Filips Pulmans

Dzintara tālskatis

Triloģijas tumŠĀs matĒrijas trešā daļa

…KAMĒR PLĒSĪGI ZVĒRI, IZLĪDUŠI NO IEPLAKAS DZIĻUMIEM, RAUDZĪJĀS UZ AIZMIGUŠU MEITENI…

VIlļAMS BLEIKS

Rododendru apēnotā ielejā, tuvu sniegāja robežai, kur šļācās pienaina straume un starp milzu priedēm laide­lējās dūjas un kaņepīši, atradās ala, ko pa pusei aizsedza nokarena klints un apakšā sacerojušas biezas, stingras lapas.

Meži bija skaņu pilni: starp akme­ņiem čaloja ūdens straume, priežu skujās žūžoja vējš, dūca kukaiņi, klaigāja kokos mītoši dzīvnieciņi un dzie­dāja putni. Retumis kādu ciedra vai baltegles zaru sakus­tināja pa stiprākai vēja brāzmai, un zari, berzdamies cits pret citu, vaidēja kā čells.

Šo vietu spoži apspīdēja saules gaisma, to nekas neap­tumšoja; saules citronzeltainais mirdzums nokļuva līdz pat meža zemei, rotadamies zaļgani brūnas nokrāsas sērēs un peļķes. Gaisma šeit nekad nebija mierīga un nemainīga, jo lēni plūstošā migla bieži iepeldēja starp koku galotnēm, fil­trējot saules gaismu un darot to pērļaini mirdzošu; no dūmakas mitrā pieskāriena neizspruka neviens priežu čie­kurs, un, kad migla pacēlās, tie zaigoja. Dažreiz mitrums mākoņos kondensējās sīkos, pa pusei miglas, pa pusei lietus pilienos, kas lejup drīzāk lidinājās, nevis krita, un šīs kustības iespaidā klusi šalca adataino skuju miljoni.

Gar straumi vijās šaura taciņa, kas veda no ciemata tas bija kas vairāk, ne grupiņa ganu mitekļu vien uz ielejas lejasdaļu, uz pussagruvušu svētnīcu tās augstākajā punktā,

vietu, kur nerimtīgajos vējos, kas pūta no augstajiem kal­niem, plandījās noplukuši zīda karogi un kur dievbijīgie ciema iedzīvotāji piedāvāja miežu plāceņus un kaltētu teju. Dīvains gaismas efekts: ledus un dūmaka parūpējās, lai iele­jas augšdaļā nemitīgi zaigotu varavīksnes.

Ala atradās kādu sprīdi virs taciņas. Pirms daudziem gadiem tajā bija dzīvojis kāds svētais, kurš bija meditējis, badojies un skaitījis lūgšanas, un šī vieta viņa piemiņas dēļ tika godāta. Ala bija aptuveni trīsdesmit pēdas dziļa, ar sausu dibenu ideāls midzenis lācim vai vilkam, to­mēr jau gadiem ilgi tajā nemitinājās citas būtnes ka vien putni un sikspārņi.

Taču stāvs, kas iekšpusē pie pašas ieejas, zemei pieplacis un saslējis smailās ausis, ar melnajām acīm vēroja celiņu, nepiederēja ne putnu, ne sikspārņu ciltij. Saule bagātīgi apspīdēja viņa mirdzošo, zeltaino kažoku, pēr­tiķa rokas grozīja priedes čiekuru, spicie pirksti atlauza tam zvīņas un skrubināja laukā saldās sēklas.

Aiz viņa, tieši aiz tās vietas, līdz kurai sniedzās saule, Koulteres kundze uz petrolejas plītiņas mazā kastrolītī sildīja ūdeni. Viņas dēmons kaut ko brīdinoši nomur­mināja, un Koulteres kundze pacēla galvu.

Pa meža celiņu no ciema nāca jauna meitene. Koulte­res kundze viņu pazina: nu jau vairakas dienas Ema nesa viņai ēdienu. Tikko ieradusies, Koulteres kundze bija darījusi zināmu, ka ir svētā, kas nododas meditācijai un lūgšanām, un ir devusi zvērestu nekad nerunāt ne ar vienu vīrieti. Ema bija vienīgā persona, kuras apmeklēju­miem viņa piekrita.

Tomēr šoreiz meitene nebija viena. Viņai līdzi nāca tēvs, un, kamēr Ema kāpa augšā uz alu, viņš mazu gaba­liņu nostāk gaidīja.

Atnākusi līdz alas ieejai, Ema paklanījās.

-   Mans tēvs aizlūdz pārjums un sūta labdienas, viņa sacīja.

-    Esi sveicināta, bērns, atņēma Koulteres kundze.

Meitene bija atnesusi izbalējušā kokvilnā ietītu vīstokli

un nolika to Koulteres kundzei pie kājām. Tad viņa pastiepa mazu puķu pušķīti, kādu duci vizbulīšu, kas bija sasietas kopā ar kokvilnas diegu, un spēji ierunājās nervozā balsī. Koulteres kundze no kalniešu valodas šo to saprata, bet nekad neļāva viņiem nojaust, cik daudz saprot. Tāpēc viņa pasmaidīja, pamāja meitenei, lai tā aizver muti un aplūko abus viņu dēmonus. Zeltainais pērtiķis turēja pastieptu melno roķeli, un Emas dēmons-tauriņš laidelēdamies virzī­jās tam aizvien tuvāk, līdz apsēdās uz raupjā pirksta.

Pērtiķis to lēni pielika sev pie auss, un Koulteres kun­dze juta savās domās sīkā straumītē ieplūstam sapratni, kas precizēja meitenes vārdus. Ciemata iedzīvotāji bija laimīgi par svētās sievietes klātbūtni un par to, ka viņa radusi alā patvērumu, taču klīda baumas, ka viņai līdzi esot kāds pavadonis, zinama merā bīstams un spēcīgs.

Ciemata ļaudis tas biedēja. Vai šis otrais esot Koulte­res kundzes skolotājs vai viņas kalpotajs? Vai viņai ne­esot padomā kas ļauns? Kāpēc viņa esot apmetusies tieši šeit? Vai viņi grasoties te palikt ilgi? Ema šos jautājumus izteica ar tūkstoš ļaunām priekšnojautām.

Dēmona izpratnei iefiltrējoties viņējā, Koulteres kun­dzei ienāca prāta jauna doma. Viņa var teikt patiesību. Dabiski, ne jau visu, bet kaut ko no tās. Pie šīs domas viņa mazliet ietrīsējās smieklos, bet neļāva tiem izpaus­ties balsī, kad paskaidroja:

-   Jā, kāds ir kopā ar mani. Bet jums nav ko bīties. Tā ir mana meita; burvestība ir likusi viņai aizmigt. Mēs esam šeit ieradušās, lai paslēptos no burvja, kas viņu nobūris. Es tikmēr cenšos viņu dziedināt un aizsargāt no briesmām. Nāc un paskaties, ja vēlies.

Koulteres kundzes liegā balss Emu kaut cik nomieri­nāja, tomēr viņa vēl daļēji baidījās; runas par burvjiem un burvestībām bijību pastiprināja. Taču zeltainais pērti­ķis viņas dēmonu turēja ļoti maigi, turklāt meitene juta ziņkāri, tāpēc sekoja Koulteres kundzei alā.

Koulteres kundze aizdedza sveci, jo sāka strauji tumst, un veda Emu dziļāk alā. Meitenītes acis, plaši atvērtas, tumsā mirdzēja, sakļautās plaukstas atkārtoja žestu rādītājpirksts uz īkšķa lai atgaiņātu briesmas, mulsi­not ļaunos garus.

-   Vai redzi? Koulteres kundze ierunājās. Viņa ne­var nodarīt ļaunu. Te nav no kā bīties.

Ema paraudzījās uz augumu guļammaisā. Meitene bija varbūt kādus trīs četrus gadus vecāka par viņu; vi­ņas mati bija tādā krāsā, kādu Ema nekad agrāk nebija redzējusi skaisti dzeltenbrūni kā lauvas krēpes. Lūpas bija cieši sakniebtas, un viņa gulēja ciešā miegā par to nebija šaubu, jo meitenes dēmons, neko neapzinādamies, saritinājies gulēja viņai pie kakla. Tam piemita kāda mangustam līdzīga radījuma veidols, tikai dēmons bija sarkani zeltainā krāsā un mazāks. Zeltainais pērtiķis maigi noglauda vilnu starp aizmigušā dēmona ausīm, un, Emai paskatoties, mangustveida būtne neomulīgi sagro­zījās un aizsmakušā balsi izdvesa vārgu ņaudienu. Emas peļveida dēmons ciešāk piespiedās meitenes kaklam un baiļpilni lūrēja caur viņas matiem.

-   Tātad vari pastāstīt savam tēvam, ko redzēji, Koul­teres kundze turpināja sarunu. Neviena ļaunā gara. Tikai mana meita, aizmigusi burvju miegā un manā gādībā.

Tikai, lūdzu, Ema, pasaki savam tēvam, ka tas jāpatur noslēpumā. Neviens, izņemot jūs abus, nedrīkst zināt, ka Lira ir šeit. Ja burvis uzzinās, kur viņa atrodas, viņš viņu uzmeklēs un iznīcinās Liru, mani un visu citu, kas ir tu­vumā. Tāpēc cst! Pastāsti to tēvam, bet vairāk nevienam citam.

Viņa nometās ceļos blakus Lirai, atglauda miklos matus no aizmigušās sejas un, zemu noliekusies, noskūpstīja meitas vaigu. Pēc tam, pacēlusi skumju, mīlošu skatienu, uzsmaidīja Emai tik drosmīgā līdzjūtībā, ka meitenītei acīs saskrēja asaras.

Koulteres kundze saņēma Emas plaukstu un, viņām no­kļūstot pie alas izejas, ieraudzīja no lejas satraukti lūko­jamies meitenes tēvu. Sakļāvusi plaukstas, sieviete viņam paklanījās, un viņš izskatījās atvieglots, redzēdams, ka meita, palocījusies Koulteres kundzei un burvju miegā aiz­migušajai, pagriežas un mijkrēslī laižas lejā pa nokalni. Vēlreiz paklanījušies alai, tēvs un meita devās prom, pazuzdami kuplo rododendru tumsā.

Koulteres kundze atgriezās pie ūdens uz plītiņas; tas teju grasījās vārīties.

Notupusies viņa ūdenī iedrupināja mazliet kaltētu lapu divas šķipsniņas no vienas, vienu no citas tūtas un piepilināja trīs pilienus bāli dzeltenas eļļas. Ņipri visu samaisījusi, sieviete domās skaitīja, kamēr pagāja piecas minūtes. Tad viņa no uguns noņēma kastroli un apsēdās nogaidīt, līdz šķidrums atdziest.

Visapkārt Koulteres kundzei mētājās lietas no nomet­nes pie zilā ezera, kur bija miris sers Čārlzs Letroms: gu­ļammaiss, mugursoma ar maiņas drānām un mazgā­šanās piederumiem un daudz kas cits. Tur stāvēja arī ar zīdainu kokvilnu oderēta brezenta soma izturīgā koka karkasā, kurā glabājās dažadi instrumenti, arī pistole makstī.

Retinātajā gaisā novārījums atdzisa strauji, un, tiklīdz tas bija miesas temperatūrā, Koulteres kundze ielēja to metāla biķerī un ienesa alas dibenā. Demons-pertiķis no­meta priedes čiekuru un nāca viņai līdzi.

Rūpīgi nolikusi biķeri uz zema akmens, Koulteres kundze nometās ceļos pie aizmigušās Liras. Zeltainais pērtiķis notupās otrā pusē, gatavs sagrābt Panteleimonu, ja tas pamostos.

Liras mati bija mikli, un acis zem aizvērtajiem plaksti­ņiem kustējās. Viņa sāka atdzīvoties; skūpstīdama meitu, Koulteres kundze bija jutusi notrīsam viņas skropstas un saprata, ka, necik ilgi, un Lira pamodīsies pavisam.

Viņa palika plaukstu zem meitenes pakauša un ar otru atvirzīja no meitas pieres miklās matu šķipsnas. Liras lupas pavērās, un viņa klusi iestenējās; Panteleimons pārvietojās mazliet uz viņas krūšu pusi. Zeltainā pērtiķa skatiens ne mirkli nenovērsās no Liras dēmona, un viņa mazie, melnie pirksti paraustīja guļammaisa malu.

Viens Koulteres kundzes acu skats, un viņš, palaidis guļammaisu vaļā, atvirzījās par plaukstas tiesu tālāk. Sieviete maigi pacēla meitu, lai viņas pleci neskartu zemi un galva nekarātos, un tad Lira ievilka elpu un, pa pusei pavērusi acis, smagi samirkšķināja plakstus.

-   Rodžer, viņa nomurmināja. Rodžer… kur tu esi… es neredzu…

-    Kuš, čukstēja māte, kuš, mana mīļā, izdzer šo.

Turēdama biķeri Lirai pie mutes, viņa to pielieca, ļau­dama vienai lāsei samitrināt meitenes lūpas. Liras mēle, sajutusi ūdeni, tiecās to nolaizīt, un tad Koulteres kundze ļāva mazliet lielākam šķidruma daudzumam ietecēt vi­ņas mutē, ar lielu uzmanību atvēlēdama norit ik malku, iekams atvēlēja vēl.

Tas aizņēma vairākas minūtes, bet beidzot biķeris bija tukšs, un Koulteres kundze atkal nolaida meitu guļus. Tiklīdz Liras galva pieskārās zemei, Panteleimons pār­vietojās atpakaļ pie viņas kakla. Viņa sarkani zeltainā vilna bija tikpat mikla kā meitenes mati. Viņi atkal gulē­ja ciešā miegā.

Zeltainais pērtiķis viegli līkumoja uz alas izeju un atkal apsēdās vērot ceļu. Koulteres kundze auksta ūdens bļodā samērcēja flaneļa drānu un slaucīja ar to Liras seju, pēc tam atsēja guļammaisu un nomazgāja viņas rokas, kaklu un plecus, jo Lira bija sakarsusi. Tad viņa paņēma ķemmi un maigi sukāja Liras savēlušos matus, atglauzdama tos no pieres un kārtīgi pāršķirdama celiņu.

Atstājusi guļammaisu vaļā, lai meitene varētu atvēst, viņa attina Emas atnesto sainīti: pāris plakanu maizes klaipu, gabalu presētas tējas un lielā lapā ietītu mazu­miņu lipīgu rīsu. Laiks kurt uguni. Naktī no kalniem nāca negants dzestrums. Metodiski darbodamās, viņa sa­grieza mazliet sausas posās, sakrava ugunskuru un uz­šķīla sērkociņu. Atkal bija par ko domāt: sērkociņi gāja uz beigām, tāpat arī petroleja plītiņai; tagad vajadzēs uz­turēt uguni visu dienu un nakti.

Koulteres kundzes dēmons bija neapmierināts. Tam nepatika tas, ko viņa darīja te, alā, un, kad viņš mēģināja izpaust savas rūpes, viņa to atvairīja. Pērtiķis pagrieza muguru un, mezdams čiekura zvīņas tumsā, ar katru ķermeņa līniju pauda nicinājumu. Viņa nelikās to re­dzam, bet nemitīgi un prasmīgi darbojās, kurdama uguni un uzlikdama vārīties ūdens kastroli tējai.

Lai nu kā, dēmona skepticisms viņu iespaidoja, un, drūpinadama tumšpelēko teju ūdenī, sieviete prātoja, ko īsti dara un vai nav sajukusi prātā, un atkal un atkal pār­lika prātā, kas notiks, kad visu atklās Baznīca. Zeltai­najam pērtiķim bija taisnība. Viņa neslēpa Liru vien viņa slēpa pati savas acis.

No tumsas iznāca mazs puisēns, cerību pilns un nobijies, čukstēdams atkal un atkal:

-   Lira Lira Lira…

Aiz puisēna nāca vēl citi stāvi, vēl ēnai līdzī­gāki nekā viņš un pat vēl klusāki. Šķita, ka vini nāk no vienas sabiedrības, ka vini ir viena veida būtnes, bet tiem nebija seju, ko varētu redzēt, un balsu, kas runātu; zēna balss nebija skaļāka par čukstu, un vina seja bija ēnaina un neskaidra kā kaut kas pusaizmirsts.

-   Lira Lira Lira…

Kur vini bija?

Lielā līdzenumā, kur no tēraudtumšajām debesīm neiespīdēja gaisma un kur apvārsni no visām pusēm aizplīvuroja migla. Tur pletās kaila, miljoniem kāju nomīdīta zeme, lai gan šīs kājas bija vieglākas par pūkām; tātad droši vien to plakanu bija padarījis laiks, kaut arī šeit laiks bija sastindzis; tātad droši vien tā tam vajadzēja būt. Šis bija visu vietu gals, šī bija bei­dzamā no pasaulēm.

-   Lira…

Kāpēc vini tur atradās?

Vini bija ieslodzīti. Kāds bija kaut ko nozie­dzies, lai gan neviens nezināja, ko, kurš un kāda vara spriedusi tiesu.

Kāpēc mazais puisēns nemitīgi sauca Liras vārdu?

Cerība.

Kas vini bija?

Veļi.

Un Lira nevarēja tiem pieskarties, lai kā cen­tās. Viņas neklausīgās rokas atkal un atkal izgāja viņiem cauri, un mazais zēns joprojām tur stāvēja un lūdzās.

Rodžer! Lira sauca, bet iznāca vienīgi čuksts. Ak, Rodzer, kur tu esi? Kas ši ir par vietu?

Vins atbildēja: Tā ir Nāves zeme, Lira. Es nezinu, ko darīt, es nezinu, vai esmu te uz mūžiem, un nezinu, vai esmu izdarījis kaut ko sliktu; es centos būt labs, bet es to ienīstu, mani tas viss biedē, es to ienīstu -

Un Lira sacīja: Es…

TAD MANU ACU PRIEKŠĀ AIZSLĪDĒJA KĀDS GARS; MAN SASLĒJAS STĀVUS VISI MATI.

DARBA GRĀMATA

Esi mierīgs, sacīja Vils. Vien­kārši esi mierīgs. Netraucē mani. Tas bija tieši pēc tam, kad Lira bija aiz­vesta, tieši pēc tam, kad Vils bija nokāpis no kalna virsotnes, tieši pēc tam, kad ra­gana bija nogalinājusi viņa tēvu. Izman­todams turpat atrastus sausus sērkoci­ņus, Vils aizdedza niecīgu lāktunti, paņemtu no teva nastas, un notupās klints aizvēja, lai atvērtu Liras mugursomu.

Ar veselo roku tajā pataustījis, viņš atrada smago, samtā ievīstīto aletiometru. Lākturīša gaismā instru­ments iemirdzējās, un Vils to pastiepa diviem stāviem, kas stāvēja blakus; tie abi sevi dēvēja par eņģeļiem.

-   Vai varat to nolasīt? viņš jautāja.

-    Nē, balss atteica. Nāc mums līdzi! Tev jānāk. Tagad jāiet pie lorda Ezriela.

-    Kas jums lika sekot manam tēvam? Jūs teicāt, ka viņš par to nezinot. Tomēr viņš zināja, Vils nikni teica. Tēvs man lika jūs gaidīt. Viņš zināja vairāk, nekā jūs domājat. Kas jus sūtīja?

-   Neviens mūs nesūtīja. Mēs paši, balss atbildēja. Mēs gribam kalpot lordam Ezrielam. Un tas mirušais vīrs ko viņš gribēja, ko lai tu dari ar nazi?

Vilam nācās vilcināties.

-    Viņš sacīja, ka man tas jāņemot līdzi pie lorda Ez­riela.

-   Tad nāc kopā ar mums.

-   Nē. Tikai tad, kad būšu atradis Liru.

Ietinis aletiometru samtā, Vils ielika to savā mugur­somā. Drošības labad pavicinājis ap sevi tēva smago ap­metni, viņš notupās turpat, kur stāvēja, neatlaidīgi vēro­dams abas ēnas.

-   Vai jūs stāstāt patiesību? viņš jautaja.

-Jā.

-   Tādā gadījumā vai jūs esat stiprāki par cilvēciskām būtnēm vai vājāki par tām?

-    Vājāki. Jums ir īsta miesa, mums ne. Tomēr tev vajadzētu nākt kopa ar mums.

-    Nē. Ja jau es esmu stiprāks, jums jāpakļaujas man. Turklāt man ir nazis. Tāpēc es varu jums pavēlēt: palī­dziet man atrast Liru! Man nerūp, cik laika tas prasīs, vispirms atradīšu viņu un pēc tam došos pie lorda Ezriela.

Abi stāvi vairākas sekundes klusēja. Tad tie sarunā­damies aizpeldēja, taču Vils no viņu teiktā nedzirdēja ne vārda.

Beidzot viņi atkal atgriezās, un zēns izdzirda:

-    Labi labi. Tu pieļauj kļūdu, taču mums nav izvēles. Mēs tev palīdzēsim atrast šo bērnu.

Vils centās ar skatienu caururbt tumsu un saskatīt tos skaidrāk, bet viņa acis bija lietus pilnas.

-   Panāciet tuvāk, lai varu jūs redzēt, viņš aicināja.

Stāvi pietuvojās, bet šķita topam vēl neskaidrāki.

-   Vai dienas gaismā es jūs saskatīšu labāk?

-    Nē, sliktāk. Mēs neesam augstas kārtas eņģeļi.

-    Nu, ja es jūs neredzu, tad neredzēs arī neviens cits, tātad jūs paliksiet apslēpti. Dosimies palūkot, vai jūs varat atrast ceļu, pa kuru Lira aizgājusi. Viņa nekādā ziņā nevar būt tālu. Te bija sieviete Lira būs kopā ar viņu tā sieviete viņu paņēma. Ejiet, meklējiet un at­griezušies pastāstiet man, ko būsiet redzējuši.

Eņģeļi pacēlās aukainajā gaisā un pazuda. Vils juta pār sevi nolaižamies milzīgu, drūmu smagumu; jau pirms cīņas kopā ar tēvu viņam bija palicis maz spēka, un nu viņš bija tuvu sabrukumam. Negribējās neko, vienīgi pievērt plak­stiņus, kas bija tik smagi un ļoti sūrstēja no raudāšanas.

Vils pārvilka pār galvu mantiju, piespieda pie krūtīm

mugursomu un uzreiz aizmiga.

-   Nekur nav, teica balss.

Miega dzīlēs to izdzirdis, Vils pūlējās pamosties. Bei­dzot (un tas aizņēma krietnu minūti, jo viņš bija pamatīgi atsledzies) zēnam izdevās atvērt acis dzidrajam rītam.

-   Kur tu esi? viņš vaicāja.

-   Tev blakus, eņģelis atbildēja. Šeit.

Patlaban lēca saule un klintis ar uz tām saaugušajiem ķērpjiem un sūnām rīta gaismā izteiksmīgi un koši mir­dzēja, bet viņš nekur nemanīja nevienu stāvu.

-    Es jau teicu, ka dienas gaismā mūs būs grūtāk sa­skatīt, balss turpināja. Tu mūs vislabāk redzēsi pus­tumsā, rīta vai vakara mijkrēslī, tad tumsā un visslik­tāk saules gaismā. Mēs ar biedru rūpīgi pārmeklējām kalnu un neatradām ne sievieti, ne bērnu. Bet tur ir zils ezers, viņa būs apmetusies pie tā. Tur guļ miris vīrietis un Rēga saēsta ragana.

-   Miris vīrietis? Kāds viņš izskatās?

-   Pāri sešdesmit. Tukls, ar gludu ādu. Sudraboti sirms. Ģērbies dārgās drānās, no viņa nāk pamatīga smaka.

-    Sers Čārlzs, konstatēja Vils. Izklausās, ka viņš. Koulteres kundze būs viņu nogalinājusi. Nu beidzot kaut kas labs!

-    Viņa ir atstājusi pēdas. Mans biedrs tām seko un atgriezīsies, kad atklās, kurp viņa devusies. Es palikšu pie tevis.

Vils pietrausās kājās un palūkojās apkārt. Vētra bija attīrījusi gaisu, bija uzausis svaigs un dzidrs rīts, bet tas skatu darīja skaudrāku, jo netālu gulēja vairāki raganu līķi; šīs raganas Viļu un Liru bija pavadījušas uz tikšanos ar viņa tēvu. Vienas raganas seju ar nežēlīgu knābi jau plosīja melna vārna, un Vils saskatīja kādu lielāku putnu, kurš riņķoja apkārt, kā meklēdams bagātāku mielastu.

Vils palūkojās uz visiem līķiem pēc kārtas, bet neviens no tiem nebija Liras īpaši tuvās draudzenes, raganu klana karalienes Serafinas Pekkalas mirstīgās atliekas. Tad viņš atminējās: vai Serafīna uz vakara pusi nebija piepeši devusies citā uzdevumā?

Tātad viņa vēl varēja būt dzīva. Šī doma Viļu uzmun­drināja, un viņš nopētīja apvārsni, vai nemanis kādu zīmi no Serafinas, bet, lai kadā virzienā raudzītos, viņš nere­dzēja neko citu kā vien zilas debesis un stāvas klintis.

-   Kur tu esi? viņš vaicāja eņģelim.

-   Tev blakus, nāca atbilde, kā vienmēr.

Vils paskatījās pa kreisi, jo no kurienes nāca balss, bet neko nemanīja.

-     Tātad neviens tevi neredz. Vai vēl kads var tevi dzirdēt tikpat labi kā es?

-   Ja es čukstu, tad ne, eņģelis dzēlīgi atteica.

-   Kā tevi sauc? Vai jums ir vārdi?

-    Jā, ir. Mans vārds ir Baltamoss. Manu biedru sauc Baručs.

Vils apsvēra, ko darīt. Izvēloties vienu ceļu no dau­dziem, visi tie ceļi, kurus tu neizvēlies, tiek nopūsti kā sveces, it kā nekad nebūtu eksistējuši. Tobrīd Vilam vēl piederēja visas izvēles. Taču paturēt tās visas nozīmēja nedarīt neko. Viņam galu galā bija jāizvēlas.

Kāpsim atpakaļ, lejā no kalna, viņš teica. Dosi­mies uz to ezeru. Tur varētu būt kaut kas, ko es varētu izmantot. Un mani šā vai tā sāk mocīt slāpes. Es došos pa to ceļu, ko uzskatīšu par pareizo, un, ja eju aplamā vir­ziena, tu vari mani vadīt.

Tikai vairākas minūtes nogājis pa klinšaino nogāzi, kur nebija takas, Vils apjauta, ka viņam nesāp roka. Fak­tiski kopš pamošanās viņš par savu ievainojumu nebija domājis.

Apstājies viņš palūkojās uz raupjo drānu, ar ko tēvs roku bija apsaitējis pēc cīņas. Pārsējs bija eļļains no uzziestās smēres, bet asiņu nemanīja; pēc nerimtīgās asiņo­šanas, ko Vils bija pārcietis, zaudējot pirkstus, tas bija tik apsveicami, ka viņš juta sirdi salecamies gluži vai priekā.

Izmēģinādams viņš pakustināja pirkstus. Tiesa, ievai­nojumi vēl smeldza, taču sāpes bija citādākas: ne vairs tās dziļās, novārdzinošās, kas vakar, bet vājākas un tru­lākas. Šķita, ka roka dzīst. Tēvam bija izdevies. Raganu burvestība bija cietusi neveiksmi, bet tēvs viņu bija izārstējis.

Kļuvis mundrāks, Vils turpināja kāpt lejā pa nokalni.

Bija nepieciešamas trīs stundas un vairāki eņģeļu padomi tikai tad viņš nonāca pie zilā ezeriņa. Kad Vils to sasniedza, viņu kaltēja slāpes un kveldējošajā saulē karsēja smagais apmetnis; jebšu, to noņēmis, viņš ne­varēja vairs paglābties no saules, tāpēc kailās rokas un kakls apsvila. Vils nometa apmetni un mugursomu, no­skrēja beidzamos jardus līdz ūdenim un, apgūlies uz vē­dera, malku pēc malka tempa ledaino ūdeni. Ūdens bija tik auksts, ka darīja sāpes zobiem un galvai.

Remdējis slāpes, Vils apsēdās un paskatījās visapkārt. Viņa vakarējais stāvoklis nebija ļāvis neko ievērot, bet nu viņš asāk saskatīja ūdens košo krāsu un visapkārt dzir­dēja kukaiņu radītus spalgus trokšņus.

-   Baltamos?

-   Vienmēr šeit.

-   Kur ir mirušais vīrs?

-Aiz augstās klints tev pa labi.

-   Vai tuvumā ir kāds Rēgs?

-   Nav neviena.

Vils pacēla mugursomu un apmetni un gar ezera malu virzījās uz Baltamosa norādīto klinti.

Aiz tās bija ierīkota neliela nometne ar piecām vai sešām teltīm un varēja manīt ugunskuru paliekas. Vils piesardzīgi virzījās uz priekšu: ja nu kāds vēl būtu dzīvs un slēptos?

Taču valdīja absolūts klusums, to iztraucēja tikai ku­kaiņu čirkstēšana. Teltis stāvēja klusas, ūdens bija rāms, tikai vietā, kur viņš bija dzēris, vēl ņirbēja sīki vilnīši. Pie kājām pazibēja kaut kas zaļš, liekot viņam mirkli sa­trūkties, bet tā izrādījās tikai sīka ķirzaciņa.

Teltis bija gatavotas no maskēšanās materiāla, kas starp nespodri sarkanajām klintīm tās tikai darīja pama­nāmākas. Viņš ielūkojās pirmajā teltī un atrada to tukšu. Tāda pati bija otra telts, taču trešajā viņš atrada kaut ko vērtīgu: katliņu un sērkociņu kārbiņu. Tur bija arī kādas tumšas vielas strēmele, tik gara un bieza kā viņa apakš­delms. Sākumā Vils to noturēja par adu, taču saules gais­mā skaidri redzēja, ka tā ir kaltēta gaļa.

Viņam taču galu galā bija nazis. Nogriezis plānu šķē­līti, zēns atklāja, ka gaļa ir sīksta un tikai nedaudz sālīta, tomēr tai ir laba garša. Ielicis gaļu, sērkociņus un katliņu mugursomā, viņš pārmeklēja citas teltis, bet tajās neko neatrada.

Lielāko telti Vils atstāja beidzamo.

-   Vai mirušais virs ir tur? viņš jautāja gaisam.

-   Jā, Baltamoss sacīja. Viņš ir noindēts.

Vils piesardzīgi soļoja apkārt uz ieeju, kas bija vērsta pret ezeru. Blakus apgāztam brezenta krēslam izstiepies gulēja vīrieša līķis. Šo cilvēku Vila pasaulē pazina ar vārdu sers Čārlzs Letroms, bet Liras pasaulē viņu sauca lords Borīls. Šis cilvēks bija nozadzis Liras aletiometru, savukārt zādzība aizveda Viļu pie brīnumnaža. Sers Čārlzs bija bijis glums, negodīgs un varens, un nu viņš bija pagalam. Vīrieša seja bija nejauki izķēmota, un Vils nevēlējās uz to skatīties, bet, iemetot skatienu teltī, bija redzams, ka tajā ir papilnam zogamu mantu, tāpēc viņš pārkāpa pāri līķim, lai palūkotos vērīgāk.

Vila tēvs, kareivis un pētnieks, būtu skaidri zinājis, kas ņemams. Vilam vajadzēja paļauties uz labu laimi. Viņš paņēma mazu lupu tērauda ietvarā, jo to varēja izmantot ugunskura iekurināšanai, lai taupītu sērkociņus; izturīgas auklas rituli; leģēta metāla ūdens blašķi, daudz vieglāku par viņa kazādas blašķi; mazu skarda krūzīti; mazu tālskatīti; papīrā ietītu zelta monētu rullīti īkšķa lielumā; aptieciņu; ūdens attīrīšanas tabletes; kafijas paciņu; trīs paciņas kaltētu, presētu augļu; auzu biskvītu kulīti; sešus gabaliņus "Kendala" piparmētru kūkas; paciņu makšķeraķu un neilona auklu; visbeidzot piezīmju blociņu, pāris zīmuļu un mazu elektrisko kabatas lukturīti.

Viņš to visu iesaiņoja mugursomā, nogrieza vēl vienu gaļas šķēli, piepildīja ar to savu vēderu, pēc tam ar ezera ūdeni savu blašķi un jautāja Baltamosam:

-   Vai tu domā, ka man vajadzīgs vēl kaut kas?

-   Tev noderētu mazliet saprāta, nāca atbilde. Tādas spējas, lai tu spētu atšķirt gudrību, spējas, kas tevi no­skaņotu cienīt to un tai pakļauties.

-   Vai tu esi gudrs?

-    Daudz gudrāks par tevi.

-   Nu redzi, es to nevaru pateikt. Vai tu esi vīrietis? Tu izklausies pēc vīrieša.

-   Baručs bija vīrietis. Es ne. Tagad viņš ir eņģelisks.

-   Tātad… Vils pārstāja darīt to, ko darīja, tas ir, kār­tot mugursomu tā, lai smagākie priekšmeti atrastos apakšā, un pūlējās saskatīt eņģeli. Nekas nebija redzams. Tātad viņš bija vīrietis, zēns turpināja, un pēc tam… Vai cilvēki pēc nāves top par eņģeļiem? Vai tā notiek?

-   Ne vienmēr. Lielākoties ne… Tas notiek ļoti reti.

-   Kad Baručs dzīvoja?

-Apmēram pirms četrtūkstoš gadiem. Es esmu daudz vecāks.

-    Vai viņš dzīvoja manā pasaulē? Vai Liras? Vai arī šajā?

-    Tavējā. Tomēr pasauļu daudzums nav saskaitāms. Tu to zini.

-   Bet kā cilvēki kļūst par eņģeļiem?

-   Kāda ir šīs metafiziskās apceres jēga?

-    Es vienkārši gribu zināt.

-    Labāk pievērsies savam uzdevumam. Tu esi aplau­pījis šo mirušo viru, tev ir visas tās mantiņas, kas vaja­dzīgas, lai turētos pie dzīvības. Vai tagad mēs varam do­ties tālāk?

-   Tad, kad zināšu, pa kuru ceļu iet.

-    Lai pa kuru ceļu mēs dotos, Baručs mūs atradīs.

-   Tātad viņš mūs atradīs arī tad, ja paliksim šeit. Man vēl šis tas ir darāms.

Apsēdies vietā, no kuras nevarēja redzēja sera Čārlza līķi, Vils apēda trīs gabaliņus "Kendala" piparmētru kū­kas. Bija apbrīnojami, kā barojošais uzturs viņu spirdzi­nāja un deva spēku. Tad viņš atkal paskatījās uz aletiometru. Visas trīsdesmit sešas mazās bildītes uz ziloņ­kaula bija uzgleznotas nevainojami precīzi: nebija šaubu, ka šis ir mazs bērns, šī ir lelle, šis maizes klaips un tā tālāk. Neskaidrs palika tikai tas, ko bildītes nozīmē.

-   Kā Lira to nolasīja? viņš jautāja Baltamosam.

-   Pilnīgi iespējams, ka viņa visu sagudroja. Tie, kuri šo instrumentu lieto, ir to pētījuši vairakus gadus, un pat tad viņi zīmes var saprast tikai ar daudzu rokasgrāmatu palīdzību.

-    Lira to neizfantazēja. Viņa patiešām nolasīja. Viņa man stāstīja tādas lietas, ko citādi nekad nebūtu varējusi zināt.

-    Tādā gadījumā tas arī man ir noslēpums, varu to apliecināt, eņģelis teica.

Skatīdamies uz aletiometru, Vils atcerējās, ko Lira bija stāstījusi par tā nolasīšanu kaut ko par noskaņojumu, kādā viņai jāatrodas, lai tas darbotos. Tas savukārt viņam bija palīdzējis izjust sudraba asmens asumu.

Ziņkāres pārņemts, Vils izņēma nazi un izgrieza sev priekša mazu lodziņu. Caur to viņš neredzēja neko, izņe­mot zilu gaisu, taču lejā, tāltalu, pletās koku un lauku ainava viņa pasaule. Tur nebija nekādu šaubu.

Tātad kalni šajā pasaulē neatbilda kalniem viņējā. Vils aiztaisīja logu, pirmo reizi izmantodams kreiso roku. Kāds prieks, ka viņš atkal spēja to lietot!

Ja pasauļu ir neskaitāmi daudz, kāpēc nazis paver logu tikai starp šo un viņa pasauli?

Droši vien tas varētu izgriezt logu uz jebkuru no tām.

Viņš atkal pacēla nazi, ļaudams domai plūst pa pašu asmens galiņu, kā Džakomo Paradizi bija mācījis, līdz apziņa ieperinājās starp metāla atomiem un viņš sajuta ik sīkāko šķērsli un gaisa ņirboņu.

Tā vietā, lai grieztu uzreiz līdz ar pirmo mazāko pre­testību, kā Vils parasti bija darījis, viņš ļāva nazim slīdēt uz nākamo un nākamo šķērsli. Tas bija tikpat kā vilkt pa valdziņu rindu, uzspiežot tik maigi, lai neviens no tiem netiktu bojāts.

—     Ko tu dari? gaisā ierunājās balss, novēršot viņu no šīs nodarbes.

-    Pētu, Vils atteica. Stāvi klusu un turies nost no ceļa. Ja pienāksi tuvāk, varu tev iegriezt, un, ja nevaru tevi saskatīt, tad nevaru no tā izsargāties.

Baltamoss izdvesa skaņu, pauzdams klusu neapmieri­nātību. Vils atkal snaikstīja nazi, sajuzdams tos pašus sīkos traucēkļus un kavēkļus. To bija daudz vairāk, nekā viņš bija domājis. Un viņš tos iztaustīja, nejuzdams vaja­dzību nekavējoties pārgriezt, viņš juta, ka tiem ir atšķirīga kvalitāte: šis te bija ciets un noteikts, šis mākoņains, trešais bija gludens, bet ceturtais trausls un vārīgs…

Bet starp tiem visiem daži bija tādi, kas Vilam šķita vieglāk sajūtami, un, jau zinādams atbildi, viņš pār­liecinādamies grieza atkal viņa paša pasaule.

Vils to aizvēra un, taustīdams ar naža galu, meklēja citas kvalitātes izcilni. Atradis vienu elastīgu un izturīgu, viņš ļāva nazim slīdēt tam cauri.

Un jā! Pa logu ieraudzītā pasaule nebija viņējā: tās grunts bija blīvāka, un ainavā bija nevis zaļi lauki un dzīvžogi, bet tuksnesis ar paugurainām kāpām.

Viņš aizvēra šo logu un atvēra nākamo: dūmu pilns gaiss virs industriālas lielpilsētas un īdzīgu strādnieku rinda, kas smagā gaitā soļoja uz fabriku.

Vils aizvēra arī šo un atgriezās, juzdamies nedaudz apreibis. Viņš pirmoreiz izjuta kaut ko no naža patiesā spēka un ļoti rūpīgi novietoja to sev priekšā uz akmens.

-   Vai grasies te palikt visu dienu? pukojās Baltamoss.

-   Es domāju. Var viegli pārvietoties no vienas pasaules uz citu, ja to gruntis atrodas vienā vietā. Varbūt tādas vietas ir, un varbūt tieši tur notiek daudz izgriešanos cauri… Un jāzina, kā ar naža smaili sataustīt savu pasauli, citādi vari vairs nekad nenokļūt atpakaļ. Tu būsi pazudis uz visiem laikiem.

-   Patiešām. Bet vai mēs drīkstam…

-    Un tev jāzina, kuras pasaules grunts atrodas tajā pašā vietā, citādi nebūs jēgas to atvērt, Vils turpināja, runādams tikpat labi ar sevi, kā ar eņģeli. Tatad tas nav tik viegli, ka biju domājis. Oksfordā un Čitagacē mums varbūt vienkārši laimējās. Bet es vienkārši…

Viņš atkal paņēma nazi. Tikpat skaidru un acīmredza­mu kā sajūtu, kas radās, pieskaroties punktam, kas pa­vērtu viņa paša pasauli. Vils ne vienreiz vien uztaustīja vēl kādu sajūtu rezonansi, it kā sistu smagas koka bun­gas; šī sajūta, tāpat kā jebkura cita, gan radās no sīkākās naža kustības tukšā gaisā.

Šī nojausma te bija. Atvirzījies atpakaļ, viņš sajuta kaut ko citu un tad atkal to pašu, tā atkal bija te.

Vils izgriezās cauri un redzēja, ka minējums ir bijis pareizs. Rezonanse nozīmēja, ka pasaulē, kuru viņš at­ver, grunts ir tajā pašā vietā, kur šeit. Viņš attapās rau­gāmies uz zālainu kalnu pļavu zem drūmām debesīm, kurā ganās sintētisko lopu ganāmpulks tādus dzīvnie­kus viņš nekad agrāk nebija redzējis. Šie radījumi bija bizonu lielumā, ar platiem ragiem, pinkainu, zilu vilnu un biezām krēpēm pār muguru.

Vils spēra soli cauri. Vistuvāk esošais dzīvnieks vien­aldzīgi pacēla galvu, tad atkal pievērsās zālei. Atstādams logu atvērtu, Vils citas pasaules p|avā ar naža galu uz­taustīja pazīstamus izciļņus un mēģinaja tos atvērt.

Jā, viņš varēja no šīs pasaules atvērt savējo un vēl aizvien atradās augstu virs fermām un dzīvžogiem; un jā, viņš viegli varēja uztaustīt stabilu rezonansi, kas nozī­mēja Čitagaces pasauli, kuru viņš tikko kā bija pametis.

Ar dziļu atvieglojumu, visu aiz sevis aizvēris, Vils at­griezās nometnē pie ezera. Tagad viņš varēs atrast mā­jupceļu; nu viņš neapmaldīsies, tagad viņš varēs paslēp­ties, kad tas būs vajadzīgs, un droši pārvietoties.

Ar katrām jauniegūtajām zināšanām pieauga spēks. Vils aizbāza nazi aiz jostas un pārmeta pār plecu mugursomu.

-   Nu, vai tagad tu esi gatavs? ievaicājās sarkastiska balss.

-   Jā. Ja velies, es paskaidrošu, bet nešķiet, ka tevi tas pārāk interesē.

-    Ak, visu, ko tu dari, es uztveru kā nepārtraukta valdzinājuma avotu. Bet neuztraucies par mani. Ko tu grasies sacīt tiem ļaudīm, kas tur nāk?

Vils izbiedēts raudzījās apkārt. Tālāk pa taku vēl diezgan tālu nāca ceļotāju rinda ar saiņiem apkrautiem zirgiem, mierīgi mērojot ceļu uz ezeru. Tie vēl nebija pa­manījuši zēnu, bet, ja viņš paliks uz vietas, tas drīz notiks.

Vils pacēla tēva apmetni, ko bija izklājis saulē uz klints. Tagad izžuvis tas bija daudz vieglāks. Viņš paskatījās ap­kārt šeit nepalika vairs nekā tāda, ko viņš varētu paņemt.

-   Dosimies tālāk, zēns teica.

Vils mīļuprāt pārmainītu apsēju, taču tas varēja pagai­dīt. Viņš uzsāka ceļu gar ezera malu, prom no ceļotājiem, un viņam sekoja eņģelis, neredzams dzidrajā gaisā.

Daudz vēlāk tajā pašā dienā viņi no kailajiem kalniem nonāca uz atradzes, ko klāja zāle un pundurveida rodo­dendri. Vils alka atpūtas un nolēma drīz apstāties.

Eņģeli viņš nebija dzirdējis daudz runājām. Laiku pa laikam Baltamoss bija norādījis: "Uz to pusi ne!" vai: "Pa kreisi ir vieglāks ceļš!" un Vils šos padomus bija ņēmis vērā, taču patiesībā viņš gāja tikai iešanas pec un lai tu­rētos tālāk no tiem ceļiniekiem, jo tikmēr, kamēr ar jau­nām ziņām atgriezīsies otrs eņģelis, gluži labi varēja pa­likt turpat.

Patlaban rietēja saule, un viņš nodomāja, ka nu varēs sa­skatīt savu dīvaino sabiedroto. Šķita, ka gaismā notrīsot iezī­mējas vīrieša apveids un veidola iekšiene gaiss ir blīvāks.

-   Baltamos? Vils ierunājās. Es gribu atrast strautu. Vai te tuvumā kāds ir?

-    Pusceļā lejup pa nokalni ir avots, eņģelis atbildēja, tieši augšpus tiem kokiem.

-    Paldies, Vils pateicās.

Zēns uzmekleja avotu un, kārtīgi padzēries, piepildīja blašķi. Bet, iekams viņš paguva nokāpt lejāk uz mazo audziti, Baltamoss izsaucās, un pagriezies Vils ieraudzīja viņa apveidu pa nokalni skrienam pretī kam? Eņģeli varēja saskatīt tikai kā kustības zibsni, un labāk Vils viņu redzēja, neskatīdamies tieši virsū; šķita, ka eņģelis apstājas un ieklausās, un tad tas uzlaidas gaisā, ātri slī­dēdams atpakaļ pie Vila.

-    Šurp! viņš sauca, un šoreiz eņģeļa balsī nemanīja nosodījumu un sarkasmu. Pa šo ceļu nāk Baručs! Un tur ir viens no tiem logiem, gandrīz neredzams. Nac, nāc! Nāc tūlīt!

Vils dedzīgi sekoja, aizmirsis nogurumu. Logs, kā viņš, to sasniedzis, redzēja, pavērās uz miglainu, tundrai līdzīgu ainavu, līdzenāku par kalniem Čitagaces pasaulē, un arī aukstāku debesis tur bija apmākušās. Vils izgā­ja cauri logam, un Baltamoss nekavējoties viņam sekoja.

-   Kā pasaule šī ir? Vils jautāja.

-    Meitenes pasaule. Pa šejieni viņas izgājušas cauri. Baručs ir devies uz priekšu, lai viņām sekotu.

-    Kā tu zini, kur viņš ir? Vai tu lasi viņa domas?

-   Protams, es lasu Baruča domas. Lai kurp viņš ietu, mana sirds dodas viņam līdzi.

Vils palūkojās apkārt. Nemanīja nekādas cilvēku dzī­vības pazīmes, un, gaismai pavājinoties, gaiss ik mirkli kļuva dzestrāks.

-   Es negribu te gulēt, viņš sacīja. Paliksim pa nakti Čitagaces pasaulē un šeit ieradīsimies no rīta. Tur vis­maz bija koki, un es varu iekurt uguni. Nu es zinu, kāda ir Liras pasaules sajūta, un varēšu ar nazi to atrast… Klau, Baltamos! Vai tu vari pieņemt kādu citu formu?

-    Kāpēc lai es to vēlētos?

-    Šīs pasaules cilvēciskajām būtnēm ir dēmoni, un, ja es staigāšu apkārt bez tā, tas izskatīsies aizdomīgi. Sākumā tieši tādēļ Lira no manis baidījās. Tāpēc, ja mēs grasāmies ceļot viņas pasaulē, tev vajadzēs izlikties par manu dēmonu un pieņemt kāda dzīvnieka veidolu. Tu va­rētu būt putns. Tad tu vismaz varētu lidot.

-Ak, cik apnicīgi!

-   Bet vai tu vari?

-   Es varētu…

-   Tāda gadījumā izdari to tūlīt. Ļauj paskatīties.

Šķita, ka eņģeļa veidols sabiezē, gaisā uzvirpuļoja

neliels viesulis, un pēc tam zālē pie Vila kājām nometās strazds.

-   Uzlido man uz pleca, Vils palūdza.

Putns paklausīja un ierunājās eņģeļa pazīstamajā dzēlīgajā tonī:

-   Es to darīšu tikai tad, kad tas būs absolūti nepiecie­šams. Tas ir neizsakāmi pazemojoši.

-    Cik nepatīkami, Vils teica. Kad vien mēs šajā pasaulē ieraudzīsim cilvēkus, tu pārvērtīsies par putnu. Nav jēgas šķendēties vai strīdēties. Vienkārši izdari tā.

Strazds nolaidās no viņa pleca un izzuda tīrā gaisā, un, pustumsā izskatīdamies sabozies, atkal parādījās eņģe­lis. Iekams viņi kāpa pa logu atpakaļ, Vils paskatījās ap­kārt un paostīja gaisu, novērtēdams pasauli, kurā Lira bija gūstekne.

-   Kur tavs biedrs ir patlaban? viņš vaicāja.

-   Seko tai sievietei uz dienvidiem.

-   Tad arī mēs no rīta dosimies uz to pašu pusi.

Nākamajā dienā Vils soļoja stundām ilgi un nevienu neredzēja. Zeme sastāvēja lielākoties no zemiem kal­niem, klātiem ar īsu, sausu zāli, un, tiklīdz viņš nokļuva kādā augstākā vietā, uzreiz vērās apkārt, meklēdams cil­vēku mitināšanās pazīmes, taču neka tāda neatklāja. Vienīgā pārmaiņa putekļaini brūnzaļajā tukšumā bija attāls tumšāk zaļš plankums, un uz turieni viņš devās, jo Baltamoss teica, ka tas esot mežs un tur esot upe, kas plūstot uz dienvidiem. Kad saule uzkāpa visaugstāk, Vils kļūmīgi mēģināja iemigt zemā krūmājā un, vakaram tu­vojoties, jutās noguris, viņam sāpēja kājas.

-   Lēns progress, Baltamoss īgni ierunājās.

-   Tur neko nevar līdzēt, Vils atteica. Ja nevari pa­teikt neko lietderīgu, labāk nerunā vispār.

Kad viņš sasniedza mežmalu, saule bija jau zemu un gaiss putekšņu pilns, tik pilns, ka viņš vairākas reizes nošņaukajās, izbiedēdams putnu, kas kaut kur netālu ar spalgu kliedzienu pacēlas spārnos.

-   Pirmais dzīvais radījums, ko šodien redzu, Vils no­teica.

-    Kur tu domā parlaist nakti? Baltamoss jautaja.

Tagad garajās koku ēnās eņģelis lāgiem kļuva redzams.

Cik nu Vils spēja saskatīt, viņam bija sapīkusi seja.

Vils sacīja: Vajadzēs apstāties kaut kur tepat. Tu va­rētu palīdzēt pameklēt kādu labu vietu. Es dzirdu strauta čalas palūko, varbūt varēsi to atrast.

Eņģelis pazuda. Brizdams caur zemajiem viršu un purva miršu puduriem, Vils lēnām vilkās tālāk, vēlēda­mies, kaut varētu samanīt kādu taku, kur likt kājas, un bažīgi vērodams gaismu, apmetnes vietu vajadzēja iz­raudzīties drīz, citādi tumsa nedos iespēju izvēlēties.

-    Pa kreisi, rokas stiepiena attālumā ierunājās Bal­tamoss. Strauts un sauss koks malkai. Uz šo pusi…

Vils sekoja eņģeļa balsij un drīz atrada minēto vietu. Starp apsūnojušajiem akmeņiem strauji čaloja strauts, aiz kraujas pazuzdams šaurā aizā, kas tumsa zem salīku­šajiem kokiem. Gar strautu stiepās ar zāli apaudzis krasts, sniegdamies līdz netālajiem, brikšņos saauguša­jiem krūmiem.

Vils, pirms atļāvās atpūsties, ķērās pie kurināmā vāk­šanas, un drīz zālē uzdūrās nokvēpušu akmeņu lauku­mam, kur kāds sen atpakaļ bija kūris uguni. Savācis sī­kus un lielākus zarus, viņš ar nazi sagrieza tos piemērotā garumā un tikai pēc tam mēģināja aizdedzināt. Zēns ne­zināja, kā to vislabak izdarīt, un izšķieda vairākus sērko­ciņus; tikai tad izdevās uzpūst uguni liesmās.

Eņģelis viņu vēroja ar tādu kā gurdenu pacietību.

Kad ugunskurs beidzot bija iekurts, Vils apēda divus auzu biskvītus, mazliet kaltētas gaļas un nedaudz "Kendala" piparmētru kūkas, uzdzerdams virsū dažus auksta ūdens malkus. Baltamoss klusēdams sēdēja bla­kus, un beidzot Vils jautāja:

-    Vai tu visu laiku grasies mani novērot? Es nekur neiešu.

-    Es gaidu Baruču. Drīz viņš atgriezīsies, un tad, ja vēlies, es tevi ignorēšu.

-   Vai tu vēlētos mazliet ēdiena?

Baltamoss viegli sakustējās: ēdamais viņu vilināja.

-    Gribēju sacīt, ka nezinu, vai jūs vispār ēdat, Vils teica, bet, ja kaut ko vēlies, tad laipni ludzu.

-    Kas ir… tas? eņģelis klīngi jautāja, rādīdams uz "Kendala" piparmētru kūku.

-    Lielākoties cukurs, es domāju, un piparmētras. Te būs!

Nolauzis gabaliņu, Vils to pasniedza eņģelim. Balta­moss pielieca galvu un kuku apostīja. Tad viņš to paņē­ma, ar vēsiem pirkstiem viegli pieskardamies Vila delnai.

-    Domāju, tas mani pabaros, viņš teica. Ar vienu gabaliņu pilnīgi pietiks, paldies.

Baltamoss sēdēja un klusi skrubināja kūku. Vils at­klāja, ka, skatoties ugunī un atstājot eņģeli pašā redzes­lauka malā, viņš var gūt par to spēcīgāku iespaidu.

-   Kur atrodas Baručs? viņš jautāja. Vai viņš var ar tevi sazināties?

-    Es jūtu, ka Baručs ir tuvu. Ļoti drīz viņš būs klāt. Kad viņš atgriezīsies, mes aprunāsimies. Runašanās ir vislabākais.

Pagaja labi ja desmit minūtes, kad ausis saklausīja klusus spārnu švīkstus, un Baltamoss nepacietīgi pie­cēlās. Jau pēc mirkļa abi eņģeļi apkampās, un Vils, neat­laidīgi skatīdamies liesmās, redzēja, cik ļoti tie viens otram pieķērušies. Tā bija vairāk nekā pieķeršanās: viņi viens otru kaislīgi mīlēja.

Baručs apsēdās blakus savam biedram, un Vils sabik­stīja uguni tā, lai viņiem garām plūstu dūmu mākonis. Tam bija efekts: eņģeļu augumi iezīmējās tā, ka Vils pirmo reizi spēja viņus skaidri saskatīt. Baltamoss bija slaids; šaurie spārni bija eleganti salocīti aiz pleciem, un sejā jautās tāda izteiksme, kur augstprātīgas nievas jaucās ar maigu, kvēlu līdzjūtību, it kā viņš mīlētu visas lietas, ja vien viņa iedaba ļautu piemirst to defektus. Tomēr Baručā viņš defektus neredzēja, tas nu bija skaidrs. Baručs šķita jaunāks, kā jau Baltamoss bija teicis, un spēcīgāk veidots; viņa spārni bija sniegbalti un masīvi. Baruča iedaba likās vienkāršākā; uz Baltamosu viņš raudzījās kā uz visu zinību un prieka avotu. Vils juta, ka abu mīlestība vienam pret otru viņu intriģē un aizkustina.

-   Vai tu uzzināji, kur atrodas Lira? zēns jautāja, ne­pacietīgi gaidīdams jaunumus.

-    Jā, Baručs atbildēja. Tā ir Himalaju ieleja, ļoti augstu, blakus šļūdonim, kur ledus pārvērš gaismu vara­vīksnē. Varu uzzīmēt smiltīs plānu, lai tu nekļūdītos. Meitene ir gūstekne alā, kas atrodas starp kokiem, un tā sieviete tur viņu aizmigušu.

-Aizmigušu? Vai tā sieviete ir viena? Vai kopā ar viņu nav kareivji?

-   Jā, viena. Paslēptuvē.

-   Vai Lirai nav nodarīts nekas ļauns?

-    Nē. Viņa tikai ir aizmigusi un sapņo. Ļauj, es parā­dīšu tev, kur viņas ir.

Kailajā zemē blakus ugunskuram Baručs ar bālu pirk­stu uzzīmēja plānu. Vils paņēma piezīmju bloknotu un precīzi to pārzīmēja. Plāns attēloja neparasti līkumotas lormas šļūdoni, slīdošu lejā starp trim gandrīz identis­kam kalnu virsotnēm.

-   Tagad, eņģelis turpināja, uzzīmēsim detalizētāk. Ieleja ar alu pa kreisi no šļudoņa sašaurinās, un caur to plūst izkususi straume. Ielejas augšpuse ir šeit…

Viņš uzzīmēja otru plānu, un Vils to nokopēja; un tad trešo, ik reizes zīmējumā piekļūstot tuvāk alai, un Vils juta, ka ceļu varētu atrast bez pūlēm pieņemot, ka viņš ir pieveicis četrus vai piecus tūkstošus jūdžu no tundras līdz kalniem. Nazis lieti noderēja, lai izgrieztos starp pasaulēm, bet tas nevarēja likvidēt attālumus to iekšējā telpā.

-    Šļūdoņa tuvumā ir svētnīca, Baručs beigās teica, ar sarkaniem zīda karodziņiem, ko pa pusei saplosījis vējš. Jauna meitene nes uz alu pārtiku. Viņi domā, ka sieviete ir svētā, kas viņus svētīs, ja tie parūpēsies par viņas vajadzībām.

-    Krāpšana, Vils sacīja. Un viņa slēpjas… To es nesaprotu. Slēpjas no Baznīcas?

-   Tā šķiet.

Vils rūpīgi salocīja un noglabāja plānus. Viņš bija nolicis pie ugunskura uz akmeņiem skārda krūzīti un nu ielēja tajā šķīstošo kafiju, izmaisīja dzērienu ar žagaru un, iekams paņēma krūzīti, aptina ap plaukstu kabatlakatiņu.

Degošais žagars iekrita ugunī; iekliedzās kāds nakts­putns.

Piepeši, un Vils tam neredzēja iemesla, abi eņģeļi pa­skatījās augšup vienā un tajā pašā virzienā. Vils sekoja viņu skatienam, bet neko nemanīja. Reiz viņš bija redzējis tā darām kaķi uztrūcies no snaudas, dzīvnieks vēroja kaut ko vai kādu, kas neredzams ienāca istabā un šķērsoja to. Mati sacēlās stāvus, un tāpat notika arī šoreiz.

-Apdzēs uguni, Baltamoss čukstēja.

Vils ar veselo plaukstu pagrāba mazliet zemes un apbēra liesmas. Kaulos uzreiz iegūla aukstums, un viņš nodrebēja. Aplicis ap pleciem apmetni, zēns atkal pacēla galvu.

Un nu kaut kas kļuva redzams virs mākoņiem kaut kas kvēloja, un tas nebija mēness.

Viņš dzirdēja Baruču nomurminām: Kaujas rati? Vai tas varētu būt?

-   Kas tas ir? Vils čukstēja.

Baručs pieliecās tuvāk un tāpat klusi atbildēja: Viņi zina, ka mēs esam šeit. Viņi ir mūs atraduši. Vil, ņem savu nazi un…

Iekams viņš paguva pabeigt, kaut kas brāzās no de­besim un notrieca Baltamosu. Acumirkli Baručs tam uzlē­ca virsū, un Baltamoss locījās, atbrīvodams savus spārnus. Nespodrajā gaismā atgādinot lielas lapsenes, kas ieķēru­šās stiprā zirnekļa tīklā, visas trīs būtnes cīnījās gan tā, gan citādi, neizdvešot ne skaņas, Vils nedzirdēja neko citu kā vien lūstošus zarus un čaukstošas lapas.

Zēns nevarēja izmantot nazi viņi visi kustējās pārāk ātri. Tā vietā Vils no somas izņēma kabatas lukturīti un iededza to.

Neviens no viņiem nebija to gaidījis. Uzbrucējs izslēja spārnus, Baltamoss ar strauju kustību aizsedza sev acis, un tikai Baručs nezaudēja aukstasinību. Bet Vils ierau­dzīja, kas ir šis ienaidnieks tas bija cits eņģelis, daudz lielāks un spēcīgāks par Baltamosu un Baruču; Baruča plauksta bija tam aizspiedusi muti.

-   Vil! sauca Baltamoss. — Nazis — izgriez ceļu laukā no…

To pašu brīdi uzbrucējs izrāvās no Baruča rokām un kliedza:

-   Lord Reģent! Esmu viņus notvēris!

Vila galva no ši brēciena nodimdēja — tādu kliedzienu viņš nekad vēl nebija dzirdējis. Pēc brīža eņģelis būtu pacēlies gaisā, taču Vils nometa kabatas lukturīti un metās uz priekšu. Viņš gan bija nogalinājis klinšu rēgu, l>cl izmantot nazi pret sev līdzīgu būtni bija daudz grū­tāk. Tomēr viņš sagrāba rokās lielos, plīvojošos spārnus un vēl un vēlreiz trieca nazi spalvās, kamēr gaisu pildīja baltas, virpuļojošas spalvas; pat varmācīgi atvēzēdamies, zēns atcerējās Baltamosa vārdus: Jums ir īsta miesa, mums ne. Cilvēciskas būtnes bija stiprākas par eņģe­ļiem, un tā bija taisnība, viņš eņģeli nogāza zemē.

Uzbrucējs vēl aizvien dzirdi plosošā balsī sauca: Lord Reģenti Šurp! Pie manis!

Vils pamanījās pamest skatienu augšup un ieraudzīja, ka mākoņi kustas un virpuļo un to blāzma kaut kas milzīgs kļūst spēcīgāka, itin kā pašu mākoņu enerģija radītu mirdzumu — gluži kā plazma.

Baltamoss kliedza: Vil! Paej tālāk un griez cauri, kamēr viņš vēl nav klāt…

Taču eņģelis enerģiski cīnījās nu viņš bija atbrīvojis vienu spārnu un pūlējās piecelties no zemes, un Vilam vajadzēja vai nu viņu saturēt, vai arī pilnīgi zaudēt cīņu. Baručs piesteidzās palīgā un atkal un atkal spieda uz­brucēja galvu atpakaļ.

Nē! Baltamoss vēlreiz iekliedzās. Nē! Nē!

Viņš atsteidzās pie Vila, purinādams zēnu aiz rokas, aiz pleca un plaukstas; uzbrucējs atkal mēģināja saukt, bet viņa mutei priekšā bija Baruča plauksta. No augšas, gluži ka no jaudīga strāvas ģeneratora, nāca varens trieciens gandrīz par klusu, lai to varētu saklausīt, tomēr šī kustība satricināja visus gaisa atomus un Vils to sajuta līdz pat kaulu smadzenēm.

-   Viņš nāk… Baltamoss gandrīz vai šņukstēja, un nu arī Vilam daļēji pielipa viņa bailes. Lūdzu, lūdzu, Vil…

Vils paskatījās augšup.

Mākoņi pašķīrās, un pa tumšo caurumu lejup traucās stāvs sākumā mazs, bet tuvojoties tā forma sekundi pēc sekundes kļuva lielāka un ievērojamāka. Nepārprotami ļaunprātīgs, tas nāca tieši viņiem virsū; Vils bija pārlie­cināts, ka var pat saskatīt viņa acis.

-   Vil, tev tas jādara, Baručs steidzīgi sacīja.

Vils piecēlās, gribēdams teikt: "Turi viņu ciet," bet, tiklīdz bija domās formulējis šos vārdus, eņģelis triecās pret zemi, izšķīzdams un izirdams kā dūmaka, un viņa vairs nebija. Juzdamies muļķīgi un nelāgi, Vils saīdzis skatījās apkārt.

-   Vai es viņu nogalināju? zēns nedroši jautāja.

-   Tev tas bija jādara, Baručs teica. Taču tagad…

-    Es to ienīstu, Vils kaislīgi sauca, nudien, nudien es ienīstu slepkavošanu! Kad tā reiz aprims?

-     Mums jāiet, Baltamoss klusi teica. Aši, Vil… aši… lūdzu…

Viņi abi bija līdz nāvei nobijušies.

Vils ar naža galu iztaustīja gaisu: jebkuru pasauli, tikai laukā no šīs. Viņš steidzīgi grieza un paskatījās augšup; tas otrs eņģelis no debesīm bija tikai dažu sekunžu lido­juma attālumā, un viņa sejas izteiksme bija biedējoša. Pat no tāda attāluma un pat šajā steidzīgajā mirkli Vils saju­ta, ka viņā iespiežas un visu viņa būtni no sākuma līdz galam pēta kāds milzīgs, brutāls un nesaudzīgs intelekts.

Vēl vairāk viņam bija šķēps viņš to pacēla metie­nam…

Brīdī, kamēr eņģelis kontrolēja savu lidojumu, pagrie­zās taisni un atvēzēja roku, lai mestu ieroci, Vils sekoja

Uaručam un Baltamosam, aizvērdams aiz sevis logu. Ar pirkstiem spiezdams ciet beidzamo collu, viņš juta šokē­jošu gaisa triecienu, taču tas aizgāja garām viņš atradās drošībā; šķēps viņu būtu caururbis tajā otrā pasaulē.

Viņi stāvēja smilšainā krastā zem spoža mēness. Iekš­zemē kuploja gigantiski paparžveida koki; gar krastu jū­dzēm tālu stiepās zemas kāpas. Te bija karsts un mitrs.

-   Kas tas bija? Vils trīsēdams pievērsās abiem eņģe­ļiem.

-    Tas bija Metatrons, Baltamoss atbildēja. Tev va­jadzētu…

-    Metatrons? Kas viņš ir? Kāpēc viņš uzbrūk? Tikai nemelojiet!

-   Mums viņam jāpastāsta, — Baručs teica savam bied­ram. Tev to jau vajadzēja izdarīt.

-   Jā, vajadzēja, Baltamoss piekrita, bet es biju uz viņu apvainojies un nobažījies par tevi.

-    Tad pastāsti gan tagad, Vils ierosināja. Un atce­ries: nav labi mani mācīt, kas jādara, tas man neko ne­nozīmē, it neko. Svarīga ir tikai Lira un mana māte. Un tāds, viņš piebilda Baltamosam, ir visas šīs metafiziskās apceres, kā tu to nodēvēji, kodols.

Baručs sacīja: Domāju, ka mums tevi jāinformē, Vil, kāpēc mēs abi tevi meklējām un kāpēc mums tevi jāved pie lorda Ezriela. Mēs esam atklājuši karalistes Visva­renā pasaules noslēpumu, un mums tajā ar viņu jāda­lās. Vai šeit mēs esam drošībā? viņš piebilda, skatīda­mies apkārt. Vai te nevar izkļūt cauri?

-   Šī ir cita pasaule. Cits Visums.

Viņi stāvēja mīkstās smiltīs, un tuvējās kāpas nogāze izskatījās vilinoša. Mēnessgaismā varēja redzēt jūdzēm talu; viņi bija pilnīgi vieni.

-    Nu tad pastāstiet, aicināja Vils. Pastāstiet man par Metatronu un izpaudiet to noslēpumu. Kāpēc tas eņģelis viņu sauca par Reģentu? Un kas ir Visvarenais? Vai Dievs?

Zēns apsēdās, un abi eņģeļi, kuru aprises mēnesnīcā izskatījās skaidrākas, nekā viņš jelkad agrāk bija redzē­jis, apsēdās viņam blakus.

Baltamoss klusi teica: Visvarenais, Dievs, Radītājs, Pavēlnieks, Jahve, Kungs, Ķēniņš, Tēvs visus šos vār­dus Viņš sev ir devis pats. Viņš nekad nav bijis Rādītājs. Viņš bija tāds pats eņģelis kā mēs tiesa gan, pirmais eņģelis un visvarenākais, bet Viņš ir veidots no Putek­ļiem tāpat kā mēs, un Putekļi ir tikai nosaukums tam, kas notiek, kad matērija sāk sevi apzināties. Matērija mīl matēriju. Tā tiecas sevi vairāk izzināt, un veidojas Pu­tekļi. Pirmie eņģeļi ir kondensējušies no Putekļiem, un Visvarenais bija pirmais. Tiem, kas nāca pēc Viņa, Viņš stāstīja, ka ir tos radījis, taču tie bija meli. Viena no tām, kas nāca vēlāk, bija viedāka par Viņu un atklāja patie­sību, tāpēc Viņš to padzina. Mēs viņai vēl aizvien kalpo­jam. Visvarenais vēl aizvien valda pār karalisti, un Meta­trons ir Viņa Reģents.

-    Bet, kas attiecas uz to, ko mēs esam atklājuši Māko­ņos tītajā kalnā, mēs nevaram stāstīt pašu kodolu. Esam viens otram zvērējuši, ka pirmajam, kas to uzzina, ir jābūt pašam lordam Ezrielam.

-   Tad stāstiet to, ko varat. Neturiet mani neziņā.

-    Mēs iekļuvām Mākoņos tītajā kalnā, Baručs sacīja un uzreiz turpināja: Piedod, mums šie termini nesagāda nekādas grūtības. Dažreiz to dēvē par "Kaujas ratiem". Redzi, šis kalns nav nekustīgs; tas pārvietojas no vienas vietas uz citu. Lai kurp tas dotos, tur atrodas karalistes centrs, Viņa citadele, Viņa pils. Kad Visvarenais bija jauns, kalnam apkārt nebija mākoņu, bet, laikam ritot, Viņš tos savāca sev apkārt aizvien biezākā un biezākā slānī. Vir­sotni neviens nav redzējis jau tūkstošiem gadu. Tāpēc Viņa citadele tagad ir pazīstama kā Mākoņos tītais kalns.

-   Ko jūs tur atklājāt?

-    Visvarenais pats mitinās kādā kambari kalna centrā. Mēs nevarējām tikt tam tuvumā, tomēr mēs Viņu redzē­jām. Viņa vara…

-    Ļoti lielu varu Viņš ir piešķīris, Baltamoss pār­trauca, Metatronam, kā jau es stāstīju. Tu redzēji, kāds viņš ir. Mēs jau agrāk esam no Metatrona izsprukuši, un nu viņš mūs redzēja atkal. Vēl vairāk viņš redzēja tevi, un viņš redzēja nazi. Es teiktu…

-   Baltamos, — Baručs uzmanīgi biedru pārtrauca, ne­bar nu Viļu. Mums vajadzīga zēna palīdzība, un viņu ne­var vainot tajā, ka viņš nezina to, kā atklāšanai mums bija vajadzīgs tik ilgs laiks.

Baltamoss novērsās.

Ierunājās Vils: Tātad jūs negrasāties man izpaust to savu noslēpumu? Labi. Nu tad pastāstiet, kas notiek pēc mūsu nāves.

Baltamoss pārsteigts atskatījās.

Baručs teica: Nu, eksistē tāda Nāves zeme. Kur tā atro­das un kas taja notiek, nezina neviens. Mans velis, pateico­ties Baltamosam, nekad tur nav nokļuvis; es esmu tas, kas reiz bija Baruča velis. Nāves zeme ari mums ir tumsā tīta.

-    Tā ir gūsta nometne, Baltamoss stāstīja. Visva­renais to nodibinājis senos laikos. Kāpēc tu gribi to zināt? Savā laikā pats redzēsi.

-   Tāpēc, ka tikko kā nomira mans tēvs. Ja viņš nebūtu nonāvēts, tad izstāstītu man visu, ko zina. Jūs teicāt, tā esot pasaule vai jūs domājāt tādu pasauli, kas līdzīga šai, kādu citu Visumu?

Baltamoss paskatījās uz Baruču, un tas paraustīja ple­cus.

-    Kas Nāves zemē notiek? Vils turpināja iztaujāt.

-    Nevar zināt, Baručs atbildēja. Viss, kas to skar, ir noslēpums. Pat baznīcēni to nezina; viņi iestāsta ticīga­jiem, ka tie mitīs Debesīs, taču tie ir meli. Ja cilvēki patiešām zinātu…

-   Un mana tēva velis ir nokļuvis tur.

-    Bez šaubām, tāpat kā tie neskaitāmie miljoni, kas nomiruši pirms viņa.

Vils juta, ka viņa iedoma sašķobās.

-    Un kāpēc jūs ar savu lielo noslēpumu, lai kāds tas būtu, uzreiz negājāt tieši pie lorda Ezriela, zēns jautāja, bet meklējāt mani?

-   Mēs nebijām droši, Baltamoss teica, ka viņš mums ticēs, ja necelsim priekšā savu labo nolūku apstiprināju­mu. Divi zemas kārtas eņģeļi starp visām varenibām, ar kurām viņam ir darīšana, kā lords Ezriels varētu ņemt mūs nopietni? Bet, ja mēs viņam parādītu nazi un tā ne­sēju, viņš varbūt ieklausītos. Šis nazis ir ievērojams iero­cis, un lords Ezriels priecātos, ja tu būtu viņa pusē.

-    Neņemiet ļaunā, iebilda Vils, bet man tas šķiet gļēvi. Ja jums par savu noslēpumu ir kaut mazākā pār­liecība, jums nav vajadzīgs aizbildinājums, lai tiktos ar lordu Ezrielu.

-    Ir vēl viens iemesls, atzinās Baručs. Mēs sapra­tām, ka Metatrons mūs vajās, un gribējām būt droši, ka nazis nenonāk viņa rokās. Ja mēs tevi varētu pārliecināt, lai tu vispirms kopā ar mums nāc pie lorda Ezriela, tad vismaz…

-   Ak nē, tas nenotiks, attrauca Vils. Jūs esat ap­grūtinājuši manu nokļūšanu pie Liras, nevis atvieglojuši to. Viņa ir vissvarīgākā, un jūs esat viņu pilnīgi aizmir­suši. Taču es ne. Kāpēc jums vienkārši nedoties pie lorda Ezriela un neatstāt mani vienu? Panāciet, lai jūs uz­klausa. Jūs varētu pie viņa aizlidot daudz ātrāk, nekā es varu aiziet, un es gribu vispirms uzmeklēt Liru, lai notiek kas notikdams. Vienkārši dariet tā. Vienkārši ejiet. Vienkārši atstājiet mani.

-    Bet es tev esmu vajadzīgs, Baltamoss nepiekāpīgi teica, es varu izlikties par tavu dēmonu, citādi tu Liras pasaulē būsi pamanāms.

Vils bija pārāk noskaities, lai runātu. Piecēlies viņš nogāja divdesmit soļu pa mīkstajām, dziļajām smiltīm un tad, siltuma un mitruma pārsteigts, apstājās.

Pagriezies viņš redzēja abus eņģeļus sarunājamies; tad viņi nāca šurp, pazemīgi un neveikli, bet arī lepni.

Baručs teica: Mēs ļoti atvainojamies. Es pats došos pie lorda Ezriela, informēšu viņu un lūgšu viņu sūtīt palīgus, lai atrastu viņa meitu. Cītīgi lidojot, man vajadzēs divas dienas.

-   Un es palikšu pie tevis, Vil, Baltamoss piedāvājās.

-   Labi, Vils piekrita, paldies.

Abi eņģeļi apkampās. Tad Baručs apskāva Viļu un no­skūpstīja zēnu uz abiem vaigiem. Skūpsts bija viegls un vēss tāpat kā Baltamosa plaukstas.

-    Ja mēs turpināsim virzīties uz Liras pusi, Vils teica, vai tu mūs atradīsi?

-    Es nekad nepazaudēšu Baltamosu, Baručs sacīja un soli atkāpās.

Tad viņš palēcās gaisā, strauji uzlidoja debesīs un iz­gaisa zvaigžņu klaida. Baltamoss izmisīgās ilgās nolūko­jās viņam pakaļ.

-   Vai gulēsim tepat vai arī dosimies tālāk? viņš bei­dzot ierunājās, pagriezies pret Vīlu.

-   Gulēsim tepat, Vils atteica.

-    Tad guli, un es uzmanīšu, vai mums nedraud bries­mas. Vil, esmu pret tevi bijis skarbs, un tas bija nepa­reizi. Tev jānes smaga nasta, un man tev japalīdz, nevis jāšķendējas. No šī brīža centīšos izturēties laipnāk.

Tā Vils apgūlās siltajās smiltīs, un kaut kur netālu viņš domāja eņģelis stāvēja sardzē; taču tas šķita mazs mierinājums.

-   Es dabūšu mūs laukā no šejienes, es apsolu, Rodžer. Un Vils nāk, esmu pārliecināta, ka nāk!

Nesapratis viņš paplēta bālās plaukstas un papurināja galvu.

-    Es nezinu, kas viņš ir, un viņš te nenāks, Rodžers teica, bet, ja arī nāks, tad mani ne­pazīs.

-    Viņš nāk pie manis, Lira sacīja, un mēs ar Viļu ak, nezinu kā, Rodžer, bet zvēru mēs palīdzēsim. Un neaizmirsti: mūsu pusē ir vēl arī citi. Serafina un Joreks, un

BRUNINIEKA KAULI IR PĪŠĻI, UN VINA LABAIS ZOBENS RŪSA;

ES TICU, KA VINA DVĒSELE IR PIE SVĒTAJIEM.

S.T. KOLRIDŽS

Enara ezera raganu klana karaliene Serafina Pekkala raudāja, lidodama caur Arktikas dūmakainajām debesīm. Viņa raudāja dusmās, bailēs un vainas apziņas dēļ: dusmu dēļ pret sievieti Koulteri, kuru bija nozvērējusies nogali­nāt; baiļu dēļ par to, kas notiek ar viņas iemīļoto zemi; vainas apziņas dēļ… Vainas apziņa viņu piemeklēs vēlāk.

Pagaidām Serafina lūkojās lejup uz kūstošo polāro ledu, applūdušajiem mežiem ieplakās, pārpilno jūru, un viņas sirdi māca grūtsirdība.

Taču ragana neapstājās, lai apciemotu savu dzimteni vai mierinātu un uzmundrinātu māsas. Viņa lidoja tālāk un tālāk uz ziemeļiem, tieši iekšā bruņotā lāča Joreka Bērnisona karalistes Svalbāras miglās un aukās.

Viņa ar pūlēm pazina galveno salu. Kalni gulēja kaili un melni, un tikai dažas no saules paslēpušās ielejas, kas bija novērsušas no tās savu vaigu, ēnainajos nostūros bija saglabājušas mazliet sniega; bet ko šajā gadalaikā te vis­pār darīja saule? Visā dabā bija noticis apvērsums.

Kamēr Serafina atrada lāču karali, pagāja lielākā dienas daļa. Viņa to ieraudzīja pie salas ziemeļu krasta starp klintīm peldus dzenamies pakaļ valzirgam. Ūdenī lāčiem nogalināt bija grūtāk; kad zemi klāja ledus un lielajiem jūras zīdītājiem vajadzēja uznirt, lai ievilktu

elpu, lāči izmantoja maskēšanās priekšrocību, un viņu upuris arī neatradās savā elementā. Tāda bija parastā lietu gaita.

Bet Joreks Bērnisons bija izsalcis, un pat spēcīgā val­zirga asie ilkņi viņu nespēja noturēt atstatus. Serafina vēroja dzīvniekus cīnāmies; jūras baltās putas krāsojās sarkanas, un viņa redzēja, kā Joreks izvelk valzirga rumpi no viļņiem uz platās klintsradzes un kā goddevīgā at­tālumā viņu vēro trīs izspūrušas lapsas, gaidīdamas savu kārtu mieloties.

Kad lāču karalis bija beidzis ēst, Serafina laidās lejā ar viņu aprunāties. Nu bija īstais laiks sastapties ar nožēlu.

-    Karali Jorek Bērnison, viņa teica, vai es, lūdzu, varētu ar tevi parunāt? Es nolieku savus ieročus.

Ragana nolika stopu un bultas uz slapjā akmens starp viņiem. Joreks tiem uzmeta īsu skatienu, un viņa saprata: ja lāča seja spētu paust kādas emocijas, tajā vīdētu pār­steigums.

-    Runā, Serafina Pekkala, viņš ierūcās. Mēs taču nekad neesam karojuši, vai ne?

-      Karali Jorek, esmu zaudējusi tavu biedru Li Skorsbiju.

Lāča mazās, melnās ačeles un asiņainais purns nemaz nepakustējās. Viņa redzēja, kā vējš bužina krēmbaltās vilnas akotu galiņus uz viņa muguras. Lācis neko neat­bildēja.

-     Skorsbija kungs ir pagalam, — Serafina turpināja. Pirms šķiršanās es viņam iedevu puķi, ar ko mani atai­cināt, ja viņam manis ievajadzētos. Dzirdēju viņa sau­cienu un lidoju turp, bet ierados par vēlu. Lī Skorsbijs mira, cīnoties ar maskovītu spēkiem, bet es nezinu nedz to, kas viņiem lika tur ierasties, nedz ari to, kāpēc viņš vilcinājās, jo varēja viegli izbēgt. Karali Jorek, nožēla mani satriec.

-    Kur tas notika? Joreks Bērnisons vaicāja.

-   Citā pasaulē. Lai to izstāstītu, vajadzēs zināmu laiku.

-   Tad sāc!

Serafina pastāstīja, ka Lī Skorsbijs bija uzsācis meklēt cilvēku, kurš bija pazīstams ar vārdu Staņislavs Grummans. Viņa pastāstīja, kā lords Ezriels šķērsojis robežu starp pasaulēm' un par dažām tā sekām, piemēram, par ledus kušanu. Viņa pastāstīja par raganas Rutas Skādi lidojumu pakaļ eņģeļiem un centās raksturot lāču kara­lim šīs lidojošās būtnes tāpat, kā Ruta bija tās raksturo­jusi, stāstīja par gaismu ap eņģeļiem, par viņu kristāl­skaidro izskatu un viedumu.

Tad viņa pastāstīja, ko bija atradusi, atsaukdamās Lī aicinājumam.

-    Es uzliku viņa līķim burvestību, kas pasargā no sair­šanas, spīgana teica. Burvestība ilgs, kamēr tu līķi apraudzīsi, ja vēlies to darīt. Taču esmu par to noraizējusies, karali Jorek. Mani uztrauc viss, bet visvairāk tas.

-    Kur atrodas bērns?

-    Atstāju viņu pie savām māsām, jo man vajadzēja atsaukties Lī aicinājumam.

-   Vai tajā pašā pasaulē? -Jā.

-    Kā man tur no šejienes nokļūt?

Viņa paskaidroja. Joreks Bērnisons neizteiksmīgi klausījās un pēc tam sacīja: Es došos pie Lī Skorsbija. Un pēc tam uz dienvidiem.

-    Uz dienvidiem?

-    Ledus šīs zemes ir pametis. Esmu par to domājis, Serafina Pekkala. Esmu nofraktējis kuģi.

Trīs lapsiņas bija pacietīgi gaidījušas. Divas no tam gu­lēja, uzlikušas galvas uz ķepām, bet viena vēl tupēja un sekoja sarunai. Arktikas maitēdājas lapsas bija mazliet apguvušas ļaužu valodu, bet viņu smadzenes bija veidotas tā, ka viņas varēja saprast tikai formulējumus tagadnes formā. Lielākā daļa no Joreka un Serafinas runātā tām šķita kā bezmērķīgs troksnis. Turklāt, kad lapsas runāja, lielākā daļa no sacītā bija meli, tāpēc nebija svarīgi, ja viņas dzirdēto atstāstītu neviens nespētu izšķirt, kura daļa no sacītā ir patiesība, kaut ari lētticīgie klinšu rēgi bieži vien lielākajai daļai no tā noticēja un nekad nemācījās no savām kļūdām. Lāči un raganas bija raduši, ka viņu sarunas piesavinās tāpat kā gaļu, kuru viņi beiguši ēst.

-   Un tu, Serafina Pekkala? Joreks turpināja sarunu. Ko tu tagad darīsi?

-    Grasos uzmeklēt ģiptiešus, viņa atbildēja. Man šķiet, viņi būs vajadzīgi.

-   Lords Fā, sacīja lācis, jā. Labi karotāji. Noderēs.

Viņš aizgriezās un, bez skaņas ieslīdējis ūdenī, neno­gurdināms sāka peldēt pretī jaunajai pasaulei.

Pēc kāda laiciņa Joreks Bērnisons caur melnējošo pa­zemi soļoja pa siltumā saplaisājušām klintīm nodeguša meža malā. Caur dūmaino miglu kveldēja saule, bet viņš ignorēja karstumu un arī nepievērsa uzmanību ogļu pu­tekļiem, ar kuriem nokvēpa baltais kažoks, tāpat arī knišļiem, kas nesekmīgi centās iedzelt.

Viņš bija nogājis garu ceļu un kādā bridi konstatēja, ka iepeld citā pasaulē. Lācis ievēroja ūdens garšas un gaisa temperatūras izmaiņas, tomēr gaiss bija pietiekami labs elpošanai un ūdens vēl aizvien cēla ķermeni uz augšu, tāpēc viņš peldēja tālāk; nupat Joreks aiz sevis pameta jūru un gandrīz bija sasniedzis Serafinas aprakstīto vietu. Viņš grozījās uz riņķi, ar melnajām acīm vērdamies augšup uz saulē mirdzošajām kaļķakmens klinšu sienām virs sevis.

Laukakmeņu un nobiru klātā klinšainā nogāze starp nodegušā meža malu un kalniem bija piemētāta ar apsvi­luša, groda metāla gabaliem sijām un balstiem kas reiz bija bijuši kāda sarežģīta mehānisma sastāvdaļas. Joreks Bērnisons uz tiem skatījās vienlaikus kā kalējs un karavīrs, bet neredzēja tādu detaļu, kas būtu izmantoja­ma. Ar spēcīgo nagu viņš novilka līniju gar kādu balstu, kas bija mazāk bojāts nekā pārējie, un, pārliecinājies, ka metala kvalitāte nav laba, tūlīt pat novērsās un atkal pē­tīja kalna sienu.

Te viņš ieraudzīja meklēto: šauru aizu, kas veda atpa­kaļ starp robainajām sienām, un pie ieejas lielu, zemu laukakmeni.

Viņš neatlaidīgi rāpās turp. Zem milzīgajām pēdām klusumā skaļi krakšķēja sausi kauli, jo šeit daudzi cilvēki bija dabūjuši galu; tos bija apskrubinājuši koijoti, maitasputni un sīkāki radījumi, bet lielais lācis, skeletus ignorē­dams, cītīgi rāpās uz klinti. Ceļš bija irdens un viņš — smags, tāpēc nobiras zem pēdām ne vienu reizi vien no­gruva līdz ar viņu putekļu un zvirgzdu jūklī. Bet, noslī­dējis lejā, Joreks atkal nerimstoši un pacietīgi rāpās, līdz sasniedza pašu klinti, kur varēja balstīties drošāk.

Laukakmens bija ierakts un ložu pēdu izdangāts. Viss raganas stāstītais atbilda patiesībai. Kā apstiprinājums, raganas stādīta, par zīmi tam, ka šeit klintī meklējama sprauga, pasakaini ziedēja maza Arktikas puķīte purpursarkana akmeņlauzīte.

Joreks Bērnisons gāja apkārt uz klints augšpusi. Tas bija labs patvērums no naidnieka, kas nāktu no lejas, taču ne pietiekami labs; ložu krusā, kas bija atšķēlusi klints fragmentus, dažas no tām bija atradušas savu mērķi vīrieša līķis, ēnā sastindzis, gulēja tur, kur lodes to bija noguldījušas.

Mirušais vēl bija līķis, nevis skelets, jo ragana viņam bija uzlikusi burvestību, kas to pasargāja no sairšanas. Joreks varēja saskatīt sava vecā biedra seju, ievainojumu sāpēs stipri saviebtu, un apģērbā robainus caurumus ložu trāpījumu vietās. Raganas burvestība nebija skārusi izlijušās asinis saule, vējš un kukaiņi tās bija pilnībā iznīcinājuši. Lī Skorsbijs neizskatījās iemidzis un arī mierīgs ne; viņš izskatījās kā cilvēks, kas kritis kaujā, taču ar apziņu, ka tā vainagojusies panākumiem.

Un, tā kā gaisa kuģotājs teksasietis bija viens no ne­daudzajiem cilvēkiem, ko Joreks jelkad bija cienījis, viņš pieņēma tā beidzamo dāvanu. Ar izveicīgām nagu kus­tībām lācis noplēsa mirušā cilvēka drēbes, ar vienu cir­tienu uzšķērda līķi un sāka mieloties ar sava vecā drau­ga miesu un asinīm. Kopš vairākām dienām tā bija viņa pirmā maltīte, un viņš bija izsalcis.

Bet lāču karaļa prātā pats no sevis vijās sarežģītu domu tīkls, un tajā bija vairāk pavedienu nekā izsalkums un tā apmierināšana vien. Tur vijās atmiņu pavediens par meitenīti Liru, kuru viņš bija iesaucis par Sudrabmēli un kuru beidzamo reizi bija redzējis šķērsojam trauslo sniega tiltu pār šļūdoņa plaisu viņa paša Svalbāras salā. Toreiz raganu vidū bija valdījis satraukums, baumas par pak­tiem, aliansēm un karu; un tad vēl šis izcili dīvainais fakts par jauno pasauli un raganas uzstājīgais apgalvojums, ka tādu pasauļu ir vēl daudz vairāk un ka to liktenis kaut kādā veidā ir atkarīgs no šī bērna likteņa.

Pēc tam sāka kust ledus. Viņš ar savējiem dzīvoja uz ledus; ledus bija viņu mājas, ledus bija viņu citadele.

Kopš vērienīgajiem traucējumiem Arktikā ledus bija sā­cis kust, un Joreks saprata, ka viņam jāatrod savai ciltij ledus pamats zem kājām, citādi viņi iznīks. Lī viņam bija stāstījis, ka dienvidos esot tik augsti kalni, ka pat viņa balons tos nespētu pārlidot, un to virsotnes cauru gadu klājot sniegs un ledus. Viņa nākamais uzdevums bija iz­pētīt šos kalnus.

Bet pagaidām lāča sirdi bija pārņēmis kaut kas vien­kāršāks, kaut kas spilgts, noteikts un nesatricināms at­riebība. Lī Skorsbijs, kurš savā balonā bija glābis Joreku no briesmām un viņa pasaules Arktikā cīnījies lācim blakus, bija miris. Joreks viņu atriebs. Šī labā cilvēka miesa un kauli viņu pabaros un uzturēs viņā nemieru ti­kām, kamēr izlieto asiņu būs diezgan, lai remdētu sirdi.

Kad Joreks beidza savu mielastu, rietēja saule un gaiss kļuva dzestrs. Savācis atlikušās līķa daļas vienā kaudzē, lācis paņēma mutē puķīti un uzmeta to atlieku kaudzītes vidū, kā cilvēkiem tīk darīt. Raganas burvestī­ba tagad bija lauzta; Lī ķermeņa atlikumi bija atvēlēti visiem, kas ierastos. Drīz tas paēdinās duci dažādu dzīvī­bas paveidu.

Tad Joreks atkal devās pa nogāzi lejup uz jūru, uz dienvidiem.

Klinšu rēgiem garšoja lapsas, kad viņi varēja tās no­tvert. Šie mazie radījumi bija viltīgi un grūti noķerami, bet to gaļa bija maiga un smirdīga.

Pirms šī lapsēna nogalināšanas klinšu rēgs ļāva tam runāt un smējās par ta muļķīgo vāvuļošanu.

-     Lācim jāiet uz dienvidiem! Es zvēru! Ragana ir uztraukusies! Pa īstam! Zvēru! Apsolu!

-   Lāči neiet uz dienvidiem, melīgais netīreli!

-Taisnība! Lāču karalim jāiet uz dienvidiem! Parādīšu tev valzirgu jauks, trekns un labs…

-    Lāču karalis iet uz dienvidiem?

-    Un lidojošie radījumi dabūjuši dārgumus! Lidojošie radījumi eņģeļi kristāla dārgumus!

-    Lidojošie radījumi tādi kā klinšu rēgi? Dārgumus?

-   Tādi kā gaisma, nevis kā klinšu rēgi. Bagātība! Kris­tāls! Un ragana uztraukusies raganai žēl Skorsbijs miris…

-    Miris? Balona vīrs ir miris? Klinšu rēga smiekli atbalsojās sausajās klintīs.

-    Ragana viņu nogalina Skorsbijs pagalam, un lāču karalis iet uz dienvidiem…

-    Skorsbijs pagalam! Ha, ha, Skorsbijs pagalam!

Klinšu rēgs norāva lapsai galvu un ar saviem brāļiem

plūcās par viņa iekšām.

vini nāks, vini nāks!

-    Bet kur tu esi, Lira?

Uz to meitene nespēja atbildēt. Man šķiet, es sapņoju, Rodžer, vairāk vina nezināja pateikt.

Aiz mazā zēna vina varēja saskatīt vēl vairāk veļu dučiem, simtiem to galvas spiedās kopā, pētoši glūnēja un ieklausījās ik vārdā.

-    Un tā sieviete? Rodžers vaicāja. Es ceru, ka vina nav mirusi. Ceru, ka vina dzīvos tik ilgi, cik vien iespējams. Ja vina nonāks te lejā, tad šeit vairs nevarēs slēpties, tad mēs viņai būsim rokā uz mūžiem. Tas, ka viņas te nav, ir vienīgais labums, ko es saskatu nāvē. Kaut gan es zinu, ka kādudien vina būs…

Lira uztraucās.

-    Es domāju, ka sapņoju, un es nezinu, kur vina atrodas! meitene teica. Vina ir kaut kur netālu, un es nevaru

vīna gulēja kā lugā ~ viņas dzīvība bija aizlēkusi ar noluku atgriezties ~ taču ne tik drīz.

EMĪLIJA DIKINSONE

Ganumeita Ema guļošās meitenes tēlu glabāja savās atmiņās viņa nerimtīgi par viņu domāja. Ema ne mirkli neapšaubīja Koulteres kundzes stāsta patiesīgumu. Burvji eksistēja, tas nebija apšaubāms, un, protams, tie spēja uzsūtīt miega burvestību, un māte par savu meitu ļoti kvēli un maigi rūpējās. Skaisto sievieti alā un viņas apburto meitu Ema apbrīnoja, un šī apbrīna gandrīz līdzinājās pielūgsmei.

Cik bieži vien varēdama, viņa gāja uz mazo ieleju, lai izpildītu sievietes uzdevumus, vai vienkārši patērzēt un klausīties, jo dāma prata stāstīt brīnišķīgus stāstus. Atkal un atkal Ema cerēja, ka varēs uzmest gulētājai skatienu, taču tas bija noticis tikai vienreiz, un meitene samierinājās, ka varbūt viņai to vairs nekad neļaus.

Slaukdama aitas, kārsdama un vērpdama to vilnu vai maldama miežus, lai ceptu maizi, Ema vienā laidā domāja par burvestību un to, kāpēc tā noticis. Koulteres kundze to nekad viņai nebija stāstījusi, tāpēc Ema varēja brīvi ļaut vaļu iztēlei.

Kādudien viņa paņēma ar medu saldinātu plāceni un devās trīs stundu garā ceļā uz Čo-Lan-Se, kur atradās klosteris. Ar glaimiem un pacietību piekukuļojot durvju sargu ar medus plāceni, viņai izdevās panākt audienci pie lielā dziednieka Pagdzina tulku, kurš tikai pirms

gada bija ticis galā ar karsoņa uzliesmojumu un bija ār­kārtīgi gudrs.

Ema iegāja dižā vira cellē, ļoti zemu paklanījās un pie­dāvāja atlikušo medus plāceni ar tādu pazemību, kādu vien spēja izrādīt. Mūka dēmons-sikspārnis piķēja un šaudījās viņai apkārt, izbiedēdams meitenes pašas dēmonu Kulangu, kurš slēpdamies līda viņai matos, bet Ema centās stāvēt mierīgi un klusi, kamēr Pagdzins tulku viņu uzrunāja.

-   Jā, bērns? Dzīvāk, dzīvāk, viņš skubināja, pie katra vārda mādams ar garo, sirmo bārdu.

Nespodrajā gaismā viņa galvenokart redzēja šo bārdu un spožās acis. Dziednieka dēmons, beidzot nomierinā­jies, augšpēdus iekārtojās augšā uz sijas, un meitene teica: Lūdzu, Pagdzin tulku, es vēlētos apgūt gudrību. Man gribētos zināt burvju vārdus un to, kā noburt. Vai jūs man varat to iemācīt?

-   Nē, viņš atbildēja.

Meitene bija to gaidījusi. Labi, vai jūs man varētu ieteikt tikai vienu dziedniecības līdzekli? viņa pazemīgi lūdza.

-    Varbūt. Bet es tev neteikšu, kas tas ir. Es varu tev iedot līdzekli, bet nevaru atklāt tā noslēpumu.

-   Labi, paldies, tā ir liela laime, viņa teica, vairākas reizes paklanīdamās.

-    Kas tā par slimību, un kas ar to saslimis? vecais vīrs jautāja.

-    Tā ir miega slimība, Ema paskaidroja. Tā uznā­kusi mana tēva radinieka dēlam.

Meitene apzinājās, ka rīkojas ļoti veikli, mainīdama cietēja dzimumu, ja nu dziednieks gadījumā būtu dzir­dējis par sievieti alā.

-   Un cik vecs ir šis zēns?

-    Trīs gadus vecāks par mani, Pagdzin tulku, viņa minēja, tātad viņam ir divpadsmit gadu. Viņš guļ un guļ, un nevar pamosties.

-   Kāpēc pie manis nenāk viņa vecāki? Kāpēc viņi atsū­tījuši tevi?

-   Tāpēc ka viņi dzīvo tālu mana ciemata viņā malā un ir ļoti nabadzīgi, Pagdzin tulku. Es par sava radinieka slimību padzirdēju tikai vakar un tūlīt nācu pie jums pēc padoma.

-    Man pacients jāredz un rūpīgi jāizmeklē, un jāno­skaidro planētu stāvoklis tai stundā, kad viņš aizmiga. Šādas lietas nav darāmas steigā.

-   Vai nav kāds līdzeklis, ko jūs man varētu iedot līdzi?

Dēmons-sikspārnis nokrita no savas sijas, pašavās sā­nis kā melna ēna un, atsities pret grīdu, sāka klusi šaudī­ties apkārt pa telpu tik ātri, ka Ema nespēja tam izse­kot; bet dziednieka spulgās acis redzēja, kur tieši tas dodas, un, kad dēmons atkal ačgārni pieķērās pie sijas, sakļāvis ap sevi tumšos spārnus, vecais vīrs piecēlās un gāja no plaukta pie plaukta, no krūkas pie krūkas un no kārbas pie kārbas, gan izkratīdams karoti pulvera, gan pievienodams šķipsniņu ārstniecības augu, tadā pašā secībā, kādā dēmons bija tos apmeklējis.

Visas sastāvdaļas sabēris miezerī, dziednieks tās saberza kopā un, to darīdams, murmināja burvju vārdus. Tad viņš sasvēra saturu uz miezera dimdošās malas, iz­kratīja beidzamos graudiņus, paņēma otu un tinti un uzrakstīja uz papīra lapas dažas zīmes. Kad tinte nožuva, vīrs uzbēra uz rakstītā visu pulveri un aši salocīja papīru mazā kvadrātveida paciņā.

-   Lai viņi ar otu iekaisa šo pulveri aizmigušā bērna nāsīs tajā bridi, kad viņš ievelk elpu, vecais vīrs mācīja, un viņš pamodīsies. Tas jādara ļoti piesardzīgi. Vienreiz par daudz, un bērns nosmaks. Lietojiet vismīkstāko otu.

Paldies, Pagdzin tulku, Ema pateicās, paņemdama paciņu un ielikdama to visdziļākajā blūzes kabatā. Kaut man butu vēl viens medus plācenis, ko jums iedot!

-Ar vienu pietiek, — dziednieks atteica. Tagad ej un, kad atnāksi nākamreiz, pastāsti man visu patiesību, ne­vis tikai daļu no tās.

Meitene apjukusi ļoti zemu palocījās, tā slēpdama savu mulsumu. Viņa cerēja, ka nav izpaudusi par daudz.

Nākamajā vakarā, cik drīz vien varēja, viņa aizstei­dzās uz ieleju, nesdama lapā ietītu mazumiņu saldo rīsu. Ema dega nepacietībā pastāstīt sievietei, ko ir izdarījusi, iedot zāles un saņemt uzslavu un pateicību, bet par visu vairāk viņa vēlējās pamodināt apburto gulētāju un ar viņu parunāties. Viņas varētu kļūt draudzenes!

Bet, nogriezušies takas līkumā un paskatījusies aug­šup, Ema pie alas ieejas neredzēja ne zeltaino pērtiķi, ne arī pacietīgo sievieti. Vieta bija tukša. Dažus beidzamos jardus Ema skrēja, sabijusies, ka viņas aizgājušas pavi­sam bet tepat bija krēsls, kur sieviete mēdza sēdēt, arī vārīšanas iekārta un viss cits.

Sirdij dauzoties, Ema ielūkojās tumšaja alas dibenā. Gulētāja, protams, vēl nebija pamodusies krēslā Ema varēja saskatīt guļammaisa aprises un dusošā dēmona balto apveidu.

Viņa pielīda mazliet tuvāk. Nekādu šaubu viņi ir aiz­gājuši un atstājuši apburto meiteni vienu.

Emai iešāvās prātā doma, kas šķita gluži kā mūzika: ja nu viņa meiteni pamodinātu pirms sievietes atgrie­šanās…

Taču viņai tik tikko pietika laika izbaudīt šis domas izraisīto saviļņojumu, kad ārā uz takas atskanēja soļi, un, vainas apziņā notrīcot, viņa ar savu dēmonu aizšāvās aiz akmeņu kaudzes alas malā. Emai nevajadzēja te at­rasties. Viņa slepus noglūnēja. Tas bija nepareizi.

Un nu zeltainais pērtiķis tupēja alas ieejā, ostīja gaisu un grozīja galvu uz vienu un uz otru pusi. Ema redzēja to atņirdzam asos zobus un juta, ka pašas peļveida dēmons drebēdams ierokas viņas drēbēs.

Kas tas ir? sievietes balss uzrunāja pērtiķi, un viņas augums, nostādamies ieejā, aptumšoja alu. Vai te ir bijusi meitene? Jā viņa ir atstājusi pārtiku. Tomēr viņai nevajadzētu nākt iekšā. Mums jāierada viņai kāda vieta uz ceļa, lai atstāj ēdienu tur.

Nepametuši uz gulētāju ne skatienu, sieviete noliecās iekurt uguni un uzlika vārīties ūdens kastroli, bet dē­mons notupās turpat netālu un vēroja taku. Brīdi pa brī­dim viņš piecēlās un aplaida skatienu alai, un Ema, savā šaurajā slēptuvē būdama neērti ierobežota, dedzīgi vēlē­jās, kaut būtu pagaidījusi ārpusē un nebūtu gājusi iekšā. Cik ilgi tagad vajadzēs tupēt ieslodzītai?

Sieviete iemaisīja verdošajā ūdenī kaut kādus ārstnie­cības augus un pulverus. Ema varēja saost asu smārdu, tam izplatoties ar tvaiku. Tad no alas dibena nāca kāda skaņa meitene murminādama atdzīvojās. Ema pagrieza galvu un ieraudzīja apburto gulētāju kustamies un mētā­jamies, un aizklājam ar plaukstu acis. Viņa modās!

Bet sieviete nelikās ne zinis!

Viņa nepārprotami visu dzirdēja, jo īsu brīdi pacēla galvu, bet drīz vien atkal pievērsās saviem augiem un verdošajam ūdenim. Tikai tad, kad bija ielējusi novārīju­mu biķerī, lai nostāvas, viņa pievērsa visu uzmanību mei­tenei, kas modās.

Ema no sarunas neko nesaprata, bet ieklausījās tajā ar augošu izbrīnu un aizdomām.

-    Kuš, mīļā, sieviete sacīja. — Neuztraucies. Tu esi drošībā.

-    Rodžer… meitene murmināja, pa pusei pamodu­sies. Serafina! Kur aizgājis Rodžers… Kur viņš ir?

-   Te nav neviena, izņemot mūs, māte teica monotoni, pa pusei dungojot. Pacelies, ļauj, lai mamma tevi no­mazgā… Pavirzies augstāk, mana mīļā…

Ema vēroja, kā meitene, kunkstēdama un cenzdamās pamosties, mēģina atgrūst māti. Sieviete iegremdēja ūdens kausā sūkli un, noberzusi viņas seju un ķermeni, nosusināja to sausu.

Tikmēr meitene bija gandrīz pamodusies, un sievietei vajadzēja kustēties straujāk.

-    Kur Serafina? Un Vils? Palīdziet, palīdziet man! Es negribu gulēt… Nē, nē! Es negribu! Nē!

Sieviete ar vienu roku tēraudcietā tvērienā turēja biķeri, tikmēr ar otru centās pacelt Liras galvu.

-    Esi mierīga, mīļā… stāvi klusu… tagad kuš… dzer savu tēju…

Bet meitene spārdījās, gandrīz izliedama dzērienu, un sāka kliegt skaļāk:

-    Liec mani mierā! Es gribu iet prom! Laid mani! Vil, Vil, palīdzi man ak, palīdzi man!

Sieviete cieši sagrāba Liru aiz matiem un, atliekusi meitenes galvu, piebāza viņai pie mutes biķeri.

-    Es negribu! Tik uzdrīksties mani aiztikt, un Joreks tev noraus galvu! Ak, Jorek, kur tu esi? Jorek Bērnison! Palīga, Jorek! Es negribu… negribu…

Tad pēc sievietes pavēles zeltainais pērtiķis uzklupa Liras dēmonam un cieši sagrāba to ar melnajiem pirk­stiem. Dēmons svaidījās, mainīdams veidolus ātrāk, neka Ema jebkad agrak bija redzējusi dēmonu maināmies: kaķis čūska žurka lapsa putns vilks gepards ķirzaka sesks…

Taču pērtiķa tvēriens ne bridi neatslaba, un tad Pante­leimons pārtapa dzeloņcūkā.

Pērtiķis iespiedzās un palaida to vaļā. Viņa ķepa iedū­rušās trīcēja trīs garas dzeloņcūkas adatas. Koulteres kundze ierūcās un ar brīvo roku iesita Lirai pa seju tik spēcīgi, ka nokrakšķēja delna. Pirms Lira paguva atjēg­ties, biķeris jau bija pie mutes, un viņai vajadzēja vai nu šķidrumu norīt, vai arī noslāpt.

Ema vēlējās, kaut varētu aizdarīt ausis šie guldzieni, kliegšana, klepus, šņukstēšana, lūgšanās un nstīšanās šķita gandrīz par daudz neciešama. Bet pamazam trok­šņi noklusa meitene izdvesa vēl tikai pāris nedrošu šņukstu, atkal iegrimdama miegā vai burvju miegā? Saindētā miegā! Nodevīgi sazāļotā miegā! Ema redzēja materializējamies baltu svītru, viņas dēmonam ar pie­spiešanos pārveidojoties par garu čūskveida radījumu ar sniegbaltu vilnu, spoži melnām acīm un melnu astes ga­liņu un noguļamies pie meitenes kakla.

Sieviete klusi dziedāja — dungoja bērnu dziesmiņas, atglauda no meitenes pieres matus un susināja viņas sa­karsušo seju, lalinādama meldiņus, kam un to saprata pat Ema viņa nezināja vārdus, jo melodiski buldurēja tikai tukšas zilbes: la-la-la, ba-ba-bū-bū.

Beidzot lalināšana apklusa, un tad sieviete izdarīja ko dīvainu: paņēmusi šķēres, viņa apcirpa meitenei matus, grozīdama aizmigušās galvu gan tā, gan citādi, lai labāk novērtētu iespaidu. Paņēmusi vienu tumši blondo cirtu, viņa to ielika mazā zelta medaljonā, ko valkāja sev ap kaklu. Ema varēja nojaust, kāpēc, sieviete grasījās vēlāk ar to veikt kādas maģiskas darbības. Taču vispirms viņa to pielika sev pie lūpām… Ak, cik tas bija dīvaini!

Izvilcis beidzamo dzeloņcūkas adatu, zeltainais pērti­ķis kaut ko sacīja sievietei, un tā pasniedzās, lai notver­tu pie alas griestiem tupošu sikspārni. Mazais, melnais radījums plivinājās un spiedza smalkā balstiņā, kas Emas galvā izurbās no vienas auss līdz otrai, un tad viņa ieraudzīja, ka sieviete dod sikspārni savam dēmonam, kurš rausta to aiz viena no melnajiem spārniem atkal, at­kal un atkal, līdz tas nokraukšķ, salūst un karājas baltā cīpslā, bet mirstošais sikspārnis brēc un tā biedri uz­traukti un apjukuši plivinās apkārt. Krikš, krakš, kraukš zeltainais pērtiķis locekli pēc locekļa saraustīja mazo radījumu, un sieviete drūmi gulēja savā guļam­maisā, gausi grauzdama šokolādes tāfeli.

Laiks ritēja. Gaisma dzisa, uzlēca mēness, un sieviete un viņas dēmons iegrima miegā.

Stīva un sāpošiem locekļiem, Ema izlīda no paslēptu­ves un uz pirkstgaliem aizlavījās garām gulētājiem. Mei­tene neizdvesa ne skaņas, līdz pa taku nebija nogājusi pusi ceļa.

Bailes deva kājām ziņu viņa traucās pa šauro celiņu, un viņas dēmons klusiem spārniem pūces veidolā viņai līdzās. Tīrais, dzestrais gaiss, mēness apspīdēto mākoņu spožums tumšajās debesīs un miljoni zvaigžņu viņu maz­liet nomierināja.

Ieraudzījusi akmens māju kopu, meitene apstājās, un dēmons uzlaidās viņai uz rokas.

Viņa meloja! Ema iesaucās. Viņa mums melojal Ko lai mēs darām, Kulang? Vai varam to stāstīt tētim? Ko mēs varam darīt?

Nestāsti, dēmons deva padomu. Vairāk uztrau­kumu. Mēs esam dabūjuši zāles. Mēs varam viņu pamo­dināt. Varam uz turieni aiziet, kad sieviete atkal būs prom, pamodināt meiteni un aizvest viņu.

Šī doma viņiem abiem iedvesa bailes. Bet pateikts tas bija, mazā papīra paciņa Emas kabatā atradās drošībā, un viņi zināja, kā to lietot.

pamosties, es vinu neredzu man šķiet, ka vina ir loti tuvu vina man dara pāri…

-   Ak, Lira, nebaidies! Ja ari tu baidīsies, es sajukšu prātā…

Vini pūlējās viens otram cieši pieķerties, bet rokas izgāja cauri tukšam gaisam. Lira mēģi­nāja pateikt, ko domā, tumsā čukstēdama pie vina mazās, bālās sejiņas:

-    Es tikai pūlos pamosties es tik loti baidos, ka nogulēšu visu savu dzīvi un tad nomiršu, man vispirms jāpamostas! Man būtu vienalga, ja arī tas būtu tikai uz stundu, vēl esmu pa īstam dzīva un nomodā es nezinu, vai tas ir reāli vai nav -, bet es tev palīdzēšu, Rodžer! Zvēru, ka palīdzēšu!

-   Bet, ja tu sapņo, Lira, tad pamodusies tam nenoticēsi. Tā būtu ar mani es vienkārši nodo­mātu, ka tas bijis tikai sapnis.

-   Nē! vina dedzīgi iesaucās un

…ar ambiciozu mērķi cīnīties pret dieva troni un monarhiju debesīs izcēlās bezdievīgs un augstprātīgs karš.

DŽONS MILTONS

Visā milzīgā kanjona garumā stiepās izkusušā sēra ezers, spējos grū­dienos un izvirdumos atbrīvodams savus kaitīgos izgarojumus un aizsprostodams ceļu vientuļam, spārnotam stāvam, kas stāvēja tā malā.

Ja viņš paceltos debesīs, ienaidnieka izlūki, kas viņu bija pamanījuši un pazaudējuši, uz karstām pēdām to atkal atrastu; bet, ja viņš paliktu uz zemes, paietu ļoti ilgs laiks, kamēr viņš tiktu garām šai indes bedrei, un nogādajamā vēsts varētu nākt par vēlu.

Vajadzēs uzņemties lielāko risku. Nogaidījis, līdz no dzeltenās virsmas paceļas smirdošs dumu mākonis, viņš metās uz augšu tajā iekšā.

Visi četri acu pāri dažādās debesu pusēs pamanīja mirklīgo kustību, un četri spārnu pāri tūlīt sāka spēcīgi vēcināties dūmu pilnajā gaisā, nesot vērotājus uz māko­ņiem.

Tad sākās gūstīšana, kurā vajātāji nespeja saskatīt upuri, bet upuris vispār neko neredzēja. Pirmajam, kas izlauztos no mākoņa ezera viņā pusē, būtu priekšroka, un tas varēja nozīmēt vai nu izdzīvošanu, vai veiksmīgu nogalināšanu.

Par nelaimi vientuļajam lidotājam, viņš izkļuva dzidrā gaisā dažas sekundes vēlāk nekā viens no vajātājiem. Viņi uzreiz saķērās, velkot aiz sevis mākoņsliedes,

apreibuši no pretīgajiem izgarojumiem. Upurim sākumā veicās labāk, bet tad no mākoņa izlidoja otrs vajātājs, un straujā un niknā cīņā vīdamies gaisā kā liesmu strēles, tie visi trīs cēlās, grima un atkal cēlās, lai beidzot no­kristu tālākajā malā starp klintīm. Abi pārējie vajātāji no mākoņa vispār nekad neparādījās.

Zāģzobainās kalnu grēdas rietumu pusē, virsotnē, no kuras skatienam lejāk pavērās klajumi un aizmugurē ielejas, no kalna šķita izaugam bazalta cietoksnis, it kā pirms miljoniem gadu to augšā būtu uztriecis kāds vul­kāns.

Plašajās alās zem stāvajām sienām tika glabātas un marķētas visāda veida rezerves; ieroču ražotnēs un pul­vera pagrabos kalibrēja, bruņoja un testēja kara mehā­nismus; tēraudlietuvēs zem kalna vulkāniskas liesmas baroja varenas ēzes, kurās fosforu un titānu kausēja un kombinēja tādos sakausējumos, kādi nekad agrāk nebija pazīstami vai nebija izmantoti.

Cietokšņa neaizsargātākajā pusē dziļi izvirzījuma ēnā, kur no senajām lavas straumēm vertikāli slējās varenas sienas, bija mazas, slepenas durtiņas, pie kurām dienu un nakti sardzē stāvēja sargkareivis, pārbaudīdams vi­sus, kas mēģināja iekļūt iekšā.

Kamēr pie augšējiem vaļņiem mainījās sardze, sarg­kareivis pāris reižu nodauzīja kājas un ar cimdotajām rokām papliķēja sev pa augšdelmiem, lai sasildītos, jo tā bija visaukstākā nakts stunda, bet mazā petrolejas lies­miņa uz kronšteina viņam blakus nekādu siltumu nedeva. Maiņai vajadzēja ierasties pēc desmit minūtēm, un viņš ilgojās pēc šokolādes krūzes un smēķa, bet visvairāk pēc gultas.

Vismazāk viņš bija sagatavojies izdzirdēt klauvējienus pie durtiņām.

Tomēr sargs bija modrs un aši pavēra durvju actiņu, vienlaikus atgriezdams krānu, kas petrolejas plūsmai ļāva piekļūt signāllampiņai. Pametis skatienu, viņš ierau­dzīja trīs stāvus kapucēs vidū nesam ceturto, kurš bija nenoteiktas formas un šķita slims vai ievainots.

Priekšējais nācējs atmeta kapuci. Viņa seju sargkarei­vis pazina, taču nācējs tik un tā pateica paroli un sacīja: Mēs viņu atradām pie sēra ezera. Saka, ka viņu saucot Baručs un viņš nesot lordam Ezrielam steidzamu ziņu.

Sargkareivis atšāva bultu, un viņa dēmons-terjers no­drebēja, trim nācējiem ar pūlēm iebīdot savu nešļavu pa šauro ieeju. Tad dēmons neviļus izdvesa klusu kaucienu, ātri apraudamies, un sargkareivis ieraudzīja, ka atnes­tais ir ievainots eņģelis zema ranga un nespēcīgs, bet tomēr eņģelis.

Novietojiet viņu sardzes telpā, sargkareivis teica, un, kad atnācēji to izdarīja, viņš pagrieza telefona aparāta kloķi un ziņoja apsardzes virsniekam, kas ir atgadījies.

Uz cietokšņa augstākā vaļņa slējās adamantīna tornis; tikai viens kāpņu posms veda uz telpām, kuru logi rau­dzījās uz visām četrām debespusēm. Lielākajā telpā stā­vēja krēsls, galdi un kartes statīvs, vidējā saliekamā gulta. Beidzamā bija maza vannasistaba.

Lords Ezriels sēdēja adamantīna tornī, pāri izkaisītu papīru grēdai vērdamies sejā savam izlūku kapteinim. Virs galda karājās petrolejas lampa, un ogļu pannā kvē­loja ogles, cīnīdamās pret nakts skarbo dzestrumu. Durvju iekšpusē uz konsoles tupēja mazs, zils vanadziņš.

Izlūku kapteini sauca lords Roke. Viņš izskatījās impo­zants: garumā nepārsniedza lorda Ezriela plaukstu un bija slaiks kā spāre, taču pārējie lorda Ezriela kapteiņi pret viņu izturējās ar dziļu cieņu, jo lorda Rokes papēžu pieši bija bruņoti ar indīgiem, dzelkšņainiem piešiem.

Viņš mēdza sēdēt uz galda un ar asu mēli vīzdegunīgi atvairīt ikvienu, kas neizturējās ar vislielāko cieņu. Viņam un viņam līdzīgajiem, Gallivespiāniem, piemita dažas labiem izlūkiem raksturīgas īpašības, izņemot, protams, neparasti mazo augumu; viņi bija tik lepni un ātri aizvainojami, ka, būdami lorda Ezriela augumā, nekādā ziņā nepaliktu neievēroti.

-   Jā, viņš teica skaidrā, griezīgā balsī, acīm spīdot kā tintes lāsēm, — jūsu bērns, lord Ezriel, es zinu par viņu. Acīmredzot zinu vairāk nekā jūs.

Lords Ezriels skatījās tieši uz viņu, un mazais vīriņš uzreiz saprata, ka ir savu komandieri pārsteidzis — kā knipis viņu trāpīja lorda Ezriela skatiena spēks. Zaudējot līdzsvaru, viņam nācās pastiept roku un, lai nostabilizē­tos, pieķerties lorda Ezriela vīna glāzei. Pēc mirkļa lorda Ezriela sejas izteiksme kļuva laipna un nevainīga gluži tāda, kāda varētu but viņa meitai, un no šī brīža lords Roke izturējās apdomīgāk.

-   Bez šaubām, lord Roke, lords Ezriels atbildēja. Bet tādu iemeslu, kurus es neizprotu, dēļ, meitene ir nokļu­vusi Baznīcas uzmanības centrā, un man jāuzzina, kāpēc. Ko viņi par manu meitu runā?

-     Maģistērijam ir milzum daudz pieņēmumu: viena apakšnodaļa saka vienu, otra pēta kaut ko citu, un katra savus atklājumus tur noslēpumā no pārējām. Visaktīvā­kās ir Konsistorija Disciplinārā tiesa un Svētā Gara Dar­ba apvienība, sacīja lords Roke. Man izlūki ir abās.

-   Vai tad esat kļuvis par apvienības biedru? lords Ez­riels jautāja. -Apsveicu! Viņi parasti ir nepieejami.

-    Mana spiedze apvienība ir lēdija Salmekija, lords Roke stāstīja, ļoti izveicīga aģente. Tur ir kāds pries­teris, kura dēmonam pelei viņa bija pielavījusies, ka­mēr viņi abi gulēja. Mana aģente izteica pieļāvumu, ka šis vīrietis vada aizliegtu rituālu, kas paredzēts, lai lūgtu Vieduma klātesamību. Kritiskajā brīdī viņa priekšā parā­dījās lēdija Salmekija. Tagad priesteris domā, ka lūgda­mies vienmēr spej sazināties ar Viedumu, ka tam ir Gallivespiānes izskats un ka tas mitinās viņa grāmatu skapī.

Lords Ezriels pasmaidījis jautāja: Un ko viņa ir uzzinājusi?

-Apvienībā uzskata, ka jūsu meita ir visnozīmīgākais bērns, kāds jelkad dzīvojis. Viņi domā, ka, necik ilgi, un sāksies milzīga krīze, un ikviena liktenis būs atkarīgs no tā, kā viņa tajā brīdī izturēsies. Runājot par Konsistorija Disciplināro tiesu tā šobrīd ievāc ziņas ar Bolvangaras un citu liecinieku palīdzību. Mans izlūks tiesā, kavalieris Taielijs, izmantodams magnetīta rezonatoru, katru dienu ar mani kontaktējas un dara zināmu, ko viņi atklājuši, īsumā varu pateikt, ka Svētā Gara Darba apvienība drīz vien atklās, kur bērns atrodas, bet neko neiesāks. Konsis­torija tiesai vajadzēs nedaudz ilgāku laiku, bet, atklājuši Liras atrašanās vietu, viņi rīkosies apņēmīgi un uzreiz.

-   Tiklīdz uzzināsiet ko vairāk, tūlīt dariet man zināmu.

Lords Roke palocījās un uzsita knipi, un mazais, zilais

vanadziņš, kas tupēja uz konsoles blakus durvīm, izpleta spārnus un noplanēja uz galda. Vanadziņam bija iemaukti, segli un seglu kāpšļi. Lords Roke vienā mirklī uzlēca tam mugurā, un viņi izlidoja pa logu, kuru lords Ezriels tiem turēja plati atvērtu.

Par spīti dzedrajam gaisam, viņš kādu minūti logu atstāja vaļā un atspiedās pret palodzi, rotaļādamies ar sava dēmona-sniega leoparda ausīm.

-   Viņa Svalbārā atnāca pie manis, bet es viņu ignorēju, lords Ezriels teica. Tu atceries to šoku… Man vajadzēja upuri, un pirmais bēras, kas ieradās, bija manis paša meita… Bet, sapratis, ka ar viņu kopā ir cits bēras, ka viņa ir drošībā, es atslābinājos. Vai tā bija liktenīga kļūda? Pēc tam es ne mirkli viņu neievēroju, bet viņa ir nozīmīga, Stelmarij!

-   Padomāsim ar skaidru prātu, dēmons atbildēja. Ko viņa var darīt?

-   Darīt neko daudz. Vai viņa kaut ko zina?

-    Viņa prot nolasīt aletiometru; viņai ir pieejamas zi­nāšanas.

-   Tas nav nekas sevišķs. To pašu var arī citi. Un kur, pie joda, Lira var būt?

Pie durvīm aiz viņa atskanēja klauvējiens, un lords Ezriels tūlīt pagriezās.

-   Mans lord, ienākušais virsnieks viņu uzrunāja, pa rietumu vārtiem tikko kā ir ieradies eņģelis ievainots -, viņš uzstājīgi vēlas ar jums runāt.

Pēc minūtes Baručs gulēja saliekamaja gultā, kas tika ienesta galvenajā telpā. Izsauca ārstu, taču bija skaidrs, ka eņģelim ir maz cerību: viņš bija stipri savainots, spārni saplosīti un skatiens izdzisis.

Lords Ezriels apsēdās viņam cieši blakus un uzbēra oglēm pannā riekšavu augu. Tāpat kā Vils to bija atklajis ar ugunskura dūmiem, šai darbībai bija efekts eņģeļa augums iezīmējās precīzāk, un viņš to skaidrāk saskatīja.

-   Nu, ser, viņš uzrunāja eņģeli, ko jūs esat atnācis man pavēstīt?

-    Trīs lietas. Lūdzu, ļaujiet pateikt tās visas, pirms runājat. Mans vārds ir Baručs. Mēs ar manu biedru Bal­tamosu esam no dumpinieku grupas un esam arī stājušies zem jūsu karoga, tiklīdz jūs to pacēlāt. Bet mēs gribējām jums sagadat kaut ko pilnvērtīgu, jo mūsu spēki ir vāji, un nesen mums izdevās atrast ceļu uz Mākoņos tītā kalna centru, Visvarenā citadeli karalistē. Tur mēs uzzinājām…

Baručam vajadzēja uz brīdi apklust, lai ieelpotu augu dūmus, kas viņu šķietami stiprināja. Tad viņš turpināja: Mēs uzzinājām patiesību par Visvareno. Mēs uzzinā­jām, ka Viņš ir noslēdzies kristāla dzelmes kambarī Mā­koņos tītajā kalnā un vairs nevada karalistes dienišķās lietas. Tā vietā Viņš prāto par nopietnākām mistērijām. Viņa vietā un Viņa interesēs valda eņģelis, vārdā Meta­trons. Man ir pamats šo eņģeli labi pazīt, jebšu, kad es viņu pazinu…

Baruča balss pakāpeniski izdzisa. Lorda Ezriela acis uzliesmoja, taču viņš savaldīja mēli un gaidīja, līdz Ba­ručs turpina.

Metatrons ir lepns, Baručs runāja tālāk, kad bija mazliet atguvis spēku, un viņa godkārei nav robežu. Visvarenais jau pirms tūkstošiem gadu ir izvēlējies viņu par savu Reģentu, un viņi ir kaluši kopīgus plānus. Vi­ņiem ir jauns plāns, ko mēs ar biedru esam spējuši atklāt. Visvarenais uzskata, ka visa veida apzinīgās būtnes ir kļuvušas bīstami neatkarīgas, tāpēc Metatrons grasās daudz aktīvāk iejaukties cilvēku darīšanās. Viņš ir iece­rējis slepeni pārvietot Visvareno no Mākoņos tītā kalna uz pastāvīgu citadeli kādā citā vietā un kalnu pārvērst par kara mehānismu. Viņš doma, ka baznīcas visās pasaulēs esot demoralizētas un vājas, pārāk gatavas ielaisties kom­promisos… Viņš grib katrā pasaulē izveidot pastāvīgu inkvizīciju un vadīt to tieši no karalistes. Un viņa pirmā kampaņa būs jūsu republikas iznīcināšana…

Eņģelis un cilvēks abi nodrebēja, tikai viens no vāju­ma, bet otrs no satraukuma.

Baručs sakopoja atlikušos spēkus un runāja tālāk:

-   Otra lieta ir tāda. Eksistē nazis, ar kuru var izgriezt atveres starp pasaulēm, kā arī visā, kas tajās atrodas. Naža spēks ir neierobežots, taču tikai tā rokās, kurš zina, kā to lietot. Šī persona ir zēns…

Eņģelim vēlreiz vajadzēja apstāties un atžirgt. Viņš bija izbijies, jo juta, ka sabrūk. Lords Ezriels redzeja, kādas pūles viņš pieliek, lai saņemtos, un sēdēja, cieši satvēris sava krēsla paročus, līdz Baručs atrada spēku turpināt.

-   Mans biedrs pašlaik ir kopā ar šo zenu. Mēs gribējām vest viņu tieši pie jums, bet viņš atteicās, jo… Tā ir trešā lieta, kas man stāstāma: viņš draudzējas ar jūsu meitu. Un zēns nepiekritīs nakt šurp, līdz nebūs viņu atradis. Viņa ir…

-    Kas ir šis zēns?

-   Viņš ir šamaņa dēls. Staņislava Grummana dēls.

Lords Ezriels bija tik pārsteigts, ka neviļus piecēlās,

likdams ap eņģeli mutuļot dūmu viļņiem.

-    Grummanam bija dēls? viņš vaicaja.

-   Grummans nav dzimis jūsu pasaulē. Turklāt viņa īstais vārds nebija Grummans. Mani un manu biedru pie viņa aizveda viņa paša vēlme atrast nazi. Mēs viņam sekojām, saprazdami, ka viņš mus aizvedīs pie naža un tā nēsēja, no­lūkā atvest viņu pie jums. Taču zens atteicās…

Baručam vēlreiz nācās apklust. Lords Ezriels atkal ap­sēdās, sodīdamies par savu nepacietību, un iemeta ugunī vēl dažus augus. Viņa dēmons apgūlās netālu, lēni vēzēdams asti pār ozolkoka grīdu; tā zeltainas acis ne mirkli nenovērsās no eņģeļa sāpjpilnās sejas. Baručs vairākas reizes gausi ievilka elpu, un lords Ezriels klusumu nepār­trauca. Vienīgā skaņa bija virves plīkšķi augšā pie ka­roga masta.

-   Nesteidzieties, ser, lords Ezriels maigi teica. Vai zināt, kur ir mana meita?

-   Himalajos… viņas pašas pasaulē, Baručs čukstēja.

-    Lieli kalni. Ala pie ielejas, kas pilna varavīksnēm…

-   Garš ceļš no šejienes abās pasaulēs. Jūs esat ātri li­dojis.

-    Tā ir vienīgā balva, kas man dota, Baručs teica,

-    izņemot Baltamosa, ko es vairs nekad neredzēšu, mī­lestību.

-   Un ja jās viņu tik viegli atradāt…

-   Tad to varēs arī jebkurš cits eņģelis.

Lords Ezriels pakampa no karšu plaukta lielu atlantu un, to atšķīris, meklēja lappuses, kurās norādīti Himalaji.

-   Vai varat precizēt? viņš lūdza. Vai varat man pa­rādīt, tieši kur?

-Ar nazi… Baručs mēģināja stāstīt, un lords Ezriels saprata, ka eņģeļa domas klejo: Ar nazi viņš var ieiet jebkurā pasaulē un, ja vēlas, to atstāt… Viņa vārds ir Vils. Bet viņi ir briesmās, Vils un Baltamoss… Metatrons zina, ka esam atklājuši viņa noslēpumu. Viņi mūs vajā… Viņi notvēra mani vienu uz jūsu pasaules robežas… Es biju viņa brālis… Tā mēs atradām ceļu pie viņa uz Mā­koņos tīto kalnu. Metatrons reiz bija Ēnohs, Jareda dēls, Maleleēla dēls… Ēnoham bija daudz sievu. Viņam patika miesa… Mans brālis Ēnohs mani padzina, jo es… Ak, mans dārgais Baltamoss…

-   Kur ir meitene?

-   Jā. Jā. Ala… viņas māte… ieleja pilna vēju un vara­vīkšņu… skrandaini karogi pie svētnīcas…

Viņš pacēlās, lai paskatītos uz atlantu.

Tad dēmons-sniega leopards, pielēcis kājās, ar strauju kustību metās uz durvīm, bet bija par vēlu: dienestnieks, kas bija klauvējis, atvēra nenogaidījis. Tā bija parasts; tur neviens nebija vainīgs; bet, ieraudzījis zaldāta sejas izteiksmi, kurš raudzījās viņam garām, lords Ezriels pagriezās atpakaļ un ieraudzīja, ka Baručs sasprindzis dreb, cenzdamies saturēt kopā savu savainoto veidolu. Pūles bija pārcilvēcīgas. Caurvējš no atvērtajām durvīm virpuļiem plūda pār gultu, eņģelim zuda spēki, un viņa veidola daļiņas, tikušas brīvībā, izklīda kā pagadās, uzvirpuļoja gaisā un izzuda.

-   Baltamos! nāca čuksts no gaisa.

Lords Ezriels uzlika plaukstu uz sava dēmona kakla; tas juta, ka viņš dreb, un nomierināja viņu. Lords Ezriels pagriezās pret dienestnieku.

-   Mans lord, es lūdzu jūsu…

-    Nav jūsu vaina. Nododiet no manis labdienas kara­lim Ogunvem. Es priecātos, ja viņš un citi mani koman­dieri varētu uzreiz ierasties te. Es vēlētos arī, lai mani apmeklē misters Beislaids ar aletiometru. Visbeidzot es vēlos, lai otrais helikopteru eskadrons tiktu apbruņots un nodrošināts ar degvielu un tūlīt izlidotu cisternas cepelīns, uzņemot kursu uz dienvidrietumiem. Turpmākus norādījumus es nosūtīšu gaisā.

Dienestnieks militāri sveicināja un, uzmetis vēl vienu ašu, neveiklu skatienu tukšajai gultai, izgāja, aizvērdams durvis.

Pieklaudzinājis galdam ar misiņa cirkuli, lords Ezriels šķērsoja istabu un atvēra logu dienvidu pusē. Dziļi lejā nedziestoši ugunskuri raidīja krēslainajā gaisā savu kvēli un dūmus, un pat šajā lielajā augstumā varēja dzir­dēt, kā asajā vējā klaudz āmuri.

-    Tā, esam uzzinājuši ļoti daudz, Stelmarij, viņš klusi sacīja.

-   Bet ne pietiekami.

Pie durvīm atkal klauvēja, un ienāca aletiometrists. Tas bija bāls, vājš vīrietis, tuvu pusmūžam; viņu sauca Teikross Beislaids, un viņa dēmons bija lakstīgala.

-   Labvakar, mister Beislaid, lords Ezriels viņu uzru­nāja. Šī ir mūsu problēma, un es gribētu, lai jūs atliekat visu citu, kamēr strādājat pie tās…

Viņš pastāstīja, ko bija uzzinājis no Baruča, un parā­dīja vīrietim atlantu.

-   Precīzi nosakiet šīs alas atrašanās vietu, viņš teica. Dodiet man tās koordinātes, cik precīzi vien varat. Tas ir vissvarīgākais uzdevums, pie kāda jebkad esat ķēries. Sāciet uzreiz, ja jums labpatīk.

un tik stipri piesita kāju, ka viņai sapni tā pat iesāpējās. Tu netici, ka es to izdarīšu, Rodžer, lai tā būtu, bet nesaki to. Es pamodīšos, un es neaizmirsīšu, tas arī viss.

Vina palūkojās apkārt, bet ieraudzīja tikai plati atvērtas acis un bezcerīgas, bālas, satumsusas, vecas un jaunas sejas; visi mirušie blīvējās kopā un spiedās cits citam tuvāk, klusi un noskumusi.

Rodžera seja atšķīrās. Vina sejas izteiksme vienīgā glabāja cerību.

Vina jautāja: Kāpēc tu izskaties tāds ? Kāpēc tu neesi tikpat bēdīgs kā vini? Kāpēc tu vēl neesi beidzis cerēt?

Viņš atbildēja: Tāpēc, ka

RELIKVIJAS. ROŽUKROŅI. IECIETĪBA. PIECIEŠANA. GRĒKU ATLAI­DES. BULLAS. VĒJU ROTAĻA…

DŽONS MILTONS

Tagad, fra Pāvel, teica Kon­sistorija Disciplinārās tiesas klaušinātājs, es gribu, lai tu precīzi atceries, ja vien vari, vārdus, kurus dzirdēji no raganas uz kuģa.

Divpadsmit tiesas locekļi nespodrajā pēcpusdienas gaismā lūkojās uz lieci­nieka krēslā sēdošo klerikāli. Tas bija viņu beidzamais liecinieks, erudīta izskata priesteris, kura dēmonam bija vardes veidols. Tiesa senajā Sv. Džeroma augsttorņu ko­ledžā liecības klausījās jau astoņas dienas.

-    Nevaru precīzi atsaukt atmiņā raganas teikto, fra Pāvels garlaikoti atbildēja. Ka jau vakar tiesai pavēs­tīju, es nekad agrāk nebiju redzējis spīdzināšanu un sa­pratu, ka šada aina man izsauc ģīboni un nelabumu. Tāpēc nevaru atcerēties viņas sacīto precīzi, tomēr atmi­nos tā jēgu. Ragana teica, ka šajā bērnā — Lirā ziemeļu klani pazinuši sev sen zināma pravietojuma subjektu. Viņai būšot dota liktenīgas izvēles iespeja, no kuras atka­rīgs visu pasauļu liktenis. Turklāt esot kāds vārds, kas atsaukšot atmiņā līdzīgu gadījumu, tas Baznīcai likšot meiteni ienīst un bīties no viņas.

-   Vai ragana šo vārdu atklāja.

-   Nē. Pirms viņa paguva to izpaust, otra klātesošā ra­gana, kļuvusi neredzama, pamanījās viņu nogalināt un aizlaisties.

-    Tad jau tā sieviete, Koultere, nebūs šo vārdu dzir­dējusi?

-   Tā gan.

-   Un drīz pēc tam Koulteres kundze aizbēga?

-   Tā gan.

-    Ko jūs atklājāt pēc tam?

-     Es uzzināju, ka bērns caur lorda Ezriela atvērtu spraugu devies uz citu pasauli un tur viņai palīdzējis kāds zēns, kuram pieder vai kurš ir iemantojis ar īpašu spēku apveltītu nazi, fra Pāvels stāstīja, nervozi nokle­pojās un turpināja: Vai drīkstu šajā tiesā izteikties pa­visam brīvi?

-    Pilnīgi brīvi, fra Pāvel, prezidents skaidrā balsī skarbi atteica. Jūs netiksit sodīts par to, ka atklāsit mums to, kas savukārt stāstīts jums. Lūdzu, turpiniet!

Klerikālis iedrošināts turpinaja:

-     Zēna īpašumā esošais nazis spēj atvērt spraugas starp pasaulēm. Turklāt tam piemīt an vēl lielāks spēks lūdzu, es atkal bīstos no saviem vārdiem… Tas spēj nonāvēt visaugstākos eņģeļus un ari to, kas par eņģeļiem augstāki. Nav itin nekādas iespējas šo nazi iznīcināt.

Viņš svīda un drebēja, un viņa dēmons-varde satrau­kumā novēlās no liecinieka vietas uz grīdas. Fra Pāvels sāpēs ieelsās un, aši pacēlis vardi, iedeva tai iemalkot ūdeni no glāzes, kas atradās viņam priekšā.

-   Vai jūs vēlāk ievācāt ziņas par meiteni? klaušinātājs jautaja. Vai atklājāt to vārdu, par kuru runāja ragana?

-   Jā, es to darīju. Es vēlreiz lūdzu tiesas garantiju, ka…

-    Jums tā ir, prezidents strupi atbildēja. Nebai­dieties. Jūs neesat ķeceris. Stāstiet, ko esat uzzinājis, un vairs netērējiet laiku.

-   Padevīgi ludzu jūsu piedošanu. Tātad šis bērns atro­das līdzīgā stāvoklī kā Ieva, Ādama sieva, kura ir mūsu visu māte un visu grēku cēlonis.

Stenogrāfistes, kas atzīmēja ik vārdu, bija Sv. Filomela ordeņa mūķenes, nozvērinātas klusēt, bet, izdzirdējusi fra Pāvela vārdus, viena no tām izdvesa apslāpētu no­pūtu, un visas brāzmaini sāka mest krustus. Fra Pāvels nedroši turpināja:

-    Lūdzu, atcerieties, aletiometrs nepareģo, tas vēstī: "Ja notiks tas un tas, tad sekas būs…" un tā tālāk. Tas vēstī: ja meitene tiks kārdināta tāpat kā Ieva, tad viņa, iespējams, kritīs grēkā. No iznākuma būs atkarīgs… viss. Ja šī kārdināšana patiesi notiks un ja bērns tai padosies, Putekļi un grēks triumfēs.

Tiesas zālē iestājās klusums. Blāvajā saules gaismā, kas iekļuva pa lielajiem logiem, bija redzami miljoni zeltainu putekļu, bet tie bija putekļi, nevis Putekļi, lai gan ne viens vien tiesas loceklis tajos saskatīja atainojamies neredzamos Putekļus, kas klājās pār katru cilvē­cisku būtni, vienalga, lai cik apzinīgi tā ievērotu likumus.

-    Visbeidzot, fra Pāvel, klaušinātājs aicināja, pa­stāstiet, ko jūs zināt par bērna tagadējo aptuveno atraša­nās vietu.

-   Viņa ir Koulteres kundzes rokās, fra Pāvels atbildēja. Viņas atrodas Himalajos. Pagaidām tas ir viss, ko zinu pastāstīt. Tūlīt iešu un centīšos iegūt precīzākas ziņas; tik­līdz man tās būs, es tās darīšu zināmas tiesai, bet…

Viņš apklusa, bailēs sarāvies, un ar drebošu roku cēla pie lūpām glāzi.

-   Vai jā, fra Pāvel? tēvs Makfeils ierunājās. Neno­klusē neko!

-    Es ticu, tēv prezident, ka Svētā Gara Darba apvie­nība par to zina vairāk neka es.

Fra Pāvela balss bija tik vārga, ka gandrīz līdzinājās čukstam.

-   Vai tā ir? prezidents jautāja, un viņa acis iezvērodamās šķita izstarojam uzliesmojušās dusmas.

Fra Pāvela dēmons izdvesa klusu vardes šņukstienu. Klerikālis zinaja par sāncensību starp dažādajiem Maģistērija atzariem un saprata, ka nokļūt to krustugunis bū­tu ļoti bīstami, taču noklusēt to, ko viņš zināja, bija vēl bīstamāk.

-    Es ticu, viņš drebēdams turpināja, ka viņi ir daudz tuvāk atklājumam par to, kur šis bērns atrodas. Viņiem ir citi ziņu avoti, kuri man liegti.

-    Pilnīgi pareizi, klaušinātājs piekrita. Vai aletiometrs jums to pavēstīja?

-Jā.

-   Ļoti labi. Fra Pāvel, jūs darītu labi, ja turpinātu mek­lējumus šajā jomā. Ko vien jums vajadzēs no klerikāļiem vai sekretariāta, tas tiks dots, tikai sakiet. Lūdzu, varat iet.

Fra Pāvels paklanījās un, dēmonam-vardei tupot uz pleca, savāca savas piezīmes un atstāja tiesas zāli. Mūķe­nes izvingrināja pirkstus.

Tēvs Makfeils ar zīmuļa galu paklaudzināja pie ozol­koka galda sev priekšā.

-   Māsa Agnese, māsa Monika, viņš teica, tagad jūs varat mūs atstāt. Lūdzu, līdz dienas beigām nolieciet uz mana galda atšifrējumu.

Abas mūķenes palocīja galvu un aizgāja.

-   Džentlmeņi, prezidents ierunājās, šādi vērsdamies pie Konsistorija tiesas, pārceļamies.

Divpadsmit tiesas locekļi, sākot no vecāka (vājredzīga sirmgalvja tēva Meikepva) un beidzot ar jaunāko (bālo, fanātismā drebošo tēvu Gomesu), savāca savas piezīmes un sekoja prezidentam uz apspriežu telpu, kur viņi varēja apsēsties pie galda cits citam pretī un aprunāties vis­lielākajā slepenībā.

Pašreizējais Konsistorija tiesas prezidents bija skots vārda Hjū Makfeils. Viņš bija ievēlēts jauns; prezidenti kalpoja visu mūžu, un viņam bija tikai pāri četrdesmit, tāpēc varēja gaidīt, ka tēvs Makfeils daudzus turpmākos gadus veidos Konsistorija tiesas likteni un līdz ar to visas Baznīcas likteni. Viņš bija vīrs ar drūmu seju, garš un ievērojams, viņam bija rupji, sirmi mati, un viņš būtu tukls, ja neuztieptu savam ķermenim neželīgu disciplīnu: tēvs Makfeils dzēra vienīgi ūdeni un ēda tikai maizi un augļus, turklāt katru dienu vienu stundu vingroja atlētisma čempionu trenera uzraudzībā. Tādēļ viņš bija kalsns, grumbains un kustīgs. Viņa dēmons bija ķirzaka.

Tiklīdz viņi bija iekārtojušies, tēvs Makfeils ierunājās:

Tātad stāvoklis ir šāds. Šķiet, mums jāielāgo vairā­kas lietas.

Pirmkārt, lords Ezriels. Kāda pret Baznīcu labvēlīgi noskaņota ragana ziņo, ka viņš pulcina lielu armiju, iekļaudams tajā, kā šķiet, arī eņģeļus. Viņa nolūki, cik ši ragana zina stāstīt, esot naidīgi Baznīcai un naidīgi pa­šam Visvarenajam.

Otrkārt, Ziedojumu padome. Viņu darbība ir vērsta uz Bolvangaras pētījumu programmu un Koulteres kundzes aktivitāšu finansēšanu, un tas vedina uz domām, ka viņi cer aizstāt Konsistorija Disciplināro tiesu un kļūt par spēcīgāko un efektīvāko Svētās Baznīcas ieroci. Džentl­meņi, mēs esam apsteigti. Viņi ir rīkojušies nesaudzīgi un veikli. Mēs tiksim sodīti par savu neuzmanību, jo esam to pieļāvuši. Es vēl atgriezīšos pie tā, ka mums drīzumā vajadzētu rīkoties.

Treškārt, fra Pāvels savā liecībā stāsta par zēnu ar nazi, ar ko var paveikt tik neparastas lietas. Saprotams, mums viņš jāatrod un jādabū nazis, cik drīz vien iespējams.

Ceturtkārt, Putekļi. Esmu spēris soļus, lai atklātu, ko Ziedojumu padome šajā lietā atklājusi. Viens no eksperi­mentētājiem teologiem, kas strādā Bolvangarā, ir pie­runāts pastāstīt mums, ko tieši viņi ir atklājuši. Šopēcpusdien es ar viņu apakšstāvā aprunāšos.

Paris priesteru neomulīgi sagrozījās, jo "apakšstāvs" nozīmēja pagrabtelpas zem ēkas: balti flīzētas telpas ar dzimtera strāvas rozetēm, skaņu necaurlaidīgas un labi drenētas.

-    Tomēr, lai ko arī mēs uzzinātu par Putekļiem, pre­zidents runāja tālāk, mums stingri jāpatur prātā savs mērķis. Ziedojumu padome cenšas izprast Putekļu ietek­mi mums kopīgiem spēkiem tie ir jaiznīcina. Ja Putekļu likvidēšanas nolūkā mums jāiznīcina arī Ziedojumu padome, Bīskapu kolēģija, ikviens atsevišķs dienests, ar kura palīdzību Svētā Baznīca veic Visvarenā darbu, tad lai tā būtu. Iespējams, džentlmeņi, ka Svētā Baznīca ir radīta, lai pildītu to pašu uzdevumu, un, to darot, ies bojā. Bet labāk lai ir pasaule bez Baznīcas un Putekļiem nekā pasaule, kurā ik dienu mums jāķepurojas zem derdzīgas grēku nastas. Labāk pasaule, kas no visa tā šķīstīta!

Tēvs Gomess liesmojošām acīm dedzīgi palocīja galvu.

-    Un beidzot, tēvs Makfeils sacīja, bērns. Vēl tikai bērns, es domāju. Šī Ieva, kuru ir paredzēts kārdināt un kura, ja būs kāds padomdevēja precedents, kritīs grēkā, un kuras grēkā krišana mūs visus novedīs pie bojāejas. Džentlmeņi, no visiem šīs problēmas risinājumu veidiem es grasos ieteikt visradikālāko un esmu pārliecināts, ka jūs man piekritīsit.

Es ierosinu nosūtīt kādu cilvēku, kurš viņu atrod un nogalina, pirms viņa var tikt kārdināta.

-    'Rīv prezident, tēvs Gomess nekavējoties ierunājās, ikvienu savas pieauguša cilvēka dzīves dienu es esmu nodarbojies ar priekšlaicīgu grēku nožēlošanu. Es esmu pētījis, esmu apmācīts…

Prezidents pacēla roku. Priekšlaicīga grēku nožēlo­šana un to atlaide bija doktrīnas, ko pētīja un pilnveido­ja Konsistorija tiesa, bet kas Baznīcā plašāk nebija zinā­mas. Tās ietvēra grēku nožēlošanu par vēl neizdarītu grēku, dedzīgu un jusmīgu nožēlošanu, ko pavadīja pār­spīlēta sevis pēršana un šaustīšana, lai nodrošinātos ar kredītu. Kad nožēla par konkrētu grēku bija sasniegusi pienācīgu līmeni, nožēlnieks avansā saņēma grēku atlai­di, kaut arī viņam nekad nerastos vēlme šādi grēkot. Piemēram, dažreiz bija nepieciešams nonāvēt cilvēkus, slepkavam bija daudz mazāk raižu, ja viņš to varēja darīt nožēlnieka statusā.

-    Tieši par jums es domāju, tēvs Makfeils laipni teica. Vai man ir tiesas piekrišana? Jā. Kad tēvs Go­mess ar mūsu svētību dosies ceļā, viņš būs neatkarīgs, viņš nebūs sasniedzams vai atsaucams atpakaļ. Lai arī kas un ar ko atgadītos, viņš kā Dieva bulta mēros savu ceļu tieši pie bērna un to nobeigs. Viņš būs neredzams; viņš ieradīsies naktī, gluži kā eņģelis, kas sodīja asīriešus; viņš būs kluss. Cik daudz labāk mums visiem būtu klājies, ja Ēdenes dārzā būtu atradies tēvs Gomess! Mēs nekad neatstātu Paradīzi.

Jaunais priesteris no lepnuma gandrīz vai raudāja. Tiesa viņam bija devusi svētību.

Bet vistumšākajā griestu stūrī, noslēpies starp tum­šām ozola sijām, sēdēja vīriņš, ne lielāks par plaukstu.

Viņa papēži bija bruņoti ar dzelkšņiem, un viņš dzirdēja katru vārdu.

Ģērbies tikai netīrā, baltā kreklā un vaļīgās biksēs bez siksnas, pagrabā zem kailas griestu spuldzes stāvēja vīrs no Bolvangaras, ar vienu roku cieši satvēris bikses un ar otru savu dēmonu-trusi. Viņa priekšā vienīgajā krēslā sedeja tevs Makfeils.

-   Doktor Kūper, prezidents ierunājās, — apsēdieties jel!

Telpā nebija citu mebeļu, izņemot krēslu, koka lāvu un

spaini. Prezidenta vārdi netīkami atbalsojas baltajās flīzēs un atdūrās pret sienām un griestiem.

Doktors Kūpers apsēdās uz lāvas. Nespēdams novērst ne acu no kalsnā, sirmā prezidenta, viņš aplaizīja izkal­tušās lūpas un gaidīja, kādas nepatikšanas nāks.

-    Tātad jums gandrīz izdevās atšķelt bērnu no viņa dēmona? tēvs Makfeils vaicāja.

Doktors Kūpers nedroši atbildēja: — Mēs uzskatījām, ka nebutu lietderīgi nogaidīt, jo eksperimentam tik un tā vajadzēja notikt, un ievietojām bērnu eksperimentu kam­barī, bet tad Koulteres kundze iesaistījās pati un aizveda viņu uz savu mājokli.

Dēmons-trusis atvēra apaļās acis un bailīgi paskatījās uz prezidentu, un, no jauna tās aizvēris, paslēpa purniņu.

-    Tam vajadzēja būt briesmīgi, tēvs Makfeils sacīja.

-    Visa programma bija ārkārtīgi sarežģīta, Kūpers steigšus piekrita.

-   Esmu pārsteigts, ka jūs nemeklējāt Konsistorija tie­sas palīdzību, mums ir stipri nervi.

-     Mēs… es… mēs sapratām, ka programmu licencē­jusi… Izrādījās, ka tā bija Ziedojumu padomes lieta, bet mums teica, ka to akceptējusi Konsistorija Disciplinārā tiesa. Citādi mēs tajā nekādā ziņā nebūtu piedalījušies. Nemūžam!

-   Nē, protams, ne. Un tagad cits jautājums. Vai jums ir kāda doma, tēvs Makfeils jautāja, pievērsdamies patie­sajam pagraba apmeklējuma iemeslam, par lorda Ez­riela pētījumu objektu? Kāds varētu būt tās vienreizējās enerģijas avots, ko viņam izdevies atbrīvot Svalbārā?

Doktors Kūpers norīstījās. Saspringtajā klusumā no viņa zoda uz betona grīdas nopilēja sviedru lāse, un abi vīrieši to skaidri dzirdēja.

-    Nu… viņš ierunājās, viena no mūsu komandām ievēroja, ka atšķelšanas procesā atbrīvojas enerģija. Tās vadīšana prasītu milzu spēkus, bet, gluži tāpat kā atomsprādzienu detonē parastās sprāgstvielas, to var izdarīt, koncentrējot jaudīgu dzimtera strāvu… Taču viņš netika ņemts nopietni. Es viņa idejām nepievērsu uzmanību, Kūpers nopietni piebilda, zinādams, ka bez autoritāšu akcepta tās varētu būt ķecerīgas.

-    Ļoti prātīgi. Un kur tas kolēģis atrodas patlaban? Kur viņš ir?

-   Viņš bija viens no tiem, kas uzbrukumā mira.

Prezidents pasmaidīja. Viņa sejā parādījās tik laipna

izteiksme, ka doktora Kūpera dēmons pie viņa krūtīm nodrebēja un paģība.

-   Drosmi, doktor Kūper, tēvs Makfeils teica. Mums nepieciešams, lai jūs būtu stiprs un drošsirdīgs! Priekšā stāv liels darbs, jāizcīna liela cīņa. Jums jāizpelnās Visva­renā piedošana, pilnīgi sadarbojoties ar mums, neko ne­slēpjot, pat ne nepārdomātus pieņēmumus, pat tenkas ne. Tagad es gribu, lai jūs koncentrētu visu savu uzma­nību un atsauktu atmiņā, ko jūsu kolēģis sacīja. Vai viņš veica kādus eksperimentus? Vai atstāja kādas piezīmes?

Vai savu noslēpumu kādam uzticēja? Kādu aprīkojumu izmantoja? Padomājiet par visu, doktor Kuper! Jūsu rīcibā bus spalva un papīrs, un laiks, cik vien to vajadzēs.

Ši telpa nav pārāk ērta. Vajadzēs jus pārvietot kādā piemērotākā vietā. Vai jums vajadzīgs kaut kas, pie­mēram, no mēbelēm? Vai dodat priekšroku rakstīšanai pie galda vai pie pults? Varbūt jūs vēlētos rakstāmma­šīnu? Varbūt jūs labprātāk diktētu stenogrāfīstei?

Dariet to zināmu sargiem un dabūsiet visu, kas vaja­dzīgs. Bet es vēlos, doktor Kūper, lai jūs ik brīdi domātu par savu kolēģi un viņa teoriju. Jūsu galvenais uzdevums ir atsaukt atmiņa un, ja vajadzīgs, atklāt to, ko zināja viņš. Tiklīdz būsit izlēmis, kādi instrumenti jums vaja­dzīgi, dabūsiet arī tos. Tas ir svarīgs uzdevums, doktor Kūper! Jūs varat būt laimīgs, ka jums tas uzticēts. Sakiet paldies Visvarenajam.

Es to darīšu, tēv prezident! Es to darīšu!

Sagrābis savu bikšu vaļīgo jostu, filozofs piecēlās un klanījās atkal un atkal, gandrīz pats to neapjauzdams, kamēr Konsistorija Disciplinārās tiesas prezidents atstāja viņa celli.

Tajā vakarā Gallivespiānu izlūks kavalieris Taielijs pa Ženēvas takām un alejām mēroja ceļu, lai satiktos ar savu kolēģi lēdiju Salmekiju. Tas viņiem abiem bija bīstams ceļojums, bīstams arī ikvienam un jebkuram, kas mestu viņiem izaicinājumu, bet neapšaubāmi briesmu pilns mazajiem Gallivespiāniem. Ne viens vien klaiņojošs kaķis bija ņēmis galu no viņu piešiem, bet vēl tikai pirms ne­dēļas kavalieris gandrīz bija zaudējis roku kašķaina suņa zobos; viņu bija glābusi vienīgi lēdijas ātrā rīcība.

Viņi satikās septītajā no nozīmētajām tikšanās vietām, nekoptā skvēriņā starp platānas saknēm, un dalījās jau­numos. Lēdijas Salmekijas konlaktpersona no Apvienī­bas iepriekš tajā pašā vakarā bija viņai pastāstījusi, ka viņi no Konsistorija tiesas prezidenta saņēmuši drau­dzīgu uzaicinājumu ierasties, lai apspriestu savstarpēji interesējošus jautājumus.

-   Ašs darbiņš, kavalieris atzina. Tomēr simts pret vienu, ka viņš nav tiem stāstījis par savu algoto slepkavu.

Taielijs pastāstīja lēdijai Salmekijai par plānu noga­lināt Liru. Viņa nebija pārsteigta.

-   Ta ir loģiska ricība, lēdija atteica. Ļoti loģiski cilvē­ki. Taielij, kā tu domā, vai mēs vel jelkad redzēsim šo bērnu?

-   Nezinu, taču es to vēlētos. Laimīgi, Salmekij! Rīt pie strūklakas.

īsaja sarunā palika neminēts tas, par ko viņi nekad ne­runāja, viņu īsais mūžs salīdzinājumā ar cilvēku mūža ga­mmu. Gallivespiani dzīvoja deviņus desmit gadus, reti kad ilgāk, un Taielijs ar Salmekiju vadīja savu astoto mūža gadu. No vecuma viņi nebaidījās Gallivespiānu jaudis nomira pilnā spēka un enerģijas plaukumā, ziedu laikos, pēkšņi, un bērnība viņiem bija loti īsa. Salīdzinājuma ar Gallivespianiem tada bērna kā Liras mūžs stiepās tiktai nākamībā, ciktāl raganu mūža ilgums parsniedza Liras dzīves garumu.

Kavalieris atgriezās Sv. Džeroma koledžā un sāka sa­cerēt ziņojumu, ko lordam Rokem nosūtīt ar magnetīta rezonatoru.

Bet, kamēr kavalieris Taielijs runāja ar Salmekiju, prezidents aizsūtīja pēc tēva Gomesa. Viņa kabinetā viņi kādu stundu kopīgi lūdzās, un pec tam tēvs Makfeils jau­najam priesterim priekšlaicīgi atlaida grēkus, lai Liras slepkavība nemaz neskaitītos slepkavība. Tēvs Gomess likās pārvērties; noteiktība, pluzdama viņa vēnās, šķita darām viņa acis gaužām dzirkstošas.

Viņi diskutēja par praktiskiem pasākumiem, par naudu un daudz ko citu, un tad prezidents teica: Tiklīdz pametisit šo vietu, tēv Gomes, jūs būsiet uz visiem lai­kiem pilnīgi nošķirts no jebkuras palīdzības, ko mēs va­ram sniegt. Jūs nekad nevarēsit atgriezties; jūs nesaņem­siet no mums nekādas vēstis. Nevaru jums dot labāku padomu par šo: nemeklējiet bērnu. Tas neattaisnosies. Labāk meklējiet kārdinātāju. Sekojiet kārdinātājai, un viņa jūs aizvedīs pie bērna.

-   Viņa? tēvs Gomess satriekts pārvaicāja.

-   Jā, vina, tēvs Makfeils atteica. Tik daudz mēs uzzi­nājām no aletiometra. Tā pasaule, no kuras nāk kārdi­nātāja, ir dīvaina. Jūs redzēsiet daudz ko, kas jūs satrieks un pārsteigs, tēv Gomes. Neļaujiet šīm dīvainībām sevi atraut no svētā uzdevuma, kas jums jāveic. Es uzticos, viņš laipni piebilda, jūsu ticības spēkam. Ļaunu spēku vadīta, šī sieviete ceļo uz vietu, kur viņa galu galā var sastapt bērnu, lai laikus viņu kārdinātu. Tas ir, protams, ja mums neizdosies meiteni aizvākt no viņas pašreizējās atrašanās vietas. Tas paliek mūsu pirmais uzdevums. Jums, tēv Gomes, tiek dota mūsu maksimālā garantija, ka izgāšanās gadījumā pekles spēki tomēr neuzvarēs.

Tēvs Gomess palocīja galvu. Viņa dēmons, liela, zaigo­joša zaļa vabole, noklikšķināja cietos spārnus.

Prezidents atvēra atvilktni un sniedza jaunajam pries­terim salocītu papīru žūksni.

-    Šeit ir viss, kas mums zināms par šo sievieti, viņš teica, par pasauli, no kuras viņa nāk, un par vietu, kur viņa beidzamo reizi redzēta. Izlasiet kārtīgi, mans dargais Luis, un ejiet ar manu svētību.

Agrāk viņš nekad nebija lietojis priestera priekšvārdu. Tēvs Gomess juta acīs iedzeļam prieka asaras un ardievodamies noskūpstīja prezidentu.

tu esi Lira.

Tad vina saprata, ko tas nozimē, un jutās apskurbusi, pat sapnī; vina juta pleciem uzgu­lām milzīgu nastu. Darot to vēl smagāku, ap meiteni atkal saklāvās miegs, un Rodžera seja atkāpās ēnā.

Labi, es… es saprotu… Mūsu pusē ir visvi­sādi cilvēki, piemēram, doktore Malone… Vai zini, ka ir vēl otra Oksforda, Rodžer, tieši tāda kā mūsējā? Nu, vina… Es vinu atradu… Vina palīdzēs… Bet patiesībā ir tikai viena persona, kura…

Saskatīt mazo zēnu tagad bija gandrīz ne­iespējami, un viņas domas pletās un traucās prom kā aitas pļavā.

Bet mēs viņam varam uzticēties, Rodžer, es zvēru, vina teica, saņēmusi beidzamos spēkus,

KĀ DEJĀ BEIDZOT CĒLĀS DIŽENIE KOKI,

PLEZDAMI ZARUS, BAGĀ­TĪGI PIEBĒRTUS AR AUGļIEM…

DŽONS MILTONS

Gandrīz vienlaikus kārdinātāja, kuru tēvam Gomesam bija likts izsekot, pati tika kārdināta.

Paldies, nē, nē, tas ir viss, kas man vajadzīgs, paldies, doktore Merija Malone teica vecajam pārim olīvu birzī, kad viņi centās viņai dot vairāk pārtikas, nekā viņa varēja panest.

Viņi šeit dzīvoja izolēti un bez bērniem, baidīdamies no Rēgiem, ko bija manījuši starp sudrabaini zaļajiem ko­kiem; taču, Mērijai Malonei nākot pa ceļu, Rēgi bija izbi­jušies un aizlidojuši. Vecais pāris bija Mēriju laipni uzņē­mis savā mazajā, vīnogulājiem apaugušajā lauku mājiņā, cienājis ar vīnu, sieru, maizi un olīvām un nu negribēja laist prom.

Man jāiet tālāk, Mērija atkārtoja, paldies, jūs esat ļoti laipni… es nevaru to panest… nu labi, vēl vienu mazu gabaliņu siera… paldies…

Acīmredzot viņi saskatīja Mērijā talismanu, kas sargā no Rēgiem. Viņa vēlējās, kaut tā būtu. Savā Čitagaces pasaulē pavadītajā nedēļa viņa bija redzējusi pietiekami daudz pos­tījumu, pietiekami daudz Regu apēstu pieaugušo un mežo­nīgu bērnu, kas rakņājas atkritumos, tāpēc šie eteriskie vampīri iedzina viņa šausmas. Sieviete vienīgi zināja, ka Regi tiešām beg, tiklīdz viņa parādas, bet viņa nevarēja palikt kopā ar katru, kas to vēlējās, jo vajadzēja iet tālāk.

Atradusi vietu pēdējam mazajam, vīnogulājā lapā ietī­tajam kazas siera gabaliņam, viņa pasmaidīja, vēlreiz palocījās un beidzamo reizi padzērās no avotiņa, kas bur­buļoja starp pelēkajiem akmeņiem. Tad viņa liegi sasita plaukstas, tāpat kā mēdza darīt vecais pāris, apņēmīgi pagriezās un devās prom.

Doktore Malone izskatījās izlēmīgākā nekā jutās. Bei­dzamie sakari ar subjektiem, kurus viņa dēvēja par Ēnu daļiņām, bet Lira par Putekļiem, bija notikusi uz viņas datora ekrāna, un pēc to instrukcijas viņa bija datoru iznīcinājusi. Tagad Mērija bija neziņā. Putekļi bija mācī­juši, lai doktore iziet caur spraugu Oksforda, kur viņa bija dzīvojusi, uz Oksfordu Vila pasaulē, un viņa bija to darījusi lai šajā unikālajā citā pasaulē justos apreibusi un drebētu, skatot brīnumus. Pēc tam viņas vienīgais uz­devums bija uzmeklēt zenu un meiteni un tad tēlot kārdi­nātāju čūsku, lai ko tas arī nozīmētu.

Un tā viņa gāja, pētīja un taujāja, un neko neatrada. "Bet tagad," viņa domāja, pa mazo taciņu nogriezdamās prom no olīvu birzs, "vajadzēs meklēt padomu".

Aizgājusi pietiekami tālu no mazās lauku mājiņās lai būtu droša, ka netiks iztraucēta, viņa apsēdās zem prie­dēm un attaisīja mugursomu. Somas dibena, ietīta zīda šallē, gulēja grāmata, kas viņai piederēja jau divdesmit gadus: komentāri par ķiniešu pareģošanas metodi I Ching.

To viņa bija ņēmusi līdzi divu iemeslu dēļ. Mērija bija sentimentāla: gramatu viņai bija dāvājis vectētiņš, un skolas gados viņa bieži bija to lasījusi. Otrs iemesls bija tads, ka, pirmo reizi ienākusi Merijas laboratorijā, Lira bija jautājusi: "Kas tas ir?" un rādījusi uz plakātu pie durvīm, uz kura bija attēloti I Ching simboli. Drīz pēc tam, aizrautīgi lasīdama datora, Lira uzzinaja (viņa to vēlējās), ka Putekļiem ir daudz citu veidu, kā sarunāties ar cilvēciskām būtnēm, un viens no tiem ir Ķīnas metode, kur tiek izmantoti šie simboli.

Tāpēc, steigā kravādamās, lai atstātu savu pasauli, Merija bija paņēmusi līdzi tā saukto "Pārmaiņu grāmatu" un mazus pelašķu stiebriņus, ar kuriem viņa to lasīja. Nu bija pienācis bridis tos pielietot.

Izklājusi uz zemes zīdu, viņa uzsāka šo procesu, dalī­dama un skaitīdama, dalīdama un skaitīdama un atlīk­dama sānis būdama ziņkārīgā, emocionāla pusaudze, viņa to bija darījusi visai bieži, bet diezin vai vēlāk pēc tam. Mērija gandrīz bija aizmirsusi, kā tas darāms, bet drīz ri­tuāls atgriezās atmiņā un kopā ar to arī miers un koncen­trēta uzmanība, kam bija ļoti liela loma, runājot ar Ēnām.

Galu galā viņa nonāca pie skaitļiem, kuri norādīja viņai uz doto heksagrammu, sešu lauztu vai nelauztu līniju grupu, un uzmeklēja tās nozīmi. Tā bija grūtākā daļa, jo grāmatā bija izmantots ļoti mīklains izteikšanās stils.

Mērija lasīja:

Vēršanās pie virsotnes

Pēc rezervēm vai uztura

Nes izdošanos.

Ass skatiens spiegojot

Ir kā tīģeris ar neapslāpējamām alkām.

Tas šķita pamudinoši. Zinātniece lasīja tālāk, seko­dama samudžinātām komentāru taciņām, kas viņu vadī­ja uz priekšu, un nonāca līdz: Mierā palikšana ir kalns; tas ir sānceļš; tas nozīmē mazus akmentinus, durvis un spraugas.

Nācās minēt. "Spraugu" pieminēšana atsauca atmiņā noslēpumaino logu gaisā, caur kuru viņa bija ienākusi šajā pasaulē, un pirmie vārdi it kā teica, ka viņai jādodas uz augšu.

Neizpratnē un pamudināta, Mērija ietina grāmatu un pelašķu stiebriņus un sāka iet pa taku.

Pēc četrām stundām viņa bija ļoti sakarsusi un nogu­rusi. Saule bija nolaidusies zemu pie apvāršņa. Nelī­dzenā taka, pa kuru viņa gāja, beidzās, un ar aizvien lielāku neērtības sajūtu Merija kāpelēja starp krītošiem laukakmeņiem un mazākiem akmentiņiem. No nogāzes viņai pa kreisi pavērās skats uz olīvu un citronu birztalam, slikti koptiem vīna dārziem un pamestām vējdzir­navām, kas dūmakaini iezīmējas vakara gaismā. Labajā pusē uz drupošas plienakmens klints pusi bira mazi ak­mentiņi un grants.

Pagurusi sieviete atkal pacēla mugursomu un novietoja kāju uz nākama plakanā akmens, bet, vēl neparvietojusi svaru, apstājās. Bija izgaismojies kaut kas interesants, un, aizklājusi acis no žilbinošajām nobirām, viņa mēģināja to ieraudzīt atkal.

Tur tas bija: līdzīgs gaisā bez atbalsta pakārtai stikla plāksnei, tikai šim stiklam nebija uzmanību piesaistošu atspulgu vienkārši no gaisa atšķirīgs taisnstūrains ielāps. Mērija atcerējās, ko bija vēstījis 1 Ching: sānceļš, mazi akmentini, durvis un spraugas.

Tas bija tāds pats logs kā Šķeltzemes avēnijā. Viņa to varēja saskatīt tikai gaismas dēļ ja saule butu augstāk, tas, iespējams, neatklātos vispār.

Mērija tuvojās mazajam ielāpiņam gaisā ar dedzīgu in­teresi, jo viņai nebija pieticis laika apskatīt iepriekšējo vajadzēja tikt projām, cik drīz vien iespējams. Bet šo viņa izpētīja sīki, pieskārās tā malai, apgāja tam riņķī, lai redzētu, kā ielāps no otras puses kļuvis neredzams. Viņa ievēroja neapšaubāmo atšķirību starp so un to un juta pratu gluži vai eksplodējam satraukumā, ka kaut kas tads ir iespejams.

Naža nesējs, kurš logu bija izveidojis aptuveni Amerikas revolūcijas laikos, bija bijis pārāk paviršs, lai to aizvērtu, bet viņš vismaz bija izgriezies cauri uz vietu, kas ļoti līdzi­nājās šīs puses pasaulei, blakus klints skaldnei. Taču otrā pusē klints bija citādāka — nevis plienakmens, bet granīts, un, Mērijai sperot soli cauri jaunajā pasaulē, viņa atradas nevis augstās klints piekājē, bet gandrīz pašā zema atseguma virsotnē, kas slejās virs plaša klajuma.

Bija jau ari klat vakars, un viņa apsēdās ieelpot gaisu, atpūtināt locekļus un bez steigas izbaudīt brīnumu.

Plaša zeltaina gaisma un bezgalīga savannas prērija, kadu viņa nekad nebija redzējusi savā pasaulē. Pirmkārt, lai gan klajuma lielāko daļu sedza īsa zāle bezgala daudz­veidīgos dzeltenbrūnos, brūnos, zaļos, okera dzeltenos un zeltainos toņos, un vakara gaismā skaidri varēja redzēt tās liego viļņošanos, prērija šķita caur un cauri izrotātā ar kaut ko mežģīnēm līdzīgu, kas atgadināja gaišpelekas upes.

Otrkārt, šur un tur klajuma auga visgarakie koki, kā­dus Mērija jelkad bija redzējusi. Reiz piedalīdamās gal­veno enerģijas veidu fizikas konference Kalifornijā, viņa bija izbrīvējusi laiku, lai palūkotos uz lielajiem sarkan­kokiem, un bija brīnījusies par tiem; bet, lai kas šie bija par kokiem, tie slietos sarkankokiem pāri vismaz par pusi. To lapotne bija bieza un tumši zaļa, un resnie stum­bri vakara gaismā izskatījās zeltainsarkani.

Un beidzot, parak tālu, lai varētu tos skaidri saskatīt, prērija ganījās dzīvnieku bari. To kustībām piemita kaut kas dīvains, ko viņa nevarēja izprast.

Mērija bija briesmīgi nogurusi, turklāt arī izslāpusi un izsalkusi. Tomēr kaut kur tuvumā varēja saklausīt tīka­mu avota urdzēšanu, un jau pēc minūtes viņa to atrada no apsūnojušas plaisas sūcās skaidrs ūdens, sīka strau­mītē tecēdams lejup pa nokalni. Viņa dzēra ilgi un ar pa­teicību, piepildīja pudeles un tad sāka iekārtoties ērtāk, jo strauji tuvojās nakts.

Atbalstījusies pret klinti un ietinusies guļammaisā, Mērija apēda nedaudz rupjmaizes ar kazas sieru un iegrima dziļa miegā.

Viņu uzmodināja rīta saules stari, spīdēdami tieši sejā. Gaiss bija dzestrs, un Mērijas matos un uz guļammaisa sīkās pērlītēs bija nosēdusies rasa. Dažas minūtes viņa gulēja, kāri tverdama spirgtumu un juzdamās kā pirmā cilvēciskā būtne, kas jelkad dzīvojusi.

Mērija piecēlās sēdus, nožāvājās, izstaipījās, nodrebinājusies nomazgājās saltajā avotā, apēda pāris žāvētu vīģu un kritiski novērtēja šo vietu.

Aiz nelielā uzkalna, kur viņa atradās, zeme pakāpenis­ki slīga lejup un tad atkal pacēlās; visaptverošākais skats bija priekšā, pāri milzīgajai prērijai. Koku garās ēnas tagad krita uz Mērijas pusi, un viņa redzēja tiem priekšā riņķojam putnu barus tik niecīgus, salīdzinot ar augsto, zaļo lapotni, ka tie izskatījās pēc sīkiem puteklīšiem.

Atkal sakārtojusi mugursomu, viņa devās lejup uz prē­rijas raupjās, kuplās zāles pusi, cenzdamās sasniegt tu­vāko, četras vai piecas jūdzes attālo koku audzi.

Zāle sniedzās līdz ceļiem; pa starpām auga zemu nolie­kušies krūmiņi, ne garāki kā līdz potītēm, līdzīgi kadi­ķiem, un ari dažādas puķes, kas atgādināja magones, gun­degas un rudzupuķes, pārklādamas ainavu ar plīvuru dažādas krāsās; un tad viņa ieraudzīja lielu biti, tik lielu kā īkšķa augšējā falanga. Bite nosēdās uz zilas ziedkopas, to noliekdama un sašūpodama. Bet, kad tā izlīda no zied­lapiņām un atkal pacēlas gaisā, Mērija saprata, ka tas nav kukainis, jo pec mirkļa radījums pielidoja viņai pie plaukstas un uzmetās uz pirksta, ar vislielāko smalk­jūtību tuvinādams garo, adatai līdzīgo knābi viņas ādai, un, neatradis nektāru, atkal aizlidoja. Tas bija ļoti sīks kolibri, un tā bronzas krāsas spārni kustējās pārāk ātri, lai viņa spētu izšķirt to vēzienus.

Kā ikviens biologs uz zemes Mēriju apskaustu, ja zi­nātu, ko viņa redz!

Sieviete devās tālāk un redzēja, ka ir pienākusi tuvāk tam zālēdaju dzīvnieku baram, kurus bija ievērojusi iepriekšējā vakarā un kuru kustības nezin kāpēc šķita mulsinošas. Dzīvnieki bija aptuveni briežu vai antilopju lielumā, arī krāsa bija līdzīga, taču to kāju izvietojums lika viņai apstāties un berzēt acis. Kājas bija izvietotas rombiski: divas centrā, viena priekšā un viena zem astes, tāpēc dzīvnieki pārvietojās neparasti līgani. Mērija vēlē­jās izpētīt to skeletu, lai redzētu, kā šāda ķermeņa uz­būve darbojas.

Dzīvnieki no savas puses viņu uzlūkoja ar lēnīgām, vienaldzīgām acīm, neizrādīdami nemieru. Viņa labprāt vēlējās pieiet un aplūkot tos tuvāk, taču kļuva karsts, lielo koku paēna izskatījās aicinoša, un galu galā laika būs diezgan.

Visai drīz viņa no zāles iznāca pie vienas no akmens upēm, ko bija redzējusi no kalna, un te atkal bija ko brīnīties.

Kādreiz šeit laikam bija plūdusi lava. Pamatā virsmas krāsa bija tumša, gandrīz melna, bet pati tās augšpuse bija bālaka, it kā būtu noslīpēta vai nomīdīta. Tā bija tikpat gluda kā labi asfaltēts ceļš Mērijas pasaulē, un pa to neap­šaubāmi bija vieglāk iet nekā pa zāli.

Viņa sāka iet pa ceļu, lidz kuram bija nonākusi, un tas platā līkumā veda uz koku pusi. Jo tuvāk sieviete tiem nāca, jo pārsteigtāka bija par milzīgajiem stumbriem tik platiem viņa vērtēja kā māja, kurā viņa bija dzīvo­jusi -, un tik gariem tik gariem kā… Viņa pat nespēja atrast salīdzinājumu.

Nonākusi līdz pirmajam stumbram, Mērija uzlika plaukstas uz dziļi rievainās, sarkanzeltainās mizas. Zemi klāja brūnu, sakaltušu lapu paklājs, tas sniedzās līdz pat potītēm, un iešana pa to bija tīkami mīksta. Drīz ap viņu riņķoja knišļiem līdzīgu lidoņu mākonis, kā ari niecīgs bariņš kolibri, dzeltens tauriņš ar spārnu atvērumu plaukstas platumā un ļoti daudz lodātāju, kas meklēja omulīgāku vietu. Gaiss bija pilns dūkoņas, sanēšanas un čirkstēšanas.

Iedama pa birztalu, viņa jutās gluži kā katedrālē: tāds pats miers, tā pati augšupceļošā izjūta, kas iedvesa bijību.

Atnākšana līdz šai vietai bija prasījusi ilgāku laiku, nekā Mērija bija domājusi. Vajadzēja būt jau dienas vidum, jo gaismas stari caur lapotni krita gandrīz ver­tikāli. Samiegojusies Mērija brīnījās, kāpēc ganību dzīv­nieki šajā karstākajā dienas daļā nemeklē patvērumu koku pavēnī.

Drīz viņa saprata, kāpēc.

Juzdamās pārāk sakarsusi, lai ietu tālāk, Mērija, uzli­kusi galvu uz mugursomas, apgūlās atpūsties starp kāda gigantiska koka saknēm un iegrima snauda.

Viņa bija pievērusi acis apmēram divdesmit minūtes, nebūdama pa īstam aizmigusi, kad piepeši kaut kur ļoti tuvu, satricinādams zemi, noskanēja dimdošs brīkšķis.

Pec tā nāca vēl viens. Uztraukta Mērija piecēlās sēdus, pūlēdamās atgūties, un pamanīja kustību, izšķirdama tajā apa(u objektu, kas ripoja pa zemi, apstājās un novēlās uz sāna.

Un tad nokrita nākamais; viņa redzēja masīvo priekš­metu nolaižamies un vēroja, kā tas atsitas pret balstam līdzīgu sakni un aizveļas prom.

Pietika ar domu, ka kāds no šiem priekšmetiem varētu uzkrist viņai, lai Merija paķertu somu un skriešus mestos laukā no birzs. Kas tie bija? Sēklu pogaļas?

Piesardzīgi skatīdamās augšup, viņa atkal riskēja paiet zem lapotnes, lai aplūkotu tuvāko no nokritušajiem objektiem. Nostatījusi taisni, Mērija to izripināja no birz­talas un noguldīja zālē, lai labāk izpētītu.

Tas šķita esam pilnīgi apļveida un tik biezs kā viņas plauksta. Priekšmeta vidū, kur tas bijis piestiprināts pie koka, atradās bedrīte. Tas nebija smags, bet ārkārtīgi ciets un klāts ar šķiedrveida matiem, izvietotiem pa ap­loci tā, ka ap to viegli varēja ar plaukstu pārvilkt vienā virzienā, bet ne otrā. Viņa pamēģināja virsmu iegriezt ar nazi: nepalika ne mazāko griezuma pēdu.

Šķita, ka pirksti ir kļuvuši glumāki. Mērija tos apostīja: kopā ar putekšņu smaržu varēja sajust vāju aromātu. Viņa atkal apskatīja sēklu pogaļu. Tās vidus viegli zaigoja un, vēlreiz tam pieskardamās, sieviete juta zem pirkstiem vieglu slidenumu. Pogaļas viducis izdalīja kaut kādu eļļu.

Mērija nolika priekšmetu zemē un prātoja, kā šī pa­saule attīstījusies.

Ja viņas minējums par šiem visumiem bija pareizs un ja tie, kā paredzēja kvantu teorija, bija daudzējādas pasau­les, tad dažām no tām vajadzēja atšķelties no viņas pa­saules daudz ātrāk nekā citām. Un šīs pasaules evolūcija acīmredzami bija labvēlīga milzīgiem kokiem un lieliem dzīvniekiem ar rombveida skeletu.

Doktore sāka saprast, cik šaurs bijis viņas zinātniskais redzesloks. Gan botānikas, gan ģeoloģijas, gan arī bio­loģijas viņa bija tik nezinoša kā mazs bērns.

Un tad Mērija izdzirda dobju, pērkonam līdzīgu du­noņu, kuras atrašanās vietu bija grūti noteikt, kamēr viņa neieraudzīja pa vienu ceļu pārvietojamies putekļu mākoni tas virzījās uz koku audzes un uz viņas pusi. Putekļu mākonis atradās kādu jūdzi atstatus, taču pār­vietojās ātri, un negaidot viņa sajuta bailes.

Mērija metās atpakaļ birzī. Atradusi šauru vietiņu starp divām milzu saknēm, viņa iespiedās tajā un pāri lielajam izvirzījumam sev blakus nenovērsdamās ska­tījās uz tuvojošos putekļu mākoni.

Redzētais lika noreibt. Sākumā tas izskatījās pēc mo­tociklistu bara. Pēc tam viņa nodomāja, ka tas ir ritenotu dzīvnieku pulks. Taču tas bija neiespējami. Nevienam dzīvniekam nevarēja būt riteņu. Viņa kaut ko tādu nebija redzējusi. Taču nu redzēja.

To bija kāds ducis. Dzīvnieki bija apmēram tāda paša lieluma kā tie ganībās, bet kārnāki un pelēki, ar ragai­nām galvām un īsiem snuķiem kā ziloņiem. Tiem bija tāda pati rombveida uzbuve kā dzīvniekiem ganībās, bet šā vai tā pie to priekškājām un pakaļkajām bija attīstījies pa ritenim.

Bet riteņi dabā neeksistē, neatlaidīgi uzstāja viņas prāts; tas nav iespējams; tad vajadzīga ass ar gultni, kas pilnīgi atdalīts no rotējošās daļas, tas nevar būt, tas ir neiespējami…

Tad, dzīvniekiem apstājoties mazāk nekā piecdesmit jardus atstatu un putekļiem nosēžoties, zinātniece pēkšņi uztvēra kopsakarību un nespēja attureties, sajūsmā skaļi neiesmejoties.

Šie riteņi bija sēklu pogaļas. Nevainojami apaļi, ārkār­tīgi cieti un viegli tie nevarētu būt labāk konstruēti. Šie radījumi caur pogaļu vidučiem izkabināja priekškāju un pakaļkāju nagus un abas sānu kājas izmantoja, lai at­spertos pret zemi un kustētos uz priekšu. To apbrīno­dama, Mērija jutās ari mazliet nemierīga, jo dzīvnieku ragi izskatījās briesmīgi asi, un pat no šī attāluma viņa to acīs saskatīja intelektu un ziņkāri.

Dzīvnieki uz viņu skatījās.

Viens no tiem, ieraudzījis sēklu pogaļu, ko viņa bija iz­nesusi no birztalas, noripoja no ceļa uz tās pusi. Sasnie­dzis pogaļu, dzīvnieks ar snuķi apgrieza to uz malas un ripināja pie saviem biedriem.

Tie sapulcējās ap pogaļu un maigi aizskāra to ar spēcī­gajiem, lokanajiem snuķiem. Mērija apjauta, ka inter­pretē dzīvnieku kluso vidžināšanu, klikšķināšanu un brēcienus kā neatzinības izpausmi. Kads centās pateikt: tas ir aplami.

Tad viņa nodomāja: esmu ieradusies šeit ar kādu mērķi, lai gan vēl to nesaprotu. Man jābūt drošai. Jāuzņemas ini­ciatīva.

Tāpēc viņa piecēlās un ļoti bikli pasauca:

Šeit! Es esmu šeit! Es aplūkoju jūsu pogaļu. Piedo­diet! Lūdzu, nedariet man pāri.

Acumirklī radījumu galvas apcirtās un skatījās uz viņu, to snuķi izstiepās un mirdzošās acis vērās uz priekšu. Ausis visiem bija saslietas stāvus.

Mērija spēra soli, iznākdama no patvēruma starp sak­nēm, un pavērsās tieši pret tiem. Viņa pastiepa rokas, saprazdama, ka šis žests varbūt neko nenozīmē būtnēm, kam pašām roku nav. Tomēr tas bija viss, ko viņa varēja darīt. Pacēlusi mugursomu, viņa gāja pāri zālienam un iznāca uz ceļa.

Tuvumā tuvāk par pieciem soļiem viņa varēja tos aplūkot daudz labāk, taču ievērību saistīja kaut kas dzīvīgs un zinošs viņu skatienā kopā ar intelektu. Šīs būtnes no tuvumā esošā ganāmpulka atšķīrās tāpat, kā cilvēki atšķiras no govīm.

Mērija rādīja uz sevi un sacīja: Mērija.

Tuvāk esošais radījums pastiepa uz priekšu snuķi. Viņa piegāja tam tuvāk, un dzīvnieks pieskārās viņai pie krūtīm vietā, uz kuru viņa bija rādījusi, un sieviete izdzirda radījumu rīkles skaņā atkārtojam: Mērija.

-    Kas jūs esat? viņa jautāja, un radījums atkārtoja: Kasjūsest?

Viņa nevarēja neko citu kā atbildēt. Es esmu cilvēks, viņa teica.

-    Esesm ciuvēks, teica radījums, un tad notika kas vēl dīvaināks: šīs būtnes smējās.

To acis samiedzās, snuķi māja, tie mētāja galvas, un no to rīklēm neapšaubāmi nāca skaņas, kas pauda jautrību. Merija nespēja noturēties un arī iesmējās.

Tad uz priekšu panācās cits radījums un ar snuķi pieskārās viņas plaukstai. Mērija arī otru roku pastiepa pretī šim lēnīgajam, biklajam, izzinošajam pieskārienam.

-   Ak, viņa ierunājās, jūs smaržojat tāpat kā sēklu pogaļas…

-    Sēklaļas, radījums sacīja.

-    Ja jūs spējat atdarināt manas valodas skaņas, var­būt mēs kādudien varēsim sazināties. Dievs zina, kā. Mērija, — viņa teica, atkal norādīdama uz sevi.

Nekā. Tie vēroja. Viņa vēlreiz atkārtoja: Mērija.

Tuvākais radījums ar snuķi pieskārās sev pie krūtīm un ierunājās. Vai viņš izteica trīs vai divas zilbes? Viņš ierunājās vēlreiz, un šoreiz Mērija ]oti pūlējās atveidot tādas pašas skaņas: -Malefa, viņa izmēģinādama teica.

Pārējie smiedamies atkārtoja šo vārdu viņas balsī un pat šķita, ka viņi ķircina to, kurš bija runājis. Mulefa\ viņi atkārtoja, it kā tas būtu smalks joks.

Nu, ja jūs varat smieties, tad nedomāju vis, ka mani ēdīsiet, Mērija teica. Kopš šī brīža starp viņu un šiem radījumiem iestājās nepiespiesta atmosfēra, un viņa vairs nenervozēja.

Arī radījumu grupa atbrīvojās no sasprindzinājuma tiem bija kas darāms, tie neklejoja uz labu laimi. Mērija redzēja, ka vienam uz muguras ir segli vai sainis, un divi citi tur uzcēla sēklu pogaļu, nostiprinādami to ar sasie­namām siksnām, veikli un komplicēti kustinot snuķus. Stāvot mierā, viņi uzturēja līdzsvaru ar pakaļkājām, bet, pārvietojoties stūrēdami pagrieza vienlaikus priekškājas un pakaļkājas. Dzīvnieku kustības bija graciozas un spēkpilnas.

Viens no tiem, pieripinājies pie ceļa malas, pacēla snuķi un ietaurējās. Ganāmpulka dzīvnieki visi kā viens pacēla galvas un sāka rikšot uz viņu pusi. Ieradušies tie pacietīgi stāvēja malā un ļāva būtnēm uz riteņiem lēni virzīties cauri savam baram, pārbaudīt to, pieskarties sev un skaitīt.

Tad Mērija ieraudzīja, ka viens no snuķainajiem radī­jumiem paliecas zem zālēdāja un ar snuķi to slauc; pēc tam būtne uz riteņiem pieripinājās viņai klāt un delikāti pacēla snuķi pie Mērijas mutes.

No sākuma viņa vairījās, bet, būtnes skatienā sama­nījusi gaidas, atkal panāca uz priekšu un pavēra lūpas.

Radījums iespieda viņai mutē nedaudz salda, liesa piena, vēroja, kā viņa to norij, tad iedeva mazliet vēl, tad vēl un vēl. Būtnes žests pauda tādu gudrību un laipnību, ka Mērija impulsīvi apvija rokas ap radījuma galvu un to noskūpstīja, saozdama karstu, putekļainu ādu un sataus­tīdama zem tās cietus kaulus un spēcīgus snuķa muskuļus.

Drīz vadonis klusi ietaurējās, un ganāmpulks aizgāja. Mulefa grasījās doties prom. Viņa juta prieku par laipno uzņemšanu un skumjas, ka viņi aiziet, bet tad piedzīvoja arī pārsteigumu.

Viens no radījumiem noslīdēja zemāk, nometās ceļos un žestikulēja ar snuķi, pārējiem aicinoši mājot… Nebija šaubu tie piedāvājās Mēriju nest, ņemt viņu līdzi.

Otrs paņēma viņas mugursomu un piestiprināja pie segliem trešajam, un Mērija neveikli uzrāpās mugurā tam, kurš bija nometies ceļos, prātodama, kur likt kājas radījumam priekšā vai aizmugurē? Un kā lai viņa noturas tā mugurā?

Bet, pirms viņa paguva to izprātot, radījums piecēlās, grupa sāka traukties prom pa lielceļu, un Mērija kopā ar to.

tapec, ka viņš ir Vils.

ESMU BIJIS SVEŠINIEKS SVEŠĀ ZEMĒ.

Baltamoss sajuta Baruča navi taja pa­šā mirkli, kad tā iestājās. Skaļi ieklie­

dzies, viņš uzplanēja naksnīgajā gaisā virs tundras, vicinādams spārnus un izšņukstēdams sāpes mākoņos. Pagāja labs bridis, iekams eņģelis spēja saņemties un atgriezties pie Vila, kurš, pilnīgi pamodies un satvēris nazi, pētoši lūkojās uz augšu drēgnajā un saltaja tumsībā. Viņi bija atpakaļ Liras pasaulē.

-   Kas tur ir? Vils vaicāja, kad drebošais eņģelis parā­dījās viņam līdzās. Vai briesmas? Paslēpies aiz manis…

-   Baručs ir miris! Baltamoss iekliedzās. Mans dār­gais Baručs ir miris…

-   Kad? Kur?

Taču Baltamoss to nevarēja pateikt; viņš tikai zināja, ka puse viņa sirds ir iznicināta. Baltamoss nespeja nostā­vēt mierā viņš atkal pacēlās gaisā, lai pārlūkotu debe­sis, it kā meklēdams Baruču tajā vai citā mākonī, sauk­dams, raudadams un atkal saukdams; un tad, vainas ap­ziņas pievārēts, lidoja lejā, mudinādams Viļu paslēpties un stāvēt klusu, un solīja viņu nenogurstoši pieskatīt. Pēc tam skumju nasta Baltamosu notrieca pie zemes, un eņģelis atcerējās visas tās reizes, kad Baručs bija izrādījis laipnību vai drosmi tādu gadījumu bija tūkstošiem; viņš nebija piemirsis nevienu no tiem un kliedza, ka tik žēlsirdīgai būtnei nekad nevajadzēja izdzist, un atkal

pacēlās debesīs, pārdroši, mežonīgi un bēdu pārņemts, svaidoties uz visām pusēm un lādot pašas debesis, māko­ņus un zvaigznes.

Beidzot Vils uzsauca: Baltamos, nāc šurp!

Eņģelis pēc viņa pavēles bezpalīdzīgs atgriezās. Tun­dras skarbajā tumsā drebinādamies savā apmetnī, zēns viņam teica: Tagad tev jāmēģina nomierināties. Tu zini, ka te laukā ir tādi radījumi, kas uzbruks, ja izdzirdēs troksni. Es tevi varu aizsargāt ar nazi, ja esi tuvumā, bet, ja tie tev uzbruks tur, augšā, es nespēšu palīdzēt. Ja no­mirsi arī tu, tad man gals klāt. Baltamos, tu esi man va­jadzīgs, lai rādītu ceļu pie Liras. Lūdzu, neaizmirsti to. Baručs bija stiprs esi stiprs arī tu. Manis labā esi tāds, kāds bija viņš.

Sākumā Baltamoss neatbildēja, bet tad ierunājās:

-   Jā. Jā, protams, man tas jādara. Tagad pagūli, Vil, bet es stāvēšu sardzē. Es tevi nepievilšu.

Vils viņam uzticējās; tā vajadzēja. Drīz viņš atkal aizmiga.

Kad zēns pamodās, rasā izmircis un nosalis līdz matu galiem, eņģelis stāvēja viņam blakus. Patlaban lēca saule, ar zeltainajiem stariem skardama niedrāju un purva augus.

Iekams Vils paguva pakustēties, Baltamoss sacīja:

-    Esmu izlēmis, kas man jādara. Palikšu pie tevis dienu un nakti un darīšu to modri un labprātīgi Baruča dēļ. Es aizvedīšu tevi pie Liras, ja vien spēšu, un tad vedīšu jūs abus pie lorda Ezriela. Esmu nodzīvojis tūkstošiem gadu un, ja mani nenogalinās, nodzīvošu vēl tūkstošus, bet vēl nekad nebiju saticis būtni, kas man būtu tik kvēli likusi darīt labu un izturēties laipni, kā to darīja Baručs. Ļoti daudzas reizes man tas neizdevās, bet ik reizi blakus bija viņa labestība, tas man palīdzēja būt labam. Tagad šīs labestības nav un man jāmēģina bez tās. Varbūt šad un tad cietīšu neveiksmi, bet es centīšos.

-   Tad Baručs ar tevi lepotos, drebinādamies atbildēja Vils.

-   Vai varu tagad uzlidot augšā un paskatīties, kur mēs atrodamies?

-   Jā, Vils piekrita, — uzlido augstu un pastāsti man, kāda zeme izskatās tālāk. Šķiet, ka šī iešana pa dumbrāju turpināsies mūžīgi.

Baltamoss pacēlās gaisā. Viņš nebija pateicis Vilam visu, kas viņam darīja raizes, jo pēc labākās sirdsapziņas centās zēnu neuztraukt, taču Baltamoss zināja, ka eņ­ģelis Metatrons, Reģents, no kura viņi tik tikko bija izbē­guši, būs Vila seju cieši ielāgojis. Un ne tikai seju vien, bet visu, ko spēja saskatīt eņģeļi, ieskaitot to, par ko Vils pat neko nenojauta, to, kā tas viņa būtības aspekts, ko Lira dēvētu par viņa dēmonu. Tagad Metatrons Viļu ļoti apdraudēja — kaut kad Baltamosam to vajadzēs viņam pateikt, bet tagad vēl ne. Tas bija pārāk grūti.

Ņemot vērā to, ka ātrāk izdotos sasildīties ejot nekā vācot kurināmo un gaidot, kad iedegsies ugunskurs, Vils vienkārši uzmeta plecos mugursomu, ietinās apmetnī un devās uz dienvidiem. Tur bija taka — dubļaina, dangaina un bedraina -, tātad te bija gājuši cilvēki; bet tālu priekšā uz visām pusēm horizonts bija tik vienmuļš, ka viņš nemaz nejuta pārmaiņas.

Pēc kāda brīža, kad gaisma bija kļuvusi spilgtāka, viņam blakus ierunājās Baltamoss.

-   Apmēram dienas gājienu uz priekšu ir plata upe un pilsētiņa ar kuģu piestātni, kur pietauvotas laivas. Es uzlidoju pietiekami augstu, lai redzētu, ka upe lielu ga­balu iet tieši dienvidu un ziemeļu virzienā. Ja tu varētu sadabūt braucamo, tad tiktu uz priekšu daudz ātrāk.

-   Labi, Vils jūsmīgi teica. Vai šī taka ved uz pilsētu?

-    Tā ved caur ciematu ar baznīcu, fermām un augļu dārziem, un tad tālāk uz pilsētu.

-    Es domāju diez kādā valodā viņi runā? Ceru, ka viņi mani neieslodzīs, ja nevarēšu ar viņiem sazināties.

-   Kā tavs dēmons, Baltamoss sacīja, es tev tulkošu. Esmu mācījies daudzas cilvēku valodas, es noteikti varu saprast to, ko runā šajā zemē.

Vils gāja tālāk. Gājiens bija apnicīgs un vienmuļš, bet zēns vismaz kustējās, un ik solis viņu veda tuvāk Lirai.

Ciemats bija nolaista vieta: koka māju kopa ar ziemeļ­briežu aplokiem un suņiem, kas rēja, viņam tuvojoties. No tievajiem skursteņiem kūpēja dūmi, zemu noliekdamies pār skaidu jumtiem. Zeme bija smaga un kavēja iešanu; acīmredzot nesen te bija bijuši plūdi: māju sienas līdz pusdurvīm bija dubļainas, un salauztas koka sijas un vaļīgi nokarājušās rievota skārda plāksnes norādīja, no kurienes aizmēzti šķūnīši, verandas un saimniecības ēkas.

Taču ta nebija šis vietas neparastākā iezīme. Sākumā Vils nodomāja, ka ir zaudējis līdzsvaru; viņš vienu vai divas reizes pat paklupa, jo ēkas par diviem trim grādiem bija nosvērušās visas uz vienu pusi. Mazas bazniciņas kupols bija stipri ieplaisājis. Vai te bijusi zemestrīce?

Suņi nevaldāmā niknumā histēriski rēja, bet neuz­drīkstējās nakt tuvāk. Baltamoss, tēlodams dēmonu, bija pieņēmis liela, sniegbalta suņa veidolu ar melnam acīm, biezu vilnu un gredzenā stipri sagrieztu asti un tik me­žonīgi rūca, ka īstie suņi turējās pa gabalu. Tie bija izkāmējuši un kašķaini, un tie daži ziemeļbrieži, kurus viņš redzēja, bija kraupaini un apatiski.

Apstājies mazā ciematiņa centrā, Vils skatījās apkārt, prātodams, kurp iet, un, viņam tā stāvot, priekšā parā­dījās divi vai trīs vīri un stāvēja, cieši viņā vērdamies. Tie bija pirmie cilvēki, ko zēns vispār Liras pasaulē bija redzējis. Mugura vīriešiem bija smagi filca mēteļi, dub­ļaini zābaki, kažokādas cepures, un viņi neizskatījās draudzīgi.

Baltais suns kļuva par zvirbuli un uzlidoja uz Vila pleca. Par to neviens nepamirkšķināja ne aci Vils redzē­ja, ka visiem vīriem bija dēmoni, lielākoties suņi, un tas šajā pasaulē bija parasts. Baltamoss uz pleca čukstēja:

-   Turpini iet! Neskaties viņiem acīs! Turi galvu nolaistu! Tas nozīmē goddevību.

Vils gāja tālāk. Zēns prata neizraisīt aizdomas tas bija viņa lielākais talants. Kad Vils bija ticis līdz vīriem, tie jau par viņu bija zaudējuši interesi. Bet tad atvērās ceļmalas vislielākās mājas durvis, un kāda balss kaut ko skaļi uzsauca.

Baltamoss klusām sacīja: Priesteris. Tev jābūt pret viņu pieklājīgām. Pagriezies un paklanies!

Vils paklausīja. Priesteris bija milzu auguma vīrietis ar sirmu bārdu, melna sutanā, uz pleca viņam tupēja dē­mons vārnas veidolā. Priestera nemierīgais skatiens pār­slīdēja Vila sejai un augumam, visu ielāgojot. Viņš māja ar roku.

Vils piegāja pie durvīm un vēlreiz palocījās.

Priesteris kaut ko teica, un Baltamoss nomurmināja:

-   Viņš jautā, no kurienes tu nāc. Saki, ko vēlies.

-   Es runāju angliski, Vils lēni un skaidri sacīja. Ne­vienu citu valodu neprotu.

-     Ak angliski! priesteris tajā pašā valodā līksmi iesaucās. Dārgo jaunekli! Laipni lūdzam mūsu ciematā, mūsu mazajā, vairs neperpendikulārajā Holodnoje! Kā jūs sauc, un kurp dodaties?

-   Mani sauc Vils, un es dodos uz dienvidiem. Esmu pa­zaudējis savu ģimeni un mēģinu to atkal atrast.

-   Tad jums jāienāk kaut ko iekost, priesteris aicināja un, aplicis smagu roku Vila pleciem, virzīja viņu iekšā pa durvīm.

Vīrieša dēmons-vārna izrādīja dzīvu interesi par Bal­tamosu, bet eņģelis pielāgojās situācijai viņš kļuva par peli un aizlīda aiz Vila krekla, itin kā kautrētos.

Priesteris ieveda Viļu viesistabā, pilnā ar tabakas dū­miem, kur malā uz galda klusi kūpēja čuguna patvāris.

-   Kā jūs sauca? priesteris pārvaicāja. Pasakiet vēl­reiz!

-   Vils Perijs. Bet es nezinu, kā sauc jūs.

-    Otjec Semjons, priesteris sacīja un glaudīja Vila roku, vedinādams uz krēslu. Otjec nozīmē tēvs. Esmu Svētā Gara baznīcas priesteris. Mans vārds ir Semjons, un mana tēva vārds bija Boriss, tātad esmu Semjons Borisovičs. Kāds ir jūsu tēva vārds?

-   Džons Perijs.

-    Džons ir Ivans. Tātad jūs esat Vils Ivanovičs, un es esmu tēvs Semjons Borisovičs. No kurienes esat ieradies, Vil Ivanovič, un uz kurieni dodaties?

-   Esmu nomaldījies, Vils paskaidroja. Kopā ar savu ģimeni ceļoju uz dienvidiem. Mans tēvs ir kareivis, bet viņš pēta Arktiku; kaut kas atgadījās, un mēs izšķīrā­mies. Tāpēc es ceļoju uz dienvidiem, jo zinu, ka tālāk mēs grasījāmies doties uz turieni.

Priesteris iepleta rokas un vaicāja: Kareivis? Pētnieks no Anglijas? Jau gadsimtiem neviena tik interesanta per­sonība nav minuši Holodnoje dubļainos ceļus, taču kā mēs šajā apvērsumu laikā varam zināt, ka rīt jūsu tēvs neparādīsies? Jūs pats esat gaidīts viesis, Vil Ivanovič. Jums jāpārnakšņo manā mājā, un mēs aprunāsimies un kopā paēdīsim. Lidija Aleksandrovna! viņš pasauca.

Klusi ienāca paveca sieviete. Priesteris viņai kaut ko krieviski pateica, sieviņa palocīja galvu, paņēma glāzi, piepildīja to ar karstu tēju no patvāra un padeva Vilam kopā ar mazu apakštasīti ar džemu un sudraba karoti.

-    Paldies, Vils pateicās.

-     Ievārījums domāts tējas saldināšanai, priesteris paskaidroja. Lidija Aleksandrovna to vāra no mellenēm.

Tēja iznāca salkana un rūgtena, bet Vils to tomēr mal­koja. Priesteris neatlaidīgi liecās uz priekšu, cieši ska­tījās Viļā, raudzīja, vai viņam nav nosalušas rokas, un glāstīja zēna celi. Lai novērstu viņa uzmanību, Vils ap­jautājās, kāpēc ciematā ir slīpas ēkas.

-    Šeit bija zemestrīce, priesteris stāstīja. Tas viss pareģots Svētā Jāņa atklāsmes grāmatā. Upes tek atpa­kaļ… Lielā upe netālu no šīs vietas plūda uz ziemeļiem, uz Arktikas okeānu. Visu ceļu no Centrālās Āzijas kalniem tā tūkstošiem gadu plūda uz ziemeļiem, jau kopš tā laika, kad Dievs Visvarenais Tēvs radīja zemi. Bet, kad zeme nodrebēja un uznāca migla un plūdi, viss mainījās, un lielā upe kādu nedēļu vai ilgāk tecēja uz dienvidiem, bet tad atkal pagriezās un plūda uz ziemeļiem. Pasaule ir sagriezta ačgārni. Kur bijāt jūs, kad notika zemestrīce?

-    Tālu prom no šejienes, Vils atteica. Es nezināju, kas noticis. Kad migla izklīda, es biju pazaudējis savu ģimeni, un nu nezinu, kur atrodos. Jūs man pateicāt šīs vietas nosaukumu, bet kur tā atrodas? Kur mēs esam?

-    Padodiet man lielo grāmatu no apakšējā plaukta, Semjons Borisovičs sacīja. Es paradīšu.

Priesteris pievilka pie galda krēslu un, pirms pāršķirt lielajam atlasam lapas, aplaizīja pirkstus.

-   Šeit, viņš ar netīru nagu rādīja uz vietu centrālajā Sibīrijā, no Urāliem tālu uz austrumiem. Ka priesteris bija stāstījis, tuvīnā upe tecēja no Tibetas kalnu zie­meļdaļas uz Arktiku. Vils vērīgi skatījas uz Himalajiem, bet nevarēja ieraudzīt neko līdzīgu kartei, ko bija uzskicējis Baručs.

Semjons Borisovičs runāja un runāja, uzstājīgi un sīki iztaujādams Viļu par viņa dzīvi, ģimeni un mājām, un Vils viņam atbildēja pilnā mērā kā rutinēts divkosis. Drīz saimniece ienesa biešu zupu un rupjmaizi, un, kad pries­teris bija noskaitījis garu pateicības lūgsnu, viņi ēda.

-   Nu, kā pavadīsim dienu, Vil Ivanovič? Semjons Bo­risovičs jautāja. Spēlēsim kārtis, vai arī jums labāk pa­tiktu parunāties?

Viņš ielēja no patvāra glāzē vēl tēju, un Vils to šaubpilni paņēma.

-    Es neprotu spēlēt kārtis, viņš teica, un ļoti vēlos doties tālāk un turpināt ceļojumu. Ja es, piemēram, dotos uz upi, vai, jūsuprāt, es varētu atrast kuģi vai tvaikoni, kas dodas uz dienvidiem?

Priestera milzīgā seja apmācās, un viņš ar vāru plauk­stas kustību pārmeta krustu.

-    Pilsētā ir jukas, viņš teica. Lidijai Aleksandrovnai ir māsa, un viņa atnākusi stāstīja, ka pa upi uz augšu laivā brauc lāči. Bruņoti lāči. Viņi nāk no Arktikas. Vai jūs, būdams ziemeļos, nemanījāt bruņotus lāčus?

Priesterim bija radušās aizdomas, un tik klusi, ka tikai Vils to varēja dzirdēt, Baltamoss pačukstēja: Esi pie­sardzīgs! Vils uzreiz saprata, kāpēc eņģelis tā saka: kad Semjons Borisovičs pieminēja lāčus, Vila sirds sāka dauzīties, jo par tiem viņam bija stāstījusi Lira. Viņam jācenšas apvaldīt savas jūtas.

Vils atbildēja: Mēs no Svalbāras braucām garu ceļu, un lāči bija aizņemti paši ar savām darīšanām.

-    Jā, tā es biju dzirdējis, Vilam par atvieglojumu bilda priesteris. Bet nu tie pamet savu dzimteni un dodas uz dienvidiem. Lāčiem ir kuģis, un pilsētas ļaudis tiem neļaus papildināt kurināmā krājumus. Viņi no lā­čiem baidās. Tas arī ir saprotams — tie ir velna bērni. Viss, kas nāk no ziemeļiem, ir velnišķīgs. Tāpat kā raga­nas ļaunuma meitas! Baznīcai vajadzēja viņas visas nobendēt jau pirms daudziem gadiem. Raganas ar tām neko citu nevar iesākt, Vil Ivanovič, vai dzirdat? Vai zināt, ko tās darīs, kad jūs sasniegsiet īsto vecumu? Tās centīsies jūs pavedināt. Tās izmantos visus maigos, rafi­nēti viltīgos paņēmienus, kādi ir to rīcībā: savu miesu, maigo ādu, liegās balsis, un paņems jūsu sēklu jūs sa­protat, ko es ar to domāju, tās jūs izsūks un atstās tukšu! Tās paņems jūsu nākotni, jūsu bērnus, kuriem jā­dzimst, un jums neatstās neko. Raganas vajadzētu no­bendēt, visas līdz pēdējai.

Pasniedzies līdz plauktam blakus savam krēslam, priesteris no tā paņēma pudeli un divas mazas glāzītes.

-    Tagad gribu jums piedāvāt mazliet iedzert, Vil Iva­novič, viņš sacīja. Jūs esat jauns, tāpēc liešu jums ne pārāk daudz. Taču jūs augat, tāpēc jums jāiepazīst kas tāds kā, piemēram, vodkas garša. Lidija Aleksandrovna pērngad salasīja ogas, es pārtvaicēju liķieri, un iznākums ir šī pudele, vienīgā vieta, kur Otjec Semjons Borisovičs un Lidija Aleksandrovna guļ kopā!

Viņš iesmējās un atkorķēja pudeli, piepildīdams abas glāzītes līdz malām. Šādas runas Viļā izraisīja derdzīgu neomulību. Ko darīt? Ka atteikties, neizturoties nepie­klājīgi?

-   Otjec Semjon, viņš pieceldamies teica, jūs esat ļoti laipns, un es vēlētos, kaut varētu palikt ilgāk, lai no­garšotu jūsu dzērienu un paklausītos jūsos, jo tas, ko jūs stāstāt, ir ļoti interesanti. Taču saprotiet esmu nelai­mīgs savas ģimenes dēļ un ļoti vēlos to atkal atrast, tāpēc domāju, ka man jādodas tālāk, lai kā es vēlētos šeit palikt.

Priesteris bārdas biezoknī pastiepa lūpas un sarauca pieri, bet tad paraustīja plecus, teikdams: Labi, ejiet, ja reiz jāiet! Bet, pirms aizejat, jums jāizdzer sava vodka. Palieciet kādu brīdi! Ņemiet to un norijiet vienā piegājienā lūk, tā!

Viņš atmeta glāzīti, uzreiz norīdams tās saturu, un, uzsvempis savu masīvo augumu no krēsla, nostājās ļoti tuvu Vilam. Priestera tuklajos, netīrajos pirkstos glāzīte šķita niecīga, taču tā bija līdz malām pilna ar tīru spirtu. Vils varēja saost dzēriena reibinoši aso smaku, iestāvēju­šos sviedrus un ēdiena traipus uz vīrieša sutanas, un viņam kļuva nelabi, vēl nedzērušam.

-   Dzer, Vil Ivanovič! priesteris kliedza draudīgā sirs­nībā.

Vils pacēla glāzi un nevilcinādamies vienā malkā norija ugunīgo, eļļaino dziru. Nu viņam nācās krietni saņemties, lai pārvarētu nelabumu.

Nāca vēl viens smags pārbaudījums. Semjons Boriso­vičs salieca uz priekšu savu lielo augumu un saņēma Viļu aiz abiem pleciem.

-   Manu zēn, viņš sacīja, tad aizvēra acis un sāka mo­notoni skaitīt lūgšanu vai psalmu. No priestera nāca spēcīgi tabakas, alkohola un sviedru izgarojumi, un viņš, pienācis gluži tuvu klāt un vēcinādams biezo bārdu augšup un lejup, aizskāra ar to Vila seju. Vils aizturēja elpu.

Priestera plaukstas pārvietojās aiz Vila pleciem, un tad Semjons Borisovičs, cieši viņu apkampis, bučoja zēnu uz vaigiem: uz labā, kreisā un atkal uz labā. Vils juta Baltamosa sīkos nadziņus iecērtamies sev plecā un mie­rīgi stāvēja. Galva zēnam reiba, vēderā bija nedroša sa­jūta, bet viņš nekustējās.

Beidzot tas bija cauri, un priesteris atkāpies pastūma viņu uz priekšu.

-   Tad ej, viņš teica, ej uz dienvidiem, Vil Ivanovič. Ej!

Vils savāca savu apmetni un mugursomu un centās iet

taisni; viņš atstāja priestera māju un uzņēma ceļu laukā no ciemata.

Vils gāja divas stundas, juzdams, ka sliktā dūša pama­zām norimst to nomainīja lēni pulsējošas galvassāpes. Kādā vietā Baltamoss viņu apturēja un uzlika savas auk­stās plaukstas Vila kaklam un pierei. Tas sāpes drusku sa­mazināja, bet Vils sev nosolījās vairs nekad nedzert vodku.

Vēlu pēcpusdienā ceļš, kļuvis platāks, izveda no nied­rāja, un Vils sev priekšā ieraudzīja pilsētu, bet aiz tās tādu ūdens plašumu, ka tā varēja būt jūra.

Pat no attāluma Vils redzēja, ka pilsētā ir nemierīgi. Aiz jumtiem cēlās dūmu mutuļi, un pēc dažām sekundēm viņš izdzirdēja lielgabala dunoņu.

-    Baltamos, viņš ierunājās, tev atkal jākļūst par dēmonu. Vienkārši turies manā tuvumā un skaties, vai nedraud briesmas.

Viņš soļoja uz mazās, noplukušās pilsētiņas nomali, kur ēkas bija sasvērušās vēl bīstamak nekā ciematā un kur plūdi bija atstājuši savas dubļainās pēdas uz sienām augstu virs Vila galvas. Pilsētas robežzona bija tukša, taču, ejot uz upes pusi, trokšņi, ko radīja klaigas, brēcieni un šauteņu sprakšķi, kļuva skaļāki.

Te vismaz bija cilvēki daži skatījās pa apakšējo stāvu logiem, citi satraukti pulcējās pie ēku stūriem, lūkoda­mies uz krasta līniju, kur pāri jumtiem pacēlās celtņu metāla pirksti, ceļamkrāni un lielu kuģu masti.

Sienas satricināja eksplozija, un tuvākajam logam iz­bira stikli. Cilvēki atkāpās, bet tad atkal parādījās, un dūmainajā gaisā pacēlās vairāk kliedzienu.

Aizgājis līdz ielas stūrim, Vils vēroja krasta līniju. Dū­miem un putekļiem nedaudz izklīstot, viņš ieraudzīja tālu no krasta vienu sarūsējušu kuģi, kas peldēja pret upes straumi, un kuģu piestātnē ļaužu pūli. Ar šaute­nēm vai pistolēm bruņotie cilvēki bija sastājušies ap paprāvu lielgabalu, kas, kamēr zēns vēroja, atkal nodimdināja. Šāviena uzliesmojums, grīļīgs atsitiens, un kuģim blakus uzšļācās varenas šļakatas.

Vils aizēnoja acis. Uz kuģa vidēja stāvi, bet viņš berzēja acis, jebšu zinaja, kas gaidāms, tie nebija cilvēki. Tās bija milzīgas metāla būtnes vai radījumi smagās bruņās. Uz kuģa priekšklāja piepeši uzziedēja ugunspuķe, un ļaudis bailēs skaļi kliedza. Uguns strauji cēlās gaisā, pacēlās aizvien augstāk un nāca tuvāk, birdinādama dzirksteles un dūmus, un tad, spēcīgi uzliesmodama, nokrita blakus liel­gabalam. Cilvēki kliegdami izklīda, daži metās liesmās pie ūdens malas un nira, straume tos aiznesa, un viņi pazuda skatienam.

Ieraudzījis sev tuvumā vīrieti, kas izskatījās pēc sko­lotāja, Vils vaicāja:

-   Vai jūs runājat angliski?

-   Jā gan, nudien…

-   Kas notiek?

-    Lāči viņi uzbrūk, un mēs cenšamies ar tiem cīnī­ties, taču ir grūti, mums ir tikai viens lielgabals un…

Ugunsmetējs uz kuģa izsvieda vēl vienu liesmojošu piķa mucu, un šoreiz tā nokrita vēl tuvāk lielgabalam. Trīs lielas eksplozijas gandrīz tūlīt pēc tam parādīja, ka muca ir trāpījusi munīcijai, un šāvēji atlēca nost, ļauda­mi tai piezemēties.

-    Ak, vīrietis zūdijās, — tas nav lāgā, viņi nevar šaut…

Kuģa komandieris atjēdzies virzīja kuģi uz krastu. Daudzi bailēs un izmisumā kliedza, it sevišķi, kad otra milzīga liesmu bumba nokrita uz priekšklāja; daži, ku­riem bija šautenes, vienu vai divas reizes izšāvuši, laidās mukt, bet šoreiz lāči uguni neizsvieda, un drīz, dzinējam smagi pūloties, lai noturētos pret straumi, kuģis pagrie­zās ar bortu pret piestātni.

Divi jūrnieki (cilvēki, ne lāči) nolēca lejā, mezdami ap pāļiem tauvas, un pilsētnieki sarīkoja pamatīgu svilpša­nu un dusmās kliedza uz šiem cilvēku kārtas nodevējiem. Jūrnieki par to nelikās ne zinis un aizskrēja nolaist kuģa kāpnes.

Kad viņi pagriezās, lai atgrieztos uz klāja, netālu no Vila kāds izšāva, un viens no jūrniekiem nokrita. Nokri­tušā jūrnieka dēmons-kaija izgaisa kā nopūsta sveces liesma.

Lāču reakcija bija trakas dusmas. Liesmu metējs neka­vējoties tika no jauna aizdedzināts un pagriezts atpakaļ pret krastu, un augšup uzšāvās liesmu masa, kaskādveidā metot pār namu jumtiem simtiem degošu šļakatu. Trapa augšgalā parādījās lācis, lielāks par visiem pārējiem, dzelzī kaltas varenības rēgs, pret viņu krītošās lodes bezjēdzīgi spindzeja, šķindēja un būkšķēja, nespējīgas masīvajās bruņās iesist ne visniecīgāko iedobumu.

Vils jautāja vīrietim sev blakus: Kāpēc viņi uzbrūk pilsētai?

-   Viņi grib kurināmo. Taču mēs neslēdzam darījumus ar lāčiem. Tagad lāči atstāj savu karalisti un kuģo aug­šup pa upi. Kas to lai zina, ko viņi grib darīt? Tāpēc mums viņi jāapkaro. Pirāti, laupītāji…

Lielais lācis bija nokāpis pa trapu, un aiz viņa pulcējās vairāki citi tik smagi, ka kuģis sasvērās. Vils ieraudzīja, ka kuģu piestātnē vīri ir atgriezušies pie lielgabala un ielādē stobra resgalī šāviņu.

Vilam iešāvās prātā kāda doma, un viņš skrēja uz molu, tieši brīvajā telpā caur šāvējiem un lāci.

-   Rimstieties! viņš sauca. Beidziet cīnīties! Ļaujiet man ar lāci parunāt!

Pēkšņi iestājās klusums visi sastinga, pārsteigti par šo ārprātīgo vēlmi. Pats lācis, kas bija saņēmis spēkus, lai uzbruktu lielgabalniekiem, palika stāvam, kur bijis, bet katra viņa ķermeņa līnija niknumā drebēja. Milzīgie nagi iecirtās zemē, un melnās acis zem dzelzs bruņucepures kvēloja.

-    Kas tu esi? Ko gribi? viņš angliski ierēcās, jo Vils bija runājis šajā valodā.

Vērojošie ļaudis apjukuši skatījās cits citā, un tie, kas sacīto saprata, tulkoja to pārējiem.

-   Es cīnīšos ar tevi divkaujā, Vils kliedza, un, ja tu padosies, cīniņš beigsies.

Lācis nekustējās. Runājot par cilvēkiem tiklīdz viņi bija sapratuši, ko Vils saka, tie zobgalīgi klaigāja, ņirgājās un smējās. Bet necik ilgi, jo, pagriezies ar seju pret pūli, Vils stāvēja aukstasinīgs, savaldīgs un pilnīgi mierīgs, līdz smiekli aprima. Viņš juta, ka Baltamoss-strazds uz viņa pleca dreb.

Kad cilvēki apklusa, Vils sauca: Ja es piespiedīšu lāci padoties, jums jāpiekrīt pārdot viņiem kurināmo. Tad viņi dosies pa upi tālāk un liks jūs mierā. Jums jāpiekrīt. Ja nepiekritīsiet, lāči jūs visus iznīcinās.

Zēns zināja, ka milzīgais lācis ir tikai dažus jardus aiz muguras, bet nepagriezās; viņš vēroja pilsētniekus saru­nājamies, žestikulējam un strīdamies, un pēc minūtes kāda balss uzsauca: Zēn! Panāc, lai lācis piekrīt!

Vils pagriezās atpakaļ. Viņš ar pūlēm norija siekalas, dziļi ievilka elpu un uzsauca:

-   Lāci! Tev jāpiekrīt. Ja tu man piekāpsies, kauja beig­sies un tu varēsi nopirkt kurināmo un mierīgi doties augšup pa upi.

-    Neiespējami, lācis norūca. Ar tevi cīnīties būtu apkaunojums. Tu esi tik kusls kā austere bez čaulas. Es nevaru ar tevi cīnīties.

-    Piekritu, Vils sacīja, tagad visu uzmanību veltī­dams milzīgajai, mežonīgajai būtnei savā priekšā. Tā nebūt nav godīga sacensība. Tev ir visas šīs bruņas, bet man nav nekā. Ar vienu ķepas vēzienu tu vari man noraut galvu. Tad padari cīņu godīgāku. Iedod man vienu gabalu no savām bruņām, kuru pats vēlies, piemēram, bruņucepuri. Tad mēs labāk saderēsim kopā un cīnīties ar mani tev nebūs apkaunojoši.

Ar rūcienu, kas pauda naidu, dusmas un nicinājumu, lācis ar lielu nagu atāķēja ķēdi, kas turēja bruņucepuri.

Nu gar visu piekrasti iestājās dziļš klusums. Neviens nerunāja, neviens nekustējās. Visi noprata, ka jānotiek kaut kam nekad agrāk neredzētam, un viņi nevarēja pateikt, kas tas ir. Vienīgā skaņa bija upes skalošanās pret koka pāļiem, kuģa motora pukstēšana un virs galvas lidojošo kaiju ne­rimstošie brēcieni, un pēc tam pamatīga šķindoņa, kad lacis nometa savu bruņucepuri Vilam pie kājām.

Vils nolika zeme mugursomu un uzlika bruņucepuri uz tās. Viņš tik tikko spēja to pacelt. Bruņucepure sastāvēja no vienas tumšas, deformētas dzelzs plāksnes ar acu cau­rumiem augšā un masīvu ķēdi apakšā. Ķēde bija tik gara kā Vila rokas dilbs un tik resna kā viņa īkšķis.

-   Tātad šis ir tavas bruņas, viņš teica. Nu, pārāk stipras tās neizskatās. Nezinu, vai varu tām uzticēties. Ļauj paskatīties!

Un, izņēmis no mugursomas nazi, zēns pielika asmeni bruņucepures priekšējai malai un nošķēla stūri, gluži kā griezdams sviestu.

-   Tā jau es domāju, viņš konstatēja, griezdams vēl un vēl un mazāk nekā minūtē pārvērzdams masīvo priekšmetu šķembu kaudzē. Piecēlies viņš pastiepa lācim riekšavu.

-   Tās bija tavas bruņas, Vils sacīja, ar šķindoņu no­mezdams tās lācim pie kājām, un šis ir mans nazis. Un, tā kā tava bruņucepure man nebija gana laba, man vajadzēs cīnīties bez tās. Vai esi gatavs, lāci? Man šķiet, mēs labi saderam kopā. Galu galā es ar vienu naža vē­zienu varu tevi atstāt bez galvas.

Absolūts klusums. Lāča melnās acis kvēloja kā piķis, un Vils juta pār muguru nopilam sviedru lāsi.

Tad sakustējās lāča galva. Galvu purinādams, lācis soli atkapās.

-   Pārāk spēcīgs ierocis, tas teica. Es nevaru stāties tam pretī. Zēn, tu esi uzvarējis.

Vils saprata, ka pēc sekundes ļaudis sāks gavilēt, klaigāt un svilpt, tāpēc lācis vēl nebija izteicis vārdu "uzvarējis", kad zēns jau pagriezies sauca, lai ļaudis ievērotu klusumu:

Tagad jums jātur savs vārds. Meklējiet ievainotos un sāciet remontēt ēkas. Tad ļaujiet viņiem pietauvot kuģi un papildināt kurināmā krājumus.

Vils zināja, ka paies minūte, lidz to pārtulkos un pa­ziņojums izplatīsies starp notikumu vērojošajiem pilsēt­niekiem, un zināja arī to, ka šis novilcinājums atturēs atvieglojuma un dusmu izlaušanos, gluži tāpat, kā smilšu sēkļi aizkavē un sadala upes straumi. Lācis skatījās un redzēja, ko un kāpēc viņš dara, un labāk nekā Vils sapra­ta, ko zēns ir sasniedzis.

Vils ielika nazi atpakaļ mugursomā, un viņi ar lāci vēl­reiz apmainījās skatieniem, taču šoreiz tie bija citādi. Viņi tuvojās viens otram, un aiz viņiem lāči sāka demon­tēt savu ugunsmetēju; divi citi kuģi manevrēja uz piestāt­nes molu.

Krasta daži ļaudis sāka visu sakopt, bet vairaki citi pūlī nāca pie Vila, juzdami ziņkāri par zēnu un viņam piemītošo spēku, ar kā palīdzību viņš komandēja lāci. Vilam bija laiks atkal kļūt neuzkrītošam, tāpēc viņš izpil­dīja burvestību, kas bija novirzījusi visu veidu ziņkārību no viņa mātes un turējusi viņus drošībā gadiem ilgi. Protams, ta nebija burvestība vienkārši izturēšanās veids. Vils izlikās kluss, ar trulu skatienu un gauss, un nepagaja ne minūte, kad cilvēki par viņu vairs neizrādīja tik lielu interesi un viņš vairs tā nepiesaistīja to uz­manību. Šis neinteresantais bērns cilvēkus vienkārši gar­laikoja, un viņi to aizmirsa un novērsās.

Bet lāča uzmanība nebija cilvēciska. Redzēdams, kas notiek, viņš saprata, ka tas ir vēl viens neparasts spēks, kas Vilam piemīt. Pienācis viņam tuvu klāt, lācis klusi ierunājās balsī, kas šķita pulsējam tikpat dobji kā kuģa dzinēji.

-    Kā tevi sauc? lācis jautāja.

-   Vils Perijs. Vai tu vari izgatavot citu bruņucepuri?

-   Jā. Ko tu gribi?

-   Jūs braucat augšup pa upi. Es gribu iet kopā ar jums. Es dodos uz kalniem, un šis ir ātrākais ceļš, kā tur no­kļūt. Vai jūs mani pieņemsiet?

-   Jā. Es gribu apskatīt to nazi.

-   Es to parādīšu tikai lācim, kuram varu uzticēties. Ir kāds lācis, par kuru esmu dzirdējis, ka viņš ir uzticības cienīgs. Tas ir lāču karalis, labs draugs tai meitenei, kuru es gribu kalnos uzmeklēt. Meitenes vārds ir Lira Sudrabmēle. Šī lāča vārds ir Joreks Bērnisons.

-    Es esmu Joreks Bērnisons, lācis teica.

-   Es zinu, ka esi, Vils sacīja.

Kuģis uzņēma kurināmo; dzelzceļa vagonetes tika vilk­tas līdzi un pašķiebtas sāniski, lai ļautu oglēm pa slīpni nobūkšķēt kravas tilpnē; augstu virs tām pacēlās putekļi. Pilsētnieki, kuri bija aizņemti ar stikla lausku saslaucīšanu un kaulēšanos par ogļu cenu, Viļu neievēroja, un viņš pa trapu sekoja lāču karalim uz kuģa klāja.

…DOMAM PĀRSLĪD ĒNA, MĀKONIM DIENVIDU IESKAUJOT VARENO SAULI..

EMĪLIJA DIKINSONE

-Atļauj apskatīt nazi, Joreks Bērnisons teica. Es šo to sa­protu no metāliem. Nekas, kas gatavots no dzelzs vai tērauda, lācim nav noslē­pums. Taču es nekad neesmu redzējis tādu nazi kā tavējais un būtu priecīgs, ja varētu to aplūkot tuvāk.

Vils un lāču karalis sēdēja uz upes tvaikoņa priekšklāja rietošās saules siltajos staros, un kuģis ātri peldēja augšup pret straumi. Uz borta bija papilnam ogļu un pārtikās, ko Vils varēja ēst, un viņi ar Joreku Bērnisonu viens otru novērtēja pa otram lāgam. Pirmo reizi tas jau bija noticis.

Vils pastiepa Jorekam nazi ar spalu pa priekšu, un lācis to no viņa uzmanīgi paņēma. Lāča īkšķa nags bija novietots iepretim četru pirkstu nagiem, ļaujot viņam manipulēt ar ķetnu tikpat izveicīgi kā cilvēkam ar roku. Viņš grozīja nazi tā un šitā, pielika to tuvu acīm, turēja pret gaismu, pārbaudīja asmeni tērauda asmeni uz dzelzs lūžņu gabala.

Šī naža šķautne sagrieza manas bruņas, lācis teica. Otra ir ļoti savāda. Es nevaru noteikt, kas šis nazis ir, ko ar to darīt un kā tas izgatavots. Bet es gribu to sa­prast. Kā tas nonāca tavā īpašumā?

Vils izstāstīja lielāko daļu no notikušā, noklusēdams tikai to, kas attiecās uz viņu vien: māti, cilvēku, ko viņš bija nogalinājis, un tēvu.

-    Tu dēļ tā cīnījies un zaudēji divus pirkstus? lacis vaicāja. Parādi man ievainojumu.

Vils pastiepa plaukstu. Pateicoties tēva ziedei, ievaino­juma virsma dzija labi, taču vēl bija ļoti vārīga. Lācis to apošņāja.

-   Asinssūna, viņš teica. Un vēl kaut kas, ko es ne­varu noteikt. Kas tev to iedeva?

-   Tas cilvēks, kurš man pastāstīja, ko darīt ar nazi. Pēc tam viņš nomira. Viņam raga futrālī bija mazliet ziedes, un tā sadziedēja manu ievainojumu. Raganas bija to mē­ģinājušas dziedināt, bet viņu vārdošana neiedarbojās.

-   Ko viņš teica, ko tu lai dari ar nazi? Joreks Bērni­sons jautāja, piesardzīgi sniegdams to Vilam atpakaļ.

-    Izmantot to karā lorda Ezriela pusē, Vils atbildēja. Bet vispirms man jāglābj Lira Sudrabmēle.

-    Tad mēs palīdzēsim, lācis apsolīja, un Vila sirds priekā salēcās.

Dažās turpmākajās dienās Vils uzzināja, kāpēc lāči devušies šajā jūras braucienā, tik tālu prom no savas dzimtenes.

Kopš katastrofas, kas plaši atvēra pasaules, viss Arktikas ledus bija sācis kust un ūdenī parādījušās jaunas, dīvainas straumes. Tā kā lāči bija atkarīgi no ledus un radījumiem, kas dzīvoja aukstajā jūrā, viņi saprata, ka, paliekot uz vietas, vajadzēs ciest badu; būdami saprātīgi, lāči izlēma, kā reaģēt. Viņiem jāpārceļo uz tādu vietu, kur sniega un ledus būtu papilnam: lāči devās uz visaugstākajiem kalniem, uz kalnu grēdu, kas sniedzās debesīs, puspasauli tālu, bet tie bija nesatricināmi, mūžīgi un dziļiem sniegiem klāti. No jūras lāčiem tie pārtaps kalnu lāčos uz tik ilgu laiku, cik pasaulei vajadzēs, lai tā atkal nostabilizētos.

-   Tātad jūs neceļat karu? Vils jautāja.

-    Mūsu vecie ienaidnieki ir pagaisuši reizē ar roņiem un valzirgiem. Ja sastapsim jaunus, mēs zinām, kā ar tiem cīnīties.

-    Man šķiet, ka tuvojas liels karš, kurā tiks ierauti visi. Kurā pusē jus tādā gadījumā cīnītos?

-    Tajā pusē, kas labvēlīgāka lāčiem. Kā citādi? Bet man ir zinama cieņa pret dažiem, kuri nav lāči. Viens bija cilvēks, kas lidoja ar balonu. Viņš ir miris. Otra ir ragana Serafina Pekkala. Trešais ir bērns Lira Sudrabmēle. Tātad pirmām kārtām es darītu to, kas nāk par labu lā­čiem, un tad visu, kas nāk par labu bērnam vai raganai, vai arī lai atriebtu manu mirušo biedru Lī Skorsbiju. Šī iemesla dēļ es tev palīdzēšu izglābt Liru no tas riebīgās sievietes Koulteres.

Viņš pastāstīja Vilam, kā kopā ar dažiem saviem pa­valstniekiem aizpeldējis uz upes grīvu; viņi samaksājuši ar zeltu par šī kuģa līgumreisu, nokomplektējuši kuģa komandu un izmantojuši Arktikas ūdens aizplūšanu savā labā, ļaujot upei aizvest viņus iespejami tālu iekšzemē tās izteka atrodas to pašu kalnu ziemeļu priekškalnē, kurus lāči meklē, un arī Lira ir ieslodzīta turpat tad tik­tāl viss labi sakrīt.

Tā gāja laiks.

Dienā Vils snauda uz klāja, atpūzdamies un atgūdams spēkus, jo bija izvārdzis līdz nemaņai. Viņš vēroja, kā sak mainīties ainava un pauguraino stepi nomaina zemi, zā­laini pakalni un pēc tam augstāka kalniene ar retumis sastopamam aizām vai ūdenskritumiem. Kuģis vēl aiz­vien ar pilnu tvaiku peldēja uz dienvidiem.

Aiz pieklājības viņš sarunājās ar kapteini un apkalpi, bet viņam trūka Liras spontānā dabiskuma attieksmē pret svešiniekiem viņam ar tiem neraisījās valodas; un, lai būtu kā būdams, zēns tos maz interesēja. Tas bija tikai darbs, un, to beiguši, viņi aizgāja, atpakaļ neskatī­damies, turklāt viņiem diezin kā nepatika lāči, lai gan viņi maksāja zeltā. Vils bija svešinieks, un, ja vien viņš maksāja par savu pārtiku, kuģa apkalpei citādi maz rū­pēja, ko viņš dara. Turklāt zēnam bija šis dīvainais dē­mons, tik līdzīgs raganas dēmonam dažbrīd tas tur bija, bet citreiz it kā pagaisa. Māņticīgi, kā jau daudzi jūrnie­ki, viņi bija laimīgi, ja varēja atstāt zēnu vienu.

No savas puses arī Baltamoss izturējās mierīgi. Dažreiz viņa bēdas kļuva pārāk stipras, lai viņš ar tām tiktu galā, un eņģelis, pametis kuģi, lidoja augstu mākoņos, meklē­dams kadu gaismas laukumiņu vai nokrāsu gaisā, kādu krītošu zvaigzni vai spiediena šķautnes, kas varētu viņam atgādināt kopā ar Baruču piedzīvoto. Mazās kajītes tumsā, kur gulēja Vils, viņš runāja tikai tik daudz, lai ziņotu, cik tālu viņi tikuši un cik tālu vēl līdz alai un ielejai. Varbūt Baltamoss domāja, ka Vils nejūt īpašu līdzjūtību, kaut gan, ja vien meklētu, to atrastu papilnam. Eņģeļa valoda kļuva aizvien strupāka un formālāka, tomēr nekad ne sar­kastiska; vismaz šo solījumu viņš turēja.

Kas attiecas uz Joreku, tad viņš kā apmāts pētīja nazi. Lācis to apskatīja stundām ilgi, pārbaudīdams abas šķaut­nes, locīja to, cēla pret gaismu, pieskārās tam ar mēli, os­tīja un pat klausījās skaņā, kas radās, nazi velkot pa virsmu. Vils par nazi nebaidījās, jo Joreks nešaubīgi bija meistars ar izcilām spējām. Viņš nebaidījās ari par pašu Joreku, jo lāča spēcīgās ķetnas kustējās maigi.

Beidzot Joreks pienāca pie Vila, teikdams: Tā otra šķautne. Tā dara kaut ko tādu, par ko tu neesi man stāstījis. Kas tas ir, un kā darbojas?

-    Šeit es nevaru to parādīt, Vils atbildēja, jo kuģis pārvietojas. Tiklīdz kuģis apstāsies, es tev parādīšu.

-    Es varu par to domāt, lācis teica, bet pats nesa­protu, ko domāju. Tā ir visdīvainākā lieta, kādu es jelkad esmu redzējis.

Un viņš atdeva nazi Vilam, apveltīdams viņu ar ilgu, samulsušu, nopietnu un pētošu melno acu skatienu.

Upe tikmēr mainīja krāsu, jo bija satecējusi kopā ar pirmajiem plūdu ūdeņiem no Arktikas. Vils pamanīja, ka zemestrīce dažādās vietās zemi ietekmējusi atšķirīgi; ciemats pēc ciemata stāvēja ūdenī līdz pat maju jumtiem, un simtiem bez pajumtes palikušu cilvēku airu un kanoe laivās mēģināja glābt visu, kas iespējams. Te zeme droši vien bija mazliet iegrimusi, jo upe kļuva plataka un lē­nāka; platajā, duļķainajā straumē kapteinim bija grūti sekot īstajam kursam. Gaiss te bija karstāks, saule debesīs augstāka, un lāčiem bija grūtāk atvēsināties; daži no tiem peldēja blakus kuģim, šajā svešajā zemē baudīdami dzimtos ūdeņus.

Bet visbeidzot upe atkal sašaurinājās un kļuva dziļāka, un drīz viņiem priekšā sāka pacelties lielās Centrālāzijas augstienes kalni. Kādudien Vils pie apvāršņa ieraudzīja baltu svītru un vēroja to augam un augam, sadaloties atsevišķās smailēs, grēdās un pārejās starp tam tik augstu, ka šķita kalni tepat vien ir tikai dažu jūdžu attālumā -, tomēr tie bija tālu. Kalni bija vienkārši mil­zīgi, un, ar katru stundu tiem tuvojoties, tie šķita sniedza­mies vēl prātam neaptveramākā augstumā.

Lāči pa lielākai daļai nekad nebija redzējuši citus kalnus, izņemot viņu pašu Svalbāras salas klintis, un ap­klusa, skatīdamies uz gigantiskajām, vēl ļoti tālu esoša­jām grēdām.

-    Ko mēs tur medīsim, Jorek Bērnison? viens no tiem jautāja. Vai šajos kalnos ir roņi? Kā mēs tur dzīvosim?

-   Tur ir sniegs un ledus, skanēja karaļa atbilde. Mēs jutīsimies omulīgi. Un tur ir daudz savvaļas dzīvnieku. Pagaidām dzīvosim citādu dzīvi. Bet mēs izdzīvosim, un, kad viss atgriezīsies savās sliedēs un Arktika atkal sasals, mēs vēl būsim dzīvi un varēsim doties atpakaļ un atgūt savas tiesības. Ja mēs būtu palikuši, Arktikā mums nāk­tos ciest badu. Esiet gatavi svešumam un jauniem ceļiem, mani lāči!

Galu gala tvaikonis vairs nevarēja papeldēt, jo nu upes gultne sašaurinājās un kļuva sekla. Kapteinis apstadināja kuģi ielejas apakšēja daļā, ko parasti klāja zāle un kalnu puķes un kur upe līkumoja pa granti; taču tagad ieleja bija pārvērtusies ezerā un kapteinis uzstāja, ka viņš neuzdrīkstoties kuģot tālāk, jo aiz šīs vietas dziļums zem ķīļa nebūs pietiekams, pat ņemot vērā milzu ūdens plūsmu no ziemeļiem.

Tāpēc viņi piebrauca ielejas malai, kur klints atsegums veidoja tādu kā muliņu, un izcēlās krastā.

-   Kur mēs tagad esam? Vils jautāja kapteinim, kura angļu valoda bija trūcīga.

Kapteinis sameklēja vecu, apdriskātu karti un iebakstīja tajā ar pīpi, teikdams: Šī ieleja, mēs tagad te. Ņem un ej.

-    Liels paldies, Vils pateicās un prātoja, vai nevaja­dzētu piedāvāt samaksu, bet kapteinis bija aizgriezies un pārraudzīja izkraušanas darbus.

Necik ilgi, un visi lāči, pēc skaita aptuveni trīsdesmit, un viss viņu bruņojums atradās šaurajā krastmalā. Kapteinis uzsauca pavēli, un kuģis tūļīgi sāka griezties pret straumi, manevrēdams uz straumes vidu un signalizēdams ar svil­pienu, kas vēl ilgi atbalsojās ielejā.

Vils sēdēja uz akmens, lasīdams karti. Ja viņš nekļū­dījās, tad ieleja, kur, pēc eņģeļa sacītā, Lira uzturējās gūsta, atradas kadu gabalu uz austrumiem un dienvi­diem, un labakais ceļš uz turieni veda pa pāreju ar no­saukumu Sanghena.

-   Lāči, atzīmējiet šo vietu, Joreks Bērnisons uzrunāja savus pavalstniekus. Kad pienāks laiks atgriezties Arktikā, mēs šeit sapulcēsimies. Tagad ejiet savu ceļu, me­dījiet, ēdiet un dzīvojiet. Neceliet karu. Mēs neesam šeit, lai karotu. Ja draudēs karš, es jūs sapulcināšu.

Lāči lielākoties bija savrupību mīlošas būtnes un sanā­ca kopā tikai kara vai galējas nepieciešamības gadījuma. Tagad, atrazdamies uz sniega zemes robežas, katrs no viņiem nepacietīgi gribēja doties turp, lai neatkarīgi no parejiem visu izpētītu.

-    Nac, Vil, Joreks Bērnisons aicināja, uzmeklēsim Liru.

Vils pacēla mugursomu, un viņi gaja.

Sākotnējā ceļa posmā iešana bija laba. Saule sildīja, bet lielāko karstumu uzņēma priedes un rododendri, tāpēc gaiss bija svaigs un tīrs. Augsne bija akmeņaina, bet akmeņus biezā slānī klāja sūnas un priežu skujas, un nogāzes, pa kurām viņi kāpelēja, nebija stāvas. Vils tīk­sminājās, ka radusies iespēja izkustēties. Uz kuģa pie­spiedu atpūtā pavadītās dienas viņu bija spēcinājušas. Saskrienoties ar Joreku, viņa spēki bija bijuši uz izsīk­šanas robežas. Viņš pats to nesaprata, bet lācis gan.

Tiklīdz viņi bija vieni, Vils parādīja Jorekam, kā dar­bojas otra naža šķautne. Viņš atvēra pasauli, kur tvaikos kūpēja un lāsoja tropiskais lietusmežs un kur retajā kalnu gaisā spēcīgas smaržas veidā cēlās dūmakaini ga­raiņi. Joreks vērīgi skatījās, ar ķepu pieskardamies loga malai, apostīja to un caur logu izkāpa karstajā, mitrajā gaisā, un klusēdams lūkojās apkārt. Pērtiķu kliedzieni un putnu svilpošana, kukaiņu čīgāšana, varžu kurkstē­šana un kondensējošā mitruma nemitīgais pilēšanas troksnis Vilam ārpusē izklausījās ļoti skaļš.

Tad Joreks atgriezās, pie loga vēroja Viļu un lūdza vēl­reiz parādīt nazi, aplūkodams sudraba asmeni ļoti tuvu acīm, un Vilam jau sāka likties, ka lācim draud briesmas savainot redzokli. Lācis nazi ilgi pētīja un, atdodams to, neteica ne vārda. Vienīgi šo: Man bija taisnība. Pret šo cīnīties es nespētu.

Iedami tālāk, viņi maz sarunājas, un tas abiem bija pa prātam. Joreks Bērnisons noķēra gazeli un lielāko daļu dzīvnieka apēda, mīkstāko gāju atstādams Vilam uzcep­šanai. Kad viņi sasniedza ciemu, Vils, kamēr Joreks gai­dīja mežā, izmainīja vienu no savām zelta monētām pret rupju miltu plāceni, kaltētiem augļiem, jaka adas zāba­kiem un aitādas vesti, jo naktīs kļuva aukstāks.

Viņš pamanījās arī apjautāties par varavīkšņu ieleju. Baltamoss zēnam palīdzēja, pieņemdams vārnas veidolu un tādejādi līdzinādamies tā vīrieša dēmonam, ar kuru Vils sarunājās; tas veicināja viņu vieglāku saprašanos, un Vils saņēma noderīgus un skaidrus norādījumus.

Tas bija vēl trīs dienu gājiena attālumā. Nu drīz viņi būs galā.

Un tāpat galā būs arī citi.

Lorda Ezriela pulks, žiropteru eskadrons un cepelīna degvielas cisterna sasniedza spraugu starp pasaulēm caurumu debesīs virs Svalbāras. Viņiem vēl bija mērojams ļoti garš ceļš, taču viņi lidoja bez pārtraukuma, apstā­damies tikai būtiski svarīgu iemeslu dēļ. Komandieris, afrikāņu karalis Ogunve, divreiz dienā uzturēja kontak­tus ar bazalta cietoksni. Uz žiroptera kopā ar viņu lidoja Gallivespiānu magnetīta operators, un ar viņa palīdzību Ogunve par citur notiekošo varēja uzzināt tikpat ātri kā pats lords Ezriels.

Jaunumi bija mulsinoši. Mazā spiedze lēdija Salmekija slepus bija novērojusi, kā divas spēcīgas Baznīcas orga­nizācijas, Konsistorija Disciplinārā tiesa un Svētā Gara Darba apvienība, vienojas likt pie malas domstarpības un apvienot savas kompetences. Apvienībai bija ašāks un lietpratīgāks aletiometrists par fra Pāvelu, un, viņam pateicoties, Konsistorija tiesa nu precīzi zināja, kur atro­das Lira. Vēl vairāk viņi zināja, ka lords Ezriels ir nosūtījis spēkus viņas glābšanai. Nezaudējot laiku, tiesa bija devusi pavēli cepelīnu lidojumam, un tajā pašā dienā šveiciešu sardzes bataljons sācis gatavot ceļam cepelinus, kas bezvējā gaidīja pie Ženēvas ezera.

Tādējādi katra puse saprata, ka arī otra dodas uz alu kalnos. Un abas zināja, ka tas, kurš tur nokļūs pirmais, būs labvēligakā situācijā, taču viņu iespējas daudz neat­šķīrās: lorda Ezriela žiropteri bija straujāki par Konsis­torija tiesas cepelīniem, bet tiem vajadzēja nolidot ga­rāku ceļa gabalu, un tos kavēja cepelīna cisterna.

Bija vēl viens apstāklis: tam, kas pirmais iegūs Liru, atpakaļceļā vajadzēs cīnīties pret otru spēku. Konsisto­rija tiesai tas būtu vieglāk, jo viņiem nevajadzēja domāt, kā aizdabūt Liru prom sveiku un veselu. Tie lidoja turp, lai meiteni nogalinātu.

Cepelīns, kas veda Konsistorija tiesas prezidentu, veda arī citus, viņam nepazīstamus pasažierus. Kavalieris Taielijs savā magnetīta rezonatorā bija saņēmis ziņu, lai viņš un lēdija Salmekija rīkojas un patstāvīgi dodas uz alu, kur tiek turēta Lira, un visiem spēkiem viņu aiz­sargā, līdz karaļa Ogunves spēki ieradīsies glābt meiteni. Liras drošībai vajadzēja būt svarīgākai par jebkuriem citiem apsvērumiem.

Izlūkiem bija riskanti kāpt cepelīnā, un ne mazāk arī viņu vedamā aprīkojuma dēļ. Bez magnetīta rezonatora vissvarīgākās bija pāris kukaiņu kūniņu un to barība. Kad parādīsies pieaugušie kukaiņi, tie atgādinās drīzāk spāres nekā kaut ko citu, taču tie nelīdzināsies nevienai no spārēm, kuras cilvēkiem Vila vai Liras pasaulē gadī­jies redzēt iepriekš. Tie būs ievērojami lielāki. Gallivespiāni šos radījumus rūpīgi audzēja, un katra klana ku­kaiņi atšķīrās. Kavaliera Taielija klans audzēja spēcīgas spāres ar sarkanām un dzeltenām svītrām, kurām bija raksturīga kārtīga dzīvnieciska apetīte, kamēr lēdijas Salmekijas audzētie būtu šmaugāki, ātri lidojoši radī­jumi ar elektrozilu rumpi un spēju tumsā spīdēt.

Katrs izlūks bija apgādāts ar vairākām šādām kūniņām, kuras, tās barojot ar rūpīgi regulētu eļļas un medus daudzumu, viņi vai nu varēja paturēt aizkavētas attīs­tības stadijā, vai strauji novest pieaugušu kukaiņu stā­voklī. Atkarība no vēja Taielija un Salmekijas rīcībā bija trīsdesmit sešas stundas, kurās šīs kūniņas izperināt, jo lidojums aizņems aptuveni tikpat ilgu laiku bija vaja­dzīgs, lai kukaiņi paradītos pirms cepelīnu nolaišanās.

Aiz starpsienas uzmeklējuši neuzkrītošu vietiņu, ka­valieris un viņa kolēģe, kamēr rezervuārā tika lādēta krava un kurināmais, iekārtojās tik droši, cik vien iespē­jams; tad ierūcās motori, no viena gala līdz otram sa­drebinot vieglo lidaparāta būvi, zemes apkalpe to atrai­sīja, un astoņi cepelīni pacēlās naksnīgajās debesīs.

Viņiem līdzīgie šo salīdzinājumu uzskatītu par nāvīgu apvainojumu, bet Taielijs un Salmekija spēja paslēpties vismaz tikpat labi, cik žurkas. No savas paslēptuves Gallivespiāni varēja noklausīties krietni daudz, un viņi ik stundu kontaktējās ar lordu Roki, kurš lidoja ar karaļa Ogunves žiropteri.

Bet bija kas tāds, par ko viņi uz cepelīna uzzināt neva­rēja, jo prezidents par to nekad nerunāja: šis temats bija slepkava tēvs Gomess, kuram jau bija piedots grēks, ko viņš grasījās pastrādāt, ja Konsistorija tiesa savā misijā ciestu neveiksmi. Tēvs Gomess atradās kaut kur citur, un viņu neizsekoja it neviens.

NO JURAS PARĀDĪJĀS MAZS MĀKONĪTIS,

GLUŽI KĀ CILVĒKA ROKA.

Jā, sarkanmatainā meitene sacīja pamestajā kazino dārzā. Mēs viņu redzējām, mēs abi ar Paolo viņu redzējām. Viņa pirms dažām dienām gāja te garām.

Tēvs Gomess jautāja: Un vai jūs atceraties, kāda viņa izskatījās?

-    Viņa izskatījās sakarsusi, mazais zēns atbildēja. Seja vienos sviedros, tā gan.

-   Cik veca viņa varēja būt?

-Apmēram… meitene pārlika, …man šķiet, varbūt četrdesmit vai piecdesmit. Mēs viņu tuvumā neredzējām. Varbūt arī trīsdesmit. Bet viņa bija sakarsusi, kā jau Paolo teica, un nesa lielu mugursomu, daudz lielāku nekā jūsējā, tik lielu…

Paolo viņai kaut ko pačukstēja un, skatīdamies uz priesteri, piemiedza acis, tāpat kā to darīja viņš. Zēnam sejā spoži spīdēja saule.

-   Jā, meitene nepacietīgi teica, es zinu. Rēgi, viņa sacīja tēvam Gomesam, viņa itin nemaz nebaidījās no Rēgiem. Vienkārši gāja caur pilsētu, ne drusciņas neuz­traukdamās. Nekad nebiju redzējusi kādu pieaugušo tā izturamies. Likās pat, ka viņai par tiem nav ne jausmas. Tāpat kā jums, viņa piebilda, vērodama priesteri ar izaicinošu skatienu.

-    Es daudz ko nezinu, tēvs Gomess saudzīgi atteica.

Puisēns paraustīja meiteni aiz piedurknes un atkal kaut ko viņai čukstēja.

-    Paolo saka, meitene teica priesterim, viņš domā, ka jūs gribat atgūt nazi.

Tēvs Gomess juta pār ādu pārskrienam skudriņas. Viņš atcerējās fra Pāvela liecību Konsistorija tiesas izmek­lēšanā tam vajadzēja būt tam pašam nazim.

-   Ja vien varēšu, viņš teica, tad darīšu to. Tas nazis nāk no šejienes, vai ne?

-    No Torre degli Angeli, paskaidroja meitene, rādī­dama pār sarkanbrūnajiem jumtiem uz kvadrātveida ak­mens torni. Tas vizēja spilgtajā pusdienas gaismā. Un tas zens, kas dunci nozaga, viņš nogalināja mūsu brāli Tulio. Tulio dabūja Rēgi, tā gan. Jūs gribat to zēnu nonāvēt, tas ir labi. Un tā meitene viņa bija mele, tikpat slikta kā viņš.

-   Vai te bija arī meitene? priesteris jautāja, cenzda­mies neizskatīties pārāk ieinteresēts.

-     Melīga draņķe, izgrūda sarkanmatainais bērns. Mēs viņus abus teju nogalinājām, bet tad ieradās dažas sievietes, lidojošas sievietes…

-    Raganas, Paolo iejaucās.

-    Raganas, un mēs nespējām ar viņām cīnīties. Tās aizveda viņus prom, to zēnu un meiteni. Mēs nezinām, uz kurieni. Bet tā sieviete viņa atnāca vēlāk. Mēs iedo­mājāmies, varbūt vina ir dabūjusi kaut kādu nazi, ar ko atvairīt Rēgus. Un varbūt jums ari tāds ir, viņa piebilda un, zodu pacēlusi, bezbailīgi skatījās uz priesteri.

-    Man nav naža, tēvs Gomess atbildēja. Taču man jāizpilda svēts uzdevums. Varbūt tas mani aizsargā no tiem… Rēgiem.

-   Jā, piekrita meitene, varbūt. Lai vai kā, jūs mek­lējat to sievieti; viņa aizgāja uz dienvidiem, uz kalnu pusi. Mēs nezinām, kurp. Bet paprasiet jebkuram visi zinās, ja viņa būs gājusi garām, jo šeit, Čitagacē, nav ne­viena, kas līdzinātos tai sievietei, ne pirms viņas, ne arī tagad. Viņu atrast būs viegli.

Paldies, Andželika, priesteris pateicās. Esiet svē­tīti, bērni.

Viņš uzlika plecos saini, atstāja dārzu un apmierināts devās prom pa karstajām, klusajām ielām.

Pavadījusi trīs dienas riteņoto radījumu sabiedrībā, Mērija Malone bija par tiem uzzinājusi daudz vairāk, un arī šīs būtnes diezgan daudz zināja par viņu.

Tajā pirmajā rītā radījumi viņu kadu stundu nesa pa bazalta šoseju uz apmetnes vietu pie upes; ceļojums bija neērts; viņai nebija nekā, pie kā turēties, un dzīvnieka mugura bija cieta. Tie traucās uz priekšu tādā ātrumā, kas Mērijai šķita biedējošs, bet riteņu rīboņa uz cietā ceļa un skrejošo kāju dipoņa viņu uzmundrināja pietiekami, lai neērtības neņemtu vērā.

Jājiena gaitā viņa labāk izprata šo radījumu psiholoģiju. Tāpat kā zālēdājiem, viņu skeletiem bija rombveida forma un katrā stūrī pa ekstremitātei. Šāda skeleta forma no­teikti izveidojusies tālā pagātnē to priekštečiem un izrādī­jusies laba esam, tieši tāpat kā Mērijas pasaulē paaudžu paaudzēm bija izveidojies mugurkauls kā ķermeņa ass.

Bazalta šoseja pamazām nosliecās uz leju, un pēc kāda laika tā kļuva arvien slīpākā, tāpēc radījumi varēja brīvi ripot. Atliekuši savas malējās kajas, tie traucās tādā āt­rumā, kas Mērijai šķita biedējošs, tomēr nācās atzīt, ka būtne, uz kuras viņa jāj, ne uz mirkli nav iedvesusi ne mazāko baiļu izjūtu. Ja vien butu, pie kā pieturēties, ce­ļojums būtu patīkams.

Jūdzi garās nogāzes pakāje atradās lielu koku audze, un blakus pa līdzeno pļavu aizvijās upe. Gabaliņu tālāk Mērija redzēja mirdzumu, kas izskatījās pēc plašākas ūdenstilpnes, bet viņa ilgi neskatījās uz to, jo radījumi devās uz ap­metni upmala, un viņa dega nepacietībā to redzēt.

Apmēram apli sagrupētas, tur stāvēja divdesmit vai trīsdesmit būdas, gatavotas no lai redzētu, viņai vaja­dzēja aizsegt acis pret sauli, koka baļķiem, pārklātiem ar tādu kā kleķa maisījumu uz sienām, un ar salmu jumtiem. Pārējie riteņotie radījumi strādāja: daži laboja jumtus, citi vilka no upes tīklu, vēl citi nesa žagarus ugunskuram.

Tātad tiem bija valoda, uguns un tie bija kolektīvs. Un tad Mērija savās domās veica korekciju vārds radījumi pārtapa vārdā ļaudis. Šīs būtnes nebija cilvēki, bet viņi bija ļaudis, viņa sev teica; tie nav vini, bet mēs.

Nu viņi jau bija pavisam tuvu apmetnei. Ieraudzīdami, kas nāk, daži ciema iedzīvotāji pacēla galvas un uzsauca cits citam, lai paskatās. Ceļotāju grupa apstājās, un Mē­rija stīvi nokāpa, zinadama, ka vēlāk jutīs sāpes.

-   Paldies, viņa pateicās savam… savam kam? Savam rumakam? Savam velosipedam? Abas domas šādi no­saukt blakus stāvošo laipno spulgaci bija absurdi nepa­reizas. Viņa izšķīrās par vārdu "draugs".

Pacēlis snuķi, viņš atdarinaja Mērijas sacīto:

-    Aldes, radījums sacīja, un, jautri noskaņoti, viņi atkal smējās.

No otras būtnes viņa paņēma savu mugursomu (aldes! aldes!), kopā ar riteņotajiem ļaudīm atstāja bazaltu un devās uz ciemata cieti nomīdīto zemi.

Un tad viņas iedziļināšanās sākās pa īstam.

Dažās nākamajās dienās Merija apguva tik daudz, ka atkal jutās kā no skolas mācībām apjucis bērns. Vēl vairāk riteņotie ļaudis šķita tieši tikpat mēmi no brīnu­miem par viņu. Vispirms viņas rokas. Tie nevarēja vien beigt tās pētīt: viņu smalkie snuķi, maigi locīdamies, iz­taustīja ik locītavu, uzmeklēja īkšķus, pirkstu kauliņus un nagus, un viņi ar izbrīnu vēroja, kā Mērija paceļ mu­gursomu, liek pie mutes ēdienu, kasās, ķemmē matus un mazgājas.

Savukārt viņi ļāva Merijai aptaustīt savus snuķus. Tie bija bezgala lokani un apmēram tikpat gari kā viņas roka, resnāki tur, kur pievienojās galvai, un pietiekami spēcīgi, lai sadragātu viņas galvaskausu sieviete domā­ja. Divi pirkstiem līdzīgie izaugumu snuķa galā spēja darboties ar milzu spēku un lielu maigumu; šķita, ka šie radījumi spēj mainīt savu pirkstu ekvivalentu iekšādas struktūru no mīksti samtainas līdz cietai kā koksne. Iznākumā viņi varēja tos lietot gan tādam maigam dar­bam kā ganāmo dzīvnieku slaukšana, gan arī tik rupjam kā zaru plēšana un apstrāde.

Pamazītēm Mērija saprata, ka snuķi kalpo arī kā sazi­nāšanās līdzeklis. Ar snuķa kustību varēja mainīt vārda nozīmi, tāpēc vārds, kas izklausījās kā "čuh", nozīmēja "ūdens", ja to pavadīja snuķa vēziens no kreisās uz labo pusi, "lietus", ja snuķa gals bija uzritināts uz augšu, "skumjas", ja tas bija noliekts lejup, un "jauni zāles dzi­numi", ja tas strauji pasitās pa kreisi. Mērija, tiklīdz bija to ievērojusi, pēc iespējas precīzāk atdarināja šīs kustības ar roku; kad būtnes saprata, ka viņa sāk ar tām sarunāties, tās sajūsmā staroja.

Tiklīdz viņi sāka sarunāties (lielākoties viņu valodā, lai gan Mērijai izdevās tiem iemācīt dažus angļu vārdus: viņi varēja pateikt "aldes", "zāle", "koks", "debesis", "upe" un, mazliet papūloties, izrunāt viņas vārdu), izpratne progreseja daudz straujāk. Sevi ka ļaudis viņi dēvēja par mulefa, bet atsevišķu būtni zalif. Mērija domāja, ka jābūt atšķirībai starp skaņām vinš-zalif un vina-zalif, taču tā bija pārāk netverama, lai viņa to viegli uztvertu. Mērija iesāka visu pierakstīt un sastādīt vārdnīcu.

Taču, vēl neatļāvusies pa īstam tajā visā iedziļināties, viņa izņēma savu saburzīto brošūru un pelašķu stiebriņus, lai pavaicātu I Ching: "Vai man jāatrodas šeit un tas jādara, vai arī jādodas kaut kur citur un jāturpina meklēt?"

Atbilde bija: Jāpaliek mierā, lai izzūd bažas; tad bez satraukuma var uztvert lielas likumsakarības.

I Ching turpināja: Tāpat kā kalns sevī saglabā mieru, tā arī gudrs cilvēks neļauj gribai nomaldīties ārpus sava stāvokļa.

Diezin vai varēja pateikt skaidrāk. Nolikusi stiebriņus vietā un aizvērusi grāmatu, viņa apjauta, ka ir sapul­cinājusi ap sevi vērojošas būtnes.

Viena no tām ierunājās: Jautājums? Atļauja? Intere­santi.

Viņa atteica: Lūdzu. Skatieties.

Būtņu snuķi ļoti delikāti sakustējās, šķirojot stieb­riņus ar tādām pašām skaitīšanas kustībām kā viņai, rīkojoties ar tiem vai pāršķirot grāmatas lapas. Viens no faktiem, kas radījumus pārsteidza, bija Mērijas plaukstu divkāršās kustības: fakts, ka viņa vienlaikus spēja turēt grāmatu un pāršķirt tās lapas. Tiem patika vērot, kā viņa savieno pirkstus vai spēlē bērnu rotaļu: "Šī ir baznīca, bet šis zvanu tornis", vai veic kustību "īkšķis pāri rādītāj­pirkstam", kuru tieši tobrīd Liras pasaulē pielietoja Ema, lai atgaiņātu ļaunos garus.

Izpētījuši pelašķu stiebriņus un grāmatu, viņi rūpīgi pārlocīja tiem drānu un kopā ar grāmatu ielika viņas mu­gursomā. Vēsts no Senās Ķīnas Mēriju bija iepriecinājusi un nomierinājusi, jo tā nozīmēja, ka viņai jādara tieši tas, ko viņa šobrīd visvairāk vēlējās.

Tāpēc Mērija ar līksmu sirdi gatavojās izpētīt par mulefa kaut ko vairāk.

Viņa uzzināja, ka tās ir divdzimumu būtnes un dzīvo monogamos pāros. Mulefa atvasēm ir gara bērnība vis­maz desmit gadi -, un viņi pieaug ļoti lēnām, vismaz tā viņa interpretēja sniegtos skaidrojumus. Šajā apmetnē bija pieci jaunekļi, viens gandrīz pieaudzis un pārējie pa pusei pieauguši; viņi, būdami augumā mazāki par lielajiem, nespēja tikt galā ar sēklu pogaļu riteņiem. Bērniem va­jadzēja pārvietoties tāpat kā zāledājiem, ar visām četrām kājām pa zemi, bet ar visu savu enerģiju un avantūrismu (pielēkšojot pie Mērijas un izvairoties no viņas, mēģinot uzrāpties kokos, ķepurojoties seklā ūdenī un tamlīdzīgi) viņi šķita lempīgi, it kā atrastos nepareizā elementā. Pie­augušo ātrums, spēks un grācijā kontrastā pārsteidza, un Mērija saprata, ka pusaudži droši vien ļoti ilgojas pēc die­nas, kad viņiem derēs riteņi. Kādu dienu viņa vēroja, kā vecākais bērns klusītēm aiziet uz noliktavu, kur glabājās daudz pogaļu, un cenšas iestiprināt priekšējo nagu vidus caurumā; taču, mēģinādams piecelties, viņš uzreiz nokrita, ieslodzīdams sevi lamatas: izdzirduši būkšķi, sanāca pieau­gušie. Bērns kārpījās, pūlēdamies atbrīvoties un uztraukti spiegdams, un Mērija nevarēja noturēties, nesmējusies par šo skatu, sašutušajiem vecākiem un nogrēkojošos mazuli, kurš, pēdējā minūtē izrāvies, laidās lapās.

Sēklu pogaļu riteņi nepārprotami bija visaugstākajā mērā nozīmīgi, un drīz Mērija sāka saprast to vērtību.

Vispirms, mulefa ļoti daudz laika patērēja savu riteņu kopšanai. Izveicīgi paceļot un grozot nagu, to varēja iz­vilkt no cauruma; pēc tam viņi ar snuķiem riteni viscaur rūpīgi izpētīja, notīrīdami tā malas un pārbaudīdami, vai pogaļa nav ieplaisājusi. Nags bija ārkārtīgi stiprs: raga vai kaula piesis; tas atradās taisnā leņķī pret kāju un bija nedaudz līks, lai, tam esot caurumā, svaru nestu aug­stāka, vidējā daļa. Kādu dienu Mērija novēroja, kā zalifa pārbauda sava priekšējā riteņa caurumu, pieskaroties tam gan te, gan tur, paceļot snuķi gaisā un atkal laižot lejā, it kā novērtējot smaržu.

Mērija atcerējās eļļu, ko bija atradusi uz pirkstiem pēc pirmās sēklu pogaļas pētīšanas. Ar zalifa atļauju viņa ap­lūkoja tās naģu un atklāja, ka naga virsma ir gludāka un sli­denāka nekā jebkas, ko viņa bija aptaustījusi savā pasaulē. Viņa vienkārši nevarēja noturēt uz tās pirkstus. Viss nags šķita piesūcināts ar viegli smaržojošo eļļu, un, redzedama, kā daudzi ciema iedzīvotāji pārbauda, izmēģina un kontrolē savu riteņu un nagu stāvokli, Mērija sāka prātot, kas bijis pirmais: ritenis vai nags? Braucējs vai koks?

Jebšu, protams, bija vēl trešais faktors, un tā bija ģeo­loģija. Riteņus varēja izmantot tikai tadā pasaulē, kas no­drošināta ar dabiskām šosejām. Šo lavas plūsmu minerālu sastāvā vajadzēja būt kaut kam tādam, kas plašajā savannā lavai lika plūst lentveida līnijās un padarīja to ļoti izturīgu pret dēdēšanu vai plaisāšanu. Pamazām Mērija nonāca pie slēdziena, ka visi ceļa posmi ir savienoti un mulefa to visu, šķiet, pārzināja. Viņi zināja katra ganāmpulka atrašanās vietu, katru riteņkoku audzi, katru saldās zāles puduri, pa­zina katru atsevišķu ganāmpulka dzīvnieku un katru atse­višķu koku un apsprieda to labklajību un likteni. Reiz Mērija redzēja, kā mulefa šķiro ganāmpulku, izvēlēdamies dažus dzīvniekus un sapulcinādami atsevišķi no pārējiem, lai pēc tam nogalinātu ar saviem specigajiem snuķiem viņi parlauza tiem sprandu. Zudumā negāja nekas. Turēdami snuķos akmens plēksnes, tik asas kā žiletes, mulefa dažu minūšu laikā dzīvniekus nodīrāja un izņēma tiem iekšas, bet gaļu pēc tam prasmīgi sadalīja, atsevišķi likdami sub­produktus, mīkstumus un cietākos gaļas gabalus, nogriez­dami taukus, noņemdami ragus un nagus un rīkodamies tik racionāli, ka Mērija to vēroja ar prieku, kādu juta, redzot lietpratīgu darbu.

Drīz gaļas sloksnes saulē kalta, citas tika iesālītas un ietītas lapās; no ādām notīrīja taukus, paglabājot tos vē­lākai lietošanai, bet adas ielika miecēties ar ūdeni pie­pildītās bedrēs, kur klāt piebēra ozola mizas. Lielākais mazulis rotaļājās ar ragiem, tēlodams ganāmpulka dzīv­nieku un smīdinādams pārējos bērnus. Tovakar galdā tika celta svaiga gaļa, un Mērija krietni pamielojās.

Līdzīgi mulefa zināja, kur atrodamas labākās zivis un tieši kad un kur jāizmet tīkli. Meklēdama kaut ko darāmu, Mērija aizgāja pie tiklu darinātājiem un piedāvājās palīdzēt. Ieraudzījusi, ka mulefa strādā nevis pa vienam, bet pa divi, apvienodami snuķus, lai varētu sasiet mezglu, Mērija sapra­ta radījumu pārsteigumu par viņas plaukstām, jo viņa, pro­tams, varēja siet mezglus viena pati. Sākumā Mērija tāpēc jutās pārāka viņai neviens cits nebija vajadzīgs, bet tad saprata, ka tas viņu nošķir no pārējiem. Laikam tā bija ar visām cilvēciskām būtnēm. Kopš tā brīža viņa, sienot mezglus, izmantoja vienu roku, daloties uzdevumā ar zalifa sievieti, ar ko bija sevišķi sadraudzējusies. Mērijas pirksti un zalifa snuķis kustējās kopā.

Bet vairāk par visām nepieciešamajām lietām riteņotie ļaudis rūpējās par sēklu pogaļu kokiem.

Platībā, ko pārzināja šī nometne, atradās pusducis birz­talu. Tālāk bija vēl citas birzis, taču par tām atbildēja citas mulefa grupas. Ik dienas bariņš ļaužu devās pārbau­dīt spēcīgo koku labklājību un savāca katru nokritušo pogaļu. Ko ieguva mulefa, tas bija skaidrs, bet kāds labums no šīs mijiedarbības bija kokiem? Kādu dienu Me­rija to saprata. Viņai jājot kopā ar grupu, piepeši at­skanēja skaļš krakšķis, un visi apstājās, ielenkuši vienu būtni, kurai bija ieplīsis ritenis. Katra grupa sev līdzi nesa vienu vai divus rezerves riteņus, tāpēc zalifa salauzto riteni drīz aizstāja ar jaunu, bet salauztais tika rūpīgi ievīstīts audekla un nogādāts atpakaļ apmetnes vietā.

Tur viņi riteni uzlauza un izņēma no tā visas sēklas plakanas, bālas, ovālas, tik lielas ka Mērijas mazā pirkstiņa nags -, un katru sēklu rūpīgi izpētīja. Viņi paskaidroja, ka pogaļas, ja tās vispār pārplīstot, esot bez apstājas jādauza; tas notiekot uz cietajiem ceļiem, un sēklas turklāt esot grūti dīgstošas. Bez mulefa uzraudzības visi koki iznīktu. Abas sugas bija atkarīgas viena no otras, turklāt to noteica tieši eļļa. Tas šķita grūti saprotams, bet radījumi laikam apgalvoja, ka viņu domu un jūtu centrs esot eļļa; jaunajiem nebija veco gudrības, jo viņi nevarēja izmantot riteņus un tādējādi arī nevarēja caur saviem nagiem absorbēt eļļu.

Un nu Mērija sāka saskatīt saistību starp mulefa un jau­tājumu, kas viņu nodarbināja dažus beidzamos mūža gadus.

Bet, iekams viņa varēja to pētīt tālāk (sarunas ar mu­lefa bija garas un sarežģītas, jo tiem patika mācīt, skaid­rot un savus argumentus ilustrēt ar dučiem piemeru, it kā viņi nekad neko neaizmirstu, un par visu, ko kaut kad bija uzzinājuši, bija acumirklī gatavi dot norādījumus), apmetnes vietai uzbruka.

Mērija uzbrucējus pamanīja pirmā, lai gan nezināja, kas viņi ir.

Tas notika krietni pēc pusdienas, kad viņa palīdzēja labot būdas jumtu. Mulefa cēla tikai vienstāva mājas, jo viņi nebija kāpelētāji, bet Mērija ar prieku pacēlās virs zemes, un, kad viņai bija ierādīts, kas darāms, viņa ar savām divām rokām varēja salmus nolikt un piesiet pie jumta vajadzīgajā vietā daudz ašāk, nekā spētu mulefa.

Tātad Mērija, atspiedusies pret jumta spārēm, ķēra augšup mestos niedru kūļus un baudīja vēso pūsmu no tās puses, kur bija ūdenskrātuve, tas mazināja karstās saules iespaidu -, kad skatienu piesaistīja balts zibsnis.

Tas nāca no tālīnā spožuma, ko viņa bija noturējusi par jūru. Aizsegusi acis pret sauli, Mērija ieraudzīja vienu divas vairākas garu, baltu buru flotiles, kas kādu ga­balu tālāk iznira no siltās dūmakas un ar klusu grāciju devās uz upes grīvu.

Mērij! zalifa sauca no lejas. Ko tu ieraudzīji?

Viņa nezināja, kā mulefa dēvē buras vai kuģi, tāpēc sa­cīja: gari, balti, daudz.

Zalifa tūliņ deva trauksmes signālu, un visi, kas to dzir­dēja, pārstāja strādāt un steidzās uz apmetnes centru, sauk­dami jaunos. Minūtes laikā visi mulefa bija gatavi bēgt.

Mērijas draudzene Atāla sauca: Mērij! Mērij! Nāc! Tulapi! Tulapi!

Viss bija noticis tik ātri, ka Mērija gandrīz nebija pagu­vusi pakustēties. Baltās buras, viegli virzīdamās pret straumi, tikmēr jau bija iepeldējušas upē. Mēriju iespai­doja jūrnieku disciplīna: viņi lavierēja ļoti ātri, buras kus­tējās saskaņoti kā gājputni barā un visas vienlaikus mai­nīja virzienu. Tās bija ļoti skaistas šīs sniegbaltās, smuidrās buras, kas liecās, kustējās un piepūtās…

Buru bija vismaz četrdesmit, un tās traucas pa upi uz augšu daudz ātrāk, nekā viņa bija domājusi. Taču uz klāja nemanīja komandas, un tad viņa saprata, ka tie nemaz nav kuģi: tie bija gigantiski putni, bet šķietamās buras to spārni, viens priekšā un viens aizmugurē, un tos turēja taisnus, lieca un sakārtoja pašu putnu musku]u spēks.

Nebija laika stāvēt un pētīt, jo putni, sasnieguši krastu, jau rāpās malā. To kakli bija slaidi kā gulbjiem un knābji tik gari kā Mērijas apakšdelms. Spārni divtik pārsniedza viņas garumu, un nu sabijusies un bēgot atskatīdamās viņa redzēja, ka putniem ir spēcīgas kājas; nebija brīnums, ka tie ūdenī bija pārvietojušies tik ātri.

Viņa sekoja pa pēdām mulefa, kuri, steigdamies no ap­metnes uz lielceļu, sauca Mēriju. Viņa tos sasniedza tieši laikā: draudzene Atāla gaidīja un, tiklīdz Mērija uzrāpās viņai mugurā, atspērās ar kājām pret ceļu un traucās augšup pa nogāzi pakaļ biedriem.

Putni, nevarēdami pa zemi tik ātri kustēties, drīz meta vajāšanai mieru un atgriezās apmetnē.

Tie ņurdēdami un rūkdami rāva vaļa pārtikās glabā­tavas un, rīdami kaltēto gaļu un visus uzglabāšanai pare­dzētos augļus un graudus, atplēta savu milzīgos, nežēlī­gos knābjus. Viss, kas vien bija ēdams, tika notiesāts ne­pilnas minūtes laikā.

Tad, atraduši riteņu noliktavu, tulapi pūlējās sašķaidīt lielās sēklu pogaļas, taču tas nebija viņu spēkos. Mērija juta, ka draugi viņai visapkārt šausmās saspringst, no zemā uz­kalna virsotnes vērodami, kā pogaļa pēc pogaļas tiek svies­ta zemē, spārdīta un skrāpēta ar spēcīgo kāju nagiem, taču, protams, tām nenotika nekas ļauns. Mulefa uztrauca tas, ka putni vairākas pogaļas grūda, stūma un iebikstīja ūdenī, kur tās pa straumi gausi aizpeldēja uz jūru.

Tad lielie, sniegbaltie putni, mežonīgi karpīdamies un ar knābjiem durdami, šķaidīdami un plēsdami, ņēmās demolēt visu, ko vien redzeja. Mulefa visapkārt Mērijai žēli murmināja, un tas gandriz izklausījās pec dungošanas.

Es palīdzēšu, Mērija solīja. Savedīsim atkal visu kārtībā.

Bet nekrietnie putni vel nebija beiguši; augstu sacēluši skaistos spārnus, tie postažā notupās un iztukšoja zar­nas. Smaku vējš nesa augšup pa nogāzi; starp salauzta­jām sijām un izvandītajiem salmiem saradās zaļi-melnibrūni-baltu izkārnījumu čupas un peļķes. Tad, lempīgi gāzelēdamies, tie lielmanīgi aizslāja atpakaļ uz ūdeni un pa straumi aizzēģelēja atpakaļ uz jūru.

Tikai beidzamajam baltajam spārnam izgaistot pēc­pusdienas dūmakā, mulefa atkal ripinājās pa lielceļu at­pakaļ. Tos pildīja bēdas un dusmas, bet galvenokārt viņi uztraucās par pogaļu noliktavu.

No piecpadsmit pogaļām, kas tur glabājās, bija paliku­šas tikai divas. Pārejās bija iegrūstas ūdenī un zaudētas. Bet nākamajā upes līkumā atradās smilšu sēklis, un Mē­rija domāja, ka varēs tur ieraudzīt kādu aizķērušos po­gaļu; tāpēc, par pārsteigumu un uztraukumu mulefa, viņa novilka drēbes, apsēja ap vidu auklu un peldēja turp. Uz sēkļa viņa atrada nevis vienu, bet piecus dārgos riteņus un, izvērusi auklu caur to atmiekšķētajiem vidučiem, gausi peldēja atpakaļ, vilkdama tos sev līdzi.

Vēlāk vakarā, trūcīgās vakariņās pamielojušies ar sal­dajām saknēm, mulefa pastāstīja Mērijai, kāpēc bija tik ļoti uztraukušies par riteņiem. Reiz bijuši laiki, kad sēklu pogaļu bijis papilnam, toreiz pasaule bijusi bagāta un dzīvības pilna un mulefa ar saviem kokiem dzīvojuši vienos priekos. Bet pirms daudziem gadiem noticis kaut kas slikts no pasaules bija pazudis tikums -, tāpēc, par spīti visām pūlēm, mīlestību un uzmanību, ko mulefa varēja tiem sniegt, riteņu pogaļu koki iznīka.

TAISNĪBA, KAS STĀSTĪJA ĻAUNĀ NOLŪKĀ, PĀRSPĒJ JEBKURUS IESPĒJAMOS MELUS.

VILJAMS BLEIKS

Ima kāpa pa taku uz alu, nesdama somā uz muguras maizi un pienu, bet sirdī nomācošu mulsumu. Vai gan viņai jelkad izdosies piekļūt aizmiguša­jai meitenei?

Ema pienāca pie akmens, kur sie­viete bija likusi atstāt ēdienu. To noli­kusi, viņa nedevās tūdaļ uz māju, bet pagājās mazliet tālāk uz augšu, alai garām, izlīda caur biezi saaugušiem rododendriem un devās tālāk augšup līdz vietai, kur koki kļuva retāki un sākās varavīksnes.

Tur viņa ar savu dēmonu rotaļājās: kāpelēja pa klints izciļņiem un ap zaļgani baltajiem ūdenskritumiem, aiz vērpetēm un caur šļakatām varavīksnes spektra krāsās, kamēr viņas matus un plakstiņus un dēmona-vāveres vilnu viscaur rotāja miljoni sīku, pērļainu lāsīšu. Pēc ro­taļas noteikumiem vajadzēja tikt augšā, par spīti vilinā­jumam neslaukot acis, un drīz vien saules gaisma dzirk­stīdama salūza sarkanā, dzeltenā, zaļā, zilā un visās starptoņu krāsās, bet līdz pat virsotnei viņa nedrīkstēja pārvilkt ar plaukstu acīm labākas redzēšanas nolūkā, citādi būtu zaudējusi spēli.

Emas dēmons Kulangs uzlēca uz klints pie pašas mazā augšējā ūdenskrituma robežas, un viņa domāja, ka viņš tūlīt pagriezīsies, lai pārliecinātos, vai viņa nav izslau­cījusi no skropstām mitrumu taču Kulangs to nedarīja.

Toties viņš cieši pieķērās klintij, neatlaidīgi skatī­damies uz priekšu.

Ema izslaucīja acis, jo līdz ar pārsteigumu, ko juta viņas dēmons, rotaļa beidzās. Kad Ema parapas uz augšu, lai paskatītos pāri klints malai, viņa izbrīnīta sastinga ar vaļēju muti, jo lejup raudzījās tada radījuma purns, kādu viņa nekad nebija redzējusi: tas bija lācis, taču milzīgs, baiss, četrreiz lielāks par brūnajiem meža lāčiem un ziloņ­kaula baltumā, ar melnu degunu, melnām acīm un tik ga­riem nagiem kā dunči. Lācis atradās tikai rokas stiepiena attālumā. Viņa varēja saskatīt ik matiņu uz tā galvas.

-    Kas tur ir? ierunājās zēna balss, un, kaut arī Ema nesaprata šos vārdus, to jēgu viņa uztvēra diezgan viegli.

Pēc brīža blakus lācim parādījās zēns: mežonīga izska­ta, drūmu skatienu un izvirzītu žokli. Un vai tā putnveida būtne viņam blakus bija dēmons? Bet nu gan dī­vains putns tas nelīdzinājās nevienam no agrāk redzē­tajiem. Pielidojis pie Kulanga, tas īsi noteica: Draugi. Mēs nedarīsim tev pāri.

Lielais, baltais lācis vispār nebija pakustējies.

-   Nāc augšā, zēns sacīja, un viņas dēmons sacīto at­kal padarīja viņai saprotamu.

Māņticīgās šausmās vērodama lāci, Ema uzrāpās bla­kus mazajam ūdenskritumam un nedroši nostājās uz ak­meņiem. Kulangs kļuva par taureni un mirkli nosēdās viņai uz vaiga, bet tad atkal to atstaja, lai lidinātos ap otru dēmonu, kas mierīgi sēdēja zēnam uz rokas.

-   Vils, teica zēns, norādīdams uz sevi, un viņa atbil­dēja: Ema. Tagad, kad meitene varēja zēnu aplūkot, kā nākas, viņa no viņa nobijās gandrīz vēl vairāk nekā no lāča: zēns bija briesmīgi ievainots, viņam trūka divu pirk­stu. To ieraugot, Emai noreiba galva.

Lācis pagriezās pret pienbalto straumi un iegūlās ūdenī, it kā atvēsinādamies. Zēna dēmons pacēlās gaisā un kopā ar Kulangu laidelējās starp varavīksnēm, un viņi palēnām sāka viens otru saprast.

Laikam gan zēns ar lāci meklē alu, kur guļ aizmigusi meitene.

Viņai par atbildi izlauzās vārdi: Es zinu, kur tas ir! Viņu aizmigušu tur kāda sieviete, kas uzdodas par viņas māti, bet māte taču nevar būt tik neželiga, vai ne? Viņa spiež meitenei dzert kaut ko tadu, lai viņa gulētu, bet man ir daži augi, ar ko meiteni pamodināt, ja vien es spētu tur iekļūt!

Vils varēja tikai purināt galvu un gaidīt, lai Baltamoss Emas sacīto pārtulko. Tas aizņēma vairāk par minūti.

Jorek, Vils pasauca, un lācis laizīdamies slampāja šurp pa straumi, jo tikko kā bija norijis zivi. Jorek, Vils teica, — šī meitene sakās zinām, kur ir Lira. Es kopā ar viņu aiziešu paskatīsies, bet tu paliec te un pavaktē.

Straumē izslējies taisni, Joreks Bērnisons klusēdams pamāja. Paslēpis savu mugursomu un piestiprinājis pie jostas nazi, Vils kopā ar Emu caur varavīksnēm kāpa lejup. Viņam vajadzēja slaucīt acis un skatīties žilbinošā gaismā, lai redzētu, kur droši var spert kāju. Migla, kas pildīja gaisu, ledaini saldēja.

Kad viņi sasniedza ūdenskrituma apakšējo daļu, Ema rādīja, ka jāiet uzmanīgi, bez trokšņa, un Vils kāpa aiz viņas lejā pa nogāzi starp sūnainiem akmeņiem un lie­liem, grubuļainiem priežu stumbriem, kur virpuļoja intensīvi zaļa, plankumaina gaisma un čirkstēja un dīca miljoni sīku kukaiņu. Viņi kāpa lejā un atkal lejā, tomēr gaisma dziļi ieleja gājējiem sekoja, kamēr zari virs galvas nemitīgi šūpojās spilgtajā saulē.

Piepeši Ema apstājās. Vils parāvās aiz masīva ciedra stumbra un skatījās, uz ko meitene rāda. Cauri lapu un zaru mudžeklim viņš pa labi ieraudzīja slejamies augšup stāvas klints malu un pusceļā uz augšu…

-    Koulteres kundze, Vils nočukstēja, un viņa sirds sāka sisties straujāk.

Sieviete parādījās no klints malas un, izpurinājusi kuplu, lapotu zaru, saberzeja plaukstas. Vai viņa bija slau­cījusi grīdu? Tērpa piedurknes bija uzrotītas, un mati uz­sieti augšā ar šalli. Vils nekad nebūtu iztēlojies, ka viņa var izskatīties tik ģimeniska.

Bet tad pavīdēja zelta mirdzums, un parādījās tas nešpetnais pērtiķis, uzlēkdams uz viņas pleca. It kā kaut ko nojauzdami, viņi skatījās apkārt, un piepeši Koulteres kundze vairs nemaz neizskatījās ģimeniska.

Ema neatlaidīgi čukstēja: viņa baidoties no dēmonazeltainā pērtiķa; tam patīkot noraut vēl dzīviem sik­spārņiem spārnus.

-    Vai kopa ar viņu ir vēl kāds? Vils vaicāja. Kādi kareivji vai kas cits tamlīdzīgs?

Ema nezināja. Viņa nekad nebija redzējusi kareivjus; ļaudis tiešām runāja par dīvainiem un biedējošiem vīriem, bet varbūt tie bija spoki, kas naktī tika redzēti kalnos… Taču kalnos vienmēr mitinājās spoki to zināja katrs. Tāpēc tiem varbūt nebija nekāda sakara ar to sievieti.

"Labi," Vils domāja, "ja Lira ir alā un Koulteres kundze to nepamet, man būs jāiet paciemoties."

Viņš jautāja: Kas tev tās par zālēm? Kas ar tām jādara, lai viņa pamostos?

Ema paskaidroja.

-    Un kur zāles patlaban atrodas?

Tās esot viņas mājās, meitene teica. Paslēptas.

-    Labi. Pagaidi tepat un nenāc tuvumā. Kad satiksi sievieti, nesaki, ka pazīsti mani. Tu nekad neesi redzējusi ne mani, ne lāci. Kad tu nākamreiz nesīsi viņai ēdienu?

-   Pusstundu pirms saulrieta, Emas dēmons atbildēja.

-   Tad atnes līdzi zāles, Vils teica. Es tevi te gaidīšu.

Ar ļoti nemierīgu sirdi Ema noskatījās, kā viņš aiziet pa

taku. Zēns, protams, nav noticējis, ko viņa tikko kā stāstīja par dēmonu-pērtiķi, citādi tik neapdomīgi nedotos uz alu.

Patiesībā Vils ļoti nervozēja. Visas viņa maņas šķita noskaidrojušās, un viņš apzinājās vissīkākā kukainīša kustību saules staros, ikvienas lapiņas čabēšanu un mā­koņus virs galvas, kaut gan acis ne mirkli nenovērsās no alas ieejas.

-   Baltamos, viņš čukstēja, un eņģelis-dēmons uzlidoja uz viņa pleca spulgacaina putniņa ar sarkaniem spārniem veidolā. Turies man tuvumā un uzmani to pērtiķi.

-   Tad paskaties pa labi, Baltamoss strupi atteica.

Vils ieraudzīja pie alas ieejas zeltainu gaismas lauku­miņu, kuram bija seja un acis un kurš viņus vēroja. Viņus šķīra ne vairāk par divdesmit soļiem. Vils apstājās, un zeltainais pērtiķis, pagriezis galvu un ielūkojies alā, kaut ko sacīja, tad skatījās atkal.

Vils sataustīja naža spalu un devās tālāk.

Kad viņš sasniedza alu, sieviete jau gaidīja.

Koulteres kundze bezrūpīgi sēdēja mazā brezenta krēs­liņā ar grāmatu klēpī un mierīgi vēroja zēnu. Mugurā viņai bija haki krāsas ceļa tērps, taču tas bija tik labi piegriezts un viņas stāvs bija tik graciozs, ka viņa izska­tījās lepnāk par lepnu, bet mazais sarkano ziedu zariņš, piesprausts pie blūzes, šķita kā viselegantākā dārglieta. Sievietes mati spīdēja un tumšās acis mirdzēja, bet kailās kājas saules gaismā izskatījās zeltainas.

Viņa pasmaidīja. Vils tam gandrīz vai atbildēja, jo, neradis pie piemīlības un maiguma, ko sieviete var ielikt smaidā, zēns jutās kā izsists no sliedēm.

-   Tu esi Vils, Koulteres kundze ierunājās zemā, skurbinošā balsī.

-    Kā jūs zināt manu vārdu? viņš dzedri vaicāja.

-    Lira to miegā izrunā.

-   Kur viņa ir?

-   Drošībā.

-   Es gribu viņu redzēt.

-    Tad nāc, viņa teica un piecēlās, nomezdama grā­matu uz krēsla.

Pirmo reizi, kopš bija viņas tuvumā, Vils paskatījās uz dēmonu-pērtiķi. Tam bija gara un spoža vilna, ik matiņš šķita esam no tīra zelta, tie bija daudz smalkāki nekā cil­vēkam, bet mazais ģīmītis un plaukstas bija melnas. Viņa naidā sašķobīto ģīmi Vils beidzamo reizi bija redzējis to­vakar, kad viņi ar Liru Oksfordas mājā no sera Čārlza Letroma bija atzaguši atpakaļ aletiometru. Pērtiķis bija mēģi­nājis viņam uzklupt ar zobiem, kamēr Vils pa labi un kreisi vicināja nazi, piespiezdams dēmonu atkāpties, lai varētu aizvērt logu un nošķirties citā pasaule. Vils domāja, ka tagad itin nekas viņu nepiespiedīs pagriezt šim pertiķim muguru.

Bet Baltamoss putna veidolā to uzmanīja, un Vils pie­sardzīgi spēra soli uz alas grīdas un sekoja Koulteres kundzei pie mazās figūriņas, kas klusi gulēja ēnā.

Tur nu viņa dusēja aizmigusi, Vila dārgā draudzenīte. Cik viņa izskatījās sīciņa! Vils brīnījās, kā ar to spēku un dedzību, kas Lirai piemita nomodā, viņa aizmigusi var izskatīties tik lēnīga un maiga. Pie meitenes kakla gulēja Panteleimons seska veidolā, tā spalva spīdēja, un Liras pierei pārkritušie mati bija mitri.

Vils nometās ceļos pie viņas un atglauda meitenes ma­tus. Viņas piere bija karsta. Ar vienu acs kaktiņu Vils redzēja zeltaino pērtiķi pieplokam lēcienam un sataustīja nazi, bet Koulteres kundze vieglītēm papurināja galvu, un pērtiķis atslāba.

To neizrādīdams, Vils cieši iegaumēja precīzu alas plā­nojumu: katra akmentiņa formu un lielumu, grīdas slī­pumu un precīzu griestu augstumu virs aizmigušās mei­tenes. Tumsā vajadzēs atrast ceļu, un vienīgā izeja bija vispirms visu apskatīt.

-    Nu redzi, viņa ir pilnīgā drošība, sacīja Koulteres kundze.

-   Kāpēc jūs šeit viņu turat? Un kāpēc neļaujat pamos­ties?

-Apsēdīsimies.

Sieviete neņēma krēslu, bet kopā ar Viļu apsēdās un apsūnojušajiem akmeņiem pie alas ieejas. Viņa šķita tik laipna, un viņas acis bija tik skumjš viedums, ka Vila ne­uzticība padziļinājās. Zēns juta, ka katrs viņas sacītais vārds ir meli, ikviena viņas darbība slēpa draudus, un katrs smaids bija maldinoša maska. Labi viņam savu­kārt vajadzēs maldināt šo sievieti: jāliek domāt, ka viņš nav viņai bīstams. Vils taču bija veiksmīgi pievīlis katru skolotāju, katru policistu, katru sociālo darbinieku un katru kaimiņu, kurš jelkad bija ieinteresējies par viņu un viņa mājām; zēns bija tam gatavojies visu savu mūžu.

"Tā gan," viņš domāja. "Ar tevi es tikšu galā."

-   Vai nevēlies kaut ko padzerties? piedāvāja Koulte­res kundze. Es ari padzeršos… Tas ir pavisam droši. Skaties.

Viņa pārgrieza kādu brūnganu, rievotu augli un izspie­da divos biķerīšos duļķainu sulu. Vienu viņa malkoja pati, bet otru piedāvāja Vilam; dzerdams viņš juta, ka sula ir svaiga un salda.

-   Kā tu atradi ceļu uz šejieni? viņa jautāja.

-   Nebija grūti jūs izsekot.

-   Acīmredzot. Vai Liras aletiometrs ir pie tevis?

-    Jā, Vils atteica, ļaudams viņai pašai izprātot, vai viņš to spēj vai nespēj nolasīt.

-   Un, kā es sapratu, tu esi ieguvis nazi?

-   To jums pastāstīja sers Čārlzs, vai ne?

-   Sers Čārlzs? Ā Karlo, protams. Jā, viņš. Tas izklau­sās aizraujoši. Vai varu to apskatīt?

-   Nē, saprotams, ne, viņš atbildēja. Kāpēc jūs Liru šeit turat?

-   Tāpēc ka es viņu mīlu, Koulteres kundze teica. Es esmu viņas māte. Viņa ir šausmīgās briesmās, un es nepieļaušu, ka ar viņu kas notiek.

-   Briesmās? No kā? Vils jautāja.

-     Nu… viņa iesāka un nolika savu biķeri zemē, paliekdamās uz priekšu, tā ka mati nokārās abpus sejai. Atkal izsliedamās, Koulteres kundze ar abām rokām tos atglauda aiz ausim, un Vils, saodis viņas smaržu aro­mātu, kas bija sajaucies ar ķermeņa svaigo smaržu, jutās traucēts.

Ja Koulteres kundze manīja viņa reakciju, tad to neiz­rādīja. Viņa turpināja: Redzi, Vil, es nezinu, kā tev izde­vās šeit ierasties, lai satiktu manu meitu, un nezinu arī, kas tev jau zināms, un, protams, nezinu, vai varu tev uzticēties; bet tajā pašā laikā esmu nogurusi melot. Tad nu te tā ir — patiesība.

Esmu atklājusi, ka manu meitu apdraud tie paši ļau­dis, pie kuriem esmu jutusies piederīga, Baznīca. Go­dīgi sakot, es domāju, ka viņi grib viņu nogalināt. Tāpēc, redzi, es atrados dilemmas priekšā: pakļauties Baznīcai vai glābt savu meitu. Turklāt es biju uzticama Baznīcas kalpone. Tā nebija cītība vien es tai veltīju visu savu dzīvi, es tai kalpoju kaislīgi.

Bet man bija meita…

Zinu, ka viņu mazotnē lāgā nepieskatīju. Liru no manis atšķīra un uzaudzināja svešinieki. Varbūt tāpēc viņai bija grūti man uzticēties. Bet, Lirai augot, es manīju, ka viņa ir briesmās, un nu jau trīs reizes esmu centusies viņu no tām paglābt. Man vajadzēja kļūt par atkritēju un slēpties šajā tālajā nostūrī; es domāju, ka esam drošībā, bet nu uzzinu, ka tu mūs esi tik viegli atradis tu taču sapratīsi, ka mani tas uztrauc. Arī Baznīca drīz to uzzinās. Un viņi grib nonāvēt Liru, Vil. Viņi neļaus viņai dzīvot.

-   Kāpēc? Kāpēc viņi Liru tik ļoti ienīst?

-   Tādēļ, ka viņiem šķiet viņai kaut kas ir padomā. Es nezinu, kas tas ir. Vēlos, kaut zinātu, jo tad es viņu varētu turēt vēl lielākā drošībā. Taču viss, ko zinu, ir: Baznīca Liru ienīst, un viņi nežēlo nevienu.

Koulteres kundze noliecas uz priekšu, tuvu klāt Vilam, un runāja steidzīgi un klusi.

-    Kāpēc es tev to stāstu? viņa turpināja. Vai varu tev uzticēties? Domāju, ka man tas jādara. Izbēgt es vairs nevaru te vairāk nav kur iet. Un, ja tu esi Liras draugs, tad varētu būt arī manējais. Man patiešām ir vajadzīgi draugi, man tiešām ir vajadzīga palīdzība. Patlaban viss ir pret mani. Baznīca iznicinās arī mani, tāpat kā Liru, ja mūs atradīs. Es esmu viena, Vil, alā esam tikai mēs ar meitu, un visi visu pasauļu spēki cenšas sadzīt mums pēdas. Un te nu tu esi kā pierādījums, ka acīmredzot mūs atrast ir ļoti viegli. Ko tu grasies darīt, Vil? Ko tu gribi?

-   Kāpēc jūs turat viņu aizmigušu? viņš vaicāja, stūr­galvīgi izvairīdamies no sievietes jautājumiem.

-    Kas gan notiktu, ja es ļautu viņai pamosties? Viņa uzreiz aizbēgtu. Un nenodzīvotu ne piecas dienas.

-     Bet kāpēc jūs viņai to nepaskaidrojat un nedodat iespēju izvēlēties?

-    Vai tu domā, ka viņa klausītos? Vai tu domā, ka viņa man ticētu, pat ja uzklausītu? Lira man neuzticas. Viņa mani nicina. Es, nu… es nezinu, kā to pateikt… Es mīlu viņu tik ļoti, ka esmu atteikusies no visa, kas man bija, no lieliskas karjeras, lielas laimes, augsta stāvokļa un bagātības no visa, lai apmestos šajā kalnu alā un pār­tiktu no sausas maizes un skābiem augļiem, lai tikai nosargātu meitas dzīvību. Ja, lai to izdarītu, man viņa jātur aizmigusi, tad lai tā arī notiek. Bet viņas dzīvība man jāsaglabā. Vai tava māte tavā labā nedarītu to pašu?

Vils jutās satriekts un pārskaities, ka Koulteres kun­dze kā argumentu bija uzdrīkstējusies pieminēt viņa māti. Tad pirmajam šokam pievienojās doma, ka viņa māte nemaz nebija viņu aizsargājusi, viņam bija nācies aizsargāt māti. Vai Koulteres kundze mīlēja Liru vairāk, nekā Eleina Perija bija mīlējusi viņu? Taču tas bija ne­taisni: viņa māte nebija vesela.

Vai nu Koulteres kundze nezināja, kādu jūtu virmojumu uzvandījuši viņas vārdi, vai arī bija ārkārtīgi gudra. Viņas skaistās acis maigi vēroja, ka Vils piesarkst un ne­omulīgi pagrozās; uz mirkli Koulteres kundze izskatījās pārdabiski līdzīga savai meitai.

-    Bet ko tu domā darīt? viņa jautāja.

-    Labi, tagad es esmu Liru redzējis, Vils sacīja. Viņa ir dzīva, tas nu ir skaidrs, un jādomā, ka drošībā. Tas bija viss, ko es gribēju. Tāpēc tagad, kad esmu viņu redzējis, varu doties palīga lordam Ezrielam kā biju iecerējis.

Tas Koulteres kundzi mazliet pārsteidza, bet viņa to neizrādīja.

-   Tu nedomā… es domāju, tu varētu mums palīdzēt, viņa teica gluži mierīgi nevis lūgdama, bet vaicadama. Ar nazi. Es redzēju, ko tu darīji sera Čārlza majā. Tu varētu padarīt mūsu dzīvi drošu, vai ne? Tu varētu palī­dzēt mums tikt prom?

-   Tagad es iešu, Vils pieceldamies teica.

Viņa izstiepa roku. Nožēlas pilns smaids, plecu paraustī­šana un galvas mājiens kā prasmīgam oponentam, kas iz­darījis labu gājienu šaha spēlē: to vēstīja viņas augums. Vils atklāja, ka viņam Koulteres kundze simpatizē, jo viņa bija drošsirdīga un šķita līdzīga sarežģītākai, lepnākai un nopiet­nākai Lirai. Tur neko nevarēja darīt viņa viņam patika.

Tāpēc Vils paspieda sievietes roku, sajuzdams to stin­gru, vēsu un maigu. Viņa pagriežas pret zeltaino pērtiķi, kurš visu laiku bija sēdējis aiz viņas, un pārmija ar savu dēmonu skatienu to Vils nespēja interpretēt.

Tad viņa ar smaidu atkal pagriezās pret zēnu.

-   Visu labu, viņš atvadījās, un Koulteres kundze klu­sām atņēma: Visu labu, Vil.

Zēns atstāja alu, zinādams, ka viņa ar skatienu seko, un ne reizi neatskatījās. Ema nekur nebija redzama. Viņš de­vās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis, turēda­mies pie takas, līdz izdzirda priekša ūdenskrituma šalkoņu.

-   Viņa melo, pēc pusstundas Vils teica Jorekam Bērnisonam. Protams, melo. Viņa melotu pat tad, ja tas pašai nāktu par ļaunu, jo viņai vienkārši pārāk patīk melot, lai varētu to izbeigt.

Kāds tad ir tavs plāns? lācis jautāja viņš gozējās saulē, piespiedis vēderu sniega laukumiņam starp ak­meņiem.

Vils staigāja šurpu turpu, prātodams, vai varētu likt lietā triku, kas bija izdevies Hedingtonā: ar naža palī­dzību nokļūt citā pasaulē un tad doties uz vietu tieši blakus Liras guļvietai, atgriezt logu atpakaļ uz šo pa­sauli, izvilkt viņu caur to drošībā un logu atkal aizvērt. Acīmredzot tā bija jārīkojas. Kāpēc viņš vēl vilcinājās?

Baltamoss saprata. Eņģeļa veidolā, saulē mirgodams kā silta dūmaka, viņš sacīja: — Tu rīkojies muļķīgi, ka gāji pie viņas. Tagad tu nevēlies neko citu kā atkal viņu satikt.

Joreks dobjā balsī klusi ierūcās. Sākumā Vils nodo­māja, ka viņš brīdina Baltamosu, bet tad apmulsis sa­prata, ka lācis ar eņģeli ir vienisprātis. Līdz šim abi viens otru bija maz ievērojuši; viņu eksistences formas bija pārāk atšķirīgas, bet tagad Baltamoss un Joreks nepār­protami bija vienādās domās.

Vils saviebās, taču tā bija patiesība. Koulteres kundze bija viņu apbūrusi. Visas viņa domas atgriezās pie šīs sievietes: domādams par Liru, viņš prātoja, cik līdzīga viņa būs mātei, kad pieaugs; domādams par Baznīcu, Vils prātoja, cik daudz priesteru un kardinālu ir Koulteres kundzes burvības varā; domadams par savu mirušo tēvu, Vils prātoja, vai viņš būtu Koulteres kundzi ienīdis vai apbrīnojis; un domādams par savu māti…

Vils juta, ka sirds sašļūk. Pagājis tālāk no lāča, viņš nostājās uz klints no tās varēja pārredzēt visu ieleju. Skaidrajā, dzestrajā gaisā Vils dzirdēja vāji šķindam dzelzs zvaniņu aitai ap kaklu, dziļi lejā šalca koku galot­nes. Viņa acis asi un skaidri saskatīja vissīkākās plaisiņas kalnos pie apvāršņa, Vila maņas bija gluži kā maitasputnam, kas daudzu judžu attāluma jūt tuvojamies kāda radījuma nāvi.

Tur nebija šaubu Baltamosam bija taisnība. Šī sie­viete viņu bija nobūrusi. Bija patīkami un vilinoši domāt par viņas skaistajām acīm un piemīlīgo balsi, atcerēties, kā viņa pacēla rokas, lai atglaustu mirdzošos matus…

Ar pūlēm atjēdzies, Vils saklausīja pavisam citu skaņu: attālu dūkoņu.

Pagrozījies uz vienu un otru pusi, lai noteiktu, no ku­rienes tā nāk, viņš saprata, ka no ziemeļiem no tās pašas puses, no kuras bija ieradušies viņi ar Joreku.

-   Cepelīni, ierunājās lācis, izbiedējot Viļu, jo viņš ne­bija dzirdējis lielo dzīvnieku pienākam. Joreks stāvēja vi­ņam blakus, skatīdamies tajā pašā virzienā, un tad pacē­lās kājās, augumā divreiz pārsniegdams Viļu; lācis vērīgi skatījās.

-Cik?

-    Astoņi, Joreks pēc minūtes atbildēja, un tad tos ieraudzīja arī Vils: mazus laukumiņus, kas bija izkārto­jušies vienā rindā.

-     Vai vari pateikt, cik ilgā laikā viņi nokļūs līdz še­jienei? Vils jautāja.

-   Cepelīni būs klāt drīz pēc krēslas iestāšanās.

-   Tātad pārāk tumšs vēl nebūs. Žēl.

-   Kāds ir tavs plāns?

-   Izgriezt atvērumu, paņemt Liru no tās citas pasaules un gaisa atvērumu atkal aizvērt, pirms viņas māte seko. Tai meitenei ir zāles, ar kurām Liru pamodināt, bet viņa nespēs pārāk labi paskaidrot, kā tās lietot, tāpēc arī viņai vajadzēs ienākt alā. Tomēr es negribu meiteni pakļaut briesmām. Varbūt tu vari novērst Koulteres kundzes uz­manību, kamēr mēs to darām.

Lācis kaut ko noņurdēja un aizvēra acis. Vils skatījās apkārt pēc eņģeļa un vēlas pēcpusdienas gaismā ierau­dzīja viņa veidolu iezīmējamies miglas pilienos.

Baltamos, zēns teica, es tagad eju atpakaļ uz mežu sameklēt drošu vietu, kur izgriezt pirmo atvērumu. Man vajag, lai tu mani sargā un brīdini, ja sieviete nāk tuvumā viņa vai viņas dēmons.

Baltamoss pamāja ar galvu un pacēla spārnus, nopuri­nādams mitrumu. Tad viņš pacēlās aukstajā gaisā un slīdēja pāri ielejai, bet Vils sāka meklet tadu pasauli, kurā Lira būtu drošībā.

Vadošā cepelīna čerkstošajā, trinkšķošajā dubultstarpsienā pērējās spāres. Lēdija Salmekija pārliecās pār elektrozilo kūniņu, kas patlaban šķilās, un atbrīvoja mitros, plānos spārnus. Viņa rūpējās, lai viņas seja būtu pirmā, kas iespiežas daudzšķautņainajās acīs, un, nomierinā­dama sīkos, saspringtos nervus, čukstēja košajai būtnei tās vārdu, mācīdama spārei, kas tā ir.

Pec dažām minūtēm kavalieris Taielijs to pašu darīs ar savējo. Taču pagaidām viņš pa magnetīta rezonatoru sūtīja ziņu un visu uzmanību bija pievērsis loka un savu pirkstu kustībām.

Viņš raidīja:

Lordam Rokem:

No aprēķinātā ierašanās laika ielejā mūs šķir trīs stun­das. Konsistorija Disciplinārā tiesa ir nodomājusi uzreiz pēc nolaišanās sūtīt nodalu uz alu.

Tā sadalīsies divās vienībās. Pirmā vienība ielauzīsies alā un nogalinās bērnu, kā nāves pierādījumu paņemot viņas galvu. Ja būs iespējams, vini sagūstīs arī sievieti, bet, ja ne, vina tiks nonāvēta.

Otra vienība sagūstīs zēnu dzīvu.

Atlikušie spēki uzsāks kauju pret karaļa Ogunves ziropteriem. Vini ir izrēķinājusi,, ka ziropteri ieradīsies drīz pēc cepelīniem. Saskaņā ar jūsu pavēlēm mēs ar lēdiju Salmekiju drīzumā atstāsim cepelīnu un lidosim tieši uz alu, kur centīsimies aizstāvēt meiteni pret pirmo vienību un nelaist to viņas tuvumā, līdz ieradīsies papildspēki.

Gaidām atbildi.

Atbilde atnāca gandrīz tajā pašā bridi.

Kavalierim Taielijam:

Ņemot vērā jūsu ziņojumu, plāns tiek mainīts.

Lai aizkavētu ienaidnieku nonāvēt bērnu, kas būtu ļau­nākais no iespējamiem iznākumiem, jums un lēdijai Salmekijai jāsadarbojas ar zēnu. Kamēr viņam ir nazis, vins uzņemas iniciatīvu, tāpēc, ja zēns atver citu pasauli un aizved meiteni uz to, ļaujiet viņam to darīt un sekojiet caur atvērumu. Visu laiku palieciet viņiem blakus.

Kavalieris Taielijs atbildēja:

Lordam Rokem:

Jūsu zina ir uzklausīta un saprasta. Mēs ar lēdiju nekavējoties dodamies ceļā.

Mazais izlūks aizvēra rezonatoru un savāca savu iekārtu.

Pielēcis pie statņa, kur viņa spāre pūlējās izlauzties pa­saulē, viņš to maigi atbrīvoja no saplēstās kūniņas. Glau­dīdams tās lielo, pretīgo galvu, Taielijs pacēla smago, vēl mitro un saritināto taustekli, ļaudams radījumam ostīt viņa ādas smaržu, līdz tas viņam pilnīgi pakļāvās.

Salmekija savai spārei pielaikoja aizjūgu, ko visur vadāja līdzi: zirnekļu zīda grožus, titāna seglu kāpšļus un kolibri ādas seglus. Tas nesvēra gandrīz neko. Taielijs da­rīja to pašu, regulejot palaizdams vaļīgak vai savilkdams ciešāk siksnas ap kukaiņa ķermeni. Aizjūgu tas nēsās līdz pašai nāvei.

Tad viņš aši pārmeta pār plecu saini un veica iegriezu­mu cepelīna ādas eļļainajā audumā. Turpat lēdija bija apseglojusi savu spāri un nu skubināja to caur šauro spraugu doties ārā skarbajās brāzmās. Spārei spiežoties cauri, tās garie, trauslie spārni drebēja, un tad, lidošanas prieka pārņemts, kukainis ienira vējā. Pēc dažām sekun­dēm lēdijai nevaldāmajā vējā pievienojās Taielijs viņa jājamkukainis nepacietīgi vēlējās ātri doties tumstošajā krēslā.

Viņi abi uzvirpuļoja augšup ledainajās gaisa straumēs un nogaidīja dažus mirkļus, līdz nolaidās zemāk un uzņē­ma kursu uz ieleju.

lidojot vina skatiens' vēl bija vērsts atpakaļ, it kā viņām vēl aizviēn pa pēdām sekotu bailes.

EDMUNDS SPENSERS

iestājās tumsa, tā nu tas bija. Lords Ezriels savā adamantīna tornī soļoja šurpu turpu. Viņa uzmanība bija pievērsta mazajai figūriņai blakus mag­netīta rezonatoram, visas citas valodas bija atliktas malā, visas viņa domas sais­tīja ziņas, kas pienāca uz kvadrātveida akmens klucīša lampas apgaismojumā.

Karalis Ogunve sēdēja sava žiroptera kabīnē, aši iz­strādādams pretestības plānu Konsistorija tiesas nolū­kiem, par kuriem savā lidaparātā tikko kā bija uzzinājis no Gallivespiāniem. Navigators uzskribelēja uz papīra strēmeles dažas figūras un pasniedza pilotam. Svarīgā­kais bija ātrums: visu izšķirtu iespēja nolaisties uz zemes pirmajiem. Žiropteri bija ātrāki par cepelīniem, tomēr kādu gabalu atpalika.

Konsistorija tiesas cepelinos šveiciešu sardze rūpējās par savu ekipējumu. Viņu bultas varēja nonāvēt no piec­simt jardu attāluma, un strēlnieks varēja ielādēt un izšaut piecpadsmit bultas minūtē. No raga gatavotie spirālveida stabilizatori bultai piešķīra griezes momentu un padarīja ieroci tikpat precīzu kā šauteni. Protams, loks bija ari kluss ierocis, un tā varēja būt milzīga priekšrocība.

Koulteres kundze gulēja nomodā pie alas ieejas. Zeltai­nais pērtiķis izturējās nemierīgi: sikspārņi līdz ar tumsu bija alu atstājuši, un nebija, ko spīdzināt. Viņš ložņāja

gar Koulteres kundzes guļammaisu, ar mazo ragveida pirkstu kasīdams alā ieklīdušus, mirdzošus kukaiņus un iztriepdams to spīdumu pa akmeņiem.

Lira gulēja sakarsusi un gandrīz tikpat nemierīga, bet dziļi, dziļi iemigusi, aizmirstība ar kārtējās bruvējuma devas palīdzību, ko māte viņai bija piespiedusi norīt vēl tikai pirms stundas. Bija kāds sapnis, kas viņu bija no­darbinājis ilgu laiku, nu tas bija atgriezies, un Liras krūtis un rīkli tricināja sīki žēluma, dusmu un Lirai vien raksturīgas apņēmības šņuksti, liekot Panteleimonam līdzjūtībā griezt savus seska zobus.

Necik tālu zem vēja šūpotām priedēm uz meža ceļa Vils un Ema mēroja ceļu uz alu. Vils bija mēģinājis pa­skaidrot Emai, ko grasās darīt, bet viņas dēmons nespēja to izprast, un, kad zēns izgrieza logu un viņai to parādīja, meitene tā pārbijās, ka gandrīz paģība. Lai noturētu Emu sev tuvumā, Vilam nācās kustēties mierīgi un runāt klusu, jo viņa atteicās ļaut viņam ņemt pulveri vai pat pastāstīt, kā tas lietojams. Beidzot Vilam nācās vienkārši pateikt: Izturies pavisam klusu un seko man, un cerēt, ka viņa tā arī darīs.

Joreks, tērpies bruņās, atradās kaut kur tuvumā, gaidī­dams, lai varētu aizturēt kareivjus no cepelīna un tādējādi dot Vilam pietiekami ilgu laiku. Neviens no viņiem nezi­nāja, ka ir iesaistījušies arī lorda Ezriela spēki: laiku pa laikam vējš līdz Joreka ausīm atnesa tālīnu rīboņu. Ņemot vērā, ka lācis pazina cepelīnu motoru skaņu, bet nekad nebija dzirdējis žiropterus, viņš tos nespēja identificēt.

Baltamoss varētu būt spējīgs viņiem to pateikt, bet Vils uztraucās par viņu. Tagad, kad viņi bija atraduši Liru, eņ­ģelis atkal bija nodevies skumjām: viņš bija kluss, izklai­dīgs un saīdzis. Tas savukārt apgrūtināja sarunāšanos ar Emu.

Kad viņi uz ceļa apstājās, Vils uzrunāja gaisu: Bal­tamos? Vai tu te esi?

-   Jā, eņģelis neizteiksmīgi atsaucās.

-     Baltamos, paliec, lūdzu, kopā ar mani. Esi tuvumā un brīdini mani par katrām briesmām. Tu esi man va­jadzīgs.

-   Vēl neesmu tevi pametis, — eņģelis atbildēja.

Tas bija labākais, ko Vils spēja no viņa izdabūt.

Tālu augšā vētrainajā gaisā Taielijs un Salmekija pla­nēja virs ielejas, cenzdamies saskatīt alu. Spāres darīja tieši to, ko tām lika, bet kukaiņu ķermeņi nespēja tikt galā ar aukstumu, turklāt mežonīgajā vējā tās tika briesmīgi mētātas. Jātnieki lika spārēm nolaisties zemāk, koku aiz­vējā, un pēc tam lidot no zara uz zaru, peilējot tumsā.

Vils un Ema vējainajā mēnessgaismā aizlīda līdz vis­tuvākajai vietai, kas vēl nebija redzama no alas ieejas. Tā patrāpījās aiz kupli salapojuša krūma tūlīt pie takas, un tur viņš izgrieza gaisā logu.

Vienīgā pasaule ar identisku zemes reljefu, ko viņš varēja atrast, bija kaila, akmeņaina vieta, kur mēness no zvaigžņotām debesīm raudzījās uz izbalojušu zemi, baltu kā kauli, tur klusajā izplatījumā čirkstēja un čīgāja sīki kukaiņi, izdodami tarkšķošas skaņas.

Ema viņam sekoja caur logu, neganti kustinādama pirkstus un īkšķus, lai aizsargātos pret velniem, kas no­teikti būs apsēduši šo baiso malu; viņas dēmons, tūdaļ pielāgodamies, pārtapa ķirzakā un veikli skraidelēja pa akmeņiem.

Vils saskatīja problēmu. Tā bija vienkārši tāda, ka, tik­līdz viņš Koulteres kundzes alā atvērs logu, spožā mēness­gaisma uz kaulu krāsas klintīm spīdēs kā laterna. Viņam vajadzēja to aši atvērt, izvilkt Liru cauri logam un uzreiz to aizvērt. Viņi varēs Liru pamodināt šajā pasaulē tā būs drošāk.

Nostājies uz žilbinošās nogāzes, Vils teica Emai: Mums jārīkojas ļoti aši un pavisam klusi. Nekādu trokšņu, pat ne čukstu.

Viņa piekrita, lai ari bija izbijusies. Mazā pulvera pa­ciņa atradās meitenes krūšu kabatā viņa to neskaitā­mas reizes pārbaudīja. Ema ar savu dēmonu savu uzde­vumu bija izmēģinājusi tik bieži, ka jutās pārliecināta: viņi to varētu paveikt arī pilnīgā tumsā.

Viņi rāpās augšā pa klintīm, baltam kā kauli; Vils rūpīgi mēroja attālumu, līdz izrēķināja, ka viņiem jābūt jau krietni dziļi alā.

Tad viņš paņēma nazi un izgrieza iespējami vismazāko lodziņu, caur kuru varētu redzēt laukumu, ne lielāku par apli, kādu viņš varētu izveidot, savienojot īkšķi ar rādī­tājpirkstu.

Aši pielicis caurumam aci, lai neiespīdētu mēness, Vils tajā ieskatījās. Tur nu viss bija: viņš bija labi izrēķinājis. Priekšā varēja redzēt alas ieeju un tumšās klintis pret nak­snīgajām debesīm; viņš saskatīja aizmigušās Koulteres kun­dzes veidolu ar zeltaino dēmonu blakus; viņš varēja saskatīt pat pērtiķa asti, kas nevīžīgi nokarājās pār guļammaisu.

Mainīdams skata leņķi un ieskatīdamies ciešāk, zēns ieraudzīja klinti, aiz kuras Lira gulēja. Taču meiteni Vils neredzēja. Vai viņš bija par tuvu? Aizvēris logu, viņš pāris soļu atkāpās un tad atkal to atvēra.

Liras tur nebija.

Paklausieties, viņš uzrunāja Emu un viņas dēmonu, tā sieviete ir viņu pārvietojusi, un es neredzu, kur Lira ir. Gribu tur nokļūt, pameklēt alā un izgriezties cauri, tiklīdz būšu to izdarījis. Tāpēc stāviet tālāk turieties nost no ceļa, lai es atgriezdamies jūs nejauši nesavainotu ar nazi. Ja kaut kāda iemesla dēļ es tur iestrēgstu, ejiet atpakaļ un gaidiet pie otra loga, caur kuru mēs ienācām.

Mums jāiet tur abiem, Ema ierosināja, jo es zinu, kā viņu pamodināt, bet tu ne, turklāt es alu pazīstu labāk par tevi.

Vils piekrita: -Ā, ļoti labi. Tikai iesim cauri aši un pil­nīgā klusumā, un tu uzreiz darīsi, ko es teikšu, saproti?

Ema pamaja ar galvu un vēlreiz paplikšķināja pa ka­batu, pārbaudīdama, vai zāles ir vietā.

Vils apakšā izveidoja mazu caurumiņu, ieskatījās pa to un veikli atveri palielināja, acumirklī rāpus ielīzdams pa to. Ema līda tūlīt aiz viņa, un logs mazāk nekā desmit se­kundēs bija gatavs.

Aiz liela akmens viņi pieplaka pie alas grīdas un Bal­tamoss putna veidolā viņiem blakus. Acīm vajadzēja dažus mirkļus, lai aprastu ar alas apgaismojumu pēc otras pasaules mēness spozmes. Alas iekšienē bija daudz tumšāks, un tajā bija daudz vairak trokšņu galvenokārt vēja šalkoņas kokos, taču varēja dzirdēt arī kādu citu skaņu. Tā bija cepelīna motora rūkoņa, un tā nebija tālu.

Ar nazi labajā rokā Vils piesardzīgi balansēja, skatī­damies apkārt.

Ema darīja to pašu, un viņas pūčacainais dēmons lūrēja uz vienu, tad otru pusi, taču šajā alas galā Liras nebija. Tur nebija nekādu šaubu.

Pacēlis galvu virs akmens, Vils ilgi nenovērsdamies skatījās uz ieeju, kur dziļā miegā gulēja Koulteres kun­dze un viņas dēmons.

Un tad viņa sirds salēcās. Tur, tieši blakus sievietei, dziļā miegā izstiepusies gulēja Lira. Viņu apveidi tumsā saplūda; nebija brīnums, ka viņš nebija meiteni pama­nījis.

Vils rādīdams pieskārās Emas rokai.

Mums tas vienkārši jādara ļoti piesardzīgi, viņš čukstēja.

Ārā kaut kas notika. Cepelīnu rūkoņa tagad skaļumā krietni pārspēja vēja šalkšanu kokos, un arī gaismas pār­vietojās, spīdēdamas no augšas caur zariem. Jo ātrāk viņi dabūs Liru laukā, jo labāk, un tas nozīmēja, ka jāmetas lejā tūlīt, iekams nav pamodusies Koulteres kundze, jāizgriežas cauri, jāizvelk Lira drošībā un logs atkal jāaizver.

Viņš pačukstēja to Emai. Viņa pamāja ar galvu.

Vils jau grasījās rīkoties, kad Koulteres kundze pamodās.

Viņa staipīdamās kaut ko teica, un zeltainais pērtiķis uzreiz pielēca kājās. Vils alas mutē varēja saskatīt viņa tupošo, uzmanībā saspringto siluetu, un tad Koulteres kundze piecēlās sēdus, aizsegdama acis pret gaismu, kas nāca no ārpuses.

Vila kreisā plauksta cieši satvēra Emas delnas locī­tavu. Koulteres kundze piecēlās pilnīgi apģērbusies, vijī­ga un modra, itin kā nebūtu tikko pamodusies. Varbūt viņa bija bijusi nomodā visu laiku. Viņa un zeltainais pēr­tiķis tupēja iekšpusē pie alas ieejas, vērodami un klausī­damies, kamēr gaisma no cepelīniem virs koku galotnēm šūpojās no sāna uz sānu, motori rūca un no vīriešu bal­sīm, kas brīdināja vai deva pavēles, bija skaidrs, ka viņiem jārīkojas aši, ļoti aši.

Vils saspieda Emas delnas locītavu un šāvās uz priekšu. Vērodams zemi, lai neviļus nepakluptu, viņš ātri skrēja, zemu pieliecies.

Tad viņš jau atradās Liras pusē, kur meitene cieši gu­lēja ar Panteleimonu ap kaklu; Vils, pacēlis nazi, uzma­nīgi taustījās; pēc sekundes jau vajadzēja būt gatavai spraugai, lai caur to izvilktu Liru drošībā…

Taču viņš pacēla galvu. Vils palūkojās uz Koulteres kundzi. Viņa bija klusi apgriezušies, un uz viņas sejas krita gaisma no debesīm, atstarodamās no mitrās alas sie­nas. Mirkli tā it nemaz nelikās Koulteres kundzes seja tā bija Vila mātes seja, kas pārmetoši raudzījās uz viņu; zēna sirds žēlabas nodrebēja, bet tad, triecot ar nazi, viņa domas novērsās no tā nazis ar rāvienu nokrakšķēja un, salūzis gabalos, nokrita zemē.

Tas bija salūzis.

Nu Vils vairs nevarēja izgriezt ceļu laukā.

Vils sacīja Emai: Modini viņu! Dari to tūlīt.

Tad viņš stāvēja, gatavs ciņai. Vispirms jānožmiedz tas pērtiķis. Vils saspringa, gaidīdams tā lēcienu, un sajuta, ka vēl tur plaukstā naža spalu: vismaz varēs to izmantot sišanai.

Bet uzbrukums nesekoja ne no zeltainā pērtiķa, ne Koulteres kundzes puses. Viņa tikai mazliet sakustējās, ļaudama no ārpuses krītošajai gaismai izgaismot pistoli savā rokā. Tajā pašā laikā sieviete ļāva daļai gaismas apspīdēt Emu: meitene kaisīja pulveri Lirai uz augšlūpas un, vērodama, kā Lira to ieelpo, centās iedabūt pulveri viņai nāsis, izlīdzēdamās ar sava dēmona asti kā ar otu.

Vils dzirdēja, ka skaņas ārpusē mainās tagad cepelīna rūkoņai pievienojās vēl cits troksnis. Tas izklausījās pazīs­tams, it kā nāktu no viņa pasaules, un tad Vils atpazina helikoptera dūkoņu. Helikopters dūca un dūca, un nemai­nīgi kustīgajiem kokiem ārā vairākkārt pārslīdēja gais­mas, žilbinošajam starojumam izklīstot zaļajā lapotnē.

Koulteres kundze mazliet pagriezās uz jaunās skaņas pusi, taču šis mirklis bija pārāk īss, lai Vils pagūtu pielēkt viņai klāt un sagrābt ieroci. Runājot par dēmonupērtiķi tas glūnēja uz Viļu, acis nemirkšķinādams, sasprindzis lēcienam.

Lira kustējās un murmināja. Vils noliecies saspieda viņas plaukstu, bet otrs dēmons bukņīja Panteleimonu un, pacēlis viņa smago galvu, kaut ko čukstēja.

Ārpusē kāds iebļāvās, un ar pretīgu blīkšķi no debesīm nokrita kāds vīrietis, piezemēdamies nepilnus piecus jar­dus no ieejas alā. Koulteres kundze nesarāvās; aukstasi­nīgi uzmetusi vīrietim skatienu, viņa atkal pagriezās pret Viļu. Pēc mirkļa no augšas nāca šāviena blīkšķis, bet sekundi vēlāk sākās īsta šāvienu vētra, debesis bija sprā­dzienu, liesmu sprakstu un artilērijas eksplozijas pilnas.

Lira cīnījās, lai atgūtu apziņu, viņa elsa, pūta, vaidēja, cenzdamās uztrausties sēdus, bet atkal vārgi atslīga at­pakaļ; Panteleimons žāvājās un staipījās, knakšķinā­dams zobus pret otru dēmonu un neveikli krizdams uz sā­niem, jo viņa muskuļi atteicās darboties.

Kas attiecas uz Viļu viņš ar vislielāko rūpību pārlūko­ja alas grīdu, meklēdams salauztā naža gabalus. Nebija laika prātot, kā tas noticis un vai to var vērst par labu, viņš bija naža nesējs, un viņam to vajadzēja savākt, lai tas būtu drošībā. Ikvienam nervam apzinoties trūkstošos pirk­stus, Vils katru atrasto gabalu rūpīgi pacēla un ieslidināja makstī. Naža gabalus viņš varēja saskatīt pavisam viegli, jo metāls atstaroja no ārienes krītošo gaismu: to bija sep­tiņi, un vismazākais bija asais gals. Tos visus pacēlis, Vils pagriezās, lai pacenstos izprast ārā notiekošo cīņu.

Kaut kur virs kokiem lidinājās cepelīni, pa virvēm lejup slīdēja viri, bet vēja dēļ pilotiem bija grūti gaisa kuģus notu­rēt stabilā stāvoklī. Tikmēr virs stāvās klints saradās pirmie žiropteri. Vietas tur pietika tikai tik daudz, lai vienlaikus nolaistos viens cilvēks, pēc tam afrikāņu strēlniekiem va­jadzēja mērot ceļu lejā pa klints plakni. Tā bija vieta, kurā, veiksmīgi šaujot, trāpīja viens no kustīgajiem cepelīniem.

Tikmēr abas puses bija nolaidušas dažus kaujiniekus. Daži bija nogalināti ceļā starp debesīm un zemi, vēl vai­rāk ievainoto gulēja uz klints vai starp kokiem. Taču neviena puse vēl nebija sasniegusi alu, un vara tajā vēl piedereja Koulteres kundzei.

Pārkliegdams troksni, Vils jautāja:

-   Ko jūs grasāties darīt?

-   Paturēt jūs gūstā.

-   Vai kā ķīlniekus? Kāpēc lai viņi to ņemtu vērā? Viņi tik un tā grib mūs visus nogalināt.

-   Viena puse jā, neapstrīdami, sieviete teica, taču es neesmu droša par otru. Mums jācer, ka uzvarēs afrikāņi.

Koulteres kundze izklausījās laimīga, un blāzmā, kas alā iekļuva no ārienes, Vils redzēja viņas seju prieka, dzīvības un enerģijas pilnu.

-   Jūs salauzāt nazi, viņš sacīja.

-    Nē, nesalauzu. Es gribēju to veselu, lai mēs varētu tikt prom. Tu biji tas, kurš to salauza.

Kā steigā ierunājās Lira: Vil? viņa murmināja. Vai tas ir Vils?

-    Lira! zēns iesaucās un tūlīt nometās ceļos viņai blakus. Ema palīdzēja Lirai piecelties sēdus.

-   Kas notiek? — Lira prasīja. Kur mēs esam? Ak, Vil, es sapņoju tādu sapni…

-    Mēs esam alā. Nekusties pārāk strauji, tev apreibs galva. Lēnītēm. Saņem spēkus. Tu biji aizmigusi vairākas dienas.

Liras plakstiņi vēl bija smagi, un viņu mocīja pamatī­gas žāvas, taču meitene izmisīgi vēlējās būt nomodā, un Vils viņai palīdzēja piecelties, balstīdams un aplikdams viņai ap pleciem roku. Ema to bikli vēroja: tagad, kad svešā meitene bija pamodusies, Ema par viņu uztraucās. Vils laimīgā apmierinājumā ieelpoja Liras miegpilnā au­guma smaržu: viņa bija šeit, viņa bija reāla.

Viņi apsēdās uz akmens. Berzēdama acis, Lira turēja zēna plaukstu.

-    Kas notiek, Vil? viņa čukstēja.

-   Ema dabūja kaut kādu pulveri, ar ko tevi pamodināt, viņš ļoti klusu sacīja. Lira pagriezās pret meiteni viņa tikai tagad viņu pamanīja, un pateicībā uzlika plaukstu viņas plecam. Es nācu šurp, cik ātri vien varēju, Vils tur­pināja, bet to pašu ir darījuši arī kaut kādi kareivji. Es ne­zinu, kas viņi ir. Mums jātiek laukā, cik drīz vien iespejams.

Troksnis un jezga ārpusē sasniedza kulmināciju: ka­mēr strēlnieks lēca uz klints virsotni, viens no žiropteriem bija saņēmis zalvi no cepelīna automātiskā ieroča un uzliesmojis; komanda gāja bojā, un notikušais arī ka­vēja atlikušo žiropteru nosēšanos.

Tikmēr viens no cepelīniem tālāk ielejā bija atradis brīvu vietu, un no tā izkāpušie loka šāvēji nu skrēja pa ceļu, lai palīdzētu tiem, kas jau bija iesaistījušies dar­bība. Cik nu Koulteres kundze no alas mutes varēja sa­skatīt, viņa sekoja visam, un tagad viņa abās rokās pa­cēla pistoli, lai pirms izšaušanas kā nākas nomērķētu. Vils redzēja, ka stobra gals uzliesmo, bet sprādzienu un artilērijas uguns dēļ neko nedzirdēja.

"Ja viņa tā vēlreiz izdarīs," zēns domāja, "es pieskriešu un notriekšu viņu zemē," un pagriezās, lai to pačukstētu Baltamosam, taču eņģeļa nekur tuvumā nebija. Izbailēs Vils ieraudzīja, ka Baltamoss, atkal pieņēmis eņģeļa vei­dolu, sarāvies pie alas sienas un drebēdams šņukst.

-    Baltamos! Vils neatlaidīgi sauca. Nāc šurp, viņi tevi nevar ievainot! Tev mums jāpalīdz! Tu vari cīnīties tu to zini tu neesi gļēvulis — un tu esi mums vajadzīgs.

Bet, iekams eņģelis paguva atbildēt, notika vēl kaut kas.

Koulteres kundze iekliedzās un noliekusies saķēra po­tīti, vienlaikus zeltainais pērtiķis, līksmi ierūcies, kaut ko kampa gaisā.

No tā, kas atradās pērtiķa ķetnā, nāca balss sievietes balss -, bet tāda ļoti smalka:

Taielij! Taielij!

Tā bija sīciņa sieviete, ne lielāka par Liras plaukstu, un pērtiķis jau nemitējās raustīt viņu aiz vienas rokas, tāpēc viņa sāpēs kliedza. Lira zināja, ka pērtiķis nerim­sies, līdz roku nenoraus, bet Vils, redzēdams no Koulteres kundzes rokas izkrītam pistoli, lēca uz priekšu.

Un viņš pistoli paķēra bet tad Koulteres kundze klusi novēlās zemē, un Vila acīm pavērās dīvaina aina.

Zeltainais pērtiķis un Koulteres kundze viņi abi it nemaz nekustējās. Koulteres kundzes seja bija saviebta sāpēs un niknumā, bet sieviete neuzdrīkstējās kustēties, jo uz viņas pleca stāvēja sīks vīriņš, piespiedis papēdi viņas kaklam un ieķēries matos. Vils, pārsteigts ierau­dzījis uz šī papēža spožu, raupju dzeloni, saprata, kas pirms mirkļa bija izraisījis viņas kliedzienu. Vīriņš droši vien bija iedzēlis viņai potītē.

Taču mazais vīriņš nevarēja dzelt Koulteres kundzei vēlreiz, jo viņa partnerei pērtiķa rokās draudēja bries­mas, bet pērtiķis nevarēja darīt pāri viņai, citādi mazais vīriņš indigo dzeloni ietriektu Koulteres kundzes jūga vēnā. Neviens no viņiem neuzdrīkstējās kustēties.

Dziļi ievilkusi elpu un norijusi siekalas, lai pārvarētu sāpes, Koulteres kundze pavērsa asarām pierietejušās acis pret Viļu un mierīgi jautāja: Tātad, Vila kungs: kā jūs domājat, ko lai mēs tagad iesākam?

SARAUKUSI PIERI, DRŪMĀ NAKTS LIEK PACELTIES TAVAM MĒNESIM, KAMĒR ES AIZDARU SAVAS ACIS.

VILJAMS BLEIKS

turēdams smago ieroci, Vils pastiepa roku sānis un notrieca zeltaino pēr­tiķi no laktas, viņu apdullinādams tā, ka Koulteres kundze skaļi ievaidējās un pēr­tiķa ķetna atslāba pietiekami, lai ļautu sīkajai sievietei izķepuroties brīvībā. Viņa momentā uzlēca uz klintīm, un vīriņš atsprāga no Koulteres kundzes viņi abi kustējās gluži kā sienāži. Trīs bērni nepaguva izrādīt pārsteigu­mu. Vīriņš izskatījās norūpējies: vārīgi aptaustījis part­neres plecu un roku, viņš viņu steidzīgi samīļoja un tikai tad uzsauca Vilam.

-   Tu! Zēn! vīriņš sauca, un, kaut gan viņa balss ska­nēja klusi, tā bija tikpat zema kā pieaugušam vīrietim. Vai tev ir nazis?

-    Protams, ir, atteica Vils. Ja reiz viņi nezināja, ka tas salauzts, viņš negrasījās to izpaust.

-   Tev un meitenei vajadzēs mums sekot. Kas ir tas otrs bērns?

-    Ema, meitene no ciemata, Vils paskaidroja.

-   Saki, lai viņa atgriežas mājās. Tagad kustamies, līdz nav ieradušies šveicieši.

Vils nevilcinājās. Lai kas tiem abiem būtu padomā, viņi ar Liru tomēr tiks prom caur logu, ko viņš bija atvē­ris lejā uz takas aiz krūma.

Tāpēc viņš palīdzēja Lirai piecelties un ziņkāri vēroja, kā divas mazās figūriņas uzlec uz kā? Uz putniem? Nē uz spārēm, gandrīz tik garām kā viņa apakšdelms -, tās bija tumsā gaidījušas. Kukaiņi traucās uz priekšu, uz alas muti, kur gulēja Koulteres kundze. Viņa bija pa pusei sastingusi sāpēs un miegaina no kavaliera dzēliena, bet, kad viņi gāja garām, paslējās augšup un kliedza:

-   Lira, Lira, manu meitiņ, manu dārgumiņ! Lira, neej! Neej!

Lira sāpjpilni paskatījās uz Koulteres kundzi, bet tad pārkāpa pāri mātes ķermenim un atbrīvoja savu potīti no viņas nespēcīgā tvēriena. Sieviete tagad šņukstēja: Vils redzeja uz viņas vaigiem mirdzam asaras.

Pieplakuši pie pašas alas izejas, trīs bērni nogaidīja, kamēr apšaudē iestājas īsa pauze, un tad sekoja spārēm, kas traucās pa ceļu. Izgaismojums bija mainījies: cepelīnu starmešu vēsajam mirdzumam bija pievienojusies arī liesmu šaudīgā, oranžā gaisma.

Vils vienu reizi atskatījās. Spilgtajā gaismā Koulteres kundzes seja izskatījās pēc traģiskas maskas, un viņas dēmons žēlabaini glaudās savai saimniecei klāt, bet viņa, nometusies ceļos un izstiepusi rokas, kliedza:

-    Lira! Lira, mana mīļā! Manas sirds bagātība, manu mazo bērniņ! Manu vienīgo! Ak, Lira, Lira, neej, neatstāj mani! Manu dārgo meitiņ, tu plosi manu sirdi…

Arī Lira raustījās ilgā, nevaldāmā šņukstā, jo Koul­teres kundze galu galā bija vienīgā māte, kas viņai jelkad bija bijusi. Vils redzēja, ka meitenes vaigi ir asarām no­plūduši.

Taču nācās izturēties nesaudzīgi. Vils parāva Liru aiz rokas un, kad spāru jātnieki pieauļoja tuvāk, skubinot viņus pasteigties, veda meiteni uz taku, un viņi pieliekušies skrēja prom no alas. Kreisajā rokā, kas pēc sitiena pērtiķim atkal asiņoja, Vils turēja Koulteres kundzes pistoli.

-    Dodieties uz klints virsotni, spāres jātnieks teica, un nododiet sevi afrikāņu rokās. Viņi ir jūsu lielākā cerība.

Piesargādamies no asajiem dzeloņiem, Vils neko neie­bilda, jebšu viņam nebija ne mazākā nolūka paklausīt. Zēns tiecās uz vienu vienīgu vietu logu aiz krūma -, tāpēc viņš zemu pielieca galvu un aši skrēja, bet Lira un Ema viņam sekoja.

-    Stāt!

Ceļu aizsprostoja kāds vīrietis veseli trīs baltie vī­rieši uniformās, ar lokiem un rūcošiem dēmoniem-vilku suņiem -, šveiciešu sardzes postenis.

-   Jorek! Vils tūlīt iekliedzās. Jorek Bērnison! Ne­cik tālu zēns saklausīja lāci brīkšķinām un rūcam un dzirdēja kliedzam un brēcam kareivjus, kas, sastapušies ar viņu, nebūt nejutās laimīgi.

No nekurienes viņiem palīgos steidzās vēl kāds Bal­tamoss izmisuma neprātā iemetās starp bērniem un ka­reivjiem. Vīri pārsteigti atkāpās, kad viņu acu priekšā uzradās šī mirgojošā parādība.

Taču viņi bija trenēti kaujinieki, un pēc brīža vīru dēmoni, mežonīgajiem zobiem tumsā balti zibot, lēca uz eņģeli un Baltamoss satrūkās; no bailēm un kauna iekliedzies, viņš parāvās atpakaļ un tad palēcās gaisā, spēcīgi sizdams spār­nus. Izbijies Vils vēroja, kā viņa vadoņa un drauga stāvs paceļas un starp koku galotnēm izgaist skatienam.

Lira tam visam sekoja ar vēl apdullušu skatienu. Viss bija ildzis ne vairāk par divām vai trim sekundēm, bet šveiciešiem ar to pietika, lai pārgrupētos, un patlaban viņu vadonis pacēla loku. Vilam nebija izvēles: viņš pa­cēla pistoli, ar labo roku to pieturēja un nospieda mēlīti. Šāviens sadrebināja visus viņa kaulus, taču lode atrada vīrieša sirdi.

Kareivis novēlās atmuguriski, kā zirga spērienu dabū­jis. Vienlaikus abi mazie izlūki metās uz abiem pārējiem vīriem, lēkdami no spārēm uz saviem upuriem, vēl pirms Vils paguva samirkšķināt acis. Sieviete pieklupa kaklam, vīrietis delnas locītavai, un abi atmuguriski veica ašu dūrienu ar papēdi. Smacējošs, sāpīgs vaids, un abi švei­cieši bija pagalam; viņu dēmonu rēcieni, tiem izgaistot, aprāvās pusē.

Vils pārlēca pāri līķiem, un Lira skrēja viņam līdzi, ātri un neatlaidīgi. Panteleimons meža kaķa veidolā tu­rējās cieši viņiem pie papēžiem. Kur Ema? Vils nodomāja un tajā pašā mirklī ieraudzīja meiteni līkumojam pa citu ceļu. "Tagad viņa būs drošībā," viņš sprieda un pēc se­kundes ieraudzīja dziļi aiz krūmiem pavīdam loga bāl­gano vizmu. Vils satvēra Liras roku ciešāk un vilka viņu turp. Viņu sejas bija saskrāpētas, drānas ķeroties saplēs­tas, potītes mežģījās uz saknēm un akmeņiem, taču logu viņi atrada un caur to izkūleņoja citā pasaulē uz kaulbaltām klintīm zem spoža mēness, kur bezgalīgo klu­sumu traucēja vienīgi kukaiņu čirkstēšana.

Vispirms Vils satvēra vēderu un rīstījās, vemstīdamies un atkal vemstīdamies nāves šausmās. Nu jau viņš bija nogalinājis divus vīrus, nemaz nepieminot to jaunekli Torre degli Anheli… Vils to negribēja. Viņa ķermenis saju­ta riebumu pret to, ko instinkts bija licis darīt, un iznā­kums bija slāpes un īgnums, mokpilns brīdis, nometoties ceļos un vemjot, līdz iztukšojas kuņģis un dvēsele.

Lira blakus bezpalīdzīgi vēroja, auklēdama Panu, aijā­dama viņu pie savām krūtīm.

Beidzot Vils mazliet atspirga un paskatījās apkārt. Viņš uzreiz ieraudzīja, ka šajā pasaulē viņi nav vieni, jo tepat bija arī mazie spiegi, nolikuši turpat blakus zemē savus saiņus. Spāres šaudījās pār klintīm, tvarstīdamas nakts­tauriņus. Vīrietis masēja sievietes plecu, un abi bargi lūko­jās uz bērniem. Viņu skatieni bija tik skaidri un sejas tik uzskatāmi pauda jūtas, ka tās nevarēja pārprast, Vils saprata, ka šis pāris ir bīstams, lai kas arī viņi būtu.

Zēns teica Lirai: — Aletiometrs ir šeit, manā mugur­somā.

-   Ak, Vil, es tā cerēju, ka būsi to atradis un kas īsti notika? Vai tu atradi savu tēvu? Un mans sapnis, Vil… tas ir par daudz, lai noticētu tam, kas mums jādara, ak, es neuzdrīkstos pat domāt par to… Un aletiometrs ir clrošībāl Visu šo ceļu tu esi to glabājis man…

Vārdi vēlās tik strauji, ka Lira pat negaidīja atbildes. Viņa grozīja aletiometru vēl un vēlreiz, pirksti glāstīja tā smago zeltu, gludo kristālu un grubuļainos ritentiņus, ko viņi tik labi pazina.

Vils domāja: "Tas mums pavēstīs, kā salabot nazi!"

Taču vispirms viņš jautāja: Vai tu jūties labi? Varbūt esi izsalkusi vai izslāpusi?

-   Nezinu… jā. Bet ne pārāk. Lai vai kā…

-   Mums jāiet prom no šī loga, Vils teica, ja nu viņi to gadījumā atrod un izkļūst tam cauri.

-   Jā, taisnība, meitene atbildēja, un viņi kāpa augšā pa nogāzi. Vils nesa savu mugursomu un Lira laimīga mazo somu ar aletiometru. Ar acs kaktiņu Vils redzēja, ka abi mazie spiegi seko, bet viņi turējās atstatus un bēr­nus neapdraudēja.

Viņpus nogāzes malas bija klintsradze, kas piedāvāja šauru patvērumu, un, iepriekš rūpīgi pārliecinājušies, vai tur nav čūsku, viņi apsēdās zem tās un dalījās žāvē­tos augļos un ūdenī no Vila blašķes.

Vils klusi ierunājās: Nazis ir salauzts. Es nezinu, kā tas notika. Koulteres kundze kaut ko darīja vai teica, es iedomājos par savu māti, tāpēc nazis pagriezās, aizķērās vai… es nesaprotu, kas gadījās. Un mēs esam šeit iestrē­guši, kamēr neizdosies to salabot. Negribu, ka tie abi mazie ļautiņi to zinātu, jo, kamēr viņi domā, ka varu nazi izmantot, man ir virsroka. Es domāju: varbūt tu varētu pajautat aletiometram un…

Jā! Lira uzreiz piekrita. Jā, es to izdarīšu.

Viņa tūlīt izvilka aletiometru no somas un nolika mēness­gaismā, lai skaidri varētu saskatīt ciparnīcu. Atglaudusi aiz ausīm matus, tieši tāpat, kā Vils bija redzējis darām Liras māti, viņa sāka sen pazīstamajā veidā grozīt ritentiņus, un Panteleimons, tagad peles veidolā, tupēja viņai uz ceļiem. Tomēr nebija tik viegli aletiometru saskatīt, kā viņa bija domājusi; varbūt mēnessgaisma maldināja? Viņai vajadzēja vienreiz vai divreiz pagriezt to riņķī un samirkšķināt acis, lai noskaidrotos skatiens, tikai tad simboli kļuva skaidri.

Tikko iesākusi, viņa īsi, uzbudināti iekliedzās un pa­lūkojās Vila ar mirdzošām acīm, kad adata sašūpojās. Bet tā vēl nebija beigusi kustēties, un viņa, saraukusi pieri, skatījās, kamēr instruments aprima.

Lira to nolika malā, vaicādama: Joreks? Vai viņš ir tuvumā, Vil? Man šķita, es dzirdēju, ka tu viņu sauc, bet tad nodomāju, ka tā ir vienkārši vēlēšanās. Vai viņš patiešām ir te?

Ak, viņš ar metālu spej darīt visu, Vil. Ne tikai bruņas Joreks tikpat labi var izgatavot sīkas, smalkas lietiņas… — Lira pastāstīja par mazo skārda kārbiņu, ko Joreks viņai bija pagatavojis kukaiņa-spiega ieslodzīšanai. Bet kur viņš ir?

-    Pavisam tuvu. Viņš būtu nācis, kad es saucu, bet acīmredzot cīnījās… Un Baltamoss! Ak, viņš noteikti bija pavisam pārbijies…

-Kas?

Vils īsi paskaidroja, kaunā sasarkušiem vaigiem eņ­ģelis varbūt tā jutās.

-    Bet vairāk par viņu es tev pastāstīšu vēlāk, zēns teica. Tas ir ļoti dīvaini… Baltamoss man daudz ko pa­stāstīja, un domāju, ka es sapratu… Viņš izbrauca ar pirkstiem caur matiem un berzēja acis.

-    Tev būs man jāizstāsta viss, Lira stingri piekodi­nāja. Viss, ko tu darīji, kopš viņa mani notvēra. Ak, Vil, vai tu vēl asiņo? Tava nabaga roka…

-    Nē. Mans tēvs to sadziedēja. Brūce atvērās, kad es situ zeltainajam pērtiķim, bet tagad ir labāk. Viņš man iedeva kādu ziedi, ko bija pagatavojis…

-   Tu atradi tēvu?

-   Tieši tā, kalnos, tajā naktī…

Vils ļāva, lai viņa iztīra brūci un uzliek tai svaigu ziedi no mazās raga kārbiņas, tikmēr stāstīdams šo to no noti­kušā: par cīņu ar svešinieku; par viņu abu atklājumu se­kundi pirms tam, kad raganas bulta trāpīja mājā; par satikšanos ar eņģeļiem; par ceļojumu uz alu un sastap­šanos ar Joreku.

-    Notiek kaut kas tāds, bet es guļu, meitene brīnījās. Zini, man šķiet: viņa pret mani izturējās laipni, Vil… es domāju, viņa bija… nedomāju, ka viņa jelkad būtu gribējusi man darīt pāri… viņa ir darījusi ļoti nelāgas lietas, bet…

Lira berzēja acis.

-Ak, bet mans sapnis, Vil, nevaru ne izstāstīt, cik tas bija savāds! Es it kā lasīju aletiometru; skaidrība un izpratne bija tik dziļa, ka tai nevarēja saskatīt galu viss līdz beigām bija skaidrs.

Tas bija… Atceries, es tev stāstīju par savu draugu Rodžeru, kā Gobleri viņu noķēra un es mēģināju viņu glābt, bet iznāca aplam un lords Ezriels viņu nogalināja?

Nu, es redzēju viņu. Savā sapnī es viņu atkal redzēju, tikai Rodžers bija miris, viņš bija velis un it kā maja man, kaut ko sauca, tikai es nevarēju sadzirdēt. Viņš negri­bēja, lai es nomirtu, tas nebija tā. Rodžers gribēja ar mani runāt.

Un… Tā biju es, es viņu turp aizvedu, uz Svalbāru, kur Rodžeru nogalināja, un tā ir mana vaina, ka viņš ir miris. Es atcerējos, kā mēs Džordanas koledžā mēdzām spēlē­ties, Rodžers un es, uz jumta, un pa visu pilsētu, tirgos, pie upes un māla bedrēs… Es, Rodžers un visi pārējie… Un es devos uz Bolvangaru, lai droši nogādātu viņu mājās, taču visu padarīju tikai ļaunāku, un, ja es neatvainošos, tad nebūs labi, viss būs vienkārši tukša laika šķie­šana. Es grasos to darīt saproti, Vil? Es došos uz Nāves zemi un Rodžeru sameklēšu, un… un teikšu: "Piedod!" Man vienalga, kas notiks pēc tam. Tad mēs varam… Es varu… Tam nav nekādās nozīmes, kas būs pēc tam.

Vils sacīja: Tā vieta, kur uzturas mirušie. Vai tā ir tāda pasaule, kas līdzinās šai, līdzīga manējai, tavējai vai kādai no citām pasaulēm? Vai tā ir tāda pasaule, kurā es varu iekļūt ar naža palīdzību?

Lira pacēla galvu, šīs idejas satriekta.

-   Tu varētu pajautāt, viņš turpināja. Izdari to tūlīt. Pajautā, kur šī pasaule atrodas un kā mums tur nokļūt.

Meitene pārliecās pār aletiometru, saberzēja acis un atkal neatraudamas skatījās, pirkstiem veikli kustoties. Pēc minūtes viņa bija saņēmusi atbildi.

—     Jā, Lira teica, taču tā ir savāda vieta, Vil… Tik savāda… Vai mēs patiesi to varētu paveikt? Vai mēs tiešām varētu doties uz Nāves zemi? Bet kura mūsu daļa turp dosies? Jo, mums mirstot, dēmoni izgaist esmu to redzējusi un mūsu ķermeņi, nu, tie vienkārši paliek kapā un satrūd, vai ne?

-   Tātad jābūt vēl trešajai daļai. Citādai daļai.

-   Vai zini, Lira sacīja, uzbudinājuma pilna, — es do­māju: tai jābūt patiesībai! Jo es varu domāt par savu ķermeni un varu domāt par savu dēmonu tātad jābūt vēl kadai daļai, kas domā!

-   Jā. Un šī daļa ir velis.

Liras acis iekvēlojās. Viņa teica: Varbūt mēs varētu Rodžera veli no turienes izdabūt. Varbūt mēs varētu viņu glābt.

-   Varbūt. Mēs varētu mēģināt.

-   Jā, tā mēs darīsim! meitene tūlīt iesaucās. Mēs iesim kopā! Tieši to mēs darīsim!

"Taču, ja neizdosies salabot nazi," Vils domāja, "mēs nespēsim paveikt itin neko."

Tiklīdz noskaidrojās galva un nomierinājās vēders, viņš piecēlās sēdus un sauca mazos izlūkus. Tie turpat tuvumā bija aizņemti ar kādu sīciņu aparātu.

-    Kas jus esat? Vils jautāja. Un kā pusē jūs esat?

Vīrietis beidza darīt, ko bija iesācis, un aizvēra kastīti,

līdzīgu vijoles futlārim, bet tā nebija lielāka par valriek­stu. Sieviete runāja pirmā.

-    Mēs esam Gallivespiāni, viņa paskaidroja. Es esmu lēdija Salmekija, un mans biedrs ir kavalieris Taielijs. Mēs esam lorda Ezriela izlūki.

Viņa stāvēja uz klints trīs vai četrus soļus no Vila un Liras, skaidri saskatāma un mēnesnīcas izgaismota. Sie­vietes sīkā balstiņa izklausījās nevainojami skaidra un klusa, izteiksme pārliecināta. Viņa valkāja vaļīgus, no kaut kāda sudrabaina materiāla šūdinātus svārkus un zaļu blūzi bez piedurknēm, un viņas dzeloņainā pēda bija kaila, tāpat ka vīrietim. Viņa uzvalks bija līdzīgos toņos, tikai piedurknes bija garas un platās bikses sniedzās līdz puslieliem. Viņi abi izskatījās stipri, spējīgi, nesaudzīgi un lepni.

-    No kuras pasaules jūs nākat? Lira jautāja. Es nekad nebiju redzējusi tādus cilvēkus kā jūs.

-   Mūsu pasaulei ir tādas pašas problēmas kā jūsējai, Taielijs atbildēja. Mēs esam izstumtie. Mūsu vadonis lords Roke padzirdēja par lorda Ezriela dumpi un apsolīja viņam mūsu atbalstu.

-   Un ko jūs gribat darīt ar mani?

-Aizvest pie tava tēva, lēdija Salmekija teica. Lords Ezriels nosūtīja karaļa Ogunves karaspēku glābt tevi un zēnu un jūs abus aizvest uz viņa cietoksni. Mēs šeit esam, lai palīdzētu.

-   Ak tā, bet pieņemsim, ka es negribu doties pie tēva. Ja nu es viņam neuzticos?

-    Man žēl, lēdija Salmekija atbildēja, bet mums dota tāda pavēle: aizvest jūs pie viņa.

Lira nevarēja nociesties viņa skaļi iesmējās, iedomā­joties, ka šie sīkie ļautiņi varētu viņu piespiest kaut ko darīt. Taču tā bija kļūda. Piepeši sakustējusies, sieviete sagrāba Panteleimonu un, turēdama viņa peles ķermeniti nežēlīgā tvērienā, pielika dzeloņa galiņu pie dēmona kājas. Lirai aizrāvās elpa: tas bija tāds pats šoks kā to­reiz, kad viņu bija sagrābuši vīri Bolvangarā. Neviens nedrīkst aiztikt otra dēmonu tā bija vardarbība.

Bet tad Lira ieraudzīja, ka Vils ar vēzienu notver la­bajā rokā vīrieti un cieši sagrābj aiz kājām tā, lai viņš ne­varētu iedzelt, un tur viņu augstu gaisā.

-    Atkal strupceļš, lēdija mierīgi konstatēja. Liec kavalieri zemē, zēn!

-    Vispirms palaidiet vaļā Liras dēmonu, Vils teica.

-   Man nav noskaņojuma diskutēt par to.

Lirai pārskrēja auksti šermuļi, redzot, ka Vils ir gatavs triekt Gallivespiāna galvu pret klinti. Un abi mazie ļau­tiņi to saprata.

Salmekija nocēla pēdu no Panteleimona kājas, un viņš uzreiz izrāvās no viņas tvēriena, kļūdams par mežonīgi šņācošu meža kaķi: viņš uzboza spalvu un kulstīja asti. Dēmona atņirgtie zobi atradās plaukstas tiesu no lēdijas sejas, bet viņa nevainojamā savaldībā to cieši uzlūkoja. Pēc brīža Panteleimons atkal mainījās un sermuliņa vei­dolā paglābās pie Liras krūtīm; Vils rūpīgi nolika Taieliju atpakaļ uz klints blakus partnerei.

-    Tev jāievēro zināma cieņa, kavalieris sacīja Lirai.

-    Tu esi neapdomīgs, bezkaunīgs bērns; lai tu būtu dro­šībā, šovakar ir miruši vairāki drosmīgi vīri. Tu darītu labāk, ja izturētos pieklājīgi.

-    Jā, meitene pazemīgi piekrita. Piedodiet, es tā darīšu. Goda vārds!

-   Un kas attiecas uz tevi… viņš turpināja, pievērsies Vilam.

Taču Vils pārtrauca: Kas attiecas uz mani, es nepie­ļaušu, ka ar mani tā runā, tāpēc to pat nemēģiniet. Cieņai jābūt abpusējai. Tagad klausieties uzmanīgi. Jums šeit nav nekāda uzdevuma, bet mums ir. Ja gribat palikt un palīdzēt, tad dariet tā, ka mēs sakām. Citādi varat tūlīt atgriezties pie lorda Ezriela. Par to nav vērts strīdēties.

Lira redzēja tos abus iekaistam dusmās, bet Taielijs skatījās uz Vila roku, kas bija uzlikta uz maksts pie viņa jostas; meitene saprata, ka viņš uzskata Viļu par stiprāko, kamēr viņam ir nazis. Tātad viņi nekādā ziņā nedrīkst zināt, ka tas ir salauzts.

-    Ļoti labi, kavalieris atbildēja. Mēs jums palīdzē­sim, jo mums ir dots tāds uzdevums. Bet jums jādara mums zināms, ko esat nodomājuši darīt.

-   Tas ir godīgi, Vils atzina. Es jums pateikšu. Tiklīdz būsim atputušies, mēs atgriezīsimies Liras pasaulē gri­bam uzmeklēt mūsu draugu laci. Viņš nav tālu no šejienes.

-   To lāci ar bruņām? Ļoti labi, sacīja Salmekija. Mēs redzējām, kā viņš cīnās. Mēs jums palīdzēsim viņu uz­meklēt. Bet pēc tam jums jānāk kopā ar mums pie lorda Ezriela.

-   Jā, Lira nopietnu seju meloja, ak jā, tad mēs tā darīsim.

Panteleimons tagad bija mierīgāks un ziņkārīgs, tāpēc meitene atļāva viņam uzkāpt sev uz pleca un mainīties. Viņš kļuva par spāri, tikpat lielu kā tās divas, kas, viņiem runājoties, šaudījās pa gaisu; Panteleimons uzšā­vās gaisā, tām pievienodamies.

-    Tā inde, Lira sacīja, atkal pievērsdamās Gallivespiāniem, tas ir, es domāju, jūsu dzeloņos, vai tā ir nāvējoša? Jūs taču iedzēlāt manai mātei, Koulteres kundzei, vai ne? Vai viņa nomirs?

-   Tas bija tikai viegls dūriens, Taielijs atbildēja. Pilna deva viņu nonāvētu, jā, bet maza skrambiņa viņu padarīs vāju un miegainu apmēram uz pusi dienas.

Un liks mocīties mežonīgās sāpēs viņš to zināja, taču Lirai neteica.

-   Man ar Liru jāparunā personiski, Vils teica. Mēs uz kādu minūti paiesim nostāk.

-Ar to nazi, kavalieris jautāja, jūs varat izgriezties no vienas pasaules citā, vai ne?

-   Vai jus man neuzticaties? -Nē.

-    Labi, tad es to atstāšu šeit. Ja man naža nebūs, tad nevarēšu to izmantot.

Viņš atsprādzēja maksti un nolika uz klints, un tad viņi ar Liru pagāja tālāk un apsēdās tā, lai varētu redzēt Gallivespiānus. Taielijs cieši skatījās uz naža spalu, taču neaiztika to.

-     Mums vienkārši jāmitinās kopā ar viņiem, Vils teica. Tiklīdz nazis būs salabots, mēs pazudīsim.

-   Tie abi ir ļoti veikli, Vil, Lira brīdināja. Un viņiem nebūs ne silts, ne auksts viņi tevi nogalinās.

-    Es tikai ceru, ka Joreks var nazi salabot. Nebiju ap­jēdzis, cik ļoti tas mums vajadzīgs.

-   Viņš salabos, Lira pārliecināta atbildēja.

Viņa vēroja, kā Panteleimons lidinās un šaudās pa gaisu, tvarstīdams sīkus naktstauriņus tāpat kā citas spāres. Viņš nevarēja aizlidot tik tālu kā tās, bet bija tik­pat ašs un pat košāks. Meitene pacēla plaukstu, un viņš uzmetās uz tās, Panteleimona garie, caurspīdīgie spārni vibrēja.

-   Kā tu doma, vai mēs varam viņiem uzticēties, kamēr guļam? Vils vaicāja.

-   Jā. Viņi ir neganti, bet, manuprāt, godīgi.

Viņi atgriezās uz klints, un Vils sacīja Gallivespiāniem: Tagad es gribu pagulēt. Dosimies tālāk no rīta.

Kavalieris piekrītoši pamāja, un Vils tūlīt saritinājās un iegrima miegā.

Lira apsēdās viņam blakus, bet siltais Panteleimonskaķis viņai klēpī. Cik laimīgs bija Vils, ka Lira nu bija nomodā un viņu uzraudzīja! Viņš bija patiesi bezbailīgs, un Lira viņu neizmērojami apbrīnoja, taču Vils neprata melot, nodot un blēdīties, kas viņai nāca tikpat dabiski kā elpošana. Par to domādama, meitene sev šķita sirsnīga un nevainīga, jo darīja to Vila un nekad ne sevis labā.

Lira bija domājusi atkal ieskatīties aletiometrā, taču, sev par lielu pārsteigumu, juta tādu nogurumu, it kā visu šo bezapziņas laiku būtu pavadījusi nomodā. Viņa apgūlās cieši blakus Vilam un aizvēra acis "tikai nelielai snaudai", kā pati sev stāstīja, pirms iegrima miegā.

PULĒS BEZ PRIEKA IR NEPILNVĒRTĪGAS « PULĒS BEZ RAIZĒM IR NEPILNVĒRTĪGAS RAIZES BEZ PŪLĒM IR NEPILNVĒRTĪGAS < PRIEKS BEZ PŪLĒM IR NEPILNVĒRTĪGS • DŽONS RASKINS

vils un Lira gulēja visu nakti un pa­modās, kad viņiem acis iespīdēja saule. Faktiski viņi pamodas ar apmē­ram sekundes starplaiku un vienu un to pašu domu, bet, kad paskatījās ap­kārt, sev cieši blakus ieraudzīja kava­lieri Taieliju mierīgi stāvam sardzē.

-    Konsistorija tiesas karaspēks ir atkāpies, Taielijs viņiem pavēstīja. Koulteres kundze ir karaļa Ogunves rokās un ceļā pie lorda Ezriela.

-   Kā jūs to zināt? jautāja Vils, stīvi uzsliedamies sē­dus. Vai bijāt caur logu izlīduši atpakaļ?

-   Nē. Mēs sazinājāmies caur magnetīta rezonatoru. Es ziņoju par mūsu sarunu, Taielijs pievērsās Lirai, sa­vam komandierim lordam Rokem, un viņš piekrita, ka mums jāiet kopā ar jums pie lāča un, kad būsiet viņu sa­tikuši, tad nāksiet kopā ar mums. Tātad mēs esam sa­biedrotie, un mēs palīdzēsim jums, cik vien spēsim.

-   Labi, Vils teica. Tad paēdīsim kopā. Vai jūs ēdat mūsu ēdienu?

-    Paldies, jā, lēdija atbildēja.

Paņēmis dažus pēdējos žāvētos persikus un saziedējušu rupjmaizes klaipu pēdējo, kas viņam bija palicis, Vils ēdie­nu sadalīja visiem, lai gan spiegi, protams, neņēma daudz.

-   Runājot par ūdeni nešķiet, ka šajā pasaulē tas būtu kur tuvumā, Vils teica. Vajadzēs pagaidīt, kamēr tie­kam cauri, tikai tad dabūsim padzerties.

-    Tādā gadījumā labāk to izdarīt drīzāk, Lira at­saucās.

Tomēr vispirms viņa izņēma aletiometru. To varēja sa­skatīt skaidri, nevis kā pagajušajā naktī, bet pēc ilgās gu­lēšanas pirksti bija kļuvuši gausi un stīvi. Viņa pajau­tāja, vai ielejā vēl aizvien draud kadas briesmas. Ne nāca atbilde: visi kareivji ir projām, bet ciema iedzīvotāji savās mājās; tā nu viņi gatavojās doties prom.

Tuksneša žilbinošajā gaisā starojošais logs krūma dziļajā paēnā izskatījās savāds: sulīgi zaļas augu segas kvadrātiņš, kas karājās gaisā kā glezna. Gallivespiāni gribēja uz to palūkoties un jutās pārsteigti, redzēdami, ka, skatoties no aizmugures, loga it kā nemaz nebija, un tā esamība atklājās, vienīgi apejot to no sāna.

-   Ja jau esam izgājuši cauri, man vajadzēs to aizvērt, Vils sacīja.

Lira mēģināja sakniebt loga malas kopa, bet viņas pirksti tās nemaz nevarēja atrast; tāpat gāja arī spie­giem, par spīti viņu sīkajām plaukstām. Vienīgi Vils spēja nekļūdīgi sataustīt, kur tās ir, un viņš to izdarīja precīzi un ātri.

-   Cik pasaulēs ar šo nazi var iekļūt? Taielijs vaicāja.

-   Cik vien to ir, atbildēja Vils. Nevienam nekad ne­pietiks laika to noskaidrot.

Uzmetis mugursomu plecos, viņš pirmais izgāja uz meža ceļa. Spāres baudīja svaigo, valgo gaisu, kā adatas šaudīdamās saules staros. Koki virs galvas vairs nelocījās tik nevaldāmi, un gaiss bija vēss un rāms, tāpēc vēl jo satriecošāk šķita ieraudzīt starp zariem sadragāta žiroptera vraku ar afrikāņu pilota līķi, kas, sapinies sēdekļa siksnās, pa pusei karājās ārā no durvīm, un mazliet tālāk atrast pārogļojušās cepelīna atliekas sodrējaini melnas audekla skrandas, nomelnējušus statņus un cauruļvadus, sasistus stiklus un līķus: trīs pārogļojušos vīrus ar iz­kropļotiem locekļiem tādās pozās, it kā tie vēl arvien draudētu cīnīties.

Un tie bija tikai tie, kas bija nokrituši takas tuvumā. Augšā uz klints un tālāk starp kokiem bija vēl citi līķi un vairāk vraku. Satriekti un pieklusuši abi bērni gāja caur asiņainās izrēķināšanās vietu, kamēr pie tādiem skatiem pieradušie spiegi, lidodami uz savām spārēm, vērās ap­kārt aukstasinīgāk, pētīdami, kā risinājusies kauja un kurš cietis lielākus zaudējumus.

Sasnieguši ielejas augšdaļu, kur koki kļuva retāki un sākās varavīksnes, viņi apstājās un pamatīgi padzērās ledaino ūdeni.

-    Cerams, ar to meitenīti viss ir kārtībā, Vils ieru­nājās. Mēs nemūžam nedabūtu tevi laukā, ja viņa tevi nepamodinātu. Ema speciāli gāja pie svētā, lai dabūtu to pulveri.

-    Viņai viss ir labi, teica Lira, pagājušonakt es to pajautaju aletiometram. Taču viņa domā, ka mēs esam velni. Viņa no mums ir nobijusies. Droši vien viņa vēlas, kaut nekad nebūtu tajā iesaistījusies, bet meitene ir drošībā.

Un tad nāca gara, grūta gājiena diena; Vilam tā nesa­gādāja raizes, bet Liru novārdzināja meitenes kajas pēc ilgā miega bija novājinātas un slābanas. Taču drīzāk viņa ļautu izraut sev mēli nekā žēlotos, cik slikti jūtas, kli­bodama, nerunīga un dreboša viņa turējās Vilam līdzi un neko neteica. Tikai tad, kad dienas vidū viņi apsēdās, Lira atļāvās iešņukstēties un to arī tikai brīdī, kamēr Vils bija pagājis tālāk atviegloties.

Lēdija Salmekija sacīja: Atpūties! Nogurums nav nekāds kauns.

-   Bet es negribu sagādāt Vilam vilšanos! Negribu, lai viņš mani uzskata par vārguli un kavēkli.

-   Tas nu ir beidzamais, ko viņš domā.

-    To jūs nevarat zināt, — Lira nelaipni atteica. Jūs viņu nepazīstat labāk kā es.

-   Ja dzirdu nekaunību, es to pazīstu, lēdija mierīgi sacīja. Tagad dari, kā lieku, un atpūties. Pietaupi savu enerģiju iešanai.

Lira gribēja dumpoties, bet lēdijas spožie dzeloņi saulē bija skaidri saskatāmi, tāpēc meitene neko neteica.

Lēdijas biedrs kavalieris atvēra magnetīta rezonatora futlāri, un, ziņkārei ņemot virsroku pār aizvainojumu, Lira vēroja, ko viņš darīs. Instruments izskatījās pēc īsa, no blāva, pelēcīgi melna akmens izgatavota zīmulīša uz koka statīva; kavalieris kā vijolnieks vilka pār tā galu sīku lociņu, piespiezdams pirkstus dažādiem virsmas punktiem. Šīs vietas nebija atzīmētas, tāpēc šķita, ka viņš tās aizskar uz labu laimi, bet no saspringtās sejas iz­teiksmes un pārliecinātajām, veiklajām kustībām Lira saprata, ka šai nodarbei ir nepieciešams tikpat daudz zināšanu un iemaņu kā viņai pazīstamajai aletiometra nolasīšanai.

Pēc vairākām minūtēm spiegs lociņu nolika un paņē­ma radioaustiņas, ne lielākas kā Liras mazā pirkstiņa nags, un vienu vada galu cieši aptina ap akmenim pie­stiprinātu tapiņu, bet otru ap otru tapiņu. Manipulējot ar abām tapiņām un ar vada savilkumu starp tām, viņš acīmredzot saņēma atbildi uz savu ziņojumu.

-   Kā tas darbojas? Lira painteresējās, kad vīriņš bija beidzis.

Taielijs palūkojās meitenē, kā vērtēdams, vai viņa tie­šām grib to zināt, un tad atbildēja: Jusu zinātnieki jeb, kā jūs viņus dēvējat, eksperimentējošie teologi pazīst tā saukto kvantu samezglojumu. Tas nozīmē, ka var eksis­tēt divas daļiņas ar kopīgām īpašībām: kas notiek ar vienu daļiņu, tas tajā pašā brīdī notiek arī ar otru neat­karīgi no tā, cik tālu viena no otras tās atrodas. Nu, un mūsu pasaulē eksistē tāds paņēmiens, kad paņem kopīgu magnetītu, samezglo visas tā daļiņas un pēc tam tās sašķeļ pa divi tā, ka abas daļas kopīgi rezonē. Šī mag­netīta dublikāts atrodas pie mūsu komandiera lorda Rokes. Kad es savu lociņu spēlēju uz šī, otrs precīzi repro­ducē atveidotās skaņas, un tā mēs sazināmies.

Nolicis visu malā, Taielijs kaut ko pateica lēdijai. Sal­mekija piegāja viņam klāt, un abi pagāja nostāk, sarunā­damies tik klusi, ka Lira neko nevarēja dzirdēt, kaut gan Panteleimons kļuva par pūci un pavērsa savas lielās ausis viņu virzienā.

Patlaban atgriezās Vils, un viņi devās tālāk gausāk, nekā ritēja diena; taka kļuva stāvāka, bet sniega robeža nāca tuvāk. Klinšu ielejas galā viņi atpūtās vēlreiz, jo pat Vils nomanīja, ka Lira ir gandrīz pagalam meitene stipri kliboja un viņas seja bija kļuvusi pelēka.

Ļauj, es apskatīšu tavas kajas, Vils viņu uzrunāja, -ja tās ir noberztas, es tās apsmērēšu ar ziedi.

Kājas bija pamatīgi noberztas, un Lira, aizvērusi acis un griezdama zobus, ļāva tās ieziest ar asinssūnas ziedi.

Kavalieris tikmēr nevaļīgi rosījās, bet pēc piecām minū­tēm nolika rezonatoru, sacīdams: Es pavēstīju lordam Rokem, kur mēs esam, un viņi sūta šurp žiropteri, kas mūs aizvedīs, tiklīdz būsiet aprunājušies ar savu draugu.

Vils pamāja ar galvu. Lira nelikās to dzirdam. Patla­ban viņa piekususi sēdēja, vilkdama kājās zeķes un kur­pes. Pēc tam viņi atkal devās ceļā.

Vēl viena stunda, un lielāko daļu ielejas pārņēma krēsla. Vils prātoja, vai viņi pirms tumsas iestāšanās atradīs kadu pajumti, bet tad Lira priecīgā atvieglojumā iesaucās:

-   Jorek! Jorek!

Viņa Joreku bija ieraudzījusi ātrāk nekā Vils. Lāču ka­ralis atradās krietni tālu, tomēr viņa baltais kažoks ne­skaidri vidēja pret sniegu; atskanot Liras balsij, viņš pagrieza galvu, paostīja gaisu un pa kalna sānu lēkšoja viņiem pretī.

Ignorēdams Vīlu, lācis ļāva Lirai papliķēt viņa kaklu un iespiest seju vilnā. Viņš rūca tik stipri, ka Vils juta vibrējam kājas, bet Lira, manīdama Joreka prieku, acu­mirklī aizmirsa savas tulznas un nogurumu.

-   Ak, mīļo Jorek, es tā priecājos tevi satikt! Nemūžam nedomāju, ka vēl kādreiz tevi redzēšu pēc tiem laikiem Svalbārā un pēc visa notikušā! Vai Skorsbija kungs ir drošībā? Kā klājas jūsu karalistē? Vai tu te esi viens pats?

Mazie spiegi bija pazuduši; lai vai kā tagad šķita, ka krēslainajos kalnos viņi ir tikai trijatā: zēns, meitene un lielais baltais lācis. Kad Joreks viņai piedāvāja savu mu­guru, Lira rāpās augšā, it kā nekad nebūtu vēlējusies atrasties kur citur, un lepna un laimīga jāja, viņas dār­gais draugs pēdējo ceļa posmu nesa viņu uz savu alu.

Nodevies pārdomām, Vils neklausījās Liras sarunā ar Joreku, taču piepeši izdzirda viņas izbaiļu kliedzienu:

-    Skorsbija kungs ak nē! Ak, tas ir pārāk nežēlīgi! Patiešām miris? Vai tu esi pārliecināts, Jorek?

-   Ragana man lika doties ceļā un uzmeklēt vīru, vārdā Grummans, lācis teica.

Nu Vils klausījās uzmanīgāk, jo Baručs un Baltamoss kaut ko par to viņam bija stāstījuši.

-    Kas notika? Kas viņu nogalināja? Lira drebošā balsī jautāja.

-    Lī mira cīnīdamies. Visu maskovītu baru viņš turēja bezizejas stāvoklī, kamēr tas cilvēks izbēga. Es atradu Lī Skorsbija līķi. Viņš mira bezbailīgi. Es viņu atriebšu.

Lira neslēpdamās raudāja, un Vils nezināja, ko teikt, jo šis nepazīstamais vīrs bija miris, glābdams viņa tēvu; Lira un lācis abi bija pazinuši un mīlējuši Lī Skorsbiju, bet viņš ne.

Drīz Joreks nogriezās sānis un devās uz alas ieeju, ļoti tumšu uz sniega fona. Vils nezināja, kur ir spiegi, bet bija pilnīgi pārliecināts, ka viņi ir tuvumā. Zēns gribēja pa­klusām apspriesties ar Liru, bet tikai tad, kad būs ierau­dzījis Gallivespiānus, lai zinātu, ka viņus nenoklausās.

Vils nolika mugursomu pie alas ieejas un gurdi apsē­dās. Aiz muguras lācis kūra uguni, un Lira, neraugoties uz bēdām, to ar interesi vēroja. Pacēlis kreisajā priekšķepā nelielu kadas dzelzsrūdas gabaliņu, lācis ar to ne vairāk kā trīs četras reizes uzsita līdzīgam akmentiņam uz grīdas. Katru reizi pašķīda dzirksteles, krītot tieši tur, kur Joreks vēlējās: sasmalcinātu žagariņu un sausas zā­les kaudzē. Drīz tā aizdegās liesmās, un Joreks mierīgi ielika tajā vienu, tad vēl un vēl vienu pagali, līdz uguns­kurs dūšīgi dega.

Bērni par to priecājās, jo tagad gaiss bija ļoti auksts, un tad nāca kaut kas vēl labāks: ciskas gabals, iespējams kazas. Joreks, protams, ēda jēlu gaļu, bet šo gabalu uzdūra uz asa iesma un uzlika cepties uz uguns abiem bērniem.

-     Vai te augšā, kalnos, medīt ir viegli, Jorek? Lira jautāja.

-    Nē. Mani ļaudis te nevar dzīvot. Es kļūdījos, tomēr veiksmīgi, jo atradu jūs. Kādi ir jūsu turpmākie plāni?

Vils paskatījās visapkārt alā. Viņi sēdēja tuvu ugunij, un liesmas meta lāča vilnā siltu, zeltaini oranžu atblāzmu.

No spiegiem nebija ne miņas, bet, pat ja ari tā, viņam vajadzēja izteikt savu lūgumu.

-     Karali Jorek, viņš iesāka, mans nazis ir sa­lauzts… un tad, paskatījies lācim aiz muguras, aprā­vās. Nē, pagaidi. Vils rādīja uz sienu. Ja jūs no­klausāties, viņš turpināja skaļākā balsī, tad nāciet laukā un dariet to godīgi. Neizspiegojiet mūs.

Lira un Joreks Bērnisons pagriezās paskatīties, kam viņš to saka. Mazais vīriņš iznāca no ēnas un mierīgi no­stājās gaismā uz klintsradzes virs bērnu galvām. Joreks ierūcās.

-    Tu neesi prasījis Jorekam Bērnisonam atļauju nākt viņa alā, Vils teica. Viņš ir karalis, bet tu tikai spiegs. Tev jāizrāda lielāka cieņa.

Lirai patika to dzirdēt. Viņa priecīgi palūkojās uz Viļu un redzēja zēna seju saniknotu un nicinājuma pilnu.

Bet kavalieris uz Viļu skatījās ar nepatiku.

-    Mēs pret jums esam bijuši patiesi, viņš pārmeta. Bija negodīgi mūs mānīt.

Vils piecēlās. Viņa dēmons, domāja Lira, tagad droši vien pieņemtu tīģerienes veidolu, un meitene atrāvās at­pakaļ, iztēlojoties milzīgā dzīvnieka dusmas.

-    Ja esam jūs mānījuši, tad nepieciešamības spiesti, Vils teica. Vai jūs piekristu nākt uz šejieni, zinadami, ka nazis ir salauzts? Protams, ne. Jūs ar savu indi novestu mūs bezsamaņā un pēc tam pasauktu palīgus, nolaupītu mūs un aizvestu pie lorda Ezriela. Tāpēc mums vajadzēja jūs apmānīt, Taielij, un jums ar to vienkārši jāsamierinās.

Ierunājās Joreks Bērnisons: Kas viņi tādi ir?

-    Spiegi, Vils atbildēja. Tos uzsūtījis lords Ezriels. Vakar viņi mums palīdzēja izbēgt, taču, ja viņi ir mūsu pusē, tiem nevajadzētu slēpties un slepus mūs noklausīties.

Bet, ja viņi to dara, tad ir pēdējie, kas drīkst runāt par negodīgumu.

Spiega niknais skatiens bija tik negants, ka viņš iz­skatījās gatavs cīnīties ar pašu Joreku, nemaz nerunājot par neapbruņoto Viļu, taču Taielijs bija kļūdījies, un viņš to saprata. Viņam atlika vienīgi palocīties un atvainoties.

-   Jūsu Majestāte, viņš uzrunāja Joreku lācis tūdaļ ierūcās.

Kavaliera skatiens acumirklī naidīgi pārslīdēja Vilam, izaicinoši un brīdinoši Lirai un dzedri un ar piesardzīgu cieņu Jorekam. Viņa skaidrie vaibsti visas šīs izteik­smes darīja dzīvīgi spilgtas, it kā viņu apspīdētu gaisma. No ēnas Taielijam blakus parādījās lēdija Salmekija un, pilnīgi ignorēdama bērnus, paklanījās lācim.

-    Piedodiet mums, viņa Jorekam teica. Slēpšanās paradums ir grūti pārvarams, un mans biedrs kavalieris Taielijs un es, lēdija Salmekija, tik ilgi esam uzturējušies starp ienaidniekiem, ka aiz tīrā paraduma neesam iztu­rējušies pret jums ar pienācīgo galantumu. Mēs pavadām šo zēnu un meiteni, lai pārliecinātos, ka viņi droši nonāk lorda Ezriela gādībā. Mums nav citu nolūku un nekādā ziņā ne sliktu nodomu pret jums, karali Jorek Bērnison.

Ja arī Joreks brīnījās, kā tādi sīkaļas varētu viņam no­darīt kaut ko ļaunu, tad viņš to neizrādīja; lāča vaibsti bija grūti lasāmi, bet viņš bija arī pieklājīgs, un lēdija bija runājusi diezgan laipni.

-   Nāciet pie uguns, viņš aicināja. Ja esat izsalkuši, pārtikas te pietiek un vēl paliek pāri. Vil, tu iesāki runāt par nazi.

-    Jā, sacīja Vils, es domāju, ka tas nekad nevar notikt, bet nazis ir salauzts. Un aletiometrs Lirai pavēs­tīja, ka tu varētu to salabot. Es grasījos to prasīt pieklājīgāk: vai tu to vari, Jorek?

-   Parādi.

Vils izkratīja visus naža gabalus no maksts un nolika uz akmeņainās grīdas, rūpīgi tos sabīdīdams, kamēr tie visi ieņēma īstās vietas un viņš varēja redzēt, ka ir visi. Lira turēja paceltu degošu zaru, un tā gaismā Joreks pie­liecies cieši aplūkoja katru gabalu, vārīgi aizskardams tos ar milzīgajiem nagiem, paceldams un grozīdams tā un šitā un pētīdams lūzuma vietas. Vils apbrīnoja milzīgo, melno, āķiem līdzīgo nagu veiklību.

Tad Joreks atkal apsēdās, ēnā augsti paceltu galvu.

-   Jā, viņš teica, precīzi atbildēdams uz jautājumu un nebilzdams neko vairāk.

Saprazdama, ko viņš domā, Lira lūdza: Ak, bet vai tu to darīsi, Jorek? Tu neticēsi, cik tas ir svarīgi: ja mēs nazi nevarēsim salabot, tad varam nokļūt bezizejas stāvoklī, un ne mēs vien…

-   Man tas nazis nepatīk, Joreks teica. Es baidos no tā, ko tas var nodarīt. Nekad neesmu redzējis neko tik bīstamu. Visnāvējošākās kaujas mašīnas salīdzinājumā ar šo nazi ir niecīgas rotaļlietas; ļaunumam, ko tas spēj nodarīt, nav robežu. Būtu bezgala labāk, ja tas nekad nebūtu izgatavots.

-   Bet ar to… Vils iesāka.

Neļaudams viņam pabeigt, Joreks turpināja pats: Ar nazi tu vari darīt dīvainas lietas. Bet tu nezini, ko tas dara pats no sevis. Tavi nolūki var būt labi. Bet arī pašam nazim ir nolūki.

-   Kā tas var būt? Vils jautāja.

-   Instrumenta nolūki ir tas, ko tas dara. Āmurs grib sist, skrūvspīles cieši turēt, svira grib celt. Tie ir nolūki, kuriem viņi ir pagatavoti. Bet dažkārt instrumentam var būt citi pielietojumi, par kuriem tu nezini. Dažreiz, darīdams to, ko esi nodomājis tu, tu izdari ari to, kas atbilst naža nolūkiem, pats to nezinadams. Vai tu vari saskatīt šī naža asāko malu?

-    Nē, Vils atzinās, jo tā bija taisnība: šīs malas bie­zums sašaurinājās un tā kjuva tik plāna, ka acs to ne­varēja uztvert.

-    Kā tad tu vari zināt visu, ko nazis dara?

-    Nevaru. Bet man tomēr tas jālieto un jādara, ko spēju, lai palīdzētu piepildīties labajam. Nedarīdams neko, es būšu nederīgāks par nederīgu. Es grēkošu.

Lira uzmanīgi sekoja sarunai un, redzēdama, ka Jo­reks tomēr nevēlas salabot nazi, sacīja:

-    Jorek, tu zini, cik tie Bolvangaras ļaudis bija ļauni. Ja mēs nevarēsim uzvarēt, viņi tā turpinās mūžīgi. Tur­klāt, ja naža nebūs mums, viņi paši varētu to iegūt. Mēs par nazi neko nezinājām, kad es tevi pirmoreiz satiku, Jorek, un arī neviens cits nezināja, bet nu, kad mēs to zinām un esam nazi dabūjuši sev, mēs nevaram vienkārši pateikt nē. Tas būtu gļēvi, turklāt aplami, tikpat kā mēs to atdotu viņiem, teikdami: "Lietojiet vien, mēs jūs neka­vēsim." Labi, mēs nezinām, ko nazis dara, bet es taču to varu pavaicāt aletiometram, vai ne? Tad mēs zināsim. Un mēs varēsim domāt par to pareizi, nevis tikai izteikt mi­nējumus un baidīties.

Vils negribēja minēt savu personīgo, neatliekamāko iemeslu: ja nazis netiktu salabots, viņš nekad nenokļūtu mājās, vairs nekad neredzētu savu māti; viņa nekad neuz­zinātu, kas noticis, un domātu, ka viņš viņu pametis tāpat, kā to izdarīja Vila tēvs. Tieši nazis bija atbildīgs par to, ka viņi abi bija māti atstājuši. Vilam tas jāizmanto, lai atgrieztos pie viņas, citādi viņš sev nemūžam nepiedos.

Joreks ilgi neteica ne vārda un, pagriezis galvu, ska­tījās tumsā. Tad viņš lēni pieslējās kājās, cēlā gaitā piesoļoja pie alas izejas un lūkojās zvaigznēs: dažas bija tās pašas, ko viņš pazina ari ziemeļos, bet dažas viņam bija svešas.

Aiz muguras Lira uz uguns apgrozīja gaļu, un Vils aplūkoja, kā dzīst viņa ievainojumi. Taielijs un Salmekija klusi sēdēja uz savas klintsradzes.

Tad Joreks pagriezās.

-    Ļoti labi, es to darīšu ar vienu nosacījumu, viņš teica. Kaut arī jūtu, ka tā ir kļūda. Maniem ļaudīm nav ne dievu, ne veļu vai dēmonu. Mēs dzīvojam un mirstam tas ir viss. Cilvēku darīšanas mums nenes neko citu kā bēdas un nemieru, bet mums ir valoda, mēs karojam un lietojam ieročus; varbūt mums jānostājas kāda pusē. Tomēr pilnīgas zināšanas ir labākas nekā puszināšanas. Lira, nolasi savu instrumentu. Uzzini to, ko vaicā. Ja tu pēc tam to vēl gribēsi, es nazi salabošu.

Lira nekavējoties izņēma aletiometru un pievirzījās tuvāk ugunij, lai varētu saskatīt tā skalu. Šaudīgajā gais­mā bija grūti to redzēt, tāpēc nolasīšana aizņēma ilgāku laiku nekā parasti. Kad Lira samirkšķināja acis, nopūtās un izgāja no transa, viņas seja izskatījās satraukta.

—Nebiju domājusi, ka tas ir tik mulsinoši, meitene atzinās. Tas man daudz ko pavēstīja. Es domāju, ka man tas ir skaidrs. Es tā domāju. Vispirms tas vēstīja par līdzsvaru. Tas pauda, ka nazis varot būt gan bīstams, gan arī darīt labu, bet šī robeža atrodoties tik vieglā, tik smalkā līdzsvarā, ka mazākā doma vai vēlme to varot novirzīt uz vienu vai otru pusi… Un tas nozīmēja tevi, Vil, tas nozīmēja to, ko tu vēlies vai domā, tikai aletiometrs nepateica, kāda doma būtu laba un kāda slikta.

Tad… tas sacīja "jā", viņa teica, pazibinādama acis uz spiegiem. Tas sacīja: "Jā, dariet to, salabojiet nazi."

Joreks uz viņu nosvērti palūkojās un tad vienu reizi palocīja galvu.

Taielijs un Salmekija nokāpa zemē, lai paskatītos tu­vāk, un Lira jautāja: Vai tev nevajag vairāk kurināmā, Jorek? Esmu pārliecināta, ka mēs ar Viļu varētu aiziet un kaut cik atnest.

Vils saprata viņas nodomu: prom no spiegiem viņi va­rētu parunāt.

Joreks teica: — Lejpus pirmās atradzes uz takas aug krūms ar sveķainu koksni. Atnesiet no tā, cik daudz varat.

Lira uzreiz pielēca kājās, un Vils devās viņai līdzi.

Mēness spoži apspīdēja pēdu nospiedumu taciņu sniegā, gaiss bija dzeldējoši auksts. Abi bērni jutās jestri, cerību pilni un ņipri. Viņi nesarunājās, kamēr nebija labu gabalu no alas.

-   Ko vēl tas vēstīja? Vils vaicāja.

-    Aletiometrs teica dažas lietas, ko es nesapratu un nesaprotu vēl tagad. Tas teica, ka nazis nozīmētu Putekļu nāvi, bet tad atkal, ka tas esot vienīgais veids, kā paturēt Putekļus pie dzīvības. Es to nesapratu, Vil. Aletiometrs pauda, ka tas esot bīstami, tas visu laiku to atkārtoja. Tas teica ja mēs… tu saproti… ko es domāju…

-   Ja mēs dodamies uz Nāves zemi…

-  Jā… ja mēs to darām… aletiometrs teica, ka mēs varētu nekad vairs neatgriezties, Vil. Mēs varētu tur neizdzīvot.

Vils neko neatbildēja, un nu viņi gāja mierīgāk, lūko­damies pēc Joreka pieminētā krūma, un klusēdami domāja, kā rīkoties tālāk.

-   Mums tomēr jāiet, viņš teica, vai ne?

-   Es nezinu.

-   Es domāju, tagad mēs zinām. Tev jārunā ar Rodžeru, un man ar manu tēvu. Mums jāiet.

-    Esmu nobijusies, Lira teica.

Viņš zināja, ka viņa nevienam citam neatzītos.

-    Vai aletiometrs teica, kas notiktu, ja mēs neietu? Vils jautāja.

-    Viens vienīgs tukšums. Tukšums. Es patiešām to ne­saprotu, Vil. Bet domāju: tas nozīmē, ka mums tomēr jāmēģina glābt Rodžeru, pat ja tas ir bīstami. Tikai tas nebūs tā kā toreiz, kad es viņu glābu no Bolvangaras; patiešām nesaprotu, ko es toreiz darīju, vienkārši devos prom un man paveicās. Gribu teikt tur bija visādi citi ļaudis, kas palīdzēja, piemēram, ģiptieši un raganas. Tur, kur mums jāiet tagad, nebūs neviena palīga. Un cik varu saprast… Savā sapnī es redzēju… Tā vieta bija… Tā bija nelāgāka par Bolvangaru. Tieši no tā es baidos.

-    Tas, no kā baidos es, pēc minūtes ierunājās Vils, viņā nemaz neskatīdamies, ir iestrēgt kaut kur un vairs nekad neredzēt māti.

No nekurienes zēnam atausa atmiņas: viņš bija pavi­sam mazs, vēl ne par ko neraizējās, un nu viņš saslima. Visu cauru nakti tā šķita māte tumsā bija sēdējusi pie viņa gultas, dziedādama šūpuļdziesmas un stāstīdama stāstus, un, kamēr skanēja viņas mīļā balss, Vils saprata, ka atrodas drošībā. Viņš nespēja tagad viņu pamest. Viņš nevarēja! Viņš māti pieskatītu visu savu mūžu, ja to vajadzētu.

Un Lira, it kā zinādama, par ko Vils domā, sirsnīgi teica:

-    Jā, taisnība, tas būtu briesmīgi… Zini, par manu māti es nekad neesmu aptvērusi… Es vienkārši augu savā nodabā, patiešām; es pat neatminos, ka mani kāds būtu turējis klēpi vai apmīļojis; bijām tikai mēs divi ar Panu, cik vien tālu varu atcerēties… Neatminos, ka ar mani kopā būtu bijusi Lonsdeilas kundze; viņa bija eko­nome Džordanas koledžā un tikai pārbaudīja, vai es esmu tīra tas bija viss, par ko viņa domāja; ak un manie­res… Bet tajā alā, Vil, es pa īstam jutu… ak, tas ir savā­di, Vil, es zinu, ka viņa ir darījusi briesmu lietas, bet es pa īstam jutu, ka viņa mani mīl un aprūpē… Viņa laikam domāja, ka es grasos mirt, visu laiku būdama aizmigusi, jādomā, es varēju saķert kādu slimību -, bet viņa nerimās mani pieskatīt. Un es atceros, ka vienreiz vai divreiz pamodos, un viņa mani turēja savās rokās… Es to tiešām atceros, esmu pārliecināta… Tā es rīkotos viņas vietā, ja man būtu bērns.

Tātad Lira nezināja, kāpēc visu šo laiku bija gulējusi. Vai viņam būtu tas jāpasaka un jāapgāna šīs atmiņas, kaut arī tās bija neīstas? Nē, protams, to viņš nedarīs.

—    Vai tas ir tas krūms? Lira rādīja.

Mēnesnīca bija pietiekami spoža, lai būtu redzama ik lapiņa. Vils noknieba zariņu, un uz viņa pirkstiem palika spēcīga priežu sveķu smarža.

-   Un tiem mazajiem spiegiem mēs nesacīsim itin neko, Lira piebilda.

Savākuši pilnas rokas ar krūma zariem, viņi gāja atpakaļ uz alu.

IEDAMS STARP ELLES UGUNĪM, ES BAUDĪJU GARĪGUS PRIEKUS.

VILJAMS BLEIKS

Gallivespiāni tobrīd runāja par nazi. Apšaubīdami ar Joreku Bērnisonu salīgto mieru, viņi uzrāpās atpakaļ uz sa­vas klintsradzes, lai būtu tālāk no acīm; liesmu sprakšķiem ņemoties spēkā un ugunskura rūkoņai pildot gaisu, Taielijs teica: Mēs ne brīdi nedrīkstam viņu izlaist no acīm. Tiklīdz nazis būs salabots, mums jāturas tuvāk viens otram nekā pašu ēnām.

-   Viņš ir par daudz modrs. Viņš visur mūs ar skatienu meklē, Salmekija teica. Meitene ir paļāvīgāka. Do­māju, mes varētu viņu dabūt savā pusē. Viņa ir naiva un viegli pieķeras. Mēs varētu mēģināt viņu iespaidot. Man šķiet, mums tā jādara, Taielij.

-    Bet viņam ir nazis. Viņš ir tas, kurš to var izmantot.

-    Bez meitenes viņš nekur neies.

-   Bet Lirai jāseko viņam, ja viņam ir nazis. Es domāju, ka, līdzko ierocis būs salabots, viņi to izmantos, lai aizmuktu uz citu pasauli un tā tiktu prom no mums. Vai re­dzēji, kā viņš atturēja meiteni no runāšanas, kad viņa gribēja vēl kaut ko teikt? Viņiem ir kāds slepens mērķis, un tas stipri atšķiras no tā, ko vēlamies mēs.

-   Tad jau redzēsim. Bet man šķiet, Taielij, ka tev tais­nība. Mums par katru cenu jāuzturas zēna tuvumā.

Abi ar zināmu skepticismu vēroja, kā Joreks Bērnisons savā improvizētajā darbnīcā izkārto instrumentus.

Varenie strādnieki lorda Ezriela cietoksnim piederīgajās ieroču fabrikās ar savām domnas krāsnīm un velmēta­vām, savām kalvēm un hidrauliskajām presēm būtu zobo­jušies par atklāto ugunskuru, akmens āmuru un par Joreka bruņu gabalu laktas vietā. Tomēr lācis bija uzņēmies šo uzdevumu, un viņa noteiktajās kustībās mazie spiegi saka saskatīt zināmu kvalitati, tāpēc viņu nicība noplaka.

Kad ar zariem rokās ienāca Vils un Lira, Joreks no­rīkoja, lai viņi tos uzmanīgi ieliek ugunī. Viņš aplūkoja katru zaru, grozīdams tos no vienas puses uz otru, un tad lika Vilam un Lirai tos novietot kada konkrētā leņķī vai arī daļu nolauzt un nolikt malā. Iznākums bija ārkārtīgi spēcīgi liesmojošs ugunskurs, kura visa enerģija koncen­trējās vienā pusē.

Tikmēr ala bija kļuvis ļoti silts. Joreks turpināja kraut ugunskuru un vēl divas reizes lika bērniem doties ceļā pa taku, lai kurināmā pietiktu līdz galam.

Tad lācis, apvērsis otrādi mazu akmentiņu uz grīdas, lika bērniem sameklet vēl tādus pašus, teikdams, ka šie akmeņi siltumā izdalot gāzi, kas ieskauj asmeni un neļauj pie tā pieplūst gaisam, karstam metālam nonākot saskarē ar gaisu, tas to nedaudz absorbētu un nebūtu tik stiprs.

Lira ķērās pie meklešanas, un ar pūčacainā Panteleimona palīdzību drīz vien viņai rokā bija kāds ducis vai vairāk akmeņu. Joreks paskaidroja, kā un kur tos izvie­tot, un precīzi parādīja, kā ar lapotu zaru izraisīt vilkmi, kas nodrošinātu vienmērīgu gaisa plūsmu pār apstrādā­jamo gabalu.

Vilam Joreks uzdeva gādāt par ugunskuru un vairākas minūtes viņu mācīja, lai būtu drošs, ka zēns sapratis tā pielietojuma principus. Ļoti daudz kas bija atkarīgs no precīza zaru izvietojuma, un Joreks nevarēja ik reizes pārtraukt darbu, lai zēnu koriģētu: Vilam vajadzēja saprast un tad darīt visu, kā pienākas.

Turklāt nevarēja gaidīt, ka nazis pēc salabošanas iz­skatīsies tieši tāpat. Tas būs īsāks, jo katrai asmens sek­cijai mazliet pārklāsies nākamā, lai tas varētu sakalt kopā, un, neraugoties uz akmens gāzi, virsma mazliet oksidēsies, tāpēc kaut kas no krāsu rotaļas tiks zaudēts, un nebija šaubu, ka spals apdegs. Taču asmenim vaja­dzēja būt tikpat asam un darboties.

Tādēļ Vils vēroja, kā sveķainajos zaros rūc liesmas, un, nenolaizdams skatienu un apsvilinādams rokas, regulēja ik svaigā zara stāvokli, kamēr siltums fokusējās tā, kā Joreks to vēlējās.

Tikmēr pats Joreks slīpēja un kala dūres lieluma ak­meni, vairākus izbrāķēdams, līdz atrada vienu īstajā svarā. Ar smagiem zvēlieniem viņš to veidoja un gludi­nāja, tālab dūmu smakai pievienojās sašķaidītu akmeņu smārds tas dvakoja pēc kordīta un nonāca abu no aug­šas vērojošo spiegu nāsīs. Aktīvi piedalījās pat Pantelei­mons, kļūdams par vārnu, lai, plivinādams spārnus, va­rētu likt ugunij degt straujāk.

Galu galā āmurs pieņēma tādu formu, kāda Jorekam bija pa prātam. Viņš novietoja pirmos divus brīnumnaža asmens fragmentus starp degošajām malkas šķilām pašā ugunskura vidū un lika Lirai vēdināt tiem virsū akmens gāzi. Lācis skatījās, viņa garo, balto purnu apspīdēja uguns blāzma, un Vils redzēja, ka metāla virsma sāk kvēlot, vispirms kļūstot sarkana, pēc tam — dzeltena, tad balta.

Joreks cieši vēroja, turēdams ķepu gatavībā, lai izkamptu gabalus no uguns. Pēc dažiem mirkļiem metāls atkal mainījās tā virsma kļuva spoža un vizoša, un no tās augšup sprāga raķetēm līdzīgas dzirksteles.

Tad Joreks sarosījās. Viņa labā ķetna šāvās ugunī, satverot vispirms vienu naža gabalu, pēc tam otru, un, turēdams tos starp savu masivo ķetnu nagu galiem, viņš gabalus nolika uz dzelzs plātnes, kas bija viņa bruņu aiz­mugures plāksne. Vils varēja saost svilstošu nagu smaku, bet Joreks to neņēma vērā un, kustēdamies neparastā ātrumā, regulēja leņķi, kādā gabaliem jāpārklājas; pēc tam, pacēlis kreiso ķepu, viņš zvēla ar akmens āmuru.

Zem smagā sitiena naža gals uz akmens palēcās. Vils nodomāja, ka visa viņa atlikusī dzīve ir atkarīga no tā, kas notiek šajā plānajā metāla trijstūrītī, šajā smailē, kas meklē atomos spraugas, un katrs viņa nervs ietrī­sējās, sajūtot ikvienas liesmu mēles noplaiksnīšanos un ikviena atoma atslābināšanos metāla kristāliskajā režģī. Pirms tas sākās, Vils bija domājis, ka uz akmeni var iedarboties tikai visaptveroša kurtuve, ka vajadzīgi vis­smalkākie instrumenti un iekārtas, bet nu viņš redzēja šos smalkos instrumentus un arī to, ka Joreks meistarīgi ir konstruējis labāko kurtuvi, kāda vien iespējama.

Joreks caur svirpstošo skaņu rēca: Domās turi to nekustīgu! Tev arī jākaļ! Tas ir tikpat lielā mērā tavs uz­devums kā mans!

Vils juta, ka visa viņa būtība sadreb zem akmens āmura belzieniem lāča dūrē. Bija sasilis arī otrs asmens gabals, un Liras lapotais zars vēdīja uz to karsto gāzi, lai abi posmi peldētu tās plūsmā un tiem netiktu klāt dzelzi postošais gaiss. Vils to visu juta un juta arī to, ka metāla atomi lūzuma vietā gulstas cits pie cita, atkal veidodami jaunus kristālus, nostiprinādamies un iztaisnodamies neredzamajā režģī, lai savienojums iznāktu labs.

Šķautne! Joreks rēca. Turi šķautni vienā līnijā!

Viņš bija gribējis teikt "savās domās", un Vils neka­vējoties to darīja, detalizēti sajuzdams izciļņus un pēc tam ikreiz atvieglojumu, šķautnēm nevainojami sakrī­tot. Tad savienojums bija gatavs un Joreks pievērsās nā­kamajam gabalam.

Jaunu akmeni! viņš uzsauca Lirai, un meitene no­meta pirmo akmeni malā un nolika vietā sildīties nākamo.

Pārbaudījis kurināmo, Vils pārlauza zaru uz pusēm, lai labāk varētu virzīt liesmas, un Joreks vēlreiz sāka darboties ar āmuru. Vils juta, ka viņa uzdevumam pievie­nojas vēl viena sarežģītības pakāpe, jo katru jauno ga­balu vajadzēja turēt precīzā saistījumā ar abiem iepriek­šējiem, un zēns saprata, ka, tikai darot to rūpīgi, viņš var Jorekam palīdzēt salabot nazi.

Tā darbs turpinājās. Vilam nebija jausmas, cik ilgs laiks jau pagājis; savukārt Lirai sāpēja rokas, asaroja acis, āda apsvila un apsārta un nogurumā sāpēja visi kauli, tomēr viņa novietoja katru akmeni tā, kā Joreks to vēlēja, un nogurušais Panteleimons pagaidām vēl bez lie­las piepūles plivināja spārnus pār liesmām.

Kad pienāca laiks beidzamajam savienojumam, Vilam džinkstēja galva un no garīgā sasprindzinājumā viņš bija tik noguris, ka gandrīz nespēja ielikt ugunskurā nākamo zaru. Viņam bija jāizprot katrs savienojums, citādi nazis neturētos kopā, un, nonākot līdz vissarežģītākajam, bei­dzamajam savienojumam, vajadzēja jau gandrīz pabeigto asmeni piestiprināt mazajam, pie spala palikušajam ga­baliņam: ja viņš nespētu pilnīgi apzinīgi to noturēt sais­tījumā ar visiem pārējiem, nazis vienkārši izjuktu, it kā Joreks nemaz nebūtu sācis šo darbu.

To juta arī lācis un ieturēja pauzi, tikai pēc tās sāk­dams karsēt pēdējo asmens gabalu. Joreks paskatījās uz Viļu, un viņa acīs zēns nespēja saskatīt neko, tikai neizdi­bināmi melnu mirdzumu. Tomēr viņš saprata: šis bija darbs, turklāt grūts, bet tajā viņi visi bija vienlīdzīgi.

Ar to Vilam pietika, tāpēc viņš atkal pievērsās uguns­kuram un raidīja savu iztēli uz salauzto spala galu, sasprindzis beidzamajam un grūtākajam darba posmam.

Tā Vils, Joreks un Lira kala nazi, un zēns nezināja, cik ilgi tas jau turpinās. Un, kad Joreks pēdējo reizi sita ar āmuru un Vils sajuta beidzamo miniatūro atomu sakārtošanos, lūzuma vietā tiem savienojoties, viņš noslīga uz alas grīdas, ļaudamies nogurumam. Lira blakus bija tādā pašā stāvoklī: viņas acis bija stiklainas un apsarkušas, mati sodrēju un dūmu pilni, un Jorekam pašam bija smaga galva un vairākās vietās apsvilusi vilna pār biezo, krēmbalto kažoku stiepās tumšas pelnu svītras.

Taielijs un Salmekija bija gulējuši pa kārtai, vienam visu laiku paliekot nomodā. Tagad nomodā bija viņa un kavalieris gulēja, bet, asmenim atdziestot un pārtopot no sarkana pelēkā un beidzot sudrabainā, Salmekija part­neri pamodināja, uzlikdama plaukstu viņa plecam. Taielijs uzreiz bija modrs.

Taču Vils nazi neaiztika viņš turēja delnu cieši tam līdzās -, karstums viņa rokai vēl bija par lielu. Spiegi uz klintsradzes atslābinājās, kad Joreks paaicināja Viļu:

-    Iznāc ārā.

Tad lācis sacīja Lirai: Paliec tepat un neaiztiec nazi.

Lira piesēdās tuvāk laktiņai, kur nazis dzisa, un Jo­reks viņai lika uzturēt uguni, neļaujot ugunskuram no­slāpt: vēl bija atlikusi beidzamā operācija.

Vils sekoja lielajam lācim uz tumšo kalna nogāzi. Pēc alas pekles aukstums acumirklī šķita ļoti skarbs.

-     Viņiem nevajadzēja šo nazi taisīt, Joreks sacīja, kad viņi bija nogājuši kādu gabaliņu. Varbūt man neva­jadzēja to labot. Esmu noraizējies, bet es nekad nerai­zējos pirms laika, nekad nešaubos. Tagad esmu šaubu pilns. Šaubas ir cilvēku, nevis lāču darīšana. Ja es kļūstu kā cilvēks, kaut kas ir aplami, kaut kas nav lāgā. Un es esmu to padarījis ļaunāku.

-    Bet, kad pirmais lācis izgatavoja pirmo bruņu ga­balu, vai tas arī nebija tikpat slikti?

Joreks klusēja. Viņi soļoja tālāk, līdz nonāca pie lielas kupenas. Joreks, tajā iegulies, valstījās gan uz vienu, gan otru pusi, raidīdams tumsā sniega vērpetes, un sāka lik­ties, ka viņš pats ir no sniega viņš bija visa pasaules sniega iemiesojums.

Beidzis valstīties, piecēlies un enerģiski nopurinājies, Joreks, redzēdams, ka Vils vēl aizvien gaida atbildi uz savu jautājumu, teica:

-   Jā, es domāju, toreiz tas varēja tā būt. Bet pirms šī pirmā bruņotā lāča citu tādu nebija. Toreiz iedibinājās paraža. Mēs pazīstam savus paradumus, tie ir stingri un nemainīgi, un mēs tiem sekojam, neko nepārveidojot. Bez paraduma lāča daba ir tikpat vāja, cik tā miesa ir ne­aizsargāta bez bruņām.

Es domāju, ka, salabodams šo nazi, esmu spēris soli ārpus lāča iedabas. Man šķiet, es esmu bijis tikpat ģeķīgs kā Jofurs Raknisons. Laiks rādīs. Bet es esmu nedrošs un šaubu pilns. Tagad tev jāpastāsta: kāpēc nazis salūza?

Vils ar abām plaukstām berzēja sāpošo galvu.

-    Tā sieviete paskatījās uz mani, un es nodomāju, ka viņai ir tāda pati seja kā manai mātei, zēns teica, godīgi pūloties pēc iespējas precīzāk atsaukt atmiņā notikušo. Un nazis atdūrās pret kaut ko tādu, ko tas nespēja pār­griezt, un, tā kā manas domas vienlaikus dūra cauri un vilka atpakaļ, nazis salūza. Tā es domāju. Tā sieviete zi­nāja, ko dara, esmu pārliecināts. Viņa ir ļoti slīpēta.

-   Runādams par nazi, tu runā par savu māti un tēvu.

-   Vai tā ir? Jā… Laikam gan.

-   Ko tu ar to domā darīt?

-   Nezinu.

Pēkšņi Joreks, uzklupis Vilam, ar kreiso ķepu viņu stipri iedunkāja tik stipri, ka Vils pa pusei apdullis no­krita sniegā un apmeta kūleni vēl un vēlreiz, līdz, galvai džinkstot, kādu gabaliņu pa slīpumu lejā apstājās.

Joreks leni nokāpa līdz vietai, kur Vils kārpījās, pūlē­damies piecelties, un teica: Saki patiesību!

Vilam uzmācās kārdinājums teikt: "Tu nebūtu tā da­rījis, ja man rokā būtu nazis." Tomēr viņš zināja, ka Joreks to zina, tāpēc to sacīt būtu nepieklājīgi un stulbi; taču tik un tā kārdinājums bija.

Zēns savaldīja mēli, kamēr bija izslējies taisni, un ska­tījās Jorekam tieši acīs.

-   Es jau teicu, ka nezinu, viņš teica, ļoti pūlēdamies runāt mierīgi, jo neesmu skaidri apdomājis, kas ir tas, ko grasos darīt un ko tas nozīmē. Tas mani biedē. Un tas biedē arī Liru. Lai vai kā, es piekritu, tiklīdz dzirdēju, ko viņa saka.

-    Un kas tas bija?

-    Mēs gribam doties uz Nāves zemi un parunāt ar Liras drauga Rodžera veli. Tas ir tas zēns, ko Svalbārā nogalināja. Ja Nāves zeme tiešām eksistē, tad tur būs arī mans tēvs, un, ja mēs varam saprasties ar veļiem, tad es gribu ar viņu parunāt.

Taču manas domas dalās, tās velk mani atpakaļ, jo es gribu ari atgriezties un aprūpēt savu māti, tāpēc, ka es to spētu, un ari tāpēc, ka mans tēvs un eņģelis Baltamoss man lika doties pie lorda Ezriela un piedāvāt nazi viņam, un es domāju varbūt tikpat labi viņiem ir bijusi taisnība…

-    Eņģelis aizbēga, lācis teica.

-    Viņš nebija cīnītājs. Baltamoss darīja, ko varēja, un tātad viņš neko vairāk nespēja. Nejau viņš vienīgais nobi­jās; es arī baidos. Tāpēc man viss jāapdomā. Varbūt rei­zēm mēs nerīkojamies pareizi, jo nepareizais šķiet bīs­tamāks un mēs negribam izskatīties nobijušies, tāpēc ejam un darām nepareizi tikai tāpēc, ka tas ir bīstami. Mēs vairāk cenšamies neizskatīties nobijušies nekā pa­reizi spriest. Tas ir ļoti grūti. Tāpēc es tev nevaru atbildēt.

-   Saprotu, lācis sacīja.

Viņi stāvēja klusēdami, un šķita, ka ļoti ilgu laiku. Jo īpaši tā likās Vilam, kurš bija slikti aizsargāts pret sve­lošo aukstumu. Bet Joreks sarunu vēl nebija beidzis, un Vils vēl no sitiena bija vārgs, apreibis un īsti neuzticējās savām kājām, tāpēc viņi palika uz vietas.

-   Labi, esmu ielaidies daudzos kompromisos, lāču ka­ralis teica. Varbūt, palīdzēdams jums, esmu nesis savai karalistei pilnīgu sagrāvi. Var arī būt, ka ne, varbūt šī sagrāve nāktu tik un tā, bet varbūt esmu to atturējis. Tāpēc esmu uztraucies, ka rīkojos lācim neraksturīgi, turklāt prātoju un šaubos kā cilvēks.

Un es tev pateikšu vienu lietu. Tu to jau zini, bet ne­gribi pieņemt, tāpēc runāšu atklāti, lai tu nepieļautu kļūdu. Ja gribi, lai tev šajā uzdevumā veiktos, tu vairs nedrīksti domāt par savu māti. Šīs domas jāatliek malā. Ja tavas domas dalīsies, nazis lūzīs.

Tagad iešu atvadīties no Liras. Tev jāpagaida alā; tie abi spiegi jūs neizlaidīs no acīm, un es negribu, ka viņi noklausās, ko es ar Liru runāšu.

Vilam trūka vārdu, kaut gan sirds bija pilna. Viņš spēja tikai izteikt: Paldies, Jorek Bērnison, un tas bija viss.

Viņi ar Joreku pa nogāzi kāpa uz alu, kur plašajā ap­kārtnes tumsā vēl silti spīdēja ugunskura blāzma.

Joreks ķērās pie beidzamā procesa brīnumnaža re­montā. Viņš to nolika starp košākajam oglēm, lidz asmens iekvēlojās, un Vils ar Liru redzēja, kā metāla dūmainajas dzīlēs savirpuļo simtiem krasu. Pienākot, viņaprāt, īsta­jam mirklim, Joreks lika Vilam nazi paņemt un iemest tieši ārā kupenā sadzītajā sniegā.

Rožkoka spals bija pārogļojies un apsvilis, bet Vils ar vairākām krekla kārtām aptina plaukstu un darīja, kā Joreks lika. Tvaikiem šņācot un paceļoties, viņš juta metāla atomus galīgi savienojamies kopā un saprata, ka nazis ir tikpat ass kā senāk un vissvarīgākais bezgala neparasts.

Taču tas izskatījās citāds. Tas bija īsāks un izskatījās daudz mazāk elegants, katra savienojuma vieta bija ne­spodri sudrabaina. Tagad nazis izskatījās neglīts tāds, kāds arī bija, savainots.

Kad nazis bija pietiekami atdzisis, viņš to ielika mu­gursomā un, ignorēdams spiegus, sēdēja un gaidīja, kad atgriezīsies Lira.

Joreks meiteni bija aizvedis mazliet augstāk pa nogāzi uz tadu vietu, ko nevarēja redzēt no alas, un tur ļāva viņai apsēsties savu lielo ķepu šūpulī un patvērumā. Pante­leimons peles veidolā pieglaudās Liras krūtīm. Pārliecis viņai pāri galvu, Joreks piegrūda purnu meitenes apsvilušajām un nokvēpušajām plaukstām. Neteikdams ne vārda, lācis laizīdams saka tās tīrīt; viņa mēle apdegumus remdi­nāja, un Lira jutās tādā drošībā kā nekad mūžā.

Notīrījis viņas rokas no sodrejiem un dubļiem, Joreks ierunājās. Lira juta pret savu muguru vibrējam viņa balsi.

-    Lira Sudrabmēle, kas tas par plānu apmeklēt miru­šos?

-    Tas pie manis atnāca sapnī, Jorek. Es redzēju Ro­džera veli un sapratu, ka viņš mani sauc… Tu taču atce­ries Rodžeru; pēc tam kad mēs no tevis aizgajām, viņu nogalināja, tā bija mana vaina — vismaz man ir tāda sa­jūta. Un man šķiet, ka man vienkārši ir jāpabeidz iesāk­tais tas ari viss. Man jāiet un jāpalūdz piedošana, un, ja spēšu, Rodžers jāglābj no turienes. Ja Vils varēs atvērt ceļu uz Nāves zemi, tad mums tas jādara.

-   Varēt nav tas pats, kas vajadzēt.

-   Bet, ja to vajag un tu to vari, tad nevar būt nekāda attaisnojuma.

-    Kamēr tu esi dzīvs, tavs pienākums saistās ar dzīvi.

-    Nē, Jorek, viņa klusi teica, musu pienākums ir turēt solījumus, vienalga, cik grūti tas nāktos. Zini, klu­sībā es esmu līdz nāvei nobijusies. Un es vēlos, kaut ne­kad nebūtu redzējusi to sapni, un vēlos, kaut Vils nebūtu iedomājies izmantot nazi, lai tur nokļūtu. Bet tā nu ir noticis, tāpēc mēs no tā nevaram atteikties.

Lira juta, ka Panteleimons nodreb, un glāstīja viņu ar savām sāpošajām plaukstām.

-   Tomēr mēs nezinām, kā tur nokļūt, meitene turpi­nāja. Un neko nezināsim, iekams nebūsim mēģinājuši. Ko tu domā darīt, Jorek?

-   Es ar saviem ļaudīm atgriezīšos ziemeļos. Mēs neva­ram dzīvot kalnos. Te pat sniegs ir citādāks. Biju domājis, ka varēsim te palikt, bet vieglāk ir jūrā, pat siltā. To bija vērts uzzināt. Turklāt man šķiet, ka mēs būsim vaja­dzīgi. Es sajūtu karu, Lira Sudrabmēle, es to saožu un saklausu. Pirms došanās uz šejieni aprunājos ar Serafīnu Pekkalu, un viņa pastāstīja, ka iešot pie lorda Fā un ģiptiešiem. Ja sāksies karš, mēs būsim vajadzīgi.

Izdzirdusi savu veco draugu vārdus, Lira uztraucās un piecēlās sēdus. Bet Joreks vēl nebija beidzis. Viņš tur­pināja:

-   Ja jūs neatradīsiet ceļu laukā no Nāves zemes, mēs vairs netiksimies, jo man nav veļa. Mans līķis paliks uz zemes un kļūs par tās daļu. Bet, ja mēs abi ar tevi palik­sim dzīvi, tu Svalbārā vienmēr būsi gaidīta un godata viešņa, un tas pats attiecas uz Viļu. Vai viņš tev stāstīja, kā mēs tikāmies?

-   Nē, atbildēja Lira, — es zinu tikai to, ka tas noticis pie upes.

-    Viņš pret mani izturējās izaicinoši. Biju domājis, ka neviens tā neuzvestos, bet šis pusaudzis zēns pret mani izturējās pārāk bezbailīgi un bija pārāk gudrs. Nejūtos laimīgs, ka jums jādara tas, ko plānojat, bet nav neviena cita, kuram es uzticētu iet kopā ar tevi kā vien šis zēns. Jūs esat viens otra vērti. Jūs saderat kopā, Lira Sudrabmēle, manu mīļo draudziņ.

Meitene pastiepās, apvija rokas lācim ap kaklu un iespieda seju viņa kažokā, nespēdama parunāt.

Pēc minūtes, klusi piecēlies un atraisījis viņas rokas, Joreks pagriezās un klusi iegāja tumsā. Lirai šķita, ka viņa aprises gandrīz uzreiz pazūd apsnigušās zemes bal­tumā, bet varbūt tur vainīgas bija viņas asaru pilnās acis.

Kad Vils izdzirda uz takas soļus, viņš paskatījās uz spiegiem un teica: Nekustieties. Paskat nazis ir te. Es to negrasos izmantot. Palieciet tepat!

Viņš izgāja laukā un atrada Liru nekustīgi stāvam un raudam; Panteleimons vilka veidolā bija pavērsis seju pret melnajām debesīm. Lira bija pavisam klusa. Vienīgā gaisma nāca no ugunskura atlieku bālās atblāzmas snie­gotajā krastā, tā atstarojās no viņas mitrajiem vaigiem, savukārt razdama atspulgu Vila acīs, tā šie fotoni viņus sasaistīja klusā tīmeklī.

-    Es viņu tik ļoti mīlu, Vil! Lira drebošā balsī čuk­stēja. Un viņš izskatījās uecs! Viņš izskatījās izsalcis, vecs un skumīgs… Vai tagad tas paliek uz mūsu pleciem, Vil? Mēs tagad nevaram paļauties ne uz vienu citu, vai ne… Esam tikai mēs. Bet mēs vēl neesam pietiekami veci. Mēs esam tikai jauni… Mēs esam pārāk jauni… Ja nabaga Skorsbija kungs ir miris un Joreks ir vecs… Viss, kas jāpaveic, paliek mūsu ziņā.

-   Mēs to varēsim, Vils atbildēja. Es vairs negrasos skatīties atpakaļ. Mēs to varēsim. Bet tagad mums jāpaguļ, un, ja paliksim šajā pasaulē, var ierasties tie žiropteri, pēc kuriem aizsūtījuši spiegi… Es tagad domāju izgriezties cauri atradīsim citu pasauli, kurā izgulēties, bet, ja spiegi nāks kopā ar mums, būs slikti citā reizē mēs nevarēsim no viņiem atbrīvoties.

-   Jā, Lira teica, nošņaukājās, ar delnas virspusi pārvilka pār degunu un ar abām rokām berzēja acis. Darīsim tā. Vai esi pārliecināts, ka nazis darbosies? Vai tu to pārbaudīji?

-    Es zinu, ka tas darbosies.

Ar Panteleimonu tīģera veidolā, cerēdami tā atbaidīt spiegus, Vils un Lira atgriezās pēc savām mugursomām.

-    Ko jūs darāt? vaicāja Salmekija.

-    Dodamies uz citu pasauli, Vils atbildēja, izņem­dams nazi. Varēja just, ka tas ir salabots; viņš nebija zi­nājis, ka ir tik ļoti to iemīļojis.

-    Bet jums jāgaida lorda Ezriela žiropteri, Taielijs stingri sacīja.

-    Mēs negrasāmies to darīt, atteica Vils. Ja tuvosie­ties nazim, es jūs nogalināšu. Nāciet kopā ar mums, ja jums tā vajag, bet jūs mūs nepiespiedīsiet palikt šeit. Mēs aizejam.

-   Tu meloji!

-   Nē, Lira ierunājās. Meloju es. Vils nemeloja. Jūs par to neiedomājāties.

-   Bet uz kurieni jūs ejat?

Vils neatbildēja. Pataustijies miglainajā gaisā, viņš iz­grieza atvērumu.

Salmekija teica: Tā ir kļūda. Jums tas jāsaprot un mūs jāklausa. Jūs neesat padomajuši…

-   Esam gan, Vils sacīja. Esam daudz domājuši, un to, ko esam izdomājuši, pastāstīsim rīt. Varat iet uz turieni, kurp ejam mēs, vai arī atgriezties pie lorda Ezriela.

Atvērās logs uz to pasauli, kurā Vils bija izmucis kopā ar Baruču un Baltamosu un mierīgi gulējis: uz siltu, bez­galīgu krastmalu ar papardēm līdzīgiem kokiem aiz kāpām. Viņš sacīja:

-   Šeit mēs gulēsim šeit tas derēs.

Izlaidis viņus cauri, Vils logu uzreiz aizvēra. Kamēr viņi abi ar Liru apgūlās turpat, kur bija, lēdija Salmekija stāvēja sardzē, bet kavalieris atvēra savu magnetīta rezonatoru un sāka raidīt ziņu tumsā.

PIE SPRAIŠĻOTĀ JUMTA, BRĪNUMAINĀ VEIDĀ PIEKARINĀTAS VIENĀ RINDĀ, MIRDZĒJA LAM­PAS UN DZIRKSTĪJA AR NAFTU UN NEATTĪRĪTU PETROLEJU PILDĪTI LUK­TURI, IZSTARODAMI SPULGOJOŠU GAISMU. DŽONS MILTONS

-Mans bērns! Mana meitai Kur viņa ir? Ko jūs esat izdarījuši? Mana Lira labāk jūs būtu izplēsuši gabalu no manas sirds kopā ar mani viņa bija drošībā, drošībā, un kur viņa ir tagad?

Koulteres kundzes kliedzieni atbal­sojas mazajā kambarītī adamantīna torņa augšā. Sie­viete bija piesieta pie krēsla, viņas mati — izbužināti, ap­ģērbs saplēsts un skatiens — mežonīgs; viņas dēmonspērtiķis, sasiets ar sudraba ķēdi, uz grīdas svaidījās un kārpījās.

Lords Ezriels sēdēja turpat tuvumā, kaut ko skribelēdams uz papīra lapiņas un nelikdamies par to ne zinis. Viņam blakus stāvēja dienestnieks, kurš nervozi skatījās uz sievieti. Kad lords Ezriels viņam pasniedza papīru, die­nestnieks salutēja un izsteidzās no istabas un viņam cieši pa pēdām viņa demons-terjers ar zemu nolaistu asti.

Lords Ezriels pagriezās pret Koulteres kundzi.

-    Lira? Godīgi sakot, man vienalga, viņš teica mie­rīgā, aizsmakušā balsī. Tam nožēlojamajam bērnam va­jadzēja palikt tur, kur viņa bija, un darīt to, kas viņai likts. Es vairs nevaru viņas dēļ šķiest laiku un līdzekļus; ja Lira atsakās pieņemt palīdzību, lai ar sekām tiek galā pati.

-   Tu tā nedomā, Ezriel, citādi tu nebūtu…

-    Katru vārdu es domāju nopietni. Tā jezga, ko viņa sacēla, proporcionāli stipri vien pārsniedz viņas labās īpašības. Parasta angļu meitene, ne pārāk gudra…

-   Viņa ir gudra! Koulteres kundze iesaucās.

-   Nu labi saprātīga, bet ne domājoša, impulsīva, ne­godīga, alkatīga…

-    Drosmīga, cēlsirdīga, mīloša.

-    Pilnīgi parasts bērns, kas ne ar ko neizceļas…

-    Pilnīgi parasta? Lira? Viņa ir unikāla. Padomā, ko viņa jau ir paveikusi. Neieredzi viņu, ja tev tā tīk, taču neuzdrīksties par savu meitu izteikties vīzdegunīgi. Un viņa ar mani bija drošībā, kamēr…

-    Tev taisnība, lords Ezriels pieceldamies teica. Viņa ir unikāla. Padarīt tevi padevīgu un iežēlināt tas nav ikdienišķs varoņdarbs. Viņa ir izdzēsusi tavu indi, Marisa. Viņa ir padarījusi tevi bezzobainu. Tavu uguni ir apdzēsis sentimentālas svētulības lietutiņš. Kas gan to būtu domājis? Nesaudzīgā Baznīcas aģente, fanātiskā bērnu vajātāja, derdzīgu mašīnu izgudrotāja, ar kurām bērnus sašķēlēt, tu meklēji šajās mazajās, pārbiedētajās būtnēs kādu grēka pierādījumu, bet ierodas nekompetents bēr­nelis ar nešpetnu muti un netīriem nagiem, un tu kluksti un slēp viņu zem spārniem kā vista. Labi, es atzīstu var­būt šim bērnam ir kāds talants, ko es pats neesmu ievēro­jis. Bet, ja tas aprobežojas ar tavu pārveidošanu par mīlošu māti, tad tas ir tikai tāds pavājš, pelēcīgs un nīkulīgs talantiņš. Bet tu nu tagad varētu gan izturēties mierīgi. Esmu lūdzis savus komandierus ierasties uz stei­dzamu apspriedi, un, ja tu nevari savaldīties un iztikt bez trokšņošanas, man vajadzēs tev aizbāzt muti.

Koulteres kundze līdzinājās savai meitai vairak nekā pati domāja. Viņas atbilde bija spļāviens lorda Ezriela sejā. Mierīgi to noslaucījis, viņš teica: Mutes aizbāšana darīs galu arī šādai uzvedībai.

-Ak, aizrādi vien man, Ezriel, viņa teica, tas, kurš parāda saviem apakšvirsniekiem pie krēsla piesietu gūs­tekni, pats neapšaubāmi ir pieklājības kalngals. Atsien mani, citādi es tevi piespiedīšu aizbāzt man muti.

-   Kā gribi, lords Ezriels noteica un izņēma no atvilkt­nes zīda šalli, bet, iekams viņš paspēja ar to aizsiet Koul­teres kundzei muti, sieviete papurināja galvu.

-    Nē, nē, viņa pretojās, Ezriel, nevajag, es tevi lū­dzu, nepazemo mani.

Viņai no acīm plūda dusmu asaras.

-   Ļoti labi, tevi es atsiešu, bet viņš var palikt savās ķē­dēs, lords Ezriels teica un, iemetis šalli atpakaļ atvilktnē, ar savāžamo nazi pārgrieza saites.

Berzēdama delnu locītavas, Koulteres kundze piecēlās, izstaipījās un tikai tad ievēroja, kādā stāvoklī ir viņas apģērbs un mati. Viņa izskatījās izvārguši un bala; ķer­meni vēl bija palikušas Gallivespiānu indes atliekas, kas locekļos izraisīja mokošas sāpes, taču viņa nedomāja viņam to izrādīt.

Lords Ezriels sacīja: Vari tur nomazgāties, rādīdams uz istabiņu, kas nebija daudz lielāka par pieliekamo.

Paņēmusi savu važās saistīto dēmonu, kura drūmās acis pār viņas plecu nikni vērās lordā Ezrielā, Koulteres kundze aizgāja sakopties.

Ienāca dienestnieks un paziņoja:

-   Viņa Majestāte karalis Ogunve un lords Roke.

Afrikāņu ģenerālis un Gallivespiāns ienāca: karalis

Ogunve tīrā uniformā ar tikko pārsietu ievainojumu de­niņos un lords Roke jāšus uz sava zilā vanaga, aši pieslī­dēdams galdam.

Lords Ezriels viņus silti apsveica un piedāvāja vīnu. Putns, ļāvis savam jātniekam nokāpt, uzlaidās uz kronšteina pie durvīm, un dienestnieks tūlīt pieteica trešo no lorda Ezriela augstākajiem komandieriem, eņģeli Haphāniju. Viņa piederēja daudz augstākam rangam nekā Baručs vai Baltamoss, un redzamu viņu padarīja vizoša, mulsinoša gaisma, kas šķita nakam no citurienes.

Tikmēr parādījās Koulteres kundze, daudz kārtīgāka, un visi trīs komandieri viņai palocījās; ja viņu apciemo­jums sievieti bija pārsteidzis, viņa to neizrādīja, bet, no­liekusi galvu, miermīlīgi apsēdās, turēdama rokās saistīto pērtiķi.

Netērēdams laiku, lords Ezriels sacīja: Pastāstiet, kas noticis, karali Ogunve.

Spēcīgais afrikanis zemā balsī ierunājās: Mēs nogali­nājām septiņpadsmit šveiciešu gvardus un iznīcinājām divus cepelinus. Zaudējām piecus vīrus un vienu žiropteri. Meitene un zēns izmuka. Neraugoties uz Koulteres kundzes drošsirdīgo aizstāvēšanos, mēs viņu sagūstījām un nogādājām šurp. Cerams, viņa atzīs, ka esam pret viņu bijuši pieklājīgi.

-    Esmu gluži apmierināta ar to, kā jūs pret mani iztu­rējāties, ser, Koulteres kundze teica, likdama iespējami vāju uzsvaru uz vārdu jās.

-     Vai bojājumi nodarīti arī citiem žiropteriem? Vai kāds ievainots? lords Ezriels jautāja.

-    Ir daži bojājumi un daži ievainotie, bet visai neie­vērojami.

-    Labi. Paldies, karali, jūsu bruņotie spēki ir labi pa­strādājuši. Mans lord Roke, ko jūs esat dzirdējis?

Gallivespiāns sacīja: Mani izlūki kopā ar zēnu un meiteni ir citā pasaulē. Abi bērni ir drošībā un veseli, kaut gan meitene daudzas dienas ir tikusi zāļota un tu­rēta miega. Notikumos, kas risinājās ala, zēns zaudēja iespēju izmantot nazi: kāda negadījumā tas salūza gaba­los. Bet tagad nazis ir salabots. Pateicoties kādam radīju­mam no jūsu pasaules ziemeļiem, lord Ezriel, tas ir gigantisks lācis, kurš ļoti labi pieprot kalēja amatu. Tiklīdz nazis bija salabots, zēns ar to izgriezās uz citu pasauli, kurā viņi tagad atrodas. Mani izlūki, protams, ir kopā ar bērniem, taču pastāv viena problēma: kamēr zēnam ir nazis, viņu nevar ne uz ko piespiest; un pat tad, ja viņi zēnu miegā nogalinātu, mēs nazi nevarētu izman­tot. Pagaidām kavalieris Taielijs un lēdija Salmekija ies bērniem līdzi, lai kur arī viņi dotos, tā mēs vismaz nepazaudēsim viņu pēdas. Šķiet, bērniem prātā ir kāds plāns, vismaz viņi atsakās ierasties šeit. Abi manējie viņus nepazaudēs.

-   Vai viņi ir drošībā tajā pasaulē, kur tagad atrodas? lords Ezriels jautāja.

-    Viņi ir pludmalē pie kokpaparžu meža. Tur tuvumā nav ne miņas no dzīvniekiem. Kad mēs runājām, abi zēns un meitene bija aizmiguši; nav pagājušas ne pie­cas minūtes, kopš es sazinājos ar kavalieri Taieliju.

-   Paldies, pateicās lords Ezriels. Tagad, kad abi jūsu aģenti seko bērniem, mums, protams, Maģistērija vairs nav acu. Vajadzēs paļauties uz aletiometru. Vismaz…

Tad, viņiem par pārsteigumu, ierunājās Koulteres kundze.

-   Es nezinu par citām struktūrvienībām, bet, kas attie­cas uz Konsistorija tiesu, tad aletiometra nolasītājs, uz kuru viņi tur paļaujas, ir fra Pāvels Rašeks. Viņš ir rū­pīgs, bet gauss. Viņi vel vairākas stundas nezinās, kur atrodas Lira.

Lords Ezriels sacīja: Paldies, Marisa. Vai tev ir kāda ideja, ko Lira un tas zēns nodomājuši darīt tālāk?

-   Nē, sieviete atbildēja, nevienas. Esmu runājusi ar zēnu viņš, šķiet, ir stūrgalvīgs un prot glabāt noslē­pumus. Nevaru uzminēt, ko viņš domā darīt. Runājot par Liru viņa ir pilnīgi neprognozējama.

-   Mans lord, karalis Ogunve ieteicās, vai drīkstam zināt, vai lēdija tagad pieder šai valdošajai padomei? Ja tā, kādas ir viņas funkcijas? Ja ne, vai viņu nevar aizvest uz kādu citu vietu?

-    Marisa ir mūsu gūstekne un mana viešņa, un viņas rīcībā var būt noderīga informācija, jo viņa ir bijusi izcila Baznīcas aģente.

-   Vai viņa šo informāciju atklās labprātīgi? Vai arī viņu vajadzēs spīdzināt? lords Roke jautāja un runādams vēroja sievieti.

Koulteres kundze iesmējās.

-   Biju domājusi, ka lorda Ezriela komandieri zinās, kā labāk uzzināt taisnību, nevis gaidīs to no spīdzināšanas, viņa teica.

Lords Ezriels nespēja netīksmināties par viņas bez­kaunīgo liekulību.

-    Es galvoju par Koulteres kundzes uzvedību, viņš teica. Dāma zina, kas notiks, ja viņa mūs nodos, lai gan šādas izdevības viņai nebūs. Tomēr, ja kādam nojums ir šaubas, atklājiet tās tūlīt, nebaidieties.

-    Man ir, karalis Ogunve atzinās, taču es apšaubu jūs, ne viņu.

-   Kāpēc? lords Ezriels vaicāja.

-    Ja viņa jūs kārdinātu, jūs nespētu pretoties. Bija pareizi viņu sagūstīt, bet nepareizi ieaicināt šajā ap­spriedē. Izrādiet viņai visādas laipnības, nodrošiniet vis­lielākās ērtības, bet novietojiet kaut kur citur un turieties no viņas tālāk.

-    Labi esmu jūs uzaicinājis aprunāties, lords Ez­riels piekrita, un man jāpieņem jūsu pārmetums. Jūsu klātbūtni es vērtēju augstāk nekā viņas, karali. Vajadzēs viņu aizvest prom.

Lords Ezriels pasniedzās pēc zvana, bet nepaguva pa­zvanīt, kad Koulteres kundze ierunājas:

-   Lūdzu, viņa neatlaidās, vispirms uzklausiet mani. Es varu palīdzēt. Esmu bijusi tuvāk Maģistērija centram nekā jebkurš cits, ko jus, iespējams, sameklētu. Es pazīs­tu viņu domāšanu un varu uzminēt, kā viņi rīkosies. Jūs prātojat, kāpēc gan man uzticēties, kas gan licis man viņus pamest? Tas ir vienkārši: viņi grasās nogalināt manu meitu. Maģistērijs neuzdrīkstas atstāt viņu dzīvu. Tajā mirklī, kad es atklāju, kas Lira ir kāda viņa ir kādi ir raganu pravietojumi par viņu -, es sapratu, ka man jāpamet Baznīca; es sapratu, ka esmu viņu ienaidniece, un viņi mani ienaidnieki; es nezināju, kas esat jūs vai kas jums esmu es tas bija noslēpums, bet es zināju, ka man jānostājas pret Baznīcu pret visu, kam viņi tic, un, ja to vajadzētu, arī pret pašu Visvareno. Es…

Koulteres kundze apklusa. Visi komandieri bija vērīgi klausījušies. Tagad viņa ielūkojās lordam Ezrielam sejā un šķita runājam ar viņu vien, sievietes balss skanēja klusi un kaislīgi, spulgās acis mirdzēja.

-    Esmu bijusi sliktākā māte pasaulē. Es ļāvu aizvest savu vienīgo bērnu, kad viņa vēl bija pavisam maza, jo man meita nerūpēja; es pievērsos tikai pati savai kar­jerai. Es par Liru nedomāju gadiem ilgi un, ja arī iedomā­jos, tad tikai ar nožēlu par apgrūtinājumiem, ko nesusi viņas piedzimšana.

Bet tad Baznīca sāka interesēties par Putekļiem un par bērniem, un manā sirdī kaut kas atdzīvojās es atce­rējos, ka esmu mate un Lira ir… mans bērns.

Tā kā pastāvēja draudi, es viņu no tiem glābu. Nu jau trīs reizes esmu iejaukusies, lai izrautu Liru no bries­mām. Pirmo reizi, kad savu darbu sāka Ziedojumu pado­me: es devos uz Džordanas koledžu un paņēmu viņu dzīvot pie sevis Londonā, kur varēju viņu no padomes aiz­sargāt… vismaz tā es cereju. Bet Lira aizbēga.

Otra reize bija Bolvangarā, kur es viņu atradu tieši laikā, zem zem asmens… Man gandrīz apstājās sirds… Tas bija tas, ko viņi mēs -, ko es biju nodarījusi citiem bērniem, bet, kad tas bija manējais… ak, jūs nevarat iz­prast tā mirkļa šausmas, ceru, ka jūs nekad necietīsiet tā, kā es toreiz… Taču es Liru atbrīvoju; es viņu no turienes izdabūju; es viņu paglābu otro reizi.

Bet, kaut arī es tā rīkojos, tomēr vēl jutu, ka esmu daļa no Baznīcas, biju tās kalpotāja, lojāla un uzticīga kalpo­tāja, atdevusies tai, jo veicu Visvarenā darbu.

Un tad es uzzināju raganu pravietojumu. Lira kaut kādā veidā drīzumā tikšot kārdināta gluži kā Ieva tā viņi sacīja. Kāda veida kārdinājums tas būs, es nezinu, bet galu galā viņa taču pieaug. Nav grūti to iedomāties. Un nu, kad to zina arī Baznīca, viņi Liru nogalinās. Ja viss ir atkarīgs no Liras, vai gan Baznīca riskēs, ļaujot viņai dzīvot? Vai viņi uzdrīkstētos pieņemt iespēju, ka Lira noraidīs šo kārdinājumu, lai ari kāds tas būtu?

Nē viņi ierobežosies ar Liras nogalināšanu. Ja tas būtu iespējams, viņi atgrieztos Ēdenes dārzā un nogali­nātu Ievu, pirms viņa tika kārdināta. Nogalināšana viņiem nesagādā grūtības; Kalvins pats ir pasūtījis bērnu slepkavību; viņi Liru nogalinātu krāšņā ceremonijā ar lūgšanām, vaimanām, psalmiem un korāļiem, bet no­galinātu. Ja Lira kritīs Baznīcas rokās, tad viņa ir pagalam.

Tāpēc, kad dzirdēju, ko saka ragana, es izglābu savu meitu trešo reizi. Es viņu aizvedu uz drošu vietu un gribēju tur palikt.

-   Jūs viņu sazaļojāt, — karalis Ogunve teica. Jus viņu turējāt nemaņā.

-     Tā vajadzēja, Koulteres kundze sacīja, jo Lira mani ienīda. Te viņas balss, kas bija apvaldītu emociju pilna, pārgāja šņukstā un, kad sieviete turpināja runāt, drebēja: Lira no manis baidījās un ienīda mani, un, ja es viņu nesazāļotu līdz aizmirstībai, būtu aizlaidusies no manis kā putns no kaķa. Vai jūs zināt, ko tas nozīmē mātei? Tas bija vienīgais veids, kā paturēt viņu drošībā! Visu šo laiku alā… aizmigusi, acīm ciet, augums tik bez­palīdzīgs, un dēmons saritinājies pie viņas kakla… ak, es jutu tādu mīlestību, tādu maigumu, tik dziļu, dziļu… Manis pašas bērns, pirmā reize, kad es varēju visu to darīt viņas labā, mana maziņā… Es viņu mazgaju, ēdi­nāju un turēju drošībā un siltumā, es pārliecinājos, vai viņas ķermenis miegā jūt labsajutu… Naktī es gulēju viņai blakus, es viņu aijāju savās rokās, raudāju viņas matos, skūpstīju viņas, manas mazās, aizmigušās acis…

Šī sieviete bija bez kauna. Viņa runāja mierīgi, bez svi­nīguma, nepaceldama balsi, un, kad to sadrebināja šņuk­sti, tie tika gandrīz apslāpēti žagās, it kā viņa pieklājības dēļ valdītu emocijas. "Tas viņas nekaunīgos melus padara vēl jo efektīvākus," lords Ezriels ar riebumu nodomāja; šie meli viņai nāca no pašām kaulu smadzenēm.

Koulteres kundzes vārdi bija domāti galvenokārt kara­lim Ogunvem, tas nebija pārprotams, un lords Ezriels saprata ari to. Karalis bija ne tikai viņas galvenais apsūdzētājs, bet ari cilvēks, kas nelīdzinājās eņģelim vai lordam Rokem, un viņa zināja, kā spēlēt uz viņa jūtām.

Tomēr faktiski lielāko iespaidu viņa atstāja uz Gallivespiānu. Lords Roke jauta, ka Koulteres kundzes rak­sturs ir ļoti tuvs skorpiona dabai, cik viņam bija gadījies tos satikt, un viņš labi apzinājās dzēliena spēku, ko varēja uztvert sievietes lēnīgajā tonī. "Labāk turēt skorpionus tur, kur tie ir pamanāmi," viņš domāja.

Tāpēc viņš atbalstīja karali Ogunvi, kad pēdējais mai­nīja domas un centās pierādīt, ka viņai jāpaliek. Lords Ezriels jutās apiets, jo nu viņš vēlējās pārvietot Koulteres kundzi citur, bet jau bija piekritis ievērot savu koman­dieru vēlēšanos.

Koulteres kundze viņā skatījās norūpējusies, nevainīgi un maigi. Lords Ezriels bija pārliecināts, ka neviens ne­saredz slepeno triumfu, kas iemirdzējās viņas skaisto acu dzīlēs.

Nu tad paliec, viņš atvēlēja. Bet runājusi esi diez­gan. Tagad stāvi klusu. Es gribu apsvērt priekšlikumu par dienvidu robežas garnizonu. Ziņojumu jus esat redzē­juši: vai tas ir praktiski realizējams? Vai tas ir vēlams? Pēc tam es gribu aplūkot ieroču ražotni. Un tad gribu dzirdēt, ko Haphānija var pastāstīt par eņģeļu spēku iz­vietojumu. Vispirms par garnizonu. Karali Ogunve?

Afrikāņu līderis iesāka. Kādu laiku vadoņi runāja, un Koulteres kundzi iespaidoja viņu sniegtas precīzās ziņas par Baznīcas nocietinājumiem un skaidrība par tās va­doņu spēkiem.

Bet tagad, kad Taielijs un Salmekija bija kopā ar bēr­niem un lordam Ezrielam Maģistērijā vairs nebija spiegu, viņu zināšanas drīz būs bīstami novecojušas. Kad

Koulteres kundzei ienāca prātā ši doma, viņa un dēmonspērtiķis pārmija skatienus, bet, neko neteikusi, sieviete glaudīja sava dēmona zeltaino kažoku un klausījās ko­mandieros.

Tad lords Ezriels teica: Pietiek. Ar šo problēmu no­darbosimies vēlāk. Tagad par bruņojumu. Kā saprotu, viņi ir gatavi izmēģināt ieceru kuģi. Iesim to apskatīt!

Izņēmis no kabatas sudraba atslēgu, viņš atslēdza va­žas ap pērtiķa kājām un ķepām, rūpīgi izvairīdamies pie­skarties kaut vienam zeltainā mata galiņam.

Lords Roke uzkāpa savā vanagā un kopā ar pārējiem sekoja lordam Ezrielam leja pa torņa kāpnēm un laukā uz robotajiem cietokšņa mūriem.

Pūta auksts vējš, cirzdamies plakstiņos, un tumšzilais vanags uzlidoja spēcīgajā vējā, nevaldāmajā gaisā griez­damies un spalgi kliegdams. Karalis Ogunve aptina tam savu mēteli un uzlika plaukstu sava dēmona-geparda galvai.

Koulteres kundze pazemīgi uzrunāja eņģeli:

-Atvainojiet, lēdij: vai jusu vārds ir Haphānija?

-   Jā, būtne atbildēja.

Viņas ierašanās uz Koulteres kundzi atstāja tādu pašu iespaidu, kādu viņas ļaudis bija atstājuši uz raganu Rutu Skādi, kad viņa tos ieraudzīja debesīs: Haphānija nebija mirdzoša, taču mirdzēja, kaut gan tuvumā nebija gais­mas avota. Viņa bija gara, kaila, spārnotā, un viņas grumbainā seja izskatījās vecāka nekā jebkurai dzīvai būtnei, ko Koulteres kundze jelkad bija redzējusi.

-    Vai jūs esat viena no tiem eņģeļiem, kuri ļoti sen atpakaļ sadumpojās?

-   Jā. Kopš tiem laikiem esmu klejojusi pa daudzām pa­saulēm. Tagad esmu apliecinājusi savu lojalitāti lordam

Ezrielam, jo viņa lieliskajā pasākumā saskatu visgaišāko cerību, ka tirānija beidzot tiks gāzta.

-    Bet ja tas neizdosies?

-    Tad mēs visi tiksim iznīcināti un nežēlība valdīs mūžīgi.

Runājot viņas sekoja lorda Ezriela straujajiem soļiem pa vēja plosīto mūra robojumu uz vareno kāpņu pusi, kas veda tik dziļi lejup, ka pat sienas svečturu mirdzošā gais­ma nespeja izgaismot apakšu. Aiz viņiem piķēja zilais vanags, slīdēdams lejup un lejup tumsā, un ik sveces mir­dzošā gaisma, kad viņš lidoja garām, lika viņa spalvām ņirbēt, līdz putns kļuva tikai par sīku dzirkstelīti un tad pazuda pavisam.

Eņģelis devās uz lorda Ezriela pusi, un Koulteres kun­dze tālāk kāpa lejup blakus afrikāņu karalim.

-Atvainojiet manu neziņu, ser, viņa ierunājās, bet es nekad nebiju redzējusi vai dzirdējusi par tādām būtnēm kā vīrs uz zilā vanaga, pirms viņš vakar ielidoja alā… No kurienes viņš ieradies? Vai varat man pastāstīt par viņa ļaudīm? Es nekādā ziņā negribētu viņu apvainot, bet, ja runāšu, kaut ko nezinot, varu netīši kļūt nepieklājīga.

-    Labi, ka jautājat, karalis Ogunve atbildēja. Viņa ļaudis ir lepni. Viņu pasaule nav attīstījusies līdzīgi mūsējai; tajā ir divu veidu saprātīgas būtnes: cilvēki un Gallivespiāni. Cilvēki lielākoties kalpo Visvarenajam un kopš neatminamiem laikiem cenšas mazos ļaudis iznī­cināt. Viņi tos uzskata par velna izdzimumiem. Tāpēc Gallivespiāni lāgā neuzticas tiem, kas ir mūsu augumā. Taču viņi ir neganti un lepni cīnītāji, nāvīgi ienaidnieki un vērtīgi izlūki.

-   Vai visi viņa ļaudis ir jūsu pusē, vai arī dalās tāpat kā cilvēki?

-    Daži ir ienaidnieka pusē, bet lielākā daļa mūsējā.

-    Un eņģeļi? Ziniet, vēl nesen es domāju, ka eņģeļi ir viduslaiku izdomājums tie likās vienkārši iztēles aug­lis… Sarunāties ar viņiem ir mulsinoši, vai ne? Cik viņu ir lorda Ezriela pusē?

-   Koulteres kundze, karalis teica, jūs vaicājat gluži kā spiegs.

-   Būtu gan es labs spiegs, tik atklāti jautadama, sie­viete atbildēja. Es esmu gūstekne, ser. Es nevaru tikt prom pat tad, ja būtu kāda droša vieta, kur aizbēgt. Tagad es neesmu bīstama, dodu savu vārdu.

-    Ja jūs tā sakāt, es ar prieku ticu, karalis sacīja. Eņģeļus ir grūtāk saprast nekā jebkuru cilvēcisku būtni. Sāksim ar to, ka tie visi nav vienāda veida: dažiem ir lielā­ka vara nekā citiem, un viņi dalās sarežģītās aliansēs un senos naida grupējumos, par kuriem mēs maz ko zinām. Visvarenais ir viņus apspiedis kopš pašas savas rašanās.

Patiesi satriekta, viņa pārstāja kāpt. Afrikāņu karalis apstājās sievietei blakus, domādams, ka viņa nejūtas labi, un tiešām liesmojošais svečturis virs galvas meta pār viņas seju rēgainas ēnas.

-   Jūs to teicāt tik ikdienišķā tonī, Koulteres kundze sacīja, it kā tas būtu kaut kas tāds, ko arī man vajadzē­tu zināt, bet… Kā tas var būt? Visvarenais taču radīja pasaules, vai ne? Viņš eksistēja pirms visa. Kā var būt, ka Viņš ir "radies"?

-    Eņģeļi to zina, Ogunve paskaidroja. — Arī daži no mums jutās šokēti, dzirdot, ka Visvarenais nav Radītājs. Varbūt kāds Radītājs ir bijis un varbūt ne: mēs to nezi­nām. Zinām tikai to, ka kādā brīdī Visvarenais ir uzņēmies šo lietu; kopš tā laika eņģeļi ir sadumpojušies, un pret Viņu ir cīnījušās arī cilvēciskas būtnes. Šis ir bei­dzamais dumpis. Nekad agrāk cilvēkus, eņģeļus un būt­nes no visām pasaulēm nav apvienojis vienots iemesls. Tas ir lielākais spēks, kāds jelkad sapulcināts. Tomēr var būt, ka ar to nepietiks. Tad redzēsim.

-    Bet kas lordam Ezrielam ir padomā? Kas ir šī pa­saule, un kāpēc viņš te ieradies?

-   Viņš mūs atveda uz šejieni, jo šī pasaule ir tukša. Tas ir, tajā nav apzinīgas dzīves. Mēs neesam kolonizatori. Neesam šurp nākuši iekarot, bet celt.

-   Un vai viņš grasās uzbrukt Debesu karalistei?

Ogunve viņā nosvērti palūkojās.

-    Mēs nedomājam okupēt karalisti, viņš teica, taču, ja karaliste okupē mūs, tai jābūt gatavai uz karu, jo mēs esam sagatavojušies. Koulteres kundze, es esmu karalis, bet mans lepnākais uzdevums ir pievienoties lordam Ez­rielam tādas pasaules veidošanā, kur karalistu nebūs vis­pār. Debesu karalistes vārds ir pazīstams, kopš Visva­renais pasludināja sevi augstāku par citiem eņģeļiem. Un mēs negribam būt par tās daļu. Šī pasaule ir citāda. Mēs gribam būt brīvi Debesu republikas pilsoņi.

Koulteres kundze gribēja vēl kaut ko sacīt, uzdot du­čiem jautājumu, kas prasīties prasījās uz lūpām, bet ka­ralis jau gāja tālāk, negribēdams likt savam komandie­rim gaidīt, un viņai vajadzēja sekot.

Kāpņu posms veda tik dziļi lejā, ka, tam sasniedzot līdzenu grīdu, debesis aiz viņiem posma augstumā bija gluži neredzamas. Jau krietni pirms pusceļa Koulteres kundzei pietrūka elpas, taču viņa nežēlojās, bet kāpa lejā, līdz nokļuva lielā hallē ar kvēlojošiem kristāliem kolonnās, kas balstīja jumtu. Tumsu virs galvas šķērsoja trepes, portāli, sijas un pārejas, pa kurām mērķtiecīgi pārvietojās mazas figūriņas.

Kad ieradās Koulteres kundze, lords Ezriels runāja ar saviem komandieriem un, negaidīdams, kamēr viņa atpū­tīsies, gāja tālāk, šķērsodams lielu halli, kur laiku pa lai­kam aiztraucās pa gaisu vai nolaidās uz grīdas pa spriga­nai figūrai, lai īsi pārmītu ar viņu kādu vārdu. Gaiss bija blīvs un silts. Koulteres kundze ievēroja, ka, iespējams, aiz laipnības pret lordu Roki, uz katras kolonnas ir tukša kon­sole cilvēka galvas augstumā, lai viņa vanags tur varētu uzmesties un tā ļautu Gallivespiānam iesaistīties diskusijā.

Bet lielajā hallē viņi nepalika ilgi. Tās viņā malā pava­donis atvēra smagas divvērtņu durvis, izlaizdams viņus uz dzelzceļa platformas. Tur gaidīja mazs, slēgts vagoniņš, ko vilka maza lokomotīvīte.

Inženieris palocījās, un viņa brūnais dēmons-pērtiķis viņam starp kājām izmuka no zeltainā pērtiķa skatiena. Lords Ezriels ar šo viru runāja īsi, rādīdams uz citiem vagoniņā, kuru, tāpat ka halli, apgaismoja mirdzoši kris­tāli, piestiprināti spoguļgludiem mahagonija paneļiem ar sudraba konsolēm.

Tiklīdz lords Ezriels viņiem pievienojās, vilciens saka kustēties, no platformas rāmi ieslīdēdams tunelī un ņipri paātrinādams gaitu. Ātrumu ļāva nomanīt vienīgi riteņu radītais troksnis uz gludajām sliedēm.

-    Kurp mēs braucam? Koulteres kundze vaicāja.

-   Uz ieroču ražotni, lords Ezriels īsi paskaidroja un aizgriezās, lai klusi aprunātos ar eņģeli.

Koulteres kundze uzrunāja lordu Roki: Mans lord, vai jūsu izlūki vienmēr tiek izsūtīti pa pāriem?

-   Kāpēc jautājat?

-   Vienkārši aiz ziņkārības. Nesen, satikuši viņus tajā alā, mēs ar savu dēmonu nonācām strupceļā, un es jutos ieintriģēta, redzot, cik labi viņi cīnās.

-    Kāpēc ieintriģēta? Vai negaidījāt, ka mūsu lieluma ļaudis var labi cīnīties?

Koulteres kundze aukstasinīgi pavērās lordā Rokē, saprazdama viņa lepnuma uzliesmojumu.

-    Nē, — viņa atbildēja. Biju domājusi, ka viegli jūs uzveiksim, bet jūs teju sakāvāt mūs. Es ar prieku atzīstu savu kļūdīšanos. Bet vai jūs vienmēr cīnāties pāros?

-   Jās arī esat pāris, jūs un jūsu dēmons, vai tad ne? Vai gaidījāt, ka mēs padosimies pārspēkam? lords Roke teica, un viņa vīzdegunīgais skatiens, lieliski saprotams pat kristālu liegajā blāzmā, izaicināja viņu jautāt vēl.

Pazemīgi nolaidusi skatienu, viņa klusēja.

Pagāja vairākas minūtes, un Koulteres kundze juta, ka vilciens ved viņus lejup, vēl dziļāk kalna sirdī. Viņa ne­varēja uzminēt, cik tālu viņi jau ir, bet, kad bija pagā­jušas vismaz piecpadsmit minūtes, vilciens sāka palēni­nāt gaitu; patlaban viņi piebrauca pie platformas, kur pēc tuneļa tumsas gaisma šķita žilbinoša.

Lords Ezriels atvēra durvis, un viņi izgāja tik karstā un sēra piesātinātā atmosfērā, ka Koulteres kundzei aiz­rāvās elpa. Gaisā skanēja spēcīgu āmuru dunoņa, un dzelzs šņirkstēja pret akmeni.

Pavadonis atvēra durvis, kas veda prom no platformas, un troksnis acumirklī dubultojās, un kā triecienvilnis viņiem pāri pārvēlās siltums. Svelmainās gaismas spo­žums lika aizsegt acis; skaņas, gaismas un siltuma uz­brukums, šķiet, neietekmēja vienīgi Haphāniju. Kad jutekļi pielāgojās, Koulteres kundze, ziņkārībā atdzīvoju­sies, paskatījās visapkārt.

Viņa savā pasaulē bija redzējusi kalves, dzelzs apstrā­des procesu un fabrikas, bet salīdzinājumā ar šo vislie­lākā no tām šķita kā ciema smēde. Āmuri, tik lieli kā mājas, vienā mirklī pacēlās līdz augstajiem griestiem un tūlīt steidzās lejup uz saplacinātajām dzelzs sijām koku stumbru garumā un platumā, sekundes daļā satriecot tās plakanas ar tādiem sitieniem, kas lika drebēt visam kalnam; no atveres klinšainajā sienā plūda sēru saturoša kausēta metāla upe; tālāk to pārtrauca adamantīna bar­jera, un spoža, verdoša straume pa caurtecēm un slūžām pār dambjiem traucās uz veidnēm, saliktām rindu pēc rindas, lai aprimtu un atdzistu kaitīgu dūmu mākonī; gigantiskas šķeļamās mašīnas un veltņi grieza, locīja un presēja collu biezas tērauda plāksnes, it kā tās būtu no zīdpapīra, un tad milzīgie āmuri tās atkal kala plakanas, uzslāņojot metālu metālam ar tādu spēku, ka daždažādi klājumi kļuva stiprāki un vēl stiprāki, vēl un vēlreiz.

Ja šo ieroču ražotni varētu redzēt Joreks Bērnisons, viņš, iespējams, atzītu, ka šie ļaudis kaut ko saprot no metālapstrādes. Koulteres kundze varēja tikai skatīties un brīnīties. Bija neiespējami runāt pietiekami skaļi, lai tevi saprastu, un neviens to ari nemēģināja. Patlaban lords Ezriels kādai mazai grupiņai ar žestu rādīja, lai seko' viņam pa restēm norobežotu pāreju, kas bija pakārta virs vēl lielākas velves lejā, kur raktuvju strādnieki ar cirtņiem un lāpstām pūlējās izlauzt no cilmieža spožos metālus.

Viņi šķērsoja pāreju un garu, akmeņainu gaiteni, no kura velves, dzirkstot dīvainas krāsās, karājās stalaktīti un kur sišanas, malšanas un kalšanas trokšņi pakāpe­niski izdzisa. Koulteres kundze sakarsušajā sejā juta vēsu pūsmu. Kristāli, kas deva viņiem gaismu, nebija ne pievienoti svečturiem, ne arī iekļauti kvēlojošās kolon­nās, bet brīvi izkaisīti pa grīdu, un te nebija liesmojošu lāpu, kas dotu siltumu, tāpēc grupa atkal sāka atvēst; drīz viņi gluži negaidot izgāja laukā, naksnīgajā gaisā.

Viņi atradas tadā vietā, kur daļa no kalna bija norakta, padarot telpu tik plašu un atklātu kā parādes laukums. Tālāk uz priekšu, kalna malā, varēja redzēt nespodri ap­gaismotas, lielas dzelzs durvis, dažas bija atvērtas un dažas ciet; aiz vienas no milzīgajām ieejām vīri vilka kaut ko ar brezentu apklātu.

-    Kas tas ir? Koulteres kundze jautāja afrikāņu ka­ralim, un viņš atbildēja:

-   Ieceru kuģis.

Koulteres kundzei nebija ne jausmas, ko tas varētu nozīmēt, un viņa ar pieaugošu ziņkāri vēroja, kā vīri ga­tavojas noņemt brezentu.

It kā aizsega dēļ nostājusies tuvāk karalim Ogunvem, viņa jautāja: Kā tas darbojas? Ko tas dara?

-   Tūlīt redzēsim, — karalis atteica.

Tas izskatījās pēc kaut kā līdzīga sarežģītai urbjmašī­nas vai žiroptera kabīnei, vai arī monolīta ceļamkrāna kabīnei. Pāri sēdeklim klājās stikla kupols un sēdekļa priekšā atradās vismaz ducis sviru un rokturu. Kuģis stāvēja uz sešām kājām, no kurām katra bija korpusam pievienota citādā leņķī, tāpēc tas šķita sparīgs un vien­laikus neveikls; pats korpuss sastāvēja no masīvas cau­ruļvadu sistēmas, cilindriem, virzuļiem, saritinātiem kabeļiem, elektriskās sadales iekārtas, vārstiem un mēriekārtām. Bija grūti pateikt, kas pieder pie iekārtas struktūras un kas ne, jo apgaismojums krita tikai no aizmugures un lielākā kuģa daļa bija paslēpta tumsā.

Lords Roke uz sava vanaga planēja tieši virs tā un riņķoja gaisā, nopētīdams to no visām pusēm. Lords Ez­riels un eņģelis bija iegrimuši diskusijā ar inženieriem, un no kuģa lejā trausās vīri viens nesa mapi ar aizspiedni, otrs garu kabeli.

Koulteres kundzes acis kāri pētīja kuģi, cenšoties atce­rēties katru sastāvdaļu un apjaušot tā sarežģītību. Viņai tā vērojot, lords Ezriels ielēca sēdeklī, nostiprināja ap jostasvietu un pleciem ādas siksnas un uzlika galvā dro­šības ķiveri. Lordam sekodams, sēdeklī ielēca viņa dēmons-sniega leopards, un viņš pagriezās, lai kaut ko sakārtotu tam blakus. Inženieris augšup kaut ko uzsauca, lords Ezriels atbildēja, un vīri pārvietojās uz ieejas pusi.

Ieceru kuģis sakustējās, lai gan Koulteres kundze ne­bija droša, kā. Gandrīz šķita, ka tas notrīc, lai gan turpat vien pilnīgi mierīgi stāvēja uz savām kukaiņa kājām, dīvainas enerģijas līdzsvarots. Kamēr viņa skatījās, tas atkal sakustējās, un nu sieviete redzēja, kas notiek: dažādas kuģa daļas rotēja, griezdamās gan tā, gan citādi, un skanēja tumšās debesis virs galvas. Lords Ezriels sēdēja, nevaļīgi pārvietodams sviras, pārbaudīdams ci­parnīcas un regulēdams kontrolierīces; un tad pēkšņi ieceru kuģis izgaisa.

Tas kaut kā bija palēcies virs koku galotnēm un nu li­dinājās virs viņiem, lēni griezdamies pa kreisi. Nedzir­dēja nekādas motora skaņas, nevarēja apjaust, kā tas pārvar gravitācijas spēku. Kuģis vienkārši karājās gaisā.

-     Ieklausieties, karalis Ogunve teica. Dienvidu pusē.

Viņa pagrieza galvu un sasprindzināja dzirdi. Tur gar kalna malu gaudoja vējš, varēja sadzirdēt dobjos preses āmura sitienus, kurus viņa sajuta pēdās caur zolēm, un no apgaismotās ieejas skanēja balsis, taču pēc kāda sig­nāla balsis apklusa un gaismas apdzisa. Klusumā Koul­teres kundze vēja brāzmās varēja ļoti skaidri saklausīt žiropteru motoru "čop-čop-čop".

-   Kas tie ir? viņa klusi jautāja.

-    Pievilinatāji, — karalis atbildēja. Mani piloti, kas lido kaujas uzdevumā, lai vedinātu ienaidnieku sekot. Skatieties!

Koulteres kundze iepleta acis, pūlēdamās kaut ko saskatīt biezajā tumsā, ko apmirdzēja tikai dažas zvaig­znes. Ieceru kuģis virs viņiem karājās tik stabili, it kā būtu tur noenkurots un nostiprināts ar bultām; vēja brāz­mas uz to neatstāja ne mazāko iespaidu. No pilota kabī­nes nenāca gaisma, tāpēc tas bija ļoti grūti saskatāms, un lorda Ezriela stāvs vispār nebija redzams.

Tad viņa zemu debesīs pamanīja pirmo gaismu gru­piņu, un tajā pašā mirklī motoru skaņa kļuva pietiekami skaļa, lai to varētu skaidri dzirdēt. Seši žiropteri lidoja ātri, bet viens, spriežot pēc dūmu astes aiz tā, šķietami bija iekļuvis avārijā un lidoja zemāk par pārējiem. Lid­aparāti devās uz kalnu, bet tādā virzienā, lai aizlidotu tam garām un vēl aiz tā.

Aiz viņiem cieši pēdās nāca daždažādu lidoņu apkopo­jums. Nebija viegli izšķirt, kas tie ir, bet Koulteres kundze redzēja kādu dīvaina paveida smagu žiropteri, di­vus lidaparātus ar taisniem spārniem, vienu lielu putnu, kas bez pūlēm ātri slīdēja, nesdams mugurā divus bruņo­tus vīrus, un trīs vai četrus eņģeļus.

-    Uzbrucēju grupa, karalis Ogunve sacīja.

Uzbrucēji sakļāvās virs žiropteriem. Tad no viena

taisnspārnotā lidaparāta izšāvās gaismas svītra, kurai pēc sekundes sekoja skaņa dobjš krakšķis. Taču šāviņš ne reizi nesasniedza mērķi avarējušo žiropteri -, jo mirklī, kad viņi ieraudzīja gaismu un pirms izdzirdēja krakšķi, vērotāji uz kalna ieraudzīja uzliesmojumu, kas nāca no ieceru kuģa, un šāviņš gaisā eksplodēja.

Koulteres kundzei labi ja pietika laika aptvert šo gan­drīz acumirklīgo gaismas un skaņas secību, kad sākās kauja. Visām norisēm nemaz nevarēja tik viegli izsekot, jo debesis bija ļoti tumšas un katra lidoņa kustības ļoti straujas, bet kalna malu gandrīz vai bez skaņas apgais­moja uzliesmojumi, un tos pavadīja īsi šņācieni, itin kā izplūstu tvaiks. Ik mirkli cieta cits uzbrucējs: lidaparā­tam trāpīja uguns, un tas eksplodēja; izdvesis tādu skaņu, it kā plīstu aizkari kalna lielumā, gigantiskais putns strauji gāzās uz klintīm dziļi lejā; kas attiecas uz eņģeļiem tie vienkārši izgaisa kvēlojošā gaisa plūsmā, neskaitāmām daļiņām mirgojot un kvēlojot aizvien nespodrāk, līdz tās izplēnēja kā dziestošas raķetes.

Tad iestājās klusums. Vējš aiznesa vilinātāju žiropteru skaņas, kas tagad pazuda aiz nokalnes, un neviens no vērotājiem nebilda ne vārda. Tālu apakšā zem ieceru kuģa kvēloja liesmas, tas vēl lidinājās gaisā, lēni griezdamies, itin kā skatītos apkārt. Uzbrucēju grupa bija iznīcināta tik pamatīgi, ka tas pārsteidza pat Koulteres kundzi, kura bija redzējusi daudz šokējošu lietu. Skatoties augšup uz ieceru kuģi, tas šķita ievizamies vai pārvietojāmies pats no sevis, un tad te nu tas bija, atkal stingri uz zemes.

Karalis Ogunve metās uz priekšu, tāpat arī citi ko­mandieri un inženieri, kas, atgrūduši vaļā durvis, ļāva pār izmēģinājumu poligonu plūst gaismai. Koulteres kundze palika uz vietas, lauzīdama galvu par ieceru kuģa darbības principu.

-     Kāpēc viņš mums to rāda? viņas dēmons klusi ievaicājās.

-    Droši vien nevar nolasīt mūsu domas, viņa atbil­dēja tikpat klusi.

Koulteres kundze un zeltainais pērtiķis domāja par to brīdi adamantīna tonī, kad starp viņiem kā dzirkstele bija izšāvusies kāda ideja. Viņi bija iedomājušies ierosi­nāt lordam Ezrielam kādu priekšlikumu: piedāvāties doties uz Konsistorija Disciplināro tiesu, lai spiegotu viņa labā. Koulteres kundze pazina visas varas mehānisma sviras; viņa varētu manipulēt ar tām. Sākumā būtu grūti viņus pārliecināt par savu labticlbu, bet viņa to spētu. Un tagad, kad Gallivespiānu izlūki bija devušies prom kopā ar Viļu un Liru, Ezriels droši vien tādam piedāvājumam nespētu pretoties.

Bet tagad, viņiem skatoties uz šo dīvaino lidaparātu, Koulteres kundzei iešāvās prātā vēl pārliecinošāka ideja, un viņa līksmi apkampa zeltaino pērtiķi.

-    Ezriel, viņa nevainīgi uzsauca, vai es drīkstu paskatīties, kā šī mašīna darbojas?

Lords Ezriels pavērās viņā ar samulsinātu un nepacie­tīgu izteiksmi sejā, taču tajā varēja manīt arī saviļņojumu un apmierinājumu. Par ieceru kuģi viņš bija sajūsmināts: Koulteres kundze saprata, ka viņš nespētu pretoties lūgu­mam to izrādīt.

Karalis Ogunve pakāpās malā, un lords Ezriels, pa­stiepis roku, ievilka sievieti pilota kabīnē. Viņš palīdzēja Koulteres kundzei iekārtoties sēdeklī un vēroja, kā viņa apskata vadības sviras.

-   Kā tas darbojas? Kas ir tā dzinējspēks? viņa jautāja.

-   Cilvēka ieceres, viņš atbildēja. Tāpēc jau tāds no­saukums. Ja tu esi iecerējis doties uz priekšu, tad tas arī dosies uz priekšu.

-     Tā nav nekāda atbilde. Turpini, pastāsti vairāk! Kada veida dzinējs tam ir? Kā tas lido? Nevaru saskatīt itin neko aerodinamisku. Bet šīs vadības sviras… no iekšpuses tas gandrīz atgādina žiropteri.

Lordam Ezrielam bija grūti nociesties, lai to nepa­stāstītu, un, tā kā šī sieviete atradās viņa varā, viņš to arī darīja un paradīja kabeli ar tā galā piestiprinātu ādas turekli, kurā dziļas zīmes bija atstājuši viņa dēmona zobi.

-     Tavam dēmonam, viņš skaidroja, jātur šis rok­turis vai nu zobos, vai rokās tam nav nozīmes. Un tev jāuzliek šī ķivere. Starp ķiveri un kabeli plūst strāva, kuru pastiprina kondensators ak, tas ir sarežģītāk, taču aparāts vienkārši lido. Sviras, kas līdzinās žiroptera vadības svirām, ievietotas pieraduma pēc, taču šim ku­ģim sviras vispār nemaz nav vajadzīgas. Protams, ar to var lidot tikai cilvēks ar dēmonu.

-    Skaidrs, viņa noteica.

Un tik spēcīgi pagrūda lordu Ezrielu, ka viņš izkrita no lidaparāta.

Tajā pašā mirklī Koulteres kundze uzmauca galvā ķiveri, un zeltainais pērtiķis sagrāba ādas turekli. Viņa pasniedzās pēc sviras, kas žiropteri sašķiebtu spārnu profilu, pastūma uz priekšu droseli un ieceru kuģis tūlīt uzlēca gaisā.

Bet viņa vēl gluži neprata to izmantot. Dažus mirkļus kuģis, mazliet sašķiebies, nekustīgi karājās gaisā, iekams viņa atrada sviras, kas iedarbinātu tā kustību uz priekšu. Šajās dažās sekundēs lords Ezriels izdarīja trīs lietas. Viņš pielēca kājās, pacēla plaukstu, atturēdams karali Ogunvi no pavēles došanas kareivjiem šaut uz ieceru kuģi, un sacī­ja: Lord Roke, dodieties viņai līdzi, ja jūs butu tik laipns.

Gallivespiāns tūlīt paskubināja savu zilo vanagu pa­celties gaisā, un putns lidoja tieši uz vēl atvērtajām kabī­nes durvīm. Vērotāji lejā varēja saskatīt sievietes galvu lūkojamies uz vienu un otru pusi, to pašu darīja arī zel­tainais pērtiķis, un viņi saprata, ka neviens no abiem nav ievērojis mazo lorda Rokes figūriņu nolecam no vanaga kabīnē viņiem aiz muguras.

Pēc brīža ieceru kuģis sāka kustēties, un vanags, no­kļuvis atpakaļ, viegli pieskārās lorda Ezriela delnas locī­tavai. Ne vēlāk kā pēc divām sekundēm gaisa kuģis jau izgaisa skatienam drēgnajās, zvaigžņotajās debesīs.

Lords Ezriels to vēroja ar nožēlas pilnu apbrīnu.

-   Jā, karali, jums bija pilnīga taisnība, viņš teica, un man uzreiz vajadzēja jums klausīt. Viņa ir Liras māte; man vajadzēja paredzēt, ka notiks kas tāds.

-   Vai nedomājat dzīties viņai pakaļ? jautāja karalis Ogunve.

-   Ko, un iznīcināt teicamu gaisa kuģi? Nekādā ziņā ne.

-   Kur, jūsuprāt, viņa brauc? Meklēt bērnu?

-   Nejau uzreiz. Viņa nezina, kur Liru meklēt. Es skaidri zinu, ko viņa darīs: dosies uz Konsistorija tiesu un atdos viņiem ieceru kuģi kā savas uzticības ķīlu, un tad spiegos. Viņa izspiegos viņus mūsu labā. Visus citus divkosības vei­dus viņa ir jau izmēģinājusi šī viņai būs jauna pieredze. Un, tiklīdz viņa uzzinās, kur ir meitene, tā dosies pie Liras, un mēs viņai sekosim.

-   Kad lords Roke darīs viņai zināmu, ka ir devies līdzi?

-  A, es domāju, ka to viņš pasniegs kā pārsteigumu, vai ne?

Iesmējušies viņi devās atpakaļ uz cehiem, kur viņu apskati gaidīja jaunāks, modernāks ieceru kuģa modelis.

BET ČŪSKA BIJA VISVILTĪGĀKĀ NO VISIEM LAUKU ZVĒRIEM, KO DIEVS TAS KUNGS BIJA RADĪJIS.

PIRMĀ MOZUS GRĀMATA

Mērija Malone taisīja spoguli. Ne jau aiz iedomības, jo tās viņai bija maz, bet tāpēc, ka zinātniece gribēja pārbaudīt kadu savu ideju. Viņa gribēja pamēģināt notvert Ēnas, un bez labora­torijas instrumentiem nācās improvizēt ar tiem materiāliem, kas bija pa rokai.

Mulefa metālu izmantoja maz. Viņi gatavoja unikālas lietas no akmens, koksnes, virvēm, gliemežvākiem un raga, bet viņu rīcībā esošie metāla priekšmeti bija kalti no vara un citiem tīrradņiem, kurus viņi atrada upmalas smiltīs, tikai no tiem nekad negatavoja instrumentus. Metālu izmantoja rotājumiem. Piemēram, stājoties lau­lībā, mulefa pāri apmainījās ar spožām vara sloksnītēm, kurus aptina ap viena raga pamatni; to nozīme bija tāda pati ka laulību gredzeniem.

Tāpēc viņus valdzināja šveiciešu armijas nazis, kas bija Mērijas vērtīgākais īpašums.

Zalifa, vārdā Atāla, viņas īpaša draudzene, kādu dienu pārsteigumā iekliedzās, kad Mērija atvāza nazi, parādīja visas tā daļas un, cik nu labi savā ierobežotajā valodā varēja, paskaidroja, kādiem nolūkiem tās domātas. Viena no detaļām bija miniatūrs palielināmais stikls, ar kuru Mērija sāka iededzināt rakstu uz sausa zara, un šī no­darbe uzvedināja uz domu par Ēnām.

Tobrīd viņas zvejoja, bet ūdenslīmenis upē bija zems un zivis droši vien bija aizpeldējušas citur, tāpēc, atstājušas

tiklu ūdenī, viņas apsēdās ar zāli noaugušajā krastmalā parunāties, un Mērija tur pamanīja sausu zaru ar gludu, baltu virsmu. Viņa iededzināja koksnē zīmējumu vien­kārši margrietiņu un tā sajūsmināja Atālu; bet, sīkai dūmu strūkliņai ceļoties no vietas, kur saule pieskārās koksnei, Merija nodomāja: ja šis zars fosilizēsies un pēc desmit miljoniem gadu to atradīs zinātnieki, viņi vēl varēs atrast Ēnas ap to, jo es esmu ar to darbojusies.

Viņa ļāvās saules izraisītajai sapņainībai, līdz Atāla iejautājās:

Par ko tu sapņo?

Mērija mēģināja viņai skaidrot savu darbu, savus pētījumus, viņa stāstīja par laboratoriju, Ēnu daļiņu at­klāšanu un fantastisko atklājumu, ka tām piemīt apziņa, un tas viss viņu tik ļoti aizgrāba, ka Mērija vēlējās atkal atrasties savu iekārtu vidū.

Mērija necerēja, ka Atāla sekos līdzi viņas skaidroju­miem, daļēji tāpēc, ka nepilnīgi pārvaldīja viņas valodu, un daļēji tāpēc, ka mulefa šķita ļoti praktiski, ļoti cieši iesakņojušies savā ikdienas pasaulē, bet viņas stāstītais lielā mērā bija matemātisks. Taču Atāla viņu pārsteidza, teikdama: Jā, es saprotu, ko tu domā mēs to saucam par… un viņa izrunāja vārdu, līdzīgu tam, kā mulefa dēvēja gaismu.

Mērija parjautāja: Gaisma? Un Atāla atbildēja: Neuis gaisma, bet… un atkārtoja šo vārdu lēnāk, lai Mērija saprastu, paskaidrodama: Lldzigi gaismai uz ūdens, kad tā saulrietā veido sīku ņirboņu un gaisma bei­dzas, spilgti pārslodamās, mēs to tā saucam, taču tas ir līdzveidojums.

"Līdzveidojums tā viņi devē metaforu," Mērija at­klāja.

Tāpēc viņa teica: Patiesībā tā nav gaisma, bet jūs to redzat un tā izskatās līdzīga gaismai uz ūdens saulrietā?

Atāla sacīja: Jā. Tas piemīt visiem mulefa. Tev arī. Tieši tāpēc mēs sapratām, ka tu līdzinies mums, nevis ganību dzīvniekiem, kuriem tā nav. Pat izskatīdamās tik dīvaina un sausmiga, tu līdzinies mums tāpēc, ka tev ir… un atkal šis vārds, ko Mērija nevarēja skaidri saklausīt: it kā gaismne vai gaismna, un to pavadīja snuķa mājiens pa kreisi.

Mērija bija uzbudināta. Vajadzēja saglabat mieru, lai atrastu īstos vārdus.

-   Ko tu par to zini? No kurienes tas nāk?

-    No mums un no eļļas, skanēja Atālas atbilde, un Mērija saprata, ka viņa domā eļļu lielajos sēklu pogāju riteņos.

-   No jums?

-    Kad esam pieauguši. Bet bez kokiem tas vienkārši atkal izgaistu. Ar riteņiem un eļļu tas paliek mūsos.

Kad esam pieauguši… Mērijai atkal vajadzēja pacen­sties, lai viņa nekļūtu nesakarīga. Viņai sāka rasties no­jausma, ka bērni un pieaugušie uz Ēnam reaģē atšķirīgi vai arī piesaista dažādus Ēnu aktivitātes veidus. Vai Lira nebija stāstījusi, ka zinātnieki viņas pasaulē kaut ko līdzīgu atklājuši par Putekļiem, kā viņi dēvēja Ēnas? Te tas parādījās atkal.

Tas bija saistīts ar to, ko Ēnas viņai bija vēstījušas datora ekrānā tieši pirms tam, kad viņa pameta savu pa­sauli: lai kāds šis jautājums būtu, tas ir saistīts ar lielo pārmaiņu cilvēces vēsturē, ko simbolizē stāsts par Ādamu un Ievu ar kārdinājumu, krišanu un iedzimto grēku. Pētīdams pārakmeņojušos galvaskausus, viņas kolēģis Olivers Peinijs bija atklājis, ka apmēram pirms trīsdesmit tūkstošiem gadu ir ievērojami audzis ar cilvēku mirstīga­jām atliekām saistīto Ēnu daļiņu skaits. Toreiz kaut kas bija noticis, evolūcija pavērsusies tā, lai cilvēku smadze­nes pārtaptu ideālā, šos efektus pastiprinošā kanālā.

Mērija pavaicāja Atālai:

-   Cik ilgi eksistē mulefa?

Atāla atbildēja:

-   Trīsdesmit trīs tūkstošus gadu.

Nu jau viņa bija iemācījusies saprast Mērijas sejas iz­teiksmes, vismaz nepārprotamākās, un iesmējās, kad Mērijai atkārās žoklis. Viņu smiekli bija bezrūpīgi, prie­cīgi un tik aizrautīgi, ka Mērijai parasti vajadzēja tiem pievienoties, taču šoreiz viņa saglabāja nopietnību un pārsteigta jautāja:

-   Kā jūs tik precīzi zināt? Vai jums ir visu šo gadu vēs­ture?

-    Ak jā, Atāla teica. Kopš mums ir gaismne, mums piemīt atmina un modrība. Pirms tam mēs neko nezinājām.

-   Kāpēc jums radās gaismne?

-Mēs atklājām, kā izmantot riteņus. Kādu dienu kāda bezvārda būtne atklāja sēklu pogaļu un sāka rotaļāties, un rotaļādamās vina…

-   Vina?

-Jā, vina. Pirms tam tai nebija vārda. Vina pa caurumu ieraudzīja, ka pogaļā saritinās čūska, un čūska sacīja…

-   Čūska ar vinu runāja?

-   Nē! Nē! Tas ir līdzveidojums. Eksistē tāds nostāsts, ka čūska esot teikusi: "Ko tu zini? Ko tu atceries? Ko tu redzi sev priekšā?" Vina atbildējusi: "Neko, neko, neko." Tad. čūska teikusi: "Iebāz kāju pa caurumu sēklu pogaļā, kur es rotaļājos, un tu pieņemsies gudrībā". Tāpēc vina iebāzusi kāju tur, kur bija gulējusi čūska. Viņas pēdā ieplūdusi ella, un vina sākusi visu saskatīt skaidrāk nekā pirms tam, un pirmais, ko vina ieraudzīja, bija gaismne. Tas bija tik jocīgi un tik patīkami, ka vina tūlīt gribējusi tajā dalīties ar visiem sev līdzīgajiem. Tā nu vina ar savu dzīvesbiedru paņēmusi pirmās pogaļas un atklājuši, ka zina, kas vini ir: vini saprata, ka ir mulefa, nevis ganāmi lopi. Vini deva viens otram vārdus. Vini sevi nosauca par mulefa. Vini deva nosaukumus sēklu kokiem un visām radībām un augiem.

-   Jo vini bija citādi, Mērija teica.

-    Jā, vini tādi kļuva. Un tāpat ari vinu bērni, jo, kad nokrita vairāk pogaļu, vini parādīja bērniem, kā tās lietot. Un, kad bērni bija pietiekami izauguši, ari vini sāka ģenerēt gaismni, un, kad vini bija diezgan lieli, lai brauktu ar riteņiem, gaismne līdz ar ellu atgriezās un pa­lika kopā ar viņiem. Tā vini saprata, ka ellas labad jāie­stāda vairāk sēklu pogaļu koku, taču pogaļas bija tik cietas, ka loti reti uzdīga. Pirmie mulefa saprata, kas darāms, lai kokiem palīdzētu: ir jāripo ar riteņiem un tie jāsalauž. Tāpēc mulefa un sēklu pogaļu kokiem vienmēr jādzīvo kopā.

Mērija uzreiz saprata kādu ceturto daļu no Atālas teiktā, bet ar iztaujāšanu un minēšanu diezgan precīzi atklāja pārējo; viņas valodas prasme visu laiku uzlabojās. Taču, jo vairāk viņa mācījās, jo valoda kļuva sarežģītāka, un ik jaunu lietu viņa atklāja, uzdodama pusduci jautājumu, no kuriem katrs veda citā virzienā.

Bet Mērijas domas visvairāk aizkavējās pie gaismnes temata, jo tas bija plašākais; un šī iemesla dēļ viņa iedo­mājās par spoguli.

Uz šo domu uzvedināja gaismnes salīdzinājums ar gais­mas dzirkstīšanu uz ūdens. Atstarotā gaisma, tāpat kā uz jūras mirdzošā, bija polarizēta: varēja būt, ka Ēnu daļi­ņas, kurām, tāpat kā gaismai, piemita viļņu īpašibas, arī bija spējīgas polarizēties.

-Es nevaru saskatīt gaismni tā kā jūs, viņa teica, bet man gribētos no sulas glazūras izgatavot spoguli, jo domāju, ka tas man varētu palīdzēt to ieraudzīt.

Atālu šī ideja saviļņoja, un, tūlīt izvilkušas savu tīklu, viņas sāka vākt to, kas Mērijai bija vajadzīgs. Kā veik­smes apliecinājums tiklā bija trīs skaistas zivis.

Sulas glazūra bija cita, daudz mazāka koka produkts, kuru mulefa kultivēja šim nolūkam. Uzvārot sulu un iz­šķīdinot to alkoholā, ko gatavoja no destilētas augļu sulas, mulefa izgatavoja vielu, pēc konsistences līdzīgu pienam un pēc krāsas smalki veidotam dzintaram -, šo vielu viņi izmantoja kā laku. Viņi klāja uz koksnes vai gliemežvāka līdz pat divdesmit šīs lakas kārtām, ļaudami katrai no tām zem mitras drānas nostāvēties, un tikai tad klāja nākamo; pakāpeniski izveidojās ļoti cieta un spodra virsma. Parasti ar dažādu oksīdu palīdzību glazūru izveidoja gaismnecaurlaidīgu, bet dažreiz atstāja caurspīdīgu, un tieši tas iein­teresēja Mēriju, jo caurspīdīgai dzintarkrāsas glazūrai piemita tā pati neparastā īpašība, kas minerālam, pazīsta­mam kā Islandes špats. Tas sadalīja vienu gaismas staru divos, un, skatoties caur to, viss divkāršojās.

Mērija nebija droša par to, ko vēlējās darīt, viņa tikai zināja: ja neuztraukdamās un nešķendēdamās pietieka­mi ilgi niekosies, tad kaut ko arī atklās. Viņa atcerējās dzejnieka Keta vārdus, ko bija citējusi Lirai, un Liras tū­lītējo sapratni, ka, nolasot aletiometru, viņas prāts atro­das īpašā stāvoklī to Mērijai tagad vajadzēja atrast.

Tāpēc viņa sāka meklēt vairāk vai mazāk plakanu, priedei līdzīgu koka gabalu un slīpēt tā virsmu ar smilš­akmeni (nevis metālu ēveles nebija), līdz tas kļuva tik plakans, cik plakanu viņa to spēja noslīpēt. Šo metodi mēdza pielietot mulefa; pieliekot pūles un nežēlojot laiku, tā derēja gluži labi.

Pēc tam kad Mērija bija, kā nākas, izstāstījusi par saviem nodomiem un palūgusi atļauju paņemt nedaudz sulas, viņas ar Atālu aizgāja uz glazūras birzi. Mulefa labprāt viņai to atvēlēja, bet bija pārāk aizņemti, lai iein­teresētos par to. Ar Atālas palīdzību viņa notecināja drusku lipīgās, sveķainās sulas, un tad sākās garš vārī­šanas, šķīdināšanas un atkārtotas vārīšanas process, līdz laka bija gatava lietošanai.

Lakošanai mulefa izmantoja kokvilnai līdzīgu šķiedru spilventiņus, ko ieguva no cita auga, un, sekodama liet­pratēju instrukcijām, Mērija ņipri lakoja savu spoguli vēl un vēlreiz, nesaskatīdama gandrīz nekādu atšķirību, jo lakas kārtiņa bija ļoti plāna, taču, ļaujot tai nostāvēties, tā kļuva arvien biezāka. Viņa lakoja vairāk nekā četr­desmit reizes bija jau sajucis skaits bet, kad laka gāja uz beigām, virsma bija vismaz piecus milimetrus bieza.

Pēc beidzamā slāņa uzklāšanas sākās pulēšana: maigi, ar laidenām apļveida kustībām berzējot virsmu, pagāja vesela diena, līdz sāpēja rokas, deniņos pulsēja un Mērija vairs nespēja strādāt.

Tad viņa likās gulēt.

Nākamajā rītā mulefa grupa gāja strādāt uz pamežu, kā viņi dēvēja zarainus kokus, pārliecināties, vai dzi­numi aug, kā pienākas, un parūpēties, lai tie stieptos vajadzīgajā formā. Šajā darbā viņi augstu vērtēja Mērijas palīdzību, jo viņa varēja iespraukties šaurākās spraugās nekā mulefa un tur strādāt, izmantojot abas rokas.

Tikai tad, kad šis darbs bija padarīts un viņi bija atgriezušies apmetnē, Mērija varēja sākt eksperimentu — jeb drīzāk gan rotaļaties, jo viņai vēl nebija skaidras ide­jas par to, ko pati dara.

Vispirms viņa pamēģināja lakoto plāksni vienkārši iz­mantot par spoguli, bet, tā kā tās mugurpuse nebija apsudrabota, viņa neredzēja neko citu kā vien neskaidru divkāršu atspīdumu koksnē.

Tad Mērijai ienāca prātā, ka patiesībā būtu vajadzīga laka bez koksnes, bet, domājot par to, ka jātaisa otra plāksne, viņa zaudēja dūšu. Kā bez palīdzības to vispār dabūt gatavu?

Uzradās doma koksni vienkārši nogriezt un atstāt lakojumu. Arī tam būtu vajadzīgs laiks, taču viņai vismaz bija šveiciešu armijas nazis. Un Mērija ļoti uzmanīgi sāka no malas griezt, visvairāk pūlēdamās laku no aiz­mugures nesaskrambāt, taču galu galā nogrieza lielāko daļu priedes koka un pie caurspīdīgās, cietās lakas plāk­snītes neaiztiktu atstāja saplosītu un skabargainu kok­snes mudžekli.

Viņa gudroja, kas notiktu, ja to iegremdētu ūdenī. Vai, dabūdama mitrumu, glazūra kļūtu mīksta? "Nē," sacīja viņas amata meistars, "tā paliks cieta uz visiem laikiem; bet kāpēc nedarīt šādi?" un viņš parādīja šķidrumu, kas glabājās akmens traukā un kas izēstos caur jebkuru kok­sni tikai dažās stundās. Mērijai šis šķidrums pēc izskata un smakas likās kā skābe.

Diezin vai tas vispār ko nodarītu glazūrai, viņš teica, un jebkuru bojājumu viņa varētu viegli salabot. Ieintri­ģēts Mērijas projektā, viņš palīdzēja skābi piesardzīgi uz­triept koksnei, stāstīdams, kā viņi to izgatavojuši, smal­cinot un šķīdinot kādu minerālu, ko atraduši dažu seklu ezeru malā, kurus viņa vēl nebija apmeklējusi. Koksne pakāpeniski atmiekšķējās un labi nonāca nost, un Mērijai palika vien caurspīdīga, dzelteni brūna glazūras plāk­snīte, aptuveni brošētas grāmatas lapas lielumā.

Viņa nopulēja tās aizmuguri tikpat pamatīgi kā priekš­pusi, līdz abas puses bija tik līdzenas un gludas kā vis­labākais spogulis.

Un kad viņa caur to palūkojās…

Nekā sevišķa. Plāksnīte bija nevainojami caurspīdīga, taču rādija dubultu attēlu, labo diezgan tuvu kreisajam un apmēram par piecpadsmit grādiem pavirzītu uz augšu.

Mērija gudroja, kas notiktu, ja paskatītos caur divām plāksnītēm, saliekot tās vienu virs otras.

Tāpēc viņa atkal paņēma šveiciešu armijas nazi un mēģināja plāksnīti ieskrāpēt ta, lai varētu to sašķelt divās daļās. Cenšoties un atkal cenšoties un asinot nazi uz gluda akmens, viņai izdevās glazūrā ieskrāpēt gana dziļu līniju, lai riskētu plāksnīti parlauzt. Nolikusi zem skrāpējuma līnijas tievu stienīti, viņa strauji uzspieda glazūrai, kā bija redzējusi stiklinieku griežam stiklu, un tas izdevās: tagad viņai bija divas plāksnītes.

Mērija salika tās kopā un skatījās cauri. Dzintara krāsa bija blīvāka, un plāksnīte kā fotofīltrs pastiprināja vienus un pavājināja citus toņus, piešķirot ainavai ne­daudz citādu nokrāsu. Interesanti, ka divkāršais attēls bija pazudis un viss atkal izskatījās kā viens; taču Ēnu pazīmes nemanīja.

Mērija atdalīja abas plāksnītes, vērodama, kā, to darot, mainās lietu izskats. Kad plāksnītes vienu no otras šķīra apmēram pusplaukstas platuma attālums, notika kaut kas interesants: dzintara krāsa pazuda, un viss atkal bija savos parastajos toņos, taču košāks un spilgtāks.

Tobrīd pienāca Atāla paskatīties, ko viņa dara.

Vai tagad tu vari saskatīt gaismai? — Atāla vaicāja.

Nē, bet es redzu citas lietas, Mērija teica un mēģi­nāja tās viņai parādīt.

Atāla paskatījās, taču pieklājības labad, nevis ar to atklājuma prieku, kas iejūsmināja Mēriju, un, nogurusi no skatīšanās caur mazajiem glazūras gabaliņiem, iekār­tojas zālē sakopt savus riteņus. Reizēm mulefa tīra sa­biedriskuma dēļ kopa cits cita nagus, un vienreiz vai divreiz Atāla bija uzaicinājusi Mēriju aprūpēt savējos. Mērija savukārt ļāva Atālai sakārtot matus, tīksminā­damās, kā mīkstais snuķis tos paceļ un atkal ļauj matiem krist, glāstot un masējot viņas galvu.

Mērija juta, ka Attāla tagad vēlas to darīt, tāpēc noli­ka abus glazūras gabalus un pārvilka plaukstas drau­dzenes pārsteidzoši gludajiem nagiem: to virsma bija glu­dāka un slidenāka par teflonu uz vidus cauruma apak­šējās apmales, kas, ritenim griežoties, kalpoja kā gultnis. To kontūras, protams, precīzi sakrita, un, kad Mērija taustīja riteņa iekšpusi, viņa nejuta faktūras atšķirību: šķita, it kā mulefa un sēklu pogaļa patiesi būtu viena būtne, kas brīnumainā kārtā spēj pati sevi izjaukt un atkal salikt kopā.

Šī saskare Atālu mierināja, un tapat ari Mēriju. Viņas draudzene bija jauna un neprecējusies, un šajā grupā nebija jaunu vīriešu, tāpēc viņai vajadzēs precēt zalifa no citu­rienes; bet Atāla bija nemierīga, un dažreiz Mērijai šķita, ka viņa raizējas par savu nākotni. Tāpēc Mērija nežēloja ar viņu kopā pavadīto laiku un tagad ar prieku no riteņu cau­rumiem tīrīja putekļus un netīrumus, kas tur bija sakrā­jušies, un ar smaržīgo eļļu rūpīgi iezieda draudzenes nagus, kamēr Atālas snuķis cilāja un gludināja viņas matus.

Kad Atālai likās, ka pietiek, viņa atkal iekārtojās uz riteņiem un devās palīdzēt gatavot vakariņas. Mērija atgriezās pie savas glazūras un gandrīz uzreiz izdarīja atklājumu.

Viņa turēja abas plāksnītes plaukstas platuma atsta­tumā tā, ka tās rādīja to pašu skaidro, košo attēlu, ko viņa jau bija redzējusi, taču kaut kas bija noticis.

Skatoties plāksnītēm cauri, viņa ieraudzīja zeltainu dzirksteļu spietu, kas ieskāva Atālas apveidu. Tās bija re­dzamas tikai caur mazu glazūras daļiņu, un tad Mērija aptvēra, kāpēc: šajā vietā viņa plāksnītes virsmai bija pieskārusies ar eļļainiem pirkstiem.

-   Atāl! viņa iesaucās. Žigli! Nāc atpakaļ!

Atāla pagriezās un atripoja atpakaļ.

-   Ļauj man paņemt mazliet eļļas, Mērija teica, tikai tik daudz, lai ieziestu glazūru.

Atāla labprāt ļāva viņai atkal pārvilkt pirkstus riteņu caurumiem un ziņkāri vēroja, kā Mērija vienu no plāk­snītēm pārklāj ar caurspīdīgās, smaržīgās vielas kārtiņu.

Tad viņa saspieda abas plāksnītes kopā un pakustināja tās, lai eļļa sadalītos vienmērīgi, un vēlreiz attālināja vie­nu no otras par plaukstas platumu.

Kad Mērija palūkojās caur tām, viss bija mainījies. Viņa varēja redzēt Ēnas. Ja viņa būtu atradusies Džordanas koledžas tualetes telpā toreiz, kad lords Ezriels demon­strēja fotogrammas, ko bija izgatavojis ar īpašu emulsiju, viņa pazītu šo efektu. Viss, ko viņa aplūkoja, izskatījās zeltains tieši tā, kā Atāla bija stāstījusi: gaismas dzirkstis slīdēja, peldēja un dažbrīd mērķtiecīgi pārvietojās. Tam visam pa vidu varēja redzēt to pašu pasauli, ko varēja saskatīt ar neapbruņotu aci: zāli, upi un kokus, bet, kur vien viņa redzēja saprātīgu būtni, kādu no mulefa, tur gais­ma bija blīvāka un kustīgāka. Tā nekādā veidā nepadarīja to apveidus neskaidrus, drīzāk gan precīzākus.

-    Es nezināju, ka tas ir tik skaisti, Mērija sacīja Atālai.

-   Kā nu ne, protams, draudzene atbildēja. Dīvaini iedomāties, ka tu to neredzi. Paskaties uz to mazo…

Viņa rādija uz vienu no mazuļiem, kas rotaļājās garajā zālē, neveikli lēkdams pēc sienāžiem un piepeši apstā­damies, lai papētītu kadu lapu, tad pakrizdams, atkal uzrausdamies kājās, lai steigtos kaut ko pavēstit savai mātei, tad atkal novērsdams uzmanību, skatoties uz kādu nūjiņu, mēģinādams to pacelt, atrazdams uz sava snuķa skudras un satraukumā taurēdams… Ap viņu vir­moja zeltaina dūmaka, līdzīga vakarblāzmai ap nojumēm un zvejas tīkliem izteiktāka par to, bet pavisam maz­liet. Taču atšķirība bija tāda, ka šī dūmaka bija pilna mazu, mutuļojošu nodomu strāvu, kas virpuļoja, aprima un peldēja, un izgaisa, kad uzradās jaunas.

Turpretim ap mazuļa māti zeltainās dzirksteles bija daudz spēcīgākas un to veidotās strāvas stabilākas un varenākas. Viņa gatavoja plānas maizītes, līdzīgas plāce­ņiem vai pankūkām, izkaisījusi uz plakana akmens mil­tus, un vienlaikus vēroja bērnu; Ēnas jeb gaismne, jeb Putekļi, kas peldēja viņai apkārt, izskatījās pēc visīstākā atbildības un vieduma pārraudzības atveida.

-    Tātad beidzot tu vari redzēt, sacīja Atāla. Labi, tagad tev jānāk man līdzi.

Mērija apmulsusi skatījās draudzenē. Atālas tonis bija savāds, it kā viņa būtu teikusi: "Beidzot tu esi gatava; mēs esam to gaidījuši; tagad visam jāmainās."

Parādījās citi no kalna malas, no savām nojumēm un no upmalas — mulefa no šīs grupas, bet arī svešinieki būtnes, kuras Mērija vēl nebija redzējusi un kuras ziņ­kāri skatījās uz to pusi, kur viņa stāvēja. Viņu riteņi uz cieti noblīvētās zemes skanēja dobji un nerimtīgi.

-   Kur man jāiet ? Mērija jautāja. Kāpēc vini visi nāk šurp ?

-   Neuztraucies, mierināja Atāla, nāc Ildzi, mēs ne­darīsim tev pāri.

Šķita, ka tas jau sen ir plānots ši sapulce, jo viņi visi zināja, kurp jāiet un kas gaidāms. Pie ciema robežas at­radās zems, regulāras formas, cieti nomīdīts un abos ga­los slīps pakalns, un pūlis vismaz ap piecdesmit būtņu, kā Mērija lēsa, devās uz tā pusi. Vakara gaisā smaržoja ugunskura dūmi, un rietošā saule visam pāri kaisīja savu zeltaino dūmaku; Mērija pazina ceptas kukurūzas un pašu mulefa silto smaržu: daļēji — pēc eļļas, daļēji pēc sasilušas miesas; tā bija saldena, līdzīga zirgu smaržai.

Atāla viņu skubināja doties uz pakalna pusi.

Mērija vaicāja: Kas notiek? Pastāsti!

-Nē, nē… Es ne. Satamakss runās…

Mērija neko nebija dzirdējusi par Satamaksu zalifa, uz kuru rādīja Atāla, viņai bija svešs. Viņš bija vecāks par jebkuru no līdz šim redzētajiem: pie snuķa pamatnes tam vīdēja baltu matu mudžeklis, un viņš kustējās stīvi, it kā slimotu ar artrītu. Visi citi ieinteresēti pulcējās viņam apkārt, un, slepus paskatījusies caur glazūras stiklu, Mē­rija redzēja, kāpēc tā notiek: vecā zalifa Ēnu mākonis bija tik bagātīgs un pilnīgs, ka ari viņa izjuta cieņu, pat tik maz saprazdama tā nozīmi.

Kad Satamakss bija gatavs runāt, visi apklusa. Mērija stāvēja tuvu pakalnam, Atāla mierinājuma pēc viņas tuvumā, bet, redzēdama visu skatienus pievērstus sev, Mērija jutās kā jauniņā skolniece skolā.

Satamakss sāka runāt. Viņam bija zema balss, toņi sulīgi un daudzveidīgi, snuķa žesti lēni un graciozi.

-    Mēs visi esam sanākuši kopā, lai sveiktu svešinieci Mēriju. Tiem no mums, kas vinu pazīst, ir iemesls būt viņai pateicīgiem par viņas aktivitātēm kops ierasanās pie mums. Mums vajadzēja pagaidīt, līdz Mērija apgūst mūsu valodu. Ar daudzu, bet it seviski ar zalifa Atālas pa­līdzību, svešiniece Mērija tagad spēj mūs saprast.

Bet ir vēl kaut kas, kas viņai bija jāapgūst, un tā ir gaismne. Vina par to zināja, taču nespēja saredzēt kā mēs, kamēr nebija izgatavojusi instrumentu, caur kuru ska­tīties.

Un tagad Mērijai ir veicies, vina ir gatava uzzināt vairāk par to, kas būtu jādara, lai mums palīdzētu.

Mērij, nāciet pie manis!

Viņa jutās apreibusi, bikla un apmulsusi, taču darīja, kas darāms, un nostājās blakus vecajam zalifa. Nolē­musi, ka labāk būs runāt, viņa iesāka:

-Jūs visi man esat likuši sajust, ka esmu draugs. Jūs esat laipni un viesmīlīgi. Es nāku no tādas pasaules, kur dzīve rit pavisam citādi, bet daži no mums apzinās gaismni, tāpat kā jūs, un es pateicos, ka palīdzējāt man izgata­vot šo stiklu, caur kuru es varu to saskatīt. Ja varu kaut kā palīdzēt jums, es ar prieku to darisu.

Mērijas valoda tagad bija neveiklāka, nekā runājot ar Atālu, un viņa baidijas, ka nav ļāvusi saprast savu domu. Tā kā runājot vajadzēja arī žestikulēt, bija grūti saprast, uz kuru pusi skatīties, tomēr, šķiet, viņi bija Mēriju sa­pratuši.

Satamakss teica: Ir patīkami dzirdēt jūs runājam. Mēs ceram, ka spēsit mums palīdzēt. Ja ne, es nesaprotu, kā mēs izdzīvosim. Tulapi mūs visus nogalinās. Vinu ir savairojies vairāk nekā jebkad, un ik gadu vinu skaits pieaug. Pasaulē kaut kas notiek aplami. Jo lielāko daļu no tiem trīsdesmit trim tūkstošiem gadu, kurus mulefa te nodzīvojuši, mēs esam rūpējušies par šo zemi. Viss bija līdzsvarā. Koki zaļoja, ganāmpulka dzīvnieki bija veseli, un, pat ja reizi pa reizei ieradās tulapi, tad gan vinu, gan mūsu skaits nemainījās.

Taču pirms trim tūkstošiem gadu koki sāka slimot. Mēs uztraukti tos vērojām un rūpējāmies par tiem, tomēr re­dzējām, ka tie dod mazāk sēklu pogaļu, ka tiem nelaikā sāk birt lapas un daži nokalta pavisam senāk kaut kas tāds nenotika. Mūsu atmina neredz tam nekādu iemeslu.

Tas, protams, notika lēni, bet lēns ir ari mūsu dzīves ritms. Lidz jūsu atnākšanai mēs to nesapratām. Esam redzējuši tauriņus un putnus, tacu tiem nav gaismnes. Jebšu jūs škietat savāda, jums tā ir, taču jūs esat strauja un aša kā putni un tauriņi. Jūs saprotat, ka ir vajadzīgs kāds palīglīdzeklis, lai jūs ieraudzītu gaismni, un tūlīt no materiāliem, ko esam pazinuši jau tūkstosiem gadu, jūs pagatavojat instrumentu, ar kuru tas ir iespējams. Līdzās mums jūs domājat un rīkojaties putna ātrumā. Tā mums skiet, tāpēc mēs saprotam, ka mūsu dzīves ritms jums izliekas gauss.

Taču sis fakts ir mūsu cerība. Jūs varat saskatīt tādas lietas, ko mēs nevaram, jūs varat saskatīt tādas sakarī­bas, iespējas un alternatīvas, kas mums ir neredzamas, gluži tāpat kā jūs neredzējāt gaismni. Un, tā kā mēs neredzam veidu, kā izdzīvot, tad ceram, ka jūs to varētu saskatīt. Mēs ceram, ka jūs drīz atklāsit koku slimības cēloni un atradīsit iespēju tos atveseļot; mēs ceram, ka jūs izgudrosit līdzekli, kā tikt galā ar tulapi, kuri ir tik lielā skaitā un loti spēcīgi.

Un mēs ceram, ka jūs to varēsit izdarīt drīz, citādi mēs visi iesim bojā.

Pūli atskanēja piekrītoša un atzinīga murmināšana. Viņi visi lūkojās uz Mēriju, un viņa vairāk nekā jelkad jutās ka jaunā skolniece, uz kuru visi liek lielas cerības. Viņa jutās arī dīvaini glaimota: doma par sevi tik strauju un ašu kā putns bija jauna un patīkama, jo viņa sevi vienmēr bija uzskatījusi par gausu neveiksminieci. Bet reizē ar to atnāca sajūta, ka viņi to uztver briesmīgi apla­mi, ja redz viņu tādu; viņi nemaz nesaprot varbūt viņa nemaz nespēs šo izmisīgo cerību piepildīt.

Taču vajadzēja. Viņi gaidīja.

Satamaks, Mērija teica, mulefa, jūs man uztica­ties, un es darīšu visu, kas būs manos spēkos. Jūs esat bi­juši laipni, jūsu dzīve ir laba un skaista, un es loti cen­tīšos jums palīdzēt. Tagad es esmu redzējusi gaismni, zinu, kas tā ir un ko es daru. Paldies par uzticēšanos man.

Viņi māja ar galvām, murmināja un glaudīja Meriju ar snuķiem, kad viņa nokāpa zemē. Mēriju biedēja tas, ko viņa bija piekritusi darīt.

Tajā pašā mirklī slepkava-priesteris tēvs Gomess Čita­gaces pasaulē kalnos kāpa augšup pa nelīdzenu taku starp līkiem olīvkoku stumbriem. Vakara gaisma slīpi krita caur sudrabotajām lapām, un gaiss bija pilns cir­ceņu un cikāžu radītu trokšņu.

Sev priekšā viņš redzēja mazu, vīnogulājiem apaugušu mājiņu, pie kuras blēja kaza un caur pelēkiem akmeņiem strūkloja avots. Mājiņai blakus kāds večuks visu vērību bija pievērsis kādam darbam, un veca sieviņa veda kazu uz soliņa un spaiņa pusi.

Ciemā viņam bija teikuši, ka sieviete, kuru viņš izse­koja, gājusi pa šo ceļu un runājusi par kāpšanu kalnos. Varbūt šis vecais pāris bija viņu redzējis? Varbūt te vis­maz varēs nopirkt sieru un olīvas un padzerties avota ūdeni. Tēvs Gomess bija pieradis pie diezgan pieticīgas dzīves, un laika viņam bija atliku likām.

JA TAS BUTU IESPĒJAMS, MĒS TAČU VARĒTU NOTURĒT KĀDU DIVU DIENU APSPRIEDI AR NĀVI…

DŽONS VEBSTERS

Lira bija nomodā vēl pirms ausmas. Panteleimons pie viņas krūtīm dre­binājās, un, kad gaisma sāka svīst un krā­sot debesis pelēkas, viņa piecēlās, lai pa­staigādamās sasildītos. Lira nekad nebija pazinusi tādu klusumu, pat sniegotajā Arktikā ne; nejuta pat vēja pusmiņu, un jūra bija pavisam mierīga, smiltis neskara ne mazākais vil­nītis; pasaule šķita karajamies starp ieelpu un izelpu.

Vils gulēja, savilcies čokurā un cieši aizmidzis, ar gal­vu uz mugursomas, lai sargātu nazi. No viņa pleca bija noslīdējis apmetnis, un meitene Vīlu apsedza, iztēloda­mās, ka piesargās no viņa dēmona un ka tas kaķa veidolā ir saritinājies tieši tāpat kā pats Vils. "Tara kaut kur tepat vien jābūt," viņa domaja.

Nesdama vēl miegaino Panteleimonu, viņa aizgāja no Vila un apsēdās smilšu kāpas nogāzē mazu gabaliņu nos­tāk, lai viņu balsis zēnu nepamodinātu.

-   Tie mazie ļautiņi, Panteleimons ieteicās.

-   Man viņi nepatīk, Lira noteikti sacīja. Uzskatu, ka mums būtu jātiek no viņiem prom, cik drīz vien varam. Do­mājams, ja mēs viņus iemānītu, piemēram, tīklā, Vils varētu izgriezties cauri, logu atkal aizvērt un viss mēs būtu brīvi.

-   Mums nav ne tīkla, dēmons teica, — ne ari kā cita. Lai vai kā, varu saderēt, ka viņi nav tik dumji. Viņš mūs patlaban vēro.

To teikdams, Panteleimons bija vanags, un viņa ska­tiens bija asāks nekā Lirai. Tumšās debesis minūti pēc minūtes vērtās bāli ēteriski zilas, un, meitenei veroties par smiltīm, pirmā saules maliņa patlaban noskaidroja jūras malu, viņu apžilbinot. Tā kā Lira sēdēja kāpas slī­pumā, gaisma viņu sasniedza dažas sekundes agrāk nekā pludmali, un viņa vēroja, kā tā plūst ap viņu un tuvojas Vilam; un tad Lira ieraudzīja kavaliera Taielija stāvu plaukstas lielumā pārliecināts un modrs, vīriņš bērnus vēroja.

-   Lieta tāda, Lira teica, ka viņi nevar mūs piespiest darīt to, ko vēlas. Viņi mums tikai seko. Varu derēt, ka viņiem tas ir apnicis.

-   Ja viņi mūs notvers, Pans teica, domādams sevi un Liru, un turēs dzelšanai gatavus dzeloņus, Vilam vaja­dzēs darīt to, ko viņi liek.

Lira par to domāja. Viņa spilgti atcerējās Koulteres kundzes briesmīgo sāpju kliedzienu, konvulsijas, izvalbī­tās acis un zeltainā pērtiķa baismīgo vāļāšanos un siekalošanos, indei ieplūstot viņas asinsritē… Un tā bija tikai skramba, kā viņas mātei nesen tika atgādināts. Vilam vajadzētu piekāpties un darīt to, ko Gallivespiāni grib.

-    Pieņemsim, viņi domā, ka Vils tomēr nepiekāptos, Lira teica, pieņemsim, tie viņu uzskata par ļoti cietsir­dīgu un domā, ka viņš vienkārši noskatītos, kā mēs mir­stam. Varbūt būtu labak, ja Vils liktu viņiem tā domāt, ja vien viņš to spēj.

Meitene bija paņēmusi aletiometru un nu, kad bija jau pietiekami gaišs, lai redzētu, izņēma savu mīļo instru­mentu un nolika to uz melnā samta auduma sev klēpī. Lira pamazām nonāca transa stāvokli tā daudzi no­zīmju slāņi viņai kļuva skaidri un viņa varēja sajust sarežģītos sakarību tīklus starp tiem visiem. Kad pirksti atrada simbolus, viņas domas atrada vārdus: kā mēs varam atbrīvoties no spiegiem?

Te adata sāka šaudīties uz vienu un otru pusi straujak, nekā viņa jelkad bija redzējusi to kustamies, faktiski tik ātri, ka meitene pirmo reizi sāka baidīties, ka palaidis garām kādu vēzienu un adatas apstāšanos; bet kāda viņas apziņas daļa tos skaitīja un tūlīt saprata nozīmi, ko šī kustība vēstīja.

Instruments pauda: Nemēģiniet, jo no viņiem ir atka­rīgas jūsu dzīvības.

Tas bija pārsteigums un ne priecīgs. Turpinot Lira jautāja: Kā lai mēs tiekam uz Nāves zemi?

Atbilde bija tāda: Ejiet lejup. Sekojiet nazim. Ejiet uz priekšu. Sekojiet nazim.

Beidzot viņa vilcinādamās, pa pusei nokaunējusies, jautāja: Vai tā darīt ir pareizi?

Jā, aletiometrs tūlīt atbildēja. Jā.

Lira nopūtās, izgāja no transa un aizlika matus aiz au­sīm, sajuzdama sejā un uz pleciem pirmo saules siltumu. Tagad pasaulē radas arī skaņas: rosījās kukaiņi, un augstāk uz kāpas viegls, viegls vējiņš čabināja sausos zāles stiebrus.

Lira nolika aletiometru un gāja atpakaļ pie Vila ar tik lielu Panteleimonu, cik vien lielu viņš sevi varēja padarīt, turklāt lauvas veidolā, cerot tā iebiedēt Gallivespiānus.

Vīriņš darbojās ar magnetīta aparātu, un, kad viņš bija beidzis, Lira vaicāja:

-   Vai jūs runājāt ar lordu Ezrielu?

-Ar viņa pārstāvi, Taielijs atbildēja.

-   Mēs neiesim.

-   Tieši to es viņam pavēstīju.

-   Un ko viņš teica?

-   Tas tika teikts manām ausīm, ne jūsējam.

-    Ka jums tik, viņa teica. Vai esat precējies ar to lēdiju?

-    Nē. Mēs esam kolēģi.

-    Vai jums ir bērni? -Nē.

Taielijs turpināja iesaiņot magnetīta rezonatoru, un, kamēr viņš to darīja, turpat netālu pamodās lēdija Sal­mekija, graciozi un lēnām pieceldamās sēdus no nelielā iedobuma, ko bija izveidojusi mīkstajās smiltīs. Spāres vēl gulēja aizmigušas, sapītas ar tievu zirnekļa tīmekli, to spārni bija mitri no rasas.

-   Vai jūsu pasaulē ir arī lieli cilvēki, vai arī visi ir tik mazi kā jūs? Lira jautāja.

-    Mēs zinām, kā tikt galā ar lielajiem, Taielijs ne pārāk laipni atteica un aizgāja klusītēm apspriesties ar lēdiju. Viņi runāja par daudz klusi, lai Lira varētu dzir­dēt, bet meitene izklaidējās, vērodama, kā viņi atsvaidzinādamies malko rasas lāses no kāpu niedrēm. "Ūdens viņiem noteikti šķiet citāds," viņa dalījās domās ar Panteleimonu, "iztēlojies pilienus savas dūres lielumā! Vaja­dzētu būt grūti tos iesmelt pilieniem ir tāds kā elastīgs apvalks gluži kā baloniem."

Tikmēr palēnām modās ari Vils. Vispirms viņš ar ska­tienu uzmeklēja Gallivespiānus, kuri savukārt uzreiz, pilnīgi koncentrēdamies, skatījās uz viņu.

Zēns novērsa skatienu un ieraudzīja Liru.

-    Es gribu tev kaut ko pateikt, viņa teica. Nāc te, tālāk no…

-    Ja jūs ejat no mums prom, skaidrā balsī ierunājās Taielijs, tad jums jāatstāj nazis. Ja nazi neatstājat, jums jārunājas tepat.

-    Vai tad mums nedrīkst būt personisku sarunu? Lira sašutusi vaicāja. Mēs negribam, ka jūs noklausā­ties, ko mes runājam!

-   Tad ejiet, bet nazi atstājiet.

Galu galā neviena cita tuvumā nebija, un Gallives­piāni nekādā ziņā nespētu nazi izmantot. Vils parakņājās mugursomā, izņēma ūdens blašķi un pāris cepumu, vienu iedeva Lirai, un viņi pakāpās augstāk kāpā.

-    Es jautāju aletiometram, Lira stāstīja, — un tas vēstīja, ka mums nevajagot lavīties prom no mazajiem ļautiņiem, jo viņi mums izglābšot dzīvību. Tā ka varbūt mēs esam viņiem piekalti.

-   Vai esi viņiem stāstījusi, ko mēs grasāmies darīt?

-    Nē! Un arī nestāstīšu. Iemesls ir tāds, ka vīriņš pa savu runājamo krāmu to tūlīt pavēstīs lordam Ezrielam, viņš tūlīt būs klāt un mūs apturēs, tāpēc vienkārši iesim un, viņiem dzirdot, par to nerunāsim.

-    Viņi tomēr ir spiegi, Vils uzsvēra. Viņi noteikti māk labi noklausīties un paslēpties. Tāpēc varbūt labāk to vispār nepieminēsim. Mēs paši zinām, kurp ejam. Tāpēc vienkārši iesim un par to nerunāsim, un viņiem vajadzēs ar to samierināties un nākt līdzi.

-   Šobrīd viņi mūs nevar dzirdēt. Viņi ir par daudz tālu. Vil, es pajautāju arī, kā mums tur nokļūt. Aletiometrs vēstīja vajagot vienkārši sekot nazim, un viss.

-   Izklausās viegli, viņš teica. Taču varu derēt, ka tā nav. Vai tu zini, ko man teica Joreks?

-    Nē. Viņš teica kad es aizgāju atvadīties -, viņš teica, ka tev tas būšot ļoti grūti, bet, pēc viņa domām, tu to spēšot. Bet Joreks nepateica, kāpēc…

-    Nazis salūza tāpēc, ka es domāju par savu māti, Vils paskaidroja. Tāpēc man viņa jāizmet no prāta.

Bet… Tas ir tāpat, kad kāds saka: "Nedrīkst domāt par krokodilu," bet tu domā, tu nevari tur neko darīt…

-    Nu, viņnakt tu izgriezies cauri tīri tā nekas, — Lira teica.

-    Jā-a, laikam gan tāpēc, ka biju noguris. Labi, gan redzēsim. Vienkārši sekot nazim?

-   Tas ir viss, ko aletiometrs pavēstīja.

-   Tādā gadījumā mēs varētu iet tūlīt. Vienīgi nav atli­cis necik daudz ēdamā. Mums vajadzētu kaut ko samek­lēt un paņemt līdzi: maizi, augļus vai ko citu. Tāpēc vis­pirms es uzmeklēšu tādu pasauli, kur var dabūt barību, un tad sāksim meklēt, kā pieklājas.

-   Labi, Lira piekrita gluži apmierināta, ka var atkal kustēties kopā ar Panu un Viļu, dzīva un nomodā.

Viņi devās atpakaļ pie spiegiem, kuri ar savām man­tām uz muguras modri sēdēja blakus nazim.

-    Mēs gribētu zināt, ko esat nodomājuši, Salmekija sacīja.

-    Mēs šā vai tā neiesim pie lorda Ezriela, Vils pa­ziņoja. Mums vispirms jādara kaut kas cits.

-    Un vai pateiksiet mums, kas tas ir, jo ir skaidrs, ka mēs nevaram jūs no tā atturēt?

-    Nē, — atbildēja Lira, tāpēc ka jūs uzreiz iesiet un pastāstīsiet viņiem. Jums jānāk līdzi, nezinot, kurp mēs ejam. Protams, jūs vienmēr varat atteikties un atgriez­ties pie viņiem.

-   Nekādā ziņā, Taielijs teica.

-   Mēs vēlamies kaut kādu garantiju, — Vils teica. Jūs esat spiegi, tāpēc esat spiesti būt negodīgi, tas ir jūsu amats. Mums jāzina, ka varam jums uzticēties. Vakar va­karā visi bijām par daudz noguruši un nespējām par to domāt, bet nekas jūs nekavē nogaidīt, līdz esam aiz­miguši, un tad iedzelt, padarot mus bezpalīdzīgus, un nosūtīt ziņu lordam Ezrielam pa to magnetīta riku. Jūs to viegli varētu izdarīt. Tāpēc mums vajadzīga pienācīga garantija, ka tā nenotiks. Ar solījumu vien nepietiek.

Dzirdot šo sava goda nomelnojumu, abi Gallivespiāni dusmās drebēja.

Taielijs valdīdamies teica: Vienpusīgas prasības mēs nepieņemam. Jums kaut kas jādod apmaiņā. Jums jāpa­stāsta par saviem nodomiem, un pēc tam es magnetīta rezonatoru nodošu jūsu glabāšanā. Jums tas būs man jāiedod, kad gribēšu nosūtīt ziņu, taču jūs vienmēr zinā­siet, kad tas notiks, un mes to nevarēsim lietot bez jūsu piekrišanas. Tā būs mūsu garantija. Un tagad pastāstiet mums, kurp un kāpēc ejat.

Vils un Lira apmainījās apstiprinošiem skatieniem.

-    Labi, Lira piekrita. Tas ir godīgi. Tāpēc mēs pa­teiksim: mēs ejam uz Nāves zemi. Mēs nezinām, kur tā ir, bet nazis atradis. Tas ir tas, ko mēs grasāmies darīt.

Abi spiegi neticīgi vērās viņā vaļējām mutēm.

Tad Salmekija samirkšķināja acis un teica: Tam, ko jūs sakāt, nav jēgas. Nāve ir nāve, tas ir viss. Nekādas Nāves zemes nav.

-   Es arī tā kādreiz domāju, Vils sacīja. Taču tagad neesmu par to drošs. Ar nazi vismaz varēsim to no­skaidrot.

-    Bet kāpēc?

Lira paskatījās uz Viļu un redzēja, ka viņš pamāj ar galvu.

-    Nu, viņa teica, pirms es satiku Viļu, sen pirms tam, kad biju aizmigusi, es kādu draugu pakļāvu bries­mām, un viņu nogalināja. Man šķita, ka es viņu glābju, taču visu padarīju vēl ļaunāku. Kad biju aizmigusi, es par viņu sapņoju un domāju: varbūt es varētu to gandarīt, ja dotos tur, kur ir viņš, un palūgtu piedošanu? Un Vils grib atrast savu tēvu, kurš nomira tieši tad, kad Vils viņu bija at­radis. Redziet, lords Ezriels par to nedomā, un ari Koulteres kundze ne. Ja mēs aizietu pie lorda Ezriela, mums būtu jādara tas, ko grib viņš, bet viņam Rodžers nav prātā, tas ir mans draugs, kurš nomira -, viņam tas ir vienalga. Taču man tas ir svarīgi. Mums. Tas ir tas, ko mēs gribam darīt.

-   Bērns, sacīja Taielijs, kad mes nomirstam, viss ir galā. Citas dzīves nav. Tu esi redzējusi nāvi. Tu esi re­dzējusi līķus un esi redzējusi, kas notiek ar dēmonu, kad iestājas nāve. Tas izgaist. Kas gan vēl paliek, lai pēc tam dzīvotu tālāk?

-    Mēs gribam iet un to noskaidrot, teica Lira. Un nu, kad esam jums to pastāstījuši, es paņemšu jūsu mag­netīta rezonatoru.

Viņa izstiepa plaukstu, un leopards Panteleimons piecēlās, lēni šūpodams asti, tā uzsverot viņas prasību. Taielijs nosvieda no muguras saini un ielika viņas plauk­stā. Tas bija pārsteidzoši smags; Lirai, protams, tas ne­bija apgrūtinoši, taču viņa apbrīnoja vīriņa spēku.

-   Un kā jums šķiet, cik ilgu laiku šī ekspedīcija prasīs? kavalieris jautāja.

-    Mēs nezinām, Lira viņam atbildēja. Mēs par to neko nezinām, neko vairāk kā jus. Mēs vienkārši tur aiz­iesim, un tad jau redzēs.

-    Vispirms, — Vils sacīja, — mums jāsadabū ūdens un mazliet vairāk pārtikas kas tāds, ko būtu viegli nest. Tāpēc es gribu atrast tādu pasauli, kur pārtiku varētu sadabūt, un pēc tam mēs iesim.

Taielijs un Salmekija apsegloja savas spāres un lidoju­mam gatavas turēja tās uz zemes. Lielie kukaiņi bija nepacietīgi tie gribēja lidot, bet jātnieki bija nesatri­cināmi. Lira, pirmo reizi ieraudzīdama spāres dienas gaismā, pamanīja, cik ārkārtīgi smalki ir pelēkie zīda groži, sudrabotie kāpšļi un sīciņie segliņi.

Vils paņēma nazi, un viņam uznāca milzīgs kārdinā­jums nokļūt pašam savā pasaulē: viņam vēl bija kredīt­karte, viņš varētu nopirkt ierasto ēdienu, viņš pat varētu piezvanīt pa telefonu Kūperes kundzei un apvaicāties par māti…

Nazis griezīgi iešņirkstējās, kā pa raupju akmeni vel­kot naglu, un zēnan gandrīz apstājās sirds. Ja viņš atkal salauztu asmeni, visam būtu beigas.

Pēc dažiem mirkļiem viņš mēģināja vēlreiz. Ta vietā, lai censtos nedomāt par māti, viņš sev sacīja: Jā, es zinu, ka vina tur ir, bet, to darot, labāk skatīšos uz citu pusi…

Un šoreiz izdevās. Vils atrada jaunu pasauli un vilka ar nazi, veidodams spraugu, un drīz vien viņi visi stāvēja vietā, kas izskatījās pēc kārtīga pārticīgas fermas pagal­ma kāda ziemeļu zemē, kas līdzinājās Holandei vai Dā­nijai. Ar akmens plāksnēm izliktais pagalms bija izslau­cīts tīrs, un bija atvērta rinda staļļu durvju. Debesīs caur dūmaku neskaidri spīdēja saule, gaisā jautās deguma smaka un vēl kaut kas nepatīkamāks. Nedzirdēja nevie­nas skaņas, kas liecinātu, ka tuvumā dzīvo cilvēki, taču no staļļiem nāca skaļa dūkoņa, tik aktīva un sparīga, ka izklausījās pēc mašīnas.

Lira aizgāja paskatīties, bet tūlīt atgriezās pavisam bāla.

-   Tur ir četri… aizlikusi plaukstu mutei priekšā, viņa apspieda vēmienu, četri beigti zirgi. Un miljons mušu…

-   Paskaties, Vils teica norīstīdamies, vai varbūt la­bāk ne.

Vils rādīja uz avenājiem, kas norobežoja sakņu dārzu. Viņš tikko bija ieraudzījis no biezākā krūmājā rēgojamies vīrieša kājas, vienu apautu un otru ne.

Lira negribēja to redzēt, bet Vils aizgāja paskatīties, vai vīrietis vēl ir dzīvs un vai viņam nav vajadzīga palīdzība. Viņš atgriezās, izskatīdamies satraukts, un purināja galvu.

Abi spiegi jau bija pie fermas mājas durvīm, kas bija līdz galam vaļā.

Taielijs atsteidzās atpakaļ, teikdams: Te smaržo labāk, un tad metās atpakaļ pāri slieksnim, kamēr Sal­mekija turpināja izlūkot saimniecības ēkas.

Vils sekoja kavalierim. Viņš atradās lielā kvadrātveida virtuvē, vecmodīgā telpā ar baltu porcelānu koka trauku skapī, ar noberztu priedes galdu un pavardu, uz kura stā­vēja auksts, melns katls. Nākamajās durvīs bija pielieka­mais kambaris: tur divi ar āboliem pilni plaukti pildīja ar smaržu visu telpu. Klusums šķita nomācošs.

Lira klusi jautāja: Vil, vai šī ir Nāves zeme?

Viņam bija iešāvusies prātā tā pati doma. Taču zēns teica: Nē, es tā nedomāju. Tā ir viena no pasaulēm, kurās mēs agrāk neesam bijuši. Zini, paņemsim tik daudz, cik spējam panest. Te ir tāda kā rudzu maize, tā būs laba ir viegla -, un te ir siers…

Kad viņi bija paņēmuši tik, cik spēja panest, Vils iemeta lielā priedes koka galda atvilktnē zelta monētu.

-    Nu? Lira jautāja, redzēdama, ka Taielijs savelk uz­acis. Cilvēkam vienmēr jāsamaksā par to, ko viņš paņem.

Tobrīd pa sētas durvīm ieradās Salmekija, nolaizda­mās uz galda ar savu zilzaļi vizošo spāri.

-   Tur nāk vīri, viņa teica, kājām, ar ieročiem. Viņi ir tikai piecu minūšu gājiena attālumā. Un tālāk aiz lau­kiem deg ciemats.

Kamēr viņa runāja, kļuva dzirdami zābaku soļi uz grants, pavēloša balss un metāla šķindoņa.

-   Tad mums jāiet, Vils sacīja.

Viņš ar naža galu taustīja gaisu un tūlīt sajuta kaut ko gluži citu. Šķita, ka asmens slid pa kādu ļoti gludu virsmu, līdzīgu spogulim, un tad lēni iegrima tajā, līdz bija gatavs griezt. Taču tas sastapa pretestību, tādu ka biezu audumu, un, veicis iegriezumu, Vils pārsteiguma un uztraukumā mirkšķināja acis, pasaule, kuru viņš pavēra, vissīkāka­jās detaļās bija tāda pati, kurā viņi jau stāvēja.

-    Kas notiek? jautāja Lira.

Spiegi apmulsuši ielūkojās griezumā. Taču viņi juta ko vairāk par apmulsumu. Tieši tāpat kā gaiss bija pretojies nazim, šajā atvērumā kaut kas pretojās viņu iziešanai caur to. Vilam vajadzēja atspiesties pret kaut ko neredza­mu un tad palīdzēt aiz sevis izlauzties Lirai, bet Gallives­piāni tikai ar pūlēm vispār spēja pavirzīties uz priekšu. Viņiem vajadzēja uzsēdināt savas spāres bērniem uz ro­kām, un pat tad viņi tās stūma, pārvarēdami gaisa pre­testību; spāru plānie spārni locījās un burzījās, un maza­jiem jātniekiem vajadzēja glaudīt kukaiņu galvas un mie­rinoši čukstēt, lai remdinātu to bailes.

Bet pēc dažu sekunžu pūliņiem viņi visi bija izgājuši logam cauri, un Vils, atradis tā malu (lai gan to bija neie­spējami saskatīt), logu aizvēra, atstādams kareivju sa­celto troksni viņu pašu pasaulē.

-    Vil, Lira ierunājās, un pagriezies viņš ieraudzīja, ka virtuvē bez viņiem ir vēl kāds siluets.

Zēna sirds salēcās. Tas bija tas pats vīrs, ko viņš pirms nepilnām desmit minūtēm bija krūmos redzējis pavisam beigtu ar pārgrieztu rīkli.

Vīrs bija vidējos gados, kalsns, un viņam bija tāda cil­vēka izskats, kurš pa lielākai daļai uzturējies svaigā gaisā. Taču tagad viņš no pārbīļa izskatījās gandrīz traks vai paralizēts. Vīrs bija tik plati iepletis acis, ka baltie acu āboli rēgojās visapkārt varavīksnenei, un ar drebošu roku grābstījās gar galda malu. Viņa rīkle Vils priecā­jās, to redzot, bija neskarta.

Vīrs pavēra muti, lai runātu, bet vārdi pār lūpām ne­nāca. Viņš nespēja neko citu kā vien rādīt uz Viļu un Liru.

Lira sacīja: Atvainojiet, ka esam ienākuši jūsu mājā, bet mums vajadzēja aizmukt no vīriem, kas tuvojās. Man žēl, ja esam jūs izbiedējuši. Es esmu Lira, šis ir Vils, un tie ir mūsu draugi, kavalieris Taielijs un lēdija Salmekija. Vai jūs varētu mums pateikt, kā jūs sauc un kur mēs atrodamies?

Šis dabiskais lūgums, šķiet, atgrieza vīru pie sajēgas, un viņš nodrebēja, kā pamozdamies no sapņa.

-   Es esmu miris, vīrs teica. Es guļu tur laukā miris. Es to zinu. Jūs neesat miruši. Kas notiek? Dievs, palīdzi man, viņi man pārgrieza rīkli. Kas notiek?

Lira paspēra soli tuvāk Vilam, kad vīrs sacīja: "Es esmu miris," — un Panteleimons peles veidolā aizspruka viņai pie krūtīm. Kas attiecas uz Gallivespiāniem viņi centās savaldīt savas spāres, jo šķiet, ka šis vīrs lielajiem kukaiņiem iedvesa riebumu, un viņi šaudījās pa virtuvi šurpu turpu, meklēdami izeju.

Bet vīrs par viņiem nelikās ne zinis. Viņš vēl aizvien centās saprast notiekošo.

-   Vai jūs esat velis? Vils piesardzīgi vaicāja.

Vīrs pastiepa plaukstu, un Vils mēģināja to saņemt, bet pirksti satvēra gaisu. Aukstas tirpas tas bija viss, ko viņš sajuta.

To redzēdams, virs šausmās paskatījās uz savu plauk­stu. Stingums sāka pāriet, un viņš sāka just žēlumu par savu stāvokli.

-    Patiešām, virs sacīja, es esmu miris… Es esmu miris, un es dodos uz elli…

-   Kuš, Lira teica, mēs iesim kopā. Kā jūs sauc?

-   Es biju Dērks Jensens, viņš atbildēja, bet es jau… es nezinu, ko darīt… Nezinu, kurp iet…

Vils atvēra durvis. Kūts pagalms izskatījās tāds pats, sakņu dārzs nebija mainījies, spīdēja tā pati dūmakainā saule. Un turpat neskarts gulēja šī vīra ķermenis.

No Dērka Jensena rīkles izlauzās kluss vaids, it kā vairs nekas nebutu noliedzams. Spares metās laukā pa durvīm, slīdēdamas pār zemi, un tad šāvās augšup ašāk par putniem. Vīrs bezpalīdzīgi skatījās apkart, pacel­dams un atkal nolaizdams rokas un izdvesdams vārgus kliedzienus.

-    Es nevaru te palikt… Nevaru, viņš teica. Bet šī nav tā ferma, ko es pazīstu. Tā ir aplama. Man jāiet…

-   Kurp jūs ejat, mister Jensen? Lira jautāja.

-   Prom. Nezinu. Man jāiet. Te nevar palikt…

Salmekija nolaidās lejā un uzmetās Lirai uz rokas.

Spāres mazie nadziņi savilkās, kad lēdija teica: No ciemata iet prom ļaudis ļaudis, kas līdzīgi šim vīram, un visi iet vienā un tajā pašā virzienā.

-   Tad iesim kopā ar viņiem, sacīja Vils, pārmezdams mugursomu pār plecu.

Dērks Jensens jau gāja garām pats savam līķim, no­vērsdams no tā acis. Viņš izturējās gandrīz kā piedzēries: apstājās, tad gāja tālāk, tenterēja pa labi un pa kreisi, klupdams pār sīkām grambām un akmentiņiem uz ceļa, ko, dzīvam esot, kājas tik labi bija pazinušas.

Lira nāca pēc Vila, un Panteleimons, pārtapis piekūnā, uzlidoja, cik augstu vien spēdams, tā likdams Lirai noel­sties.

-    Viņiem taisnība, viņš sacīja, nolaidies atkal lejā. Cilvēki rindām vien dodas prom no ciema. Miruši cil­vēki…

Un drīz vien tos ieraudzīja arī viņi: kādi divdesmit vīrieši, sievietes un bērni, visi kustējās tāpat kā Dērks Jensens nedroši un satriekti. Ciemats bija pusjūdzes attālumā, un šie cilvēki nāca uz viņu pusi pa ceļa vidu, turēdamies cieši kopā. Dērks Jensens, ieraudzījis citus veļus, sāka klupdams skriet, un viņi pastiepa pretī rokas, to sveicinādami.

-    Pat ja viņi paši nezina, kurp iet, viņi visi dodas uz turieni kopā, Lira teica. Vislabāk vienkārši iesim kopā ar viņiem.

-   Kā tu domā, vai šajā pasaulē viņiem ir dēmoni? Vils ievaicājās.

-    Nevar zināt. Ja tu kādu no tiem ieraudzītu savā pasaulē, vai tu saprastu, ka viņš ir velis?

-    Grūti pateikt. Gluži normāli viņi neizskatas… Savā pilsētā es biju ievērojis kādu vīrieti viņš mēdza pastai­gāties gar veikaliem, vienmēr ar vienu un to pašu veco plastmasas kuli rokā, un viņš nekad ne ar vienu nerunāja un negāja iekšā. Neviens uz viņu pat neskatijas. Es parasti iztēlojos, ka viņš ir velis. Veļi izskatās mazliet līdzīgi viņam. Varbūt mana pasaule ir pilna ar veļiem, bet es to nemaz nezinu.

-    Man nešķiet, ka manā pasaulē ir veļi, Lira šaubpilni sacīja.

-    Lai nu kā, šai jābūt nāves pasaulei. Šie cilvēki ir tikko kā nogalināti to būs izdarījuši tie zaldāti -, un te nu viņi ir, un šī pasaule ir tieši tāda pati kā tā, kurā viņi dzīvoja. Biju domājis, ka tā bus pavisam citāda…

-    Redzi, tā pamazām apdziest, Lira teica. Skaties!

Meitene sagrāba Vila roku. Viņš apstājās un paskatījās apkārt Lirai bija taisnība. Necik sen atpakaļ viņš bija Oksfordā atradis logu un izkāpis citā, Čitagaces, pasaulē, tur bija bijis saules aptumsums, un Vils līdzīgi citiem die­nas vidū bija stāvējis laukā, vērodams, kā spilgtā dienas gaisma pamazām apdziest un kļūst nespodra, līdz visas mājas, kokus un parku pārklāja tāda kā pārdabiska krēsla. Viss bija tikpat skaidrs kā gaišā dienā, taču gaismas bija mazāk, it kā no mirstošās saules aizplūstu viss spēks.

Tas, kas notika patlaban, bija kaut kas līdzīgs, taču spocīgāks, jo savu noteiktību zaudēja un apmiglojās arī visu priekšmetu kontūras.

Tas nav pat tā, kā kļūt aklam, Lira izbijusies teica, -jo nav tā, ka mēs nevarētu redzēt lietas, drīzāk viss pats izbalē…

No pasaules lēnām izsūcās krāsa. Koku un zāles košo za­ļumu nomainīja blāvs, pelēcīgs zaļums; labības lauka dzīvīgo dzeltenumu blāvi pelēks smilšu tonis; kārtīgās fermas mājas sarkanos ķieģeļus nespodri pelēcīga asins krāsa…

Cilvēki nu jau viņi bija tuvāk arī sāka to ievērot, rādīja un mierinot turēja cits citu aiz rokas.

Kā vienīgais košums visā ainavā izcēlās spāru spožais, sarkani dzeltenais un elektrozilais tonis, viņu mazie jāt­nieki un arī Vils, Lira un Panteleimons, kurš, pieņēmis lauka piekūna veidolu, lidinājās gaisa.

Tagad viņi atradās pavisam tuvu pirmajiem nācējiem, un bija skaidrs: tie visi bija veļi. Vils un Lira paspēra soli tuvāk viens otram, taču nebija ko baidīties, jo veļi no viņiem bija daudz vairāk nobijušies un turējās atstatus, negribēdami tuvoties.

Vils uzsauca: Nebaidieties! Mēs negrasāmies darīt jums pāri. Uz kurieni jūs ejat?

Visi skatijās uz vecāko vīrieti vidū, it kā viņš būtu vadonis.

-   Mēs ejam turp, kur iet visi pārejie, virs teica. Šķiet, ka es zinu, bet nevaru atcerēties, no kurienes. Šķiet, jāiet pa šo ceļu. Uzzināsim, kad tur nokļūsim.

-   Mamm, ierunājās kāds bērns, kāpēc dienas laikā paliek tumšs?

-   Kuš, mīlulīt, nekreņķējies, māte teica. Ar kreņķēšanos neko nevar vērst par labu. Mēs laikam esam miruši.

-    Bet uz kurieni mēs ejam? bērns jautāja. Es ne­gribu būt miris, mamm!

-   Mēs ejam apraudzīt vecotēvu, māte izmisusi stāstīja.

Bet bērns nebija nomierināms un rūgti raudāja. Pārējie

uz māti skatījās ar līdzjūtību vai īgnumu, taču neko ne­varēja līdzēt, un visi bedu pārņemti soļoja caur izbalējošo ainavu, bērnam sīkā balstiņā nerimstoši raudot.

Aprunājies ar lēdiju Salmekiju, kavalieris Taielijs aiz­slīdēja prom pa priekšu -, un Vils ar Liru, sekodami košajai un sparīgajai spārei, vēroja, kā tā kļūst aizvien mazāka un mazāka. Lēdija nolaidās lejā un lika savam kukainim apsēsties uz Vila plaukstas.

-   Kavalieris aizgāja paskatīties, kas atrodas priekšā, viņa stāstīja. Mēs domājam, ka ainava izbalē tādēļ, ka šie ļaudis to aizmirst. Jo tālāk no savām mājām viņi aizies, jo tumšāks kļūs.

-    Bet kā jūs domājat, kāpēc viņi iet? Lira jautāja. Ja es būtu velis, es gribētu palikt tādās vietās, kuras es pazīstu, nevis aizklīst no tām prom un apmaldīties.

-    Viņi tur ir jutušies nelaimīgi, Vils minēja. Tā ir vieta, kur viņi tikko kā nomira. Viņi no tās baidās.

-    Nē, viņus kaut kas skubina, sacīja lēdija. Pa šo ceļu viņiem liek doties kāds instinkts.

Un tiešām kad viņu ciemats vairs nebija saskatāms, veļi sāka pārvietoties mērķtiecīgāk. Debesis bija tik tumšas, it kā draudētu varena vētra, bet nemanīja nekā no saspringuma, kas pavada tās tuvošanos. Veļi neat­laidīgi turpināja soļot, un ceļš veda taisni uz priekšu, cauri ainavai, kas jau šķita gandrīz neizteiksmīga.

Šad un tad kāds no veļiem pameta pa skatienam uz Viļu, Liru vai košo spāri un tas jātnieci, it kā viņi tiem šķistu dīvaini. Beidzot vecākais vīrs sacīja:

-    Paklau, jūs, puika un meitene. Jūs neesat miruši. Jūs neesat veļi. Kāpēc esat te ieradušies?

-   Mēs te nokļuvām netīši, Lira atbildēja, iekams Vils paspēja ierunāties. Es nezinu, kā tas gadījās. Mēs mēģi­nājām aizbēgt no tiem vīriem, un vienkārši attapāmies te.

-    Kā jūs zināsiet, ka esat nokļuvuši vietā, uz kuru ejat? jautāja Vils.

-    Jādomā, mums to pateiks, pārliecināti atbildēja velis. Uzdrīkstos teikt, ka viņi atdalīs atsevišķi grēci­niekus un taisnos. Tagad nav labi skaitīt lūgšanas. Tam nu ir par vēlu. To vajadzēja darīt, kamēr vēl bijām dzīvi. Tagad tam nav jēgas.

Bija gluži skaidrs, kurā grupā viņš cerēja iekļūt, un gluži skaidras bija arī viņa domas, ka šī grupa nebūs liela. Citi veļi šajā vīrā klausījās ar nemieru, taču viņš viņiem bija vienīgais vadonis, tāpēc tie neprotestēdami sekoja.

Viņi klusumā vilkās uz priekšu zem debesīm, kas beigās bija satumsušas līdz nespodram tērauda pelēkumam un tādas palika, vairs nekļūdamas tumšākas. Dzīvie skatījās pa labi un pa kreisi, uz augšu un uz leju, meklēdami kaut ko, kas būtu košs, spirgts vai dzīvespriecīgs, un ikreiz vīlās, līdz priekšā parādījās maza dzirkstelīte, pa gaisu joņodama viņiem pretī. Tas bija kavalieris, un Salmekija, priekā iekliegušies, skubināja savu spāri pie viņa.

Aprunājušies viņi steidzās atpakaļ pie bērniem.

-     Priekšā ir pilsēta, Taielijs stāstīja. Tā izskatās pēc bēgļu nometnes, bet acīmredzami ir te atradusies jau vairak nekā gadsimtiem ilgi. Man šķiet, aiz tās ir kāda jūra vai ezers, bet to aizklāj migla. Es sadzirdēju putnu klaigas. Tur ik minūti no visām pusēm ierodas simtiem cilvēku, tādi paši ļaudis kā šie veļi…

Veļi klausījās, ko viņš stāsta, tomēr bez sevišķas inte­reses. Izskatījās, ka tos ir pārņēmis trulums un transs, un Lira gribēja viņus sapurināt, mudināt cīnīties, pa­mosties un meklēt ceļu laukā no šejienes.

-    Kā mēs šiem ļaudīm varēsim palīdzēt, Vil? viņa vaicāja.

Vilam nenāca prātā pat minējums. Virzīdamies tālāk, viņi pie apvāršņa gan pa labi, gan pa kreisi manīja kus­tību, un priekšā lēni kāpa netīras krāsas dūmi, drūmās debesis darot vēl tumšākas. Tur kustējās cilvēki jeb veļi: rindās vai pāros, grupās vai pa vienam, bet visi ar tukšām rokām; simtiem un tūkstošiem vīriešu, sieviešu un bērnu pāri līdzenumam plūda uz dūmu avota pusi.

Tagad grunts gāja slīpi uz leju un aizvien vairāk līdzinā­jās atkritumu zaņķim. Gaiss bija smags, pilns dūmu un citu smaku: oda pēc kodīgām ķimikālijām, puvušiem dārzeņiem un kanalizācijas. Un, jo tālāk viņi gāja, jo ļaunāk kļuva. Nemanīja pat nevienu sīku tīras augsnes laukumiņu, visur auga vienīgi leknas nezāles un raupja, pelēcīga zāle.

Viņiem priekšā virs ūdens kāpa migla. Tā pacēlās kā klints, saplūzdama ar drūmajam debesim, un kaut kur no šīs miglas nāca putnu klaigas, par kurām bija stāstījis Taielijs.

Starp atkritumu kaudzēm un miglu pletās pirmā Nā­ves pilsēta.

ES SADUSMOJOS UZ SAVU DRAUGU; ES SAVAS DUSMAS IZTEICU, UN TĀS PĀRGĀJA.

VILJAMS BLEIKS

Starp krāsmatām dažviet bija aizdedzināti ugunskuri. Pilsētas plā­nojums bija haotisks te nebija ielu, laukumu un klajumu; laukumi bija tikai vietās, kur bija sabrukusi kāda celtne. Visam pāri vēl slējās dažas baznicas vai sabiedriskas ēkas, jebšu to jumti bija caurumaini vai sienas saplaisājušas, un vienā vietā viss portiks sabrucis uz savām kolonnām. Starp akmens ēku karkasiem sarežģītā juceklī mētājās graustu un būdu jumtu sijas, samīcītas degvielas kannas vai ce­pumu kārbas, saplēstas polietilēna strēmeles un saplāk­šņu vai kokšķiedras plašu atliekas.

Veļi, kas bija nākuši reizē ar viņiem, steidzās uz pilsē­tas pusi, un no visām pusēm to nāca aizvien vairāk tik daudz, ka viņi atgādināja uz caurumu plūstošus grau­diņus smilšu pulkstenī. Veļi devās tieši iekšā nolaistajā, nekārtīgajā pilsētā, it kā skaidri zinātu, kurp iet, un Lira ar Viļu jau grasījās viņiem sekot, bet tad viņus apturēja.

No ielāpaino durvju ailes iznāca kāds stāvs, teikdams: Pagaidiet, pagaidiet!

Aiz tā blāzmoja nespodra gaisma, un nebija viegli izšķirt runātāja vaibstus, taču bērni saprata, ka velis tas nav. Viņš bija tāds pats kā viņi dzīvs. Tas bija kalsns cil­vēks un varēja būt jebkura vecuma, ģērbies pelēcīgā, noplīsušā darba uzvalkā; rokā viņš turēja zīmuli un ar

saspraudi saspraustu papīru žūksni. Ēka, no kuras viņš bija iznācis, izskatījās pēc reti apmeklēta pierobežas mui­tas posteņa.

-    Kas šī ir par vietu? jautāja Vils. Un kāpēc mēs nedrīkstam iet iekšā?

-    Jūs neesat miruši, vīrietis gurdi atbildēja. Jums jāgaida aizkavēšanas zonā. Ejiet tālāk pa ceļu pa kreisi un nododiet šos dokumentus ierēdnim pie vārtiem.

-    Bet piedodiet, ser, teica Lira. Ceru, ka neiebildīsiet, ja pajautāšu: kā mēs esam tikuši tik tālu, ja neesam miruši? Jo šī taču ir Nāves zeme, vai ne?

-    Šī ir tās priekšpasaule. Dažreiz kļūdas dēļ te nonāk dzīvie, bet viņiem jāgaida aizkavēšanas zonā, iekams var doties tālāk.

-    Cik ilgi jāgaida?

-    Līdz viņi nomirst.

Vilam sareiba galva. Redzēdams, ka Lira grasās strī­dēties, viņš pasteidzās runāt, iekams viņa bija paguvusi bilst kādu vārdu: Vai varat tikai paskaidrot, kas pēc tam notiek? Gribēju vaicāt: vai tie veļi, kas šeit ierodas, vai viņi šajā pilsētā paliek uz visiem laikiem?

-   Nē, nē, — ierēdnis noliedza. Šī ir vienkārši tranzīta osta. Viņi ar kuģi dodas pāri.

-   Uz kurieni? jautāja Vils.

-    Tas ir kas tāds, ko es jums nevaru pateikt, sacīja vīrietis, un viņa mutes kaktiņi savilkās skarbā smaidā. Jums jāiet tālāk, lūdzu. Jums jāiet uz aizkavēšanas zonu.

Paņēmis vīrieša sniegtos dokumentus, Vils saņēma Liras roku un mudināja viņu doties tālāk.

Spāres tagad lidoja kūtri, un Taielijs paskaidroja, ka tām vajagot atpūsties, tāpēc kukaiņi uzsēdās uz Vila mugursomas, bet spiegiem Lira atvēlēja savus plecus.

Panteleimons, pieņēmis leoparda veidolu, apveltīja Gallivespiānus ar skaudīgu skatienu, taču neko neteica. Viņi gāja pa taku, izvairīdamies no nožēlojamajām mājelēm un notekūdeņu peļķēm, un vēroja nebeidzamo veļu straumi, kas ieradās un netraucēti nokļuva pilsētā.

-    Mums jātiek pāri šim ūdenim tāpat kā pārējiem, Vils teica. Varbūt ļaudis tajā aizkavēšanas zonā mums pastāstīs, kā to var izdarīt. Lai nu kā, viņi nešķiet nikni vai bīstami. Savādi. Un šie papīri…

Tās bija vienkārši no piezīmju grāmatiņas izplēstas pa­pīra strēmeles, uz kurām ar zīmuli šā tā bija uzšņāpti un atkal nosvītroti daži vārdi. Likās, it kā šie cilvēki spēlētu kādu spēli, gaidīdami, kad ceļotāji viņus apstrīdēs vai padodamies smiesies. Un tomēr tas viss izskatījās ļoti reāli.

Kļuva tumšāks un aukstāks, un bija grūti izsekot lai­kam. Lirai šķita, ka viņi ir bijuši ceļā kādu pusstundu, bet, iespējams, bija pagājis divtik ilgāks laiks; vietas iz­skats nemainījās. Beidzot viņi sasniedza mazu koka būcenīti, līdzīgu tam, pie kāda viņi bija apstājušies jau iepriekš, ar nespodri kvēlojošu spuldzi, kas karājās virs durvīm kailā vadā.

Kad viņi tuvojās, iznāca kāds ļoti līdzīgi iepriekšējam ģērbies vīrietis, vienā rokā turēdams sviestmaizi. Neteik­dams ne vārda, viņš ieskatījās papīros un palocīja galvu.

Atdevis tos, vīrs jau grasījās iet iekšā, kad Vils pajau­tāja: Piedodiet, kur mums tagad jāiet?

-   Ejiet un atrodiet kādu vietu, kur apmesties, vīrietis teica, bet ne nelaipni. Vienkārši pajautājiet. Te visi gaida tāpat kā jūs.

Viņš pagriezās un aizvēra aiz sevis durvis, sargāda­mies no aukstuma, un ceļotāji pagriezās uz būdu pilsē­tiņas centru, kur vajadzēja kavēties dzīvajiem.

Tā ļoti līdzinājās pilsētas galvenajai daļai: noplukušas, daudzreiz labotas, ar plastmasas vai rievotā skārda gaba­liņiem pielāpītas būdiņas, dubļainajās, šaurajās ieliņās neiedomājami atbalstītas cita pret citu. Dažviet elek­triskais kabelis, mezdams no kronšteina cilpu, nodroši­nāja ar vāju strāvas padevi, ar kuru pietika pāris virs tuvējām būdiņām pakārtu spuldžu barošanai. Tomēr gaismu lielākoties deva ugunskuri. To dūmojošā atblāz­ma sarkani plīvoja pār celtniecības materiālu atliekām un skrandām, it kā tās būtu pēdējās liesmas, kas paliku­šas no liela, ļaunprātīgi izraisīta ugunsgrēka.

Bet, kad Vils, Lira un Gallivespiāni pienāca tuvāk un visu apskatīja pamatīgāk, viņi atšķīra vairākus vēl vai­rāk daudzus stāvus, kas vieni paši sēdēja tumsā, bija atspiedušies pret sienām vai pulcējās mazas grupiņās, klusi sarunādamies.

-   Kāpēc tie cilvēki nav iekšā? brīnījās Lira. Ir auksts.

-   Tie nav cilvēki, teica lēdija Salmekija. Tie nav pat veļi. Tie ir kaut kas cits, bet es nezinu, kas.

Ceļinieki nonāca pie pirmās būdu grupas, ko apgais­moja viena no tām lielajām elektriskajām spuldzēm, kas kabelī viegli šūpojas aukstajā vējā, un Vils uzlika plauk­stu nazim pie savas jostas. Ārpusē, grupiņā satupušās, šīs cilvēkveida būtnes meta spēļu kauliņus un, bērniem pienākot tuvu klāt, piecēlās: viņi bija pieci, visi vīrieši, ēnā paslēpuši sejas un nonēsātām drēbēm mugurā, un visi klusēja.

-    Kā sauc šo pilsētu? Vils vaicāja.

Nekādas atbildes. Daži no viņiem paspēra soli atpakaļ, un visi pieci sanāca mazliet ciešāk kopā, it kā vini baidītos. Lira juta pār ādu pārskrienam tirpas, visi matiņi uz rokām saslējās stāvus, kaut gan viņa nebūtu varējusi pateikt,

kāpēc. Blūzē paslēpies, drebēja Panteleimons, čukstēdams:

-   Nē, nē, Lira, ej prom, ejam atpakaļ, lūdzu…

"Cilvēki" nekustejās, un beidzot Vils paraustīja plecus, teikdams: Labi, labs vakars jums šā vai tā, un gāja tālāk. Līdzīgu reakciju viņi sagaidīja no visiem citiem, ko uzrunāja, un bažas nemitīgi pieņēmās spēkā.

-    Vil, vai tie ir Rēgi? Lira paklusām vaicāja. Vai tagad mēs esam diezgan pieauguši, lai redzētu Rēgus?

-   Nedomāju vis. Ja tā būtu, viņi mums uzbruktu, bet šķiet, ka šie paši baidās. Es nezinu, kas viņi ir.

Atvērās durvis, un uz dubļainās zemes izlija gaisma. Durvīs stāvēja vīrietis reāls vīrietis, cilvēciska būtne, un vēroja viņu tuvošanos. Mazais pulciņš ap durvīm pā­ris soļu atkāpās, it kā aiz cieņas, un viņi ieraudzīja vī­rieša seju: flegmātisku, nevainīgu un lēnīgu.

-   Kas jūs esat? virs jautāja.

-   Ceļinieki, atbildēja Vils. Mēs nezinām, kur esam. Kas šī ir par pilsētu?

-   Šī ir aizkavēšanas zona, paskaidroja vīrietis. Vai ceļojat no tālienes?

-   Garu ceļu, jā, un esam noguruši, teica Vils. Vai mēs varētu nopirkt kaut ko ēdamu un samaksat par pajumti?

Vīrietis raudzījās viņiem garām tumsā, pēc tam iznāca laukā un skatījās apkārt, it kā kaut kā trūktu. Tad viņš pagriezās pret dīvainajiem siluetiem, kas stāvēja turpat tuvumā, un jautāja:

-   Vai jūs esat redzējuši kādu nāvi?

Tie purināja galvas, un bērni dzirdēja murmināšanu:

-    Nē, nē, nevienu.

Vīrietis griezās atpakaļ. Aiz viņa pa durvīm laukā rau­dzījās sejas: sieviete, divi bērni un vēl viens vīrietis. Visi izskatījās nervozi un nobažījušies.

-   Nāve? pārvaicāja Vils. Mēs nenesam nekādu nāvi.

Bet, šķiet, tieši par to viņi uztraucās, jo, Vilam ierunā­joties, no dzīvo cilvēku puses atskanēja kluss izsauciens, un pat ārā stāvošie silueti mazliet parāvās atpakaļ.

-    Atvainojiet, ierunājās Lira, vispieklājīgākajā veidā pakāpdamās uz priekšu, it kā uz viņu raudzītos Džordanas koledžas ekonome. Es nespēju saprast, bet vai šie džentlmeņi te, vai viņi ir miruši? Piedodiet par jautajumu, ja tas ir nepieklājīgs, bet tur, no kurienes mēs nākam, tas ir ļoti neparasti, un mēs nekad agrāk neesam redzējuši nevienu, kas līdzinātos viņiem. Ja esmu bijusi nepieklā­jīga, tad lūdzu jūsu piedošanu. Bet redziet manā pasaulē mums ir dēmoni, dēmons ir katram, un mēs būtu sa­triekti, ieraudzīdami kādu bez dēmona, tieši tāpat, kā jūs esat satriekti, ieraugot mūs. Un tagad, kad mēs esam ceļojuši, Vils un es viņš ir Vils, un es esmu Lira -, es esmu uzzinājusi, ka ir tādi cilvēki, kuriem nav dēmonu, tāpat kā Vilam, un es no viņiem baidījos, līdz atklāju, ka tie patiesībā ir gluži parasti ļaudis, līdzīgi man. Tāpēc var­būt tas ir iemesls, kāpēc kāds jūsu pasaulē varētu būt mazliet uztraucies, ieraugot mus, ja domājat, ka mēs esam citādi.

Vīrietis prasīja: Lira? Un Vils?

-   Jā, ser, viņa pazemīgi teica.

-   Vai tie ir jūsu dēmoni? vīrietis jautāja, rādīdams uz spiegiem, kas sēdēja viņai uz pleca.

-    Nē, atbildēja Lira, un viņai uzmācās kārdinājums teikt: "Tie ir mūsu kalpotaji," — taču jūtot, ka Vilam tā nešķitīs laba doma, viņa sacīja: Tie ir mūsu draugi, kavalieris Taielijs un lēdija Salmekija, ļoti cienījami un gudri cilvēki, kas ceļo kopā ar mums. Ā, un šis ir mans dēmons, viņa izņēma no kabatas Panteleimonu-peli.

Jūs redzat, mēs neesam bīstami, mēs solāmies neno­darīt jums nekādu pārestību. Un mums ir ļoti vajadzīgs ediens un pajumte. Rīt mēs dosimies tālāk. Nudien!

Visi gaidīja. Viņas pazemīga toņa iespaidā vīrieša sa­traukums nedaudz noplaka, un spiegiem veselais saprāts lika izlikties kautrīgiem un nekaitīgiem. Pēc klusuma mirkļa vīrietis teica:

Labi, kaut arī tas ir savādi. Laikam gan šie ir dīvaini laiki… Tad nāciet iekšā, esiet laipni aicināti…

Silueti ārpusē māja ar galvu, pāris no tiem viegli palo­cījās un godbijīgi pakāpās sānis, Vilam ar Liru ieejot sil­tumā un gaismā. Vīrietis aiz viņiem aizdarīja durvis, aiz­āķēdams drāti aiz naglas, lai durvis turētos ciet.

Tā bija viena istaba, ko apgaismoja petrolejas lampa uz galda, un ta bija tīra, bet noplukuši. Saplākšņa sienas bija izrotātas ar bildēm no filmu zvaigžņu žurnāliem un ar sodrējainu pirkstu nospiedumu rakstu. Pie vienas sie­nas stāvēja dzelzs krāsniņa, tās priekšā drēbju steķis, un uz tā kūpēja daži apdiluši krekli. Uz tualetes galdiņa stāvēja šķirstiņš ar plastmasas puķēm, gliemežvāki, krā­sainas smaržu pudelītes un citi bezgaumīgi, siki nieciņi, salikti visapkārt gleznai, kurā bija attēlots brašs ģinde­nis ar augstu cepuri un tumšām brillēm.

Buda bija pārpilna: bez vīrieša, sievietes un abiem bēr­niem tur vēl bija kāds pavecāks vīrietis, zīdainis šūpulī, un vienā kaktā segu kaudzē gulēja ļoti veca sieviete, visu vērodama ar zibošām acim tikpat grumbainā sejā, cik sakrunkojušās bija segas. Paskatoties uz viņu, Lira jutās satriekta, segas sakustējās, un parādījās ļoti izdilusi roka melnā piedurknē, pēc tam vīrieša seja, tik veca, ka to gandrīz varēja noturēt par skeletu. Faktiski viņš vai­rāk izskatījās pēc gleznā attēlotā ģindeņa nekā pec dzīvas cilvēciskas būtnes; tad to ievēroja ari Vils, un visi ceļotāji vienlaikus saprata, ka vīrietis ir viens no tiem neskaidra­jiem, pieklājīgajiem siluetiem tur, ārā. Viņi visi jutās tik­pat apmulsuši, cik apmulsis bija vīrietis, tikko kā ierau­dzījis atnācējus.

Visi cilvēki mazaja, pārpildītajā būcenītī visi, izņe­mot aizmigušo zīdainīti, bija palikuši bez valodas. Pirmā attapas Lira.

Tas ir ļoti laipni nojums, viņa teica, paldies jums, labvakar, mēs ļoti priecājamies būt šeit. Un, kā jau es teicu, piedodiet, ka esam ieradušies bez jebkādās nāves, ja te tā parasts. Bet mēs jūs netraucēsim vairāk, nekā tas būs nepieciešams. Redzat, mēs meklējam Nāves zemi, tāpēc gadījās, ka ieradāmies šeit. Taču mēs nezinām, kur tā atrodas, vai šī ir daļa no tās, kā tur nokļūt un tam­līdzīgi. Tāpēc, ja varat mums par Nāves zemi kaut ko pastāstīt, mēs būsim ļoti pateicīgi.

Cilvēki budā vēl aizvien blenza, bet Liras vārdi gaisot­ni mazliet atviegloja, un sieviete, izvilkusi ķebli, uzaici­nāja viņus sēsties pie galda. Vils un Lira uzcēla aizmi­gušās spāres uz plaukta tumšā kaktā, kur, kā Taielijs teica, tām līdz rīta gaismai jāatpūšas, un tad Gallivespiani pievienojās viņiem pie galda.

Sieviete bija sagatavojusi bļodu sautējuma un, nomizo­jusi pāris kartupeļu, piegrieza tos klāt, lai būtu vairāk, un mudināja vīru piedāvāt ceļotājiem kādu citu uzkoža­mo, kamēr sautējums gatavojas. Viņš atnesa pudeli tīra, kodīga spirta, tā smarža Lirai atgādināja ģiptiešu ingveralu, un abi spiegi pieņēma glāzi, kurā tad iegremdēja savus mazos trauciņus.

Lira bija gaidījusi, ka ģimene galvenokārt pētīs Gallivespiānus, bet viņu ziņkārība tikpat lielā mērā bija vērsta uz viņu un Viļu. Ilgi negaidīdama, meitene pajautāja, kāpēc tā.

-   Jūs esat pirmie cilvēki bez nāves, ko mēs jelkad esam redzējuši, vīrietis, kura vārds, kā viņi dabūja zināt, bija Pīters, sacīja. Tas ir, kopš mēs esam šeit. Tāpat kā jūs, mēs šeit ieradāmies, vēl nebūdami miruši, kaut kādas izdevības vai nejaušības pēc. Mums jāgaida, līdz mūsu nāve mums pavēstīs tās laiku.

-   Jūsu nāve jums pavēstīs? Lira pārjautāja.

-   Jā. Šeit ieradušies ak, lielākā daļa jau krietni sen -, mēs atklājām, ka esam atnesuši sev līdzi savas nāves. To mēs atklājām šeit. Nāves mums bija jau visu laiku, tikai mēs te nemaz nezinājām. Redziet, nāve ir katram. Tā visur iet līdzi, visa mūža garumā, tā ir ļoti tuvu klāt. Mūsu nāves sēž ārpusē un atvelk elpu; kad pienāks laiks, tās nāks iekšā. Vecmāmiņas nāve ir šeit, viņai tuvu klāt, ļoti tuvu.

-    Vai jūs nebiedē tas, ka nāve visu laiku ir tuvumā? Lira jautāja.

-    Kāpēc gan? Ja nāve ir te, tad var no viņas piesargā­ties. Daudz uztraucošāk būtu nezināt, kur tā ir.

-   Un katram ir pašam sava nāve? Vils brīnījās.

-    Vai zini, jā, cilvēkam piedzimstot, nāve ienāk pa­saulē reizē ar viņu, un tā ir nāve, kas viņu aizved prom.

-Ā, Lira teica, tieši tas mums jāzina, jo mēs cenša­mies uzmeklēt Nāves zemi un nesaprotam, kā tur nokļūt. Kur mēs aizejam tad, kad esam miruši?

-    Jūsu nāve jums uzsit uz pleca vai saņem jūsu roku un pasaka: "Nāc kopā ar mani, ir laiks." Tas var notikt, kad jūs saslimstat ar drudzi vai kad esat aizrijies ar sa­kaltušu maizi, vai kad nokrītat no augstas ēkas, vai arī kad jums uznāk dzemdību sāpes. Tad jūsu nāve laipni pienāk jums klāt un mierīgi saka: "Nomierinies, bērns, tu nāksi man līdzi." Un tu kopa ar viņu kāp laivā un dodies pāri ezeram miglā. Kas tur notiek, to neviens nezina. Neviens nekad neatgriežas.

Sieviete teica, lai bērns paaicina nāves iekšā, un viņš, pieskrējis pie durvīm, viņām to pateica. Vils un Lira brī­nīdamies skatījās, un Gallivespiāni saspiedās ciešāk kopā, kad nāves pa vienai katram ģimenes loceklim ienaca pa durvīm: bālas, neievērojamas figūras apnēsā­tās drēbēs, pelēcīgas, klusas un drūmas.

-   Tās ir jūsu nāves? vaicāja Taielijs.

-   Tiešām gan, ser, Pīters atbildēja.

-   Vai jūs zināt, kad viņas jums sacīs, ka pienācis laiks iet?

-   Nē. Bet cilvēki zina, ka tās ir tuvu klāt, un tas ir mie­rinājums.

Taielijs neko neatbildēja, bet bija skaidrs, ka, viņaprāt, tas varētu būt jebkas, tikai ne mierinājums. Nāves pie­klājīgi sastājās gar sienu; bija savādi redzēt, cik maz vietas tās aizņem, un konstatēt, cik maz uzmanības sev pievērš. Lira un Vils drīz vien nāves pilnīgi ignorēja, tomēr Vils nodomāja: "Es nogalināju tos vīrus viņu nā­ves viņiem visu laiku bija tuvumā -, viņi to nezināja, un es arī ne…"

Sieviete, vārdā Marta, lika sautējumu saplaisājušos emaljetos šķīvjos un mazliet bļodā nāvēm, lai tās pa­sniedz ēdienu cita citai. Nāves neēda, bet iztika ar ēdiena labo smaržu. Drīz visa ģimene un viņu viesi kāri ēda, un Pīters jautāja berniem, no kurienes viņi nak un kāda izskatās viņu pasaule.

-    Es jums pastāstīšu, teica Lira.

To sakot un to uzņemoties, daļa no viņas juta krūtis ceļa­mies mazu prieka straumīti kā burbuļus šampanietī. Lira zināja, ka Vils vēro, un priecājās, ka viņš redz viņu darām to, ko viņa vislabāk prot, darām to Vila un viņu visu labā.

Lira iesāka ar stāstu par saviem vecākiem. Tie esot hercogs un hercogiene, ļoti ietekmīgi un bagati cilvēki, kuriem kāds politisks ienaidnieks izkrāpis īpašumu un pašus iemetis cietumā. Bet viņiem izdevies izbēgt, no­laižoties lejā pa virvi ar zīdainīti Liru tēvam uz rokām, un, kad viņi ģimenes bagātību atkal atguvuši, viņiem uzbrukuši no sabiedrības izstumti cilvēki un abus vecā­kus noslepkavojuši. Arī Lira butu nogalināta, izcepta un apēsta, ja īstajā laikā Vils viņu neizglābtu un neaizvestu uz mežu pie vilkiem, kur viņš uzaudzis kā viens no tiem. Būdams zīdainītis, viņš tēva kuģi pārkritis par bortu un izskalots neapdzīvotā krastā, kur kāda vilcene, Viļu zīdī­dama, izglābusi viņam dzīvību.

Ļaudis šīs blēņas norija rāmā lētticībā, un pat nāves pievirzījās tuvāk paklausīties, satupušās uz tuvumā no­likta sola un raudzīdamās meitenē ar savām lēnīgajām un laipnajam sejām, kamēr viņa vērpa pasaciņu par savu un Vila dzīvi mežā.

īsu laiku Vils un Lira palikuši pie vilkiem un tad de­vušies uz Oksfordu strādāt Džordanas koledžas virtuvēs. Tur viņi satikuši Rodžeru, un, kad Džordanai uzbrukuši māla bedrēs dzīvojošie ķieģeļu dedzinātāji, viņiem vaja­dzējis steidzīgi begt, tāpēc viņa, Vils un Rodžers sagrā­buši mazu ģiptiešu laiviņu un braukuši ar to lejup pa Temzu. Ebingdonlokā viņi gandrīz notverti, pec tam viņus nogremdējuši Vepingu pirāti, un viņiem glābjoties nācies peldet uz trismastu kliperi, kas patlaban devies ceļā uz Hančovu Kathejā iepirkt tēju.

Uz klipera viņi sastapuši Gallivespiānus, ceļotājus no Mēness, kurus nikna Piena Ceļā izcēlusies viesuļvētra nopūtusi uz Zemes. Viņi raduši patvērumu vārnas ligzdā. Lira, Vils un Rodžers pēc kārtas kāpuši viņus tur aprau­dzīt, taču kādu dienu Rodžers zaudējis atbalstu zem kājām, nogrimis un noslīcis.

Viņi centušies pierunāt kapteini griezt kuģi apkārt un zēnu meklēt, bet kapteinis bijis cietsirdīgs, nikns vīrs, kuru interesējusi tikai peļņa, ko viņš gūtu, drīzāk nokļū­dams Kathejā, un viņš iekalis bērnus važās. Bet Galli­vespiāni atnesuši viņiem vīli un…

Un tā tālāk. Lāgu lāgiem Lira pagriezās pret Viļu vai spiegiem, lai tie sacīto apstiprinātu, un Salmekija pievie­noja vienu vai divas detaļas, vai ari Vils pamāja ar galvu, kamēr stāsts aizritinājās līdz vietai, kad bērniem un viņu draugiem no Mēness ievajadzējās atrast ceļu uz Nāves zemi, lai no saviem vecākiem uzzinātu noslēpumu, kur apraktas ģimenes bagātības.

Ja mēs savā zemē pazītu savas nāves, Lira teica, tāpat kā jūs šeit pazīstat savējās, tad varbūt būtu vieg­lāk; taču, manuprāt, mums patiešām ir laimējies, ka atra­dām ceļu uz šejieni, jo nu mēs varēsim saņemt jūsu pado­mu. Un es jums ļoti pateicos, ka bijāt tik laipni un mūs uz­klausījāt, un paldies par mielastu, tas tiešām bija jauki.

Bet ziniet tagad vai varbūt no rīta mums vajadzētu atrast ceļu pāri ūdenim, kur dodas mirušie, un palūkot, vai arī mēs nevaram tur nokļūt. Vai te ir kādas laivas, ko mēs varbūt varētu noīrēt?

Ļaudis izskatījās šaubu pilni. Bērni, nogurumā pie­tvīkuši, ar miegainām acīm pārlaida skatienu pēc kārtas visiem pieaugušajiem, bet neviens nevarēja pateikt, kur dabūt laivu.

Tad atskanēja balss, kas vēl nebija runājusi. No gultas drānu dziļumiem stūrī nāca dzedra, ķērkstoša, nazāla skaņa ne sievietes, ne dzīva cilvēka balss: tā bija vec­māmiņas nāves balss.

-   Vienīgais veids, kā jūs varat šķērsot ezeru un nonākt Nāves zemē, nave teica, atspiedusies uz elkoņa un ar kaulaino pirkstu radīdama uz Liru, ir doties turp kopā ar jūsu pašu nāvēm. Jums jāpasauc savas nāves. Esmu dzirdējusi par tādiem kā jūs, kas savas nāves tur no sevis pa gabalu. Jums nāves nepatīk, un tās aiz pieklājības nerādās jums acīs. Bet viņas nav nekur tālu. Kad vien jūs pagriežat galvu, nāves no jums izvairās. Kur vien jūs skatāties, viņas paslēpjas. Viņas var nolīst tējas krūzē. Vai rasas pilienā. Vai vēja brāzmā. Nejau kā mēs abas ar veco Magdu, nāve teica, iekniebdama vecās sievas savī­tušajā vaigā, un viņa atgrūda nāves roku. Mēs dzīvojam kopā saticīgi un draudzīgi. Tāda ir atbilde tas ir tas, kas jums jādara. Jums jāsaka: esi laipni aicināta, draudzēsi­mies! Esiet laipni, paaiciniet, lai jūsu nāves pienāk jums tuvāk, un tad redzēsiet, vai varēsiet ar tam vienoties.

Viņas vārdi krita Liras prātā kā smagi akmeņi, un arī Vils juta to briesmīgo svaru.

-   Kā mēs to spēsim? viņš jautāja.

-   Jums tikai jāvēlas, un lieta būs darīta.

-    Pagaidiet, ierunājās Taielijs.

Visu skatieni pievērsās viņam, un tās nāves, kas gulē­ja uz grīdas, piecēlās sēdus un pagrieza savus neizteik­smīgos, lēnīgos ģīmjus pret kavaliera sīko, kaismīgo se­jiņu. Taielijs stāvēja cieši blakus Salmekijai, uzlicis roku viņai uz pleca. Lira saprata, ko viņš domā: Taielijs grasī­jās teikt, ka tas ir aizgājis par tālu, ka viņiem jāgriežas atpakaļ, ka šī muļķošanās ir bezatbildīgi ieilgusi.

Tāpēc Lira iejaucās. Piedodiet, viņa sacīja vīrietim, vārdā Pīters, bet man un mūsu draugam kavalierim uz minūti jāiziet ārā, jo viņam pa manu īpašo instrumentu jāaprunājas ar saviem draugiem uz Mēness. Mēs nepa­liksim ilgi.

Un viņa uzmanīgi paņēma Taieliju, piesargādamās no dzeloņiem, un iznesa ārā tumsā, kur aukstais vējš sērīgi dauzīja kadu atplisušu jumta rievotā skārda gabalu.

-     Jums jāapstājas, kavalieris teica, kad Lira bija viņu uzsēdinājusi uz otrādi apgāzta eļļas trauka, vājajā gaismā, ko deva viena no elektriskajām spuldzēm, kas karājās kabelī virs galvas. Esat aizgājuši gana tālu. Tagad pietiek.

-    Mēs taču vienojāmies, Lira iebilda.

-    Nē, nē. Ne līdz tādām galējībām.

-   Labi. Atstājiet mūs. Lidojiet atpakaļ. Vils var izgriezt logu uz jūsu pasauli vai jebkuru pasauli, kas jums patīk, un jūs varat pa to izlidot un justies drošībā viss kārtībā, mēs neiebilstam.

-   Vai tu pati saproti, ko dari? -Jā.

-   Nesaproti vis. Tu esi pārsteidzīgs, bezatbildīgs, melīgs bērns. Fantāzijas tevi atrod tik viegli, ka visa tava būtība ir caurcaurēm pilna ar negodīgumu, un tu nespēj atzīt patiesību pat tad, kad tā raugās tev tieši sejā. Labi, ja tu pati to nesaskati, tad es tev sacīšu skaidri: tu nevari, tu nedrīksti riskēt ar savu dzīvību. Jums tūlīt pat jāgriežas atpakaļ kopā ar mums. Es sūtīšu ziņas lordam Ezrielam, un pēc noteikta laika mēs varam būt drošībā cietoksnī.

Lira juta krūtīs briestam dusmu asaras un, nespē­dama palikt mierīga, cirta kāju pret zemi.

-    Jūs nezināt, viņa iekliedzās, jūs vienkārši nesa­protat, kas man ir prātā un sirdī, vai ne? Es nezinu, vai jusu ļaudis vispār dzemdē bērnus, varbūt jūs dējat olas vai tamlīdzīgi, es nebūtu pārsteigta, jo jūs neesat laipns, jūs neesat cēlsirdīgs, jūs neesat iejūtīgs jūs pat neesat cietsirdīgs būtu labāk, ja jūs būtu cietsirdīgs, jo tas nozīmētu, ka jūs mūs uztverat nopietni, ka jūs neesat kopā ar mums tāpēc vien, ka tas no jums tiek prasīts… ak, tagad es jums itin nemaz nevaru uzticēties! Jus solī­jāties, ka palīdzēsiet un kopā mēs tiksim galā, un nu jūs gribat mūs apturēt jūs esat negodīgs, Taielij!

-   Es nepieļautu, ka manis paša bērns ar mani runā tik nekaunigā, patvaļīgā toni kā tu, Lira! Kāpēc es jau agrāk netiku tevi sodījis…

—Tad uz priekšu! Sodiet mani, jūs jau to varat! Ņemiet savus draņķīgos dzeloņus un dzeliet, cik jaudas, uz priekšu! Te būs mana roka dariet to! Jums nav ne jaus­mas, kas notiek manā sirdī, jūs lepnais, savtīgais radijum! Jums nav nekāda priekšstata par to, cik es esmu nobēdājusies un nikna un cik ļoti man ir žēl mana drauga Rodžera, jūs nogalinat cilvēkus tāpat vien, viņa uzsita knipi, tie jums neko nenozīme bet apziņa, ka es neesmu pateikusi ardievas savam draugam Rodžeram, man sagādā mokas un bēdas. Es gribu lūgt viņam piedošanu un vērst visu par labu, cik spēju, jus to nekad nesapratīsiet, jūs ar visu jūsu lepnumu un visu savu pieaugušā gudrību. Un, ja man jāmirst, lai paveiktu to, kas jādara, tad es to darīšu un jutīšos laimīga. Tāpēc, ja gribat mani nogalināt, jūs cietsirdīgais, jūs stiprais, jūs indes glabātāj kavalieri, dariet to lai notiek, noga­liniet mani! Tad mēs ar Rodžeru Nāves zemē varēsim spēlēties mūžīgi un smieties par jums, jūs nožēlojamais!

Nebija grūti redzēt, ko Taielijs spētu izdarīt, jo viņš no galvas līdz kājām drebēja, kvēlodams dusmās. Taču vīriņš nepaguva ne pakustēties, kad Lirai aiz muguras ierunājās balss, un viņiem abiem pār muguru pārskrēja šermuļi. Lira pagriezās, zinādama, ko ieraudzīs, un, par spīti savai bravūrai, sajuta šausmas.

Nāve stāvēja pavisam tuvu, laipni smaidīdama; tās seja bija tieši tāda pati kā pārējām, ko meitene bija redzējusi, taču šī bija viņas, viņas pašas nāve! Pantelei­mons pie Liras krūtīm šņāca un drebēja, sermuļveidā vīdamies viņai ap kaklu un cenzdamies viņu aizstumt prom no nāves. Bet, to darīdams, dēmons tikai pats nokļuva tai tuvāk; to saprazdams, viņš atkal pieplaka pie Liras siltā kakla, kur spēcīgi atbalsojās viņas sirdspuksti.

Lira piespieda Panteleimonu sev klāt un ieskatījās nāvei tieši sejā. Viņa nevarēja atcerēties, ko nāve bija teikusi, un ar acs kaktiņu redzēja, ka Taielijs steidzīgi un nevaļīgi sagatavo magnetīta rezonatoru.

-   Tu esi mana nāve, vai ne? viņa prasīja.

-   Jā, mana mīļā, nāve atbildēja.

-   Tu taču vēl negrasies mani paņemt, vai ne?

-   Tu mani gribēji. Es vienmēr esmu šeit.

-    Jā, bet… Es gribēju, jā, bet… Es gribu doties uz Nāves zemi, tā ir taisnība. Bet ne jau mirt. Es negribu mirt. Man patīk dzīvot, un es mīlu savu dēmonu, un… Dēmoni turp nedodas, vai ne? Esmu redzējusi, kā, cil­vēkiem mirstot, viņu dēmoni izgaist un vienkārši ap­dziest kā sveces. Vai viņiem tur Nāves zemē ir dēmoni?

-    Nē, nāve teica. Cilvēka dēmons izzūd gaisā, un cilvēks pats nozūd zem zemes.

-   Tad es gribu ņemt savu dēmonu līdzi uz Nāves zemi, Lira stingri teica. Un es gribu atkal atgriezties. Vai ir kādreiz dzirdēts, ka cilvēki no turienes atgriezušies?

-     Jau daudzus, daudzus gadsimtus ne. Galu galā, bērns, tu Nāves zemē nonāksi bez pūlēm un riska tas

būs drošs un mierīgs ceļojums tavas nāves sabiedrība nāve tev ir īpašs, uzticams draugs, kas bijis tev blakus visu tavu mūžu un pazīst tevi labāk nekā tu pati…

-    Bet mans īpašais un uzticamais draugs ir Pantelei­mons] Es tevi nepazīstu, Nāve, es pazīstu Panu, es mīlu Panu, un ja viņš jelkad… ja mēs jelkad…

Nāve māja ar galvu. Tā šķita ieinteresēta un laipna. Bet Lira ne uz mirkli nevarēja aizmirst, kas tā ir: viņas pašas nāve, un tik tuvu!

-    Es zinu, ka šis gājiens prasīs pūles, viņa nosvērtāk teica, un būs bīstams, bet es to gribu, nave, es patiesi gribu. Un arī Vils to grib. Mums abiem pārāk ātri tika atņemti tuvi cilvēki, un mums jāsniedz viņiem gandarī­jums, vismaz man.

-    Katrs vēlas, kaut vēl varētu parunāt ar tiem, kas aizgājuši uz Nāves zemi. Kāpēc jums vajadzētu but izņē­mumam?

-    Tāpēc, Lira meloja, tāpēc, ka man tur kaut kas jāizdara, ne tikai jāsatiek mans draugs Rodžers, kaut kas vēl. Šo uzdevumu man lika paveikt eņģelis, un to nevar izdarīt neviens cits kā tikai es. Tas ir pārāk svarīgi, un es nevaru gaidīt, līdz nomiršu dabiski, tas jāizdara tūlīt. Redzi, eņģelis man pavēlēja. Tāpēc mēs esam šeit ieradušies, es un Vils. Mums tur jānokļūst.

Viņai aiz muguras Taielijs nolika savu instrumentu un sēdēja, vērodams, kā bērns lūdzas pats savu navi, lai tā viņu aizved tur, kur nebūtu jāiet nevienam.

Nāve pakasīja galvu un pacēla uz augšu plaukstas, bet nekas nespēja apturēt Liras vārdus, nekas nevarēja sa­liekt meitenes vēlēšanos, pat bailes ne: viņa esot redzē­jusi ko ļaunāku par nāvi, un viņai vajagot iet.

Tāpēc nāve galu galā sacīja:

-    Ja nekas nespēj grozīt tavas domas, tad viss, ko es varu teikt, ir: nāc man līdzi, un es tevi aizvedīšu uz turieni, uz Nāves zemi. Es būšu tavs pavadonis. Es varu tev parādīt ceļu uz turieni, bet, kas attiecas uz izkļūšanu ārā, tas tev būs jāspēj pašai.

-    Un maniem draugiem, Lira piebilda. Manam draugam Vilam un pārējiem.

-   Lira, Taielijs ierunājās, pretēji visiem instinktiem mēs iesim tev līdzi. Pirms minūtes es biju uz tevi no­skaities. Taču tu darīji grūtu…

Lira zināja, ka šis ir īstais brīdis, lai salīgtu mieru, un, panākusi savu, viņa ar prieku to darīja.

-   Jā, viņa teica, piedodiet, Taielij, bet, ja jūs nebūtu kļuvis dusmīgs, mēs nemūžam nebūtu atraduši šo džentl­meni, kas mūs uzveda uz ceļa. Tāpēc es priecājos, ka jūs bijāt šeit, jūs un lēdija. Es patiesi jūtos pateicīga, ka esat kopā ar mums.

Tā Lira pierunāja pati savu nāvi, lai tā aizved viņu un pārējos uz zemi, kur bija aizgājis Rodžers, Vila tēvs, Tonijs Makarioss un daudzi citi; nāve teica, lai viņa gata­vojas braucienam un dodas uz muliņu, kad debesīs uzausīs pirmā gaisma.

Bet Panteleimons trīcēja un drebēja, un Lira neko ne­varēja darīt, lai viņu nomierinātu un apklusinātu viņa kuslo vaidēšanu, ko dēmons nespēja valdīt. Tāpēc Liras miegs, guļot uz būdas grīdas kopā ar visiem pārējiem, bija traucēts un sekls, un viņas nāve modri sēdēja turpat blakus.

es to sasniedzu * lēni kāpdama * un kerdamās

pie'zariem, kas auga starp svētlaimi * un mani * EMĪLIJA DIKINSONE

Mulefa izgatavoja dažāda veida vir­ves un auklas, un Mērija Malone, izvēlēdamās īsto, visu rītu aplūkoja un pārbaudīja tās, kas stāvēja Atālas ģime­nes noliktavās. Šajā pasaulē nebija ap­gūti griešanas un vīšanas principi, tāpēc visas virves un auklas bija pītas, taču tās bija stipras un elastīgas, un Mērija drīz vien at­rada to, ko gribēja.

-   Ko tu dari? — Atāla gribēja zināt.

Mulefa nebija tāda vārda "kāpt", tāpēc Mērijai vaja­dzēja pamatīgi žestikulēt un paskaidrot aplinkus. Atāla jutās šausmināta.

-   Iet uz koku augšējo dalu?

-    Man jāredz, kas notiek, Mērija paskaidroja. Ta­gad tu vari man palīdzēt sagatavot virvi.

Kalifornijā Mērija reiz bija satikusi kādu matemātiķi, kurš katru nedēļas nogali pavadīja, kāpelēdams pa kokiem. Mērija bija nedaudz kāpusi klintīs, tāpēc kāri klausījās, kā viņš runā par kāpšanas paņēmieniem un aprīkojumu, un nolēma to izmēģināt pati, tiklīdz radīsies izdevība. Protams, viņa nekad nebija domājusi, ka kāps kokos citā Visumā, un kāpt vienai viņai arī nešķita diezin cik pievilcīgi, taču nebija citas izvēles. Viņa varēja vienīgi padarīt kāpšanu iespējami drošāku.

Mērija paņēma virves rituli, pietiekami garu, lai aukla sniegtos pār vienu no augstā koka zariem un atkal atpakaļ

līdz zemeī, un pietiekami stipru, lai tā izturētu tādu svaru, kas vairākas reizes pārsniedza viņējo. Tad Mērija no tie­vākas, bet ļoti stingras auklas nogrieza daudz īsu gabaliņu un pagatavoja no tiem cilpas, mazus auklas gredzenus sasienot jūrnieka mezglā. Piesienot cilpas galvenajai auk­lai, izveidojās atbalsti rokām un kājām.

Tad radās pirmā problēma: virvi vajadzēja dabūt pāri zaram. Stundu vai divas eksperimentējot ar kādu tievu, stingru auklu un līganu zaru, izdevās izgatavot loku; švei­ciešu armijas nazis noderēja, lai pagatavotu dažas bultas ar stingrām lapām galā, kas padarīja to lidojumu sta­bilāku; un beidzot, pēc veselas dienas darba, Mērija bija gatava sākt. Bet saule rietēja, rokas bija nogurušas, tāpēc viņa paēda un norūpējusies likās gulēt, tikmēr mulefa nemitējās par viņu diskutēt, klusi, melodiski čukstēdami.

No rīta Mērija uzreiz sāka ar bultas pāršaušanu pār zaru. Daži mulefa, norūpējušies par viņas drošību, sapul­cējās skatīties. Riteņotajiem radījumiem kāpšana likās tik sveša lieta, ka šķita biedējoši pat domāt par to.

Iekšēji Mērija zināja, ko viņi izjūt. Nomākusi nervozi­tāti, viņa piesēja vissmalkākās, vieglākās auklas galu pie vienas bultas un izšāva to.

Pirmo bultu viņa zaudēja: ceļā augšup tā iestrēga koka mizā un nenāca laukā. Ari otro zaudēja kaut arī tā tika garām zaram, tomēr nenokrita pietiekami tālu, lai otrā pusē sasniegtu zemi, un, velkot bultu atpakaļ, aizķērās un salūza. Piestiprināta salauztajai šautrai, garā aukla atkrita atpakaļ, un Mērija mēģināja vēlreiz ar trešo un pēdējo bultu šoreiz viņai izdevās.

Uzmanīgi un vienmērīgi vilkdama, lai aukla neaiz­ķertos un nepārtrūktu, Mērija uzvilka augšā sagatavoto virvi, kamēr abi tās gali skāra zemi. Tad viņa tos abus droši nostiprināja pie kādas masīvas saknes pamatnes, tik resnas kā viņas pašas stilbi, tāpēc sieviete domāja, ka tai jābūt diezgan izturīgai. Protams, no zemes nevarēja pateikt, kāds ir zars, no kura, ieskaitot pašu Mēriju, būs atkarīgs viss. Atšķirībā no kāpšanas klintī, kad virvi ik pēc dažiem metriem ir iespējams pieāķēt klints plaknei un tāpēc nav iespējams talu krist, šeit bija tikai viens ļoti garš, vaļīgs auklas gabals un bija paredzams viens ļoti garš kritiens, ja kaut kas noietu greizi. Lai kāpiens būtu kaut mazliet drošāks, viņa no trim mazām virvītēm nopina iejūgu un aplika to ap abiem galvenas virves nokarenajiem galiem brīvā mezglā, ko varētu sasiet brīdī, ja viņa saktu slīdēt.

Ielikusi pēdu pirmajā cilpā, Mērija sāka kāpt.

Lapotni viņa sasniedza īsākā laikā, nekā bija paredzē­jusi. Kāpiens bija vienkāršs, virve plaukstās padevīga, un, negribēdama domāt par pirmā zara sasniegšanas problēmu, viņa atklāja, ka dziļās rievas stumbrā nodro­šina stingru atbalstu un palīdz justies droši. Faktiski pēc piecpadsmit minūtēm, kopš bija atstājusi zemi, viņa jau stāvēja uz pirmā zara un planoja kāpt uz nākamo.

Mērija bija paņēmusi sev līdzi vēl divus auklas rituļus, ar ko izveidot fiksētu auklu pinumu, kas kalpotu kāšu, enkuru, "draugu" un cita tehniskā nodrošinājuma vietā, uz ko alpīnisti parasti paļāvās, kāpjot pa klints plakni. To piesiešana vajadzīgajā vietā aizņēma dažas minūtes, un, sevi tā nodrošinājusi, viņa izvēlējās zaru, kurš izskatījās visdrošākais, atkal saritināja rezerves virvi un sāka kāpt.

Pēc desmit minūšu ilga, uzmanīga kāpiena Mērija at­radās tieši biezākajā lapotnes vietā. Viņa varēja aizsniegt garās lapas un vilkt tās caur plaukstām; viņa atrada ziedu pēc zieda tie bija pelēkbalti un nejēdzīgi mazi, katrs mazas monētas lielumā, bet vēlāk no tiem izvei­dosies lielās sēklu pogaļas, cietas kā dzelzs.

Sasniegusi ērtu vietu, kur trīs zari veidoja staklīti, viņa stingri apsēja virvi, piestiprināja savu iejūgu un at­pūtās.

Caur lapotni varēja saskatīt zilu jūru, skaidru un dzirkstošu līdz pat apvārsnim; otrā virzienā, skatīdamās pār labo plecu, viņa zeltaini brūnajā prērijā redzēja zemu pakalnu rindu, ko krustām šķērsām rotāja melni lielceļi.

Uzpūta viegls vējiņš, uzvēdīdams tikko sajutamu ziedu smaržu un čaukstinādams stingrās lapas, un Mērija iztē­lojās, ka milzīga, neskaidri apjausta cilvēkmīlestība ceļ viņu augšup gluži kā gigantiskas plaukstas. Gulēdama milzīgo zaru staklē, viņa juta tādu lieglaimi, kādu pirms tam bija izjutusi tikai vienreiz, un ne jau tad, kad deva mūķenes svinīgo zvērestu.

Galu galā viņas prātu normālā stāvoklī atgrieza kram­pis labajā potītē, kas, neērti saliekta, balstījās pret stak­li. To atslābinājusi, viņa pievērās savam uzdevumam, vēl apreibusi no gludā okeāna, kas pletās visapkārt.

Mērija bija paskaidrojusi mulefa, ka, lai redzētu gaismni, sulas glazūras plāksnītes viņai jātur plaukstas platuma attālumā, un viņi, uzreiz sapratuši problēmu, izgatavoja īsu bambusa caurulīti, nostiprinādami dzintara krāsas plāksnītes katrā tās galā kā teleskopam. Šis tālskatis viņai tagad atradās krūšu kabatā, un viņa to izņēma. Skatī­damās caur to, Mērija redzēja lēni peldošās, zeltainās dzirkstis gaismni, Ēnas, Liras Putekļus -, kā bezgalīgs sīku radību mākonis tās peldēja vējā. Lielākoties tās pār­vietojās haotiski kā puteklīši saules staros vai molekulas ūdens glāzē.

Lielākoties.

Taču, jo ilgāk viņa lūkojās, jo vairāk sāka saskatīt citu kustības veidu. Zem haotiskās kustības slēpās kāda dziļāka, gausāka, universāla, kas virzījās no zemes uz jūras pusi.

Nu, tas bija interesanti. Nodrošinādamās ar vienu no piestiprinātajām virvēm, Mērija līda pa horizontālu zaru, pamatīgi aplūkodama visus ziedu kurvīšus, ko varēja atrast, un tūlīt sāka apjaust, kas notiek. Viņa vēroja un nogaidīja, līdz bija pilnīgi pārliecinājusies, un tad uzma­nīgi uzsāka ilgo un grūto lejupkāpšanas procesu.

Mērija atrada mulefa tramīgā stāvoklī, ciešot tūkstoš uztraukumu par savu draudzeni, kas bija tik tālu no zemes.

Atāla, sevišķi atvieglota, viņu viscaur nervozi aptaus­tīja ar snuķi, klusi elsdama no prieka, ka draudzene ir sveika un vesela, un kopā ar citiem mulefa žigli nesa viņu atpakaļ uz nometni.

Tiklīdz viņi pārgāja kalna malai, sāka klaigāt ciematā palikušie, un, kamēr viņi bija sasnieguši sarunu lauku­mu, sanāca ļoti liels pūlis. Mērijai šķita, ka daudzi ir ieradušies no citurienes paklausīties, ko viņa teiks.

Vecais zalifa Satamakss uzstādīja platformu un silti apsveica Mēriju. Viņa atbildēja ar visiem mulefa pieklā­jības vārdiem, ko spēja atcerēties. Tiklīdz apsveikumi beidzās, Mērija sāka runāt.

Ieturēdama pauzes un lietodama daudzas aplinkus frāzes, viņa teica:

-Mani labie draugi, es biju uzkāpusi augstu jūsu koku lapotnē un pamatīgi aplūkoju augosās lapas, jaunos zie­dus un sēklu pogaļas.

Es redzēju, ka augstu koku galotnēs plūst gaismnes strāva, viņa turpināja, un tā pārvietojas pret vēju.

Gaiss iekšzemē plūst no jūras, bet gaismne lēni pārvieto­jas tam pretī. Vai jūs no zemes varat to saskatīt? Jo es nevarēju.

-    Nē, Satamakss atzina. To mēs vispār dzirdam pirmo reizi.

-    Labi, viņa runāja tālāk, gaismnei plūstot caur lapotni, koki to filtrē, un kāda dala tiek piesaistīta zie­diem. Es redzēju, kā tas notiek: ziedi ir vērsti augšup, un, gaismnei krītot lejup, tā iekļūst ziediņos un tos apputeksnē kā ziedputeksni no zvaigznēm.

Bet gaismne zemē nekrīt, tā plūst prom uz jūras pusi. Ja ziedam gadās pavērsties pret zemi, gaismne var tajā iekļūt. Tas ir iemesls, kāpēc dažas sēklu pogaļas vēl izaug. Tacu lielākā dala ziedu ir vērsti augšup, tāpēc gaismne vienkārši paiet tiem garām un ziedos neiekļūst. Ziedi no­teikti tā attīstās tāpēc, ka agrāk visa gaismne plūdusi taisni uz leju. Kaut kas ir noticis gaismnei, nevis kokiem. Un šo strāvu var redzēt tikai no augšas, tāpēc arī jūs par to neko nezinājāt.

Tāpēc, ja gribat saglābt kokus un mulefa dzīvi, mums jānoskaidro, kāpēc gaismne tā dara. Es vēl nezinu, kā, bet es to mēģināšu.

Mērija redzēja, ka daudzi pastiepjas un skatās augšup uz Putekļu plūsmu. Taču no zemes to nevarēja saskatīt: viņa pati skatījās caur tālskati, bet neredzēja neko citu kā vien debesu zilgmi.

Mulefa apspriedās ilgi, cenzdamies atcerēties, vai le­ģendās un vēsturē kādreiz ir pieminēts gaismnes vējš, bet nekā tada nebija. Viņi tikai vienmēr bija zinājuši, ka gaismne nāk no zvaigznēm un ka tā ir bijis mūžīgi.

Beidzot mulefa jautāja, vai Mērijai ir vēl kādas idejas. Viņa atbildēja:

Man vēl jāpa vēro. Jānoskaidro, vai vējs vienmēr pūš sajā virzienā vai arī diennaktī mainās tāpat kā gaisa strāvas. Tāpēc man jāpavada vairāk laika kokos, jāguļ to galotnēs un jāvēro naktī. Man vajadzēs jūsu palīdzību, lai uzceltu kaut ko līdzīgu platformai, kur varētu droši gulēt. Mums vēl jāpavēro.

Būdami praktiskas dabas un dedzīgi vēlēdamies visu uzzināt, mulefa uzreiz piedāvājās uzbūvēt visu, kas vaja­dzīgs. Pazīdami trīša un bloka tehniku, viņi uzreiz ieteica vienkāršu paņēmienu, kā Mēriju pacelt lapotnē, lai viņai aiztaupītu bīstamās kāpšanas pūles.

Priecīgi, ka var kaut ko darīt, viņi uzreiz ķērās pie materiālu vākšanas, Mērijas vadībā pīdami, siedami un stiprinādami apaļkokus, virves un auklas, un komplektē­dami visu, kas viņai bija vajadzīgs novērošanas platformai.

Pie olīvu birzs aprunājies ar veco pāri, tēvs Gomess pazaudēja pēdas. Vairākas dienas viņš pavadīja, meklē­dams un aptaujādamies visos virzienos, bet sieviete šķita pilnīgi izgaisusi.

Viņš nekad nebūtu padevies, kaut gan neveiksme atņēma drosmi; krucifikss kaklā un šautene uz muguras divkārt apliecināja viņa absolūto apņemšanos uzdevumu izpildīt līdz galam.

Taču meklēšana viņam aizņemtu daudz ilgāku laiku, ja neatšķirtos laika apstākļi. Pasaulē, kurā atradās tēvs Gomess, bija karsts un sauss, un viņš jutās arvien vairāk izslāpis. Ieraudzījis nobirās mitru akmeni, viņš uzkāpa paskatīties, vai tur nav avota. Avota nebija, taču pogaļu koku pasaulē tikko bija gāzis lietus, tāpēc tēvs Gomess atklāja logu un saprata, kur Mērija bija aizgājusi.

ES NECIEŠU TĪRUS IZDOMĀJUMUS… PAMATĀ VIENMĒR JĀBŪT KĀDAM FAKTAM…

Lira un Vils abi pamodās kā no smaga sapņa: sajūta bija tāda, kā jūtas notiesāts cietumnieks, pamodies nāves soda izpildei paredzetajā rītā. Taielijs un Salmekija aprūpēja savas spāres, nesda­mi tām ārā pie lampas virs eļļas trauka noķertus naktstauriņus, no zirnekļu tik­liem izņemtas mušas un ūdeni skārda šķīvītī. Ieraudzījusi Liras sejas izteiksmi un to, kā Panteleimons peles veidolā spiežas Lirai pie krūtīm, lēdija Salmekija pameta savu daramo un pienāca aprunāties. Vils tobrīd bija izgājis no būdas pastaigaties.

-   Jūs vēl varat pārdomāt, — Salmekija teica.

-    Nē, nevaram. Esam jau izlēmuši, Lira tūlīt atbil­dēja, stūrgalvīga un baiļu pilna.

-   Un ja mēs neatgriežamies?

-   Jums nav jānāk, Lira uzsvēra.

-   Mēs negrasāmies jūs pamest.

-   Un ja jūs neatgriežaties?

-   Tad mēs mirsim, darīdami kaut ko nozīmīgu.

Lira cieta klusu. Iepriekš viņa nebija uz lēdiju, kā nā­kas, paskatījusies, taču tagad, dūmakainajā petrolejas lampas gaismā, meitene viņu ļoti skaidri redzēja stāvam uz galda tikai izstieptas rokas attālumā. Lēdijas seja bija mierīga un laipna, ne skaista un nejauka, taču tāda seja, kuru jūs priecātos ieraudzīt, būdami slimi, nelaimīgi vai

izbijušies. Viņas balss skanēja klusi un izteiksmīgi, zem skaidrajiem virstoņiem jautās smieklu un laimes strāvas. Visā savā mūžā, cik Lira spēja atcerēties, viņai neviens nebija lasījis priekšā pirms gulētiešanas, neviens nebija stāstījis pasakas vai dziedājis šūpuļdziesmiņas, pirms noskūpstīja un nodzēsa gaismu. Bet nu meitene piepeši nodomāja: ja vispār būtu tāda balss, kas mīļi ieskautu drošība un siltumā, tā līdzinātos lēdijas Salmekijas bal­sij, un sirdī Lira sajuta vēlēšanos aijāt, mierināt un dzie­dāt tieši šādā balsī, ja viņai pašai reiz būtu bērns.

-   Labi, Lira sacīja un juta, ka rīkli kaltē slāpes, tāpēc norija siekalas un nodrebinājās.

-   Tad jau redzēsim, lēdija teica un griezās atpakaļ.

Apēduši plāno, sauso maizi un padzēruši rūgto tēju -

tas bija viss, ko šie ļaudis varēja piedāvāt, viņi pateicās saviem saimniekiem, paņēma mugursomas un tūlīt devās cauri būdiņu pilsētai uz ezera krastu. Lira skatījās apkārt pēc savas nāves, un, bez šaubām, tur jau tā pieklājīgi gāja mazu gabaliņu pa priekšu; tuvāk nākt nāve negribēja, lai gan nemitīgi skatījās atpakaļ, vai viņi seko.

Diena bija nomākusies un miglaina. Tas drīzāk bija mijkrēslis, nevis dienas gaisma; no ceļa dubļainajām peļ­ķēm drūmi cēlās maldu tēli un miglas vāli, kā bezcerīgi mīlētāji glauzdamies pie kabeļiem virs ceļinieku galvām. Cilvēkus nemanīja, tikai dažas nāves; spāres miklajā gaisā slīdēja, it kā būtu sastiprinātas kopā ar neredza­miem pavedieniem, un acīm bija prieks vērot tās košās krāsās zibināmies turp un atpakaļ.

Necik ilgi, un viņi, sasnieguši apmetnes robežu, tur­pināja ceļu gar lēno straumi caur sarainiem, kailiem krūmiem. Reizi pa reizei, iztraucējuši kādu abinieku, viņi izdzirda griezīgu kurkstēšanu vai šļakstu, taču vienīgā radība, ko gājēji ieraudzīja, bija krupis tik liels kā Vila pēda -, dzīvnieks spēja vien ar smagu plakšķi nokrist uz sāpošajiem sāniem, it kā būtu stipri ievainots. Krupis gulēja šķērsām, centās tikt prom no takas un skatījās uz viņiem, kā domādams, ka ceļinieki grib darīt tam pāri.

-   Butu žēlsirdīgi krupi nogalināt, Taielijs teica.

-    Kā jūs to zināt? Lira iebilda. Tam varbūt tomēr patīk dzīvot, neraugoties uz visu.

-    Nonāvēdami mēs to paņemtu sev līdzi, sacīja Vils. Krupis grib palikt šeit. Esmu izdzēsis gana daudz dzī­vību. Pat gulēt netīrā stāvoša ūdens peļķē varbūt ir labāk nekā būt beigtam.

-   Bet ja tam sāp? jautāja Taielijs.

-    Ja krupis spētu to pateikt, mēs zinātu. Bet, tā kā viņš to nevar, es negrasos to nogalināt. Tā mēs ņemtu vērā savas izjūtas, ne krupja.

Viņi gāja tālāk. Necik ilgi, un, kaut gan migla kļuva vēl biezāka, soļu skaņa mainījās, un tas nozīmēja, ka tu­vumā ir atklāta vieta. Panteleimons bija lemurs ar tik lielām acīm, kādas vien viņš spēja izveidot, un kļāvās pie Liras pleca, spiezdamies viņas miglas pērļainajos matos, skatīdamies visapkārt un neredzēdams neko vairāk kā meitene pati. Un tomēr viņš nemitējās drebēt.

Piepeši viņi visi izdzirdēja sīku vilnīšu troksni. Tas bija kluss, bet ļoti tuvu. Pie bērniem atgriezās spāres ar saviem jātniekiem, un Panteleimons pielīda pie Liras krūtīm, bet viņa un Vils pievirzījās viens otram tuvāk, uzmanīgi sperdami soļus pa dūņaino taku.

Un tad viņi atradās krastā. Tieši priekšā mierīgi gulēja eļļains, putains ūdens, šad tad apātiski uzšļākdams oļiem pa mazam vilnītim.

Taka pagriezās pa kreisi, un mazliet tālāk pāri ūdenim nedroši pacēlās koka muliņš, drīzāk līdzīgs miglas sabie­zējumam nekā cietam objektam. Pāļi bija satrunējuši, dēļi klāti ar zaļām gļotām, un nekā vairāk tur nebija, nekā; taka beidzās tur, kur sākās muliņš, un, kur beidzās muliņš, tur sākās migla. Liras nāve, vadīdama viņus uz turieni, paklanījās Lirai un, spērusi soli miglā, pazuda, iekams viņa paguva pajautāt, ko darīt tālāk.

-   Ieklausieties, Vils teica.

Uz neredzamā ūdens jautās lēna skaņa: koka čīkstoņa un klusi, ritmiski šļaksti. Vils uzlika roku nazim pie jos­tas un piesardzīgi devās uz priekšu pa trūdošajiem dē­ļiem. Lira sekoja cieši aiz viņa. Spāres tupēja uz diviem ar ūdenszālēm klātiem vertikāliem stabiem, izskatīdamās pēc heraldiskiem sargiem, un bērni stāvēja muliņa galā, plati ieplestām acīm skatīdamies miglā un slaucīdami no skropstām kondensējušās lāses. Varēja dzirdēt tikai lēnu čīkstēšanu un šļakstus, kas nāca tuvāk un tuvāk.

-   Neiesim! -Panteleimons čukstēja.

-   Jāiet, Lira viņam atčukstēja.

Viņa palūkojās uz Viļu. Zēna seja bija apņēmīga, nelo­kāma un dedzīga: viņš nenovērsīsies. Gallivespiāni Taielijs uz Vila, Salmekija — uz Liras pleca izturējās mierīgi un vēroja. Spāru spārni bija pērļaini no rasas, gluži kā zirnekļa tīkli, un brīdi pa brīdim tās tos aši sapurināja, jo lāses laikam tās apgrūtināja, domāja Lira. Viņa cerēja, ka Nāves zemē tām atradīsies barība.

Tad piepeši laiva bija klāt.

Tā bija senatnīga airu laiva, apbružāta, ielāpaina un trūdoša; stāvs, kas to airēja, bija neiedomājami krietnos gados, ietinies maisaudekla mantijā un apsējies ar auklu, kropls un salīcis; viņa kaulainās plaukstas bija pastāvīgi saliektas ap airu turekļiem un miklās, blāvās acis dziļi iegrimušas pelēkās ādas krokās un rievās.

Palaidis vaļā airi, vecais vīrs pastiepa saliekto plauk­stu pēc dzelzs gredzena, kas bija iemontēts muliņa stūra staba. Ar otru roku viņš kustināja airi, lai laiva cieši piestātu pie dēļiem.

Runāt nebija vajadzības. Vils iekāpa pirmais, un tad pienāca Lira, lai arī kāptu laivā.

Bet laivinieks pacēla plaukstu.

-   Viņš ne, atskanēja skarbs čuksts.

-   Kurš ne?

Pastiepis pelēki dzeltenu pirkstu, viņš rādīja tieši uz Panteleimonu, kura sarkanbrūnais sermuliņa veidols tūlīt kļuva sermuļbalts.

-   Bet viņš ir es! Lira iesaucās.

-   Ja nāc tu, viņam jāpaliek.

-   Bet mēs nevaram! Mēs mirsim!

-   Vai tieši to tu nevēlies?

Un tad Lira pirmo reizi pa īstam saprata, ko viņa dara. Tās bija reālās sekas. Viņa stāvēja sastingusi, šausmās drebēdama, un saspieda savu mīļo dēmonu tik cieši, ka viņš sāpēs iesmilkstējās.

-    Viņiem… Lira bezpalīdzīgi iesāka un tad apklusa: nebija godīgi aizrādīt, ka pārējiem trim nekas nav jāpamet.

Vils satraukti vēroja Liru. Viņa skatījās apkārt: uz ezeru, uz muliņu, uz nelīdzeno taku, uz dubļu peļķēm, ne­dzīvajiem un izmirkušajiem krūmiem… Viņas Pans viens pats šeit: kā viņš spēs dzīvot bez viņas? Dēmons drebēja viņas blūzē, piespiedies kailajai miesai, viņa kažokam bija vajadzīgs meitenes siltums. Neiespējami! Nemūžam!

-   Ja tu nāc, viņam jāpaliek, laivinieks vēlreiz atkār­toja.

Lēdija Salmekija viegli paplikšķināja grožus, un viņas spāre nolidoja no Liras pleca un apmetās uz laivas malas;

Taielijs viņai pievienojās. Viņi kaut ko teica laiviniekam. Lira viņus vēroja ar tādu skatienu, ar kādu notiesāts cietumnieks vēro sarosīšanos tiesas zāles dibenplānā vai tur nenāk ziņnesis ar apžēlošanas vēsti.

Laivinieks pieliecās paklausīties, tad papurināja galvu.

-   Nē, viņš teica. Ja meitene nāk, tad viņam jāpaliek.

Vils iebilda: Tas nav pareizi. Mums nav jāatstāj daļa

no sevis. Kāpēc tas jādara Lirai?

-Ak, jums taču arī tas jadara, laivinieks sacīja. Tā ir viņas nelaime, ka viņa var redzēt un sarunaties ar to daļu, kas jāatstāj. Jūs to neapjautīsiet, kamēr nebūsiet uz ūdens, un tad jau būs par vēlu. Bet jums visiem jāat­stāj te daļa no sevis. Nāves zemē nepieņem tādus kā viņš.

Nē, Lira domāja, un Panteleimons domaja kopā ar viņu: Mēs negājām caur Bolvangaru, lai tā notiktu, nē. Kā mēs viens otru atkal atradīsim?

Un viņa atkal atskatījās uz netīro un drūmo krastu, tik nemīlīgu un slimību un indes nolādētu, un domāja par savu dārgo Panu, savas sirds sabiedroto, kas vientuļš tur gaidīja, vērodams, kā viņa nozūd miglā, un viņai uznāca raudu lēkme. Liras vētrainie šņuksti nekur neatbalsojās, jo tos absorbēja migla, bet visgarām krastam neskaitāmos dīķos un sēkļos, nožēlojamos nolauztu koku celmos savai­notas radības, kas tur slēpās, dzirdēja meitenes sirds klie­dzienu un pieplaka mazliet ciešāk zemei, bīdamies no tik kaislīgām jūtam.

-    Ja viņš varētu nākt… Vils iesaucās, izmisīgi vēlē­damies izbeigt Liras žēlabas, bet laivinieks purināja galvu.

-   Viņš var iekāpt laivā, bet, ja viņš to darīs, laiva pa­liks tepat, viņš teica.

-   Bet kā Lira viņu atkal atradīs?

-   Es nezinu.

-   Vai tad, kad dosimies prom, mēs atgriezīsimies pa šo pašu ceļu?

-   Prom?

-    Mēs grasāmies atgriezties. Mēs grasāmies doties uz Nāves zemi un atgriezties no tās.

-   Ne pa šo ceļu.

-   Tad pa kādu citu, bet mēs atgriezīsimies!

-    Esmu vedis miljonus, bet atgriezies nav neviens.

-    Tad mēs būsim pirmie. Mēs atradīsim izeju. Un, tā kā mēs grasāmies to darīt, esiet tik laipns, laiviniek, esiet iejūtīgs, ļaujiet ņemt līdzi viņas dēmonu!

-    Nē, laivinieks noliedzoši purināja savu mūžseno galvu. Šis likums nav pārkāpjams. Tas ir tāds likums ka šis… Viņš pārliecās pār malu un pasmēla riekšavu ūdens, tad, sašķiebis plaukstu, ļāva tam atkal izlīt. Li­kums, kas liek ūdenim atgriezties ezerā, tas līdzinās tam. Es nevaru pašķiebt roku un likt ūdenim lidot aug­šup. Tāpat es nevaru vest viņas dēmonu uz Nāves zemi. Vai nu meitene nāk, vai nenāk, bet viņam jāpaliek.

Lira neko nevarēja redzēt: viņas seja bija paslēpta Panteleimona kaķa kažokā. Vils redzēja, ka Taielijs no­kāpj no savas spāres un gatavojas lēkt uz laivinieku, un viņš pa pusei piekrita spiega nolūkam, bet vecais vīrs bija to redzējis un pagrieza savu seno galvu, teikdams:

-   Cik gadsimtus, jūsuprāt, esmu pārcēlis ļaudis uz Nā­ves zemi? Vai jūs domājat — ja kāds mani varētu ievainot, tas jau nebūtu noticis? Vai jūs domājat, ka cilvēki, kurus es vedu, ar prieku dodas man līdzi? Viņi pretojas un kliedz, viņi cenšas mani uzpirkt, viņi draud un cīnās, bet nekas nelīdz. Jūs nevarat mani ievainot dzeliet, ja gri­bat. Labāk nomieriniet bērnu viņa nāk; neliecieties ne zinis par mani.

Vils gandrīz nespēja uz to skatīties. Lira rīkojās nežē­līgāk nekā jebkad, nīzdama sevi, nīzdama savu rīcību, ciezdama par Panu, kopā ar Panu un Pana dēļ. Meitene pūlējās viņu nolikt uz aukstās takas, raisīdama viņa kaķa nagus no savām drēbēm, un raudāja un raudāja. Vils aizvēra acis: šī skaņa bija tik izmisuma pilna un ne­ciešama. Bridi pa brīdim Lira grūda savu dēmonu prom, un viņš vēl kliedza un mēģināja viņai pieķerties.

Lira varēja griezties atpakaļ.

Viņa varēja sacīt: nē, šī ir slikta doma, mums tas nav jādara.

Viņa varēja būt patiesa līdz sirds dziļumiem ar Panteleimonu viņu saistīja dziļa dzīvības saikne, viņa varēja likt to pirmajā vietā, varēja visu citu izmest no prāta…

Bet viņa nespēja.

Pan, vēl neviens to nav paveicis, Lira drebēdama čukstēja, bet Vils saka, ka mēs atgriezīsimies, un es zvēru, Pan, es tevi mīlu, es zvēru, ka mēs atgriezīsimies… es atgriezīšos… saudzē sevi, mans mīļais… tu būsi drošī­bā… mēs nāksim atpakaļ, un, ja man vajadzēs katru savu dzīves mirkli pavadīt, tevi meklējot, es to darīšu, es nerimšos, es nelikšos mierā, es ne… ak, Pan… mīļo Pan… man tas jādara, jādara…

Meitene aizgrūda savu dēmonu prom, un viņš sarūg­tināts, nosalis un pārbijies pieplaka pie dubļainās zemes.

Kādā dzīvniekā viņš patlaban iemiesojās, Vilam bija grūti pateikt. Viņš šķita ļoti mazs, lauvēns vai kucēns, kaut kas bezpalīdzīgs un uzvarēts, tik dziļās bēdās iegrimis radījums, ka drīzāk iemiesoja pašas skumjas nekā kādu būtni. Panteleimona acis nenovērsdamās raudzījās Liras sejā, un Vils redzēja, ka viņa cenšas neskatīties atpakaļ, nevairīties no vainas apziņas, un viņš apbrīnoja meitenes godīgumu un reizē ari drosmi, lai cik satriekts bija par viņu šķiršanos. Starp Liru un viņas dēmonu plūda tik daudz dzīvu strāvu, ka gaiss visapkārt šķita elektrizējies.

Un Panteleimons nevaicāja: "Kāpēc?" jo viņš zināja; un nejautāja, vai Lira Rodžeru mīl vairāk nekā viņu, jo zināja pareizo atbildi arī uz šo jautājumu. Dēmons sa­prata: ja viņš runās, Lira nespēs pretoties, tāpēc cieta klusu, lai nesāpinātu cilvēku, kurš viņu pameta, un nu viņi abi izlikās, ka tas nekas, ka necik ilgi, un viņi atkal būs kopā, un viss būs labi. Bet Vils zināja, ka mazā mei­tene rauj sev sirdi no krūtīm.

Tad Lira iekāpa laivā. Viņa bija tik viegla, ka laiva gandrīz nemaz nesašūpojās. Viņa apsēdās Vilam blakus un ne mirkli nenovērsa skatienu no Panteleimona, kas drebēdams stāvēja krastmalā pie muliņa; bet, kad laivi­nieks palaida vaļā dzelzs riņķi un pacēla airus, lai atgrūstu laivu, mazais dēmons-sunītis bezpalīdzīgi aiz­rikšoja līdz pašam muliņa galam, nadziņiem klusi knikšķot uz mīkstajiem dēļiem, un stāvēja vērodams, tikai vērodams, kamēr laiva peldēja prom un muliņš miglā kļuva aizvien bālāks, līdz izgaisa pavisam.

Tad Lira tik emocionāli iekliedzās, ka pat šajā miglas pasaulē atsaucās atbalss, taču tā, protams, nebija atbalss tur dzīvo zemē kliedza meitenes otra daļa, viņai dodoties uz Nāves zemi.

Mana sirds, Vil… — Lira ievaidējās un pieglaudās viņam, mitro seju saviebusi sāpēs.

Un tā piepildījās pareģojums, par ko Džordanas kole­džas priekšnieks bija teicis bibliotekāram: Lira izdarīs milzīgu nodevību, un tas viņu pašu briesmīgi sāpinās.

Bet arī Vils izjuta mokas un caur sāpēm redzēja, ka abi Gallivespiāni, pieķērušies viens otram tāpat kā viņš un Lira, cieš tieši tāpat.

Daļēji tās bija fiziskas sāpes. Likās, it kā dzelzs roka būtu sagrābusi sirdi un tiektos to izraut caur ribām, tāpēc viņš piespieda krūtīm plaukstas un veltīgi centās to saturēt. Tās bija daudz dziļākas un daudz ļaunākas nekā tās sāpes, ko vajadzēja ciest, zaudējot pirkstus. Bet mokas bija ari garīgas: kaut kas slepens un personisks bija izvilkts atklātībā tam tā nevajadzēja būt, un Viļu gandrīz pievārēja sāpju, kauna, baiļu un pašpārmetumu sajaukums, jo viņš pats to bija izraisījis.

Bija kas ļaunāks par to. Bija tā, it kā viņa prāts teik­tu: Nē, nenogaliniet mani, es esmu nobijies; nogaliniet labāk manu māti; viņa nav svarīga, es viņu nemīlu, un it kā māte dzirdētu viņu tā sakām un izliktos, ka nav dzirdējusi, lai tādējādi saudzētu dēla jūtas un savas mī­lestības pret viņu dēļ tik un tā piedāvātos būt viņa vietā. Vils jutās tieši tik slikti. Sliktāk justies nav iespējams.

Vils saprata, ka tas viss ir daļa no viņa dēmona: lai kāds šis dēmons bija, tas palika kopā ar Panteleimonu tajā saindētajā un vientulīgajā krastā. Šī doma Vilam un Lirai ienāca prātā reizē, un viņi saskatījās asaru pilnām acīm. Otro reizi mūžā, bet ne beidzamo, viņi savu izteik­smi saskatīja otra sejā.

Pret veicamo ceļojumu vienaldzīgs šķita vienīgi laivi­nieks un spāres. Lielie kukaiņi izskatījās ņipri un skaisti koši pat noturīgajā miglā un purinādami atbrīvoja plānos spārnus no mitruma; vecais vīrs savā maisaudekla ap­metnī liecās uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ, ar kailajām kājām atspēries pret dūņaini peļķaino grīdu.

Ceļojums bija ilgāks, nekā Lira vēlētos. Lai gan daļa viņas cieta, iedomājoties krastā pamesto Panteleimonu, otra daļa pielāgojās sāpēm un pārbaudīja savu izturību, ieinteresēta redzēt, kas notiks un kur viņi izcelsies malā.

Vils stingri turēja Liru, bet viņš arī raudzījās uz priekšu, cenzdamies kaut ko saskatīt caur drēgno, pelēko tumsu un saklausīt kaut ko citu, ne tikai airu mitros šļak­stus. Un drīz tiešām kaut kas mainījās viņiem priekšā stāvēja klints vai sala. Viņi dzirdēja skaņas norobežo­šanos un tad ieraudzīja, ka migla kļūst tumšāka.

Laivinieks uzgūla vienam airim, pagriezdams laivu nedaudz pa kreisi.

-   Kur mēs esam? ievaicājās kavaliera Taielija balss sīka, bet stingra kā vienmēr, jebšu tajā jautās skarbs satraukums, it kā arī viņš ciestu sāpes.

-   Pie salas, laivinieks atbildēja. Vēl piecas minūtes, un piestāsim malā.

-    Pie kādas salas? Vils jautāja, juzdams, ka arī viņa balss skan tik saspringti, ka to tik tikko varēja pazīt.

-     Nāves zemes vārti atrodas uz salas, laivinieks paskaidroja. Visi te ierodas: karaļi, karalienes, slep­kavas, dzejnieki un bērni; visi nāk pa šo ceļu, un neviens neatgriežas.

-   Mēs atgriezīsimies, Lira nikni čukstēja.

Laivinieks neko neteica, bet viņa vecās acis bija žēlu­ma pilnas.

Piekļūstot tuvāk, viņi redzēja pāri tumšzaļam, blīvam un drūmam ūdenim zemu nolīkušus ciprešu un īvju za­rus. Zeme pacēlās krauji, un koki auga tik biezi, ka diezin vai starp tiem izsprauktos pat baltais sesks; pie šīs do­mas Lira klusītēm pa pusei iežagojās, pa pusei iešņukstē­jās, jo Pans viņai būtu demonstrējis, cik labi spēj to izda­rīt, bet ne tagad, un varbūt vairs nekad.

-   Vai tagad mēs esam miruši? Vils jautāja laiviniekam.

-    Nav nekādas atšķirības, viņš atteica. Daži no tiem, kas te ierodas, nemaz nenotic tam, ka ir miruši.

Viņi neatlaidīgi apgalvo, ka ir dzīvi un ka notikusi kļūda, ka kādam bus par to jāsamaksā; nekādas atšķirības. Ir ari tādi, kas, būdami dzīvi, ir ilgojušies mirt nabaga dvēseles; viņi ir nonāvējušies, cerēdami uz svētlaimīgu mieru, un nu atklājuši, ka nekas nav mainījies, ja nu vienīgi uz slikto pusi, un šoreiz izejas nav jūs nevarat sevi atkal atdzīvināt. Citi ir bijuši tik kusli un slimīgi dažreiz tie ir mazi bērniņi -, ka tik tikko paspējuši pie­dzimt un jau ieradušies pie mirušajiem. Ar mazu, rau­došu bērniņu klēpī esmu airējis šo laivu daudz, daudz reižu un nesaskatu atšķirību starp to, kas ir tur augšā un te, lejā. Ir arī vecie; bagātie ir tie sliktākie ņurd un nik­nojas, un lamā mani, sunī un kliedz: ko īsti es iedomā­joties?! Vai viņi neesot vākuši un taupījuši visu to zeltu, ko spējuši noglabāt? Vai es tagad kādu drusku nepaņem­tu un neizlaistu viņus atpakaļ krastā? Viņiem esot tiesī­bas, viņiem esot vareni draugi, viņi pazīstot pāvestu, to karali un šo hercogu, viņi ieņemot augstu stāvokli un raudzīšot, lai es tiktu sodīts un stingri norāts… Tomēr beigās viņi saprot patiesību: vienīgais stāvoklis, kādu viņi ieņem, ir mana laiva, kas dodas uz Nāves zemi, un, kas attiecas uz karaļiem un pāvestiem ari tie atradīsies turpat, kad nāks viņu reize drīzāk, nekā viņi to gribētu. Es ļauju tiem klaigāt un plosīties man viņi neko nevar nodarīt; un beidzot tie paliek klusi.

Tāpēc, ja jūs nezināt, esat vai neesat miruši, un mazā meitene akli dievojas, ka atgriezīsies pie dzīvajiem, es neko neteikšu, jūs apstrīdēdams. Kas jūs esat, to uzzinā­siet pavisam drīz.

Visu laiku viņš bija nemitīgi airējis gar krastu un nu ievilka airus laivā un pasniedzās pa labi pēc pirmā koka pāļa, kas rēgojās no ezera.

Vīrs iestūma laivu šaurā piestātnē un pieturēja, lai tā stāv mierīgi. Lira negribēja kāpt ārā: kamēr viņa bija lai­vas tuvumā, Panteleimons varēja par viņu patiesīgi do­māt, jo tur dēmons bija meiteni beidzamo reizi redzējis, bet, kad Lira laivu pametīs, viņš vairs nezinās, kā viņu iztēloties. Tāpēc Lira vilcinājās, bet spāres pacēlās gaisā, un izkāpa Vils, bāls un tverdams sev pie krūtīm; tāpēc arī viņai nācās kāpt ārā.

-    Paldies, meitene pateicās laiviniekam. Ja ierau­gāt manu dēmonu, kad atgriezīsieties, pasakiet viņam, ka es viņu mīlu vairāk par visiem gan dzīvo, gan Nāves zemē, un es zvēru, ka atgriezīšos pie viņa, pat ja pirms tam neviens nav to izdarījis, es zvēru, ka paveikšu to.

-   Jā, es viņam to pateikšu, — vecais laivinieks apsolīja.

Viņš atgrūdās no krasta, un lēnie airu šļaksti izgaisa

miglā.

Palidojuši mazu gabaliņu, Gallivespiāni atgriezās un kā agrāk uztupās bērniem uz pleciem viņa uz Liras, bet viņš uz Vila pleca. Priekšā nebija nekā, viena vienīga migla, kaut gan no tā, kā dūmaka satumsa, viņi apjauta, ka priekšā atrodas milzu siena.

Lira nodrebēja. Meitene jutās tā, it kā viņas āda būtu pārvērtusies mežģīnēs, un mitrais, rūgtenais gaiss varētu plūst caur ribām iekšā un ārā, svilinoši auksti pieskardamies svaigajai brūcei, kur bija bijis Panteleimons. Taču viņa domāja Rodžers noteikti bija juties tieši tāpat, kriz­dams no kalna un cenzdamies pieķerties viņas bezpalīdzīgajiem pirkstiem.

Bērni mierīgi stāvēja un klausījās. Vienīgo skaņu izrai­sīja nebeidzama ūdens pilēšana no lapām, un, paskatoties augšup, viņi juta pāris lāšu auksti nokrītam uz vaigiem.

-   Te nevar palikt, Lira teica.

Cieši kopā turēdamies, viņi devās prom no piestātnes uz sienas pusi. Gigantiski akmens bloki, zaļi no vecām dūņām, miglā slējās augstāk, nekā viņi varēja saredzēt. Un nu jau viņi bija pienākuši tuvāk un varēja dzirdēt kliedzienus aiz sienas, lai gan šķita neiespējami noteikt, vai tās ir cilvēku balsis: spalgi, sērīgi kliedzieni un žēla­bainas gaudas cēlās gaisā kā medūzu taustekļi ūdenī, darot sāpes, kur vien tie pieskārās.

Te ir durvis, sacīja Vils aizsmakušā, saspringtā balsī.

Tās bija apbružātas koka sāndurvis zem akmens plāt­nes. Iekams Vils paguva pacelt roku un tās pagrūst, pa­visam tuvu blakus atskanēja viens no tiem spalgajiem, skarbajiem kliedzieniem, griezdams ausīs un briesmīgi viņus pārbiedēdams.

Gallivespiāni acumirklī uzšāvās gaisā, spārēm atgādi­not mazus kara zirdziņus, kas nepacietīgi grib doties kauja. Bet tas, kas lidoja lejup, ar rupju spārna vēzienu pasita tās sānis, pēc tam smagi nosēzdamies uz dzegas plātnes tieši virs bērnu galvām. Taielijs un Salmekija sa­ņēmās un izlīdzināja sašķiebtos seglus.

Šis radījums bija milzīgs putns grifa lielumā ar sievie­tes seju un krūtīm. Vils šim līdzīgus radījumus bija re­dzējis bildes, un, tiklīdz viņš spēja to skaidri saskatīt, zē­nam uzreiz prātā ienāca vārds "harpija". Tās seja izska­tījās gluda un bez grumbām, bet vecāka par jebkuras raganas seju: harpija bija redzējusi aizritam gadu tūk­stošus, un to nežēlība un posts bija izveidojis šos naidpilnos vaibstus. Bet, kad ceļotāji viņu ieraudzīja skaidrāk, harpija izrādījās vēl atbaidošāka. Tās acu dobumos bija sarecējušas pretīgas gļotas, un sarkanās lūpas bija klātas ar apkaltušām krevelēm, it kā viņa pastāvīgi vemtu ve­cas asinis. Harpijas savēlušies, netīrie mati nokarājās lidz pleciem; robainie nagi nikni tvarstīja akmeni; spēcīgie, tumšie spārni bija sakļauti uz muguras, un, viņai pakustoties, ik reizi uzvēdīja trūdu smaka.

Vils un Lira, abi nelabas dūšas un sāpju mocīti, centās nostāties taisni uz skatīties viņai sejā.

-    Jūs taču esat dzīvi! harpija iesaucās skarbā, izsme­jošā balsī.

Vils sajuta, ka ienīst viņu un baidās no tās vairāk nekā no jebkuras jelkad redzētas būtnes.

-    Kas jūs esat? jautāja Lira, kurai harpija derdzās tieši tikpat ļoti kā Vilam.

Par atbildi harpija iekliedzās. Atvērusi muti, viņa vērsa trokšņa šalti tieši viņiem sejās tā, ka bērniem džinkstēja galvā un viņi gandrīz nokrita augšpēdus. Vils pieķērās Lirai, un viņi abi pieglaudās viens otram; briesmones kliedziens pārtapa mežonīgi dārdošos, zobgalīgos smiek­los, kuriem piekrastes miglā atsaucās citu harpiju balsis. Dārdošā, naidpilnā skaņa Vilam atsauca atmiņā bērnu nesaudzīgo nežēlību rotaļlaukumā, taču šeit nebija sko­lotāju, kas ieviestu kārtību, neviena, kam sūdzēties, un nebija arī, kur paslēpties.

Uzlicis plaukstu nazim pie jostas, Vils ieskatījās harpi­jai acīs, lai gan galvā dūca un no skaļā kliedziena bija uznācis reibonis.

-    Ja cenšaties mūs apturēt, zēns teica, tad labāk gatavojieties ne vien kliegt, bet arī cīnīties. Jo mēs ieiesim pa šīm durvīm.

Harpijas pretīgā, sarkanā mute atkal sakustējās, bet šoreiz tālab, lai savilktu lūpas tēlotā skūpstā.

Tad viņa sacīja: Tava māte ir viena. Mēs viņai uzsū­tīsim murgus. Mēs sapņos uz viņu kliegsim!

Vils nekustējās, jo ar acs kaktiņu redzēja lēdiju Sal­mekiju delikāti pārvietojamies pa zaru tur, kur tupēja harpija. Viņas spāri, kura plivināja spārnus, uz zemes pieturēja Taielijs, un tad notika divas lietas: lēdija uzlēca harpijai un pagriezās, lai iedurtu dzeloni dziļi radījuma zvīņainajā kājā, un Taielijs palaida spāri, lai ta lido aug­šup. Ātrāk nekā sekundē Salmekija, apsviedusies riņķī, nolēca no zara, tieši mugurā savam elektrozilajam rumakam, un uzšāvās gaisā.

Dzēliena ietekme uz harpiju bija momentāna. Klusumu pāršķēla vēl viens kliedziens, daudz skaļāks par iepriek­šējo, un viņa kūla savus tumšos spārnus tik spēcīgi, ka Vils un Lira vējā sašūpojās. Taču harpija ar nagiem ieķerās akmenī, viņas seja dusmās kļuva tumši sarkana un mati uz galvas saslējās stāvus ka čusku mudžeklis.

Vils parāva Liru aiz rokas, un viņi abi mēģināja skriet uz durvīm, bet harpija nikni metās bērniem virsū un apstājās pikējumā tikai tad, kad Vils pagriezās un, aizgrūdis Liru sev aiz muguras, turēja paceltu nazi.

Gallivespiāni uzreiz metās harpijai virsū, aizšaudamies cieši gar viņas seju, un atkal aizlaidās prom, nepa­spēdami iedzelt, bet samulsinādami viņu tā, ka harpija, neveikli plivinot spārnus, gandrīz nogāzās zemē.

Lira iesaucās: Taielij! Salmekij! Rimstieties, rimstie­ties!

Spiegi iegrožoja savas spāres un aizslīdēja bērniem augstu virs galvām. Miglā pulcējās citi tumši apveidi, un gar krastmalu aizskanēja vairāk nekā simt harpiju ņirdzīgās klaigas. Pirmā harpija purināja savus spārnus un matus, izstaipīja pēc kārtas abas kājas un vingrināja nagus. Viņa nebija ievainota, un Lira to bija pamanījusi.

Gallivespiāni palaidelējušies metās atkal lejā uz Liras pusi, kura turēja izstieptas abas rokas, lai viņiem butu kur nolaisties. Salmekija saprata, ko Lira bija domājusi, un sacīja Taielijam: Viņai taisnība. Nezin kāpēc mēs viņu nevaram ievainot.

Lira ievaicājās: Lēdij, kā jūs sauc?

Harpija plati izpleta spārnus, un ceļotāji gandrīz no­ģība no derdzīgās maitas un puvuma smakas, kas vēdīja no viņas.

-    Bezvārde! viņa kliedza.

-    Ko jūs no mums gribat? Lira prasīja.

-    Ko jūs varat man dot?

-   Mēs varētu pastāstīt, kur esam bijuši, un varbūt jums tas šķistu interesanti es nezinu. Ceļā uz šejieni esam redzējuši daudz ko dīvainu.

-Ak tā, un jūs piedāvājaties man pastāstīt kādu stāstu.

-   Ja vēlaties.

-   Varbūt arī. Un tad?

-    Jūs varētu atļaut mums ieiet pa tām durvīm un sa­meklēt veli, pie kura mēs esam šeit ieradušies, es ceru, ka jūs to ļausiet šā vai tā. Ja jūs būtu tik laipna.

-   Nu pamēģiniet, Bezvārde piekrita.

Pat ar visu nelabo dūšu un sāpēm Lira jutās tā, it kā viņai nupat būtu iedalīts trumpja dūzis.

-    Klau, esi piesardzīga, Salmekija čukstēja, bet Liras domas jau traucās uz priekšu caur stāstu, kuru viņa bija stāstījusi iepriekšējā vakarā, veidojot, saīsinot, uzlabo­jot un papildinot: vecāku nāve; ģimenes dārglietas; kuģa avārija; izglābšanās…

-     Labi, viņa teica, noskaņodamās uz stāstīšanu, īstenība viss sākās jau tad, kad es biju zīdainis. Ziniet, mans tēvs un māte bija Ebingdonas hercogs un herco­giene, un viņi bija ļoti, ļoti bagāti. Man tēvs bija viens no karaļa padomniekiem, un pats karalis mēdza pie mums nākt ciemos ak, bez mitas! Viņi mūsu mežā gāja medīt.

Māja, kur esmu dzimusi, bija lielākā visos Anglijas dien­vidos. To sauca…

Bez kāda brīdinājuma kliedziena harpija, nagus izple­tuši, klupa Lirai virsū. Lira tomēr paguva izvairīties, lai gan viens nags aizķēra viņas galvu un izplēsa matu kušķi.

-   Mele! Mele! harpija brēca. Mele!

Briesmone atkal laidelējās riņķī, mērķēdama tieši Lirai sejā, bet Vils izņēma nazi un nostājās viņai ceļā. Bezvārde pasviedās sānis tieši laikā, un Vils grūda Liru uz durvju pusi, jo viņa bija sastingusi no šoka un bija pusakla asiņu, kas plūda pa seju, dēļ. Kur bija Gallives­piāni, Vilam nebija ne jausmas, taču harpija atkal lidoja viņiem virsū, niknumā un naidā kliegdama:

-   Mele! Mele! Mele!

Izklausījās, it kā viņas balss nāktu no visurienes, un šis vārds no lielās sienas atbalsojās miglā, klusināts un sagrozīts, tāpēc šķita, ka harpija izkliedz Liras vārdu, jo "Lira" un "mele" skanēja līdzīgi. [1]

Vils meiteni bija piespiedis sev klāt, saliecis plecus, viņš viņu sargāja un juta Liru pie savām krūtīm drebam un šņukstam, bet tad iedūra nazi durvju satrunējušajā kokā un ar ašu asmens vēzienu izgrieza atslēgu.

Tad viņš un Lira, un viņiem blakus spiegi uz savām šaudīgajām spārēm ieklupa veļu valstībā, iekams harpi­jas kliedzienus nemitējās atkārtot citas miglainajā krastā aiz viņiem.

BIEZAS KĀ RUDENS LAPAS, KAS SABIRUŠAS

STRAUTĀ VALOM BROŠĀ, KUR ETRURIEŠU ĒNAS AUGSTU PĀRSNIEDZ…

DŽONS MILTONS

Vispirms Vils Liru apsēdināja, pēc tam izņēma mazo burciņu ar asinssūnas ziedi un apskatīja brūci viņas galvā. Tā stipri asiņoja, kā jau skalpa ievainojums, taču nebija dziļa. Noplēsis krekla malai strēmeli, viņš to tīri izslaucīja un uzsmē­rēja vātij mazliet ziedes, cenzdamies ne­domāt par derdzīgi netīro nagu, kas ievainojumu bija radījis.

Liras acis bija blāvas, viņa pati pelnu pelēka.

-    Lira! Lira! Vils viņu saudzīgi sapurināja. Tagad nāc, mums jāiet.

Meitene nodrebēja un nedroši, bet dziļi ieelpoja; viņas acis, pilnas mežonīga izmisuma, pievērsās zēnam.

-   Vil, es to vairs nevaru es nevaru! Es nevaru stāstīt melus! Es domāju, ka tas ir ļoti viegli, bet man neizdevās tas ir viss, ko es protu, bet tas neizdevās!

-   Tas nav viss, ko tu proti. Tu taču proti nolasīt aletio­metru, vai ne? Nāc, palūkosim, kur esam! Pameklēsim Rodžeru.

Viņš palīdzēja Lirai piecelties, un viņi pirmo reizi pa­skatījās apkārt uz zemi, kur mīt veļi.

Viņi atradās lielā līdzenumā, kas iestiepās tālu miglā. Apgaismojums šeit bija blāva pašluminiscence; šķita, ka tā ir vienāda visur, jo nebija ne īstu ēnu, ne īstas gaismas, un viss šķita esam vienādā, nespodrā krāsā.

Šajā milzīgajā plašumā uz grīdas bija sastājušies pie­augušie un bērni veļu ļaudis -, tik daudz, ka Lira neap­

jauta to skaitu. Vismaz lielākoties viņi stāvēja, kaut gan daži sēdēja un daži apātiski vai aizmiguši gulēja. Ne­viens nestaigāja, neskraidīja un nerotaļājās, jebšu daudzi pagriezās, lai ar bailīgu ziņkāri plati ieplestajās acīs pa­skatītos uz jaunpienācējiem.

-    Veļi, Lira čukstēja. Šī ir tā vieta, kur viņi visi atrodas, visi, kas jebkad miruši…

Bez šaubām, tas notika tāpēc, ka viņai vairs nebija Pan­teleimona, bet Lira ciešāk piekļāvās Vila rokai, un viņš par to priecājās. Gallivespiāni bija aizlidojuši uz priekšu, un zēns redzēja to mazos, košos veidolus šaudāmies un slīdam pār veļu galvām, kuri skatījās augšup un brīnīdamies sekoja tiem ar skatieniem; taču klusums bija neaptverams un nomācošs, pelēka gaisma Viļā ielēja bailes, un Liras siltā klātbūtne blakus bija vienīgais, kas šķita esam dzīvs.

Viņiem aiz muguras, aiz sienas, harpiju brēcieni vēl atbalsojās krasta gan vienā, gan otrā pusē. Daži no veļu ļaudīm bažīgi vērās augšup, bet lielākā daļa pētīja Viļu un Liru, un tad viņi sāka drūzmēties uz priekšu. Lira rāvās atpakaļ; viņa tomēr nebija tik stipra, lai vienkārši skatītos tiem virsū, kā viņai patiktos darīt, un pirmajam vajadzēja runāt Vilam.

-   Vai jūs runājat mūsu valodā? zēns jautāja. Vai jūs vispār varat parunāt?

Dreboši, iebaidīti un sāpju pilni tādi viņi bija —, Vilam un Lirai bija lielāka ietekme nekā visai veļu masai kopā. Šiem nabaga veļiem nebija daudz spēka, un, izdzirduši Vila balsi, pirmo saprotamo balsi, cik vien viņi atcerējās kopš savas nāves, daudzi no viņiem panācās uz priekšu, dedzīgi vēlēdamies atbildēt.

Taču veļi spēja vienīgi čukstēt. Vāja, bala skaņa, ne vairāk kā klusa elpa neko citu viņi nespēja izdvest.

Viņiem izmisumā grūstoties un spraucoties uz priekšu, Gallivespiāni nolaidās leja un šaudījās veļu priekšā turp un atpakaļ, lai aizkavētu viņus par daudz tuvoties. Veļu bērni dedzīgās ilgās skatījās augšup, un Lira uzreiz sa­prata, kāpēc: viņi noturēja spāres par dēmoniem, viņi no visas sirds vēlējās, kaut atkal varētu turēt rokās paši sa­vus dēmonus.

-Ak, tie nav dēmoni, Lira aiz līdzjūtības nenocietās. Ja mans dēmons būtu šeit, jūs visi drīkstētu viņu glau­dīt un viņam pieskarties, es apsolu…

Un viņa izstiepa rokas pret bērniem. Pieaugušie veļi kāpās atpakaļ, gurdeni vai sabiedēti, bet visi bērni drūz­mēdamies nāca uz priekšu. Viņi, nabadziņi, bija tikpat vieliski, cik migla, un Liras rokas tiem ikreiz izgāja cauri, tāpat arī Vila rokas. Veļu bērni blīvējās uz priekšu, viegli un bez dzīvības, lai sasildītos pie abu ceļotāju ritošajam asinīm un dobji pukstošajām sirdīm; gan Vils, gan Lira juta virkni vēsu, vāru pieskārienu, veļiem izejot caur viņu ķermeņiem un pa ceļam sildāmies. Abi dzīvie bērni juta, ka pamazītēm arī viņi kļūst miruši: viņiem nepiedereja bezgalīgi daudz dzīvības un siltuma, ko dot, viņi jau kļuva pavisam auksti, un izskatījās, ka bezgalīgajiem pūļiem, kas spiedās uz priekšu, nekad nebūs gala.

Beidzot Lirai vajadzēja lūgt veļus, lai tie atkāpjas.

Meitene pastiepa augšup rokas, teikdama: Lūdzu mēs vēlamies, kaut varētu pieskarties jums visiem, bet esam ieradušies te kādu uzmeklēt, un man vajag, lai jūs pa­stāstītu, kur viņš ir un kā viņu atrast. Ak, Vil, Lira teica, pieliekusi savu galvu viņējai, kaut es zinātu, ko darīt!

Veļus piesaistīja asinis uz Liras pieres. Tās kvēloja tik koši kā akmeņozola ogas krēslā, un daži tās aizskāra, ilgo­damies pēc saskares ar kaut ko tik vibrējoši dzīvu. Viena veļu meitene, kurai, dzīvai esot, vajadzēja būt aptuveni deviņus vai desmit gadus vecai, tramīgi pasniedzās, lai aizskartu asinis, un tad bailēs atrāvās, bet Lira viņai sa­cīja: Nebaidies mēs neesam te nākuši darīt tev pāri. Runā ar mums, ja vari!

Veļu meitene ierunājās, bet viņas vārajai balstiņai izdevās vien čuksts:

-   Vai to izdarīja harpijas? Vai viņas centas tevi ievainot?

-   Jā, Lira atteica, bet, ja tas ir viss, ko viņas var, tad es par tām neuztraucos.

-    Ak nē, tas nav… Ak, harpijas var izdarīt ko ļau­nāku…

-   Ko? Ko viņas dara?

Bet veļi negribēja to stāstīt. Viņi purināja galvu un stāvēja klusu, tikmēr kads zēns sacīja: Tas nav tik ļauni tiem, kas te ir pavadījuši jau simtiem gadu, jo pa tik ilgu laiku tu nogursti un viņas tevi nevar tik ļoti nobaidīt…

-    Harpijām visvairāk patīk runāt ar jaunajiem, sa­cīja pirmā meitene. Tas ir vienkārši… Ak, tas ir vien­kārši pretīgi. Viņas… es nespēju to stāstīt.

Viņu balsis neskanēja skaļāk par krītošām, sausām la­pām. Runāja tikai bērni; visi pieaugušie šķita iegrimuši tik senā letarģijā, ka varbūt vairs nekad nekustēsies un nerunās.

-   Klausieties, Lira teica, lūdzu, klausieties! Mēs, es un mani draugi, esam te ieradušies, jo gribam atrast zēnu vārdā Rodžers. Viņš te nav ilgi, tikai dažas nedēļas, tāpēc nepazīst pārāk daudz cilvēku, bet, ja jūs zināt, kur viņš ir…

Bet, pat to teikdama, Lira saprata, ka viņi var palikt šeit, kamēr novecos, visur meklēdami un ielūkodamies katrā sejā, un tomēr var nemūžam neieraudzīt neko citu kā vien niecīgu nāves daļiņu. Meitene juta pleciem uzguļamies izmisumu tik smagu, it kā tur tupētu harpija.

Tomēr Lira, zobus sakodusi, centās turēt galvu augšā. "Mēs esam šeit nokļuvuši," viņa domāja, "lai nu kā, ari tas pieder pie lietas."

Pirmā veļu meitene kaut ko čukstēja savā klusajā, gandrīz nedzirdamajā balsi.

Kāpēc mēs gribam viņu atrast? Vils pārjautāja. Nu, Lira grib ar viņu runāt. Bet te ir vēl kāds, kuru savukārt gribu sameklēt es. Es gribu atrast savu tēvu, Džonu Periju. Viņš ari te kaut kur ir, un es gribu ar viņu runāt, pirms dodos atpakaļ pasaulē. Tāpēc, lūdzu, pasa­kiet, ja varat, lai Rodžers un Džons Perijs atnāk aprunā­ties ar Liru un Viļu. Palūdziet, lai viņi…

Bet piepeši visi veļi, pat pieaugušie, pagriezās un aizlido­ja kā sausas lapas pēkšņā vēja pūsmā. Vienā mirkli ap bērniem bija tukšs laukums, un tad viņi sadzirdēja, kāpēc: no gaisa viņiem virs galvas nāca bļāvieni, saucieni un spie­dzieni, un tad harpijas metās virsū, uzvēdīdamas trūdu smaku, kuldamas spārnus un aizsmakušā balsī kliegdamas, ņirgādamās, mēdīdamās, tarkšķēdamas un zobodamās.

Lira tūlīt sarāvusies pieplaka zemei un aizspieda au­sis, un Vils ar nazi rokā viņu aizsedza. Zēns redzēja, ka uz viņu pusi slīd Taielijs un Salmekija, taču Gallivespiāni vēl bija patālu, un viņam atlika brīdis, lai pavērotu har­piju riņķošanu un pikēšanu. Viņš redzēja harpiju cilvē­ciskās sejas kampjam gaisu, it kā tās tvarstītu kukaiņus, un dzirdēja vārdus, ko tās sauca, nievājošas un neķītras lamas, visas par viņa māti, vārdus, kas satrauca zēna sirdi; bet daļa no viņa prāta pilnīgi nejūtīgi un savrupi domāja, aprēķināja un vēroja. Neviena harpija negribēja nākt tuvumā nazim.

Gribēdams redzēt, kas notiks, Vils piecēlās. Vienai no harpijām iespējams, tai pašai Bezvārdei nācās krietni pasviesties sānis, dodot ceļu, jo tā bija metusies lejup ar nolūku pārslīdēt tieši pār viņa galvu. Harpija lempīgi kūla smagos spārnus, tik tikko spēdama pagriezties. Ja pasniegtos, viņš varētu ar nazi nošķelt tai galvu.

Tikmēr ieradās Gallivespiāni, abi gatavi uzbrukt, taču Vils sauca: Taielij! Nāc te! Salmekij, nāc man uz rokas!

Viņi nosēdās Vilam uz pleciem, un zēns sacīja: Pavē­rojiet! Domajams, viņa Lirai trāpīja kļūdas pēc. Man ne­šķiet, ka viņas vispār grib mums pieskarties. Mēs varam viņas ignorēt.

Lira platām acīm paraudzījās augšup. Šie radījumi laidelējās Vilam ap galvu, dažbrīd tikai apmēram pēdu atstatu, taču beidzamajā mirkli vienmēr pagriezās sānis vai augšup. Vils juta, ka abi spiegi alkst cīņas, un spāru spārni drebēja vēlmē šauties gaisā kopā ar saviem nelo­kāmajiem jātniekiem, taču viņi atturējās, redzēdami, ka Vilam ir taisnība.

Tas ietekmēja ari veļus: redzēdami, ka Vils stāv, nebai­dīdamies un neskarts, viņi atkal sāka virzīties uz ceļotāju pusi. Veļi piesardzīgi vēroja harpijas, taču ar visu to siltās miesas, asiņu un spēcīgo sirdspukstu vilinājums bija par lielu, lai spētu tam pretoties.

Lira piecēlās, pievienodamās Vilam. Viņas vāts atkal bija atvērusies un gar vaigu tecēja svaigas asinis, bet meitene tās noslaucīja.

Vil, viņa teica. Es ļoti priecājos, ka esam atnākuši uz šejieni kopā…

Vils saklausīja Liras balsī īpašu toni un redzēja viņas sejā izteiksmi, ko mīlēja vairāk par visu, varēja redzēt, ka viņa domā ko pārgalvīgu, taču vēl nav gatava runāt par to.

Viņš māja ar galvu, rādīdams, ka ir sapratis.

Veļu meitene teica: — Uz šo pusi nāciet kopā ar mums mēs viņus sameklēsim!

Un viņi abi sajuta kaut ko ļoti dīvainu it kā mazās veļu rociņas būtu ieķērušās viņos iekšā un rautu aiz ribām, likdamas sekot.

Tāpēc bērni sāka šķērsot lielo, vientulīgo klajumu, un harpijas riņķoja augstāk un augstāk virs viņu galvām, nemitīgi kliegdamas. Bet viņas ieturēja distanci, un, sar­gādami Viļu un Liru, Gallivespiāni pacēlās gaisā.

Ejot veļi ar bērniem sarunājās.

-    Piedodiet, jautāja viena veļu meitene, bet kur ir jūsu dēmoni? Atvainojiet par jautājumu, bet…

Lira ne uz sekundi nepiemirsa savu mīļo, pamesto Panteleimonu. Meitenei nebija viegli runāt, tāpēc viņas vietā atbildēja Vils.

-    Savus dēmonus esam atstājuši ārpusē, viņš teica, tur viņi ir drošībā. Mēs tos savāksim vēlāk. Vai tev bija dēmons?

-   Jā, atbildēja velis, viņu sauca Sendlings… Ak, kā es viņu mīlēju…

-   Un vai viņš bija pieņēmis noteiktu veidolu? jautāja Lira.

-   Nē, vēl ne. Viņš vienmēr domāja, ka būs putns, bet es cerēju, ka ne, jo man patika, ka viņš naktī gultā ir tāds pūkains. Bet viņš arvien vairāk un vairāk sāka izska­tīties pēc putna. Kā sauca tavu dēmonu?

Lira pateica, un veļi atkal dedzīgi spraucās uz priekšu. Viņi visi gribēja runāt par saviem dēmoniem, ikkatrs velis.

-    Manējo sauca Metepans…

-    Mēs bieži spēlējām slēpšanos, viņš mainījās kā ha­meleons, un es viņu nemaz nevarēju atrast, jo viņš vien­mēr tik labi…

-    Reiz es savainoju aci, neko neredzēju, un viņš mani visu ceļu veda mājās…

-   Viņš neparko negribēja pieņemt noteiktu veidolu, bet es gribēju augt liels, un mēs mēdzām strīdēties…

-    Viņš mēdza saritināties man plaukstā un aizmigt…

-    Vai viņi vēl kaut kur eksistē? Vai mēs viņus atkal redzēsim?

-    Nē. Kad tu nomirsti, dēmons vienkārši apdziest kā sveces liesma. Esmu redzējis, kā tas notiek. Tomēr es ne­esmu redzējis, kā mans Kastors… Es nemaz no viņa ne­esmu atvadījies…

-    Tie nav nekurienē! Tiem kaut kur jābūt\ Mans dē­mons vēl kaut kur ir, es zinu, ka ir!

Veļi iekaisuši un rosīgi grūstījās, to acis mirdzēja un vaigi kaisa, it kā viņi būtu no ceļotājiem patapinājuši dzīvību.

Vils jautāja: Vai šeit ir kāds no manas pasaules, kurā cilvēkiem nav dēmonu?

Vājš veļu puisēns Vila vecumā palocīja galvu, un Vils pievērsās viņam.

-   Ak jā, skanēja atbilde. Mēs nesapratām, kas dē­moni tādi ir, bet jutām, kā ir bez viņiem. Šeit ir cilvēki no dažādām pasaulēm.

-   Es pazinu savu nāvi, stāstīja kāda meitene. Es to pazinu visu laiku, kamēr augu. Dzirdēdama, kā viņi runā par dēmoniem, es domāju, ka tie līdzinās mūsu nāvēm. Tagad man viņas pietrūkst. Es viņu nekad vairs nere­dzēšu. "Tas nu ir beidzies un pagājis," tie bija beidzamie vārdi, ko nāve man teica, un tad viņa aizgāja uz visiem laikiem. Kad viņa bija pie manis, es vienmēr zināju, ka blakus ir kāds, kam es varu uzticēties, kāds, kas zina, kurp es eju un ko daru. Bet nāves ar mani vairs nav. Es nezinu, kas kādreiz atkal var notikt.

-   Te nekad nekas nenotiks! kāds iesaucās. Nekad un nemūžam!

-   Tu to nezini, sacīja kāds cits. Viņi taču atnāca, vai ne? Neviens pats nedomāja, ka kaut kas tāds var notikt.

Viņš domāja Viļu un Liru.

-    Tas ir pirmais notikums, kas vispār te gadījies, teica kāds veļu zēns. Varbūt tagad šeit viss mainīsies.

-   Ko tu darītu, ja būtu iespējams izvēlēties? Lira jautāja.

-Atgrieztos augšā, pasaulē!

-   Vai pat tad, ja tu to varētu redzēt vēl tikai vienu reizi?

-   Jā! Jā! Jā!

-    Labi. Lai vai kā, man jāatrod Rodžers, Lira sacīja, aizrāvusies ar savu jauno ideju; taču vispirms tā bija jāizstāsta Vilam.

Bezgalīgajā līdzenumā neskaitāmā daudzumā lēni pār­vietojās veļi. Bērni to redzēt nevarēja, bet Taielijs un Sal­mekija, augšā lidodami, vēroja visus bālos, mazos silue­tus kustamies šī plūsma atgādināja milzīgu putnu vai ziemeļbriežu baru migrāciju. Tās centrā atradās abi bērni, kas nebija veļi; viņi droši kustējās uz priekšu, ne­vienu nevadīdami un nevienam nesekodami, bet šo kus­tību kaut kā virzīdami visu mirušo nolūkā.

Spiegi, kuru domas traucās vēl ātrāk nekā viņu straujie rumaki, apmainījušies skatieniem, nosēdināja spāres at­pūsties vienu otrai blakus uz kāda sausa, nokaltuša zara.

-   Vai mums ir dēmoni, Taielij? lēdija ievaicājās.

-   Kopš iekāpām tajā laivā, esmu juties tā, it kā man būtu izrauta sirds un, aizmesta krastā, vēl sistos, Taielijs at­bildēja. Tomēr tā nav; tā vēl pukst manās krūtīs. Tātad kaut kas no manis atrodas tur, kopā ar meitenītes dēmonu, un arī kaut kas tavs, Salmekij, jo tava seja ir izstiepusies un rokas ir bālas un sažņaugtas dūrēs. Jā, mums ir dēmoni, lai kas ari tie būtu. Varbūt cilvēki Liras pasaulē ir vienīgās dzīvās būtnes, kas zina, ka viņiem tie ir. Varbūt tieši tāpēc viens no viņiem uzsāka dumpi.

Nošļucis no spāres muguras, kavalieris to droši pie­sēja, tad izņēma magnetīta rezonatoru. Bet, tik tikko tam pieskāries, viņš apstājās.

-    Nekādas reakcijas, Taielijs sadrūmis noteica.

-   Tātad esam ārpus visa?

-     Neapšaubāmi, bez palīdzības. Galu galā mēs zinā­jām, ka dodamies uz Nāves zemi.

-    Šis zēns Lirai sekotu uz pašu pasaules galu.

-    Kā tu domā, vai viņa nazis pavērs ceļu atpakaļ?

-   Esmu pārliecināta, ka viņš tā domā. Bet, ak, Taielij, es nezinu.

-    Viņš ir ļoti jauns. Jā, viņi abi ir jauni. Zini, ja mei­tene neizdzīvos, tad jautājums, vai viņa izvēlētos pareizo ceļu, kad tiktu kārdinātā, vairs neuzpeldēs. Tad tam vairs nebūs nozīmes.

-    Vai tu domā, ka Lira jau ir izvēlējusies? Tad, kad viņa izšķīrās atstāt savu dēmonu krastā? Vai tā bija tā izvēle, ko viņai vajadzēja veikt?

Kavalieris palūkojās lejup uz lēni kustošajiem miljoniem uz Nāves zemes grīdas viņi visi plūda aiz spriganās un dzīvi dzirkstījošās Liras Sudrabmēles. Taielijs varēja saska­tīt tikai viņas cirtas tās bija visgaišākais šajā tumsā un blakus zēna matu ērkuli melnmatainu un stingru.

-    Nē, viņš teica, vēl ne. Tas vēl ir priekšā, lai kas tas arī būtu.

-   Tad mums viņa līdz tam droši jāaizved.

-   Jāaizved viņi abi. Viņi tagad ir savstarpēji saistīti.

Lēdija Salmekija uzšāva savai spārei ar vieglajiem

zirnekļa tīkla grožiem, un tā uzreiz atrāvās no zara, uzņemdama ātrumu pretī dzīvajiem bērniem, un kava­lieris sekoja viņai cieši pēdās.

Bet viņi neapstājās pie bērniem; zemu pārslīdējuši pāri un pārliecinājušies, ka viņiem viss kārtībā, Gallivespiāni lidoja uz priekšu daļēji tāpēc, ka spāres bija nemierīgas, daļēji tāpēc, ka viņi gribēja noskaidrot, cik tālu šī drūmā vieta stiepjas.

Ieraudzījusi spiegus pazibam virs galvas, Lira sajuta pēkšņu atvieglojumu, ka šeit atrodas kāds, kas strauji traucas un skaisti spīd. Tad, nespēdama savu domu ilgāk paturēt pie sevis, meitene pagriezās pret Viļu, taču viņai nācās čukstēt. Lira pielika lūpas viņam pie auss, un Vils sajuta meitenes silto elpu un dzirdēja viņu sakām:

Vil, es gribu, lai mēs no šejienes izvestu visus šos nabaga mirušos veļu bērnus un pieaugušos ari -, mēs varētu viņiem atdot brīvību! Sameklēsim Rodžeru un tavu tēvu un pēc tam atvērsim ceļu uz ārpasauli tad viņi visi būs brīvi!

Vils pagriezās un veltīja Lirai patiesu smaidu, tik siltu un laimīgu, ka viņa sajuta sevī kaut ko sašķobāmies un saminstināmies; vismaz tā šķita, jo nebija Panteleimona, kam varētu pajautāt, ko tas nozīmē. Varbūt viņas sirds sāka pukstēt pa jaunam. Dziļi pārsteigta, Lira sevi pie­spieda iet taisni un nejusties apreibušai.

Un viņi gāja tālāk. Čukstus izteikts vārds "Rodžers" izplātījās ātrāk, nekā viņi spēja kustēties; vārdi "Rodžer Lira nak Rodžer Lira ir šeit…" gāja no viena veļa uz nakamo, līdzīgi elektriskam impulsam, ko viena ķermeņa šūniņa nodod tālāk blakus esošajai.

Taielijs ar Salmekiju, gaisā kursēdami uz savām neno­gurdināmajām spārēm un skatīdamies visapkārt, galu galā ievēroja jaunu kustības formu. Kādu gabalu tālāk mazliet mainījās rosība. Pieslīdējuši tuvāk, viņi pirmo reizi tika ignorēti, jo visu veļu prātus aizņēma kaut kas interesan­tāks. Sev raksturīgā veidā gandrīz nedzirdami sačukstē­damies, tie kaut ko rādīja un skubināja kādu uz priekšu.

Salmekija nolaidās zemāk, bet nosēsties nevarēja: spie­diens bija pārāk liels, un neviena veļa plaukstas vai pleci nesniegtu atbalstu, pat ja viņi uzdrīkstētos pamēģinat. Ieraudzījusi kadu jaunu veļu zēnu ar godīgu, nelaimīgu seju mulsā neizpratnē par dzirdēto, viņa uzsauca:

-   Rodžer? Vai tas ir Rodžers?

Apstulbis un nervozs viņš paskatījās augšup un pa­locīja galvu.

Salmekija aizlidoja atpakaļ pie sava biedra, un abi kopā viņi steidzās pie Liras. Ceļš bija garš un lidot bija grūti, bet, vērojot kustības veidus, viņi beidzot Liru atrada.

-   Tur viņa ir, Taielijs sacīja un uzsauca: Lira! Lira! Tavs draugs ir tur!

Lira paskatījās augšup un izstiepa roku pretī spārei. Lielais kukainis uzreiz nolaidās, spīdēdams sarkanos un dzeltenos toņos līdzīgi emaljai, tā caurspīdīgie spārni bija stīvi vērsti uz abām pusēm. Taielijs saglabāja līdzsvaru, kamēr Lira viņu turēja savu acu līmenī.

-   Kur? viņa jautāja uztraukumā bez elpas. Vai tālu no šejienes?

-    Stundas gājiens, kavalieris atbildēja. Rodžers zina, ka tu nāc. Citi viņam to ir pateikuši, un mēs pārlie­cinājāmies, ka tas ir viņš. Turpiniet vien iet, tad drīz viņu atradīsiet.

Taielijs redzēja, ka Vils pūlas nostāties taisni un sa­koncentrēt vairāk enerģijas. Lira jau bija pārņemta un apbēra Gallivespiānus ar jautājumiem: kāds Rodžers šķitis? Vai viņš ar viņiem runājis? Vai viņš licies priecīgs? Vai citi bērni zinājuši, kas ir atgadījies, un vai viņi palī­dzējuši vai arī vienkārši maisījušies pa kājām?

Un tā tālāk. Taielijs centās uz visu atbildēt patiesi un pacietīgi, un soli pa solim dzīvā meitene piekļuva tuvāk zēnam, kuru bija ievedusi nāvē.

un jus atzīsit PATIESĪBU, UN PATIESĪBA DARĪS JUS BRĪVUS.

SV. JĀNIS

-Vil, Lira ievaicajas, ka tu do­mā, ko iesāks harpijas, kad mēs vedīsim veļus laukā?

Šie radījumi kļuva skaļāki un lidoja arvien tuvāk, un to kļuva arvien vairāk un vairāk, it kā tumsa pati no sevis sa­vilktos mazos ļaunprātības receklīšos un dotu tiem spārnus. Veļi bez mitas bailīgi skatījās augšup.

-   Vai mēs nākam tuvāk? Lira uzsauca lēdijai Salmekijai.

-     Nu vairs nav tālu, lēdija atsaucās, planēdama gaisā. Ja jūs uzkāptu klintī, tad varētu viņu saskatīt.

Bet Lira negribēja tērēt laiku. Rodžera dēļ viņa no visas sirds centās savilkt jautru grimasi, bet no prāta ne mirkli neizgāja briesmīgais skats, kā mazais sunītis Pans bija palicis uz muliņa, kā ap viņu saslēdzās migla un kā viņa pati tik tikko spēja atturēties no gaudošanas. Tomēr vajadzēja, Rodžera dēļ viņai vajadzēja izskatīties cerību pilnai; viņš vienmēr bija viņu redzējis tādu.

Kad viņi tiešām stāvēja aci pret aci, tas notika pavi­sam pēkšņi. Tur nu viņš stāvēja, iespiests milzīgajā veļu masā; pazīstamie vaibsti bija blāvi, bet to izteiksme tik sajūsmas pilna, cik vien velim var būt. Rodžers steidzās Liru apkampt.

Taču viņš izslīdēja caur Liras rokām kā vēsi dūmi, un, kaut gan meitene juta Rodžera mazo plaukstiņu tveram

pēc viņas sirds, tai nepietika spēka tur ilgi aizkavēties. Viņi vairs nevarēja pa īstam viens otram pieskarties.

Taču Rodžers spēja čukstēt, un viņa balss sacīja: Lira, es nebiju domājis, ka vēl tevi satikšu, es domāju: pat ja tu tiešām atnaksi šurp, kad būsi mirusi, tu būsi daudz vecāka, tu būsi pieaugusi un negribēsi ar mani runāt…

-    Kāpēc gan ne?

-   Jo es rīkojos aplami, kad Pans atdabūja manu dēmonu no lorda Ezriela dēmona! Mums vajadzēja bēgt, mums vajadzēja mēģināt ar viņu cīnīties! Mums vajadzēja skriet pie tevis! Tā viņš nebūtu spējis atkal notvert manu dē­monu un, krītot klintij, tas vēl būtu pie manis!

-   Bet tā nebija tava vaina, dumiķi! Lira sacīja. Pir­mām kārtām, tā, kas tevi tur aizveda, biju es, un man vajadzēja ļaut tev atgriezties kopā ar citiem bērniem un ģiptiešiem. Tā bija mana vaina. Man tik ļoti žēl, Rodžer, goda vārds, tā bija mana vaina, citādi tu nebūtu šeit…

-   Nu, viņš teica, es nezinu. Varbūt es būtu nomiris citādā nāvē. Bet saproti, Lira, ta nebija tava vaina.

Viņa juta, ka sāk tam ticēt, taču tik un tā bija sirdi plo­soši redzēt mazo, auksto būtni tik tuvu un tomēr nesa­sniedzamu. Lira mēģināja satvert Rodžera delnu, taču pirksti sakļāvās tukšā gaisā; viņš saprata un apsēdās meitenei blakus.

Citi veļi mazliet atkāpās, atstādami viņus vienus, un arī Vils pagāja nostāk un apsēdās paauklēt savu roku. Tā atkal asiņoja, un, kamēr Taielijs nevaldāmi lidoja virsū veļiem, lai liktu tiem atkāpties, Salmekija palīdzēja Vilam apkopt vāti.

Bet Lira un Rodžers tam nepievērsa uzmanību.

-   Tu neesi mirusi, viņš sacīja. Kā tu varēji šeit no­kļūt, ja esi vēl dzīva? Un kur ir Pans?

-   Ak, Rodžer, man vajadzēja viņu pamest krastā tas bija ļaunākais, ko es jelkad esmu izdarījusi, tas bija tik ļoti sāpīgi tu zini, kā tas sāp! Viņš vienkārši tur stāvēja, vienkārši skatījās ak -, es jutos ka slepkava, Rodžer, bet tā vajadzēja, citādi es nevarētu atnākt šurp!

-    Kopš esmu miris, visu laiku itin kā runāju ar tevi, Rodžers sacīja. Esmu vēlējies, kaut es to varētu, un vē­lējies tik stipri… Vienkārši vēlējies, kaut varētu izkļūt ārā, es un citi mirušie, jo šī ir briesmīga vieta, Lira, šeit nav izredžu; kad cilvēks ir miris, nekas nemainās, un tad tās putnveida… Tu zini, ko viņas dara? Harpijas gaida, kamēr tu aizmiedz, kārtīgi gulēt nav iespējams nekad, tikai tā pasnaust, un klusām piezogas tev klāt un čukst visu to ļauno, ko tu esi darījis, kad biji dzīvs, lai tu to neaizmirstu. Tās zina par tevi visļaunāko. Tās zina, kā tev likt justies briesmīgi, vienkārši domājot par visām muļķīgajām un nelādzīgajām lietām, ko tu jelkad esi darījis. Un visas alkatīgās un sliktās domas, ko tu jelkad esi domājis, harpijas zina tās visas, un viņas tevi kau­nina un izdara tā, ka tev kļūst nelabi pašam no sevis… Bet tikt prom no viņām tu nevari.

-   Labi, Lira teica, klausies!

Klusinājusi balsi un pieliekusies tuvāk mazajam ve­lim, gluži tāpat kā mēdza darīt, kad viņi Džordanā plāno­ja kādu nerātnību, viņa turpināja:

-    Tu droši vien nezini, bet raganas tu atceries Seralīnu Pekkalu raganas par mani izteica pareģojumu. Viņas nezina, ka es to zinu, neviens nezina. Agrāk es to nevienam nebiju stāstījusi. Kad biju Trollezundē, ģiptietis Ferders Korems paņēma mani līdzi uz satikšanos ar raganu konsulu doktoru Lanseliusu, un viņš mani it kā parbaudīja. Viņš teica, ka man jāiziet ārā un jāizvēlas no daudzām mākoņpriedēm īstā, tad viņš redzēšot, vai es tiešām protu nolasīt aletiometru.

Nu, es to izdarīju un aši ienācu iekšā, jo bija auksts un man vajadzēja tikai sekundi — tas bija viegli. Konsuls runāja ar Ferderu Koremu, un viņi nezināja, ka es dzirdu. Viņš sacīja raganas esot par mani pareģojušas, ka es izdarīšot kaut ko lielu un svarīgu, un tas notikšot citā pasaulē…

Tikai es par to nekad nerunāju un laikam biju pat piemirsusi, jo notika tik daudz kas cits. Tāpēc tas it kā izgāja no prāta. Es par to nekad nerunāju pat ar Panu, jo iedomājos, ka viņš smietos.

Bet tad vēlāk Koulteres kundze mani notvēra un tu­rēja transā, un es par to sapņoju un sapņoju ari par tevi. Un atcerējos ģiptiešu laivinieci Ma Kostu. Vai atceries Džeriko mēs nokļuvām uz viņu laivas kopā ar Saimonu, Hjū un tiem…

-    Jā! Un mēs ar to gandrīz aizceļojām uz Ebingdonu! Tas bija labākais, ko jelkad esam darījuši, Lira! Es to nekad neaizmirsīšu, pat atrazdamies te miris tūkstoš gadu…

—  Jā, bet klausies! Kad es pirmoreiz aizmuku no Koulteres kundzes jā gan -, es atkal atradu ģiptiešus, viņi mani pieskatīja un… Ak, Rodžer, es tik daudz at­klāju, bet tas ir svarīgi: Ma Kosta man teica viņa teica, ka manā dvēselē esot raganu eļļa, viņa teica, ka ģiptieši esot ūdens ļaudis, bet es esot uguns būtne.

Un es iedomājos tas nozīmē, ka viņa mani it kā sa­gatavo raganu pareģojumam. Es zinu, ka man jāpaveic kaut kas svarīgs, un konsuls doktors Lanseliuss sacīja: esot svarīgi, lai es nekad neuzzinātu savu likteni, līdz tas īstenosies, saproti es nekad nedrīkstu par to jautāt…

Tāpēc es to nekad neesmu darījusi. Neesmu pat domājusi par to, kas tas varētu būt. Es pat nekad neesmu par to jautājusi aletiometram.

Bet tagad es domāju, ka zinu. Tas, ka esmu tevi atra­dusi, tam ir tāds kā pierādījums. Tas, kas man jādara, Rodžer, mans liktenis ir tads, ka man jāpalīdz visiem veļiem izkļūt no Nāves zemes uz visiem laikiem. Es un Vils mēs grasāmies jūs visus glābt. Tāpēc, ka lords Ez­riels, mans tēvs, sacīja… "Nāvei jāmirst," viņš sacīja. Tomēr es nezinu, kas notiks. Vēl viņiem to nesaki ap­soli! Es domāju, ka jūs ilgi te nepaliksiet, bet…

-    Tieši to es gribēju tev pastāstīt! Rodžers iesaucās. Es teicu viņiem, visiem citiem mirušajiem, es viņiem teicu, ka tu nāksi! Tieši tāpat, kā tu atnāci un izglābi bēr­nus no Bolvangaras! Es teicu: "Lira to izdarīs, ja vispār kāds to spēj." Viņi vēlējās, kaut tā būtu patiesība, viņi gribēja man ticēt, bet jāsaka, ka tā īsti nekad nenoticēja.

Sākumā, viņš turpināja, katrs mazs bērns, kas te nonāk, ikkatrs, sāk ar teikumu: "Varu derēt, ka mans tētis atnāks un mani paņems," vai arī: "Līdzko mamma uzzi­nās, kur esmu, viņa atnāks man pakaļ un mani paņems uz mājām." Ja tas nav bērnu tētis vai mamma, tad tie ir viņu draugi vai vectētiņš, bet kāds grasās nākt viņus glābt. Tikai viņi to nekad nedara. Tāpēc neviens man neti­cēja, kad es teicu, ka tu atnāksi. Bet man bija taisnība!

-    Jā-a, Lira teica, nu, bez Vila es to nebūtu izda­rījusi. Tas tur ir Vils, un tie ir kavalieris Taielijs un lēdija Salmekija. Man ir tik daudz ko tev stāstīt, Rodžer…

-   Kas ir Vils? No kurienes viņš nāk?

Lira sāka skaidrot, gluži neapzinādamās, kā mainās viņas balss, kā viņa izslienas staltāk un pat viņas ska­tiens kļūst citāds, stāstot, kā viņa satikusies ar Viļu un kā viņi cīnījušies par brīnumnazi. Kā gan lai Lira to zinā­tu? Bet Rodžers to ievēroja, un viņu pārņēma skumja bez­vārdu skaudība pret nāves neizmainīto.

Tikmēr Vils un Gallivespiāni, pagājuši mazu gabaliņu nostāk, sarunājās.

-   Ko jūs grasāties darīt, tu un meitene? Taielijs jautāja.

-Atvērt šo pasauli un izlaist veļus. Šim nolūkam man

ir nazis.

Vils nekad nebija redzējis kāda sejā tādu pārsteigumu, nemaz jau nerunājot par personām, kuru viedokli viņš augstu vērtēja. Pret abiem spiegiem viņam bija radusies liela cieņa. Dažus mirkļus viņi sēdēja klusēdami, tad Taielijs sacīja:

-   Tas visu iznicinās. Tas ir lielākais trieciens, kādu jūs varētu dot. Pēc tam Visvarenajam nebūs nekādas varas.

-    Kā lai viņiem rastos pat aizdomas? lēdija piebilda. Tas pār viņiem nāks pavisam pēkšņi.

-   Un pēc tam? Taielijs jautāja Vilam.

-    Pēc tam? Nu, laikam gan vajadzēs tikt laukā pašiem un uzmeklēt savus dēmonus. Nedomāsim par to, kas būs pēc tam\ Pašlaik pilnīgi pietiek ar tagadni. Veļiem es neko neesmu teicis ja nu… ja nu nekas neiznāks? Tāpēc neko nesakiet arī jūs. Tagad gribu atrast kādu pasauli, ko es spētu atvērt, bet harpijas vēro. Tāpēc, ja gribat palī­dzēt, ejiet un novērsiet viņu uzmanību, kamēr es rīkošos.

Gallivespiāni acumirklī paskubināja savas spāres uzli­dot drūmajās debesīs, kur harpiju bija tik daudz kā gaļas mušu. Vils vēroja, kā lielie kukaiņi bezbailīgi paceļas virs tām, it kā harpijas būtu mušas un spāres tās varētu aprīt dabiskajā lielumā. Viņš iedomājās, cik ļoti šīm spožajām radībām patiks, kad debesis būs atvērtas un tās atkal varēs lidināties virs ūdens spožās virsmas.

Tad Vils izņēma nazi. Tūlīt domās atgriezās vārdi, ko harpijas viņam bija kliegušas, nievas par viņa māti, un zēns apstājas. Nolicis nazi, viņš pūlējās attīrīt domas.

Vils mēģināja vēl un atkal ar tādu pašu iznākumu. Par spīti Gailivespiānu negantumam, varēja dzirdēt, kā har­pijas augšā bļaustas: to bija tik daudz, ka divi lidotāji vien maz ko spēja darīt, lai tās apturētu.

Nu, tā tam acīmredzot jāpaliek. Vieglāk nekļūs. Tāpēc Vils ļāva domam atslābināties un atbrīvoties, tāpat vien sēdēdams un vaļīgi turēdams nazi, līdz atkal jutās gatavs.

Šoreiz nazis grieza taisni gaisā un uzdūrās klintij. Viņš bija atvēris logu no šīs pasaules uz kādas citas pasaules pazemi. Aizvēris to, Vils mēģināja vēl.

Un atkal notika tas pats, jebšu viņš saprata, ka ši pasaule ir citāda. Vils atvēra logus, iekams paguva no­kļūt citas pasaules virszemē, tāpēc nebija jābrīnās, kon­statējot, ka viņš pārmaiņas pēc atrodas pazemē, tomēr tas bija mulsinoši.

Nākamreiz Vils rūpīgi taustīja veidā, ko bija apguvis, ļaudams naža smailei meklēt rezonansi, kas atklātu pa­sauli, kur zemes virsma būtu tajā pašā līmenī. Bet to uztaustīt neizdevās, lai arī kur viņš mēģinātu. Nekur nebija tādas pasaules, kuru viņš spētu atvērt; lai arī kur pieskartos, priekšā bija cieta klints.

Jutusi, ka kaut kas nav lāgā, Lira atrāvās no ciešās sarunas ar Rodžera veli un steidzās pie Vila.

-   Kas ir? viņa klusi vaicāja.

Vils pastāstīja, piebilzdams: Mums vajadzētu doties vēl kaut kur, līdz varēšu atrast pasauli, kuru mēs spēsim atvērt. Un šīs harpijas nedomā likt mūs mierā. Vai esi stāstījusi veļiem, ko mēs plānojam?

-   Nē. Tikai Rodžeram, un es piekodināju, lai viņš cieš klusu. Rodžers klausīs visam, ko es teikšu. Ak, Vil, esmu nobijusies, esmu tā nobijusies! Mes varam vispār no šejienes neizkļūt. Iedomājies ja nu mēs te iestrēgstam uz mūžiem?

-    Nazis nespēj izgriezties cauri klintij. Ja būs nepie­ciešams, mēs vienkārši izcirtīsim tuneli. Tas prasis ilgu laiku, un es ceru, ka to darīt nevajadzēs, bet mēs to spētu. Neuztraucies!

-   Jā-a. Tev taisnība. Protams, mēs to spētu.

Taču Lira nodomāja, ka Vils izskatās ļoti slims: seja bija savilkta sāpēs, acis ieskāva tumši loki, plauksta drebēja, un pirksti atkal asiņoja; zēns izskatījās tik nelāgi, cik nelāgi viņa jutas. Viņi vairs nevarēs ilgi iztikt bez saviem dēmoniem. Lira juta ķermenī savu veli drebam bailēs un cieši piekļāva rokas pie krūtīm, alkdama pēc Pana.

Bet veļi, nabaga radības, tikmēr spiedās viņiem cieši klāt, un it īpaši bērni nespēja Liru pamest vienu.

-    Lūdzu, viena meitene ierunājās, jūs taču mūs neaizmirsīsiet, kad dosieties atpakaļ?

-    Nē, Lira atbildēja, nekad.

-   Jūs viņiem par mums pastāstīsiet?

-   Es apsolu. Kā tevi sauc?

Taču nabaga meitene apmulsa un nokaunējās: viņa bija to aizmirsusi. Viņa novērsās, slēpdama seju, un kāds zēns sacīja:

-    Manuprāt, labāk ir aizmirst. Es arī esmu aizmirsis. Daži šeit nav uzturējušies ilgi, un viņi vēl zina, kas viņi tādi ir. Daži bērni te mīt jau tūkstošiem gadu. Viņi nav vecāki par mums, un viņi ir aizmirsuši it visu. Izņemot saules gaismu. To neaizmirst neviens. Un vēju.

-   Jā, piebilda kāds cits, pastāsti mums par to!

Un vairāk un vairāk veļu bērnu skaļi pieprasīja, lai Lira stāsta par to, ko viņi atcerējās, par sauli, vēju un debesīm un par to, ko viņi bija aizmirsuši, piemēram kā rotaļāties. Pagriezusies pret Viļu, Lira čukstēja: Ko lai es daru, Vil?

-   Stāsti viņiem.

-    Man bail. Pēc tā, kas tur notika… tās harpijas…

-   Stāsti viņiem patiesību. Harpijas mēs apturēsim.

Lira paraudzījās uz Viļu ar šaubām. Faktiski viņai no

raizēm kļuva nelabi. Viņa atkal pagriezās pret veļiem, kuri drūzmējās arvien ciešāk.

-    Lūdzu! viņi čukstēja. Tu tikko nāc no pasaules! Stāsti mums, stāsti! Pastāsti mums par pasauli!

Tepat necik talu bija koks vienkārši nokaltis stumbrs, kura kaulbaltie zari slējās saltajā, pelēkajā gaisā, un, tā kā Lira jutās vārga un meitenei šķita, ka viņa nevarēs vienlaikus iet un stāstīt, viņa devās uz koka pusi, gribē­dama kaut kur apsēsties. Veļu pūlis grūstīdamies pavir­zījās sānis, dodot viņai vietu.

Kad viņi bija gandrīz pie koka, uz Vila rokas nolaidās Taielijs, rādīdams, lai Vils pieliec galvu un viņu uzklausa.

-    Viņas atgriežas, kavalieris klusi teica, tās harpi­jas. Viņu kļūst arvien vairāk. Turi nazi gatavībā. Mēs ar lēdiju turēsim viņas pa gabalu, cik tik ilgi spēsim, tomēr varbūt vajadzēs cīnīties.

Nesatraukdams Liru, Vils attaisīja naža maksti un tu­rēja roku cieši pie tā. Taielijs atkal aizlidoja, tikmēr Lira, sasniegusi koku, apsēdās uz vienas no tā resnajām saknēm.

Ap viņiem drūzmējās ļoti daudz mirušo, cerību pilni un platam acīm veļi spiedās virsū tā, ka Vilam vajadzēja viņus atturēt un atbrīvot vietu, bet Rodžeram Vils ļāva palikt blakus, jo viņš, acis nenovērsdams, raudzījās uz Liru un kāri gaidīja stāstu.

Lira sāka stāstīt par pasauli, kuru pazina.

Viņa pastāstīja, kā viņi ar Rodžeru bija pārrāpušies pāri Džordanas koledžas jumtam un atraduši krauķi ar lauztu kāju un kā viņi bija par to rupējušies, līdz putns atkal spējis lidot; kā viņi izpētījuši vīna pagrabu, kas bijis pilns putekļu un zirnekļu tiklu, un mazliet nomēģinājuši vinu šķiet, tas bijis tokajietis, viņa skaidri nezinot, un kā viņi esot apreibuši. Rodžera velis klausījās, lepns un izmisis, mādams ar galvu un čukstēdams: Jā! Jā! Tieši tā tas notika, tā ir taisnība, jā!

Tad Lira izstāstīja visu par lielo kauju starp Oksfordas pilsētniekiem un māla dedzinātajiem.

Vispirms viņa attēloja māla bedres, pārliecinādamās, vai ietilpina stāstījumā visu, ko atceras: platās okera krāsas mazgāšanas bedres, vilkšanas līnijas un milzī­giem bišu stropiem līdzīgos cepļus. Viņa stāstīja par vīto­liem gar upmalu ar apakšpusē viscaur sudrabainām la­pām un par to, kā tad, kad saule spīdēja ilgāk nekā pāris dienu, māls sāka šķelties milzīgās, glītās plāksnēs ar dzi­ļām plaisām to starpā, un kāda bija sajūta, iebāžot pirk­stus plaisā, lēni ceļot augšup izkaltušo māla plāksni un cenšoties to saglabāt iespējami lielāku, nesalaužot mālu. Apakšpusē tā vēl bija mitra ideāla, lai apmētātu citus.

Lira raksturoja šīs vietas smaržas un skaņas: dūmi no cepļiem, satrūdējušu lapu smārds no upes, kad pūta dienvidrietenis, siltā cepto kartupeļu smarža, ar kuriem mēdza mieloties māla dedzinātāji, ūdens skaņa, kad tas vārgi šļācās pār slūžām un krita mazgāšanas bedrēs, lēnā, tumīgā skaņa, kādam cenšoties izvilkt pēdu no zemes, un smagie mitro slūžu plunkšķi mālainajā ūdenī.

Kamēr viņa runāja, iedarbodamās uz visām mirušo sajūtām, veļi zagās tuvāk, kāri klausīdamies meitenes vārdos un atcerēdamies laikus, kad viņiem bija miesa, āda, nervi un sajūtas, un vēlēdamies, kaut viņa nekad nebeigtu stāstīt.

Tad Lira stāstīja, ka māla dedzinātāju bērni vienmēr karojuši ar pilsētniekiem, bet cik viņi bijuši gausi un truli ar māliem smadzeņu vietā, bet pilsētnieki turpretī bijuši attapīgi un žigli kā zvirbuļi; un kā kādu dienu visi pilsēt­nieki samierinājušies ar šim atšķirībām un izplānojuši uzbrukt māla bedrēm no trim pusēm: viņi atspieduši māla dedzinātāju bērnus līdz upei, bez mitas mezdami cits uz citu smagos mālus riekšavām vien, triecienā ieņē­muši un izjaukuši viņu māla pili, pārvērzdami nocietinā­jumus šāviņos, līdz gaiss, zeme un ūdens nedalāmi sajau­kušies kopā un visi bērni izskatījušies pilnīgi vienādi, dubļaini no galvas līdz kājām, un neviens no tiem visā savā mūžā nebija piedzīvojis labāku dienu.

Beigusi stāstīt, Lira nogurusi pacēla acis uz Viļu. Un tad nāca šoks.

Visapkart klusi stāvēja ne tikai veļi un ne tikai viņas dzīvie biedri, bet bija uzradušies vēl citi klausītāji koku zari bija pilni tumšo putnveidīgo, un viņu sievišķās sejas, skumigas un savaldzinātas, raudzījās lejup.

Pēkšņās izbailēs Lira pielēca kājās, taču harpijas ne­kustējās.

-    Jūs, viņa kā neprātā tās uzrunāja, jūs man pir­mīt uzbrukāt, kad es mēģināju jums kaut ko stāstīt. Kas tagad jūs aptur? Uz priekšu, plēsiet mani ar saviem nagiem un padariet par veli!

-   Tas būtu beidzamais, ko mēs darītu, sacīja harpija, kas tupēja centrā, un tā bija pati Bezvārde. Uzklausiet mani! Pirms tūkstošiem gadu, kad te uzradās pirmie veļi, Visvarenais mums piešķīra spēju saskatīt katrā to slik­tāko, un kopš tā laika mēs esam barojušās ar ļauno, līdz mūsu asinis kļuvušas pretīgas un pat mūsu sirdis šķeblgas.

Tomēr tas mums bija viss, ar to mēs barojāmies. Nekā cita nebija. Un tagad mēs uzzinām, ka jūs plānojat atvērt ceļu uz augšpasauli un izlaist visus veļus…

Bezvārdes griezīgo balsi apslāpēja miljoni čukstu, jo katrs velis, kas varēja dzirdēt, izkliedza savu prieku un cerības, bet visas harpijas brēca un sita spārnus, iekams veļi atkal apklusa.

-   Jā, Bezvārde sauca, vest viņus ārā! Ko mēs tagad darīsim? Es jums pateikšu, ko: kopš šī brīža mūs nekas neatturēs. Mēs ievainosim, apgānīsim, plēsīsim un plo­sīsim katru veli; kam paveiksies, to mēs padarīsim traku no bailēm un vainas apziņas, lai viņš ienīstu pats sevi. Patlaban šī ir novārtā pamesta zeme; mēs to padarīsim par elli!

Harpijas visas kā viena spiedza un ņirgājās, daudzas no tām, pacēlušās no koka, uzreiz metās veļiem virsū, liekot tiem šausmās izklīst. Lira pieķērās Vilam pie rokas un teica: Tagad harpijas ir to izpļāpājušas un mēs neko nevaram izdarīt veļi mūs ienīdīs, viņi domās, ka esam viņus nodevuši! Mēs visu esam padarījuši vēl sliktāku, nevis labāku!

-   Nomierinies, Taielijs teica. Nekrīti izmisumā. Sa­aicini viņus atpakaļ, lai paklausās mūsos.

Vils sauca: Nāciet atpakaļ! Atgriezieties, jūs visi! Nāciet un paklausieties!

Harpijas ar kārām, izsalkušām sejām, alkdamas pēc posta, cita pēc citas pagriezās un lidoja atpakaļ uz koku, un ari veļi lēnām atgriezās. Kavalieris atstāja savu spāri Sal­mekijas aprūpē, un viņa mazā, spriegā, zaļi tērptā tumšma­tainā figūriņa uzlēca uz klints, kur viņu visi varēja redzēt.

-    Harpijas, kavalieris ierunājās. Mēs jums varam piedāvāt kaut ko labāku. Atbildiet uz maniem jautāju­miem godīgi, paklausieties, ko es jums teikšu, un pēc tam spriediet. Kad Lira ar jums runaja aiz sienas, jūs viņai metāties virsū. Kāpēc jūs tā darījāt?

-   Meli! visas harpijas kliedza. Meli un fantazijas!

-    Tomēr, kad viņa nupat runāja, jūs visas klausījāties, visas līdz pēdējai, un sēdējāt klusas un mierīgas. Kāpēc tā?

-   Tāpēc, ka tā bija patiesība, Bezvārde sacīja. Tāpēc, ka viņa stāstīja patiesību. Patiesība mūs lolo. Patiesība mus baro. Tāpēc, ka mēs tur neko nevarējām darīt. Jo tā bija patiesība. Jo mums nebija apjautas, ka pastāv kas cits, izņemot ļaunumu. Jo ta mēs uzzinājām ko jaunu par pasauli, sauli, vēju un lietu. Jo tā bija patiesība.

-     Tādā gadījumā, Taielijs ierosināja, noslēgsim darījumu. Tā vietā, lai saredzētu tikai šurp atnākušo veļu ļaunumu, nežēlību un alkatību, kopš šī brīža jums būs tiesības palūgt jebkuram velim, lai viņš jums pa­stāsta par savu dzīvi, un viņi jums stāstīs patiesību par to, ko pasaulē redzējuši, aizskāruši, dzirdējuši, mīlējuši un pazinuši. Ikvienam no šiem veļiem ir kāds stāsts, ikvienam, kas vēl te nonāks, būs kaut kas patiess stās­tāms par pasauli. Jums bus tiesības to noklausīties, un viņiem vajadzēs jums stāstīt.

Lira apbrīnoja mazā izlūka aukstasinību. Kā viņš uz­drīkstējās runāt ar šiem radījumiem tā, it kā viņam būtu vara piešķirt tiem tiesības? Katra no šīm harpijām varēja viņu vienā mirklī pagrābt, sakropļot vai uznest gaisā un tad nosviest zemē, sašķaidot gabalos. Un tomēr viņš tur stavēja, lepns un bezbailīgs, un slēdza ar tām līgumu! Un harpijas klausījās un klusi apspriedās, pavērsušas seju cita pret citu.

Visi veļi, klusēdami un baiļu pārņemti, vēroja.

Tad Bezvārde pagriezās.

-    Ar to nepietiek, viņa teica. Mēs gribam vairāk. Vecajā izņēmuma stāvoklī mums bija savs uzdevums. Mums bija sava vieta un pienākums. Mēs uzcītīgi pildījām Visvarenā pavēles, un par to mūs cienīja. Mūs ienīda un no mums baidījās, bet arī cienīja. Kas ar mūsu cieņu notiks tagad? Kāpēc veļiem būtu jāņem mūs vērā, ja viņi vienkārši var atkal iziet pasaulē? Mums ir savs lepnums, un nevajag mums to atņemt. Mums vajadzīgs godājams stāvoklis! Mums vajadzīgs pienākums un savs uzdevums tas mums nesīs pelnīto cieņu!

Harpijas uz zariem grozījās, murmināja un cilāja spār­nus. Bet pēc mirkļa Salmekija pielēca kājās pievieno­damās kavalierim, viņa iesaucās:

-   Jums ir pilnīga taisnība. Ikvienam ir vajadzīgs savs uzdevums tas ir svarīgi; uzdevums, kas darītājam dara godu un ko var pildīt ar lepnumu. Tāpēc te jums ir uzde­vums, turklāt tāds, ko vienīgi jūs varat paveikt, jo jūs esat šīs vietas apsargātājas un pārzines. Jūsu uzdevums būs pavadīt veļus visu ceļu no pārceltuves pie ezera cauri visai Nāves zemei līdz jaunajai izejai uz pasauli. Par to viņi jums godīgi stāstis savus stāstus un tā par šo pa­vadīšanu samaksās. Vai tas jums šķiet pareizi?

Bezvārde skatījās uz savām masām, un tās māja ar galvu. Viņa teica:

-    Bet mums ir tiesības atteikties viņus pavadīt, ja viņi melo vai kaut ko noklusē vai arī ja viņiem mums nav ko stāstīt. Ja kāds dzīvo pasaulē, tad viņa pienākums ir kaut ko apskatīt, aizskart, klausīties, mīlēt un iemācīties. Mēs varam uzskatīt par izņēmumu pavisam mazus bērniņus, kuriem nav pieticis laika kaut ko iemācīties, bet citādi ja viņi te ir ieradušies bez nekā, mēs viņus laukā ne­vedīsim.

-   Tas ir taisnīgi, teica Salmekija, un citi ceļotāji pie­krita.

Tā viņi noslēdza līgumu. Apmaiņā pret Liras stāstu, ko viņas jau bija noklausījušās, harpijas piedāvājās aizvest ceļotājus ar viņu nazi līdz tādai Nāves zemes vietai, kur augšpasaule ir tuvāk. Ši vieta bija tālu, vajadzēja iet caur tuneļiem un alām, bet harpijas viņus droši vadītu, un visi veļi varētu sekot.

Bet, pirms viņi paguva doties ceļā, iekliedzās kāda balss tik skaļi, cik nu čukstot var kliegt. Tas bija kāds kalsnēja vīra velis ar dusmīgu, temperamentīgu seju, un viņš kliedza:

-   Kas tagad notiks? Vai, atstājuši Nāves zemi, mēs atkal dzīvosim? Vai arī mēs izgaisīsim tāpat, kā izgaisa mūsu dēmoni? Brāļi, māsas, mēs nedrīkstam sekot šim bērnam nez uz kurieni, iekams nezināsim, kas ar mums notiks!

Pārējie viņam piekrita: Jā, pastastiet, kur mēs ejam! Pastāstiet, kas mūs gaida! Mēs neiesim, ja nezināsim, kas ar mums notiks!

Zaudējusi cerību, Lira pagriezās pret Viļu, bet viņš sacīja: Pasaki viņiem patiesību. Pajautā aletiometram un pasaki, ko tas vēsta.

-    Labi, meitene bija ar mieru.

Lira izņēma zelta instrumentu. Atbilde atnāca uzreiz. Viņa to nolika un piecēlās.

-    Notiks tā, Lira teica, — un tā ir patiesība, pilnīga patiesība. Kad jūs no šejienes iziesiet, visas daļiņas, no kurām jus sastāvat, atbrīvosies un aizlidos, tieši tāpat, kā notika ar jūsu dēmoniem. Ja esat redzējuši, kā cilvēki mirst, tad zināt, kā tas izskatās. Bet jūsu dēmoni tagad nav vienkārši nekas: viņi ir daļiņa no visa. Visi jūsu dēmonu atomi atrodas gaisā, vējā, kokos, zemē un visās dzīvajās būtnēs. Tie neizgaist. Viņi gluži vienkārši ir daļa no visa. Un tieši tāpat notiks ar jums, es jums to zvēru, es dodu savu goda vārdu. Jūsu daļiņas aizlidos, bet jūs atrādīsieties atklātā telpā un atkal būsiet daļa no visa dzīvā.

Neviens nerunāja. Tie, kas bija redzējuši, kā izzūd dēmoni, to atcerējās, bet tie, kas nebija redzējuši, iztēlo­jās, un neviens nerunāja, pirms priekšā neiznāca jauna sieviete. Viņa bija mirusi kā mocekle pirms vairākiem gadsimtiem. Paskatījusies apkārt, sieviete teica:

Kad mēs bijām dzīvi, mums stāstīja, ka pēc nāves mēs nonākšot debesīs. Debesis esot prieka un gaviļu vieta, un mēs visu mūžību vadīšot kopā ar svētajiem un eņģeļiem, cildinādami Visvareno, un būšot svētlaimīgi. Tā mums teica. Tāpēc daži no mums ziedoja savas dzīves, bet citi gadus pavadīja kā vientuļnieki dievlūdzēji, tikmēr visi dzīves prieki pagāja mums secen neiepazīti.

Tāpēc Nāves zeme nav apbalvojumu vai sodu vieta. Tā ir nebūtības vieta. Te nonāk gan labais, gan ļaunais, un mēs visi nīkstam šajā drūmajā vieta mūžīgi, bez cerībām uz brīvību, prieku, miegu, atpūtu vai mieru.

Bet tagad ir atnācis šis bērns un piedāvā mums izkļūt laukā, un es grasos viņai sekot. Pat tad, ja tas nozīmē aizmirstību, draugi, es to pieņemu, jo tā nav nebūtība, mēs atkal dzīvosim tūkstošos zāles stiebru un miljonos lapu, mēs nolīsim lietus lāsēs un dvesmosim svaigā vēja brāzmā, mēs mirdzēsim rasā zem zvaigznēm un zem mēness tur ārā, fiziskajā pasaulē, kas ir un vienmēr ir bijusi mūsu īstās mājas.

Tāpēc es jūs mudinu: ejiet kopā ar šo bērnu laukā, uz debesīm!

Taču viņas veli pastūma sānis kāda vira velis, tas izskatījās pēc muka: kārns un bāls pat nāvē, ar tumšām, dedzīgām acīm. Viņš pārkrustījās un nomurmināja lūg­šanu, bet pēc tam sacīja:

-    Šis ir rūgts paziņojums, skumjš un nežēlīgs joks. Vai jūs nesaskatāt patiesību? Šis nav bērns. Šis ir paša ne­labā aģents! Pasaule, kurā mēs dzīvojām, bija pagrimu­ma un bedu leja. Tajā nekas mūs nespēja apmierināt. Bet Visvarenais mums ir dāvājis šo svētīgo vietu uz visu mužību, šo paradīzi, kura pagrimušām dvēselēm šķiet nemīlīga un bezsaturīga, bet kuru ticīgā acis redz tādu, kāda tā ir, piena un medus pārpilnu, tajā atbalsojas eņģeļu melodiskie korāļi. Šis ir debesis, nudien! Tas, ko sola šī ļaunā meitene, ir vieni vienīgi meli. Viņa grib ievest jūs ellē! Ejiet kopā ar viņu, riskējiet. Mani patiesās ticības brāļi un es paliksim tepat, mūsu svētīgajā para­dīzē, un pavadīsim mūžību, dziedādami slavu Visva­renajam, kurš mums ir devis spriešanas spēju, lai mēs atšķirtu melus no patiesības.

Velis atkal pārkrustījās un kopā ar saviem domubied­riem šausmās un naidā novērsās.

Lira samulsa. Vai viņai nebūtu taisnība? Vai viņa pieļauj vislielāko kļūdu? Meitene skatījās apkārt: visur tikai drū­mums un postaža. Bet šķietamība viņu bija maldinājusi ari iepriekš viņa bija uzticējusies Koulteres kundzei, skaistā smaida un saldā aromāta valdzinājuma iespaidota. Bija tik viegli uztvert kaut ko nepareizi, un bez dēmona, kas viņu vadītu, varbūt arī šoreiz viņai nebija taisnība.

Bet Vils viņu kratīja aiz rokas. Tad viņš pacēla plauk­stas un saņēma tajās Liras seju.

-   Tu zini, ka tas nav tiesa, viņš teica, tu taču to jūti. Neliecies ne zinis. Vini visi arī redz, ka viņš melo. Un viņi ir atkarīgi no mums. Nāc šurp, sāksim!

Lira pamāja ar galvu. Vajadzēja uzticēties savam ķer­menim un tai patiesībai, ko stāstīja pašas jutekļi; Lira zināja, ka Pans būtu tā rīkojies.

Tad viņi devās ceļā, un neskaitāmi veļu miljoni viņiem sekoja. Aiz tiem, pārāk tālu aiz muguras, lai bērni varētu viņus pamanīt, nāca citi Nāves zemes iemītnieki, kuri, padzirdējuši, kas notiek, devās pievienoties lielajam gā­jienam. Taielijs un Salmekija palidoja atpakaļ paskatīties un krita sajūsmā, ieraudzīdami arī savus ļaudis un visus citus apzinīgo būtņu paveidus, kurus Visvarenais kādreiz bija sodījis ar trimdu un nāvi. Starp viņiem bija tādi radījumi, kas nemaz neatgādināja cilvēkus, tādas būtnes kā mulefa, kurus būtu pazinusi Mērija Malone, un vēl citi, dīvaināki veļi.

Bet Vils un Lira nespēja saņemties, lai atskatītos; viņi tikai sekoja harpijām un cerēja.

Vai mēs esam gandrīz to paveikuši, Vil? Lira čuk­stēja. Vai tas ir gandrīz galā?

Vils to nevarēja pateikt. Bet viņi bija tik vāji un pagu­ruši, ka zēns teica: Jā, tas tūlīt būs cauri, mēs esam to gandrīz paveikuši. Drīz mēs būsim laukā.

KADA MATE, TĀDA MEITA.

, ECĒHIELS

Koulteres kundze nogaidīja līdz krēs­lai un tikai tad tuvojās Sv. Džeroma koledžai. Kad iestājās tumsa, viņa ieceru kuģī piezemējās caur mākoni un koku galotņu augstumā lēni virzījās gar ezera krastu. Koledžas forma atšķīrās no citām senajām Ženēvas celtnēm, un drīz viņa atrada tās smaili, tumšos krusta eju padziļināju­mus un kvadrātveida torni, kur atradās Konsistorija Disciplinārās tiesas prezidenta mītne. Iepriekš viņa bija apmeklējusi Konsistorija Disciplināro tiesu trīs reizes; sieviete zināja, ka jumta korēs, frontonos un skursteņos ir daudz slēptuvju pat kaut kam tik lielam kā ieceru kuģis.

Lēni lidodama virs kārniņiem, kas spīdēja pēc nesenā lietus, Koulteres kundze ievirzīja lidaparātu mazā ieplakā starp stāvu kārniņu jumtu un torņa vertikālo sienu. Šo vietu varēja redzēt tikai no tuvīnā Svētā Nožēlnieka kapelas zvanu torņa; tas derēs ļoti labi.

Viņa uzmanīgi nosēdināja lidaparātu, ļaudama tā sešām pēdām pašām atrast atbalsta punktu un noregulēties tā, lai kabīne stāvētu taisni. Koulteres kundze sāka iemīļot šo mašīnu: tā lēkāja pēc viņas vēlēšanās tik ātri, cik ātri viņa spēja domāt, un bija ļoti klusa; tā varēja pārlaisties cilvēkiem pār galvu pietiekami zemu, lai varētu to aizskart, taču viņi nemaz nezināja, ka tā tur ir. Jau aptu­veni dienu pēc ieceru kuģa nozagšanas Koulteres kundze

bija apguvusi tā vadību, tomēr viņai nebija ne jausmas par to, kas ir kuģa dzinējspēks, un tas bija vienīgais, kas viņu uztrauca, jo viņa nekādā veidā nespēja noteikt, kad beigsies kurināmais vai akumulatoru enerģija.

Tiklīdz Koulteres kundze pārliecinājās, ka mašīna ir nosēdusies un ka jumts ir pietiekami stiprs, lai to notu­rētu, viņa noņēma ķiveri un rāpās leja.

Viņas dēmons jau plēsa nost vienu no smagajiem, veca­jiem kārniņiem. Koulteres kundze dēmonam pievienojas, un itin drīz viņi bija novākuši sev no ceļa pusduci kār­niņu. Pēc tam viņa atlauza dēļus, uz kuriem kārniņi bija turējušies, un izveidojās pietiekami liels caurums, lai va­rētu pa to ielīst.

Ielien paskatīties, viņa pačukstēja, un dēmons ielēca tumšajā caurumā.

Viņa varēja dzirdēt skrapstam dēmona nagus, tam uz­manīgi pārvietojoties pa bēniņu grīdu, un tad caurumā parādījās pērtiķa melnā, zelta bārkstīm apmalotā seja. Koulteres kundze uzreiz saprata un sekoja viņam cauru­mā, nogaidīdama, līdz aprod acis. Nespodraja gaisma viņa pamazām saskatīja garu bēniņu telpu ar tumšiem bufešu, galdu un grāmatskapju apveidiem: tur glabāša­nai bija novietotas dažāda veida mēbeles.

Vispirms sieviete aizstūma garu bufeti priekšā cauru­mam vietā, kur bija noplēsti kārniņi. Tad, uz pirkst­galiem aiztipinājusi līdz durvīm tālākajā galā, viņa paraustīja rokturi. Durvis, protams, bija aizslēgtas, taču slēdzene bija vienkārša, un viņa paņēma matadatu. Pēc trim minūtēm Koulteres kundze un viņas dēmons jau stāvēja gara gaiteņa galā, kur pelēcīgā gaisma ļāva sa­skatīt šauru kāpņu posmu, pa kuru varēja nokāpt līdz nākamajam stāvam.

Piecas minūtes pēc tam viņi divus stāvus zemāk atvēra pieliekamā logu blakus virtuvei un pa to izkāpa alejā. Kole­džas sarga mājiņa atradās tūlīt ap stūri, un, kā viņa sacīja zeltainajam pērtiķim, bija svarīgi ierasties vispāratzītā veidā, vienalga, kā viņi būtu nolēmuši šo vietu atstāt.

-    Novāciet savas rokas, viņa mierīgi teica sargam, un izturieties kaut cik pieklājīgi, citādi novilkšu jums ādu pār acīm. Pasakiet prezidentam, ka ieradusies Koul­teres kundze un ka viņa tūlīt vēlas ar viņu tikties.

Vīrs atkāpās, un viņa dēmons-pinčers, kurš bija ņirdzis zobus uz māksloti mierīgo zeltaino pērtiķi, acumirklī paslēpās un iežmiedza strupo asti, cik dziļi vien spēja.

Sargs pagrieza telefona kloķi, un pēc minūtes sarga mājiņā iesteidzās jauns priesteris ar veselīgu seju, slaucī­dams rokas sutanā, ja nu Koulteres kundze gadījumā gribētu sarokoties. Viņa negribēja.

-    Kas jūs esat? viņa jautāja.

-    Brālis Luiss, vīrs sacīja, mierinādams savu dēmonu-trusi. Konsistorija tiesas sekretariāta sasaucējs. Ja jūs būtu tik laipna…

-    Neesmu šeit ieradusies runāt ar skrīveri, viņa at­cirta. -Aizvediet mani pie tēva Makfeila. Un tūlīt.

Vīrs bezpalīdzīgi palocījās un gāja viņai pa priekšu. Sargs Koulteres kundzei aiz muguras atviegloti piepūta vaigus.

Brālis Luiss, divas vai trīs reizes mēģinājis uzsākt sa­runu, no šī nodoma atteicās un klusēdams veda viņu uz prezidenta telpām tornī. Tēvs Makfeils bija nodevies lūg­šanām, un nabaga brāļa Luisa roka klauvējot nevaldāmi drebēja. Viņi izdzirda nopūtu un kunkstienu, un pēc tam smagus soļus uz grīdas.

Redzot, kas atnācis, prezidenta acis iepletās, un viņš atieza zobus plēsigā smaidā.

-   Koulteres kundze, viņš sacīja, sniegdams roku. Es ļoti priecājos jūs redzēt. Mans kabinets ir auksts, un viesus mēs uzņemam vienkārši, bet nāciet iekšā, nāciet iekša!

-    Labvakar, viņa sveicināja, sekodama tēvam Makfeilam nemājīgajā telpā ar akmens sienām un ļaudama viņam parosīties un pasniegt krēslu. Paldies, Koul­teres kundze uzrunāja brāli Luisu, kurš vēl grozījās tu­vumā. Es vēlētos glāzi šokolādes.

Nekas netika piedāvāts, un viņa zināja, cik apvainojoši bija izturēties pret brāli Luisu kā pret kalpotaju, bet viņa manieres bija tik nožēlojami pazemīgas, ka viņš to bija pelnījis. Prezidents palocīja galvu, un brālim Luisam, par lielu sapīkumu, vajadzēja iet rīkojumu izpildīt.

-    Protams, jūs esat aizturēta, — prezidents teica, pa­ņemdams otru krēslu, un iededza lampu.

-Ak, kāpēc jūs gribat sagandēt mūsu sarunu, pirms tā sākusies? attrauca Koulteres kundze. Ierados šeit labprātīgi, tiklīdz spēju izbēgt no lorda Ezriela cietokšņa. Tēv prezident, fakts ir tāds, ka man ir laba tiesa informā­cijas par viņa spēkiem un par bērnu un esmu ieradusies dalīties tajā ar jums.

-   Tātad bērns. Sāksim ar bērnu.

-    Mana meita tagad ir divpadsmit gadus veca. Pavi­sam drīz viņas vecums tuvosies jaunības robežai, un tad ikvienam no mums būs par vēlu novērst katastrofu: daba un iespēja saskartos kā dzirkstele ar posu. Pateicoties tam, ka jūs iejaucāties, tagad šāda iespējamība ir daudz lielāka. Ceru, ka esat apmierināts.

-   Jūsu pienākums bija nogādāt viņu šeit, mūsu gādība. Tā vietā jūs izvēlējāties slapstīties kalnu alā kaut gan man paliek noslēpums, kā sieviete ar jūsu intelektu varē­ja cerēt uz veiksmīgu slēpšanos.

-    Droši vien eksistē daudz kas tāds, kas jums paliek noslēpums, manu lord prezident, sākot ar attiecībām starp māti un viņas bērnu. Ja kaut mirkli esat domājis, ka es atdotu savu meitu aprūpēt aprūpēt! vīriešiem, kuri ir uzbudināti un apsēsti ar seksu, vīriešiem, kuriem ir netīri nagi un kuri ož pēc sastāvējušiem sviedriem, vīriešiem, kuru slepenās fantāzijas lodātu pa viņas augu­mu kā tarakāni, ja jūs domājāt, ka es savu bērnu pa­kļautu tam, mans lord prezident, tad jūs esat stulbāks nekā, jūsuprāt, esmu es.

Pirms viņš paspēja atbildēt, pie durvīm klauvēja un ienāca brālis Luiss ar divām glāzēm šokolādes uz koka paplātes. Nervozi palocījies, viņš nolika paplāti uz galda un uzsmaidīja prezidentam, cerēdams, ka viņu lūgs pa­likt, bet tēvs Makfeils pamāja uz durvju pusi, un jaunais vīrietis negribīgi aizgāja.

-    Tatad: ko jūs grasījāties darīt? prezidents jautāja.

-   Es gribēju turēt viņu drošībā, līdz briesmas būs garām.

-   Kas tās būtu par briesmām? viņš jautāja, pasnieg­dams Koulteres kundzei glāzi.

-   Ak, domājams, jūs saprotat, ko es gribu sacīt. Kaut kur ir kārdinātājs, tā sakot, čūska, un man vajadzēja viņu atturēt no šīs tikšanās.

-   Kopā ar Liru ir zēns.

-   Jā. Un, ja jūs nebūtu iejaucies, es viņus abus kontro­lētu. Toties tagad viņi var būt jebkur. Vismaz viņi nav kopā ar Ezrielu.

-    Man nav šaubu, ka viņš bērnus meklēs. Zēnam ir nazis, kuram piemīt ārkārtīgs spēks. Tikai tāpēc vien būtu vērts viņus vajāt.

-   To es saprotu, Koulteres kundze teica. Man izde­vās nazi salauzt, bet viņš pamanījās atkal to salabot.

Viņa smaidīja. Viņa, protams, neatbalstot šo nelietīgo zēnu.

-   Mēs zinām, prezidents īsi noteica.

-    Nu, nu, viņa sacīja. Fra Pāvelam vajadzētu kļūt izveicīgākam. Cik es viņu pazīstu, viņam būs vajadzīgs vismaz mēnesis, lai to visu nolasītu.

Koulteres kundze malkoja šokolādi, tā bija vāja. "Kā gan šiem apnicīgajiem priesteriem patīk," viņa domāja, "uzspiest savu farizejisko atturību arī saviem apmeklē­tājiem!"

-    Pastāstiet man par lordu Ezrielu! prezidents aici­nāja. Pastāstiet visu!

Koulteres kundze ērti atlaidās krēslā un sāka stāstīt ne visu, bet tēvs Makfeils pat ne uz mirkli nebija iedomā­jies, ka viņa to darīs. Koulteres kundze stāstīja par cietoksni, par sabiedrotajiem, par eņģeļiem, par raktu­vēm un lietuvēm.

Tēvs Makfeils sēdēja, nepakustinādams ne muskuli, viņa dēmons-ķirzaka uztvēra un atcerējās ik vārdu.

-    Un kā jūs nokļuvāt šeit? viņš vaicāja.

-    Es nozagu žiropteri. Beidzās degviela, un man vaja­dzēja to atstāt laukos netālu no šejienes. Pārējo ceļu nacu kājām.

-   Vai lords Ezriels aktīvi meklē zēnu un meiteni?

-   Protams.

-   Jādomā, ka viņš dzenas pēc naža. Vai zināt, ka nazim ir vārds? Klinšu rēgi ziemeļos to dēvē par Dieva iznīcinātāju, viņš turpināja, pieiedams pie loga un pār krusta ejām skatīdamies lejup. — Tāds taču ir Ezriela mērķis, vai ne? Iznīcināt Visvareno? Ir daži ļaudis, kas apgalvo, ka Dievs jau esot miris. Jādomā, ka Ezriels nav viņu vidu, ja jau viņš turas pie ambīcijas Viņu nogalināt.

-    Nu, kur tad Dievs ir, Koulteres kundze vaicāja, ja jau Viņš ir dzīvs? Un kāpēc Viņš vairs nerunā? Pasaules sākumā Dievs staigāja pa dārzu un runāja ar Ādamu un Ievu. Pēc tam Viņš sāka attālināties, un Viņa balsi dzirdē­ja tikai Mozus. Vēlāk, Daniela laikā, Viņš bija krietni gados Viņš bija mūžsens. Kur Dievs ir tagad? Vai Viņš vēl ir dzīvs, kādā neaptveramā vecumā, nevarīgs un plān­prātīgs, nespējīgs domāt, rīkoties vai runāt un nespējīgs nomirt trūdošs lempis? Un, ja Viņa stāvoklis ir tāds, vai gan mums, pierādot savu Dieva mīlestību, visžēlsirdīgāk nebūtu Viņu uzmeklēt un dāvāt Viņam nāvi?

Runādama Koulteres kundze juta rāmu prieku. Viņa prātoja, vai vispār tiks laukā dzīva, taču runāt ar šo cil­vēku šādi šķita skurbinoši.

-    Un Putekļi? tēvs Makfeils vaicāja. No pašiem herēzes dziļumiem, kāds ir jūsu viedoklis par Putekļiem?

-   Par Putekļiem man viedokļa nav, viņa atbildēja. Es nezinu, kas tie ir. To nezina neviens.

-    Saprotu. Labi, sākšu ar atgādinājumu, ka jūs esat apcietināta. Domāju, ka šoreiz mēs atradīsim jums guļasvietu. Tur būs gluži ērti; neviens jums pāri nedarīs, bet prom jūs netiksiet. Rīt parunāsim vēl.

Viņš pašķindināja zvanu, un gandrīz tūlīt ienāca brālis Luiss.

-     Ierādiet Koulteres kundzei labāko viesu istabu, teica prezidents. Un ieslēdziet viņu tajā.

Labākā viesu istaba bija noplukuši un mēbelēta ar lē­tām mēbelēm, taču vismaz tīra. Kad otrpus durvīm pa­griezās atslēga, Koulteres kundze tūlīt lūkojās pēc mikro­foniem: vienu viņa uzgāja komplicētā apgaismojuma montāžā, bet otru zem gultas rāmja. Koulteres kundze abus atvienoja un tad piedzīvoja briesmīgu pārsteigumu.

No kumodes augšas gaitenī aiz durvīm viņu vēroja lords Roke.

Koulteres kundze iekliedzās un ar plaukstu atbalstījās pret sienu.

Gallivespiāns pilnīgi nepiespiesti sēdēja sakrustotām kājām, un ne sieviete, ne zeltainais pērtiķis nebija viņu pamanījuši. Kad sirdsklauves aprima un elpa palēninā­jās, viņa jautāja: Un kad jūs būtu izrādījis man pieklā­jību, darīdams zināmu, ka esat šeit, mans lord? Pirms es izģērbtos vai pēc tam?

-   Pirms, viņš atbildēja. Sakiet savam dēmonam, lai nomierinās, citādi es viņu padarīšu kustēties nespējīgu.

Zeltainā pērtiķa zobi bija atņirgti un visa spalva saslē­jusies stāvus. Ar viņa sveloši ļaunprātīgo izteiksmi pie­tiktu, lai ikviens normāls cilvēks zaudētu dūšu, bet lords Roke tikai smaidīja. Viņa dzeloņi blāvajā gaismā spīdēja.

Mazais izlūks piecēlās un izslējās taisni.

-   Tikko kā runāju ar savu aģentu lorda Ezriela cietok­snī, viņš turpināja. Lords Ezriels izsaka komplimen­tus un lūdz, lai jūs, līdzko dabūjat zināt šo cilvēku no­domus, pavēstītu tos viņam.

Koulteres kundzei aizrāvās elpa, it kā lords Ezriels cīniņā viņu būtu smagi nometis uz lāpstiņām. Acis ieple­tusi, viņa lēnām apsēdās uz gultas.

-    Vai esat te ieradies mani izspiegot vai palīdzēt? viņa jautāja.

-   Abējādi, un tā ir jūsu laime, ka esmu te. Tiklīdz jūs ieradāties, viņi pagrabtelpās uzsāka kaut ko darīt ar dzimteru. Es nezinu, kas tas ir, bet tur ir iesaistīta kada zinātnieku grupa. It kā jūs viņus būtu uz to stimulējusi.

Nezinu, vai man jājūtas glaimotai vai jāuztraucas. Faktiski esmu pārguruši un grasos gulēt. Ja esat šeit, lai man palīdzētu, jūs varat pastāvēt sardzē. Bet vispirms aizgriezieties uz citu pusi.

Lords Roke paklanījās un pagriezās ar seju pret sienu, iekams viņa nomazgājās ieplaisājušajā bļodā, noslaucījās ar plānu dvieli, izģērbās un apgūlās gultā. Koulteres kundzes dēmons apstaigāja istabu, izpētīdams drēbju skapi, gleznas rāmi, aizkarus un skatu no loga uz tumša­jām krusta ejām. Lords Roke vēroja viņu, nenolaizdams acis. Zeltainais pērtiķis pievienojās Koulteres kundzei un abi uzreiz aizmiga.

Lords Roke nebija pateicis visu, ko bija uzzinājis no lorda Ezriela. Sabiedrotie bija izsekojuši visu dzīvo būtņu gaisa lidojumus virs republikas pierobežas un ievērojuši rietumos koncentrējamies kādus radījumus, iespējams eņģeļus, bet tās tikpat labi varēja būt arī kādas citas būtnes. Viņi bija izsūtījuši izlūku patruļas, bet pagaidām nebija noskaidrots, kas bija tie, kas tur kavējās, tīti ne­caurredzamā miglā.

Izlūks tomēr negribēja satraukt Koulteres kundzi ar šīm ziņām viņa bija nogurusi. "Lai guļ," viņš nolēma un klusītēm modri pārvietojās pa istabu, klausīdamies pie durvīm un skatīdamies ārā pa logu.

Stundu pēc Koulteres kundzes ierašanās istabā lords Roke sadzirdēja aiz durvīm klusu troksni: vieglu skrāpēšanos un čukstus. Tajā pašā mirklī aiz durvīm pavīdē­ja nespodra gaisma. Lords Roke aizmanījās uz tālāko stūri un nostājās aiz vienas no krēsla kājām, uz kura Koulteres kundze bija sametusi savas drēbes.

Pagāja minūte, tad slēdzenē ļoti klusi pagriezās at­slēga. Durvis pavērās ne vairāk kā par collu, tad gaisma nodzisa.

Blāvajā gaismā, kas krita caur plānajiem aizkariem, lords Roke varēja redzēt diezgan labi, taču nelūgtajam viesim bija jānogaida, līdz aprod acis. Beidzot durvis ļoti lēnām pavērās vairāk un ienaca jaunais priesteris brālis Luiss.

Viņš pārkrustījās un uz pirkstgaliem piezagās pie gul­tas. Lords Roke sagatavojās lēcienam, taču priesteris tikai klausījās Koulteres kundzes vienmērīgajā elpā, vē­rīgi pētīdams, vai viņa ir aizmigusi, un pēc tam pagriezās pret naktsgaldiņu.

Ar plaukstu aizklājis kabatas lukturīša lampiņu, viņš to ieslēdza, ļaudams caur pirkstu starpām plūst vājam staram, un tik cieši lūrēja uz naktsgaldiņu, ka deguns gandrīz pieskārās tā virsmai, bet, lai ko arī priesteris meklēja, tā tur nebija. Pirms gulētiešanas Koulteres kundze bija nolikusi uz naktsgaldiņa dažas lietas: pāris monētu, gredzenu un savu pulksteni, bet tas brāli Luisu neinteresēja.

Viņš atkal pagriezās pret Koulteres kundzi un, ierau­dzījis meklēto, klusi nošņācās caur zobiem. Lords Roke redzēja viņa mulsumu: izrādījās, ka priestera meklējumu objekts ir medaljons zelta ķēdītē sievietei ap kaklu.

Lords Roke pa grīdlīsti klusi manījās uz durvīm.

Priesteris atkal pārkrustījās, jo viņam vajadzēja Koul­teres kundzei pieskarties. Aizturējis elpu, viņš noliecās pār gultu un zeltainais pērtiķis sakustējās.

Jaunais vīrietis sastinga ar izstieptām rokām. Viņa dēmons-trusītis pie viņa kājām drebēja, no tā nebija ne ma­zākās jēgas. "Varēja vismaz mani, nabadziņu, apsargāt," lords Roke nodomāja. Pērtiķis miegā apgriezās uz otriem sāniem un atkal nomierinājās.

Minūti nekustēdamies un atgādinādams vaska figūru, brālis Luiss tuvināja drebošas rokas Koulteres kundzes kak­lam. Viņš piņķerējās ļoti ilgi, un lords Roke jau nodomāja, ka uzausīs rīts, iekams viņš pagūs iecerēto pabeigt, taču beidzot brālis Luiss medaljonu uzmanīgi noņēma un piecēlās kājās.

Lords Roke aši un klusām kā pele izlavījās pa durvīm, iekams priesteris pagriezās. Tumšajā gaiteni viņš nogai­dīja un, kad jaunais cilvēks uz pirkstgaliem izgāja laukā un pagrieza atslēgu, saka viņam sekot.

Brālis Luiss gāja uz torni, un, kad prezidents atvēra durvis, lords Roke, iešāvies pa tām, devās uz baznīcas so­liņu telpas stūrī. Tur viņš atrada ēnainu dzegu un, pieplacis pie tās, klausījās.

Tēvs Makfeils nebija viens: aletiometrists fra Pāvels rosījās ap savām grāmatām, un pie loga nervozēdams stāvēja vēl kāds. Tas bija doktors Kūpers, eksperimen­tējošs teologs no Bolvangaras. Viņi abi pacēla galvas.

-    Labi darīts, brāli Luis, viņu uzslavēja prezidents. Nes to šurp. Apsēdies, paradi man, parādi! Labs darbiņš!

Fra Pāvels pārvietoja dažas savas grāmatas, un jau­nais priesteris nolika zelta ķēdīti uz galda. Citi noliecās pār to paskatīties, kamēr tēvs Makfeils guvumu grozīja pirkstos. Doktors Kūpers piedāvāja viņam kabatas na­zīti, un atskanēja kluss klikšķis.

-   Ahā! nopūtās prezidents.

Lords Roke uzrāpās uz galda, lai varētu redzēt. Petro­lejas lampas gaismā uzmirdzēja kaut kas tumši zeltains: tā bija matu cirta, un prezidents to virpināja pirkstos, grozīdams gan šā, gan tā.

-    Vai esat pārliecināts, ka tā ir bērna? viņš jautāja.

-    Esmu pārliecināts, atskanēja fra Pāvela gurdenā balss.

-   Un vai te ir pietiekami, doktor Kūper?

Bālsejainais vīrs, zemu pieliecies, paņēma cirtu no

tēva Makfeila pirkstiem un pacēla to pret gaismu.

-Ak jā, viņš atbildēja. Pietiktu ar vienu pašu matu. Te to ir bagātīgi.

-   Ļoti priecājos to dzirdēt, sacīja prezidents. Tagad, brāli Luis, jums medaljons atkal jāapliek labajai lēdijai ap kaklu.

Priesteris tikko manāmi sašļuka: viņš bija cerējis, ka uzdevums ir galā. Ielicis Liras matu cirtu aploksnē, prezi­dents medaljonu aizvēra un, to darīdams, pacēla galvu un palūkojās visapkārt, tāpēc lordam Rokem nācās atrauties atpakaļ, lai tēvs Makfeils viņu nepamanītu.

-   Tēv prezident, brālis Luiss ierunājās, es, protams, izdarīšu, ko jūs liekat, bet vai drīkstu zināt, kāpēc jums vajadzīgi bērna mati?

-    Nē, brāli Luis, jo tas jūs uztrauktu. Nedomājiet par to. Ejiet!

Jaunais cilvēks paņēma medaljonu un aizgāja, apspiez­dams aizvainojumu. Lords Roke domāja, vai neatgriezties kopā ar viņu un nepamodināt Koulteres kundzi, kad viņš mēģinās atlikt ķēdīti vietā, lai redzētu, ko viņa darīs; tomēr svarīgāk bija noskaidrot, kas šiem cilvēkiem padoma.

Kad durvis aizvērās, Gallivespiāns atgriezās ēnā un klausījās.

-    Kā jūs zinājāt, kur viņai tie ir? jautāja zinātnieks.

-   Ik reizes, pieminot bērnu, prezidents teica, viņas roka aizlīdēja pie medaljona. Bet tagad cik drīz to var sagatavot?

-    Dažu stundu jautajums, doktors Kūpers atbildēja.

-   Un mati? Ko jūs ar tiem iesāksiet?

-    Mēs ievietosim matus rezonanses kamerā. Saprotiet katrs indivīds ir unikāls, un ģenētisko daļiņu sakārtojums pilnīgi īpatns… Nu, un tiklīdz tas būs izanalizēts, informā­cija tiks kodēta dzimtera impulsu virknē un pārraidīta uz mērķa iekārtu. Iekārta noteiks materiāla šo matu izcel­smes avota atrašanās vietu, vienalga, kur tas atrastos. Pa­tiesībā šajā procesā pielietota Bernarda-Stouksa herēze, daudzu pasauļu ideja…

-     Nesatraucieties, doktor. Fra Pāvels man pavēstīja, ka bērns ir citā pasaulē. Lūdzu, turpiniet! Vai bumbas jauda tiek vadīta ar matu palīdzību?

-    Jā. Tā vērsta uz tiem matiem, no kuriem nogriezti šie. Tā tas ir.

-   Tātad, bumbai sprāgstot, meitene tiks iznīcināta, vien­alga, lai kur viņa atrastos?

Zinātnieks smagi ievilka elpu, tad atskanēja negribīgs: "Jā." Norijis siekalas, viņš turpināja: Nepieciešama milzīga jauda. Dzimtera spēks. Tieši tāpat kā atombum­bai nepieciešama spēcīga eksplozija, kas saspiestu urāna daļiņas kopā un izraisītu ķēdes reakciju, šai iekārtai ne­pieciešama milzīga strāva, kas ierosinātu daudz jaudī­gāko sadalīšanās procesu. Es prātoju…

-   Nav svarīgi, kur tā sprāgst, vai ne?

-   Nē. Tur jau tā lieta. Piemērota ir ikviena vieta.

-   Un vai viss ir pilnīgi sagatavots?

-   Tagad, kad mums ir šie mati, jā. Bet jauda, ziniet…

-    Esmu tam sagatavojies. Mūsu vajadzībām ir rezervē­ta dzimtera hidroģenerēšanas stacija, kas atrodas SaintJean-Les-Eaux. Tā taču dod pietiekami lielu jaudu, vai ne?

-   Jā, atbildēja zinātnieks.

-    Tad mēs tūdaļ sāksim. Lūdzu, ejiet pārbaudīt apara­tūru, doktor Kūper. Sagatavojiet to transportēšanai, cik drīz vien varat. Kalnos laiks mainās strauji un tuvojas vētra.

Zinātnieks paņēma mazo aploksnīti ar Liras matiem un, nervozi paklanījies, aizgāja. Lords Roke viņam se­koja, nesaceldams vairāk trokšņa kā ēna.

Tiklīdz viņi nonāca ārpus prezidenta istabas dzirdamī­bas robežām, Gallivespiāns lēca. Doktors Kūpers, atraz­damies uz kāpnēm zem viņa, sajuta mokošu dūrienu plecā un mēģināja satvert margas, taču roka bija dīvaini vārga, tāpēc viņš slīdēja un gāzās visa kāpņu posma ga­rumā, pusnemaņā piezemēdamies tā apakšā.

Lords Roke izvilka aploksni no vīrieša spazmas savilk­tajām rokām ar zināmām grūtībām, jo tā bija tikai div­reiz mazāka par viņu pašu, un ēnā virzījās uz tās istabas pusi, kur gulēja aizmigusi Koulteres kundze.

Sprauga zem durvīm bija pietiekami liela, lai viņš pa to varētu ieslīdēt telpā. Brālis Luiss bija atnācis un aizgājis, taču nebija uzdrīkstējies pamēģināt aiztaisīt ķēdīti ap Koul­teres kundzes kaklu: ta atradās sievietei blakus uz spilvena.

Lords Roke saspieda Koulteres kundzes plaukstu, viņu modinādams. Sieviete bija pamatīgi pārguruši, bet uzreiz koncentrēja uzmanību uz viņu un, berzēdama acis, pie­cēlās sēdus.

Izlūks paskaidroja, kas noticis, un iedeva viņai aploksni.

-    Jums vajadzētu to tūlīt iznīcināt, — viņš teica, ar vienu vienīgu matu būtu diezgan, tas vīrs tā sacīja.

Koulteres kundze paskatījās uz mazo tumšblondo matu cirtu un papurināja galvu.

-   Par vēlu, viņa teica. Te ir tikai puse no cirtas, ko es nogriezu Lirai. Viņš noteikti kādu daļu no matiem noslēpis.

Lords Roke dusmās nošņācās.

-    Tobrīd, kad viņš lūkojās apkārt! izlūks iesaucās. Ak es paslēpos, lai viņš mani neredzētu, droši vien tobrīd viņš daļu atlika sānis…

-   Un nav iespējams uzzināt, kur viņš to nolicis, Koul­teres kundze teica. Tomēr ja mēs varētu atrast bumbu…

-Kuš!

Tas bija zeltainais pērtiķis. Piezadzies durvīm, viņš klausījās, un nu ari viņi izdzirdēja: uz durvīm steidzās smagi soļi.

Aploksni un matu cirtu Koulteres kundze iegrūda ro­kās lordam Rokem, kurš, to paņēmis, uzlēca uz drēbju skapja. Atslēgai trokšņaini pagriežoties durvīs, viņa ap­gūlās blakus savam dēmonam.

-    Kur tā ir? Ko jūs ar to esat izdarījusi? Kā jūs uzbrukāt doktoram Kūperam? — jautāja prezidenta skarbā balss, gaismai krītot uz gultu.

Koulteres kundze pacēla roku, aizsegdama acis, un pūlējās uztrausties sēdus.

-   Jums nu gan patīk izklaidēt savus viesus, viņa mie­gaini teica. Vai tā ir kāda jauna spēle? Kas man jādara? Un kas ir doktors Kūpers?

Kopā ar tēvu Makfeilu ienāca arī sargs no sarga māji­ņas, ar kabatas lukturīti apspīdinādams istabas kaktus un pagulti. Prezidents mazliet apjuka: varēja redzēt, ka Koulteres kundzes plakstiņi ir smagi no miega. Skaidrs, ka viņa nebija atstājusi gultu.

-   Jums ir kāds līdzzinātājs, viņš teica. Kāds ir uz­brucis koledžas viesim. Kurš tas ir? Kas ir ieradies kopā ar jums? Kur viņš ir?

-   Man nav ne mazākās apjausmas, par ko jūs runājat. Un kas tas…?

Koulteres kundzes plauksta, ar kuru viņa celdamās bija atspiedusies pret gultu, sataustīja uz spilvena me­daljonu. Viņa aprima un paņēma to, plati ieplestām, mie­gainām acīm skatīdamās uz prezidentu, un lords Roke kļuva par aculiecinieku pirmšķirīgai izrādei, kad viņa mulsi teica: Bet tas taču mans… ko tas te dara? Tēv Makfeil, kas te ir bijis? Kāds to ir noņēmis man no kakla. Un kur ir Liras mati? Tajā bija mana bērna matu cirta. Kurš to paņēmis? Kāpēc? Kas te notiek?

Un nu viņa stāvēja: mati sajukuši, balss emociju pilna tieši tikpat apmulsusi kā prezidents pats.

Tēvs Makfeils soli atkāpās un tvēra ar plaukstu pie galvas.

-    Kopā ar jums noteikti ir atnācis vēl kāds. Te jābūt kādam līdzzinātājam, viņš griezīgi ķērca. Kur viņš slēpjas?

-    Man nav līdzzinātāja, sieviete nikni atcirta. Ja šeit ir kāds neredzams slepkava, es varu iedomāties tikai pašu Sātanu. Es uzdrošinos sacīt, ka viņš te jūtas gluži kā mājās.

Tēvs Makfeils pavēlēja sargam: Vediet viņu uz pagra­biem. Iekaliet ķēdēs! Tagad es zinu, ko mēs varam darīt ar šo sievieti. Man vajadzēja to iedomāties, tiklīdz viņa šeit ieradās.

Mežonīgi raugoties apkārt, Koulteres kundzes ska­tiens uz sekundes daļu sastapās ar lorda Rokes acīm, kas tumsā spīdēja pie griestiem. Izlūks uzreiz uztvēra viņas sejas izteiksmi un precīzi saprata, ko viņa no tā vēlas.

KOŠU MATU ROKASSPRĀDZE AP KAULIEM…

DŽONS DONNE

Saint-Jean-les-Eaux ūdenskritums krita lejup starp klinšu smailēm Austrumalpos, un ģeneratoru stacija bija uzbūvēta virs tā, cieši pie kalna. Apgabals bija me­žonīgs, drūms un neaizsargāts no vēja, un tur vispār neviens neko nebūtu būvējis, ja vieta nešķistu tik daudzsološa milzīga­jiem dzimtera ģeneratoriem, kurus darbināja tūkstošiem tonnu ūdens, kas krākdams plūda caur aizu.

Bija nakts pēc Koulteres kundzes aresta, un plosījās vētra. Stāva akmens tuvuma, ģeneratoru stacijas priekšā, cepelīns palēninaja gaitu un planēja bargajā vējā. Gaisa kuģis atgādināja dzīvnieku uz gaismas kājām, kas tās saliec, lai atgultos.

Taču pilots nebija apmierināts: vējš griezās virpuļos un gar kalna malu pretī cirtās brāzmas. Turklāt kabeļi, bal­sti un transformatori atradās par daudz tuvu: ja starp tiem ietriektu cepelīnu, kas pilns ar viegli uzliesmojošu gāzi, iznākums acumirklī būtu fatāls. Slapjdraņķis slīpi bungoja pa lidaparāta lielo, stingro apvalku, radīdams troksni, kas gandrīz apslāpēja motoru rīboņu un kauk­šanu un skatu uz zemi padarīja neskaidru.

Šeit ne! pilots pūlējās pārkliegt troksni. Aplido­sim atradzi!

Tēvs Makfeils nikni skatījās, kā pilots virzīja droseli uz priekšu, regulēdams dzinējus. Cepelīns grīļīgi pacēlās un

pārlidoja kalna malu. Gaismas "kājas" piepeši pagari­nājās, it kā taustītu ceļu pa kalna muguru, to apakšdaļa pazuda slapjā sniega un lietus virpuli.

-    Vai nevarat piekļūt stacijai vēl tuvāk? prezidents jautāja, paliecies uz priekšu, lai pilots dzirdētu.

-    Nē, ja vēlaties nolaisties, pilots atteica.

-   Jā, vēlamies. Ļoti labi. Nolaidiet mūs zemē zem kores!

Pilots pavēlēja komandai gatavoties pietauvoties. Ta

kā iekārtā, kuru viņi grasījās izkraut, bija gan smaga, gan trausla, bija svarīgi gaisa kuģi nodrošināt. Prezi­dents atgāzās krēslā, ar pirkstiem bungodams pa sava sēžamā paroci. Viņš iekoda sev lūpā, bet, neko neteik­dams, ļāva pilotam netraucēti strādāt.

Lords Roke visu vēroja no savas slēptuvēs aiz šķērs­sienas kabīnes aizmugurē. Lidojuma laikā viņa mazās ēnas apveids vairākas reizes bija šķērsojis metāla tiklu, skaidri redzams ikvienam, kurš būtu skatījies, viņiem pietiktu tikai pagriezt galvas; bet, lai dzirdētu, kas no­tiek, lordam Rokem vajadzēja atrasties vietā, kur viņš kļūtu saredzams. Risks bija neizbēgams.

Viņš slapstīdamies virzījās uz priekšu, cieši ieklausī­damies motoru rūkoņā, krusas un slapjdraņķa dārdos, vēja spindzēšanā vados un zābakoto kāju klaudzoņā uz metāla pārejām. Aviācijas inženieris sauca pilotam dažus skaitļus, pēdējais tos apstiprināja, un lords Roke atkal iegrima ēna, cieši turēdamies pie statņiem un šķēršiem, lidaparātam strauji pazeminot augstumu un šūpojoties.

Beidzot, pec lidaparāta kustības apjauzdams, ka tas gandrīz ir noenkurojies, viņš pa kabīnes apvalku mēroja ceļu atpakaļ uz sēdekļiem borta labajā pusē.

Abos virzienos pārvietojās vīri: komandas locekļi, teh­niķi un priesteri. Daudzi no viņu dēmoniem bija ziņkāres pilni suņi. Ejas otrā pusē sēdēja Koulteres kundze, modra un klusa, sievietes zeltainais dēmons no viņas klēpja visu vēroja, starodams ļaunprātībā.

Nogaidījis izdevīgu bridi, lords Roke pāršāvās pāri ejai uz Koulteres kundzes sēdekli un acumirklī patvērās viņas pleca ēnā.

-    Ko viņi dara? sieviete nomurmināja.

-   Nolaižas. Mēs atrodamies pie ģeneratoru stacijas.

-    Vai grasāties palikt kopā ar mani vai darboties uz savu roku? viņa čukstēja.

-   Palikšu ar jums. Man vajadzēs slēpties zem jūsu ka­žoka.

Koulteres kundzei mugurā bija smags aitadas kažoks, siltajā kabinē neērti biezs, bet roku dzelži kavēja to novilkt.

-    Tad lieniet tūlīt iekšā, viņa teica, paskatījusies apkārt, un lords Roke ielīda viņai azotē, atrazdams ar ka­žokādu izoderētu kabatu, kur varēja droši tupēt. Zel­tainais pērtiķis gādīgi sabakstīja aiz kažoka Koulteres kundzes zīda apkakli gluži kā prasīgs sieviešu tērpu modelētājs, kas apkalpo savu iemīļoto modeli. Dēmons neatslābstoši rūpējās, lai lords Roke butu pilnīgi apslēpts kažoka krokās.

Viņš paguva tieši laikā. Tūlīt ieradās ar šauteni bru­ņots kareivis, pavēlēdams, lai Koulteres kundze kāpj laukā no lidaparāta.

-   Vai varat noņemt man šos roku dzelžus? viņa jautaja.

-    Man nav pavēlēts tos noņemt, kareivis atbildēja. Celieties kājās, lūdzu!

-    Bet ir grūti pakustēties ar šiem krāmiem uz rokām. Esmu gluži stīva — esmu nosēdējusi te lielāko dienas daļu bez kustēšanās -, un jūs zināt, ka man nav nekādu ieroču, jo esat mani pārmeklējis. Ejiet, pajautājiet prezidentam, vai tiešām ir nepieciešams mani saslēgt dzelžos. Vai tad es grasos mēģināt bēgt šaja mežonīgajā vietā?

Lordu Roki neietekmēja viņas šarms, taču viņu inte­resēja tā iespaids uz citiem. Sargs bija jauns vīrietis viņiem būtu vajadzējis sūtīt kādu vecu, sirmu kareivi.

-   Labi, sargs teica, esmu pārliecināts, ka jūs nebegtu, kundze, bet es nevaru darīt to, kas man nav pavēlēts. Esmu pārliecināts, ka jūs to saprotat. Lūdzu, piecelieties, kundze, un, ja jūs paklupsit, es jūs noturēšu aiz rokas.

Koulteres kundze piecēlās, un lords Roke juta, ka viņa sāk neveikli iet. Viņa bija visgraciozākais cilvēks, ko Gal­livespiāns jebkad bija redzējis, lempīgums bija tēlots. Kad viņi sasniedza trapa augšgalu, sieviete paklupa un uztraukti iekliedzās, un lords Roke sajuta triecienu, sarg­kareivja rokai viņu satverot. Viņš dzirdēja arī, ka ap viņiem mainās skaņas: kauca vējš, un stingri griezās mo­tori, ģenerēdami jaudu apgaismojumam, kaut kur tu­vumā skanēja balsis, kas izkliedza pavēles.

Viņi kāpa lejā pa trapu, Koulteres kundzei smagi bal­stoties pret sargkareivi. Sieviete runāja klusi, un lords Roke varēja saklausīt tikai kareivja atbildi.

-    Tam seržantam tur pāri pie lielajām redelēm viņam ir atslēgas. Bet es neuzdrīkstos viņam tās prasīt, kundze, piedodiet!

-    Nu labi, viņa teica, veikli izdvesdama nožēlas no­pūtu. -Šā vai ta paldies.

Lords Roke dzirdēja zābaku soļus aizdipam prom pār akmeņiem, un Koulteres kundze čukstēja: Vai dzirdējāt par atslēgām?

-   Pasakiet man, kur tas seržants ir? Man jāzina, kur un cik tālu.

-Apmēram desmit manu soļu attālumā. Pa labi. Liela auguma vīrs. Es redzu pie viņa jostas atslēgu saišķi.

-    Tas neko nedod, ja es nezinu īsto atslēgu. Vai redzē­jāt to, kad viņš slēdza dzelžus?

-   Jā. īsa, resna atslēga, ap to aptīta melna lente.

Lords Roke norāpoja lejā, ķerdamies viņas kažoka bie­zajā aitas vilnā, līdz sasniedza tā apakšmalu ceļu līmenī. Tur cieši turēdamies, Gallivespiāns palūkojās apkārt.

Viņus apgaismoja prožektors, mezdams spilgtu gaismu pār mitrajām klintīm. Bet, skatīdamies apkārt un meklē­dams ēnu, lords Roke ieraudzīja, ka gaisma vējā sāk sā­niski šūpoties. Tad atskanēja kliedziens un gaisma pie­peši nodzisa.

Viņš nekavējoties nokrita zemē un pa šļakstošo slapj­draņķi metās uz seržanta pusi, kurš grīļīgi liecās uz priekšu, pūlēdamies satvert nokritušo prožektoru.

Šajā juceklī lords Roke uzlēca lielajam vīram uz kājas, kad tā pašūpojās viņam garām, un sakampa kokvilnas bikšu galu izmirkušu un jau piesūkušos smagu lietū un iegrūda dzeloni miesā tieši virs zābaka.

Izgrūdis kunkstošu brēcienu un sagrābis kāju, seržants neveikli nokrita, pūlēdamies ievilkt elpu un iekliegties. Lords Roke atlaidās un atlēca sānis no krītošā ķermeņa.

Neviens neko neievēroja: vēja, motoru un kapājošās krusas troksnis apslāpēja cilvēka kliedzienu, un tumsā viņa augums nebija saskatāms. Taču tuvumā atradās vēl citi, un lordam Rokem vajadzēja strādāt veikli. Viņš uzlē­ca nokritušajam vīrietim uz sāna tam blakus ledaina ūdens peļķē gulēja atslēgu saišķis un vilka to aiz lielās šautras, tik resnas kā viņa roka un garumā viņam līdz pusei, līdz atrada atslēgu ar melno lenti. Un tad sākās cīniņš ap atslēgu riņķa sprādzi, nepārtraukti riskējot da­būt triecienu ar krusas graudu tas Gallivespiānam būtu nāvējošs: ledus gabals bija divu viņa dūru lielumā.

Un tad balss virs viņa prasīja: Vai ar jums viss kārtībā, seržant?

Kareivja dēmons rūca uz seržanta dēmonu, kurš bija pa pusei apdullis un pakritis, un apošņāja viņu. Lords Roke nevarēja gaidīt: atkal lēciens un dūriens, un otrs vīrs nokrita blakus seržantam.

Vilkdams, puledamies un ciladams lords Roke beidzot atslēgu riņķi atlauza vaļā: vispirms nācās nocelt sešas at­slēgas, kas atradās virs atslēgas ar melno lenti, tikai tad tā atbrīvojās. Nu jau ik sekundi varēja no jauna iedegties prožektora gaisma, bet pat pustumsā diezin vai viņi ne­pamanītu divus nemaņā gulošus vīrus…

Lords Roke patlaban noņēma atslēgu, kad atskanēja kliedziens. Viņš no visa spēka vilka masīvo atslēgas šautru raudams, cilādams, celdams, rāpodams, staipī­dams un paslēpās aiz kāda maza laukakmens tieši tobrīd, kad atskanēja dimdoši soļi un balsis sauca pēc gaismas.

-   Nošauti?

-   Neko tādu nedzirdēju…

-   Vai viņi elpo?

Tad no jauna iedegās salabotais prožektors. Lords Roke tika izgaismots tik skaidri kā lapsa mašīnas priekšējo lukturu gaismā. Viņš stāvēja sastindzis, bolīdams acis pa labi un pa kreisi, un, pārliecinājies, ka visu uzmanība pievērsta tik noslēpumainā kārtā nokritušajiem vīriem, uzmauca atslēgu sev plecā un skrēja, apiedams peļķes un akmeņus, līdz sasniedza Koulteres kundzi.

Jau pēc sekundes viņa atslēdza roku dzelžus un klusi nolika tos zemē. Lords Roke palēcās, satvēra sievietes kažoka apakšmalu un uzskrēja augša viņai uz pleca.

-    Kur bumba? kavalieris prasīja tuvu pie Koulteres kundzes auss.

-    Viņi tikko sāk to izcelt. Bumba ir tajā lielajā redeļu kastē tur, uz zemes. Es nevaru rīkoties, iekams viņi to nebūs izcēluši, un pat tad…

-   Labi, lords Roke teica, skrieniet! Paslēpieties! Es palikšu tepat un pavērošu. Skrieniet!

Viņš nolēca uz viņas piedurknes, pēc tam zemē. Bez mazākā trokšņa sieviete virzījās prom no gaismas, sā­kumā lēnām, lai nepiesaistītu sarga uzmanību, bet pēc tam, pieliekusies un lietus šaustīta, skrēja augšā pa slī­pumu, zeltainajam pērtiķim šaujoties pa priekšu un izlū­kojot ceļu.

Aiz muguras Koulteres kundze dzirdēja nepārtraukto motoru rūkoņu, juceklīgus izsaucienus un spēcīgo prezi­denta balsi cenšamies notikuma vietā ieviest kaut kādu kartību. Viņa atcerējās ilgstošās mokošās sāpes un halu­cinācijas, ko bija pārcietusi pēc kavaliera Taielija dzeliena, un nevēlējās būt šo abu vīriešu vietā, kad tie modīsies.

Bet drīz Koulteres kundze jau bija uzkāpusi augstāk un, rāpdamās pār mitrajiem akmeņiem, redzēja sev aiz muguras šaudāmies prožektora gaismu, kas atstarojās no cepelīna lielā, izliektā vēdera; patlaban tā atkal nodzisa, un nu viņa dzirdēja tikai motora rūkoņu, tam veltīgi cīno­ties pret vēju, un ūdenskrituma dārdus lejā.

Dzimtera hidrostacijas inženieri pūlējās pār aizas malu pievienot bumbai strāvas kabeli.

Koulteres kundzes galvenā problēma nebija izkļūt no šīs situācijas dzīvai: tam bija otršķirīga nozīme. Galve­nais bija izdabūt Liras matus no bumbas, pirms tā tiek uzspridzināta. Matus, kas bija atradušies aploksnē, lords Roke pēc viņas aresta bija sadedzinājis, ļaudams vējam pelnus aizpūst naksnīgajās debesīs; pēc tam viņš bija iekļuvis laboratorijā un novērojis, ka viņi rezonanses kamerā ievieto tumši zeltainās cirtas atlikušo daļu. Viņš skaidri zināja, kur tā ir un kā kamera atverama, bet spilgtā gaisma un mirdzošās laboratorijas virsmas, ne­maz nerunājot par tehniķu nemitīgo nākšanu un iešanu, neļāva neko pasākt.

Tāpēc matu cirtu vajadzēja izņemt pēc tam, kad bumba būs uzstādīta.

Prezidenta nolūki pret Koulteres kundzi visu vēl sa­režģīja. Bumba enerģiju saņēma no pārrautās saiknes starp cilvēku un dēmonu, un tas nozīmēja derdzīgu pro­cesu: lamatu būri un sudraba giljotīnu. Prezidents grasī­jās pārraut mūža garuma saikni starp Koulteres kundzi un zeltaino pērtiķi un tādā ceļā atbrīvojušos enerģiju iz­mantot, lai iznīcinātu viņas meitu. Viņa un Lira ietu bojā no pašas Koulteres kundzes izgudrojuma. "Tas vismaz ir precīzs," viņa domāja.

Sievietes vienīgā cerība palika lords Roke. Bet cepehnā viņš čukstus viņai bija skaidrojis par savu indīgo dzeloņu spēku: viņš tos nevarot izmantot nepārtraukti, jo ar katru dzelienu inde pavājinoties. Lai tās potence atkal pilnībā atjaunotos, vajagot paiet veselai dienai. Necik ilgi, un šis galvenais ierocis zaudēs spēku tad viņiem paliks tikai pašu attapība.

Atradusi pārkaru klinti blakus egles saknēm pie aizas, Koulteres kundze iekārtojās zem tās, lai paskatītos apkārt.

Zem un virs viņas, aiz aizas malas un pilnīgi pakļauta vēja spēkam, stāvēja ģeneratoru stacija. Inženieri salika veselu virkni apgaismošanas ierīču, lai vieglāk varētu dabūt kabeli līdz bumbai: netālu varēja dzirdēt balsis, kas izkliedza komandas, un caur kokiem bija saskatāmas kustīgas gaismas. Pašu kabeli, tik resnu kā cilvēka roka, ar vagoneti vilka no gigantiskas spoles uz nogāzes vir­sotni tādā tempā, kādā tas tika darīts, bumba tiktu sa­sniegta piecās minūtēs vai vēl ātrāk.

Tēvs Makfeils cepelīnā bija sapulcinājis kareivjus. Vai­rāki vīri stavēja sardzē, vērdamies slapjdi'aņķi un tumsā un turēdami šautenes gatavībā, tikmēr citi atvēra koka redeļu kasti, kurā glabājās bumba, un gatavoja to pievie­nošanai pie kabeļa. Koulteres kundze lietus kapāto prožektoru gaismā to varēja skaidri saskatīt, tāpat arī uz akmeņainās grunts nedaudz sasvērušās elektroinstalāci­jas un smago tehniku. Viņa dzirdēja augstsprieguma sprakšķus un dūkoņu no apgaismojuma, kabeļiem zvārojoties vējā un lietū un metot pār akmeņiem ēnas, kas šūpojās kā groteskas lecamauklas.

Viena struktūras daļa Koulteres kundzei bija ļoti labi pazīstama: lamatu krātiņi ar sudraba asmeni augšā. Pā­rējais viņai šķita svešs; viņa nespēja saskatīt rituļu, krūku, izolācijas uzbērumu un cauruļvadu režģu nozīmi. Tomēr kaut kur visā šajā sarežģītībā atradās mazā matu sproga, no kuras bija atkarīgs viss.

Viņai pa kreisi tumsā lejup slīga nogāze, tālu lejā mir­goja kaut kas balts un dārdēja Saint-Jean-les-Eaux ūdens­kritums.

Te atskanēja kliedziens. Kareivis nometa šauteni, pastreipuļoja uz priekšu un nokrita zemē, spārdīdamies, raustīdamies un sāpēs vaidēdams. Par atbildi prezidents paskatījās debesīs un, pielicis pie mutes plaukstas, spalgi iekliedzās.

Ko viņš darīja?

Pēc brīža Koulteres kundze to saprata. Pilnīgi neiespē­jami, bet lejup nolaidās ragana un nosēdās prezidentam blakus, kamēr viņš kliedza vējā:

-    Meklējiet tepat tuvumā! Te kāds radījums palīdz šai sievietei. Tas jau ir uzbrucis vairākiem maniem vīriem. Atrodiet to un nogaliniet!

-   Tur kāds nāk, ragana teica tonī, ko Koulteres kun­dze savā slēptuvē skaidri sadzirdēja. Redzu, ka tas tu­vojas no ziemeļiem.

-    Par to neuztraucieties. Uzmeklējiet to radījumu un iznīciniet to, pavēlēja prezidents. Viņš nevar būt ne­kur tālu. Un pielūkojiet arī sievieti. Ejiet!

Ragana atkal uzlidoja gaisā.

Piepeši pērtiķis saspieda Koulteres kundzes roku un rādīja uz kaut ko.

Tur lords Roke gluži atklāti gulēja uz sūnu ielāpiņa. Kā viņi varēja viņu nepamanīt? Taču kaut kas bija atga­dījies, jo kavalieris nekustējās.

-    Ej, dabū viņu atpakaļ, Koulteres kundze teica, un pērtiķis, zemu pieliecies, skrēja no akmens uz akmeni, virzīdamies uz mazo, zaļo laukumiņu starp klintīm. Viņa zeltainā spalva drīz k|uva tumša no lietus un pielipa cieši pie ķermeņa, darot viņu mazāku un ne tik viegli saskatā­mu, taču dēmons tik un tā izturējās briesmīgi aizdomīgi.

Tēvs Makfeils tikmēr atkal pievērsās bumbai. Ģenera­toru stacijas inženieri kabeli bija novietojuši tieši zem tās, un tehniķi noņēmās, stiprinādami skavas un gatavo­dami termināļus.

Koulteres kundze prātoja: diez ko viņš nu darīs, kad upuris izsprucis. Tad prezidents pagriezās, skatīdamies pār plecu, un viņa ieraudzīja vīrieša sejas izteiksmi. Tā bija tik koncentrēta un saspringta, ka seja drīzāk atgādi­nāja masku, nevis cilvēka vaibstus. Lūpas kustējās lūg­snā, plati ieplestās acis bija pavērstas augšup, un tās kapāja lietus; kopumā viņš līdzinājās kāda drūma spāņu svētā mocekļa attēlojumam gleznā ekstāzes brīdī. Koul­teres kundzi piepeši ķēra baiļu bulta, jo viņa skaidri sa­prata, ko viņš ir nodomājis: tēvs Makfeils grasījās sevi upurēt. Bumba sprāgs, un vienalga, vai viņa uzies gaisā vai neuzies līdz ar to.

Skriedams no akmens uz akmeni, zeltainais pērtiķis sasniedza lordu Roki.

Man salauzta kreisā kāja, — Gallivespiāns lēni teica. Beidzamais vīrs tai uzkāpa. Klausies vērīgi…

Kamēr pērtiķis viņu aizvāca prom no gaismas loka, lords Roke precīzi izstāstīja, kur atrodas rezonanses ka­mera un kā to atvērt. Praktiski viņi atradās kareivju acu priekšā, bet dēmons ar savu mazo nastiņu soli pa solim lavījās no ēnas līdz ēnai.

Koulteres kundze, vērodama un kodīdama lūpu, izdzirda nošalcam gaisu un sajuta spēcīgu triecienu nevis pret savu ķermeni, bet pret koku. Tur, iestrēgusi mazāk nekā plauk­stas platumā no viņas kreisās rokas, drebēja bulta. Koulteres kundze tūlīt pavēlās tālāk, iekams ragana nebija paspējusi izšaut otru, un gāzās pa slīpumu lejā uz pērtiķa pusi.

Tālāk viss noritēja ļoti strauji: gāja vaļā šāviens, un pa slīpumu vēlās sīvs dūmu mākonis, vai arī viņa neredzēja liesmas. Zeltainais pērtiķis, redzēdams, ka Koulteres kundzei uzbrūk, nolika lordu Roki zemē un metās viņu aizstāvēt, un tieši tobrīd lejup laidās ragana, turēdama gatavībā nazi. Lords Roke aizlīda aiz tuvākā akmens, un Koulteres kundze saķērās tuvcīņā ar raganu. Viņas nikni kāvās starp akmeņiem, bet zeltainais pērtiķis tikmēr ņē­mās raganas mākoņpriedes zaram izraustīt visas skujas.

Tikmēr prezidents bāza savu dēmonu-ķirzaku mazā­kajā no sudraba lamatu krātiņiem. Ķirzaka locījās un spiedza, spārdījās un koda, bet viņš nokratīja to no savas plaukstas un veikli aizcirta durvis. Tehniķi veica bei­dzamos regulēšanas darbus, pārbaudīdami savus mērin­strumentus un standarta etalonus.

No zila gaisa ar mežonīgu brēcienu nolaidās kaija un pakampa Gallivespiānu savos nagos. Tas bija raganas dēmons. Lords Roke no visa spēka pretojās, bet putns viņu turēja ļoti cieši, un tad ragana pati izrāvās no Koul­teres kundzes tvēriena, sagrāba saplosīto mākoņpriedes zaru un uzlēca gaisā, pievienodamās savam dēmonam.

Koulteres kundze metās uz bumbas pusi, juzdama, ka dūmi uzbrūk viņas degunam un rīklei gluži kā nagi: asaru gāze. Lielākā daļa zaldātu bija pakrituši vai rīstī­damies meimuroja prom ("Diez no kurienes gāze nāk?" viņa brīnījās), bet tagad, kad vējš dūmus izkliedēja, viņi atkal sāka pulcēties. Cepelīna lielais, rievotais vēders ka­rājās virs bumbas, vējā nostiepdams kabeļus, gar tā sud­rabainajiem sāniem tecēja mitrums.

Bet tad augstu gaisā kāda skaņa lika iedžinkstēties Koulteres kundzes ausīm. Tas bija tik spalgs un biedējošs kliedziens, ka pat zeltainais pērtiķis bailēs viņu sagrāba kā spīlēs. Sekundi pēc tam baltu locekļu, melna zīda un zaļu zaru virpulī metās lejā un tieši pie tēva Makfeila kājām nokrita ragana, kauliem nokrakšķot uz klints.

Koulteres kundze metās uz priekšu, lai redzētu, vai lords Roke pēc kritiena izdzīvojis. Bet Gallivespiāns bija pagalam. Viņa labās kājas dzelonis bija dziļi ieurbies raganas kaklā.

Pati spīgana tomēr vēl bija dzīva, un viņas mute dre­belīgi kustējās, sakot: Kaut kas nāk… Kaut kas cits… nāk…

Tas nebija saprotams. Prezidents jau kāpa pāri viņas ķermenim uz lielāko krātiņu. Viņa dēmons tekalēja augšup lejup pa otra būra sāniem, tā mazie nadziņi šķindēja pret sudraba režģi, balss lūdzās žēlastību.

Zeltainais pērtiķis lēca uz tēvu Makfeilu, taču ne uzbrukt gribēdams: viņš rāpās augšā pār vīrieša pleciem, lai sasniegtu vadu un cauruļu mudžekļa centru rezo­nanses kameru. Prezidents mēģināja viņu sagrābt, bet Koulteres kundze saspieda vīrieša roku un centās viņu atraut atpakaļ. Viņa neko neredzēja: acīs sitās lietus, un gaisā vēl vēdīja gāze.

Visapkārt dunēja artilērija: kas notika?

Prožektoru gaismas vējā šūpojās, tāpēc viss šķita nesta­bils, pat kalnāja melnās klintis. Prezidents un Koulteres kundze bija saķērušies tuvcīņā, kliegdami, kaudamies ar dūrēm, plēsdami, raudami, kozdami, bet sieviete jutās nogurusi un viņš bija stiprs; tomēr Koulteres kundze bija arī izmisusi un viņai vajadzētu varēt tēvu Makfeilu atgrūst, taču daļa viņas vēroja, kā zeltainais pērtiķis manipulē ar kloķiem viņa mežonīgās, melnās ķetnas grāba mehā­nismu tā un citādi, raujot, griežot, grūžoties tajā iekšā…

Tad nāca sitiens pa deniņiem. Koulteres kundze apdul­lusi nokrita, prezidents atbrīvojās un, asinīm plūstot, ievilkās burī un aizvēra aiz sevis durvis.

Pērtiķis bija atvēris kameras stikla durvis smagās vi­rās un pasniedzās iekšā: tur bija matu cirta to turēja gumijas spilventiņi metāla skavā! Tomēr skavu vēl vaja­dzēja attaisīt un Koulteres kundze uzstīvējās augšā, viņas rokas drebēja. Viņa no visa spēka sapurināja sudra­boto režģi, skatīdamās augšup uz asmeni, dzirkstošajiem termināliem un cilvēku būri. Pērtiķis atskrūvēja skavu, bet prezidents viņa seja izskatījās kā drūma triumfa maska savija vadus kopā.

Uzliesmoja balts, spēcīgs zibsnis, atskanēja krakšķis, pērtiķis tika uzsviests augstu gaisā un reizē ar viņu — mazs, zeltains mākonītis: vai tie bija Liras mati? Vai var­būt pērtiķa paša vilna? Lai kas arī tas būtu bijis, zeltai­nais mākonītis uzreiz tika aizpūsts tumsā. Koulteres kundzes labo roku savilka tik spēcīgi krampji, ka viņa ieķērās režģos, atstājot locekli pa pusei guļam, pa pusei karājamies; sievietes galva džinkstēja un sirds dauzījās.

Kaut kas bija noticis ar viņas redzi. Pār Koulteres kun­dzes acīm bija nākusi baisa skaidrība: viņa spēja saskatīt vissīkākos niekus, kas bija vērsti uz vienu svarīgu Vi­suma detaļu vienai rezonanses kameras spailei bija pie­lipis viens vienīgs tumši zeltains mats.

Koulteres kundze izkliedza savas ciešanas skaļā, žēla­bainā kaucienā, nemitēdamās purināt būri, tā mēģinā­dama ar atlikušajiem niecīgajiem spēkiem atbrīvot matu. Prezidents pārlaida plaukstas sejai, notraukdams lietus lāses. Viņa mute kustējās, it kā kaut ko teiktu, bet sie­viete neko nevarēja sadzirdēt. Koulteres kundze bezpa­līdzīgi raustīja režģi un tad trieca visu ķermeņa svaru pret mašīnu tieši tobrīd, kad viņš, dzirkstelei sprakšķot, salika kopā divus vadus. Pilnīgā klusumā spožais sud­raba asmens šāvās lejup.

Kaut kas kaut kur eksplodēja, bet Koulteres kundze to nejuta.

Viņu pacēla kādas rokas: lorda Ezriela rokas. Tur nebija nekā pārsteidzoša; viņam aiz muguras stāvēja ieceru kuģis, turēdamies uz nogāzes nevainojamā līdzsvarā. Pacēlis Koulteres kundzi uz rokām, viņš nesa viņu uz kuģi, ignorē­dams artilērijas uguni, bangojošos dūmus un satrauktos apjukuma kliedzienus.

Vai viņš ir miris? Vai tas uzgāja gaisā? viņa pama­nījās pajautāt.

Lords Ezriels viņu iecēla ieceru kuģi un iekāpa viņai blakus, ielēca ari sniega leopards, turēdams mutē pa pu­sei apdullušo pērtiķi. Lords Ezriels satvēra vadības svi­ras, un kuģis uzreiz uzlēca gaisā. Sāpju apmiglotām acim Koulteres kundze palūkojās lejup uz nogāzi. Tur kā skud­ras šurpu turpu skraidīja cilvēki; daži gulēja beigti, tik­mēr citi saraustītām kustībām rāpoja pa akmeņiem. Visam šim haosam pa vidu no ģeneratoru stacijas kā milzu čūska stiepās kabelis, vienīgais mērķtiecīgais priekšmets visā ainavā, tiekdamies uz mirdzošo bumbu, kur krātiņā sačokurojies gulēja prezidenta līķis.

-    Lords Roke? jautāja lords Ezriels.

-    Miris, viņa čukstēja.

Viņš nospieda pogu, un izšāvās liesmu pīķis, sašūpodams cepelīnu. Mirkli vēlāk viss lidaparāts uzliesmoja baltās ugunīs, ietinot tajās arī ieceru kuģi, kas nekustīgs un neskarts karājās liesmu vidū. Lords Ezriels nestei­dzīgi virzīja savu gaisa kuģi projām, un viņi skatījās, kā liesmojošais cepelīns lēnām krīt un nolaižas uz visas šīs ainas uz bumbas, kabeļa, kareivjiem un visa cita -, un viss sagāzās dūmu un liesmu juceklī, gar kalnu uzņem­dams ātrumu un krītot pārvērzdams pelnos sveķainos kokus, līdz cepelīns iekrita baltajā ūdenskritumā, kas visu aizrāva prom tumsā.

Lords Ezriels atkal aizskāra vadības sviras, un ieceru kuģis sāka uzņemt ātrumu ziemeļu virzienā. Bet Koul­teres kundze nespēja atraut skatienu no ainavas. Viņa vēl ilgi asaru pilnām acīm atskatījās uz liesmām, līdz no tām nepalika pāri nekas vairāk kā vertikāla, tumsā sprakstoša oranža līnija, kas ievijās dūmos un tvaikā, un pēc tam izgaisa arī tā.

saule ir atstājusi savu melnumu ir atradusi svaigāku rītu, & gaišais mēness līksmojas skaidrajā naktī bez mākoņiem…

VILJAMS BLEIKS

Bija tumšs, un visu apņemošais mel­nums spieda Liras acis tik smagi, ka viņa gluži vai sajuta uz tām tūkstoš tonnu smagu klinšu svaru. Vienīgā gaisma nāca no lēdijas Salmekijas spā­res luminiscējošās astes, un pat tā sāka bālēt, jo nabaga kukaiņi Nāves zemē nevarēja atrast sev pārtiku kavaliera spāre necik sen bija nobeigusies.

Tāpēc, Taielijam sēžot uz Vila pleca, Lira turēja lēdijas spāri plaukstās, bet lēdija kukainim kaut ko mierinoši čukstēja, barodama to sākumā ar cepumu druskām, bet pēc tam pati ar savām asinīm. Ja Lira to būtu redzējusi, viņa piedāvātu savējas, jo viņai asiņu bija vairāk, taču meitene nespēja neko citu kā koncentrēties, lai atrastu drošu atbalstu kājām un izvairītos no zemākajām pārkaru klintīm virs galvas.

Harpija Bezvārde viņus bija ievedusi alu sistēmā, kurai, pēc viņas vārdiem, vajadzēja aizvest līdz tuvākajai vietai Nāves zemē, no kuras varētu atvērt logu uz citu pasauli. Aiz viņiem nāca bezgalīgi daudz veļu. Tunelis bija čukstu pilns priekšējie iedrošināja tos, kas nāca aiz viņiem, drosmīgie uzmundrināja gļēvos, un vecie iedvesa cerības jaunajiem.

Vai vēl tālu jāiet, Bezvārde? Lira klusi jautāja. Jo šī nabadzīte spāre mirst arī viņas gaisma izdzisīs.

Harpija apstājās un pagriezusies atbildēja:

-   Vienkārši sekojiet. Ja neko neredzat, klausieties. Ja nedzirdat, tad taustiet.

Harpijas acis tumsā mežonīgi spīdēja. Lira pamāja ar galvu un teica: Jā, es tā darīšu, bet es neesmu tik stipra kā parasti un neesmu drosmīga, vismaz ne pārāk. Lūdzu, neapstājies. Es sekošu mēs visi sekosim. Lūdzu, turpini ceļu, Bezvārde!

Harpija pagriezās un devās tālāk. Spāres spīdums ik minūti pavājinājās, un Lira saprata, ka drīz tas pazudīs pavisam.

Viņai meimurojot uz priekšu, tieši blakus ierunājās balss pazīstama balss.

-    Lira, Lira, bērns…

Meitene sajūsmināta pagriezās.

-    Mister Skorsbij! Ak, kā es priecājos jūs dzirdēt! Un tas esat jūs es tagad redzu ak, kaut es varētu jums pieskarties!

Vārgajā, vārgajā gaismā Lira saskatīja Teksasas gaisa kuģotāja kalsno siluetu un sardonisko smaidu, un viņas plauksta pati no sevis veltīgi pastiepās uz priekšu.

-    Es arī, mīļumiņ. Bet paklausies viņi tur ārā ir sataisījuši nepatikšanas, un tās ir mērķētas uz tevi nejautā man, kādas. Vai tas ir tas zēns ar nazi?

Vils bija lūkojies uz viņu, dedzīgi vēlēdamies redzēt Liras seno biedru, bet nu viņa skatiens paslīdēja garām Lī uz veli gaisa kuģotājam līdzās. Lira uzreiz redzēja, kas viņš ir, un apbrīnoja pieaugušā Vila vīziju tas pats iz­virzītais žoklis, tā pati galvas turēšanas maniere.

Vils bija bez valodas, bet viņa tēvs teica:

-    Klausies tagad nav laika par to runāt -, vienkārši dari tieši tā, kā es teikšu. Tūlīt paņem nazi un sameklē Liras matos vietu, kur tika nogriezta sproga.

Vila tēvs runāja steidzīgi, un zēns nešķieda laiku, jau­tādams, kāpēc. Lira, satraukumā plati iepletusi acis, ar vienu roku pacēla augšup spāri un ar otru taustīja matus.

-   Nē, Vils sacīja, pavelc roku nost es nevaru redzēt.

Un vājajā gaismas atblāzmā viņš ieraudzīja: mazā lau­kumiņā tieši virs Liras kreisajiem deniņiem mati bija īsāki nekā citur.

-   Kurš to izdarīja? Lira jautāja. Un…

-   Kuš, Vils klusināja meiteni un jautāja sava tēva ve­lim: Kas man jādara?

-   Nogriez matus lidz pašam skalpam. Rūpīgi tos savāc, ik matiņu, lai netrūktu pat viena. Tad atver citu pasauli vienalga, kādu ieliec matus tajā un atkal to aizver. Dari to tūlīt, nekavējoties!

Harpija to visu vēroja. Veļi, kas bija aizmugurē, drūz­mējās tuvāk. Lira tumsā neskaidri varēja saskatīt viņu sejas. Nobijusies un apmulsusi viņa stāvēja, kodīdama lūpu, kamēr Vils darīja, kā tēvs bija licis, bālajā spāres gaismā seju cieši pietuvinājis naža asmens galam. Citas pasaules klinti viņš izgrieza niecīgu atvērumu, ielika tajā smalkos, zeltainos matus un, atlicis klints gabalu vietā, logu aizvēra.

Un tad sāka drebēt zeme. No kaut kurienes, ļoti dziļi, nāca rūcošs drupšanas troksnis, it kā zemes centrs griez­tos pats ap sevi kā milzu dzirnakmens, un no tuneļa griestiem sāka birt mazi akmens fragmentiņi. Pamats zem kājām piepeši sasvērās uz vienu pusi. Vils saķēra Liras roku, un viņi turējās kopā, līdz klints zem kājām sāka svērties un slīdēt, un brūkoši akmens gabali krizda­mi nobrāza viņu kājas un sasita pēdas…

Abi bērni, sargādami Gallivespiānus, sarāvās čokurā, ar rokām aizseguši galvu, un tad briesmīgais šļūdonis nesa viņus pa kreisi un uz leju. Viņi viens otru stingri turēja, pavisam bez elpas un pārāk satriekti, lai kaut iekliegtos. Ausis pildīja grūstošo, tūkstošiem tonnu smago klinšu dārdoņa, tam brūkot un gāžoties lejā kopā ar viņiem.

Beidzot slīdēšana aprima, lai gan visapkārt mazāki ak­mentiņi, vēl palēkdamies, krita pa slīpumu, kura vēl pirms minūtes nebija. Lira gulēja uz Vila kreisās rokas. Ar labo viņš taustījās pēc naža: tas vēl atradās turpat, pie jostas.

-   Taielij? Salmekij? Vils nedroši sauca.

-Abi šeit, abi dzīvi, teica kavalieris tuvu pie auss.

Gaiss bija pilns putekļu un oda pēc bezdūmu pulvera. Bija grūti elpot un neiespējami redzēt; spāre bija pa­galam.

-     Mister Skorsbij? sacīja Lira. Mēs neko nere­dzam… Kas noticis?

-    Es esmu te, — pavisam tuvu atsaucās Lī. Laikam sprāgusi bumba un laikam nav trāpījusi.

-    Bumba? Lira izbijusies pārjautāja un tad vaicāja: Rodžer, vai tu te esi?

-   Jā-a, nāca viegls čuksts. Misters Perijs, viņš mani paglāba. Es gandrīz nokritu, bet viņš mani noturēja.

-   Skatieties, sacīja Džona Perija velis. Tikai turie­ties stingri pie klints un nekustieties!

Putekļi nosēdās, un no kaut kurienes uzradās gaisma: dīvains, vāji zeltains mirdzums, it kā visapkārt viņiem lītu luminiscējošs, miglains lietus. Ar to pietika, lai viņu sirdis iekvēlotos bailēs, jo tas izgaismoja to, kas atradās pa kreisi, vietu, kurā viss krita jeb plūda kā upe pār ūdenskrituma malu.

Tas bija milzīgs, melns tukšums, kā šahta visdziļākajā tumsā. Zeltainā gaisma, caurumā ieplūdusi, apdzisa. Viņi varēja saskatīt tā otru malu, taču tā atradās daudz tālāk, nekā Vils spētu aizmest akmeni. Labajā pusē krēslainajā tumsā augstu pacēlās nokalne, ko veidoja lieli akmeņi vaļīgi un apšaubāmā līdzsvarā.

Bērni un viņu biedri turējās pie kaut kā, kas nebija pat klintsradze — tikai daži veiksmīgi atbalsta punkti uz bez­dibeņa malas; nebija cita ceļa laukā kā tikai uz priekšu, pa slīpumu, starp izmētātajiem klints gabaliem un akme­ņiem, kuri līgojās un kurus, šķiet, vieglākais pieskāriens nogrūstu, un tie brāztos lejā.

Putekļiem nosēžoties, aiz viņiem arvien vairāk un vai­rāk veļu šausmās blenza bezdibenī. Tie sarāvās uz nogā­zes čokurā, pārāk izbiedēti, lai kustētos. Nebaidījās vie­nīgi harpijas; pacēlušās spārnos, tās augstu gaisā planēja un šaudījās turp un atpakaļ. Harpijas lidoja atpakaļ, lai iedrošinātu tos veļus, kuri vēl atradās tunelī, un lidoja uz priekšu, meklēdamas izeju.

Lira pārbaudīja: aletiometrs bija vesels. Pārvarēdama bailes, viņa paskatījās apkārt, ieraudzīja Rodžera sīko sejiņu un teica:

Nu tad iesim tālāk, mēs visi vēl esam dzīvi un neesam ievainoti. Un tagad mēs vismaz varam redzēt. Tāpēc vien­kārši iesim, turpināsim kustēties. Nav cita ceļa kā vienīgi pa malu, apejot šo te… Viņa ar žestu norādīja uz bez­dibeni. Tāpēc vienkārši jādodas uz priekšu. Es zvēru, ka mēs ar Viļu turpināsim iet, līdz būsim galā. Tāpēc nebai­dies, nepadodies un neatpaliec. Pasaki to arī citiem. Es nevaru visu laiku raudzīties atpakaļ, jo man jāskatās, kur eju, tāpēc ticēšu, ka jūs nākat aiz mums, labi?

Mazais velis palocīja galvu. Un tā veļu kolonna satrie­cošā klusumā turpināja ceļu ap bezdibeņa malu. Cik ilgi tas vilkās, nevarēja noģist ne Lira, ne Vils; viņi nekad nespeja aizmirst to, cik tas bija briesmīgi un biedējoši. Tumsa lejā bija tik dziļa, ka šķita ieraujam sevī acu skatienu, un, raugoties tajā, prātu parņēma šaušalīgs reibums. Cik vien spēja, viņi vērās stingri uz priekšu uz to klinti, to atbalsta punktu, to projekciju, to grants nogāzi un vērsa skatienus prom no bezdibeņa; taču tas pievilka, tas vilināja, un viņi gri­bot negribot atkal palūkojās lejup, lai justu, ka sašķobās līdz­svars, apreibst galva un rīkli sažņaudz draudīgs nelabums.

Dzīvie lāgu lāgiem atskatījās un redzēja, ka no spraugas, kurai viņi bija izgājuši cauri, vijas nebeidzama mirušo virkne: mātes spieda pie krūtīm savu mazuļu sejiņas, vecī­gie tēvi lēnām kāpelēja, mazie bērneļi cieši turējās priekšējo stērbelēs, zēni un meitenes Rodžera vecumā turējās stingri un uzmanīgi viņu bija tik daudz… Un visi sekoja Vilam un Lirai kā tie vēl aizvien cerēja, uz atklātu telpu.

Bet daži veļi viņiem neuzticējās. Tie drūzmējās cieši aizmugurē, un abi bērni juta uz savām sirdīm un citiem iekšējiem orgāniem aukstas plaukstas un dzirdēja ļaunus čukstus:

-   Kur ir augšpasaule? Cik tālu vēl?

-   Mums te ir bail!

-    Mums nevajadzēja nākt šurp Nāves zemē vismaz bija mazlietiņ gaismas un mazliet sabiedrības. Te ir daudz sliktāk!

-   Jūs darījāt nepareizi, nākdami uz mūsu zemi! Jums vajadzēja palikt jūsu pašu pasaulē un pagaidīt, līdz nomirstat, iekams nākt lejā mūs traucēt!

-    Ar kādām tiesībām jūs mūs vadāt? Jūs esat tikai bērni! Kas jums piešķīris tādu varu?

Vils gribēja pagriezties un teikt kaut ko nosodošu, bet Lira turēja viņu aiz rokas; veļi esot nelaimīgi un iebiedēti, viņa sacīja.

Tad ierunājās lēdija Salmekija, un viņas balss lielajā tukšumā aizskanēja tālu.

-    Draugi, esiet drosmīgi! Turieties kopā un turpiniet iet! Ceļš ir grūts, bet Lira to atradīs. Esiet pacietīgi un optimistiski, un mēs izvedīsim jus laukā, nebaidieties!

To dzirdot, Lira sajutās stiprāka tads arī bija lēdijas patiesais nolūks. Un tā viņi ar mokošām pūlēm kūlās uz priekšu.

-   Vil, Lira pēc dažām minūtēm jautāja, — vai tu dzirdi to vēju?

-   Jā, Vils atbildēja. Bet es to itin nemaz nejūtu. Un es tev ko pateikšu par to caurumu tur lejā. Tas ir tādas pašas izcelsmes kā manis izgrieztais logs. Tam ir tāda pati mala. Šai malai piemīt kaut kas īpašs reiz pataustījis, tu to nemūžam neaizmirsīsi. Un es to varu saskatīt tieši tur, kur klintis gāžas tumsā. Bet tā lielā telpa tur lejā tā nav tāda citpasaule kā pārējās. Tā ir citādāka. Man tā nepa­tīk. Es vēlos, kaut spētu to aizvērt ciet.

-   Tu neaizvēri katru logu, ko izgriezi?

-    Nē, jo dažus no tiem es nespēju aizvērt. Bet es zinu, ka man to vajadzēja. Viss iet aplami, ja tos atstāj vaļā. Un vēl tik liels… Viņš ar žestu norādīja lejup, negribēdams tur skatīties. Tas ir nepareizi. Notiks kaut kas slikts.

Kamēr viņi tā sprieda, mazu gabaliņu tālāk norisi­nājās cita saruna: kavalieris Taielijs klusi runājās ar Lī Skorsbija un Džona Perija veļiem.

-   Tātad, ko jūs sakāt, Džon? Lī teica. Jūs sakāt, ka mums nevajadzētu iziet atklātā telpā? Cilvēk, ikviena mana daļiņa alkst no jauna pievienoties dzīvajam Visumam!

-    Jā, tāpat ir arī ar mani, sacīja Vila tēvs. Bet es ticu: ja tie no mums, kas raduši cīnīties, paliktu, mēs va­rētu mesties cīņā Ezriela pusē. Ja tas notiks īstajā brīdī, mūsu iejaukšanās varētu visu izšķirt.

-    Veļi? Taielijs vaicāja, cenzdamies, lai viņa balss nepaustu skepsi, taču tas neizdevās. Kā jūs varētu cī­nīties?

-    Mēs nevarētu ievainot dzīvas būtnes, gluži pareizi. Bet ir paredzams, ka Ezriela armija cīnīsies arī pret citādām.

-    Šie Rēgi, Lī sacīja.

-    Tieši tos es arī domāju. Rēgi uzbruk dēmoniem, vai ne? Un mūsu dēmoni sen ir prom. Ir vērts mēģināt, Lī.

-   Labi, es turos kopā ar tevi, draugs.

-    Un jūs, ser, Džona Perija velis uzrunāja kavalieri. Esmu runājis ar jūsu ļaužu veļiem. Vai jūs nodzīvosiet pietiekami ilgi, lai atkal skatītu pasauli, pirms nomirsiet un atnāksiet atpakaļ kā velis?

-    Tiesa, mūsu dzīve ir īsa salīdzinājumā ar jūsējām. Man vēl ir atlikušas dažas dienas, ko dzīvot, Taielijs sacīja, un lēdijai Salmekijai varbūt mazliet vairāk. Bet, pateicoties tam, ko dara šie bērni, mūsu trimda veļu pa­saulē nebūs pastāvīga. Es esmu lepns, ka palīdzu viņiem.

Viņi gāja tālāk. Un visu laiku acu priekšā rēgojās šis pretīgais kritiens. Viena maza kļūme, viens solis, kas sperts uz vaļīga akmens, viena neapdomāta atbalstīšanās var tevi aizsūtīt leja uz visiem laikiem domāja Lira tik dziļi lejā, ka tu nomirtu badā, iekams atsistos pret dibenu, un tad tavs nabaga velis turpinātu krist un krist neiz­mērojamajā bezdibenī, bez neviena, kas varētu palīdzēt, pastiept rokas un tevi no turienes izcelt, mūžīgi pie pilnas apziņas un mūžīgi krītošu…

Ak, tas gan laikam būtu daudz ļaunāk nekā pelēkā, klusā pasaule, kuru viņi atstāj?

Tad ar Liras prātu notika kaut kas dīvains. Doma par kritienu izraisīja tādu kā reiboni, un viņa salīgojās. Vils gāja meitenei pa priekšu, tikai mazliet par tālu, lai viņu aizsniegtu vai varbūt saņemtu viņas plaukstu, bet tajā brīdī Lira sajuta Rodžeru un viņas sirdī uz brīdi iekvēlo­jās maza iedomības dzirksts. Reiz uz Džordanas koledžas jumta bija gadījies tā: Rodžeru biedēdama, Lira nepade­vās reibonim un nogāja pa akmens notekas malu.

Viņa atskatījās, lai tagad zēna velim to atgādinātu. Viņa bija Rodžera Lira, gracioza un pārgalvīga; viņai nevajadzēja rāpot kā kukainim.

Bet mazā zēna čukstošā balss aizrādīja: Lira, esi pie­sardzīga atceries, tu neesi mirusi kā mēs…

Un šķita, ka tas it kā notiek lēnām, taču Lira tur neko nevarēja darīt: viņas svars novirzījās sānis, akmeņi zem kājām sakustējās, un viņa bezpalīdzīgi sāka slīdēt. Pirmajā brīdi tas šķita kaitinoši, pēc tam komiski, un meitene nodomāja: "Cik muļķīgi!" Bet, kad Lirai neizde­vās pie kaut kā pieturēties, kad akmeņi zem viņas ripoja un strauji krita, kad viņa aizvien ātrāk slīdēja uz bezdi­beņa malu, meitene iezagās šausmas. Viņa grasījās krist. Nebija nekā, kas varētu viņu apturēt. Bija jau par vēlu.

Augums šausmās raustījās krampjos. Lira nemanīja, ka veļi metas lejup un mēģina viņu satvert, tikai lai sa­justu meiteni izbrāžamies tiem cauri ka akmeni caur miglu; viņa nedzirdēja, ka Vils izkliedz viņas vārdu tik skaļi, ka tas atbalsojas bezdibenī. Visu Liras būtni bija pārņēmis rēcošs baiļu viesulis. Viņa gāzās straujāk un straujāk, arvien lejup, un daži veļi nespēja meitenes kri­tienā skatīties: acis aizseguši, tie skaļi kliedza.

Vīlu elektrizēja bailes. Ciešanu pārņemts, viņš skatī­jās, kā Lira slīd arvien lejup, apzinādamies, ka nekādi nevar līdzēt un ka viņam vajadzēja meiteni pieskatīt. Viņš nedzirdēja pats savu izmisuma kliedzienu, skaļāku nekā Liras. Vēl divas sekundes vēl viena -, Lira bija pie malas, viņa nevarēja apstāties, viņa bija tur, viņa krita…

Un no tumsas pēkšņi piķēja būtne, kuras nagi necik sen atpakaļ bija sagrābuši Liras skalpu, harpija Bezvārde ar sievietes seju un putna spārniem; viņas nagi cieši sakļavās ap meitenes delnas locītavu. Kopā viņas turpināja triekties lejup; harpijas spēcīgajiem spārniem svara pieaugums bija gandrīz par lielu, bet tie nemitējas sisties, nagi Liru turēja stingri, un lēnām un smagi, lēnām un smagi harpija nesa bērnu arvien augstāk, laukā no bezdibeņa, un ielika viņu šļauganu un trīcošu — Vila izstieptajās rokās.

Zēns viņu cieši turēja, spiezdams sev pie krūtīm un juzdams pret ribām mežonīgi pukstam Liras sirdi. Tobrīd viņa nebija Lira un viņš nebija Vils; viņa nebija meitene, un viņš nebija zēns. Viņi bija tikai divas cilvēciskas būt­nes šajās plašajās nāves dzīlēs. Bērni saķērās kopā, un veļi pulcējās viņiem apkārt, čukstus tos mierinādami un slavēdami harpiju. Vistuvāk atradās Vila tēvs un Lī Skorsbijs, un arī viņi ļoti vēlējās Liru apkampt; Taielijs un Salmekija runāja ar Bezvārdi, slavēdami harpiju un dēvēdami to par viņu visu cēlsirdīgo glābēju, un svētī­dami viņas laipnību.

Tiklīdz Lira spēja pakustēties, viņa trīcēdama stiepās pēc harpijas un apvija rokas ap viņas kaklu, apbērdama ar skūpstiem būtnes izvārgušo seju. Meitene nespēja pa­runāt. Visi vārdi, visa pašapziņa, visa iedomība bija no viņas izpurinātā.

Dažas minūtes ceļinieki palika nekustīgi. Tiklīdz šaus­mas sāka saplakt, viņi atkal devās tālāk. Vils cieši turēja Liras plaukstu savā veselajā rokā un līda uz priekšu, pār­baudīdams ik vietiņu, pirms atbalstījās pret to. Gājiens bija tik gauss un apnicīgs, ka viņiem šķita viņi nomirs no noguruma, taču atpūsties nevarēja, apstāties neva­rēja. Kā gan kāds varētu atpūsties, ja tur lejā bija tas briesmīgais bezdibenis?

Vēl pēc stundas smaga gājiena Vils Lirai teica:

-   Paskaties uz priekšu! Man šķiet, tur ir izeja…

Taisnība nogāze k]uva lēzenāka, un bija pat iespe-

jams mazliet pakapties augšup un tālāk no bezdibeņa malas. Un tā priekšā vai tā nebija iedobe klints sienā? Vai tiešām tā varētu but izeja?

Lira ielūkojās Vila lielajās, mirdzošajās acīs un pa­smaidīja.

Viņi rāpās tālāk arvien augstak, ar katru soli attālinā­damies no bezdibeņa. Kāpdami viņi juta, ka zeme kļūst stin­grāka, rokas drošāk varēja kaut kur pieķerties, kāju atbal­sti bija mazāk pakļauti ripošanai un tā nemežģījās potītes.

-   Nu esam uzkāpuši krietnu gabalu, Vils teica. Es varētu palūkot ar nazi, ko atradīšu.

-   Vēl ne, harpija atbildēja. Iesim vēl tālāk. Šī vieta loga atvēršanai ir slikta. Augstāk būs labāk.

Viņi klusām turpināja: plauksta, pēda, svars, kustība, pārbaude, plauksta, pēda… Pirksti kļuva jēli, ceļgali un gūžas piepūlē drebēja, no pārmērīgā noguruma sāpēja un dūca galva. Viņi pievārēja beidzamās pēdas augšā uz klints piekaji, kur mazu gabaliņu ēnā iestiepās šaura aiza.

Lira sāpošām acīm vēroja, kā Vils izņem nazi un sāk meklēt gaisā, taustīdams, atvilkdams roku, meklēdams un atkal taustīdams.

-   Ā, viņš teica.

-   Vai atradi atvērtu telpu?

-Tā šķiet…

-   Vil, viņa tēva velis ierunājās, uz brīdi pārtrauc. Paklausies manī.

Vils nolika nazi un pagriezās. Visās šajās pūlēs viņš nebija spējis domāt par tēvu, bet bija labi apzināties, ka viņš ir te. Pēkšņi zēns apjauta, ka viņi grasās šķirties beidzamo reizi.

-    Kas notiks, kad jūs iziesiet ārā? Vils jautaja. Vai jūs vienkārši izgaisisiet?

-    Vēl ne. Misteram Skorsbijam un man ir ideja. Daži no mums vēl īsu bridi paliks tepat, un mums vajadzēs, lai tu mūs ielaid lorda Ezriela pasaulē, jo viņam var ievajadzēties mūsu palīdzību. Vēl vairāk, Džons Perijs drūmi turpināja, skatīdamies uz Liru, jums pašiem arī nāksies ceļot turp, ja vēlaties atkal atrast savus dēmo­nus. Jo viņi ir devušies turp.

Kad biju dzīvs, es biju šamanis. Es iemācījos daudz ko saskatīt. Pajautā savam aletiometram tas apstiprinās to, ko es teicu. Taču atcerieties par dēmoniem, viņš sa­cīja saspringtā un iejūtīgā balsī. Cilvēkam, kuru jūs pa­zināt kā seru Čārlzu Letromu, periodiski nācās atgriez­ties savā pasaulē viņš nespēja pastāvīgi dzīvot manējā. Torre degli Angeli ģildes filozofi atklāja to pašu, un viņu pasaule pakāpeniski kļuva vājāka un iznākumā izira.

Un tad tas notikums ar mani. Es biju kareivis flotes virsnieks; pēc tam pelnīju iztiku kā pētnieks; biju tik mundrs un vesels, cik vien cilvēks var būt. Tad netīši atstāju savu pasauli un nevarēju atrast ceļu atpakaļ. Es daudz ko paveicu un iemācījos labu tiesu tajā pasaulē, kurā atrados, bet desmit gadus pēc ierašanās saslimu ar nāvējošu kaiti.

Tā visa iemesls ir šāds: tavs dēmons pilnvērtīgi var dzīvot tikai tajā pasaulē, kurā ir piedzimis. Citādi tas galu galā saslims un nomirs. Mēs varam ceļot, ja citas pasaules ir atvērtas, bet dzīvot varam tikai paši savējā. Lorda Ezriela lielais pasākums beigās izjuka šī paša iemesla dēļ: debesu republika mums jāceļ tur, kur mēs esam, jo cituriene nav domāta mums.

Vil, manu zēn, jūs ar Liru tagad varat iziet laukā maz­liet atpūsties: jums tas ir vajadzīgs, un jūs to esat pel­nījuši, bet pēc tam jums jāatgriežas tumsā pie manis un mistera Skorsbija, lai veiktu vēl vienu, pēdējo, ceļojumu.

Vils un Lira apmainījās skatieniem. Tad zēns izgrieza logu, un skats, kas pavērās, bija jaukākais, ko viņi jelkad bija redzējuši.

Bērnu plaušas piepildīja nakts gaiss, tas bija svaigs, tīrs un vēss; acis žilbinaja debesis zaigojošās zvaigznes un ūdens mirdzums kaut kur lejāk, un dažviet plašo sa­vannu rotāja lielu koku baznīcu augstumā birztalas.

Vils paplašināja logu, cik vien spēja, pārvietodamies pa zāli uz labo un kreiso pusi, un izveidoja to gana lielu sešiem, septiņiem, astoņiem blakus ejošiem cilvēkiem ārā no Nāves zemes.

Pirmie veļi cerībā trīcēja, un viņu uzbudinājums kā vil­nis pārslīdēja garajai rindai aizmugurē ejošo; visi bērni un viņu padzīvojušie vecāki vienādi vērās augšup un uz priekšu, sajūsmināti un ar apbrīnu uzlūkodami pirmās pēc gadsimtiem uzlūkotās zvaigznes, kas iespīdēja viņu nabaga izsalkušajās acīs.

Pirmais velis, kas atstāja Nāves zemi, bija Rodžers. Viņš spēra soli uz priekšu, pagriezās, atskatīdamies uz Liru, un pārsteigumā iesmējās, juzdams, ka pārvēršas naktī, zvaigžņu gaismā, gaisā… Un tad Rodžers bija prom, atstadams aiz sevis tik spilgtu laimes eksploziju, ka Vils atcerējās burbulīšus šampanieša glāzē.

Citi veļi viņam sekoja, un Vils un Lira izvārguši pa­krita rasotajā zālē, ik ķermeņa nervam svētījot labās zemes, nakts gaisa un zvaigžņu jaukumu.

MANA dvēsele pa zariem slīd: tur kā putns sēž un dzied, tad strīķē un sukā savus sudraba spārnus…

ENDRŪ MARVELS

Sākuši celt Mērijai platformu, mulefa stradāja ātri un labi. Viņai patika tos vērot, jo šis būtnes spēja diskutēt nestrīdēdamās un sastrādāties, cita citai netraucēdamas, un viņu kustības, šķe­ļot, griežot un savienojot koksni, bija ļoti elegantas un efektīvas.

Novērošanas platforma divās dienās tika uzkonstruēta, uzbūvēta un pacelta vajadzīgajā vietā. Tā bija stingra, plaša un ērta, un, kad Mērijai vajadzēja tajā kāpt, viņa vienā ziņā bija laimīgāka nekā jebkad. Šī laime bija fi­ziska. No kuplās, zaļās lapotnes raugoties koši zilajās de­besīs, kas vīdēja starp lapām, vējam nemitīgi atvēsinot ādu, liegajā puķu smaržā, kas Mēriju priecēja, kad vien viņa to sajuta, lapu čaboņa, klausoties simtiem putnu dziesmās un tālīnajā viļņu čalā jūrmalā, norima un guva sātīgu baudu visi viņas jutekļi, un, ja viņa būtu varējusi pārstāt domāt, tad justu pilnīgu svētlaimi.

Bet, protams, Mērija tur bija, lai domātu.

Un, kad viņa skatījās caur savu tālskati un redzēja gaismnes Ēnu daļiņu nemitīgo promplūsmu, tad šķita, ka reizē ar tām aizplūst laime, dzīve un cerības. Viņa nespēja tam rast itin nekādu izskaidrojumu.

Trīssimt gadu mulefa bija teikuši -, tik ilgi koki jau nīka. Pieņemot, ka Ēnu daļiņas līdzīgi gājušas caur visām pasaulēm, jādomā, ka tas pats noticis arī viņas

Visumā, tāpat ari visos citos. Pirms trīssimt gadiem bija dibināta Karaliskā biedrība pirmā zinātniskā biedrība Mērijas pasaulē. Ņūtons veica savus atklājumus optikā un gravitācijā.

Liras pasaulē pirms trīssimt gadiem kāds izgudroja aletiometru.

Un tajā pašā laikā tajā dīvainajā pasaulē, caur kuru Merija bija ieradusies šajā, tika izgudrots brīnumnazis.

Viņa uz muguras atgūlās uz dēļiem, juzdama, ka plat­forma ļoti viegli, lēni un ritmiski kustas, jūras vējam šūpojot koku. Turēdama tālskati pie acīm, viņa vēroja, kā miriādes sīku dzirkstelīšu plūst caur lapām, aizpeld ga­rām ziedu atvērtajām mutēm, caur masīvajiem zariem kustoties pret vēju lēnā, pārdomātā straumē, ko varēja dēvēt visādi, tikai ne par apzinatu kustību.

Kas pirms trīssimt gadiem bija noticis? Vai tas bijis par iemeslu Putekļu strāvojumam, vai arī tas ir cits posms? Vai varbūt tiem abiem bijis pavisam cits cēlonis? Vai varbūt šie procesi vienkārši nemaz nebija saistīti?

Plūsma bija hipnotizējoša. Cik viegli būtu ieslīgt transā, ļaujot domām doties līdzi peldošajām daļiņām…

Pirms Mērija apzinājās, ko dara, un, tā kā viņas ķer­menis tika ieaijāts, tieši tā ari notika. Viņa pēkšņi satrū­kās un, atklājusi, ka atrodas ārpus sava ķermeņa, krita panikā.

Mērija atradās mazu gabaliņu augstāk par platformu un dažas pēdas sāņus no tā, starp zariem. Kaut kas bija atgadījies ar Putekļu vēju: tas vairs nepūta rāmi, bet joņoja kā upe palos. Vai tas bija uzņēmis ātrumu, vai arī tagad, kad Mērija atradās ārpus sava ķermeņa, viņai laiks ritēja citādi? Lai vai kā, Mērija apjauta vislielākās briesmas, jo plūsma draudēja viņu aiznest pavisam prom, un tā bija bezgalīga. Viņa gribēja pastiept rokas un pie­ķerties kaut kam cietam bet viņai nebija roku. Nekādas saistības. Tagad viņa jau bija diezgan tālu un ķermenis kļuva arvien nesasniedzamāks, tik nodevīgi gulēdams zem viņas. Merija mēģināja kliegt un to pamodināt: nenāca ne skaņas. Ķermenis snauda tālāk, un viņa pati vērotāja tika nesta pavisam laukā no lapotnes atklātās debesīs.

Vienalga, lai kā pūlētos, Mērija neko nevarēja darīt. Spēks, kas nesa viņu prom, bija tik vienmērīgs un varens kā ūdens, kas plūst pāri aizsprostam Putekļu daļiņas traucās tā, it kā arī plūstu pari kādai neredzamai robežai.

Un tās nesa Mēriju prom no viņas ķermeņa.

Viņa iztēlojās garīgu dzīvības saikni ar savu fizisko "es" un mēģināja atsaukt sajūtas, atrodoties tajā, visas sajūtas, kas radās dzīvojot. Savas draudzenes Atālas snuķa mīkstā galiņa precīzu pieskārienu, glāstot viņas kaklu. Bekona un olu garšu. Triumfālo spriedzi musku­ļos, uzvelkoties augšā pa klints plakni. Pirkstu vieglo deju uz datora tastatūras. Grauzdētas kafijas smaržu. Gultas siltumu ziemas nakti.

Un pamazām Mērija pārstāja kustēties; dzīvības saikne viņu turēja cieši, un viņa juta tās spēku un stip­rumu, kad, pietvērusies pie tās, karājās debesīs.

Un tad notika kaut kas dīvains. Pamazām (pastiprinot šīs sajūtu atmiņas un pievienojot citas: ledainās "Mar­garitas" baudīšana Kalifornijā, sēdēšana zem citronkokiem pie restorāna Lisabonā, mašīnas apsarmojušā vēj­stikla kasīšana) Mērija juta, ka Putekļu vējš atlaižas. Spiediens samazinājās.

Bet tikai uz vinu, — visapkārt, virs un zem viņas — spē­cīgā plūsma traucās tāpat kā iepriekš. Tikai ap Mēriju bija mazs, mierīgs laukumiņš, kur daļiņas atradās mierā.

Tām piemita apziņa! Tās juta viņas satraukumu un reaģēja uz to. Daļiņas sāka nest Mēriju atpakaļ uz pa­mesto ķermeni, un, kad viņa jau bija tik tuvu, ka atkal to ieraudzija tik smagu, tik siltu, tik drošu viņas sirdi sažņaudza kluss šņuksts.

Un tad Mērija atkal ieslīga savā ķermeni un pamodās.

Viņa dziļi un drebelīgi ievilka elpu. Viņa spieda rokas un kājas pie platformas raupjajiem dēļiem un, tāpat kā pirms minūtes Mērija bija kļuvusi vai traka no bailēm, tagad viņu leni pārņēma dziļa ekstāze, jūtoties vienotai ar savu ķermeni, ar zemi un visu vielisko.

Visbeidzot Mērija piecēlās sēdus un mēģināja kritiski novērtēt situāciju. Pirksti sataustīja tālskati, un viņa to pie­lika pie acīm, vienu drebošo plaukstu balstīdama ar otru. Nebija šaubu: lēnā debesu platuma virzes kustība bija pār­augusi pludos. Nekas nebija ne dzirdams, ne sajūtams, un bez tālskata nekas nebija redzams, bet, pat atņemot tālskati no acīm, šī ātrā, klusā palu sajūta saglabājās kopā ar kaut ko, ko viņa, atrazdamās ārpus sava ķermeņa, bailēs nebija ievērojusi: dziļu, bezpalīdzīgu nožēlu, kas valdīja gaisā.

Ēnu daļiņas zināja, kas notiek, un par to skuma.

Un Mērija pati daļēji sastāvēja no Ēnu matērijas. Daļa no viņas bija pakļauta šai straumei, kas plūda cauri kos­mosam. Tāpat ari mulefa, un tāpat cilvēciskas būtnes visās pasaulēs, un ikviena apzinīga būtne, lai kur tā atrastos.

Ja Mērija neatklās, kas notiek, visas šīs būtnes var aizplūst aizmirstībā, ikviena no tām.

Pēkšņi viņa atkal sailgojās pēc zemes. Ielikusi tālskati kabatā, Mērija uzsāka garo kāpienu lejup.

Tēvs Gomess izkāpa caur logu, un vakara gaisma pa­stiprinājās un kļuva maigāka. Tieši tāpat kā Mērija no šis vietas pirms kāda laika, viņš ieraudzīja lielos riteņkoku siluetus un ceļus, kas vijās caur prēriju. Taču gaisā nebija dūmakas, jo īsi pirms tam bija lijis, tāpēc tēvs Gomess va­rēja redzēt tālāk, nekā bija varējusi Mērija; jo īpaši skaidri viņš varēja saskatīt attālās jūras mirdzumu un dažus plan­došus, baltus apveidus tajā tās varēja būt buras.

Pacēlis mugursomu augstāk plecos, viņš devās uz to pusi paskatīties, ko ieraudzīs. Garā vakara mierā bija patīkami iet pa šo gludo ceļu, klausoties cikādēm līdzīgu radījumu čirkstoņā garajā zālē; sejā spīdēja saule. Gaiss ari bija svaigs, tīrs, jauks un pilnīgi bez petrolejas vai petrolejas iz­garojumu tvaikiem, vai kas nu tie bija, kas tik stipri bija jū­tami gaisā vienā no pasaulēm, caur kurām viņš bija gājis; tā bija pasaule, kurai piederēja viņa mērķis pati kārdinātāja.

Saulrietā tēvs Gomess iznāca uz maza zemesraga bla­kus seklam līcim. Ja šajā jūrā mēdza būt paisumi un bē­gumi, tad patlaban bija paisums, jo virs ūdens bija redza­ma tikai šaura mīkstu, baltu smilšu maliņa.

Un klusajā līcī peldeja ducis vai vairāk… Tēvam Gomesam vajadzēja apstāties un kārtīgi padomāt. Ducis vai vairāk milzīgu, sniegbaltu putnu, katrs no tiem bija airu laivas lielumā, ar gariem, baltiem spārniem, kas ūdenī vilkās nopakaļ; spārni bija ļoti gari sešas vai vairāk pēdu. Vai tie bija putni? Tiem bija spalvas, galvas un knābji tapat ka gulbjiem, bet spārni pavisam noteikti bija izvietoti viens otram priekšā…

Pēkšņi putni viņu ieraudzīja. Galvas acumirklī pagrie­zās, un spārni pacēlās augšup gluži kā jahtas buras: visi putni, galvas noliekuši, metās uz krastu.

Tēvu Gomesu iespaidoja šo buram līdzīgo spārnu skais­tums, to nevainojamais izliekums un forma, un ari putnu ātrums. Tad viņš redzēja, ka tie ari "airē": putnu kājas zem ūdens nebija novietotas gareniski kā spārni, bet viena otrai blakus, un, darbojoties ar spārniem un kājām reizē, tiem ūdeni piemita ārkārtīgi liels ātrums un grācija.

Tiklīdz pirmais putns sasniedza krastu, tas pa sausa­jām smiltīm slampāja tieši uz priestera pusi. Putns ļauni šņāca, galvu izstiepis uz priekšu, un smagi gāzelējās, klakšķinādams un kampdams ar knābi. Knābi kā virkne asu, ieliku āķu vidēja ari zobi.

Tēvs Gomess stāvēja uz zemā, ar zāli apaugušā zemes­raga, apmēram simts jardu no ūdens malas, un viņam bija pārpārēm laika noņemt mugursomu, izņemt šauteni, pielādēt to un izšaut.

Putna galva eksplodēja sarkani baltā miglā, un pusdzī­vais radījums lempīgi pameimuroja vairākus soļus, tad sabruka uz krūtīm. Kādu minūti vai ilgāk tas vēl nebija beigts spārni cēlās un krita, un lielais putns kūlās uz riņķi un atkal uz riņķi asiņainā lokā, spārdīdams rupjo zāli, iekams gara, burbuļojoša izelpa noslēdzās ar klepu, kas izšļāca sarkanu, un putns sastinga.

Citi putni bija apstājušies līdz ar pirmā krišanu tie stāvēja, vērodami savu biedru un arī cilvēku. Putnu acīs jautās attapība un savvaļas būtņu intelekts. Viņu ska­tiens pārvietojās no priestera uz beigto putnu, no tā uz šauteni, no šautenes uz viņa seju.

Vīrietis atkal pacēla ieroci pie pleca un redzēja, ka tie reaģē, neveikli kāpdamies atpakaļ un spiezdamies ba­riņā. Putni saprata.

Tie bija skaisti, spēcīgi radījumi lieli, platām mu­gurām; faktiski šie putni līdzinājās dzīvām laivām. Ja tie zinaja, kas ir nāve, domaja tēvs Gomess, ja spēja saskatīt saistību starp nāvi un viņu, tad bija likti pamati auglīgai sapratnei viņu starpā. Ja putni pa īstam iemācīsies no viņa baidīties, tad precīzi izpildīs to, ko viņš liks.

ILGU LAIKU ESMU BIJIS PA PUSEI IEMĪLĒJIES TĪKAMĀ NĀVĒ.

DŽONS KĪTSS

Lords Ezriels teica: Marisa, mos­ties! Mēs tūlit nolaidīsimies.

Kad no dienvidiem lidoja ieceru ku­ģis, pār bazalta cietoksni ausa brāz­maina rīta blāzma. Koulteres kundze, sarūgtināta un smagu sirdi, atvēra acis; viņai nebija izdevies aizmigt. Viņa re­dzēja eņģeli Haphāniju slīdam pār nolaišanas laukumu un pēc tam paceļamies un pagriežamies uz torni, kad kuģis uzņēma kursu uz aizsargvalni.

Tiklīdz kuģis nolaidās, lords Ezriels izlēca no tā un, pilnīgi ignorēdams Koulteres kundzi, skrēja uz rietumu sardzes torni, lai pievienotos karalim Ogunvem. Tehniķi, kas tūlīt ieradās pie lidaparāta, arī nelikās par sievieti ne zinis; neviens viņu neiztaujāja par lidaparāta, ko viņa bija nozagusi, zaudējumu; bija tā, it kā viņa būtu kļuvusi neredzama. Koulteres kundze skumji mēroja ceļu uz telpu adamantīna tornī, kur dienestnieks piedāvāja viņai atnest kaut ko ēdamu un kafiju.

-   Vienalga ko, kas jums ir, Koulteres kundze atbildēja. Un paldies. Ā, starp citu, viņa turpināja, kad vīrietis jau pagriezās uz iešanu, lorda Ezriela aletiometrists, mis­ters…

-   Beislaida kungs?

-   Jā. Vai viņš ir brīvs un uz kādu brīdi var ierasties?

-    Šobrīd viņš darbojas ar savām grāmatām, kundze. Palūgšu, lai viņš atnāk šurp, kad varēs.

Koulteres kundze nomazgājās un pārģērbās vienīgaja tīrajā kreklblūzē, kas viņai bija palikusi. Aukstais vējš drebināja logus, un pelēkā rīta gaisma izraisīja drebuļus. Viņa piemeta dzelzs krāsniņa vēl ogles, cerēdama, ka dre­bēšana mitēsies, taču aukstums bija iezīdies ne tikai miesā, bet ari kaulos.

Pēc desmit minūtēm pie durvīm pieklauvēja. Ienāca un viegli palocījās bālais, melnacainais aletiometrists ar savu dēmonu-lakstīgalu uz pleca. Pēc brīža ienāca die­nestnieks, nesdams uz paplātes maizi, sieru un kafiju, un Koulteres kundze teica:

-   Paldies, ka atnācāt, Beislaida kungs. Vai drīkstu jums piedāvāt kaut ko no uzkožamajiem?

-   Iedzeršu mazliet kafijas, paldies.

-   Lūdzu, pasakiet, viņa teica, tiklīdz bija ielējusi dzē­rienu, -jo esmu pārliecināta, ka esat sekojis notikumiem: vai mana meita dzīva?

Aletiometrists vilcinājās. Zeltainais pērtiķis sagrāba Koulteres kundzes roku.

-   Viņa ir dzīva, Beislaids piesardzīgi teica, tomēr arī…

-   Jā? Ak, lūdzu, ko jūs gribat teikt?

-   Viņa atrodas Nāves zemē. Kādu laiku es nevarēju iz­skaidrot, ko instruments man pauž: tas šķita neiespējami. Tomēr nav šaubu. Lira un zēns ir devušies uz Nāves zemi un atvēruši veļiem izeju no turienes. Tiklīdz mirušie sasniedza atvērumu, viņi izgaisa gluži tāpat, kā bija izgaisuši viņu dēmoni, un šķiet, ka tāds gals viņiem ir vistīkamākais un vēlamākais. Aletiometrs man vēstī meitene to darījusi tādēļ, ka noklausījusies pareģojumu: Nāves pasaulei pienākšot gals, un viņa nodomājusi, ka tāds ir uzdevums, kas viņai jāpaveic. Iznākumā, tagad no Nāves zemes ir izeja.

Koulteres kundze nevarēja parunāt. Viņai nācās aiz­griezties un pieiet pie loga, lai slēptu emocijas. Beidzot viņa jautāja:

-   Un vai Lira no turienes iznāks dzīva? Bet nē zinu, ka jūs nevarat to paredzet. Vai viņa… kā viņa… vai viņai ir…

-   Lira cieš, viņai sāp, un viņa ir izbijusies. Bet meitene atrodas zēna un divu Gallivespiānu izlūku sabiedrībā, viņi visi vēl ir kopā.

-   Un bumba?

-   Bumba viņu neievainoja.

Koulteres kundze pēkšņi juta, ka viņas spēki ir izsīkuši. Viņa nevēlējās neko vairāk kā tikai vien apgulties un gulēt mēnešiem, gadiem ilgi. Ārā vējā blīkšķinājās un klabēja karoga aukla un, riņķodami ap aizsargvalni, ķērca krauķi.

-    Paldies, ser, Koulteres kundze teica, atkal pagrie­zusies pret aletiometristu. Esmu jums ļoti pateicīga. Vai jūs, lūdzu, man pastāstīsiet, ja uzzināsiet par viņu kaut ko vairāk kur viņa ir un ko dara?

Vīrietis palocījās un devās prom. Koulteres kundze aiz­gāja atgulties saliekamajā gultā, bet, lai kā viņa centās, acis aizvērt nespēja.

-    Ko jūs par to domājat, karali? lords Ezriels jautāja.

Pa sargtorņa teleskopu viņš vēroja kaut ko rietumu de­besīs. Tas izskatījās pēc kalna, kas, mākoņa klāts, karā­jās debesis un ko no horizonta šķīra josla rokas platumā. Objekts atradās ļoti tālu, tik tālu, ka faktiski neizskatījās lielāks par īkšķa nagu rokas stiepuma attālumā. Taču tas tur nebija ilgi un karājās pavisam mierīgi.

Teleskops objektu optiski pievilka tuvāk, bet sīkākas detaļas saskatīt nevarēja: mākonis tomēr izskatās pēc mākoņa, lai cik reižu to palielinātu.

-   Mākoņos tītais kalns, Ogunve sacīja. Jeb kā viņi to sauc? Kaujas rati?

-    Ar Reģentu pie grožiem. Viņš ir labi noslepies, šis Metatrons. Par viņu teikts apokrifiskajos rakstos: reiz viņš bijis cilvēks, vārdā Ēnohs, Jareda dēls sešas paau­dzes pēc Ādama. Tagad viņš valda karalistē un ir izlēmis iegūt vēl vairāk, ja eņģelim, ko atrada pie sēra ezera, ir taisnība tam, kurš iekļuva Mākoņos tītajā kalnā, lai spiegotu. Ja Metatrons uzvarēs šajā kaujā, viņš ir nolē­mis tiešā veidā iejaukties cilvēku dzīvē. Iedomājieties vien, Ogunve, pastāvīga inkvizīcija, ļaunaka nekā Kon­sistorija Disciplinārās tiesas sapņos, nodrošināta ar spie­giem un nodevējiem visās pasaulēs, un to visu vada sa­prāts, kas uztur šo kalnu… Vecais Visvarenais vismaz bija tik žēlsirdīgs, ka pats no tā atturējās, netīrais ķe­ceru dedzināšanas un raganu kāršanas darbs tika atstāts viņa priesteriem. Šis jaunais būs daudz, daudz ļaunaks.

-   Nu, viņš ir sācis ar republikas sagrābšanu, Ogunve teica. Paskatieties vai tie ir dūmi?

No Mākoņos tītā kalna nāca kaut kas pelēks, lēni iz­klīstot uz zilo debesu fona. Tomēr tie nevarēja būt dūmi, jo cēlās pret vēju, kas dzenāja mākoņus.

Karalis pielika pie acīm lauka binokli un ieraudzīja, kas tas ir.

-    Eņģeļi, viņš konstatēja.

Lords Ezriels pagāja nost no teleskopa un stāvēja, ar roku aizēnodams acis. Simtiem, tūkstošiem un desmi­tiem tūkstošu eņģeļu, līdz puse debesu satumsa. Figūru straume plūda, plūda un nemitējās tuvoties. Lords Ez­riels bija redzējis miljardus mājas strazdu, kas saulrietā riņķoja ap imperatora Kjang-Po pili, bet nekad visā savā mūžā nebija redzējis tādas milzu masas. Lidojošās būtnes sapulcējās un lēni, lēni strāvoja uz ziemeļiem un dienvi­diem.

-  Ā! Un kas tas? lords Ezriels rādīdams jautāja. Vējš tas nav.

Kalna dienvidu pusē mākonis mutuļoja, un varenajos vējos no tā izplūda garas, skrandainas tvaika šķieznas. Bet lords Ezriels nekļūdījās: šī kustība nāca no kalna iekšienes, nevis no āra. Mākonis duļķojās un juka, un tad uz sekundi pašķirās.

Tur bija kas vairāk nekā kalns vien, bet viņi to redzēja tikai brīdi, un tad mākonis virpuļodams sakļāvās, kā ne­redzamas plaukstas saspiests, un atkal visu apslēpa.

Karalis Ogunve nolika savu lauka talskati.

-   Tas nav kalns, viņš paziņoja. Es redzēju šaujam­ieroču pozīcijas…

-    Es arī. Visā krāšņumā. Diezin vai viņš var redzēt cauri tam mākonim? Dažos vārdos šim nolūkam viņiem ir mašīnas. Bet runājot par armiju ja viņiem ir tikai šie eņģeļi…

Karalis īsi izsaucās, pa pusei pārsteigts, pa pusei iz­misis. Lords Ezriels pagriezās un sagrāba viņa roku, saspiezdams to gandrīz līdz pašam kaulam.

-    Viņiem nav tāl viņš sauca, mežonīgi kratīdams Ogunves roku. Viņiem nav miesasl

Lords Ezriels ar plaukstu pieskārās drauga raupjajam vaigam.

-   Nedaudzi, cik nu mēs esam, viņš turpināja, īslai­cīgi, kādi esam, un vājredzīgi, kādi esam, ja salīdzina ar eņģeļiem, bet mēs tomēr esam stiprāki. Viņi mūs ienīst, Ogunve! Tieši tas viņus uzkurina hdz baltkvēlei, esmu par to pārliecināts. Viņi ilgojas pēc mūsu vērtīgajiem ķer­meņiem, tik pamatīgiem un vareniem, tik piemerotiem labajai zemei! Un, ja mēs no visa spēka apņēmīgi metī­simies viņiem virsū, tad varēsim atsist malā šo bezgalīgo masu tik viegli, cik viegli var izgrūst plaukstu caur miglu. Viņiem nav vairāk speķa kā miglai!

-   Ezriel, viņiem ir sabiedrotie dzīvas, mums līdzīgas būtnes no tūkstoš pasaulēm.

-   Mēs uzvarēsim.

-   Un ja nu viņš ir sūtījis šos eņģeļus meklēt jūsu meitu?

-   Manu meitu! lords Ezriels triumfējoši iesaucās. Vai tas nav ko vērts laist pasaulē tādu bērnu? Būtu jau diezgan ar to, ka Lira viena aizgāja pie bruņota lāča un izvīla tam karalisti, bet viņa vēl ir devusies uz Nāves zemi un mierīgi izlaidusi laukā visus veļus! Un šis zēns es gribu šo zēnu satikt, es gribu paspiest viņam roku. Vai mēs sapratām, ko uzņemamies, kad uzsākām šo dumpi? Nē. Bet vai vini saprata Visvarenais un viņa Reģents, šis Metatrons -, vai viņi saprata, ko uzņemas, kad tika iesaistīta mana meita?

-   Lord Ezriel, karalis jautāja, vai jus saprotat, kāda ir Liras nozīme nākotnē?

-    Godīgi sakot, ne. Tieši tāpēc es gribēju satikt Beislaidu. Kur viņš aizgājis?

-   Pie lēdijas Koulteres. Bet tas cilvēks ir nokusis; viņš vairs neko nevarēs, iekams nebūs atpūties.

-   Vispirms lai atpūšas. Aizsūtiet pēc viņa, vai labi? Ak, vēl kas: palūdziet, lai Oksentiela madāma ierodas tornī, tiklīdz var. Man jāizsaka viņai līdzjūtība.

Oksentiela madāma Gallivespiānu komandā bija bijusi otrā svarīgākā. Nu viņai vajadzēs pārņemt lorda Rokes pienākumus. Karalis Ogunve palocījās un atstāja savu komandieri pētām pelēko horizontu.

Todien visu dienu tika pulcēta armija. Lorda Ezriela karaspēka eņģeļi uzlidoja augstu virs Mākoņos tītā kalna, meklēdami tajā plaisu, taču nesekmīgi. Nekas nemainījās: eņģeļi vairs nelidoja ne iekšā, ne āra; stipri vēji plosija mā­koņus, un mākoņi atkal bezgalīgi atjaunojās, nepašķirdamies ne uz sekundi. Saule šķērsoja aukstās, zilās debesis un aizvirzījās uz dienvidrietumiem, zeltīdama mākoņus un iekrāsodama dūmaku ap kalnu visos krēmkrāsas, sārtajos, oranžajos un aprikožu krāsas toņos. Kad saule norietēja, mākoņi tikko manāmi kvēloja no iekšienes.

Nu bija saradušies cīnītāji no visām pasaulēm, kurās lorda Ezriela dumpim bija atbalstītāji. Mehāniķi un teh­niķi gaisa kuģī uzpildīja degvielu, iekrāva ieročus un kalibrēja tēmēkļus un mērus. Kad iestājās tumsa, iera­dās daži gaidīti palīgspēki: pa auksto zemi no ziemeļiem klusi, atsevišķi pa vienam sanāca lielā skaitā bruņotie lāči, tostarp arī lāču karalis. Necik ilgi pēc tam ieradās pirmais no raganu klaniem, caur viņu mākoņpriežu za­riem vēl ilgi gaiss sačukstējās ar tumšajām debesīm.

Līdzenumā dienvidos no cietokšņa mirgoja tūkstošiem gaismu, iezīmējot to cīnītāju nometnes, kas bija sanākuši no tālienes. Visās četrās debespusēs sargādami nenogur­stoši lidoja eņģeļi-izlūki.

Pusnaktī lords Ezriels adamantīna torni noturēja aps­priedi ar karali Ogunvi, eņģeli Haphāniju, Gallivespiāni Oksentiela madāmu un Teikrosu Beislaidu. Aletiometrists tikko bija beidzis runāt, un lords Ezriels piecēlās, piegāja pie loga un skatījās uz tālīno blāzmu, ko izstaroja Mā­koņos titais kalns, karādamies rietumu debesis. Pārējie cieta klusu: viņi tikko bija noklausījušies kaut ko tādu, ko dzirdot lords Ezriels bija nobālējis un sācis drebēt, un neviens no viņiem īsti nezināja, kā uz to reaģēt.

Beidzot lords Ezriels ierunājās.

-   Beislaida kungs, viņš teica, jus droši vien esat ļoti noguris. Esmu jums ļoti pateicīgs par jusu pūlēm. Lūdzu, iedzeriet kopā ar mums mazliet vīna.

-   Paldies, mans lord, pateicās aletiometrists.

Beislaidam drebēja rokas. Karalis Ogunve ielēja zel­taino tokajieti un pasniedza viņam glāzi.

-    Ko tas nozimē, lord Ezriel? dzidrā balsī ievaicājās Oksentiela madāma.

Lords Ezriels atgriezās pie galda.

-    Nu, — viņš atbildēja, tas nozīmē, ka, apvienojoties cīņai, mums būs jauns mērķis. Mana meita un šis zēns tā vai citādi ir šķirti no saviem dēmoniem, un viņiem ir izde­vies palikt dzīviem; viņu dēmoni atrodas kaut kur šajā pasaulē labojiet mani, Beislaida kungs, ja es rezumēju nepareizi, viņu dēmoni ir šajā pasaulē, un Metatrons ir nodomājis tos notvert. Ja Reģents sagūstīs bērnu dēmonus, viņiem vajadzēs tam sekot, un, ja viņš varēs vadīt abus bērnus, nākamība uz mūžu piederēs viņam. Mūsu uzde­vums ir skaidrs: mums jāatrod dēmoni pirms viņa un jātur tie drošībā, līdz meitene un zēns no jauna tiem pievienosies.

Gallivespiānu vadone jautāja: Kads veidols tiem ir, šiem abiem pazaudētajiem dēmoniem?

-    Tie vēl nav pieņēmuši noteiktu veidolu, madam, Teikross Beislaids atbildēja. Tie var pieņemt jebkuru veidolu.

-   Tātad, lords Ezriels teica, visu apkopojot — mēs visi, mūsu republika, ikvienas saprātīgas būtnes nākotne mēs visi esam atkarīgi no tā, vai mana meita paliks dzīva, un no tā, vai mēs pratīsim viņas un zēna dēmonus pasargāt no nokļūšanas Metatrona rokās?

-   Tā tas ir.

Lords Ezriels nopūtās, gandrīz vai ar apmierinājumu, it kā būtu beidzis garus un sarežģītus aprēķinus un iegu­vis atbildi, kurai ir gluži negaidīta jēga.

-   Ļoti labi, — viņš teica, uz galda plaši ieplezdams plauk­stas. Tātad, uzsākot cīņu, mēs rīkosimies šādi. Karali Ogunve, jūs uzņemsieties visas armijas komandēšanu, aiz­stāvot cietoksni. Jūs, Oksentiela madam, tūlīt izsūtīsiet savus ļaudis visos virzienos, lai meklē meiteni, zēnu un abus dēmonus. Kad viņus atradīsiet, aizsargājiet, iekams viņi atkal satiksies. Pēc tam, kā sapratu, zēns spēs aizbēgt uz citu pasauli un nokļūs drošībā.

Lēdija palocīja galvu. Viņas biezos, sirmos matus ap­spīdēja lampas gaisma, tie mirdzēja kā nerūsējošs tē­rauds, un zilais vanags, ko viņa bija mantojusi no lorda Rokes un kas sēdēja uz kronšteina pie durvīm, īsi saplivināja spārnus.

-    Tagad, Haphānij, lords Ezriels uzrunāja eņģeli. Ko jūs zināt par šo Metatronu? Reiz viņš bija cilvēks: vai viņam vēl piemīt cilvēciskai būtnei raksturīgs fizisks spēks?

-    Viņš kļuva prominents ilgu laiku pēc tam, kad es tiku izraidīta, eņģelis teica. Nekad neesmu redzējusi viņu tuvumā. Taču Metatrons nespētu pakļaut karalisti, nebūdams patiešām stiprs stiprs visādā ziņa. Lielākā daļa eņģeļu no tuvcīņas vairās. Metatronam šādas cīņas sagādā baudu, un viņš tajās uzvar.

Ogunve redzēja, ka lordam Ezrielam iešāvusies prāta kāda ideja. Viņa uzmanība pēkšņi noplaka, acis uz mirkli zaudēja koncentrēšanās izteiksmi, un acumirklī skatiens iedegās vēl vairāk.

-   Skaidrs, viņš teica. Visbeidzot, Haphānij, Beis­laida kungs mums stāsta, ka tā bumba ir ne vien izrāvusi bezdibeni zem pasaulēm, bet arī tik pamatīgi sadragājusi visa struktūru, ka visur parādījušās spraugas un plaisas. Tepat kaut kur tuvumā jābūt ceļam uz ši bezdibeņa malu. Es gribu, lai jūs to sameklējat.

-   Ko jūs grasāties darīt? skarbi jautāja karalis Ogunve.

-   Gribu iznīcināt Metatronu. Bet mana loma ir gandrīz galā. Tā, kam jādzīvo, ir mana meita, un mūsu uzdevums ir pasargat Liru no visiem karalistes spēkiem, lai viņa iespētu atrast ceļu uz drošāku pasauli viņa un zēns, un viņu dēmoni.

-   Un kas būs ar Koulteres kundzi? vaicāja karalis.

Lords Ezriels pārlaida plaukstu pierei.

-   Man viņa nav jātraucē, viņš teica. Lieciet viņu mierā un aizsargājiet, ja varat. Kaut gan… Varbūt esmu pret viņu netaisns. Lai ko šī sieviete darītu, viņa nebeidz mani pārsteigt. Taču mēs visi zinām, kas un kāpēc jādara mums: mums jāaizsargā Lira, līdz viņa atradīs savu dēmonu un aizbēgs. Mūsu republikai ir viens vienīgs nolūks palīdzēt viņai to paveikt. Nu tad darīsim to, cik labi vien spējam.

Koulteres kundze gulēja blakustelpā lorda Ezriela gultā. Izdzirdusi otrā istabā balsis, viņa sakustējās, jo ne­bija dziļi iemigusi. Viņa uztrukās no iztraucētās snaudas satraukta un spēcīgu ilgu pilna.

Koulteres kundzes dēmons apsēdās viņai blakus, bet sieviete negribēja iet tuvāk durvīm; viņa drīzāk vēlējās dzirdēt tikai lorda Ezriela balsi, nevis kādus atsevišķus vārdus. Koulteres kundze domāja, ka viņi abi ir lemti bojāejai. Viņa domāja, ka viņi visi ir lemti bojāejai.

Beidzot viņa dzirdēja otras istabas durvis aizveramies un saņēmās, lai pieceltos.

-    Ezriel, Koulteres kundze teica, ieiedama siltajā petrolejas gaismā.

Viņa dēmons klusi ierūcās: zeltainais pērtiķis zemu nolieca galvu, viņam pielabinādamies. Lords Ezriels sari­tināja lielu karti un pat nepagriezās.

-    Ezriel, kas ar mums visiem notiks? viņa vaicāja, paņemdama krēslu.

Lords Ezriels piespieda acīm delnas. Viņa seja izskatī­jās noguruma izvārdzināta. Apsēdies viņš ar elkoni atspiedas pret galdu. Abi dēmoni izturējās ļoti mierīgi: pēr­tiķis bija sarāvies čokurā uz krēsla atzveltnes, bet sniega leopards lorda Ezriela pusē izslējās taisns un uzmanīgi vēroja Koulteres kundzi, acis nemirkšķinot.

-   Vai tu nedzirdēji? lords Ezriels jautāja.

-   Mazliet dzirdēju. Nevarēju aizmigt, taču neklausījos. Kur ir Lira, vai kāds to zina?

-Nē.

Lords Ezriels vēl nebija atbildējis uz pirmo jautājumu un arī negrasijās to darīt, un viņa to saprata.

-     Mums vajadzēja apprecēties, Koulteres kundze teica, un audzināt viņu pašiem.

Šī piezīme nāca tik negaidīti, ka viņš blisināja acis. Lorda Ezriela dēmona rīkle izdvesa visklusāko rūcienu, kāds bija iespējams, un sniega leopards ieņēma pozu, izstiepis ķepas kā sfinksa. Lords Ezriels neko neatbildēja.

-    Nevaru ciest domu par nebūtību, Ezriel, — viņa tur­pināja. — Tad jau labak lai notiek jebkas. Biju radusi do­māt, ka sāpes būtu ļaunākas mūžīgas mokas -, biju domājusi, ka tam jābūt sliktāk… Bet, kamēr tu esi pie pilnas apziņas, tas ir labāk, vai ne? Labāk nekā nejust neko, vienkārši nogrimt tumsā, kad viss beidzas uz mūžī­giem laikiem?

Lordam Ezrielam atlika vienkārši klausīties. Viņa acis bija pievērstas sievietei, un viņš dziļdomīgi klausījās atbildēt nebija vajadzības. Koulteres kundze teica:

-   Todien, kad tu tik sarūgtināts runāji par viņu un par mani… Es domāju, ka tu Liru ienīsti. Es varēju saprast to, ka tu ienīsti mani. Es tevi nekad neesmu nīduši, bet varēju saprast… Es varēju saprast, kāpēc tu varētu mani ienīst. Bet es nevarēju saprast, kāpēc lai tu ienīstu Liru.

Lords Ezriels lēni novērsās un tad atkal pievērsa ska­tienu viņai.

-    Atceros, ka tu Svalbārā, kalna galā, teici kaut ko savādu, tieši pirms atstāji savu pasauli, viņa turpināja. Tu teici: nāc kopā ar mani, un mēs iznīcināsim Putekļus uz mūžiem. Vai atceries, ka tu tā teici? Bet tā nedomāji. Tu domāji tieši pretējo, vai ne? Tagad es saprotu. Kāpēc tu man nepastāstīji, ko dari patiesībā? Kāpēc tu man neteici, ka patiesībā centies Putekļus pasargāt? Tev vaja­dzēja teikt man taisnību.

-   Es gribēju, lai tu pievienojies man, lords Ezriels teica aizsmakušā, klusā balsī, un domāju, ka dosi priekšroku meliem.

-   Jā, viņa čukstēja, tā jau es domāju.

Koulteres kundze nespēja nosēdēt mierīgi, taču viņai

tiešām nepietika spēka piecelties. Uz mirkli viņai uznāca ģībonis, galva apreiba, skaņas atkāpās, istaba satumsa, bet gandrīz uzreiz visas sajūtas atgriezās ar vēl nesau­dzīgāku skaidrību nekā iepriekš, un šajā situācijā nekas nebija mainījies.

-   Ezriel, viņa nomurmināja.

Zeltainais pērtiķis izmēģinādams pastiepa plaukstu pieskārās sniega leoparda ķepai. Vīrietis to vēroja, neiz­runādams ne vārda, un Stelmarija nekustējās: dēmona acis bija pievērstas Koulteres kundzei.

-Ak, Ezriel, kas ar mums notiks? — viņa atkārtoja. Vai visam pienācis gals?

Viņš neko neatbildēja.

Kustēdamās kā sapnī, Koulteres kundze piecēlās, pacēla mugursomu, kas gulēja istabas stūrī, un pasnie­dzās tajā pēc pistoles; nav zināms, ko viņa būtu darījusi tālāk, jo tobrīd uz kāpnēm atskanēja skrejoši soļi.

Gan sieviete, gan vīrietis un arī abi dēmoni pagriezās un ieraudzīja dienestnieku, kurš ienācis aizelsies sacīja:

-     Piedodiet, mans lord, abi dēmoni tie ir redzēti netālu no Austrumu vārtiem kaķu veidolos, sargs ir mēģi­nājis ar viņiem runāt, ienest tos iekšā, bet tie nav nākuši tuvumā. Tas noticis tikai pirms kādas minūtes…

Pārvērties lords Ezriels saslējās. Viss nogurums mirklī pazuda no viņa sejas kā aizmēzts. Viņš pielēca kājās un sagrāba savu šineli.

Ignorēdams Koulteres kundzi, viņš uzmeta šineli ple­cos un teica dienestniekam:

-   Tūlīt pasakiet to Oksentiela madāmai. Izziņojiet pa­vēli: dēmoniem nedrīkst draudēt, viņus biedēt vai uz kaut ko piespiest. Katram, kas viņus ierauga, vispirms…

Koulteres kundze vairs nedzirdēja, ko viņš saka, jo lords Ezriels jau atradās pusceļā lejup pa kāpnēm. Kad viņa skrejošie soļi noklusa, vienīgās skaņas bija petrole­jas lampas liegā šņākoņa un mežonīgās vēja gaudas ārā.

Sievietes skatiens sastapās ar viņas dēmona acīm. Zeltainā pērtiķa izteiksme bija tik vērīga un komplicēta kā vienmēr visos viņas trīsdesmit piecos mūža gados.

-   Ļoti labi, viņa teica. Neredzu nekādu citu iespēju… Es domāju… Es domāju, mēs…

Dēmons uzreiz saprata, ko viņa ir domājusi. Viņš metās pie sievietes krūtīm, un viņi apkampās. Tad Koulteres kundze sameklēja savu ar kažokādu oderēto mēteli un viņi, pavisam klusītēm atstājuši kambari, kāpa lejā pa tumšajām kāpnēm.

KATRS CILVĒKS IR SAVA RĒGA VARĀ, LĪDZ PIENĀK BRĪDIS, KAD PAMOSTAS VIŅA CILVĒCĪBA…

VILJAMS BLEIKS

Lirai un Vilam bija gauži žēl atstāt patīkamo pasauli, kurā viņi bija pār­laiduši iepriekšējo nakti, bet, ja viņi vis­pār gribēja atrast savus dēmonus, tad vajadzēja vēlreiz atgriezties tumsā. Un tagad, pēc stundām ilgas nogurdinošas līšanas caur miglaino tuneli, Lira div­desmito reizi noliecās pār aletiometru, neapzināti izdves­dama klusas skaņas, kas pauda ciešanas, šņukstus un dziļus elpas vilcienus, ko varētu uzskatīt par šņukstiem, ja tie būtu bijuši skaļāki. Arī Vils juta sāpes tur, kur bija at­radies viņa dēmons kā applaucēta griezīgi sāpēja jutīgā vieta, kuru ik elpas vilciens plēsa kā ar aukstiem āķiem.

Cik apnicīgi griezās ritentiņi; cik smagi darbojās do­mas! Simboliskās trepes, kas veda no katra aletiometra simbola (kopskaitā tie bija trīsdesmit seši), pa kurām viņa citkārt pārvietojās tik viegli un pārliecināti, šķita slā­banas un nedrošas. Un paturēt prātā saistību starp tiem… Citreiz tā bija kā skriešana, dziedāšana vai stāsta stāstīšana: kaut kas dabisks. Tagad Lira to darīja samo­cīti, viņas skaidrojumi bija kļūdaini, bet kļūdīties nedrīk­stēja, citādi viss būtu lemts neveiksmei…

Tālu tas nav, viņa beidzot sacīja. Un pastāv da­žādas briesmas tur ir gan kauja, gan… Bet tagad mēs esam gandrīz īstajā vietā. Tieši šī tuneļa galā pie tekoša ūdens guļ liels, gluds akmens. Griezies cauri tur.

Veļi, kuri gatavojās cīņai, aizgūtnēm spraucās uz priekšu, un Lira sev cieši blakus sajuta Lī Skorsbiju.

Viņš teica: Lira, meit, nu jau vairs neies ilgi. Kad satiksi veco lāci, pastāsti viņam, ka Lī izgāja laukā cīnī­damies. Un, kad kauja būs galā, man piederēs viss pa­saules laiks es varēšu skriet līdzi vējam un meklēt ato­mus, kas agrāk bija Hestere un mana māte, un mani mīļie visi mani mīļie… Lira, bērns, atpūties, kad viss būs cauri, tu dzirdi? Dzīve ir laba, un nāves vairs nav…

Lī balss apdzisa. Lira gribēja viņu apskaut, bet tas, protams, nebija iespējams. Tāpēc viņa tikai paraudzījās uz aeronauta veļa bālo veidolu, un tas, redzēdams meite­nes acīs emocijas un mirdzumu, smēlās spēku.

Uz Liras un Vila pleciem sēdēja abi Gallivespiāni. Viņu īsais mūžs bija gandrīz galā: locekļos viņi juta stīvumu un sirdī — vēsumu. Abi Gallivespiāni drīz atgriezīsies Nāves zemē, šoreiz ka veļi, taču ar skatieniem viņi zvērēja pa­likt kopā ar Viļu un Liru, cik ilgi vien spes, un nebilda ne vārda par savu miršanu.

Bērni rausās arvien augstak. Viņi nerunāja. Viņi dzir­dēja viens otra skarbo elpu, dzirdēja savu soļu troksni un dzirdēja krītam mazus akmentiņus, ko izkustināja pēdas. Visu ceļu viņiem pa priekšu smagi rāpās harpija, vilk­dama spārnus un skrāpēdamās ar nagiem, klusa un drūma.

Tad uzradās jauna skaņa: regulārs "pakš pakš", kas atbalsojās tunelī. Pilēšana kļuva straujaka, un parādījās tērcīte tekošs ūdens.

Šeit! Lira iesaucās un pastiepusies pieskārās klints plāksnei, kas gluda, mitra un vēsa aizsprostoja ceļu. Te tas ir.

Meitene pagriezās pret harpiju.

-    Es domāju par to, — viņa teica, kā tu mani izglābi un kā apsolīji aizvadīt visus veļus, kas te ieradīsies, caur Nāves zemi uz to pasauli, kur mēs gulējām viņnakt. Un es domāju ja tev nav vārda, tas nav pareizi, vismaz nā­kamībā ne. Tāpēc es gribu dot tev vārdu, tapat kā Joreks Bērnisons mani nosauca par Sudrabmēli. Es tevi saukšu par Žēlsirdīgajiem Spārniem. Tagad tas būs tavs vārds, un tā tevi sauks mūžīgi: Žēlsirdīgie Spārni.

-    Kādudien, — sacīja harpija, es tevi atkal satikšu, Lira Sudrabmēle.

-    Zinot, ka šeit esi tu, es nebaidīšos, Lira atbildēja. Uz redzēšanos, Žēlsirdīgie Spārni, līdz es nomiršu.

Meitene samīļoja harpiju, cieši apkampdama viņu un nobučodama uz abiem vaigiem.

Tad kavalieris Taielijs vaicāja: Vai šī ir lorda Ezriela republikas pasaule?

-    Jā, Lira teica, tā aletiometrs vēstī. Te nav talu līdz viņa cietoksnim.

-   Tad ļauj man runāt ar veļiem.

Lira pacēla viņu gaisā, un Taielijs sauca: Klausieties, jo lēdija Salmekija un es vienīgie esam jau redzējuši šo pasauli! Te kalna galā atrodas cietoksnis lords Ezriels to aizsargā. Kas ir ienaidnieks, es nezinu. Lirai un Vilam tagad ir viens vienīgs uzdevums: uzmeklēt savus dēmo­nus. Mūsu uzdevums ir viņiem palīdzēt. Būsim drosmīgi un cīnīsimies labi.

Lira pagriezās pret Viļu.

-    Labi, viņš teica. Es esmu gatavs.

Viņš izņēma nazi un ielūkojās acīs sava tēva velim, kurš stāvēja cieši blakus. Vairs necik ilgi viņi viens otru nepazīs, un Vils domāja, cik priecīgs viņš būtu, ja tepat būtu arī māte, viņi visi trīs kopā…

-   Vil, Lira satraukti brīdināja.

Zens apstājās. Nazis bija iestredzis gaisā. Viņš atvilka roku, un tur tas karājās, iestiprināts neredzamas pasau­les vielā. Vils gari nopūtās.

-   Es gandrīz…

-   Es redzēju, Lira atteica. Skaties uz mani, Vil!

Vēju gaismā viņš redzēja meitenes mirdzošos matus,

viņas cieši sakniebto muti un sirsnīgās acis. Vils juta Li­ras elpas siltumu, uztvēra pazīstamo miesas smaržu.

Nazis kļuva vaļīgāks.

-   Es mēģināšu vēlreiz, viņš teica.

Vils aizgriezās. Cītīgi koncentrējies, viņš ļāva domām aizlidot līdz naža galam, taustīdams, atvilkdams nazi at­pakaļ un atkal meklēdams, un tad viņš to atrada: iekšā, uz priekšu, lejup un atpakaļ. Veļi drūzmējās tik tuvu, ka viņš un Lira ar katru nervu šķiedru sajuta sīkus, dzes­trus triecienus.

Un Vils grieza beidzamo reizi.

Vispirms viņi sadzirdēja troksni. Pretī sitās reibinoša gaisma, un visiem gan veļiem, gan dzīvajiem vaja­dzēja aizsegt acis, tāpēc viņi vairākas sekundes neko ne­redzēja, taču bombardēšana, sprādzieni, šaujamieroču tarkšķi, saucieni un kliedzieni uzreiz atskanēja skaidri un ārkārtīgi biedējoši.

Džona Perija un Lī Skorsbija veļi atguvās pirmie. Tā kā viņi abi bija kaujās rūdīti kareivji, viņus šis troksnis tik ļoti nesamulsināja. Vils un Lira izbijušies un pār­steigti vienkārši skatījās.

Augstu gaisā eksplodēja sprāgstošās raķetes, bārstī­damas pār kalna nogāzēm mazu gabaliņu nostāk klints un metāla fragmentus. Debesīs eņģeļi cīnījās ar eņģeļiem, un arī raganas piķēja, atkal uzvijās gaisā un, savai ciltij raksturīgi kliegdamas, apšaudīja ienaidniekus ar bultām. Viņi redzēja Gallivespiānu uz spāres metamies uzbru­kumā lidaparātam, kura pilots, cilvēks, tuvcīņā pūlējās viņu atvairīt. Kamēr spāre šaudījās un slīdēja gaisā, tās jātnieks lēca un dziļi ietrieca savus dzeloņus pilotam kaklā; tad kukainis atgriezās un nolaidās lejā, ļaudams Gallivespiānam uzlekt spoži zaļajā mugurā, lidaparāts tikmēr dunēdams nogāzās tieši klintīs pie paša cietokšņa.

-    Paver platāk, — Li Skorsbijs teica. Laid mūs laukā!

-   Pagaidi, Lī, iebilda Džons Perijs. Kaut kas notiek paskaties tur, pāri!

Vils izgrieza vēl vienu mazu lodziņu tēva norādītajā virzienā, un, skatīdamies pa to, viņi redzeja, ka cīņa mainās. Uzbrūkošie spēki sāka atkāpties: kāda bruņutransporta grupa pārstāja kustēties uz priekšu un, uguns aizsegā ar mokām apgriezušies, virzījās atpakaļ. Lidmašīnu eskadrons, kurš sastāvēja no lorda Ezriela labākajiem žiropteriem, debesis pagriezās un bēga uz rietumiem. Karalistes zemes karaspēks strēlnieku kolonnas ar liesmu metējiem, ar indes šļācējām pistolēm un tādiem ieročiem bruņotas grupas, kādus neviens no vērotājiem nemūžam nebija re­dzējis sāka pamest kaujas lauku un virzīties atpakaļ.

-   Kas tur notiek? Lī jautāja. Viņi pamet klajumu bet kāpēc?

Šķita, ka tam nav iemesla: lorda Ezriela vienības bija skaitliskā pārsvarā, uzbrucēju ieroči nebija tik spēcīgi, un daudzi ienaidnieka vīri gulēja zemē ievainoti.

Tad Vils piepeši juta veļus sakustamies. Tie rādīja uz kaut ko gaisā.

-   Rēgi! Džons Perijs iesaucās. Tas ir iemesls.

Pirmo reizi, Vils un Lira nodomāja, viņi varēja Rēgus

redzēt tie līdzinājās vizošas dūmakas šķidrautiem un krita no debesim kā dzelkšņa pūkas. Bet tie šķita ļoti neskaidri un, kad sasniedza zemi, bija daudz grūtāk saskatāmi.

-   Ko Rēgi dara? gribēja zināt Lira.

-   Viņi mērķē uz to strēlnieku vadu…

Vils un Lira saprata, kas notiks, un abi šausmās ieklie­dzās: Skrieniet! Mūciet!

Daži kareivji, izdzirdējuši tik tuvu kliedzam bērnu bal­sis, satrūkušies skatijās apkārt. Citi, redzēdami Rēgus virzāmies uz viņu pusi tik dīvainus, neizteiksmīgus un nesātigus -, pacēla ieročus un šāva, taču, protams, bez kāda efekta. Un tad tas sasniedza pirmo vīru.

Tas bija kareivis no Liras pasaules, afrikānis. Viņa dē­mons bija garkājains, dzeltenbrūns kaķis ar melniem plankumiem atņirdzis zobus, tas grasījās lēkt.

Viņi visi redzēja, kā vīrs bezbailīgi notēmē, nekļūdidamies ne par collu, un tad ieraudzīja viņa dēmonu plosā­mies neredzamā tīklā tas bezpalīdzīgi ņurdēja un kauca. Nometis šauteni, vīrs centās piekļūt dēmonam, saukdams to vārdā, bet pats noslīga zemē un zaudēja spēkus sāpēs un no nelabuma.

-   Nu, Vil, teica Džons Perijs. Tagad laid mūs laukā mēs varam cīnīties ar Rēgiem.

Vils plati atvēra logu, veļu armijas vadonis izskrēja pa to laukā, un sākās dīvainākā kauja, kādu vien iespējams iztēloties.

Veļi izrāpās uz zemes bāli veidoli, kas pusdienas gaismā izskatījās vēl blāvāki. Viņiem vairs nebija no kā bīties, un veļi metās pretī neredzamajiem Rēgiem, saķerdamies ar tiem, lauzdamies un plēsdami šos radīju­mus, ko Vils un Lira nemaz nevarēja saskatīt.

Strēlnieki un citi dzīvie sabiedrotie apstulba: viņi neko nesaprata no šīs veļu un Rēgu kaujas. Vils gāja tai tieši pa vidu un draudīgi vicināja nazi, atceredamies, kā Rēgi no tā agrāk bija bēguši.

Kur gāja Vils, tur devās ari Lira, vēlēdamās, kaut ari varētu cīnīties tāpat kā viņš, bet, vērdamās apkārt, viņa visu redzēja plašāk. Meitenei šķita, ka bridi pa brīdim gaisa eļļainajā vizma viņa spēj saskatīt Rēgus. Lira bija tā, kas sajuta pirmās baiļu trīsas.

Ar Salmekiju uz pleca viņa atradās uz neliela paaug­stinājuma, tāda kā zemes uzbēruma, kur auga vilkābeļu krūmi, un no turienes varēja redzēt plašo zemes klajumu, ko postīja iebrucēji.

Virs galvas spīdēja saule. Priekšā, pie rietumu horizon­ta, gubās gulēja tumšu aizu sašķelti mirdzoši mākoņi; to virsotnes plūkaja debesu vēji. Arī tajā pusē uz līdzenuma stāvēja ienaidnieka sauszemes karaspēks: spoži spīdēja mašīnas, plīvoja krāsaini karogi, gaidot kārtojās pulki.

Aiz muguras un pa kreisi līdz pat cietoksnim stiepās robotu kalnu grēda. Spilgtajā gaismā pirms vētras kalni spīdēja spoži pelēki, un uz tālajiem melnā bazalta aizsargvaļņiem pat varēja saskatīt mazas figūriņas, kas la­boja sabojāto cietokšņa mūri, pienesa klāt ieročus vai vienkārši vēroja.

Apmēram tajā mirklī Lira sajuta pirmās neskaidrās nelabuma, sāpju un baiļu izjūtas tur neapšaubāmi bija vainīgi Rēgi.

Viņa uzreiz saprata, kas tas ir, lai gan nekad agrāk ne­bija to jutusi. Un tas Lirai vēstīja divas lietas: pirmkārt, viņa droši vien tagad bija pietiekami pieaugusi, lai Rēgi viņu ievainotu, un, otrkārt, — kaut kur tuvuma vajadzēja atrasties Panam.

— Vil… Vil… meitene kliedza.

Viņš to dzirdēja un kvēlojošām acīm pagriezās ar nazi rokā.

Bet, nepaguvis neko pateikt, Vils ieelsojās, smakdams sagrīļojās un sagrāba krūtis Lira saprata, ka tas pats notiek ari ar viņu.

Pan! Pan! viņa sauca, paceldamās pirkstgalos un skatīdamās visapkārt.

Vils saliecās, pūlēdamies pārvarēt nelabumu. Pēc da­žiem mirkļiem šī sajūta pārgāja, it kā viņu dēmoni būtu izsprukuši, bet viņi vēl arvien bija tālu no tiem, un gaiss visapkārt bija šāvienu un brēcienu pilns balsis kliedza sāpēs un bailēs, tālumā riņķodami gaisā klaigāja klinšu gari, šad un tad nosvilpa un kaut kur iestrēga kāda bulta, un tad uzradās jauna skaņa: cēlās vējš.

Lira to vispirms sajuta uz vaigiem, tad redzēja vējā no­liecamies zāli un pēc tam dzirdēja to vilkābelēs. Debesis priekšā bija vētras pilnas: to baltums bija pavisam pagai­sis, un tās rībēja un mutuļoja sēra dzeltenas, jūras zaļas, dūmu pelēkas, eļļaini melnas, šķebīgi sabangotas līdz pa­šai augšai un visā horizonta platumā.

Aiz muguras vēl spīdēja saule, tāpēc katra birztala un katrs atsevišķs koks starp spīdekli un negaisu ugunīgi un dzīvi liesmoja, ar mazajām, trauslajam lapiņām, zariem, augļiem un ziediem metot izaicinājumu tumsai.

Un tam visam cauri gāja divi ne vairs gluži bērni, nu jau gandrīz skaidri saskatīdami Rēgus. Vējš cirta Vilam acīs un pātagoja Liras matus tā, ka tie sakrita uz sejas, un tam vajadzētu spēt aizpūst Rēgus prom, taču šie radījumi virzī­jās tieši tam cauri uz zemes pusi. Zēns un meitene rokrokā līkumoja ap mirušajiem un ievainotajiem. Lira sauca savu dēmonu, un Vils ar visām maņām modri lūkojās pēc savējā.

Nu debesis piebārstīja zibens šautras, un pirmais bries­mīgais pērkona dārds kā ar cirvi iezvēla pa bungādiņām. Lira saķēra galvu, un Vils gandrīz paklupa, gluži kā šīs skaņas notriekts. Pieķērušies viens otram, viņi skatijas gaisā un redzēja tādu skatu, kādu vēl nekad nebija redze jis neviens nevienā no miljoniem pasauļu.

Raganas, Rutas Skādi un Reinas Mitisas ciltis, un vel pusducis citu, katra nesdama bitumenā iegremdētu lies­mojoša sveķaina makoņpriedes zara lāpu, laidās pāri cie­toksnim no austrumiem beidzamās skaidrās debess ma­liņas un lidoja tieši pretī vētrai.

Tie, kas stāvēja uz zemes, dzirdēja rūkoņu un sprakšķus, augstu gaisā uzliesmojot gaistošajiem ogļūdeņra­žiem. Atsevišķi Rēgi tomēr palika augšējos slāņos, un dažas raganas, viņus neredzēdamas, uzlidoja tiem virsu, iekliedzās un liesmodamas nokrita zemē, bet lielākā daļa bālo radījumu tikmēr bija sasnieguši zemi, un lielais ra­ganu lidojums negaisa centrā plūda kā uguns upe.

No Mākoņos tītā kalna parādījās lidojoši eņģeļi, bruņoti ar šķēpiem un zobeniem, brāzdamies taisni uz raganām. Vējš pūta eņģeļiem mugurā, un viņi šāvās uz priekšu straujāk nekā bultas. Bet arī raganas neatpalika pirmās pacēlās augstu gaisā un metās lejā eņģeļu rindās, ar savām degošajām lāpām cirzdamas pa labi un pa kreisi. Uguns apņemti, eņģeļi cits pēc cita kliegdami gāzās zemē, viņu spārni liesmoja.

Un tad nokrita pirmās lielās lāses. Ja komandieris negaisa mākoņos bija domājis ar ūdeni nodzēst raganu ugunis, viņam vajadzēja just vilšanos sveķainie mākoņpriežu zari un bitumens nepadevās un tik un tā liesmoja, sprēgājot un šņācot jo skaļāk, jo vairāk ūdens tie dabūja. Šķīzdamas šļakatās, lietus lāses sitās pret zemi, it ka būtu ļaunuma pārņemtas. Vienā minūtē Lira un Vils izmirka līdz ādai un drebēja no aukstuma, lāsēm ka sīkiem zvirgzdiem kapājot viņu galvas un rokas.

Cauri tam visam viņi klupa un cīnījās, slaucīdami no acīm ūdeni un satraukti saukdami: Pan! Pan!

Zibens virs galvas nu gandrīz nemaz nemitējās, ārdī­damies, šķildamies un rībinādams tā, it kā vaļā būtu atplēsti paši atomi. Starp pērkona dārdiem un baiļu dūrieniem skrēja Vils un Lira, kliegdami: Pan! Manu Panteleimon! Pan! Vils kliedza bez vārdiem, jo saprata, ko ir pazaudējis, taču nezināja tam vārda.

Kopa ar viņiem visur gāja abi Gallivespiāni, brīdinā­dami, lai paskatās uz to pusi vai iet pa šo ceļu, un vēro­dami, vai kur neparādīsies Rēgi, kurus bērni nevarēja labi saskatīt. Taču Lirai vajadzēja Salmekiju turēt plauk­stās, jo lēdijai bija palicis par maz spēka, lai noturētos uz meitenes pleca. Taielijs vērīgi pētīja debesis, uz visām pusēm grozīdams galvu, meklēdams savus līdziniekus un saukdams, kad vien pamanīja gaisā brāžamies kaut ko smailu un košu. Taču viņa balss bija zaudējusi daudz no sava spēka, un šā vai tā citi Gallivespiāni meklēja viņu abu spāru cilts krāsas, elektrozilu un sarkani dzeltenu, taču šīs krāsas jau sen bija izbalējušas un ķermeņi, kas bija tajās zaigojuši, gulēja Nāves zemē.

Un tad debesīs parādījās kustība, atšķirīga no visām citām. Kad bērni paskatījās augšup, aizsegdami acis no milzīgajām lietus lāsēm, viņi ieraudzīja lidaparātu, kas nelīdzinājās nevienam no agrāk redzētajiem: lempīgu, seškājainu, tumšu un pilnīgi klusu. Tas lidoja zemu, ļoti zemu un no cietokšņa. Lidaparāts pārslīdēja viņiem pār galvu ne augstāk pārjumtu un tad aizlidoja uz pašu vētras centru.

Tomēr bērniem nebija laika par to brīnīties, jo jauns galvu reibinošs nelabuma vilnis Lirai vēstīja, ka Pans atkal ir briesmās, un tad to sajuta arī Vils. Viņi kā akli maldījās pa peļķēm un dubļiem ievainoto cilvēku un cīņai nodevušos veļu haosā, bezpalīdzīgi, izbijušies un slimi.

TALU AUGSTUMOS

MILZU DEBESIS PLEŠAS. NAV ZINĀMS, VAI KVADRĀTVEIDA TĀS VAI APAĻAS, AR OPĀLA TORŅIEM UN ROBOTIEM CIETOKŠŅA MŪRIEM, GREZNOTIEM AR DZĪVIEM SAFĪRIEM…

DŽONS MILTONS

Ieceru kuģi pilotēja Koulteres kundze. Viņa un viņas dēmons kabīnē bija vieni.

No barometriska altimetra vētrā bija maz jēgas, bet par aptuveno augstumu viņa varēja spriest, vērojot ugunis uz zemes, tās iezīmēja vietas, kur bija no­krituši eņģeļi; lai gan brāzmaini lija, tās tomēr vēl lies­moja. Grūti nebija arī noteikt kursu: par lielisku bāku kalpoja zibens, šķeldamies ap kalnu. Taču viņai vajadzēja vairīties no dažādām lidojošām būtnēm, kas vel cīnījās gaisā, un uzmanīties no zemes pacelumiem lejā.

Viņa nelietoja gaismas, jo gribēja piekļūt tuvāk un atrast kādu vietu, kur nolaisties, iekams viņu pamana un notriec zemē. Lidojot tuvāk, gaisa plūsmas kļuva spēcīgā­kas, brāzmas pēkšņākas un nežēlīgākas. Žiropterim te izredžu nebūtu: mežonīgais vējš to notriektu zemē kā mušu. Ieceru kuģī viņa viegli varēja pārvietoties līdz ar vēju, regulēdama līdzsvaru kā ūdensslēpotājs Miermīlī­gajā okeānā.

Koulteres kundze sāka piesardzīgi uzņemt augstumu, cieši skatīdamās uz priekšu, ignorēdama instrumentus un lidodama, vadoties pēc acumēra un instinkta. Viņas dēmons lēkāja stikla kabīnē no vienas puses uz otru, ska­tīdamies uz priekšu, augšup, pa kreisi un pa labi un

nemitīgi viņu saukdams. Lielas, spožas zibens joslas un bultas mirgoja un blikšķināja virs galvas un visapkārt mašīnai. Tam visam cauri lidoja viņa mazajā lidaparātā, pamazām uzņemdama augstumu un neatlaidīgi virzīda­mās uz mākoņos apslēpto pili.

Tuvojoties tai, Koulteres kundzi apžilbināja un samul­sināja pats kalns.

Tas viņai atgādināja kādu pretīgu herēzi, kuras autors patlaban pelnīti smaka Konsistorija tiesas cietumā. Viņš bija proponējis, ka esot vairāk telpisko dimensiju nekā trīs pazīstamās; ka ]oti mazā mērogā esot vēl septiņas vai astoņas citas dimensijas, kuras esot neiespējami precīzi noteikt. Viņš bija pat konstruējis modeli, lai parādītu, kā tās varētu darboties, un Koulteres kundze bija redzējusi šo objektu, iekams no tā tika izdzīti ļaunie gari un pats modelis sadedzināts. Ieloču ieloces, malas un stūri, un katrs kaut ko ietvēra un pats bija ietverts: iekšpuse bija visur, un arī ārpuse visur. Mākoņos tītais kalns Koul­teres kundzei radīja līdzīgu iespaidu: tas mazāk līdzinā­jās klintij, vairāk spēku laukam, tas manipulēja ar pašu telpu, lai to ietītu, izstaipītu un sakārtotu galerijās un te­rasēs, kambaros un kolonādēs, gaisa novērošanas torņos, gaismā un miglā.

Viņa juta krūtīs lēni strāvojam dīvainu triumfu, vien­laikus apjauzdama, kā lidaparātu droši nosēdināt uz dienvidu spārna mākoņainās terases. Nemierīgajā gaisā mazais lidaparāts grīļojās un tika pakļauts spriedzei, bet sieviete stingri turēja kursu, un dēmons viņu vadīja, lai nolaistos uz terases.

Līdz šim gaisma, kurā varēja kaut ko saskatīt, bija nā­kusi no zibens, no nejaušām spraugām mākonī, caur ku­rām spīdēja saule, no degošajiem eņģeļiem un no dzimtera starmešu stariem, taču šeit gaisma bija cita. Tā nāca no paša kalna vielas, kas iekvēlojās un dzisa lēnā, elpai lī­dzīgā ritma un kam piemita perlamutra spīdums.

Sieviete un dēmons izkāpa no gaisa kuģa un skatījās apkārt, uz kuru pusi jāiet.

Viņai radās iespaids, ka citas būtnes ātri pārvietojas augšup un lejup, traukdamās caur kalna vielu ar ziņām, pavēlēm un informāciju. Redzēt viņa tās neredzēja; viss redzamais bija kolonāžu, kāpņu, terases un fasādes intraversa, mulsinoša perspektīva.

Koulteres kundze vēl nepaguva izdomāt, uz kuru pusi iet, kad izdzirda balsis un atkāpās aiz kolonnas. Balsis, dziedādamas psalmu, tuvojās, un viņa ieraudzīja eņģeļu procesiju nesam nestuves.

Tuvodamies viņas paslēptuvei, eņģeļi ieraudzīja ieceru kuģi un apstājās. Dziedātāji sastomijas, un daži nesēji šaubīdamies bailīgi skatījās apkārt.

Koulteres kundze stāvēja pietiekami tuvu, lai redzētu būtni nestuvēs: eņģelis, viņa domāja, turklāt neizsakāmi vecs. Viņu nebija viegli saskatīt, jo nestuves viscaur bija apdarinātas ar kristālu, kas mirdzēja un atstaroja gais­mu, kas apņēma kalnu. Viņai radās iespaids, ka eņģelis ir ārkārtīgi vārgs, ar iekritušu, grumbainu seju, drebo­šām rokām; viņa mute kaut ko purpināja.

Vecišķais radījums ar drebelīgiem žestiem rādīja uz ieceru kuģi, pie sevis pļāpādams un murminādams, un vienā laidā plucinādams sev bārdu, pēc tam, atgāzis galvu, tik uztraukti iebļāvās, ka Koulteres kundzei nācās aizbāzt sev ausis.

Bet nesējiem acīmredzot bija kāds uzdevums, jo viņi saņēmās un turpināja ceļu pa terasi, ignorēdami kliedzie­nus un murmināšanu no nestuvēm. Sasnieguši plašāku vietu, viņi plati izpleta spārnus un pēc sava vadoņa pa­vēles sāka lidot, turēdami nestuves vidu, līdz mutuļojošā dūmaka nozuda Koulteres kundzes skatienam.

Taču nebija laika par to prātot. Viņa un zeltainais pēr­tiķis aši turpināja ceļu, kāpdami pa lielām kāpnēm un šķērsodami tiltus, visu laiku pārvietodamies augšup. Jo augstāk viņi kāpa, jo vairāk viņus pārņēma šī neredzamās rosības sajuta ap viņiem, kamēr beidzot gājēji pagriezās ap stūri un iekļuva plašā telpā, tādā ka miglainā laukumā, un atradās aci pret aci ar eņģeli, kas turēja šķēpu.

-   Kas jus esat? Kādas darīšanās? eņģelis jautāja.

Koulteres kundze uz viņu ziņkāri palūkojās. Šīs būt­nes reiz ļoti sen bija iemīlējušās sievietēs, cilvēku meitas.

-   Nē, nē, — viņa lēnprātīgi sacīja, netērējiet laiku. Ve­diet mani tūlīt pie Reģenta. Viņš mani gaida.

"Samulsini viņus," viņa domāja, "izsit no līdzsvara." Eņģelis nezinaja, ko iesākt, tāpēc viņai paklausīja. Koulteres kundze vairākas minūtes sekoja eņģelim šajas mulsinošajās gaismas perspektīvās, līdz viņi nonāca pie priekštelpas. Kā viņi tur iegaja, sieviete nesaprata, bet tur nu viņi bija, un pec īsas pauzes viņas priekšā atvērās kaut kas durvīm līdzīgs.

Koulteres kundzes dēmona asie nagi iespiedās viņas augšdelmos, un mierinājumam viņa cieši ieķērās pērtiķa vilnā.

Viņiem pretī stāvēja kāda no gaismas veidota būtne. Koulteres kundzei šķita, ka tā ir cilvēka lielumā un cil­vēka formā, taču viņa bija pārāk apžilbuši, lai to redzētu. Zeltainais pērtiķis slēpa seju pie viņas pleca, un viņa pa­cēla roku, lai aizsegtu acis.

Metatrons jautāja: Kur viņa ir? Kur ir jūsu meita?

-    Esmu ieradusies jums to pastāstīt, mans lord Reģent, Koulteres kundze teica.

-   Ja meita ir jūsu varā, jums vajadzēja viņu atvest.

-   Viņa ne, bet viņas dēmons gan.

-    Kā tas var būt?

-   Es zvēru, Metatron, viņas dēmons ir manā varā. Lū­dzu, dižo Reģent, mazliet aizslēpieties man apžilbušas acis…

Viņš aizvilka sev priekšā mākoņu plīvuru. Nu tas bija tikpat kā skatīties saulē caur apkvēpinātu stiklu, un Koulteres kundzes acis varēja redzēt viņu skaidrāk, lai gan Metatrona seja vēl aizvien žilbinaja. Viņš izskatījās pēc vīrieša tuvu pusmūžam, garš, spēcīgs un valdonīgs. Vai viņš bija apģērbts? Vai viņam bija spārni? To nevarēja pateikt spēka, kas nāca no viņa acīm, dēļ. Koulteres kundze nespeja skatīties ne uz ko citu.

-    Lūdzu, Metatron, uzklausiet mani. Es nāku tieši no lorda Ezriela. Pie viņa ir bērna dēmons, un viņš zina, ka meitene drīz nāks to meklēt.

-   Ko viņš doma ar bērnu iesākt?

-    Paslēpt no jums, līdz viņa kļūs pilngadīga. Ezriels nezina, kur esmu aizgājusi, un man drīz jāatgriežas pie viņa. Es stāstu jums taisnību. Skatieties uz mani, dižo Reģent, jo man nav viegli raudzīties uz jums. Paska­tieties uz mani skaidri un pasakiet, ko jūs redzat.

Eņģeļu princis palūkojās uz viņu. Tas bija vispētošākais skatiens, kādam Marisa Koultere jelkad bijusi pa­kļauta. Tika norauts katrs aizsega un viltības vairogs, un viņas ķermenis, velis un dēmons kopā neaizsargāti stā­vēja zem Metatrona nežēlīgā skatiena.

Saprazdama, ka par viņu liecinās viņas daba, sieviete baidījās, ka ar to, ko Metatrons viņā saskatīs, nebūs pie­tiekami. Lira bija melojusi Jofuram Raknisonam ar viņas vārdiem: viņas māte bija viņai melojusi visu mūžu.

-   Jā, es redzu, teica Metatrons.

-   Ko jūs redzat?

-     Pagrimumu, nenovīdību un varaskāri. Bezjūtību un saltumu. Netikumīgu, izdibinošu ziņkāri. Absolūtu, postošu, indīgu ļaunprātigumu. Kopš pašiem pirmajiem mūža gadiem jūs nekad neesat izrādījusi ne mazāko žēlumu, līdz­cietību vai laipnību, neaprēķinādama, kādu labumu tas dos jums. Jūs esat spīdzinājusi un nogalinājusi nevilcinādamās un bez nožēlas; jūs esat nodevusi, vērpusi intrigas un par savu nodevību gavilējusi. Jūs esat morālās netīrības kloāka.

Balss, kas izteica šo spriedumu, Koulteres kundzi dziļi satrieca. Viņa bija zinājusi, ka tā notiks, un bija no tā bai­dījusies; tomēr viņa bija uz to ari cerējusi, un nu, kad tas bija pateikts, sieviete sajuta nelielu triumfā uzliesmojumu.

Koulteres kundze pievirzījās viņam tuvāk.

-   Nu jūs redzat, viņa teica. Es viegli varu nodot Ezrielu. Varu aizvest jūs uz turieni, kur viņš noslēpis manas meitas dēmonu; jūs varēsiet iznīcināt Ezrielu, un bērns, neko nenojauzdams, nonāks jūsu rokās.

Koulteres kundze juta dūmaku sev apkārt sakusta­mies, un viņas prāts sāka mulst. Metatrona nākamie vārdi ieurbās miesā kā ledainas bultas.

-   Kad es biju vīrietis, viņš teica, man bija papilnam sievu, bet neviena nebija tāda skaistule kā jūs.

-   Kad jūs bijāt vīrietis?

-    Kad es biju vīrietis, mans vārds bija Ēnohs, Jareda dēls; tas Maleleēla, tas Kainana, tas Ēnoša, tas Seta, tas Ādama dēls. Es nodzīvoju uz zemes sešdesmit piecus gadus, un tad Visvarenais paņēma mani uz savu karalisti.

-   Un jums bija daudz sievu.

-    Es mīlēju viņu miesu. Es sapratu to, ka debesu dēli iemīlējās zemes meitās, un es viņus aizstāvēju Visvarenā priekšā. Bet Viņš bija nostājies pret tiem ar visu sirdi un man pareģoja viņu likteni.

-   Jums nav bijis sievas tūkstošiem gadu…

-    Es esmu bijis karalistes Reģents.

-    Un vai nav pienācis laiks sagādāt dzīvesbiedri?

Tas bija mirklis, kad Koulteres kundze jutās visne­aizsargātākā un vislielākajās briesmās. Taču viņa ticēja savai miesai un dīvainajai patiesībai, ko bija uzzinājusi par eņģeļiem; varbūt tas attiecās sevišķi uz tiem eņģe­ļiem, kas reiz bija bijuši cilvēki: būdami bez miesas, tie to iekāroja un ilgojās pēc saskares ar to. Un Metatrons pat­laban stāvēja tuvu, pietiekami tuvu, lai sajustu sievietes matu smaržu un varētu pētīt viņas ādas struktūru, pie­tiekami tuvu, lai ar alkstošām rokām viņai pieskartos.

Bija dzirdama dīvaina skaņa, līdzīga tai čalošanai un sprakstiem, ko jūs dzirdat, kamēr vēl neesat apjautuši, ka deg jūsu māja.

-   Pastāstiet, ko lords Ezriels dara un kur viņš ir, Me­tatrons teica.

-   Es tūlīt varu jūs pie viņa aizvest, Koulteres kundze atbildēja.

Eņģeļi, kas nesa nestuves, atstāja Mākoņos tīto kalnu un lidoja uz dienvidiem. Metatrons bija pavēlējis nogādāt Vis­vareno drošā vietā, prom no kaujas lauka, jo viņš pagaidām Viņu tomēr gribēja saglabāt pie dzīvības. Taču Metatrons nevis norīkoja Viņam daudzus miesassargus, kas tikai pie­saistītu ienaidnieka uzmanību, bet labāk uzticējās nedroša­jiem apstākļiem vētras laikā, izprātodams, ka šajā gadī­jumā maza grupiņa būs drošāka nekā liela.

Un tā arī varētu būt, ja tieši tobrīd, kad prožektora gaisma nejauši krita uz kristāla nestuvju malu, nepaceltu galvu kāds klinšu gars, kas nevaļīgi mielojās ar pusdzīvu karavīru.

Klinšu gara atmiņā kaut kas sakustējās. Viņš pār­trauca mielastu, uzlicis ķetnu uz siltām aknām un, kad brālis to pastūma malā, atcerējās Arktikas lapsēna vāvu­ļošanu.

Klinšu gars tūlīt izpleta savus ādainos spārnus un metās augšup, un pēc brīža pārējais bars viņam sekoja.

Haphanija un viņas eņģeļi cītīgi bija meklējuši visu nakti un meklējumus turpinājuši vēl no rīta, līdz beidzot uz dienvidiem no cietokšņa bija atraduši kalnā niecīgu plaisu, kuras iepriekšējā dienā nebija. Viņi to bija izpē­tījuši un palielinājuši, un lords Ezriels patlaban kāpa lejup pa veselu virkni dobumu un tuneļu, kas stiepās tālu zem cietokšņa.

Nebija pilnīgi tumšs, kā viņš bija domājis. Tik tikko saskatāmi blāzmoja kads gaismas avots, miljardiem vāji kvēlojošu daļiņu straume. Tā vienmērīgi plūda pa tuneli kā gaismas upe.

Putekļi, lords Ezriels teica savam dēmonam.

Viņš tos nekad nebija skatījis ar neapbruņotu aci un nekad nebija redzējis tik daudz Putekļu vienuviet. Viņš devās tālāk, bet tad gluži negaidīti tunelis pavērās, un lords Ezriels atradās virs plašas alas: ši velvētā telpa bija tik liela, ka tajā varētu ietilpt ducis katedrāļu. Telpai ne­bija grīdas; malas reibinoši liecās lejup simtiem pēdu dziļi pret milzīgu šahtu, tumšāku par pašu tumsu, un uz šo šahtu plūda Putekļi, bezgalīgā kritienā bez mitas slīdēdami lejup. Šie daļiņu miljardi atgādināja visu de­besu galaktiku zvaigznes, un katra no tām bija mazs ap­zinīgas domas fragmentiņš. Tajā skatīties šķita skumji.

Lords Ezriels un viņa dēmons rāpās lejā uz bezdibeņa pusi un iedami pamazām sāka saskatīt, kas notiek tā otrā malā, simtiem jardu tālajā, drūmajā tumsā. Viņam šķita, ka tur kaut kas kustas, un, jo dziļāk viņš kāpa, jo skaidrāk to saskatīja. Tur pa bīstami slīpu nogāzi kustē­jās neskaidras, blāvas figūras: vīrieši, sievietes un bērni, visu veidu būtnes, kādas viņš agrak bija redzējis, un dau­dzas agrāk nekad neredzētas. Aizņemtas ar līdzsvara sa­glabāšanu, tās viņu pilnīgi ignorēja, un lords Ezriels juta gaisā saslienamies matus, jo viņš saprata, ka šīs būtnes ir veļi.

-    Uz šejieni nāca Lira, viņš klusi sacīja sniega leo­pardam.

-   Ej uzmanīgi, tas bija viss, ko dēmons atbildēja.

Tikmēr Vils un Lira, caurcaurēm izmirkuši, drebēja, mocījās sāpēs un kā akli maldījās pa dubļiem, klintīm un mazām graviņām, kur plūda lietusudens straumes, krā­sodamās sarkanas no asinīm. Lira baidījās, ka lēdija Sal­mekija mirst: viņa vairākas minūtes nebija bildusi ne vārda un vārga un slābana gulēja Liras plaukstā.

Kad viņi patvērās kadas upes gultnē, kur vismaz ūdens bija skaidrs, un pacēla pilnas riekšavas valgmes pie izslā­pušajām mutēm, Vils juta, ka Taielijs pieceļas un saka:

-    Vil, es dzirdu, ka šurp nāk zirgi lordam Ezrielam kavalērijas nav. Tas būs ienaidnieks. Tieciet pāri strau­mei un paslēpieties tajā pusē es redzu dažus krūmus…

-    Nāc, Vils teica Lirai, un viņi, pārbriduši ledaini aukstajam, stindzinošajam ūdenim, tieši laikā paspēja izrāpties otrā gravas malā. Jātnieki, kas jāja pa nogāzi un nodipināja lejā, neizskatījās pēc kavalērijas: šķita, ka tiem ir tāda pati krēpēm apaugusi miesa kā viņu zirgiem, un viņiem nebija ne apģērba, ne iejūga. Taču jātnieki veda ieročus: trejzarus, tīklus un līkus zobenus.

Vils uz Lira nekavējās, lai uz to skatītos. Pieliekušies un klupdami uz nelīdzenās zemes, viņi manījās prom, vēlēdamies tikai vienu: kaut netiktu pamanīti.

Taču bērniem vajadzēja pieliekt galvas, lai redzētu, kurp viņi virzās, un lai neizmežģītu potīti vai vēl ļaunāk. Viņiem skrienot, virs galvas dārdināja pērkons, tāpēc bērni nedzirdēja klinšu garu klaigas un ņurdus, līdz ne­uzskrēja tiem tieši virsū.

Šie radījumi ielenca kaut ko, kas mirdzēdams gulēja dubļos. Tas bija mazliet garāks nekā viņi un gulēja viņu pusē, tāds kā liels būris ar kristāla sienām. Kliegdami un brēkdami klinšu gari pa to bungoja ar dūrēm un ak­meņiem.

Pirms Vils un Lira paguva apstāties un skriet uz citu pusi, viņi bija iekūlušies tieši šī bara vidū.

JO IMPĒRIJAS VAIRS NAV, UN TAGAD LAUVA & VILKS PIERIMSIES.

VILJAMS BLEIKS

Koulteres kundze čukstēja blakus esošajai ēnai: Re, kā viņš slēpjas, Metatron! Viņš ložņā pa tumsu kā žurka…

Viņi stāvēja augstu uz klintsradzes lielā alā, vērodami, kā lords Ezriels mēro ceļu lejup, garu ceļu lejup.

-   Tagad es varētu viņam zvelt, ēna čukstēja.

-   Jā, protams, jūs varētu, Koulteres kundze atčuk­stēja, pieliekdamās tuvāk, bet es gribu redzēt viņa seju, mīļo Metatron; gribu, lai viņš zina, ka esmu viņu node­vusi. Iesim sekosim Ezrielam un notversim viņu…

Vienmērīgi un bezgalīgi traukdamies bezdibenī, Pu­tekļu kritums spīdēja, atgādinādams lielu blāzmas pī­lāru. Koulteres kundze tam nevarēja veltīt uzmanību, jo ēna viņai blakus alkās trīcēja, un viņai vajadzēja uzma­nīt, lai tā turas blakus, tā viņa varēja to kontrolēt.

Sekodami lordam Ezrielam, viņi klusām pārvietojās lejup. Jo dziļāk viņi kāpa, jo vairāk Koulteres kundze juta, ka viņu pārņem milzīgs nogurums.

-    Kas ir? Kas ir? čukstēja ēna, juzdama viņas emoci­jas un uzreiz topot aizdomīga.

-   Es domāju, Koulteres kundze pievilcīgā ļaunprātī­bā teica, cik priecīga esmu, ka šis bērns nekad nepie­augs, lai mīlētu un tiktu mīlēts. Kad viņa bija zīdainītis, man šķita, ka es viņu mīlu, bet nu…

-    Tā bija nožēla, ēna sacīja, jūsu sirdī mājoja no­žēla, ka neredzesiet, kā viņa pieaug.

-Ak, Metatron, cik sen tas bija, kad jūs bijāt vīrietis! Vai jūs tiešām nesaprotat, ko es nožēloju? Tā nav viņas pie­augšana, bet manējā. Cik rūgti es nožēloju, ka nepazinu jūs savā bērnībā. Cik kaislīgi es būtu jums ziedojusies…

Koulteres kundze paliecās uz ēnas pusi, it kā nespētu kontrolēt sava ķermeņa impulsus, un ēna badīgi ostīja gaismu, kā dzerdama viņas miesas smaržu.

Pār sagruvušām un sadragātām klintīm viņi ar grūtī­bām pārvietojās uz nogāzes pakāji. Jo dziļāk viņi kāpa, jo vairak Putekļu gaisma visu apveltīja ar zeltainas miglas nimbu. Koulteres kundze nemitīgi sniedzās turp, kur atrastos viņas plauksta, ja viņas ceļabiedrs būtu cilvēks, nevis ēna, tomēr tad, it kā atgūdamās, čukstēja:

-   Palieciet aiz manis, Metatron, gaidiet te Ezriels ir aizdomīgs -, vispirms ļaujiet man viņu nomierināt. Kad viņš zaudēs modrību, es jūs pasaukšu. Bet nāciet kā ēna, šajā mazajā veidolā, lai Ezriels jūs neredz, citādi viņš vienkārši palaidīs bērna dēmonu, lai tas aizbēg.

Reģents bija tāda būtne, kuras dziļais intelekts tūk­stošos gadu bija padziļinājies un nostiprinājies un kuras zināšanas sniedzās pār miljonu visumiem. Tomēr tobrīd viņu aklu padarīja divkārša apsēstība: iznīcināt Liru un iegūt varu pār viņas māti. Viņš pamāja ar galvu un palika uz vietas, bet sieviete un pērtiķis devās tālāk, cik klusi vien varēja.

Lords Ezriels gaidīja aiz liela granīta bluķa ārpus Reģenta redzesloka. Sniega leopards dzirdēja viņus nākam, un, kad Koulteres kundze parādījās pie stūra, lords Ezriels piecēlās. It visu, katru virsmu, katru gaisa kubikcentimetru caurstrāvoja krītošie Putekļi, kuri ik šikākajai detaļai piešķīra maigu skaidrību. Putekļu gais­mā lords Ezriels redzēja, ka viņas seja ir mitra no asarām un ka viņa ir sakodusi zobus, lai nešņukstētu.

Viņš pacēla sievieti uz rokām, un zeltainais pērtiķis, apskāvis sniega leoparda kaklu, iegremdēja melno seju tā vilnā.

-   Vai Lira drošībā? Vai viņa ir atradusi savu dēmonu? Koulteres kundze čukstēja.

-   Zēna tēva velis viņus abus aizsargā.

-   Putekļi ir skaisti… Es to nemaz nezināju.

-   Ko tu viņam pastastīji?

-    Es meloju un atkal meloju, Ezriel… Negaidīsim pā­rāk ilgi, es nespeju to izturēt… Mēs paliksim dzīvi, vai ne? Mēs nekļūsim par veļiem?

-   Nē, ja neiekritīsim bezdibenī. Mēs esam atnākuši uz šejieni, lai dotu Lirai laiku sameklēt viņas dēmonu un pēc tam laiku dzīvot un augt lielai. Ja mēs iznīcināsim Metatronu, Marisa, viņai šis laiks būs, bet, ja iesim bojā kopā ar viņu, tam nebūs nozīmes.

-   Un Lira būs drošībā?

-   Jā, jā, lords Ezriels viņu maigi mierināja.

Viņš viņu noskūpstīja. Ezriela rokās viņa jutās tik maiga un viegla kā toreiz, pirms trīspadsmit gadiem, kad bija ieņēmusi Liru.

Koulteres kundze klusi šņukstēja un, kad atkal spēja parunāt, teica:

-    Es viņam sastāstīju, ka gribu nodot tevi un Liru, un viņš man noticēja, jo es biju amorāla un ļaunuma pilna. Viņš ieskatījās mani tik dziļi, ka noteikti saskatīja patie­sību. Bet es meloju pārāk labi. Es meloju ar katru nervu šķiedru un visu pārējo… Es negribēju, ka viņš manī saskata kaut ko labu, un viņš to arī neredzēja. Nekā arī nav. Bet es mīlu Liru. No kurienes šī mīlestība nāk? Es nezinu. Tā man piezagās kā zaglis naktī, un nu es viņu mīlu tik ļoti, ka mana sirds mīlestībā vai plīst. Varēju cerēt vienīgi uz to, ka mani noziegumi ir bijuši tik šauša­līgi, ka to ēnā šī mīlestība neizskatās lielāka par sinepju sēkliņu, un vēlējos, kaut būtu noziegusies vēl ļaunāk, lai to apslēptu vēl dziļāk… Bet sinepju sēkliņa ir laidusi sakni un augusi, un mazais, zaļais asniņš pāršķēlis un plati atvēris manu sirdi es ļoti baidījos, ka viņš to pamanīs…

Koulteres kundzei vajadzēja apklust un saņemties. Lords Ezriels glāstīja sievietes mirdzošos matus, viscaur zeltaino Putekļu pilnus, un gaidīja.

-    Nu Metatrons kuru katru bridi zaudēs pacietību, — viņa čukstēja. Es viņam teicu, lai padara sevi mazu. Viņš galu galā ir tikai eņģelis, pat ja kādreiz ir bijis cil­vēks. Mēs varam ar viņu spēkoties, aizdzīt viņu līdz bez­dibeņa malai, un mēs abi varam krist lejā kopā ar viņu…

Viņu skūpstīdams, lords Ezriels teica: Jā. Lira būs drošībā, un karaliste pret viņu būs bezspēcīga. Tagad sauc Metatronu šurp, Marisa, mana mīļā.

Dziļi ievilkusi elpu, Koulteres kundze izdvesa garu, trīsošu nopūtu. Pēc tam viņa nogludināja svārkus pār gurniem un aizsprauda aiz ausīm matus.

—Metatron, viņa paklusām sauca. Ir laiks!

Zeltainajā gaisā parādījās maskētais Metatrona ēnas

apveids un tūlīt uztvēra notiekošo: abi dēmoni bija pie­plakuši pie zemes un modri, sieviete ar Putekļu nimbu ap galvu un lords Ezriels…

…kurš uzreiz lēca viņam virsū, sagrāba ap vidu un cen­tās nogrūst zemē. Tomēr eņģelim bija brīvas rokas, un viņš ar dūrēm, plaukstām, elkoņiem, pirkstu kauliņiem un dilbiem dauzīja lorda Ezriela galvu un ķermeni spēcīgi belzieni izsita no viņa plaušām elpu un atlēca no ribām, nobrikšķēja pret galvaskausu un satricināja jutekļus.

Taču lorda Ezriela rokas apņēma eņģeļa spārnus un vilka uz savu pusi. Brīdi vēlāk Koulteres kundze uzlēca šiem sasaistītajiem spārniem un sagrāba Metatronu aiz matiem. Viņam piemita milzu spēks tas bija tikpat kā turēt aiz krēpēm auļojošu zirgu. Metatronam nikni puri­not galvu, sieviete tika mētāta uz vienu un otru pusi, un viņa sajuta lielo, atliekto spārnu spēku, kad tie saspringa un cilājās, lorda Ezriela rokām tik stingri ap tiem apkļaujoties.

Metatronu cieši turēja ari dēmoni. Stelmarija cieši ielaida zobus viņa kājā, bet zeltainais pērtiķis plosīja tu­vākā spārna malu, raustīja spalvas, plēsa viņu pie lāp­stiņām, un tas tikai pastiprināja eņģeļa dusmas. Pēkšņi sasprindzinājis spēkus, viņš atbrīvoja vienu spārnu un trieca Koulteres kundzi pret klinti.

Sieviete uz sekundi apdulla, un viņas rokas atlaidās vaļīgāk. Eņģelis uzreiz atkal saslējās, kulstīdams vienu brīvo spārnu, lai nokratītu zeltaino pērtiķi, taču lorda Ezriela rokas viņu vēl arvien cieši apkļāva faktiski ta­gad, kad bija mazāk, ko turēt, viņa satvēriens kļuva cie­šāks. Lords Ezriels ņēmās spiest Metatrona ribas, apgrū­tinādams viņa elpošanu, un mēģinaja ignorēt nežēlīgos sitienus, ko saņēma pa galvu un skaustu.

Bet tas nebija bez sekām. Kamēr lords Ezriels uz sa­dragātajām klintīm centās noturēties kājās, viņa pakau­sis saņēma triecienu. Viņam pasviežoties sānis, Meta­trons bija satvēris dūres lieluma akmeni un ar rupju spēku to trieca pret lorda Ezriela galvu. Vīrietis juta gal­vaskausu nokrakšķam un saprata, ka vēl viens tāds sitiens viņu uz vietas nogalinātu. Apreibis no sāpēm un sāpes vēl pastiprinājās, jo viņš bija piespiedis galvu eņ­ģeļa sānam, viņš tomēr cieši turējās, ar labās rokas pirkstiem spiezdams kreisās kaulus, un klupdams mek­lēja atbalstu starp sašķaidītajām klintīm.

Kad Metatrons augstu pacēla asiņaino akmeni, zeltai­nais pērtiķis kā liesma, kas šaujas uz koka galotni, aug­stu palēcās un iecirta zobus eņģeļa plaukstā. Akmens izkrita un vēlās lejā uz bezdibeņa malu, bet Metatrons vēzēja roku pa labi un kreisi, cenzdamies atbrīvoties no dēmona, tomēr zeltainais pērtiķis karajās, ieķēries ar zobiem, nagiem un asti. Tad Koulteres kundze satvēra lielo, balto spārnu, kas kulstījās un apslāpēja tā kustības.

Metatrons bija satverts, tomēr nebija ievainots. Un ne­atradās arī pie bezdibeņa malas.

Kopš šī brīža lorda Ezriela spēki izsīka. Asinīs izmircis, viņš stingri turējās pie apziņas, bet ar katru kustību kaut ko no tās zaudēja. Lords Ezriels juta, ka galvas­kausa kauli šņirkst viņš to varēja dzirdēt. Sākās ap­ziņas traucējumi: lords Ezriels zināja tikai to, ka jāturas stingri un jāvelk lejup.

Ar plaukstu sataustījusi eņģeļa seju, Koulteres kundze dziļi iegrūda pirkstus viņam acīs.

Metatrons iebrēcās. Tālu pāri milzīgajam bezdibenim atsaucās atbalss, un viņa balss lēkāja no klints uz klinti, dubultodamās, apdzisdama un likdama veļiem tālumā pārtraukt bezgalīgo gājienu un pacelt galvu.

Dēmons-sniega leopards Stelmarija, kura apziņa ap­tumšojās līdz ar lorda Ezriela apziņu, beidzamo reizi saņēmās un lēca eņģelim pie rīkles.

Metatrons nokrita uz ceļiem. Krizdama kopā ar viņu, Koulteres kundze redzēja lorda Ezriela asinīm pieplūdušo acu ciešo skatienu viņš raudzījās uz viņu. Atbalstīdamās ar rokām, viņa uzrausās kājās, atspieda kustīgo spārnu malā un sagrāba eņģeļa matus, atgāzdama viņa galvu un atkailinādama rīkli sniega leoparda zobiem.

Un nu lords Ezriels eņģeli vilka, vilka atpakaļ, kājām klūpot un akmeņiem krītot, un zeltainais pērtiķis lēca lejā reizē ar viņu kozdams, skrāpēdams un plosīdams. Viņi jau bija gandrīz klāt, gandrīz pie bezdibeņa malas, bet Metatronam izdevās izslieties, un viņš ar pēdējiem spēkiem plati izpleta spārnus kā lielu, baltu kupolu, kas atkal un atkal sitās lejup, lejup un lejup. Koulteres kun­dze atsprāga nost, Metatrons izslējās un, arvien stiprāk kuldams spārnus, cēlās augšā viņš atstāja zemi. Lords Ezriels vēl aizvien karājas, cieši pieķēries pie viņa, bet ātri zaudēja spēkus. Zeltainais pērtiķis, ar pirkstiem sa­grābis eņģeļa matus, turējās pie tiem viņš nemūžam nelaistu Metatronu prom…

Taču viņi karājās pāri bezdibeņa malai. Viņi cēlās aug­šup. Ja viņi uzlidotu augstāk, lords Ezriels nokristu, bet Metatrons izgaistu.

Marisa! Marisa!

Lords Ezriels izgrūda kliedzienu, un ar sniega leopar­du blakus, ausīm džinkstot, Liras māte atrada atbalstu un lēca, cik spēka, mezdamās uz eņģeli, savu dēmonu un mirstošo mīļāko, un saspieda Metatrona plivinošos spār­nus, aiznesdama viņus visus kopā bezdibenī.

Klinšu gari dzirdēja Liras izbaiļu kliedzienu, un to plakanās galvas uzreiz apcirtās apkārt.

Vils lēca uz priekšu un cirta tuvākajam garam ar nazi. Zēns sajuta vieglu spērienu pa plecu, Taielijam nolecot uz lielākā gara vaiga. Kavalieris sagrāba tā matus un spēcīgi spārdīja žokli, iekams garam izdevās viņu nopurināt. Radījums kaukdams un metādamies iekrita dubļos, bet otrs stulbi blenza uz savas rokas stumbeni un tad šausmās uz potīti, ko nogrieztā roka krītot bija saspiedusi. Pēc sekundes nazis iecirtās gara krūtīs: Vils juta, ka tā spals trīs vai četras reizes noraustās reizē ar apdziestošās sirds pukstiem, un izvilka nazi, iekams vēl radījums krizdams to nebija aizrāvis sev līdzi.

Vils dzirdēja, ka citi gari mukdami naidā spiedz un brēc, un zināja, ka Lira neskarta atrodas blakus, bet zēns metās dubļos ar vienu domu prātā.

-    Taielij! Taielij! viņš kliedza un, izvairīdamies no kampjošajiem zobiem, pavilka lielākā klinšu gara galvu malā. Taielijs bija miris, dzeloņi dziļi iedūrušies klinšu gara kaklā. Radījums vēl svaidījās un spārdījās, tāpēc Vils vispirms tam nogrieza galvu un aizripināja to prom un tikai tad izcēla mirušo Gallivespiānu no ādainā kakla.

-   Vil, aiz muguras ierunājās Lira, Vil, paskaties uz to…

Meitene raudzījās uz kristāla nestuvēm. Tās nebija sasistas, lai gan kristāls bija notraipīts un nosmērēts ar dubļiem un asinīm no tā, ko klinšu gari bija ēduši, iekams to atrada. Stipri sašķiebušās, nestuves gulēja starp akme­ņiem, un tajās…

-Ai, Vil, viņš vēl ir dzīvs! Bet nabadziņš…

Vils redzēja, ka meitenes rokas piespiežas kristālam, mēģinot aizsniegt eņģeli un viņu mierināt viņš bija tik ļoti vecs un pārbijies, raudāja kā zīdainis un sarāvies tupēja tālākajā stūrī.

-   Viņš noteikti ir ļoti vecs es nekad nevienu neesmu redzējusi tā ciešam -, ak, Vil, vai mēs viņu varētu izlaist laukā?

Ar vienu vēzienu Vils izgrieza kristālā caurumu un pasniedzās iekšā, lai palīdzētu eņģelim izkļūt. Vecais, plānprātīgais, bezspēcīgais radījums spēja tikai raudāt un bailēs, sāpēs un ciešanās murmināt, un rāvās prom no tā, ko uzskatīja par vēl vienu draudu.

-    Viss kārtībā, Vils teica, mēs vismaz varam jums palīdzēt paslēpties. Nāciet, mēs nedarīsim jums pāri!

Drebošā roka satvēra viņējo un nevarīgi turēja. Vecais radījums bez mitas izdvesa bezvārdu vaidoši raudošas skaņas, grieza zobus un ar brīvo roku neapzināti pats sevi plucināja. Ari Lira pasniedzās nestuvēs un palīdzēja viņam no tām izkļūt. Būtne mēģināja pasmaidīt un palo­cīties, un viņa vecās, grumbās dziļi iegrimušās acis vērās Lirā ar vientiesīgu izbrīnu.

Pa abiem viņi izdabūja seno būtni no kristāla kameras; tas nebija grūti, jo viņš bija viegls kā papīrs un būtu seko­jis bērniem jebkur, jo tam nebija savas gribas un uz vienkāršu laipnību viņš reaģēja kā zieds uz sauli. Bet brīvā dabā nekas netraucēja vējam to bojāt, un, viņiem par izbailēm, radījuma apveids sāka zust un gaist. Jau pec dažiem mirkļiem viņš bija izgaisis pavisam, kā bei­dzamo iespaidu atstādams izbrīnā mirkšķinošas acis un visdziļākā atvieglojuma nopūtu.

Tad viņš bija prom: mistērija mistērijā. Tas bija ildzis mazāk nekā minūti, un Vils uzreiz atgriezās pie pakri­tušā kavaliera. Zēns pacēla mazo augumiņu, šūpodams to plaukstās, un no viņa acīm strauji ritēja asaras.

Bet Lirai bija sakāms kas steidzīgs.

-    Vil, mums jādodas prom, jāiet lēdija dzird, ka tuvo­jas tie zirgi…

No zili violetajām debesīm zemu piķēja vanags, un Lira vairīdamās iekliedzās, bet Salmekija sauca no visa spēka: Nē, Lira! Ne! Stāvi taisni un pastiep augšup dūri!

Tāpēc Lira palika mierā, balstīdama vienu roku ar otru. Zilais vanags pariņķojis apgriezās, piķēja vēlreiz un saspieda asajos nagos viņas pirkstu kauliņus.

Uz vanaga muguras sēdēja sirma lēdija, skaidru ska­tienu lūkodamās vispirms uz Liru, tad uz Salmekiju, kas turējās meitenei pie apkaklītes.

-   Madām… vārgā balstiņā ierunājās Salmekija, mēs esam izdarījuši…

-    Jūs esat izdarījuši visu, ko vajadzēja. Tagad šeit esam mēs, atbildēja Oksentiela madāma un paraustīja grožus.

Vanags tūlīt trīsreiz tik skaļi ieķērcās, ka Lirai iedžinkstējās ausis. Par atbildi no debesīm vispirms piķēja viena, tad otra, trešā un vairāk, tad simtiem spožu spāru ar kareivjiem mugura; tās visas slīdēja tik ātri, ka šķita kukaiņi cits ar citu sadursies, taču to refleksi un jātnieku prasme bija tik asa, ka spāres šķita ar straujām, klusām un košām adatām aužam gobelēnu virs un ap bērniem.

-   Lira, viņus uzrunāja lēdija uz vanaga, un Vil! Ta­gad sekojiet mums, mēs jūs vedīsim pie jusu dēmoniem.

Kad vanags izpleta spārnus un pacēlās no vienas viņas rokas, Lira juta uz otras sabrūkam Salmekijas niecīgo svaru un saprata, ka lēdiju pie dzīvības tik ilgi turējis vienīgi gara spēks. Cieši piespiedusi sev klāt viņas ķermeniti, Lira ar Viļu skrēja zem spāru mākoņa, klūpot un krītot ne vienu reizi vien, bet visu laiku maigi turēdama lēdiju sev pie sirds.

-   Pa kreisi! Pa kreisi! sauca balss no zilā vanaga, un, zibenim tumsā plaiksnot, viņi pagriezās uz to pusi: pa labi Vils redzēja vīriešu stāvus gaišpelēkās bruņās, aizsargķiverēs un maskās, viņu pelēkie demoni-vilki vieglu gaitu tecēja līdzās. Sparu straume uzreiz devās uz viņu pusi, un viri saminstinajās: viņu ieroči nebija lieto­jami, un Gallivespiāni tūlīt bija klāt katrs cīnītājs nolē­ca no sava kukaiņa muguras, meklēdams plaukstu, roku vai kailu kaklu, un, iedūris dzeloni, atkal uzlēca mugurā spārei, kura pagriezās un atkal aizslīdēja. Viss notika tik veikli, ka šķita gluži neiespējami tam izsekot. Zaldāti pa­griezās un panikā bēga; disciplīna bija sagrauta.

Bet tad pēkšņi aiz muguras sāka dunēt pakavi, un bērni izbiedēti pagriezās zirgu ļaudis aulekšoja viņiem virsū, un vienam vai diviem no viņiem rokā jau bija tīkli; viņi tos grieza ap galvām un centās notvert spāres, plīkšķināja tik­lus kā pātagas un svieda savainotos kukaiņus sānis.

-    Uz šo pusi! lēdijas balss sauca. Izvairieties, tūlīt metieties zemē!

Bērni paklausīja un juta zem sevis drebam zemi. Vai tie varētu būt zirgu soļi? Lira pacēla galvu un, atglaudusi no acīm miklos matus, ieraudzīja kaut ko gluži atšķirīgu no zirgiem.

-   Jorek! viņa iekliedzās, krūtīs ielistot priekam. Ak, Jorek!

Vils uzreiz atkal parāva viņu aiz rokas, jo tieši uz viņiem nāca ne vien Joreks Bērnisons, bet arī milzīgs pulks viņa lāču. Tieši īstaja brīdī Lira nolaida galvu, un Joreks parlēca viņiem pāri, izrūkdams pavēles saviem lāčiem pa kreisi un pa labi bradāt ienaidniekus.

Viegli, it kā bruņas nesvērtu vairāk par viņa vilnu, lāču karalis pagriezās pret Viļu un Liru, kuri pūlējās izslieties taisni.

-   Jorek tev aizmugurē viņiem ir tīkli! — Vils ieklie­dzās, jo jātnieki jau bija gandrīz klāt.

Iekams lācis paguva pakustēties, jātnieka tikls nosvil­pa gaisā, un Joreku acumirklī aptvēra stiprs tērauda tikls. Augsti izslējies, viņš rūca un ar milzīgajām ķetnām vēzējās uz jātnieka pusi. Bet tīkls bija stiprs, un, kaut gan zirgs zviedza, bailīgi kapdamies atpakaļ, Joreks ne­spēja atbrīvoties no vijumiem.

-   Jorek! Vils sauca. — Stāvi mierīgi! Nekusties!

Kamēr jātnieks pulējās valdīt zirgu, Vils rāpās uz

priekšu caur peļķēm un pāri zāles ceriem, sasniegdams Joreku tieši tajā brīdi, kad ieradās otrs jātnieks un gaisā nošalca otrs tīkls.

Bet Vils nezaudēja galvu: viņš nevis nesavaldīgi cirta, tā sapīdamies vēl vairāk, bet vēroja tīkla pinumu un pār­grieza to dažos mirkļos. Otrs tīkls, nekam nederīgs, no­krita zemē, un Vils pielēca klāt Jorekam, ar kreiso roku taustīdams un ar labo griezdams. Lielais lācis stāvēja nekustēdamies, bet zēns šaudījās gar viņa plato augumu drīz te, drīz tur, griezdams tiklu, atbrīvodams lāci un attī­rīdams viņam ceļu.

Jātnieks pacēla savu līko zobenu, gribēdams trāpīt lācim pa kaklu, bet Joreks Bērnisons bruņās svēra gan­drīz divas tonnas tik smagam lācim neviens nebūtu spējīgs pretoties. Zirgs un jātnieks, abi sašķaidīti un sadragāti, nekaitīgi nokrita malā. Joreks atguva līdz­svaru, paskatījās visapkārt, lai redzētu, kur atrodas, un uzrūca bērniem:

-   Man uz muguras! Žigli!

Lira lēca, un Vils viņai sekoja. Spiezdami auksto dzelzi starp kājām, bērni, Jorekam sakustoties, sajuta lielu spēka pieplūdumu.

Aiz muguras pārējie lāči ņēmās ap dīvaino kavalēriju, un viņiem palīdzēja Gallivespiāni, kuru dzeloņi tracināja zirgus. Lēdija uz zilā vanaga, zemu slīdēdama, uzsauca: Tagad taisni uz priekšu! Ielejā starp kokiem!

Joreks sasniedza neliela zemes pacēluma virsotni un tur apstājās. Viņiem priekšā atradās izrakņāta nogāze, tā veda uz birztalu aptuveni ceturtdaļjudzes tālumā. Kaut kur aiz birztalas milzīga lielgabalu baterija blieza šāviņu pēc šāviņa, un tie kaukdami lidoja augstu virs galvas, turklāt kāds laida signālraķetes, kas, aizdegušās tieši zem mākoņiem, lēni krita uz kokiem, liekot tiem mirdzēt vēsi zaļā gaismā kā labiem šāviņu mērķiem.

Par birztalas pārņemšanu cīnījās divdesmit vai vairāk Rēgu, ko apvaldīja noskrandis veļu bars. Tiklīdz Vils un Lira ieraudzīja mazo koku puduri, abi bērni saprata, ka viņu dēmoni slēpjas tur un, ja viņi tos drīz nesasniegs, dēmoni ies bojā. Ik minūti birztalā saradās arvien vairāk Rēgu, kas plūda pār kalna kori labajā pusē. Lira ieklie­dzās, un Vilam nācās satvert savas krūtis.

-   Uzgaidiet, norūca Joreks un saka uzbrukumu.

Augstu gaisā uzvijās signālraķete, tad vēl un vēl viena,

gausi krītot lejā ar spilgtu, žilbinošu magnija mirdzumu. Norībēja vēl viens šāviņš, šoreiz tuvāk. Viņi juta drebam gaisu, un pāris sekunžu vēlāk sejas iedzēla zemes graudi un akmeņi. Joreks nevilcinājās, bet viņi juta, ka ir grūti noturēties lāča vilnā ar pirkstiem ieķerties nevarēja, bet turēties nācās, starp ceļgaliem saspiežot bruņas, Joreka mugura bija tik plata, ka viņi abi nemitīgi slīdēja no tās nost.

-    Paskaties! iesaucās Lira, rādīdama augšup, kad tuvumā atkal sprāga šāviņš.

Signālraķetēm pakaļ dzinās ducis raganu viņas nesa kuplus zarus ar biezām lapām un ar tiem kvēlošās gais­mas slaucīja sānis, aizdzidamas tās tālu prom debesīs.

Pār birztalu atkal krita tumsa, paslēpdama to no lielga­baliem.

Un nu līdz kokiem bija palikuši tikai daži jardi. Vils un Lira juta savus zaudētos otriniekus tuvu blakus saviļ­ņojumu un mežonīgu cerību atvēsināja bailes, jo starp ko­kiem Rēgu bija ka biezs, viņiem būs jāiet tieši starp tiem, bet jau pats Rēgu izskats sirdī viesa šķebinošu vājumu.

-    Viņi bīstas no naža, blakus ierunājās kāda balss, un lācis-karalis tik pēkšņi apstājās, ka Vils un Lira novē­lās no viņa muguras.

-   Li! iesaucās Joreks. Lī, mans biedr, kaut ko tādu es vēl nekad neesmu redzējis. Tu taču esi miris ar ko es runāju?

-    Jorek, veco zēn, tu nezini ne pusi. Tagad cīņu pār­ņemsim mēs Rēgi nebīstas no lāčiem. Lira, Vil, nāciet te. Vil, turi gatavībā to nazi…

Zilais vanags vēlreiz piķēja uz Liras dūri, un sirmā lēdija teica: Nekavējieties ne mirkli ejiet iekšā, sameklējiet savus dēmonus un pazūdiet! Tuvojas vēl lielākas briesmas.

-    Paldies, lēdij! Paldies jums visiem! Lira sacīja, un vanags pacēlās spārnos.

Vils miglaini saskatīja sev blakus Lī Skorsbija veli, kurš viņus skubināja doties uz birzi, bet viņiem vajadzēja atvadīties no Joreka Bērnisona.

-   Jorek, mans dārgais, tas nav izsakāms vārdos esi svētīts, esi svētīts!

-   Paldies, karali Jorek, sacīja Vils.

-   Nav laika. Ejiet. Ejiet!

Lācis stūma viņus prom ar apbruņotu ķetnu.

Aiz Lī Skorsbija veļa Vils ienira brikšņos, cirzdams ar nazi pa labi un pa kreisi. Gaisma te bija nevienmērīga un klusināta un ēnas biezas, mezglotas un mulsinošas.

-    Turies blakus, zēns uzsauca Lirai un tad iekliedzās, jo kazenāja zars viņam bija pāršķēlis vaigu.

Visapkārt valdīja kustība, troksnis un cīņa. Ēnas šaudījās turp un atpakaļ kā zari lielā vējā. Droši vien tie bija veļi; abi bērni juta tik labi pazīstamos vēsos pieskā­rienus un visapkārt dzirdēja balsis:

-   Uz to pusi!

-    Šurp, te!

-    Ejiet tik mēs viņus aizturam!

-   Nu vairs nav tālu!

Un tad kliedza tā balss, ko Lira pazina un mīlēja vai­rāk par visām citām:

-   Ak, nāc aši! Aši, Lira!

-    Pan, mīlulīt, es esmu te…

Šņukstēdama un drebēdama Lira metās tumsā, bet Vils rāva lejā zarus un efejas, šņāpa kazenajus un nātres, veļu balsīm visapkārt viņus trokšņaini iedrošinot un brīdinot.

Taču arī Rēgi bija atraduši savu mērķi un spiedās caur traucējošo krūmu, mežrozīšu, sakņu un zaru mudžekli, kas tiem neradīja lielāku pretestību kā dūmi. Šķita, kāds ducis vai divdesmit bālu ļaunprāšu gāzās uz birztalas centru, kur to atvairīšanai Džona Perija velis izvietoja savus sabiedrotos.

Vils un Lira drebēja un jutās vārgi no bailēm, noguru­ma, nelabuma un sāpēm, bet padoties bija neiedomājami. Lira ar kailām rokām rāva kazenāju zarus, Vils cirta un kapāja pa labi un pa kreisi, bet ēnainās būtnes viņiem visapkārt cīnījās arvien niknāk.

-   Tur! Lī iekliedzās. Vai redziet viņus? Pie tā lielā akmens…

Savvaļas kaķis divi savvaļas kaķi tur spļāva, šņāca un šņāpa ar nagiem. Abi bija dēmoni, un Vils juta: ja pietiktu laika, viņš viegli varētu pateikt, kurš ir Pante­leimons, taču laika nebija, jo kāds negants Regs izslīdēja no ēnas laukumiņa un šļūca uz viņu pusi.

Vils pārlēca beidzamajam šķērslim krituša koka stumbram un bez pretestības iegremdēja nazi gaisa viz­ma. Zēns juta, ka roka top stinga, bet sakoda zobus, cieši sakļaudams pirkstus ap naža spalu, un bālais veidols šķita aizvirmojam un atkal izplēnam tumsā.

Viņi gandrīz bija klāt. Dēmoni bija traki no bailēm, jo arvien vairāk un vairāk Rēgu nāca, spraukdamies caur kokiem, un tos aizkavēja vienīgi varonīgie veļi.

-   Vai vari izgriezties cauri? jautāja Džona Perija velis.

Vils pacēla nazi, taču nācās apstāties, jo viņu no galvas

līdz kājām satricināja mokoša nelabuma lēkme. Kuņģī nekā vairs nebija, un spazma bija ārkārtīgi sāpīga. Lira viņam blakus atradās tādā pašā stāvoklī. Lī velis, sapraz­dams tā iemeslu, pielēkšoja klāt dēmoniem, lai cīnītos ar bālo radījumu, kas nāca caur klinti viņiem aiz muguras.

-Vil… lūdzu… Lira elsoja.

Nazis iedūrās gaisā, slīdēdams uz priekšu, lejup un tad atpakaļ. Lī Skorsbija velis caur logu ieraudzīja plašu, klusu prēriju zem spoža mēness, tik ļoti līdzīgu viņa tēv­zemei, ka viņš jutās kā svētīts.

Vils pārlēca pāri klajumam un sagrāba tuvāko dē­monu, bet Lira paķēra otru.

Un pat šajā šausmīgajā steigā, pat šajā galēji bīsta­majā mirklī viņi abi sajuta vienādu saviļņojuma šoku: Lira turēja Vila dēmonu, bezvārda savvaļas kaķi, bet Vils nesa Panteleimonu.

Viņi atrāva skatienus viens no otra acīm.

-    Ardievu, mister Skorsbij! Lira sauca, skatīdamās apkārt pēc viņa. Es vēlos… ak, paldies jums, paldies… ardievu!

-Ardievu, miļais bērns, ardievu, Vil, lai jums labi klājas!

Lira izrāpās cauri, bet Vils nekustēdamies ielūkojās acīs sava tēva velim, kas ēnā mirdzēja. Pirms zēns tēvu pameta, viņam bija kas sakāms.

Vils teica tēva velim: Tu sacīji, ka es esot karotājs. Tu teici, ka tāda esot mana iedaba, un es nevarēju iebilst. Tēvs, tev nebija taisnība. Es cīnījos, jo tā vajadzēja. Es nevaru izvēlēties sev raksturu, bet varu izvēlēties, ko darīt. Un es izvēlēšos, jo tagad esmu brīvs.

Tēva smaids bija lepnuma un maiguma pilns. Labi darīts, manu zēn. Patiešām labi darīts, viņš teica.

Vils vairs nespeja viņu saskatīt. Viņš pagriezās un kāpa pakaļ Lirai.

Nu viņu mērķis bija sasniegts, nu bērni bija atraduši savus dēmonus un izbēguši, un mirušie cīnītāji ļāva sa­viem atomiem atpūsties un aizpeldet citam no cita tālu, tālu.

Prom no mazās birztaliņas, prom no traucēkļiem Rē­giem, prom no ielejas, garām savam vecajam sabiedrota­jam bruņotajam lācim augšup lidoja beidzamais ap­ziņas gabaliņš no tā, kas bija bijis aeronauts Lī Skorsbijs, gluži tāpat kā ļoti daudz reižu bija lidojis viņa lieliskais gaisa balons. Liesmu un sprāgstošo šāviņu netraucēts, kurls pret eksplozijām, saucieniem un dusmu, brīdināju­ma un sāpju kliedzieniem, apzinādamies tikai savu kus­tību augšup, Lī Skorsbijs izlidoja caur smagiem māko­ņiem un nonāca zem spožām zvaigznēm, kur viņu gaidīja viņa mīļotā dēmona Hesteres atomi.

RĪTS NĀK, NAKTS SAIRST, SARGKAREIVJI ATSTĀJ SAVAS POZĪCIJAS…

VILJAMS BLEIKS

Plašā, zeltainā prērija, ko Lī Skor­sbija velis īsu brīdi bija redzējis pa logu, mierīga gulēja zem pirmās rīta saules stariem.

Zeltaina, bet arī dzeltena, brūna, zaļa un ikvienā no miljoniem toņu starp šīm krāsām; vietām arī melna ar piķa košu­ma svītrām un joslām; arī sudrabaina, kur saule pie­skārās tikko kā uzziedējušai, ipašai zālei; zila, kur plašais ezers kādu gabaliņu tālāk un mazais dīķītis tuvāk at­spoguļoja plašās, zilās debesis.

Un mierīga, bet ne klusa, jo viegls vējiņš čabināja mil­jardus mazu stiebriņu, zālē čirkstēja, dūca un čivināja miljardiem kukaiņu un citu mazu radību, un arī putni, riņķodami zilajās debesīs tik augstu, ka nebija saskatā­mi, dziedāja un trallināja kā zvārgulīši te tālāk, te tuvāk, nekad neatkārtodami vienu un to pašu dziesmu.

Vienīgās klusās un mierīgās dzīvās būtnes šajā plašajā ainavā bija zēns un meitene, kas, mugurām kopā, aizmi­guši gulēja klints ēnā uz nelielas kraujas.

Bērni bija tik nekustīgi un bāli, ka viņus varētu notu­rēt par mirušiem. Bads bija nostiepis pār viņu sejām ādu, sāpes atstājušas ap acīm grumbas, un viņi biji klāti ar putekļiem un dubļiem, un ne mazumu arī ar asinīm. Viņu locekļu pilnīgās pasivitātes dēļ šķita, ka bērni ir noguruma pēdējā stadijā.

Lira modās pirmā. Kad saule debesis pakapās augstāk, tā aizslīdēja aiz klints un ar stariem pieskārās meitenes matiem. Lira sakustējās un, spīdekļa gaismai sasniedzot plakstiņus, uznira no miega dzelmes kā zivs gausi, smagi un pretodamās.

Taču ar sauli nevarēja strīdēties, un drīz viņa sakusti­nāja galvu, piesedza acis ar roku un murminaja: Pan… Pan…

Rokas ēnā Lira pavēra acis un pamodās pa īstam. Kādu laiku viņa nekustējās, jo rokas un kājas ļoti sāpēja un no noguruma viss augums bija ļengans, bet tomēr mei­tene bija nomodā, juta vieglo vējiņu un saules siltumu un dzirdēja kluso kukaiņu čirkstēšanu un skaisto dziesmu, ko gaisā trallināja putns. Tas viss bija labi. Lira bija aiz­mirsusi, cik laba ir pasaule.

Drīz viņa pagriezās un ieraudzīja vēl cieši aizmigušo Viļu. Zēna roka bija stipri asiņojusi, krekls saplēsts un netīrs, mati stīvi no putekļiem un sviedriem. Lira ilgi skatījās uz viņu, uz sīko pulsāciju pie kakla, uz krūtīm, kas lēni cēlās un krita, uz smalkajām ēnām, ko meta skropstas, kad beidzot viņu sasniedza saule.

Vils kaut ko nomurmināja un sakustējās. Negribēda­ma tikt pieķerta skatāmies uz viņu, Lira lūkojas uz otrā pusē esošo mazo kapiņu, ko viņi bija izrakuši iepriekšējā naktī, tur nu mierā atdusējās kavaliera Taielija un lēdi­jas Salmekijas augumiņi. Tuvumā atradās plakans ak­mens: viņa piecēlās, notīrīja no tā zemi un vertikāli noli­ka kapa galvgalī, tad apsēdās un, aizēnojusi acis, skatījās pāri līdzenumam.

Radās iespaids, ka tam nav gala un malas. Nekur tas nebija pilnīgi lēzens; kur vien viņa raudzījās, klajuma virsmu dažādoja viegli viļņojumi, mazi kalniņi un gravas, un vietvietām viņa redzēja tik augstu koku stāvus, ka šķita: tie drīzāk ir būvēti, nevis auguši. Koku taisnie stumbri un tumšzaļā lapotne it kā meta izaicinājumu tālumam, jo tos ļoti skaidri varēja saskatīt, lai gan tie droši vien atradās daudzas jūdzes tālu.

Taču tuvāk faktiski kraujas pamatnē, ne vairāk kā simt jardu tālu bija mazs dīķītis, kurā no klints ietecēja avots, un Lira apjauta, cik ļoti ir izslāpusi.

Trīcošām kājām meitene piecēlās un lēni gāja turp. Avotiņš burbuļodams sūcās caur sūnainiem akmeņiem, un viņa atkal un atkal mērca tajā plaukstas, nomazgā­dama dubļus un netīrumus, pirms cēla ūdeni pie mutes. Ūdens bija tik auksts, ka iesāpējās zobi, un Lira to tīksmi norija.

Dīķis bija aizaudzis ar niedrēm, kur kurkstēja varde. Novilkusi kurpes un iebridusi dīķi, Lira atklāja, ka tas ir sekls un siltāks nekā avots. Viņa ilgi stāvēja, saulei apspī­dot galvu un ķermeni, izbaudīdama vēso dubļu pieskārienu pēdām un aukstā avota ūdens plūsmu ap kāju ikriem.

Noliekusies meitene iegremdēja seju ūdenī, viscaur sa­mērcēdama matus, izlaida tos un atkal saņēma kopā, kus­tinādama pirkstus, lai no matiem izskalotos visi putekļi un netīrumi.

Kad Lira jutās kaut cik tīrāka un bija apmierinājusi slāpes, viņa atkal paskatījās augšup uz krauju un re­dzēja, ka Vils ir pamodies. Zēns sēdēja, pievilcis klāt ceļus un aptvēris tos rokām, un skatījās pāri līdzenumam, tāpat kā bija darījusi viņa, apbrīnodams tā plašumu. Gaismā, siltumā un mierā.

Lira lēni kāpa atpakaļ pie Vila un atrada viņu ieskrā­pējam Gallivespiānu vārdus uz mazā kapakmens, kuru viņš pēc tam stingrāk iestiprināja zemē.

-   Vai viņi… Vils ierunājās, un meitene saprata, ka viņš ar to domā dēmonus.

-   Nezinu. Neesmu Panu redzējusi. Man ir tāda izjūta, ka viņš nav nekur tālu, bet es nezinu. Vai atceries, kas notika?

Berzēdams acis, Vils tik pamatīgi nožāvājās, ka Lira dzirdēja klusi nokrakšķam viņa žokli. Tad viņš samirk­šķināja acis un papurināja galvu.

-   Ne pārāk, Vils teica. Es paņēmu Panteleimonu, un tu to otru; mēs iznācām cauri, visu apspīdēja mē­ness, un es viņu noliku, lai aizvērtu logu.

-    Un tavs tas otrs dēmons vienkārši izlēca man no rokam, Lira teica. Es mēģināju caur logu saskatīt mis­teru Skorsbiju un Joreku un, kad gribēju redzēt, kur ir Pans, pagriezos, bet viņu tur nebija.

-   Tomēr nav tāda sajūta kā toreiz Nāves zemē. Kā to­reiz, kad mēs bijām patiešām šķirti.

-    Nē, meitene piekrita. — Viņi noteikti ir kaut kur tuvumā. Atceros, ka senāk, kad bijām mazāki, mēs mē­dzām spēlēt slēpšanos, tikai rotaļa nekad īsti neizdevās, jo es biju par daudz liela, lai no Pana noslēptos, un vienmēr precīzi zināju, kur viņš ies, pat ja viņš bija nomaskējies par kodi vai kaut ko tamlīdzīgu. Taču tas ir savādi, Lira turpināja, neviļus izstiepdama rokas pār galvu, it kā mēģinātu izklīdināt kādu burvestību, Pana te nav, bet es nejūtos atrauta no viņa, es jutos droši un zinu, ka viņš ir.

-   Laikam viņi ir kopā, Vils teica.

-   Jā. Tā vajadzētu būt.

Vils piepeši piecēlās.

-   Skaties, viņš teica, tur, pāri…

Viņš aizsedza acis pret sauli un rādīja. Sekodama zēna skatienam, Lira ieraudzīja tālumā kaut kādu trīcošu kustību, gluži atšķirīgu no tveices dūmakas virmošanas.

-    Dzīvnieki? viņa šaubīdamās iejautājās.

-   Un ieklausies, Vils teica, aizlikdams aiz auss plaukstu.

Mazais kustīgo ēnu laukumiņš bija izgaisis, bet jau dažus

mirkļus bija dzirdama rībēšana. Tad tā pēkšņi kļuva klusā­ka, vai arī jau pirms tam bija bijusi ļoti klusa. Abi bērni vēl aizvien cieši vērās tajā pašā virzienā un drīz vien atkal re­dzēja kustību atsākamies. Pēc dažiem mirkļiem nāca skaņa.

-    Tie atrodas aiz kādas kores vai kaut kā cita, Vils teica. Vai tagad ir tuvāk?

-    īsti nevar redzēt. Jā, viņi pagriežas skaties, viņi nāk uz šo pusi.

-   Nu, ja mums vajadzēs ar viņiem cīnīties, es gribu vis­pirms padzerties, Vils sacīja un, paņēmis mugursomu, aizgāja līdz straumei, kur kārtīgi padzērās un nomazgāja lielākos netīrumus. Ievainojums bija stipri asiņojis. Viņš bija netīrs un ilgojās pēc karstas dušas, krietni daudz zie­pēm un tīra apģērba.

Lira vēroja tos… kas nu viņi bija; tie izskatījās ļoti savādi.

-   Vil, viņa sauca, tie brauc uz riteņiem…

Bet meitene to teica nepārliecinoši. Vils pakāpās mazu gabaliņu augšup pa krauju un aizsedza acis pret sauli, lai paskatītos. Tagad varēja redzēt atsevišķus radījumus. Ganāmpulkā vai pūlī viņu bija kāds ducis, un viņi pārvie­tojās, kā Lira bija teikusi, uz riteņiem. Radījumi šķita kaut kas vidējs starp antilopēm un motociklistiem, tikai pat dīvaināki: viņiem bija snuķi kā maziem zilonīšiem.

Un kaut kāda nolūka vadīti viņi tuvojās Vilam un Lirai. Vils izņēma nazi, bet Lira, sēdēdama viņam blakus zālē, jau grozīja aletiometra rādītājus.

Instruments reaģēja aši, kamēr būtnes vēl atradās dažu simtu jardu attālumā. Adatiņa strauji mētājās pa kreisi un pa labi, pa kreisi un atkal pa kreisi, un Lira to uztraukti vē­roja, jo daži beidzamie lasījumi nāca ļoti grūti, un, kāpelējot pa sapratnes pazarēm, viņai pašas prāts šķita nemākulīgs un nenoteikts. Tā vietā, lai līdzīgi putnam mestos no viena atbalsta punkta uz nākamo, meitene drošības labad pār­vietojās soli pa solim, bet vēstītā nozīme bija tikpat noteikta kā vienmēr, un drīz viņa saprata, ko instruments pauž.

-   Viņi ir draudzīgi, Lira paziņoja, viss kārtībā, Vil, viņi mūs meklē un zina, ka mēs te esam… Un savādi, es īsti nevaru salasīt… doktore Malone?

Viņa izrunāja šo vārdu pie sevis, jo nespēja ticēt, ka doktore Malone varētu atrasties šajā pasaulē. Tomēr ale­tiometrs skaidri norādīja uz viņu, lai gan tas, protams, nevarēja nosaukt zinātnieci vārdā. Lira nolika aletio­metru un lēni piecēlās, nostādamās blakus Vilam.

-    Es domāju, mums vajadzētu kāpt lejā pie viņiem, meitene teica. Viņi negrasās darīt mums pari.

Daži no atnācējiem bija apstājušies un gaidīja. Vadonis gāja gabaliņu pa priekšu, pacēlis snuķi, un bērni redzēja, ka viņš pārvietojas, spēcīgi atsperoties ar pakaļkājām. Daži radījumi bija aizgājuši pie dīķa padzerties, citi gai­dīja, bet ne ar tādu mērenu ziņkāri kā to mēdz govis, pul­cējoties pie vārtiem. Tie bija saprātīgi un mērķtiecīgi indivīdi. Tie bija ļaudis.

Vils un Lira kāpa lejā pa nogāzi, līdz nonāca pietieka­mi tuvu, lai varētu ar būtnēm sarunāties. Par spīti tam, ko bija teikusi Lira, Vils turēja roku pie naža.

-   Nezinu, vai jūs mani saprotat, Lira piesardzīgi ieru­nājās, bet zinu, ka jūs esat draudzīgi. Es domāju, mums vajadzētu…

Vadonis pakustināja snuķi un teica: Dosimies pie Mērijas. Jūs jājat. Mēs nesam. Iesim pie Mērijas.

-    Ak! Lira iesaucās un, sajūsmā smaidīdama, pa­griezās pret Viļu.

Divi radījumi bija apgādāti ar iemauktiem un pītas auklas kāpšļiem. Seglu nebija; viņu dimanta struktūras muguras izrādījās pietiekami ērtas bez tiem. Lira bija jājusi ar lāci, un Vils braucis ar divriteni, bet neviens no viņiem nebija jājis ar zirgu, kas būtu tuvākais salīdzinā­jums. Tomēr, jājot ar zirgu, tas parasti jāvada, bet bērni drīz saprata, ka viņiem tas nav jādara: groži un auklas bija domātas tikai tam, lai viņiem būtu pie kā turēties un varētu saglabāt līdzsvaru. Visus lēmumus pieņēma paši radījumi.

-   Kur tad… iesāka Vils, bet viņam vajadzēja apklust un atgūt līdzsvaru, jo būtne zem viņa sakustējās.

Grupa apgriezās riņķī un pārvietojās lejup pa nelielo slīpumu, lēnāk kustoties pa zāli. Kustība bija nelīdzena, bet neērtības neradīja, jo radījumiem nebija mugurkaula, Vils un Lira jutās ta, it kā sēdētu krēslos, kuriem cilājas sēdekļi.

Drīz viņi nonāca vietā, ko nebija skaidri saskatījuši no kraujas, pie viena no šiem melnajiem vai tumšbrūnajiem zemes plankumiem. Un, ieraudzīdami caur prēriju vijamies gludos akmens ceļus, viņi bija tikpat pārsteigti, cik pār­steigta pirms kada laika bija jutusies Merija Malone.

Radījumi uzripinājās uz šīs virsmas un devās prom, drīz uzņemdami ātrumu. Ceļš līdzinājās drīzāk upei nekā šosejai, jo vietām tas paplašinājās, veidojot plašus lauku­mus, tādus kā mazus ezeriņus, un citur sadalījās šauros kanālos vienīgi tādēļ, lai neparedzami atkal apvienotos. Tie bija pavisam citādi nekā nejaukie, racionālie ceļi Vila pasaulē, kas bija izcirsti kalnos un uz betona tiltiem šķēr­soja ielejas. Šie piederēja ainavai, nevis tika tai uztiepti.

Viņi traucās ātrāk un ātrāk. Vilam un Lirai pagāja kāds laika sprīdis, līdz viņi pierada pie muskuļu dzīvā spēka un cieto riteņu trīcēšanas un rībēšanas uz akmens. Sākumā Lirai tas bija grūtāk nekā Vilam, jo viņa nekad nebija braukusi ar divriteni un nezināja triku ar pieliekšanos pagriezienos, bet, kad redzēja, kā to dara zēns, drīz ātrums viņai šķita uzmundrinošs.

Riteņi sacēla pārāk lielu troksni, lai varētu sarunāties. Runāšanas vietā vajadzēja rādīt: uz kokiem, pārsteigumā par to lielumu un diženumu; uz putnu bariem, dīvaināka­jiem, kādus viņi jebkad bija redzējuši, to gareniski iz­vietotie spārni piešķīra tiem gaisā rotējošu skrūvveida kustību; uz treknu, zilu ķirzaku, tik garu kā zirgs, kas sauļojās pašā ceļa vidū (riteņotie radījumi sadalījās, ap­braukdami to no abām pusēm, un ķirzaka tiem nemaz nepievērsa uzmanību).

Kad viņi sāka palēnināt gaitu, saule jau bija augstu de­besīs un gaisā nekļūdīgi jautās sāļa jūras smarža. Ceļš kāpa kraujā, un drīz viņi nekustējās ātrāk kā tad, ja ietu soļos.

Lirai no sēdēšanas bija stīvas un sāpošas kājas. Mei­tene ierunājās: Vai varat apstāties? Es gribu nokāpt un iet pati.

Būtne, uz kuras Lira sēdēja, juta, ka iemaukti savel­kas, un, vai nu saprata viņas vārdus, vai ne apstājās. Vils darīja to pašu, un abi bērni nokāpa, pēc nepārtrauk­tās kratīšanās un sasprindzinājuma juzdamies stīvi un nedrošām kājām.

Radījumi apripinājās apkārt, lai aprunātos. Izdodami skaņas, viņi vienlaikus eleganti kustināja snuķus. Pēc minūtes tie devās tālāk. Vils un Lira ar prieku gāja starp radījumiem, kas, smaržodami pēc siena un siltas zāles, ripoja viņiem blakus. Viens vai divi bija izvirzījušies priekšā, kraujas virsotnē, un bērni, kuriem vairs neva­jadzēja uzmanities, lai noturētos radījuma mugurā, varēja vērot, kā tie pārvietojas; viņi apbrīnoja grāciju un spēku, ar kādu būtnes tika uz priekšu, noliecās un pagriezās.

Nonākuši kraujas virsotnē, viņi apstājās, un Vils un Lira dzirdēja, ka vadonis saka: Mērija tuvu. Mērija tur.

Viņi raudzījās lejā. Pie apvāršņa mirdzēja zilā jūra. Vidusplānā caur leknu pļavu vijās plata, lēna upe, un lēzenās nokalnes pakājē starp mazu kociņu jaunaudzi un dārzeņu vagām stāvēja ar salmiem apjumtu mājiņu ciems. Vairāki radījumi, līdzīgi šiem, rosījās ap mājām, kopa la­bību vai strādāja starp kokiem.

Tagad atkal kāpiet augšā, vadonis teica.

Nebija vairs tālu. Vils un Lira vēlreiz uzkāpa radīju­miem mugurā, un citas būtnes cieši uzmanīja viņu līdz­svaru un ar snuķiem pārbaudīja kāpšļus, pārliecinoties, ka bērni ir drošībā.

Tad viņi devās ceļā ar pakaļkājām atspērās pret ceļu un steidzās lejup pa slīpumu, kustoties satriecošā āt­rumā. Cieši turoties ar roku un ceļgalu palīdzību, Vils un Lira juta vēju svilpojam gar seju brāzmas atsvieda at­pakaļ matus un spieda uz acīm. Riteņu dārdoņa, garāmtraucošais zāliens abās pusēs, drošā un spēcīgā noliek­šanās plašā virāžā uz priekšu, ātruma izraisītā ekstāze saprāta robežās šiem radījumiem tas patika, un Vils un Lira, juzdami viņu līksmi, par atbildi priecīgi smējās.

Viņi apstājās ciema centrā, un citas būtnes, kas bija redzējušas viņus ierodamies, sapulcējās apkārt, pacēla snuķus un teica apsveikuma vārdus.

Un tad Lira iesaucās: Doktore Malone!

Mērija bija iznākusi no kādas būdas: viņas izbalējusī zilā blūze, druknais stāvs un siltumā sasārtušie vaigi šķita vienlaikus dīvaini un pazīstami.

Lira skrēja viņu apkampt, ari sieviete meiteni cieši ap­skāva, un Vils stāvēja viņām aiz muguras, gādīgs un šaubu pilns.

Mērija sirsnīgi noskūpstīja Liru un tad panācās uz priekšu sasveicināties ar Viļu. Sākās neparasta garīga simpātiju un neveiklības deja, turpinādamās kādu se­kundi vai mazāk.

Līdzjūtībā aizkustināta par bērnu stāvokli, Mērija vis­pirms gribēja zēnu apkampt tāpat kā Liru. Taču Mērija bija pieaugusi un Vils gandrīz pieaudzis, un viņa sa­prata, ka tāda attieksme viņu padarītu par bērnu, Mērija varēja apkampt bērnu, bet viņa nekad neapskautu nepazīstamu vīrieti. Tāpēc viņa no šīs domas atteicās, vairāk par visu gribēdama parādīt godu šim Liras drau­gam un nelikt viņam zaudēt stāju.

Tāpēc viņa Vilam tikai pasniedza roku, un zēns to sa­spieda; viņu starpā strāvoja tik spēcīga sapratne un cieņa, ka tas uzreiz radīja simpātijas viņi abi juta, ka ir kjuvuši par draugiem uz mūžu.

-    Šis ir Vils, Lira teica, viņš ir no jūsu pasaules atcerieties, esmu par viņu stāstījusi…

-   Es esmu Mērija Malone, sieviete teica, un jūs abi esat izsalkuši, jūs izskatāties esam pusbadā.

Mērija vērsās pie būtnes sev blakus un izdvesa dažas dziedošas, kliedzošas skaņas, vienlaikus kustinādama roku.

Visi radījumi uzreiz devās prom, un daži no tiem, atne­suši no tuvākās mājas spilvenus un paklājus, salika tos zem blakus esošā koka, kura blīvās lapas un zemu no­liekušies zari sniedza vēsu un smaržīgu pavēni.

Tiklīdz bērni bija ērti iekārtojušies, saimnieki atnesa nopulētus koka traukus, līdz malām pilnus ar pienu tam bija viegla citrona piegarša, un tas bija brīnumaini atsvaidzinošs un mazus, lazdu riekstiem līdzīgus riek­stiņus, bet ar bagātāku, sātīgāku garšu, un svaigi plūk­tus salātus, un asas, piparotas lapas, sajauktas ar mīk­stam, biezām lapām, no kurām sūcās bieza sula, un ķiršu lieluma saknītes, kas garšoja pēc saldiem burkāniem.

Bet viņi nevarēja ieēst daudz. Viss bija ļoti sātīgs. Vils gribēja pienācīgi novērtēt šo būtņu dāsnumu, bet vienī­gais, ko viņš spēja viegli norīt, izņemot dzērienu, bija pla­kana, nedaudz apdegusi, miltaina maize, līdzīga pankūkam vai kukurūzas plāceņiem. Tā bija vienkārša un baro­joša, un tas bija viss, ar ko Vils varēja tikt galā. Lira no­mēģināja pa drusciņai no visa, bet, tāpat kā Vils, drīz saprata, ka pilnīgi pietiek ar mazumiņu.

Mērija izvairījās uzdot kaut kādus jautājumus. Abi bērni bija guvuši tādu pieredzi, kas atstāja dziļas pēdas; viņi vēl negribētu par to stāstīt.

Tāpēc sieviete atbildēja uz bērnu jautājumiem par mulefu un īsi pastāstīja, kā ieradusies šajā pasaulē. Pēc tam viņa atstāja Viļu un Liru koka ēnā, jo redzēja, ka viņiem līp ciet plakstiņi un klanās galvas.

-   Tagad jums nav jādara nekas cits, tikai jāguļ, Mē­rija teica.

Pēcpusdienas gaiss bija silts un bez vēja, un koka ēnā iemidzinoši čirkstēja circeņi. Nepagāja ne piecas minū­tes, kopš bērni bija norijuši pēdējo dzēriena malku, kad viņi jau bija cieši iemiguši.

-     Vini ir divu dzimumu? pārsteigta brīnījās Atāla. Bet kā to var pateikt?

-    Tas ir viegli, atbildēja Mērija. Vinu ķermeņiem ir atšķirīgas formas. Vini atšķirīgi kustas.

-    Vini nav daudz mazāki par tevi. Bet viņiem ir mazāk gaismnes. Kad tā pie viņiem atnāks?

-    Nezinu, Mērija teica. Man šķiet, ka drīz. Es ne­zinu, kad tas ar mums notiek.

-   Nav riteņu, Atāla atsaucīgi noteica.

Viņas ravēja sakņu dārzu. Mērija bija izgatavojusi kapli, lai mazāk vajadzētu locīties, un Atāla ravēšanai izmantoja snuķi, tāpēc viņu saruna notika ar pārtraukumiem.

-   Bet tu zināji, ka vini nāk, teica Atāla.

-   Jā.

-    Vai to pateica tie stienīši?

-   Nē, Mērija nosarkdama atbildēja. Viņa bija zināt­niece; bija jau gana nepatīkami atzīties par konsultēša­nos pie I-Ching, taču šis bija vēl neērtāk. Tā bija nakts bilde, — viņa atzinās.

-   Tev nepatīk nakts bildes, Atāla atgādināja.

-   Patīk. Bet līdz šim es tām neticēju. Ļoti skaidri redzēju zēnu un meiteni, un kāda balss man lika tam sagatavoties.

-   Kāda balss? Kā tad tā runāja, ja tu to nevarēji redzēt?

Atālai bija grūti iedomāties sarunāšanos bez snuķa

kustībām, kas to darīja skaidrāku un noteiktāku. Apstā­jusies pupiņu vagas vidū, viņa vērās Mērijā ar fascinē­jošu ziņkārību.

-   Labi, es to redzēju, teica Mērija. Tā bija sieviete, sieviešu dzimuma viszine, tāda kā mēs, līdzīga maniem ļaudīm. Taču ļoti veca un tomēr ne pavisam veca.

"Viszine" tā mulefa sauca savus vadoņus. Mērija re­dzēja, ka Atāla izskatās stipri ieinteresēta.

-    Kā vina varēja būt veca un tomēr ne veca? Atāla jautāja.

-    Tas ir līdzveidojums, Mērija paskaidroja.

Atāla nomierināta pašūpoja snuķi.

Mērija turpināja, cik labi spēdama: Vina man pastās­tīja, ka man jāgaida bērni, kur un kad tie parādīsies. Bet neteica, kāpēc. Man vini jāpieskata.

-    Vini ir sāpināti un nogurusi, — teica Atāla. Vai vini apturēs gaismnes aizplūšanu?

Mērija nemierīgi pavērās augšup. Pat neskatoties caur tālskati, viņa zināja, ka Ēnu daļiņas traucas prom ātrāk nekā jebkad.

-   Es tā ceru, — viņa sacīja. Tacu nezinu, kā.

Pievakarē, kad tika iekurti ugunskuri un uzlēca pir­mās zvaigznes, ieradās svešinieku grupa. Mērija mazgā­jās; viņa dzirdēja viņu riteņu dārdoņu un satrauktu mur­mināšanu un slaucidamās izsteidzās no mājas.

Vils un Lira visu pēcpusdienu bija gulējuši un tagad, izdzirduši troksni, modās. Lira grīļīgi piecēlās sēdus un redzēja Mēriju runājam ar pieciem vai sešiem mulefa, kas bija viņu ielenkuši un izskatījās acīmredzami satraukti, bet nevarēja saprast, vai viņi ir dusmīgi vai priecīgi.

Merija ieraudzīja meiteni un sarunu partrauca.

-     Lira, viņa sacīja, kaut kas ir noticis viņi ir atraduši kaut ko tādu, ko nespēj izskaidrot, un tas ir… Es nezinu, kas tas ir… Aiziešu paskatīties. Tas ir apmēram kādas stundas gājiena attālumā. Būšu atpakaļ, cik drīz vien varēšu. Paņemiet paši no manas mājas visu, kas jums vajadzīgs, to nevar atlikt, viņi ir par daudz satraukti…

-    Labi, Lira teica, vēl apdullusi no ilgā miega.

Mērija paskatījās zem koka. Vils berzēja acis.

-    Es patiešām nebūšu prom pārāk ilgi, viņa teica. Kopā ar jums paliks Atāla.

Vadonis izskatījās nepacietīgs. Mērija aši uzlika viņam grožus un kāpšļus, atvainodamās par neveiklību, un tūlīt uzkāpa. Mijkrēslī viņi iestūmās, pagriezās un aizripinā­jās prom.

Viņi devās jaunā virzienā pa nokalni uz ziemeļiem. Mērija nekad agrāk nebija braukusi tumsā, tāpēc tagad ātrums viņai šķita vēl uztraucošāks nekā dienā. Viņiem uzņemot augstumu, Mērija tālu kreisajā pusē varēja re­dzēt mēness atspīdumu jūrā, un sudrabaini brūnā gais­ma šķita viņu ieskaujam lieliskā skeptiskā brīnumā. Viņā mājoja brīnums, pasaulē skepticisms, bet lielis­kums abos divos.

Lāgu lāgiem viņa paskatījās augšup un pieskārās tālskatim savā kabatā, taču nevarēja to izmantot, iekams viņi neapstāsies. Un šie mulefa ļoti steidzās, viņi traucās vēja ātrumā un negribēja apstāties. Pēc stundu ilga brau­ciena viņi nogriezās kaut kur iekšzemē un, atstājuši ak­mens ceļu, saka lēni kustēties uz kores pusi garām riteņkoku audzei pa iemītu zemes taku, kuras abās pusēs auga zāle līdz celim. Ainava zaigoja mēnesnīcā: plaši, kaili kalni ar retām aizām, kurās starp koku puduriem lejup strūkloja tērcītes.

Viņi veda Mēriju uz vienu no šīm aizām. Atstājot ceļu, viņa nokāpa zemē un stingrā gaitā kopā ar mulefa pār kalna malu kāpa lejā aizā.

Mērija dzirdēja avota urgošanu un nakts vēju zālē. Viņa dzirdēja riteņu klusos gurkstus uz cietās zemes un priekšā — mulefa kluso murmināšanu, sarunājoties citam ar citu, un tad viņi apstājās.

Kalna sānā, tikai dažu jardu attālumā, bija viens no starppasauļu atvērumiem, izgriezts ar brīnumnazi. Tas iz­skatījās pēc alas ieejas, jo mēnessgaisma tajā iespīdēja tikai mazliet, tieši tāpat, kā kad atvērums būtu bijis kalnā bet tā nebija. Un no atvēruma laukā nāca veļu procesija.

Mērija jutās tā, it kā zeme zustu zem kājām. Viņa ar izbīli apjauta, ka ir sažņaugusi tuvāko zaru, lai vēlreiz pārliecinātos, ka vēl joprojām atrodas fiziskajā pasaule un ir daļa no tās.

Viņa piegaja tuvāk atvērumam. Veci vīrieši un sievie­tes, bērni un zīdaiņi pieaugušajiem uz rokām, cilvēki un arī citas būtnes arvien vairāk viņu no tumsas iznāca mēnesnīcas pasaulē un izgaisa.

Tas bija visdīvainākais. Paspēruši dažus soļus zāles, gaisa un gaismas pasaulē, veļi paskatījās apkārt, un viņu sejas atplauka Mērija nekad nebija redzējusi tādu prieku; veļi izstiepa rokas, it kā apkampdami visu kosmosu, un tad, it kā būtu veidoti no miglas un dūmiem, viņi vienkārši aizpeldēja, kļūdami par zemes, rasas un nakts vēja sastāvdaļu.

Daži no veļiem panācās uz Mērijas pusi, it kā gribēdami viņai kaut ko stāstīt, izstiepa rokas, un viņa sajuta viņu pieskārienus kā aukstus grūdienus. Viens no veļiem kāda veca sieviete pamāja, mudinot viņu panākt tuvāk.

Tad veļu sieviņa ierunājās, un Mērija dzirdēja viņu sakām:

Stāstiet viņiem. Mēs neko nezinām. Pagājis tik ilgs laiks, un mēs neko nezinām! Bet viņiem vajadzīga patiesība. Tā viņus baro. Jums jāstāsta viņiem patiesi notikumi, un derēs itin viss, itin viss. Vienkārši stāstiet viņiem stāstus.

Tas bija viss, un tad viņa bija prom. Tas bija viens no brīžiem, kad mēs piepeši atminamies kādu sapni, ko bijām pavisam aizmirsuši, un reizē ar to atgriežas visas miegā izjustās emocijas. Tas bija sapnis, ko Mērija bija mēģinājusi izstāstīt Atālai, nakts bilde; bet, kad Mērija atkal mēģināja to notvert, sapnis izplūda un attālinājās gluži kā šīs būtnes atklātā telpā. Sapnis bija pazudis.

Palika tikai šīs sajūtas saldme un rīkojums stāstīt viņiem stāstus.

Mērija skatījās tumsā. Cik vien viņa varēja ielūkoties šajā bezgalīgajā klusumā, veļi nāca vēl, tūkstoši aiz tūk­stošiem, kā bēgļi, kas atgriežas savā dzimtenē.

"Stāsti viņiem stāstus," Mērija sev teica.

SALDS PAVASARIS, PILNS SALDU DIENU UN ROŽU KĀRBA, KURĀ SALIKTI SALDUMI.

DŽORDŽS HERBERTS

Nākamajā rītā Lira pamodās no sapņa, kurā Panteleimons bija at­griezies pie viņas un pieņēmis galīgo veidolu meitenei tas bija paticis, taču tagad viņai vairs nebija jausmas, kāds tas bija.

Saule nebija sen kā uzlēkusi, un gaiss bija pašā svaigumā. Caur mazās, ar salmiem apjumtās bū­diņas Mērijas mājas pavērtajām durvīm, kurā viņa bija gulējusi, spraucās saules gaisma. īsu brīdi viņa gulēja klausīdamās. Laukā dziedāja putni un kaut kas līdzīgs circeņiem, un blakus klusi elpoja aizmigusi Mērija.

Lira piecēlās sēdus un ieraudzīja, ka ir kaila. Uz mirkli viņa sašuta, bet tad pamanīja sev blakus uz grīdas salocī­tas tīras drēbes: Mērijas blūzi un mīksta, viegla, rakstaina auduma gabalu, ko varēja sasiet kā svārkus. Viņa apģēr­bās, blūzē juzdamās nogrimusi, bet vismaz pieklājīgi.

Lira atstāja būdu. Panteleimons atradās tuvumā: par to viņa bija pārliecināta. Viņa gandrīz varēja dzirdēt savu dēmonu runājam un smejamies. Tam vajadzēja nozīmēt, ka viņš ir drošībā un viņi vēl kaut kādā veidā bija saistīti. Un, kad Pans viņai piedeva un atgriezās tās stundas viņi pavadīja, vienkārši runādamies, vienkārši stāstīda­mi visu viens otram…

Vils vēl gulēja aizmidzis zem koka, sliņķis tāds. Lira domāja par viņa modināšanu, bet vienatnē viņa varētu

izpeldēties upē. Meitene mēdza justies laimīga, peldē­damās Cervelas upē kopā ar citiem Oksfordas bērniem, taču ar Viļu tas būtu pavisam citādi, un viņa sarka, pat iedomādamās par to.

Tāpēc Lira šajā pērļainajā rītā aizgāja pie ūdens viena. Malā starp niedrēm pilnīgi nekustīgi uz vienas kājas stāvēja kāds gārnim līdzīgs putns. Lira gāja klusi un lēnām, lai viņu neiztraucētu, bet putns par viņu nelikās zinis vairāk kā par zariņu ūdenī.

-    Labi, viņa noteica.

Meitene atstāja drēbes krastā un ieslīdēja upē. Izpeldē­jusies, kā nakas, lai sasildītos, viņa iznāca no ūdens un drebinādamās sarāvās. Parasti Pans būtu palīdzējis viņai noslaucīties: vai viņš bija zivs, kas zem ūdens par viņu smējās? Vai vabole, kas bija ielīdusi drānās un viņu kuti­nāja, vai varbūt putns? Vai viņš bija kaut kas pilnīgi cits, kopā ar to otru dēmonu, un Lira viņam nemaz nebija prātā?

Saule tagad sildīja labi, un meitene drīz apžuva. Lira atkal uzvilka Mērijas vaļīgo blūzi un, pamanījusi krast­malā dažus lēzenus akmeņus, gāja pēc savām drēbēm, gribēdama tās izmazgāt. Bet viņa redzēja, ka kāds to jau izdarījis: viņas un arī Vila drēbes bija iekārtas kāda smar­žojoša krūma lokanajos zaros un bija jau gandrīz sausas.

Vils sakustējās. Viņa apsēdās blakus zēnam un klusi pasauca:

-   Vil! Mosties!

-    Kur mēs esam? viņš uzreiz vaicāja un piecēlās sē­dus, pasniegdamies pēc naža.

-    Drošībā, viņa teica, skatīdamās apkārt. Un viņi ir arī izmazgājuši drēbes, vai varbūt to izdarījusi doktore Malone. Es paņēmu tavējās. Tās ir gandrīz sausas…

Viņa tās pasniedza un apsēdās ar muguru pret Viļu, kamēr viņš ģērbās.

-    Es izpeldējos upē, Lira stāstīja. Gāju pameklēt Panu, bet viņš laikam slēpjas.

-    Laba doma. Es domāju peldēšanās. Man ir tāda sa­jūta, it kā uz manis būtu sakrajušies daudzu gadu netīru­mi… aiziešu nomazgāties.

Kamēr Vils bija prom, Lira klaiņoja pa ciematu, neko pārāk cieši nepētīdama, lai nejauši nepārkāptu kādu pie­klājības likumu, bet meiteni interesēja viss, ko viņa re­dzēja. Dažas mājas bija ļoti vecas un dažas gluži jaunas, bet visas vienādi bija celtas no koksnes, māliem un sal­miem. Tajās nebija nekā primitīva; visas durvis, logu rāmji un palodas bija izrakstītas smalkiem rakstiem, bet tie nebija iegriezti koksnē: šķita, it kā koksne būtu pār­liecināta dabiski augt šādā formā.

Jo vairāk Lira skatījās, jo vairak ieraudzīja dažāda veida kārtību un precizitāti, kas līdzinājās aletiometra nozīmes slāņiem. Daļēji viņas prāts gribēja to visu atmi­nēt, viegli pārejot no līdzības uz līdzību, no vienas nozī­mes uz citu, kā viņa rīkojās ar instrumentu, bet otra prāta daļa gudroja, cik ilgi viņi varēs te palikt un kad vajadzēs doties tālāk.

"Nu, es negrasos nekur doties, iekams neatgriezīsies Pans," Lira pie sevis domāja.

Drīz no upes atgriezās Vils, tad no mājas iznāca Mērija un piedāvāja viņiem brokastis. Drīz atnāca arī Atāla, un ciematā pamodās dzīvība. Divi mulefa bērni bez riteņiem nemitīgi glūnēja ap savas mājas stūri, un Lira pēkšņi pa­griezās un skatījās tiem cieši virsū, likdama viņiem izbīlī salekties un smieties.

-   Nu labi, Mērija sacīja, kad viņi bija ieēduši nedaudz maizes un augļu un padzērušies verdošu, piparmētru tējai līdzīgu novārījumu. Vakar jūs bijāt noguruši un jums vajadzēja atpūsties, neko citu. Bet šodien jūs abi izska­tāties daudz mundrāki, un man šķiet, mēs cits citam va­rētu pastāstīt, ko esam atklājuši. Tas mums aizņems krietnu laika sprīdi, un mēs tikmēr varētu nodarbināt savas rokas, tāpēc ķersimies pie kaut kā lietderīga un salāpīsim dažus tīklus.

Atnesuši uz upmalu kaudzi stīvu, darvotu tīklu, viņi tos izklāja zālē, un Mērija ierādīja, kā piesiet jaunu auk­las gabalu tur, kur tas bija nodilis. Viņa izturējās pie­sardzīgi, jo Atāla bija stāstījusi, ka ģimenes, kas dzīvoja tālāk piekrastē, redzējušas no jūras iznākam un pulcē­jamies ļoti daudz tulapi balto putnu -, un visi gatavojās pēc brīdinājuma uzreiz doties prom. Taču tikmēr darbam vajadzēja ritēt uz priekšu.

Tāpēc viņi apsēdās strādāt saulē pie rāmās upes, un Lira sāka stāstu no tās vietas, kad viņa un Pans bija nolēmuši ielūkoties Džordanas koledžas atpūtas telpā.

Nomainījās paisums un bēgums, taču no tulapi vēl nebija ne miņas. Pievakarē Mērija Viļu un Liru paņēma līdzi gar upes krastu, aiz zvejas vietām, kur tika sieti tīkli, un pa plato, ar sāļiem piesātināto augsni viņi devās uz jūras pusi. Kad paisums bija beidzies, tur varēja droši iet, jo baltie putni iekšzemē ieradās tikai tad, kad augstu pacēlās ūdens. Mērija viņus veda pa cietu taku pāri dub­ļiem: kā daudzi mulefa veidojumi, tā bija sena un teicami uzturēta, vairak līdzīga dabas sastāvdaļai nekā kaut kam videi mākslīgi uzspiestam.

-    Vai viņi taisa tos akmens ceļus? Vils jautāja.

-    Nē. Es domāju ceļi savā ziņā veido viņus, Mērija atbildēja. Es gribēju teikt, ka mulefa nekad nebūtu sākuši izvērst riteņu izmantošanu, ja te nebūtu papilnam cietu, līdzenu ceļu, pa kuriem ar tiem braukt. Man šķiet, ka šos ceļus ir izveidojusi lava, izplūstot no seniem vulkāniem.

-   Tātad ceļi deva viņiem iespēju lietot riteņus. Un līdz ar to nāca arī viss cits paši riteņkoki un mulefa ķermeņa uzbūve -, viņi nav mugurkaulnieki, viņiem nav mugur­kaula. Kāda veiksmīga sagadīšanās mūsu pasaulēs sen atpakaļ būs nozīmējusi, ka radījumiem ar mugurkaulu ir mazliet vieglāk, tāpēc visas ķermeņa formas veidojās, bal­stoties uz centrālo mugurkaulu. Šajā pasaulē sagadīšanās gāja citu ceļu, un veiksmīga izrādījās rombveida ķermeņa forma. Šeit, protams, mugurkaulnieki ir, bet to nav daudz. Piemēram, te ir čūskas. Čūskas šeit ir nozīmīgas. Ļaudis par tām rūpējas un cenšas tām nedarit pāri.

-    Katrā gadījumā viņu forma, ceļi un riteņkoki viss kopā radīja viņiem iespēju. Daudz mazu nejaušību, visas vienkopus. Kad iesākās tavs stāsts, Vil?

-    Arī man bija daudz mazu nejaušību, Vils iesāka, domādams par kaķi zem skābaržiem. Ja viņš tur būtu ieradies trīsdesmit sekundes agrāk vai vēlāk, tad nekad nebūtu ieraudzījis kaķi, nekad nebūtu atradis logu un nekad neatklātu Čitagaci un Liru. Nekas no tā nebūtu noticis.

Vils sāka no paša sākuma, un viņas iedamas klausījās. Kad viņi sasniedza dubļus, zēns bija ticis līdz vietai, kad viņš un viņa tēvs bija cīnījušies kalna galā.

-    Un tad tā ragana viņu nogalināja…

Vils nekad to nebija īsti sapratis. Viņš skaidroja, ko ragana bija viņam teikusi, iekams nonāvējusies pati: viņa mīlējusi Džonu Periju, bet viņš viņu nicinājis.

-    Raganas taču ir nežēlīgas, — Lira teica.

-    Bet ja viņa manu tēvu mīlēja…

-   Nu, bilda Mērija, mīlestība ir arī nežēlīga.

-   Bet viņš mīlēja manu māti, Vils sacīja. Un es varu viņai pateikt, ka viņš nekad nav bijis neuzticīgs.

Lira, lūkodamās uz Viļu, domāja: ja viņš reiz iemīlē­sies, tad būs tāds pats kā tēvs.

Siltajā gaisā visapkārt jautās pēcpusdienas klusie trokšņi: nebeidzamā pilēšana dūksnājā, kukaiņu čirkstē­šana un kaiju klaigas. Bija bēgums, un pludmale visā plašumā tukša laistījās spilgtajā saulē. Smilšu virskārtā dzīvoja, ēda un gāja bojā miljards sīku, dubļos mītošu radību; niecīgi veidojumi, elpojamie caurumi un nemanā­mas kustības liecināja, ka visa ainava kūsā dzīvībā.

Neteikdama pārējiem, kāpēc, Mērija lūkojās tālu jūrā, skatīdamās, vai pie apvāršņa nemanīs baltas buras. Taču viņa redzēja tikai neskaidru vizēšanu tur, kur debesu zilums saplūda ar jūras robežu, un jūra, uzsūkusi debesu bālumu, lika tam dzirkstīt mirgojošajā gaisā.

Viņa parādīja Vilam un Lirai, kā vākt kādu īpašu mo­lusku sugu, sameklējot to elpošanas stobriņus pie pašas smilšu virskārtas. Mulefa tie garšoja, taču viņiem bija grūti pārvietoties pa smiltīm un tos salasīt. Kad vien Mērija atnāca uz krastmalu, viņa vāca tos, cik vien spēja salasīt, un nu, kad darbā tika laisti trīs roku un acu pāri, varēja gaidīt svētku mielastu.

Viņa iedeva katram audekla maisiņu, un strādādami viņi klausījās nākamo stāsta daļu. Maisiņi nepārtraukti pildījās, un Mērija bērnus pamazām veda uz dumbrāja malu, jo sākās plūdmaiņa.

Stāstīšana aizņēma ilgu laiku līdz Nāves zemei to­dien viņi netiktu. Tuvojoties ciemam, Vils stāstīja Mērijai, kāda sapratne viņiem ar Liru radusies par cilvēcisko būtņu dabas trejādumu.

—    Vai ziniet, Mērija teica, Baznīca, Katoļu baznīca, pie kuras es piederēju, nelieto vārdu "dēmons", bet Svētais Pāvils runā par garu un dvēseli, un ķermeni. Tāpēc doma par cilvēku dabas trejādumu nemaz nav tik

sveša.

-   Bet labākā cilvēka daļa ir ķermenis, Vils teica. To man teica Baručs un Baltamoss. Eņģeļi vēlas, kaut viņiem būtu ķermeņi. Viņi man stāstīja, ka eņģeļi neva­rot saprast, kāpēc mēs negūstām lielāku baudu no pasau­les. Viņi būtu ekstāzē, ja viņiem piederētu mūsu miesa un jutekļi. Nāves zemē…

-   Par to tu stāstīsi, kad mēs līdz tam nonāksim, Lira viņam uzsmaidīja tik jauku, zinošu un priecīgu smaidu, ka zēnam apmulsa prāts. Viņš viņai atsmaidīja pretī, un Mērija nodomāja, ka Vila izteiksme pauž lielāku uzticību, nekā viņa jelkad redzējusi cilvēka sejā.

Tikmēr viņi bija sasnieguši ciemu, un vajadzēja gatavot vakariņas. Tāpēc Mērija atstāja abus bērnus upmalā, kur viņi apsēdās vērot paisumu, un pievienojās Atālai pie uguns. Draudzeni ārkārtīgi sajūsmināja gliemeņu guvums.

— Bet, Mērij, viņa teica, tulapi izpostījusi kādu ciemu augšup krastmalā, un tad citu un vēl citu. Tā vini nekad agrāk nav darījuši. Vini parasti uzbrūk vienam un tad atgriežas jūrā. Un šodien nokrita vēl viens koks…

-   Nē! Kur ?

Atāla minēja birzi netālu no karstavota. Mērija tur bija bijusi tikai pirms trim dienām un nebija manījusi neko sliktu. Paņēmusi tālskati, viņa palūkojās debesīs: patiešām milzīga Ēnu daļiņu straume plūda nesalīdzi­nāmi ātrāk un lielākā apjomā nekā paisums, kas patla­ban pacēlās upes krastos.

—    Ko tu tur vari darīt ? Atāla jautāja.

Mērija sajuta atbildības nastu kā smagu slogu starp lāpstiņām, bet bez pūlēm saņēmās.

-   Stāstīt tiem stāstus, viņa teica.

Kad vakariņas bija cauri, trīs cilvēki un Atāla zem sil­tajam zvaigznēm apsēdās uz paklajiem pie Mērijas mā­jas. Labi paēduši un omulīgi pēc ziediem smaržojošajā naktī, viņi atlaidās un klausījās Merijas stāstā.

Viņa saka ar laiku tieši pirms tam, kad sastapa Liru, stāstīdama par savu darbu Tumšās matērijas pētniecības grupā un par to, cik daudz laika bija pavadījusi lūgda­mās, lai piešķir finansējumu, un cik maz laika bija atlicis pētījumiem.

Bet Liras ierašanās bija visu mainījusi, un ļoti drīz dažās dienās viņa atstājusi savu pasauli pavisam.

-   Es izdarīju tā, kā tu man teici, Mērija stāstīja. Es izstrādāju programmu tā ir instrukciju kopums -, lai Ēnas varētu ar mani datorā sazināties. Tās man pavēstīja, kas darāms. Ēnas pauda, ka tās ir bijušas eņģeļi un nu…

-    Ja jūs bijāt zinātniece, pārtrauca Vils, tad man nešķiet, ka Ēnas darīja labi, to teikdamas. Jūs varējāt neticēt eņģeļiem.

-    Ā, bet es par tiem zināju. Redziet, es biju mūķene. Domāju, ka fizika varbūt ir radīta, lai godinātu Dievu, līdz sapratu, ka nekāda Dieva vispār nav un ka fizika katrā ziņā ir interesantāka. Kristīgā reliģija ir ļoti ietek­mīga un pārliecinoša kļūda, tas arī viss.

-   Kad jūs pārstājāt būt mūķene? jautāja Lira.

-   To es atceros precīzi, Mērija teica. Pat to, cik toreiz bija pulkstenis. Tā kā man labi padevās fizika, man ļāva turpināt kaijeru universitātē. Es beidzu doktorantūru un grasījos lasīt lekcijas. Tas nebija no tiem ordeņiem, kur cil­vēks tiek nošķirts no visas pasaules. Faktiski mēs pat nevalkājām mūķeņu tērpus; vajadzēja tikai ģērbties attu­rīgi un nēsāt krustiņu. Tāpēc es devos uz universitāti lasīt lekcijas un veikt pētījumus elementārdaļiņu fizikas jomā.

Par manu izpētes tematu notika konference, un mani lūdza ierasties un nolasīt referātu. Konference notika Lisabonā, un es tur nekad agrāk nebiju bijusi; faktiski es nekad nebiju izbraukusi ārpus Anglijas. Tas viss lido­jums lidmašīnā, viesnīca, spilgtā saule, svešās valodas visapkārt, slavenie cilvēki, kas grasījās uzstāties, domas pašai par savu referātu un prātošana, vai tajā kads vis­pār ieklausīsies un vai es nebūšu pārāk sanervozējusies, lai varētu no sevis izdabūt kādu vārdu… Ak, nespēju ne izteikt, cik uzbudināta es jutos.

Un biju ļoti vientiesīga tas jums jāatceras. Biju tik laba meitenīte regulāri apmeklēju misi un domāju, ka man ir aicinajums nodoties garīgai dzīvei. Es no visas sirds gribēju kalpot Dievam. Gribēju paņemt visu savu dzīvi un piedāvāt to augšā, lūk, tā, viņa teica, salik­dama un paceldama augšup rokas, un nolikt to priekšā Jēzum, lai dara ar to, kas Viņam tīk. Un laikam gan jutos ar sevi apmierināta. Par daudz. Es biju svēta un biju gudra. Ha! Tas ilga līdz ak līdz desmitā augusta des­mitiem vakarā pirms septiņiem gadiem.

Lira piecēlās sēdus un, apņēmusi ceļgalus, vērīgi klau­sījās.

Tas notika vakarā, pēc tam, kad biju iepazīstinājusi ar savu referātu, Mērija turpināja. Viss noritēja labi manī klausījās daži slaveni zinātnieki, ar jautājumiem es tiku galā bez putrošanās, un vispār jutos atvieglota un priecīga… Bez šaubām, ari lepna.

Šā vai tā daži mani kolēģi gāja uz restorānu kādu gaba­liņu tālāk krastmalā un jautaja, vai es ari nevēlos iet. Citreiz es būtu sameklējusi kadu aizbildinājumu, bet šo­reiz nodomāju: labi, esmu pieaugusi sieviete, esmu iepa­zīstinājusi kolēģus ar savu referātu par nozīmīgu tematu, tas ir labi uzņemts, un es atrodos starp labiem draugiem… Visi izturējās ļoti sirsnīgi, sarunas risinājās par tādiem tematiem, kas mani visvairāk interesēja, un mēs visi bijām lieliskā garastāvoklī man šķiet, es biju mazliet atraisī­jusies. Vai ziniet, es atklāju savu otru pusi to, kurai pati­ka vīna garša un uz grila ceptas sardīnes, patika sajust siltu gaisu uz ādas un mūzikas ritms fonā. Es to izbaudīju.

Un tā mēs apsēdāmies dārzā, lai paēstu. Es sēdēju gara galda galā zem citronkoka, man blakus atradās tāda kā lapene ar pasiflorām, mans kaimiņš sarunājās ar per­sonu otrā pusē un… Nu, iepretim sēdēja vīrietis, kuru es konferencē biju pāris reižu satikusi. Es viņu nepazinu tik labi, lai sarunātos. Viņš bija itālietis un bija izstrādājis kadu pētījumu, par kuru cilvēki runāja, un es nodomāju, ka būtu interesanti to paklausīties.

Lai nu kā viņš bija tikai mazliet vecāks par mani, un viņam bija mīksti, melni mati, skaista olīvkrāsas āda un tumšas, tumšas acis. Mati krita pār pieri, un viņš nemi­tīgi tos atmeta atpakaļ, tā lēni…

Mērija to viņam parādīja. Vils nodomāja, ka viņa, kā izskatās, to atceras ļoti labi.

Viņš nebija skaists, Mērija turpināja. Nebija ne damu mīlulis, ne apburošs. Ja tā būtu, es kaunētos un ne­zinātu, kā ar viņu runāt. Bet viņš bija jauks, gudrs un jocīgs, un visvieglākais pasaulē bija tā sēdēt laternu gaismā zem citronkoka ar smaržojošiem ziediem, grilētu ēdienu un vīnu, runāties, smieties un cerēt, ka viņš mani uzskata par jauku. Māsa Mērija Malone flirtē? Un kā ar zvērestiem? Ka ar dzīves veltīšanu Jēzum un visu citu?

Nezinu, vai vainīgs bija vīns, mana muļķība, siltais gaiss, citronkoks vai kas cits… Bet man pamazām sāka šķist, ka esmu likusi sev ticēt kaut kam tādam, kas nav patiess. Es biju likusi sev ticēt, ka esmu jauka, laimīga un apmierināta viena, nemīlot nevienu citu. Iemīlēšanās šķita kā Ķīna: tu zini, ka tāda ir, turklāt neapšaubami |oti interesanta, un daži turp aizbrauc, bet es nekad ne­braukšu. Es pavadītu visu mūžu, ne reizi neaizbraucot uz Ķīnu, bet tam nebūtu nozīmes, jo eksistēja visa pārējā pasaule, uz kurieni doties.

Un tad kāds man pasniedza kaut ko saldu, un es pie­peši sapratu, ka esmu bijusi Ķīnā. Tā sakot. Un biju to aizmirsusi. To atsauca atmiņā saldā garša domāju, tas bija marcipāns salda mandeļu masa, viņa skaidroja Lirai, kas izskatījās esam neizpratnē.

Lira iesaucās: Ā! Marcipāns! un iekārtojās ērtāk, lai paklausītos, kas notika pēc tam.

Lai nu kā, Mērija turpināja, es atcerējos marci­pāna garšu un pēkšņi atkal atgriezos taja dienā, kad to sagaršoju pirmo reizi, būdama jauna meitene.

Man bija divpadsmit gadu. Biju viesībās kādas savas draudzenes mājās. Tās bija dzimšanas dienas svinības, un tur bija diskotēka tas nozīmē, ka tika atskaņota mū­zika un cilvēki dejoja, viņa paskaidroja, redzēdama Liras apjukumu. Parasti meitenes dejo savā starpā, jo zēni ir pārāk kautrīgi, lai viņas uzlūgtu. Taču šis zēns es viņu nepazinu -, viņš uzlūdza mani dejot, un tā mēs dejojām pirmo deju, tad nākamo un tikmēr runājāmies… Tu zini, kā tas ir, kad kāds tev patīk tu to zini uzreiz; nu, un man viņš patika ļoti. Mēs visu laiku runājāmies, un tad tur bija dzimšanas dienas torte. Viņš paņēma mazu gabaliņu marcipāna un maigi ielika man to mutē atceros, ka es mēģināju smaidīt, sarku un jutos ļoti muļ­ķīgi, un iemīlējos viņā tikai tāpēc, par to, ka viņš tik maigi pieskārās manām lūpām ar marcipānu.

Kad Mērija to stāstīja, Lira juta, ka ar viņas ķermeni notiek kaut kas dīvains. Viņa juta, ka pie saknēm sakus­tas mati, un juta, ka sāk straujāk elpot. Meitene nekad nebija šupojusies šūpolēs un tamlīdzīgi, bet, ja būtu, tad pazītu šo sajūtu krūtīs: tā bija saviļņojoša un vienlaikus biedējoša, un viņai nebija ne jausmas, kāpēc. Šī sajuta turpinājās, padziļinājās un mainījās, iesaistot arī citas ķermeņa daļas. Lira jutās tā, it kā viņai būtu iedota lielas mājas atslēga un viņa nezinātu, kas tajā atrodas. Šī māja it kā atradās viņā pašā, un, pagriezusi atslēgu, meitene juta, ka kaut kur dziļi tumsā atveras vēl otras durvis un iedegas gaisma. Viņa sēdēja drebēdama, aptvērusi ceļus, tik tikko uzdrīkstēdamās elpot. Mērija turpināja:

Man šķiet, tas bija tajās viesībās, bet varbūt arī kādās citās, kad mēs pirmo reizi skūpstījāmies. Tas noti­ka dārzā; no mājas skanēja mūzika, zem kokiem bija klusi un vēss, un es alku viss mans augums alka pēc viņa, un es varēju just, ka viņš jūt to pašu, un mēs abi bijām gandrīz par daudz nokaunējušies, lai pakustētos. Gandrīz. Taču viens no mums to izdarīja, un tad bez kāda starpintervāla tas bija kā kvantu lēciens, tik pēkšņs mēs skūpstījām viens otru, un ak, tas bija kas vairāk par Ķīnu tā bija paradīze.

Mēs redzējāmies kādas sešas reizes, ne vairāk. Tad viņa vecāki pārcēlās citur, un es viņu vairs nekad nesa­tiku. Tas bija tik jauks laiks, tik īss… Taču tas bija. Es to iepazinu. Es biju bijusi Ķīnā.

Notika visdīvainākais: Lira skaidri zināja, ko Mērija domā, bet pirms pusstundas viņai par to nebūtu bijis ne jausmas. Lirā pašā šī greznā māja ar atvērtajām durvīm un visam apgaismotajām istabām stāvēja klusa un gaidoša.

Pusdesmitos vakarā pie tā restorāna galda Portu­gālē, Mērija turpinādama, neko nezinādama par kluso drāmu, kas norisinājās Lirā, kāds man iedeva marci­pāna gabaliņu, un viss atgriezās. Es nodomāju: vai tie­šām es grasos visu atlikušo mūžu pavadīt, nekad vairs neizbaudīdama šīs jūtas? Es gribu braukt uz Ķīnu. Tur ir pilns dārgumu, savādību, noslēpumu un līksmes. Es spriedu: vai kādam no tā kļūs labak, ja es tūlīt atgriezīšos viesnīcā, skaitīšu lūgšanas, izsūdzēšu priesterim grēkus un apsolīšos vairs nekad nekrist kārdināšanā? Vai kā­dam būs labāk, ja es kļūšu nelaimīga?

Un atnāca atbilde: nē. Nevienam. Nav neviena, kas raizētos, neviena, kas nopeltu, neviena, kas slavētu mani, ka esmu laba meitene, neviena, kas sodītu par to, ka esmu grēcīga. Debesis bija tukšas. Es nezināju, vai Dievs ir miris vai arī Dieva nemaz nav bijis. Lai vai kā, es jutos brīva un vientuļa un nezināju, vai esmu laimīga vai ne­laimīga, taču bija noticis kaut kas ļoti dīvains. Visas šīs milzīgās pārmaiņas notika, kad man mutē nonāca marci­pāns, kad es vēl nebiju to pat norijusi. Garša atmiņas straujš pagrieziens…

Kad es to noriju un paskatījos uz vīrieti otrpus galdam, tad varēju sacīt, ka viņš zina: kaut kas ir noticis. Es ne­varēju viņam to pateikt tur un tad tas man tomēr šķita pārāk savādi un personiski. Bet vēlāk mēs tumsā gājām pastaigāt pa krastmalu, silts nakts vējiņš jauca manus matus, un Atlantijas okeāns bija ļoti rātns gar kājām skalojās mazi, klusi vilnīši…

Un es noņēmu no kakla krustiņu un iemetu to jūrā. Tā tas notika. Viss cauri. Beigas.

Un tā es pārstāju būt mūķene.

-    Vai tas bija tas pats cilvēks, kas izdarīja atklājumu par galvaskausiem? Lira apņēmīgi jautāja.

-    Ai nē. Galvaskausu vīrs bija Peins, Olivers Peins. Viņš parādījās daudz vēlāk. Nē, to cilvēku konferencē sauca Alfredo Montale. Viņš bija pavisam citāds.

-   Vai jūs viņu noskūpstījāt?

-   Nu, Mērija smaidīdama teica, jā, bet ne toreiz.

-   Vai Baznīcu pamest bija grūti? vaicāja Vils.

-   Vienā ziņā jā, jo visi bija ļoti vīlušies. Visi no klos­tera priekšnieces un priesteriem līdz maniem vecākiem viņi bija tik sarūgtināti un pārmetoši… Es jutos tā, it kā kaut kas, kam vini visi bija kaislīgi ticējuši, būtu bijis atkarīgs no tā, ko es nepaveicu.

Taču citā ziņā tas bija viegli, jo tam bija jēga. Pirmo reizi mūžā es jutu, ka kaut ko daru no visas sirds, ne tikai daļēji. Tāpēc sākumā bija vientuļi, bet pēc tam es pieradu.

-   Vai jūs viņu apprecējāt? jautāja Lira.

-    Nē. Es neapprecējos ne ar vienu. Es dzīvoju ar kādu kopā ar Alfredo ne, ar kādu citu. Mēs nodzīvojām kopā gandrīz četrus gadus. Mana ģimene bija sašutusi. Bet pēc tam mēs nolēmām, ka jutīsimies laimīgaki, nedzīvodami kopā. Tāpēc esmu viena pati. Cilvēkam, ar kuru es dzī­voju kopā, patika kāpt kalnos, viņš man to iemācīja, es devos kalnos un… Man ir mans darbs. Labi, man bija darbs. Tāpēc esmu vientuļa, bet laimīga ja jūs saprotat, ko es ar to domāju.

-    Kā sauca to zēnu? Lira jautāja. Viesībās?

-Tims.

-    Kāds viņš izskatījās?

-Ak… Jauks. Tas ir viss, ko atceros.

-    Kad es jūs pirmoreiz satiku, jusu Oksfordā, Lira teica, — jūs sacījāt, ka viens no iemesliem, kāpēc kļuvāt par zinātnieci, bijis tāds, ka jums nav jādomā par labo un ļauno. Vai tad, kad bijāt mūķene, jūs par to domājāt?

-     Hmm. Nē. Bet es zināju, ka man būtu jādomā: tas bija viss, par ko man Baznīca mācīja domāt. Nodarbo­joties ar zinātni, man vajadzēja domāt pilnīgi par citām lietām. Tā arī pati nemaz nebiju par to domājusi.

-    Bet tagad? Vils jautāja.

-     Es domāju, man tas jādara, Mērija teica, cenz­damās atbildēt precīzi.

-    Kad jūs pārstājāt ticēt Dievam, Vils turpināja, vai jūs pārstājāt ticēt arī labajam un ļaunajam?

-   Nē. Bet es pārstāju ticēt, ka labā vara un ļaunā vara eksistē ārpus mums. Un es nonācu pie ticības, ka labais un ļaunais ir tas, ko ļaudis dara, nevis tas, kas viņi ir. Mēs varam sacīt, ka tā, lūk, ir laba rīcība, jo tā kādam palīdz, vai arī ka tā ir slikta, jo nodara kādam pārestību. Cilvēki ir pārāk sarežģīti, lai tiem piekārtu vienkāršas etiķetes.

-   Jā, noteikti sacīja Lira.

-    Vai jums pietrūka Dieva? jautāja Vils.

-    Jā, Mērija atbildēja. Briesmīgi. Un vēl aizvien pietrūkst. Bet visvairāk man pietrūkst sajūtas, ka esmu saistīta ar visu Visumu. Es biju radusi just, ka tā esmu vienota ar Dievu, un, tā kā Viņš bija, es biju saistīta ar visu, ko Viņš bija radījis. Bet, ja Viņa nav, tad…

Tālu purvājā krītošā intonācijā sērīgi un gari kliedza kāds putns. Ugunskurā gailēja ogles, vieglajā nakts vējā tik tikko kustējās zāle. Atāla, šķiet, snauda kā kaķis, viņas riteņi vāļājās zālē turpat blakus; kājas Atāla bija pavilkuši zem ķermeņa, acis viņai bija pa pusei ciet, domas pa daļai te, pa daļai kaut kur citur. Vils atvērtām acim gulēja uz muguras un skatījās zvaigznēs.

Kas attiecas uz Liru viņa nebija pakustinājusi ne muskuli kopš tā dīvainā brīža, un atmiņas par šīm sa­jūtām meitene turēja sevī kā trauslu trauku, līdz malām pilnu ar jaunām zināšanām, kam viņa tik tikko uzdrīk­stējās pieskarties, bīdamās to izliet. Lira nezināja, kas tas ir, ko tas nozīmē un no kurienes ir nācis, tāpēc, ap­tvērusi ceļgalus, viņa mierīgi sēdēja un pūlējās nedrebēt saviļņojumā. Drīz, meitene domāja, drīz es to zināšu, pavisam driz.

Mērija bija nogurusi: viņai bija aptrūcies, ko stāstīt. Līdz rītam viņa, bez šaubām, izdomās vēl kaut ko.

visu pieradi dzīvajai pasaulei, kur katra putekļu dalina elpo savam turpmākam

priekam. VILJAMS BLEIKS

Mērija nevarēja aizmigt. Katru reizi, aizdarot acis, viņai kaut kas lika līgoties un grīļoties, it kā viņa grasītos krist no kraujas malas, un, saspringstot bailēs, sievietes acis atsprāga vaļā.

Tā notika trīs, četras un piecas rei­zes, līdz Mērija saprata, ka miegs ne­nāks, tāpēc viņa piecēlās, klusām apģērbās un, izgājusi no mājas, attālinājās no koka ar teltij līdzīgajiem zariem, zem kuriem gulēja Vils un Lira.

Augstu debesīs spoži spīdēja mēness. Pūta spirgts vē­jiņš, un lielisko ainavu izraibināja peldošo mākoņu ēnas, kas, kā Merija nodomāja, atgādināja neiedomājamu dzīv­nieku bara migrāciju. Taču dzīvnieki mēdz pārvietoties mērķtiecīgi; kad jūs redzat, ka tundrā pārvietojas ziemeļ­brieži vai savannu šķērso gnu bari, jūs zināt, ka tie dodas uz turieni, kur ir barība, vai uz tādām vietām, kur ir labi pāroties un iznēsāt pēcnācējus. Dzīvnieku kustībai bija noteikta nozīme. Šie mākoņi kustējās aiz tīras sagadī­šanās šo virzību ietekmēja pilnīgi nejauši procesi ato­mu un molekulu līmenī; to ēnas traucās pār zālienu bez kādas jēgas.

Tomēr izskatījās, it kā mākoņi zinātu jēgu. Tie izska­tījās saspringti un mērķa virzīti. Tāda šķita visa nakts. To juta arī Mērija, tikai nezināja, kāds ir šis mērķis. Bet atšķirībā no viņas mākoņi šķita saprotam, ko un kāpēc

tie dara; to zināja ari vējš un zināja ari zāle. Visa pasaule bija dzīva un apzinīga.

Mērija pakāpās augšup pa nogāzi un atskatījās atpakaļ pāri dumbrājam, kur staru uzpludi ar spožu sudrabu ro­tāja līdzenuma dubļus un niedres. Tur, lejā, mākoņu ēnas bija ļoti skaidras: tās izskatījās tā, it kā tām pakaļ dzītos kaut kas baismīgs, vai arī tās steidzās apkampt kaut ko brīnišķīgu. Bet, kas tas bija, Mērija nekad nezinās.

Viņa nogriezās uz birztalu, kur stāvēja viņas kāpjamkoks. Tas atradās divdesmit minūšu gājiena attālumā. Mērija to varēja skaidri saskatīt slejamies augšup un šūpojam lielo galvu, sarunājoties ar uzbāzīgo vēju. Tiem bija kas pārrunājams, bet viņa tos nevarēja sadzirdēt.

Mērija steidzās pie koka, nakts saviļņojuma dzīta un alk­dama tajā iesaistīties. Tieši to viņa bija teikusi Vilam, atbildēdama uz jautājumu, vai viņai pietrūkst Dieva: tā bija tāda sajūta, it kā Visums butu dzīvs, it kā viss būtu savstarpēji saistīts ar nozīmes pavedieniem. Būdama kris­tiete, ari Mērija bija jutusies saistīta, bet, pametusi Baz­nīcu, jutās nenoteikta, brīva un viegla Visumā bez mērķa.

Tad bija nācis atklājums par Ēnam un viņas ceļojums uz citu pasauli, un tagad — šī dzīvā nakts. Bija saprotams, ka viss kūsā ar mērķi un nozīmi, bet Mērija no šīs kustības bija izslēgta. Un bija neiespējami rast saskaņu ar to, jo nebija Dieva.

Pa pusei apgarota, pa pusei izmisusi, viņa nolēma uz­kāpt savā kokā un vēlreiz mēģināt aizmirsties Putekļos.

Bet Mērija nebija nogājusi ne pusceļu līdz birzij, kad saklausīja kādu skaņu, kas atšķīrās no lapu šalkšanas un vēja žūžošanas zālē. Kaut kas vaidēja tā bija zema, drūma skaņa, līdzīga ērģelēm. Un pāri tai krakšķi kok­snes krakšķi -, koksne lūza un spiedza.

Tas taču nevarētu būt viņas koks?

Mērija apstājās turpat klajajā zālienā, vējam šaustot seju un garajai zālei stilbus, un vēroja birztalas lapotni. Lielākie zari vaidēja, sīkākie krakšķēja, lieli zaļas kok­snes baļķi lūza kā sausas nūjas un visā garumā krita pie zemes, un pati lapotne tā paša koka lapotne, ko viņa tik labi pazina, liecās, liecās un palēnām sāka gāzties.

Šķita, ka par šo slepkavību vaimanā atsevišķi katra šķiedriņa koka stumbra, mizā un saknēs. Taču koks krita un krita, visā garumā gāzdamies ārā no birzs, un Mērijai šķita, ka tas liecas uz viņas pusi, pirms atsitas pret zemi kā vilnis pret viļņlauzi. Milzīgais stumbrs palēcās mazu gabaliņu augšup un tad beidzot nokrita pavisam, ieplīsu­šajai koksnei ievaidoties.

Mērija pieskrēja tam klāt un pieskārās lapām, kas vēl šūpojās. Turpat bija viņas virve, turpat arī sadragātās platformas drupas. Mērijas sirds sāpīgi sitās; viņa līda starp kritušā koka pazīstamajiem zariem, kas gulēja ne­pazīstamos leņķos, turēdama līdzsvaru un cenzdamas pa­kāpties, cik augstu vien varēja.

Mērija atspiedās pret zaru un izņēma tālskati. Caur to viņa debesīs ieraudzīja divas pilnīgi atšķirīgas kustības.

Viena bija mākoņu plūsma, kas virzījās pāri mēnesim vienā virzienā, un otra Putekļu straume, kas to šķēr­soja, šķiet, uz gluži pretēju pusi.

Ja salīdzināja mākoņus ar Putekļiem, Putekļi lidoja ātrāk un daudz lielākā apjoma. Faktiski šķita, ka kopā ar tiem peld visas debesis: milzīgā, nepielūdzamā straumē tie plūda prom no pasaules, prom no visām pasaulēm, kaut kādā galīgā tukšumā.

Lēni, it kā viņas domās paši no sevis pārvietodamies, fakti apvienojās.

Vils un Lira bija stāstījuši, ka brīnumnazis esot vis­maz trīssimt gadu vecs. Tā viņiem bija teicis vecais vīrs tornī.

Mulefa bija stāstījuši, ka nepatikšanas ar gaismni, kas lolojusi viņus un viņu pasauli trīsdesmit trīs tūkstošus gadu, sākušās tieši pirms trīssimt gadiem.

Pēc Vila sacītā, brinumnaža īpašnieki Torre degli Angeli ģildē bija izturējušies bezrūpīgi viņi ne vienmēr bija aizvēruši logus, ko paši bija atvēruši. Jā, kā nekā Mērija vienu tādu bija atradusi, un ir jābūt vēl daudziem citiem.

Un ja nu visu šo laiku Putekļi pamazām bija aizplūduši pa ievainojumiem, ko brīnumnazis izveidojis dabā…

Mērijai reiba galva, un tur vainīga nebija tikai zaru šūpošanās, celšanās un krišana, viņai starp tiem lodājot. Rūpīgi ielikusi tālskati kabatā, viņa aizāķēja rokas aiz priekšā esošā zara un pētoši lūkojās uz debesīm, mēnesi un vēja dzītajiem mākoņiem.

Pie maza apjoma un zema līmeņa plūsmām bija vaino­jams brīnumnazis. Tas bija postošs, un tā dēļ cieta Visums. Viņai jāaprunājas ar Viļu un Liru, jāatrod veids, kā to apturēt.

Bet plašie plūdi debesīs bija gluži cita lieta. Tie bija kas jauns, turklāt katastrofisks. Ja tos neapturēs, visai apzi­nīgajai pasaulei pienāks gals. Kā mulefa viņai bija parādījuši, Putekļi radās, kad dzīvās būtnes bija kļuvušas apzinīgas. Taču tiem vajadzēja kaut kādu atgriezenisku saiti, kas to eksistenci pastiprinātu un darītu drošu kā mulefa bija viņu riteņi un eļļa no kokiem. Bez kaut kā tam­līdzīga viss pazudīs. Domas, iztēle, jūtas viss izgaisīs un tiks aizpūsts, paliks vienīgi truls automātisms, un tas īsais laika periods, kad dzīvība apzinājās pati sevi, kā svece nodzisīs katrā no miljardiem pasauļu, kurās tā koši dega.

Mērija skaudri sajuta šo nastu. Šķita, ka tas ir ve­cums. Viņa jutās astoņdesmit gadus veca, izvārguši, no­gurusi un ilgojās mirt.

Mērija smagi izkāpa no milzīgā, nokritušā koka za­riem un līdz ar vēju, kas vēl trakoja lapās, zālē un viņas matos, gāja atpakaļ uz ciemu.

Nogāzes virsotnē viņa beidzamo reizi palūkojās uz Pu­tekļu straumi: mākoņi un vējš skrēja tai pretī un mēness stingri stāvēja debesu vidū.

Un tad Mērija beidzot ieraudzīja, ko tie dara: viņa redzēja, kāds ir lielais, neatliekamais mērķis.

Tie mēģināja aizkavēt Putekļu plūsmu. Tie pūlējās briesmīgajai straumei ceļā likt kādus šķēršļus: vējš, mē­ness, mākoņi, lapas un zāle, visas šīs jaukās lietas klieg­damas metās cīņā, lai paturētu Ēnu daļiņas šajā Visumā, kuru tās tik ļoti bagātināja.

Matērija mīlēja Putekļus. Tā nevēlējās redzēt tos aiz­ejam. Tāda bija šīs nakts jēga, un tā bija arī Mērijas jēga.

Vai viņa bija domājusi, ka dzīvei nav jēgas un mērķa, kad Dievs bija prom? Jā, viņa bija tā domājusi.

Nu, tagad ir, Mērija skali sacīja un vēlreiz skaļāk atkārtoja: Tagad ir!

Kad viņa atkal paskatījās uz mākoņiem un mēnesi Pu­tekļu plūsmā, tie izskatījās tik trausli un nolemti bojāejai kā dambis no maziem zariņiem un sīkiem akmentiņiem, kas cenšas aizkavēt Misisipi. Bet tie tik un tā mēģināja. Un turpinās mēģināt, līdz visam pienāks gals.

Cik ilgi viņa bija palikusi laukā, Mērija nezināja. Kad jūtu intensitāte sāka saplakt un atnāca nogurums, viņa lēni sāka mērot ceļu no kalna uz ciema pusi.

Kad Mērija bija pusceļu nokāpusi, blakus mazajai krū­mu birzij dubļu sēkļos viņa ieraudzīja kaut ko dīvainu.

Tur kaut kas vienmērīgi kustējās, balti blāzmodams: līdz ar paisumu kaut kas tuvojās.

Mērija mierīgi stāvēja, uzmanīgi skatīdamās. Tie ne­varēja būt tulapi, jo viņi vienmēr pārvietojās barā, bet šis bija viens pats. Tomēr viss tam bija tāds pats burām līdzīgie spārni, garais kakls -, tas bija viens no šiem put­niem, tur nebija šaubu. Viņa nekad nebija dzirdējusi, ka tulapi pārvietotos pa vienam, tāpēc vilcinājās, iekams skrēja brīdināt ciemata ļaudis, jo šā vai tā šis radījums bija apstājies. Tas peldēja tuvāk takai.

Un tas sadalījās… Nē, kaut kas nokāpa tam no muguras.

Šis kaut kas bija vīrietis.

Merija to varēja saskatīt gluži skaidri pat no attāluma: mēness spīdēja spoži, un viņas acis bija apradušas ar tumsu. Viņa paskatījās caur tālskati un pārliecinājās: tā bija cilvēka figūra, kas izstaroja Putekļus.

Cilvēks kaut ko nesa tādu kā garu nūju. Viņš gāja pa taku ašiem un viegliem soļiem, neskriedams, bet kustē­damies kā atlēts vai mednieks. Vīrietis bija ģērbies vien­kāršās, tumšās drēbēs, kas parastos apstākļos viņu labi apslēptu, taču tālskatī viņš bija redzams tik labi, it kā atrastos starmešu gaismā.

Kad viņš pienāca tuvāk ciematam, Mērija saprata, kas ir tā nūja. Cilvēks nesa šauteni.

Mērija jutās tā, it kā kāds būtu uzlējis viņas sirdij ledainu ūdeni. Ik matiņš uz viņas miesas sacēlās stāvus.

Mērija atradās pārāk tālu, lai varētu kaut ko darīt: pat ja viņa sauktu, vīrietis nedzirdētu. Viņai nācās vērot, kā viņš ieiet ciemā, skatīdamies pa labi un pa kreisi, un ļoti bieži apstājas un ieklausās, pārvietojoties no mājas uz māju.

Mērijas prāts jutās kā mēness un mākoņi, mēģinot aizkavēt Putekļus, jo viņa domās kliedza: Neskaties zem koka ej prom no koka…

Bet vīrietis nāca tam tuvāk un tuvāk, beidzot apstā­damies pie viņas pašas mājas. Nespēdama to paciest, Mē­rija ielika tālskati kabatā un sāka skriet lejā pa nogāzi. Viņa jau gandrīz gribēja kliegt kaut ko mežonīgā balsī, bet īstā laikā saprata, ka tā var pamodināt Viļu un Liru un likt viņiem sevi atklāt, tāpēc apvaldījās.

Vīrietis atvēra viņas mājas durvis. Viņš tajā iegāja un pagaisa skatienam, bet Putekļi viņam aiz muguras sakus­tējās kā dūmi, kad caur tiem iziet plauksta. Mērija gaidīja vienu bezgalīgu minūti, un tad viņš atkal parādījās.

Vīrietis stāvēja viņas durvīs, lēni skatīdamies apkārt pa labi un pa kreisi, un viņa skatiens pārslīdēja kokam.

Tad viņš nokāpa no sliekšņa un mierīgi stāvēja, gan­drīz kā neziņā. Mērija pēkšņi atskārta, cik labi viņa ir redzama uz kailā kalna viegls mērķis šāviena attālu­mā, taču vīrieti interesēja vienīgi ciemats: kad bija aiz­ritējusi vēl kāda minūte, viņš pagriezās un mierīgi devās prom.

Mērija vēroja ik soli, ko šis cilvēks spēra gar upmalu, un gluži skaidri redzēja, kā viņš uzkāpj putna mugurā un apsēžas, kājas sakrustojis; putns tikmēr pagriezās un slī­dēja prom. Pēc piecām minūtēm viņi pagaisa skatienam.

NAK MANA MŪŽA DZIMUMDIENA -

PIE MANIS NĀK MĪLESTĪBA.

KRISTĪNA ROSSETTI

-Doktore Malone, Lira no rīta uz­runāja Mēriju, mums ar Viļu jāiet meklēt mūsu dēmonus. Kad viņus atradīsim, tad zināsim, kas darāms. Mēs vairs nevaram ilgāk bez viņiem iztikt. Tāpēc mums vienkārši jāiet tie meklēt. Kur jūs iesiet? jautāja Mērija drūmu skatienu un sāpošu galvu pēc nemierīgās nakts. Viņas ar Liru bija upmalā: Lira lai nomazgātos, un Mērija lai pazagšus meklētu vīrieša pēdu nospiedumus. Pagaidām viņa nevienu nebija atradusi.

-   Nezinu, Lira sacīja. Bet viņi ir kaut kur te, lauka. Tiklīdz mēs pēc kaujas izkāpām cauri atvērumam, dēmoni aizskrēja, it kā mums vairs neuzticētos. Nevar sacīt, ka es viņus par to vainoju. Bet mēs zinām, ka viņi atrodas šajā pasaulē, un mums šķiet, ka mēs viņus pāris reižu esam redzējuši, tāpēc varbūt varēsim viņus atrast.

-    Paklausies, Mērija negribīgi bilda un pastāstīja Lirai, ko bija redzējusi iepriekšējā nakti.

Kamēr viņa runāja, viņām pievienojās Vils, un abi bērni klausījās, acis iepletuši un nopietni.

-   Varbūt tas ir tikai ceļinieks, kas atradis logu un iek­līdis te no citurienes, Lira teica, kad Mērija beidza stās­tīt. Viņai slepenībā bija pārdomājamas gluži citas lietas, un šis vīrs nebija tik interesants kā tās. Tāpat, kā to izdarīja Vila tēvs, meitene turpināja. Tagad te jābūt

visādiem caurumiem. Lai vai kā, ja viņš vienkārši pa­griezās un aizgāja, tad jau nevar but te ieradies kādos ļaunos nolūkos, vai ne?

-     Nezinu. Man tas nepatik. Un es uztraucos, ka jūs ejat prom vieni paši jeb es uztrauktos, ja nezinātu, ka jau esat darījuši daudz bīstamākas lietas. Ak, es nezinu. Bet, lūdzu, esiet piesardzīgi! Lūdzu, skatieties apkārt. Prērijā jūs vismaz varēsiet ieraudzīt kādu nākam jau pa lielu gabalu…

-   Ja mēs kādu pamanām, tad varam uzreiz aizbēgt uz citu pasauli, un tā viņš mums neko nevarēs nodarīt, Vils teica.

-    Mēs apsolāmies, Lira sacīja.

-   Labi, ietīšu jums kaut ko ēdamu, ja nu gadījumā pa­liksiet prom visu dienu.

Mērija paņēma plāceni, sieru un dažus slāpes remdē­jošus, sarkanus augļus un, ietinusi to visu drānā, apsēja ar auklu, lai būtu ērti pārmest pār plecu un nest.

-   Veiksmīgas medības, viņa novēlēja, bērniem aizejot. Lūdzu, esiet piesardzīgi!

Viņa vēl bija satraukta un stāvēja, vērodama viņus visu ceļu līdz nogāzes pakajei.

-    Kāpēc viņa ir tik bēdīga? Vils ievaicājās, kad viņi pa taku kāpa kalnā.

-   Varbūt viņa prāto, vai vispār reiz atkal nokļūs mājās, Lira atbildēja. Un vai viņai vēl būs viņas laboratorija, kad viņa tur nokļūs. Un varbūt viņa skumst pēc ta vī­rieša, kurā bija iemīlējusies.

-    Mmm, norūca Vils. Domā, mēs kādreiz tiksim mājās?

-    Nezinu. Es nezinu, vai man vispār ir mājas. Varbūt viņi vairs nevarēs mani pieņemt Džordanas koledžā, un es nevaru dzīvot pie lāčiem vai pie raganām. Varbūt es varētu dzīvot kopā ar ģiptiešiem? Man nebūtu nekas pretī, ja viņi mani pieņemtu.

-    Un kā ar lorda Ezriela pasauli? Kāpēc tu negribi dzīvot tur?

-   Tur nekas neiznāks, atceries, viņa teica.

-   Kāpēc?

-   Tāpēc, ka tā teica tava tēva velis, tieši pirms mēs iznācām laukā. Par demoniem un to, ka viņi var dzīvot ilgi tikai tad, ja paliek paši savā pasaulē. Bet varbūt lords Ezriels es domāju mans tēvs, nevarēja par to domāt, jo neviens nezināja pietiekami daudz par citām pasaulēm tad, kad viņš sāka… Tas viss, viņa ar apbrīnu teica, visa drošsirdība un meistarība… Tas viss viss izšķiests! Un par neko!

Viņi kāpa tālāk, juzdami, ka pa akmeņaino ceļu iet ir viegli, un, sasnieguši virsotni, apstājās un atskatījās.

-   Vil, Lira teica, un ja nu mēs viņus neatrodam?

-    Esmu pārliecināts, ka atradīsim. Es domāju: diez, kāds mans dēmons izskatīsies?

-    Tu viņu redzēji. Un es viņu paņēmu rokās, Lira teica nosarkdama, jo aiztikt kaut ko tik privātu kā otra cilvēka dēmons, protams, bija rupjš uzvedības pārkā­pums. Tas bija aizliegts ne tikai pieklājības normu, bet kaut kā dziļāka dēļ tas bija tāds kā kauns. Ašs skatiens uz Vila sasarkušajiem vaigiem rādīja, ka zēns to saprot tikpat labi, cik viņa. Lira nevarēja pateikt, vai arī Viļu ir pārņēmušas tādas pašas pa pusei bailīgas, pa pusei sa­trauktas jutas kā viņu, tādas pašas kā iepriekšējā va­karā: nu tās uznāca atkal.

Viņi gāja blakus, piepeši sakautrējušies viens no otra. Taču Viļu tas netraucēja pavaicāt: Kad tavs dēmons beigs mainīt veidolu?

-    Apmēram… Domājams, mūsu vecumā vai kad būs mazliet vecāks. Dažreiz tas notiek vēlāk. Mēs mēdzām runāt par Pana veidola nostabilizēšanos, viņš un es. Mēs mēdzām prātot, kas viņš būs…

-   Vai cilvēkiem par to nav nekādas nojausmas?

-    Nē, kamēr viņi ir jauni. Pieaugot tu sāc domāt: nu, viņi varētu būt šādi vai viņi varētu būt tādi… Parasti dēmoni paliek par kaut ko cilvēkam piemerotu. Es do­māju: par kaut ko piemērotu cilvēka īstajai iedabai. Pie­mēram, ja tavs dēmons ir suns, tas nozīmē, ka tu labprāt dari to, ko liek, zini, kurš ir saimnieks, izpildi pavēles un izdabā atbildīgiem ļaudīm. Ļoti daudz cilvēku, kuru dē­moni ir suņi, strādā par kalpotājiem. Tā tas palīdz izzi­nāt, kāds tu esi un kādam darbam esi piemērots. Kā cil­vēki tavā pasaulē saprot, kādi viņi ir?

-   Nezinu. Par savu pasauli es neko daudz nezinu. Protu vienīgi glabāt noslēpumus, klusēt un slēpties, tāpēc daudz nezinu par… pieaugušajiem un draugiem. Vai par mīlē­tājiem. Domāju, būtu grūti dzīvot ar dēmonu, jo visi par tevi ļoti daudz uzzinātu, tikai paskatoties vien. Man patīk glabāt noslēpumu un turēties tālāk no skatieniem.

-   Tad tavs dēmons varētu būt kāds dzīvnieks, kas māk labi slēpties. Vai kāds no tiem dzīvniekiem, kas izskatās pēc kāda cita, piemēram, tauriņš, kas maskēšanās no­lūkā izskatās pēc lapsenes. Jusu pasaulē jābūt tādiem radījumiem, jo mums tādi ir, un mēs esam tik ļoti līdzīgi.

Bērni turpināja iet, draudzīgi klusēdami. Visapkārt viņiem pletās skaidrais rīts ieplakās dzidrs un zilajā gaisā virs galvas pērļaini zils. Cik tālu acis spēja sare­dzēt, milzīgā savanna bija viļņaina, brūna, zeltaina, dzel­tenbrūni zaļa, pie apvāršņa vizoša un tukša. Viņi va­rēja būt vienīgie cilvēki pasaulē.

-    Bet patiesībā savanna nav tukša, Lira sacīja.

-   Tu domā to vīru?

-    Nē. Tu zini, ko es domāju.

-    Jā, saprotu. Es varu zālē saredzēt ēnas… varbūt putni, Vils teica.

Viņš sekoja mazajām, šaudīgajām kustībām drīz te, drīz tur. Ēnas šķita vieglāk saredzēt, uz tām neskatoties. Tās labprātāk rādījās, kad viņš raudzījās uz tām ar acs kaktiņu, un, kad Vils to pateica Lirai, viņa sacīja: Tā ir negatīva spēja.

-   Kas tas ir?

-    Pirmais to pateica dzejnieks Kītss. Doktore Malone zina. Tā es nolasu aletiometru. Tā tu lieto nazi, vai ne?

-    Jā, laikam gan. Bet es nupat domāju, ka tie varētu būt dēmoni.

-   Es tāpat, bet…

Viņa pie lūpām pielika pirkstu. Vils pamāja ar galvu.

-    Skat, viņa teica, te ir viens no tiem kritušajiem kokiem.

Tas bija Mērijas kāpjamkoks. Viņi uzmanīgi pie tā pie­gāja, neizlaizdami no acīm birztalu, ja nu gadījumā kristu vēl kāds. Mierīgajā rītā, tikai vieglam vējiņam kustinot lapas, šķita neiespējami, ka tik varens koks kā šis jelkad varētu nogāzties, bet te nu tas gulēja.

Platais stumbrs, ko birztalā balstīja saknes un zālē ārpus tās daudzie zari, sniedzās augstu pāri viņu gal­vām. Daži no šiem sašķaidītajiem un salauzītajiem za­riem bija tik resni kā lielākie koki, ko Vils jelkad bija redzējis; koka vainags, cieši piepakots ar zariem, kas vēl izskatījās spēcīgi, un lapām, kas vēl bija zaļas, slējās sil­tajā gaisā kā sagrauta pils.

Piepeši Lira sagrāba Vila roku.

-    Csst, viņa čukstēja. Neskaties. Esmu pārlieci­nāta, ka viņi ir tur augšā. Redzēju kaut ko kustamies un varu apzvērēt, ka tas bija Pans…

Meitenes roka bija silta. Vils to apzinājās skaidrāk nekā to, ka viņiem virs galvas ir milzums lapu un zaru. Izlikdamies, ka apātiski skatās uz horizontu, viņš ļāva uzmanībai aizklīst zaļās, brūnās un zilās masas jūkli, un tur Lirai bija taisnība! tur bija kas tāds, kas nebija koks. Un tam blakus otrs.

-    Ejam prom, Vils klusā balsī sacīja. Iesim kaut kur, tad redzēsim, vai viņi mums sekos.

-    Iedomājies, un ja nu ne… Tomēr jā, labi, Lira at­čukstēja.

Bērni izlikās, ka skatās apkārt. Viņi uzlika plaukstas uz kāda zara, kas gulēja zemē, it kā nolēmuši uzkāpt uz tā. Viņi izlikās, ka maina domas, papurinādami galvas un iedami prom.

-    Kaut mēs varētu atskatīties! Lira teica, kad viņi bija nogājuši dažus simtus jardu.

-   Vienkārši ejam lēnām. Viņi mūs redz un nekur nepa­zudīs; gan atnāks pie mums tad, kad paši gribēs.

No melnās joslas viņi iekapa līdz ceļiem augstā zālē, švīkstinādami kājas gar stiebriem un vērodami, kā ku­kaiņi lidinās, šaudās, plivinās un slīd, un klausīdamies korī, kas miljons balsīs čivināja un čīgāja.

-    Ko tu domā darīt, Vil? Lira klusi jautāja, kad viņi kādu laiku bija gājuši klusēdami.

-   Nu, man būtu jādodas mājās, viņš teica.

Meitene nodomāja, ka viņa balss tomēr bija skanējusi ne­pārliecinoši. Viņa cerēja, ka tā bija skanējusi nepārliecinoši.

-   Bet viņi vēl var nākt tev pakaļ, Lira teica. Tie vīri.

-    Galu galā mēs esam redzējuši Jaunākus par viņiem.

-    Jādomā gan… Bet es gribēju tev parādīt Džordanas koledžu un Purvus. Es gribēju, lai mēs…

-    Jā, viņš teica, un es gribēju… Būtu pat labi vēl apmeklēt Citagaci. Tā bija skaista vieta, un visi Rēgi ir prom… Bet tur ir mana māte. Man jāatgriežas un viņa jāaprūpē. Es vienkārši uzticēju viņu Kūperes kundzei, un tas nav taisnīgi ne pret vienu no viņām.

-    Bet tas nav taisnīgi pret tevi, ka tev tas jādara.

-   Jā, Vils teica, bet tā ir citāda netaisnība. Tā vienkārši ir kā zemestrīce vai lietusgāze. Tas varbūt nav taisnīgi, bet tur neviens nav vainīgs. Bet, ja es vienkārši atstāju savu māti ar vecu lēdiju, kas pati nav pārāk vesela, tad tas ir cits netaisnības veids. Tas būtu nepareizi. Man vienkārši jātiek mājās. Tomēr varbūt bus grūti nokļūt atpakaļ veidā, kādā mēs to darījām. Varbūt noslēpums tagad ir atklāts. Es nedomāju, ka Kūperes kundze spētu aprūpēt manu māti, ja mammai uznāktu kāda no tām reizēm, kad viņa bīstas no lietām. Tāpēc viņai varbūt ir vajadzīga palīdzība, un, kad es atgriezīšos, man varbūt nāksies palikt kaut kādā institūcijā.

-   Nē! Tādā kā bērnu patversmē?

-   Domāju, tā viņi rīkotos. Es tikai nezinu. Es to neciestu.

-    Tu varētu aizbēgt ar nazi, Vil! Tu varētu nakt uz manu pasauli!

-    Es vēl aizvien piederu tai pasaulei, kurā varu būt kopā ar savu māti. Kad būšu pieaudzis, varēšu viņu aprū­pēt kā pienākas, pats sava mājā. Tad neviens nevarēs iejaukties.

-    Kā tu domā, vai tu precēsies?

Vils ilgi klusēja. Taču Lira saprata, ka viņš domā.

-   Nevaru paredzēt tik tālu uz priekšu, viņš atbildēja. Tai jābūt kādai, kas saprot… Nedomāju, ka manā pa­saulē kāda tāda ir. Vai tu precēsies?

-   Ar mani ir tāpat, — Lira teica, un viņas balss neiz­klausījās necik droša. Jādomā, ka manā pasaulē nav neviena tāda.

Viņi lēnām devās tālāk, klizdami uz apvāršņa pusi. Viņiem piederēja viss pasaules laiks: viss laiks, kas šai pasaulei bija.

Pēc brīža Lira jautāja: Tu glabāsi nazi, vai ne? Lai varētu apciemot manu pasauli?

-     Protams. Es nekādā ziņā to neatdotu nevienam citam, nemūžam.

-   Neskaties… viņa teica, nemainīdama gaitu. Viņi atkal ir te. Pa kreisi.

-   Viņi mums seko, Vils iepriecināts teica.

-   Csst!

-    Es jau domāju, ka tā būs. Labi, tagad mēs vienkārši izliksimies — klaiņosim, it ka viņus meklētu, un ielūko­simies visādās stulbās vietās.

Tas kļuva par rotaļu. Atraduši dīķi, viņi meklēja nied­rēs un dubļos, skaļi runādami, ka dēmoni varētu būt pie­ņēmuši varžu, ūdensvaboļu vai gliemežu veidolus. Viņi atlobīja mizu birztalas malā nokritušam garam kokam, izlikdamies, ka redzējuši abus dēmonus splļastu formā palienam zem tās. Lira sacēla lielu jezgu ap skudru, pra­sīdama, vai nav tai uzminusi, juzdama līdzi tās sasitu­miem un teikdama, ka skudras vaibsti esot tieši tādi kā Pana vaibsti, un tēlotās skumjās jautādama, kāpēc tā atsakoties ar viņu runāt.

Bet, kad Lirai šķita, ka viņus patiesi neviens nedzird, meitene Vilam visā nopietnībā jautāja, pieliekusies tuvāk un pieklusinādama balsi:

-    Mums taču vajadzēja viņus atstāt, vai ne? Mums patiešām nebija izvēles?

-    Jā, vajadzēja. Tev tas bija ļaunāk nekā man, bet mums nebija itin nekādas izvēles. Jo tu biji devusi Rodže­ram solījumu, un tev vajadzēja to turēt.

-   Un tev vajadzēja vēlreiz aprunāties ar savu tēvu…

-   Un mums vajadzēja izlaist viņus visus laukā.

-    Jā, vajadzēja. Esmu ļoti priecīga, ka mēs to izdarī­jām. Kādudien, kad es nomiršu, Pans arī par to priecā­sies. Tad mēs nebūsim šķirti. Mēs paveicām labu darbu.

Saulei debesīs kāpjot augstāk un gaisam iesilstot, bērni sāka meklēt ēnu. Ap pusdienlaiku viņi atradās uz nogāzes, kas pacēlās pret kores galotni, un, kad to sa­sniedza, Lira nokrita zālē, teikdama: Nu tā! Ja mēs drīz kaut kur neatradīsim ēnu…

Otrā pusē lejup pletās ieleja, un tajā krūmu bija ka biezs, tāpēc viņi iedomājās, ka tur varētu būt arī kāds strauts. Bērni šķērsoja nogāzi, līdz tā noveda ielejas aug­stākajā punktā, un, protams, tur starp papardēm un niedrēm no klints burbuļodams tecēja avots.

Viņi iemērca sakarsušās sejas ūdenī, pateicīgi padzērās un pēc tam sekoja līdzi straumei lejup, redzēdami, kā tā, krizdama pār sīkām klintsradzēm, uzkrājas miniatūros virpuļos un kļūst arvien ūdens bagātāka un platāka.

-    Kā tas notiek? Lira brīnījās. Šeit nav vairāk ūdens, kas ietecētu no citurienes, tomēr te lejā tā ir daudz vairāk nekā augštecē.

Vils, ar acs kaktiņu vērodams ēnas, redzēja tās aizslī­dam pa priekšu, pārlecam papardēm un pazūdam krū­mos tālāk lejā. Viņš klusēdams rādīja.

-    Ūdens vienkārši plūst lēnāk, zēns atbildēja. Tas netek tik ātri, kā izplūst avots, tāpēc tas savācas šajos dīķīšos… Viņi ielīda tur, Vils čukstēja, rādīdams uz mazu koku grupiņu nogāzes pakājē.

Liras sirds sitās tik strauji, ka viņa sajuta pulsu kaklā. Pavērusies viens otrā ar savadi formālu un nopietnu ska­tienu, viņi sekoja straumei. Ejot pa ieleju, brikšņi kļuva biezāki; straume ietecēja zaļumu tuneļos un atkal paradījās plankumainos klajumos vienīgi tāpēc, lai parkūleņotu akmens malai un atkal ieraktos zaļumos, un viņiem vajadzēja tai sekot tiklab pēc dzirdes, kā pēc redzes.

Kalna pakājē tā ietecēja mazā mežiņā, kur auga koki ar sudrabainu mizu.

Tēvs Gomess vēroja no kores augšas. Bērnus izsekot nebija grūti; neraugoties uz Mērijas pārliecību par savan­nas pārskatāmību, atradās papilnam iespēju paslēpties zālē vai šur tur sastopamos brikšņos un sulas glazūras krūmos. Sākumā jaunie cilvēki daudz laika bija pavadī­juši, skatīdamies apkārt, it kā domādami, ka tiem seko, un viņam vajadzēja turēties kādu gabalu nostāk, bet, rītam paejot, viņi arvien vairāk uzmanības veltīja viens otram, bet ainavai — arvien mazāk.

Tēvs Gomess vienīgi negribēja ievainot zēnu. Viņu pār­ņēma šausmas, iedomājoties, ka var nodarīt pāri nevainī­gam cilvēkam. Droši nomērķēt varēja tikai, piekļūstot mērķim pietiekami tuvu, lai varētu meiteni skaidri sa­skatīt, un tas nozīmēja, ka jāseko viņiem mežā.

Priesteris klusi un piesardzīgi pārvietojās, sekodams straumei. Viņa dēmons, zaļa vabole, lidoja viņam virs gal­vas, pārbaudīdams gaisu; dēmona acis nerādīja tik skaidri kā viņējās, toties tam bija smalka oža un tas ļoti labi sajuta jauno cilvēku miesas smaržu. Vabole lidoja drusku pa priekšu; uzmetusies uz kāda stiebra, pagaidīja viņu un tad atkal lidoja tālāk; kamēr tā sekoja pēdām gaisā, ko aiz sevis bija atstājuši izsekojamie, tēvs Gomess slavēja Dievu par savu misiju, jo bija skaidrāks par skaidru, ka zēns un meitene dodas nāves grēkā.

Un te nu tas bija: sakustējās kaut kas tumši blonds meitenes mati. Viņš pielavījās mazliet tuvāk un izņēma šauteni. Tā bija aprīkota ar teleskopisku tēmēkli; tam bija mazs palielinājums, bet tēmēklis bija jauki izgatavots skatoties caur to, attēls ne tikai palielinājās, bet kļuva arī skaidrāks. Jā, tur jau viņa gāja, apstājās un atskatījās, tā ka viņš redzēja meitenes sejas izteiksmi un nevarēja sa­prast: kā kāds, kas tik ļoti ir padevies ļaunumam, var izskatīties tik starojošs, cerību pilns un laimīgs?

Mulsums par to lika viņam vilcināties, īstais bridis bija garām, un abi bērni, kas gāja caur kokiem, pazuda ska­tienam. Nu, tālu viņi netiks. Tēvs Gomess pieliecies se­koja bērniem lejup pa straumi, vienā rokā turēdams šau­teni un ar otru turēdams līdzsvaru.

Nu viņš atradās tik tuvu veiksmei, ka pirmo reizi sāka gudrot, ko darīt pēc tam un vai viņam vairāk labpatiktos debesu karaliste un atgriešanās Ženēvā, vai arī labāk pa­likt evaņģelizēt šo pasauli. Te vispirms vajadzētu pār­liecināt tos četrkājainos radījumus, kuriem, šķiet, piemita elementārs saprāts, ka paradums vizināties ar riteņiem ir riebīgs, sātanisks un pretrunā ar Dieva gribu. Tas jāiz­nīdē, un sekos pestīšana.

Sasniedzis nogāzes piekāji, kur sākās koki, tēvs Go­mess klusi nolika šauteni zemē.

Viņš cieši vērās sudraboti zaļi zeltainajās ēnās un klausījās, abas plaukstas aizlicis aiz ausīm, lai caur ku­kaiņu sisināšanu un straumes čalām uztvertu klusās bal­sis un tajās ieklausītos. Jā: viņi tur bija. Viņi bija apstā­jušies.

Viņš noliecās pēc šautenes…

Un attapās, aizsmacis dvešam un bez elpas raujam plaušās gaisu, jo kāds bija sagrābis viņa dēmonu un aiz­rāvis to prom.

Bet te neviena nebija! Kur palicis dēmons? Sāpes bija zvērīgas. Viņš dzirdēja dēmonu kliedzam un mežonīgi ķerstījās pa labi un pa kreisi, to meklēdams.

-    Stāvi mierā, pavēlēja kāda balss gaisā, un ciet klusu. Tavs dēmons ir man rokā.

-   Bet kur jūs esat? Kas jūs esat?

-   Mans vārds ir Baltamoss, balss sacīja.

Vils un Lira mežā sekoja straumei, uzmanīgi iedami un maz runādami, līdz nonāca pašā tā centrā.

Birztalas vidū vīdēja neliels klajumiņš, klāts ar mīkstu zāli un sūnainiem akmeņiem. Virs galvas šķērsām stie­pās zari, gandrīz aizsegdami debesis un mazliet laizdami cauri kustīgu saules vizmu, tāpēc visu rotāja zeltaini un sudrabaini laukumi.

Un bija kluss. Klusumu pārtrauca tikai straumes ča­las, un augstu gaisā, viegla vējiņa kustinātas, reizi pa reizei iečabējās lapas.

Vils nolika zemē pārtikas sainīti, un Lira savu mazo mugursomiņu. No dēmoniem-ēnām nekur nebija ne vēsts. Viņi bija pilnīgi vieni.

Novilkuši kurpes un zeķes, viņi apsēdās uz apsūnoju­šajiem akmeņiem straumes malā, iegremdēja kājas auk­stajā ūdenī un juta, ka tas liek straujāk riņķot asinīm.

-   Esmu izsalcis, Vils teica.

-    Es arī, Lira sacīja, lai gan viņa juta vēl ko vairāk, kaut ko, kas nomāca un spieda, pa pusei laimīgi, pa pusei sāpīgi, un meitene īsti nesaprata, kas tas ir.

Viņi atlocīja drāniņu un apēda mazliet maizes un siera. Rokas nezin kāpēc bija gausas un neveiklas, un viņi gandrīz nejuta ēdiena garšu vai arī maize bija mil­taina un kraukšķīga no karstajiem cepamajiem akme­ņiem un siers pārslains, iesāļš un ļoti svaigs.

Tad Lira paņēma vienu no mazajiem, sarkanajiem augļiem. Strauji pukstošu sirdi viņa pagriezās pret zēnu un ierunājās: Vil…

Un maigi pacēla augli viņam pie mutes.

Vila acīs Lira varēja redzēt, ka viņš uzreiz ir sapratis, ko viņa ir domājusi, un ka viņš ir pārāk priekpilns, lai runātu. Meitenes pirksti vēl kavējās pie Vila lūpām, viņš juta tos drebam un uzlika viņas plaukstai savējo, lai to tur aizkavētu, pēc tam neviens no viņiem nespēja viens uz otru paskatīties; viņi bija samulsuši un laimes pilni.

Ar tādu spēku, kā diviem naktstauriņiem neveikli saskrienoties gaisā un ne vairāk, saskārās viņu lūpas. Tad, paši nesaprazdami, kā tas noticis, viņi pieķērās viens otram, akli spiezdami sejas kopā.

-   Kā Mērija sacīja… — Vils atčukstēja, tu uzreiz jūti, kad tev kāds patīk… kad tu biji aizmigusi uz kalna, pirms viņa tevi paņēma, es teicu Panam…

-    Es dzirdēju, Lira atčukstēja, es biju nomodā un gribēju tev sacīt to pašu, un tagad es zinu, ko esmu jutusi visu laiku: es mīlu tevi, Vil, es tevi mīlu… Vārds mīlu iekvēlināja zēna nervus. Tas saviļņoja visu viņa ķermeni, un viņš atbildēja ar tiem pašiem vārdiem, atkal un atkal skūpstīdams Liras sakarsušo seju, pielūgsmē dzerdams viņas miesas un silto, medaino matu smaržu un mīļo, valgo muti, kas garšoja pēc mazā, sarkanā augļa.

Ap viņiem nebija nekā cita, vienīgi klusums, it kā visa pasaule aizturētu elpu.

Baltamoss bija pārbijies.

Viņš devās augšup pa straumi un prom no meža, turē­dams dēmonu-kukaini, kurš kārpījās, dzēla un koda, pēc iespējas cenzdamies slēpties no vīrieša, kas klupdams viņam sekoja.

Baltamoss nedrīkstēja pieļaut, ka viņu notver. Viņš zi­nāja, ka tēvs Gomess viņu uzreiz nogalinātu. Viņa ranga eņģelis nebija pretinieks cilvēkam, pat ja šis eņģelis būtu stiprs un veselīgs, bet Baltamoss ne tuvu tāds nebija; turklāt viņa spēkus mazināja skumjas par Baruču un kauns, ka pirms tam bija pametis Viļu. Viņam pat vairs nepietika spēka palidot.

-    Stāt, stāt, sauca tēvs Gomess. Lūdzu, palieciet mierā! Es jūs nevaru saredzēt lūdzu, aprunāsimies nedariet pāri manam dēmonam, es jūs lūdzu…

Patiesībā dēmons darīja pāri Baltamosam. Eņģelis va­rēja neskaidri saskatīt mazo, zaļo būtni caur sakļauto plaukstu virsām, un tā atkal un atkal iegremdēja savus spēcīgos žokļus viņa delnās. Ja viņš atvērtu plaukstas kaut uz mirkli, dēmons būtu prom. Baltamoss tās turēja sakļautas.

-    Šurp, eņģelis teica, seko man! Ejam prom no meža! Es gribu ar tevi aprunāties, un šī nav piemērota vieta.

-    Bet kas jūs esat? Es jūs neredzu. Nāciet tuvāk kā lai zinu, kas jūs esat, ja neesmu jūs redzejis? Palieciet mierā, nekustieties tik strauji!

Bet strauja kustēšanās bija Baltamosa vienīgā aizsardzība. Pulēdamies neņemt vērā dēmona dzēlienus, viņš izvēlējās ceļu virs mazas graviņas, kur tecēja strau­me, lēkādama no akmens uz akmeni.

Tad eņģelis pieļāva kļūdu: mēģinādams atskatīties, viņš paslīdēja un iemērca ūdenī pēdu.

-Ā! apmierināti nočukstēja tēvs Gomess, ieraudzījis šļakstu.

Baltamoss kāju tūlīt izvilka un steidzās tālāk bet tagad ik reizes, kad viņš pielika pēdu zemei, uz sausajām klintīm parādījās slapjš nospiedums. Priesteris, to redzē­dams, lēca uz priekšu un sajuta plaukstā spalvu kušķi.

Viņš pārsteigts apstājās: prātā atbalsojās vārds eņģe­lis. Baltamoss šo brīdi izmantoja, atkal raudamies uz priekšu, un priesteris juta, ka tiek vilkts līdzi, kad sirdi vēl pa otram lāgam sagrāba nežēlīgas, asas sāpes.

Baltamoss pār plecu teica: Vēl mazliet tālāk, tikai līdz kores virsotnei, un mēs aprunāsimies, es apsolu.

-   Runājiet tepat! Stāviet turpat, kur esat, un es zvēru, ka jūs neaiztikšu!

Eņģelis neatbildēja: bija pārāk grūti koncentrēties. Viņam vajadzēja sadalīt savu uzmanību uz trim pusēm: aiz muguras, lai izvairītos no cilvēka, uz priekšu, lai re­dzētu, kurp dodas, un uz saniknoto dēmonu, kas vārdzi­nāja viņa plaukstas.

Kas attiecas uz priesteri, tad viņa domas darbojās veikli. Patiesi bīstams pretinieks būtu uzreiz nogalinājis viņa dēmonu, izbeigdams to visu tur un nekavējoties: šis ienaidnieks baidījās sist.

Ar tādām domām tēvs Gomess klimta tālāk, izdves­dams pa mazam sāpju vaidam un vienreiz vai divreiz lūg­damies, lai otrs apstājas, visu laiku cieši vērodams, pie­virzīdamies tuvāk un aprēķinādams, cik liels viņš ir, cik ātri spēj kustēties un uz kuru pusi skatās.

-   Lūdzu, tēvs Gomess saraustīti teica, jūs nezināt, cik ļoti tas sāp es jums neko ļaunu nevaru nodarīt. Vai mēs, ludzu, nevarētu apstāties un parunāt?

Viņš nevēlējās izlaist no redzesloka mežu. Tagad viņi atradās vietā, kur sākās straume, un tēvs Gomess varēja redzēt Baltamosa pēdu ]oti viegli piespiežam zāli. Priesteris bija vērojis ik ceja collu un tagad droši zināja, kur eņģelis stāv.

Baltamoss apgriezās. Priesteris pacēla skatienu uz vietu, kur, viņaprāt, vajadzēja būt eņģeļa sejai, un pirmo reizi viņu ieraudzīja tā bija tikai gaisa mirgošana, bet tas, bez šaubām, bija eņģelis.

Tomēr priesteris neatradās pietiekami tuvu, lai Balta­mosu sasniegtu ar vienu kustību, un, taisnību sakot, dē­mona raustīšana viņam sāpēja un darīja vāju. Varbūt varētu paspert vienu vai divus soļus…

-    Sēdi, Baltamoss pavēlēja. Sēdi tur, kur esi. Ne soli tuvāk!

-   Ko jūs vēlaties? nekustēdamies jautāja tēvs Gomess.

-    Ko gribu? Gribu tevi nogalināt, bet man nav spēka.

-   Bet vai jūs esat eņģelis?

-   Kāda tam nozīme?

-   Varbūt jūs esat pieļāvis lielu kļūdu. Mēs varbūt esam vienā pusē.

-   Ne, neesam. Esmu jums sekojis. Es zinu, kā pusē tu esi, nē, nē, nekusties. Paliec turpat!

-    Vēl nav par vēlu nožēlot. Tas atļauts pat eņģeļiem. Ļaujiet man uzklausīt jusu grēksūdzi.

-Ak, Baruč, palīdzi man! Baltamoss aizgriezdamies izmisis iesaucās.

Un, eņģelim tā saucot, tēvs Gomess lēca uz viņu. Viņa plecs atsitās pret eņģeļa plecu, izsizdams Baltamosu no līdz­svara. Izstiepdams roku, lai glābtos, eņģelis palaida vaļā dēmonu-kukaini. Vabole uzreiz aizlidoja brīvībā, un tēvs Go­mess sajuta atvieglojumu un spēka vilni. Faktiski, viņam par milzīgu pārsteigumu, tieši tas viņu nogalināja. Gaidīdams lielāku pretestību, nekā izjuta, priesteris ar tādu spēku metās uz eņģeļa vājo veidolu, ka nespēja noturēt līdzsvaru. Viņam paslīdēja kāja: inerce viņu nesa tālāk, uz straumes pusi. Baltamoss, domādams, ko būtu darījis Baručs, paspēra sānis priestera roku, kad tas gribēja atbalstīties.

Tēvs Gomess smagi nokrita galva noblīkšķēja pret akmeni, un viņš apdullis iegāzās ar seju ūdenī. Aukstums un trieciens priesteri uzreiz atžilbināja, bet, kad viņš sāka rīstīties un nevarīgi centās piecelties, izmisušais Baltamoss, ignorēdams dēmona dzēlienus sejā, acīs un mutē, pielietoja visu savu niecīgo svaru, lai noturētu vīrieša galvu ūdenī, un viņš to tur ilgi, ilgi turēja.

Kad dēmons piepeši izgaisa, Baltamoss palaida pries­teri vaļā. Vīrietis bija pagalam. Tiklīdz Baltamoss par to bija drošs, viņš izvilka ķermeni no straumes un rūpīgi no­guldīja zālē, salikdams priestera rokas uz krūtīm un aiz­darīdams tam acis.

Tad Baltamoss piecēlās slims, noguris un sāpju pilns.

-   Baruč, viņš teica, ak, Baruč, mans dārgais, vairāk es neko nevaru darīt. Vils un meitene ir drošībā, un viss būs labi, bet man tas ir gals, lai gan patiesībā es nomiru reizē ar tevi, Baruč, mans mīļais.

Pēc brīža viņš bija izzudis.

Pupiņu laukā, samiegojusies novakares siltumā, Mē­rija izdzirda Atālas balsi un nespēja atšķirt saviļņojumu no uztraukuma: vai bija nokritis vēl kāds koks? Varbūt parādījies cilvēks ar šauteni?

-   Skaties! Skaties! Atāla sauca, ar snuķi bikstīdama Mērijas kabatu, tāpēc Mērija izņēma tālskati un darīja, kā draudzene liek, pavērsdama tālskati pret debesīm.

-    Pastāsti man, ko tie dara! Atāla mudināja. Es sa­jūtu, ka kaut kas ir citādāk, bet nevaru redzēt.

Briesmīgie Putekļu plūdi debesīs bija apstājušies. Mierīgas tās nepavisam nebija; Mērija ar dzintara lēcām izpētīja visas debesis, redzēdama te strāvojumu, tur mutuļošanu, tālāk — virpuli. Putekļi bez apstājas kustējās, bet vairs neplūda prom. Starp citu, faktiski tie krita kā sniega pārslas.

Viņa iedomājās par riteņkokiem: ziedi, kas vērās uz augšu, dabūs padzerties šo zeltaino lietu. Mērija gandrīz vai sajuta, kā tie to gaida savās nabaga izkaltušajās rīklītēs, kuras bija tik nevainojami izveidotas šim nolūkam un kurām tik ilgi bija vajadzējis ciest badu.

Jaunie, Atāla teica.

Ar tālskati rokā Mērija pagriezās un redzēja atgrie­žamies Viļu un Liru. Viņi bija gabaliņu tālāk un nestei­dzās. Jaunie cilvēki bija sadevušies rokās un, cieši sabā­zuši kopā galvas, sarunājās, nevērīgi pret visu citu; to Mērija redzēja pat no tālienes.

Viņa gandrīz pielika pie acīm tālskati, bet atkal to novērsa un ielika atpakaļ kabatā. Tālskatis te nebija vajadzīgs; sieviete zināja, ko ieraudzītu: viņi šķistu kā veidoti no dzīva zelta. Viņi izskatītos mats matā kā visas cilvēciskas būtnes, jo bija to pārmantojuši.

No zvaigznēm līstošie Putekļi atkal bija atraduši mājvietu, un iemesls tam visam bija šie bērni vairs ne bērni.

BET LIKTENIS DZELZS KĪLUS

DZEN,_UN ALLAŽ PŪLIS PATS SEVĪ.

ENDRŪ MARVELS

Abi dēmoni vieglā kaķa gaitā kustējās .caur kluso ciematu, ēnās un laukā no tām, par mēness apspīdēto laukumu, un apstājās pie Mērijas mājas vaļējām durvīm.

Viņi piesardzīgi ielūkojās iekšā un ieraudzīja vienīgi guļošu sievieti, tāpēc atkal izlavijās āra un devās uz patvēruma koka pusi.

Tā garie zari karināja savas aromātiskās spirālveida lapas gandrīz līdz pašai zemei. Ļoti lēnām, ļoti uzmanīgi, nečabinādamas lapas un nekrakšķinādamas nokritušos zariņus, abas dēmonu figūras aizslīdēja lapu aizsegā un ieraudzīja mek­lēto: zēnu un meiteni, cieši aizmigušus vienu otra rokās.

Šķērsojot zaļi, dēmoni piegāja tuvāk un gulētājus maigi aizskāra ar deguniem, ķepām un ūsām, peldēdamies viņu izstarotajā dzīvinošajā siltumā, bet izturēdamies bezgala piesardzīgi, lai viņus nepamodinātu.

Dēmoniem pārbaudot savu saimnieku (viegli notīrot Vila ātri dzīstošo brūci un atglaužot matu cirtu no Liras sejas), aiz muguras atskanēja kluss troksnītis.

Acumirklī dēmoni pilnīgā klusumā apcirtās, pārtapdami par vilkiem: nikni spīdošas acis, atņirgti balti zobi, draudoša ik ķermeņa līnija.

Tur mēnessgaismā stāvēja sieviete. Tā nebija Mērija, un, kad viņa ierunājās, dēmoni to skaidri dzirdēja, lai gan viņas balss neizdeva ne skanu.

-    Nāciet man līdzi, sieviete aicināja.

Panteleimona sirds krūtīs salēcās, taču viņš nebilda ne

vārda, līdz varēja sasveicināties ar viņu nostāk no gulētā­jiem zem koka.

-     Serafina Pekkala! viņš priekpilni iesaucās. Kur jūs bijāt palikusi? Vai zināt, kas noticis?

-    Kuš! Aizlidosim uz kādu vietu, kur varam aprunā­ties, ragana sacīja, paturēdama prātā aizmigušos cie­mata ļaudis.

Serafinas mākoņpriedes zars gulēja pie Mērijas majas durvīm, un, kad viņa to paņēma, abi dēmoni kļuva par putniem par lakstīgalu un pūci un kopā ar viņu lidoja pār salmu jumtiem, pār zāles klajumiem, pār kalna kori uz tuvāko riteņkoku birztalu, tik milzīgu kā pils; tās lapotne mēnessgaismā izskatījās pēc sudrabaina biez­piena.

Tur Serafina Pekkala iekārtojās uz visaugstākā ērtā zara starp ziediem, kas dzēra Putekļus, un abi putni no­metās viņai blakus.

-    Jūs ilgi vairs nebūsiet putni, viņa teica. Nu jau pavisam drīz jūsu veidoli nostabilizēsies. Paskatieties apkārt un paturiet šo ainavu atmiņā.

-    Kas mēs būsim? Panteleimons jautāja.

-    To jūs uzzināsiet drīzāk, nekā paši domājat. Klausie­ties, Serafina Pekkala atbildēja, — es jums pastāstīšu dažas raganu tradīcijas, ko nezina neviens cits, izņemot pašas raganas. Iemesls, kāpēc esmu tiesīga to darīt, ir tāds, ka jūs šeit esat kopā ar mani un jusu cilvēki tur lejā guļ aizmiguši. Kas ir vienīgie ļaudis, kuriem tas ir iespē­jams?

-    Raganas, sacīja Panteleimons, un šamaņi. Tā­pēc…

-Atstādami jūs abus Nāves zemes krastā, Lira un Vils, paši to nezinot, ir paveikuši kaut ko tādu, ko raganas ir darījušas kopš pašiem saviem pirmssākumiem. Mums ziemeļos ir tāds apgabals, vientulīga, pretīga vieta, kur laikos, kad pasaule vēl bija bērna autiņos, notika milzu katastrofa; kopš tā laika tur neviens nedzīvo. Tur nevar iekļūt neviens dēmons. Lai kļūtu par raganu, meitenei tas jāšķērso vienai un jāpamet dēmons. Jūs pazīstat šīs ciešanas. Bet, to izdarot, topošās raganas atklāj, ka viņu dēmoni nav atšķirti kā Bolvangarā, viņi tomēr ir viena vesela būtne, taču tagad dēmoni var brīvi klejot, doties uz tālām vietām, redzēt dīvainas lietas un atnest no turie­nes zināšanas.

Jūs neesat atšķirti, vai ne?

-   Nē, Panteleimons sacīja. Mēs vēl esam viens. Bet tas bija tik sāpīgi, un mēs bijām tā pārbijušies…

-   Labi, teica Serafina, tie abi nelidos kā raganas un arī nedzīvos tik ilgi, cik mēs, bet, pateicoties tam, ko viņi ir izdarījuši, jūs un viņi esat kā raganas visā citā, izņe­mot to.

Abi dēmoni apsvēra tikko uzzinātā savādumu.

-   Vai tas nozīmē, ka mēs būsim putni, tāpat kā raganu dēmoni? Panteleimons jautāja.

-    Esi pacietīgs!

-   Un kā Vils var būt ragana? Es domāju, ka visas raga­nas ir sievietes.

-    Viņi abi ir daudz ko izmanījuši. Mēs visi apgūstam kaut ko jaunu, pat raganas. Taču viens nav mainījies: jums jāpalīdz saviem cilvēkiem, nevis viņi jābremzē. Jums jāpalidz viņiem, jāvada viņi un jāiedrošina uz viedumu. Tieši tam dēmoni ir domāti.

Viņi klusēja. Serafina pagriezās pret lakstīgalu un jautāja: Kā tevi sauc?

-     Man vārda nav. Es nezināju, ka esmu piedzimis, iekams netiku izrauts no viņa sirds.

-   Tad es tevi saukšu par Kirjavu.

-    Kirjava, Panteleimons izmēģināja, kā tas izklau­sās. Ko tas nozīmē?

-    Drīz jūs redzēsiet, ko tas nozīmē. Bet tagad, Sera­fina turpināja, jums vērīgi jāklausās, jo es jums stās­tīšu, kas darāms.

-   Nē, Kirjava sparīgi protesteja.

Serafina maigi teica: No tava balss toņa es dzirdu, ka jūs zināt, ko grasos sacīt.

-    Mēs negribam to dzirdēt! Panteleimons iesaucās.

-   Tas ir par ātru, teica lakstīgala. Tas ir daudz par ātru.

Serafina klusēja, jo bija ar viņiem vienisprātis un jutās skumji. Bet tomēr viņa te bija gudrākā, un dēmoniem vajadzēja viņus vadīt pareizi; taču ragana ļāva noplakt viņu satraukumam un tikai tad turpināja.

-    Kur jūs devāties savos klejojumos? viņa jautāja.

-    Caur daudzām pasaulēm, atbildēja Panteleimons. Kur vien atradām logu, līdām tam cauri. Tādu logu ir vairāk, nekā bijām domājuši.

-   Un jūs redzējāt…

-    Jā, teica Kirjava, mēs uzmanīgi skatījāmies un redzējām, kas notiek.

-   Mēs redzējām daudz citu lietu, žigli sacīja Pantelei­mons. Mēs redzējām eņģeļus un runājām ar viņiem. Mēs redzējām to pasauli, no kuras nāk mazie ļaudis, Gallivespiāni. Tur ir arī lieli cilvēki, kuri cenšas viņus nogalināt un arī nogalina.

Dēmoni stāstīja raganai, ko vēl bija redzējuši, cenz­damies novērst viņas uzmanību, un viņa to saprata. Bet Serafina ļāva, lai dēmoni runā tās mīlestības dēļ, ko viņi juta pret otra balsi.

Taču galu galā viņiem stāstāmais izbeidzās, un viņi apklusa. Palika vienīgi maigie, bezgalīgie lapu čuksti, līdz Serafina Pekkala teica:

-    Jus esat novērsušies no Vila un Liras, lai viņus so­dītu. Es zinu, kāpēc jūs tā darāt: mans Kaisa darīja gluži tāpat, kad es biju izgājusi caur pamesto, tukšo zemi. Taču galu galā viņš pie manis atgriezās, jo mēs vēl aizvien viens otru mīlējām. Un Vilam ar Liru drīz atkal vajadzēs jūsu palīdzību. Tāpēc jums viņiem ir jāpastāsta, ko jūs zināt.

Panteleimons skaļi iekliedzās pavisam nelaipnā pūces balsī; šaja pasaulē tāda skaņa nekad nebija dzirdēta. Lig­zdās un aliņās tālu visapkārt, kur vien medīja, ganījās vai rakņājās sīkās nakts radības, dzima jaunas, neaiz­mirstamas bailes.

Serafina to vēroja tuvu blakus un nejuta neko, izņemot līdzcietību, līdz paskatījās uz Vila dēmonu, lakstīgalu Kirjavu. Viņa atcerējās sarunu ar raganu Rutu Skādi, kura, redzējusi Viļu vienu vienīgu reizi, bija vaicājusi, vai Serafina ir ielūkojusies viņam acīs. Serafina bija atbil­dējusi, ka nav to uzdrīkstējusies. Mazais, brūnais put­niņš izstaroja nesamierināmu niknumu, tikpat sajūtamu kā siltums, un Serafina no ta baidījās.

Beidzot Panteleimona mežonīgais kliedziens aprima, un Kirjava teica:

-   Mums viņiem jāpastāsta.

-   Jā, jāpastāsta, ragana maigi sacīja.

Pamazām niknums atstāja mazā, brūnā putniņa acis, un Serafina atkal varēja uz viņu skatīties. Dusmu vietā viņa ieraudzīja vientulīgas skumjas.

-    Uz šejieni dodas kuģis, Serafina teica. Es to pa­metu, lai atlidotu šurp un sameklētu jūs. Visu ceļu no mūsu pasaules es lidoju kopā ar ģiptiešiem. Viņi te iera­dīsies nākamajā dienā vai aptuveni tā.

Abi putni sasēdās ciešāk un vienā mirklī mainīja vei­dolus, kļūdami par divām dūjām.

Serafina turpināja:

-     Šī var būt beidzamā reize, kad lidojat. Varu redzēt drusku uz priekšu: es redzu, ka jūs abi spēsiet kāpt tik augstu, cik augsti ir šie lielie koki, bet domāju, ka jūs nebūsiet putni, kad nostabilizēsies jūsu veidoli. Uztveriet sevī visu, ko vien varat, un labi to atcerieties. Es zinu, ka jums, Lirai un Vilam ir gaidamas smagas un sāpīgas pār­domas, un zinu, ka jūs izdarīsiet labāko izvēli. Taču tā ir jūsu ziņā, un neviena cita.

Viņi nerunāja. Serafina paņēma savu mākoņpriedes zaru un pacēlās no augstajām koku galotnēm, riņķodama augstu gaisā un juzdama uz ādas vēja dzestrumu, zvaig­žņu gaismas kņudoņu un vēlīgo sijāšanos, ko izraisīja Putekļi, kurus viņa nekad nebija redzējusi.

Serafina klusi nolidoja lejā vēl vienu reizi un klusi iegāja sievietes mājā. Viņa par Mēriju neko nezināja tikai to, ka viņa nākusi no tās pašas pasaules, no kuras Vils, un ka viņas loma notikumos bijusi izšķiroša. Sera­fina nekādi nevarēja pateikt, vai Mērija ir neciešama vai draudzīga, bet viņu vajadzēja pamodināt neizbiedejot, un šim nolūkam labi noderēja burvestība.

Apsēdusies uz grīdas pie sievietes galvas, ragana pus­pievērtām acīm vēroja Mēriju, ieelpodama un izelpodama reizē ar viņu. Drīz vien daļēja vīzija saka viņai bāli attēlot to, ko Mērija redzēja sapnī; Serafina noskaņoja savas domas rezonansē ar viņējām, it kā skaņodama stigu. Pēc tam ar piespiešanos ragana tajās iekļuva pati. Atrazdamās tur, Serafina varēja ar Mēriju runāt, un viņa to darīja ar tūlītēju vieglu pieķeršanos, kādu mēs dažkārt jūtam pret cilvēkiem, kurus satiekam sapnī.

Brīdi vēlāk viņas, steidzīgi murminādamas, sarunājās, no kā Mērija vēlāk neatminējās neko, un staigāja pa muļ­ķīgu niedru un elektrisko transformatoru ainavu. Bija pienācis laiks Serafinai pārņemt vadību.

-    Pēc dažiem mirkļiem, — viņa sacīja, — jūs pamodīsieties. Neuztraucieties. Es būšu jums blakus. Es jūs šādi modinu, lai jūs saprastu, ka esat pilnīgā drošībā un ne­viens jums negrasās neko nodarīt. Un tad mēs varēsim aprunāties, kā nākas.

Serafina attālinājās, ņemdama sapņa Mēriju sev līdzi, līdz atkal atradās mājā, sakrustojusi kājas uz klona, un, viņā raudzīdamās, mirdzēja Mērijas acis.

-   Jums jābūt raganai, Mērija čukstēja.

-    Es tā esmu. Mans vārds ir Serafina Pekkala. Kā sauc jūs?

-    Mērija Malone. Nekad neesmu tik klusi modināta. Vai es esmu nomodā?

-   Jā. Mums jāparunā, bet sapnī saruna ir grūti kontro­lējama un to grūtāk atcerēties. Labāk ir runāt nomodā. Vai labāk gribat palikt iekšā, vai arī nāksiet ar mani pa­staigāties mēnesnīcā?

-    Nākšu, atteica Mērija, pieceldamās sēdus un iz­staipīdamās. Kur Lira un Vils?

-   Aizmiguši zem koka.

Viņas atstāja māju, pagāja garām kokam ar visu slēp­jošajām lapām un devās uz upi.

Mērija vēroja Serafinu Pekkalu piesardzīgi un vien­laikus apbrīnodama. Viņa nekad nebija redzējusi tik slaidu un graciozu cilvēku. Serafina šķita jaunāka par Mēriju, lai gan Lira bija stāstījusi, ka viņai ir simtiem gadu; vecumu ļāva nojaust vienīgi komplicētu skumju pilnā sejas izteiksme.

Viņas apsēdās krastā pie sudrabaini melnā ūdens, un Serafina pastāstīja, ka runājusi ar bērnu dēmoniem.

-     Šodien viņi gāja tos meklēt, Mērija teica, taču gadījās kaut kas cits. Vils nekad nav redzējis savu dē­monu, kā nākas, tikai toreiz, kad viņi aizlavījās no kau­jas, un tā bija vien sekunde. Viņš nemaz droši nezināja, ka viņam tāds ir.

-    Nu, ir gan. Un tāpat arī jums.

Mērija cieši lūkojās viņā.

-   Ja jūs spētu viņu saskatīt, Serafina turpinaja, jūs redzētu melnu putnu ar sarkanām kājām un koši dzel­tenu, palīku knābi. Kalnu putnu.

-Alpu vārna… Kā jūs to varat redzēt?

-   Ar puspievērtām acīm es to varu. Ja mums pietiktu laika, es varētu ari jūs iemācīt to saskatīt, tapat citu cil­vēku dēmonus jūsu pasaulē. Doma, ka jūs viņus nere­dzat, mums šķiet dīvaina.

Tad viņa pastāstīja Mērijai, ko bija teikusi dēmoniem un ko tas nozīmējis.

-     Un dēmoniem vajadzēs viņiem to pasacīt? Mērija jautāja.

-    Biju domājusi, vai nepamodināt viņus un nepateikt pašai. Domāju varbūt pastāstīt jums, lai jūs uzņematies atbildību. Bet, ieraudzījusi viņu dēmonus, es sapratu, ka tas būs vislabākais.

-   Viņi ir iemīlējušies.

-   Es zinu.

-   Viņi to nupat ir atklajuši…

Merija centās aptvert visas implikācijas, par kurām Serafina bija stāstījusi, taču tas bija pārāk grūti.

Pēc kādas minūtes Mērija ievaicājās: Vai jūs varat saskatīt Putekļus?

-    Nē, nekad neesmu tos redzējusi. Kamēr nebija sā­kušies kari, mēs par tiem nemaz nebijām dzirdējuši.

Mērija izņēma no kabatas tālskati un iedeva raganai. Serafina to pielika pie acīm, un viņai aizrāvās elpa.

-    Tie ir Putekļi… Tie ir skaisti!

-   Atskatieties uz patvēruma koku.

Paklausījusi Serafina atkal iesaucās. Vini ir to izda­rījuši? viņa jautāja.

-   Kaut kas ir noticis šodien vai vakar, ja ir jau pāri pus­naktij, Mērija teica, cenzdamās rast vārdus, lai to paskaidrotu, un atcerēdamās savu vīziju, kur Putekļi plūda milzīgā upē, tādā kā Misisipi. Kaut kas niecīgs, bet izšķirošs… Ja jūs gribētu mainīt varenas upes vir­zienu uz citu pusi un jums būtu tikai viens pats ak­mentiņš, jūs to spētu, noliekot šo akmentiņu īstajā vieta tā, lai pirmā ūdens strūkla plūstu šajā, nevis citā virzienā. Vakar notika kaut kas līdzīgs. Es nezinu, kas tas bija. Viņi viens otru ieraudzīja citādi vai kā… Līdz šim viņi nebija tā jutušies, bet piepeši jutās. Un tad Putekļi viņiem ļoti spēcīgi piesaistījās un pārstāja plūst pa otru ceļu.

-   Tātad tā tam bija jānotiek! brīnīdamās iesaucās Se­rafina. Un nu ir droši vai arī būs, kad eņģeļi piepildīs milzīgo apakšējās pasaules bezdibeni.

Viņa izstāstīja Mērijai par bezdibeni un to, kā viņa pati to uzzinājusi.

-    Es lidoju augstu gaisā, viņa skaidroja, meklē­dama, kur nolaisties, un satiku eņģeli: sievieti-eņģeli. Viņa bija ļoti savāda: veca un reizē jauna, — Serafina turpināja, aizmirsusi, ka pati tāda šķiet Mērijai. Viņu sauca Haphanija. Viņa man daudz ko pastāstīja… Viņa teica, ka visa cilvēka mūža vēsture ir ciņa starp viedumu un muļķību. Viņa un eņģeļi-dumpinieki, kas sekoja viedumam, vienmēr centušies atvērt prātus; Visvarenais un viņa Baznīca vienmēr centušies turēt tos aizvērtus. Viņa minēja man daudzus piemērus no manas pasaules.

-   Es varu iedomāties daudzus no savējās.

-    Un lielāko daļu šī laika viedumam vajadzējis dar­boties slepeni, čukstus, kā spiegam pārvietoties pasaules necilajās vietās, tikmēr viņa ienaidnieki mitinājušies gal­mos un pilīs.

-   Jā, Mērija piekrita. Arī tas man ir pazīstams.

-    Un cīņa nav beigusies, jo karalistes spēki ir sasta­puši šķērsli. Viņi pārgrupēsies, saņēmušies atgriezīsies ar jaunu komandieri, un mums jābūt gataviem pretoties.

-    Bet kas ir noticis ar lordu Ezrielu? Mērija jautāja.

-   Viņš cīnījās ar debesu Reģentu, eņģeli Metatronu, un abi iekrita bezdibenī. Metatrons ir prom uz visiem lai­kiem. Tāpat arī lords Ezriels.

Mērija strauji ievilka elpu. Un Koulteres kundze? viņa jautāja.

Par atbildi ragana izņēma no bultu maksts bultu. Nesteigdamās viņa izvēlējās vislabāko, taisnāko un vis­labāk līdzsvaroto.

Un salauza to divās daļās.

-    Reiz savā pasaulē, viņa stāstīja, es redzēju šo sievieti spīdzinām raganu un sev nozvērējos, ka ietriekšu šo bultu viņai rīklē. Nu es vairs to nekad neizdarīšu. Viņa kopa ar lordu Ezrielu ziedojās, lai uzveiktu eņģeli, un padarīja pasauli drošu Lirai. Vienam tas neizdotos, bet kopā viņi to paveica.

Mērija noskumusi jautāja: Kā lai to pastāsta Lirai?

-   Gaidiet, kamēr viņa jautās, Serafina atbildēja. Bet varbūt viņa nejautās. Katrā gadījumā Lirai ir tas simbolu rādītājs. Tas viņai pavēstīs visu, ko viņa gribēs zināt.

īsu brīdi viņas sēdēja, draudzīgi klusēdamas, un de­besīs gausi griezās zvaigznes.

-    Vai varat paredzēt un uzminēt, ko viņi izlems darīt tālāk? ievaicājās Mērija.

-   Nē, bet, ja Lira atgriezīsies savā pasaulē, es būšu viņas māsa tik ilgi, cik ilgi vien viņa dzīvos. Ko darīsiet jūs?

-   Es… Mērija iesāka un saprata, ka šobrīd vēl nav to izlēmusi. Domāju, es iederos savā pasaulē. Lai gan man bus žēl atstāt šo: esmu te jutusies ļoti laimīga. Man šķiet, laimīgaka nekā jebkad savā mūžā.

-    Nu, ja atgriezīsieties mājās, jums citā pasaulē būs māsa, teica Serafina, tāpat ari man. Mēs vēl redzē­simies aptuveni pēc dienas, kad ieradīsies kuģis. Ceļā pa­runāsimies vēl un tad šķirsimies uz visiem laikiem. Tagad apkamp mani, māsa.

Mērija tā izdarīja, un Serafina Pekkala uz sava mākoņpriedes zara lidoja atpakaļ pār niedrēm, par muklā­jiem un dubļiem, pāri piekrastei un jūrai, līdz Mērija viņu vairs neredzēja.

Apmēram tajā pašā laikā viena lielā, zilā ķirzaka uz­gāja tēva Gomesa līķi. Vils un Lira topēcpusdien bija atgriezušies ciematā pa citu ceļu un nebija to redzējuši; priesteris netraucēti gulēja, kur Baltamoss to bija nolicis.

Ķirzakas bija maitēdājas, tomēr maigi, nekaitīgi radīju­mi, un pēc senas vienošanās ar mulefa tās pēc tumsas iestāšanās bija tiesīgas aizvākt katru beigto.

Ķirzaka ievilka priestera līķi savā midzenī, un viņas bērniem iznāca ļoti labs mielasts. Kas attiecas uz šau­teni, tā palika guļam zālē, kur tēvs Gomess to bija nolicis, un lēni pārvērtās rūsa.

MANA DVESELE NEMEKLĒ MUŽĪCU DZĪVI, BET SMEĻAS NO VISA IESPĒJAMĀ.

Nākamajā dienā Vils un Lira atkal izgāja kopā, maz runādami un de­dzīgi vēlēdamies palikt divatā. Viņi iz­skatījās apreibuši, it kā kāds laimīgs gadījums tiem būtu laupījis sajēgu; viņi kustējās gausi; viņu acis neredzēja to, uz ko skatījās.

Visu dienu jaunieši pavadīja kalnu plašumos un pēc­pusdienas siltumā apciemoja savu sudrabaini zeltaino birztalu. Viņi runājās, ēda, skūpstījās, laimes transā gu­lēja, murminādami vārdus, kuru skaņa bija tikpat mulsi­noša kā to jēga, un juta, ka aiz mīlestības vai kūst.

Vakarā viņi mielojās kopā ar Mēriju un Atālu, maz runādami, un, tā kā bija karsts, iedomājās noiet līdz jū­rai, kur, viņuprāt, varētu pūst vēss vējiņš. Viņi klaiņoja gar upi, līdz nonāca plašajā pludmalē, kas, sākoties bēgu­mam, mirdzēja mēnessgaismā.

Jaunieši apgūlās mīkstajās smiltīs kāpu pakājē un tad izdzirda pirmo putna kliedzienu.

Abi tūlīt pagrieza galvu, jo šis putns neizklausījās pēc tādas radības, kas piederētu tai pasaulei, kurā viņi atra­dās. Kaut kur no tumsas augšā nāca trallinoša dziesma, un tad no citurienes tai atbildēja otra. Vils un Lira ieprie­cināti pielēca kājās un mēģināja dziedātājus saskatīt, bet varēja izšķirt tikai divas slīdošas ēnas, kas zemu lidoja un tad atkal uzšāvās augšā, skaņi, melodiski kā zvani bez mitas vīterodami bezgala daudzveidīgu dziesmu.

Un tad, plivinādams spārnus un tā uzvilnīdams aug­šup mazu smilšu strūkliņu, dažus jardus atstatu nolai­dās pirmais putns.

Lira ierunājās: Pan…?

Viņam bija dūjas veidols, taču krāsa — tumša un mē­nessgaismā grūti nosakāma; vismaz baltajās smiltīs viņš bija skaidri saskatāms. Otrs putns vēl riņķoja gaisā, jo­projām dziedādams, un tad lidoja lejā, pievienodamies pirmajam; arī otrs dziedonis bija dūja, bet pērļu baltumā un ar tumši sarkanu krustu apspalvojumā.

Vils saprata, ko nozīmē ieraudzīt savu dēmonu. Tam nolaižoties smiltis, viņš juta sirdi sažņaudzamies un at­slābstam nemūžam neaizmirstamā veidā. Paies sešdesmit gadi un vairāk, bet viņam, vecam vīram, dažas izjūtas būs tikpat spilgtas un svaigas kā arvien: Liras pirksti, liekot augli starp viņa lūpām zem zeltaini sudrabainajiem ko­kiem; meitenes siltā mute, kas piekļaujas viņējai; viņa dēmons, izrauts no neko nenojautušajām krūtīm, viņam ieejot Nāves zemē; un saldā taisnīguma izjuta, dēmonam atgriežoties pie viņa mēness apspīdēto kāpu malā.

Lira grasījās virzīties viņiem tuvāk, bet Panteleimons ierunājās.

—     Lira, viņš sacīja, viņnakt pie mums bija atnākusi Serafina Pekkala. Viņa mums daudz ko pastāstīja. Tagad viņa atkal ir prom, lai atvestu uz šejieni ģiptiešus. Šurp dodas Ferders Korems un lords Fā, un viņi šeit būs…

-    Pan, viņa uztraucās, ak, Pan, tu neesi laimīgs kas tas ir? Kas tas ir?

Tad viņš mainīja veidolu un tecēja pie meitenes pār smiltīm kā sniegbalts sermuliņš. Mainījās arī otrs dē­mons; tam notiekot, Vils juta tādu kā mazu kampienu sirdī un viņa dēmons pārtapa par kaķi.

Pirms tuvoties zēnam, dēmons ierunājās. Tas teica: Ragana man deva vardu. Agrāk man pēc tāda nebija vajadzības. Viņa mani nosauca par Kirjavu. Bet klausies, tagad paklausies mūsos…

-   Jā, jums jāklausās, Panteleimons piebalsoja. To ir grūti paskaidrot.

Dēmoniem izdevās pastāstīt viņiem visu, ko bija iz­paudusi Serafina, sākot ar atklāsmi par bērnu dabu: par to, kā bez iepriekšēja nolūka viņi kļuvuši līdzīgi raganām savā spējā atdalīties no dēmona un tomēr palikt par vienu būtni.

-   Bet tas nav viss, Kirjava bilda.

Panteleimons sacīja: Ak, Lira, piedod, bet mums jā­pastāsta, ko esam atklājuši…

Lira apmulsa. Kad gan Panam vispār bija vajadzējis piedošanas? Viņa paskatījās uz Viļu un redzēja viņa apju­kumu tikpat skaidri kā savējo.

-    Stāstiet, Vils teica. Nebaidieties!

-   Tas ir par Putekļiem, sacīja dēmons-kaķis, un Vils brīnīdamies klausījās, kā daļa no paša stāsta kaut ko tādu, ko viņš pats nezina. Tie visi plūda prom, visi Pu­tekļi bija lejā, bezdibenī, kā jūs jau redzējāt. Kaut kas apturēja viņu aizplūšanu uz turieni, bet…

-   Vil, tā bija tā zelta gaisma! Lira iesaucās. Tā gais­ma, kas ieplūda bezdibenī un pagaisa… Tie bija Putekļi? Vai patiesi?

-    Jā. Bet tie vēl arvien plūst prom, Panteleimons turpināja. Un tas nedrīkst notikt. Ir vitāli svarīgi, lai neaizplūstu tie visi. Putekļiem jāpaliek pasaulē, tie ne­drīkst izgaist, citādi viss labais pamazām izzudīs un ies bojā.

-   Bet kur aizplūst pārējie? — Lira jautāja.

Abi dēmoni lūkojās uz Viļu un uz nazi.

-   Ik reizi, kad izveidojam atvērumu, teica Kirjava, un Vils atkal sajuta tās pašas sikās saviļņojuma trīsas: viņa ir es, un es esmu viņa… Ik reizi, kad kāds izveido atvē­rumu starp pasaulēm vienalga, mēs vai senie ģildes viri, jebkurš, nazis iegriežas ārējā tukšumā. Tas ir tāds pats tukšums kā tur lejā, bezdibenī. Mēs to nemaz nezi­nām. Neviens nezina, jo šī robeža ir par smalku, lai to saskatītu. Bet ar to pietiek, lai Putekļi izplustu laukā. Ja logus reiz beidzot aizvēra, laika nebija gana, lai aizplūstu liels daudzums Putekļu, taču ir tūkstošiem tādu atvēru­mu, ko viņi ne reizi nav aizvēruši. Tāpēc visu šo laiku Putekļi ir plūduši prom no pasaulēm nekurienē.

Vils un Lira saprata. Viņi ar patiesību cīnījās, viņi to atgrūda, taču atskārta bija tieši tāda pati kā pelēcīgā gaisma, kas, izplatīdamās debesīs, apdzēš zvaigznes: tā varēja aizlīst aiz katra šķēršļa, ko viņi noliktu, palīst zem katras žalūzijas un apliekties ap katra aizkara malām, ko viņi lika tai priekšā.

-    Ikkatrs atvērums, Lira čukstēja.

-   Visi bez izņēmuma tie visi jāaizver? Vils jautāja.

-   Visi bez izņēmuma, Panteleimons čukstēja tāpat kā Lira.

-Ak nē! sauca Lira. Nē, tas nevar būt tiesa…

-     Un tāpēc mums jāpamet mūsu pasaule un jāpaliek Liras pasaulē, sacīja Kirjava, vai arī Panam un Lirai jāpamet viņējā un jānāk uz mūsējo. Citas iespējas nav.

Tad visā spilgtumā ielauzās nemīlīga dienas gaisma.

Lira skaļi ieraudājās. Panteleimona pūces kliedziens iepriekšējā naktī bija pārbiedējis ik sīko radību, kas to dzirdēja, bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar vētraina­jām gaudām, ko Lira tagad izgrūda. Dēmoni izskatījās satriekti, un Vils, redzēdams viņu reakciju, saprata, kādēļ: viņi nezināja to, ko bija uzzinājuši Vils un Lira.

Lira drebēja dusmās un bēdās, platiem soļiem soļo­dama šurp un turp ar sažņaugtām dūrēm un griezdama asarām noplūdušo seju uz vienu un otru pusi, it kā atbil­di meklējot.

-   Klausies, Vils teica, Lira, klausies: ko sacīja mans tēvs?

-Ak, meitene kliedza, mētādama galvu, viņš sacīja tu zini, ko viņš sacīja, tu taču tur biji, tu arī dzirdēji!

Vils domāja, ka Lira uz līdzenas vietas nomirs no bē­dām. Viņa metās zēna rokās un šņukstēja, kaislīgi ķerdamās viņam pie pleciem, spiezdama nagus viņa mugurā un seju viņam pie kakla, un Vils varēja saklausīt vienīgi:

-    Nē nē nē…

-    Klausies, Vils atkal ierunājās, Lira, mēģināsim atcerēties precīzi. Varbūt ir kāda iespēja? Varbūt var atrast izeju?

Vils maigi atbrīvojās no Liras rokām un meiteni apsē­dināja. Panteleimons pārbijies tūlīt ielīda viņai klēpī, un dēmons-kaķis nedroši panācās tuvāk Vilam. Viņi vēl ne­bija pieskārušies viens otram, bet nu zēns pastiepa roku pretī dēmonam; tas pievērsa savu kaķa purnu viņa pirk­stiem un tad liegi iekāpa sava saimnieka klēpī.

-    Viņš teica… Lira iesāka, rīdama asaras, viņš teica, ka cilvēki varot neilgi uzturēties citās pasaulēs, nekādi neietekmējoties. Un ar mums arī vajadzētu tā būt, vai ne? Par spīti tam, ka mums vajadzēja doties uz Nāves zemi, mēs vēl esam veselīgi, vai ne?

-    Var palikt prom īsu laiku, bet ne ilgi, Vils teica.

-   Mans tēvs bija šķirts no savas no manas pasaules des­mit gadu. Un, kad es viņu atradu, viņš bija tuvu nāvei. Desmit gadi, tas ari viss.

-   Bet kā bija ar lordu Borīlu? Ar seru Čārlzu? Viņš bija pietiekami veselīgs, vai ne?

-   Jā, bet atceries: viņš varēja atgriezties savā pasaulē, kad vien gribēja, un atkal atlabt. Galu galā tieši tur tu viņu pirmoreiz satiki savā pasaulē. Varbūt viņš bija atradis kādu slepenu logu, par kuru neviens cits nezi­nāja.

-   Jā, mēs arī tā varētu darīt!

-   Varētu, tikai…

-   Visiem logiem jābūt ciet, Panteleimons sacīja. Itin visiem.

-    Bet kā jūs to zināti Lira jautāja.

-    Mums to pateica eņģelis, atbildēja Kirjava. Mēs satikām eņģeli. Viņa mums pastāstīja to un vēl kaut ko citu. Tā ir taisnība, Lira.

-   Viņa? Lira dedzīgi un ar aizdomām jautāja.

-   Tas eņģelis bija sieviešu dzimuma, Kirjava teica.

-    Nekad neesmu ne par vienu tādu dzirdējusi. Varbūt viņa meloja.

Vils prātoja par citu iespēju. Pieņemsim, ka tiek aiz­vērti visi citi logi, viņš teica, un mēs izveidojam tikai vienu, kad tas vajadzīgs, izejam cauri, cik aši vien varam un to nekavējoties aizveram ciet —tā, protams, būtu droši? Ja mēs neatstātu Putekļiem daudz laika, lai tiktu ārā? -Jā!

-    Mēs logu veidotu tādā vietā, kur neviens nekad to neatrastu, viņš turpināja, un to zinātu tikai mēs divi…

-   Jā, tā būtu labi! Esmu pārliecināta, ka būtu! Lira iesaucās.

-   Un mēs varētu doties viens pie otra un palikt veseli…

Bet dēmoni izskatījās noraizējušies, Kirjava murmi­nāja: Nē, nē, un Panteleimons sacīja: Rēgi… Viņa mums pastāstīja arī par Rēgiem.

-   Rēgi? Vils pārvaicāja. Kaujas laikā mēs viņus pir­moreiz ieraudzījām. Kas ar viņiem ir?

-    Nu, mēs uzzinājām, kā viņi rodas, teica Kirjava.

-   Un tas ir visļaunākais: Rēgi ir tādi kā bezdibeņa bērni. Ik reizi, kad mēs ar nazi atveram logu, rodas Rēgs. Tie līdzinās tādam bezdibeņa mazumiņam, kas izlido un ienāk pasaulē. Tieši tāpēc Čitagaces pasaulē viņu ir tik daudz, jo tur ir atvērti visi šie logi.

-    Rēgi aug, barodamies no Putekļiem, sacīja Pante­leimons. Un no dēmoniem. Jo Putekļi un dēmoni ir līdzīgi, vismaz pieaugušie dēmoni. Un Rēgi kļūst lielāki un stiprāki, kad viņi…

Vils sajuta sirdī trulas šausmas, un Kirjava piespiedās viņam pie krūtīm, juzdama to pašu un cenzdamās zēnu mierināt.

-   Tātad katru reizi, kad esmu lietojis nazi, viņš teica,

-   ik reizi bez izņēmuma, es esmu licis ienākt dzīvē vēl vie­nam Rēgam?

Vils atcerējās, ka Joreks Bērnisons, alā pārkaldams nazi, bija teicis: "Tu nezini, ko nazis dara pats no sevis. Tavi nolūki var būt labi. Arī pašam nazim ir nolūki."

Uztraukumā plati ieplestas Liras acis viņu vēroja.

-  Ak, mēs nevaram, Vil! viņa teica. Mēs nedrīkstam to nodarīt ļaudīm nedrīkstam izlaist laukā vēl vairāk Rēgu tagad, kad esam redzējuši, ko tie dara!

-   Labi, viņš teica, celdamies kājās un turēdams savu dēmonu cieši pie krūtīm. Tad mums vajadzēs vienam no mums vajadzēs es došos uz tavu pasauli un…

Lira zināja, ko Vils grasās sacīt, un redzēja zēnu turam skaisto, veselīgo dēmonu, kuru viņš vēl pat nebija sācis iepazīt. Viņa domaja par Vila mati, zinadama, ka viņš arī domā par viņu. Pamest māti un dzīvot kopā ar Liru pat šo dažu gadu dēļ, ko viņi būtu kopā, vai viņš to drīk­stēja? Viņš varētu dzīvot kopā ar Liru, bet meitene sapra­ta, ka viņš nespētu sadzīvot pats ar sevi.

-     Ne! Lira iekliedzās, viņam blakus pielēkdama kājās, un, zēnam un meitenei izmisumā apkampjoties, Kirjava pievienojās Panteleimonam smiltīs. To darīšu es, Vil! Mēs dosimies uz tavu pasauli un dzīvosim tur! Tas nekas, ja mēs saslimsim es un Pans -, mēs esam stipri, varu derēt, ka nodzīvosim krietnu laiku un tavā pa­saulē varbūt ir labi ārsti doktore Malone zinās! Ak, darīsim tā!

Vils purināja galvu, un Lira redzēja uz viņa vaigiem mirdzam asaras.

-   Vai tu domā, ka es spētu to izturēt, Lira? viņš teica. Vai tu domā, ka es varētu laimīgi dzīvot, redzēdams, ka tev kļūst slikti un tu saslimsti, izdēdē un nomirsti, bet es dienu no dienas kļūstu stiprāks un pieaugu? Desmit gadi… Tas nav nekas. Tie aizzibēs kā mirklis. Mums būs pāri divdesmit gadiem. Tas nemaz nav tik tālu nākotnē. Padomā par to, Lira, tu un es pieauguši, un grasāmies darīt visu to, ko vēlamies, un tad… tam visam pienāk gals. Vai tu domā, ka pēc tavas nāves es spētu dzīvot tālāk? Ak, Lira, es sekotu tev lejā uz Nāves zemi, divreiz nedomādams, tieši tāpat, kā tu sekoji Rodžeram, un tā divas dzīves velti aizietu zudībā, mana tāpat kā tava. Nē, mums visu dzīvi būtu jābūt kopā, jānodzīvo garš, pilnvērtīgs mūžs, bet, ja mēs to nevaram, mums… mums jādzīvo šķirti.

Kodīdama lūpu, Lira vēroja, kā Vils, apmulsis un sāpi­nāts, soļo uz priekšu un atpakaļ.

Viņš apstājās, pagriezās un turpināja: Vai atceries, ko vēl teica mans tēvs? Viņš teica, ka mums jāveido Debesu republika tur, kur mēs esam. Viņš teica, ka mums nav nekādas citurienes. Tagad es saprotu, ko tēvs ar to bija domājis. Ak, tas ir pārāk rūgti. Biju domājis, ka viņš to saka vienkārši par lordu Ezrielu un viņa jauno pasauli, bet viņš ar to bija domājis mūs, viņš bija domājis tevi un mani. Mums jādzīvo mūsu pašu pasaulēs…

-     Gribu pavaicāt aletiometram, Lira teica. Tas zinās. Nezinu, kāpēc neiedomājos par to agrāk.

Meitene apsēdās, ar vienu roku slaucīdama vaigus un ar otru sniegdamās pēc savas mugursomas. Viņa to visur nēsāja līdzi: kad Vils vēlākos gados iedomājās par Liru, tad bieži atcerējās viņu ar mazo somiņu pār plecu. Lira ar ašu kustību aizbāza matus aiz ausīm viņš bija iemīļojis šo žestu un izņēma melno samta vīstokli.

-     Vai vari saredzēt? Vils jautāja. Lai gan mēness spīdēja spoži, simboli uz aletiometra virsmas bija ļoti mazi.

-    Es zinu, kur tie visi ir, Lira teica. Es to zinu no galvas. Tagad kuš…

Viņa sakrustoja kājas un pārvilka tām pāri svārkus, sakārtodama klēpi. Vils, atspiedies uz elkoņa, vēroja. Spožā mēnessgaisma, atstarodamās no baltajām smiltīm, atspīdēja viņas sejā, šķietami likdama tai iekšēji starot; meitenes acis mirdzēja un vaibsti bija tik nopietni un koncentrēti, ka Vils būtu viņā iemīlējies, ja mīlestība jau nebūtu pārņēmusi katru viņa būtības šķiedriņu.

Lira dziļi ievilka elpu un sāka grozīt ritentiņus. Bet jau pēc dažiem mirkļiem viņa apstājās un apgrieza in­strumentu otrādi.

-Aplama vieta, viņa īsi noteica un mēģināja no jauna.

Vērodams Vils skaidri redzēja Liras mīļo seju. Un, tik labi to pazīdams un izpētījis viņas vaibstus laimē, izmisu­mā, cerībā un bēdās, viņš redzēja, ka kaut kas nav labi Liras sejā nebija ne miņas no skaidrās koncentrēšanās, kādā viņa tik atri mēdza iegrimt. Tā vietā meiteni pakā­peniski pārņēma neveiksmes apziņa un apjukums: viņa kodīja apakšlūpu, aizvien biežāk un biežāk mirkšķināja acis, un viņas skatiens slīdēja no simbola uz simbolu gausi un gandrīz vai uz labu laimi, nevis šaudījās aši un pārliecināti.

-    Nezinu, Lira teica, purinādama galvu. Nesa­protu, kas notiek… Es tik labi to pazīstu, bet laikam ne­saprotu, ko tas nozīmē…

Ievilkusi dziļu, drebošu elpu, viņa apgrieza instrumentu otrādi. Tas viņas rokās izskatījās svešāds un neparocīgs. Panteleimons peles veidolā ielīda viņai klēpī un, uzlicis melnās ķepiņas uz kristāla, pētīja vienu simbolu pēc otra. Lira pagrieza vienu ritentiņu, pagrieza otru un tad sa­triekta paskatījās uz Viļu.

-Ak, Vil, viņa iekliedzās, es to nespēju! Tas mani ir pametis!

-    Kuš, viņš mierināja, neraizējies. Tās tevī vēl ir, visas tās zināšanas. Vienkārši esi mierīga un ļauj sev tās atrast. Nesteidzies. Pieskaries tam kā slīdot…

Lira norija siekalas, pamāja ar galvu un, dusmīgi aizsegusi ar delnu acis, vairākas reizes dziļi ieelpoja, taču Vils redzēja, ka meitene ir ļoti saspringta un, uzlicis viņai uz pleciem rokas, juta viņu drebam un cieši apkampa. Lira atrāvās un mēģināja atkal. Viņa atkal cieši pētīja simbolus, atkal grozīja ritentiņus, bet neredzamo nozī­mes pakāpienu, pa kuriem viņa tik viegli un pārliecināti bija kāpelējusi, tur gluži vienkārši nebija. Lira nezinaja, ko katrs no šiem simboliem nozīmē.

Viņa novērsās, apkampa Viļu un izmisusi teica:

-   Tas nav labi varu sacīt tas ir prom pavisam tas vienkārši nāca, kad bija man vajadzīgs visam tam, ko man vajadzēja paveikt -, lai glābtu Rodžeru un pēc tam mūs abus un nu tas ir cauri, nu viss ir beidzies, tas vienkārši mani pametis… Es baidījos, jo bija tik grūti, man šķita, ka kārtīgi neredzu vai mani pirksti ir stīvi, vai kā citādi, bet ta nemaz nebija; šīs spējas mani vienkārši ir pametušas, tās vienkārši pazudušas… Ak, tas ir paga­lam, Vil! Esmu to zaudējusi! Tas nekad neatgriezīsies!

Ļaudamās izmisumam, Lira šņukstēja. Vils neko citu nevarēja darīt kā tikai turēt viņu. Viņš nezināja, kā Liru mierināt, jo bija skaidrs, ka viņai ir taisnība.

Te abi dēmoni sabozušies paskatījās augšup. To sajutuši, arī Vils un Lira sekoja viņu skatieniem debesīs. Viņiem tuvojās gaisma: gaisma, kurai bija spārni.

-    Tas ir tas eņģelis, ko mēs satikām, minēja Pante­leimons.

Viņš bija uzminējis pareizi. Zēnam, meitenei un diviem dēmoniem vērojot viņas tuvošanos, Haphānija izplēta spārnus platāk un nolaidās smiltīs. Neraugoties uz visu Baltamosa sabiedrībā pavadīto laiku, Vils nebija sagata­vojies uz tik dīvainu sastapšanos. Viņš un Lira cieši tu­rēja viens otra rokas, bet eņģelis tikmēr nāca uz viņu pusi, un viņu apspīdēja citas pasaules gaisma. Haphānija bija kaila, bet tas neko nenozīmēja. "Kādu apģērbu eņģelis vispār spētu valkāt?" Lira domāja. Bija neiespē­jami noteikt, vai viņa ir veca vai jauna, bet Haphānijas sejas izteiksme bija askētiska un līdzjūtīga, un gan Vils, gan Lira juta, ka viņa viņus pazīst līdz sirds dziļumiem.

-   Vil, Haphānija teica, esmu nākusi lūgt tavu palī­dzību.

-   Manu palīdzību? Kā es jums varu palīdzēt?

-    Es gribu, lai tu parādi, kā aizvērt ar nazi izveidotos caurumus.

Vils norija siekalas. Es parādīšu, viņš teica, un vai jūs mums ari varētu palīdzēt?

-   Ne tā, kā jūs vēlētos. Redzu, par ko jūs esat runājuši. Jūsu bēdas gaisā ir atstājušas pēdas. Tas nav patīkami, taču ticiet man ikviena būtne, kas zina par jūsu dilem­mu, vēlētos, kaut varētu būt citādi, bet ir tādi likteņi, kuriem ir jāpakļaujas pat visvarenākajiem. Es neko nevaru darīt, lai mainītu to, kas ir.

-    Kāpēc… Lira iesāka un juta, ka viņas balss skan vārgi un dreb, kāpēc es vairs nevaru nolasīt aletio­metru? Kāpēc es pat to nevaru izdarīt? Tas bija tas, ko es spēju darīt patiešām labi, bet piepeši šīs prasmes vairs nav tā vispār pagaisusi, it kā nekad nebūtu bijusi…

-   ŠI lasītprasme tev bija dota kā balva, teica Haphā­nija, viņā lūkodamās, un tu to vari atgūt ar darbu.

-    Cik ilgu laiku tas prasīs?

-   Visu mūžu.

-Tik ilgi…

-   Bet tad, pēc visa mūža domām un pūlēm, tu lasīsi vēl labak, jo šī spēja nāks no apzinīgas sapratnes. Šadi iegūta balva ir dziļāka un pilnīgāka nekā dāvana, kas nāk viegli, un turklāt, reiz iemantota, šī spēja tevi nekad nepametīs.

-    Vai jūs domājat pilnvērtīgu mūžu? Lira čukstēja.

-   Visu garo dzīvi? Nevis… nevis tikai… dažus gadus…

-   Jā gan, teica eņģelis.

-     Un vai vajag aizvērt visus logus? jautāja Vils.

-   Visus bez izņēmuma?

-    Saproti taču, atbildēja Haphānija. Putekļi nav pastāvigi. Nav kāda fiksēta to daudzuma, kas vienmēr ir bijis tāds pats. Putekļus rada saprātīgas būtnes tās tos nemitīgi atjauno ar savām domām, jūtām un apsvēru­miem, gūstot gudrību un dodot to tālāk.

Un ja jus ikvienam savās pasaulēs palīdzat to īstenot, rosinādami ļaudis izzināt un izprast sevi, citam citu un to, kā viss darbojas, un parādīdami viņiem, cik labi ir būt laipniem, nevis nežēlīgiem, pacietīgiem, nevis steidzī­giem, možiem, nevis īgniem, un pāri visam kā uzturēt savu prātu atvērtu, brīvu un zinātkāru… Tad viņi at­jaunos Putekļus pietiekami, lai aizvietotu to, kas pazūd pa vienu logu. Tāpēc viens logs var palikt atvērts.

Vils saviļņojumā drebēja, un viņa domas pārlēca pie viena punkta: pie jauna loga gaisā starp viņa un Liras pa­saulēm. Tas būtu viņu noslēpums. Viņi varētu caur to iziet, kad vien izdomā, un pārmaiņus dzīvot viens otra pasaulēs, pavisam nedzīvojot nevienā, tā viņu dēmoni saglabātu veselību. Viņi varētu kopā pieaugt un varbūt kaut kad daudz vēlāk viņiem varētu būt bērni, kas tad būtu slepeni divu pasauļu pilsoņi. Un viņi varētu pārnest visas vienas pasaules zinības uz otru, viņi varētu darīt daudz laba…

Bet Lira purināja galvu.

-   Nē, klusi ievaidēdamās, viņa teica, mēs nevaram, Vil.

Piepeši viņš saprata viņas domu un tādā pašā sāpju pilnā balsī sacīja: Nē, mirušie…

-    Mums tas logs jāatstāj atvērts viņiem! Mums jāat­stāj!

-   Jā, citādi…

-    Un mums jānodrošina pietiekami liels Putekļu dau­dzums, un turēt logu atvērtu…

Lira drebēja. Viņa jutās ļoti jauna, ta stāvot Vilam pie sāniem.

-   Un, ja mēs tā darīsim, viņš svārstīgi teica, ja mēs nodzīvosim savu mūžu pienācīgi un domājot par viņiem, tad atradīsies arī kaut kas, ko pavēstīt harpijām. Mums ļaudīm tas jāpastāsta, Lira.

-     Patiesu stāstu dēļ, jā, viņa sacīja, harpijas ap­maiņa grib dzirdēt patiesus stāstus. Jā. Ja cilvēki nodzī­vos visu mužu un, kad tas būs galā, nebūs nekā, ko stās­tīt, viņi nekad neatstās Nāves zemi. Mums viņiem tas jāpastāsta, Vil.

-   Tomēr vientuļiem…

-   Jā, viņa piekrita, — vientuļiem.

Izrunājot un izdzirdot vārdu "vientuļiem", Vils juta kaut kur no pašiem saviem dziļumiem plūstam milzīgu niknuma un izmisuma vilni, it kā viņa prāts būtu okeāns, kas saņēmis kādu spēcīgu satricinājumu. Visu savu mūžu viņš ir dzīvojis vientuļi, un nu viņam atkal būs jābūt vientuļam, un šai bezgala dārgajai svētībai, kas pie viņa atnākusi, gandrīz tūlīt jātiek atņemtai. Vils juta šo vilni kāpjam augstāk, augstāk un aptumšojam debesis, viņš juta, ka mugura dreb un sāk svīst, viņš juta milzu masas visa okeāna svarā nogrūstam un sitamies pret dzelžaino krastu. Un zēns elsoja, drebēja un skaļi kliedza vislielākajās dusmās un sāpēs, kādas jelkad savā mūžā bija pārdzīvojis, un sajuta savās rokās tikpat bez­palīdzīgu Liru. Bet, kad vilnis izšķieda savu spēku un ūdeņi atkāpās, palika melnās klintis. Ar likteni strī­dēties nevarēja ne viņa, ne Liras izmisums tās neizkus­tināja ne par collu.

Vilam nebija ne jausmas, cik ilgi bija vilkušās dusmas. Tomēr beidzot tām vajadzēja aprimt, un pēc satricinājuma okeāns bija mazliet mierīgāks. Ūdeņi vēl mutuļoja var­būt tie vairs nekad pa īstam nenomierināsies, taču milzu spēks bija noplacis.

Viņi pagriezās pret eņģeli un redzēja, ka Haphānija ir sapratusi un jūtas tikpat noskumusi, cik viņi. Bet viņa spēja redzēt tālāk neka jaunie cilvēki, un Haphānijas izteiksme pauda arī rāmu cerību.

Vils saņēmās un teica: Labi. Es jums parādīšu, kā aizvērt logu. Bet man vispirms viens jāatver un jārada vel viens Rēgs. Es nemaz par viņiem nezināju, citādi būtu bijis piesardzīgāks.

-    Par Rēgiem mēs parūpēsimies, Haphānija sacīja.

Paņēmis nazi, Vils pagriezās pret jūru. Pašam par

pārsteigumu, viņa rokas darbojās gluži stabili. Zēns iz­grieza logu uz savu pasauli, un viņi attapās skatāmies uz milzīgu fabriku vai ķīmisko rūpnīcu; tur starp ēkam un rezervuāriem vijās komplicēta cauruļvadu sistēma, un uz katra stūra kvēloja gaisma un gaisā cēlās tvaika strūklas.

-   Dīvaini, ka eņģeļi nezina, kā tas darāms, bilda Vils.

-    Nazis ir cilvēku izgudrojums.

-   Un jūs aizvērsiet tos visus, izņemot vienu? Vils jau­tāja. Izņemot logu no Nāves zemes?

-   Jā, tāds ir solījums. Bet tas tiks izpildīts ar nosacīju­mu, un to jūs zināt.

-   Jā, zinām. Un vai aizverami ir daudzi logi?

-    Tūkstošiem. Ir briesmīgais, bumbas izrautais bez­dibenis, un ir lielais atvērums, ko lords Ezriels izveidoja no savas pasaules. Tie abi jāaizver, un tas tiks darīts. Bet ir arī daudz mazāku caurumu — daži no tiem dziļi zem zemes un daži augstu gaisā -, tie ir radušies citādos veidos.

-    Baručs un Baltamoss man stāstīja, ka viņi tamlīdzī­gus atvērumus izveidojuši ceļošanai starp pasaulēm. Vai eņģeļi vairs nevarēs ceļot? Vai viņi tiks ierobežoti vienā pasaulē tāpat kā mēs?

-   Nē; mums ceļošanai eksiste citas iespējas.

-    Vai jums zināmo ceļošanas veidu, interesējās Lira, vai to ir iespējams iemācīties ari mums?

-    Jā. Jūs to varat apgūt tāpat kā Vila tēvs. Tur jāiz­manto spējas, kuras jūs dēvējat par iztēli. Bet tas ne­nozīmē fantazēt. Tā ir redzes forma.

-   Tātad tā nav ista ceļošana, Lira precizēja. Tikai simulēšana…

-    Nē, protestēja Haphānija. Nekas tamlīdzīgs. Si­mulēt ir viegli. Šis ceļošanas veids ir grūtāks, bet daudz patiesāks.

-    Un vai ar to ir tāpat kā ar aletiometru? gribēja zināt Vils. Vai, lai to apgūtu, vajadzīgs viss mūžs?

-     Jā, ir vajadzīga ilgstoša praktizēšanās. Jums jā­strādā. Vai tu domāji, ka pietiek tikai uzsist knipi un saņemt to kā dāvanu? Ko ir vērts iegūt, tā dēļ ir vērts pūlēties. Bet tev ir draugs, kas pirmos soļus jau ir spēris un kas varētu tev palīdzēt.

Vilam nebija jausmas, kurš tas varētu būt, un tobrīd viņš nebija tādā noskaņojuma, lai vaicātu.

-    Saprotu, viņš nopūtās. Un vai mēs jūs vēl satik­sim? Vai mēs kādreiz vēl runāsim ar kadu eņģeli, kad būsim atgriezušies paši savās pasaulēs?

-    Es nezinu, Haphānija atbildēja. Bet jūs nedrikstat pavadīt laiku gaidīdami.

-   Un man jāsalauž nazis, sacīja Vils. -Jā.

Viņiem runājot, logs blakus stāvēja atvērts. Fabrikā dega gaismas, darbs gāja uz priekšu; mašīnas griezās, ķimikālijas reaģēja, cilvēki ražoja preces un pelnīja sev iztiku. Tā bija pasaule, kurai piederēja Vils.

-    Labi, es parādīšu, kā tas darāms, viņš teica.

Tad Vils parādīja eņģelim, kā sataustīt loga malas gluži tāpat kā Džakomo Paradizi bija rādījis viņam -, sajūtot tās ar pirkstu galiem un aizkniebjot ciet. Pama­zām logs aizvērās un fabrika izzuda.

-    Tie atvērumi, kas nav izgriezti ar brīnumnazi… Vils jautāja. Vai tiešām ir nepieciešams aizvērt tos visus? Jo nav apšaubāms, ka Putekļi aizplūst tikai pa tiem atvērumiem, ko izveidojis nazis. Citi droši vien ir pastāvējuši jau tūkstošiem gadu, un Putekļi vēl eksistē.

Eņģelis teica: Mēs aizvērsim tos visus, citādi, ja jūs domāsiet, ka kāds vēl palicis, tad visu mūžu pavadīsiet, to meklēdami, un tā zaudēsiet laiku. Jums savās pasau­lēs darāms cits darbs, daudz nozīmīgāks un vērtīgāks. Ārpus tām vairs nenotiks nekādi ceļojumi.

-    Kāds darbs tad man būs jādara? iejautājās Vils un uzreiz turpināja: Nē ja labi padomā, labāk nestāstiet. Man ir jāizlemj, ko darīt. Ja jūs teiksiet, ka mans pienā­kums ir karot, ārstēt, pētīt vai vienalga, ko jūs varētu sacīt, es vienmēr par to domāšu; un, ja es tiešām beigu beigās to arī darīšu, tad jutīšos aizvainots, jo man liksies, ka nav bijis izvēles. Bet, ja es uzsākšu kaut ko citu, tad jutīšos vainīgs, jo man taču vajadzēja darīt to. Lai ko es ari darītu, tā būs mana izvēle un neviena cita.

-    Tad tu jau esi spēris pirmos soļus pretī gudrībai, sacīja Haphānija.

-   Jūrā ir gaisma, teica Lira.

-   Tas ir kuģis, ar kuru brauc tavi draugi, lai vestu tevi mājās. Rīt viņi būs klāt.

Vārds "rīt" šķita kā smags sitiens. Lira nekad nebūtu domājusi, ka nelabprāt tiksies ar Ferderu Koremu, Džonu Fā un Serafinu Pekkalu.

-   Tagad man jāiet, eņģelis teica. Esmu apguvusi to, kas man bija jāzina.

Haphānija visus pēc kārtas apkampa ar savām vieg­lajām, vēsajām rokām un noskūpstīja uz pieres. Tad viņa pieliecās noskūpstīt dēmonus, un tie, kļuvuši par putniem, uzlidoja kopā ar Haphāniju, kad viņa izpleta spārnus un pacēlās gaisā. Jau pēc dažām sekundēm viņa bija izgaisusi.

Dažus mirkļus pēc eņģeļa aizlidošanas Lira īsi ievaidējās.

-   Kas noticis?

-   Es viņai nemaz nepajautāju par savu tēvu un māti un tagad es nevaru pajautāt arī aletiometram… Diezin vai jelkad uzzināšu?

Meitene lēni apsēdās, un Vils apsēdās viņai blakus.

-   Ak, Vil, Lira sacīja, ko mēs varam darīt? Ko gan mēs varam darīt? Es gribu dzīvot kopā ar tevi mūžīgi. Es gribu tevi skūpstīt, reizē ar tevi iet gulēt un reizē celties ik sava mūža dienu, līdz pat nāvei gadiem, gadiem un gadiem. Es nevēlos atmiņas, vien atmiņas…

-    Nē, Vils teica, atmiņas nav laba lieta. Es gribu tavus īstos, reālos matus, muti, rokas, acis un plaukstas. Nezinu, vai kādreiz kādu tik ļoti varēšu iemīlēt. Ak, Lira, kaut šī nakts nekad nebeigtos! Ja vien mēs varētu šeit tā palikt un pasaule varētu beigt griezties, un visi citi varē­tu iegrimt miegā…

-    Visi, izņemot mūs! Bet tu un es varētu te dzīvot mūžīgi un vienkārši mīlēt viens otru.

-     Es tevi mīlēšu mūžīgi, lai kas ari notiktu. Manā nāves stundā un vēl pēc tam, un tad, kad es atradīšu ceļu laukā no Nāves zemes, es mūžam klīdīšu apkārt visi mani atomi -, līdz atkal tevi atradīšu…

-    Es tevi meklēšu, Vil, ik bridi, ik brīdi bez izņēmuma. Un kad mēs viens otru atkal atradīsim, tad saķersimies kopā tik cieši, lai neviens un nekas nevarētu mūs vienu no otra atraut. Katrs mans atoms un katrs tavējais… Mēs dzīvosim putnos un puķēs, un spārēs, un priedēs, un mākoņos, un tajos mazajos gaismas lāsumiņos, ko var saskatīt peldam saulstaros… Un, kad mūsu atomi tiks izmantoti, lai radītu jaunas dzīvības, tad vienkārši nevarēs paņemt vienu, viņiem nāksies ņemt divus vienu no tevis un vienu no manis tik cieši mes būsim savienojušies…

Viņi gulēja blakus, sadevušies rokās, un skatījās de­besīs.

-    Vai vēl atceries, Lira čukstēja, kā tu pirmo reizi ienāci Čitagaces kafejnīcā un nekad nebiji redzējis dēmonu?

-    Es nevarēju saprast, kas viņš tāds ir. Bet, kad ierau­dzīju tevi, tu man uzreiz iepatikies, jo biji bravūriga.

-   Nē, tu man vispirms iepatikies.

-   Nē! Tu ar mani kāvies!

-   Nu, viņa teica, jā. Bet tu man uzbruki.

-   Es neuzbruku! Tu atnāci izlādēties un uzbruki man.

-   Jā, bet es drīz mitējos.

-   Jā, bet, viņš klusītēm pazobojās.

Vils juta, ka Lira dreb, un tad zem viņa plaukstām sāka cilāties viņas muguras smalkie kauli, un viņš dzir­dēja meitenes klusos šņukstus. Vils glāstīja viņas siltos matus, maigos plecus un pēc tam vēl un vēlreiz skūpstīja viņas seju; drīz Lira, izdvesusi dziļu, drebošu nopūtu, apklusa.

Nu atgriezās dēmoni un, atkal mainījuši veidolus, nāca viņiem pretī pa mīkstajam smiltīm. Lira piecēlās sēdus, tos sagaidīdama, un Vils brīnījās, kā viņš uzreiz var pateikt, kurš ir kura dēmons, neraugoties uz to, kādu veidolu viņi pieņem. Panteleimons tagad bija tads dzīv­nieks, kuram Vils nemaz īsti nevarēja atrast nosaukumu: viņš līdzinājās lielam, stipram seskam sarkani zeltainā krāsā, bija vingrs, lunkans un graciozs. Kirjava atkal bija kļuvusi par kaķi. Bet tas nebija parasts kaķis Kirjavas spalva bija spīdīga, bieza un mirdzēja tūkstošos dažādu toņu un nokrāsu, tā bija tintes melnumā, ēnas pelēkumā, dziļa ezera zilumā zem pusdienas debesīm, tā bija kā dūmaka, lavanda, mēnesnīca un migla… Lai sapratu vārda "izsmalcināts" nozīmi, vajadzēja vien paskatīties uz dēmona kažoku.

-    Cauna, Vils sacīja, atradis vārdu Panteleimonam,

-    priežu cauna.

-    Pan, Lira teica, kad dēmons ielidoja viņai klēpī,

-    tagad laikam tu vairs daudz nemainīsies, vai ne?

-   Nē, viņš atbildēja.

-    Jocīgi, Lira teica, atceries, kad mēs bijām jau­nāki, es negribēju, lai tu pārstātu mainīties… Nu, tagad es īpaši neiebilstu. Nē, ja tu paliktu tāds kā tagad.

Vils uzlika savu plaukstu meitenes plaukstai. Viņu pārņēma cits noskaņojums, un viņš jutās apņēmīgs un mierīgs. Skaidri zinādams, ko dara un ko tieši šī rīcība nozīmē, Vils noņēma plaukstu no Liras delnas locītavas un noglāstīja viņas dēmona zeltaini sarkano spalvu.

Lirai aizrāvās elpa. Bet pārsteigumam piejaucās tīk­sme, ļoti līdzīga tai, kāda viņu bija pārņēmusi, pieliekot augli Vila lūpām, tāpēc meitene nespēja protestēt, jo palika bez elpas. Sirdij joņojot, viņa atbildēja ar to pašu: uzlika plaukstu Vila dēmona siltajai, zīdainajai vilnai un, tajā sakļaujot pirkstus, zināja, ka Vils jūtas tieši tāpat.

Lira saprata arī to, ka tagad, kad viņi bija jutuši sev pieskārāmies mīlošas rokas, neviens no viņu dēmoniem vairs nemainīsies. Viņu veidoli šādi paliks uz mūžu: tiem negribēsies citus.

Tā jaunieši gulēja, prātodami, vai citi mīlētāji pirms viņiem ir izdarījuši šo svētlaimīgo atklajumu, un debesīs virs viņiem spīdēja mēness un zvaigznes.

Giptieši ieradās nākamās dienas pēcpusdienā. Ostas, ? protams, nebija, tāpēc viņiem nācās kaut ka noen­kurot kuģi tāpat; Džons Fā, Ferders Korems un kapteinis izkāpa krastā lenča laikā, un Serafina Pekkala viņus pavadīja.

Mērija bija pastāstījusi mulefa visu, ko zināja, un ap to laiku, kad ģiptieši iznāca plašajā pludmalē, viņus sagaidīja un apsveica ziņkārīgo pūlis. Katra puse, sapro­tams, nepacietībā alka kaut ko uzzināt par otru, bet Džons Fā savā garajā mūžā bija papilnam apguvis pie­klājību un pacietību, tāpēc bija noteicis, ka šiem nere­dzēti dīvainajiem ļaudīm jāsaņem no rietumu ģiptiešu lorda tikai un vienīgi labvēlība un draudzība.

Tādēļ Mērija karstajā saulē stāvēja diezgan ilgi, kamēr vecais zalifa Satamakss teica apsveikuma runu, kuru viņa tulkoja pēc labākās sirdsapziņas; un Džons Fā atbildēja, no­dodot sveicienus no savas tēvzemes purviem un ūdensceļiem.

Kad viņi caur dumbrājiem sāka kustēties uz ciema pusi, mulefa redzēja, cik Ferderam Koremam grūti paiet, un tūlīt piedāvājās viņu nest. Virs ar pateicību piedāvāju­mu pieņēma, un tā viņi nonāca sapulču laukumā, kur gaidīja Vils un Lira.

Bija pagājusi vai vesela mūžība, kopš Lira bija satikusi šos dārgos cilvēkus! Beidzamo reizi viņi bija runājuši Arktikas sniegos ceļā, kurā devās, lai glābtu bērnus no Gobleriem. Viņa bija gluži nokaunējusies un nedroši deva roku, lai sasveicinātos, bet Džons Fa viņu ciešā kampienā pacēla augšup un nomutēja uz abiem vaigiem, un Ferders Korems darīja to pašu, kārtīgi nopētījis meiteni, pirms piespieda sev pie krūtīm.

-    Viņa ir izaugusi, Džon, viņš teica. Atceries to mazo meitenīti, ko mēs paņēmām līdzi uz ziemeļzemēm? Paskaties uz viņu tagad, ko! Lira, mana dārgā, ja man butu eņģeļa mēle, arī tad es nespētu izteikt, cik priecīgs esmu, atkal tevi redzot.

"Bet Lira izskatās tik sāpināta," viņš domāja, "viņa izskatās tik trausla un gurdena." Un ne viņš, ne Džons ne­palaida garām nepamanītu, kā Lira nostājās tuvāk Vilam un kā zēns ar taisnajām, melnajām uzacīm ik sekundi uzmana, kur viņa ir, un neparko neaiziet tālu no viņas.

Vecie vīri zēnu sagaidīja ar cieņu, jo Serafina Pekkala bija viņiem šo to pastāstījusi par Vila darbiem. Vils sa­vukārt apbrīnoja lorda Fā klātbūtnes ietekmi — milzu spēku, ko mīkstinaja laipnība. Zēns nodomāja, ka tāds izturēšanās veids būs piemērots, kad viņš pats kļūs vecs; Džons Fā bija kā patvērums un drošības saliņa.

-   Doktore Malone, Džons Fā uzrunāja Mēriju, mums vajadzētu uzpildīt svaigu ūdeni un iegādāties kaut ko no pārtikas, ko jūsu draugi mums varētu pārdot. Turklāt mūsu viri krietnu laiku ir uzturējušies uz kuģa, tāpēc viņiem nāktu par svētību izskrieties pa krastu un ieelpot šīs zemes gaisu, lai mājās viņi varētu pastāstīt ģimenēm par pasauli, uz kuru bija aizceļojuši.

-    Lord Fā, Mērija ierunājās, mulefa mani lūdz pa­teikt, ka viņi sagādās visu, kas jums vajadzīgs, un jutī­sies pagodināti, ja jūs visi šovakar viņiem pievienosieties, lai dalītos maltītē.

-   Mēs ar prieku to pieņemsim, atbildēja Džons Fā.

Un ta tovakar triju pasauļu ļaudis, kopā sasedušies, dalījās maizē, gaļā, augļos un vīnā. Ģiptieši viesmīlīgos saimniekus apveltīja ar dāvanām no visām savas pasau­les malām: ar māla podiem, valzirga zobu kaulgriezumiem, Turcijā darinātiem zīda gobelēniem, sudraba kau­siem no Zviedrijas un emaljētiem traukiem no Korejas.

Mulefa dāvanas saņēma ar prieku un savukārt piedā­vāja savus meistardarbus: neparastus, senus koka trau­kus, vissmalkākās virves un auklas gabalus, glazētas bļo­das un tik stiprus un vieglus zvejas tīklus, kādus nekad nebija redzējuši pat Purvos mītošie ģiptieši.

Pēc mielasta kapteinis pateicās saimniekiem un aizgā­ja pārraudzīt komandu, paņemot līdzi uz klāja nepie­ciešamos pārtikas krājumus un ūdeni, jo bija nodomāts doties jūrā, tiklīdz pienāks rīts. Kamēr viņi ar to nodar­bojās, vecais zalifa sacīja saviem viesiem:

-    Visur ir notikušas lielas pārmaiņas. Un to apliecina mums uzliktā atbildība. Gribam jums parādīt, ko tas nozīmē.

Tā Džons Fā, Ferders Korems, Mērija un Serafina devās viņam līdzi uz vietu, kur atvērās Nāves zeme un no kuras vēl aizvien nebeidzamā procesijā nāca laukā veļi. Mulefa ap to stādīja birzi, jo tā esot svēta vieta viņi teica; viņi gribot par to mūžīgi rūpēties; tas esot līksmes avots.

-   Jā, tā ir mistērija, Ferders Korems sacīja, un es priecājos, ka esmu nodzīvojis tik ilgi, lai to redzētu. Doties nāves tumsā ir kaut kas tāds, no kā baidāmies mēs visi, lai saka, ko grib, bet baidāmies. Taču, ja tiem, kam jāiet tur lejā, pastāv iespēja tikt laukā, tad mana sirds top vieglāka.

-   Jums taisnība, Korēm, Džons Fā pievienojās. Esmu redzējis mirstam krietni daudz ļaužu; dažus labus esmu aizraidījis tumsā pats tas vienmēr notika cīņas dusmās.

Zināt, ka pēc tumsas perioda mēs atkal iznāksim laukā tik jaukā zemē kā šī un lidosim debesīs brīvi kā putni nu, tas ir visdaudzsološākais, ko vispār var vēlēties.

-     Mums par to jāparunā ar Liru, sacīja Ferders Korems, jauzzina, kā tas noticis un ko tas nozīmē.

Mērijai bija ļoti grūti atvadīties no Atālas un pārējiem mulefa. Pirms Mērija kāpa uz kuģa, būtnes iedeva viņai dāvanu: glazētu flakonu, kurā bija drusciņa riteņkoka eļļas, un kas bija visvērtīgākais mazu maisiņu ar sēklām.

-   Var jau būt, ka jūsu pasaulē tās nedīgs, Atāla teica, bet, ja arī ne, tev būs ella. Neaizmirsti mūs, Mērīji

-   Nemūžam, Mērija atbildēja. Nemūžam. Ja arī es nodzīvotu tik ilgi kā raganas, es nekad neaizmirstu tevi un tavu lauzu laipnību, Atāl.

Tā iesākās ceļš mājup. Puta viegls vējiņš, jūra bija mierīga, un, lai gan viņi ne vienreiz vien manīja lielos, sniegbaltos spārnus, putni bija piesardzīgi un turējās pa krietnu gabalu. Vils un Lira ik stundu pavadīja kopā, un viņiem divas jūras brauciena nedēļas pagāja kā viens mirklis.

Haphānija bija pastāstījusi Serafīnai Pekkalai, ka pēc visu logu aizvēršanas visas pasaules atkal būs pareizajās attiecībās cita pret citu un Liras Oksforda un Vila Oks­forda atkal būs viena virs otras kā caurspīdīgi attēli uz divām filmām, aizvien vairāk un vairāk tuvojoties, bet nekad pa īstam nesaskarsies.

Tomēr vēl pagaidām tās bija tālu viena no otras — tik tālu, cik laika Lirai bija vajadzējis, lai aizceļotu no savas Oksfordas uz Čitagaci. Vila Oksforda tagad bija te, tikai naža grieziena attalumā. Kad viņi ieradās, bija vakars, un, enkuram ar šļakstu iegrimstot ūdenī, vēlīnā saule silti gūlās uz zaļajiem kalniem, terakotas jumtiem, eleganto dēdējošā krasta līniju un Vila un Liras kafejnīcu. Ilgi lūkojoties pa kapteiņa teleskopu, nebija izdevies pamanīt nekādas dzīvības zīmes, bet Džons Fā plānoja katram gadījumam ņemt krastā līdzi pusduci bruņotu vīru. Viņi netraucētu, bet vajadzības gadījumā butu pie rokas.

Ceļinieki ēda beidzamo kopīgo maltīti, vērodami, kā iestājas tumsa. Vils pateica ardievas kapteinim, viņa virsniekiem, Džonam Fā un Ferderam Koremam. Zēns šķietami tik tikko apzinājās viņu klātbūtni, bet ģiptieši Viļu redzēja skaidrāk nekā tas viņus: vīri viņā redzēja jaunu, bet ļoti stipru un dziļi satriektu cilvēku.

Beidzot Vils un Lira ar saviem dēmoniem, Mērija un Serafina Pekkala devās cauri pilsētai. Tā bija tukša soļu troksnis un ēnas šeit piederēja viņiem pašiem. Lira un Vils gāja pa priekšu, sadevušies rokās, līdz vietai, kur viņiem vajadzēja šķirties, un sievietes kādu gabaliņu atpalika, pļāpādamas kā māsas.

-   Lira grib mazliet atnākt uz manu Oksfordu, Mērija teica. Viņai kaut kas ir prātā. Pēc tam viņa uzreiz do­sies atpakaļ.

-    Ko darīsiet jūs, Mērij?

-   Es, protams, iešu kopā ar Viļu. Šovakar mēs dosimies uz manu dzīvokli manām mājām, bet rit iesim samek­lēt viņa māti un paskatīsimies, ko varam darīt, lai viņai kļūtu labāk. Manā pasaulē ir tik daudz likumu un no­teikumu, Serafina: cilvēkam jāizdabā varas institūcijām un jāatbild uz tūkstoš jautājumiem. Es Vilam palīdzēšu nokārtot lietu juridisko pusi, sociālos jautājumus un dzī­ves apstākļus, lai viņš var visu uzmanību veltīt mātei. Vils ir stiprs zēns… Tomēr es viņam palīdzēšu. Turklāt man viņš ir vajadzīgs. Man vairs nav darba, un man banka nav daudz naudas. Nebūtu ari nekāds brīnums, ja mani meklētu policija… Visā manā pasaulē Vils būs vienīgais, ar kuru varēšu par to runāt.

Viņi turpināja iet pa klusajām ielām, garām četrstūrveida tornim ar durvīm, kas atvērās tumsā, garām maza­jai kafejnīcai, kur uz bruģa stāvēja galdi, un izgāja uz plata bulvāra ar palmu rindu centrā.

-    Es iznācu caur šejieni, Mērija rādīja.

Logs, ko Vils pirmoreiz bija ieraudzījis Oksfordā uz klusa priekšpilsētas ceļa, atvērās te, un no Oksfordas puses to sargāja policija — vai vismaz bija sargājusi, kad Mērija viņus apšmauca, lai tiktu cauri. Viņa redzēja, kā Vils, sasniedzis šo vietu, gaisā veikli pakustina rokas, un logs pazuda.

-    Tas policistus pārsteigs, kad viņi nākamreiz uz to paskatīsies, Mērija sacīja.

Lira gribēja aiziet uz Mērijas Oksfordu un kaut ko parādīt Vilam, iekams atgriezties kopā ar Serafinu; acīm­redzot, griežoties cauri, vajadzēs uzmanīties, tāpēc pa mēness apspīdētajām Čitagaces ielām viņiem aiz mugu­ras nāca sievietes. Pa labi plašs, piemīlīgs parks veda uz lielu māju ar klasiska stila portiku, kas mēnesnīcā mir­dzēja kā glazēts cukurs.

-    Kad jūs stāstījāt par mana dēmona veidolu, bilda Mērija, jūs teicāt, ka varētu mani iemācīt to saskatīt, ja mums būtu laiks… Es vēlos, kaut būtu.

-    Nu, mums ir bijis laiks, Serafina sacīja, un vai mēs nerunājām? Esmu jums iemācījusi dažas tradicio­nālas raganu zinības, kuras seni manas pasaules likumi aizliedz. Bet jūs atgriežaties savā pasaulē, un senie liku­mi ir mainījušies. Un es arī esmu daudz mācījusies no jums. Tagad pasakiet: kad jūs savā datorā sazinājāties ar

Ēnām, jūsu domām vajadzēja atrasties īpašā stāvoklī, vai ne?

-   Jā… Tieši tāpat kā Lirai, kad viņa rīkojās ar aletio­metru. Vai domājat, ka man vajadzētu pamēģināt?

-   Ne tikai to, bet vienlaikus arī parastu skatīšanos. Pamēģiniet tūlīt!

Mērijas pasaulē bija tāda veida attēli, kas sākotnēji izskatījās pēc nejaušiem krāsu punktiem, bet, aplūkojot tos īpašā veidā, tie šķita izvēršamies trīs dimensijās, un papīra priekšā parādījās koks, seja vai kaut kas cits, pār­steidzoši ķermenisks, kā pirms tam vienkārši nebija.

Tas, ko Serafina mācīja Mērijai, bija kaut kas līdzīgs. Viņai vajadzēja saglabāt šo skatīšanās veidu un vienlai­kus ieslīdēt transam līdzīgā sapnī ar vaļā acīm, tāpat kā toreiz, kad viņa varēja saskatīt Ēnas. Taču tagad vaja­dzēja apvienot abus skatīšanās paņēmienus: ikdienišķo un transa. Tas bija kā raudzīties vienlaikus divos virzie­nos, lai starp punktiem saskatītu trīsdimensiju attēlus.

Un tieši tāpat, kā notiek ar punktu gleznām, Mērijai piepeši izdevās.

-   Ā! viņa iekliedzās un pasniedzās pēc Serafinas ro­kas, lai nomierinātos, jo tur uz parka dzelzs žoga sēdēja putns spīdoši melns, ar sarkanām kājām un līku, dzel­tenu knābi Alpu vārna, tieši kā Serafina bija aprak­stījusi. Tas viņš bija tikai pāris pēdu atstatu un vēroja Mēriju, viegli pieliecis galvu, it kā izklaidēdamies.

Bet viņa jutās tik pārsteigta, ka zaudēja koncentrēša­nās spēju, un putns pagaisa.

-   Tagad, kad tas ir izdevies, nākamreiz būs vieglāk, Serafina sacīja. Kad būsiet savā pasaulē, tādā pašā veidā iemācīsieties saskatīt arī citu cilvēku dēmonus. Taču viņi neredzēs jūsējo un Vila, ja vien jus viņiem to neiemācīsiet, tāpat kā es mācīju jums.

-Jā… Ak, tas ir vienreizēji. Jā!

Mērija domāja: "Vai gan Lira nerunāja ar savu dēmonu? Vai ari viņa šo putnu varētu ne tikai redzēt, bet arī dzirdēt?" Mērija gāja tālāk, kvēlodama gaidās.

Viņām priekšā Vils izgrieza logu, un viņi abi ar Liru pagaidīja sievietes, lai pēc tam atkal varētu to aizvērt.

-   Vai ziniet, kur mēs atrodamies? Vils vaicāja.

Mērija paskatījās apkārt. Ceļš, uz kura viņi viņas

pasaulē stāvēja, bija klusa trīsjoslu iela ar viktoriāņu stila mājām krūmos ieaugušos dārzos.

-    Kaut kur Oksfordas ziemeļos, viņa atteica. Fak­tiski netālu no mana dzīvokļa, kaut gan es īsti nezinu, kas šis ir par ceļu.

-    Es gribu iet uz Botānisko dārzu, Lira paziņoja.

-    Labi. Man šķiet, tas būs kādu piecpadsmit minūšu gājiens. Nāciet…

Mērija atkal izmēģināja dubulto skatīšanos. Šoreiz tas bija vieglāk, un tur nu viņas pasaulē vārna tupēja uz kāda pār bruģi zemu noliekta zara. Gribēdama redzēt, kas notiks, sieviete izstiepa plaukstu, un putns nevilcinā­damies uzlaidas uz tās. Mērija sajuta tā vieglo svaru un nagu ciešo tvērienu ap savu pirkstu, tad vārna rāmi pār­vietojās viņai uz pleca, iekārtodamās tā, it kā būtu tur uzturējies visu savu mūžu.

"Nu labi," Mērija nodomāja un gāja tālāk.

Haistrītā nebija blīvas satiksmes, un, nogriezušies lejup pa kāpnēm, kas veda uz Botāniskā dārza vārtiem, viņi palika pilnīgi vieni. Vārtu telpa bija greznota ar ak­mens sēdekļiem, un, kamēr Mērija un Serafina tajos sē­dēja, Vils un Lira pārkāpa pāri dzelzs sētai dārzā. Viņu dēmoni izslīdēja caur stieņiem un tecēja dārzā viņiem pa priekšu.

-   Uz šo pusi, teica Lira, pavilkdama Viļu aiz rokas.

Viņa veda Viļu aiz baseina ar strūklaku zem platza-

raina koka un tad starp dobēm pa kreisi, kur auga milzu priede ar sazarotu stumbru. Tur bija masīvs akmens mūris ar ieeju tajā; tālākajā dārza daļā auga jaunāki koki un stādījumi nebija tik regulāri. Lira aizveda viņu gan­drīz līdz dārza galam un parveda pār mazu tiltiņu līdz solam zem koka ar zemu noliektiem zariem.

-   Jā! — viņa iesaucās. Es tik ļoti cerēju, un te nu tas ir, tieši tāds pats… Vil, savā Oksfordā es mēdzu nākt šurp un sēdēt tieši uz tāda paša sola, kad gribēju pabūt viena, tikai es un Pans. Iedomājos: ja nu tu, ja mēs var­būt vienreiz gadā varētu atnākt uz šejieni vienā un tajā pašā laikā tikai uz kādu stundu, tad mēs varētu iztē­loties, ka atkal esam tuvi, jo mēs būtu tuvi ja tu sēdētu šeit un es ari sēdētu tieši te savā pasaulē…

-    Jā, Vils sacīja, cik ilgi vien dzīvošu, es šurp nākšu. Lai kur es pasaulē bušu, es šurp atgriezīšos…

-   Vasaras saulgriežos, Lira teica. — Pusdienlaikā. Cik ilgi vien es dzīvošu. Cik vien dzīvošu…

Vils juta, ka neko neredz, bet, ļāvis vaļu karstām asa­rām, vienkārši piekļāva viņu cieši sev klāt.

-   Un, ja mēs kaut kad vēlāk, viņa dreboša balsī čuk­stēja, -ja mēs satiksim kādus, kas mums patiks, un ja mēs ar viņiem apprecēsimies, tad izturēsimies pret viņiem labi, nemitīgi nesalīdzināsim un nevēlēsimies, kaut labāk būtu apprecējušies mēs abi… Bet tikai turpināsim nākt šurp vienreiz gadā tikai uz stundu, tikai lai pabūtu kopā…

Viņi cieši turēja viens otru. Ritēja minūtes; netālu upē satraukti sauca kāds ūdensputns; pa Magdalēnas tiltu šad tad aizbrauca pa mašīnai.

Beidzot viņi palaida viens otru.

-   Vil, Lira klusi teica.

Šajā mirklī viņā viss bija pieklusis; vēlāk tās bija vie­nas no Vīla mīļakajam atmiņām meitenes spraigā grā­cija, ko blāvā gaisma darīja maigāku, viņas acis un plaukstas, un sevišķi lūpas, tik bezgala glāsainas. Viņš skūpstīja viņu atkal un atkal, un katrs skūpsts tuvināja pašu pēdējo skūpstu.

Maigas mīlestības pārņemti, viņi gāja atpakaļ uz vār­tiem. Mērija un Serafina gaidīja.

-   Lira, Vils sacīja, un viņa atbildēja: Vil.

Viņš izgrieza logu uz Čitagaci. Viņi atradas dziļi parkā, kas pletās ap lielu māju, netālu no mežmalas. Izkāpuši cauri logam beidzamo reizi, viņi lūkojās uz kluso pilsētu, uz mēnesnīcā mirgojošajiem dakstiņu jumtiem, uz torni, kas slējās virs tiem, un uz apgaismoto kuģi, kas gaidīja mierīgajā jūrā.

Pagriezies pret Serafīnu, Vils, cik vien līdzsvaroti spē­dams, teica: Paldies, Serafina Pekkala, ka krūmājā mūs izglābāt, un arī par visu citu. Lūdzu, esiet laipna pret Liru, cik ilgi vien viņa dzīvos. Es viņu mīlu vairāk, nekā kāds jelkad ir ticis mīlēts.

Par atbildi ragana-karaliene viņu noskūpstīja uz abiem vaigiem. Lira sačukstējās ar Mēriju, tad ari viņas abas apkampās, un vispirms Mērija un tad Vils Botāniskā dārza koku ēnā pa beidzamo logu izkāpa savā pasaulē.

"Būt možam tas iesākas tagad," Vils domāja, cik cieši vien spēja, bet tas bija tikpat kā turēt rokās niknu vilku, kad tas grasās cirst ķepu sejā un pārkost rīkli; tomēr zēns to darīja, domādams, ka neviens neredz, kādas pūles tas prasa.

Un viņš zināja, ka Lira dara to pašu to vēstīja viņas saspringtais smaids.

Tomēr meitene smaidīja.

Viens beidzamais skūpsts, steidzīgs un neveikls, tā saskaroties vaigiem, ka Liras asara uzkrita uz Vila vaiga; ardievodamies saskūpstījās ari abi dēmoni, un Pantelei­mons pārlēca pāri slieksnim un metās Liras rokās; Vils sāka taisīt logu ciet, un tad tas bija padarīts ceļš bija slēgts un Lira prom.

Tagad… viņš iesāka, pūlēdamies runāt lietišķi, tomēr tik un tā nācās novērsties no Mērijas, man jāsa­lauž nazis.

Viņš taustījās gaisā sev zināmajā veidā, līdz atrada spraugu, un precīzi mēģināja atsaukt atmiņā to, kas bija noticis agrāk. Viņš bija grasījies izgriezt ceļu no alas, un Koulteres kundze pēkšņi neizprotamā veidā bija viņam atgādinājusi māti. Pēc Vila domām, nazis bija salūzis tāpēc vismaz tas bija saskāries ar kaut ko tādu, ko nespēja pārgriezt, ar viņa mīlestību pret māti.

Tāpēc Vils tā mēģināja darīt arī tagad, domās atsauk­dams matēs seju baiļu pilnu un asarainu -, kādu bija to beidzamo reizi redzējis Kūperes kundzes mazajā priekšnamiņā.

Taču nekas neiznāca. Nazis viegli spēja griezt gaisu, tas atvēra kādu pasauli, kurā plosījās lietusgāze: pa atvē­rumu iebrāzās smagas lāses, viņus abus izbiedējot. Atkal to žigli aizvēris, zēns kādu brīdi stāvēja neziņā.

Viņa dēmons gan zināja, kas Vilam jādara, un vien­kārši sacīja: Lira.

Protams. Vils pamāja ar galvu un, turēdams nazi la­bajā rokā, ar kreiso pieskārās vietai, kur uz vaiga vēl jau­tās viņas asara.

Un šoreiz nazis nejauki iekrakšķējās un sašķīda, as­mens gabali sabira zemē un spīdēja uz akmeņiem, vēl mitriem no cita Visuma lietus.

Vils nometās ceļos, lai tos rūpīgi uzlasītu, un Kirjavas kaķa acis palīdzēja tos visus atrast.

Mērija uzlika plecos mugursomu.

-   Nu, viņa teica, tagad paklausies, Vil. Mēs, tu un es, gandrīz nemaz neesam runājuši… Tāpēc lielā mērā esam svešinieki. Bet mēs ar Serafīnu Pekkalu devām viena otrai solījumu, un tikko kā es devu solījumu Lirai, un, pat ja nebūtu bijis nekādu citu solījumu, tagad es to pašu solītu tev, Vil: ja vien ļausi, es būšu tavs draugs uz visu atlikušo mūžu. Mēs esam palikuši vieni paši, un es domāju mēs abi varētu viens otram palīdzēt… Gribēju sacīt, ka nav neviena cita, ar kuru mēs varētu par to visu runāt, tikai viens ar otru… Mums abiem būs arī jāpie­rod dzīvot kopā ar saviem dēmoniem… Un mums abiem ir nepatikšanas, un, ja tas mūsos neradīs kaut kādu kopības izjūtu, tad es nezinu, kas to spēs radīt.

-   Jums ir nepatikšanas? Vils jautāja, vērdamies Mē­rijā, un sastapa viņas tiešo, atklāto, draudzīgo un gudro skatienu.

-    Nu, pirms devos prom, es sasitu kādu laboratorijas īpašumu un esmu viltojusi identitātes karti un… Tas nav nekas tāds, ar ko nevarētu tikt galā. Un tavas raizes mēs uzveiksim arī tās. Mēs atradīsim tavu māti un pie­meklēsim viņai piemērotu ārstēšanu. Un, ja tev ir nepieciešama dzīvesvieta nu, ja tu neiebilsti dzīvot kopā ar mani -, ja mēs varam to nokārtot, tad tev nevaja­dzēs doties uz tā saukto aprūpes centru. Es domāju mums jāizdomā kāda versija par notikušo un pie tās jā­paliek, mēs taču to varētu, vai ne?

Mērija bija draugs. Vilam bija draugs. Tā bija patiesība. Par to viņš nemaz nebija iedomājies.

-   Jā! viņš atbildēja.

Labi, tad darīsim tā. Mans dzīvoklis no šejienes ir kādas pusjūdzes attālumā, un vai zini, ko es vēlētos vai­rāk par visu? Es gribētu tasi tējas. Tāpēc iesim un uzlik­sim vārīties tējkannu.

Trīs nedēļas pēc tam, kad Lira bija vērojusi, kā Vila roka uz visiem laikiem aizver viņa pasauli, viņa atkal sē­dēja Džordanas koledžā pie tā paša galda, pie kura pirmo reizi bija kritusi par upuri Koulteres kundzes burvestībai.

Šoreiz grupiņa bija mazāka: tikai viņa, koledžas direk­tors un Hanna Relfas kundze, — Sv. Sofijas sieviešu koledžas vadītāja. Hannas kundze bija piedalījusies arī tajās pirmajās pusdienās, un, ja ari Lira jutās pārsteigta, tagad viņu te ieraugot, meitene pieklājīgi apsveicinājās un atklāja, ka viņas atmiņām piemīt kāds trūkums: šī Hannas kundze šķita daudz gudrāka un interesantāka, un arī daudz laipnāka nekā tā aprobežotā un noplukuši persona, kuru viņa atcerējās.

Liras prombūtnē daudz kas bija notics gan Džor­danas koledžā, gan Anglijā, gan arī visā pasaulē. Toreiz izskatījās, ka Baznīcas vara ārkārtīgi aug, jo tika pie­ņemti daudzi nežēlīgi likumi, taču nu tā tikpat strauji bija mazinājusies: Maģistērijā bija notikuši apvērsumi, fanātiķi gāzti, un pie varas bija nākušas liberālākas frakcijas. Galvenā Ziedojumu padome bija atlaista, Kon­sistorija Disciplinārā tiesa dezorientēta un bez līdera.

Un Oksfordas zinātnieki pēc īsa un vētraina starplaika atkal ieslīga erudīcijas un rituālu mierā. Kaut kas bija gājis zudībā: koledžas direktora vērtīgā sudraba kolekci­ja bija izlaupīta, daži koledžas kalpotāji izkūpējuši. Direktora sulainis Kazins tomēr vēl bija vietā, un Lira bija gatava ar izaicinājumu saņemt viņa naidīgumu, jo viņi bija bijuši ienaidnieki, cik vien viņa spēja atcerēties. Meitene jutās pavisam apjukusi, kad Kazins viņu ļoti sirsnīgi apsveica, ar abām rokām spiezdams viņējo: vai tiešām sulaiņa balsī jautās pieķeršanās? Nu, Kazins bija mainījies.

Pie pusdienu galda koledžas direktors un Hannas kundze runāja par to, kas bija noticis Liras prombūtnē, un meitene klausījās ar izbailēm, skumjām vai izbrīnu. Kad viņi aizgāja uz viesistabu dzert kafiju, direktors sacīja:

-   Nu, Lira, mēs no tevis tik tikko esam dzirdējuši kādu vārdu. Bet es zinu, ka tu esi daudz ko piedzīvojusi. Vai tu varētu pastāstīt kaut ko no pieredzētā?

-   Jā, meitene atbildēja. Bet ne visu uzreiz. Kaut ko es nesaprotu, kaut kas man vēl izraisa šermuļus un liek raudāt, bet es apsolu, ka pastāstīšu jums, cik daudz spēšu. Tikai jums arī man kaut kas jāapsola.

Direktors paskatījās uz sirmo lēdiju ar dēmonu-mērkaķīti klēpī, un starp viņiem izskrēja uzjautrinājuma dzirkstelīte.

-    Kas tas ir? Hannas kundze jautāja.

-    Jums jaapsola, ka ticēsiet man, Lira nopietni teica. Es zinu, ka ne vienmēr esmu runājusi patiesību un dažkart esmu varējusi izdzīvot vienīgi ar meliem un sadomā­tiem stāstiem. Es zinu, kāda esmu bijusi, un saprotu, ka jūs to zināt, bet mans patiesais stāsts man ir pārāk nozī­mīgs, ja jus grasāties tam ticēt tikai pa pusei. Es apsolu stāstīt taisnību, ja jūs apsolāties tai ticēt.

-   Labi, es apsolu, Hannas kundze sacīja, un direktors pievienojās: Un es arī.

-    Bet vai ziniet, ko es vēlos, — Lira vaicāja, gandrīz, gandrīz vairāk par visu? Es vēlos, kaut nebūtu zaudējusi aletiometra nolasīšanas māku. Ak, cik savādi, direktor, kā šī prasme sākumā atnāca un tad vienkārši mani pameta! Reiz es to tik labi pratu es varēju pārvietoties pa simbolu nozīmēm augšup un lejup, pāriet no viena simbola pie cita un tos visus sasaistīt tas bija kā… Pasmaidījusi viņa turpināja: Nu labi, es biju kā pērtiķis koka zaros tas izdevās tik veikli. Tad piepeši nekā. Vairs neko nesapratu; es pat nespēju atcerēties neko citu, izņemot pamatnozīmes, piemēram, ka enkurs nozīmē cerību un galvaskauss nāvi. Visas tās tūkstoš nozī­mes… Pagalam.

-    Tomēr nav pagalam, Lira, teica Hannas kundze. Bodlija bibliotēkā vēl arvien ir grāmatas. Erudīcija, lai tās apgūtu, arī nekur nav zudusi.

Hannas kundze sēdēja iepretī koledžas direktoram uz viena no abiem klubkrēsliem blakus kamīnam, un Lira uz dīvāna starp viņiem. Telpu apgaismoja tikai lampa blakus direktora krēslam, bet abu veco ļaužu sejas bija skaidri saskatāmas. Lira pētīja Hannas kundzes vaibs­tus. "Laipna," Lira domāja, "skarba un gudra," bet vairs neko nespēja tajā saskatīt ar aletiometra palīdzību viņa varēja uzzināt vairāk.

-   Nu labi, direktors turpināja. Mums jāpadomā par tavu nākotni, Lira.

Dzirdot šos vārdus, Lira nodrebēja, bet saņēmusies iz­slējās.

-   Visu to laiku, kamēr biju prom, Lira teica, es par to nemaz nedomāju. Domāju tikai par to laiku, kurā dzīvoju, tikai par tagadni. Daudzreiz šķita, ka man nā­kotnes nemaz nebūs. Un tagad… Nu, tagad izrādās, ka man jādzīvo visa dzīve, bet… nav jausmas, ko ar to iesākt, nu, tas ir tikpat kā tad, ja tev pieder aletiometrs, bet nav sajēgas, kā to nolasīt. Laikam man kaut kas jādara, bet es nezinu, kas. Varbūt mani vecāki ir bagāti, bet varu derēt, ka viņi nekad nav domājuši par to, ka vajadzētu nolikt kādu naudu man. Lai nu kā, man šķiet, līdz šim viņi visu savu naudu ir tērējuši tiem vai citiem nolūkiem, tāpēc, pat ja man uz to būtu tiesības, nekas vairs nebūs palicis. Es nezinu, direktor. Varbūt es varētu atgriezties Džordanā, jo koledža bija manas mājas, un man nav citas vietas, kur iet. Domajams, karalis Joreks Bērnisons man atļautu dzīvot Svalbārā, un Serafina Pekkala mani pieņemtu savā raganu klanā; taču es neesmu ne lācis, ne arī ragana, tāpēc īsti tur neiederētos, lai cik ļoti es viņus mīlu. Varbūt mani varētu pieņemt ģiptieši… Es patiešam nezinu, ko vēl varētu darīt. Patlaban nudien esmu apjukusi.

Viņi skatījās uz Liru: meitenes acis mirdzēja spožāk nekā parasti un zods bija izsliets augšup tādā veida, kādu viņa neapzināti bija aizguvuši no Vila. "Lira izskatās vienlaikus izaicinoša un apjukusi," domāja Hannas kundze un par to apbrīnoja viņu; direktors redzēja kaut ko citu viņš manīja, ka neapzinātā bērna pievilcība ir pazudusi un ka Lira savā augošajā ķermenī jūtas ne­veikla. Taču viņš meiteni sirsnīgi mīlēja un juta pa pusei lepnumu, pa pusei bijību pret skaisto sievieti, kāda viņa būs itin drīz.

Direktors teica: — Tu nekad nepazudīsi, kamēr vien pastāvēs šī koledža, Lira. Džordana būs tavas mājas, cik ilgi vien tev tas būs vajadzīgs. Bet par naudu tavs tēvs norakstīja ieguldījumu, lai rūpētos par tavām vajadzī­bām, un nozīmēja mani par izpildītāju, tāpēc par to tev nav jāraizējas.

Faktiski lords Ezriels neko tamlīdzīgu nebija darījis, bet Džordanas koledža bija bagāta un direktoram bija pašam sava nauda, pat neraugoties uz nesenajiem apvēr­sumiem.

-   Nē, viņš turpināja, es te tā prātoju par mācībām tu vēl esi ļoti jauna, un tava izglītība līdz šim ir bijusi atkarīga tikai … Nu, teikšu atklāti, no tā, kuras mācības tevi baida vismazāk, viņš smaidot turpināja. Tā nu ir sanācis, ka tagad tavi talanti var aizvest tevi pa citiem ceļiem, kurus nemaz nevaram paredzēt, bet, ja izlemsi turpmāk nodarboties ar aletiometriju, tad ar nodomu darīsi to, ko kādreiz darīji, vadoties pēc intuīcijas…

-   Jā, Lira noteikti atbildēja.

-    …tad tu nevarētu darīt neko labāku kā nodot sevi manas labās draudzenes Hannas kundzes pārziņā. Viņas prasmes šajā jomā ir nepārspējamas.

-    Ļaujiet man ko ierosināt, ieteicās lēdija, un tev, Lira, nebūs jāatbild uzreiz. Pārdomā to kādu laiciņu. Mana koledža gan nav tik veca kā Džordana, un, lai būtu kā būdams, tu vēl esi par jaunu, lai kļutu par studenti, bet pirms dažiem gadiem mēs iemantojām lielu māju Oksfordas ziemeļos un esam nolēmuši nodibināt inter­nātskolu. Man gribētos, lai tu atnāc pie direktores un palūko, vai negribi kļūt par mūsu skolnieci. Redzi, ir kaut kas, ko tev drīz ievajadzēsies, un tās ir tava vecuma draudzenes. Ir daudz kas tāds, ko mēs jaunībā apgūstam cits no cita, un es nedomāju, ka Džordana to pilnīgi spēs nodrošināt. Direktore ir jauna, gudra sieviete, enerģiska, iztēles bagāta un laipna. Mums ar viņu ir palaimējies. Vari ar viņu aprunāties, un, ja tev šī doma patiks, nāc, lai Sv. Sofijas skola kļūst par tavējo, tāpat kā Džordana ir tavas mājas. Un, ja tev patiktu metodiski studēt aletio­metriju, tu varētu paņemt pie manis dažas privātstun­das. Bet tam vēl ir laiks, mana mīļā, vēl ir daudz laika. Neatbildi man tūlīt. Atbildi, kad būsi tam gatava.

-    Paldies, sacīja Lira, paldies, Hannas kundze, es tā darīšu.

Direktors bija iedevis Lirai pašai savu dārza vārtu atslēgu, tāpēc viņa varēja nākt un iet pēc patikas. Tova­kar vēlāk, tiklīdz šveicars aizslēdza caurlaides durvis, viņa un Panteleimons izslīdēja laukā un gāja pa tumša­jām ielām, klausīdamies, kā visi Oksfordas zvani iezvana pusnakti.

Tiklīdz viņi nonāca Botāniskajā dārzā, Pans aizskrēja pa zālāju, vajadams peli, kas joza uz mūra pusi, tad ļāva tai iet un ielēca milzīgā priedē turpat blakus. Šķita apburoši vērot dēmonu lēkājam zaros tik tālu no viņas, bet viņiem vajadzē­ja piesargāties un tā nedarīt, kad kāds skatījās; viņu grūti iemantotajai raganu spējai šķirties bija jāpaliek noslēpumā. Senāk Lira būtu tīksminājusies, demonstrējot to saviem blēņdariem draugiem, lai tie no bailēm bola acis, bet Vils viņai bija iemācījis novērtēt klusēšanu un apdomību.

Lira apsēdās uz sola un gaidīja Panu. Dēmonam pa­tika meiteni pārsteigt, taču viņai parasti izdevās viņu pamanīt, iekams tas bija klāt, un tur, gar upmalu, jau arī slīdēja viņa neskaidrais veidols. Lira lūkojās uz pretējo pusi, izlikdamās, ka viņu neredz, un, kad Pans uzlēca uz sola, piepeši viņu sakampa.

-    Man gandrīz izdevās, viņš teica.

-   Tev jāievingrinās labāk. Es tevi dzirdēju nākam visu ceļu no vārtiem.

Panteleimons apsēdās uz sola, uzlicis priekšķepas uz viņas pleca.

-   Ko mēs viņai teiksim? viņš ievaicājās.

-   Mēs teiksim jā, Lira atbildēja. Kā nekā, pagaidām tikai jāsatiekas ar direktori. Tas vēl nenozīmē iet skolā.

-    Bet mēs taču iesim, vai ne?

-   Jā, viņa atteica. Varbūt.

-   Tas varētu būt labi.

Lira domāja par pārējām skolniecēm. Šis meitenes var­būt būs gudrākas nekā viņa vai izsmalcinātākas, un par visām tam lietām, kas nozīmīgas Liras vecuma meitenēm, viņas noteikti zinās daudz vairāk. Un Lira nespēs viņām atklāt tos simtus lietu, kuras zināja pati. Šīs meitenes būs spiestas domāt, ka viņa ir vientiesīga un neizglītota.

-   Vai tu domā, ka Hannas kundze patiešām spēj nola­sīt aletiometru? Panteleimons jautāja.

-   Esmu pārliecināta, ka ar grāmatu palīdzību noteikti. Diez, cik grāmatu vispār ir? Varu saderēt, ka es varētu tās visas apgūt un iztikt bez tām. Iedomājies, ja vajadzētu visur staipīt līdzi grāmatu kaudzi… Pan?

-Ko?

-   Vai tu man kādreiz pastāstīsi, ko jūs ar Vila dēmonu darījāt, kad mēs bijām šķirti?

-   Gan kādu dienu, viņš atteica. Kirjava to pašu sa­cīja Vilam: kādu dienu. Mēs vienojāmies, ka sapratīsim, kad pienācis īstais laiks, bet tikmēr nevienam no jums nestāstīsim.

-   Labi, Lira miermīlīgi piekrita.

Meitene Panteleimonam bija izstāstījusi visu, bet bija taisnīgi, ka dēmonam bija no viņas daži noslēpumi pēc tā, kad viņa bija viņu tā pametusi.

Un mierinoša šķita doma, ka viņai ar Viļu bija vēl kaut kas kopīgs. Lira nezināja, vai vispār kādreiz pienāks tāda stunda, kad viņa par Viļu nedomās, domās ar viņu neru­nās, neatsauks atmiņās katru brīdi, kad viņi bija bijuši kopā, neilgosies pēc viņa balss, viņa plaukstām un mīles­tības. Lira nebija ne sapņojusi, kā tas būs kādu tik ļoti iemīlēt; no visa pārsteidzošā, kas bija piedzīvots, tas viņu izbrīnīja visvairāk. Meitene domāja, ka maigums, ko šī mīlestība bija atstājusi sirdī, ir kā nedzīstoša skramba, bet viņa to mūžīgi lolos.

Pans noslīdēja uz sola un ieritinājās Lirai klēpi. Tumsā viņiem kopā bija droši meitenei, viņas dēmonam un viņu noslēpumiem. Kaut kur šajā aizmigušajā pilsētā atradās grāmatas, kas atkal viņai iemācīs nolasīt aletiometru, laipnā, izglītotā sieviete, kas grasījās viņu skolot, un sko­las meitenes, kas zināja tik daudz vairāk nekā viņa.

Lira domāja: "Šīs meitenes to vēl nezina, bet viņas būs manas draudzenes."

Panteleimons murmināja: Tas, ko Vils sacīja…

-Kad?

-     Pludmalē, tieši pirms tu mēģināji nolasīt aletio­metru. Viņš teica, ka neesot nekādas citurienes. To jums bija teicis viņa tēvs. Bet tur bija vēl kas.

-   Es atceros. Viņš gribēja sacīt, ka karalistei ir beigas, ka tai Debesu karalistei pienācis gals. Mums nevajadzētu dzīvot tā, it kā debesis nozīmētu vairāk nekā šī dzīve šajā pasaulē, jo tā vieta, kur mēs atrodamies, vienmēr ir vis­svarīgākā.

-   Viņš teica, ka mums kaut kas jāuzceļ…

-    Tāpēc jau mums vajadzīgs viss mūžs pilnā garumā, Pan. Mēs būtu gājuši kopā ar Viļu un Kirjavu, vai ne?

-   Jā. Protams! Un viņi būtu nākuši ar mums. Bet…

-     Bet tad mēs nevarētu to uzcelt. Neviens nevar, ja viņš sevi liek pirmajā vietā. Mums jātiek galā ar visām tām grūtībām mums jābūt dzīvespriecīgiem, laipniem, zinātkāriem, drosmīgiem un pacietīgiem, un mums jāmācās, jādomā un smagi jāpūlas mums visiem, visās

dažādajās pasaulēs, un tad mēs uzcelsim…

Liras plaukstas gulēja uz dēmona spīdīgā kažoka. Kaut kur dārzā pogoja lakstīgala, un viegls vējiņš plivi­nāja viņas matus un čabināja lapas virs galvas. Visi pilsē­tas zvani zvanīja dažādās melēs, katrs pa reizei: šis augstāk, tas zemāk, dažs tuvāk, dažs tālāk, viens — blīkšķēdams un īdzīgi, cits drūmi un skanīgi, bet vien­laikus vienodamies visās savās atšķirīgajās balsīs, pat ja daži izrādījās mazliet gausāki par citiem. Arī tajā Oksforda, kur Lira ar Viļu bija pārmijuši atvadu skūpstu, noteikti tāpat zvanīja zvani, tāpat pogoja lakstīgala un viegls vējiņš rotaļājās Botāniskā darza lapās.

-   Un tālāk? dēmons miegaini jautāja. Kas jāceļ?

-   Debesu republika, Lira atbildēja.

"Tumšās matērijas" vispār nebūtu tapušas bez draugu, ģimenes, grāmatu un nepazīstamu personu palīdzības un atbalsta.

īpaši pateicos šiem cilvēkiem: Lizai Krosai (Liz Kross) par pedantisko un nenogurstoši optimistisko rediģēšanu visās darba stadijās un par nešaubīgi spožo ideju attiecībā uz ilustrācijām "Brinumnazī" (The Subtle Knife); Annai Valleisai-Hadrilai (Anne Wallace-Hadrill) par atļauju apskatīt viņas šauro laiviņu; Ričardam Osgudam (Richard Osgood) no Oksfordas Arheoloģiskā institūta par to, ka viņš man pastāstīja, kā tiek rīkotas arheoloģiskās ekspedī­cijas; Maiklam Melsonam (Michael Malleson) no Trentas kalves Dorsetā par to, ka viņš man parādīja, kā kaļ dzelzi; Maikam Frogetam (Mike Froggat) un Tanakjū Vēveram (Tanaqui Weaver) par to, ka viņi man atnesa daudz īstā papīra (ar diviem caurumiem lapā), kad mani krājumi izsī­ka. Man jāpateicas arī Oksfordas Modernās mākslas muzeja kafejnīcai. Kad vien man stāsta rakstīšanas laikā radās kāda aizķeršanās, tase kafijas un stunda darba šajā draudzīgaja telpā to izkliedēja bez redzamām pūlēm no manas puses. Tas nekad nevīla.

Esmu pārņēmis idejas no visām grāmatām, ko jelkad esmu lasījis. Mans meklējumu princips ir: "Lasi kā tau­riņš, raksti kā bite" un, ja šis stāsts satur medu, tad par to pilnībā jāpateicas nektāram, ko esmu atradis labāku rakstnieku darbos. Taču ir trīs autori, kam jāpateicas vairāk nekā visiem pārējiem. Pirmais ir Henrihs fon

Kleists (Heinrich von Kleist) viņam es saku paldies par eseju "Marionešu teātri" (On the Marionette Theatre), kuru pirmoreiz izlasīju Idrisas Perijas (Idris Parry) tul­kojumā Times Literary Supplement 1978. gadā. Otrs ir Džons Miltons (John Milton) paldies par "Zaudēto para­dīzi" (Paradise Lost). Trešā vislielākā pateicība ir jāizsaka Viljamam Bleikam (Willi,am Blake) par viņa darbiem.

Beidzot mani vislielākie parādi: Deividam Fiklingam (Dāvid Fickling) par viņa neizsīkstošo ticību un atbal­stu, kā arī nekļūdīgo un spilgto nojautu, kā veidot labāku stāstu, viņam ir jāsaka liels paldies par šī darba panā­kumiem; Karadokam Kingam (Caradoc King) esmu parādā par vairāk nekā pusmužu ilgu draudzību un at­balstu; Enidai Džounsai (Enid Jones), skolotājai, kas zēna gados mani iepazīstināja ar "Zaudēto paradīzi", es pateicos par labāko, ko izglītība var sniegt, par atziņu, ka atbildība un prieks var pastāvēt līdzās; savai sievai Džūdai un dēliem Džeimijam un Tomam es pateicos par visu citu zem saules.

Filips Pulmans

1. Apburtā gulētāja………………………………………………………. 5

2.  Baltamoss un Baručs………………………………………………… 15

3.  Maitēdājas………………………………………………………………. 44

4.  Erna un sikspārņi……………………………………………………. 53

5.  Adamantīna tornis……………………………………………………. 63

6.  Priekšlaicīga grēku atlaide………………………………………… 75

7.  Mērija vienatnē……………………………………………………….. 88

8.  Vodka…………………………………………………………………….. 103

9.  Augšup pa upi…………………………………………………………. 121

10.  Riteņi…………………………………………………………………….. I32

11.  Spāres……………………………………………………………………. 145

12.  Lūzums…………………………………………………………………….. 161

13.  Taielijs un Salmekija………………………………………………… 172

14.  Uzzini, kas tas ir………………………………………………………. 186

15.  Kalve……………………………………………………………………… 201

16.  Ieceru kuģis…………………………………………………………….. 215

17.  Eļļa un glazūra………………………………………………………… 239

18.  Nāves priekšpasaule…………………………………………………. 255

19.  Lira un viņas nāve……………………………………………………. 273

20.   Kāpšana…………………………………………………………………. 291

21.   Harpijas…………………………………………………………………. 298

22.   Čukstētāji……………………………………………………………….. 316

23.   Nav izejas……………………………………………………………….. 328

24.   Koulteres kundze Ženēvā………………………………………….. 346

25.  Saint-Jean-les-Eaux ūdenskritums……………………………… 362

26.   Bezdibenis………………………………………………………………. 377

27.   Platforma……………………………………………………………….. 390

28.   Pusnakts………………………………………………………………… 396

29.  Kauja klajumā ………………………………………………………… 409

30.   Mākoņos tītais kalns…………………………………………………. 419

31.  Visvarenā gals………………………………………………………….. 429

32.   Rīts………………………………………………………………………… 446

33.   Marcipāns……………………………………………………………….. 461

34.   Tagad ir………………………………………………………………….. 477

35.   Pāri kalniem un tālu prom……………………………………………. 484

36.   Salauztā bulta………………………………………………………….. 502

37.   Kāpas…………………………………………………………………….. 514

38.   Botāniskais dārzs…………………………………………………….. 535

Pateicības………………………………………………………………………. ^56

Filips Pulmans DZINTARA TALSKATIS

Redaktore Anda Brazauska

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6,

Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-1593. A/s "Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, LV-1010.

[1] liar (angl.) melis. (tulk. piez.)