Ursula Le Gvina 

Vistālākais krasts

Strūklakas pagalmā caur ošu un gobu lapotnēm spīdēja saule, un krītošais, rotaļīgais ūdens te satumsa ēnā, te iemirdzējās dzidrā gaismā. Visapkārt šim pagalmam slējās četras augstas akmens sienas. Aiz tām pletās istabas, citi pagalmi, gaiteņi, ejas un torni, un visbeidzot Roukas Lielā nama masīvās ārsienas, kas spēja turēties pretī jebkuram karotāju uzbrukumam, zemestrīcei vai pašai jūrai, jo bija būvētas ne tikai no akmens, bet arī no nepieveicamas burvības. Jo Rouka ir Visgudro sala, kurā māca burvības mākslu; Lielais nams ir burvju skola un visu burvību centrs; bet Lielā nama galvenā vieta ir Šis nelielais pagalms dziļi sienu iekšienē, kur rotaļājas strūklaka un koki stāv stalti gan lietū, gan saulē, gan zvaigžņu gaismā.

Vistuvāk strūklakai auga liels, kupls pīlādzis, kura saknes bija saārdījušas un sagrumbojušas pagalma akmens klājumu. Plaisas aizpildīja dzidri zaļu sūnu dzīs-lojums, kas stiepās no strūklakas zāliena. Uz zemā, sūnu izvagotā akmens izciļņa sēdēja zēns, cieši pievērsis skatienu strūklakas ūdensstabam, kas bez mitas lūza un krita lejup. Viņš bija slaids un krāšņi ģērbies puisis, gandrīz vīrietis un tomēr vēl zēns. Viņa seja izskatījās gluži kā izlieta no zeltainas bronzas - glīti veidotie vaibsti bija pilnīgi nekustīgi.

Roukas skola ir vieta, kurp tiek sūtīti zēni no visām Jūrzemes salām, ja tie parāda spējas burvestību veikšanā un vēlas apgūt augstāko maģijas mākslu. Šeit viņi iemācās dažādas burvju prasmes, vārdus, rūnas, iemaņas un gudrības, uzzina, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, un kāpēc. Un, ja roka, prāts un gars darbojas saskaņoti, viņi šeit pēc ilgas vingrināšanās var iegūt burvja titulu un saņemt savas varas iemiesojumu un amatriku — zizli. īsti burvji top vienīgi Roukā, un, tā kā zintnieki un burves mīt visās Jūrzemes salās un burvības izmantojums saliniekiem ir tikpat nepieciešams kā maize un tikpat tīkams kā mūzika, Burvju skola ir vieta, kas tiek uzlūkota ar cieņu un bijību. Deviņi magi — skolas maģistri — visu acīs ir līdzvērtīgi Arhipelāga augstākajiem valdniekiem. Viņu vecākais, Roukas skolas pārzinis un arhimags, ieņem tik augstu stāvokli, ka ir atbildīgs vienīgi Visu Salu karaļa priekšā, un pat to nosaka tikai viņa uzticība un sirds vēlme: ari karalis nespētu piespiest tik izcilu magu kalpot vienkāršajam likumam, ja to neliktu maga paša griba. Roukā viss norisinājās tāpat kā pirms daudziem gadu simtiem; tā šķita drošs patvērums no visām nedienām, un Lielā nama pagalmos un platajos, aukstajos gaiteņos allaž atbalsojās zēnu smiekli.

Arrena pavadonis skolas telpās bija plecīgs puisis kura apmetni pie kakla saturēja sudraba piespraudes zīme, ka mācekļa gadi viņam jau aiz muguras un vinj kļuvis par īstu zintnieku, kas mācās tālākās gudrības, laj iegūtu burvja zizli. Viņu sauca Laimests. - Maniem veca-kiem bija sešas meitas, - puisis teica, - un septītais bērns, pēc tēva vārdiem, bija laimests likteņa spēlē. - Viņš bija patīkams pavadonis, runīgs un attapīgs puisis. Citkārt Arrenam viņa humora izjūta būtu likusies ļoti patīkama, taču šodien viņa domas bija pārlieku nodarbinātas. Patiesībā viņš ceļabiedram nepievērsa daudz uzmanības. Un Laimests, kuram piemita dabiska vēlēšanās gūt atzinību par savu esamību, sāka izmantot atnācēja izklaidību. Viņš stāstīja Arrenam dīvainus faktus par Burvju skolu, tad sāka stāstīt dīvainus melus par Burvju skolu, un uz visu to Arrens atbildēja tikai: - Ak tā, - vai ari: - Skaidrs, - līdz Laimests nosprieda, ka jaunatnācējs ir augstdzimis idiots.

-    Šeit, protams, nevāra ēst, - viņš teica, vezdams Ar-renu garām milzīgajām akmens virtuvēm, kurās kūsāja dzīvība: vara katli mirdzēja, gaļas cērtamie naži šķindēja, un acīs koda sīvā sīpolu smarža. - Tas viss ir tikai parādei. Mēs aizejam uz ēdamzāli, un katrs uzbur sev maltīti, kādu vēlas. Aiztaupās ari trauku mazgāšana.

-    Ā, skaidrs, - Arrens pieklājīgi atbildēja.

-    Protams, jauniņie, kuri vēl nav iemācījušies vajadzīgās burvības, pirmo mēnešu laikā krietni novājē, bet pamazām jau iemācās. Šeit ir viens puisis no Havnoras, kurš visu laiku cenšas uzburt ceptu cāli, bet katrreiz dabū tikai prosas biezputru. Bet vakar viņam izdevās uzburt pie tās klāt vēl kaltētu zivi. - Laimests gandrīz aizsmaka, pūlēdamies izraisīt jaunatnācējā neticību. Beidzot viņš atmeta ar roku un apklusa.

-    No kurienes... no kādas zemes ir nācis arhimags? — viesis jautāja, neveltīdams pat skatienu varenajai galerijai, pa kuru viņi šobrīd gāja un kurai visu sienu un velvētos griestus klāja Tūkstošlapu koka grebums.

-    No Gontas, - Laimests atbildēja. - Viņš tur bija ciemata kazu gans.

Beidzot, dzirdējis šo vienkāršo un visiem labi zināmo patiesību, puisis no Enladas pagriezās un veltīja Laimestam pārmetošu un neticīgu skatienu. — Kazu gans?

-    Gontieši gandrīz visi ir kazu gani, ja tie nav pirāti vai zintnieki. Es taču neteicu, ka viņš ir kazu gans tagad

-    Bet kā kazu gans varēja kļūt par arhimagu?

-    Tāpat kā to būtu varējis princis! Atbraukdams uz Rouku un pārspēdams visus maģistrus, iegūdams Atuanas gredzenu, izbraukādams Pūku ceļu, būdams izcilākais burvis pēc Erreta-Akbes - kā gan citādi?

Viņi izgāja no galerijas pa ziemeļu durvīm. Vēlā pēcpusdiena silta un gaiša pletās pār apartajiem kalniem, Tvilas jumtiem un līci aiz pilsētas. Tur viņi bridi stāvēja un sarunājās. Laimests teica: — Protams, tas viss bija ļoti sen. Kopš viņš kļuva par arhimagu, neko sevišķu viņš nav paveicis. Arhimagi nekad nedara neko īpašu. Tikai sēž te, Roukā, un laikam uzmana Līdzsvaru. Un tagad viņš ir jau krietni vecs.

-    Vecs? Cik vecs?

-    Nu, ap Četrdesmit vai piecdesmit.

-    Vai tu viņu esi redzējis?

-    Protams, esmu redzējis! - Laimests skarbi atmeta. Šis augstdzimušais idiots turklāt šķiet ari augstdzimis iedomu pūslis!

-    Bieži?

-    Nē. Viņš turas savrup. Bet, kad es pirmoreiz ierados Roukā, tad tikos ar viņu Strūklakas pagalmā.

-    Es šodien tur runāju ar viņu, - sacīja Arrens.

Puiša tonis lika Laimestam paskatīties uz viņu un pie

metināt: - Tas bija pirms trim gadiem. Un es biju tik nobi-jies, ka nemaz īsti nepaskatījos uz viņu. Protams, es biju jauns un zaļš. Bet tur ir grūti visu skaidri saskatīt. Galve-nokārt es atceros viņa balsi un strūklakas troksni, -Pēc brīža viņš piebilda: — Viņam ir gontieŠu akcents.

-    Ja es varētu sarunāties ar pūķiem viņu valodā, -jsa-cīja Arrens, - es nebēdātu ne par kādu akcentu.

To dzirdēdams, Laimests paskatījās uz viņu ar jau-samu atzinību un vaicāja: - Vai tu atbrauci šurp, lai iesi tos skolā, princi?

-    Nē. Es atnesu arhimagam ziņu no tēva.

-    Enlada ir viena no Karalistes valstīm, vai ne?

-    Jā, Enlada, Iljena un Vēja. Kādreiz tādas bija ai Hav-nora un Ea, bet tajās zemēs karaļa pēcteci ir izminu Iljenā dzīvo Gemala Jūrasdēla, visu Jūrzemes salu karaļi pēcnācēji - Mahariona dzimtas atzars. Vējā mīt Akan bara un Selitas nama pēcteči. Enladā, visvecākajā valsi dzīvo Morreda pēcnācēji no viņa dēla Serriada cilts un Enladas nama mantinieki.

Arrens noskaitīja ciltsrakstus izklaidīgi, kā pieredzējis zinību vīrs, kura domas pievērstas kaut kam citam.

-    Kā tu domā, vai mēs savā mūžā pieredzēsim, ka Havnorā atkal valdīs karalis?

-    Par to es daudz neesmu domājis.

-    Arkā, no kuras es nāku, cilvēki daudz par to domā Redzi, pašlaik mēs esam daļa no Iljenas valsts - kopš tika noslēgts miers. Cik tad jau pagājis gadu - septiņ-padsmit, astoņpadsmit? - kopš gredzens ar karaļa rūnu tika atvests atpakaļ uz Havnoras Karaļu torni? Pēc tam kādu laiku viss gāja uz labo pusi, bet tagad daudz kas atkal ir pasliktinājies. Būtu laiks Jūrzemes tronī atkal sēdēt karalim un turēt rokā Miera zīmi. Cilvēkus ir nogurdinājuši kari un sirojumi; tirgoņi, kuri uzliek pārāk augstas cenas un prinči, kuri uzliek pārāk augstus nodokļus, un viss šis grūti valdāmais dažādu varu juceklis. Rouka vada, bet tā nevar valdīt. Līdzsvars ir Šeit, bet Spēkam jāatrodas karaļa rokās.

Laimests runāja ar patiesu interesi, atmetis pirmītējo blēņošanos, un beidzot piesaistīja Arrena uzmanību. -Enlada ir bagāta un mierīga zeme, — viņš lēni teica. -Tā nekad nav iesaistījusies šādā sāncensībā. Mēs esam dzirdējuši par sarežģījumiem citās zemēs. Bet Havnoras tronī nav bijis karaļa, kopš nomira Maharions, un kopš tā laika pagājis astoņsimt gadu. Vai zemes patiešām gribētu pieņemt karali?

-    Gribētu, ja viņš nāktu ar mieru un spēku un ja vinu atzītu Rouka un Havnora.

-    Šķiet, ir kāds paredzējums, kam jāpiepildās, vai ne? Maharions esot teicis, ka nākamajam karalim jābūt magam.

-    Maģistrs Dziesminieks ir no Havnoras, un viņu tas interesē - viņš jau trīs gadus mums skandē ausīs šos vārdus. Maharions teica: Tas mantos manu troni, kurš Šķērsojis tumsas zemi, palikdams dzīvs, un aizgājis līdz dienas tālajiem krastiem.

-    Tātad mags.

-    Jā, jo tikai burvis vai mags var ieiet tumsas zemē starp mirušajiem un atgriezties no turienes. Tiesa, viņi tomēr to nešķērso. Vismaz parasti viņi par to stāsta tā, it kā šai zemei būtu tikai viena robeža un aiz tās - bezgalība. Kas tad ir dienas tālie krasti? Taču tā skan Pēdējā Karaļa pareģojums, tāpēc kādreiz dzims cilvēks, kurš to piepildīs. Un Rouka viņu pazīs; flotes, armijas un tautas kopā steigsies pie vina. Tad pasaules centrā, Havnoras Karaļu torni, autai dus aizens vaiameKs. es laoprai ieui pie tada es kalpotu īstenam karalim ar visu savu sirdi un visu savu prasmi, - sacīja Laimests, tad pasmējās un paraustīja ple-cus, lai Arrens nenodomātu, ka viņš ir pārlieku aizrāvies. Taču Arrens lūkojās viņā draudzīgu skatienu un domāja "Viņš justu pret karali to pašu, ko es jūtu pret arhimagu.* Skaļi Arrens sacīja: - Karalim savā tuvumā vajadzētu tādus vīrus kā tu.

Abi stāvēja, domādami katrs savas domas, tomēr kādās kopīgas saites vienoti, līdz aiz muguras Lielajā namā sāka skanīgi dimdēt gongs.

-Tā! — noteica Laimests. — Šovakar būs lēcu un sīpoli zupa. Ejam!

-    Man šķiet, ka tu sacīji: te neko nevārot, - Arrens, sekodams viņam, joprojām izklaidīgi atgādināja.

— A, dažreiz... tīrās nejaušības pēc...

Maltītē nemanīja nekādu burvību, bet ēdamā bija diezgan. Pēc ēšanas viņi izgāja pastaigāties pa laukiem maigi zilajā vakara mijkrēslī. - Tas ir Roukas pakalns, — Laimests teica, kad viņi sāka kāpt noapaļotā paugurā. Rasotā zāle trinās viņiem gar kājām, un lejā, purvainajā Tvil-bemā, dziedāja jaunu krupju koris, sveikdams pirmo siltumu un arvien īsākās zvaigžņotās naktis.

Sai vietā jautās kaut kas noslēpumains. Laimests klusi sacīja: - Šis pakalns bija pirmais, kurš pacēlās no jūras, kad tika izrunāts Pirmais vārds.

-    Un tas nogrims pēdējais, kad viss atgriezīsies agrākajā vietā, - piebilda Arrens.

-    Tāpēc šai vietā zem kājām ir drošs pamats, — Lai mests teica, atmezdams bijību, bet tad iztrūcies iesaucās:

- Paskaties! Birzs!

Uz dienvidiem no pakalna zemi apmirdzēja spoz? gaisma, it kā lēktu mēness, taču šaurā mēness svītra jau slīdēja pār pakalna virsotni uz rietumu pusi; neparastajā spožumā kaut kas zibēja un kustējās kā lapas vējā.

- Kas tas ir?

-Tas nāk no Birzs... tātad tur ir sapulcējušies maģistri. Stāsta, ka tāda mēnesnīcai līdzīga gaisma esot mirdzējusi visu to nakti, kad viņi pirms pieciem gadiem sanāca kopā, lai izraudzītos arhimagu. Bet kāpēc viņi ir sapulcējušies tagad? Vai tavas atnestās ziņas dēļ?

 — Varbūt, - Arrens atbildēja.

Laimests jutās nemierīgs un satraukts un vēlējās atgriezties Lielajā namā, cerēdams padzirdēt kādas baumas par to, ko vēsta šī maģistru sapulce. Arrens devās viņam līdzi, tomēr vairākkārt atskatījās uz savādo spožumu, līdz tas pazuda aiz nogāzes un redzams bija tikai jaunais mēness un pavasara zvaigznes.

Nakti Arrens vaļējām acīm gulēja tumšajā akmens cellē, kas šobrīd bija viņa guļamistaba. Visu mūžu viņš bija gulējis gultā, ietinies mīkstās zvērādās; pat divdesmit airu galerā, kas bija vedusi viņu šurp no Enladas, jaunajam princim bija sagādātas lielākas ērtības nekā šeit -salmu maiss uz akmens grīdas un noskrandusi lupatu sega. Bet Arrens to pat nemanīja. "Es atrodos pasaules centrā," viņš domāja. "Maģistri sapulcējušies svētajā vietā apspriesties. Ko viņi darīs? Vai radīs lielu burvību, lai glābtu burvību? Vai tā var būt patiesība, ka burvju spēks izmirst no pasaules? Vai pastāv briesmas, kas apdraud pat Rouku? Es palikšu šeit. Es nebraukšu mājās. Es labāk slaucīšu viņa istabu nekā būšu princis Enladā. Vai viņš man ļautu palikt šeit par mācekli? Bet varbūt burvju māksla vairs netiks mācīta, varbūt netiks vairs apgūti lietu īstie vārdi? Manam tēvam ir spējas burvju mākslā, bet man to nav — varbūt tās tiešām izmirst no pasaules? Un tomēr es gribētu palikt viņa tuvumā, pat tad,

ja viņš zaudētu savu spēku un mākslu. Pat tad, ja es viņu nekad neredzētu. Pat tad, ja viņš nekad ar mani nerunātu. Taču aizrautīgā iztēle joņoja tālāk, un pēc brīža viņš re-dzēja sevi vēlreiz vaigu vaigā ar arhimagu stāvam pa-galmā zem pīlādža; debesis pletās tumšas, kokam nebiji lapu, un strūklaka klusēja, un viņš teica: - Valdniek tuvojas vētra, bet es palikšu tev blakus un kalpošu tev,, un arhimags viņam uzsmaidīja... Taču te iztēle apsika.jo Arrens nebija redzējis tumšo seju smaidām.

No rīta viņš pamodās ar apziņu, ka vēl vakar bijis zēns, bet šodien ir vīrietis. Arrens jutās gatavs it visam; Bet, kad pienāca ziņa, viņš palika stāvam kā sastindzis.!

-    Arhimags vēlas ar tevi runāt, princi Arren, - uz sliekšņa! apstājies, teica kāds māceklis; brīdi pagaidījis, viņš aizsteidzās prom, iekams Arrens bija attapies atbildēt.

Tad puisis devās lejā pa torņa kāpnēm un pa akmens gaiteņiem sāka iet uz Strūklakas pagalma pusi, īsti nezinādams, kur tiek gaidīts. Gaitenī viņam pretī nāci vecs vīrs, kura smaids vaigos iezīmēja dziļas rievas no deguna līdz zodam: tas pats vīrs, kurš vakar bija sagaidījis viņu Lielā nama durvīs, kad viņš no ostas bija uzkāpj kalnā, un pirms ienākšanas licis pateikt savu īsto vārdu

—    Nāc uz šo pusi! - Durvju maģistrs teica.

Ejas un gaiteņi šajā ēkas daļā bija klusi un tukši, un tajos neskanēja zēnu klaigas un kņada, kas atdzīvināja pārējās telpas. Šeit bija jūtams dižo sienu senatnīgumsļ Burvība, ar kādu bija iemūrēti un aizsargāti mūžvecij akmeņi, te šķita sataustāma. Noteiktos attālumos sienās bija iekaltas rūnas - dziļas zīmju vagas, ko vietvietām rotāja sudrabs. Arrens bija iemācījies hardiešu rūnas no tēva, taču no šīm viņš nesaprata nevienu; tiesa, dažas šķita paužam kādu slēptu nozīmi, kuru viņš gandrīz zināja vai arī bija zinājis un nespēja atcerēties.

- šeit, zēn, - teica Durvju maģistrs, kuram nepastāvēja tādi goda nosaukumi kā “kungs" vai "princis". ArPrens sekoja viņam garā istabā ar zemām sijām; vienā pusē tai akmens pavardā kūrās uguns, liesmām metot atblāzmu uz ozolkoka grīdas, otrā pusē pa logiem ar smailu augšdaļu iekšā plūda salta, blāvi miglaina gaisma. Pie pavarda stāvēja pulciņš vīru. Arrenam ienākot, visi paskatījās uz viņu, taču puisis redzēja to vidū vienīgi arhimagu. Viņš apstājās, paklanījās un palika mēmi gaidām.

-    Šie ir septiņi Roukas maģistri, Arren, - arhimags teica, - septiņi no deviņiem. Veidotājs nekad neiziet no Birzs, un Vārdu maģistrs atrodas savā tornī trīsdesmit jūdzes uz ziemeļiem. Viņi visi zina tavas ierašanās iemeslu. Mani kungi, šis ir Morreda cilts dēls.

Tumsā neilgi pirms rītausmas Arrens uzvilka iedotās drēbes - jūrasbraucēja apģērbu, kas bija pavalkāts, tacu tīrs, un steidzās lejup pa Lielā nama klusajiem gaiteņiem uz austrumu durvīm, kuras bija izcirstas no raga un pūka zoba. Tur Durvju maģistrs izlaida viņu ārā un, mazliet smaidīdams, parādīja, pa kuru ceļu jāiet tālāk. Arrens devās projām pa augstāko pilsētas ielu un pēc tam pa taku nokāpa lejup līdz Skolas laivu novietnēm, kuras atradās uz dienvidiem no Tvilas līča piestātnēm. Viņš tik tikko spēja saredzēt ceļu. Koki, jumti, kalni neskaidri rēgojās cauri blāvās miglas aizsegam; gaiss bija tumšs, nekustīgs un ļoti salts; viss šķita kluss, paslēpies un ierāvies sevī. Tikai austrumu pusē virs tumšās jūras vīdēja bāla, dzidra līnija: virs neredzamā ūdens īsu brīdi iezīmējās apvārsnis.

Arrens nokāpa līdz laivu būdas pakāpieniem. Tur neviena nebija un nekas nekustējās. Ērtais jūrnieka apmetnis un vilnas cepure bija pietiekami silti, tomēr, tumsā stāvot uz akmens pakāpieniem un gaidot, viņu krattja drebuli.

Laivu novietnes melnas slējās virs melnā ūdens, un piepeši no tām atskanēja dobja, vienmuļa skaņa — trīs dunoši klaudzieni. Arrenam pār galvvidu pārskrēja tirpas. Ūdenī bez skaņas ieslīdēja garena ēna. Tā bija laiva, kas

klusi tuvojas piestātnei. Arrens nosteidzās leja līdz molam un ielēca laivā.

-    Ņem grozekli, - arhimags teica; viņa ēnainais stāvs laivas priekšgalā izskatījās spēkpilns un izveicīgs. - Turi to stingri, kamēr es uzvilkšu buru!

Viņi traucās projām no piekrastes, un bura kā balts spārns atdalījās no masta, uztverdama austošo gaismu.

- Rietumu vējš mums aiztaupīs airēšanas pūles, kamēr izbrauksim no līča, - nav šaubu, ka tā ir Vēju maģistra  atvadu dāvana. Stūrē uzmanīgi, zēn, tā klausa ļoti viegli!

Nu, tā... Rietumu vējš un skaidra ausma ir kā radīti pa-vasara Līdzsvara dienai.

Sausa, viņa mute bija sausa. Mutē jautās smilšu garšj Viņa lūpas klāja smilšu kārta.

Nepaceldams galvu no grīdas, viņš vēroja ēnu rotaļu Tur bija lielas ēnas, kas kustējās, liecās, tūka un plaka un mazas ēnas, kas aši skraidīja pa sienām un griestiem. zobodamās un smiedamās par lielajām. Kaktā melnēja vēl kāda ēna, uz grīdas gulēja otra, un tās abas bija pilni? nekustīgas.

Viņš sajuta pakausī smeldzošas sāpes. Tajā pašā brīdī redzētā aina spēji un acumirklīgi iespiedās apziņā: Zaķis sakņupis tup kaktā, atbalstījis galvu uz ceļiem, Zvirbuļ vanags guļ uz muguras istabas vidū, kāds vīrietis, uz ce-ļiem tupēdams, noliecies viņam pāri, otrs vīrietis met so-mā zelta gabalus, trešais stāv sardzē. Trešajam vīrietim vienā rokā bija lampa, otrā duncis - Arrena duncis.

Ja viņi sarunājās, Arrens to nedzirdēja. Viņš dzirdeja tikai savas domas, un tās tūlīt bez vilcināšanās pateica kas tagad darāms. Puisis tām nekavējoties paklausīja. lēni viņš parāpās gabaliņu uz priekšu, strauji pastiep*a kreiso roku, sagrāba somu ar laupījumu, pielēca kajās un ar aizsmakušu kliedzienu izdrāzās kāpnēs. Bez klupāna nas viņš nolidoja lejā aklajā tumsā, pat nejuzdams

zem kājām. Izskrējis uz ielas, viņš, cik ātri vien spēdams,

metās prom tumsā.

Māju melnie apveidi tumši iezīmējās pret zvaigžņotajām debesīm. Zvaigžņu gaisma blāvi apspīdēja upi labajā pusē, un, kaut gan Arrens neredzēja, kurp ielas ved, viņš spēja izšķirt krustojumus un līkumojot izvairīties no sekotājiem. Tie dzinās pakaļ, un viņš dzirdēja aiz muguras to soļus - dzirdēja pavisam netālu. Tiem bija basas kājas, un smagie sēcieni skanēja skaļāk par soļiem. Arrens būtu smējies, ja vien viņam būtu laiks; tagad viņš beidzot zinā- ja, kā jūtas vajātais, nevis vajātājs, medījums, nevis dzinējs. Tas nozīmēja būt vienam un būt brīvam. Viņš metās  pa labi, tik tikko izvairījās no kāda tilta augstajām mar- gām, ieskrēja sānielā, nogriezās ap stūri, atkal nokļuva  pie upes, kādu laiku skrēja tai līdzās, tad pārskrēja pāri  pa citu tiltu. Viņa kurpes skaļi klaudzēja pret bruģi - šķiet,

visā pilsētā tā bija vienīgā skaņa, - un tilta galā viņš pieliecās, lai tās noautu, taču auklas bija samezglojušās un vajātāji joprojām bija viņam uz pēdām. Virs upes mirkli  iezibējās lākturis; klusi, smagi, skrejoši soļi nāca arvien tuvāk. No tiem nebūs iespējams izbēgt. Viņš var vienīgi  pārspēt tos ātrumā; skriet, skriet tikai uz priekšu un aiz- vest tos pēc iespējas tālāk no putekļainās istabas, tālu,

tālu projām...

Nolaupīdami dunci, tie viņam bija atņēmuši ari apmetni, un viņš skrēja vienā kreklā, sakarsis, viegliem soļiem; smeldze pakausī durstīja un durstīja uz katra soļa,  un viņš skrēja un skrēja... Soma viņu kavēja. Viņš pēkšņi  nosvieda to zemē, kāds zelta gabals izkrita ārā un, dzidri skanēdams, aizripoja pa akmeņiem. - Te ir jūsu nauda! - viņš iekliedzās aizsmakušā, elsainā balsī. Skrējiens  turpinājās. Un piepeši iela izbeidzās. Nebija vairs šķērs- ielu, nebija zvaigžņu ielas galā - tikai strupceļš. Viņš

neapstājies pagriezās un metās pretī saviem vajātājiem Lākturis mētājās acu priekšā kā neprātīgs, un viņš metās tiem virsū ar skaļu izaicinājuma kliedzienu.

Pavēlu rīta cēlienā Zvirbuļvanags atsauca no buras agvēju un ļāva laivai slīdēt ar pasaules vēju, kas viegli ita dienvidu un rietumu virzienā. Tālu labajā pusē gani aizslīdēja un pazuda Vothortas dienvidu kalni; kļuvuši zilgani un mazi, tie izskafijās gluži kā miglā tīti viļņi virs īstajiem viļņiem.

Arrens pamodās. Jūra gozējās karstā, zeltainā dienvidū: bezgalīgs ūdens zem bezgalīgas gaismas. Laivas pakaļgalā, izmeties kails, sēdēja Zvirbuļvanags; viņam ja vienīgi gurnu apsējs un turbānam līdzīga galvassega no buras auduma. Viņš klusi dziedāja, ar plaukstām monotonā ritmā sizdams pa airsolu kā pa bungām. Dziesma, kuru viņš dziedāja, nebija ne burvības daļa, ne varoņu ne karaļu slavinājums, bet raita, vienmuļa dziesmiņa ar nopietniem vārdiem, kādu varētu dziedāt zēns, vienatnē ganīdams kazas garajās, garajās vasaras pēcpusdienās augstajos Gontas kalnos.

No ūdens virsmas palēcās zivs un aizlidoja vairākus jardus pa gaisu; stīvās, mirdzošās spuras atgādināja spāres spārnus.

- Mēs atrodamies Dienvidu Robežjoslā, — pabeidzis dziesmu, Zvirbuļvanags teica. - Dīvaina pasaules daļa, kurā, kā stāsta, zivis lido un delfīni dzied. Bet peldei

ūdens šeit ir labs, un man ar haizivīm ir sava vienošanās.

 Noskalo vergu ķērāju pieskārienus!

Pirmajā brīdī Arrenam sāpēja visas malas  un negribējās pat kustēties. Turklāt viņš nebija prasmīgs peldētājs jo Enladas jūras ir sāļi rūgtas un tajās drīzāk iznāk nevis pelde, bet cīņa, kas ātri laupa spēkus. Zilā jūra ienirstot šķita auksta, pēc tam - brīnišķīga. Smeldze muskuļos pagaisa. Arrens šļakstījās blakus "Tālredzei" kā jauns jūras čūskulēns. Šļakatas šļācās gaisā kā strūklakas. Zvirbuļvanags viņam piebiedrojās, peldēdams rāmākiem noteiktākiem vēzieniem. "Tālredze" gaidīja viņus pakļāvīga un gādīga, baltajiem spārniem vizot virs spužā ūdens. No jūras gaisā palēcās zivs; Arrens mēģināja noķert, bet tā ienira, izlēca vēlreiz, apmeta gaisā loku ielidoja atpakaļ jūrā, tagad sekodama viņam.

Zeltains un lokans, puisis draiskojās un gozējās ūdenī un gaismā, līdz saule pieskārās jūras malai. Tumšs kalsns netālu peldēja Zvirbuļvanags ar pusmūža sīkstumu skopajās kustībās; izpeldējies viņš pievērsās laivai, uzmanīja tās virzienu, no buras auduma izveidoja sauljumu un ar bezkaislīgu maigumu vēroja peldošo zēnu un lidojošās zivis.

-    Kurp mēs braucam?—Arrens vēlā mijkrēslī vaicāja, pamatīgi paēdis sālītu gaļu un cietu maizi un atkal juzdamies miegains.

-    Uz Lorbaneriju, - Zvirbuļvanags atbildēja,  klusais vārds bija pēdējais, ko Arrens tovakar dzirdēja pirms viņu ieskāva vakara sapņi. Viņš sapņoja, ka staigā pa mīkstu, bāli krāsainu audumu kaudzēm, sārtiem, zeltainiem un debesziliem diegiem un dzīpariem, juzdams muļķīgu prieku, un kāds viņam teica: - Šie ir Lorbanerijas zīda lauki, kuros nekad nekļūst tumšs. - Bet vēlāk, beigās, kad pavasara debesīs spīgoja rudens zvaigznes.

Viņš sapņoja, ka atrodas pussagruvušā mājā. Tur bija sauss. Visas malas bija putekļu pilnas un aizaustas ar driskainiem, pieputējušiem zirnekļu tīkliem. Arrena kājas sapinās tīmekļos, un tie stiepās viņam pār muti un nāsīm, smacēdami elpu. Un pats briesmīgākais bija tas, ka viņš zināja: augstā, pussagruvusī istaba ir zāle, kurā viņš reiz ēda brokastis kopā ar maģistriem Roukas Lielajā namā.

Viņš pamodās izmisis, sirdij strauji dauzoties, un viņa rajas bija krampjaini piespiestas airsolam. Arrens uzslējās sēdus, cenzdamies nokratīt ļauno sapni. Austrumos vēl nebija gaismas, bet tumsa lēnām bālēja. Masts krakstēja; bura, kuru joprojām bija nostiepis ziemeļaustrumu vējš, blāvi mirgoja augstu virs viņa galvas. Laivas pakaļgalā ciešā miegā gulēja ceļabiedrs. Arrens apgūlās vēlreiz un ļāvās snaudai, līdz viņu atmodināja dzidra dienasgaisma.

Šodien jūra likās zilāka un rāmāka, nekā Arrens jebkad būtu spējis to iztēloties, un ūdens bija tik tīkams un dzidrs, ka pelde tajā šķita kā slīdējums vai lidojums gaisā - dīvaina kā sapnis.

 Pusdienlaikā viņš jautāja: - Vai burvji piešķir lielu nozīmi sapņiem?

Zvirbuļvanags makšķerēja. Viņš uzmanīgi vēroja auklu. Pēc laba brīža viņš vaicāja: - Kāpēc tu tā jautā?

- Man gribējās zināt, vai tajos ir kaut kas no patiesības.

- Protams.

 - Vai tie pareģo patiesību?

Bet magam bija piekodusies zivs, un pēc desmit minūtēm, kad viņš bija izvilcis gaidāmās pusdienas - lielisku  sudrabzilu jūras asari - jautājums bija aizmirsts.

Pēcpusdienā, kad viņi laiski gulēja zem nojumes, kas sniedza patvērumu no valdonīgās saules, Arrens jautāja: Ko mēs meklēsim Lorbanerijā?

-To, ko jau meklējam, - Zvirbuļvanags atbildēja.

-    Pie mums Enladā ir pazīstams stāsts par kādu zēnu, - pēc brīža sacīja Arrens, - kura skolotājs bija akmens.

-    Ak tā? Un ko tas viņam iemācīja?

-    Neuzdot jautājumus.

Zvirbuļvanags iesprauslājās, itin kā apspiezdams smieklus, tad piecēlās sēdus. - Nu labi! - viņš teica

- Man gan labāk patīk runāt tad, kad es zinu, par ko runāju. Kāpēc Horttaunā, Narveduenā un varbūt visās robežjoslas salās vairs nav nekādas maģijas? Tas ir tas,ko mēs vēlamies uzzināt, vai ne?

-    Jā.    

-    Vai tu zini veco teicienu: Robežjoslās likumi mainās? Reizēm to lieto jūrnieki, bet tas ir teiciens no burvji vidus, un tas nozīmē, ka burvju māksla pati ir atkarīga no izpildījuma vietas. Īstena burvība Roukā var būt tukši vārdi Ifišā. Radīšanas valodu neatceras visur vienādi; te zina vienu vārdu, tur citu. Un burvību veikšana pati ir cieši savīta ar zemi un ūdeni, vējiem un gaismu tajā vietā, kur tā tiek īstenota. Reiz es aizbraucu tālu uz austrumiem- tik tālu, ka nedz vējš, nedz ūdens vairs neklausīji manai pavēlei, jo tie nezināja savus īstos vārdus; kat gan drīzāk laikam es pats biju tas, kurš nezināja to, kas jāzina.

Pasaule ir ļoti plaša, un Atklātā jūra sniedzas aiz visam zināšanu robežām; aiz pasaules malas ir daudzas pasauIes. Šaubos, vai kāds vārds, ko var izrunāt, spētu vienmēr un visur, pāri šiem Visuma bezdibeņiem un cauri ilgam laika posmam, nest savu īsto nozīmi un savu spēku vien tas nebūtu Pirmais Vārds, kuru izrunāja Segojs,visu radīdams, vai arī Pēdējais Vārds, kurš vēl nav izrunāts un netiks izrunāts, iekams viss radītais nebūs gājis bojā... Tāpēc pat mūsu mazajā Jūrzemes pasaulē, nelielajās

salās, kuras mes pazīstam, ir atšķirības, noslēpumi un pārmaiņas. Un vieta, kura pazīstama vismazāk un kurā ir visvairāk noslēpumu, ir Dienvidu Robežjosla. Turieniešu vidū reti parādījušies Iekšzemju burvji. Tur burvjus nemīl, jo viņiem - tā vismaz tiek uzskatīts - ir pašiem savi maģijas veidi. Tacu stāsti par tiem ir tikai neskaidras baumas, un iespējams, ka maģijas māksla tur nekad nav īsti bijusi pazīstama vai pilnībā saprasta. Ja tā, tad kāds, kurš apņemtos to iznīcināt, viegli to varētu izdarīt - tādu maģiju ir krietni vieglāk novājināt nekā mūsu Iekšzemju burvju mākslu. Un tādā gadījumā mēs varētu uzzināt kādus stāstus par maģijas iznīkšanu dienvidu zemēs.

Jo tā gultne, kurā mūsu darbiem ir spēks un dziļums, ir disciplīna; tur, kur nav virziena, cilvēku rīcība kļūst sekla, klejo apkārt un izgaist tukšumā. Tāpēc tā resnā dieviete ar spogulīšu galvasrotu ir zaudējusi savu mākslu tagad domā, ka viņai nekad tās nav bijis. Tāpēc Zaķis košļā heiziju un iedomājas, ka ir aizgājis tālāk nekā jā vislielākie magi, kaut gan viņš tik tikko pagūst ieiet sapņu laukos, kad ir jau apmaldījies... Bet kurp viņš iedomājas ļaujam? Ko viņš meklē? Kas ir tas, kas aprijis viņa burvja  Spējas? Horttaunas piedzīvojumu mums laikam pietiek, to,tāpēc dosimies tālāk uz dienvidiem, uz Lorbaneriju, lai atskatītos, ko burvji dara tur, - lai atklātu, kas ir tas, kas mums jāatklāj... Vai tāda atbilde tevi apmierina? 

 - Jā. bet...

Nu tad lai akmens brīdi klusē! - mags teica. Un viņš apsēdās blakus mastam dzeltenīgajā, mirgojošajā nojumes ēnā un, kamēr laiva pēcpusdienas saulē viegli

slīdēja dienvidu virzienā, pievērsa skatienu jūras rietumu pamalei. Viņš sēdēja, izslējies taisni, un klusēja. Ritēja stundas; Arrens pāris reižu izpeldējās, klusi ieslīdēdams ūdenī no laivas pakaļgala, jo viņam negribējās šķērsot

tumsā skatiena līniju; šis skatiens, raudzīdamie pār jūru uz rietumiem, šķita redzam krietni tālāk par spožamiem apvāršņa svītru, zilo gaisu un gaismas robežām.

 Beidzot Zvirbuļvanags pārtrauca klusumu un ierunājās, tomēr ar vārdiem bija skops. Arrena audzināšana bija iemācījusi viņam ātri nojaust cilvēka garastāvokli aiz pieklājības vai atturības maskas, un viņš zināja ka ceļabiedram ir smaga sirds. Viņš neko vairs nejautajā tikai vakarā ievaicājās: - Ja es dziedāšu, vai tas traucēs tavas domas?

Zvirbuļvanags piespiezdamies mēģināja pajokot -Tas atkarīgs no dziedāšanas.

Arrens apsēdās, atbalstīdams muguru pret mastu sāka dziedāt. Viņa balss vairs nebija augsta un maiga kā pirms gadiem, kad ar viņu bija strādājis mūzikas skolotājs Berilas zālē, spēlēdams akordus uz savas lielās arfas; tagad augstie toņi izklausījās piesmakuši, bet zemie bija ieguvuši tumši dzidru skanīgumu. Viņš dziedāja Raudu dziesmu Baltajam burvim - dziesmu, ko sacerēja Elfarrana, kad bija uzzinājusi par Morreda nāvi un gaidīja savējo. Šo dziesmu nemēdz dziedāt bieži un vieglā noskaņojumā. Zvirbuļvanags klausījās jaunekligajā balsī, kas spēcīga, droša un skumja skanēja starp sarkanajām debesīm un jūru, un acis viņam aizmigloja asaras.

Nodziedājis šo dziesmu, Arrens kādu laiku klusēja, pēc tam klusi uzsāka vieglākas, priecīgākus melodijas kliedēdams bezvēja, jūras šūpu un dziestošās gaismas vienmuļību, līdz iestājās tumsa.

Kad viņš beidza dziedāt, visapkārt valdīja klusums nebija vēja, viļņi skalojās tik tikko jaušami, koks un virves iečīkstējās tikai paretam. Jūra dusēja mierā, un virs tās cita pēc citas iedegās zvaigznes. Spožiem stariem šķeldama tumsu, dienvidos iedegās dzeltena gaisma, raidīdama pār viļņiem zelta dzirksteļu spietu.

- Paskaties! Bāka! - Pēc briža viņš piebilda: - Vai tā  varētu būt zvaigzne?

Zvirbuļvanags brīdi raudzījās uz to un beidzot teica:

- Man šķiet, ka tai jābūt Gorbadonas zvaigznei. To iespējams redzēt tikai Dienvidu Robežjoslā. Gorbadon nozīmē Kronis. Kurremkarmerruks mums mācīja, ka, peldot  vēl tālāk uz dienvidiem, pie apvāršņa zem Gorbadonas cita aiz citas skaidri parādīšoties vēl astoņas zvaigznes, kas veido lielu zvaigznāju, - daži saka, tas izskatoties pēc skrejoša vīra, citi apgalvo, ka tā esot Agnena rūna. Beigu rūna.

 Viņi raudzījās, kā zvaigzne izgaismo nemierīgo jūras pamali un turpina noteikti un nemainīgi mirdzēt, 

 - Tu dziedāji Elfarranas dziesmu, - sacīja ZvirbuļVanags, - dziedāji tā, it kā saprastu viņas bēdas un liktu saprast tās arī man... No visiem Jūrzemes stāstiem šis mani vienmēr ir aizkustinājis visdziļāk. Morreda lielā drosme, kas stajas pretī izmisumam, un Serriads, kurš dzimis ārpus izmisuma, žēlsirdīgais karalis. Un viņa, Elfarrana. Kad es izdarīju vislielāko ļaunumu, kāds ir uz manas sirdsapziņas, man šķita, ka es tiecos redzēt viņas

skaistumu, un es viņu redzēju - vienu īsu brīdi es redzēju

Elfarranu.

Arrena mugurai pārskrēja saltas tirpas. Viņš norija kaklā sakāpušo kamolu un klusēdams raudzījās uz krāšņo, baiso, topāza dzelteno zvaigzni.

-    Kurš no varoņiem ir tavējais? - mags vaicāja, un Arrens, mazliet vilcinādamies, atbildēja: - Errets-Akbe.

-    Vai tāpēc, ka viņš bija pats izcilākais no visiem?

-    Tāpēc, ka viņš būtu varējis valdīt pār visu Jūrzemi,  bet nolēma to nedarīt, devās projām viens un gāja bojā  viens, cīnīdamies ar pūķi Ormu Selidoras krastā.

Brīdi viņi sēdēja klusēdami, un katrs nodevās avām domām, tad Arrens vaicāja, joprojām vērodams dzelteno Gobardonu: - Tātad tā ir taisnība, ka mirušos ar nmaģijas spēku var atsaukt dzīvē un likt tiem runāt ar dzīvajiem?

-    Ar izsaukšanas burvību var. Tas ir mūsu spēkos. Tacu tas tiek darīts reti, un es šaubos, vai tas jebkad ir gudri darīts. Šai ziņā maģistra Saucēja domas saskan ar manējām; viņš nelieto un nemāca Palnas  zinības, kas bā šādas burvju mākslas. Vislielākās no tām pirms tukstošgadiem veica kāds burvis, kuru sauca par Palnas Pelēko magu. Viņš izsauca varoņu un magu garus, pat ErretuAkbi, lai tie Palnas valdniekiem dotu padomu, kā karot un pārvaldīt valsti. Taču mirušo padoms dzīvajiem neder. Pār Palnu nāca ļauni laiki, un Pelēkais mags tika padzīts; viņš nomira, neatstādams vārdu.

-    Tātad tas ir kaut kas ļauns?

-    Es to drīzāk sauktu par pārpratumu. Dzīves pārpratumu. Nāve un dzīve ir viens un tas pats - tāpat kā manas plaukstas divas puses, delna un virspuse. Un tomēr delna un plaukstas virspuse nav viens un tas pats... Tās nevar ne šķirt, ne sajaukt kopā.

-    Tātad šodien šīs burvības neviens vairs nelieto-

-    Es esmu pazinis tikai vienu cilvēku, kurš tās lietoj pēc savas patikas, nerēķinādamies ar risku. Jo tās ir riskantākas un bīstamākas par jebkuru citu maģiju. Es teicu, ka nāve un dzīve ir kā manas plaukstas divas puses patiesībā mēs neviens nezinām, kas ir dzīve un nāve. īstenot varu pār to, ko nesaproti, nav gudri, un šādai rīcībai nav paredzamas labas beigas.

-    Kas bija tas cilvēks, kurš lietoja šīs burvības Arrens jautāja. Viņam agrāk nebija gadījies, ka Zvirbuļvanags tik labprāt atbildētu uz jautājumiem, būdams šai

 rāmajā, domīgajā noskaņojuma; saruna abos viesa mieru,  kaut arī temats bija tumšs un drūms.

-    Viņš dzīvoja Havnorā. Viņu uzskatīja par parastu  zintnieku, bet pēc sava pirmatnējā spēka viņš bija izcils mags. Viņš pelnīja naudu ar to, ka ikvienam, kas maksāja,

rādīja tādus mirušo garus, kādus tas vēlējās: mirušu sievu,

 vīru vai bērnu; viņš piepildīja savu māju ar senu gadsimtu  nemierīgajām ēnām — karaļu laika skaisto sieviešu gariem. Es redzēju, kā viņš izsauc no Sausās zemes manu veco valdnieku, kurš bija arhimags manās jaunības dienās, - Nemmerlu un dara to tīrā joka pēc, lai izklaidētu dīkdieņus. Un šī izcilā dvēsele ieradās pēc viņa sauciena tā kā padevīgs suns pēc svilpiena. Es saniknojos — toreiz es vēl nebiju arhimags — un metu viņam izaicinājumu, teikdams: "Tu piespied mirušos ierasties savās mājās; vai nāksi kopā ar mani uz viņu mājām?" Un es piespiedu  viņu doties man līdzi uz Sauso zemi, kaut gan viņš cīnījās man pretī ar visu savu vareno gribu, pārvērta savu izskatu un skaļi raudāja, kad nekas cits nelīdzēja.

-    Tātad tu viņu nogalināji? — Arrens kā apburts nočukstēja.

-    Nē! Es piespiedu viņu nākt man līdzi uz Sauso zemi un kopā ar mani atgriezties no tās. Viņam bija bail. Viņš, Ikkurš tik vieglu roku izsauca pie sevis mirušos, baidījās no nāves - no savas nāves - vairāk nekā jebkurš cilvēks, ko es pazīstu. Pie akmens sienas... Bet tagad es stāstu  tev vairāk, nekā māceklim pienākas zināt. Un tu neesi pat māceklis. - Aso acu skatiens cauri puskrēslai bridi raudzījās Arrenā, mulsinādams jaunekli. - Bet tas nekas, - arhimags noteica. - Tātad noteiktā vietā uz robežjoslas ir akmens siena. Tai pāri iet gars pēc nāves, un tai

pāri un atpakaļ var aiziet arī dzīvais, ja viņš ir mags... Pie akmens sienas, dzīvo pusē, šis vīrietis pietupās un centās pārspēt manu gribu, taču nevarēja. Viņš ķērās pie akmeņiem, lamājās un brēca. Nekad neesmu redzējis tādas bailes; tas bija tik šķebīgi, ka arī mani sāka šķebināt. Man tobrīd vajadzēja saprast, ka es nerīkojos labi. Mani bija pārņēmušas dusmas un iedomība. Jo viņš bija  stiprs un es alku pierādīt, ka esmu stiprāks.

-    Un ko viņš darīja pēc tam - kad jūs atgriezāties?

-    Zemojās un zvērēja nekad vairs neizmantot Palnas zinības, skūpstīja manu roku un, ja uzdrīkstētos, būtu mani nogalinājis. Viņš aizbrauca no Havnoras uz rietumiem, varbūt uz Palnu; pēc ilgāka laika es dzirdēju, ka viņi esot miris. Tolaik, kad es viņu pazinu, viņa mati jau biji balti, kaut arī rokas spēcīgas un spars kā cīkstonim. Kāpēc es vispār sāku runāt par viņu? Nevaru atcerēties pat viņa vārdu.

-    Vina īsto vārdu?

-    Nē! To es atceros... - Arhimags apklusa un palika nekustīgi sēžam triju sirdspukstu ilgumā.

-    Havnorā viņu sauca par Skalu, - viņš piesardzīgi teica, un viņa balss šķita mainījusies. Bija pārāk satumsis, lai Arrens saskatītu maga sejas izteiksmi. Puisis redzēja ka viņš pagriežas un palūkojas uz dzelteno zvaigzni, tā tagad bija pacēlusies augstāk virs viļņiem un meta uz viņiem lauzītu zelta stīgu, tievu kā tīmekļa pavediens.  Pēc ilgas klusēšanas Zvirbuļvanags teica: - Redzi, ne tikai sapnī gadās, ka, sastapdami sen aizmirsto, mēs sastopam to, kas vēl būs, un runājam to, kas šķiet nesakarīgas blēņas, tāpēc ka vairāmies saprast to nozīmi.

Aiz desmit jūdzēm saules apspīdēta ūdens Lorbanerija  izskatījās zaļa, zaļa kā spilgtās sūnas strūklakas malā. Laivai piebraucot tuvāk, skatiens sāka izšķirt lapas, koku stumbrus, ēnas, ceļus, mājas, cilvēku sejas un ietērpus -visu to, kas veido apdzīvotu salu. Un tomēr visam pāri joprojām valdīja zaļums, jo katrs zemes akrs, ko neaizņēma māja vai gājēji, bija atdots zemajiem hurbas kokiem ar apaļajām lapotnēm; no to lapām barojas sīkie kāpuri, rikas vērpj zīda pavedienus, un Lorbanerijas vīrieši, sienu vietes un bērni tos pārvērš diegos un audumos. Mijkrēslī šeit lidinās veseli bari mazo, pelēko sikspārņu, kuriem šie kāpuri ir dienišķais uzturs. Sikspārņi apēd ļoti daudz  kāpuru, tomēr zīda audēji to piecieš un necenšas lidotājus iznīcināt, jo tic, ka pelēkā sikspārņa nogalināšana ir ļoti ļauna zīme. Viņi uzskata: ja jau cilvēki pārtiek no kāpuriem, tad arī mazajiem sikspārņiem ir tādas pašas tiesības. 

 Ēkas šai salā bija diezgan dīvainas - ar maziem, neregulāri izvietotiem lodziņiem un hurbas zariņu jumtiem; to sienas klāja zaļa apsūnojuma kārta. Kādreiz Lorbanerija pārējo Robežsalu vidū bija lepojusies ar pārticību, un par to joprojām liecināja glīti krāsotās un labi iekārtotās mājas, lielie vērpjamie ratiņi un stelles namos un nojumēs un nelielās Sosaras ostas akmens moli, pie kuriem būtu varējušas piestāt vairākas tirdzniecības Aras. Taču ostā nebija galeru. Krāsa uz māju sienami izbalojusi, jaunu mēbeļu nebija, un vairums ratiņu steļļu stāvēja dīkā zem putekļu kārtas ; zirnekļu tīkli stiepās no paminas uz paminu, no rāmja uz velkiem,

-    Zintnieki? - pārjautāja Sosaras ciemata mērs, neliela auguma vīrietis ar tikpat cietu un brūnu seju kā baso kkāju pēdas. - Lorbanerijā nekādu zintnieku nav. Un nekad nav bijuši.

-    Kas to būtu domājis? - Zvirbuļvanags ar apbrīnu teica. Viņš sēdēja kopā ar astoņiem vai deviņiem ciemi vīriem, malkodams hurbas ogu vīnu, pliekanu un sūru dzērienu. Viņš bija tiem pastāstījis, ka ieradies Dienvidu Robežjoslā, meklēdams zilakmeni, taču nebija pārvērtis ne savu, ne Arrena ārieni; tikai zobenu Arrens, kā parasti bija atstājis laivā, un, ja Zvirbuļvanagam klāt bija zizlis tad to neviens nevarēja redzēt. Sākumā ciematnieti izturējušies drūmi un naidīgi un jebkurā brīdī atkal varēja kļūt tādi, taču pagaidām Zvirbuļvanaga atjautība un ietekmes spēks bija panākuši itin kā iecietīgu samienāšanos. - Tad nu gan jums te ir apbrīnojami dārznieki- viņš teica. - Ko viņi iesāk pret vēlajām salnām?

Neko, atbildēja kads kalsns vīrietis ciematinieku rindas galā. Visi tie sēdēja rindā zem zaru jumta pārkares atspieduši muguru pret viesnīcas sienu. Gar vinu bassjām kājām zemi kapāja lielas, siltas aprīļa lietus lāses.

-    Nelaime ir lietus, nevis salna, - sacīja mērs. " izposta kāpuriem apvalkus. Lietu neviens cilvēks nevar apturēt. Tas nekad nav noticis. - Pret burvju un burvju valodām viņš izturējās kareivīgi; dažos citos šis te šķiet, izraisīja skumīgas pārdomas. - Agrāk šai gadalaikā lietus nekad nelija, - viens no viņiem teica. - Vismaz  ne, kad vecais vēl bija dzīvs.

 _ Kas? Vecais Mildi? Nu, bet viņš nav dzīvs. Viņš ir miris - mērs atbildēja.

 _ Viņu te sauca par Dārznieku, — kalsnais vīrietis sabija. - Jā... Par Dārznieku, -piebilda cits. -Tikpat pelēks  kā lietus, iestājās klusums.

 Arrens sēdēja turpat pie vaļējā loga viesnīcas vieniā istabā. Viņš bija atradis pie sienas pakārtu vecu lautu- lautu ar garu grifu un trim stīgām, kādu mēdz spēlēt Zīda salā, - un strinkšķinādams centās izvilināt no tās melodiju, tikpat klusu kā lietus čaboņa jumtā.

 - Horttaunas tirgos es redzēju audumus, ko viņi dēvēja par Lorbanerijas zīdu, - Zvirbuļvanags teica. - Daļa no Veciem patiešām bija zīds. Bet Lorbanerijas zīda gan tur niebija.

 - Sie bijuši slikti gadi, — sacīja kalsnais vīrietis. - Veseli četri... nē, nu jau pieci gadi.

- Pieci gadi kopš Ražas svētkiem, - kāds večuks apmierināts piemetināja, savādi valstīdams mutē skaņas, - kopš tā vakara, kad nomira vecais Mildi... Jā, nomira gan, kaut

 gan bija labu tiesu jaunāks par mani. Nomira taisni Ražas svētku vakarā.

-Trūkums paceļ cenas, - teica mērs. - Par vienu baķi pussmalka, zila zīda mēs šodien saņemam tikpat, cik agrāk par trim baķiem.

-    Ja vispār saņemam. Kur ir kuģi? Un tas zilums nav īsts, - iebilda kalsnais vīrietis, un sekoja pusstundu ilgs strīds par lielajās darbnīcās izmantoto krāsu kvalitāti.

-    Kas gatavo krāsas? - Zvirbuļvanags jautāja, un atkal  sākās strīdīgi pārspriedumi. Tajos noskaidrojās, ka visu krāsošanas norisi pārraudzījusi kāda ģimene, kas patiesībā dēvējusi sevi par burvjiem; bet, ja viņi tiešām kādreiz bijuši burvji, tad zaudējuši savas spējas, un, kā drūmi piemetināja kalsnais vīrietis, neviens tās vairs neesot atradis. Visi, izņemot mēru, bija vienis prātis, ka Lorbanerijas slavenie zilie toņi un nepārspējamā tumšā krāsa, "pūķa uguns", ko senos laikos Havnorā valkājušas karalienes, tagad vairs neesot tādi kā agrāk. Kaut kas tajos esot zudis. Vainīgi vai nu nelaikā uznākušie lieti  zemes krāsvielas, vai attīrītāji, - Vai arī to cilvēku aci kas neatšķir īstu debess zilumu no zilām dūņām, -teica kalsnais un pameta niknu skatienu uz mēru. Mērs nepūlējās atbildēt uz šo izaicinājumu, un atkal iestājās klusums.

Pliekanais vīns, šķiet, viņus tikai saērcināja vēl vairāk, un visu sejas izskatījās drūmas. Tagad vienīgās skaņas bija nemitīgā lietus šalkoņa neskaitāmajās ielejas dara lapotnēs, jūras čuksti ieliņas galā un lautas sanošā melodija mājas iekšienē pie loga.

-    Vai tas tavs meitenīgais jauneklis prot dziedāt?-apvaicājās mērs.

-    Jā, dziedāt viņš prot. Arren! Padziedi mums kau ko,zēn!

-    Es nespēju piedabūt šo lautu atkāpties no minora toņiem, - Arrens aiz loga smaidīdams teica. — Tā grib raudāt. Ko jūs vēlaties dzirdēt, godātie saimnieki?

-    Kaut ko jaunu, - atrūca mērs.

Lauta klusi ies trinkšķējās; jauneklis jau bija paguvi to iepazīt. - Varbūt šī dziesma te būs jauna, - viņš teica Tad puisis sāka dziedāt.

Pie Soleas baltajiem līčiem

un sarkano koku zemajiem zariem,

kas skumji liec ziedu ķekarus lejup

pār viņas nokārto galvu

bēdās pēc zaudētā mīļā,

pie sarkanajiem un baltajiem zariem

un mūžam nerimstošajām bēdām

    es zvēru tev, Serriad,

   manas mātes un Morreda dēlam,

^{ka pieminēšu šo pārestību}    mūžīgi mūžam.

Visi klusēja;drūmās  sejas un prasmīgās, cieti sastrādātās rokas un sīkstie stāvi bija pilnīgi nekustīgi. Klusēdami viņi sēdēja siltajā, lietainajā dienvidu mijkrēslī un klausījās dziesmā, kas skanēja kā sāpīgs, ilgu pilns pelēkā gulbja kliedziens Ea aukstajās jūrās. Klusums turpinājās vēl labu brīdi pec tam, kad dziesma bija galā.

-    Kāda dīvaina meldija, - viens no vīriem neizpratnē  novilka.

Cits ciematmeks, juzdamies pilnīgi pārliecināts, ka Lorbanerijas sala ir visa laika un telpas neapstrīdamais centrs, izmeta: - Svešzemju dziesmas vienmēr ir dīvainas  un drūmas,

-    Padziediet kaut ko no savējām! — Zvirbuļvanags ierosināja. - Man arī labprāt patiktos dzirdēt kaut ko jautru. Tas puisis vienmēr dzied tikai par mirušiem senlaiku varoņiem.

-    To var, - atsaucās iepriekšejais runātājs un nokremšļojies sāka dziedāt par vīna mucu, prieka mucu,līksmes kausu dzersim sausu! Bet neviens piedziedājumam nepievienojās, un arī viņam "līksmes kauss" izskanēja itin gurdeni.

-    Nekāda prātīgā dziedāšana vairs nesanāk, — viņš dusmīgi teica. - Tur vainīgi jaunie: vienmēr visu grib darīt pēc jaunām modēm un nemācās vecās dziesmas.

-    Ne jau tur tā vaina, — iebilda kalsnais. — Nekas prātīgs nesanāk ari citur. Nekas vairs neiet tā, kā vajag.

- Jā, jā, jā, - novilka visvecākais vīrs,  veiksme šai salai pagriezusi muguru. Tur ir tā nelaime. Veiksme pagriezusi muguru.

Pēc tam sarunas vairs neraisījās. Ciematnieki diviem vai trim pamazām izklīda, līdz palika tikai Zvirbuļvanags ārpusē pie loga un Arrens, kurš sēdēja iekšpusē. Un tad beidzot Zvirbuļvanags iesmējās. Taču tie nebija priecīgi smiekli.

Viesnīcnieka biklā sieva ienākusi saklāja uz grīdas guļvietas un izgāja ārā, un abi ceļotāji likās gulēt. Bet istabas augstās spāres bija neskaitāmu sikspārņu mājvieta. Visu nakti sikspārņi, smalki čirpstēdami, lidinājās iekšā un ārā pa nestikloto logu. Tikai rītausmā tie visi atgriezās pajumtē un pierima, karādamies pie sijas ar galvu uz leju kā mazi, rūpīgi savīstīti, pelēki sainīši.

Varbūt nemierīgo sikspārņu dēļ Arrena miegs tonakt nebija ciešs. Tik daudzas naktis bija pavadītas jūrā, ka! ķermenim nekustīgā zeme šķita neierasta, un laižoties miegā, atgriezās sajūta, ka viņš šūpojas, šūpojas... un tād pamats zem viņa piepeši pazuda, un viņš, spēji satrūkdamies, pamodās. Kad beidzot izdevās aizmigt, Arrens sapņoja, ka saķēdēts atrodas vergu kuģa kravas tilpnē blakus bija citi važās saslēgti cilvēki, bet tie visi bija miruši. No šī sapņa viņš vairākkārt pamodās, cenzdamies tikt no tā projām, tomēr aizmiegot ikreiz atkal atgriezās tajā. Beidzot viņam likās, ka viņš uz kuģa ir viens pats tomēr saķēdēts tā, ka nespēj pakustēties. Tad pie auss sāka runāt klusa, dīvaina balss: - Atraisi važas! - tā teica.

- Atraisi važas! - Tad viņš mēģināja pakustēties un tie pakustējās; viņš piecēlās kājās. Visapkārt pletās  plašs tīrelis zem smagi pelēkām debesīm

un piesātinātajā gaisā jautās šausmas - milzīgas, neaptveramas šausmas. Šī vieta bija baiļu pārpilna, tā bija pašas bailes; viņš atradās tajā un neredzēja nevienas takas. Vajadzēja atrast ceļu, bet ceļa nebija, un viņš bija sīks kā bērēns, kā skudra, un vieta bija milzīga un bezgalīga. Viņš mēģināja iet, paklupa un pamodās.

Tagad, nomodā, bailes bija viņā pašā un viņš vairs Neatradās baiļu vidū; tomēr tās šķita tikpat milzīgas un bezgalīgas. Istabas melnā tumsa smacēja, un viņš lūkojās lāvajā loga četrstūri, gribēdams ieraudzīt zvaigznes, bet, kaut gan lietus bija mitējies, zvaigžņu nebija. Arrens gulēja nomodā un juta bailes; sikspārņi nedzirdamiem plēvspārnu vēzieniem lidoja iekšā un ārā. Brīžiem viņš kaut kur uz pašas dzirdamības robežas uztvēra to sīkās balsis.  Rīts atausa skaidrs, un viņi agri bija kājās. Zvirbulvanags nopietni taujāja pēc zilakmens. Kaut gan neviens šajā ciematā nezināja, kas ir zilakmens, visiem par to bija kāds iedomāts priekšstats, un tie izraisīja strīdus; mags klausījās tajos, īstenībā modri ieklausīdamies nevis runās par zilakmeni, bet pavisam citādās ziņās. Beidzot viņi ar Arrenu devās pa ceļu, ko norādīja mērs, - uz raktuvēm kurās no zemes ieguva zilo krāsvielu. Taču pusceļā Zvirbuļvanags nogriezās sānis.

 - Šai jābūt īstajai mājai, - viņš teica. - Cilvēki stāstīja, krāsotāju un izbijušo burvju ģimene dzīvojot kaut kur ceļa tuvumā.

- Vai ir kada jēga runāt ar viņiem? - Arrens jautāja,  itin labi atcerēdamies Zaķi.

 - Kaut kur ir visu neveiksmju centrs, - mags skarbi teica. - Kaut kur ir vieta, kur izsīkst jebkāda veiksme. Man vajadzīgs pavadonis uz šo vietu! - Viņš devās uz priekšu, un Arrenam vajadzēja sekot,  Māja atradās savrupā vietā, paslēpusies savos augļudārzos; tā bija glīta akmens ēka, taču ilgi pamesta novārtā, tāpat kā visa tās apkārtne. Nenovākti zīdtauriņu kāpuru kokoni, zaudējuši krāsu, karājās zaru čakārņos, zem kokiem klāja bieza, čagana beigtu zīdtaureņu kāpuru kārta. Pienākot tuvāk, no mājas un cieši saaugušajiem kokiem vēdīja pamestības un trūdu dvaka. Ārrens piepeši atcerējās naktī izjustās šausmas.

Viņi vēl nebija aizgājuši līdz durvīm, kad tās atsprāga vaļā. Pa tām izmetās sirma sieviete, nikni raudzīdami viņos apsarkušām acīm un kliegdama: - Prom, nolādētie zagļi, vazaņķi, salašņas, meļi, nožēlojamie stulbeņi! pazūdiet, uz vietas pazūdiet! Lai pār jums mūžīgs lāsts!

Zvirbuļvanags apstājās, izskatīdamies mazliet pasteigts, un ātri pacēla roku savādā žestā. Viņš izteica vienu vārdu: - Garām!

To redzēdama, sieviete pārstāja kliegt. Viņa nesaprašanā blenza uz svešinieku.

-    Kāpēc tu tā darīji?

-    Lai novērstu tavu lāstu.    

Sieviete lūkojās viņā vēl kādu brīdi, tad aizsmakušā balsī noprasīja: - Svešzemnieki?

-    No ziemeļiem.

Viņa panācās uz priekšu. Pirmajā brīdī Arrenam gribējies smieties par šo veceni, kas stāv uz sliekšņa bļaustās, bet tagad, redzēdams viņu tuvumā, puisis izjuta vienīgi kaunu. Sieviete bija netīra un skrandaina,viņas elpa smirdēja un acīs jautās dziļas sāpes.

-    Manam lāstam nav spēka, - viņa teica, - nav spēka. - Viņa atkārtoja Zvirbuļvanaga kustību. - Vai tur nokurienes tu nāc, tā joprojām dara?

Mags pamāja ar galvu. Ciešu skatienu viņš raudzījās sievietē, un viņa nenolaida acis. Drīz sievietes seja atdzīvojās, vaibsti sakustējās, un viņa jautāja: - Kur ir nūja?

-    Šeit es to nerādu, māsa.

_ Pareizi dari. Tā tevi nošķirtu no dzīves. Tapat kā mans spēks: tas mani nošķīra no dzīves. Tāpēc es to zaudēju. Zaudēju visu, ko pratu un zināju, visus vārdus un  nosaukumus. Tieviem tīmekļu pavedieniem tie iztecēja pa manām acīm un muti. Pasaulē radies caurums, un pa to aizplūst gaisma. Un vārdi aiziet gaismai līdzi. Vai tu to nezināji? Mans dēls cauru dienu sēž, lūkodamies tumsā,  lūkodamies pēc pasaules cauruma. Viņš saka: ja būtu akls, : tad redzētu labāk. Viņš ir zaudējis savu krāsotāja prasmi.

Mēs bijām Lorbanerijas krāsotāji. Skaties! - Viņa pali  vēcināja kalsnās, muskuļotās rokas, ko līdz pat pleciem  klāja bālas, svītrainas nenomazgājamu krāsvielu pēdas. -Ādu vairs nevar noberzt, - viņa teica, — bet prāts izskatījās tīrs. Tajā krāsas neturas. Kas tu tāds esi?

Zvirbuļvanags neatbildēja. Viņš atkal cieši skatījās sievietei acīs, un Arrens, stāvēdams soli attālāk, bažīgi vēroja notiekošo.

Piepeši sieviete nodrebēja un čukstus teica: — Es tevi pazīstu...

-    Jā. Savs savu pazīst, māsa. 

Bija dīvaini noskatīties, kā viņa šausmās atraujas tālāk no maga, itin kā gribēdama bēgt, un reizē tiecas viņam pretī, itin kā gribētu krist pie viņa kājām.

Zvirbuļvanags saņēma sievietes roku un saturēja viņu.

- Vai tu gribētu dabūt atpakaļ savu spēku  savas prasmes  un vārdus? Es to varu tev atdot.

 -Tu esi Varenais, - viņa čukstēja. - Tu esi Ēnu karalis, Tumšās vietas valdnieks... 

 — Neesmu. Es neesmu karalis. Es esmu cilvēks,  mirstīgais, tavs brālis un līdzinieks.

 _ Bet vai tu nemirsi?

- Miršu.

-   Bet tu atgriezīsies un dzīvosi mūžīgi.

-   Nedzīvošu. Mūžīgi nedzīvos neviens.

-Tad tu neesi... tu neesi Varenais no tumsas -sacīja, saraukusi pieri un lūkodamās viņā mazliet šķībi, viņas bailes vairs nešķita tik lielas. - Bet Varenais tomēr esi. Vai tādu ir divi? Kā tevi sauc?

Zvirbuļvanaga bargā seja uz mirkli atmaiga, -To tev nevaru atklāt, - viņš laipni atbildēja.

-    Es tev pastāstīšu noslēpumu, - sieviete teica. Tad viņa stāvēja staltāk un lūkojās magam sejā, un viņas balss un stājā jautās kaut kas no agrākās cieņas. - Es negribu dzīvot, dzīvot un dzīvot mūžīgi. Es labāk gribētu atgūt lietu vārdus. Bet tie visi ir pazuduši. Vārdiem vairs nav nozīmes. Tie vairs nav noslēpumi. Vai gribi zināt man vārdu? — Sievietes acīs iemirdzējās gaisma, dūres žņaudzās, viņa paliecās uz priekšu un nočukstēja: -Man vārds ir Akarena. - Pēc tam viņa iekliedzās skaļi: -Akarena! Akarena! Mans vārds ir Akarena! Tagad viņi visi zina manu īsto vārdu, manu patieso vārdu, un nav vairs noslēpumu, nav vairs patiesības, nav vairs nāves - nāves-nāves! - Pēdējo vārdu sieviete izkliedza caur šņukstieniem un no lūpām viņai pašķīda siekalas.

-    Ciet klusu, Akarena!

Sieviete apklusa. Pa netīro seju viņai plūda asaras un pār acīm krita nesukāto, sirmo matu šķipsnas.

Zvirbuļvanags saņēma grumbaino, asaraino seju savās plaukstās un ļoti viegli, ļoti maigi noskūpstīja sievietes acis. Viņa stāvēja nekustēdamās, nolaistiem plakstiem. Tad, ar lūpām gandrīz skardams viņas ausi, Zvirbuļvanags brīdi runāja Senvalodā, pēc tam vēlreiz noskūpstīja sievieti un palaida viņu vaļā.

Viņa atvēra acis un kādu laiku lūkojās vīrietī skaidru domīgu, jautājošu skatienu. Tā jaunpiedzimis bērns  lūkojas mātē, tā māte lūkojas bērnā. Viņa lēni pagriezās un devās uz mājas durvīm un iegājusi tas aizvēra; visu ko viņa darīja klusēdama, ar mēmu, izbrīnītu jautājumu sejā.

 Klusēdams mags pagriezās un devas uz ceļa pusi. Arrens viņam sekoja. Viņš neuzdrīkstējās neko taujāt. Pēc briža mags apstājās panīkušajā dārzā un teica: - Es paņēmu prom viņas vārdu un devu vietā jaunu. Tā bija sava veida atdzimšana. Citas cerības vai iespējas palīdzēt viņai nebija.

 Zvirbuļvanaga balss bija aizžņaugta un saspringta.

 - Šai sievietei bija spēks, - viņš turpināja. - Tā nebija parasta burve, kas prot brūvēt dziras, bet sieviete ar mākslu un prasmi, kura tās izmantoja skaistuma radišanai, - lepna un godājama sieviete. Tā bija viņas dzīve.

- Man tā visa ir izniekota.- Viņš spēji aizgriezās, iegāja vienā no dārza celiņiem un nostājās blakus stumbram ar muguru pret Arrenu.

 Arrens stāvēja tveicīgajā, lapu izraibinātajā saules gaismā un gaidīja. Puisis zināja, ka Zvirbuļvanags kautrējas uzvelt viņa savu jūtu nastu, un Arrens patiešām nezināja, ko varētu sacīt vai darīt. Bet viņa sirds pilnībā atvērās ceļabiedram, tiekdamās pie viņa ne vairs ar pirmo romantisko jūsmu un dedzību, bet ar sāpēm, it kā no pašiem viņa būtības dziļumiem tiktu nostiepta kāda stīga un pārkausēta nepārraujamā saitē. Jo mīlestībā, kuru viņš juta tagad, bija līdzcietība un bez tās mīlestībai trūkst rūdījuma, veseluma un noturības.

Pēc neilga laika Zvirbuļvanags pa zaļo dārza paēnu atgriezās pie Arrena. Neko nerunādami, abi sāka iet projām. Bija jau karsts; iepriekšējā vakara lietus pēdas bija nožuvušas, un uz ceļa zem kājām vērpās putekļi. Iepriekš Arrenam diena bija likusies gurda un neizteiksmīga, varbūt nomācošo sapņu iespaidā; tagad viņš izjuta prieku par saules gaismu un ēnas patvērumu un ar patiku baudīja pastaigu, atbīdījis malā drūmās domas par ceļojuma mērķi.    

Tieši tā bija vislabāk, jo panākumi izpalika. Pēcpusdiena pagāja, runājot ar vīriem, kuri strādāja krāsvielu raktuvēs, un kaulējoties par dažiem gabaliņiem, kās uzdoti par zilakmeni. Kad abi noguruši devās atpaļ uz Sosaru, vēlīnajai saulei kveldējot galvu un kaklu, Zvirbuļvanags noteica: - Tas ir zilais malahīts, bet es šaubos vai pat Sosarā viņi prastu saskatīt atšķirību.

-    Viņi šeit ir dīvaini, - sacīja Arrens. - Tā ir ar visu; viņi neko neatšķir. Atceries, kā vakar viens no viņiem teica vecākajam: cilvēki neatšķir īstu debess zilumu no zilām dūņām. Visi sūdzas par sliktiem laikiem, taču zina, kad šie sliktie laiki sākušies; viņi gaužas, ka darbs ir slikts, bet necenšas to uzlabot; viņi pat neatšķir amatnieku ku no zintnieka, roku veiklību no maģijas. Tā vien liekas ka viņiem galvā saplūdušas kopā visas līnijas, iezīmes, krāsas. Viss viņiem šķiet vienāds, visu viņi redz pelēku.

-    Jā, - domīgi noteica mags. Kādu laiku viņš gāja nokāris galvu un uzmetis kūkumu kā vanags; nebūdams gara auguma cilvēks, viņš tomēr gāja lieliem soļiem- kā īsti viņiem pietrūkst?

Arrens bez vilcināšanās atbildēja: - Prieka par dzīvi.

 Jā, - Zvirbuļvanags noteica vēlreiz, pieņemdams Arrena atziņu un bridi apcerēdams to. - Es priecājos viņš beidzot teica, ka tu spēj domāt manā vietā, zēn... Es jūtos paguris un apdullis. Man ir ļoti nelāgi ap sirdi jau kopš rīta, kopš tā brīža, kad runājām ar sievieti Akarenu. Man nepatīk postaža un iznīcība. Es negribu ienaidnieku. Bet, ja man tomēr lemts ienaidnieks, tad es

negribu viņu meklēt, atrast un satikt... Ja kaut kas ir jāmeklē,tad atradumam vajadzētu būt vērtīgam, nevis derdzīgam.

ienaidnieks valdniek? - Arrens pārjautāja.

zvirbuļvanags pamāja ar galvu.

Kad viņš runāja par vareno..., par ēnu karali?

 Zvirbuļvanags pamāja vēlreiz. - Tā man šķiet, - viņš teica- Es domāju, ka mums jāatrod ne vien kāda vieta, bet arī kāds cilvēks. Tas ir ļaunums, ļaunums, kas pārjāta] jo salu: šis prasmju un lepnuma zaudējums, šis prieka trūkums, šī postaža. Tas ir ļaunas gribas veikums. Bet šī griba nav piesaistīta šejienei, tā nav pat pamanījusi Akarenu vai Lorabaneriju. Mēs dzenam pēdas pa posta  un iznīcības ceļu - it kā sekotu aizbēgušam pajūgam lejup pa kalna nogāzi un redzētu, ka tas izraisa lavīnu. 

 - Vai viņa, Akarena, varētu pastāstīt tev kaut ko vairāk par šo ienaidnieku - kas viņš ir, kur viņš ir vai kāds viņš ir?   

 -Pašlaik ne, manu zēn, - mags atbildēja laipnā, bet liet diezgan nomāktā balsī. - Skaidrs, ka viņa to varētu. Pat viņas ārprātā vēl bija pietiekami daudz burvības. Patiesībā viņas ārprāts bija viņas burvība. Bet es nevarēju panākt, lai viņa man atbildētu. Viņa cieta pārāk lielas sāpes.

Un viņs gāja tālāk, galvu ierāvis plecos, it kā pats ciestu un gribētu atvairīt kādas sāpes.

Izdzirdis aizmugurē uz ceļa soļu švīkstus, Arrens pagrieās. Viņiem pakaļ skrēja kāds vīrietis; viņš bija krietnu gabalu aiz muguras, bet strauji tuvojās. Ceļa putekļu mākonisonis un svešinieka garie, pinkainie mati rietošās saules gaismā veidoja ap viņu sarkanīgus apļus, un viņa garā ēna dīvaini lēkāja pār ceļmalas dārzu stumbriem un celiņiem.

-Klausieties!-vīrietis kliedza. -Apstājieties!

 Es atradu! Es to atradu!

 Nākamajā brīdī viņš jau bija panacis gājējus. Arrena  roka vispirms tvēra tur, kur vajadzētu atrasties zobena spalam, pēc tam tur, kur vajadzēja but pazaudētajam duncim, tad savilkās dūrē; tas viss notika nepilnas sekundes laikā. Saniknots viņš paspēra soli pretī svešajam. Viņš bija par veselu galvas tiesu garāks nekā Zvirbuļvanags, plecīgs, aizelsies, satracināts ārprātīgais ar dīvainu spīdumu acīs. - Es to atradu! - viņš atkārtoja vairākas reizes pēc kārtas, un Arrens, mēģinādams savaldīt viņu arbargu, draudīgu balsi un izturēšanos, noprasīja: - Ko tu gribi?! Vīrietis mēģināja tikt Arrenam garām, lai piekļūtu Zvirbuļvanagam. Taču Arrens atkal aizšķērsoja viņam ceļu.

- Tu esi Lorbanerijas krāsotājs, - sacīja Zvirbuļi vanags.

Tad Arrens saprata, ka ir izturējies muļķīgi, cenzdamies aizsargāt biedru, un pakāpās sānis, lai nestāvētu ceļā. Jo pēc šiem maga četriem vārdiem ārprātīgais pārstāja elsot, un viņa lielo, traipu pēdām klāto roku krampjainās kustības pierima, acu skatiens kļuva rāmāks, un viņš pamāja ar galvu.

- Es biju krāsotājs, - viņš teica, - bet nu es vairs neprotu krāsot. — Pēc tam viņš pameta iesāņus skatienu uz Zvirbuļvanagu un greizi pasmīnēja, tad pakratīja galvu ar sarkanīgo, pieputējušo matu ērkuli. - Tu paņēmi manas mātes vārdu, - viņš teica. - Tagad es viņu nepzīstu un viņa nepazīst mani. Viņa joprojām mani mīl, bet ir mani pametusi. Viņa ir mirusi.

Arrena sirds sazņaudzas, bet viņš redzēja, ka Zvirbuļvanags tikai viegli papurina galvu. - Nē, nē, - mags teica, — viņa nav mirusi.

—    Bet viņa mirs. Viņai būs jāmirst.

-    Jā. Kas ir dzīvs, tam reiz jāmirst, - mags atbild Krāsotājs to, šķiet, bridi pārdomāja, tad piegāja Zvirvanagam tuvu klāt, saņēma viņu aiz pleciem un noliecās pār viņu. Tas notika tik ātri, ka Arrens to nepaguva aizkavēt, taču viņš piesteidzās blakus un dzirdēja ārprātīgā čukstu:

 - Es atradu caurumu tumsā. Tur stāvēja Karalis. Viņš to vēro; viņš valda pār to. Viņam rokā bija maza  liesmiņa, maza svece. Viņš tai uzpūta, un tā nodzisa. Tad  viņš uzpūta vēlreiz, un tā iedegās! Tā iedegās! Zvirbuļvanags ļāva viņam sevi turēt un čukstēt. Viņš tikai pajautāja: - Kur tu biji, kad to redzēji?

 -Gultā.

 -Sapņoji?

 -Nē.

 -Aiz sienas?

-Nē, - Krāsotājs pēkšņi atbildēja gluži saprātīgā balsī un un ar tādu kā neveiklības pieskaņu. Viņš palaida magu vaļā un soli atkāpās. - Nē, es... es nezinu, kur tas ir. Es to atradu. Bet es nezinu, kur.

Tieši to es gribu zināt, — sacīja Zvirbuļvanags. iiu - Es varu tev palīdzēt.

-kā

 - Tev ir laiva. Tu ar to atbrauci un brauksi tālāk. Vai tu brauksi uz rietumiem? Tas ir īstais ceļš. Ceļš uz vietu, no kuras viņš nāk ārā. Ir jābūt tādai vietai, vietai šeit, jo Viņš ir dzīvs - viņš nav rēgs vai gars, kas iet pāri sienai, nē, - pāri sienai tiek tikai dvēseles, bet tas ir ķermenis,  nemirstīga miesa. Es redzēju, kā no viņa elpas tumsā izauga liesma, liesma, kas bija nodzisusi. Es to redzēju. — Vīrieša seja bija pārvērsta, un sarkani zeltainajā blāzmā  tai piemita kaut kāds neprātīgs skaistums. - Es zinu, ka viņš ir pārspējis nāvi. Es to zinu. Atdevu savu burvju mākslu, lai to uzzinātu. Es kādreiz biju burvis! Un tu to zini, tu brauksi turp. Ņem mani līdzi!

Tāda pati atblāzma spīdēja Zvirbuļvanaga sejā, taču tā bija skarba un nekustīga. — Es mēģinu braukt turp, —viņš teica.

__ Ļauj man braukt līdzi!

Zvirbuļvanags īsi pamāja ar galvu. - Ja būsi gatavs,kad dosimies ceļā, - viņš atbildēja tikpat vēsi kā iepriekš.

Krāsotājs atkāpās vēl vienu soli un palika stāvam, vērodams magu; drudžainā pacilātība viņa sejā izgaisa, un skatiens kļuva savādi smags; šķita,ka vārdu, jūtu un vīziju mutulim, kas viņu mulsināja, cauri grib izlauzties kāda saprātīga doma. Beidzot viņš, ne vāra neteicis, apsviedās apkārt un skriešus metās atpakaļ pa ceļu, virs kura joprojām nebija izgaisis viņa saceltais putekļu mākonis. Arrens dziļi un atviegloti uzelpoja.

Arī Zvirbuļvanags nopūtās, taču atvieglojums viņā nebija jaušams. - Ko lai dara, - viņš noteica. - Dīvainiem ceļiem ir dīvaini pavadoņi. Iesim tālāk.

Arrens pielika soli, lai ietu viņam blakus. - Tu neņemsi viņu līdzi? - puisis jautāja.

-    Tas jāizlemj viņam.

Dusmu uzplūdā Arrens nodomāja: arī man! Toni viņš neko neteica, un abi klusēdami devās tālāk.

Atgriežoties Sosarā, viņi netika laipni uzņemti. Tik mazā salā kā Lorbanerija viss notikušais tūdaļ kļūst zināms, un skaidrs, ka ļaudis bija redzējuši viņus nogriežamies uz krāsotāju mājām un sarunājamies ar ārprātīgo uz ceļa. Viesnīcas saimnieks viņus apkalpoja nelaipni, un viņa sieva šķita izbiedēta līdz nāvei. Vakarā kad ciemata vīri atnāca pasēdēt ārā pie viesnīcas, tie neuzkrītoši centās nesarunāties ar svešzemniekiem un savā starpā izlikās esam ļoti jautri un asprātīgi. Taču bālo asprātību nebija daudz, un jautrība drīz pagaisa. Viņi ilgi sēdēja klusēdami, un beidzot mērs jautāja Zvirbuļnagam: - Vai atradi savus zilos akmeņus?

-    Kaut kādus zilus akmentiņus atradu gan, - Zvirbuļvanags laipni atbildēja.

-    Sopli noteikti parādīja tev, kur tos atrast.

-ha, ha! - parejie vīri steidzas pagodināt šo lielāko ironijas izpaudumu.

Sopli būtu tas sarkanmatainais vīrs?

Tas jukušais. No rīta tu biji iegājis pie viņa mātes.

-Es meklēju burvi, - Zvirbuļvanags teica.

Kalsnais vīrietis, kurš sēdēja viņam vistuvāk, tumsā nospļāvās. - Kāpēc?

-Cerēju kaut ko uzzināt par to, kas man meklējams. -Cilvēki brauc uz Lorbaneriju pēc zīda, - sacīja mērs. -Pēc akmentiņiem šurp nebrauc. Pēc amuletiem arī ne.

Un nemeklē nekādus roku vēcinātājus, buldurētājus un triku taisītājus. Te dzīvo godīgi cilvēki, kuri dara godīgu darbu.

-Taisnība. Viņam taisnība, - piebalsoja pārējie.

-Un mums šeit nevajag citādus cilvēkus - svešzemniekus, kuri ložņā apkārt un bāž degunu mūsu darīšanās. -Taisnība. Viņam taisnība! - pievienojās balsu koris.

- Ja te būtu kāds zintnieks, kurš nav jucis, mēs viņam liktu strādāt godīgu darbu - bet viņi neprot strādāt godīgu darbu.

-To viņi prastu gan, ja tas būtu iespējams, - sacīja Zvirbuļvanags. - Bet jūsu darbnīcas ir tukšas, dārzi neapkopti, un viss zīds, kas guļ noliktavās, tika noausts pirms daudziem gadiem. Ko jūs šeit, Lorbanerijā, darāt?  Mums ir savs darāmais, un citiem gar to nav daļas! - atcirta mērs, bet kalsnais vīrietis satraukts iesaucās : Pasaki labāk, kāpēc šurp vairs nebrāuc kuģi! Kas tur,  Horttaunā, notiek? Vai tas ir tāpēc, ka mūsu darbs ir slikts? - Vinu pārtrauca nikni nolieguma saucieni. Vīri liedza cits uz citu, cēlās kājās, mērs pakratīja dūri ZvirbuļVanagam sejā, kāds izrāva nazi. Visus bija pārņēmis dusmu neprāts. Arrens tūdaļ pielēca kājās. Viņš paskatījās  uz Zvirbuļvanagu, gaidīdams, ka tas tūdaļ piecelsies,maga gaismas piepešā spožuma apņemts, un apklusinās klaigātājus ar savu neslēpto spēku. Taču mags nedarīja. Viņš palika sēžam un skatījās vīros no cita uz citu, klausīdamies to draudus. Un pamazām tie pierima it kā nespētu saglabāt dusmas tāpat, kā nespēja saglabāt jautrību. Izrautais nazis tika paslēpts, draudi pārtapa ņirdzīgās piezīmēs. Vīri sāka doties projām kā suņi mitējušies plēsties; daži soļoja lepni un dižmanīgi,citu gaita atgādināja zaglīgu lavīšanos.

Kad ceļotāji palika divi vien, Zvirbuļvanags piecēlās kājās, iegāja viesnīcā un no krūzes pie durvīm iedzēra prāvu malku ūdens. - Iesim, zēn! - viņš teica. - Mani šeit pietiek.

-    Uz laivu?

-    Jā. - Viņš nolika uz palodzes divas sudraba moētu lai samaksātu par naktsmājām, un paņēma abu vieglo drēbju saini. Arrens jutās noguris un miegains, tacu,pārlaidis skatienu smacīgajai, drūmajai viesnīcas istabai un sijām ar nemierīgo sikspārņu bariem, viņš atcerējās iepriekšējo nakti šai vietā un labprāt sekoja Zvirbuļvanagam. Kad viņi gāja lejup pa Sosaras vienīgo tumšo ielu, Arrens nodomāja, ka, aizbraukdami tagad, viņi izvairīsies no ārprātīgā līdzbraucēja Sopli. Bet, nokļuvuši ostā, viņi redzēja, ka ārprātīgais jau gaida uz mola.

-    Tātad tu esi šeit, — sacīja mags. — Ja gribi līdzi, kāp laivā!    .

Neteicis ne vārda, Sopli iekāpa laivā un notupās blakus mastam kā liels, nekopts suns. Arrens, to redzēdams sadumpojās. - Valdniek! - viņš teica. Zvirbuļvanags pagriezās, un abi stāvēja vaigu vaigā uz mola virs laivas.

-    Šai salā visi ir jukuši, bet tu taču laikam tāds neesi. Kāpēc tu ņem viņu līdzi?

-    Par pavadoni.

-Par pavadoni — pie citiem jukušajiem? Vai varbūt viņs mūs aizvedis nāvē un mēs noslīksim vai dabūsim nazi mugurā?

-    Nāvē jā, bet es nezinu, pa kādu ceļu.

Arrens bija manāmi iekaisis, un, kaut gan Zvirbuļvanags atbildēja mierīgi, viņa balsī ieskanējās itin asioņi. Mags nebija radis, ka viņu iztaujā. Bet kopš brīža,kad Arrens pēcpusdienā uz ceļa bija mēģinājis viņu pasargāt no ārprātīgā un redzējis, cik tas veltīgi un nevajadzīgi, puisi mocīja netīkams sarūgtinājums, un dedzīgās uzticēšanās uzplūds, ko viņš bija jutis no rīta, šķita sabojāts un bezjēdzīgs. Viņš nespēj Zvirbuļvanagu pasargāt, viņam nav ļauts neko lemt, viņš nevar vai nedrīkst pat īsti izprast to, kas viņiem meklējams. Viņš vienkārši tiek vilkts līdzi kā bērns, kas nekur nav noderīgs. Bet viņš taču nav bērns!

-    Es nestrīdēšos ar tevi, valdniek, - Arrens teica tik vēsi, cik vien spēja. - Bet tas... bet tas pārsniedz saprātīguma robežas!

-    Jā, tas pārsniedz saprātīguma robežas. Turp, kurp mēs ejam, saprāts mūs nevestu. Vai tu brauksi līdzi vai paliksi šeit?

Arrenam acīs sasprāga dusmu asaras. - Es jau teicu, ka braukšu tev līdzi un kalpošu tev. Es nemēdzu lauzt savu doto vārdu.

-    Tas ir labi, - mags drūmi noteica un it kā gribēja novērsties. Tad viņš vēlreiz pagriezās pret Arrenu. - Tu

esi vajadzīgs, Arren, un es esmu vajadzīgs tev. Tagad varu tev pateikt: es ticu, ka šis ceļš, ko mēs ejam, ir tavs ceļš, un tu to ej nevis aiz padevības vai uzticības pret mani, bet tāpēc, ka tas bija tavs ceļš jau tad, kad tu mani vēl nebiji ieraudzījis, kad vēl nebiji spēris kāju uz Roukas salas, kad vēl nebiji aizbraucis no Enladas. Tu nevari atriezties atpakaļ.

Viņa balss nebija kļuvusi laipnāka. Arrens tikpat skarbi atbildēja: - Kā tad es varu griezties atpakaļ no šīs pasaules malas, ja man nav laivas?

- Tu domā, ka šī ir pasaules mala? Nē, tā atrodas tālāk. Varbūt mēs kādreiz nokļūsim pie tās.

Arrens vienreiz pamāja ar galvu un nošļūca lejup laivā. Zvirbuļvanags atraisīja virvi un ar vārdiem izsauci burā vieglu vēju. Kad viņi bija attālinājušies no drūmās tukšās Lorbanerijas piestātnes, no ziemeļu puses sāka pūst dzestrs, spirgts vējš; sudrabots mēness uznira tālumā no spīdīgās ūdens virsmas un apmirdzēja viņus no kreisās puses, kamēr laiva gar salas krastu slīdēja uz dienvidiem.

Ārprātīgais Lorbanerijas krāsotājs sēdēja sakumpis, atspiedies pret mastu, ar rokām apņēmis ceļgalus un nokāris galvu. Viņa pinkainie mati mēnessgaismā izskatījās gluži melni. Zvirbuļvanags laivas pakaļgalā bija ietinies segā un aizmidzis. Neviens nekustējās. Arrens sēdēja priekšgalā; viņš bija apzvērējis sev, ka visu nakti paliks sardzē. Ja mags ir nospriedis, ka viņu jukušais pasažieris naktī neuzbruks ne viņam, ne Arrenam, - labi, lai viņš tā domā, bet Arrens tomēr spriedīs pats un veiks pats savu pienākumu.

Taču nakts bija ļoti gara un ļoti mierīga. Mēnessgaisma nemainīga staroja lejup. Sopli, sakņupis pie masta, gari un klusi krāca. Laiva nemanāmi slīdēja uz priekšu; Arrens nemanāmi ieslīga miegā. Vienreiz viņš uztrūkās un redzēja, ka mēness ir tik tikko pakāpies augstāk; mezdams pie malas paštaisno tieksmi sargāt, viņš iekārtojās ērtāk un ļāvās miegam.

Viņš atkal sapņoja - tāpat kā, šķiet, visu šo ceļojuma laiku, un sākumā sapņi bija tikai saraustītas epizodes, dīvaini jaukas un nomierinošas. "Tālredzes" masta vietā auga koks ar lielām, izplestām, lapotām rokām; laivu vadīja gulbji, spēcīgiem spārnu vēzieniem lidodami tai pa priekšu; tālumā virs smaragdzaļās jūras mirdzēja

pilsēta ar baltiem torņiem. Pēc tam viņš atradās vienā no šiem torņiem un viegli, aizrautīgi kāpa augšup pa spirālveida kāpnēm. Šīs ainas mainījās, atkārtojās un pārtapa citās, kuras izgaisa bez pēdām; bet tad pēkšņi viņšat radās drūmajos, vienmuļi krēslainajos tīreļos, un viņā brieda šausmas, palēnām aizžņaugdamas elpu. Tomēr uz priekšu, tāpēc ka vajadzēja iet uz priekšu. Pēc ilgāka laika viņš aptvēra, ka iet uz priekšu šeit nozimē apli un atkal atgriezties pašam savās pēdās. Bet viņam jātiek ārā, jātiek projām. Tas kļuva arvien steidzamāk. Viņš sāka skriet. Skrienot apļi sašaurinājās un zeme kļuva nolaidena. Viņš skrēja pretī tumstošam, drūmam bezdibenim, skrēja arvien ātrāk un ātrāk ap tā grimstošo iekšmalu; milzīgs atvars vilka viņu iekšā tumsā; kad viņi aptvēra, viņam paslīdēja kāja, un viņš krita.

-    Kas noticis, Arren?

No laivas pakaļgala viņu uzrunāja Zvirbuļvanags. Pelēka ausma blāvoja pār nekustīgo jūru un debesim

-    Nekas.

-    Ļauns sapnis?

-    Nekas.

Arrenam sala un sāpēja labā roka, kurai viņš bija gulējis virsū. Viņš aizvēra acis, vairīdamies no austošās gaismas, un nodomāja: "Šādi mājieni un tādi mājieni bet nekad viņš nepasaka skaidri, kurp mēs braucaam un  kāpēc, un kādēļ arī man jābrauc uz turieni. Un tagad vēl savācis līdzi ārprātīgo! Kurš no mums ir vairāk jucis tas nelaimīgais vai es, ja jau braucu viņam līdzi?  viņi abi tagad spēj saprasties: Sopli teica, ka burvji laikos esot jukuši. Es šobrīd varētu atrasties mājās,  namā, savā istabā ar grebtajām sienām, sarkanajiem  grīdas paklājiem un uguni pavardā un varbūt šobrīd mostos lai ietu kopā ar tēvu vanagu medībās. Kāpēc es braucu tam līdzi ? Kāpēc viņš mani ņēma par ceļabiedru? Tas esot mans ceļš, viņš saka, bet tā ir burvja valoda: viņi ar skanīgiem vārdiem liek vienkāršajam izklausīties sevišķam. Bet vārdu nozīme vienmēr slēpjas citur. Ja man ir kāads ceļš, tad tas ved uz manām mājām, nevis liek bezmērķīgi klejot pa Robežjoslām. Mājās man ir savi  pienākumi, un es no tiem esmu aizbēdzis. Ja viņš patiešām domā, ka te darbojas kāds ienaidnieks ar burvja  spēku, kāpēc brauca šurp viens un līdzi ņēma tikai mani?

Viņš varēja paņemt kādu citu magu, kurš palīdzētu,  varēja paņemt kaut simtu. Varēja atvest veselu armiju, vai floti. Vai tā mēdz doties pretī lielām briesmām - ar  vienu laivu, kurā brauc vecs vīrs un zēns? Tas viss ir galīgas blēņas. Viņš pats ir ārprātīgs un pareizi teica, ka meklējot nāvi. Viņš meklē nāvi un grib vest mani līdzi. Bet es neesmu ne ārprātīgs, ne vecs; es nemiršu, es neiešu kopā ar viņu."

Uzslējies uz elkoņa, Arrens lūkojās tālumā. Mēness, kas bija uzlēcis, viņiem aizbraucot no Sosaras līča, tagad atkal mirdzēja priekšā, slīdēdams lejup. Aiz muguras, austrumu pamalē, ausa pelēka, drūma diena. Mākoņu nebija, bet debesis slēpa vienmuļa, neciešama pelēcība. Vēlāk dienā tveicēja saule, taču tā bija aizplīvurota, bez mirdzuma.

Visu dienu viņi brauca gar Lorbanerijas salu, kas zema un zaļa pletās labajā pusē. No krasta puses pūta viegls vējš pildīdams buru. Vakara pusē viņi pabrauca garām pēdējamējam garajam zemesragam, un vējš aprima. Zvirbuļvanags izsauca burā magvēju, un "Tālredze" gluži kā Piekūns, kas atrāvies no mednieka rokas, sāka strauji traukties uz priekšu, atstādama Zīda salu aiz muguras.

Krāsotājs Sopli visu dienu bija tupējis vienā un tajā pašā vietā; šķiet, viņu biedēja gan laiva, gan jūra, mocīja nelabums un grūtsirdība. Tagad viņš piesmakušā balsī ierunājās: - Vai mēs braucam uz rietumiem? ''

Saulrieta gaisma spīdēja viņam tieši sejā, bet  Zirbuļvanags, iecietīgs pat pret viņa muļķīgākajiem ; jautājumiem, pamāja ar galvu.

-    Uz Obeholu?

 Obehola ir uz rietumiem no Lorbanerijas.

-    Tālu uz rietumiem. Varbūt tur ir tā vieta.

-    Kāda tā vieta izskatās?

 Kā lai es zinu? Kā es to varu redzēt? Tā neatrodas Lorbanerijā! Es to meklēju jau gadiem - Četrus gadus, piecus gadus, tumsā, aizvērtām acīm, un viņš vienmēr sauca: nāc, nāc, bet es nevarēju nākt. Es neesmu burvju valdnieks, kas var izšķirt ceļu tumsā. Bet ir vieta,kurā

var nokļūt pa gaismu un zem saules. To Mildi un mana  māte negribēja saprast. Viņi tikai meklēja tumsā. Tad vecais Mildi nomira, un mana māte zaudēja prātu, aizmirsa burvības, kuras mēs izmantojām krāsošanā, tas atņēma viņai saprašanu. Viņa gribēja mirt, bet es teicu lai pagaida. Lai pagaida, līdz es atradīšu to vietu, vietai ir jābūt. Ja mirušie var atgriezties pasaulē un atdzīvoties, ir jābūt vietai, kur tas notiek.

-    Vai mirušie atgriežas un atdzīvojas?

-    Es domāju, ka tu to zini, - brīdi klusējis, Sopli un šķībi paskatījās uz Zvirbuļvanagu.

-    Es meklēju atbildes.

Sopli neko neteica. Pēkšņi mags pievērsa viņam  valdonīgu skatienu un laipni, bet stingri jautāja: -meklē iespēju dzīvot mūžīgi, Sopli?

Sopli bridi lūkojās viņam pretī, tad nolaida sarkanbrūno galvu uz rokām, aptvēra saliekto kāju potītes un sāka šūpoties turp un atpakaļ. Šķiet, viņš tiecās šo pozu ikreiz, kad bija nobijies, un tajā laikā neko nerunāja un nepievērsa uzmanību nekādām apkartejam norisē. Arrens izmisuma un pretīguma novērsa skatienu. Kā viņi varēs ceļot kopā ar Sopli dienām un nedēļām ilgi šajā nelielajā laivā? Tas šķita gluži kā dot dzīvā miesā patvērumu mirušai dvēselei.

Zvirbuļvanags atnāca uz kuģa priekšgalu un apmetās blakus Arrenam; atspiedis vienu celi pret airsolu, viņš lūkojās dzeltenīgajā vakargaismā. Tad viņš teica: - Tam virām ir labestīga dvēsele.

 Arrens neatbildēja. Pēc brīža viņš vēsi jautāja:

- Kas  ir Obehola? Es tādu vārdu neesmu dzirdējis.

-Es zinu tikai vārdu un vietu uz kartes, vairāk neko...

 Paskaties: Gorbadonas pavadones!

Lielā topāza krāsas zvaigzne tagad bija pacēlusies augstāk dienvidu pamalē, un zem tās pa kreisi mirdzēja balta un pa labi zilganbalta zvaigzne, veidodamas trijstūri un apgaismodamas blāvo jūru.

-    Vai tām ir vārdi?

-    Vārdu maģistrs tos nezināja. Varbūt Obeholas un Vellogi cilvēki zina to vārdus. Es nezinu. Tagad mēs dodamies svešās jūrās, Arren, un braucam zem Beigu zīmes.

Puisis neatbildēja un gandrīz ar naidu lūkojās spožajās bezvārda zvaigznēs virs bezgalīgā ūdens plašuma.

Dienu pēc dienas viņi peldēja rietumu virzienā; virs ūdens valdīja dienvidu pavasara siltums, un debesis bija dzidras un skaidras. Tomēr Arrenam likās, ka gaisma ir drusku nespodra - kā saules stari, kas slīpi krīt cauri stiklam. Ūdens bija remdens, un pelde nedeva lielu atspirdzinājumu. Sāļais ēdiens šķita bezgaršīgs. Visam itin kā trūka veldzes un dzidruma; vienīgi naktī zvaigznes siroja ar tādu spožumu, kādu viņš nekad nebija redzējis, teltis gulēja un lūkojās tajās, līdz iemiga. Gulēdams

viņš redzēja sapņus, un vienmēr tajos atkārtojās tas pats redzētais tīrelis vai bedre, reizēm klinšu ieskauta ieleja vai garš, zemu padebešu apēnots ceļš, kas ved lejup;vienmēr tā pati blāvā gaisma, šausmu apjauta un bezcerīgie pūliņi aizbēgt.

Zvirbuļvanagam viņš nekad to nestāstīja. Viņš nerunāja ar magu ne par ko nozīmīgu - tikai par sīkiem ikdienas atgadījumiem, un Zvirbuļvanags, kurš vienmēr grūti iekustināms sarunai, tagad gandrīz visu laiku klusēja.

Tagad Arrens redzēja, kāds muļķis ir bijis, ar miesu un dvēseli uzticēdamies šim noslēpumainajam, nemiera pilnajam cilvēkam, kurš ļauj sevi vadīt spējām jūtami necenšas saprātīgi virzīt savu dzīvi, necenšas to nosargāt. Tagad viņš ir nodevies nāves domām, un tas ir tāpēc, domāja Arrens, ka viņš neuzdrošinās skatīties acīs pats savai neveiksmei - atziņai, ka burvju māksla vairs nav varens spēks cilvēku vidū.

Tagad viņam šķita skaidrs: tiem, kuri zina noteikumus, nav daudz noslēpumu tajā maģijas mākslā, Zvirbuļvanagam un visām burvju un zintnieku paaudze nesusi tik daudz slavas un varas. Nav vairs atlicis daudz citu gudrību kā vēju un laika rīkošana, zināšanas dziedniecības augiem un veiklas ilūziju parādes - miglas gaismas un apveidu maiņas, kas var mulsināt nezinātāju, taču būtībā ir vistīrākie triki. Realitāte no tā nemainās. Maģijas mākslā nav nekā tāda, kas dotu cilvēkam pār citiem cilvēkiem; tā neko neiespēj arī cīņā pret nāvi. Magi nedzīvo ilgāk par parastajiem cilvēkiem. Visi slepenie vārdi kopā nespēj attālināt vinu pašu nāvi ne par vienu stundu.    

Pat ikdienas sīkumos nav vērts rēķināties ar  Zvirbuļvanags savu prasmi vienmēr izmanto skop:kad vien

 iespējams, viņi brauc ar pasaules vēju; uzturam viņi zivis, un tagad pat jātaupa dzeramais ūdens kā parastākajiem jūrniekiem! Pēc tam, kad četras dienas bija cīnījušies ar nemitīgām pretvēja brāzmām, Arrens-jautāja, vai mags nevarētu izsaukt burā kādu drusku ceļavēja, un, kad Zvirbuļvanags papurināja galvu, viņš gribēja zināt, kāpēc.

- Neklājas slimnieku sūtīt uz sacīkstēm, - Zvirbuļvanags atbildēja, - vai apkrautam nesējam likt uz muguras vēl vienu akmeni. - Nekļuva skaidrs, vai viņš runā par sevi vai par pasauli kopumā. Viņa atbildes vienmēr bija negribīgas un grūti saprotamas. Te nu ir visa maģijas būtība, Arrens nodomāja: dot mājienus par dižām nozīmēm, īstenībā neko nepasakot, un pilnīgu bezdarbību uzdot par burvju mākslas kalngalu.

Arrens bija pūlējies neievērot Sopli klātbūtni, taču tas nebija iespējams ; turklāt drīz viņš sāka just kaut kādu radniecīgu saiti ar ārprātīgo. Sopli nebija tik ārprātīgs, kā lika domāt viņa nekoptie mati un saraustītā valoda; vismaz šis ārprāts nebija tik primitīvs. Patiesībā visvairāk tas izpaudās viņa šaušalīgajās bailēs no ūdens. Iekāpšana laivā viņam bija prasījusi izmisīgu drosmi, un šo baiļu skaudrumu viņam neizdevās mazināt visu brauciena laiku; pa lielākai daļai viņš turēja galvu noliektu, lai nebūtu jāredz viļņojošais, šļakstošais ūdens visapkārt. Pieceļoties kājās, viņam reiba galva, un viņš cieši turējās Pie masta. Kad Arrens pirmoreiz nolēma izpeldēties un no Priekšgala ielēca ūdenī, Sopli šausmās iekliedzās; kad Attens ierāpās atpakaļ laivā, nabaga vīrs no bailēm izskatījās zaļgans. - Es domāju, ka tu gribi noslīcināties, -teica, un Arrens nespēja valdīt smieklus.

Tajā pēcpusdienā, kamēr Zvirbuļvanags sēdēja, iegrimis domās, neko neredzēdams un nedzirdēdams,Sopli, vairākkārt klūpot pār airsoliem, piesardzīgi atlavījās pie Arrena. Viņš klusi teica: - Tu taču negribi vai ne?

-    Protams, ne.

-    Bet viņš grib, - Sopli teica, ar apakšžokļa viegli norādīdams uz Zvirbuļ vanaga pusi.

-    Kāpēc tu tā saki?

Arrens runāja valdonīgā tonī, kas viņam padevās glužij dabiski, un Sopli to pieņēma par pašsaprotamu, kaut ari, bija gadus desmit vai piecpadsmit vecāks par Arrena! Viņš atbildēja ar bijīgu pieklājību, taču tikpat saraustīti kā iepriekš: - Viņš grib nokļūt līdz slepenajai vietai.  es nezinu, kāpēc. Viņš negrib... Viņš netic... solījumam

-    Kādam solījumam?

Sopli asi paskatījās uz Arrenu, un viņa acīs iezibējās  kaut kādas cilvēciskā saprāta paliekas, tomēr Arrena griba bija spēcīgāka. Ļoti klusi viņš atbildēja: - Tu zini. Dzīvības solījumam. Mūžīgas dzīvības solījumam.

Arrenam pār visu augumu pārskrēja ledainas tirpas. Viņš atcerējās savu sapni: tīrelis, bedre, klintis, blāvā gaisma. Tā ir nāve, tās ir nāves šausmas. Tā ir nāve, no kā viņam jābēg, no kā jāatrod izejas ceļš. Un uz sliekšņa tur stāv ēnainais stāvs, turēdams rokā mazu gaismekli pērles lielumā - mūžīgās dzīvības dzirksti.

Arrens pirmoreiz cieši ielūkojās Sopli acīs; tās bija gaiši brūnas un ļoti skaidras, un Arrens tajās redzēja,ka beidzot ir sapratis un, ka Sopli zina to pašu, ko viņs.

-    Viņš... - krāsotājs teica, atkal pavērsdams  Zvirbuļvanagu, - viņš negrib atdot savu vārdu. Neviens nevar dabūt cauri viņa vārdu. Eja ir pārāk šaura.

-Vai tu to esi redzējis?

-    Tumsā, savā prātā. Ar to nepietiek. Es gribu tur nokļūt, gribu to redzēt. Pasaulē, pats savām acīm.

 Ja nu es nomirstu un neatrodu ceļu, neatrodu to vietu? Lielāka daļa to nevar atrast, viņi pat nezina, ka tāda ir. Tikai dažiem no mums ir tāds spēks. Bet tas ir grūti, jo šis spēks ir jāatdod, lai tur tiktu... Un nav vairs burvju vardu. Nav vairs īsto vārdu. Prātā to izdarīt ir pārāk grūti. Un  kad... jāmirst, tad prāts... mirst līdzi. - Pie šī vārda viņš katru reizi sastomījās. - Es gribu zināt, ka tikšu atpakaļ. Gribu būt tur. Dzīvības pusē. Gribu dzīvot un būt drošībā.

 Neieredzu... neieredzu šo ūdeni...

Krāsotājs savilka rokas un kājas kopā kā krītošs zirneklis un saraudamies nolieca pinkaino, sarkanmataino galvu lejup, lai nevajadzētu skatīties uz jūru.

Pēc tam Arrens vairs nevairījās no sarunām ar Sopli, saprazdams, ka Sopli zina ne vien viņa vīzijas, bet arī vina bailes; turklāt visļaunākajā gadījumā Sopli varētu viņam palīdzēt stāties pretī Zvirbuļvanagam.

Visu laiku, gan bezvējā, gan saraustītās vēja brāzmās, viņi lēni peldēja uz rietumiem - turp, kurp viņus pēc Zvirbuļvanaga ieceres it kā vadīja Sopli. Bet Sopli taču viņus nevada, viņš nemaz nepazīst jūru, nekad nav redzējis karti, nekad nav sēdējis laivā un līdz šķebīgumam baidās no ūdens! Tas ir mags, kurš viņus vada un tīši ved neceļā. Arrens tagad to saprata un bija pārliecināts par īsto iemeslu. Arhimags zina, ka viņi un citi viņiem līdzīgie meklē mūžīgu dzīvību, ka tā viņiem ir solīta, ka viņi tiek  aicināti pēc tās un var to atrast. Savā lepnumā, savā visaptverošajā arhimaga lepnumā viņš baidās, ka viņi var to iegūt, apskauž viņus un baidās no viņiem, negrib, lai kāds būtu izcilāks par viņu pašu. Viņš grib aizpeldēt Atklātajā Jūrā tālāk par visām zemēm, līdz nokļūs tur, no kurienes vairs nevar atgriezties, un tur viņi visi nomirs aiz slāpēm, s ir gatavs mirt pats, lai neļautu viņiem iegūt mūžīgo dzīvibu.

Laiku pa laikam gadījās brīži, kad Zvirbuļvanags runājās ar Arrenu par kādu sīkumu attiecībā uz laivas vadīšanu vai kopā ar viņu izpeldējās siltajā jūrā,vai zem spožajām zvaigznēm novēlēja puisim labu nakti, un tados brīžos visas šīs iedomas šķita pilnīgas blēņas. Viņs raudzījās ceļabiedrā, redzēja tā cieto, skarbo, pacietīgo seju un domāja: "Tas ir mans valdnieks un draugs." Un šķita neticami, ka viņš par to ir šaubījies. Tomēr pēc neilga laika viņš šaubījās atkal, un abi ar Sopli viņi pārmiji skatienus, it kā brīdinādami viens otru no kopīgā ienaidnieka.

Katru dienu karsti tveicēja saule, bet tās gaisma bija nespodra. Kā matēts spīdums tā vizēja uz jūras līganā  virsmas. Ūdens bija zils, debesis zilas; nekādas ēnas,nekādas pārmaiņas. Vēja pūsmas te uzradās, te pamira. viņi grozīja buru, cenzdamies tās notvert, un lēnām vi^rzījās uz priekšu pretī bezgalībai.

Kādu pēcpusdienu tomēr vēja pūsmai sekoja spozāka gaisma, un Zvirbuļvanags, norādīdams augšup, virs rietošās saules, teica: - Skaties! - Augstu virs masta stiep jūras zosu rinda, kas iezīmējās debesu klajumā kā melna rūnu zīme. Zosis slīdēja uz rietumiem; sekodami tām viņi nākamajā dienā tālumā ieraudzīja lielu salu.

-    Tā pati ir, - teica Sopli. - Tā zeme. Mums jābrauc turp.

-    Vai tur ir vieta, kuru tu meklē?

-    Jā. Tur mums jāpiestāj. Tālāk aizbraukt mēsnevaram.    

-    Tai jābūt Obeholai. Aiz tās Dienvidu Robežjoslā vēl viena sala  Vellogi. Un Rietumu Robežjoslā salas stiepjas vēl tālāk uz rietumiem nekā Vellogi sala. Vai  esi drošs, ka nemaldies, Sopli?

 Lorbanerijas krāsotājs sadusmojās, un viņa acīs atkal parādījās iztrūcinātais skatiens, tomēr Arrens nodomāja, ka viņš nerunā kā ārprātīgais — kā toreiz, kad viņi pirms daudzām dienām bija satikušies Lorbanerijā. - Jā. Mums tur jāizkāpj. Mēs esam aizbraukuši pietiekami tālu. Vieta, ko meklējam, ir tur. Vai gribi, lai es zvēru, ka zinu? Vai lai zvēru pie sava vārda?

-    To tu nevari, - Zvirbuļvanags skarbi teica, lūkodamies augšup uz Sopli, kurš bija augumā lielāks par viņu; Sopli bija piecēlies kājās un, cieši iekrampējies mastā, skatījās uz tālo zemi. - Nemēģini, Sopli!

Krāsotāja skatiens satumsa kā niknumā vai lielās sāpēs. Viņš raudzījās uz zilganajiem kalniem, kas vīdēja tālumā aiz viļņojošā, trīsošā ūdens klajuma, un teica: -Tu mani ņēmi līdzi par pavadoni. Šī ir tā vieta. Mums tur jāizkāpj.

-    Mēs tur izkāpsim, jo mums vajadzīgs ūdens, - Zvirbuļvanags sacīja un aizgāja pie stūres. Sopli murminādams apsēdās agrākajā vietā pie masta. Arrens dzirdēja viņu vairākas reizes sakām: - Zvēru pie sava vārda. Pie sava vārda! - un katru reizi, to teikdams, viņš saviebās kā sāpēs.

Pūšot ziemeļu vējam, viņi piepeldēja salai tuvu klāt un brauca gar krastu, meklēdami līci vai piestāšanās vietu, toču gar visu ziemeļu piekrasti karstās saules spožumā ēzdami dārdēja viļņi. Tā pati saule cepināja salas zaļos kalnus, kas līdz pat virsotnēm bija apauguši kokiem.

Apbraukuši apkārt zemesragam, viņi beidzot ieraudzīja dziļu pusmēness apveidu līci ar baltu smilšu pierasti. Šeit viļņi skalojās rāmi, jo zemesrags atturēja ūdens sparu, un laiva varēja piestāt pie krasta. Piekrastē un mežos aiz tās nemanīja nekādas cilvēku klātbūtnes Pazīmes - ne laivas, ne jumta, ne dūmu grīstes.

Līdzko"Tālredze" iepeldēja līcī, vieglais vējš pilnīgi norima. Valdīja kluss, sastindzis karstums. Arrens paņēma ainrus, un Zvirbuļvanags apsēdās pie stūres. Vienīgā skaņa visa apkārtnē bija airu čirksti dullos. Virs viņiem arviev ciešākā lokā slējās zaļās kalnu virsotnes. Saule klāja par ūdeņiem balti kvēlošas gaismas segu. Arrens juta ausis dobji pulsējam asinis. Sopli bija atrāvies no drošās vietas pie masta un tupēja laivas priekšgalā, turēdamies pie borta un saspringti lūkodamies uz cietzemi. Zvirbuļ-vanaga tumšā, rētainā seja spīdēja zem sviedru kārtas kā ieeļļota; viņa skatiens nemitīgi slīdēja no zemajiem viļņiem uz mežainajām nogāzēm virs piekrastes.

- Aiziet! - viņš sacīja Arrenam un laivai. Arrens tris reizes spēcīgi pievilka airus, un "Tālredze" viegli atdūrās smiltīs. Zvirbuļvanags izlēca no laivas, lai ar pēdējo viļņu grūdienu izstumtu to pavisam krastā. Pastiepis rokas tvērienam, viņš piepeši sagrīļojās un krita, pusceļā atsizdamies pret laivas pakaļgalu. Vilnim plūstot atpakaļ, viņš ar milzu piepūli ievilka laivu atkal ūdenī, un, kad tā šūpojās starp krastu un jūru, pāri malai ielēca iekšā. -Airē- viņš izgrūda un nometās četrrāpus, cenzdamies atgūt  elpu; no viņa straumītēm pilēja ūdens. Rokā viņš turēja šķēpu - divas pēdas garu metamo šķēpu ar bronzas uzgali. Kur viņš to ņēmis? Kamēr Arrens apjucis turēja airus, parādījās vēl viens šķēps; tas ietriecās airsola sāna sašķaidīdams koku, un krizdams apmeta plašu loku. Zemājos pakalnos virs piekrastes, koku aizsegā zibēdami  un pietupdamies kustējās cilvēku stāvi. Gaisā skaneja klusi svilpieni un švīksti. Arrens spēji ierāva galvu plecos saliecās un sāka spēcīgi airēt: divi vēzieni, lai aizkļūtu no sēkļa, trešais, lai apgrieztu laivu un tiktu projām.

 Sopli, sēdēdams laivas priekšgalā Arrenam guras, piepeši sāka kliegt. Arrena rokas tika sagrābtas pēkšņi, ka airi izšāvās no ūdens. Viena aira gals iesitas viņam pakrūtē, un bridi viņš apdullis palika bez elpas. Griez atpakaļ! Griez atpakaļ! - Sopli kliedza. Laiva jidenī salēcās un spēcīgi sašūpojās. Līdzko Arrens atkal bija stingri satvēris airus, viņš saniknots pagrieza galvu.

Sopli laivā nebija.Visapkārt viņiem viļņojās un saulē mirdzēja dziļais līča ūdens.

Arrens apstulbis vēlreiz paskatījās atpakaļ, tad palūkojās uz Zvirbuļvanagu, kurš bija sakņupis laivas pakaļgalā. - Re, tur, - Zvirbuļvanags teica, uz kaut ko rādīdams, taču tur nekā nebija - tikai jūra un saules spožums. Dažus jardus no laivas ūdenī bez trokšņa iekrita metamais šķēps un tūlīt pazuda dziļumā. Arrens desmit vai divpadsmit reizes spēcīgi pievilka airus, tad sāka airēt atpakaļgaitā un vēlreiz paskatījās uz Zvirbuļvanagu.

Zvirbuļvanaga plaukstas un kreisā roka bija asiņainas; viņš turēja pie pleca piespiestu buraudekla gabalu. Šķēps ar bronzas uzgali gulēja laivas dibenā. Kad Arrens to ieraudzīja pirmoreiz, Zvirbuļvanags nebija to turējis rokā:šķēps bija slējies gaisā no ievainojuma plecā, kur ieurbies uzgalis. Zvirbuļvanags pētīja ūdeni starp laivu un balto piekrasti, pa kuru žilbinošajā tveicē šaudījās un lēkāja vairāki sīki stāvi. Beidzot viņš teica: - Brauc tālāk!

-    Sopli...

-    Viņš vairs neuzpeldēja.

-    Vai viņš ir noslīcis? - Arrens neticīgi jautāja.

Zvirbuļvanags pamāja ar galvu,

Arrens cītīgi airēja, līdz piekraste kļuva par baltu svītru starp mežiem un lielajām, pelēkajām virsotnēm, -virbuļvanags sēdēja pie stūres, turēdams audekla gabalu pie pleca, bet nepievērsdams tam uzmanību.

- Vai viņam trāpīja šķēps?

-    Viņš ielēca ūdenī.

-    Bet viņš... viņš nemācēja peldēt. Viņš baidījās noūdens!  

 -    Jā. Baidījās ka no nāves. Viņš gribēja... Viņš gribēja tikt uz sauszemes.

-    Kāpēc viņi mums uzbruka? Kas viņi tādi ir?

-    Droši vien uzskatīja mūs par ienaidniekiem. Vai tu.. brīdi varētu man palīdzēt ar šo te? - Arrens ieraudzīja, ka plecam piespiestais auduma gabals ir samircis koši sarkans.

Šķēps bija trāpījis starp pleca locītavu un atslēgas kaulu, pārcirzdams vienu no lielajām vēnām, kas spēcīgi asiņoja. Pēc Zvirbuļvanaga norādījumiem Arrens saplēsa strēmelēs vienu no kokvilnas krekliem un sāka pārsiet ievainojumu. Zvirbuļvanags palūdza, lai viņš padod šķēpu, un, kad Arrens to ielika viņam klēpī, mags pārvilka labo roku pār asmeni, kas bija tievs un garš kā vītola lapa, rupjš bronzas darinājums; viņš it kā gribēja kauto sacīt, bet pēc brīža papurināja galvu. — Man nav speka burvībām, - viņš teica. - Vēlāk. Gan būs labi. Vai tu van izvest mūs no šī līča, Arren?

Puisis klusēdams atgriezās pie airiem. Saliecis muguru, viņš sparīgi strādāja, un, tā kā jauneklīgajā, lokanajā auguma spēka bija pietiekami daudz, viņš izveda Tālredzi" no pusmēness līča atklātā jūrā. Robežjoslu bija pārņēmis ilgais, rāmais pusdienlaika miers. Bura ļengeni karājās lejup. Saule kveldēja cauri dūmakas plīvuram un zaļās virsotnes lielajā tveicē šķita trīcam un drebam. Zvirbuļvanags izstiepies gulēja laivas dibenā, atspiedis  galvu pret airsolu blakus grozeklim; viņš gulēja nekustīgs, puspavērtām acīm un lūpām. Arrenam nepatika viņa sejā, un viņš lūkojās ūdenī aiz laivas pakaļgala. Virs ūdens trīsēja tveices dūmaka, it kā no debesīm ķeptos timekļu plīvuri. Arrena rokas pagurumā drebeja, bet viņš airēja tālāk.

-    Kurp tu mūs ved? - Zvirbuļvanags piesmakušā balsī jautāja, piecēlies pussēdus. Arrens pagriezdamies ieraudzīja, ka pusmēness līcis atkal ieskauj laivu savās zaļajās rokās un priekšā blāv baltā piekrastes svītra, bet gaisā virs galvas blīvējas kalni. Pats nemanīdams, viņš bija pagriezis laivu atpakaļ.

-    Es vairs nevaru paairēt, - Arrens teica, nolikdams airus un iedams apmesties laivas priekšgalā. Viņam joprojām likās, ka Sopli sēž aizmugurē pie masta. Viņi tik daudz dienu bija pavadījuši kopā un viņa nāve bija pienākusi tik pēkšņi un bezjēdzīgi, ka notikušais bija grūti saprotams. It viss bija grūti saprotams.

Laiva rāmi šūpojās viļņos, bura ļengani karājās mastā. Līcī sāka plūst paisuma ūdens; lēnām pagriezdams "Tālredzi" ar sānu pret straumi, tas nelieliem grūdieniem nesa laivu arvien dziļāk līcī pretī tālajai, baltajai piekrastes svītrai.

-    "Tālredze", - mags saudzīgi teica un piebilda pāris vārdu Senvalodā; laiva lēni sašūpojās, pagriezās ar Priekšgalu pret jūru un pa balti kvēlošo ūdens klajumu aizslīdēja projām, izraudamās no līča rokām.

Taču nepilnas stundas laikā tā tikpat lēni un klusi pie-tinia, apstājās, un bura atkal nedzīvi nokārās lejup. Arrens Paskatījās atpakaļ un redzēja, ka ceļabiedrs guļ laivā tāpat iepriekš, bet viņa galva atmesta atpakaļ un acis aizvērrtas.

Visu šo laiku Arrens juta smagas, šķebīgas šausmas, arvien pieauga un neļāva viņam rīkoties, itin kā smalkiem pinekļiem sasaistīdamas miesu un prātu. Viņā nebija nekādas drosmes, kas spētu cīnīties pret šīm bailēm, tikai  trulas dusmas par savu likteni.

Nedrīkstētu ļaut laivai pieslīdēt tuvu klinšaina krastiem, kuros cilvēki uzbrūk svešiniekiem, - tikda viņš saprata, taču šķita, ka tam nav nozīmes. Ko tad viņš var darīt? Airēt laivu atpakaļ uz Rouku? Arrens jutās zudis, bezcerīgi pazudis Robežjoslas plašumos. Pēc nedēļām ilgā brauciena viņš nekad nespēs aizvadīt laivu atpakaļ līdz kādai viesmīlīgai salai. To varētu vienīgi maga palīdzību, bet Zvirbuļvanags gulēja ievainots un bezpalīdzīgs, un tas bija noticis tikpat pēkšņi un bezjēdzīgi kā Sopli nāve. Viņa seja bija pārvērtusies, kļuvu ļengana un dzeltenīga... varbūt viņš mirst Arrens saprat ka vajadzētu iet un novietot viņu zem nojumes, kur nekveldē saule, un iedot viņam ūdeni: cilvēkam, kurs zau dējis asinis, vajag dzert. Bet ūdens nepietika jau vairaka dienas; muca bija gandrīz tukša. Kāda tam nozīme? Ne kam vairs nav nozīmes, nav jēgas. Viņu veiksme ir aiztecējusi.

Ritēja stundas, karsēja saule, un pelēcīgā tveice ieskāva Arrenu no visām pusēm. Viņš sēdēja nekustēdamies.

Pierei pieskārās spirgtāka pūsma. Arrens paskatījās augšup. Bija vakars; saule bija norietējusi, un rietumi kvēloja nespodri sarkani. Viegla austrumu vēja dzīta. "Tālredze” lēni slīdēja gar stāvajiem, mežainajiem Obeholas krastiem.

Arrens aizgāja pie sava ceļabiedra, iekārtoja viņam zem nojumes guļamo matraci un iedeva padzerties. To viņš darīja steigšus, cenzdamies neskatīties uz pārsēju ko vajadzēja nomainīt, jo brūce nebija gluži mitējusies asiņot. Zvirbuļvanags, gurds un zaudējis spēkus, neko nerunāja; pat kāri dzerdams, viņš aizvēra plakstus un slīga miegā, it kā šīs alkas būtu vēl spēcīgākas. Viņš gulēja klusi, un, kad vējš tumsā pierima, tā vietā nestājās magvējš, un laiva atkal dīki šūpojās rāmi viļņotajā ūdenī. Bet kalni, kas slējās labajā pusē, tagad izskatījās melni pret krārāšņi zvaigžņotajām debesīm, un Arrens ilgi lūkojās tajos. To apveidi viņam likās pazīstami, it kā viņš tos būtu redzējis jau agrāk, it kā viņš tos būtu pazinis visu mūžu.

Likdamies gulēt, viņš iekārtojās ar seju uz dienvidiem, un tur, augstu debesīs virs plašā jūras klajuma, mirdzēja Gorbadonas zvaigzne. Kopā ar divām zemākajām zvaigznēm tā veidoja trijstūri, un zem tā bija parādījušās trīs citas, taisnā līnijā izvietojušās zvaigznes, kopā veidodamas lielāku trijstūri. Nakts gaitā no melni sudrabotā lidzenuma iznira vēl divas zvaigznes, tikpat dzeltenas ķā Gorbadona, tikai bālākas, un izvietojās slīpi no labās puses uz kreiso, sākot no trijstūra pamatnes labā stūra. Tātad tur ir jau astoņas no deviņām zvaigznēm, kurām it kā jāveido cilvēka stāvs vai ari hardiešu Agnena rūna. Arrena acis nekādu cilvēka stāvu neredzēja; varbūt tas bija ļoti izkropļots, kā tas zvaigznājos mēdz būt; taču rūna bija skaidri saskatāma - āķis un šķērssvītra, pietrūka tikai pēdējā pamatnes vilciena, jo beidzamā zvaigzne vēl nebija uzlēkusi.

Vērodams zvaigznāju, Arrens aizmiga.

Kad viņš rītausmā pamodās, "Tālredze" bija aiznesta gabalu tālāk no Obeholas. Migla slēpa krastus un mežus, un redzamas bija tikai kalnu virsotnes; tālāk, virs violetiem dienvidu ūdeņiem, migla pārtapa caurspīdīgā dūmakā, aizplīvurodama pēdējās zvaigznes.

Arrens paskatījās uz ceļabiedru. Zvirbuļvanags elpoja saraustīti, it kā zem miega virskārtas viļņotu sāpes, tomēr Služi to nepārtraukdamas. Viņa seja saltajā, neaizēnotajā gaissmā izskatījās izvagota un vecīga. Arrens, raudzīdamies viņā, redzēja cilvēku, kuram nav nekāda spēka, burvju spēju, varenības, pat jaunības ne — itin nekā.

Viņš nebija izglābis Sopli, nebija izvairījies no raidītā šķēpa Viņš bija ievedis visus briesmās un nebija spējis paglābt. Tagad Sopli ir miris, viņš pats mirst, un jāmirst būs ari Arrenam. Viss šī vīra vainas dēļ, un viss velti, bez jebkāda ieguvuma.

Tā Arrens lūkojās viņā ar izmisuma acīm, kas neko nespēja redzēt.

Viņā nesakustējās nekādas atmiņas par strūklaku zem pīlādža, par balto maga gaismu miglā uz vergu kuģa vai par panīkušajiem dārziem ap Krāsotāju namu. Viņā nemodās ne lepnums, ne spītība. Viņš vēroja ausmu virs klusās jūras un zemajiem, plašajiem viļņiem, kas mirgoja gaiša ametista krāsā, un viss šķita kā sapnis — bāls, bez īstenības skaudruma un dzīvīguma. Un sapņa dziļumos, tāpat kā jūras dziļumos, nebija nekā, vienīgi tukšums. Dziļuma nemaz nebija.

Laiva peldēja uz priekšu lēni un nevienmērīgi, vēja mainīgo untumu dzīta. Aiz muguras pret saullēkta debesīm melni iezīmējās Obeholas kalnu virsotnes, un pamazām cēlās vējš, nesdams laivu projām no krasta, projām no pasaules atklātajā jūrā.

Tās dienas vidū Zvirbuļvanags sakustējās un lūdza ūdeni. Padzēries viņš vaicāja: - Kurp mēs braucam? -Jobura virs galvas bija cieši nostiepta un laiva traucās kā bezdelīga pār slaidajiem viļņiem.

 Uz rietumiem vai ziemeļrietumiem.

-Man salst, - Zvirbuļvanags teica. Saule spoži kvēloja, karsēdama laivu kā spelti.

Arrens neko neatbildēja.

-Centies turēties uz rietumiem. Vellogi, uz rietumiem no Obeholas. Tur ir zeme. Mums vajag ūdeni.Puisis skatījās uz priekšu pār klajo jūru.

- Kas noticis, Arren?

Jauneklis neatbildēja.

Zvirbuļvanags mēģināja piecelties sēdus, bet, kad tas neizdevās, viņš centās aizsniegt savu zizli pie riku kastes, tomēr tas nebija aizsniedzams, un, kad viņš atkal mēģina runāt, vārdi strēga izkaltušajās lūpās. Brūce zem Piemirkušā un apkaltušā pārsēja atkal sāka asiņot, un uz Melnajām krūtīm veidojās koši sarkans zirnekļa tīklam līdzīgs veidojums. Viņš strauji ievilka elpu un aizvēra acis.

Arrens paskatījās uz gulētāju, bet tikai īsu bridi un bezjebkādām jūtām. Aizgājis laivas priekšgalā, viņš atkal notupās un raudzījās tālumā. Mute viņam bija sausa. Austrenis, kas tagad vienmērīgi pūta pār atklāto jūru, bija sauss kā tuksneša vējš. Muciņā bija atlikušas tikai divas vai trīs pintes ūdens, un tās, pēc Arrena domām, bija Zvirbuļvanagam, nevis viņam; puisim  neienāca prātā aiztikt šo ūdeni. Arrens bija izmetis makšķeres, jo pēc aizbraukšanas no Lorbanerijas bija iemācījies, ka jēlas zivis remdē gan izsalkumu, gan slāpes, taču nekas neķērās. Bet arī tas nelikās svarīgi. Laiva peldēja pa ūdens tuksnesi tālāk. Virs laivas tieši tapat austrumiem uz rietumiem lēni virzījās saule, tomēr apdzīdama braucējus par visu debess tiesu.

Vienubrīd Arrenam likās, ka viņš dienvidu pusē redz zilu izcilni, kas varētu būt gan zeme, gan mākonis; laiva jau vairākas stundas virzījās uz ziemeļrietumiem. Viņš necentās mainīt virzienu, bet ļāva tai peldēt uz prieki. Varbūt zeme ir īsta, varbūt ne, bet tam nav nozīmes.Arrēnam viss plašais, mirdzošais vēja un gaismas krāšņums: izskatījās blāvs un neīsts.

Pienāca nakts, pienāca atkal rīts, atkal nakts, atkal rīts - gluži kā vienmērīgi bungu vālīšu sitieni uz  nostieptā debess audekla.

Arrens iemērca roku pār laivas malu ūdenī. Īsu  mirkli viņš redzēja spilgtu ainu: bāli zaļgana roka zem dzīvibas pilna ūdens. Pieliecies Arrens nosūkāja no pirksi mitrumu. Tas bija rūgts un sūrstoši dedzināja lūpas,bet viņš darīja to vēlreiz. Pēc tam viņam kļuva nelabi, un viņš sakņupis sāka vemt, bet rīkli tikai dedzināja zults. Nebija vairs atlicis ūdens, ko dot Zvirbuļvanagam un Arrens baidījās iet magam tuvumā. Viņš apgulas drebēdams, par spīti karstumam. Viss bija kluss, un spožs - neizturami spožs. Arrens paslēpa acis no gaismas.

Viņi trijatā stāvēja laivā - tievi, stūraini radījumi lielām acīm, kā dīvaini, tumši gārni vai dzērves. Viņu balsis skanēja smalki kā putnu čiepsti. Arrens viņus nesaprata. Viens notupās pie viņa ar tumšu pūsli rokā un ielēja no kautko Arrenam mutē: tas bija ūdens. Arrens kāri dzēra, aizrijās, atkal dzēra, līdz iztukšoja visu maišeli. Tad viņš paskatījās apkārt un mēģināja uztrausties kājās, atkārtodams: - Kur viņš ir, kur viņš ir? - Jo "Tālredzē" kopā ar viņu bija tikai šie trīs savādie, tievie cilvēki.

Tie nesaprašanā lūkojās uz Arrenu.

-    Otrs braucējs, - viņš ķērcoši iesaucās; sūrstošā rīkle un pārkaltušās lūpas traucēja veidot vārdus. - Mans draugs...

Viens no svešajiem saprata Arrena uztraukumu, kaut ari nesaprata vārdus, un viegli uzlika roku viņam uz pleca, ar otru norādīdams uz priekšu. - Tur, - viņš mierinošā balsī teica.

Arrens paskatījās. Laivas priekšā un uz ziemeļiem no tās viņš ieraudzīja plostus - gan tuvu pie laivas, gan izkaisītus pa visu tālo plašumu; plostu bija tik daudz, ka tie izskatījās kā peldošas rudens lapas dīķī. Tie bija zemi, gandrīz ūdens līmenī, un katram vidū slējās viena vai divas nojumes vai būdas, un dažiem bija vairākpakāpju masti. Tie peldēja kā lapas, ļoti rāmi un līgani celdamies augšup un laizdamies lejup līdz ar rietumu okeāna viļņiem. Starp tiem mirdzēja sudrabainas ūdens strēles, un virs tiem blīvējās lieli violeti un zeltaini lietusmākoņi, aptumšodami rietumu pamali.

-    Tur, - vīrietis teica, norādīdams uz lielu plostu blakus "Tālredzei".

-Dzīvs?

Visi krietnu brīdi skatījās uz viņu, līdz viens beidzot saprata.

 - Dzīvs. Viņš ir dzīvs. - Tad Arrens sāka raudāt;viņš elsoja sausām acīm, līdz viens no svešajiem sanema viņa roku savā spēcīgajā, šaurajā plaukstā un aizvilka no "Tālredzes" uz vienu no plostiem, pie kura laiva bija cieši piestiprināta. Plosts bija tik liels un pamatīgs, ka zem viņu svara nemaz neiegrima. Vīrietis pārveda Arrenu tam pāri, bet cits pastiepa masīvu žebērkli ar līku vaļu  haizivs zobu galā un pievilka klāt nākamo plostu, līdz spraugai bija iespējams pārkāpt pāri. Tur viņš aizveda Arrenu uz būdu vai nojumi, kurai viena mala bija vaļi, bet trīs pārējās sedza audekla aizslietņi. - Apgulies!  viņš teica, un pēc tam Arrens neaptvēra vairs neko.

Viņš gulēja uz muguras, izstiepies visā garumā, lūko damies augšup uz raupju, zaļu jumtu, ko izraibināja sīki gaismas laukumiņi. Viņam šķita, ka viņš atrodas Semermainas ābeļdārzos, kalnos aiz Berilas, kur Enlada prinči mēdz pavadīt vasaras; viņš nodomāja, ka guļ Semermainas biezajā zālē un caur ābeļu zariem lūkoja augšup saulē.

Pēc brīža Arrens izdzirda ūdens šļakstus un burzguļošanu tukšajās vietās zem plosta un plosta cilvēku smalkās balsis; tie sarunājās valodā, kura bija līdzīga Arhipelāga hardiešu valodai, bet ļoti atšķirīgām skaņām un ritmu, tā ka to bija grūti saprast; tad Arrens apjauta, atrodas - aiz Arhipelāga robežām, aiz Robežjoslām,  visām salām, pazudis atklātajā jūrā. Tomēr viņš neuztraucās un gulēja tik mierīgi kā dzimtās salas ābeļdārzu zālē.

Pēc kāda laika Arrens sāka domāt, ka vajadzēja celties; to izdarījis, viņš secināja, ka viņa ķermenis izskatas ļoti noliesējis un apdedzis; kājas grīļojās, tomēr speja viņu noturēt. Arrens atbīdīja sānis audekla aizkarus, kas veidoja nojumes sienas, un izgāja pēcpusdienas gaisā.

Kamēr viņš gulēja, bija nolijis lietus. Plosta lielie, līdzeni apdarinātie, cieši savienotie četrstūru baļķi ar rūpīgi aizdrīvētām spraugām no mitruma izskatījās tumsi, un tievo, puskailo cilvēciņu mati bija salijuši un krita taisnās, melnās šķipsnās. Bet rietumu pusē, kur saule slīdēja lejup, debesis pletās skaidras, un mākoņi, sablīvējušies sudrabainā kaudzē, steidzās projām uz ziemeļaustrumiem.

Viens no svešiniekiem piesardzīgi tuvojās Arrenam un apstājās dažus soļus no viņa. Vīrietis bija sīks uz mazs, augumā līdzīgs divpadsmit gadus vecam zēnam; viņa acis bija iegarenas, lielas un tumšas. Rokā viņam bija šķēps aratskabargainu ziloņkaula galu.

Arrens viņam teica: - Tu un tavi ļaudis man izglāba dzīvību.

Vīrietis pamāja ar galvu.

- Vai tu varētu aizvest mani pie mana biedra?

Plosta vīrs aizgriezās un spalgi, griezīgi iesaucās; tas skanēja kā jūrasputna kliedziens. Pēc tam viņš pietupās, itin kā kaut ko gaidīdams, un Arrens darīja to pašu.

Plostiem bija masti, bet šī plosta masts nebija vairākdaļīgs. Mastos varēja uzvilkt buras, kas salīdzinājumā plosta platumu izskatījās maziņas. Buras bija darinātas iļbrūna materiāla; tas nebija ne buraudekls, ne lins, bet šķiedraina drēbe, kas izskatījās nevis austa, bet velta lidzīgs filcam. Plostam, kurš atradās apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā, brūnā bura ar virvju palīdzību tika noēsta no šķērskoka, un tas lēni sāka virzīties šurp, stumdīts pārējos plostus un atbrīvodams sev ceļu, līdz nokļuvaa līdzās Arrena plostam. Kad starp abiem plostiem  atlikušas tikai trīs pēdas, vīrietis blakus Arrenam pecelās un bez piepūles pārlēca pāri ūdens svītrai. Arrens darija to pašu un neveikli nokrita uz visām četrām: viņa ceļgali bija pilnīgi zaudējuši atsperīgumu. Uzslējies kājās, viņš redzēja, ka sīkais cilvēks skatās uz viņu -nevis ar uzjautrinājumu, bet ar atzinību; acīmredzot Arrenasa savaldība bija iemantojusi cieņu.

Šis plosts bija lielāks un pacēlās augstāk virs  nekā pārējie; tas bija gatavots no baļķiem četrdesmit garumā un četras vai piecas pēdas platumā, un laikazobs līdz ar ilgo lietojumu to bija padarījusi gluži melnu. tā atradās vairākas būdas un nojumes, starp kurām slējās dīvainas, no koka grebtas statujas; visos četros sturos tam bija augstas kārtis ar jūrasputnu spalvām galā. Pavadonis aizveda Arrenu uz vismazāko nojumi, un jauneklis ieraudzīja Zvirbuļvanagu, kurš gulēja ciešā miegā.

Arrens apsēdās nojumes iekšpusē. Viņa pavadonis aizgāja atpakaļ uz otru plostu, un neviens viņu vairs traucēja. Apmēram pēc stundas kāda sieviete atnesa viņam ēdienu.- kaut ko līdzīgu aukstam zivju sautejumam, kurā peldēja caurspīdīgi, zaļgani gabaliņi; edamais bija sāļš, taču garšoja labi. Viņš dabūja arī nelielu krūzīti ūdens; tas bija sastāvējies un ar piķa no piegaršu mucas aizdrīvētajām spraugām. Pēc tā, kā šis ūdens tika pasniegts, Arrens juta, ka sieviete viņam atvēl lielu dargumu, godā turamu vērtību. Viņš to izdzēra ar cieņu un vairāk nelūdza, kaut gan labprāt būtu iztukšojis desmitkārt lielāku devu.

Zvirbuļvanaga plecs bija prasmīgi apsaitēts, un vina miegs likās ciešs un mierīgs. Kad mags pamodās,  acis raudzījās skaidri. Palūkojies uz Arrenu, viņš pasmaidijadīja savu jauko, gaišo smaidu, kas cietajos vaibstos izskatījās pārsteidzošs. Arrenam piepeši atkal sagribi raudāt. Viņš klusēdams uzlika roku uz Zvirbuļvanaga plaukstas.

Viens no plosta vīriem pienāca tuvāk un notupās ēnā pie lielās blakus būdas, kura izskatījās itin kā līdzīga Kaplim; virs ieejas tai bija sarežģīts kvadrātveida rotājums un stenderes veidoja no baļķiem izgrebti pelēki vaļi. Šīs vīrietis bija mazs un tievs tāpat kā pārējie, auguma līdzīgs zēnam, taču spēcīgajos sejas vaibstos jautās daudzu gadu zīmogs. Vienīgais apģērba gabals viņam bija gurnauts, taču iespaidīgāka par ietērpu bija lepnā, pašcieņas pilnā izturēšanās. - Viņam jāguļ, - vīrietis teica, un Arrens, atstājis Zvirbuļvanagu nojumē, piegāja viņam klat.

-Tu esi šo cilvēku vadonis, - Arrens teica; viņa acs nemaldīgi pazina princi pārējo vidū.

-Jā, - vīrietis atbildēja un īsi pamāja ar galvu. Arrens stalts un nekustīgs stāvēja viņam pretī. Tad vīrieša tumšās acis uz brīdi ielūkojās viņa sejā. - Arī tu esi vadonis, -viņš piemetināja.

- Jā, - Arrens atbildēja. Viņam ļoti gribējās zināt, kā plosta vīrs to noskaidrojis, taču viņa izturēšanās palika bezkaislīga. - Bet es kalpoju viņam, savam valdniekam.

Plostinieku vadonis sacīja kaut ko Arrenam nesaprotamu: varbūt dažus vārdus viņš izrunāja citādāk, varbūt minēja nepazīstamus nosaukumus. Pēc tam viņš jautāja:  Kāpēc tu atbrauci uz Balatranu?

-Mēs meklējām...

Taču Arrens nezināja, cik daudz drīkst sacīt un ko sacit vispār. Viss bija gluži vienkārši noticis, un viņu meklējumu mērķis šķita kaut kur tālā pagātnē, domas par to bija miglainas un neskaidras. Beidzot Arrens sacija-  Mēs piebraucām pie Obeholas. Kad gribējām izkapt, turienieši mums uzbruka. Mans valdnieks tika ievainots.

 Un tu?

-    Es paliku neskarts, - Arrens atbildēja,  lieti noderēja vēsā pašpārliecība, kas bija saaugusi  ar prinča stāju un runasveidu jau kopš bēma gadiem.  pārņēma kaut kāds... kaut kas līdzīgs ārprātam. Tresais braucējs, kurš bija ar mums kopā, noslīcinājās. Bija kaut kādas bailes... - Viņš aprāvās un apklusa.

Vadonis vēroja puisi melnām, vērīgām acīm.Beidzot viņš teica: - Tātad jūs te nokļuvāt nejauši.

-    Jā. Vai mēs vēl esam Dienvidu Robežjoslā?

-    Robežjoslā? Nē. Salas... - Vadonis ar slaido, melno roku izdarīja lokveida kustību apmēram ceturtdaļkompasa diapazonā uz ziemeļaustrumiem. - Salas atrodas tur, - viņš paskaidroja. - Visas salas. - Tad, noradīdams uz vakarīgo jūras plašumu no ziemeļiem līdz rietumiem un no rietumiem līdz dienvidiem, viņš teica:—

 Nu kādas zemes jūs esat, vadoni?

-    Ne no kādas. Mēs esam Atklātās jūras bērni.

Arrens ieskatījās viņa saprātīgajā, vērīgajā sejā.

Tad viņš aplaida skatienu lielajam plostam ar templi un lielajām elku statujām, kas katra bija izgrebta no vesela koka: iespaidīgās dievu figūras bija delfīna, zivs, cilvka un jūrasputna sajaukums; viņš palūkojās uz rosigajiem plosta cilvēkiem, kuri auda, greba koku, makšķerēja, gatavoja ēdienu uz īpašiem paaugstinājumiem, aukleja bērnus; viņš paraudzījās apkārt uz pārējiem plostiem kuri, kopskaitā vismaz septiņdesmit, plašā lokā peldeja virs ūdens; no loka vienas malas līdz otrai varēja būt apmēram jūdze. Šī bija vesela pilsētiņa; no tālākajām majam gaisā vijās tievas dūmu grīstes, vējš palaikam atnesa skanīgas bērnu balsis. Tā bija pilsētiņa, zem kuras pletas bezdibenis.

 Vai jūs nekad nepiebraucat krastā? - puisi jautāja.

-    Reizi gadā. Mēs braucam uz Garo Kāpu. Tur mēs certam kokus un pielabojam plostus. Tas notiek rudenī,  un pec tam mēs sekojam pelēkajiem vaļiem uz ziemeļiem. Ziemā katrs plosts ceļo atsevišķi. Pavasarī atbraucam uz Balatranu un satiekamies. Tad visi staigā no plosta uz plostu, notiek kāzas un tiek dejota Ilgā Deja. Šie ir Balatranas ceļi; no šejienes lielā straume nes uz dienvidiem. Vasarā mēs peldam pa lielo straumi uz dienvidiem, līdz ieraugām Lielos - pelēkos vaļus, kuri griežas uz ziemeļiem. Tad mēs tiem sekojam un beidzot atgriežamies pavadīt neilgu laiku Emas piekrastē pie Garās Kāpas.

-Tas ir ārkārtīgi apbrīnojami, vadoni, - sacīja Arrens.

- Es pirmo reizi sastopu tādus ļaudis kā jūsējie. Mana māja no šejienes ir ļoti tālu. Tomēr arī tur, Enladas salā, mēs vasaras vidū dejojam Ilgo Deju.

-    Jūs mīdāt cietzemi un darāt to drošu, - plostinieku vadonis sausi teica. - Mēs dejojam virs dziļās jūras.

Pēc kāda laika viņš vaicāja: - Kā viņu sauc, tavu valdnieku?

-Zvirbuļvanags, - Arrens atbildēja. Vadonis atkārtoja dzirdētās zilbes, tacu varēja redzēt, ka tās viņam neko neizsaka. Un tas vairāk par visu pārējo lika Arrenam ticēt, ka viņa stāsts ir patiess - ka šie cilvēki cauru gadu dzīvo jūrā, atklātā jūrā, tālu no jebkādām zemēm vai zemju Pazīmēm un no sauszemes putnu ceļiem, cietzemes ie-Wtoieku nezināti un nepazīti.

 Viņā bija nāve, - vadonis teica. - Viņam jāguļ. Ej atpakaļ uz Zvaigznes plostu, un es došu tev ziņu. - Vīrietis piecēlās. Viņa izturēšanās pauda nesatricināmu pašpārliecību, taču šķita, ka viņš nav īsti pārliecināts par to kas ir Arrens un vai vajadzētu izturēties pret viņu kā pret līdzīgu vai kā pret zēnu. Arrenam šajos apstākļos labak šķita ieņemt zēna lomu, un viņš, paklausīdams rīkojumam, pagriezās uz promiešanu, taču sastapa citu šķērsli. Plosti bija atkal attālinājušies cits no cita, un starp šo un blakus plostu simt jardu platumā viļņoja samtains ūdens.    

Atklātās jūras bērnu vadonis īsi uzrunāja Arrenu velreiz. - Peldi! - viņš teica.

Arrens nedroši ienira ūdenī. Vēsums tīkami skara sauIes apdedzināto ādu. Pārpeldējis joslu, viņš izkāpa uz otra plosta un ieraudzīja, ka no tā viņu ar neslēptu intereij vēro piecu vai sešu bērnu un jauniešu pulciņš. Kāda to sīka meitene sacīja: - Tu peldi kā zivs uz āķa.

-    Kā tad man būtu jāpeld? - Arrens laipni apvaicājas, kaut ari jutās mazliet satriekts; pret tik sīku cilvēciņu viņš neparko nespēja izturēties rupji. Meitene izskati gluži kā maziņa, smalki veidota statuja no pulēta sarka koka. - Tā! - viņa iesaucās un kā ronis ienira ņirbošai mirdzošajā ūdenī. Tikai pēc krietna laika Arrens no neticama attāluma izdzirda viņas spalgo saucienu ieraudzīja virs ūdens melno, spīdīgi gludo galvu.

-Aiziet! - iesaucās kāds puisis, kurš varēja būt Ārerena vecumā, kaut gan pēc garuma un miesasbūves atgādinaja divpadsmit gadus vecu zēnu; viņš bija nopietna izskata jauneklis, un pār visu muguru viņam stiepās zils krabja tetovējums. Viņš ielēca ūdenī, un viņam sekoja visi pārējie, arī trīs gadus vecais zēns, tāpēc Arrenam atlika tikai darīt to pašu, un arī viņš nolēca no plosta, cenzdamies nešlakstināties.

-    Kā zutis, - teica zēns, uzniris Arrenam pie pleca.

-    Kā delfīns, - sacīja jauka meitene ar jauku smaidu un pazuda zem ūdens.

-    Kā es! - iespiedzās trīsgadīgais puišelis, šūpo viļņos kā pudele.

Tā līdz pat vakara tumsai, visu nākamo garo, zeltaino dienu un visas turpmākās dienas Arrens peldējās, sagājās un strādāja kopā ar Zvaigznes plosta jaunajiem cilvekiem. Un no visiem šī ceļojuma notikumiem kopš brīža, kad viņš kopā ar Zvirbuļvanagu ekvinokcijas rītā bija aizbraukuši no Roukas, šis piedzīvojums šķita pats dīvainākais; tam itin kā nebija sakara ar visu, kas noticis pirms tam, šajā ceļojumā un viņa agrākajā dzīvē, un vēl jo mazāk sakara tam bija ar to, kam lemts notikt nākotnē. Naktī, gulēdams pārējo vidū zem zvaigžņotajām debesīm, Arrens domāja: "Ir gluži tā, it kā es būtu miris un šī būtu viņsaule - šī gaišā vieta ārpus pasaules robežām, starp juras dēliem un meitām..."

Pirms aizmigšanas viņš raudzījās tālu uz dienvidiem, uzdzelteno zvaigzni un Beigu Rūnas zīmi, un ikreiz viņš redzēja Gorbadonu un mazāko daļu no lielā trijstūra, bet tagad tas uzausa vēlāk, un viņš nespēja noturēt acis vaļā lidz brīdim, kad virs apvāršņa parādīsies viss veidojums. Dienu un nakti plosti peldēja uz dienvidiem, bet jūrā neredzēja nekādas pārmaiņas, jo mūžam mainīgais paliek nemainīgs; palaikam pārskrēja maija negaiss ar lietu, bet toktis mirdzēja zvaigznes, un gandrīz visu dienu spīdēja saule.

Arrens zināja, ka visa plostinieku dzīve nevar paiet šadā sapnim līdzīgā vieglumā. Viņš apvaicājās par ziemu,  un cilvēkiem pastāstīja viņam par ilgajiem lietiem un brāzmainajiem viļņiem, par ceļošanu atsevišķos plostos, kas nedeļām, nedēļām, nedēļām, nošķirti cits no cita, peld un šūpojas cauri pelēcībai un tumsai.. Iepriekšējā ziemā vetra bija plosījusies mēnesi no vietas, un viņi bija piedzivojuši "tik lielus viļņus kā negaisa mākoņi" - nevis  ka kalni,jo kalnus viņi nekad nebija redzējuši.

No viena viļņa muguras viņi varēja saskatīt nākamo milzeni, kas no jūdzes attālumadrāzies viļņu virzienā.Arrens gribēja zināt,vai plosti spēj kuģot pa tādu jūru, un plostnieki atbildēja:parasti jā, bet ne vienmēr.Pavasarī, kad viņi sapulcējoties Balatranā,reizēm trūkstot, divu, vai triju, reizēmsešu plostu...

Plostinieki precējās ļoti jauni. Zilkrabis, puisis ar krabja tetovējumu, un glītā meitene Kaija bija virs un dieva, kaut gan viņam bija tikai septiņpadsmit gadu, bet viņai par diviem gadiem mazāk; šādas laulības plostinieku vidu bija gluži parastas. Pa plostiem rāpoja un tenterēja daudz mazuļu, kuri bija piesieti garās siksnās pie vidus nojumes četriem stabiem; dienas karstumā viņi visi salīda nojumē  un gulēja, sakrituši kaudzē cits pār citu. Lielākie bērni pieskatīja mazākos, un visus darbus kopīgi veica gan viriesi, gan sievietes. Visi vāca lielās brūnlapu jūraszaIes - Balatranas nilgu_y kas bija sprogainas kā papardes un stiepās astoņdesmit vai simt pēdu garumā. Visi kopa piedalījās nilgu apstrādē, saveļot to par drānu un vijot no raupjajām šķiedrām virves un tīklus; visi makskereja un kaltēja zivis, darināja darbarīkus no vaļu kaula un veica citus nepieciešamos darbus uz plostiem. Tomer allaž pietika laika gan izpeldēties, gan izrunāties, un neviens pienākums nebija jāpadara līdz noteiktam bridim.Šeit nebija stundu, tikai veselas dienas un veselas naktis. Pēc dažām šādām dienām un naktīm Arrenam likas, ka viņš dzīvojis uz plosta jau kopš neatminamiem un ka Obehola ir tikai sapnis; ka viņš ir dzīvojis uz sauzemes un bijis Enladas princis kādā pavisam citā pasaule.

Kad viņš beidzot tikai ataicināts uz vadoņa  plosta Zvirbuļvanags bridi lūkojās uz viņu un teica; tu izskaties kā tas Arrens, kuru es redzēju Struklalas pagalmā: spīdīgs kā zelta ronis. Tas tev šeit piestāv zēn.

- Jā, valdniek.

Bet kur tas ir - šeit? Mēs zemes esam atstājuši aizmuguras. Esam aizpeldējuši tālāk par kartēm... Pirms daudziem gadiem es dzirdēju stāstus par Plostu ļaudīm,bet  domāju, ka tā ir viena no Dienvidu Robežjoslas pasakam, tīrā izdoma bez patiesa pamata. Un tomēr šī pasaka mūs izpestīja, izglāba mūsu dzīvības.

Viņš runāja smaidīdams, it kā arī uz viņu būtu iedaribojies saulainais bezlaika dzīves vieglums, taču seja vinam bija izdēdējusi un acu skatiens satumsis. Arrens to redzēja un saprata, ka nevar izvairīties no rūgtās patiesības.

-Es nodevu... - viņš iesāka un aprāvās. - Es pievīlu tavu uzticēšanos.

 Kā tā, Arren?

-Tur... pie Obeholas. Tieši tad, kad patiešām biju tev vajadzīgs. Tu biji ievainots, un tev vajadzēja manu palīdzību. Es neko nedarīju. Laiva peldēja uz labu laimi, un ļavu ļāvu tai peldēt. Tev sāpēja, bet es neko tavā labā nedarīju. Es redzēju zemi... redzēju zemi, bet pat nemēģināju pagriezt laivu.

-    Klusē, zēn! - mags teica ar tādu stingrību balsī, ka Arrens paklausīja. Pēc brīža viņš piebilda: - Pastāsti, ko to tobrīd domāji!

-    Neko, valdniek... neko! Man likās, ka nav jēgas neko darīt. Man likās, ka tavas burvju spējas ir pagalam- nē, ka tev tādu vispār nav bijis! Ka tu mani esi piemanijis. - Arrena seju pārklāja sviedri, un vajadzēja runāt  ar piespiešanos, tomēr viņš turpināja: - Es baidījos no tevis. Es baidījos no nāves. Tā baidījos, ka nespēju uz tevi Skatīties, jo zināju - tu varbūt mirsti. Nespēju domāt par to, ka kaut kur ir iespēja... iespēja, kā es varu izbēgt no nāves, ja vien man izdotos to atrast.Bet visu laiku dzīvība tecēja projām, it kā kaut kur būtu

atvērusies liela brūce, no kuras aizplūstu asinis  no tavējās. Bet tas pats notika visur. Un es nedarīju neko, tikai centos paslēpties no nāves bailēm,  Arrens apklusa, jo skaļi pasacīt patiesību bija ārkārtīgi grūti. Viņu kavēja nevis kauns, bet bailes - tās pašas bailes. Tagad viņš zināja, kāpēc šī rāmā dzīve jura saulē uz plostiem viņam šķitusi kā aizdzīve vai kā kaut kas nereāls. Tas bija tāpēc, ka viņs sirdī zināja: realitāte ir tukša, bez dzīvības, siltuma, krāsas vai skaņas,bez nozīmes.

Nav nedz augstumu, nedz dziļumu. Visa šī jaukā formu, gaismu un krāsu rotaļa uz jūras un cilvēku acīs nav nekas īsts, tā ir ilūziju spēle seklajā pasaulē. Ilūzijas izgaist, un paliek bezveidība un aukstums. Cits nekas.

Zvirbuļvanags lūkojās uz Arrenu, un puisis bija nodūris acis, vairīdamies no šī skatiena. Bet tad Arrenā ierunājās kāda drusciņa drosmes vai zobgalības: augstpratiga un nesaudzīga tā teica: "Gļēvulis! Gļēvulis! Vai tu gribu aizmest projām pat to?"

Un viņš ar lielu piespiešanos pacēla skatienu un itlūkojās sava ceļabiedra acīs.

Zvirbuļvanags pasniedzās un saņēma Arrena plaukstu ciešā tvērienā, tā ka sastapās gan viņu skatieni,  kas Mags izrunāja Arrena īsto vārdu, kuru nekad skali nebija teicis: - Lebannen! - Pēc brīža viņš atkrtoja:

- Lebannens ir šis vārds. Un tas esi tu. Nav ne drošības ne beigu. Vārds jāuzklausa klusumā; lai redzētu  zvaigznes, vajadzīga tumsa. Deja vienmēr tiek dejota virs tušuma - virs baisa bezdibeņa.    

Arrens sažņaudza plaukstas un nolieca galvu lejup līdz viņa piere pieskārās Zvirbuļvanaga rokai.- Es Tevipievīlu, - viņš teica. - Es atkal pievilšu tevi un pats sevi. Man nav pietiekami daudz spēka!

Tev ir pietiekami daudz spēka. - Maga balss skanēja sudzīgi taču tajā jautās tāds pats skarbums, kas bija uzniris paša Arrena kauna dzīlēs un izsmējis viņu. - To,ko tu mīli, tu mīlēsi arī turpmāk. To, ko esi uzsācis, tu izdarisi līdz galam. Tu esi cerību piepildītājs, uz tevi var paļauties. Bet septiņpadsmit gadu bruņas nav pietiekami stipras pret izmisuma ieroci... Apdomā, Arren! Noraidīt nāvi nozīmē noraidīt dzīvi.

Bet es meklēju nāvi - tavu un savējo! - Arrens pacēla galvu un ieskatījās Zvirbuļvanagam sejā. - Tāpat tā Sopli, kurš noslīcinājās...

-    Sopli nemeklēja nāvi. Viņš meklēja ceļu, kā izbēgt no tās un no dzīves. Viņš meklēja drošību, beigas bailēm- un meklēja līdz nāves bailēm.

-    Bet kaut kur pastāv... pastāv tāds ceļš. Ceļš projām no nāvēs. Atpakaļ dzīvē. Dzīvē aiz nāves, dzīvē bez nāves. Tas ir tas, ko viņi meklē. Zaķis un Sopli, kuri bija burvji. Tas ir tas, ko mēs meklējam. Tev... tev labāk par visiem jāzina... jāzina, kur ir tāds ceļš...

Maga spēcīgā roka joprojām turēja Arrena plaukstu.

-Es to nezinu, - Zvirbuļvanags teica. - Jā, es zinu, ko viņi iedomājas meklējam. Bet zinu arī, ka tie ir meli. Paklausies, Arren. Tu reiz mirsi. Tu nedzīvosi mūžīgi. Mūžīgi nedzīvos neviens cilvēks un neviena lieta. Nemirstīgs nav nekas. Bet tikai mums ir lemts apzināties, jāmirst. Un tā ir liela dāvana: patības dāvana. Jo mums pieder vienīgi tas, par ko mēs zinām: tas būs jāzaudē, un esam gatavi zaudēt... Šī patība, kas ir mūsu mocība, dārgums un mūsu cilvēcība, neilgst mūžīgi. Tā mainās, tā aiziet, tā ir vilnis jūrā. Vai tu vēlētos, lai jūra stingst un paisumi aprimst tādēļ, lai glābtu vienu vilni, glābtu sevi? Vai gribētu atdot savu roku prasmi, savas sirds degsmi, saullēkta un saulrieta gaismu, lai nopirktu sev drošību - mūžīgu drošību?

Tas ir tas, pēc tiecas cilvēki Vothortā, Lorbanerijā un citur. Tā ir vēstj dzirdējuši dzirdīgie: noliedzot dzīvi, var noliegt  dzīvot mūžīgi! Un šo vēsts, kuru es nedzirdu, Arren, jo negribu to dzirdēt. Es neņemšu izmisumu par padomdevēju.Es esmu kurls, es esmu akls. Tu esi mans ceļa rādītājs.Tu ar savu nevainību un drosmi, ar savu dzīvesgudrībad trūkumu un ar savu uzticību - tu esi mans ceļa radītajs, bērns, kuru es sūtu sev pa priekšu tumsā. Es sekoju tavam bailēm un tavām sāpēm. Tev ir licies, ka es esmu skarbs  pret tevi, Arren, bet tu pat nenojaut, cik skarbs es esmu.Es izmantoju tavu mīlestību kā cilvēks izmanto degosu sveci, ļaudams tai izdegt, lai apgaismotu sev ceļu.Un mums ir jāiet tālāk. Mums jāiet tālāk. Mums jāvei šis ceļš. Mums jānokļūst līdz vietai, kur izžūst jūra un izsīkst prieks, līdz vietai, uz kuru tevi velk tavas nāves bailes.

-    Kur ir šī vieta, valdniek?

-    Es nezinu.

-    Es nevaru tevi turp aizvest. Bet es iešu tev lidzi

Viņam pievērstais maga skatiens bija drūms un

neizdibināms.

-    Bet ja es atkal cietīšu neveiksmi un pievilšu tevi

-    Es tev uzticos, Morreda dēls.

Pēc tam abi klusēja.

Virs viņiem uz zilās dienvidu debess fona tik tikko

jaušami šūpojās augstie, izgrebtie elki: delfīnu ķermeņi, sakļauti kaiju spārni, cilvēku sejas ar plati ieplestam gliemežvāku acīm.

Zvirbuļvanags stīvi piecēlās, jo ievainojums vēl nebūt nebija sadziedēts. - Esmu noguris no šīs nemitīgas  sedešanas, - viņš teica. - Tādā bezdarbībā es kļūšu resns.-Viņš sāka staigāt pa plostu turp atpakaļ, un Arrens gāja viņam viņam blakus. Staigādami viņi šo to pārrunāja, Arrens

pastāstija Zvirbuļvanagam, kā pavada dienas un kas ir viņa draugi plostinieku vidū. Zvirbuļvanaga iekšējais nemiers bija lielāks nekā viņa spēks, kas driz vien izsīka. Astājies pie kādas meitenes, kura aiz Lielo Vaļu nama stellēs auda nilgu, viņš tai lūdza uzmeklēt vadoni, tad atgriezas savā nojumē. Drīz plosta cilvēku vadonis atnāca turp, ar cieņu sveicināja magu, un Zvirbuļvanags atbildēja ar tādu pašu godbijību; tad visi trīs apsēdās nojumē uz plankumainajiem roņādas paklājiem.

-Es esmu daudz domājis par to, ko tu man stāstīji, -vadonis lēni un svinīgi iesāka. - Par to, kā cilvēki pēc nāves cer atgriezties atpakaļ savās miesās un, dzīdamies pēc tā, aizmirst pielūgt dievus, pamet novārtā savu miesu un zaudē prātu. Tas ir liels ļaunums un muļķība. Esmu ari domājis: kāds tam sakars ar mums? Mums nav nekā kopīga ar citiem cilvēkiem, ar viņu salām un ieražām, viņu darījumiem un pretdarījumiem. Mēs dzīvojam jūrā, un mūsu dzīvības pieder jūrai. Mēs neceram tās glābt un netiecamies tās zaudēt. Ārprāts nenāk pie mums. Mēs nebraucam uz sauszemi, un sauszemes cilvēki nebrauc Pie mums. Kad es biju jauns, mēs dažreiz aprunājāmies cilvēkiem, kuri laivās atbrauca uz Garo Kāpu, kad mēs tur cirtām plostu baļķus un būvējām ziemas mītnes, todenī, sekodami pelēkajiem vaļiem, mēs bieži redzējām buras no Oholas un Velvas (tā viņš sauca Obeholu Vellogi). Viņi bieži no tālienes sekoja mūsu plostiem, jo mēs zinām ceļus un Lielo tikšanās vietas jūrā. Bet tas ir viss, cik man gadījies redzēt sauszemes cilvēkus, un tagad viņi vairs neparādās nemaz. Varbūt visi zaudējuši prātu apkāvuŠi cits citu. Pirms diviem gadiem mēs no Garās Kaas uz ziemeļiem no Velvas trīs dienas redzējām lielas dekšanas dūmus. Un, ja tā ir, kāda mums daļa? Mēs esam Atlātās jūras bērni. Mūsu ceļi ir jūras ceļi.

-    Tomēr, redzēdami viļņos mētājamies sauzemes cilvēku laivu, jūs peldējāt pie tās,

- mags teica,

-    Daži no mūsējiem teica, ka tas neesot gudri darīts, un būtu ļāvuši laivai peldēt uz jūras bezgalību, vadonis atbildēja savā augstajā, bezkaislīgajā balsī.

-    Tu nebiji viens no viņiem.

-    Nē. Es teicu: kaut arī tie ir sauszemes cilvēki  viņiem palīdzēsim, un tas tika darīts. Bet ar jūsu nodomiem mums nav nekā kopīga. Ja sauszemes cilvēku vidū ienācis ārprāts, tad sauszemes cilvēkiem jātiek ar to galā. Mēs sekojam Lielajiem Vaļiem. Mēs nevaram palīdzēt jūsu meklējumos. Varat palikt ar mums kopā, cik ilgi vēloaties. Līdz Ilgajai Dejai vairs nav atlicis daudz dienu; pēc tās mēs brauksim atpakaļ uz ziemeļiem pa austsrumi, kura līdz vasaras beigām atkal aiznesīs mūs jūrās pie Garās Kāpas. Ja vēlies palikt pie mums, līdz izdziedināsi savu brūci, tas būs labi darīts. Un, ja vēlies  savu laivu un doties projām, arī tas būs labi darīts.

Mags pateicās, un vadonis, sīks un slaiks kā gārnis piecēlās un devās projām, atstādams viņus divatā.

-    Nevainībai nav spēka pret ļaunumu, - Zvirbuļvanags mazliet rūgti sacīja. - Toties tai ir spēks, ko dod  labais... Man šķiet, ka vajadzēs kādu laiku palikt kopā ar viņiem, līdz es atspirgstu no sava vārguma.

-    Tas būtu prātīgi, - sacīja Arrens. Zvirbuļvanaga fiziskā nevarība viņu bija satriekusi un aizkustini viņš bija apņēmies pasargāt šo cilvēku no viņa paša enerģijas un darbošanās tieksmes un pierunāt viņu nogaidīt vismaz tik ilgi, līdz pāriet sāpes, un tikai tad turpināt ceļu.

Mags paskatījās uz viņu, un šķita, ka Arrena  viņu gandrīz vai iztrūcinājuši.   

 -    Viņi šeit ir lādzīgi cilvēki, - Arrens turpināja,to nepamanījis. - Viņi šķiet brīvi no tās dvēseles sērga, ko

redzējām Horttaunā un citās salās. Varbūt nevienā salā mēs nebūtu atraduši palīdzību un tik laipnu uzņemšanu, Ieadu piedzīvojām no šiem pazudušajiem cilvēkiem.

-    Iespējams, ka tev taisnība.

-    Un vasarā viņi dzīvo patīkamu dzīvi...

-    Jā. Kaut gan visu mūžu ēst aukstas zivis, nekad neredzēt ziedošu bumbieri un nezināt, kā garšo avota ūdens, varētu kļūt ļoti nogurdinoši!

Tā nu Arrens atgriezās uz Zvaigznes plosta, strādāja, peldējās, sauļojās kopā ar citiem jaunajiem cilvēkiem, vakara vēsumā kavējās sarunās ar Zvirbuļvanagu un gulēja zem zvaigžņotām debesīm. Ritēja dienas, tuvojās vasaras vidus Ilgā Deja, un Atklātās jūras straumes lēni nesa lielos plostus uz dienvidiem.

Visu cauru nakti, gada visīsāko nakti, uz plostiem dega lāpas; plosti zem spoži zvaigžņotajām debesīm veidoja lielu apli, un jūrā liesmoja ugunīgs gredzens. Plosta ciļvēki dejoja bez bungu, flautu vai citas mūzikas, un vinīgais pavadījums bija kailo kāju ritmiskā dunoņa pret lielajiem, līganajiem plostiem un dziedātāju smalkai balsis, kas žēlabaini skanēja jūras mājokļa plašumā. Tonakt nespīdēja mēness, un dejotāju augumi neskaiti blāvoja zvaigžņu un lāpu gaismā. Ik pa brīdim kāds stāvs iezibējās kā lidojoša zivs, jauneklim lecot no viena plosi uz otru; lēcieni bija gari un augsti, un jaunekļi sacentās  tiekdamies aptvert visu plostu apli, izdejoties uz visiciem plostiem pēc kārtas un pirms rītausmas atgriezties iesākumā vietā.

Arrens dejoja kopā ar pārējiem, jo Ilgā Deja tiek dejota visās Arhipelāga salās, kaut arī soļi un dziesmas ir mazliet atšķirties. Bet, kad nakts gaitā daudzi dejotāji pagura un apsēdās malā, lai paskatītos uz citiem va nosnaustos, un dziedātāju balsis kļuva piesmakušas, Arrens  kopā ar atsperīgu lēkātāju pulciņu aizdejoja līdz vadoņa plostam un tur apstājās, kamēr pārējie aiztraucās tālā.

Zvirbuļvanags kopā ar vadoni un vadoņa sievām sēdēja tempļa tuvumā. Starp izgrebtajiem vaļiem, kuri veidoja durvju aili, sēdēja dziedātājs, kura augstā balss garajās nakts stundās nebija pagurusi. Viņš nerimtiigi dziedāja, ar plaukstām sizdams ritmu pa koka grīdu.

-    Par ko viņš dzied? - Arrens jautāja magam, jo nespēja saprast vārdus: tie tika gari stiepti, un skaņām pa vidu bija daudz trilleru un dīvainu aprāvumu.

-    Par pelēkajiem vaļiem, par albatrosu un vētru... Viņi nezina dziesmas par varoņiem un karaļiem. Viņi nezina Erreta- Akbes vārdu. Sākumā viņš dziedāja par Segoju, par to, kā tas jūras vidū radīja zemes, - tik daudz viņi vēl atceras no cilvēku senatnes zinību krātuvēm. Bet viss pārējais ir par jūru.

Arrens ieklausījās un dzirdēja, kā dziedātājs atdarina svelpjošo delfīna saucienu un ievij to dziesmas vārdos. Viņš vēroja Zvirbuļvanaga profilu, kas melns un akmensciets iezīmējās pret lāpas uguni, redzēja miklo mirdzumu vadoņa sievu acīs, kamēr tās klusi čaloja savā starpā, juta plosta lēnās, līganās šūpas rāmajā jūrā un palēnām iegrima snaudā.

Viņš pamodās spēji un piepeši; dziedātājs bija apklusis. Ne tikai tas, kurš sēdēja viņu tuvumā, bet ari visi pārējie uz tuvajiem un tālajiem plostiem. Smalkās balsis

apklusušas kā jūrasputnu klaigas tālumā, un visapkārt valdīja klusums.

Arrens paskatījās pāri plecam uz austrumiem, domādams ieraudzīt rītausmas bālumu. Bet tur zemu pamalē spīēja tikai vecais mēness, kurš pašlaik zeltains cēlās augšup starp vasaras zvaigznēm.

Tad, palūkodamies uz dienvidiem, viņš augstu debesīs ieraudzīja dzelteno Gorbadonu un zem tās visas pārējās zvaigznes - visas astoņas līdz pat pēdējai: skaidra un ugunīga virs jūras staroja Beigu Rūna. Un, paskatījies

uz Zvirbuļvanagu, viņš redzēja, ka tumšā seja pievērsta  tām pašām zvaigznēm.

-    Kāpēc tu apklusi? - vadonis jautāja dziedātājam

- Rīts vēl nav pienācis, vēl nav pat ausmas!

Vīrietis sastomīdamies atbildēja: - Es nezinu.

-    Dziedi tālāk! Ilgā Deja nav beigusies.

-    Es nezinu vārdus, - dziedātājs atbildēja, un balss kļuva spalga kā lielās bailēs. - Nevaru palīdzi. Esmu aizmirsis dziesmu!

-    Tad dziedi citu!

-    Dziesmu vairs nav. Viss ir beidzies! - dziedi! iesaucās un sakņupa uz plosta; vadonis pārsteigts paskatījās viņā.

Plosti šūpojās zem dzirkstošās lāpu gaismas, un visur valdīja klusums. Okeāna klusums ieskāva mazo dzīvības un gaismas saliņu un aprija. Neviens dejotājs nekustējās.

Tad Arrenam šķita, ka zvaigžņu krāšņums nobāl, austrumos nebija nekādu ausmas pazīmju. Viņupārn šausmas, un viņš nodomāja: "Saullēkta vairs nebūs, nas nebūs."

Mags piecēlās kājās. Tajā pašā brīdī pa viņa zizli un aša aizzibēja blāva gaismiņa, visspožāk iedeg tur, kur kokā bija iekalta sudraba rūna. - Deja nav beigusies, - viņš teica, - un nakts arī ne. Arren, dziedi Arrenam gribējās sacīt: - Es nevaru, valdniek!  viņš paskatījās uz deviņām zvaigznēm dienvidu   pusē,  dziļi ievilka elpu un sāka dziedāt. Sākumā viņa balss bija

klusa un piesmakusi, bet dziedot tā kļuva spēcīgi viņa dziesma bija pati vecākā dziesma — par Ea Zemes radīšanu, par tumsas un gaismas līdzsvaru un par to, kā Segojs, Vissenākais Valdnieks, kurš izrunāja Piro vardu, radīja zaļās zemes.

dziesma joprojām skanēja, kad debesis pārņēma pelēcīgi zilgans bālums un tajās blāvi mirgoja vairs vienīgi mēness un Gorbadonas zvaigznājs. Lāpas šņāca un sīca rītausmas vējā. Tad dziesma beidzās, un Arrens apklusa, un dejotāji, kuri bija sapulcējušies apkārt, lai lkausītos viņā, klusi izklīda pa citiem plostiem, bet austrmu pamalē iemirdzējās lēkta spožums.

 Tā ir laba dziesma, - vadonis teica. Kaut gan viņš centās runāt bezkaislīgi, balsī skanēja satraukta neziņa. -Ilgo Deju neder pārtraukt, pirms tā nav beigusies. Es likšu nopērt slinkos dziedātājus ar nilgu pletnēm.

- Labāk nomierini viņus, - sacīja Zvirbuļvanags. Viņš joprojām stāvēja kājās, un viņa balss skanēja bargi. -Neviens dziedonis neklusē no laba prāta. Nāc man līdzi, Arren!

Viņš pagriezās, lai dotos uz nojumi, un Arrens viņam sekoja. Taču dīvainā ausma vēl nebija galā, jo tobrīd, kad jūras austrumu mala kļuva balta, no ziemeļiem tuvojās kāds liels putns; tas lidoja tik augstu, ka tā spārni uztvēra vēl neatausušās saules gaismu, un gaisā strāvoja zeltītu staru joslas. Arrens skaļi iesaucās, norādīdams uz to. Mags iztrūcies paskatījās augšup. Tad viņa sejā iedegs spīvs triumfs, un viņš skaļi iesaucās: - Nam hietha  arw Ged arkvaissa! - Radīšanas valodā tas nozīmē: "Ja

 meklē Gedu, vari viņu atrast šeit!"

Kā krītošs zelta kamols, ar plati izplestiem, augstu ķeltiem spārniem, kas dārdoši dunēja gaisā, ar nagiem, varētu satvert un aiznest vērsi kā sīku peli, ar kūpošu rlftu grīstēm virs garajām nāsīm pūķis kā piekūns stāvā kritienā metās lejup uz plostu, kas šūpojās jūras viļņos.

 Plosta cilvēki iekliedzās; daži bailēs sakņupa, daži ielēca jūrā, daži palika stāvam kā sastinguši, jo piepešais steigums bija lielāks par bailēm.

Pūķis bridi kavējās gaisā virs plostiem. Starp plato plēvspārnu galiem, kas mirdzēja tikko uzlēkušajā saulē kā zelta bruņas, varēja būt savas deviņdesmit pēdas vismaz tikpat garš bija ari pūķa ķermenis; tas bija kalsns izliekts kā dzinējsunim, nagots kā ķirzakai un zvīņots, kā čūskai. Visgarām šaurajam mugurkaulam stiepās robā dzeloņu rinda; pēc apveidiem tie atgādināja rozes dzelkšņus, bet virs muguras izliekuma slējās trīs pēdu atstumā un tālāk kļuva arvien mazāki, līdz pēdējais astes gala dzelonis izskatījās kā neliela naža asmens. Dzelokņi bija pelēki, un tēraudpelēkās zvīņas dzirkstīja ar zeltainu spīdumu. Pūķa acis atgādināja zaļas spraugas.

Bailes par saviem ļaudīm plostinieku vadonim bija likušas aizmirst bailes par sevi, un viņš izsteidzās no savas nojumes ar vaļu medījamo harpūnu rokās; ierocis bija garāks par viņu pašu, un galā tam bija liels, atskabargai kaula asmens. Turēdams to sīkajā, muskuļotajā rokā, vadonis ieskrējās, lai panāktu spēcīgāku atvēzienu, un grasījās triekt to šaurajā, plānām bruņām klātajā vēderā,kas pletās gaisā virs plosta. Arrens atguvās no sastinguma un, lēkdams uz priekšu, saķēra viņu aiz rokas, un kopa ar uzbrucēju un harpūnu nokrita uz klāja. - Vai gribi saniknot viņu ar savām bezjēdzīgajām adatām? - viņš izdvesa. - Ļauj, lai vispirms runā Pūķu valdnieks!

Vadonis, pa pusei zaudējis elpu, apstulbušu skatienu raudzījās uz Arrenu, magu un pūķi. Tomēr viņš neko neteica. Un tad ierunājās pūķis.

No klātesošajiem vienīgi Geds, pie kura pūķis vērsās varēja saprast viņa teikto, jo pūķi runā tikai savā Sen valodā. Pūka balss skanēja klusi un šņācoši, tai izklausījas gandrīz pec apslapēta, pikta kaķa brēciena,  spēcīgāka, un tajā skanēja baisa mūzika. Visi, kas dzitdēja šo balsi, sastinga uz vietas un klausījās.

Mags īsi atbildēja, tad atkal runaja pūķis, vieglām kustībām turēdamies līdzsvarā virs viņa galvas; kā spare, kas stāv gaisā uz vietas, nodomāja Arrens.

Tad mags atbildēja vienu vārdu: - Memeas, - proti, nākšu", un pacēla savu īves koka zizli. Pūķa žokļi atvērās, un no tiem izlauzās gara, līkumota dūmu grīste. Zeltainie spārni dārdoši sasitās kopā, saceldami spēcīgu vēju, kas oda pēc deguma, un pūķis pagriezies aiztraucās  uz ziemeļiem.

 Uz plostiem valdīja klusums, tikai vietām sīkās, smalkas balstiņās raudāja izbiedētie bērni, un sievietes centās  tos nomierināt. Vīri rāpās no jūras atpakaļ uz plostiem, un izskatījās tādi kā nokaunējušies, aizmirstās lāpas dega  pirmajos saules staros.

Mags pagriezās pret Arrenu. Viņa sejā mirdzēja savāda gaisma, kas varēja nozīmēt gan prieku, gan kvēlas   dusmas, taču balss skanēja mierīgi: — Tagad mums jādodas ceļā, zēn. Atvadies no savējiem un brauksim! - Viņš  pagriezās, lai pasacītu paldies plostinieku vadonim un  atvadītos no viņa, un tad devās projām no lielā plosta  pāri trim citiem - jo visi plosti pēc dejošanas joprojām

    stāvēja ciešā lokā -, līdz sasniedza to, pie kura bija piesieta "Tālredze". Visu laiku laiva bija peldējusi līdzi plostiem garajā, lēnajā braucienā uz dienvidiem, tukša šūpodāmās viļņos, bet tagad Atklātās jūras bērni piepildīja tukšo mucu ar lietusūdeni un ielika laivā pārtikas krājumus, tā vēlēdamies parādīt godu saviem viesiem, jo  daudzi bija pārliecināti, ka Zvirbuļvanags ir viens no Lielajiem, kurš savu vaļa izskatu uz laiku mainījis pret cilvēka izskatu. Kad Arrens viņam piebiedrojās, bura jau bija pacelta. Jauneklis atsēja virvi un ielēca laivā; nākamā mirklī "Tālredze" atrāvās no plosta, un bura stingri nostiepās kā spēcīgā vējā, kaut gan pūta tikai viegla rīta vēsma.

Laiva pagriezās un strauji aiztraucas uz ziemeļiem. pūķa pēdās kā viegla, vēja nesta lapa.

Kad Arrens atskatījās, plostu pilsētiņa šķita kā sīks  ūdenī izbārstītu sprunguļu un koka gabalu klajums, augšup slējās nojumes un lāpu stobri. Drīz arī tie pazuda jūras agrā saullēkta žilbinošajā gaismā. "Tālredze" traucās uz priekšu. Priekšgalam šķeļot viļņus, gaisā šļacās sīkas kristāla lāsītes, un pretvējš svieda atpakaļ Arrea matus un lika viņam piemiegt acis.

Ne ar kādu pasaules vēju šī mazā laiva nebūtu varēja traukties tik ātri - vienīgi tad, ja to nestu vētra, kas drīz apraktu to varenajos viļņos. Nevis pasaules vējš, bet maga vārds un spēks raidīja laivu uz priekšu tādā ātrumā.

Zvirbuļvanags ilgi stāvēja pie masta, vērīgi lūkodamies tālumā. Beidzot viņš apsēdās savā vecajā vietā pie stūres grozekļa, uzlika uz tā roku un paraudzījās uz Arrenu.

-    Tas bija Orms Embars, - viņš teica, — Selidoras pūķis, radinieks lielajam Ormam, kurš nogalināja Erretu-Akbi un pats mira no viņa rokas.

-    Vai tas dzinās kādam pakaļ, valdniek? - Arrens jautāja, nebūdams skaidrībā, vai mags ar pūķi sarunājies draudzīgi vai draudīgi.

-    Jā, man. Ko pūķis meklē, to viņš atrod. Viņš atlidoja lūgt manu palīdzību. - Mags īsi iesmējās. - Un tam nu

es nespētu ticēt, ja man to stāstītu kāds cits: pūķis griezās pēc palīdzības pie cilvēka! Turklāt tieši šis pūķis! Viņš nav pats vecākais, kaut gan ir ļoti vecs, toties ir pats varenākais savā ciltī. Viņš neslēpj savu vārdu, kā tas jādara pūķiem un cilvēkiem. Viņš nebaidās, ka cits varētu gūt varu pār viņu. Turklāt viņš nekrāpj, kā mēdz darīt citi no pūķu cilts. Pirms daudziem gadiem Selidorā viņš atstāja mani dzīvu un atklāja man izcilu patiesību: pateica,kā atjaunot Karaļu rūnu. Viņam es esmu parādnieks par Erreta-Akbes gredzenu. Bet man nenāca ne prātā, ka vārēšu atlīdzināt šādu parādu šādam labdarim!

-    Ko viņš vēlas?

-Parādīt man ceļu, kuru es meklēju, - mags, vēl vairāk sadrūmis, atbildēja. Pēc brīža viņš piebilda: - Orms teica: "Rietumos dzīvo vēl kāds Pūķu valdnieks; viņš dara mums postu, un viņa spēks ir lielāks nekā mūsējais." Es jautāju: "Vēl lielāks nekā tavējais, Orm Embar?" - un viņš atbildēja: "Vēl lielāks nekā manējais. Tu esi man vajadzīgs: steidzies man sekot!" Un es paklausīju viņa lūgumam.

-    Vairāk neko tu nezini?

-    Es uzzināšu.

Arrens satina pietauvošanās virvi, noglabāja to, padarīja vēl šo to laivas iekšienē, bet visu laiku viņā kā nostiepta stīga vibrēja satraukuma spriegums, kas ieskanējās arī balsī, kad puisis beidzot ierunājās. - Tas ir drošāks ceļrādis nekā iepriekšējie! - viņš teica.

Zvirbuļvanags paskatījās uz viņu un iesmējās. - Jā, -viņš piekrita. - Šķiet, ka šoreiz mēs nenomaldīsimies.

Tā viņi divatā sāka savu garo braucienu pār jūru. Vairāk nekā tūkstoš jūdzes šķīra kartē neatzīmētās plosta cilvēku jūras no Selidoras salas, kas atrodas tālāk riebos par visām Jūrzemes salām. Dienu pēc dienas no apvāršņa pacēlās dzidrs spožums, kas pārtapa sarkanā rietugunī, un zem saules zelta loka un zvaigžņu sudraba zvirgzdiem vientuļā laiva jūras plašumā tikai traucās tālāk un tālāk uz ziemeļiem.

Reizēm tālumā samilza vasaras negaisa padebeši, ēzdami pār apvārsni violetas ēnas; tad Arrens noraudās, kā mags pieceļas kājās un ar balsi un rokas kustību atsauc šos mākoņus šurp, likdams tiem atbrīvoties virs laivas no lietus smaguma.

Starp mākoņiem  zibens Šautras, un gaisā dārdēja pērkons. Mags joprojām stāvēja ar paceltu roku, līdz pār viņu un Arrenu sāka gāzties lietus, piepildīdams noliktos traukus, izmērcēdams laivu un ar savu sparu pieplacinādams jūras viļņus. Tādos brīžos viņi abi priekā smaidīja, jo ēdamais,kau gan taupīgi lietojams, bija pietiekamā daudzumā,  ūdens bija loti vajadzīgs. Un vētras negantais krāšņums kas pakļāvās maga vārdam, sajūsmināja viņus abus Arrens brīnījās par šo spēku, ko ceļabiedrs tagad  izmantoja tik dāsni, un reiz teica viņam: - Kad mēs sākk šo ceļojumu, tu ar burvībām vispār nenodarbojies.

Rietumu Robežjoslas vistālākajās jūrās Visgudro salas valdnieks aukstā, skaidrā rītā pamodās stīvs un notirpis  savā mazajā laivā, uzslējās sēdus un nožāvājās. Pēc brīža,  rādīdams uz ziemeļiem, viņš teica savam miegainajam ceļabiedram: - Skaties! Vai redzi tās divas salas? Uz dienvidiem no Pūķa ceļa.

No rīta pamodies, Arrens tālumā pie zilās rietumu pamales ieraudzīja miglainos, zemos Selidoras krastus.

Berilas valdnieku namā bija vecas kartes, zīmētas karaļu laikos, kad tirgotāji un pētnieki bija ceļojuši tālu no Iekšzemēm un Robežjoslas bija labāk pazīstamas. Valdnieku troņistabā uz divām sienām bija mozaīkas veidā izlikta liela ziemeļu un rietumu karte, kurā Enladas sala bija iezīmēta pelēki zeltaina un atradās tieši virs troņa.  Arrens to redzēja iztēlē, kā neskaitāmas reizes bija redzējis bērnu dienās. Uz ziemeļiem no Enladas atradās Oskila, uz rietumiem - Eboskila, uz dienvidiem - Semela un Palna. Ar tām Iekšzemes beidzās, un tālāk pletās tikai bāli zilzaļa jūras klajuma mozaīka, ko vietām rotāja kāds  valis vai delfīns. Tad beidzot aiz stūra, kur ziemeļu siena sastapās ar rietumu sienu, bija redzama Narveduena un aiz tās trīs mazākas salas. Tālāk atkal krietnu gabalu pletās tikai jūra - līdz pat sienas malai un kartes malai; pēc  te bija Selidora, un aiz tās vairs nebija nekā.

Arrens to atcerējās pavisam skaidri - viļņoti apveidi, vidū liels līcis ar šauru izeju austrumu pusē. Viņi vēl nebija nokļuvuši tik tālu uz ziemeļiem, bet virzīja laivu uz dziļu ieloku salas dienvidu zemesragā, un tur, kamēr zemā saule vēl tinās rīta dūmakā, viņi piestāja cietzemes krastā.

Tā beidzās viņu lielais brauciens no Balatranas jūras ceļiem līdz rietumu salai. Kad viņi bija pietauvojuši "Tālredzi" un pēc ilga laika sāka soļot pa cietzemi, tās klusums šķita savāds un neierasts.

Geds uzkāpa zemā kāpā, kuras zālēm apaugusī virsotne liecās pāri stāvajai nokalnei, taču sīkstās zāļu saknes to turēja ciešā tvērienā. Sasniedzis virsotni, viņš apstājās un paskatījās uz rietumiem un ziemeļiem. Arrens apstājās blakus laivai, lai uzvilktu apavus, ko nebija valkājis ilgu laiku, tad izņēma no riku kastes savu zobenu un piesprādzēja to pie jostas, šoreiz pat nedomādams jautāt, vai tas jādara vai ne. Tad viņš sekoja Gedam augšup pa piekalni, lai palūkotos apkārt.

Zemās, ar zāli apaugušās kāpas stiepās salas iekšienē apmēram pusjūdzes tālumā; pēc tam sākās lagūnas, aizaugušas grīšļiem un niedrēm, un aiz tām pletās zemi, dzeltenbrūni pakalni - tukši, cik tālu vien sniedzās skatiens. Selidorā bija skaista un pamesta zeme. Tajā neredzēja nekādu cilvēka pēdu, nekādu zīmju no viņa darba vai apmešanās vietas. Nebija ari zvēru, un niedrēm aizaugušajos ezeros nemanīja ne kaijas, ne meža zosis, ne citus putnus.

Viņi devās lejā no kāpas iekšzemes pusē, un smilšainā nogāze noslāpēja viļņu un vēja troksni; visapkārt iestājās klusums.

Starp ārējo un nākamo kāpu pletās no vējiem pasargāta tīru smilšu ieplaka, un rīta saule silti apspīdēja tās rietumu malu. - Lebannen, - mags teica, jo tagad viņs lietoja Arrena īsto vārdu, - pagājušajā naktī es nevarēju aizmigt, bet tagad man jāpaguļ. Paliec pie manis sardze!" Viņš apgūlās saulē, jo ēnā bija auksti, ar elkoni aizsedz acis, nopūtās un iemiga. Arrens apsēdās viņam blakus -Viņš neredzēja neko citu kā vienīgi baltās ieplakas malas,

kāpu zāli, kas augšā līgojās uz dūmakaini zilo debesu fona, un dzelteno sauli. Vienīgā skaņa bija apslāpētā līča murdoņa un reta vēja pūsma, kas tik tikko jaušamā Čukstā ļavērpa gaisā pa sīkai smilšu saujai.

Tad Arrens pamanīja kaut ko līdzīgu ērglim ļoti lielā augstumā, taču tas nebija ērglis. Apmetis vairākus lokus, tas strauji traucās lejā, svelpjošai dārdoņai pavadot zeltaino spārnu vēdas. Milzīgie nagi atspiedās kāpas virsotnē. Lielā galva pret sauli izskatījās melna ar ugunīgiem plankumiņiem.

Pūķis parāpās mazliet zemāk pa nogāzi un ierunājās.

-    Agni Lebannen, - tas teica.

Stāvēdams starp pūķi un Gedu, Arrens atbildēja:

-    Orm Embarl - Rokā viņš turēja no maksts izvilkto zobenu.

Tagad tas nelikās sevišķi smags. Gludais, apdeldētais rokturis ērti gulēja plaukstā un piekļāvās tai. Asmens bija viegli un ātri izslīdējis no maksts. Tā spēks, tā vecums bija viņa pusē, jo tagad viņš zināja, kā to izmantot. Tas bija viņa zobens.

Pūķis ierunājās atkal, taču Arrens viņu nesaprata. Pametis skatienu atpakaļ uz guļošo biedru, kuru šņākoņa un dārdoņa nebija uzmodinājusi, viņš teica pūķim: - Mans valdnieks ir noguris, viņš guļ.

Tad Orms Embars norāpās zemāk un saritinājās ieplakas dibenā. Uz zemes viņš kustējās smagi, bez lidojuma viegluma un izveicības, bet lēnajās lielo, nagoto ķepu kustibās un dzelkšņotās astes izliekumā jautās kaut kāda draudīga grācija. Apmeties viņš pavilka ķepas zem sevis, Pacēla milzīgo galvu un sastinga mierā - kā pūķa attēls, tas iegravēts uz karotāja bruņcepures. Arrens juta viņa dzeltenās acs skatienu nepilnu desmit pēdu attālumā un vieglo deguma smaku pūķim visapkārt. Tā nebija maitu smaka; sausa un metāliska, tā saderējās ar jūras un sāk smilšu izgarojumiem - tīra savvaļas smarža.

Saule, kāpdama augstāk, atspīdēja uz Orma Embara bruņām, un pūķis izskatījās kā kaldināts no zelta un dzelzs.

Geds joprojām gulēja dziļā mierā, tikpat maz ievērodams pūki kā aizmidzis zemnieks savu suni.

Tā pagāja stunda, un pēkšņi Arrens satrūcies ieraudzīja, ka mags viņam blakus ir piecēlies sēdus.

-    Vai tu jau tiktāl esi pieradis pie pūķiem, ka vari aizmigt tiem taisni starp ķepām? - Geds smiedamies teica un nožāvājās. Tad, piecēlies kājās, viņš uzrunāja Ormu Embaru pūķu valodā.

Arī Orms Embars pirms atbildes nožāvājās - vai nu aiz miegainības, vai aiz vēlēšanās sacensties -, un šādu skatu nav lemts atcerēties daudziem no dzīvo vidus: garas rindas asu, zobeniem līdzīgu dzeltenbaltu zobu, sazarota, sarkana, ugunīga mēle, divreiz garāka par cilvēka augumu, kūpošā rīkles ala.

Orms Embars kaut ko teica, un Geds dzīrās atbildēt, bet tad abi pagriezās un paskatījās uz Arrenu. Viņi klusumā skaidri bija sadzirdējuši dobjo metāla Čukstu, ar kādu no maksts izslīd zobena asmens. Arrens lūkojās augšup uz kāpas malu aiz maga galvas un turēja zobenu kaujas gatavībā.

Tur, spožās saules apmirdzēts, drānām plandot vieglajā vējā, stāvēja cilvēks. Viņš stāvēja nekustīgi kā iegrebta statuja, tikai vieglā apmetņa mala un kapuce trīsēja vējā. Viņa mati bija gari un melni un krita lejup mirdzot cirtās; viņš bija glīts un spēcīgs gara auguma vīrietis platiem pleciem. Svešinieka acis šķļta raugāmies viņiem p^ uz jūru. Viņš smaidīja.

-    Ormu Embaru es pazīstu, - viņš teica. - Un pazīstu arī tevi, kaut gan tu esi novecojis, kopš tevi pēdējo

zēju, Zvirbuļvanag. Dzirdēju, ka tu tagad esot arhimags. Esi kļuvis izcils un ari vecs. Un līdzi tev ir jauns kalps» acīmredzot burvību māceklis, viens no tiem, kuri agūst Visgudro salas mākslas. Ko jūs abi te darāt, tik alu no Roukas un drošajām sienām, kas sargā maģistrus no jebkāda ļaunuma?

-    Plaisas mēdz rasties arī stiprākās sienās, - atbildēja Geds, satverdams zizli ar abām rokām un lūkodamies svešajā vīrietī. - Bet vai tu nevēlies parādīties mums pats savā miesā, lai varam sveikt to, kuru tik ilgi esam meklējuši?

-    Savā miesā? - vīrietis pārjautāja un atkal pasmaidīja. -Vai tad miesa, ķermenis, tīrais gaļas gabals, divu magu starpā ir kaut kas tik nozīmīgs? Nē, labāk tiksimies kā prāts ar prātu, arhimag!

-    To mēs, manuprāt, nevaram. Liec zobenu makstī, zēn! Tas ir tikai rēgs, vēstījums, nevis īsts cilvēks. Tikpat labi var vēzēt zobenu pret vēju. Havnorā, kad tavi mati bija balti, tevi sauca par Skalu. Bet tā bija tikai iesauka. Kā lai saucam tevi, kad tiksimies?

-    Jūs mani sauksiet par Valdnieku, - teica garais stāvs uz kāpas.

 -Tā, un kā vēl?

-    Par Karali un Pavēlnieku.

To dzirdēdams, Orms Embars skali un atbaidoši iešņācās, un viņa lielās acis iezibsnījās; tomēr viņš bija aizgriezis galvu projām no cilvēka un sagumis tupēja smiltīs, it kā nespētu pakustēties.

-    Un kur un kad mēs pie tevis ieradīsimies?

~ Manā valstībā - tad, kad es vēlēšos.

 - Labi, - Geds teica un, pacēlis zizli, pavirzīja to mazliet tuvāk garajam cilvēkam, un svešinieks izgaisa kā vēja pūsta svece.

Arrens stingi raudzījās tukšumā, un pūķis uzslējās uz savām Četrām līkajām kājām; viņa bruņas klabēja un lūpas virs zobiem raustījās. Bet mags atkal atspiedās pret savu zizli.

-    Tā bija tikai parādība. Cilvēka rēgs vai vēstījums. Tas spēj runāt un dzirdēt, taču tam nav spēka, ja vien to nevairojam mēs ar savām bailēm. Tas nav pat šķietami patiess, ja tā sūtītājs to nevēlas. Domāju, ka mēs neesam redzējuši, kāds viņš pašlaik izskatās.

-    Kā tev šķiet, vai viņš ir tuvu?

-    Vēstījumi nespēj šķērsot ūdeni. Viņš atrodas Selidorā. Bet Selidora ir liela sala, lielāka nekā Rouka vai Gonta un gandrīz tikpat gara kā Enlada. Var gadīties, ka mums viņš jāmeklē ilgi.

Tad ierunājās pūķis. Geds noklausījās viņu un pagriezās pret Arrenu. - Lūk, ko saka Selidoras valdnieks: "Es esmu atgriezies savā zemē un nedomāju to atstāt. Es atradīšu Postītāju un aizvedīšu tevi pie viņa, lai mēs kopā tiktu no viņa vaļā." Un vai es tev neesmu sacījis: ko pūķis meklē, to viņš atrod?

To teicis, Geds nometās uz viena ceļgala milzīgā radījuma priekšā, kā vasalis mēdz nomesties karaļa priekšā, un pateicās pūķim viņa valodā. Pūķa elpa, karsta un tuva, skāra viņa noliekto galvu.

Orms Embars atkal uzrāpās kāpas virsotnē, smagi vilkdams zvīņoto augumu, tad savēcināja spārnus un pacēlās gaisā.

Nopurinājis no drēbēm smiltis, Geds sacīja Arrenan* -Tagad tu esi redzējis mani nometamies ceļos. Un, pirms viss būs galā, iespējams, ka redzēsi to vēlreiz.

Arrens nevaicāja, ko mags ar to grib teikt: ilgajā kopa pavadītajā laikā viņš bija sapratis, ka Geda atturībai ir saprātīgs pamatojums. Tomēr viņam šķita, ka šajos vārdos slēpjas ļauns vēstījums.

Viņi vēlreiz pārgāja pāri kāpai uz piekrasti, lai pārliecinātos, ka laiva uzvilkta pietiekami augstu un ir drošībā no paisuma vai vētras, un paņemtu savus apmetņus un atlikušo pārtiku. Geds bridi apstājās pie laivas slaidā priekšgala, kas tik ilgi un tik tālu bija vadījis viņu pa svešām jūrām, uzlika uz tā roku, taču nevērpa burvību un neteica ne vārda. Tad viņi atkal devās uz salas iekšieni -ziemeļu virzienā - pretī kalniem.

Viņi gāja visu dienu un vakarā apmetās pie upes, kas vijās lejup uz niedrēm aizaugušajiem ezeriem un purviem. Kaut gan bija pats vasaras vidus, no rietumiem, no bezgalīgajiem atklātās jūras plašumiem, pūta salts vējš. Debesis aizplīvuroja migla, un virs kalniem, kuros nekad nebija mirdzējusi pavarda uguns vai mājas logu gaisma, nespīdēja zvaigznes.

Arrens pamodās tumsā. Viņu mazais ugunskurs bija apdzisis, bet apkārtni apgaismoja rietošā mēness pelēkais blāvums. Upes ielejā un uz kalna nogāzes, klusi un nekustīgi, stāvēja neskaitāmi cilvēki, un viņu sejas bija pievērstas Gedam un Arrenam. Viņu acīs neatspīdēja mēness gaisma.

Arrens neuzdrīkstējās ierunāties, bet uzlika plaukstu uz Geda rokas. Mags sakustējās un piecēlās sēdus, vaicādams: - Kas noticis? - Sekodams Arrena skatienam, viņš ieraudzīja klusējošos cilvēkus.

Tie visi, gan vīrieši, gan sievietes, bija ģērbušies tumšās drānās. To sejas bālajā gaismā nebija skaidri saskatāms, bet Arrenam šķita, ka starp tiem, kuri stāvēja ielejā viniem vistuvāk, ir vairāki pazīstami stāvi, kaut gan viņš Avarēja atcerēties to vārdus.

Geds piecēlās, ļaudams apmetnim nokrist no pleciem.  seja, mati un krekls vizēja ar bāli sudrabainu spīdumu, it kā ap viņa stāvu būtu koncentrējies viss mēness gaišums. Plašā žestā pamājis ar roku, viņš skaļi teica.

- Jūs, kas esat dzīvojuši, kļūstiet brīvi! Es pārrauju saiti kas jūs tur: Anvassa mane harw pennodathe!

Brīdi plašais klusētāju pūlis stāvēja nekustēdamies. Tad tie lēni pagriezās, itin kā ienira pelēkajā tumsā un  pazuda.

Geds apsēdās. Viņš dziļi ievilka elpu. Palūkojies uz Arrenu, viņš uzlika roku puisim uz pleca, un viņa pieskāriens bija silts un stingrs. - Nevajag baidīties, Lebannen, - viņš maigi un mazliet zobgalīgi teica. - Tie bija tikai mirušie.

Arrens pamāja ar galvu, taču zobi viņam klabēja un aukstums šķita spiežamies cauri līdz kaulam. - Kā viņi... - jauneklis iesāka, taču lūpas vēl neklausīja.

Geds viņu saprata. - Sie cilvēki nāca pēc viņa aicinājuma. Tas ir viņa solījums: mūžīga dzīve. Pēc viņa pavēles tie var atgriezties. Pēc viņa pavēles tiem jāstaigā pa dzīvās pasaules kalniem, kaut gan tie nespēj pakustināt pat zāles stiebru.

-    Vai tad vinš... viņš arī ir miris?

Geds, domās iegrimis, papurināja galvu. - Mirušais nespēj atsaukt pasaulē citus mirušos. Nē, viņam ir dzīva cilvēka spēks un vēl vairāk... Bet, ja kāds viņam cerēja sekot, viņš to apmānīja. Savu spēku viņš taupa vienīgi sev. Vinš ir uzņēmies Mirušo Valdnieka lomu un ne tikai mirušo vien... Bet šīs bija tikai ēnas.

-    Es nezinu, kāpēc no tām baidos, - Arrens nokaunējies atzinās.

-Tu baidies tāpēc, ka baidies no nāves, un tas ir saprotams, jo nāve ir baiga un no tās jābaidās, - mags teica. Piemetis ugunskuram jaunu malku, vinš uzpūta sīkajam oglēm zem pelniem. Tievie pameža zari uzliesmoja ar spožu gaismu, un Arrens jutās šai gaismai pateicīgs.

Un arī dzīve ir baiga, - Geds sacīja. - No tās jābaidās...  tā jāslavina.

Viņi apsēdās, savilkdami apmetņus ciešāk sev apkārt, bridi abi klusēja. Tad Geds ļoti nopietni teica: - Lebanen, es nezinu, cik ilgi viņš var mūs šeit ķircināt ar rēgiem  vēstījumiem. Bet tu zini, kurp viņš beidzot dosies.

 - Uz tumšo zemi.

-    Jā. Viņu vidū.

-Tagad es viņus esmu redzējis. Iešu tev līdzi.

-Vai tā ir ticība man, kas tevi skubina? Tu vari paļau-ies uz manu mīlestību, bet nepaļaujies uz manu spēku! jo man šķiet, ka esmu sastapis sev līdzvērtīgu pretinieku.  - Es iešu tev līdzi.

-    Bet, ja es tikšu sakauts, ja mans spēks vai mana izīve būs galā, es tevi nevarēšu aizvadīt atpakaļ, un viens tu atgriezties nespēsi.

-    Es atgriezīšos kopā ar tevi.

-    Tu esi kļuvis par vīru, stāvēdams nāves vārtos, -Geds teica. Tad viņš piebilda vārdu, kurā pūķis divas reizes bija saucis Arrenu, un izrunāja to ļoti klusi: - Agni - Agni Lebannen.

Pēc tam viņi vairs nerunāja; drīz abiem atgriezās miegs, un viņi apgūlās pie savas nelielās, neilgās uguns.

Nākamajā rītā viņi turpināja ceļu uz ziemeļiem un rietumiem; to izlēma Arrens, nevis Geds, kurš teica: izvēlies mūsu ceļu, zēn, man visi celi ir vienādi. - Vini iesteidzās, jo nebija noteikta mērķa: vajadzēja gaidīt ziņu no Orma Embara. Viņi gāja pa zemāko, ārējo kalnu grēdu, kuras gandrīz visu laiku varēja pārredzēt okeānu. Zāle bija sausa un īsa un nemitīgi, mūžīgi šūpojās vējā. Labajā psē zeltaini un vientulīgi slējās kalni, bet pa kreisi pletās sāļie purvāji un rietumu jūra. Vienreiz viņi tālu dienvidos redzēja lidojam gulbjus. Visu pārējo dienu nebija manāma neviena dzīva radība. Todien Arrenā nemitīgi milza košs gurdums no bailēm, no visļaunākā gaidām. Arvi spēcīgāk brieda nepacietība un truls niknums. Pēc  dzām klusuma stundām viņš teica: - Sī zeme ir tikpat mirusi kā nāves zeme!

-Tā nerunā! - mags skarbi atbildēja. Bridi soļojis  priekšu, viņš turpināja saudzīgākā tonī: - Paskaties uz šo zemi, paskaties sev apkārt! Šī ir tava valstība: dzīves valstība. Sī ir tava nemirstība. Palūkojies uz kalniem, už mirstīgajiem kalniem! Tie nedzīvo mūžīgi. Kalni ar dzīvo zāli, upes, kurās plūst ūdens... Visā pasaulē, visās pasaulēs, visā laika bezgalībā nav otras tādas kā ikviena no šīm upēm, kas saltas iztek no zemes, nevienai acij nepieejamas vietas, un mirdzēdamas plūst caur saules gaismu un tumsu uz jūru. Dziļi ir esības avoti - dziļāki  nekā dzīve, dziļāki nekā nāve...

Viņš apklusa, bet viņa acīs, kas lūkojās uz Arrenui uz saules apmirdzētajiem kalniem, dega liela, vārdos neizsakāma, skaudra mīlestība. Un Arrens to redzēja un, to  redzēdams, pirmo reizi ieraudzīja Gedu visā veseluma-tādu, kāds viņš ir.

-    Es neprotu pateikt, ko vēlos, - Geds nelaimīgs teica.

Bet Arrens domāja par pirmo tikšanos Strūklakas pagalmā, par cilvēku, kurš bija nometies ceļos pie strūklakas tekošā ūdens, un tikpat dzidrs kā šis atminu ūdens viņa uzbangoja prieks. Paskatījies uz savu ceļabiedru, vBl teica: - Es esmu atdevis savu mīlestību tam, kas ir

bas cienīgs. Vai tā nav karaļvalsts un mūžīgais pavasaris

-    Tā ir, zēn, - Geds maigi atbildēja, un viņa balsī  nēja sāpes.

Klusēdami viņi devās tālāk. Taču tagad Arrens redzēja pasauli ar ceļabiedra acīm; viņš redzēja dzīvības krāšņumu, kas pletās ap viņiem šai klusajā, pamestajā zemē,

itin kā vel nepieredzets burvju spēks būtu iegailējies ikvienā vēja liektās zāles stiebrā, ikvienā ēnā, ikvienā akmenī. Tā cilvēks, pēdējo reizi stāvēdams sirdij tuvā vietā pirms ceļojuma, no kura nav atpakaļceļa, ierauga to visā ķopumā, īstu un dārgu, kādu agrāk nekad nav redzējis un vairs neredzēs.

Kad pienāca vakars, spēcīgie jūras vēji no rietumiem padzina augšup blīvas mākoņu grēdas, kas lejupslīdošās :saules staros liesmoja arvien sarkanāk. Vākdams malku strauta ielejas sarkanajā gaismā, Arrens pacēla skatienu un pēdas desmit attālāk ieraudzīja kādu vīrieti. Viņa seja izskatījās savāda un neskaidra, taču Arrens viņu pazina: tas bija mirušais Sopli, Lorbanerijas krāsotājs.

Viņam aiz muguras stāvēja citi, un visiem bija skumjas, sastingušas sejas. Viņi šķita kaut ko runājam, taču Arrens nedzirdēja viņu vārdus, un rietumu vējā izskanēja  tikai kaut kas līdzīgs savādiem Čukstiem. Daži no viņiem lēni tuvojās Arrenam.

Jauneklis brīdi stāvēja, raudzīdamies viņos, vēlreiz pameta skatienu uz Sopli, tad pagrieza viņiem muguru un noliecies pacēla vēl vienu sprunguli. Rokas viņam drebēja, taču viņš pievienoja to savai malkas nastai, tad pacēla vēl un vēl vienu. Pēc tam viņš izslējās taisni un paskatījās atpakaļ. Ielejā neviena nebija, tikai zāle gailēja sarkanajā gaismā. Arrens atgriezās pie Geda, nolika  talkas klēpi zemē, bet neko par redzēto nesacīja.

Visu nākamo nakti, gulēdams miglainajā tumsā, zemē, kur nemājoja neviena dzīva dvēsele, Arrens palaikam toodās no saraustītā miega un dzirdēja visapkārt mirušo dvēseļu čukstus. Sakopojis gribasspēku, viņš noslēdzās,neklausījās un gulēja tālāk.

Gan viņš, gan Geds pamodās vēlu, kad saule, beidzot izlauzusies no miglas, jau atradās plaukstas tiesu virs kalniem un apmirdzēja salto zemi. Kad viņi ēda savu pieticīgo brokastu maltīti, mezdams gaisā līkumus, pie viņiem atlidoja pūķis. No viņa žokļiem šāvās uguns,no sarkanajām nāsīm cēlās dūmi un dzirksteles; viņa zobi gailēja spokainajā gaismā kā ziloņkaula zobeni. Taču pūķis neko neteica arī tad, kad Geds viņu sveicināja un viņa valodā iesaucās: - Vai atradi, Orm Embar?

Pūķis atmeta galvu atpakaļ un dīvaini izlieca augumu, plosīdams vēju ar draudīgi asajiem nagiem. Tad viņš ap-sviedās apkārt un aiztraucās uz rietumiem, lidojumā vairākkārt atskatīdamies uz viņiem.

Satvēris zizli, Geds iesita ar to pa zemi. - Viņš nespēj runāt, - mags teica. - Viņš nespēj runāt! Viņam ir atņemti Radīšanas vārdi, nosprostota gudrība, un viņš padarīts par parastu rāpuli, par mēmu tārpu. Tomēr viņš spēj vadīt, un mēs spējam sekot! - Uzsvieduši mugurā vieglās ceļasomas, viņi devās pār kalniem rietumu virzienā, kurp bija aizlidojis Orms Embars.

Viņi nogāja apmēram astoņas jūdzes sākotnēji straujajā, vienmērīgajā solī. Tagad jūra pletās abās pusēs, jo viņi gāja pa garu, nolaidenu kalna grēdu, kas gar nokaltušu niedru puduriem un līkumotu strautu gultnēm aizveda līdz izliektam ziloņkaula krāsas smilšu krastam. Šis bija visu zemju tālākais rietumu izcilnis - pati zemes mala.

Šajās ziloņkaula smiltīs tupēja Orms Embars, zemu noliecis galvu kā saniknots kaķis, un viņa dvaša plūda ugunīgiem mutuļiem. Netālu no pūķa, starp viņu un garajiem, zemajiem jūras viļņiem, stāvēja kaut kas līdzīgs būdai vai nojumei; tā bija balta, it kā būvēta no sen izbalojušiem izskalotiem kokiem. Taču Šajā krastā, aiz kuras vairs nebija neviena cita krasta, nevarēja būt izskalojušiem , koku. Pienākot tuvāk, Arrens redzēja, ka greizās sienas, būvētas no lieliem kauliem; pirmajā bridi tie šķita vaļu kauli, bet ieskatījies viņš saprata, ka baltie trijstūri ar asām šķautnēm ir pūķu kauli.

Viņi pienāca būdai klāt. Saulesgaisma no jūras puses raucās pretī pa kaulu starpām. Durvju arku veidoja augšstilba kauls, kas bija garāks par cilvēka augumu. Uz tā stāvēja cilvēka galvaskauss, kura tukšie acu dobumi stingi raudzījās uz Selidoras kalniem.

Kamēr viņi apstājušies lūkojās galvaskausā, durvju ailē zem tā parādījās cilvēks. Viņš bija tērpies veclaicīgās īpzeltītas bronzas bruņās; vietām tās caurumoja tādas kā cirvja cirtienu pēdas, un dārgakmeņiem rotātā zobena maksts bija tukša. Pretī lūkojās skarba seja ar melniem [uzacu lokiem un plānu degunu; vīrieša acis bija tumšas, vērīgas un skumjas. Viņa rokas, kaklu un sānus klāja brūces, kuras vairs neasiņoja, taču bija nāvējošas. Vīrietis stāvēja stalts un nekustīgs, skatīdamies uz nācējiem.

Geds paspēra soli viņam pretī. Stāvēdami vaigu vaigā, abi viri izskatījās gandrīz līdzīgi.

-Tu esi Errets-Akbe, - sacīja Geds. Vīrietis cieši lūkojās viņā un vienreiz pamāja ar galvu, taču neatbildēja.

- Pat tev, pat tev jāseko viņa aicinājumam! - Geda balsī ieskanējās negants niknums. - Ak, mans valdniek, krietnākais un drosmīgākais no mums visiem, ej atdurties nāves mierā un pelnītajā godā! - Un, pacēlis rokas, Ģeds tās plati izpleta, sacīdams tos pašus vārdus, kurus bija teicis daudzajiem mirušo gariem. īsu mirkli viņa Plaukstas atstāja gaisā platu, spožu joslu. Kad tā bija paodusi, pazudis bija arī vīrietis bruņutērpā, un tikai saule spoži apspīdēja smiltis tukšajā vietā.

Geds trieca ar zizli pa kaulu būvi, un tā sagruva un jĶgaisa. No tās atlika tikai viens liels ribu kauls, kas slējās gaisā no smiltīm.

Geds pievērsās Ormam Embaram. - Vai tas ir šeit  Orm Embar? Vai šī ir tā vieta?    

Pūķis atpleta rīkli un izdvesa skaļu, gārdzošu šņācienu.

-Šeit, pasaules vistālākajā krastā! Tas ir labi! - Tad, turēdams melno īves nūju kreisajā rokā, Geds izpleta rokas aicinājuma žestā un sāka runāt. Kaut gan viņš runāja  Radīšanas valodā, Arrens to beidzot saprata, kā jāsaprot ; visiem, kuri dzird šo aicinājumu, jo tam ir vara pār ikvienu: -Tagad es saucu tevi šurp, mans ienaidniek, manu  acu priekšā un savā īstajā miesā un saistu tevi ar vārdu, kas netiks izrunāts līdz aizlaiku laikiem!

Bet tur, kur vajadzēja atskanēt aicināmā cilvēka vārdam, Geds sacīja tikai: - Mans ienaidniek!

Iestājās klusums, it kā pat jūra būtu kļuvusi mēma.  Arrenam šķita, ka saule nobāl un satumst, kaut gan tā  spoži spīdēja skaidrajās debesīs. Piekraste satumsa, it kā tiktu skatīta caur apkvēpinātu stiklu, un vistuvāk Gedam kļuva tik tumšs, ka nekas vairs nebija saredzams. Šķita, ka tur nav vispār nekā - nekā tāda, uz ko varētu krist gaisma, - tikai bezveida tumsa.

Piepeši no tās iznira cilvēks. Tas bija tas pats vīrietis, kuru viņi bija redzējuši uz kāpas, - gara auguma cilvēks melniem matiem, slaidām rokām, stiegrains un izveicīgs. Tagad viņš turēja rokā garu šķēpu, tērauda asmeni, ko viscaur klāja iegravētas rūnas; pagriezies pret Gedu, viņš  vērsa ieroci pret viņu. Taču vīrieša skatiens šķita dīvains,  it kā saule būtu apžilbinājusi viņam acis un neļautu redzēt.

- Es nāku pats pēc savas gribas, - viņš teica, - un nāku pats savā veidā. Tu mani nevari izsaukt, arhimag! Es neesmu ēna. Es esmu dzīvs. Vienīgi es esmu dzīvs!

Tu domā, ka arī tu esi dzīvs, bet tu lēnām mirsti, tu mirsti! ai tu zini, ko es turu savā rokā? Tas ir Pelēkā Maga zizlis, kas apklusināja Neregeru, manas mākslas valdnieku. bet tagad es esmu valdnieks. Un man apnicis ar tevi spēleties! - To teicis, viņš spēji vēzēja tērauda šķēpu pret pēdu, kurš stāvēja, it kā nespēdams runāt un kustēties, ^rrens atradās soli viņam aiz muguras; visa viņa griba lecās rīkoties, taču viņš nespēja izkustēties no vietas, pat pastiept roku, lai tvertu sava zobena rokturi, un balss bija sastingusi viņam krūtīs.

Bet tad Gedam un Arrenam virs galvas kā milzīga uguns šautra spēji atplaiksnīja pūķa milzīgais augums, kas straujā lejupkritienā ar visu spēku metās virsū pretiniekam, un apburtais tērauda asmens pilnā garumā ietriecās zvēra bruņām klātajās krūtīs, bet milzīgais ķermenis Sīrieti notrieca zemē, saspieda druskās un sadedzināja.

Uzslējies augšup no smiltīm, izliekdams muguru un vēcinādams spārnus, Orms Embars ierēcās un izvēma uguns strūklu. Viņš mēģināja lidot, taču nevarēja. Ļauns un salts, svešais metāls urbās vina sirdī. Pūķis saguma,

no mutes viņam sāka plūst melnas, indīgas, kūpošas asinis, un liesmas nāsīs kļuva arvien vārgākas, līdz pārtapa plēnošās oglēs. Viņš nolaida milzīgo galvu smiltīs.

 Tā gāja bojā Orms Embars, mirdams tajā pašā vietā, tur bija miris viņa priekštecis Orms, virs smiltīm, kuras jlabāja vecā Orma kaulus.

 Bet tur, kur pūķis bija notriecis zemē ienaidnieku,

 julēja kaut kas neglīts un sačokurojies - kā milzu zirneklis, kas izžuvis pats savā tīklā. To bija sadedzinājusi Pūķa dvaša un saspiedušas nagotās ķepas. Tomēr Arrens redzēja, ka tas kustas. Tas aizrāpoja gabalu tālāk no pūķa.

Pret viņiem pacēlās svešāda seja. Tajā vairs nebija atlicis nekā no pievilcības, un tā pauda tikai iznīcību un vecumu, kas sen pārkāpis vecuma robežas. Mutēt sačokurojusies. Acu dobumi rēgojās tukši, kādi bijuši ilgu laiku. Tādu Geds un Arrens beidzot ieraudzīja  ienaidnieka dzīvo seju.

Seja aizgriezās. Melnās, apdegušās rokas pastiepj, un starp tām sablīvējās tumsa - tā pati bezveida tumsa' kas biezēdama aizēnoja sauli. Starp Postītāja rokām tā savēlās itin kā durvju vai vārtu aprisēs, kaut gan tās bija blāvas un izplūdušas; aiz tām nebija redzamas ne gaišās smiltis, ne okeāns, bet gara, krēslaina nogāze, kas veda lejup tumsā.

Saspiestais, zirneklim līdzīgais radījums devās pa to projām un, nokļuvis tumsā, piepeši itin kā pacēlās augšup, strauji sakustējās un pazuda.

- Nāc, Lebannen, - teica Geds, uzlikdams labo roku zēnam uz pleca, un viņi devās uz priekšu, ieiedami sausajā zemē.

Īves zizlis maga rokā zaigoja vienmuļi drūmajā tumsā ar sudrabotu mirdzumu. Arrena skatiens sastapa vēl kādu kustīgu, tik tikko jaušamu mirgojumu: atspulgu uz kailā zobena, kuru viņš turēja rokā. Kad pūķa uzbrukums un nāve bija lauzusi sasaistīšanas burvību, viņš Selidoras krastā bija izrāvis no maksts savu zobenu. Un šeit, pat būdams tikpat kā ēna, viņš tomēr bija dzīva ēna un turēja rokā sava zobena ēnu.

Nekur neredzēja nekādu citu gaišumu. Apkārtne tinās tādā kā apmākušās novembra beigu novakares krēslā -miglaini saltā pustumsā, kurā gan varēja redzēt, bet tikai neskaidri un nelielā attālumā. Arrens pazina šo vietu -savu izmisuma sapņu tīreļus un tuksnešus -, bet viņam likās, ka viņi atrodas tālāk, nesalīdzināmi tālāk, nekā viņš jebkad aizgājis sapnī. Neko nevarēja skaidri saskatīt, un puisis redzēja tikai to, ka viņi abi stāv uz kalna nogāzes un priekšā stiepjas zema akmens siena apmēram ceļgalu augstumā.

Geds joprojām turēja labo roku uz Arrena pleca, tagad viņš gāja uz priekšu, un Arrens devās līdzi; abi pārkāpa akmens sienai.

Garā nogāze stiepās tālāk un, apveidiem izplūstot, pazuda tumsā.

Bet virs galvas, kur Arrens bija domājis ieraudzīt biezus mākoņus, pletās pilnīgi melnas debesis, kurās dzēja zvaigznes. Viņš lūkojās tajās, un viņam šķita,  sirds krūtīs saraujas maza un salta. Tādas zvaigznes vinš  nekad agrāk nebija redzējis. Tās spīdēja stingi un nekustīgi. Tās bija zvaigznes, kas neuzaust un nenoriet, ko neaizsedz mākoņi un neizdzēš saullēkta gaisma. Mazas  un nekustīgas tās apspīd sauso zemi.    

Geds sāka iet lejup pa esības kalna tālāko malu, un  soli pa solim Arrens gāja viņam līdzi. Puisi mocīja šausmas, tomēr tik cieša bija viņa apņēmība un tik spēcīgai viņa griba, ka bailes nespēja valdīt pār viņu, un Arrens  tās pat skaidri neapzinājās. Bija tikai dīvaina dziļi gruzdošu bēdu apjauta, itin kā sprostā mocītos kāds pieķēdēts dzīvnieks.

Šķita, ka viņi ilgi kāpj lejup pa nogāzi, bet varbūt ceļš bija pavisam īss, jo šeit, kur nepūta vējš un nemirkšķināja zvaigznes, nebija arī laika rituma. Tad viņi nokļuva kādas sausās zemes pilsētas ielās, un Arrens redzēja mājas ar logiem, kuros nekad neiedegas gaisma un vietvietām durvīs nekustīgām sejām un tukšām rokām stāv mirušie.

Tirgus laukumi visi bija tukši. Te neko nepirka un nepārdeva, neko neieņēma un netērēja. Nekas netika lietots, nekas netika radīts. Geds un Arrens gāja pa šaurajām ielām vieni, un tikai pāris reižu redzēja kaut kur citā pagriezienā pazūdam kādu stāvu, bet tas bija tālu un pustumsā tik tikko saskatāms. Ieraudzījis pirmo no tiem, Arrens satrūkās un pacēla zobenu, bet Geds papurināja galvu un gāja tālāk. Tad Arrens redzēja, ka tā ir sieviete, kura kustas lēni un nebēg no viņiem.

Visi tie, kurus viņi redzēja, - to nebija daudz: lai gan mirušo ir daudz, sausā zeme ir liela, - stāvēja nekustēdamies vai lēni, bezmērķīgi slīdēja uz priekšu. Nevienam nebija ievainojumu kā Erreta-Akbes parādībai, kas tika izsaukta uz zemes savā bojāejas vietā. Viņos neredzēja nekādu slimības pazīmju. Viņi bija keskarti un izdziedināti. Izdziedināti no sāpēm un no dzīves. Viņi nebija derdzīgi, kādus Arrens ar bažām bija viņus iedomājies, nebija atbaidoši tādā nozīmē, kā viņš bija gaidījis. Viņu sejas bija rāmas, brīvas no dusmām un vēlmēm, un viņu ēnainajās acīs nemirdzēja cerības.

Gaidīto baiļu vietā Arrenā uzbangoja dziļš žēlums, un, ja zem tā tomēr gruzdēja bailes, tās nebija par sevi, bet par visiem cilvēkiem. Jo viņš redzēja māti un bērnu, kuri bija miruši kopā un kopā palikuši arī tumšajā zemē; taču bērns neskraidīja, neraudāja, un māte to neturēja rokās un pat neskatījās uz to. Un tie, kuri miruši mīlestības dēļ, rāmi slīdēja pa ielām viens otram garām.

Podnieka ripa bija nekustīga, stelles tukšas, pavards auksts. Neviena balss nedziedāja dziesmas.

Tumšās ielas starp tumšajām mājām veda arvien uz priekšu, un viņi gāja tālāk. Vienīgā skaņa bija viņu soļu loksnis. Valdīja aukstums. Sākumā Arrens šo aukstumu aebija pamanījis, bet pamazām tas iespiedās vina dvēselē, kas šeit bija arī viņa miesa. Viņš jutās ļoti gurdens. Acīmredzot noiets ļoti garš ceļš. Kāpēc vispār jāiet tālāk, vnš domāja, un viņa soļi kļuva arvien gausāki.

Geds piepeši apstājās un pagriezās pret vīrieti, kurš stavēja divu ielu krustojumā. Viņš bija slaids un garš, un Arrenam šķita, ka šī seja ir kaut kur redzēta, tomēr viņš tevarēja atcerēties, kur. Geds uzrunāja vīrieti, un pirmo reizi, kopš viņi bija pārkāpuši akmens sienai, balss Pārtrauca klusumu: - Ak, Torion, mans draugs, kā tu esi nokļuvis šeit?

Un viņš izstiepa rokas pretī Roukas Saucējam.

Torions neatbildēja uz šo kustību. Viņš nekustīgi stavēja, un viņa seja bija nekustīga, bet Geda zižļa sudrabota  gaisma dziļi iespīdēja viņa aizēnotajās acīs un sastapa  tur niecīgu atblāzmu. Geds saņēma plaukstu, kuru tas  viņam nesniedza, un teica: - Ko tu šeit dari, Torion? Tu vēl nepiederi šai valstībai. Ej atpakaļ!

-Es sekoju nemirstīgajam. Un apmaldījos. - Saucēja  balss bija klusa un vienmuļa kā cilvēkam, kurš runā  miegā.

-    Ej augšup, uz sienas pusi! - Geds teica, norādīdams  uz to pusi, no kuras bija nākuši viņš un Arrens, - uz garo, tumšo, nolaideno ielu. Tad Toriona seja nodrebēja, it kā  viņā būtu sāpīgi ieurbusies kāda cerība, skaudra kā zobena cirtiens.

-    Es nevaru atrast ceļu, - viņš teica. - Valdniek, es nevaru atrast ceļu!

-    Varbūt atradīsi, - Geds teica, apskāva viņu, tad  devās tālāk. Torions palika nekustīgi stāvam krustojuma  viņiem aiz muguras.

Ejot arvien tālāk, Arrenam sāka likties, ka šajā bez- laika tumsībā patiesībā nav virziena ne uz priekšu, ne r atpakaļ, ne austrumu, ne rietumu, ne īsta ceļa. Vai ir kāds  ceļš, kas ved uz āru? Viņš atcerējās, kā abi nākuši lejup  no kalna - lejup, visu laiku lejup, vienalga, kurp grieztos;  tomēr tumšajā pilsētā visas ielas joprojām veda lejup,  tātad, lai atgrieztos pie akmens sienas, vajadzētu kāpt  tikai augšup, līdz kalna virsotnei. Taču viņi negriezās  atpakaļ. Plecu pie pleca viņi gāja tālāk. Vai viņš seko Gedam? Vai varbūt pats rāda ceļu?

Viņi izgāja no pilsētas. Neizmērojamās mirušo vai' stības lauki bija tukši. Akmeņainajā zemē zem nekustīgājām zvaigznēm neauga neviens koks, neviens dadzis, neviens zāles stiebrs.

Te nebija apvāršņa, jo acs tik tālu tumsā nespēja Redzēt, bet turpat priekšā krietnu gabalu pletās debesis bez mazajām, sastingušajām zvaigznēm, un šis tukšais Idajums bez zvaigznēm izskatījās izvagots un izrobots ļcā kalnu grēdas mugura. Pieejot tuvāk, apveidi kļuva skaidrāki: tās bija augstas virsotnes, kuras nedeldēja nedz vējš, nedz lietus. Uz tām nebija sniega, kas zaigotu zvaigžņu gaismā. Tās bija melnas. Kad Arrens lūkojās uz tām, viņa sirdi pārņēma pamestības izmisums. Viņš novērsās. Taču viņš tās pazina, viņš zināja, kas tās ir, un Mņa skatiens atkal tiecās pie tām atpakaļ. Katru reizi, tad Arrens paraudzījās uz šīm virsotnēm, viņš sajuta krūtis aukstu smagumu, un viņa dūša gandrīz saplaka. Tomēr priņš gāja tālāk, arvien vēl uz leju, jo zemes slīpums turpinājās līdz pat kalnu pakājei. Beidzot viņš teica: - Valdniek, kas tie... - Balss neklausīja un ķērās izkaltušajā ļriklē, tāpēc viņš pamāja uz tiem ar roku.

-    Tie robežojas ar gaismas pasauli, - Geds atbildēja, - tāpat kā akmens siena. Tiem nav cita vārda kā Sāpes. Tiem pāri iet ceļš. Mirušajiem tas ir liegts. Tas nav garš. lāču tas ir skaudrs ceļš.

-    Man slāpst, - Arrens teica, un ceļabiedrs atbildēja: Šeit viņi dzer putekļus.

Gājiens turpinājās.

Arrenam likās, ka ceļabiedra gaita kļuvusi itin kā lēnaka, un brīžiem viņš sastomījās. Arrens pats vairs nejuta iDekādu stomību, kaut gan gurdums auga augumā. Jāiet  lejup, jāiet uz priekšu. Viņi gāja tālāk.

Palaikam viņi izgāja cauri citām mirušo pilsētām, un

tumšie jumti stūraini iezīmējās pret nekustīgajām zvaigznēm, kuras nekad nemainīja savu vietu. Aiz pilsētām atkal pletās tukšie lauki, kuros nekas neauga. Līdzko viņi kādai pilsētai bija izgājuši cauri, tā pazuda tumsaj Ne priekšā, ne aizmugurē nekas nebija redzams - vienīgi kalni, kas nāca arvien tuvāk, melnēdami augstu virs viņiem. Labajā pusē bezveidīgā nogāze pazuda lejā tāpat kā pirms kāda laika - cik sen tas bija? -, kad viņi kāpa pāri akmens sienai. - Kas atrodas tur? - Arrens fčukstus jautāja Gedam, jo alka dzirdēt cilvēka balsi, bet  mags papurināja galvu: - Es nezinu. Tas var būt ceļš bez  gala.

Virzienā, kurā viņi gāja, nogāze šķita kļūstam arvien  lēzenāka. Zeme zem viņu kājām asi čirkstēja kā izdedžu  kārta. Viņi joprojām gāja un gāja, un tagad Arrens vairs  nedomāja par atpakaļceļu un par to, kā iespējams  atgriezties. Viņš nedomāja arī par apstāšanos, kaut gan  jutās ļoti noguris. Bridi viņš mēģināja izgaismot trulo  tumsu, gurdumu un bailes, domādams par mājām, taču  nespēja atcerēties, kāda izskatās saulesgaisma vai viņa mātes seja. Neatlika nekas cits kā iet tālāk. Un viņš gāja tālāk.

Arrens juta, ka zeme zem kājām kļūst līdzena, un Geds viņam blakus sastomījās. Tad apstājās arī Arrens. Garais lejupkāpiens bija beidzies; te bija gals, tālāk ceļš neveda, un nebija vajadzības vairs iet.

Viņi atradās ielejā tieši zem Sāpju kalniem. Zem kājām un visapkārt melnēja lieli laukakmeņi un klintsbluķi asām šķautnēm. Šķita, ka šī šaurā ieleja varētu būt upes sausā gultne, pa kuru reiz plūdis ūdens, vai kādreizēja uguns upe, kura jau sen atdzisusi salta zem vulkānu melnajām, cietsirdīgajām virsotnēm.

Arrens nekustīgi stāvēja šaurajā tumsas ielejā, Geds mēmi stāvēja viņam blakus. Kā mirušie, kam

Pie mērķa, ne virziena, viņi klusēdami raudzījās tukšumā, juzdams sevī niecīgu baiļu atblāzmu, Arrens nodomāja: mēs esam aizgājuši pārāk tālu. Šķita, ka tas nav svarīgi.

Atbalsodams viņa domu, Geds teica: - Mēs esam aizgājuši pārāk tālu, lai grieztos atpakaļ. - Viņa balss bija klusa, tomēr tā gluži nenoslāpa lielajā, drūmajā tukšumā visapkārt, un tās skaņa Arrenu mazliet uzmundrināja. Vai tad viņi nav atnākuši šurp, lai sastaptu meklēto?

 Kāda balss tumsā teica: - Jūs esat atnākuši pārāk tālu.  Arrens tai atbildēja: - Tikai pārāk tālu ir pietiekami klu.

 - Jūs esat atnākuši līdz Sausajai upei, - balss teica. - Jūs nevarat atgriezties pie akmens sienas. Jūs nevarat atgriezies dzīvē.

 - Pa to ceļu ne, - Geds sacīja tumsai. Arrens tik tikko varēja viņu saskatīt, kaut gan abi stāvēja blakām: kalni, kās slējās līdzās, aizsedza pusi no zvaigžņu gaismas, un šķita, ka Sausā upe ir pats tumsas iemiesojums. - Bet mēs iepazīsim tavu ceļu.

Atbildes nebija.

- Šeit mēs sastopamies kā līdzīgi. Ja tu esi akls, Skal, arī mēs atrodamies tumsā.

Atbildes nebija.

 - Mēs tevi šeit nevaram ievainot, mēs tevi nevaram nonāvēt. No kā tev jābaidās?

— Es nebaidos, — teica balss tumsā. Tad lēni, ar tādu pašu blāvu mirdzumu, kāds palaikam atspīdēja no Geda zižļa, vīrietis iznira no tumsas un apstājās netālu no Geda Un Arrena starp lielajiem, tumšajiem akmeņu pauguriem. Viņš bija garš, platiem pleciem un slaidam rokam, tapat kā tas stāvs, kurš viņiem bija parādījies uz kāpas un

Selidoras krastā, taču vecāks; viņa mati bija balti, uz augstās pieres savēlušies biezā ērkulī. Tāds viņa gars parādījās nāves valstībā: pūķa uguns nesadedzināts nesakropļots, taču arī vesels ne. Viņa acu dobumi bija tukši.

-    Es nebaidos, - viņš atkārtoja. - No kā būtu jābaidās mirušam? - Viņš iesmējās. Tik neīsti un baisi skanēja šie smiekli šaurajā, akmeņainajā ielejā zem kalniem, ka Arrenam brīdi aizsitās elpa. Tomēr viņš satvēra zobena spalu un klausījās.

-    Es nezinu, no kā būtu jābaidās mirušam, - Geds atbildēja. -Taču ne no nāves? Un tomēr izskatās, ka tu no tās baidies. Kaut arī esi atradis ceļu, kā no tās izbēgt.

-    Esmu. Es esmu dzīvs: mana miesa dzīvo.

-    Ne visai labi, - mags sausi atteica. - Ilūzija var noslēpt vecumu, bet Orms Embars nebija saudzīgs pret tavu miesu.

-    To es varu atjaunot. Es zinu dziedēšanas un jaunības noslēpumus, ne tikai ilūziju viltības vien. Par ko tu mani uzskati? Vai tāpēc, ka tevi sauc par arhimagu, tu mani turi par ciemata zintnieku? Mani, kurš vienīgais no visiem magiem ir atradis ceļu uz nemirstību - to, ko nav atradis neviens cits?    

-    Varbūt mēs nemeklējām, - sacīja Geds.

-    Meklējāt. Jūs visi. Meklējāt, bet nepratāt atrast, tā-pēc skandējāt gudrus vārdus par dzīvības un nāves neiz-bēgamību, līdzsvaru un tā tālāk. Bet tie bija tikai vārdi -meli, aiz kuriem slēpt savu neprasmi, savas bailes no nāves! Kurs cilvēks nedzīvotu mūžīgi, ja vien spētu? Un  es to spēju. Esmu nemirstīgs. Es izdarīju to, ko jūs nespējāt, un tāpēc esmu jūsu pavēlnieks - tu to zini! Vai  vēlies dzirdēt, kā es to panācu, arhimag?    

- Vēlos.

Skals paspēra soli tuvāk. Kaut gan viņam nebija acu, Arrens ievēroja, ka viņš neizturas gluži kā akls; šķita, ka Sīrietis pavisam labi jūt, kur atrodas Geds un Arrens, un ipzinās viņu abu klātbūtni, kaut gan ne reizes viņš jepagrieza galvu uz Arrena pusi. Varbūt viņš bija apveltīts ar īpašu burvja redzi, kaut ko līdzīgu vēstījumu un parādību redzes un dzirdes spējām - kaut ko tālu, kas deva apjautas iespēju, ja arī tā nebija patiesa jedze.

 - Pēc tam kad tu savā lepnībā iedomājies, ka esi mani pazemojis un pārmācījis, - viņš sacīja Gedam, - es biju Palnā. Jā, mācība tā man patiešām bija, tikai ne tāda, jādu biji iecerējis tu! Tur es teicu: tagad esmu redzējis tevi, un es to nepieņemšu. Lai visa dumjā daba iet savu iumjo gaitu, bet es esmu cilvēks - labāks par dabu, pārāks par to, un es neiešu tādu ceļu. Es nepārstāšu būt es pats! Un ar šo apņēmību es atkal ķēros pie Palnas zinībām, ļaču atradu tajās tikai mājienus un kripatas no tā, kas inan vajadzīgs. Tāpēc es tās pārveidoju un pārkausēju Sjn radīju jaunu burvību - izcilāko burvību, kāda jebkad radīta. Izcilāko un pēdējo!

 -    Šo burvību īstenodams, tu gāji bojā.

-    Jā! Es nomiru. Man pietika drosmes mirt, lai atklātu to, ko jūs, gļēvuļi, nekad neesat atklājuši, - atpakaļceļu no nāves. Es atvēru durvis, kas bija aizvērtas kopš laiku Pirmsākuma. Un tagad es brīvi nāku šurp un brīvi atgriežos dzīvajā pasaulē. Es vienīgais no visu laiku visiem cilvēkiem esmu Divu Zemju valdnieks. Un durvis, kuras es atvēru, ir atvērtas ne tikai šeit, bet arī dzīvo prātos, vinu esības neapzinātajās dzīlēs, kur mēs visi esam vietoti tumsā. Viņi to zina un nāk pie manis. Un ari miru-

šajiem jānāk pie manis, jānāk visiem, jo es neesmu zaudējis dzīvā burvja spējas: kad es aicinu, viņiem jākāpj  pāri akmens sienai, un tas jādara visiem: Valdniekiem  magiem, lepnajām sievietēm; visiem pēc manas pavēles  jāstaigā turp un atpakaļ, no dzīvības uz nāvi. Visiem jānāk pie manis - gan dzīvajiem, gan mirušajiem, jo es esmu  tas, kurš ir miris un palicis dzīvs!

-    Kur viņi atnāk pie tevis, Skal? Kur tu atrodies?

-    Starp abām pasaulēm.

-    Bet tā nav ne dzīve, ne nāve. Kas ir dzīve, Skal?

-    Vara.

Kas ir mīlestība?    

-    Vara, - aklais dobji atkārtoja, savilkdams augstāk plecus.

-    Kas ir gaisma?

-    Tumsa!

-    Kāds ir tavs vārds?

-    Man tāda nav.

-    Visiem šajā zemē ir savi īstie vārdi.

-    Tad saki man savējo!

-    Mans vārds ir Geds. Un tavējais?    

Aklais brīdi vilcinājās, tad atbildēja: - Skals.

-    Tā bija tava iesauka, nevis vārds. Kur ir tavs vārds?  Kur tava patiesība? Vai tu atstāji to Palnā, kur gāji boja?  Tu esi daudz aizmirsis, Divu Zemju valdniek! Tu esi aizmirsis gaismu, mīlestību un pats savu vārdu.    

-    Man tagad ir tavs vārds un vara pār tevi, arhiina? Ged - Ged, kas biji arhimags, būdams dzīvs!    

 Mans vārds tev neko nedod, - sacīja Geds. - Tev pār mani nav nekādas varas. Es esmu dzīvs cilvēks; ķermenis guļ Selidoras krastā zem saules, virs zemes kura griežas. Kad šis ķermenis mirs, es nokļūšu šeit,

tas būs tikai mans vārds; vienīgi mans vārds - ēna. Vai tu to nesaproti? Vai nekad neesi to sapratis - tu, kurš esi izsaucis tik daudzas ēnas no mirušo pasaules, kurš esi izsaucis visus bojā gājušo vadoņus, pat manu valdnieku mrretu-Akbi, gudrāko no mums visiem? Vai tu neesi sapratis, ka viņš, pat viņš, ir tikai ēna un vārds? Viņa nāve nenoliedza dzīvību. Tā nenoliedza arī viņu pašu. Viņš ir tur - tur, nevis šeit! Seit nav nekā, tikai putekļi un ēnas. Bet tur viņš ir zeme un saulesgaisma, koku lapas un ērgļa lidojums. Viņš ir dzīvs. Un visi, kas jebkad miruši, dzīvo - tie atdzimst, un šai gaitai nav gala un nekad nebūs, tikai tu vienīgais neesi to vidū. Jo tu nepieņem nāvi. Tu paudēji nāvi, tu zaudēji dzīvi, lai glābtu pats sevi. Sevi! Savu mirstīgo esību! Kas tā ir? Kas tu esi?

-    Es esmu es pats. Mana miesa nemirs un nesatrūdēs...

-    Dzīva miesa cieš sāpes, Skal; dzīva miesa noveco, tā nomirst. Nāve ir cena, kuru mēs maksājam par savu dzīvi un visu dzīvi kopumā.

-    Es to nemaksāju! Es varu mirt un nākamajā brīdī dzīvot atkal! Mani nevar nogalināt: esmu nemirstīgs. Es vienīgais esmu es pats uz mūžīgiem laikiem!

-    Kas tad tu īsti esi?

-    Nemirstīgais.

-    Saki savu vārdu! - Karalis.

-    Saki manu vārdu! Es tev pirms brīža to pateicu. Saki manu vārdu!

-    Tu neesi īsts. Tev nav vārda. Pastāvu tikai es.

-Tu pastāvi: bez vārda, bez veidola. Tu nespēj redzēt

dienasgaismu, tu nespēj redzēt tumsu. Tu pārdevi zaļo zemi, sauli un zvaigznes, lai glābtu pats sevi. Bet tevis paša nemaz nav. Viss, ko tu pārdevi, biji tu pats. Tu esi

atdevis visu par neko. Tāpēc tagad tu centies ieraut sevī visu pasauli, visu to gaismu un dzīvību, ko zaudēji,  aizpildītu savu neesamību. Bet to nevar aizpildīt. Pat visas pasaules dziesmas, pat visas debesu zvaigznes nespēj aizpildīt tavu tukšumu.

Geda balss skanēja kā metāls saltajā ielejā zem kalniem, un aklais vīrietis atkāpās atpakaļ. Viņš pacēla seju un to apspīdēja blāvā zvaigžņu gaisma; izskatījās, it kā viņš raudātu, bet viņam nebija ne asaru, ne acu. Vina mute, pilna tumsas, atvērās un aizvērās, bet no tās neatskanēja vārdi, tikai vaids. Beidzot viņš izrunāja vienu vārdu, tik tikko izveidodams to ar sašķiebtajām lūpām, un šis vārds bija "dzīvība".

- Es dotu tev dzīvību, ja spētu, Skal. Bet to es nespēju. Tu esi miris. Taču es varu dot tev nāvi.

-Nē! - aklais skaļi iekliedzās, tad klusāk piebilda: - Nē, nē! - Viņš sakņupa un sāka šņukstēt, taču vina vaigi bija sausi kā akmeņainas upes gultne, kurā ūdens vietā plūst tikai tumsa. - Tu to nevari. Neviens nekad mani nevarēs atbrīvot. Es atvēru durvis starp abām pasaulēm un nevaru tās aizvērt. Neviens tās nevar aizvērt. Tās nekad vairs nebūs aizvērtas. Tās pievelk, tās mani pievelk. Man vienmēr pie tām jāatgriežas. Man jāiet tām cauri un jāatgriežas šeit, putekļos, aukstumā un klusumā. Tās mani iesūc sevī. Es nevaru aiziet. Es tās nevaru aizvērt. Beigu beigās tās iesūks sevī visu pasaules gaismu. Visas upes kļūs tādas kā Sausā upe. Nav nekur tāda spēka, kas varētu aizdarīt manis atvērtās durvis!

Ļoti dīvains bija izmisuma, atriebīguma, baiļu un bezcerības sajaukums viņa vārdos un balsī.

Geds tikai pavaicāja: - Kur tās ir?

-    Uz to pusi. Netālu. Tu vari turp aiziet. Bet tu neko ievāri izdarīt. Tu tās nevari aizvērt. Pat ja tu pūlēdamies ztērētu visu savu spēku, ar to nebūtu diezgan. Nekad ļēbūtu diezgan.

-    Varbūt, - Geds atbildēja. - Kaut gan tu izvēlējies izmisumu, atceries, ka mēs vēl neesam spēruši tādu soli. Ved mūs turp!

Aklais pacēla seju, kurā acīm redzami cīnījās bailes un naids. Naids uzvarēja. - Es to nedarīšu! - vinš iejaucās.

Tad Arrens paspēra soli uz priekšu un teica: - Darīsi!

Aklais vīrietis stāvēja nekustēdamies. Mirušo valstības saltais klusums un tumsa ieskāva viņus un viņu Vār-

-    Kas tu esi?

-    Mani sauc Lebannens.

Tad ierunājās Geds: - Tu, kas sauc sevi par Karali, vai tu nezini, kas vinš ir?

Skals atkal palika nekustīgi stāvam. Tad, mazliet eļļodams, viņš teica: - Bet viņš ir miris... Tu esi miris! Jūs iēvarat tikt atpakaļ. No šejienes nav izejas. Jūs esat šeit iesprostoti! - Kad Skals sacīja šos vārdus, mirgojums ap riņu izdzisa, Geds un Arrens dzirdēja, kā viņš tumsā atgriežas un steigšus attālinās. - Dod man gaismu, valdniek! - Arrens iesaucās, un Geds pacēla savu zizli virs galvas, ļaudams baltajai gaismai šķelt mūžseno tumsu  irs ēnainajiem klintsakmeņiem, starp kuriem steidzās prom garais, sakumpušais aklā vīrieša stāvs; viņš gāja

!ugšup pa upes gultni, un viņa gaita bija savāda, nere-zoša un apņēmīga. Arrens steidzās viņam pakaļ ar obenu rokā, un viņam sekoja Geds.

Drīz Arrens attālinājās no sava ceļabiedra, un gaisma Muva pavisam bāla; to aizsedza lielie akmens bluķi un

sausās gultnes pagriezieni, taču ceļu viegli varēja ūzmii^ pēc Skala soļu skaņas un nojaušamās netālās klātbūtne  Kad ceļš kļuva stāvāks, atstatums starp Arrenu un aklo  vīrieti lēnām samazinājās. Viņi virzījās pa stāvu, akmeņu  pilnu aizu; Sausā upe uz augšteces pusi kļuva arvien šaurāka un tās krasti stāvāki. Akmeņi skanēdami ripoja zem  kājām un rokām, jo tagad jau vajadzēja rāpties. Arrens  juta, ka tuvojas beidzamais krastu sašaurinājums, un,  strauji mezdamies uz priekšu, nokļuva blakus Skalam.  Satvēris aklā vīra roku, viņš to apturēja pie tādas kā ak-  meņu bedres piecu vai sešu pēdu platumā; to varētu nosaukt par dīķi, ja tajā jebkad būtu viļņojies ūdens. Virs tā  slējās pussagruvusi klintsradze, un šajā klintī rēgojās  melns caurums - Sausās upes izteka.    

Skals necentās izrauties no Arrena rokas. Viņš stāvēja pilnīgi nekustīgi, un gaisma, Gedam tuvojoties, apspīdēja vina seju ar tukšajiem acu dobumiem. Viņš bija pievērsis seju Arrenam. - Sī ir tā vieta, - viņš beidzot teica, un viņa lūpās parādījās kaut kas līdzīgs smaidam.

- Šī ir tā vieta, ko tu meklē. Redzi? Te tu vari atdzimt,  Tev tikai jāseko man. Tu dzīvosi mūžīgi. Mēs abi būsim karali.

Arrens lūkojās sausajā, tumšajā iztekā, putekļu mute, vietā, kur mirusi dvēsele, ielīzdama zemē un tumsā, var  atkal piedzimt mirusi; tā viņam šķita derdzīga, un, cīnidamies ar mokošu nelabumu, viņš skarbi iesaucās: - Lai  tā aizveras!

- Tā aizvērsies, - sacīja Geds, pienākdams viņiem blakus, un gaisma tagad atmirdzēja no viņa sejas un  rokām, it kā viņš būtu zemē nokritusi zvaigzne šīs niū'i žīgās nakts vidū. Priekšā vaļējs melnēja sausais avots" durvis. Tas bija plats un tukšs, bet nevarēja redzēt, cik It tas dziļš vai sekls. Tajā nebija nekā, ko varētu apspīd gaisma, ko varētu saskatīt acs. Tas bija tukšums. Aiz tā nebija ne gaismas, ne tumsas,-ne dzīvības, ne nāves. Nebija nekā. Tas bija ceļš, kas neved nekur.

Geds pacēla rokas un ierunājās.

Arrens joprojām turēja Skalu aiz rokas; aklais bija atspiedis brīvo plaukstu pret klinšaino sienu. Viņi abi stāvēja nekustīgi, burvības spēka pārņemti.

Ar visu sava mūža laikā iegūto prasmi, ar visu savas dedzīgās sirds spēku Geds centās aizvērt durvis, lai pasaule atkal kļūtu vienota un vesela. Un, pakļaudamies fiņa balss un meistarīgo roku pavēlei, akmeņi sāka smagi, sāpīgi vilkties ciet, tiekdamies savienoties. Bet tajā pašā laikā gaisma kļuva arvien vājāka un vājāka; Geda rokas, seja un īves koka zizlis dzisa un bālēja, līdz tajos palika tikai niecīgs mirgojums. Sajā vārajā gaismā Arrens redzēja, ka durvis ir gandrīz aizvērušās.

Aklais vīrietis zem savas plaukstas juta klinti kustamies, juta akmeņus slīdam kopā; viņš juta arī, kā izsīkst, iztek, aizplūst burvja māksla un spēks... Piepeši viņš iekliedzās: - Nē! - un, izrāvies no Arrena rokas, lēkdams sagrāba Gedu aklā, spēcīgā tvērienā. Ar savu svaru nospiedis Gedu zemē, viņš sakampa to aiz rīkles un sāka žņaugt.

 Pacēlis Serriada zobenu, Arrens trieca ar to pa noliekto kaklu zem pinkaino matu ērkuļa.

Dzīvajam mirušo pasaulē ir spēks un viņa zobena ēnai ir asums. Asmens iecirtās dziļi un pāršķēla pretinieka čaklu. No brūces izšāvās asinis, iemirdzēdamās zobena gaismā.

Taču nogalināt mirušo nav jēgas, un Skals bija miris jau sen. Brūce aizvērās, ierīdama savas asinis. Aklais

piecēlās un izslējās visā augumā, ar garajām rokām cenz-  damies sagrābt Arrenu; viņa seja bija pāršķiebta niknuma  un naidā, it kā viņš tikko būtu aptvēris, kas ir viņa īstais  ienaidnieks un sāncensis.

Tik baisa bija šī piecelšanās pēc nāvīga cirtiena,  nespēja mirt — baisāka par jebkādu nāvi —, ka Arrenā  uzbangoja negants niknums, gluži vai apsēstības neprāts,  un, atvēzējis zobenu, viņš vēlreiz ar pilnu sparu mežonīgi  trieca to lejup. Skals nokrita ar pāršķeltu galvaskausu un  asinīm noplūdušu seju, bet Arrens metās viņam virsū, lai cirstu vēlreiz, pirms brūce atkal aizvilkusies, lai cirstu,  līdz pretinieks ir pagalam...

Viņam blakus Geds, cenzdamies uzslieties ceļos, izrunāja vienu vārdu.

Atskanot viņa balsij, Arrens pārtrauca cīņu, it kā zobena rokturi būtu satVērusi neredzama roka. Aklais  vīrietis, kurš bija sācis celties, arī sastinga uz vietas. Mazliet grīļodamies, Geds piecēlās kājās. Kad viņš spēja nostāvēt taisni, viņš pagriezās pret klinti.

-    Topi nedalāma! - viņš skaidrā balsī teica un ar zizli ugunīgām līnijām pārvilka pār klints durvīm zirni:  Agnena rūnu, Beigu rūnu, kas noslēdz ceļus un tiek rakstīta uz zārku vākiem. Pēc tam klintī vairs nebija ne  spraugas, ne tukšuma. Durvis bija aizvērtas.

Sausās zemes pamati drebēja viņiem zem kājām, un pār nemainīgajām, nedzīvajām debesīm ilgi un gari aizdārdināja pērkons, izgaisdams tālumā.

-    Ar vārdu, kas netiks izrunāts līdz aizlaiku laikiem, es atsaucu tevi šurp. Ar vārdu, kas tika izrunāts visu lieto radīšanas brīdī, es tagad tevi atsvabinu. Esi brīvs!  noliecies pār aklo vīrieti, kurš bija saknupis uz ceļiem  Geds iečukstēja tam ausī zem balto matu ērkuļa.

Skais piecēlās. Viņš lēni paskatījās apkārt ar redzošām acīm. Viņš palūkojās uz Arrenu un pēc tam uz Gedu. Vinš neteica ne vārda, tikai lūkojas viņos tumšām acīm.  Vīrieša sejā nebija ne dusmu, ne naida, ne bēdu. Lēnām  viņš pagriezās, sāka iet lejup pa Sausās upes gultni un  drīz pazuda no skatiena.

Geda sejā un uz zižļa vairs nebija nekāda mirdzuma.  Mags stāvēja pilnīgā tumsā. Kad Arrens piegāja tuvāk,  Geds pieķērās jauneklim pie rokas, lai noturētos taisni.

īsu brīdi viņa augums noraustījās elsās. — Tas ir padarīts, — viņš teica. — Viss ir galā.

-Tas ir padarīts, mīļais valdniek. Mums jāiet.

- Jā. Mums jāiet mājās.

Geds šķita dīvaini apjucis vai pārguris. Viņš devās līdzi Arrenam lejup pa upes gultni, lēni un smagi streipuļodams starp lielajiem akmeņiem un klintsbluķiem. Arrens  turējās viņam blakus. Kad Sausās upes krasti kļuva  zemāki un pamats zem kājām vairs nebija tik stāvs, Arrens pagriezās pret ceļu, pa kuru abi bija nākuši šurp, garo bezveida nogāzi, kas veda augšup tumsā. Tad viņš

    novērsās.

Geds neko neteica. Apstāšanās brīdī viņš tūlīt bija noslīdzis uz liela akmens un sēdēja nokārtu galvu, zaudējis visus spēkus.

Arrens zināja, ka šurpceļš viņiem ir slēgts. Viņi var tikai iet tālāk. Jāiet līdz ceļa galam. "Pat pārāk tālu nav pietiekami tālu, viņš nodomāja. Jauneklis palūkojās uz melnajām virsotnēm, kas saltas, mēmas un baigas slējās  pretī nekustīgajām zvaigznēm, un viņā atkal ierunājās

   ironiskā, zobgalīgā balss - viņa nepielūdzamā griba: "Vai  tu apstāsies pusceļā, Lebannen?"

piegājis pie Geda, viņš ļoti saudzīgi teica: - Mums  jāiet tālāk, valdniek.

Geds neko neatbildeja, bet piecēlās. -    Man šķiet, ka mums jāškērso kalni.

-    Kā teiksi, zēn, - Geds piesmakušā čukstā atbildēja

- Palīdzi man!

Un viņi devās augšup pa putekļaino, izdedžiem klāto nogāzi kalnu virzienā. Arrens, cik spēdams, palīdzēja ceļabiedram tikt uz priekšu. Ieplakās un aizās valdīja melna tumsa, un viņam vajadzēja taustīt abiem ceļu, tāpēc nebija viegli reizē balstīt Gedu. Gājiens bija grūts, un viņi bieži klupa, bet vēl grūtāk kļuva tad, kad nogāzes kļuva stāvas un vajadzēja rāpties. Akmeņi bija asi un dedzināja plaukstas kā kausēta dzelzs. Tomēr apkārt valdīja aukstums, un, kāpjot augstāk, kļuva vēl aukstāks. Pieskārieni šai zemei sagādāja mokas. Tie bija kā kvēlošas ogles: kalnu dzīlēs gailēja uguns. Tomēr gaiss visu laiku bija auksts un tumšs. Nedzirdēja nevienas skaņas. Nepūta vējš. Asas klints šķembas lūza zem rokām un kājām un krita lejup melnumā. Lejā aiz muguras, acij neredzama, pletās mirušo valstība. Augšā virs galvas pret zvaigznēm iezīmējās kalnu smailes un klintis. Un visa šo melno kalnāju plašumā un garumā nebija nekādas kustības — vienīgi divas mirstīgas dvēseles lēni virzījās augšup.

Geds pagurumā bieži klupa vai zaudēja pamatu zem kājām. Viņš elpoja arvien smagāk un, plaukstām atspiežoties pret akmeņiem, sāpēs iestenējās. Šie vaidi lika Arrena sirdij sažņaugties. Viņš mēģināja palīdzēt, lai Geds nekristu. Bet daudzviet ceļš bija pārāk šaurs, lai abi turētos blakām, un Arrenam vajadzēja rāpties pa priekšu, lai iztaustītu pamatu. Un beidzot uz augstas nogāzes, kas šķita stiepjamies līdz zvaigznēm, Geds slīdēja-krita un vairs necēlās augšā.

- Valdniek, - Arrens teica, nometies ceļos viņam blakus, tad uzrunāja viņu vārdā: - Ged!

Geds nepakustējās un neatbildēja.

Arrens pacēla viņu uz rokām un uznesa pa slīpo piekalni augšā. Pēc tam kādu gabalu ceļš bija līdzens. Arrens nolika savu nastu zemē un noslīga Gedam blakus, pārguruma, sāpju un bezcerības pārņemts. Viņš atradās uz pārejas starp divām melnām smailēm, kuras viņi bija pūlējušies sasniegt. Te bija pāreja un ceļa gals. Tālāk ceļa  vairs nebija. Līdzenais pamats beidzās kraujas malā; aiz ļtās pletās mūžīga tumsa, un mazās zvaigznes nekustīgas spīdēja melnajā debesu jūrā.

Izturība mēdz pārspēt cerību. Kad Arrens spēja atkal  kustēties, viņš stūrgalvīgi rāpās uz priekšu. Viņš palūkojās pāri tumsas malai. Un lejā, pavisam netālu lejā, viņš ieraudzīja ziloņkaula smilšu piekrasti, pret kuru vērpās  un putodami lūza balti un dzintarkrāsas viļņi, un virs jūras zeltainā dūmakā rietēja saule.

Arrens pagriezās uz tumsas pusi. Viņš devās atpakaļ. Pacēlis Gedu, cik prasmīgi spēdams, viņš ar pūlēm devās uz priekšu un gāja tik ilgi, līdz vairs nespēja paiet. Viss beidzās un izgaisa: slāpes, sāpes, tumsa, saulesgaisma un viļņotās jūras troksnis.

Kad Arrens pamodās, pelēka migla slēpa jūru, kāpas un Selidoras kalnus. Viļņi, klusi dunēdami, šļācās ārā no miglas un čukstēdami atkal atplūda tajā. Bija paisums, un krasta strēle stiepās daudz šaurāka nekā iepriekšējā reizē; pēdējās putu vērpetes šļācās pār Geda izstiepto kreiso roku. Viņš gulēja smiltīs ar seju lejup, viņa drēbes un mati bija slapji, un Arrena apģērbs ledaini kļāvās pie miesas, it kā viļņi būtupārbrāzušies viņiem pāri. No Skala mirušajām miesām nebija ne miņas. Varbūt viļņi tās ieskalojuši jūrā. Bet, kad Arrens paskatījās atpakaļ, aiz viņa kā pussagruvis tornis slējās milzīgais, pelēkais, miglā izplūdušais Orma Embara ķermenis.

Aukstumā drebēdams, Arrens piecēlās; viņš tik tikko spēja noturēties kājās, jo pēc ilgas, nekustīgas gulēšanas locekļus mēdz stindzināt aukstums un iegrožot grīļīgs nespēks. Ejot viņš streipuļoja kā piedzēries. Līdzko Arrens spēja valdīt pār savām kustībām, viņš piegāja pie Geda un uzvilka viņu mazliet augstāk krastā, tālāk no ūdens, taču vairāk neko viņš nespēja palīdzēt. Geds likās ļoti auksts un ļoti smags; Arrens bija pārnesis vinu pāri nāves robežai dzīvē, taču varbūt tas bija veltīgi. Viņš piespieda ausi Gedam pie krūtīm, bet nevarēja apvaldīt pats savus drebuļus un zobu klabēšanu, tāpēc sirdspukstus

nesaklausīja. Atkal piecēlies, viņš mēģināja soļot, lai kājās ieplūstu kaut cik siltuma, un beidzot, trīcēdams un vilkdams kājas pa zemi kā večuks, devās meklēt abu ceļasomas. Viņi tās bija atstājuši pie mazas upītes, kas iztecēja no kalnu grēdas, - ļoti sen, toreiz, kad nokļuva pie kaulu mājas. Tagad Arrens meklēja šo upīti, jo spēja domāt vairs tikai par ūdeni, svaigu dzeramo ūdeni.

Viņš to atrada ātrāk, nekā bija cerējis; tepat netālu tā iztecēja krastā un, līkumus mezdama un zarodamās kā sudraba koks, tiecās pretī jūrai. Arrens nokrita zemē un dzēra, iemērcis seju un rokas ūdenī, veldzēdams izslāpušo muti un garu.

Beidzot viņš piecēlās sēdus un tajā pašā brīdī upes viņā malā ieraudzīja milzīgu pūķi.

Tēraudkrāsas galva ar tādu kā sarkanu rūsu ap nāsīm, acu dobumiem un žokļiem rēgojās viņam pretī, gandrīz tepat virs galvas. Nagi bija dziļi ieurbušies mīkstajā, mitrajā upmalas smiltī. Sakļautie spārni, pa pusei redzami, izskatījās kā buras, bet garo, tumšo ķermeni slēpa migla.

Pūķis nekustējās. Varbūt tas bija tur tupējis jau stundām, gadiem vai gadsimtiem ilgi. Varbūt tas bija izkalts no metāla vai akmens, bet acis, pūķa acis, kurās viņš neuzdrīkstējās ieskatīties, - kā eļļas gredzeni virs ūdens, kā dzelteni dūmi aiz stikla - matētās, vērīgās, dzeltenās acis vēroja Arrenu.

Te nu neko nevarēja darīt, un Arrens piecēlās. Ja pūķis gribēs viņu nogalināt, tas viņu nogalinās, bet, ja ne, tad viņš mēģinās palīdzēt Gedam, cik tas vairs iespējams. Arrens sāka iet pa upi uz augšu, lai sameklētu atstātās somas.

Pūķis neko nedarīja. Tas nekustīgi tupēja un vēroja viņu. Arrens atrada somas, piepildīja abas ādas pudeles

ar upes ūdeni un devas pa smiltīm atpakaļ pie Geda Kad viņš bija nogājis tikai dažus soļus projām no krasta, pa izgaisa biezajā miglā.

Arrens iedeva Gedam padzerties, taču nespēja dabūt  viņu pie samaņas. Geds gulēja ļengans un auksts, un vina galva smagi slīga pār Arrena roku. Tumšā seja bija pelēcīga, un tajā asi iezīmējās deguns, vaigu kauli un vecā rēta. Pat viņa augums izskatījās izdilis un apdedzis, it kā  pa pusei jau pagaisis.

Arrens sēdēja slapjajās smiltīs, turēdams ceļabiedra galvu sev klēpi. Migla iekļāva viņus maigi samtainā ielokā ar gaišumu virs galvas. Kaut kur miglā gulēja beigtais pūķis Orms Embars, un kaut kur pie upes gaidīja  dzīvais pūķis. Un kaut kur viņā Selidoras pusē krastā  gulēja laiva "Tālredze" bez pārtikas krājumiem. Un tālāk, uz austrumiem, pletās jūra. Līdz kādai no Rietumu robežsalām varētu būt ap trīssimt jūdžu; līdz Iekšjūrai apmēram tūkstotis. Tāls cels. "Tik tālu kā Selidorā," mēdza teikt Enladā. Vecas leģendas un pasakas bērniem sākās ar vārdiem: "Sensenos laikos, tik senos kā mūžība, tāltālā I zemē, tik tālu kā Selidorā, reiz dzīvoja princis..."

Viņš bija princis. Bet vecajās pasakās tāds bija sākums; šīs turpretī šķita esam beigas.

Arrens nejuta grūtsirdību. Lai gan viņš bija ļoti noguris un nobēdājies par savu ceļabiedru, vinu nemocīja rūgtums vai nožēla. Taču viņš neko vairs nevarēja darīt. Viss iespējamais bija izdarīts.

Kad atgriezās spēki, Arrens nodomāja, ka jāmēģina makšķerēt ar somā atrasto auklu, jo tagad, kad slāpes bija apmierinātas, viņš sāka izjust urdošu izsalkumu, un no pārtikas krājumiem atlikusi bija tikai viena paciņa cietas maizes. Tā jāpietaupa: ja to ūdenī izmērcēs mīkstu, varbūt izdosies kaut cik paēdināt Gedu.

Un tas bija viss, ko viņš varēja iesākt. Ārpus tā redzams nebija nekas - viss tinās biezā miglā.

Sēdēdams miglā blakus Gedam, Arrens pārlūkoja savas kabatas, cerēdams atrast tur kaut ko noderīgu. Tunikas kabatā viņš sataustīja kaut ko asu un cietu. Arrens to izvilka un apmulsis lūkojās tajā. Tas bija neliels akmens - melns, porains un ciets. Viņš gandrīz aizmeta to projām. Bet tad viņš sajuta, cik tam cietas, asas malas un cik tas smags, un saprata, ka tas ir klinšu atlūznis no Sāpju kalniem. Acīmredzot tas iekritis kabatā, viņam kāpjot kalnā vai kopā ar Gedu lienot uz kalnu pārejas malu. Arrens brīdi turēja delnā nemainīgo priekšmetu - sāpju akmeni. Viņš cieši sakļāva plaukstu. Un tad viņš pasmaidīja drūmu un reizē līksmu smaidu, jo pirmo reizi mūžā - būdams viens, necildināts un pašā pasaules malā - bija iepazinis uzvaru.

Miglas vāli sāka dilt un izklīst. Tiem cauri Arrens redzēja saulesgaismu virs atklātās jūras. Kāpas un kalni te parādījās, te pazuda, miglas plīvuros izskatīdamies bezkrāsaini un neparasti lieli. Saules stari spoži atmirdzēja uz Orma Embara nedzīvā ķermeņa, kurš pat nāvē izskatījās varens un krāšņs.

Tēraudpelēkais pūķis nekustēdamies tupēja upes viņā pusē.

Pēcpusdienā saule sāka spīdēt dzidri un silti, sadedzinādama gaisā beidzamās miglas vērpetes. Arrens novilka slapjās drēbes, lai tās izžāvētu, un atstāja tikai sev ap vidukli zobena jostu ar zobenu. Tāpat viņš izžāvēja arī Geda apģērbu, bet, kaut gan Gedu tagad ieskāva varenais, dziedinošais, tīkamais karstums un gaisma, viņš joprojām gulēja nekustēdamies.

Atskanēja čerkstošs troksnis, it kā metāls rīvētos pret metālu, it kā krustodamies žvadzētu zobeni. Tēraudkrāslļ pūķis bija izslējies uz savām līkajām kājām. Tas  sakustējās, pārbrida pāri upei un tuvojās, ar klusu šņākoņu vilkdams garo ķermeni pa smiltīm. Arrens redzēja krokas plecu locītavās, sānu bruņas, kas bija saskrāpētas un izvagotas kā Erreta-Akbes bruņutērps, un garos, nodzeltējušos, notrulušos zobus. Tas viss, kā arī pārliecinātās, smagnējās kustības un dziļais, baisais miers, kas strāvoja no pūķa, liecināja par vecumu: par lielu vecumu, par neatminamiem gadiem. Kad pūķis apstājās netālu no vietas, kur gulēja Geds, Arrens, stāvēdams vidū starp  abiem, jautāja hardiešu valodā, jo Senvalodu viņš neprata: - Vai tu esi Kalesins?

Pūķis neko neatbildēja, bet izskatījās, it kā tas smaidītu. Tad, noliecis milzīgo galvu un izstiepis kaklu, tas paskatījās uz Gedu un izrunāja viņa vārdu.

Pūķa balss bija dobja un mīksta, un gaisā jautās kalēja ēzes dvaša.

Tas ierunājās vēlreiz un vēl vienu reizi, un pēc trešās reizes Geds atvēra acis. Pēc brīža viņš mēģināja piecelties sēdus, taču nespēja. Arrens nometās ceļos viņam blakus un atbalstīja viņa augumu. Tad Geds sāka runāt.

 - Kalesin, - viņš teica, - senvanissai ar Roke! - Kad šie vārdi bija izteikti, viņam vairs nebija spēka, un, atspiedis galvu pret Arrena plecu, viņš aizvēra acis.

Pūķis neatbildēja. Tas tupēja tāpat kā iepriekš un nekustējās. Apkārt atkal sāka biezēt migla, aizsegdama sauli, kas slīdēja lejup jūrā.

Arrens saģērbās un ietina Gedu apmetni. Ūdens, kas bēguma laikā bija tālu atkāpies, atkal ar paisuma vilni tuvojās krastam, un Arrens gribēja uznest ceļabiedru sausākā vietā kāpās, jo juta, ka viņa spēki atgriezušies.

Bet tad viņš noliecās, lai paceltu Gedu, pūķis pastiepa lielo, zvīņoto kāju, gandrīz pieskardamies viņam. Pēdai bija Četri nagi un mugurpusē izcilnis, līdzīgs gaiļa piesim, tikai šis piesis bija no tērauda un garš kā sirpja  asmens.

-Sobriost, - pūķis teica, un tas izklausījās kā janvāra vējš sasalušās niedrēs.

-    Liec manu valdnieku mierā! Viņš ir glābis mūs visus un, to darīdams, iztērējis spēku un varbūt pat dzīvību. Liec vinu mierā!

Tā runāja Arrens, nikni un pavēloši vērsdamies pie pūķa. Viņš bija pārdzīvojis pārāk daudz baiļu un bijības, bailes bija nomocījušas viņu līdz nelabumam, un viņš vairs ilgāk negribēja to paciest. Viņš bija nikns uz pūķi  par tā rupjo spēku un lielumu, par tā netaisnajām priekšrocībām. Viņš bija redzējis nāvi, bija izjutis nāves garšu, un nekādiem draudiem vairs nebija varas pār viņu.

Vecais pūķis Kalesins paskatījās uz vinu ar vienu savu gareno, baismīgo, zeltaino aci. Šīs acs dziļumos slēpās  neskaitāmi gadsimti, tā glabāja sevī pasaules rītu. Kaut gan Arrens neskatījās tajā, viņš zināja, ka tā lūkojas uz viņu ar patiesu, rāmu uzjautrinājumu.

-    Arvv sobriost, - pūķis teica, un tā rūsganās nāsis iepletās tik pamatīgi, ka to dziļumos iemirdzējās apslēptā uguns.

Arrens bija pabāzis roku Gedam zem pleciem, gribēdams viņu pacelt, un pēc Kalesina sakustēšanās palicis tādā stāvoklī; tagad viņš juta, ka Geda galva mazliet pagriežas, un izdzirda viņa balsi: - Tas nozīmē: kāp šeit!

Arrens bridi nekustējās. Tas taču ir neprāts! Bet tepat blakus kā pakāpiens rēgojās lielā, nagotā ķetna, virs tās

pacēlās elkoņa līkums, virs tā slējās pleca izcilni  virs tā no lāpstiņas stiepās spārna muskulis: četri pieņi - kāpnes. Un augstāk, spārnu priekšā, pirmā  muguras dzeloņa priekšā, kakla iedobē, bija vieta,  jāteniski var apsēsties viens vai divi cilvēki. Ja tie ir jukusi, zaudējuši cerības un gatavi neprātam.

- Kāp augšā! - Kalesins teica Radīšanas valodā.

Tad Arrens piecēlās un palīdzēja piecelties savam ceļabiedram. Geds turēja galvu taisni un, Arrenam palidzot, uzkāpa augšā pa dīvainajiem pakāpieniem. Abi apsēdās jāšus raupjām bruņām segtajā iedobē virs pūka kakla, un Arrens novietojās aizmugurē, lai vajadzības  gadījumā varētu Gedu balstīt. Saskaroties ar pūķa ādu, abi juta ķermenī ieplūstam siltumu, tīkamu, saules svelmei līdzīgu karstumu: zem šīm dzelzu bruņām dega dzīvības uguns.

Arrens pamanīja, ka maga īves koka zizlis palicis lejā, pa pusei ieputināts smiltīs, un to grasās paņemt jūra. Vīns gribēja kāpt tam pakaļ, bet Geds viņu apturēja. - Lai paliek. Visas savas burvja spējas es atstāju tur, pie sausā avota, Lebannen. Es vairs neesmu mags.

Kalesins pagriezās un sāniski paskatījās uz viņiem,  un pūķa acī gailēja mūžsenā smieklu dzirksts. Viņi nezināja, kāda dzimuma pūķis ir Kalesins, un vēl jo mazāk  viņi zināja, kādas domas slēpjas tā galvā. Milzu spārni lēni pacēlās un izpletās. Tie bija nevis zeltaini kā Orma Embara spārni, bet sarkani - tumši sarkani kā rūsa vai asinis, vai Lorbanerijas tumšsarkanais zīds. Pūķis kustināja spārnus uzmanīgi, lai nenokratītu no muguras savus sīkos jātniekus. Uzmanīgi tas savilka lielās ķetnas atsperiena gatavībā un, palēkdamies kā kaķis, uzlidoja gaisā; spārni vēzēdamies pacēla viņus virs miglas vāliem, kas ietina Selidoru.

Vēcinādams savus tumšsarkanos spārnus vakara gaisā. KaJesins uzlidoja virs atklātās jūras, pagriezās uz austrumiem un aiztraucās tāluma.

Vasaras vidū virs Juli salas un vēlāk virs Uzidero un Ontuego ziemeļu daļas tika redzēts zemu lidojošs pūķis. Lai gan Rietumu Robežjoslā cilvēki baidās no pūķiem, jo pārāk labi tos pazīst, šoreiz pēc spārnotā nezvēra nozušanas salinieki, iznākuši no paslēptuvēm, teica: - Pūķi tomēr nav visi miruši, kā mēs domājām. Varbūt arī burvji visi nav vēl miruši! Šis patiešām bija brīnumains skats -varbūt tur lidoja Visvecākais!

Neviens neredzēja, kad un kurās vietās Kalesins nolaidās zemē. Tajās tālajās salās ir meži un mežonīgi kalni, kuros cilvēks reti sper kāju un pat pūķis var nolaisties, neviena nepamanīts.

Bet Deviņdesmit salās atskanēja kliedzieni un sākās juceklīga kņada. Vīri īrās starp mazajām salām uz rietumiem, saukdami: - Slēpieties! Slēpieties! Pendoras pūķis ir lauzis vārdu! Arhimags gājis bojā, un pūķis nāk mūs aprit!

Nenolaidies un pat nepaskatījies zemē, lielais tēraud-krāsas nezvērs pārlaidās pāri mazajām salām, mazajām pilsētiņām un lauku ciematiem un pat nepūlējās uzpūst kādu uguns mutuli tik sīkiem pretiniekiem. Tā tas pārlidoja pāri Gītai un Serdai un, šķērsojis Iekšjūras šaurumus, nokļuva Roukas tuvumā.

Nekādos laikos, ko glabā cilvēka atmiņa vai pat leģendu atmiņa, neviens pūķis nav uzdrīkstējies laisties pāri droši aizsargātās salas redzamajām un neredzamajām sienām. Taču šis pūķis nekavējās to darīt, un smagnējās vareno spārnu kustības aiznesa to pāri Roukas rietumu piekrastei, ciematiem un laukiem līdz zaļajam pakalnam,

kas pacēlās virs Tvilas pilsētas. Tur tas beidzot uzmani nolaidās zemē, pacēla un sakļāva sarkanos spārnus notupās Roukas pakalna virsotnē.

No Lielā nama skriešus turp metās zēni. Nekāds spēks nebūtu varējis tos aizkavēt. Tomēr šoreiz vinu jaunība neuzvarēja maģistru vecumu, un Roukas pakalnā viņi ieradās tikai otrie. Nokļuvuši tur, viņi sastapa Veidotāju, kurš bija izsteidzies no savas Birzs; saule spoži atmirdzēja viņa gaišajos matos. Turpat bija arī Pārvērtību maģistrs, kurš bija atgriezies pirms divām dienām liela zivjērgļa izskatā - paguris, ar ievainotu spārnu; viņš ilgi bija nodzīvojis šajā čaulā, pats savu burvību sagūstīts, un savu īsto izskatu spēja atgūt tikai tonakt Birzī, kad tika atjaunots Līdzsvars un sašķeltais atkal kļuva nedalāms. Šurp bija atnācis arī Saucējs, novārdzis un nespēcīgs, tikai pirms dienas piecēlies no slimības gultas, un viņam blakus stāvēja Durvju maģistrs. Un turpat bija arī pārējie Roukas maģistri.

Viņi redzēja, kā no pūķa muguras nokāpj divi ceļinieki un viens no tiem kāpienā balsta otru. Viņi redzēja, kā tie lūkojas apkārt ar savādu gandarījumu un izbrīnu drūmajās sejās. Pūķis tupēja kā pārakmeņojies, kamēr abi nokāpa tam no muguras un nostājās līdzās. Tas mazliet pagrieza galvu, kamēr arhimags tam kaut ko teica, un īsi atbildēja. Tie, kuri vēroja šo skatu, redzēja dzeltenās acs auksto un smejošo iesāņus skatienu. Tie, kuri saprata Radīšanas valodu, dzirdēja pūķi sakām: - Es esmu atnesis jauno karali uz viņa karaļvalsti un veco vīru uz vina mājām

-Vēl gluži ne, Kalesin, - Geds atbildēja. - Es vēl neesmu tur, kurp man jādodas. - Viņš palūkojās uz Lielā nama saulē mirdzošajiem jumtiem un torņiem, un viņa sejā šķita atmirdzam tik tikko jaušams smaids. Tad viņš pagriezās pret Arrenu, kurš stāvēja garš un slaids,

novalkātās drebēs un mazliet nedrošu stāju, jo garais ceļojums un visa pārdzīvotā brīnums bija atņēmis speķus. Visiem noraugoties, Geds nometās viņa priekšā ceļos un nolieca savu sirmo galvu.

 Pēc tam viņš piecēlās un noskūpstīja jauno vīrieti uz vaiga, teikdams: - Kad būsi Havnorā, savā tronī, mans  valdniek un mīļais ceļabiedri, valdi ilgi un krietni!

Viņš atkal palūkojās uz maģistriem, jaunajiem  burvjiem, zēniem un pilsētniekiem, kuri bija sapulcējušies Roukas pakalna nogāzēs un pakājē. Viņa seja bija rāma, un acīs atspīdēja kaut kas līdzīgs Kalesina acu ; smiekliem. Aizgriezies viņš pa pūķa kāju un plecu atkal uzkāpa bezsedlu sēdeklī virs kakla starp milzīgo spārnu  izciļņiem. Sarkanie spārni, dobji iežvadzēdamies, izslējās, un Kalesins Visvecākais pacēlās gaisā. No pūķa  žokļiem izplūda uguns un dūmi, un milzīgo spārnu vēzieni dārdēja kā pērkons negaisa laikā. Pūķis vienreiz  aplidoja apkārt kalnam un aiztraucās uz ziemeļaustrumiem, uz to Jūrzemes malu, kurā slejas kalnu sala  Gonta.

Durvju maģistrs smaidīdams teica: - Viņš ir pabeidzis darāmo. Viņš dodas mājās.

Un viņi ar skatieniem pavadīja pūķi lidojumā starp sauli un jūru, līdz tas bija pazudis no skatiena.

Geda varoņdarbs stāsta, kā viņš, kurš bijis arhimags, ieradies Visu Salu karaļa kronēšanā Havnoras Zobena torni, pašā pasaules sirdī. Dziesma vēsta, ka tad, kad kronēšanas ceremonija beigusies un sākušās svinības, viņš atstājis pārējos un viens devies projām uz Havnoras ostu. Tur ūdenī gulējusi vētru un laikazoba nodeldēta tukša ļaiva ar nolaistu buru. Geds pasaucis laivu vārdā: - Tālredze! un tā atpeldējusi pie viņa. Iekāpdams laivā, Geds pagriezis zemei muguru, laiva aizpeldējusi bez vēja, buras un airiem; tā aizvedusi vinu no ostas un rāmā patvēruma uz rietumu salām un rietumu jūrām, un vairāk par viņu nekas nav dzirdēts.

Taču Gontas salā šis stāsts skan citādi, un tajā teikts, ka jaunais karalis Lebannens pats ieradies uzmeklēt Gedu, lai aizvestu viņu uz kronēšanas ceremoniju. Bet viņš neatradis Gedu ne Gontas ostā, ne Re Albi. Neviens nevarējis pateikt, kur Geds meklējams, un cilvēki zinājusi tikai to, ka viņš kājām devies augšā kalnu mežos. Tie teikuši, ka tā viņš darot bieži un neatgriežoties mēnešiem ilgi, un neviens cilvēks nezinot viņa vientuļās gaitas. Daži piedāvājušies iet viņu meklēt, taču karalis aizliedzis to  darīt, teikdams: - Viņš pārvalda lielāku karaļvalsti nekā  es. - To pasacījis, viņš devies projām no kalnu salas, iekāpis kuģī un atgriezies Havnorā, lai tiktu kronēts par  karali.