Atuanas kapenes

fb2

Ursula K. Le Gvina

Atuanas kapenes

No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga

Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

SIA "HEKATE RĪGA

Viņai ir atņemts viss — dzimtās mājas, ģimene un pat īstais vārds. Tagad viņas vārds ir Arha, kas nozīmē "Apēstā". Kopš bērnībās viņai bija lemts kļūt par augstāko priesterieni, kaipot bezvārda Senajiem Zemes spekiem visu mūžu dzīvot nošķirtai no cilvēkiem Kapeņu vietā Atuanas salas sniegos Kapeņu pazemes labirintā viņa sastop svētvietas lielākā dārguma Ernsta Akbes gredzena zagli…

"Viņš ir pesteļotājs, burvis no Iekšzemēm, kas meklē Erreta-Akbes amuletu!"

Šī doma bija tik neprātīga un žilbinoša, ka Arhu pat ledainajā vējā viscaur pārņēma siltums, un viņa skaļi iesmējās. Visa Vieta un tuksnesis ap to tinās melnā klusumā; vējš asi dzēla, Lielajā namā nedega neviena gaisma. Garām vēja brāzmās virpuļoja rets, neredzams sniegs.

"Ja viņš atdarīja sarkano akmeņu durvis ar burvību, tad var atvērt arī citas durvis. Viņš var izbēgt!"

Sī doma viņu uz brīdi stindzināja, tomēr ne­pārliecināja. Bezvārda gari ir ļāvuši viņam ieiet Kapenēs. Kāpēc gan ne? Viņš tiem neko nevar nodarīt Kāds ļaunums var būt no zagļa, kurš nevar tikt projām? Droši vien viņam piemīt burvja spējas un melnā vara, un tās noteikti ir spēcīgas, ja jau viņš tika tik tālu, taču tālāk viņš netiks. Nekāda mirstīga cilvēka burvestība nevar būt stiprāka par Bezvārda garu gribu, par Kapeņu gariem, par karaļiem, kuru Tronis stāv tukšs.

Mākslinieks UĢIS AULIKS

© "Hekate", 1996

tulkojums latviešu valodā, mākslinieciskais noformējums,

SARKANMATEI NO TELLURIDAS

Ursula K. Le Gvina

Atuanas kapenes

.

.

.

Prologs

Nāc mājās, Tenara! Nāc mājās!

Dziļajā ielejā, kura jau tinās krēslā, nupat ziedos raisījās ābeles; vietvietām starp ēnainajiem zariem jau vīdēja kāds atplaucis, nepacietīgs pumpurs rožaini balts kā bālgana zvaigzne. Augļudārzā starp kokiem pa kuplo, spirgto, slapjo zāli skraidīja maza meitene, un skraidīšana viņai sagādāja acīm redzamu prieku; izdzirdusi saucienu, viņa nesteidzās tūlīt paklausīt, bet apmeta lielu loku un tikai tad pagriezās uz māju pusi. Māte, gaidīdama būdas durvīs, aiz kurām mirdzēja pavarda uguns, vēroja sīko stāvu, kas palēkdamies skrēja šurp un atgādināja dzelkšņa pūku, ko vējš nes pār tumstošo zāli zem kokiem uz viņas pusi.

Tēvs, pie būdas stūra skrāpēdams zemi no apkaltušā kapļa, sacīja sievai: Kāpēc tu tik ļoti sien sirdi pie tā bērna? Nākamajā mēnesī tie ieradīsies vest viņu projām. Un aizvedīs pavisam. Tikpat kā apglabātu kapā. Kāda jēga pieķerties tam, ko lemts zaudēt? Mums no viņas nebūs nekāda labuma. Ja vēl paņemot tie kaut ko sa­maksātu, tad vismaz būtu kāda jēga, bet tas nenotiks. Vienkārši paņems, un ar to viss būs galā.

Māte neko neatbildēja, tikai lūkojās uz meiteni, kura bija apstājusies un skatījās cauri kokiem augšup. Virs augstajiem kalniem un augļudārziem dzidri un spoži mirdzēja vakarzvaigzne.

-   Viņa nav mūsu bērns nav kopš tās dienas, kad tie atnāca šurp un paziņoja, ka viņai jākļūst par Kapeņu priesterieni. Kāpēc tu negribi to saprast? Vīrieša balss skanēja rūgti un pārmetoši. Tev vēl ir četri citi. Tie paliks te, bet viņa nepaliks. Tāpēc nesien savu sirdi pie viņas! Laid viņu prom!

-    Kad pienāks laiks, sieviete atbildēja, es viņu laidīšu prom. Noliekusies pretī bērnam, kas skrēja šurp pa samirkušo zemi ar mazajām, basajām, baltajām kājām, viņa pacēla to rokās. Pagriezdamās uz būdas pusi, viņa pielieca galvu, lai noskūpstītu meitenes melnos matus; pašas mātes mati pavarda uguns zibošajā atblāzmā iz­skatījās pavisam gaiši.

Vīrietis palika stāvam ārā, kailajām kājām stingstot uz saltās zemes, un skaidrās pavasara debesis viņam virs galvas kļuva arvien tumšākas. Viņa seja pustumsā pauda dziļas bēdas trulas, smagas, niknas bēdas, ko viņš nekad neprastu izteikt vārdos. Beidzot viņš paraustīja plecus un devās pakaļ sievai uguns apgaismotajā istabā, kurā dzidri skanēja bērnu balsis.

Apēsta

Spalgs, skaļš raga pūtiens satricināja gaisu un aprāvās. Sekoja klusums, kurā bija dzirdama tikai daudzu soļu skaņa klusu, nesteidzīgu un ritmisku bungu sitienu pa­vadībā. Pa Troņa zāles jumta plaisām un kolonnu starpām, kur bija sabrukuši veseli mūra posmi, iekšā nedroši spraucās slīpi saules stari. Bija pagājusi stunda kopš saules lēkta. Gaiss bija rāms un salts. Sakaltušie zāļu stiebri, kas slējās gaisā starp grīdas akmens plāksnēm, bija apsarmojuši un trausli un ķērās priesterieņu garajos, melnajos tērpos.

Viņas gāja pa plašo zāli starp divkāršajām kolonnu joslām pa četrām sievietēm četrās rindās. Vienmuļi dunēja bungas. Neskanēja neviena balss, uz gājējām ne­noskatījās neviens acu pāris. Melni tērptas meitenes nesa lāpas, kuru liesmas saules staros izskatījās sarkanīgas, bet puskrēslā iemirdzējās spožāk. Ārpusē uz Troņa zāles kāpnēm stāvēja vīrieši sargi, pūtēji, bundzinieki, bet iekšā pa lielajām durvīm bija ienākušas vienīgi sievietes; tumšos tērpos un kapucēm galvās, četrās rindās pa četrām viņas lēni gāja uz tukšā troņa pusi.

Tad parādījās divas melni tērptas sievietes viena kalsna un stalta, otra smagnēji drukna; masīvais augums pie katra soļa šūpojās. Starp viņām gāja gadus sešus veca meitene. Mugurā tai bija balts, taisns krekls bez piedur­knēm; rokas un kājas bija kailas. Meitene izskatījās ārkār­tīgi sīciņa. Troņa pakāpienu pakājē, kur apstājušās gaidīja četras tumšās rindas, abas sievietes apstājās. Viņas pa­stūma meiteni mazliet uz priekšu.

Troni uz lielā paaugstinājuma no abām pusēm ietvēra itin kā lieli, melni aizkari, kas šķita karājamies lejup no griestu velves pustumsas, bet grūti bija pateikt, vai tie ir auduma gabali vai tikai tumšākas ēnas. Pats tronis bija melns un milzīgs, un uz tā atzveltnes un parocēm blāvi mirgoja dārgakmeņu vai zelta rotājums. Cilvēks, kas ap­sēstos tajā, izskatītos pēc pundura troņa izmēri neatbilda cilvēka augumam. Tas bija tukšs. To piepildīja vienīgi ēnas.

Meitene viena uzkāpa četrus vai piecus no septiņiem sarkani dzīslotā marmora pakāpieniem. Tie bija tik plati un augsti, ka viņai vajadzēja uzkāpt uz katra ar abām kā­jām, lai varētu tikt uz nākamā. Uz vidējā pakāpiena tieši pretī tronim stāvēja liels, neaptēsts koka klucis ar izdobtu augšdaļu. Meitene nometās ceļos un ielika galvu iedo­bumā, pagriezdama to mazliet uz sāniem. Tad viņa palika nekustīgi gaidām.

Piepeši kāds stāvs ar jostu apņemtā baltas vilnas ap­metnī iznira no tumsas un lieliem soļiem devās lejup pie meitenes. Seju tam slēpa balta maska. Rokās tas turēja piecas pēdas garu spoža tērauda zobenu. Neteicis ne vārda un nesastomījies, tas ar abām rokām atvēzēja zo­benu virs meitenes kakla. Bungu dunoņa apklusa.

Kad zobens bija atvēzēts līdz augstākajam punktam un bridi sastinga gaisā, no troņa kreisās puses izdrāzās melns stāvs, noskrēja lejā pa pakāpieniem un apturēja bendes rokas ar savām slaidākām, šaurākām plaukstām. Paceltais zobena asmens salti spīgoja gaisā. Brīdi baltais un melnais stāvs kā bezsejaini dejotāji balansēja virs ceļos sakņupušās meitenes, kuras melnie mati, vidū pāršķirdamies, atsedza balto kaklu.

Tad abi klusēdami atrāvās katrs uz savu pusi, uzskrēja augšā pa pakāpieniem un atkal pazuda aiz milzīgā troņa. Viena no priesterienēm panācās uz priekšu un izlēja no kausa blakus meitenei uz pakāpieniem kādu šķidrumu. Slapjais plankums krēslainajā zālē izskatījās gluži melns.

Meitene piecēlās un ar pūlēm nokāpa četrus pakā­pienus līdz lejai. Kad viņa stāvēja kāpņu apakšā, abas garās priesterienes uzvilka viņai melnu tērpu ar kapuci, uzlika apmetni, pagrieza viņu atkal ar seju pret kāpnēm, pret tumšo plankumu un troni.

-   Lai Bezvārda gari uzlūko meiteni, kura tiek viņiem atdota un kurai mūžam lemts palikt bez vārda! Lai tie pieņem viņas dzīvību un visus dzīves gadus līdz pat nāvei, jo arī tā pieder viņiem! Lai atzīst viņu par derīgu! Lai viņa tiek apēsta!

Atsaucās citas balsis, spalgas un skarbas kā trompešu skaņas: Viņa ir apēsta! Viņa ir apēsta!

Mazā meitene stāvēja, no melnās kapuces apakšas raudzīdamās augšup uz troni. Milzīgajās, grubuļainajās parocēs un atzveltnē iestrādātie dārgakmeņi zem biezās putekļu kārtas bija nespodri, un atzveltnes grebumus klāja zirnekļu tīkli un pūču atstāti bālgani traipi. Uz trim augstākajiem pakāpieniem, kas atradās tieši troņa priekšā virs kluča, pie kura meitene bija tupējusi, kāju nebija spēris neviens mirstīgais. Tos sedza tik bieza putekļu kārta, ka tie izskatījās pēc pelēku smilšu joslām; sarkani dzīslotā marmora virsmas bija pilnīgi pazudušas zem ne­skartās, nesatricinātās nosēdumu segas, kas tos klāja jau neskaitāmus gadus un neskaitāmus gadsimtus.

-    Viņa ir apēsta! Viņa ir apēsta!

Bungas, kas bija apklusušas, atkal sāka rībēt, tagad sizdamas straujāku ritmu.

Klusi šļūcot, melnie stāvi atkal sarindojās un sāka vir­zīties projām no troņa uz austrumu pusi, pretī spožajai, tālajai durvju četrstūra ailei. Abās pusēs stiepās divkāršās kolonnu rindas, kas atgādināja bālas milzu radījuma kājas; tās slējās augšup, līdz ienira griestu pustumsā. Priesterieņu vidū, melna tāpat kā viņas, gāja mazā mei­tene, ar kailajām kājām svinīgi soļodama pa sasalušajiem zāles stiebriem un ledusaukstajām akmens plāksnēm. Kad viņas ceļu šķērsoja pa cauro jumtu ielauzies slīps saules stars, viņa nepacēla galvu augšup.

Sargi turēja durvis plaši atvērtas. Melnais gājiens iz­nāca blāvajā, aukstajā gaismā un rīta vējā. Saule virs pla­šās austrumu pamales žilbināja acis. Tās dzeltenā gaisma atstarojās rietumu kalnos un uz Troņa zāles fasādes. Citas ēkas zemāk piekalnē joprojām tinās violetā ēnā, vienīgi Dievbrāļu templis, kas atradās nelielā pakalnā ceļa viņā pusē, bija izslējies pretī gaismai, un tā nesen apzeltītais jumts laistījās saules staros. Melnais gājiens četrās rindās pa četri līkumodams virzījās lejup pa Kapeņu kalna nogāzi, un priesterienes iedamas sāka vilkt klusu, stieptu melodiju. Tajā bija tikai trīs dažādi toņi, un vārds, kas daudz reižu atkārtojās, bija tik sens, ka zaudējis savu nozīmi kā ceļa rādītājs vietā, kur pats ceļš gājis zudībā. Vēl un vēlreiz viņas stiepti atkārtoja bez nozīmes palikušo vārdu. Visu šo Priesterienes Atdzimšanas dienu pieskandēja sieviešu klusā, stieptā dziedāšana vienmuļa, sausa un nerimtīga.

Mazā meitene tika vadāta no istabas uz istabu, no tempļa uz templi. Vienā vietā viņai uz mēles uzbēra sāli; citur viņai vajadzēja tupēt uz ceļiem un skatīties uz rie­tumiem, kamēr viņai nogrieza matus un izmazgāja tos ar eļļu un iesmaržotu etiķi; citur vajadzēja gulēt ar seju le­jup uz melnas marmora plāksnes aiz altāra, kamēr spal­gas balsis dziedāja raudu dziesmu mirušajiem. Ne viņa, ne priesterienes tajā dienā neko neēda un nedzēra. Kad norietēja vakarzvaigzne, meiteni aizveda uz istabu, kurā viņa nekad nebija gulējusi, un apguldīja gultā kailu starp aitādu apsegiem. Istaba atradās mājā, kas gadiem ilgi bija stāvējusi aizslēgta, un tās durvis bija atvērtas tikai šodien. Telpas augstums bija lielāks nekā platums, un tajā nebija neviena loga. Gaisā valdīja sastāvējusies trū­du smaka. Sievietes klusēdamas atstāja meiteni tumsā vienu.

Meitene nekustīgi gulēja tieši tā, kā bija apguldīta. Viņas acis bija plati ieplestas. Tā viņa gulēja ilgu laiku.

Tad viņa ieraudzīja uz sienas nodrebam gaismas at­blāzmu. Kāds klusi nāca šurp pa gaiteni, apēnodams gais­mekli tā, ka tas nebija spožāks par jāņtārpiņu. Atskanēja piesmacis čuksts:

-    Vai tu esi tur, Tenara?

Meitene neatbildēja.

Durvīs parādījās galva dīvaina galva bez matiem, kā nomizots kartupelis, turklāt tādā pašā iedzeltenā krāsā. Arī acis bija brūnas un maziņas kā kartupeļa acis. Deguns starp lielajiem vaigu uzkalniem izskatījās pavisam sīks, un mutes vietā vīdēja bezlūpu sprauga. Meitene nekustē­damās skatījās šai sejā. Viņas acis bija lielas, stingas un tumšas.

-    Īlei, Tenara, mazo mīlulīt, tu esi šeit! Balss bija piesmakusi un augsta kā sievietei, tomēr tā nebija sie­vietes balss. Es te nedrīkstēju nākt, mana vieta ir ārā pie durvīm, lievenī, un es tūlīt iešu uz turieni. Bet man vajadzēja redzēt, kā manai mazajai Tenarai klājas pēc šīs garās dienas… Nu, kā jūties, mīlulīt?

Lielais, druknais stāvs bez trokšņa pagājās uz meite­nes pusi un pastiepa roku, it kā gribēdams noglaust viņas matus.

-   Es vairs neesmu Tenara, meitene teica, nenovērs­dama skatienu no vīrieša. Roka apstājās pusceļā, un pie­skāriens izpalika.

-    Nē, pēc brīža viņš čukstus teica. Es zinu. Es zinu. Tagad tu esi mazā Apēstā. Bet es…

Meitene neko neteica.

-   Tā bija grūta diena mazam bērnam, vīrietis sacīja, mīņādamies no vienas kājas uz otru, un sīkā gaisma zibēja viņa lielajā, dzeltenīgajā rokā.

-   Tu nedrīksti nākt šajā mājā, Manan.

-   Nē. Nē. Es nedrīkstu nākt šajā mājā. Ar labu nakti, mazā… Ar labu nakti!

Meitene neatbildēja. Manans lēni pagriezās un izgāja ārā. Mirgojošā atblāzma pazuda no augstās telpas sienām. Mazā meitene, kurai vairs nebija cita vārda kā Arha, Apēstā, gulēja uz muguras, saspringti skatīdamās tumsā.

Siena ap Kapeņu Vietu

Kļūdama vecāka, meitene aizmirsa visu, kas saistījās ar viņas māti, un pat neapjauta, ka ir to aizmirsusi. Viņa piederēja šai vietai, Kapeņu Vietai, un vienmēr bija tai piederējusi. Tikai dažreiz garajos jūlija vakaros, vēro­dama rietumu kalnus, kas sausi un dzeltenīgi mirgoja norietējušās saules atblāzmā, viņa iedomājās uguni, kas sen, sen bija degusi kādā pavardā ar tādu pašu dzidri dzeltenu gaismu. Reizē ar to atplaiksnlja atmiņas, ka viņa tiek turētā rokās, un tas šķita dīvaini, jo šeit viņai neviens tikpat kā nepieskārās; atmiņās pazibēja arī kāda patī­kama smarža, tikko mazgātu un salvijas ūdeni skalotu matu aromāts, un šie mati bija gari un gaiši, saulrieta un uguns krāsā. Tas bija viss, kas vēl dzīvoja meitenes at­miņās.

Protams, viņa zināja vairāk, nekā spēja atcerēties, jo viss notikušais viņai bija izstāstīts. Septiņu vai astoņu gadu vecumā meitene pirmoreiz bija sākusi prātot, kas īsti ir šī būtne, vārdā Arha, tāpēc viņa bija aizgājusi pie sava aizbildņa, uzrauga Manana, un teikusi: Pastāsti, kā es tiku izraudzīta, Manan!

Ak, tu taču visu to jau zini, mazā.

Un meitene patiešām to zināja: garā, kalsnā prieste­riene Thara savā sausajā balsī bija to stāstījusi tik ilgi,

līdz viņa visu zināja no galvas, un arī tagad viņa varēja atbildēt: Jā, es zinu. Kad nomirst Atuanas kapeņu Virspriesteriene, viena mēneša laikā pēc mēness kalendāra notiek apglabāšanas un šķīstīšanas ceremonijas. Pēc tam dažas Kapeņu Vietas priesterienes un uzraugi dodas pāri tuksnesim un staigā pa Atuanas pilsētām un ciematiem meklēdami un taujādami. Viņi meklē meiteni, kas pie­dzimusi Priesterienes nāves naktī. Kad tāda ir atrasta, viņi gaida un vēro. Meitenei jābūt veselai miesā un garā, un augdama tā nedrīkst slimot ar rahītu, bakām, tai ne­drīkst but nekādi citi defekti, un tā nedrīkst kļūt akla. Ja līdz piecu gadu vecumam meitenei nekas nekait, tad kļūst skaidrs, ka viņas miesa patiesībā ir mirušās Priesterienes jaunā miesa. Tad meitene tiek parādīta Avabatas Dievkaralim, un pēc tam viņu atved šurp uz Templi un vienu gadu apmāca. Kad šis gads pagājis, viņu aizved uz Troņa zāli un viņas vārdu atdod tiem, kas ir viņas valdnieki Bezvārda gari, jo arī viņa ir bezvārda būtne, Mūžam at­dzimstošā priesteriene.

Stāsts vārds vārdā saskanēja ar to, ko viņai bija stāstī­jusi Thara, un viņa nekad nebija uzdrīkstējusies vaicāt vēl kaut ko. Kalsnā priesteriene nebija cietsirdīga, taču ļoti salta; viņa dzīvoja pēc dzelzs likumiem, un Arha pret viņu juta bijību. Taču pret Mananu meitene šādu bijību nepavisam nejuta un, kad vēlējās, bez bažām pavēlēja viņam: Izstāsti, kā es tiku izraudzīta! Un Manans stāstīja vēl un vēlreiz:

Mes devāmies no šejienes uz ziemeļiem un rietu­miem trešaja diena pēc jauna mēness, jo agrākā Arha bija mirusi trešajā dienā pēc pēdējā pilnā mēness. Un vispirms mēs gājām un Tenacbahu tā ir liela pilsēta, kaut gan tie, kas redzējuši Avabatu, saka: Tenacbaha pret to esot tikpat kā blusa pret govi. Tomēr man tā šķiet pie­liekami liela tur, jādomā, ir kāds tūkstotis māju! Un lad mēs gājām uz Gāru. Bet tajās pilsētās trešajā dienā pec pēdējā pilnā mēness nebija piedzimusi neviena mei­tene; dažiem bija piedzimuši zēni, bet zēni neder… Tad mes devāmies uz kalnaino apvidu ziemeļos no Gāras un i/.staigājām mazās pilsētiņas un ciematus. Tā ir mana dzimtā puse. Es piedzimu tur, tajos kalnos, kam cauri Ick upes un apkārt zaļo zāle. Nevis šajā tuksnesi. To sakot, Manana piesmakušajā balsi ieskanējās savādi toņi, un mazās ačteles pavisam paslēpās sejas krokās; viņš bridi klusēja un tikai pēc tam turpināja. Tur mēs uz­meklējām visus vecākus, kam pēdējo mēnešu laikā bija dzimuši bērni, un izrunājāmies ar viņiem. Daži mums mēģināja melot. Jā, mūsu meitiņa pavisam noteikti piedzima mēness trešajā dienā! Jo nabaga ļaudis, redzi, diezgan bieži labprāt atbrīvojas no jaundzimušām mei­tenēm. Un daži bija tik nabadzīgi un dzīvoja tik vientuļās būdās kalnu ielejās, ka vispār neprata skaitīt laiku, un tāpēc viņi nevarēja droši pateikt, cik veci ir viņu jaun­dzimušie bērni. Bet, pietiekami ilgi iztaujajot, mēs vienmēr galu galā tikām līdz patiesībai. Tikai tas gāja lēni. Beidzot augļudārzu ielejās uz rietumiem no Entatas, vienā ciemā ar desmit mājām mēs atradām kādu meiteni. Viņai bija astoņi mēneši, un tieši tik ilgi mēs bijām mek­lējuši. Viņa bija piedzimusi tajā naktī, kad nomira Kapeņu priesteriene, turklāt tieši tās nāves stundā. Viņa bija vese­līga meitene, sēdēja mātei klēpi un spožām actiņām ska­tījās uz mums visiem, kas bijām sagājuši būdas vienīgajā istabā kā sikspārņi alā. Viņas tēvs bija trūcīgs vīrs. Viņš bija kopis ābeles bagātnieka augļudārzā, un viņam pašam nepiedereja nekas tikai pieci bērni un kaza. Pat māja nepiederēja viņam. Tur nu mēs visi sadrūzmējāmies, un no tā, kā priesterienes skatījās uz meiteni un runāja savā starpā, varēja redzēt, ka viņas domā: beidzot Atdzimusi ir atrasta. To saprata ari bērna māte. Viņa turēja meiteni rokās un neteica neviena vārda. Nākamajā dienā mēs tur ieradāmies vēlreiz. Un iedomājies tikai! Mundrais bēr­niņš ar spožajām acim gulēja uz niedru matrača raudā­dams un brēkdams, un visu miesu tam klāja sarkani izsi­tumi, bet māte turpat blakus skaļi vaimanāja: "Ai, ai, ai! Manu bērnu ir ķēris raganas pirksts!" Tā viņa nosauca bakas. Arī manā ciemā tās dēvēja par raganas pirkstu. Bet Kosila, kas tagad ir Dievkaraļa Augstā priesteriene, piegāja pie guļvietas un paņēma bērnu rokās. Pārējie bija atrāvušies atpakaļ un es tāpat: nevērtēju jau savu dzī­vību pārlieku augstu, bet kurš gan kavēsies mājā, kur ie­nākušas bakas? Tomēr Kosila nebaidījās. Paņēma bērnu rokās un teica: "Nekas viņai nekait." Pēc tam viņa uz­spļāva sev uz pirksta, paberzēja sarkanos plankumus, un tie nogāja nost. Tā bija tikai ogu sula. Nabaga dumjā māte bija sadomājusi mūs piemuļķot un paturēt bērnu sev! Manans sirsnīgi pasmējās, to atcerēdamies; dzel­tenā seja gandrīz nepārvērtās, bet sāni cilājās un kratījās smieklos. Tad vīrs viņu piekāva, jo baidījās no prieste­rieņu dusmām. Drīz mēs atgriezāmies savā tuksnesī, bet katru gadu kāds no mūsu ļaudīm devās uz ābeļdārzu ie­leju, lai redzētu, kā meitene aug. Tā pagāja pieci gadi, un tad Thara un Kosila kopā ar Tempļa sargiem devās ceļā, un viņus pavadīja Dievkaraļa atsūtītie sarkano bruņcepuru kareivji, lai gājiens būtu pavisam drošs. Meitene tika atvesta šurp, jo viņa patiešām bija atdzimusī Kapeņu priesteriene un te bija viņas vieta. Un kas bija tā meitene, ko, mazā?

Es, Arha atbildēja, lūkodamās tālumā, itin kā gri­bētu saredzēt kaut ko tādu, kas nav redzams, kaut ko tā­du, kas pazudis skatienam.

Vienreiz meitene pajautāja: Ko viņa… ko māte toreiz darīja, kad tie ieradās bērnam pakaļ?

Bet to Manans nezināja, jo pēdējā ceļojumā kopā ar priesterienēm pats nebija piedalījies.

Un meitene to neatcerējās. Kāpēc gan atcerēties? Tas ir pagājis pagājis uz visiem laikiem. Viņa atnākusi tur, kur viņai jābūt. Visā pasaulē Arha zināja tikai vienu vietu: Atuanas Kapeņu Vietu.

Pirmā gada laikā viņa bija gulējusi lielajā guļamistabā kopā ar citām jaunajām audzēknēm meitenēm vecumā no četriem līdz četrpadsmit gadiem. Jau tolaik Manans bija izraudzīts no Desmit uzraugu vidus par viņas sevišķo aizbildni, un viņas gulta bija atradusies nelielā nišā, daļēji nošķirta no galvenās guļamistabas garas telpas Lielajā nama, kur meitenes pirms aizmigšanas ķiķināja un sa­čukstējās un palsajā rīta gaismā žāvādamās pina cita citai bizes. Kad viņai atņēma vārdu un viņa kļuva par Arhu, viņas guļvieta tika iekārtota Mazajā namā, tajā istabā un gultā, kas paliks viņas istaba un gulta uz visiem laikiem. Tā bija viņas māja, Virspriesterienes māja, un neviens tajā nedrīkstēja ieiet bez viņas atļaujas. Jau pavisam ma­zai esot, Arhai patika dzirdēt pie durvīm padevīgus klau­vējienus un sacīt: Tu drīksti ienākt!-, un viņu kaitināja tas, ka abas Augstās priesterienes Kosila un Thara uzskata šo atļauju par pašsaprotamu un nāk viņas mājā bez klau­vēšanas.

Ritēja dienas, ritēja gadi, un visi tie bija līdzīgi cits citam. Kapeņu Vietas meitenes pavadīja laiku mācību stundās un citās nodarbībās. Viņas nekad nerotaļājās. Ro­taļām neatlika laika. Viņas mācījās svētās dziesmas un svētās dejas, Kargadu zemju vēsturi un to dievu noslē­pumus, kuriem katra no viņam ziedoja savu dzīvi: tie bija vai nu Dievkaralis, kurš valdīja Avabatā, vai Dvīņbrāļi Atva un Vulua. No visām meitenēm vienīgi Arha mācījās Bezvārda garu rituālus, un tos viņai mācīja tikai viena skolotāja Thara, Dviņdievu Augstā priesteriene. Šīs mācības ik dienas nošķīra Arhu no citām meitenēm stundu vai reizēm ilgāk, tomēr lielākā dienas daļa viņai, tāpat kā pārējām, pagāja vienkārši strādājot. Meitenes mācījās vērpt un aust vilnu no saviem ganāmpulkiem, mācījās sēt, audzēt un novākt ražu un pagatavot ierasto ikdienas ēdienu: lēcas, griķus rupji maltus, tos izman­toja biezputrai, bet no smalka maluma miltiem cepa ne­raudzētu maizi -, sīpolus, kāpostus, kazu sieru, ābolus un medu.

Vispatīkamā nodarbošanās, kas viņām tika atļauta, bija makšķerēšana duļķaini zaļajā upē, kas tecēja caur tuksnesi pusjūdzi uz ziemeļaustrumiem no Kapeņu Vietas; tādās reizēs viņas paņēma līdzi ābolu vai aukstu griķu plāceni pusdienām un visu dienu sēdēja saulē starp niedrēm, vērodamas, kā garām rāmi plūst zaļganais ūdens un uz kalnu nogāzēm lēni mainās mākoņu ēnas. Bet, ja kāda satraukumā iespiedzās, sajuzdama, ka nostiepusies aukla, un izsvieda krastā plakanu, mirdzošu zivi, kas mētādamās sāka kampt gaisu, tad Mebeta iešņācās kā čūska: Klusu, muļķa bļaure! Mebeta, kura kalpoja Dievkaraļa templī, bija melnīgsnēja sieviete, vēl jauna, taču asa kā iesms. Makšķerēšana bija viņas lielā kaislība. Vajadzēja viņai izdabāt un neizdot ne skaņas, citādi viņa vainīgo vairs neņēma līdzi makšķerēt, un tad ieraudzīt upi bija iespējams vairs tikai tais retajās reizēs, kad vasarā izžuva akas un vajadzēja doties pēc ūdens. Tas bija no­gurdinošs pienākums baltajā tveicē vajadzēja kāpt pusjūdzi lejup līdz upei, piesmelt abus spaiņus, pakārt tos nēšos un tūlīt, cik atri vien iespējams, doties atpakaļ kalnā. Pirmie simt jardi bija viegli, bet pēc tam spaiņi saka likties arvien smagāki, un nēšu loks dedzināja plecus k a karstas dzelzs stienis, saule kveldināja sauso taku, un Katrs solis kļuva arvien grūtāks un lēnāks. Kad beidzot l>i ja sasniegts Lielā nama tīkami ēnainais pagalms blakus dārzeņu laukam, spainis ar skaļu šļakstu tika izliets lielajā tvertnē. Un pēc tam vajadzēja griezties atpakaļ, lai darītu to vēl, vēl un vēlreiz.

Kapeņu Vietā jeb vienkārši Vietā cita nosaukuma tai nebija un tādu arī nevajadzēja, jo tā bija vissenākā un svētākā no visām vietām četrās Kargadu impērijas ze­mes, dzīvoja ap divsimt cilvēku, un tajā bija daudz eku: trīs tempļi, Lielais nams un Mazais nams, einuhu uzraugu mītnes un ārpusē tūlīt aiz mūra sargu barakas un daudzas vergu būdas, noliktavas, aitu un kazu aploki un saimniecības ēkas. Tā izskatījās pēc mazas pilsētiņas, it īpaši tad, ja uz to lūkojās no attāluma, no rietumpuses izkaltušajiem kalniem, kuros auga vienīgi salvija, spu­raini sausas zāles puduri, sīkas nezāles un tuksneša augi. Pat raugoties augšup no līdzenumiem austrumu pusē, varēja redzēt Dvīņdievu tempļa zeltīto jumtu, kas dzirk­stīja un mirgoja kalnu piekaje kā vizlas krimslis klintsakmens bluķī.

Pats templis bija akmens kubs ar baltu apmetumu, bez logiem, ar zemu lieveni un durvīm. Ievērojami krāš­ņāks un vairākus gadsimtus jaunāks bija Dievkaraļa templis gabaliņu zemāk tam bija augsts portiks un ma­sīvu, baltu kolonnu rinda ar nokrāsotiem kapitepcm katru no tam veidoja pamatīgs ciedru koka stumbrs, un tic bija atvesti ar kuģi no Hēr-at-Hēras, mežu zemes; divdesmit vergi bija vilkuši katru baļķi pāri kailajiem tuksneša klajumiem līdz pat Vietai. Tikai pēc tam, kad ceļinieks, tuvodamies no austrumu puses, bija ieraudzījis zeltito jumtu un krāšņās kolonnas, viņš augstāk Vietas kalnā pamanīja pašu vecāko no tempļiem dzeltenīgu un panīkušu kā pats tuksnesis. Tā bija plašā, zemā Tro­ņa zāle ar pielāpītām sienām un lēzenu, pussabrukušu jumtu.

Aiz Troņa zāles pāri visai kalnu korei puslokā stiepās masīva akmeņu krāvuma siena, kas bija celta bez javas un vairākās vietās sagruvusi. Sienas pusloka iekšpusē no zemes slējās vairāki melni, astoņpadsmit vai divdesmit pēdas augsti akmeņi. Līdzko acs tos bija pamanījusi, tā tiecās atgriezties pie tiem vēl un vēlreiz. Tie pauda kaut kadu dziļu nozīmi, kuru neviens tomēr nevarēja atminēt. Pavisam to bija deviņi. Viens slējās taisni, pārējie bija sagāzušies mazliet slīpi, un divi gulēja, nokrituši zemē. Tos klāja pelēki un oranži ķērpji, kas atgādināja krāsas plankumus, un tikai viens akmens bija kails un melns ar matētu, blāvu spīdumu. Pieskaroties tas bija gluds, bet uz pārējiem zem ķērpju kārtas varēja redzēt pusizdzisušus iekalumus un ar pirkstiem sataustīt dažādas zīmes. Šie deviņi bija Atuanas kapakmeņi. Tika stāstīts, ka tie te stāvot jau kopš pirmo cilvēku laikiem, kopš Jūrzemes radīšanas laikiem. Tie bija gaidījuši tumsā, kad zemes cēlās augšup no okeāna dzīlēm. Tie bija daudz vecāki par Kargadas Dievkaraļiem, vecāki par Dvīņdieviem, ve­cāki par gaismu. Tie bija kapakmeņi tiem, kas valdīja pirms cilvēku pasaules rašanās, tiem, kam nav vārdu, tapat kā vārda nav tai, kas tiem kalpo.

Viņa reti tuvojās šiem akmeņiem, un neviens cits ne­kad nespēra kāju akmens sienas apjoztajā pakalnā aiz Troņa zāles. Divreiz gada, pilnmēness naktī, kas bija vis­tuvāk pavasara un rudens ekvinokcijai, Troņa priekšā no­tika upurēšana, un tad viņa izgāja pa Zāles zemajām aizmugures durvīm, nesdama lielu misiņa bļodu, pilnu kūpošām kazas asinīm; pusi no tām viņai vajadzēja iz-

Ilcl melnā, stateniskā kapakmena pakājē, bet otru pusi I/,laistīt pār vienu nokritušo akmeni, kas gulēja, iegrimis akmeņainajā zemē, klāts daudzu gadsimtu upurasiņu traipiem.

Dažreiz agri no rīta Arha viena pati devās paklaiņot slurp kapakmeņiem, cenzdamās izprast, ko nozīmē iekalumu neskaidrie kūkumi un rievas, ko rīta saules slī­pajos staros bija vieglāk saskatīt; reizēm viņa tikai sēdēja tur un lūkojās augšup uz rietumu kalniem vai lejup uz Vietas jumtiem un sienām, vērodama pirmo rosību ap I .ielo namu un sargu barakām, aitu un kazu barus, kas devās uz savām trūcīgajām upmalas ganībām. Starp kap­akmeņiem nebija nekā, ko darīt. Viņa gāja turp tikai tā­pēc, ka tas viņai bija atļauts, un tāpēc, ka tur viņa bija viena. Tā bija drūma vieta. Pat tuksneša vasaras pus­dienlaika tveicē tur strāvoja saltums. Dažreiz vēja pūsma svelpdama izskrēja cauri diviem vistuvāk stāvošajiem kapakmeņiem, kas liecās viens' otram pretī, itin kā dalīdamies noslēpumos. Taču nekādi noslēpumi netika stāstīti.

No Kapeņu sienas tālāk stiepās zemāka akmeņu krāvuma siena, kas veidoja garu, neregulāru pusloku ap Vietas kalnu un pēc tam pagriezās uz ziemeļiem, uz upes pusi. Vietas aizsardzībā tai nebija lielas lomas, drīzāk tā sadalīja Vietu divās daļās: vienā pusŠ slējās tempļi, priesterieņu un uzraugu mājas, otrā pusē sargu barakas un būdas vergiem, kuri apstrādāja zemi, ganīja lopus un gādāja par Vietas iemītnieku uzturu. Neviens no tiem nekad negāja sienas iekšpusē, vienīgi dažos īpaši svinīgos gadījumos sargi kopā ar saviem bundziniekiem un ragu pūtējiem piedalījās priesterieņu rituālos, tomēr viņi nekad negāja iekšā pa tempļu durvīm. Citi vīrieši nekad nespēra kāju Vietas iekšējos pagalmos. Kādreiz te bija notikuši svētceļojumi; karaļi un virsaiši no Četrām zemēm bija devušies šurp pielūgt dievības; pirms simt piecdesmit ga­diem pirmais Dievkaralis bija ieradies šeit uz sava tempļa iesvētīšanas rituālu. Tomēr pat viņš nedrīkstēja ieiet Kap­akmeņu teritorijā, un pat viņam vajadzēja ieturēt maltītes un pārgulēt ārpus sienas, kas apjoza Vietu.

Uzrāpties uz šīs sienas, liekot kājas akmeņu starpās, varēja itin viegli. Kādu dienu vēlu pavasarī Apēstā sēdēja uz sienas kopā ar meiteni, vārdā Pente. Viņām abām bija divpadsmit gadu. Šobrīd meitenem vajadzēja atrasties Lielā nama aušanas istabā milzīgos akmens bēniņos; viņām vajadzēja sēdēt pie lielajām stellēm, kurās vienmēr bija ievilkta nespodra, melna dzija, un aust melnu audumu drānām. Viņas bija izskrējušas pagalmā padzerties pie akas, un tad Arha bija teikusi: Ejam! un, metot līkumu pa kalna nogāzi, lai no Lielā nama neviens viņas nevarētu redzēt, aizvedusi otru meiteni līdz akmens sienai. Tagad viņas sēdēja uz tās desmit pēdu augstumā, kailajām kājām karājoties pār sienas ārējo malu, un skatījās uz līdze­najiem klajumiem, kas bezgalīgi turpinājās austrumu un ziemeļu virzienā.

-    Man gribētos redzēt jūru, teica Pente.

-   Kāpēc? jautāja Arha, košļādama rūgtu stiebru, ko bija noplūkusi kādā akmeņu starpā. Tuksnesīgajā zemē nupat bija pagājis ziedu laiks. Visi sīkie tuksneša ziedi dzeltenie, sārtie un baltie, zemie un īslaicīgie briedināja sēklas un kaisīja vējā sīkus, baltus pūku pušķus un kamo­lus, un bārstīja zemē brūnganas drumslas. Augļudārzā zem ābelēm zeme viscaur bija klāta netīri baltām un baltsārtām ziedlapiņām. Ābeļu zari bija zaļi; tie bija vienī­gie zaļie koki Kapeņu Vietā un vairāku jūdžu attālumā. Visur citur no apvāršņa līdz apvārsnim pletās vienmuļš, dzeltenīgs tuksnesis, ko atdzīvināja vienīgi sudraboti zil­gana nokrāsa kalnu nogāzēs tur vērās vaļā pirmie salviju pumpuri.

-Ai, es nezinu, kāpēc! Man vienkārši gribētos redzēt kaut ko citādu. Šeit vienmēr viss ir tik vienāds. Un nekas nenotiek.

-   Viss, kas notiek citur, sākas šeit, teica Arha.

-    Jā, es zinu… Bet man gribētos kaut ko no ta visa redzēt!

Pente pasmaidīja. Viņa bija maiga, draudzīga meitene. Paberzējusi kailo kāju pēdas pret saulē sasilušajiem akmeņiem, viņa pēc brīža turpināja: Saproti, kad es biju maziņa, es dzīvoju pie jūras. Mūsu ciemats atradās tieši aiz kāpām, un mēs dažreiz gājām uz krastmalu spēlēties. Atceros, ka vienreiz tālāk jūrā redzējām garāmbraucošus kuģus. Tie izskatījās kā pūķi ar sar­kaniem spārniem. Dažiem bija īsti kakli ar puķu galvām. Tie peldēja garām Atuanai, bet nebija kargadiešu kuģi. Mūsu vecākais teica, ka tie nākot no rietumiem, no Iekšzemēm. Visi saskrēja krastmalā tos apskatīt. Laikam baidījās, ka tie varētu piestāt malā. Bet tie tikai pabrauca garam, un neviens nezinaja, kurp tie dodas. Varbūt uz Karego-Atu karot. Bet padomā tikai tie patiešām nāca no burvju zemēm, kur cilvēki ir tādā krāsā kā zeme un var apburt citus, tikai piemiedzot aci!

-   Mani nevar, Arha nikni atbildēja. Es nemaz ne­būtu skatījusies uz viņiem. Tie ir ļauni, nolādēti pesteļotaji! Kā viņi uzdrīkstējās braukt tik tuvu garām Svētajai zemei?

-    Nu, gan jau Dievkaralis viņus kādreiz pakļaus un visus padarīs par vergiem. Bet man gribētos vel kādreiz redzēt jūru. Pēc paisuma ūdensbcdrēs varēja ieraudzīt mazus astoņkajus, un, ja tiem uzsauca: "Ū!", tie viscaur kļuva balti!… Re, kur Manans nāk tevi meklēt!

Arhas sargs un kalps lēni nāca šurp gar sienas iekšējo malu. Brīžiem viņš noliecās, lai noplūktu kadu savvaļas sīpolu, kurus bija savācis jau veselu kušķi, tad atkal iz­slējās taisni un paskatījās apkārt ar savām mazajām, blāvi brūnajām actiņām. Gadu gaitā viņš bija kļuvis arvien res­nāks, un dzeltenā ada mikli spīdēja saulē.

-    Laidies pāri otrā pusē! Arha iešņācās, un abas meitenes veikli kā ķirzakas norāpās pa ārsienu gandrīz līdz pašai zemei un palika stāvam, pieķērušās nelielā augstumā, no iekšēja pagalma neredzamas. Viņas dzir­dēja Manana lēnos soļus nākam arvien tuvāk.

-Hei! līci! Kartupeļa ģīmis! Arha ņirdzīgā čukstā izdvesa; viņas balss bija tik tikko dzirdama kā vēja šal­koņa zālē.

Smagie soļi apstājās. Ē! Manans neziņā uzsauca. Vai tu esi tur, mazā? Arha?

Klusums.

Manans devās uz priekšu.

-    Hei! Kartupeļa ģīmis!

-   Hei, kartupeļa vēders! Pente atdarināja Arhu, tad iekunkstējās, cenzdamās apvaldīt smieklus.

-   Vai tur kāds ir?

Klusums.

-    Nu labi, labi, einuhs nopūtās, un lēnie soļi aiz­skanēja tālāk. Kad piekalne slēpa viņu no skatiena, mei­tenes uzrāpās atpakaļ uz sienas. Pentes seja bija gluži sārta no piepūles un smiekliem, bet Arha izskatījās sanik­nota.

-Vecais, resnais stulbenis! Ko viņš velkas man visur pakaļ?

-   Viņam tas jādara, Pente prātīgi atbildēja. Uzma­nīt tevi ir viņa darbs.

-    Mani uzmana tie, kuriem es kalpoju. Es izdabāju likai tiem, un nevienam citam man nav jāizdabā. Šis vecas sievas un pusvīrieši lai liek mani mierā! Es esmu Virspriesteriene!

Pente platam acīm skatījās uz draudzeni. -Jā… -viņa nedroši teica, ja, es to zinu, Arha, bet…

-   Un tāpēc lai viņi liek mani miera! Un lai beidz visu laiku izrīkot!

Pente nopūtās un kādu laiku klusēdama šūpoja tuklās kājas, lūkodamās lejup uz plašajiem, bālganajiem klajumiem, kas tālāk lēni un pakāpeniski pacēlās līdz augstajai, neskaidrajai, neaptverami plašajai apvāršņa joslai.

-    Drīz jau tu tiksi iecelta savā kārtā, beidzot viņa klusi teica. Pēc diviem gadiem mēs vairs nebūsim bērni. Mums būs četrpadsmit gadu. Es pāriešu uz Dievkaraļa templi, bet man nekas daudz nemainīsies. Bet tu patiešām tad būsi Augstā priesteriene. Pat Kosilai un Tharai va­jadzēs tev paklausīt.

Apēsta neko neatbildēja. Viņas seja bija saspringta un acis zem melnajām uzacīm saulesgaismā zibēja ar balu spīdumu.

-   Mums jāiet atpakaļ, Pente teica.

-Nē.

-    Bet aušanas skolotāja var pateikt Tharai. Un drīz būs Deviņu dziesmu laiks.

-    Es palikšu tepat. Un tu ari.

-   Tevi par to nesodīs, bet mani sodīs, Pente sacīja savā allaž laipnajā balsī. Arha neatbildēja. Pente nopūtās un paklausīja. Saule augstu virs līdzenumiem tinās vieglā dūmakā. Tālumā uz garās, lēzenās nogāzes tik tikko dzir­dami skanēja aitu zvārgulīši un jēru blejieni. Pāri šalkoja vieglais, smaržīgais, sausais pavasara vējš.

Kad meitenes atgriezās Lielajā namā, Deviņas dzies­mas jau bija gandrīz galā. Mebeta bija redzējusi, ka viņas sēž uz "Vīriešu sienas", un paziņojusi to savai priekš­niecei Kosilai, Dievkaraļa Augstajai priesterienei.

Kosila bija smagnēja sieviete masīvām kājām un ma­sīviem vaibstiem. Bez jebkādas izteiksmes balsi vai sejā viņa lika abam meitenēm nakt līdzi. Pa Lielā nama ak­mens gaiteņiem viņa aizveda tās līdz ārdurvīm, izveda ārā un devās augšup pakalnā uz Atvas un Vulua templi. Tur viņa izstāstīja notikušo tempļa Augstajai priesterienei Tharai garajai, izkaltušajai sievietei, kura izskaUjas tik stiegraina un kalsna kā brieža stilba kauls.

-    Velc nost savu tērpu! Kosila teica Pentci.

Viņa nopēra meiteni ar cietu niedru saišķi, kas mazliet savainoja ādu. Pente to pacieta klusēdama, ridama asaras. Viņu aizsūtīja atpakaļ uz aušanas istabu bez vakariņām, un arī nākamaja dienā viņai vajadzēja palikt bez ēšanas. Ja tevi vēlreiz pieķers rāpjamies pāri Vīriešu sienai, Kosila teica, tev klāsies daudz ļaunāk. Vai tu to saproti, Pente? Kosilas balss bija rāma, bet no laipnības tajā nebija ne miņas. Jā, Pente atbildēja un steidzās projām viebdamas un skurinādamas, kad biezais ietērps berzās gar savainoto muguru.

Arha bija stāvējusi blakus Tharai un noskatījusies pēršanā. Tagad viņa raudzījās, ka Kosila tīra niedru saišķa galus.

-    Tev nepieklājas skraidīt un kāpelēt kopā ar citām meitenēm, teica Thara. Tu esi Arha.

Meitene stāvēja sadrūmusi un neko neatbildēja.

-   Tev ieteicams darīt tikai to, kas tev jādara. Tu esi Arha.

īsu bridi meitene paskatījās Tharas, pēc tam Kosilas sejā, un viņas skatiens atklaja tādus naida un niknuma dziļumus, kas daudziem liktu nodrebēt. Taču kalsnā priesteriene tam nepievērsa uzmanību; viņa tikai mazliet saliecās uz priekšu un vēlreiz atkārtoja gandrīz čukstus: Tu esi Arha. Nekas nav palicis. Viss tika apēsts.

-   Viss tika apēsts, meitene atkartoja vārdus, ko bija atkārtojusi katru dienu kopš sešu gadu vecuma.

Thara viegli nolieca galvu, un to pašu darīja Kosila, nolikdama malā niedru saišķi. Meitene galvu nenolieca, tomēr paklausīgi pagriezās un izgāja pa durvīm.

Kad šaurās, tumšas edamlelpas klusumā bija paēstas vakariņas kartupeļi ar pavasara sīpoliem -, kad bija nodziedātas vakara himnas, kad durvis bija nodrošinātas ar svētajiem vārdiem un paveikts īsais Neizteiktā rituāls, dienas darbs bija galā. Tagad meitenes varēja doties uz guļamistabu un, kamēr dega vienīgais gaismeklis, spēlēt kauliņu un nūjiņu spēles un pec tam tumsā sačukstēties savā starpa. Arha, tāpat kā katru vakaru, pa Vietas pagal­miem un nogāzēm devās uz Mazo namu, kurā viņa gulēja viena.

Nakts vējš bija tīkami smaržīgs. Pavasara zvaigznes krāšņi mirdzēja debesīs kā pīpeņu puduri ziedošās pļavās, kā gaismas zibšņi aprīļa jūrā. Taču meitene neatcerējās ne pļavas, ne jūru. Viņa neskatījās augšup.

-    Hei, mazā!

-   Jā, Manan, viņa nedzīvi atbildēja.

Lielais, ēnainais stāvs piešļūca blakus, kailajam pa­kausim mirgojot zvaigžņu gaisma.

-   Vai tevi sodīja?

-    Mani nevar sodīt.

-    Protams… Tā tas ir…

-    Viņas nedrīkst mani sodīt. Neuzdrošinās.

Manans stāvēja, nokāris lielas plaukstas gar sāniem,

masīvs un izplūdis naksnīgajā tumsā. Arha sajuta sīpolu dvaku un sviedrainos izgarojumus no vecā, melna ietērpa, kuram bija atirusi vīle un kurš viņam bija krietni par īsu.

-    Viņas nedrīkst mani aiztikt. Es esmu Arha, viņa izgrūda spalga, niknā balsī, un piepeši viņai pār vaigiem sāka plūst asaras.

Lielās, gādīgas rokas pastiepās, pievilka meiteni sev klāt, saudzīgi apskāva un noglauda bizēs sapītos matus. Nu, nu… Būs jau labi, manu mazo mīlulīt… Dzir­dēdama dobjos, neskaidros rucienus kaut kur dziji vecā vīra krūtīs, viņa cieši pieplaka tam klat. Asaras drīz pie­rima, tomēr viņa turējās pie Manana tik cieši, it kā nevaretu nostāvēt kājas.

-   Nabaga mazo meitiņ, viņš nočukstēja, pacēla Arhu uz rokām un aiznesa līdz mājai, kurā viņai vajadzēja gulēt vienai. Pie durvīm viņš nolika meiteni zeme.

-    Vai tagad ir labāk, mazā?

Viņa pamāja ar galvu, aizgriezās un iegāja tumšajā namā.

Gūstekņi

Maza nama gaitenī vienmērīgi un apņēmīgi atskanēja Kosilas soļi. Lielais, smagnējais slāvs parādijas istabas durvīs, saguma, kad priesteriene paklanījās, ar ceļgalu skardama grīdu, un atkal izslējās pilnā auguma.

-    Kundze?

-    Kas ir, Kosila?

-   Man ir dota atļauja pagaidam pārraudzīt dažas no­rises Bezvārda garu valstībā. Ja kundze tā vēlētos, ir pie­nācis laiks viņai pašai uzzināt, redzēt un pārņemt sava ziņā to, ko viņa šajā dzīvē vēl nav atcerējusies.

Meitene sēdēja savā istaba bez logiem, šķietami ie­grimusi dziļā apcerē, bet patiesībā neko nedarīdama un gandrīz neko nedomādama. Pagaja labs brīdis, iekams sastingusi, vienaldzīgi augstprātīgā izteiksme viņas seja mainījās. Tomēr ta nepārprotami mainījās, kaut arī viņa centās to neizrādīt. Ar tādu kā viltības pieskaņu balsi viņa noprasīja: Labirints?

-   Labirintā mēs neiesim. Bet mums vajadzēs iet cauri Zemakmenei.

Kosilas balsī ieskanējās tik tikko jaušams baiļu tonis; varbiit tās bija tēlotas bailes, lai iebiedētu Arhu. Meitene nesteidzīgi piecēlās un vienaldzīgi atbildēja: Labi. Bet, sekodama Dievkaraļa priesterienes masīvajam stāvam, viņa sirdi gavilēja: "Beidzot! Beidzot! Beidzot es redzēšu pati savu valstību!"

Arhai bija piecpadsmit gadu. Pirms gada viņa bija iegājusi sievietes kārtā un vienlaikus kļuvusi par Atuanas kapeņu Virspriesterieni, visu Kargadas zemju augsto priesterieņu pavēlnieci, kurai nevarēja pavēlēt pat Dievkaralis. Tagad visi viņas priekša paklanīdamies nometās uz ceļgala pat drūmās priesterienes Thara un Kosila. Visi runāja ar viņu ar izmeklētu godbijību, lāču nekas nebija mainījies. Nekas nenotika. Kopš augstās iesvē­tīšanas ceremonijas bija beigušās, dienas turpinājās tieši tāpat kā iepriekš. Vajadzēja vērpt dziju, aust melnu au­deklu, malt graudus, veikt rituālus; katru vakaru vaja­dzēja dziedāt Deviņas dziesmas, svētīt durvis, divreiz gadā barot Kapakmeņus ar kazas asinīm, dejot Tukšā troņa priekšā mēness tumsas dejas. Tā bija pagājis viss gads vai tā lemts paiet arī visiem turpmākajiem mūža gadiem?

Dažreiz garlaicība pārņēma viņu tik spēcīgi, ka kļuva līdzīga šausmām; viņai šķita, ka tā žņaudz ciet elpu. Ne­sen viņa bija sākusi par to runāt. Jārunā, viņa sev teica, citādi sajukšu prātā. Viņa runāja ar Mananu. Lepnums neļāva uzticēt savas jūtas citam meitenēm, un piesardzība liedza runāt ar vecākajām sievietem, bet Manans nebija nekas vecs, uzticams uzraugs, un viņam varēja teikt visu, ko sirds veļas. Arhai par izbrīnu viņš varēja dot at­bildi.

Sen, sen, pirms daudziem gadiem, mazā, viņš teica, kad musu četras zemes vēl nebija apvienojušās kopīgā impērija un vēl nebija Dievkaraļa, kas valdītu pār visiem, bija ļoti daudz mazāku karaļu, prinču un virsaišu. Viņi allaž ķildojās cits ar citu. Un devās šurp, lai nokārtotu savas ķildas. Nāca gan no mūsu pašu Atuanas, gan no

Karego-Atas, gan no Atnini un pat no Hēr-at-Hēras, nāca prinči un virsaiši kopā ar saviem kalpiem un karavīriem. Un jautāja tev, ko lai dara. Tad tu nostājies Tukšā troņa priekšā un pateici viņiem Bezvārda garu padomu. Tas bi ja ļoti sen. Pēc kāda laika priesteru karaļi sāka valdīt pār visu Karego-Atu un drīz arī pār Atuanu, un tagad četru vai piecu cilvēka mūžu ilgumā Dievakaraļi ir val­dījuši pār visām četrām zemēm kopā, padarīdami tās par vienu impēriju. Tāpēc tagad viss ir mainījies. Dievkaralis var atcelt nepaklausīgus virsaišus un nokārtot visas ķildas viens. Un, tā kā viņš ir dievs, viņam nav pārāk bieži jāapspriežas ar Bezvārda gariem.

Arha centās pārdomāt dzirdēto. Šeit, tuksnešu zemē, starp nemainīgajiem akmeņiem, kur dzīve allaž ritēja tāpat, kā bija ritējusi kopš pasaules sākuma, laikam un gadiem nebija lielas nozīmes. Viņa nebija radusi domāt, ka dzīve var mainīties, vecas ieražas atmirt un to vietā nākt jaunas. Skatīties uz pasauli šādā gaismā viņai šķita neomulīgi. Dievkaraļa vara ir daudz mazāka par to varu, kurai kalpoju es, viņa sacīja, saraukusi pieri.

-Protams… Protams… Bet dievam tādas lietas nemēdz sacīt, manu mīlulīt. Un viņa priesterienei arī ne.

Un, uztvērusi dzirkstošo uguntiņu Manana mazajās, brūnajās acīs, viņa iedomājās par Kosilu, Dievkaraļa Augsto priesterieni, no kuras viņa bija baidījusies jau kopš pirmās dienas, kad ieradās Vietā, un saprata Manana vārdu nozīmi.

Bet Dievkaralis un viņa ļaudis atstāj novārtā kapak­meņu pielūgšanu. Neviens nenāk šurp.

-Toties viņš sūta šurp gūstekņus upurēšanai. To viņš nepamet novārtā. Un neaizmirst arī dāvanas Bezvārda gariem.

-   Davanas! Viņa templis ik gadus tiek krāsots no jau­na, altāri klāj neskaitāmas zeltījuma kārtas, gaismekļos deg rožu eļļa! Un paskaties uz Troņa zāli caurs jumts, kupols saplaisājis, pa sienu šķirbām skraida peles, lidinās pūces un sikspārņi… Bet tā tikpat dzīvos ilgāk par Dievkarali un viņa tempļiem, un par visiem karaļiem, kas nāks pēc viņa. Tā pastāvēja pirms viņiem un pastāvēs tad, kad viņu vairs nebūs. Tā ir visu norišu centrs.

-   Tā ir visu norišu centrs.

-   Tur glabājas dārgumi; Thara man par tiem reizēm ir stāstījusi. To ir tik daudz, ka ar tiem var piepildīt desmit tādus Dievkaraļa tempļus, un arī tad vēl paliktu pāri. Zelts un gadsimtiem senas trofejas, iegūtas pirms neskaitāmām paaudzēm. Tas viss ir ieslēgts pazemes alās un velvēs. Vēl mani neved turp, liek man gaidīt un gaidīt. Bet es zinu. Tas viss atrodas zem Zāles, zem visas Kapeņu Vie­tas, ari te, zem mūsu kājām. Tur ir milzīgs gaiteņu un eju tikls Labirints. Tas ir kā liela, tumša pilsēta zem kalna. Tas ir pilns ar zeltu, senlaiku varoņu zobeniem, seniem kroņiem, kauliem, gadiem un klusumu.

Meitene runāja gluži kā transā, pacilātas jūsmas pār­ņemta. Manans klusēdams viņu vēroja. Viņa apaļā seja reti pauda citādas jūtas kā vienīgi rāmas, piesardzīgas skumjas, bet šobrīd tā bija skumjāka nekā parasti. Jā, un tu esi valdniece tam visam, viņš teica. Klusumam un tumsai.

-   Jā, esmu. Bet viņas man neko nerāda vienīgi virs­zemes telpas aiz Troņa. Nav parādījušas pat nevienu ieeju pazemē, tikai reizēm par tām kaut ko nomurmina. Viņas nelaiž mani klāt manai valstībai! Kāpēc viņas liek man tik ilgi gaidīt un gaidīt?

-   Tu esi jauna. Un varbūt viņas baidās, mazā, Ma­nans atbildēja sava piesmakušajā altā. Tā tomēr nav viņu valstība. Tā ir tavējā. Tur ieiedamas, viņas nokļūst briesmās. Nav tāda mirstīgā, kas nebaidītos no Bezvārda gariem.

Arha neko neteica, bet acis viņai iezibējās spožāk. Atkal Manans viņai bija palīdzējis uz kaut ko paskatīties no citas puses. Thara un Kosila viņai vienmēr bija likušās nesatricināmi stipras, baisas un saltas, un viņai pat prātā nebija ienācis, ka tās no kaut kā varētu baidīties. Tomēr Mananam noteikti taisnība. Viņām ir bail no tam vietām, no tiem spēkiem, kam pieder Arha. Viņas vairās iet tum­šajās vietās, jo baidās tikt apēstas.

Tagad, iedama līdzi Kosilai lejup pa Mazā nama pakā­pieniem un augšup pa stāvo, līkumoto taku uz Troņa zāli, Arha atcerējās šo sarunu ar Mananu, un viņu atkal pār­ņēma iekšēja līksme. Lai kurp viņu vestu, lai ko viņai rādītu, viņai nebūs bail. Viņa zinās savu vietu.

Iedama pa taku paris soļu aiz Arhas, Kosila teica: Ka mana kundze zina, viens no viņas pienākumiem ir upurēt noteikta veida gūstekņus augstas kārtas noziedz­niekus, kas ar zaimošanu vai nodevību grēkojuši pret musu valdnieku Dievkarali.

-    Vai pret Bezvārda gariem, piebilda Arha.

-    Pareizi. Kamēr Apēstā vēl ir bērns, viņai neklājas uzņemties šo pienākumu. Bet mana kundze vairs nav bērns. Važu istaba atrodas gūstekņi, kuri pirms mēneša ar musu valdnieka Dievkaraļa žēlīgu rīkojumu tika atsūtīti šurp no valdnieka pilsētas Avabatas.

-   Es nezināju, ka gūstekņi ir atsūtīti šurp. Kāpēc man tas nebija zināms?

-   Gūstekņus atved naktī, un to dara slepeni, kā pare­dzēts senajos Kapeņu rituālos. Tagad manai kundzei jā­nāk pa slepeno taku un jānogriežas te, gar sienu.

Arha nogriezās no takas un devās uz priekšu gar aug­sto akmens sienu, kas apjoza Kapakmeņu teritoriju aiz 'l'roņa zāles. Sienas akmeņi bija lieli un masīvi: mazākie no tiem katrs svēra vairāk par pieaugušu cilvēku, un lielā­kie bija prāvu ratu lielumā. Kaut gan akmeņi izskatījās raupji un neaptēsti, tie bija rūpīgi pielāgoti cits citam un cieši savienoti savā starpā. Tomēr dažās vietas siena bija iegruvusi, un akmeņi gulēja bezveidīgās kaudzēs. To va­rēja izdarīt tikai ilgs laiks, gari tuksneša gadsimti ar tvei­cīgām dienām un saltām naktīm, tūkstošgadīgās un nere­dzamās kustības pašu kalnu iekšienē.

-    Kapeņu sienai ir ļoti viegli tikt pāri, teica Arha, iedama gar sienu uz priekšu.

-    Mums nav pietiekami daudz vīriešu, kas to varētu pārbūvēt, Kosila atbildēja.

-    Bet mums ir pietiekami daudz vīriešu, kas to varētu apsargāt.

-    Tikai vergi. Viņiem nevar uzticēties.

-    Ja iebaidītu, tad varētu uzticēties. Lai viņi saņem tadu pašu sodu kā svešinieks, kam viņi ļāvuši spert kāju uz svētās zemes sienas iekšpusē.

-    Kāds ir šis sods? Kosila nejautāja tādēļ, lai uzzi­nātu atbildi. To viņa Arhai bija iemācījusi jau pirms ilga laika.

-   Galvas nociršana Troņa priekšā.

-Vai tā ir manas kundzes griba, lai gar Kapeņu sienu tiktu nostādītā sardze?

-    Jā, meitene atbildēja. Viņas pirksti garo, melno piedurkņu iekšienē sajūsmā sažņaudzās. Arha zināja, ka Kosila negrib izbrīvēt vergus sienas apsargāšanai, un tas patiesi bija lieks darbs: no kurienes lai šeit rastos sveši­nieki? Nebija ticams, ka tuvākās jūdzes apkārtnē kāds varētu tīši vai netīši ieklīst, palikdams neviena ne­pamanīts, un Kapakmeņiem viņš noteikti netiktu pat tuvumā. Taču sargs ir goda apliecinājums Kapenēm, un diez vai Kosila drīkst pret to iebilst. Viņai ir jāklausa Arha.

-    Šeit, dzedra balss teica.

Arha apstājās. Viņa bieži bija staigajusi pa šo taku gar Kapeņu sienu un pazina to tikpat labi kā ikvienu /.cmcs pēdu, akmeni, dadzi vai ērkšķu krūmu Kapeņu Vieta. Kreisajā pusē lielā akmens siena bija trīsreiz augstaka par viņas augumu; labajā pusē piekalne pakāpeniski pārtapa seklā, neauglīgā ielejā, un aiz tas atkal sākās kāpums pretī rietumu kalnu pakajei. Arha parlaida skatienu tuvākajai apkārtnei, bet neredzēja neko (adu, ko nebūtu redzējusi iepriekš.

-    Zem sarkanajiem akmeņiem, kundze.

Dažus jardus zemāk sarkani lavas izciļņi veidoja kaut ko līdzīgu pakāpienam vai klints cilnim uz kalna nogāzes. Nokāpusi pie tā un pagriezusies pret to ar seju, Arha ievēroja, ka sarkanīgie akmeņi izskatās pēc rupji vei­dotām, četras pēdas augstām durvīm.

-    Kas tagad jādara?

Viņa jau sen bija uzzinājusi, ka nav nozīmes pūlelies atvērt kādas durvis, iekams nav zināms, kā tās atdaramas.

-    Manai kundzei pieder atslēgas uz visām tumšajām vietām.

Kopš savas pilngadības rituāliem Arha pie jostas nesaja dzelzs gredzenu, uz kā bija uzvērts neliels duncis un trīspadsmit atslēgas dažas garas un smagas, citas maziņas ka makšķeru āķi. Viņa pacēla gredzenu un izklaja atslēgas uz plaukstas. Sī te, Kosila teica un no­radīja uz atslēgu; pēc tam viņa ar resno rādītājpirkstu norādīja uz plaisu starp divām grubuļainu akmeņu malām.

Atslēga garš dzelzs stienis ar diviem rotātiem zo­biņiem galā ieslīdēja plaisā. Arha pagrieza to pa kreisi, spiezdama ar abam rokām, jo atslēga šķita nepadevīga; tomēr ta pagriezās bez lielas pretestības.

-    Un tagad?

-Tagad abas kopā…

Abas kopā viņas piespieda raupjo akmens plāksni pa kreisi no atslēgas cauruma. Smagi, taču bez aizķeršanās, turklāt gandrīz bez trokšņa nelīdzenais, sarkanais akmens sāka slīdēt uz iekšu, līdz paradijās Šaura sprauga. Aiz tās valdīja melna tumsa.

Arha noliecās un iegāja ejā.

Kosila, būdama smagnēja un biezi ģērbusies, ar pūlēm izspraucās pa durvju spraugu. Tikusi iekšpusē, viņa tūlīt atspiedās pret durvīm un ar piepūli aizstūma tās ciet.

Iekšā bija pilnīgi tumšs. Nemanīja ne mazākā gaismas stara. Tumsa kā mikla drana šķita spiežamies atvērtajās acīs.

Viņas pietupās un krietni saliecās, jo vieta, kurā viņas bija ienākušās, bija mazāk nekā četras pēdas augsta, tur­klāt tik šaura, ka Arha gan pa kreisi, gan pa labi sataustīja miklu akmeni.

-    Vai tev ir kāds gaismeklis?

Arha runāja čukstus, kā cilvēks mēdz runāt tumsā.

-   Nē, gaismekļa man nav, Kosila viņai aiz muguras atbildēja. Arī viņas balss skanēja klusināti, taču tajā bija jaušama dīvaina pieskaņa, it kā viņa smaidītu. Bet Kosila nesmaidīja nekad. Arhas sirds salēcās, un asinis galvā sāka strauji pulsēt. Viņa sev nikni teica: "Šī ir mana vieta, es lai piederu, un es nebaidīšos!"

Skaļi viņa nesacīja neko. Ceļš šeit bija tikai viens, un viņa devās pa to uz priekšu. Tas veda kalna iekšienē un gāja lejup.

Kosila, smagi elpodama, nāca no muguras, un viņas npģerbs berzās un vilkās gar akmeņiem un zemi.

Tad piepeši jumts pacēlās augšup. Arha varēja izslicik's taisni un, izstiepdama rokas, vairs nesataustīja sienas. Smacīgais, drēgnuma pilnais gaiss kļuva itin kā vēsāks, un tikko jaušamais virmojums ļāva nojaust, ka telpa kļu­vusi plašāka. Arha piesardzīgi paspēra necaurredzamajā melnumā vairākus soļus. Kāds olis zem sandalē ieautās kūjas atsitās pret citu oli, un niecīgā skaņa izraisīja atkilsis daudzas tik tikko dzirdamas, tālas, arvien tālā­kas atbalsis. Acīmredzot šī ala bija milzīga, augsta un plaša, tomēr tukša ta nebija: kādas neredzamu priekšmetu virsmas vai daļas saskaldīja atbalsi neskaitāmos frag­mentos.

-   Tagad mums jābūt zem Kapakmeņiem, meitene (' ukstus teica, un viņas čuksts, iekritis dobjajā melnumā, saira skaņu pavedienos, tik smalkos kā zirnekļa tīkls; vēl ilgi tie vibrēja dzirdes lokā.

-   Jā. ŠI ir Zemakmene. Ej tālāk! Es šeit nevaru kavē­ties. Jāiet gar sienu pa kreisi. Jāpaiet garām trim ejām.

Kosilas balss skanēja šņācošā čukstā, un klusās atbalsis atbildēja ar līdzīgiem šņācieniem. Viņai bija bail, viņai patiešām bija bail. Viņai nepatika atrasties šeit, starp Bezvārda gariem, to kapenes, to alās un tumsa. Šī nebija viņas vieta, un viņa te nciederejās.

-   Es atnākšu šurp ar lāpu, Arha teica, ar pirkstiem taustīdama alas sienu kreisajā pusē, lai atrastu turpmā­ko ceļu, un brīnīdamās par dīvainajiem akmeņu ap­veidiem, iedobumiem, izciļņiem, smalkajām šķautnēm un izliekumiem, kas vietām bija robotas un grubuļainas, vietām gludas kā misiņš: tas nepārprotami bija cilvēka roku darbs. Varbūt visa šī ala ir senatnes meistaru dari­nājums?

-   Šeit ir aizliegts ienest gaismu. Kosilas čuksts ska nēja skarbi. Viņa vēl nebija to pateikusi līdz galam, ka( Arha jau saprata: ta tam jābūt. Šī bija pati tumsas māj­vieta, nakts dziļākā vidiene.

Tris reizes viņas pirksti pārslīdēja atverei blīvajā, ak mcņainajā melnumā. Ceturtaja reizē viņa taustīdama pār­baudīja ejas augstumu un platumu un iegriezās tajā. Ko sila viņai sekoja.

Šajā ejā, kas ar nelielu slīpumu atkal veda augšup viņas pagāja garām atverei kreisajā pusē, pec tam saza­rojumā nogriezās pa labi; pazemes aklumā un klusumi viņas vadija tikai tauste. Nemitīgi vajadzēja vilkt rokai pār ejas sienam abas pusēs, lai nepalaistu garām kad» atveri vai ceļa sazarojumu. Tauste bija vienīgais pava donis; ceļu nebija iespējams redzēt, to varēja vienīgi turē abās rokās.

-Vai šis ir Labirints?

-   Nē. Šis ir mazākais eju tīkls, kas atrodas zem Troņa

-    Kur atrodas ieeja Labirintā?

Arhai patika šī spēle tumsa, viņai gribējās minēt vē nopietnāku mīklu.

-Otrā eja, kam mēs pagājām garam Zemakmcnē. Ta­gad pa labi jauztausta koka durvis varbūt mēs jau esan palaidušas tās garām…

Arha dzirdēja, ka Kosilas rokas neveikli grābstās gai sienu, taustīdamas raupjo akmeni. Viņa pārlaida pirkstu! klintij un pēc brīža sajuta zem tiem gludu koku. Pagrudus viņa juta, ka durvis čīkstēdamas padodas. Nākamajī mirkli Arhu apžilbināja gaisma, un viņa brīdi palika stāvam.

Viņas iegāja plašā, zemā telpā ar skaldītu akmeņu sienām. To apgaismoja viena kūpoša lāpa, kas karājās le lles galā. Telpu pildīja kodīgi dūmi, kam nebija, kur iii/plūst. Arhas acis sāka sūrstēt un asarot.

Kur ir gūstekņi? 

-Tur.

Beidzot viņa aptvēra, ka trīs bezveida kaudzes telpas liilakajā malā ir cilvēki.

Durvis nebija aizslēgtas. Vai neviens viņus neapsiļrgā?

 Tas nav vajadzīgs.

Arha vilcinādamās pagājās mazliet uz priekšu un mēģināja cauri dumu aizsegam kaut ko saskatīt. Gūstekņi bi ja saslēgti važās abas kājas un viena roka tiem bija pieķēdēta pie lieliem, siena iekaltiem gredzeniem. Ja tie gribeja apgulties, pieslēgtā roka palika karājamies gaisā pie ķēdes. Bārda un mati tiem bija savēlušies pinkainā  ikulī, kas kopa ar ēnām pilnīgi aizsedza seju. Viens l'usteknis pa pusei gulēja, divi bija sakņupuši sēdus. Viņi liija kaili. Smaka no viņiem bija spēcīgāka par kodīgajiem dumu izgarojumiem.

Viens no gūstekņiem, šķiet, vēroja Arhu: meitenei li­kās, ka viņa redz iezibamies ta acis, kaut gan droši to nevarēja pateikt. Pārējie nepakustējās un nepacēla galvu.

Arha aizgriezas. Viņi vairs nav cilvēki, meitene teica.

-Viņi nekad nav bijuši cilvēki. Viņi bija dēmoni, ne­labo gari, kas gribēja pacelt roku pret svēto Dievkaraļa d/ivibu! Kosilas acis lapas gaisma gailēja ar sarkanu spīdumu.

Arha vēlreiz paskatījās uz gūstekņiem, bijības un ziņ­kāres pārņemta. Kā cilvēks var stāties pretī dievam? Ka tas notika? Saki, kā tu uzdrošinājies uzbrukt dzīvam dievam?

Vīrietis stingi skatījās viņā caur melno matu mudžekli, bet neatbildēja neviena vārda.

-    Pirms viņus aizveda no Avabatas, viņiem izgrieza mēles, Kosila teica. Neruna ar viņiem, kundze! Viņi ir apgānīti. Gūstekņi pieder tev, bet ar viņiem nevajag sarunāties, uz viņiem nevajag skatīties, par viņiem ne­vajag pat domāt. Viņi pieder tev, lai tu atdotu viņus Bez­vārda gariem.

-    Kā viņi jāupurē?

Arha vairs neskatījās uz gūstekņiem. Viņa bija pie­vērsusies Kosilai un centās gūt spēku no masīvā auguma un ledainās balss. Viņai reiba galva un metās nelabi no dūmiem un netīrumu dvakas, tomēr viņa šķita domājam un runājam pavisam mierīgi. Vai tad to pašu viņa nav darījusi jau daudz reižu agrāk?

-    Kapeņu priesteriene vislabāk zina, kāda nāve būs patīkama viņas valdniekiem, tāpēc upurēšanas veids jāiz­vēlas viņai pašai. Iespēju ir daudz.

-Lai Gobars, sardzes kapteinis, nocērt viņiem galvas! Un asinis tiks izlietas Troņa priekšā.

-   Tāpat kā, upurējot kazas? Kosila, šķiet, vīpsnāja par viņas iztēles trūkumu. Arha stāvēja kā apdullusi.; Kosila turpināja: Turklāt Gobars ir vīrietis. Neviens, vīrietis nedrīkst ienākt Kapeņu Tumšajās vietās, to taču mana kundze nav aizmirsusi? Ja viņš te ienāks, tad ārā vairs neizies…

-   Bet kas viņus atveda šurp? Kas dod viņiem ēst?

-   Uzraugi, kuri kalpo manā templī,Dūbijs un Uahto;; viņi ir einuhi un drīkst te ienākt, veikdami pakalpojumus Bezvārda gariem, tāpat kā to drīkstu es. Dievkaraļa kareivji atstāja gūstekņus sasietus ārpusē aiz sienas, un es kopā ar uzraugiem ievedām viņus šeit pa Gūstekņu durvīm, sarkanā akmens durvīm. Tā notiek katru reizi.

ēdienu un ūdeni viņiem nolaiž lejā pa lūku no istabas aiz Troņa.

Arha paskatījās augšup un blakus ķēdei, kuras gala karājās lāpa, ieraudzīja akmens griestos koka četrstūri. Tas bija pārāk mazs, lai pa to varētu izspraukties cilvēks, bet lejup no tā karājās virve, ko varēja aizsniegt vidējais no trim gūstekņiem. Arha atri novērsa skatienu.

-    Nu tad lai viņiem vairs nedod ēst un dzert. Un lai nodzēš lāpu.

Kosila paklanījās. Un ko darīt ar līķiem, kad viņi būs beigti?

-   Lai Dūbijs un Uahto aprok tos lielajā alā, kurai mēs gajam cauri Zemakmenē, meitene atbildēja, un viņas balss kļuva arvien augstaka un spalgāka. Tas jāizdara lumsa. Mani valdnieki tos apēdis.

-   Tas tiks izdarīts.

-   Vai tā ir labi, Kosila?

-   Tā ir labi, kundze.

-Tad iesim prom! Arha ļoti spalgi iesaucās. Pagrie­zusies viņa aizsteidzās līdz koka durvīm un izskrēja no Važu istabas gaiteņa melnumā. Tas šķita tik patīkams un mierīgs kā bezzvaigžņu nakts kluss, necaurredzams, bez gaismas un bez dzīvības. Arha ienira tīrajā tumsā un Iraucās uz priekšu kā peldētājā pa ūdeni. Kosila steidzās nopakaļ, arvien vairāk atpalikdama, klumburodama un elsodama. Arha bez stomīšanās atrada vajadzīgos pagrie­zienus un ejas, kas bija jāievēro šurpnākot, izsteidzās cauri plašajai, atbalšu pilnajai Zemakmcnei un saliekusies uzrāpās augša pa beidzamo garo eju līdz aizvērtajām akmens durvīm. Tur viņa notupās un sataustīja garo at­slēgu gredzenā sev pie jostas. Viņa to atrada, bet nevarēja atrast atslēgas cāurumu. Neredzamajai sienai nespīdēja cauri ne sīkākais gaismas stariņš. Arhas pirksti taustījās pār to, meklēdami slēdzeni, bultu vai rokturi, bet neko neatrada. Kur jābāž atslēga? Kā lai tiek ārā?

-    Kundze!

Tālu aiz muguras šņācoši un dobji ieskanējās Kosilas balss, kuru pastiprināja daudzas atbalsis.

-    Kundze, durvis no iekšpuses nav atveramas! Tur nav izejas. Pa turieni atgriezties nevar.

Arha atspiedās pret akmeni. Viņa neko neatbildēja.

-Arha!

-    Es esmu šeit.

-    Nac šurp!

Četrrāpus kā suns viņa devās lejup pa šauro eju, līdz sataustīja Kosilas svārkus.

-Pa labi. Atrak! Es te nedrīkstu kavēties. Šī nav mana vieta. Aiz manis!

Arha piecēlās kājās un ieķerās Kosilas drebēs. Viņas devās uz priekšu gar divaini grebto alas sienu labaja pusē un pēc krietna brīža nokļuva melna tukšumā. Tagad ceļš! veda augšup, un ejas bija pakāpieni. Meitene joprojām cieši turējās Kosilai pie drēbēm. Viņas acis bija aizvērtas.

Caur aizvērtajiem plakstiņiem viņa sajuta sarkanu gaismu. Iedomājusies, ka tā atkal ir lāpas apgaismotā, piedūmota telpa, viņa neatvēra acis. Taču gaiss smaržoja tīkami un pazīstami, tas bija sastavējies un sauss, un pakapieni zem kājām bija stāvi kā spraišļu kāpnēm. Arha atlaida Kosilas tērpu un paskatījās apkart. Virs galvas bija atvērta lūka. Sekodama Kosilai, viņa izrāpās pa to arā. Tā ieveda pazīstamā telpā, mazā akmens celle, kurā stāvēja dažas lādes un dzelzs kastes; ta bija viena no ista­bām aiz Troņa zāles. Gaitenī aiz durvīm blāvoja pelēka, krēslaina dienasgaisma.

-   Otras durvis, Gūstekņu durvis, ved tikai iekšā ejās. Ara tās neved. ŠI ir vienīga izeja. Ja ir vēl kada cita, man la nav zināma un arī Tharai ne. Ja tāda ir, tā jāatceras tev pašai. Bet es domāju, ka nav. Kosila joprojām runāja pusbalsī un ar tādu ka apslāpētu niknumu. Masīvā seja melnajā kapucē bija bāla un mikla no sviedriem.

-    Es neatceros pagriezienus, kas veda uz šo izeju.

-    Es pastāstīšu. Kādreiz. Tev tie jāatceras. Nākam­reiz es neiešu līdzi. Tā nav mana vieta. Kundzei tur jāiet vienai.

Meitene pamāja ar galvu. Paskatījusies vecākās sie­vietes sejā, viņa redzēja, cik tā izskatās savāda bāla, vaji slēptu baiļu pārvērsta, tomēr triumfa pilna; šķita, ka Kosila tīksminās par Arhas vājumu.

-   Turpmāk es iešu viena, Arha teica un gribēja no­vērsties no Kosilas, taču juta, ka pamats zem kājām pa­zūd un istaba sāk griezties. Viņa saļima mazā, melnā kau­dzē pie priesterienes kājām.

-     Gan iemācīsies, Kosila teica, joprojām smagi elpodama un nepakustēdamās no vietas. Gan ie­mācīsies.

Sapņi un nostāsti

Arha vairākas dienas jutās slikti. Viņai ārstēja drudzi. Lielāko dienas daļu viņa pavadīja gultā vai ari sēdēja rē­najā rudens saulē uz Mazā nama lieveņa, lūkodamās rie­tumu kalnos. Meitene jutās vārga un apmulsusi. Prātā visu laiku atgriežas vienas un tās pašas domas. Viņa kau­nējās par savu ģīboni. Pie Kapeņu sienas nebija nolikts neviens sargs, bet Arha zināja, ka vairs neuzdrīkstēsies Kosilai par to jautāt. Viņa vispār vairs negribeja Kosilu redzēt nekad! Tāpēc, ka viņu mocīja kauns par savu ģīboni.

Bieži, sēdēdama saulē, Arha iztēlojās, ka izturēsies nākamajā reizē, kad dosies tumšajās vietās zem kalna. Daudz reižu viņa domāja, kāda nāve liks mirt nāka­majiem gūstekņiem tam jānotiek izsmalcinātāk, at­bilstošāk Tukšā troņa rituāliem. >

Katru nakti viņa tumsā pamodas kliegdama: Viņi vēl nav miruši! Vini aizvien vēl mirst!

Arha daudz sapņoja. Viņa sapņoja, ka jāvāra ēdiens, lieli katli ar gardu biezputru, un visi tie jāizlej kādā zemes cauruma. Viņa sapņoja, ka nes tumsā pilnu kausu ūdens, lielu misiņa kausu, kas jādod kādam izslāpušam cil­vēkam. Bet līdz šim cilvēkam viņa nekad netika. Viņa ikreiz pamodas, pati juzdama slāpes, tomēr negāja meklēt ūdeni. Atvērtām acīm viņa palika guļam savā bezlogu istabā.

Kādu rītu pie viņas atnāca Pente. Arha no lieveņa re­dzēja, ka viņa tuvojas Mazajam namam bezrūpīgā pastai­gas solī, it kā būtu atklīduši šurp pavisam nejauši. Ja Arha nebutu sākusi runāt, Pente nebūtu kāpusi augšā pa pakā­pieniem. Bet Arha jutās vientuļa un uzrunāja viņu.

Pente zemu paklanījās, kā jādara katram, kurš tuvojas Kapeņu priesterienei, tad smagi apsēdās uz kāpnēm bla­kus Arhai un izdvesa: Fū! Viņa bija kļuvusi diezgan liela un tukla; katra piepūle lika viņai pietvīkt koši sārtai, un tagad viņa bija sārta no šurpnāciena.

-    Es dzirdēju, ka tu esot slima. Pataupīju tev dažus ābolus. Kaut kur no melnā ietērpa bagātīgajām krokām viņa izvilka niedru tīkliņu, kurā bija seši vai astoņi skaisti, dzelteni āboli. Pente tagad bija iesvētīta Dievkaraļa kal­pībā un Kosilas pārraudzībā kalpoja viņa templī, taču par priesterieni viņa vēl nebija kļuvusi un joprojām mācī­jās un strādāja kopā ar jaunajām māceklēm. Šogad mēs ar Popi šķirojām ābolus, un es izlasīju pašus labākos. Vi­ņas vienmēr kaltē taisni tos skaistākos. Protams, tie vis­labāk glabājas, bet tā šķiet tāda izniekošana! Vai nav skaisti?

Arha pārlaida pirkstus zeltaini bālajām, samtainajām ābolu virsmām un paskatījās uz sīkajiem zariņiem, pie kā vēl turējās brūnas, vārās lapas. Skaisti gan.

-    Ņem, ēd! Pente teica.

-    Tagad ne. Ņem tu!

Pente pieklājīgi izvēlējās pašu mazāko un notie­sāja to ar desmit sulīgiem, ietrenētiem, kāriem kodie­niem.

-   Es varētu ēst visu dienu, viņa teica. Man nekad nav diezgan. Kaut es varētu kļūt par pavāri, nevis par priesterieni! Es gatavotu labāku ēdienu nekā tā vecā sīkstule Nataba, bez tam man ļoti patiktu izlaizīt katliņus… Jā, vai tu jau dzirdēji par Munitu? Viņai vajadzēja spod­rināt misiņa podus, kuros glaba rožu eļļu, zini, tos garos, šauros, kas izskatās pēc aizkorķētam krūzēm. Un viņa nolēma, ka jāiztīra arī iekšpuse, iebāza roku ar visu lupatu iekšā un, iedomājies, nevarēja vairs dabūt ārā! Pūlējās tik ilgi, līdz piepampa visa locītava, un pēc tam roka, protams, bija iesprūdusi pa īstam. Tad viņa sāka skriet apkārt pa guļamistabām, brēkdama: "Es nevaru dabūt to nost! Es nevaru dabūt to nost!" Bet Punti ir pakurls, viņš iedomājās, ka izcēlies ugunsgrēks, un kliegdams sāka saukt kopā uzraugus, lai tie nākot un glābjot mācekles. Uahto tobrīd slauca kazas, viņš izdrāzās no aploka ska­tīties, kas noticis, un vārtus atstaja vaļā, un visas slau­camās kazas tika ārā pagalmā un saskrēja ap Punti, uz­raugiem un mazajam meitenēm, un pa vidu Munita vicināja roku ar misiņa podu galā, gandrīz histērijā krizdama, un viss tur ņudzēja vien, un tad no tempļa iznāca Kosila. "Kas ir? Kas te notiek?" viņa noprasīja.

Pentes apaļā, gaišā seja savilkās nepatīkami ņirdzīga grimasē, kas nepavisam nebija līdzīga Kosilas saltajai sejas izteiksmei un tomēr tik ļoti atgādināja Kosilu, ka Arlias smieklos ieskanējās gandrīz vai bailes.

-    "Kas ir? Kas te notiek?" Kosila prašņāja. Un tad… un tad brūnā kaza viņai iebadīja… Pente ļāva vaļu tādiem smiekliem, ka asaras sakapa acis. Un M…M…Munita iebelza kazai… ar p…p…podu…

Abas meitenes, ceļgalus aptvērušas, locījās un kratījās smieklu lēkme, gandrīz vai aizsmakdamas.

-   Un tad Kosila apgriezās un teica: "Kas ir? Kas ir?" Un teica to… k…k…kazai… Stāsta beigas pazuda smieklos. Beidzot Pente noslaucīja acis un degunu un izklaidīgi sāka ēst otru ābolu.

Arhai no tik pamatīgas smiešanās mazliet apreiba galva. Viņa nomierinājās un pēc brīža jautāja: Kā tu nokļuvi šeit, Pente?

-Ā, es biju mātei un tēvam sestā meita, un viņi vien­kārši nevarēja tik daudzas mūs izaudzināt un izprecināt. Tāpēc, kad man palika septiņi gadi, viņi aizveda mani uz Dievkaraļa templi un novēlēja viņam. Tas notika Osavā. Tur laikam bija pārāk daudz jauniņo mācekļu, jo drīz vien mani atsūūja uz šejieni. Vai varbūt viņiem likās, ka no manis iznāks īpaši laba priesteriene vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet tur gan viņi maldījās! Ar jautru un reizē skumīgu izteiksmi sejā Pente nokoda ābola kumosu.

-    Vai tu labāk gribētu nebūt priesteriene?

-   Vai es gribētu? Protams! Daudz labprātāk apprecētu cūkganu un dzīvotu kaut vai grāvi. Es labprāt darītu jebko citu, lai tikai man nevajadzētu palikt šeit dzīvai apraktai šajā sievu barā miruša tuksneša vidū, kur nekad neviens pat neatnāk! Bet nav jau nozīmes vēlēties, jo nu jau es esmu iesvētīta templī un piesieta tam uz visiem laikiem. Tomēr es ceru, ka savā nākamajā dzīvē būšu Avabatas dejotāja! Jo es to būšu nopelnījusi.

Arha lūkojās lejup uz Penti ar tumšu, ciešu skatienu. Viņa nesaprata. Viņai likās, ka viņa nekad agrāk nav Penti redzējusi, nav isti paskatījusies uz šo apaļo, sulīgas dzī­vības pilno būtni, kas priecēja acis tāpat kā šie zeltainie āboli.

-   Vai tad templis tev neko nenozīmē? viņa diezgan skarbi jautāja.

Pente, kas allaž bija padevīga un viegli iebiedējama, šoreiz nemaz neiztrūkās. Jā, es zinu, ka tavi Valdnieki tev ir ļoti svarīgi, viņa teica ar tādu vienaldzību, kas Arhu gluži satrieca. Tur vismaz ir kāda jēga, jo tu esi viņu sevišķā kalpone. Tu neesi īpaši iesvētīta, tu esi īpaši dzimusi. Bet paskaties uz mani! Vai man ir iemesls just kādu sevišķo bijību pret Dievkarali un tā tālāk? Viņš galu gala ir tikai cilvēks, kaut ari dzīvo Avabatā, pilī, kam apkart iet desmit jūdzes un visi jumti no zelta. Viņam ir kādi piecdesmit gadi un pliks pakausis. Tas redzams visās statujās. Un es varu galvot, ka viņam jāapgriež kāju nagi tāpat kā jebkuram citam vīrietim. Es labi zinu, ka viņš ir arī dievs. Tomēr man šķiet, ka viņš būs daudz dievišķāks pēc tam, kad būs miris.

Arha piekrita Pentei, jo klusībā pati bija sākusi uzska­tīt pašieceltos dievišķos Kargadas imperatorus par iz­nireļiem, viltus dieviem, kas cenšas nolaupīt īstajiem un mūžīgajiem Spēkiem atdodamo godu un pielūgsmi. Tomēr Pentes vārdiem cauri skanēja kaut kas tads, kam viņa nepiekrita, kaut kas viņai pilnīgi jauns un biedē­jošs. Viņa nebija aptvērusi, cik cilvēki ir dažādi un cik dažādi tie skatās uz dzīvi. Viņa jutās gluži kā paskatīju­sies augšup un piepeši ieraudzījusi tepat virs galvas jaunu, lielu un apdzīvotu planētu, pilnīgi citādu pasauli tādu, kurā dieviem nav nekādas nozīmes. Pentes pārlieci­nātā neticība viņu biedēja. Un izbiedēta viņa saslējās pretī.

-Tā ir taisnība. Mani Valdnieki ir miruši jau sen, sen, un tie nekad nav bijuši cilvēki… Vai zini, Pente, es varētu paņemt tevi Kapeņu kalpībā. Viņa runāja laipni, itin kā piedāvādama draudzenei labāku izvēli.

Sārtums tūlīt pazuda no Pentes vaigiem.

-    Jā, viņa teica, tu to varētu. Bet es neesmu… es neesmu tā, kas labi derētu šim darbam.

-    Kāpēc?

-    Man bail no tumsas, Pente klusi atbildēja.

Arha nicinoši nošņācās, tomēr jutās apmierināta. Gal­venais bija panākts. Pente var neticēt dieviem, taču viņa baidās no vārdā nesaucamajiem tumsas spēkiem tāpat kā ikviens mirstīgais.

-   Es to nedarīšu, ja tu pati negribēsi, Arha teica.

Sekoja ilgs klusums.

-   Tu kļūsti arvien vairāk līdzīga Tharai, Pente savā klusajā, sapņainajā balsī teica. Cik labi, ka tu nekļūsti līdzīga Kosilai! Bet tu esi tik stipra! Man ļoti gribētos būt stiprai. Bet man tā patīk ēst…

-   Ēd vesela! Arha atmeta ar uzjautrinātu pārākuma apziņu, un Pente leni notiesāja trešo ābolu līdz pēdējai sēkliņai.

Pēc pāris dienām Vietas mūžīgo rituālu prasības pie­lika punktu Arhas savrupībai. Kazai nelaikā bija at­skrējuši divi kazlēni un saskaņā ar paražu tos vajadzēja upurēt Dvīņu Dievbrāļiem; tas bija svarīgs rituāls, kurā Virspriesterienei katrā ziņā jābūt klāt. Tad pienāca jauna mēness periods, un Tukšā troņa priekšā vajadzēja veikt tumsas ceremonijas. Arha elpoja reibinošos izgarojumus no zālēm, kas uz lielām bronzas paplātēm tika dedzinātas Troņa priekšā, un viena dejoja melnajā tumsā. Viņa dejoja neredzamajiem mirušo un vēl nedzimušo gariem, un dejas gaitā gari sapulcējās ap viņu, sekodami ņirbošo kāju kustībām un pagriezieniem un lēnajiem, pārliecinātajiem roku vēzieniem. Viņa dziedāja dziesmas, kuru vārdus ne­saprata neviens cilvēks un kurus viņa pirms daudziem gadiem bija iemācījusies zilbi pa zilbei no Tharas. Ne­redzams priesterieņu koris pustumsa aiz lielās, divkāršās kolonnu rindas atbalsoja dīvainos vārdus, un gaiss plašajā, pussagruvušajā telpā virmoja daudzās balsīs, it kā sanākušie gari atkārtotu dziesmu vārdus vēl daudz reižu pēc kārtas.

Avabatas Dievkaralis vairs nesūtīja uz Vietu gūs­tekņus, un pamazām Arha pārstāja naktīs sapņot par trim sen jau mirušajiem cietumniekiem, kuri gulēja aprakti seklās kapu bedrēs lielajā alā zem Kapakmeņiem.

Viņa sakopoja drosmi, lai atgrieztos šajā alā. Viņai jāatgriežas tajā: Kapeņu priesterienei jāvar ieiet savā valstībā bez bailēm, lai to kārtīgi iepazītu.

Kad viņa pirmoreiz aizgāja turp viena, lūka bija smaga, tomēr ne tik smaga, ka viņa bija baidījusies. Arha iepriekš bija sevi tik nesaudzīgi noskaņojusi, tik nelokāmi apņēmusies nokāpt lejā viena un saglabāt vēsu prātu, ka, nokļuvusi tur, gandrīz vai izjuta vilšanos: te taču nav, no kā baidīties! Varbūt te ir kapi, bet tie nav redzami. Re­dzams nebija nekas, visapkārt valdīja melna tumsa un klusums. Un tas bija viss.

Dienu pēc dienas Arha devās turp un vienmēr kāpa leja pa lūku aiz Troņa, līdz bija labi iepazinusi visu alu ar dīvaini izrakstītajam sienām tik labi, cik iespējams iepazīt to, ko nevar redzēt. Viņa nekad neatkāpās no sie­nas, jo, ejot pari lielajam tukšumam, tumsā varētu viegli pazaudēt virziena izjūtu un, atkal nokļūstot pie sienas, vairs nezināt savu atrašanās vietu. Jo pirmajā reizē viņa bija sapratusi, ka tumšās vietās pats galvenais ir iegaumēt, kādiem pagriezieniem vai ejām ir jau paiets garām un kādiem vēl jābūt priekšā. To varēja panakt tikai ar skai­tīšanu, jo aklajiem pirkstiem tie visi bija vienādi. Arhas atmiņa bija labi trenēta, un apgūt šo neparasto orientē­šanās mākslu atrast ceļu ar tausti un skaitīšanu, nevis ar redzi un prātu viņai padevās itin viegli. Drīz viņa zinaja no galvas visus gaiteņus, kas savienojās ar Zemakmeni, un labi pazina mazo eju tiklu, kas atradās zem Troņa zāles un pakalna. Tomēr vienā no gaiteņiem viņa negāja nekad otrajā ejā pa kreisi no sarkano akmeņu ieejas; sajaucot to ar citu, pazistamu tuneli un ieejot taja, viņa varētu apmaldīties un nekad vairs neizkļūt ārā. Arhas vēlēšanas ieiet tajā un iepazīt Labirintu auga arvien lielākā, taču viņa to apspieda, vispirms gribēdama uzzināt par šo pazemes daļu visu iespējamo, ko var uzzināt virs­zeme.

Thara par Labirintu zināja maz un varēja nosaukt tikai dažu tā istabu vārdus, kā arī virzienus un pagriezienus, kas jāatceras, ejot uz šīm istabām. Tos viņa izstāstīja Arhai, taču nekad nemēģināja zīmēt tos smiltīs vai pat ar roku gaisā; pati viņa šos ceļus nekad nebija gājusi un Labirintā nebija spērusi kāju. Bet tad, kad Arha jautāja: Kāds ir ceļš no dzelzs durvīm, kuras stāv vaļā, līdz Apgleznotajai istabai? vai: Kā var nokļūt no Kaulu istabas uz eju, kas ved gar upi? tad Thara brīdi klusēja un pēc tam sāka skaitīt dīvainās ceļrāžu virknes, kuras bija iemācī jusies pirms daudziem gadiem no iepriekšējās Arhas: jāpaiet garām tik un tik krustojumiem, tik un tik reizes japagriežas pa kreisi, un tā tālāk, un tā tālāk. To visu Arha iemācījās no galvas, tāpat kā savā laikā Thara, turklāt bieži jau atcerējās pec pirmās noklausīšanās. Naktīs, gulēdama gultā, viņa to atkārtoja, cenzdamās iztē­loties visas minētās vietas, telpas un pagriezienus.

Thara parādīja Arhai daudzas slepenas virszemes at­veres, kas lava ieskatīties eju tīklā no augšas; tādas bija ikvienā Vietas ēkā un templī, un pat ārā zem akmeņiem. Tuneļi ar akmens sienām, savienoti savā starpā kā zirnekļu tīkls, stiepās pa visu Vietas pazemi un pat zem tās sienam; tur, tumsā, bija neskaitāmas jūdzes šādu tu­neļu. Tikai viņa, abas Augstās priesterienes un to īpašie kalpi einuhi Manans, Uahto un Dūbijs zināja par šo tīklu, kas pletās zem kājām uz katra soļa. Pārējo vidū klīda tikai neskaidras baumas; visi bija dzirdējuši, ka zem

Kapakmeņiem ir kādas alas vai istabas. Tomēr neviens netiecās daudz uzzināt par to, kas saistīts ar Bezvārda gariem un to svētajām vietām. Varbūt viņi juta: jo mazāk par to nojautīs, jo labāk. Arha, protams, gribēja uzzināt ļoti daudz un, noskaidrojusi, ka Labirintam virzemē ir slepenas atveres, mēģināja tās atrast; tomēr šie caurumi bija tik labi paslēpti grīdas plāksnēs vai tuksnesīgajā zemē, ka viņai nevienu neizdevās sameklēt pat savā Mazā nama istabā ne -, un visus tos parādīja Thara.

Kādu vakaru agri pavasarī Arha paņēma sveci un, neaizdedzinājusi to, devās lejā uz Zcmakmeni un caur to uz otro gaiteni pa kreisi no sarkano akmeņu ieejas tu­neļa.

Nogājusi tumsā pa gaiteni apmēram trīsdesmit soļus, viņa nokļuva līdz durvīm un sataustīja akmenī iestrādāto dzelzs rāmi savu līdzšinējo gājienu tālāko robežu. Iz­gājusi pa Dzelzs durvīm, viņa nosoļoja pa gaiteni vēl krietnu gabalu, un, kad tas beidzot sāka griezties pa labi, viņa aizdedza sveci un paskatījās apkārt. Šeit gaismu iedegt bija atļauts. Viņa vairs neatradās Zemakmcnē. Šī vieta bija mazāk svēta, toties varbūt baigāka. Arha atradās Labirintā.

Svece apgaismoja raupjas, kailas akmens sienas, vel­vētus griestus un grīdu. Gaiss visapkārt šķita sastindzis nedzīvs. Priekšā un aiz muguras eja pazuda tumsā.

Visi tuneļi bija vienādi, tic mijās un krustojās. Arha uzmanīgi skaitīja pagriezienus un ejas un pie sevis at­kārtoja Tharas norādījumus, kaut gan atcerējās tos ļoti labi. Jo Labirintā apmaldīties nedrīkstēja. Zemakmenē vai tās apkārtējos īsajos gaiteņos Kosila vai Thara vēl varētu viņu atrast; varbūt arī Manans ietu viņu meklēt, jo Arha vairākkārt bija paņēmusi aizbildni līdzi savos gājienos. Taču šeit nebija ienācis neviens no viņiem, vienīgi pati Arha. Tas neko nepalīdzētu, ja meklētāji no­kāptu Zemakmenē un skaļi sauktu, kamēr viņa maldītos kaut kur tuneļu sazarojumos pusjūdzi tālāk. Arha iz­tēlojās, kā viņa dzirdētu saucienus atbalsojamies visos gaiteņos, kā censtos iet tiem pretī, bet apmaldītos vēl vairāk. To viņa iztēlojās tik dzīvi, ka apstājās, iedomā­damās, ka dzirdējusi tālīnu balsi. Taču apkārt valdīja klusums. Un viņa neapmaldisies. Viņa būs ļoti uzmanīga; šī ir viņas vieta, viņas pašas valstība. Tumsas spēki, Bez­vārda gari, vadīs viņas soļus, tāpat kā tie maldinātu jebkuru citu mirstīgo, kurš uzdrīkstētos ieiet Kapeņu Labirintā.

Pirmajā reizē Arha negāja tālu, tomēr izstaigāja pietie­kami daudz, lai dīvainā, smeldzīgā, taču patīkamā pār­liecība par savu pilnīgo vienatni un neatkarību viņā jūtami nostiprinātos un aicinātu uz turieni vēl un vēlreiz un ar katru reizi vilinātu tālāk. Viņa aizgāja uz Apgleznoto istabu, uz Sešiem ceļiem, izstaigāja garo Ārējo tuneli un iegāja dīvainajā ceļu mudžeklī, kas veda uz Kaulu istabu.

-    Kad šo Labirintu izbūvēja? viņa jautāja Tharai, un barga, kalsnā priesteriene atbildēja: Kundze, es ne­zinu. To nezina neviens.

-    Kāpēc tas tika būvēts?

-    Lai paslēptu Kapeņu dārgumus un lai sodītu tos, kas mēģina šos dārgumus nozagt.

-    Visi dārgumi, ko esmu redzējusi, atrodas istabās aiz Troņa un pagrabos zem tā. Kas ir Labirintā?

-    Daudz vērtīgāki un senāki dārgumi. Vai tu gribētu tos redzēt?

-Jā.

-    Tikai tev vienai ir atļauts ieiet Kapeņu mantnīcā. Tu vari ņemt savus kalpus līdzi uz Labirintu, bet mantnīcā tos nedrīkst ievest. Pat tad, ja tur ieietu Manans, pamostos tumsas dusmas, un viņš dzivs neizkļūtu no Labirinta. Tur tev vienmēr jāiet tikai vienai. Es zinu, kur atrodas Lielā mantnīca. Pirms piecpadsmit gadiem, pirms savas nāves tu man izstāstīji, lai es to atcerētos un pēc tavas atgrie­šanās varētu pastāstīt tev vēlreiz. Es varu izstāstīt tev ceļu, pa kuru jāiet talak aiz Apgleznotās istabas, un mantnīcas atslēga ir tā sudrabota, kas karājas uz tava gredzena, ar pūķa attēlu augšgalā. Bet jāiet tev turp būs vienai.

Izstāsti man ceļu!

Thara to izstāstīja, un Arha atcerējās visu, ko viņa teikusi. Tomēr viņa negāja skatīties Kapeņu Lielo mant­nīcu. Meiteni atturēja kāda pusapzināta nojauta, ka viņas griba un zināšanas vēl nav pietiekamas. Varbūt viņa ari vēlējās kaut ko paglabāt nākotnei, lai apziņa par gaidāmo apgaismotu šos bezgalīgos, tumšos tuneļus, kas vienmēr noslēdzas ar tukšām sienām vai kailām, pieputējušam cellēm. Viņa mazliet vēl pagaidīs, pirms apskatīs savus dārgumus.

Vai tad galu gala viņa tos nav redzējusi jau agrāk?

Viņai joprojām bija dīvaina sajūta, kad Thara vai Kosila runāja ar viņu par to, ko viņa redzejusi vai teikusi pirms savas nāves. Arha zināja, ka viņa patiešām ir mirusi un atdzimusi jaunā miesā tai pašā brīdī, kad mirusi vecā miesa, un tas noticis ne tikai vienreiz, pirms piecpadsmit gadiem, bet arī pirms piecdesmit un vēl daudz gadu, gadsimtu un paaudžu pirms tam, līdz pat tiem laikiem, kad tika izrakts Labirints, pacelti Akmeņi un Tukšā troņa priekšā dejoja pati pirmā Bezvārdā garu Virspriesteriene. Visi cilvēki atdzimst no jauna, bet tikai viņa, Arha, at­dzimst katrreiz kā viņa pati. Simtam reižu viņa ir mācī­jusies Labirinta ejas un pagriezienus un beidzot aizgājusi līdz slēptajai istabai.

Reizēm Arhai likās, ka viņa atceras. Tumšās vietas zem kalna viņai likās tik pazīstamas, it kā tās nebūtu tikai viņas valstība, bet viņas mājas. Kad viņa ieelpoja zāļu izgarojumus pirms jauna mēness dejām, viņas galva kļuva viegla un ķermenis vairs nepiederēja viņai; tad viņa dejoja cauri gadsimtiem kailām kājām un melnā tērpā un zināja, ka šī deja nekad nav beigusies.

Un tomēr ikreiz šķita tik dīvaini, kad Thara teica: Tu man pirms nāves stāstīji…

Reiz Arha jautāja: Kas bija tie, kuri nāca aplaupīt Kapenes? Vai tādi vispār ir bijuši? Doma par laupītājiem viņai šķita aizraujoša, bet neticama. Kā viņi varētu slepeni piekļūt Vietai? Svētceļotāji te iegriezās ļoti reti, to bija vēl mazāk nekā gūstekņu. Laiku pa laikam no Četru zemju mazākajiem tempļiem šurp tika atsūtītas jaunas mācekles vai vergi vai ieradās neliels cilvēku pulciņš, kas atnesa zeltu, kā arī retu vīraku ziedojumu kādam no tempļiem. Tas bija viss. Neviens te neiegriezās aiz nejaušības vai nolūkā pirkt, pārdot, apskatīt vai zagt; ne­viens neparādījās šeit bez īpaša rīkojuma. Arha pat nezināja, cik talu ir līdz tuvakajai pilsētai divdesmit jūdžu vai vairāk, un tuvākā pilsētiņa bija maza. Vietu sargāja un aizstāvēja tukšums, savrupība. Ikvienam, kas sadomātu šķērsot tuksnesi, Arha sprieda, būtu tikpat liela iespēja palikt nemanītam kā melnai aitai sniegotā klajumā.

Arha bija kopā ar Tharu un Kosilu, kuru sabiedrībā viņa tagad pavadīja daudz laika, ja neuzturējās Mazajā namā vai zem kalna. Bija vējains, auksts aprīļa vakars. Viņas sēdēja pie neliela salvijas ugunskura telpā aiz Dievkaraļa tempļa Kosilas istabā. Gaitenī aiz dur­vīm Manans un Dūbijs spēlēja spēli ar nūjiņām un kau­liņiem meta gaisā nūjiņu saišķus un centās uztvert pēc iespējas vairāk no tiem uz delnas virspuses. Manans un Arha joprojām mēdza klusībā uzspēlēt šo spēli Mazā nama iekšējā pagalmā. Nokritušo nūjiņu graboņa, pie­smakušie uzvaras vai sakāves izsaucieni un rāmie uguns spraksti bija vienīgās skaņas, kad apklusa priesterieņu sarunas. Ārpusē aiz sienām pletās tuksneša nakts dziļais klusums. Laiku pa laikam to pārtrauca reta, spēcīga lietus graboņa.

-    Senos laikos daudzi ir nākuši izlaupīt Kapenes, bet nevienam tas nav izdevies, Thara atbildēja. Kaut gan viņa bija mazrunīga, laiku pa laikam viņai patika at­cerēties kādu stāstu, un parasti viņa to stāstīja pēc Arhas aicinajuma. Šovakar Thara izskatījās tāda, no kuras va­rētu izvilināt jaunu stāstu.

-    Ka viņi to uzdrošinājās?

-   Viņi uzdrošinājās, Kosila teica. Tie bija pesteļotāji, burvji no lekšzemēm. Tas notika pirms tam, kad Dievkaralis sāka pārvaldīt Kargadu zemes; tolaik mēs vēl nebijām tik spēcīgi. Burvji atbrauca kuģos no rietu­miem uz Karego-Atu un Atuanu, izlaupīja piekrastes pilsētas, lauku mājas un pat aizgāja līdz svētajai pilsētai Avabatai. Viņi teica, ka braukuši šurp, lai nogalinātu pū­ķus, bet palika, lai aplaupītu pilsētas un tempļus.

-   Un viņu lielie varoņi nāca pie mums, lai izmēģinātu savus zobenus, teica Thara, un vērptu savas ķecerī­gās burvības. Viens no viņiem, liels pesteļotājs un pūķu valdnieks, varenakais no visiem, te piedzīvoja lielu ne­veiksmi. Tas notika sen, ļoti sen, bet šo stāstu joprojām atceras un ne tikai šajā vietā vien. To pesteļotāju sauca Errets-Akbe, un viņš rietumos bija gan karalis, gan burvis. Viņš ieradās mūsu zemēs un Avabatā apvienojās ar da­žiem augstdzimušiem kargadiešu dumpiniekiem, un mēģināja atkarot pilsētu no Dvīņdievu Iekšējā tempļa Augstā priestera. Viņi cīnījās ilgi cilvēka burvestība karoja ar dievu zibeni, un templis tika sagrauts. Beidzot Augstais priesteris salauza pesteļotāja zizli, pārlauza uz pusēm viņa varas amuletu un pieveica viņu. Pesteļotājs aizbēga no pilsētas un no Kargadas zemēm un aiztraucās pari visai Jūrzemei uz tālāko rietumu malu; tur viņu nobeidza pūķis, jo viņa burvju spēks bija zudis. Un kopš tā laika lekšzemju spēks un vara visu laiku ir gājuši ma­zuma. Bet Augstā priestera vārds bija Intahins, un viņš bija pirmais no Tārbu nama, no tās dzimtas, kas vēlāk, pēc gadsimtiem un pravietojumu piepildīšanās, deva Karego-Atas priestcrkaraļus, bet no tiem savukārt nāca visas Kargadas Dievkaraļi. Tā, lūk, ir noticis, ka kopš lntahina laikiem Kargadas zemju spēks un varenība vi­su laiku ir gājuši plašumā. Tie, kuri nāca šurp izlaupīt Kapenes, bija pesteļotaji, kas nemitīgi centās atgūt Erreta-Akbes pārlauzto amuletu. Taču tas joprojām at­rodas šeit, kur Augstais priesteris to noglabāja. Tāpat kā viņu kauli… Un Thara parādīja uz grīdu sev zem kajam.

-    Šeit ir tikai puse no tā, Kosila teica.

-    Un otra puse ir pazudusi uz visiem laikiem.

-    Kā tā pazuda? jautāja Arha.

-   Viena puse, tā, kas bija lntahina rokā, tika atdota Kapeņu mantnīcai, kur tai jāguļ mūžīgā drošība. Otra puse palika pesteļotāja rokā, taču pirms aizbēgšanas viņš to atdeva kādam sīkam karalim, vienam no dumpinie­kiem, kuru sauca Toregs no Hupunas. Nezinu, kādēļ viņš ta darīja.

-   Lai turpinātu cīņu, lai barotu Torega lepnību, Ko­sila teica. Un tā art notika. Kad valdīja Tārbu nams, Torega pēcnācēji atkal sacēlās, un vēlāk viņi stājās pretī pirmajam Dievkaralim, atteikdamies atzīt viņu gan par karali, gan par dievu. Tā bija nolādēta, apburta cilts. Ta­gad viņi visi ir miruši.

Thara pamāja ar galvu. Mūsu tagadējā Dievkaraļa, jaunieceltā kunga un valdnieka, tēvs darīja galu Hupunas dzimtai un sagrāva viņu pilis. Kad tas bija izdarīts, pār­lauztā amuleta puse, kuru viņi bija glabājuši kopš Erreta-Akbes un lntahina laikiem, bija pazudusi. Neviens nezina, kur tā palikusi. Tas notika pirms daudziem ga­diem.

-Tā noteikti tika izmesta lūžņos, teica Kosila. Stāsta, ka tas Erreta-Akbes gredzens nemaz neizska­toties pēc vērtīgas mantas. Lai lāsts pār to un pār visām pesteļotāju mantām! Un Kosila iespļāva ugunī.

-   Vai tu esi redzējusi to pusi, kas atrodas šeit? Arha jautāja Tharai.

Kalsnā sieviete papurināja galvu. Tā atrodas tur, mantnīcā, kurā drīkst ieiet vienīgi Virspriesteriene. Varbūt tā ir pati vērtīgākā no visiem šejienes dārgumiem es nezinu. Iespējams, ka tā ir. Jau simtiem gadu no Iekšzemēm šurp sūtīti zagļi un burvji, lai tie mēģinātu to atdabūt, un, meklēdami šo vienu lietu, tie ir gājuši garām vaļējām lādēm ar zeltu. Kopš Erreta-Akbes un lntahina pagājis ļoti ilgs laiks, bet viņu stāsts joprojām ir zināms un tiek stāstīts gan šeit, gan rietumos. Lielākā daļa mantu un stāstu gadsimtu gaitā noveco un iznīkst. Ļoti maz ir tādu dārgumu, kas paliek dārgumi, un tādu stāstu, kas tiek stāstīti mūžīgi.

Arha bridi kavējās domās, tad teica: Tic noteikti bija vai nu ļoti drosmīgi, vai arī ļoti dumji cilvēki, ja uz­drošinājās ieiet Kapenēs. Vai tad viņi nezināja Bezvārda garu spēku?

-    Nē, Kosila savā saltajā balsī atbildēja. Viņiem dievu nav. Viņi nodarbojas ar burvestībām un iedomājas, ka paši ir dievi. Bet viņi tādi nav. Un, kad viņi nomirst, lad neatdzimst. Viņi pārvēršas pīšļos un kaulos, un viņu rēgi vēl kādu laiku gaudo vējā, līdz vējš aizpūš tos prom. Viņiem nav nemirstīgu dvēseļu.

-    Bet kadas ir viņu burvestības? Arha ieinteresēta vaicāja. Viņa bija aizmirsusi, ko kādreiz tika teikusi drau­dzenei: ka aizgrieztos un neskatītos uz kuģiem, kuri nā­kuši no Ickšzemēm. Kā viņi tās veic? Ko tās izdara?

-   Tie ir triki, acu apmānīšana un roku veiklība, Ko­sila atbildēja.

-   Ja stāstos ir kaut cik patiesības, tad tur ir kaut kas vairāk, teica Thara. Rietumu burvji prot izsaukt un apturēt vējus un likt tiem pūst tādā virzienā, kada paši grib. Par to visi stāsti ir vienis pratis. Tāpēc viņi ir labi jūrasbraucēji savās burās viņi var izsaukt burvju vēju, kuģot, kurp grib, un apturēt vētras jūrā. Un vēl stāsta, ka viņi varot uzburt gaismu un tumsu, pārvērst akmeņus dimantos un svinu zeltā; varot vienā mirklī uzcelt lielu pili vai veselu pilsētu vismaz šķietami; varot paši pārvērsties par lāčiem, zivīm vai pūķiem par ko vien gribot.

-Es tam visam neticu, sacīja Kosila. Tam, ka viņi ir bīstami, pieprot viltīgus trikus un ir glumi kā zuši, lam gan ticu. Bet runā, ka pesteļotajam vajagot likai atņemt viņa koka nūju un viņam nekada spēka vairs neesot. Droši vien uz tās nūjas ir rakstītas kādas ļaunuma runas.

Thara atkal papurināja galvu. Tadas nūjas viņi tie­šam nēsā sev līdzi, bet tic ir tikai rīki, ar ko viņi iedarbina sevī noslēpto spēku.

-   Bet kur viņi dabū tādu spēku? Arha jautāja. No kurienes tas nak?

-    Meli, Kosila teica.

-    Vārdi, sacīja Thara. Tā man stāstīja kāds, kurš bija redzējis vienu lielu pesteļotāju no Iekšzemēm tur tādus sauc par magiem. Mūsu ļaudis bija sagūstījuši viņu vienā karagājiena uz rietumiem. Viņš tiem parādīja iz­kaltušu koka kabalu un pateica tam vienu vārdu. Un, padomājiet, koks saplauka! Tad viņš pateica vēl vienu vārdu, un, skat, uz tā izauga sarkani āboli. Pēc tam viņš sacīja vēl kādu vārdu, un pazuda gan ziedi, gan āboli, gan koka gabals, gan pats burvis. Pazuda pēc viena paša vārda, tik aši, ka pazūd varavīksne vienā mirklī un bez  kādām pēdām, un neviens viņu tajā salā vairs neatrada. Vai tas var būt tikai veikls triks?

-    Muļķus ir viegli piemuļķot, teica Kosila.

Vairīdamās no strīda, Thara neko neatbildēja, taču Arha negribēja tik viegli atkāpties no iesāktās sarunas. Kā šie burvji izskatās? viņa jautaja. Vai taisnība, ka viņi esot viscaur melni un tikai acis baltas?

-    Viņi ir melni un ļauni. Es nekad neesmu viņus re­dzējusi, Kosila ar gandarījumu noteica, sagrozīdama smagnējo augumu uz zemā soliņa un izstiepdama rokas pretī ugunij.

-   Lai Dvīņdievi nelaiž viņus mums tuvumā! nomur­mināja Thara.

-    Viņi nekad vairs nenāks šurp, teica Kosila. Lies­mas sprakstēja, pa jumtu grabēja lietus, un krēslainajā gaitenī aiz durvīm spalgi atskanēja Manana balss: Ahā! Puse man, puse man!

Gaisma zem kalna

Neilgi pirms ziemas sākuma Thara nomira. Jau vasarā viņu bija apsēdusi slimība: allaž kalsnais augums pavisam izģinda, un agrākā mazrunība pārtapa pilnīgā klusēšanā. Viņa reizēm sarunājās vienīgi ar Arhu, ja abas bija pali­kušas divatā; pēc kāda laika apsika arī tas, un viņa klu­sēdama aizgāja tumsā. Arha sāpīgi izjuta viņas trūkumu. Thara bija barga, taču nekad nebija cietsirdīga. Viņa bija mācījusi Arhai lepnumu, nevis bailes.

Pavasari Dvīņdievu templī bija gaidāma jauna Augstā priesteriene no Avabatas; līdz tam laikam Vietu vajadzēja pārvaldīt Arhai divatā ar Kosilu. Priesteriene uzrunāja meiteni par "kundzi" un būtu pakļāvusies viņas pavēlēm. Taču Arha juta, ka Kosilai labāk nepavēlēt. Arhai bija tiesības to darīt, taču nebija spēka. Vajadzēja ļoti daudz speka, lai statos pretī Kosilas greizsirdībai uz jebkādu augstāku stāvokli par savējo, viņas naidam pret visu, pār ko viņa nebija noteicēja.

Kopš Arha no pakļāvīgās Pentes bija uzzinājusi, ka pastāv arī neticība, un pieņemusi to ka neizbēgamu, kaut arī biedējošu realitāti, viņa spēja skatīties uz Kosilu ar vesaku pratu un pat saprast viņu. Kosila sirds dziļumos nejuta patiesu pielūgsmi pret Bezvārda gariem vai die­viem. Viņai nebija cita svētuma kā vienīgi vara. Vara tagad piederēja Kargadas imperatoram, un tāpēc viņš Kosilas acīs patiešām bija Dievkaralis, kam viņa gatava kalpot. Bet tempļi viņai bija tīrā ārišķībā, Kapakmeņi tikai akmens gabali un Atuanas kapenes tumšas pa­zemes ejas, kas ir baismīgas, taču tukšas. Ja vien varētu, viņa jebkurā laikā darītu galu Tukšā troņa godināšanai. Un, ja uzdrīkstētos, darītu galu ari Virspriesterienei.

Pat šo pēdējo atziņu Arha tagad spēja pieņemt ar gluži mierīgu prātu. Iespējams, ka nonākt pie tās viņai bija palīdzējusi Thara, kaut gan tiešos vārdos viņa neko nebija sacījusi. Slimības sākumā, kad Thara vēl nebija ieslīgusi pilnīgā klusēšanā, viņa bija aicinājusi Arhu pie sevis ik pec pāris dienām un sarunājusies ar viņu, daudz stāstījusi par Dievkaraļa un viņa priekšteču darbiem un par to, kas notiek Avabata, to, kas Arhai, tik nozīmigai pries­terienei, būtu jāzina, bet kas bieži vien neliecināja labu par Dievkarali un viņa galmu. Viņa bija stāstījusi ari pati par savu dzīvi un aprakstījusi iepriekšējās dzīves Arhu kāda tā izskatījusies un ko darījusi; un dažreiz, kaut pareti, viņa bija pieminējusi, kādas grūtības un briesmas varētu draudēt pašreizējās dzīves Arhai. Ne reizes viņa nebija minējusi Kosilas vārdu. Taču Arha bija Tharas skolniece jau vienpadsmit gadu, un viņai pietika ar mājienu vai balss toni, lai saprastu un iegaumētu teikto.

Kad bija beigusies drūmo Sēru ceremoniju kņada, Arha centās izvairīties no Kosilas. Kad garās dienas darbi un rituāli bija galā, viņa devās uz savu vientuļo mājokli un, ja vien laiks atļāva, gāja uz istabu aiz Troņa, atvēra lūku un kāpa lejup pazemē. Gan dienā, gan nakti jo tumsa tas bija vienalga viņa turpināja cītīgi iepazīt savu valstību. Zemakmenc ar savu sevišķo svētumu bija liegta jebkuram ienācējam, un tajā drīkstēja nokāpt tikai prieste­rienes un to uzticamākie einuhi. Ja tajā ieietu jebkurš cits vīrietis vai sieviete, to neizbēgami nonāvētu Bezvārda garu dusmas. Bet nevienā no likumiem, kurus Arha bija mācījusies, netika liegts ieiet Labirintā. Tas nebija va­jadzīgs. Tur varēja iekļūt vienīgi no Zemakmenes, un vispār vai tad mušām ar likumu jānosaka, lai tās nelido zirnekļa tiklā?

Uz Labirinta tuvākajiem gaiteņiem Arha bieži ņēma līdzi Mananu, lai viņš iemācītos tajos atrast ceļu. Manans pēc tā nepavisam netiecās, taču, kā vienmēr, paklausīja Arhai. Viņa gādāja, lai Dūbijs un Uahto, Kosilas einuhi, zinātu ceļu uz Važu istabu un izeju no Zemakmenes, bet tas bija viss; Labirintā viņa tos nekad neveda. Viņai gri­bējās, lai šīs slepenās ejas zinātu tikai un vienīgi Manans, kurš bija viņai pilnīgi uzticīgs. Jo tās piederēja un mūžam piederēs tikai viņai vienai. Arha bija sākusi iepazīties ar 1 -abirintu visā pilnībā. Visu rudeni viņa bija daudz stai­gājusi pa bezgalīgajiem gaiteņiem, bet joprojām eju tīklā palika neizpētītas vietas. Šī neizmērojamā, neizdibināmā plašuma izpēte bija visai nogurdinoša; pagura gan kājas, gan galva, nemitīgi skaitot un iegaumējot pagriezienus un ejas sev aiz muguras un priekšā. Tas bija apbrīnojams veidojums, šīs pazeme, cietā klintsakmcnī izcirstās ejas, kas atgadināja lielas pilsētas ielas, taču Labirints bija veidots tā, lai nokausētu un samulsinātu jebkuru mirstīgu ienācēju, un pat to priesterienei galu galā sāka likties, ka tās ir milzu lamatas.

Tāpēc ziemas mēnešos Arha pievērsās galvenokārt Zāles izpētei: iepazina tās altārus, nišas un telpas aiz altā­riem un zem tiem, noliktavas ar lādēm un kastēm, šo kastu saturu, gaiteņus un bēniņus, putekļaino iedobi zem jumta kupola ar neskaitāmām sikspārņu mītnēm, pag­rabus un dažādos kambarus zem pagrabiem tumsas gai­teņu priekštelpas.

Viņas rokas un piedurknes piesūcās ar sauso muskusa smaržu no pulvera, kas bija gulējis lādes dibenā astoņus gadsimtus, un piere kļuva melna no zirnekļu tikliem; stundām ilgi viņa varēja tupēt uz ceļiem un pētīt kok­griezumus uz krāšņas, bet laikazoba sagrauztas ciedru lādes, kuru kāds karalis senatnē dāvinājis Bezvārda gariem. Uz lādes bija iegrebts gan karalis sīks, stīvs cilvēciņš ar lielu degunu -, gan Troņa zāle ar savu sapla­cināto kupolu un fasādes kolonnām; šo izsmalcināto, reljefo darbu acīmredzot veicis mākslinieks, kurš jau pirms daudziem gadsimtiem pārvērties pīšļos. Turpat bija izgrebta arī Virspriesteriene ieelpojam zāļu izgarojumus no bronzas paplātēm un sakām pravietojumus vai padomus karalim, kam nolauzts deguna izcilnis; prieste­rienes seja bija pārāk maza, lai tajā varētu saskatīt vaib­stus, tomēr Arhai patika iedomāties, ka tā ir viņas pašas seja. Interesanti, ko viņa sacīja šim karalim ar lielo de­gunu, un vai viņš par to jutās pateicīgs?

Troņa zālē Arhai bija savas iemīļotās vietas, tāpat kā citiem mēdz būt savas iemīļotās vietas saulainā mājoklī. Viņa bieži uzkāpa nelielajā jumta telpā virs vienas no ģērbistabām Zāles aizmugurējā daļā. Tur glabājās senlaicīgi tērpi un kostīmi no tām dienām, kad lielie karaļi un valdnieki bija nākuši svētceļojumos uz Atuanas kapenēm, atzīdami, ka šī valstība ir ievērojamāka nekā viņu vai jebkura cita cilvēka valstība. Dažreiz viņu meitas, princeses, bija vilkušas mugurā šos maigos, baltos zīdus, kas izšūti ar topāziem un tumšiem ametistiem, un dejojušas kopā ar Kapeņu priesteriem. Vienā no mant­nīcām atradās mazi, izkrāsoti ziloņkaula galdiņi, uz kuriem bija attēlotas šādas dejas, kuru laikā karaļi un valdnieki gaidīja Zāles ārpusē, jo toreiz, tāpat kā tagad, vīrietis nedrīkstēja spert kāju Kapakmeņu teritorijā. Bet meitenes drīkstēja nākt iekšā un, ģērbušās baltā zīdā, dejot kopā ar priesterieni. Pati priesteriene gan tagad, gan toreiz valkāja tikai rupju apģērbu no pašausta, melna auduma; tomēr Arhai patika nākt šurp un aptaustīt mīkstās, skaistās drānas, kas gadsimtu gaitā bija daļēji satrunējušas, un nemirstīgos dārgakmeņus, kuri krita nost no auduma paši sava niecīgā svara dēļ. No šīm lādēm vēdīja savdabīga smarža, kas atšķīrās no muskusa un vīraka citos Vietas tempļos: svaigāka, maigāka un jauna­vīgāka smarža.

Mantnīcās viņa palaikam pavadīja veselu nakti, pētī­dama vienas pašas lādes saturu, pārcilādama dārgakmeni pēc dārgakmeņa, sarūsējušas bruņas, bruņcepures ar salauzītiem pušķiem, sprādzes, piespraudes, bronzas, sudraba, apzeltītus un tīra zelta priekšmetus.

Pūces, nemaz nesatraukdamās par viņas klātbūtni, tupēja uz sijām un mirkšķināja dzeltenās acis. Pa jumta spraugām iespīdēja bāla zvaigžņu gaisma vai reizēm iepurināja sniegs tikpat smalks un auksts kā šie vecie zīdi, kas no pieskāriena saira putekļos.

Kādā ziemas naktī Zālē bija pārāk auksts. Arha aizgāja pie lūkas, pacēla to, nostājās uz pakāpieniem un aizvēra lūku virs galvas atkal ciet. Bez trokšņa viņa devās uz priekšu pa labi pazīstamo ceļu pa gaiteni, kas veda uz Zemakmeni. Tur viņa, protams, nekad neiededza gaismu; ja viņai rokās bija lāpa, atgriežoties no Labirinta vai dodoties uz pazemi nakts tumsā, viņa to Zemakmenes tuvumā vienmēr apdzēsa. Šo vielu viņa nekad nebija re­dzējusi nekad visā daudzu paaudžu garajā valdīšanas laikā. Arī tagad Arha jau gaitenī nopūta sveci un, nepalēninādama soli, devās melnajā tumsā uz priekšu tikpat brīvi kā zivs melnos ūdeņos. Šeit nebija ne ziemas, ne vasaras, nc aukstuma, ne tveices un vienmēr valdīja nemainīgs, mērens un mazliet drēgns vēsums. Augšā saltie ziemas vēji dzina pār tuksnesi plāna sniega vēr­petes. Šeit nebija ne vēja, ne tuksneša, ne ziemas, ne cita gadalaika; te bija sienās ieslēgts miers, klusums un dro­šība.

Arha devās uz Apgleznoto istabu. Viņai patika laiku pa laikam aiziet turp un pētīt dīvainos sienu zīmējumus, kas sveces gaismā iznira no tumsas: tur bija cilvēki ar gariem spārniem un lielām acīm, rāmām un drūmām sejas izteiksmēm. Neviens nevarēja pateikt, kas tie ir; šādu zīmējumu nekur citur Vietā nebija, bet Arhai likās, ka viņa to zina: tie ir nolādēto gari, kam nav lemts atdzimt. Apgleznotā istaba atradās Labirintā, un Arhai vispirms vajadzēja iziet cauri alai zem Kapakmeņiem. Tuvojoties šai telpai pa slīpo gaiteni, acu priekšā pazibēja tāds kā pelēcīgs bālums, tik tikko jaušams mirgojums, itin kā tālas gaismas atblāzmas ātblāzma.

Arha nodomāja, ka acis viņu māna, jo melnajā gaismā tā bija gadījies diezgan bieži. Viņa aizvēra plakstus, un mirgojums pazuda. Tad viņa tos atkal atvēra, un blāvā atblāzma atspīdēja atkal.

Arha apstājās un palika nekustīgi stāvam. Plankums priekšā bija pelēks, nevis melns. Tik tikko saskatāms bālganums, kur nekas saskatāms nedrīkstēja būt un kur visam vajadzēja but melnam.

Paspērusi dažus soļus uz priekšu, viņa pastiepa roku pret gaiteņa sienu taja virzienā un tik tikko jaušami redzēja savas rokas kustību.

Arha devās uz priekšu. Tas bija tik dīvaini, ka nespēja izraisīt viņā ne domas, ne bailes gaismas atblāzma tur, kur nekad nav bijis gaismas, visdziļākajā tumsas valstībā. Nemanāma savā melnajā tērpā, likdama kailās kājas bez skaņas, Arha gāja tālāk. Pirms pēdējā gaiteņa pagrieziena viņa brīdi apstājās, tad paspēra pēdējo soli, paskatījās un ieraudzija.

Viņa ieraudzīja to, ko nekad nebija redzējusi visu savu neskaitāmo dzīvju laikā: lielo, velvēto alu zem Kap­akmeņiem, kuru nebija izveidojusi cilvēka roka, bet Zemes spēki. To greznoja kristāli un rotāja balta kaļķ­akmens stalaktīti un mežģīnes, ko daudzu gadsimtu gaitā darinājuši pazemes ūdeņi; tā bija milzīga telpa ar mirdzo­šiem griestiem un sienām, zaigojoša, izsmalcināti krāšņa dimantu pils, ametistu un kristālu zāle, no kuras gaisma bija izspiedusi mūžseno tumsu.

Gaisma, kas veikusi šo brīnumu, nebija spoža, tomēr žilbināja pie tumsas radušas acis. Maigs mirdzums kā purva malduguns lēni virzījās pa alu, likdams krašņajiem griestiem spīguļot neskaitāmās dzirkstīs un mezdams uz izrotātajām sienām neskaitāmas fantastiskas ēnas.

Gaisma dega koka nūjas galā; tā nekūpēja un nededzi­nāja koku. Nūju turēja cilvēka roka. Blakus gaismai Arha redzēja seju tumšu vīrieša seju.

Viņa stāvēja nekustēdamās.

Ilgu laiku viņš staigāja turp un atpakaļ pa plašo alu. Šķita, ka vīrietis kaut ko meklē; viņš lūkojās aiz robai­najiem akmens izciļņiem, pētīja gaiteņus, kas veda pro­jām no Zemakmenes, tomēr negāja tajos. Un Kapeņu priesteriene joprojām nekustīgi stāvēja melnajā ejas pa­griezienā un gaidīja.

Visgrūtāk laikam Arhai bija aptvert to, ka viņa skatās uz svešinieku. Svešiniekus viņa bija redzējusi ļoti reti. Viņai likās, ka tas noteikti ir kāds no uzraugiem nē, kāds no vīriem, kuri dzīvo aiz sienas, gans, sargs, Vietas vergs, kas atnācis slepeni apskatīt Bezvārda garu noslē­pumus, varbūt pat kaut ko nozagt no Kapenēm…

Kaut ko nozagt. Aplaupīt Tumsas spēkus. Apgā­nīšana… vārds lēni uznira Arhas domās. Tas ir vīrietis, un neviena vīrieša kāja nedrīkst pieskarties Kapeņu zemei, Svētajai vietai. Un tomēr viņš ir ienācis šeit, Ka­peņu pašā sirdī. Viņš te ir iekļuvis. Viņš ir iededzis gaismu tur, kur gaisma nedrīkst būt, kur tās nekad nav bijis kopš pasaules sākuma. Kāpēc Bezvārda gari viņu nesatriec pīšļos?

Tagad viņš stāvēja un skatījās lejup uz akmens grīdu, kas bija nelīdzena un izrakņāta. Varēja redzēt, ka tajā tikušas atraktas un aizraktas bedres. Miklās, liesās ve­lēnas, kapus aizberot, daudzviet nebija piemīņātas.

Viņas Valdnieki ir apēduši tos trīs. Kāpēc viņi neapēd ari šo? Ko viņi gaida?

Viņu rokām jāpaceļas, viņu mēlēm jārunā…

Prom! Prom! Pazūdi! Arha pēkšņi pilnā balsī ie­kliedzās. Skaļas atbalsis spalgi atsaucās visos alas kaktos un aizdunēja tālāk, itin kā aizmiglodamas tumšo, iz­biedēto seju, kas pagriezās viņai pretī; isu brīdi alas satricinātajā krāšņumā viņi ieraudzīja viens otru. Tad gaisma izdzisa. Viss krāšņums pazuda. Apkārt bija tikai akla tumsa un klusums.

Tagad Arha atkal spēja domāt. Viņa bija atbrīvojusies no gaismas varas.

Vīrietis noteikti ir ienācis pa sarkanajām akmens durvīm, pa Gūstekņu durvīm, tātad pa tām viņš centīsies arī izbēgt. Viegla un klusa kā mikstspārnu pūce viņa apmeta alai pusloku un traucās uz zemo eju, kura veda uz Gūstekņu durvīm durvīm, kas atdarāmas tikai no ārpuses. Ejas sākumā viņa pieliecās un brīdi gaidīja. Nejuta nekādu vēja pūsmu no āra, tātad viņš ienākdams nav atstājis durvis vaļā. Tās ir ciet, un, ja viņš ir ejā, tad ir nokļuvis lamatās.

y

'lāču svešinieka ejā nebija. Arha par to jutās pār­liecināta. Tik šaurā, ierobežotā vietā un nelielā attālumā viņa noteikti dzirdētu tā elpu, justu viņa siltumu un dzīvī­bas pulsu. Ejā neviena nebija. Arha stāvēja, taisni izslējusies, un klausījās. Kur viņš palicis?

Tumsa spieda acis kā melns apsējs. Arhai bija grūti aptvert, ka viņa redzējusi Zemakmeni, un viņu mocīja apjukums. Viņa bija pazinusi šo alu tikai kā vietu, ko raksturo dzirde, tauste un vēsa gaisa plūsma tumsā; kā plašumu, kā mīklu, kas nekad nav ieraugāma. Tagad viņa to ir redzējusi, un neizdibināmās mīklas vietā stājies skaistums nevis šausmas, bet skaistums, kas šķiet vēl lielāka mīkla nekā tumsas noslēpums.

Arha neziņā lēni devās uz priekšu. Viņa sataustīja ceļu pa kreisi, uz otro gaiteni, kas veda Labirintā. Tur viņa apslājās un ieklausījās.

Dzirde palīdzēja viņai tikpat maz kā redze. Bet, stā­vēdama un abās pusēs ar rokām turēdamās pie ejas sienām, viņa sajuta vieglu, neskaidru akmens trīsoņu, un gaisā, kaS allaž bija nemainīgi vēss un sastāvējies, uzvilnīja tik tikko jaušama, šeit neiederīga smarža: sav­vaļas salvijas, kas aug tuksneša kalnos, tur augšā, zem klajām debesīm.

Lēni un klusi viņa virzījās pa gaiteni uz priekšu, vadī­damās pēc šīs smaržas.

Apmēram pēc simt soļiem Arha viņu izdzirdēja. Sve­šais izturējās gandrīz tikpat klusi kā viņa, taču tumsā tik droši nezināja ceļu. Viņa dzirdēja vieglu švīkoņu, it kā viņš būtu aizķēries aiz kāda grīdas izciļņa, bet tūlīt atguvis līdzsvaru. Vairāk nekas nesekoja. Arha brīdi gaidīja, tad leni devās tālāk, ar labās rokas pirkstgaliem ļoti viegli skardama sienu. Beidzot tie pieskārās noapaļotam dzelzs stienim. Tur viņa apstājās un tik ilgi taustīja metālu, līdz rokas stiepiena augstumā sasniedza masivu dzelzs rok­turi. Spēji un ar visu spēku viņa to parāva lejup.

Atskanēja baismīga šņirkstoņa un rībiens. Gaisā pašķīda zilganu dzirksteļu spiets. Atbalsis ķildīgi aizska­nēja pa gaiteni viņai aiz muguras un apklusa. Pastiepusi rokas, viņa sajuta pavisam tuvu sejai dzelzs durvju grumbuļaino virsmu.

Arha dziļi ievilka elpu.

Viņa lēni aizgāja atpakaļ pa gaiteni uz Zemakmeni un, turēdamās pie sienas labajā pusē, atgriezās pie Troņa zāles lūkas. Viņa nesteidzās un gāja klusi, kaut gan tagad klusums vairs nebija vajadzīgs. Zaglis ir noķerts. Durvis, pa kurām viņš tika iekšā, ir vienīgā ieeja Labirintā un ārā no tā, un tās iespējams atvērt tikai no ārpuses.

Tagad viņš ir tur lejā, pazemes tumsā, un nekad vairs neiznāks ārā.

Iedama lēni un stalti, Arha pagāja garām Tronim un devās uz garo kolonnu zāli. Tur, kur bronzas traukā uz augsta trijkaja kvēloja sarkanas ogles, viņa pagriezās un devās uz Troņa septiņu pakāpienu pusi.

Uz zemākā pakāpiena viņa nometās ceļos un pie­spieda pieri pie aukstā, noputējušā akmens starp peļu kau­liem, ko bija nometušas pēdīgās pūces.

Piedodiet, ka esmu redzējusi, kā tiek salauzta jūsu tumsa! viņa teica, izrunādama vārdus bez skaņas. Piedodiet, ka esmu redzējusi jūsu kapenes apgānītas! Jūs tiksiet atriebti. Ak, mani Valdnieki, nāve nodos viņu jums, un viņš nekad neatdzims!

Tomēr pat lūgdama viņa domās redzēja apgaismotās alas krāšņumu, dzīvību nāves vietā un nejuta šausmas par zaimošanu vai dusmas uz zagli, bet domāja, cik tas ir savādi, cik ļoti savādi…

"Ko lai es saku Kosilai?" viņa sev jautāja, iziedama ārā ziemas vējā un savilkdama ciešāk apmetni. "Neteikšu neko. Pagaidām vēl ne. Labirinta valdniece esmu es. Tā nav Dievkaraļa darīšana. Varbūt pastāstīšu pēc tam, kad zaglis būs miris. Kā lai es viņu nogalinu? Man vajadzētu ataicināt turp Kosilu, lai noskatās viņa nāvē. Viņai patīk nāve. Bet ko viņš meklēja? Viņš noteikti ir jucis! Kā viņš tika iekšā? Atslēgas sarkano akmeņu durvīm un lūkai ir vienīgi man un Kosilai. Atvērt tās varētu tikai burvis. Burvis…" Arha apstājās, kaut gan vējš gandrīz gāza no kājām.

"Viņš ir pesteļotājs, burvis no Iekšzemēm, kas mēklē Erreta-Akbes amuletu!"

Šī doma bija tik neprātīga un žilbinoša, ka Arhu pat ledainajā vējā viscaur parņēma siltums, un viņa skaļi iesmējās. Visa Vieta un tuksnesis ap to tinās melnā klusumā; vējš asi dzēla, Lielajā namā nedega neviena gaisma. Garam vēja brāzmās virpuļoja rets, neredzams sniegs.

"Ja viņš atdarīja sarkano akmeņu durvis ar burvību, tad var atvērt ari citas durvis. Viņš var izbēgt!"

Šī doma viņu uz brīdi stindzināja, tomēr nepārlie­cināja. Bezvārda gari ir ļāvuši viņam ieiet Kapenēs. Kā­pēc gan ne? Viņš tiem neko nevar nodarīt. Kāds ļaunums var būt no zagļa, kurš nevar tikt projām? Droši vien viņam piemīt burvja spējas un melnā vara, un tās noteikti ir spēcīgas, ja jau viņš tika tik tālu, taču tālāk viņš netiks. Nekāda mirstīga cilvēka burvestība nevar būt stiprāka par Bezvārda garu gribu, par Kapeņu gariem, par ka­raļiem, kuru Tronis stāv tukšs.

Lai par to pārliecinātos, viņa steidzās lejup uz Mazo namu. Manans aizmidzis gulēja lieveni, ietinies savā ap­metnī un noplīsušajā kažokadu segā, kas kalpoja viņam par ziemas gultu. Arha klusi iegāja mājā un neaizdedza gaismekli, lai viņu nepamodinātu. Viņa atvēra mazu, slēgtu istabiņu, gandrīz vai kambari gaiteņa galā. Aizde­dzinājusi gaismu tikai tik ilgi, lai atrastu noteiktu vietu grīdā, viņa nometās ceļos un pacēla vienu no plāksnēm. Pirksti sataustīja smagu, smilšainu audekla gabalu, tikai pāris collu garumā un platumā. To viņa bez skaņas atvilka nost. Nākamaja brīdī viņa salēcas, jo augšup, taisni viņai sejā iespīdēja gaismas stars.

Pēc neilga laika Arha ļoti uzmanīgi ieskatījās atverē. Viņa bija aizmirsusi, ka svešinieks nēsā nūjas galā to savādo gaismu. Labākajā gadījumā viņa bija cerējusi kaut ko lejā, tumsā sadzirdēt. Par gaismu Arha bija piemirsusi, tomēr svešais atradās tur, kur viņa bija domājusi: tieši zem slepenās atveres, pie dzelzs durvīm, kas neļāva vi­ņam iziet no Labirinta.

Viņš tur stāvēja, vienu roku atspiedis pret gurnu, otrā turēdams savu koka nūju, kura bija viņa augumā; tās galā mirgoja bālā uguntiņa. Viņa galva atradās apmēram se­šas pēdas uz leju no Arhas un bija viegli pieliekta uz sāniem. Svešinieka apģērbs bija tads pats kā jebkuram ziemas ceļotājam vai svētceļniekam īss, biezs apmetnis, ādas tunika, vilnas stulpiņi, saitejami apavi; uz muguras viņam karajās viegla ceļasoma, no kuras rēgojās ūdens pudele; pie jostas bija redzams maksti ievietots nazis. Viņš stāvēja nekustīgs kā statuja, mierīgs un domās ie­grimis.

Tad viņš lēni pacēla nūju no zemes un pavērsa tās spožo galu pret durvim, kuras Arha no atveres nevarēja redzēt. Gaisma mainījās, kļuva mazāka un spožāka, pār­vērzdamās par spilgtu punktu. Svešais skaļi ierunājās. Vidoda Arhai bija sveša, bet vēl neparastaka par vārdiem viņai likās vīrieša dobjā un skanīgā balss.

Gaisma nūjas galā iemirdzējās, nozibsnīja un apdzisa. Kādu brīdi viss satumsa, un Arha vīrieti vairs neredzēja.

Bāli violeta purva malduguns iemirgojās atkal, tagad ta bija nemainīga, un Arha redzēja, ka viņš aizgriežas projām no durvīm. Atvērt durvis ar burvestību nebija iz­devies. Spēki, kas tās turēja ciet, bija stiprāki par sveši­nieka burvju spējām.

Vīrietis paskatījās apkārt, it kā domādams, ko darīt talak.

Tunelis jeb gaitenis, kurā viņš stāvēja, bija apmēram piecas pēdas plats. Tā griesti pacēlās no divpadsmit līdz piecpadsmit pēdām virs raupjās akmens grīdas. Sienas tajā bija no apstrādātiem akmeņiem, kuru krāvumā nebija javas, taču tie bija savienoti tik rūpīgi un cieši, ka spraugās būtu grūti iebāzt pat naža asmeni. Augšup celdamās, sienas liecās uz iekšu, veidodamas velvi.

Vairāk nekā tur nebija.

Vīrietis sāka iet uz priekšu. Paspēris soli, viņš pazuda no Arhas redzesloka. Viņa jau gribēja atlikt auduma gabalu un plāksni atpakaļ vietā, bet tad no lejas atkal atspīdēja maigās gaismas kūlis. Vīrietis bija atgriezies pie durvīm. Varbūt viņš bija sapratis: ja aizies no tam un iekļūs eju tīklā, tad droši vien atpakaļceļu vairs neat­radīs.

Klusā balsī viņš izrunāja tikai vienu vārdu. Emenn, viņš teica, tad atkārtoja skaļāk: Emenn! Tad dzelzs durvis nožvadzēja virās, klusas atbalsis kā pērkona rū­cieni aizdunēja pa velvēto tuneli, un Arhai šķita, ka grīda zem viņas kājām nodreb.

Tomēr durvis palika sava vietā.

Tad viņš īsi iesmējās kā cilvēks, kurš nodomājis: "Kads es esmu bijis muļķis!" Viņš vēlreiz pārlaida ska­tienu sienām, un, kad tumšā seja pavērsās augšup, Arha tajā redzēja smaidu. Tad vīrietis apsēdās, nometa no pleca somu, izņēma sausas maizes gabalu un sāka to košļāt. Atkorķējis ādas pudeli, viņš to sakratīja; pudele viņa rokā šķita viegla, it kā tā būtu gandrīz tukša. Nepadzēries viņš atlika korķi atpakaļ. Nolicis somu spilvena vietā, vīrietis savilka sev apkārt apmetni un apgūlās. Nūju viņš turēja labajā rokā. Kad viņš apgūlās, mazā gaismas lodīte pacēlās no nūjas augšup un sāka blāvi mirgot aiz viņa galvas dažas pēdas no zemes. Kreiso roku svešinieks bija uzlicis uz krūtīm un turēja tajā kādu priekšmetu, kas ka­rājās smagā ķēdē viņam ap kaklu. Viņš gulēja pavisam ērti, sakrustojis kājas pie potītēm, un viņa skatiens pār­slīdēja griestu atverei un aizklīda tālāk; nopūzdamies viņš aizvēra acis. Gaisma lēni dzisa. Vīrietis gulēja.

Sažņaugtā roka viņam uz krūtīm atlaidās un noslīdēja gar sānu, un vērotāja no augšas ieraudzīja ķēdē iekārto talismanu: tas izskatījās pēc rupja metāla pusmēneša.

Bālais burvju mirgojums izdzisa. Vīrietis palika guļam klusumā un tumsā.

Arha nolika auduma gabalu atpakaļ un novietoja virs tā izņemto plāksni, tad uzmanīgi piecēlās un aizsteidzās uz savu istabu. Tur viņa ilgi gulēja nomodā, vējiem svil­pojot tumsā, un acu priekšā visu laiku redzēja kristāla mirdzumu, kas bija apgaismojis nāves mītni, redzēja mai­go uguni, kas nededzināja, redzēja tuneļa akmens sienas un aizmigušā vīrieša mierīgo seju.

Lamatas

Nākamajā dienā, kad Arha bija paveikusi savus pie­nākumus dažādos tempļos un beigusi mācīt jaunajām mā­ceklēm svētās dejas, viņa aizslīdēja uz Mazo namu un, tumsā atsegusi slepeno atveri, paskatījās lejā. Gaismas tur nebija. Svešais bija projām. Arha nebija domājusi, ka viņš visu laiku kavēsies pie nepieveicamajām durvim, taču tā bija vienīgā vieta, kur viņa zināja svešo meklēt. Kā lai viņu atrod tagad, kad viņš ir apmaldījies ejās?

Labirinta tuneļi, kā varēja spriest pēc Tharas stāstiem un Arhas pašas pieredzes, ar visiem saviem likumiem, vijumiem, sazarojumiem un aklajām ejām stiepās vairāk nekā divdesmit jūdžu garumā. Aklā eja, kas atradās vis­tālāk no Kapakmeņiem, taisnā līnijā varbūt bija tikai jūdzes attālumā. Taču lejā, pazemē, taisnu līniju nebija. Visi tuneļi griezās, vijās, sazarojās, savienojās, mijās, meta cilpas un veidoja sarežģītus ceļus, kas beidzās tur­pat, kur sākušies, jo tiem nebija ne sākuma, ne beigu. Varēja iet, iet un iet, un tomēr nekur nenokļūt, jo nebija kur nokļūt. Labirintam nebija nekada centra, nekāda viduspunkta. Un, kad durvis bija ciet, tas nekur nebeidzās. Neviens virziens nebija pareizais.

Kaut gan Arhas atmiņā bija cieši iesēdušies visi ceļi un pagriezieni uz Labirinta dažādām telpām un daļām, pat viņa savos tālākajos gājienos mēdza ņemt līdzi smalkas dzijas kamolu, ko iedama atritināja un atgriez­damās satina atkal kopā. Jo, palaižot garām kaut vai vienu no pagriezieniem vai ejām, pat viņa varētu apmaldīties. Arī gaisma nepalīdzētu, jo ejās nebija nekādu orientieru. Visi tuneļi, durvju ailes un ejas bija vienādi.

Varbūt viņš ir jau nostaigājis daudzas jūdzes un tomēr atrodas pavisam netālu no durvīm, pa kurām tika ienācis.

Arha aizgāja uz Troņa zāli, uz Dvīņdievu templi, uz pagrabu zem virtuves un, nogaidījusi brīdi, kad neviena nebija klāt, ieskatījās katrā slepenajā atverē virs aukstās, biezās tumsas. Kad pienāca nakts un saltajās debesīs ie­degās spožas zvaigznes, viņa aizgāja līdz noteiktām vie­tām pakalnā, pacēla noteiktus akmeņus, noslaucīja smiltis, paskatījās lejā un redzēja tikai melnu pazemes tumsu.

Viņš ir tur. Viņam jābūt tur. Un tomēr viņš ir aizbēdzis, pazudis no skatiena. Viņš nomirs no slāpēm, pirms viņa to atradīs. Kad būs pavisam skaidrs, ka viņš ir miris, vajadzēs sūtīt Mananu Labirintā, lai tas viņu uzmeklē. Ši doma bija neizturama. Tupēdama uz ceļgaliem zvaigžņu gaismā uz cietās pakalna zemes, Arha juta no acīm izsprāgstam niknuma asaras.

Arha pa nogāzi devās lejup uz Dievkaraļa templi. Apsarmojušās kolonnas ar grebtajiem kapiteļiem zvaigžņu gaismā balti zaigoja kā kaula pīlāri. Arha pie­klauvēja pie aizmugures durvīm, un Kosila ielaida viņu templī.

-    Kas atvedis manu kundzi šurp? druknā sieviete salti un vērīgi noprasīja.

-   Priesterien, Labirintā ir vīrietis.

Kosilu tas pārsteidza nesagatavotu, jo vienreiz bija noticis kaut kas tāds, ko viņa nebija paredzējusi. Priestenene stavēja un ieplestām acīm skatījās uz Arhu. Viņas redzokļi šķita izvelbjamies uz āru. Arhai iešāvās prātā, ka šobrīd Kosila izskatās tieši tāda, kādu viņu bija atdari­nājusi Pente, un meitenē uzbangoja nevaldāmi smiekli; tos viņa tūdaļ savaldīja un apspieda.

-   Vīrietis? Labirintā?

-Vīrietis, svešinieks. Kad Kosila joprojām neticīgi raudzījās Arhā, viņa piebilda: Es zinu, kāds izskatās vīrietis, kaut ari daudz viņu neesmu redzējusi.

Kosila ironijai nepievērsa uzmanību. Kā tur varēja gadīties vīrietis?

-   Droši vien ar burvestībām. Viņam ir tumša āda, un varbūt viņš nācis no Iekšzemēm. Viņš ir atnācis aplaupīt Kapenes. Es viņu vispirms ieraudzīju Zemakmenē, tieši zem pašiem Akmeņiem. Kad viņš mani pamanīja, viņš aizbēga uz Labirinta ieeju, ka labi zinādams ceļu. Es aizslēdzu viņam aiz muguras dzelzs durvis. Viņš mēģi­nāja burties, bet durvis neatvērās. No rīta viņš aizgāja prom tuneļos. Es viņu vairs nevaru atrast.

-   Vai viņam ir gaisma?

-Jā.

-    Un ūdens?

-    Neliela pudele, kas nav vairs pilna.

-   Svece viņam varbūt ir jau izdegusi, Kosila prātoja.

-    Jāpagaida četras vai piecas dienas. Varbūt sešas. Pēc tam vari sūtīt manus uzraugus, lai sameklē un iznes līķi. Viņa asinis jāatdod Tronim un…

-Nē! Arha piepeši iesaucās spalgā, saniknotā balsi.

-    Es gribu atrast viņu dzīvu!

Priesteriene veltīja meitenei drumu skatienu no sa­raukto uzacu apakšas. Kāpēc?

-   Lai… lai paildzinātu viņa nāvi. Viņš atļāvies zaimot Bezvārda garu valstību. Apgānījis Zemakmcni ar gaismu.

Viņš atnācis nolaupīt Kapenēm to dārgumus. Viņam jāsa­ņem bargāks sods par mierīgu nāvi vientuļā tunelī.

-    Jā, Kosila, itin kā pārdomādama, piekrita. Bet ka tu viņu notversi, kundze? Tas ir riskanti. Atstājot viņu tur, riska nav. Vai tad kaut kur Labirintā nav vesela istaba ar cilvēku kauliem? Arī tie tur iegāja un vairs neizkļuva ārā. Lai Tumsas spēki soda viņu pēc sava prāta, paši savā valstībā, Labirinta melnajās ejās. Nāve aiz slāpēm ir pie­tiekami mokoša.

-   Es zinu, meitene atbildēja. Pagriezusies viņa izgāja ārā tumsā un paslēpa galvu kapucē, vairīdamās no šņā­cošā, ledainā vēja. Vai tad viņa to nezina?

Cik bērnišķīgi un muļķīgi bija nākt pie Kosilas! Tur viņa nekādu palīdzību neatradis. Kosila taču neko nezina, viss, ko viņa saprot, ir aukstasinīga gaidīšana un galā nāve. Viņa nespēj saprast. Viņa neaptver, ka šis vīrietis ir jāatrod. Ar viņu nedrīkst notikt tas pats, kas ar tiem trim! To viņa vairs nespētu izturēt. Ja viņam jāmirst, lai viņš mirst ātri un dienasgaismā! Skaidrs, ka šim zaglim, pirmajam vīrietim pēc gadu simtiem, kam pieticis drosmes nākt aplaupīt Kapenes, daudz piemērotāka būtu nāve no zobena. Viņam nav pat nemirstīgas dvēseles, kas varētu atdzimt. Viņa rēgs gaudodams staigās pa tu­neļiem. Nedrīkst ļaut viņam vienam tumsā nomirt no slāpēm.

Tonakt Arha gulēja ļoti maz. Nākamajā dienā visu laiku paņēma rituāli un citi pienākumi. Nakti Arha pa­vadīja, bez gaismekļa klusu apstaigādama slepenās atveres visās Vietas tumšajās ēkās un vēja appūstajā pa­kalnā. Beidzot, pāris stundu pirms rītausmas, viņa devās uz Mazo namu, lai liktos gulēt, tomēr aizmigt nevarēja. Trešās dienas pievakarē viņa viena izgāja tuksnesī un devās uz upes pusi; tagad, ziemā, tā bija kļuvusi sekla, un starp niedrēm baloja ledus. Arha bija atcerējusies, ka vienreiz rudenī tika iegājusi Labirintā ļoti dziļi, pagājusi garām Sestajam krustam un kāda līkumota tuneļa visā garumā dzirdējusi aiz akmeņiem tekoša ūdens troksni. Vai vīrietis slāpēs nevarētu būt atnācis šurp? Arī te ārā bija slepenās atveres; tās vajadzēja uzmeklēt, bet pirms gada Thara viņai tās visas bija parādījusi, un atrast nebija grūti. Arha vietas un apveidus atsauca atmiņā līdzīgi ak­lajiem viņa itin kā uztaustīja ceļu uz katru slēptuvi, nevis atrada to ar redzes palīdzību. Kad viņa piespieda aci pie otrās atveres, kas atradās vistālāk no Kapenēm, un uzvilka kapuci, lai aizsegtu āra gaismu, pa caurumu plakanajā klints plāksnē viņa lejā ieraudzīja burvju gais­mas bālo mirdzumu.

Vīrietis bija saredzams tikai pa pusei. Atvere pavēra skatu uz aklās ejas pašu galu. Arha redzēja tikai sveši­nieka muguru, saliekto kaklu un labo roku. Viņš sēdēja tuvu kaktam un urbināja akmeņus ar savu nazi īsu tē­rauda duncīti, kura rokturis bija rotāts dārgakmeņiem. Asmeņa gals bija nolūzis. Atlūzušais gabals gulēja zemē tieši zem atveres. Viņš to bija nolauzis, cenzdamies izkus­tināt akmeņus, lai tiktu pie ūdens dzidrs un skanīgs tas tecēja necaurejamās sienas otrā pusē, labi saklausāms pazemes mēmajā klusumā.

Vīrieša kustības šķita gurdenas. Pēc šīm trim naktīm un dienām viņš izskatījās pavisam citāds nekā tas cilvēks, kas mierīgs un spēkpilns bija stāvējis aizvērto durvju priekšā, pasmiedamies par savu neveiksmi. Viņš joprojām bija stūrgalvības pilns, taču spēks no viņa bija aizplūdis. Ar burvju spēku viņš vairs nespēja pašķirt akmeņus viņam vajadzēja cīnīties ar salauzto nazi. Pat burvju gaisma bija kļuvusi blāva un nespodra. Arhai vērojot, gaisma iezibsnijās, vīrieša galva nodrebēja, un nazis izkrita no rokām. Viņš to spītīgi pacēla atkal un mēģināja iedabūt nolauzto asmeni akmeņu spraugā.

Gulēdama uz upes krasta starp sasalušajām niedrēm, lāgā neaptverdama, kur atrodas un ko dara, Arha piespie­da muti aukstajam akmenim un apņēma to ar saliektām plaukstām, lai neļautu skaņai izplūst. Burvi! viņa ie­saucās, un viņas balss, izslīdējusi cauri akmens ejai, salti ieskanējās pazemes tunelī.

Vīrietis satrūkās un uztrausās kājās; pieceldamies viņš pazuda no Arhas redzesloka. Vēlreiz piespiedusi atverei muti, Arha teica: Ej atpakaļ gar upes sienu līdz otrajam pagriezienam! Pirmais pagrieziens pa labi, vienu izlaist, tad atkal pa labi. Pie Sešiem ceļiem atkal pa labi. Pēc tam pa kreisi, pa labi, pa kreisi un atkal pa labi. Paliec Apgleznotajā istabā!

Kad Arha pakustējās, lai atkal ieskatitos atverē, viņa acīmredzot bija ļāvusi pazemē iespīdēt dienasgaismas staram, jo nākamajā brīdī vīrietis atkal stāvēja viņas redzeslokā un skatijās augšup atverē. Viņa seja, kurā Arha tagad ieraudzīja savādas rētas, bija saspringta un alkaina. Lūpas vīrietim bija sasprēgājušas un melnas, acis spīdēja. Viņš pacēla savu nuju, un burvju gaisma tuvojās Arhas acīm. Viņa izbiedēta atrāvās, uzlika atverei akmens vāku, uzbēra oļus, piecēlās un strauji devās atpakaļ uz Vietu. Rokas viņai trīcēja un gājiena laikā vairākkārt apreiba galva. Arha nesaprata, ko darīt.

Ja svešais ies pa viņas norādīto ceļu, viņš atgriezīsies dzelzs durvju tuvumā, istabā ar bilžu sienām. Tur nekā nav, un viņam nav iemesla turp iet. Apgleznotās istabas griestos bija laba, ērta atvere, kas atradās Dviņdievu tempļa mantnīcā; varbūt tāpēc viņai šī vieta bija ienākusi prātā. Arha nezināja. Kāpēc viņa bija sākusi runāt ar svešo?

Viņa varētu nolaist lejā pa atveri mazliet ūdens un pēc tam pasaukt vīrieti turp. Tad viņš ilgāk paliktu dzīvs. Patiesībā tad viņš dzīvotu tik ilgi, cik viņai gribētos. Ja viņa šad tad nolaistu lejā ūdeni un ēdienu, viņš turpinātu dzīvot un dienām un mēnešiem ilgi vēl malditos pa Labi­rintu, bet viņa varētu skatīties atverēs, teikt, kur atrodams ūdens, dažreiz pateikt nepareizu ceļu, un viņš ietu veltīgi, bet viņam vienmēr vajadzētu iet. Tā viņam butu laba mā­cība par Bezvārda garu zaimošanu, par nepieļaujamo, muļķīgo ielaušanos Nemirstīgo mirušo garu kapvietās!

Taču, kamēr vīrietis atradisies tur, viņa pati nekad nevarēs ieiet Labirintā. Bet kāpēc ne, viņa sev jautāja un pati atbildēja: tāpēc, ka viņš var izbēgt pa dzelzs durvīm, kas man aiz sevis jāatstāj vaļa… Bet viņš netiktu tālāk par Zemakmeni. Tomēr patiesība bija tāda, ka Arha bai­dījās sastapties ar viņu vaigu vaigā. Viņa baidījās no svešinieka spēka, no mākslām, ar kurām viņš bija iekļuvis Zemakmenē, no burvestības, kas lika degt gaismai viņa nūjas galā. Bet vai tad no tā tik ļoti jābaidās? Spēki, kas valda tumšajās vietās, taču ir viņas, nevis svešinieka pusē. Skaidrs, ka viņš neko lielu nevar nodarīt šeit, Bezvārda garu valstībā. Viņš nebija atdarījis dzelzs durvis, nebija uzbūris sev ēdamo, nebija dabūjis ūdeni cauri sienai un nebija izsaucis kādu velnišķu briesmoni, kas salauztu sie­nas, kaut gan Arha no tā visa bija baidījusies. Viņš pat, trīs dienas klizdams, nebija atradis ceļu uz Lielās mant­nīcas durvīm, ko noteikti bija meklējis. Arha pati nekad vēl nebija mēģinājusi iet uz šo telpu, uz kuru Thara bija izstāstījusi ceļu, šo gājienu viņa bija allaž atlikusi grūti izprotamas bi jības dēļ, nevēlēšanās dēļ, itin kā apjauzdama, ka īstais laiks vēl nav pienācis.

tagad viņa domāja: kāpēc gan lai šis svešais neaizietu turp viņas vietā? Lai skatās uz Kapeņu dārgumiem, cik vien sirds vēlas! Liela labuma no tiem viņam nebūs. Viņa tikmēr pasmiesies par šo pārdrošnieku, teiks, lai viņš ēd zeltu, lai dzer dimantus!

Ar nervozu, drudžainu steigu, kas Arhu bija pārņē­musi visas šīs trīs dienas, viņa aizskrēja uz Dvīņdievu templi, atslēdza tā nelielo, velvēto mantnīcu un atsedza labi paslēpto caurumu grīdā.

Apgleznotā istaba apakšā bija pilnīgi tumša. Bet ceļš, kas vīrietim jānoiet, lai to sasniegtu, bija līkumots un varbūt vairākas jūdzes garš to viņa bija piemirsusi. Un skaidrs, ka zaglis ir novārdzis un nevar ātri paiet. Varbūt viņš aizmirsīs norādījumus un pagriezīsies uz nepareizu pusi. Maz ir tādu, kas spētu tos visus atcerēties pēc pirmās dzirdēšanas, kā to spēj viņa. Varbūt svešais pat nesaprot viņas valodu. Ja tā, lai klīst apkārt, līdz nokritīs un nomirs tumsā, muļķis, svešzemnieks, neticīgais! Lai viņa rēgs gaudo Atuanas Kapeņu akmens ejās, līdz tumsa apēdīs ari to…

Nākamajā rītā pēc garām bezmiega stundām un ļauniem sapņiem Arha agri aizsteidzās pie mazā tempļa slepenās atveres. Paskatījusies lejā, viņa neko nere­dzēja vienīgi melnumu. Viņa nolaida leja sveci, kas dega maza, ķēdē iekārtā skārda gaismeklī. Svešinieks tiešām bija tur, Apgleznotajā istabā. Aiz sveces izstarotā spožuma Arha redzēja viņa kājas un ļenganu roku. Viņa pieliecās tuvāk caurumam, kurš šeit bija grīdas plāksnītes lielumā, un iesaucās tajā: Burvi!

Nekādas kustības. Vai viņš būtu miris? Vai tik maz viņam bija spēka? Arha nicīgi nosēcās; sirds viņai spēcīgi dauzījās. Burvi! viņa iesaucās vēlreiz, un balss skaļi atbalsojās dobjajā pazemes istabā. Vīrietis sakustējās, lēni piecēlās sēdus un apmulsis palūkojās apkārt. Pēc kāda laika viņš paskatijās augšup, samiegdams acis spožajā gaismā, kas karājās viņam pretī no griestiem. Vīrieša seja izskatījās briesmīga pietūkuši un tumša kā mūmijas seja.

Vīrietis uzlika roku uz nūjas, kas gulēja viņam blakām uz grīdas, bet koka galā gaisma neiedegās. Viņam vairs nemaz nebija atlicis spēka.

-Vai tu gribi redzēt Atuanas kapeņu dārgumus, burvi?

Vīrietis gurdi paskatījās augšup un saviebās, skatie­nam sastopot gaismu vienīgo, ko viņš varēja saskatīt. Pēc brīža ar greizu vaibstu, kas, iespējams, bija domāts smaids, viņš pamāja ar galvu.

Ej ārā no šīs istabas pa labi. Iegriezies pirmajā gai­tenī pa kreisi… Arha neapstādamās noskaitīja visu garo norādījumu virkni un beigās teica: Tur tu atradīsi dār­gumus, pēc kuriem nāci šurp. Un varbūt tu tur atradīsi ūdeni. Ko tu šobrīd gribētu vairāk, burvi?

Vīrietis piecēlās, balstīdamies uz nūjas. Skatīdamies augšup, bet neredzēdams Arhu, viņš mēģināja kaut ko teikt, taču no izkaltušās rīkles nenāca neviena skaņa. Viegli paraustījis plecus, viņš devās projām no Apglez­notās istabas.

Viņa tam nedos ūdeni. Un viņš tikpat neatradīs ceļu uz mantnīcu. Norādījumu virkne bija pārāk gara, lai viņš to atcerētos, bet, ja viņš tiešām tiks tik tālu, tad tur vēl ir Bedre. Tagad viņam jāiet pa tumsu. Viņš apmaldīsies, beidzot nokritis zemē un nomirs kaut kur šaurajās, izdob­tajās pazemes telpās. Manans viņu atradis un iznesīs ārā. Un tās būs beigas. Arha aizspieda slepeno atveri ar plaukstām un sāka šūpot sakņupušo augumu uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ, kozdama lupā, it kā ciestu mokošas sāpes. Viņa tam nenesīs ūdeni! Viņa tam nenesīs ūdeni. Viņa tam nesīs nāvi, nāvi, nāvi, nāvi, nāvi!

Šajā drūmajā dzīves stundā pie viņas ieradās Kosila, smagiem soļiem ienākdama mantnīcā; melno ziemas ap­metņu kārtas padarīja viņas augumu vēl masīvāku.

-   Vai tas virs ir jau miris?

Arha pacēla galvu. Viņas acīs nebija asaru, un neko nevajadzēja slēpt.

-   Droši vien, viņa teica, pieceldamās un nopurinā­dama svārkus. Viņa gaisma ir nodzisusi.

-   Varbūt tā ir viltība. Bezdvēseles radījumi ir ļoti vil­tīgi.

-    Es vēl nogaidīšu kādu dienu, lai varētu būt droša.

-   Jā, varbūt pat divas dienas. Pēc tam Dūbijs var iet un nest viņu ārā. Viņš ir stiprāks par Mananu.

-    Bet Manans ir Bezvārda garu kalps un Dūbijs ne. Labirintā ir vietas, kurās Dūbijs nedrīkst iet, un zaglis atrodas tieši tajas.

-Tad tās tikpat ir apgānītas…

-    Viņa nāve tās šķīstīs, Arha teica. No Kosilas iz­teiksmes viņa saprata, ka priesteriene viņas sejā ievērojusi kaut ko neparastu. Tā ir mana valstība, priesterien. Man par to jāgādā tā, kā likuši mani Valdnieki. Nāves mācības man vairs nav jāmāca.

Kosilas seja šķita ieraujamies melnajā kapuce kā tuk­sneša bruņrupucis ieraujas savās bruņās; tā kļuva drūma, atturīga un salta. Labi, kundze.

Viņas izšķīrās Dievbrāļu altāra priekšā. Arha tagad bez steigas aizgāja uz Mazo namu un paaicināja Ma­nanu sev līdzi. Pēc sarunas ar Kosilu viņa zināja, kas jā­dara.

Kopā ar Mananu viņa uzkāpa kalnā, iegāja Zālē un nokāpa Zemakmenē. Kopīgiem spēkiem nospieduši garo rokturi, viņi atvēra Labirinta dzelzs durvis. Tur viņi ie­dedza gaismu un devās tālāk. Arha aizveda Mananu līdz

Apgleznotajai istabai un no turienes devās uz Lielo Dār­gumu zāli.

Zaglis nebija ticis tālu. Arha un Manans bija nogājuši mazāk nekā piecsimt soļu pa līkumoto ceļu, kad viņi ieraudzīja to guļam šaurajā gaitenī kā nomestu lupatu kaudzi. Krītot viņš bija nosviedis savu nūju, un tā gulēja gabaliņu attālāk. Vīrieša mute bija asiņaina un acis pa­vērtas pusvirus.

-    Viņš ir dzīvs, teica Manans, nometies ceļos un uzlicis dzelteno, lielo plaukstu uz tumšā kakla, lai sataus­tītu pulsu. Vai nožņaugt viņu, kundze?

-    Nē. Man viņš vajadzīgs dzīvs. Pacel viņu un nes man pakaļ!

-   Dzīvu? Manans noraizējies pārjautāja. Kāpēc, mana mazā kundze?

-    Viņš būs Kapeņu vergs! Beidz runāt un dari, kā teicu!

Ar skumjāku seju nekā citkārt Manans paklausīja un ar piepūli uzvēla jauno virieti sev uz pleciem kā garenu maisu. Ar šo nastu viņš streipuļoja pakaļ Arhai. Ar tādu smagumu Manans nevarēja noiet garu gabalu no vietas. Daudz reižu vajadzēja apstāties, lai Manans atgūtu elpu. Katrā apstāšanās vietā gaitenis bija tāds pats pelēkdzelteni akmeņi, kas augša veidoja velvi, nelīdzena akmens grīda, sastāvējies gaiss, Manana vaidi un stenē­šana, nekustīgais svešinieks, abu gaismekļu blāvais aplis, kas sašaurinādamies pazuda tumsā abos gaiteņa vir­zienos. Katrā atpūtas reizē Arha iepilināja svešajam mutē mazliet ūdens no līdzpaņemtās pudeles ikreiz pavisam nedaudz, lai dzīvības atgriešanās viņu nenonāvētu.

-    Uz Važu istabu? Manans vaicāja, kad viņi bija nokļuvuši gaitenī, kas veda uz dzelzs durvīm, un tikai tad Arha pirmoreiz sāka domāt, kurp lai gūstekni nes. Viņa nezināja.

-   Nē, tur ne, viņa atbildēja, un atmiņas par dūmiem, smakām un bārdainajām sejām bez redzes un bez valodas atkal, kā ik reizes, uzvandīja nelabumu. Turklāt uz Važu istabu var atnākt Kosila. Viņam… viņam jāpaliek Labi­rintā, lai viņš nevarētu atgūt savu burvju spēku. Kur ir tāda istaba…

-   Apgleznotajai istabai ir durvis, slēdzene un slepenā atvere, kundze. Ja vien tu esi droša par durvīm.

-    Te lejā viņam vairs nav spēka. Nes viņu turp, Ma­nan!

Un Manans nesa svešinieku atkal atpakaļ; vajadzēja veikt pusi no tā ceļa, ko viņi jau bija nogājuši, bet uzraugs bija pārāk paguris un aizelsies, lai mēģinātu iebilst. Kad beidzot viņi iegāja Apgleznotajā istabā, Arha noņēma savu lielo, biezo ziemas apmetni un noklāja to uz putek­ļainās grīdas. Liec viņu te! meitene teica.

Manans apstulbis skatījās uz Arhu, un viņa seja kļuva vel skumjāka. Mana mazā kundze… viņš izdvesa.

-    Es gribu, lai tas cilvēks paliek dzīvs, Manan. Viņš nomirs no aukstuma paskaties, kā dreb!

-   Tavs tērps tiks apgānīts. Priesterienes tērps. Viņš ir neticīgais, turklāt vīrietis, Manans stenēja, un viņa ma­zās actiņas bija samiegušās kā sāpēs.

-   Tad es sadedzināšu šo apmetni un likšu sev noaust jaunu! Paklausi, Manan!

Manans padevīgi noliecās un ļāva gūsteknim nokrist uz melnā apmetņa. Vīrietis gulēja kā miris, bet asinis spēcīgi pulsēja viņam uz kakla, un nekustīgais augums palaikam sarāvās kā krampju lēkmē.

-    Viņu vajadzētu pieķēdēt, Manans teica.

-Vai viņš izskatās bīstams? Arha nicīgi atmeta, bet, kad Manans norādīja uz akmeni iestiprinātu dzelzs āķi, pie kura varēja pieslēgt gūstekni, viņa tam ļāva doties uz Važu istabu un atnest ķēdi un aploci. Manans aizgāja pa gaiteni, rūcošā balsī skaitīdams ceļazīmes; viņš jau agrāk bija staigājis pa ejām Apgleznotās istabas tuvumā, taču viens gāja pirmoreiz.

Vienīgās sveces gaismā izskatījās, ka gleznojumi uz sienām kustas un raustās, ka pārdabiskie cilvēku apveidi ar lielajiem, nolaistajiem spārniem te sagumst, te izslējās nebeidzamas vienmuļības vara.

Arha nometās uz ceļiem un ļāva ūdenim pa nelielai lāsei pilēt gūstekņa mutē. Beidzot viņš sāka klepot, un viņa rokas nevarīgi pastiepās pēc pudeles. Arha ļāva vi­ņam dzert. Vīrietis gulēja uz muguras, un seja viņam bija viscaur slapja, notriepta putekļiem un asinīm. Viņš no­murmināja pāris vārdu Arhai nepazīstamā valodā.

Beidzot atgriezās Manans, vilkdams līdzi garu dzelzs ķēdi, lielu piekaramo atslēgu un dzelzs aploci, ko varēja aplikt vīrietim ap vidukli un saslēgt. Tā nav pietiekami cieša, viņš var izspraukties, Manans nomurminaja, pie­slēgdams ķēdes galu pie sienas gredzena.

-   Nē, paskaties! Arha tagad vairs tik ļoti nebaidījās no gūstekņa un parādīja, ka nevar iebāzt pat roku starp dzelzs aploci un vīrieša augumu. Varbūt vienīgi tad, ja viņš vēl ilgāku laiku dzīvos badā.

-   Mana mazā kundze, Manans žēlabaini teica,man netīk taujāt, bet… Kāds labums Bezvārda gariem no tāda verga? Viņš taču ir cilvēks.

-    Tu esi vecs muļķis, Manan. Tagad ejam, un beidz činkstēt!

Gūsteknis vēroja viņus ar gurdu spīdumu acīs.

Kur ir viņa nūja, Manan? Ā, šeit! To es paņemšu, tajā slēpjas burvība. Ā, un es paņemšu arī šo! Ar ašu kustību viņa satvēra sudraba ķēdi, kas rēgojās no tunikas apakšas uz vīrieša kakla, un norāva to pāri viņa galvai, kaut gan viņš mēģināja saķert un aizturēt viņas rokas. Manans iespēra gūsteknim pa muguru. Arha pašūpoja ķēdi vīrieša acu priekšā, bet pietiekami tālu no viņa tvē­riena. Vai tas ir tavs talismans, burvi? Vai tas tev ir dārgs? Nekas sevišķs gan neizskatās vai neko labāku tu nevarēji atļauties? Es to paglabāšu pie sevis. Viņa uzlika ķēdi sev kaklā, paslēpdama karekli zem vilnas tēr­pa biezās apkakles.

-Tu nezini, ko ar to darīt, vīrietis piesmakušā, rupjā balsī teica, kļūdaini, bet pietiekami skaidri izrunadams kargadiešu vārdus.

Manans iespēra vīrietim vēlreiz, un viņš sāpēs ieste­nējās un aizvēra acis.

-Diezgan, Manan! Ejam!

Viņa izgāja no istabas. Manans kurnēdams sekoja.

Tonakt, kad Vieta bija nodzisušās visas ugunis, Arha vēlreiz devās kalnā šoreiz viena pati. Istabā aiz Troņa viņa piepildīja pudeli ar ūdeni, paņēma lielu, plakanu neraudzētas griķu maizes plāceni un devās uz Labirinta Apgleznoto istabu. Tos viņa nolika gūsteknim aizsnie­dzamā vietā netālu no durvīm. Vīrietis bija aizmidzis un gulēja nekustēdamies. Arha atgriezās Mazajā namā un taja nakti gulēja ciešā, ilgā miegā.

Agri pēcpusdienā viņa atkal nokāpa Labirintā. Maize bija apēsta, ūdens izdzerts, un svešinieks sēdēja, atspiedis muguru pret sienu. Viņa seja joprojām izskatījās atbai­doša rētu un asiņu dēļ, bet izteiksme tajā bija modra un dzīvīga.

Arha stāvēja pietiekamā attālumā no gūstekņa, lai tas, važās saslēgts, nevarētu viņu aizsniegt, un lūkojās viņā. Tad meitene novērsa skatienu. Taču īsti nebija kurp ska­tīties. Kaut kas liedza viņai runāt. Sirds dauzījās kā lielās izbailēs. Bet nav taču iemesla baidīties! Gūsteknis ir viņas varā.

-   Patīkami ir redzēt gaismu, vīrietis teica savā sam­taini dobjajā balsī, kas viesa Arhā drudžainu nemieru.

-   Ka tevi sauc? viņa nevērīgi jautāja. Meitenei likās, ka viņas balss izklausās neparasti augsta un spiedzīga.

-    Visbiežāk mani sauc par Zvirbuļvanagu.

-    Par Zvirbuļvanagu? Vai tad tas ir tavs vārds?

-Nē.

-    Kāds ir tavs īstais vārds?

-   To es tev nevaru teikt. Vai tu esi Kapeņu Virspriesteriene?

-Jā.

-    Un kā tevi sauc?

-    Mani sauc Arha.

-    Tā, kas tikusi apēsta… pareizi, vai ne? Vīrieša tumšās acis viņu saspringti vēroja. Viņš mazliet pasmai­dīja. Kāds ir tavs īstais vārds?

-    Man nav vārda. Neizjautā mani! No kurienes tu esi?

-    No Iekšzemēm, no rietumu puses.

-   No Havnoras?

Tas bija vienīgais Iekšzemju salas vai pilsētas vārds, ko Arha zināja.

-   Jā, no Havnoras.

-   Kāpēc tu atnāci šurp?

-   Atuanas Kapenes ir plaši pazīstamas manu ļaužu vidū.

-    Bet tu esi ķeceris, neticīgais.

Vīrietis papurināja galvu. Ai nē, priesterieni Es ticu Tumsas spēkiem! Esmu saticies ar Bezvārda gariem citās vietās.

-    Kādās citās vietās?

-   Arhipelāgā… Iekšzemes… tur ir vietas, kas pieder Senajiem Zemes spēkiem tāpat kā šī. Bet neviena no tām nav tik liela. Nekur citur tiem nav ne tempļa, ne prieste­rienes, ne tādas pielūgsmes kā šeit.

-   Tātad tu ieradies te, lai pielūgtu šos spēkus, Arha izsmejoši teica.

-    Nē, es atnācu, lai tos aplaupītu, vīrietis atbildēja.

Arha platām acīm skatījās nopietnajā sejā. Lielībnieks!

-    Es zināju, ka tas nebūs viegli.

-   Viegli? Tas vispār nav izdarāms. Ja tu nebūtu neticī­gais, tu to zinātu. Bezvārda gari apsargā to, kas tiem pie­der.

-   Tas, ko es meklēju, tiem nepieder.

-    Nu, protams, tas pieder tev!

-    Man uz to ir tiesības.

-   Kas tad tu tāds esi dievs vai karalis? Arha nomē­roja važās saslēgto, netīro, izvārgušo gūstekni no galvas līdz kājām. Tu esi visparastākais zaglis!

Vīrietis neko neatbildēja, bet cieši lūkojās Arhai sejā.

-Tu nedrīksti uz mani skatīties! viņa spalgi ie­saucās.

-Es negribu tevi apvainot, kundze, vīrietis teica. Es esmu svešinieks, nepiederošais. Es nezinu ne jūsu paražas, ne to, kā pieklājas izturēties pret Kapeņu pries­terieni . Esmu tavā varā un lūdzu piedošanu, ja tevi apvai­noju.

Arha stāvēja klusēdama un juta, ka vaigos sakāpj asi­nis, ka tie muļķīgi un nepieļaujami sakarst. Taču vīrietis tagad neskatījās uz viņu un pietvīkumu neredzēja.Viņš bija paklausīgi novērsis savu tumšo acu skatienu.

Kādu laiku neviens neko neteica. Izkrāsotās figūras visapkārt raudzījās viņos ar skumjām, aklām acīm.

Arha bija paņēmusi līdzi akmens krūzi ar ūdeni. Gūs­tekņa skatiens vairākkārt atgriezās pie tās, un viņa teica: Tu vari padzerties, ja gribi!

Viņš tūdaļ satvēra krūzi un, pacēlis to tik viegli, it kā ta būtu vīna glāze, iedzēra pamatīgu, garu malku. Pēc tam, saslapinājis piedurknes malu, viņš sāka berzt no se­jas un rokām netīrumus, asinis un zirnekļu tīklus. Tas aizņēma krietnu brīdi, un meitene visu laiku vēroja viņu. Kad tas bija izdarīts, vīrietis izskatījās krietni labāk, taču pieticīgā mazgāšanās bija atsegusi rētas vienā sejas pusē; tās bija vecas, sen aizdzijušas brūces, kas bāli spīdēja lumšaja ādā, četras vagas līdztekus cita citai no acs līdz žoklim, gluži ka milzīgas, nagotas ķepas atstātas pēdas.

-    Kas tas ir? Arha jautāja. Kas tās par retām?

Viņš tūlīt neatbildēja.

-Vai pūķis? viņa laujaja, cenzdamās ielikt balsī iz­smieklu. Viņa taču nākusi te, lejā, lai pazobotos par savu upuri, lai pasmietos par viņa mokošo bezpalīdzību!

-    Nē, tas nebija pūķis.

-Tātad tu vismaz neesi pūķu valdnieks.

-   Esmu, viņš diezgan negribīgi atbildēja. Es esmu pūķu valdnieks. Bet rētas es ieguvu pirms tam. Es tev teicu, ka esmu ticies ar Tumsas spēkiem jau agrāk, citās pasaules vietās. Pēdas uz sejas man atstāja kāds no Bez­vārda gariem radniecīgas cilts. Taču tas vairs nav bez vārda, jo es beigu beigās uzzināju tā vārdu.

-    Ko tu ar to gribi teikt? Kādu vārdu?

-   To es tev nevaru sacīt, vīrietis atbildēja un pasmai­dīja, kaut gan viņa seja palika nopietna.

-Tās ir blēņas, muļķa valoda, zaimošana! Bezvārda gari ir Bezvārda gari! Tu nesaproti, ko runā…

-    Es saprotu vēl labāk nekā tu, priesterien, vīrietis teica, un viņa balss kļuva dobjāka. Paskaties vēlreiz! Un viņš pagrieza galvu tā, ka viņa varēja skaidri redzēt četras baisās vagas uz tumšā vaiga.

-   Es tev neticu, Arha sacīja, un balss viņai drebēja.

-    Priesterien, vīrietis laipni teica, tev nav daudz gadu, un tu noteikti neesi ilgi kalpojusi Tumšajiem spē­kiem.

-   Esmu gan! Ļoti ilgi! Es esmu Virspriesteriene, At­dzimusī. Esmu kalpojusi saviem Valdniekiem jau dau­dzus tūkstošus gadu. Es esmu viņu kalpone, viņu balss un viņu rokas. Un esmu ari viņu atriebēja pret tiem, kas apgāna Kapenes un uzlūko to, ko nedrīkst redzēt! Beidz melot un lielīties vai tad tu nesaproti, ka man pietiek teikt vārdu, lai atnāktu sargs un nocirstu tev galvu? Un, ja es aiziešu projām un aizslēgšu šīs durvis, neviens nekad vairs neatnāks šurp, un tie, kam es kalpoju, apēdīs tavu miesu, aprīs tavu dvēseli un atstās tumsā tikai tavus kau­lus!

Viņš klusēdams pamāja ar galvu.

Arha sastomījās, nezinādama vairs, ko teikt, izskrēja no istabas un ar troksni aizgrūda durvju bultu. Lai domā, ka viņa vairs neatgriezīsies! Lai svīst baiļu sviedrus tur, tumsā, lai lādējās, dreb un mēģina savas nejaukās, neva­rīgās burvestības!

Tomēr domās viņa redzēja, kā vīrietis izstiepjas guļus, mierīgs kā jērs saulainā pļavā tāds, kādu viņa bija to redzējusi pie dzelzs durvīm.

Arha uzspļāva aizbultētajām durvīm un izdarīja kus­tību, kas atvaira zaimus, tad gandrīz skriešus metās uz Zemakmeni.

Steigdamās gar tās sienu uz Zāles lūkas pusi, viņa juta zem pirkstiem akmens sarežģītos rakstus un rievas, kas atgādināja sastingušas mežģīnes. Viņu pārņēma ilgas aizdegt sveci un vēlreiz kaut īsu brīdi ieraudzīt laikazoba apstrādātos akmeņus un sienu brīnišķo mirdzumu. Aiz­miegusi acis, Arha steigšus metās uz priekšu.

Liela mantnīca

Nekad vēl ikdienas rituāli un pienākumi nebija liku­šies tik bezgalīgi, tukši un gari. Mazās meitenes ar bāla­jām sejām un bailīgajiem skatieniem, nemierīgās mācek­les, priesterienes, kuru sejas izskatījās bargas un saltas, bet kuru sirdīs visu mūžu slepeni bangoja skaudība un neapmierinātība, sīka godkāre un veltīgas kaislības, visas šīs sievietes, starp kurām Arha vienmēr bija dzīvo­jusi un kuras veidoja viņai pazīstamo cilvēku pasauli, tagad likās gan nožēlojamas, gan garlaicīgas.

Bet viņa, kas kalpo lielajiem spēkiem, viņa tumšās nakts priesteriene no šādas sīkumainības ir brīva! Viņai nav jābēdā par visu šo ikdienas neciešamo bezjēdzību, par garajām dienām, kuru vienīgais prieks ir dabūt pie lēcu porcijas lielāku jēra tauku piku nekā blakussēdētājai… Viņa vispār ir brīva no jebkādām dienām! Pazemē dienu nav. Tur vienmēr valda tikai nakts.

Un šajā nebeidzamajā naktī ir viņas gūsteknis tumš­ādainais vīrietis, tumšais pesteļotājs, saslēgts važas un ieslodzīts akmens istabā, gaidot un nezinot, vai viņa nāks vai nenāks un vai atnesīs viņam ūdeni, maizi un dzīvību vai upurtrauku un nāvi kā viņai pašai iegribēsies.

Par svešo vīrieti viņa bija pateikusi tikai Kosilai, un Kosila to nevienam nebija stāstījusi. Tagad viņš Apglez­notajā istabā bija pavadījis jau trīs dienas un naktis, tomēr Kosila Arhai neko par viņu nebija jautājusi. Varbūt nospriedusi, ka viņš ir miris un ka Arha ar Mananu aizne­suši viņa līķi uz Kaulu istabu. Kosila gan nemēdza neko uzlūkot par pašsaprotamu, tomēr Arha sev iestāstīja, ka viņas klusēšanā nav nekā dīvaina. Kosila visu gribēja glabāt noslēpumā un necieta, ja viņai uzdeva jautājumus. Turklāt Arha bija pieteikusi, lai nejaucas viņas darīšanās. Kosila vienkārši paklausīja pavēlei.

Taču, ja vīrietis uzskatāms par mirušu, Arha nevarēja prasīt virtuvē viņa ēdiena tiesu. Tāpēc viņa palaikam sle­pus pievāca Lielā nama pagrabos kādu ābolu vai kaltētu sīpolu un pati iztika bez ēdamā. Rīta un vakara maltītes viņa lika sev atnest uz Mazo namu, izlikdamās, ka grib ēst vienatnē, un katru nakti aiznesa ēdienu uz Labirinta Apgleznoto istabu, atstādama sev tikai zupu. Arha bija pieradusi badoties līdz pat četrām dienām no vietas, tāpēc tas viņai lielas grūtības nesagādāja. Vīrietis Labirintā notiesāja pieticīgās maizes, siera un pupu devas tik zibe­nīgi, kā krupis mēdz aprīt mušu: mirklis, un tās vairs nav. Skaidrs, ka viņš būtu apēdis arī piecas vai sešas reizes vairāk, tomēr viņš pieklājīgi pateicās, it kā būtu Arhas viesis, bet viņa namamāte pie mielasta galda; Arha bija dzirdējusi stāstus par šādiem mielastiem Dievkaraļa pilī, kur galdi esot piekrauti cepešiem, apziestām maizes rikām un kristāla krūkām ar vīnu. Viņš bija ļoti savāds vīrietis.

Kā izskatās lekšzemēs?

Arha bija nonesusi līdzi lejā mazu, salokāmu ziloņ­kaula soliņu ar krusteniskām kājām, lai nevajadzētu, vī­rieti iztaujājot, stāvēt kājās, nedz arī sēdēt uz grīdas vienā līmeni ar viņu.

-   Tur ir daudz salu. Stāsta, ka Arhipelāgā vien to esot četrdesmit reižu pa četrdesmit, un vēl ir Robežjoslu salas; tās visas neviens vēl nav apbraukājis, un neviens nav sa­skaitījis visas zemes. Un katra no tām ir citādāka nekā pārējās. Bet pati skaistākā varbūt ir Havnora, liela zeme pašā pasaules vidienē. Havnoras salā, platā līcī, kas vien­mēr pilns kuģu, atrodas Havnoras pilsēta. Tās torņi ir celti no balta marmora. Katra prinča un tirgoņa mājai ir tornis, tāpēc tie paceļas daudzi cits virs cita. Māju jumti ir no sarkaniem dakstiņiem, un visi tilti pār kanāliem ir rotāti ar mozaīkām sarkaniem, ziliem un zaļiem akmentiņiem. Un prinču karogi, kas plīvo torņos, ir visā­dās krāsās. Visaugstākajā no torņiem ir iestiprināts ErrctaAkbes zobens kā smaile, kas stiepjas debesīs. Kad Havnorā uzlec saule, vispirms tā atspīd uz šī zobena asmeņa, un tad tas spoži iezaigojas, un, kad saule riet, zobens kādu laiku laistās kā zelts.

-    Kas bija Errets-Akbe? Arha viltīgi pajautāja.

Vīrietis paskatījās uz viņu. Neko neatbildējis, viņš

viegli pasmīnēja. Tad, it kā apsvērdams, teica: Skaidrs, ka jūs šeit par viņu neko daudz nevarat zināt. Droši vien par tiem laikiem, pirms viņš ieradās Kargadas zemēs, šeit nav dzirdēts nekas. Un cik daudz tev zināms no šī stāsta?

-   Ka viņš pazaudēja savu burvestigo nūju un amuletu, un arī savu spēku tāpat kā tu, Arha atbildēja. Viņš aizbēga no Augstā priestera un devās uz rietumiem, un tur viņu nogalināja pūķis. Bet, ja viņš nebūtu nācis uz Kapenēm, nekāds pūķis viņu nebūtu apdraudējis.

-    Taisnība, sacīja gūsteknis.

Arha vairs negribēja runāt par Erretu-Akbi, nojauz­dama, ka šis ir slidens temats. Viņš esot bijis pūķu vald­nieks. Un tu teici, ka ari tu tāds esot. Pastāsti, kas tas pūķu valdnieks tāds ir!

Viņas tonis vienmēr bija izsmejošs, bet gūstekņa at­bildes tiešas un atklātas, it ka viņš jautājumus uzņemtu pilnīgi nopietni.

-    Pūķu valdnieks ir cilvēks, ar ko pūķi ielaižas sa­runās, viņš atbildēja, vismaz tas ir pats galvenais. Tas nenozīmē būt pūķu kungam un pavēlniekam, kā vairums cilvēku iedomājas. Pūķiem nav ne kungu, ne pavēlnieku. Attiecībā uz pūķi jautājums ir tikai viens: vai viņš runās ar. tevi vai apēdīs tevi? Tas, kurš var pa­ļauties uz pirmo no šīm iespējām, ir pūķu valdnieks.

-    Vai tad pūķi māk runāt?

-     Protams! Visvecākajā valodā, tajā, kuru mēs, cilvēki, ļoti cītīgi mācāmies un ļoti lauziti lietojam, lai īstenotu savas burvju mākslas un iedarbinātu maģiju. Neviens cilvēks nezina visu šo valodu, pat desmito daļu ne. Nevienam nepietiek laika to iemācīties. Bet pūķi dzīvo tūkstošiem gadu… Vari iedomāties, ka ar viņiem ir vērts parunāt.

-   Vai te, Atuanā, arī ir pūķi?

-    Cik man zināms, nav jau vairākus gadsimtus, un ari Karego-Atā to nav. Bet stāsta, ka jūsu tālākajā ziemeļu salā Hēr-at-Hērā kalnos aizvien vēl dzīvojot lieli pūķi. lekšzemēs viņi tagad visi majo talākajā rietumu pusē, pašās rietumu Robežjoslas salās, kur nedzīvo cilvēki un kur reti kāds iegriežas. Ja viņus sāk mocīt izsalkums, viņi dodas sirot uz austrumu pusi, bet tas gadās reti. Es esmu redzējis salu, kur viņi visi sapulcējas, lai kopā dejotu. Ar saviem lielajiem spārniem viņi met spirāl­veidīgus lokus uz iekšu un uz aru, arvien augstāk un augstāk virs rietumu jūras gluži kā rudens vētras nestas dzeltenu lapu kaudzes. Vīrieša acis, iztēles ainu pār­ņemtas, lūkojās cauri melnajiem sienu gleznojumiem, cauri sienai, zemei un tumsai, skatīdamas atklātas jūras klajumu līdz pat saulrieta apvārsnim un zeltainus pūķus zeltainā vējā.

-   Tu melo! meitene nikni iesaucās. Tu to visu iz­domāji!

Vīrietis iztrūcies un pārsteigts paskatījās uz viņu. Kādēļ lai es melotu, Arha?

-Tādēļ, lai liktu man justies kā muļķei, kā izbiedētai, nezinošai nejēgai. Lai pats izliktos gudrs, drosmīgs, varens… pūķu valdnieks un nez kas vēl! Tu esi redzējis pūķus dejojam, esi redzējis Havnoras torņus un zini visu par visu. Bet es nezinu neko un nekur neesmu bijusi. Taču visa tava zināšana ir meli! Tu esi tikai zaglis un gūsteknis, tev nav dvēseles, un tu nekad neizkļūsi no šīs vietas! Nav nekādas nozīmes, vai kaut kur ir okeāni, pūķi, balti torņi un vēl nez kādi brīnumi, jo tu tos nekad vairs neredzēsi tu neredzēsi pat saules gaismu! Viss, ko pa­zīstu es, ir tumsa, pazemes nakts. Un tas ir viss, kas īste­nībā pastāv. Tas ir viss, ko beigu beigās vērts zināt. Klu­sums un tumsa. Tu zini visu, burvi. Bet es zinu vienu to, kas ir vienīgā patiesība!

Vīrietis nolieca galvu. Viņa garās, vara brūnās rokas mierīgi gulēja uz ceļiem. Arha redzēja četrzīmju rētu uz viņa vaiga. Viņš ir iegājis tumsā dziļāk nekā es; viņš pazīst nāvi labāk nekā es pat nāvi… Arliā uzbangoja tāds naids pret šo cilvēku, ka brīdi aizžņaudzās elpa. Kāpēc viņš te sēž, tik bezpalīdzīgs un tik stiprs? Kāpēc viņa nespēj to pieveikt?

-   Tāpēc jau es atstāju tevi dzīvu, viņa piepeši teica, un ši doma viņai pašai bija pavisam negaidīta. Gribu, lai tu man parādi, kā pesteļotāji veic savus burvju trikus. Kamēr tu varēsi man parādīt kaut ko no savām mākslām, tu paliksi dzivs. Ja tu tadas neproti, ja tas ir tikai viltības un meli, tad tev būs beigas. Vai saprati?

-Jā.

-    Labi. Tad sāc!

Vīrietis brīdi saņēma galvu plaukstās un mazliet mai­nīja stāvokli. Dzelzs aploce neļāva viņam iekārtoties ērti, ja vien viņš neapgūlās uz muguras.

Beidzot viņš pacēla seju un ļoti nopietni teica:

-    Paklausies, Arha! Es esmu mags tas, ko tu sauc par pesteļotāju. Man ir zināmas dažas mākslas un pras­mes. Tā ir patiesība. Ari tā ir patiesība, ka šeit, Seno spēku mājvieta, mans spēks ir ļoti niecīgs un prasmes daudz nepalīdz. Es varētu parādīt tev ilūzijas, demonstrēt visādus brīnumus. Tā ir burvības nenozīmīgākā daļa. Ilūzijas es pratu radīt jau tad, kad biju vēl zēns, un varu tās uzburt pat šeit. Bet, ja tu tām ticēsi, tās tevi izbiedēs, un, ja bailes tevi sadusmos, tev radisies vēlēšanās mani nogalināt. Turpretī, ja tu tām neticēsi, tu tajās saskatīsi tikai viltības un melus, ka pati teici, un atkal mana dzīvība būs likta uz kārts. Bet pašlaik mans mērķis un vēlēšanās ir palikt dzīvam.

To dzirdēdama, viņa iesmējās un teica: Paliksi jau, paliksi kadu laiciņu dzīvs, vai tad neredzi? Tu esi nejēga! Labi, parādi man tās ilūzijas! Zinu, ka tās ir neīstas, un nebaidīšos no tām. Un nebaidītos arī tad, ja tās būtu īstas. Bet sāc nu! Tava vērtīgā ada vismaz šonakt paliks sveika un vesela.

To dzirdēdams, vīrietis iesmējās tieši tapat kā pirms brīža Arha. Viņi mētājās ar svešinieka dzīvību kā ar rotaļu bumbu, piespēlēdami to viens otram te turp, te atpakaļ.

-    Ko tu gribi, lai es tev parādu?

-    Ko tu vari parādīt?

-    Jebko.

-    Esi gan tu lielībnieks!

-   Nē, vīrietis, acīm redzami aizskarts, atteica. Ne­esmu. Vismaz negribēju tāds izlikties.

-    Parādi man kaut ko tādu, ko, pēc tavām domām, vērts redzēt. Vienalga, ko!

Vīrietis nolieca galvu un brīdi lūkojās sev uz rokām. Nekas nenotika. Vaska svece Arhas gaismeklī dega blāvi un vienmērīgi. Virs viņiem melnēja sienu gleznojumi spārnotie, bet lidot nespējīgie cilvēki ar sarkanām un baltām, nedzīvām acīm. Nedzirdēja nevienas skaņas. Arha nopūtās, juzdamās vīlusies un mazliet apbēdināta. Viņš ir vājš, viņš runā par lielām lietām, bet neko nespēj darīt. Viņš nav nekas cits kā tikai liels melis pat pras­mīgs zaglis viņš nav!

-    Nu labi, viņa beidzot teica un savilka apmetni, grasīdamās celties. Vilnas audums, viņai sakustoties, dī­vaini iečaukstējās. Arha pameta skatienu uz leju un iz­biedēta pietrūkās kājās.

Biezais, melnais ietērps, ko viņa bija valkājusi gadiem ilgi, bija pazudis, un ta vietā viņa ieraudzīja sev mugurā zīda kleitu tirkīza zilumā, dzidri mirdzošu kā vakara de­besis. Tā kuplās krokās krita no vidukļa lejup, un svārki bija izšūti ar smalkiem sudraba diegiem, sīkām pērlītēm un kristālā drumslām, kas maigi mirgoja ka aprīļa lietus.

Arha skatījās uz burvi, nespēdama izteikt ne vārda.

-    Vai tev patīk?

-Kur…

-    Tādu tērpu es reiz redzēju kādai princesei Saules Atgriešanās svētkos Havnoras Jaunajā pilī, viņš teica, apmierinats lūkodamies uz Arhu. Tu gribēji, lai es tev parādu kaut ko tādu, ko būtu vērts redzēt. Es tev nolēmu parādīt tevi pašu.

-   Liec tam… liec tam pazust!

-   Tu man atdevi savu apmetni, viņš gandrīz pārme­toši teica. Vai tad es nevaru kaut ko iedot tev? Labi, neraizējies! Tā ir tikai ilūzija… Skaties!

Šķita, ka vīrietis pat nepaceļ pirkstu, un viņš noteikti neizrunāja nevienu vārdu, bet nākamajā brīdi zilais, krāšņais zīda tērps bija pazudis, un Arha atkal stāvēja savā rupjajā, melnajā apģērbā.

Kādu laiku viņa palika nekustīgi stāvam.

-    Kā lai es zinu, viņa beidzot teica, ka tu esi tas, kas man liekas?

-   Tu to nevari zināt, viņš atbildēja. Un arī es ne­zinu, kas es tev liekos.

Arha atkal brīdi domīgi klusēja. Tu ar viltību varēji likt man redzēt tevi kā… Viņa aprāvās, jo vīrietis ar īsu un ātru kustību bija pacēlis roku augšup. Arha domāja, ka viņš gatavojas burvībai un aši atkāpās uz durvju pusi, bet tad viņas acis, sekodamas mājienam, apstājās pie augstā, neliela četrstūra tumšajos, velvētajos griestos pie slepenās atveres no Dvīņbrāļu tempļa.

Slepenajā atverē nebija nekādas gaismas; viņa ne­vienu virs galvas neredzēja un nedzirdēja, taču vīrietis bija norādījis uz turieni un tagad raudzījās viņā ar ciešu, jautājošu skatienu.

Abi kādu laiku cieta klusu.

-    Tava burvība ir tikai muļķīga spēle bērnu mānīša­nai, -Arha skaļi un skaidri teica. Tikai viltība un meli. Esmu redzējusi pietiekami daudz. Tu tiksi atdots Bez­vārda gariem. Es vairs nenākšu šurp.

Paņēmusi gaismekli, viņa izgāja arā, skaļi un apņē­mīgi aizgrūzdama dzelzs bultas. Durvju ārpusē viņa ap­stājās un sāka izmisīgi domāt. Ko lai tagad dara?

Cik daudz Kosila ir redzējusi un dzirdējusi? Ko viņi tobrīd runāja? Arha nevarēja atcerēties. Viņai nekad neizdevās gūsteknim pateikt to, ko viņa bija gribējusi. Vīrietis viņu nemitīgi mulsināja ar savam runām par pū­ķiem, torņiem, Bezvārda garu vārdiem, par savu vēlē­šanos palikt dzīvam un savu pateicību par apmetni, uz kura gulēja. Viņš nekad neteica to, ko viņam vajadzēja teikt. Arha pat nebija pajautājusi viņam par talismanu, kas joprojām karājās viņai kakla, paslēpts pie krūtīm.

Un labi vien bija, ja jau Kosila noklausījās.

Nu, bet kas par to ko Kosila viņai var izdarīt? Tomēr, jau uzdodama sev šo jautājumu, Arha zināja atbildi. Neko nav tik viegli nogalināt kā būrī iesprostotu vanagu. Vīrietis bija bezpalīdzīgs, ieslēgts važās akmens sprostā. Dievkaraļa priesterienei vajadzēja tikai aizsūtīt šonakt turp savu kalpu Dūbiju, lai tas nožņaudz gūstekni; ja viņa vai Dūbijs nezinātu ceļu tik dziļi Labirintā, atliktu iepūst pa slepeno atveri Apgleznotājā istabā indes putekļus. Viņai bija kārbas un trauki ar nelabām vielām gan tā­dām, kas saindē ūdeni vai ēdienu, gan tādām, kas sazāļo gaisu, lai tas, kurš to ilgāku laiku elpo, aizietu bojā. Un gūsteknis no rīta būs miris… viss būs galā. Zem Kapak­meņiem nekad vairs neiemirdzēsies gaisma.

Arha aizsteidzās pa šaurajiem akmens tuneļiem līdz ieejai Zemakmenē, kur viņu gaidīja Manans, pacietīgi tupēdams tumsa kā vecs krupis. Viņam darīja raizes Arhas gājieni pie gūstekņa. Meitene neļāva viņam nākt līdzi, tāpēc abi bija vienojušies par šādu kompromisu. Tagad viņa priecājās, ka Manans ir šeit. Vismaz viņam varēja uzticēties.

Manan, paklausies! Tev tūlīt jāaiziet uz Apgleznoto istabu. Pasaki gūsteknim, ka vedīsi viņu dzīvu aprakt zem Kapakmeņiem. Manana mazās ačteles iezibējās. Pa­saki to skaļi! Atslēdz važas un aizved viņu uz… Arha sastomījās, jo nebija vēl izdomājusi, kur varētu vislabāk noslēpt savu gūstekni.

-   Uz Zemakmeni, Manans dedzīgi pateica priekšā.

-   Nē, muļķi! Es teicu, lai tu tā pasaki, nevis dari. Pa­gaidi…

Kura vieta ir droša no Kosilas un Kosilas spiegiem? Tikai visdziļākās pazemes vietas, vissvētākās un slēp­tākās Bezvārda garu valstības vietas, kurās priesteriene neuzdrīkstas ieiet. Bet vai Kosila neuzdrīkstētos visu? Varbūt viņa baidās no tumšām vietām, taču viņa ir tāda sieviete, kas pratis apspiest bailes svarīga mērķa labad. Arha nezināja, cik lielu Labirinta daļu Kosila iepazinusi arTharas vai iepriekšējās Arhas palīdzību vai varbūt pati slepus izpētījusi agrāko gadu gaitā; Arhai bija aizdomas, ka priesteriene zina vairāk, nekā izliekas zinām. Tomēr vienu ceļu, vienu vislabāk glabāto noslēpumu viņa nevar būt uzzinājusi.

-    Tev jānogādā vīrietis tur, kur es aizvedīšu, un tas jādara tumsā. Pēc tam es tevi atvedīšu atpakaļ uz šejieni, un tev jāizrok Zemakmenē kaps, jāuztaisa zārks, jāielaiž tas tukšs kapā un jāapber ar zemi, bet tā, lai kapa vieta butu sataustāma un atrodama, ja kāds to iedomātos mek­lēt. Dziļš kaps. Vai saprati?

-     Nē, Manans satraukts un nelaimīgs atbildēja. Mazā, nav gudri ķerties pie tādas viltības. Tas nav labi. Te nedrīkst būt neviena vīrieša! Par to nāks sods…

-   Jā, vienam vecam muļķim izgriezīs mēli! Vai tu uz­drošinies man mācīt, kas ir gudri? Es izpildu Tumšo spēku pavēles. Nāc man līdzi!

-Piedod, mana maza kundze, piedod…

Viņi atgriezās Apgleznotajā istabā. Arha palika gai­dām ārpusē, kamēr Manans iegāja un atslēdza sienai pie­ķēdētās važas. Viņa dzirdēja, ka zemā balss jautā: Kurp jāiet, Manan? un piesmakušais alts drūmi atbild: Ma­na kundze pavēlēja aprakt tevi dzīvu. Zem Kapakme­ņiem. Celies! Smagās važas noskanēja kā pātagas plīkšķis.

Gūsteknis iznāca ārā, un viņa rokas bija sasietas ar Manana ādas siksnu. Manans gāja no muguras, turēdams viņu kā suni pavadā, taču kaklasiksnas vietā bija stīpa ap vidukli, un pavada bija no dzelzs. Vīrieša acis pie­vērsās Arhai, bet viņa nopūta sveci un, neteikusi ne vārda, devās tumsā uz priekšu. Arha gāja lēnā, bet noteiktā gaitā, kādā allaž mēdza iet pa Labirintu bez gaismekļa, viegli, bet nepārtraukti vilkdama pirkstgalus pa sienu abās tumeļa pusēs. Manans un gūsteknis nāca no muguras šļūkdami un klupdami, jo pavada abiem apgrūtināja ie­šanu. Tomēr jāpaliek tumsā Arha negribēja, lai viens vai otrs no viņiem iegaumētu šo ceļu.

Pagrieziens pa kreisi no Apgleznotās istabas, divas ejas jāpalaiž garām, jāaiziet līdz Četriem ceļiem, jāizlaiž eja pa labi, tālāk garš, līkumots ceļš, tad daudzi pakāpieni lejup slideni, pārāk šauri cilvēka kājai. Tālāk par šiem pakāpieniem Arha vēl nebija gājusi.

Gaiss šeit bija vēl vairāk sasmacis, pilnīgi nekustīgs, un tajā jautās kodīga dvaka. Arha labi atcerējās norādī­jumus, pat Tharas balsi, tos stāstot. (Gūsteknis aiz mu­guras melnajā tumsā paklupa, un viņa dzirdēja to ieste­namies, kad Manans ar spēcīgu ķēdes rāvienu noturēja to kājās.) Pakāpienu lejgalā tūlīt seko pagrieziens pa kreisi. Vēlreiz pa kreisi, tad garām trim ejām, tad pir­mais ceļš pa labi un vēlreiz pa labi. Tuneļi vijās un lī­kumoja, neviens nebija taisns. "Pēc tam jāiet gar malu Bedrei," Tharas balss atmiņā teica, "un tur taka ir ļoti šaura."

Viņa palēnināja gaitu, pieliecās un pataustīja ar roku grīdu. Tagad gaitenis labu gabalu stiepās taisni, iedves­dams gājējam nepamatotu drošības izjūtu. Tad pēkšņi roka, ar kuru viņa visu laiku taustīja un pārbaudīja ak­mens grīdu sev priekšā, neko vairs apakšā nesajuta. Ak­mens mala, un aiz tās tukšums. Labajā pusē gaiteņa siena stāvus nolaidās bedrē. Pa kreisi stiepās šaura dzega, tikai mazliet platāka par plaukstas tiesu.

Te ir bedre. Piespiedieties pie sienas kreisajā pusē un ejiet sāniski. Neejiet, bet šļūciet! Turi ķēdi, Manan… Vai tu esi uz dzegas? Tā kļūst šaurāka. Neatspiedieties uz papēžiem! Tā, es esmu garām bedrei. Dod roku! Viss…

Tunelis tālāk stiepās zigzagveidīgi, un no tā nošķīrās daudzas sānejas. Dažas no tām dīvaini, dobji atbalsoja viņu soļus, un vēl dīvaināk likās tas, ka seju skāra tik tikko jaušama gaisa plūsma. Šie gaiteņi noteikti ir aklas ejas tāpat kā daudzas citas, kam viņi pagājuši garām. Varbūt kaut kur zem šīs zemās Labirinta daļas ir tukša vieta, milzīgs, melns pazemes tukšums tik dziļa un plaša ala, ka Zemakmene pret to liktos maza.

Taču virs šī pazemes bezdibeņa tumšie tuneļi kļuva arvien šaurāki un zemāki, un drīz pat Arhai vajadzēja saliekties. Vai šis ceļš nekad nebeigsies?

Ceļa gals pienāca ļoti pēkšņi: viņu priekšā bija aiz­vērtas durvis. Iedama saliekusies, turklāt mazliet ātrāk nekā parasti, Arha atsita pret tām galvu un rokas. Viņa sataustīja slēdzenes caurumu, tad sameklēja mazo at­slēdziņu uz sava jostas gredzena nekad vēl nelietoto sudraba atslēgu ar pūķa galvu. Tā derēja un pagriezās. Arha atvēra Atuanas kapeņu Lielās mantnīcas durvis. Tumsā pretī vēdīja sauss, skāņš, sastāvējies gaiss.

-   Manan, tu tur nedrīksti iet. Pagaidi ārpusē pie dur­vīm!

-   Viņš drīkst, bet es ne?

-   Ja tu ieiesi šajā istabā, Manan, tu no tās vairs neiz­iesi. Es esmu vienīgā, kas drīkst to darīt. No šīs telpas neviens nekad nav izgājis dzīvs vienīgi es. Vai gribi iet iekšā?

-Es pagaidīšu tepat, skumīgā balss tumsā teica. Kundze, kundze, never ciet durvis…

Manana bažas tā pielipa Arhai, ka viņa atstāja durvis pusvirus. Šī viela patiešām viesa viņā trulas bailes, un viņa juta neuzticību pret gūstekni, kaut arī rokas tam bija sasietas. Iegājusi iekšā, viņa tūlīt iededza gaismu. Viņas rokas trīcēja. Svece gaismeklī negribēja degt, jo gaiss bija smacīgs un nedzīvs. Dzeltenīgajā atspīdumā, kas pēc garā gājiena tumsā šķita žilbinoši spožs, mantnīca izskatījās pilna šaudīgām ēnām.

Te bija sešas lielas lādes, visas no akmens, visas mā­si vas; tās sedza smalku, pelēku putekļu kārta, kas izskatī­jās kā pelējums uz maizes, un vairāk nekā te nebija. Sie­nas bija raupjas, griesti zemi. Gaisā valdīja aukstums nedzīvs, sastindzis aukstums, kas šķita apturam asinis dzīslās. Te nebija pat zirnekļa tīklu tikai putekļi. Nekā­das dzīvības it nekādas; te nemājoja pat Labirinta sīkie, baltie zirnekļi. Putekļu kārta bija bieza, bieza, un katrs putekļu graudiņš varēja būt aizritējusi diena šeit, kur nebija ne laika, ne gaismas; šeit, kur dienas, mēneši, gadi un gadsimti gulēja, pārvērtušies putekļos.

-    Šī ir tā vieta, ko tu meklēji, Arha teica, un viņas balss skanēja droši un noteikti. Šī ir Atuanas kapeņu Lielā mantnīca. Tu esi tajā ienācis. Ārā no šejienes tu vairs nevari iziet.

Vīrietis neko neatbildēja, un viņa seja bija ļoti mierīga, bet acīs paudās kaut kas tāds, kas aizkustināja Arhu: pamestība, nodota cilvēka skatiens.

-    Tu teici, ka gribot palikt dzīvs. Šī ir vienīgā man zināmā vieta, kurā tu vari palikt dzīvs. Kosila tevi no­galinās vai ari liks man nogalināt tevi, Zvirbuļvanag. Bet šeit viņa nevar iekļūt.

Vīrietis joprojām klusēja.

-    Tu tik un tā nebūtu varējis iziet no Kapenēm, vai tad tu to nesaproti? Šī nav sliktāka vieta par citām. Un tu vismaz esi atnācis līdz… līdz sava ceļa galam. Tas, ko tu meklēji, atrodas šeit.

Virietis apsēdās uz vienas no lielajām lādēm; viņš iz­skatījās izmocīts un zaudējis speķus. Ķēde nožvadzēja, smagi atsizdamās pret akmeni. Vīrietis paskatījās apkārt uz pelēkajām akmens sienām, uz ēnām un pēc tam uz Arhu.

Arha nolaida skatienu un paskatījās uz lādēm. Viņa nejuta vēlēšanos tās atvērt. Viņai nerūpēja, kādi dārgumi glabajas tajās.

-    Te, iekšā, tev ķēde nav vajadzīga. Arha piegāja pie gūstekņa, atslēdza vidukļa stīpu un atraisīja Manana jostu no viņa rokām. Man jāaizslēdz durvis, bet, kad es atnākšu šurp, es tev uzticēšos. Tu taču zini, ka nevari tikt prom un nav vērts mēģināt? Es esmu viņu atriebība, es pildu viņu gribu, bet, ja es viņus pievilšu ja tu pievilsi manu uzticēšanos -, tad viņi atriebsies paši. Tu nedrīksti censties tikt ārā, nodarot man pāri vai piemānot mani, kad es atnākšu šurp. Tev man jātic.

-    Es darīšu, kā tu saki, viņš rāmi atbildēja.

-    Kad varēšu, atnesīšu tev ēdamo un ūdeni. Nekā daudz nebūs. Ūdeni varēšu dabūt diezgan, bet ar ēdamo kādu laiku būs grūtāk: man pašai sāk pietrūkt, vai saproti?

Taču tik daudz es dabūšu, lai tu paliktu dzīvs. Varbūt dienu vai divas, vai pat ilgāk es netikšu šurp. Man jā­novērš Kosilas aizdomas. Bet es atnākšu. Es apsolu. Te ir pudele. Glabā to taupīgi, jo es nezinu, kad tikšu šurp. Bet es atgriezīšos.

Vīrietis pacēla skatienu pret meiteni. Viņa sejā bija dīvaina izteiksme.

-Esi uzmanīga, Tenara! viņš teica.

Vārdi

Arha aizveda Mananu atpakaļ pa tumšajām, līku­motajām ejām un atstāja viņu Zemakmenes tumsā, lai viņš tur izraktu kapu pierādījumu Kosilai, ka zaglis patiešām saņēmis sodu. Bija vēls, un, aizgājusi uz Mazo namu, viņa tūlīt likās gulēt. Naktī viņa piepeši pamodās un atcerējās, ka atstājusi savu apmetni Apgleznotajā istabā. Vīrietim drēgnajā alā nebūs neviena drēbes gabala, ar ko saglabāt siltumu, vienīgi paša īsais apmetnis, un gulēt viņām vajadzēs tieši uz putekļainā akmens. Auksts kaps, auksts kaps, Arha nelaimīga domāja, tomēr jutās pārāk nogurusi, lai pilnīgi pamostos no miega, un drīz aizmiga atkal. Viņa sāka sapņot. Sapni viņa redzēja mi­rušo dvēseles uz Apgleznotās istabas sienām lielu, tumšu putnu apveidus ar cilvēku rokām, kājām un sejām; tic sakņupuši tupēja tumšo vietu putekļos. Viņi nespēja lidot. Māls bija viņu ēdiens, putekļi bija viņu dzēriens. Tās bija neatdzimstošo dvēseles, seno un neticīgo, Bezvārda garu aprīto cilvēku dvēseles. Tās drūzmējās Arhai visapkārt tumsā un palaikam izdvesa vārgu čiepstu vai ķērcienu. Viens no tiem pienāca viņai pavisam klāt. Arhai kļuva bail, un viņa mēģināja atvirzīties, bet neva­rēja pakustēties. Šim radījumam bija putna, nevis cilvēka seja, bet mati tam bija zeltaini, un tas sievietes balsi viņai teica: -Tenara! Sauciens skanēja maigi un klusi. -Te­nara!

Arha satrūkās. Viņas mute bija pilna ar māliem. Viņa gulēja pazemē akmens kapenēs. Rokas un kājas viņai bija sasietas ar līķautiem, un viņa nevarēja pakustēties.

Viņā uzbangoja tāds izmisums, ka tas izlauzās no krū­tīm un kā ugunsputns cauri akmens sienām izlidoja die­nasgaismā dienasgaismā, kas pelēcīga iestrāvoja viņas bczlogu istabā.

Šoreiz patiešām pamodusies, Arha piecēlās sēdus, juzdamās apdullusi un nakts murgu izmocīta. Viņa ap­ģērbās un izgāja Mazā nama iežogotajā pagalmā pie ūdens tvertnes. Iegremdējusi rokas un seju, pēc tam visu galvu ledainajā ūdenī, viņa ļāva, lai aukstums izstrāvo pa visu ķermeni un asinis atdzīvojas. Tad, atmetusi pilošos matus aiz muguras, viņa izslējās taisni un paskatījās aug­šup rīta debesīs.

Saule bija uzlēkusi pavisam nesen, un bija sākusies skaidra ziemas diena. Debesis izskatījās dzeltenīgas un ļoti dzidras. Augstu gaisā, dzirkstīdams saules staros kā zelta krislitis, riņķoja kāds putns vanags vai tuksneša ērglis.

Es esmu Tenara, viņa pusbalsī teica un, stāvēdama zem atklātajām, saules apmirdzētajām debesīm, nodre­bēja aiz aukstuma, bailēm un sajūsmas. Esmu atguvusi savu vārdu. Es esmu Tenara!

Zelta krislitis aiztraucās uz rietumiem, uz kalnu pusi, un izgaisa tālumā. Saules stari zeltīja Mazā nama kar­nīzes. Lejā, ganībās, šķindēja aitu zvārgulīši. Dzidrajā, spirgtajā gaisā jautās griķu biezputras un dūmu smarža, kas plūda no virtuvju skursteņiem.

"Ka man gribas est… Ka viņš zinaja? Ka viņš zinaja manu vārdu?… Ai, man jāiet paēst, es esmu tik izsal­kusi…"

Uzvilkusi virs galvas kapuci, viņa steidzās brokastīs.

Pēc trīs dienu badošanās ēdiens atdeva Arhai līdzsvara un stabilitātes sajūtu; viņa vairs nejutās tik satracināta, gaisīga un izbiedēta. Pēc brokastīm meitene jutās pietie­kami stipra, lai runātu ar Kosilu.

Atceļā no Lielā nama ēdamzāles viņa panāca garo, masīvo sievieti un klusu teica: No tā laupītāja es esmu tikusi vaļā… Kāda skaista diena!

Saltās, pelēkās acis iesāņus paskatījās uz viņu no mel­nās kapuces apakšas.

-   Es domāju, ka priesterienei pēc cilvēka upurēšanas trīs dienas jāatturas no ēdiena?

Tā bija taisnība. Arha to bija aizmirsusi, un tas bija skaidri izlasāms viņas sejā.

-    Viņš vēl nav miris, meitene beidzot teica, cenz­damās atgūt vienaldzīgo toni, kas pirms brīža viņai bija tik viegli padevies. Viņš ir aprakts dzīvs. Zem Kap­akmeņiem. Zārkā. Zārks ir no koka, un lajā vēl ir drusku gaisa. Nāve iestāsies lēni. Kad zināšu, ka viņš ir miris, tad sākšu badoties.

-    Kā tu to zināsi?

Arha atkal neveikli sastomījās. Zināšu. To man… to man pateiks mani Valdnieki.

-    Skaidrs. Kur atrodas kaps?

-   Zemakmene. Es liku Mananam to izrakt zem Gludā akmens. Nedrīkst atbildēt tik ātri, tik tekošā, paklausīgā balsī; sarunājoties ar Kosilu, jāsaglabā cieņa!

-   Dzīvs koka zārkā… Ar burvi tas ir riskanti, kundze. Vai viņam noteikti ir aizbāzta mute, lai viņš nevarētu skaitīt buramvārdus? Un vai rokas ir sasietas? Viņi prot burt pat ar pirkstu kustībām, pat ar izgrieztām mēlēm.

-    Viņam nav nekādas burvju varas, tā visa ir tikai viltība, meitene atbildēja, runādama arvien skaļāk. Viņš ir aprakts, un mani Valdnieki gaida viņa dvēseli. Pārējais vairs neattiecas uz tevi, priesterien!

Šoreiz Arha bija gājusi par tālu. Viņas vārdus varēja dzirdēt citi tepat netālu atradās Pente un dažas citas meitenes, Dūbijs, priesteriene Mebeta. Meitenes klau­sījās, sasprindzinājušas dzirdi, un Kosila to labi zināja.

-   Viss, kas notiek šeit, attiecas uz mani, kundze. Viss, kas notiek šajā valstībā, ir Dievkaraļa, Nemirstīgā cilvēka, pārziņā, un es esmu viņa kalpone. Viņš skatās un redz ari to, kas notiek pazemē un cilvēku sirdis, un neviens viņam nevar liegt tur ieiet!

-    Es varu. Kapenēs nedrīkst ieiet neviens, ja to aiz­liedz Bezvārda gari. Tie bija pirms tava Dievkaraļa un paliks pēc viņa. Izvēlies vārdus uzmanīgi, kad runā par tiem, priesterien! Neizsauc pret sevi to atriebību! Tie var ieiet tavos sapņos, tavu domu tumšākajos kaktos, un tad tu sajuksi prātā!

Meiteņu acis satraukumā kvēloja. Kosilas seja bija dziļi paslēpta melnā apmetņa kapucē. Pente un viņas biedrenes vēroja notiekošo, baiļu un sajūsmas pār­ņemtas.

-Tie ir novecojuši, atbildēja Kosilas balss no kapu­ces dziļumiem; tā nebija skaļa, bet atgādināja sēcošu svilpienu. -Tie ir novecojuši. To pielūgsme ir aizmirsta, un to atceras vienīgi šajā vietā. To spēks ir zudis. Tie ir tikai ēnas. Tiem vairs nav varas. Nepūlies mani iebiedēt, Apēstā! Tu esi pirmā priesteriene vai tas nenozīmē, ka būsi arī pēdējā?… Tu mani nepiekrāpsi. Es redzu tavā sirdī. Tumsa no manis neko nespej noslēpt. Esi uzmanīga, Arha!

Viņa pagriezās un savā smagajā, apņēmīgajā gaitā devās uz baltām kolonnām greznoto Dievkaraļa templi; apsarmojušie zāles stiebri čaukstēdami saplaka zem masīvajiem apaviem.

Meitene palika stāvam kā zemei piekalta trausls, tumšs stāvs Lielā nama pagalma vidū. Neviens nekus­tējās, nekas nekustējās, visā plašajā tempļu un pagalmu, kalnu un tuksnesīgo līdzenumu ainavā vienīgais kustīgais punkts bija promejošā Kosila.

Lai Tumsas gari apēd tavu dvēseli, Kosila! Arha iesaucās balsī, kas atgādināja vanaga ķērcienu, un, pa­cēlusi roku ar taisni izstieptu plaukstu, raidīja lāstu pries­terienes varenajam stāvam, kas pašlaik atradās uz tempļa pakāpieniem. Kosila sagrīļojās, bet neapstājās un nepagriezās atpakaļ. Viņa devās tālāk un nozuda Dievakaraļa nama durvīs.

To dienu Arha pavadīja, sēdēdama uz Tukšā troņa zemākā pakāpiena. Viņa neuzdrīkstējās doties Labirintā un negribēja iet citu priesterieņu vidū. Viņu māca mokošs smagums, kas lika stundu pēc stundas sēdēt lielās zāles aukstajā puskrēslā. Arha stingi lūkojās uz bālo, masīvo kolonnu pāriem, kas stiepās līdz tumšās zāles tālākajam galam, un uz slīpajiem gaismas kūļiem, kas iespīdēja pa jumta caurumiem, un uz biezo dūmu gredzeniem, kuri cēlās no bronzas trijkāja oglēm Troņa tuvumā. Galvu no­kārusi, viņa ar peļu kauliņiem zīmēja rakstus uz mar­mora kāpnēm, un domas viņai reizē drudžaini darbojās un tinās trulā mulsumā. Kas es esmu, viņa sev jautāja, bet atbildi neatrada.

Kad gaismas kūļi jau sen vairs nešķēla zāles tumsu un aukstums bija kļuvis naksnīgi dzēlīgs, pa eju starp divkāršo kolonnu rindām šļūkdams tuvojās Manans. Viņa apaļā seja bija ļoti skumja. Aizbildnis apstājās netālu no Arhas, un lielās rokas neveikli karājās viņam gar sāniem; apdilušā apmetņa apakšmalā rēgojās atirusi stērbele.

-   Mana mazā kundze!

-   Kas ir, Manan? Arha paskatījās uz viņu ar izklai­dīgi draudzīgu skatienu.

-   Maza, ļauj man izdarīt to, ko tu teici… ko tu uzdevi par izdarītu. Viņam ir jāmirst, mazā. Viņš tevi ir apbūris. Viņa atriebsies. Viņa ir veca un cietsirdīga, un tu esi pārāk jauna. Tev nav pietiekami daudz spēka.

-   Viņa neko man nevar izdarit.

-    Pat tad, ja viņa tevi nogalinātu atklāti, visu acu priekšā, neviens šajā impērijā neuzdrīkstētos viņu par to sodīt. Viņa ir Dievkaraļa Augstā priesteriene, un Diev­karalis ir valdnieks. Bet atklāti viņa tevi nenogalinās. Viņa to izdarīs slepus ar indēšanu, naktī.

-   Tad es atdzimšu no jauna.

Manans saņēma lielās plaukstas kopā. Varbūt viņa tevi nemaz nenogalinās, viņš nočukstēja.

-    Ko tu ar to gribi teikt?

-Viņa varieslēgt tevi kādā telpā… tur lejā… Tā, kā tu izdarīji ar to vīru. Un varbūt tu paliktu dzīva vēl gadiem ilgi… Gadiem ilgi… Un jauna priesteriene nedzimtu, jo tu nebūtu mirusi. Bet Kapeņu priesterienes vairs nebūtu, jauna mēness dejas tumsā neviens vairs nedejotu, upurēšanas nenotiktu, asinis netiktu atdodas Kapak­meņiem, un Tumsas garu pielūgšana tiktu aizmirsta uz visiem laikiem. Viņai un viņas valdniekam tas būtu pa prātam.

-    Bet mani Valdnieki mani atbrīvotu, Manan.

-Ja turētu dusmas uz tevi, tad neatbrīvotu, mana mazā kundze, Manans nočukstēja.

-    Turētu dusmas?

-    Viņa dēļ… Neatriebtas zaimošanas dēļ. Ai, mazā, mazā! Viņi nepiedod!

Arha, nokārusi galvu, sēdēja uz zemākā, putekļainā pakāpiena. Viņa lūkojās uz krimsli savā plaukstā sīku peles galvaskausu. Pūces jumta sijās virs Troņa mazliet sakustējās: tuvojās nakts.

-   Neej šonakt uz Labirintu, Manans ļoti klusi teica. Ej uz savu māju un liecies gulēt! No rīta aizej pie Kosilas un pasaki viņai, ka tu noņem savu lāstu. Un viss būs galā. Tev nav jāraizējas. Es viņai aiznesīšu pierā­dījumu.

-    Pierādījumu?

-    Ka pesteļotājs ir miris.

Arha sēdēja nekustēdamās. Viņa lēni sažņaudza dūri, un trauslais kauls delnā nokrakstēja un salūza. Kad viņa atkal atvēra plaukstu, tajā bija tikai sabirzušas kaula drumslas un putekļi.

-   Nē, viņa teica un nopurināja druskas no plaukstas.

-   Viņam jāmirst. Viņš tevi ir apbūris. Tu esi pagalam, Arha!

-    Viņš nav mani apbūris. Tu esi vecs un bailīgs, Ma­nan, tevi ir iebiedējušas vecas sievas. Kā tad tu domā aiziet pie viņa, nogalināt viņu un dabūt savu "pierādī­jumu"? Vai tu zini ceļu uz Lielo mantnīcu, vai atceries visas tās ejas, pa kurām mēs tumsā gājām pagājušajā naktī? Vai vari izskaitīt visus pagriezienus, nokāpt pa pakāpieniem, tikt garām bedrei un atrast durvis? Vai tu vari atslēgt mantnīcas durvis?… Nabaga vecais Manan, tavs prātiņš ir īss. Viņa tevi ir iebiedējusi. Ej vien tagad uz Mazo namu, liecies gulēt un aizmirsti visu! Netraucē mani ar savām runām par nāvi!… Es iešu mājās vēlāk. Ej vien, ej nu, vecais nejēga, vecais lempi! Arha bija pie­cēlusies kājās un draudzīgi paplikšķināja Mananam pa platajām krūtīm, tad pastūma viņu prom. Ar labu nakti, ar labu nakti!

Viņš pagriezās smagi un negribīgi, ar nelaimes priekš­nojautu sejā, tomēr paklausīja un devās projām pa garo zāli starp kolonnām zem caurumotā jumta. Arha no­skatījās viņam pakaļ.

Kad Manans bija aizgājis, viņa vēl brīdi pagaidīja, tad aizslīdēja aiz Troņa paaugstinājuma un pazuda tumsā.

Erreta-Akbes gredzens

Atuanas Kapeņu Lielaja mantnīcā laiks stāvēja uz vietas. Tur nebija ne gaismas, ne dzīvības, putekļos nesa­kustējās neviens zirneklis, aukstajā zemē nelodāja ne­viena slieka. Tikai akmeņi, tumsa un stāvošs laiks.

Uz lielās lādes akmens vāka gulēja zaglis no Iekšzemēm, atlaidies uz muguras un nekustīgs kā kapakmenī cirsts tēls. Putekļi, ko viņš pārvietodamies bija sacēlis gaisā, tagad gulēja, nosēdušies uz viņa drēbēm. Vīrietis nekustējās.

Slēdzenē iegrabējās atslēga. Durvis atvērās. Gaisma pāršķēla nedzīvo melnumu, un stingajā gaisā uzvirmoja mazliet svaigāka pūsma. Vīrietis gulēja nepakustēdamies.

Arha aizvēra durvis un aizslēdza tās no iekšpuses, nolika gaismekli uz lādes un klusi piegāja pie guļošā gūstekņa. Viņas kustības bija biklas un acis plati ieplestas, to zīlītes pēc garā gājiena tumsā joprojām izskatījās lielas un melnas.

Zvirbuļ vanag!

Arha pieskārās vīrieša plecam un vēlreiz sauca viņu vārdā, pēc tam vēl un vēlreiz.

Beidzot gūsteknis sakustējās un ievaidējās. Tad viņš piecēlās sēdus; acis izvārgušajā sejā raudzījās tukši un neredzoši. Viņš lūkojās uz Arhu, nepazīdams viņu.

-    Tā esmu es, Arha… Tenara. Es tev atnesu ūdeni. Ņem, padzeries!

Virietis neveikli satvēra pudeli, it kā viņa rokas būtu notirpušas, tad padzērās, taču tikai nelielu malku.

-    Cik daudz laika ir pagājis? viņš jautāja, ar grū­tībām izrunādams vārdus.

-   Kopš tu atnāci uz šo istabu, pagājušas divas dienas. Šī ir trešā nakts. Agrāk es nevarēju tikt šurp. Man vaja­dzēja nozagt ēdamo… te tas ir… Viņa izvilka no līdzatnestā maisa plakanu, pelēku klaipu, bet vīrietis papurināja galvu.

-   Man negribas ēst. Šī… šī vieta ir kā nāve. Viņš sa­ņēma galvu rokās un palika nekustīgi sēžam.

-    Vai tev salst? Es atnesu apmetni no Apgleznotās istabas.

Vīrietis neatbildēja.

Arha nolika apmetni zemē un kādu laiku stāvēja, skatīdamās uz viņu. Meitene viegli drebēja, un viņas acis joprojām bija melnas un platas.

Pēkšņi viņa noslīga uz ceļiem, sakņupa un sāka raudāt dziļiem, krampjainiem šņukstiem, taču bez asarām.

Virietis stīvi piecēlās no lādes un noliecās pār viņu. -Tenara…

-   Es neesmu Tenara, Es neesmu Arha. Dievi ir miruši, dievi ir miruši!

Virietis uzlika rokas viņai uz galvas un atbīdīja melno kapuci. Viņš sāka runāt. Vārdi skanēja klusi, un valoda bija meitenei pilnīgi nepazīstama. Neparastā skaņa krita viņas sirdī kā lietus lāses. Viņa apklusa un sāka klausīties.

Kad Arha bija apklususi, vīrietis pacēla viņu un kā bērnu nosēdināja uz lielās lādes, kur iepriekš bija gulējis pats. Viņš uzlika roku uz meitenes plaukstas.

-    Kāpēc tu raudāji, Tenara?

Es tev pateikšu. Nav svarīgi, ko es tev saku. Tu tur neko nevari darit. Tu nevari palīdzēt. Tu taču ari mirsti, vai ne? Tāpēc nav svarīgi. Nekas nav svarīgi. Kosila, Dievkaraļa priesteriene… viņa vienmēr bijusi nežēlīga… viņa centās panākt, lai es tevi nogalinu. Tāpat kā nogali­nāju tos citus. Bet es negribēju. Kādas viņai tiesības? Un viņa izaicināja Bezvārda garus, izsmēja tos, un es viņai uzvēlu lāstu. Un kopš tā laika man bail no viņas, jo Ma­nans teica taisnību: viņa netic dieviem. Viņa grib, lai tie tiktu aizmirsti… un droši vien viņa mēģinātu mani miegā nogalināt. Tāpēc es negāju gulēt. Negāju atpakaļ uz Mazo namu. Pagājušo nakti es pavadīju Zālē, vienā no jumta istabām, kur glabājas deju tērpi. Kamēr vēl bija tumšs, aizgāju uz Lielo namu un nozagu virtuvē ēdamo, tad at­griezos Zālē un pavadīju tur visu dienu. Mēģināju iz­domāt, ko man darīt. Un šonakt… Šonakt es biju ļoti no­gurusi un nolēmu iet gulēt uz kādu no svētajām vietām, kur vjņa baidītos nākt. Tāpēc aizgāju uz Zemakmeni. Uz to lielo alu, kur pirmoreiz tevi ieraudzīju. Un… un viņa bija tur! Laikam ienākusi pa sarkano akmeņu durvīm. Ienākusi ar gaismekli. Kārpījās pa Manana izrakto kapu, lai pārbaudītu, vai tajā ir mironis. Rakās kā žurka… kā liela, resna, melna žurka! Un svētajā vielā dega gaisma, tumšajā vietā zem Kapakmeņiem! Un Bezvārda gari neko nedarīja. Nenonāvēja viņu un nepadarīja traku. Viņa runāja taisnību tie patiešām ir kļuvuši veci! Tie ir miruši. Es vairs neesmu priesteriene.

Vīrietis stāvēja un klausījās, mazliet pieliecis galvu, joprojām turēdams delnu uz viņas plaukstas. Viņa sejā un stāvā bija atgriezusies drusciņa spēka un izturības, kaut gan rētas uz vaiga izskatījās zilgani pelēkas un drē­bes un matus joprojām sedza putekļu kārta.

-    Es viņai pagāju garām, izgāju cauri Zemakmenei. Viņas svece meta vairāk ēnu nekā gaismas, un viņa mani nedzirdēja. Gribēju ieiet Labirintā, lai aizbēgtu no viņas. Bet, kad biju iegājusi, man likās, ka es dzirdu viņu seko­jam. Visu laiku, iedama pa gaiteņiem, es dzirdēju kādu nākam no muguras. Un nezināju, kurp iet. Domāju, ka šeit būšu drošībā, domāju, ka mani Valdnieki pasargās un aizstāvēs mani. Bet viņi nesargā, viņu nav, viņi ir mi­ruši…

-    Tātad par viņiem tu raudāji par viņu nāvi? Bet viņi ir šeit, Tenara, šeit!

-    Kā tu zini? viņa apātiski jautāja.

-   Katru bridi, kopš es nokāpu alā zem Kapakmeņiem, es esmu pūlējies tos savaldīt, padarīt tos mierīgus. Tam aizgāja visas manas prasmes, iztērējās viss mans spēks. Esmu piepildījis šos tuneļus ar bezgalīgu burvību tīklu: ar miega burvībām, klusuma burvibām, slēpšanās burvībām, bet viņi tomēr jauš manu klātbūtni pat bū­dami pusmiegā. Un es esmu visu izšķiedis, cīnīdamies ar viņiem. Ši ir briesmīga vieta. Šeit vienam nav cerību tikt galā. Es miru no slāpēm, kad tu man atnesi ūdeni, tomēr mani izglāba ne tikai ūdens vien. Ari devējas roku spēks. To teikdams, viņš pavērsa meitenes plaukstu ar delnu uz augšu un brīdi turēja savējā, lūkodamies uz to; pēc tam viņš aizgriezās, pagājās vairākus soļus pa mant­nīcu un atkal apstājās viņai pretī. Viņa klusēja.

-    Vai tu tiešām nodomāji, ka viņi ir miruši? Tu taču sirdi to zini gluži labi. Viņi nemirst. Viņi ir tumši un ne­mirstīgi un necieš gaismu mūsu mirstīgā mūža īso, spožo gaismu. Viņi ir nemirstīgi, taču nav dievi. Un nekad nav bijuši. Viņi nav cilvēka pielūgsmes vērti.

Meitene klausījās, un acīs, kas bija pievērstas šaudī­gajai sveces liesmai, jautās gurds smagums.

-    Ko viņi tev jebkad ir devuši, Tenara?

-    Neko, viņa čukstus atbildēja.

-     Viņiem nav nekā, ko dot. Viņiem nav radīšanas spēka. Viņi spēj tikai aptumšot un iznīcināt. Viņi nevar aiziet no šīs vietas, jo tā ir pati viņu būtība un tā jāatstāj viņiem. Nevajag viņus ne noliegt, ne aizmirst, bet nevajag viņus arī pielūgt. Zeme ir skaista, gaiša un draudzīga, bet tas nav viss. Zeme ir arī briesmīga, tumša un ciet­sirdīga. Trusis brēkdams mirst zaļajās pļavās. Kalni slēpj savās milzu sienās postošu uguni. Jūrā glūn haizivis, un cilvēku acīs glūn cietsirdība. Un tur, kur cilvēki to visu pielūdz, noniecinādami tā priekšā paši sevi, tur dzimst ļaunums, tur rodas tās pasaules vietas, kurās uzkrājas tumsa, vietas, kas pilnīgi nonāk to spēku ziņā, ko mēs saucam par Bezvārda gariem; tie ir sensenie Zemes spē­ki, gaismas pretmets; tumsas, iznīcības un neprāta spēki… Manuprāt, tie jau sen ir padarījuši tavu priesterieni Ko­silu vājprātīgu; manuprāt, viņa ir lodājusi pa šīm alām tāpat kā pa savas iekšējās būtibas labirintiem un tagad vairs nespēj ieraudzīt dienasgaismu. Viņa tev saka: Bezvārda gari ir miruši, bet tam var ticēt tikai pazudusi dvēsele pazudusi patiesībai. Tie dzīvo un pastāv. Bet tie nav tavi Valdnieki. Un nekad nav bijuši. Tu esi brīva, Tenara. Tevi mācīja kļūt par verdzeni, bet tu esi izlau­zušies brīvībā.

Meitene klausījās, taču viņas sejas izteiksme palika nemainīga. Vīrietis vairāk neko neteica. Abi klusēja, taču tas nebija tāds klusums, kāds te bija valdījis pirms viņas atnākšanas. Tagad tajā jautās abu cilvēku elpa, dzīvības pulss viņu asinīs un sveces spraksti skārda gaismeklī sīki, uzmundrinoši troksnīši.

-    Kā tu varēji zināt manu vārdu?

Vīrietis staigāja turp atpakaļ pa telpu, saceldams gaisā smalkos putekļus, izvingrinādams rokas un plecus, lai atvairītu stindzinošo aukstumu.

-    Zināt vārdus ir mans darbs. Mana māksla. Redzi, lai izvilinātu no jebkuras lietas burvību, ir jāuzzina tās īstais vārds. Manā dzimtajā pusē mēs savus īstos vārdus slēpjam visu mūžu un darām zināmus vienīgi tiem, kuriem pilnībā uzticamies, jo vārds slēpj sevī lielu spēku un lielas briesmas. Kādreiz, laika pirmsākumos, kad Segojs pacēla Jūrzemes salas no okeāna dzīlēm, visām lie­tām bija savi īstie vārdi. Un visas burvju mākslas, visa maģija balstās uz šīs patiesās un senās Radīšanas valodas zināšanām, tās atkārtotu apgūšanu, atcerēšanos. Protams, jāmācās ir ari burvības, jāprot lietot vārdus, un jāzina arī sekas. Taču galvenais mūža darbs burvim ir īsto vārdu izzināšana un to ceļu izzinašana, ar kādiem šos vārdus var atklāt.

-    Ka tu atklāji manējo?

Vīrietis bridi paskatījās uz viņu, un dziļais, skaidrais skatiens caururba alas ēnas; brīdi viņš vilcinājās. To es tev nevaru izstāstīt. Tu esi ka laterna, kas tikusi aptum­šota, apsegta, paslēpta tumšā vietā. Tomēr gaisma spīd to viņi nav varējuši nodzēst. Viņi nespēja tevi paslēpt. Redzēdams tavu gaismu, es redzēju tevi un uzzināju tavu vārdu, Tenara. Tās ir manas spējas, mans spēks. Vairāk es tev nevaru teikt. Bet pasaki man tagad: ko tu darīsi tālāk?

-    Es nezinu.

-    Tagad Kosila jau ir atradusi tukšo kapu. Ko viņa darīs?

-   Es nezinu. Ja iešu atpakaļ augšā, viņa var mani no­galināt. Virspriesterienei par meliem draud nāve. Viņa var likt mani upurēt uz pakāpieniem Troņa priekšā, ja vēlas. Un šoreiz Mananam patiešām vajadzēs nocirst man galvu, nevis tikai pacelt zobenu un gaidīt, lai Tumsas tēls to aptur. Šoreiz to neviens neapturēs. Zobens kritīs lejup un nocirtīs man galvu.

Viņas balss skanēja apātiski un gausi. Vīrietis sarauca pieri. Ja mēs šeit paliksim ilgi, tu sajuksi prātā, Te­nara, viņš teica. Bezvārda garu dusmas smagi spiež tavu prātu. Un manējo arī. Tagad, kopš tu atnāci šurp, ir labāk daudz labāk. Bet tu ilgi biji prom, un mans spēks ir gandrīz izsīcis. Neviens cilvēks ilgi nespēj pretoties Tumsas spēkiem vienatnē. Tie ir ļoti stipri. Vīrietis ap­klusa; viņa balss bija pagurusi, un šķita, ka viņš pazau­dējis domu pavedienu. Ar plaukstu paberzējis pieri, viņš paņēma pudeli, lai nodzertos. Pēc tam nolauza maizes gabalu un apsēdās uz lādes to ēst.

Viņš runāja patiesību Arha juta galvā spiedīgu sma­gumu, kas šķita aptumšojam un aizmiglojam visas domas un jūtas. Tomēr viņa vairs nejuta tādas bailes kā iepriekš, viena nākdama pa gaiteņiem šurp. Tikai pilnīgais klusums aiz istabas durvīm šķita briesmīgs. Kāpēc tā? Viņa nekad agrāk nebija baidījusies no pazemes klusuma. Bet agrāk viņa nekad nebija atteikusies paklausīt Bezvārda gariem, nekad nebija sacēlusies pret saviem Valdniekiem.

Beidzot viņa šņukstoši iesmējās. Te nu mēs sēžam uz Impērijas lielākajiem dārgumiem, viņa teica. Diev­karalis atdotu visas savas sievas, lai dabūtu šo vienu lādi. Un mēs pat neesam atvēruši vāku, lai ieskatītos tajā!

-    Es atvēru, Zvirbuļvanags ēzdams sacīja.

-    Tumsā?

-   Es uzbūru mazu gaismiņu. Burvju gaismu. Šeit tas bija grūti izdarāms. Pat ar zizli tas nebūtu padevies viegli, bet zižļa man nebija, un es jutos gluži tā, it kā mēģinātu iedegt ugunskuru lietū no slapjas malkas. Tomēr beidzot izdevās. Un es atradu to, ko meklēju.

Meitene lēni pacēla galvu un paskatījās uz viņu. Gredzenu?

-    Pusi no gredzena. Otra puse ir pie tevis.

-    Pie manis? Otra puse taču ir pazudusi…

-Tā tika atrasta. Tā karājās ķēdē man ap kaklu. Tu to paņēmi un jautāji, vai es nevarot atļauties labāku talis­manu. Vēl labāks talismans nekā puse no Erreta-Akbes gredzena varētu būt tikai viss gredzens. Bet, kā mēdz sacīt, labāk puse nekā nemaz. Tā nu tagad pie tevis ir mana puse, un pie manis ir tavējā. Vīrietis uzsmaidīja viņai caur alas ēnām.

-    Kad es to paņēmu, tu teici, ka es nezinot, ko ar to darīt.

-   Taisnība.

-Un tu to zini?

Viņš pamāja ar galvu.

-   Pastāsti! Pastāsti, kas tas ir par gredzenu, kā tu atradi pazudušo pusi, kā ieradies šeit un kāpēc! Man tas viss jāzina, varbūt tad es sapratīšu, ko darīt.

-Varbūt. Labi. Kas ir Erreta-Akbes gredzens? Nu, tu jau redzi, ka tas neizskatās pēc dārglietas, un tas pat nav īsts gredzens. Tas ir pārāk liels. Varbūt tas derētu par aproci, tomēr rokai laikam būtu par mazu. Neviens nezina, kam tas tika darināts. Kādreiz to nēsāja FJfarana Skaistā kad Soleas sala vēl nebija nozudusi jūras dzel­mē; un jau tad, kad viņa nēsāja šo rotu, tā bija veca. Beidzot tā nonāca Erreta-Akbes rokās… Tā ir no cieta sudraba, un tajā izdurti deviņi caurumiņi. Ārpusē ir iegravēts viļņiem līdzīgs raksts, bet iekšpusē ierakstītas Deviņas Spēka rūnas. Uz tās puses, kas atrodas pie tevis, ir četras rūnas un daļiņa no piektās; tieši tas pats ir uz manējās. Lūzuma vieta iet tieši caur vienu zīmi, un tā tika sabojāta. Kopš tā laika to dēvē par Pazudušo rūnu. Pārējās astoņas magiem ir pazīstamas: Pirra zīme, kas aizsargā no ārprāta, no vēja un uguns, Gesa zīme, kas dod izturību, un tā tālāk. Bet pārlauztā rūna bija tā, kas saistīja zemes. Tā bija Saišu rūna, valstības zīme, miera zīme. Neviens karalis nevarēja sekmīgi valdīt, ja ne­valdīja zem šīs zīmes. Neviens nezina, kā tā tika rakstīta. Kopš tā ir pazudusi, Havnorā vairs nav bijis lielu karaļu. Ir bijuši prinči un tirāni, kari un ķildas starp visām Jūrzemes valstīm.

Tāpēc Arhipelāga gudrie valdnieki un magi gribēja atrast Erreta-Akbes gredzenu, lai atjaunotu pazudušo rūnu. Tomēr beidzot viņi pārstāja sūtīt cilvēkus to meklēt, jo neviens nevarēja atdabūt gredzena pusi no Atuanas kapenēm, bet otra puse, kuru Errets-Akbe atdeva kargadiešu karalim, jau sen bija pazudusi. Visi teica, ka neesot nozīmes meklēt. Tas bija pirms daudziem gadu simtiem.

Bet es šajā notikumā iekļuvu šādi. Kad biju mazliet vecāks nekā tu pašlaik, es džinos pakaļ… džinos kaut kam pakaļ pār jūrām. Tas, ko es vajāju, ar viltu panāca, ka tiku izmests vientuļā, neapdzīvotā salā netālu no Karego-Atas un Atuanas krastiem, uz dienvidrietumiem no šejienes. Tā bija maza saliņa, gandrīz tikai smilšu strēle; pa vidu tai stiepās gara, ar zāli apaugusi kāpa, un vienā vietā tecēja sāļa ūdens avots vairāk nekā tur ne­bija.

Tomēr tur dzīvoja divi cilvēki. Vecs vīrietis un sie­viete, laikam brālis un māsa. Viņi no manis pārbijās. Kas zina, cik ilgi viņi nebija redzējuši nevienu cilvēka seju. Droši vien daudzus gadu desmitus. Bet es biju grūtā stā­voklī, un viņi pret mani izturējās laipni. Viņiem bija būda no izskalotiem kokiem un uguns. Vecā sieviete man deva ēst gliemenes, ko viņi bēguma laikā lasija no klintīm, ar akmeņiem nogalinātu jūrasputnu kaltēto gaļu. Viņa no manis baidījās, tomēr deva man ēst. Kad es nedarīju neko tādu, kas viņu biedētu, viņa sāka man uzticēties un beidzot parādīja man savu lielo dārgumu. Patiešām, īstu dārgumu… Tā bija maza kleitiņa. Viscaur no zīda, izšūta ar pērlēm. Mazas meitenes, princeses, kleitiņa. Pati sie­viete valkāja neapstrādātu roņādu.

Mēs nevarējām sarunāties. Es tolaik nepratu kargadiešu valodu, bet viņi neprata nevienu no Arhipelāga valodām un pat savējā runāja slikti. Viņi tur noteikti bija aizvesti, būdami vēl mazi bērni, un atstāti, lai nomirtu. Es nezinu, kāpēc, un diez vai ari viņi paši to zināja. Viņi nezināja neko citu kā vienīgi salu, vēju un jūru. Bet, kad es braucu projām, sieviete man pasniedza dāvanu. Viņa man iedeva Errcta-Akbes gredzena pazudušo pusi.

Zvirbuļvanags bridi klusēja.

Es to nepazinu un, tāpat kā viņa, nezināju, kas tas ir. Bet tā bija gadsimta lielākā dāvana, un to pasniedza nabaga veca, nesaprātīga, roņādā ietinusies sieviete jaunam nejēgam, kurš to iebāza kabatā, pateica: "Pal­dies!" un aizpeldēja prom… Tā nu es braucu tālāk un darīju to, kas man jādara. Bet pēc tam sekoja citi noti­kumi, un es aizbraucu uz rietumiem, uz Pūķu taku, un darīju citus darbus. Tomēr visu laiku es turēju neparasto lietiņu pie sevis, jo jutos pateicīgs vecajai sievietei, kas man bija pasniegusi vienīgo dāvanu, ko spēja atrast. Es ievēru vienā no caurumiņiem ķēdi un saku to nēsāt kaklā, bet nekad par to īpaši nedomāju. Bet tad kādu dienu Selidorā, Vistalakajā salā, zemē, kur Errets-Akbe gāja bojā, cinidamics ar pūķi Ormu, es sāku runāt ar kādu puķi, vienu no Orma pēctečiem. Viņš man pateica, kas ir tas, ko es nēsāju sev uz krūtīm.

Viņam šķita ļoti jocīgi, ka es to neesmu zinājis. Pūķi nereti par mums uzjautrinās. Bet Erretu-Akbi viņi atceras un runā par viņu kā par pūķi, nevis ka par cilvēku.

Kad es atgriezos Iekšējās salās, tad beidzot aizbraucu uz Havnoru. Mana dzimtā sala ir Gonta, kas atrodas ne­tālu uz rietumiem no jūsu Kargadu zemēm, un, kaut gan biju diezgan daudz braukājis apkārt, nekad vēl nebiju iegriezies Havnorā. Bija laiks reiz to izdarīt. Redzēju bal­tos torņus, runāju ar izciliem vīriem, tirgoņiem, prinčiem un seno valstu valdniekiem. Pastāstīju viņiem, kas man pieder. Teicu: ja viņi vēlas, es došos uz Atuanas kapenēm meklēt Pazudušo rūnu, atslēgu mieram. Jo mums pasaulē ļoti vajadzīgs miers. Viņi to uzņēma ļoti atzinīgi, un viens pat iedeva naudu, lai es sagādātu sev laivu. Tad nu es iemācījos jūsu valodu un atbraucu uz Atuanu.

Viņš apklusa un kādu laiku cieši lūkojās alas ēnās.

-   Vai tad cilvēki mūsu pilsētās nepazina, ka tu esi no rietumiem, pēc lavas ādas krāsas, pēc valodas?

-   Ā, cilvēkus apmānīt ir ļoti viegli, viņš izklaidīgi atbildēja, ja vien prot vajadzīgās viltības. Jāuzbur dažas ilūzijas, un tām cauri redz tikai mags. Bet šeit, kargadiešu zemēs, nav ne burvju, ne magu. Tas ir savādi. Jūs jau sen padzināt visus savus burvjus un aizliedzāt nodarboties ar burvju mākslām, un tagad gandrīz tām vairs neticat.

-   Mani mācīja tām neticēt. Tās ir pretrunā ar priesteru valdnieku mācībām. Bet es zinu, ka tikai ar burvību tu varēji tikt līdz Kapenēm un iekļūt tajās iekšā pa sarkano akmeņu durvīm.

-   Man palīdzēja ne tikai burvība, bet ari labs padoms. Mēs savās zemēs vairāk nekā jūs nodarbojamies ar rakstī­šanu. Vai tu proti lasīt?

-    Nē. Tā ir viena no melnajām mākslām.

Viņš pamāja ar galvu. Bet tā ir noderīga. Kāds ne­veiksmīgs seno laiku zaglis atstāja dažus Atuanas kapeņu aprakstus un norādījumus, kā tajās iekļūt, ja cilvēks prot izmantot Lielo Atvēršanas burvību. Tas viss bija pie­rakstīts kāda Havnoras prinča dārgumu grāmatā. Viņš man ļāva to izlasīt. Tā nu es tiku līdz lielajai alai…

-    Līdz Zemakmenei.

-    Zaglis, kurš aprakstīja ceļu, domāja, ka dārgums paslēpts tur, Zemakmenē. Tāpēc es sāku meklēt tur, taču man bija tāda sajūta, ka tam jābūt labāk paslēptam un jāatrodas kaut kur dziļāk Labirintā. Es zināju, kur ir Labirinta ieeja, un, kad ieraudzīju tevi, devos turp, cerē­dams paslēpties ejās un turpināt meklēšanu. Tā, protams, bija kļūda. Bezvārda gari jau bija mani pārņēmuši un apmulsinājuši manu prātu. Un kopš tā laika esmu kļuvis arvien nespēcīgāks un trulāks. Nedrīkst padoties šiem spēkiem, vajag tiem pretoties, vajag uzturēt stipru un pār­liecinātu garu. To es uzzināju jau sen. Bet šeit, kur viņi ir tik stipri, tas ir ļoti grūti. Viņi nav dievi, Tenara. Bet viņi ir stiprāki par cilvēku.

Abi ilgu laiku klusēja.

-   Ko vēl tu atradi dārgumu lādēs? viņa nedzīvā balsī vaicāja.

-    Neko prātīgu. Tur ir zelts, dārgakmeņi, kroņi, zo­beni. Nekā tāda, uz ko būtu tiesības kādam no dzīvajiem… Pastāsti man kaut ko, Tenara! Kā tu tiki izraudzīta par Kapeņu priesterieni ?

-    Kad Virspriesteriene nomirst, šejienes sūtņi iet pa visu Atuanu meklēt meiteni, kas piedzimusi tieši tajā naktī, kad viņa nomirusi. Un vienmer tadu atrod. Jo tā ir atdzimusī priesteriene. Kad meitenei ir pieci gadi, viņu atved šurp uz Vietu. Un, kad viņai paliek seši, viņu atdod

Tumsas gariem, kas apēd viņas dvēseli. Pēc tam viņa pieder tiem un ir piederējusi tiem no laika gala. Un viņai nav vārda.

-    Vai tu tam tici?

-    Es tam vienmēr esmu ticējusi.

-    Un vai tagad tici?

Meitene neatbildēja.

Starp abiem atkal iestājās ēnainais klusums. Pēc ilga laika viņa teica: Pastāsti… pastāsti par pūķiem rietumu pusē!

-    Tenara, ko tu darīsi? Mēs nevaram šeit sēdēt un stāstīt viens otram stāstus, līdz izdeg svece un atkal ie­stājas tumsa.

-   Es nezinu, ko darīt. Man bail. Viņa sēdēja uz ak­mens lādes, taisni izslējusies, sažņaugusi vienu roku otrā, un runāja skaļi, it kā viņu mocītu sāpes. Man bail no

tumsas! vina iesaucās. »

Viņš klusi atbildēja: Tev jāizvēlas. Vai nu jāatstāj mani, jāaizslēdz durvis, jādodas augšā pie saviem altā­riem un jāatdod mani saviem Valdniekiem, tad jāaiziet pie priesterienes Kosilas un jāizlīgst ar viņu un tās būs beigas šim stāstām -, vai ari tev jāatslēdz durvis un jā­dodas ārā kopā ar mani. Atstāj Kapenes, atstāj Atuanu un brauc kopā ar mani pār jūrām! Un tas būs stāsta sā­kums. Tev jābūt vai nu Arhai, vai Tenarai. Abas tu nevari būt.

Zemā balss skanēja saudzīgi un pārliecināti. Caur alas ēnām viņa ieskatījās vīrietim sejā; tā bija skarba un rētaina, taču tajā nebija ne miņas no cietsirdības vai no­devības.

-Ja es aiziešu no Tumšo spēku kalpības, tie mani no­nāvēs. Ja es atstāšu šo vietu, man jāmirst.

-   Tu nemirsi. Mirs Arha.

-    Es nevaru…

-   Lai atdzimtu, ir jāmirst, Tenara. Tas nav tik grūti kā šķiet no pretējās puses.

-    Viņi mūs nelaidis ārā. Nemūžam.

-   Varbūt nelaidis. Tomēr ir vērts mēģināt. Tev ir zinā­šanas, man ir prasmes, un mums abiem kopā ir… Viņš bridi apklusa.

-    Mums ir Erreta-Akbes gredzens.

-    Jā, tas mums ir. Bet mums ir vēl kaut kas. To var saukt par uzticēšanos… Tas ir viens no vārdiem. Tas ir kaut kas ļoti liels. Kaut gan katrs atsevišķi mēs esam vāji, kopā ar to mēs esam stipri stiprāki par Tumsas spēkiem. Viņa acis dzīvi mirdzēja rētainajā sejā. Pa­klausies, Tenara! viņš teica. -Es atnācu šurp kā zaglis, kā ienaidnieks, kas apbruņojies pret tevi, bet tu man parādīji žēlsirdību un uzticējies man. Un es tev uzticējos kopš pirmā brīža, kad ieraudzīju tavu seju, tas bija īss mirklis alā zem Kapakmeņiem, un tumsā tā izskatījās ļoti skaista. Tu esi man pierādījusi savu uzticēšanos. Es neesmu atbildējis ar to pašu. Došu tev to, kas man ir. Mans īstais vārds ir Geds. Un tagad tas ir nodots tavā glabāšanā. Viņš bija piecēlies un pastiepa meitenei gra­vēta, caurumota sudraba pusmēnesi. Lai gredzens atkal savienojas! viņš teica.

Meitene satvēra pusmēnesi savā plaukstā. Noņēmusi no kakla ķēdi, kurā karājās otra puse, viņa atbrīvoja to no ķēdes. Tad viņa nolika to uz plaukstas tā, lai lauztās malas sakļautos, un gredzens izskatījās gluži kā vesels.

Meitene nepacēla skatienu.

-   Es iešu tev līdzi, viņa teica.

Tumsas dusmas

Kad viņa to bija pateikusi, vīrietis, vārdā Geds, sa­ņēma savā plaukstā viņas roku ar salauzto talismanu. Sa­trūkusies viņa pacēla acis augšup un ieraudzīja smaidošo vīrieša seju, kurā bija ieplūdis gandarījums un dzīvības spirgtums. Viņa jutās izbiedeta un nelaimīga. Tu at­brīvoji mūs abus, viņš teica. Vienatnē nevar iegūt brīvību. Nāc, netērēsim laiku, kamēr mums tas vēl ir! Atver vēlreiz uz brīdi plaukstu! Viņa bija sažņaugusi sudraba gabalus dūrē, bet pēc Geda lūguma atkal pacēla tos izstieptā plaukstā; abas salauztās puses bija sabīdītas kopā.

Viņš tās nepaņēma, tikai pieskārās tām ar pirkstiem. Pēc tam viņš izrunāja dažus vārdus, un piepeši viņam uz pieres izspiedās sviedri. Meitene juta plaukstā dīvainu trisoņu, it kā uz tās būtu sakustējies kāds sīks, guļošs dzīvnieciņš. Geds nopūtās, viņa sasprindzinājums atslāba, un viņš noslaucīja pieri.

Tā, viņš noteica un, paņēmis Erreta-Akbes gre­dzenu, pārvilka to viņai pāri labās rokas pirkstiem, ar nelielu piepūli pārbīdīja pāri plaukstai un atstāja uz ro­kas locītavas. Tā! Viņš pārlaida tam gandarītu ska­tienu. Der. Acīmredzot tā bijusi sievietes vai bērna ap­roce.

-    Vai tā turēsies? meitene satraukta nomurmināja, juzdama sudraba stīpas auksto, vāri smalko pieskārienu savai tievajai rokai.

-    Turēsies. Es nedrīkstēju Erreta-Akbes gredzenam izmantot parastu lāpīšanas burvību, ar kādām ciematu burves labo saplīsušus katlus. Man vajadzēja izmantot Veidošanas mākslu un pārradīt to vienā veselumā. Tagad tas ir tik vesels, it kā nekad nebūtu ticis pārlauzts. Tenara, mums jāiet! Es paņemšu maisu un ūdens pudeli. Uzvelc savu apmetni! Vai vēl kas?

Kamēr viņa taustījās ap durvīm, grasīdamās tās at­slēgt, Geds teica: Zēl, ka man nav zižļa. Joprojām runādama čukstus, meitene atbildēja: Tava nūja, ko tu sauc par zizli, ir tepat aiz durvīm. Es to atnesu.

-    Kāpēc tu to atnesi? viņš ziņkāri jautāja.

-   Biju domājusi… aizvest tevi līdz izejai. Palaist brī­vībā.

-    Tādas izvēles tev nebija. Tu varēji vai nu paturēt mani par vergu un pati palikt verdzene, vai arī atbrīvot mani un brīva nākt man līdzi. Saņem dūšu, mazā, pagriez atslēgu un ejam!

Meitene pagrieza atslēgu ar pūķa galvu un atvēra dur­vis uz zemo, melno gaiteni. Ar Erreta-Akbes gredzenu uz rokas viņa izgāja no Kapeņu mantnīcas, un virietis viņai sekoja.

Akmens sienās, grīdā un velvētajos griestos jautās tāda kā viegla vibrācija, ko pat nevarēja saukt par troksni. Tā atgādināja tālīnu pērkona dunu, it kā tālumā kaut kas milzīgs bruktu un kristu lejup.

Meitenei mati uz galvas sacēlās stāvus, un, pat neap­domādamās, viņa nopūta skārda gaismekli sveci. Aiz mu­guras atskanēja vīrieša soļi, un viņa balss ierunājās tik tuvu, ka elpa skāra viņas matus: Atstāj to tepat! Ja vajadzīgs, es varu dabūt gaismu. Kāds diennakts laiks tagad varētu būt ārā?

-    Kad es atnācu šurp, bija krietni pāri pusnaktij.

-   Tad mums jāiet uz priekšu.

Tomēr viņš nepakustējās. Meitene saprata, ka viņai jārāda ceļš. Vienīgi viņa zināja, kā izkļūt no Labirinta, un vīrietis gaidīja, gatavs viņai sekot. Viņa sāka iet; zemo griestu dēļ vajadzēja saliekties, tomēr viņa centās virzīties ātri. No neredzamām krustcelēm vēdīja saltums un ko­dīga, drēgna smaka nedzīva smaka no milzīgā tukšuma zem gaiteņa grīdas. Kad tunelis kļuva mazliet augstāks un varēja izslieties taisni, viņa sāka iet lēnāk, skaitīdama soļus pirms Bedres, kas vairs nevarēja būt tālu. Viegliem soļiem, skaidri apjauzdams visas meitenes kustības, Geds sekoja mazu gabaliņu aiz viņas. Līdzko apstājās meitene, apstājās arī viņš.

-   Te ir Bedre, viņa čukstus teica. Es nevaru atrast dzegu… Nē, tepat ir. Uzmanies! Man šķiet, ka akmeņi kļuvuši vaļīgi… Nē, nē, pagaidi tas nav stingrs… Ak­meņi zem viņas kājām saļodzījās, un viņa atkāpās atpakaļ drošībā. Viņas sirds neganti dauzījās. Dzega vairs nav droša, akmeņi kļuvuši vaļīgi!

-   Es iedegšu nelielu gaismiņu un paskatīšos. Varbūt varēšu tos ar kādu vārdu saturēt kopā. Būs labi, mazā!

Cik savādi, ka viņš mani sauc tādā pašā vārdā, kādā vienmēr tika saucis Manans, meitene nodomāja. Kad Geds iededza zižļa galā tik tikko jaušamu gaismu kā trūdoša koka spīdumu, ka zvaigznes blāvojumu cauri miglai un uzkāpa uz šaurās taciņas blakus melnajam bezdibenim, meitene ieraudzīja dziļajā tumsā aiz viņa parādāmies masīvu stāvu un pazina tajā Mananu. Taču balss viņai iestrēga kaklā kā sprostā, un viņa nespēja ie­kliegties.

Kad Manans izstiepa roku, lai nogrūstu Gedu no ne­drošās malas bedrē, Geds pacēla galvu un, pārsteigumā vai dusmās iekliegdamies, atvēzēja uzbrucējam pretī zizli. Kliedziena bridi gaisma iekvēlojās balta un ne­ciešami spoža tieši einuham sejā. Manans strauji pacēla vienu savu lielo plaukstu, lai aizsegtu acis, izmisīgi rāvās uz priekšu, lai sagrābtu Gedu, zaudēja līdzsvaru un iekrita bezdibeni.

Viņš krita bez kliedziena. Neviena skaņa nepacēlās augšup no bedres ne auguma atsišanās pret zemi, ne nāves sauciens, nekas. Pieķērušies šaurajai malai, no­metušies ceļos un sastinguši, Geds un Tenara klausījās, taču neko nedzirdēja.

Gaisma izskatījās kā bāli pelēks plankums un tik tikko bija saskatāma.

-Nāc! Geds teica, izstiepis roku; meitene to satvēra, un pēc trim drosmīgiem soļiem viņi atradās otrā pusē. Geds nodzēsa gaismu. Tenara atkal devās pa priekšu, lai raditu ceļu. Viņa jutās gluži apdullusi un neko nespēja domāt. Tikai pec krietna brīža viņa iedomājās: pa labi vai pa kreisi?

Meitene apstājās.

Dažus soļus viņai aiz muguras Geds klusi jautāja:

-    Kas noticis?

-    Es esmu apmaldījusies. Iededz gaismu!

-   Apmaldījusies?

-    Man… man sajuka pagriezienu skaits.

-   Es skaitīju, viņš teica, pienākdams mazliet tuvāk.

-     Kreisais pagrieziens pēc bedres, pēc tam pa labi un vēlreiz pa labi.

-    Tad nākamais būs īstais, viņa mehāniski sacīja, tomēr nekustējās. Iededz gaismu!

-    Gaisma mums neparādīs ceļu, Tenara.

-    Nekas to neparādīs. Ceļš ir pazudis. Mēs esam pa­zuduši.

Nāves klusums ieskāva un aprija viņas čukstu.

Viņa juta Geda kustības un auguma siltumu tepat lī­dzās aukstajā tumsā. Viņš sameklēja meitenes roku un saņēma to savējā. Ej tālāk, Tenara! Nākamais pagrie­ziens pa labi.

-   Iededz gaismu! viņa lūdzās. Tuneļi ir tik samu­džināti…

-    Es nevaru. Nedrīkstu tērēt spēku. Tenara, viņi ir… Viņi zina, ka esam izgājuši no Mantnīcas. Zina, ka esam tikuši garām bedrei. Viņi meklē mūs, meklē mūsu gribu, musu garu. Lai to apdzēstu un apritu. Man viņi jānotur pa gabalu. Tam aiziet viss mans spēks; man jāturas viņiem pretī kopā ar tevi. Ar tavu palīdzību. Mums jāiet tālāk.

-    Mums nav izejas, viņa teica, tomēr paspēra soli uz priekšu. Pēc tam vēl vienu, vilcinādamās, it kā uz katra soļa uzglūnētu melns bezdibenis, tukšums zem kājām. Geda plauksta joprojām turēja viņas roku ciešā, siltā tvē­riena. Viņi devās tālāk.

Pēc gājiena, kas šķita bezgala ilgs, viņi sasniedza pa­kāpienus. Iepriekš tie nebija likušies tik stāvi, turklāt patiesībā tie bija tikai slideni, sekli iecirtumi akmenī. To­mēr viņi uzkāpa līdz augšai, un pēc tam gājiens turpinājās mazliet raitāk, jo Tenara zināja, ka līkumotais tunelis tūlīt pēc kāpnēm labu gabalu stiepjas bez pagriezieniem un sānejām. Vilkdama kreisās rokas pirkstus pa sienu, viņa sajuta tukšumu, atveri kreisajā pusē. Šeit, viņa no­murmināja, bet Geds vilcinājās, it kā meitenes kustības viņam liktos nepārliecinošas.

-Nē, viņa apjukusi nočukstēja, šeitne… Nākamais pagrieziens pa kreisi. Es nezinu. Es nevaru. Izejas nav.

-   Mēs ejam uz Apgleznoto istabu, klusā balss tumsā teica. Kā uz turieni jāiet?

-    Nākamais pagrieziens pa kreisi.

Meitene gāja tālāk. Viņi apmeta lielu loku, palaida garām divas māņu ejas un nokļuva gaitenī, kura saza­rojums veda uz Apgleznoto istabu.

-    Taisni uz priekšu, viņa čukstēja, un tagad garā mīklu šķetināšana tumsā padevās vieglāk, jo ejas, kas veda uz dzelzs durvīm, viņa zināja labi un neskaitāmas reizes bija skaitījusi šeit pagriezienus; dīvainais sma­gums, kas spieda viņas domas, nespēja dzēst no atmiņas labi zināmās ceļazīmes ari tad, ja prāts negribēja darbo­ties. Tomēr visu laiku viņi gāja arvien tuvāk tam, kas viņu spieda un nomāca, un meitenes kājas bija tik smagas, ka viņa vairākas reizes iekunkstējās, pūlēdamās piedabūt tās kustēties. Un tepat blakus smagi elpoja Geds, palai­kam dziļi ievilkdams un aizturēdams dvašu kā cilvēks, kurš ar milzu piepūli sakopo visus spēkus. Brīžiem viņš klusinātā un saspringtā balsī izrunāja kādu vārdu vai vārda daļu. Beidzot viņi nokļuva pie dzelzs durvīm, un spējās izbailēs meitene pastiepa roku uz priekšu.

Durvis bija vaļā.

-Ātri! viņa teica un rautin izrāva ceļabiedru tām cauri. Otrā pusē viņa apstajās.

-    Kāpēc tās bija vaļā? meitene jautāja.

-    Tāpēc, ka taviem Valdniekiem vajadzīgas tavas rokas, lai tās aizdarītu.

-    Mēs ejam uz… Meitenes balss aprāvās.

-   Uz tumsas centru. Es zinu. Bet mēs esam izkļuvuši no Labirinta. Kādas ir izejas no Zemakmenes?

-     Tikai viena. Tās durvis, pa kurām tu ienāci, no iekšpuses nav atdarāmas. Uz izeju jāiet caur alu un tālāk pa ejām līdz lūkai, kas izved istabā aiz Troņa. Troņa zālē.

-    Tad mums jāiet turp.

-    Bet viņa ir tur, meitene čukstēja. Viņa ir Zemakmenē. Alā. Rakņājas pa tukšo kapu. Es nevaru vēlreiz paiet viņai garām, ai, es to nevaru!

-    Tagad viņa būs jau aizgājusi.

-   Es nevaru iet turp.

-Tenara, es pašlaik cenšos noturēt griestus mums virs galvas. Es neļauju sienām sakļauties ap mums. Neļauju zemei atvērties zem mūsu kājām. To es daru jau kopš tā briža, kad mēs pagājām garām bedrei, pie kuras gaidija viņu kalps. Ja es varu atturēt zemestrīci, vai tu baidies sastapt vienu cilvēku, iedama kopā ar mani? Uzticies man, kā es esmu uzticējies tev! Nāc man līdzi!

Viņi devās uz priekšu.

Bezgalīgais tunelis izveda alā. Pretī uzvēdīja lielāks plašums, tumsa izpletās uz visām pusēm. Viņi atradās plašajā telpā zem Kapakmeņiem.

Viņi sāka iet tai apkārt, turēdamies pa labi. Tenara paspēra tikai dažus soļus, tad apstājās. Kas tur ir? viņa nomurmināja, un balss gandrīz iestrēga lūpās. Ne­dzīvajā, plašajā, melnajā gaisā jautās savāds troksnis, dreboša dunoņa, kas atbalsojās asinīs un spiedās ķermenī pa visām šūnām. Laikazoba izgrauztās sienas zem viņas pirkstiem neganti drebēja.

-    Ej tālāk! sausa un saspringta atskanēja vīrieša balss. Pasteidzies, Tenara!

Streipuļodama uz priekšu, viņa iekliedzās savās domās, kuras bija tikpat tumšas un satricinātas kā šī pa­zemes velve: "Piedodiet, ak, mani Valdnieki, Bezvārda gari, sensenie Tumsas spēki, piedodiet man, ak, pie­dodiet!"

Atbildes nebija. Atbildi viņa nekad nebija saņēmusi.

Viņi nokļuva līdz gaitenim zem Zāles, uzkāpa pa kāp­nēm, sasniedza pēdējos pakāpienus un luku virs galvas. Tā bija aizvērta, kā viņa allaž to mēdza atstāt. Meitene piespieda atsperi, kam vajadzēja atdarīt lūku. Tā ne­atvērās.

-Tā ir salūzusi, viņa teica. Durvis ir aizslēgtas!

Geds aizspraucās viņai garām un atspieda muguru pret lūkas durvīm. Tās nekustējās.

-   Tās nav aizslēgtas, uz tām gulstas kaut kāds svars.

-   Vai tu vari tās atvērt?

-    Varbūt. Droši vien viņa tur gaida. Vai viņa varētu būt kopā ar vīriem?

-   Tur var būt Dūbijs un Uahto, un varbūt vēl citi aiz­bildņi. Vīrieši tur nedrīkst ieiet…

-    Es nevaru reizē veikt Atvēršanas burvību, atturēt tos, kuri tur gaida, un turēties pretī tumsas spēkiem, viņš prātodams teica, bet balss bija lidzsvarota un mie­rīga. Tātad jāizmēģina otras durvis, sarkano akmeņu durvis, pa kurām es šeit ienācu. Vai viņa zina, ka tās no iekšpuses nav atveramas?

-    Zina. Viņa man vienreiz ļāva to izmēģināt.

-Tad varbūt viņa tās nebūs ņēmusi vērā. Ejam! Nāc,

Tenara!

Meitene bija noslīgusi uz akmens pakāpieniem, kas dūca un trīcēja, it kā dziļumos zem tiem tiktu raustīta milzīga stopa stiegra.

-    Kas tas ir… kas tā par drebēšanu?

-    Nāc! viņš teica tik enerģiski un noteikti, ka viņa paklausīja, un abi pa kāpnēm un ejām aizlavījās atpakaļ līdz baisajai alai.

Pie ieejas Zemakmenē Tenaru sagrāba tik spēcīgs akla un sveloša naida smagums, it kā pati zeme gultos viņai uz pleciem; meitene sarāvās un, pašai neattopoties, skaļi iekliedzās: Viņi ir šeit! Viņi ir šeit!

-Tad parādīsim viņiem, ka arī mēs esam šeit, vīrietis teica, un no viņa zižļa un rokām izšāvās balts spožums; kā jūras vilnis saulē tas salūza pret neskaitāmajiem griestu un sienu dimantiem, un tā spilgtajā mirdzumā viņi skriešus metās cauri alai; visapkārt šaudījās ēnas, lēkadamas pār baltajiem rakstiem, dzirkstošajajiem izciļņiem un atrakto, tukšo kapu. Viņi metās uz zemo eju un saliekušies ieskrēja tajā meitene pirmā, vīrietis cieši aiz viņas. Akmeņi dunēja un šūpojās viņiem zem kājām. Tomēr viņus visu laiku pavadīja žilbinošā gaisma. Kad priekšā parādījās durvju akmens plāksnes, Tenara cauri zemes dārdiem izdzirda Geda balsi izsaucam vienu vār­du; sakņupusi uz ceļiem, viņa juta, ka zizlis virs galvas triecas pret slēgto durvju sarkano akmeni. Akmens iekvēlojās nokaitēta metāla baltumā, un plāksnes pa­šķīrās.

Ara pletās debesis, kurās svīda rītausmas bālums. Augstas un saltas tajās mirdzēja dažas baltas zvaigznes.

Tenara redzēja zvaigznes un juta sejā tīkami spirgto vēju, taču necēlās augšā. Sakņupusi četrrāpus, viņa palika tupam starp zemi un debesim.

Vīrietis savāds, tumšs stāvs rita krēslā pagriezās un parāva viņas roku, likdams celties kājās. Viņa seja izskatījās melna un sašķiebta kā dēmonam. Meitene izbiedēta novērsās, iekliegdamās pilnīgi svešādā balsī, it kā viņas mutē runātu pavisam sveša mēle: Nē! Nē! Neaiztiec mani, ej prom… ej prom! Prom! Un viņa locīdamās rāvās atpakaļ Kapeņu drūpošajā bezlūpu mutē.

Vīrietis atlaida ciešo tvērienu. Viņš klusi teica: Pie Saišu zīmes uz tavas rokas es tevi lūdzu, Tenara: nāc tālāk!

Viņa redzēja zvaigznes gaismu iemirdzamies uz savas sudraba aproces. Nenolaizdama no tās skatienu, viņa grīļodamās piecēlās. Ielikusi roku Geda plaukstā, meitene devās tālāk. Paskriet viņa nevarēja. Viņi kāpa lejup pa piekalni. No melnās klinšu mutes aiz muguras izlauzās garš, ilgs naida un žēlabu kauciens. Visapkārt ripoja un krita akmeņi. Zeme drebēja. Viņi steidzās uz priekšu, un meitene joprojām kā apmāta raudzījās zvaigžņu gaismas starojumā uz savas rokas.

Viņi sasniedza krēslaino ieleju Vietas rietumu pusē. Tagad vajadzēja kāpt augšup. Pēc īsa briža Geds sku­bināja meiteni palūkoties atpakaļ. Skaties!…

Viņa paskatījās un redzēja. Tagad viņi atradās ielejas pretējā pusē, vienā līmenī ar Kapakmeņiem, deviņiem lielajiem klintsbluķiem, kas stāvēja vai gulēja virs dimantu un kapu pazemes. Akmeņi kustējās. Tie raustī­damies lēni liecās lejup kā kuģu masti. Viens no tiem nodrebēja un itin kā izauga lielāks, tad viscaur noraustījās un apgāzās. Tad gāzās nākamais, šķērsām triekdamies pret iepriekšējo. Troņa zāles zemais jumta kupols, kas melnēja uz dzeltenīgo rīta debesu fona, trīcēja un kustē­jās. Ēkas sienas šķita piepūšamies. Milzīgā, drūpošā ak­meņu būve mainīja apveidus kā māls tekošā ūdenī, tā iegrima, nodārdēja, sasvērās sāniski un sabruka spējā šķembu un putekļu virpuli. Ielejas zeme raucās un krokojās, kalna nogāzei pārskrēja tāds kā vilnis, un starp Kapakmeņiem atvērās milzu plaisa, no kuras glūnēja pazemes melnums un gaišākā pelēki dūmi cēlās putekļi. Akmeņi, kuri vēl stāvēja stateniski, iekrita tajā, un pa­zeme tos aprija. Tad ar dārdu, kas šķita atbalsojamies pašās debesīs, plaisas melnā, robainā mute aizvērās, kalni nodrebeja vēlreiz un aprima.

Tenara novērsa skatienu no zemestrīces šausmām un paskatījās uz līdzās stāvošo vīrieti, kura seju viņa nekad nebija redzējusi dienasgaismā. Tu to aizkavēji, mei­tene teica, un viņas balss pēc zemes dobjajiem auriem un vaidiem skanēja kā stabules dziesma. Tu aizkavēji zemestrīci un tumsas dusmas.

Mums jāiet tālāk, viņš teica, aizgriezdamies no saullēkta un sagrautajām Kapenēm. Es esmu noguris, un man salst…

Iedams viņš grīļojās, un meitene paņēma viņu zem rokas. Abi spēja paiet tikai pavisam lēni. Soli pa solim viņi cīnījās augšup pa plašo kalna nogāzi kā divi sīki zir­nekļi pa milzu sienu, līdz beidzot abi stāvēja grēdas vir­sotnē, kuru zeltīja lēcošā saule un šķērsoja retas, garas salviju ēnas. Priekšā slējās rietumu kalni, kuru pakājes bija violetas, bet grēdu virsotnes zeltainas. Kādu laiku abi stāvēja, tad devās pāri kalna korei un drīz vien no Kapeņu Vietas vairs nebija saskatāmi.

Rietumu kalni

Tenara pamodās, izraudamās no mokošiem sapņiem, no vietām, pa kurām bija staigājusi tik ilgi, ka miesa bija nokritusi viņai no kauliem un viņa varēja redzēt tumsā bāli spidam abus savus baltos apakšdelma kaulus. At­vērusi acis, viņa ieraudzīja zeltainu gaismu un sajuta spēcīgo salviju smaržu. Mostoties viņā ieplūda tīksmīgs atvieglojums, un ķermeni lēnām pārņēma visaptverošs, pāri plūstošs prieks. Tenara piecēlās sēdus, izstiepa mel­nās piedurknēs tērptās rokas un ar bērnišķu sajūsmu pa­lūkojās visapkārt.

Bija vakars. Saule bija noslīdējusi aiz kalniem, kas augsti un blīvi slējās rietumu pusē, bet rieta atblāzma apmirdzēja visu zemi un debesis plašas, skaidras ziemas debesis un plašu, neauglīgu, zeltainu kalnu zemi, ko šķēr­soja dziļas ielejas. Vējš bija norimis. Valdīja salts klu­sums. Nekur nemanīja nekādas kustības. Blakus slējās sausi, pelēki salviju puduri, un plaukstas durstīja sīki, sakaltuši tuksneša augu stiebri. Visaptverošais, klusais vakargaismas krāšņums zaigoja katrā zariņā, katrā sa­kaltušajā lapā un zāles stiebrā, uz kalnu virsmām un gaisā.

Viņa paskatījās pa kreisi un ieraudzīja vīrieti, kurš gulēja ciešā miegā uz tuksnesīgās zemes, ietinies ap­metnī, palicis roku zem galvas. Viņa seja miegā izskatījās barga, gandrīz dusmīga, bet kreisā roka ļengani gulēja smiltīs blakus sīkam dadzim, kas joprojām nebija nometis savu sapluinīto, pelēko pūku apvalku un niecīgos dzelk­šņu un adatiņu ieročus. Vīrietis un sīkais tuksneša dadzis; dadzis un aizmigušais vīrietis…

Cilvēks, kura spēks tikpat liels kā Senajiem Zemes spēkiem un radniecīgs tiem; cilvēks, kurš sarunājas ar pūķiem un ar savu vārdu aizkavē zemestrīces… Un te nu viņš guļ aizmidzis smiltīs, un blakus viņa rokai aug mazs dadzis. Tas viss šķita ļoti savādi. Izrādījās, ka dzīve, pastā­vēšana pasaulē ir. kaut kas daudz lielāks un dīvaināks, nekā viņa jebkad iedomājusies. Gaisma no debesīm skāra viņa pieputējušos matus un uz brīdi nokrāsoja dadzi zel­tainu.

Pamazām gaišums izplēnēja. Tuvojoties krēslai, ar katru bridi dzēlīgāk sevi lika just aukstums. Tenara pie­cēlās un sāka lasīt sakaltušu salviju kušķus, sīkus, nokri­tušus zariņus, atlauzdama tos no sīkstajiem, lielajiem zariem, kas šo augu pasaulē bija tikpat masīvi un žuburoti kā ozolu zari. Viņi šeit bija apstājušies ap pusdienlaiku, kad vēl bija silts, un tālāk viņi paguruma dēļ vairs nespēja aiziet. Pāris kroplu kadiķu un kalnu grēdas rietumu nogāze, pa kuru viņi bija kāpuši lejā, gluži labi noderēja par īslaicīgas apmešanās vietu; viņi bija padzērušies no pudeles mazliet ūdens, apgūlušies zemē un aizmiguši.

Zem zemajiem kociņiem gulēja nokaltušu, paresnu zaru klājiens, un viņa tos savāca vienkopus. Izrakuši bedri starp smiltīs iegrimušiem akmeņiem, viņa ar savām krama šķiltavām iekūra uguni. Salvijas lapas un sīkie zariņi tūlīt aizdegās. Sausie iekuri uzziedēja sārtās lies­mās, un gaisā pacēlās sveķu smarža. Tagad ap ugunskuru jau izskatījās pavisam tumšs, un milzum plašajās debesīs atkal sāka parādīties zvaigznes.

Liesmu spraksti un sīkšana pamodināja gulētāju. Viņš piecēlās sēdus, ar plaukstām saberzēdams notriepto seju, tad stīvi uzslējās kājās un pienāca pie ugunskura.

-    Ej nu sazini… viņš miegaini teica.

-     Es saprotu, bet bez uguns mēs šeit nakti nepārcietīsim. Aukstums pieņemas. Pēc briža viņa piebilda: Ja nu varbūt tu vari mūs sasildīt ar kādu burvību vai arī padarīt uguni neredzamu…

Viņš apsēdās pie ugunskura, piebīdīdams kājas pie pa­šām liesmām un ar rokām apņemdams ceļgalus. Brr! viņš noskurinājās. Uguns ir daudz labāka par burvību. Es ap mums uzbūru nelielu ilūziju: ja kāds nāktu te garām, mēs viņam izskatītos pēc koku gabaliem un akmeņiem. Kā tu domā? Vai viņi dzīsies mums pakaļ?

-    Man no tā bail, bet drīzāk es domāju, ka ne. Par tavu klātbūtni Vietā zināja tikai Kosila. Kosila un Ma­nans. Un viņi ir pagalam. Kad sabruka Zāle, viņa noteikti bija tur iekšā. Gaidīja pie lūkas. Un pārējie droši vien domās, ka es atrados Zālē vai Kapenēs un gāju bojā ze­mestrīcē. Tenara arī apņēma ar rokām ceļgalus un nodrebinājās. Es ceru, ka pārējās ēkas nesabruka. No kalna īsti nevarēja redzēt, un gaiss bija smilšu pilns. Visi tempļi un mājas, un Lielais nams, kur guļ visas meitenes, taču, jādomā, nesagāzās!

-     Drīzāk gan ne. Kapenes aprija pašas sevi. Pirms mēs sākām iet projām, es redzēju kāda tempļa zeltīto jumtu tas stāvēja neskarts. Un pa nogāzi skraidīja cil­vēki.

-    Ko viņi sacīs, ko domās… Nabaga Pente! Tagad viņai varbūt vajadzēs kļūt par Dievkaraļa Augsto pries­terieni. Un deši viņa vienmēr gribēja no turienes aizbēgt. Nevis es. Bet varbūt viņa aizbēgs tagad. Tenara pa­smaidīja. Viņā kūsāja prieks, ko nespēja aptumšot nekādas domas vai bailes tas pats drošais, noteiktais prieks, kas bija uzbangojis, viņai pamostoties zeltainajā gaismā. Atvērusi ceļasomu, viņa izņēma divus nelielus, plakanus plāceņus, vienu pāri ugunskuram padeva Gedam, otru sāka ēst pati. Maize bija sīksta, skābena un ļoti spēcinoša.

Kādu laiku viņi ēda klusēdami.

-    Cik tālu mēs esam no jūras?

-    Šurpceļā man pagāja divas naktis un divas dienas. Tagad mums vajadzēs vairāk.

-    Es esmu stipra, viņa teica.

-    Jā. Un drosmīga. Bet tavs ceļabiedrs ir noguris, viņš smaidīdams teica. Un mums nav daudz maizes.

-   Vai mēs atradīsim ūdeni?

-   Jā, rit kalnos.

-    Vai tu mums varēsi dabūt ēdamo? viņa diezgan bikli un neskaidri pajautāja.

-    Medībām vajadzīgs laiks un ieroči.

-    Es domāju ar burvībām.

-    Es varu atsaukt šurp trusi, viņš teica, ar saliektu kadiķa zaru bikstīdams uguni. Pašlaik truši visapkārt lien ārā no alām. Vakars ir viņu laiks. Es varētu kādu no tiem pasaukt vārdā, un viņš būtu klāt. Bet vai iespējams saķert, nodīrāt un izcept trusi, ko esi šādi pasaucis pie sevis? Badu ciešot, tas varbūt ir iespējams. Bet man tas šķiet gluži kā nodevība. -

-    Jā. Es tikai domāju varbūt tu vari…

-   Uzburt vakariņas, viņš pabeidza. Jā, es to varu. Kaut vai uz zelta šķīvjiem. Bet tā būtu ilūzija, un pēc šā­das maltītes cilvēks jūtas vēl vairāk izsalcis nekā iepriekš. Tikpat labi varētu paēst no saviem vārdiem. Uguns gais­ma viņa īsu bridi redzeja pazibam smaida vīrieša baltos zobus.

-   Tava maģija ir dīvaina, viņa teica ar jaušamu paš­cieņu balsī, kā priesteriene, kas vēršas pie maga. Izska­tās, ka tā ir noderīga tikai lielās lietās.

Geds piemeta ugunij malku, un zari uzliesmoja, sprikstēdami un dzirksteļodami ar sveķainu smaržu.

-    Vai tu patiešām vari atsaukt trusi? Tenara pēkšņi iejautājās.

-    Vai gribi to redzēt?

Viņa pamāja ar galvu.

Geds aizgriezās projām no uguns un klusi iesaucās biezajā, zvaigžņu apmirdzētajā tumsā: Kebbo… 0 kebbo…

Klusums. Nekādas skaņas. Nekādas kustības. Tikai driz vien šaudīgā uguns loka pašā ārmalā ļoti tuvu pie zemes iezibējās apaļa acs kā spoži melns akmentiņš. Pū­kainas muguras izliekums, gara, modri saslieta auss.

Geds ierunājās vēlreiz. Auss sakustējās, tai blakus no ēnas iznira otra auss, tad zvēriņš pagriezās, un Tenara īsu brīdi redzēja visu mazo, pūkaino, kustīgo kamolu, kas bezrūpīgi devās atpakaļ savās nakts gaitās.

-    Ai! viņa izdvesa, aizturēdama elpu. Tas bija jauki! Pēc neilga brīža meitene jautāja: Vai es arī tā varētu?

-Redzi…

-    Nu jā, tas ir noslēpums, viņa pārtrauca, un balsī atkal ieskanējās noraidoša pašcieņa.

-    Truša vārds ir noslēpums. To nedrīkst izmantot vieglu prātu, bez vajadzības. Taču prasme izsaukt nav noslēpums, bet drīzāk dāvana, mīklaina spēja.

-    Jā, viņa noteica, tā tev patiešām ir. Es zinu! Balsi skanēja kaisme, ko viņa necentās slēpt aiz tēlota izsmiekla. Geds paskatījās uz meiteni un neko neat­bildēja.

Viņš joprojām jutās izvārdzis pēc cīņas ar Bezvārda gariem; drebošajos tuneļos viņš bija iztērējis visu spēku. Kaut ari viņš šajā cīņā bija uzvarējis, triumfam spara vairs nepietika. Drīz viņš atkal apgūlās pēc iespējas tuvāk ugu­nij un ļāvās miegam.

Tenara sēdēja, piekurdama uguni un vērodama spožos zvaigznājus plašajās ziemas debesīs no vienas apvāršņa malas līdz otrai, kamēr spožumā un klusumā sāka reibt galva, un viņa iegrima snaudā.

Abi pamodās. Uguns bija izdzisusi. Zvaigznes, ko viņa bija vērojusi, tagad atradās tālu aiz kalniem, un austrumos bija iedegušās jaunas. Viņus bija pamodinājis aukstums, tuksneša nakts sausais aukstums un ledainais, asais vējš. No dienvidaustrumiem debesīs kāpa mākoņi.

Savāktā malka bija gandrīz beigusies. Paiesim kādu gabaliņu, Geds teica, līdz rītausmai vairs nav tā­lu. Viņa zobi tā klabēja, ka Tenara tik tikko saprata teikto. Viņi sāka kāpt augšup pa garo, lēzeno nogāzi rietumu virzienā. Krūmi un akmeņi zvaigžņu gaismā izskatījās melni, un iet nebija grūtāk kā dienā. Pēc kāda laika kustības viņus sasildīja; vairs nevajadzēja tik ļoti rauties čokurā un drebēt, un gājiens padevās vieglāk. Saullēktā viņi jau atradās uz tālākās no rietumu kalnu grēdām, kuras bi ja iežogojušas Tenaras līdzšinējo dzīvi.

Viņi apstājās birzī, kur'pie koku zariem joprojām turējās zeltainas, drebošas lapas. Geds pastāstīja Tenarai, ka tās ir apses; viņa pazina vienīgi kadiķus, nīkulīgās papeles pie upes un četrdesmit ābeles Vietas augļudārzā. Apses zarā smalki iečirpstējās sīks putnēns. Zem kokiem tecēja upe šaura, bet spēcīgu straumi; ūdens trokšņaini gāzās pār akmeņiem, veidodams kritumus, un tā steidzās, ka nepaguva sasalt. Tenarai kļuva gandrīz bail. Viņa bija pieradusi pie tuksneša, kur valda klusums un viss kustas lēni: gausas upes, mākoņu ēnas, laupītājputni, kas nestei­dzīgi riņķo virs galvas.

Viņi sadalīja maizi un pēdējo drupano siera gabalu, mazliet atpūtās un turpināja ceļu.

Līdz vakaram viņi bija tikuši diezgan augstu. Laiks bija apmācies un vējains, gaisā juta salu. Viņi apmetās nakšņot citas upes ielejā, kur bija pietiekami daudz mal­kas, un šoreiz sakūra pamatīgu ugunskuru, pie kura varēja kārtīgi sasildīties.

Tenara jutās laimīga. Viņa bija atradusi vāveres riekstu krātuvi, ko skatienam atklājis izdobtais, kritušais stumbrs; tur bija pāris mārciņu labu valriekstu un vēl citi rieksti ar gludu čaulu, kurus Geds, nezinādams tiem kargadiešu vārdu, sauca par ubir. Tenara tos pa vienam sašķaidīja starp diviem plakaniem akmeņiem un katru otro atdeva Gedam.

-   Kaut mēs varētu šeit palikt! viņa teica, skatīdamās lejup uz vējaino, krēslaino ieleju starp kalniem. Man patīk šī vieta.

-    Šī ir laba vieta, viņš piekrita.

-    Cilvēki nekad nenāktu šurp.

-    Bieži laikam ne… Es esmu dzimis kalnos, Geds teica. Gontas kalnā. Ja brauksim uz ziemeļiem, mēs to redzēsim ceļā uz Havnoru. Ziemā tas izskatās ļoti skaists paceļas viscaur balts no jūras kā milzu vilnis. Mans ciemats atradās pie tādas pašas upes kā šī. Kur esi dzimusi tu, Tenara?

-   Atuanas ziemeļos, laikam Entatā. Es neatceros.

-   Vai tevi aizveda no turienes tik mazu?

-   Man bija pieci gadi. Es atceros uguni pavardā un… vairāk neko.

Geds paberzēja zodu; tagad tas bija tīrs, kaut arī ap­audzis ar bārdu, jo, par spīti aukstumam, viņi abi bija nomazgājušies kalnu upē. Viņš berzēja zodu un izskatījās domīgs un bargs. Tenara vēroja viņu ugunskura gaismā un kalnu puskrēslā, pati nenojauzdama, kas notiek viņas sirdī.

-   Ko tu darīsi Havnorā? Geds jautāja drīzāk ugunij nekā viņai. Tu patiešām esi atdzimusi vairāk nekā es būtu domājis.

Viegli smaidīdama, Tenara pamāja ar galvu. Viņa pa­tiešām jutās kā piedzimusi no jauna.

-   Tev vajadzētu vismaz iemācīties valodu.

-   Tavu valodu?

-Jā.

-    Es to gribētu.

-   Labi. Lūk, šo sauc kabat. Un viņš iesvieda Tenarai klēpī starp melnā tērpa krokām mazu akmentiņu.

-    Kabat. Vai tas ir pūķu valodā?

-Nē, nē. Tev nav jāmācās veikt burvības, tev jāmācās sarunāties ar citiem cilvēkiem!

-    Bet kā sauc akmentiņu pūķu valodā?

-    Tolk, viņš teica. Bet es tevi negribu padarīt par savu burvību mācekli. Gribu iemācīt tev valodu, kādā cilvēki runā Arhipelāgā, Iekšzemēs. Pirms došanās šurp man vajadzēja iemācīties tavu valodu.

-    Tu tajā runā diezgan savādi.

-     Bez šaubām. Tālāk: arkemmi kabat. Un viņš pastiepa rokas, lai Tenara atdotu viņam akmeni.

-   Vai man jābrauc uz Havnoru? viņa jautāja.

-    Kur citur tu vari braukt, Tenara?

Meitene vilcinājās.

-    Havnora ir skaista pilsēta, viņš teica. Un tu tai aizvedīsi gredzenu pazudušo dārgumu, miera zīmi. Havnorā tevi apsveiks kā princesi. Tev parādīs godu par šo izcilo dāvanu, lūgs tevi jusdes kā mājās, un tu judsies kā mājās. Tajā pilsētā dzīvo krietni un augstsirdīgi cilvēki. Tevi sauks par Balto dāmu, jo tev ir gaiša āda, un mīlēs jo vairāk tāpēc, ka tu esi tik jauna. Un tāpēc, ka tu esi skaista. Tev būs simtiem tādu kleitu kā tā, ko es tev parā­dīju ilūzijā, bet tās būs īstas. Tu piedzīvosi cildinājumus, pateicību un mīlestību. Tu, kas esi pazinusi tikai vien­tulību, skaudību un tumsu.

-    Man bija Manans, viņa kā aizstāvēdamās teica, un lūpas viņai mazliet iedrebējās. Viņš mani mīlēja un vienmēr bija pret mani labs. Aizstāvēja un sargāja mani, kā mācēja, bet es viņu nonāvēju viņš iekrita melnajā bedrē. Es negribu braukt uz Havnoru. Es negribu turp braukt. Gribu palikt tepat.

-   Te Atuanā?

-    Kalnos. Te, kur mēs esam tagad.

-    Tenara, Geds savā nopietnajā, rāmajā balsī tei­ca, tad mēs paliksim šeit. Man nav naža, un, kad snigs, mums ies grūti. Bet kamēr varam atrast sev ēdamo…

-   Nē. Es saprotu, ka mēs te nevaram palikt. Es runāju muļķības, Tenara teica un piecēlās, lai piemestu ugunij malku; riekstu čaumalas izbira zemē. Viņa stāvēja, tieviņa un izslējusies ļoti taisna savā saplīsušajā, notraipītajā, melnajā apģērbā. Tam, ko es zinu, vairs nav nekādas jēgas, viņa teica, un neko citu es neesmu iemācījusies. Es centīšos mācīties.

Geds novērsās, un viņa seja noraustījās kā sāpēs.

Nākamajā dienā viņi pārgāja pāri dzeltenīgās kalnu grēdas mugurai. Pārejā pūta griezīgs vējš, nesdams līdzi sniegu, svilinādams seju un aizmiglodams skatienu. Tikai tad, kad viņi bija tikuši krietnu gabalu zemāk grēdas otrā pusē un attālinājušies no sniega mākoņiem, kas blīvējās virs kalnu galotnēm, Tenara aiz kalnu sienas ieraudzīja zemi. Tā bija viscaur zaļa zaļa no priedēm, pļavām, apsētiem laukiem un papuvēm. Pat ziemas vidū, kad koku puduri bija kaili un meži slēja tikai pelēkus zarus, šī zeme izskatījās zaļa, neuzbāzīga un laipna. Viņi lūkojās lejup uz to no augsta, klinšaina kalna sāna. Geds klusēdams norādīja uz rietumiem, kur saule slīdēja lejup biezu, baltu mākoņu aizsegā. Pati saule bija paslēpusies, taču apvārsnis zaigoja gandrīz tāpat kā dzirkstošās kristāla sienas Zemakmenē līksms mirdzums pašā pasaules malā.

-Kas tas ir? meitene jautāja, un Geds atbildēja: Jūra.

Drīz pēc tam Tenara ieraudzīja nākamo brīnumu, kas gan nebija tik pārsteidzošs, tomēr brīnums tik un tā. Viņi nokļuva uz ceļa un sāka iet pa to uz priekšu, un, kad sāka krēslot, sasniedza ciematu gar ceļa malām rindojās desmit vai divpadsmit mājas. Sapratusi, ka tagad viņi nokļuvuši starp cilvēkiem, Tenara satraukta paskatījās uz ceļabiedru. Paskatījās, bet neredzēja viņu. Blakus, tērpies Geda drānās un apavos, viņa gaitā soļoja svešs cilvēks. Tam bija balta āda un nebija bārdas. Svešais paskatījās uz Tenaru, un viņa acis bija zilas. Viņš tai pa­mirkšķināja.

Vai es viņus piemānīšu? vīrietis teica, rUn kā tev patīk savas drēbes?

Tenara paskatījās lejup uz sevi. Viņai mugurā bija brūni lauku sievietes svārki un jaka un ap pleciem liels, sarkans vilnas lakats.

-   Ai! viņa iesaucās un aprāvās. Ai, tu esi… tu esi Geds! Izrunādama viņa vārdu, meitene ieraudzīja viņu pilnīgi skaidri: tumšo, rētaino, pazīstamo seju un tum­šās acis, un tomēr blakus stāvēja svešinieks ar baltu ādu.

-   Neizrunā manu īsto vārdu svešinieku klātbūtnē. Arī es neizrunāšu tavējo. Mēs esam brālis un māsa un nākam no Tenacbahas. Un, ja redzēšu laipnu seju, es droši vien palūgšu vakariņas. Viņš paņēma meiteni pie rokas, un abi iegāja ciematā.

Nākamajā dienā viņi devās projām, pieēduši pilnus vēderus un labi izgulējušies sienaugšā.

-   Vai magi bieži lūdz dāvanas? Tenara jautāja, kad viņi devās uz priekšu pa ceļu starp zaļām pļavām, kurās ganījās kazas un nelieli, plankumaini teļi.

-    Kāpēc tu tā jautā?

-    Man izskatījās, ka tu esi pieradis lūgt. Tev tas pat labi padevās.

-    Taisnību sakot, jā. Es esmu lūdzis visu mūžu, ja tu tā to dēvē. Redzi, burvjiem nekas liels nepieder. Ja viņi klejo apkārt, viņiem parasti ir tikai zizlis un apģērbs. Vai­rums cilvēku viņus labprāt uzņem, paēdina un dod pa­jumti. Un viņi par to atmaksā.

-    Kā viņi atmaksā?

-    Nu, atceries, piemēram, to sievieti ciematā. Es iz­ārstēju viņas kazas.

-    Kas tām kaitēja?

-    Abām bija iekaisuši tesmeņi. Zēna gados es pats ganīju kazas.

-    Vai tu viņai teici, ka esi tās izārstējis?

-    Nē. Kā es to varētu? Un kāpēc?

Pēc klusuma brīža Tenara teica: Es redzu, ka tava maģija tomēr nav noderīga tikai lielās lietās vien.

-   Viesmīlība un laipnība pret svešinieku ir ļoti liela lieta, viņš atbildēja. Protams, ar pateicību būtu diez­gan. Bet man bija žēl kazu.

Pēcpusdienā viņi sasniedza lielu pilsētu. Tā bija bū­vēta no māla ķieģeļiem, un to apjoza pēc kargadiešu pa­ražām celts mūris ar izrobotām pārkarēm, sargtorņiem visos četros stūros un tikai vieniem vārtiem, aiz kuriem lopu dzinēji ganīja lielu aitu baru. Virs dzeltenīgo ķieģeļu mūra slējās simt vai vairāk dakstiņu jumtu. Pie vārtiem stāvēja divi sargi no Dievkaraļa sardzes; pie bruņcepurēm tiem slējās sarkani spalvu pušķi. Tenara bija redzējusi vīriešus ar tādām bruņcepurēm apmēram reizi gadā ierodamies Kapeņu Vietā, lai nogādātu tur ziedojumus vergus vai naudu Dievakaraļa templim. Ejot gar mūra ārmalu, viņa to pastāstīja Gedam, un viņš teica: Ari es zēna gados tiku tos redzējis. Viņi lielā pulka iebruka Gontas salā. Ieradās ari mūsu ciematā, lai to izlaupītu. Bet mēs viņus padzinām. Pēc tam krastā pie Āras lejteces notika barga kauja, daudz vīru gāja bojā runāja, ka veseli simti. Varbūt tagad, kad gredzens atkal ir savienots un Pazudusī rūna atgūta, vairs nenotiks šādi sirojumi un kari starp Kargadas impēriju un Iekšzemēm.

-   Būtu muļķīgi, ja tas turpinātos, sacīja Tenara. Ko Dievkaralis varētu iesākt ar tādu vergu daudzumu?

Viņas ceļabiedrs, šķiet, brīdi to pārdomāja. Tas ir, ja kargadieši pakļautu sev visu Arhipelāgu?

Viņa pamāja ar galvu.

-   Diez vai tas būtu iespējams.

-    Bet skaties, cik stipra ir šī impērija, redzi, kāda liela pilsēta, kādi mūri, kādi karavīri! Kā tavas zemes spētu pretoties tādiem uzbrucējiem?

-    Šī nav sevišķi liela pilsēta, Geds uzmanīgi un saudzīgi paskaidroja. Kad es tikko atstāju savus kalnus, man ari tāda būtu likusies milzīga. Bet Jūrzemē ir daudz, daudz pilsētu, un šī to vidū nebūt nav lielākā. Zemju ir daudz, ļoti daudz. Tu tās redzēsi, Tenara.

Meitene neko neatbildēja. Sadrūmušu seju viņa gurdi soļoja uz priekšu.

-Tas ir lielisks skats, kad, braucot ar laivu, acu priekšā no jūras itin kā izaug jaunas zemes. Lauki un meži, pilsētas ar ostām un pilīm, un tirgus laukumiem, kur pārdod visu, kas vien pasaulē dabūjams.

Tenara pamāja ar galvu. Viņa saprata, ka Geds cenšas viņu uzmundrināt, taču viss viņas prieks bija palicis kalnos, krēslainajā upes ielejā. Tagad viņu bija pār­ņēmušas mokošas bailes, kas ar katru brīdi pieauga. Viss gaidāmais bija svešs un nezināms. Viņa pazina vienīgi tuksnesi un Kapenes. Kāds no tā labums? Viņa zināja sagrautā Labirinta ejas un pagriezienus, prata dejas, kas jādejo kritušā altāra priekšā. Viņa neko ne-zināja ne par mežiem, ne par pilsētām, ne par cilvēku sirdīm.

Pēkšņi viņa jautāja: Vai tu tur paliksi kopā ar mani?

Meitene neskatījās uz viņu. Gedu slēpa baltādainā kargadiešu zemnieka manīgā maska, un Tenarai nepatika viņu tādu redzēt. Taču vīrieša balss nebija mainījusies tā bija tā pati balss, kas tika runājusi ar viņu Labirinta tumsā.

Atbilde skanēja lēni. Tenara, man jāiet turp, kurp mani sūta. Es sekoju savam aicinājumam. Līdz šim tas nav ļāvis man ilgstoši uzturēties vienā vietā. Vai tu to saproti? Es daru to, kas man jādara. Un savā ceļā man jāiet vienam. Es palikšu pie tevis Havnorā tik ilgi, cik tev tas būs vajadzīgs. Un, ja tev vēl kādreiz ievajadzēsies mani, tad pasauc! Es atnākšu pie tevis. Atnāktu pat no kapa, ja tu mani sauktu, Tenara! Bet palikt kopā ar tevi es nevaru.

Viņa neatbildeja. Pēc kāda laika Geds teica: Ilgi tev mani tur nevajadzēs. Tu būsi laimīga.

Tenara pakļāvīgi pamāja ar galvu un klusēja. Abi blakus viņi devās uz jūras pusi.

Jūras brauciens

Geds bija paslēpis laivu kādā alā liela, klinšaina zemesraga malā. Tuvējā ciemata ļaudis to sauca par Mākoņragu, un kāds no šiem ļaudīm pacienāja viņus vakariņās ar krietnu bļodu zivju sautējuma. Kad pelēkā diena jau tinās krēslā, viņi devās lejā no klintīm uz pie­krasti. Ala bija līdzīga šaurai plaisai, kas iestiepās klintī trīsdesmit pēdu dziļumā; tās smilšainā grīda bija mitra, jo ala atradās tik tikko virs paisuma augstākās robežas. Tās ieeja bija redzama no jūras, un Geds teica, ka nedrīkstot kurināt uguni, lai zvejnieki, kas savās mazajās laiviņās izbraukuši piekrastes ūdeņos nakts zvejā, ne­pamanītu to un nekļūtu ziņkārīgi. Tāpēc viņi pacietīgi apgūlās vēsajās smiltīs, kas starp pirkstiem šķita tīkami mīkstas, bet nogurušu ķermeni spieda kā akmens. Tenara klausījās, kā dažus jardus zem alas ieejas pret klinti šļācas, dārd un bango jūra un kā lejā viļņi aizdun gar austrumu piekrasti daudzu jūdžu tālumā. Vienas un tās pašas skaņas neskaitāmas reizes no vietas, un tomēr ne gluži tās pašas… Jura nekad neaprimst. Visas pasaules visu zemju visos krastos tā veļ šādus nerimtīgus viļņus un nekad nenomierinās, nekad neapklust. Tuksnesis un kalni tie stāv nekustīgi. Tie nedveš šādus nebeidzamus, dobjus, vienmuļus vaidus. Jūra runā mūžīgi un nemitīgi… Bet tās valoda viņai bija sveša. Viņa to nesaprata.

Pirmajā rīta krēslā, kad bija iestājies bēgums, Tenara pamodās no nemierīga miega un redzēja Gedu izejam no alas. Viņa noskatījās, kā tas basām kājām un sajoztā apmetnī nokāpj lejā starp melni apsūnojušajiem ak­meņiem, it kā kaut ko meklēdams. Drīz viņš atgriezās, ar savu augumu aptumšodams alas ieeju.

-    Še! viņš teica, pastiepdams sauju slapju, nepie­vilcīgu kunkuļu, kas atgādināja violetus akmentiņus ar oranžām svītrām.

-    Kas tas ir?

-    Gliemenes, no krasta akmeņiem. Un šīs divas ir austeres, vēl labāka manta. Skaties tā! Ar mazo duncīti, ko Tenara bija noņēmusi no sava atslēgu gre­dzena un jau kalnos atdevusi Geda rīcībā, viņš atvēra gliemežnīcu un apēda oranžo gliemeni kopā ar jūras ūdeni gluži kā ar mērci.

-   Tās nav pat jāvāra? Tu to apēdi dzīvu!

Tenara nevēlējās pat skatīties, kā Geds, drusku no­kaunējies, tomēr bez stomīšanās atdarīja un notiesāja visas atrastās gliemenes.

Kad tas bija padarīts, viņš iegāja alas dziļumā pie laivas, kas gulēja, pavērsta ar priekšgalu pret jūru un atbalstīta uz vairākiem izskalotiem baļķiem. Tenara jau iepriekšējā vakarā to bija apskatījusi ar šaubu un neiz­pratnes pilnu skatienu. Tā bija daudz lielāka, nekā viņa iepriekš tika iztēlojusies laivu trīsreiz garāka par viņu pašu. Tajā atradās daudz priekšmetu, ko viņa nepazina, un viņai tā izskatījās bīstama. Abās pusēs tās degunam (tā viņa nosauca priekšgalu) bija uzkrāsota acs, un naktī cauri pusmiegam viņai visu laiku likās, ka laiva nenovērš no viņas savu skatienu.

Bridi pameklējies laivas iekšienē, Geds atgriezās pie viņas ar kaut ko rokā; tā bija paciņa sakaltētas maizes, rūpīgais iesaiņojums to bija saglabājis sausu. Viņš pie­dāvāja prāvu gabalu Tenarai.

-    Man negribas ēst.

Geds ieskatījās viņas sadrūmušajā sejā.

Tad viņš atkal ietina maizi, nolika to atpakaļ un ap­sēdās pie alas ieejas. Vēl jānogaida divas stundas, līdz sāksies paisums, viņš teica. Tad varēsim doties ceļā. Tu nakti slikti gulēji vai negribi nosnausties tagad?

-    Man nenāk miegs.

Geds neatbildēja. Viņš sēdēja tumšajā klinšu ēnā sakrustotām kājām, pagriezies pret meiteni sāniski; Te­nara no alas redzēja aiz viņa spožo, viļņojošo jūras plašumu. Vīrietis nekustējās. Viņš sēdēja kluss un nesatri­cināms kā klints. Stingais klusums šķita virmojam un izplatāmies ap viņu kā apļi ap ūdenī iesviestu akmeni. Viņa klusums vairs nebija nerunība vien; tā bija kļuvusi par patstāvīgu parādibu kā tuksneša klusums.

Pēc ilga laika Tenara piecēlās un aizgāja līdz alas ieejai. Geds nepakustējās. Viņa palūkojās lejup vīrieša sejā. Tā izskatījās kā izlieta no vara sastingusi, tumšās acis atvērtas, bet vērstas lejup, mutes līnija taisna un mie­rīga.

Viņš atradās tikpat tālu kā jūra.

Kur viņš ir aizgājis, kādos nesasniedzamos ceļos klīst viņa gars? Viņai nekad neizdosies tikt tam līdzi.

Šis cilvēks bija piespiedis viņu sev sekot. Pasaucis viņu vārdā, un viņa teciņus metusies pie viņa no tumsas tāpat kā tas savvaļas trusis. Un tagad, kad viņš ir dabūjis gredzenu, kad Kapenes ir sagrautas un to priesteriene nolādēta uz mūžiem, tagad viņa šim burvim vairs nav vajadzīga, tagad viņš aiziet turp, kur viņa nespēj sekot.

Viņš nepaliks kopā ar viņu. Viņa ir piemuļķota un tiks pamesta vientulībai.

Tenara pasniedzās lejup un ar ašu kustību norāva vi­ņam no jostas mazo tērauda duncīti, kuru pati bija ie­devusi. Viņš nepakustējās; tikpat labi varētu aplaupīt statuju.

Dunča asmenis bija tikai četras collas garš un vienā pusē ass: samazināts upurnaža atveidojums. Tas bija daļa no Kapeņu priesterienes ietērpa, un to vajadzēja nēsāt pie gredzena kopā ar atslēgām, astru jostu un citiem piederumiem, kam nebija īpaša izmantojuma. Viņa šo dunci nekad nebija lietojusi tikai vienā jauna mēness dejā, kas tika dejota Troņa priekšā, to vajadzēja sviest gaisā un ķert atkal rokā. Viņai bija patikusi šī deja; tā bija neapvaldīta, bez mūzikas pavadījuma, un ritmu sita vienīgi viņas pašas ņirbošās kājas. Mācīdamās šo deju, viņa bija daudzkārt sagriezusi plaukstas, pirms iemanījās ikreiz saķert nazi aiz roktura. Nelielais asmenis bija tik ass, ka viegli varēja pāršķelt pirkstu līdz kaulam vai pārgriezt kakla artēriju. Ari tagad viņa var pakalpot saviem Valdniekiem, kaut arī tie viņu ir nodevuši un pa­metuši. Tie vadīs viņas roku pēdējā tumsas uzdevumā. Tie pieņems viņas doto upuri.

Viņa pagriezās pret vīrieti, turēdama dunci labajā rokā nolaistu gar sāniem un mazliet atvilktu atpakaļ. Tajā brī­di Geds lēni pacēla galvu un palūkojās uz viņu. Tumšā seja izskatījās tāda kā cilvēkam, kas atgriezies no tāla ceļa un redzējis tajā daudz šausmu. Viņa seja bija mierī­ga, bet pauda dziļas sāpes. Skatīdamies augšup uz mei­teni, viņš šķita to pamazām ieraugām arvien skaidrāk, un viņa sejas izteiksme atdzīvojās. Beidzot viņš teica: Tenara, gluži kā sveicinādams, un pastiepa roku aug­šup, pieskardamies caurumotajam sudraba gredzenam uz viņas rokas. ŠI kustība pauda paļavibu, vēlēšanos atgūt mieru. Duncim meitenes rokā viņš nepievērsa uzmanibu. Viņš paskatījās uz jūru, uz vi|ņiem, kas šļācās pār pie­krastes akmeņiem, un ar piepūli teica: Ir laiks… Mums laiks doties ceļā.

Atskanot viņa balsij, Tenaras niknums izgaisa. Viņu pārņēma bailes.

-   Tu viņus atstāsi aiz muguras, Tenara. lagad tu aiz­brauc briva, Geds teica, ar piepešu sparu pieceldamies kājās. Viņš izstaipījās un cieši apjoza apmetni. Palīdzi man izkustināt laivu! Tā ir uzlikta uz baļķiem, lai vieglāk ripotu. Tā, stumjam… vēlreiz! Labi, tagad diezgan. Kad es uzsaukšu: "Lec!" tad tūlīt lec iekšā! No šīs vietas ir pagrūti tikt ūdenī. Tā! Lec iekšā! lelēcis laivā tūlīt aiz meitenes, Geds viņu satvēra, neļaudams zaudēt līdzsvaru, apsēdinaja laivas dibenā un, plati izpleds kajas, ar airu palīdzību atplūda brīdi pārstūma laivu pāri akmeņiem, aizvadīja garām putu izmērcētajam, bangās dārdošajam zemesraga galam un izīrās jūrā.

Kad laiva bija pietiekami tālu no sēkļiem, viņš ielika airus laivā un pacēla mastu. Tagad, kad visapkārt pletās jura, 'Tenarai laiva likās ļoti maza.

Geds uzvilka buru. Viss laivas aprīkojums izskatījās ilgi un pamatigi lietots, taču netīri sarkanā bura bija salāpīta ar lielu rūpību un laiva bija ļoti tīra un kārtīga. Ta bija tāda pad kā tās saimnieks pieredzējusi tālu ccļu un nesaudzīgu apiešanos.

-   Tā, Geds noteica, tagad mēs esam projām, tagad mēs esam brīvība, tagad viss ir aiz muguras. Vai tu to jūti, Tenara?

Viņa to juta. Tumsas roka bija atlaidusi daudzu gadu garo tvērienu no viņas sirds. Taču meitene nejuta prieku, ko bija baudījusi kalnos. Nolaidusi galvu uz rokām, viņa sāka raudāt, un vaigi drīz kļuva sāļi un slapji no asarām. Viņa raudāja par izšķiestajiem gadiem, kas pavadīti nevajadzīga ļaunuma kalpībā. Viņa raudāja aiz sāpēm, tāpēc ka bija brīva.

Viņa bija sākusi aptvert, kādu smagumu nozīmē brī­vība. Brīvība ir smaga nasta, lifela un neparasta slodze cilvēka garam. Tā nav viegla. Tā nav augstāku spēku dāvana, bet paša izvēle, un izvēli izdarīt nav viegli. Ceļš ved augšup pretī gaismai, bet pārslogots ceļinieks var nenokļūt līdz tā galam.

Geds ļāva viņai izraudāties un nemēģināja teikt mie­rinājuma vārdus; viņš nesāka runāt ari tad, kad meitene bija mitējusies raudāt un sēdēja, skatīdamās atpakaļ uz zemo, zilgano Atuanas zemi. Geda seja bija skarba un modra, it kā viņš būtu viens; klusi un izveicīgi viņš gādāja par buru un stūri un visu laiku skatījās uz priekšu.

Pecpusdienā viņš pamāja ar roku saules virziena, kas šobrīd bija arī braukšanas virziens. Tā ir KaregoAta, viņš teica, un Tenara tālumā ieraudzīja blīvējamies kalnus, kas šķita līdzīgi mākoņiem, lielo Dievkaraļa salu. Atuana aiz muguras bija pazudusi no skatiena. Tenaras sirdi māca liels smagums. Saule šķita dunoši klau­vējam acīs kā zelta āmurs.

Vakariņās viņi ēda sausu maizi un kaltētu, kūpinātu zivi, kas Tcnarai likās pretīga, un piedzēra ūdeni no mu­ciņas, ko Geds iepriekšējā vakarā bija piepildījis no upītes pie Mākoņraga. Strauja un salta pār juru nolaidās ziemas nakts. Tālu ziemeļos viņi vēl kādu laiku redzēja atspīdam sīkas gaismiņas Karego-Atas piekrastes ciematu dzeltenās pavardu ugunis. Tad tās aizsedza virs okeāna pacēlusies dūmaka, un viņi palika divi vien bezzvaigžņu naktī virs okeāna dziļumiem.

Tenara saritinājusies gulēja laivas pakaļgalā, un Geds apgūlās priekšgalā, galvu atbalstijis uz ūdens muciņas. Laiva vienmērīgi virzījās uz priekšu, un nelielie viļņi viegli šļakstēja pret tās sāniem; no dienvidu puses pūta pavisam niecīgs vējš. Šeit, tālu no klinšainajiem krastiem, arī jūra šķita klusa rāmi čabēja tikai tās pieskārieni laivai.

-    Ja vējš pūš no dienvidiem, vai tad laiva nepeld uz ziemeļiem? Tenaras jautājums izskanēja čukstus, jo čukstēja ari jūra.

-    Tā ir, ja nebrauc līkločiem. Bet es esmu uzbūris magvēju uz rietumiem. Līdz ritam, jādomā, būsim iz­braukuši no kargadiešu ūdeņiem. Pēc tam es ļaušu laivu dzīt pasaules vējam.

-    Vai tā stūrē pati?

-Jā, Geds nopietni atbildēja, ja tai dod vajadzīgos rīkojumus. Daudz tādu nevajag. Šī laiva ir ceļojusi pa atklātu jūru vēl tālāk par Austrumu Robežjoslas tālāko salu; tā ir bijusi Selidorā, tālu rietumos, kur gāja bojā Errets-Akbe. Mana "Tālredze" ir gudra un prasmīga laiva. Tu vari tai uzticēties.

Meitene gulēja laivā, ko burvju spēks virzīja pāri dziļumiem, un lūkojās tumsā. Visu līdzšinējo mūžu viņa bija lūkojusies tumsā; taču šī nakts okeānā bija plašāka un bezgalīgāka tumsa. Tai nebija ne gala, ne malas. Nebija jumta virs galvas. Tā turpinājās pat aiz zvaigznēm. To nepārvaldīja nekādi zemes spēki. Tā bijusi pirms gaismas un paliks pēc tās. Tā bijusi pirms dzīvības un paliks pēc tās. Tā sniedzas tālāk par ļaunumu.

Tenara tumsā vaicāja: Vai tā mazā saliņa, kurā tev iedeva talismanu, atrodas šajā jūrā?

-            Jā, tumsā atbildēja Geda balss. Kaut kur šajā pašā jūrā. Varbūt uz dienvidiem. Es to vairs neesmu va­rējis atrast.

-    Es zinu, kas viņa bija tā vecā sieviete, kas tev iedeva gredzenu.

-    Tu zini?

-    Man ir stāstīti šie notikumi. Tie ir daļa no Virspriesterienes zinībām. Es Šo stāstu uzzināju no Tharas pirmoreiz Kosilas klātbūtnē, otrreiz, sīkāk un pamatīgāk, kad bijām divas vien; tā bija pēdējā reize, kad viņa runāja ar mani pirms savas nāves. Hupunā bija kāds augstmaņu nams, kas cīnījās pret Augsto priesteru varas no­stiprināšanos Avabatā. Nama dibinātājs bija karalis Toregs, un to dārgumu vidū, kurus viņš atstāja saviem pēctečiem, bija ari Erreta-Akbes dāvātā gredzena puse.

-Tā patiešām ir stāstīts "Erreta-Akbes varoņdarbā". Tur teikts… Tavā valodā tur teikts tā: "Kad gredzens tika pārlauzts, puse palika Augsta priestera Intahina rokā, bet otra puse varoņa rokā. Un Augstais priesteris nosūtīja savu pusi Bezvārda gariem, Senajiem Zemes gariem Atuanā, un tā nokļuva tumšajās, pazudušajās vietās. Bet Errets-Akbc savu pusi nodeva jaunavas Tiaratas, gudrā karaļa meitas, rokas, teikdams: "Lai tā paliek gaismā un guļ jaunavas purā, lai paliek šai zemē, līdz abas puses atkal savienosies!" Tā runāja varonis pirms brauciena uz rietumiem.

-    Tātad šī gredzena puse gadu gaitā ir ceļojusi no viņu nama meitas pie meitas. Tā nebija pazudusi, kā domaja jūsu ļaudis. Bet, kad Augstie priesteri padarīja sevi par pricsterkaraļiem un kad priesterkaraļi izveidoja impēriju un sāka saukt sevi par Dievkaraļiem, Toregu nams kļuva arvien vājāks un trūcīgāks. Un beidzot tā man stāstīja Thara palika tikai divi Toregu dzimtas pēc­teči, mazi bērni, zēns un meitene. Tolaik Avabatas Dievkaralis bija pašreizējā valdnieka tēvs. Viņš lika nolaupīt bērnus no Hupunas pils, kur tie dzīvoja. Bija izteikts pare­ģojums, ka viens no Hupunas Torega pēcnācējiem izrai­sīšot Impērijas bojāeju, un valdnieks no tā baidījās. Viņš lika bērnus nolaupīt un aizvest uz kādu vientuļu salu jūras vidū, un atstāt dem rikai to, kas mugurā un kādu drusciņu ēdamā. Viņš baidījās nonāvēt tos ar dunci, nožņaugt vai noindēt, jo tiem bija karaliskas asinis un karaļa noslepka­vošana uzveļ lāstu pat dieviem, Bērnus sauca Ensars un Antila. Tā bija Antila, kas iedeva tev salauztā gredzena pusi.

Geds ilgu laiku klusēja. Tātad arī stāsta daļas sa­vienojušās, viņš beidzot teica, tāpat kā gredzena daļas. Bet tas ir cietsirdīgs stāsts, Tenara. Mazie bērni, vientuļā sala,tiedivi vecie cilvēki,kurus es redzēju…Viņi gandrīz vairs neprata cilvēku valodu.

-    Es gribu tev kaut ko lūgt.

-Jā?

-    Es negribu braukt uz Iekšzemēm, uz Havnoru. Es neiederēšos lielā pilsētā starp svešiem ļaudīm. Es ne­iederos nevienā zemē. Esmu nodevusi savējos. Un man savējo nav. Esmu izdarījusi lielu ļaunumu. Atstāj mani vienu, tāpat kā karaļa bērnus, vientuļā salā, kur nedzīvo cilvēki un kur nekā nav. Atstāj mani un ved gredzenu uz Havnoru. Tas ir tavs, nevis mans. Ar mani tam nav nekā kopīga. Tāpat kā taviem ļaudīm. Ļauj man palikt pašai ar sevi!

Lēni un pamazām, tomēr iztrūcinādama viņu, melnajā tumsā iemirdzējās niecīga gaismiņa kā debesīs uzausis meness: tā bija Geda izsauktā burvju gaisma. Viņš sēdēja laivas priekšgalā Tenarai pretī, turēdams stāvus zizli, kura galā spīdēja bālā uguntiņa. Tā apgaismoja buras apakš­daļu, laivas malas, apšuvumu un viņa seju ar sudrabotu mirdzumu. Geds lūkojās Tenarai tieši sejā.

-    Kādu ļaunumu tu esi izdarījusi, Tenara?

-   Es pavēlēju, lai trīs cilvēkus ieslēdz telpā zem Troņa un nomērdē badā. Viņi nomira no bada un slāpēm. No­mira un tika aprakti Zemakmenē. Kapakmeņi sakrita vir­sū viņu kapa bedrei… Tenara apklusa.

-    Vai ir bijis vēl kaut kas?

-    Manans.

-   Viņa nāvē esmu vainojams es.

-    Nē. Viņš gāja bojā tāpēc, ka mīlēja mani un bija man uzticams. Viņš domāja, ka aizsargā mani. Viņš turēja zobenu virs mana kakla. Kad es biju maziņa, viņš bija labs pret mani… kad es raudāju… -Meitene atkal apklusa, jo kaklu aizžņaudza asaras, tomēr raudāt viņa šoreiz nesāka. Viņas plaukstas virs melnā tērpa krokām bija sažņaugtas dūrēs. Es nekad nebiju laba pret viņu, Te­nara teica. Es nebraukšu uz Havnoru. Es neiešu tev līdzi. Sameklē kādu salu, kur neviens nepiestāj, un atstāj mani tur. Par ļaunumu ir jāmaksā. Es neesmu brīva.

Bālā gaisma, ko jūras migla darīja pelēku, blāvi mirgoja starp viņiem.

-Paklausies, Tenara! Uzklausi mani! Tu biji ļaunuma trauks. Ļaunums ir izliets. Tas ir projām. Aprakts pats savās kapenēs. Tu neesi radīta cietsirdībai un tumsai; tu esi radīta gaismai kā lampa, kas degdama uztur un iz­plata gaismu. Es atradu lampu neiedegtu, un es to neat­stāšu vientuļā salā kā atrastu un atkal aizsviestu lietu. Es aizvedīšu tevi uz Havnoru un teikšu Jūrzemes prinčiem: "Skatieties! Tumsas mājoklī es atradu gaismu viņas dvēseli. Ar viņas palīdzību tika uzvarēts sensens ļaunums. Ar viņas palīdzību es izkļuvu no kapa. Ar viņas palīdzību salauztais tika savienots, un naida vietā iestāsies miers."

-    Nē! Tenara izmisusi iesaucās. Es nevaru! Tā nav taisnība!

-    Un pēc tam es aizvedīšu tevi projām no prinčiem un bagātiem valdniekiem, jo tev taisnība: tur nav tava vieta. Tu esi pārāk jauna un pārāk gudra. Es tevi aizvedīšu uz savu zemi, uz Gontu, kur esmu dzimis, aizvedīšu pie sava vecā skolotāja Ogiona. Viņš tagad ir vecs vīrs, izcils mags, noslēgtas sirds cilvēks. Viņu dēvē par "Kluso". Viņš dzīvo nelielā mājā uz augstajām Re Albi klintīm, augstu virs jūras krasta. Viņam ir dažas kazas un mazs dārziņš. Rudenī viņš dodas klejojumos pa visu salu viens staigā pa mežiem, kalnu nogāzēm un upju ielejām. Kad biju jaunāks nekā tu pašlaik, es kādu laiku dzīvoju tur pie viņa. Ilgi es tur nepaliku man nebija tik daudz saprašanas. Devos projām, meklēdams ļaunumu, un skaidrs, ka to arī atradu… Bet tu nāc, bēgdama no ļaunuma, meklēdama brīvību; meklēdama klusuma pat­vērumu, līdz atradīsi pati savu ceļu. Tur tu atradīsi lab­sirdību un klusumu, Tenara. Tur lampa kādu laiku degs, vēja netraucēta. Vai esi ar mieru?

Starp abu sejām pelēkiem vāliem peldēja jūras migla. Laiva viegli šūpojās līganajos viļņos. Ap viņiem pletās nakts, zem viņiem jūras dziļums.

-    Esmu, Tenara, dziļi nopūzdamās, teica. Pēc ilga laika viņa piebilda: Ai, kaut tas pienāktu drīzāk… kaut mēs varētu doties turp jau tūlīt…

-    Tas nevilksies ilgi, mazā.

-    Vai tu kādreiz atbrauksi uz turieni?

-    Ja vien varēšu, atbraukšu.

Gaisma bija izdzisusi, un viņus apņēma nakts mel­nums.

Pēc daudziem saulrietiem un saullēktiem, pēc mie­rīgām dienām un saltiem vējiem viņi sasniedza Iekšjūru.

Līkumodami pa dzīviem jūrasceļiem starp lieliem kuģiem, viņi izbrauca cauri Ebavnoras šaurumam un iepeldēja līcī, kas ietiecas gandrīz Havnoras salas vidienē; pa šo līci viņi aizbrauca līdz Havnoras Lielajai ostai. Viņus apsveica baltie torņi un baltā pilsēta, kas viscaur mirdzēja sniegā. Tiltus un sarkanos namu jumtus klāja sniegs, un neskaitāmie kuģi ostā dzirkstīja ziemas saulē zem ledus kārtiņas. Vēsts par šurpbraucējiem bija sasniegusi pilsētu ātrāk par viņiem pašiem, jo tajās jūrās visi pazina "Tālredzes" sarkano, salāpīto buru; uz snie­gotajiem piestātņu moliem bija sapulcējušies ļaužu pūļi, un virs tiem spirgtajā, saltajā vējā plīvoja krāsaini ka­rodziņi.

Tenara savā melnajā, noskrandušajā apmetnī, taisni izslējusies, sēdēja laivas pakaļgalā. Viņa paskatījās uz gredzenu ap savu roku, tad pacēla acis uz ļaužu pilno, daudzkrāsaino krastu, pilīm un augstajiem torņiem. Viņa pacēla labo roku, un gredzena sudrabs spoži iedzirkstījās saules staros. Pāri viļņotajam ūdenim vējš atnesa attāluma klusinātas, līksmas gaviles. Geds virzīja laivu pretī pie­stātnei. Simtiem roku pastiepās satvert virvi, ko viņš svieda uz pietauvošanās vietu. Izlēcis uz mola, viņš pa­griezās pret Tenaru un pastiepa viņai roku. Nāc! viņš smaidīdams teica, un meitene piecēlusies devās viņam pretī. Nopietnu seju viņa sāka iet Gedam blakus pa Havnoras baltajām ielām, cieši turēdama viņa roku, kā bērns, kurš atgriežas mājās.

SATURS

Prologs

Apēstā 11

Siena ap Kapeņu Vietu 17

Gūstekņi 33 '

Sapņi un nostāsti 48

Gaisma zem kalna 65

Lamatas 79

Lielā mantnīca 98

Vārdi 113

Erreta-Akbes gredzens 121

Tumsas dusmas 135

Rietumu kalni 146

Jūras brauciens 160

Buffalo Gals and other Animal Presences, 1987

Searoad: The Chronicles of Klatsand, 1991 A Fisherman of the Inland Sea, 1994 Four Ways to Forgiveness, 1995 Unclocking the Air, and Other Stories, 1996

Bērniem

Leese V/ebster, 1979

The Adventures of Cobber's Rune, 1982

A Visitfrom Dr. Katz, 1988

Fire and Stone, 1989

Catvvings, 1988

Cahvings Return, 1989

Dzeja un esejas

Dreams Must Explain Themselves, 1975

Wild Angels, 1975

The Language of the Night, 1979

Wild Oats and Fireweed… New Poems, 1988

Dancing at the Edge of the World, 1989

Hard Words and Other Poems, 1981

Going Out With Peacocks

and Other Poems, 1994

SIA "HEKATE". Reģistrācijas apliecība Nr. 000323722. Iespiesta r/a "Latvijas karte", O. Vācieša ielā 43. Pašūt. Nr. 190