Jūrzemes burvis
Ursula Le Gvina
Jūrzemes burvis
No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga. R., Hekate, 1996.
Šī grāmata nepieciešama katram — gan jaunam, gan vecam —, kas grib ieraudzīt Savu Ēnu.
Dēmoni un burvji esam mēs paši, tāpat kā paši esam savu dvēseļu magi un burves, un mūsu dvēseles gars ir tā maģija, kas pēc katras romānā izlasītas nodaļas liks pārvērtēt rītdienas nodomus un izvēlēties vārdus, ko teiksim.
Šī fantāzija, kas jums sākumā liksies tikai kā jauks laika kavēklis vaļasbrīdim, kā dīvains un skaists stāsts, ko lasīt citam priekšā, — nemanāmi jūs pārvērtīs par savu domu pēddzini un liks pārlasīt šo darbu vēl un vēlreiz.
Viens no nozīmīgākajiem darbiem fantāzijas žanrā šajā gadsimtā.
"Observer"
Cik lieliski ir nokļūt tādas meistarīgas stāstnieces rokos kā Ursula Le Gvina, kuras t darbos atrodama iztēles pārveidota pasaule—reizēm dēvēta par maģisko reālismu, zinātnisko fantastiku vai fantāziju!
"Los Angeles Times Book Review" !
Lai uzzinātu burvju vārdus, viņš darīju visu, ko burve lika, un ielāgoja visu, ko tā mācīju, kaut gan tas ne vienmēr biju patīkami. (Gontā ir pazīstums teiciens vājš Kā sievietes burvju spēks", bet mēdz sacīt arī ci-tādi ļauns kā sievietes burvju spēks". Desmit Alkšņu burve nebija melnās maģijas meistare; viņa nenodar-bojās arī ar augstām burvības mākslām un nesazinājās ar Senajiem spēkiem; taču, būdama neizglītota sieviete neizglītotu ļaužu vidū, viņa nereti izmantoja savu prasmi nesaprātīgiem un apšaubāmiem mērķiem.
* * *
- Vai tu neatceries, ko es tev stāstīju - ka tās meitenes māte, valdnieka sieva, ir burve?
Arī pati meitene jau ir pa pusei burve. Ļoti iespē-jams, ka māte viņu sūtīja runāt ar tevi. Ļoti iespējams, ka tieši vina atvēra grāmatu tajā lappusē, kuru tu lasīji.
tie spēki, kam vina kalpo, ir citi spēki, nevis tic, kuriem kalpoju es; man nav zināmi viņas mērķi, taču es zinu, ka vina man nevel labu. Tagad klausies, ko es tev teikšu, Ged! Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka spēku iskauj briesmas - tāpat kā gaismu ieskauj ēna? Burvju mākslas nav rotaļa, ko var spēlēt, lai izklaidētos vai izpelnītos uzslavu. Ielāgo: ikviens mūsu mākslas vārds vai darbs kalpo vai nu labajam, vai ļaunajam! pirms tu runā vai rīkojies, tev vienmēr jāzina, kāda maksa par to būs jāmaksā!
MANIEM BRAĻIEM KLIFTONAM, TEDAM, KARLAM
Vien klusumā vārds,
vien tumsā gaisma,
vien nāvē dzīve:
spilgti mirdz vanaga ceļš
tukšo debesu tālē.
"Ea zemes radīšana"
Par rakstnieci:
Ursula Krēbere Le Gvina (Ursula Kroeber Le Guin) ir dzimusi Berklijā, Kalifomijā 1929. gadā. Viņas vecāki ir pazīstamais antropologs Alfrēds L Krēbers un rakstniece Teodora Krēbere, mums pazīstamās grāmatas "Išī divās pasaulēs" autore. Ursula K. Le Gvina Kolumbijas universitātē ieguva maģistra grādu romāņu filoloģijas nozarē un, saņēmusi Fulbraita stipendiju, turpināja studijas Parīzē, kur iepazinās un apprecējās ar jauno vēsturnieku Šarlu Le Gvinu.
Rakstnieces devums ir vairāk nekā piecpadsmit romāni, arī fantāzijas un fantastikas žanros, vairāk nekā sešdesmit stāstu, dzejoļu krājumi, lugas, pāris eseju un literatūrkritikas rakstu krājumu.
Elitāra inteliģences vide, ģimenes un universitāšu tradīcijas un daudzu zinātņu nozaru sintēze ir tā garīgā bagātība, kas atspoguļojas rakstnieces daudzveidīgajos darbos. Viņas bagātā iztēle spēj zinātniskas idejas izteikt literārā veidā, savijot tās ar mūžīgām cilvēciskās esamības problēmām. Savos darbos rakstniece parasti izmanto sociālo zinātņu - antropoloģijas, politoloģijas un psiholoģijas - koncepcijas, jo tām ir vistiešākā saistība ar cilvēku jūtām un uzvedību. No eksaktajām zinātnēm viņu visvairāk interesē teorētiskā fizika, jo tā apraksta un izskaidro procesus, kurus to pārāk mazā vai lielā mēroga dēļ nav iespējams novērot tieši. Tikpat liela loma Le Gvinas darbos ir piešķirta tādām maz izplatītām parādībām cilvēku dzīvē kā telepātija, telekinēze un gaišredzība, kas savukārt ļauj autorei labāk parādīt cilvēku savstarpējās attiecības, attieksmi pret savu likteni un ārējo pasauli.
Savos darbos autore parasti izmanto jau agrāk izteiktas citu domātāju idejas un filozofiskās sistēmas. Viņa tās izklāsta vienkāršā, saprotamā veidā un parāda, ka abstrakti termini slēpj sevī visdažādākās nianses, kuras var ieraudzīt tikai tad, ja šīs filozofiskās idejas skata caur cilvēku likteņu prizmu.
Fantāzijas (fantasy) žanrā uzrakstītie Jūrzemes cikla četri romāni tiek uzskatīti par Le Gvinas labākajiem darbiem līdztekus fantastikas žanrā uzrakstītajiem romāniem "Tumsas kreisā roka" (The Left Hand of Darkness, 1969) un "Pabērni" (The Dispossessed, 1974).
Esejā "Sapņiem jātulko pašiem sevi" autore saka, ka Jūrzemes cikla grāmatas ir uzrakstītas, pamatojoties uz Senās Ķīnasfilozofa Laodzi uzskatu sistēmu par Dao (Ceļu). Šīs filozofiskās skolas uzskatu sistēmā tiek pieņemts, ka Dao pastāvīgi atrodas kustībā un pretstatos, ir mūžīgs un pastāv neatkarīgi, nemanāmi izpilda savu lomu, izpaužoties visur un visā, nes labumu visam esošajam un ne ar vienu necīnās. Šādas Dao īpašības Laodzi sauca par "slepeno tikumu " un uzskatīja par dabas un sabiedrības augstāko likumu. Dao loma Jūrzemē pieder Līdzsvaram - visa esošā balansam.
Atbilstoši sākotnējai iecerei Le Gvinai vispirms uzrakstīja trīs grāmatas, un tās iznāca četru gadu laikā cita pēc citas. Lasītāju un kritiķu atzinība bija milzīga. Katrs darbs izpelnījās kādu no ASV literārajām godalgām par bērnu un jauniešu literatūras attīstību, bet trešā grāmata pati par sevi atsevišķi un visa triloģija kopumā 1973. gadā saņēma nacionālo Amerikāņu grāmatas godalgu (The American Book Award), kura tiek piešķirta, lai "godinātu amerikāņu grāmatas, kas atbilst augstākajām literārajām vērtībām". Starp citu, Le Gvina ir vienīgā no fantāzijas un fantastikas žanra rakstniekiem, kas saņēmuši šo godalgu.
Jau minētajā esejā rakstniece par triloģijā ietverto darbu lēmām saka sekojošo:
"Jūrzemes burvja tēma ir "visbērnišķīgākā" no visām -tā ir tēma par ieiešanu vecumā.
Romāns "Atuanas kapenes", ja tā ieceri mēģina izteikt pāris vārdos, uzrakstīts par dzimumu savstarpējām attiecībām. Šeit ir pietiekami daudz simbolikas, kas saistībā ar psihoanalīzi un citiem simboliem, par kuriem, rakstot grāmatu, es, protams, apzināti nedomāju, bet kuriem ir tieša saistība ar seksualitāti. Daudz tiešāk tēmu varētu apzīmēt par ieiešanas vecumā sievišķīgo ceļu. Piedzimšana, reinkamācija, nāve un brīvība - tās nav tēmas pašas par sevi, bet gan šīs grāmatas tēmas.
Romāns "Vistālākais krasts" ir veltīts Nāvei, un es uzskatu, ka tā ir pietiekami atbilstoša tēma maniem jaunajiem lasītājiem, jo bērns nevis vienkārši iepazīstas ar nāvi kā ar parādību (starp citu, viņš tai blakus dzīvo no pašas piedzimšanas), bet sāk apzināties, ka arī pats ir mirstīgs, -tieši tas brīdis, tieši tā esamības stunda arī ir tā stunda, kad beidzas bērnība un sākas jauna dzīve. Tā nu redzam -mūsu priekšā atkal ir pāreja vecumā, tikai daudz plašākā kontekstā."
Pagāja gandrīz divdesmit gadi, līdz 1990. gadā Le Gvina izdeva ceturto Jūrzemes cikla romānu ar nosaukumu "Te-hanu - Jūrzemes pēdējā grāmata", loģiski noslēdzot stāstījumu par galvenajiem cikla varoņiem un parādot, kādas pārvērtības ir notikušas ar viņiem pusmūžā. Par šo darbu viņa saņēma fantāzijas un fantastikas rakstnieku asociācijas godalgu Nebula, žurnāla "Ločus" godalgu, un, domājams, tas bija arī par iemeslu, lai saņemtu Amerikāņu akadēmijas un Mākslas un literatūras institūta Haralda D. Vursela memoriālo godalgu.
Nav jāpārceļas fantāzijas pasaulē, lai piekristu uzskatam, ka tad, kad izbeidzies bērnības un jaunības maģiskais iekšējais pārliecības un uzdrīkstēšanās spēks, ko mēs dažreiz dēvējām par jaunības maksimālismu, brieduma gados būt vienkārši cilvēcīgam ir lielākā dzīves maģija. Par to tad arī ir ceturtais romāns. Le Gvina sasniegusi to, ko spēj tikai īsts meistars literatūrā - katrs romāns ir kā ceļojums savas dvēseles labirintā, kā sava veida garīgās pilnveidošanas pārejas rituāls nākamajam dzīves posmam.
Ja runā par meistarības atzīšanu, tad jāsaka, ka 1989. gadā Le Gvina saņēma Piligrima godalgu (Pilgrim A\vard), kuru piešķir zinātniskās fantastikas pētījumu asociācija, lai godinātu par mūža ieguldījumu zinātniskās fantastikas un fantāzijas žanra izkopšanā. 1995. gada nogalē Vispasaules fantāzijas konventā rakstniece ieguva godalgu par mūža ieguldījumu (Life Achievement) žanra attīstībā. Gendalfa godalgu kopā ar fantāzijas žanra Lielmeistara titulu (Grand Master) viņa jau bija saņēmusi 1979. gadā.
Le Gvinas iegūto balvu daudzums ir tik iespaidīgs, ka tam varētu veltīt īpašu sarakstu.
Viņas jaunākie izdevumi ir divi stāstu un noveļu krājumi: 1994. gada beigās iznākušais "Iekšzemes jūras zvejnieks" (A Fisherman of the lnland Sea), par kuru kritiķi nevar vienoties, vai tā ir fantastika vai postmodernisma literatūra, un 1995. gadā iznākušais krājums "Četri ceļi uz piedošanu" (Four Ways to Foigiveness), kurā iekļautā novele "Piedošanas diena" (Forgiveness Day) uzreiz saņēma žurnāla "Ločus" godalgu.
1995. gadā rakstniece piedalās projektā, kura noslēguma ir izdots dubultkompaktdisks "Uses of Music in Uttermost Parts" ar Le Gvinas tekstiem un komponistes Elinoras Armeras mūziku.
Šajā ieskaņojumā gan komponiste, gan rakstniece uzstājas arī kā teksta lasītājas; viņas papildina koru dziedājumi. Projekta autores piedāvā muzikālas fantāzijas zemi, kurā klausītājam jāiedomājas, ka mūziku var lietot arī kā barību un kā ūdeni, bet pati mūzika varfunkcionēt kā ceļi, sienas un aušana.
IMANTS BELOGRĪVS
Ursula Le Gvina
Jūrzemes burvis
Saturs
1. Karotāji miglā
2. Ēna
3. Burvju skola
4. Ēnas izlaušanās
5. Pendoras pūķis
6. Bēgšana
7. Vanaga lidojums
8. Vajāšana
9. Ifišas sala
10. Atklātā jūra
.
1. Karotāji miglā
Gontas sala -vientuļš kalns, kas slej savu galotni jūdzes augstumā virs vētrainās Ziemeļaustrumu jūras, - ir slavena burvju zeme. Gan no pilsētiņām kalnāju ielejās, gan no ostām tumšajos, šaurajos līčos daudzi gontieši devušies kalpot Arhipelāga valdniekiem, kļūdami par burvjiem vai magiem viņu pilsētās, vai ari, piedzīvojumu alku skubināti, devušies klejojumos pa visām Jūrzemes salām, likdami lietā savas burvju mākslas. Stāsta, ka pats izcilākais no izcilajiem šo jūrasbraucēju vidū esot bijis kāds vīrs, vārdā Zvirbuļ-vanags, kurš savā laikā kļuvis gan par pūķu valdnieku, gan par arhimagu. Par viņa dzīvi stāstīts "Geda varoņdarbā" un daudzās dziesmās, taču šis stāsts būs par laiku, pirms viņš iemantoja slavu un pirms tika sacerētas viņam veltītās dziesmas.
Viņš piedzima vientuļā ciematā ar nosaukumu Desmit Alkšņi; šis ciemats atrodas augstu kalnā, Ziemeļu ielejas galā. Lejpus ciematam līdz jūrai pakāpeniski nolaižas plašas ganību un aramzemju terases, un Aras upes līkumos paceļas citas pilsētiņas; virs ciemata slejas vienīgi mežotas kores, kas kāpj arvien augstāk un beidzot pārtop sniegotu akmeņu virsotnēs.
Bērnībā viņu sauca par Dāniju, un šo vārdu viņam bija devusi māte, kura spēja dot savam dēlam tikai šo vārdu un dzīvību, jo pati nomira, pirms bēms bija sasniedzis gada
vecumu. Viņa tēvs, ciemata bronzas kalējs, bija drūms un nerunīgs vīrs, un, tā kā Danija seši brāļi bija ievērojami vecāki par viņu un pa vienam vien aizgāja projām no mājām, lai apstrādātu paši savu zemi, kuģotu pa jūru vai strādātu par kalējiem citos Ziemeļu ielejas ciematos, nebija neviena, kas dotu zēnam zaudēto mātes maigumu. Danijs izauga kā nezāle savvaļā - straujš, garš, skaļš un lepns puisis ar visai neapvaldītu dabu. Kopā ar dažiem citiem ciemata zēniem zēns ganīja kazas zālainajās nogāzēs virs upes, un, kad viņš bija pietiekami stiprs, lai darbinātu garās plēšas, tēvs lika viņam strādāt par kalēja palīgu, dāsni apveltīdams viņu ar dunkām un pērienu. Darbā no Danija liela labuma nebija. Viņš allaž pamanījās kaut kur aizklīst - vai nu klaiņoja pa meža dziļumiem, vai peldējās Āras upē, kas līdzīgi visām Gontas salas upēm ir ļoti strauja un auksta, vai ari rāpās pa klinšu šķautnēm virsotnēs virs mežu līmeņa, no kurienes varēja redzēt jūru - plašo ziemeļu okeānu, kurā aiz Peregalas vairs nav nevienas salas.
Ciematā dzīvoja viņa mirušās mātes māsa. Viņa bija rūpējusies par Dāniju, kamēr tas vēl bija pavisam maziņš, taču viņai pietika pašai sava darba, un, kad zēns bija tiktāl paaudzies, lai pats varētu gādāt par sevi, viņa tam vairs neveltīja nekādu uzmanību. Bet kādu dienu, kad Danijs bija septiņus gadus vecs, neskolots puišelis, kas neko nezināja par dažādām pasaules mākslām un spēkiem, viņš dzirdēja savu tanti saucam kazu, kura bija uzlīdusi uz būdas salmu jumta un neparko negribēja nākt lejā; līdzko tante skaļi noskaitīja kādu savādu pantu, stūrgalvīgais dzīvnieks palēkdamies metās lejā pie viņas. Nākamajā dienā, ganīdams garspalvainās kazas Augstā Krituma pļavās, Danijs saka klaigāt dzirdētos vārdus, nenojauzdams nedz to mērķi, nedz nozīmi, nedz dziļāko būtību:
Līdzko zēns bija noskandējis šo pantiņu, kazas saskrēja viņam apkārt. Tās atsteidzās visas reizē un ļoti ātri, turklāt bez jebkādas skaņas. Atskrējušas tās lūkojās viņā no savu dzelteno acu tumšajām spraugām.
Danijs iesmējās un vēlreiz noskandēja skaitāmo, kas deva viņam varu pār kazām. Tās saspiedās ciešāk, drūzmēdamās un virzīdamās viņam arvien tuvāk. Piepeši Danijam kļuva bail no to masīvajiem, šķautņainajiem ragiem, savādajām acīm un savādās klusēšanas. Viņš mēģināja izlauzties un bēgt. Kazas metās zēnam līdzi, saspiedušās lokā ap viņu, un tā viņi visi ieskrēja ciematā - gluži kā ar virvi kopā sasaistīts kazu bars un to vidū pārbijies, raudošs gans. Ciemata ļaudis izskrēja no mājām, lamāja kazas un smējās par zēnu. Kopā ar citiem ārā bija iznākusi arī Danija tante, taču viņa nesmējās. Sieviete pateica kazām kādu vārdu, un tās, atsvabinājušās no burvju varas, sāka blēt un, skrubinādamas zāli, izklīda.
- Nāc man līdzi! - tante sacīja Danijam.
Viņa aizveda zēnu uz savu būdu, kurā dzīvoja viena pati. Parasti nevienam bērnam tur nebija ļauts ieiet, un bērni no šīs vietas baidījās. Tā bija patumša mītne zemiem griestiem, bez logiem, un tajā vienmēr smaržoja pēc dažādām zālēm, kas kaltējās, pakārtas saišķos pie jumta sijas; tur bija mētras, velnābols, timiāns, pelašķi, arnika, driģenes, miltenes, asinszāle, biškrēsliņi un lauru lapas. Tante sakrustotām kājām apsēdās pavarda priekšā un, iesāņus skatīdamās uz zēnu caur melno matu lēšķēm, noprasīja, ko viņš sacījis kazām un vai zina, ko tas nozīmē. Noskaidrojusi, ka Danijs nekā no tā nezina un tomēr spējis apburt kazas un likt tām sev sekot, viņa saprata - šim zēnam šūpulī ieliktas īpašas spējas.
Kā māsasdēls Danijs šai sievietei nebija nozīmējis neko, taču tagad viņa uz zēnu skatījās pavisam citām acīm. Paslavējusi Dāniju, tante sacīja, ka varētu iemācīt viņam vēl citus, interesantākus vārdus - piemēram, tādus, kas liek gliemezim izlīst no savas čaulas vai piekūnam nolaisties no debesīm.
— Jā, iemāci gan! — Danijs iesaucās, tagad jau atguvies no pārbīļa un juzdamies varen lepns, ka tante tā uzteikusi viņa gudrību.
Ja es tev iemācīšu tos vārdus, - burve teica, - tu nekad tos nesacīsi citiem bērniem.
— To es apsolu.
Sieviete pasmaidīja par zēna naivo neziņu. - Labi, labi. Bet es gādāšu, lai tu nevarētu šo solījumu pārkāpt. Tava mēle būs mēma, līdz es to atkal atraisīšu, un pat pēc tam, kaut ari spēsi runāt, tu nevarēsi pateikt manis iemācītos vārdus, citiem dzirdot. Mums ir jāglabā savas mākslas noslēpumi.
— Labi, - atbildēja zēns, jo viņš nejuta nekādu vēlēšanos stāstīt šādu noslēpumu saviem spēļubiedriem — Danijam patika zināt un mācēt to, ko citi nezināja un nemācēja.
Viņš klusēdams sēdēja un gaidīja, kamēr tante atglauda atpakaļ nesukātos matus, sasēja jostu un, atkal apsēdusies sakrustotām kājām pie uguns, sāka mest liesmās sausu lapu saujas; biezi dūmi drīz piepildīja pustumšo telpu. Sieviete sāka dziedāt. Brīžiem viņas balss tonis spēji mainījās no zema uz augstu, it kā caur viņu dziedātu vēl kāda cita balss, un dziedāšana turpinājās ilgi, ilgi, līdz zēns vairs nesaprata, vai ir nomodā vai miegā; visu šo laiku burves vecais, melnais suns, kurš nekad nerēja, dūmos sasarkušām acīm tupēja viņam blakus. Tad burve uzrunāja Dāniju valodā, ko zēns nesaprata, un lika kopā ar viņu atkārtot noteiktus skaitām-pantus un vārdus, līdz Dāniju pārņēma burvju vara, kas lika viņam klusēt.
“Runā! - sieviete teica, lai pārbaudītu burvības spēku.
Zēns nespēja parunāt, taču viņš iesmējās.
Tad tantei kļuva mazliet bail no Danija spēka, jo šī bija pati stiprākā burvība, kādu viņa spēja savērpt: viņa bija mēģinājusi ne vien iegūt varu pār zēna runas spējām, bet reizē arī pakļaut viņu savai vadībai visās burvju mākslās. Un tomēr, pat burvības varā būdams, zēns smējās. Sieviete neko neteica. Viņa uzlēja liesmām tīru ūdeni, nogaidīja, līdz dūmi izgaist, un iedeva zēnam padzerties; kad gaiss bija tīrs un Danijs atkal spēja runāt, viņa tam iemācīja īsto piekūna vārdu, uz kādu šis putns vienmēr atsauksies un lidos šurp.
Ar šo pirmo soli sākās Danija ceļš, pa kuru viņš gāja visu turpmāko mūžu, - burvju mākslas ceļš; ceļš, kas visbeidzot lika viņam vajāt zemes un jūras ēnu līdz pat nāves valstības bezgaismas krastiem. Taču, sperot šos pirmos soļus, šķita, ka ceļš priekšā mirdz plats un spožs.
Kad Danijs pārliecinājās, ka savvaļas piekūni, dzirdēdami izsaukto vārdu, traucas pie viņa no debesīm un, skaļi plivinādami spārnus, notupstas viņam uz rokas kā prinču medību putni, viņš alka uzzināt arī citus līdzīgus vārdus un, aizgājis pie savas tantes, lūdza, lai tā viņam iemācot pasaukt zvirbuļvanagu, zivju ērgli un klinšu ērgli. Lai uzzinātu burvju vārdus, viņš darīja visu, ko burve lika, un ielāgoja visu, ko tā mācīja, kaut gan tas ne vienmēr bija patīkami. Gontā ir pazīstams teiciens "vājš kā sievietes burvju spēks", bet mēdz sacīt arī citādi - "ļauns kā sievietes burv ju spēks". Desmit Alkšņu burve nebija melnās maģijas meistare; viņa nenodarbojās arī ar augstām burvības mākslām un ne sazinājās ar Senajiem spēkiem; taču, būdama neizglītota sieviete neizglītotu ļaužu vidū, viņa nereti izmantoja savu prasmi nesaprātīgiem un apšaubāmiem mērķiem. Viņa neko nezināja par Līdzsvaru un Sistēmu, ko zina un ievēro īstens burvis un kas liek tam izmantot savas burvju spējas vienīgi sevišķas nepieciešamības gadījumos. Šai sievai burvības bija allaž pie rokas, un viņu bez mitas tās izmantoja. Krietna daļa viņas zinību bija tukša acu apmānīšana, un viņa pat neatšķīra īstu burvību no viltojuma. Viņa zināja daudz lāstu un laikam gan labāk prata uzsūtīt slimību nekā to izārstēt. Kā jebkura ciemata ragana, Danija tante mācēja brūvēt mīlestības dziru, taču viņa mēdza vārīt arī citas, sliktākas dziras, kas kalpoja cilvēku greizsirdībai un naidam. Tomēr šādas gudrības burve rūpīgi slēpa no sava jaunā mācekļa un cik spēdama mācīja viņam tikai godīgas amata prasmes.
Sākumā burvju māksla Danijam deva galvenokārt bērnišķu prieku par savām slepenajām zināšanām un par varu, ko viņš tagad baudīja pār putniem un zvēriem. Un šo prieku viņš saglabāja visu savu mūžu. Bieži redzēdami zēnu kalnu ganībās ar kādu plēsīgo putnu uz rokas, pārējie bērni iesauca viņu par Zvirbuļvanagu, un tā viņš ieguva vārdu, ko paturēja visu turpmāko dzīvi - tiem gadījumiem, kad viņa īstais vārds citiem nebija zināms.
Klausīdamies savas tantes stāstos par slavu, bagātību un lielo varu pār cilvēkiem, kuru var iemantot burvis, Danijs apņēmās iemācīties pēc iespējas vairāk derīgu amata gudrību. Tās viņš apguva ļoti ātri. Burve cildināja Dāniju, un pārējie ciemata bērni sāka no viņa baidīties, bet zēns pats jutās pārliecināts, ka drīz kļūs par slavenu vīru. Tā nu viņš burves vadībā mācījās vārdu pēc vārda un burvību pēc burvības, līdz sasniedza divpadsmit gadu vecumu; tagad viņš zināja jau lielāko daļu no vecās sievas mākslām — tas nebija pārlieku daudz, taču pilnīgi pietiekami neliela ciemata burvei un vairāk nekā pietiekami divpadsmit gadus vecam zēnam. Viņa bija iemācījusi Danijam visas savas zāļu un dziedināšanas gudrības un visu, ko prata, lai atrastu, saistītu, atvērtu un atklātu. Viņa bija izdziedājusi zēnam visus sev zināmos dziesminieku stāstus un Varoņdarbu vēstījumus un iemācījusi tam visus Patiesās valodas vārdus, ko pati savulaik apguvusi no zintnieka. Un no laikdariem un klejojošiem burvju māksliniekiem, kuri ceļoja nu ciemata uz ciematu pa visu Ziemeļu ieleju un Austrumu mežu, Danijs bija iemācījies dažādus trikus un laika kavēkļus, Ilūziju burvības. Tieši ar vienu no šīm nenopietnajām burvībām viņš pirmoreiz apliecināja, kādas izcilas spējas viņā mājo.
Tajos laikos ievērojams spēks bija Kargadu impērija. Tā sauc četras lielās zemes, kas atrodas starp Ziemeļu un Austrumu robežsalām: Karego-Ata, Atuana, Hēr-At-Hēra un Atnini. Valoda, kādā runā turienes iedzīvotāji, nav līdzīga nevienai citai Arhipelāga vai pārējo robežsalu valodām, un tur dzīvo mežonīgi ļaudis ar baltu ādu un dzelteniem matiem, neapvaldīti karotāji, kam patīk asiņu skati un degošu māju smaka. Iepriekšējā gadā viņi bija uzbrukuši Toriklu salām un stiprajai Torhevenai, braukdami spēcīgā flotilē sarkanu buru kuģos. Sī ziņa atceļoja līdz Gontas ziemeļiem, taču Gontas valdnieki bija aizņemti paši savos sirojumos un daudz nebēdāja par to, kas notiek ar citām zemēm. Pēc tam par kargadiešu laupījumu kļuva Spevi sala, kura tika izlaupīta un nopostīta un kuras iedzīvotāji aizvesti verdzībā, tā ka vēl šobaltdien to sedz vienīgi gruveši. Iekarojumu alku skubināti, kargadieši traucās tālāk uz Gontu un milzīgā skaitā - trīsdesmit lielu kuģu - piestāja Austrumu ostā. Viņi iebruka pilsētiņā, sagrāba to un nodedzināja un tad, atstājuši savus kuģus sargu uzraudzībā pie Aras lejteces, devās uz Ziemeļu ielejas pusi postīdami un laupīdami, apkaudami lopus un cilvēkus. Sirodami viņi sadalījās vairākos baros, un katrs bars devās laupīt, kur tam iepatikās. Drīz kalnu ciematos ieradās bēgļi ar brīdinošām ziņām. Pēc neilga laika Desmit Alkšņu iedzīvotāji ieraudzīja, ka austrumpuses debesis aptumšo dūmu mutuļi, un nākamajā uaktī tie, kuri uzkāpa Augstajos Kritumos, redzēja, ka Ieleja tinas dūmos un krāsojas uguns sārtumā -dega lauki, kuros drīz vajadzēja vākt labību, liesmoja augļu-dārzi, kuru zaros cepās nobriedušie augļi, un melni gruzdēja sabrukušie šķūņi un klētis.
Daļa iedzīvotāju aizbēga aizās un paslēpās mežos, citi sagatavojās cīnīties uz dzīvību un nāvi, un vēl citi tikai stāvēja un vaimanāja. Burve bija starp tiem, kuri aizbēga; viņa noslēpās savrup no citiem Kaperdinga kraujas alā un ar burvju vārdiem aizdarīja alas ieeju. Danija tēvs, bronzas kalējs, bija staip tiem, kuri palika, jo viņš neparko negribēja pamest savu smēdi un kausētavu, kur bija nostrādājis piecdesmit gadu. Cauru nakti viņš pavadīja, pārkaldams šķēpos visu savu gatavo metālu, un citi strādāja kopā ar viņu, siedami uzgaļus pie kapļu un grābekļu kātiem, jo nebija laika tos pienācīgi apdarināt un piestiprināt. No ieročiem ciematā bija tikai medību loki un īsi naži, jo Gontas kalniešu ļaudis ir miermīlīga tauta, kas pazīstami nevis kā karotāji, bet kā kazu zagļi, jūrasbraucēji un burvji.
Saullēktā ciematu ietina bieza, balta migla, kāda rudens rītos bieži ieskauj salas kalnāju apvidus. Ap Desmit Alkšņu mājām un būdām visas līkumotās ielas garumā stāvēja ciemata ļaudis, gaidīdami iebrucējus ar lokiem un jaun-izkaltajiem šķēpiem un pat nezinādami, vai kargadieši vēl ir tālu vai tepat tuvumā; visi klusēja un raudzījās miglā, kas slēpa no viņu skatieniem jebkādus apveidus, attālumus un draudus.
Viņu vidū bija arī Danijs. Viņš visu nakti bija darbinājis plēšas, piepūzdams un iztukšodams divus garenos kazādas maisus, kas baroja liesmas ar gaisa Šaltīm. Tagad viņam tik ļoti sāpēja un drebēja rokas, ka viņš pat nespēja noturēt izraudzīto šķēpu. Danijs nesaprata, kā spēs cīnīties un kāds ciemata ļaudīm no viņa varētu būt labums. Sirds viņam sineldza, domājot, ka vajadzēs mirt tik jaunos gados, uzdurtam kargadiešu pīķa galā; ka vajadzēs doties uz tumsas zemi, neuzzinājušam savu īsto vārdu, savu patieso vīra vārdu. Viņš palūkojās lejup uz savām tievajām rokām, kas bija slapjas no saltās miglas un rasas, un viņā bangoja dusmas par savu vājumu, jo viņš zināja savu spēku. Ja vien viņš prastu izmantot to, kas viņā mājo... Un Danijs domās pārskatīja visas sev zināmās burvības, meklēdams kādu līdzekli, kas viņam un līdzbiedriem palīdzētu gūt virsroku vai vismaz izdevību gaidāmajā sadursmē. Taču ar vajadzību vien nepietiek, lai iedarbinātu spēku, - ir nepieciešamas zināšanas.
Debesīs augstu virs galvas arvien spožāk iekvēlojās saule, un migla palēnām izgaisa. Kad biezais plīvurs pašķirās un izklīda, aizveldamies lielos vālos un irdenās vērpetēs, ciemata (audis ieraudzīja kalnā kāpjam karotāju pulku. Tiem bija bronzas bruņucepures un kājsargi, krūšu bruņas no biezas ādas, koka un bronzas vairogi, un tie bija bruņojušies ar zobeniem un garajiem kargadiešu pīķiem. Spalvu pušķiem mirdzot un ieročiem žvadzot, nevienādos attālumos cits no cita, tie līkumotā virknē kāpa augšup gar Aras stāvo krastu un bija jau gandrīz tik tuvu, ka varēja saskatīt to baltās sejas un dzirdēt, kā tie sasaucas savā starpā. Šajā uzbrucēju pulkā tobrīd bija apmēram simt karotāju, un tas nav daudz, taču ciematā viņus sagaidīja tikai astoņpadsmit vīru un zēnu.
Un tad nepieciešamība modināja zināšanas: Danijs, redzēdams miglu aizveļamies un izklīstam virs takas kargadiešu priekšā, aptvēra, kura burvju māksla spētu viņam palīdzēt. Kāds vecs Ielejas laikdaris, vēlēdamies zēnu par savu mācekli, bija iemācījis viņam dažas burvestības. Vienu no šiem trikiem sauca par "miglas aušanu" - tā bija prasme uz kādu laiku sakopot miglu vienā vietā; cilvēks, kas pietiekami apguvis ilūziju radīšanas prasmi, var piešķirt miglai spokainus apveidus, kas pēc laiciņa izgaist. To zēns neprata, taču viņa nodoms bija citāds, un viņš spēja pavērst burvību sev vēlamā virzienā. Ātri un skaļi viņš nosauca vārdā ciemata galvenās vietas un robežas un pēc tam sāka miglas aušanu, taču šiem burvestības vārdiem pa vidu viņš ievija paslēpšanas vārdus un visbeidzot izsauca vārdu, kas iedarbināja burvju spēkus.
Tieši tajā brīdī no mugurpuses pienāca Danija tēvs un tik spēcīgi iesita viņam pa ausi, ka zēns nokrita zemē. -Apklusti, stulbeni! Turi ciet savu nejēgas muti un, ja nespēj karot, tad pazudi no šejienes!
Danijs piecēlās kājās. Tagad viņš dzirdēja kargadiešus jau pie pašas ciemata robežas, blakus miecētavai pie lielā īves koka. Viņu balsis skanēja skaidri, labi varēja dzirdēt bruņu un ieroču žvadzēšanu un skrapstēšanu, taču paši karotāji nebija redzami. Pāri visam ciematam bija savil-kusies un sabiezējusi migla, aptumšodama gaismu un aizsegdama visu tiktāl, ka cilvēks vairs nevarēja saskatīt priekšā paceltu roku.
- Es mūs visus paslēpu, - Danijs diezgan pikti teica, jo viņam sāpēja galva no tēva smagās rokas un divkāršā buršana bija izsūkusi visus spēkus. - Uzturēšu miglu, cik ilgi varēšu. Savāc pārējos, un vediet nācējus uz Augsto Kritumu!
Kalējs neizpratnē raudzījās savā dēlā, kurš dīvainajā, drēgnajā miglā izskatījās pēc tikko samanāma rēga. Viņam vajadzēja brīdi, lai aptvertu Danija vārdu nozīmi, bet, sapratis to, viņš tūdaļ skriešus un bez trokšņa metās meklēt pārējos; tā kā viņš pazina katru ciemata žogu un mājas stūri, tad drīz tos atrada un paskaidroja, kas darāms. Cauri pelēkajai miglai iegailējās spilgts sārtums: kargadieši bija aizdedzinājuši kādas mājas salmu jumtu. Tomēr viņi vēl nenāca augšup uz ciemata vidieni, bet gaidīja lejgalā, cerēdami, ka migla pacelsies un atsegs skatienam iecerēto laupījumu.
Miecētājs, kura māja bija aizdedzināta, aizsūtīja pāris zēnu uz kargadiešu pusi; ķircinoši klaigādami, tie aizzibēja iebrucējiem gar pašu degungalu un atkal pazuda kā miglas rēgi miglā. Tikmēr vecākie vīri, slēpdamies aiz žogiem un lavīdamies no mājas uz māju, piezagās karotājiem pavisam tuvu no otras puses un raidīja to ciešajā pulkā spēju bultu un Šķēpu krusu. Viens kargadietis locīdamies nokrita zemē, jaunizkalta un vēl silta šķēpa caurdurts. Citus ķēra bultas, un visus pārņēma negants niknums. Viņi metās uz priekšu, lai atdarītu saviem pārdrošajiem uzbrucējiem, taču ap viņiem bija tikai balsu pilna migla. Kargadieši sekoja balsīm, uz labu laimi durstīdami miglu ar garajiem, asiņainajiem pīķiem. Nikni kliegdami, viņi noskrēja pusi ielas garuma un pat nenojauta, ka ir jau izgājuši cauri ciematam, kura tukšo māju un būdu apveidi paretam parēgojās un atkal pazuda biezajos pelēkās miglas vālos. Ciemata ļaudis skrēja izklaidus un vairums turējās krietnu gabalu priekšā, jo viņi pietiekami labi pazina apkārtni, tomēr daži - mazākie zēni un vecākie vīri - kustējās pārāk lēni. Kargadieši kapāja panāktos ar zobeniem un dūra ar pīķiem, aurodami savu kara saucienu - Atuanas Balto Krustbrāļu vārdus:
-
Daži no skrejošā pulka apstājās, juzdami zem kājām raupju, akmeņainu pamatu, bet citi lauzās uz priekšu, meklēdami spokaino, neredzamo ciematu un sekodami neskaidri zibošajiem apveidiem, kas šaudījās tepat acu priekšā, bet nedevās rokā. Migla kā dzīva plandījās viņiem visapkārt spokaini ņirbošu, skrejošu, zūdošu, virmojošu tēlu izskatā. Viena kargadiešu grupa dzinās rēgiem pakaļ līdz pat Augstajam Kritumam, klinšu kraujai virs Aras ūdeņiem, un tur šie rēgi izgaisa kā zūdoša dūmakas vērpete, bet vajātāji kliegdami krita simt pēdu lejup seklajā, akmeņainajā upē, no miglas piepešā saulesgaismā. Un tie, kuri nāca no aizmugures un nenokrita, apstājās kraujas malā un klausījās.
Bailes pārņēma kargadiešu sirdis, un tagad tie spokainajā miglā sāka meklēt cits citu, nevis ciemata ļaudis. Iebrucēji sanāca kopā kraujas malā, un joprojām ap viņiem riņķoja rēgi un spokaini apveidi, bet citi neskaidri stāvi metās virsū no aizmugures, dūra ar šķēpu vai nazi un atkal pazuda miglā. Visi barā karagadieši metās bēgt un klupdami skrēja lejup pa nogāzi, neizdvesdami vairs ne skaņas, līdz beidzot piepeši izkļuva no pelēkās, aklās miglas un ieraudzīja, ka upe un kalnu aizas lejpus ciematam mirdz spožā rīta saulē. Tad viņi apstājās, sapulcējās vienkop un paskatījās atpakaļ. Virs takas slējās viļņojoša, ņirboša, pelēka siena, slēpdama visu, kas atrodas aiz tās. No šīs sienas streipuļodami un klupdami izlauzās divi vai trīs noklīduši karotāji, kuru garie pīķi nevarīgi šūpojās virs pleciem. Neviens no kargadiešiem vairs nemēģināja skatīties atpakaļ. Visi metās lejup, cenzdamies pēc iespējas drīzāk aizkļūt no apburtās vietas.
Ziemeļu ielejas tālākajā galā sirotāji saņēma pilnu karotāju algu. Austrumu meža ciemati no Ovarkas līdz pat piekrastei bija savākuši savus vīrus un nosūtījuši tos pretī Gontas iekarotājiem. Cita pēc citas aizstāvju grupas nāca lejā no kalniem, un tajā un nākamajā dienā kargadieši tika aizdzīti atpakaļ uz Austrumu ostas piekrasti, kur atklāja, ka to kuģi nodedzināti; tā nu tie cīnījās ar muguru pret jūru, līdz tika nogalināti visi līdz pēdējam, un Aras lejteces smiltis brūnēja tumšas no asinīm līdz nākamā paisuma laikam.
Bet tajā rītā Desmit Alkšņu ciematā un virs tā līdz pat Augstajam Kritumam vēl labu laiku kavējās drēgnā, pelēkā migla; tad tā piepeši saviļņojās, sāka vāliem velties prom un izgaisa. Cits aiz cita vīri iznāca spožajā rīta gaismā un pārsteigti lūkojās apkārt. Zemē gulēja kāds nonāvēts kargadiešu sirotājs, kura dzeltenie mati bija izjukuši un asiņaini; gabaliņu tālāk gulēja ciemata ādu miecētājs, kritis kaujā kā varonis.
Ciemata lejgalā joprojām liesmoja aizdedzinātā māja. Cilvēki steidzās turp, lai apdzēstu liesmas, jo šī kauja bija beigusies ar viņu uzvaru. Uz ielas netālu no lielā īves koka viņi ieraudzīja bronzas kalēja dēlu Dāniju, kurš stāvēja savrup no citiem; zēns nebija ievainots, taču zaudējis valodu un apstulbis, itin kā apdullināts. Ciemata ļaudis zināja, ko viņš ir paveicis, un aizveda zēnu uz tēva māju; pēc tam viņi devās saukt burvi, lai tā nāk lejā no savas kalnu alas un dziedina puisi, kurš glābis viņu visu dzīvības un mantību: kaut gan zaudēti bija četri vīri un nodedzināta viena māja, pārējo bija izdevies pasargāt.
Zēnam nebija neviena ievainojuma, taču viņš nespēja ne runāt, ne ēst, ne gulēt; šķita, ka viņš nedzird sev teiktos vārdus un neredz tos, kas atnākuši viņu apraudzīt. Tuvākajā apkaimē nebija neviena pietiekami gudra zintnieka, kurš spētu viņu izdziedēt. Danija tante teica: - Viņš ir pārtērējis savu spēku, - un ari viņas burvju mākslas nespēja zēnam palīdzēt.
Kamēr Danijs tā gulēja mēms un truls, stāsts par puisi, kurš noaudis miglu un aizbaidījis kargadiešu sirotājus ar ēnu rēgiem, izplatījās pa visu Ziemeļu ieleju, Austrumu mežu, augstu kalnos un kalna viņā pusē līdz pat Gontas Lielajai ostai. Tāpēc notika tā, ka piektajā dienā pēc Aras lejteces kaujas Desmit Alkšņu ciematā ieradās kāds svešinieks - ne īsti jauns, ne vecs, ietinies apmetnī, kailu galvu, rokā turēdams lielu ozola nūju, kas bija gandrīz tikpat gara kā viņš. Viņš nenāca augšup gar Āras upi kā vairums citu, bet lejup no augstajiem kalnu mežiem. Ciemata sievas tūdaļ redzēja, ka nācējs ir burvis, un, kad svešais pavēstīja, ka esot dziednieks, tās tūlīt aizveda viņu uz kalēja māju. Svešinieks aizsūtīja visus prom, atļaudams tuvumā palikt tikai zēna tēvam un tantei, un noliecās pāri guļvietai, kurā Danijs gulēja un stingi lūkojās tumsā. Viņš tikai uzlika roku zēnam uz pieres un vienu reizi pieskārās tā lūpām - tas bija viss.
Danijs lēni piecēlās sēdus un paskatījās apkārt. Pēc īsa brīža viņš sāka runāt, un pamazām viņā atgriezās spēks un izsalkums. Dabūjis mazliet ēdiena un dzēriena, Danijs atkal atlaidās gu|us, visu laiku vērodams svešinieku ar tumšām, jautājošām acīm.
- Tu neesi parasts cilvēks, - bronzas kalējs sacīja atnācējam.
- Ari šis zēns nebūs parasts cilvēks, - svešais atbildēja.
- Stāsts par viņa veikumu, miglu aužot, ir atceļojis līdz Re Albi, manai mājvietai. Es atnācu šurp, lai dotu viņam vārdu, ja viņš, kā man sacīts, nav vēl iecelts vīra kārtā.
Burve pačukstēja kalējam: - Brāli, tas noteikti ir Re Albi mags, Ogions Klusais, tas, kurš savaldīja zemestrīci...
- Kungs, - teica bronzas kalējs, kurš neļāva ievērojamam vārdam sevi mulsināt, — manam dēlam nākamajā mēnesī paliks trīspadsmit gadu, bet mēs bijām iecerējuši rīkot Iecelšanu šoziem, Saules Atgriešanās svētkos.
—Vārds viņam jādod pēc iespējas drīzāk, - sacīja mags, -jo tas viņam ir vajadzīgs. Tagad man jādodas citās darīšanās, bet es atgriezīšos šeit jūsu izraudzītajā dienā. Ja jums tas liksies vēlams, es pēc tam ņemšu viņu sev līdzi. Un, ja viņš izrādīsies piemērots, es paturēšu viņu par savu mācekli un gādāšu, lai viņš tiek skolots atbilstoši viņa spējām. Jo atstāt dzimuša burvja prātu tumsībā - tas ir bīstami.
Ogions runāja ļoti rāmi un laipni, bet ar ciešu pārliecību, un pat bargais kalējs piekrita visam, ko viņš teica.
Dienā, kad zēnam palika trīspadsmit gadu - krāšņā agra rudens dienā, kad koki vēl tērpjas košu lapu rotā, - Ogions pēc saviem klejojumiem pa Gontas kalnu atgriezās ciematā, kur tika noturēta Iecelšanas ceremonija. Burve noņēma zēnam Danija vārdu, kuru tam mazam bija devusi māte. Kails un bez vārda viņš iekāpa aukstajos Aras avotos, kas upes augštecē iztek no stāvajām klintīm. Kad viņš iekāpa ūdeni, saules vaigu aizsedza mākoņi un pāri ūdens klajumam ap viņu sāka zibēt slīdošas ēnas. Drebēdams no aukstuma, tomēr iedams lēni un stalti kā pienākas, zēns šķērsoja nemierīgos, ledainos ūdeņus un aizgāja līdz pretējam krastam. Tur viņu gaidīja Ogions, kurš pastiepa pretī roku un, saspiezdams zēna elkoni, iečukstēja ausī viņa īsto vārdu: Geds.
Tā zēns ieguva vārdu, kādu mēdz piešķirt tiem, kuri savas neikdienišķās spējas izlieto ļoti prasmīgi un gudri.
Svinības vēl ritēja pilnā sparā, un ciemata ļaudis līksmojās, ēzdami bagātīgu mielastu, dzerdami alu un klausīdamies, kā dziesminieks no Ielejas zemākā gala dzied "Pūķu valdnieka varoņdarbus", kad mags savā rāmajā balsī sacīja Gedam: - Nāc, manu zēn! Saki ardievas saviem ļaudīm, un lai viņi turpina dzīres!
Geds savāca savas nedaudzās mantas - labu bronzas nazi, ko viņam bija izkalis tēvs, un ādas mēteli, ko miecētāja atraitne bija pāršuvusi pēc viņa mēra, un alkšņa nūju, ko viņam bija apvārdojusi tante; tas bija viss viņa īpašums, ja neņem vērā vienīgo kreklu un bikses. Viņš atvadījās no visiem Desmit Alkšņu ļaudīm - uo visiem ļaudīm, ko pasaulē pazina, - un vēlreiz pārlaida skatienu savam ciematam, kurš pletās zem klintīm virs upes augšteces. Tad kopā ar savu jauno saimnieku viņš devās augšup pa salas kalna stāvajām, mežotajām nogāzēm, cauri krāšņā rudens ēnainajām lapotnēm.
2. Ēna
Geds bija domājis, ka, būdams izcila maga māceklis, viņš tūlīt iekļūs burvju varas mākslu un noslēpumu vidienē. Viņš sapratīs zvēru valodu un meža lapotņu sarunas, ar vārdu valdīs pār vējiem un spēs pārvērsties, par ko vien vēlēsies. Varbūt viņš kopā ar savu skolotāju aulekšos cauri mežiem brieža izskatā vai lidos pāri kalniem uz Re Albi ar ērgļa spārniem.
Taču tā nepavisam nenotika. Viņi devās klejojumos -vispirms lejup uz ieleju, tad pakāpeniski uz dienvidiem un uz rietumiem, apkārt kalnam, nakšņodami mazos ciematos, kur kāds atvēlēja pajumti, vai pat savvaļā zem klajas debess kā nabaga apkārtceļojoši burvji, skārdnieki vai ubagi. Noslēpumu valstībā viņi neiegāja. Nekas nenotika. Maga ozola nūja, ko Geds sākumā tika uzlūkojis ar dedzīgu interesi un bailēm, nebija nekas vairāk kā masīvs ceļa-spieķis. Pagāja trīs dienas, pagāja četras dienas, bet Ogions joprojām Geda klātbūtnē nebija izrunājis nevienu burvju sakāmo un nebija iemācījis viņam nevienu vārdu, rakstu zīmi vai burvestību.
Kaut gan Ogions bija ļoti kluss vīrs, viņš izturējās tik laipni un rāmi, ka Geds drīz vien zaudēja bijību pret viņu, un vēl dažas dienas vēlāk viņam pietika drosmes pajautāt: - Kad sāksies mana apmācība, skolotāj?
- Tā ir sākusies, - Ogions atbildēja.
Sekoja klusums, itin kā Geds gribētu sacīt vēl kaut ko. Tad viņš saņēmās un teica: - Bet es vēl neko neesmu iemācījies!
-Tāpēc, ka tu neesi atklājis, ko es tev mācu, - atbildēja mags, savā noteiktajā, vienmērīgajā gaitā soļodams uz priekšu pa taku - augstu kalnu pāreju staip Ovarku un Visu. Viņš bija melnīgsnējs vīrietis kā vairums gontiesu, ar vara brūnu ādu, iesirmiem matiem, kalsns, sīksts un nenogurdināms kā dzinējsuns. Viņš runāja reti, ēda maz un gulēja vēl mazāk. Viņa acis un ausis bija allaž modras un sejas izteiksme nereti liecināja, ka viņš uzmanīgi klausās.
Geds neatbildēja. Magam dažkārt ir pagrūti atbildēt.
- Tu gribi veikt burvības, - pēc brīža Ogions teica, iedams uz priekšu. - Bet no tās akas tu esi smēlis jau pārlieku daudz. Pagaidi! Vīrišķība nozīmē pacietību. Maga māksla nozīmē deviņkāršu pacietību. Kas ir tā zālīte tur, ceļa malā?
- Sausziede.
- Un tā?
- Es nezinu.
- To sauc par četrlapi. - Ogions bija apstājies un atspiedis nūjas dzelzs uzgali pret zemi blakus mazajai zālītei, un Geds uzmanīgi ieskatījās tajā, noplūca sausu sēklu pāksti un, tā kā Ogions vairāk neko neteica, beidzot jautāja: - Kam tā noder, skolotāj?
- To es nezinu.
Geds kādu bridi nesa pāksti rokā sev līdzi, tad aizmeta to ceļmalā.
- Kad būsi iepazinis četrlapi visos gadalaikos, kad pazīsi tās sakni, lapas un ziedus, izskatu, smaržu un sēklas, kad pazīsi tās būtību, tu varbūt uzzināsi tās īsto vārdu - jo būtība ir svarīgāka nekā noderība. Galu galā, kam noderi tu vai es? Kam noder Gontas kalns vai Atklātā jūra? - Nogājis vēl apmēram pusjūdzi, Ogions beidzot piebilda: - Lai dzirdētu, ir jāprot klusēt.
Zēns sarauca pieri. Viņam nepatika justies kā muļķim. Tomēr viņš apspieda īgnumu un nepacietību un centās būt paklausīgs, lai Ogions beigu beigās tomēr piekristu kaut ko viņam iemācīt. Geds alka mācīties un iemantot burvju spējas. Tomēr viņam sāka likties, ka vairāk viņš būtu iemācījies, staigādams kopā ar jebkuru zālīšu vācēju vai ciemata zintnieku, un, kad viņi gāja apkārt kalnam uz rietumu pusi, uz vientulīgajiem mežiem aiz Visas, viņš arvien vairāk brīnījās, kur īsti slēpjas šī lielā maga Ogiona lielums un maģija. Jo, kad lija lietus, Ogions pat neskaitīja tos vārdus, kurus zina ikviens laikdaris, lai atvairītu negaisu. Zemē, kurā mājo daudz burvju un zintnieku, piemēram, Gontā un Enladā, nereti gadās redzēt, ka lietusmākonis lēni ceļo no vietas uz vietu, no malas uz malu, jo burvju vārdi to arvien raida prom, līdz beidzot tas aizpeld virs jūras plašuma, kur var netraucēti līt. Bet Ogions ļāva lietum līt netraucēti jebkurā vietā Viņš uzmeklēja kuplu egli un apgūlās zem tās. Geds samircis un pikts tupēja zem pilošajiem zariem un domāja: kāda jēga no burvju spēka, ja tā īpašnieks ir pārāk gudrs, lai to izmantotu... prātīgāk laikam būtu bijis iet mācībā pie vecā ielejas laikdara, jo tad vismaz varētu gulēt sausumā. Tomēr skaļi Geds savas domas neizteica. Viņš nesacīja ne vārda. Viņa skolotājs pasmaidīja un aizmiga, lietum līstot.
Neilgi pirms Saules Atgriešanās, kad Gontas kalnos sāka krist pirmais īstais sniegs, viņi sasniedza Re Albi, Ogiona mājvietu. Tas ir ciemats augsto Pārkares klinšu malā, un tā nosaukums nozīmē "Piekūna Ligzda". No tā dziļi lejā var redzēt Gontas Lielo ostu un tās torņus, un kuģus, kas iepeld līcī un izpeld no tā garām Bruņuklintīm, bet tālu rietumpusē pāri jūrai var saskatīt zilganos Oraneas kalnus, kas slejas Iekšējo Salu pašā austrumu malā.
Maga māja bija liela un pamatīga koka būve ar pavardu un skursteni, nevis vienkāršu ugunskura bedri, tomēr citādā ziņā ļoti līdzīga Desmit Alkšņu ciemata būdām: tajā bija tikai viena istaba, kam vienā pusē piebūvēts kazu aploks. Mājas rietumu sienā atradās tāda kā niša, kurā Gedam tika ierādīta guļvieta. Virs tās bija logs, kas pavēra skatu uz jūru, taču visbiežāk slēģi stāvēja aizvērti, jo visu ziemu no rietumiem un ziemeļiem pūta spēcīgi vēji. Šīs mājas tumšajā siltumā Geds pavadīja ziemu, pastāvīgi klausīdamies lietus un vēja šalkās aiz sienas vai krītoša sniega klusumā un mācīdamies rakstīt un lasīt hardiešu Sešsimt rūnas. Viņš ļoti priecājās, ka var apgūt šo mācību, jo bez tās, ar vārdu iekal-šanu vien, nav iespējams sasniegt īstu meistarību. Arhipelāga hardiešu valodā neslēpjas vairāk maģiska spēka nekā jebkurā citā mēlē, bet tās saknes sniedzas Senvalodā, kurā lietas saucas savos īstajos vārdos; un ceļš uz šo valodu ved caur rūnām, kas tika uzrakstītas tajos laikos, kad pasaules salas pirmoreiz pacēlās no jūras dzīlēm.
Bet joprojām nenotika nekādi brīnumi un nekādas burvju pārvērtības. Visu ziemu nebija nekā cita kā tikai smagās Rūnu grāmatas lappuses, lietus un sniegs aiz loga; Ogions ik pa laikam atgriezās no klejojumiem pa saltajiem mežiem vai no gājiena uz kazu aploku, nodauzīja no zābakiem sniegu un klusēdams apsēdās pie uguns. Un maga ilgā klusēšana, kurā jautās vērīga klausīšanās, piepildīja istabu, piepildīja Geda prātu tiktāl, ka viņš palaikam šķita aizmirsis, kā skan vārdi; un, kad Ogions beidzot ierunājās, likās, ka viņš tikai nupat pirmoreiz izgudrojis valodu. Tomēr vārdi, kurus mags teica, bija nenozīmīgi un attiecās tikai uz vienkāršām lietām - maizi, ūdeni, laika apstākļiem un gulēšanu.
Kad spirgts un gaišs pienāca pavasaris, Ogions bieži sūtīja Gedu lasīt augus un zāles pļavās virs Re Albi un ļāva viņam to darīt, cik ilgi viņš vēlējās, tā ka zēns visu cauru dienu varēja klejot gar pārplūdušām upītēm, pa mežiem un cauri slapjiem, zaļiem, saules apspīdētiem laukiem. Geds ik reizes ar prieku izmantoja šo iespēju un palika ārā līdz pat vakaram, tomēr zāles un augus viņš neaizmirsa. Kāpdams, brizdams, klīzdams un lodādams viņš visu laiku lūkojās ari pēc tiem un ikreiz kaut ko pārnesa mājās. Reiz viņš nonāca pļavā starp divām upītēm, kur bagātīgi auga baltās plīvurenes, un, tā kā šie ziedi atrodami reti un dziednieki tos vērtē augstu, viņš nākamajā dienā atkal atnāca šurp. Šoreiz Geds tur sastapa kādu meiteni, kuru atcerējās redzējis agrāk, - tā bija vecā Re Albi valdnieka meita. Geds pirmais nebūtu sācis runāt, bet meitene pati tuvojās viņam un, laipni sveicinādama, viņu uzrunāja: - Es tevi pazīstu, tu esi Zvirbuļvanags, mūsu maga māceklis. Pastāsti man kaut ko par burvībām!
Geds paskatījās uz baltajām puķēm, kas kļāvās pie meitenes baltajiem svārkiem, un sākumā jutās bikls un samulsis; viņš pat lāgā neprata atbildēt. Taču meitene turpināja čalot un darīja to tik brīvi, bezbēdīgi un pašpaļāvīgi, ka pamazām atraisījās ari Geds. Viņa bija gara auguma meitene apmēram Geda vecumā, un viņas āda bija neparasti gaiša, gandrīz balta; ciematā runāja, ka viņas māte esot no Oskilas vai tamlīdzīgas svešas zemes. Viņas mati taisni un gari krita pār pleciem kā melns ūdenskritums. Gedam meitene likās ļoti neglīta, taču viņam gribējās tai izpatikt, iegūt tās atzinību un apbrīnu, un šī vēlēšanās sarunas gaitā auga arvien lielāka. Meitene lika viņam izstāstīt visus savus miglas trikus, ar kuriem viņš bija atvairījis kargadiešu karotājus, un klausījās ar interesi un bijību, tomēr skaļi nesacīja neviena cildinājuma vārda. Drīz vien viņa pārgāja uz citu tematu. - Vai tu vari atsaukt pie sevis putnus un dzīvniekus? - viņa jautāja.
- Varu, - Geds atbildēja.
Viņš zināja, ka klintīs virs pļavas atrodas piekūna ligzda, un pasauca putnu vārdā. Putns atlidoja, tomēr nesēdās
Gedam uz rokas - acīmredzot to atturēja meitenes klātbūtne. Tas ieķērcās un, ar platajiem, robotajiem spārniem šķeldams gaisu, atkal pacēlās gaisā.
- Kā sauc burvību, ar ko tu piespiedi piekūnu lidot šurp?
- Izsaukšanas burvība.
- Vai tu vari izsaukt pie sevis arī mirušo garus?
Geds nodomāja, ka meitene zobojas par viņu, tāpēc ka piekūns nebija pilnīgi pakļāvies viņa saucienam. Izzobot sevi nu gan viņš neļaus! - Ja gribētu, tad varētu, — viņš mierīgi atbildēja.
- Vai tas nav ļoti grūti vai bīstami - izsaukt garus?
- Grūti — jā. Bet bīstami?... - Geds paraustīja plecus.
Šoreiz viņš gandrīz nešaubījās, ka meitenes acīs redzējis apbrīnu.
- Un vai tu proti pieburt mīlestību?
- Tā nav nekāda māksla.
- Pareizi, - meitene piekrita. - To var jebkura ciemata ragana. Bet vai tu proti pārvēršanas burvības? Vai vari pārvērst pats savu izskatu, kā burvji reizēm darot?
Geds atkal nesaprata, vai tikai meitene nezobojas par viņu, tāpēc atkal atbildēja: - Ja gribētu, tad varētu.
Meitene sāka lūgties, lai viņš par kaut ko pārvēršoties -par vanagu, bulli, ugunskuru vai koku — pēc savas patikas. Geds atvairījās ar īsiem, mīklainiem vārdiem, kādus palaikam lietoja viņa skolotājs, tomēr neprata klaji atteikt meitenes lūgumam; turklāt viņš pats nezināja, vai var ticēt saviem pārdrošajiem apgalvojumiem. Tāpēc Geds devās projām, teikdams, ka viņa skolotājs mags gaidot viņu atpakaļ, un nākamajā dienā uz šo pļavu vairs nenāca. Tomēr aiznākamajā dienā viņš atkal atnāca šurp, apgalvodams sev, ka jāsalasa pēc iespējas vairāk reto puķu, kamēr tās zied. Meitene bija jau priekšā, un viņi abi kailām kājām brida pa purvaino zāli, plūkdami lielos, baltos plīvureņu ziedus. Spīdēja pavasara saule, un meitene tērzēja ar Gedu tikpat nebēdīgi kā jebkura viņa dzimtā ciemata kazu gane. Viņa atkal iztaujāja Gedu par burvībām un platām acīm klausījās zēna stāstos, un Gedā atkal iedegās vēlme padižoties. Meitene pajautāja, vai Geds varētu parādīt kādu pārvēršanas burvību, un, kad viņš atvairījās, tā paskatījās uz viņu, atmezdama no pieres melnos matus, un noprasīja: - Vai tu baidies?
- Nē, es nebaidos.
Meitene mazliet augstprātīgi pasmaidīja un noteica: -Nu, varbūt tu esi par jaunu.
To Geds nevarēja paciest. Vārdos viņš neko daudz nesacīja, taču apņēmās pierādīt meitenei savas spējas. Pateicis, lai viņa atnākot rīt uz šo pašu pļavu, ja vēloties, Geds atsveicinājās un devās uz mājām. Viņa skolotājs šajā laikā vēl nebija atgriezies, un Geds devās taisni pie grāmatu plaukta un paņēma divas Zinību grāmatas, kuras Ogions viņa klātbūtnē nekad vēl nebija atvēris.
Viņš sāka meklēt pārvēršanas burvību, bet rūnu lasīšana viņam vēl padevās lēni, un daudz ko no lasītā viņš nespēja saprast, tāpēc nevarēja atrast meklēto. Šīs grāmatas bija ļoti vecas - Ogions tās bija ieguvis no sava skolotāja Heleta Viedā, un Helets pirms tam no savējā - no Peregalas maga, un tā arvien tālāk pagātnē līdz pat mītu laikiem. Raksts bija sīks un dīvains, un starp rindām redzami daudzu roku iesprausti labojumi un papildinājumi; visas šīs rokas bija sen pārvērtušās pīšļos. Tomēr šur tur Gedam izdevās lasīto saprast, un, visu laiku atcerēdamies meitenes jautājumus un zobgalības, viņš šķīra lappuses, līdz beidzot nokļuva tajā vietā, kur stāstīts par mirušo garu izsaukšanu.
Kamēr Geds to lasīja, svīzdams pār daudzajām rakstu zīmēm un simboliem, viņu pamazām pārņēma šausmas. Viņa acis kā piekaltas vērās lappusē, un viņš nespēja pacelt skatienu, iekams nebija izlasījis burvestības mācību līdz galam.
Pēc tam, pacēlis galvu, Geds ieraudzīja, ka mājā ir tumšs. Viņš bija lasījis tumsā bez jebkāda apgaismojuma. Tagad, paskatīdamies lejup uz grāmatu, viņš vairs nevarēja atšķirt rūnas citu 110 citas. Tomēr šausmu sajūta auga, tā šķita sastindzinājusi viņu un piekalusi pie krēsla. Gedam sala. Paskatījies atpakaļ pāri plecam, viņš blakus aizvērtajām durvīm ieraudzīja kaut kādu izplūdušu apveidu -neskaidru, ēnainu kamolu, kas melnēja tumšāks par apkārtējo tumsu. Sī ēna šķita sniedzamies pēc viņa, kaut ko čukstam, kaut ko saucam, bet vārdus Geds nevarēja saprast.
Durvis spēji atsprāga vaļā. Tajās parādījās liels cilvēka stāvs spoži baltas gaismas ielokā, un Geds izdzirda skaļu, bargu un pavēlošu balsi. Tumsa un čuksti izgaisa un pazuda.
Ari šausmas atkāpās Geda, tomēr viņš juta paniskas bailes, jo ienācējs bija Ogions: lielais mags stāvēja durvīs, spožas gaismas apmirdzēts, un turēja rokā ozola nūju, kas izstaroja baltu mirdzumu.
Neteicis ne vārda, mags pagāja Gedam garām, iededza gaismu un nolika grāmatas atpakaļ plauktā. Pēc tam, pagriezies pret zēnu, viņš sacīja:
- Tu nekad nedrīksti izmantot šo burvību, ja vien nav bīstami apdraudēts tavs spēks vai tava dzīvība. Vai tieši tās dēļ tu atvēri šīs grāmatas?
- Nē, skolotāj, - zēns nomurmināja un nokaunējies izstāstīja Ogionam, ko meklējis un kāpēc to darījis.
- Vai tu neatceries, ko es tev stāstīju - ka tās meitenes māte, valdnieka sieva, ir burve?
Ogions to patiesi reiz bija teicis, bet Geds tam toreiz netika pievērsis uzmanību, kaut gan tagad viņš jau zināja: Ogions nekad nesaka viņam neko bez nopietna iemesla.
- Arī pati meitene jau ir pa pusei burve. Ļoti iespējams, ka māte viņu sūtīja runāt ar tevi. Ļoti iespējams, ka tieši viņa atvēra grāmatu tajā lappusē, kuru tu lasīji. Tie spēki, kam viņa kalpo, ir citi spēki, nevis tie, kuriem kalpoju es: man nav zināmi viņas mērķi, taču es zinu, ka viņa man nevēl labu. Tagad klausies, ko es tev teikšu, Ged! Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka spēku ieskauj briesmas — tāpat kā gaismu ieskauj ēna? Burvju mākslas nav rotaļa, ko var spēlēt, lai izklaidētos vai izpelnītos uzslavu. Ielāgo: ikviens mūsu mākslas vārds vai darbs kalpo vai nu labajam, vai ļaunajam! Pirms tu runā vai rīkojies, tev vienmēr jāzina, kāda maksa par to būs jāmaksā!
Kaunā tvīkdams, Geds iesaucās: - Kā lai es visu to zinu, ja tu man neko nemāci? Kopš dzīvoju pie tevis, es neko neesmu ne darījis, ne redzējis, ne...
- Tagad tu kaut ko esi redzējis, - sacīja mags. - Tumsā pie durvīm, pirms manas ienākšanas.
Geds apklusa.
Ogions pietupās, salika pavardā malku un aizkūra uguni, jo māju bija pārņēmis saltums. Tad, nepieceldamies kājās, viņš teica: - Ged, mans jaunais piekūn, tu neesi piesaistīts nedz man, nedz manai mācībai. Nevis tu nāci pie manis, bet es gāju pie tevis. Tu vēl esi ļoti jauns, lai izdarītu izvēli, taču es nevaru lemt tavā vietā. Ja vēlies, es sūtīšu tevi uz Roukas salu, kur tiek apgūtas visas augstās mākslas. Tu iemācīsies jebkuru prasmi, kādu vēlēsies, jo tavs spēks ir liels. Pat lielāks nekā tavs lepnums — vismaz es tā ceru. Es labprāt paturētu tevi šeit, jo man ir tas, kā tev trūkst, taču pret tavu gribu es tevi nemēģināšu turēt. Tev jāizvēlas starp Re Albi un Rouku.
Geds stāvēja klusēdams un neziņas pārņemts. Viņš bija iemīlējis šo neparasto vīru Ogionu, kurš tika izdziedinājis viņu ar savu pieskārienu un kurš nepazina dusmu; Geds viņu mīlēja, bet nebija to apjautis līdz pat šim brīdim. Viņš paskatījās uz skursteņa kaktā nolikto ozola nūju, atcerējās tās spožumu, kas tumsā bija izkveldinājis ļaunumu, un vēlējās palikt kopā ar Ogionu, klejot ar viņu pa tāliem mežiem un mācīties klusēt. Tomēr Gedā kvēloja arī citas alkas, kuras viņš nespēja apspiest, - tieksme pēc slavas, vēlēšanās darboties. Ogiona ceļš uz burvju mākslu šķita ļoti garš, tā bija klusa, rāma taciņa, bet Geds ilgojās traukties līdzi jūras vējiem taisni uz Iekšjūru, uz Visgudro salu, kur gaiss virmo no burvestībām un visu brīnumu vidū pastaigājas arhimags.
- Skolotāj, - viņš teica, - es gribu doties uz Rouku.
Tā nu pēc dažām dienām saulainā pavasara rītā Ogions
kopā ar Gedu devās lejup pa stāvo ceļu no Pārkares klintīm līdz piecpadsmit jūdžu tālajai Gontas ostai. Tur, pie vārtiem ar izgrebtām pūķu galvām, Gontas pilsētas sargi sveicināja izcilo magu, nomezdamies uz ceļgala ar kailu zobenu rokās. Tie viņu pazina un parādīja viņam godu gan pēc prinča pavēles, gan pēc savas gribas, jo pirms desmit gadiem Ogions bija izglābis pilsētu no zemestrīces, kura būtu sagāzusi bagāto namu torņus un nosprostojusi Bruņuklinšu līča gultni ar akmeņu lavīnu. Ogions bija uzrunājis Gontas kalnu, pieklusinājis to un nomierinājis drebošās Pārkares klintis, kā dažs cits nomierina izbiedētu dzīvnieku. Geds bija dzirdējis šo stāstu, un tagad, redzēdams, kā bruņotie sargi metas ceļos viņa rāmā skolotāja priekšā, viņš to atcerējās atkal. Gandrīz vai ar bailēm viņš palūkojās augšup uz cilvēku, kurš bija apturējis zemestrīci, taču Ogiona seja bija tikpat mierīga kā vienmēr.
Viņi nogāja lejā līdz krastmalai, kur pretī steidzās ostas saimnieks, lai apsveiktu Ogionu un pavaicātu, ar ko var viņam pakalpot. Mags pateica, un vīrs tūlīt norādīja kuģi, kas dzīrās braukt uz Iekšjūru un varētu paņemt līdzi ari Gedu. - Ja viņš prot valdīt pār laiku, - ostas saimnieks teica, - varbūt tie viņu paņems par vēju saucēju. Viņiem uz kuģa nav neviena laikdara.
- Viņš māk mazliet darboties ar miglu, bet par jūras vējiem viņam nav nekādu zināšanu, - mags teica, saudzīgi uzlikdams roku Gedam uz pleca - Nemēģini nekādus trikus ar jūru un jūras vējiem, Zvirbuļvanag, jo tu vēl joprojām esi sauszemes cilvēks! Saimniek, kā sauc to kuģi?
- "Ēna" no Andradas ostas; tas ved uz Hortas pilsētu zvērādas un ziloņkaulu. Labs kuģis, meistar Ogion.
Kad mags izdzirdēja kuģa nosaukumu, viņa seja apmācās, tomēr viņš teica: — Lai notiek! Nodod šo ziņu Roukas skolas pārzinim, Zvirbuļvanag. Lai tev labs ceļavējš! Paliec sveiks!
Tā bija visa atvadīšanās. Ogions pagriezās un devās projām pa ielu, kas veda no krastmalas augšup kalnā. Geds palika stāvam viens un lūkojās pakaļ savam skolotājam.
- Nāc nu, zēn! - ostas saimnieks skubināja un devās lejup uz piekrastes molu, kur prombraukšanas gatavībā stāvēja "Ēna".
Var likties savādi, ka salā, kuras platums nav lielāks par piecdesmit jūdzēm, un ciematā zem klintīm, kas kopš mūžseniem laikiem lūkojas jūrā, zēns var izaugt par vīru, ne reizes neiekāpis laivā un neiemērcis roku sāļā ūdenī, taču tā ir īstenība. Zemkopis, kazu gans, govju gans, mednieks un amatnieks ir un paliek sauszemes cilvēki un okeānu uzlūko par sāļu un nedrošu jomu, ar ko viņiem nav nekā kopīga. Ciemats, kurš atrodas divu dienu gājuma attālumā no paša mājām, ir sveša zeme, un sala, kura atrodas dienas brauciena attālumā no pašu salas, ir tīrās baumas — miglā tīti kalni viņā ūdens malā, nevis cieta, stingra zeme, kuru min paša kājas.
Tāpēc Gedam, kurš nekad agrāk nebija nokāpis lejā no kalniem, Gontas osta izraisīja bijību un šķita brīnumu pilna - lielas mājas, akmenī cirsti torņi, krastmala ar piestātnēm, moliem, dokiem un pietauvošanās vietām, jūras osta, kurā ap pussimts laivu un galeru Šūpojās piekrastes ūdeņos vai gulēja, izvilktas malā labošanai un apgāztas ar dibenu uz augšu, vai ari snauda reidā ar saritinātām burām un aizsegtiem duļļiein; jūrnieki sasaucās svešādās izloksnēs, un krāvēji ar smagām nastām steidzās šurp turp gar mucām, kastēm, virvju rituļiem un airu kaudzēm; bārdaini tirgoņi kažokādu apmetņos klusi sarunājās, laipodami pa glumajiem krasta akmeņiem; zvejnieki cēla ārā no laivām lomu; mucenieki dimdināja, kuģu meistari klaudzināja, gliemežu pārdevēji dziedāja un kapteiņi klaigāja; un aiz tā visa pletās klusais, mirdzošais jūras līcis. Apžilbis, apdullis un apmulsis Geds sekoja ostas saimniekam uz plato doku, pie kura bija pietauvojusies "Ēna", un tur saimnieks sameklēja kuģa kapteini.
Viņi pārmija tikai dažus vārdus, un kapteinis piekrita ņemt Gedu līdzi savā ceļā, jo to bija lūdzis mags, un tad ostas saimnieks devās atpakaļ. "Ēnas" kapteinis bija resns liela auguma vīrs sarkanā apmetnī ar zvērādu apmali, kādas mēdza valkāt Andradas tiigoņi. Uz Gedu viņš pat nepaskatījās, tikai dimdošā balsī noprasīja: - Vai tu proti pakļaut laiku, zēn?
- Protu.
- Vai vari izsaukt vēju?
Gedam vajadzēja atbildēt noliedzoši, un kapteinis pieteica, lai viņš sameklējot sev kādu nomaļāku vietu un paliekot tur.
Tagad uz klāja nāca airētāji, jo kuģim pirms krēslas vajadzēja iziet reidā un līdz rītausmai peldēt līdzi bēguma straumei. Nomaļas vietas nekur nebija, bet Geds uzrāpās pēc iespējas augstāk uz pakaļgalā nokrautā, ādām pārsegtā kravas kalna un sēdēja tur, vērodams notiekošo. Airētāji, sīksti vīri ar varenām rokām, palēkdamies steidzās uz klāja, un krāvēji dimdinādami vēla no doka ūdens mucas, novietodami tās zem airētāju soliem. Pamatīgi būvētais kuģis, uzņēmis kravu, manāmi iegrima ūdenī, tomēr turpināja viegli šūpoties piekrastes viļņos, gatavs kuru katru brīdi doties ceļā. Tad stūrmanis ieņēma savu vietu kuģa pakaļgalā pa labi un pievērsa skatienu kapteinim, kurš stāvēja kuģa priekšgalā uz plankas; priekšgalu rotāja Andradas Vecā Pūķa galva. Kapteinis nodārdināja pavēles, "Ēna" tika atraisīta, un divas vilcējlaivas tauvā aizvilka to projām no dokiem. Tad kapteinis ieaurojās; - Duļļus vaļā! - un kuģa malās grabēdami izvietojās lielie airi, pa piecpadsmit katrā pusē. Airētāju spēcīgās muguras sāka vienmērīgi locīties, un jauns puisis, stāvēdams blakus kapteinim, ar bungām sita ritmu. Tagad kuģis, airu spārnots, slīdēja ar kaijas vieglumu, un pilsētas kņada un troksnis drīz palika tālu aizmugurē. Viņi izbrauca līča ūdeņu klusumā, un virs viņiem pacēlās Gontas kalna baltā galotne, kas šķita itin kā karājamies virs jūras. Kādā seklākā līcītī Bruņuklinšu dienvidpuses aizvējā tika izmests enkurs, un tur viņi pavadīja nakti.
Starp septiņdesmit kuģa apkalpes vīriem bija vairāki tikpat jauni puiši kā Geds, tomēr tie visi jau bija iecelti vīru kārtā. Šie puiši aicināja viņu uz kopīgu maltīti un izturējās draudzīgi, kaut gan viņu joki bija parupji un zobgalīgi. Protams, tie viņu sauca par Kazuganu, jo viņš bija no Gontas, tomēr asākas dzēlības nesekoja. Geds bija tikpat garš un spēcīgs kā citi piecpadsmitgadnieki un prata aši atsaukties gan uz labu vārdu, gan uz zobgalību, tāpēc drīz kļuva par savējo un jau pirmajā vakarā darīja to pašu, ko citi, turklāt mācījās viņu darbu. Tas kuģa saimniekiem bija pa prātam, jo dīkiem ceļotājiem uz klāja nebija vietas.
Pat apkalpei šeit tik tikko pietika vietas, un ērtību nebija nekādu — neapjumts kuģis, pārblīvēts ar kravu un braucējiem, - bet vai Gedam rūpēja ērtības? Nakti viņš pavadīja, atlaidies uz saritinātām ādām, kas bija iekrautas ziemeļu salās, un lūkojās pavasara zvaigznēs virs ostas ūdeņiem un piekrastes sīkajās gaismiņas, līdz iemiga ciešā miegā, un no rīta pamodās, jauna prieka pārņemts. Neilgi pirms rītausmas sākās paisums. Kuģis pacēla enkuru un rāmi izslīdēja cauri Bruņuklinšu līcim. Kad saullēkts Gontas
kalnu krāsoja sārtu, kuģis pacēla buras un devās pāri Gontas jūrai uz dienvidrietumiem.
Posmā starp Bāmiskas salu un Torhevenu pūta viegls ceļavējš, un otrajā dienā viņu priekšā parādījās Havnora -Lielā sala. Arhipelāga dvēsele. Trīs dienas viņi vēroja Hav-noras zaļos pakalnus, braukdami gar salas austrumu krastu, bet malā nepiestāja. Pagāja vēl daudz gadu, iekams Geds spēra kāju uz Šīs zemes un ieraudzīja Havnoras Lielās ostas baltos torņus pašā pasaules vidū.
Vienu nakti viņi aizvadīja Kembermutā, Vēja salas ziemeļu ostā, pēc tam pārgulēja pie nelielas pilsētiņas Fel-kvejas līcī; nākamajā dienā viņi apbrauca apkārt 0 salas ziemeļu ragam un iepeldēja Ebavnoras šaurumā. Tur viņi nolaida buras un ķērās pie airiem; abās pusēs visu laiku stiepās sauszeme, un netālu garām peldēja citi kuģi - lieli, un mazi, tirgoņu un preču kuģi; daži brauca ar neparastu kravu no Arējām robežsalām pēc gadiem ilga ceļojuma, citi lēkāja kā zvirbuļi no vienas Iekšjūras salas uz nākamo. Pagriezušies uz dienvidiem, viņi izpeldēja no pārpilnā šauruma, atstādami Havnoruaiz muguras, un turpināja ceļu staip divām glītām salām - Ārku un lljenu, ko rotāja daudzu pilsētu torņi un terases; pēc tam, lietum līstot un vējam arvien pieņemoties spēkā, kuģis sāka savu ceļu pāri Iekšjūrai pretī Roukas salai.
Naktī, kad vēja brāzmas pūta pavisam neganti, viņi nolaida lejā gan buras, gan mastu un visu nākamo dienu strādāja ar airiem. Garais kuģis stingri turējās viļņos un slaidi slīdēja uz priekšu, bet stūrmanis pakaļgalā pie garā stūres aira raudzījās lietū, kas kapāja jūru, un redzēja tikai un vienīgi lietu. Viņi brauca uz dienvidiem, magnēta bultiņas norādītajā virzienā, un zināja savu ceļu, taču nezināja, kādus ūdeņus šķērso. Geds dzirdēja vīrus runājam par sēkļiem Roukas ziemeļu pusē un par Borilu klintīm austrumos; citi apgalvoja, ka viņu kuģis droši vien esot krietni novirzījies no kursa un nokļuvis tukšajos ūdeņos uz dienvidiem no Kameri salas. Bet brāzmas joprojām pieņēmās un plosīja milzīgo viļņu malas lidojošās putu driskās, un viņi joprojām airēja dievidrietumu virzienā, vējam pūšot no aizmugures. Airēšanas periodi kļuva arvien īsāki, jo airēt tagad bija ļoti grūti; jaunākie puiši strādāja divatā ar vienu airi, un Geds palīdzēja visiem pēc kārtas, kā bija darījis jau kopš aizbraukšanas no Gontas. Kad vīri neairēja, tie smēla ūdeni, jo viļņi spēcīgi šļācās pāri bortam. Tā viņi cīnījās uz priekšu starp vēja dzītajiem viļņiem, kas izskatījās pēc kūpošām kalnu grēdām; salts lietus kapāja muguru, un bungas dimdēja cauri vētras troksnim kā dunoši sirdspuksti.
Viens no vīriem atnāca nomainīt Gedu pie aira un aizsūtīja viņu pie kapteiņa kuģa priekšgalā. Lietus straumēm tecēja kapteinim no apmetņa, bet viņš stāvēja stalts un nesatricināms kā pilna vīna muca. Paskatījies lejup uz Gedu, viņš jautāja:
- Vai tu vari apturēt šo vēju, puis?
— Nē, ser.
— Vai proti rīkoties ar metālu?
Jautājums nozīmēja: vai Geds spēj pavēlēt kompasa adatai norādīt ceļu uz Rouku, piespiežot magnētu vērsties nevis uz ziemeļiem, bet piemēroties braucēju vajadzībai. Šī prasme bija jūrasmeistaru noslēpums, un Gedam atkal vajadzēja atbildēt noliedzoši.
- Nu tad tev Horttaunā vajadzēs meklēt citu kuģi, kas tevi var aizvest atpakaļ uz Rouku. Roukai tagad jābūt no mums uz rietumiem, un pa šādu jūru tur nokļūt var vienīgi ar burvības palīdzību. Mums jāturas uz dienvidiem.
Gedam tas nepatika, jo viņš bija dzirdējis jūmiekus runājam par Horttaunu - tajā neesot nekādu likumu, tur valdot ļauni spēki, cilvēki nereti tiekot sagūstīti un aizvesti verdzībā uz Dienvidu robežsalām. Atgriezies vecajā vietā, Geds turpināja airēt blakus savam ceļabiedram, plecīgam
Andradas puisim; viņš dzirdēja vienmuļo bungu ritmu un kuģa pakaļgalā uz āķa redzēja gaismekli, kas raidīja lietainajā krēslā samocītus gaismas stariņus, zibsnījot un dziestot starp vēja brāzmām. Kad vien smagie airu vēzieni ļāva, Geds raidīja skatienus uz rietumu pusi. Un, kad kuģis pacēlās augstas bangas virsotnē, viņš uz īsu brīdi virs tumšā, putojošā ūdens saskatīja gaismu mākoņu starpā: varbūt tas bija pēdējais saulrieta gaišums, taču tad tam vajadzēja būt sarkanīgam - bet tur spīdēja dzidra gaisma.
Otrs airētājs to nebija pamanījis, bet Geds skaļi pavēstīja par redzēto pārējiem. Kad kuģis atkiil pacēlās viļņa virsotnē, stūrmanis cieši ieskatījās rietumu pamalē, un šoreiz gaismu redzēja gan viņš, gan Geds, tomēr viņš atkliedza, ka tā esot tikai rietošā saule. Tad Geds pasauca vienu no puišiem, kuri smēla ūdeni, lai tas bridi atnākot viņa vietā pie aira, un vēlreiz pa piekrauto eju starp airsoliem devās uz kuģa priekšgalu, kur, cieši pieķēries izgrebtajai galvai, lainepār-lidotu pāri bortam, uzsauca kapteinim: - Kungs! Tur tā gaisma pa kreisi ir Roukas sala!
- Es nekādu gaismu neredzēju, - kapteinis nodārdināja atbildi, bet tieši tajā brīdī Geds izstiepa roku, un tagad visi redzēja rietumu pusē virs versmojošās, putainās jūras iespīdamies dzidru, spožu gaismu.
Nevis pasažiera dēļ, bet tādēļ, lai glābtu savu kuģi no vētras briesmām, kapteinis tūlīt uzkliedza stūrmanim, lai tas virzot kuģi uz rietumiem pretī gaismai. Tomēr viņš sacīja Gedam: - Zēn, tu runā kā jūrasmeistars, bet es tevi brīdinu: ja tu šajā vētrā mums rādīsi nepareizu ceļu, es tevi pārsviedīšu pāri bortam, lai tu pats peldi uz savu Rouku!
Tagad vējš vairs nepūta no muguras, bet vajadzēja airēt tam šķērsām, un tas nebija viegli: sānu bangas visu laiku virzīja kuģi uz dienvidiem no jaunuzņemtā kursa, mētāja to un tik pamatīgi pielēja ar ūdeni, ka smelt vajadzēja bez pārtraukuma, un airētājiem bija jāuzmanās, lai kuģa svaidīšanās neizceltu airus no ūdens tieši spēcīga vilciena brīdī un tādējādi nenogāztu viņus visus gar zemi. Negaisa mākoņi darīja apkārtni gandrīz pavisam tumšu, tomēr laiku pa laikam viņi atkal ieraudzīja rietumos gaismu, kas palīdzēja saglabāt pareizo virzienu, viņiem cīnoties uz priekšu. Beidzot vējš mazliet pierima, un gaisma priekšā kļuva spožāka. Vīri airēdami izbrauca itin kā cauri priekškaram - brīdī starp diviem airu vilcieniem kuģis pēkšņi izkļuva no vētras un iepeldēja mierīgā ūdenī, kur jūru un debesis apspīdēja norietējušās saules sārtums. Aiz baltajām viļņu putām viņi netālu priekšā ieraudzīja augstu, apaļu, zaļu kalnu, zem kura blakus nelielam līcim pletās pilsēta; krastā noenkurotās laivas un kuģi pavisam mierīgi šūpojās rāmajos ūdeņos.
Stūrmanis, atspiedies uz garā stūres aira, pagrieza galvu un uzsauca: — Kaptein! Vai tā ir īsta zeme vai burvestība?
- Ieturi kursu, tu muļķagalva! Airējiet, nīkuļi! Tas ir Tvila līcis un Roukas pakalns, un to pazīst katrs nejēga! Airējiet!
Bungu vienmuļās rīboņas pavadīti, viņi gurdi aizīrās līdz līcim. Tur ūdens bija pavisam rāms, un no pilsētas varēja dzirdēt cilvēku balsis un zvanu skaņas, un tikai tālumā vēl apslāpēti šņāca un trakoja sabangotā jūra. Ziemeļos, austrumos un dienvidos jūdzes attālumā no salas gūzmējās tumši mākoņi. Bet virs Roukas salas dzidrās un rāmās debesis mirdzēja spožas zvaigznes.
3. Burvju skola
To nakti Geds vēl pārgulēja uz "Ēnas" klāja, bet agri no rīta viņš atvadījās no saviem jaunajiem jūrasbiedriem un, draudzīgu vēlējumu un klaigu pavadīts, devās uz krastu. Tvilas pilsētiņa nav liela, un nedaudzās augstās mājas, cieši sadrūzmējušās cita pie citas, aizņem dažas šauras, stāvas ielas. Tomēr Gedam tā šķita liela pilsēta, un, nezinādams, kurp doties, viņš pajautāja pirmajam pretimnācējam, kur varētu meklēt Roukas skolas pārzini. Vīrietis viņu iesāņus nopētīja, tad atbildēja: - Gudrajam nav jāvaicā, bet muļķis taujā veltīgi, - un aizgāja savu ceļu. Geds devās augšup kalnā, līdz nokļuva Četrstūrveida laukumā, kuru no trim pusēm ieskāva ēkas ar slīpiem, pelēkiem jumtiem, bet gar ceturto malu stiepās kādas lielas celtnes siena; nedaudzie mazie lodziņi tajā atradās augstāk nekā pārējo māju skursteņi, tā bija būvēta no milzīgiem, pelēkiem akmens bluķiem un izskatījās pēc cietokšņa vai pils. Laukumā, šīs sienas pakājē, slējās tirgus būdas, gar kurām staigāja diezgan daudz cilvēku. Geds uzdeva savu jautājumu kādai vecai sievietei ar gliemeņu grozu, un tā atbildēja: - Pārzini ne vienmēr var atrast tur, kur viņš ir, bet reizēm izdodas sastapt tur, kur viņa nav, - un devās tālāk, klaigājot daudzinādama savu preci.
Lielās ēkas sienā netālu no stūra bija redzamas mazas, neizskatīgas koka durtiņas. Piegājis pie tām, Geds
skaļi pieklaudzināja. Durvis atvēra vecs vīrs, un Geds teica:
- Man līdzi ir vēstule no Gontas maga Ogiona Roukas skolas pārzinim. Es gribu satikt pārzini, bet negribu vairs klausīties mīklas un zobgalības!
- Skola ir šeit, - vecais vīrs laipni sacīja. - Es esmu durvju saīgs. Nāc iekšā, ja vari!
Geds paspēra soli uz priekšu. Viņš domāja, ka ir pārkāpis pāl i slieksnim, tomēr izrādījās, ka viņš joprojām stāv āipusē uz ietves tāpat kā iepriekš.
Geds vēlreiz spēra soli uz priekšu un vēlreiz palika stāvam aiz durvīm. Durvju sargs no iekšpuses vēroja viņu ar laipnu skatienu.
Geds jutās drīzāk saniknots nekā apmulsis, jo domāja, ka atkal tiek izsmiets. Ar balss un rokas palīdzību viņš veica Atvēršanas burvību, ko krietni sen viņam bija iemācījusi tante; tā bija pati sarežģītākā prasme vecās sievas mākslu klāstā, un Geds to veica meistarīgi. Taču tā bija tikai nieka zintnieces burvība un nemaz neietekmēja spēku, kas sargāja šīs durvis.
Kad šis mēģinājums neizdevās, Geds labu brīdi stāvēja un domāja. Beidzot viņš paskatījās uz veco vīru, kurš gaidīja iekšpusē. — Es nevaru ieiet bez jūsu palīdzības, - Geds negribīgi teica.
- Pasaki savu vārdu! - aicināja durvju sargs.
Geds atkal labu brīdi stāvēja klusēdams, jo cilvēks nekad skaļi nenosauc savu īsto vārdu, ja vien netiek apdraudēts kaut kas dārgāks par viņa dzīvību.
- Es esmu Geds, - viņš skaļi teica. Tad, paspēris soli uz priekšu, viņš iegāja pa atvērtajām durvīm. Taču, kaut gan gaisma krita Gedam no muguras, viņam šķita, ka cieši pa pēdām seko kāda ēna.
Pagriezdamies Geds turklāt ievēroja, ka durvju arka, cauri kurai viņš bija izgājis, nav no vienkārša koka, kā bija licies sākumā, bet no ziloņkaula un bez jebkādiem salai dūmiem vai šuvēm; vēlāk viņš uzzināja, ka tā izgrebta no Lielā Pūķa zoba. Durvis, kuras vecais virs aizvēra aiz viņa, bija veidotas no pulēta raga, kam cauri spīdēja blāva dienasgaisma, un to iekšpusē bija izgrebts Tūkstošlapu koks.
- Esi sveicināts šajā namā, zēn! - teica durvju sargs un, vairāk neko nesacījis, sāka vest Gedu pa daudziem gaiteņiem un zālēm, līdz abi nonāca kādā iekšējā pagalmā; ēkas ārsienas Šķita palikušas pavisam tālu. Daļu pagalma sedza akmens plātnes, bet jumta virs galvas nebija, un zālienā starp jauniem kokiem saulē dzirkstīja strūklaka. Tur Geds kādu laiku gaidīja, palicis viens. Viņš stāvēja nekustēdamies, un sirds viņam strauji dauzījās, jo viņam šķita, ka te apkārt jūtama neredzamu garu un spēku darbība, un viņš zināja, ka šī vieta būvēta ne vien no akmens, bet ari no burvībām, kas stiprākas par akmeni. Geds atradās Visgudro nama visdziļākajā iekštelpā, kas bija atvērta debesīm. Tad piepeši viņš apjauta, ka caur strūkkikas krītošajiem ūdeņiem viņu vēro kāds balti tērpies vīrietis.
Kad viņu skatieni sastapās, koka zaros iedziedājās putns. Tajā brīdī Geds saprata putna dziesmu un krītošā ūdens valodu strūklakas baseinā, mākoņu apveidus, sākumu un galu vējam, kas trisināja koku lapas; j^aneklim šķita, ka viņš pats kļuvis par saulesgaismas izrunātu vārdu.
Tad šis brīdis pagāja, un Geds un visa pasaule kļuva tādi p;iši kā iepriekš. Viņš devās uz priekšu, lai nomestos uz ceļgala arhimaga priekšā un pasniegtu tam Ogiona rakstīto vēstuli.
Arhimags Nemmerls, Roukas skolas pārzinis, bija vecs vīrs - runāja, ka vecāks par visiem tobrīd dzīvajiem. Balss viņam drebēja kā putnam, kad viņš laipni apsveica Gedu. Mati, bārda un apmetnis viņam bija balti, un izskatījās, ka lēnais gadu ritums izvilinājis no viņa visu tumšo un smago, atstādams veco vīru baltu un gludu kā gadsimtiem ilgi upē pludinātu koku. - Manas acis ir vecas, un es nevaru izlasīt.
Tā nu Geds sāka burtot un lasīt skaļi Ogioua rakstītās hardiešu rūnas, un ziņa bija šāda: "Lord Nemmerl! Es tev nosūtu audzēkni, kas kļūs par dižāko Gontas burvi, ja vien pūtīs labs ceļavējš." Vēstule bija parakstīta nevis ar Ogiona īsto vārdu, kuru Geds joprojām nezināja, bet ar Ogiona rūnu zīmi - Aizvērto Muti.
- Tevi ir atsūtījis viņš, kas spēj savaldīt zemestrīci, un par to esi divkārt sveicināts! Jaunais Ogions, kas šeit ieradās no Gontas, man vienmēr bijis mīļš. Pastāsti man tagad par savu braucienu, zēn, - kādas jūras izbrauci, kādas zīmes redzēji?
- Brauciens bija veiksmīgs, tikai vakar mūs pārsteidza vētra, kungs.
- Ar kādu kuģi tu atbrauci?
- Ar "Ēnu", kravas kuģi no Andradas.
- Pēc kā gribas tu nokļuvi šeit?
- Pats pēc savas gribas.
Arhimags palūkojās uz Gedu, tad novērsās un sāka runāt valodā, kuru Geds nesaprata; viņš murmināja kā ļoti vecs vīrs, kura prāts izkaisīts daudzos garos gados un daudzās jūras salās. Tomēr šo neskaidro skaņu virknē bija dzirdami vārdi, kurus tika dziedājis putns un Čukstējis krītošais ūdens. Tie nebija burvības vārdi, tomēr vecā vīra balsī jautās spēks, kas pārņēma visas Geda domas, un īsu brīdi apmulsušajam jauneklim likās, ka viņš redz sevi stāvam vienu starp ēnām svešādā, tuksnesīgā plašumā. Taču visu laiku viņš bija tepat, saulainā pagalma vidū, kur blakus čaloja krītošais strūklakas ūdens.
Pāri akmens terasei un zālienam tuvojās liels, melns putns - Oskilas krauklis. Pienācis arhimagam pavisam klāt, tas apstājās un, izslējis viscaur melno, aso knābi, iesāņus paskatījās uz Gedu ar apaļajām, akmentiņiem līdzīgajām acīm. Tad tas trīs reizes piesita ar knābi baltajai nūjai, uz kuras balstījās Nemmerls, un vecais burvis, pārtraucis muracīm. Tad tas trīs reizes piesita ar knābi baltajai nūjai, uz kuras balstījās Nemmerls, un vecais burvis, pārtraucis murmināt, pasmaidīja - Skrien parotaļāties, zēn! - viņš beidzot sacīja Gedam gluži kā mazam bērnam. Geds atkal nometās viņa priekšā uz viena ceļgala. Kad viņš piecēlās, arhimaga vairs nebija. Zālē stāvēja tikai krauklis, vērodams jaunatnācēju, un tā knābis joprojām bija izsliets tā, it kā putns grasītos knābt izgaisušajai nūjai.
Krauklis ierunājās, un Geds sprieda, ka tā varētu būt oskiliešu valoda -
-
Geds pagriezās, lai dotos projām no pagalma taču nezināja, kurp iet. Velvētajā durvju ailē viņš sastapās ar gara auguma jaunekli, kurš, palocīdams galvu, viņu ļoti galanti sveicināja. - Mani sauc Kristāls, Envita dēls, un es nāku no Eolga valstības Havnoras salā. Šodien man uzticēts tev pakalpot - izvadāt pa Lielo namu un, atbilstoši savām spējām, atbildēt uz taviem jautājumiem. Saki, kā man tevi uzrunāt?
Taču Gedam - kalnu ciemata zēnam, kurš nekad nebija uzturējies starp bagātiem tirgoņiem un augstmaņiem, — šķita, ka šis puisis ar savu izsmalcināto runasveidu un manierēm viņu vienkārši izsmej. - Mani sauc par Zvirbuļ-vanagu, - viņš īsi atbildēja.
Puisis brīdi klusēja itin kā gaidīdams vēl kādu pieklājīgāku piebildi, bet, kad tāda nesekoja, izslēja plecus un mazliet aizgriezās. Viņš bija divus vai trīs gadus vecāks par Gedu, ļoti garš, un viņa stāja un kustības bija tādas kā iestudēti graciozas (kā dejotājam, nodomāja Geds). Mugurā viņam bija pelēks apmetnis ar nolaistu kapuci. Vispirms viņš aizveda Gedu uz ģērbtuvi, kur tas, būdams tagad skolas audzēknis, varēja izmeklēt sev piemērotu apmetni un jebkādu citu apģērbu, ko varētu ievājadzēties. Kad viņš uzvilka
izraudzīto tumši pelēko apmetni. Kristāls teica: - Tagad tu esi viens no mums.
Kristāls runādams mēdza tik tikko jaušami smaidīt, un Gedam tāpēc likās, ka laipnajos vārdos slēpjas izsmiekls.
- Vai apģērbs dara par magu? - viņš īgni noprasīja.
- Nē, - vecākais biedrs atbildēja. - Bet es esmu dzirdējis, ka manieres gan darot par vīru. Kurp iesim tālāk?
- Kurp tu vēlies. Es Šo namu nepazīstu.
Kristāls sāka vadāt viņu pa Lielā nama gaiteņiem, izrādīdams iekšējos pagalmus, zāles, Plauktu istabu, kurā glabājās zinību grāmatas un rūnu sējumi, lielo Kamīna zāli, kurā svinību dienās mēdza sapulcēties visa skola; pēc tam viņš uzveda Gedu augšstāvā, kur Sarādīja torņus un jumta istabas — nelielus kambarīšus, kuros nakšņoja skolotāji un audzēkņi. Geda istaba bija Dienvidu tornī, un tās logs pavēra skatu lejup uz Tvilas pilsētiņas māju stāvajiem jumtiem, kas pletās līdz pat jūrai. Tāpat kā pārējās gujamtelpās šeit nebija nekādu mēbeļu, tikai salmiem piebāzts matracis vienā kaktā.
- Mēs šeit dzīvojam ļoti pieticīgi, - sacīja Kristāls.
- Bet es ceru, ka tev pret to nebūs iebildumu.
- Pie tā es esmu pieradis. — Pēc brīža, cenzdamies parādīt, ka ir līdzvērtīgs pretinieks šim smalkajam, lepnīgajam jauneklim, Geds piebilda: - Tu gan diez vai biji pieradis, kad pirmoreiz atbrauci uz šejieni.
Kristāls paskatījās uz Gedu, un viņa skatiens bez vārdiem teica: "Ko tu vari zināt par to, pie kā esmu vai neesmu pieradis es, Eolga valstības valdnieka dēls no Havnoras salas?" Bet skaļi Kristāls tikai sacīja: - Tagad iesim uz šo pusi!
Kamēr viņi staigāja pa augšstāvu, bija noskanējis gongs, un vajadzēja doties lejā uz ēdamzāli, kur pie Garā galda pusdienas ieturēja apmēram simts vai pat vairāk zēnu un jaunu vīriešu. Katrs pats gāja pakaļ ēdienam pie lūkām līdzīgiem lodziņiem, uz kuru apmalēm bija noliktas lielas kūpoša ēdiena bļodas; audzēkņi no tām piepildīja šķīvjus, pie reizes pamanīdamies pajokot ar ķēkšām, kas lodziņu viņā pusē darbojās pa virtuvi, un devās atpakaļ pie Garā galda, kur varēja sēsties pēc patikas jebkurā brīvajā vietā.
- Pie šī galda vienmēr pietiekot vietas visiem, lai cik ēdāju būtu vienlaikus sanākuši, - Kristāls paskaidroja Gedam. Te patiešām pietika vietas gan daudziem trokšņainu zēnu pulciņiem, kas vienlaikus sparīgi tiesāja maltīti un sarunājās, gan vecākiem vīriem, kuri klusi sēdēja pa vienam vai divatā ar nopietnām, dompilnām izteiksmēm sejās, it kā tiem būtu ļoti daudz, ko pārdomāt. Kristāls apsēdināja Gedu blakus druknam, plecīgam puisim, vārdā Vīķis, kurš runāja maz, bet cītīgi tiesāja ēdienu. Viņa valodā jautās Austrumu robežsalu akcents, un viņa āda bija ļoti tumša -nevis sarkanbrūna kā Gedam, Kristālam un vairumam Arhipelāga iedzīvotāju, bet brūngani melna. Viņš izskatījās vienkāršs puisis bez uzspodrinātām manierēm. Pabeidzis ēst, viņš kaut ko noņurdēja par pusdienām, bet tad pagriezās pret Gedu un teica: - Vismaz maltīte šeit nav ilūzija kā daudz kas cits - tā paliek ribās! - Geds īsti nesaprata, ko viņš ar to grib sacīt, taču juta pret puisi tādas kā simpātijas un nopriecājās, kad tas pēc maltītes palika kopā ar viņiem.
Viņi devās lejā no kalna uz pilsētu, lai Geds iemācītos atrast ceļu. Tvilas nedaudzās ieliņas bija īsas, taču līkumotas un greizas, un tajās viegli varēja apmaldīties. Šī bija dīvaina pilsēta, un tajā dzīvoja dīvaini cilvēki - tāpat kā citur te mājoja zvejnieki, strādnieki un amatnieki, bet visi viņi bija tik pieraduši pie burvestībām, kas Visgudro salā allaž vērpjas gaisā, ka paši šķita gandrīz tādi kā burvji. Viņi sarunājās mīklās (kā Geds jau bija pārliecinājies) un nemēdza apmulst, redzot, ka zēns piepeši pārvēršas par zivi vai kāda māja paceļas gaisā; viņi zināja, ka tā ir kārtēja
skolas puiku nerātnība, un mierīgi turpināja pazolēt apavus vai cirst jērgaļu.
Zēni pagāja garām Aizmugures durvīm un Lielā nama dārziem un pa koka tiltu šķērsoja dzidro, straujo Tvilbemu; pēc tam cauri mežiem un ganībām viņi devās uz ziemeļu pusi. Taka vijās augšup kalnā. Viņi gāja gurām ozolu birzīm, kurās biezēja tumšas ēnas, par spīti spožajai saulei. Netālu pa kreisi pletās birzs, ko Geds nekādi nespēja skaidri saskatīt. Taka nekur īsti nesniedzās līdz birzs malai, kaut ari visu laiku šķita tai tuvojamies. Viņš pat nevarēja saprast, kādi koki aug tajā. Vīķis ievēroja viņa skatienu un klusi teica: - Tā ir Mūžīgā birzs. Tajā mēs pagaidām nevaram ieiet...
Tveicīgajās, saules piekarsētajās ganībās ziedēja dzeltenas puķes. — Dzirkstelenes, — sacīja Kristāls. - Tās aug tur, kur vējš izkaisīja degošās Iljenas pelnus toreiz, kad Errets-Akbe aizstāvēja Iekšējās salas pret Ugunsvaldnieku. - Viņš uzpūta dvašu kādai pārziedējušai puķes galviņai, un atrautās sēklas aizlidoja līdzi vēja pūsmai kā ugunskura dzirksteles saulē.
Taka veda viņus augšup un meta līkumu apkārt lielam, zaļam pakalnam; tas bija apaļš un kails, un Geds to bija redzējis no kuģa, kad viņi iebrauca Roukas salas apburtajos ūdeņos. Kalna pakājē Kristāls apstājās.
- Savās mājās Havnorā es daudz tiku dzirdējis par allaž cildinātajām gontiešu burvībām, un man jau sen ir gribējies redzēt tās savām acīm. Te nu mums ir gontietis, un mēs stāvam pie Roukas pakalna, kura saknes sniedzas līdz zemes vidienei. Šeit visas burvības ir īpaši spēcīgas. Parādi mums kādu triku, Zvirbuļvanag! Parādi, kā to dara jūsējie!
Apmulsis un iztrūcies Geds klusēja.
- Vēlāk, Kristai, - Vīķis savā rāmajā balsī teica. - Lai viņš drusku iejūtas.
- Viņam irvai nu prasme vai spēks, citādi durvju sargs viņu nebūtu laidis iekšā. Kāpēc lai viņš mums to neparādītu tūlīt pat? Vai ne, Zvirbuļvanag?
- Man ir gan prasme, gan spēks, - Geds teica. - Paskaidro tikai, par ko tu runā!
- Par ilūzijām, protams, - par trikiem, šķietamības spēlēm. Re, tā!
Pastiepis pirkstu. Kristāls izrunāja vairākus svešādus vārdus, un tur, kurp viņš rādīja, kalna nogāzē starp zaļajiem zāles puduriem sāka tecēt sīka urdziņa; tā auga arvien lielāka, pārtapa avotā, un pakalna nogāzi lejup plūda plata straume. Geds iemērca roku ūdenī, un tas bija slapjš; viņš to padzērās, un tas bija vēss. Un tomēr tas neremdināja slāpes, jo bija tikai ilūzija. Pateicis citu vārdu. Kristāls apturēja ūdeni, un zāles puduri atkal sausi šūpojās saulesgaismā.
- Un tagad tu, Vīķi, - viņš teica ar savu rāmo smaidu.
Vīķis pakasīja pakausi un izskatījās saīdzis, tomēr paņēma saujā zemi un, kaut ko neskanīgi dziedādams, sāka to mīcīt un veidot ar saviem tumšajiem pirkstiem; viņš to spaidīja un glāstīja, līdz tā pēkšņi kļuva par sīku radību, līdzīgu mēsluvabolei vai pūkainai mušai, dūkdama aizlidoja pāri Roukas pakalnam un piizuda tālumā.
Geds satriekts noskatījās tai pakaļ. Un ko prot viņš, ja neņem vērā nenozīmīgas ciemata burvestības — vārdus, ar ko sasaukt kopā kazas, likvidēt kārpas, pārvietot nastas vai salāpīt katlus?
- Tādus trikus es nerādu, - viņš teica. Vīķim ar to pietika, un viņš devās tālāk, bet Kristāls nerimās: - Kāpēc ne?
- Burvju mākslas nav nekāda rotaļa. Mēs, gontieši. ar tām nespēlējamies, lai izklaidētos vai nopelnītu uzslavu, -Geds lepnīgi atbildēja.
- Kādēļ tad jūs ar tām spēlējaties? - Kristāls taujāja.
- Naudas dēļ? _
- Nē! - Tomēr Geds nespēja izdomāt vēl kādu atbildi, lai slēptu savu neprasmi un saglābtu lepnumu. Kristāls labsirdīgi iesmējās un devās tālāk apkārt Roukas pakalnam. Geds sekoja sadrūmis un aizkaitināts, jo zināja, ka ir izturējies ļoti muļķīgi, un vainoja pie tā Kristālu.
Naktī, kad viņš, apmetni ietinies, gulēja savā aukstajā, tumšajā akmens cellē uz matrača, Roukas Lielā nama mēmajā klusumā, viņu arvien vairāk pārņēma šīs vietas dīvainā svešatnība un domas par šeit īstenotajām buršanām un burvestībām. Visapkārt valdīja melna tumsa, un Gedu sagrāba bailes. Viņš vēlējās atrasties jebkur citur, tikai ne Šeit, Roukas salā. Bet tad durvis parādījās Vīķis, kuram virs galvas blāvoja maza, zilgana burvju gaismas lodīte, apgaismodama ceļu, un apvaicājās, vai varot ienākt pie Geda un brītiņu parunāties. Iztaujājis Gedu par Gontu, viņš ar sirsnību sāka stāstīt pats par savu mājvietu Austrumu robežsalās un atcerējās, kā vakaros vēji nes pāri rāmajai jūrai daudzo pavardu dūmus starp mazajām saliņām, kurām ir dīvaini nosaukumi: Korpa, Kopa un Holpa, Venveja un Vemiša, Ifiša, Kopiša un Snega. Gribēdams parādīt Gedam to izvietojumu, viņš ar pirkstu uzvilka salu apveidus uz grīdas akmens plātnēm, un iezīmētās līnijas uz brīdi bāli iemirgojās kā uzvilktas ar sudraba irbuli, tad atkal izgaisa. Vīķis bija mācījies šajā skolā jau trīs gadus, un drīz viņam vajadzēja kļūt par pilntiesīgu burvi; par sīkām burvju mākslām viņš īpaši vispār nedomāja, tāpat kā putns nedomā par savu lidojumu. Taču viņam piemita lielāka, iedzimta prasme - iejūtības un laipnības māksla. Gan tovakar, gan visas turpmākās dienas viņš dāvāja Gedam savu draudzību, un Geds varēja vienīgi atbildēt ar to pašu.
Tomēr Vīķis izturējās draudzīgi arī pret Kristālu, kurš toreiz, pirmajā dienā, Roukas pakalnā bija licis Gedam justies kā pēdējam muļķim. Geds to nespēja aizmirst, un šķiet, ka to nespēja ari Kristāls, kurš ar viņu vienmēr sarunājas laipnā balsī un ar zobgalīgu smaidu. Gcda lepnums nevarēja samierināties ar šādu tēvišķu noniecinājumu. Viņš zvērēja, ka pierādīs Kristālam - un visiem pārējiem, kuru vidū Kristāls šķita tāds kā vadonis, - cik liels īstenībā ir viņa spēks; jā, kādu dienu viņš to pierādīs. Jo neviens no šiem visiem, lai kādus trikus tie būtu iemācījušies, nebija spējis ar savas burvības spēku izglābt veselu ciematu. Ne par vienu citu Ogions nebija rakstījis: viņš būs Gontas izcilākais burvis.
Tā nu, cenzdamies dziedēt aizskarto lepnumu, Geds visu gribasspēku veltīja uzdotajam darbam, mācībām un mākslām, pagātnes gudrībām un prasmēm, ko mācīja pelēkos apmetņos tērptie Roukas skolotāji — Deviņi maģistri.
Ik dienas viņš noteiktu laiku mācījās maģistra Dziesminieka vadībā, apgūdams "Varoņu brīnumdarbus” un "Gudrības dziedājumus" un sākdams ar pašu senāko no visām dziesmām - ar "Ea zemes radīšanu". Pēc tam viņš kopā ar duci citu puišu Vēju maģistra vadībā vingrinājās vēju un laika pakļaušanas mākslā. Daudz saulainu pavasara un agrīnās vasaras dienu viņi pavadīja Roukas līcī mazās laiviņās, mācīdamies stūrēt ar vārda palīdzību, pieklusināt viļņus, sarunāties ar pasaules vējiem un uzburt magvēju. Tās ir ļoti sarežģītas mākslas, un Geds nereti dabūja belzienu pa galvu ar kustīgo klīverkoku, kad laiva piepeši apsviedās uz pretējo pusi, jo vējš negaidot bija sācis pūst no aizmugures; citreiz gadījās, ka viņa laiva saduras ar citu, kaut gan to starpā, šķiet, bija viss plašais līcis; vēl citkārt visi trīs puiši no viņa laivas pēkšņi attapās ķepurojamies ūdenī, jo laivu bija apgāzis milzīgs, neparedzēts vilnis. Citas dienas pagāja rāmākos pārgājienos kopā ar Zāļu maģistru, kurš mācīja viņiem augu valstības ziņas un noslēpumus, un Veiklības maģistru vadībā viņi apguva trikus un žonglēšanas mākslu, kā arī vienkāršākas pārvēršanas burvības.
Visās Šajās apmācībās Geds parādīja lielu atjautību un spējas un jau pēc mēneša bija ticis priekšā tiem, kuri Roukas skolā mācījās veselu gadu. Sevišķi viegli viņam padevās ilūziju triki - tā vien šķita, ka viņš tos zinājis jau kopš dzimšanas un tagad vajadzējis tikai atsvaidzināt atmiņu. Veiklības maģistrs bija laipns un omulīgs večuks un nekad nebeidza priecāties par skaistumu un atjautību, kas slēpās viņa mācītajās prasmēs. Geds drīz vairs nejuta nekādu baiļu no viņa un droši lūdza parādīt tādu vai citādu burvestību, un vecais vīrs ikreiz pasmaidīja un parādīja viņam gribēto. Bet tad kādu dienu, gribēdams beidzot atstāt Kristālu kaunā, Geds sacīja Veiklības maģistram Šķituma pagalmā: — Skolotāj, visas šīs burvības ir līdzīgas cita citai; ja zina vienu, tad zina ari pārējās. Un, līdzko buršana galā, ilūzija pazūd. Lūk, ja es, piemēram, pārvēršu oli par dimantu... — un viņš to izdarīja, pateicis vārdu un pagrozījis rokas locītavu, — kas jādara, lai šis dimants paliktu dimants? Kā iespējams pārvēršanas burvību padarīt nemainīgu un ilgstošu?
Veiklības maģistrs paskatījās uz dārgakmeni, kas laistījās Geda plaukstā spožs kā trofeja no pūķa mantnīcas. Vecais meistars nomurmināja vienu vārdu: —
- Daļiņa akmens, no kā veidota Roukas sala, daļiņa sauszemes, uz kuras dzīvo cilvēki. Tas ir tas, kas ir. Daļiņa pasaules. Ar ilūziju pārvērtību var likt tam izskatīties kā dimantam - vai kā puķei, mušai, acij vai liesmai... - Akmens viņa plaukstā zibēdams mainīja apveidus pēc katra izrunātā vārda un beigās atkal kļuva par oli. - Bet tā ir tikai šķietamība. Ilūzija piekrāpj skatītāja jutekļus, liek viņam redzēt, dzirdēt un just, ka lieta kļuvusi citāda. Bet lieta nemainās. Lai pārvērstu šo akmeni par dimantu, ir jāmaina tā patiesais vārds. Un to darīt, dēls, - kaut vai niecīgai pasaules daļiņai - nozīmē mainīt pasauli. Tas ir iespējams. Tas patiešām ir iespējams. Tā ir Pārvērtību maģistra māksla, un, kad pienāks laiks, tu to apgūsi. Bet tu nedrīksti mainīt nevienu lietu - ne oli, ne smilšu graudiņu -, iekams nezini, kāds labums un ļaunums nāks līdzi šai pārvērtībai. Pasaule atrodas līdzsvarā. Burvju spēja-pārvēršanas un izsaukšanas spēja - var šo līdzsvaru satricināt. Un šī spēja ir bīstama. Tā ir iznīcinoša. Tai jāpakļaujas zināšanām un jākalpo vajadzībai. Iedegt sveci nozīmē radīt ēnu...
Vecais vīrs atkal paskatījās lejup uz oli. - Zini, akmens ari ir laba lieta, - viņš noteica, un balss vairs neskanēja tik svinīgi. - Ja Jūrzemes salas visas būtu no dimanta, mums te būtu grūta dzīve. Priecājies par ilūzijām, zēn, un ļauj akmeņiem palikt akmeņiem! - Viņš pasmaidīja, taču Geds devās prom neapmierināts. Mēģini tikai izdibināt maga noslēpumus, un viņš, taisni tāpat kā Ogions, tūlīt sāk runāt par līdzsvaru, briesmām un tumsu! Bet burvim, kam bērnišķie ilūziju triki palikuši pagātnē, dodami vietu īstām izsaukšanas un pārvērtību mākslām, taču jābūt pietiekami stipram, lai viņš varētu rīkoties pēc savas patikas un regulēt pasaules līdzsvaru pēc sava prāta, atvairot tumsu ar savas gaismas spēku!
Gaitenī viņš sastapa Kristālu. Kopš skolā arvien biežāk tika cildinātas Geda spējas, Kristāls ar viņu runāja itin kā draudzīgāk, toties balsī vēl vairāk jautās nievas un zobgalība. - Tu izskaties drūms, Zvirbuļvanag, - viņš teica.
- Vai nepadevās kāds triks?
Kā vienmēr, cenzdamies sarunāties ar Kristālu kā līdzīgs ar līdzīgu, Geds nepievērsa uzmanību ironiskajam tonim.
- Man apnikuši triki, - viņš atbildēja. - Visas tās ilūzijas der tikai par laika kavēkli dīkdienīgu valdnieku pilīs. Vienīgā patiesā maģija, ko viņi man te Roukā pagaidām iemācījuši, ir burvju gaismas radīšana un šis tas no laikdaru gudrībām. Viss pārējais ir tīrās blēņas.
- Muļķa rokās ari blēņas ir bīstamas, - sacīja Kristāls.
To dzirdēdams, Geds strauji pagriezās kā pliķi saņēmis un paspēra soli uz Kristāla pusi, bet vecākais biedrs tikai pasmaidīja, it kā nebūtu domājis nevienu ai/skart, palocīja galvu ierastajā, stīvi pieklājīgajā manierē un devās tālāk.
Geds palika stāvam, smacējoši» niknuma pārņemts, un, noskatīdamies Kristālam pakaļ, zvērēja atdarīt sāncensim, turklāt nevis kaut kādās ilūziju triku sacīkstēs, bet nopietnā spēku pārbaudē. Viņš pierādīs, ko spēj, un pazemos Kristālu. Viņš vairs nepieļaus, ka šis kundziņš skatās uz viņu no augšas - tik pieklājīgi, nicinoši un naidīgi.
Geds nemēģināja sev vaicāt, par ko Kristāls viņu varētu ienīst. Viņš zināja tikai to, kāpēc pats ienīst Kristālu. Pārējie audzēkņi drīz bija sapratuši, ka reti var mēroties ar Gedu gan nenopietnās, gan nopietnās mākslās, un vai nu ar apbrīnu vai skaudību mēdza sacīt: "Viņš ir dzimis burvis, viņš nekad neļaus sevi pieveikt." Vienīgi Kristāls nedz slavēja Gedu, nedz vairījās no viņa, tikai nolūkojās viņā no augšas, tikko jaušami smaidīdams. Tāpēc Kristāls bija un palika sāncensis, atšķirīgs no visiem pārējiem, un viņam jāsaņem kaupilns sods.
Geds nesaprata vai varbūt negribēja saprast, ka šajā sāncensībā, kurai viņa iekveldinātā patmīlība piešķīra tik nozīmīgu lomu, slēpjas tieši tās briesmas, tie tumšie spēki, no kuriem viņu bija saudzīgi brīdinājis Veiklības maģistrs.
Brīžos, kad aklās dusmas bija noplakušas, Geds gluži labi saprata, ka joprojām nav nopietns pretinieks nedz Kristālam, nedz citiem vecākajiem puišiem, tāpēc viņš cītīgi nodevās darbam tāpat kā iepriekš. Vasaras beigās darba spars mazliet atslāba un atlika vairāk laika sportam un izklaidēm - ātruma sacīkstēm burvju laivās, ilūziju sacensībām Lielā nama iekšējos pagalmos, aizrautīgām paslēpēm salas birzīs garajos vasaras vakaros - spēlei, kurā neredzami ir gan meklētāji, gan slēpēji, un, to spēlējot, starp kokiem dzirdamas tikai smejošas balsis un saucieni, un ašas, bāli zibošas burvju gaismiņas ķer cita citu un vairās cita no citas. Tad pienāca rudens, un audzēkņi ar jaunu spēku ķēms pie mācībām, cenzdamies apgūt vēl nezināmas burvju mākslas. Tādējādi Geda pirmie mēneši Roukas salā aizskrēja ātri, kaismes un brīnumu piesātināti.
Ziema bija citāda. Gedu kopā ar septiņiem citiem zēniem aizsūtīja uz Roukas salas viņu malu, uz pašu tālāko ziemeļu zemesragu, uz kura slejas Vientuļais tornis. Tur savrupībā dzīvoja Vārdu maģistrs, kura paša vārdam nebija nekādas nozīmes nevienā valodā: viņu sauca Kurrem-karmerruks. Torņa apkārtnē vairāku jūdžu attālumā nebija neviena mājokļa vai lauku saimniecības. Tornis drūmi slējās virs ziemeļu klintīm, pelēki mākoņi pletās virs ziemīgās jūras, un bezgalīgas rindas, lappuses un saraksti apgūstamu vārdu rindojās Vārdu skolotāja astoņu audzēkņu priekšā. Šo audzēkņu vidū Torņa augstajā istabā sēdēja pats Kurrem-karmeiruks savā augstajā sēdeklī, rakstīdams vārdu rindas, kas jāpagūst iemācīties, iekams pusnaktī izbalo tinte un pergaments atkal top tīrs. Tur bija auksts, pustumšs un vienmēr kluss, dzirdami bija tikai skolotāja spalvas čirksti un varbūt palaikam kāda audzēkņa nopūta, domājot, ka līdz pusnaktij jāiemācās vārdi ikvienam zemesragam, izcilnim, līcim, šaurumam, kanālam, ostai, sēklim, rifam un klintij mazās Losovas saliņas krastos Pelniša jūrā. Ja audzēknis mēģināja žēloties, skolotājs parasti neko neteica, tikai papildināja vārdu sarakstu; reizēm viņš sacīja: - Tam, kurš vēlas būt j ūrasmeistars, j āzina īstenais vārds ikvienai ūdens lāsei jūrā.
Geds palaikam nopūtās, taču nežēlojās. Viņš nojauta, ka šai vienmuļajā, garlaicīgajā mācību vielā kā dārgakmens sausas akas dibenā slēpjas ikvienas vietas, priekšmeta un būtnes īstais vārds un tas spēks, ko viņš vēlas iemantot. Jo tieši prasmē nosaukt katras lietas īsto vārdu slēpjas burvju mākslas būtība. To Kurremkarmerruks audzēkņiem bija pateicis pirmajā vakarā pēc ierašanās Tornī un nekad vairs netika atkārtojis, taču Geds viņa vārdus neaizmirsa.
- Daudz varenu burvju ir veltījuši visu mūžu tam, lai atklātu vienas vienīgas lietas vārdu, - viņš tika teicis, - pazudušu vai dziļi apslēptu vārdu. Bet viss joprojām nav atklāts. Un nebūs, kamēr vien pastāvēs pasaule. Ieklausieties, un jūs sapratīsiet, kāpēc. Šajā pasaulē zem saules un tajā pasaulē, kurā saules nav, ir daudz kā tāda, kas nav saistīts nedz ar cilvēkiem, nedz ar cilvēku valodu, un tur pastāv spēki, kuri nepakļaujas mūsu varai. Taču burvju māksla - patiesa burvju māksla - dodas rokā vienīgi tiem, kuri prot Jūrzemes hardiešu valodu vai Senvalodu, no kuras tā cēlusies. Tā ir valoda, kurā runā pūķi; tā ir valoda, kurā runāja Segojs, kurš radīja pasaules salas; tā ir mūsu dziesmu, burvību, zinšu un lūgšanu valoda. Tās vārdi noslēpti un pārveidoti guļ starp mūsu hardiešu vārdiem. Mēs saucam viļņu putas
Un, lūk, kāds ir iemesls. Jūras vārds ir
Geds ilgi pārdomāja skolotāja teikto, un šie vārdi dziļi iespiedās viņa prātā. Tomēr diženais galamērķis nespēja darīt vieglāku un aizraujošāku šī garā gada darbu Tomi, un gada beigās Kurremkarmerruks viņam teica: - Tu esi labi sācis. - Taču tas bija viss. Burvji runā patiesību, un patiesība bija tāda, ka visas īsto vārdu zināšanas, ko Geds šajā gadā ar lielām pūlēm bija apguvis, nozīmēja tikai sākumu tam, ko vajadzēs mācīties visu mūžu. Viņš tika atlaists no Vientuļā torņa agrāk nekā pārējie, kas bija ieradušies reizē ar viņu, jo īsākā laikā bija apguvis visas ieplānotās zinības, taču tā palika viņa vienīgā uzslava.
Bija ziemas sākums, Geds viens devās pāri salai uz dienvidiem pa tukšiem neapdzīvotu apvidu ceļiem. Vakarā sākās lietus. Geds nemēģināja ar burvībām to novērst, jo laika apstākļi Roukas salā bija Vēju maģistra rokās, un viņa valstībā nedrīkstēja iejaukties. Geds sameklēja patvērumu zem liela koka un, apmetnī satinies, gulēja un domāja par savu veco skolotāju Ogionu, kurš varbūt pašlaik vēl veic savus rudens klejojumus pa Gontas kalnu apvidiem un nakšņo zem kailu zaru jumtiem starp lietus sienām. Tas lika Gedam pasmaidīt, jo domas par Ogionu viņu allaž tīkami mierināja. Viņš aizmiga saltajā tumsā starp lietus čukstiem ar mieru sirdī. Rītausmā pamodies, Geds pacēla galvu un redzēja, ka lietus ir mitējies. Viņa apmetņa krokās aizmidzis gulēja mazs dzīvnieciņš, kas tur bija ielīdis, meklēdams siltumu. Geds pabrīnījās, to redzēdams, jo tas bija rets un neparasts zvēriņš - otaks.
Šie radījumi sastopami tikai četrās Arhipelāga dienvidu salās — Roukā, Ensmerā, Poudijā un Votliortā. Tie ir mazi un spīdīgi gludi, ar platām sejām, tumšbrūnu vai svītrainu spalvu un lielām, spožām acīm. Tiem ir asi zobi un plēsīga daba, tāpēc pieradinātu mīlu]u lomai tie neder. Tie nerūc, nepīkst un neizdod arī nekādas citas skaņas. Geds paglaudīja zvērēnu, un tas pamodies nožāvājās, atsegdams baltus zobus un mazu, brūnu mēlīti, taču neiztrūkās.
- Otak, - Geds teica, bet tad atcerējās tūkstoš zvēru vārdus, ko bija iemācījies Tornī, un nosauca zvēriņu īstajā Senvalodas vārdā: - Hoeg! Vai gribi nākt man līdzi?
Otaks notupās uz Geda atvērtās plaukstas un sāka mazgāt kažoku.
Geds uzlika to uz pleca starp apmetņa kapuces krokām, un tālāk viņi devās kopā. Dienas gaitā zvērēns laiku pa laikam nolēca zemē un iedrāzās mežā, bet ik reizes atgriezās pie Geda un vienreiz atnesa zobos līdzi peli. Geds pasmējās un lika otakam to apēst, jo viņam esot gavēnis - Šonakt gaidāmi Saules Atgriešanās svētki. Lietainā vakara krēslā vi ņš sasniedza Roukas pakalnu un ieraudzīja virs Lielā nama jumtiem lietū dzirkstījam spožas burvju gaismas; drīz viņš iegāja namā, kur uguns apgaismotā zālē viņu draudzīgi apsveica skolotāji un pārējie audzēkņi.
Gedam tā bija gluži kā atgriešanās mājās - viņam, k«un nebija māju, kur atgriezties. Viņš jutās laimīgs, redzēdams tik daudz pazīstamu seju, un sevišķi priecājās, ieraudzīdams Vīķi, kurš nāca pretī viņu apsveikt ar platu smaidu tumšajā sejā. Si gada laikā Gedam vecā drauga bija pietrūcis vairāk, nekā viņš pats to apzinājās. Vīķis šajā rudenī bija k|uvis par zintnieku un vairs nebija māceklis, taču tas viņus abus neatsvešināja. Draugi tūdaļ nodevās sarunām, un Gedam šķita, ka stundas laikā viņš Vīķim pateicis vairāk, nekā runājis visa garā gada gaitā Vientuļajā tornī.
Kad viņi Pavarda zālē pie gariem galdiem ēda svētku maltīti, otaks joprojām tupēja Gedam uz pleca, iekārtojies kapuces krokās. Vīķis apbrīnoja sīko radījumu un vienreiz pastiepa roku, lai to noglāstītu, taču dzīvnieks tūlīt pavērsa pret viņu asos zobus. Vīķis iesmējās. - Ir tāds ticējums, Zvirbuļvanag: ar to, kurš iemantojis savvaļas zvēra labvēlību, Senie akmens un ūdens spēki runās cilvēku valodā!
- Stāsta, ka daudziem Gontas burvjiem esot savi mīluļi, - sacīja Kristāls, kurš sēdēja Vīķim otrā pusē. - Mūsu valdniekam Nemmerlam ir krauklis, un dziesmas stāsta, ka Arkas Sarkanais mags esot vadājis meža kuili zelta ķēdē. Bet es nekad neesmu dzirdējis par burvi, kurš nēsātu kapucē žurku!
Visi sāka smieties, un Geds smējās līdzi. Tas bija jautrs vakars, un viņš jutās priecīgs šajā siltumā un jautrībā, svinēdams svētkus kopā ar saviem biedriem. Bet tāpat kā viss Kristāla teiktais arī šis šķietamais joks jūtami aizskāra viņa patmīlību.
Tovakar skolas viesis bija O valdnieks, labi pazīstams burvis. Būdams kādreizējais arhimaga audzēknis, viņš palaikam apciemoja Rouku vai nu Ziemas svinībās vai vasarā, Ilgās dejas laikā. Viņš bija ieradies kopā ar savu sievu, slaidu, jaunu un dzirkstošu būtni, kuras melnajos matos mirdzēja opāli. Lielā nama zālēs reti mēdza ienākt sieviete, un vairāki vecie skolotāji iesāņus veltīja viņai neapmierinātus skatienus. Turpretī jaunie vīrieši lūkojās viņā ar jūsmas pilnām acīm.
- Tādas būtnes dēļ es spētu veikt lielas burvības, - Vīķis sacīja Gedam. Viņš nopūtās un pēc tam iesmējās.
- Viņa ir tikai sieviete, - Geds atbildēja.
- Arī princese Elfarana bija tikai sieviete, - teica Vīķis, - bet viņas dēļ tika nopostīta visa Enlada, gāja bojā Havnoras varoņmags un Soleas sala nogrima jūras dziļumos.
- Vecas pasakas, - atmeta Geds. Tomēr arī viņa skatiens sāka ilgāk kavēties pie O valdnieces, un viņš prātoja, vai tiešām šis ir tas mirstīgo skaistums, kas apdziedāts vecās pasakās.
Maģistrs Dziesminieks bija nodziedājis "Jaunā karaļa varoņdarbu", un visi kopā bija nodziedājuši Ziemas korāli. Nelielajā klusuma brīdī pirms maltītes beigām Kristāls piecēlās no savas vietas un aizgāja pie arhimaga, viesu un skolotāju galda, kas atradās vistuvāk pavardam, un uzrunāja O valdnieci. Kristāls vairs nebija zēns, bet jauns, stalts un izskatīgs vīrietis; viņa apmetnis pie kakla bija sasprausts ar sudraba adatu, jo arī viņš šajā gadā bija kļuvis par pilntiesīgu zintnieku, un sudraba saspraude bija tam apliecinājuma zīme. Sieviete noklausījās viņa vārdus un pasmaidīja, un opāli spoži mirdzēja viņas matos. Kad maģistri labvēlīgi pamāja ar galvu, Kr istāls viņai par godu uzbūra ilūziju. No akmens grīdas piepeši izauga balts koks. Tā zari skāra augstās zāles sijas, un ikvienā sīkākajā zariņā kā spoža saule mirdzēja zelta ābols, jo tas bija Gadakoks. Piepeši caur zariem izlidoja balts putns, kura aste atgādināja sniegpārslu vērpeti, un zelta āboli izgaisa, pārtapdami kristāla lāsēm līdzīgās sēklās. Grabēdamas kā lietus piles, tās nokrita no koka, un telpu piepildīja salda smarža, bet koks šūpodamies saplauka sārti ugunīgās lapās un baltos, zvaigznēm līdzīgos ziedos. Tud ilūzija izgaisa. O valdniece ar sajūsmas saucienu nolieca mirdzošo galvu jaunā zintnieka priekšā, cildinādama viņa prasmi. - Brauc mums Ildzi un dzīvo 0 zemē! Vai to var, mans kungs? - viņa kā bērns griezās pie sava bargā izskata vīra. Bet Kristāls atbildēja: - Kad būšu apguvis savu maģistru un jūsu uzslavas cienīgas mākslas, valdniec, tad ar prieku došos jums līdzi un ar prieku jums kalpošu līdz mūža galam.
Tā Kristāls iemantoja vispārēju prieku un atzinību, kam nepievienojās tikai Geds. Geda balss skanēja līdzi pārējo uzslavām, taču sirds mēmi klusēja. "Es būtu spējis kaut ko labāku," viņš sev teica, kremtošas skaudības mocīts, un šis notikums viņam aptumšoja visu turpmāko vakara prieku.
4. Ēnas izlaušanas
Tajā pavasarī Geds reti redzēja Vīķi un Kristālu, jo viņi, būdami jau zintnieki, mācījās Veidotāja vadībā Mūžīgajā birzī, kur neviens māceklis nedrīkstēja spert kāju. Geds uzturējās Lielajā namā un skolotāju vadībā mācījās visas prasmes, ko prot un lieto zintnieki, kas vēl nav iemantojuši burvja zizli: pārvaldīt vējus, pakļaut laiku, atrast un sasaistīt, uzburt un apvārdot, teikt runuzintis un dziesmuzintis, dziedināt vārgos un ar zālītēm stiprināt stipros. Naktīs, palicis viens savā guļamcellē, ar nelielu burvju gaismas lodīti lampas vai sveces vietā viņš studēja Tālākās rūnas un Ea rūnas, kas tiek izmantotas Lielajās Burvībās. Visas šīs mākslas viņš apguva viegli, un audzēkņu vidū klīda valodas, ka tas un tas skolotājs teicis: šis gontieŠu puisis esot visattapīgākais skolnieks, kāds Roukā redzēts; turklāt sākās ari runas par Geda otaku - tas esot pārvērties gars, kas čukstot Gedam ausī visas gudrības; tika dzirdētas pat baumas, ka arhimaga krauklis apsveicis Geda ierašanos ar izsaucienu: "Nākamais arhimags!" Vienalga, vai audzēkņi šiem stāstiem ticēja vai ne, vienalga, vai Geds viņiem patika vai ne, gandrīz visi viņu apbrīnoja un tiecās pēc viņa, kad garajos pavasara vakaros puisi paretam uzveica pārgalvīgs noskaņojums un viņš iesaistījās pārējo spēlēs, tūdaļ kļūdams par vadoni. Tomēr pa lielākai daļai Geds bija lepns un kaismīgs darbam nodevies savrupnieks. Vīķis bija projām, pēc tāda nejuta vajadzības.
Gedam bija piecpadsmit gadu, un tik agrā vecumā tikai retais sāka apgūt burvju vai magu Augstās Mākslas - zižļu nesēju gudrības; tomēr viņš tik ātri iemācījās visas ilūziju prasmes, ka Pārvērtību maģistrs, kurš pats bija gados jauns, drīz sāka viņu apmācīt šķirti no pārējiem un ievadīt viņu īstenās Veidošanas burvībās. Skolotājs stāstīja viņam, kā jārikojas. ja patiešām grib kādu lietu pārvērst par kaut ko citu, - proti, tai jāmaina vārds uz visu burvības pastāvēšanas laiku; viņš stāstīja arī, kā šāda pārvērtība ietekmē visu apkārtējo lietu vārdus un dabu. Skolotājs stāstīja Gedam par draudiem, kas slēpjas pārvēršanas mākslā un īpaši bīstami kļūst tad, ja burvis pārvērš pats savu izskatu, jo tādējādi var viegli nokļūt pats savas burvības slazdos. Puiša pašpārliecība un sapratnes spējas mazpamazām vedināja jauno skolotāju iet tālāk par skaidrojumiem vien. Viņš iemācīja Gedam vispirms vienu, tad vēl kādu no Lielajām Pārvērtību burvībām un iedeva viņam pastudēt Veidošanas grāmatu. Tas tika darīts bez arhimaga ziņas un nepavisam nebija tālredzīgi, taču skolotājs nedomāja neko ļaunu.
Geds strādāja arī kopā ar Saucēju, taču šis maģistrs bija bargs vīrs, ko nocietinājusi gadu nasta un viņa drūmo, tumšo burvestību pieredze. Viņš nenodarbojās ar ilūzijām, tikai ar īsteno maģiju, izsaukdams tādus enerģijas veidus kā gaisma, karstums, magnēta pievilkšanas spēks; viņa pārziņā bija arī tie spēki, ko cilvēks uztver kā svaru, formu, krāsu, skaņu - īstenie spēki, kas gūti no milzīgās, bezgalīgās Visuma enerģijas, ko nekāds cilvēka izmantojums vai burvestība nespēj nedz iztukšot, nedz izraut no līdzsvara. Laikdaru un jūrasmeistaru mākslas, kas deva varu pār vēju un ūdeņiem, viņa audzēkņi jau prata, bet tieši viņa vadība tie uzzināja, kāpēc īsts burvis šīs prasmes izmanto tikai lielas nepieciešamības reizēs — jo izsaukt Šādus zemes spēkus nozīmē mainīt zemi, kuras daļa ir viņi paši. - Lietus Roukā var nozīmēt sausumu Oskilā, - viņš teica, - un bezvējš Austrumu robežsalās var izraisīt vētru un postažu rietumos, ja jūs nepratīsiet skaidri novērtēt stāvokli un savu mērķi.
Par īsteno lietu un dzīvo cilvēku izsaukšanu, kā arī par mirušo garu modināšanu un Neredzamā piesaukšanu -burvībām, kas ir Saucēja mākslas un maga varas virsotnes, - viņš ar audzēkņiem runāja ļoti reti. Geds pāris reižu mēģināja uzvedināt maģistru uz šo noslēpumu pārrunām, taču Saucējs klusēdams veltīja viņam ilgu un drūmu skatienu, līdz Geds sāka justies neveikli un neteica vairs ne vārda.
Brīžiem viņš jutās neveikli pat tad, kad Saucēja vadībā mācījās mazāk nozīmīgas burvības. Zinību grāmatā dažās lappusēs bija rūnas, kas Gedam šķita pazīstamas, kaut gan viņš neatcerējās, kādās grāmatās tās redzējis agrāk. Izsaukšanas burvībās vajadzēja sacīt dažas frāzes, ko Gedam nepatika sacīt. Tās īsu mirkli uzvandīja atmiņas par ēnām tumšā telpā; par aizvērtām durvīm un ēnām, kas sniedzas pēc viņa no aizdurves kakta. Geds steigšus atbīdīja Šādas domas malā un turpināja darbu. Šādi baiļu un tumsas brīži, viņš sev teica, ir tikai paša neziņas ēnas. Jo vairāk viņš iemācīsies, jo mazāk vajadzēs baidīties, līdz beidzot viņš iegūs pilnīgas, visaptverošas burvja spējas un nebaidīsies vairs ne no kā visā pasaulē.
Vasaras otrajā mēnesī visa skola atkal sapulcējās Lielajā namā, lai svinētu Mēness nakti un Ilgo deju, kas tajā gadā sakrita vienlaikus un tika atzīmētas kā vieni svētki divu nakšu garumā; tā mēdz būt tikai reizi piecdesmit divos gados. Visu pirmo nakti — gada īsāko pilnmēness nakti — laukos skanēja flautas, Tvilas šaurās ieliņas pildīja lāpu gaisma un bungu rīboņa, un dziesmas pacēlās pāri Roukas līča mēnesspožajiem ūdeņiem. Kad nākamajā rītā uzlēca saule, Roukas Dziesminieki sāka dziedāt garo "Erreta-Akbes varoņdarbu", kas stāsta par to, kā tika būvēti Hav-noras baltie torņi un kā Errets-Akbe devās ceļojumos no Senās Ea salas cauri visam Arhipelāgam un robežsalām, līdz beidzot vistālākajās Rietumu robežsalās Atklātās jūras malā sastapa pūķi Ormu, un viņa kauli sadragātajās bruņās guļ starp pūķa kauliem vientuļajā Selidoras krastā, bet viņa zobens stāv uznests Havnoras augstākā torņa virsotnē un joprojām sarkani kvēlo saulrietā pār Iekšjūras ūdeņiem. Kad dziesma bija galā, sākās Ilgā deja. Pilsētnieki un maģistri, audzēkņi un zemnieki, vīrieši un sievietes dejoja pa siltajām smiltīm, cauri siltajam mijkrēslim, lejup pa visiem Roukas ceļiem līdz pat piekrastei, un viņus pavadīja bungu dimdoņa un stabuļu un flautu vienmuļās melodijas. Dejodami viņi iegāja tieši jūrā, un deja turpinājās visu otro nakti pēc pilnmēness iestāšanās; viļņu šļaksti pārspēja mūzikas skaņas. Kad austrumu pamale sāka bālēt, viņi devās pa piekrastes ceļiem atpakaļ; bungu rīboņa bija apklususi, un dejotājus pavadīja tikai klusas, augstas flautas skaņas. Tā šī nakts tika pavadīta visās Arhipelāga salās: viena un tā pati deja un mūzika vienoja visas zemes, ko šķīra jūra.
Kad Ugā deja bija beigusies, vairums ļaužu nākamo dienu pavadīja miegā, bet vakarā atkal sapulcējās uz kopīgu maltīti. Pulciņš jaunu puišu, kuru vidū bija gan zintnieki, gan mācekļi, vakariņas no ēdamzāles iznesa Lielā nama pagalmā, lai turpinātu svinības šaurākā lokā; tie bija Vīķis, Kristāls un Geds, seši vai septiņi viņu biedri un vēl daži jauni puiši, kas uz neilgu laiku atlaisti šurp no Vientuļā torņa, jo šajos svētkos pat Kurremkarmerruks bija atstājis savu mītni. Visi ēda, smējās un tīrās izpriecas pēc kavēja laiku ar dažādiem trikiem, kas izraisītu sajūsmu ikviena karaļa galmā. Kāds puisis bija apgaismojis pagalmu ar simt burvju gaismiņām daždažādās dārgakmeņu krāsās, un tās šūpodamās lēni peldēja gaisā starp viņu galvām un īstajām zvaigznēm; divi citi zēni spēlēja ķegļus ar zaļu liesmu bumbiņām un vālēm, kas palēcās un izgaisa, bumbiņai tuvojoties; bet Vīķis visu laiku sakrustotām kājām sēdēja gaisā virs zemes, tiesādams ceptu cāli. Viens no jaunākajiem zēniem mēģināja novilkt viņu atpakaļ uz zemes, bet Vīķis tikai, rāmi smaidīdams, uzpeldēja drusku augstāk, kur viņu nevarēja aizsniegt. Laiku pa laikam viņš aizmeta prom kādu cāļa kaulu, kas pārvērtās par pūci un ūjinot sāka lidināties starp burvju zvaigznēm. Geds raidīja uz pūcēm bultas no maizes druskām, un putni krita lejā, kur, saskardamies ar zemi, atkal pārvērtās par kauliem un maizes druskām, — ilūzija bija galā. Arī Geds mēģināja piebiedroties gaisā sēdošajam Vīķim, bet, tā kā nezināja šīs burvības pamatatslēgu, bija spiests visu laiku vēcināt rokas, lai noturētos gaisā, un pārējie uzjautrināti smējās par viņa vēzēšanos, kāpumiem un kritumiem. Tīrās izpriecas labad Geds kādu laiku to turpināja, pats smiedamies citiem līdzi, jo pēc šīm divām garajām dejās, mēnessgaismā, mūzikā un maģijā aizvadītajām naktīm viņu bija pārņēmis pārgalvīgs neprāts, kad iespējams liekas viss, kas vien gadītos ceļā.
Beidzot viņš viegli nolaidās zemē un nostājās uz kājām tieši blakus Kristālam, un Kristāls, kurš nekad nemēdza smieties skaļi, pakāpās sānis, teikdams: - Zvirbuļvanags, kurš neprot lidot...
- Bet vai kristāls prot mirdzēt? - Geds smīnēdams atcirta. - Ai, Kristāldzidrais no burvju vidus, ai, Havnoras Spožums, apmirdzi mūs ar savu gaismu!
Puisis, kurš bija radījis burvju gaismas, atsauca vienu no tām lejā, un tā dzirkstīdama saka riņķot ap Kristāla galvu. Kristāls sarauca pieri, vairs neizskatīdamies gluži tik rāms un savaldīgs kā citkārt, un ar vienu rqkas vēzienu aizraidīja un apdzēsa burvju spīdekli. - Man apnikuši šie puikas, troksnis un blēņošanās, - viņš noteica.
- Tu sāc novecot, zēn! - Vīķis no augšas viņam uzsauca.
- Ja tev vajag drūmu klusumu, Tornī to vienmēr var atrast! - piebilda viens no jaunākajiem puišiem.
- Ko tad tu īsti gribi, Kristāl? - jautāja Geds.
- Es gribu atrasties starp sev līdzīgiem, - Kristāls atbildēja. - Ejam, Vīķi! Lai mācekļi spēlējas paši savā nodabā.
Geds pagriezās pret Kristālu. - Kas zintniekiem ir tāds, kā nav mācekļiem? - viņš noprasīja. Geda balss skanēja rāmi, bet visi zēni piepeši apklusa un palika nekustīgi stāvam, jo gan viņa, gan Kristāla tonī pašlaik nepārprotami iezibējās abu savstarpējais naids - kā salts un spožs ierocis, kas pēkšņi izrauts no maksts.
- Spēks, - Kristāls atbildēja.
- Mans spēks nav mazāks par tavējo.
- Vai tu mani izaicini?
- Es tevi izaicinu.
Vīķis bija nolaidies zemē un tagad drūmu seju ienāca vidū starp abiem strīdniekiem. - Divkaujas burvju mākslā mums ir aizliegtas, un jūs to labi zināt. Izbeigsim!
Geds un Kristāls klusēja, jo abi patiešām zināja Roukas likumu, turklāt viņi zināja, ka Vīķi vada mīlestība, bet viņus abus - naids. Tomēr jaunekļu niknums tikai drusku pieklusa, bet nenorima. Pēc brīža Kristāls pavirzījās mazliet sāņus, itin kā gribēdams, lai viņu dzird tikai Vīķis, un ar saltu smaidu teica: - Labāk atgādini vēlreiz savam draugam kazu ganām, kāds likums viņu saigā. Viņš izskatās sapīcis. Interesanti, vai viņš tiešām iedomājās, ka es pieņemšu izaicinājumu no puišeļa, kas smird pēc kazām, - no mācekļa, kas nezina Pirmo pārvērtību?
- Kristāl, - Geds teica, - ko tu zini par to, ko es zinu?
Neviens nedzirdēja ne vārda, bet Geds piepeši pazuda no visu skatieniem, un viņa vietā gaisā parādījās liels pie-kūns, pavēris līko knābi ķērcienam; tas ilga tikai mirkli, un nākamajā brīdī trīsošo lāpu gaismā atkal stāvēja Geds, pievērsis Kristālam savu satumsušo skatienu.
Kristāls bija pārsteigumā atkāpies soli atpakaļ, bet tagad viņš tikai paraustīja plecus un noteica: - Ilūzija!
Pārējo vidū atskanēja balsu murdoņa. Vīķis sacīja:
- Tā nebija ilūzija. Tā bija īsta pārvēršanās. Un diezgan, Kristāl, paklausies...
—Diezgan, lai pārliecinātos, ka viņš, maģistram nezinot, ielūrējis Veidošanās grāmatā, - nu, un tad? Turpini, kazu zēn! Man patīk skatīties, kā tu būvē pats sev lamatas. Jo vairāk tu pūlēsies pierādīt, ka esi man līdzvērtīgs, jo skaidrāk atklāsi, kāds esi īstenībā.
Tad Vīķis aizgriezās projām no Kristāla un ļoti klusi sacīja Gedam: - Zvirbuļvanag, vai tu vari būt vīrs un tūlīt to izbeigt? Nāc man līdzi...
Geds paskatījās uz draugu un pasmaidīja, bet sacīja pavisam ko citu: - Paturi brītiņu hoegu, labi? - Viņš ielika Vīķim rokās savu mazo otaku, kurš kā vienmēr bija tupējis viņam uz pleca. Zvēriņš nekad nebija ļāvis sevi aizskart kādam citam, taču šoreiz labprāt palika pie Vīķa un uzrāpās pa viņa roku uzpleča, nenovērsdams spožās actiņas no sava saimnieka.
- Nu tad saki, ko tu tādu vari izdarīt, lai pierādītu, ka esi par mani pārāks, Kristāl! — Geds tikpat klusi kā iepriekš teica Kristālam.
- Man nekas nav jādara, kazu zēn. Bet es darīšu. Es došu tev iespēju - došu izdevību. Skaudība grauž tevi kā tārps ābolu. Izlaidīsim Šo tārpu ārā! Reiz Roukas pakalna malā tu lielījies, ka Gontas burvji nespēlējoties ar burvju mākslām. Dosimies tagad uz Roukas pakalnu, un tur tu varēsi parādīt, ko tad viņi īsti dara. Un varbūt pēc tam es tev parādīšu kādu drusku burvības.
- Jā, to es labprāt gribētu redzēt, - Geds atbildēja. Jaunākie zēni, kuri ne vienreiz vien bija redzējuši, kā Geds
mēdz saniknoties pēc katra niecīgākā aizskāruma vai aizvainojuma, tagad pārsteigti vēroja viņa savaldīgo izturēšanos. Vīķis turpretī lūkojās Gedā nevis ar izbrīnu, bet ar augošām bailēm. Viņš mēģināja iejaukties vēlreiz, taču Kristāls atmeta: - Nejaucies vidū, Vīķi! Kā tu izmantosi šo izdevību, ko es tev dodu, kazu zēn? Vai parādīsi mums ilūziju-kādu ugunsbumbiņu, kādu burvju līdzekli, kā izārstēt kašķi savām kazām?
- Un ko tu gribētu redzēt, Kristāl?
Sāncensis paraustīja plecus. - Man vienalga... Kaut vai izsauc kādu garu no mirušo pasaules.
- Es to izdarīšu.
- Neizdarīsi! - Kristāls paskatījās Gedam tieši sejā, un piepeši niknums viņā ņēma virsroku pār nicinošo augstprātību. - Neizdarīsi vis! Tu to nespēj! Tu tikai plāties un plāties...
- Pie sava vārda zvēru, ka izdarīšu!
Brīdi visi stāvēja sastinguši un nekustīgi.
Atrāvies no Vīķa, kurš mēģināja turēt viņu ar varu, Geds neatskatīdamies izsoļoja no pagalma. Zibošās burvju gaismas virs galvas apdzisa un izgaisa. Kristāls mirkli vilcinājās, tad devās Gedam paka). Visi pārējie satrauktā barā sekoja - klusēdami, ziņkāres un slēptu baiļu pārņemti.
Roukas pakalna nolaidenie apveidi tumši iezīmējās vasaras nakts tumsā pirms mēness uzlēkšanas. Šis kalns, ap kuru bija veikts tik daudz brīnumu, kā drūms smagums šķita gulstamies pār apkārtni un visiem atnācējiem. Tuvodamies kalna pakājei, viņi domāja par to, cik dziļi zemē stiepjas tā saknes — dziļāk nekā jūra, līdz pat senajām, aklajām, slepenajām ugunīm pašā pasaules sākotnē. Pie austrumu nogāzes viņi apstājās. Augstu virs galvas, virs melnās zāles kalna virsotnē mirdzēja zvaigznes. Gaisā nejuta nevienu vēja pūsmu.
Geds pagāja dažus soļus augšup, tālāk no citiem, un pagriezies skaļā un skaidrā balsī uzsauca: - Kristāl! Ka garu lai es izsaucu?
- Sauc, ko gribi. Tikpat viņi neklausīsies. - Kristāla balss mazliet drebēja, varbūt aiz dusmām. Geds klusi un izsmejoši attrauca: - Vai nobijies?
Viņš pat neklausījās Kristāla atbildi, ja tāda vispār atskanēja. Kristāls viņam vairs nerūpēja. Tagad, stāvot Roukas pakalnā, naids un niknums bija pagaisuši, un to vietā stājusies droša, nešaubīga pārliecība. Viņam neviens nav jāapskauž. Viņš zināja, ka viņa spēks šajā naktī, šajā burvību vietā, ir lielāks nekā jebkad agrāk, un drebuļi pārņēma visu viņa būtni, jo viņš apzinājās šo spēku, ko tik tikko spēja noturēt grožos. Tagad viņš zināja, ka Kristāls stāv tālu aiz viņa un varbūt ir likteņa sūtīts tikai tādēļ, lai šonakt atvestu viņu šurp, — nevis sāncensis, bet nenozīmīgs ierocis Geda likteņgaitā. Zem kājām Geds juta kalna saknes stiepjamies tālos, tumšos dziļumos un virs galvas redzēja tālo, skaidro zvaigžņu ugunis. Pa vidu starp abām šīm pasaulēm viss ir viņa varā, viss pakļauts viņa spēkam. Viņš atrodas pasaules sirdī.
- Nebaidies! - Geds smaidīdams uzsauca. - Es izsaukšu sievietes garu. No sievietes tev nav jābaidās. Es izsaukšu Elfaranu, skaisto sievieti no "Enladas varoņdarba"!
- Viņa ir mirusi pirms tūkstoš gadiem, un viņas kauli guļ nesasniedzamā dziļumā zem Ea jūras, un varbūt tādas sievietes īstenībā vispār nav bijis!
-- Vai mirušajiem kaut ko nozīmē laiks un attālums? Vai dziesmas stāsta nepatiesību? - Geds atsaucās ar to pašu zobgalīgo pārākumu balsī, tad piebilda: - Vērojiet gaisu starp manām plaukstām! - un, aizgriezies no visiem, palika nekustīgi stāvam.
Ar plašu, lēnu kustību Geds izpleja rokas sveiciena žestā, ar kādu sākas aicinājums. Tad viņš sāka runāt.
Izsaukšanas burvības rūnas viņš pirms vairāk nekā diviem gadiem bija izlasījis Ogiona grāmatā un kopš tā laika vairs nebija redzējis. Toreiz viņš tās bija lasījis tumsā. Tagad šajā tumsā viņš tās atkal redzēja acu priekšā kā atvērtas grāmatas lappusē. Taču tagad viņš lasīto saprata un vārdu pa vārdam izrunāja skaļi, un redzēja zīmes, kas norāda, kā burvības veidošanā jāpiedalās balss skaņai, roku un ķermeņa kustībām.
Pārējie zēni stāvēdami vēroja viņu un neteica ne vārda, pat nekustējās, tikai palaikam nodrebēja, jo varenā burvība sāka īstenoties. Geda balss joprojām skanēja klusi, taču savādāk, ar tādu kā dziedošu pieskaņu, un vārdi, kurus viņš teica, pārējiem nebija pazīstami. Tad Geds apklusa. Pēkšņi sacēlās vējš un aurodams sāka purināt zāli. Geds nokrita ceļos un skaļi iesaucās. Pēc tam viņš nokrita ar seju uz priekšu, kā tiekdamies apskaut zemi ar izplestajām rokām, un, atkal piecēlies, turēja saspringtajās rokās kaut ko tumšu, kaut ko tik smagu, ka viss viņa augums drebēja no celšanās piepūles. Karstais vējš gaudoja melnajā, plandošajā pakalna zālē. Ja zvaigznes joprojām mirdzēja, viņš tās neredzēja.
Burvības vārdi šņācoši, murdoši aizskanēja pāri Geda lūpām, un tad viņš iekliedzās skaļi un skaidri: - Elfarana!
Un vēlreiz tumsā aizskanēja viņa sauciens: - Elfarana!
Bezveidīgā tumsas masa, ko Geds turēja rokās, sašķēlās. Tā saira, un starp viņa rokām iemirgojās bāla gaisma, blāvi zaigojošs ovāls, kas sniedzās no zemes līdz viņa pacfcltajām plaukstām. Gaismas ovālā īsu mirkli uzzibsnīja apveidi -cilvēka apveidi; tā bija slaida sieviete, kas lūkojās atpakaļ sev pār plecu. Viņas seja bija skaista, skumja un bai|u pilna.
Gars iemirgojās tikai īsu mirkli. Tad blāvais ovāls starp Geda rokām kļuva spožs. Tas auga arvien lielāks un plašāks - kā atrauta vīle zemes un nakts melnajā tērpā, kā plīsums pasaules audumā. No tā kvēloja neizturams spožums. Un cauri šai spožajai, negaidītajai plaisai aši un zag-līci izkūleņoja kaut kas līdzīgs melnas ēnas kamolam un ielēca Gedam tieši sejā.
Streipuļodams atpakaļ zem mīklainā uzbrucēja smaguma, Geds izgrūda īsu, aizsmakušu kliedzienu. Mazais otaks, kas vēroja notiekošo, tupēdams Vīķim uz pleca, -dzīvnieciņš, kuram nav balss, - arī spalgi iebrēcās un sagatavojās lēcienam.
Geds cīnīdamies un locīdamies nokrita zemē, bet spožais tumsas aizkara plīsums virs viņa pletās arvien plašāks un garāks. Zēni, kuri līdz šim bija skatījušies, metās bēgt, un Kristāls nometās zemē, slēpdams acis no briesmīgās gaismas. Vienīgi Vīķis skriešus metās pie sava drauga. Tāpēc vienīgi viņš redzēja tumšo ēnas kamolu, kas bija pieplacis Gedam un plosīja tā miesu. Tas izskatījās pēc melna zvēra maza bērna lielumā; brīžiem tas piepūtās, brīžiem plaka, un tam nebija ne galvas, ne sejas, tikai četras nagotas ķepas, ar kurām tas ārdīja un plēsa. Vīķis elsoja šausmās, tomēr izstiepa rokas, lai mēģinātu atraut tumšo kamolu no Geda. Nepaguvis to aizskart, viņš sastinga kā pārakmeņojies un nespēja vairs pakustēties.
Neizturamais spožums kļuva bālāks, un palēnām pasaules saplēstās malas sakļāvās atkal kopā. Kaut kur tuvumā skanēja klusa balss, kas atgādināja lapotņu čukstus vai strūklaku šalkoņu.
Atkal iemirdzējās zvaigznes, un piekalnes zāle balti iezajgojās lēcošā mēness gaismā. Nakts bija izdziedināta. Atgūts un atgriezies bija gaismas un tumsas līdzsvars. Nezvēra ēna bija pazudusi. Geds gulēja uz muguras plati izplestam rokām, it kā aizvien vēl paustu aicinājumu. Viņa seja bija melna no asinīm, un kreklu klāja lieli, tumši plankumi. Mazais otaks iztrūcies drebēdams tupēja viņam pie pleca. Un blakus viņam stāvēja vecs vīrs, kura apmetnis blāvi mirgoja lēcošā mēness staros - arhimags Nem-merls.
Nemmerla zižļa gals sudraboti mirdzēja virs Geda krūtīm. Nemmerls čukstēdams pieskārās ar to viņam sirds apvidū. Geds sakustējās un pavēra lūpas, tverdams gaisu. Tad vecais arhimags pacēla zizli, nolaida to zemē un, nokāris galvu, smagi atspiedās uz tā, it kā tik tikko spētu nostāvēt kājās.
Vīķis atkal juta, ka ir brīvs un spēj kustēties. Paskatījies sev apkārt, viņš redzēja, ka šurp atnākuši arī citi - Saucējs un Pārvērtību maģistrs. Liela burvība nav iespējama bez šādu cilvēku ziņas, un viņi spēja vajadzīgā brīdī ļoti ātri nokļūt notikuma vietā, taču neviens to nebija spējis tik zibenīgi kā arhimags. Tagad viņi sūtīja pēc palīdzības, un daži atnākušie devās prom kopā ar arhimagu, bet citi, to vidū arī Vīķis, aiznesa Gedu uz Zāļu maģistra mītni.
Visu garo nakti Saucējs nostāvēja Roukas pakalnā, modri raudzīdamies apkārt. Uz nogāzes, vietā, kur tika pār plēsts pasaules audums, nebija jaušama nekāda kustība. Neviena ēna nerāpoja pa mēness apgaismoto piekalni, meklējot plaisu, pa kuru nokļūt atpakaļ savā valstībā. Tā bija aizbēgusi no Nemmerla un no varenajām burvības sienām, kas ieskauj un pasargā Roukas salu, bet tagad tā bija izkļuvusi pasaulē. Un kaut kur pasaulē tā bija paslēpusies. Ja Geds būtu tonakt miris, varbūt tā bū& mēģinājusi atrast viņa atvērtās durvis un sekot viņam nāves valstībā vai aizlavīties atpakaļ vietā, no kuras nākusi, un tieši tāpēc Saucējs stāvēja sardzē Roukas pakalnā. Bet Geds bija dzīvs.
Draugi viņu aiznesa un noguldīja dziedināmajā kambari, un Zāļu maģistrs apkopa brūces uz viņa sejas, kakla un pleciem. Ievainojumi bija dziļi un nelāgi, ar plēstām malām. No tiem bez mitas sūcās melnas asinis, kas nebija apturamas pat ar vārdošanu un zirnekļu tīklā ievīstītām periota lapām, ko dziednieks lika uz brūcēm. Geds gulēja karsonī, neko neredzēdams un nedzirdēdams, degdams kā pagale lēnas liesmās, un nekāda burvība nespēja Šo uguni dzēst vai slāpēt.
Pavisam netālu pagalmā ar strūklaku zem klajas debess tikpat nekustīgi gulēja arhimags, taču viņš bija auksts, pavisam auksts; dzīvoja vienīgi viņa acis, kas vēroja mēness apspīdēto, krītošo ūdeni un mēness apspīdēto lapu šūpas. Tie, kas uzturējās pie viņa, nerunāja burvju vārdus un nenodarbojās ar dziedināšanu. Palaikam tie klusi sarunājās savā starpā un tad atkal pievērsa skatienus savam valdniekam. Viņš gulēja nekustēdamies, un vanaga deguns, augstā piere un baltie mati mēness gaismā izskatījās līķauta bālumā. Lai pārtrauktu nekontrolējamo burvību un aizdabūtu ēnu projām no Geda, Nemmerls bija iztērējis visu savu burvju spēku, un līdz ar to bija aizplūdis viņa fiziskais spēks. Viņš lēni mira. Bet izcils mags, kurš savā dzīvē ir daudzkārt staigājis gar nāves bezdibeņa stāvo krauju, nemirst kā citi, un viņa nāve ir neparasta: mirējs neaiziet akli, bet droši un pārliecināti, zinādams savu ceļu. Kad Nemmerls palūkojās augšup caur koku lapām, pārējie nezināja, vai viņš redz rītausmā dziestošās vasaras zvaigznes vai pavisam citas zvaigznes, kas nekad nespīd pār kalniem un nesastopas ar ausmu.
Oskilas krauklis, kas trīsdesmit gadu bija dzīvojis arhimagam blakām kā viņa mīlulis, nekur nebija atrodams. Neviens nebija redzējis, kurp tas aizlaidies. - Tas ir devies viņam pa priekšu, - sacīja Veidotājs pārējiem, kuri stāvēja pie Nemmerla guļvietas.
Diena atausa skaidra un silta. Lielajā namā un Tvilas ielās valdīja klusums. Neviena balss neieskanējās skaļāk, lidz ap dienas vidu Dziesminieka tornī sāka drūmi dimdēt smagie metāla zvani.
Nākamajā diena Roukas Deviņi maģistri sapulcējās kādā vietā zem Mūžīgās birzs koku tumšajiem zariem. Pat tur viņi uzcēla ap sevi deviņas klusuma sienas, lai nekāda būtne
Vili varai nespētu viņus uzrunāt vai sadzirdēt, kamēr viņi no visiem Jūrzemes magiem izvēlēsies to, kam jākļūst par jauno arhimagu. Tika izraudzīts Vēja salas mags Genšers. Tūlīt pāri Iekšjūrai uz Vēja salu tika nosūtīts kuģis, kam vajadzēja atvest nākamo arhimagu uz Rouku. Vēju maģistrs nostājās kuģa pakaļgalā, uzbūra burās vēju, un kuģis ātri aizpeldēja no krasta un pazuda skatienam.
Geds par to visu nezināja neko. Četras karstās vasaras nedēļas viņš gulēja akls, kurls un mēms, tikai palaikam ievaidējās vai iebrēcās dzīvnieka balsī. Beidzot sāka iedarboties Zāļu maģistra pacietīgā dziedināšanas māksla, Geda brūces palēnām aizvērās, un drudzis atkāpās. Maz-pamazām viņš, šķiet, sāka atkal dzirdēt, tomēr nerunāja ne vārda. Kādā skaidrā rudens dienā Zāļu maģistrs atvēra Geda istabas slēģus. Kopš liktenīgās nakts Roukas pakalnā Geds bija dzīvojis vienīgi tumsā. Tagad viņš ieraudzīja dienasgaismu un sauli. Paslēpis rētaino seju plaukstās, viņš sāka raudāt.
Bet arī tad, kad pienāca ziema, Geds spēja parunāt tikai lēni un stomīgi, un Zāļu maģistrs joprojām turēja viņu pie sevis dziednīcā, cenzdamies atjaunot viņa miesā un garā agrāko spēku. Tikai pavasara sākumā dziednieks ļāva Gedam doties projām un vispirms sūtīja viņu apliecināt savu uzticību arhimagam Genšeram. Jo todien, kad Genšers ieradās Roukā, Geds nebija varējis veikt šo pienākumu kopā ar pārējiem.
Garo slimības mēnešu laikā Gedu nebija atļauts apciemot nevienam no viņa biedriem, un tagad, kad viņš gāja tiem garām, vairāki puiši jautāja cits citam: - Kas tas tāds ir? - Pirms slimības Geds bija slaiks, izveicīgs un stiprs. Tagad viņš gāja lēni, sāpīgi klibodams, nokāris galvu, jo sejas kreiso pusi bija izvagojušas baltas rētas. Viņš vairījās gan no tiem, kuri viņu pazina, gan no tiem, kuri viņu nepazina, un devās tieši uz strūklakas pagalmu. Tur, kur viņš kādreiz tika gaidījis Nemmerlu, tagad viņu sagaidīja Genšers.
Tāpat kā vecais arhimags, Genšers bija tērpies baltā apmetnī, bet,tāpat kā lielākajai daļai Vēja salas un Austrumu robežsalu iedzīvotāju,viņa āda bija tumša, un tumšs bija ari skatiens zem biezajām uzacīm.
Geds nometās uz ceļgala un apliecināja viņam uzticību un padevību. Genšers bridi klusēja.
- Es zinu, ko tu izdarīji, - viņš beidzot teica, - bet nezinu, kas tu esi. Es nevaru pieņemt tavu apliecinājumu.
Geds piecēlās un, lai noturētu līdzsvaru, ar plaukstu atspiedās pret jauna koka stumbru blakus strūklakai. Viņam joprojām vajadzēja daudz laika, lai atrastu vārdus.
- Vai man jābrauc projām no Roukas, valdniek?
- Vai tu gribi aizbraukt no Roukas?
-Nē.
- Un ko tu gribi?
- Palikt. Mācīties. Novērst... izdarīto ļaunumu...
- To nespēja pat Nemmerls. Nē, es negribu, lai tu aizbrauc no Roukas. Tevi sargā vienīgi šejienes skolotāju spēks un burvju vara, kas apņem šo salu, nelaizdama klāt ļaunos garus. Ja tu tagad aizbrauktu, tas, ko tu izlaidi brīvē, tevi tūlīt atrastu, iekļūtu tevī un sāktu valdīt pār tevi. Tu vairs nebūtu cilvēks, bet gebets, vadāma lelle, kas rīkojas pēc ļaunās ēnas gribas - tās ēnas, kuru tu izlaidi zemsaulē. Tev jāpaliek šeit, līdz tu iegūsi pietiekami daudz spēka un gudrības, lai aizstāvētos pret to - ja tas vispār būs iespējams. Jau tagad tā gaida tevi. Tā pavisam noteikti gaida tevi. Vai tu esi to redzējis kopš toreizējās nakts?
- Sapņos, valdniek. - Pēc īsa klusuma brīža Geds turpināja, sāpju un kauna mocīts: - Valdniek Genšer, es nezinu, kas tas bija. tas radījums, kas izlauzās no burvības un ieķērās mani ar nagiem
- Ari es to nezinu. Tam nav vārda. Tev šūpuli ieliktas izcilas spējas, un tu Šīs spējas izmantoji nepareizi, izraisīdams burvību, ko nespēji kontrolēt, nezinādams, kā Šī burvība ietekmē gaismas un tumsas, labā un ļaunā līdzsvaru. Un uz to tevi skubināja lepnība un naids. Kāds gan brinums, ja iznākums bija postošs? Tu izsauci mirušas būtnes garu, bet tai līdzi atnāca kāds no Aizdzīves spēkiem. Tas nāca nesaukts no vietas, kurā nekam nav vārda. Tas ir ļauns spēks, kas grib īstenot savu ļaunumu caur tevi. Tava vara, kas tam palīdzēja ierasties, ir tam devusi varu pār tevi: jūs esat cieši saistīti. Tā ir tavas iedomības ēna, tavas nezināšanas ēna, tevis paša ēna. Vai ēnai var būt vārds?
Geds stāvēja, juzdamies nevarīgs un izvārdzis. Beidzot viņš teica: - Kaut es labāk būtu nomiris!
- Kas tu esi, lai spriestu par to, - tu, kuram Nemmerls atdeva dzīvību? Šeit tu esi drošībā. Dzīvosi šeit un turpināsi mācīties. Man teica, ka tu esot gudrs. Turpini savu darbu! Dari to labi! Tas ir viss, ko tu vari.
Ar šiem vārdiem Gešers pabeidza savu runu un spēji pazuda, kā magi mēdz darīt. Strūklaka šļācās gaisā saules staros, un Geds kādu bridi to vēroja, klausīdamies tās balsī un domādams par Nemmerlu. Kādreiz viņš šajā pagalmā bija juties kā saulesgaismas izteikts vārds. Tagad bija ierunājusies ari tumsa, un tās teikto vārdu vairs nevarēja paņemt atpakaļ.
Geds izgāja no pagalma un atgriezās savā vecajā istabā dienvidu tornī, kura joprojām bija neapdzīvota un gaidīja viņu. Tur viņš palika viens. Kad gongs aicināja vakariņās, Geds devās uz ēdamzāli, taču gandrīz nespēja sarunāties ar pārējiem jaunekļiem pie Garā galda vai pacelt seju pret viņiem - pat pret tiem, kuri viņu apsveica ļoti draudzīgi. Tā nu pēc dažām dienām visi lika Gedu mierā. Tieši to viņš vēlējās, jo baidījās, vai ar nejaušu vārdu vai rīcību nenodarīs kādu ļaunumu.
Biedru vidū vairs nebija ne Vīķa, ne Kristāla, un Geds netaujāja pēc viņiem. Zēni, kuriem viņš bija turējies labu gabalu priekšā un bijis kā vadonis, tagad visi bija tikusi krietni tālāk daudzo zaudēto mēnešu dēļ, un tajā pavasari un vasarā viņš mācījās kopā ar jaunākiem audzēkņiem nekā pats. Arī to vidū Geds neizcēlās, jo jebkuras burvestības vārdi, pat tie, kas vajadzīgi visvienkāršākajām ilūzijām, nāca pār viņa lūpām stomīgi un rokas darbojās lēni un neveikli.
Rudenī Gedam vēlreiz vajadzēja doties uz Vientuļo torni, lai mācītos Vārdu skolotāja vadībā. Uzdevums, no kura viņš savulaik tika baidījies, tagad viņam sagādāja prieku, jo viņš meklēja klusumu un tiecās pēc ilgstošas mācīšanās bez jebkādām burvībām, bez nepieciešamības jebkad izmantot to spēku, ko viņš joprojām apzinājās sevī esam.
Iepriekšējā vakarā pirms došanās uz Tomi viņa istabā ieradās viesis, ietinies brūnā ceļojuma apmetnī un rokā turēdams dzelzīm apkaltu ozola zizli. Ieraudzījis burvja zizli, Geds piecēlās kājās.
- Zvirbuļvanag...
Izdzirdis atnācēja balsi, Geds pacēla acis: viņa priekšā stāvēja Vīķis - tikpat plecīgs un stūrains kā agrāk, ar tādu pašu smaidu kā agrāk, vienīgi melnā, atklātā seja bija kļuvusi mazliet vecāka. Viņam uz pleca tupēja mazs zvēriņš svītrainu kažoku un spožām acīm.
- Viņš palika pie manis, kamēr tu veseļojies, un tagad man žēl no viņa šķirties. Un vēl vairāk man žēl šķirties no tevis, Zvirbuļvanag. Tomēr es dodos mājās. Nu, hoeg, ej pie sava īstā saimnieka! - Vīķis paplikšķināja otakam pa muguru un nolika to uz grīdas. Otaks aiztecēja līdz Geda guļvietai un ierāpās tajā, tad sāka mazgāt kažoku ar sausu brūnu mēlīti, kas atgādināja lapu. Vīķis iesmējās, taču Geds nespēja pasmaidīt. Viņš nolieca galvu, slēpdams seju, un noglāstīja otaku.
Es domāju, ka tu vairs neatnāksi pie manis, Vīķi, — viņš sacīja.
Geds nebija domājis pārmest, taču Vīķis atbildēja: - Es nevarēju nākt pie tevis. Zāļu maģistrs man to aizliedza, un kopš ziemas sākuma es uzturējos Birzī kopā ar skolotāju un biju tikpat kā ieslēgts. Nevarēju kļūt brīvs, iekams nebiju nopelnījis zizli. Paklausies: kad arī tu būsi brīvs, atbrauc uz Austrumu Robežsalām. Es tevi gaidīšu. Turienes mazajās pilsētiņās ir dzīvespriecīgi ļaudis, un burvji vienmēr tiek labi uzņemti.
- Brīvs... - nomurmināja Geds un viegli paraustīja plecus, mēģinādams pasmaidīt.
Vīķis paskatījās uz viņu mazliet savādāk nekā agrāk; skatiens pauda tādu pašu mīlestību, bet varbūt drusku vairāk burvja gaišredzības. - Vienmēr tu nepaliksi piesaistīts Rou-kai, - viņš saudzīgi teica.
- Nezinu... Esmu domājis, ka varētu nākt un strādāt šeit Tornī kopā ar skolotāju, kļūt p;ir vienu no tiem, kuri meklē grāmatās un zvaigznēs zudušos vārdus un... un, ja arī nepaveiktu neko dižu, vismaz nenodarītu lielāku Jaunumu.
- Var jau būt, - Vīķis atbildēja. - Es neesmu gaišreģis, tomēr tavā ceļā redzu nevis telpas un grāmatas, bet tālas jūras, pūķu ugunis, pilsētu torņus un visu to, ko redz vanags tālā un augstā lidojumā.
- Bet aiz manis - ko tu r?dzi aiz manis? - Geds jautāja un, to teikdams, piecēlās kājās, tā ka burvju gaisma, kas dega gaisā starp viņiem, meta viņam aiz muguras pār sienu un grīdu tumšu ēnu. Tad Geds aizgriezās un stomīdamies teica: - Bet labāk pastāsti man, kurp tu dodies un ko tu darīsi!
- Es došos mājās tikties ar brāļiem un māsu, par kuru tu esi dzirdējis. Es viņu atstāju pavisam maziņu, un tagad viņai drīz būs Vārda došana - cik savādi to iedomāties! Un
tad es sameklēšu burvim atbilstošu darbu kaut kur mazajās salās. Ai, cik labprāt es paliktu un parunātos ilgāk ar tevi, taču nevaru - mans kuģis šovakar dodas ceļā, un paisums jau ir sācies. Zvirbuļvanag, ja vien tavs ceļš kādreiz ved uz austrumiem, atbrauc pie manis! Un, ja kādreiz esmu tev vajadzīgs, sūti man pakaļ, sauc mani īstajā vārdā: Estariols.
To dzirdēdams, Geds pacēla rētaino seju un ieskatījās draugam acīs.
- Estariol, - viņš teica, - mans vārds ir Geds.
Pēc tam viņi klusi atvadījās, un Vīķis pagriezies devās projām pa akmens gaiteni un projām no Roukas salas.
Geds brīdi stāvēja nekustēdamies - kā cilvēks, kas saņēmis svarīgu ziņu un ļauj dvēselei izplesties, lai tā spētu to uzņemt. Vīķis viņam bija piešķīris lielu dāvanu - darījis zināmu savu īsto vārdu.
Neviens nezina cilvēka īsto vārdu - tikai viņš pats un tas, kurš viņam to devis. Pēc ilgāka laika viņš var pateikt to savam brālim, sievai vai draugam, taču arī tie nekad nelietos šo vārdu tur, kur to var sadzirdēt kāds trešais. Citu klātbūtnē viņi tāpat kā visi lietos ierasto ikdienas vārdu, iesauku - tādu kā Zvirbuļvanags, Vīķis vai Ogions, kas nozīmē "egles čiekurs". Ja pat vienkāršie cilvēki slēpj savu īsto vārdu un atklāj to tikai nedaudziem, kurus mīl un kuriem pilnībā uzticas, vēl svarīgāk tas ir burvjiem, kuri ir gan bīstamāki, gan vairāk apdraudēti paši. Tas, kurš zina cilvēka īsto vārdu, iegūst varu pār viņa dzīvi. Tāpēc Gedam, kurš bija zaudējis ticību pats sev. Vīķis bija pasniedzis tādu dāvanu, kādu var pasniegt tikai draugs - liecību par nesatricinātu un nesatricināmu uzticēšanos.
Geds apsēdās savā guļvietā un ļāva burvju gaismas lodei nodzist, un tā satumsdama izpūta gaisā vāju purva gāzes mutuli. Viņš noglāstīja *otaku, kurš omulīgi izstaipījās un iekārtojās uz gulēšanu viņam klēpī, it kā nekad nebūtu gulējis citur. Lielajā namā valdīja klusums. Geds atcerējās, ka Šis ir viņa paša Iecelšanas gadadienas priekšvakars. Tā bija diena, kad Ogions tika devis viņam vārdu, un kopš tās bija aizritējuši četri gadi. Geds atcerējās auksto kalnu avotu, pa kuru viņš tika bridis kails un bez vārda. Viņš sāka domāt par citiem dzidrajiem Āras upes ūdeņiem, kuros bieži tika peldējies, un par Desmit Alkšņu ciematu lielo, mežoto kalnu piekājē; par rīta ēnām pār ciemata putekļaino ielu, par ziemas pēcpusdienu smēdē un ēzes liesmām, kas ievēlojas pēc spēcīga plēšu pūtiena, par burves tumšo būdu, kur gaisā valda smaržas, dūmi un vārdojumu smārds. Geds sen nebija domājis par to visu. Tagad, šajā vakarā pirms septiņpadsmitās dzimšanas dienas, bijušais spēji atgriezās pie viņa. Visi īsās, iedragātās dzīves gadi un vietas saplūda viņa prātā vienkop, veidojot veselu ainu. Un beidzot pēc garā, mokošā, velti izšķiestā laika Geds atkal saprata, kas viņš ir un kur atrodas.
Bet kurp viņam jādodas nākotnē, to viņš nespēja redzēt un baidījās ieraudzīt.
Nākamajā rītā Geds devās uz salas viņu malu, un otaks kā parasti tupēja viņam uz pleca. Šoreiz ceļš līdz Vientuļajam tornim prasīja trīs, nevis divas dienas, un, kad Geds beidzot sasniedza ziemeļu zemesragu, kur virs šņācošās, verdošās jūras slējās Tornis, viņš jutās bezgala pārguris. Torņa iekšienē bija tikpat tumšs, kā viņš atcerējās, un tikpat auksts, kā viņš atcerējās, un Kurremkarmenuks sēdēja savā augstajā sēdeklī, rakstīdams garus vārdu sarakstus. Viņš pameta skatienu uz Gedu un bez īpaša sveiciena, it kā Geds vispār nebūtu bijis prom, teica: - Ej gulēt, jo nogurums dara trulu! Rīt varēsi atvērt Radītāju Veikumu grāmatu un mācīties no tās vārdus.
Ziemas beigās Geds atgriezās Lielajā namā. Tad viņš tika iecelts zintnieku kārtā, un arhimags Genšers šoreiz pieņēma viņa uzticības apliecinājumu. Turpmāk Geds studēja augstākās burvju mākslas, pāriedams no ilūziju prasmēm uz īstas maģijas apguvi, un mācījās to, kas nepieciešams, lai iegūtu burvja zizli. Nesenās grūtības, izrunājot burvju vārdus, mēnešu gaitā izzuda, un arī viņa rokas atguva agrāko veiklību, tomēr tik viegli kā agrāk viņam vairs nepadevās nekas - bailes bija devušas pārāk ilgu un bargu mācību. Bet nekādas ļaunas zīmes vai saskarsmes neradās pat tad, kad viņš vingrinājās Lielajās Veidošanas un Radīšanas burvībās, kas ir bīstamākas par visām citām. Brīžiem Geds prātoja, vai ēna, kuru viņš izlaidis pasaulē, varētu būt zaudējusi spēku, vai varbūt kaut kā izkļuvusi ārā no pasaules, jo viņa sapņus tā vairs netraucēja. Tomēr sirds dziļumos viņš zināja, ka tā ir mānīga cerība.
No maģistriem un senajām zinību grāmatām Geds uzzināja visu iespējamo par tādām parādībām kā viņa atbrīvotā ēna, taču tas bija ļoti maz. Šādi radījumi nekur nebija aprakstīti vai pieminēti tiešā veidā. Labākajā gadījumā šur tur senajās grāmatās varēja atrast pa retam mājienam uz kaut ko līdzīgu redzētajam ēnas briesmonim. Tas nebija ne spoks, ne cilvēks; tā nebija arī Seno Zemes spēku būtne, tomēr šķita, ka tieši ar tiem tai varētu būt kāds sakars. Grāmatā "Par pūķu cilti", ko Geds izlasīja ļoti uzmanīgi, bija stāsts par kādu senu pūķu valdnieku, kuru sev pakļāvis viens no Senajiem spēkiem - runājošs akmens, kas atradās kādā tālā ziemeļu zemē.
- Es nezinu. - Saucējs bija daudzkart nācis pie Geda viņa
slimības laikā. Viņš bija tikpat drūms un nopietns kā vienmēr, bet Geds tagad bija iepazinis viņa līdzcietību un iemīlējis viņu. - Es nezinu. Zinu tikai to: tādu radījumu varēja izsaukt vienīgi izcils spēks, varbūt pat tikai viens spēks un viena balss - tavējā. Bet, ko savukārt nozīmē tas, es nevaru pateikt. Tu to atklāsi. Tev tas jāatklāj vai arī jāmirst - un vēl ļaunāk nekā jāmirst... - Viņš runāja klusi, un viņa acis raudzījās Gedā ar drūmu nopietnību. - Zēns būdams, tu domāji, ka mags ir tas, kas spēj jebko. Arī es kādreiz tā domāju. Mēs visi tā domājām. Bet patiesība ir tāda, ka, augot cilvēka īstenajam spēkam un paplašinoties viņa zināšanām, arvien šaurāks kļūst ceļš, pa ko viņš var iet, līdz beidzot viņš neko vairs neizvēlas, bet dara tikai un vienīgi to, kas viņam
Pēc Geda astoņpadsmitās dzimšanas dienas arhimags aizsūtīja viņu mācīties pie Veidotāja. Par to, kādas mākslas tiek apgūtas Mūžīgajā birzī, neviens daudz nemēdz runāt. Stāsta, ka tur netiekot veiktas nekādas burvības, un tomēr visa šī vieta ir burvību pilna. Reizēm šīs Birzs koki ir redzami, reizēm neredzami, un tie neatrodas vienmēr vienā un tai pašā Roukas salas vietā. Stāsta, ka Birzs koki paši esot visgudru ziņu pilni. Stāsta, ka Veidotājs mācoties savu augstāko maģiju tieši tur, Birzī, un, ja ietu bojā koki, ietu bojā ari viņa gudrība; tādā dienā celtos ūdens un nogremdētu Jūrzemes salas, kuras Segojs pacēla no dzīlēm pirmsmītu laikos, - visas zemes, kurās mājo cilvēki un pūķi.
Taču tās ir tikai valodas, un burvji par to nerunā.
Mēneši ritēja, un beidzot kādā pavasara dienā Geds atgriezās Lielajā namā, nezinādams un nenojauzdams, ko viņam liks darīt turpmāk. Durvīs, aiz kurām sākas taka pāri laukiem uz Roukas pakalnu, viņu gaidīja kāds vecs vīrs. Pirmajā brīdī Geds viņu nepazina, bet tad, sasprindzinājis atmiņu, atcerējās, ka šis cilvēks tika ielaidis viņu Burvju skolā pirmajā ierašanās dienā pirms pieciem gadiem.
Vecais vīrs pasmaidīja, sveicinādams uzrunāja viņu vārdā un jautāja: - Vai tu zini, kas es esmu?
Geds daudzkārt bija domājis, kā tas nākas, ka vienmēr tiek minēti Roukas Deviņi maģistri, jo viņš zināja tikai astoņus: Vēju maģistru, Veiklības maģistru, Zāļu maģistru, Dziesminieku, Pārvērtību maģistru, Saucēju, Vārdu maģistru un Veidotāju. Šķita, ka par devīto cilvēki uzskata arhimagu. Taču tad, kad tika izraudzīts jauns arhimags, viņu izvēlējās deviņi maģistri.
— Es domāju, ka tu esi Durvju maģistrs, - Geds teica.
- Tā ir. Ged, tu varēji iekļūt Roukā, nosaukdams savu vārdu. Tagad tu vari atgūt brīvību, nosaukdams manējo, -vecais vīrs smaidīdams teica un gaidīja. Geds stāvēja, nespēdams attapties.
Protams, viņš zināja tūkstošiem veidu, prasmju un paņēmienu, kā atklāt lietu un cilvēku vārdus; šāda prasme bija neatņemama daļa no visa, ko viņš Roukā mācījies, jo bez tās nebūtu iespējama īsta, noderīga maģija. Taču atklāt maga un maģistra vārdu bija pavisam kas cits. Maga vārds slēpjas dziļāk nekā zivs jūrā, tas ir labāk apsargāts nekā pūķa midzenis. Meklēšanas burvība sastopas ar spēcīgāku burvību, vissmalkākie paņēmieni cieš neveiksmi, aplinku taujājumi tiek aplinkus atvairīti, un spēks postoši vēršas pret sevi pašu.
-Tavas durvis ir šauras, skolotāj, — Geds beidzot teica.
- Man laikam vajadzēs pakavēties tepat laukos un gavēt, līdz pietiekami izdilšu un varēšu izslīdēt tām cauri.
- Cik ilgi vien vēlies, - Durvju maģistrs smaidīdams atbildēja.
Tā nu Geds pagājās mazliet tālāk, apsēdās zem alkšņa Tvilberuas krastā un ļāva otakam noskriet lejā paplunčāties ūdenī un pamedīt dūņainajās piekrastēs upes vēzīšus. Saule norietēja spoža un vēla, jo pavasaris jau bija krietnā plaukumā. Lielā nama logos iemirdzējās lampas un burvju gaismas, un Tvilas pilsētas ielas, kas stiepās lejup no kalna, pamazām satumsa. Virs jumtiem klaigāja pūces, un krēslā virs upes lidinājās sikspārņi, bet Geds joprojām sēdēja un domāja, ar kādu spēku, viltību vai burvību lai atklāj Durvju maģistra vārdu. Jo ilgāk viņš domāja, jo bezcerīgāk likās starp visām burvju mākslām, ko viņš bija apguvis šais piecos Roukas gados, atrast tādu, kas spētu izvilināt šādu noslēpumu no šāda maga.
Viņš apgūlās turpat laukā un pārnakšņoja zem zvaigžņotām debesīm, un otaks ieritinājās viņam kabatā. Kad nākamajā rītā uzlēca saule, viņš, joprojām gavēdams, devās pie Nama durvīm un pieklauvēja. Atvēra Durvju maģistrs.
« Skolotāj, - Geds viņam teica, - es nevaru atņemt tavu vārdu ar varu, jo neesmu pietiekami stiprs, un nevaru to izvilt ar viltu, jo neesmu pietiekami gudrs. Tāpēc es labprāt palikšu šeit un mācīšos vai kalpošu pēc tavas gribas - ja vien tu neatbildēsi uz kādu manu jautājumu.
- Un tas būtu?
- Kāds ir tavs vārds?
Durvju maģistrs pasmaidīja un pateica savu vārdu, un Geds, to atkārtojis, iegāja šajā Namā pēdējo reizi.
Kad viņš atkal devās prom, viņam mugurā bija biezs, tumši zils apmetnis - dāvana no Lovtomingas apgabala, uz kuru viņam vajadzēja dotie*, jo turienieši vēlējās burvi. Rokā Geds turēja zizli - no īves koka grieztu, ar bronzu apkaltu nūju savā augumā. Durvju maģistrs, pateicis sveikas, atvēra viņam Lielā nama aizmugures durvis - raga un kaula durvis -, un Geds devās lejup pa Tvilas ielām uz kuģi, kas viņu gaidīja piekrastes spožajos rīta ūdeņos.
5. Pendoras pūķis
Uz rietumiem no Roukas starp divām lielām zemēm Hosku un Ensmeru, plašā puduri izkaisītas, atrodas Deviņdesmit salas. Vistuvāk Roukai atrodas Serda, bet vistālākā ir Sepiša, kas atrodas gandrīz Pelniša jūrā; vai to tiešām kopā ir deviņdesmit, neviens nav īsti varējis pateikt: skaitot tikai salas ar saldūdens avotiem, var sanākt septiņdesmit, bet, ja pieskaita ikvienu klinti, skaits viegli var sasniegt simtu, un ari tas nebūs viss; turklāt jārēķinās ari ar paisuma un bēguma maiņām. Odens joslas starp saliņām ir šauras, un Iekšjūras citkārt rāmie uzplūdi un atplūdi, tridamies un spraukdamies gar tām, uzbango augstu un nokrītas zemu, tāpēc trīs saliņas, kas redzamas vienkop paisuma laikā, pēc bēguma iestāšanās var kļūt par vienu salu. Tomēr, par spīti visām šīm briesmām, ikviens bērns, kas prot staigāt, prot ari airēt, un viņam ir pašam sava laiviņa; saimnieces nereti laivā Šķērso šaurumu, lai aizņemtos no kaimiņienes zāļu tēju; ceļojoši tirgoņi daudzina savas preces vienā ritmā ar airu vēzieniem. Visi ceļi te ved pa sāļu ūdeni, un tos šķērso tikai tīkli, kas nostiepti no mājas uz māju pāri šaurumiem, lai ķertu tajos sīkās zivtiņas tērbijas, kuru eļļa ir Deviņdesmit salu lielākā bagātība. Tiltu šajā pusē ir maz, un lielu pilsētu salās nav. Visas saliņas ir nosētas zemnieku un zvejnieku mājām, un desmit vai divdesmit salu grupa veido kopīgu apgabalu. Viens šāds apgabals ir Lovtominga, kas atrodas tālākajā rietumu malā; no tās redz nevis Iekšjūru, bet klaju okeānu, tas ir savrupais Arhipelāga stūris, aizkura vēl ir tikai Pendora, pūķu apsēstā sala, un tālāk plešas vientulīgie Rietumu robežsalu ūdeņi.
Jauno Lovtomingas burvi jau gaidīja viņam paredzētā māja. Tā atradās kalnā starp zaļiem miežu laukiem, un no rietumu vējiem to sargāja birzs, kas pašlaik bija viscaur sarkanos ziedos. No mājas durvīm varēja redzēt citus niedru jumtus, birzis un dārzus un citas salas ar to jumtiem, laukiem un kalniem, un pa vidu tām daudzos mirdzošos jūras šaurumus. Tā bija trūcīga māja bez logiem un bez grīdas virs zemes pamata, tomēr tā bija labāka nekā būda, kurā piedzima un uzauga Geds. Lovtorningas salinieki, godbijīgi uzlūkodami Roukas burvi, atvainojās par mitekļa vienkāršību.- Mums nav akmeņu, no kā būvēt, - kāds paskaidroja. — Mēs neviens neesam bagāti, taču neviens arī neciešam badu, — sacīja cits, un trešais piebilda: — Tur vismaz būs sauss, jo es pats gādāju pārjumtu, kungs.
Gedam šī mītne bija tikpat laba kā pils. Viņš pateicās salinieku vadoņiem, un tie visi astoņpadsmit devās mājās - katrs savā laivā uz savu salu -, lai pastāstītu zvejniekiem un sievām, ka jaunais burvis ir savāds jauns, drūms puisis, kas runā maz, bet runā labi un bez lepnības.
Diez vai šī Geda pirmā nosūtījuma vieta varēja dot iemeslu īpašai lepnībai. Burvji, kas mācījušies Roukā, parasti devās uz pilsētām vai pilīm, kur kalpoja ievērojamiem augstmaņiem un baudīja lielu godu. Šiefri Lovtomingas zvejniekiem citkārt būtu vajadzējis apmierināties ar kādu pesteļotāju vai vienkāršu zintnieku, kas apvārdotu viņu zvejas tīklus, iedziedātu jaunās laivas un dziedinātu zvērus un cilvēkus no dažādām kaitēm. Taču pēdējo gadu gaitā vecais Pendoras pūķis bija vairojis savu cilti, un klīda valodas, ka tagad midzenī starp Pendoras jūras valdnieku izpostītās pils torņiem rāpojot deviņi pūķēni, vilkdami zvīņotos vēderus augšup lejup pa marmora kāpnēm un caur tukšajām durvju ailēm. Mirušajā salā barības ilgi nepietiks, un, kad tie paaugsies, bads skubinās tos lidot uz citām vietām. Četri no tiem jau bija redzēti lidināmies virs Hoskas dienvidrietumu piekrastes; lejā tie nebija laidusies, bet izlūkojuši aitu aplokus, šķūņus un ciematus. Pūķim bada sajūta mostas lēni, taču ir grūti remdināma. Tāpēc Lovtomingas salinieki bija sūtījuši ziņu uz Rouku, lūgdami burvi, kas varētu pasargāt viņus no rietumpuses draudiem, un arhimags bija spriedis, ka viņu bailes ir pilnīgi pamatotas.
- Tur nebūs ērta dzīve, — arhimags bija teicis Gedam todien, kad tika iecēlis viņu burvja kārtā. - Nebūs slavas, nebūs bagātības, un varbūt nebūs pat riska. Vai tu dosies turp?
- Jā, - Geds bija atbildējis un ne jau tikai paklausības skubināts. Kopš liktenīgās nakts Roukas pakalnā slava un ārišķība viņam bija kļuvušas tikpat nepatīkamas, cik agrāk šķita vilinošas. Tagad viņš allaž šaubījās par savām spējām un baidījās no sava spēka postošās ietekmes. Turklāt viņu ļoti ieinteresēja arī valodas par pūķiem. Gontā pūķi nebija redzēti jau simtiem gadu, un Roukas salai ar tās īpašo burvību neviens pūķis neuzdrīkstētos rādīties pat tuvumā, tāpēc arī tur šos radījumus pazina tikai no dziesmām un pasakām, un neviena acs tos netika redzējusi. Skolā Geds bija iemācījies par pūķiem visu iespējamo, bet lasīt par tiem nozīmē pavisam ko citu nekā sastapties vaigu vaigā. Šī iespēja tagad aicinoši pavērās viņa priekšā, un viņš ar neviltotu gatavību atbildēja: - Jā, es došos tuip!
Arhimags Genšers pamāja ar galvu, tomēr rādīja drūmu un norūpējušos vaigu. - Saki man, - viņš pēc brīža teica, - vai tu baidies aizbraukt no Roukas vai tiecies projām ar nepacietību sirdī?
- Gan vienādi, gan otrādi, valdniek.
GenŠersVēlreiz pamāja ar galvu. - Nezinu, vai rīkojos pareizi, sūtīdams tevi prom no šīs drošās vietas, - viņš ļoti klusi sacīja. - Es neredzu tavu ceļu. Tas viscaur tīts tumsā. Un Ziemeļos ir kāds spēks, kas grib tevi iznīcināt, bet, kas tas ir un kur tas ir - tavā pagātnē vai nākotnē to es nevaru pasacīt: tas tinas ēnā. Kad šeit ieradās Lovtomingas vīri, es tūlīt iedomājos par tevi, jo tā likās droša un nomaļa vieta, kur tu laika gaitā varētu pieņemties spēkā. Tomēr es nezinu, vai tev kāda vieta ir droša un kurp ved tavs ceļš. Es negribu sūtīt tevi nezināmā tumsā...
Sākumā Gedam šī māja zem ziedošajiem kokiem šķita pavisam gaiša vieta. Tur viņš dzīvoja un no turienes bieži vēroja rietumu debesis, uzmanīgi klausīdamies, vai neizdzirdēs gaisā zvīņoto spārnu švīkstoņu. Taču pūķi nerādījās. Geds makšķerēja no krasta laipām un kopa nelielu dārza gabaliņu. Reizēm viņš veselas dienas pavadīja, sēdēdams vasarīgajā gaisā zem kokiem un lauzīdams galvu par kādu lappusi, rindu vai vārdu Zinību grāmatās, kuras bija atvedis līdzi no Roukas; otaks tikmēr saritinājies snauda viņam blakus vai ari skraidīja pa zāles un margrietiņu biezokņiem. medīdams peles. Kad Lovtomingas ļaudīm vajadzēja dziednieka vai laikdara palīdzību, viņš vienmēr atsaucās to lūgumam. Gedam pat prātā neienāca, ka burvim varētu būt jākaunas nodarboties ar tik vienkāršam mākslām, jo viņš bija dzīvojis zintnieces būdā un audzis vēl nabadzīgāku ļaužu vidū. Tomēr salinieki burvi traucēja reti, jo juta pret viņu lielu bijību - gan tāpēc, ka Geds bija burvis no Visgudro salas, gan viņa klusēšanas un rētainās sejas dēļ. Kaut gan Geds bija jauns, viņam piemita kaut kas tāds, kā dēļ cilvēki viņa klātbūtnē jutās neveikli.
Un tomēr Geds sev atrada draugu - kādu laivu būvētāju no tuvākās saliņas austrumu pusē. Viņu sauca Pekvarijs. Pirmoreiz viņi bija satikušies uz krasta laipām, kad Geds apstājās, lai pavērotu, kā meistars pielāgo mastu nelielai
buru laivai. Pekvarijs bija paskatījies burvī ar zobgalīgu smaidu un teicis: -Te nu ir gandrīz pabeigts mēneša darbs. Tu to droši vien dabūtu gatavu minūtes laikā, ar vienu vārdu, vai ne, kungs?
- Varbūt, - Geds atbildēja, - bet tā droši vien tūlīt nogrimtu, ja es pārtrauktu burvību. Tomēr, ja gribi... - Viņš apklusa.
- Jā, kungs?
- Šī laiva izskatās teicama. Tai nekas vairāk nav vajadzīgs. Bet, ja vēlies, es varētu apvārdot to ar drošības vārdiem, lai tā vienmēr paliktu vesela, un ar ceļavārdiem, kas tai palīdzētu atgriezties mājās no jūras.
Geds runāja vilcinādamies, jo negribēja apvainot meistaru, taču Pekvarija seja iemirdzējās priekā. - Šī mazā laiviņa ir domāta manam dēlam, kungs, un, ja tu varētu piešķirt tai tādu burvību, tas būtu varen laipni un draudzīgi darīts. - Un, uzkāpis uz laipām, viņš tūdaļ pat satvēra un paspieda Geda roku, pauzdams savu pateicību.
Pēc tam viņi sāka bieži strādāt kopā: Geds ievija savas burvības Pekvarija būvētajās vai labotajās laivās, un Pekvarijs savukārt iemācīja Gedam, kā laiva taisāma un vadāma bez burvības palīdzības, jo šādas vienkāršas prasmes Roukā netika apgūtas. Geds, Pekvarijs un viņa mazais dēlēns Aiovits bieži kopā braukāja pa šaurumiem un lagūnām te vienā, te citā laivā, līdz Geds bija prasmīgi apguvis jūrasbraucēja mākslu un starp viņu un Pekvariju bija izveidojusies cieša draudzība.
Vēlu rudenī saslima laivu meistara dēls. Viņa māte aizsūtīja pēc Teska salas vārdotājas, kas labi prata dziedināt slimības, un pāris dienu viss likās labi. Tad piepeši kādā vētrainā naktī Pekvarijs satraukts klaudzināja pie Geda durvīm, lūgdams viņu nākt un glābt bērnu. Geds aizsteidzās kopā ar Pekvariju liilz laivai, un abi, cik ātri vien tumsā un lietu iespējams, brauca pāri šaurumam uz laivu meistara māju. Tur Geds ieraudzīja uz lāviņas guļošo bērnu, vina māti, kura bija mēmi sakņupusi tam līdzās, un vārdotāju, kas kūpināja korlo sakni un stieptā balsī vilka Nagiešu dziesmu - tāds bija viņas spēcīgākais dziedināšanas paņēmiens. Taču burvim viņa pačukstēja: - Augstais burvi, man šķiet, ka šis ir sarkandrudzis, un bērns līdz rītam būs miris!
Kad Geds notupās pie guļ vietas un uzlika bērnam rokas, viņš nodomāja to pašu un uz brīdi atrāvās. Viņa paša ilgās slimības pēdējos mēnešos Zāļu maģistrs viņam bija iemācījis daudz dziedināšanas gudrību, un to pirmais un pēdējais likums bija šāds: dziedini brūces un ārstē slimību, bet ļauj mirstošam garam iet savu ceļu!
Bērna māte redzēja viņa kustību un, sapratusi tās nozīmi, skaļi un izmisīgi iekliedzās. Pekvarijs noliecās viņai blakus un teica: - Valdnieks Zvirbuļvanags viņu izārstēs, sieva. Nevajag raudāt! Viņš ir šeit. Viņš to spēs.
Dzirdēdams mātes raudas un redzēdams, cik ļoti Pekvarijs viņam uzticas, Geds nespēja iedomāties, ka varētu pievilt viņu cerības. Viņš nolēma neuzticēties savam spriedumam un cerēt, ka bērns varbūt vēl ir glābjams, ja izdotos mazināt drudzi. - Darīšu, ko varēšu, Pekvarij, - viņš teica.
Geds sāka mazgāt zēnu ar aukstu, nupat salijušu lietus-ūdeni, ko vecāki ienesa no āra, un runāt drudža atvairīšanas vārdus. Burvība nepadevās un neiedarbojās, un pēkšņi viņš juta, ka bērns viņa rokās mirst.
Vienā mirklī izsaukdams visu savu spēku un atmezdams donias par sevi pašu, viņš raidīja savu garu pakaļ bērna garam, lai tas atvestu to atpakaļ mājās. Viņš izsauca bērna vārdu: - Aiovit! - Ar iekšējo dzirdi viņš šķita itin kā saklausām vārgu atbildi un iesaucās vēlreiz. Tad viņš ieraudzīja mazo zēnu tālu priekšā ātri skrienam lejup pa tumšu nepazīstama kalna nogāzi. Nedzirdēja ne skaņas. Zvaigznes virs kalna nebija tās zvaigznes, ko līdz šim skatījušas viņa acis. Tomēr viņš zināja visu zvaigznāju nosaukumus: Kūlis,
Durvis Tas, Kurš Griežas, Koks. Tās bija zvaigznes, kas nenodziest un nenobāl, kad iestājas diena. Viņš bija sekojis mirstošajam bērnam pārāk tālu.
To sapratis, Geds atguvās tumšajā piekalnē viens. Atgriezties bija grūti - ļoti grūti.
Viņš lēni pagriezās. Lēni viņš paspēra vienu soli atpakaļ augšup kalnā, pēc tam paspēra otru. Soli pa solim viņš virzījās augšup, un katra kustība prasīja lielu piepūli. Un katrs nākamais solis bija grūtāks par iepriekšējo.
Zvaigznes bija pilnīgi nekustīgas. Pāri stāvajam kāpumam nestrāvoja ne mazākā vēja pūsmiņa. Visā plašajā tumsas karaļvalstī kustējās vienīgi viņš, kas lēni, lēni virzījās augšup. Uzkāpis kalna virsotnē, viņš ieraudzīja zemu akmens sienu. Un aiz šīs sienas viņam pretī melnēja ēna.
Ēnai nebija ne cilvēka, ne zvēra apveidu. Tā bija bezveidīga un tik tikko saskatāma, taču tā viņam Čukstēja, turklāt čukstēja bez vārdiem, un sniedzās viņam pretī. Tā atradās dzīvo pusē, bet viņš - mirušo pusē.
Vai nu viņam jādodas lejā pa nogāzi mirušo pasaules tuksnesīgajos klajumos un bezgaismas pilsētās, vai ari jākāpj pāri akmens sētai atpakaļ dzīvē, kur viņu gaida bezveidīgais ļaunuma iemiesojums.
Geda rokā bija zizlis, un viņš to pacēla augstu gaisā. Līdz ar šo kustību viņā ieplūda spēks. Kad viņš sagatavojās lēcienam pāri zemajai akmens sienai tieši uz ēnas pusi, zizlis piepeši iekvēlojās balts, un tumšo apkārtni izgaismoja žilbinošs spožums. Viņš lēca, tad juta, ka krīt, un nākamajā brīdī neredzēja vairs neko.
Bet Pekvarijs, viņa sieva un vārdotāja tikmēr redzēja, lūk, ko: jaunais burvis bija piepeši sastindzis ar bērnu rokās un bridi palika nekustīgs. Pēc tam viņš saudzīgi nolika mazo Aiovitu uz lāviņas, piecēlās kājās un klusēdams stāvēja ar zizli rokās. Pēkšņi viņš pacēlā zizli gaisā, tas iekvēlojās baltās ugunīs, it kā burvja rokā būtu zibens šautra, un visi istabas priekšmeti un piedemmi itin kā atdzīvojās un svešādi uzzibsnīja šai dīvainajā acumirkļa gaismā. Kad vērotāju acis atkal spēja skaidri redzēt, viņi ieraudzīja jauno burvi guļam sakņupušu uz zemes grīdas blakus guļvietai, kurā gulēja mirušais bērns.
Pekvarijam šķita, ka ari burvis ir miris. Viņa sieva raudāja, bet viņš pats jutās pilnīgi apstulbis. Taču vārdotāja kaut ko zināja no burvju mākslām un tiem ceļiem, kādus var izvēlēties burvis, un parūpējās, lai Geds, kurš gulēja salts un nekustīgs, netiktu uzlūkots par mirušu, bet par sirdzēju, kas nokļuvis transā. Gedu aiznesa mājās, un pie viņa palika kāda veca sieviete, kurai vajadzēja vērot, vai viņš pamodīsies vai paliks guļam uz visiem laikiem.
Mazais otaks tupēja, paslēpies aiz jumta spāres kā allaž, kad mājā ieradās svešinieki. Tur tas palika lielāko nakts daļu, kamēr lietus grabināja pa mājas sienām, uguns pa'/ardā izplēnēja un nakts lēni, gurdi vilkās uz priekšu garām snaudošajai vecajai sievai pie pavarda oglēm. Tad otaks norāpās lejā un aiztecēja līdz guļvietai, kurā sastindzis un nekustīgs gulēja Geds. Ar lapai līdzīgo, sauso, brūno mēli tas sāka ilgi un pacietīgi laizīt Geda plaukstas un rokas. Notupies blakus Geda galvai, tas laizīja viņa deniņus, rētaino vaigu un saudzīgi laida mēli pār viņa aizvērtajiem plakstiem. Un no šī glāstošā pieskāriena Gedā ļoti lēnām atgriezās dzīvība. Viņš pamodās, nezinādams, kur bijis unfcur atrodas tagad, un kas ir tā bāli pelēkā gaisma, kura spraucās istabā, ritam austot. Tad otaks kā agrāk saritinājās Gedam pie pleca un laidās snaudā.
Vēlāk, atcerēdamies šo nakti, Geds zināja: ja tad, kad viņš gulēja nemaņā, neviens nebūtu viņu aizskāris, neviens nebūtu kaut kādi aicinājis viņu atpakaļ, viņš droši vien būtu aizgājis uz visiem laikiem. Viņu bija glābusi tikai mazā zvēriņa instinktīvā, neapzinātā gudrība, ar kādu dzīvnieks laiza ievainota drauga brūces, gribēdams sagādāt tam mierinājumu; un tomēr šajā gudrībā Geds saskatīja kaut ko radniecīgu pats savam spēkam, kaut ko tikpat dziļu kā burvju māksla. Kopš tās dienas viņš saprata, ka gudrs cilvēks neatraujas no citām dzīvām būtnēm, vienalga, vai tās spēj runāt vai ne, un turpmākajos gados viņš daudz centās iemācīties visu, ko var iemācīties klusumā - no dzīvnieku acīm, no putnu lidojuma, no plašajiem, lēnajiem koku mājieniem.
Viņš bija atgriezies - pirmoreiz neskarts veicis to pāreju, ko vaļējām acīm spēj veikt vienīgi burvis un kas pat izcilākajam magam nozīmē lielu risku. Taču viņš bija atgriezies bēdās un bailēs. Bēdas viņam bija drauga Pekvarija dēļ un bailes pašam sevis dēļ. Tagad viņš zināja, kāpēc arhimags baidījies sūtīt viņu projām no salas un kas aptumšojis un darījis neskaidru pat maga skatījumu nākotnē. Jo viņu bija gaidījusi pati tumsa, bezvārda radījums, kas nepiederēja pasaulei, — ēna, ko viņš bija atsvabinājis vai radījis. Gara pasaulē, pie sienas starp dzīvību un nāvi, tā bija gaidījusi viņu visus šos garos gadus. Un tur tā bija viņu atradusi. Tagad tā sekos viņam pa pēdām, centīsies piekļūt viņam cieši klāt, iesūkt viņa spēku sevī, izsūkt viņa dzīvību un ietērpties viņa miesā.
Neilgi pēc tam Geds sapnī redzēja lācim līdzīgu būtni bez galvas un bez sejas. Viņam šķita, ka tas taustīdamies iet apkārt pa māju un meklē durvis. Neko tādu viņš nebija sapņojis, kopš tika izdziedināts no svešā radījuma atstātajiem ievainojumiem. Pamodies Geds jutās nevarīgs, viņu kratīja salti drebuļi, un rētas uz pleca un sejas sāpīgi smeldza.
Tagad sākās grūts laiks. Kad vien Geds redzēja ēnu sapnī vai pat tikai iedomājās par to, viņu ikreiz pārņēma tās pašas saltās šausmas; spēks un saprāts viņu pameta, vietā atstājot trulumu un neziņu. Gedu plosīja -niknums par šādu gļēvulību, taču tas neko nelīdzēja. Viņš meklēja aizsardzību, bet tādas nebija: svešādais radījums nebija ne dzīva miesa, ne gars, tam nebija vārda, nebija satvara, nebija nekā cita kā vienīgi tas, ko tai devis viņš pats; tas bija baiss spēks, kas pastāv ārpus zemsaules likumiem. Geds par to zināja tikai vienu: tas tiecas pēc viņa un centīsies īstenot savu gribu caur viņu, savu radītāju. Bet kādā izskatā tas tuvosies, pats vēl būdams bez sava apveida, kā tas ieradīsies un kad ieradīsies, to Geds nezināja.
Viņš sacēla ap savu namu un salu visus sev zināmos burvības vaļņus. Šādas burvju sienas ir nemitīgi jāatjauno, un drīz Geds saprata: ja, tās celdams, viņš iztērēs visu savu spēku, saliniekiem no viņa vairs nebūs nekāda labuma. Un ko viņš iesāks, būdams starp diviem pretiniekiem, ja no Pendoras atlidos pūķis?
Geds atkal redzēja sapni, bet šoreiz ēna bija ienākusi viņa mājā un melnēja blakus durvīm, stiepdamās viņam pretī cauri tumsai un čukstēdama vārdus, ko viņš nesaprata. Geds šausmās pamodās un iededza gaisā burvju gaismu, apgaismodams ik kaktu mazajā telpā, līdz nekur nebija nevienas ēnas. Tad viņš piemeta pavardā malku un apsēdās blakus uguns gaismā, klausīdamies, kā rudens vēji plucina niedru jumtu un vaid lielajos, kailajos kokos virs galvas, un iegrima ilgās, dziļās domās. Viņa sirdī bija modušās vecas dusmas. Viņš necietīs šo bezpalīdzīgo gaidīšanu, nesēdēs gluži kā slazdā uz šīs mazās saliņas^murminādams nekur nederīgus atvairāmos vārdus. Taču viņš nevar arī vienkārši bēgt - tas nozīmētu lauzt saliniekiem doto vārdu un pamest tos neaizsargātus draudīgā pūķa varā. Atlika tikai viens ceļš.
Nākamajā ritā Geds devās uz Lovtomingas galveno salu, uzmeklēja salinieku vadoni un teica:
- Man jādodas projām no šejienes. Esmu nokļuvis briesmās un pakļauju briesmām jūs visus. Man jābrauc prom. Tāpēc es lūdzu tavu atļauju doties uz Pendoru pieveikt pūķus, lai mans pienākums pret jums būtu izpildīts un es varētu brīvi doties tālāk. Bet, ja cietīšu neveiksmi, tas notiktu arī tad, kad pūķi atlidotu šurp, un labāk to uzzināt tūlīt, nevis vēlāk.
Salinieku vadonis raudzījās Gedā ar pavērtu muti.
- Valdniek Zvirbuļvanag, - viņš teica, - tur ir veseli deviņi pūķi!
- Stāsta, ka astoņi esot vēl tikai pūķēni.
- Bet vecais...
- Es tev saku: man jādodas prom no šejienes. Un es lūdzu tavu atļauju vispirms atpestīt jūs no pūķu draudiem, ja spēšu to izdarīt.
- Kā vēlies, kungs, - vīrs drūmi atbildēja. Visi, kas to dzirdēja, nodomāju, ka viņu jaunais burvis perina viltību vai pakļaujas neprātīgai iedomai, un sadrūmušām sejām pavadīja viņu ceļā, necerēdami vairs saņemt no viņa kādu ziņu. Daži izmeta, ka burvis tikai gribot gar Hosku atgriezties Iekšjūrā, atstādams viņus likstā; citi, to vidū arī Pekvarijs, sprieda, ka Zvirbuļvanags sajucis prātā un devies drošā nāvē.
Jau četras paaudzes visi kuģi bija centušies turēties pa lielu gabalu no Pendoras salas. Neviens mags nebija braucis turp, lai mēģinātu cīnīties ar pūķi, jo sala atradās savrup no ierastajiem jūrasceļiem un tajā jau izsenis bija valdījuši pirāti, vergu ķērāji, karu meklētāji, ko nīda visi Jūrzemes dienvidrietumu puses iedzīvotāji. Tāpēc neviens nebija īpaši centies atriebt Pendoras valdnieku pēc tam, kad no rietumpuses negaidot atlidoja pūķis un, uguni spļaudams, nonāvēja viņu un viņa vīrus, kuri tobrīd tornī sēdēja pie mielasta galda, un iedzina jūrā visus kliedzošos salas iemītniekus. Neatriebtā Pendora palika pūķa varā ar visiem izmētātajiem kauliem, torņiem un dārgakmeņiem, kas bija nolaupīti sen mirušiem prinčiem Palnas un Hoskas krastos.
Geds labfeināja to visu un vēl vairāk, jo kopš ierašanās Lovtomingā bija centies atsaukt atmiņā un pārdomāt visu, ko savulaik tika mācījies par pūķiem. Viņš vadīja savu mazo laivu uz rietumiem, turklāt šoreiz neairēja un neizmantoja arī Pekvarija mācītās jūrasbraucēju gudrības, bet brauca, burvības vadīts, - ar magvēju burā un apvārdotiem laivas galiem, lai saglabātu pareizu virzienu; un visu laiku viņš vēroja jūru, gaidīdams, kad pie apvāršņa parādīsies mirusī sala. Geds gribēja traukties pēc iespējas ātrāk, tāpēc izvēlējās magvēju - viņu vairāk biedēja tas, kas var būt aiz muguras, nekā tas, kas var būt priekšā. Bet, dienai ritot, viņa nepacietība no bailēm pārtapa tādā kā negantā līksmē. Vismaz šoreiz viņš dodas briesmās pats pēc savas gribas, un, jo tuvāk tām viņš piekļuva, jo drošāka auga viņa pārliecība: vismaz šoreiz, vismaz šajā stundā, kas varbūt ir pēdējā viņa mūžā, viņš ir brīvs. Ēna neuzdrīkstēsies sekot viņam pūķa zobos. Pelēkajā jūrā bangojās viļņi baltām galotnēm, un virs galvas ziemelis dzina pelēkus mākoņus. Geds traucās uz rietumiem ar straujo magvēju burā, un drīz viņa skatienam atklājās Pendoras klintis, mirušās pilsētas ielas un izpostītie, pussagrautie torņi.
Pie ieejas ostā, seklā, ieapaļālīcī, viņš ļāva vēja burvībai aprimt un apturēja savu mazo laivu, kas sāka rāmi šūpoties viļņos. Tad Geds uzsauca pūķim: - Pendoras iekarotāj, nāc un aizsargā savu midzeni!
Viņa balsi apslāpēja viļņi, trokšņaini sizdamies pret pelniem klāto piekrasti, bet pūķiem ir asa dzirde. Drīz no kāda pussagrauta nama kā melns milzu sikspārnis gaisā pacēlās radījums plāniem spārniem un dzeloņainu muguru un, mezdams apļus ziemeļu vējā, laidās uz Geda pusi. Geda sirds strauji iepukstējās, redzot radījumu, kas viņa ļaudīm bijis tikai mīts, un viņš, skaļi iesmējies, uzsauca: - Ej un pasauc Veco, tu spārnotais tārps!
Jo šis bija viens no jaunajiem pūķēniem, kuri dzimuši pirms trim gadiem, kad kāda pūķene no Rietumu robež-salām saulainā torņa drupu kaktā bija izdējusi savas lielās, pelēkās olas sīkstā apvalkā, kā pūķu mātītes mēdz darīt, un atkal aizlidojusi, atstādama Vecajam Pendoras pūķim rūpes par jaunajiem radījumiem, kuri drīz izlīda no čaulām kā lielas, atbaidošas ķirzakas.
Jaunais pūķis neko neatbildēja Viņš nebija garš - varbūt četrdesmit airu kuģa garumā - un izskatījās tievs kā tārps, par spīti melno, plēvjaino spārnu plašajam vēzienam. Viņš vēl nebija pieaudzis, un vēl viņam nebija nedz skaļas balss, nedz pūķa viltības. Viņš laidās tieši virsū Gedam, kurš stāvēja mazajā laiviņā, un, atvēris garos, zobu pilnos žokļus, kā bulta traucās lejup, tā ka Gedam vajadzēja tikai ar vienu asu burvību saistīt viņa spārnus un locekļus un aizsviest viņu jūrā, kur viņš kā akmens iekrita ūdenī. Nākamajā brīdī pār pūķēnu sakļāvās pelēkie viļņi.
No augstākā torņa pamatnes pacēlās vēl divi pūķi, tādi paši kā pirmais. Tieši tāpat tie traucās virsū Gedam, un tieši tāpat viņš tos abus sasaistīja un iemeta jūrā; turklāt līdz šim viņš vēl nebija pacēlis savu burvja zizli.
Pēc neilga laika no salas uz Geda pusi laidās vēl trīs pūķi. Viens no tiem bija krietni lielāks par pārējiem, un no mutes tam šāvās lokanas liesmu mēles. Divi mazākie pūķi, grabinādami spārnus, laidās Gedam virsū, bet lielais meta apļus tiem aizmugurē, kustēdamies ļoti aši, un tiecās ar savu ugunīgo dvašu sadedzināt gan Gedu, gan viņa laivu. Šos trīs nevarēja sastindzināt ar vienu burvību, jo divi laidās no ziemeļiem, bet trešais no dienvidiem. Līdzko Geds to aptvēra, viņš nākamajā mirklī savērpa Pārvērtības burvību un uzlidoja gaisā no savas laivas pūķa izskatā.
Izpletis platos spārnus un izstiepis nagotās ķepas, viņš metās pretī diviem pirmajiem, sadedzināja tos ar savu liesmoto elpu un tad pievērsās trešajam, kurš bija lielāks par viņu un arī spļāva uguni. Vēja brāzmā virs pelēkās jūras abi sastapās un metās cīņā: kampa, ķēra, krita un cēlās, līdz abus ietina dūmu mutuļi, kas sarkanīgi blāzmoja izvemtās uguns kvēlē. Geds spēji uzlidoja augšup, un pūķis viņam sekoja. Geds sacēla spārnus, apstājās un metās atpakaļ lejā kā vanags, izstiepis nagotās ķetnas; ar tām viņš iecirtās pretiniekam kaklā un spārnos un gremdēja to lejup. Melnie spārni drebēja, un melnas pūķa asinis rupjām lāsēm krita jūrā. Pendoras pūķis izrāvās un lēnā, zemā lidojumā aizkļuva līdz salai, kur paslēpās kādā no izpostītās pilsētas bedrēm vai alām.
Geds tūlīt atguva savu īsto izskatu un atgriezās laivā, jo pūķa izskatā ir bīstami palikt ilgāk nekā nepieciešams. Viņa rokas bija melnas no dedzinošajām pūķa asinīm, un galvu vietām bija apsvilinājušas pretinieka liesmas, bet tam vairs nebija nozīmes. Tikko Geds atguva elpu, viņš iesaucās: — Sešus esmu redzējis, piecus nogalējis, stāsta, ka pavisam esot deviņi! Lieniet ārā, rāpuļi!
Ilgu laiku uz salas nemanīja nekādu kustību un nedzirdēja nevienu balsi; tikai viļņi dārdēdami sitās pret krastu. Tad Geds pamanīja, ka visaugstākais tornis lēni maina apveidus un vienā pusē piebriest, it kā tam augtu roka. Viņš baidījās no pūķu burvības, jo veci pūķi ir ļoti vareni un viltīgi savās burvestībās kā daždien cilvēki; tomēr nākamajā brīdī viņš saprata, ka tā nav vis pūķa viltība, bet viņa paša redzes māns. Tas, ko Geds bija noturējis par daļu no torņa, bija Pendoras pūķa plecs - radījums lēni ritinājās vaļā un slējās kājās.
Kad tas bija izslējies visā augumā, zvīņotā galva ar asu žuburu kroni un trim mēlēm pacēlās augstāk par sabrukušo torni un nagotās priekšķepas balstījās lejā pret pilsētas drupām. Pūķa zvīņas bija pelēcīgi melnas, un dienasgaisma atspulgoja tajās kā šķeltu akmeņu šķautnēs. Radījums bija stiegrains kā dzinējsuns un milzīgs kā kalns. Geds ar bijību vērās neredzētajā būtnē. Nebija pasaulē nevienas dziesmas, neviena nostāsta, kas varētu sagatavot cilvēku šādam skatam. Viņš gandrīz ieskatījās pūķa acīs un tik tikko nenokļuva tā varā, jo pūķim acīs nedrīkst skatīties. Novērsis skatienu no zaļganajiem redzokļiem, kuri viņu vēroja, Geds pacēla sev priekšā zizli, kas tagad izskatījās kā malkas šķila, kā nieka zars.
- Man bija astoņi dēli, burvi, - nodimdēja pūķa dobjā balss. - Pieci ir mirusi, un viens mirst: diezgan! Tu neiegūsi manas bagātības, viņus apkaudams.
- Man nevajag tavu bagātību.
No pūķa nāsīm pacēlās dzelteni dūmi: tie bija viņa smiekli.
- Vai negribi izkāpt krastā to apskatīt, burvi? Ir vērts redzēt!
- Nē, pūķi. - Pūķu cilts ir draugos ar vēju un uguni, un virs jūras viņi labprāt necīnās. Tā līdz šim bija Geda priekšrocība, un viņš to bija saglabājis, tomēr jūras strēmele starp viņu un varenajiem, pelēkajiem nagiem vairs nelikās sevišķi nozīmīgs attālums.
Bija grūti neieskatīties zaļajās, pētošajās acīs.
- Tu esi ļoti jauns burvis, - pūķis teica. - Es nezināju, ka cilvēki tik agri var iegūt šādas spējas. - Tāpat kā Geds viņš runāja Senvalodā, jo tā joprojām ir pūķu valoda. Kaut gan Senvalodas lietojums piesaista cilvēku patiesībai, uz pūķi šis likums neattiecas. Tā ir viņu pašu valoda, un viņi var tajā melot, izšķobīt patiesus vārdus līdz nepatiesai nozīmei, sagūstīt nepiesardzīgu klausītāju spoguļ-vārdu labirintā, kur katrs vārds atspoguļo patiesību, bet neviens nenoved līdz galam. No tā Geds bija daudzkārt brīdināts, tāpēc pūķa valodā viņš klausījās ar neuzticību un modrām šaubām. Tomēr pūķa vārdi šķita tieši un skaidri: - Vai tu esi atnācis šurp lūgt manu palīdzību, burvi? ,
- Nē, pūķi.
- Un tomēr es varētu tev palīdzēt. Drīz tev būs vajadzīga palīdzība, lai stātos pret to, kas tevi vajā tumsā.
Geds apstulbis klusēja.
- Kas tevi vajā? Nosauc man to!
- Ja es varētu to nosaukt...- Geds iesāka un aprāvās.
Dzelteni dūmi savērpās virs pūķa iegarenās galvas, plūzdami no nāsīm - apaļām uguns atverēm.
- Ja tu varētu to nosaukt, tu varbūt varētu to pieveikt, burvi. Iespējams, ka es, redzēdams to tuvumā, varētu nosaukt tā vārdu. Un tuvumā tas būs redzams itin driz, ja tu kavēsies pie manas salas. Tas ies visur, kurp iesi tu. Ja negribi laist to sev tuvumā, tev jābēg, jābēg un mūžīgi jābēg no tā. Un tomēr tas sekos tev pa pēdām. Vai gribi, lai es uzzinu tā vārdu?
Geds klusēja. Viņš nevarēja iedomāties nedz to, kā pūķis zina par viņa atsvabināto ēnu, nedz to, kā tas varē»u uzzināt ēnas vārdu. Arhimags bija teicis, ka ēnai neesot vārda. Tomēr pūķiem ir pašiem sava gudrība, un tie ir senāka cilts nekā cilvēki. Tikai retais spēj izdibināt, ko zina pūķis un kā viņš to zina, un šos retos sauc par pūķu valdniekiem. Geds skaidri zināja tikai vienu: kaut gan pilnīgi iespējams, ka pūķis runā taisnību, kaut gan pilnīgi iespējams, ka viņš spētu pastāstīt Gedam ēnainā rēga dabu un vārdu, tādējādi dodams viņam varu pār to, - pat tādā gadījumā pūķis to darītu tikai pats savā labā.
- Ļoti reti gadās, ka pūķi piedāvājas darīt cilvēkiem labu, - jaunais burvis beidzot teica.
- Toties itin bieži gadās, ka runcis paspēlējas ar peli, pirms to nogalina, - pūķis atbildēja.
- Bet es nebraucu šurp nedz spēlēties ar tevi, nedz ļaut tev spēlēties ar mani. Es braucu noslēgt ar tevi līgumu.
Ass kā zobens, bet pieckārt garāks par garāko zobenu virs bruņu klātās muguras gaisā izslējās pūķa astes gals;
izliecies kā skorpionu vēders, tas metu loku uugstūk par augsto torni. Pūķis suusi atmeta: — Es neslēdzu līgumus, es tikai ņemu. Ko tu vari man piedāvāt tādu, ko es pats nevarētu paņemt, ja vien gribētu?
- Drošību. Tavu drošību. Zvēri, ka tu nekad nelidosi uz austrumiem no Pendoras, un es zvērēšu, ka atstāšu tevi neskartu.
Dobja čerkstoņa izlauzās no pūķa rīkles kā tālas lavīnas troksnis, kā brūkoši akmeņi kalnos. Liesmas plandījās ap viņa trejzaraino mēli. Viņš izslējās augstāk virs drupām kā milzu bieds. -Tu man piedāvā drošību! Tu man draudi! Ar ko?
- Ar tavu vārdu, Jīvod!
Geda balss nodrebēja, izrunājot šo vārdu, tomēr viņš izsauca to skaļi un skaidri. To izdzirdis, vecais pūķis sastinga un palika nekustīgs, pavisam nekustīgs. Aizritēja minūte, tad otra, un tad Geds, stāvēdams savā mazajā nieka laiviņā, pasmaidīja. Sava ceļojuma iznākumu un pats savu dzīvību viņš bija licis uz spēles, paļaudamies uz minējumu no senām, Roukā apgūtām pūķzinību hronikām, un šis minējums pieļāva, ka Pendoras pūķis ir tas pats pūķis, kurš izpostīja Oskilas rietumus Elfaranas un Morreda laikos un kuru no Oskilas tika padzinis burvis Elts, gudrs vārdu zinātājs. Minējums bija trāpījis mērķī.
- Mēs esam līdzīgi, Jīvod. Tev ir spēks, un man ir tavs vārds. Vai slēgsi ar mani līgumu?
Bet pūķis joprojām klusēja.
Daudz gadu viņš bija gulējis uz salas, kur starp smiltīm, ķieģeļiem un kauliem izkaisīti mētājās sm;iragdi un zeltītas krūšu bruņas; vērojis, kā viņa melnie, ķirzakām līdzīgie pēcnācēji spēlējas starp sagrautiem namiem un izmēģina spārnus virs klintīm; garas stundas gulšņājis saulē, svešu balsu un kuģu netraucēts. Viņš bija kļuvis vecs. Tagad viņam bija grūti izkustēties, pavārsties pret šo jauno burvi, šo trauslo pretinieku, kura zizlis vecajam pūķim Jīvodam iedvesa bailes.
- Tu vari izvēlēties deviņus akmeņus no maniem krājumiem, - pūķis beidzot teica, un viņa balss no garajiem žokļiem skanēja šņācoši un gaudulīgi. - Vari ņemt pašus labākos, tas ir tavā ziņā. Un tad brauc projām!
- Man nevajag tavus akmeņus, Jīvod.
- Kur palikusi cilvēku alkatība? Senajās dienās ziemeļos cilvēki dievināja spožus akmeņus... Es zinu, ko tu gribi, burvi. Arī es varu piedāvāt tev drošību, jo zinu, kas tevi var glābt. Zinu to vienīgo, kas tevi var glābt. Tev pa pēdām seko šausmas. Es tev pateikšu to vārdu!
Geda sirds salēcās, viņš cieši satvēra zizli un palika stāvam tikpat nekustīgi kā pūķis. Brīdi viņš cīnījās ar piepešu, pacilātu cerību.
Nē, viņš nav ieradies slēgt līgumu par savu paša dzīvību! Tikai ar vienu vienīgu prasmi viņš spēj valdīt pār pūķi. Geds atstūma cerību malā un darīja to, kas viņam jādara.
- Ne jau to es prasu no tevis, Jīvod.
Kad Geds izrunāja pūķa vārdu, šķita, ka viņš tur milzu briesmoni tievā, smalciņā pavadā, kuru savelk arvien ciešāk ap vareno kaklu. Geds juta sev pievērstajā pūķa skatienā strāvojam mūžseno naidu un pieredzi ar cilvēku cilti, redzēja tērauda nagus, kuri ikviens bija viņa rokas delma garumā, akmenscieto ādu un dziestošo uguni, kas vēl blāvoja pūķa rīklē; bet pavada savilkās ciešāk un ciešāk.
Viņš ierunājās atkal; — Jīvod! Zvēri, ka tu un tavi dēli nemūžam nelidosiet uz Arhipelāgu!
No pūķa žokļiem spēji un dārdoši izlauzās liesmu mēles, un viņš ierēcās: - Zvēru pie sava vārda!
Tad pār salu nolaidās klusums, un Jīvods nokāra vareno galvu.
Kad viņš to atkal pacēla un paskatījās apkārt, burvis jau bija projām un laivas bura vīdēja kā balts krislītis austrumpuses viļņos, traukdamās- pretī auglīgajām, dārgakmeņiem bagātajām iekšējo jūru salām. Tad Pendoras vecais pūķis negantā niknumā metās gaisā, atgrudienā sagraudams augsto tomi un vēzēdams spārnus, kuri pletās visas nopostītās pilsētas platumā. Taču zvērests viņu saistīja, un viņš ne todien, ne jebkad citreiz nemēģināja lidot uz Arhipelāga pusi.
6. Bēgšana
Līdzko Pendora bija palikusi aizmugurē aiz apvāršņa, Geds, lūkodamies uz austrumiem, juta, ka viņa sirdī atkal ielaužas mokošās bailes no ēnas. Reālajām pūķu briesmām piemita zināms spožums, turpretī šīs šausmas bija neredzamas, netveramas un bezcerīgas. Viņš ļāva magvējam atslābt un turpināja ceļu ar pasaules vēju, jo tagad viņu vairs neskubināja ātruma alkas. Viņam pat nebija īstas skaidrības, kurp lai dodas. Jābēg, kā sacīja pūķis, - bet kuip? Uz Rouku, Geds nodomāja, jo tur viņš vismaz ir pasargāts, un varbūt tur, starp gudro prātiem, izdosies atrast kādu padomu.
Tomēr vispirms vajadzēja vēlreiz aizbraukt uz Lov-tomingu, lai izstāstītu visu piedzīvoto saliniekiem. Kad paklīda valodas, ka piecas dienas pēc prombraukšanas burvis atgriezies, salinieku vadoņi un puse iedzīvotāju steidzās sēsties laivās un irties Gedam pretī; tie ielenca viņu, lūkojās viņā kā brīnumā un klausījās viņa stāstā. Geds viņiem izstāstīja visu notikušo, un viens no vīriem teica: - Bet kurš ir redzējis šos brīnumus, šo pūķu nokaušanu un iebiedēšanu? Ja nu viņš...
- Ciet klusu! - salinieku vadonis skarbi uzsauca, jo viņš tāpat kā vairums zināja: burvis var pasacīt patiesību aplinkus un var paturēt patiesību pie sevis, bet, ja viņš kaut ko saka, tad tā arī ir. Tā ir viņa meistarības būtība. Cilvēki brīnījās, juta, ka bailes gaist, un sāka līksmot. Saspiedušies pulkā ap savu jauno burvi, viņi lūdza, lai tas atkārto savu stāstu. Ieradās citi salinieki, pēc tam atkal citi - un lūdza to pašu vēlreiz. Kad pienāca vakars, Gedam vairs nevajadzēja pūlēties. Salinieki to varēja izdarīt viņa vietā, turklāt vēl labāk. Ciemata dziesminieki jau bija paguvuši ietērpt notikumu senā meldijā un dziedāja “Dziesmu par Zvirbuļvanagu". Lieli ugunskuri liesmoja ne tikai Lovtomingas apgabalā, bet arī citās salās dienvidu un austrumu pusē. Zvejnieki nodeva jauno ziņu no laivas uz laivu, un tā ceļoja no salas uz salu: ļaunums novērsts, un pūķi no Pendoras nekad nelidos uz šo pusi!
Šī nakts, šī viena nakts Gedam bija prieka pilna. Nekāda ēna neuzdrīkstēsies viņam tuvoties cauri šim pateicības ugunskuru spožumam, kas kvēloja katrā kalnā un piekrastē, cauri smejošajiem dejotāju apļiem, kas griezās ap viņu, dziedādami slavas dziesmas un tik sparīgi vēcinādami lāpas brāzmainajā rudens gaisā, ka ap tām cēlās biezi, spoži dzirksteļu kūļi, atkal ātri nomelnēdami vēja pūsmās.
Nākamajā dienā Geds tikās ar Pekvariju, kurš teica:
- Es nezināju, ka tu esi tik varens, valdniek! - Šajos vārdos skanēja bailes, jo viņš bija uzdrīkstējies sadraudzēties ar Gedu, taču tajos slēpās ari pārmetums. Geds bija nogalinājis pūķus, bet nebija spējis izglābt viņa mazo bērnu. Pēc šīs tikšanās Geds atkal izjuta to pašu neveiklību un nepacietību, kas bija skubinājusi viņu traukties uz Pendoru; tagad tā skubināja viņu projām no Lovtomingas. Kaut gan salinieki labprāt būtu paturējuši Gedu pie sevis uz visiem laikiem, lai lepotos ar savu burvi un dziedātu viņam slavas dziesmas, viņš devās projām no savas kalna mājas, līdzi nesdams tikai grāmatas, zizli un mazo otaku, kas tupēja viņam uz pleca.
Kopā ar diviem Lovtomingas zvejniekiem, kuri uzskatīja par lielu godu vest savājaivā vareno burvi, Geds «uzbrauca no salas. Visu laiku, peldot gar daudzajiem kuģiem, kas rindojās Deviņdesmit salu austrumu kanālos, gar namu
logiem un balkoniem ūdens malā, gar Nesas piestātnēm, gar Dromganas leknajām ganībām, gar Gitas smirdīgajām eļļas noliktavām, - it visur Gedam pa priekšu ceļoja stāsts par viņa varoņdarbu. Cilvēki, Gedam garāmbraucot, svilpoja "Dziesmu par Zvirbuļvanagu", cits caur citu tie aicināja viņu pie sevis pavadīt nakti un pastāstīt pūķu stāstu. Kad braucēji beidzot sasniedza Serdu, Geds lūdza kādam kuģa īpašniekam aizvest viņu uz Rouku, un vīrietis paklanīdamies atbildēja: - Tas man ir liels pagodinājums, valdniek, un manam kuģim tāpat!
Tā nu Geds pagrieza muguru Deviņdesmit salām, bet jau tad, kad kuģis izbrauca no Serdas iekšējās ostas un pacēla buru, no austrumiem sāka pūst spēcīgs pretvējš. Tas likās savādi, jo ziemas debesis pletās skaidras un no rīta laiks bija Šķitis rāms un pastāvīgs. No Serdas līdz Roukai bija tikai trīsdesmit jūdžu, un viņi turpināja ceļi» arī tad, kad vējš jūtami pieņēmās. Nelielajam kuģītim tāpat kā vairumam lekšjūras preču kuģu bija augsta slīpā bura, ko var grozīt atbilstoši pretvējam, un tā īpašnieks bija pieredzējis jūrasbraucējs, kurš lepojās ar savu prasmi. Tā nu viņi, lavierēdami brīžiem uz ziemeļiem, brīžiem uz dienvidiem, virzījās uz austrumu pusi. Vējš sadzina lietus mākoņus, un drīz sāka tik spēcīgi līt un brāzmot, ka kuģim draudēja nopietnas briesmas. - Valdniek Zvirbuļvanag, -kuģa īpašnieks sacīja jaunajam vīriefim, kurš stāvēja viņam blakus goda vietā, kuģa pakaļgalā; tiesa, šādā vējā un lietū bija visai grūti saglabāt godpilnu stāju, un abu braucēju apmetņi bija izmirkuši cauri slapji. - Valdniek Zvirbuļvanag, vai tu nevarētu pateikt šim vējam kādu vārdu?
- Cik tālu vēl atlicis līdz Roukai?
- Mazāk nekā puse ceļa. Bet pēdējās stundas laikā mēs nemaz neesam tikuši uz priekšu, kungs.
Geds uzrunāja vēju. Tas pierima, un kādu bridi viņi itin sekmīgi virzījās uz priekšu. Tad pēkšņi no dienvidiem
gaudodamas sāka pūst asas brāzmas un aiznesa kuģi atkal rietumu virzienā Mākoņi debesīs joņoja un plosījās, un kuģa īpašnieks nikni nokliedzās: - Tās sasodītās brāzmas pūš no visām pusēm reizē! Šādā laikā mūs var glābt vienīgi magvējš, valdniek.
Geds izskatījās 'sadrūmis, taču kuģis un tā ļaudis bija briesmās, tāpēc viņš izsauca burā magvēju. Kuģis tūlīt sāka gludi slīdēt uz austrumiem, un īpašnieks manāmi atplauka. Taču, kaut gan Geds nepārtrauca burvību, magvējš p;ikā-peniski atslāba un noplaka, līdz kuģis brīdi palika viļņos uz vietas ar nokārušos buru, bet visapkārt trakoja lietus un vējš. Tad ar sparīgu krakstu klīverkoks apmetās otrādi, kuģis sagriezās un ar izbiedēta kaķa lēcienu metās ziemeļu virzienā.
Geds tvēra pēc atbalsta, jo kuģis bija gandrīz sameties uz sāniem, un iesaucās: — Griez atpakaļ uz Serdu, saimniek!
Kuģa īpašnieks nolamājās un atkliedza, ka viņš to nedarīšot. - Uz kuģa ir burvis, un es esmu labākais jūrasbraucējs tirgoņu vidū, un šis ir mans drošākais kuģis — es lai grieztos atpakaļ?!
Tad kuģis atkal sametās tā, it kā ķīli būtu sagrābis atvars, un arī īpašniekam vajadzēja tverties pēc atbalsta, lai noturētos uz klāja. Geds viņam uzsauca: - Atstāj mani Serdā un brauc, kurp vēlies! Šis vējš nestājas pret tavu kuģi, bet pret rnani!
- Pret tevi - Roukas burvi?
- Vai tu nekad neesi dzirdējis par Roukas vēju, saimniek?
- Jā, tas attur ļaunos spēkus no Visgudro salas, bet kāds tam sakars ar tevi, ar pūķu dīdītāju?
- Tas pūš starp mani un manu ēnu, - Geds īsi atbildēja, ka burvim piederas, un neko vairs neteicu, kamēr kuģis straujā gaitā, vienmērīga vēja dzīts, debesīm skaidrojoties, devās pāri jūrai atpakaļ uz Serdu.
Kad Geds kāpa augšup no Serdas piestātnes kalnā, viņa sirds bija smaga un baiļu pilna. Tuvojoties ziemai, dienas kļuva arvien īsākas, un agri iestājās krēsla. Krēslai biezējot, Geda nemiers allaž auga, un šoreiz pat katrs ielas pagrieziens šķita slēpjam draudus; tikai ar lielu piepūli viņš piespieda sevi neskatīties visu laiku atpakaļ pāri plecam, lai redzētu, kas ir aiz muguras. Geds aizgāja uz Serdas Juras-namu, kur ceļotāji un tirgoņi kopā varēja ieturēt labas vietējo saimnieku sagādātas maltītes un pārnakšņot garajā zālē ar augstiem griestiem; šādu viesmīlību mēdz piedāvāt pārtikušās Iekšjūras salas.
Geds pataupīja no pusdienām gabaliņu gaļas un vēlāk, sēdēdams pie uguns, izvilināja no kapuces krokām otaku, kas tur bija slēpies visu dienu, un mēģināja piedabūt zvēriņu to apēst; viņš to glāstīja un mierinoši čukstēja: - Hoeg, hoeg, mazais, klusais... - Tomēr otaks neēda un pēc brīža atkal paslēpās Geda kabatā. Gan zvēriņa izturēšanās, gan paša Geda apātiskā nenoteiktība, gan dīvaini svešatnīgā tumsa lielās telpas kaktos ļāva nojaust, ka ēna nav tālu no viņa.
Šai vietā neviens Gedu nepazina: te pulcējās ceļotāji no citām salām, kas nebija dzirdējuši "Dziesmu par Zvirbuļvanagu". Neviens viņu neuzrunāja. Beidzot Geds sameklēja sev lāviņu un nolikās gulēt, taču visu nakti šai augstajā zālē starp aizmigušiem svešiniekiem neaizvēra ne acu. Visu nakti viņš gudroja, kā rīkoties tālāk, kurp doties un ko darīt, taču ikvienu domu, ikvienu plānu noslāpēja drūma lik-tens priekšnojauta. Lai kādu ceļu viņš izvēlētos, uz tā var gaidīt ēna. Vienīgi Roukā viņš no tās būtu pasargāts, bet ceļu uz Rouku aizšķērso sensenie, neredzamie aizsarg-spēki, kas gādā par šis salas drošību. Tas, ka Roukas vējš tika stājies viņam pretī, ir nepārprotams apliecinājums tam, ka mīklainais vajātājs ir viņam jau pavisam tuvu uz pēdām.
Šis vajātājs ir bezmiesīgs, akls pret saulesgaismu, būtne no bezgaismas, beztelpas, bezlaika valstības. Tas taustās pēc viņa cauri zemsaules dienām un pāri zemsaules jūrām un var iegūt redzamus apveidus tikai sapnī un tumsā. Tam vēl nav satvara un veidola, ko varētu apspīdēt saulesgaisma; "Houda varoņdarbā" ir vārdi: "Rītausma rada zemi un jūru, visus apveidus šķir tā no ēnas, sapni uz tumsas valstību raida." Bet, ja ēna Gedu reiz panāks, tā var izsūkt viņam visu spēku, atņemt pašu dzīvības sparu un siltumu, un gribasspēku, kas viņu virza.
Un šādu drūmu likteni Geds redzēja savā priekšā uz ikviena iespējamā ceļa. Turklāt viņš zināja, ka var tikt ar viltu virzīts tam pretī, jo ēna, tuvodamās viņam, kļūst arvien stiprāka un varbūt jau tagad ir pietiekami spēcīga, lai pavērstu ļaunus spēkus vai ļaunus cilvēkus sev vēlamā virzienā - liktu tiem rādīt viņam maldu zīmes vai uzrunāt svešinieka balsī. Kas zina, varbūt pat šonakt Šajā Jūrasnama zālē zem augstā jumta spārēm kādā kaktā guļ cilvēks, kurā iemiesojies viņa tumšais vajātājs; atradis atbalsta vietu tumšā dvēselē, tas gaida un vēro Gedu un pat šobrīd barojas no viņa vājuma, neziņas un bailēm.
Tas bija neizturami. Geds juta, ka jāpaļaujas uz aklu gadījumu un jābēg turp, kur šis gadījums viņu vedīs. Līdzko ārā bija jaušams pirmais saltais rītausmas blāvums, viņš piecēlās un zem dziestošajām zvaigznēm steigšus devās lejup uz Serdas kuģu piestātnēm, apņēmies aizceļot ar pirmo prombraucošo kuģi, kas būs ar mieru ņemt viņu līdzi. Kāda galera pašlaik uzņēma turbīneļļas kravu un saullēktā grasījās doties ceļā uz Havnoras Lielo ostu. Geds lūdza tās īpašniekam atļauju doties līdzi. Burvja zizlis uz kuģiem gandrīz vienmēr ir droša caurlaide un maksa par braucienu. Gedu labprāt pieņēma, un pēc nepilnas stundas kuģis devās ceļā. Līdz ar četrdesmit garo airu pirmo vēzienu Geda noskaņojums uzlabojās, un bunguVīboņa, kas palīdzēja airētājiem saglabāt vienādu ritmu, skanēja viņa ausīs kā drosmīga, aicinoša iņūzika.
Un tomēr Geds nezināja, ko darīs Havnorā un kurp dosies no turienes. Ziemeļu virziens bija tikpat labs un tikpat bezcerīgs kā jebkurš cits. Viņš pats bija nācis no ziemeļu puses; varbūt kāds kuģis aizvedīs viņu no Havnoras uz Gontu un viņš atkal sastaps Ogionu. Bet varbūt viņš atradīs kuģi, kas dotos līdz tālākajām Robežsalām, tik tālu, ka ēna viņu pazaudētu un pārtrauktu vajāšanu. Galvā zibēja tikai šādas neskaidras domas, taču nekāda plāna nebija, un Geds nezināja, ko vajadzētu darit. Skaidrs bija tikai viens - viņam jābēg...
Līdz nākamās dienas saullēktam četrdesmit airi bija aizvadījuši kuģi pa ziemīgo jūru vairāk nekā simt piecdesmit jūdžu tālumā no Serdas. Viņi piestāja Orimi ostā lielās Hoskas salas austrumu krastā, jo lekšjūras tirdzniecības galeras cenšas turēties piekrastes tuvumā un, kad vien iespējams, pārlaist nakti ostā. Geds izkāpa krastā, jo vēl bija gaiša diena, un kādu laiku bezmērķīgi klejoja pa ostas pilsētiņas stāvajām ielām, nogrimis dziļās, drūmās domās.
Orimi ir veca, smagnēja pilsēta, būvēta no akmens un ķieģeļiem un apjozta ar mūri, lai aizsargātos pret Hoskas salas iekšzemes nelikumīgajiem valdniekiem; ostmalas noliktavas ir gluži kā forti, un tirgoņu nocietinātajos namos iebūvēti torņi. Taču Gedam, klīstot pa ielām, šīs iespaidīgās savrupmājas šķita kā priekškari, aiz kuriem slēpjas tukšums un tumsa, bet cilvēki, kuri steidzās savās darīšanās viņam garām, likās nereālas būtnes-ēnas bez balss. Kad norietēja saule, Geds atgriezās piestātnē, un pat tur, sarkanajā gaismā un vakara vējā viņam gan jūra, gan zeme šķita krēslainas un klusas.
— Kurp tu dodies, valdniek burvi?
Kāds viņu negaidot bija uzrunājis no aizmugures. Pagriezies Geds ieraudzīja pelēkā apmetnī ģērbušos vīrieti, kuram rokā bija masīva koka nūja, taču tas nebija burvja zizlis. Kapuce slēpa svešinieka seju no sarkanās gaismas, taču Geds juta, ka neredzamās acis skatās viņam sejā. Satrūcies viņš soli atkāpās un pacēla savu īves zizli starp sevi un svešinieku.
- No kā tu baidies? - vīrietis rāmi vaicāja.
- No tā, kas man seko.
- Ak tā? Bet es neesmu tava ēna.
Geds klusēja. Viņš saprata, ka šis cilvēks, lai kas viņš būtu, nav tas, no kā viņš baidījies: tā nebija ēna, tas nebija rēgs vai radījums, ko sauc par gebetu. Nedzīvajā klusumā un mijkrēslī, kas bija ietinis pasauli, šis svešais bija saglabājis gan balsi, gan satvaru. Vīrietis atmeta kapuci atpakaļ. Svešiniekam bija savāda, rētām izvagota galva bez matiem un grumbaina seja. Kaut gan balsī nebija dzirdamas nekādas vecuma pazīmes, viņš izskatījās vecs.
- Es tevi nepazīstu, - teica pelēki tērptais vīrietis, - un tomēr man šķiet, ka neesam satikušies nejauši. Es reiz dzirdēju stāstu par jaunu cilvēku ar rētainu seju, kurš cauri tumsai izlauzies lielā godībā un pat kļuvis valdnieks. Es nezinu, vai tas ir tavs stāsts. Bet pateikšu tev, lūk, ko: ja tev vajadzīgs zobens, ar ko atvairīt ēnas, tad dodies uz Ter-renona pili. īves koka zizlis šai vajadzībai nespēs kalpot.
Geds klausījās svešiniekā, un cerība viņā mijās ar neuzticību. Ar burvju mākslām apveltīts cilvēks agri uzzina, ka viņam reti lemtas nejaušas tikšanās - vienalga, vai tās nestu labu vai ļaunu.
- Kādā zemē atrodas Terrenona pils?
- Oskilā.
Atskanot šim vārdam, Geda acu priekšā īsu bridi iznira atmiņu aina - melns krauklis zaļā zālē iesāņus lūkojas augšup uz viņu ar aci, kas līdzīga nopulētam akmentiņam, un kaut ko saka - taču vārdi hija aizmirsti.
- Tās zemes vārdam ir tumša skaņa, - Geds teica, joprojām lūkodamies pelēki tērptajā vīrietī un cenzdamies izprast, kasViņš varētu būt. Kaut kas svešinieka izturēšanās veidā atgādināja zintnieku vai pat burvi, ar Gedu viņš runāja droši un lepni, un tomēr viņā jautās tāda kā nospiestība, kas raksturīga sirdzējam, gūsteknim vai pat vergam.
- Tu esi no Roukas, - svešais teica. - Roukas burvji allaž saklausa tumšu skaņu burvju vārdos, kas nav viņējie.
- Kas tu esi par cilvēku?
- Ceļotājs, tirgoņu starpnieks no Oskilas; esmu šeit veikala darīšanās, - atbildēja pelēki tērptais vīrietis. Kad Geds vairāk neko nejautāja, viņš klusi novēlēja jaunajam burvim labunakti un devās augšup pa šaurās ieliņas pakāpieniem, kas veda projām no ostas piestātnes.
Geds pagriezās, nesaprazdams, vai ņemt vērā šo zīmi vai ne, un paskatījās uz ziemeļiem. Sarkanā gaisma kalnu virsotnēs un virs vēja bangotās jūras strauji dzisa. Sabiezēja pelēks mijkrēslis, un pa pēdām tam sekoja tumsa.
Strauji izlēmis, Geds steigšus devās uz priekšu gar piestātnēm pie kāda zvejnieka, kurš ritināja kopā tīklus un lika tos laivā, un uzrunāja viņu: - Vai tu zini šajā ostā kādu kuģi, kas grasītos doties uz ziemeļiem - uz Semelu vai uz Enladu?
- Tur tas garais kuģis ir no Oskilas, varbūt tas piestās Enladā.
Tikpat strauji Geds devās uz zvejnieka norādīto lielo kuģi; tas bija tievs un garš kā čūska, ar sešdesmit airiem, un tā augstais, izliektais priekšgals bija izrotāts ar gliemež-vāku diskiem, airu ieliktņu pārsegi nokrāsoti sarkani, un uz katra no tiem ar melnu krāsu uzvilkta Siflas rūna. Tas izskatījās drūms un ātrs kuģis, pilnīgā braukšanas gatavībā, un visa komanda jau atradās uz klāja. Geds uzmeklēja kuģa īpašnieku un jautāja, vai tas varētu aizvest viņu uz Oskilu,
- Vai vari samaksāt?
- Es protu rīkoties ar vējiem.
- Es pats esmu iaikdaris. Vai cita nekā tev nav? Naudas necik?
Lovtomingas salinieki bija centušies samaksāt Gedam ar ziloņkaula gabaliņiem, kurus izmanto Arhipelāga tirgoņi; viņš bija paņēmis tikai desmit, kaut gan tie gribēja dot vairāk. Tos Geds tagad piedāvāja oskilietim, taču tas papurināja galvu. - Šīs ripiņas mēs nelietojam. Ja tev nav, ar ko maksāt, man nav vietas uz klāja.
— Varbūt tev vajag airētāja? Es esmu airējis galeru.
— Jā, mums divu trūkst. Nu tad ej un sameklē savu solu! — atteica kuģa īpašnieks un nelikās vairs par viņu zinis.
Tā nu Geds novietoja savu zizli un grāmatas zem airsola un uz desmit bargām ziemas dienām kļuva par ziemeļu kuģa airētāju. Viņi izbrauca no Orimi agrā rītā, un todien Gedam likās, ka viņš nekādi nespēs izturēt šo darbu līdz galam. Kreisā roka viņam bija mazliet neveikla savulaik ievainotā pleca dēļ, un airēšana Lovtomingas šaurumos nebija norūdījusi viņu garā galeras aira nesaudzīgajiem vilcieniem, vilcieniem, vilcieniem bungu rīboņas pavadībā. Katra airētāju grupa strādāja divas vai trīs stundas, un tad sekoja maiņa, bet atpūtas laiks bija tieši tik ilgs, lai Geda muskuļi kļūtu stīvi, un tad atkal vajadzēja sēsties pie airiem. Otrā diena bija vēl ļaunāka, tomēr pēc tam Geds pierada pie smagā darba un jutās labāk.
Šajā kuģa komandā nevaldīja tāda saskaņa, kādu Geds bija iepazinis uz "Ēnas", kad pirmoreiz devās uz Rouku. Andradas un Gontas kuģu apkalpes vīri ir tirdzniecības partneri, kas darbojas kopīga mērķa labā, taču Oskilas tirgoņi par airētājiem izmanto vergus, dzimtkalpus vai algotņus, kam maksā ar nelielām zelta monētām. Zelts Oskilā ir liela vērtība. Taču tas nav draudzības stiprinātājs ne starp cilvēkiem, ne pūķiem, kuri arī to vērtē ļoti augstu. Tā kā puse šis komandas bija dzimtkalpi, kas spiesti strādāt pret savu gribu, kuģa saimnieki bija vergu uzraugi, turklāt nesaudzīgi savā lomā. Viņi nekad nepacēla pletni pret cilvēku, kurš airēja peļņas vai ceļanaudas dēļ, taču komandā, kurā daži tiek sisti, bet daži ne, nav iespējama nekāda draudzība. Geda biedri maz sarunājās savā starpā un ar viņu runāja vēl mazāk. Galvenokārt tie bija vīri no Oskilas, kas nerunāja Arhipelāga hardiešu valodā, bet paši savā dialektā; viņi bija skarbi vīri ar bālu ādas krāsu, melnām, noļukušām ūsām un taisniem matiem. Gedu viņi iesauca par Kelubu jeb sarkano. Kaut gan vīri zināja, ka Geds ir burvis, viņi pret to neizrādīja nekādu bijību, drīzāk izturējās ar piesardzīgu nepatiku. Arī Gedam pašam nebija noskaņojuma meklēt draugus. Pat sēdēdams uz airsola, iekļāvies sparīgajā vēzienu ritmā un būdams viens no sešdesmit airētājiem kuģī, kas traucas pār klajām, pelēkām jūrām, viņš jutās neaizsargāts un pakļauts briesmām. Kad vakaros kuģis piestāja svešās ostās un Geds ieritinājās savā apmetnī, lai ļautos miegam, viņš, par spīti nogurumam, sapņoja, modās un atkal sapņoja, un tie bija ļauni, murgaini sapņi, ko viņš pamodies nespēja atsaukt atmiņā, taču tie šķita gulstam pār šo kuģi un visiem kuģa ļaudīm, tā ka viņš nevienam nespēja uzticēties.
Visi Oskilas brīvie vīri nēsāja pie sāniem garu nazi, un kādu dienu, kad Geda maiņas airētāji kopā ēda pusdienas maltīti, viens no šiem vīriem vaicāja Gedam: - Vai tu esi vergs vai zvēresta lauzējs, Kelub?
- Ne viens, ne otrs.
- Kāpēc tad tev nav naža? Vai baidies cīnīties? - ņirdzīgi noprasīja vīrs, kuru sauca par Skiorhu.
-Nē.
- Vai tavs šunelis cīnās tavā vietā?
- Tas ir otaks, - teica cits vīrs, kurš klausījās viņu sarunā.
- Nevis suns, bet otaks. -* Viņš kaut ko piebilda oskiliešu valodā,.un Skiorhs, nikni pablenzis, aizgriezās. Pirms viņš novērsās, Geds pamanīja viņa sejā pārmaiņu, kaut kādu dīvainu vaibstu pārbīdi - it kā šo vīru īsu brīdi būtu izmantojis kāds cits, pa viņa acīm iesāņus paglūnēdams Gedā. Tomēr nākamajā brīdī Geds atkal redzēja Skiorhu vaigu vaigā, un viņš izskatījās tāds pats kā vienmēr, tāpēc Geds sev apgalvoja, ka redzējis tikai pats savas bailes, savas Šausmas, kas atspoguļojušās otra cilvēka acīs. Bet naktī, ko viņi pavadīja Esenas ostā, Geds atkal sapņoja, un viņa sapņos staigāja Skiorhs. Pēc tam Geds centās pēc iespējas vairīties no šī vīra, un šķita, ka arī Skiorhs vairās no viņa; turpmāk abi vairs nepārmija neviena vārda.
Aizmugurē, agrīnas ziemas dūmakā tinušās, uz dienvidiem aizslīdēja Havnoras sniegotās kalnu virsotnes. Viņi aizīrās garām Ea jūras šaurumam, kur sensenos laikos noslīka Elfarana, un pabrauca garām Enladai. Divas dienas kuģis uzkavējās Berilas, Ziloņkaula pilsētas, ostā, kas balta pacēlās virs līča rietumos no mītiem apvītās Enladas. Visās ostās, kur viņi piestāja, apkalpei vajadzēja palikt uz kuģa, un nevienam netika ļauts spert kāju krastā. Un, kad debesīs pacēlās sarkana saule, kuģis devās uz Oskilas jūru, iepeldēdams ziemeļaustrumu vējos, kas neiegrožoti brāzmo pāri plašajiem Ziemeļu Robežjūru ūdeņiem. Šķērsojuši šo nemierīgo jūru, viņi otrajā dienā pēc izbraukšanas no Berilas veiksmīgi nogādāja kravu austrumu Oskilas tirdzniecības pilsētas Nešumas ostā.
Geds redzēja zemu vēja un lietus kapātu piekrasti, pelēku pilsētu, kas itin kā pieplakusi slēpās aiz garajiem akmens moliem, un aiz tās kailus kalnus zem sniega mākoņu aptumšotām debesīm. Saules apmirdzētā Iekšjūra bija palikusi tālu aiz muguras.
Uz klāja ieradās Nešumas jūrasģildes krāvēji, lai nogādātu krastā kravu - zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, smalkus zīdus, dienvidu gobelēnus un citas vērtīgas lietas, ko iecienījuši Oskilas dižciltīgie, - un apkalpes brivcilvēki tika atlaisti. Geds vienu no tiem apturēja, lai pavaicātu ceļu; līdz šim neuzticība pret visiem apkārtējiem bija liegusi viņam runāt par savu ceļamērķi, bet tagad, nokļuvis viens svešā zemē, viņš bija spiests meklēt palīdzību. Vīrietis nepacietīgi atmeta, ka nezinot, un devās tālāk, bet jautājumu dzirdēja Skiorhs un pārvaicāja: -Terrenonapils? Tā atrodas Keksemta tīreļos. Es eju uz to pusi.
Skiorha sabiedrību Geds nebūtu labprāt izvēlējies, bet, tā kā viņš nezināja ne vietējo valodu, ne ceļu, izvēles nebija. Geds nodomāja, ka tam nav lielas nozīmes, jo ne jau savas gribas dēļ viņš ir nokļuvis šeit. Liktenis viņu ir atdzinis šurp un turpina dzīt tālāk. Viņš pārvilka pāri galvai kapuci, paņēma zizli un somu un sekoja oskiliedm cauri pilsētas ielām un augšup sniegotajos kalnos. Mazais otaks netupēja viņam uz pleca, bet slēpās zem apmetņa aitādas tunikas kabatā, kā allaž mēdza darīt aukstā laikā. Kalni pārtapa drūmos, viļņotos tīreļos, kas sniedzās, cik tālu vien acs spēja saskatīt. Vīri gāja klusēdami, un pār visu plašo apkārtni gūlās ziemas klusums.
— Cik tālu jāiet? — Geds jautāja, kad abi bija nogājuši vairākas jūdzes, jo nekur nebija redzams ne ciemats, ne māja un viņš sāka domāt, ka līdzi nav nekāda ēdamā. Skiorhs mirkli pagrieza galvu uz viņa pusi, tad uzvilka kapuci augstāk un atbildēja: - Nav tālu.
Tā bija neglīta, bāla, raupja un cietsirdīga seja, taču no cilvēka Geds nebaidījās; tiesa, viņš būtu varējis baidīties no tā, kurp šāds cilvēks viņu aizvedīs. Viņš pamāja ar galvu, un abi devās tālāk. Ceļš bija tikai šaura švīkžf plānā sniega un kailo krūmu tuksnesī. Laiku pa laikam to šķērsoja vai no tā nošķīrās citas takas. Tagad, kad Nešumas skursteņu dūmi bija paslēpušies aiz kalniem un apkārt biezēja pēcpusdienas krēsla, nebija vairs nekādu zīmju, kurp un no kurienes viņi iet. Tikai vējš visu laiku pūta no austrumiem. Pēc vairāku stundu gājiena Gedam likās, ka tālu ziemeļ-
rietumu kalnos, kurp veda viņu ceļš, pret debesīm iezīmējas niecīga svītra, līdzīga baltam zobam. Taču īsās dienas gaisma dzisa, un nākamajā ceļa kāpumā Šis ceļrādis — koks, tornis vai kaut kas cits — nebija saskatāms skaidrāk nekā iepriekš.
— Vai mēs ejam turp? — viņš jautāja, pastiepdams roku.
Skiorhs neatbildēja, bet smagi soļoja uz priekšu, ietinies rupjajā apmetnī ar oskiliešu smailo kažokādas kapuci. Geds sekoja viņam pa pēdām. Viņi bija nogājuši tālu ceļu, un vienmuļais soļu ritums, kā arī uz kuģa pavadīto grūto, garo dienu un nakšu gurdums darīja Gedu miegainu. Viņam sāka likties, ka viņš mūžīgi tā ir soļojis un soļos blakus šim klusajam gājējam pa Šo kluso, tumstošo zemi. Piesardzība un mērķtiecība viņā bija iemigusi. Geds gāja kā ilgā, garā sapnī, kam nav galamērķa.
Otaks viņa kabatā sakustējās, un reizē ar to ari Gedā pamodās un sakustējās neskaidras bailes. Viņš piespieda sevi ierunāties: - Tuvojas tumsa un sniegs. Cik vēl tālu, Skiorh?
Pēc klusuma brīža ceļabiedrs nepagriezdamies atbildēja: - Nav tālu.
Taču viņa balss neskanēja kā cilvēka balss — drīzāk tā bija rupja bezlūpu radījuma balss, kad tas mēģina runāt.
Geds apstājās. Visapkārt pletās kaili kalni un vēla vakara krēsla. Gaisā virpuļoja retas sniega pārslas. - Skiorh! - viņš iesaucās, un pavadonis apstājās un pagriezās pret viņu. Zem smailās kapuces nebija sejas.
Iekams Geds paguva izteikt burvības vārdus vai izsaukt spēku, gebets savā rupjajā balsī iesaucās: — Ged!
Tagad jaunais cilvēks vairs nevarēja ņemt palīgā pārvērtību mākslu - viņš bija iesprostots savas īstenās būtnes čaulā un palika bezspēcīgs gebeta priekšā. Arī izsaukt palīgu viņš šajā svešajā zemē nevarēja, jo nekas un neviens viņam te nebija pazīstams un sauciens paliktu bez atbildes. Geds stāvēja viens, un no pretinieka viņu šķira tikai īves koka zizlis labajā rokā.
Tas, kas bija aprijis Skiorha pratu un iemājojis viņa ķermeni, lika šim ķermenim spert soli uz Geda pusi, un rokas taustīdamās izstiepās viņam pretī. Niknums un Šausmas kā viesulis uzbangoja Gedā, un viņa zizlis svelpdams nokrita uz kapuces, kas slēpa ēnas seju. No sparīgā trieciena kapuce un apmetnis sabruka gandrīz līdz zemei, it kā to iekšienē būtu tikai gaiss, bet nākamajā brīdī locīdamies un raustīdamies atkal slējās augšā. Gebeta ķermenim īstais saturs ir iztukšots, un tas ir līdzīgs čaulai vai garaiņu mākonim cilvēka izskatā - neīsta miesa, kas sedz īstu ēnu. Raustīdamās un viļņodamās kā spēcīga vēja pūsta, ēna izpleta rokas un tuvojās Gedam, cenzdamās viņu sagrābt tāpat, kā bija sagrābusi toreiz, Roukas pakalnā, un, ja tas izdotos, tā nomestu Skiorha apvalku un ieietu Gedā, apritu viņu no iekšpuses, pārņemtu viņu savā varā - un tieši tāds bija ļaunā, mīklainā spēka mērķis. Geds vēlreiz sita ar savu smago, kūpošo zizli, atvairīdams uzbrucēju, bet tas tuvojās atkal, un Geds sita atkal, tad nometa zemē kvēlošo un gruzdošo zizli, kas bija apdedzinājis viņa plaukstu, un atkāpās. Nākamajā brīdī viņš pagriezās un metās bēgt.
Viņš skrēja, un gebets sekoja soļa attālumā, nespēdams viņu notvert, bet ari neatpalikdams. Geds ne reizes neatskatījās atpakaļ. Viņš skrēja un skrēja cauri krēslainajam plašumam, kas nesolīja nekādu patvērumu. Gebets vēlreiz savā piesmakušajā, svelpjošajā balsī izsauca viņa vārdu, taču tādējādi rēgs bija varējis laupīt tikai viņa burvja spējas, bet ne fizisko spēku un nevarēja piespiest viņu apstāties. Geds skrēja tālāk.
Tumsa sabiezēja ap vajātāju un vajāto, un smalks sniegs savērpās pāri takai, kuru Geds vairs nevarēja saredzēt. Asinis dunēja viņam galvā, elpa dedzināja krūtis, un viņš vairs pat neskrēja, tikai klupdams streipuļoja uz priekšu; un tomēr nenogurdināmais vajātājs, šķiet, nespēja viņu notvert un visu laiku palika soli aiz muguras. Tas bija sācis kaut ko čukstēt un murmināt, saukt Gedu pie sevis, un Geds tagad zināja, ka šie čuksti skanējuši viņam ausīs visu mūžu pie paša dzirdamības sliekšņa, bet tagad viņš tos dzirdēja skaidri un zināja, ka jāpadodas, jāpakļaujas, jāapstājas. Un tomēr Geds lauzās uz priekšu, cīnīdamies augšup pa garu, krēslainu piekalni. Viņam likās, ka priekšā pazib kāda gaisma un kaut kur virs viņa atskan aicinoša balss: - Šurp! Šurp!
Geds mēģināja atsaukties, taču viņa balss neklausīja. Bālā gaisma kļuva skaidri saskatāma: tā mirdzēja no vārtiem, kas slējās viņa priekšā; sienas viņš neredzēja, bet vārtus saskatīja pavisam skaidri. Tos ieraudzījis, Geds mirkli apstājās, un gebets sagrāba viņa apmetni; rēga rokas taustījās Gedam gar sāniem, mēģinādamas aptvert viņu no mugurpuses. Ar pēdējiem spēkiem Geds metās cauri blāvi apgaismotajai ailei. Viņš mēģināja pagriezties, lai aizvērtu vārtus aiz sevis, nosprostojot gebetam ceļu, bet nespēja vairs noturēties kājās. Geds sagrīļojās un tvēra pēc atbalsta. Gaisma acu priekšā sāka šūpoties un virmot. Geds juta, ka krīt, un jau kritienā apjauta, ka top satverts, taču galēji izmocītā apziņa aizslīdēja no viņa un pagaisa tumsā.
7. Vanaga lidojums
Geds pamodās un ilgu laiku apjauta vienīgi to, ka šī pamošanās ir patīkama, jo viņš vairs nebija cerējis pamosties; patīkami bija arī ieraudzīt visapkārt gaismu -īstu, skaidru dienasgaismu. Viņam bija tāda sajūta, it kā viņš peldētu šajā gaismā vai šūpotos laivā ļoti mierīgos ūdeņos. Beidzot Geds aptvēra, ka atrodas gultā, taču tādā gultā viņš nekad nebija gulējis. To turēja kopā četri augsti, grebti stabi, un matrača vietā bija liels, dūnām pildīts zīda maiss — tieši tas bija izraisījis peldēšanas sajūtu —, un visam pāri karājās koši sarkani aizkari, neļaudami piekļūt nevienai vēja pūsmai. Divās malās aizkari bija atvilkti un atsieti, un Geds redzēja istabu ar akmens sienām un akmens grīdu. Pa trim augstiem logiem viņš rēnajā ziemas saulē varēja saskatīt kailu, brūnganu tīreli, ko vietvietām izraibināja sniega laukumi. Istaba acīmredzot atradās augstu virs zemes, jo no tās varēja pārredzēt plašu apkārtni.
Dūnām pildītais atlasa pārsegs noslīdēja malā, Gedam pieceļoties sēdus, un viņš ieraudzīja, ka ir ģērbts kā augstmanis zīda tunikā un sudrabotā apmetnī. Uz krēsla līdzās gultai viņu gaidīja ādas zābaki un apmetnis ar kažokādas apmali. Geds brīdi sēdēja nekustīgs un apdullis, kā burvības varā būdams, tad piecēlās un sniedzās pēc sava zižļa. Taču zižļa nebija.
Kaut gan viņa labā roka bija ieziesta ar dziedējošu balzamu un pārsieta, viņš redzēja, ka plaukstu un pirkstus klāj apdegumi. Nākamajā brīdī viņš sajuta sāpes rokā un smeldzi visā ķermenī.
Geds atkal bridi stāvēja nekustēdamies. Tad viņš klusā, bezcerīgā balsī iesaucās: - Hoeg, hoeg... - Jo pazudis bija ari mazais, sparīgais, uzticamais radījums, klusā būtne ar radniecīgo dvēseli, kas reiz atveda viņu atpakaļ no nāves valstības. Vai zvēriņš bija pie viņa pagājušā naktī, bēgšanas laikā? Un vai tas notika pagājušā naktī vai varbūt pirms daudzām naktīm? Geds nezināja. Viņa domās viss bija saplūdis neskaidrā jūklī: gebets, degošais zizlis, bēgšana, čuksti, vārti. Neko no tā visa viņš nespēja atcerēties pietiekami skaidri. Un nekas nebija skaidrs ari tagad. Geds vēlreiz nočukstēja sava mīluļa vārdu, bet uz atbildi necerēja, un viņa acīs sakāpa asaras.
Kaut kur tālumā ieskanējās pakluss zvans. Tīkami šķindēdams, tam tepat netālu atsaucās otrs. Aizmugures sienā atvērās durvis, un istabā ienāca kāda sieviete. — Sveicināts, Zvirbuļvanag! - viņa smaidīdama teica.
Sieviete bija jauna un slaida, ģērbusies baltā, sudrabotā tērpā, ar sudrabotu tīkliņu virs melnajiem matiem, kas kā tumši viļņi krita lejup pār pleciem.
Geds stīvi palocījās.
-Tu droši vien mani neatceries?
— Nē, kundze.
Skaistu sievieti, kas tērpusies atbilstoši savam skaistumam, Geds bija redzējis tikai vienu reizi mūžā: tā bija O valdniece, kura kopā ar savu valdnieku reiz bija ieradusies Roukā uz Saules Atgriešanās svētkiem. Viņa bija izskatījusies kā sīka, spoža sveces liesma, bet šī sieviete dnzāk atgādināja baltu, jaunu mēnesi.
- Tā jau es domāju, - viņa smaidīdama teica. - Bet, kaut gan tu esi aizmāršīgs, tu tapsi uzņemts kā vecs draugs.
- Kas šī ir par vietu? — Geds jautāja, joprojām stāvēdams kā sastindzis un runādams ar pūlēm. Viņš juta, ka ir grūti runāt ar šo sievieti un grūti novērst skatienu no viņas. Greznās drānas, kurās viņš bija ietērpts, šķita svešas, akmens grīda zem kājām nepazīstama, un pat gaiss, ko viņš elpoja, svešāds; tas vairs nebija viņš pats, tas nebija agrākais Geds.
- Šo cietoksni sauc par Terrenona pili. Mans kungs, kuru sauc Benderesks, pārvalda šo zemi no Keksemta tīreļiem ziemeļos līdz Osa kalniem, un viņa rīcībā ir dārgakmens, kuru sauc par Terrenonu. Bet mani pašu šeit, Os-kilā, sauc par Serretu - viņu valodā tas nozīmē "sudrabs". Un tevi, kā man zināms, reizēm dēvē par Zvirbuļvanagu, un tu kļuvi par burvi Visgudro salā.
Geds paskatījās lejup uz savu apdedzināto roku un pēc brīža teica: - Es nezinu, kas es esmu. Kādreiz man bija burvja spēks. Šķiet, ka tagad esmu to zaudējis.
- Nē! Tu to neesi zaudējis, un, ja esi, tad vienīgi tālab, lai atgūtu desmitkārtīgi. Šeit tu esi drošībā no tā spēka, kas tevi atdzina šurp, mans draugs. Ap šo tomi slejas varenas sienas, un ne visas no tām ir būvētas no akmens. Šeit tu varēsi atpūsties un atkal atgūt savu spēku. Iespējams arī, ka tu šeit iegūsi citādu spēku un citādu zizli, kas tavā rokā nesadegs pelnos. Ļauns ceļš var novest ari pie laba mērķa. Nāc tagad man līdzi un ļauj, lai tev izrādu mūsu valstību!
Sievietes balss skanēja tik jauki, ka Geds gandrīz neuztvēra vārdus un pakļāvās Šīs balss aicinājumam vien. Viņš devās sievietei līdzi.
Viņa istaba patiešām atradās augstu tornī, kas līdzīgi asam zobam slējās gaisā no kalna virsotnes. Geds sekoja Serretai lejup pa spirālveidīgām marmora kāpnēm, cauri krāšņām istabām un zālēm, garām augstiem logiem, kuri pavēra skatu uz ziemeļiem, rietumiem, dienvidiem un austrumiem, atsegdami acij zemus, brūnganus pakalnus, kas vienveidīgi un kaili, bez mājām un kokiem stiepās līdz pat apvārsnim zem dzidri saulainajām ziemas debesīm. Vienīgi tālu ziemeļos uz zilā debesu fona asi iezīmējās nelielas, baltas virsotnes, un dienvidu pusē varēja noģist, ka tālumā mirgo jūra.
Kalpi atvēra Gedam un sievietei durvis, paši pakāpdamies sānis; tie visi bija oskilieši, bāli un skarbi vīri. Ari Serretas āda bija gaiša, bet atšķirībā no pārējiem viņa labi prata hardiešu valodu, un Gedam pat brīžiem šķita, ka viņš dzird tajā Gontas akcentu. Vēlāk viņa aizveda Gedu pie sava vīra Bendereska, Teirenona pils valdnieka. Benderesks bija trīskārt vecāks par Serretu, bāls un kaulains vīrs aizplīvurotām acīm; viņš apsveica Gedu ar dzedru pieklājību un aicināja būt viņu viesim tik ilgi, cik viņš to vēlētos. Vairāk viņam gandrīz nekas nebija sakāms, un viņš neiztaujāja Gedu nedz par ceļojumu, nedz par ienaidnieku, kas tika viņu vajājis līdz šī cietokšņa vārtiem; ari valdniece Serreta nebija par to taujājusi.
Tas likās savādi, taču tikpat savāda bija visa šī vieta un viņa uzturēšanās tajā. Geda prāts joprojām bija diezgan miglains. Notikumu jēga palika viņam neizprotama. Viņš nokļuvis šajā cietokšņa tornī aiz nejaušības, un tomēr šī nejaušība Šķiet daļa no iepriekšnolemta plāna... vai varbūt viņš nonācis te pēc iepriekšnolemta plāna un tomēr šis plāns īstenojies tikai nejaušības rezultātā? Viņš bija devies uz ziemeļiem, kāds svešinieks Orimi tika ieteicis meklēt šeit palīdzību, krastā gaidīja oskiliešu kuģis, Skiorhs kļuva par viņa pavadoni. Cik liela daļa šajās norisēs bija vajātājas ēnas rokudarbs? Vai varbūt tāda nemaz nebija; varbūt gan vajātāju, gan vajāto šurp atveda kāds cits spēks - varbūt viņš, Geds, sekoja šim spēkam, bet ēna sekoja viņam un atbilstošā brīdī sagrāba Skiorbu, padarīdama to par savu ieroci? Visdrīzāk noticis tieši tā, jo ēnai Terrenona pilī, kā sacīja Serreta, nav iespējams iekļūt. Kopš pamošanās torņa istabā Geds nebija jutis nekādu draudīgu zīmju, kas liecinātu par tās tuvumu. Bet kas tad īsti atvedis viņu šurp? Jo šādā vietā cilvēks nemēdz nokļūt nejauši - to Geds sāka apjaust pat savā notrulušajā prātā. Nekādi citi svešinieki šiem vārtiem nemēdza tuvoties. Tornis slējās savrup, tālu no apdzīvotām vietām, pavērsis muguru pret Nešumu, kas bija pati tuvākā pilsēta. Neviens nenāca uz šo cietoksni, neviens no tā negāja projām. Tā logi raudzījās tuksnesīgos, neapdzīvotos klajumos.
Dienu pēc dienas Geds raudzījās ārā pa šiem logiem, uzturēdamies viens savā augstajā torņistabā un juzdamies apdullis, nelaimīgs un nosalis. Tomī vienmēr valdīja aukstums, par spīti daudzajiem paklājiem, sienu gobelēniem, bagātīgajiem apģērbiem ar kažokādas apdari un lielajiem marmora kamīniem. Tas bija aukstums, kas iekožas kaulos līdz pat smadzenēm un nav vairs aizdzenams. Turklāt Geda sirdi māca ari kauna saltums, kas nebija aizdzenams - tas dzēla ikreiz, kad viņš atcerējās, kā tika sastapies ar ienaidnieku, kā tika sakauts un kā metās bēgt. Domās viņš redzēja visus Roukas maģistrus un to vidū arhimagu Genšeru ar sarauktu pieri; staip tiem bija ari Nemmerls, Ogions un pat Zintniece, kas tika iemācījusi viņam pirmās burvestības; visi tie lūkojās viņā, un viņš saprata, ka ir pievīlis savu skolotāju uzticību. Viņš mēģināja aizbildināties, teikdams: "Ja es nebūtu bēdzis, ēna būtu ienākusi manī; tā bija jau ieguvusi visu Skiorha spēku un daļu no manējā, un es nevarēju to uzveikt: tā zināja manu vārdu. Man vajadzēja bēgt! Burvis - gebets būtu briesmīgs spēks ļaunuma un iznīcības pusē. Man vajadzēja bēgt!" Bet neviens no viņa iedomātajiem klausītājiem neatbildēja. Un Geds lūkojās, kā sniega pārslas nemitīgi krīt lejā aiz loga pār tukšajiem līdzenumiem, un juta, kā trulais saltums iekšā aug un briest, līdz viņš nespēja just vairs neko citu kā vienīgi bezgalīgu gurdumu.
Šīs nožēlojamās sajūtas dēļ Geds daudzas dienas pavadīja pilnīgā savrupībā. Ari tajās reizēs, kad viņš nokāpa lejā no savas istabas, viņš bija mazrunīgs un jutās sasaistīts. Daiļā cietokšņa valdniece mulsināja viņa prātu, un šai bagātajā, greznajā, rūpīgi iekārtotajā cietoksnī viņš skaidri izjuta, ka ir dzimis kazu gans un tāds arī paliks.
Redzēdami, ka Geds grib būt viens, cietokšņa ļaudis lika viņu mierā, un, kad viņš vairs nespēja paciest savas smagās domas un vērot krītošo sniegu, palaikam kādā no lejas zālēm viņi tikās ar Serretu un kavējās sarunās starp greznajām, gobelēniem klātajām sienām pie spoži degoša kamīna. Cietokšņa valdniece nebija jautra no dabas un nekad nesmējās, taču bieži smaidīja un gandrīz ar smaidu vien lika Gedam justies brīvi. Būdams kopā ar viņu, Geds sāka piemirst savu stingumu un kaunu. Drīz vien viņi sāka satikties ik dienas un pie kamīna vai augstā torņa loga kavēt laiku garās, rāmās, maznozīmīgās sarunās, sēdēdami gabaliņu tālāk no Serretas kalponēm, kuras vienmēr pavadīja savu valdnieci.
Vecais valdnieks lielāko daļu laika kavējās savās istabās un tikai no rītiem izgāja kādā no cietokšņa iekšējiem sniegotajiem pagalmiem; tur viņš staigāja turp atpakaļ kā vecs zintnieks pēc burvestībās aizvadītas nakts. Piebiedrojies Gedam un Serretai pie vakariņu galda, viņš sēdēja klusēdams un palaikam pārlaida savai jaunajai sievai bargu, īpašniecisku skatienu. Tad Gedam kļuva Serretas žēl. Viņa bija kā balts, sagūstīts briedis, kā balts putns, k;un apcirpti spārni, kā sudraba gredzens uz vecā vīra pirksta. Viņa bija viens no Bendereska mantnīcas dārgumiem. Kad cietokšņa valdnieks devās projām, Geds palika pie Serretas un mēģi-nāja kliedēt viņas vientulību tāpat, kā to bija dalījusi viņa, palīdzēdama Gedam.
- Kas tas ir par dārgakmeni, kura vārdā saucas jūsu pils? — Geds viņai jautāja, kad abi sēdēja pie iztukšotajiem zelta Šķīvjiem un zelta kausiem kokgriezumiem rotātajā, sveču apgaismotajā ēdamzālē.
- Vai tu neesi par to dzirdējis? Tas ir ļoti slavens akmens. *
-Neesmu. Zinu tikai to, ka Oskilas valdniekiem piederot izcili dārgumi.
- Bet šis dārgakmens pārspēj tos visus. Vai tu vēlies to redzēt?
Serreta pasmaidīja ar zobgalības un pārgalvības izteiksmi sejā, it kā drusku baidīdamās no tā, ko grasās darīt, un, izvedusi jauno cilvēku no zāles, pa šauriem gaiteņiem noveda viņu lejā līdz torņa pamatnei un vēl dziļāk pazemē, kur Geds ieraudzīja aizslēgtas durvis. Serreta tās atslēdza ar sudraba atslēgu, vēlreiz palūkodamās Gedā ar tādu pašu smaidu, kas itin kā izaicināja, pārbaudīja viņa drosmi. Aiz durvīm stiepās šaurs gaitenis, un tā galā atklājās otras durvis, kuras Serreta atslēdza ar zelta atslēgu; aiz tām bija vēl trešās durvis, kuras viņa atslēdza ar kādu no Lielajiem Atdarīšanas vārdiem. Aiz šīm pēdējām durvīm svece apgaismoja nelielu, cietuma cellei līdzīgu istabiņu; tā bija tukša, un tās grīda, sienas un griesti bija no raupja akmens.
- Vai tu to redzi? - Serreta jautāja.
Geds aplaida istabai skatienu, un burvja trenētā acs ievēroja vienu no akmeņiem, kas veidojagridu. Tas bija tikpat raupjš un mikls kā visi citi - masīvs, neaptēsts bruģakmens, taču Geds sajuta tā spēku, itin kā akmens būtu viņu skaļi uzrunājis. Elpa iestrēga viņam kaklā, un uz mirkli viscaur pārņēma nelabums. Tas bija torņa pamatakmens. Te bija visa centrs, un te valdīja aukstums, stindzinošs aukstums; šo mazo telpu nekas nevarētu sasildīt. Geda priekšā atradās kaut kas ļoti sens: neaptēstajā akmenī bija ieslodzīts vecs un ļauns gars. Viņš neteica Serretai ne jā, ne nē, tikai stāvēja kā sastindzis, un pēc brīža viņa, pametusi uz Gedu ašu, ziņkāru skatienu, norādīja uz akmeni. - Tas ir Terrenons. Vai kāds brīnums, ka mēs glabājam tik dārgu akmeni ieslēgtu visdziļākajā mantnīcas istabā?
Geds joprojām neatbildēja, tikai nekustīgi stāvēja, sasprindzis piesardzībā. Iespējams, ka Serreta viņu pārbauda... tomēr Geds nosprieda, ka viņa neapjauš akmens dabu, ja jau runā par to tik nebēdīgi un viegli. Viņa nezina pietiekami daudz, lai baidītos no tā. - Pastāsti, kāds ir tā spēks! - Geds beidzot teica.
- Tas tika radīts, pirms Segojs no Atklātās jūras izcēla pasaules salas. Tas tika radīts tad, kad tika radīta pati pasaule, un pastāvēs līdz pasaules pēdējai dienai. Laiks tam neko nenozīmē. Ja tu uzliksi uz tā roku un uzdosi jautājumu, tas tev atbildēs saskaņā ar to spēku, kāds ir tevī. Tam ir balss - ja vien tu proti klausīties. Tas stāsta par to, kas bijis, ir un būs. Tas stāstīja par tavu atnākšanu jau ilgi pirms tās dienas, kad tu spēri kāju uz šīs salas. Vai gribi uzdot tam kādu jautājumu?
-Nē.
- Tas tev atbildēs.
- Man nav jautājuma, ko es gribētu tam uzdot.
- Tas tev varētu pateikt, - Serreta sacīja savā maigajā balsī, - kā tu pieveiksi savu ienaidnieku.
Geds stāvēja kā pārakmeņojies.
- Vai tu baidies no šī akmens? - viņa vaicāja, it kā negribēdama tam ticēt, un Geds atbildēja: - Jā.
Telpas stindzinošajā aukstumā un klusumā, starp daudzajām burvības un akmens sienām, savas vienīgās sveces gaismā Serreta vēlreiz paskatījās uz Gedu ar savādu mirdzumu acis. - Nē, Zvirbuļvanag, - viņa teica, - tu nebaidies.
- Bet es nerunāšu ar šo garu, - Geds atbildēja un, paskatījies Serretai tieši sejā, drosmīgi un nopietni piebilda:
- Mana kundze, tas gars ir ieslēgts akmenī, un akmens ir aizslēgts ar aizdarišanas burvību, spēka vārdiem un zīmog-zintīm un noglabāts aiz trejām cietokšņa sienām tuksnesīgas zemes vidū nevis tāpēc, ka būtu ‘dārgs, bet tāpēc, ka spēj
nodarīt lielu ļaunumu. Es nezinu, ko tev par to stāstīja, kad tu ieradies šeit. Bet tev, kas esi dk jauna un cēlsirdīga, nekad nevajag aizskart šo akmeni vai pat skatīties uz to. Tas tev nedarīs labu.
— Es jau esmu to aizskārusi. Esmu runājusi ar to un dzirdējusi tā atbildes. Tas man neko nav nodarījis.
Viņa aizgriezās, un abi devās ārā pa daudzajām durvīm un gaiteņiem, līdz plato torņa kāpņu lāpu gaismā Serreta nopūta sveci. Viņi šķīrās, pārmijuši tikai nedaudzus vārdus.
Tonakt Geds gulēja maz. Šoreiz viņa miegu netraucēja doma par ēnu - to bija gandrīz atspiedusi malā cita doma, cits redzes tēls, kas nemitīgi atgriezās pie viņa: akmens, uz kura celts šis tornis, un viņam pievērstā Serretas seja, mirdzoša un apēnota sveces gaismā. Atkal un atkal Geds juta viņas skatienu un mēģināja izprast, kāda izteiksme tika parādījusies viņas acīs, kad viņš atteicās pieskarties akmenim, - nicinājums vai aizvainojums? Kad beidzot viņš laidās miegā, gultas zīda palagi šķita auksti kā Iedus, un pēc kāda laika viņš atkal pamodās tumsā, domādams par akmeni un Serretas acīm.
Nākamajā dienā Geds sastapa Serretu izliektajā pelēka marmora zālē, kuru šobrīd apgaismoja rietošā saule un kurā viņa bieži pavadīja pēcpusdienu, kavēdamās spēlēs vai auzdama kopā ar savām kalponēm. Viņš teica: - Valdniece Serreta, es tevi aizvainoju. Man ļoti žēl!
- Nē, - viņa domīgi atbildēja un apkārtoja: - Nē... -Viņa aizsūtīja kalpones projām un, kad abi bija palikuši divatā, pagriezās pret Gedu. - Mans viesi, mans draugs, -viņa teica, - tavs skatiens ir ļoti ass, bet varbūt tu neredzi visu, kas ieraugāms. Gontā un Roukā māca lielas burvju gudrības. Bet šeit ir Oskila, Kraukļu zeme, šī nav hardiešu zeme, un magi to nedz pārvalda, nedz pārzina. Šeit gadās notikumi, ko neapspriež dienvidu viedie vīri, un šeit ir lietas, kas nav minētas Vārdu sarakstos. Cilvēks baidās notā, ko
nepazīst. Bet tev šeit, Terrenona pilī, nav no kā baidīties. Cilvēkam, kurš vājāks par tevi, patiešām būtu iemesls bailēm. Bet tev ne. Tev daba devusi spēku valdīt pār to, kas atrodas aizslēgtajā istabā. To es zinu. Tieši tāpēc tu tagad esi šeit.
— Es nesaprotu.
- Tas ir tāpēc, ka mans valdnieks Benderesks nav bijis ar tevi pilnīgi atklāts. Turpretī es būšu atklāta. Nāc, apsēdies šeit!
Geds apsēdās viņai blakus uz zemās, spilveniem izliktās loga apmales. Rietošās saules stari slīpi strāvoja istabā, dāsni apveltīdami viņus ar spožumu, kurā nebija siltuma; tīreļi lejā jau tinās krēslā; iepriekšējās nakts sniegs nebija nokusis un klāja zemi kā pelēcīgi balts līķauts.
Serreta tagad runāja ļoti maigi un klusi. — Benderesks ir Terrenona valdnieks un mantinieks, bet viņš nevar akmeni izmantot, nevar pilnīgi pakļaut to savai gribai. To nevaru ari es—ne viena, ne kopā ar viņu. Ne viņam, ne man nepietiek prasmes un spēka. Tev piemīt abi.
Kā tu to zini?
—No paša akmens! Es jau tev teicu, ka tas pastāstīja par tavu gaidāmo ierašanos. Tas pazīst savu saimnieku. Tas tevi ir gaidījis. Jau pirms tavas dzimšanas tas gaidīja tevi - vienīgo, kas spēs pār to valdīt. Un tam, kurš spēs likt Terre-nonam atbildēt uz saviem jautājumiem, tam, kurš liks akmenim rīkoties pēc savas gribas, būs spēks un vara pašam pār savu likteni: spēks satriekt jebkuru ienaidnieku, vai tas būtu mirstīgais vai aizsaules gars; tas iemantos tādu gaišredzību, zināšanas, bagātību, autoritāti un burvja spējas, ar ko nevar mēroties pat arhimags! Tavā ziņā ir tikai vēlēties - vienalga, vai tas būtu daudz vai maz.
Un atkal viņa pacēla savas neparastās, mirdzošās acis pret Gedu, un šis skatiens skāra viņu tik dziļi, ka viņš nodrebēja kā saltas elpas skaits. Tomēr Serretas sejā jautās bailes - lt kā viņa meklētu Geda palīdzību, bet būtu par lepnu, lai to lūgtu. Geds jutās apmulsis. Runādama Serreta bija uzlikusi savu plaukstu uz viņējās; tās pieskāriens bija viegls, un tā izskatījās šaura un balta uz viņa tumšās, spēcīgās plaukstas. Geds lūdzoši teica: - Serreta! Man nav tāda spēka, kā tu domā, - to, kas man bija, es aizmetu projām. Es tev nevaru palīdzēt, tev nebūs no manis labuma. Bet vienu es zinu: Senie Zemes spēki nav izmantojami cilvēkam. Tie nekad netika nodoti mūsu rokās, un mūsu rokās tie dara vienīgi postu. Nelāgi līdzekļi ved pie nelāga gala. Es tiku nevis atvests, bet atdzīts šurp, un tas spēks, kas mani atdzina, cenšas mani pazudināt. Es tev nevaru palīdzēt
- Tas, kurš aizmet prom savu spēku, reizēm iegūst vēl lielāku spēku, - Serreta smaidīdama teica, it kā Geda bailes un raizes būtu bērnišķīgi untumi. — Varbūt es zinu vairāk par to, kas tevi atveda šurp. Vai kāds vīrs tevi neuzrunāja Orimi ielās? Tas bija sūtnis, Terrenona kalps. Kādreiz viņš pats bija burvis, bet aizmeta savu zizli, lai kalpotu daudz varenākam spēkam par jebkura maga spēku. Un tu atbrauci uz Oskilu un tīrelī mēģināji pieveikt ēnu ar savu koka zizli; mēs gandrīz vairs nespējām tevi glābt, jo tas, kas tev seko, ir daudz viltīgāks, nekā mēs domājām, un bija jau atņēmis tev lielu daļu spēka... Tikai ēna var cīnīties pret ēnu. Tikai tumsa var pieveikt tumsu. Paklausies, Zvirbuļvanag! Kas tev vajadzīgs, lai tu spētu uzvarēt to ēnu, kura gaida tevi aiz šīm sienām?
- Man vajadzīgs tas, ko es nezinu. Tās vārds.
- Terrenons, kas zina jebkuru piedzimšanu un nāvi, jebkuru būtni pirms un pēc nāves, vēl nedzimušos un nemirušos, gaišo un tumšo pasauli, - viņš tev pateiks šo vārdu!
- Un kāda būs maksa?
- Nekāda. Es tev saku: tas tevi paklausīs, kalpos tev kā tavs vergs.
Satricināts un šaubu mocīts, Geds neatbildēja. Tagad Serreta turēja viņa roku abās savējās un skatījās viņam sejā. Saule bija iegrimusi dūmakā virs apvāršņa, un arī gaiss kļuvis miglains, bet viņas sejā arvien gaišāk iemirdzējās lepnums un gandarījums, jo, vērodama Gedu, viņa redzēja, ka ir sašķobījusi tā pārliecību. Serreta klusi nočukstēja:
- Tu būsi varenāks par visiem, tu būsi ķēniņš visu vidū! Tu valdīsi, un es valdīšu kopā ar tevi...
Geds spēji piecēlās un, paspēris vienu soli, aiz garās zāles sienas izciļņa blakus durvīm ieraudzīja Terrenona valdnieku, kas klausījās viņu sarunā un pie sevis smaidīja.
Geda skatiens un domas acumirklī ieguva skaidrību. Viņš paskatījās lejup uz Serretu. - Tumsu var pieveikt tikai gaisma, - viņš teica. - Gaisma!
To teikdams, viņš visu redzēja tik skaidri, it kā paša vārdi būtu kļuvuši par lāpu, kas apgaismo ceļu: redzēja un saprata, kā viņš atvilināts šurp, kā tie abi izmantojuši viņa bailes, kas dzina viņu uz priekšu, un kā tie iecerējuši viņu paturēt. Jā, tie bija izglābuši viņu no ēnas, jo negribēja, lai ēna iemājotu viņā, iekams viņš nav kļuvis par Akmens vergu. Kad viņa gribu būtu sagūstījusi Akmens vara, tad tie ielaistu ēnu cietoksnī, jo gebets ir vēl labāks vergs nekā cilvēks. Ja Geds būtu kaut reizi aizskāris akmeni vai uzrunājis to, viņš būtu pagalam uz visiem laikiem. Un tomēr -tāpat kā ēna nebija spējusi viņu noķert un sagrābt, ari Akmens nebija spējis viņu sev pakļaut; viņš bija izglābies par mata tiesu - un tomēr izglābies. Gandrīz padevies, taču tikai gandrīz... Viņš nebija pakļāvies citu gribai. Ļaunumam ir ļoti grūti dabūt savā varā tādu dvēseli, kas nepakļaujas.
Geds stāvēja starp viņiem abiem, kas bija padevušies un pakļāvušies, un raudzījās no viena uz otru. Benderesks panācās uz priekšu.
- Es jau tev teicu, - Teruenona valdnieks sausi sacīja savai sievai, - ka viņš izslīdēs no tavām rokām, Serret.
Viņi ir gudri nejēgas, tie tavi gontiešu pesteļotāji. Un arī tu, Gontas sieviete, esi nejēga, ka cerēji piekrāpt gan viņu, gan mani un valdīt pār mums abiem ar savu skaistumu, un izmantot Terrenonu saviem mērķiem. Bet Akmens valdnieks esmu es, un, lūk, ko es daru ar neuzticīgu sievu:
- Nāc, - viņa sacīja drebošā balsī, - nāc, Zvirbuļvanag, ašāk, iekams viņš nav izsaucis Akmens kalpus...
Gluži kā atbalss tornim pārskrēja čuksti, sausa, dreboša murdoņa akmens sienās un grīdā, it kā pati zeme būtu sākusi runāt.
Sagrābusi Geda roku, Serreta kopā ar viņu metās cauri gaiteņiem un zālēm, lejup pa garajām, līkumotajām kāpnēm. Viņi izskrēja pagalmā, kur virs netīrā, sabradātā sniega vēl kavējās pēdējā sudrabotā dienasgaisma. Viņiem ceļu aizšķērsoja trīs pils kalpi, itin kā turēdami viņus aizdomās par sazvērestību pret savu valdnieku. — Kļūst tumšs, valdniece, - viens no tiem teica, un otrs piebilda: - Tagad jūs nevarat jāt ārā no pils!
- Prom no mana ceļa, tārps! - Serreta uzkliedza un kaut ko piebilda svelpjošajā oski liešu valodā. Vīri klupdami atkāpās un locīdamies nokrita zemē; viens no tiem skaļi iekliedzās.
- Mums jādodas ārā pa vārtiem, cita ceļa nav. Vai tu tos redzi? Vai vari tos atrast, Zvirbuļvanag?
Viņa paraustīja Gedu aiz rokas, bet viņš vilcinājās.
- Kā tu viņus apbūri?
- Ielēju viņos karstu svinu, un viņi no tā nomirs. Ašāk, es tev saku - viņš atbrīvos Akmens kalpus, un es nevaru atrast vārtus, jo tie ir apburti. Ašāk!
Geds nesaprata, kāpēc viņa tā runā, jo pats apburtos vārtus redzēja tikpat skaidri kā pagalma akmens arku, pa kuru tie bija saskatāmi. Viņš izveda Serretu tai cauri, un pa priekšējā pagalma vēl nesabradāto sniegu abi aizsteidzās līdz burvju sienas vārtiem, kur Geds pateica Atdarīšanas vārdu, un viņi izkļuva ārpusē.
Kad Terrenona pils sudrabainā krēsla palika viņiem aiz muguras, Serreta tūdaļ pārvērtās. Viņas skaistums tīreļa drūmajā pusgaismā neizgaisa un nemazinājās, taču ieguva ļauni raganīgu izteiksmi, un beidzot Geds pazina viņā Re Albi valdnieka un Oskilas burves meitu, kura pirms daudziem gadiem bija zobgalīgi ķircinājusi viņu zaļajās pļavās virs Ogiona mājas un pavedinājusi viņu lasīt to burvību, kas atsvabina ēnu. Tomēr Geds par to daudz nedomāja, jo tagad saspringtā modrībā lūkojās apkārt pēc sava ienaidnieka - pēc ēnas, kas viņu gaida kaut kur ārpus šīm burvju sienām. Tā joprojām var slēpties Skiorha nedzīvajā čaulā un parādīties kā gebets, un tā var glūnēt kaut kur milstošajā tumsā, gaidīdama, kad varēs viņu sagrābt un ieplūdināt savu bezveida esību viņa dzīvajā miesā. Geds juta tās tuvumu, bet vēl to neredzēja. Tomēr, ieskatīdamies ciešāk, viņš netālu no vārtiem pamanīja kaut ko mazu un melnu, pa pusei ierakušos sniegā. Geds pieliecās un saudzīgi pacēla to abās plaukstās. Tas bija otaks - viegls, auksts un sastindzis, ar sarecējušu asiņu kamoliem īsajā, zīdainajā spalvā.
- Pārvērties! Pārvērt savu izskatu, jo viņi tuvojas! -iekliedzās Serreta, sagrābdama viņa roku un norādīdama uz tomi, kas pustumsā $lējās aiz viņiem kā garš, balts zobs. Pa zemākajiem, spraugām līdzīgajiem logiem līda ārā
tumši radījumi, vēcinādami garus spārnus; tie riņķodami cēlās gaisā un laidās pāri mūrim uz Geda un Serretas pusi, kuri neaizsargāti stāvēja uz sniegotās nogāzes. Čukstošā murdoņa, ko viņi bija dzirdējuši cietokšņa iekšienē, kļuva arvien skaļāka, un zeme šķita drebam un vaidam zem viņu kājām.
Niknas dusmas uzbangoja Geda sirdī - kvēlošs naids pret visiem šiem nežēlīgajiem, nāvējošajiem spēkiem, kas viņu krāpj, gūsta un vajā. - Pārvērties! - Serreta iekliedzās vēlreiz un pati, zibenīgi izdvesusi burvju vārdus, pārvērtās par pelēku kaiju un aizlidoja projām. Bet Geds pieliecās un noplūca zāles stiebru, kas tievs un sauss slējās ārā no sniega tajā vietā, kur bija gulējis beigtais otaks. Pacēlis stiebru gaisā, viņš skaļi uzrunāja to Patiesajā valodā, un stiebrs sāka augt garumā un briest resnumā. Kad vārdi bija izrunāti, Geda rokās atradās liels zizlis - burvja zizlis. Tas neiegailējās sarkanā, postošā ugunī, kad melnie radījumi no Terrenona galma metās viņam virsū un viņš trieca ar to pa zibošajiem spārniem; šis zizlis kvēloja tikai ar baltu maga guni, kas nededzina, bet atvaira tumsu.
Uzbrucēji neatlaidās; tie bija neredzēti radījumi no senseniem laikiem pirms putnu, pūķu un cilvēku rašanās, sen pagaisuši no zemsaules atmiņas, taču atdzīvināti ar Akmens ļaunās, mūžvecās atmiņas spēku. Kā mākonis tie apņēma Gedu no visām pusēm. Viņš jfita švīkstam ap sevi nagotās ķetnas, un radījumu šķebinošā dvaka izraisīja nelabumu. Geds neganti trieca un cirta uz visām pusēm, atvairīdams uzbrucējus ar ugunīgo zizli, ko bija radījis viņa naids un savvaļas zāles stiebrs. Un piepeši tie visi pacēlās gaisā kā kraukļi, kas iztraucēti, plosot laupījumu, un ar paklusu šalkoņu aiztraucās uz to pusi, kurp kaijas izskatā bija aizlaidusies Serreta. Lielie spārni šķita vēzējamies lēni, taču tie lidoja ātri, un katrs vēziens tos strauji virzīja uz priekšu. Neviena kaija nespētu ātrumā sacensties ar tādiem vajātājiem.
Tikpat zibenīgi kā kādreiz Roukā Geds pārvērtās par pelēku vanagu; nevis par zvirbuļvanagu, kā viņu mēdza dēvēt, bet par klejotājpiekūni^kas lido kā bulta, kā doma. Savēcinājis svītrainos, smailos, spēcīgos spārnus, viņš uzlidoja gaisā un metās pakaļ saviem uzbrucējiem. Tumsa sabiezēja, bet starp mākoņiem parādījās zvaigznes, apgaismodamas ceļu. Priekšā viņš redzēja, kā melnais, zibošais bars metas lejup un brāžas virsū kādam tik tikko saskatāmam punktam. Aiz melnējošā bara pletās jūra, un bālais ūdens zaigoja pēdējā palsajā vakara gaismā. Strauji un neapturami Geds vanaga izskatā šāvās virsū Akmens radījumiem, un tie pašķīda uz visām pusēm kā ūdens lāses no ūdenī iemesta akmens. Tomēr savu upuri tie jau bija notvēmši. Vienam no knābja pilēja asinis, otram pie nagiem lipa baltu spalvu kušķi, un virs bālganā jūras klajuma vairs nebija ieraugāma neviena kaija.
Uzbrucēji atkal vērsās pret Gedu un tuvojās strauji un smagi, pastiepuši un atpletuši tēraudcietos knābjus. Apmetis loku virs tiem, viņš izaicinošā niknumā iekliedzās vanaga balsī un tad aizšāvās pāri zemajai Oskilas piekrastei jūras plašumā.
Akmens kalpi kādu laiku ķērkdami pariņķoja un tad cits pēc cita smagi laidās atpakaļ uz iekšzemes tīreļiem. Senie Spēki nevar šķērsot jūru, tie ir piesaistīti katrs savai salai, savai noteiktai vietai, alai, akmenim vai plūstošam strautam. Melnās varas izstarojumi atgriezās torņa cietoksnī, kur Terrenona valdnieks Benderesks tos sagaidīja, varbūt raudādams, varbūt smiedamies. Bet Geds lidoja tālāk ar piekūna spārniem, ar piekūna spīvumu, kā neapturama bulta, kā neaizmirsta doma, ziemas vējā un tumsā pāri Oskilas jūrai uz austrumu pusi.
Ogions Klusais pēc rudens klejojumiem bija vēlu atgriezies savās Re Albi mājās. Oadiem ritot, viņš bija kļuvis arvien klusāks un noslēgtāks. Jaunais Gontas valdnieks, kas mājoja zemāk, pilsētā, nebija izdabūjis no viņa ne vārda, kaut gan pats tika kāpis augšā uz Piekūna Ligzdu, lai meklētu maga palīdzību kādā iecerētā sirojumā uz Andradu. Ogions, kurš sarunājās ar zirnekļiem tīklos un bija redzēts bijīgi sveicinām kokus, neatbildēja Salas valdniekam neviena vārda, un tas devās atpakaļ vīlies un neapmierināts. Iespējams, ka arī Ogions sirds dziļumos jutās neapmierināts un nemierīgs, jo visu vasaru un rudeni viņš bija pavadījis kalna virsotnē viens un tikai tagad, neilgi pirms Saules Atgriešanās, atnācis atpakaļ pie sava vecā pavarda.
Nākamajā rītā pēc atgriešanās Ogions piecēlās vēlu un, gribēdams izdzert krūzi zāļu tējas, izgāja pasmelt ūdeni piekalnes avotā gabaliņu zem mājas. Gar avota malām bija savilcies ledus, un sakaltušajā sūnā starp akmeņiem dzirkstīja sala zvaigznītes. Bija jau gaiša diena, taču saule vēl kādu stundu neapspīdēs kalna vareno plecu: visa rietumu Gonta no piekrastes līdz kalna virsotnei bija pelēka un klusa, un pār to valdīja ziemas rīta spirgtums. Kamēr mags stāvēja pie avota, lūkodamies pāri nogāzēm uz piekrasti un pelēko jūras tālumu, viņam virs galvas atskanēja spārnu šalkoņa. Ogions paskatījās augšup un mazliet pacēla vienu roku. Uz tās, skaļi vēzēdams spārnus, nolaidās liels vanags. Tas turējās pie maga rokas kā apmācīts medību putns, bet tam nebija ne pārrautas saites, ne gredzena, ne zvaniņa. Nagi cieši iespiedās Ogiona plaukstas locītavā, svītrainie spārni drebēja, un apaļajā zelta acī gailēja truls, drudžains spīdums.
- Vai tu esi vēstnesis vai vēsts? - Ogions rāmi vaicāja vanagam. - Nāc man līdzi... - Dzirdot maga vārdus, vanags paskatījās uz viņu. Ogions mirkli klusēja. - Man šķiet, ka es tev reiz devu vārdu, - viņš noteica, tad devās uz māju un iegāja iekšā, joprojām nesdams putnu uz rokas. Nolicis vanagu pavarda siltumā, viņš tam piedāvāja ūdeni. Putns nedzēra. Tad Ogions sāka aust burvību - ļoti klusi, darinādams maģisko audumu vairāk
Geds bija grezni un svešzemnieciski ģērbies zvērādās, zīdā un sudrabā, bet drēbes bija saplēstas un stīvas no sāļā jūras ūdens, un viņš nekustīgi stāvēja, kalsns un salīcis, matiem krītot pāri rētainajai sejai.
Ogions noņēma viņam no pleciem notraipīto, grezno apmetni, aizveda viņu līdz kambarim, kurā reiz bija gulējis viņa māceklis, un apguldīja viņu uz lāviņas. Nomurminājis dažus guļamvārdus, viņš atstāja Gedu vienu. Ogions nebija mēģinājis viņu uzrunāt, jo zināja, ka pašlaik viņam nav cilvēka valodas.
Zēna gados Ogions tāpat kā citi zēni bija domājis, cik tā būtu interesanta rotaļa, ja ar burvju mākslas palīdzību varētu mainīt savu izskatu un pārvērsties pēc patikas par citu cilvēku, zvēru, koku vai mākoni un tēlot neskaitāmu būtņu lomas. Bet, burvis būdams, viņš bija uzzinājis, kāda ir maksa par šo spēli - tas ir risks pazaudēt pašam sevi, rotaļā pazaudēt patiesību. Jo ilgāk cilvēks saglabā svešo izskatu, jo lielāki kļūst šie draudi. Ikviens māceklis un zintnieks savā skološanās gaitā iepazīst stāstu par Vejas burvi Bordžeru, kuram patika pārvērsties par lāci. Darīdams to arvien biežāk un kavēdamies lāča izskatā arvien ilgāk, viņš ļāva lācim izaugt sevī tiktāl, ka cilvēks gāja bojā; kļuvis par lāci, viņš mežā nogalināja pats savu mazo dēlēnu, un vēlāk viņu pašu panāca un nogalināja mednieki. Un neviens nezina, cik daudzi no delfīniem, kuri peld Iekšjūras ūdeņos, kādreiz ir bijuši cilvēki - gudri cilvēki, kas aizmirsuši savu gudiību un savu vārdu nemierīgās jūras priekos.
Geds bija pārvērties par vanagu spīva niknuma un izmisuma bridi, un, kad viņš traucās projām no Oskilas, viņa prātā valdīja tikai viena doma: izbēgt gan no Akmens, gan no ēnas, tikt projām no aukstajām, nodevīgajām zemēm un atgriezties mājās. Piekūna niknums un kaisme saplūda ar viņa paša izjūtām, un viņa lidotgriba kļuva par piekūna lidotgribu. Tā viņš bija pārlidojis pāri Enladai un tikai reizi nolaidies zemē, lai padzertos ūdeni no vientuļa meža avota, bet tūlīt atkal cēlies spārnos, jo viņu dzina bailes no vajātājas ēnas. Tā viņš bija šķērsojis lielo jūras šaurumu, ko sauca par Enladas Rīkli, traucies tālāk un tālāk uz dienvidaustrumiem, pa labi atstādams tikko saskatāmos Oraneas kalnus un pa kreisi vēl grūtāk saskatāmos Andradas kalnus; vienīgi jūra pletās viņa priekšā līdz pat brīdim, kad beidzot virs viļņiem pacēlās viens nemainīgs vilnis, kas kļuva arvien augstāks un pārtapa baltajā Gontas kalna virsotnē. Visa šī garā lidojuma saulesgaismā un tumsā viņš bija valkājis piekūna spārnus, lūkoj ies caur piekūna acīm, aizmirsis pats savas domas un beidzot zinājis tikai to, ko zina piekūns: izsalkumu, vēju un savu ceļamērķi.
Viņš aizlidoja uz pareizo patvērumu. Tikai nedaudzi cilvēki Roukā un tikai viens cilvēks Gontā varēja padarīt viņu atkal par cilvēku.
Kad Geds pamodās, viņš izskatījās mežonīgs un nerunāja ne vārda. Ogions nemēģināja viņam neko sacīt, tikai iedeva gaļu un ūdeni un ļāva apmesties pie uguns, kur viņš drūmi tupēja kā liels, paguris, pikts vanags. Kad pienāca vakars, viņš likās gulēt. Trešajā rītā Geds pienāca pie pavarda, kur sēdēja mags, lūkodamies liesmās, un teica:
- Skolotāj...
- Sveiks, manu zēn, - sacīja Ogions.
- Es esmu atgriezies pie tevis tāds pats, kāds aizgāju: muļķis, -jaunais cilvēks teica, un viņa balss bija piesmakusi un neskaidra. Mags tik tikko jaušami pasmaidīja un pamāja, lai Geds apsēžas viņam pretī pie pavarda uguns, tad sāka gatavot abiem tēju.
Ārā krita sniegs - pirmais ziemas vēstnesis šeit, Gontas zemākajās nogāzēs. Ogiona logi bija cieši aizslēģoti, tomēr viņi dzirdēja, kā slapjais sniegs klusi krīt uz jumta, un juta dziļo sniega klusumu visapkārt mājai. Abi ilgi sēdēja pie uguns, un Geds izstāstīja savam vecajam skolotājam visu aizgājušo gadu stāstu kopš tiem Lūkiem, kad bija aizpeldējis no Gontas salas laivā ar nosaukumu "Ēna". Ogions neko nejautāja un, kad Geds bija beidzis, vēl ilgu laiku rāmi klusēja, iegrimis domās. Tad viņš piecēlās un uzlika uz galda sieru, maizi un vīnu, un abi kopā ieturēja maltīti. Kad tā bija galā un istaba piekopta, Ogions pirmoreiz ierunājās.
- Tev ir dziļas rētas, manu zēn, - viņš teica.
- Man nepietiek spēka, lai cīnītos ar savu vajātāju, -Geds atbildēja.
Ogions papurināja galvu un ilgāku laiku klusēja.
- Savādi, - viņš beidzot sacīja. - Tev pietika spēka, lai pārspētu burvi viņa paša valstībā, tur Oskilā. Tev pietika spēka, lai turētos pretī vilinājumiem un atvairītu Senā Zemes Spēka kalpu uzbrukumu. Un Pendorā tev pietika spēka, lai stātos pretī pūķim.
- Oskilā mani izglāba veiksme, nevis spēks, - Geds atbildēja un atkal nodrebēja, atcerēdamies pārdabisko, stindzinošo Terrenona pils aukstumu. - Bet pūķim es zināju vārdu. Ļaunumam, ēnai, kas mani vajā, vārda nav.
- Vārds ir
- Ja ēnai ir vārds, - Geds beidzot teica, - diez vai tā pūlēsies man to pasacīt...
- Nē, - Ogions piekrita, - tāpat kā tu neesi pūlējies sacīt tai savu vārdu. Un tomēr ēna to zināja. Oskilas tīreļos tā nosauca tevi vārdā, vārdā, kuru tev devu es. Tas ir savādi, savādi...
ViņŠ atkal iegrima domās. Beidzot Geds teica: - Es devos šurp meklēt padomu, nevis patvērumu, skolotāj. Es negribu atvest šo ēnu pie tevis, bet, ja palikšu šeit, tā drīz vien būs klāt. Tu reiz izdzini to no šīs pašas istabas...
- Nē, tā bija tikai priekšvēstnese - ēnas ēna. Tagad es to nevarētu padzīt. To spēj vienīgi tu.
-Bet es esmu bezspēcīgs tās priekšā. Vai ir kāda vieta...? - Geda balss pamira, iekams viņš bija izteicis jautājumu līdz galam.
- Drošas vietas nav, - Ogions saudzīgi teica. - Nemaini vairs savu izskatu, Ged. Ēna cenšas iznīcināt tavu patieso būtību. Tai tas gandrīz izdevās, piespiežot tevi iemājot vanagā. Nē, es nezinu, kurp tu varētu doties. Bet es nojaušu, ko tev vajadzētu darīt. Grūti ir tev to pasacīt.
Geda klusēšana kliedza pēc atbildes, un Ogions beidzot teica: - Tev jāgriežas atpakaļ.
- Jāgriežas atpakaļ?
- Ja tu dosies uz priekšu, ja turpināsi bēgt, tu visur sastapsi briesmas un ļaunumu, jo ēna ir tā, kas tevi dzen, un tieši tā izvēlas tavu ceļu. Jāizvēlas ir tev. Tev jāmeklē tas, kas meklē tevi. Tev jāvajā tavs vajātājs.
Geds neko neatbildēja.
-Es devu tev vārdu pie Aras avota,-magsturpināja.
- Aras upe krīt lejā no kalniem un ietek jūrā. Cilvēks var uzzināt savu galamērķi, taču to viņš var tikai tad, ja griežas atpakaļ un atgriežas savā sākumā, un ieslēdz šo sākumu sevī. Ja viņš nav upes atvaros un mutuļos mētāts sprungulis, tad viņam jābūt pašai upei, visai upei no avota līdz iztekai jūrā. Tu atgriezies Gontā, tu atgriezies pie manis, Ged. Tagad pagriezies atpakaļ un ej meklēt pašu avotu un to, kas ir pirms avota. Tur atrodas tava spēka cerība.
- Tur, skolotāj? - Geds pāijautāja ar bailēm balsī. - Bet kur?
Ogions neatbildēja.
- Ja es griezīšos atpakaļ, - pēc brīža sacīja Geds, - ja es vajāšu vajāto, kā tu teici, tad šī vajāšana, šķiet, nevilksies ilgi. Ēna taču gaidīt gaida, kad varēs sastapties ar mani vaigā. Divas reizes tai ir bijusi tāda iespēja, un abas reizes tā ir mani pieveikusi.
- īstā reize ir trešā, - sacīja Ogions.
Geds sāka staigāt turp atpakaļ pa istabu - no pavarda līdz durvīm un no durvīm līdz pavardam. - Un, ja tā pieveiks mani pavisam, - viņš noteica, iebilzdams varbūt Ogionam, bet varbūt pats sev, - tā paņems manas zināšanas un manu spēku un tos izmantos. Pagaidām tā man tikai draud. Bet, ja tā iekļūs manī un iegūs varu pār mani, tad ar manu palīdzību nodarīs lielu ļaunumu.
- Taisnība. Ja pieveiks tevi.
- Bet, ja es atkal bēgšu, tā noteikti mani atradīs... Un bēgdams es tērēju savu spēku. - Geds vēl brīdi soļoja turp atpakaļ, tad pēkšņi pagriezās un, nometies uz ceļgala maga priekšā, teica: — Es esmu staigājis kopā ar izciliem burvjiem un dzīvojis Visgudro salā, bet tu esi mans visīstākais skolotājs, Ogion. - Viņa balsī skanēja mīlestība un tāds kā grūtsirdīgs prieks.
- Labi, - sacīja Ogions. - Tagad tu to zini. Labāk tagad nekā nekad. Taču visbeidzot tu būsi mans skolotājs. - Viņš piecēlās un sabikstīja uguni, lai tā iedegtos spožās liesmās, un pakāra virs tām katliņu, tad uzvilka savu aitādas kažoku un teica: - Man jāaiziet brīdi pieskatīt kazas. Uzmani tikmēr katliņu, zēn!
Kad viņš atgriezās, viscaur apsnidzis ar smalka sniega kārtiņu, un nodauzīja sniegu no kazādas zābakiem, viņam rokā bija gara, raupja īves nūja. Visu atlikušo pēcpusdienu un ari pēc vakariņām Ogions sēdēja pie gaismekļa un darbojās ap to ar nazi, pulējamo akmeni un burvju mākslām. Daudz reižu viņš pārvilka kokam ar plaukstu kā meklēdams apslēptu nepilnību. Strādādams Ogions ilgu laiku klusi dziedāja. Geds klausījās, joprojām juzdamies paguris, un, kad virsroku ņēma miegs, viņš redzēja sevi kā mazu zēnu burves būdā, Desmit Alkšņu ciematā: bija sniegota nakts, tumsā kvēloja pavarda uguns, gaisā valdīja spēcīga zāļu un dūmu smarža, un Geda domas aizklīda sapņu ceļos, klausoties ilgo, kluso dziedājumu par burvībām un varoņdarbiem, ko sensenos laikos tālās salās veikuši diži vīri, cīnīdamies pret tumsas spēkiem, un kā tie uzvarējuši vai zaudējuši.
- Te būs, - Ogions teica, pasniegdams viņam pabeigto zizli. - Arhimags tev iedeva īves koka zizli; tas bija labs, un es nolēmu palikt pie tā. Šo koku biju noskatījis lokam, bet labāk būs tā, kā tagad. Ar labu nakti, dēls.
Kad Geds, neatradis vārdus, kā pateikties Ogionam, pagriezās uz sava kambarīša pusi, Ogions noraudzījās viņam pakaļ un teica - tik klusi, ka Geda ausis Šie vārdi nesasniedza: - Laimīgu lidojumu, mans jaunais piekūn!
Kad Ogions saltajā rītausmā pamodās, Geda būdā vairs nebija. Viņš bija atstājis tikai pēc burvju paražām rakstītu ziņu - pavarda akmenī ieskrāpētas sudraba rūnu zīmes, kas izgaisa, līdzko Ogions tās izlasīja: "Skolotžg, es dodos vajāt vajātāju."
8. Vajašana
Geds bija devies projām pa Re Albi ceļu ziemas tumsā pirms saullēkta, un neilgi pirms pusdienlaika viņš sasniedza Gontas ostu. Ogions viņam Oskilas grezno drānu vietā bija iedevis piemērotus gontiešu stulpiņus, kreklu un ādas vesti, kā ari atbilstošu veļu, tomēr Geds bija paturējis lepno apmetni ar kažokādas apmali. Šādi ģērbies, rokā nesdams vienīgi tumšo, jaundarināto nūju sava auguma garumā, Geds piegāja pie Zemes Vārtiem, un kareivji, kas dīki balstījās pret kokā grieztajiem pūķu tēliem, bez īpašas ieskatīšanās saprata, ka viņu priekšā ir burvis. Atvilkdami nost šķēpus, viņi bez taujāšanas palaida Gedu garām un nolūkojās, kā viņš aizsoļo pa ielu tālāk.
Krasta piestātnēs un Jūras ģildes namā viņš vaicāja pēc kuģiem, kas varētu doties uz ziemeļiem - uz Enladu, An-dradu, Oraneu. Visi atbildēja, ka tagad, tik neilgi pirms Saules Atgriešanās, neviens kuģis no Gontas ostas neizbraukšot, un Jūras ģildē viņam paskaidroja, ka pat zvejas laivas šādā nepastāvīgā laikā nebraukšot cauri Bruņu-klintīm.
Jūras ģildes noliktavā Gedam piedāvāja pusdienas: burvim reti jālūdz maltīte pašam. Viņš kādu laiku pasēdēja kopā ar ostas krāvējiem, kuģu būvētājiem un laikdariem, ar patiku klausīdamies to lēnajā, atturīgajā valodā, kurā jautas gontiešiein raksturīgā rūkoņa. Viņam radās liela vēlēšanās palikt turpat Gontā, aizmirst visas burvestības un dēkas, spēkus un šaušalas un dzīvot mierīgi, kā dzīvo visi citi šajā pazīstamajā, mīļajā dzimtajā vietā. Tā bija vēlēšanās, bet griba runāja citu. Uzzinājis, ka no ostas neviens kuģis jūrā nebrauks, Geds ilgi nekavējās ne Jūras ģildē, ne pilsētā. Viņš devās uz priekšu pa līča piekrasti, līdz sasniedza pirmo ciematu ziemeļos no Gontas pilsētas, un tur sāka izvaicāt vietējos zvejniekus, vai kāds nebūtu ar mieru pārdot viņam savu laivu.
Zvejnieks, kuru viņš uzmeklēja, bija barga izskata vecs vīrs. Viņa divpadsmit pēdas garā, meistarīgi būvētā laiva bija tā savērpusies un ieplaisājusi, ka neizskatījās vairs diez ko derīga jūrasbraucieniem, tomēr viņš par to prasīja augstu cenu: lai viņa laiva, viņš pats un viņa dēls tiktu apvārdoti ar jūrasdrošības vārdiem vesela gada garumā. Jo gontiešu zvejnieki nebaidās nedz no burvjiem, nedz no citiem spēkiem - vienīgi no jūras.
Jūrasdrošības vārdi, kam Ziemeļu Arhipelāgā tika piešķirta liela nozīme, nespēja glābt cilvēku no vētras brāzmām vai vētras bangām, bet, ja tos sacīja kāds, kas labi pazina vietējos ūdeņus, laivas un jūrasbraucēju māku, tie noauda ap zvejnieku zināmu ikdienas drošību. Geds veica burvību labi un godīgi, un tā viņam paņēma visu nakti un nākamo dienu; viņš darbojās noteikti un pacietīgi, neko neizlaizdams un neaizmirsdams, kaut arī visu laiku viņu māca bailes un domas klejoja tumšus ceļus, mēģinādamas iztēloties, kādā izskatā ēna viņam parādīsies nākamreiz, cik drīz tas notiks un kur tas varētu notikt. Kad burvība bija noausta, Geds jutās ļoti noguris. Tonakt viņš pārgulēja zvejnieka būdā, guļamtīklā no vaļa zarnām, un rītausmā piecēlās, dvako-dams kā kaltēta siļķe; līcī zem Katnortas klints viņu gaidīja jaunā laiva, un viņš devās turp.
Geds iestūma laivu rāmajā ūdenī blakus piestātnei, un tajā tūlīt sāka ieplūst ūdens. Viegliem kaķa soļiem iekāpis laivā, Geds iztaisnoja savērptos dēļus un nostiprināja satrunējušās tapas gan ar darbarīku, gan burvju vārdu palīdzību, kā bija darījis Lovtomingā ar Pekvarija laivu. Netālu klusēdami sapulcējās ciemata ļaudis, vērodami viņa veiklās rokas un klausīdamies rāmajā balsī. Arī šo darbu Geds veica prasmīgi un pacietīgi, līdz viss bija galā un laiva pilnīgi droša un gatava braucienam. Tad viņš uzslēja Ogiona doto zizli masta vietā, nostiprināja to ar burvju vārdiem un tam šķērsām pielika rāju no laba, stipra koka. Lejup no rājas viņš vēja stellēs noauda burvju buru, četrstūrainu buru, tik baltu kā sniegs Gontas virsotnē. Sievietes, kas nolūkojās viņā, izdvesa skaudīgu nopūtu. Pēc tam, stāvēdams pie masta, Geds izsauca vieglu magvēju. Laiva izslīdēja dziļākos ūdeņos un pagriezās uz Bruņuklintīm lielā līča pretējā pusē. Kad zvejnieki, kuri bija klusēdami viņu vērojuši, redzēja, ka saplaisājusī laiva ar paceltu buru uzņem gaitu tik viegli un līgani kā spārnos pacēlies putns, tie sāka skaļi gavilēt, smaidīt un dauzīt kājas pret krasta smiltīm, un Geds, īsu bridi atskatīdamies, redzēja, ka tie, uzmudrinošas sveikas mādami, joprojām stāv aukstajā vējā zem Katnortas klints tumšā, robainā blāķa, virs kura augstu mākoņos pacēlās Gontas kalna sniegotie klajumi.
Viņš pārbrauca pāri līcim un izslīdēja cauri Bruņuklintīm Gontas jūrā; tur viņš pagriezās uz ziemeļrietumiem un virzīja laivu uz ziemeļiem no Oraneas, tāpat kā bija devies šurp. Viņam nebija ne īpaša plāna, ne stratēģijas -viņš domāja tikai par atpakaļceļu iepriekšējā virzienā. Sekodama piekūna lidojumam no Oskilas, ēna varēja gan mest līkločus pa toreizējām dienām un vējiem, gan doties taisni — to bija grūti uzminēt. Tomēr skaidrs bija viens: ja tā nav pilnīgi atgriezusies ēnainajā sapņu valstībā un ja Geds atklāti turpinās savu ceļu, tai kaut kur jūras pl īsumos būs jāsastopas ar viņu vaigu vaigā.
Ja šī sastapšanās neizbēgama, tad Geds gribēja, lai tā notiktu jūrā. Viņš to īsti neprata izskaidrot, taču iespēja vēlreiz sastapt pretinieku uz sauszemes likās pārāk šausminoša. Jūras plašumos gadās sastapties gan ar vētrām, gan ar jūras nezvēriem, taču ļaunie spēki tur nemājo -ļaunums ir zemes auglis. Un tajā tumšajā zemē, kur Geds tika reiz nokļuvis, nebija ne jūras, ne upes, ne avota. Nāves valstība ir sausuma valstība. Kaut arī jūra šī untumainā gadalaika vējos slēpa sevī ne mazums draudu, šie draudi, laika untumi un nepastāvība Gedam šķita drīzāk aizsargs un palīgs. Un, ja viņš šī neprātīgā brauciena gaitā patiešām sastapsies ar ēnu, varbūt vismaz izdosies sagrābt to, tāpat kā tā bija centusies sagrābt viņu, un ar sava ķermeņa svaru, ar savas bojāejas spēku noraut to jūras dzīļu tumsā, kur tā vairs nespētu atbrīvoties no viņa tvēriena un nekad nepaceltos virs ūdens. Tādā gadījumā vismaz viņa nāve pieliktu punktu tam ļaunumam, ko radījusi viņa dzīve.
Jūra bija nemierīga un sabangota, un mākoņi gūzmējās virs tās kā lieli, pelēki nelaimes kalni. Geds tagad neizmantoja magvēju un ļāva laivu dzīt pasaules vējam, kas asi pūta no ziemeļrietumiem, un, kamēr viņš, palaikam čukstus izsaukdams kādu vārdu, uzturēja burvības austo buru, tā pati pēc vajadzības pagriezās un uztvēra vēju. Ja Geds nebūtu ņēmis palīgā burvību, viņam būtu grūti šādā vētrainā jūrā noturēt niecīgo, sagrabējušo laiviņu vēlamajā virzienā. Viņš traucās uz priekšu un modri raudzījās uz visām pusēm. Zvejnieka sieva bija iedevusi Gedam divus maizes klaipus un ūdens kruzj» un pēc vairākām stundām, kad viņš pirmoreiz ieraudzīja Kamebera klinti - vienīgo salu starp Gontu un Oraneu, viņš paēda, padzēris un ar pateicību atcerējās kluso Gontas sievieti, kas sagādājusi viņam pārtiku. Geds virzīja laivu tālāk, garām tik tikko saskatāmajam zemes plankumam, tagad turēdamies vairāk uz rietumiem; gaisā jautās sīks, drēgns lietiņš - uz sauszemes varbūt sniga. Apkārt valdīja klusums, tikai palaikam iečīkstējās laivas dēļi un ap priekšgalu viegli šļakstēja viļņi. Tuvumā nebija redzama neviena cita laiva, gaisā nelidinājās neviens putns. Nebija nekādas kustības, tikai mūžīgais ūdens viļņojums un mākoņu slīdējums virs galvas; Geds miglaini atcerējās, ka redzējis tos pašus mākoņus sev visapkārt, kad piekūna izskatā tika lidojis uz austrumiem pa šo pašu ceļu, pa kuru tagad brauca uz rietumiem; toreiz viņš bija caudzījies lejup uz pelēko jūru, tāpat kā tagad lūkojās augšup pelēkajās debesīs.
Ja pārlaida skatienu apkārtnei, priekšā nekas nebija redzams. Geds piecēlās, nosalis un paguris no saspringtās skatīšanās miglainajā tukšumā. - Nu tad nāc, - viņš nomurmināja, - Nāc, Ēna, ko tu gaidi? - Atbildes nebija, un tumšajā miglā virs tumšajiem viļņiem neredzēja nekādu vēl tumšāku kustību. Tomēr Geds arvien skaidrāk un noteiktāk juta, ka pretinieks nav vairs tālu un akli tausta viņa pēdas saltajā ūdens ceļā. Un viņš spēji, skaļi iesaucās: - Es esmu šeit! Es, Geds Zvirbuļvanags, izaicinu savu ēnu!
Laiva čīkstēja, viļņi čukstēja, vējš viegli šalca baltajā burā. Ritēja mirkļi. Geds joprojām gaidīja, ar vienu roku aptvēris laivas īves koka mastu, un raudzījās cauri smalkajam, saltajam lietum, kas lēni, nevienādi virzījās pāri jūrai no ziemeļiem. Ritēja mirklis aiz mirkļa. Un tad tālumā, lietainajā miglā virs jūras viņš ieraudzīja gaidīto pretinieku.
Ēna bija nometusi oskiliešu airētāja Skiorha apvalku, un tas nebija gebets, kas tuvojās viņam pāri sabangotajam ūdens klajumam. Tam nebija arī nezvēra apveidu, kādos Geds to bija redzējis Roukas pakalnā un savos murgu sapņos. Un tomēr ēnai bija savi apveidi, ko Geds redzēja pat dienasgaismā. Vajādama Gedu un cīnīdamās ar viņu tīrelī, tā bija atņēmusi viņam spēku un iesūkusi to sevī, un iespējams, ka viņa sauciens, kas izskanēja skaļā balsī un dienas gaišumā, bija tai devis vai uzspiedis kādu izskatu
vai līdzību. Tagad tā bija nepārprotami līdzīga cilvēkam, kaut arī, būdama ēna, tā nemeta ēnu. Sādā izskatā tā iznira no Enladas Rīkles un pāri jūrai virzījās uz Gontas pusi -neskaidrs, baiss rēgs, kas neveikli soļoja pāri viļņiem, raudzīdamies pa vējam; saltais lietus šļācās tai cauri.
Tā kā dienasgaisma bija to apžilbinājusi un tā kā Geds pats bija to saucis, viņš to ieraudzīja pirmais. Viņš to pazina uzreiz, tāpat kā būtu to pazinis jebkādu būtņu, rēgu un ēnu vidū.
Geds stāvēja baigajā ziemas jūras vientulībā un raudzījās uz to, kas tika viņu biedējis. Likās, ka vējš pūš ēnu tālāk no laivas, un viļņi šļācās tai pa apakšu, apgrūtinot redzamību, taču ar katru brīdi tā šķita tuvojamies. Geds nevarēja pateikt, vai tā kustas vai ne. Tagad tā bija viņu ieraudzījusi. Visu Geda būtni pārņēma šausminošas bailes no tās pieskāriena, no saltajām, melnajām sāpēm, kad tiks izsūkta viņa dzīvība, tomēr viņš palika nekustīgi stāvam un gaidām Tad piepeši viņš skaļā balsī izsauca strauju un spēcīgu magvēju baltajā burā, un laiva, lēkādama pāri pelēkajiem viļņiem, aiztraucās pretī draudīgajai būtnei, kas rēgojās vējā virs jūras plašuma.
Pilnīgā klusumā ēna sagrīļojās, pagriezās un metās bēgt.
Tā bēga ziemeļu virzienā, pret vēju. Pret vēju traucās ari Geda laiva; ēnas ātrums sacentās ar burvja spēju; lietus un vējš cīnījās pret abiem. Jaunais cilvēks izkliedza saucienu laivai, burai, vējam un viļņiem sev priekšā, kā mednieks mēdz skubinādams uzkliegt dzinējsuņiem, kad bēgošais vilks labi redzams acu priekšā, un burvības austajā burā viņš izsauca tādu vēju, kas būtu saplosījis jebkuru parasta auduma buru un kas nesa laivu pāri jūrai kā niecīgu putu vērpeti, ar katru bridi samazinot attālumu starp Gedu un bēgošo rēgu.
Pēkšņi ēna apmeta pusloku un apgriezās; tagad tā bija kļuvusi miglaināka un blāvāka un vairs tik daudz neatgādināja cilvēku, bet drīzāk dūmu vērpeti vējā. Tā metās atpakaļ vēja virzienā, it kā gribētu atgriezties Gontā.
Ar roku un burvību palīdzību Geds pagrieza laivu, un tā izlēca kā delfīns no ūdens, straujajā pagriezienā sasvērdamās uz sāniem. Viņš sekoja bēglim vēl ātrāk nekā iepriekš, taču ēna kļuva arvien grūtāk saskatāma. Lietus jaucās ar slapju sniegu, kas dzeldīgi sitās sejā un mugurā, un Geds neredzēja tālāk par simt jardiem sev acu priekšā. Drīz vētra pieņēmās spēkā, un ēna pazuda no skatienā. Tomēr Geds droši sekoja tai pa pēdām, itin kā redzētu tās tikpat skaidri kā zvēra pēdas sniegā, nevis vajātu tik tikko saskatāmu rēgu virs ūdens. Kaut gan vējš tagad pūta pretī, viņš saglabāja burā dziedošo magvēju; ūdens šļakstēja, laivai lecot pāri viļņiem, un no strupā priekšgala gaisā cēlās baltu putu mākonis.
Ilgu laiku vajātājs un vajātais turpināja šo dīvaino sa-cīksti, taču diena strauji slīdēja uz vakara pusi. Geds zināja: ja vairākas stundas nobrauktas tādā ātrumā, viņam tagad jābūt dienvidos 110 Gontas; pēc tam ceļš vedīs uz Spevi vai Torhevenu, vai pat garām šīm salām uz Ārējo Robežjoslu. Turpmāko ceļu viņš skaidri nezināja. Viņam tas nerūpēja. Viņš vajāja, dzinās pa pēdām, un bailes traucās viņam pa priekšu.
Tad piepeši viņš īsu mirkli ieraudzīja ēnu pavisam netālu no laivas. Pasaules vējš bija pierimis, un slapjā sniega vētrainās brāzmas bija nomainījusi salta, briestoša migla. Cauri šai miglai viņš pamanīja ēnu, kas savā skrējienā bija novirzījusies drusku pa labi no iesāktā ceļa. Geds uzrunāja vēju un buru, pagrieza stūres grozīkli un metās ēnai pakaļ, taču skrējiens atkal bija akls, jo migla strauji biezēja, burbuļodama un virmodama vietās, kur sastapās ar maga uzburto vēju; tā ietina laivu no visām pusēm, un cauri vienmuļajam bālumam nekas vairs nebija saskatāms. Līdzko Geds izrunāja pirmo kliedēšanas burvju vārdu, viņš atkal ierau-dzija ēnu, joprojām pa labi no uzsāktā ceļa, bet pavisam tuvu, un tā kustējās lēni. Cauri sejas blāvajam tukšumam plūda migla, tomēr radījumam bija cilvēka apveidi, tikai izkropļoti un mainīgi - kā cilvēka ēna. Geds vēlreiz pagrieza laivu, domādams, ka iedzinis pretinieku strupceļā, bet nākamajā brīdī tas pazuda, un Geda laiva uztriecās klintīm, ko migla bija slēpusi no skatiena. Geds gandrīz izkrita no laivas, tomēr pirms nākamā viļņa paguva satvert zižļa mastu. Sekoja pamatīgs vilnis, kas uzmeta nelielo laiviņu gaisā un nosvieda atpakaļ uz klints, kā cilvēks varētu uzsviest gaisā gliemežvāku un sadragādams nomest to lejā.
Stiprs un maģiska spēka pilns bija Ogiona darinātais zizlis. Tas nesalūza, bet kā sauss baļķis turējās virs ūdens. Joprojām ieķēries tajā, Geds juta, ka zemstraume velk viņu atpakaļ dziļumā, un tā viņš tika paglābts no trieciena pret klinti, kamēr samilza nākamais vilnis. Apdullis, rīstīdamies sāļajā ūdenī, viņš centās noturēt galvu virs ūdens un turēties pretī jūras varenajai velkmei. Mazliet iesānis no klintīm pletās smilšaina piekraste, un Geds, cenzdamies izvairīties no nākamā viļņa, to redzēja vairākas reizes. Ar visu savu spēku un zižļa spēku Geds pūlējās tikt līdz šai piekrastei. Tomēr tuvāk tai viņš nepiekļuva. Bangas un atpakaļslīdošie viļņi mētāja viņu kā skaidu, un jūras aukstums laupīja visu ķermeņa siltumu, novārdzinot tiktāl, ka viņš vairs nespēja pacelt rokas. Geds vairs neredzēja ne klintis, ne smilšaino krastu un neaptvēra, uz kuru pusi jātiecas. Ap viņu, zem viņa un virs viņa mutuļoja viens vienīgs ūdens, laupīdams redzi un elpu un vilkdams dziļumā.
Tad spēcīgs vilnis zem izpluinītā miglas pārsega sagrāba viņu, apmeta vairākas reizes apkārt un kā sausu skaidu izsvieda krasta smiltīs.
Tur Geds palika nekustīgi guļam. Abās rokās viņš joprojām cieši turēja īves koka zizli. Viņam pāri skalojās sīkāki vilnīši, kas, plūzdami atpakaļ, centās viņu atkal ieraut ūdenī; virs viņa te šķirās, te sakļāvās miglas vāli, un vēlāk pār viņu sāka brāzties slapja sniega šaltis.
Pēc ilga laika Geds sakustējās. Uzslējies četrrāpus, viņš sāka lēni rāpties augstāk krastā, attālinādamies no ūdens malas. Tagad visapkārt pletās melna nakts, taču Geds pačukstēja zizlim dažus vārdus, un ap to iemirdzējās blāva burvju gaismiņa. Vadīdamies pēc tās, viņš palēnām cīnījās uz priekšu un rāpās augšup kāpās. Geds jutās tik pārmocīts, nevarīgs un nosalis, ka šis lēnais augšupceļš pa slapjajām smiltīm, cauri tumsai, vēja svelpoņai un jūras dārdiem šķita grūtākais attālums, kādu viņam jebkad vajadzējis pārvarēt. Un pāris reižu viņam likās, ka viss dārdošais jūras un vēja troksnis pagaist tālumā un slapjās smiltis zem viņa plaukstām pārvēršas putekļos, bet mugurā urbjas nekustīgu, svešādu zvaigžņu stingais skatiens; tomēr viņš nepacēla galvu, bet rāpās tālāk un pēc kāda laika atkal sadzirdēja pats savu saraustīto elpu un sajuta sejā skaudri sitamies vēju un lietu.
Beidzot kustības viņu kaut cik sasildīja, un, kad viņš bija uzrāpies kāpās, kur lietainā vēja brāzmas bija mazāk jūtamas, viņš uzslējās kājās. Apkārtne tinās piķa melnumā, un Geds izsauca ap zizli spēcīgāku gaismu; tad, atspiezdamies uz tā, viņš devās uz priekšu un, brīžam klupdams, brīžam stādamies, nogāja apmēram pusjūdzi iekšzemes virzienā. Pēc tam, nākamās kāpas virsotnē, viņš atkal izdzirda jūras troksni — tas bija skaļāks nekā iepriekš un skanēja priekšā, nevis aiz muguras: kāpas nogāze veidoja otru piekrasti. Geds nebija nokļuvis uz salas, bet uz neliela izciļņa, uz smilšu pakalna okeāna vidū.
Viņš jutās pārlieku paguris, lai ļautos izmisumam, tikai ieelsojās un palika neziņā stāvam, balstīdamies pret savu zizli, un nostāvēja tā ilgu laiku. Pēc tam viņš ar stūrgalvīgu apņēmību pagriezās pa kreisi, lai vējš vismaz pūstu no muguras, un sāka šļūkt lejā no augstās kāpas,' meklēdams saltajā, saplakušajā kāpu zālē kādu iedobi vai alu, kur laiciņu patverties. Pacēlis zizli augstāk, lai apgaismotu sev ce|u, Geds burvju gaismas apļa tālākajā malā pēkšņi pamanīja blāvu spīdumu: tā bija salijusi koka siena.
Tā bija būda vai nojume - maza un ļodzīga, it kā to būtu cēlis bērns. Geds ar zizli pieklaudzināja pie durvīm. Tās neatvērās. Viņš atgrūda tās vaļā un iegāja būdā, krietni saliekdamies, lai to varētu izdarīt. Pilnā augumā viņš tur izslieties nevarēja. Pavardā gailēja ogles, un to blāvajā gaismā Geds redzēja vīrieti ar baltiem, gariem matiem, kurš bija šausmās pieplacis pie tālākās sienas; vēl kāda būtne -viņš neredzēja, vai tā ir sieviete vai vīrietis, - raudzījās augšup no lupatu un ādu kaudzes uz grīdas.
- Es jums neko nedarīšu, - Geds teica.
Svešie neatbildēja. Viņu skatieni skraidīja no viena uz otru. Acīs spīdēja aklas šausmas. Kad Geds nolika zizli, uz grīdas sakņupusī būtne šņukstēdama paslēpās lupatu kaudzē. Geds noņēma salijušo, apledojušo apmētai, izģērbās un notupās pavarda priekšā. - Iedodiet man kaut ko, kur ietīties! — viņš teica. Viņa balss bija aizsmakusi, un klabošo zobu un krampjaino drebuļu dēļ viņš tik tikko spēja parunāt. Ja arī svešie viņu dzirdēja, neviens uz šiem vārdiem neatbildēja. Geds pasniedzās un paņēma no guļvietas kaudzes kādu lupatu - iespējams, ka pirms daudziem gadiem tā bijusi kazāda, bet nu jau sen pārvērtusies par melnu, taukainu skrandu. No guļvietas lupatām atskanēja baiļu vaids, bet Geds tam nepievērsa uzmanību. Noberzies sauss, viņš čukstus noprasīja: - Vai jums ir malka? Sakur lielāku uguni, vīrs! Es atnācu piejums, bargas vajadzības dzīts, un nedarīšu nekā ļauna!
Vecais vīrs nepakustējās, tikai skatījās viņā, sastindzis šausmās.
- Vai jūs mani saprotat? Varbūt jūs nerunājat hardiešu valodā? — Geds bridi apklusa, tad jautāja: - Varbūt esat kargadieši?
Izdzirdīs šo vārdu, vecais virs tūlīt pamāja ar galvu -vienu reizi, kā sērīga, veca lelle, ko rausta aiz aukliņas. Bet, tā kā Geds kargadiešu valodu neprata, saruna ar to beidzās. Pie vienas sienas viņš atrada kaudzē sakrautu malku, pats aizkūra uguni, tad ar žestiem lika saprast, ka gribētu padzerties: no sāļā jūras ūdens viņam bija kļuvis nelāgi, un tagad mocīja slāpes. Vecais vīrs padevīgi parādīja uz lielu gliemežvāku ar ūdeni un pastūma uz pavarda pusi citu gliemežvāku, kura bija kūpinātas zivs gabali. Sēdēdams sakrustotām kājām pie uguns, Geds padzērās, mazliet ieēda, un, kaut cik atguvis spēku un skaidru domāšanu, sāka prātot, kur viņš varētu atrasties. Pat ar magvēja palīdzību viņa laiva nevarēja tik ātri nokļūt līdz Kargadas salām. Šai saliņai jā-būt kaut kur Robežjoslā, uz austrumiem no Gontas, bet uz rietumiem no Karego-Atas. Šķita dīvaini, ka tik niecīgā un vientuļā vietā, gandrīz vai uz smilšu strēles, var dzīvot cilvēki. Varbūt izmesti te pēc kuģa avārijas... Taču Geds jutās pārāk izmocīts, lai lauzītu par to galvu.
Laiku pa laikam viņš pagrozīja apmetni uguns priekšā. Sudrabotā kažokāda izžuva ātri, un, līdzko arī vilnas audums bija kārtīgi izsilis - kaut arī ne gluži sauss viņš ietinās tajā un izstiepās guļus pavarda priekšā. - Liecieties gulēt, nabaga ļaudis, - viņš sacīja nerunīgajiem saimniekiem, nolaida galvu uz smilšu grīdas un ļāvās miegam.
Šajā bezvārda salā Geds pavadīja trīs naktis, jo pirmajā rītā pēc pamošanās juta sāpīgu smeldzi ikvienā muskulī, turklāt viņu mocīja drudzis un nelabums. Visu dienu un nākamo nakti viņš nogulēja būdā nekustīgs kā koks. Nākamajā rīta pamozdamies, Geds joprojām jutās stīvs un nevesels, tomēr krietni atlabis. Viņš uzvilka atkal savas drēbes, kas bija pārklājušās ar sāls kārtiņu, jo te nebija pietiekami daudz tīra ūdens, kurā tās izskalot, un, izgājis pelēkā, vējainā rīta dzestrumā, pārlaida skatienu vietai, uz kuru ēna bija viņu atvilinājusi.
Klinšainā smilšu strēle bija apmēram jūdzi plata un tikai nedaudz garāka; no visām pusēm to ietvēra sēkļi un klints-akmeņi. Uz tās neauga neviens koks vai krūms, un vienīgais augs te bija asa kāpu zāle. Būda atradās kāpu ieplakā, un vecais vīrietis un sieviete dzīvoja tajā divi vien, pilnīgā pamestībā plašas jūras vidū. Būda bija celta - pareizāk sakot, sakrauta - no izskalotiem dēļiem un zariem. Ūdeni viņi smēla no seklas, pasāļas akas līdzās būdai, pārtika no svaigām vai kaltētām zivīm un mīkstmiešiem, un no klinšu aļģēm. Skrandainās ādas būdā, nelielie kaula adatu un makškeiāķu krājumi un cīpslas makšķerauklām nebija iegūti no kazām, kā Gedam sākumā likās, bet no plankumainajiem roņiem; un šī patiešām likās tāda vieta, kur roņi varētu vasara audzēt mazuļus. Taču neviens cits šurp acīmredzot nebrauca. Abi vecie baidījās no Geda nevis tāpēc, ka uzskatītu viņu par rēgu, un ne tāpēc, ka viņš bija burvis, bet tikai tāpēc, ka viņš bija cilvēks. Viņi bija aizmirsuši, ka pasaulē ir vēl arī citi cilvēki.
Vecā vīra drūmās bailes ne brīdi nepierima. Ikreiz, kad Geds piegāja viņam rokas stiepiena attālumā, viņš steigšus kliboja prom, vairākkārt pamezdams atpakaļ tumšu, izbiedētu skatienu no netīro, sirmo matu apakšas. Vecā sieviete sākumā, Gedam sakustoties, ik reizi tika šņukstējusi un slēpusies zem lupatu kaudzes, bet vēlāk, kad Geds gulēja drudzī, viņš būdas pustumsā bija redzējis, kā tā notupusies pēta viņu ar savādu, trulu, bet dīvainu ilgu pilnu skatienu; bridi vēlāk sieviete bija atnesusi viņam padzerties. Kad Geds bija piecēlies sēdus, lai saņemtu gliemežvāku no viņas rokām, viņa bija izbīlī nosviedusi to zemē, izlaistīdama visu ūdeni, un pēc tam sākusi raudāt, slaucīdama acis ar garajām, sirmajām matu šķipsnām.
Tagad sieviete vēroja, kā Geds piekrastē strādā, likdams kopā izskalotus kokus un vecās laivas gabalus un meistarodams sev jaunu laivu ar sirmgalvja rupjās akmens cērtes
un burvju vārdu palīdzību. Tā īsti nebija nedz labošana, nedz jaunas laivas būve, jo Gedam nebija pietiekami daudz laba koka un lielu daļu materiāla vajadzēja aizstāt ar tīro burvību. Tomēr sieviete vēroja ne tik daudz Geda brīnumaino darbošanos, cik viņu pašu, un viņas acīs jautās tas pats alkainais, ilgu pilnais skatiens. Pēc brīža viņa kaut kur pazuda un atkal atgriezās, nesdama sauju gliemeņu, ko bija salasījusi starp klintīm. Geds apēda jēlo, sāļi slapjo cienastu un pateicās devējai. Tad sieviete, šķiet, sakopoja drosmi, aizgāja uz būdu un atgriezdamās atkal kaut ko turēja plaukstās - šoreiz tas bija lupatā ietīts sainītis. Viņa to bikli attina vaļā, visu laiku vērodama Geda seju, un parādīja izņemto priekšmetu.
Tā bija mazas meitenes kleitiņa no zīda brokāta, viscaur nošūta sīkām pērlītēm, gadu gaitā nodzeltējusi un vietām klāta sāls traipiem. Uz nelielā ņieburiņa pērles veidoja zīmējumu, ko Geds pazina: tā bija Kaigadas impērijas Dievbrāļu divkāršā bulta ar karaļa kroni augšdaļā.
Vecā, grumbainā, netīrā sieviete neveikli sašūtā roņādas apģērbā ar pirkstu parādīja uz mazo zīda kleitiņu, pēc tam uz sevi un pasmaidīja; smaids bija gaišs kā bērnam, bez slēptas nozīmes. No kādas svārkos iešūtas slēptuves viņa izvilka nelielu priekšmetu un pastiepa to Gedam apskatīt. Tas bija tumsa metāla gabaliņš, varbūt salauztas rotas daļa - kaut kas līdzīgs gredzena puslokam. Geds to apskatīja, bet sieviete ar žestiem rādīja, lai viņš ņem to sev, un nelikās mierā, iekams viņš to nebija paņēmis; pēc tam viņa pamāja ar galvu un atkal pasmaidīja, acīm redzami apmierināta, ka pasniegusi dāvanu. Taču mazo kleitiņu viņa rūpīgi ievīstīja atpakaļ taukainajās ādu skrandās un aizšļūca uz būdu, lai noglabātu dāvanu vecajā vietā.
Geds ielika salauztā gredzena pusi tunikas kabatā gandrīz ar tādu pašu rūpību, jo viņa sirds bija žēluma pilna. Tagad viņš noprata, ka Šie abi cilvēki, iespējams, ir kāda
Kargadas impērijas karaļnama bērni; varbūt kāds tirāns vai uzurpators, kas baidījies izliet karaliskās asinis, licis aizvest vigus uz nezināmu, kartē neatzīmētu saliņu tālu no Karego-Atas, lai tur tie vilktu dzīvību saviem spēkiem vai arī ietu bojā. Viens no bērniem varbūt bijis gadus astoņus vai desmit vecs zēns, otrs - maza, tukla princesīte pērlēm izšūtā zīda kleitiņā; bērni izdzīvojuši un četrdesmit vai piecdesmit gadus pavadījuši vieni uz klinšainas saliņas okeāna vidū -Pamesto valstības princis un princese.
Tomēr tas bija tikai minējums, un īsteno patiesību Geds uzzināja tikai pēc gadiem, kad Erreta-Akbes gredzena meklējumi aizveda viņu uz Kargadas zemēm un Atuanas kapenēm.
Geda trešā nakts uz vientu)ās saliņas pārtapa rāmā, blāvā saullēktā. Šī bija Saules Atgriešanās diena - gada īsākā diena. Viņa nelielā, no burvībām un koka gabaliem sameistarotā laiviņa bija gatava. Viņš bija mēģinājis paskaidrot abiem vecīšiem, ka aizvedīs tos uz kādu zemi vajadzīgs - uz Gontu, Spevi vai Toriklu; viņš bija ar mieru pat atstāt tos kādā vientuļā Karego-Atas piekrastē, ja tie abi to vēlētos, kaut arī Kargadas ūdeņi Arhipelāga iedzīvotājam nav droša vieta. Taču abi vecie neparko negribēja atstāt savu kailo salu. Sieviete, šķiet, nesaprata, ko Geds grib teikt ar saviem žestiem un klusajiem vārdiem, turpretī vecais vīrs viņu saprata un no piedāvājuma atteicās. Visas viņa atmiņas par citām zemēm un citiem cilvēkiem saistījās ar bērna gadu šausmām, asinsizliešanu, milžiem un kliedzieniem; kad vecais vīrs nepiekāpīgi purināja galvu, Geds to skaidri lasīja viņa sejā.
Tā nu Geds tajā rītā piepildīja roņādas maisu ar seklās akas ūdeni un, tā kā nevarēja nedz pateikties saimniekiem par siltumu un pārtiku, nedz pasniegt sievietei piemērotu dāvanu, viņš izdarīja vienīgo, ko spēja: ar burvību pārvērta iesāļo, nedrošo avotiņu. No smiltīm pacēlās dzidra straumīte, kuras ūdens bija tik tīrs un salds kā ikvienā Gontas kalnu avotā, un šī straumīte nekad vairs neizsīka. Šī avota dēļ kailā smilšu un klintsakmeņu strēle tagad ir atzīmēta kartē un ieguvusi vārdu: jūrasbraucēji sauc to par Avota salu. Taču būdas uz tās vairs nav, un daudzu ziemu vētras ir dzēsušas visas pēdas, kas liecinātu, ka tur savrupībā pavadījuši mūžu un miruši divi vientuļi cilvēki.
Kad Geds atstūma savu laivu no salas dienvidgala smilšainā krasta, abi vecie bija paslēpušies būdā, itin kā baidīdamies vērot notiekošo. Geds ļāva pasaules vējam, kas vienmērīgi pūta no ziemeļiem, piepildīt burvības austo buru, un laiva strauji sāka slīdēt pāri viļņiem.
Dīvains bija šis Geda jūrasbrauciens, jo viņš labi apzinājās, par kādu neparastu mednieku ir kļuvis: nedz viņš zināja, kas ir viņa vajātais, nedz nojauta, kurā Jūrzemes malā tas meklējams. Jāvadās pēc minējumiem, jāpaļaujas uz nejaušību, uz izdevību — tāpat kā ēna tika vajājusi viņu. Abi pretinieki bija akli viens pret otru: netveramā bezveida ēna Gedu mulsināja tieši tāpat, kā ēnu žilbināja dienasgaisma un mulsināja taustāmā lietu pasaule. Geds bija drošs tikai par vienu: Šobrīd viņš patiešām ir vajātājs, nevis vajātais. Jo ēna, aizvilinājusi viņu uz klintīm, viegli būtu varējusi pieveikt savu upuri, kamēr tas pusdzīvs gulēja krastā vai vētrainajā tumsā rāpās augšup kāpās - taču tā nemaz nebija gaidījusi šādu izdevību. Ievilinājusi Gedu likstā, tā bija tūlīt bēgusi tālāk, neuzdrīkstēdamās stāties viņam pretī. Tātad Ogionam taisnība: ēna nespēj atņemt viņa spēku, kamēr viņš pats vēršas tai pretī. Viņam jāturpina vērsties pret to, dzīties tai pakaļ, kaut arī šis ceļš ved tālu pār saltām jūrām un viņa vienīgais palīgs ir pasaules vējš, kas pūš uz dienvidiem, un pavisam neskaidra nojausma, tīrais minējums, ka jāturas uz dienvidu vai austrumu pusi.
Pašā vakarā Geds kreisajā pusē ievēroja kādas lielas zemes garo, tik tikko saskatāmo krasta līniju un sprieda, ka tai jābūt Karego-Atai. Tātad viņš nokļuvis tieši šo balto, barbarisko (aužu jūrasceļos. Geds modri vēroja, vai kaut kur neparādīsies kāds kargadiešu kuģis vai galera, un, braukdams pa jūru sarkanā saulrieta gaismā, atcerējās kādu bērnības ritu Desmit Alkšņu ciematā - kareivji ar spalvu pušķiem pie bruņcepurēm, bieza migla... Un, domādams par to dienu, viņš piepeši, sirdij sažņaudzoties, saprata, ka ēna sastapšanās brīdī viņu pieveikusi ar viņa paša ieroci, izsaukdama jūrā miglu ap viņa laivu gluži kā no viņa paša pagātnes, tādējādi neļaudama saskatīt briesmas un gandrīz ievilinādama viņu nāvē.
Geds turpināja braukt uz dievidaustrumiem, un, kad austrumu apvārsni ietina tumsa, tālā zemes mala pazuda skatienam. Viļņu ieplakās biezēja melnums, bet krēpēs vēl laistījās dzidri rūsganais saulrieta atspulgs. Geds skaļi dziedāja Ziemas korāli, "Jaunā karaļa varoņdarbu" un citas dziesmas, ko mēdz dziedāt Saules Atgriešanās svētkos. Viņa skaidrā, skaņā balss izgaisa bezgalīgajā jūras plašumā un klusumā. Strauji sabiezēja tumsa, un virs galvas iedegās zvaigznes.
Šo gada garāko nakti Geds pavadīja nomodā, vērodams, kā virs kreisās rokas iemirdzas zvaigznes, kā tās ceļo pāri debess kupolam un kā nogrimst tālajā, melnajā ūdenī apvāršņa labajā pusē, un spēcīgais ziemas vējš dzina viņu pa neredzamo jūru uz dienvidiem. Tikai retus, īsus brīžus viņš ļāvās snaudai un ikreiz spēji uztrūkās no miega. Laiva, kurā viņš brauca, būtībā nebija īsta laiva, bet burvības sasaistīti dēļu un koku gabali, kas drīz vien izirtu un pa vienam izkaisītos viļņos, līdzko viņš ļautu atslābt veidošanas burvībai un saistīšanas burvībai. Ari bura bija austa no maģijas un gaisa, un, ja Geds ļautos miegam, tā ilgi neizturētu vēja brāzmas, bet pati pārvērstos vēja pūsma. Geda austās burvības bija spēcīgas un noturīgas, bet, ja viela, uz kuras pamata auž burvību, ir niecīga, ik pa brīdim ir jāatjauno spēks, kas to uztur, un tāpēc Geds šajā naktī nevarēja gulēt. Pārvērties par piekūnu vai delfīnu, viņš būtu ātrāk un vieglāk ticis uz priekšu, taču Ogions bija ieteicis viņam nemainīt izskatu, un viņš zināja, cik vērtīgs ir Ogiona padoms. Tā nu Geds turpināja ceļu uz dienvidiem zem rietošajām zvaigznēm, un garā nakts vilkās lēni, tomēr beidzot jūras plašumu apmirdzēja jaunā gada pirmā diena.
Drīz pēc saullēkta Geds priekšā ieraudzīja zemi, taču laiva tai tuvojās ļoti lēni. Līdz ar ausmu pasaules vējš bija norimis. Geds izsauca burā nelielu magvēju, kas virzīja viņu uz cietzemes pusi. Ieraugot šo zemi, viņu atkal bija pārņēmušas vecvecās bailes, stindzinošās šausmas, kas urdīja apgriezt laivu un doties atpakaļ, bēgt projām. Tomēr viņš sekoja šīm bailēm, kā mednieks seko lāča plato, strupo, nagoto ķetnu nospiedumiem, zinādams, ka vajātais kuru katru brīdi var mesties ārā no biezokņa un uzbrukt viņam. Jo Geds zināja: pretinieks tagad ir pavisam tuvu.
Zeme, kas pacēlās virs jūras klajuma, izskatījās diezgan savāda. Kalni, kas no attāluma šķita veidojam vienlaidu sienu, patiesībā sastāvēja no vairākām garām un stāvām grēdām, kas varbūt bija pat atsevišķas salas, starp kurām jūra veidoja šaurus līčus vai kanālus. Roukas salā Vārdu maģistra Tornī Geds bija izpētījis un iepazinis daudz jūras karšu, taču tās galvenokārt attiecās uz Arhipelāgu un iekšējām jūrām. Tagad viņš atradās Austrumu Robežjoslā un nezināja, kas šī varētu būt par salu. Patiesībā viņš daudz par to nelauzīja galvu. Priekšā gaidīja bailes, kas slēpās un uzglūnēja tur, salas kalnu spraugās vai mežos, un viņš devās tieši tām pretī.
Tumšie, mežotie klintāji slējās augstu virs laivas; viļņi plīsdami triecās pret krastu, un gaisā cēlās šļakatas, triekdamās burā, kamēr magvējš ievirzīja laivu starp diviem lieliem zemes izciļņiem dziļā, šaurā jūrasceļā, kas stiepās tālu salas iekšienē un nebija platāks par divu galeru garumu.
Iegrožotā jūra bija nemierīga un sitās pret stāvajiem krastiem. Lēzenu krastmalu te nebija, klintis stāvus slējās ārā no ūdens, mezdamas tajā saltus atspulgus. Vēja nebija, un apkārt valdīja klusums.
Ēna bija aizvilinājusi viņu Oskilas tīreļos un miglā uzvilinājusi klintīm - kāda būs tās trešā viltība? Vai viņš, Geds, ir atdzinis ēnu šurp, vai varbūt tā atvilkusi šurp viņu un iedzinusi lamatās? Geds to nezināja. Viņš zināja tikai vienu: jāpārvar mokošās bailes un jādodas uz priekšu, lai darītu to, kas jādara: jāpanāk ļaunums, jātiek līdz savu baiļu pašai saknei. Geds stūrēja ļoti piesardzīgi, vērodams apkārtni sev priekšā, aiz muguras un abās pusēs, virs klintīm un zem tām. Jaunās dienas gaisma bija palikusi aizmugurē, atklātā jūrā. Šeit viss tinās tumsā. Ieeja starp abiem zemesragiem atskatoties šķita kā tāli, spoži gaismas vārti. Kad Geds tuvojās vidienes kalna pakājei, klintis ap vinu slējās arvien augstākas un ūdensceļš kļuva arvien šaurāks. Geds vērīgi lūkojās tumšajā kalnu spraugā un abos klinšainajos, alu izvagotajos un akmeņiem nobārstītajos krastos, virs kuriem auga kropli kociņi pa pusei gaisā izslietām saknēm. Neredzēja nekādu kustību. Tagad viņš jau tuvojās šauruma galam, kur pletās augsts grubuļainu klintsakmeņu valnis; ūdensceļš pārtapa šaurā strautiņā, un pēdējie vilnīši vārgi skalojās pret krastu. Ceļu vēl vairāk sašaurināja nogruvuši akmeņi, satrunējuši stumbri un ķeburainas koku saknes, un laiva tik tikko spēja virzīties uz priekšu. Tās ir lamatas, tumšas lamatas zem mēmā kalna saknēm, un viņš ir iekļuvis šajās lamatās! Ne priekšā, ne virs galvas nebija manāma nekāda kustība. Valdīja kapa klusums. Tālāk ceļš bija slēgts.
Geds sāka griezt laivu apkārt, virzīdams to ļoti uzmanīgi un piepalīdzēdams ar burvju vārdiem un pagaidu airi, lai tā nesadruptu pret zemūdens akmeņiem un neiestrēgtu zaru vai sakņu nodevīgajos pinekļos; kad tā bija pavērsta pretējā virzienā un viņš dzīrās izsaukt vēju, lai pa šo pašu ceļu
izbrauktu ārā no šauruma, burvības vārdi piepeši sasala uz viņa lūpām un sirdi sažņaudza ledaina roka. Geds paskatījās pāri plecam atpakaļ. Ēna stāvēja laivā viņam aiz muguras.
Ja Geds būtu zaudējis kaut mirkli, viņš būtu pagalam; taču viņš bija gatavs pretsparam un ar strauju kustību tvēra netveramo rēgu, kas trīsoši viļņoja rokas stiepiena attālumā. Te vairs nevarēja palīdzēt nekāda burvība — vienīgi paša spēks, dzīvība pret bezdzīvību. Viņš neteica ne vārda, tikai devās uzbrukumā; laiva spēcīgi sašūpojās un sasvērās no straujās kustības. Asas sāpes izskrēja cauri rokām un iesitās krūtīs, aizraujot elpu; ledains aukstums pārņēma visu ķermeni, skatiens aizmiglojās - tomēr rokās, kas tvēra ēnu, nebija nekā, vienīgi tumsa un gaiss.
Geds klupa uz priekšu, tverdamies pie masta, lai noturētos kājās, un ar spēju žilbumu viņa acīs atgriezās gaisma. Viņš redzēja, kā ēna drebēdama atraujas no viņa, savelkas kamolā, tad uz brīdi izstiepjas liela un gara, paceldamās pāri viņam un laivas burai. Tad bezveidīgā masa kā vēja pūsta melnu dūmu vērpete atrāvās no laivas un metās bēgt atpakaļ pa ūdensceļu pretī spožajiem klinšu ieejas vārtiem.
Geds noslīga uz ce|iem. Nelielā, burvības radītā laiva atkal sasvērās, sašūpojās un pamazām pierima, viegli līgodamās līdzi ūdens kustībai. Geds tupēja tajā apdullis, nespēdams domāt, un centās atgūt elpu, līdz aukstais ūdens, pieskardamies plaukstām, atgādināja, ka jāgādā par laivu, jo burvības spēks, kas to saista kopā, sāk atslābt. Geds uzslējās kājās, turēdamies pie zižļa, kas kalpoja laivai par mastu, un, cik spēdams, atjaunoja saistīšanas burvību. Viņš jutās nosalis un paguris, rokas un plaukstas sāpēja, un spēka bija ļoti maz. Viņam gribējās apgulties šeit, šajā tumšajā vietā, kur kalns sastop jūru, un gulēt, gulēt, gulēt virs līganā, šļakstošā ūdens.
Viņš nezināja, vai Šo gurdumu izraisījusi burvestība, ko viņam bēgdama uzsūtījusi ēna, vai skaudrais saltums, tai pieskaroties, vai vienkārši izsalkums, miega bads un spēku izsīkums; taču viņš visiem spēkiem turējās tam pretī, piespieda sevi izsaukt burā vieglu magvēju un doties atpakaļ pa tumšo, šauro jūrasceļu turp, kur bija aizbēgusi ēna.
Visas bailes bija zudušas. Viss prieks bija zudis. Tā vairs nebija pakaļdzīšanās. Tagad viņš vairs nebija ne vajātais, ne vajātājs. Trešo reizi pretinieki bija tikušies un saskārušies; pats pēc savas gribas viņš bija vērsies pret ēnu un mēģinājis to tvert ar savām dzīvajām rokām. Viņš to nebija noturējis, bet gan radījis staip abiem netrūkstošu saiti. Nevajadzēja vairs nedz sekot ēnai, nedz to meklēt, nedz uzmanīt, lai tā neaizbēgtu. Aizbēgt vairs nevarēja neviens no viņiem. Nonākuši savas pēdējās tikšanās laikā un vietā, viņi neizbēgami sastapsies.
Bet Geds zināja: pirms šī vieta un laiks būs sasniegti, viņš nekur un ne bridi neradīs mieru - ne dienu, ne nakti, ne uz jūras, ne sauszemes. Tagad viņš zināja to, ko zināt nebija viegli: viņa uzdevums nekad nav bijis atdarīt nodarīto, bet gan pabeigt iesākto.
Laiva izslīdēja no tumšo klinšu aizsega; jūru apmirdzēja skaidrs, saulains rīts, un no ziemeļiem pūta viegls vējš.
Geds izdzēra roņādas maisā atlikušo ūdeni un virzīja laivu apkārt rietumu zemesragam, līdz nokļuva platā ūdens joslā starp to un blakus salu rietumu pusē. Tad, atsaucis atmiņā Austrumu Robežjoslas karti, viņš pazina šo vietu. Sīs divas vientuļās salas sauca par Plaukstām, un tās vērsa savus kalnotos pirkstus pret ziemeļiem, Kargadu zemēm. Geds devās tālāk pa šaurumu starp abām salām, un, kad pēcpusdienā virs galvas savilkās tumši negaisa mākoņi, kas kāpa augšup no ziemeļu puses, viņš piestāja mala rietumu salas dienvidu piekrastē. Tur, augstāk krastā, viņš bija pamanījis nelielu ciematu, no kura pa stāvo nogāzi lejup traucās neliela upe, un Geds nebēdāja par to, vai tiks uzņemts pietiekami laipni, ja vien bija cerība tikt pie dzeramā ūdens, siltuma un atpūtas.
Ciemata ļaudis bija skarbi un noslēgti cilvēki, kuros burvja zizlis viesa bijību un sveša seja izraisīja piesardzību, tomēr tie izturējās viesmīlīgi pret cilvēku, kurš ieradies viens no jūras pirms negaisa. Geds dabūja pietiekami daudz gaļas un ūdens un varēja baudīt pavarda siltumu un klausīties mierinošajās cilvēku balsīs, turklāt savas dzimtās hardiešu valodas skaņā; un pats tīkamākais bija ciematnieku piedāvātais karstais ūdens, ar ko viņš varēja noskalot jūras saltumu un sāļumu, un gulta, kurā beidzot varēja ļauties netraucētam miegam.
9. Ifišas sala
Šajā Rietumu Plaukstas ciematā Geds pavadīja trīs dienas, atgūdams spēkus un sagādādams sev laivu, kas šoreiz nebija veidota no burvības saistītiem izskalotiem lūžņiem, bet no īsta koka, ar visiem nepieciešamajiem stiprinājumiem un drivējumiem, ar izturīgu mastu un buru, lai braukt būtu viegli un brauciena laikā varētu gulēt Tāpat kā lielākā daļa Ziemeļu un Robežjoslu laivu tā bija pamatīgi būvēta - dēļi pārsedza cits citu un bija nevainojami sastiprināti, lai izturētu ceļojumu atklātā jūrā; ikviena laivas daļa bija rūpīgi un pamatīgi apdarināta. Geds nostiprināja koku, dziļi caurstrāvodams to ar burvību, jo paredzēja, ka šajā laivā vajadzēs veikt garu ceļu. Laiva bija piemērota diviem vai trim braucējiem, un vecais vīrs, kam tā piederēja, apgalvoja, ka kopā ar saviem brāļiem esot braucis ar to pa atklātu jūru sliktos laika apstākļos un tā nekad viņu neesot pievīlusi.
Atšķirībā no izmanīgā gontiešu zvejnieka, šis vecais vīrs savā bijībā un cieņā pret burvja spējām būtu atdevis laivu Gedam par velti. Tomēr Geds viņam samaksāja ar zintnieka mākslu, izārstēdams sirmgalvja acis, kurām katarakta draudēja ar drīzu aklumu. Tad vecais vīrs iepriecināts teica: — Mēs šo laivu saucām par "Gārni", bet tev vajadzētu saukt to par "Tālredzi" un blakus priekšgalam uzkrāsot acis - tad no aklā koka lūkosies mana pateicība un atturēs tevi no rifiem un klintīm. Jo es biju aizmirsis.
cik pasaulē daudz gaismas, iekams tu atdevi man to atpakaļ
Šajās trīs dienās ciematā uz Plaukstas mežotās, stāvās piekalnes Geds, atguvis spēkus, paveica vēl citus labus darbus. Te dzīvoja tādi cilvēki, kādus viņš atcerējās no savas bērnības Gontas Ziemeļu ielejā, tikai šejienieši bija vēl trūcīgāki nekā viņa ļaudis. Kopā ar šiem cilvēkiem Geds jutās kā mājās, un tas nekad nebija iespējams bagāto pilīs; šejieniešu skaudrākās vajadzības viņš zināja bez teikšanas. Geds apvārdoja sirgstošus, klibus bērnus ar dziedināšanas un atvairīšanas vārdiem; pār ciematnieku trūcīgajiem kazu un aitu ganāmpulkiem viņš izsauca pieauguma burvību; viņš uzvilka Simna rūnu zīmi uz vērpjamratiņiem un stellēm, uz laivu airiem un visiem bronzas un akmens darbarīkiem, ko ciematnieki viņam atnesa, lai darbs ar tiem vienmēr veiktos labi; un uz būdu jumtiem viņš uzvilka Pirra rūnu, kas pasargā māju un tās iemītniekus no uguns, vēja un ārprāta.
Kad laiva "Tālredze" bija gatava un labi apgādāta ar ūdeni un kaltētām zivīm, Geds vēl vienu dienu uzkavējās ciematā, lai iemācītu turienes jaunajam dziesminiekam "Morreda varoņdarbu" un "Havnoras balādi". Plaukstu salās ļoti reti iegriezās kāds Arhipelāga kuģis, un dziesmas, kas sacerētas pirms simt gadiem, šiem ciematniekiem bija jaunas, turklāt viņi dedzīgi vēlējās klausīties dziesmas par varoņiem. Ja Geds būtu brīvs, viņš ļoti labprāt būtu palicis šeit vēl nedēju vai mēnesi un izdziedājis ļaudīm visus savus klājumus, lai izcilās dziesmas kļūtu pazīstamas vēl uz kādas salas. Taču viņš nebija brīvs, un nākamajā rītā laiva ar paceltu buru devās uz dienvidiem, pāri plašajiem Robežjoslas ūdeņiem. Jo ēna bija aiztraukusies uz dienvidiem. Gedam nebija jāņem talkā meklēšanas burvība; viņš virzienu zināja tik droši, it kā viņu ar ēnu saistītu smalka, neatšķetināma saite, vienalga, kādas jūras, zemes un attālumi abus šķirtu.
Tāpēc viņš devās savā izvēlētajā ceļā noteikti, nesteidzīgi un bez īpašām cerībām, un ziemas vējš dzina viņu uz dienvidiem.
Veselu dienu un nakti Geds brauca pa vientuļo jūras klajumu, un otrajā dienā nonāca pie kādas nelielas salas, kuru tās iemītnieki nosauca par Vemišu. Cilvēki nelielajā ostā uzlūkoja atbraucēju ar neuzticību, un drīz uz piekrasti atsteidzās viņu zintnieks. Paskatījies uz Gedu, viņš paklanījās un teica uzsvērti svinīgā un reizā pieglaimīgā balsī: - Burvja kungs! Atvaino manu pārdrošību un pagodini mūs, pieņemdams visu, kas var noderēt tavā ceļojumā -ēdienu, dzērienu, buru audumu, virves; mana meita patlaban iet uz tavu laivu ar pārīti nupat ceptu vistu... Tomēr man šķiet, ka prātīgi būtu, ja tu turpinātu ceļu tik drīz, cik vien tev iespējams. Mūsu ļaudis ir drusku satraukti. Jo pavisam nesen, pirms pāris dienām, pie mums tika redzēts kāds svešinieks, kurš šķērsoja mūsu necilo salu kājām no ziemeļiem uz dienvidiem, bet netika redzēta neviena laiva, kas būtu viņu atvedusi vai aizvedusi, turklāt šim svešiniekam nebija ēnas. Tie, kuri viņu redzēja, apgalvo, ka viņš esot izskatījies līdzīgs tev.
To dzirdējis, Geds paklanījās, pagriezās un devās atpakaļ uz Vemišas piestātni, no kuras tūdaļ atgrūda laivu un neatskatīdamies peldēja projām. Nebūtu nekādas jēgas biedēt salas iemītniekus vai sanaidoties ar viņu zintnieku. Labāk vēl kādu nakti pārgulēt uz jūras un pārdomāt zintnieka teikto. Jaunā ziņa Gedu manāmi mulsināja.
Diena beidzās, un visu nakti virs jūras čukstēdams rasināja auksts lietus, kas turpinājās arī pelēkās rītausmas laikā. Tomēr pūta viegls ziemeļvējš, nesdams "Tālredzi" uz priekšu. Pēcpusdienā lietus un migla izgaisa un palaikam uzspīdēja saule; pievakarē Geds ieraudzīja priekšā lielas salas zemos, zilganos kalnus, ko apmirdzēja ziemas vakara saule. Kalnu starpās virs nelielu pilsētiņu jumtiem gaisā cēlās pavardu dūmi, un redzamā aina patīkami atdzīvināja vienmuļo, plašo jūras līdzenumu.
Geds sekoja zvejas laivām, kas brauca uz ostas pusi, un drīz izkāpa krastā; zeltainajā ziemas vakarā staigādams pa pilsētiņas ielām, viņš atrada viesnīcu, kur viņa miesu un garu sasildīja un spirdzināja pavarda uguns, alus un ceptas jēra ribiņas. Pie galdiem sēdēja vēl daži jūrasbraucēji -Austrumu Robežsalu tirgotāji, bet lielākā daļa apmeklētāju bija vietējie pilsētiņas iedzīvotāji, kas iegriezušies iedzert labu alu, uzzināt jaunākos notikumus un parunāties. Šie cilvēki nebija bikli un noslēgti kā Plaukstu iemītnieki, bet īsti pilsētnieki — acīgi un pašpārliecināti ļaudis. Protams, viņi tūlīt redzēja, ka Geds ir burvis, taču neko par to neteica, tikai viesnīcas saimnieks sarunas laikā izmeta (turklāt viņš bija visai pļāpīgs vīrs), ka viņu pilsētai Ismejai tāpat kā citām šīs salas pilsētām esot ļoti laimējies: viņiem esot izcils burvis, kurš skolojies Roukā un saņēmis savu zizli no paša arhimaga rokām; pašlaik šis burvis gan esot kaut kur aizceļojis, bet viņš dzīvojot tepat Ismejā, pats savu senču mājā, tāpēc viņu pilsētai neesot vajadzības pēc cita Augsto Mākslu pratēja. - Mēdz sacīt, ka divi zižļi vienā pilsētā viegli nonākot sadursmē, vai nav tiesa, kungs? - viesnīcas saimnieks smaidīdams omulīgi piebilda. Šādā veidā Gedam tika paziņots, ka ceļojošam burvim, kurš vēlas gūt iztiku ar burvju mākslām, šeit nebūs vietas. Tā nu viņš bija saņēmis strupu noraidījumu Vemišā un laipnu atteikumu Ismejā un pabrīnījās, atcerēdamies, ka Austrumu Robežsalu iemītnieki viņam tikuši raksturoti kā ļoti laipni un viesmīlīgi ļaudis. Šī bija Ifišas sala, kurā dzimis viņa draugs Vīķis. Tā nemaz nelikās tik viesmīlīga, kā viņš savulaik bija stāstījis.
Un tomēr Geds atzina, ka apkārtējo sejas izskatās laipnas. Iemesls, šķiet, bija tas, ka cilvēki nojauta to, ko Geds pats zināja skaidri: ka viņš ir nošķirts no pārējiem, atrauts no tiem, ka viņš pakļauts likteņa lēmumam un seko tumšai parādībai. Viņš bija kā auksta vēja pūsma, kas iestrāvojusi izkurinātā istabā, kā melns putns, ko vētras atnesušas no tālām un svešām zemēm. Jo drīzāk viņš dosies projām, nesdams |auno likteni sev līdzi, jo labāk būs visiem šiem ļaudīm.
— Man ir darīšanas caurbraucot, — Geds paskaidroja saimniekam. - Pavadīšu te tikai vienu vai divas naktis. -Viņa balss skanēja drūmi. Viesnīcas saimnieks neko neatbildēja, tikai pameta skatienu uz lielo īves koka zizli kaktā un bagātīgi piepildīja Geda krūzi ar brūnu alu, līdz tas putodams pārlija pāri malām.
Geds zināja, ka Ismejā viņam vajadzētu pavadīt tikai šo vienu nakti. Neviens viņu šeit negaida atplestām rokām un negaidīs arī citur. Jāiet turp, kur lemts. Taču viņš bija paguris no saltās jūras tukšuma un klusuma, kurā viņu neuzrunāja neviena balss. Geds sev iegalvoja, ka uzkavēsies Ismejā tikai vienu dienu un nākamajā rītā brauks projām. No rita viņš pamodās vēlu; ārā nedaudz sniga, un viņš izgāja pastaigāties pa pilsētiņas ielām un šķērsielām un pavērot cilvēku rosību. Geds vēroja bērnus, kas, satinusies kažokādu apmetņos, spēlēja sniega pilis un cēla sniegavīrus; pa atvērtajām durvīm ielas pretējā pusē līdz viņam atplūda tērzēšanas Čalas; citā mājā viņš redzēja darbojamies kalēju un tā mazo palīgu, kurš sarkanu seju nosvīdis pūta lielās plēšas blakus ēzei; pa logiem, kuros, īsajai dienai krēslojot, iedegās blāvas, zeltaini sarkanas uguntiņas, varēja redzēt pie stellēm sēdošas sievietes, kas palaikam pagrieza galvu, lai veltītu vārdu vai smaidu bērnam vai vīram aiz sienām istabas siltumā. To visu Geds redzēja no malas, no attāluma, un viņa sirds bija smaguma pilna, kaut gan viņš pats neparko nebūtu atzinies, ka ir grūtsirdīgs. Kad iestājās tumsa, viņš joprojām klīda pa ielām, nevēlēdamies atgriezties viesnīcā. Pa ielu uz pilsētas laukuma pusi, moži sarunādamies, viņam garām pagāja kāds vīrietis kopā ar meiteni, un Geds tūdaļ pagriezās, jo bija pazinis vīneša balsi.
Viņš devās gājējiem pakaļ un, drīz tos panācis, piesteidzās klāt; apkārtnes tumsu mazliet kliedēja tikai attālu laternu blāvā gaisma. Meitene atrāvās soli atpakaļ, bet vīrietis cieši ieskatījās Gedam sejā, tad spēji pacēla sev priekšā zizli, ko turēja rokā, itin kā aizšķērsodams ceļu draudiem vai ļaunumam. To Geds vairs nespēja izturēt. Drebošā balsī viņš teica: - Es nu gan domāju, ka tu mani pazīsi, Vīķi!
Pat pēc tam Vīķis vēl bridi vilcinājās.
- Es tevi pazīstu, - viņš teica, nolaida zizli, satvēra Geda roku un apskāva viņa plecus. - Es tevi pazīstu! Esi sveicināts, draugs, esi sveicināts! Cik nožēlojami es tevi sagaidīju - kā rēgu, kas piezogas no mugurpuses... Bet es tiku gaidījis tevi, tiku meklējis...
- Tātad tu esi tas burvis, ar kuru lepojas Ismejā? Es tieši prātoju...
- Jā, es esmu viņu burvis, bet pagaidi, draugs: ļauj man paskaidrot, kāpēc es tevi nepazinu. Varbūt pārāk cītīgi lūkojos pēc tevis. Pirms trim dienām... Vai tu biji šeit, Ifišā, pirms trim dienām?
- Es atbraucu vakar.
- Es tevi redzēju pirms trim dienām kādā Kvoras ielā, ciematā augstāk kalnos. Tas ir, es redzēju tavu atveidojumu vai atdarinājumu, vai vienkārši cilvēku, kas tev ļoti līdzīgs. Viņš gāja man pa priekšu, ārā no pilsētas, un, kad viņš ceļa līkumā pagriezās, es redzēju viņa seju. Iesaucos, taču atbildes nebija; sekoju, bet nevienu vairs neredzēju; nebija arī nekādu pēdu, bet zeme bija sasalusi. Tas bija dīvaini... un tagad, kad tu tik piepeši izniri no tumsas, es domāju, ka atkal topu maldināts. Piedod, Ged! — Geda īsto vārdu viņš izrunāja tik klusi, ka meitene, kura gaidīja dažus soļus attālāk, to nevarēja dzirdēt.
Ari Geds atbildēja klusi, lai varētu izrunāt drauga īsto vārdu: - Nekas, Estariol. Bet tas patiešām esmu es un ļoti priecājos, tevi redzot...
Iespējams, ka Vīķis viņa balsī saklausīja kaut ko vairāk nekā tikai prieku. Viņš vēl nebija atlaidis Geda plecu un teica draugam Patiesajā valodā: -Tu nāc no tumsas un raižu mocīts, Ged, bet man prieks par tavu atnākšanu. -Pēc tam viņš turpināja savā hardiešu Robežjoslu dialektā:
- Nāc līdzi, nāc uz mūsu mājām, jo ir laiks iet ārā no tumsas! Šī ir mana māsa, pati jaunākā no mums visiem; kā redzi, skaistāka par mani, taču gudrībā līdzi man netiek; viņu sauc Dzelzszāle. Dzelzszāle, šis ir Zvirbuļvanags, mans labākais draugs.
- Labdien, burvja kungs, - meitene sveicināja Gedu un graciozi nolieca galvu, ar plaukstām aizsegdama acis par cieņas apliecinājumu, kā mēdza darīt Austrumu robežsalu sievietes; kad viņa atkal atsedza acis, Geds redzēja, ka tās ir dzidras, biklas un ziņkāras. Meitenei varēja būt ap četrpadsmit gadu, viņa bija tikpat tumšādaina kā brālis, taču ļoti trausla un slaida. Piedurknē viņai bija ieķēries spārnots un nagots pūķēns apmēram plaukstas lielumā.
Viņi kopā devās projām pa pustumšo ielu, un Geds teica:
- Gontieši uzskata, ka viņu sievietes ir ļoti drosmīgas, taču es nekad neesmu redzējis, ka tās aproces vietā nēsātu uz rokas pūķi!
Dzelzszāli šie vārdi uzjautrināja, un viņa atsaucās:
- Tas taču ir tikai hareki! Vai tad Gontā to nav? - Tad viņa atkal sakautrējās un paslēpa acis.
- Nē, un pūķu ari nav. Vai tad šis radījums nav pūķis?
- Ir, bet mazs, tāds, kas dzīvo ozolos, ēd lapsenes, tārpus un zvirbuļu olas un lielāks nemaz neaug. Ai, kungs, cik daudz man brālis ir stāstījis par to dzīvnieciņu, kas tev esot bijis - par savvaļas zvēriņu otaku... Vai tev tas vēl ir?
- Nē. Vairs nav.
Vīķis jautājoši paskatījās uz Gedu, taču neko neteica līdz krietni vēlākam brīdim, kad abi bija palikuši divatā un sēdēja Vīķa namā pie akmens pavarda.
Kaut gan Vīķis bija visas Ifišas salas galvenais burvis, viņš bija apmeties Ismejā, mazajā pilsētiņā, kur pats bija dzimis, un dzīvoja kopā ar savu jaunāko brāli un māsu. Viņu tēvs bija braukājis pa jūrām, tirgodams preces, un māja bija pamatīgi būvēta un plaša; tā lepojās ar bagātīgiem māla podu, audumu, bronzas un misiņa trauku krājumiem, grebtiem plauktiem un lādēm. Lielākās istabas vienā kaktā stāvēja liela taoniešu arfa, otru aizņēma Dzelzszāles aužamās stelles, kuru lielais rāmis bija rotāts ar ziloņkaulu. Šeit Vīķis, par spīti necilajai, neuzkrītošajai ārienei un manierēm, bija varens burvis un sava nama saimnieks. Te dzīvoja vēl pāris vecu kalpotāju, kam klājās tikpat labi kā pašam namam, Vīķa jaunākais brālis, dzīvespriecīgs puisis, un Dzelzszāle, aša un klusa kā sīka zivtiņa; māsa pasniedza abiem draugiem vakariņas, paēda kopā ar viņiem un bridi paklausījās sarunās, tad neuzkrītoši pazuda savā istabā. Viss šajā namā šķita savā īstajā vietā, viss šķita izstarojam rāmu mieru un pārliecību, un Geds, aplaizdams skatienu uguns apgaismotajai istabai, nopūzdamies teica: - Tieši tā cilvēkam vajadzētu dzīvot!
- Nu, šī ir viena no labajām iespējām, - atbildēja Vīķis.
- Ir arī citas. Tagad, draugs, ja vari, pastāsti man, ko esi guvis, ko zaudējis kopš mūsu pēdējās sarunas piims diviem gadiem. Un pastāsti, kādā ceļā esi devies, jo es labi redzu, ka ilgi tu pie mums negrasies palikt.
Geds viņam visu izstāstīja, un Vīķis ilgi sēdēja, iegrimis domās. Pēc tam viņš teica: - Es došos tev līdzi, Ged.
-Nē.
- Jā, es tā gribu.
- Nē, Estariol. Tas nav nedz tavs uzdevums, nedz tavs lāsts. Viens es saku Šo ļauno ceļu, un viens es to pabeigšu — negribu, lai no tā ciestu vēl kāds cits un vismazāk tu, kas jau no paša sākuma centies atturēt mani no ļaunās rīcības, Estariol.
- Tavu prātu allaž ir vadījis lepnums, - draugs smaidīdams noteica, it kā runa būtu par kaut ko gluži nenozīmīgu.
- Bet padomā: skaidrs, ka tas ir tavs ceļš un uzdevums, taču, ja tu cietīsi neveiksmi, vai tavā tuvumā nevajadzētu būt vēl kādam, kurš varētu brīdināt Arhipelāgu? Jo tādā gadījumā ēna kļūs par varenu spēku. Un, ja tu pieveiksi ēnu, vai tuvumā nevajadzētu būt vēl kādam, kas par to izstāstītu visā Arhipelāgā, lai šis veikums kļūtu zināms un tiktu apdziedāts? Es zinu, ka liela labuma no manis tev nebūs, tomēr domāju, ka man vajadzētu braukt kopā ar tevi.
Pēc šāda lūguma Geds vairs nespēja draugam atteikt, tomēr sacīja: - Man nevajadzēja pavadīt šo dienu šeit. Es to zināju un tomēr paliku tepat!
- B urvji nemēdz sastapties nejaušības dēļ, - sacīja Vīķis.
- Un galu galā tu pats teici: es biju kopā ar tevi šī ceļa sākumā. Man jābūt arī tā beigās. - Viņš piemeta ugunij malku, un bridi abi sēdēja klusēdami un raudzīdamies liesmās.
- Ir cilvēks, par kuru es neko neesmu dzirdējis kopš tās liktenīgās nakts Roukas pakalnā, - Geds teica. - Un man nebija drosmes kādam skolā apvaicāties par viņu. Tas ir Kristāls.
- Viņš neieguva burvja zizli. Tajā pašā vasarā viņš aizbrauca no Roukas uz O salu, lai kļūtu par zintnieku 0 valdnieka galmā O-Toknē. Vairāk neko es par viņu nezinu.
Abi atkal bridi klusēja, lūkodamies ugunī; nakts bija salta, un pavarda siltums tīkami glāstīja kājas un sejas; sēžot uz platā sola pavarda priekšā, viņi ar pēdām gandrīz skāra kvēlošās ogles.
Beidzot Geds klusi ierunājās: - Ir kaut kas, no kā es baidos, Estariol. Un baidīšos vēl vairāk, ja tu dosies man līdzi. Plaukstu salās, aklā līča pašā galā es sastapos ar ēnu vaigu vaigā, es varēju aizsniegt to ar roku, un es to tvēru -mēģināju satvert. Tajā nebija nekā satverama un noturama. Es to nevarēju pieveikt. Tā bēga, un es dzinos paka). Bet tas var notikt vēl un vēlreiz no jauna. Man nav varas pār šo rēgu. Var gadīties, ka ceļa galā mani negaida ne nāve, ne triumfs; varbūt nebūs nekāda cildināma veikuma, varbūt nebūs pat beigu. Var gadīties, ka man viss mūžs jāpavada, braukājot no jūras uz jūru, no zemes uz zemi, dzenoties pakaļ ēnai bezgalīgos un veltīgos meklējumos.
- Prom tādas domas! - iesaucās Vīķis, paceldams kreiso roku žestā, kas atvaira pieminētu ļaunumu. Par spīti drūmajam noskaņojumam, Gedam tas izvilināja smaidu, jo tas drīzāk bija bērna, nevis burvja paņēmiens; Vīķim allaž bija piemitusi lauku zēna bērnišķā nevainība. Tomēr viņš bija ari asredzīgs, gudrs un allaž saskatīja lietas būtību. Tagad Vīķis teica: - Tas būtu bargs liktenis, un es ticu, ka tas nepiepildīsies. Domāju, ka to, ko redzēju sākamies, redzēšu ari beidzamies. Tu kaut kā izzināsi ēnas dabu un būtību, izpratīsi, kas tā ir, un tad notversi to, sasaistīsi un iznīcināsi. Bet visgrūtākais ir jautājums: kas tā ir? Es kaut ko nespēju izprast, un tas man dara raizes. Rādās, ka tagad ēna staigā tavā izskatā vai vismaz tev ļoti līdzīgā izskatā — tādu to ļaudis redzēja Vemišā, un tādu es to redzēju šeit, īfišā. Kā tas var būt, kāpēc tas notiek, un kāpēc tā neko tamlīdzīgu nedarīja Arhipelāgā?
- Stāsta, ka Robežjoslā visi likumi mainoties.
- Jā, un es varu apliecināt, ka tie ir patiesi vārdi. Roukā es iemācījos dažas lieliskas burvības, kas šeit ir bezspēcīgas vai dod greizus rezultātus; savukārt šeit iespējamas citas burvības, par kurām Roukā es neuzzināju ne vārda. Katrai zemei ir savs spēks, un jo tālāk no Iekšzemes, jo grūtāk uzminēt, kāds tas ir un pēc kādiem likumiem darbojas. Bet man šķiet, ka tas nav vienīgais iemesls, kāpēc ēna ir pārvērtusies.
- Arī man tā liekas. Man šķiet, kad es pārstāju bēgt no tās un stājos tai pretī, manas gribas pavērsiens piešķīra tai apveidus un formu, bet reizē laupīja tai iespēju atņemt man spēku. Katrs mans solis rod tajā atbalsi... tā ir kā daļa no manis.
- Oskilā tā nosauca tevi vārdā un tādējādi aizšķērsoja ceļu jebkādai burvībai, ko tu būtu varējis pret to izmantot. Kāpēc tā nedarīja to pašu nākamajā reizē, Plaukstu līcī?
- Es nezinu. Varbūt spēju runāt tā var smelties tikai no mana vājuma. Tā runā gandrīz kā ar manu muti; kā tā varēja zināt manu vārdu? Par to esmu nemitīgi lauzījis galvu jau kopš tā brīža, kad aizbraucu no Gontas, bet atbildes nav. Varbūt pati savā apveidā vai bezveidā tā nemaz nespēj runāt un tai vajadzīga citas būtnes, piemēram, gebeta mēle. Es nezinu.
-Tādā gadījumā tev jāuzmanās, lai tu atka1 to nesastaptu gebeta izskatā.
- Man šķiet, ka tas nenotiks, - Geds atbildēja, pastiepdams rokas pret kvēlošajām oglēm, it kā viņu mocītu iekšējs saltums. - Tagad tā ir piesaistīta man tikpat cieši kā es tai. Tā nevar no manis tiktāl atsvabināties, lai sagrābtu citu cilvēku un iztukšotu tā gribu un būtību, kā tā izdarīja ar Skiorhu. Bet tā var iemājot manī. Ja es atkal kļūšu vājš un mēģināšu bēgt, pārraut šo saiti, tā mani panāks un iemājos manī. Un tomēr, kad es turēju to no visa spēka, tā pārvērtās tvaikos un aizbēga no manis... un tāpat notiks citreiz; taču pilnīgi aizbēgt tā nevar, jo es vienmēr to atradīšu. Esmu piesaistīts šai ļaunajai, cietsirdīgajai parādībai un tāds palikšu vienmēr, ja neuzzināšu vienīgo vārdu, kas pār to valda: ēnas vārdu.
- Vai tumsas valstībā vispār ir vārdi? - draugs domīgi jautāja.
-Arhimags Genšers teica, ka neesot. Bet mans skolotājs Ogions domā citādi.
- Bezgalīgi un mūžīgi ir magu dažādie spriedumi, -Vīķis noskandēja ar drūmu smaidu uz lūpām.
- Tā, kura kalpoja Oskilas Senajiem Spēkiem, zvērēja, ka Akmens varot man pateikt ēnas vārdu, taču viņas teikto es nevērtēju augstu. Bet bija arī pūķis, kurš piedāvājās pasacīt man šo vārdu, lai tiktu no manis vaļā, un es domāju: kur magu domas atšķiras, tur varbūt gudrība ir pūķa pusē.
- Gudrība jā, taču ne labestība. Bet kas tas par pūķi? Tu man neteici, ka pēc mūsu pēdējās tikšanās esi runājis ar pūķi.
Draugi tovakar ilgi kavējās sarunās, un, kaut gan valoda ikreiz atgriezās pie Gedam lemtā smagā uzdevuma, atkalredzēšanās prieks pārspēja citas izjūtas, jo viņu mīlestība bija spēcīga un noturīga, laika un nejaušības nesatricināta. No rīta Geds pamodās drauga siltajā pajumtē un, pat pusmiegā būdams, juta tādu tīkamu mieru, it kā atrastos vietā, kurai nevar piekļūt nekāds ļaunums. Visu dienu viņa domās kavējās drusciņa no šī sapņainā miera, un viņš to uztvēra nevis kā labu zīmi, bet kā dāvanu. Gedam šķita, ka, atstādams šo namu, viņš atstās aiz sevis pēdējo patvērumu, kādu ir pazinis, bet, kamēr nav izgaisusi pēdējā sapņa drusciņa, viņš jutīsies laimīgs.
Tā kā Vīķim vajadzēja šo to nokārtot pirms aizbraukšanas no Ifišas, viņš devās uz citiem salas ciematiem kopā ar kādu puisi, kurš kalpoja viņam par mācekli. Geds palika kopā ar Dzelzszāli un viņas brāli, kuru sauca Alks un kurš bija vecāks par māsu, bet jaunāks par Vīķi. Alks izskatījās gluži parasts zēns, viņā nebija ne dzirksts no maga spējām, un viņš nekad nebija devies tālāk par Ifišu, Toku un Holpu; viņa dzīve bija viegla uz ritēja bez raizēm. Geds vēroja viņu ar apbrīnu un nelielu skaudību, un tieši tāpat Alks skatījās uz Gedu: abiem likās ļoti savādi, ka otrs arī ir deviņpadsmit gadus vecs, bet tik atšķirīgs. Geds brīnījās, kā cilvēks, kurš nodzīvojis pasaulē deviņpadsmit gadus, var būt tik brīvs no rūpēm un raizēm. Skatīdamies Alka pievilcīgajā, možajā sejā, Geds pats jutās neveikls un skarbs un pat nenojauta, ka Alks apskauž viņu pat par rētām uz sejas, uzskatīdams tās par pūķa atstātām pēdām un visīstāko varoņa pazīmi.
Šī iemesla dēļ abi jaunie cilvēki viens pret otru juta zināmu neveiklību, toties Dzelzszāle ļoti drīz pārvarēja bijību pret Gedu, jo jutās saimniece pati savās mājās. Geds pret meiteni izturējās ļoti laipni, un viņa tam uzdeva daudz jautājumu, jo Vīķis nekad viņai neko nestāstot. Turpmākās divas dienas Dzelzszāle cītīgi rosījās, cepdama sausus kviešu plāceņus, ko dot abiem braucējiem līdzi ceļā; turklāt viņa sagatavoja tik daudz kaltētu zivju un gaļas sainīšu, ka Geds sāka iebilst, teikdams, ka nedomājot braukt līdz pat Selidorai bez apstāšanās.
- Kur atrodas Selidora?
- Ļoti tālu Rietumu Robežjoslā, kur pūķi ir tikpat parasti radījumi kā peles.
- Tad labāk paliec šeit, Austrumu robežsalās, jo mūsu pūķi ir tikpat mazi radījumi kā peles! Tā, šeit būs gaļa, bet vai patiešām pietiks? Paklausies, es nesaprotu: jūs abi ar manu brāli esat vareni burvji, kam pietiek pavicināt ar roku un kaut ko nomurmināt, un viss notiek tā, kā jūs gribat. Kāpēc tad jūs esat izsalkuši? Kad jūrā pienāk vakariņu laiks, kāpēc jūs nevarat pateikt: "Gaļas pīrāgu!" - un tas parādītos, un jūs to apēstu?
- Jā, mēs to varētu. Taču mēs, kā mēdz sacīt, nevēlamies apēst savus vārdus. "Gaļas pīrāgs" jau ir tikai vārds... Mēs varam darīt to smaržīgu, garšīgu, pat barojošu, tomēr tas ir un paliek vārds. Tas piemāna vēderu un salkstošam cilvēkam nedod spēku.
- Tātad burvji nav nekādi pavāri, - noteica Alks, kurš sēdēja Gedam pretī pie virtuves pavarda un greba no koka lādītes vāku; pēc amata viņš bija galdnieks, kaut gan pārlieku neaizrāvās ar savu darāmo.
- Un pavāri, diemžēl, nav burvji, - piemetināja Dzelzszāle, nometusies uz ceļiem, lai paskatītos, vai pēdējais cepiens uz pavarda ķieģeļiem ir sācis brūnēt. - Un tomēr es nesaprotu, Zvirbuļvanag. Esmu redzējusi, kā mans brālis un pat viņa māceklis ar vienu pašu vārdu tumšā vietā uzbur gaismu, un šī gaisma spīd, tā ir spoža - ceļu rāda nevis vārds, bet tieši gaisma!
- Jā, - Geds apstiprināja. - Gaisma ir spēks. Liels spēks, kas ļauj mums pastāvēt, bet pastāv ari pats neatkarīgi no mūsu vajadzībām. Saules gaisma un zvaigžņu gaisma ir laiks, un laiks ir gaisma. Saules gaismā, dienās un gados pastāv dzīvība. Tumšā vietā dzīvība var radīt gaismu, nosaucot to vārdā. Bet parasti, kad burvis nosauc vārdu un liek parādīties kādai būtnei vai lietai, tas nav gluži tas pats -parasti viņš izsauc spēku, kurš nav lielāks par viņējo, un tas, kas parādās, ir tikai ilūzija. Lai izsauktu lietu, kuras nav pat tuvumā, lai panāktu tās klātbūtni, saucot to īstajā vārdā, ir vajadzīga liela meistarība, ko nedrīkst izmantot joka pēc. Ari nieka izsalkuma dēļ ne. Dzelzszāle, tavs pūķēns nočiepa plāceni!
Dzelzszāle bija tik saspringti klausījusies, lūkodamās Gedā, ka nebija pamanījusi, ko dara viņas hareki: dzīvnieciņš, kurš visu laiku bija tupējis siltā vietā uz katliņu āķa virs pavarda, bija norāpies lejā un pakampis kviešu plāceni, kas bija lielāks par viņu pašu. Meitene paņēma zvīņoto radījumu klēpī un sāka to barot ar drupatām un sīkiem gabaliņiem, domādama par Geda teiktajiem vārdiem.
- Tātad tu nemēģinātu uzburt īstu gaļas pīrāgu tādēļ, lai neizjauktu to, ko bieži piemin mans brālis... Kā nu bija?...
-Līdzsvaru, - Geds paskaidroja, redzēdams, ka meitene ir ļoti nopietna.
- Jā. Bet toreiz, kad tevi izmeta uz klintīm, tu aizpeldēji no turienes laivā, ko turēja kopā galvenokārt burvība, un tomēr tajā nesūcās ūdens. Vai tā bija ilūzija?
- Nu, daļēji jā, jo man nepatīk redzēt laivā lielus caurumus, pa kuriem iekšā skatās jūras ūdens, tāpēc es tos "aizlāpīju" tīrā izskata pēc. Tomēr laivas izturība nebija ilūzija; tā bija radīta nevis ar izsaukšanu, bet ar cita veida mākslu - ar saistīšanas burvību. Koks tika sasaistīts kā vienots veselums, kā vienlaidu priekšmets, kā laiva. Un kas gan cits ir laiva, ja ne priekšmets, kurā nesūcas ūdens?
- Es esmu smēlis ūdeni no laivām, kurās tas sūcas, - iestarpināja Alks.
- Arī manējā sūcās, ja es neuzmanīju un neatjaunoju burvību.- Paliecies uz priekšu no savas sēdvietas, viņš paņēma no ķieģeļiem plāceni un bridi pamētāja to no vienas rokas otrā. - Es ari nozagu plāceni.
- Tad tu apdedzināji pirkstus. Un, kad bezgalīgā ūdens plašumā, tālu no salām tevi sāks mocīt izsalkums, tu iedomāsies šo plāceni un teiksi: "Ak, ja es nebūtu «ore iz to nozadzis, tagad varētu ēst!” Bet es apēdīšu sava brāļa plāceni, lai viņš badojas kopā ar tevi...
-Tā tiek saglabāts Līdzsvars, - Geds piemetināja, kamēr meitene paņēma un sāka košļāt karstu, pusizceptu plāceņa gabalu, un pēc brīža iesmiedamās sāka klepot. Tomēr drīz viņa atkal kļuva nopietna un teica: - Žēl, ka man tik grūti saprast, ko tu stāsti. Esmu pārāk dumja!
- Mazā māsiņ, - Geds iebilda, - es vienkārši neprotu paskaidrot. Ja mums būtu vairāk laika...
- Mums būs vairāk laika, - Dzelzszāle atbildēja. - Kad mans brālis atkal atgriezīsies mājās, tu taču brauksi viņam līdzi, kaut vai uz laiciņu, vai ne?
- Ja varēšu, - Geds klusi apsolīja.
Sekoja neilgs klusuma bridis, un tad Dzelzszāle, vērodama, kā hareki pūķēns rāpjas atpakaļ uz sava āķa, vaicāja: - Ja tas nav noslēpums, pastāsti man, kādi vēl lieli spēki pastāv līdzās gaismai!
- Noslēpums tas nav. Viss spēks, manuprāt, nāk no viena avota un iet uz vienu mērķi. Gadi un attālumi, zvaigznes un sveces, ūdens, vējš un burvība, cilvēka roku veiklība un koka sakņu gudrība - tam visam ir viena izcelsme. Mans vārds un tavējais, saules vai avota, vai nedzimuša bērna īstais vārds - tie visi ir zilbes lielajā vārdā, kuru ļoti lēni izrunā zvaigžņu gaisma. Cita spēka nav. Nav cita vārda.
Iedūris nazi kokā, Alks noprasīja: — Un nāve?
Meitene klausījās, noliekusi mirdzošo, melno galvu.
- Lai izrunātu kādu vārdu, — Geds lēni atbildēja, - ir vajadzīgs klusums. Pirms un pēc. - Tad viņš piepeši piecēlās kājās un teica: - Man nav tiesību runāt par šīm lietām. To vārdu, ko varēju sacīt, es pateicu nereizē. Būs labāk, ja cietīšu klusu un vairs nerunāšu. Varbūt īsts spēks pastāv tikai tumsā. - Paņēmis savu apmetni, viņš izgāja viens no siltās virtuves saltajā āra lietū.
- Viņu nospiež kāds lāsts, — teica Alks, ar tādu kā izbiedētu skatienu raudzīdamies Gedam nopakaļ.
- Man šķiet, ka ceļojums, kurā viņš pošas, ved viņu pretī nāvei, — sacīja meitene, - un viņš no tā baidās, tomēr iet, kurp jāiet. — Pacēlusi galvu, viņa lūkojās sarkanajās liesmās un itin kā redzēja vientuļu laivu, kas atbrauc pāri ziemīgai jūrai un atkal aizbrauc atklātas jūras plašumā. īsu brīdi viņas acis pieplūda asarām, tomēr viņa neko nesacīja.
Vīķis atgriezās nākamajā dienā un atvadījās no Ismejas vecākajiem, kuri ļoti negribēja laist viņu ziemas vidū nezināmos jūras ceļos, turklāt briesmu pilnos meklējumos, kas neskāra viņu pašu, taču pārmetumi bija veltīgi, un nekas nespēja Vīķi atturēt no viņa nodoma. Kad viņam apnika veco vīru tirdīšana, viņš teica: - Es esmu jūsējais pēc savas izcelsmes, paražām un uzticētā pienākuma. Es esmu jūsu burvis. Bet jums ir laiks atcerēties vienu: kaut gan es esmu kalps, tomēr neesmu jūsu kalps. Kad būšu brīvs un varēšu atgriezties, es to darīšu, bet līdz tam laikam - palieciet sveiki!
Rītausmā, kad austrumu pusē virs jūras sāka svīst pelēka gaisma, abi jaunie cilvēki Ismejas ostā iekāpa "Tālredzē" un pacēla brūnu, labi noaustu buru, kurā sāka pūst ziemeļu vējš. Piestātnē stāvēja Dzelzszāle, noskatīdamās viņiem pakaļ tāpat kā jūrasbraucēju sievas un māsas visos Jūrzemes krastos, pavadīdamas savus vīriešus jūrā: tās nemāj ar roku un nesauc sveikas, tikai nekustīgi stāv krastā, ietinušās pelēkos vai brūnos apmetņos, līdz cietzemes mala braucēju skatieniem saraujas arvien mazāka un tālāka, bet ūdens plašums starp laivu un krastu plešas ar katru bridi lielāks.
10. Atklātā jūra
Mājīgais patvērums tagad bija pazudis skatienam, un "Tālredzes" uzkrāsotās, viļņu izmērcētās acis lūkojās ūdeņos, kas kļuva arvien plašāki un vientulīgāki. Divās dienās un naktīs abi draugi veica ceļu no Ifišas līdz Soderas salai - simt jūdžu nelabvēlīga laika un mainīgu vēju cīniņa. Viņi uzkavējās ostā pavisam īsu bridi, lai no jauna piepildītu ādas maisu ar dzeramo ūdeni un nopirktu darvotu buru audeklu, kas neapsegtajā laivā pasargātu līdzpaņemtos krājumus no lietus un jūras ūdens. To viņi iepriekš nebija sagādājuši, jo burvji parasti nodrošinās pret šādām sīkām neērtībām ar burvību palīdzību: tās šajos gadījumos ir pavisam niecīgas un vienkāršas; arī jūras ūdeni var ļoti vienkārši pārvērst saldūdenī un aiztaupīt pūles, kas saistītas ar dzeramā ūdens līdzņemšanu. Taču Geds, šķiet, ļoti nevēlējās izmantot savu prasmi un centās atturēt no tā ari Vīķi. Viņš pateica tikai: - Labāk ne, - un draugs neiebilda un neko nejautāja. Jo brīdī, kad vējš pirmoreiz piepūta buru, viņus abus pārņēma smaga priekšnojauta, salta kā ziemas vējš. Mājoklis, osta, miers, drošība - tas viss bija atstāts aiz muguras. Viņi no tā bija novērsušies. Tagad viņu priekšā stiepās ceļš, kurā viscaur draudēja briesmas un kurā nekas nenotika bez nozīmes. Viņu izraudzītajā ceļaposmā ikviena mazākā burvība varēja mainīt izredzes, spēku līdzsvaru un likteni, jo tagad viņi devās uz šī līdzsvara pašu centru, pretī vietai, kurā sastopas gaisma ar tumsu. Tie, kuri sākuši šādu ceļu, nevienu vārdu neizrunā bez apdoma.
Viņi atkal devās jūrā un, nobraukuši gabalu gar Soderas piekrasti, kurā balti sniega lauki pārtapa miglainos kalnos, pagrieza laivu uz dienvidiem; tagad tā iepeldēja ūdeņos, kur nekad nemēdza braukāt Arhipelāga lielie tirgoņi, -Robežjoslas pašā ārējā malā.
Vīķis neko nejautāja par izraudzīto ceļu, jo zināja, ka Geds to neizvēlas, bet brauc turp, kur jābrauc. Kad Soderas sala aiz muguras kļuva bāla un maziņa, viļņi arvien spēcīgāk šņāca un sitās gar laivas priekšgalu un visapkārt līdz debesu pamalei pletās liels, pelēks ūdens klajums. Geds jautāja:
- Kādas zemes būs šajā ceļā?
- Uz dienvidiem no Soderas nav nekādu zemju. Dienvidu virzienā var braukt ilgi, bet ieraudzīt maz: Pelimeru, Komeju, Gosku un Astovelu, kuru dēvē ari par Pēdējo zemi. Aiz tām sākas Atklātā jūra.
- Un kas ir uz dienvidrietumiem?
- Rolamenija - viena no mūsu Austrumu robežsalām; ap to ir vēl citas sīkākas saliņas, bet pēc tam nav nekā līdz pat Dienvidu robežsalām: Rodai, Tomai un Auss salai, uz kuru cilvēki nebrauc.
- Mēs varbūt brauksim, - Geds nīgri noteica.
- Es negribētu, - atbildēja Vīķis. - Stāsta, ka tā esot atbaidoša vieta, pilna kauliem un ļaunām zīmēm. Jūrasbraucēji apgalvo, ka no Auss salas un Fārsorras ūdeņiem esot redzamas zvaigznes, ko nevarot redzēt ne no vienas citas vietas un kam nekad neesot bijis vārdu.
- Jā, par to man reiz stāstīja jūrnieks, kurš pirmoreiz aizveda mani uz Rouku. Un vēl viņš stāstīja par Plostu ļaudīm tālajās Dienvidu robežsalās - tie piebraucot cietzemē tikai reizi gadā, lai sagādātu baļķus plostiem, bet visu pārējo gadu peldot līdzi okeāna straumēm, tālu no jebkādām salām. Man patiktu redzēt šādus plostu ciematus.
- Man gan ne, - Vīķis pasmīnēdams teica. - Man labāk patīk zeme un zemes ļaudis. Jūrai sava vieta, man sava...
- Man būtu paticis redzēt visas Arhipelāga pilsētas, -sacīja Geds, turēdams buras auklu un vērodams pelēko plašumu sev acu priekšā. - Havnoru pašā pasaules sirdī, Ea zemi, kur dzimuši mīti, un strūklakas Vēja salā; visas pilsētas un lielās zemes. Un ari mazās zemes, ari Ārējo Robežjoslu svešādās zemes. Aizbraukt taisni līdz Pūķu ceļam rietumu pusē. Vai uz ziemeļiem, cauri ledus kalniem līdz pat Hogenas zemei. Daži stāsta, ka tā esot lielāka par visu Arhipelāgu, bet citi apgalvo, ka tur esot tikai rifi un klintis, un pa vidu ledus. Neviens īsti nezina. Man gribētos redzēt vaļus ziemeļu jūrās... Bet es nevaru. Man jāiet turp, kur lemts, un gaišie krasti jāatstāj aiz muguras. Kādreiz es pārāk steidzos, un nu vairs nav atlicis laika. Iztirgoju visu saules gaismu, pilsētas un tālās zemes par saujiņu varas, par ēnu, par tumsu. - Un, kā mēdz darīt tie, kas apveltīti ar burvju spējām, Geds ielika savas bailes un nožēlu dziesmā, īsā dziedrunas elēģijā, kas stāstīja ne tikai par viņu vien; draugs savukārt atbildēja ar vārdiem no "Erreta-Akbes varoņdarba": "Ak, kaut es vēlreiz spētu skatīt zemes pavardu spožo, Havnoras torņus baltos..."
Tā viņi turpināja savu cieši nosprausto ceļu plašajos, vientulīgajos ūdeņos. Pa visu dienu viņiem gadījās redzēt tikai sudraba zivtiņu baru, kas peldēja uz dienvidiem, bet viļņos neparādījās neviens delfīns, un pelēko gaisu virs galvas ne reizi nešķēla kaijas, ķīra vai alka spārnu vēzieni. Kad austrumi sāka satumst, bet rietumi iekvēlojās sarkani, Vīķis izņēma ēdamo, sadalīja to divās daļās un teica: - Te ir pēdējie alus malki. Es dzeru uz tās veselību, kura iedomājās ievelt laivā muciņu izslāpušiem vīriem jūras aukstumā - par savu māsu Dzelzszāli!
Tad Geds nopurināja drūmās domas, pārstāja stingi raudzīties jūras tālumā un pieminēja Dzelzszāli varbūt vēl sirsnīgāk nekā Vīķis. Doma par meiteni atsauca atmiņā viņas jauko, bērnišķo gudrību. Dzelzszāle bija citāda nekā visi, ko viņš pazinis agrāk. (Vai viņš vispār bija pazinis kādu jaunu meiteni? Taču Geds par to neiedomājās.) - Viņa ir kā maza zivtiņa, kā rauda, kas peld dzidrā strautā, - viņš teica. - Neaizsargāta, bet nenotverama.
To dzirdēdams, Vīķis ar smaidu paskatījās draugam sejā.
- Tu esi dzimis mags, - viņš teica. - Viņas īstais vārds ir Kesta. — Geds zināja, ka Senvalodā
Tomēr Vīķis, kurš to nebija darījis viegli un bez apdoma, atbildēja: - Pie tevis viņas vārds ir tādā pašā drošībā kā manējais. Turklāt tu to jau zināji bez teikšanas...
Uguns kvēlums rietumu pamalē pārtapa pelnos, un pelnu pelēkums sabiezēja melnumā. Visa jūra un debesis ietinās pilnīgā tumsā. Geds izstiepās laivas dibenā un, ietinies savā vilnas un kažokādu apmetnī, iekārtojās uz gulēšanu. Vīķis, turēdams buras auklu, klusi dziedāja "Enladas varoņdarbu", vietu, kur mags Morreds Baltais aizbrauc no Havnoras savā garajā bezairu laivā un dodas uz Soleas salu, kur pavasara dārzos ierauga Elfaranu. Geds aizmiga, nenoklausījies stāstu par abu mīlestības bēdīgajām beigām, MoiTeda nāvi, Enladas bojāeju un viļņiem, kas milzīgi un nežēlīgi noslīcināja Soleas augļu dārzus. Ap pusnakti viņš pamodās un nomainīja Vīķi. Nelielā laiva, spēcīga vēja dzīta, naski traucās pāri plašajiem ūdeņiem, cauri nakts aklumam. Tomēr mākoņi pamazām saplaisāja, un neilgi pirms ausmas gar to brūnganajām malām izspraucās tievi mēness stari, mezdami pār jūru bālganu mirdzumu.
- Mēness pavērsis tumšo pusi, - rītausmā pamodies, nomurmināja Vīķis; aukstais vējš šobrīd bija pierimis. Geds paskatījās augšup uz tievo, balto pusloku virs bālajām austrumu debesīm, taču neko neteica. Laiku, kad mēness pēc Saules Atgriešanās pirmoreiz sadilst, sauc par Atelpu, un tas ir pretstats Mēness dienām un vasaras Ilgajai Dejai. Tas ir neveiksmīgs laiks ceļotājiem un sirdzējiem; Atelpas laikā bērniem netiek dots īstais vārds, cilvēki neapdzied varoņdarbus, netrin zobenus vai darbarīkus un nedod zvērestus. Tas ir gada tumšais pols, kad diuītais nedarās un labais nedodas rokās.
Pēc triju dienu brauciena no Soderas, vadīdamies pēc jūrasputnu lidojuma un piekrastes aļģēm, viņi sasniedza Pelimeru, nelielu saliņu, kas slējās augstu virs pelēkās jūras plašuma. Tās iedzīvotāji runāja hardiešu valodā, taču vietējais dialekts skanēja svešādi pat Vīķa ausīm. Abi ceļotāji izkāpa krastā, lai sagādātu dzeramo ūdeni un drusku atpūstos no brauciena, un sākumā tika uzņemti laipni, ar bijību un satrauktu pacilātību. Salas galvenajā pilsētiņā dzīvoja zintnieks, taču viņa prāts bija nevesels. Viņš runāja tikai par milzu čūsku, kas rijot Pelimeras pamatus, tāpēc sala drīz aizpeldēšot okeānā kā laiva, kas atrauta no piestātnes, un pārslīdēšot pāri pasaules robežai. Sākumā viņš jaunos burvjus saņēma ar cieņu, taču pamazām, runādams par čūsku, sāka uzlūkot Gedu greizi un vēl pēc kāda laika sāka tos abus turpat uz ielas lamāt par spiegiem un jūrasčūskas kalpiem. Pēc tam salas iedzīvotāji kļuva pret viņiem nelaipni, jo pašu zintnieks, kaut ari nevesels prātā, tomēr paliek pašu zintnieks. Tāpēc Geds ar Vīķi ilgāk tur neuzkavējās un jau pirms krēslas devās projām, virzīdami laivu tālāk uz dienvidaustrumiem.
Šajās ceļojuma dienās un naktīs Geds ne reizes nepieminēja ēnu un tieši nerunāja par sava brauciena mērķi; vienīgais Vīķa jautājums šajā sakarā bija šāds (jo viņi visu laiku brauca vienā un tajā pašā virzienā arvien tālāk no pazīstamajiem Jūrzemes apvidiem): - Vai tu droši zini ceļu? - Uz to Geds tikai atbildēja: - Vai dzelzs droši zina, kur atrodas magnēts? - Vīķis pamāja ar galvu, un viņi brauca tālāk, par to vairs nerunādami. Bet laiku pa laikam viņi sarunājās par mākslām un paņēmieniem, ar kādiem senlaiku magi mēdza izzināt postošu spēku un būtņu īstos vārdus: kā Neregers no Palnas tika uzzinājis Melnā Maga vārdu, noklausīdamies pūķu sarunu, un kā Morreds ieraudzījis sava ienaidnieka vārdu Enladas līdzenumu kaujaslauka smiltīs, kur to ierakstījušas krītošas lietus lāses. Viņi runāja par atrašanas burvībām, piesaukšanām un tiem Atbildamajiem Jautājumiem, kurus drīkst uzdot tikai Veidotājs. Taču sarunas beigās Geds bieži nomurmināja vārdus, kurus viņam senaizgājušā rudenī uz Gontas kalna atzara tika sacījis Ogions: "Lai dzirdētu, ir jāprot klusēt.." Un viņš apklusa un stundām ilgi kavējās domās, visu laiku vērodams ceļu laivas priekšā. Reizēm Vīķim likās, ka draugs cauri visām nākamajām jūdzēm, bangām un pelēkajām dienām redz to, kam viņi seko, un šī ceļojuma tumšo nobeigumu.
Pieturoties nelāgam laikam, viņi izbrauca caur Komeju un Gosku, nevienu no abām salām miglā neredzēdami; ka tās palikušas aizmugurē, viņi uzzināja tikai nākamajā dienā, kad priekšā ieraudzīja smailu klintāju salu; virs tās lielos baros laidelējās kaijas, kuru kliedzieni bija dzirdami pāri visai jūrai.
- Spriežot pēc izskata, tā būs Astovela, - sacīja Vīķis.
- Pēdējā Zeme. Uz austrumiem un dienvidiem no tās kartes ir tukšas.
- Bet tie, kas tur dzīvo, varbūt zina kaut ko par tālākajām zemēm, - atbildēja Geds.
- Kāpēc tu tā runā? - jautāja Vīķis, jo Geda vārdi bija skanējuši samocīti, un arī atbilde bija dīvaina un stomīga.
- Tur ne, - Geds teica, stingi lūkodamies uz Astovelu un tai garām vai varbūt cauri. - Tur ne. Uz jūras ne. Nevis uz jūras, bet uz cietzemes, bet uz kādas zemes? Pie Atklātās jūras avotiem, aiz avotiem, aiz dienasgaismas vārtiem...
Tad viņš apklusa, un, kad pēc kāda laika ierunājās atkal, viņa balss skanēja ikdienišķi, it kā viņš būtu atsvabinājies no burvības vai vīzijas un redzēto vairs īsti neatcerētos.
Astovelas osta pie upītes iztekas starp augstiem klints-akmeņiem atradās salas ziemeļu pusē, un visas ciemata būdas bija pavērstas pret ziemeļiem un rietumiem; izskatījās gluži tā, it kā sala pat no šī lielā attāluma būtu vēlējusies raudzīties uz Jūrzemes pusi, uz cilvēkiem.
Šai gadalaikā, kad laivas Astovelas tuvumā nemēdza braukāt, svešinieku ierašanās izraisīja lielu satraukumu un nemieru. Sievietes paslēpās no klūgām pītajās būdās, mezdamas bailīgus skatienus pa durvīm, slēpdamas bērnus svārku krokās un steigšus atkāpdamās mājas tumšajā iekšienē, kad svešie atbraucēji nāca no piekrastes augšup. Vīri, kalsni stāvi trūcīgos ietērpos, sapulcējās ap Gedu un Vīķi ciešā, drūmā lokā, un katram rokā bija akmens cirvis vai no gliemežnīcas izgrebts nazis. Bet, kad salinieku bailes bija rimušas, viņi kļuva pret svešiniekiem ļoti viesmīlīgi un apbēra tos ar neskaitāmiem jautājumiem. Viņu krastā reti piestāja kāds kuģis - pat no Soderas vai Rolamenijas ne, jo šejieniešiem nebija nekā vērtīga, ko iemainīt pret bronzu un smalkajiem izstrādājumiem; viņiem nebija pat koka. Viņu laivas bija pītas no niedrēm, un tikai lielākie drosminieki uzdrīkstējās tādās doties līdz Goskai vai Komejai. Šejienieši dzīvoja savrup no citām apdzīvotam vietām, visu karšu attālākajā malā. Viņiem nebija ne savas burves, ne zintnieka, un šķita, ka viņi pat nepazīst atbraucēju zižļus un apbrīno tos tikai tāpēc, ka tie gatavoti no bezgala vērtīgā materiāla - koka. Viņu vadonis izskatījās ļoti vecs un vienīgais no visiem jebkad bija redzējis cilvēku, kurš dzimis Arhipelāgā. Tāpēc Geds visos izraisīja lielu apbrīnu, un cilvēki veda savus mazos dēlēnus palūkoties uz arhipelāgieti, lai tie viņu atcerētos vecuma dienās. Asto-velieši nekad nebija dzirdējuši par Gontas salu un zināja tikai Havnoras un Ea vārdus, tāpēc noturēja Gedu parHav-noras augstmani. Viņš centās pēc iespējas atbildēt uz salinieku jautājumiem par balto pilsētu, kuru nekad nebija redzējis. Bet, vakaram tuvojoties, Geds kļuva arvien nemierīgāks, un, kad viņi kopā ar ciemata ļaudīm sēdēja pie pavarda bedres, kurā gruzdēja kazu mēsli un niedru saišķi - vienīgais šejieniešu kurināmais-, viņš tiem jautāja:
- Kas atrodas uz austrumiem no jūsu zemes?
Ciematnieki klusēja; dažās sejās uzplaiksnīja smīns, citi izskatījās drūmi.
- Jūra, - atbildēja vecais vadonis.
- Vai nekādu zemju tur vairs nav?
- Šī ir Pēdējā Zeme. Tālāk zemju vairs nav. Līdz pat pasaules malai plešas tikai ūdens.
Viņi ir gudri vīri, tēv,-teica kāds jaunāks vīrietis,
- ceļotāji, jūrasbraucēji. Varbūt viņi zina kādu zemi, par kuru mēs neesam dzirdējuši.
- Uz austrumiem no šejienes nav nevienas zemes, -vecais vīrs atkārtoja, ilgi lūkojās Gedā un pēc tam vairs neteica neko.
Šo nakti braucēji pavadīja būdas dūmu siltumā. Jau pirms ausmas Geds pamodināja draugu un čukstus teica: -Mosties, Estariol! Mēs te nedrīkstam palikt, mums jābrauc tālāk!
- Kāpēc tik agri? - Vīķis samiegojies atjautāja.
- Nevis agri, bet drīzāk par vēlu. Es esmu sekojis pārāk gausi. Ēna ir pamanījusies izbēgt, un tās man ir beigas. Tā nedrīkst aizbēgt no manis, man tai jāseko, vienalga, cik tālu. Ja es to pazaudēšu, tad būšu pagalam.
- Kurp mēs tai sekosim?
- Uz austrumiem. Nāc! Es jau piepildīju maisus ar ūdeni.
Abi draugi izgāja no būdas, kamēr visi salinieki vēl gulēja; tikai kaut kur tumsā ieraudājās bērns, kas drīz atkal apklusa. Bālajā zvaigžņu gaismā viņi atrada ceļu līdz upītes iztekai un, atraisījuši "Tālredzi" no klints izciļņa, iestūma to melnajā ūdenī. Tad viņi pagrieza laivu uz rietumiem no Astovelas un devās uz Atklāto jūru. Tas notika pirmajā Atelpas dienā, pirms saules lēkta.
Todien debesis turējās skaidras. Pasaules vējš bija auksts, un no ziemeļaustrumiem pūta spēcīgas brāzmas, taču Geds bija izsaucis magvēju: tā bija pirmā burvība, ko viņš veica pēc aizbraukšanas no Plaukstu salām. Laiva ļoti ātri traucās uz austrumiem. Pret to kūpēdami sitās lielie, saules apmirdzētie viļņi, un laiva drebēja no triecieniem, taču droši turpināja ceļu, apstiprinādama sava būvētāja vārdus un atsaukdamās uz magvēju tik veiksmīgi kā ikviens Roukas burvību radīts kuģis.
Geds visu rītu neko nerunāja, tikai palaikam pateica nepieciešamos vārdus, lai uzturētu vēju vai buras apburto spēku, un Vīķis tupināja iztraucēto snaudu laivas pakaļgalā. Ap dienas vidu abi ieturēja maltīti. Geds sadalīja ēdamo ļoti taupīgi, šīs rīcības iemesls bija acīm redzams, un abi notiesāja savu sālītās zivs gabalu un kviešu plāceni, nesacīdami ne vārda.
Visu pēcpusdienu viņi brauca uz austrumiem, nesamazinādami ātrumu un nenogriezdamies sānis. Reiz Geds pārtrauca klusumu, jautādams: - Kuriem tu piekrīti: tiem, kuri domā, ka aiz Ārējām Robežjoslām ir tikai jūra un nav nevienas zemes, vai arī tiem, kuri tic, ka otrā pasaules pusē ir vēl citi Arhipelāgi un plašas, neatklātas zemes?
- Pagaidām es piekrītu tiem, kuri domā, ka pasaulei ir tikai viena puse un ka tie, kuri brauc pārāk tālu, var pārkrist pāri pasaules malai.
Geds nepasmaidīja: viņā vairs nebija atlicis nekā no jautrības. - Kas zina, ko tur, ārpusē, var satikt vai ieraudzīt? Ko varam spriest mēs, kas vienmēr esam turējušies tikai pie saviem krastiem?
- Daži ir braukuši meklēt un pētīt, bet nav atgriezušies.
Un neviens kuģis pie mums nav atbraucis no zemēm, kuras mums nebūtu pazīstamas.
Geds neatbildēja.
Visu šo dienu, visu šo nakti spēcīgais magvējš dzina viņus pāri okeānam uz austrumu pusi. Geds vēroja apkārtni no krēslas iestāšanās līdz pat rītausmai, jo spēks, kas dzina viņu uz priekšu, tumsā kļuva vēl jo spēcīgāks. Visu laiku viņš skatījās uz priekšu, kaut arī mākoņainā nakts viņa acīm ļāva saskatīt tikpat maz kā krāsotajām acīm laivas aklajā priekšgalā. Rītausmā viņa seja izskatījās pelēka aiz paguruma, un aukstums tik ļoti bija sastindzinājis viņa locekļus, ka grūti bija pat izstiepties, lai atpūstos. Geds čukstus teica:
- Uzturi magvēju no rietumiem, Estariol! - un iegrima ciešā miegā.
Saule neparādījās, un drīz laivas priekšgalu sāka kapāt lietus, ko vējš atnesa no ziemeļaustrumiem. Tā nebija vētra, tikai ilgstošs, salts ziemas vējš un lietus. Drīz vien viss, kas atradās neapsegtajā laivā, bija viscaur izmircis, par spīti iegādātajam buraudekla pārklājam; Vīķim likās, ka a*ī viņš pats ir izmircis līdz kaulam, un Geds miegā drebēja. Gribēdams pažēlot draugu un varbūt arī pats sevi, Vīķis mēģināja uz bridi pavērst sāņus nežēlīgo, nerimtīgo vēju, kas nesa lietu. Bet, kaut gan viņš varēja sekmīgi uzturēt spēcīgu un vienmērīgu magvēju, kā bija licis Geds, izrādījās, ka viņa laikdara spējas šeit, tik tālu no zemes, zaudējušas savu iedarbīgumu, un Atklātās jūras vējš atteicās klausīties viņa balsī.
To aptvēris, Vīķis sāka nopietni bažīties, cik viņam un Gedam atliks burvju spēka, braucot arvien tālāk un tālāk no zemēm, ko apdzīvo cilvēki.
Naktī sardzē atkal stājās Geds un visu laiku virzīja laivu uz austrumiem. Kad pienāca rīts, pasaules vējš mazliet atslāba un brīžiem pat parādījās saule; tomēr viļņi bangoja tik augstu, ka "Tālredzei" vajadzēja celties tajos kā kalnos un atkal laisties lejā; vienu bridi tā turējās pašā krēpju virsotnē, bet pēc mirkļa strauji pazuda dzi|umā; tad kāpa augšup atkal un atkal nākamajā kalnā, un tā bez gala un bez mitas.
Tās dienas vakarā Vīķis pārtrauca ieilgušo klusumu.
- Mans draugs, - viņš teica, - tu kādreiz izteicies tā, it kā justos drošs, ka mēs beigu beigās sasniegsim kādu zemi. Es neapšaubītu tavu nojautu, ja vien man nerastos bažas, ka šis var būt triks — maldi, ko uzspiedis tas, kam tu seko, jo tas varbūt vēlas aizvilināt tevi tālāk, nekā cilvēkam pieļaujams doties okeāna ceļos. Svešās jūrās mūsu spēks var mainīties un vājināties. Bet ēna nenogurst, necieš badu un nevar noslīkt.
Viņi sēdēja blakus uz laivas soliņa, taču Geds reizēm paskatījās uz draugu it kā no liela attāluma, it kā no bezdibeņa otras malas. Viņa acis pauda bažas, un atbilde ilgi negribēja nākt pār lūpām.
Beidzot viņš teica: - Estariol, mēs esam tuvu.
Izdzirdis šos vārdus, draugs saprata, ka tā ir taisnība. Viņā uzbangoja bailes. Bet viņš tikai uzlika roku Gedam uz pleca un teica: — Nu tad ir labi... tas ir labi.
Nakti Geds atkal pavadīja sardzē, jo tumsā viņš nespēja gulēt. Un gulēt viņš nespēja ari trešajā dienā. Un tomēr viņi joprojām traucās pa jūru ar tādu pašu nerimtīgu, vieglu un baisu ātrumu, un Vīķis brīnījās par Geda spējām, kas ļāva uzturēt tik spēcīgu magvēju daudzas stundas pēc kārtas šeit, Atklātajā jūrā, kur Vīķa spēks bija nepārprotami sašķobījies un vājinājies. Viņi traucās arvien uz priekšu, līdz Vīķim sāka likties, ka Geda sacītais tiešām piepildīsies - ka drīz viņi aizceļos garām jūras pirmsākumiem un izpeldēs cauri dienasgaismas vārtiem. Geds stāvēja laivas priekšgalā un tāpat kā vienmēr raudzījās tālumā Taču tagad viņa skatiens vairs nebija pievērsts okeānam - vismaz ne tam okeānam, ko redzēja Vīķa acis; tas nevēroja bangoto ūdens klajumu, kas pletās līdz debess malai. Geda acu priekšā bija tumša vīzija, kas aizēnoja un aizsedza pelēko jūru un pelēkās debesis; tumsa biezēja, un aizkars kļuva arvien blīvāks. Vīķis neko tamlīdzīgu neredzēja, un vienīgi tad, kad viņš ieskatījās draugam sejā, tumsa uz īsu bridi parādījās ari viņa acīm. Laiva traucās tālāk un tālāk. Un, kaut gan viņus abus nesa viena un tā pati laiva un dzina viens un tas pats vējš, šķita, ka Vīķis traucas pa pasaules jūru uz austrumiem, bet Geds viens pats dodas valstībā, kurā nav ne austrumu, ne rietumu, ne saullēktu, ne saulrietu, ne zvaigžņu kustības debesīs.
Piepeši Geds laivas priekšgalā izslējās taisni un kaut ko skaļi teica. Magvējš norima. Laiva zaudēja viizienu un sāka mētāties augstajos viļņos kā koka skaida. Kaut gan no ziemeļiem pašlaik spēcīgi pūta pasaules vējš, brūnā bura karājās ļengana un nekustīga. Tāpēc laiva tikai šūpojās lielajos, lēnajos viļņos, bet nebrauca vairs nevienā virzienā.
- Nolaid buru! - Geds teica, un Vīķis to aši izdarīja, kamēr Geds izcēla airus, nostiprināja tos vietā un ķērās pie airēšanas.
Vīķis, kurš līdz pašai pamalei redzēja tikai viļņu kāpumus un kritumus, nespēja saprast, kāpēc viņiem pēkšņi jāpāriet pie airiem; tomēr viņš klusēdams gaidīja un drīz juta, ka pasaules vējš mitējas un bangas pierimst. Laivas šūpas kļuva arvien rāmākas, līdz beidzot tā šķita slīdam uz priekšu, Geda spēcīgo airu vēzienu virzīta, un ūdens klajums pletās apkārt gandriz līdzens un nekustīgs kā zemes ieskautā līcī. Un, kaut gan Vīķis nevarēja redzēt to, ko redzēja Geds, kurš starp airu vēzieniem ik pa brīdim paskatījās atpakaļ, -kaut gan Vīķis nevarēja redzēt tumšās nogāzes zem nekustīgajām zvaigznēm -, ar savu burvja aci viņš tomēr sāka saskatīt tumsu, kas brieda viļņu ieplakās visapkārt laivai, un redzēja, ka viļņu šūpas kļūst gausas un smagas, ūdenim pārtopot smiltīs.
Ja tā bija ilūzijas burvība, tad neticami spēcīga, jo tikai milzu spēks varēja likt Atklātajai jūrai izskatīties kā cietzemei. Cenzdamies sakopot drosmi un saglabāt skaidru galvu, Vīķis sāka runāt Atklāsmes burvības vārdus, pēc katras lēni izrunātās zilbes lūkodamies, vai dīvaini žūstošajā un zūdošajā okeāna klajumā nenotiek kāda pārmaiņa vai ilūzijas sairums. Taču nekas tamlīdzīgs neuotika. Varbūt burvībai, pat tādai, kas ietekmē tikai viņa paša redzes tēlu, nevis apkārtējās maģiskās norises, šai vietā nav nekāda spēka. Bet varbūt šī nemaz nav ilūzija un viņi ir nonākuši pasaules malā?
Nekam citam nepievērsdams uzmanību, Geds turpināja airēt; vēzieni k)uva lēnāki, un, atskatīdamies pār plecu atpakaļ, viņš virzīja laivu pa noteiktu ceļu starp sēkļiem un zemūdens ciļņiem, ko redzēja vienīgi viņš pats. Laiva drebēja, ķīlim dzenot ceļu. Zem šī ķīļa pletās jūras dzīles, tomēr braucēji atradās uz zemes. Geds pacēla airus augšup, un tie nograbēja duļļos; troksnis likās baiss, jo apkārt valdīja pilnīgs klusums. Jebkādas ūdens, vēja, koka vai buras skaņas bija pazudušas milzīgā, neaptveramā klusumā, kas šķita mūžīgs un nesatricināms. Laiva gulēja nekustēdamās. Gaisā nejuta ne mazākās vēja pūsmiņas. Jūra bija pārvērtusies smiltīs, ēnainā, nekustīgā tuksnesī. Ne tumšajās debesīs, ne sausajā, nedabiskajā zemē nebija nekādas kustības, un bezgalīgais plašums attālinādamies pārtapa tumsā, kas sabiezēdama ieskāva laivu no visām pusēm.
Geds piecēlās, paņēma zizli un viegli pārkāpa laivas malai. Vīķim likās, ka viņš tūlīt nogrims un pazudīs jūrā -jo jūrai taču noteikti jābūt zem Šī sausā, tumšā pārsega, kas slēpj ūdeni, debesis un gaismu. Taču jūras vairs nebija. Geds devās projām no laivas. Tumšajās smiltīs palika viņa pēdu nospiedumi, un tās viegli čirkstēja zem viņa soļiem.
Geda zizlis sāka spīdēt - nevis ar burvju gaismu, bet ar dzidru, baltu kvēlumu, kas drīz kļuva tik spožs, ka viņa pirksti, turēdami mirdzošo koku, izskatījās gluži sarkani.
Geds soļoja uz priekšu, projām no laivas, bet bez jebkāda virziena. Šeit virzienu nebija, šeit nebija nedz ziemeļu, nedz dienvidu, nedz rietumu, nedz austrumu - tikai uz priekšu un projām.
Vīķim, kurš vēroja Gedu, viņa nestā gaisma izskatījās kā liela, lēna zvaigzne, kas virzās cauri tumsai. Un tumsa ap to biezēja, melnēja, blīvējās. To redzēja ari Geds, kurš visu laiku vēroja apgaismoto ceļu sev priekšā. Un pēc neilga laika viņš sava gaismas loka vistālākajā, blāvajā malā ieraudzīja ēnu, kas pa smiltīm nāca viņam pretī.
Sākumā tai nebija nekādu apveidu, bet, slīdēdama tuvāk, tā kļuva līdzīga cilvēkam. Šķita, ka pretimnācējs ir vecs, sirms, drūms vīrs, bet, līdzko Geds šajā stāvā pazina sava tēva, kalēja, apveidus, viņš aptvēra, ka tas nav vecs, bet pavisam jauns cilvēks. Tas bija Kristāls: viņam pretī vērās Kristāla skaistā, nekaunīgā, jaunā seja, stāvu sedza pelēks apmetnis ar sudraba saspraudi, un soļi bija manierīgi stīvi. Naida pilns bija skatiens, ko viņš cauri tumsai pievērsa Geda sejai. Geds neapstājās, bet palēnināja gaitu un, iedams uz priekšu, pacēla zizli mazliet augstāk. Tas iemirdzējās vēl spožāk, un šajā gaismā pretimnācējs zaudēja Kristāla ārieni un pārvērtās par Pekvariju. Taču Pekvarija seja bija uzpūtusies un bāla kā slīkonim, un viņš pastiepa roku dīvainā, aicinošā žestā. Geds tomēr neapstājās, bet gāja tālāk, kaut gan abus šķīra vairs tikai pāris jardu. Tad pretinieks pilnīgi pārvērtās un izplūda uz abām pusēm, itin kā atplezdams milzīgus, plānus spārnus; tas locījās, piebrieda un atkal sarāvās. īsu bridi Geds tajā redzēja Skiorha balto seju, tad divas aizmiglotas, stingas acis, tad piepeši pārbiedētu seju-grūti pateikt, briesmekļa vai cilvēka seju, - ar pāršķiebtām lūpām un bezdibeņiem līdzīgām acīm, kurās rēgojās melns, dziļš tukšums.
Tad Geds pacēla zizli, cik augstu varēja, un tas iekvēlojās tādā žilbinošā baltumā un spožumā, ka atvairīja un caursita pat Šo senatnīgo tumsu. Šajā gaismā Geda pretimnācējam nokrita un izgaisa visas cilvēku pazīmes. Radījums savilkās, sarāvās, samelnēja un nokrita rāpus smiltīs uz četrām īsām, nagotām ķetnām. Un tomēr tas virzījās uz priekšu, pacēlis Gedam pretī aklu, izplūdušu purnu bez lūpām, ausīm un acīm. Kad abi pretinieki sastapās, tas kļuva pilnīgi melns baltajā maģijas mirdzumā, kas apņēma to no visām pusēm. Rēgs izslējās stāvus. Pilnīgā klusumā cilvēks un ēna sastapās vaigu vaigā un apstājās.
Skaļi un skaidri, pārtraukdams senatnīgo klusumu, Geds izsauca ēnas vārdu, un tajā pašā brīdī ēna bez lūpām un bez mēles izrunāja to pašu vārdu: - Ged! - Un abas balsis bija kļuvušas par vienu balsi.
Geds izstiepa rokas, nomezdams zizli, un sagrāba savu ēnu, savu melno esību, kas stiepās viņam pretī. Tumsa savienojās ar gaismu un saplūda vienā būtnē.
Bet Vīķim, kurš šausmās vēroja notiekošo cauri krēslainajai pustumsai, pāri smilšu klajumam, šķita, ka Geds ir uzvarēts, jo viņš redzēja, ka dzidrais spožums izbālē un satumst. Niknuma un izmisuma pārņemts, viņš izlēca no laivas smiltīs, lai palīdzētu draugam vai mirtu kopā ar viņu, un metās uz to pusi, kur tumsā un tukšumā uz sausās zemes mirgoja sīkā, dziestošā gaismiņa. Taču skrienot pamats iegrima viņam zem kājām, un viņš cīnījās itin kā plūstošās smiltīs, itin kā spēcīgā ūdens straumē iekļuvis, līdz piepeši ar dārdošu troksni, ar mirdzošu dienasgaismu, ar skaudru ziemas aukstumu un skaudru sāļuma garšu ap viņu atgriezās pasaule un viņš atradās īstas, dzīvas jūras viļņos.
Netālu pelēkajā ūdenī šūpojās tukšā laiva. Neko citu Vīķis tuvumā nespēja saskatīt; lūstošās viļņu krēpes šļācās
viņam acīs un aizmigloja redzi. Nebūdams īpaši labs peldētājs, viņš tomēr turējās visiem spēkiem un, ticis līdz laivai, ierāpās tajā. Klepodams un cenzdamies nopurināt ūdeni, kas pilēja no matiem, viņš izmisīgi lūkojās apkārt, taču nezināja, kur meklēt. Tomēr beidzot krietnu gabalu attālāk, kur pirms brīža bija pletušās smiltis, bet tagad mutuļoja ūdens, viņš pamanīja viļņos kaut ko tumšu. Sagrābis airus, Vīķis sparīgi virzīja laivu uz drauga pusi un, satvēris Gedu aiz rokām, palīdzēja viņam iekļūt laivā.
Geds bija apdullis, un viņa skatiens stingi vērās tukšumā, taču viņam nebija nekādu ievainojumu. Labajā rokā viņš bija sažņaudzis zizli - melnu īves koka nūju. kas zaudējusi visu mirdzumu; to viņš neparko nelaida vaļā. Draugs nesacīja neviena vārda. Izvārdzis, izmircis un drebošs viņš tupēja, atspiedies pret mastu un ne reizes nepaskatījās uz Vīķi, kurš pacēla buru un pagrieza laivu tā, lai to dzītu ziemeļaustrumu vējš. Geds neko neredzēja no pasaules tik ilgi, līdz priekšā satumsušajās debesīs starp garenajiem mākoņiem dzidri zilas gaismas ielokā iemirdzējās jauns mēness - kā ziloņkaula sirpis, kas, atstarodams saules gaismu, apspīdēja tumsas okeānu.
Geds pacēla seju un pievērsa skatienu tālajam, spožajam puslokam rietumu pamalē.
Tā viņš skatījās ilgi, tad piecēlās un izslējās taisni, turēdams zizli abās rokās kā kareivis tur savu garo zobenu. Viņš pārlaida skatienu debesīm, jūrai, brūnajai, piepūstajai burai virs galvas un sava drauga sejai.
- Estariol, — Geds teica, — zini, tas ir izdarīts. Tas ir galā. — Viņš iesmējās. - Brūce ir sadziedēta, - viņš turpināja.
- Es esmu vesels un brīvs. — Pēc tam viņš saguma, paslēpa seju rokās un sāka raudāt kā mazs zēns.
Līdz šim brīdim Vīķis bija vērojis viņu ar raižpilnām bailēm, jo nebija sapratis, kas īsti noticis tur, tumsas zemē.
Viņš nezināja, vai laivā kopā ar viņu ir Geds vai cita būtne, un viņa roka stundām ilgi bija gatavībā turējusi enkuru, lai vajadzības gadījumā izsistu dējos caurumu un nogremdētu ļaunuma iemiesojumu tepat, jūras vidū; lai neaizvestu atpakaļ uz Jūrzemi rēgu, kas varbūt piesavinājies Geda izskatu un apveidus. Tagad, skaidri redzot savā priekšā draugu un dzirdot viņa balsi, izgaisa visas šaubas. Vīķis sāka aptvert patiesību: Geds nav ne zaudējis, ne uzvarējis, bet, nosaukdams savas nāves ēnu pats savā vārdā, izdziedinājis sevi un iepazinis savu patieso esību; tagad viņu nevar pakļaut nekāds svešs spēks - vienīgi paša griba; viņš kļuvis par cilvēku, kura dzīve var kalpot tikai dzīvībai, nevis iznīcībai, sāpēm, naidam vai tumsai. "Ea zemes radīšanā", vissenākajā no dziesmām, ir teikts: "Vien klusumā vārds, vien tumsā gaisma, vien nāvē dzīve: spilgti mirdz vanaga ceļš tukšo debesu tālē." Šo dziesmu Vīķis tagad skanīgi dziedāja, virzīdams laivu uz rietumiem un ļaudams aukstajam ziemas nakts vējam no Atklātās jūras plašumiem sparīgi pūst mugurā.
Viņi peldēja astoņas un vēlreiz astoņas dienas, līdz pirmoreiz ieraudzīja priekšā cietzemi. Daudz reižu viņiem vajadzēja piepildīt ādas maisus ar jūras ūdeni un saldināt to ar burvības vārdiem; viņi mēģināja ķert zivis, bet pat ar zvejnieku burvības vārdiem tās negribēja doties rokā, jo Atklātās jūras zivis nezina savus īstos vārdus un nepadodas maģijai. Kad no ēdamā bija atlikušas vairs tikai pāris kripatas žāvētas gaļas, Geds atcerējās, ko bija teikusi Dzelzszāle, kad viņš no pavarda ķieģeļiem nočiepa plāceni: ka viņš to nožēlošot, jūras vidū ciezdams izsalkumu; tomēr, par spīti izsalkumam, šīs atmiņas bija patīkamas. Jo viņa bija teikusi ari to, ka Geds kopā ar viņas brāli atkal pārbraukšot mājās.
Magvējš bija nesis viņus uz austrumiem tikai trīs dienas, bet atceļš uz rietumiem prasīja sešpadsmit dienas. Neviens cilvēks vēl nebija atgriezies no tādas Atklātās jūras tālienes, no kādas atgriezās jaunie burvji Estariols un Geds ziemas Atelpas laikā ar savu vaļējo zvejas laivu. Viņi nesastapa bargas vētras un brauca vienmērīgi, ar kompasa un Tol-begrenas zvaigznes palīgu, virzīdami laivu mazliet uz ziemeļiem no turpceļa maršruta. Tāpēc viņi vairs nenokļuva Astovelā, bet, pabraukuši garām Tālajai Tolijai un Snegai, nemaz tās neredzēdami, pirmoreiz piestāja cietzemē netālu no Kopišas dienvidu gala. Virs viļņiem viņi kā milzu cietokšņus redzēja slejamies akmens klintis. Pār viļņiem lidinādamies, klaigāja jūrasputni, un vējš nesa šurp zilganus pavardu dūmus no mazajiem ciematiem.
No turienes līdz Ifišai ceļš vairs nebija tāls. Viņi iebrauca Ismejas ostā rāmā, tumšā vakarā, īsi pirms sāka snigt. Piesējuši laivu, kas bija uzticami aizvadījusi viņus līdz nāves valstības krastiem un atpakaļ, draugi pa šaurajām ielās devās uz burvja māju. Neparasti vieglām sirdīm abi draugi iegāja siltumā un gaismā, kas valdīja zem šī jumta, un pretī viņiem ar līksmiem prieka saucieniem steidzās Dzelzszāle.
* * *
Ja Estariols turēja vārdu un sacerēja dziesmu par šo Geda pirmo varoņdarbu, tad tā ir pazudusi. Austrumu robežsalās ceļo stāsts par kādu laivu, kas daudzas dienas peldējusi tālu no visiem krastiem, pārpeldējusi okeāna bezdibenim un nokļuvusi uz cietzemes. Ifišā runā, ka šo laivu esot vadījis Estariols, bet Tokā stāsta, ka tajā braukuši divi zvejnieki, kurus vētra aizdzinusi Atklātajā jūrā; savukārt Holpā tas viss tiek piedēvēts kādam holpiešu zvejniekam, kurš nevarējis izkustināt laivu no neredzamajām smiltīm, kurās iebraucis, un tāpēc aizvien vēl klīstot turpat. Tā nu no dziesmas par ēnu palikušas tikai dažas leģendas drusciņas, kas garo gadu gaitā kā peldoši koku gabali ceļojušas no salas uz salu. Bet "Geda varoņdarbā" par Šo ceļojumu nekas nav teikts; tur nav stāstīts arī par Geda sastapšanos ar ēnu, pirms viņš neskarts aizpeldēja pa Pūķu ceļu, atveda no Atuanas kapenēm uz Havnoru Erreta-Akbes gredzenu un beidzot vēlreiz atgriezās Roukā, kļuvis par visu pasaules salu arhimagu.