šķita, ka viņi ir kaut kur Palais de Toki/o apkaimē, bet viņa bija koncentrējusies uz zīmēm, ko uz ceļa bija atstājusi policijas mašīna, un nebija veltījusi pārāk lielu uzmanību apkārtnei.
— Nav, — Nikolass sacīja, savilkdams pieri. — Es tikai brīnos, kāpēc mēs, kā izskatās, dodamies šauro ieliņu virzienā. Es domāju, ka Makjavelli gribēs aizvest zēnu apcietināt.
— Nikolas, viņi grib zēnu sev, pareizāk, Vecajiem. Ko vēsta pareģojums? Divi, kas ir viens, un viens, kas ir viss. Viens, lai glābtu pasauli, viens, lai to iznīcinātu. Zēns ir trofeja. — Nepakustinot galvu, viņas acis uzzibsnīja Sofijas virzienā. — Un meitene arī.
— Es to zinu.
Žanna uzlika roku uz alķīmiķa rokas. — Tu zini, ka mēs nekad nevaram atļaut abiem nonākt Dī rokās.
Fleimela seja pārakmeņojās. — To es arī zinu.
— Ko tu darīsi?
— Visu, kas vien būs nepieciešams, — viņš drūmi sacīja.
Žanna izvilka mobilo telefonu. — Es zvanu Francim. Es pateikšu, ka ar mums viss ir kārtībā. — Viņa pavērās apkārt pēc kādas zīmes. — Varbūt viņš varēs pateikt, kur mēs atrodamies.
Sofija iegāja šaurā ieliņā, tik platā, lai divi cilvēki sāniski varētu paiet viens otram garām. Tagad krēslā viņa labāk varēja saskatīt gaismas pavedienus un punktus. Viņa pat ar acīm notvēra spokainu sava brāļa auguma attēlu. Sofija juta, ka viņā atgriežas drosme, varbūt viņi tos panāks.
Tad pēkšņi auras pagaisa.
Sofija apstājās, apmulsusi un nobijusies. Kas bija noticis? Paskatīdamās atpakaļ ieliņā, viņa redzēja viņu — zelta un dzeltenas — Džoša un Dī auru pēdas. Vienu otrai blakus, Makjavelli — pelēka sekoja aiz tām. Tās sasniedza ieliņas vidu un apstājās, viņa skaidri varēja saskatīt brāļa zelta auras aprises stāvam gandrīz tieši viņas priekšā. Cieši piemiedzot acis, viņa centās paņemt viņa auru fokusā…
Viņš skatījās zemē, vaļā pavērtu muti.
Sofija atkāpās. Tieši zem viņas kājām bija lielas lūkas pārsegs ar burtiem IDC, iespiestiem metālā. Tikko manāmas trīs auru strūkliņas bija izšvīkātas virs pārsega, iezīmēdamas katru burtu citā krāsā.
— Sofij? — Nikolass iesāka.
Viņa izjuta lielu atvieglojumu, ka nebija pazaudējusi viņu. — Viņi ir nokāpuši lejā.
— Lejā? — alķīmiķis pārjautāja, paliekot slimīgi bāls. Viņa balss pazeminājās līdz čukstam.
— Vai esi pārliecināta?
— Pavisam noteikti, — Sofija atbildēja, uztraukusies par viņa sejas izteiksmi. — Kas, kas slikts noticis? Kas ir te lejā? Kanalizācija?
— Kanalizācija… un vēl kas sliktāks. — Alķīmiķis pēkšņi izskatījās ļoti vecs un noguris. — Zem mums ir leģendārās Parīzes katakombas, — viņš čukstēja.
Žanna pieliecās un norādīja, kur ap pārsega malu bija izkustināti dubļi. — Tā tikusi atvērta pavisam nesen.— Viņa paskatījās uz augšu ar drūmu izteiksmi. — Tev taisnība, viņi ir aizveduši viņu lejā uz Mirušo impēriju.
45. nodaĻa
— Ak, izbeidz! — Perenele trieca Vecā zirnekļa nelīdzenajā galvā rokā turētā šķēpa plakano pusi. Senatnīgais spēka simbols iemirdzējās spilgti balts, un zirneklis atrāvās atpakaļ kamerā, viņa galva čurkstēja, un augšup cēlās pelēki garaiņi.
— Sāp! — Areopenaps noburkšķēja vairāk sakaitināts nekā ievainots. — Tu vienmēr nodari man sāpes. Tu gandrīz nogalināji mani, kad tikāmies pēdējo reizi.
— Ļauj atgādināt tev, ka pēdējo reizi, kad tikāmies, tavi līdzzinātāji mēģināja ziedot mani, lai aktivizētu aprimušu vulkānu. Dabiski, ka es biju nedaudz apbēdināta.
— Tu uzvēli man veselu kalnu, — Areopenaps sacīja ar savādu šļupstu, ko izraisīja viņa pārāk garie ilkņi. — Tu varēji mani nogalināt.
— Tas bija tikai mazs kalniņš, — Perenele atgādināja radījumam. Viņa domāja, ka Areopenaps bija sieviete, bet nebija pavisam droša. — Tu esi pārdzīvojusi arī lielākas briesmas.
Visas Areopenapa acis bija pievērstas šķēpam Pereneles rokās. — Vai tu man vismaz varētu pateikt, kur es esmu?
— Alkatrazā. Vai pareizāk, zem Alkatrazas, uz salas Sanfrancisko līcī, Amerikas rietumu krastā.
— Jaunajā pasaulē? — Areopenaps jautāja.
— Jā, jaunajā pasaulē, — Perenele sacīja smaidot. Izolētais Vecais zirneklis bieži ziemoja gadsimtiem ilgi un bija neziņā par milzīgiem posmiem cilvēku vēsturē.
— Ko tu šeit dari? — Areopenaps jautāja.
— Es esmu cietumniece — gluži kā tu. — Viņa atkāpās. — Ja es nolaidīšu zemāk šķēpu, vai mēģināsi izdarīt kaut ko muļķīgu?
— Ko tu ar to domā?
— Lēkšanu man virsū.
Visi mati uz Areopenapa kājām sacēlās gaisā un nolaidās zemē vienoti. — Pamiers? —Vecais zirneklis ierosināja.
Perenele pamāja. — Pamiers, — viņa piekrita. — Izskatās, ka mums ir kopējs ienaidnieks.
Areopenaps virzījās kameras durvju virzienā. — Vai tu zini, kā es šeit nokļuvu?
— Es drīzāk cerēju, ka tu man to pastāstīsi, — Perenele sacīja.
Turot vairākas piesardzīgas acis pievērstas mirguļojošajam
šķēpam, zirneklis spēra dažus nenoteiktus soļus ārā, gaitenī. — Pēdējā vieta, ko atceros, bija Igupa sala. Tā ir Polinēzijas daļa, — tas piemetināja.
— Mikronēzija, — Perenele sacīja. — Nosaukums mainījās vairāk nekā pirms simt piecdesmit gadiem. Tad cik ilgi tu esi gulējis, Vecais zirnekli? — viņa jautāja, saucot radījumu tā ierastajā vārdā.
— Es neesmu pārliecināta… kad mēs pēdējo reizi tikāmies un mums bija nelielas domstarpības? Es domāju — cilvēku gados, burve, — paskaidroja zirneklis.
— Kad es un Nikolass bijām Ponpejas salā un pētījām Nan Madol drupas, — Perenele nekavējoties sacīja. Viņai bija gandrīz nevainojama atmiņa. Tas bija apmēram pirms divsimt gadiem, — viņa piebilda.
— Es, iespējams, tad kaut kad arī nosnaudos, — Areopenaps sacīja, iziedams gaitenī. Aiz tā kamerā atdzīvojās miljons zirnekļu. — Es atceros, kad atmodos no ļoti jauka snaudiena, — zirneklis lēnām runāja, — es redzēju magu Dī… bet viņš nebija viens. Tur bija vēl kāds — vēl kaut kas — kopā ar viņu. Kas deva padomus viņam.
— Kas? — Perenele dedzīgi jautāja. — Pacenties atcerēties, Vecais zirnekli, tas ir ļod svarīgi.
Areopenaps aizvēra katru aci un mēģināja atsaukt atmiņā, kas bija noticis. — Kaut kas neļauj man to atcerēties, — tas teica, un visas acis vienlaikus atvērās. — Kaut kas ļod spēcīgs. Lai arī kas bija kopā ar viņu, tas bija aizsargāts ar ļotti spēcīgu burvju aizsegu. — Areopenaps paskatījās gaiteņa abos virzienos. — Tajā virzienā? — tas jautāja.
— Tajā, — Perenele norādīja ar šķēpu. Lai arī Areopenaps bija pasludinājis pamieru, Perenele nebija gatava neapbruņota stāvēt priekšā vienam no visspēcīgākajiem Vecajiem. — Es prātoju, kāpēc viņš gribēja tevi ieslodzīt. — Pēkšņa doma ienāca viņai prātā, un viņa apstājās tik spēji, ka Areopenaps gandrīz uzskrēja virsū, notriecot viņu ar seju dubļainajā grīdā.
— Ja tev, Vecais zirnekli, būtu jāizvēlas starp to, vai atgriezt Vecos uz šīs planētas vai atstāt to cilvēku rokās, ko tu izvēlētos?
— Burve, — Areopenaps sacīja, mutei paveroties, kas varētu nozīmēt smaidu, un atklājot savus drausmīgos zobus, — es biju viens no Vecajiem, kas balsoja, ka mums jāatstāj zeme mērkaķveidīgajai rasei. Es apzinājos, ka mūsu laiks uz šīs planētas bija pagājis un savā augstprātībā to gandrīz izpostījām. Tas bija laiks, kad vajadzēja atkāpties un atstāt to cilvēkiem.
— Tātad tu nebūtu par to, ka Vecajiem jāatgriežas?
— Nē.
— Un, ja būtu cīņa, kuru pusē tu nostātos — Veco vai cilvēku?
— Burve, — Areopenaps sacīja ļoti nQpietni. — Es esmu bijis cilvēku pusē jau agrāk. Ar visu savu klanu, Hekati un Endoras Raganu, esmu palīdzējis viest civilizāciju uz šīs planētas. Lai kāds arī būtu mans izskats, es esmu lojāls cilvēkiem.
— Un tāpēc Dī tevi tagad sagūstīja. Viņš nevar pieļaut, ja kāds tik spēcīgs kā tu varētu cīnīties cilvēku pusē.
— Tad konfrontācijai patiešām vajadzētu būt ļoti tuvu, — Areopenaps teica, — bet Dī un tumšie Vecie neko nevar izdarīt, kamēr viņi nav ieguvuši Grāmatu… — Areopenapa balss pieklusa. — Viņi ir dabūjuši Grāmatu?
— Lielāko daļu, — Perenele bēdīgi apstiprināja. — Un tu droši vien zini arī pārējo. Tev ir zināms pareģojums par dvīņiem?
— Protams. Tas vecais muļķis Ābrahams vienmēr vīteroja par dvīņiem un rakstīja savus neatšifrējamos pareģojumus Kodeksā. Es pats nekad neticēju nevienam tā vārdam. Un visus tos gadus, ko es viņu pazinu, neviens paredzējums nepiepildījās.
— Nikolass atrada dvīņus.
— Ak. — Areopenaps brīdi klusēja, tad sapurināja plecus, kādi nu tam bija, un plati iepleta visas acis vienlaikus. — Tad nu Ābrahamam kaut kur būs taisnība, pirmo reizi.
Kamēr Perenele dziļi līdz potītēm brida pa dubļiem, pārdomādama, ko bija atklājusi kamerās augšā, viņa pamanīja, ka, par spīti tā milzīgajam izmēram, Vecais zirneklis slīdēja pa dubļu virsmu. Aiz viņa sienas un griesti pulsēja no miljons zirnekļu, kas sekoja Vecajam. — Es brīnos, kāpēc Dī nenogalināja tevi.
— Viņš nevar, — Areopenaps lietišķi sacīja. — Mana nāve izraisīs viļņu miriādes Ēnu valstībā. Pretēji Hekatei man ir draugi, pārāk daudzi no tiem nāktu šo lietu izmeklēt. Dī to negribētu. — Areopenaps apstājās, kad nonāca pie pirmā šķēpa, ko Perenele bija nogrūdusi zemē. Milzīgā kāja pagrieza to apkārt, un zirneklis pētīja blāvās hieroglifu zīmes uz šķēpa gala. — Esmu pārsteigts, — tas svepstēja. — Šie ir spēka vārdi. Tie bija seni jau laikos, kad Vecie valdīja uz zemes. Es domāju, ka esam iznīcinājuši tos un visus to pierakstus. Kā gan angļu mags tos atklājis?
— Es arī par to brīnījos, — Perenele bilda. Viņa pagrieza šķēpu, lai paskatītos uz vienu kvadrātainu hieroglifu. — Varbūt viņš tos no kaut kurienes nokopēja.
— Nē, — Areopenaps sacīja. — Atsevišķi vārdi ir spēcīgi, tā ir taisnība, bet Dī ir salicis tos noteiktā kārtībā, kas turēja mani sagūstītu kamerā. Katru reizi, kad mēģināju izbēgt, bija tā, it kā es ieskrietu cietā sienā. Es šo rakstu esmu redzējis agrāk, bet tas bija laikos pirms Danu Tālis krišanas. Patiesībā tagad, kad par to domāju, pēdējo reizi šo rakstu redzēju, pirms mēs bijām radījuši kontinentu salas un izcēluši tās no okeāna dzīlēm. Kāds ir pamācījis Dī, kāds, kas zināja, kā veidot šo maģisko rakstu, kāds, kas to pats redzējis.
— Neviens nezina, kurš Vecais ir Dī pavēlnieks, kam viņš kalpo, — Perenele domīgi sacīja. — Nikolass veltīgi pavadījis desmitiem gadu, mēģinādams atklāt, kurš pilnībā kontrolē magu.
— Kāds ļoti vecs, — Areopenaps sacīja. — Tikpat vecs kā es vai pat vecāks. Kāds no lielajiem Vecajiem, iespējams. — Visu zirnekļu Vecajam acis plati iepletās. — Bet tas nevar būt, neviens no tiem neizglābās no Danu Tālis krišanas.
— Tu izglābies.
— Bet es neesmu lielais Vecais, — Areopenaps vienkārši sacīja.
Viņi bija sasnieguši tuneļa galu, un de Aijala uzzibsnīja tieši
viņu priekšā. Viņš bija bijis spoks vairākus gadsimtus un redzējis brīnumus un briesmoņus, bet nekad nebija redzējis kaut ko līdzīgu Areopenapam, un nu milzīgā radījuma izskats šokēja viņu tik ļoti, ka viņš bija mēms.
— Huan, — Perenele maigi sacīja. — Runā ar mani.
— Vārnu dieviete ir te, — viņš beidzot sacīja. — Viņa ir gandrīz tieši virs mums, uzmetusies ūdens torņa galā kā milzīgs maitasputns. Viņa gaida tevi izrāpjamies ārā. Viņa sastrīdējās ar sfinksu, — spoks piemetināja. — Sfinksa sacīja, ka Vecie ir atdevuši tevi viņai, Morigana apgalvoja, ka Dī sacījis, ka tu esi viņas.
— Patīkami būt tik pieprasītai, — Perenele noteica, paskatījusies visas šahtas augstumā tumsā. Viņa uzmeta sānisku skatienu Areopenapam. — Es prātoju, vai viņa zina, ka tu esi šeit.
— Nedomāju, — Vecais zirneklis atteica. — Dī nebija vajadzības viņai to teikt, un ar tik daudz maģiskām un mistiskām radībām uz salas viņa nespēs noteikt manu auru.
Pereneles lūpas savilkās ātrā smaidā, kas izgaismoja viņas seju: — Pārsteigsim viņu?
46. NODAĻA
Džošs Ņumens apstājās un smagi nopūtās. Jebkuru mirkli viņš bija gatavs padoties. Lai ari tā bija vēsa un mitra pazeme, viņš svīda, mati bija pielipuši galvaskausam, krekls ledains un pielipis mugurai. Viņš bija vairāk nekā nobijies, vairāk nekā pārbijies līdz nāvei, viņš bija kā sastindzis.
Jau doties kanalizācijā bija pietiekami baisi. DI bija izrāvis kanalizācijas lūkas vāku no zemes bez jebkādām grūtībām, un viņi bija uzreiz atlēkuši atpakaļ, kad ielā izvēlās nelabi smakojošas gāzes vilnis. Kad tas bija aizplūdis tālāk, Dī bija ieslīdējis atvērumā, Džošs sekoja viņam pēc mirkļa, un kā pēdējais devās Makjavelli. Viņi nokāpa lejā pa šaurām metāla kāpnēm un apstājās tunelī, kas bija tik šaurs, ka varēja pārvietoties pa vienam, un tik zems, ka tikai Dī varēja soļot nepieliecies. Tunelis virzījās zemāk pazemē, un Džošs skaļi ieelsās, kad ledusauksts ūdens pēkšņi piepildīja viņa tenisa kurpes. Smaka bija drausmīga, un Džošs izmisīgi mēģināja nedomāt par to, kam cauri viņš brida.
Puvušu olu sēra smaka nedaudz nomāca kanalizācijas smirdoņu, kad Dī izveidoja auksti zilbaltu gaismas lodi. Tā lidinājās un dejoja gaisā apmēram divpadsmit collu magam pa priekšu, iekrāsojot šauro arkveida tuneli tīrā pelnu pelēkā gaismā un tumšās necaurredzamās ēnās. Viņiem brienot uz priekšu, Džošs sadzirdēja kustamies lietas un saskatīja mirguļojošus sarkanas gaismas punktus pārvietojamies tumsā. Viņš cerēja, ka tās ir tikai žurkas.
— Es nevaru… — Džošs iesāka, viņa balss atbalsojās šaurajā tunelī izkropļota. — Man patiesībā nepatīk šauras vietas.
— Man ari ne, — Makjavelli skopi piebilda. — Es neilgu laiku pavadīju cietumā, tas bija sen. Es to nekad neaizmirsīšu.
— Vai tas bija tikpat slikti kā tagad? — Džošs jautāja trīsošā balsī.
— Sliktāk. — Makjavelli gāja aiz Džoša un pieliecās uz priekšu, lai piebilstu: — Pamēģini nesatraukties un palikt mierīgs. Šis ir tikai ekspluatācijas tunelis, pēc dažiem mirkļiem mēs ieiesim īstajā kanalizācijā.
Džošs ievilka dziļu elpu un norīstījās no smakas. Viņam vajadzēja atcerēties, ka labāk elpot caur muti. — Un kā tas palīdzēs? — viņš nomurmināja caur sakostiem zobiem.
— Parīzes kanalizācija ir spogulis augšā esošajām ielām, — Makjavelli paskaidroja, viņa elpa sildīja Džoša ausi. — Lielākās kanalizācijas šahtas ir piecpadsmit pēdu augstas.
Makjavelli bija taisnība, pēc pāris mirkļiem viņi iznāca ārā no ierobežotā un klaustrofobiskā apkalpes tuneļa šaurā arkveida šahtā — pietiekami platā, lai pa to varētu braukt auto. Augstās ķieģeļu sienas bija spilgti izgaismotas un klātas melnām dažādu resnumu caurulēm. Kaut kur tālumā šļakstēja un burbuļoja ūdens.
Džošs juta, ka klaustrofobija nedaudz mazinās. Sofiju dažreiz biedēja plašas atklātas vietas, viņam bija bail no noslēgtām mazām telpām. Agrofobija un klaustrofobija. Viņš ievilka dziļu elpu, gaiss joprojām smakoja no izplūdes gāzēm, bet tas vismaz bija elpojams. Viņš pacēla sava melnā T krekla priekšpusi, lai aizsegtu seju un ieelpotu; tas smirdēja. Kad viņš tiks ārā no šejienes — ja tiks ārā —, viņam vajadzēs visu sadedzināt, ieskaitot smalko dizainera džinsu kreklu, ko Senžermēns bija viņam iedevis. Viņš ātri to nolaida kreklu, sapratis, ka gandrīz bija atklājis somu, ko nēsāja auklā ap kaklu un kurā atradās Kodeksa lapas. Nebija svarīgi, kas tagad notiks, viņš bija apņēmies neatdot lapas Dī, vismaz ne līdz tam brīdim, kamēr nebūs pārliecināts, ka maga motīvi ir patiesi.
— Kur mēs esam? — viņš skaļi brīnījās, skatoties uz Makjavelli. Dī izgāja šahtas vidū, un necaurspīdīga bumba tagad griezās tieši virs viņa izstieptās plaukstas.
Slaidais itālietis palūkojās apkārt. — Man nav ne jausmas, — viņš atzinās. Šeit ir šahtas divtūkstoš simts kilometru garuma — ap tūkstoš trīssimt jūdžu, — viņš izlaboja, pamanījis Džoša neko neizsakošo seju. — Bet neuztraucies, mēs nepazudīsim. Lielākai daļai no tām ir savas ielu zīmes.
— Ielu zīmes kanalizācijas šahtās?
— Parīzes kanalizācijas tuneļi ir viens no lielākajiem pilsētas brīnumiem. — Makjavelli pasmaidīja.
— Ejam! — izlauzās Dī balss, atbalsojoties telpā.
— Vai tu zini, kurp mēs ejam? — Džošs mierīgi jautāja. Viņš zināja no pieredzes, ka nepieciešams novērst domas; ja sāks domāt par tuneļu šaurību un zemes smagumu virs viņiem, tad klaustrofobija viņu nobeigs.
— Mēs ejam lejā, mēs dodamies uz visdziļāko, visvecāko katakombu vietu. Tur tevi atmodinās.
— Vai tu zini, ar ko mēs tiksimies?
Makjavelli parasti neizteiksmīgā seja noraustījās grimasē. — Jā. Bet tikai slavas dēļ. Es nekad neesmu to redzējis. — Viņš pazemināja balsi gandrīz līdz čukstam un satvēra Džoša piedurkni, pavelkot viņu atpakaļ. — Nav par vēlu griezties atpakaļ, — viņš sacīja.
Džošs izbrīnā ieplēta acis. — Dī tas nepatiktu.
— Droši vien ne, — Makjavelli piekrita, greizi smaidot.
Džošs bija apjucis. Dī bija sacījis, ka Makjavelli nav viņa draugs,
un bija acīm redzams, ka abi vīri nesatika. — Bet es domāju, ka tu un Dī esat vienā pusē.
— Mēs abi kalpojam Vecajiem, tā ir taisnība… bet es nekad neesmu atzinis angļu magu un viņa metodes.
Viņiem priekšā Dī iegriezās mazākā tunelī un apstājās šauru metālisku durvju priekšā, kas bija aizslēgtas ar piekaramo slēdzeni. Viņš iespieda metāla slēdzenei ar pirksta nagu, kas smirdēja pēc pretīga olu dzeltenuma, un atvēra durvis. — Pasteidzieties! — viņš neiecietīgi sauca.
— Tā …tā persona, ko mēs gatavojamies satikt, — Džošs lēnām sacīja, — vai tā patiešām var atmodināt manus spēkus?
— Par to es nešaubos, — Makjavelli klusi sacīja. — Vai atmodināšana tev ir tik svarīga? — viņš jautāja, un Džošs apzinājās, ka Makjavelli viņu cieši vēro.
— Manu māsu atmodināja — manu dvīņumāsu, — viņš lēnām paskaidroja. — Es gribu… man vajag atmodināt savus spēkus, lai mēs atkal būtu vienādi. — Viņš paskatījās uz slaido vīrieti ar baltajiem matiem. — Vai tas ir saprotami?
Makjavelli pamāja, viņa seja bija neko neizteicoša maska. — Bet vai tas ir vienīgais iemesls, Džoš?
Zēns lūkojās viņā labu brīdi, iekams aizgriezās projām. Makjavelli bija taisnība — tas nebija vienīgais iemesls. Viņš bija turējis Clarent, viņš uz mirkli bija izbaudījis nojausmu, kā tas ir, ja tavas izjūtas ir atmodinātas. Uz dažiem mirkļiem viņš bija juties patiesi dzīvs, viņš'bija juties pilnīgs… un vairāk nekā jebko citu gribēja izbaudīt šo sajūtu atkal.
Dī ieveda viņus citā tunelī, kas bija vēl šaurāks par pirmo. Džošs juta saraujamies vēderu, un viņa sirds sāka strauji dauzīties. Vairākās šauru, stāvu kāpņu grupās tunelis liecās un locījās uz leju. Akmeņi šeit bija vecāki, kāpnes nevienādi veidotas, sienas mīkstas un drūpošas, viņiem pieskaroties, garām ejot. Dažās vietās tas bija tik šaurs, ka Džošam vajadzēja pagriezties sāņus, lai izslīdētu cauri. Viņš iestrēga — ierobežotā stūrī — un uzreiz sajuta krūtīs ceļamies elpas trūkuma paniku. Tad Dī satvēra Džoša roku un bez ceremonijām izrāva viņu cauri sašaurinājumam, noplēšot garu strēmeli viņa T krekla aizmugurē. — Gandrīz esam klāt, — mags nomurmināja. Viņš nedaudz pacēla roku, un lēkājoša sudraba gaismas bumba pacēlās augstāk gaisā, atklājot tuneļa dobainās akmens sienas.
— Apstājies uz brīdi; ļauj man ievilkt elpu, — Džošs pieliecās, ar rokām atspiedies pret ceļiem, smagi elsodams. Viņš saprata, ka tik ilgi, kamēr viņš koncentrējas uz gaismas lodi un nedomā par sienām un griestiem, kas apņēma viņu, viss bija kārtībā. — Kā tu zini, kurp mēs ejam? — viņš elsoja. — Vai tu te esi bijis agrāk?
— Es šeit reiz biju agrāk… pirms daudziem gadiem, — Dī sacīja, greizi smaidīdams. — Tagad es tikai sekoju gaismai. — Spilgti baltā gaisma pārvērta maga smaidu briesmīgā grimasē.
Džošs atcerējās sava futbola trenera triku, ko tas bija iemācījis arī viņam: zēns abām rokām apskāva vēderu, cieši saspieda, tad ieelpoja un iztaisnojās. Šķebinošā sajūta uzreiz samazinājās. — Ko mēs gatavojamies satikt? — viņš jautāja.
— Pacietību, cilvēk, pacietību. — Dī lūkojās garām Džošam tur, kur stāvēja Makjavelli. — Es esmu drošs, ka mūsu itāliešu draugs piekritīs. Viena no nemirstības lielākajām priekšrocībām ir tā, ka iemāca pacietību. Ir teiciens: labs nāk ar gaidīšanu.
— Ne vienmēr labs, — Makjavelli nomurmināja, kad Dī aizgriezās projām.
Šaurā tuneļa galā bija zemas metāla durvis. Izskatījās, it kā tās nebūtu vērtas gadu desmitiem, ierūsējušas notecējušajā kaļķakmens sienā. Baltajā gaismā Džošs redzēja, ka rūsa ir nosmērējusi balto akmens sienu sakaltušu asiņu krāsā.
Gaismas lode lēkāja gaisā, kamēr Dī ar dzelteno pirksta nagu pārvilka pāri durvju malai, izgriezdams tās ārā no rāmja. Puvušu olu smirdoņa nomāca kanalizācijas smaku.
— Kas ir aiz tām? — Džošs vaicāja. Tagad, kad viņš spēja kon'trolēt bailes, viņš sāka justies mazliet satraukts. Kad viņš būs atmodināts, viņš varēs aizlavīties projām un tikt atpakaļ pie Sofijas. Viņš pagriezās, lai paskatītos uz Makjavelli, bet itālietis papurināja galvu un norādīja uz Dī.
— Doktor Dī? — Džošs iejautājās.
Dī atlauza vaļā zemās durvis un izrāva tās no rāmja. Mīkstais akmens izdrupa un sabirza pārslās ap tām. — Ja man ir tasinība — un man gandrīz vienmēr ir, — mags piebilda, — tad tas mūs aizvedīs uz Parīzes katakombām. — Dī pieslēja durvis pie sienas un tad izkāpa cauri atvērumam.
Džošs pieliecās, lai sekotu viņam. — Es nekad neesmu dzirdējis par tām.
— Daži cilvēki ārpus Parīzes to zina, — Makjavelli sacīja, — jo kopā ar kanalizāciju ir viens no šīs pilsētas brīnumiem. Pāri par simt septiņdesmit jūdžu garš noslēpumains labirintveida tunelis. Katakombas reiz bija kaļķakmens akmeņlauztuves. Un tagad tās ir piepildītas…
Džošs izkāpa cauri atvērumam, iztaisnojās un palūkojās apkārt.
— … ar kauliem.
Zēns sajuta kaut ko sakustamies vēdera dziļumā, un viņš apņēmīgi norija siekalas, rīkles galā turējās skāba un asa smaka. Tieši priekšā, cik tālu vien varēja redzēt krēslainajā tunelī, sienas un izliektie griesti, un pat grīda bija veidota no gludiem cilvēku kauliem.
47. nodaĻa
Nikolass tikko kā bija pacēlis lūkas vāku, kad iezvanījās Žannas telefons, spalgajiem treļļiem liekot viņiem pārbīlī salēkties. Alķīmiķis ar troksni nometa vāku atpakaļ vietā, tam atsitoties, tas uzkrita uz viņa pirkstgaliem.
— Tas ir Francis, — Žanna sacīja, atverot telefonu. Viņa runāja ar Senžermēnu ātrā franču valodā un tad aizcirta ciet telefonu. — Viņš ir ceļā, — Žanna sacīja. — Viņš sacīja, lai nekādā gadījumā neejam lejā katakombās bez viņa.
— Bet mēs nevaram gaidīt, — Sofija protestēja.
— Sofijai taisnība. Mums vajadzētu… — Nikolass iesāka.
— Mēs gaidīsim, — Žanna stingri sacīja balsī, kādā reiz bija komandējusi armijas. Viņa uzlika savu mazo kājiņu uz lūkas vāka.
— Viņi būs projām, — Sofija izmisusi sacīja.
— Francis sacīja, ka zina, kurp viņi dodas, — Žanna sacīja ļoti klusu. Viņa pagriezās, lai paskatītos uz alķīmiķi. — Viņš teica, ka tu arī zinot. Zini? — viņa prasīja.
Nikolass vispirms ievilka dziļu elpu un tad drūmi pamāja. Agrā rīta gaisma bija nomazgājusi visu dzīvīgumu no viņa sejas, vēršot to izbalējuša pergamenta krāsā. Loki zem acīm bija sasitumu zilumā un uzpampuši. — Es tā domāju.
— Kur? — Sofija jautāja. Viņa centās saglabāt mieru. Viņa vienmēr prata labāk saglabāt mieru nekā brālis, bet tieši tagad bija tuvu tam, lai atmestu galvu un neapmierinātībā kliegtu. Ja alķīmiķis zināja, kur Džošs dodas, kāpēc tad viņi tagad nedevās turp?
— Dī ved Džošu, lai atmodinātu viņa spēkus, — Fleimels lēni sacīja, acīmredzami izvēlēdamies vārdus piesardzīgi.
Sofija apjukusi savilka pieri. — Vai tas ir tik slikti? Vai tas nav tas, ko mēs gribējām?
— Jā, tas ir tas, ko mēs gribējām, bet ne tā, kā mēs to gribējām. — Lai ari viņa seja joprojām bija vienaldzīga, acīs bija jaušamas sāpes. — Daudz kas atkarīgs no tā, kurš — vai kas — personas spēkus atmodina. Tas ir bīstams process. Tas var būt pat nāvējošs.
Sofija lēnām pagriezās, lai palūkotos uz viņu. — Un tomēr tu gribēji, lai Hekate atmodina mūs abus — mani un Džošu. — Viņas brālim visu laiku bija bijusi taisnība: Fleimels bija viņus abus pakļāvis briesmām. Viņa tagad to redzēja.
— Tas bija nepieciešams jūsu pašu aizsardzībai. Bija briesmas, jā, bet nevienam no jums nedraudēja briesmas no pašas dievietes.
— Kāda veida briesmas?
— Lielākā daļa Veco nekad nav bijuši augstsirdīgi pret tā sauktajiem cilvēkiem. Ļoti nedaudzi bija gatavi atkāpties bez kaut kādiem nosacījumiem, — Fleimels paskaidroja. — Lielākā balva, ko Vecie var piešķirt, ir nemirstība. Cilvēki grib dzīvot mūžīgi. Un abi — gan Dī, gan Makjavelli — kalpo saviem tumšajiem Vecajiem, kuri tos apbalvoja ar nemirstību.
— Kalpo? — Sofija jautāja, pavēršot skatienu no alķīmiķa uz Zannu.
— Viņi ir kalpi, — Žanna maigi sacīja, — daži teiktu — vergi. Tā ir cena par viņu nemirstību un spēku.
Žannas telefons iezvanījās atkal ar to pašu melodiju, un viņa to atvēra.
— Franci?
— Sofij, — Fleimels klusām turpināja, — nemirstības balva var tik atņemta personai jebkurā brīdī, un, ja tas notiek, visi viņu pretdabiskie gadi tiek izdzīvoti vienā mirklī. Daži Vecie paverdzina cilvēkus, kurus viņi atmodina, pārvēršot tos mazliet labākās būtnēs nekā zombiji.
— Bet Hekate nepadarīja mani nemirstīgu, kad mani atmodināja, — Sofija iebilda.
— Hekatei pretēji Endoras Raganai nebija intereses par cilvēkiem neskaitāmu paaudžu ilgumā. Viņa vienmēr palika neitrāla karos starp mums līdzīgiem, kas aizstāv cilvēkus, un tumšajiem
Vecajiem. — Greizs smaids parādījās viņa lūpās. — Iespējams, ja viņa būtu izvēlējusies kādu no pusēm, viņa vēl šodien būtu dzīva.
Sofija paskatījās alķīmiķa blāvajās acīs. Viņa domāja, ja Fleimels nebūtu gājis uz Hekates Ēnu valstību, Vecā vēl tagad būtu dzīva. — Tu gribi sacīt, ka Džošam draud briesmas, — viņa beidzot sacīja.
— Ļoti lielas briesmas.
Sofijas skatiens nepameta Fleimela seju. Džošs bija nonācis briesmās nevis Dī vai Makjavelli dēļ, bet gan Nikolass Fleimels bija ievilcis viņus abus šajā drausmīgajā situācijā. Viņš bija aizstāvējis viņus, tā viņš apgalvoja, un, ja kādreiz viņa tam ticēja uz vārda, tad tagad… tagad nezināja, ko lai domā.
— Nāc. — Žanna strauji aizvēra telefonu, satvēra Sofijas roku un vilka viņu projām pa šauro ieliņu lielās ielas virzienā, — Francis jau ir ceļā.
Fleimels uzmeta pēdējo skatienu vākam, tad pabāza Clarent dziļāk zem žaketes un aizsteidzās pakaļ viņām.
Žanna izveda viņus ārā no šaurās ieliņas uz Avenue du President Wilson, tad ātri nogriezās pa kreisi uz Rue Debrousse un devās atpakaļ uz upi. Gaisu pildīja neskaitāmu policijas un ātrās palīdzības sirēnu skaņas, un virs galvas debesīs zemu virs pilsētas lidinājās policijas helikopters. Ielas bija gandrīz tukšas, un neviens nepievērsa uzmanību trim cilvēkiem, kas skrēja pēc patvēruma.
Sofija nodrebinājās, aina bija tik sirreāla. Tas atgādināja to, ko viņa bija redzējusi Discovery kanālā dokumentālā filmā par karu.
Rue Debrousse galā viņi atrada Senžermēnu gaidām, viņš sēdēja apšaubāma izskata melnā BMW, kam ļoti bija nepieciešama mazgāšana. Priekšējās un aizmugurējās pasažieru durvis bija mazliet pavērtas, un tonētais vadītāja logs, viņiem tuvojoties, dūcot nolaidās lejā. Senžermēns iepriecināts plati smaidīja.
— Nikolas, tev daudz biežāk jāatgriežas mājās, pilsētā valda haoss. Tas ir drausmīgi un satraucoši. Man gadsimtiem ilgi nav bijis tik jautri.
Žanna ieslīdēja sēdvietā blakus vīram, bet Nikolass un Sofija iekāpa aizmugurē. Senžermēns spēji ierūcināja motoru, bet Nikolass paliecās uz priekšu un saspieda viņa plecu.
— Ne tik strauji. Mums nevajag pievērst neviena uzmanību, — viņš brīdināja.
— Ielās valdot panikai, mēs arī nevaram braukt lēnām, — Senžermēns norādīja. Viņš veikli aizvadīja auto projām no iežogojuma un izbrauca uz Avenue de New York. Viņš vadīja mašīnu ar vienu roku uz stūres, otra nokarājās pāri sēdeklim, viņam bieži griežoties apkārt, lai runātu ar alķīmiķi.
Pilnīgi sastingusi, Sofija bija atzvēlusies pret logu, skatījās ārā uz upi, kas vīdēja no viņas pa kreisi. Tālumā Sēnas otrā pusē viņa varēja saskatīt tagad jau pazīstamo Eifeļa torni paceļamies pāri māju jumtiem. Viņa bija nogurusi, un galva griezās. Viņa bija apmulsusi par alķīmiķi. Nikolass nevarēja būt slikts, vai tomēr varēja? Senžermēns un Žanna — Skatija arī — acīmredzami respektēja viņu. Pat Hekatei un Raganai viņš patika. Uzzibošās domas, kuras, kā viņa zināja, nebija viņas, vīdēja uz Sofijas apziņas robežas, bet, kad viņa mēģināja koncentrēties, tās pazuda. Tās bija Endoras Raganas atmiņas, viņa instinktīvi juta, ka tās ir svarīgas. Tām bija kaut kāds sakars ar katakombām un radījumu, kas dzīvoja tur, dziļumā…
— Oficiāli policija ziņo, ka daļa katakombu ir iegruvusi, sev līdzi ieraujot dažas mājas, — Senžermēns sacīja. — Viņi apgalvo, ka caurules ir pārplīsušas un metāns, oglekļa dioksīda un oglekļa monoksīda gāze ir izplūdusi pilsētā. Parīzes centrs ir slēgts un evakuēts. Cilvēkiem ieteikts palikt mājās.
Nikolass atspiedās ādas sēdeklī un aizvēra acis.— Vai kāds ir cietis? — viņš jautāja.
— Dažas brūces un sasitumi, bet ne par ko nopietnāku neziņo.
Žanna izbrīnā papurināja galvu. — Ņemot vērā, kas tikko kā
bradāja pa pilsētu, tas ir brīnums.
— Vai ir Nidhjega attēli? — Nikolass jautāja.
— Nevienā no galvenajiem ziņu kanāliem pagaidām nav, bet daži graudaini mobilo telefonu foto ir parādījušies blogos, un abi — gan Le Monde, gan Le Figaro — apgalvo, ka to rīcībā ir ekskluzīvi Radījuma no katakombām — un Zvēra no bedres — attēli.
Sofija paliecās uz priekšu, ieklausīdamās sarunā. Viņa skatījās no Nikolasa uz Senžermēnu un tad atpakaļ uz alķīmiķi. — Drīz visa pasaule zinās patiesību. Kas notiks tad?
— Nekas, — abi vīri vienlaikus atbildēja.
— Nekas? Bet tas nav iespējams.
Žanna pagriezās apkārt pasažiera sēdeklī. — Bet tas ir tas, kas notiks. Viss tiks slēpts.
Sofija paskatījās uz Fleimelu. Viņš piekrītoši pamāja. — Lielākā daļa cilvēku tam tik un tā neticēs, Sofij. Tas tiks atmests kā māņi vai izpušķojums. Tie, kuri domās, ka tā ir patiesība, tiks saukti par sazvērestības teroristiem. Un tu vari būt droša, ka Makjavelli ļaudis jau strādā pie tā, lai konfiscētu un iznīcinātu ikvienu attēlu.
— Pāris stundu laikā, — Senžermēns piebilda, — par šārīta notikumiem vienkārši ziņos kā par nelaimes gadījumu. Par briesmoņa aprakstiem smiesies, un to uzskatīs par histēriju.
Sofija neticīgi grozīja galvu. — Kaut ko tādu nevar noslēpt uz visiem laikiem.
— Vecie to dara jau tūkstošiem gadu, — Senžermēns sacīja, pieliecis aizmugures skata spoguli tā, lai varētu redzēt Sofiju. Tumšajā automašīnas interjerā viņai šķita, ka viņa acis mazliet kvēlo. — Un tev jāatceras, ka cilvēki patiesībā negrib ticēt maģijai. Viņi negrib atzīt, ka mīti un leģendas patiesībā vienmēr balstās īstenībā.
Zanna pastiepās un maigi nolika roku uz vīra rokas. — Bet es nepiekrītu; savas būtības dziļumos cilvēki vienmēr ir ticējuši maģijai. Tikai pēdējos dažos gadsimtos šī ticība ir noplakusi. Es domāju, ka viņi patiesībā grib ticēt, jo sirdī zina, ka tā ir patiesība. Viņi zina, ka maģija patiesībā eksistē.
— Es ticēju maģijai, — Sofija sacīja ļoti klusu. Viņa pagriezās, lai atkal paskatītos uz pilsētu, bet loga stiklā redzēja atspīdam spilgti izkrāsotu istabu, savu bērnistabu pirms pieciem, iespējams, sešiem gadiem. Viņai nebija ne jausmas, kur tas bija — māja varbūt bija Scottsdale, bet tā varēja arī būt Raleigh, viņi tad tik bieži bija pārcēlušies. Viņa sēdēja gultā savu mīļoto grāmatu vidū. — Kad es biju jaunāka, es lasīju grāmatas par princesēm un burvjiem, un bruņiniekiem, un magiem. Tomēr, lai arī zināju, ka tie ir tikai stāsti, es vēlējos, lai maģija eksistē īstenībā. Līdz šim brīdim, — viņa ar rūgtumu piemetināja. Viņa pagrieza galvu, lai paskatītos uz alķīmiķi. — Vai visas pasakas ir patiesība?
Fleimels pamāja. — Ne visas pasakas, bet ikvienas leģendas pamatā ir patiesība, visu mītu pamatā ir patiesība.
— Pat baiso? — viņa čukstēja
— Sevišķi baiso.
Jauns helikopteru trio dūca zemu virs galvām, to motoru troksnis izraisīja vibrāciju auto iekšienē. Fleimels pagaidīja, līdz tie aizlido garām, un tad pieliecās uz priekšu. — Kurp mēs dodamies?
Senžermēns norādīja uz priekšu un pa labi. — Trocadero Gurdens ir slepena ieeja katakombās. Tā ved taisni lejā uz slēgtajiem tuneļiem. Esmu izpētījis vecās kartes, es domāju, Dī maršruts vispirms vedīs viņus cauri kanalizācijas šahtām un tad lejā uz zemākajiem tuneļiem. Mēs, ejot šādi, iegūsim nedaudz laika.
Nikolass Fleimels atsēdās atpakaļ sēdeklī, pasniedzās un saspieda Sofijas roku. — Viss būs labi, — viņš sacīja.
Bet Sofija neticēja viņam.
Ieeja katakombās izrādījās eja cauri parasta izskata metāla režģim uz zemes. Daļēji sūnu un zāles klāts, tas bija paslēpts starp kokiem aiz krāšņa un skaisti nokrāsota karuseļa vienā Trocadero Gurdens galā. Parasti neparastie dārzi būtu tūristu pārpilni, bet šorīt tie bija klusi un karuseļa koka zirgi tukši lidinājās augšup un lejup zem zilām un baltām svītrām klātās audekla nojumes.
Senžermēns devās pāri šaurajam celiņam un ieveda viņus saules brūni izdedzinātajā zālienā. Viņš pārliecās pāri necilajam četrstūrainajam metāla režģim. — Es to neesmu lietojis kopš 1941. gada. — Viņš pietupās, sagrāba stieņus un cēla. Tas nekustējās.
Zanna sāņus paskatījās uz Sofiju. — Kad mēs ar Franci cīnījāmies franču pretestības kustībā pret vāciešiem, mēs katakombas izmantojām kā bāzi. Mēs varējām iznirt jebkur pilsētā. — Viņa uzsita metāla režģim ar kurpes pirkstgalu. — Šī bija viena no mūsu mīļākajām vietām. Pat kara laikā dārzi vienmēr bija cilvēku pilni un mēs viegli varējām iejukt pūlī.
Gaisā pēkšņi bija jūtama spēcīga rudenīga degošu lapu smarža, un tad metāla režģis Franča rokās sāka kvēlot plašā sarkanā karstumā, šaurā baltā karstumā, svelmē. Metāls pārvērtās šķidrumā un izkusa, rupjas lāses pazuda lejā, šahtā. Senžermēns izrāva atlikušās restes no cauruma un nometa malā, tad metās atvērumā. — Te ir kāpnes.
— Sofij, tu ej nākamā, — Nikolass sacīja. — Es iešu pēc tevis. Žanna, vai piesegsi aizmuguri?
Žanna pamāja. Viņa saņēma tuvumā stāvošā koka soliņa malu un pārvilka to pāri zālienam. — Es to uzlikšu uz cauruma, pirms kāpšu lejā. Mēs taču nevēlamies, lai kāds nejaušs apmeklētājs tur iekristu, vai ne? — Viņa smaidīja.
Sofija piesardzīgi iekāpa atvērumā, viņas kāja atrada kāpņu paliekas. Viņa uzmanīgi pieliecās. Viņa domāja, ka te būs pretīgi un baisi, bet te tikai smaržoja pēc sausuma un pelējuma. Viņa sāka skaitīt pakāpienus, bet kaut kur ap septiņdesmit otro viņai sajuka, tomēr pēc strauji plokošā debess kvadrāta virs galvas varēja noteikt, ka viņi kāpj dziļi pazemē. Viņa nebija nobijusies — par sevi ne. Tuneļi un šaurās telpas viņu nebiedēja, bet brālim šauras vietas iedvesa šausmas: kā viņš tagad jūtas? Tauriņi sarosījās pakrūtē, viņai kļuva šķebīgi. Mute kļuva sausa, un viņa zināja — instinktīvi, nešauboties, — tieši šajā mirklī tā jūtas brālis. Viņa zināja, ka Džošs ir pārbijies. i
48. NODAĻA
— Kauli, — Džošs sacīja bez emocijām, aplūkodams tuneli no augšas līdz apakšai.
Siena tieši viņa priekšā bija veidota no simtiem netīri dzeltenu un izbalējušu, bālganu galvaskausu. Dī lieliem soļiem devās projām pa gaiteni, un, gaismas lodei lēnām dejojot un raustoties līdzi viņam, radās iespaids, ka tukšie acu dobumi kustas, sekojot līdzi.
Džošs bija uzaudzis starp kauliem; viņš zināja, ka no tiem nav jābaidās. Viņa tēva kabinets bija pilns ar skeletiem. Kā bērni viņi abi ar Sofiju bija rotaļājušies muzeju eksponātu glabātuvēs, kuras bija pilnas ar skeletu paliekām, bet tie visi bija bijuši dzīvnieku un dinozauru kauli. Džošs pat bija palīdzējis no gabaliņiem salikt kopā kāda rāpuļa astes kaulu, kuru izstādīja Amerikas Dabas vēstures muzejā. Bet šie kauli… šie bija… šie bija…
— Vai tie visi ir cilvēku kauli? — viņš čukstēja.
— Jā, — Makjavelli liegi sacīja, viņa balsī tagad bija jaušams itāliešu akcents. — Šeit, lejā, ir vismaz sešu miljonu ķermeņu atliekas. Iespējams, pat vairāk. Katakombas sākumā bija milzīgas kaļķakmens lauztuves, — viņš ar pirkstu norādīja uz augšu, — tā paša kaļķakmens, no kura celta pilsēta. Parīze ir uzcelta uz tuneļu labirinta.
— Kā de nokļuva šeit, lejā? — Džoša balss trīcēja. Viņš ieklepojās, ar rokām cieši apņēma ķermeni un centās izskatīties bezbēdīgs, it kā nepavisam nebūtu nobijies. — Tie izskatās veci, cik ilgi tie ir
šeit?
— Tikai pāris gadsimtu, — Makjavelli sacīja, pārsteigdams viņu. — Astoņpadsmitā gadsimta beigās Parīzes kapi bija pārpildīti, es
tad biju pilsētā, — viņš piebilda, mutei nepatīkami saraujoties. — Es nekad nebiju redzējis kaut ko tamlīdzīgu. Pilsētā bija tik daudz mirušo, ka kapi vienkārši bija zemes kalni ar tajos saskatāmiem kauliem. Parīze bija viena no skaistākajām pilsētām pasaulē, bet tā bija arī visnetīrākā. Sliktāka par Londonu, ja tas kaut ko izsaka! — Viņš smējās, un skaņa atbalsojās, un atbalss atbalsojās no kauliem veidotajās sienās un izkropļojās par kaut ko derdzīgu. — Smirdoņa bija neaprakstāma, te patiešām bija žurkas suņa lielumā. Slimības bija bieži izplatītas, un mēra epidēmijas bija parasta lieta. Beidzot tika atzīts, ka pārpildītajām kapsētām ir saistība ar infekciju. Tad nolēma iztīrīt kapsētas un atliekas pārvietot tukšajās akmeņlauztuvēs.
Cenšoties nedomāt par to, ka viņu ieskauj cilvēku, kuri droši vien bija miruši no kādas drausmīgas slimības, kauli, Džošs koncentrēja uzmanību uz sienām. — Kas izveidoja šīs mozaīkas? — viņš jautāja, norādīdams uz īpaši krāšņu saules attēlu, kur saules stari bija veidoti no dažāda garuma cilvēku kauliem.
Makjavelli paraustīja plecus. — Kas to lai zina? Kāds, kas gribēja pagodināt mirušos, iespējams, kāds, kas mēģināja drausmīgajā haosā radīt kaut kādu sistēmu. Cilvēki vienmēr mēģina radīt kārtību no haosa, — viņš klusu piebilda.
Džošs paskatījās uz viņu. — Tu sauc viņus… mūs par cilvēkiem. — Viņš pagriezās, lai paskatītos uz Dī, bet mags gandrīz jau bija sasniedzis gaiteņa galu un bija ārpus dzirdamības robežas. — Dī sauc mūs par cilvēkveida.
— Nejauc mani ar Dī, — Makjavelli sacīja ar ledainu smaidu.
Džošs bija apjucis. Kurš te bija varenāks — Dī vai Makjavelli?
Viņš domāja, ka tas ir mags, bet viņam radās aizdomas, ka te itālietim bija daudz vairāk teikšanas. — Skataha mums sacīja, ka tu esi daudz bīstamāks un daudz viltīgāks par Dī, — viņš ieteicās, skaļi domādams.
Makjavelli ledainais smaids pārvērtās gaišā smīnā. — Tas ir pats patīkamākais, ko viņa jebkad sacījusi par mani.
— Vai tā ir taisnība? Vai tu esi daudz bīstamāks par Dī?
Makjavelli brītiņu padomāja. Tad viņš pasmaidīja un viegla
čūskas smaka piepildīja tuneli. — Neapšaubāmi.
— Steidzieties šurp! — doktors DT sauca viņus, balss — šauro sienu un zemo griestu dēļ — skanēja pieklusināti. Viņš pagriezās un devās projām pa kauliem izklāto tuneli, aiznesot līdzi gaismu. Džošs vēlējās skriet pakaļ, negribēdams palikt viens pilnīgā tumsā, bet Makjavelli uzsita knipi, un viņa plaukstā parādījās eleganta pelēcīgi baltas gaismas sveces spožuma liesma.
— Ne visi tuneļi ir šādi, — Makjavelli turpināja, norādīdams uz glīti regulāros veidos un rakstos saliktajiem kauliem sienās. — Daži no mazajiem tuneļiem vienkārši ir piemesti pilni ar dažādu veidu kaulu gabaliem un gabaliņiem.
Viņi pagriezās tuneļa līkumā, un tur viņus gaidīja Dī, neiecietīgi klaudzinādams ar kāju pret zemi. Neteicis ne vārda, viņš pagriezās un aizsoļoja projām.
Džošs koncentrēja uzmanību uz Dī muguru un uz lodi, kas lēkāja virs viņa pleca, viņiem nolaižodes aizvien zemāk un zemāk katakombās, tas viņam palīdzēja ignorēt sienas, kas ar katru soli šķita aizvien vairāk tuvināmies. Ejot garām, viņš pamanīja, ka uz dažiem kauliem, ar ko bija izklātas sienas, bija ieskrāpēti datumi, gadsimtu veci grafīti, un viņš arī saprata, ka vienīgās pēdas biezajā putekļu slānī uz grīdas bija vientulīgie Dī mazo pēdu nospiedumi. Šie tuneļi nebija izmantoti ļoti sen.
— Vai cilvēki kādreiz nāk šeit, lejā? — viņš jautāja Makjavelli, sākdams sarunu, vienīgi lai dzirdētu skaņu šajā nomācošajā klusumā.
— Jā. Daļa katakombu ir pieejama apskatei, — Makjavelli sacīja, augstu viņa rokā mazā liesma izgaismoja uz sienām veidotos krāšņos rakstus no kauliem, ko atdzīvināja dejojošās ēnas. — Bet katakombas stiepjas daudzu kilometru garumā zem pilsētas, un milzīgs daudzums tās eju nav atzīmētas kartēs. Pētīt tuneļus ir bīstami, un tas ir aizliegts, protams, bet cilvēki to joprojām dara. Tos ļaudis sauc par katakombu ložņām — katafiliem. Ir pat speciālas policijas vienības puiši — katafliķi, kas patrulē šajos tuneļos. — Makjavelli pamāja ar roku sienu virzienā, liesma mežonīgi raustījās, bet nenodzisa. — Bet šeit mēs nesaskriesimies ne ar vienu no šīm grupām. Šī vieta ir pilnīgi nezināma. Mēs tagad esam dziļi zem pilsētas, vienā no pašām pirmajām akmeņlauztuvēm, kas tika izrakta pirms daudziem gadsimtiem.
— Dziļi zem pilsētas, — Džošs lēnām atkārtoja. Viņš uzrāva plecus, iedomādamies, ka patiesībā var sajust Parīzes svaru virs savas galvas, daudzas tonnas zemes, cementa un metāla spieda lejā uz viņu. Klaustrofobija draudēja pārņemt viņu, un šķita, ka sienas trīc un pulsē. Rīkle bija sausa, lūpas saplaisājušas, un mēle šķita esam pārāk liela viņa mutei. — Es domāju, — viņš čukstēja Makjavelli, — es domāju, ka tagad gribētu doties atpakaļ virszemē, ja tas būtu OK.
Itālietis neviltotā pārsteigumā iepleta acis. — Nē, Džoš, nē, tas nu gan nav OK. — Makjavelli pastiepās un saspieda Džoša plecu, zēns sajuta siltumu izskrienam cauri ķermenim. Viņa aura iesprakšķējās, un sasmakušajā tuneļa gaisā uzreiz bija jūtama apelsīnu smarža un pretīgā čūskas smaka. — Tagad ir par vēlu, — Makjavelli klusi sacīja. Viņš pazemināja balsi līdz čukstam: — Mēs esam nokāpuši pārāk dziļi… no šejienes nav ceļa atpakaļ. Tu atstāsi šīs katakombas atmodināts vai…
— Vai kas? — Džošs jautāja, kad pieaugošu šausmu jausmā saprata, kā itālietis pabeigs teikumu.
— Vai arī tu to neatstāsi, — Makjavelli vienkārši sacīja.
Viņi iegāja pagriezienā un devās projām pa garu, taisnu kā bulta tuneli. Sienas šeit bija pat vēl krāšņāk izrotātas ar kauliem, bet savādiem kvadrātveida rakstiem, ko Džošs teju pazina. Tie bija līdzīgi tiem, ko bija redzējis tēva kabinetā, un izskatījās pēc maiju vai acteku glifiem, bet ko gan Vidusamerikas hieroglifi dara Parīzes katakombās?
Dī gaidīja viņus tuneļa galā. Viņa pelēkās acis zibsnīja atspīdošajā gaismā, kas viņa ādai piešķīra neveselīgu mirdzumu. Kad viņš runāja, angļu akcents bija kļuvis raupjāks, vārdi bira tik ātri, ka bija grūti saprast, ko viņš saka. Džošs nevarēja pateikt, vai mags bija sajūsmināts vai nervozs, un tas viņu biedēja vēl vairāk.
— Šī ir tava lielā diena, zēn, lielā diena. Jo ne tikai tavi spēki tiks atmodināti, bet tu arī satiksi vienu no nedaudzajiem Vecajiem, kurus vēl joprojām atceras cilvēki. Tas ir liels gods. — Viņš sasita kopā rokas. Pieliecis galvu, viņš pacēla rokas, paceldams augstāk gaismas lodi un atklādams divas augstas arkveida kolonnas no kauliem, kas bija izveidotas kā durvju rāmis. Aiz atvēruma bija pilnīga tumsa. Atkāpies viņš norādīja: — Tu pirmais.
Džošs kavējās, un Makjavelli satvēra viņa roku un stipri saspieda. Kad viņš runāja, balss bija zema un neatlaidīga.
— Lai kas arī notiktu, tu nedrīksti izrādīt bailes un ļauties panikai. Tava dzīve, tavs saprāts ir atkarīgs no tā. Vai tu saproti?
— Ne baiļu, ne panikas, — Džošs atkārtoja. Viņš sāka strauji elpot. — Ne baiļu, ne panikas.
— Tagad ej. — Makjavelli atlaida zēna roku un pagrūda viņu uz priekšu — Dī un no kauliem veidoto durvju virzienā. — Lai tavi spēki tiek atmodināti, — viņš sacīja, — un es ceru, ka tas būs tā vērts.
Kaut kas Makjavelli balsī lika Džošam atskatīties. Itālieša sejā bija skatāma gandrīz nožēla, un Džošs apstājās. Dī paskatījās uz viņu pelēkām, mirguļojošām acīm, muti savilcis greizā smīnā. Viņš pacēla uzacis. — Vai tu vēlies būt atmodināts?
Un Džošam patiešām uz to bija tikai viena atbilde.
Atkal atskatījies uz Makjavelli, viņš nedaudz pacēla roku atvadu sveicienam, tad, ievilcis dziļi elpu, pārkāpa arkveida durvju atvērumam piķa melnā tumsā. Gaisma uzplauka, Dī sekojot viņam, un zēns atklāja, ka stāv plašā, apaļā kambarī, kas izskatījās kā izgrebts no viena milzīgi liela kaula — gludi izliektām sienām, pulētiem dzelteniem griestiem, pat pergamenta krāsas grīdai bija tas pats tonis un faktūra kā kauliem pildītajām sienām ārpusē.
Dī uzlika roku uz Džoša muguras un mudināja viņu iet uz priekšu. Džošs spēra divus soļus un apstājās. Dažas pēdējās dienas bija iemācījušas viņu gaidīt brīnumus — pārsteigumus, radījumus un briesmoņus, bet šī, šī bija… vilšanās.
Kambaris bija tukšs, izņemot garu taisnstūra plintu, kas pacēlās istabas vidū. Dī gaismas lode lidinājās virs platformas, asi izgaismojot ikvienu iegrebto detaļu. Uz izdobtās kaļķakmens plātnes gulēja milzīga vīrieša statuja senlaicīga izskata metāla un ādas bruņās, bruņu cimdos tērptās rokas bija sakļautas ap plata, vismaz sešas pēdas gara zobena resno rokturi. Pacēlies uz pirkstgaliem, Džošs redzēja, ka statujas galva bija segta ar bruņu cepuri, kas pilnībā apslēpa seju.
Džošs palūkojās apkārt. Dī stāvēja pa labi no durvīm, un Makjavelli, ienācis istabā, ieņēma pozīciju pa kreisi. Abi cieši vēroja viņu.
— Kas… kas tagad notiks? — viņš jautāja, balss bija neskanīga un kambara apslāpēta.
Neviens no vīriem neatbildēja. Makjavelli sakrustoja rokas un nedaudz pielieca galvu uz vienu pusi, acis piemiedzis.
— Kas tas? — Džošs jautāja, norādīdams ar īkšķi uz statuju. Viņš negaidīja atbildi no DI, bet, kad pagriezās pret itālieti, saprata, ka Makjavelli neskatās uz viņu, viņš skatījās aiz viņa. Džošs apmetās apkārt… tieši tajā brīdī, kad no ēnām materializējās divi nakts murgu cienīgi radījumi.
Tiem viss bija balts. Sākot no gandrīz caurspīdīgās ādas līdz garajiem, skaistajiem matiem, kas krita pār to mugurām līdz grīdai. Nebija iespējams noteikt, vai tie bija vīrieši vai sievietes. Tie bija mazu bērnu augumā, nedabiski tievi, apaļu galvu, platu pieri un izteikti asu zodu. Uz to galvaskausiem auga mazi ragi, un tiem bija pārāk lielas ausis. Milzīgas apaļas acis bez zīlītēm bija pievērstas viņam, un, kad radījumi devās uz priekšu, Džošs saprata, ka kaut kas nav kārtībā ar viņu kājām. Viņu augšstilbi izliecās uz mugurpusi, bet ceļos kājas bija izvirzītas uz priekšu, un pēdu vietā bija āža nagi.
Tie izšķīrās, ejot apkārt plātnei, un Džošs instinktīvi gribēja atkāpties, bet tad atcerējās Makjavelli padomu un palika nekustīgs. Dziļi ievilcis elpu, viņš cieši aplūkoja tuvāko radījumu un atklāja, kas tas nebija tik briesmīgs, kā bija izskatījies sākumā: tas bija tik mazs, ka šķita gandrīz trausls. Viņš domāja, ka zina, kas tie bija: viņš bija redzējis to attēlus uz grieķu un romiešu māla trauku fragmentiem grāmatplauktā mammas kabinetā. Tie bija fauni vai varbūt satīri, viņš nebija drošs, kāda ir atšķirība starp tiem.
Radījumi lēnām apstājās lokā ap Džošu, sniedzās pēc viņa, ar ledainiem, gariem roku pirkstiem un netīriem nagiem pieskaroties viņa saplēstajam T kreklam, taustīdami viņa džinsu audeklu. Tie runāja vienlaikus, tērgājot augstās, gandrīz nedzirdamās balsīs, kas lika viņa zobiem klabēt. Viens kaulains, ledains pirksts pieskārās viņa vēdera ādai, un viņa aura uzplaiksnīja un izšāva zelta dzirkstis. — Klau! — viņš iekliedzās. Radījumi atlēca atpakaļ, bet šis vienīgais pieskāriens lika Džoša sirdij auļot. Viņš bija pilnīgi visu iedomājamo baiļu sagrābts, un visas visbriesmīgākās nakts šausmas, kādas vien viņā mājoja, uzpeldēja augšā, liekot viņam elsot un drebēt un peldēt ledaini aukstos sviedros. Otrs fauns metās uz priekšu un pielika aukstu roku pie Džoša sejas. Pēkšņi viņa sirds dauzījās kā traka, viņa vēders sarāvās neaptveramā panikā.
Divi radījumi turēja viens otru un lēkāja augšā un lejā kratīdamies, kas varēja nozīmēt smieklus.
— Džoš, — Makjavelli komandējošā balss izlauzās cauri zēna arvien pieaugošajai panikai un apklusināja radījumus. — Džoš, ieklausies manī. Dzirdi manu balsi, koncentrējies uz to. Satīri ir vienkārši radījumi un barojas no cilvēka pamata emocijām: viens baro sevi ar bailēm, cits sajūsminās no panikas. Tie ir Fobs un Deims.
To vārdu pieminēšana lika abiem satīriem atkāpties, un tie pazuda ēnās, vienīgi viņu milzīgās, ūdeņainās acis bija redzamas melnas un spīdošas lēkājošās gaismas lodes gaismā.
— Tie ir Guļošā dieva sargi.
Un tad senatnīgā akmens statuja ar griezīgu skaņu piecēlās sēdus un pagrieza galvu, lai paskatītos uz Džošu. Bruņu cepurē asins sarkanā krāsā kvēloja divas acis.
49. nodaĻa
— Vai šī ir Ēnu valstība? — Sofija pārbiedētā čukstā jautāja, viņas elpa aizķērās rīklē. Viņa stāvēja pie ieejas garā, taisnā tunelī, kura sienas bija dekorētas un izklātas ar kaut ko, kas izskatījās pēc cilvēku kauliem. Viena vienīga zemas jaudas spuldze piepildīja telpu ar vāji dzeltenu gaismu.
Žanna saspieda rokas un klusi iesmējās. — Nē. Mēs joprojām esam mūsu pasaulē. Laipni lūdzam Parīzes katakombās.
Sofijas acis uzzibsnīja sudraba krāsā, kad Raganas zināšanas izplūda cauri viņai. Endoras Ragana labi pazina šīs katakombas. Sofija strauji atrāvās atpakaļ, balansēdama uz papēžiem, kad pēkšņi viņu aprija attēlu rinda:.vīrieši un sievietes, kuriem mugurā nebija nekā vairāk kā skrandas, lauza akmeņus no milzīgām bedrēm zemē, viņus pieskafija sargi, kas valkāja romiešu centurionu tērpus.
— Tās ir akmeņlauztuves, — viņa čukstēja.
— Bija. Ļoti sen, — Nikolass sacīja. — Un tagad tās ir kaps miljons parīziešiem un vēl vienam citam…
— Guļošajam dievam, — Sofija sacīja, viņas balss aizlūza. — Tas ir, ko Vecā Ragana ienīda un žēloja.
Senžermēns un Žanna bija šokēti par meitenes zināšanām. Pat Fleimels izskatījās pārsteigts.
Sofija sāka trīcēt. Viņa ar rokām apskāva sevi, cenšoties stāvēt taisni, kad tumšās domas šāvās cauri viņas smadzenēm. Guļošais dievs reiz bija bijis Vecais…
… Degošs kaujas lauks, viņa redzēja vientuļu kareivi metāla un ādas bruņās, vicinot zobenu, gandrīz tik garu kā viņš pats, cīnoties ar radījumiem, kas izskatījās kā nupat iznākuši no juras laikmeta.
… Pie senatnīgās pilsētas vārtiem kareivis metāla un ādas bruņās viens pats stājās pretī milzīgai pērtiķveida radījumu un dzīvniekveida cilvēku ordai, bet bēgļu kolonnas steidza projām caur citiem vārtiem.
… Neiedomājami augstas piramīdas pakāpieni, kareivis aizstāv vientuļu sievieti un bērnu no radījumiem, kas bija kaut kas vidējs starp čūsku un putnu.
— Sofija…
Viņa nodrebinājās, tapusi ledus auksta, klabošiem zobiem. Tēli mainījās, kareivja spīdīgās ādas un metāla bruņas bija netīras, dubļiem klātas, saplēstas un notašķītas. Kareivis pats arī bija mainījies.
Kareivis traucās cauri primitīvai ledus ieskautai apmetnei, rēkdams kā zvērs, bet ādās ietinušies cilvēki bēga no viņa vai bailēs slēpās…
Kareivis jāja milzīgas armijas priekšgalā un veda šo armiju, kas patiesībā bija dzīvnieku un cilvēku juceklis, uz kūsājošu pilsētu vientulīga tuksneša pašā sirdī…
Kareivis stāvēja milzīgas bibliotēkas vidū, kas bija piepildīta ar kartēm, vīstokļiem un metālā, audeklā un koka mizā iesietām grāmatām. Bibliotēka dega tik stipri, ka metāla vāki izkusa, cērtot zobenu cauri plauktu rindai, viņš iegrūda liesmās vēl vairāk grāmatu.
— Sofij!
Meitenes aura iekvēlojās un sprakšķēja, kad Fleimels satvēra viņas plecus un cieši saspieda.
— Sofij!
Fleimela balss izrāva viņu no transa. — Es redzēju… es redzēju… — viņa aizsmakusi iesāka. Rīkle sūrstēja, un viņa bija tik stipri iekšpusē sakodusi vaigu, ka mutē sajuta metālisku asins garšu.
— Es pat nevaru iedomāties, ko tu redzēji, — viņš maigi sacīja. — Bet man šķiet, ka es zinu, ko tu redzēji…
— Kas tas bija? — viņa elsa, tagad būdama bez elpas. — Kas bija kareivis metāla un ādas bruņās? — Viņa zināja, ja stipri domātu par viņu, Raganas atmiņas dotu viņai tā vārdu, bet tas aizvestu viņu atpakaļ kareivja nežēlīgajā pasaulē, un viņa to nevēlējās.
— Vecais — Marss Ultors.
— Kara dievs, — Žanna no Arkas drūmi piemetināja.
Nepaskatoties, pat nepagriežot galvu, Sofija pacēla kreiso roku
un norādīja uz šauro gaiteni. — Viņš ir te, lejā, — viņa sacīja.
— Kā tu to zini? — Senžermēns jautāja.
— Es viņu jūtu, — meitene sacīja nodrebinājusies. Viņa spēcīgi saberzēja rokas. — It kā kaut kas auksts un lipīgs tecētu lejā pa manu ādu. Tas nāk no šejienes.
— Tunelis ved katakombu slepenajā sirdī, — Senžermēns paskaidroja, — uz romiešu pazudušo pilsētu Lutēciju. — Viņš mundri saberzēja rokas, izšķildams dzirksteles, kas krita uz zemes, un tad devās projām pa tuneli, Žanna aiz viņa. Sofija jau gribēja sekot viņiem, tad apstājās un palūkojās uz alķīmiķi. — Kas notika Marsam? Kad es viņu redzēju pirmo reizi, domāju, ka viņš ir cilvēces aizstāvis. Kas viņu izmainīja?
Nikolass papurināja galvu. — Neviens nezina. Iespējams, atbilde ir Raganas atmiņās, — viņš pieļāva. — Viņi droši vien viens otru pazina.
Sofija sāka purināt galvu. — Neliec man domāt par viņu… — viņa iesāka, bet bija jau par vēlu. Drausmīgu attēlu sērija uzplaiksnīja cauri Sofijas prātam. Viņa redzēja slaidu, skaistu vīrieti vienatnē laiski stāvam pakāpienveida piramīdas galā, rokām paceltām pret debesīm. Pāri plecam viņam bija skaists apmetnis ar daudzkrāsainām spalvām. Apakšā zem piramīdas pletās milzīga akmens pilsēta, kuru ieskāva biezi džungļi. Pilsēta svinēja, platās ielas bija cilvēku pārpildītas, tiem mugurā bija spilgtas, krāsainas drēbes, greznas rotaslietas un ekstravaganti spalvu apmetņi un galvassegas. Krāsu nebija vienīgi balti tērpto vīriešu un sieviešu strīpai, kas stiepās no platās galvenās ielas centra. Ieskatoties ciešāk, viņa saprata, ka tie bija sasieti kopā ādas un vīnogulāju virvēm, apmestām ap kaklu. Sargi, vicinot pātagas un šķēpus, dzina viņus piramīdas virzienā.
Sofija ievilka dziļu, drebošu elpu un aizdzina attēlus. — Viņa pazina to, — Sofija auksti sacīja. Viņa neteica alķīmiķim, ka Endoras Ragana reiz bija mīlējusi Marsu, bet tas bija pirms daudziem gadiem, pirms viņš bija mainījies, pirms kļuvis pazīstams kā Marss Ultors. Atriebējs.
50. NODAĻA
— Marss, kara dievs, — DI skaļi sacīja.
Pilnīgi sastindzis no bailēm, Džošs vēroja, kā milzīgā galva bruņu cepurē pagriezās, lai paskatītos uz Dī. Uzreiz iemirdzējās maga aura — spoža, dzeltena, sprakšķēdama tā ietina viņu dūmakā. Dieva bruņu cepurē iekvēlojās sarkana gaisma. Galva atkal pagriezās ar strīķējošu akmens skaņu, kvēlojošās, sārtās acis vērās uz zēnu. Divi spokbaltie satīri Fobs un Deims izlīda no ēnām un pieplaka pie zemes aiz akmens pjedestāla, cieši vērodami Džošu. Vien paskatoties uz tiem, Džošs sajuta panikas un baiļu vilni pārvēlamies pāri visam ķermenim, un viņš bija pārliecināts, ka redz vienu no tiem aplaizām savas plānās lūpas ar mēli vecas brūces krāsā. Apzinīgi novēršoties, viņš sakoncentrēja uzmanību uz senatnīgo Veco.
— Tu nedrīksti izrādīt nekādas bailes, — Makjavelli bija sacījis, — un paniku. — Vieglāk bija sacīt, nevis to izdarīt. Tieši viņa priekšā, pietiekami tuvu, lai pieskartos, atradās Vecais, ko romieši bija pielūguši kā kara dievu. Džošs nekad nebija dzirdējis par Hekati un Endoras Raganu, un, tā kā viņš neko par tām nezināja, tad sastapšanās ar viņām neizraisīja īpašu efektu. Šis Vecais bija citāds. Tagad viņš zināja, ko Dī bija domājis, sacīdams, ka šis ir Vecais, kuru atceras cilvēki. Tas bija pats Marss, Vecais, kura vārdā bija nosaukts mēnesis un planēta.
Džošs mēģināja ievilkt dziļu elpu un nomierināt dauzošos sirdi, bet tā trīcēja tik ļoti, ka viņš tik tikko varēja paelpot. Zēnam šķita, ka kājas ir kā no želejas, un viņš juta, ka jebkurā brīdi varētu saļimt uz zemes. Cieši aizvēris muti, viņš piespieda sevi ievilkt gaisu caur degunu, mēģinādams atcerēdes kādu no elpošanas vingrinājumiem, ko bija iemācījies cīņas mākslas nodarbībās. Viņš cieši aizvēra acis, apvija rokas ap ķermeni, cieši apskaujot sevi. Viņš to spēs izdarīt; viņš jau agrāk bija redzējis Vecos, viņš bija sastapies ar dzīviem miroņiem un pat cīnījies ar pirmatnējiem briesmoņiem. Cik grūti būs tagad?
Džošs iztaisnojās, atvēra acis un paskatījās uz Marsa statuju… lai gan tā nebija statuja. Tā bija dzīva būtne. Viņa ādu un drēbes klāja bieza, pelēka garoza. Vienīgais krāsu pieskāriens dievam bija viņa acis, kas kvēloja sarkanas aiz sejas aizsega, kas pilnīgi paslēpa viņa seju.
— Dižais Mars, gandrīz ir pienācis laiks, — Dī ātri sacīja, — laiks Vecajiem atgriezties cilvēku pasaulē. — Viņš ieelpoja un dramadski paziņoja: — Mums ir Kodekss.
Džošs sajuta nokrakšķam pergamentu zem viņa T krekla. Kas notiktu ar viņu, ja tie zinātu, ka viņam ir divas trūkstošās lapas? Vai tie joprojām atmodinātu viņu?
Kodeksa pieminēšana lika Vecā galvai spēji pagriezties Dī virzienā, acis spīdēja, sarkani dūmu mutuļi cēlās no bruņu cepures spraugām.
— Pareģojums gandrīz ir piepildījies, — Dī ātri turpināja. — Driz mēs sasauksim Gala apspriedi. Drīz atbrīvosim pazudušos Vecos un atgriezīsim viņiem tiem pienākošos pasaules valdnieku statusu. Drīz pārvērtīsim šo pasauli par paradīzi, kāda tā reiz bija.
Ar skaņu, kas atgādināja akmens malšanu, Marss nobīdīja savas kājas no plints un pagriezās tā, lai sēdētu ar seju pret zēnu. Džošs pamanīja, ka pie ikvienas dieva kustības uz grīdas nobira plēksnes, kas līdzinājās akmens ādas strēmelēm.
Dī balss sākotnēji vērtās neapvaldītā izsaucienā: — Ir piepildījies Kodeksa pirmais pareģojums. Mēs esam atraduši leģendas dvīņus. — Viņš pamāja Džoša virzienā. — Šim cilvēkam ir tīra zelta aura, bet viņa dvīņumāsai ir pilnīgi tīra sudraba aura.
Marss pielieca galvu, lai paskatītos uz Džošu, un tad izsdepa savu cimdoto roku. Tā joprojām bija pusotras pēdas no zēna pleciem, kad aura klusi uzplauka ap viņu, spilgtā blāzma izgaismoja kambara interjeru, vēršot pulētās kaulu sienas zeltainas, liekot Fobam un Deimam bēgt pēc patvēruma tumšākajās ēnās aiz plints. Sausais gaiss pēkšņi piepildījās ar apelsīnu smaržu. Samiedzis acis gaismā, ko radīja paša āda, sajūtot, ka mati uz galvas sacēlušies stāvus un sprakšķēja no statiskās elektrības, Džošs ar bijību vēroja, kā sacietējusī garoza sāk drupt nost no dieva pirkstiem, atklājot tumši iedegušu, muskuļotu miesu zem tās. Paša dieva aura uzliesmoja, iezīmēdama statuju biezā sārteni sarkanā miglā, un visbeidzot viņa veselīgā āda sāka kvēlot baisi sarkanā krāsā, mazas dzirksteles aizlidoja projām no auras un uzkrita uz viņa miesas, ātri atdziestot un pārklājoties ar pelēcīgi baltu akmensveida kreveli. Džošs savilka pieri; izskatījās, it kā dieva aura sacietētu cietā čaulā ap viņu, lēnām pārvēršot viņu atkal akmenī.
— Meitenes spēki ir atmodināti, — Dī turpināja, viņa balss atbalsojās kambarī. — Zēnam ne. Ja mums veiksies, ja mēs atgriezīsim Vecos, šī zēna spēki ir jāatmodina. Mars Ultor, vai tu vari atmodināt zēnu?
Dievs atspieda savu plato zobenu pret zemi, tā gals viegli iegrima no kauliem veidotajā grīdā, apvija abas rokas ap rokturi un pieliecās uz priekšu, lai paskatītos uz Džošu.
Neizrādīt bailes un paniku. Džošs iztaisnojās un stāvēja taisns, tad vērās tieši šaurajos, taisnstūra atvērumos akmens bruņu cepurē. Viena sirdspuksta brīža garumā viņš domāja, ka ēnās saskata spilgti zilu acu uzliesmojumu, iekams tās pārvērtās sarkanas un iekvēlojās atkal. Džoša aura pagaisa blāvā blāzmā, un divi satīri nekavējoties rāpoja uz priekšu, uzkāpdami uz plints, lai gar dievu palūkotos uz zēnu. Izsalkums viņu acīs tagad bija nepārprotams.
— Dvīņi.
Pagāja brīdis, iekams Džošs saprata, ka runājis Marss. Dieva balss bija pārsteidzoši maiga un izklausījās neticami nogurusi. — Dvīņi? — Jautājums viņa balsī bija nepārprotams.
— J… — jā, — Džošs stostījās. — Man ir dvīņumāsa Sofija.
— Man kādreiz bija dvīņubrālis… sen, — Marss sacīja, viņa balss bija klusa un tāla. Sarkanā kvēle aizsargcepurē izzuda, un atkal uzzibsnīja zilas acis. — Labi zēni, jauki zēni, — viņš piebilda, un Džošs nebija pārliecināts, kam viņš to teica. — Kurš ir vecāks? — viņš vaicāja. — Tu vai tava māsa?
— Sofija, — Džošs sacīja, lūpām savelkoties pēkšņā smaidā, iedomājoties par māsu. — Bet tikai divdesmit astoņas sekundes.
— Un tu mīli savu māsu? — Marss jautāja.
Pārsteigts Džošs sacīja: — Jā… nu, es domāju, jā, protams, ka mīlu. Viņa ir mana dvīņumāsa.
Marss pamāja. — Romuls, mans jaunākais zēns, arī tā teica. Viņš zvērēja, ka mīl savu brāli Remu. Un tad nogalināja viņu.
Kaulu kambarī iestājās kapa klusums.
Ieskatīdamies bruņu cepurē, Džošs redzēja Marsa Ultora acis kļūstam zilas un miklas, un viņš juta, ka ari paša acis piepildās līdzjūtības asarām. Tad, dieva acīm kļūstot kvēlojoši sarkanām, tā asaras ar sīcošu skaņu pārvērtās tvaikā. — Es atmodināju savu dēlu auras, devu tiem pieeju spēkiem un spējām, kas daudzkārt pārsniedz cilvēku spējas un spēkus. Viņu izjūtas un emocijas bija pastiprinātas… ieskaitot naida, baiļu un mīlestības jūtas. — Viņš apklusa un tad piebilda: — Viņi bija tik tuvi — tik tuvi —, līdz es atmodināju viņu izjūtas. Tas iznīcināja viņus. — Tad sekoja vēl viena, ilgāka pauze. — Iespējams, būs labāk, ja es tevi neatmodināšu. Tevis paša labā un tavas māsas labā.
Džošs pārsteigumā iepleta acis un pāri plecam paskatījās uz Dī un Makjavelli. Itālieša seja.bija vienaldzīga, bet Dī izskatījās tikpat apstulbis, cik apstulbis jutās Džošs. Vai Marss atteicās atmodināt viņu?
— Marsa kungs, — mags iesāka, — zēns ir jāatmodina…
— Tai jābūt viņa paša izvēlei, — Marss maigi sacīja.
— Es pieprasu…
Kvēle dieva bruņu cepurē kļuva nokaitēta līdz baltkvēlei. — Tu pieprasi?!
— Sava pavēlnieka vārdā, protams, — Dī ātri sacīja. — Mans pavēlnieks pieprasa…
— Tavs pavēlnieks nevar man neko pieprasīt, mag, — Marss čukstēja. — Un, ja tu vēl runāsi, — viņš piebilda, — es uzraidīšu savus kompanjonus. — Fobs un Deims uzrāpās pāri dieva plecam, lai paskatītos uz Dī. — Tie abi ir ērmoti. Tā būs drausmīga nāve. — Viņa skatiens atgriezās pie Džoša. — Tā ir tikai un vienīgi tava paša izvēle. Es varu atmodināt tavus spēkus. Es varu padarīt tevi spēcīgu.
Bīstami spēcīgu. — Viņa sarkanās acis spoži iekvēlojās, to centri dega svelmaini dzelteni.
— Vai tas ir tas, ko tu vēlies?
— Jā, — Džošs sacīja bez vilcināšanās.
— Tas kaut ko maksā, visam ir sava cena.
— Es samaksāšu, — Džošs uzreiz sacīja, lai gan viņam nebija ne jausmas, kas varētu būt maksa.
Marss pamāja ar lielo galvu, akmens plaisāja un čirkstēja.
— Laba atbilde, pareiza atbilde. Prasīt man cenu būtu bijusi kļūda.
Fobs un Deims ietarkšķējās, ko Džošs pieņēma par smiekliem, un viņš uzreiz zināja, ka pārējie bija maksājuši par mēģinājumu apspriest cenu ar Guļošo dievu.
— Pienāks laiks, un es tev atgādināšu, ka tu esi man parādā. — Dievs paskatījās pāri Džoša galvai. — Kas mācīs zēnu?
— Es, — Dī un Makjavelli sacīja reizē.
Džošs pagriezās, lai palūkotos uz abiem nemirstīgajiem, pārsteigts par viņu atbildi. No abiem, viņš domāja, ka priekšroku kā padomdevējam tomēr dotu Makjavelli.
— Mag, viņš ir tavs, — Marss sacīja, mirkli apsvēris. — Es skaidri varu salasīt tavu nodomu un tavus motīvus. Tu grasies izmantot zēnu, lai atgrieztu Vecos. Man par to nav šaubu. Bet tu… — viņš piebilda, viņa galva pagriezās, lai paskatītos uz Makjavelli.
— Es nevaru lasīt tavu auru, es nezinu, ko tu vēlies. Iespējams, tāpēc, ka tu vēl neesi izlēmis.
Akmeņi krakšķēja un lūza, dievam pieceļoties. Viņš bija vismaz septiņas pēdas garš, viņa bruņu cepure gandrīz aizskāra griestus.
— Nometies uz ceļiem, — viņš sacīja Džošam, kas salieca ceļus. Marss pacēla savu milzīgo zobenu no grīdas un grieza to, līdz tas bija tieši priekšā zēna sejai. Džošs šķielēja uz asmeni. Tas bija tik tuvu, ka viņš varēja saskatīt, kur mala bija izrobota un ielūzuši, un spēja saskatīt tikko manāmas spirālveida ornamenta pēdas, kas stiepās pa zobena asmens viduslīniju.
— Kāds ir tava klana vārds un tavu vecāku vārdi?
Džoša mute bija tik sausa, ka viņš tik tikko spēja runāt. — Klana vārds. Ak, manas ģimenes uzvārds ir Ņūmens. Man tēvs ir Ričards, un mana māte ir Sāra. — Viņš pēkšņi atcerējās Hekati jautājam
Sofijai to pašu jautājumu. Tas bija tikai pirms pāris dienām, un tomēr šķita pirms mūžības.
Dieva balss tembrs izmainījās, kļuva stiprāks, pietiekami skaļš, lai Džošs sajustu vibrāciju savos kaulos. — Džoš, Ričarda un Sāras dēls no Ņūmenu klana, no cilvēku klana, es tevi apbalvošu ar atmodināšanu. Tev jāzina, ka tā nav dāvana, bet par to būs jāmaksā, ja tu to nedarīsi, es iznīcināšu tevi un visu, kas tev dārgs.
— Es maksāšu, — Džošs neskaidri sacīja, asins pulsēja galvā, adrenalīns joņoja cauri viņa ķermenim.
— Es zinu, ka maksāsi. — Milzīgais zobens kustējās, vispirms pieskardamies Džoša labajam plecam, tad kreisajam plecam, iekams atvirzījās atpakaļ pie labā. Ap ķermeni parādījās tikko manāma viņa auras aprise. No gaišajiem matiem pacēlās zelta dūmu mākonis, pastiprinājās citrusa smarža. — No šī brīža tu redzēsi asi…
Džoša spilgti zilās acis pārvērtās cietos zelta diskos. Uzreiz sariesās asaras un tecēja pa seju. Tās pēc krāsas un struktūras bija šķidrs zelts.
— Tu dzirdēsi skaidri…
Dūmi vēlās no zēna ausīm.
— Tu sagaršosi tīri…
Džošs atvēra muti un ieklepojās. Parādījās safrāna krāsas miglas mutulis, mazas dzintara krāsas dzirksteles dejoja starp viņa mēli un zobiem.
— Tu pieskarsies jūtīgi…
Zēns pielika rokas pie sejas. Tās spīdēja tik koši, ka bija gandrīz caurspīdīgas. Dzirksteles krita un vijās starp viņa pirkstiem, un viņa apgrauztie pirkstu nagi laistījās spodri kā spoguļi.
— Tu saodīsi spraigi…
Džoša galva tagad gandrīz visa bija ietīta zelta dūmos. Zelts tecēja no viņa nāsīm, izskatījās, it kā viņš izelpotu uguni. Viņa aura bija kļuvusi biezāka, sakoncentrējusies ap zēna pleciem un krūškurvi, kļūdama spīdīga un atspoguļojoša.
Dieva zobens atkal sakustējās, viegli uzsitot pa zēna pleciem. — Patiešām, tava ir viena no visspēcīgākajām aurām, ar kādām man gadījies sastapties, — Marss klusu sacīja. — Ir kaut kas vēl, ko es tev iedošu — dāvanu, un to es došu par velti. Tev tā var noderēt nākotnē. — Pastiepis kreiso roku, viņš nolika to 11/ zēna galvas. Nekavējoties Džoša aura iedegās žilbinošā gaismā. Dzeltenas uguns straumes un lodes cēlās no viņa ķermeņa un lēkāja pa istabu. Fobu un Deimu pārsteidza gaismas un karstuma brāzma un lika tiem spiedzot rāpus slēpties aiz akmens plints, bet viņu bālā āda jau bija paspējusi kļūt sarkana, un viņu sniegbalto matu gali kļuvuši tumši un trausli. Nokaitētā gaisma nospieda Dī uz ceļiem, cimdotās rokas piespiežot pie acīm. Viņš saritinājās, paslēpdams seju rokās, kad uguns lodes atlēca no grīdas un griestiem, izšķīda pret sienām, atstājot uz pulētajiem kauliem apdeguma zīmes.
Vienīgi Makjavelli izbēga no gaismas eksplozijas pilnā spēka. Iekams Marss pieskārās zēnam, viņš pēdējā mirklī aizgriezās un iznira no istabas. Saritinājies kā bumba, viņš paslēpās dziļajās ēnās ārpus durvīm, kamēr dzeltenās gaismas plūsmas rikošetā atsitās no sienām un šņācošas lielās enerģijas bumbas uzliesmoja gaitenī. Viņš cieši piemiedza acis, cenšoties tādējādi tikt vaļā no briesmīgajiem skatiem, kas atspoguļojās tīklenē. Makjavelli jau kādreiz tika redzējis atmodināšanu, bet nekad tā nebija notikusi tik dramatiski kā šī. Ko gan Marss darīja ar zēnu, kādu dāvanu deva viņam?
Tad cauri puspievērtām acīm Makjavelli pamanīja neskaidru sudrabainu aprisi materializējamies gaiteņa galā.
Un tad vaniļas smarža piepildīja katakombas.
51. nodaĻa
Uzmetusies Alkatrazas ūdenstorņa galā, milzīga šausmu vārnu bara ieskauta, Morigana klusi pie sevis dziedāja. Tā bija dziesma, ko viņa pirmo reizi bija dzirdējusi dziedam pašus primitīvākos, senos cilvēkus, tagad tā dziļi iekodēta cilvēku DNS. Tā bija lēna un maiga, ciešanu pilna un žēlabaina, jauka… un vienlaikus pavisam biedējoša. Tā bija Moriganas dziesma, kliedziens, kas bija veidots, lai iedvestu bailes un briesmas. Un kaujas laukos visā pasaulē, visos laikos tā bieži bija pēdējā skaņa, ko cilvēki dzirdēja savā dzīvē.
Morigana savilka ciešāk spalvu mēteli ap sevi un vērās pāri miglā tītajam līcim uz pilsētu. Viņa sajuta cilvēku masas siltumu, varēja saskatīt gandrīz miljona auru mirdzumu pašā Sanfrancisko. Un katra aura bija apkļāvusies ap cilvēku, katrs no tiem pilns baiļu un uztraukumu vai sulīgu un patīkamu emociju. Viņa saspieda kopā rokas un pielika pirkstu galus pie plānajām, melnajām lūpām. Viņas senči bija barojušies no cilvēkiem, bija dzēruši viņu atmiņas, bija izgaršojuši viņu emocijas kā labu vīnu. Drīz… ļoti drīz viņa būs brīva un varēs to darīt atkal.
Bet pirms tam viņai priekšā bija dzīres, ko izbaudīt.
Vispirms viņa saņēma zvanu no Dī. Beidzot viņš un viņa Vecie bija spiesti piekrist, ka tagad ir pārāk bīstami ļaut Nikolasam un Perenelei izglābties; viņš bija atļāvis viņai noslepkavot burvi.
Moriganai bija vieta augstu San Bernardino kalnos. Viņa varētu aiznest Pereneli tur un nākamajās pāris dienās izsūkt visas sievietes atmiņas un emocijas. Burve bija dzīvojusi gandrīz septiņus simtus gadu, viņa bija ceļojusi pa pasauli un uzturējusies Ēnu valstībās, bija redzējusi brīnumus un piedzīvojusi šausmas. Un sievietei bija vienreizīga atmiņa, viņa atcerējās it visu, ikvienu pārdzīvojumu, ikvienu domu un ikvienas bailes. Un Morigana baudīs tās visas. Kad viņa būs beigusi, tad leģendārā Perenele Fleimela nebūs nekas vairāk kā nesaprātīgs mazulis. Vārnu dieviete atmeta atpakaļ galvu, plati atvēra muti, viņas garie priekšzobi vīdēja balti un pilnīgi pret tumšajām lūpām, mēle maziņa un melna. Drīz.
Morigana zināja, ka burve ir tuneļos zem ūdenstorņa. Vienīgā ieeja bija caur tuneli, kas bija pieejams tikai bēgumā. Un, lai arī paisums nemainīsies vairākas stundas, klintis un kalni ap ieeju alā bija noklāti žiletes knābju vārnām.
Tad Moriganas nāsis ietrīsējās.
Pāri jūras sāls un joda smakai, sarūsējoša metāla un sapuvuša akmens metāliskajai smakai un neskaitāmo putnu pelējuma dvakai viņa pēkšņi saoda kaut ko vēl… kaut ko, kas nepiederēja nedz šai vietai, nedz šim laikam. Kaut ko vecu un rūgtu.
Vējš pārvietojās, un migla aizviļņojās kopā ar to. Sāļa šķidruma lodītes pēkšņi iemirdzējās uz sudraba pavediena, kas nokarājās gaisā viņas priekšā. Morigana iepleta piķa melnās acis. Vēl viens pavediens sašūpojās gaisā, un tad vēl viens un vēl viens, krustām šķērsām pāri apļu virtenei. Tie izskatījās pēc, tīkliem.
Tie bija tīkli.
Viņa piecēlās kājās, kad briesmīgs zirneklis izlīda no šahtas zem viņas un nometās tieši blakus ūdenstornim, tā milzīgās dzeloņainās kājas iekodās metālā. Tas steidzās Vārnu dievietes virzienā.
Putnu bars spirālveidīgi un skaļi pacēlās debesīs ap ūdenstorni, aizsmacis ķērkdams… un uzreiz tika sagūstīts milzīgajā tīklā, kas plivinājās virs galvas. Putni metās atpakaļ pie savas tumšās kundzes, apņemot viņu ar lokanu spalvu un lipīgu tīklu masu. Morigana izcirta sev brīvu ceļu ar žiletes asajiem nagiem, ciešāk savilka mēteli ap sevi un jau grasījās pacelties gaisā, kad zirneklis pārrāpās pāri ūdenstorņa galam un atvilka viņu atpakaļ, nospiedis viņu zemē ar milzīgu dzelkšņainu kāju.
Perenele Fleimela jāšus uz zirnekļa muguras, zibinādama šķēpu savā rokā, pieliecās uz priekšu un uzsmaidīja Moriganai. — Tu meklēji mani, es esmu pārliecināta.
52. nodaĻa
Sofija skrēja.
Viņa vairs nebaidījās, vairs nejutās slikti vai nespēcīgi. Viņai tikai vajadzēja nokļūt pie brāļa. Džošs bija tieši viņai priekšā, istabā tuneļa galā. Sofija redzēja viņa auras zelta blāzmu iemirdzoties tumsā, sajuta apelsīnu smaržu, no kuras mutē sariesās siekalas.
Aizdrāžoties garām Nikolasam, Žannai un Senžermēnam, ignorēdama viņu kliedzienus apstāties, Sofija metās uz spīdošo arkveida durvju aili. Viņa vienmēr bija bijusi laba skrējēja, un viņai piederēja simts metru distances rekordi lielākajā daļā skolu, kuras viņa bija apmeklējusi, bet tagad meitene gluži lidoja projām pa tuneli. Ar katru soli viņas aura — dusmu un apņēmības uzlādēta — auga ap viņu sprakšķēdama un krakšķēdama, tapdama metāliska. Viņas pastiprinātās sajūtas mirdzēja, acu zīlītes sarāvās līdz punktiņiem un tad izpletās kā sudraba diski, un vienā mirklī ēnas pagaisa un viņa spēja saskatīt tumšās katakombas visos to šokējošajos sīkumos. Viņas nāsīm uzbruka smaržu daudzveidība — čūska, sērs, pelējums un pīšļi —, bet stiprāka par visām pārējām bija viņas brāļa auras apelsīnu smarža.
Un Sofija zināja, ka viņa ir nokavējusi: viņas brālis bija atmodināts.
Ignorēdama vīru, kas bija pieplacis pie zemes kambara ārpusē, Sofija metās cauri durvīm… viņas aura uzreiz sacietēja metāliskā apvalkā, kad liesmojošās zelta uguns arkas atsitās no sienām un pret viņu. Sofija sagrīļojās no enerģijas sitieniem. Satvērusi durvju malu, viņa turējās, lai neļautu izgrūst sevi ārā no kambara atpakaļ gaitenī.
— Džoš, — viņa bijīgi sacīja, samulsusi no skata, kas pavērās viņas priekšā.
Džošs bija nometies zemē uz ceļiem priekšā kādam, kas varēja būt vienīgi Marss. Milzīgais Vecais turēja platu zobenu, paceltu augstu rokā, tā gals pieskārās griestiem, kamēr labā roka bija aptvērusi brāļa galvu. Džoša aura liesmoja kā nevaldāma uguns, ietverdama viņu zeltainā gaismā. Dzeltena uguns virpuļoja ap viņu, izgrūzdama enerģijas mutuļus un lodes. Tie šķīda pret sienām un griestiem, izraudami gabalus no laika gaitā nodzeltējušajiem kauliem un atklājot zem sevis baltus kaulus.
— Džoš! — Sofija kliedza.
Dievs lēnām pagrieza galvu un pavērsa savas kvēlojošās acis pret viņu. — Ej projām! — Marss nokomandēja.
Sofija papurināja galvu. — Nē, bez sava dvīņubrāļa ne, — viņa sacīja caur sakostiem zobiem. Viņa nepametīs brāli, viņa nekad to nebija darījusi.
— Viņš vairs nav tavs dvīņubrālis, — Marss klusi sacīja. — Jūs tagad esat atšķirīgi.
— Viņš vienmēr būs mans dvīņubrālis, — Sofija vienkārši sacīja.
Iemezdamās istabā, viņa sūtīja ledus aukstu sudraba miglas vilni, kas vēlās no viņas ķermeņa, apsedzot brāli un Veco. Tas šņāca un čurkstēja, kad saskārās ar Džoša auru, netīri balti dūmi cēlās augšā un krājās pie griestiem. Uz Marsa cietās ādas tas sasala, un ledus kristāli iemirdzējās dzintara gaismā.
Dievs lēnām nolaida savu zobenu. — Vai tev ir kaut nojausma, kas es esmu? — viņš jautāja, viņa balss bija klusa, gandrīz maiga. — Ja tu to zinātu, tad baidītos no manis.
— Tu esi Marss Ultors, — Sofija lēnām sacīja, Endoras Raganas zināšanas informēja viņu. — Un, pirms romieši sāka pielūgt tevi, grieķi tevi pazina kā Arēju, un pirms tam babilonieši tevi sauca par Nergalu.
— Kas tu esi? — Vecā roka nokrita no Džoša galvas, un uzreiz zēna aura apdzisa un uguns pazuda.
Džošs sagrīļojās, un Sofija metās uz priekšu, lai noķertu viņu, iekams viņš atsitas pret grīdu. Mirklī, kad viņa pieskārās Džošam, viņas pašas aura pazuda, atstājot viņu neaizsargātu. Bet Sofija tagad bija pārvarējusi bailes, viņa neko nejuta, vienīgi atvieglojumu, ka atkal bija kopā ar dvīņubrāli. Pietupusies zemē ar brāli rokās, Sofija palūkojās uz augšu, uz augsti slejošos dievu. — Un, pirms tu biji Nergals, tu biji cilvēku aizstāvis: tu biji Uicilopočtli. Tu izvedi cilvēku vergus drošībā, kad Danu Tālis nogrima viļņos.
Dievs aizstreipuļoja projām. Viņa ceļgali atsitās pret plintu, un viņš pēkšņi apsēdās, masīvais akmens iekrakšķējās no viņa lielā svara. — Kā tu to visu zini? — viņš jautāja, un balsī bija jaušamas bailes.
— Tāpēc, ka tavas gaitas gāja vienkopus ar Endoras Raganas gaitām. — Viņa iztaisnojās, piesliedama brāli kājās. Viņa acis bija atvērtas, bet aizgriezušās uz iekšpusi, atstājot redzamus tikai acs baltumus. — Endoras Ragana iedeva man visas savas atmiņas, — Sofija sacīja. — Es zinu, ko tu izdarīji… un kāpēc viņa tevi nolādēja. — Pastiepusi roku, viņa pieskārās dieva akmens cietajai ādai ar savu pirkstgalu. Izšķīlās dzirksts. — Es zinu, kāpēc viņa šo nodarīja tavai aurai.
Pārmetuši brāli pār plecu, viņa pagrieza muguru pret kara dievu. Fleimels, Senžermēns un Zanna bija ieradušies un drūzmējās durvīs. Žannas zobens bija brīvi nomērķēts pret Dī, kas nekustīgi gulēja uz grīdas. Neviens nebilda ne vārda.
— Ja tevī ir Raganas zināšanas, — Marss steigšus sacīja gandrīz lūdzoši, — tad tu zini viņas burvju vārdus un maģiskās formulas. Tu zini, kā noņemt šo lāstu.
Nikolass steidzās uz priekšu, lai paņemtu Džošu no Sofijas rokām, bet viņa atteicās atdot brāli. Paskatījusies pāri plecam uz dievu, viņa sacīja ļoti klusu: — Jā, es zinu, kā to noņemt.
— Tad dari to, — Marss komandēja. — Dari to, un es tev došu visu, ko vēlēsies. Es tev varu dot visu!
Sofija mirkli padomāja. — Vai tu vari paņemt projām manas atmodinātās sajūtas? Vai tu vari pārvērst mani un manu brāli atkal par normāliem cilvēkiem?
Iestājās ilgs klusuma brīdis, iekams dievs ierunājās. — Nē. To es nevaru.
— Tad nav nekā, ko tu varētu mums izdarīt. — Sofija pagriezās un, Senžermēnam piepalīdzot, palīdzēja Džošam izkļūt gaitenī. Žanna iznira ārā, atstādama Fleimelu stāvam durvīs.
— Pagaidi! — Dieva balss kļuva skaļāka, un viss kambaris drebēja no skaņas. Fobs un Deims iznira no ieplaisājušā plinta aizmugures, skaļi tērgādami. — Tu atsauksi šo lāstu, vai… — dievs iesāka.
Nikolass spēra soli viņa virzienā. — Vai kas?
— Neviens no jums dzīvs neatstās šīs katakombas, — Marss rūca. — Es to neatļaušu. Es esmu Marss Ultors! — Dieva paslēptās acis iemirgojās asins sarkanas, un viņš spēra soli uz priekšu, vicinādams milzīgo zobenu sev priekšā. — Kas tu esi, lai noliegtu mani?
— Es esmu Nikolass Fleimels. Un tu, — viņš piebilda, — esi Vecais, kurš pieļāva kļūdu, noticot, ka esi dievs.— Viņš pasita knipi, un pa kauliem pārklāto grīdu sāka tecēt mirdzoši smaragdzaļi puteklīši. Tie traucās pāri gludi pulētajai virsmai, atstādami smalkus zaļus pavedienus nostāvējušajā dzeltenumā. — Es esmu alķīmiķis… un ļauj man iepazīstināt tevi ar alķīmijas lielāko noslēpumu: transmutāciju. — Un tad viņš pagriezās pret gaiteni un pazuda ēnās.
— Nē! — Marss spēra soli uz priekšu un uzreiz līdz potītēm iegrima grīdā, kas pēkšņi bija kļuvusi mīksta kā želeja. Dievs spēra vēl vienu drebelīgu soli uz priekšu, bet zaudēja līdzsvaru, kad zeme padevās zem viņa svara. Viņš sabruka uz priekšu, atsizdamies pret grīdu pietiekami stipri, lai izšķiestu želejveida kaulu šļakatas pret sienām. Viņa zobens izcirta lielu gabalu no sienas, kur pirms mirkļa bija stāvējis Fleimels. Marss centās piecelties kājās, bet grīda bija kā lipīgs pusšķidrs kaulu muklājs, kas pārvietojās. Piecēlies uz rokām un ceļiem, Marss pastiepa galvu uz priekšu, lai paskatītos uz Dī, kas lēnām rāpoja ārā no šķidruma durvju virzienā. — Tas ir tavs nopelns, mag! — viņš mežonīgi kliedza, viss kambaris vibrēja no viņa naida. Kaulu putekļi un vecā akmens gabaliņi lija zemē uz grīdas. — Tu par to atbildēsi.
Dī uztrausās kājās un atspiedās pret durvju aiļu, kratīdams lipīgo želeju nost no rokām, noslaucīdams tās pret savām saplēstajām biksēm.
— Atved meiteni un zēnu pie manis, — Marss šņāca, — un, iespējams, es tev piedošu. Atved dvīņus pie manis. Vai arī…
— Vai arī — kas? — Dī maigi jautāja.
— Es tevi iznīcināšu: pat tavs Veco pavēlnieks nespēs aizsargāt tevi no manām dusmām.
— Kā tu iedrošinies draudēt man! — Dī sacīja, tagad viņa balss drīzāk atgādināja draudīgu rūcienu. — Man nav nepieciešams mans Vecais, lai sevi aizsargātu.
— Bīsties no manis, mag, jo tu mani esi pārvērtis par savu ienaidnieku.
— Vai tu zini, ko es daru ar tiem, kas mani biedē? — Dī prasīja ar jūtamu akcentu. — Es tos iznīcinu! — Istaba piepildījās ar sērūdeņraža smaku, un tad kaulu sienas sāka tecēt un kust kā mīksts saldējums. — Fleimels nav vienīgais alķīmiķis, kas zina transmutācijas noslēpumus, — viņš sacīja, kad griesti kļuva mīksti un pārvērtās šķidrumā, garas virtenes pilēja lejā uz grīdas, noklājot Marsu ar lipīgu šķidrumu. Tad lielām dzeltenām pilēm sāka līt kauli.
— Iznīciniet viņu! — Marss ierēcās. Fobs un Deims izlīda no plinta uz Vecā muguras izvirzītiem zobiem un nagiem, milzīgās acis pievērsuši Dī.
Mags izrunāja vienu spēka vārdu un uzsita knipi: šķidrie kauli vienā mirklī sacietēja.
Nikolo Makjavelli parādījās durvīs. Viņš sakrustoja rokas un ieskatījās kambarī. Istabas vidū sagūstīts, cenšoties piecelties no grīdas, ar diviem satīriem uz muguras atradās Marss Ultors, sasalis kaulā.
— Tā nu Parīzes katakombās ir vēl viena mistiska kaulu statuja, — itālietis klusi sacīja. Dī aizgriezās projām. — Vispirms tu nogalināji Hekati un tagad Marsu, — Makjavelli turpināja. — Un es domāju, ka tu esi mūsu pusē. Vai tu saproti, — viņš sauca pakaļ Dī, — ka tagad mēs abi esam miroņi? Mums neizdevās notvert Fleimelu un dvīņus. Mūsu pavēlnieki mums to nepiedos.
— Mēs vēl neesam zaudējuši, — Dī sauca pretī. Viņš gandrīz bija gaiteņa galā. — Es zinu, kur šis tunelis iziet virszemē. Es zinu, kā mēs varam sagūstīt viņus. — Viņš apstājās un atskatījās, un, kad viņš runāja, vārdi plūda lēnām, gandrīz negribīgi. — Bet… Nikolo… mums jāstrādā kopā. Mums vajag apvienot spēkus.
— Ko tu grasies darīt? — Makjavelli jautāja.
— Kopā mēs varam atcelt pilsētas sargus.
53. nodaĻa
Moriganai izdevās piecelties kājās, bet zirnekļtīkls — no pavedieniem tik resniem kā viņas roka — bija aptinies ap dievietes vidukli un nokarājās starp kājām, sāpinot tās kopā, un viņa nokrita. Morigana sāka slīdēt pāri torņa malai, kad otrais un trešais tīkls noķēra viņu, apvīdamies ap viņas ķermeni, ietīdams to no kakla līdz pat pirkstu galiņiem biezā mūmijveida apvalkā. Perenele nokāpa no Areopenapa muguras un pietupās blakus Vārnu dievietei. Viņas šķēpa gals vibrēja no enerģijas, sarkani un balti dūmi cēlās mitrajā nakts gaisā. — Tev, iespējams, tagad gribas kliegt, — Perenele sacīja smaidīdama. — Uz priekšu.
Morigana piespieda sevi izpatikt. Viņas žokļi atvērās, melnās lūpas pavērās, atklājot mežonīgos zobus, un viņa iebrēcās.
Sirdi plosošs kliedziens atbalsojās pāri salai, ikviena nesaplēsta rūts Alkatrazā sabirza lauskās, un viss tornis sašūpojās.
Pāri līcim pilsēta atmodās, kad iestāžu, māju un auto signalizācijas gar ūdenslīniju sajaucās kakofoniskā dzīvīgumā. Ikviens suns simt jūdžu rādiusā uz salas sāka žēlabaini gaudot.
Bet kliedziens lika pārējam milzīgajam sapulcējušos putnu baram traukties naksnīgajās debesīs spārnu vēzienu un aizsmakušu ķērcienu pērkonveida eksplozijā. Lielākā daļa no tiem sapinās biezajā zirnekļu tīkla mākonī, kas karājās gaisā starp pamestajām ēkām, stiepās pāri ikvienam atvērtam logam, uzausts no staba uz stabu. Kad sapinušies putni atsitās pret zemi, visu veidu un izmēru zirnekļi drūzmējās virs viņiem, ievīstot tos biezos sudraba tīklos. Pēc pāris mirkļiem sala atkal bija klusa.
Kāda saujas tiesa šausmīgo vārnu izbēga. Seši no milzīgajiem putniem zemu pārlidoja pāri salai, izvairoties no lipīgās virtenes un tīkla. Putni aizriņķoja projām virs Sanfrancisko līča tilta virzienā, planējot augstu, un tad metās atpakaļ uzbrukumā. Tagad tie bija virs savijušamies zirnekļu tīkliem. Tie riņķoja virs ūdenstorņa. Divpadsmit ogļu melnas acis bija pievērstas Perenelei, un žiletes asuma knābji un dunčveida nagi atvērās, tiem klusumā krītot uz sievieti.
Pieliekusies virs Moriganas, Perenele pamanīja uzplaiksnījušo kustības atspulgu savas pretinieces acīs. Burve ar vienu vārdu iedvesa šķēpa galam kvēlojošu dzīvību un grieza to virs galvas, atstājot miglas pilnajā gaisā degošu sarkanu trijstūri. Mežonīgie putni izlidoja cauri sarkanajai ugunij… un izmainījās.
Sešas nevainojamas olas krita no debesīm, un pusceļā tās satvēra plāna zirnekļa tīmekļa virtenes.
— Brokastis, — Areopenaps sajūsmināts sacīja, rāpdamies lejā no torņa.
Perenele apsēdās blakus Vārnu dievietei, kas nepadevās. Nolikusi šķēpu uz ceļiem, viņa palūkojās pāri līcim pilsētas virzienā, kuru viņa dēvēja par mājām.
— Ko tagad darīsi, burve? — Morigana prasīja.
— Man nav ne jausmas, — Perenele neliekuļoti sacīja. — Izskatās, ka Alkatraza ir mana. — Viņa izklausījās gandrīz apmulsusi no šīs idejas. — Nu, labi, mana un Areopenapa.
— Ja vien tu neesi iemācījusies lidošanas mākslu, tu esi sagūstīta šeit, — Morigana rūca. — Šis ir Dī īpašums. Tagad te nebrauc tūristi, šeit nav ne ceļotāju, ne zvejas laivu. Tu joprojām esi cietumniece, kāda biji, kad atradies ieslodzīta kamerā. Un sfinksa uzrauga gaiteni apakšā. Viņa atnāks pēc tevis.
Burve smaidīja. — Viņa to var mēģināt. — Viņa sagrieza šķēpu. Gaiss dūca. — Es prātoju, par ko šis pārvērtīs viņu: par mazu meitenīti, lauvas mazulīti vai putna olu.
— Tu zini, ka Dī atgriezīsies — turklāt spēcīgs. Viņš gribēs savu briesmoņu armiju.
— Es arī gaidīšu viņu, — burve apsolīja.
— Jūs nevarat uzvarēt, — Morigana nikni iebilda.
— To Nikolasam un man jau teikuši gadsimtiem ilgi. Un tomēr mēs joprojām esam šeit.
— Ko tu iesāksi ar mani? — Vārnu dieviete visbeidzot jautāja.
— Ja vien tu mani nenogalināsi, tu zini, es nekad nelikšos mierā, līdz nebūsi beigta.
Perenele smaidīja. Viņa pielika šķēpa galu tuvu lūpām un maigi uzpūta, līdz tas iekvēlojās baltkvēlē. — Es prātoju, par ko šis pārvērtīs tevi? — Viņa izklaidīgi sacīja. — Par putnu vai olu?
— Es piedzimu, nevis tiku izperēta, — Morigana vienkārši sacīja. — Tu nevari mani biedēt ar nāvi. Man nav bail no tās.
Perenele piecēlās kājās un nolika šķēpa roktura galu pie zemes.— Es tevi nenogalināšu. Man ir daudz piemērotāks sods tev. — Viņa palūkojās debesīs, un vējš ieskrēja viņas garajos matos, paceļot tos aizmugurē taisnus. — Es bieži brīnos, kā tas ir, ja vari lidot, klusi planēt cauri debesīm.
— Nav lieliskākas sajūtas, — Morigana godīgi sacīja.
Pereneles smaids bija ledains. — Tā jau es domāju. Es tev atņemšu to, ko tu uzskati par pašu vērtīgāko: tavu brīvību un spēju lidot. Man tev ir pati brīnišķīgākā kamera.
— Neviens cietums nevar mani noturēt, — Morigana nicinoši sacīja.
— Tā tika izveidota, lai turētu Areopenapu, — Perenele sacīja.
— Dziļi zem zemes, un tu nekad neredzēsi saules gaismu un nekad vairs nelidosi gaisā.
Morigana atkal iekaucās un mētājās no vienas puses uz otru. Ūdenstornis kustējās un drebēja, bet Vecā zirnekļa tīkls bija nepārraujams. Tad Vārnu dieviete pēkšņi apklusa. Sacēlās vējš, un migla sagriezās ap abām sievietēm. Viņas varēja saklausīt tālumā kaucošās Sanfrancisko signalizācijas.
Morigana sāka raustīties sausā klepus lēkmē, un Perenelei bija nepieciešams kāds brīdis, iekams viņa saprata, ka Vārnu dieviete smejas. Lai arī viņai bija nojausma, ka atbilde nepatiks, Perenele tomēr pajautāja: — Vai tu negribi man pateikt, kas tevi tā uzjautrina?
— Tu vari uzvarēt mani, — Morigana raustījās smieklos. — Bet tu jau mirsti. Es redzu vecuma pazīmes tavā sejā un uz rokām.
Perenele pacēla roku pie sejas un pavirzīja šķēpa galu tā, lai tas mestu gaismu uz viņas ādas. Viņa šokēta atklāja uz rokas ārmalas mazus brūnus vecuma pleķīšus. Tad pieskārās sejai un kaklam, sataustot jaunu grumbu pēdas.
— Cik ilgi vēl palicis, kad alķīmijas formulas iedarbība beigsies, burve? Cik ilgi vēl palicis, iekams tu novītīsi un sačokurosies no vecuma? Tās ir dienas vai nedēļas?
— Daudz kas var notikt dažās dienās.
— Burve, ieklausies manī tagad. Ieklausies patiesībā. Mags ir Parīzē. Viņš ir sagūstījis zēnu un uzrīdījis Nidhjegu tavam vīram un pārējiem. — Viņa noraustījās vēl vienā smieklu lēkmē. — Mani atsūtīja uz šejieni nogalināt tevi, jo tu un tavs vīrs esat kļuvuši nevērtīgi. Dvīņi ir nākotnes atslēga.
Perenele pieliecās pie Moriganas. Šķēps meta sārtu gaismu pāri abu sejām, padarot tās par derdzīgām maskām. — Tev taisnība. Dvīņi ir nākotnes atslēga: bet kuras — tumšo Veco vai cilvēku?
54. nodaĻa
Nikolo Makjavelli spēra lēnīgu soli uz priekšu un paskatījās lejā uz Parīzi. Viņš stāvēja uz grandiozās Notre Dame katedrāles jumta, apakšā bija Sēnas upe un Pont au Double, un viņam tieši priekšā pletās plašais parvis, skvērs. Stingri turoties pie bagātīgi izrotātās ķieģeļu sienas, viņš ievilka dziļu, trīcošu elpu un vēlējās, kaut viņa dunošā sirds dauzītos lēnāk. Viņš tikko bija uzkāpis tūkstoš un vienu pakāpienu ārā no katakombām un augšā uz katedrāles jumta pa Dī slepeno eju, ko Dī esot lietojis jau agrāk, kā viņš to apgalvoja. Viņa kājas trīcēja no piepūles un ceļi sāpēja. Makjavelli patika par sevi domāt, ka ir labā formā, — viņš bija pārliecināts veģetārietis un katru dienu vingroja, bet kāpšana bija viņu nogurdinājusi. Viņš arī bija mazliet aizkaitināts, jo sparīgais kāpiens nemaz nebija ietekmējis Dī. — Kad, kā tu sacīji, tu šeit biji pēdējo reizi? — viņš jautāja.
— Es neteicu, — mags atrūca. Viņš stāvēja no Makjavelli pa kreisi, dienvidu torņa ēnā. — Bet, ja tev tas jāzina, tas bija 1575. gadā. — Viņš norādīja uz vienu pusi. — Es sastapu Moriganu tieši šeit. Uz šī jumta es pirmo reizi uzzināju par Nikolasa Fleimela patieso dabu un par Ābrahama Grāmatas eksistenci. Tā nu, iespējams, ir tā cīņa, kas arī beigsies šeit.
Makjavelli pastiepās uz priekšu un palūkojās lejā. Viņš stāvēja gandrīz tieši virs rietumu rozetes loga. Skvēram lejā vajadzēja būt tūristu pārpilnam, bet tas bija gandrīz tukšs. — Un kā tu zini, ka Fleimels un pārējie iznāks šeit? — viņš jautāja. Dī mazie zobi pazibēja derdzīgā smīnā. — Mēs zinām, ka zēns ir klaustrofobisks. Viņa sajūtas ir tikko kā atmodinātas. Kad viņš iznāks no transa, kurā
Marss viņu atstāja, viņš būs nobijies, paspilgtinātās izjūtas tikai palielinās viņa šausmas. Viņa saprāta dēļ Fleimels vedīs viņu virszemē, cik vien ātri iespējams. Es zinu, ka ir slepena eja, kas ved no apraktās romiešu pilsētas uz katedrāli. — Viņš pēkšņi norādīja uz piecām figūrām, kas iznira no katedrāles centrālajām durvīm tieši zem viņiem. — Tu redzi? — viņš triumfējoši sacīja. — Es nekad nekļūdos. — Viņš paskatījās uz Makjavelli. — Tu zini, kas mums jādara?
Itālietis pamāja. — Es zinu.
— Tu neizskaties pārāk laimīgs par to.
— Sabojāt skaistu ēku ir noziegums.
— Bet nogalināt cilvēkus nav? — Dī jautāja.
— Nu, cilvēkus vienmēr var aizvietot.
* * *
— Ļauj man tikai apsēsties, — Džošs elsa. Negaidot atbildi, viņš iztrausās no māsas un Senžermēna rokām un apsēdās uz gluda, apaļa akmens bruģētajā skvērā. Pievilcis ceļus pie krūtīm, viņš atbalstīja uz tiem zodu un ar rokām apskāva lielus. Viņš tik ļoti drebēja, ka papēži klaudzēja pret akmeni.
— Mums patiešām jāturpina kustēties, — Fleimels mudināja, paskatījies apkārt.
— Dod mums minūti laika, — Sofija norūca. Notupusies blakus brālim, viņa pastiepās, lai pieskartos viņam, bet dzirksteles iesprakšķējās starp viņas pirkstiem un viņa roku, un viņi abi salēcās. — Es zinu, kā tu jūties, — viņa maigi sacīja. — Viss ir tik… tik gaišs, tik skaļš, tik ass. Tavas drēbes šķiet tik smagas un raupjas pret tavu ādu, tavas kurpes ir pārāk ciešas. Bet tu pie tā pieradīsi. Sajūtas atkāpsies. — Viņš izjuta to, ko viņa bija pieredzējusi tikai pirms pāris dienām.
— Mana galva dun, — Džošs nomurmināja. — Šķiet, tā tūlīt eksplodēs, it kā būtu pārbāzta ar pārāk daudz informācijas. Es turpinu domāt šīs savādās domas…
Meitene savilka pieri. Tas neizklausījās pareizi. Kad viņa tika atmodināta, viņa bija sajūtu pārņemta, bet, tikai kad Endoras Ragana bija nodevusi savas zināšanas, tikai tad viņa bija jutusies tā, it kā viņas smadzenes gatavotos uzsprāgt. Sofijai prātā iešāvās pēkšņa doma, un viņa atcerējās, ka tad, kad viņa bija iedrāzusies kambarī, Vecā milzīgā roka spieda brāļa galvu. — Džoš, — viņa klusu sacīja, — kad Marss atmodināja tevi, ko viņš tev sacīja?
Brālis izmisis papurināja galvu. — Es nezinu.
— Domā, — Sofija asi sacīja un redzēja viņu saviebjamies no viņas balss. — Lūdzu, Džoš, — viņa sacīja klusu. — Tas ir svarīgi.
— Tu neesi mans boss, — viņš sacīja ar smaidu.
— Es zinu. — Sofija plati pasmaidīja. — Bet joprojām esmu tava lielā māsa, tad nu stāsti man!
Džošs savilka pieri, no lielās piepūles tā pat sāka sāpēt. — Viņš sacīja… viņš sacīja, ka atmodināšana nav dāvana, ka tas ir kaut kas, par ko man vēlāk būs jāmaksā. " Ko vēl?
— Viņš sacīja… viņš sacīja, ka manējā ir viena no visspēcīgākajām aurām, ar kādām viņam iznācis sastapties. — Džošs bija skatījies uz dievu, kad tas bija teicis šos vārdus, redzot viņu pirmo reizi ar atmodinātām acīm, ievērodams sarežģītās detaļas viņa bruņu cepurē un krāšņo rakstu uz viņa ādas krūšu aizsega un skaidri saklausot sāpes balsī. — Viņš sacīja, ka dos man dāvanu, kaut ko, kas varētu man noderēt nākotnē.
— Un?
— Man nav ne jausmas, kas tas ir. Tad viņš uzlika roku uz manas galvas, un es jutos tā, it kā viņš censtos izgrūst mani cauri grīdai. Spiediens bija drausmīgs.
— Viņš kaut ko pārlika tevī, — Sofija sacīja noraizējusies. — Nikolas, — viņa sauca.
Bet atbildes nebija, un, kad viņa pagriezās, lai paskatītos uz alķīmiķi, viņa redzēja to kopā ar Zannu cieši veramies atpakaļ uz lielo katedrāli.
— Sofij, — Nikolass mierīgi sacīja nepagriezdamies, — palīdzi brālim piecelties kājās. Mums nekavējoties jātiek projām no šejienes, iekams nav par vēlu.
Viņa mierīgais, nosvērtais tonis nobiedēja Sofiju vairāk, nekā ja viņš būtu kliedzis. Neņemot vērā viņu abu auru rībošos krakšķus, viņa satvēra brāli zem padusēm. Viņa piecēla Džošu stāvus un pagrieza apkārt. Viņiem pretī stāvēja trīs drukni atšķirīgi briesmoņi.
— Man šķiet, ka jau ir par vēlu, — Sofija noteica.
Gadsimtiem ilgi doktors Džons Dī bija mācījies, kā atdzīvināt golemus, kā arī pamanījies radīt un kontrolēt simulakras un homunkulus. Viena no lielākajām prasmēm, ko apguvis Makjavelli, bija spēja kontrolēt tulpu. Procesi bija pārsteidzoši līdzīgi, un viss, kas patiešām atšķīrās, bija tikai materiāls.
Tie abi spēja atdzīvināt nedzīvos.
Tagad mags un itālietis stāvēja blakus plecu pie pleca uz Notre Datne katedrāles jumta un koncentrējās uz savām vēlmēm.
Un cita pēc citas gotisko notekcauruļu galvas un groteskās Notre Datne figūras atdzīvojās.
Gargoli — ūdens notekcauruļu zvēri — sakustējās pirmie.
Pa vienam un pa pāriem, tad dučiem un pēkšņi simtiem tie atbrīvojās no katedrāles sienām. Izlienot no paslēptuvēm — neredzamām dzegām, aizmirstām notekām —, akmens pūķi un čūskas, āži un pērtiķi, kaķi un suņi, un briesmoņi šļūca lejā pa ēkas fasādi.
Tad groteskās — derdzīgas kaltas statujas — kļuva dārdoši dzīvīgas. Lauvas, tīģeri, pērtiķi un lāči atbrīvoja sevi no viduslaiku mūra un rāpās lejā pa ēku.
— Tas patiešām ir ļoti, ļoti slikti, — Senžermēns nomurmināja.
Raupji veidots lauva nolēca zemē tieši pie katedrāles durvīm
un devās uz priekšu, akmens nagiem klaudzot un slīdot pa gludajiem bruģa akmeņiem.
Senžermēns spēji izstiepa roku uz priekšu, un lauvu apskāva uguns bumba, kurai nebija nekāda cita iespaida kā vien tas, ka nodega gadsimtiem uz tās sakrājušies putekļi un putnu mēsli. Lauva turpināja tuvoties, Senžermēns izmēģināja cita veida uguni — liesmu šautras un laukus, uguns bumbas un pātagas —, bet bez kādiem panākumiem.
Arvien vairāk un vairāk gargolu nolēca uz zemes. Daži sašķīda drumslās no trieciena, bet lielākā daļa palika neskarta. Tie izklīda, piepildīdami laukumu, un tad tuvojās, savelkoties ciešāk cilpā ap viņiem. Dažas figūras bija sarežģīti un skaisti veidotas, citas laika gaitā kļuvušas par neko vairāk kā nesazīmējamiem bluķiem. Lielākie gargoli slampāja lēnām, bet mazākās groteskas strauji metās virsū. Tās kustējās pilnīgā klusumā, izņemot akmens skrapstoņu pret akmeni.
Radījums, kas bija pa pusei cilvēks, pa pusei āzis, izšļūca no tuvāk nākošā pūļa, nometās uz četrām un rikšoja uz priekšu, baisi izliektie ragi nomērķēti uz Senžermēnu. Žanna lēca uz priekšu un cirta radījumam, viņas zobens šķīla dzirksteles pret tā kaklu. Cirtiens pat nepalēnināja tā gaitu. Senžermēns pamanījās pamesties sāņus pēdējā minūtē, bet kļūdījās, uzsizdams dzīvnieka rumpim, kad tas metās viņam garām. Viņa roka iedzēla tam. Āžcilvēks mēģināja apstāties uz bruģakmeņiem un paslīdēja, sabrūkot uz zemes un nolaužot vienu no saviem ragiem. Nikolass izvilka Clarent un metās apkārt, turot zobenu abās rokās, prātojot, kurš radījums pirmais uzbruks. Lācis ar sievietes galvu šļūkāja uz priekšu izstieptiem nagiem. Nikolass dūra ar Clarent, bet zobens, nenodarīdams tam neko sliktu, spalgi iegaudojies, noslīdēja gar radījuma akmens ādu. Viņš ātri cirta dzīvniekam ar zobena asmeni, bet vibrācija padarīja nejutīgu visu viņa roku, gandrīz izsitot zobenu no tvēriena. Lācis cirta ar masīvo ķepu, kas nošņāca virs alķīmiķa galvas. Tad tas salīgojās, lai noturētu līdzsvaru, bet Nikolass metās uz priekšu ar visu savu svaru pret to. Lācis nokrita zemē. Tā nagi atsitās pret bruģakmeņiem, sabirstot putekļos, kad tas mēģināja atkal uzslieties kājās.
Stāvot priekšā brālim, izmisīgi mēģinot aizsargāt viņu, Sofija atbrīvoja daudzu mazu virpuļu sērijas. Tās nekaitīgi atsitās pret lielāko daļu no akmens figūrām un neizdarīja neko vairāk, kā pacēla augstu gaisa virpulī avīzi.
— Nikolas, — Senžermēns izmisīgi sacīja, kad akmens figūru aplis nāca arvien tuvāk. — Mazliet maģijas, mazliet alķīmijas tagad ļoti noderētu.
Nikolass pastiepa uz priekšu labo roku. Tajā izveidojās maza, zaļa stikla bumba. Tā pārplīsa, un zaļš šķidrums pazuda atpakaļ ādā. — Es neesmu pietiekami spēcīgs, — alķīmiķis bēdīgi atbildēja. — Transmutācijas burvestība katakombās ir nogurdinājusi mani.
Gargoli šļūca aizvien tuvāk, akmens čirkstēja, krakšķēja ikvienā solī. Mazās groteskas pārveidojās par putekļiem, kad tām trāpīja lielāko radījumu kājas.
— Tie tūlīt pārvelsies pāri mums, — Senžermēns nomurmināja.
— Dī droši vien tos kontrolē, — Džošs noburkšķēja. Viņš balstījās pret māsu, rokas piespiedis ausīm. Ikviens čirkstošais solis, ikviens akmens krakšķis bija agonija viņa atmodinātajai dzirdei.
— Viņu ir pārāk daudz, lai tos kontrolētu tikai viena persona, — Žanna sacīja. — Droši vien tie ir abi — Dī un Makjavelli.
— Bet tad viņiem ir jābūt tuvu, — Nikolass sacīja.
— Ļoti tuvu, — Žanna piekrita.
— Komandieris parasti atrodas augstāk, — Džošs pēkšņi sacīja, pārsteigdams pats sevi ar savām zināšanām.
— Kas nozīmē, ka viņi ir uz katedrāles jumta, — Fleimels secināja.
Tad Žanna norādīja. — Es redzu viņus. Tur, starp torņiem, tieši virs rietumu rozetes loga centra. — Žanna pameta zobenu vīram, un tad viņas aura iekvēlojās sudrabā ap viņu. Un gaiss piepildījās ar lavandas smaržu. Viņas aura sacietēja, pieņemdama veidolu un substanci, pēkšņi no viņas kreisās rokas izauga garš loks, bet labajā parādījās spīdīga bulta. Atvilkdama atpakaļ labo roku, Žanna nomērķēja un atlaida bultu, sūtot to arkveidīgi augstu gaisā.
— Viņi ir pamanījuši mūs, — Makjavelli sacīja. Milzīgas sviedru piles ritēja pāri viņa sejai, lūpas bija zilas no piepūles, kontrolējot akmens radījumus.
— Tas nav svarīgi, — Dī sacīja, palūkojies pāri malai. — Viņi ir bezspēcīgi. — Lejā laukumā pieci cilvēki stāvēja aplī, ko veidoja akmens statujas, drūzmējoties un ieskaujot tos aizvien ciešāk.
— Tad pabeidzam to, — Makjavelli sacīja caur sakostiem zobiem. — Bet atceries, ka bērni mums vajadzīgi dzīvi. — Viņš aprāvās, kad kaut kas slaids un sudrabains izšāvās cauri gaisam viņa sejas priekšā. — Tā ir bulta, — viņš iesāka brīnīdamies, tad apstājās un iegaudojās, jo bulta dziļi ieurbās viņa gurnā. Visa viņa kāja — no gurniem līdz pirkstu galiņiem — pamira. Viņš aizķliboja atpakaļ un nokrita uz katedrāles jumta, rokas piespiedis pie kājas. Pārsteidzoši, ka asiņu nebija, bet sāpes nepanesamas.
Zemē, tālu lejā, vismaz puse no radījumiem pēkšņi sastinga vai arī nogāzās zemē. Tie sabruka, bet citi, kas atradās aiz nokritušajiem, brida tiem pāri. Ieži šķīda uz visām pusēm, laika gaitā cietušais akmens pārvērtās putekļos. Tomēr pārējie radījumi joprojām turpināja tuvoties.
Vēl ducis citu sudraba bultu pacēlās gaisā no apakšas. Tās dīkdamas nekaitīgi saplīsa druskās pret akmens mūri.
— Makjavelli! — Dī iebrēcās.
— Es nevaru… — Sāpes kājā bija nepanesamas, un pāri viņa vaigiem tecēja asaras. — Es nevaru koncentrēties…
— Tad es pats to pabeigšu.
— Un zēns un meitene, — Makjavelli vārgi sacīja. — Man tos vajag dzīvus…
— Nav nepieciešams. Es esmu nekromāns. Es varu atdzīvināt līķus.
— Nē! — Makjavelli kliedza.
Dī ignorēja viņu. Sakoncentrējis savu vienreizīgo gribu, mags deva gargoliem vienu komandu: — Nogaliniet tos. Nogaliniet tos visus.
Radījumi saviļņojās kustībai uz priekšu.
* * *
— Vēlreiz, Žanna! — Fleimels kliedza. — Šauj vēlreiz!
— Es nevaru. — Mazā franču sieviete bija pelēka no pārpūles. — Bultas veidojas no manas auras. Man nekas nav palicis pāri.
Gargoli tuvojās aizvien tuvāk un tuvāk, akmens čirkstēja un šņirkstēja, tiem šļūcot uz priekšu. Viņu kustību diapazons bija ierobežots, dažiem bija nagi un zobi, citiem ragi un ērkšķaina aste, bet tie vienkārši varēja samīcīt cilvēkus.
Džošs pacēla mazu apaļu grotesku, kas bija tik ļoti erodējusi, ka nebija nekas vairāk kā drukns akmens gabals, un aizmeta to atpakaļ radījumu masā. Tā trāpīja gargolam, un abi saplīsa. Viņš saviebās no skaņas, bet vienlaikus arī saprata, ka tos var iznīcināt. Piespiedis rokas ausīm, viņš uzmeta acis saplīsušajām figūrām, viņa atmodinātais skatiens ievēroja ikvienu detaļu. Akmens radījumi bija dzelzij un maģijai neievainojami, bet tad viņš pamanīja, ka akmens bija erodējis un trausls. Kas iznīcina akmeni?
Viņa atmiņā uzzibsnīja… lai gan tās nebija viņa atmiņas… sena pilsēta, drūpošs mūris, kas pārvērtās pulverī…
— Man ir ideja! — viņš sauca.
— Lai tā būtu laba, — Senžermēns atsaucās. — Vai tā ir maģija?
— Tie ir ķīmijas pamati. — Džošs paskatījās uz Senžermēnu.
— Franci, cik karstu uguni tu spēj radīt?
— Ļoti karstu.
— Sofij, cik aukstu vēju tu spēj radīt?
— Ļoti aukstu, — viņa sacīja pamājot. Viņa pēkšņi zināja, kas bija prātā brālim, viņa šo pašu eksperimentu bija veikusi ķīmijas stundā.
— Tad dariet to tagad, — Džošs sauca.
Izkalts pūķis ar ielūzušu sikspārņa spārnu sagrīļojās un devās uz priekšu. Senžermēns atbrīvoja visu savas Uguns maģijas spēku pret radījuma galvu, nomazgājot to liesmā, izcepot to ķiršu sarkanu. Un tad Sofija atbrīvoja arktisku gaisa pūsmu.
Pūķa galva ielūza un pārvērtās putekļos.
— Karsts un auksts! — Džošs sauca. — Karsts un auksts.
■ — Izplešanās un saraušanās, — Nikolass sacīja drebošiem smiekliem. Viņš paskatījās uz augšu, kur Dī galva bija tik tikko redzama pāri jumta malai. — Viens no alķīmijas pamata principiem.
Senžermēns ar plaucējošu karstumu nomazgāja kuili, kas soļoja viņu virzienā, un Sofija nolēja pār to ledainu gaisu. Tā kājas nokrita.
— Karstāku! — Džošs kliedza. — Vajag karstāku. Un tavam jābūt aukstākam, — viņš sacīja māsai.
— Es pacentīšos, — Sofija nočukstēja. Viņas acis jau bija svina pelēkas no piepūles. — Es nezinu, vai daudz aukstāku varu dabūt. — Viņa palūkojās uz brāli. — Palīdzi man, — Sofija sacīja.
— Ļauj man izmantot tavu spēku.
Džošs nostājās aiz Sofijas un uzlika abas rokas uz viņas pleciem. Sudraba un zelta auras uzdzirkstīja iekvēlojoties, sajaucoties, savijoties. Saprazdama, ko viņi dara, Žanna nekavējoties satvēra vīra plecus, un abas auras — sarkana un sudraba — iemirdzējās ap viņiem. Kad Senžermēns izšāva liesmas mēli pāri tuvojošamirs gargoliem, tā bija baltkvēles karstumā, pietiekami stipra, lai akmens sāktu kust, iekams arktiskie ledainie vēji un ledainā migla pacēlās no Sofijas plaukstām. Senžermēns pagriezās pret atkāpjošos loku, un Sofija sekoja viņam. Pirmais akmens plīsa, senie ķie geji eksplodēja un izkusa lielajā karstumā, bet, kad sekoja ledainais vējš, efekts bija dramatisks. Karstās akmens statujas šķīda un plīsa gabalos, sadrūpot grantainos, asos putekļos. Pirmā rinda nogā/.is, tad nākamā un nākamā, līdz sadrupusi, salūzusi apļveida akmens siena apjoza lamatās nonākušos cilvēkus.
Un tad Senžermēns un Zanna nogāzās, bet Sofija un Džošs turpināja, pūšot ledaino gaisu pāri dažām palikušajām figūrām. Gargoli gadsimtiem ilgi bija ūdens notekcaurules, tālab akmens bija kļuvis mīksts un porains. Izmantodama brāļa enerģiju, lai palielinātu savus spēkus, Sofija sasaldēja mitrumu, kas bija saglabājies akmenī, un radījumi saplīsa.
— Divi, kas ir viens, — Nikolass Fleimels čukstēja, noguris pieplacis pret bruģakmeņiem. Viņš paskatījās uz Sofiju un Džošu, viņu auras mežonīgi mirdzēja ap viņiem, sudrabs un zelts sajaucies, uz viņu ādas varēja saskatīt senu bruņu pēdas. Viņu spēki bija vienreizīgi — un šķietami neiztukšojami. Viņš zināja, ka šāds spēks var kontrolēt, pārveidot un pat iznīcināt pasauli.
Un, pēdējam briesmīgajam gargolam pārvēršoties par putekļiem, dvīņu auras pagaisa. Alķīmiķis pirmo reizi pieķēra sevi prātojot, vai viņus atmodināt bijis pareizais lēmums.
* * *
Uz Notre Dame jumta Dī un Makjavelli vēroja, kā Fleimels un pārējie izlauzās cauri dūmojošajām būvgružu kaudzēm un devās tilta virzienā.
— Mums ir lielas nepatikšanas, — Makjavelli bilda caur sakostiem zobiem. Bulta bija pazudusi no viņa gurna, bet kāja joprojām bija nejūtīga.
— Mums? — Dī nevērīgi sacīja. — Viss, viss šis ir vienīgi tava vaina, Nikolo. Vismaz tā tas būs atspoguļots manā ziņojumā. Un tu zini, kas tad var notikt, vai ne?
Makjavelli iztaisnojās un piecēlās, atspiedies pret akmens mūri, lolodams savu savainoto kāju. — Mans ziņojums atšķirsies.
— Neviens tev neticēs, — Dī sacīja pārliecināti un aizgriezās.
— Ikviens zina, ka tu esi melu meistars.
Makjavelli ielika roku kabatā un izņēma mazu digitālo atskaņotāju. — Nu tad man ir paveicies, ka viss, ko tu sacīji, ir ierakstīts. — Viņš uzsita pa atskaņotāju. — Balss aktivizēta. Tas ierakstīja katru vārdu, ko tu man sacīji.
Dī apstājās. Viņš lēnām pagriezās, lai būtu pret itālieti un paskatītos uz plāno atskaņotāju. — Ikviens vārds? — viņš jautāja.
— Ikviens vārds, — Makjavelli drūmi apstiprināja. — Es domāju, Vecie noticēs manam ziņojumam.
Dī cieši lūkojās itālietī īsu mirkli, iekams pamāja. — Ko tu vēlies?
Makjavelli pamāja uz postījumiem lejā. Viņa smaids bija briesmīgs. — Paskaties, ko spēj izdarīt dvīņi… un viņi ir tikko kā atmodināti un nav pat apmācīti.
— Un ko tu ierosini? — Dī jautāja.
— Starp mums runājot, man ir pieeja milzīgiem resursiem. Strādājot kopā, nevis viens pret otru, mēs spēsim atrast dvīņus, sagūstīt un apmācīt viņus.
— Apmācīt viņus!
Makjavelli acis sāka mirdzēt. — Viņi ir dvīņi no leģendas. Divi, kas ir viens, un viens, kas ir viss. Kad viņi būs apguvuši visu stihiju maģiju, viņi nebūs apstādināmi. — Viņa smaids vērtās mežonīgs.
— Tas, kas kontrolēs viņus, kontrolēs pasauli.
Tad mags pagriezās, lai uzmestu skatienu laukumam, kur Fleimels bija tik tikko pamanāms cauri putekļu un smilšu aizsegam.
— Kā tev šķiet, vai alķīmiķis to zina?
Makjavelli smiekli bija dzēlīgi. — Protams, viņš zina. Kāpēc vēl lai viņš, tavuprāt, trenētu viņus?
PIRMDIENA,4 JŪNIJS
55. nodaĻa
Tieši pulksten 12.13 Eurostar vilciens atgāja no Care du Nord stacijas un sāka savu divu stundu un divdesmit minūšu ceļojumu uz Londonas St. Pancras starptautisko staciju.
Nikolass Fleimels sēdēja ar seju pret Sofiju un Džošu pretējā galda pusē pirmajā biznesa klasē. Senžermēns bija nopircis biļetes, izmantodams neizsekojamū kredītkarti, un sagādājis viņiem franču pases, kurās bija fotogrāfijas, kas nemaz nelīdzinājās dvīņiem, bet Nikolasa pasē bija jauna vīrieša ar lielu matu ērkuli piķa melnumā fotogrāfija. — Saki, ka esi ļoti novecojis pēdējos pāris gados, — Senžermēns sacīja, greizi pasmaidot. Žanna no Arkas bija pavadījusi rītu iepērkoties un uzdāvināja Sofijai un Džošam mugursomas, pilnas ar drēbēm un tualetes piederumiem. Kad Džošs bija atvēris savu, viņš tur atrada mazo klēpja datoru, ko Senžermēns bija atdevis iepriekšējā dienā. Vai tas bija tikai vakar? Tas šķita tik ļoti sen.
Kad vilciens atstāja staciju, Nikolass atvēra avīzi un izvilka lētas lasāmbrilles, ko bija nopircis aptiekā. Viņš pacēla Le Monde tā, lai dvīņi varētu redzēt pirmo lappusi: tajā bija redzami postījumi, kurus bija radījis Nidhjegs.
— Te raksta, — Nikolass lēni lasīja, — ka iegruvusi katakombu sekcija. — Viņš pāršķīra lapu. Tur bija fotogrāfija pa puslapu ar sadrupušu akmeņu kaudzi nožogotā laukumā Notre Damc katedrāles priekšā. — Eksperti apgalvo, ka dažu Parīzes slavenāko gargolu un grotesku nokrišanu un sairšanu veicinājis skābais lietus, kas samazinājis skulptūru izturību. Abi gadījumi nav saistīti, — viņš izlasīja un aizvēra avīzi.
— Te nu tev ir taisnība, — Sofija sacīja, pārgurums atspoguļojās viņas sejā, lai gan viņa bija gulējusi gandrīz desmit stundu. — Dī un Makjavelli pamanījušies visu noslēpt. — Viņa paskatījās ārā pa logu, vilcienam klaudzinot pāri sliežu savienojumu mudžeklim. — Briesmonis gāja cauri Parīzei vakar, gargoli norāpās no ēkas… un tomēr nekas no tā nav avīzēs. It kā nekas tāds nebūtu noticis.
— Bet tas notika, — Fleimels nopietni sacīja. — Un tu iemācījies Uguns maģiju, un Džoša spēki ir atmodināti. Un vakar jūs atklājāt, cik vareni jūs abi esat kopā.
— Un Skataha ir mirusi, — Džošs, pilns rūgtuma, sacīja.
Neizpratnes pilnais pārsteigums Fleimela sejā lika Džošam justies apjukušam un saērcinātam. Viņš paskatījās uz māsu, tad atkal uz Nikolasu. — Skatija, — viņš dusmīgs sacīja. — Atceraties viņu? Viņa noslīka Sēnā.
— Noslīka? — Fleimels smaidīja. Un tad viņa acu kaktiņos un pāri pierei padziļinājās jaunas līnijas. — Viņa ir vampīrs, Džoš, — viņš maigi sacīja. — Viņai nav nepieciešams elpot gaisu. Es varu derēt, viņa bija noskaitusies, jo viņai nepatīk būt slapjai, — viņš piebilda. — Nabaga Dagans, viņam nebija nekādu izredžu. — Alķīmiķis atlaidās ērtajā sēdvietā un aizvēra acis. — Mums uz īsu brīdi būs jāapstājas ārpus Londonas, tad izmantosim vārtu un līniju karti, lai nokļūtu atpakaļ Sanfrancisko un pie Pereneles.
— Kāpēc mēs dodamies uz Londonu? — Džošs jautāja.
— Mēs dodamies apmeklēt visvecāko nemirstīgo cilvēku uz zemes, — alķīmiķis sacīja. — Es mēģināšu pārliecināt viņu mācīt jums abiem Ūdens maģiju.
— Kas viņš ir? — Džošs apjautājās, pasniedzies pēc sava klēpja datora. Pirmās klases vagonos ir bezvadu internets.
— Karalis Gilgamešs.
Otrās grāmatas beigas
AUTORA PIEZĪMES
Parīzes katakombas
Parīzes katakombas, ko Sofija un Džošs izzināja, patiesībā eksistē, tāpat kā vienreizīgā kanalizācijas sistēma, kas ir, kā ievērojis Makjavelli, apgādāta ar ielu zīmēm. Lai arī Parīzi apmeklē ap miljons viesu gadā, daudzi nezina par milzīgo tuneļu tīklu zem pilsētas.
Oficiāli to sauc Ies carrieres de Paris, Parīzes akmeņlauztuves, bet parasti tās dēvē par katakombām, un tās ir viens no pilsētas brīnumiem. Skati, ko dvīņi redzēja katakombās — kaulu sienas, iespaidīgie galvaskausu izvietojumi —, ir publiski pieejami un apskatāmi. Astoņpadsmitajā gadsimtā visi ķermeņi un kauli no pārpildītās Cimetiere des Innocents tika ekshumēti un pārvesti uz kaļķakmens tuneļiem un alām. To papildināja vēl vairāk nelaiķu no citām kapsētām, un tagad rēķina, ka šajā savādajā kapsētā varētu būt ap septiņiem miljoniem aizgājēju. Neviens nezina, kas izveidojis pārsteidzošos mākslinieciskos kaulu veidojumus, iespējams, strādnieks gribēja izveidot pieminekli mirušajiem, kuriem vairs nebūs kapa pieminekļa, kas norāda viņu kapa vietu. Sienās, kas veidotas vienīgi no cilvēku kauliem, daudzi rakstu ielaidumi, veidoti no galvaskausiem, ir šai vietai piedienīgi baisi, un dažās vietās tos izgaismo, lai panāktu vēl baisāku efektu.
Romieši, iespējams, bija pirmie, kas raka kaļķakmeni no zemes, lai celtu pilsētu, kas kļuva par Lutēciju, agrīnāko romiešu apmešanās vietu uz saliņas Ile de la Cite. Tur, kur tagad atrodas Notre Dame katedrāle, kādreiz bija piemineklis romiešu dievam Jupiteram. Ap desmito gadsimtu akmeņlauztuvēs intensīvi raka kaļķakmeni gan pilsētas sienu izveidei, gan Notre Datne un oriģinālās Luvras pils būvniecībai. Katakombas ilgi tika izmantotas kā kontrabandistu slēptuves un sniedza pajumti daudziem bezpajumtniekiem. Nesen, II pasaules kara laikā, abām pusēm — gan vācu armijai, gan franču pretošanās kustībai — tuneļos bija bāzes. Šajā gadsimtā katafliķi — policijas vienības, kas patrulē pazemē, darbinieki — katakombu dziļumā ir atklājuši nelegālas mākslas galerijas un pat kinoteātri.
Oficiāli katakombas sauc Ossuary ofDenfert Rochereau, un ieeja tajās ir tieši pretī Denfert Rochereau metro stacijai. Publiski ir pieejama tikai viena maza sekcija: tuneļi ir ļoti nedroši, šauri, bieži applūst un ir bedru un aku izcaurumoti.
Un tā ir ideāla slēptuve Guļošajam dievam.
Speciāla reklāma
trešajai grāmatai par nemirstīgo Nikolasu Fleimelu.
Burve
Excerpt copyright © 2008 by Michael Scott Published by Delacorte Press
Es esmu tik noguris, tik noguris.
Es ātri novecoju. Mani locekļi ir stīvi, redze vairs nav asa, un ēsmu atklājis, ka man jāpiepūlas, lai saklausītu. Pēdējo piecu dienu laikā biju spiests izmantot savus spēkus, un tas paātrināja manu novecošanas procesu. Es pieļauju, ka esmu novecojis vismaz par desmit gadiem — iespējams, vairāk — kopš pēdējās ceturtdienas. Lai dzīvotu, man jāatgūst Ābrahama Grāmata, un es nevaru — es neuzdrošinos — riskēt izmantot savus spēkus.
Bet Dī ir Kodekss, un es zinu, ka atkal būš,u spiests izmantot savu bālo auru.
Mēs drīz būsim Londonā. Es baidos no šīs pilsētas vairāk nekā no citām, jo tā ir Dī spēku pati sirds. Londona ir vilinājusi Vecos no visas pasaules: šeit viņu ir vairāk nekā jebkurā citā pilsētā uz zemes. Vecie un Nākamā paaudze brīvi un nemanāmi pārvietojas ielās, un es zinu vismaz duci Ēnu valstību, kas ir izmētātas britu salās. Pēdējo reizi Perenele un es bijām šajā pilsētā 1666. gada septembrī, kad mags gandrīz nodedzināja to līdz pamatiem, mēģinādams notvert mani. Mēs nekad vairs te neatgriezāmies.
Tomēr liels daudzums līniju krustojas un savienojas virs ķeltu zemēm, un es lūdzu, lai ar dvīņu atmodinātajiem spēkiem mēs varētu izmantot šīs līnijas, lai atgrieztos Sanfrancisko pie manas Pereneles.
Un te ir karalis Gilgamešs, vecākais nemirstīgais cilvēks pasaulē. Viņa zināšanas ir neaptveramas un enciklopēdiskas. Stāsta, ka viņš kādreiz bijis Kodeksa sargātājs, ka viņš pat zinājis mistisko
Ābrahamu, kas radīja Grāmatu. Gilgamešs arī zina visu stihiju maģiju, tomēr dīvaini — viņam nekad nav piemitis spēks lietot tās. Karalim nav auras. Es bieži esmu brīnījies, kā tas ir: apzināt tik daudz neiedomājamu lietu, gūt pieeju senajām gudrībām un tomēr nevarēt to visu izmantot. Es sacīju Sofijai un Džošam, ka mums vajadzīgs Gilgamešs, lai viņš dem mācītu Ūdens maģiju un atrastu līniju, kas mūs nogādātu mājās. Viņi nezina, ka tas patiesībā ir neprātīgs risks: ja karalis atteiksies, tad mēs būsim slazdā pašā Dī ietekmes sfēras sirdī, bez iespējas izglābties.
Turklāt neesmu arī teicis, ka Gilgamešs ir diezgan neprātīgs.
No Nikolasa Fleitnela dienasgrāmatas, ko alķīmiķis rakstījis šodien, pirmdien, 4. jūnijā Londonā, ienaidnieku pilsētā
PIRMDIENA,4 jūnijs
..
1. NODAĻA
— Man šķiet, es redzu viņus.
Jauns vīrietis zaļā siltā vējjakā, stāvēdams tieši zem milzīgā apaļā pulksteņa St. Pancras stacijā, atvirzīja telefonu no auss un pārbaudīja izplūdušo attēlu uz ekrāna. Angļu mags bija atsūtījis attēlu: attēls bija graudains, krāsas izplūdušas un bālas, un izskatījās, it kā būtu fotografēts ar virs galvām novietotu drošības kameru. Tajā bija redzams vecāks vīrietis īsiem sirmiem matiem kopā ar diviem gaišmatainiem pusaudžiem kāpjam vilcienā.
Paceļoties uz pirkstgaliem, jaunais vīrietis grozīja galvu, meklēdams trio, ko tikko bija pamanījis. īsu brīdi viņam jau šķita, ka ir tos pazaudējis milzīgajā pūlī, bet, pat ja tā būtu, tie nebūtu tālu tikuši: viena no viņa māsām bija lejā, otra bija ārā uz ielas, vērojot ieeju.
Nu, kur vecais vīrs un pusaudži bija aizgājuši?
Šaurās, saspiestās nāsis plati izpletās, kad jaunais vīrieds šķiroja neskaitāmās stacijas smaržas. Viņš pazina un atvairīja sajauktu pārāk daudzu cilvēku smaku, smaržu un dezorantu miriādes, želeju un pastu, taukainu ceptu kartupeļu smaku no stacijas restorāniem, kafijas bagātīgo smaržu un vilcienu motoru un vagonu aso eļļaini metālisko dvaku. Viņš aizvēra acis un atlieca galvu. Smaržas, ko viņš meklēja, bija vecākas, mežonīgākas un nedabiskas…
Šeit!
Piparmētra: tik tikko jaušama.
Apelsīns: ne vairāk kā nenoteikta nojausma.
Vaniļa: mazliet vairāk jūtama.
Paslēptas aiz mazām taisnstūra saulesbrillēm, zili melnās acis plati atvērās, un viņa galva grozījās, sekodama plānajiem smaržu pavedieniem cauri plašajai dzelzceļa stacijai. Tagad viņi bija tam rokā!
Vecāks vīrietis sirmiem matiem, melnos džinsos un novalkātā ādas jakā soļoja pa stacijas uzgaidāmo telpu tieši viņa virzienā. Viņa kreisajā rokā bija maza ceļasoma. Viņam sekoja divi pusaudži, pietiekami līdzīgi, lai būtu brālis un māsa. Zēns bija garāks nekā meitene, un abiem bija mugursomas.
Jaunais Vīrietis uzņēma ātru attēlu ar mobilā telefona kameru un aizsūtīja to doktoram Džonam Dī. Lai arī viņam nebija nekas pret angļu magu, nebija nekādas vajadzības kļūt par viņa ienaidnieku. Dī bija viena no visbīstamākiem Vecajiem aģents.
Uzvilcis jakas kapuci pāri galvai, viņš aizgriezās, kad trio bija pienācis vienā līmenī ar viņu, un piezvanīja savai māsai, kas gaidīja lejā. — Tas noteikti ir Fleimels un dvīņi, — viņš nomurmināja telefonā, runājot senā valodā, kas galu galā bija kļuvusi par gēlu valodu. — Tie dodas tavā virzienā. Es viņus pārņemšu, kad viņi būs uz Euston Road.
Jaunais vīrietis jakā ar kapuci sekoja alķīmiķim un amerikāņu dvīņiem. Viņš veikli kustējās cauri agrās pēcpusdienas pūlim, izskatīdamies gluži kā vēl viens pusaudzis, anonīms, nepamanāms savos nolaidenajos džinsos, nodilušajās tenisa kurpēs un pārāk lielajā mētelī, viņa galvu un seju paslēpa kapuce, viņa acis aiz saulesbrillēm nebija redzamas.
Par spīti savai formai, jaunais cilvēks nekad nebija bijis pat attāli cilvēkveidīgs. Viņš un viņa māsas bija pirmo reizi nonākuši uz šīs zemes, kad tā vēl bija savienota ar Eiropas kontinentu, un paaudzēm ilgi viņus pielūdza kā dievus. Viņš ārkārtīgi asi ņēma ļaunā, ka viņam pavēlēja Dī, kurš, galu galā, bija nekas vairāk kā cilvēks. Bet angļu mags bija apsolījis kapučotajam zēnam balvu: Nikolasu Fleimelu, leģendāro alķīmiķi. Dī norādījumi bija skaidri, viņš un viņa māsas dabūs Fleimelu, bet dvīņus nedrīkst aiztikt. Zēna plānās lūpas noraustījās. Viņa māsas savāks zēnu un meiteni, bet viņam būs tas gods nogalināt Fleimelu. Piķa melna mēle nolaizīja sausās lūpas. Viņš un viņa māsas dzīros nedēļām ilgi. Un, protams, viņi saglabās vislabākos kumosiņus Mātei.
Nikolass Fleimels palēnināja soli, ļaujot Sofijai un Džošam panākt viņu. Izspiedis smaidu, viņš norādīja uz trīsdesmit pēdu augstu bronzas statuju — pāri, kas bija apskāvies zem pulksteņa. — To dēvē par Meeting Place pulksteni, — viņš skaļi sacīja un tad piebilda čukstus: — Mums seko. — Fleimels satvēra Džošu aiz rokas dzelžainā tvērienā. — Pat nedomā atskatīties.
— Kurš? — Sofija prasīja.
— Kas? — Džošs draudīgi sacīja. Viņš jutās nelabi, viņa tikko atmodinātās sajūtas bija stacijas vilcienu smaržu un skaņu pārphi dinātas. Gaisma bija tik spilgta, ka viņš vēlējās, kaut viņam būtu saulesbrilles, ar ko aizsegt acis.
— Kas — tas ir pareizāks jautājums, — Nikolass drūmi sacīja. Viņš pacēla pirkstu, lai norādītu uz pulksteni, it kā runātu par to. — Es neesmu pārliecināts, kas tas ir, — viņš atzinās. — Kaut kas ļol i vecs. Es to sajutu mirklī, kad izkāpu no vilciena.
— Sajud to? — Džošs jautāja.
— Kā trīsu, kā niezi. Mana aura reaģēja uz kādu, uz kaut kā auru — kas atradās šeit. Kad jūs spēsit mazliet vairāk kontrolē! savu auru, varēsit darīt to pašu.
Atliecot atpakaļ galvu, it kā apjūsmodama metāla un stikla mežģīņraksta griestus, Sofija lēnām pagriezās. Ap viņiem virpuļoja pūlis. Lielākā daļa šķita vietējie, lai arī bija daudz tūristu, daudzi apstājās, lai nofotografētos pie Meeting Place vai lai nofotografētu milzīgo pulksteni. Neviens nešķita pievēršam viņiem īpašu uzmanību.
— Ko mēs iesāksim? — Džošs jautāja. — Es varu pastiprināt Sofijas spēkus…
— Nē, — Fleimels atcirta. — Jūs varat izmantot savus spēkus tikai kā vienīgo iespējamo līdzekli. Tiklīdz jūs aktivizējat savu auru, tas brīdina ikvienu Veco, Nākamo paaudzi un nemirstīgo desmit jūdžu rādiusā. Un šeit gandrīz ikvienam nemirstīgajam, ko sastapsit, ir sabiedrotais tumšais Vecais. Ari šajā zemē tas var atmodināt citus, radījumus, ko labāk atstāt guļam.
— Bet tu sacīji, ka mums seko, — Sofija protestēja. — Tas nozīmē, ka Dī zina, ka mēs esam šeit.
Fleimels mudināja dvīņus pa kreisi, projām no statujas, steidzinot viņus uz izeju. — Es varu iedomāties, ka visās lidostās, dzelzceļa stacijās visā Eiropā ir novērotāji. Tomēr Dī varēja nojaust, ka mēs dodamies uz Londonu, jebkura jūsu steiga aktivizē jūsu auras, viņš noteikti zina.
— Un ko tad viņš darīs? — Džošs jautāja, pagriezies, lai paskatītos uz Fleimelu. Spilgtajā gaismā, kas krita no augšas, uz alķīmiķa pieres un ap acīm bija skaidri saskatāmas jaunas līnijas.
Fleimels paraustīja plecus. — Kas zina, uz ko viņš ir spējīgs? Viņš ir izmisis, un izmisuši vīri dara drausmīgas lietas. Atceries, viņš bija uz Notre Dame jumta. Viņam tagad ir kaut kāda nojausma par jūsu spēkiem; viņš arī ir pārliecinājies, ka esat dvīņi no leģendas. Vismaz viņam būtu jābūt. — Alķīmiķis pastiepās un piebikstīja Džošam krūtīs. Papīrs nočaukstēja. Zem T krekla auduma somā, kas karājās viņam ap kaklu, Džošs glabāja divas lapas, ko bija izplēsis no Kodeksa. — Un bez tā visa viņam nepieciešams dabūt šīs lapas.
Viņi sekoja zīmēm, kas veda uz Euston Road izeju, un viņus spieda uz priekšu braucēju pūlis, kas devās tajā pašā virzienā. — Es domāju, tu teici, ka tev kaut kas šeit jāsatiek, — Sofija sacīja.
— Senžermēns sacīja, ka mēģinās sakontaktēties ar vecu draugu, — Fleimels nomurmināja. — Varbūt viņš nevarēja sazināties ar viņu.
Viņi izgāja ārā no greznās sarkano ķieģeļu stacijas uz Euston Road un pārsteigumā apstājās. Kad viņi pameta Parīzi gandrīz pirms trim stundām, debesis bija skaidras un temperatūra gandrīz uzkāpusi līdz augstajai sešdesmit grādu atzīmei; bet Londonā stipri lija un vējš, kas pūta šurp pa ielu, bija pietiekami auksts, lai liktu dvīņiem trīcēt. Viņi pagriezās un nekavējoties atkāpās atpakaļ stacijā pēc patvēruma.
Un tad Sofija ievēroja viņu.
— Zēns zaļā siltā jakā ar kapuci, uzmauktu uz galvas, — viņa pēkšņi sacīja, pagriezdamās pret Nikolasu, un ļoti koncentrēja skatienu uz viņa blāvajām acīm, jo zināja: ja novērsīsies, tad gribot negribot paskatīsies uz jauno vīrieti, kas steidzās pakaļ viņiem. Sofija redzēja viņu ar acs kaktiņu. Viņš slaistījās ap balstu, skatīdamies mobilajā telefonā, niekodamies ar to. Viņš stāvēja kaut kā savādi. Kaut kā nedabiski. Domājot viņa gaisā sajuta tikko manāmu sabojātas gaļas smaku.
Alķīmiķa smaids saspringa. — Paceltu kapuci? Jā, tas ir tas, kas mums seko. — Dvīņi viņa balsī saklausīja nelielas trīsas.
— Un viņš nav zēns, vai ne? — Sofija jautāja.
Nikolass papurināja galvu. — Pat ne tuvu.
Džošs ievilka dziļu elpu. — Tā — vai man jānorāda, ka es saskatu vēl divus cilvēkus zaļās siltās jakās ar kapuci uz galvas, kas abi arī nāk mūsu virzienā?
— Trīs? Nē, ne tie, — Fleimels šausmās čukstēja. — Mums jāiet. — Sagrābis dvīņus aiz rokām, viņš izrāva tos spēcīgajā lietū, nogriezās pa labi un vilka viņus projām pa ielu. Lietus bija tik auksts, ka Džošam no tā aptrūka elpas. Rupjas lietus lāses pielipa viņa sejai. — Kas tie ir? — viņš prasīja, notrausis ūdeni no acīm, atglaudis matus no sejas.
— Bandīti, — alķīmiķis drūmi sacīja. — Dī ir izmisis, un kāds daudz varenāks par mani domā, ka var tos komandēt. Tie ir Genii Cucullati.
Sofija notrīsēja, kad apziņas pamalēs pēkšņi uzzibsnīja atmiņas. Viņa sajuta kaut ko skābu rīklē, vēders sarāvās nelabumā. Endoras Ragana zināja Genii Cucullati… viņa bija ienīduši tos. Sofija sāņus palūkojās uz brāli. — Jēlas miesas ēdāji.
PATEICĪBAS
Saraksts klust arvien garaks, bet "Mags" nebutu radies bez daudzu cilvēku palīdzības.
Krista Marino, Beverly Horowitz, jocelyn Lange un Christine Labov no Delacorte Press, bez kuru palīdzības, iecietības, neatlaidības…
Barry Krost no BKM un Frank Weimann no Literary Group par nepārtrauktu atbalstu un padomu… īpaša atzinība pienākas Libby Lavella, kas piešķīra Perenelei balsi… Sarah Baczewski, kas sniedza labākās piezīmes… ]eromy Robert, kas radīja tēlu… Michael Carroll, kas lasīja to pirmais un pēdējais… un visbeidzot —
Claudette, Brooks, Robin, Mitch, Chris, Elaine, David, Judith, Trista, Cappy, Andrea, Ron un, protams, Ahmet par visu citu!
Un ir vēl kāds, ko esmu piemirsis..
PAR AUTORU
Maikls Skots, speciālists mitoloģijas un folkloras jomā, ir viens no veiksmīgākajiem īru autoriem. Kā fantāzijas, zinātniskās fantastikas, briesmu un folkloras meistaru Irish Times viņu dēvē par "šo salu Fantāzijas valdnieku". Viņš dzīvo un strādā Dublinā, kur raksta trešo nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumu grāmatu — "Burve". Apmeklējiet viņu ioiuw.dillonscott.com.
Izdevejs — apgāds "Jumava", Dzirnavu ielā 73, Rīga, LV-1011 Iespiests un iesiets SIA "Tipogrāfija Rota"