Ursula K. Le Gvina

Tehanu

Kad Vidusielejā nomira zemkopis Krams, viņa atraitne palika dzīvot turpat lauku saimniecībā. Viņas dēls bija aizbraucis jūrā un meita apprecējusi tirgoni no Velmutas, tāpēc sieviete Ozolu mājās dzīvoja viena. Ļaudis runāja, ka viņa reiz esot bijusi kaut kāda ievērojama persona sve­šajā zemē, no kuras nākusi, un dažkārt Ozolu mājās viņu tiešām apciemoja mags Ogions, bet tam nebija īpašas nozī­mes, jo Ogions mēdza apmeklēt visādus necilus ļautiņus.

Sievietei bija svešzemju vārds, bet Krams bija saucis viņu par Gohu tā Gontā sauc mazu, baltu zirnekli, kas vērpj smalku pavedienu. Šis vārds viņai labi piederējās, jo viņa bija sīka, baltu ādu un teicami prata vērpt kazu un aitu vilnu. Tā nu viņa tagad bija Krama atraitne Goha, kurai piederēja ganāmpulks aitu, zeme, uz kuras tās ganīt, četri tīrumi, bumbieru dārzs, divu nomnieku namiņi, vecā akmens māja zem ozoliem un dzimtas kapi kalnā, kuros atdusējās Krams, tapdams par zemi savā zemē.

-   Man allaž iznācis dzīvot kapakmeņu tuvumā, — viņa sacīja savai meitai.

-    Nāc, māt, dzīvot pie mums uz pilsētu! aicināja Ābele, taču atraitne nevēlējās atteikties no savas vientulības.

-    Varbūt vēlāk, kad jums būs bērni un vajadzēs palīga, ļj viņa atbildēja, ar prieku noskatīdamās savā pelēkacītē meitā. Bet pagaidām ne. Es jums tur ne­esmu vajadzīga. Un man šeit patīk.

Kad Ābele bija aizgājusi atpakaļ uz sava jaunā vīra mājām, atraitne aizvēra durvis un palika stāvam virtuvē uz akmeņiem izliktās grīdas. Biezēja krēsla, taču viņa neiededza lampu un domāja par to, kā gaismekli allaž tika iededzis viņas vīrs: plaukstas, dzirkstele, vērīgā, tumšā seja kvēlošajā gaismā. Mājā valdīja klusums.

"Es daudz gadu nodzīvoju viena klusā namā," viņa nodomāja. "Dzīvošu tagad atkal." Un sieviete iededza lampu.

Kādā pavēlā pēcpusdienā, kad tikko bija sācies pir­mais tveices vilnis, pa putekļaino taku no ciemata atstei­dzās Gohas vecā draudzene Cielava. Goha! viņa iesaucās, redzēdama sievieti ravējam pupiņu vagu. Ir slikti, Goha. Ļoti, ļoti slikti. Vai tu vari atnākt pie manis?

-   Jā, — atraitne atbildēja. Kas ir ļoti slikti?

Cielava strauji ievilka elpu. Viņa bija smagnēja, neiz­skatīga pusmūža sieviete, kuras vārds vairs nepiestāvēja druknajam augumam Bet kādreiz tieviņā, skaistā meitene bija sadraudzējusies ar Gohu, nepievērsdama uzmanību ciemata ļaudīm, kuri baumoja par baltādaino kargadiešu raganu Krama jauno sievu, un kopš tā laika viņas bija palikušas draudzenes.

-   Sadedzis bērns, Cielava teica.

-   Kā bērns?

-    Klaidoņu.

Goha aizgāja aizvērt mājas durvis, un, Cielavai sa­traukti runājot, abas sievietes devās projām pa taku. Cie­lava bija aizelsusies un nosvīdusi. Abās takas pusēs kuploja savvaļas zāļu puduri, kuru sīkās sēkliņas lipa vi­ņai pie vaigiem un pieres, un stāstīdama viņa centās tās notraukt. Visu šo mēnesi viņi bija apmetušies upes pļavās. Viens vīrietis, kurš sauca sevi par skārdnieku, bet īstenībā ir zaglis, un līdzi viņam sieviete. Un vēl gandrīz visu laiku tur kārstījās apkārt viens jaunāks vīrietis. Neviens neko nestrādāja. Zaga, diedelēja un iztirgoja savu sievieti. Zēni no upes lejteces nesa šiem lauku labu­mus, lai tiktu viņai klāt. Pati zini, kā šais laikos notiek. Un vēl visādas bandas klīst pa ceļiem un ap lauku mājām. Es tavā vietā nu gan tagad neatstātu durvis vaļā. Un tā nu tas jaunākais pēkšņi ierodas ciematā taisni tad, kad es stāvu ārā pie savas mājas, un saka: "Bērnam nav labi." Es to bērnu starp šiem ne lāgā redzējusi nebiju tāds sīks meitēniņš, aši aizzibēja gar acīm un pazuda, nemaz īsti neaptvēru, vai tāds tur vispār bija vai ne. Es viņam prasu: "Nav labi? Vai drudzis?" Un tas zellis saka: "Kūra ugunskuru un apdedzinājās." Nepaguvu ne sataisīties, lai ietu šim līdzi, kad prom jau bija. Vienkārši nozuda. Un, kad es aizgāju pie upes, izrādījās, ka tie otri divi ari ir projām. Aizlaidušies. Vairs neviena paša. Ar visiem saviem krāmiem un lupatām. Bija palicis tikai gruzdošs ugunskurs un taisni tam blakus… gandrīz iekšā… uz zemes…

Cielava aprāvās un dažus soļus nogāja klusēdama. Viņa lūkojās taisni uz priekšu, nevis uz Gohu.

-   Pat segu nebija viņai uzklājuši, sieviete izmeta.

Atkal apklususi, Cielava soļoja tālāk.

-     Tas bērns bija iegrūsts degošā ugunskurā, pēc brīža viņa teica. Krampjaini norijusi siekalas, viņa atkal noslau­cīja sakarsušajai sejai pielipušās sēkliņas. Var jau būt, ka meitene tur iekrita pati… bet, ja viņa būtu bijusi no­modā, tad tak mēģinātu glābties! Droši vien šie piekāva bērnu, pēc tam nobijās, ka nosituši, un, lai slēptu savu noda­rījumu, vienkārši ņēma un…

Cielava vēlreiz apklusa un vēlreiz turpināja:

-  Nu, var jau būt, ka tas vīrišķis nebija vainīgs. Varbūt viņš taisni izvilka bērnu no uguns. Tak jau pats atnāca meklēt palīdzību. Drīzāk tas bija tēvs. Es nezinu. Un kurs zina? Kurš par to bēdās? Kurš par viņu rūpēsies? Kāpēc mēs vispār darām to, ko darām?

Goha klusi vaicāja: Vai viņa izdzīvos?

-    Varbūt, Cielava atbildēja, i Dzīva jau varbūt paliks.

Pēc neilga laika, kad sievietes tuvojās ciematam, viņa piebilda: Es nemaz nezinu, kāpēc man vajadzēja iet pie tevis. Tepat taču ir Efeja. Un neko jau tur nevar līdzēt.

-   Es varu aiziet uz Velmutu un pasaukt Skābardi.

-   Viņš neko nevarēs darīt. Tur vairs… tur vairs nevar palīdzēt. Es viņu kaut kā sasildīju. Efeja iedeva viņai zālīšu dziru un uzbūra miegu. Aiznesu viņu uz savām mājām. Tam bērnam varētu būt seši vai septiņi gadi, bet viņa nesver ne tik, cik vajadzētu svērt divu gadu vecumā. Nav nemaz īsti nākusi pie atmaņas. Tikai tā dīvaini elso… Es jau zinu, ka tu neko nevari palīdzēt. Bet man gribējās, lai tu atnāc.

-   Arī man gribējās, Goha atbildēja. Bet, pirms sievietes iegāja Cielavas mājā, viņa aizvēra acis un, ap­spiezdama šaušalas, bridi aizturēja elpu.

Cielavas bērni bija izsūtīti ārā, un mājā valdīja klu­sums. Meitene bez samaņas gulēja Cielavas gultā. Cie­mata burve Efeja bija apziedusi mazākos apdegumus ar raganas riekstu ziedi, kas dziedē no visām kaitēm, bet nebija pieskārusies sejas labajai pusei un labajai rokai, kas bija apdegusi līdz kaulam. Virs gultas viņa bija uz­vilkusi Pirra rūnu, un ar to dziedināšana bija galā.

-    Vai tu vari kaut ko palīdzēt? Cielava čukstus jautāja.

Goha stāvēja, lūkodamās lejup uz apdegušo bērnu. Viņa nekustējās. Pēc brīža viņa papurināja galvu.

Tu taču kalnos mācījies dziednieku gudrības! Samilzušais žēlums, sašutums un niknums Cielavā lauztin lauzās uz āru.

-To nespētu izdziedēt pat Ogions, atraitne atbildēja.

Cielava, iekodusi lūpā, aizgriezās un sāka raudāt. Goha apskāva draudzeni, glāstīdama viņas iesirmos matus. Abas brīdi stāvēja apkampušās.

No virtuves ienāca burve Efeja, veltīdama Gohai piktu skatienu. Kaut gan atraitne nebrūvēja dziras un neno­darbojās ar burvestībām, bija zināms, ka viņa pēc iera­šanās Gontas salā kādu laiku dzīvojusi Re Albi un bijusi Ogiona aizbildniecībā un ka viņa esot pazīstama ar Roukas arhimagu, tātad droši vien viņai piemīt noslēpu­mainas svešzemju spējas. Juzdama skaudību šo priekš­rocību dēļ, burve piegāja pie meitenes gultas un kādu laiku tur rosījās, maisīdama šķīvī kaut kādu vielu un dedzinādama to; šķīvis kūpēja un dūmoja, kamēr Efeja daudz reižu pēc kārtas murmināja dziedināšanas vārdus. Kodīgie zāļu dūmi izraisīja meitenei klepu, un viņa pa pusei atguvās, satrūkās un sāka drebēt. Atskanēja īsi, ātri, saraustīti un sēcoši elpas vilcieni. Meitenes vienīgā acs šķita lūkojamies uz Gohu.

Goha paspēra soli uz priekšu un satvēra meitenes kreiso roku savējā. Tad viņa ierunājās savā valodā. Es kalpoju viņiem un aizgāju no viņiem, sieviete teica. Es neļaušu viņiem!paņemt tevi!

Meitene cieši skatījās Gohā vai varbūt tukšumā, cenz­damās elpot, cenzdamās elpot, cenzdamās elpot.

Bija pagājis vairāk nekā gads un iestājušās karstās, garās dienas pēc Ilgās Dejas. Pa ceļu no ziemeļu puses uz Vidusieleju nāca ziņnesis, taujādams pēc atraitnes Gohas. Ciemata ļaudis parādīja viņam ceļu, un vēlu pēcpusdienā viņš ieradās Ozolu mājās. Ziņnesis bija cilvēks ar asiem vaibstiem un vērīgām acīm. Paskatījies uz Gohu un pēc tam uz aitām, kas aizmugurē ganījās aplokā, viņš teica: — Skaisti jēri. Re Albi mags mani atsūtīja tev pakaļ.

—        Viņš atsūtīja tevi? Goha neticīgi pārjautāja, juz­damās gandrīz uzjautrināta. Ja Ogionam kādreiz ievaja­dzējās Gohu, viņa ziņneši bija ašāki un izsmalcinātāki: ērgļa sauciens vai pat tikai maga balss, kas klusi uzrunāja

vinu vārdā: Vai atnāksi?

»

Vīrietis pamāja ar galvu. Mags ir saslimis, viņš teica. — Vai tu pārdosi kādus no saviem jēriem?

—        Varbūt. Ja gribi, parunā ar ganu. Viņš ir tur, aiz žoga. Vai gribi vakariņas? Ja vēlies, vari tepat pārnakšņot, bet es došos ceļā.

—        Šovakar?

Šoreiz viņas skatiens nepauda uzjautrinājumu, bet tik tikko jaušamu nicinājumu. Es netaisos kavēties, viņa teica. Pateikusi dažus vārdus vecajam ganam Strautam,

Goha aizgriezās un devās uz māju, kura bija iebūvēta pakalna sānā pie ozolu birzs. Ziņnesis viņai sekoja.

Virtuvē ar akmens grīdu viņš ieraudzīja mazu meiteni, kurai uzmeta tikai vienu skatienu un tūdaļ aši novērsās; meitene pasniedza atnācējam pienu, maizi, sieru un jaunos sīpolus, tad, neteikusi ne vārda, nozuda. Pēc kāda laika viņa parādījās kopā ar sievieti, un abas bija apāvušas kājas ceļam un paņēmušas vieglas ādas ceļasomas. Ziņ­nesis izgāja viņām līdzi ārā, un atraitne aizdarīja mājas ārdurvis. Visi kopā devās projām, un vīrietis drīz aizgāja savu ceļu, jo vēsts no Ogiona bija tikai nieka pakalpo­jums, ko viņš uzņēmies piedevām krietni nopietnākam uzdevumam nopirkt vaislas aunu Re Albi valdniekam. Pie takas sazarojuma viņš nogriezās uz ciemata pusi, un sieviete ar apdegušo meiteni pamāja viņam ardievas. Vi­ņas devās kalnup pa to pašu ceļu, kuru viņš bija mērojis šurpnākdams: tas veda uz ziemeļiem, tad nogriezās rie­tumu virzienā, vīdamies augšup pa Gontas kalna piekājēm.

Gājējas turpināja ceļu, līdz ilgā vasaras krēsla sāka pārtapt tumsā. Tad viņas nogriezās no šaurās takas un iekārtojās uz naktsguļu nelielā ieplakā pie straujas, klusas upītes, kurā caur biezajām vītolu lapotnēm atspulgoja bālās vakara debesis. No sausas zāles un vītolu lapām, kas slēpās biezoknī kā zaķu pūkainās muguras, Goha sačubināja guļvietu, apguldīja tajā meiteni un ievīstīja viņu segā. Tagad tu esi kokons, — viņa teica. No rīta tu kļūsi par tauriņu un izlidosi no apvalka. Goha neiekūra ugunskuru, bet, apmetnī ietinusies, apgūlās mei­tenei blakus un lūkojās, kā melnajās debesīs cita pēc citas iemirdzas zvaigznes, un klausījās, ko stāsta upe, līdz viņu pārņēma miegs.

Kad viņas saltajā rītausmā pamodās, Goha iekūra ne­lielu ugunskuru un uzkarsēja katliņā ūdeni, lai izvārītu sev un meitenei auzu tumi. Mazais, sakropļotais tauriņš drebinādamies izkūņojās no sava apvalka, un Goha atdzesēja katliņu rasotajā zālē, lai meitene varētu to sa­ņemt rokās un no tā strēbt. Kad viņas atkal devās ceļā, austrumu pamale virs augstā, tumšā kalna pleca jau zai­goja gaiša un spoža.

Viņas gāja visu dienu, un tempu noteica meitene, kuru ātri pieveica nogurums. Sieviete sirdī tiecās steigties, to­mēr gāja lēnām. Panest meiteni lielāku gabalu viņa ne­varēja, tāpēc īsināja un atviegloja viņai ceļu ar stāstiem.

—        Mēs dodamies apciemot kādu cilvēku, kādu vecu vīru, kuru sauc Ogions, Goha skaidroja, kamēr viņas kāpa augšup pa šauro ceļu starp kalnāju mežiem. Viņš ir gudrs cilvēks, turklāt burvis. Vai tu zini, kas ir burvis, Terru?

Ja meitenei bija vārds, tad viņa to nezināja vai nevēlē­jās sacīt. Goha sauca viņu par Terru.

Meitene papurināja galvu.

-    Patiesībā ari es nezinu, sieviete teica. Taču es zinu, ko viņi spēj darīt. Kad biju jauna vecāka par tevi, bet jauna -, Ogions man bija tāds pats tēvs, kāda es tev esmu māte. Viņš gādāja par mani un centās man iemācīt to, kas man bija jāzina. Viņš palika kopā ar mani, kad labprātāk būtu klejojis vienatnē. Viņam patika staigāt pa tādiem ceļiem kā šie, pa mežiem un savvaļas vietām. Viņš izstaigāja visas šī lielā kalna malas, skatīdamies visapkārt un klausīdamies. Viņš vienmēr klusēja un klausījās, tāpēc cilvēki dēvēja viņu par Kluso. Bet ar mani viņš sarunājās daudz. Stāstīja man stāstus. Ne tikai ievē­rojamos stāstus, kurus zina visi, par karaļiem un sense­niem notikumiem tālās zemēs -, bet arī tādus stāstus, kurus zināja tikai viņš. Nogājusi gabalu klusēdama, sieviete turpināja: Es tev tagad izstāstīšu vienu no šiem stāstiem.

Burvjiem ir tādas spējas, kas ļauj viņiem pārvērsties par kaut ko citu, pieņemt citādu izskatu. Viņi to sauc par apveidu maiņu. Ari parasts zintnieks uz bridi var piešķirt sev cita cilvēka vai dzīvnieka izskatu, tā ka tu viņu nepa­zītu it kā viņš būtu uzlicis masku. Bet burvji un magi spēj vairāk. Viņi spēj paši kļūt par šo masku, patiešām pārvērsties citā būtnē. Piemēram, ja burvis gribētu tikt pāri jūrai, bet viņam nebūtu laivas, viņš varētu pārvērsties par kaiju un pārlidot otrā pusē. Bet viņam jābūt uzma­nīgam Ja viņš ilgi paliek par putnu, viņš sāk domāt putna domas un aizmirst cilvēka domas, viņš var aizlidot tālumā, palikt par kaiju un nekad vairs nekļūt par cilvēku. Stāsta, ka reiz dzīvojis izcils burvis, kuram paticis pārvērsties par lāci, un viņš to darījis tik bieži, ka tiešām kļuvis par lāci un nogalinājis pats savu mazo dēlēnu, un tad citiem viņu vajadzējis nomedīt un nonāvēt. Bet Ogionam patika ari pajokot par šādu pārvēršanos. Vien­reiz, kad viņa pieliekamajā bija iekļuvušas peles un apgrauzušas sieru, viņš ar burvju vārdiem vienu sagūstīja un noķēra, tad pacēla plaukstā lūk, tā -, ieskatījās tai acīs un teica: "Es taču tevi brīdināju: netēlo vienmēr peli!" Un man īsu bridi šķita, ka viņš to saka nopietni… Arī šis stāsts būs par kaut ko līdzīgu izskata pārvērtībām, bet Ogions teica, ka tas pārspējot visas apveidu maiņas, par kurām viņš dzirdējis, jo te ir runa par dzīvi divējādā iz­skatā, par pastāvēšanu divos veidos vienlaikus, un viņš teica, ka tas esot ārpus burvja spēju loka. Tomēr viņš reiz sastapies ar šādu parādību kādā mazā ciematā Gontas ziemeļrietumu krastā, vietā, kuru sauc par Kemeju. Tur dzīvojusi sieviete, veca zvejnieku sieva, kura nebijusi nedz mācīta, nedz burve, bet radījusi dziesmas. Tāpēc Ogions uzzinājis par viņu. Viņš pēc sava paraduma kle­jojis tajā apvidū un reiz, iedams gar piekrasti un klausī­damies, izdzirdējis kādu dziedam: cilvēki lāpījuši tīklus vai drīvējuši laivas un strādādami dziedājuši:

Tālāk par rietumiem rietumos aiz zemes aizzemēs malas mana cilts dejo citas pasaules vējā.

Ogions ieklausījās gan vārdos, gan melodijā un, tā kā agrāk neko tādu nebija dzirdējis, apvaicājās ļaudīm, no kurienes šī dziesma nākot. Sekoja viena atbilde, otra, trešā, līdz beidzot kāds teica: "Ā, tā ir viena no Kemejas sievietes dziesmām." Tā nu viņš devās uz Kemeju, uz mazo zvejnieku ciematu, kur šī sieviete dzīvoja, un līča piekrastē uzmeklēja viņas māju. Ogions pieklauvēja ar savu maga zizli pie mājas durvīm. Sieviete atvēra durvis un iznāca pretī.

Tu jau atceries, ko mēs runājām par cilvēku vārdiem: bērniem ir bērnu vārdiņi, ikvienam ir savs iedēvētais vārds, varbūt ari iesauka. Dažādi cilvēki var saukt tevi dažādos vārdos. Man tu esi Terru, bet varbūt, vecāka kļū­dama, tu iemantosi kādu hardiešu vārdu. Bet, kad kļūsi pieaugusi sieviete, ja viss noritēs tā, kā tam jānorit, tu iegūsi arī savu īsto vārdu. To tev dos kāds, kuram piemīt patiess spēks, burvis vai mags, jo vārdu došana ir viņu vara, viņu māksla. Un to vārdu tu varbūt nekad neteiksi nevienam cilvēkam, jo tavs īstais vārds ir tava īstā būtība. Tas ir tavs spēks un tava vara, bet citam tas ir risks un nasta, un to var atklāt viņam tikai sevišķas vajadzības vai uzticēšanās gadījumā. Bet izcils mags, kurš zina visus vārdus, tavu vārdu var zināt ari tad, ja tu viņam to neteiksi.

Tā nu Ogions, kurš ir izcils mags, stāvēja pie nelielās mājiņas jūras krastā, un vecā sieviete atvēra viņam durvis. Tad Ogions atkāpās, pacēla savu ozola zizli un pacēla arī roku — re, tā -, it kā gribēdams pasargāt sevi no liela karstuma, un pārsteigumā un izbailēs skaļi izrunāja viņas īsto vārdu: "Pūķi!"

Viņš man teica, ka pirmajā brīdī durvīs ieraudzījis nevis sievieti, bet uguns kvēli un spožumu, zelta zvīņu un nagu mirdzumu un pūķa lielās acis. Pūķim nedrīkstot skatīties acīs.

Pēc tam tas viss pazuda, un viņš redzēja durvīs nevis pūķi, bet vecu sievieti gara auguma zvejnieku sievu ar mazliet salīkušiem pleciem un lielām rokām. Viņa skatījās uz Ogionu tāpat kā Ogions skatījās uz viņu. Un tad viņa teica: "Nāc iekšā, valdniek Ogion!"

Viņš iegāja mājā. Sieviete pacienāja viņu ar zivju zupu, abi paēda un, sēdēdami pie viņas pavarda, šo to pārrunāja. Ogions saprata, ka viņa pieprot apveidu maiņu, bet nezināja, vai tā ir sieviete, kura spēj pārvērsties par pūķi, vai pūķis, kas spēj pārvērsties par sievieti. Tāpēc viņš beidzot pavaicāja: "Vai tu esi sieviete vai pūķis?" Viņa neatbildēja, bet teica: "Es tev nodziedāšu kādu stāstu, ko zinu."

Un šis ir tas stāsts, kuru viņa nodziedāja Ogionam

Kad Segojs laiku aizsākumā izcēla no jūras dziļumiem pasaules salas, paši pirmie no zemes un vēja, kurš pūš pār zemi, piedzima pūķi. Tā stāsta Radīšanas dziesma. Bet sievietes dziesma pastāstīja ari to, ka toreiz, pašā sākumā, pūķi un cilvēki bijuši viens un tas pats. Visi viņi bijuši viena cilts, viena tauta spārnotas būtnes, kas ru­nājušas Patiesajā valodā.

Tās bijušas skaistas, spēcīgas, gudras un stipras būtnes.

Taču laika gaitā nekas nepaliek nemainīgs. Un pūķcilvēku vidū daži arvien vairāk pievērsās lidojumam un pirmatnībai un arvien mazāk gribēja zināt par radīšanas norisēm, par mācīšanu un mācīšanos, par mājām un pilsētām. Viņi gribēja tikai lidot arvien tālāk un tālāk, medīt un rit savu laupījumu, vienmēr palikt tumsonīgi un bezrūpīgi, meklēt arvien vairāk un vairāk brīvības.

Citi pūķcilvēki tikmēr aizvien mazāk domāja par lido­šanu, bet krāja dārgumus, mantas, izgatavotās lietas un apgūtās zinības. Viņi būvēja mājas, cietokšņus, kuros gla­bāt savus dārgumus, lai visu sakrāto varētu nodot tālāk bērniem, un nemitīgi gādāja sev kaut ko klāt. Un pama­zām viņi sāka baidīties no savvaļas mīļotājiem, kuri va­rētu atlidot un izpostīt visus viņu krājumus, sadedzināt tos uguns liesmās tīrās neuzmanības vai trakulības dēļ.

Savvaļas tīkotāji nebaidījās ne no kā. Tie neko nemā­cījās. Un, būdami tumsonīgi un bezbailīgi, tie neprata glābties, kad nelidotāji tos gūstīja kā zvērus un nogalināja. Bet citi savvaļnieki lidoja turp un aizdedzināja skaistās mājas, postīja un nonāvēja. Tie, kuri bija visstiprākie, mežonīgākie vai gudrākie, ātrāk par pārējiem nogalināja cits citu.

Tie, kuri bija bailīgāki, vairījās no cīnām un, kad vairs nevarēja paslēpties, tad metās bēgt. Viņi izmantoja savas radīšanas prasmes, pagatavoja laivas un devās uz austru­miem, projām no rietumu salām, kurās lielie, spārnotie radījumi cīnījās starp pussagrautajiem torņiem.

Tā nu tie, kuri reiz bija gan pflki, gan cilvēki, pama­zām pārvērtās, un pasaulē radās divas ciltis pūķi, kuru palika arvien mazāk un kuri, savā bezgalīgajā, nesaprā­tīgajā alkatībā un dusmās kļūdami arvien mežonīgāki, palika izkliedēti Rietumu Robežjoslas tālajās salās, un cilvēki, kuru bagātajās pilsētās un ciemos saradās arvien vairāk, līdz tie aizpildīja Iekšējās salas un visus dienvidus un austrumus. Tomēr viņu vidū palika tādi, kuri saglabāja pūķu gudrību Patieso Radīšanas valodu, un tie tagad ir burvji.

Bet dziesma stāstīja vēl ko: mūsu vidū esot tādi, kuri zinot, ka viņi reiz bijuši pūķi, un arī pūķu vidū esot tādi, kuri apzinoties savu radniecību ar mums. Un šie pūķi stāstot, ka toreiz, kad viena cilts tapa par divām, daži no viņu vidus, kuri joprojām bija reizē pūķi un cilvēki un joprojām spārnotas būtnes, laidušies nevis uz austru­miem, bet uz rietumiem, pāri Atklātajai jūrai, līdz no­nākuši pasaules otrā malā. Tur viņi dzīvojot mierā un saticībā lielas, spārnotas būtnes, reizē pirmatnīgas un gudras, ar cilvēka prātu un pūķa sirdi. Un sieviete dziedāja:

Tālāk par rietumiem rietumos aiz zemes aizzemēs malas mana cilts dejo citas pasaules vējā.

Tāds bija stāsts, kuru Kemejas sieviete pastāstīja savā dziesmā, un tas beidzās ar šādiem vārdiem.

Tad Ogions viņai teica: "Kad es tevi pirmoreiz ie­raudzīju, es redzēju tavu patieso būtību. Sieviete, kura sēž man pretī pie pavarda, ir tāda pati Čaula kā kleita, kas viņai mugurā."

Bet sieviete papurināja galvu un iesmējās, un viņas atbilde bija īsa: "Ja tas būtu tik vienkārši!"

Tā nu pēc kāda laika Ogions atgriezās Re Albi. Un, izstāstījis šo notikumu man, viņš teica: "Kopš tās dienas es visu laiku domāju: vai kāds cilvēks vai pūķis ir jebkad bijis tālāk par rietumiem rietumos, un kas īsti mēs esam, un kur ir mūsu veseluma būtība…" Vai tev sāk gribēties ēst, Terru? Izskatās, ka tur, pie ceļa pagrieziena ir ērta vieta, kur apsēsties. Varbūt no turienes mēs varēsim saskatīt Gontas ostu — tā ir lejā, kalna pakājē. Tur ir liela pilsēta, vēl lielāka nekā Velmuta. Kad būsim aizgājušas līdz līkumam, apsēdīsimies un brītiņu atpūtīsimies.

No augstā ceļa pagrieziena viņas patiešām varēja pārskatīt plašās nogāzes, kurās meži mijās ar akme­ņainām pļavām, līdz pat pilsētai pie līča, klintīm pie līča ieejas un laivām, kas tumšajā ūdenī izskatījās kā skaidas vai ūdensvaboles. Raugoties augšup sava ceļa virzienā un pat vēl augstāk par ceļu, viņas tālumā redzēja klinti, kas it kā izauga no kalna malas: tā bija Pārkares klints, uz kuras atradās Re Albi ciemats Piekūna Ligzda.

Terru nežēlojās, bet, kad Goha drīz vaicāja: Nu, vai iesim tālāk? — meitene, sēdēdama starp ceļu un jūras un debess līčiem, papurināja galvu. Saule karsēja, un kopš brokastīm ieplakā viņas bija nogājušas krietnu ceļa gabalu.

Goha izvilka ūdens pudeli, un viņas vēlreiz padzērās; pēc tam sieviete somā sameklēja maisiņu ar rozīnēm un valriekstiem un iedeva to meitenei.

Mūsu ceļa gals ir jau saskatāms, viņa teica, un, ja tas būs iespējams, es gribētu nokļūt tur pirms tumsas. Es vēlos pēc iespējas drīzāk redzēt Ogionu. Tu esi ļoti nogurusi, bet mēs neiesim ātri. Un šovakar būsim jau tur, siltumā un drošībā. Paturi maisiņu pie sevis, iesien to jostā. Rozīnes dod kājām spēku. Vai tu gribētu nūju, tādu kā burvjiem lai vieglāk paiet?

Terru košļādama pamāja ar galvu. Goha izvilka nazi un nogrieza meitenei stingru lazdas nūju; pēc tam, ie­raudzījusi pār ceļu nolīkušu alksni, viņa nolauza zaru un nobraucīja tam lapas, lai arī pašai būtu viegla un stingra nūja.

Viņas atkal devās ceļā, un meitene, iepriecināta par rozīnēm, cītīgi gāja uz priekšu. Lai īsinātu abām laiku, Goha dziedāja dziesmas — mīlestības dziesmas, ganu dziesmas un balādes, kuras bija iemācījusies Vidusielejā; bet tad piepeši viņas balss meldijas vidū aprāvās. Goha apstājās un brīdinoši pastiepa roku.

Četri vīrieši, kas gabalu tālāk stāvēja priekšā uz ceļa, jau bija pamanījuši abas gājējas. Nebija nozīmes mēģināt paslēpties mežā un cerēt, ka tie aizies tālāk vai paies garām.

Ceļinieki, Goha sacīja Terru un devās tālāk. Viņas plauksta cieši sažņaudza alkšņa nūju.

Cielavas teiktie vārdi par bandām un zagļiem nebija parastā žēlošanās, kas raksturīga katrai paaudzei: laiki vairs nav tādi kā agrāk, un pasaule iet uz galu. Dažu pēdējo gadu laikā Gontas pilsētiņās un laukos bija zudis ierastais miers un paļāvība. Jauni cilvēki savējo vidū uzvedās kā svešinieki: ļaunprātīgi izmantoja viesmīlību, zaga un pārdeva zagtās mantas. Ubagošana, kādreiz re­tums, tagad bija kļuvusi par parastu parādību, un ubags, kas palicis tukšā, draudēja ar vardarbību. Sievietes nelabprāt izgāja uz ielām un ceļiem vienas, un šāds brī­vības ierobežojums viņām nepatika. Dažas jaunās sie­vietes aizbēga un piebiedrojās zagļu un klaidoņu bandām. Bieži vien viņas gada laikā atgriezās drūmas, zilumiem klātas, uz grūtām kājām. Un par ciema zintniekiem un burvēm klīda baumas, ka to amata prasmes aizgājušas neceļos: vārdi, kas vienmēr bija dziedējuši, tagad vairs nedziedēja, atrašanas burvības nepalīdzēja atrast vai atrada pavisam ko citu, mīlas dzērieni cilvēkos iekveldināja nevis alkas, bet slepkavniecisku greizsirdību. Un runāja, ka kļūstot vēl ļaunāk: cilvēki, kuri neko nezinot no burvju mākslām, to likumiem, robežām un draudiem kas slēpjas to pārkāpšanā, saucot sevi par visvareniem un solot saviem sekotājiem visādus brīnumus, pat ne­mirstību.

Efeja, Gohas ciemata burve, un Skābardis, Velmutas zintnieks, bija drūmi un bažīgi izteikušies par burvju spēka vājināšanos. Skābardis, vērīgs un pieticīgs vīrs, bija atnācis Efejai palīgā kaut cik atvieglot Terru sāpes un apārstēt apdegumu brūces. Viņš bija Gohai teicis: "Man šķiet, ka laiks, kurā var notikt kaut kas tāds, ir posta laiks, saprāta laikmeta gals. Cik gadsimtu jau pagājis kopš tā laika, kad Havnorā bija karalis? Tā nevar turpināties. Mums atkal jāatgūst centrs vai ari jāiet pazušanā, un tad celsies sala pret salu, cilvēks pret cilvēku, tēvs pret bērnu… " Viņš bija pametis skatienu uz Gohu biklu, bet modru un vērīgu skatienu. "Erreta-Akbes gredzens ir nogādāts atpakaļ Havnoras tornī," viņš teica. "Es zinu, kurš to aizveda turp… Tā bija zīme, tā noteikti bija zīme, ka jānāk jaunam laikam! Bet mēs neesam rīkojušies. Mums nav karaļa. Mums nav centra. Mums jāatrod sava sirds, savs spēks. Varbūt arhimags beidzot rīkosies." Un Skābardis ar paļāvību piebilda: "Viņš galu galā ir no Gontas."

Tomēr nebija atnākusi nekāda vēsts par arhimaga dar­biem vai par mantinieku Havnoras karaļa tronim, un ne­lāgie notikumi turpinājās.

Tāpēc Goha, redzēdama uz ceļa četrus svešos vīrus, sajuta bailes un drūmu niknumu; tie stāvēja pa divi katrā ceļa pusē, tā ka viņai ar meiteni, ceļu turpinot, vajadzēja iziet tiem pa vidu.

Terru gāja cieši blakus Gohai ar zemu noliektu galvu, tomēr neķērās sievietei pie rokas.

Viens no vīriem, drukns tēvainis ar asām, melnām ūsām, kas no augšlūpas krita pār muti, smīkņādams sāka runāt. — Ei, jūs! — viņš uzsauca, bet Goha ierunājās reizē ar viņu, turklāt skaļāk. — Nost no ceļa! viņa uzkliedza, paceldama alkšņa nūju, it kā tā būtu burvja zizlis. — Man ir darīšanas pie Ogiona! Viņa stalti izsoļoja svešinie­kiem pa vidu, un Terru sīkiem, ašiem solīšiem viņai se­koja. Vīri, noturējuši sievietes drosmi par burvestības spēju izpausmi, palika stāvam. Varbūt Ogiona vārdam joprojām bija spēks. Vai varbūt spēks mita pašā Gohā vai meitenē. Kad viņas bija pagājušas garām, viens no vīriem teica: — Vai redzēji, ko? — un nospļāvies izdarīja kustību, kas atvaira ļaunumu.

-   Ragana ar savu kverpi, izmeta otrs. — Lai viņas iet!

Cits vīrietis ādas kamzolī un cepurē vēl brīdi palika stāvam un stīvi noskatāmies pakaļ pārējiem, kuri dīkā solī sāka iet tālāk. Viņa seja izskatījās slimīgi pelēka un satriekta, un šķita, ka viņš grasās pagriezties un sekot sie­vietei ar meiteni, bet tad ūsainis viņam uzsauca: — Ejam, Ašais! un viņš paklausīja.

Tikusi aiz pagrieziena, kur vīri viņas vairs nevarēja redzēt, Goha tūdaļ paņēma Terru uz rokām un steidzās uz priekšu, līdz vairs nespēja paiet; tad viņa elsodama nolika meiteni zemē. Meitene neko nejautāja un necentās Gohu aizkavēt. Līdzko sieviete atkal spēja iet tālāk, Terru gāja viņai blakus, cik ātri vien varēdama, un turēja viņas roku.

-   Tu esi sarkana, meitene teica. S Kā uguns.

Terru runāja reti, un viņas balss bija stipri piesmakusi

un grūti saprotama, taču Goha viņu saprata.

 Es esmu nikna, — Goha atbildēja, mēģinādama pasmieties. Kad esmu nikna, es kļūstu sarkana. Tāpat kā jūs, jūs sarkanie, pirmatnējie radījumi no rietumu salām… Redzi, tur priekšā ir ciemats, droši vien Ozolu Avoti. Šajā ceļā citu ciemu nav. Tur mēs bridi pakavē­simies un atpūtīsimies. Varbūt dabūsim kādu lāsi piena. Un pēc tam, ja varēsim turpināt ceļu, ja tev liksies, ka tu spēj noiet līdz Piekūna Ligzdai, dosimies augšup un, cerams, pirms krēslas būsim galā.

Meitene pamāja ar galvu. Atraisījusi savu rozīņu un riekstu maisiņu, viņa drusciņu iebāza mutē. Abas gājējas devās tālāk.

Kad viņas izgāja cauri ciematam un sasniedza Ogiona māju klints virsotnē, saule jau kopš laba brīža bija norie­tējusi. Rietumos virs jūras augstā apvāršņa, starp tumša­jiem mākoņu vāliem, iemirgojās pirmās zvaigznes. Pūta jūras vējš, locīdams īsos zāļu stiebrus. Aiz zemās, nelielās mājas ganībās ieblējās kaza. Vienīgajā logā blāvoja dzeltenīga gaisma.

Goha atslēja savu un Terru nūju pret mājas sienu bla­kus durvīm un, saņēmusi meitenes roku, vienreiz pie­klauvēja.

Atbildes nebija.

Viņa atgrūda durvis vaļā. Uguns pavardā bija izdzisusi un pārtapusi melnos izdedžos un pelnos, bet eļļas lampiņa uz galda vāji apspīdēja istabu, un no grīdas matrača vie­nīgās istabas kaktā atskanēja Ogiona balss: Nāc iekšā, Tenara!

Goha apguldīja meiteni rietumu nišas guļvietā. Viņa iekūra uguni. Pēc tam viņa aizgāja pie Ogiona un sa­krustotām kājām apsēdās uz grīdas blakus viņa matracim.

-   Neviens tevi neaprūpē!

-   Es visus aizsūtīju prom, vecais vīrs nočukstēja.

Viņa seja bija tikpat tumša un skarba kā vienmēr, bet

mati bija plāni un balti, un blāvā lampa viņa acīs neie­dedza nevienu gaismas dzirksti.

-   Tu varēji viens pats nomirt! Goha dusmīgi teica.

-   Palīdzi man to izdarīt! vecais vīrs atbildēja.

-     Vēl ne, viņa lūdza un noliekusies piespieda pieri sirmgalvja rokai.

-   Šonakt ne, viņš piekrita. Rīt.

Pacēlis roku, Ogions sakopoja spēkus un vienreiz no­glauda Tenaras matus.

Tenara atkal izslējās taisni. Uguns bija iedegusies. Tās gaisma rotaļīgi zibēja pa sienām un zemajiem gries­tiem, likdama ēnām atkāpties un biezēt garās telpas kaktos.

-   Ja atnāktu Geds, vecais vīrs nomurmināja.

-   Vai tu esi sūtījis pēc viņa?

| Pazudis, I Ogions atbildēja. Viņš ir pazudis. Mā­konis. Migla pār zemēm. Viņš devās uz rietumiem.

Nesdams līdzi pīlādža zaru. Tumšajā miglā. Es esmu pazaudējis savu vanagu.

-   Nē, nē, nē, — sieviete nočukstēja. Viņš atgriezīsies.

Viņi klusēja. Abus sasniedza pavarda siltums, ļaudams

Ogionam atslābināties un ieslīgt saraustītā snaudā un sniegdams Tenarai patīkamu atpūtu pēc ilgās, uz kājām pavadītās dienas. Viņa saberzēja pēdas un smeldzošos plecus. Pēdējā garajā kāpienā viņa krietnu gabalu bija nesusi Terru uz rokām, jo meitene, pūlēdamās tikt līdzi, bija sākusi nespēkā elsot.

Tenara piecēlās, uzkarsēja ūdeni un noskaloja ceļa putekļus. Tad viņa pasildīja pienu, ieēda maizi, ko atrada Ogiona pieliekamajā, un atgriezusies apsēdās viņam blakus. Kamēr viņš gulēja, sieviete kavējās domās, vēroja viņa seju, uguns gaismu un ēnas.

Viņas atmiņā atdzīvojās meitene, kura pirms dau­dziem gadiem tālā zemē kādu nakti bija sēdējusi bezlogu istabā klusēdama un domādama un kura bija uzaugusi, pazīdama sevi vienīgi kā apēsto, kā zemes tumšo spēku priesterieni un kalponi. Un pēc tam bija sieviete, kura sēdēja lauku mājas rāmajā klusumā, kamēr vīrs un bērni gulēja aizmiguši, lai stundu pabūtu viena un pakavētos domās. Un tagad te ir atraitne, kura atnesusi šurp apde­gušu bērnu, kura sēž blakus mirstošam cilvēkam un kura gaida atgriežamies kādu vīrieti. Tāpat kā visas sievietes, kā ikviena sieviete, viņa dara to, kas sievietēm darāms. Taču Ogions viņu bija uzrunājis citā, nevis tumsas kal­pones, sievas vai atraitnes vārdā. Tāpat kā Kapeņu tumsā Geds. Tāpat kā vēl daudz senāk, daudz tālāk viņas māte, māte, kuru viņa atcerējās tikai kā siltumu un pa­varda liesmu silto krāsu, māte, kura bija devusi viņai vārdu.

-    Es esmu Tenara, sieviete nočukstēja. Uguns, ieķēru­sies sausā priedes zarā, izšāva spoži dzeltenu liesmas mēli.

Ogiona elpa kļuva nemierīga, un viņš sāka kampt gaisu. Kā prazdama, viņa centās palīdzēt, līdz vecais vīrs atkal pierima. Kādu laiku abi gulēja; Tenara snauda, bla­kus jauzdama Ogiona pusnemaņas klusumu, ko palaikam pārtrauca dīvaini vārdi. Reiz pašā nakts melnumā viņš, itin kā sastapis draugu uz ceļa, skaļi teica: Tātad tu esi tur? Vai tu viņu redzēji? Un, kad Tenara piecēlās, lai iekurtu uguni, viņš atkal sāka runāt, bet tagad šķita, ka viņš sarunājas ar kādu sensenās atmiņās, jo vārdi izska­nēja skaidri kā no bērna mutes: Es viņai mēģināju palī­dzēt, bet mājas jumts iebruka. Tas uzkrita viņiem virsū. Tā bija zemestrīce. — Tenara klausījās. Es mēģināju palīdzēt! — zēns sāpīgi iesaucās vecā vīra balsī. Tad atkal sākās elsainā cīņa pēc elpas.

Agrā rītausmā Tenaru pamodināja skaņa, ko viņa sā­kumā noturēja par jūras troksni. Tā bija skaļa spārnu švīkstoņa. Pāri laidās putnu bars; tie lidoja zemu, un to bija tik daudz, ka spārni sacēla dimdošu troksni un logu aizsedza zibošas ēnas. Tie šķita apmetam loku ap māju un pēc tam aizlaidās tālāk. Lidotāji nesauca un neklaigāja, un Tenara neuzzināja, kas tie par putniem.

Ogiona namiņš atradās mazliet atstatu uz ziemeļiem no Re Albi ciemata, un no rīta šurp atnāca vairāki ciemata ļaudis. Kāda meitene ieradās apkopt kazas, kāda sieviete atnāca pakaļ Ogiona kazu pienam, iegriezās vēl citi, vai­cādami, vai nevar kaut ko palīdzēt. Sūna, ciemata burve, aptaustīja pie durvīm noliktās alkšņa un lazdas nūjas un ar cerībām ieskatījās mājā iekšā, tomēr ari viņa neuz­drīkstējās nākt tuvāk, jo Ogions no savas guļvietas izdvesa: Lai viņi iet projām! Sūti viņus visus projām!

Viņš šķita spēcīgāks un spirgtāks. Kad pamodās mazā Terru, Ogions aprunājās ar viņu savā sausajā, laipnajā, rāmajā balsī, ko Tenara tik labi atcerējās. Kad meitene

izgāja paspēlēties āra saulē, viņš vaicāja Tenarai: Kadā vārdā tu viņu sauc?

Ogions prata Patieso Radīšanas valodu, bet kargadiešu valodu viņš nekad nebija mācījies.

-      Terru nozīmē degšanu, uguns liesmas, Tenara atbildēja.

-      Ahā, Ogions novilka, viņa acis iemirdzējās, un viņš sarauca pieri. Bridi izskatījās, ka viņš taustās pēc vārdiem. Tā meitene… viņš teica. Tā meitene… tie no viņas baidīsies.

-    Baidās jau tagad, Tenara ar rūgtumu sacīja.

Mags papurināja galvu.

-     Māci viņu, Tenara! — viņš nočukstēja. Māci viņai visu! Uz Rouku ne… Viņi baidās… Kāpēc es tevi laidu prom? Kāpēc tu aizgāji? Lai atvestu viņu šurp pārāk vēlu?

-      Klusē, klusē, Tenara maigi teica, jo vecais vīrs cīnījās gan pēc vārdiem, gan pēc elpas un nespēja rast nevienu. Papurinājis galvu, viņš izdvesa: Māci viņu! un palika guļot klusēdams.

Viņš negribēja ēst, tikai drusku padzērās ūdeni. Dienas vidū viņš uz neilgu laiku aizmiga. Pamodies vēlu pēcpusdienā, viņš teica: Ir laiks, meit! un piecēlās sēdus.

Tenara smaidīdama saņēma viņa plaukstu.

-    Palīdzi man piecelties!

-Nē, nē!

-   Jā, viņš teica. Ārā. Es nevaru nomirt istabā.

-    Kurp tu gribi iet?

-      Jebkur. Bet, ja varētu, vislabāk uz meža takas, viņš atbildēja. Pie dižskābarža virs pļavas.

Kad Tenara redzēja, ka Ogions spēj piecelties un ir apņēmies izkļūt ārā, viņa tam palīdzēja. Abi kopā vini

aizgāja līdz durvīm, kur viņš apstājās un aplaida skatienu savas mājas vienīgajai istabai. Tumšajā kaktā pa labi no durvīm, pret sienu atsliets, stāvēja viņa lielais zizlis, kas izstaroja vāju mirdzumu. Tenara pasniedzās, lai padotu to viņam, taču viņš papurināja galvu. Nē, vecais vīrs teica, to ne. Viņš vēlreiz paskatījās apkārt, it kā vēl kaut kā trūktu, it kā kaut kas būtu piemirsts. Iesim! viņš beidzot teica.

Kad spirgtais vējš no rietumu puses uzpūta Ogiona sejai, viņš palūkojās uz augsto apvārsni un teica: Tā ir labi.

-   Es sarunāšu, lai ciemata ļaudis tev uztaisa nestuves un aiznes tevi, kurp vēlies, Tenara teica. Viņi visi gaida, vai nevajadzēs kaut ko darīt tavā labā.

-   Es gribu iet kājām, vecais vīrs atbildēja.

Aiz mājas stūra parādījās Terru un svinīgā nopietnībā noskatījās, kā Ogions un Tenara iet pār veldraino pļavu uz meža pusi, likdami soli aiz soļa un apstādamies ik pēc pieciem vai sešiem soļiem, lai Ogions varētu atgūt elpu; mežotā nogāze aiz klints iekšējās sienas stāvi slējās augšup. Saule karsēja, vējš saldēja. Gājiens pār pļavu vilkās ļoti ilgi. Kad viņi beidzot nokļuva pie liela, jauna dižskābarža gandrīz meža malā, dažus soļus aiz kalnu takas sākuma, Ogiona seja bija pelēka un kājas drebēja kā zāles stiebri vējā. Viņš noslīga zemē starp koka saknēm un atspieda muguru pret stumbru. Ilgu laiku viņš nespēja ne kustēties, ne runāt, un neritmiskie, dunošie sirdspuksti tricināja vārgo ķermeni. Beidzot Ogions pamāja ar galvu un nočukstēja: Ir labi.

Terru bija viņiem sekojusi nelielu gabalu aiz muguras. Tenara aizgāja pie meitenes, apskāva viņu un kaut ko sacīja. Tad sieviete atgriezās pie Ogiona. Viņa atnesīs segu, Tenara teica.

-   Man nesalst.

-   Bet man salst.

Tenaras sejā pazibēja tāda kā smaida atblāzma.

Meitene atgriezās, vilkdama līdzi segu no kazas vil. nas. Kaut ko pačukstējusi Tenarai, viņa atkal aizskrēja atpakaļ.

-   Niedre ņems Terru palīgā slaukt kazas un pieskatīs viņu, — Tenara sacīja Ogionam. Tātad es varu palikt šeit pie tevis.

-   Tu nekad nedari vienu darbu vien, Ogions teica piesmakušā, svelpjošā Čukstā, jo balss viņam vairs negribēja klausīt.

-    Nē. Vismaz divus un parasti vairāk, Tenara at­bildēja. Bet es esmu šeit.

Viņš pamāja ar galvu.

Ilgu laiku vecais vīrs nerunāja, tikai sēdēja aizvērtām acīm, atspiedies pret koka stumbru. Vērodama viņa seju, Tenara redzēja, ka tā lēni mainās tāpat kā rietumu pamalē gaisma.

Viņš atvēra acis un pa biezokņa starpu pievērsa ska­tienu rietumpuses debesīm. Šķita, ka viņš tālajā, dzidrajā, zeltainajā gaismas plašumā kaut ko vēro I kādu kustību vai norisi. Vienbrīd viņš itin kā šaubīdamies nočukstēja: Pūķis…

Saule rietēja, un vējš bija mitējies.

Ogions paskatījās uz Tenaru.

-    Pāri! viņš pacilātā čukstā izdvesa. — Viss ir pār­vērties!… Pārvērties, Tenara! Gaidi… Gaidi šeit, jo… Vecā vīra augumu sagrāba spēcīgi drebuļi, kas sāka viņu mētāt kā zaru vējā. Ogions ieelsojās. Viņa acis aizvērās un atkal atvērās; tas raudzījās Tenarai garām. Ogions uzlika roku uz viņas plaukstas; viņa noliecās tuvāk pie vecā vīra, un viņš iečukstēja viņai ausi savu vārdu, lai pēc nāves viņš paliktu zināms savā īstajā vārdā.

Ogions sagrāba Tenaras roku, aizvēra acis un atkal sāka cīnīties pēc elpas, līdz vairs nevarēja to atdabūt. Tad viņš palika guļam kā viena no koka lielajām saknēm, kamēr cita aiz citas debesīs parādījās zvaigznes, raidī­damas starus caur meža lapotnēm un zariem.

Tenara sēdēja blakus mirušajam vīram, līdz krēsla sa­biezēja par tumsu. Pļavas viņā pusē kā jāņtārpiņš iemirgojās lākturis. Tenara bija uzklājusi segu gan sev, gan Ogionam, bet viņas roka, kura turēja Ogiona plaukstu, kļuva arvien aukstāka, it kā tajā gulētu akmens. Tenara vēlreiz ar pieri pieskārās Ogiona rokai. Tad viņa piecēlās, juzdamās stīva un apdullusi, ar svešādu sajūtu visā ķermenī, un devās pretī neredzamajam lāktura nesējam

Tonakt Ogiona kaimiņi palika sēžam pie viņa, un viņš tos nesūtīja projām.

Re Albi valdnieka savrupmāja slējās uz klinšu izciļņa kalna malā virs Pārkares. Agri no rīta, krietnu brīdi pirms tam, kad saule bija izkliedējusi miglu ap kalnu, šī valdnieka burvis izgāja cauri ciematam, un ļoti drīz pēc tam augšup pa stāvo ceļu no Gontas ostas devās cits bur­vis, kurš bija izgājis no mājām jau tumsā. Viņi bija saņēmuši ziņu, ka miris Ogions, vai varbūt viņu spējas pašas ļāva uzzināt par izcilā maga aiziešanu no pasaules.

Re Albi ciematā nebija neviena zintnieka, tikai mags un burve, kura veica vienkāršākos darbus atrada zu­dušās lietas, lāpīja katlus, salika kaulus -, proti, pienā­kumus, ar kuriem cilvēki nemēdza apgrūtināt magu. Sūnas tante bija skarba sieviete, neprecēta kā vairums raganu, nemazgājusies, ar iesirmiem matiem, kas bija savīti dīvaini burvestīgos mezglos, un zālīšu dūmos

apsarkušām acīm. Tā bija viņa, kas vakarā nāca pār pļavu ar lākturi, un kopā ar Tenaru un citiem viņa bija pavadījusi nakti pie Ogiona mirušajām miesām. Turpat meža viņa bija nolikusi vaska sveci stikla kupolā un dedzinājusi māla šķīvī smaržīgas eļļas; viņa bija runājusi vārdus, kas jārunā, un darījusi, kas šādā reizē jādara. Kad vajadzēja aizskart mirušo, lai sagatavotu to apglabāšanai, viņa bija vienreiz paskatījusies uz Tenaru, it kā atļauju gaidīdama un tad turpinājusi savus pienākumus. Ciemata burves parasti gādāja par mirušā aizvadīšanu, kā viņas to dēvēja un nereti ari par apglabāšanu.

Kad no savrupmājas lejup bija nonācis burvis, gara auguma jauns cilvēks ar sudrabotu priežkoka zizli, un no Gontas ostas augšup uzkāpis otrs drukns pusmūža vīrietis ar īsu īves koka zizli, Sūnas tante neveltīja vi­ņiem nevienu apsarkušo acu skatienu, tikai noliecas, savāca savus necilos burvestību rīkus un piederumus un atkāpās.

Novietodama mirušo tā, kā tam piims apbedīšanas jā­guļ, uz kreisajiem sāniem ar ceļgalos saliektām kā­jām -, viņa bija ielikusi tam kreisajā, augšup pavērstajā plaukstā mazu amuletu mīkstu, ar krāsainu auklu pār­sietu kazādas vīstoklīti. Re Albi burvis ar zižļa galu to aiz­grūda prom.

-     Vai kaps ir izrakts? jautāja Gontas ostas burvis.

-        Jā, atbildēja Re Albi burvis. Tas ir izrakts kapsētā pie mana valdnieka nama. Un viņš pamāja ar roku uz savrupmāju kalnā.

-     Saprotu, — ostas burvis noteica. — Es gan biju do­mājis, ka mūsu mags tiks ar atbilstošo cieņu apglabāts pilsētā, kuru viņš paglāba no zemestrīces.

-    So godu vēlas mans valdnieks, sacīja Re Albi burvis.

Bet tas liksies… iesāka otrs, tad aprāvās, negri­bēdams strīdēties, tomēr jaunā cilvēka pašpārliecinātajai prasībai viņš nevēlējās tik viegli piekāpties. Burvis paskatījās lejup uz mirušo. Viņš jāapglabā bez vārda, ar nožēlu un sarūgtinājumu burvis teica. Gs gāju visu nakti, tomēr ierados par vēlu. Lielais zaudējums ir kļuvis vēl lielāks!

Jaunais burvis neko neatbildēja.

-     Viņa vārds bija Aihals, sacīja Tenara. Un viņa vēlēšanās bija gulēt te, kur viņš guļ pašlaik.

Abi vīrieši paskatījās uz viņu. Jaunākais, redzēdams pusmūža sievu, vienkārši novērsās. Vīrietis no Gontas ostas bridi lūkojās viņā, tad jautāja: Kas tu esi?

-     Ļaudis mani sauc par Krama atraitni Gobu, viņa atbildēja. Droši vien jums patiktu zināt manu īsto vārdu. Bet to es nesacīšu.

To dzirdēdams, Re Albi burvis nosprieda, ka ir vērts veltīt viņai isu skatienu. Sargies, sieva, kad runā ar tiem, kuriem ir spēks!

-     Paga, paga, burvis no Gontas ostas ar samierinošu kustību mēģināja apvaldīt Re Albi burvja sašutumu, joprojām nenovērsdams skatienu noTenaras. Tu biji… Viņš kādreiz bija tavs aizbildnis, vai ne?

-    Un draugs, Tenara atbildēja. Pēc tam viņa novērsās un neko vairs nesacīja. Izrunādama vārdu "draugs", viņa savā balsi bija sadzirdējusi dusmas. Sieviete lūkojās lejup uz savu draugu, uz zemes klēpim sagatavoto nelaiķi, kas gulēja mēms un kluss. Abi vīri stāvēja blakus, pilni dzīvības un spēka, nepauzdami nekādu draudzību, tikai nicinājumu, sāncensības garu un dusmas.

- Piedodiet, Tenara teica. Šī bija gara nakts. Es biju pie viņa, kad viņš nomira.

-Tas nav… — jaunākais burvis iesāka, taču viņu ne­gaidot pārtrauca Sūnas tante, skaļi iesaukdamās: Jā, bija! Viņa bija te. Neviena cita, tikai viņa. Mirējs aizsūtīja pēc viņas. Aizsūtīja jauno Taunsendu, aitu tirgoni, lejā no kalna, lai tas pasauc viņu šurp, un novilcināja miršanu, līdz viņa bija te, viņam blakus, un tikai pēc tam nomira, un nomira tur, kur tiks apglabāts, Šeit!

-    Un viņš tev pateica…? vecākais burvis jautāja.

-    Savu vārdu. Tenara paskatījās uz viņiem un juta, ka neko nevar līdzēt: neticība vecākā vīrieša sejā un jaunākā burvja nicinājums viņai neļāva atbildēt ar pie­nācīgo cieņu. — So vārdu es jau pateicu. Vai man tas jums jāatkārto?

No abu vīriešu sejas izteiksmes Tenara satriekta ap­tvēra, ka viņi patiešām nav to dzirdējuši nav dzirdējuši Ogiona īsto vārdu; nav pievērsuši viņas teiktajam uz­manību.

-    A! — Tenara iesaucās. Sis patiešām ir nelāgs laiks, ja pat tāds vārds var izskanēt nedzirdēts, nokrist kā ak­mens tukšumā! Vai tad spēja klausīties nenozīmē spēku? Nu tad klausieties: viņa vārds bija Aihals. Viņa vārds nāvē ir Aihals. Dziesmas viņu daudzinās kā Aihalu no Gontas. Ja vien pasaulē vēl vispār taps dziesmas. Viņš bija kluss cilvēks. Tagad viņš ir apklusis pavisam Varbūt nebūs vairs dziesmu un paliks tikai klusums. Es nezinu. Esmu ļoti nogurusi. Esmu zaudējusi savu tēvu un dārgu draugu. Tenaras balss aizlūza un kakls aizžņaudzās raudās. Viņa pagriezās, lai dotos projām. Uz meža takas viņa ieraudzīja mazo vīstoklīti Sūnas tantes atnesto amuletu. Pacēlusi to, viņa nometās ceļos blakus nelaiķim, noskūpstīja tā kreisās rokas pavērto plaukstu un ielika vīstoklīti tajā. Pēc tam Tenara nepieceldamās vēlreiz paskatījās augšup uz abiem vīriešiem. Viņas balss skanēja klusi.

Vai jūs parūpēsieties par to, lai viņa kaps tiktu izrakts šeit, kur viņš to vēlējās? sieviete jautāja.

Vispirms vecākais, pēc tam jaunais burvis pamāja ar galvu.

Tenara piecēlās, nogludināja svārkus un rīta gaismā devās pār pļavu uz mājas pusi.

-    Gaidi! Ogions, kurš tagad bija Aihals, bija teicis, pirms viņu sadrebināja nāves vējš, atraudams no dzīvās pasaules. Pāri… viss ir pārvērties, viņš bija nočukstējis un tad sacījis: -Tenara, gaidi… -Taču viņš nebija pateicis, kas viņai jāgaida. Droši vien viņš tika redzējis vai izjutis pārvērtību, bet kādu? Vai ar to viņš domāja savu nāvi, savu pabeigto dzīvi? Vecais vīrs bija runājis pacilāti, ar prieku. Un licis viņai gaidīt.

-   Ko tad es citu varu darīt? Tenara jautāja pati sev, slaucīdama Ogiona istabas grīdu. Ko tad citu es vienmēr esmu darījusi? — Tad, uzrunādama viņa atmiņas tēlu, sie­viete jautāja: — Vai lai gaidu tepat, tavās mājās?

-   Jā, Aihals Klusais smaidīdams atbildēja.

Tā nu viņa sakopa māju, iztīrīja pavardu un izvēdināja matračus. Dažus saplaisājušus traukus un cauro pannu viņa izmeta ārā, tomēr katram priekšmetam pieskārās saudzīgi un ar bijību. Nesdama uz atkritumu kaudzi kādu ieplīsušu šķīvi, viņa to pat piespieda pie vaiga, jo tas stāstīja par vecā maga slimību pēdējā gada gaitā. Ogions vienmēr bija dzīvojis ļoti vienkārši un pieticīgi kā nabaga zemnieks, taču, kamēr viņa skatiens bija skaidrs un ķermenī mājoja spēks, viņš nekad nebūtu lietojis sa­plaisājušu šķīvi vai cauru, nesalabotu pannu. Liecības par šīm vārguma pazīmēm skumdināja Tenaru, un viņa vēlējās, kaut būtu Šai laikā bijusi pie vecā vīra un varējusi rūpēties par viņu. Man tas būtu paticis, — Tenara sacīja savam atmiņu tēlam, bet viņš neko neatbildēja. Ogions nekad nebija ļāvis par sevi rūpēties citiem, bet visu darījis pats. Vai viņš būtu teicis: "Tev ir pietiekami daudz cita darāmā."? Tenara nezināja. Viņš cieta klusu. Taču viņa tagad pavisam skaidri zināja, ka dara pareizi, palikdama šeit, viņa mājās.

Tērce ar savu veco vīru Strautu, kuri Vidusielejā bija nodzīvojuši ilgāk par Tenaru, parūpēsies par lopiem un dārzu; Malks un Lāse, otrs pāris, kas mājoja viņu saim­niecībā, novāks ražu. Pārējam kādu laiku vajadzēs iztikt tāpat. Aveņu kātus droši vien aplauzīs apkārtnes bērni. Žēl -Tenarai ļoti patika avenāji. Šeit, uz Pārkares klints, kur vienmēr pūta jūras vējš, avenēm būtu par aukstu. Tomēr Ogiona mazajā firziķu kokā, kurš auga aizvējā pie mājas dienvidu sienas, brieda astoņpadsmit augļi, un Terru tos vēroja kā kaķis peli, līdz kādu dienu ienāca istabā un savā piesmakušajā, neskaidrajā balsī paziņoja: Divi firziķi ir viscaur dzelteni un sarkani.

-Ā! Tenara atsaucās. Viņas kopā aizgāja līdz koci­ņam, noplūca abus gatavos augļus un turpat uz vietas nemizotus tos apēda. Sula tecēja viņām pār zodu. Abas laizīja pirkstus.

-   Vai es varu to iestādīt? — Terru jautāja, pētīdama krunkaino firziķa kauliņu.

-   Jā. Te, blakus vecajam kokam, ir laba vieta. Tikai nestādi pārāk tuvu. Lai abiem pietiktu vietas saknēm un zariem.

Meitene izvēlējās vietu un izraka nelielu bedrīti. Ie­likusi tajā kauliņu, viņa to aizbēra ciet. Tenara vēroja viņu darbojamies. Sieviete nodomāja, ka šajās nedaudzajās dienās, ko viņas pavadījušas Ogiona mājās, Terru ir pār­vērtusies. Meitene joprojām bija pasīva un nepauda ne prieku, ne dusmas, taču pēdējā laikā gandrīz nemanāmi bija pagaisusi viņas baisā, saspringtā piesardzība un no­slēgtība. Terru bija gribējusi firziķus. Viņa bija vēlējusies iestādīt kauliņu, lai firziķu pasaulē būtu vairāk. Ozolu mājās meitene nebaidījās tikai no diviem cilvēkiem no Tenaras un Cielavas, bet šeit pavisam viegli bija saradusi ar Niedri, Re Albi kazu gani, divdesmit gadus vecu, lab­sirdīgu vientiesi ar skaļu balsi, kura izturējās pret Terru apmēram tāpat kā pret vienu no kazām, klibu kazlēnu. Tas meitenei bija pa prātam. Pa prātam viņai bija ari Sūnas tante, par spīti visām burvei piemītošajām dvakām.

Kad Tenara pirms divdesmit pieciem gadiem pirmo­reiz bija ieradusies Re Albi, Sūna vēl nebija veca, bet gan jauna burve. Viņa bija klanījusies un greizi smaidījusi "jaunajai dāmai", "Baltajai dāmai", Ogiona aizbilstamajai un māceklei, un vienmēr runājusi ar viņu tikai ar ārkārtīgu cieņu. Tenara bija jutusi, ka šī cieņa ir mākslota, ka tā ir maska, aiz kuras slēpjas skaudība, nepatika un neuzticība; to visu viņa bija pietiekami izjutusi saskarsmē ar citām sie­vietēm, pret kurām savulaik ieņēma pārāku stāvokli, ar sievietēm, kuras uzlūkoja sevi par ikdienišķām, bet viņu par neikdienišķu, privileģētu būtni. Būdama Atuanas kapeņu priesteriene vai svešzemniece, kas atrodas Gontas maga aizbildniecībā, viņa tika nošķirta un pacelta augstāk par citām. Vīrieši bija devuši viņai varu, vīrieši bija dalī­jušies savā varā ar viņu. Sievietes viņu uzlūkoja no ārpu­ses palaikam kā sāncenses un nereti ar izsmieklu acīs.

Tenara bija jutusies kā svešiniece, kā izstumtā. Viņa bija bēgusi no tuksneša kapeņu Spēkiem un vēlāk pame­tusi tos spēkus, ko zinību un prasmju izskatā viņai bija piedāvājis aizbildnis Ogions. Tam visam viņa bija pagriezusi muguru, pārgājusi otrā pusē, iegājusi otrā istabā, kurā dzīvoja sievietes, lai kļūtu par vienu no vi­ņām. Kļuvusi lauku sieva, zemnieka sieva, māte, māj­saimniece, ņēmusi savā ziņā tos spēkus, kuriem sieviete radīta, un to varu, ko viņai iedalījusi šīs pasaules vīriešu cilts.

Un tur, Vidusielejā, Krama sieva Goha bija kļuvusi par savējo sieviešu vidū protams, svešzemniece, ar baltu ādu un mazliet dīvainu valodu, tomēr kārtīga saimniece un lieliska vērpēja, ar kārtīgiem un labi audzinātiem bērniem un plaukstošu saimniecību; vārdu sakot, cie­nījama sieviete. Un vīriešu acīs viņa bija Krama sieva, kura dara to, kas sievietei jādara: sēj, stāda, kopj un audzē, vāra, slauka, vērpj, šuj, apkalpo. Kārtīga sieviete. Tie viņu vērtēja atzinīgi. Krams tomēr ir mācējis izvēlēties, vīri teica. Interesanti, kāda ir baltādaina sieviete, vai vis­caur balta? šo vīru acis šķita sakām, raugoties Tenarā, līdz viņa kļuva vecāka un tie viņu vairs neredzēja.

Šeit viss atkal bija citādi un nekas vairs nebija ka ve­cajā dzīvē. Kopš viņas kopā ar Sūnu bija apbedījušas Ogionu, burve bija skaidri likusi saprast, ka būs Tenaras draudzene, sekotāja, kalpone kā Tenara vēlēsies. Tenara īsti nesaprata, ko viņa vēlētos no Sūnas tantes, kura bija neaprēķināma, neuzticama, neizprotama, strauja, tumsonīga, izmanīga un netīra. Bet Sūna sapratās ar apdegušo meiteni. Varbūt tieši Sūna bija izraisījusi viņā šo pār­maiņu, šo tik tikko jaušamo sasprindzinājuma atslābumu. Terru pret Sūnu izturējās tāpat kā pret visiem citiem ne­izteiksmīgi, neatsaucīgi, ar nedzīva priekšmeta pakļāvību. Bet vecā sieva bija neatlaidīga, allaž piedāvāja meitenei sīkus nieciņus un saldumus, pielabinājās un glaimoja: Nāc nu, mīlulīt, Sūnas tantei līdzi! Nāc, Sūnas tante tev parādīs kaut ko tik jauku, ko tu vēl nebūsi redzējusi…

Sūnas deguns slējās pāri bezzobainajai mutei un plā­najām lūpām; uz vaiga viņai bija kārpa ķiršu kauliņa lie­lumā; viņas mati bija iesirmi melns burvestīgu mezglu un šķipsnu mudžeklis, un no viņas vēdīja tik spēcīga, asa, sīvi daudzkrāsaina smaka kā no lapsas midzeņa. Nāc man līdzi uz mežu, mīlulīt! vecas raganas sacīja bērniem gontiešu pasakās. Nāc līdzi, un es tev parādīšu kaut ko jauku! Un pēc tam ragana iebāza bērnu krāsnī, izcepa brūnu un apēda vai ari iemeta to savā akā, kur tas mūžīgi lēkāja un vaidēja, vai ari iemidzināja uz simt gadiem un ieslēdza lielā akmenī, līdz ieradās karaļdēls vai jaunais mags un ar vienu vārdu satrieca akmeni drus­kās, ar skūpstu pamodināja meiteni un nogalināja nejauko raganu…

Nāc man līdzi, mīlulīt! Un viņa aizveda meiteni uz pļavu un parādīja zaļajā sienā cīruļa ligzdu, vai vadāja pa purviem, plūkdama baltās plīvurenes, savvaļas pipar­mētras vai mellenes. Viņai nevajadzēja bāzt meiteni krāsnī, pārvērst par briesmoni vai ieslēgt akmenī. Tas viss jau bija izdarīts.

Viņa pret Terru bija laipna, bet tā bija pielabināšanās laipnība, un, kad abas pavadīja laiku kopā, viņa, šķiet, daudz sarunājās ar meiteni. Tenara nezināja, ko Sūna vi­ņai stāsta vai māca un vai vajadzētu ļaut burvei piebāzt bērnam galvu ar saviem stāstiem Vājš kā sievietes burvju spēks, ļauns kā sievietes burvju spēks, viņa simtiem reižu bija dzirdējusi sakām. Un Tenara patiešām bija piere­dzējusi, ka tādām sievietēm kā Sūna vai Efeja burvju spēks dažā ziņā ir vājš un reizēm ari ļauns gan tīši, gan tīrās tumsonības dēļ. Ciematu burves dažkārt pieprata daudzas un dažādas burvības, zināja vārdus un mācēja dziedāt dažas izcilākās dziesmas, bet viņas nekad netika skolotas augstajā maģijas mākslā. Burvju māksla un tās augstākie principi netika mācīti nevienai sievietei. Tas bija vīrieša darbs un vīrieša prasme; maģiju pārvaldīja vīrieši. Neviena sieviete nekad nebija kļuvusi par magu. Kaut gan dažas bija dēvējušas sevi par zintniecēm, viņu spēks bija neizkopts tas bija spēks bez zināšanām, sekls un reizē bīstams.

Parastās ciematu burves, tādas kā Sūna, prata nedau­dzus Patiesās valodas vārdus, kuri kā lieli dārgumi tika saņemti no vecākajām burvēm vai par bargu naudu no­pirkti no zintniekiem, mācēja izplatītākās atrašanas un labošanas burvības, daždažādus nenozīmīgus rituālus, noslēpumainas izdarības un murmināšanas, bija gluži prasmīgas bērnu saņēmējas, kaulu salicējas, dzīvnieku un cilvēku ārstētājas, labi pazina dziedniecības augus, ko apveltīja ar krietnu māņticības devu, un tas viss bija būvēts uz viņu dabas dotajām dziedēšanas, dziedāšanas, pārvēršanas vai buršanas spējām. Šāds sajaukums varēja būt gan labs, gan slikts. Dažas burves bija niknas un nejaukas sievietes, vienmēr gatavas darīt ļaunu un nere­dzēdamas iemesla to nedarīt. Lielākā daļa bija vecmātes un dziednieces, kas turklāt nodarbojās arī ar mīlas dzērieniem, auglības amuletiem un vīrišķo spēju vairo­šanas burvībām; parasti viņām piemita laba tiesa klusa cinisma. Tās nedaudzās, kurām gan trūka labas skolas, toties netrūka dzīvesgudribas, izmantoja savas spējas labajam, kaut ari nevarēja pateikt vārdos savas rīcības iemeslu un kā mācekļi vai burvji prātot par Līdzsvaru un Spēka virzienu, lai pamatotu savu rīcību vai atturēšanos no rīcības. — Es sekoju savai sirdij, — viena no šīm sievietēm bija teikusi Tenarai, kad Tenara vēl bija Ogiona aizbilstamā un audzēkne, i Valdnieks Ogions ir izcils mags. Viņš parāda tev lielu godu, mācīdams tevi. Bet

skaties un vēro, bērns, vai viss, ko viņš tev iemāca, beigu beigās tikpat nenozīmē sekot savai sirdij.

Tenara jau toreiz bija nodomājusi, ka gudrajai sie­vietei ir taisnība un tomēr ne gluži taisnība; kaut kas šajā gudrībā tomēr izpalika. Un tā viņa domāja joprojām.

Tagad, vērodama Sūnu kopā ar Terru, viņa nodomāja, ka ari Sūna seko savai sirdij, taču tā ir tumša, pirmatnēja un dīvaina sirds — kā vārna, kas lido savu ceļu tikai sev zināmā vajadzībā. Un viņa nodomāja, ka Terru pie Sūnas varbūt saista ne tikai vecās sievas laipnība, bet pašas mei­tenes pārciestais ievainojums, ļaunums, kas viņai no­darīts, mežonība un uguns.

Terru tomēr neteica un neizrādīja nekā tāda, kas lie­cinātu, ka viņa no Sūnas tantes kaut ko mācītos vienīgi to, kur ligzdo cīruļi, kur aug mellenes un kā uz vienas rokas uzmest auklu "kaķu šūpuļa" spēlei. Terru labo roku uguns bija tā sakropļojusi, ka tā dzīstot bija kļuvusi par kaut ko līdzīgu rungai un tai kustējās vienīgi īkšķis, veidojot kaut ko līdzīgu knaiblēm vai vēža spīlēm. Taču Sūnas tante apbrīnojami prata izveidot "kaka šūpuļus" Četriem pirkstiem un īkšķim, dungodama pavadījumā vārdus:

Kur, kur, guni kur, Bur, bur, zintis bur, Lido, pūķi, lido šur'!

Un aukla izveidoja četrus trijstūrus, kas aši pārvērtās kvadrātā… Terru nekad nedziedāja skaļi, bet, kad meitene viena sēdēja uz maga mājas sliekšņa un darbojās ar auklu, Tenara dzirdēja viņu Čukstam dziesmas vārdus.

Un Tenara domāja: kāda saite viņu pašu saista pie šī bērna, ja neņem vērā tīro žēlumu, pienākumu pret

bezpalīdzīgu būtni? Ja Tenara nebūtu paturējusi meiteni pie sevis, viņu būtu pieņēmusi Cielava. Taču Tenara bija viņu paturējusi, pat nejautādama sev, kāpēc to dara. Vai viņa bija sekojusi savai sirdij? Ogions neko nebija jautājis par meiteni, bet bija teicis: Tie no viņas baidīsies. Un Tenara bija atbildējusi: Baidās jau tagad, un tā bija patiesība. Varbūt ari viņa pati baidījās no meitenes tāpat kā baidījās no varmācības, izvarošanas un uguns. Vai bailes būtu tā saite, kas viņas vieno?

-   Goha, Terru teica, notupusies zem firziķu koka un lūkodamās cietajā vasaras zemē, kur bija iestādījusi kauliņu, kas ir pūķi?

-    Milzīgi radījumi, Tenara atbildēja, tādi kā ķirzakas, bet garāki par kuģi un lielāki par māju. Spārnoti, tāpat kā putni. Elpojot viņi dveš uguni.

-   Vai viņi kādreiz lido šurp?

-   Nē, Tenara atbildēja.

Terru neko vairs nejautāja.

-   Vai Sūnas tante tev ir stāstījusi par pūķiem?

Terru papurināja galvu. — Tikai tu, viņa teica.

-  Ak tā, Tenara atcerējās. Pēc brīža viņa piebilda: Firziķim, ko tu iestādīji, vajadzēs ūdeni, lai tas varētu augt. Kamēr nav sākušies lieti, tas reizi dienā jāaplej.

Terru piecēlās un gar mājas stūri devās uz akas pusi. Kājas viņai bija veselas un neskartas. Tenarai patika noskatīties, kā meitene iet vai skrien, tumšajām, putek­ļainajām, glītajām kājām dipot pa zemi. Terru atgriezās, sparīgi stiepdama Ogionalaistāmo krūzi, un izlēja nelielu ezeriņu virs jauniestādītā auga.

-   Tātad tu atceries stāstu par to, kā cilvēki un pūķi bija viena cilts… Tas bija stāsts par to, kā cilvēki atnāca šurp, uz austrumiem, bet pūķi palika tālajās rietumu salās. Tālu, tālu no šejienes.

Terru pamāja ar galvu. Šķita, ka viņa dzirdētajam ne­pievērš uzmanību, bet, kadTenara, sacīdama vārdus "rietumu salās", pamāja uz jūras pusi, Terru pagrieza seju pret augsto, spožo apvārsni, kas mirgoja starp kāršu pupu bal­stiem un slaukšanas nojumi.

Uz nojumes jumta parādījās kaza; pagriezusies pret viņām sāniski, tā cēli izslēja galvu un acīmredzot jutās kā visīstākā kalnu kaza.

-    Kripata atkal tikusi vaļā, sacīja Tenara.

-     Ššš! Ššš! Terru dūca, atdarinādama kazu gani Niedri, un drīz Niedre pati parādījās pie žoga gar pupu dobēm, saukdama augšup: Ššš! -, taču kaza nepievērsa viņai uzmanību, tikai domīgi lūkojās lejup uz pupām.

Tenara atstāja viņas turpinām šo ķeršanas spēli trijatā. Pagājusi garām pupu dobēm, viņa aizstaigāja līdz klints malai un devās gar to uz priekšu. Ogiona māja atradās savrup no citām ciemata mājām un vistuvāk Pārkares klintīm; te pletās stāva, zālēm apaugusi nogāze, ko viet­vietām pārtrauca klinšu izciļņi un terases,—laba vieta kazu ganībām. Virzienā uz ziemeļiem kritums kļuva arvien stāvāks, līdz pārtapa krasā kraujā, un caur takas smiltīm arvien biežāk parādījās lielās klints akmens plātnes, bet apmēram jūdzi uz ziemeļiem aiz ciemata Pārkare kļuva par šauru sarkanīga smilšakmens joslu virs jūras, kas divtūkstoš pēdu zemāk skalojās gar tās pa­matiem.

Šai tālajā Pārkares malā auga vienīgi ķērpji un klinšaugi; šur tur vīdēja vēl kāda zila, vēju pluinīta pīpene kā raupjajos, apdrupušajos akmeņos iekritusi poga. Uz ziemeļaustrumiem no kraujas, salas iekšzemes pusē, virs šauras purvāju joslas augšup slējās tumšais, milzīgais Gontas kalna sāns, gandrīz līdz virsotnei apaudzis me­žiem. Klints pacēlās tik augstu virs līča, ka vajadzēja noliekties lejup, lai redzētu tā ārējos krastus un Esari attālās zemienes. Aiz tām, dienvidrietumu virzienā, redzamas bija tikai debesis un jūra.

Re Albi pavadītajos gados Tenara allaž labprāt bija nākusi šurp. Ogions mīlēja mežus, bet viņa bija ilgus gadus dzīvojusi tuksnesī, kur simtiem jūdžu apkārtnē vienīgie koki grubuļaini, zaroti firziķi un ābeles auga tikai niecīgajā dārzā un bezgalīgajās vasarās tos vajadzēja laistīt ar rokām, un kur neauga nekas zaļš, valgs un lekns, bet redzams bija vienīgi kalns, plašs līdzenums un debesis, un viņai klints krauja patika labāk nekā mežu ielenkums. Viņai patika, ja virs galvas pletās klajas de­besis.

Arī ķērpji, pelēkie klinšaugi un bezkātu pīpenes viņai patika, jo tie bija veci paziņas. Tenara apsēdās uz klints plātnes dažas pēdas no kraujas malas un lūkojās jūrā, kā bieži bija darījusi agrāk. Saule karsēja, bet nerimtīgais vējš nožāvēja sviedrus uz rokām un sejas. Tenara atliecās atpakaļ, atbalstīdamās uz plaukstām, un, ne par ko ne­domādama, ļāva sevi pārņemt saulei, vējam, debesīm un jūrai. Tomēr kreisā plauksta atgādināja viņai par savu esamību, un vina paskatījās, kas to dursta. Tas bija sīks dadzis, paslēpies smilšakmens spraugā un tik tikko izslējis savus bezkrāsas dzelkšņus gaismā un vējā. Vējam pūšot, tas stīvi klanījās un, turēdamies ar saknēm akmenī, pretojās pūsmai. Tenara ilgi lūkojās tajā.

Kad viņa atkal pacēla skatienu uz jūru, zilajā dūmakā, kur ūdens sastopas ar debesīm, viņa vēl zilāku ieraudzīja kādas salas piekrasti: tā bija Oranea, Iekšējo salu vis­tālākā austrumu cietzeme.

Tenara sapņodama lūkojās tik tikko saskatāmajā sapņu ainā, līdz viņas uzmanību piesaistīja kāds putns, kas no rietumu puses lidoja pāri jūrai. Tā nebija kaija, jo lidojums bija ļoti vienmērīgs, un pelikāns nevarēja lidot tik lielā augstumā. Vai tā būtu meža zoss vai varbūt starp salām ieklīdis albatross — lielais, retais viesis no atklātās jūras? Tenara vēroja lēnos spārnu vēzienus tālu un augstu žilbinošajā gaisā. Tad viņa piecēlās kājās, mazliet atkāpās no kraujas malas un palika nekustīgi stāvam; viņas sirds sāka neganti dauzīties un elpa iestrēga kaklā, bet acis kā piekaltas raudzījās uz izliekto, tēraudpelēko ķermeni, ko nesa gari, ugunssarkani plēvspārni, uz izstieptajiem na­giem un dūmu grīstēm, ko lidotājs atstāja gaisā aiz sevis.

Tas lidoja tieši uz Gontu, tieši uz Pārkares klintīm, tieši pie viņas. Tenara redzēja rūsgano zvīņu mirdzumu un spīdumu garenajā acī. Viņa redzēja sarkano mēli, kas bija liesmu mēle. Dvesdams uguni, pūķis ar dārdošu šņācienu tuvojās laukumam virs klints, un vējš nesa šurp deguma smaku.

Nezvēra ķetnas atsitās pret klinti. Dzelkšņotā aste lo­cīdamās nožvadzēja, un spārni, kas saules apspīdētajās vietās kvēloja koši sarkani, ar dunošu švīkstu piekļāvās zvīņotajiem pleciem. Galva lēni pagriezās. Pūķis pa­skatījās uz sievieti, kura stāvēja sirpjiem līdzīgo nagu tvēriena attālumā. Sieviete skatījās uz pūki. Viņa juta mil­zīgā auguma karstumu.

Tenara bija dzirdējusi, ka cilvēki nedrīkstot skatīties pūķiem acīs, bet tam nebija nekādas nozīmes. Pūķis skatījās tieši viņā ar savām dzeltenajām acīm zem bruņo­tajiem vairogiem, kas plašā lokā slējās virs šaurā puma un kvēlošajām, kūpošajām nāsīm Un Tenaras sīkā, maigā seja un tumšās acis raudzījās tieši uz pūķi.

Neviens neteica ne vārda.

Pūķis pagrieza galvu mazliet iesāņus, lai runādams neapdedzinātu sievieti, bet varbūt tas iesmējās, ar oranžu liesmu izdvesdams varenu: Ha!

Tad lielais ķermenis pieplaka zemei, un pūķis ieru­nājās, bet vārdi nebija domāti viņai.

— Ahivaraihe, Ged, — tas itin rāmi teica, dvesdams dūmus un zibinādams liesmaino mēli, tad nolieca galvu.

Tikai tad Tenara pirmoreiz pamanīja, ka pūķim uz muguras ir cilvēks. Tas sēdēja iedobē starp diviem augsta­jiem, zobeniem līdzīgajiem izciļņiem, kuri stiepās pār visu pūķa muguru; iedobe atradās aiz kakla virs pleciem, kur sākās spārni. Cilvēka plaukstas bija iekrampējušās pūķa tumši rūsganajās kakla zvīņās un galva atspiesta pret dzeloņveidīgā izciļņa pamatni, it kā viņš būtu aizmidzis.

—       Ahi eheraihe, Ged! — pūķis teica mazliet skaļāk; garā mute visu laiku šķita itin kā smaidām un atsedza dzeltenīgus zobus Tenaras apakšdelma garumā ar bal­tiem, asiem galiem.

Vīrietis nepakustējās.

Pūķis pagrieza iegareno galvu un atkal paskatījās uz Tenaru.

-   Sobriost, tas sacīja Čukstā, kas izklausījās kā me­tāla šņirksts pret metālu.

Šo Radīšanas valodas vārdu viņa zināja. Ogions viņai bija iemācījis visu, ko viņa šajā valodā gribēja apgūt. Kāp augšā, teica pūķis, kāp augšā! Un Tenara redzēja pakāpienus. Nagotā ķetna, izliektais elkonis, pleca locītava, pirmie spārnu muskuļi: Četri pakāpieni.

Arī Tenara izdvesa: Ha! -, taču viņa nemēģināja smieties, tikai atgūt elpu, kas joprojām strēga kaklā; uz brīdi viņa nolieca galvu, lai apspiestu reibinošo vārgumu. Tad sieviete devās uz priekšu, pagāja garām ķetnām, garajai bezlūpu mutei un garajai, dzeltenajai acij un uz­kāpa pūķim uz pleca. Viņa saņēma vīrieša roku. Viņš nepakustējās, taču noteikti bija dzīvs, jo pūķis viņu bija

atnesis šurp un runājis ar viņu. Nāc! Tenara teica, tad ieskatījās viņa sejā un atsvabināja kreisās rokas krampjaino tvērienu. Nāc, Ged! Iesim!

Viņš mazliet pacēla galvu. Viņa acis bija atvērtas, taču skatiens neredzošs. Tenarai vajadzēja apiet viņam apkārt, saskrambājot kājas pret karsto, zvīņoto pūķa ādu, un atbrīvot labo roku no smailā izciļņa lielā dzeloņa pa­matnē. Cieši satvērusi vīrieti aiz rokām, Tenara pa pusei nēšus, pa pusei vilkšus nonesa viņu lejup pa Četriem dīvai­najiem pakāpieniem līdz zemei.

Geds saņēmās tiktāl, lai spētu turēties pie Tenaras, taču spēka viņam nebija nemaz. Viņš novēlās no pūķa uz klinšainās zemes kā maiss, kas izmests pāri bortam, un palika nekustīgi guļam.

Pūķis pagrieza milzīgo galvu un pēc gluži dzīvnie­ciska paraduma apošņāja guļošo ķermeni.

Tad nezvērs pacēla galvu, un ar žvadzošu, metālisku troksni pa pusei pacēlās arī tā spārni. Lielās ķetnas pavir­zījās tālāk no Geda, tuvāk kraujas malai. Dzeloņu rinda uz kakla sakustējās, pūķis pagrieza galvu atpakaļ un vēl­reiz paskatījās Tenarai tieši sejā; tad atskanēja balss, kas atgādināja cepļa uguns sauso dārdoņu: Thesse Kalessin.

Jūras vējš svilpoja pūķa puspaceltajos spārnos.

— Thesse Tenar, — sieviete skaidrā, drebošā balsī at­bildēja.

Pūķis pievērsa skatienu jūras rietumu pamalei. Me­tāliskajām zvīņām grabot un žvadzot, garais ķermenis izliecās, un nezvērs, spēji izpletis spārnus, pieplaka zemei un palēkdamies uzlidoja no kraujas malas gaisā. Aste, pārslīdēdama klintij, atstāja smilšakmenī nevienādas švīkas. Sarkanie spārni nolaidās, pacēlās, vēlreiz nolai­dās, un Kalesins jau atradās tālu no zemes, lidodams taisnā ceļā uz rietumiem.

Tenara noraudzījās pūķim pakaļ, līdz tas izskatījās mazs kā meža zoss vai kaija. Gaiss visapkārt šķita salts. Pūķa klātbūtnē te bija valdījis speltes karstums, ko iz­staroja tā iekšējā uguns. Tenara nodrebinājās. Viņa apsē­dās uz akmens blakus Gedam un sāka raudāt. Paslēpusi seju rokās, viņa ļāva vaļu skaļiem šņukstiem. Ko lai es tagad daru? sieviete iesaucās. Ko es tagad varu darīt?

Pēc kāda laika Tenara noslaucīja piedurknē acis un degunu, ar abām rokām atglauda matus no sejas un pa­griezās pret blakus guļošo vīrieti. Viņš gulēja uz kailās klints tik nekustīgs un mierīgs, it kā varētu tā gulēt mūžīgi.

Tenara nopūtās. Ja arī viņa neko nespēj palīdzēt, kaut kas tomēr ir jādara.

Panest Gedu viņa nespēs. Jāmeklē palīgi. Tas nozīmē, ka viņš jāatstāj viens. Tenarai šķita, ka vīrietis atrodas pārāk tuvu kraujas malai. Ja viņš mēģinās piecelties, bū­dams vārgs un apdullis, viegli var sekot kritiens. Kā lai aizdabū viņu tālāk? Kad Tenara uzrunāja Gedu un pie­skārās viņam, atbildes nebija nekādas. Tenara saņēma vīrieti zem padusēm un mēģināja vilkt; pašai par pārstei­gumu, tas viņai izdevās kaut ari Geds bija pilnīgi ļen­gans un nekustīgs, viņš šķita viegls. Tenara apņēmīgi aiz­vilka viņu desmit vai piecpadsmit pēdas tālāk no kraujas, kur klints akmens pamatu nomainīja zeme un sausie zāles puduri radīja niecīgu guļvietas ilūziju. Tur viņu vajadzēja atstāt. Tenara nevarēja paskriet, jo kājas viņai ļodzījās un elpa joprojām lauzās no krūtīm elsainos šņukstos. Cik ātri spēdama, viņa aizgāja līdz Ogiona mājai un jau pa gabalu sāka saukt Niedri, Sūnu un Terru.

Meitene parādījās pie slaukšanas nojumes stūra un apstājās, kā vienmēr, paklausīgi atsaukdamās Tenaras saucienam, bet nesteigdamās pretī sveikt nācēju vai sa­ņemt sveicienu.

Terru, skrien uz ciematu un atved kādu palīgā., kādu spēcīgu cilvēku… Uz klints guļ ievainots cilvēks!

Terru nekustējās. Viņa nekad nebija gājusi uz ciematu viena. Svārstīdamās starp vēlēšanos paklausīt un bailēm, viņa stāvēja kā sastingusi. Tenara to redzēja un teica: Vai Sūnas tante ir šeit? Un Niedre? Varbūt pa trim mēs viņu varēsim panest. Tikai ātri, ātri, Terru! —Tenarai šķita, ka Geds, bezpalīdzīgi gulēdams tur ilgāku laiku, noteikti nomirs. Varbūt, kad viņa atgriezīsies, tur neviena vairs nebūs—Geds būs miris, nokritis, pūķu nolaupīts… Notikt var viss! Jāsteidzas, kamēr nav par vēlu! Krams bija miris no triekas, atrazdamies uz lauka, un Tenaras tobrīd nebija tuvumā. Viņš bija nomiris viens. Gane bija atradusi viņu pie vārtiņiem guļam zemē. Ogions bija nomiris, un viņa nebija spējusi to novērst, nebija spējusi palīdzēt viņam atgūt elpu. Geds ir atgriezies mājās nomirt, un tās ir beigas visam, nekas vairs nav palicis, nekas vairs nav darāms, un tomēr kaut kas jādara. Ātri, Terru! Ved šurp vie­nalga, ko!

Viņa grīļīgā gaitā sāka pati iet uz ciemata pusi, bet tad ieraudzīja, ka pār ganībām šurp steidzas vecā Sūna, balstīdamās uz savas resnās vilkābeles nūjas. — Vai tu mani sauci, mīlulīt?

Sūnas klātbūtne Tenarai tūdaļ palīdzēja saņemties. Viņa pamazām atguva elpu un spēju domāt. Sūna netērēja laiku ar jautājumiem, bet, uzzinājusi, ka jāpārvieto neva­rīgs cilvēks, paņēma biezo matraču pārklāju, ko Tenara bija izlikusi vēdināt, un steidzās ar to uz Pārkares klintīm. Par abām viņas uzvēla uz tā Gedu un, vilkdamas smago nastu pa zemi, devās uz mājas pusi; pusceļā viņām pretī atsteidzās Niedre un Terru kopā ar Kripatu. Niedre bija jauna un spēcīga, un ar viņas palīdzību sievietes varēja pacelt pārklāju kā nestuves un aiznest Gedu uz mājām.

Tenara un Terru gulēja vienīgās, garās istabas rietumu sienas nišā. Vēl telpas galā atradās tikai Ogiona matracis, pārklāts ar biezu linu palagu. Uz tā viņas noguldīja vīrieti. Tenara apsedza viņu ar Ogiona segu; Sūna pie gultas murmināja spēka vārdus, bet Niedre un Terru stāvēja un, acis iepletušas, skatījās.

-    Lai viņš tagad guļ, Tenara teica un veda pārējās sievietes uz durvju pusi.

-   Kas viņš tāds ir? jautāja Niedre.

-   Ko viņš darīja uz Pārkares? jautāja Sūna.

-    Tu viņu pazīsti, Sūna. Viņš kādreiz bija Ogiona Aihala māceklis.

Burve papurināja galvu. Tas bija puika no Desmit Alkšņiem, mīlulīt, viņa teica. Tas, kurš tagad ir kļuvis par Roukas arhimagu.

Tenara pamāja ar galvu.

-     Nē, mīlulīt, sacīja Sūna. Izskatās tiešām tāds pats. Bet tas nav viņš. Šis cilvēks nav mags. Pat zintnieks ne.

Niedre aizrautīgi lūkojās te vienā, te otrā sievietē. Viņa maz saprata no tā, ko runā citi cilvēki, bet viņai patika tajos klausīties.

-     Bet es viņu pazīstu, Sūna. Tas ir Zvirbuļvanags! Izrunādama Geda pieņemto vārdu, Tenara juta sevī ie­plūstam mierinošu maigumu un itin kā pirmoreiz īsti nodomāja un aptvēra, ka tas tiešām ir viņš; ka saite, kas viņus saista, stiepjas cauri visiem daudzajiem gadiem, kopš viņa pirmoreiz ieraudzīja šo cilvēku. Tenara acu priekšā redzēja gaismu, kas pirms daudziem gadiem līdzīgi zvaigznei bija iemirdzējusies pazemes tumsā, un gaismas apspīdēto vīrieša seju. Es viņu pazīstu, Sūna. Tenara pasmaidīja, tad smaids kļuva vēl platāks. Viņš bija pir­mais vīrietis, kuru es ieraudzīju, viņa piebilda.

Sūna kaut ko nomurmināja un sakustējās. Viņai ne­patika runāt pretī "kundzei Gohai", taču dzirdētais viņu nemaz nepārliecināja. Ir visādi triki, maskēšanās, pār­vērtības un pārtapšanas, viņa teica. — Labāk uzmanies, mīlulīt! Kā viņš nokļuva tur, kur tu viņu atradi, tur, uz klints? Vai kāds redzēja viņu nākam cauri ciematam?

-Vai tad jūs neviena… neredzējāt…?

Pārējās lūkojās viņā ieplestām acīm. Tenara mēģināja izteikt vārdu "pūķi", bet nevarēja. Lūpas un mēle atteicās veidot šo vārdu. Tomēr vārds radās un izskanēja vienā elpas vilcienā. Kalesinu,viņa teica.

Terru raudzījās Tenarā platām acīm. Šķita, ka no meitenes plūst siltuma vilnis, karstums, it kā viņu būtu pārņēmis drudzis. Meitene neko neteica, bet sakustināja lūpas, it kā atkārtodama dzirdēto vārdu, un drudža kar­stums ieskāva viņu no visām pusēm.

-   Triki! Sūna atkārtoja. Tagad, kad mūsu mags ir miris, triku taisītāji saradīsies no malu malām.

-   Es atbraucu no Atuanas uz Havnoru un no Havnoras uz Gontu kopā ar Zvirbuļvanagu vaļējā laivā, — Tenara neskanīgi teica. Tu viņu redzēji, kad viņš atveda mani šurp, Sūna. Toreiz viņš nebija arhimags. Tomēr bija tas pats, tas pats cilvēks. Vai tādas rētas ir vēl kādam citam pasaulē?

Pēc šāda jautājuma vecā sieviete apklusa un mēģi­nāja sakopot domas. Tad viņa pameta skatienu uz Terru. — Nē, — viņa teica. Bet…

-   Vai tu domā, ka es viņu nepazītu?

Sūna sašķieba muti, sarauca pieri un, skatīdamās sev uz rokām, paberza vienu īkšķi pret otru. Pasaulē ir daudz kā nelāga, kundze, viņa teica. Ir tāds gars, kas var iemājot cilvēka ķermenī, piesavināties viņa izskatu, bet dvēseles vairs nav… tā tiek aprīta…

-Gebets?

Sūna sarāvās, dzirdēdama atskanam šo vārdu. Viņa

pamāja ar galvu. Cilvēki stāsta, ka mags Zvirbulvanags reiz esot atbraucis šurp sen, sen, pirms tam, kad viņš atveda tevi. Un reizē ar viņu ieradusies kaut kāda tum­sības būtne, kas viņam sekojusi. Varbūt tā vēl aizvien seko. Varbūt…

-   Pūķis, kurš viņu atnesa, Tenara teica, nosauca viņu īstajā vārdā. Un es zinu to vārdu. — Viņas balsī ieska­nējās dusmas par burves ietiepīgajām aizdomām.

Sūna stāvēja klusēdama. Klusums bija iedarbīgāks līdzeklis nekā vārdi.

-   Varbūt ēna, kas viņu apņem, ir nāve, Tenara teica. Varbūt viņš mirst. Es nezinu. Ja Ogions…

Iedomājoties Ogionu, viņas acis atkal pieplūda asa­rām: Geds atgriezies pārāk vēlu. Norijusi asaru kamolu, viņa devās pie malkas kastes, lai saplēstu skalus iekuram. Viņa iedeva Terru katliņu, lai meitene to piepildītu, un uzrunādama pieskārās viņas sejai. Nelīdzenās, rupjās rētas bija karstas, taču drudža meitenei nebija. Tenara notupusies sāka kurt uguni. Kādam šajā varenajā saim­niecībā burve, atraitne, kroplīte un vientiese ir jādara tas, kas darāms, un nedrīkst biedēt meiteni ar raudāšanu. Taču pūķis ir projām, un vai tagad atliek gaidīt ierodamies vairs tikai nāvi?

Viņš gulēja kā miris un tomēr nebija miris. Kur viņš bijis? Kam izgājis cauri? Tovakar uguns gaismā Tenara novilka viņam notraipītās, noplīsušās, no sviedriem stīvās drēbes. Viņa nomazgāja Gedu un noguldīja kailu starp linu palagu un mīksto, biezo kazvilnas segu. Kaut gan Geds bija augumā neliels, vidēju miesas būvi, agrāk viņš tomēr bija samērīgs un spēkpilns; tagad viņš izskatījās noliesējis, izdilis līdz kaulam, vārgs un bezspēcīgs. Pat rētas, kas izvagoja plecu un kreiso sejas pusi no deniņiem līdz apakšžoklim, šķita sarāvušās un tādas kā sudrabotas. Un viņa mati bija sirmi.

Es esmu pagurusi no sērošanas, Tenara nodomāja. Pagurusi no sērošanas, pagurusi no bēdām. Es nesērošu viņa dēļ! Vai tad viņš neieradās pie manis uz pūka mu­guras?

Reiz es gribēju viņu nogalināt, sieviete atcerējās. Ta­gad likšu viņam dzīvot, ja vien spēšu. Tad viņa palūkojās uz Gedu ar izaicinājumu un bez žēluma acīs.

Kurš no mums kuru izglāba no Labirinta, Ged?

Viņš gulēja, neko nedzirdēdams un nekustēdamies. Tenara jutās ļoti nogurusi. Viņa nomazgājās ūdenī, ko bija uzsildījusi Gedam, un ielīda gultā blakus mazajam, siltajam maigajam klusumam aizmigušajai Terru.

Miegā viņai pavērās liels, vējains plašums rožaini zeltainā dūmakā. Viņa lidoja. Viņas balss sauca: Kalesin! Un no gaismas dzīlēm viņai atsaucās cita balss.

Kad Tenara pamodās, laukos un uz mājas jumta Či­vināja putni. Piecēlusies sēdus, viņa rietumpuses zemā loga nelīdzenajā rūtī ieraudzīja rīta gaismu. Viņā bija uzdīdzis vai atplaiksnījis kaut kas agrāk nebijis, kaut kas jauns, taču pārāk sīks, lai to pētītu vai par to domātu. Terru joprojām gulēja aizmigusi. Tenara sēdēja viņai blakus, raudzīdamās pa mazo lodziņu mākoņos un saulē un do­mādama par savu meitu Ābeli, cenzdamās atcerēties viņu kā mazu bērnu. Atmiņā atausa tikai neskaidrs tēls, kas pazuda, līdzko viņa mēģināja tajā ieskatīties ciešāk, mazs, tukls augumiņš, kas kratās smieklos, mīkstas, plīvojošas matu cirtas… Un otrais bērns, kurš salīdzinā­jumā ar tēvu Kramu pa jokam tika nosaukts par Zvirgzdu… Tenara nezināja viņa īsto vārdu. Zvirgzds bērnībā bija tikpat slimīgs, cik Ābele veselīga. Viņš bija piedzimis pārāk agri, bijis pārāk sīks un divu mēnešu vecumā gan­drīz nomiris no krupa; nākamie divi gadi bija pagājuši, gluži kā aprūpējot vārgu zvirbulēnu, par kuru nekad nevar zināt, vai no rīta tas vēl būs dzīvs. Taču zēns turējās, un mazā dzirkstele neapdzisa. Augdams lielāks, viņš izvei­dojās par sīkstu puisi un vienmēr bija kustīgs un nemiera pilns; saimniecībā no viņa nebija nekāda labuma, sa­skarsmē ar dzīvniekiem, augiem un cilvēkiem viņam trūka pacietības; vārdus viņš lietoja tikai vajadzības pēc un nekad tos netērēja priekam, savstarpējai mīlestībai vai zināšanu apmaiņai.

Kad Ābelei bija trīspadsmit gadu un Zvirgzdam vien­padsmit, savu klejojumu gaitā pie viņiem bija iegriezies Ogions. Toreiz viņš pie Kahedas avotiem ielejas galā bija devis Ābelei vārdu; skaista savā topošās sievietes p]au kumā viņa bija iebridusi zaļganajā ūdeni, un Ogions bija devis viņai īsto vārdu Hejoha. Pāris dienu viņš bija tuzkavējies Ozolu mājās un apvaicājies zēnam, vai tas ž gribētu iet kopā ar viņu drusku paklejot pa mežiem. Zvirgzds tikai papurināja galvu. — Ko tu darītu, ja varētu izvēlēties? mags viņam bija jautājis, un zēns bija at­bildējis to, ko nekad neuzdrīkstējies sacīt tēvam vai mātei: — Es dotos jūrā. — Un pēc trim gadiem, kad Skābardis bija devis viņam īsto vārdu, dēls bija uzkāpis uz tirdz­niecības kuģa, kurš brauca no Velmutas uz Oraneu un Ziemeļu Havnoru. Laiku pa laikam viņš bija atgriezies mājās, taču reti un allaž uz neilgu laiku, kaut gan pēc tēva nāves saimniecībai vajadzēja kļūt par viņa īpašumu. Viņš bija baltādains kā Tenara, bet augumā padevies garš kā Krams, ar šauru seju. Viņš nebija sacījis vecākiem savu īsto vārdu. Iespējams, ka viņš to neteica nevienam Tenara nebija redzējusi dēlu jau trīs gadus. Varbūt viņš zina, varbūt nezina par tēva nāvi. Var gadīties, ka viņš pats ir miris, noslīcis jūrā, tomēr Tenara tam lāgā neticēja. Viņš savu dzīvības dzirksti nesīs pāri visiem ūdeņiem un cauri visām vētrām

Kaut kas līdzīgs dzirkstij šobrīd bija iemājojis arī Tenarā — kāda pārliecība, droša apjauta, pārmaiņa, jau­nums. Viņa netaujāja, kas tas ir. To nemēdz taujāt. Ne­mēdz taujāt pēc cita cilvēka īstā vārda. Vai nu tas tiek pateikts, vai ari ne.

Tenara piecēlās un apģērbās. Kaut gan bija agrs, gaisā jautās siltums, un viņa neiekūra uguni. Apsēdusies uz sliekšņa, viņa izdzēra piena krūzi un noskatījās, kā Gontas kalna ēna atvirzās no jūras uz iekšzemi. Vējš bija tik niecīgs, cik uz šīs vēju appūstās klints terases tas niecīgs varēja būt, un vēsmā jautās vasaras vidus, maigs briedums un pļavu smarža. Gaisā dvašoja valdzinoša pārmaiņa.

-   Viss ir pārvērties! vecais virs mirdams bija līksmi nočukstējis. Uzlicis roku uz viņas plaukstas un dāvājis viņai velti: savu vārdu, ko aiziedams atstāja pasaulē.

-Aihal! viņa čukstus teica. Atbildes vietā aiz slauk­šanas nojumes ieblējās divas kazas, gaidīdamas, kad pie tām atnāks Niedre. Bē-ē! teica viena, un otra dobjākā, metāliskā balsī atsaucās: Bā-ā! Kur kaza, tur nelaime, bija teicis Krams. Kramam, aitu ganam, kazas nebija pa­tikušas. Bet Zvirbuļvanags zēna gados šeit, kalnos, bija ganījis kazas.

Tenara iegāja iekšā. Terru stāvēja, cieši raudzīdamās uz guļošo vīrieti. Tenara aplika roku meitenei ap pleciem, un, kaut gan Teiru parasti atrāvās vai palika nekustīgi vienal­dzīga pret pieskārienu vai glāstu, šoreiz viņa tam ļāvās un varbūt pat mazliet paliecās uz Tenaras pusi.

Geds gulēja tai pašā dziļajā pārguruma miegā. Viņa seja bija pavērsta tā, ka labi varēja redzēt četras baltās rētas.

-   Vai viņš ir apdedzis? Terru čukstus jautāja.

Tenara uzreiz neatbildēja. Viņa nezināja, kas tās par

rētām. Pirms daudziem gadiem viņa bija Gedam to jau­tājusi Labirinta Apgleznotajā istabā, izsmējīgi noprasī­dama: Vai pūķis? Un viņš bija nopietni atbildējis: Pūķis ne. Viens no Bezvārda gariem radniecīgas cilts; bet es uzzināju tā vārdu… Vairāk neko Tenara nezināja. Taču viņa zināja, ko "apdedzis" nozīmē meitenei.

-   Jā, viņa atbildēja.

Terru nenovērsa skatienu no vīrieša. Viņa bija pieliekusi galvu, lai ar veselo aci varētu vieglāk redzēt, un iz­skatījās pēc maza putnēna zvirbuļa vai žubītes.

-     Nāc iesim, manu putnēn, manu žubīt, viņam vaja­dzīgs tikai miegs, bet tev vajadzīgs firziķis. Vai šorīt kāds bija nogatavojies?

Terru izsteidzās ārā paskatīties, un Tenara viņai sekoja.

Ēzdama firziķi, meitene apskatīja vietu, kur ie­priekšējā dienā bija iestādījusi kauliņu. Acīmredzot viņa jutās vīlusies, ka tur nav izaudzis kociņš, tomēr neko ne­sacīja.

—       Aplaisti to, — Tenara teica.

Rīta pusē atnāca Sūnas tante. Viņas burves un rokdarbnieces mākslās ietilpa ari groziņu pīšana no Pārkares purvāju meldriem, un Tenara bija lūgusi iemācīt viņai šo prasmi. Atuanā pavadītajās bērnu dienās Tenara bija iemācījusies mācīties. Gontā, būdama jaunatnācēja, viņa bija atklājusi, ka cilvēkiem patīk mācīt. Un viņa bija iemā­cījusies ļaut sevi mācīt, tā palīdzēdama turieniešiem viņu pieņemt un piedot viņas svešatnību.

Ogions bija mācījis Tenarai savas zinības, un pēc tam Krams bija mācījis viņai savējās. Mācīšanās viņai bija kļuvusi par dzīves ieradumu. Ko mācīties vienmēr bija bezgala daudz krietni vairāk, nekā viņa būtu domājusi tolaik, kad bija vēl topošā priesteriene vai maga au­dzēkne.

Meldri bija kādu laiku mērcēti, un šorīt tos vajadzēja plēst sloksnēs; tas bija darbs, kas prasa precizitāti, taču nebija tik sarežģīts, lai tam vajadzētu veltīt visu uz­manību.

1 Tant, Tenara teica, kad viņas bija apsēdušās uz sliekšņa ar meldru mērcējamo bļodu vidū un gatavajām sloksnēm paredzētu paklāju pie kājām, kā tu vari pateikt, vai cilvēks ir burvis vai nav?

Sūnas atbilde bija izvairīga un, kā parasti, sākās ar parunām un miglainiem izteicieniem. Dziļš dziļu pa­zīst, viņa dobji sacīja un piebilda: Kas ir dzimis, tas runās. Tad burve izstāstīja stāstu par skudru, kas pa­cēlusi sīku matiņu no pils grīdas un ar to aiztecējusi uz skudru pūzni, un naktī no skudru pazemes mirdzējusi gaisma, jo mats bijis no izcilā maga Brosta galvas. Bet tikai visgudrie spējuši redzēt mirdzošo skudru pūzni. Ik­dienišķām acīm tas bijis viscaur tumšs.

-   Tātad jāvingrinās gudrībā, — Tenara teica.

Varbūt jā, varbūt nē, pauda Sūnas noslēpumainā

atbilde. Dažiem šī velte ielikta šūpulī, viņa teica. Pat tad, ja viņi to nezina, viņiem tā ir. Un tāpat kā maga mats pazemes alā tā izstaros gaismu.

-   Jā, Tenara piekrita. — To es esmu redzējusi. Viņa rūpīgi sadalīja meldru un nolika sloksnes uz paklāja. I Bet kā tu vari pateikt, ka cilvēks nav burvis?

-    Viņam kaut kā nav, — Sūna teica.. — Viņam nav, mīlulīt. Nav burvja spēka. Redzi, tā. Ja man pierē ir acis, es redzu, ka ari tev ir acis, vai ne? Un, ja tu esi akla, es tāpat to redzu. Un, ja tev būtu tikai viena acs kā tai ma­zajai vai veselas trīs, ari to es varētu redzēt. Bet, ja man pašai nebūtu acu, es neko no tā nezinām, kamēr tu pati nepateiktu. Bet man tās ir. Ēs redzu, es zinu. Trešā acs! — Sūna pieskārās sev pie pieres un skaļi, sausi, klukstoši iesmējās kā vista, kas daudzina izdēto olu. Viņa jutās apmierināta, ka atradusi vārdus, ar kuriem pateikt savu sakāmo. Tenara bija sākusi saprast, ka Sūnas neskaidro, miglaino izteikumu iemesls nereti ir tīrā neprasme ietērpt domas vārdos. Šo sievieti neviens nebija mācījis sakarīgi domāt. Neviens nebija klausījies viņas vārdos. Viss, ko no viņas gaidīja un gribēja, bija tikai nesaprotama, mīklaina murmināšana. Sūna bija burve. Burvei nav nekā kopīga ar skaidru izteikšanos.

-   Saprotu, — Tenara teica. Varbūt uz šo jautājumu tu negribēsi atbildēt: tātad tu paskaties uz cilvēku ar savu trešo aci, ar savu spēku, un redzi vai ari neredzi viņa spēku?

-    Drīzāk es to zinu, Sūna atbildēja. Redzēt nav īstais vārds. Tas nav tā kā redzēt tevi, kā šos meldrus, kā to tur kalnu. Tā ir zināšana. Es zinu, kas ir iekšā tevī, bet nav tajā nabaga tukšgalvē Niedrē. Es zinu, kas ir mūsu mīļajā bērnā, bet nav tur tanī vīrā. Es zinu… Bet tālāk Sūna vairs netika. Viņa brīdi murmināja, tad nospļāvās. Katra ragana, kas ir kaut nieka vērta, zina otru ra­ganu! viņa beidzot noteikti un nepacietīgi pielika punktu.

-   Jūs pazīstat cita citu.

Sūna pamāja ar galvu. Jā, tā tas ir. Tas ir īstais vārds. Pazīstam.

-   Un ari burvis pazītu jūsu spēku un zinātu, ka esat zintnieces…

Bet tagad Sūna greizi smaidīja: grumbu tīklā bija pa­vēries melns smīna caurums.

-  Mīlulīt, viņa teica, vai tu domā vīrieti ar burvja spējām? Kas tādam kopīgs ar mums?

-   Bet Ogions…

-  Ogiona kungs bija labs cilvēks, Sūna bez dzēlības teica.

Brīdi viņas plucināja meldrus klusēdamas.

-   Nesagriez īkšķi, mīlulīt, Sūna brīdināja.

-   Ogions mani mācīja. It kā es nebūtu meitene. It kā es būtu viņa māceklis tāpat kā Zvirbuļvanags. Viņš man mācīja Radīšanas valodu, Sūna. Ko vien es jautāju, viņš man paskaidroja.

-   Otra tāda nav.

-    Es pati biju tā, kas nevēlējās mācīties. Es aizgāju no viņa. Nospriedu: kam man viņa gudrību grāmatas? Kāds man no tām labums? Es gribēju dzīvot, gribēju vīru, gribēju bērnus, gribēju pati savu dzīvi.

Veikli un rūpīgi viņa ar nagu šķēla meldru stiebrus.

-   Un es to dabūju, viņa piebilda.

-    Saņem labajā rokā un met nost ar kreiso, burve pamācīja. Jā, mīļā kundze, kas to var pateikt? Kas to var pateikt? Gribēdama vīrieti, es esmu vairākkārt iekū­lusies nelāga ķibelēs. Bet precēties gan nekad neesmu domājusi. Nē, nē! Tas nebija priekš manis.

-   Kāpēc ne? Tenara noprasīja.

Sūna pārsteigta atjautāja: Bet kurš vīrietis tad gribētu precēt raganu? Un pēc tam, sāniski maldama apakšžokli kā aita, kas pārbīda gremokli, viņa piemetināja: Un kura ragana gribētu precēt vīrieti? Viņas turpināja plēst meldrus.

-    Kas tad vīriešiem vainas? Tenara piesardzīgi pa­vaicāja.

Tikpat piesardzīgi un klusinātā balsī Sūna atbildēja: Es nezinu, mīlulīt. Esmu par to domājusi. Bieži esmu domājusi. Pats labākais, ko varu pateikt, ir, redz, kas: vīrietis savā ādā ir tikpat kā rieksts savā čaulā. Viņa pacēla garos, izliektos, slapjos pirkstus tā, it kā turētu tajos valriekstu. Tā čaula ir cieta un stipra, un viscaur pilna ar viņu. Pilna ar lielisku vīrieša gaļu, ar vīrieša esību. Un tas ir viss. Tas ir viss, kas tur ir. Iekšpusē ir vienīgi viņš un cita nekā.

Brīdi saspringti domājusi, Tenara vaicāja: Bet ja viņš ir burvis?

Tad iekšpusē ir tikai viņa spēks. Saproti, spēks tas ir viņš pats. Tā tas ar viņiem ir. Un tas ir viss. Kad spēks izbeidzas, viņa vairs nav. Čaula paliek tukša. Saspiedusi neredzamo valriekstu, viņa aizsvieda Čaumalas prom. Nekā vairs nav.

-   Bet kā ir ar sievieti?

-   Ā, mīlulīt, sieviete ir pavisam kas cits. Kurš var pateikt, kur sieviete sākas un kur viņa beidzas? Paklau­sies, kundze, man ir saknes, man ir saknes, kas dziļākas nekā šī sala. Dziļākas nekā jūra, vecākas nekā salu pie­dzimšana. Es eju atpakaļ tumsā. Sūnas acis sarkanajos ielokos spīdēja ar dīvainu spožumu, un viņas balss dziedāja kā mūzikas instruments. Es eju atpakaļ tumsā! Es biju jau tad, kad nebija dzimis mēness. Neviens nezina, neviens nezina, neviens nevar pasacīt, kas ir sieviete, kas ir sieviete ar spēku, kas ir sievietes spēks dziļāks par koku saknēm, dziļāks par salu saknēm, senāks par Radīšanu, vecāks par mēnesi. Kurš uzdrīkstas iztaujāt tumsu? Kurš vaicās tumsai tās vārdu?

Vecā sieviete šūpojās un runāja dziedošā balsī, savu mīklaino vārdu pārņemta, bet Tenara sēdēja, taisni izslējusies, un ar īkšķa nagu šķēla meldru stiebrus.

-   Es to darīšu, viņa teica. Pārplēsusi vēl vienu meldru, viņa piebilda:

-   Es pietiekami ilgi esmu dzīvojusi tumsā.

Laiku pa laikam Tenara iegāja istabā paskatīties, vai Zvirbuļvanags joprojām guļ. Tagad viņa to darīja vēlreiz. Atgriezusies un atkal apsēdusies blakus SGnai, viņa vairs negribēja atsākt pārtraukto sarunu, jo vecā burve izska­tījās saīgusi un drūma. Tāpēc Tenara teica: Kad es šorīt pamodos, man bija tāda sajūta, ka pūl citāds vējš. Kaut kāda pārmaiņa. Varbūt vienkārši laika maiņa. Vai tu ar! to jūti?

Taču Sūna neatbildēja nejā, ne nē. Te, uz Pārkares, pūš daudzi vēji gan labi, gan ļauni. Daži nes mākoņus,

citi skaidru laiku, un vēl citi nes vēstis tiem, kuri spēj dzirdēt, bet tie, kuri neklausās, tie nedzirdēs. Ko es varu zināt es, veca sieva bez magu skolām, bez grāmatu gudrībām? Visa mana skola ir iekšā zemē, tumšajā zemē. Zem viņu kājām, zem lepno kājām. Zem viņu kājām, lepno valdnieku un magu kājām. Kāpēc lai viņi, skolotie, skatītos lejup? Ko var zināt viena veca ciemata burve?

Viņa būtu baisa ienaidniece, nodomāja Tenara, un grūti sasniedzams draugs.

-  Tant, viņa teica, paņemdama nākamo meldru, es uzaugu sieviešu vidū. Tikai starp sievietēm Kargadiešu zemē, tālu austrumos, Atuanā. Kad biju pavisam maziņa, mani aizveda projām no ģimenes, lai tuksnesīgā vietā audzinātu par priesterieni. Es nezinu, kā to vietu sauc, jo mēs savā valodā to saucām tikai par Vietu. Tā bija vienīgā vieta, ko es pazinu. To apsargāja daži kareivji, taču viņi nedrīkstēja nākt mūru iekšpusē. Un mēs nedrīkstējām iziet ārpus mūriem To varēja tikai lielākā barā, sievietes un meitenes, kuras apsargāja einuhi, un tādās reizēs vīrieši tika turēti pa gabalu.

-    Kā tu teici, kas apsargāja?

-   Einuhi. Tenara bija nedomādama lietojusi karga­diešu vārdu. Kastrēti vīrieši, viņa piebilda.

Burve raudzījās ieplestām acīm, tad izmeta: Tsekh! un izdarīja kustību, kas atvaira ļaunumu. Ar sūcošu kus­tību viņa ievilka mutē lūpas. Vecā sieva bija pārāk sa­triekta, lai paustu savas dusmas.

-    Viens no viņiem man tur bija gandrīz vai mātes vietā… Bet saproti, tant, līdz pat pieaugušas sievietes vecumam es nebiju redzējusi nevienu vīrieti. Tikai meitenes un sievietes. Un tomēr es nezināju, kas ir sie­vietes, tāpēc ka citu neko nebiju pazinusi. Tāpat kā vīrieši, kuri dzīvo starp vīriešiem, jūrniekiem, kareivjiem, tāpat kā Roukas magi vai viņi zina, kas ir vīrieši? Kā vini to var zināt, ja nekad nesarunājas ar sievietēm?

-    Vai viņus paņem un apstrādā kā aunus un āžus? g Sūna jautāja. Kā lopus, ar rūnāmo nazi?

Šausmas, pretīgums un reizē tāda kā atriebības at­blāzma bija ņēmusi virsroku gan pār viņas dusmām, gan pār sapratu. Sūna vairs negribēja turpināt citu tematu, bet sliecās runāt tikai par einuhiem.

Tenara viņai neko daudz nevarēja pastāstīt. Viņa ap­tvēra, ka nekad nav par to domājusi. Kad viņa bija mei­tene un dzīvoja Atuanā, tur bija kastrēti vīrieši; viens no tiem bija viņu sirsnīgi mīlējis, un ari viņa to bija mīlējusi, bet beigās nogalinājusi, lai no tā aizbēgtu. Pēc tam viņa bija atbraukusi uz Arhipelāgu, kur einuhu nebija, un viņa tos bija aizmirsusi, ļāvusi tiem nogrimt tumsā līdz ar Manana nedzīvajām miesām.

—        Man šķiet, Tenara teica, mēģinādama apmierināt Sūnas ziņkāri, ka viņi paņem jaunus zēnus un… Bet tad sieviete apklusa, un viņas rokas pārtrauca darboties.

—        Tā kā Terru, pēc ilgāka klusuma brīža viņa teica. — Kam vajadzīgs bērns? Kam tas noderīgs? Izmantošanai. Izvarošanai, kastrēšanai… Paklausies, Sūna! Tā viņi darīja, kad es dzīvoju tumšajās vietās. Un, kad es atbraucu šurp, man šķita, ka esmu iznākusi gaismā. Es iemācījos īstos vārdus. Un man bija savs vīrietis, es dzemdēju bēr­nus, es dzīvoju labi. Atklātā dienasgaismā. Un atklātā dienasgaismā viņi atkal izdarīja to pašu bērnam. Pļavā pie upes. Pie upes no avotiem, kuros Ogions deva manai meitai vārdu. Saules gaismā. Es cenšos izprast, kur varu dzīvot, Sūna! Vai tu saproti, ko es domāju? Vai saproti, ko gribu sacīt?

-    Ko nu, vecā sieviete novilka un pēc brīža pie­bilda:Mīlulīt, ļaunuma ir tik daudz, ka nevajag meklēt

pašai. Un, redzēdama, ka Tenaras rokas trīc, cenšo­ties sadalīt spītīgu meldra stiebru, burve vēlreiz atkārtoja:

-   Nesagriez īkšķi, mīlulīt!

Geds atguva samaņu tikai nākamajā dienā. Sūna, kura bija ļoti prasmīga, lai gan gauži netīra slimnieku kopēja, pamanījās iebarot viņam dažas karotes gaļas buljona. Iz­badojies, viņa teica, un izkaltis no slāpēm. Lai kur viņš būtu klejojis, tur nav bijis daudz ēdamā un dzeramā. Vēlreiz nomērojusi gulētāju ar skatienu, viņa piebilda:

-   Man šķiet, ka viņš ir jau aizgājis pārāk tālu. Cilvēks, redz, izvārgst tā, ka nespēj pat padzerties, lai gan tas ir vajadzīgs vairāk par visu. Esmu redzējusi tā aizejam dau­dzus stiprus vīrus. Saraujas, izdilst par ēnu un nomirst dažās dienās.

Tomēr ar pacietību un neatlaidību viņai izdevās ie­dot Gedam dažas karotes sava gaļas un zālīšu brūvējuma.

-   Nu, tagad redzēsim, viņa teica. Man liekas, ka būs par vēlu. Viņš jau aiziet. Burve runāja bez nožēlas, varbūt pat ar tīksmes pieskaņu. Šis vīrietis viņai neno­zīmēja neko, bet nāve bija ievērojams notikums. Varbūt viņa drīkstēs apglabāt šo magu. Veco Ogionu apglabāt viņai nebija ļāvuši.

Nākamajā dienā, kad Tenara berzēja Gedam plaukstās dziedinošu ziedi, viņš atvēra acis. Ceļojums uz Kalesina muguras acīmredzot bija vilcies ilgi, jo krampjainais tvēriens dzelžainajās zvīņās bija noberzis viņa plaukstām ādu un pirksti delnas pusē daudzviet bija sagraizīti. Gulēdams miegā, Geds turēja plaukstas sažņaugtas dūrēs, it kā joprojām negribēdams laist vaļā pūķi. Tenarai vaja­dzēja saudzīgi atlauzt viņa pirkstus, lai nomazgātu un apkoptu brūces. Kad viņa to darīja, Geds iekliedzās un satrūkās, pastiepdams rokas, it kā gribētu izvairīties no

kritiena. Viņa acis atvērās. Tenara klusi ierunājās. Geds paskatījās uz viņu.

~ Tenara, viņš sacīja bez smaida, pauzdams tikai to, ka viņu pazinis, bet neielikdams šai vārdā nekādas emocijas. Un Tenaru pārņēma neviltots prieks kā tīkama garša, kā puķes smarža ka pasaulē joprojām dzīvo kāds cilvēks, kurš zina viņas vārdu, un ka šis cilvēks ir tieši viņš.

Sieviete paliecās uz priekšu un noskūpstīja viņa vaigu Guli mierīgi, viņa teica. Ļauj man pabeigt šo te! Geds paklausīja un drīz atkal ieslīga miegā; šoreiz viņa plaukstas palika atlaistas vaļā un atslābinātas.

Vēlāk vakarā, apgūlusies blakus Terru un laizdamās miegā, Tenara nodomāja: bet es taču nekad vēl nebiju viņu skūpstījusi. Šī doma viņu iztrūcināja. Pirmajā bridi viņa tai neticēja. Nudien, visus šos gadus… Kapenēs, pro­tams, ne, bet vēlāk, kopā ejot pār kalniem… Un "Tālredzē", kad viņi kopā brauca uz Havnoru… Un kad Geds atveda viņu šurp uz Gontu…?

Nē. Un ari Ogions nekad viņu nebija skūpstījis, tāpat kā viņa nebija skūpstījusi veco magu. Viņš bija saucis Tenaru par meitu un mīlējis viņu, bet nekad nebija viņai pieskāries, un viņa, kas uzaugusi nošķirtībā un kā topošā priesteriene bijusi neaizskarams svētums, nebija meklē­jusi fizisku saskari vai vismaz nebija zinājusi, ka to meklē. Tikai paretam viņa uz īsu bridi bija atspiedusi pieri pret Ogiona plaukstu, un viņš vienu reizi ļoti vieg­liņām bija noglāstījis viņas matus.

Un Geds nebija darījis pat to.

"Vai es par to nekad neiedomājos?" Tenara sev jautāja ar tādu kā neticīgu bijību.

Viņa nezināja. Kad viņa mēģināja par to domāt, viņu sagrāba šausmas, smaga pārkāpuma apjauta, kas tikpat spēji pazuda, neatstādama nekādas pēdas. Lūpas atcerē­jās mazliet raupjo, sauso, vēso vaiga ādu labajā pusē bla­kus mutei, un tās bija vienīgās nozīmīgās izjūtas un at­miņas.

Tenara aizmiga. Sapnī viņa dzirdēja balsi saucam: Tenara! Tenara! — un atbildēja, iekliegdamās kā jūras putns, kurš lido gaismā virs jūras klajuma; taču viņa ne­zināja, kādu vārdu saukusi.

Zvirbūļvanags sagādāja Sūnas tantei vilšanos. Viņš palika dzīvs. Pēc pāris dienām burve padevās un atzina, ka sirdzējs ir izķepurojies. Sūna nāca šurp un baroja viņu ar savu brūvējumu no kazas gaļas, dziednieciskām sak­nēm un zālēm, atbalsti ja slimnieku pret sevi, apvēdīdama ar sava auguma spēcīgo smaržu, un gremzdamās karoti pēc karotes lēja viņā dzīvības spēku. Kaut gan Geds bija viņu pazinis un uzrunājis iedēvētajā vārdā un viņa vairs nevarēja noliegt, ka tas patiešām šķiet vīrietis, kuru sauca par Zvirbuļvanagu, viņai tomēr gribējās to noliegt. Sūnai viņš nepatika. Viņā viss ir nepareizi, burve teica. Tenara juta tik lielu bijību pret Sūnas dzīvesgudrību, ka šie vārdi viņai darīja raizes, taču sevī viņa nespēja rast ne mazākās aizdomas, vienīgi prieku par to, ka Geds ir šeit un lēnām atgriežas dzīvē. Kad viņš atkal būs tas, kas bija, gan tad tu redzēsi, — Tenara sacīja Sūnai.

Tas, kas bija! — Sūna atmeta un atkal ar pirkstiem saspieda un aizmeta neredzamo rieksta Čaulu.

Drīz Geds jautāja par Ogionu. Tenara ar bailēm bija gaidījusi šo jautājumu. Viņa bija mēģinājusi sev iestāstīt un gandrīz jau noticējusi, ka viņš to nejautās, ka viņš zinās tāpat kā visi magi pat Gontas ostas un Re Albi burvji taču bija zinājuši, ka Ogions miris. Bet ceturtās dienas rītā, kad Tenara piegāja pie Geda, viņš gulēja nomodā un. pacēlis skatienu pret sievieti, teica: -Šis ir Ogiona mājas.

-   Aihala mājas, Tenara teica, pūlēdamās runāt nepiespiesti, kaut gan viņai nebija viegli izrunāt maga isto vārdu. Viņa nezināja, vai Gedam šis vārds bijis zināms. Droši vien jā. Vai nu Ogions to pateicis, vai ari teikt nav bijis vajadzības.

Kādu bridi Geds neko neizrādīja un pēc tam neiz­teiksmīgi sacīja: Tātad viņš ir miris.

-   Pirms desmit dienām.

Geds gulēja, lūkodamies tukšumā un it kā saspringti kaut ko domādams, cenzdamies izdibināt.

-   Kad es ierados šeit?

Tenarai vajadzēja pieliekties Gedam tuvu klāt, lai sa­prastu viņa vārdus.

-   Vakarā pirms četrām dienām.

-   Kalnos neviena cita nebija, Geds teica. Tad viņa augums sarāvās un nodrebēja kā sāpēs vai mokošās sāpju atmiņās. Saraucis pieri, viņš aizvēra acis un dziļi ievilka elpu.

Geda spēkiem pamazām atgriežoties, šī sarauktā piere, aizturētā elpa un sažņaugtās plaukstas Tenarai kļu­va pazīstamas. Viņā atgriezās spēks, taču atvieglojums un veselība ne.

Kādā vasaras pēcpusdienā Geds sēdēja saulē uz mājas sliekšņa. Tas bija pats tālākais ceļš, ko viņš līdz šim bija nostaigājis no savas guļvietas. Viņš sēdēja uz sliekšņa, lūkodamies dienasgaismā, un Tenara, nākdama gar mājas stūri no sakņu dārza, uzmanīgi paraudzījās vinā. Geds joprojām izskatījās pelnu pelēks un atgādināja ēnu. Iemesls bija ne tikai sirmie mati, bet kāda netverama atšķirība kaulos un ādā, un pašlaik no viņa gandrīz nekas cits nebija adicis. Viņa acīs nebija spožuma. Tomēr šī

ēna, šis pelnu krasas cilvēks bija tas pats, kura seju Tenara pirmoreiz bija ieraudzījusi viņa paša spēka apmirdzētu spēcīgu seju ar ērgļa degunu un glīti veidotu muti, skaista vīrieša seju. Geds vienmēr ir bijis lepns un skaists vīrietis.

Tenara piegāja viņam tuvāk.

-   Saulesgaisma tev ir ļoti vajadzīga, viņa teica, un Geds pamāja ar galvu, bet vasaras siltuma ieskautās plaukstas bija cieši sažņaugtas dūrēs.

Geds Tenaras klātbūtnē bija tik kluss, ka viņa no­domāja: varbūt es viņam traucēju. Varbūt viņš nespēj iztu­rēties pret mani tik brīvi kā agrāk. Tagad taču viņš ir arhimags… to Tenara ik pa brīdim aizmirsa. Un pagājuši jau divdesmit pieci gadi, kopš viņi gāja pa Atuanas kal­niem un "Tālredzē" brauca pār jūru uz austrumu salām.

-   Kur ir "Tālredze"? Tenara pēkšņi jautāja, pati pār­steigta par šo domu, un tad norāja sevi: kādas muļķības! Pagājis tik daudz gadu, un tagad viņš ir arhimags kam viņam tagad tāda maza laiviņa?

-   Selidorā, Geds atbildēja, un saspringtajā, neiz­dibināmajā sejā jautās dziļas bēdas.

Sensenos laikos, tik senos kā mūžība, tāltālā zemē, tik tālu kā Selidora…

-   Vistālākajā salā, Tenara teica, un tas skanēja kā jautājums.

-   Vistālākajos rietumos, viņš sacīja.

Viņi sēdēja pie galda, nupat paēduši vakariņas. Terru bija izgājusi ārā spēlēties.

-   Tātad tu atlidoji Kalesina mugurā no Selidoras?

Kad viņa izrunāja pūķa vārdu, tas atkal izskanēja it

kā pats no sevis, pakļaudams viņas lūpu kustības un balsi savam mērķim un likdams viņas elpai dvašot karstumu.

Izdzirdis šo vārdu, Geds paskatījās uz Tenaru, un šis viens spējais skatiens lika viņai aptvert, ka parasti Geds

vispār neskatās viņai acīs. Viņš pamāja ar galvu. Tad, itin kā saņemdamies, viņš godīgi izlaboja savu atbildi: No Selidoras līdz Roukai. Un pēc tam no Roukas līdz Gontai.

Tūkstoš jūdžu? Desmittūkstoš jūdžu? Tenarai nebija ne jausmas. Havnoras dārgumu glabātavās viņa bija re­dzējusi lielas kartes, bet neviens nebija mācījis viņai skait­ļus un attālumus. Tāltālā zemē, tik tālu kā Selidora… Un vai pūķa lidojumu vispār var skaitīt jūdzēs?

-   Ged, Tenara teica, uzrunādama viņu īstajā vārdā, jo neviena cita tuvumā nebija, es zinu, ka tu esi pārcietis lielas mokas un briesmas. Un varbūt tu man to negribi, nevari vai nedrīksti stāstīt… bet, ja es zinātu, ja kaut ko par to visu zinātu, varbūt es tev labāk varētu palīdzēt. Es to vēlētos. Un drīz viņi brauks šurp no Roukas tev pakaļ, sūtīs kuģi pēc sava arhimaga, kas zina, varbūt pat sūtīs tev pakaļ pūķi! Un tu atkal aizceļosi. Un mēs neko nebū­sim izrunājuši. — To teikdama, viņa sažņaudza plaukstas dūrēs, jo juta, cik neīsts ir viņas tonis un vārdi. Jokot par pūķi… gausties kā pieviltai sievai!

Geds sadrūmis un iecietīgs lūkojās lejup uz galdu kā zemnieks, kurš tīrumā pavadījis smagu dienu un mājās spiests uzklausīt sīkmanīgus pārmetumus.

—        Es domāju, ka no Roukas neviens nebrauks šurp, viņš teica, un šie vārdi viņam prasīja tādu piepūli, ka pēc tiem krietnu bridi valdīja klusums. Dod man laiku!

Tenara nodomāja, ka vairāk neko viņš neteiks, un atbildēja: Jā, protams… Piedod! Viņa piecēlās un gra­sījās novākt galdu, bet tad Geds, joprojām raudzīdamies lejup, neskaidri piebilda: Laika man tagad ir diezgan.

Tad ari viņš piecēlās, aiznesa savu šķīvi uz izlietni un pabeidza nokopt galdu. Kamēr Tenara nolika vietā ēdamo, viņš nomazgāja traukus. Tas viņai šķita neparasti. Viņa juta, ka salīdzina Gedu ar Kramu, bet Krams nekad mūžā nebija nomazgājis nevienu trauku. Sieviešu darbs. Bet Geds un Ogions bija dzīvojuši šeit bez sievietēm; sieviešu nebija nevienā vietā, kur Geds bija dzīvojis, tāpēc viņš darīja "sieviešu darbu" un par to īpaši nedo­māja. Būtu skumji, ja viņš sāktu par to domāt, Tenara sev teica, ja viņš sāktu baiļoties, ka viņa pašcieņa atkarīga no trauklupatas.

Neviens no Roukas neatbrauca Gedam pakaļ. Pirms šīs sarunas diez vai kāds kuģis būtu paspējis atbraukt līdz Gontai ja nu vienīgi tāds, kam visu ceļu burās pūš magvējš, 1 bet dienas ritēja cita aiz citas, un joprojām nepienāca nekāda ziņa vai aicinājums. Tenarai likās savādi, ka arhimags tik ilgi tiek atstāts paša ziņā. Acīm­redzot viņš ir aizliedzis sūtīt kādu sev pakaļ vai varbūt paslēpies šeit ar savas burvības palīdzību, un neviens ne­zina, kur viņš atrodas, nespēj viņu atrast un pazīt. Jo ari vietējie ciemata ļaudis viņam pievērsa apbrīnojami maz uzmanības.

Tas, ka neviens nav nācis šurp no Re Albi valdnieka savrupmājas, nelikās nekas pārsteidzošs. Sīs mājas īpašnieki ar Ogionu nekad nebija uzturējuši labas at­tiecības. Ciematā mēļoja, ka viņu sievietes savulaik piekopušas tumšās mākslas. Viena no viņām esot ap­precējusi kādu ziemeļu valdnieku, kurš viņu apracis dzīvu zem akmens; cita pakļāvusi burvestībām ne­dzimušu bērnu savā klēpī, mēģinādama to pārvērst spēka būtnē, un bērns patiešām tūlīt pēc piedzimšanas runājis, bet tam nav bijis kaulu. — Kā mazs ādas maišelis, vecmāte čukstus stāstīja ciemata iedzīvotājiem, mazs ādas maišelis ar acīm un balsi… Nemācēja zīst, tikai runāja kaut kādā svešā mēlē un drīz nomira… Lai cik patiesības būtu šajos stāstos, Re Albi valdnieks allaž turējās atstatu no citiem. Tā kā Tenara bija maga

Zvirbuļvanaga ceļabiedre, maga Ogiona aizbilstamā un sieviete, kas Havnorai atdevusi Erreta-Akbes gredzenu, varēja gaidīt, ka viņa pēc apmešanās Re Albi tiks uzaicināta viesoties valdnieka savrupmājā, taču tas nebija noticis. Tenara pašai par lielu prieku bija dzīvojusi viena nelielā namiņā, kas piederēja ciemata audējam Vēdeklim, un lielās mājas iemītniekus viņa redzēja reti un tikai pa gabalu. Sūna bija teikusi, ka tagad tur vispār neesot ne­vienas namamātes un mājā dzīvojot tikai vecais vald­nieks, ļoti vecs vīrs, viņa mazdēls un jaunais burvis, vārda Apse, kuru viņi bija nolīguši no Roukas skolas.

Kopš Ogions ar Sūnas tantes talismanu rokā bija ap­glabāts zem dižskābarža blakus kalnu takai, Tenara nebija redzējusi Apsi. Likās dīvaini, ka viņš nezina par Jūrzemes arhimaga ierašanos viņa ciematā; ja viņš to zināja, tad kaut kāda iemesla dēļ turējās savrup. Ari burvis no Gontas ostas, kurš bija ieradies apbedīt Ogionu, vairs nebija nācis šurp. Pat tad, ja viņš nezinātu, ka Geds ir šeit, viņš taču zināja, kas ir viņa — Baltā dāma, kura valkājusi uz rokas Erreta-Akbes gredzenu, kura savienojusi Miera rūnu vienā veselā… Pirms cik gadiem tas bija, tu vecā sieva, Tenara sev uzsauca. Vai tev prātā viss kārtībā?

Un tomēr tā bija viņa, kas pateica tiem abiem Ogiona īsto vārdu. Šķiet, tas prasītu ievērot pieklājību.

Taču burvjiem ar pieklājību nav nekā kopīga. Viņi ir vīri ar burvju varu. Un tikai vara ir tā, ar ko viņi ielaižas darījumos. Un kāda vara tagad ir viņai? Kāda vara viņai jebkad bijusi? Būdama meitene, priesteriene, viņa bija riks citu rokās; tumšo vietu spēki bija gājuši viņai cauri, izmantojuši viņu, atstājuši tukšu un neskartu. Būdama sieviete, viņa bija izvēlējusies dzīvot ar sievietes varu, un savu laiku tā viņai bija kalpojusi; tagad šis laiks pagājis,

sievas un mātes gadi palikuši aiz muguras. Viņā nav vairs palicis nekas nav nekādas varas, ko atzītu citi.

Bet pūķis bija runājis ar viņu. Es esmu Kalesins, tas bija teicis, un viņa bija atbildējusi: Es esmu Tenara.

-   Kas ir pūķu valdnieks? viņa bija jautājusi Gedam tumšajā vietā, Labirintā, cenzdamās noliegt viņa spēku, gribēdama likt atzīt savu spēku, un viņš bija atbildējis tik vienkārši un skaidri, ka atbruņojis viņu uz visiem laikiem: Tas ir cilvēks, ar kuru pūķi ielaižas sarunās.

Un viņa tātad ir sieviete, ar kuru pūķi ielaižas sarunās.

Vai šis bija tas jaunums, slēptā apziņa, tikko jaušamā

sēkla, ko viņa bija sajutusi sevī, pamozdamās torīt pie

mazā lodziņa ar skatu uz rietumiem? i

Dažas dienas pēc šīs īsās sarunas pie galda Tenara ravēja Ogiona sakņu dārzu, pestīdama pavasarī iestādītos sīpolus no vasaras nezālēm. Dārzu no kazām sargāja augsts žogs, un Geds, ienācis pa vārtiņiem, sāka ravēt dobi no otra gala. Kādu laiku pastrādājis, viņš apsēdās un paskatījās lejup uz savām plaukstām.

-   Ļauj vispirms tām sadzīt! Tenara saudzīgi teica.

Viņš pamāja ar galvu.

Blakus dobē ziedēja garās, ar kārtīm atbalstītās pupas. Tās izplatīja saldu smaržu. Geds sēdēja, uzlicis kalsnās rokas uz ceļgaliem un raudzījās saules apspīdētajā vīteņstīgu, ziedu un nokareno pākšu biezoknī. Tenara ravēdama sacīja: Kad Aihals mira, viņš teica: "Viss ir pārvērties…" Un kopš viņa nāves es esmu sērojusi, apraudājuši viņu, bet šajās bēdās ir kaut kāda pacilātība. Kaut kam drīz jādzimst kaut kas ir atbrīvots. Es zināju to gan miegā, gan pirmajā pamošanās brīdī: kaut kas ir mainījies.

-   Jā, Geds sacīja, ir beidzies kāds ļaunums. Un…

Pēc ilga klusuma viņš atkal sāka runāt. Viņš neskatījās uz Tenaru, bet viņa balss pirmoreiz izklausījās tāda, kādu viņa šo balsi atcerējās, nepiespiesta, mierīga, ar gontiešu sauso akcentu.

-           Vai tu atceries, Tenara, kā mēs pirmoreiz ieradāmies Havnorā?

Kā gan es to varētu aizmirst, viņas sirds teica, tomēr viņa klusēja, baidīdamās, ka Geds atkal var ierauties sevi.

-    Mēs ar "Tālredzi" iebraucām līcī un piepeldējām pie mola tur ir marmora pakāpieni. Un cilvēki, visi daudzie cilvēki… un tu pacēli roku, lai parādītu viņiem GreI dzenu…

-    Un turēju tavu roku, jo biju pārbijusies līdz neprātam: sejas, balsis, krāsas, torņi, karogi un karodziņi, zelts, sudrabs un mūzika, un vienīgais, ko es no tā visa pazinu, biji tu vienīgais, ko es pazinu visā pasaulē, un tu gāji man blakus…

-   Karaļnama kalpotāji pa ļaužu pilnām ielām aizveda mūs līdz Erreta-Akbes torņa pakājei. Un mēs kāpām augšā pa augstajiem pakāpieniem tikai divi vien. Vai tu atceries?

Tenara pamāja ar galvu. Nolaidusi rokas uz zemes nupat ravētajā dobē, viņa sajuta tās graudaino vēsumu.

-   Es atvēru durvis. Tās bija smagas un sākumā negri­bēja padoties. Un tad mēs iegājām iekšā. Vai tu atce­ries?

Izklausījās, it kā viņš taujātu pēc apstiprinājuma… Vai tā patiešām notika? Vai es to atceros?

-   Tur bija liela, augsta zāle, Tenara teica. Tā man atsauca atmiņā Troņa zāli, kurā es tiku apēsta, bet tikai tāpēc, ka bija tik augsta. No griestu logiem tomī lejup plūda gaisma. Saulstaru kūļi krustojās gaisā kā zobeni.

-   Un tronis, viņš teica.

Jā, tronis, viscaur zeltains un purpursarkans. Bet tukšs. Tāpat kā tronis Atuanas zālē.

-Tagad tas vairs nav tukšs, Geds sacīja. Caur zaļa­jiem loku asniem viņš paskatījās uz Tenaru. Viņa seja bija saspringta un skumja, it kā viņš būtu pieminējis prieku, ko nespēj satvert. Havnorā ir karalis, Geds teica, pasaules sirdī. Kas tika pareģots, ir piepildījies. Rūna ir sadziedēta, un pasaule ir vesela. Ir atnākušas miera dienas. Viņš…

Geds apklusa un palūkojās lejup uz savām rokām.

-Viņš mani iznesa no nāves dzīvē. Arrens no Enladas. Lebannens, par kuru dziedās dziesmās. Viņš ir pieņēmis savu īsto vārdu Lebannens, Jūrzemes karalis.

-Tātad tas ir tas prieks, kas izlauzies gaismā? -Tenara jautāja, tupēdama uz ceļiem un vērodama Geda seju.

Viņš neatbildēja.

Karalis Havnorā, viņa nodomāja un sacīja skaļi: Ka­ralis Havnorā!

Tenara redzēja skaistās pilsētas vīziju, platās ielas, marmora torņus, dakstiņu un bronzas jumtus, ostas kuģus ar baltajām burām, brīnišķīgo troņa zāli, kurā saulstaru kūļi krita kā zobeni, bagātību, cieņas apdvesto harmoniju un kārtību, kas tajā valdīja. No šī spožā centra viņa redzēja kārtību plūstam uz āru kā nevainojami pareizus apļus uz ūdens virsmas, ar bruģētas ielas vai ceļavēja vadīta kuģa tiešumu un taisnumu: viss iet tā, kā tam jāiet, viss virzās uz mieru.

-Tu izdarīji labu, mīļais draugs, viņa teica.

Geds aši sakustējās, it kā gribētu viņu apklusināt, tad aizgriezās un piespieda roku pie mutes. Tenara nespēja no­skatīties vina asarās. Vina atsāka ravēt Viena nezāle, otra… » *

tad resnā sakne pārtrūka. Tenara sāka rakt ar rokām, cenz­damās atrast notrūkušo sakni cietajā smiltī, zemes tumsā.

-   Goha, pie vārtiņiem atskanēja Terru vārgā, ieplaisājusī balss, un Tenara atskatījās. Meitenes pusseja lūkojās tieši viņā ar redzīgo un ar aklo aci. Vai pastāstīt viņai, ka Havnorā tagad ir karalis? Tenara nodomāja.

Viņa piecēlās un devās pie vārtiem, lai Terru nevajadzētu piepūlēt nevarīgo balsi. Skābardis teica: kad mei tene bezsamaņā gulējusi ugunī, viņa ieelpojusi liesmas. Viņas balss ir sadegusi, Skābardis bija paskaidrojis.

-    Es uzmanīju Kripatu, Terru čukstēja, bet vina izlauzās no aploka. Es nevaru viņu atrast.

Tā bija visgarākā runa, kādu meitene jebkad teikusi. Viņa drebēja no skrējiena un no pūlēm apvaldīt raudas. Mēs nedrīkstam raudāt visi reizē, Tenara sev teica, tas ir muļķīgi, un mēs to nedrīkstam! Zvirbuļvanag, vina pagriezdamās sacīja, mums izbēgusi kaza.

Geds tūlīt piecēlās un atnāca pie vārtiņiem.

-   Paskaties dzesētavā, viņš teica.

Geds skatījās uz Terru tā, it kā neredzētu viņas at­baidošās rētas un it kā vispār viņu lāgā neredzētu: vien­kārši meitenei pazudusi kaza, un šī kaza jāatrod. Drīzāk viņš domās redzēja kazu. — Vai varbūt tā aizskrējusi un iejukusi ciemata ganāmpulkā, — viņš piemetināja.

Terru jau skrēja uz dzesētavu.

-   Vai viņa ir tava meita? Geds jautāja Tenarai. Līdz šim viņš par Terru nebija teicis ne vārda, un Tenara šajā brīdī spēja iedomāties vienīgi to, ka vīrieši ir ļoti sa­vādi.

-   Nē, un mazmeita arī ne. Bet viņa ir mans bērns, sieviete atbildēja. Kas liek viņai atkal izturēties pret šo ' cilvēku zobgalīgi, ar ironiju?

Geds izgāja pa vārtiņiem, un tieši tajā brīdī Kripata drāzās viņiem pretī kā brūni balta zibens Šautra; labu gabalu aiz muguras viņai sekoja Terru.

-  Hei! Geds piepeši iesaucās un ar lēcienu aizšķēr­soja kazai ceļu, tā ka tā metās uz atvērtajiem vārtiņiem un ieskrēja tieši Tenarai rokās. Tenarai izdevās satvert Kripatas kakla siksnu. Kaza tūdaļ kļuva rātna un paklau­sīga kā jērs un palika stāvam, ar vienu dzelteno aci skatīdamās uz Tenaru, ar otru uz sīpolu dobēm.

-   Ārā! Tenara uzsauca, izveda kazu no vilinošās vietas un aizvilka uz akmeņainajām ganībām, kur tai pie­nācās būt.

Geds bija apsēdies zemē, tikpat aizelsies kā Terru vai pat vēl vairāk, jo viņš smagi dvesa un izskatījās apdullis, taču tagad vismaz nebija asaru. Lai nu vēl saka: kur kaza, tur nelaime!

-   Niedrei nevajadzēja likt tev pieskatīt Kripatu, Tenara sacīja satrauktajai Terru. Kripatu nevar novaldīt neviens. Ja viņa atkal izlaužas no aploka, pasaki Niedrei un neuztraucies. Norunāts?

Terru pamāja ar galvu. Viņa lūkojās uz Gedu. Meitene reti skatījās uz cilvēkiem; it sevišķi vīriešiem viņa nemēdza veltīt vairāk par acumirkļa skatienu, taču pašlaik viņa lūkojās Gedā cieši un neatlaidīgi, piešķiebusi galvu kā zvirbulēns. Vai kaut kur dzimst varonis?

Kopš saulgriežiem bija pagājis jau krietni vairāk par mēnesi, bet vakari pret rietumiem vērstajā Pārkarē jo­projām bija gari. Terru bija vēlu pārnākusi no zālīšu vākšanas pastaigas kopā ar Sūnas tanti, pastaiga bija ilgusi visu dienu, un meitene bija pārāk nogurusi, lai ēstu vakariņas. Tenara aizveda Terru gulēt un kādu laiku dziedādama auklēja viņu. Kad meitene bija pārguruši, viņa nespēja aizmigt, bet gulēja, savilkusies čokurā ka paralizēts dzīvnieks, stīvi raudzīdamās savās haluci­nācijās, līdz viņu pārņēma murgi un, nevienam neaiz­sniedzama, viņa mētājās kaut kur starp miega un nomoda stāvokli. Tenara bija atklājusi, ka spēj to novērst ar auklē­šanu un dziedāšanu. Kad viņa bija nodziedājuši visas dziesmas, kuras bija iemācījusies, būdama Vidusielejas zemnieka sieva, viņa uzsāka kargadiešu nebeidzamās, monotonās meldijas, kuras atcerējās no savas prieste­rienes bērnības Atuanas kapenēs, un iemidzināja Terru ar rāmi vienmuļajām upurēšanas gaudām, kas bija skanē­jušas Bezvārda gariem un Tukšajam tronim vietām, ko sen jau sedza zemestrīces smilšu un drupu kārta. Viņa nejuta šajās dziesmās nekādu citu spēku kā vienīgi dzies­mas spēku, un viņai patika dziedāt savā dzimtajā valodā, kaut arī viņa nezināja, kādas dziesmas Atuanā māte mēdz dziedāt bērnam un kādas dziesmas māte dziedājusi viņai pašai.

Beidzot Terru gulēja ciešā miegā. Tenara pārcēla viņu no klēpja uz guļvietu un bridi pagaidīja, lai pārliecinātos, ka meitene nav pamodusies. Tad, aplaidusi istabai skatienu un pārliecinājusies, ka ir viena, viņa ar tādu kā vainīgu steigu, tomēr ar svinīgu pacilātību un prieku uz­lika savu šauro, balto plaukstu uz tās Terru sejas puses, kurā aci un vaigu bija aprijusi uguns, atstādama ne­līdzenu, bālganu rētu. Zem viņas pieskāriena viss pa­zuda. Meitenes apaļā, maigā, aizmigusi sejiņa bija vesela un neskarta. Šķita, ka Tenaras pieskāriens atjauno pa­tiesību.

Viegli un negribīgi Tenara atvilka plaukstu un atkal ieraudzīja nedziedināmo zaudējumu, kas nekad vairs nebūs atgūstams.

Noliekusies viņa noskūpstīja rētu, klusi piecēlās un izgāja no mājas.

Saule rietēja, plašas, pērļainas dūmakas ieskauta. Tu­vumā neviena neredzēja. Zvirbuļvanags droši vien bija aizgājis uz mežu. Viņš bija pasācis iet uz Ogiona kapvietu un klusumā zem dižskābarža pavadīja daudzas stundas; spēkiem atjaunojoties, viņš sāka klejot arī pa Ogiona iemīļotajām meža takām. Ēdiens viņu acīmredzami nevilināja; Tenarai ikreiz vajadzēja pierunāt viņu ēst. No sabiedrības viņš vairījās un centās vienmēr būt viens. Terru viņam labprāt būtu visur gājusi līdzi, un, tā kā viņa vienmēr bija ļoti klusa, tas nebūtu traucējums, tomēr viņš drīz kļuva nemierīgs un raidīja meiteni mājās, lai tālāk ietu viens kurp, to Tenara nezināja. Mājās viņš atgriezās vēlu, tūlīt likās gulēt un no rīta, kad Tenara ar Terru modās, nereti atkal bija jau pazudis. Tenara mēdza atstāt viņam maizi un gaļu līdzņemšanai.

Tagad viņa redzēja Gedu nākam šurp pa pļavas taku, kura Ogiona pēdējā pastaigā, kad viņa balstīja veco vīru bija likusies tik gara un cieta. Viņš nāca stingrā soli, dzidrā gaisa ieskauts, zālei viļņojot vējā gar kājām, ieslēdzies savās nepieejamajās bēdās, ciets kā akmens.

—     Vai tu tagad būsi mājas tuvumā? Tenara viņam pa gabalu vaicāja. Terru ir aizmigusi. Es gribu drusku pastai­gāties.

-    Jā. Ej vien, Geds atbildēja, un viņa devās projām, domādama, cik vienaldzīgi vīrietis uztver neizbēgamas saistības, kas regulē sievietes dzīvi: vienmēr kādam jāpaliek aizmiguša bērna tuvumā, viena cilvēka brīvība nozīmē kāda cita nebrīvību, ja vien netiks sasniegts kāds mūžam mainīgs un kustīgs līdzsvars, tāds kā ķermeņa līdzsvars, ejot uz priekšu, kā šobrīd viņai, balstoties pēc kārtas uz abām kājām; viena, tad otra, vingrinājums apbrīnojamajā staigāšanas mākslā… Tad Tenaras domas pārņēma debesu arvien košākās krāsas un maigais, neat­laidīgais vējš. Viņa gāja uz priekšu, neļaudamās tēlainai jūsmai, līdz sasniedza smilšakmens klintis. Tur Tenara apstājās un nolūkojās, kā saule paslēpjas rāmajā, rožsārtajā dūmakā.

Viņa notupās un vispirms ar skatienu, pēc tam ar pirkst­galiem atrada klintī garu, seklu vagu, kas sākās no pašas klints malas: Kalesina astes nospiedumu. Vēl un vēlreiz Tenara pārlaida tai roku, lūkodamās mijkrēslī un sapņo­dama. Vienubrīd viņa ierunājās. Šoreiz vārds nebija kā uguns mutē, bet šņācoši un klusi izlīda no mutes: Kalesin…

Tenara paskatījās uz austrumiem. Gontas kalna ga­lotne virs mežiem bija sarkana no gaismas, kas spīdēja šeit, lejā. Pamazām krāsa nobālēja. Viņa novērsās un,

paskatīdamās vēlreiz atpakaļ, redzēja, ka virsotne kļuvusi pelēka, izplūdusi un mežotās nogāzes satumsušas.

Tenara gaidīja vakarzvaigzni. Kad tā iemirdzējās virs dūmakainās krēslas, viņa lēni devās uz mājām.

Uz mājām un tomēr ne uz mājām. Kāpēc viņa dzīvo šeit, Ogiona mājās, nevis pati savējās, kāpēc gādā par Ogiona kazām un sīpoliem, nevis par savu dārzu un ga­nāmpulku? "Gaidi," viņš bija teicis, un viņa bija gaidījusi; pūķis bija ieradies, un Geds tagad ir vesels pietie­kami vesels. Viņa savu ir padarījusi. Viņa ir gādājusi par šo māju. Tagad viņa vairs te nav vajadzīga. Laiks doties projām.

Bet, līdzko Tenara iedomājās, ka jāiet projām no šī augstā klints līdzenuma, šīs vanaga ligzdas, un atkal jādodas uz zemieni, uz ērtajiem laukiem un tīrumiem, uz aizvēja pasargāto iekšzemi, viņai kļuva skumji un sa­žņaudzās sirds. Kur paliks sapnis, ko viņa te sapņoja, gulēdama zem mazā lodziņa ar skatu uz rietumiem? Un pūķis, kurš bija atlidojis uz šejieni pie viņas?

Mājas durvis, kā parasti, bija vaļā, lai pavērtu ceļu gaismai un gaisam. Zvirbuļvanags sēdēja bez gaismekļa un bez uguns zemajā sēdeklī pie neaizkurta pavarda. Tur viņš sēdēja bieži. Tenara nodomāja, ka tā laikam bijusi viņa ierastā vieta zēna gados, neilgajā mācekļa laikā pie Ogiona. Tā bija arī Tenaras vieta tajās ziemas dienās, kad viņa bija Ogiona audzēkne.

Tenarai ienākot, Geds pacēla skatienu, taču pirms tam viņa acis bija pievērstas nevis durvīm, bet tumšajam aizdurves kaktam labajā pusē. Tur bija atsliets Ogiona zizlis smaga ozola nūja cilvēka augumā, turekļa vietā spīdīga un nogludināta. Tai blakus Terru bija atslējusi savu lazdas nūjiņu un alkšņa zaru, ko Tenara abām bija nogriezusi ceļā uz Re Albi.

Bet kur ir viņa paša nūja, Tenara nodomāja, viņa burvju zizlis no īves koka, ko viņam iedeva Ogions, kur tas ir? Tajā pašā brīdī viņas prātā uzzibēja jautājums: kāpēc es to iedomājos tikai tagad?

Mājā bija tumšs, un gaiss šķita smacīgs. Tenara jutas nomākta. Viņai bija gribējies, kaut Geds paliktu tepat un aprunātos ar viņu, bet tagad viņš te sēdēja, un ne vienam, ne otram nebija nekā, ko sacīt.

— Es sāku domāt, viņa beidzot teica, nolikdama četrus šķīvjus uz ozolkoka plaukta, ka man varbūt laiks doties atpakaļ uz savām mājām.

Geds neko neatbildēja. Iespējams, ka viņš pamāja ar galvu, bet Tenara bija pagriezusi muguru.

Pēkšņi viņa jutās ļoti nogurusi un būtu vēlējusies tūlīt likties gultā, taču Geds sēdēja tepat netālu no durvīm, un vēl nebija pavisam satumsis; viņa klātbūtnē Tenara neva­rēja izģērbties. Kauns izraisīja dusmas. Viņa jau gribēja teikt Gedam, lai tas uz brīdi iziet ārā, bet tad viņš nokremšļojās un stomīgi sāka runāt:

-    Grāmatas. Ogiona grāmatas. Rūnas un abas Zinību grāmatas. Vai tu tās ņemsi līdzi?

-Līdzi?

-   Tu biji viņa pēdējā audzēkne.

Tenara aizgāja līdz pavardam un apsēdās viņam pretī uz Ogiona trijkāju ķeblīša.

-    Es iemācījos rakstīt hardiešu rūnas, bet lielāko daļu no tā esmu aizmirsusi. Viņš man iemācīja ari kaut ko no pūķu valodas. To es drusku atceros. Bet vairāk neko. Es nekļuvu par lietpratēju, par burvi. Tu jau zini, ka es appre­cējos. Vai Ogions būtu gribējis atstāt savas gudrības grā­matas parastai zemnieka sievai?

Pēc klusuma brīža Geds neizteiksmīgi sacīja: Tātad viņš tās nevienam nenovēlēja?

Protams, novēlēja tev.

Zvirbuļvanags neko neatbildēja.

Tu biji viņa pēdējais māceklis, viņa lepnums un draugs. Viņš neko neteica, bet skaidrs, ka grāmatas paliek tev.

Ko lai es ar tām iesāku?

Ieplestām acīm Tenara lūkojās viņā cauri istabas krēs­lai. Logs rietuma sienā meta uz viņiem blāvu gaismas atblāzmu. Neatslābstošais, saspringtais niknums viņa balsi ari Tenarā ies vēla dusmas.

-   Un to man jautā tu arhimags? Kāpēc tu iztēlo mani par lielāku muļķi, nekā es esmu, Ged?

Tad viņš piecēlās kājās. Viņa balss drebēja. Bet vai tad tu… vai tu neredzi? …Tas viss ir beidzies… man nekā vairs nav!

Tenara sēdēja, nenovērsdama skatienu no Geda un cenzdamās saredzēt viņa seju.

-   Man nav vairs nekāda spēka man nav nekā. Es to atdevu… iztērēju… visu, kas man bija… lai aizvērtu… un tāpēc… tāpēc viss ir beidzies, viss pagalam!

Tenarai gribējās noliegt dzirdēto, taču viņa to nespēja.

-  Tas bija tāpat kā izliet mazu drusciņu ūdens, — viņš teica, tasi ūdens smiltīs. Sausajā zemē. Man tas bija jādara. Bet tagad man nav vairs atlicis nekā, ko dzert. Un ko tas deva, ko mainīja — viena tase ūdens visā tuksnesī? Vai tuksnesis tāpēc ir zudis? "Ā! Klausies!" tā man vienmēr Čukstēja no durvju viņas puses. "Klausies, klausies!" Un es aizgāju uz sauso zemi, kad biju vēl jauns. Un tur es to sastapu, kļuvu par to, savienojos ar to ar savu nāvi. Tā deva man dzīvību. Ūdeni, dzīvības ūdeni. Es biju strūklaka, avots, kas plūst un dod. Bet tur avoti netek. Viss, kas man beigās atlika, bija viena tase ūdens, un man to vajadzēja izliet smiltīs, sausās upes gultnē,

tumsā starp klintsakmeņiem. Un tas ir projām. Tā vairs nav. Viss ir beidzies.

No Ogiona un Geda stāstiem Tenara zināja pietiekami daudz, lai saprastu, par kādu zemi viņš runā, un,kaut gan viņš runā tēlos, Šie tēli nav patiesības aizsegs, bet pati patiesība tāda, kādu viņš to pazinis. Tenara saprata arī to, ka jānoliedz viņa teiktais, kaut arī tā būtu patiesība. Tev vajadzīgs laiks, Ged, viņa teica. Atgriešanas ļ no nāves nozīmē ilgu ceļojumu pat pūķa mugurā. Tagad  tev vajadzīgs laiks. Laiks un miers, klusums, atpūta. Tu esi ievainots. Laiks tevi izdziedēs.

Viņš ilgi stāvēja tajā pašā vietā un klusēja. Tenarai šķita, ka viņa pateikusi īstos vārdus un devusi viņam mazliet mierinājuma. Taču beidzot viņš ierunājās:

-   Tāpat kā to meiteni?

Šis nazis bija tik ass, ka viņa pat nejuta to ieurbjamies savā miesā.

-   Es nesaprotu, viņš teica tādā pašā klusā, neskanīgā balsī, kāpēc tu viņu paņēmi, labi zinādama, ka viņa I nav izdziedināma. Zinādama, kāda būs viņas dzīve. Laikam jau tas piederēja pie tā laika, kurā mēs dzīvojām pie tumsības laika, iznīcības laika, bojāejas laika. Droši vien tu viņu paņēmi tā paša iemesla dēl, kura dēļ es devos pretī savam ienaidniekam tāpēc ka citādi nebija iespējams. Un tā nu mums jādzīvo jaunajā laikā ar savām ļaunuma uzvaras trofejām. Tev ar savu apdegušo bērnu un man ar pilnīgu tukšumu.

Izmisums mēdz runāt vienmuļā, rāmā balsī.

Tenara pagriezusies paskatījās uz maga zizli tumšajā kaktā pa labi no durvīm, taču tajā nebija gaismas. Nūja bija pilnīgi tumša no iekšpuses un no ārpuses. Pa atvēr­tajām durvīm varēja redzēt dažas augstas, blāvas zvaigznes. Tenaras skatiens kavējās pie tām. Viņai gribējās zināt,

kas tās par zvaigznēm. Viņa piecēlās un, taustīdama ceļu, devās gar galdu uz durvju pusi. Ārā bija sabiezējusi migla, un redzēt varēja tikai nedaudzas zvaigznes. Viena no tām, ko Tenara bija redzējusi pa atvērtajām durvīm, bija baltā vasaras zvaigzne, kuru Atuanā, turieniešu valodā, sauca par Tehanu. Tenara nezināja, kā Tehanu sauc šeit, hardiešu valodā, un kāds ir tās īstais vārds, kā to dēvē pūki. Viņa zināja tikai to, kā šo zvaigzni būtu saukusi viņas māte: Tehanu, Tehanu. Tenara, Tenara…

-  Ged, viņa nepagriezdamās jautāja no durvju pu­ses, kas tevi audzināja, kad tu biji bērns?

Viņš pienāca un apstājās Tenarai blakus, un ari viņa skatiens pievērsās dūmakas aizplīvurotajam jūras ap­vārsnim, zvaigznēm un tumšajiem Gontas kalna apvei­diem, kas pacēlās pār viņiem.

-Tā īsti neviens, Geds atbildēja. Mana māte no­mira, kad es biju pavisam maziņš. Man bija vairāki ve­cākie brāļi. Es viņus neatceros. Vēl bija mans tēvs, kalējs. Un manas mātes māsa. Viņa bija Desmit Alkšņu burve.

-   Sūnas tante, Tenara piemetināja.

-   Jaunāka. Viņai bija spēks.

-   Kāds bija viņas vārds?

Geds klusēja.

-   Es neatceros, viņš lēni teica.

Pēc kāda laika Geds piebilda: Viņa man mācīja vārdus. Piekūns, medību piekūns, ērglis, zivjērglis, kli­jāns, zvirbuļvanags…

-    Kā jūs saucat to zvaigzni? To balto, tur augšā.

-    Gulbja Sirds, paskatījies turp, Geds atbildēja. Desmit Alkšņos to sauca par Bultu.

Tomēr viņš nesacīja tās vārdu Radīšanas valodā un nenosauca ari burves mācītos vanaga, piekūna, ērgļa, zvirbuļvanaga īstos vārdus.

—        Tas, ko es teicu… tur iekšā… viss bija nepareizi Geds klusi sacīja. Man vispār nevajadzēja runāt. Piedod!

-   Ja tu negribi runāt, kas man cits atliek kā aiziet no tevis? Tenara pagriezās pret viņu. Kāpēc tu vienmer domā tikai par sevi? Vienmēr par sevi! Izej uz bridi ārā! viņa pikti uzsauca. Es gribu likties gulēt.

Apmulsis, murminādams neskaidrus atvainošanas vārdus, viņš izgāja ārā, un Tenara, iedama uz guļamo nišu, nometa apģērbu un ielīda gultā, kur tūdaļ paslēpa seju Terru zīdainā pakauša maigajā siltumā.

"Zinādama, kāda būs viņas dzīve…"

Tenaras dusmas uz Gedu, viņas nesaprātīgo Geda vārdu noliegumu izraisīja vilšanās. Kaut gan Cielava neskai­tāmas reizes bija atkārtojusi, ka tur neko nevar līdzēt, viņa klusībā tomēr bija cerējusi, ka Tenara varbūt sa­dziedēs meitenes apdegumus, un, par spīti savam ap­galvojumam, ka to nebūtu spējis pat Ogions, Tenara bija cerējusi, ka Geds varēs izdziedināt Terru uzlikt roku viņas rētām, lai apdegušās vietas kļūtu veselas, aklā acs atgūtu redzi, kroplā roka atjaunotos agrākajā izskatā un izpostītā dzīve kļūtu neskarta.

"Zinādama, kāda būs viņas dzīve…"

Novērstas sejas, žesti, kas atvaira ļaunumu, šausmas un ziņkāre, šķebīgs žēlums un slepeni draudi, jo ļaunums dzemdē ļaunumu… Nekad viņa nepazīs vīrieša rokas. Neviens viņu neturēs apskautu. Neviens cits, tikai Tenara. Ai, Gedam taisnība, meitenei vajadzēja nomirt, vajadzēja būt mirušai. Tenarai, Cielavai un Efejai, uzmācīgajām, mīkstsirdīgajām, nežēlīgajām sievām, vajadzēja ļaut viņai doties uz sauso zemi. Viņam taisnība, viņam vienmēr ir taisnība. Bet tad iznāk, ka vīrieši, kuri šo bērnu izmantoja savām vajadzībām un iegribām, un sieviete, kas ļāva viņu izmantot, tie rīkojušies pilnīgi pareizi, piekaudami viņu līdz nemaņai un iegrūzdami ugunī sadegt un nomirt Tikai viņi nebija padarījuši visu līdz galam. Viņiem bija pietrūcis dūšas, un viņi bija atstājuši meitenē kādu nieku dzīvības. Tas bija nepareizi. Un nepareizi bija ari viss, ko darījusi viņa, Tenara. Būdama bērns, viņa bija atdota tumsas spēkiem; tie viņu bija aprijuši, un viņa bija ļāvusi sevi aprit. Vai viņa iedomājās, ka, aizbraukdama pār jūrām, iemācīdamās citas valodas, kļūdama kāda vīrieša sieva un bērnu māte, vienkārši dzīvodama savu dzīvi, viņa spēs kļūt par kaut ko citu un vairs nebūs tā pati, kas ir, šo spēku kalpone, ēsma, īpašums, ko tie izmanto savām vajadzībām un iegribām? Pati būdama iznīcināta, viņa piesaistījusi sev otru iznīcināto kā daļu no savas iznīcības, sevis apsēstā ļaunuma iemiesojumu.

Meitenes mati bija smalki, silti, smaržīgi. Viņa gulēja saritinājusies Tenaras apskāviena siltumā un sapņoja. Kā viņas esamība var būt nevēlama? Jā, viņai nodarīts pāri, nodarīts tas, kas nav atdarāms, bet viņa pati tāpēc nav nevēlama! Nav zudusi, nav zudusi, nav zudusi! Turēdama meiteni apskāvienā, Tenara ļāvās mieram un saviem gaismas sapņiem, mirdzošā gaisa plašumiem, un domāja par pūķa vārdu, zvaigznes vārdu, Gulbja Sirdi, Bultu, Tehanu.

Tenara sukāja melno kazu, vākdama smalko pūkvilnu, lai varētu savērpt un aiznest audējai noaust zīdaino Gontas salas "mīkstvilnas" audumu. Vecā, melnā kaza bija sukāta neskaitāmas reizes, un tai patika šī norise, šī ļaušanās un piekļaušanās stiep]otās sukas vilcieniem. Izsukātie pelēcīgi melnie kamoli pārauga mīkstā, netīrā mākonī, kuru Tenara beidzot iemīcīja savā pītajā somā; par pateicību izvilkusi no kazas ausu pinkām vairākas dadžu pogaļas, viņa draudzīgi paplikšķināja pa mucai līdzīgo sānu. Bē! kaza atbildēja un aiztipināja prom. Tenara izgāja no iežogotā aploka un apstājās mājas priekā pārlaizdama skatienu pļavai, lai redzētu, vai Terru joprojām rotaļājas turpat.

Sūna bija mācījusi meitenei darināt groziņus no zāļu stiebriem, un, par spīti kroplās rokas neveiklībai, Tenu bija sākusi apgūt šo prasmi. Meitene sēdēja pļavas zāle ar pinumu klēpī, taču nestrādāja. Viņa vēroja Zvirbuļvanagu.

Viņš stāvēja krietnu gabalu tālāk, tuvu pie klints kraujas. Viņš bija pagriezis muguru un nezināja, ka viņu kāds vēro, jo pats viņš vēroja putnu jaunu lauka piekūnu, un putns savukārt vēroja sīku laupījumu, ko bija pamanījis zālē. Piekūns tupēja, vēcinādams spārnus, gribēdams iztramdīt noskatīto peli, iztrūcināt to skrējie­nam uz alu. Vīrietis stāvēja tikpat saspringts, tikpat alkains un cieši raudzījās uz putnu. Lēnām viņš pacēla labo plaukstu elkoņa augstumā un, šķiet, mēģināja runāt, kaut gan vējš nesa prom viņa vārdus. Piekūns pagriezās, izkliedza savu spalgo, ķērcošo, dedzīgo saucienu, uz­šāvās gaisā un aizlidoja uz mežu pusi.

Vīrietis nolaida roku lejā un, nekustīgi stāvēdams, no­lūkojās putnam pakaļ. Ari meitene un sieviete stāvēja nepakustēdamās. Vienīgi putos lidoja, lidoja brīvi, līksmi un aizrautīgi."Viņš reiz atlidoja pie manis piekūna izskatā kā klejotājpiekūns," kādā ziemas dienā bija teicis Ogions, sēdēdams pie pavarda uguns. Pirms tam viņš bija stāstījis Tenarai par Pārvērtību burvībām, par apveidu mainām, par magu Bordžeru, kurš bija kļuvis par lāci. "Viņš atli­doja pie manis no ziemeļrietumiem un apmetās man uz rokas. Es ienesu viņu te iekšā, pie pavarda uguns. Viņš nespēja runāt. Tā kā es viņu pazinu, es varēju viņam palī­dzēt; viņš spēja nomest piekūna izskatu un atkal kļūt par cilvēku. Taču viņā vienmēr palika kaut kas no vanaga. Dzimtajā pusē viņu sauca par Zvirbuļvanagu, jo savvaļas vanagi paklausīja viņa saucienam un lidoja klāt. Kas mēs esam? Ko tas nozīmē būt cilvēkam? Pirms viņš ieguva savu vārdu, pirms ieguva savas zināšanas un savu spēku, viņā jau mājoja vanags, cilvēks, mags un vēl kas vai­rāk to, kas viņš bija, mēs nevaram nosaukt vārdā. Un tāpat ir ar mums visiem."

Meitene, kura sēdēja pie pavarda, bija lūkojusies ugunī, klausījusies un acu priekšā redzējusi vanagu, redzējusi cilvēku un putnus, kas pēc viņa sauciena lido šurp, dzirdēdami savus īstos vārdus, vēzēdami spārnus un ar asajiem nagiem ķerdamies viņa piedurknē; viņa bija redzējusi pati sevi kā vanagu kā brīvu savvaļas putnu.

Kādu pēcpusdienu pie viņiem atnāca Taunsends, aitu tirgonis, kurš bija aiznesis Ogiona ziņu Tenarai uz Vidusielejas mājām

—        Vai tagad, kad valdnieks Ogions ir miris, tu pārdosi viņa kazas?

—Varbūt, — Tenara bez īpašas intereses atbildēja. Patiesībā viņa jau labu laiku prātoja, kā tiks ar visu galā, ja paliks Re Albi mājās. Kā visiem burvjiem, Ogionam bija palīdzējuši cilvēki, kuriem kalpoja viņa prasmes un spēks, — šai gadījumā gandrīz visi Gontas iedzīvotāji. Viņam būtu vajadzējis tikai palūgt, un viss vajadzīgais ar pateicību tiktu sagādāts, jo ikvienam šķita izdevīgi iemantot maga labvēlību, taču Ogionam nekad neva­jadzēja lūgt. Drīzāk notika tā, ka viņam vajadzēja izdalīt citiem pārbagāti sanesto ēdienu, apģērbu, darbarīkus, lopus un visus citus praktiskos un skaistuma priekšmetus, kas viņam tika piedāvāti vai vienkārši atstāti pie durvīm — Ko es ar to lai iesāku? — viņš mēdza neziņā jautāt, stā­vēdams un turēdams rokās kasti ar pikti čiepstošiem cāļiem, prāvu auduma baķi, māla podu kaudzi vai konser­vētas bietes.

Bet Tenara savu iedzīvi bija atstājusi Vidusielejā. Kad vajadzēja tik piepeši no turienes aiziet, viņa nebija domājusi par to, cik ilgi vajadzēs palikt šeit Viņa nebija paņēmusi Ildzi no Krama mantotos septiņus ziloņkaula gabalus, un šai naudai tikpat nebija īpašas vērtības tā noderētu vienīgi tad, ja viņa gribētu pirkt zemi vai lopus vai ari pirkt no kāda Gontas ostas tirgoņa zvērādas vai Lorbanerijas zīdus, ko tie palaikam piedāvāja Gontas ba­gātajiem zemniekiem un kungiem Krama saimniecība bija devusi visu, kas viņai un Terra vajadzīgs, lai abas būtu paēdušas un apģērbtas, bet Ogiona sešas kazas un sīpolu un pupu dobes bija kalpojušas drīzāk vaļaspriekam nekā vajadzībai. Tenara ilgāku laiku bija iztikusi no Ogiona pieliekamā krājumiem, no dāvanām, ko ciemata ļaudis viņai atnesa, godinādami veco vīru, un no Sūnas tantes devības. Vēl vakar burve bija teikusi: Mīlulīt, mana vista ar raibo kaklu izperējusi cāļus, un, kad tie būs drusku ap vēluši es, es tev atnesīšu kādu pārīti. Mags negribēja, teica, ka tie esot trokšņaini un dumji, bet kas tā par māju, kurā nav neviena cāļa?

Sūnas pašas vistas netraucēti staigāja pa viņas māju iekšā un ārā, gulēja viņas gultā un neiedomājami papil­dināja tumšās, piedūmotās, tvanīgās istabas smaku buķeti.

-  Brūnbaltais, gadu vecais kazlēns noteikti izaugs par labu piena kazu, — Tenara teica vīrietim ar asajiem vaibstiem

-   Es domāju, ka varbūt ņemtu visas, viņš atbildēja. -Te jau piecas vai sešas laikam tikai ir?

-   Sešas. Tur, ganībās, ja gribi apskatīt tuvāk.

-   Jā, to es gribētu gan. Tomēr viņš nekustējās. Ne viens, ne otrs nesteidzās rīkoties.

-   Vai redzēji to lielo kuģi, kas iebrauca ostā? Taunsends noprasīja.

Ogiona māja pavērās uz rietumiem un ziemeļiem, un no tās varēja redzēt tikai klinšaino zemieni pie līča

mutes Bruņuklintis, taču no ciemata vairākās vietās atklājās skats lejup uz stāvo ceļu, kurš veda uz Gontas ostu, un varēja redzēt pat kuģu piestātnes un visu līci. Kuģu vērošana bija Re Albi iecienīta nodarbošanās. Parasti uz soliņa aiz smēdes, kur varēja vislabāk redzēt, sēdēja pāris večuku, kuri varbūt nekad mūžā nebija mē­rojuši piecpadsmit līkumotās jūdzes lejup līdz Gontas ostai, un pastāvīgi vēroja kuģu piebraukšanu un aiz­braukšanu —svešādu un tomēr pazīstamu ainu, izrādi viņu priekam.

-    No Havnoras, kalēja puika teica. Viņš bija lejā ostā, kaulējās par metāla stieņiem Atgriezās vēlu vakarvakarā. Tas lielais kuģis esot no Havnoras Lielās ostas, viņš teica.

Droši vien aitu pircējs runāja, lai novērstu viņas do­mas no kazu cenas, un viltīgais skatiens viņa acīs tāds varbūt bija vienmēr. Taču Havnoras Lielā osta reti tirgojās ar Gontu ar nabadzīgu un nomaļu salu, kura bija pa­zīstama vienīgi ar burvjiem, pirātiem un kazām, un vārdos "lielais kuģis" kaut kas Tenaru satrauca un darīja nemie­rīgu, kaut ari viņa nezināja, kāpēc.

-    Šie esot teikuši, ka Havnorā tagad ir karalis, aitu pircējs turpināja, uzmezdams Tenarai iesāņus skatienu.

-   Tas droši vien ir labi, sacīja Tenara.

Taunsends pamāja ar galvu. Varbūt apturēs tos sveš­zemju ieklīdeņus.

Tenara pieklājības pēc piekrītoši pamāja.

Bet varbūt daži tur, ostā, nebūs apmierināti. Taun­sends domāja Gontas pirātu kapteiņus, kuru vara ziemeļ­austrumu jūrās pēdējos gados bija tā nostiprinājusies, ka daudzi agrākie tirdzniecības ceļi ar Arhipelāga centrā­lajām salām bija izputināti un pamesti; tas dzina trūkumā visus Gontas iedzīvotājus, vienīgi pašus pirātus ne, tomēr vairumam gontiešu šis apstāklis netraucēja uzlūkot

pirātus par varoņiem. Varbūt ari Tenaras dēls kalpoja uz pirātu kuģa. Un tādējādi droši vien atradās lielākā drošībā nekā jūrasbraucēji tirgoņu kuģos. Labāk būt par haizivi nekā par siļķi, viņi mēdza sacīt.

Vienmēr atradīsies tādi, kas nekad nav apmieri­nāti, Tenara atbildēja, mehāniski ievērodama sarunas noteikumus, tomēr nepacietība lika viņai celties un pie­bilst: Es parādīšu tev kazas. Varēsi apskatīties. Es vēl nezinu, vai pārdosim visas vai tikai kādu. Aizvedusi vīrieti līdz aploka vārtiem, viņa to atstāja. Tenarai Taunsends nepatika. Tā nebija viņa vaina, ka viņš reiz var­būt divreiz bija atnesis Tenarai sliktas vēstis, bet viņam bija glūnīgas acis, un Tenarai nepatika viņa sabiedrība. Viņa nepārdos šim cilvēkam Ogiona kazas. Pat Kripatu ne.

Kad viņš bija aizgājis tukšā, Tenara jutās neomulīgi. Viņa bija teikusi: "Es nezinu, vai mēs pārdosim," un muļķīgi bija sacīt "mēs", nevis "es", jo viņš nebija ieteicis aprunāties ar Zvirbuļvanagu un nebija viņu pat piemi­nējis, kā parasti mēdz darīt vīrietis, kaulēdamies ar sie­vieti, it īpaši tad, ja viņa atraida piedāvājumu.

Tenara nezināja, ko ciematnieki domā par Zvirbuļ­vanagu un par viņa klātesamību un neesamību ciematā. Ogions, kaut ari savrupnieks un klusētājs, un pat tāds, kas mazliet izraisīja bailes, tika uzlūkots par savu magu un par Re Albi iedzīvotāju. Zvirbuļvanags varbūt radīja viņos lepnumu ar savu vārdu kā arhimags, kurš kād­reiz mājojis Re Albi un darījis visādus brīnumus, pār­spējis viltībā pūķi no Deviņdesmit deviņām salām, nez no kurienes atnesis atpakaļ Erreta-Akbes gredzenu; taču viņi šo cilvēku nepazina. Ari Zvirbuļvanags nepazina viņus. Kopš savas ierašanās salā viņš ne reizes nebija aizgājis līdz ciemam un staigājis bija tikai pa mežu, pa neapdzīvotām vietām. Tenara agrāk to nebija iedomajusies, bet tagad saprata, ka viņš vairās no ciemata tikpat noteikti kā Terru.

Ciematā neapšaubāmi ir runājuši par viņu. Ciemats bija neliels, un cilvēki allaž baumoja. Tomēr valodas par burvju un magu darbiem parasti negāja tālu. Tas bija pā­rāk mīklains temats, un ar burvju spējām apveltīto cilvēku dzīves šķita pārlieku dīvainas, atšķirīgas no viņu pašu dzīves. Lai jau! viņa bija dzirdējusi Vidusielejas ļaudis sakām, ja kāds sāka pārāk gari spriedelēt par kādu atbrau­kušu laikdari vai pašmāju burvi Skābardi. Lai jau! Viņam savs ceļš ejams, mums savs.

Arī par Tenaru, par to, ka viņa palikusi kopt un apkal­pot tik varenu cilvēku, viņiem diez vai īpaši gribējās spriest un taujāt, arī te attieksme bija tāda pati: "Lai jau!" Ari viņa pati daudz nebija gājusi uz ciemam, un ļaužu iztu­rēšanās pret viņu nebija nedz draudzīga, nedz nelaipna. Kādreiz viņa bija dzīvojusi audēja Vēdekļa namiņā, viņa bija vecā maga aizbilstamā, Ogions bija sūtījis Taunsendu pie viņas lejā no kalna ar ziņu, un tiktāl viss bija kārtībā. Bet viņa bija te ieradusies ar atbaidoša izskata bērnu kurš gan staigātu kopā ar tādu pa pasauli gaišā dienas laikā? Un kas tā par sievieti, kura var būt burvja skolniece, burvja kopēja? Skaidrs, ka tur ari slēpjas kāda burvestība un vēl svešzemju spēki. Tomēr viņa apprecējusies ar bagātu zemnieku tur lejā, Vidusielejā, kaut ari viņš tagad jau miris un viņa kļuvusi par atraitni. Nu, kurš gan var saprast tos burvju tikumus? Lai jau dzīvo savu dzīvi… lai jau!

Pie dārza žoga Tenara sastapa Jūrzemes arhimagu. Viņa teica: Ostā esot iebraucis kuģis no Havnoras pilsētas.

Geds apstājās. Viņš izdarīja īsu un ašu kustību, kuru tūlīt apvaldīja, taču aiz tās nepārprotami slēpās tieksme pagriezties un skriet projām, bēgt kā pelei no vanaga.

-   Ged! -Tenara teica. Kas noticis?

-          Es nevaru, viņš teica. Es nevaru skatīties viņiem acīs.

-Kam?

-   Viņa vīriem. Karaļa sūtņiem.

Geda seja bija kļuvusi pelēka kā toreiz, kad viņš tikko ieradās šeit, un viņš lūkojās apkārt gluži kā patvērumu meklēdams.

Viņa izbailes bija tik spējas un nevaldāmas, ka Tenara domāja tikai par to, kā viņu pasargāt. Tev nav jātiekas ar viņiem Ja kāds atnāks šurp, es viņu raidīšu projām. Nāc tagad uz mājām! Tu visu dienu neesi ēdis.

-Te bija kāds vīrietis, viņš teica.

-Taunsends, gribēja pirkt kazas. Ari viņu es aizraidīju projām. Nāc!

Geds paklausīja, un, kad abi bija istabā, Tenara aizvēra durvis. Viņi taču tev neko sliktu nevar nodarīt, Ged! Kāpēc lai viņi to gribētu?

Geds apsēdās pie galda un apātiski papurināja galvu. Nē, nē.

-   Vai viņi zina, ka tu esi šeit?

-   Es nezinu.

-           No kā tu baidies? — Tenara vaicāja bez neiecietības, bet ar saprātīgu noteiktību balsī.

Viņš paslēpa seju plaukstās un, lūkodamies lejup, sa­berzēja deniņus un pieri. — Es biju… — viņš iesāka. — Es neesmu…

Vairāk neko viņš nespēja pateikt.

Tenara viņu pārtrauca. Ir jau labi, ir labi, viņa teica. Pieskarties Gedam viņa neuzdrošinājās, lai ar žē­luma izpausmi nepazemotu viņu vēl vairāk. Sievieti pār­ņēma dusmas gan uz Gedu, gan Geda dēļ. Nav viņu darīšana, kur tu esi, viņa teica, kas tu esi un ko gribi

vai negribi darīt! Cik ziņkārīgi nāks, tik ziņkārīgi aizies! Tas bija Cielavas teiciens. Tenara izjuta ilgas pēc parastas, prātīgas sievietes sabiedrības. Un varbūt tam kuģim vispār nav nekāda sakara ar tevi. Varbūt trenc pi­rātus mājās. Nebūtu slikti, ja karalis par to parūpētos… Es bufetes dibenā atradu vīnu vairākas pudeles. Inte­resanti, cik ilgi Ogions to tur glabājis. Man šķiet, ka mums abiem derētu kāda glāze vīna. Un maize ar sieru. Maza jau paēda un aizgāja kopā ar Niedri ķert vardes. Varbūt vakariņās būs varžu kājas. Bet tagad maize un siers. Un vīns. Interesanti, no kurienes tas nācis, kas to atnesis Ogionam un cik tas vecs. Tā viņa turpināja sievišķīgi čalot, lai Gedam nevajadzētu atbildēt vai pārprast klu­suma bridi, līdz viņš būs pārvarējis kauna uzplūdu, kaut ko ieēdis un iedzēris glāzi vecā, maigā, sarkanā vīna.

-       Labāk būs, ja es iešu prom, Tenara, viņš teica. Līdz iemācīšos būt tas, kas esmu tagad.

-   Kur prom?

-   Augšup kalnā.

-      Klejot kā Ogions? Tenara palūkojās uz Gedu. Viņa atcerējās, kā abi bija gājuši pa Atuanas ceļiem un viņa bija pazobojusies: Vai burvji bieži lūdz dāvanas? Un viņš bija atbildējis: Jā, bet viņi cenšas dot kaut ko pretī.

Tenara piesardzīgi pajautāja: — Vai tu varētu kādu laiku būt par laikdari vai atradēju? Viņa piepildīja Geda glāzi.

Viņš papurināja galvu. Izdzēris vīnu, viņš novērsa skatienu. Nē, viņš teica. Nevaru. Tas viss ir cauri.

Tenara neticēja. Viņai gribējās sacelties, noliegt, saukt: "Kā tas var būt, kā tu tā vari runāt it kā būtu aizmirsis visu, ko esi mācījies, ko iemācījies no Ogiona un Roukā, un savos ceļojumos! Tu nevari būt aizmirsis vārdus, no­saukumus, savas mākslas gudrības! Tu savu spēku iemācījies un nopelnīji!" Bet viņa savaldījās un paturēja to sevī, tikai nomurmināja: Es nesaprotu. Kā tas viss var…

_ Krūzīte ūdens, viņš teica, mazliet pieliekdams glāzi, it kā izlietu tās saturu. Pēc brīža viņš piebilda: Bet es nesaprotu, kāpēc viņš atnesa mani atpakaļ. Jaunības labsirdība ir nežēlīga… Tā nu es esmu šeit, un man jātiek ar to galā, līdz varēšu atkal doties turp.

Tenara īsti nesaprata, ko Geds grib teikt, taču dzirdēja viņa balsī vainu vai gaušanos, un tāda izpausme šajā cilvēkā viņu satrieca un sadusmoja. Tenara salti teica: -Tas bija Kalesins, kas tevi atnesa šurp.

Mājā aiz aizvērtajām durvīm bija tumšs, un tikai ma­zais rietumu lodziņš ļāva ieplūst vēlajai pēcpusdienas gaismai. Tenara īsti neredzēja Geda sejas izteiksmi, bet pēc brīža viņš pacēla glāzi, mīklaini pasmaidīja un ie­dzēra malku.

Šis vīns, viņš teica. — To Ogionam noteikti atnesis kāds ievērojams tirgonis vai pirāts. Neko tik izcilu vēl neesmu dzēris. Pat Havnorā ne.—Viņš pasvārstīja plato, zemo glāzi plaukstā, lūkodamies lejup uz to. Es sev izdomāšu kādu vārdu, — viņš teica, — un došos uz kalna viņu pusi, uz Ārmutu un austrumu mežiem, kur esmu dzimis. Tur tagad būs siena laiks. Pie siena un ražas vāk­šanas vienmēr vajadzīgas darbarokas.

Tenara nesaprata, ko atbildēt. Geds bija trauslas būves vīrietis, turklāt izskatījās nevesels, un tādu darbu viņam varētu dot tikai aiz žēlastības vai cietsirdības; ja viņš to dabūtu, tikpat netiktu galā.

Ceļi vairs nav tādi kā agrāk, viņa teica. Pēdējos gados visur klaiņo zagļi un laupītāju bandas. Svešzemju ieklīdeņi, kā teica mans draugs Taunsends. Vienam staigāt vairs nav droši.

Cauri krēslai lūkodamās uz Gedu, lai redzētu, ka viņš to uzņems, Tenara īsu bridi skaudri nodomāja: kāta jābūt, ja nekad neesi baidījies no otra cilvēka… kā tas ir kad jāiemācās baidīties?

-   Bet Ogions staigāja… viņš iesāka, tad spēji aprā­vās, atcerēdamies, ka Ogions bija mags.

—                   Lejā, salas dienvidos, ir daudz ganāmpulku, tenara teica. Aitas, kazas, vērši. Pirms Ilgās Dejas viņus dzen augšā kalnos un gana, līdz sākas lieti. Tur vienmēr vajag ganus. Viņa iedzēra malku vīna. Tas bija kā pūķa vārds viņas mutē. Bet kāpēc tu nevari palikt tepat?

-        Ogiona mājā nevaru. Sī ir pirmā vieta, uz kuru vini nāks mani meklēt.

-   Nu un tad, ja atnāks? Ko viņi gribēs no tevis?

-    Lai es esmu tas, kas es biju. Izmisums Geda balsī Tenara stindzināja. Sieviete klusēja, cenzdamās atcerēties, kā bija tad,

kad viņa bija varena, kad bija Apēstā, kad bija Vienīgā Atuanas kapeņu priesteriene un pēc tam to visu zaudēja, aizmeta projām, kļuva tikai par Tenara, par sevi pašu. Un vēlāk kad viņa bija sieviete pašā dzīves plaukumā, ar bērniem un vīra un pēc tam to visu zaudēja, kļuva veca, bezspēcīga atraitne… Bet pat tad viņai neizdevās saprast Geda kaunu, viņa ciešanas un pazemojumu. Iespējams, ka tā var justies tikai vīrietis. Sieviete pierod pie kauna.

Bet varbūt Sūnas tantei taisnība: kad kodols izēsts, Čaula paliek tukša.

Raganu domas, Tenara sevi apsauca. Un, lai pievērstu gan Geda, gan savas domas kaut kam citam ari tāpēc, ka saldenais, ugunīgais vīns raisīja domas un valodu, viņa teica: Vai zini, es kādreiz domāju… tolaik, kad Ogions gribēja mani mācīt un es negribēju turpināt, bet

aizgāju, atradu savu zemnieku un apprecēju viņu… Kad es to darīju, es domāju un pat savā kāzu dienā domāju: kad Geds to uzzinās, viņš būs dusmīgs! To teikusi, Tenara iesmējās.

-  Es biju dusmīgs, — viņš teica.

Tenara gaidīja.

-  Es biju vīlies, viņš teica.

-  Dusmīgs, — Tenara sacīja.

-  Dusmīgs, Geds atkārtoja.

Viņš piepildīja Tenaras glāzi.

-Toreiz man bija spēks, kas ļāva pazīt spēku, viņš teica. Un tu… tu mirdzēji tajā briesmīgajā vietā Labi­rintā, tajā tumsā…

-         Nu tad pasaki man: ko es būtu iesākusi ar savu spēku un zināšanām, kuras Ogions centās man dot?

-   Lietojusi tos.

-Kā?

-  Tā, kā lieto maģijas mākslu.

-Kas?

-   Burvji, viņš mazliet sāpīgi atbildēja.

-          Tātad maģija nozīmē burvju un magu prasmes un mākslas?

-   Ko gan citu tā var nozīmēt?

-   Vai tas ir viss, ko tā jebkad var nozīmēt?

Geds domīgi klusēja un pāris reižu pacēla skatienu pret viņu.

-           Kad Ogions man mācīja Senvalodas vārdus, viņa teica, mācīja tepat, pie šī pavarda, manā mutē tie pa­devās tikpat viegli un tikpat grūti kā viņa mutē. It kā es mācītos valodu, kuru būtu runājusi pirms dzimšanas. Bet pārējais senās mācības, spēka rūnas, burvju vārdi, li­kumi, spēku izsaukšana tas viss man šķita nedzīvs. Pil­nīgi sveša valoda. Toreiz es domāju: es taču varētu

pārģērbties par kareivi —ar zobenu, šķēpu, pušķi pie bruncepures un visu pārējo —, bet tas ar mani nesaderētos vai tā nav? Ko es iesāktu ar zobenu? Vai tas mani darītu par varoni? Tā būtu tikai es pati svešās, man nepiederīgas drēbēs, vairāk nekas, un droši vien es lāgā nespētu pat paiet

Viņa iedzēra malciņu vīna.

- Tāpēc es to visu novilku nost, viņa teica, Un uzvilku pati savas drēbes.

-   Ko Ogions teica, kad tu aizgāji no viņa?

-   Ko Ogions parasti teica?

Tas vēlreiz izraisīja mīklaino smaidu. Geds neko neatbildēja.

Tenara pamāja ar galvu.

Pēc brīža viņa turpināja sirsnīgāk: Ogions mani pieņēma tāpēc, ka mani atvedi tu. Pēc tevis viņš vairs negri­bēja nevienu mācekli, un meiteni viņš nekad nebūtu pie­ņēmis, ja to nebūtu lūdzis tu. Tomēr viņš mani mīlēja Viņš man parādīja godu. Un ari es viņu mīlēju un godāju. Taču viņš man nevarēja dot to, ko es gribēju, bet es nevarēju pieņemt to, ko viņš man varēja dot. Viņš to zināja. Bet, Ged, pavisam citādi bija, kad viņš ieraudzīja Terra. Dienu pirms savas nāves. Tu teici un ari Sūnas tante teica, ka spēks pazīst spēku. Es nezinu, ko viņš meitenē redzēja, bet viņš teica: "Māci viņu!" Un vēl viņš teica…

Geds gaidīja.

Viņš teica: "Tie no viņas baidīsies." Un teica: "Māci viņai visu! Uz Rouku ne." Es nezinu, ko viņš ar to domāja. Kā lai es to zinu? Ja toreiz es būtu palikusi šeit kopā ar Ogionu, varbūt tad zinātu. Varbūt saprastu, kas viņai jā­māca. Bet es nolēmu: atgriezīsies Geds un viņš zinās. Zinās, kas viņai jāmāca, kas viņai jāzina manai nelaimes piemeklētajai meitenei.

-        Es to nezinu, Geds ļoti klusi sacīja. Es redzēju… Tajā bērnā es redzu tikai… viņai nodarīto pārestību. Ļau­numu.

Viņš iztukšoja glāzi.

-  Man nav, ko viņai dot, viņš teica.

Pie durvīm atskanēja klusa skrabināšanās. Geds acu­mirklī sarāvās, un tā pati bezpalīdzīgā kustība pauda vēlē­šanos bēgt, meklēt vietu, kur paslēpties.

Tenara aizgāja līdz durvīm un atvēra tās nelielā spraugā; vēl neieraudzījusi, viņa pēc smaržas pazina Sūnu.

-         Ciemā ir vīri, vecā sieva satraukta Čukstēja. Vi­sādi smalki ļaudis sanākuši no ostas… stāsta, ka no tā lielā kuģa, kurš atbraucis no Havnoras pilsētas. Esot at­braukuši pakaļ arhimagam.

-         Viņš negrib tos satikt, — Tenara nevarīgi teica. Viņa nesaprata, ko darīt.

-          Droši vien ne, burve piekrita. Bridi pagaidījusi, viņa jautāja: Kur tad viņš ir?

-          Šeit, Zvirbuļvanags teica, pienākdams pie durvīm un atvērdams tās platāk. Sūna nomērīja viņu ar skatienu un neko nesacīja.

-   Vai viņi zina, kur es esmu?

-   No manis nav uzzinājuši, Sūna atbildēja.

Ja viņi atnāks šurp, Tenara teica, tev nekas cits nav jādara, tikai jāsūta viņi projām galu galā, tu taču esi arhimags.

Ne Geds, ne Sūna nepievērsa Tenaras vārdiem uz­manību.

-           Uz manu māju viņi nenāks, Sūna sacīja. Iesim turp, ja tu gribi.

Geds viņai sekoja, paskatījies uz Tenaru, bet neteicis viņai ne vārda.

-   Bet ko lai es viņiem saku? Tenara vaicāja.

-   Neko, mīlulīt, burve atbildēja.

Niedre un Terru atgriezās no purva ar septiņām beigtām vardēm tīkliņā, un Tenara labu bridi rosījās, griez­dama un dīrādama varžu kājas, lai vakariņās pacienātu abas ķērājas. Kad darbs gāja uz beigām, viņa izdzirda ārā balsis un, pacēlusi skatienu pret atvērtajām durvīm, ieraudzīja tajās stāvam vairākus vīrus platmales, zeltītas pīnes, mirdzums… Gohas kundze? pieklājīga balss vaicāja.

-Nāciet iekšā! Tenara atbildēja.

Viņi ienāca istabā-pieci vīri, gari un stalti, un zemajā telpā izskatījās, ka viņu ir divtik daudz. Viņi paskatījās apkārt, un Tenara zināja, ko viņi redz.

Viņi redzēja sievieti, kura stāv pie galda ar garu, asu nazi rokā. Uz galda atradās griežamais dēlis un vienā pusē uz tā gulēja maza kaudzīte nodīrātu, zaļganbaltu kāju, bet otrā pusē kaudze treknu, asiņainu, beigtu varžu. Pustumsā aiz durvīm kaut kas īsi parēgojās bērns, taču sakropļots, izķēmots bērns ar pusi sejas un nagotai ķetnai līdzīgu roku. Nišā uz gultas zem vienīgā loga sēdēja liela, kaulaina, jauna sieviete, kas blenza viņos ar vaļēju muti. Viņas rokas bija asiņainas un dubļainas, un slapjie svārki dvakoja pēc purva rāvas. Redzēdama sev pievērstos sve­šinieku skatienus, viņa mēģināja paslēpt seju aiz svār­kiem, atsegdama kājas līdz augšstilbiem.

Vīri novērsās no viņas un no meitenes, un viņiem atlika vienīgi skatīties uz sievieti līdzās beigtajām vardēm.

-   Gohas kundze, viens no vīriem atkārtoja.

-   Tā mani sauc, Tenara atbildēja.

-   Mēs nākam no Havnoras, no karaļa, sacīja pieklā­jīgā balss. Viņa nevarēja skaidri saskatīt vīrieša seju, jo tas stāvēja pret gaismu. Mēs meklējam arhimagu, Zvirbuļvanagu no Gontas. Karalis Lebannens tiks kronēts rudens iestāšanās dienā, un viņš vēlas redzēt sev blakus arhimagu, savu valdnieku un draugu, lai tas palīdzētu viņam sagatavoties kronēšanai un kronētu viņu, ja arhimags tā vēlēsies.

Vīrietis runāja nesteidzīgi un svinīgi, it kā viņa priekšā stāvētu pils dāma. Viņam kājās bija vienkāršas ādas bikses un mugurā linu krekls, noputējis garajā kāpienā no Gontas ostas, bet audums bija smalks, pie kakla izšūts ar zelta diegu.

-   Viņa te nav, Tenara teica.

Pāris mazu puišeļu no ciemata ieskatījās pa durvīm, atrāvās, aši ieskatījās vēlreiz un klaigādami aizskrēja projām.

-   Varbūt jūs varat mums pateikt, kur viņš ir, Gohas kundze, vīrietis teica.

Es to nevaru.

Tenara pārlaida skatienu visiem atnācējiem. Bailes, ko viņa bija jutusi pirmajā brīdī, varbūt Zvirbuļvanaga panikas atbalss, bet varbūt tikai muļķīgs izbīlis no sve­šiem cilvēkiem — pamazām atkāpās. Viņa stāvēja šeit, Ogiona mājā, un labi saprata, kāpēc Ogions nekad nebija baidījies no ievērojamiem cilvēkiem.

-   Jūs esat noguruši pēc tālā ceļa, Tenara teica. Vai negribat apsēsties? Šeit ir vīns. Pagaidiet, man jānomazgā glāzes.

Viņa aiznesa griežamo dēli pie bufetes, ielika varžu kājas pieliekamajā un pārējo nokasīja un iekratīja sa­mazgu spainī, kuru Niedre rit aiznesīs audēja Vēdekļa cūkām, tad nomazgāja bļodā rokas un nazi un noskaloja abas glāzes, no kurām viņi ar Zvirbuļvanagu bija dzēruši vīnu. Skapī bija vēl viena glāze un divas māla krūzītes bez osām. Tās viņa nolika uz galda un ielēja atnācējiem vīnu; pudelē pietika dzēriena tieši vienai reizei. Vīri bija saskatījušies, bet nebija apsēdušies. To varēja aizbildināt ar krēslu trūkumu. Tomēr pieklājības likumi prasija pieņemt sievietes piedāvāto vīnu. Katrs saņēma viņas pasniegto glāzi vai krūzi un nomurmināja dažus pieklā­jības vārdus. Sveikdami namamāti, vīri pacēla glāzes pie lūpām.

-   Nepārspējams, viens no vīriem teica.

-   Andradas vīns, Vēlā Raža, sacīja otrs, vīrietis ar apaļām acīm.

Trešais papurināja galvu. Andradas jā, bet Pūķa Gads, — viņš svinīgi sacīja.

Ceturtais pamāja ar galvu un bijīgi iedzēra vēl vienu malku.

Piektais vīrs, kurš bija pirmais sācis runāt, pacēla savu māla krūzi pret Tenaru un teica: Tu cienā mūs ar karaļa vīnu, kundze.

-   Tas bija Ogiona vīns, Tenara atbildēja. Šī bija Ogiona māja. Šī ir Aihala māja. Vai jūs to zinājāt, kungi?

-    Zinājām, kundze. Karalis atsūtīja mūs uz šo māju, domādams, ka arhimags būs atnācis šurp, un, kad Havnoru un Rouku sasniedza vēsts, ka viņa skolotājs miris, karalis vēl vairāk jutās par to pārliecināts. Bet no Roukas uz šejieni arhimagu atnesa pūķis. Un kopš tā laika ne­viens vārds un neviena vēsts no viņa nav sasniegusi ne Rouku, ne karali. Un karalim dziļi sirdī nedod miera jautājums, kurš ļoti rūp arī mums, pārējiem: vai arhimags ir šeit, vai viņš ir sveiks un vesels? Vai viņš atnāca šurp, kundze?

-   Es nevaru to teikt, Tenara atbildēja, taču tā bija vārguma balss, un viņa redzēja, ka arī vīri tā domā. Stā­vēdama aiz galda, viņa saņēmās un izslējās staltāk. Tas ir, es to negribu teikt. Manuprāt, ja arhimags vēlēsies braukt turp, tad viņš brauks. Ja viņš vēlas palikt nesastapts, tad jūs viņu nesastapsiet. Jūs taču nemeklēsiet viņu pret viņa paša gribu, kungi.

Vecākais un garākais no vīriem teica: Karaļa griba ir mūsu griba.

Pirmais runātājs samierinoši piebilda: Mēs esam tikai sūtņi. Kas ir starp karali un Visu Salu arhimagu, tas lai paliek starp viņiem. Mums tikai jānodod ziņa un jā­saņem atbilde.

-  Ja varēšu, es gādāšu, lai jūsu ziņa viņu sasniedz.

-   Un atbilde? vecākais vīrietis noprasīja.

Tenara neko neatbildēja, un pirmais runātājs teica: Mēs pavadīsim šeit dažas dienas Re Albi valdnieka mājā, kurš, uzzinājis par kuģi no Havnoras, laipni pie­dāvāja mums savu viesmīlību.

Viņa itin kā sajuta lamatas, cilpas savilkšanos, kaut gan nesaprata, kāpēc. Zvirbuļvanaga neaizsargātība, ap­jauta par paša vājumu bija pārgājusi arī uz viņu. Satraukta viņa meklēja glābiņu pati savā ārienē, šķietamajā parastas sievas, pusmūža mājsaimnieces izskatā bet vai tas bija Šķietams? Tā reizē bija arī patiesība, vēl smalkāka un sarežģītāka par burvju apveidu maiņām un pārvērtībām… Noliekusi galvu, Tenara teica: Tas labāk piederēsies jūsu stāvoklim, kungi. Kā redzat, mēs Šeit dzīvojam ļoti vienkārši, tāpat kā vecais mags.

-     Un dzerat Andradas vīnu, piemetināja vīrietis, kurš bija pazinis dzēriena šķirni, glīts cilvēks ar zibošām acīm un uzvarošu smaidu. Tenara, turpinādama spēlēt savu lomu, stāvēja noliektu galvu. Bet, kad svešie bija atvadī­jušies un izgājuši pa durvīm Tenara saprata: lai kas viņa iz­liktos un lai kas viņa būtu, ja šie viri vēl nezina, ka viņa ir Gredzena sieviete Tenara, tad itin drīz viņi to uzzinās, kā arī uzzinās to, ka viņa pazīst arhimagu un patiešām ir vienīgais ceļš pie viņa, ja katrā ziņā gribēs Gedu atrast.

Kad svešinieki bija projām, Tenara dziļi nopūtās. Niedre darīja to pašu un beidzot aizvēra muti, kas visu apcie­mojuma laiku bija stāvējusi vaļā.

-Tas nu gan bija! viņa noteica dziļa apmierinājuma piesātinātā balsī un devās paskatīties, kurp aizstaigājušas kazas.

Terru iznāca no tumšā aizdurves kakta, kurā viņa bija norobežojusies no atnācējiem aiz Ogiona zižļa, Tenaras alkšņa nūjas un sava lazdas spieķīša. Viņa kustējās sa­springti, sāniski, kā allaž bija darījusi agrāk, pirms ieraša­nās Ogiona mājās; skatiens viņai bija nodurts, un sakrop­ļotā sejas puse gandrīz piespiesta pie pleca.

Tenara piegāja meitenei klāt un notupusies apskāva viņu. Terru, viņa teica, tie cilvēki tev neko nedarīs. Viņi neko sliktu negrib.

Meitene neskatījās uz Tenaru. Viņa ļāva sievietei sevi turēt kā nedzīvu koka gabalu.

-   Ja gribi, es viņus vairs neielaidīšu šajā mājā.

Pēc brīža meitene mazliet sakustējās un jautāja savā

piesmakušajā, asajā balsī: — Ko viņi darīs Zvirbuļva­nagam?

-    Neko, Tenara atbildēja. Neko sliktu. Viņi at­nāca… lai parādītu viņam godu.

Taču sieviete bija sākusi saprast, ko šis mēģinājums parādīt godu nozīmētu Zvirbuļvanagam tas nozīmētu noliegt viņa zaudējumu, noliegt viņa bēdas par zaudēto, piespiest viņu tēlot to, kas viņš vairs nav.

Kad Tenara palaida meiteni vaļā, Terru aizgāja pie sienas kambara un izvilka Ogiona slotu. Viņa cītīgi izslau­cīja vietu, kurā bija stāvējuši Havnoras vīri, aizslaucīja projām to pēdas, aizslaucīja svešo kāju atstātos putekļus no durvju priekšas un sliekšņa.

Vērodama viņu, Tenara kaut ko izlēma.

Viņa piegāja pie plaukta, kurā gulēja Ogiona trīs lielās grāmatas, un pameklējās tajā. Tur viņa atrada vairākas zoss spalvas un pusizkaltušu tintes pudelīti, taču nevarēja sameklēt nevienu papīra vai pergamenta strēmeli. Viņa sakoda zobus, ļoti nevēlēdamās postīt tik svētu lietu kā grāmata, un noplēsa plānu papīra sloksnīti no Rūnu grā­matas neaprakstītās beigu lapas. Apsēdusies pie galda, viņa iemērca spalvu tintē un sāka rakstīt. Ne tinte, ne vārdi negribēja viegli padoties. Viņa gandrīz neko nebija rakstījusi kopš tā laika, kad pirms gadsimta ceturkšņa sēdēja pie šī paša galda un Ogions, lūkodamies meitenei pār plecu, mācīja viņai hardiešu rūnas un Lielās Spēka rūnas. Tenara rakstīja:

aizej ozolmāja vidus ieleja saki strautam goha sūtija pieskatit dārzu aitas

Pārlasīt uzrakstīto viņai gāja gandrīz tikpat ilgi kā uzrakstīt. Tikmēr Terru bija beigusi slaucīt un saspringti vēroja Tenaru.

Tenara pierakstīja vēl vienu vārdu:

šovakar

-    Kur Niedre? viņa jautāja meitenei, salocīdama zīmīti uz pusēm un vēl vienu reizi. 1 Es gribu, lai viņa aiznes šo te uz Sūnas tantes māju.

Tenara ilgojās aiziet turp pati un ieraudzīt Zvirbuļvanagu, taču neuzdrošinājās, jo svešie varētu viņu pa­manīt; varbūt tie viņu pat novēro, cerēdami, ka sieviete aizvedīs viņus pie arhimaga.

-    Es aiziešu, Terru nočukstēja.

Tenara spēji paskatījās uz viņu.

-   Tev vajadzēs iet vienai, Terru. Garām ciematam ļ

Meitene pamāja ar galvu.

-   Dod to tikai viņam pašam!

Terru vēlreiz pamāja ar galvu.

Tenara paslēpa zīmīti meitenes kabatā, apskāva vin^ noskūpstīja un palaida. Terru devās projām un tagad vairs nebija ne sakumpusi, ne sagriezusies sāniski, bet skrēja brīvi un viegli viņa lido, Tenara nodomāja, redzēdama kā meitene pazūd vakara gaismā aiz tumšās durvju aplodas, lidodama kā putns, kā pūķis, kā bērns, kā brīva būtne.

Terru drīz bija atpakaļ ar Zvirbuļvanaga atbildi: Viņš teica, ka šovakar iešot prom.

Tenara to apmierināta noklausījās, juzdamās atvieg­lota, ka Geds pieņēmis viņas plānu un drīz aizkļūs prom no šiem sūtņiem un ziņām, kas viņu tā biedēja. Bet, kad vina bija pacienājusi Niedri un Terru ar atnesto varžu kāju mielastu, nolikusi Terru gulēt, nodziedājuši viņai dziesmu un palikusi sēžam viena bez lampas un pavarda uguns, viņas sirdi sāka mocīt bažas. Geds ir projām. Viņš nav stiprs, viņu moka apjukums un neziņa, viņam vaja­dzīgi draugi, un tagad viņš aizsūtīts projām no tiem, kuri ir un kuri gribētu būt viņa draugi. Viņš ir projām, bet viņai jāpaliek tepat, jāattur dzinējsuņi no viņa pēdām un vismaz jāuzzina, vai tie grasās palikt Gontā vai dosies atpakaļ uz Havnoru.

Geda panika un viņas pakļaušanās tai tagad sāka lik­ties gluži nesaprātīga, un tikpat nesaprātīga un nereāla likās ari iespēja, ka viņš patiešām varētu būt devies ceļā. Drīzāk viņš liks lietā savu atjautību un paslēpsies turpat kaut kur Sūnas mājās, turklāt tā ir pēdējā vieta visā Jūrzemē, kur karalis varētu sadomāt meklēt arhimagu. Daudz labāk būtu, ja viņš paliktu tur līdz karaļa sūtņu aizbraukšanai. Pēc tam viņš varētu atgriezties šeit,

Ogiona mājās, kurām viņš ir piederīgs. Un viss turpinātos tāpat kā līdz šim viņa rūpētos par Gedu, līdz viņš atgūs spēkus, bet Geds spirdzinātu viņu ar savu nenovērtējamo klātbūtni.

Zvaigznes durvju spraugā aizsedza ēna. Cst! Vai tu vēl neguli? Istabā ienāca Sūnas tante. Tā, prom ir, viņa noteica noslēpumainā un pacilātā balsī. Aizgāja pa veco meža ceļu. Teica, ka rit iešot lejā uz Vidusielejas ceļu, garām Ozolu Avotiem.

-    Labi, — sacīja Tenara.

Izturēdamās pārdrošāk nekā parasti, Sūna bez uz­aicinājuma apsēdās. Es viņam iedevu līdzi klaipu mai­zes un siera gabalu ceļam.

-   Paldies, Sūna. Tas bija labi darīts.

-       Gohas kundze, Sūnas balss tumsā ieskanējās stiepti un dziedoši kā viņas burvestību meldijas. Es tev kaut ko gribēju pasacīt, mīlulīt, kauču nemēģināšu iet tālāk par to, ko zinu, jo es zinu, ka tu esi dzīvojusi starp lieliem ļaudīm un pati bijusi liela viņu vidū, un šī doma aizdara manas lūpas. Un tomēr es zinu, ka ir lietas, ko tu nevari zināt ar visām savām iemācītajām rūnām un Senvalodu, un visām zinībām, ko tu esi ieguvusi no gud­rajiem tur, svešajās zemēs.

-   Tā ir, Sūna.

-    Nu tad labi. Redzi, kad mēs runājām par to, ka burve pazīst burvi un spēks pazīst spēku, un es teicu par viņu, kurš tagad ir devies ceļā, ka viņš vairs nav mags, lai kas viņš būtu bijis, un tu to joprojām noliedzi… Bet man bija taisnība, vai ne?

-Jā.

-   Jā. Taisnība.

-    Viņš pats man to pateica.

Skaidrs, ka pateica. Viņš nemelo un nestāsta, ka tas irtā un šis ir šitā, līdz otrs vairs nezina, kurā galā taisnība. Tas nu man jāteic viņam par labu. Un viņš nav ari no tiem, kas mēģinās vilkt pajūgu bez vērša. Bet es teikšu skaidri un gaiši: es priecājos, ka viņš ir prom, jo tas nu vairs neiet, tas nekā vairs neiet tagad, kad ar viņu viss ir citādi, nekā bijis.

Tenara nesaprata, ko vecā sieviete runā, un skaidrs likās vienīgi salīdzinājums ar vērsi un pajūgu. Es ne­zinu, kāpēc viņš tik ļoti baidās, Tenara teica. Tas ir, es itin kā zinu, bet nesaprotu, kāpēc viņam jāmokās ar tādu kaunu. Un es zinu, ka viņš domā: viņam vajadzēja nomirt. Bet man visa saprašana par dzīvi ir tāda, ka jādara savs darbs un ka to var padarīt. Tas ir prieks, gandarījums un viss pārējais. Un, ja cilvēks nevar darīt savu darbu vai tas tiek atņemts, kāda tad vairs jēga? Kaut kas ir vajadzīgs…

Sūna klausījās un māja ar galvu kā dzirdēdama gudrus vārdus, bet pēc neliela klusuma brīža viņa teica: Skaidrs, ka ir dīvaini vecam vīram būt par piecpadsmit gadus vecu zēnu!

Tenara gandrīz pajautāja: "Par ko tu runā, Sūna?" bet kaut kas viņu atturēja. Viņa aptvēra, ka visu laiku klausās, vai neizdzirdēs Gedu nākam mājās no saviem kalnu klejojumiem, ka klausās, vai neizdzirdēs ieska­namies viņa balsi, un apjauta: viņas fiziskā esība noliedz Geda prombūtni. Tenara spēji paskatījās uz burvi, kura kā bezveidīgs, izplūdis melnums tumsnēja virs Ogiona krēsla blakus izdzisušajam pavardam.

Ak! Tenara klusi izsaucās, juzdama, ka prātu pārņem milzums svarīgu domu vienlaikus.

_ Lūk, kāpēc, viņa noteica. Lūk, kāpēc es nekad…

Krietnu brīdi klusējusi, viņa jautāja: Vai viņi… vai burvji… vai tā ir burvība?

-    Protams, protams, mīlulīt, Sūna atbildēja. Vini sevi nobur. Daži runā, ka viņi noslēdzot līgumu, kā ačgārni apgrieztas laulības, ar zvērestiem un visu, ko vajag un tā dabūjot sev spēku. Bet manām ausīm tas skan kaut kā nepareizi, tāpat kā darīšanas ar Senajiem Spēkiem un tik tālu neviena īsta ragana neies. Un vecais mags, tas ari man teica, ka viņi tā nedarot. Esmu gan pazinusi dažas burves, kas tā darījušas, un nekāda nelaime no tā nav cēlusies.

-   Tās, kuras mani uzaudzināja, tā darīja, pretī solīdamas jaunavību.

-   Ā, jā, dzīvot bez vīriešiem, tu man stāstīji… un tie einuki… Briesmīgi!

-    Bet kāpēc, kāpēc… Kāpēc es nekad neiedomājos?

Burve skaļi iesmējās. Tāpēc, ka tas ir viņu spēks,  mīlulīt. Tu nedomā! Tu nevari! Un viņi arī ne, kopš ir sevi nobūruši. Kā lai viņi to varētu? Kad reiz dabūjuši savu spēku? Tas neiet, saproti, tas neiet. Nevar dabūt, ja nedod pretī. Tā tas ir visās lietās. Un viņi to zina, tie burvestību vīri, vīri ar spēku, viņi to zina labāk par visiem. Bet redzi, vīrietim nav viegli nebūt vīrietim, kaut ar viņš mācētu noburt sauli lejā no debesīm. Tāpēc viņi to izdzen no prāta, izdzen ar savām sasaistīšanas burvībām. Un tā pa īstam. Pat šajos ļaunajos laikos, kādos mēs pašlaik dzī­vojam, kad visas burvības iet greizi un nekas nav, kā vajag, es neesmu dzirdējusi, ka jebkāds burvis lauztu šo varu un izmantotu savu spēku miesas priekiem. Pat vis­ļaunākie bītos to darīt. Protams, ir tādi, kas pārtiek no uzburtām ilūzijām, bet tie tikai muļķo paši sevi. Un vēl ir šādi tādi sīki pesteļotāji, katlu lāpītāji un triku taisītāji, tie reizēm mēģina ar savām mākām pievilināt lauku sievietes, bet, cik man zināms, no tādām burvestībām nav lielas jēgas. Ir tā, ka tas viens spēks ir tikpat liels kā tas otrs, un katrs iet uz savu pusi. Tā man tas izskatās.

Tenara bridi sēdēja, iegrimusi domās. Beidzot viņa teica: Viņi sevi sadala.

_ Jā. Burvim tas jādara.

-   Bet tu to nedari.

-    Es? Es tak esmu tikai veca ciemata ragana.

-    Cik veca?

Pēc brīža Sūnas balss tumsā ar tādu kā smieklu pie­skaņu atsaucās: Pietiekami veca, lai dzīvotu bez kla­patām.

-   Bet tu teici… Tu neesi dzīvojusi atturībā.

-    Ko tas nozīmē, mīlulīt?

-Tā kā burvji.

-     Ā, nē. Nē, nē! Nekad neesmu bijusi skaistule, bet es mācēju uz viņiem tā paskatīties… Saproti, mīlulīt, es viņus nenobūru, nē… Pietiek, ja māk paskatīties, un klāt viņš būs, tik droši kā vārnas ķērciens—pēc dienas, divām vai trim viņš atnāks uz manu māju: "Man vajag zāles sunim pret kašķi," "Man vajag tēju priekš slimās vecās­mātes," bet es labi zināju, ko viņiem vajag, un, ja man viņi pietiekami patika, tad reizēm viņi to dabūja. Un par mīlestību, tikai par mīlestību es nebiju no tādām, pati saproti, ir jau ari tādas raganas, bet tās apkauno savu mākslu, tā es saku. Darbu es daru par naudu, bet prieku sev ņemu par mīlestību, tā es saku. Un nebija jau prieki vien. Sen, sen, pirms daudziem gadiem es biju kā traka uz vienu vīrieti, skaists bija no vaiga, bet cietu, saltu sirdi. Nu jau sen miris. Tēvs tam Taunsendam, kurš te tagad dzīvo, tu jau viņu pazīsti. Ak, es tā biju ieskatījusies tai vīrā, ka nežēloju visas savas mākslas, izmēģināju, kādas vien burvestības mācēju, bet viss velti. Pa tukšo. Kacena

dzīslās asinis nerit… Un šurp uz Re Albi es atnācu, kad biju vēl gluži meitene, jo man gadījās nepatikšanas ar vīrieti no Gontas ostas. Bet par to es nedrīkstu runāt, jo viņi bija bagāti, ievērojami ļaudis. Spēks bija viņiem, nevis man! Viņi negribēja, ka dēls pinas ar tādu vienkāršu skuķi kā es, ar netīru slampu, tā viņi teica, un būtu mani novākuši pie malas, nosituši kā kaķeni, ja es nebūtu atbēgusi uz šejieni. Bet, ak, kā man patika tas puisis, ar tādām apaļām, samtainām rokām un kājām, un lielām, tumšām acīm. Redzu viņu kā šodien, pēc visiem šiem gadiem…

Ilgi viņas sēdēja tumsā klusēdamas.

-       Kad tu biji ar vīrieti, Sūna, vai tev vajadzēja atdot savu spēku?

-   Ne drusciņās, burve apmierināta atbildēja.

-       Bet tu teici: nevar dabūt, ja nedod. Tātad vīriešiem un sievietēm tas ir dažādi?

-   Kas viņiem nav dažādi, mīlulīt?

- Es nezinu, Tenara sacīja. Man liekas, mēs paši radām lielāko daļu atšķirību un pēc tam žēlojamies par tām Es nesaprotu, kāpēc maģijas mākslai, kāpēc spēkam jādarbojas dažādi vīrietī burvī un sievietē burvē. Ja nu vienīgi pats spēks ir citāds. Vai māksla.

-   Vīrietis izdod, mīlulīt. Sieviete ieņem.

Tenara sēdēja klusēdama, taču nejutās apmierināta.

-      Mūsu spēks ir sīks blakus viņu spēkam, sacīja Sūna. Bet tas iet dziļi. Tās ir saknes. Kā vecs kazenāju biezoknis. Bet burvja spēks ir kā egle liela, diža un stalta, taču vētrā tā nolūzīs. Kazenāju biezokni neizpostīs nekas. Viņa pasmējās savus vistas klukstiem līdzīgos smieklus, apmierināta ar atrasto salīdzinājumu. — Nu re tā! viņa moži turpināja. Tāpēc es saku: ir labāk ka viņš ir prom un vairs te neapgrozās, citādi ciemata ļaudis sāktu runāt.

-Runāt?

-  Tu esi godājama sieviete, mīlulīt, un sievietes labā slava ir viņas bagātība.

-   Viņas bagātība, Tenara tikpat neizteiksmīgi at­kārtoja, tad vēlreiz noteica: Viņas bagātība. Viņas dār­gums. Viņas mantība. Viņas vērtība… Sieviete piecēlās, nespēdama mierīgi nosēdēt, un izvingrināja muguru un rokas. Kā pūķiem, kuri atrada alas, kuri uzcēla cie­tokšņus saviem dārgumiem, savai mantībai, lai vienmēr justos droši, lai gulētu uz saviem dārgumiem, lai saaugtu ar saviem dārgumiem. Ieņemt, ieņemt un nekad neizdot!

-   Gan sapratīsi, kāda vērtība ir labai slavai, kad būsi to zaudējusi, Sūna sausi izmeta. Tā nav viss. Bet tās vietu ir grūti aizpildīt.

-   Vai tu gribētu atmest savu burves dzīvi, lai kļūtu par godājamu sievieti, Sūna?

-   Nezinu, Sūna pēc brīža domīgi atbildēja. Un nezinu, kā es to varētu. Uz to vienu man varbūt ir dotības, bet uz otru ne.

Tenara piegāja vecajai sievietei klāt un saņēma viņas rokas. Pārsteigta par šo rīcību, Sūna piecēlās kājās un atrāvās mazliet atpakaļ, bet Tenara pievilka viņu sev tu­vāk un noskūpstīja vecīgo vaigu.

Burve pacēla roku un nedroši pieskārās Tenaras ma­tiem; īsais glāsts atgādināja Ogiona pieskārienu. Pēc tam viņa atrāvās un, neskaidri nomurminājusi kaut ko par iešanu mājās, devās uz durvīm, tad apstājās un pajautāja: Vai varbūt tu labāk gribi, lai es palieku tepat kamēr te klimst tie svešzemnieki?

-   Ej vien, Tenara atbildēja. Es esmu pieradusi pie svešzemniekiem.

Tonakt, laizdamās miegā, viņa atkal ienira plašajos vēja un gaismas klajumos, taču gaisma bija dūmakaina sarkana, oranžsarkana un dzintarkvēla, it kā gaiss būtu nevis gaiss, bet uguns. Šajā stihijā viņa gan bija, gan nebija; viņa lidoja vējā un pati bija vējš, vēja brāzma spēks, kas ticis brīvībā; šoreiz neviena balss nesauca viņas vārdu.

No rīta Tenara sēdēja uz sliekšņa, sukādama matus. Viņa nebija gaišmate kā vairums kargadiešu; viņas āda bija gaiša, bet mati melni. Tie joprojām bija tumši, un sirmu pavedienu tajos tikpat kā nemanīja. Tenara bija tos izmazgājusi, izmantodama sildīt uzlikto ūdeni, jo šodien viņa bija nolēmusi mazgāt veļu; Geds ir projām, un viņas labā slava vairs nav apdraudēta. Sukādama matus, viņa tos žāvēja saulē. Karstajā, vējainajā rītā sukas saros zibēja dzirksteles; sprikstēdamas tās atlēca no plīvojošajiem matu galiem.

Terru, pienākusi no aizmugures, vēroja viņu. Tenara pagrieza galvu un ieraudzīja, ka meitene ir viscaur saspringusi un gandrīz trīc.

-    Kas ir, putniņ?

-   Uguns lido, meitene atbildēja ar bailēm vai varbūt ar sajūsmu balsī. — Pa visām debesīm!

-Tās ir tikai dzirksteles no maniem matiem, Tenara, mazliet iztrūkusies, atbildēja. Terru smaidīja, un viņa ne­atcerējās, ka būtu meiteni agrāk redzējusi smaidām. Terru izstiepa abas rokas, veselo un sadedzināto, it kā tiekdamās pieskarties un lidot līdzi netveramajiem zibšņiem ap Tenaras vaļā atlaistajiem, plīvojošajiem matiem — Uguns, uguns lido ārā! meitene atkārtoja un iesmējās.

Tajā brīdī Tenara sev pirmoreiz jautāja, kādu šī mei­tene viņu redz, kādu viņa redz pasauli, un saprata, ka

nezina atbildi: nezina, ko redz cilvēks ar izdedzinātu aci. Atmiņa uznira Ogiona vārdi: "Tie baidīsies no viņas," taču Tenara nejuta nekādu baiļu no meitenes. Viņa vēlreiz sparīgi izvilka suku caur matiem, ļaudama uzzibēt dzirkstelēm, un vēlreiz dzirdēja piesmakušos, līksmos smieklus.

Tenara izmazgāja palagus, trauku dvieļus, savus veļas gabalus, lieko kleitu, Terru kleitas un, pārliecinājusies, ka visas kazas atrodas iežogotajā aplokā, izklāja drēbes žāvēties pļavas sausajā zālē, Šur tur nostiprinādama tās ar akmeņiem, jo pūta spēcīgs vējš, brāzmodams vasaras beigu skurbo nemieru.

Terru bija manāmi izaugusi. Viņa joprojām bija ļoti maza un sīka savam vecumam meitene varēja būt gadus astoņus veca bet pēdējo pāris mēnešu laikā, kopš ievainojumi beidzot aizdzijuši un sāpes mitējušās, viņa bija sākusi vairāk skraidīt un vairāk ēst. Drēbes, kas bija mantotas no Cielavas jaunākās meitas, piecus gadus ve­cas meitenes, viņai strauji kļuva par mazām

Tenara nolēma, ka aizstaigās līdz ciematam un iegrie­zīsies pie audēja Vēdekļa varbūt viņš iedos kādu au­dekla gabalu, pateikdamies par atkritumiem, ko viņa al­laž sūtīja vecā vīra cūkām. Vajadzētu pašūt Terru kaut ko no drēbēm. Turklāt būtu patīkami atkal apciemot veco Vēdekli. Ogiona nāve un Geda slimība labu laiku bija atturējusi Tenaru no ciemata un kādreiz pazīstamajiem ļaudīm. Šīs likstas atkal bija atrāvušas viņu no tā, ko viņa pazina, ko mācēja darīt, no pasaules, kurā viņa bija izvēlējusies dzīvot, no pasaules, kurā nebija nedz karaļu, nedz karalieņu, nebija lielas varas un valstības, augstu mākslu, ceļojumu un piedzīvojumu (kavēdamās šajās domās, Tenara pārliecinājās, ka Terru ir kopā ar Niedri, un devās uz ciematu), bet bija vienkārši cilvēki ar saviem

vienkāršajiem darbiem, cilvēki, kuri precējās, audzinaj bērnus, apstrādāja zemi, šuva un mazgāja. Viņa juta šajās domās tādu kā atriebīguma garšu, it kā raidītu tās Gedam kurš tagad jau varēja būt pusceļā uz Vidusieleju. Tenara iztēlojās viņu uz ceļa, netālu no ieplakas, kurā viņas Te nu bija pārnakšņojušas. Acu priekšā iznira kalsnais vīrietis ar pelnu krāsas matiem, kas kluss un vientuļš gāja pa ceļu ar burves iedoto maizes riku kabatā un smagu bēdu nastu uz sirds.

"Varbūt tev laiks saprast," Tenara viņam domās teica, "varbūt tev laiks aptvert, ka visu tu Roukā neesi iemācījies!" Pēc šī svinīgā paziņojuma viņas acu priekšā uz­peldēja cits tēls: viņa ieraudzīja Geda tuvumā vienu no vīriem, kuri bija stāvējuši uz tā paša ceļa, gaidīdami viņu un Terru. Neviļus viņa iesaucās: Ged, uzmanies! baiļodamās par viņu, jo viņam rokā nebija pat nūjas. Tenara acu priekšā redzēja nevis plecīgo vīrieti ar ūsām, bet citu no svešinieku bara, pajaunu vīrieti ar ādas cepuri galvā, to, kurš bija cieši raudzījies uz Terru.

Tenara paskatījās augšup uz mazo namiņu blakus Vēdekļa mājai, kurā viņa kādreiz bija dzīvojusi. Starp to un sevi viņa ieraudzīja ejam kādu vīrieti. Tas bija tas pats vīrietis, kuru viņa tikko bija atcerējusies un iztēlo­jusies, — vīrietis ar ādas cepuri galvā. Viņš pagāja garām namiņam un garām audēja mājai, sievieti neredzējis. Tenara noskatījās, kā viņš neapstādamies dodas augšup pa ciemata galveno ceļu. Vīrietis gāja vai nu uz kalnu ceļa pagriezienu, vai arī uz valdnieka savrupmāju.

Pati nezinādama, kāpēc, Tenara viņam sekoja, lai re­dzētu, kurp svešais nogriezīsies. Vīrietis devās kalnā, Re Albi valdnieka nama virzienā, nevis lejup pa ceļu, kur bija aizgājis Geds.

Tad Tenara griezās atpakaļ, lai apciemotu veco Vē­dekli.

Kaut gan Vēdeklis dzivoja noslēgti kā vairums audēju, savā biklibā viņš bija izturējies laipni pret kargadiešu meiteni un modri sargājis viņu. Cik daudzi, Tenara nodo­māja, cik daudzi sargājuši viņas labo slavu! Tagad Vē­deklis bija gandrīz akls, un ar aušanu nodarbojās galveno­kārt viņa mācekle. Vecais vīrs priecājās par atnācēju. Viņš cienīgi sēdēja vecā, grebumiem rotātā krēslā zem priekš­meta, kurš bija devis viņam ikdienas vārdu: tas bija ļoti liels, izkrāsots vēdeklis, dārgs ģimenes mantojums; dzim­tas stāsts vēstīja, ka to viņa vectēvam uzdāvinājis kāds augstsirdīgs pirāts pateicībā par to, ka tas viņam vajadzī­bas reizē ātri noaudis buras. Vēdeklis bija atvērtā veidā izlikts pie sienas visu apskatei. Atkal to ieraudzīdama, Tenara tūdaļ pazina glezni izkrāsotos vīriešus un sievietes krāšņajos, zilzaļsārtajos tērpos un Havnoras Lielās ostas torņus, tiltus un karogus. Re Albi viesi bieži tika vesti šurp apskatīt šo vēdekli. Visi bija vienisprātis, ka tā ir visskaistākā lieta visā ciematā.

Tenara izteica savu sajūsmu, zinādama, ka tādējādi iepriecinās veco vīru, turklāt vēdeklis patiešām bija ļoti skaists un viņš sacīja: Diez vai tu visos savos ceļo­jumos esi redzējusi daudz lietu, kas varētu mēroties ar šo te?

-   Nē, neesmu vis. Vidusielejā nekā tamlīdzīga nav, — Tenara atbildēja.

-    Vai tad, kad tu dzīvoji šeit, manā namiņā, es tev kādreiz parādīju tā otru pusi?

-   Otru pusi? Nē, viņa atbildēja, un tad vairs nelīdzēja nekas: vēdeklis katrā ziņā bija jānoņem no sienas, un viņai vajadzēja kāpt augšā, lai to uzmanīgi noāķētu, jo vecais audējs nevarēja ne pietiekami labi redzēt, ne

uzkāpt uz krēsla. Viņš deva raižpilnus norādījumus Tenara ielika vēdekli viņam rokās, un viņš pārlaida tam savu aizplīvuroto skatienu, mazliet pievēra vēdekli, lai pārliecinātos, ka spraišļi darbojas brīvi, tad aizvēra to pavisam, apgrieza otrādi un pasniedza Tenarai.

—        Ver vaļā lēnām! viņš teica.

Tenara darīja, kā teikts. Vēdekļa ielocēm sakustoties acu priekšā sāka locīties pūķi. Smalkām, gleznām līnijām uzkrāsoti uz dzeltenā zīda, tie slīdēja un kustējās starp mākoņiem un kalnu virsotnēm bāli sārti, zili un zaļi, tāpat kā cilvēku stāvi otrā pusē.

—        Pacel to pret gaismu! večuks teica.

Tenara pacēla vēdekli un, gaismai plūstot caur zīdu, I redzēja abas puses, abus auduma gleznojumus, saplūstam vienā — mākoņi un kalnu galotnes bija pilsētas torņi, vīriešiem un sievietēm bija spārni, un pūķi lūkojās pretī ar cilvēku acīm.

—        Vai redzi?

—        Redzu, viņa nomurmināja.

—        Es tagad to redzu vairs tikai gara acīm Nav daudz tādu, kam es to rādītu.

—        Tas ir brīnumains.

—        Es to gribēju parādīt vecajam magam, Vēdeklis teica, bet vienmēr gadījās te šis, te tas, un tā es nepaguvu to izdarīt.

Tenara vēlreiz apgrieza vēdekli, turēdama to pret gaismu, tad nolika atpakaļ iepriekšējā stāvoklī; pūķi pa­zuda tumsā, un vīrieši un sievietes pastaigājās dienas­gaismā.

Pēc tam Vēdeklis izveda Tenaru ārā parādīt savas cūkas; abi glītie barokļi teicami pieņēmās apaļumā, ie­dami pretī rudens desu laikam. Abi pārrunāja Niedres neveiklības cūkēdiena piegādē. Tenara pastāstīja vecajam viram, ka gribētu kādu auduma gabalu, lai pašūtu mazajai kleitu, un Vēdeklis, juzdamies par to ļoti iepriecināts,tūdaļ sadabūja viņai prāvu gabalu smalka linu audekla; tikmēr jaunā sieviete, Vēdekļa mācekle, kura reizē ar vecā audēja amatu šķita pārņēmusi ari viņa noslēgtību, sarauktu pieri nemitīgi klabināja platās stelles.

Iedama mājup, Tenara mēģināja iztēloties pie šīm stellēm Terru. Tā varētu nodrošināt pieklājīgu iztiku. Darbs lielākoties ir vienmuļš, visu laiku atkārtojas viens un tas pats, taču aušana tiek uzlūkota par cienījamu amatu un dažu meistaru rokās pat par izsmalcinātu mākslu. Un cilvēki ir pieraduši, ka audēji mēdz būt noslēgti, bieži vien neprecējušies, itin kā pilnīgi iegrimuši savā darbā, taču pret viņiem vienmēr izturas ar bijību. Un, strādājot istabā pie stellēm, Terru nevienam nevajadzētu rādīt savu seju. Bet nagotai nūjai līdzīgo roku? Vai šī roka spētu mest atspoli, valdīt stelles? Un vai meitenei tiešām visu mūžu vajadzēs slēpties?

Bet ko lai viņa dara? "Zinot, kāda būs viņas dzīve…"

Tenara piespieda sevi domāt par kaut ko citu. Par kleitu, kas jāšuj. Cielavas meitas apģērbi bija no rupjas, pašaustas drānas, pelēki un neizskatīgi. Pusi no šī audekla varētu nokrāsot dzeltenu vai varbūt sarkanu ar purva rubijām un vēl pašūt virsū valkājamu baltu priekšautu vai virskleitiņu ar volānu. Vai tiešām meitene jānobē­dzina tumšā kaktā pie stellēm un viņa nekad nevarēs valkāt svārkus ar volānu? Ja audumu piegriezīs uzmanīgi, vēl paliks pāri gabals kreklam un otram priekšautiņam.

Terru! Tenara iesaucās, tuvodamās mājai. Kad vina gāja projām, Niedre un Terru bija palikušas kārklu aplokā. Tenara iesaucās vēlreiz, gribēdama parādīt Terru atnesto drēbi un pastāstīt viņai par iecerēto kleitu. No

dzesētavas puses neveikli tuvojās Niedre, vilkdama pavadā Kripatu.

-   Kur Terru?

-      Pie tevis, Niedre tik nesatricināmi atbildēja, ka Tenara vispirms paskatījās apkārt un tikai pēc tam saprata, ka Niedrei nav ne jausmas, kur meitene atrodas un viņa tikai pateikusi to, kam gribētu ticēt.

-   Kur tu viņu atstāji?

Niedrei nebija ne jausmas. Agrāk viņa nekad nebija Terru pametusi, un šķita, ka viņa apjēdz: Terru jācenšas pēc iespējas neizlaist no acīm, tāpat kā kazas. Bet varbūt tā bija Terru, kura to visu laiku sapratusi un pati turējusies pārējo redzeslokā? Tā nodomāja Tenara, nekā sakarīga no Niedres neizdibinājusi, un sāka meklēt un saukt mei­teni, taču atbildes nebija.

Cik vien ilgi iespējams, viņa vilcinājās tuvoties krau­jas malai. Pirmajā ierašanās dienā Tenara bija paskaid­rojusi Terru, ka vina nedrīkst viena kāpt lejā pa stāvajiem laukiem lejpus mājas vai staigāt gar stāvo krauju ziemeļu pusē, jo ar vienu aci ir grūti pareizi novērtēt attālumu vai dziļumu. Terru bija paklausījusi. Viņa vienmēr paklausīja. Taču bērni mēdz aizmirst. Nē, Terru neaiz­mirstu. Bet viņa varētu pievirzīties pārāk tuvu malai, pati to nemanīdama. Nu, protams, vina būs aizgājusi uz Sūnas mājām! Noteikti, jo vakar vakarā taču viņa aizgāja turp viena pati un tagad vairs nebaidītos iet vēlreiz. Jā, citādi nevar būt!

Bet arī tur viņa meiteni neatrada. Sūna nebija Terru redzējusi.

Es viņu atradīšu, es atradīšu, mīlulīt! burve mie­rināja Tenaru, tomēr viņa nesteidzās augšup pa meža taku meklēt Terru, kā Tenara bija cerējusi, bet sāka vīt matus mezglā, grasīdamās ķerties pie meklēšanas burvībām.

Tenara aizskrēja atpakaļ uz Ogiona mājām, visu laiku saukdama meiteni vārdā. Šoreiz viņa pārlaida skatienu stāvaiam pļavām lejpus mājas, cerēdama ieraudzīt sīko stāvu spēlējamies starp lielajiem laukakmeņiem. Taču vina redzēja tikai jūru, viļņu sagrumbotu, tumšu jūru savas nokalnes tālākajā malā, un viņu pārņēma šķebīgs nespēks.

Tenara saukdama aizgāja līdz Ogiona kapam un pa meža laku pakāpās vēl gabaliņu augšup. Kad viņa nāca par pļavu atpakaļ, piekūns medīja tajā pašā vietā, kur to nesen bija vērojis Geds. Šoreiz putns metās lejup, cirta ar knābi un pacēlās gaisā ar sīku radījumu ķetnās. Tas strauji laidās uz mežu. Baro mazuļus, Tenara nodomāja. Daudz dažādu, ļoti spilgtu un precīzu domu reizē uznira viņas prātā, kad viņa gāja garām zālē izklātajai, tagad jau izžuvušajai veļai: jāatceras pirms tumsas to savākt… Vēlreiz uzmanīgāk jāpārmeklē mājas apkārtne, dzesetava, slaukšanas nojume. Tā ir viņas vaina. Viņa likusi tam notikt, domādama, ka varētu padarīt Terru par audēju, nobēdzināt viņu tumsā, lai strādā, lai ir godājama. Kaut gan Ogions teica: "Māci viņu, māci viņai visu, Tenara!" Kaut gan viņa labi zina: ļaunumam, kas nav labojams, ir jāpaceļas pāri. Kaut gan labi zināja, ka bērns viņai uzti­cēts, tomēr neprata attaisnot šo uzticību, pievīla bērnu, zaudēja viņu, zaudēja savu lielo likteņa dāvanu.

Rūpīgi pārmeklējusi visas pārējās ēkas, Tenara atkal iegāja mājā, ieskatījās nišā un apgāja apkārt otrai guļvietai. Tad viņa sev ielēja ūdeni, jo mute bija izkaltusi, gluži kā smilšu pilna.

Aizdurves puskrēslā sakustējās trīs koka nūjas Ogi­ona zizlis un abi ceļa spieķi, un viens no tiem teica: Šeit.

Meitene bija notupusies tumšajā kaktā, tik ļoti sarā­vusies čokurā, ka izskatījās sīkāka par šuneli; galvu viņa

bija ievilkusi plecos, rokas un kājas savilkusi kopā, vie nīgo aci aizmiegusi ciet.

Mazo putnēn, mazo zvirbulēn, mazo dzirkstelit kas noticis? Kas tevi sabiedējis? Ko tev kāds nodarījis?

Tenara pacēla sīko augumiņu, kas bija savilcies stingri kā akmens, un pašūpoja to rokās. Kā tu varēji mani tā pārbiedēt? Kāpēc tu slēpies no manis? Ai, cik es biju dusmīga!

Tenarai plūda asaras, krizdamas meitenei uz sejas. Ai, Terru, Terru, Terru, neslēpies vis no manis! Sasprindzinātie locekļi nodrebēja un lēnām atslāba Terru sakustējās un spēji pieplaka Tenarai, iespiezdama seju bedrītē starp Tenaras krūti un plecu, tad pieplaka vēl ciešāk, līdz tvēriens kļuva krampjains un izmisīgs. Meitene neraudāja. Viņa neraudāja nekad, varbūt asaras viņai bija izdedzinātas un to vairs nebija. Taču no krūtīm viņai elsodams lauzās ilgs, sāpīgs vaids.

Tenara turēja meiteni un šūpoja, ilgi šūpoja. Ļoti, ļoti lēni izmisīgais tvēriens atslāba. Meitenes galva dusēja Tenarai pie krūtīm.

-   Pastāsti! sieviete nomurmināja, un meitene tikko dzirdamā, piesmakušā čukstā atbildēja: Viņš bija te.

Tenara vispirms iedomājās Gedu, un prāts, joprojām darbodamies izbīļa straujumā, pieķēra viņu, atgādināja: re, kas tev ir "viņš", garāmskriēdams greizi nosmīnēja, bet tūdaļ joņoja tālāk, dzīdams pēdas. Kas bija te?

Terru neatbildēja, bet Tenara jauta meitenē iekšējus drebuļus.

-      Vīrietis, Tenara klusi teica, vīrietis ar ādas cepuri galvā.

Terru vienreiz pamāja ar galvu.

-    Mēs viņu redzējām uz ceļa, kad nācām šurp. Atbildes nebija.

_ Tie Četri viri tie, uz kuriem es dusmojos, vai atce­ries? Viņš bija viens no tiem.

Bet tad viņa atcerējās, ka Terru bija zemu noliekusi galvu, slēpdama apdegušo sejas pusi, neskatīdamās aug­šup. kā viņa vienmēr darīja svešu cilvēku tuvumā.

-   Vai tu viņu pazīsti, Terru?

-Jā.

_ No… no tā laika, kad jūs dzīvojāt apmetnē pie upes?

Galvas mājiens.

Tenaras rokas cieši apskāva meiteni.

-   Un viņš bija te? sieviete pārjautāja, un visas iz­justās bailes runājot pārvērtās dusmās, svelošā niknumā, kas izšāvās cauri ķermenim kā ugunīga rīkste. Viņa sa­vādi iesmējās: — Hā! un tajā pašā brīdī atcerējās Kalesinu un viņa smieklus.

Taču cilvēkam, sievietei, tas nav tik vienkārši. Uguns ir jāapvalda. Un jānomierina bērns.

-   Vai viņš tevi redzēja?

-   Es paslēpos.

Pēc brītiņa Tenara, glāstīdama Terru matus, teica: Viņš tevi neaiztiks, Terru. Saproti un tici: viņš nekad tevi vairs neaiztiks. Ja viņš tevi vēl kādreiz redzēs, tuvumā būšu es, un tad viņam būs darīšana ar mani. Vai tu to saproti, mana mīļā, mana dārgā, mana skaistā? Tev nav jābaidās no viņa. tu nedrīksti no viņa baidīties. Viņš grib, lai tu bai­dies no viņa. Viņš barojas no tavām bailēm. Bet mēs lik­sim viņam badoties, Terru. Badināsim viņu tik ilgi, līdz viņš apēdīs pats sevi. Līdz aizrīsies, krimzdams pats savus pirkstus… Ai, ai, ai, neklausies vairs uz mani, es esmu tikai nikna, tikai nikna… Vai neesmu kļuvusi sarkana? Sarkana kā īsta gontiešu sieva, ko? Sarkana kā pūķis? Viņa mēģi­nāja jokot, un Terru, pacēlusi savilkto, biklo, uguns izēsto sejiņu, paskatījās uz viņu un teica-Jā. Tu esi sarkans pūķis.

Doma par to, ka vīrietis atnācis uz šo māju, iegājis iekšā, staigājis apkārt, meklēdams savu rokudarbu, varbūt pat vēlēdamies to papildināt, šī doma, ikreiz atgriezdamās Tenaras prātā, vairs nebija kā doma, bet drīzāk kā nelabuma lēkme, kā tieksme uz vemšanu. Tomēr dusmas pārmāca nelabumu.

Viņas piecēlās un nomazgājās, un Tenara nosprieda, ka vairāk par visu viņa šobrīd jūt izsalkumu. Man tukšs vēders, viņa sacīja Terru un sagatavoja abām pamatīgu maltīti: maizi, sieru, aukstas pupas ar eļļu un garšaugiem šķēlēs sagrieztu sīpolu un kaltētu desu. Terru kārtīgi paēda, un ari Tenara kārtīgi paēda.

Novākdama galdu, Tenara teica: Pagaidām es, Terru, nemaz neiešu projām no tevis un arī tu neiesi projām do manis. Labi? Tagad mums abām vajadzētu aiziet pie Sū­nas tantes. Viņa mēģināja ar burvībām tevi atrast, un tagad viņai vairs nav jāpūlas, bet viņa to varbūt nezina.

Terru sastinga uz vietas. Pametusi skatienu uz vaļējo durvju aili, viņa atrāvās atpakaļ.

- Un mums jāienes iekšā veļa. To mēs izdarīsim atpa­kaļceļā. Un, kad pārnāksim, es tev parādīšu, kādu audumu es šodien dabūju. Kleitai. Jaunai kleitai, tā būs tev. Sar­kana kleita.

Meitene stāvēja, ierāvusies sevī.

-      Ja mēs slēpsimies, Terru, mēs viņu barosim. Bet mēs ēdīsim. Un liksim viņam badoties. Nāc man līdzi!

Atvērto durvju aile, ceļš uz āru meitenei bija kā nepārvarams šķērslis. Viņa rāvās atpakaļ, slēpa seju, dre­bēja, klupa; bija cietsirdīgi dzīt viņu ar varu ārā no paslēp­tuves, taču Tenara bija neiežēlināma. Nāc! vina teica, un meitene nāca.

Sadevušās rokās, viņas aizgāja līdz Sūnas mājai. Rei­zi vai divas Terru uzdrīkstējās pacelt skatienu augšup.

Sūna nelikās pārsteigta, ieraugot nācējas, taču viņas skatiens bija dīvaini piesardzīgs. Viņa iesūtīja Terru mājā apskatit cālēnus, ko izperējusi vista ar raibo kaklu, un izvēlēties divus sev; Terru nevilcinādamās pazuda pa­jumtē.

-  Viņa visu laiku bija iekšā mājā, -Tenara teica. Pa­slēpusies.

_ Nav nekāds brīnums, sacīja Sūna.

-   Kāpēc? Tenara skarbi noprasīja. Viņai nebija no­skaņojuma spēlēt paslēpes.

-  Te… te visādi staigā, — burve teica bez īpašām bai­lēm, bet ar neomulības pieskaņu balsī.

-Te staigā nelieši! -Tenara iesaucās, un Sūna, paska­tījusies uz viņu, mazliet atrāvās atpakaļ.

-   Ek, nediena, viņa nopūtās. Ek, mīlulīt! Ap tevi plešas uguns, spožs uguns aplis visapkārt galvai. Es savērpu burvību, lai atrastu meiteni, bet tā man nedevās rokā. Aizgāja pati savu ceļu, un es vēl nezinu, vai tā ir beigusies. Manas domas ir sajukušas. Es redzēju lielas būtnes. Meklēju mazu meiteni, bet ieraudzīju viņus lidojam starp kalniem, lidojam starp mākoņiem. Un tagad tas pats apņem tevi, it kā tavi mati liesmotu ugunī. Kas noticis, kas par nelaimi?

-    Vīrietis ar ādas cepuri galvā, Tenara teica. Pa­jauns vīrietis. Gluži izskatīgs. Ar atplīsušu kamzoļa vīli uz pleca. Vai esi tādu redzējusi?

Sūna pamāja ar galvu. — Kungu mājā viņu nolīguši uz siena laiku.

-    Es tev stāstīju, ka viņa… Tenara pameta skatienu uz majas pusi, viņa bija kopā ar vienu sievieti un diviem vīriešiem, atceries? Tas bija viens no viņiem.

-Tātad viens no tiem, kuri…

-Jā.

Sūna stāvēja sastingusi kā kokā izcirsta vecas sievas statuja, kā stabs. Es nezinu, viņa beidzot teica. Man likās, ka zinu pietiekami daudz. Bet es nezinu. Ko… viņš… vai viņš būtu nācis… lai redzētu viņu?

-   Ja viņš ir tēvs, varbūt atnācis viņu atprasīt.

-   Atprasīt?

-   Bērns ir viņa īpašums.

Tenaras balss skanēja rāmi un vienmērīgi. Runādama viņa pacēla skatienu pret Gontas kalna virsotni.

-   Bet es domāju, ka viņš nav tēvs. Drīzāk šis ir tas otrs. Tas, kurš bija aizgājis pie manas draudzenes un teicis, ka bērns "apdedzinājies".

Sūna joprojām stāvēja apmulsusi bailēs no pašas paredzējumiem un vīzijām, no Tenaras niknuma, no atbaidoša ļaunuma jaušamās klātbūtnes. Viņa drūmi papurināja galvu. Es nezinu, burve teica. Man likās, ka zinu pietiekami daudz. Kā viņš varēja nākt atpakaļ?

-  Lai ēstu, Tenara atbildēja. Lai barotos. Es meiteni vairs neatstāšu vienu. Bet rīt priekšpusdienā tu, Sūna, varbūt varētu paturēt viņu kādu stundiņu šeit? Vai būsi ar mieru kamēr es aizeju līdz kungu mājai?

-  Jā, mīlulīt. Protams. Ja gribi, es viņai savērpšu pa­slēpšanas burvību. Bet… Bet viņi ir tur lielie vīri no Karaļa pilsētas…

-   Nu tad lai paskatās, kā dzīvo vienkāršie cilvēki, Tenara teica, un Sūna atkal atkāpās, it kā no vējā plan­došas uguns viņai pretī būtu uzvirmojis dzirksteļu spiets.

Viņi pļāva sienu valdnieka garajā pļavā, kas stiepās pār nogāzi, rīta spilgto ēnu izraibināta. Trīs pļāvējas bija sievietes, un, cik Tenara pa gabalu spēja saskatīt, no abiem vīriešiem viens bija zēns, bet otrs salīcis, sirms vecis. Gar nopļautajiem vāliem viņa devās uz pļāvēju pusi un apvaicājās vienai no sievietēm par vīrieti ādas cepurē.

Ā, tas no Velmutas, sieviete atbildēja. Nezinu, kur viņš palicis. Pienāca ari pārējie, labprāt izmanto­dami atelpu. Neviens nezināja, kur palicis vīrietis no Vidusielejas un kāpēc viņš nav siena vālā kopā ar pārē­jiem. -Tādi ilgi neturas vienā vietā, sacīja sirmais vīrs. Klaidoņu suga. Vai tu viņu pazīsti, kundze?

I Labprātāk nepazītu, Tenara atbildēja, i Viņš bija atnācis ložņāt ap manu māju un pārbiedēja bērnu. Es pat nezinu, kā viņu sauc.

I AŠais, tā viņš teica, zēns paskaidroja. Pārējie ska­tījās uz Tenaru vai novērsās un neteica neko. Viņi bija sākuši nojaust, kas ir šī sieviete kargadiete no vecā maga mājas. Pļāvēji bija Re Albi valdnieka nomnieki, kuri ar aizdomām uzlūkoja ciemata ļaudis un visu, kas saistīts ar Ogionu. Viņi uzasināja sirpjus, aizgriezās, izvietojās rindā un atsāka darbu. Tenara devās lejup pa piekalni, pagāja garām valriekstu koku rindai un tuvojās ceļam.

Uz ceļa gaidīja kāds vīrietis. Tenaras sirds salēcās Viņa noteiktā solī devās tam pretī.

Tas bija Apse, valdnieka nama burvis. Viņš stāvēja ceļmalas koka ēnā, graciozi atbalstījies uz sava garā priedeskoka zižļa. Kad Tenara iznāca uz ceļa, viņš tai jautāja: — Vai tu meklē darbu?

-Nē.

Manam valdniekam vajadzīgi laukstrādnieki. Karstais laiks nevilksies ilgi, un siens jādabū zem jumta.

Gohai, Krama atraitnei, viņa teiktie vārdi bija pilnīgi atbilstoši, un Goha pieklājīgi atbildēja: Tava māksla noteikti spēs atturēt lietu no pļavām, līdz siens būs savests šķūņos. Taču Apse zināja, ka viņa ir sieviete, kurai Ogions pirms nāves atklājis savu īsto vārdu, un, ņemot to vērā, viņa sacītais bija tik apvainojošs un apzināti neīsts, ka pauda nepārprotamu brīdinājumu. Tenara bija gribē­jusi pavaicāt, vai viņš zina, kur atrodas vīrietis, vārda Ašais. Taču viņa teica: Es atnācu pateikt darbu uzrau­gam, ka tas vīrs, kuru viņš pieņēmis palīgā vākt sienu, aizgāja no mana ciemata ar zagļa un vēl sliktāku slavu, un diez vai viņš gribētu, lai tāds apgrozās valdnieka nama tuvumā. Bet izskatās, ka tas ciivēks jau ir paguvis nozust.

Viņa mierīgi lūkojās Apsē, līdz tas ar jaušamu piespie­šanos atbildēja: Es par šiem ļautiņiem neko nezinu.

Tajā rītā, kad nomira Ogions, Tenarai Apse bija licies jauns cilvēks, izskatīgs gara auguma vīrietis ar pelēku apmetni un sudrabotu zizli. Tagad viņš tik jauns vairs neizskatījās, bet varbūt bija jauns, tikai tāds kā izkaltis un apvītis. Viņa skatiens un balss tagad pauda atklātu nicinājumu, un Tenara atbildēja Gohas balsī: Bez šau­bām. Es atvainojos. Viņa nevēlējās nokļūt nepatikšanās šī cilvēka dēļ. Tenara pagriezās, lai dotos uz ciemata pusi, bet Apse uzsauca: Pagaidi!

Tenara apstājās.

-  Tu teici: "Ar zagļa un vēl sliktāku slavu," bet neslava naudu nemaksā, un sievas mēle ir ļaunāka par zagli. Tu nāc šurp, lai musinātu strādniekus, lai sētu neva­lodas un melus, pūķa vēmekļus, ko aiz sevis atstāj visas raganas! Domā, es nezinu, ka tu esi ragana? Kad redzēju tev astē velkamies to mazo izdzimteni, domā, es nesa­pratu, no kurienes tas radies un kādiem nolūkiem kalpo? Tas virs darīja labu, kurš gribēja iznīdēt to radījumu, tikai darbs jāpadara līdz galam. Tu man jau vienreiz meti izai­cinājumu pie vecā burvja līķa, bet viņa dēļ un citu klāt­būtnē es atturējos tevi toreiz sodīt. Bet tagad tu ej par tālu, un es tevi brīdinu, sieviete! Lai tu vairs nespertu kāju uz valdnieka zemes! Un, ja tu pretosies manai gribai vai uzdrīkstēsies kaut tikai runāt ar mani, es tevi padzīšu no Re Albi un ar suņiem norīdīšu lejā no Pārkares klintīm Vai tu mani saprati?

-  Nē, Tenara atbildēja. — Es nekad neesmu sapratusi tādus cilvēkus kā tu.

Viņa pagriezās un devās projām pa ceļu.

Viņas mugurai pārskrēja kaut kas līdzīgs dīvainam pieskārienam, un mati uz galvas sacēlās stāvus. Tenara strauji pagriezās un redzēja, ka burvis izstiepis pret viņu savu zizli, ap kuru spīgo tumši zibeņi, un ver lūpas, lai sacītu vārdus. Tajā brīdī Tenara nodomāja: Tāpēc ka Geds zaudējis savu burvja spēku, es iedomājos, ka to zaudējuši visi, bet es maldījos! Tad kāda laipna balss teica: Paskat tikai! Ko mēs te redzam?

No ķiršu dārziem ceļa otrā pusē bija iznākuši divi Havnoras vīri. Viņi lūkojās no Apses uz Tenaru ar laipnu un pieklājīgu izteiksmi sejā, itin kā nožēlodami, ka jāattur burvis no lāsta uzkraušanas pusmūža atraitnei, bet nudien nudien to nepieklājas darit.

Golias kundze, virietis ar zeltaini izšūto kreklu teica un paklanījās pret Tenaru.

Ari otrs karaļa sūtnis, vīrietis ar zibošām acīm, smaididams sveicināja viņu. — Gohas kundze ir sieviete, kura tāpat kā karalis, šķiet, nes savu īsto vārdu atklāti un bez bailēm, viņš teica. Dzīvodama Gontā, viņa varbūt vēlas, lai mēs lietotu viņas gontiešu vārdu. Taču, zini. dams viņas nopelnus, es lūdzu atļauju viņu godināt, jo viņa ir valkājusi Gredzenu, kuru nav valkājusi neviena sieviete kopš Elfaranas laikiem. Pilnīgi dabiski un bez piespiešanās viņš nometās uz viena ceļgala, viegli un ātri saņēma Tenaras labo roku un piespieda pieri plaukstas virspusei. Atlaidis to vaļā, viņš atkal piecēlās un vēlreiz pasmaidīja laipno, sazvērniecisko smaidu.

Ā! Tenara klusi izsaucās, juzdama sev cauri izplūstam aizkustinošu siltumu (pasaulē ir visāda veida vara!). Es jums pateicos!

Burvis nekustīgi stāvēja, stīvi raudzīdamies uz priekšu. Viņš bija aizvēris lūpas un apvaldījis lāstu, ka ari nolaidis zizli, taču ap to un ap viņa acīm joprojām blīvējās tumsa.

Tenarai nebija ne jausmas, vai Apse ir jau zinājis vai tikai pirmoreiz dzirdējis, ka viņa ir Gredzena sieviete Tenara. Tas nebija svarīgi. Lielāks viņa naids vairs neva­rēja kļūt. Viņas noziegums bija tas, ka viņa ir sieviete. To šī burvja acīs nekas nespēja ne pasliktināt, ne izpirkt, un nekāds sods tam nebija par bargu. Viņš bija redzējis, kas nodarīts Terru, un bija to uzlūkojis ar atzinību.

Mans kungs, Tenara sacīja vecākajam vīrietim, karalim, kura vārdā jūs runājat un rīkojaties, nepienāk­tos saņemt citādu vēsti kā pilnīgu atklātību un godīgumu.

Es ar prieku godinātu karali un viņa sūtņus. Taču mans 2 ods prasa klusēt, līdz mans draugs atbrīvos mani no šīs prasības. Es… es esmu pārliecināta, mani kungi, ka viņš pēc kāda laika dos jums ziņu. Bet es jūs lūdzu: dodiet viņam laiku!

Protams, atbildēja viens no sūtņiem, un otrs pie­bilda: Cik vien laika viņam vajadzīgs. Un jūsu uzticība, kundze, dara mums vislielāko godu.

Beidzot Tenara devās tālāk pa ceļu uz Re Albi, ar grūtībām atgūdamās pēc pārdzīvotā trieciena un apstākļu pēkšņās maiņas: burvja klajais naids, viņas pašas niknais nicinājums, piepešās izbailes, apjaušot Apses varu un spēju nodarīt viņai ļaunumu, negaidītais glābiņš, ko sniedza karaļa sūtņi vīri, kuri atbraukuši kuģī ar baltajām burām no cerību zemes, no Zobena Torņa un Troņa zemes, no krietnuma un kārtības zemes. Tenaras sirdi uzvilnīja dziļa pateicība. Tajā tronī patiešām ir kara­lis, un visvērtīgākais dārgakmens viņa kronī būs Miera rūna.

Tenarai patika jaunākā vīrieša gudrā un laipnā seja, patika tas, kā viņš bija nometies uz ceļgala, godinādams viņu kā karalieni, patika viņa smaids, kurā jautās sle­pena sazināšanās. Tenara pagriezās un paskatījās atpakaļ. Abi sūtņi gāja uz savrupnama pusi kopā ar burvi Apsi. Visi šķita draudzīgi sarunājamies, it kā nekas nebūtu no­ticis.

Tas mazliet pieplacināja Tenaras cerību un uzticības vilni. Protams, viņi ir galma ļaudis. Viņiem nepiederas ķildoties, izdarīt spriedumus vai paust nepatiku. Un Apse ir burvis, turklāt viņu namatēva burvis. Un tomēr, Tenara nodomāja, šiem cilvēkiem nebija vajadzības tik draudzīgi pastaigāties un sarunāties ar viņu.

Havnoras vīri uzkavējās Re Albi valdnieka namā vairākas dienas, varbūt cerēdami, ka arhimags mainīs savas domas un atnāks pie viņiem, tomēr sūtņi viņu nemeklēja un neizprašņāja Tenaru, kur viņš varētu būt Kad karaļa vīri beidzot aizbrauca, Tenara sev teica: tagad jāizlemj, ko darīt tālāk. Palikt šeit īpaša iemesla nebija, toties divi nopietni iemesli skubināja doties projām: Apse un Ašais, kuri diezin vai ļaus viņai un Terru mierīgi dzīvot tālāk.

Tomēr izlemt nebija viegli, jo doma par promiešanu sāpīgi nospieda sirdi. Atstājot Re Albi, viņa atstās un pa­zaudēs Ogionu uz visiem laikiem; kamēr viņa kopa veca vīra māju un ravēja viņa sīpolus, zaudējums vēl nelikās tik jūtams. Un Tenara domāja: "Tur, lejā, es nekad vairs nesapņošu par debesīm" Šeit, kur bija atlidojis Kalesins, viņa bija Tenara. Tur, lejā, viņa atkal būs tikai Goha. Sieviete vilcinājās. Viņa sev teica: "Vai man jābaidās no šiem neliešiem, jābēg no viņiem? Tieši to jau viņi grib! Vai lai es eju un nāku pēc viņu gribas?" Un tad viņa sev teica: "Es tikai pabeigšu siet sieru." Terru viņa tagad vienmēr paturēja acīs, savā tuvumā. Un dienas ritēja.

Atnāca Sūna ar savu stāstu. Tenara bija apvaicājusies viņai par burvi Apsi, neizstāstīdama visu notikušo, bet teikdama, ka burvis viņai draudējis, — un ļoti iespējams, ka tas patiešām bija viss viņa nolūks. Sūna parasti turējās no kungu nama pa gabalu, tomēr ziņkāre par to, kas tur notiek, mudināja viņu izmantot izdevīgus gadījumus, lai patērzētu ar paziņām—kādu sievu, no kuras vina savulaik mācījusies saņemt bērnus, un citiem, kuriem palīdzējusi ar savu dziedināšanas vai atrašanas māku. Sūna prata novirzīt sarunas uz to, kas notiek kungu mājā. Apsi ne­viens neieredzēja un tāpēc labprāt tenkoja par vinu, bet vajadzēja ņemt vērā, ka pusi no šiem stāstiem radījis naids vai bailes. Un tomēr arī iztēle glabā faktu drumslas. Sūna pati apstiprināja, ka pirms trim gadiem, kad šeit vēl nebija Apses, jaunākais valdnieks mazdēls bijis spirgts un vesels, tikai pabikls un drūms, "tāds kā iebaidīts", sacīja Sūna. Un tad, ap to laiku, kad nomirusi jaunā valdnieka māte, vecais valdnieks aizsūtījis uz Rouku pēc burvja. "Kāpēc? Kad valdnieks Ogions dzīvo nepilnas jūdzes attālumā! Un tur, kungu mājā, viņi paši visi ir tādi burvestīgi un raganīgi."

Tomēr Apse bija atbraucis šurp. Ierazdamies viņš Ogionam bija parādījis pieņemto godu, bet ne vairāk un apmeties uz pastāvīgu dzīvi valdnieka mājā. Kopš tā lai­ka mazdēls tika redzēts arvien retāk, un tagad ļaudis runāja, ka viņš dienu un nakti guļot gultā. "Kā slims bērns, savītis un sačokurojies," bija teikusi kāda sieva, kurai reiz vajadzējis iegriezties kungu mājā. Bet vecais vald­nieks "Savus simt gadus vecs vai loti tuvu simtam, kas zina, vai nav pat vecāks," apgalvoja Sūna, kura nebai­dījās no lieliem skaitļiem un nejuta pret tiem bijību, vecais valdnieks staigāja spirgts un "plīsa aiz veselības", kā sacīja ļaudis. Un viens no sulaiņiem jo kungu mājā par kalpotājiem turēja tikai vīriešus — bija teicis kādai ciemata sievai: vecais valdnieks esot nolīdzis burvi, lai tas liktu viņam dzīvot mūžīgi, un burvis to darot, baro­dams valdnieku ar mazdēla dzīvības sulu. Stāstītājs tur nekā ļauna nesaskatījis un teicis: "Kurš gan negribētu dzīvot mūžīgi?"

Ak tā, Tenara satriekta novilka. Diezgan atbai­došs stāsts. Vai tad ciematā par to nerunā?

Sūna paraustīja plecus. Ari šeit attieksme bija: "Lai jau!" Tiem, kuriem nav varas, neklājas spriest par vareno darbiem. Turklāt ļaužu prātos bija iesakņojusies neap­zināta, akla uzticība: vecais virs ir viņu valdnieks. Re Albi valdnieks, un nevienam citam nav daļas gar to, ko viņš

dara… Laikam kaut ko līdzīgu juta ari Sūna.-Tas nav droši, viņa teica, tāds numurs viegli var noiet greizi tomēr par ļaunu darbu viņa to nenosauca.

Vīrs, kuru sauca par Ašo, savrupmājā vairs nebija redzēts. Vēlēdamās justies droša, ka viņš aizgājis no šī apvidus, Tenara apjautājās dažiem ciemata paziņām, vai tie nav redzējuši tādu cilvēku, taču atbildes bija negn. bīgas un nenoteiktas. Ciematnieki negribēja iesaistīties viņas darīšanās. "Lai jau…" Vienīgi vecais Vēdeklis izturējās pret Tenaru kā draugs un labs kaimiņš. Un, kasi zina, varbūt tas bija tāpēc, ka sliktās acu gaismas dēļ viņš nevarēja skaidri saredzēt Terru.

Iedama uz ciematu vai citos tālākos gājienos, Tenara tagad vienmēr ņēma meiteni līdzi.

Terru šī atkarība nelikās apgrūtinoša. Viņa turējās cieši Tenaras tuvumā, kā varētu darīt daudz mazāks bērns, un darbojās kopā ar viņu vai vienkārši rotaļājās. Viņas rotaļas bija "kaķa šūpulis", groziņu darināšana un darbošanās ar pāris kaula figūriņām, kuras Tenara bija atradusi mazā, no zāļu stiebriem pītā maisiņā uz Ogiona plaukta. Viena no tām bija dzīvnieks suns vai varbūt aita, otra atveidoja cilvēciņu. Tenarai nelikās, ka tajās slēptos kāds spēks vai briesmas, un Sūna sacīja: — Spēlītes vien ir. Terru tās uzlūkoja kā maģiskus priekšmetus. Stundām ilgi vina tās bīdīja mēmā, citiem neizprotamā rakstā un vienmēr spēlējās klusēdama. Dažreiz viņa būvēja cilvēkam un dzīvniekam mājas akmens krāvumus, dubļu un salmu būdas. Figūriņas vienmēr atradās viņas kabatā, ieliktas pītajā maisiņā. Meitene mācījās vērpt; viņa spēja noturēt sprēslīcu apdegušajā rokā un ar otru roku virpināt spoli. Kopš apmešanās šajās mājās viņas regulāri bija ķem­mējušas kazas, un tagad bija sakrājies jau prāvs maiss ar zīdainu kazas vilnu, kas gaidīja vērpšanu.

"Bet man vajadzētu viņu mācīt," Tenara satraukta do­māja. "Māci viņai visu, teica Ogions, bet ko es viņai mācu? Gatavot ēdienu un vērpt? " Tad Gohas balsī ieru­nājās cita prāta daļa: "Un vai tad tās nav patiesas mākslas, vajadzīgas un cildenas prasmes? Vai gudrība nozīmē tikai vārdus?"

Tomēr šī doma viņai nedeva miera, un kādu pēcpus­dienu, kamēr Terru plucināja kazas vilnu, lai to attīrītu un atšķetinātu, bet Tenara to kārsa, sēdēdama firziķu ko­ciņa paēnā, viņa meitenei teica: Terru, varbūt tev vaja­dzētu sākt mācīties lietu īstos vārdus. Ir valoda, kurā visām lietām ir īstie vārdi, un vārds ir tas pats, kas vei­kums. Runādams šajā valodā, Segojs izcēla salas no jūras dziļumiem. Tā ir valoda, kurā sarunājas pūķi.

Meitene klusēdama klausījās.

Tenara nolika kāršamās ķemmes un pacēla no zemes nelielu akmentiņu. -Tajā valodā šo sauc tolk, viņa teica.

Terra vēroja Tenaras kustības un atkārtoja dzirdēto vārdu tolk, taču bez skaņas, tikai ar lūpām, kuras rēta bija atvilkusi mazliet uz labo pusi.

Akmens gulēja Tenaras plaukstā parasts akmens.

Abas klusēja.

Vēl ne, Tenara noteica. Tas man pašlaik vēl nav tev jāmāca. — Ļaudama akmentiņam nokrist zemē, viņa atkal paņēma kāršamās ķemmes un pelēki pūkaino vilnas sauju, ko Terru bija sagatavojusi kāršanai. Varbūt to vajadzēs darīt tad, kad tev būs savs īstais vārds. Vēl ne. Tagad klausies! Tagad ir laiks stāstiem tev laiks sākt iegaumēt stāstus. Es varu tev pastāstīt par Arhipelāgu un par Kargadu zemēm. Reiz es tev stāstīju to, ko uzzināju no sava drauga Aihala Klusā. Tagad pastāstīšu stāstu, kuru dzirdēju no savas draudzenes Cielavas, kad viņa to stāstīja saviem un maniem bērniem. Tas ir stāsts par

Andauru un Avadu. Sensenos laikos, tik senos kā mūžība tāl tālā zemē, tik tālu kā Selidora, reiz dzīvoja kāds meža. cirtējs, vārdā Andaurs, kurš viens pats gāja kalnos. Kādu dienu viņš meža dziļumā nocirta lielu ozolu. Koks kriz­dams iesaucās cilvēka balsī…

Pēcpusdiena abām pagāja patīkami.

Taču naktī, gulēdama blakus aizmigušajai meitenei, Tenara nevarēja aizmigt. Viņu māca nemiers, cita aiz citas mocīja sīkas raizes vai es aizbultēju aploka vārtus, vai roka man sāp no kāršanas vai varbūt sākas artrīts… Tad viņai kļuva ļoti neomulīgi, jo šķita, ka ārā dzirdami trokšņi. Kāpēc es neesmu iegādājusies suni, Tenara nodo­māja. Ļoti muļķīgi tā dzīvot bez suņa. Sājos laikos sie­vietei, kura dzīvo divatā ar bērnu, ir vajadzīgs suns. Bet šī taču ir Ogiona māja! Neviens nenāks šurp darīt ļaunu! Taču Ogions ir miris, miris, apglabāts meža malā zem koka saknēm. Un neviens nenāks šurp. Zvirbuļvanags ir projām, viņš ir aizbēdzis. Nav vairs pat Zvirbuļvanaga, tikai ēna, kas nevienam nav vajadzīga, miris cilvēks, kurš spiests būt dzīvs. Un man nav spēka, no manis nav nekāda labuma. Es saku Radīšanas vārdu, bet tas mirst manās lūpās, tas ir bez nozīmes. Akmens. Es esmu sieviete, veca sieva, nevarīga un dumja. Viss, ko daru, ir aplam. Viss, kam pieskaros, pārvēršas pelnos, ēnā, akmenī. Es esmu tumsas būtne, tumsas pārņemta un piesūcināta. Vienīgi uguns var mani šķīstīt. Vienīgi uguns var apēst mani, saēst mani kā…

Tenara piecēlās sēdus un iekliedzās savā dzimtajā valodā: Novērsies, lāsts, un griezies atpakaļ! un izstiepa labo roku pret aizvērtajām durvīm. Pēc tam viņa izlēca no gultas, pieskrēja pie durvīm, atgrūda tās vaļā un uzsauca mākoņainajai naktij: Tu nāc par vēlu, Apse! Es tiku apēsta jau sen. Ej svēpēt pats savu māju!

Nebija ne atbildes, ne citas skaņas, bet gaisā jautās viegli rūgtena, netīkami sīva gruzduma smaka apsvi­lināts audums vai matu šķipsna.

Tenara aizvēra durvis, atslēja pret tām Ogiona zizli un pārliecinājās, vai Terru joprojām mierīgi guļ. Viņa pati Šajā nakti neaizmiga.

No rīta Tenara aizveda Terru uz ciematu, lai pavaicātu Vēdeklim, vai viņam vajadzēs vērpt iesākto dziju. Tas bija iegansts, lai tiktu projām no mājām un bridi pabūtu cilvēku vidū. Vecais vīrs atbildēja, ka ļoti labprāt audīšot viņas dziju, un abi bridi pakavējās sarunās zem lielā, iz­krāsotā vēdekļa, kamēr mācekle, drūmi raudzīdamās caur pieri, klabināja stelles. Kad Tenara un Terru izgāja no Vēdekļa mājas, kāds pazibēja aiz mazā namiņa, kurā viņa kādreiz bija dzīvojusi. Tenara sajuta kaklā un galvā kaut ko lidzīgu lapseņu vai bišu dzēlieniem, un visapkārt iegrabējās lietus troksnis kā spēcīga negaisa brāzma, taču mākoņu debesīs nebija. Akmeņi… Viņa redzēja zemē birstam oļus. Terru bija apstājusies un iztrūcināta, apmul­susi lūkojās apkārt. No netālā namiņa aizmugures skrie­šus prom metās vairāki zēni itin kā slēpdamies, tomēr pārāk nevairīdamies no atklātības; viņi smiedamies sa­saucās savā starpā.

Nāc! — Tenara apņēmīgi teica, un viņas devās uz Ogiona mājām.

Tenara drebēja, un ejot drebuļi kļuva arvien spēcīgāki. Vina centās tos noslēpt no Terru, kura izskatījās satraukta, tomēr nobijusies ne, jo nebija īsti sapratusi, kas noticis.

Līdzko viņas iegāja mājā, Tenara saprata, ka viņu prombūtnes laikā šeit kāds ir bijis. Gaisā jautās gruzdošas gaļas un matu smaka. Gultas pārklājs bija izraustīts un sagumzīts.

Kad Tenara mēģināja izdomāt, ko darīt, viņa saprata ka ir kādas burvības vara. Tā bija viņai izlikta un sagaidījusi viņu. Drebuļi nemitējās, un domas kļuva juceklīgas gausas; viņa nespēja skaidri spriest. Viņa nespēja domāt Viņa bija izrunājusi vārdu akmens īsto vārdu -, un tas bija sviests viņai sejā, ļaunuma sejā, atbaidošajā sejā Viņa bija uzdrīkstējusies runāt… Viņa nespēja runāt

Tenara nodomāja pati savā valodā: es nevaru domai hardiešu vārdiem. Es to nedrīkstu.

Kargadiešu valodā viņa spēja domāt. Domas tomēr raisījās lēni. Bija gluži tā, it kā vajadzētu lūgt meiteni Arhu, kas viņa bijusi pirms daudziem gadiem, iznākt no tumsas un domāt viņas vietā. Palīdzēt viņai. Tā, kā Arha bija palīdzējusi pagājušajā naktī, pavērsdama burvja lāstu atpakaļ pret pašu raidītāju. Arha nezināja daudz ko tādu, ko zināja Tenara un Goha, taču viņa zināja, kā izteikt I lāstu, kā dzīvot tumsā un kā ciest klusu.

Tas bija ļoti grūti ciest klusu. Tenarai gribējās kliegt ļ Viņai gribējās runāt aiziet pie Sūnas un pastāstīt, kas noticis, kāpēc jāiet projām, vismaz atvadīties. Tenara mē­ģināja pateikt Niedrei: Kazas tagad ir tavas, Niedre, un viņai izdevās pateikt to hardiešu valodā, tā ka Niedrei vajadzēja saprast, taču Niedre nesaprata. Viņa paskatījās ieplestām acīm un iesmējās. — Tās tak ir valdnieka Ogiona kazas! viņa teica.

Nu tad… tu… Tenara mēģināja pateikt: Turpini tās kopt, bet viņu pārņēma šķebīgs saltums, un viņa dzirdēja savu balsi spalgi iesaucamies: Aprobežotā, plānprātīgā muļķe! Niedres acis iepletās vēl platākas, un viņa pārstāja smieties. Tenara aizspieda sev muti ar roku. Saņēmusi Niedri aiz pleciem, viņa to pagrieza pret slaukšanas nojumi, kurā rindojās nostāvēties saliktie siera gabali, parādīja uz tiem, tad uz Niedri, tad atkal pēc kārtas uz vienu un uz otru, līdz Niedre apmulsusi pamāja ar galvu un atkal sāka smieties šoreiz par saimnieces dī­vaino izturēšanos.

Tenara pamāja Terru ar roku, aicinādama viņu šurp, un iegāja mājā, kur sviluma smaka bija viskodīgākā; Terru, to juzdama, bažīgi ierāva galvu plecos.

Tenara sameklēja abām ceļasomas un gājienam pie­mērotus apavus. Savā somā viņa ielika tīro kleitu un veļas gabalus, abas Terru vecās kleitas, pusgatavo jauno kopā ar atlikušo auduma gabalu, vārpstiņu rullīšus, kurus bija izgrebusi sev un Terru, mazliet ēdamā un māla pudeli ar ūdeni ceļam. Terru somā Tenara salika meitenes labākos groziņus, kaula cilvēciņu un dzīvnieku pītajā maisiņā, dažas spalvas, nelielu pītu paklāju, ko meitenei bija iedevusi Sūna, un maisiņu ar riekstiem un rozīnēm.

Tenara gribēja sacīt: — Ej un aplaisti firziķu koci­ņu! -, taču neuzdrīkstējās. Izvedusi meiteni ārā, viņa tai parādīja, kas darāms. Terru rūpīgi aplaistīja nelielo at­vasīti.

Viņas izslaucīja un sakopa istabu, darbodamās ātri un klusēdamas.

Nolikdama uz plaukta ūdens krūzi, Tenara otrā plaukta galā pamanīja trīs lielās grāmatas Ogiona grā­matas.

Arha tās redzēja, un viņas acīs tās bija tikai lielas ādas kārbas, kas pilnas ar papīru.

Taču Tenara lūkojās uz tām, kodīja pirkstu kauliņus un, piepūlē saraukusi pieri, centās izlemt, izdomāt, ko darīt, kā tās aiznest sev līdzi. Viņa taču nevarēs tās panest. Bet tas jādara. Tās nedrīkst palikt šeit, apgānītajā namā, kurā ienācis naids. Tās pieder viņam. Ogionam. Gedam. Viņai. Zināšanas. Māci viņai visu! Tenara izņēma no maisa vilnu un dziju, ko bija gribējusi ņemt līdzi, un citu

uz citas salika tajā grāmatas, tad aizsēja maisu ar ādas saiti, galā apmezdama nesamo cilpu. Tad viņa teica: -Mums jāiet, Terru! To viņa sacīja kargadiešu valodā, bet arī meitenes vārds bija ņemts no kargadiešu valodas liesma, uguns liesmošana; Terru nejautādama tūdaļ paklausīja un atnāca pie Tenaras, nesdama uz muguras mazo . somiņu ar savu mantību.

Viņas panēma savas nūjas — lazdas un alkšņa zarus ' Ogiona zizli viņas atstāja tumšajā kaktā blakus durvīm Durvis palika plaši atvērtas jūras vējam.

Itin kā dzīvnieka instinkts vadīja Tenaru projām no laukiem un no kalnu ceļa, pa kuru viņa bija nākusi Šurp. Viņa izvēlējās īsu, taisnu taku lejup pa stāvo ganību nogāzi un, cieši turēdama Terru aiz rokas, devās pa to, cerēdama iziet uz līkumotā pajūgu ceļa, kas veda uz Gontas ostu. Tenara zināja: ja viņas sastaps Apsi, tad visam beigas, un ļoti iespējams, ka burvis gaida viņu uz ceļa. Taču varbūt ne uz šī ceļa.

Apmēram pēc jūdzes kāpuma lejup Tenara juta, ka spēj sākt atkal domāt. Pirmā doma bija tāda, ka viņa ir izvēlējusies pareizo ceļu. Jo pamazām atmiņā atgriezās hardiešu vārdi un vēl pēc brīža īstie vārdi; Tenara noliecās, pacēla akmeni un, turēdama to plaukstā, domās sacīja toIk, tad ielika akmeni kabatā. Pievērsusi skatienu gaisa un mākoņu plašumam, viņa domās vienu reizi ļ iesaucās: — Kalessin! — Un viņas prāts noskaidrojās tāpat kā dzidrais, spirgtais gaiss.

Viņas nonāca garā izcirtumā, kuru no abām pusēm apēnoja augsti, zālaini vaļņi un atsevišķi klintsakmeni, un šeit Tenara jutās mazliet neomulīgi. Iziedamas no iz­cirtuma ceļa pagriezienā, viņas lejā ieraudzīja tumši zilo līci, un starp Bruņuklintīm, kas ieskāva ūdens klajumu,

krastam tuvojās skaists kuģis ar uzvilktām burām. Iepriekšejā reizē, ieraudzījusi šādu kuģi, Tenara bija izbijusies taču šoreiz viņa nejuta baiļu. Viņai gribējās skriešus mesties tam pretī.

To nedrīkstēja. Tenara turpināja ceļu Terru solī. Šis solis bija raitāks nekā pirms diviem mēnešiem, un lejupgājiens to darīja vieglāku. Toties kuģis strauji traucās viņām pretī. Burās pūta magvējš, un tas slīdēja pār līci kā lidojošs gulbis. Tas bija piestājis ostā, pirms Tenara un Terru paguva noiet pusceļu lejup līdz nākamajam ceļa likumam.

Jebkāda lieluma pilsētas Tenarai šķita svešas un sa­vādas. Viņa pilsētās nebija dzīvojusi. Reiz viņa neilgu laiku bija skatījusi Havnoru pašu lielāko Jūrzemes pilsētu, un pirms daudziem gadiem viņa kopā ar Gedu bija iebraukusi Gontas ostā, taču viņi nebija kavējušies pilsētas ielās, bet tūlīt devušies augšup pa ceļu uz Pārkares klintīm. Otra Gontas pilsēta, kuru Tenara pazina, bija Velmuta, jo tur dzīvoja viņas meita; tā bija saulaina, miegaina ostas pilsētiņa, kurā tirgotāju kuģis no Andradas salām tika uzlūkots par īpašu notikumu un iedzīvotāju sarunas risinājās galvenokārt ap kaltētām zivīm.

Kad Tenara un Terru sāka iet pa Gontas ostas ielām saule vēl atradās itin augstu virs jūras rietumu pamales. Terru bija nežēlodamās nogājusi piecpadsmit jūdzes un, kaut gan noteikti jutās nogurusi, tomēr nelikās pārmocī­jusies. Arī Tenara jutās nogurusi, jo iepriekšējo nakti bija pavadījusi bez miega; arī satraukums paņēma krietnu tiesu spēka, turklāt Ogiona grāmatas nebija nekādas vieg­lās. Pusceļā vina tās bija ielikusi mugursomā, bet ēdamo un drēbes pārvietojusi vilnas maisā tā bija vieglāk, tomēr nasta joprojām palika smaga. Tā viņas abas gurdā

solī gar vietvietām izkaisītajām mājām nokļuva pie pilsētas vārtiem, kur ceļš ielocījās starp diviem akmenī cirstiem pūķiem un pārtapa ielā. Vīrietis, kurš sargāja vārtus, nopētīja abas gājējas. Terru nolieca apdegušo seju tuvāk plecam un paslēpa apdegušo roku zem priekšautiņa.

Vai jūs ejat uz kādu pilsētas māju, kundze? sargs jautāja, iesāņus pētīdams meiteni.

Tenara nesaprata, ko atbildēt Viņa nezināja, ka pilsētu vārtiem ir sargi. Viņai nebija naudas ceļa nodevai vaj naktsmājām iebraucamā vietā. Gontas ostas pilsēta viņa, nevienu nepazina un atcerējās vienīgi burvi to pašu kurš bija atnācis apglabāt Ogionu… kā viņu sauca?Tenara stāvēja ar pavērtu muti, gluži kā pamuļķīte Niedre.

Labi, ejiet vien tālāk, sargs garlaikots noteica un aizgriezās.

Tenara gribēja viņam pavaicāt, kur meklēt ceļu uz dienvidiem, lai varētu doties garām zemesragiem uz Velmutu, tomēr neuzdrošinājās vēlreiz piesaistīt viņa uzma­nību kas zina, sargs var nospriest, ka viņa ir klaidone, ragana vai cita nevēlama būtne, kuras viņam un akmens pūķiem jāatvaira no Gontas ostas. Viņas pagāja garām pūķiem, un Terru mazliet paskatījās augšup, lai tos re­dzētu, pēc tam abas turpināja ceļu pa bruģakmeņiem, juzdamās arvien vairāk pārsteigtas, samulsušas un apju­kušas. Tenarai sāka likties, ka no Gontas ostas pilsētas atvairīts nav neviens un nekad. Viss iespējamais bija šeit. Augstas akmens mājas, pajūgi, vezumi, rati, vērši, ēzeļi, tirgus laukumi, veikali, pūļi, cilvēki, cilvēki jo tālāk viņas gāja, jo vairāk cilvēku saradās visapkārt. Terru cieši turējās Tenarai pie rokas, iedama sāniski un slēpdama seju aiz matu šķipsnām. Arī Tenara cieši turējās pie Terru rokas.

Viņa neredzēja nekādu iespēju šeit palikt, tāpēc no­domāja. ka atliek tikai doties uz dienvidiem un turpināt ceļu līdz tumsai diemžēl tā vairs nebija pārāk tālu ar ceribu pārlaist nakti kaut kur mežā. Tenara noskatīja druknu sievieti ar baltu, platu priekšautu, kura vēra ciet veikala slēģus, un devās pāri ielai pie viņas, lai pajautātu, kur meklējams ceļš uz dienvidiem. Sievietes apņēmīgā, sarkanā seja izskatījās itin laipna, bet tieši tai brīdī, kad Tenara saņēma drosmi, lai svešinieci uzrunātu, Terru sažņaudza viņas roku, gluži kā gribēdama paslēpties, un, pacēlusi skatienu, sieviete ieraudzīja pa ielu nākam šurp vīrieti ar ādas cepuri galvā. Tajā pašā mirklī ari vīrietis ieraudzīja Tenaru. Viņš apstājās.

Tenara satvēra Terru aiz elkoņa un gandrīz ar varu pagrieza viņu apkārt. Nāc! viņa uzsauca un devās taisni uz priekšu vīrietim garām. Kad tas bija palicis aizmugurē, Tenara sāka soļot ātrāk, steigdamās pa no­kal ni lejup uz saulrieta apmirdzētā, tumšā un spožā ūdens klajuma pusi, pretī piestātnēm un moliem stāvās ielas galā. Terru skrēja viņai blakus, elsodama tāpat, kā bija elsojusi pēc apdedzināšanās.

Uz sarkani dzelteno debesu fona slējās augsti kuģa masti. Kuģis ar saritinātām burām šūpojās ūdenī pie ak­mens mola aiz airu galeras.

Tenara paskatījās atpakaļ. Vīrietis viņām sekoja netālu aiz muguras. Viņš nesteidzās.

Tenara uzskrēja uz mola, bet Terru drīz paklupa un nespēja atdabūt elpu, lai ietu tālāk. Tenara pacēla viņu uz rokām, un meitene piekļāvās viņai klāt, paslēpdama seju pie viņas pleca. Bet ar šādu nastu Tenara ar grūtībām tika uz priekšu. Kājas viņai drebēja. Solis, vēl viens solis, vēl viens… Tenara nokļuva pie mazā koka tiltiņa, kas

bija uzsliets starp piestātnes molu un kuģa klāju. Viņa uzlika roku uz tā margām.

Kāds jūrnieks, stiegrains virs kailu galvvidu no klāja nomēroja viņu ar skatienu. Kas noticis, kundze?'' viņš jautāja.

-   Vai… vai šis kuģis ir no Havnoras?

-   Protams, no Karaļa pilsētas.

-   Laidiet mani uz klāja!

-   To gan es nevaru, vīrietis pasmīnēdams atbildēja bet viņa skatiens vairs nebija pievērsts Tenarai: jūrnieks raudzījās uz vīrieti, kurš bija pienācis un apstājies Tenarai blakus.

-    Nevajag bēgt, Ašais viņai teica. Es neko sliktu nedarīšu. Es tev nevēlu ļaunu. Tu vienkārši nesaproti Tas taču biju es, kurš sameklēja bērnam palīdzību, vai ne? Man patiešām bija žēl, ka tā noticis. Es tev gribu palīdzēt rūpēties par viņu. Vīrietis izstiepa roku, it ka neatvairāms spēks liktu viņam pieskarties Terru. Tenara nespēja pakustēties. Viņa bija apsolījusi meitenei, ka šis cilvēks nekad viņai vairs nepieskarsies. Tagad viņa redzēja, kā vīrieša plauksta pieduras meitenes kailajai, drebošajai rokai.

-    Ko tu gribi no viņas? jautāja cita balss. Plikgalļ vainā vīrieša vietā bija nostājies cits jauns cilvēks. Tenarai šķita, ka tas ir viņas dēls.

Ašajam atbilde nebija ilgi jāgudro. Viņa… viņa no­zaga manu bērnu. Manu brāļameitu. Bērns pieder man. Saprotiet, viņa to apbūra un aizbēga projām!

Tenara nespēja parunāt. Vārdi atkal bija pazuduši, at­ņemti viņai. Jaunais jūrasbraucējs nebija viņas dēls. Vī­rieša seja bija kalsna un skarba un acu skatiens dzidrs. Skatīdamās jūrniekā, Tenara atguva vārdus: — Laidiet mani uz kuģa! Lūdzu!

jaunais vīrietis izstiepa roku. Tenara to saņēma, un viņš palīdzēja tai pāriet pa tiltiņu uz kuģa klāju,

-pagaidi tepat! viņš sacīja Ašajam, tad atkal pievērsās Tenarai: Nāc man līdzi! Taču Tenaras kājas bija zaudējušas spēku. Viņa sabruka turpat uz Havnoras kuģa klāja, nomezdama smago ceļasomu, taču neatlaizdama Terru. Nejaujiet viņam paņemt meiteni, ai, nejaujiet viņiem to atkal paņemt, nekad, nekad!

Nedrīkst atlaist meiteni, nedrīkst atdot to viņiem! Visi kuģinieki bija vīrieši. Tikai pēc krietna laika Tenara sāka apjēgt, ko viņi runā, kas ir noticis un kas joprojām notiek. Kad sieviete saprata, kas ir jaunais cilvēks tas, kuru viiia bija noturējusi par savu dēlu, viņai šķita, ka visu laiku ir to zinājusi, tikai nav spējusi domāt. Viņa nebija spējusi domāt neko. Vīrietis bija atnācis atpakaļ no pie­krastes uz kuģa un tagad stāvēja netālu no laipas, sarunā­damies ar kādu sirmu jūrasbraucēju, pēc izskata spriežot, kuģa kapteini. Viņš paskatījās uz Tenaru, kuru vīri bija atstājuši sakņupušu klāja kaktā starp borta treliņiem un lielo enkura spilvi. Garās dienas pagurums bijapieveicis Terru bailes, un meitene gulēja, cieši aizmigusi, piespie­dusies Tenarai; mazā mugursomiņa kalpoja viņai par spil­venu un apmetnis par segu.

Tenara lēni piecēlās, im jaunais vīrietis tūlīt pienāca viņai klāt. Viņa nogludināja svārkus un centās atglaust atpakaļ matus. — Es esmu Tenara no Atuanas, vina teica. Vīrietis stāvēja nekustēdamies. Man Šķiet, ka tu esi karalis, — Tenara sacīja.

Vīrietis bija ļoti jauns, jaunāks par viņas dēlu Zvirgzdu. Diez vai viņam varēja būt pilni divdesmit gadi. TaČu kaut kas viņa sejā nepavisam nebija jauns, un acīs jautās kaut kas tāds, ka Tenara nodomāja: viņš ir izgājis cauri ugunij.

- Es esmu Lebannens no Enladas, kundze, vīrietis teica un dzirās paklanīties vai pat nomesties uz ceļgala viņas priekšā. Tenara satvēra viņa rokas, tā ka abi palika stāvam vaigu vaigā. Neklanies man, viņa teica, un aries tev ne!

Vīrietis pārsteigts iesmējās un, turēdams Tenaras rokas, ielūkojās viņai tieši sejā. Kā tu zināji, ka es tevi meklēju? Vai tu nāci pie manis, kad tas vīrs…?

-  Nē, nē. Es bēgu no viņa, no… no neliešiem… Es tikai mēģināju doties uz mājām.

-  Uz Atuanu?

-  Ai nē! Uz savām lauku mājām. Vidusielejā. Tepat Gontā. Tenara iesmējās, taču smieklos skanēja asaras. Tagad asarām drīkstēja ļaut vaļu, tās vajadzēja izraudāt. Viņa atlaida karaļa rokas, lai varētu noslaucīt acis.

-  Kur atrodas Vidusielejā? viņš jautāja.

-   Uz dienvidiem un austrumiem, abu šo zemesragu viņā pusē. Tur ir ostas pilsētiņa Velmuta.

-   Mēs tevi aizvedīsim turp, 1 karalis teica, un viņa balsī jautās prieks par iespēju piedāvāt palīdzību un pa­līdzēt.

Tenara pasmaidīja un, noslaucījusi acis, piekrītoši pamāja ar galvu.

-   Bet tagad kādu glāzi vīna. Drusku ēdiena un atpū­tas, viņš teica, un gultu tavam bērnam. Kuģa kap­teinis neuzkrītoši klausījās un nodeva pavēles tālāk. Uz priekšu panācās plikgalvainais vīrietis, kuru Tenara atce­rējās redzējusi agrāk šķiet, sen, gauži sen. Viņš gribēja pacelt Terru. Tenara nostājās starp viņu un meiteni. Ne­drīkst ļaut svešiniekam aiztikt Terru. | Es pati aizne­sīšu! vina saspringtā, spalgā balsī iesaucās.

-   Tur būs kāpnes, kundze. Labāk tomēr es, -jūrnieki iebilda, un Tenara saprata, ka viņš grib labu, tomēr neva­rēja Jaut viņam aiztikt meiteni.

-   Ļauj man! sacīja jaunais karalis un, izlasījis Tenaras skatienā atļauju, notupās, pacēla aizmigušo meiteni, aiznesa viņu līdz lūkai un uzmanīgi sāka kāpt lejā pa spraišļu kāpnēm. Tenara sekoja.

Neveiklām, maigām kustībām jaunais vīrietis apgul­dīja Terru mazas kajītes guļvietā. Viņš ievīstīja meiteni apmetnī. Tenara ļāva viņam to darīt.

Viņi iegāja lielākā kajītē, kas atradās kuģa pakaļgalā; garenais logs tās sienā pavēra skatu uz krēslaino līci. Ka­ralis aicināja Tenaru apsēsties pie ozolkoka galda. Pa­ņēmis kuģapuikas atnesto paplāti, viņš ielēja bieza stikla kausos sarkanu vīnu, piedāvāja viņai augļus un kūkas.

Tenara nogašoja vīnu.

-   Ļoti garšīgs, bet tas nav Pūķa Gads, viņa teica.

Karalis paskatījās uz Tenaru ar neslēptu izbrīnu ka

visparastākais zēns.

-  Tas ir no Enladas, nevis no Andradas, viņš gluži kā aizbildinādamies paskaidroja.

-  Ļoti garšīgs, -Tenara apgalvoja un iedzēra vēl vienu malku. Tad viņa paņēma kūku. Tā bija smilšu kūka ar bagātīgu tauku piedevu, taču bez īpaša salduma. Zaļās un dzintardzeltenās vīnogas bija saldeni skābas. Ēdiena un vīna spēcīgā garša bija gluži kā tauva, kas saistīja kuģi pie krasta; arī Tenaru tā no jauna saistīja pie pasaules un pie sevis pašas.

-   Es biju ļoti nobijusies, Tenara kā atvainodamās teica. Ceru, ka drīz atgūšos. Vakar nē, šodien, šorīt mani sasaistīja… burvība… Vārds neparko negribēja nākt pār lūpām, un viņa sastomījās, to izrunādama. Man tika uzvelts… 1…lāsts. Šķiet, ka tas man atņēma valodu un prātu. Un mēs no tā bēgām, bet saskrējāmies tieši ar to vīrieti, kurš… Viņa izmisusi palūkojās jaunajā karalī, kurš klausījās viņas stāstu. Nopietnās acis ļāva viņai pateikt to, kas jāpasaka. Viņš bija viens no tiem, kuri sakropļoja meiteni. Viņš un viņas vecāki. Izvaroja viņu, piekāva un sadedzināja… tādas lietas notiek, valdniek. Un notiek ar bērniem. Un tagad viņš izseko meiteni, grib viņu atdabūt. Un…

Tenara aprāvās un iedzēra malku vīna, piespiezdama sevi izjust tā garšu.

- Un no viņa es atbēgu pie tevis. Kā uz patvērumu. Viņa pārlaida skatienu zemajām, grebumiem rotātajām kajītes sijām, pulētajam galdam, sudraba paplātei un kalsnajai, rāmajai vīrieša sejai. Viņa mati bija tumši un mīksti, āda sarkanīgas bronzas krāsā; viņš bija ģērbies labi un reizē vienkārši un nenēsāja ne ķēdi, ne gredzenu, ne citu ārēju varas apliecinājumu. Bet viņš izskatās tieši tāds, kādam jāizskatās karalim, Tenara nodomāja.

-  Žēl, ka es palaidu prom to vīru, viņš teica. Bet mēs viņu varam atkal atrast. Un kurš bija tas, kas tevi nobūra?

-  Burvis. — Nē, vārdu viņa neizrunās. Viņa nevēlējās par to domāt. Labāk atstāt visu aiz muguras. Bez atmak­sas, bez vajāšanas. Lai viņi dzīvo tālāk paši ar savu naidu, lai paliek aiz muguras, lai aizmirstas.

Lebannens neuzstāja, tikai pavaicāja: — Vai savās lauku mājās tu būsi no viņiem drošībā?

-   Domāju, ka jā. Ja es nebūtu jutusies tik pārguruši, tik apjukusi no uzveltās… tik apjukusi savā prātā, ka ne­spēju pat domāt, es nebūtu tā nobijusies no Ašā. Ko viņš būtu varējis nodarīt? Uz ielas, kur visapkārt tik daudz cilvēku? Man nevajadzēja bēgt no viņa. Bet es spēju just vienīgi savas meitenes bailes. Viņa ir tik maziņa… neko citu nespēj kā tikai baidīties no viņa. Viņai būs jāiemācās nebaidīties. Man vajadzēs viņai to iemācīt… — Tenaru pārņēma mulsums. Domas viņas galvā raisījās kargadiešu valodā. Varbūt viņa arī runā kargadiešu valodā? Karalis nodomās, ka viņa ir jukusi veca, plānprātīga sieva, kas nesakarīgi buldurē. Viņa slepeni paskatījās uz jauno vīrieti. Karaļa tumšo acu skatiens nelūkojās uz Tenaru, bet bija pievērsts liesmai stiklotajā lampā, kas karājās zemu virs galda, mazai, rāmai un dzidrai liesmai. Viņa seja izskatījās pārāk skumja jaunam cilvēkam.

-             Tu atbrauci sameklēt viņu, Tenara teica. Arhimagu. Zvirbuļvanagu.

-   Gedu, — viņš atbildēja, palūkodamies uz Tenaru ar tik tikko jaušamu smaidu. Tu, viņš un es tiekam saukti savos īstajos vārdos.

-   Tu un es jā. Bet viņš ir Geds tikai tev un man.

Karalis pamāja ar galvu.

-    Viņam draud briesmas no skauģiem, no ļaunas gribas cilvēkiem, un viņam nav… vairs nav iespējas aizsargāties. Vai tu to zini?

Skaidrāk izteikties viņa nespēja, bet Lebannens at­bildēja: Viņš man teica, ka esot zaudējis savu maga spēku. Iztērējis to rīcībā, kura glāba mani un mūs visus. Bet man bija grūti tam ticēt. Man gribējās viņam ne­ticēt.

-    Man tāpat. Bet tā ir. Un tāpēc viņš… Tenara atkal ļ sastomījās. Viņš grib būt viens, līdz sadziedēs savas brū­ces, — viņa beidzot piesardzīgi sacīja.

-   Mēs ar viņu kopā bijām tumšajā zemē, sausajā zemē. Mēs kopā nomirām. Kopā šķērsojām turienes kalnus. Šķērsojot kalnus, ir iespējams atgriezties. Ir tāds ceļš. Viņš to zināja. Bet šo kalnu vārds ir Sāpes. Akmeni… Akmeņi griežas miesā, un brūces dzīst ilgi.

Viņš paskatījās lejup uz savām rokām. Tenara atcercjās Geda rokas sagraizītas un savainotas, sažņaugtas dūrēs virs vaļējām brūcēm. Brūces cieši savilktas, aiz­žņaugtas ciet.

Viņas plauksta sakļāvās ap nelielo akmeni kabatā, ap vārdu, kuru viņa bija pacēlusi uz stāvā kalnu ceļa.

Kāpēc viņš slēpjas no manis? jaunais vīrietis izmi­sis iesaucās. Pēc tam viņš klusi piebilda: Es patiešām cerēju viņu satikt. Bet, ja viņš to nevēlas, tad, protams, viss ir izlemts. -Tenara atcerējās Havnoras sūtņu pieklājīgo, galanto, godbijīgo izturēšanos un juta pret to cieņu, jo zināja tās vērtību. Bet jauno karali viņa mīlēja tieši šī izmisuma dēļ.

Viņš noteikti aizbrauks pie tevis. Tikai dod viņam laiku! Viņš bija dziļi ievainots… viņam viss bija atņemts… Bet, kad viņš runāja par tevi, kad izrunāja tavu vārdu, ai, tad es uz bridi redzēju viņu tādu kā agrāk… un tādu, kāds viņš atkal būs… Lepnu!

Lepnu? Lebannens itin kā satrūcies atkārtoja.

Jā. Protams, lepnu. Kurš vēl lai justos lepns, ja ne viņš?

Man viņš vienmēr likās… Viņš bija tik pacietīgs, — Lebannens teica un tad iesmējās par savu neatbilstošo raksturojumu.

-      Tagad viņš vairs nav pacietīgs, — Tenara teica, un viņš ir nesaprātīgi nežēlīgs pret sevi. Man šķiet, ka pa­gaidām mēs viņam neko nevaram palīdzēt tikai ļaut viņam iet pašam savu ceļu, līdz izsīkst spēki… Piepeši viņa juta, ka pašas spēki ir izsīkuši, un viņu pārņēma tāds gurdums, kas līdzinājās slimības vārgumam. Man laikam tagad vajadzētu atpūsties, viņa sacīja.

Lebannens tūlīt piecēlās. Tenara, tu teici, ka esot bēgusi no viena ienaidnieka, bet sastapusi citu; es turpretī

atbraucu šurp, meklēdams draugu, bet sastapu citu drau­gu. Tenara pasmaidīja par viņa atjautību un laipnību. Kāds jauks puisis, viņa nodomāja.

Kad Tenara pamodās, uz kuģa valdīja dzīva rosība: dēļi Čīkstēja un krakstēja, virs galvas dunēja skrejošu soļu troksnis, buru audekls plandījās vējā, kuģa vīri sasaucas savā starpā. Terru bija grūti pamodināt, un atmodusies viņa izskatījās apātiska, varbūt karsoņa mocīta; tiesa, mei­tene vienmēr bija tik silta, ka Tenara neprata noteikt, kad viņai ir karsonis. Juzdama nožēlu par to, ka vilkusi trauslo bērnu kājām piecpadsmit jūdzes, un par visu, kas bija noticis vakiir, Tenara mēģināja viņu uzmundrināt, stās­tīdama, ka viņas atrodas kuģī un ka šajā kuģī ir īsts kara­lis, un ka šī mazā istabiņa, kurā viņas atrodas, ir paša karaļa istaba; ka šis kuģis vedīs viņas uz mājām, uz veco lauku saimniecību, un mājās viņas sagaidīs Cielavas tante, un varbūt tur būs arī Zvirbuļvanags. Taču ari tas neizraisīja Terru interesi. Viņa palika mēma, trula un apā­tiska.

Uz meitenes sīkās, tievās rociņas Tenara ieraudzīja pēdas četrus pirkstu nospiedumus, sarkanus kā ugunszīmes, tādus, ko būtu varējis atstāt rupjš satvēriens. Bet Ašais taču nebija sagrābis viņas roku, tikai pieskāries viņai. Tenara bija teikusi, bija apsolījusi meitenei, ka šis cilvēks nekad, nekad vairs viņai nepieskarsies. Solījums bija lauzts. Viņas vārds zaudējis nozīmi. Un kurš vārds var kaut ko iespēt pret kurlu, rupju varmācību?

Viņa noliecās un noskūpstīja zīmes uz Terru rokas. Žēl, ka es nepaguvu pabeigt tavu sarkano kleitu, viņa teica. Karalim droši vien būtu paticis to redzēt. Bet laikam jau cilvēki nemēdz valkāt labākās drēbes uz kuģa pat karaļi ne.

Terru sēdēja guļvietā nokārtu galvu un neko neat­bildēja. Tcnara sāka sukāt viņas matus. Tie beidzot bija sākusi| spēcīgi augt, un tumšs, zīdains mākonis nosedza galvas apdedzinātās daļas. Vai tu esi izsalkusi, putniņ? Tu vakar paliki bez vakariņām. Varbūt karalis pacienās mūs ar brokastīm. Viņš man vakar deva kūkas un vīn­ogas.

Atbildes nebija.

Kad Tenara sacīja, ka laiks iet ārā no kajītes, meitene paklausīja. Uz klāja viņa visu laiku turēja galvu piespiestu plecam. Meitene neskatījās ne uz baltajām, rītavēja piepūstajām burām, ne uz dzirkstošo ūdeni, ne atpakaļ uz Gontas kalnu, kas liels, mežots un majestātisks slēja debesīs klinšaino virsotni. Viņa nepacēla galvu, kad Lebannens viņu uzrunāja.

-Terru, -Tenara klusi teica, notupusies pie meitenes uz ceļiem, kad karalis runā ar tevi, ir jāatbild.

Terru klusēja.

Kad Lebannens lūkojās meitenē, viņa sejas izteiksme bija neizdibināma. Varbūt tā bija maska, pieklājības maska, aiz kuras slēpās riebums un šausmas. Taču viņa tumšās acis lūkojās cieši un noteikti. Ļoti viegli viņš pie­skārās meitenes rokai un sacīja: — Tu droši vien juties ļoti savādi, pamozdamās jūras vidū.

Brokastīs meitene apēda tikai mazdrusciņ augļu. Kad Tenara jautāja, vai viņa vēlas iet atpakaļ uz kajīti, Terru pamāja ar galvu. Tenara negribīgi atstāja meiteni sariti­nājušos guļvietā un devās atpakaļ uz klāja.

Kuģis slīdēja uz priekšu starp Bruņuklintīm drū­mām, augstām klinšu sienām, kuras šķita liecamies pāri burām. Strēlnieki, kuri stāvēja sardzē augstu uz klintīm mazajās, bezdelīgu ligzdām līdzīgajās nocietinājumu vietās, skatījās lejup uz kuģa klāju, un jūrnieki apveltīja viņus nebēdīgām klaigām. Ceļu karalim! viņi sauca un no augšas atskanēja atbilde, tāla un klusa kā bezdelīgas čiepsts: — Karalim!

Lebannens stāvēja pie kuģa augstā priekšgala blakus kapteinim un pavecam, kalsnam vīrietim ar šaurām acīm un pelēku apmetni, kādus nēsāja Roukas salas magi. Ari Gedam todien, kad viņi atveda Erreta-Akbes gredzenu uz Zobena torni, bija šāds tīrs un smalks apmetnis; uz Atuanas kapeņu aukstajiem akmeņiem un tuksnesīgo kalnu smiltīs, abiem kopā šķērsojot šos kalnus, viņa vienīgais apsegs bija vecs, notraipīts, nodilis un netin ceļojuma apmetnis. Tenara kavējās šajās domās, raudzidāmās, kā gar kuģa sāniem gaisā ceļas baltas putu vērpe­tes un augstās klintis palēnām atkāpjas aizmugurē.

Kad kuģis bija pabraucis garām pēdējiem rifiem un pagriezies uz austrumu pusi, visi trīs vīri pienāca pie Tenaras. Lebannens teica: Mana kundze, šis ir Vēju ma­ģistrs no Roukas salas.

Mags paklanījās, un vērīgās acis lūkojās Tenarā ar atzinību un reizē ar ziņkāri; šis ir cilvēks, kurš grib zināt, no kuras puses pūš vējš, Tenara nodomāja.

—        Tagad man vairs nav jāvēlas, kaut pieturētos labs laiks, jo es varu uz to droši paļauties, — viņa teica Vēju maģistram.

—        Tādā dienā kā šī es uz kuģa esmu tikai lieks sma­gums, mags atbildēja. -Turklāt, ja kuģi vada tāds meis­tars kā kapteinis Serrathens, kam vēl vajadzīgs laikdaris?

Mēs visi esam tik galanti, viņa nodomāja, kundzes, kungi, valdnieki un maģistri, klanīšanās un komplimenti. Tenara paskatījās uz jauno karali. Viņš lūkojās pretī smaidīdams, taču atturīgs.

Viņa jutās tāpat, kā pirms daudziem gadiem bija ju­tusies Havnorā: primitīva, neveikla lauciniece blakus šo vīriešu izsmalcinātībai. Bet, nebūdama vairs meitene, viņa šoreiz nejuta īpašu bijību, tikai brīnījās par to, kā vīrieši vada savu pasauli šajā masku dejā un cik viegli sievietei iemācīties to dejot.

Viri apgalvoja, ka līdz Velmutai būšot tikai dienas brauciens. Ar šādu teicamu ceļavēju burās viņi jau pie­vakarē iebraukšot ostā.

Joprojām juzdamās ļoti nogurusi pēc iepriekšējās dienas ilgstošā uztraukuma un sasprindzinājuma, Tenara labprāt pavadīja dienu sēdeklī, ko plikgalvainais jūrnieks bija viņai sameistarojis no salmu matrača un buru au­dekla, vērodama viļņus un kaijas, un Gontas kalna apri­ses, kas pēcpusdienas gaismā izskatījās zilas un sapņainas un mainījās, kuģim slīdot gar stāvajiem krastiem tikai paris jūdžu attālumā no cietzemes. Viņa atveda arī Terru pasēdēt saulē, un meitene atlaidās viņai blakus, gurdi lū­kodamās tālumā.

Kāds bezzobains jūrnieks ar ļoti tumšu ādas krāsu, pakaviem līdzīgām kāju pēdām un atbaidoši mezglainiem kāju pirkstiem atnāca pie viņām un nolika kaut ko uz audekla blakus Terru. Tas meitenītei, viņš piesmakušā balsī teica un tūlīt devās atpakaļ, tomēr tālu neaizgāja. Darīdams savu darbu, viņš palaikam pameta cerību pilnu skatienu uz meitenes pusi, lai redzētu, vai tai dāvana patīk, un tad izlikās, ka nav skatījies. Terru nepieskārās mazajam, audeklā ievīstītajam sainītim To vajadzēja attīt Tenarai. Sainītī bija smalki izgrebta delfīna figūriņa no kaula vai ziloņkaula, apmēram īkšķa garumā.

Tas var dzīvot tavā pītajā maisiņā, Tenara teica, kopā ar abām kaula lellītēm.

Tad Terru atdzīvojās tiktāl, lai izvilktu savu pīto mai­siņu un ieliktu tajā delfīnu. Tomēr Tenarai vajadzēja iet un pašai pateikties pazemīgajam dāvinātājam. Terru nepaskatījās uz viņa pusi un nerunāja. Pēc brītiņa viņa teica, ka gribot iet atpakaļ kajītē, un Tenara viņu tur atstāja kaula cilvēciņa, kaula dzīvnieka un kaula delfīna sabiedrībā.

Cik viegli, Tenara saniknota domāja, cik viegli ir tādam Ašajam atņemt bērnam saulesgaismu, atņemt viņai kuģi un karali, un visu bērnību, un cik grūti ir to visu atkal atdot! Veselu gadu es esmu centusies viņai to atdot, I bet viņš ar vienu pieskārienu to visu atņēma un aizmeta! Un kāds viņam no tā labums, kāds atalgojums vai varas apziņa? Vai vara nozīmē tukšumu?

Tenara piebiedrojās karalim un magam pie kuģa treli­ņiem. Saule jau bija noslīdējusi diezgan zemu rietu­mos, un kuģis peldēja, krāšņas gaismas apņemts; šis spo­žums atsauca viņai atmiņā sapni par lidojumu kopā ar pūķiem.

-   Tenaras kundze, karalis teica, es nelūgšu tevi nodot ziņu manam draugam Man šķiet, ka tas nozīmētu uzvelt tev smagu nastu un ari iegrožot viņa brīvību, un es nevēlos darīt ne vienu, ne otru. Pēc mēneša notiks mana kronēšana. Ja kroni turētu viņš, tad mans valdīšanas laiks sāktos tā, kā vēlas mana sirds. Bet, vai tā būs vai nebūs, tas tomēr bija viņš, kurš atveda mani uz manu karaļvalsti. Viņš mani darīja par karali. Es to neaizmirsīšu.

—        Es zinu, ka tu neaizmirsīsi,—Tenara klusi atbildēja. Jaunais karalis bija tik dedzīgs, tik nopietns, aizsedzies ar savas kārtas ieražu bruņām un tomēr tik viegli ievai­nojams savā krietnumā un sirds skaidrībā. Tenaras sirds iesmeldzās viņa dēļ. Viņš domā, ka ir iepazinis sāpes, bet viņam vajadzēs tās iepazīt vēl un vēlreiz, visu savu mūžu, un tās nekad neaizmirsīsies.

Un tāpēc viņš atšķirībā no Ašā nekad nedarīs to, ko darīt ir viegli.

-        Es labprāt nodošu tavu zinu, Tenara atbildēja. Tā man nav nekāda nasta. Vai viņš to uzklausīs, tas paliek viņa ziņā.

Vēju Maģistrs drūmi pasmaidīja. Tā vienmēr ir bi­jis, vecais vīrs teica. Viņa lēmumi vienmēr ir bijuši viņa ziņā.

-   Vai tu viņu pazīsti sen?

-  Krietni ilgāk nekā tu, mana kundze. Es viņu mā­cīju, mags teica. Mācīju to, ko pratu… Viņš atbrauca uz Roukas skolu, būdams vēl gluži zēns, un atveda līdzi vēstuli no Ogiona, kurā bija rakstīts, ka šim zēnam esot licis spēks. Bet pirmajā reizē, kad es paņēmu viņu līdzi laivā, lai viņš mācītos sarunāties ar vēju, iedomājies, viņš sacēla jūrā ūdensstabu. Tad es sapratu, kas mums sagai­dāms. Nodomāju tā: vai nu viņš pirms sešpadsmit gadu vecuma noslīks, vai ari pirms Četrdesmit gadu vecuma kļūs par arhimagu… Vismaz man patīk iztēloties, ka esmu tā domājis.

-   Vai viņš aizvien vēl ir arhimags? Tenara jautāja. Jautājums pauda klaju neziņu, un, kad tam sekoja klu­sums, viņa ar bailēm nojauta, ka neziņa varbūt nav tas ļaunākais.

Beidzot mags teica: Pašlaik Roukā arhimagu nav. — Viņa tonis bija uzkrītoši piesardzīgs un saspringts.

Tenara neuzdrošinājās vaicāt, ko viņš ar to gribējis teikt.

-    Man šķiet, karalis teica, — ka Miera rūnas atjau­notāja var piedalīties jebkura šīs valstības apspriedē; vai tā nav, mans kungs?

Pēc vēl viena klusuma brīža un acīmredzot pēc ne­lielas iekšējas cīņas mags atbildēja: — Protams.

Karalis gaidīja, taču maģistrs neko vairs nesacīja.

Lebannens pārlaida skatienu mirdzošajam ūdenim un ierunājās kā pasaku stāstīdams: Kad mēs ar vinu atli­dojām uz Rouku no vistālākajiem rietumiem, sēdēdami pūķa mugurā… Viņš apklusa, un pūķa vārds pats atbalsojās Tenaras domās: Kalessin, gluži kā gonga skaņa.

-   Pūķis mani atstāja tur, bet viņu aiznesa projām. Tad Roukas nama Durvju maģistrs teica: "Viņš ir pabeidzis darāmo. Viņš dodas mājās." Un pirms tam Selidoras piekrastē viņš teica, lai es atstājot viņa zizli turpat, jo viņš vairs neesot mags. Tāpēc Roukas maģistri nolēma izraudzīties jaunu arhimagu.

Viņi uzaicināja savā vidū arī mani, lai es varētu ie­mācīties to, ko karalim der zināt par Visgudro padomi. Turklāt es biju viens no viņiem, lai aizstātu trūkstošo maģistru Saucēju Torionu, kura mākslu pret viņu pašu pavērsa tas lielais ļaunums, ko mans valdnieks Zvirbuļvanags atrada un iznīcināja. Kad mēs bijām tur, sausajā zemē, starp sienu un kalniem, es redzēju Torionu. Mans valdnieks vinu uzrunāja, izstāstīja viņam ceļu, kā pāri sienai atgriezties dzīvē. Bet viņš negāja šo ceļu. Viņš ne­atgriezās.

Jaunā vīrieša spēcīgās, glīti veidotās rokas cieši turējās pie kuģa treliņiem. Runādams viņš joprojām lūkojās jūrā. Viņš bridi klusēja, tad turpināja stāstu.

-  Tā es kļuvu par vienu no deviņiem, kuri sanāk ko­pā, lai izraudzītos jaunu arhimagu. Viņi ir… viņi ir gudri vīri, Lebannens pameta skatienu uz Tenaru. — Ne vien skoloti savās mākslās, bet vīri ar dzīves gudrību. Kā jau agrāk biju redzējis, viņi liek svaru kausos savus dažādos uzskatus, lai lēmums būtu drošs. Taču šoreiz…

-  Šoreiz bija tā, turpināja Vēju maģistrs, redzēdams, ka Lebannens negrib nopelt Roukas maģistrus, ka ikviens domāja citādi, un lēmuma nebija. Mēs nespējām vienoties. Tā kā arhimags nebija miris, bet joprojām dzīvs un tomēr vairs nebija mags, bet, šķiet, aizvien vēl bija puķu valdnieks… Un tāpēc, ka mūsu Pārvērtību maģistrs joprojām nebija atspirdzis pēc trieciena, ko sagādāja viņa mākslas pavēršanās pret viņu pašu, un ticēja, ka Saucējs piecelsies no nāves gultas, un lūdza, lai mēs viņu pagai­dot… Un tāpēc, ka Veidošanas maģistrs nerunāja vispār neko… Viņš ir kargadietis, mana kundze, tāpat kā tu vai tu to zināji? Viņš atbrauca pie mums no KaregoAtas. | Maga acis modri vēroja Tenaru: no kuras puses pūš vējš? Nu, lūk, tā visa dēļ mēs palikām neziņā. Kad Durvju maģistrs taujāja pēc to cilvēku vārdiem, kurus mēs gribētu piedāvāt izvēlei, netika nosaukts neviens vārds. Visi skatījās cits uz citu…

-   Es skatījos zemē, sacīja Lebannens.

-  Beidzot mēs palūkojāmies uz to, kurš zina vārdus: uz Vārdu maģistru. Un viņš vēroja Veidotāju, kurš nebija izrunājis neviena vārda, tikai sēdēja starp saviem kokiem kā celms. Mēs, redzi, sanākam kopā Birzī, starp kokiem, kuru saknes sniedzas dziļāk nekā salas. Tobrīd jau bija vēls vakars. Dažreiz tur starp kokiem atmirdz gaisma, bet tovakar tās nebija. Valdīja tumsa, nebija zvaigžņu, virs lapotnēm pletās mākoņainas debesis. Tad Veidotājs piecēlās kājās un teica… bet viņš runāja savā kargadiešu valodā, nevis Senvalodā vai hardieŠu valodā. To no mums prata tikai nedaudzi, daži pat nezināja, kas tā par valodu, un mēs nesapratām, ko domāt. Bet Vārdu maģistrs mums pateica, ko sacījis Veidotājs. Viņš bija teicis: Sieviete no Gontas.

Mags apklusa. Viņš vairs neskatījās uz Tenaru. Pēc brīža Tenara jautāja: Vai vairāk viņš neteica neko?

-    Neviena vārda. Kad mēs uzstājām, viņš raudzījās mūsos stingu skatienu un nevarēja atbildēt, jo viņu bija

pārņēmusi vīzija: viņš bija redzējis notikumu apveidus tēlu aprises, un to reti iespējams izpaust vārdos, bet idejas nosaukt ir vēl grūtāk. Par saviem vārdiem viņš nezināja ko domāt, tieši tāpat kā mēs pārējie. Bet vairāk mūsu ziņā nebija nekā.

Roukas maģistri galu galā bija skolotāji, un Vēju maģistrs bija ļoti labs skolotājs; viņam visu allaž vaja­dzēja izklāstīt tik skaidri, cik vien iespējams. Varbūt pat skaidrāk, nekā viņš pats būtu vēlējies. Mags vēlreiz uz­meta Tenarui skatienu, tad novērsās.

Tā nu, redzi, likās, ka mums jābrauc uz Gontu. Bet kādā vajadzībā? Ko meklēt? "Sieviete" vien taču bija par maz! Acīmredzot šai sievietei ir lemts mūs vadīt, kaut kā norādīt mums ceļu pie jaunā arhimaga. Un, kā tu pati vari iedomāties, mana kundze, tūdaļ tapa runāts par tevi jo vai tad mēs esam dzirdējuši par kādu citu sievieti no Gontas? Šī sala nav liela, bet tava slava ir aizskanējusi tālu. Tad viens no mums teica: "Viņa mūs aizvedīs pie Ogiona." Bet mēs visi zinājām, ka Ogions jau sen atteicies būt par arhimagu un tagad, būdams vecs un slims, nepie­kritīs neparko. Patiesībā šīs sarunas laikā, man šķiet, Ogions jau bija uz nāves gultas. Tad kāds cits teica: "Bet viņa mūs aizvedīs ari pie Zvirbuļ vanaga!" Un tad mēs jutā­mies nonākuši pilnīgā tumsā.

-        Un kā vēl! piebilda Lebannens. Jo tur, starp kokiem sāka līt lietus. Viņš pasmaidīja. Es biju do­mājis, ka nekad vairs nedzirdēšu līstam lietu. Tas mani ļoti iepriecināja.

-      Mēs bijām deviņi slapji, Vēju maģistrs teica, un viens laimīgs.

Tenara iesmējās. Šis cilvēks tomēr nevarēja nepatikt. Ja maģistrs ir tik piesardzīgs pret viņu, tad arī viņai pienākas izturēties ar tādu pašu piesardzību, taču pret Lebanennu un Lebannena klātbūtnē jāvalda vaļsirdībai

Tādā gadījumā es nevaru būt jūsu sieviete no Gontas, jo es jūs nevedīšu pie Zvirbuļvanaga.

-Ari es biju tādās domās, mags teica ar šķietamu un varbūt pat īstu vaļsirdību, ka tu tā nevari būt, mana kundze. Pirmkārt, viņš vīzijā noteikti būtu nosaucis tavu vardu. Ļoti maz ir tādu, kas atklāti nes savus īstos vārdus! Taču Roukas padome man uzticējusi tev pavaicāt: vai tu Šajā salā pazīsti kādu sievieti, kura varētu būt mūsu mek­lētā-māsa vai māte kādam ar spēku apveltītam cilvēkam, varbūt pat viņa skolotāja, jo dažas burves ir ļoti gudras. Varbūt Ogions pazina tādu sievieti? Viņš esot pazinis katru dzīvu dvēseli šajā salā, kaut ari pats dzīvoja viens un klejoja pa neapdzīvotām vietām. Kaut viņš šobrīd būtu dzīvs un spētu mums palīdzēt!

Tenara jau bija paguvusi iedomāties zvejnieku sievu no Ogiona stāsta. Taču tā bija veca jau tad, kad Ogions pirms daudziem gadiem viņu sastapa, un tagad noteikti ir mirusi. Tiesa, mēdz stāstīt, ka pūķi dzīvojot ļoti garu mūžu.

Kādu brīdi Tenara neteica neko, tad atbildēja: Es

nevienu tādu sievieti nepazīstu.

Viņa juta magā briestam apslāpētu neiecietību pret

sevi. Skaidrs,ka viņš domā: kas šai sievai aiz ādas? Ko

viņa slēpj? Un Tenara nesaprata, kāpēc nevar viņam to sacīt. Viņa kurlums apslāpēja sievietes vārdus. Viņam nevar pat pateikt, ka viņš ir kurls.

-Tātad Jūrzemei tagad nav arhimaga, viņa beidzot teica. Toties tai ir karalis.

Kuram mēs dāvājam savas cerības un uzticību, mags teica ar sirsnību, kas viņam labi piederējās. Lebannens skatīdamies un klausīdamies pasmaidīja.

Pēdējo gadu laikā bijis daudz posta un nelaimju,. Tenara vilcinādamās teica. Mana… tā mazā meitene. Tādi gadījumi kļuvuši pārāk ikdienišķi. Un es esmu dzir­dējusi, ka ar spēku apveltīti vīrieši un sievietes stāsta: viņu spēks gaistot vai kļūstot citāds.

Tas cii vēks Skals, kuru arhimags un mans valdnieks uzvarēja sausajā zemē, izraisīja neredzētu postu un ne­laimes. Mums vēl ilgi vajadzēs atjaunot savu mākslu, dzie­dināt savus burvjus un burvju spējas, mags pārliecināti teica.

Diez vai ar atjaunošanu un dziedināšanu pietiks,sacīja Tenara, kaut gan arī tas, protams, būs jādara… Bet es domāju, vai nevar būt tā… Ja nu tādam vīram kā Skals bija tik milzīgs spēks tieši tāpēc, ka pasaule jau bija sākusi mainīties… un ka ir notikusi un joprojām notiek kaut kāda pārmaina, liela pārmaiņa? Un varbūt tieši šīs pārmaiņas dēļ mums Jūrzemē atkal ir karalis varbūt karalis pašlaik vajadzīgs vairāk nekā arhimags?

Vēju maģistrs palūkojās viņā tā, it kā tālumā pie apvāršņa redzētu briestam negaisa mākoni. Viņš pat pacēla labo roku, izdalīdams pirmo kustību vēju sais­tīšanas burvībā, tad atkal to nolaida. Mags pasmaidīja. Nebaidies, mana kundze, viņš teica. Rouka un ma­ģijas māksla izturēs. Mūsu dārgumi ir labi apsargāti!

Pasaki to Kalesinam! Tenara atmeta, piepeši vairs nespēdama paciest viņa pilnīgi neapzināto necieņu. Protams, tas maģistru apmulsināja. Viņš dzirdēja pūķa vārdu. Taču tas viņam nelika sadzirdēt Tenaru. Kā gan cilvēks, kurš nav klausījies sievietē kopš savas mātes pē­dējās šūpļa dziesmas, būtu varējis viņu dzirdēt?

Tā ir, sacīja Lebannens, Kalesins atlidoja uz Rouku, kas tiek uzskatīta par pilnīgi drošu, no pūķiem aizsargātu vietu, un tas nenotika mana valdnieka burvību dēļ jo tad viņam vairs nebija maga spēka… Bet es ne­domāju, Vēju maģistr, ka Tenaras kundze baiļotos sevis de|.

Mags nopietni mēģināja labot savu aizskarošo izturē­šanos. Piedod, mana kundze, viņš teica. Es runāju ar tevi kā ar parastu sievieti.

Tenara gandrīz iesmējās. Viņai gribējās šo cilvēku sapurināt. Tomēr viņa tikai vienaldzīgi atbildēja: Manas bailes ir parastas bailes. Nav nozīmes runāt, jo maģistrs tikpat viņu nedzird.

Taču jaunais karalis klusēdams klausījās.

Kuģa zēns augstu virs galvas reibinošajā, līganajā mastu, buru un rāju pasaulē skaidrā, skanīgā balsī ie­saucās: Aiz raga redzama pilsēta! Nākamajā brīdī visi, kas stāvēja uz klāja, ieraudzīja nelielu pelēku jumtu puduri, zilganu dūmu grīstes, rietošās saules atspulgus dažās logu rūtīs un Velmutas molus un piestātnes mazajā, zilgani samtainajā līcī.

-   Vai man pašam vadīt kuģi ostā, vai to darīsi tu, mans kungs? rāmais kuģa kapteinis jautāja, un Vēju maģistrs atbildēja: Brauc pats, kaptein! Man negribas līkumot starp visiem tiem krāmiem! Un viņš pamāja uz dau­dzajām līcī izkaisītajām zvejas laivām. Tā nu karaļa kuģis kā gulbis starp pīlēniem sāka lēni un cēli peldēt pa līci, saņemdams sveicienus no katras laivas, kurai pabrauca garām.

Tenara pārlaida skatienu piestātnēm, taču nevienu citu jūrasbraucēju kuģi tur neredzēja.

-    Mans dēls ir jūrnieks, viņa teica Lebannenam. Domāju, ka varbūt viņa kuģis būs piestājis krastā.

-   Kā sauc viņa kuģi?

~ Viņš bija trešais palīgs uz "Eskelas kaijas", bet kopš tā laika jau pagājuši divi gadi. Varbūt viņš pārgājis uz

citu kuģi. Viņš ir nemierīgas dabas cilvēks. Temara pasmaidīja. Kad es ieraudzīju tevi, man pirmajā brīdī likās, ka tu esi mans dēls. Bet jūs nemaz neesat līdzīgi, tu ari esi garš, kalsns un jauns. Un es tobrīd biju apjukusi izbiedēta… Parastas bailes.

Mags bija aizgājis uz kuģa priekšgalu pie kapteiņa un Tenara un Lebannens stāvēja blakus divi vien.

—        Šo parasto baiļu ir pārāk daudz, viņš teica.

Šī bija vienīgā izdevība runāt ar karali zem četrām acīm, un Tenaras vārdi skanēja sasteigti un nedroši: -Es gribēju teikt., bet nebija jēgas… Vai nevarētu būt tā, ka Gontā ir kāda sieviete,—es nezinu, kas, un man par to nav ne jausmas, bet var gadīties, ka tur ir vai būs, vai varētu būt kāda sieviete un ka viņi meklē, ka viņiem vajag… tieši viņu. Vai tas ir tik neiespējami?

Lebannens klausījās. Viņš nebija kurls. Taču viņi saspringti sarauca pieri, it kā cenzdamies saprast mazpa­zīstamu valodu. Un viņš klusi atbildēja tikai dažus vārdus: — Tas var būt

Kāda zvejnieksieva no savas mazās laiviņas skaļi iesau­cās: — No kurienes? — Un zēns no masta gaiļa ķērcienā attrauca: — No Karaļa pilsētas!

—        Kā šo kuģi sauc? Tenara jautāja. Mans dēls gri­bēs zināt, ar kādu kuģi esmu braukusi.

—        "Delfīns", — Lebannens atbildēja, uzsmaidīdams viņai. Mans dēls, mans karalis, mans mīļais zēns, Tenara nodomāja. Kā man patiktu, ja tu paliktu tuvumā!

—        Man jāiet pēc savas mazās, — viņa teica.

—        Kā tu nokļūsi mājās?

—        Kājām. Tikai dažas jūdzes pa ieleju augšup. -Tenara pamāja ar roku uz iekšzemi, kur aiz pilsētiņas kā klēpis starp divām kalnu joslām plata un saulaina stiepās Vidusieleja. Tur pie upes atrodas ciemats, un manas mājas ir

pusjūdzes attāluma no ciemata. Tā ir skaista daļa no tavas karaļvalsts.

Bet vai tu būsi drošībā?

_ Būšu. Šo nakti mēs pavadīsim tepat Velmutā pie manas meitas. Un ciematā visi ir uzticami cilvēki. Es nebūšu viena.

Viņu acis uz bridi sastapās, taču neviens neizrunāja vardu, par kuru domāja.

Vai Roukas vīri vēlreiz brauks šurp? Tenara vaicājaLai meklētu "sievieti no Gontas"… vai varbūt viņu?

Viņu ne. Ja tāds priekšlikums tiks izteikts, es to ne­pieļaušu, Lebannens atbildēja, neapjauzdams, cik daudz viņš Tenarai pateicis ar šiem dažiem vārdiem. Bet, ja viņi gribēs meklēt jaunu arhimagu vai sievieti no Veidotāja vīzijas, tad iespējams, ka viņu ceļš atvedīs šurp. Un varbūt pie tevis.

Ozolu mājās viņi tiks laipni gaidīti un uzņemti, Tenara teica. Tiesa, ne tik laipni, kā būtu gaidīts tu.

Es atbraukšu, kad varēšu, karalis mazliet skarbi atbildēja un mazliet skumji piebilda: Ja varēšu.

Kad Velmutas iedzīvotāji padzirdēja, ka ostā iebraucis kuģis no Havnoras un šai kuģī ir karalis, jaunais karalis par kuru stāsta jaunās dziesmas, gandrīz visi steidzās no mājām uz piekrasti. Jaunās dziesmas viņi vēl neprata, toties prata vecās, un vecais Relli atnesa līdzi savu arfu un nodziedāja daļu no "Morreda varoņdarba", jo jaunais Jūrzemes karalis noteikti ir Morreda pēcnācējs. Drīz uz klāja iznāca pats karalis — jauns, slaids, skaists vīrietis, un viņam sekoja viens no Roukas maģistriem un vēl kāda sieviete ar mazu meiteni pie rokas; abas bija satinušās vecos apmetņos un neizskatījās daudz labāk par ubadzēm, taču karalis pret viņām izturējās kā pret kara­lieni un princesi, un, kas zina, varbūt tā tiešām bija. Var­būt tā ir viņa māte, teica Klūga, cenzdamās pastiepties un redzēt pāri priekšā stāvošo vīriešu galvām, bet tad viņas draudzene Ābele saķēra viņas roku un apslāpētā čukstā iesaucās: — Tā ir… tā ir māte!

Kam māte? jautāja Klūga, un Ābele atbildēja: Mana māte! Un tā ir Terru! Tomēr viņa nemēģināja lauzties cauri pūlim uz priekšu pat tad, kad viens no jūrasbraucējiem iznāca krastā un lūdza veco Relli nākt uz klāja un dziedāt karalim. Ābele palika gaidām kopā ar pārējiem. Viņa redzēja, kā karalis uzņem Velmutas dižvīrus, un dzirdēja Relli dziedam. Viņa redzēja, kā karalis atvadās no viesiem, jo kuģis atkal dzīrās doties jflni kamēr nav satumsis, cilvēki teica un doties mājup uz Havnoru. Pēdējās pa kuģa laipu krastā nonāca Terru un Tenara. Pirms šķiršanās karalis katru no viņām ap­skāva, pēc pieņemtās paražas piespiezdams vaigu pie vai­ga, un nometās uz ceļgala, lai apskautu Terru. — O! — pūlis krastmalā izdvesa. Saule rietēja, ietinusies zelta dū­makā, un meta pār līci platu zelta taku. Sieviete un mei­tene, turēdamās pie kuģa laipas margām, iznāca krastā; Tenara nesa smagu ceļasomu un maisu, Terru seja bija noliekta un paslēpta aiz matu šķipsnām. Laipu ievilka atpakaļ kuģī, jūrnieki sāka darboties ap takelāžu, rīkotāji izkliedza komandas, un kuģis "Delfīns" pagriezās uz jūras pusi. Tad Ābele beidzot izlauzās cauri pūlim.

-  Sveika, māt! viņa teica, un Tenara atbildēja: Svei­ka, meitin! Abas saskūpstījās, tad Ābele pacēla Terru un teica: — Kā tu esi izaugusi! Divreiz garāka nekā tad, kad redzējāmies iepriekš. Ejam, nāciet man līdzi uz mājām!

Tomēr tajā jaukajā namā, kur Ābele dzīvoja ar savu vīru, jaunu tirgoni, meita kopā ar māti jutās mazliet neveikli. Vairākas reizes viņa veltīja mātei domīgu, gandrīz piesardzīgu skatienu. Redzi, man tas viss nekad neko nenozīmēja, māt, Ābele teica, stāvēdama Tenaras guļamistabas durvīs, visi tie stāsti par atjaunoto Miera rūnu… un par to, ka tu atvedi uz Havnoru slaveno Gredzenu. Tas bija tikpat kā viena no dziesmām. Notikumi pirms tūkstoš gadiem! Bet tā taču tiešām biji tu, vai ne?

—         Tā bija meitene no Atuanas, Tenara klusu at­bildēja, -un tas bija pirms tūkstoš gadiem. Man šķiet, ka ari tagad es varētu nogulēt tūkstoš gadu no vietas.

-   Nu tad cj gulēt! Ābele aizgriezās, pēc tam ar lampu rokā pagriezās atpakaļ. Iedomājies, skūpstās ar karali viņa sacīja.

-   Liecies nu mierā! Tenara atbildēja.

Ābele ar vīru uzņēma Tenaru savā namā vairākas dienas, bet pēc tam Tenara noteikti vēlējās iet tālāk uz savām mājām. Ābele pavadīja māti un Terru gar rāmas, sudrabainās Kahedas krastu. Vasara gāja uz rudens pusi. Saule joprojām karsēja, bet vējš bija kļuvis dzestrs. Lapotņu zaļums izskatījās paguris un noputējis, un tīrumos tika vākta raža; dažviet tie bija jau kaili.

Ābele nopriecājās, ka Terru kļuvusi daudz spēcīgāka un spēj ik dūšīgi soļot.

-   Tev vajadzēja redzēt viņu Re Albi, Tenara teica,

-    pirms… un aprāvās. Viņa bija nolēmusi neuzvelt meitai visas šīs raizes.

-   Kas tad notika? Ābele jautāja tik ciesā apņēmībā uzzināt noklusēto, ka Tenara padevās un klusi atbildēja:

-   Uzradās viens no viņiem.

Terru gāja gabaliņu pa priekšu, lūkodamās pēc mel­lenēm ceļmalas cērpos; viņas kājas zem apaugušās klei­tiņas izskatījās neparasti garas.

-   Viņas tēvs? — Ābele jautāja, juzdamās šķebīgi no šīs domas.

-   Cielava teica: tas, kurš visdrīzāk bijis tēvs, saucis sevi par Samu. Šis bija jaunāks. Šis bija tas, kurš atnāca pie Cielavas pateikt par meiteni; Viņu sauc Ašais. Viņš… klejoja pa Re Albi. Un tad mēs nelaimīgā kārtā saskrējā­mies ar viņu Gontas ostā. Bet karalis aizraidīja viņu prom. Un tagad es esmu te, bet viņš tur, un viss ir aiz muguras.

-   Bet Terru pārbijās, Ābele sadrūmusi teica. Tenara pamāja ar galvu.

Bet kāpēc tu gāji uz Gontas ostu?

Redzi, tas vīrs Ašais strādāja kādam cilvēkam… burvim Re Albi valdnieka mājā, un es šim burvim nepa­tiku… Viņa mēģināja atcerēties burvja ikdienas vārdu, bet nevarēja; prātā nāca vienīgi Tuaho, kargadiešu nosau­kums kādam kokam, taču viņa neatcerējās, kādam.

-Aktā?

-  Nu, un tad man likās, ka labāk būs doties uz mājām.

-  Bet kāpēc tu nepatiki tam burvim?

-Galvenokārt tāpēc, ka esmu sieviete.

-  Phe! Ābele izmeta. Vecā gaiļa dziesma.

Šoreiz drīzāk jauna gaiļa dziesma.

-         Vēl sliktāk… Es neesmu dzirdējusi, ka no maniem paziņām kāds būtu manījis šajā pusē Terru vecākus, ja tā tos var saukt. Bet, ja nu tie tomēr kaut kur te klejo, man nepatīk, ka tu viena dzīvosi tajās lauku mājās.

Ir jau patīkami, kad meita pret māti izturas kā vecākā, bet māte var justies kā meita pašas meitai. Tomēr Tenara nepacietīgi atmeta: Man tur nekas nevar notikt!

-Tev vismaz vajadzētu suni.

-          Par to es esmu domājusi. Varbūt kādam ciemā ir kucēns. Kad tiksim tur, vajadzēs pajautāt Cielavai.

-   Kucēnu ne, māt. Suni.

Bet jaunu, tādu, ar ko Terru var spēlēties, Tenara lūdzoši iebilda.

-          Ir gan labums no tāda kucēna, kas bučosies ar zag­ļiem, pilnasinīgā, pelēkacainā meita, blakus iedama, iesmējās.

Ciematā viņas nokļuva ap dienas vidu. Cielava apsvei­ca Tenaru un Terru ar neviltotu sirsnību, skāvieniem, skūpstiem, jautājumiem un cēla galdā cienastu. Ari Cie­lavas mazrunīgais vīrs un citi ciemata iedzīvotāji ienāca

sasveicināties ar Tenaru. Viņa juta prieku par atgriešanos mājās.

Cielava kopā ar dēlu un meitu diviem jaunākajiem no viņas septiņiem bērniem pavadīja atnācējas uz Ozolu mājām. Abi bērni bija pazinuši Terru kopš pirmās dienas kad Cielava atnesa viņu mājās, un pieraduši pie viņas, tomēr pēc divu mēnešu atšķirtības pirmajā bridi jutas nedroši. Arī kopā ar viņiem un pat ar Cielavu meitene palika ierāvusies sevī un apātiska, tāpat kā grūtajās agrā­kajās dienās.

Viņa ir pārguruši un apjukusi no visas šīs ceļošanas. Gan tas pāries. Visu laiku mums gāja apbrīnojami labi,Tenara teica Cielavai, taču Ābele neļāva viņai tik vien­kārši atrunāties. Uzradās viens no viņiem un pārbiedēja Terru un māti, Ābele paskaidroja. Un pamazām, kamēr sievietes pēcpusdienas gaitā atvēra auksto, piesmakušo, putekļaino māju, saveda to kārtībā, izvēdināja gultasdrēbes, nopukojās par sīpoliem, kuri sākuši asnot, ienesa pieliekamajā mazliet ēdamā un uzlika uz uguns lielu zupas katlu vakariņām, Tenaras meita un draudzene par abām izdabūja no Tenaras visu garo stāstu. Tas nāca ļoti lēni, pa vienam vārdam. Tenara itin kā nespēja skaidri izstāstīt, ko nodarījis burvis; tur bijusi kaut kāda burves­tība, viņa neskaidri izteicās, vai varbūt tas vīrs sūtījis viņām pa pēdām Ašo. Bet, kad Tenara sāka runāt par ka­rali, vārdi plūda bez aizķeršanās.

-        Un tur viņš piepeši bija karalis! Kā zobena as­mens… Un Ašais no viņa sarāvās un kāpās atpakaļ… Un es viņu noturēju par Zvirgzdu! Patiešām, vienu brīdi man pilnīgi tā likās, jo es biju tik… tik sajukusi…

-       Nu tad viss ir pareizi, jo Klūga nodomāja, ka tu esi viņa māte, sacīja Ābele. Tad, kad mēs stāvējām pie­stātnē un skatījāmies, cik jūs lepni iepeldat ostā.

Iedomājies, māte viņu noskūpstīja, Cielavas tant! Noskupstīja karali pavisam vienkārši! Es jau domāju, ka skūpstis ari to magu. Bet nekā.

_ Skaidrs, ka nekā, ir nu gan iedoma! Kādu magu? jautāja Cielava, iebāzusi galvu bufetē. Kur tev stāv miltu kārba, Goha?

Tā ir zem tavas rokas. Roukas magu, kurš bijā at­braucis meklēt jaunu arhimagu.

-Šeit?

| Kāpēc ne? Ābele atjautāja. Vai tad pēdējais arhimags nebija no Gontas? Bet viņi nepūlējās ilgi mek­lēt. Līdzko tika vaļā no mātes, tūlīt brauca atpakaļ uz Havnoru.

-Tu nu gan runā!

-   Viņš teica, ka meklējot kādu sievieti, Tenara sa­cīja. "Sievieti no Gontas." Bet izskatījās, ka tas viņam lielu prieku nesagādā.

-Burvis un meklē sievieti? Tas nu ir kaut kas jauns, noteica Cielava. Domāju, ka pa šo laiku būs iemetušās vaboles, bet miltiem nav nekādas vainas. Es izcepšu kādu plāceni, labi? Kur ir eļļa?

-    Vajadzēs paņemt no poda aukstajā kambarī. Ai, Tērce! Sveika, mīļā! Kā tev klājas? Kā iet Strautam? Kā jūs šo laiku dzīvojāt? Vai jērus esat pārdevuši?

Vakariņas viņi visi ēda kopā. Maigi dzeltenajā vakara gaismā, virtuvē ar klona grīdu un garo zemnieku galdu Terru sāka palaikam pacelt galvu un pāris reižu kaut ko pateica Cielavas bērniem, taču meitene joprojām šķita iebaidīta un ierāvusies sevī, un, kad ārā sāka krēslot, viņa apsēdās tā, lai redzīgā acs būtu pievērsta logam.

Tikai tad, kad Cielava ar saviem bērniem pa krēslu bija aizgājusi mājās, Ābele guldināja Terru, dziedādama šūpļa dziesmu, un Tenara kopā ar Tērci mazgāja traukus.

viņa apvaicājās par Gedu. Viņai nebija gribējies to darit kamēr tuvumā bija Cielava un Ābele: tas nozīmētu pārāk daudz jautājumu un paskaidrojumu. Līdz šim viņa nemaz nebija pieminējusi Geda uzturēšanos Re Albi. UnTenaiaj vispār vairs negribējās runāt par Re Albi. Kad viņa mēģināja p<ir to domāt, prāts šķita itin kā satumstam.

-    Vai pagājušajā mēnesī šurp atnāca kāds vīrietis ar ziņu no manis palīdzēt darbos?

-   Vai, es galīgi aizmirsu! iesaucās Tērce. Tu domā Vanagu, to ar rētām uz sejas, vai ne?

-    Jā, Tenara atbildēja, Vanagu.

-     Bija, kā tad, ka bija, un tagad viņš laikam ir Karstavotu kalnos, virs Lisu, aizdzina turp aitas, Sērija aitas. Atnāca, teica, ka no tevis, bet te prieks viņa nebija galīgi nekāda darba, jo par aitām gādājam mēs ar Strautu, ar piena kambari es tieku galā pati, un, kad vajag, palīgā atnāk vecais Malks un Lāse, un tā nu es lauzīju galvu, bet Strauts saka: "Ej un paprasi Sērija palīgam, fermera Sērija pārraugam tur, augšā pa ceļu, necik tālu no Kahedananas, varbūt viņiem vajag ganus kalnu ganībās," tā viņš teica, un šis te Vanags tā ari izdarīja, dabūja darbu un prom bija jau nākamajā dienā. "Ej un paprasi Sērija palīgam," Strauts viņam teica, un tā viņš izdarīja, un tie viņu tūliņ pieņēma. Droši vien uz rudeni atgriezīsies ar visu ganāmpulku. Tagad viņš noteikti ir augstajās ganībās uz Garās Grēdas virs Lisu. Bet varbūt viņam iedeva kazas. Tāds patīkams cilvēks. Aitas vai kazas, es īsti neatceros. Cerams, tev nav nekas pretī, ka mēs viņu nepa­turējām šeit, Goha, bet mums tik tiešām te nebija nekāda darba priekš viņa; mēs ar Strautu un vecais Malks un Lāse paši savedām visus linus. Un tas Vanags teica, ka tur, no kurienes nākot, esot ganījis kazas kaut kur viņā kalna pusē, kaut kur virs Ārmutas, viņš teica, bet aitas

neesot ganījis. Varbūt tie būs iedevusi viņam

gan viņš kazas.

-Varbūt, -Tenara teica. Viņa juta lielu atvieglojumu um lielu vilšanos. Viņai bija gribējies zināt, ka Geds ir sveiks un vesels, bet bija gribējies sastapt viņu šeit.

Bet pietiek ar to, viņa sev teica, ka es vienkārši esmu pajas, un varbūt pat labāk, ka viņa te nav, ka te nav nekā no tā visa, ka Re Albi bēdas, sapņi, burvestības un šaus­mas ir palikušas aiz muguras uz visiem laikiem. Tagad es esmu šeit, Šīs ir manas mājas šīs akmens grīdas un sienas, šie logi ar mazajām rūtīm, aiz kurām zvaigžņu gaismā slejas tumši ozolu stāvi, šīs klusās, kārtīgās ista­bas. Šai naktī Tenara labu bridi nevarēja aizmigt. Viņas meita gulēja blakusistabā, bērnistabā kopā ar Terru, un Tenara viena gulēja pati savā gultā, sava vīra gultā.

Beidzot viņa aizmiga. Pamodusies viņa neatcerējās, ka būtu redzējusi sapņus.

Pēc dažām mājās nodzīvotām dienām Tenara gandrīz vairs nedomāja par Re Albi pavadīto vasaru. Tā bija sena un tāla. Kaut gan Tērce apgalvoja, ka te neesot "galīgi nekāda darba", darāmā atradās pietiekami daudz: vaja­dzēja paveikt nepadarītos vasaras darbus un visu, kas saistīts ar ražas novākšanu un lopu kopšanu. Tenara strā­dāja no rīta līdz vakaram un, ja atlika neliels vaļas bridis, vērpa vai šuva Terru drēbes. Sarkanā kleita beidzot bija gatava un izdevusies ļoti glīta; tai bija balts priekšautiņš svētku reizēm un oranži brūngans ikdienai. Nu re, cik tu izskaties skaista! — Tenara šuvējas lepnumā iesaucās, kad Terru pirmoreiz uzvilka to mugurā.

Terru novērsa seju.

Tu esi skaista,—Tenara sacīja citādā tonī. Paklau­sies, Terru! Panāc pie manis! Tev ir rētas, lielas un neglītas

rētas, tāpēc ka tev tika nodarīts liels ļaunums. Cilvēki redz šīs rētas. Bet viņi redz ari tevi, un tu neesi tas pats kas rētas. Tu neesi neglīta. Tu neesi ļauna. Tu esi Terru! tu esi skaista. Tu esi Terru, kura var skaisti strādāt, stāigāt, skraidīt un dejot savā sarkanajā kleitā.

Meitene klausījās, un sejas gludā, nesakropļotā puse bija tikpat nedzīva kā sastingusī rētu maska.

Viņa paskatījās lejup uz Tenaras rokām un pēc brīža pieskārās tām ar saviem sīkajiem pirkstiņiem. Tā skaista kleita, meitene teica savā vārgajā, piesmakušajā balsī.

Kad Tenara, palikusi viena, vāca kopā sarkanā au­duma atlikumus, viņas acīs sūrstēdamas sakāpa asaras. Viņa jutās kā saņēmusi pārmetumu. Bija pareizi, ka viņa pašuva šo kleitu, un bērnam viņa bija teikusi patiesību. Tomēr "pareizi" un "patiesība" vēl nav viss. Aiz šīs pa­reizības un patiesības plešas plaisa, aiza, bezdibenis. Mīlestība viņas mīlestība pret Terru un Terru mīlestība pret viņu met tiltu pāri šim bezdibenim, tiltu kā zirnekļu tīkla pavedienu, taču mīlestība nespēj šo aizu piepildīt vai aizvērt To nespēj nekas. Un meitene zina to labāk nekā viņa pati.

Pienāca rudens ekvinokcija, un spoža rudens saule kvēloja cauri miglai. Ozolu lapās rotājās pirmās bronzas nokrāsas. Berzdama krējuma traukus piena kambari, kura logs un durvis bija plaši atvērti spirgtajam gaisam, Tenara domāja par to, ka šodien Havnorā tiek kronēts viņas jau­nais karalis. Kungi un dāmas pastaigāsies savos zilajos, zaļajos un sarkanajos tērpos, bet viņš būs ģērbies viscaur baltā. Viņš dosies augšup pa kāpnēm Zobena tomī pa tām pašām kāpnēm, pa kurām bija kāpusi viņa kopā ar Gedu. Karaļa galvā tiks uzlikts Morreda kronis. Taurēm skanot, viņš pagriezīsies un apsēdīsies tronī, kurš tik

daudz gadu ir stāvējis tukšs, un palūkosies uz savu karaļvalsti ar tumšajām acim, kuras pazīst sāpes un bailes"Valdi krietni un valdi ilgi, nabaga zēn!" Tenara sevī teica. Tad viņa nodomāja: "Tam tomēr vajadzēja būt Ge­dam. kurš uzliek kroni viņa galvā. Gedam vajadzēja

braukt turp!"

Bet Geds ganīja bagātnieka aitas vai varbūt kazas kaut kur augstu kalnu ganībās. Bija skaidrs, sauss, zeltains rudens, un diez vai viņi dzīs ganāmpulkus lejup, iekams tur, kalnos, būs uzsnidzis sniegs.

Kad Tenara devās uz ciematu, viņa nolēma iet gar Efejas māju Dzirnavu takas galā. Pēc tuvākas iepazīšanās ar Sūnu Re Albi pusē viņā bija radusies vēlēšanās labāk iepazīt Efeju, ja vien izdotos gaisināt burves aizdomī­gumu un skaudību. Tenarai pietrūka Sūnas, kaut gan šeit bija Cielavas sabiedrība; no Re Albi burves viņa bija daudz iemācījusies un to iemīļojusi, turklāt Sūna bija de­vusi gan viņai, gan Terru kaut ko tādu, kas viņām vaja­dzīgs. Tenara cerēja šeit kaut cik aizpildīt šo tukšumu. Taču Efeja, kaut ari krietni tīrāka un uzticamāka nekā Sūna, negrasījās atmest savu nepatiku pret Tenaru. Pret viņas tuvināšanās mēģinājumiem burve izturējās ar nicinājumu, kuru, kā Tenara atzina, viņas varbūt bija pelnījušas. "Tu ej savu ceļu, un es iešu savējo," Efeja viņai pavēstīja nevis vārdos, bet visos citos iespējamajos veidos, un Tenara paklausīja, taču satiekoties turpināja izturēties pret Efeju ar uzsvērtu cieņu. Pārāk ilgi un bieži, Tenara nosprieda, es esmu likusi viņai justies niecīgai, un viņa ir pelnījusi gandarījumu. Acīmredzot piekrizdama šai domai, burve pieņēma Tenaras cieņas apliecinājumus ar nemainīgu saltumu.

Rudens cēliena vidū uz ieleju atnāca zintnieks Skā­bardis, kuru kāds bagāts lauksaimnieks bija izsaucis ārstēt

savu ģikti. Kādu laiku zintnieks, kā parasti, uzkavējās Vidusielejā un vienu pēcpusdienu pavadīja Ozolu mājās lai paskatītos, kā klājas Terru un parunātos ar Tenaru Skābardis vēlējās zināt visu, ko vien Tenara varēja pastāstīt par Ogiona pēdējām dienām. Viņš bija Ogijona audzēkņa audzēknis un Gontas maga dedzigs apbrīnotājs Tenara juta, ka par Ogionu viņai nav tik grūti runāt kā par pārējiem Re Albi iedzīvotājiem, un izstāstīja Skā bardim visu, ko varēja. Kad viņa bija beigusi, zintnieks mazliet piesardzīgi pavaicāja: Un arhimags vai viņš ieradās tur?

-   Jā, — Tenara atbildēja.

Skābardis, gadus četrdesmit vecs miermīlīga izskata vīrietis ar gludu seju, nelielu noslieci uz tuklumu un tumšiem lokiem zem acīm, kas itin kā kontrastēja ar laipno seju, uzmeta sievietei vērīgu skatienu un neko nejautāja,

-   Viņš ieradās pēc Ogiona nāves. Un atkal aizgāja,I Tenara atbildēja. Pēc brīža viņa piebilda: Viņš vairs ļ nav arhimags. Vai tu to zināji?

Skābardis pamāja ar galvu.

-    Vai ir kaut kas dzirdēts par jauna arhimaga izvēli?

Zintnieks papurināja galvu. Nesen bija piebraucis

kāds kuģis no Enladas, bet tie neko citu nerunāja kā tikai par kronēšanu. Tā viņiem pārņēmusi visas domas. Un šķiet, ka visas zīmes un notikumi vēsta labu. Ja magu labvē­lība ir vērtīgs guvums, tad šis mūsu jaunais karalis ir ba­gāts vīrs… Un šķiet, ka arī darbīgs. Tieši tobrīd, kad es grasījos iet prom no Velmutas, pa sauszemi pienāca pa­vēle no Gontas ostas, lai augstmaņi, tirgotāji, mērs un viņa padomes vīri sanākot kopā un gādājot, ka visi apgabalu pārvaldnieki būtu uzticami goda vīri, jo tagad tie ir karaļa kalpi, un lai tie pildītu viņa gribu un īstenotu viņa izdotos likumus. Vari iedomāties, ar kādu sajūsmu to apsveica lielķungs Heno! Hcno bija labi pazīstams pirātu atbalstītajs* kurš ilgu laiku bija turējis dūrē gandrīz visus Gontas dienviddaļas pārvaldniekus un jūras uzraugus. Bet tur bija vīri, kas gatavi stāties Heno pretī, ja aiz viņicm stāv karalis. Tie tūlīt uz vietas atlaida visus vecos vietvalžus un iecēla piecpadsmit jaunus pārvaldniekus, kāttigus cilvēkus, kuriem mērs maksās savu tiesu. Heno aizdrāzās lamādamies un draudēdams. Sākas jauni laiki! Skaidrs, ka vienā rāvienā nekas nenotiks, bet pārmaiņas tuvojasKaut skolotājs Ogions būtu nodzīvojis tik ilgi, ļai to redzētu!

-Viņš redzēja, sacījaTenara. Mirdams viņš teica: Viss ir pārvērties…"

Skābardis to uzņēma sev raksturīgajā mierā, lēni pamādams ar galvu. Viss ir pārvērties, viņš atkārtoja.

Pēc brīža zintnieks teica: Mazā ir ļoti labi atkopusies.

Jā… Man reizēm gan liekas nav tik labi, kā vaja­dzētu.

-Gohas kundze, Skābardis teica, ja viņu būtu pa­ņēmis es vai jebkurš cits zintnieks vai burve, vai, uzdro­šinos sacīt, burvis un visu šo garo laiku, kopš notika ne­laime, dziedinājis viņu ar savu maģijas mākslu, viņa nebūtu veselāka kā tagad. Varbūt pat tik tālu nebūtu atveseļojusies. Tu esi izdarījusi visu, kas vien bija iespē­jams, kundze. Tu esi panākusi brīnumu.

Tenaru aizkustināja šī patiesā uzslava, tomēr viņai kļuva ari skumji, un viņa mēģināja izskaidrot šīs izjūtas, i Ar to ir par maz, — sieviete teica. Es nespēju viņu iz­dziedēt. Viņa ir… Ko viņa iesāks? Kas ar viņu notiks? Tenara aptina iesāktā vērpuma galu ap vārpstiņas kātu un nopūtās. Man bail.

Viņas dēļ, Skābardis pa pusei jautājoši noteica.

—        Bail tāpēc, ka bailes saista viņu pie sevis pašas pie savu baiļu cēloņa. Bail tāpēc, ka…

Taču Tenara neatrada vārdus, lai to pasacītu.

-Ja viņa dzīvos bailēs, viņa nodarīs ļaunu, -sieviete beidzot teica. Un man no tā bail.

Zintnieks domīgi klusēja. Es esmu domājis ja izrādītos, ka viņai ir spējas, pēc ilgāka klusuma brīža viņš sacīja, un man liekas, ka viņai tās ir… tad viņu varētu drusku apmācīt maģijas mākslā. Burvei šāds… izskats tik daudz nekaitēm varbūt Skābardis nokremšļojās — Ir burves, kuras veic ļoti cienījamu darbu, viņš pie. bilda.

Tenara brīdi ļāva savērptajam pavedienam slīdēt caur pirkstiem, pārbaudīdama tā gludumu un izturību. Ogj. ons teica, lai es viņu mācot. "Māci viņai visu!" viņš teica un pēc tam piemetināja: "Roukā ne." Es nezinu, ko viņi ar to gribēja sacīt

Skābardim tas šķita skaidrs. Viņš gribēja teikt, ka Roukas mācības Augstās mākslas meitenei nebūs pie­mērotas, zintnieks paskaidroja. Un kroplītei nepavisam. Bet, ja Ogions teica, lai tu māci viņai visu, tikai ne Roukas gudrības, jādomā, ka ari viņš paredzēja meite­nei burves nākotni. Skābardis atkal iegrima domās, tad teica jau možāk, juzdams itin kā Ogiona atbalstu. Pēc gada vai diviem, kad viņa būs pavisam stipra un drusku paaugusies, tu vari palūgt, lai Efeja sāk viņai kaut ko mācīt. Protams, daudz to nevajag darīt, pirms viņa dabū­jusi savu īsto vārdu.

Tenarā tūdaļ uzbangoja iekšēja pretestība pret šo ierosinājumu. Viņa neko neteica, taču Skābardis bija vīrs ar asu uztveri. Efeja ir drūma sieva, viņš teica. Bet, ko viņa prot, to dara godam. Un to nevar sacīt par visām burvēm. Tu jau zini : vājš kā sievietes burvju spēks, ļauns

kā sievietes burvju spēks! Bet es esmu pazinis burves ar patiesām dziedināšanas spējām. Dziedināšana sievietei piederasTā viņai dota no dabas. Un meitene var tiekties pēc tā jo pati tikusi ievainota.

Viņa labsirdība ir patiesa un nevainīga, Tenara no­domāja-

Pateikusies Skābardim, viņa apsolīja rūpīgi pārdomāt zinātnieka teikto. Un to viņa patiešām darīja.

Tajā pašā mēnesī visu Vidusielejas ciematu ļaudis sanāca kopā pie Sodevas Apaļās klēts, lai ieceltu savus jaunos pārvaldniekus un noteiktu paši sev nodokļus, ar ko samaksāt pārvaldnieku algas. Tāds bija karaļa rīko­jums, kuru tālāk nodeva mēri un ciematu vecākie un kurš labprāt tika izpildīts, jo pa ceļiem joprojām klaiņoja tikpat daudz ubagu un zagļu kā agrāk un ciematu ļaudis un zemnieki bija noilgojušies pēc kārtības un drošības. Klīda nelāgas baumas, it kā lielkungs Heno esot nodibinājis Neliešu padomi un uzpērkot visus apkārtnes neģēļus, lai tie pulcējoties bandās un ejot šķaidīt karaļa pārvaldnie­kiem galvas, bet cilvēki teica: Lai tikai pamēģina! — un devās mājās, stāstīdami cits citam, ka tagad godīgs cilvēks beidzot varēšot naktī mierīgi gulēt un visu, kas sagājis greizi, karalis atkal darīšot taisnu, kaut arī nodokļi esot nesaprātīgi augsti un, tos maksādami, viņi visi mūžam palikšot nabagi.

Tenara apmierināta noklausījās šo Cielavas stāstu, bet nepievērsa tam lielu uzmanību. Viņa ļoti daudz strādāja un kopš atgriešanās mājās gandrīz neapzināti bija apņēmusies neļaut savu un Terru dzīvi ietekmēt domām par Ašo vai citiem neliešiem. Nevar turēt meiteni visu laiku sev blakus, tādējādi arvien atjaunojot viņas bailes, arvien atdzīvinot atmiņas, ar kurām nav iespējams dzīvot!

Meitenei jābūt brīvai un jāzina, ka viņa ir brīva, viņai jāaug, labestības apņemtai.

Terru pamazām bija atbrīvojusies no bai|pilnā trana, gurna, viņa vairs neslēpās un droši staigāja pa mājas tu­vāko apkārtni un takām un pat viena gāja uz ciematu. Tenara nebrīdināja viņu ievērot piesardzību, kaut ari reizēm gandrīz ar varu vajadzēja apvaldīt šo tieksmi. Mājas tuvumā Terru ir drošībā, ciematā viņa ir drošībā, neviens viņai nedarīs pāri, un tas jāuztver kā pašsapro­tama patiesība. Un Terru patiešām nemēģināja to apšau­bīt. Šeit ir viņa, Tenara, tepat tuvumā ir Tērce un Strauts, lejas ēkā dzīvo Lāse un Malks, netālu ciematā ir Cielavas ģimene, Vidusielejā valda brīnum skaists rudens kāds ļaunums gan meiteni var apdraudēt?

Turklāt viņas iegādāsies suni līdzko dzirdēs, ka dabūjams tāds, kādu viņa vēlas: liels, pelēks Gontas aitu suņu sugas kucēns ar sprogainu galvu un gudrām acīm.

Šad tad Tenara iedomājās tāpat kā Re Albi dienās: "Man viņa jāmāca! Tā teica Ogions." Bet allaž iznāca mācīt viņai tikai lauku darbus, un vakaros, kad sāka krēs­lot un pēc vakariņām viņas abas kavējās pie pavarda uguns, Tenara meitenei pirms gulētiešanas stāstīja vecos stāstus. Varbūt Skābardim taisnība un vajadzētu sūtīt Terru mācībā pie kādas burves. Tas būtu labāk, nekā apmācīt viņu aušanā, kā Tenara bija prātojusi iepriekš. Bet tikai drusku labāk. Terru joprojām bija augumā sīka un savā vecumā zināja un prata diezgan maz, jo pirms apmešanās Ozolu mājās viņai neviens neko nebija mācījis. Viņa bija augusi kā zvērēns, tik tikko mācējusi runāt un nepratusi nekādas cilvēku iemaņas. Meitene mācījās ātri un bija divkārt cītīgāka un paklausīgāka par Cielavas nevaldā­majām meitenēm un smejošajiem, slinkajiem zēniem. Terru prata kopt māju, klāt galdu, vērpt, drasku gatavot

ēst drusku Šūt, pieskatīt vistas, pārdzīt mājās govis un nevainojami veikt darbus piena kambari. Kārtīga lauku meitene, pielabinādamies mēdza teikt vecais Malks. Bet Tenara bija redzējusi, kā viņš, Terru garām ejot, slepus izdara žestu, lai atvairītu ļaunumu. Tāpat kā lielākā daļa cilvēku, Malks ticēja: tu esi tas, kas ar tevi notiek. Bagātie un stiprie neapšaubāmi ir krietni, bet tas, kuram nodarīts ļaunums, noteikti ir slikts un tāpēc pelnījis taisnīgu sodu.

Tāpēc tas daudz nepalīdzētu, ja Terru kļūtu kaut vai par pašu kārtīgāko lauku meiteni visā Gontā. Pat bagātība nespētu dzēst uz visiem laikiem iededzināto pāridarījuma zirni viņas ārienē. Tāpēc Skābardis nolēmis, ka meitenei jākļūst par burvi, pieņemdams šo zīmi par nenovēršamu un pat savā veidā izmantojamu. Vai to bija domājis Ogions, sacīdams: "Roukā ne," — sacīdams: "Tie no viņas baidīsies."? Vai tas būtu viss?

Kādu dienu, kad izdevība saveda Tenaru kopā ar Efeju uz kādas ciemata ieliņas, Tenara teica: Es tev gribētu kaut ko jautāt, Efejas kundze. Tas attiecas uz tavu amatu.

Burve pievērsa Tenarai ciešu skatienu. Viņai bija vē­rīga acs.

-   Uz manu amatu, tu saki?

Tenara apņēmīgi pamāja ar galvu.

-    Nu tad nāc! Efeja, paraustījusi plecus, noteica un devās pa Dzirnavu ceļu uz sava nelielā namiņa pusi.

Tas nebijā nolaists vistu miteklis kā Sūnas māja, bet īsts burves mājoklis: pie sijām karājās neskaitāmi kaltētu un kaltējamu zālīšu saišķi, pavardā zem pelēkas pelnu kārtas kā sarkana acs gailēja viena maza oglīte, uz plaukta gulēja lunkans, melns runcis ar vienu baltu ūsu, un visas malas bija apkrautas ar mazām kastītēm, podiņiem, krū­zēm, paplātēm, aizkorķētām pudelēm ar sīvu, saldenu vai dīvainu, stipru smaržu.

-  Kā varu tev pakalpot, Gohas kundze? kad viņas bija iegājušas iekšā, Efeja sausi vaicāja.

-  Pasaki, lūdzama, kā tev šķiet: vai manai audžumeitai Terru ir kādas spējas tavā amata mākslā vai viņai piemīt kāds spēks?

-   Viņai? Protams! burve atbildēja.

Tenaru mazliet pārsteidza un samulsināja tūlītējā un nicīgā atbilde. Šķiet, ka Skābardim arī tā liekas, viņa sacīja.

-  Tas redzams pat aklam sikspārnim alā, Efeja no­teica. Vai tas bija viss?

-   Nē. Es gribētu tavu padomu. Kad būšu uzdevusi jautājumu, tu pateiksi, cik vērta ir tava atbilde. Labi?

-Labi.

-            Kad Terru būs mazliet vecāka, vai man vajadzētu sūtīt viņu mācībā pie burves?

Efeja kādu laiku klusēja; apsver cenu, nodomāja Tenara. Taču burves atbilde bija citāda. Es viņu ne­ņemtu, — Efeja teica.

-   Kāpēc?

-            Es baidītos, burve atbildēja, pēkšņi pievērsdama Tenarai kaismīgi bargu skatienu.

-   Baidītos? No kā?

-   No viņas! Kas viņa ir?

-   Bērns. Bērns, kuram nodarīts pāri!

-   Tas nav viss.

Tenarā uzbangoja tumšs dusmu vilnis, un viņa teica: Tātad māceklei noteikti jābūt jaunavai?

Bridi Efeja stīvu skatienu lūkojās Tenarā. Pēc brīža viņa teica: Es nedomāju par to.

-   Bet par ko tad?

-  Es nezinu, kas viņa ir. Kad viņa skatās uz mani ar vienu redzīgo un otru aklo aci, es nezinu, ko viņa redz.

Es redzu, ka tu staigā kopā ar viņu kā ar jebkuru citu bērnu, un es domāju: kas viņas ir? No kurienes nāk šīs sievietes spēks jo viņa nav muļķe —, no kurienes viņai speks, lai turētu rokā uguni, lai vērptu pavedienu ar viesuli:? Cilvēki stāsta, ka tu, kundze, pati esot bērnībā dzīvojuši pie Senajiem, pie Tumšajiem, pie Pazemes spē­kiem un esot bijusi tiem valdniece un kalpone. Varbūt tāpēc tu nebaidies no tās meitenes. Es nezinu, kāds spēks viņai piemīt, es to nevaru pateikt. Bet zinu, ka tas sniedzas ārpus manas mācības robežām ārpus Skābarža un jebkura man zināma burvja vai burves spēju robežām! Es došu tev padomu, kundze, došu no brīva prāta un bez maksas. Tas ir šāds: sargies! Sargies no viņas tai dienā, kad viņa atradīs savu spēku! Tas ir viss.

Pateicos, Efejas kundze, Tenara atbildēja ar svi­nīgu saltumu, kāds piederas Atuanas kapeņu priesterienei, un izgāja no siltās istabas dzestrajā rudens nogales vējā.

Viņa joprojām bija nikna. Neviens negrib palīdzēt, viņa domās teica. Skaidrs, ka šis uzdevums nav viņas pašas spēkos, tas nav īpaši jāatgādina bet neviens cits negrib palīdzēt. Ogions ir miris, vecā Sūna nesakarīgi buldurē, Efeja brīdina, Skābardis turas pa gabalu, bet Geds vienīgais, kurš patiešām būtu varējis palīdzēt, Geds ir aizbēdzis projām. Aizbēdzis kā nopērts suns un nekad neatsūta viņai ne vārdu, ne ziņu, nekad nedomā par viņu vai par Terru, bet tikai par savu dārgo kaunu. Tas ir viņa bēms un lolojums. Tas ir vienīgais, par ko viņš bēdā. Nekad viņš nav ne bēdājis, ne domājis par viņu, Tenaru, tikai par spēku viņas spēku, savu spēku, par to, kā to izmantot, kā no tā radīt vēl lielāku spēku. Savienot salauzto Gredzenu, atjaunot Rūnu, celt tronī karali. Un, kad viņa spēks ir galā, viņš joprojām spēj

domāt vienīgi par to: par to, ka tas zudis, izsīcis, atstājis viņam tikai viņu pašu, viņa kaunu, viņa tukšumu.

Tu esi netaisna, Goha sacīja Tenarai.

Neesmu vis! Tenara atsaucās. Vai viņš pats bija tais. nīgs?

Jā, Goba teica. Bija. Vai vismaz mēģināja tāds būt.

Nu tad lai ir taisnīgs pret savām kazām ganībās, man vienalga, sacīja Tenara, iedama mājās caur vēja brāzmām un juzdama sejā pirmās retās, saltās lietus lāses.

-      Šonakt varbūt snigs, teica Tenaras nomnieks Malks, sagaidīdams viņu uz ceļa pie Kahedas pļavām.

-   Tik agri? Es ceru, ka ne.

-    Bet sals gan būs pavisam droši.

Un, kad saule norietēja, patiešām iestājās sals: lietus peļķes un pielijušās grambas pārvilkās ar plānu, necaur­spīdīgu ledus kārtiņu, Kahedas niedru lauki sastinga sala važās, pat vējš pierima kā aukstuma sastindzināts.

Pavardā kūrās uguns smaržīgāka uguns nekā Efejas pavardā, jo tajā dega malka no vecās ābeles, kura bija nozāģēta pagājušajā pavasarī, un Tenara kopā ar Terru, novākušas vakariņu galdu, apsēdās brītiņu vērpt un pa­runāties.

-   Pastāsti to stāstu par kaķu spokiem, Terru teica savā piesmakušajā balsī, sākdama vērpt tumšu, zīdainu kazas vilnu mīkstā dzijas pavedienā.

-    Tas ir vasaras stāsts. Terru piešķieba galvu.

-Ziemā stāstiem jābūt diženiem. Ziemā tev jāiemācās "Ea zemes radīšana", lai, vasarai atnākot, tu varētu to dziedāt Ilgajā dejā. Ziemā jāiemācās Ziemas korālis un "Jaunā karaļa varoņdarbs", un to tu varēsi dziedāt Saules atgriešanās svētkos, kad saule pavēršas uz ziemeļiem, lai vestu šurp pavasari.

__ Ej nemāku dziedāt, — meitene Čukstus teica. Tenara veiklām, ritmiskām kustībām tina pavedienu no ratiņa kamolā.

-       Dzied ne tikai balss, — viņa teica. Dzied arī prāts, pat skaistākā pasaules balss nav neko vērta, ja prāts nezina dziesmas. Viņa notina pēdējo pavediena galu, Igs bija savērpts pirmais. Tev ir spēks, Terru, un spēks № zināšanām ir bīstams.

-   Kā tie,kuri negrib mācīties, sacīja Terru, -kuriem labāk patika savvaļā. -Tenara nesaprata, par ko meitene nina, un jautājoši paskatījās uz viņu. Tie, kuri palika rietumos, Terru paskaidroja.

-    Ā, pūķi… Kemejas sievietes dziesmā. Jā. Pilnīgi pareizi. Tātad ar ko saksim: ar to, kā no jūras tika izceltas salas, vai ar to, kā karalis Morreds atveda atpakaļ Melnos kuģus?

-         Salas, Terru čukstus atbildēja. Tenara bija cerējusi, ka meitene izvēlēsies "Jaunā karaļa varoņdarbu", jo Morredu viņa redzēja ar Lebannena seju, taču meitenes izvēle bija pareiza. Labi, Tenara sacīja. Paskatījusies augšup uz Ogiona lielajām seno zinību grāmatām plauktā un iedrošinādama sevi: ja aizmirsīsies vārdi, tie būs atrodami tur, viņa ievilka elpu un sāka dziedāt.

Līdz gulētiešanas laikam Terru zināja, kā Segojs iz­cēlis no Laika dzīlēm pirmās salas. Šoreiz, apsēdusies uz gultas un ievīstījusi meiteni segā, Tenara viņai ne­dziedāja kā citkārt, bet abas kopā klusi atkārtoja Radī­šanas dziesmas pirmā panta vārdus.

Pēc tam, klausīdamās pilnīgajā klusumā visapkārt, Te­nara aiznesa mazo eļļas lampiņu atpakaļ uz virtuvi. Sals bija ieskāvis un sakalis važās visu pasauli. Nemirgoja neviena zvaigzne. Virtuves vienīgajā logā blīvējās melna tumsa. Akmens grīdas dvašoja saltumu.

Tenara atgriezās pie uguns, jo viņai vēl nenāca miegs Dziesmas cildenie vārdi bija pacilājuši viņas garu, un sievietē joprojām kūsāja dusmas un nemiers pēc sarunas ar Efeju. Paņēmusi kruķi, viņa sabikstīja tālāko pagali lai izvilinātu no tās nelielu uguntiņu. Prāvajam nodegulim veļoties, mājas aizmugurē atskanēja atbalss.

Tenara izslējās taisni un ieklausījās.

Vēlreiz atskanēja kluss, dobjš būkšķis vai belziens… kaut kur mājas ārpusē… vai tas būtu aiz pienkambara loga?

Nenolikusi kruķi, Tenara pa tumšo priekštelpu aizgāja līdz durvīm, kas veda uz pieliekamo telpu. Aiz tās atradās piena kambaris. Māja bija būvēta zemā piekalnē, un abas šīs telpas, sakļaudamās ar nogāzi, aizmugures daļā turpi­nājās zem kalna kā pagrabi, tomēr palika vienā līmenī ar pārējo mājas daļu. Pieliekamajai telpai bija tikai vēdi­nāmās lūkas; piena kambarim bija durvis un vienīgajā ārsienā zems, plats logs, līdzīgs virtuves logam Stāvē­dama pieliekamās telpas durvīs, Tenara dzirdēja, ka šo logu kāds mēģina izkustināt un atdabūt vaļā, un ārā varēja saklausīt čukstošas vīriešu balsis.

Krams bija bijis rūpīgs saimnieks. Visām viņa mājas durvīm, izņemot vienas, katrā pusē bija ierīkota bulta garš un masīvs, pārbīdāms tērauda stienis. Visas bultas tika kārtīgi tīrītas un eļļotas, un neviena nekad netika aizdarīta.

Tenara aizbīdīja ciet pieliekamās telpas durvju bultu. Tā aizslīdēja bez skaņas, blīvi iekļaudamās stenderes masīvajā metāla ligzdā.

Viņa dzirdēja atveramies pienkambara ārdurvis. Viens no iebrucējiem beidzot bija iedomājies pirms loga atlau­šanas izmēģināt durvis un atklājis, ka tās nav aizbultē­tas. Atkal bija dzirdama balsu murdoņa. Tad sekoja klusums pietiekami ilgs, lai Tenara dzirdētu savus satrauktos sirdspukstus; tie dunēja ausis tik skaļi, ka viņa baidijās, vai tie ļaus sadzirdēt citas skaņas. Viņa juta ne­valdami drebam kājas; aukstums no grīdas līda augšup

zem svārkiem kā ļaundara roka.

-Te ir vaļā, gandrīz blakus atskanēja vīrieša čuksts,

Tenaras sirds skaudri salēcās. Viņa uzlika plaukstu uz bultas, domādama, ka tā patiešām ir vaļā viņa to varbūt atbīdījusi, nevis aizbīdījusi -, un jau gandrīz atslidināja to atpakaļ, bet tad izdzirda iečīkstamies durvis starp pieliekamo telpu un pienkambari. Šo augšējās eņģes Čīkstoņu viņa labi pazina. Viņa pazina arī Čukstētāja balsi, taču tā nozīmēja pavisam citādas izjūtas. Te ir pielie­kamais, sacīja Ašais, un nākamajā brīdī notrīcēja dur­vis, pret kurām Tenara bija atspiedusies. Šīs ir aizbultē­tas, balss teica, un durvis notrīcēja vēlreiz. Tievs gais­mas stars, gluži kā naža asmens, iezibējās šķirbā starp durvīm un stenderi. Tas pārslīdēja Tenaras krūtīm un viņa atrāvās, it kā tas būtu viņu ievainojis.

Durvis nodrebēja vēlreiz, bet ne pārāk stipri. Tās bija masīvas, ar kārtīgām eņģēm, un bulta stingri turējās savā vietā.

Otrā durvju pusē atskanēja apslāpēta balsu dūkoņa. Tenara nojauta, ka viņi mēģinās iekļūt mājā pa galve­najām durvīm. Nākamajā brīdī viņa jau atradās pie tām un stūma ciet bultu, pati nezinādama, kā tur nokļuvusi. Varbūt tas viss ir ļauns sapnis. Tādu sapni viņa bija redzējusi jau agrāk: svešinieki mēģina iekļūt mājā un bāž durvju šķirbās plānus nažu asmeņus. Durvis… vai ir vēl kādas durvis, pa kurām tie varētu ienākt? Logi… guļam­istabas logu slēģi… Tenaras elpa lauzās tik ātri un sa­raustīti, ka viņa baidījās, vai spēs aizkļūt līdz Terru istabai, bet pēc brīža viņa jau bija tur un grūda ciet masīvos koka

aizvirtņus. Eņģes bija stingras, un slēģi aizdarījis ar skaļu troksni. Tagad viņi zina. Tagad viņi nāk šurp. Viņi mēģinās iekļūt pa blakusistabas, Tenaras istabas, logu. Viņi tur nokļūs ātrāk, nekā viņa pagūs aizgrūst slēģus. Jā, viņi bija tur.

Mēģinādama atsvabināt kreiso slēģi no āķa, Tcnara, redzēja āra tumsā kustamies sejas, izplūdušus plankumus Āķis bija iestrēdzis. Viņa to nespēja izkustināt. Rūtij piesspiedās svešas plaukstas saplacinātais baltums.

-   Tur viņa ir!

-   Laid mūs iekšā! Mēs tev neko nedarīsim.

-   Mēs tikai gribam ar tevi parunāt.

-   Viņš tikai grib redzēt savu meitiņu.

Beidzot Tenara bija atdabūjusi vaļā āķi un aizgrūda slēģi priekšā logam. Bet, ja viņi pārsitīs stiklu, aizvirtņi no ārpuses būs viegli atlaužami vaļā. Vienīgais to stiprinājums bija neliels krampītis, kuru spēcīgs grūdiens viegli izrautu no koka.

Laid mūs iekšā, un mēs tev neko nedarīsim! balss uzsauca.

Vina dzirdēja svešo kāju čerkstoņu uz sasalušās zemes starp kritušajām lapām. Vai Terru ir pamodusies? Slēģu aizgrūšanas troksnis varēja viņu pamodināt, taču no gultas nebija dzirdama neviena skaņa. Tenara apstājās durvīs starp savu un Terru istabu. Valdīja melna tumsa un klusums. Viņa baidījās pieskarties meitenei un to uzmodināt. Jāpaliek istabā kopā ar viņu. Jācīnās par viņu. Nupat taču rokā bija kruķis kur tas palicis? Ā, viņa to nolika zemē, lai aizdarītu slēģus. Tumsā tas nebija atrodams. Tenara taustījās aklajā melnumā, un viņai šķita, ka istabai nav sienu.

Spēcīgs belziens satricināja mājas ārdurvis, kuras veda uz virtuvi.

Ja vien izdosies atrast kruķi, viņa paliks tepat un cīnīsies

Šurp! viens no svesajiem iesaucas, un Tenara sa-prata ko viņš atradis. Viņš pētīja virtuves logu platu, ' viegli aizsniedzamu logu bez aizvirtņiem.

Ļoti lēni vismaz Tenarai pašai tā likās — viņa aiztaustijas līdz istabas durvīm. Tagad tā bija Terru istaba.

Agrāk tā bija Tenaras dēla un meitas istaba. Bērnistaba, Tapēc durvju iekšpusē nebija bultas. Lai bērni nemē­ģinātu iebultēties vieni paši un nepārbītos, ja neizdotos bultu atgrūst vaļā.

Kalna viņā pusē, aiz dārza, savā namiņā guļ Strauts un Terce. Ja viņa sāktu kliegt, varbūt Tērce dzirdētu. Ja atvērtu guļamistabas logu un skaļi sauktu… bet varbūt labāk pamodināt Terru, abām izkāpt pa logu un skriet pa dārzu projām… bet vīri ir tepat blakus un varbūt to vien gaida!

Tenara vairs nespēja izturēt. Šausmu sastingums, kas bija viņu sasaistījis, lūza, un viņa iedrāzās virtuvē, neap­valdītās dusmās redzēdama to viscaur sarkanā gaismā, paķēra no kapājamā dēļa garo, aso miesnieka nazi, atgrūda vaļā durvju bultu un nostājās durvīs. Nāciet nu! viņa iesaucās.

Nākamajā brīdī atskanēja kliedziens, tad gārdzoša skaņa, un vīrieša balss iesaucās: — Sargies! — Pēc tam cita balss iekliedzās: — Re, re, skaties!

Tad iestājās klusums.

Gaisma no atvērtajām durvīm pārslīdēja aizsalušo peļku melnajai virsmai, iedzirkstījās melnajos ozolu zaros un kritušajās, sudrabainajās lapās, un, skatienam no­skaidrojoties, Tenara ieraudzīja, ka uz takas kaut kas rāpjas uz viņas pusi tumša, bezveida masa, kas tuvojās

un elsodama griezīgi vaidēja. Gaismas apļa malā šaudījās un skrēja melni stāvi un zibēja gari nažu asmeņi

—          Tenara!

-   Stāvi.' viņa iekliedzās, paceldama nazi.

-    Tenara.' Tas esmu es Vanags, Z virbuļvanags!

—          Paliec turpat.' viņa pavēlēja.

Kustīgais, melnais stāvs sastinga blakus melnajai bezveida masai, kas gulēja uz takas. Gaisma no durvju puses blāvi apspīdēja augurnu, seju un gaisā izslietas siena dakšas ar gariem zariem; kā burvja zizlis, Tenara nodomāja. Vai tas esi tu? viņa jautāja.

Tagad vīrietis bija notupies pie melnā kamola uz takas Es laikam viņu nogalināju, Geds teica. Paskatījies pār plecu atpakaļ, viņš piecēlās kājās. No pārējiem iebru­cējiem vairs nebija ne miņas. Kur viņi palika? -Aizbēga. Palīdzi man, Tenara! Vienā rokā viņa joprojām turēja nazi. Ar otru roku vina satvēra aiz elkoņa vīrieti, kurš bija sabrucis uz takas. Geds satvēra guļošo zem padusēm, un viņi divatā ievilka to pāri slieksnim mājā. Vīrietis gulēja uz virtuves klona grīdas, un no krūtīm un vēdera viņam aumaļām plūda asinis. Augšlūpa viņam bija atvilkta no zobiem, un acīs rēgojās vienīgi baltumi.

-      Aizbultē durvis! Geds teica, un Tenara aizgrūda bultu.

-    Palagi ir sienasskapī, viņa teica, un Geds sa­meklēja palagu, saplēsa to strēmelēs, un viņa daudzkārt aptina tās vīrietim ap krūtīm un vēderu, kur ar pilnu sparu bija ietriekusies trīs no četriem dakšas zariem, atstādami trīs skrandainus asins avotus; kamēr Geds turēja vīrieša rumpi tā, lai Tenara varētu to apsaitēt, visi trīs avoti nemi­tīgi asiņoja.

Ko tu šeit dari? Vai atnāci kopā ar viņiem? , Jā. Tikai viņi to nezināja. Vairāk tur neko nevar līdzēt Tenara. Viņš ļāva vīrieša ķermenim noslīgt zemē apsēdas, smagi elpodams un slaucīdams seju ar asinīm notrieptās plaukstas virspusi. Es laikam esmu viņu nogalinājis, viņš atkārtoja.

„ Varbūt. Tenara vēroja koši sarkanos plankumus ļēni izplešamies pār biezā auduma strēmelēm, kas ieskāva virieša kalsno, matiem apaugušo rumpi un vēderu. Viņa piecēlās un sagrīļojās, jo reiba galva. Ej pie uguns! viņa teica. Tu esi knapi dzīvs.

Tenara nesaprata, kā varējusi viņu ārā pazīt. Varbūt pec balss. Gedam mugurā bija ganu ziemas apģērbs, plats aitādas apmetnis ar gludo pusi uz āru, un galvā adīta, uz pieres savilkta ganu cepure; viņa seja bija rievu izvagota un vēju appūsta, mati gari un tēraudpelēki. Viņš smaržoja pēc ugunskura dūmiem, sala un aitām. Viņš trīcēja, viss viņa augums drebēja. Ej pie uguns! Tenara atkārtoja. Piemet vairāk malkas!

Geds paklausīja. Tenara piepildīja tējkannu un, turē­dama to aiz garā metāla kāta, uzlika uz uguns.

Viņas svārki bija notriepti ar asinīm, un viņa mēģināja tos tīrīt ar aukstā ūdenī samērcēta audekla stūri. Pēc tam viņa iedeva audekla gabalu Gedam, lai viņš varētu no­slaucīt no rokām asinis. — Kā tas saprotams? viņa jau­tāja. Tu atnāci kopā ar viņiem, bet viņi to nezināja?

Es nācu lejup. No kalna. Pa ceļu, kurš ved no Kahedas avotiem.—Viņš runāja zemā balsī, it kā nebūtu atguvis elpu, un drebuļi darīja runu neskaidru. — Dzirdēju aiz muguras vīrus un pagāju sānis. Iegāju mežā. Man negri­bējās sarunāties. Es nezinu. Viņi bija tādi savādi. Es baidījos no viņiem.

Tenara nepacietīgi pamāja ar galvu un apsēdās viņam pretī pie pavarda, sažņaugusi klēpī saliktās rokas un saliekusies uz priekšu, lai labāk dzirdētu stāstīto. Slapjie svārki saldēja kājas.

-   Dzirdēju, ka viens no viņiem garāmiedams piemin Ozolu mājas. Pēc tam nolēmu sekot. Viens vīrs visu laiku runāja. Par bērnu.

-   Ko viņš teica?

Geds klusēja. Beidzot viņš teica: Ka dabūšot viņu

atpakaļ. Un sodīšot, viņš teica. Un arī tev atmaksāšot Par meitenes nozagšanu. Viņš teica… Geds apklusa,

-Ka sodīšot arī mani.

Viņi visi tā teica. Runāja par to.

-   Šis nav Ašais. Tenara pamāja uz vīrieti, kurš gulēja zemē. Vai tas ir…

-    Viņš teica, ka tas esot viņa bērns. Geds paskatījās uz vīrieti un atkal pievērsās ugunij. Viņš mirst. Mums jādabū palīdzība.

-    Viņš nenomirs, Tenara teica. No rīta es aizsūtīšu pēc Efejas. Pārējie joprojām klīst kaut kur tuvumā… cik viņu bija?

-   Vēl divi.

-    Ja viņš nomirs, tad nomirs, ja izdzīvos, tad izdzīvos. Ne tu, ne es nedrīkstam iziet no mājas. Baiļu uzplūdā viņa strauji piecēlās kājās. Vai tu ienesi iekšā dakšas, Ged?

Viņš pamāja uz dakšām, kas bija atslietas pie sienas blakus durvīm; četri garie zari spīgoja cauri pustumsai.

Tenara atkal apsēdās pavarda sēdeklī, bet tagad viņa trīcēja, drebēja no galvas līdz kājām tāpat kā Geds. Pastiepies garām pavardam, viņš pieskārās Tenaras rokai. -Būs labi, viņš teica.

-   Ja nu viņi aizvien ir tepat ārā?

_ Viņi aizbēga.

-var atgriezties.

Djvi pret diviem? Un mums ir dakšas. viņas balss pārtapa tikko sadzirdamā, šausmu pilnā čukstā

Šķūņa nojumē karājas dzirkles un sirpji,

Geds papurināja galvu. Viņi aizbēga. Viņi redzēja…ši te, un tevi durvis. Un ko darīji tu?

_ Viņš metās man virsū. Un es metos pretī.

-Es domāju: pirms tam. Uz ceļa.

_ Viņiem ejot sametās auksti. Sāka līt, viņi nosala un tad runāja, ka nākšot uz šejieni. Pirms tam bija runājis tikai šis viens par meiteni un tevi, par to, kā… pārmācīšot jūs abas. Gedam aizžņaudzās kakls. Man slāpst, viņš teica.

Man arī. Ūdens vēl nevārās. Stāsti tālāk! Geds ievilka elpu un mēģināja sakarīgi turpināt Pā­rējie divi viņā daudz neklausījās. Varbūt bija visu to diezgan jau dzirdējuši. Viņi tikai steidzās uz priekšu. Gribēja tikt līdz Velmutai. It kā bēgtu no kāda. It kā gribētu drīzāk tikt projām. Bet tad kļuva auksts, un tas viens tikai runāja par Ozolu mājām, un beidzot tas ar ādas cepuri teica: "Labs ir, tad iesim uz turieni un pava­dīsim šo nakti ar…" Ar atraitni, jā.

Geds paslēpa seju plaukstās. Tenara gaidīja. Tad viņš paskatījās ugunī un saņēmies turpināja. Pēc tam es kādu laiku viņus pazaudēju. Ceļš kļuva līdzens un iznāca ielejā, un es vairs nevarēju tā sekot kā iepriekš, iedams pa mežu tieši aiz viņiem. Man vajadzēja no­griezties un iet pāri laukiem, lai viņi mani neredzētu. Es šeit pazīstu vienīgi ceļu, bet apkārtni ne. Baidījos, ka, pār laukiem iedams, varu nomaldīties un aiziet tavām

mājām garām. Turklāt sāka mesties tumšs. Man jau likās ka esmu pagājis garam, aizsteidzies par tālu. Gāju atpakaļ uz ceļa un gandrīz saskrējos ar viņiem tur, pie pa­grieziena. Viņi bija redzējuši paejam garām to večuku. Nolēmuši pagaidīt līdz tumsai, lai droši zinātu, ka neviens te vairs nenāks. Viņi gaidīja šķūnī. Es paliku ārpusē. Tur­pat aiz sienas.

—        Tu esi nosalis, — Tenara neskanīgi teica.

-   Bija auksti. Viņš pacēla rokas pret uguni, it kā no Šīm domām viņam atkal būtu sācis salt. Pie šķūņa durvīm atradu siena dakšas. Iznākuši ārā, viņi vispirms gāja uz mājas aizmuguri. Tad es būtu varējis aizskriet līdz priekšējām durvīm un tevi brīdināt, un tā man vajadzēja darīt, bet tobrīd nekas labāks nenāca prātā kā pārsteigt viņus negaidot — man šķita, ka tā ir vienīgā ie­spēja, izdevība… Domāju, ka visas durvis būs aizbultētas un viņiem vajadzēs kaut ko uzlauzt. Bet tad dzirdēju, ka viņi pa aizmuguri ieiet iekšā. Es ari iegāju… iegāju piena kambari, viņiem no muguras. Un tad viņi nokļuva pie aizbultētajām durvīm. Geds savādi iesmējās. Viņi man tumsā pagāja tieši garām. Es būtu varējis aizlikt kāju priekšā… Vienam no viņiem bija krama šķiltavas, un, kad vajadzēja redzēt durvis, viņi uzšķīla nelielu uguntiņu. Tad viņi devās uz priekšējām durvīm. Es dzirdēju, kā tu aizgrūdi slēģus, un sapratu, ka esi viņus atklājusi. Viņi runāja, ka jāizsit tas logs, pie kura bija tevi ieraudzījuši. Un tad tas ar cepuri ieraudzīja logu… to logu… Geds pamāja uz virtuves logu ar zemo, plato palodzi. Viņš teica: padodiet akmeni, tūlīt būs darīts, un tad abi pārējie pienāca klāt un gribēja pacelt viņu līdz palodzei. Es iebļāvos, viņš novēlās zemē, un viens… šis te… skriešus metās man virsū.

-Ā…ā… iestenējās gulētājs, itin kā piebalsodams Geda stāstam. Geds piecēlās un noliecās pār viņu.

Man šķiet, ka viņš mirst.

-Nē, nemirst, sacīja Tenara. Drebuļi nepārgāja, bet tagad tie bija pārtapuši vieglās iekšējās trīsās. Ūdens sīk­dams sāka mutuļot. Tenara uzlēja tēju un, kamēr tā ievil­kās, piespieda plaukstas biezajām māla kanniņas malām. Viņa piepildīja divas tases un trešajā ielēja tēju un maz­liet auksta ūdens. Dzeršanai tā vēl ir par karstu, viņa sacīja Gedam. Brītiņu pagaidi! Es paskatīšos, vai ne­varu iedabūt viņam šo. Apsēdusies uz grīdas vīrietim pie galvas, viņa to mazliet pacēla, piespieda krūzi ar at­dzesēto tēju viņam pie mutes un iebīdīja tās malu starp atieztajiem zobiem. Siltais šķidrums ielija vīrieša mutē, un viņš to norija. Nenomirs, Tenara teica. Grīda ir auksta kā ledus. Palīdzi man pievilkt viņu tuvāk pie uguns!

Geds gribēja noņemt pārklāju no sola, kas stiepās gar sienu starp skursteni un priekšnamu. To neņem, tas ir vērtīgs audums! Tenara teica un, aizgājusi pie sienasskapja, izvilka apvalkātu filca apmetni, kuru izklāja sve­šajam par guļvietu. Uzvēluši nekustīgo ķermeni tam virsū, viņi to apsedza ar otru apmetņa malu. Sarkanie, izplūdušie laukumi uz pārsējiem nebija kļuvuši lielāki.

Tenara piecēlās un brīdi stāvēja kā sastingusi.

- Terra, viņa teica.

Geds paskatījās apkārt, bet meitenes tuvumā nebija. Tenara izsteidzās no virtuves.

Bērnistaba, meitenes istaba, bija pilnīgi tumša un klusa. Tenara aiztaustījās līdz gultai un uzlika plaukstu uz siltā segas ieloka virs Terra pleca.

-Terra?

Meitene vienmērīgi elpoja. Viņa nebija pamodusies. Tenara juta mazā augumiņa karstumu, kas šķita piestrāvojam visu vēso istabu.

Iedama ārā, Tenara pārvilka roku kumodei un sataustīja aukstu metālu: tas bija kruķis, ko viņa pirmīt bija nolikusi, lai varētu aizvērt slēģus. Tenara aiznesa to atpakaļ uz virtuvi, pārkāpa pāri guļošajam vīrietim un pakāra kruķi uz āķa blakus skurstenim. Bridi viņa stāvēja, lūko­damās lejup ugunī.

__ Es neko nevarēju izdarīt, viņa teica. Ko es būtu varējusi iesākt? Varbūt vajadzēja tūlīt skriet ārā, kliegt un steigties pie Strauta un Tērces. Viņi nebūtu paguvuši Terru neko nodarīt.

-   Tad viņi būtu palikuši iekšā mājā kopā ar meiteni, bet tu ar vecu viru un sievu stāvētu ārpusē. Vai ari viņi būtu paķēruši Terru un aizlaidušies projām. Tu izdarīji visu, ko varēji. Un īstajā brīdī. Gaisma no mājas, tu pati ar nazi durvīs, netālu es ar dakšām, kuras gaismā varēja labi redzēt, un šis te guļus zemē. Un viņi aizbēga.

-   Tie, kuri varēja, Tenara noteica. Viņa pagriezās un ar kurpes purngalu pabikstīja guļošā vīrieša kāju, it kā viņš būtu priekšmets, kas izraisa mazliet ziņkāres un maz­liet riebuma kā beigta odze. — Galveno izdarīji tu, viņa teica.

-   Man šķiet, ka viņš tās pat īsti neredzēja. Uzskrēja tieši virsū. Tas bija kā… Geds nepateica, kā tas bijis. Viņš tikai sacīja: Dzer tēju! im ielēja sev vēl mazliet tumšā šķidruma no kanniņas, kura stāvēja siltumā uz pavarda ķieģeļiem. Tā ir laba… Apsēdies! viņš pie­bilda, un Tenara apsēdās.

-  Kad es biju zēns, pēc kāda laika Geds teica, manā ciematā reiz iebruka kargadieši. Viņiem bija šķēpi gari, ar spalvām pie kātiem…

Tenara pamāja ar galvu. Dievbrāļu karotāji, viņa teica.

Es… uzbūru miglu. Lai viņus samulsinātu un ap­turētu. Bet daži tikpat drāzās uz priekšu. Es redzēju, kā viens uzskrien tieši virsū siena dakšām tāpat kā šis te. Bet tās izgāja viņam cauri. Zem vidukļa. -Tu trāpīji pret ribu, Tenara teica. Geds pamāja ar galvu.

| Tā bija tava vienīgā kļūda, Tenara sacīja. Tagad viņai klabēja zobi. Viņa iedzēra malku tējas. Ged, viņa teica, ja nu viņi atgriežas? Neatgriezīsies.

-  Viņi var aizdedzināt māju.

-   So te? Geds pārlaida skatienu akmens sienām, Bet siena šķūnis…

-   Viņi neatgriezīsies, Geds stūrgalvīgi atkārtoja. -Nē.

Viņi uzmanīgi turēja tases, sildīdami pie tām plaukstas. Mazā nepamodās. -Tas ir labi.

-   Bet viņa redzēs šo te… šeit, no rīta… Abi neziņā skatījās viens uz otru.

-          Ja es būtu viņu nogalinājis… ja viņš nomirtu, Geds saniknots teica, es varētu viņu izvilkt ārā un aprakt…

-   Dari to!

Viņš tikai pikti papurināja galvu.

-           Kāda tam nozīme, kāpēc, kāpēc mēs nevaram tā darīt? Tenara kaismīgi uzstāja.

-   Es nezinu.

-   Tiklīdz kļūs gaišs…

-           Es viņu aizvedīšu no mājas. Ar ķerru. Večuks man palīdzēs.

-   Viņš vairs neko nevar pacelt. Es pati palīdzēšu.

-Šā vai tā, es to izdarīšu, aizvedīšu viņu uz ciematu Tur ir kāds dziednieks, vai ne?

—        Burve Efeja.

Tenara piepeši jutās ārkārtīgi, neizsakāmi nogurusj Viņa tik tikko spēja noturēt rokā tasīti.

—        Kanniņā ir vēl tēja, viņa nevarīgi teica.

Geds ielēja sev vēl vienu tasi.

Uguns dejoja viņas acu priekšā. Liesmas šūpojās iedegās, pieplaka, atkal iemirdzējās pret melni nokvēpu­šajiem akmeņiem, pret tumšajām debesīm, pret bālajām debesīm, pret vakara debesu klajumiem gaisa un gaismas plašumiem aiz pasaules malas. Dzeltenas, oranžas, oranži sarkanas liesmas, sarkanas liesmu mēles, mēles kā lies­mas, vārdi, kurus nevar izrunāt.

—        Tenara!

—        Mēs saucam šo zvaigzni par Tehanu, viņa teica.

-Tenara, mīļā! Nāc! Nāc man līdzi!

Viņi vairs nebija pie uguns. Viņi bija tumsā tumšajā priekštelpā. Tumšajā gaitenī. Viņi tur ir bijuši jau agrāk vezdami viens otru, sekodami viens otram melnā tumsā dziļi zem zemes.

—        Jāiet uz to pusi, — viņa teica.

Tenara modās no miega, negribēdama mosties. Pa šaurajām slēģu šķirbām no loga istabā spraucās pelēks bālums. Kāpēc logam priekšā slēģi? Viņa steigšus pie­cēlās un devās caur priekštelpu uz virtuvi. Neviens ne­sēdēja pie pavarda, neviens negulēja uz grīdas. Tikai uz plīts malas rindojās trīs tasītes un tējkanna.

Terru pamodās ap saullēkta laiku, un viņas, kā parasti, kopā paēda brokastis; galdu novācot, meitene jautāja: Kas šeit notika? Viņa pavilka aizstūra slapjo palagu, kas bija ielikts mērcējamā bļodā. Ūdens bija duļķains un salkani brūns.

A, man negaidot sākās mēnešreize, — Tenara at­bildēja, pati satrūkusies par saviem meliem.

Terru brīdi nekustīgi stāvēja, iepletusi nāsis un sa­springti izslējusi galvu kā dzīvnieks, kas sajutis svešādu smaku. Tad viņa iemeta palagu atpakaļ ūdenī un devās pabarot cāļus.

Tenara jutās nevesela; visas malas smeldza. Laiks jo­projām bija auksts, un viņa pēc iespējas mēģināja uztu­rēties iekšā. Arī Terru viņa centās turēt sev tuvumā, bet, kad saule pakāpās augstāk un sāka pūst dzedrs, spirgts vējš, Terru gribēja iet ārā.

Paliec dārza pie Tērces, Tenara teica.

Terru neko neatbildēja un izslīdēja pa durvīm.

Apdegusi un sakropļotā sejas puse bojāto muskuļu un biezo rētaudu dēļ bija kļuvusi stīva, bet laika gaita kad rētas bija sarepējušas un Tenara beidzot pieradinājusi sevi nenovērsties no tās kā no kroplības, bet lūkoties uz to kā uz seju, viņa pārliecinājās, ka tai ir pašai savas Īpašas izteiksmes. Kad Terru bija izbiedēta, sadegusi, tumšā sejas puse "ierāvās", kā to domās apzīmēja Tenara, sa­vilkās un it kā nocietinājās. Kad viņa bija pacilāta vai aizrāvusies, pat aklās acs dobums šķita redzīgs, rētas pie­tvīka un kļuva karstas. Tagad, pirms iziešanas no mājas, meitenes sejā bija jaušams dīvains skatiens; tā gandrīz vairs nelikās cilvēka seja drīzāk tas bija kāds dzīvnieks, savāds, raupjādains, vienacains savvaļas radījums, kas mēmi meklē glābiņu bēgot.

Un Tenara saprata: tagad, kad viņa pirmo reizi meite­nei melojusi, Terru pirmo reizi grasās viņu neklausīt Pirmo, bet ne pēdējo reizi.

Ar gurdu nopūtu viņa apsēdās pie pavarda un labu brīdi sēdēja, neko nedarīdama.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens: atnākuši Strauts un Geds… nē, viņš jāsauc par Vanagu. Vecais Strauts izska­tījās ļoti svarīgs un runātkārs, Geds tumšs, kluss un drukns savā notraipītajā aitādas apmetnī. Nāciet iekšā! Tenara aicināja. Iedzeriet tēju! Kādi jaunumi?

-       Mēģināja aizmukt, tikt prom uz Velmutu, bet vīri no Kahedananas, jaunie pārvaldnieki, sadzina pēdas un atrada šos Ķirša saimniecības ēkā, Strauts pavēstīja, žestikulēdams ar dūrēm.

-    Vai viņš aizbēga? Tenaru pārņēma šausmas.

-   Tie bija abi pārējie, Geds paskaidroja. Viņš ne.

-Redz, Apaļā kalna vecajā lopkautuvē šie atrada līķi, sadauzītu lupatu lēveros… Tur, tai vecajā lopkautuvē pie Kaheananas, un turpat uz vietas desmit vai divpadsmit vīri iecela sevi par pārvaldniekiem un sāka dzīt šitiem pēdas. Pagājšnakt tika pārmeklēti visi ciemi, un šorīt nuu gaismiņā atrada šos slēpjamies Ķirša saimniecības

Bija tiri vai sasaluši ragā. -Tātad viņš ir miris? -Tenara apjukusi vaicāja. Geds bija nokratījis smago apmetni un apsēdies uz pita niedru krēsla pie durvīm, lai atsprādzētu ādas stul­piņus. -Viņš ir dzīvs, Geds klusi paskaidroja. Atstāts Efejas ziņā. Aizvedu viņu šorīt turp mēslu ratos. Jau pirms gaismas pa ceļiem staigāja cilvēki, meklēdami visus trīs. Viņi tur, kalnos, nogalinājuši sievieti.

Kādu sievieti? Tenara čukstus jautāja.

Viņas acis bija pievērstas Gedam. Viņš viegli pamāja ar galvu.

Strauts gribēja stāstnieka godu paturēt sev un skaļi turpināja: Es aprunājos ar dažiem vīriem, un tie teica, ka Šie visi četri esot klaiņojuši, slaistījušies un mētājušies ap Kahedananu un tā sieviete nākusi uz ciematu ubagot — viscaur sadauzīta, vienos zilumos un apdegumos. Šie viņu sūtīja ubagot, tie vīri, un viņa teica: ja aiziešot atpakaļ tukšā, tad viņu sitīšot vēl vairāk, un ciemata ļaudis teica: kāpēc tev jāiet atpakaļ? Ja neiešot, šie nākšot un paši viņu uzmeklēšot, viņa teica un vienmēr gāja atpakaļ pie viņiem. Bet tad viņi beidzot aizgāja par tālu, sadauzīja viņu beigtu un atstāja līķi vecajā lopkautuvē, kur vēl turas vecā smaka, — varbūt tā cerēja noslēpt, ko padarījuši. Un tad gāja prom un vakar vakarā nonāca te, ielejā. Kāpēc tu naktī nekliedzi un nesauci, Goha? Vanags stāsta, ka viņi bijuši te un ložņājuši gar māju, kad viņš šos

pārsteidzis. Gan es būtu dzirdējis, vismaz Tērce noteikti būtu dzirdējusi, viņai ir labākas ausis par manējām. tu viņai jau izstāstīji?

Tenara papurināja galvu.

— Nu tad es iešu izstāstīt, — vecais vīrs teica, ieprie. I cināts, ka pirmais varēs paziņot jaunumus, un klumbu* rodams devās pāri pagalmam. Pusceļā viņš pagriezās atpakaļ. Nekad nebūtu domājis, ka tu tik labi māki apieties ar siena dakšām.' viņš uzsauca Gedam, uzsita sev pa gurnu un smiedamies aizgāja tālāk.

Geds nometa smagos stulpiņus, noāva dubļainās kurpes, nolika tās uz sliekšņa un zeķēs atnāca atpakaļ pie pavarda. Viņš bija ģērbies pašaustās biksēs, kreklā un kamzolī kā visīstākais Gontas kazu gans ar vērigu seju, ērgļa degunu un dzidrām, tumšām acīm

Drīz te cits pēc cita sāks nākt ļaudis, viņš teica. Lai pastāstītu tev visu un vēlreiz noklausītos, kas noticis šeit. Tie divi, kuri aizbēga, ir noķerti, ieslodzīti vīna pagrabā, kurā nav vīna, pie durvīm atstāti piecpadsmit vai divdesmit sargi, un vēl tur grozās divdesmit vai trīs­desmit zēnu, pūlēdamies ieskatīties pa kādu šķirbu… Viņš nožāvājās, izpurināja plecus un rokas, lai atslābi­nātos, un, pametis skatienu uz Tenaru, lūdza atļauju ap­sēsties pie pavarda.

Temara pamāja uz sēdekli pie uguns. Tu noteikti esi pārguris, viņa nočukstēja.

-       Pagājušajā naktī es šeit mazliet pagulēju. Nespēju noturēties nomodā. Geds atkal nožāvājās. Tad viņš pa­cēla skatienu uz Tenaru, gribēdams redzēt, kā jūtas Vina.

-     Tā bija Terru māte, Tenara sacīja. Viņas balss ska­nēja kā nevarīgs čuksts.

Geds pamāja ar galvu. Viņš sēdēja, mazliet saliecies uz priekšu, atspiedis elkoņus pret ceļgaliem, kā savulaik

bija sēdējis Krams, un lūkojās uguni. Viņi bija ļoti līdzīgi un pilnīgi atšķirīgi, tik atšķirīgi kā aprakts akmens un lidojošs putns. Viņas sirds sāpēja, ķermenis sāpēja, un domas juceklīgi mētājās starp ļauniem paredzējumiem, bēdam, baiļu atmiņām un raižpilnu atvieglojuma izjūtu.

_ Mūsu vīrs atrodas pie burves, Geds teica. Pie­siets. ja gadījumā sagribētu celties. Caurumi vēderā piebāzti ar zirnekļu tīkliem un asins apturēšanas bur­vībām. Efeja teica, ka viņš nodzīvošot līdz karātavām.

-   Līdz karātavām.

-          To izlems Karaļa Tiesas padome, kas atkal tiek sa­saukta kopā. Līdz karātavām vai spaidu darbiem.

Tenara, saraukusi pieri, papurināja galvu.

-           Tu taču ari viņu tāpat vien nepalaistu, Tenara, Geds klusi teica, lūkodamies viņā.

-Nē.

-          Viņi ir jāsoda, Geds teica, joprojām raudzīdamies uz viņu.

-           "Jāsoda." To pašu sacīja viņš. Jāsoda meitene. Viņa ir slikta. Viņa ir jāsoda. Jāsoda mani, tāpēc ka esmu viņu paņēmusi. Tāpēc ka esmu… —Tenara cīnījās pēc vārdiem. Es negribu sodus! Tam nevajadzēja notikt Kaut tu labāk būtu viņu nogalinājis!

-   Es darīju, ko varēju, Geds teica.

Pēc krietna brīža viņa drebošā balsī iesmējās. Darīji jau gan.

 — Iedomājies, cik vienkārši viss būtu bijis, — viņš sacīja, joprojām lūkodamies oglēs, ja es joprojām būtu burvis. Es būtu viņiem tur, uz ceļa, uzsūtījis sasaistīšanas burvību, un viņi pat attapties nepagūtu. Būtu varējis aiz­vest viņus taisni uz Velmutu kā aitu baru. Vai arī šeit pagājušajā naktī… iedomājies, kādu uguņošanu es būtu varējis uzburt! Un viņi pat neapjēgtu, kas noticis.

Viņi ari tagad to neapjēdz, Tenara teica.

Geds paskatījās uz viņu. Skatienā dzirkstīja tik tikko jaušams, bet neapslāpējams gandarījums.

Tev taisnība, viņš teica. Neapjēdz.

māki apieties ar siena dakšām,"—Tenara nomur-

mināja.

Geds plati nožāvājās.

Vai negribi iet pagulēt? Otrajā istabā no gaiteņa gala Protams, ja gribi pakavēties ar ciemiņiem, tad paliec. Es redzu, ka šurp nāk Cielava un Pīpene ar vairākiem bēr­niem. — Dzirdēdama balsis, Tenara bija piecēlusies un lūkojās ārā pa logu.

Es iešu pagulēt, Geds teica un izslīdēja no vir­tuves.

Kā jau Geds bija paredzējis, visu dienu šurp nāca kai­miņi un paziņas, lai stāstītu un klausītos jaunumus, Cielava ar savu vīru, kalēja sieva Pīpene un citi. Tenara juta, ka draugu sabiedrība viņu uzmundrina, mazpamazām attālina no iepriekšējās nakts šausmu nemitīgās klātbūtnes, līdz beidzot viņa spēja uzlūkot notikušo kā pagātni, nevis kā tagadni kā to, kas palicis aiz muguras, nevis notiek pašlaik un notiks ar viņu visu mūzu.

Tieši tas jāiemācās arī Terru, Tenara nodomāja, taču nevis attiecībā uz vienu nakti, bet uz visu savu dzīvi.

Kad pārējie bija aizgājuši, viņa sacīja Cielavai: — Vis­vairāk es niknojos uz sevi par to, kāda esmu bijusi muļķe.

-    Es taču teicu, lai tu neatstāj vaļā durvis.

-    Nē… Varbūt… Jā, protams.

-Es zinu, kātu jūties, Cielava teica.

-     Bet es domāju par ko citu: kad viņi bija šeit… Es taču varēju izbēgt un aizskriet pēc Strauta un Tērces…

varbūt arī Tcrru varēju paķert līdzi. Un varēju aizskriet līdz nojumei un pati paņemt tās dakšas. Vai ābeļu dzirkles, tās ir septiņas pēdas garas un asas kā bārdas nazis, es tās kopju tāpat kā agrāk Krams. Kāpēc es tā nedarīju? Ķāpēc es vispār neko nedarīju? Kāpēc vienkārši iebultējos, kaut gan tam nebija nekādas jēgas? Ja viņš… . Vanags nebūtu gadījies šeit… Es tikai ieslodzīju sevi Terru slazdā. Tiesa, beigās es aizskrēju pie durvīm ar miesnieka nazi un sāku kliegt uz viņiem. Biju kā bez prāta. Bet tas viņus nebūtu aizbaidījis.

Es nezinu, Cielava teica. Tas bija neprāts, un vaftoOt… Es nezinu. Ko citu tu varēji darīt kā tikai aizbultēt durvis? Tā vien liekas, ka mēs visu mūžu bultējam ciet durvis. Tāda ir māja, kurā dzīvojam.

Viņas pārlaida skatienus Ozolu mājas, zemnieka Krama mājas akmens sienām, akmens grīdām, akmens pavardam un saulainajam virtuves logam.

-Tā meitene, tā sieviete, kuru viņi nosita, Cielava teica, pievērsdama Tenarai ciešu skatienu, viņa bija tā pati.

Tenara pamāja ar galvu.

-Viņa esot bijusi stāvoklī. Četrus vai piecus mēnešus. Abas bridi klusēja. — Kāds slazds! — Tenara sacīja. Cielava izslējās sēdeklī taisni, atspiedusi plaukstas pret spēcīgajiem lieliem; viņas glītā seja bija skarbi sa­springta. — Bailes! — viņa teica. — No kā mēs tik ļoti baidā­mies? Kāpēc ļaujam viņiem sev iestāstīt, ka baidāmies? Un no kā baidās viņi? — Sieviete paņēma no klēpja nupat lāpīto zeķi, pagrozīja to rokās un bridi klusēja, tad teica:

-    Kāpēc viņi baidās no mums?

Tenara vērpa un neatbildēja.

Istabā ieskrēja Terru, un Cielava sveicinādama uzsauca viņai: Redz, kur mana draudzenlte! Nāc,drau dzenit, dod buču!

Terru steigšus viņu apkampa. Kas tie par vīriešiem kurus viņi noķēruši?—meitene noprasīja savā piesmakušajā neskanīgajā balsī, paraudzīdamās uz Cielavu un pēc tam uz Tenaru.

Tenara pārstāja vērpt. Viņa runāja lēni. Viens bija Ašais. Otru sauca Krauklis. Tam, kuru ievainoja, vārds ir Sams. Viņa nenolaida acis no Terru sejas un redzēja, ka tā iekvēlojas un rēta k|ūst sarkana.

—                     Sievieti, kuru viņi nogalināja, laikam sauca par Seniju.

—                    Senini, — meitene nočukstēja. Tenara pamāja ar galvu.

—                    Vai viņi to nosita beigtu? Tenara vēlreiz pamāja.

—                    Kurkulis teica, ka viņi esot bijuši šeit. Vēl viens galvas mājiens.

Meitene pārlaida skatienu istabai, tāpat kā pirms brīža bija darījušas abas sievietes, taču viņas skatiens bija neredzošs un neapstājās pie sienām.

—                     Vai tu viņus nogalināsi?

—                     Varbūt viņus pakārs.

—Beigtus? -Jā.

Terru diezgan vienaldzīgi pamāja ar galvu. Tad viņa izgāja ārā un piebiedrojās Cielavas bērniem.

Abas sievietes klusēja. Sēdēdamas pie Krama mājas pavarda, viņas turpināja vērpt un lāpīt.

Pēc krietna laika Cielava jautāja: Kas notika ar to vīru, ar ganu, kurš sekoja viņiem uz šejieni? Tu laikam nosauci viņu par Vanagu?

Viņš istabā guļ, Tenara atbildēja, pamādama uz

mājas aizmuguri.

-Ā Cielava novilka.

Ratiņš rūca. Es viņu pazinu jau agrāk.

_ A… Vai Re Albi?

Tenara pamāja ar galvu. Ratiņš rūca. _ iet tādiem trim pa pēdām, cīnīties tumsā ar dakšām, tur vajag dūšu! Viņš taču nav nekāds jaunais, vai ne?

-          Nē. Pēc brīža Tenara piebilda: Viņš kādu laiku slimoja, un viņam vajadzēja darbu. Tāpēc es atsūtīju viņu šurp pie Strauta, lai tas ņem viņu par palīgu. Bet Strautam liekas, ka viņš joprojām ar visu tiek galā pats, un viņš aizsūtīja Vanagu augšpus Avotiem par vasaras ganu. Vakar Vanags nāca no turienes atpakaļ.

-   Tad jau tu laikam paturēsi viņu šeit?

-    Ja viņš tā gribēs, Tenara atbildēja.

Drīz Ozolu mājās ieradās nākamais pulciņš ciemata ļaužu, kuri gribēja dzirdēt Gohas stāstu un pastāstīt viņai par savu līdzdalību lielajā noziedznieku gūstīšanā, ap­skatīt dakšas, salīdzināt četrus garos zarus ar trim asins plankumiem uz Sama pārsēju strēmelēm un vēlreiz pār­runāt visu no gala. Tenara jutās atvieglota, kad pienāca vakars un viņa, pasaukusi Terru iekšā, aizvēra durvis.

Viņa pacēla roku pie durvju bultas. Tad viņa to nolaida un piespieda sevi aizgriezties, atstājot durvis neaiz­bultētas.

—                  Zvirbuļvanags ir tavā istabā, — Terru paziņoja, at­griezdamās virtuvē no pieliekamās telpas, kur bija pa­ņēmusi olas.

—                  Es gribēju tev pateikt, ka viņš ir šeit… Piedod.

—                  Es vinu pazīstu,—Terru teica, blakus kambarī skalo­dama seju un rokas. Un, kad Geds samiegojies un izspūris

ienāca virtuvē, meitene devās viņam tieši klāt un izstiepa rokas.

—Terru, — viņš teica un, pacēlis meiteni, bridi turēja viņu rokās. Terru ātri piekļāvās Gedam, tad atraisījās no viņa

—         Es protu "Radīšanas" sākuma daļu, meitene viņam pavēstīja.

—         Vai tu man to nodziedāsi? — Atkal paskatījies uz Tenaru ar skatienu, kas lūdza atļauju, viņš apsēdās pie pavarda.

—                  Es varu to tikai norunāt.

Geds pamāja ar galvu un gaidīja; viņa seja izskatījās diezgan skarba. Meitene sāka runāt:

Radīšana vai iznīcība,

Visa beigas vai sākums,

Kuram lemts droši zināt?

Tikai durvis mēs zinām, kas vienu no otra šķir.

Tikai slieksni, kas jāpārkāpj, projām ejot.

Atgriešanās retajam dota,

Vecākais viņu vidū — Durvju sargs Segojs…

Meitenes balss skanēja kā metāla skrāpis pret metālu, kā sausu lapu čaboņa, kā degošas uguns spraksti. Viņa pabeidza pirmo pantu:

Tad no putām pacēlās mirdzošā Ea zeme.

Geds atzinīgi pamāja ar galvu. Labi, — viņš īsi no­teica.

-              Vakar vakarā, sacīja Tenara. Viņa to iemācījās vakar vakarā. Šķiet, pagājis vesels gads.

-    Es varu iemācīties vēl, Terru teica.

-    Tu iemācīsies, Geds apstiprināja.

tagad, lūdzu. pabeidz tirit kabačus, sacīja Tenara, un meitene paklausīja.

-Un ko lai daru es?—jautāja Geds. Tenara bridi klusēja raudzīdamās viņā.

_ Vajadzētu piepildīt lejkannu un uzlikt uz uguns. yjņš pamāja ar galvu un, paņēmis tējkannu, aizgāja pēc ūdens.

Viņi pagatavoja vakariņas, paēda un novāca galdu. « Noskaiti vēlreiz "Radīšanu" tik tālu, cik proti, —Geds sēdēdams pie pavarda, teica Terru, un tālāk tur­pināsim kopā.

Vienreiz meitene norunāja otro pantu kopā ar Gedu,

kopā ar Tenaru un beidzot atkārtoja to viena pati.

-   Laiks gulēt, — Tcnara teica.

_Tu vēl nepastāstīji Zvirbuļvanagam par karali.

- Pastāsti tu! — Tenara atbildēja, uzjautrināta par mei­tenes ieganstu novilcināt gulētiešanu.

Terru pagriezās pret Gedu. Viņas seja, rētaina un ne­skarta, redzoša un akla, bija sasprindzinājuma un kaismes pārņemta. Karalis atbrauca ar kuģi. Viņam bija zobens. Viņš man iedeva kaula delfīnu. Viņa kuģis lidoja kā putns, bet man bija slikti, jo man pieskārās Ašais. Bet tad tajā vietā pieskārās karalis, un zīme pazuda. Meitene iz­stiepa sīko, tievo rociņu. Tenara lūkojās ieplestām acīm. Viņa bija aizmirsusi pirkstu nospiedumu zīmi.

-  Es gribu kādreiz aizlidot turp, kur viņš dzīvo, Terru sacīja Gedam. Viņš pamāja ar galvu. Es to izdarīšu, meitene teica. Vai tu viņu pazīsti?

Jā, es viņu pazīstu. Es kopā ar viņu biju garā ceļo­jumā.

-    Kur?

-    Uz vietu, kur neaust saule un nenoriet zvaigznes. Un atpakaļ no tās vietas.

—        Vai tu lidoji?

Geds papurināja galvu. Es protu tikai staigāt, -viņš teica.

Meitene brīdi kavējās domās, tad, it kā apmierināta ar atbildi, sacīja: Ar labu nakti! un devās uz savu istabu. Tenara gāja viņai līdzi, taču Terru nevēlējās, lai viņu iemidzina ar dziesmu. — Es varu noskaitīt "Radīšanu" tumsā, — viņa teica. — Abus pantus.

Tenara atgriezās virtuvē un atkal apsēdās pie pavarda pretī Gedam.

—        Cik viņa strauji mainās! — sieviete teica. Es vairs I netieku līdzi. Esmu par vecu, lai audzinātu bērnu. Un ' viņa… Viņa mani klausa, bet tikai tāpēc, ka pati tā grib.

—        Tas ir paklausības vienīgais attaisnojums, sacīja Geds.

—Bet, ja viņa sagribēs mani neklausīt, ko es varēšu darīt? Viņai piemīt kaut kāda nevaldāma pirmatnība. Reizēm viņa ir mana Terru, reizēm kaut kas pavisam cits un nesasniedzams. Es jautāju Efejai, vai viņa negribētu ņemt Terru mācībā. To man ieteica Skābardis. Bet Efeja atteicās. "Kāpēc ne?" es viņai jautāju. "Es baidos no viņas!" Efeja atbildēja… Bet tu no viņas nebaidies. Viņa no tevis ari ne. Tu un Lebannens esat vienīgie vīrieši, kuriem viņa ļāvusi sev pieskarties. Es ļāvu šim., šim Aša­jam… nē, es nespēju par to runāt Ai, kā es esmu nogurusi! Neko nesaprotu…

Geds ielika pavardā māzeru, lai uguns kurtos maza un lēna, un abi vēroja vijīgās, sprakstošās liesmu mēles.

—        Man patiktu, ja tu paliktu šeit, Ged, — Tenara teica. Ja tu to gribētu. Viņš tūlīt neatbildēja. Varbūt tu vē­lies doties tālāk uz Havnoru… — Tenara piemetināja.

—        Nē, nē. Man nav, kurp doties. Es meklēju darbu.

Nu, darba šeit pietiek. Strauts to negrib atzīt, bet viņš ar savu artrītu dārzā vairs neko lielu nevar izdarīt. Ķopš atgriezos šeit, es visu laiku jūtu, cik loti derētu paligs. Es jau varēju tam nelgām pateikt, ko domāju par to, ka viņš aizsūtīja tevi uz kalniem, bet no tā nebūtu nekāda labuma. Viņš nemaz neklausītos.

-          Man tas nāca par labu, Geds teica. Tāds laiks maņ bija vajadzīgs.

-   Vai tu ganīji aitas?

-          Kazas. Pašās augstākajās ganībās. Viņu pieņemtais zēns bija saslimis, un Serijs mani jau pirmajā dienā aiz­sūtīja kalnos. Viņi gana savas kazas augstu un līdz vē­lam rudenim, lai saaug bieza vilna. Pēdējā mēneša laikā es biju kalnā gandrīz viens pats. Serijs man atsūtīja ap­metni un pārtikas krājumus un pieteica, lai ganot, cik augstu varot un cik ilgi varot Tā es darīju. Tur augšā bija labi.

-   Vientulīgi, Tenara teica.

Geds, tik tikko jaušami smaidīdams, pamāja ar galvu.

-Tu vienmēr esi bijis viens.

-Jā.

Tenara klusēja. Geds paskatījās uz viņu.

-    Man patiktu strādāt šeit, viņš teica.

-           Tātad norunāts, — Tenara atbildēja. Pēc brīža viņa piebilda: — Vismaz šo ziemu.

Šovakar sals bija stiprāks. Viņu pasaulē valdīja pilnīgs klusums, ko pārtrauca vienīgi uguns čuksti. Klusums apņēma viņus kā rēgaina parādība.

-           Kurā gultā lai es guļu, Ged? Tenara vaicāja. Ter­ra vai tavējā?

Viņš ievilka elpu. Viņa balss skanēja klusi. Manējā, ja tu tā gribi.

-    Es gribu.

Viņu atkal sasaistīja klusums. Tenara redzēja, kā vjņš pūlas no tā izrauties. Ja tev pietiks pacietības ar mani viņš teica.

— Man ir pieticis pacietības ar tevi divdesmit piecus gadus, Tenara atbildēja. Paskatījusies uz Gedu, viņa sāka smieties. — Nāc nāc, mans mīļais! Labāk vēlu neka nekad! Es esmu tikai veca sieva… Nekas nav bijis veltīgi, nekas nekad nenotiek veltīgi! Tu pats man to iemācīji. Tenara piecēlās, un piecēlās ari Geds; viņa izstiepa rokas, un viņš tās satvēra. Abi piekļāvās viens otram, un ap­skāviens kļuva arvien ciešāks. Viņi turēja viens otru tik degsmīgi, tik kvēli, ka viss apkārt izgaisa un pasaulē palika tikai viņi divi vien. Nebija svarīgi, kurā gultā gulēt Tonakt viņi gulēja uz klona līdzās pavardam, un tur Tenara iemācīja Gedam noslēpumu, kuru nevarēja ie­mācīt visgudrākais pasaules burvis.

Vienreiz Geds piecēlās iekurt uguni un paņēma no sola vērtīgo audeklu. Šoreiz Tenara neiebilda. Viņas ap­metnis un Geda aitādas kažoks noderēja abiem par segu.

Nākamreiz viņi pamodās rītausmā. Tumšajos, pa pusei kailajos ozolu zaros aiz loga rotājās bāli sudrabaina gaisma. Tenara izstiepās taisni, lai ar visu ķermeni sajustu Geda siltumu. Pēc brīža viņa nomurmināja: Viņš gulēja šajā vietā. Sams. Tieši zem mums… Geds neskanīgi mēģināja protestēt.

-      Tagad tu patiešām esi vīrietis, viņa teica. Pirm­kārt, pamatīgi sacaurumojis otru vīrieti, otrkārt, gulējis ar sievieti. Viss, šķiet, noticis pareizā secībā.

-     Cst, Geds nomurmināja, pagriezdamies pret viņu un uzlikdams galvu uz viņas pleca. Nevajag.

-     Kāpēc ne, Ged? Nabaga cilvēks! Manī nav nekādas žēlsirdības, vienīgi taisnīgums. Es netiku audzināta žēlsirdībā. Mīlestība ir vienīgā labestība, kas man pieder. Ak Ged, nebaidi mani! Tu biji vīrietis, kad es pirmoreiz tevi ieraudzīju! Ne jau ierocis vai sieviete dara par vīrieti, ari maga māksla un jebkāds cits spēks ne vienīgi pats

Viņi gulēja, siltuma un tīksma klusuma apņemti.

. Pasaki man kaut ko!

Viņš pussnaudā piekrītoši noņurdēja.

Kā tas gadījās, ka tu dzirdēji, ko viņi runā? Ašais, Sams un tas trešais. Kā tas gadījās, ka tieši tajā brīdī tu biji tieši tur?

Geds pacēlās uz elkoņa, lai varētu ieskatīties Tenaras seja. Viņa paša seja savā atbrīvotībā, piepildījumā un maigumā izskatījās tik vāra un viegli ievainojama, ka Tenara padevās tieksmei pasniegties un pieskarties viņa mutei tajā vietā, kur viņa pirms vairākiem mēnešiem to pirmoreiz bija noskūpstījusi; pēc tam Geds viņu atkal cieši apskāva, un tālākai sarunai vārdi vairs nebija va­jadzīgi.

Vēl vajadzēja nokārtot dažus lietišķus jautājumus. Galvenais bija pateikt Strautam un pārējiem Ozolu mājas nomniekiem, ka viņa aizstājusi "veco saimnieku" ar no­līgtu strādnieku. To Tenara paskaidroja īsi un bez aplin­kiem Nomnieki tur neko nevarēja iebilst, un tas viņus nekādi neapdraudēja. Atraitnes tiesības uz vīra īpašumu bija atkarīgas no tā, vai ģimenē ir vīriešu kārtas pēcnācējs vai cits iespējamais prasītājs. Mantinieks bija Krama dēls Zvirgzds, kurš aizbraucis jūrā, un Krama atraitne varēja tikai glabāt saimniecību viņam. Ja viņa nomirtu, pienā­kums uzturēt saimniecību mantinieka vajadzībām turpmāk būtu Strauta pienākums; ja Zvirgzds sev to nepieprasītu,

tā pārietu Krama tālākas pakāpes brālēna, Kahedanana. iedzīvotāja, rokās. Abi pāri, kuriem zeme nepiederēja bet kuri ieguva daļu no saimniecības peļņas, kā Gontā pieņemts, baudīja mūža rentes tiesības, un viņus no mājām nevarētu izlikt neviens saimnieces noskatīts vīrietis kaut ari viņa to apprecētu; tomēr Tenara baidījās, ka nomniekiem varētu nepatikt viņas neuzticība Kramam, kuru tie galu galā bija pazinuši ilgāk nekā viņa. Tenarai par atvieglojumu, nekādas pretestības nebija. "Vanags" bija iemantojis viņu atzinību ar vienu dakšas dūrienu. Turklāt sievietei ar veselīgu saprātu taču ir dabiski vēlēties, lai mājās būtu vīrietis, kurš var viņu pasargāt. Ja viņa ļauj tam gulēt savā gultā ko lai dara, atraitņu apetīte ir labi pazīstama. Turklāt viņa taču ir svešzemniece.

Apmēram tāda pati bija ciemata iedzīvotāju attieksme. Šur tur pa čukstam, pa smaidiņam, bet tas ari viss. Izska­tījās, ka būt godājamai sievietei ir vieglāk, nekā domāja Sūna; vai varbūt iemesls vienkārši tāds, ka lietotai mantai nav lielas vērtības.

Sī neizteiktā piekrišana Tenaru noniecināja un paze­moja tāpat, kā tas būtu bijis nolieguma gadījumā. Vienīgi Cielava nelika viņai justies neērti, jo nesprieda un nevēr­tēja, un atturējās no vārdiem — vīrietis, sieviete, atraitne, svešzemniece —, bet redzēja to, ko redzēja, un vienkārši lūkojās uz Tenaru un Vanagu ar interesi, ziņkāri, skaudību un labvēlību.

Tā kā Cielava neskatījās uz Vanagu caur vārdiem "gans", "algādzis" vai "atraitnes vīrietis", bet raudzījās uz viņu pašu, krietnā sieviete redzēja daudz ko tādu, kas viņu mulsināja. Vanaga pašcieņa un vienkāršība nebija lielāka par to, ko viņa bija vērojusi citos vīriešos, taču šo īpašību izpausme bija mazliet citāda; Cielava sprieda, ka Vanagam piemīt kāds īpašs diženums protams, ne

jau auguma garums vai druknums, bet prāta un dvēseles diženums. Viņa sacīja Efejai: Šis cilvēks nav visu mūžu pavadījis starp kazām. Viņš par pasauli zina vairāk neka par lauku saimniecību.

_ Es teiktu, ka viņš ir zintnieks, kurš apvainots kādā vai kaut kā zaudējis savu spēku, atbildēja burve. , Tā kādreiz gadās.

_ A! Cielava atsaucās.

Taču "artomags" bija pārāk dižs un varens vārds, lai lo atnestu šurp no tālām zemēm un pilīm un piešķirtu iesirmajam, tumšacainajam vīrietim Ozolu mājās, un Cielava nekad to nemēģināja darīt. Ja tas būtu noticis, diezin vai viņa Vanaga sabiedrībā justos tik brīvi kā tagad, pat doma. ka šis cilvēks varbūt ir bijis zintnieks, lika viņai justies mazliet neveikli un līdz nākamajai tikšanās reizei aizēnoja domu par Vanagu pašu. Bet tad Cielava ieraudzīja viņu sēžam kādā no vecajām dārza ābelēm un zāģējam nokaltušos zarus; kad Cielava gāja garām, viņš tai uzsauca sveicienu. Vanagam piestāv viņa vārds, Cie­lava nodomāja, jo viņš sēž augstu zarā kā putns, un sie­viete pamāja viņam ar roku un uzsmaidīja.

Tenara nebija aizmirsusi jautājumu, kuru tika uzde­vusi Gedam, guļot pie pavarda zem aitādas apmetņa. Viņa to uzdeva vēlreiz pēc dažām dienām — vai varbūt pēc dažiem mēnešiem, jo akmens mājā, ziemas ieskautās saimniecības vidū, laiks abiem traucās raiti un patīkami. Tu man neesi pateicis, — Tenara atgādināja, — kā tas gadījās, ka tu dzirdēji to vīru sarunu uz ceļa.

-    Man šķiet, ka es teicu. Kad dzirdēju aiz muguras nākam svešiniekus, nogriezos no ceļa un paslēpos.

-    Kāpēc?

-     Es biju viens un zināju, ka apkārt klīst visādas bandas.

—Jā, protams… Bet tieši tad, kad Sams gāja tev garām viņš runāja par Terru?

— Man šķiet, ka viņš pieminēja Ozolu mājas.

— Tas ir pilnīgi iespējams. Izklausās ļoti ērti. Zinādams, ka Tenara negrasās apvainot viņu melos, Geds atlaidās uz muguras un gaidīja.

— Ta mēdz gadīties burvjiem, — viņa teica.

— Un dažiem citiem ari. -Varbūt.

— Mīļā, tu taču negribi iecelt mani atpakaļ burvjos?

— Nē. Nepavisam ne. Vai tas būtu prātīgi? Ja tu būtu burvis, vai tad tu būtu šeit?

Viņi gulēja lielajā ozolkoka gultā, sasegušies ar ait­ādām un dūnu pēļiem, jo istabā nebija kamīna un ārā valdīja sniegota nakts ar stipru salu.

—Es gribu zināt, lūk, ko. Vai līdzās tam, ko tu sauc par spēku, pastāv vēl kaut kas — varbūt kaut kas tāds, kas bijis jau pirms šī spēka? Vai kaut kas tāds, kas tiek iz­mantots spēkam, bet ne tikai tam vien? Tā kā šoreiz. Ogions reiz sacīja par tevi: jau pirms visām burvju skolām un mācībām tu esot bijis mags. Dzimis mags, viņš teica. Tāpēc es iedomājos: lai kādam varētu būt spēks, viņam vispirms vajadzīga telpa šim spēkam. Tukšums, kuru piepildīt Un, jo lielāks šis tukšums, jo vairāk spēka tajā var iepildīt Bet, ja spēks nekad netiek iegūts vai ari tiek atņemts vai atdots, — šī telpa joprojām paliek.

-   Tukšums, viņš atkārtoja.

-            Tukšums ir tikai viens no iespējamiem vārdiem. Varbūt tas nav īstais vārds.

-           Apslēpta iespējamība? Geds jautāja un papurināja galvu. Tas, kas varētu būt., piepildīties.

-      Man šķiet, ka tu biji uz tieši tā ceļa tieši tajā brīdī, tāpēc ka tāpēc ka ar tevi tā notiek. Tu neliki tam notikt tu to neizraisījiTas nebija tava "spēka" dēļ. Tas ar tevi notika Tava… tukšuma dēļ.

pēc brīža Geds teica: Kaut ko līdzīgu man zēna gados mācīja Roukā: ka patiesa magu māksla nozīmē darīt tikai to, kas jādara. Bet šis ir solis tālāk. Nevis rīkoties, bet bыt pakjautam ārējai rīcībai…

-   Man šķiet, ka tā gluži nav. Drīzāk tas ir kaut kas tāds, no kā dzimst patiesa rīcība. Vai tad tu neatnāci un neizglābi man dzīvību vai neuzvarēji Samu? Tā taču bija "rīcība", tas nozīmēja darīt to, kas jādara…

Geds kādu laiku klusēja, iegrimis domās, un beidzot jautāja: Vai šī ir tā gudrība, ko tev mācīja kā Atuanas kapeņu priesterienei?

-   Nē. Tenara mazliet izstaipījās, lūkodamās tumsā. Arhai mācīja: lai gūtu spēku, vajag upurēt. Upurēt sevi un citus. Līgums: dod un tāpēc vari ņemt! Un es neteikšu, ka tas būtu gluži nepareizi. Bet mana dvēsele nespēj dzīvot tik šaurā vietā šis pret to, zobs pret zobu, nāve pret dzīvību… Ārpus tā pastāv brīvība. Ārpus maksām, atmaksām un izpirkšanas maksām ārpus visiem līgumiem un līdzsvariem pastāv brīvība.

 Tikai durvis mēs zinām, kas vienu no otra Šķir, — Geds klusi sacīja.

Tonakt Tenara sapņoja. Sapnī viņa redzēja durvis no "Ea zemes radīšanas". Patiesībā tas bija mazs lodziņš ar grumbuļainu, aizmiglotu, biezu stiklu, un tas atradās kādas vecas mājas rietumu sienā zemu virs jūras. Logs bija ciet. Tas bija aizdarīts ar bultām. Viņa mēģināja to atvērt, bet vajadzēja kādu vārdu vai atslēgu, ko viņa bija aizmirsusi, — vārdu, atslēgu vai nosaukumu, bez kura to nevarēja atvērt. Viņa meklēja to pa akmens istabām, kuras kļuva arvien mazākas un tumšākas, līdz attapās, ka Geds viņu tur savās rokās, mēģina pamodināt un nomierināt teikdams: Viss ir labi, mana mīļā, viss būs labi!

Es netieku brīvībā! viņa iesaucās, pieplakdama Gedam.

Geds mierinādams glāstīja viņas matus, un bridi abi gulēja, atlaidusies uz muguras; tad viņš nočukstēja: paskaties!

Bija uzlēcis dilstošs mēness. Tā baltais spožums nesen uzsnigušajā sniegā atstarojās istabā, jo, par spīti aukstu­mam, Tenara neparko negribēja vērt ciet slēģus. Gaiss virs viņiem bija gaiša mirdzuma caurstrāvots. Viņi gulēja ēnā, bet šķita, it kā griesti būtu tikai plāns šķidrauts starp viņiem un bezgalīgajām, sudrabainajām, mierpilnajām gaismas dzīlēm.

Šī Gontas salā bija sniegiem bagāta un gara ziema. Bija aizvadīts labas ražas gads. Ēdamā pietika gan dzīv­niekiem, gan cilvēkiem, un galvenais darāmais bija to ēst un uzturēt siltumu.

Terra tagad zināja visu "Ea zemes radīšanu". Saules Atgriešanās dienā viņa norunāja Ziemas korāli un "Jaunā karaļa varoņdarbu". Viņa zināja, kas jādara ar pīrāga ga­rozu, prata vērpt ar ratiņu un vārīt ziepes. Viņa zināja ik­viena virs sniega redzamā auga nosaukumu un izman­tojumu un daudz citu zinību attiecībā uz augu un vārdu pasauli; Geds tās bija paturējis galvā no sava neilgā mā­cekļa laika pie Ogiona un no garajiem gadiem Roukas skolā. Tomēr viņš ne reizi nebija ņēmis no plaukta Rūnu un Zinību grāmatas un nebija mācījis meitenei nevienu vārdu Radīšanas valodā.

Reiz viņi ar Tenaru sāka par to runāt. Tenara pastāstīja Gedam, kā mācījusi Terra vienīgo vārdu tolk un tad aprāvusies, jo licies, ka nav pareizi to darit, kaut gan iemeslu viņa nezināja.

Domāju, varbūt tas ir tāpēc, ka es nekad neesmu īstj runājusi šajā valodā, nekad neesmu izmantojusi to maģjļjas mākslā. Nospriedu, ka varbūt viņa to iemācīsies no kāda Īsta pratēja.

«Tādu starp vīriem nav.

Starp sievām nav ne tik.

-            Es gribēju teikt, ka vienīgi pūķi prot to lietot kā savu dzimto valodu.

-   Vai viņi to mācās?

Jautājums pārsteidza Gedu, un viņš vilcinājās ar at­bildi. acīmredzot atsaukdams atmiņā visu, kas viņam stāstīts un zināms par pūķiem Es nezinu, viņš beidzot teica. Ko mēs par pūķiem vispār zinām? Vai viņi māca cits citu tāpat kā mēs māte bērnu, vecākais jaunāko? Vai varbūt viņi ir tādi kā dzīvnieki, kas šo to iemācās, bet lielāko tiesu savas gudrības zina jau piedzimstot? Pat to mēs nezinām. Bet es visdrīzāk teiktu, ka pūķis un pūķa valoda ir viens. Vienota būtne.

-    Un viņi nerunā nevienā citā valodā.

Geds pamāja ar galvu. Viņi nemācās, viņš teica. -Viņi ir.

Virtuvei cauri izskrēja Terru. Viens no viņas pienā­kumiem bija vienmēr piepildīt iekuru kasti, un, aitādas virsjakā ietinusies, siltu cepuri galvā, meitene cītīgi skrai­dīja no malkas šķūnīša uz virtuvi. Iemetusi nešļavu kastē pie pavarda, viņa atkal izsteidzās ārā.

-    Ko viņa dzied? Geds jautāja.

-    Terru?

-    Tad, kad viņa ir viena.

-    Bet viņa nekad nedzied. Viņa to nevar.

-    Savā veidā var. "Tālāk par rietumiem rietumos…"

-    Ā! Tenara iesaucās. Tas stāsts! Vai Ogions tev nav stāstījis par sievieti no Kemejas?

-    Nē, viņš atbildēja, pastāsti!

Tenara vērpdama sāka stāstīt, un ratiņš dūca klusinātu pavadījumu. Stāsta beigās viņa sacīja: Kad Vēju ma­ģistrs man teica, ka viņi meklējot "sievieti no Gontas" man ienāca prātā viņa. Bet tagad viņa jau noteikti ir mi­rusi. Un kā gan zvejnieku sieva, kura reizē ir pūķis, varētu būt arhimags!

-    Bet Veidotājs taču neteica, ka sievietei no Gontas jākļūst par arhimagu, Geds sacīja. Viņš lāpīja saplēstas bikses, sēdēdams uz palodzes, kur kaut cik varēja iz­mantot krēslainās dienas gaišumu. Bija pagājis pusmē­nesis kopš Saules atgriešanās, un joprojām bija gada aukstākais laiks.

-    Ko tad viņš teica?

-    "Sieviete no Gontas." Tā tu pati man stāstīji.

-   Bet viņi tolaik taujāja, kurš būs nākamais arhimags.

-    Un nesaņēma atbildi uz šo jautājumu.

-    Bezgalīgi un mūžīgi ir magu dažādie spriedumi, Tenara sausi noteica.

Geds norāva diegu un aptina neizmantoto galu ap di­viem pirkstiem

-    Es Roukā mazliet paskolojos vārdu spēlēs, viņš atzinās. Bet šī, manuprāt, nav vārdu spēle. "Sieviete no Gontas" nevar kļūt par arhimagu. Neviena sieviete nevar būt arhimags. Kļūdama par to, viņa zaudētu visu iepriekš gūto prasmi. Roukas magi ir vīri viņu spēks ir vīru spēks, viņu zināšanas ir vīru zināšanas. Vīru cilts un magu cilts ir cirstas no vienas klints: spēks pieder vīriem. Ja sievietēm būtu šis spēks, vīri būtu tikpat kā

sievas, kas nespēj dzemdēt bērnus. Un sievas būtu tikpat kā vīri, kas to spēj.

_ Ha! Tenara atmeta un pēc brīža viltīgi ievaicājās: . Vai tad pasaule nepazīst karalienes? Vai tās nav bijušas sievietes, kurām piemīt spēks?

-    Karaliene ir tikai sieviešu kārtas karalis. Tenara nicīgi nosēcās.

-           Tas nozīmē, ka spēku viņai dod vīrieši. Tie ļauj vi­ņai lietot savu spēku. Bet tas taču nepieder viņai, vai ne? Ne jau tāpēc karaliene ir varena, ka ir sieviete, bet par spīti tam.

Tenara pamāja ar galvu. Izstaipīdamās viņa atliecās at­pakaļ no ratiņa. — Un kas tad ir sievietes spēks? viņa jautāja.

-   To mēs laikam nezinām.

-   Kad sievietei ir spēks tieši tāpēc, ka viņa ir sieviete? Droši vien tad, kad ir bērni. Kādu laiku…

-    Varbūt viņas spēks ir mājās.

Tenara aplaida skatienu virtuvei. Bet mājas durvis ir ciet, — viņa teica. — Durvis ir aizbultētas.

-   Tāpēc, ka jūs esat vērtīgas.

-   Ā, jā. Mēs esam dārgumi. Kamēr mums nav spēka… Labi atceros, kad es to pirmoreiz iemācījos! Kosila man draudēja man, vienīgajai Kapeņu priesterienei. Un es aptvēru, ka esmu bezpalīdzīga. Man bija gods, bet spēks bija viņai — no Dievkarala, no vīrieša. Ai, kā tas mani saniknoja! Un izbiedēja… Mēs ar Cielavu par to reiz runājām. Viņa teica: "Kāpēc vīrieši baidās no sievietēm?"

-    Ja spēks ir tikai otra vājumā, tad jādzīvo bailēs, sacīja Geds.

—Jā, bet šķiet, ka sievietes baidās pašas no sava spēka, baidās pašas no sevis.

—     Vai viņas jebkad tiek mācītas sev uzticēties? Geds jautāja, un nākamajā brīdī virtuvē atkal ienāca Terru. Geda un Tenaras skatieni sastapās.

—Nē, Tenara teica. Uzticēšanos mums nemāca. Viņa noskatījās, kā meitene saliek kaste iekuru malku. Ja spēks būtu uzticēšanās… Man patīk šis vārds. Ja tas nenozīmētu visu šo iedibināto kārtību, kur cits par citu augstāks — karaļi un maģistri, magi un īpašnieki… Tas viss šķiet tik nevajadzīgi! īsta spēka, īstas brīvības pamatā ir uzticēšanās, nevis vara.

—     Kā bērnu uzticēšanās vecākiem, — Geds piebilda. Brīdi abi klusēja.

— Uzticēšanās tiek dāvāta pat necienīgam ņēmē­jam, — viņš teica. — Roukas vīri uzticas sev un cits citam. Viņu spēks ir šķīsts, nekas to neaptraipa, un šo šķīstību viņi pieņem par visgudrību. Viņi nespēj iedomāties, ka varētu rīkoties (auni.

Tenara paskatījās uz viņu. Geds nekad vēl nebija tā runājis par Rouku no malas, kā pilnīgi nesaistīts sve­šinieks.

—     Varbūt tur būtu vajadzīgas dažas sievietes, kas va­rētu viņiem norādīt uz šādu iespēju, sacīja Tenara, un Geds iesmējās.

Viņa atsāka vērpt. Es tomēr nesaprotu: ja var būt sieviešu kārtas karaļi, kāpēc nevar būt sieviešu kārtas arhimagi?

Terra klausījās.

—Karsts sniegs, sauss ūdens, — Geds atkārtoja gontiešu parunu. Karaļiem spēku dod citi vīrieši. Maga spēks ir viņa paša spēks — tas ir viņš pats.

—Un tas ir vīrieša spēks. Jo mēs pat nezinām, kas ir sievietes spēks. Labi. Saprotu. Un tomēr: kāpēc viņi ne­spēj atrast arhimagu vīrieti?

Geds pētīja atirušo bikšu vīli. Ja Veidotājs neat­bildēja uz viņu jautājumu, tad viņš atbildēja uz citu uz jautājumu, ko viņi netika uzdevuši. Varbūt vajadzīgs to uzdot.

Vai tā ir mīkla? vaicāja Terru.

Jā, Tenara atbildēja. Bet mēs šo mīklu nezi­nām. Zinām tikai atbildi. Atbilde ir: "Sieviete no Gontas."

To ir daudz, kādu laiku padomājusi, Terru teica. Acīmredzot apmierināta ar dzirdēto, viņa devās pēc oakamās iekuru nastas.

Geds noraudzījās meitenei pakaļ. "Viss ir pārvēr­ties…" viņš sacīja. Viss… Dažreiz es domāju, Te­nara, varbūt Lebannena karaļvalsts ir tikai visa sākums. Durvis… Un viņš ir durvju saīgs. Tādam netikt garām.

Viņš šķiet tik jauns, Tenara maigi teica.

-Tikpat jauns kā Morreds, kad sastapa Melnos kuģus.

Tikpat jauns kā es, kad… — Geds aprāvās un pievērsa skatienu logam, aiz kura caur kailajiem kokiem vīdēja sasaluši lauki. — Un ari tu, Tenara, tajā tumšajā vietā… Kas ir jaunība vai vecums? Es nezinu. Reizēm man šķiet, ka esmu dzīvojis tūkstoš gadu; reizēm pašam sava dzīve šķiet kā bezdelīgas lidojums garām mūra plaisai. Esmu miris un atdzimis gan sausajā zemē, gan šeit, zem saules, vairāk nekā vienu reizi. Un "Radīšana" mums stāsta, ka mēs visi esam atgriezušies un mūžīgi atgriežamies pie sākotnes un sākotne ir neizsīkstoša. Vien nāvē dzīve… Es par to domāju, kalnos ganīdams kazas, un diena turpi­nājās mūžīgi, kaut ari ik pa brīdim nemanot pienāca va­kars un atkal rīts… Es iemācījos kazu gudrību. Un do­māju: par ko ir šīs manas bēdas? Kuru cilvēku es apraudu? Arhimagu Gedu? Kāpēc kazu gans Vanags ļimst aiz bēdām un kauna par viņu? Ko es esmu izdarījis, lai man vajadzētu kaunēties?

Neko, — Tenara teica. Nekad un neko!

Esmu gan, iebilda Geds. Visa cilvēku diženība balstās uz kaunu, izaug no tā. Tā nu kazu gans Vanags i apraudāja arhimagu Gedu. Un ganīja kazas, kā zēnam viņa gados piederas darīt…

Pēc brīža Tenara pasmaidīja. Mazliet bikli viņa teica— Sūna stāstīja, ka tev toreiz esot bijis ap piecpadsmit gadu.

-   Tā varēja būt. Ogions man rudenī deva vārdu, un nākamajā vasara es aizbraucu uz Rouku… Kas bija tas zēns? Tukšums… Brīvība.

-    Kas ir Terru, Ged?

Viņš ilgi neatbildēja, un Tenara nodomāja, ka atbildes nebūs, bet tad viņš teica: — Ar tādām zīmēm… Kāda brī­vība viņu gaida?

-   Tātad mūsu brīvība esam mēs paši?

-   Tā man šķiet.

-     Tu ar savu spēku šķiti tik brīvs, cik vien cilvēks var būt. Bet par kādu cenu? Kas tevi darīja brīvu? Un es… Mani veidoja kā māla figūru, mani darināja to sieviešu griba, kuras kalpoja Senajiem Spēkiem vai varbūt vīriešiem, kuri izgudroja visas šīs kalpošanas, ceļus un vietas… es vairs nezinu, kam viņas kalpoja. Tad es aizgāju un bridi biju brīva kopā ar tevi, pēc tam ar Ogionu. Bet tā nebija mana brīvība. Tā tikai deva man izvēli, un es izvēlējos. Izvēlējos veidot sevi kā māla figūru, kas no­derīga lauku mājām, māju saimniekam un mūsu bērniem. Es izveidoju sevi par trauku. Es pazīstu tā formu. Bet mālu ne. Dzīve lika man dejot. Es protu dejas. Bet nezinu, kas ir dejotāja.

-     Un viņa, Geds teica pēc ilga klusuma brīža, ja viņa kādreiz dejos…

tie no viņas baidīsies» Tenara nočukstēja. Tad meitene atkal ieskrēja virtuve, un saruna pievērsās mīklai, .kas rūga traukā blakus plītij. Tā viņi sarunājās bieži un reizēm pusi īsas dienas pavadīja klusās, garās sarunās, pāriedami no viena jautājuma pie cita, cilādami tos turp un atpakaļ, vērpdami un šudami kopā savas dzīves ar vārdicm, gadiem, darbiem un domām, kuros nebija dalījušies. Tad atkal abi klusēja, strādāja, kavējās domās vai sapņos, un nerunīgā meitene allaž uzturējās viņu tuvumā.

Tā pagāja ziema, aitām pienāca atnešanās laiks, un kādu laiku rokas bija pilnas darba, bet dienas tikmēr kļuva arvien garākas un gaišākas. Tad atlidoja bezdelīgas no saulainajām Dienvidu Robežjoslas salām, kur Beigu zvaigznājā mirdz Gorbadonas zvaigzne; taču bezdelīgas savā starpā sarunājās tikai par Sākumu.

Reizē ar bezdelīgām, pavasarim atgriežoties, starp salām sāka parādīties kuģi. No Velmutas ciematus sa­sniedza valodas par karaļa kuģiem, kuri vajājot vajātājus, dzenot postā rūdītus pirātus, atņemot tiem kuģus un laupījumu. Dižkungs Heno pats aizsūtīja savus trīs labākos, ātrākos kuģus ar kapteini Taliju, zintnieku un vecu jūrasvilku, kurš iedvesa bailes visiem tirgoņiem no Soleas līdz Andradu salām, lai tie pie Oraneas negaidot pārsteigtu un iznīcinātu karaļa flotili. Taču Velmutas līcī iebrauca nevis Talija, bet karaļa kuģis, vezdams līdzi va­žās saslēgto Taliju un rīkojumu nogādāt Gontas ostā dižkungu Heno, lai tiesātu viņu par pirātismu un slepka­vošanu. Heno paslēpās savā akmens savrupnamā kalnos aiz Velmutas, nosprostodams visas ieejas, taču siltā pavasara dēļ neiedomājās iekurt uguni; tādējādi pieci vai seši karaļa jaunie karavīri piekļuva viņam caur skursteni, un drīz vien viņš, važās saslēgts, tika aizvests pa Velmutas ielām un nogādāts tiesas rokās.

To uzzinājis, Geds teica ar mīlestību un lepnumu balsī: Visu, ko karalis var darīt, viņš izdarīs labi.

Ašais un Krauklis tūlīt pēc notveršanas bija aizvesti pa ziemeļu ceļu uz Gontas ostu, un pēc ievainojumu

sadziedēšanas turp kuģī tika nogādāts ari Sams, lai karaļa vārda tiktu tiesāts par slepkavību. Ziņa par to, ka viņiem piespriesti spaidu darbi, Vidusielejā izraisīja lielu apmie­rinājumu un lepnumu par savu līdzdalību; Tenara un Terru noklausījās šo vēsti klusēdamas.

Ostā iebrauca ari citi kuģi ar citiem karaļa sūtītiem vīriem, un ne visi tie guva atzinību primitīvo gontiešu vidu: karaliskie pārvaldnieki, kuru pienākums bija savākt ziņas par vietvalžu un miera uzturētāju darbošanos un uzklausīt vienkāršo iedzīvotāju sūdzības un bēdas; nodokļu ziņotāji un nodokļu vācēji; dižciltīgi viesi, kas apciemoja Gontas necilos kungus, laipni izdibinādami viņu uzticību Havnoras karaļa varai; burvji, kuri staigāja gan šur, gan tur, šķietami neko nedarīdami un neru­nādami.

-   Man liekas, ka viņi tomēr meklē jaunu arhimagu, — sacīja Tenara.

-    Vai ari cenšas uziet ļaunprātīgu maģijas izman­tojumu, Geds piebilda, — atrast, kur burvju māksla tiek izkropļota.

Tenara gribēja sacīt: "Tad viņiem vajadzētu meklēt Re Albi valdnieka savrupnamā!" — taču mēle samežģījās, un vārdi nenāca par lūpām. Kas tas bija, viņa nodomāja, ko es nupat gribēju sacīt? Vai es kādreiz esmu stāstījusi Gedam par… man sāk klibot atmiņa. Ko īsti es gribēju Gedam sacīt? Ā, laikam to, ka jāsalabo zemākā aploka vārti, citādi govis var izkļūt laukā.

Viņai vienmēr bija daudz darāmā un domas allaž aizņemtas ar dažādiem saimniecības darbiem vienlaikus. "Tu nekad nedari vienu darbu vien," bija teicis Ogions. Pat tagad, kad viņai palīdzēja Geds, saimniecība paņēma visas domas un laiku. Geds palīdzēja Tenarai tādos mājas darbos, kurus nekad nebija darījis Krams, toties Krams

bija zemkopis, bet Geds ne. Viņš darāmo apguva ātri, taču jāmācās bija daudz. Abi strādāja. Sarunām tagad laika atlika maz. Dienas beigās gaidīja kopīgas vakariņas, tad miegs, un rītausmā atkal vajadzēja celties un sākt darbu; nerimtīgais ūdensdzirnu rats griezās bez mitas, pilns celdamies augšup un izliedams dienu pēc dienas mirdzošā ūdenskritumā.

-     Sveika, māt! — uzsauca kalsns puisis pie pagalma vārtiem. Tenara nodomāja, ka tas ir Cielavas vecākais dēls, un atsaucās: Kas tevi atvedis šurp, zēn? Pēc tam viņa ieskatījās nācējā ciešāk pāri čiepstošo cāļu un lepnīgo zosu baram.

- Zvirgzds! Tenara iesaucās un, iztrenkādama putnus, metās viņam pretī.

-    Ir jau labi, puisis noteica. Netrako nu!

Viņš ļāva mātei sevi apskaut un noglāstīt savu seju. Tad Zvirgzds iegāja virtuvē un apsēdās pie galda.

-    Vai esi izsalcis? Vai satikies ar Ābeli?

-    Uzkost kaut ko varētu gan.

Tenara sāka pārlūkot pieliekamā bagātīgos krājumus. Ar kādu kuģi tu brauc? Aizvien vēl ar "Kaiju"?

-      Nē. Sekoja klusuma brīdis. Mans kuģis ir pa­galam.

Tenara satriekta pagriezās pret viņu. Nogrimis?

-     Nē. — Viņš drūmi pasmaidīja. Apkalpe pagalam. Karaļa vīri visus savāca.

-    Bet… Tas taču nebija pirātu kuģis?

-Nē.

-    Kāpēc tad…?

-      Kapteinis vadājot preces, ko šie gribot paši, viņš negribīgi atbildēja. Zvirgzds bija tikpat kalsns kā agrāk, taču izskatījās vecāks, tumši iededzis, ar gariem, taisniem

matiem un garenu, šauru seju, līdzīgu Krama sejai, taču tā bija vēl šaurāka un skarbākiem vaibstiem nekā tēvam. _ Kur tēvs? viņš noprasīja. Tenara palika nekustīgi stāvam.

-   Tātad tu nebiji iegriezies pie māsas.

-   Nē, viņš vienaldzīgi atbildēja.

-   Krams nomira pirms trim gadiem, Tenara teica.

-   No triekas. Ārā uz lauka, uz takas gar aitu aplokiem. Strauts viņu tur atrada. Tas notika pirms trim gadiem.

Iestājās klusums. Zvirgzds nezināja, ko sacīt, vai varbūt viņam nebija nekā, ko sacīt.

Tenara nolika viņam priekšā ēdienu. Dēls sāka tik kāri ēst, ka viņa tūlīt sāka meklēt vēl kaut ko.

-   Kad tu pēdējoreiz ēdi?

Zvirgzds paraustīja plecus un ēda tālāk. Tenara apsēdās dēlam pretī pie galda. Vēlā pavasara saule pa zemo logu strāvoja istabā un atspīdēja pavarda misiņa režģos.

Beidzot Zvirgzds atstūma šķīvi.

-             Kas tad pašlaik gādā par saimniecību? — viņš no­prasīja.

-           Vai tiešām tev tas rūp, dēls? Tenara laipni, bet pa­vēsi atjautāja.

* Saimniecība ir mana, viņš tādā pašā tonī atbildēja. Pēc brīža Tenara piecēlās un sāka novākt traukus. Jā.

-            Tu, protams, vari te palikt, viņš neveikli teica, varbūt mēģinādams jokot, taču joki nebija Zvirgzda dabā.

-   Vai vecais Strauts vēl ir tepat?

Visi ir tepat. Un vēl šeit dzīvo vīrietis, vārdā Vanags, un mana audžumeita. Tepat, Šajā mājā. Tev vajadzēs gulēt Kmtistabā. Es pielikšu kāpnes. Viņa vēlreiz pagriezās pret dēlu. Tātad tu esi ieradies uz palikšanu?

-   Varbūt.

Tā divdesmit gadus uz viņas jautājumiem bija at­bildējis Krams, noliegdams viņas tiesības zināt; ar vairīšanos no tieša "jā" vai "nē" saglabādams brīvību, kura sakņojās viņas neziņā, nožēlojamu, šauru brīvību, Tenara nodomāja.

-    Nabaga zēn, — viņa teica. Tavs kuģis pagalam, tēvs miris, māja pilna ar svešiniekiem, un viss nāk pār tevi vienā dienā! Tev vajadzēs kādu laiku, lai pie tā pierastu. Piedod, manu zēn! Bet es priecājos, ka esi šeit. Es bieži domāju par tevi, par to, kā tev klājas jūrā vētrainā laikā un ziemā.

Zvirgzds neko neatbildēja. Viņam nebija nekā, ko piedāvāt, un viņš neprata pieņemt. Brīdī, kad viņš, at­stūmis krēslu, dzīrās celties no galda, virtuvē ienāca Terru. Pa pusei piecēlies. Zvirgzds raudzījās viņā ieples­tām acīm. Kas viņai noticis? — puisis jautāja.

-   Viņa apdedzinājās. Šis ir mans dēls, par kuru es tev esmu stāstījusi, Terru, jūrnieks Zvirgzds. Terru ir tava māsa, Zvirgzd.

-   Māsa!

 — Pieņemta māsa.

-    Māsa! viņš atkārtoja un aplaida skatienu virtuvei, itin kā lūkodamies pēc lieciniekiem, tad atkal paskatījās uz māti.

Tenara raudzījās viņam pretī.

Zvirgzds izgāja ārā, apmetot lielu līkumu meitenei, kura stāvēja nekustēdamās. Viņš skaļi aizcirta durvis.

Tenara sāka runāt ar Terru, taču nespēja neko pa­teikt.

-    Neraudi, meitene teica; viņa pati neraudāja, bet pienāca mātei klāt un pieskārās viņas rokai. Vai viņš tev kaut ko nodarīja?

-Ai, Terra! Ļauj man tevi paauklēt! -Tenara apsēdās pie galda, paņēma Terra klēpī un apskāva viņu, kaut gan meitene jau bija kļuvusi tam par lielu un arī agrāk nekad nebija īsti brīvi pratusi sēdēt klēpī. Taču Tenara turēja viņu cieši piespiestu sev klāt un raudāja, un Terru piekļāva Tenaras vaigam savu rētaino seju, līdz tā kļuva slapja no asarām.

Geds un Zvirgzds pārnāca mājās katrs no savas saimniecības puses. Zvirgzds acīmredzot bija izrunājies ar Strautu un pārdomājis stāvokli, un Geds acīmredzot joprojām domāja par to. Vakariņu laikā runāts tika maz, un katrs vārds šķita piesardzīgi apsvērts. Zvirgzds nežēlojās par to, ka nevar apmesties pats savā istabā, bet pa redeļu kāpnēm veikli, kā jūrniekam pieklājas, uzkāpa E bēniņu stāvā un, šķiet, bija apmierināts ar mātes saklāto gultu, jo lejā atgriezās tikai vēlu nākamajā rītā.

Tad viņš gribēja brokastis un gaidīja, lai viņam tās pasniedz. Viņa tēvu allaž bija apkalpojušas māte, sieva vai meita. Vai tad viņš ir sliktāks vīrietis nekā tēvs? Vai māte grib viņam to pierādīt? Tenara pasniedza dēlam bro­kastis, tad novāca viņa atstātos traukus un atgriezās dārzā, kur kopā ar Terra un Tērci bija kvēpinājušas kāpurus — tie draudēja iznīcināt nupat aizmetušos augļus.

Zvirgzds izgāja ārā un piebiedrojās Strautam un Malkam. Turpmāko dienu gaitā viņš lielāko daļu laika pavadīja kopā ar viņiem. Smago darbu tīrumā, aplokā un kūtī, kur vajadzēja muskuļu spēku un prasmi, veica Geds, Tērce un Tenara, bet abi vecie, tēva nolīgtie vīri, kuri te bija dzīvojuši visu mūžu, vadāja Zvirgzdu apkārt pa saimniecību, stāstīdami, kā viņi ar to tiek galā, un pa­tiešām ticēju, ka tiek ar visu galā; ari Zvirgzds tam labprāt bija gatavs ticēt.

Tenara sāka mājās justies arvien neomulīgāk. Vie­nīgi ārā, strādādama lauku darbus, viņa rada atvieglo, jumu no dusmām un kauna, ko izraisīja Zvirgzda klāt­būtne.

—      Pienākusi mana kārta, — viņa rūgti sacīja Gedam zvaigžņu gaismas apmirdzētajā istabas tumsā, mana kārta zaudēt to, ar ko visvairāk lepojos.

—      Ko tu esi zaudējusi?

—      Savu dēlu. Savu dēlu, kuru neesmu izaudzinājusi par vīrieti. Esmu cietusi neveiksmi. Un padarījusi viņu par neveiksminieku. — Tenara iekoda lūpā, sausām acīm lūkodamās tumsā.

Geds necentās iebilst vai apstrīdēt viņas bēdu iemeslu. Viņš tikai pajautāja: Vai tu domā, ka Zvirgzds paliks šeit? —Jā. Viņš baidās atgriezties jūrā. Tā nebija patiesība, ko viņš man stāstīja par savu kuģi, vismaz visa patiesība ne. Zvirgzds bija otrais kapteiņa palīgs. Man šķiet, ka viņš bija iesaistīts zagtu preču pārvadāšanā. Pirātisma starpnieks. Man vienalga. Visi Gontas jūrnieki ir pa pusei pirāti. Bet viņš par to stāsta melus. Viņš melo. Viņš ir greizsirdīgs uz tevi. Negodīgs, skaudīgs cilvēks.

—      Man šķiet, viņš ir izbiedēts, nevis ļauns, sacīja Geds. — Un šī ir viņa saimniecība.

Tad lai viņš to patur! Un kaut tā būtu pret viņu tik devīga kā…

—      Nē, mana mīļā! Geds strauji pārtrauca Tenara gan ar balsi, gan ar kustību. — Nerunā… nesaki ļaunu vārdu! Tas skanēja tik dedzīgi, ar tādu kaismīgu nopietnību, ka Tenaras dusmas tūlīt pārtapa savā cēlonī — mīlestībā, un viņa iesaucās: Nē, es nelādēšu ne viņu, ne šo vietu! Es to nedomāju nopietni! Bet man ir tik ļoti žēl un tāds kauns! Man ārkārtīgi žēl, Ged!

-          Nē, nē, nē! Man pilnīgi vienalga, mīļā, ko tas zēns domā par mani. Bet viņš izturas nežēlīgi pret tevi.

-          Un pret Terru. Izturas kā pret.. Padomā, viņš man jautāja: "Ko viņa ir izdarījusi, ka izskatās tāda?" Ko viņa ir izdarījusi!…

Geds glāstīja Tenaras matus; tā viņš darīja bieži, un vieglais, lēnais, daudzkārtējais glāsts viesa abos gurdu, mīlas caurstrāvotu tīksmi.

-  Es varētu atkal iet ganīt kazas, Geds beidzot teica. -Tad tev šeit būtu vieglāk. Tikai ne darba ziņā…

-   Es labprāt ietu tev līdzi…

Geds to, šķiet, pārdomāja, joprojām glāstīdams Te­naras matus. Varbūt to varētu, pēc brīža viņš teica. Tur, augšpus Lisu, mitinājās vairākas ganu ģimenes. Bet kad pienāks ziema…

-    Varbūt kāds zemnieks mūs pieņemtu savā saim­niecībā. Es protu strādāt, apieties ar aitām… Un tu ar ka­zām Turklāt tu ātri visu iemācies.

-   Protu apieties ar siena dakšām, Geds nomurmi­nāja, un viņa šņukstoši iesmējās.

Nākamajā ritā Zvirgzds bija agri kājās un brokastoja kopā ar viņiem, jo grasījās braukt kopā ar Malku mak­šķerēt. Viņš piecēlās no galda un mazliet laipnāk nekā parasti teica: Vakariņām es atnesīšu lērumu zivju.

Tenara naktī bija šo to izlēmusi. Viņa teica: Pagaidi, Zvirgzd, vispirms novāc traukus. Ieliec tos izlietnē un uzlej ūdeni. Nomazgāt varēsim pēc vakariņām.

Bridi skatījies mātē, Zvirgzds teica: — Tas jādara sie­vietēm, — un uzlika cepuri.

-   Tas jādara katram, kurš šajā virtuvē ēd.

—       Man ne, viņš strupi atbildēja un izgāja pa durvīm Tenara viņam sekoja. Uz sliekšņa viņa apstājās. — Va­nagam jādara, bet tev ne? — viņa noprasīja.

Zvirgzds, iedams pār pagalmu, tikai pamāja ar galvu.

-    Par vēlu, Tenara noteica, atgriezdamās virtuvē.

-    Zaudēts, viss zaudēts. Viņa juta, ka sejā ap muti un starp acīm ievilkušās cietas rievas. Akmeni var aplaistīt, bet tāpēc tas nesāks augt.

-   Jāsāk, kamēr viņi vēl jauni un lokāmi, Geds teica.

-   Tādi kā es.

Šoreiz Tenara nespēja pasmieties. Nākdami mājās pēc dienas darba, viņi ieraudzīja pie vārtiem Zvirgzdu sarunājamies ar kādu vīrieti.

-   Tas ir tas vīrs no Re Albi, vai ne? sacīja Geds, kura acis joprojām bija ļoti asas.

-    Nāc, Terru! Tenara teica, jo meitene bija apstā­jusies kā piekalta pie zemes. Kāds vīrs? Tenara re­dzēja diezgan slikti un, lūkodamās pāri pagalmam, pie­miedza acis. Ā, kā viņu sauca… Taunsends, aitu tirgonis!

Ko viņš te atkal meklē, tas maitu krauklis? *

Viņa visu dienu bija saērcinātā garastāvoklī, un Geds un Terru tālredzīgi klusēja.

Tenara piegāja abiem vīriešiem klāt.

-    Vai tu atnāci runāt par jēriem, Taunsend? Tu esi gadu nokavējis, bet aplokā šogad ir saradušies jauni.

-   Tā saimnieks man teica, Taunsends atbildēja.

-    Vai tiešām? Tenara atjautāja.

Dzirdēdams mātes toni, Zvirgzds sadrūma vairāk nekā jebkad.

-   Nu tad es netraucēšu tevi un tavu saimnieku, Te­nara teica un aizgriezās, bet Taunsends sacīja: Man tev nododama ziņa, Goha.

-   Trešā reize esot izšķirošā.

-   Vecā burve, atceries, vecā Sūna viņai nav gluži labi. Tā kā es taisījos nākt uz Vidusieleju, viņa teica: "Pasaki Gohas kundzei: ja var, lai atnāk šurp, jo es pirms miršanas gribētu viņu redzēt"

Krauklis, maitu krauklis, Tenara nodomāja, naidīgi lūkodamās ļauno ziņu nesējā.

-    Vai viņa ir slima?

-     Guļ uz miršanu, Taunsends atbildēja ar smīnu, kas varbūt nozīmēja līdzjūtību. Nolikās jau ziemā un kļūst arvien vārgāka, tāpēc lika tev pateikt, ka briesmīgi gribot tevi pirms miršanas redzēt.

-     Paldies par ziņu, Tenara rāmi atbildēja un pa­griezās uz mājas pusi. Taunsends kopā ar Zvirgzdu devās uz aitu aplokiem

Pusdienas gatavodama, Tenara teica Gedam unTerru: — Man jāiet turp.

-   Protams, Geds atbildēja. Ja vēlies, iesim visi trīs.

-    Tu nāksi? Pirmo reizi šai dienā Tenaras seja no­skaidrojās, it kā negaisa mākonis būtu aizslīdējis pamalē. -Tas ir labi, viņa teica, tas ir labi… Es negribēju lūgt, bet domāju, ka varbūt… Terru, vai tu gribētu iet atkal kādu laiku padzīvot mazajā namiņā Ogiona mājā?

Terru brīdi stāvēja un domāja. — Es varētu apskatīt

savu firziku koku, viņa teica. » »

-     Jā, un satikt Niedri… Kripatu… un Sūnu, nabaga Sūnu! Ai, kā es esmu sailgojusies, sailgojusies doties atpakaļ uz turieni, tikai man šķita, ka tas nebūtu labi. Te visu laiku bija tik daudz darba saimniecībā… un…

Viņai likās, ka bijis vēl kāds iemesls, kāpēc viņa nav gājusi atpakaļ, nav ļāvusi sev domāt par iešanu atpakaļ un līdz šim brīdim nav pat zinājusi, ka ir ilgojusies pēc turienes; bet, lai kāds būtu Šis iemesls, tas aizslīdēja projām kā ēna, kā aizmirsts vārds. Nez, vai kāds ir rūpējies par Sūnu, vai ir aizsūtījis pēc dziednieka? Re Albi tuvumā viņa ir vienīgā dziedniece, bet Gontas ostā taču dzīvo cilvēki, kas varētu viņai palīdzēt. Ai, nabaga Sūna! Es gribu iet turp… Šovakar ir pārāk vēls, bet es došos ceļā rit agri no rīta. Un lai saimnieks pats gādā sev bro­kastis!

—       To viņš iemācīsies, Geds teica.

—       Neiemācīsies. Viņš atradīs sev kādu muļķa sievieti, kura būs ar mieru to darīt Ek! Viņa aplaida virtuvei kais­mīgu skatienu. Man viņai jāatstāj visi divdesmit gadi, kuros esmu berzusi šo galdu. Ceru, ka viņa pratīs to no­vērtēt!

Zvirgzds atveda Taunsendu vakariņās, bet no nakts­mājām aitu tirgonis atteicās, kaut gan tās tika piedāvātas pieņemtās pieklājības labad. Tādā gadījumā viņam būtu jādod viena no viņu gultām, un tāda doma Tenarai nepatika. Viņa ar atvieglojumu noskatījās, kā Taunsends zilajā va­saras vakara krēslā dodas uz ciematu pie saviem paziņām.

—       Rīt mēs no paša rīta iesim uz Re Albi, dēls, -Tenara teica Zvirgzdam. Vanags, Terra un es.

Zvirgzds šķita tāds kā iztrūcies.

—       Tā vienkārši iesiet prom?

—Tāpat kā aizgāji un atnāci tu, māte atbildēja. Ta­gad paskaties šurp, Zvirgzd: šī ir tava tēva naudas lādīte. Tajā ir septiņi ziloņkaula gabali un parāda kauliņi no vecā Tilta, bet viņš nekad to nesamaksās, viņam nav naudas. Šos piecus Andradas naudas gabalus Krams dabūja, kad četrus gadus pēc kārtas pārdeva aitādas kuģapreču tir­gonim Velmutā, bet tu toreiz biji vēl zēns. Šie trīs Havnoras gabali ir maksa no Vadža par Augstā Strauta saim­niecību, kura viņš nopirka no mums. Es pamudināju tavu tēvu to pirkt, palīdzēju to savest kārtībā un vēlāk pārdot. Šo

s trīs gabalus ņemšu es, jo esmu tos nopelnījusi. Pārē­jais kopā ar saimniecību viss ir tavs. Tu esi saimnieks.

Garais, kalsnais vīrietis stāvēja, pievērsis skatienu naudas lādītei.

-   Ņem visu. Es tos negribu, viņš klusi teica.

-   Man nevajag. Tomēr paldies tev, dēls. Paturi šos Četrus naudas gabalus. Kad apprecēsies, uzskati to par manu dāvanu tavai sievai.

Viņa nolika lādīti agrākajā vietā aiz lielā šķīvja uz skapja augšējā plaukta, kur to vienmēr bija glabājis Krams.

—                 Terru, sakārto mantas, jo mēs dosimies ceļā ļoti agri.

-  Kad tu būsi atpakaļ?—Zvirgzds jautāja, un viņa balss tonis atsauca Tenarai atmiņā trauslo, nemierīgo bērnu, kāds viņš bija pirms daudziem gadiem. Bet viņa tikai atbildēja: Nezinu, mīļais. Ja būšu tev vajadzīga, at­nākšu.

Tenara tūlīt sameklēja visiem ceļa apavus un somas.

-   Zvirgzd, viņa teica, tu varētu kaut ko manis dēļ iz­darīt.

Dēls bija apsēdies pie pavarda un izskatījās drūmas neziņas pārņemts. Ko tad?

-   Aizej drīzumā uz Velmutu un apciemo savu māsu. Un pastāsti, ka esmu aizgājusi atpakaļ uz Pārkares klin­tīm. Ja esmu viņai vajadzīga, lai atsūta ziņu.

Zvirgzds pamāja ar galvu. Viņa skatiens pievērsās Gedam, kurš jau bija sakravājis savas nedaudzās mantas ar pieredzējuša ceļotāja rūpību un lietpratību un tagad lika vietā šķīvjus, lai atstātu virtuvi kārtībā. Kad tas bija padarīts, viņš apsēdās pretī Zvirgzdam un sāka vērt jaunu auklu savas mugursomas aizdares caurumiņos, lai tās augšdaļu varētu savilkt un aizsiet.

-  To dara ar īpašu mezglu, Zvirgzds teica. — Ar jūr­nieku mezglu.

Geds klusēdams padeva somu viņam un noskatījās, kā puisis, tāpat klusēdams, samet auklu mezglā.

—       Redzi, labāk aizvelkas ciet, viņš teica, un Geds pamāja ar galvu.

Viņi izgāja no mājām rīta tumsā un aukstumā. Gontas kalna rietumu pusē saule parādās vēlu, un sasildīties viņi varēja, tikai strauji iedami, līdz beidzot saule tika garām masīvajai dienvidu virsotnei un sāka apspīdēt ceļinieku muguras.

Terru bija divreiz brašāka gājēja nekā iepriekšējā vasarā, tomēr līdz Re Albi bija divu dienu ceļojums. Pēc­pusdienā Tenara jautāja: — Vai mēģināsim šodien tikt līdz Ozolu Avotiem? Tur ir kaut kas līdzīgs naktsmītnei. Mēs tur padzērāmies pienu, vai atceries, Terru?

Geds lūkojās augšup uz kalniem ar dompilnu iz­teiksmi sejā. Es zinu vienu vietu tepat…

—       Jauki, — sacīja Tenara.

Netālu no augstā ceļa pagrieziena, no kura pirmoreiz varēja ieraudzīt Gontas ostu, Geds nogriezās no ceļa mežā, kas sedza stāvās, augšupejošās piekalnes. Rietošā saule raidīja slīpus, sarkanzeltainus starus tumsā starp stumbriem un zem zariem. Apmēram pusjūdzi viņi kāpa augšup pa vietu, kurā Tenara neredzēja nekādas takas, līdz nokļuva nelielā piekalnes laukumiņā pļavā, kuru no vēja aizsargāja klints siena un apkārtējais mežs. No šejienes varēja redzēt kalna ziemeļu augstienes, un starp lielo egļu galotnēm bija skaidri saskatāma rietumu puses jūra. Valdīja pilnīgs klusums, un tikai retumis vējš iešalcās egļu zaros. Augstu kokā, rieta saules apmirdzēts, ilgi dziedāja kalnu cīrulis un, beidzis skanīgo vakara dziesmu, nolaidās ligzdā nenomīdītajā zālē.

Viņi trijatā paēda vakariņās maizi ar sieru. No jūras kalnā pamazām kāpa tumsa. Saklājuši no apmetņiem guļvietu, viņi likās gulēt: Terru blakus Tenarai, Tenara blakus Gedam. Nakts vidū Tenara pamodās. Tuvumā kliedza pūce, un atkārtotais sauciens atgādināja zvana skaņu; tālu, augstu kalnos kā zvana rēgs tai atsaucās otra pūce. Tenara nodomāja: "Es paskatīšos, kā jūrā riet zvaigznes," — taču aizmiga atkal ciešā, mierīgā miegā.

Viņa pamodās pelēkā rītausmā un ieraudzīja Gedu sēžam sev blakus; viņš bija savilcis ap pleciem apmetni un pa kalnu plaisu lūkojās uz rietumiem. Tumšā seja bija pilnīgi nekustīga, klusuma pārņemta, tāda, kādu viņa to bija redzējusi pirms daudziem gadiem Atuanas krastā. Viņa skatiens nebija nolaists lejup kā toreiz; viņš lūkojās tālu rietumu bezgalībā. Sekodama viņa skatienam Tenara redzēja, kā tuvojas ausma sārti zeltainais spožums dzidri atstarojās visā debesu klajumā.

Geds pagriezās pret Tenaru, un viņa teica: Es esmu tevi mīlējusi, kopš pirmoreiz ieraudzīju.

Dzīvības devēja, viņš sacīja un, paliecies tuvāk, noskūpstīja viņas krūtis un lūpas. Tenara brīdi turēja viņu cieši piekļautu sev klāt. Tad abi piecēlās, pamodināja Terru un saposušies devās atkal ceļā, bet no koku paēnas Tenara vēlreiz atskatījās uz mazo pļaviņu, it kā novēlē­dama tai uzticīgi glabāt šeit atstātos laimes brīžus.

Pirmās dienas gājiena mērķis bija tikai pats gājiens. Šajā, otrajā, dienā vajadzēja nokļūt Re Albi. Tenara daudz domāja par Sūnas tanti, raizēdamās, kas viņai kait un vai viņa patiešām varētu būt uz nāves gultas. Bet, dienai un ceļam turpinoties, viņa vairs nespēja saistīt domas pie Sūnas, un domas vispār vairs negribēja darboties. Viņa jutās nogurusi. Viņai nepatika atkal iet šo ceļu pretī nāvei. Viņi pagāja garām Ozolu Avotiem, nokāpa ielejā un vēl­reiz kāpa augšup. Pēdējā garajā kāpienā uz Pārkāri Tenaras kājas šķita kā svina pielietas, domas bija trulas un sajukušas, tās riņķoja ap vienu vārdu, vienu tēlu, līdz tas zaudēja jēgu, trauku skapis Ogiona mājās, kaula delfīns kas ienāca prātā, kad viņa ieraudzīja Terru pīto rotaļllietu maisiņu, un tie atkārtojās galvā bez mitas un bez nozīmes.

Geds soļoja blakus savā vieglajā ce|otāja gaitā, un Terru gāja viņam līdzās tā pati Terru, kura pirms nepilna gada bija pagurusi šajā garajā kāpienā tiktāl, ka vajadzēja nest viņu nēšus. Bet tas bija pēc ilgāka dienas gājiena. Un meitene toreiz vēl nebija atguvusies pēc saņemtā soda.

Es kļūstu veca, Tenara domāja, pārāk veca, lai ietu tik tālu un tik ātri. Cik grūti ir iet pret kalnu! Vecai sievai vajadzētu sēdēt mājās pie pavarda. Kaula delfīns, kaula delfīns. Kauls, saistīti kauli, sasaistīšanas burvība. Kaula vīrs un kaula dzīvnieks. Tie ir tur, priekšā. Tie gaida. Lēns, gurds gājiens. Smags nogurums. Ar pūlēm Tenara pārvarēja beidzamo kalna posmu un panāca Gedu un Terru vietā, kur ceļš iegriezās Pārkares līdzenumā. Pa kreisi bija redzami Re Albi māju jumti, kuri slīpi stiepās klints kraujas virzienā. Pa labi ceļš veda kalnup uz vald­nieka savrupmāju. Jāiet te, Tenara teica.

-   Nē, meitene iebilda un norādīja uz ciemata pusi.

-     Jāiet te, — Tenara atkārtoja un nogriezās pa labi. Geds devās viņai līdzi.

Viņi gāja uz priekšu starp valriekstu dārziem un pļavām. Bija agra vasaras sākuma pēcpusdiena. Dārza kokos visapkārt dziedāja putni. Viņš nāca pretī pa ceļu no lielā nama puses viņš, kura vārdu Tenara nevarēja atcerēties.

-   Sveicināti! viņš teica un smaidīdams apstājās.

Apstājās ari abi gājēji.

-     Kādas slavenības nolēmušas pagodināt Re Albi valdnieka namu! — viņš teica. Tuaho, nē, tas nebija viņa vārds. Kaula delfīns, kaula dzīvnieks, kaula bērns.

-    Mans valdniek arhimag! Viņš zemu paklanījās, un ari Geds paklanījās pret viņu.

-     Un Atuanas valdniece Tenara! Viņš paklanījās vēl zemāk, un viņa noslīga smiltīs uz ceļiem. Viņas galva nokārās lejup, plaukstas atspiedās smiltīs un ķermenis saļima tiktāl, ka ari mute pieplaka ceļa smiltīm.

-   Tagad rāpo! viņš teica, un sieviete sāka rāpot uz viņa pusi.

-   Apstājies! viņš teica, un sieviete apstājās.

-    Vai parunāt jūs varat? viņš noprasīja. Tenara ne­atbildēja, jo viņas mutē nebija vārdu, bet Geds atbildēja parastajā, klusajā balsī: — Jā.

-    Kur ir tā izdzimtene?

-    Nezinu.

-    Es domāju, ka ragana atvedīs līdzi sev līdzīgo. Bet viņa atveda tevi. Valdnieku arhimagu Zvirbuļvanagu. Kāds lielisks vietnieks! No raganām un izdzimteņiem es varu tikai atbrīvot pasauli, vairāk nekā. Bet ar tevi, kas kādreiz bijis cilvēks, es varu sarunāties; tu vismaz spēj sakarīgi runāt. Un spēj saprast sodu. Tu laikam iedo­mājies, ka esi drošībā tavs karalis tronī, bet mans saimnieks, mūsu valdnieks, iznīcināts. Tu domāji, ka notiks tava griba, ja iznīcināsi mūžīgās dzīvības solījumu, vai ne?

-   Nē, — teica Geda balss.

Viņa tos neredzēja. Viņa redzēja tikai ceļa smiltis un juta mutē to garšu. Viņa dzirdēja Gedu runājam. Vien nāvē dzfve| viņš teica.

-   Skaiti vien savus pantiņus, Roukas maģistr, Roukas skolotāj! Tas tik ir ērmīgs skats dižais arhimags saģēr­bies par kazu ganu, un viņā vairs nav ne kripatas maģijas, neviena spēka vārda! Vai vari kaut ko uzburt, arhimag?

Tikai maziņu burvību, tikai sīku nieka ilūziju? Nē? Neviena vārda? Mans saimnieks tevi pieveica. Vai tagad tu to saproti? Tu viņu neuzvarēji. Viņa spēks dzīvo! Es tevi varētu kādu laiku šeit paturēt dzīvu, lai tu redzi šo spēku manu spēku! Lai tu redzi veco vīru, kuru esmu pasargājis no nāves, turpmāk, ja vajadzēs, varēšu iz­mantot tam tavu dzīvību; un lai tu redzi, kā tavs uzbāzī­gais karalis pataisa sevi par muļķi kopā ar visiem saviem ķēmīgajiem kungiem un nejēgas burvjiem, meklēdams sievieti! Lai pār mums valdītu sieviete! Bet valditspēja un vara ir tikai šeit, šajā namā. Visu šo gadu esmu pulcinā­jis ap sevi citus vīrus, kuri pazīst patiesu spēku. Daži ir no Roukas, atvilināti gudrajiem maģistriem no paša de­gungala. Citi ir no Havnoras, no degungala tā dēvētajam Morreda dēlam, kurš grib, lai pār viņu valda sieviete, tavam muļķa karalim, kurš iedomājies sevi pilnīgā drošībā un neslēpj pat savu vārdu! Vai tu zini manu vārdu, arhimag? Vai atceries mani pirms četriem gadiem, kad tu biji maģistru maģistrs, bet es tikai necils Roukas audzēknis?

—         Tevi sauca par Apsi, — pacietīgā balss teica.

—         Un kāds ir mans īstais vārds?

-    Es nezinu tavu īsto vārdu.

-      Ko? Tu to nezini? Vai tad nevari to atklāt? Vai tad magi nezina visus vārdus?

—         Es neesmu mags.

-    O, saki to vēlreiz!

-    Es neesmu mags.

-    Man patīk dzirdēt, kā tu to saki. Atkārto vēlreiz!

—         Es neesmu mags.

—         Bet es esmu!

-Jā.

Pasaki to!

-Tu esi mags.

-  Ā! Tas ir vēl labāk, nekā es cerēju! Izmetu ēsmu zutim, bet noķēru valzivi! Nu tad nāc, iesim iepazīties ar maniem draugiem! Tu vari iet kājām. Viņa lai rāpo!

Tā viņi aizgāja pa ceļu līdz Re Albi valdnieka savrup­mājai un iegāja pa tās durvīm, un Tenara visu laiku rā­poja uz ceļgaliem un plaukstām pa ceļu, pa marmora pakāpieniem līdz durvīm un pa marmora grīdām caur zālēm un istabām.

Mājas iekšienē bija tumšs. Tumsa pārņēma Tenaras apziņu, un viņa no dzirdētā saprata arvien mazāk. Tikai daži skaidri vārdi un balsis izspiedās cauri tumsai. Geda sacīto viņa saprata un, dzirdēdama pazīstamo balsi, domāja par viņa vārdu, tvērās pie tā. Bet viņš runāja ļoti reti un tikai tad, kad vajadzēja atbildēt vīrietim, kuru ne­sauca Tuaho. Vīrietis laiku pa laikam kaut ko sacīja vi­ņai un sauca viņu par kuci. — Tā ir mana dzīvā rotaļ­lieta! viņš teica pārējiem vīriem; tumsā starp sveču mes­tajām ēnām šūpojās vairāki tumši stāvi. Vai redzat, cik labi izdresēta? Velies apkārt, kuce! Viņa apvēlās apkārt, un vīrieši smējās.

-   Viņai bija kucēns, vīrietis teica, pa pusei ap­dedzināts, bet atstāts dzīvs, un es gribēju to sodīt līdz ga­lam. Bet tas skuķis man savā vietā atveda citu putnu — zvirbuļvanagu. Rīt mēs to mācīsim lidot.

Citas balsis kaut ko teica, bet viņa neko vairs nesaprata.

Kaut kas tika apsiets viņai ap kaklu, un tie lika viņai rāpties augšā pa kāpnēm un ierāpot kādā telpā, kas smirdēja pēc urīna, puvušas gaļas un salkanām puķēm. Skanēja balsis. Auksta, akmenim līdzīga roka iesita viņai pa galvu; kaut kur kāds smējās: He, he, he! kā vecas, Čīkstošas durvis, kas šūpojas eņģēs turp un atpakaļ. Tad viņai spēra ar kājām un lika rāpot pa gaiteņiem. Viņa netika pietiekami ātri uz priekšu, un tie viņai spēra pa krūtīm un muti. Tad nokrakstēja durvis, un viņu apņēma klusums un tumsa. Viņa dzirdēja kādu raudam un nodomāja, ka tas ir bērns, viņas bērns. Viņai gribējās, kaut bērns neraudātu. Beidzot tas apklusa.

Meitene pagriezās pa kreisi un, tikai nogājusi krietnu gabalu, atskatījās atpakaļ, slēpdamās aiz ziedošā dzīv­žoga.

Tas, kuru sauca par Apsi, kura īstais vārds bija Erisens un kuru viņa redzēja kā sazarotu, šaudīgu tumsu, bija sasējis māti un tēvu; siksna bija izvērta caur viņas mēli un caur viņa sirdi, un Apse veda viņus augšā uz vietu, kur bija viņa slēptuve. Apkārtnes smarža meiteni šķe­bināja, bet viņa gabaliņu sekoja, lai redzētu, ko viņš darīs tālāk. Viņš tos ieveda iekšā un aizvēra durvis. Tās bija akmens durvis. Tur viņa nevarēja iekļūt.

Viņai vajadzēja lidot, bet lidot viņa nespēja, jo nebija no spārnotajiem.

Cik ātri spēdama, meitene aizskrēja pāri pļavām, garām Sūnas tantes mājai, garām Ogiona mājai un garām kazu mājai uz taku, kas veda gar klinti un izveda kraujas malā, kur viņai bija aizliegts iet, jo viņa to varēja redzēt tikai ar vienu aci. Viņa bija uzmanīga. Viņa uzmanīgi skatījās ar savu vienīgo aci. Viņa stāvēja kraujas malā. Dziļi lejā mirgoja ūdens, un tālu pie apvāršņa rietēja saule. Vina paskatījās uz rietumiem ar savu otru aci un ar savu otru balsi sauca vārdu, kuru bija dzirdējusi savas mātes sapnī.

Viņa negaidīja atbildi, bet pagriezusies devās atpakaļ un vispirms aizgāja garām Ogiona mājai, lai paskatītos, ko dara viņas stādītais firzikis. Vecajā kokā bija aizme­tušies daudzi sīki, zaļi firziki, taču no atvases nebija nekādu pēdu. Varbūt to nograuzušas kazas. Vai varbūt tā nokaltusi tāpēc, ka viņa nav to laistījusi. Bridi meitene stāvēja, lūkodamās zemē, tad dziļi ievilka elpu un devās pār pļavu atpakaļ uz Sūnas tantes māju.

Cāļi, dodamies gulēt, čiepstēja un plivināja spārnus, dusmodamies par negaidīto traucējumu. Nelielā būda bija tumša un smaržu pārpilna. Sūnas tant? meitene jautāja balsī, kādā viņa runāja ar šiem cilvēkiem

-    Kas tur ir?

Vecā sieviete bija paslēpusies gultā. Viņa bija izbie­dēta un centās uzburt sev apkārt akmens sienu, lai turētu visus pa gabalu, taču tas neizdevās, jo viņas spēks nebija pietiekami liels.

-    Kas tur ir? Kas tur nāk? Ai, mīlulīt… mīļais bērns, mana apdegusī, mana skaistā, ko tu šeit dari? Kur ir viņa, kur ir viņa, tava māte, vai viņa ir te? Vai atnāca šurp? Nenāc iekšā, nenāc iekšā, mīlulīt, pār mani guļ lāsts, viņš nolādēja veco sievu, nenāc man klāt! Nenāc tuvāk!

Vina sāka raudāt. Meitene izstiepa roku un pieskārās burvei. — Tev ir auksti, viņa teica.

-    Tu esi kā uguns, bērniņ, tava roka mani dedzina. Ai, neskaties uz mani! Viņš lika manai miesai trūdēt un čokuroties, un atkal trūdēt, bet viņš neļauj man mirt, viņš teica, ka es atvilkšot tevi šurp. Es centos nomirt, ļoti centos, bet viņš mani turēja, turēja mani dzīvu pret manu gribu, un viņš man neļauj mirt, ai, ļaujiet man mirt!

-    Tev nevajag mirt, meitene sacīja, saraukusi pieri.

-  Bērniņ, vecā sieva nočukstēja, bērniņ, sauc mani vārdā!

-    Hatha, meitene teica.

-Ā, es zināju… Atbrīvo mani, mīlulīt!

-    Man jāgaida, meitene sacīja, — līdz ieradīsies viņi.

Burve tagad elpoja mierīgāk un bez sāpēm. Kas ieradīsies, mīlulīt? viņa čukstus vaicāja.

-    Manējie.

Burves lielā, saltā plauksta gulēja tikpat nekustīgi kā kociņu saišķis tajā. Viņa to turēja stingri. Tagad ārā bija tikpat tumšs kā būdas iekšienē. Hatha, kuru sauca par Sūnu, ieslīga miegā, un drīz ari meitene, sēdēdama uz grīdas blakus gultai netālu no kādas aptupušās vistas, ļāvās miegam.

Vīri atnāca šurp reizē ar dienasgaismu. Augšā, kuce! Augšā! Viņa uzslējās rāpus. Vīrietis iesmiedamies teica: Pavisam augšā! Tu esi gudra kuce un proti staigāt uz pakaļkājām, vai ne? Re, tā! Izliecies par cilvēku! Mums būs tālu jāiet. Nāc! Siksna cieši kļāvās viņai ap kaklu, un vīrietis to parāva. Viņa gāja līdzi.

-    Še, ved tu viņu! vīrietis teica, un tagad siksnu turēja otrs, tas, kuru viņa mīlēja, taču vairs neatcerējās

vina vārdu. *

Visi izgāja ārā no tumšās vietas. Akmens atpleta rīkli, lai palaistu viņus garām, tad šņirkstēdams aizvērās.

Vīrietis visu laiku gāja cieši aiz muguras viņai un tam, kurš turēja siksnu. Viņiem sekoja citi trīs vai četri vī­rieši.

Lauki zem rasas kārtas izskatījās pelēki. Kalns slējās tumšs uz bālo debesu fona. Dārzos un dzīvžogos arvien skaļāk sāka dziedāt putni.

Viņi atnāca līdz pasaules malai un kādu gabalu gāja gar to, līdz nokļuva vietā, kur zem kājām bija tikai klints un mala virs kraujas stiepās ļoti šaura. Klintī bija redzama svītra, un viņa lūkojās tajā.

-   Lai vanadziņš viņu pagrūž, vīrietis teica, un pēc tam lai lido pats.

Viņš atāķēja siksnu, kas bija piestiprināta viņai ap kaklu.

-   Ej un stāvi pie pašas malas! viņš pavēlēja. Sieviete pa akmenī ievilkto svītru aizgāja līdz kraujas malai. Zem viņas bija vienīgi jūra. Aiz kraujas pletās bezgalīgs gaisa plašums.

-    Un tagad Zvirbuļvanags viņu pagrūdīs, vīrietis teica. Bet pirms tam viņa varbūt gribēs kaut ko teikt Viņai ir tik daudz, ko sacīt. Kā jau sievietei. Vai tu vēlies mums kaut ko sacīt, Baltā dāma Tenara?

Viņa nespēja runāt, bet norādīja uz debesīm virs jūras.

-   Albatross, vīrietis teica.

Viņa skaļi iesmējās.

Pa gaismas klajumu no debesu durvīm šurp lidoja pūķis, atstādams aiz lokanā, zvīņotā ķermeņa uguns grīsti. Tad Tenara sāka runāt.

-   Kalesin! viņa iesaucās, pēc tam pagriezās, satvēra Geda roku un novilka viņu lejā uz akmeņiem; dārdoša uguns pārskrēja viņiem pāri, nožvadzēja bruņas, spārnu vēzieni šņākdami sašķēla gaisu, un nagotās ķetnas kā sirpji noklaudzēja pret klinšaino pamatu.

No jūras pūta vējš. Sīks dadzis, kas auga klints plaisā blakus viņas rokai, ritmiski klanījās jūras vējā.

Geds atradās viņai blakus. Viņi bija notupušies cie­ši līdzās; aiz muguras šalca jūra, un priekšā stāvēja pūķis.

Tas lūkojās viņos ar vienu iegarenu, dzeltenu aci.

Geds drebošā, piesmakušā balsī sāka runāt pūķu valodā. Tenara saprata nedaudzos vārdus: Mēs tev pa­teicamies, Vecākais!

Kalesins palūkojās uz Tenaru un dimdošā balsī, itin kā metāla skrāpis berztos pret gongu, jautāja: — Aro Tehanu?

-    Meitene… Tenara sacīja, Terru! Strauji pie­cēlusies kājās, viņa gribēja skriet meklēt bēmu. Bet nākamajā brīdī viņa ieraudzīja, ka meitene pa klints dzegu starp jūru un kalnu nāk pretī pūķim.

-     Neskrien, Terru! viņa iesaucās, bet Terru bija ieraudzījusi viņu un skrēja, skrēja tieši pie viņas. Abas apskāvās.

Pūķis pagrieza milzīgo, tumši rūsgano galvu, lai aplūkotu viņas ar abām acīm. Nāsu bedres, lielas kā bļodas, ugunīgi kvēloja, un no tām vijās dūmu grīstes. Karstums no pūķa ķermeņa versmoja cauri saltajam jūras vējam.

-   Tehanu, pūķis teica.

Meitene pagriezās un paskatījās uz viņu.

-    Kalesin! vina teica.

Tad Geds, kurš visu laiku bija tupējis zemē, grīļo­damies piecēlās un atbalstam satvēra Tenaras roku. Viņš iesmējās. Tagad es zinu, kurš tevi atsauca šurp, Ve­cākais! — Geds teica.

-   Tā biju es, meitene sacīja. Es nezināju, ko citu lai daru, Segoj.

Viņa joprojām lūkojās uz pūķi un runāja pūku valodā, runāja Radīšanas vārdus.

-   Tas bija labi, bērns, pūķis atbildēja. Es tevi ilgi meklēju.

-    Vai tagad mēs dosimies turp? meitene jautāja. Turp, kur ir pārējie, citas pasaules vējā?

-    Vai tu viņus atstāsi?

-   Nē, meitene atbildēja. Vai viņi nevar nākt līdzi?

-   Vini to nevar. Viņu dzīve ir šeit.

-   Es palikšu pie viņiem meitene teica, elpai mazliet ķeroties kaklā.

Kalesins aizgrieza galvu, lai izdvestu dārdošo uguns šalti, kas nozīmēja varbūt smieklus, varbūt nicinā­jumu, varbūt sajūsmu vai dusmas: Hā! Tad viņš vēl­reiz paskatījās uz meiteni. Tas ir labi. Tevi šeit gaida darbs.

-    Es zinu, meitene atbildēja.

-     Es atgriezīšos pēc tevis, — Kalesins sacīja, tad, kad pienāks laiks. Pēc tam, pievērsies Gedam un Tenarai, pūķis teica: Es atdodu jums savu bērnu, tāpat kā jūs man atdosiet savējo.

-    Kad pienāks laiks, — sacīja Tenara.

Kalesins tik tikko manāmi nolieca lielo galvu, un garā mute ar dunčiem līdzīgajiem zobiem lūpu kaktiņā sa­vilkās augšup.

GecLs un Tenara kopā ar Terru atvirzījās tālāk, un pūķis pagriezās, vilkdams bruņoto ķermeni pār klints malu, uz­manīgi likdams nagotās ķetnas, kā kaķis pietupienā savilkdams melnās kājas, līdz atspērās un uzlidoja gaisā. Varenie spārni austošās saules gaismā iemirdzējās koši

sarkani, robotā aste nošņirkstēja pret akmeņiem, un pūķis lidodams pazuda tālumā kā kaija, kā bezdelīga, kā doma.

Vietā, kur tas bija tupējis, mētājās apsviluši drēbju un ādas gabali un citas atliekas.

—        Iesim projām! Geds teica.

Bet sieviete un meitene stāvēja, lūkodamās uz šīm atliekām.

—Tie ir kaula cilvēki, Terru teica. Tad viņa aizgriezās un devās projām. Viņa gāja pirmā pa šauro taku, un Geds un Tenara viņai sekoja.

—        Viņas dzimtā valoda, Geds teica. — Mātes valoda.

—        Tehanu, — sacīja Tenara. — Viņas vārds ir Tehanu.

—        To viņai ir devis visu vārdu devējs.

—        Viņa bija Tehanu jau no paša sākuma. Vina vienmēr ir bijusi Tehanu.

—Iesim! meitene atskatīdamās aicināja. Sūnas tante ir slima.

Viņi iznesa Sūnu ārā, gaismā Un svaigā gaisā, ap­mazgāja viņas brūces, sadedzināja smirdošo gultasveļu, un Terru atnesa no Ogiona mājas tīrus palagus. Viņa at­veda līdzi ari kazu gani Niedri. Ar Niedres palīdzību Sūna tika ērti iekārtota gultā, savu vistu ielenkumā, un Niedre aizgāja sameklēt visiem kaut ko ēdamu.

—        Kādam jādodas uz Gontas ostu, — teica Geds, un jāatved turienes burvis. Ar viņa palīdzību Sūna izve­seļosies. Un jāaiziet uz lielo savrupmāju. Tagad vecais vīrs nomirs. Mazdēls varbūt izdzīvos, ja māja atkal būs tīra… — Viņš bija apsēdies uz Sūnas būdas sliekšņa. Atbalstījis galvu pret durvju stenderi un ļaudams saulei apspīdēt seju, viņš aizvēra acis. Kāpēc mēs darām to, ko darām? — viņš jautāja.

Tenara mazgāja seju, plaukstas un rokas tīrā ūdenī, ko nupat bija salējusi bļodā. Beigusi viņa palūkojās apkārt. Pārguruma pieveikts, Geds bija aizmidzis, un viņa seja bija pavērsta augšup pret rīta sauli. Apsēdusies viņam blakus uz sliekšņa, Tenara atspieda galvu pret viņa plecu. "Vai esam glābti?" viņa domāja. "Kā tas var būt, ka esam glābti?"

Viņa paskatījās lejup uz Geda plaukstu, kas ļengana un atvērta gulēja uz klona pakāpiena. Viņa atcerējās dadzi, kas bija klanījies vējā, un pūka nagoto ķetnu ar sarkanām un zeltainām zvīņām. Kad Tenara slīga pus­snaudā, viņai blakus apsēdās meitene.

-   Tehanu, viņa nomurmināja.

-    Mazais kociņš ir iznīcis, meitene teica.

Pēc brīža Tenaras gurdais, miegainais prāts aptvēra dzirdēto, un viņa izrāvās no snaudas tiktāl, lai atbildētu ar jautājumu:

-   Vai vecajam kokam ir augļi?

Viņas sarunājās klusām, lai nepamodinātu aizmigušo vīrieti.

-   Tikai mazi un zaļi.

-   Pēc Ilgās Dejas tie nogatavosies. Tas būs drīz.

-   Vai mēs varēsim vienu iestādīt?

-   Iestādīsim vairākus, ja gribēsi. Vai māja bija kārtībā?

-   Tā ir tukša.

-    Vai tu gribi, lai dzīvojam tur? Mazliet vairāk atguvusies no miega, Tenara apskāva meitenes plecus. — Man pietiek naudas, lai nopirktu kazas un Tērbija ziemas ganības, ja tās vēl būs pārdodamas. Geds zina, kur kalnos pa vasaru var ganīt… Nez, vai mūsu kārstā vilna vēl ir turpat? To pateikusi, viņa iedomājās: mēs taču atstājām grāmatas, Ogiona grāmatas! Ozolu mājas plaukta Zvirgzdam, nabaga zēnam, kurš tajās nesapratis neviena vārda!

Taču tas nelikās svarīgi. Tagad vajadzēs mācīties daudz ko jaunu. Un, ja Geds gribēs, kādu varēs aizsūtīt grāmatām pakaļ. Vērpjamais ratiņš arī jāatnes šurp. Varbūt viņa pati rudenī aizies turp, apciemos dēlu, tiksies ar Cielavu un paviesosies bridi pie Ābeles. Tagad jāap­sēj Ogiona dārzs, ja viņi šovasar vēlas paši savus dār­zeņus. Tenara domāja par pupiņu dobēm un ziedu smaržu. Viņa domāja par mazo logu, kas paver skatu uz rie­tumiem. Es domāju, ka mēs varēsim tur dzīvot, viņa teica.

1. Ļoti slikti 5

Ceļā uz Piekūna Ligzdu 10

3.   Ogions

4.   Kalesins

5.   Atveseļošanās

6.   Pasliktināšanās

7.   Peles 88

8.   Vanagi 107

9. Vārdus meklējot

127 10. Delfīns 146

11. Mājās 166

12. Ziema 199

13. Saimnieks 226 14. Tehanu

SLA •НЕКАТЕ- . ОДдоизр» apliecība Nr. 000323722. Ic*f4r*u rim 1 jtfvij** karte*. О. Vвciefe ielā 43.