Riks Riordans

Zibens zaglis

Paklau, es neesmu gribējis būt nekāds pusdievs.

Ja šo te lasi tāpēc, ka iedomājies sevi esam par vienu no tādiem, silti iesaku tūliņ pat cirst grāmatu ciet. Tad jau labāk klausies visās pļāpās, ko par to, kā esi dzimis, melš mamma un tētis, un centies dzīvot, kā dzīvo visi normāli cilvēki.

Būt pusdievam ir bīstami. Bailīgi. Lielākoties iznāk vadīt dienas cīnoties, lai tevi kāds sāpīgi un riebīgi ne­nobeidz.

Ja esi normāls sīkais un šo te lasi kā no pirksta iz­zīstu stāstu — lieliski. Lasi vien uz veselību. Man atliek tikai apskaust tevi par spēju noticēt, ka nekas tāds vispār nav noticis.

Tomēr, kolīdz tev šķiet, ka atpazisti sevi šajās lappu­sēs — kolīdz paliek tā nemierīgi ap sirdi, uz līdzenas vietas liec grāmatu nost. Var gadīties, ka esi viens no mums. Un, kolīdz tas atklāsies, nebūs ilgi jāgaida — arī viņi nomanīs un nāks tev pakaļ.

Tikai nesaki, ka neesmu tevi brīdinājis.

Mans vārds ir Persijs Džeksons.

Man ir divpadsmit gadu. Vēl pirms pāris mēnešiem biju Jensija specskolas audzēknis — tā ir privāta mācību iestāde grūti audzināmajiem Ņujorkas ziemeļos.

Vai esmu grūti audzināmais?

Nūjā, tā varētu teikt.

Lai to pierādītu, es savu īso, bēdpilno dzīvesstāstu varētu sākt jebkurā vietā, bet nupat maijā viss tiešām ga­līgi sagāja grīstē: mūsu sestā klase brauca ekskursijā uz Manhetenu — divdesmit astoņi ar psihiskām problē­mām apsēsti bērni un divi skolotāji. Dzeltenā skolas busā, kas stūrēja uz Metropoles mākslas muzeju, lai tur aplūkotu visādas seno grieķu un romiešu padarīšanas.

Zinu — izklausās pēc spīdzināšanas. Pa lielākai da­ļai tādas bija visas Jensijas ekskursijas.

Bet ekskursiju vadīja misters Bruners, mūsu latīņu valodas skolotājs, tāpēc es cerēju uz šo to jēdzīgu.

Misters Bruners bija tāds pusmūža vīrs ratiņkrēslā. Mati uz galvas viņam jau metās plāni, bārda vienās pin­kās un allaž mugurā padilusi tvīda žakete, kas oda pēc kafijas. Necik smalki jau neizklausās, taču viņš mūžam mums stāstīja visādus stāstus un jokus un ļāva stundās spēlēt spēles. Vēl viņam bija tā superīgā romiešu bruņu un ieroču kolekcija, vārdsakot — viņš bija vienīgais sko­lotājs, kura stundās es nemigu ciet.

Cerēju, ka brauciens izdosies. Mazākais — cerēju, ka šoreiz vismaz neiekulšos ķezā.

Mīlīt, lika pagaidīt!

Redz, ekskursijās ar mani vienmēr notiek visādas nelaimes. Kā toreiz, kad pamatskolas piektajā klasē aiz­braucām uz Saratogas kaujaslauku un man gadījās ķibele ar Revolūcijas kara lielgabalu. Uz skolas busiņu es vispār netēmēju, bet skaidrs, ka mani izslēdza tik un tā. Un pirms tam, ceturtajā klasē, kad bija doma sīkāk izpētīt, kā Ūdenspasaules akvārijā dzīvo haizivis, man netīšām gadījās nospiest kaut kādu nepareizo sviru, un visa klase dabūja izbaudīt neparedzētu peldi. Un vēl pirms tam… nu, vārdsakot, skaidrs.

Šajā braucienā biju apņēmies uzvesties labi.

Visu ceļu līdz pilsētai es pacietu Nensiju Bobofitu — to mūsaino, sarkanmataino mazgadīgo kleptomāni, kas visu laiku svieda ar zemesriekstu sviestu un kečupu apziestus sviestmaizes klunkučus pret pakausi manam la­bākajam draugam Groveram.

Grovers bija viegls mērķis. Kaulu kambaris. Kad sa­nervozējās, laida vaļā ņuņņas. Laikam par nez cik kla­sēm atpalicis, jo tagad, sestajā klasē, viņam bija pinnes un sāka dīgt bārda. Ar visu to — viņš bija tizls. Kaut kāda zīme vēstīja, ka viņš esot atbrīvots no fizkultūras līdz mūža galam, jo kāju muskuļos ir vājums. Groveram bija jocīga gaita — it kā ik solis sagādātu sāpes, bet tā tikai tāda viltība. Būtu tu redzējis viņu jožam, kad skolas ēdnīcā ir meksikāņu virtuves diena!

Lai kā, Nensija Bobofita tikai svieda un svieda sviestmaizes kumšķus, kas ieķepa Grovera tumšajās sprogās, labi zinādama, ka es viņai neko nevaru padarīt, jo man jau nolikts pārbaudes laiks. Direktors jau man bija piedraudējis ar nāves spriedumu, proti, izslēgšanu, ja ekskursijas laikā lēksies vēl kas slikts, apkaunojošs vai pat viegli uzjautrinošs.

—  Es viņu nožmiegšu, — nomurmināju.

Grovers pūlējās mani nomierināt: — Tas taču nekas.

Man garšo zemesriekstu sviests.

Viņš ar joni pieliecās, un vēl viens Nensijas pus­dienu kumoss aizlidoja garām.

—    Nu viss. — Jau cēlos kājās, bet Grovers mani iegrūda atpakaļ sēdeklī.

—   Tev jau nolikts pārbaudes laiks, — viņš atgādi­nāja. — Pats zini, kuru vainos, ja kaut kas nebūs, kā vajag.

Ja tā padomā, būtu labāk, ja es Nensiju Bobofitu to­reiz būtu nogāzis no kātiem uz līdzenas vietas. Izslēg­šana no skolas nebūtu nekas salīdzinājumā ar to ķēpu, kurā pēcāk iekūlos.

Ekskursiju pa muzeju vadīja misters Bruners.

Viņš brauca pa priekšu ratiņkrēslā, vedinādams mūs caur plašām, atbalšu pilnām galerijām, gar marmora sta­tujām un ar briesmīgi veciem, melni oranžiem traukiem piekrautām stikla vitrīnām.

Man iešāvās prātā, ka tas viss ir jau divus vai pat trīs tūkstošus gadu vecs.

Misters Bruners mūs sapulcēja ap teju četrus metrus augstu akmens stabu, kam galā tupēja sfinksa, un ņēmās stāstīt, ka tas esot kapakmens, stēla, likts par piemiņu meitenei, kas mirusi apmēram mūsu vecumā. Klāstīja par tiem visiem gravējumiem. Centos ieklausīties visā, kas viņam sakāms, jo vispār jau bija interesanti, bet visi čaloja un ikreiz, kad teicu, lai tak aizveras, mūsu palīg­skolotāja, misis Dodsa, pablenza tā, ka mani vai zemē gribētu iedzīt.

Misis Dodsa bija algebras pamatu skolotāja no Džordžijas, vienmēr melnā ādas jakā — lai gan gadu viņai ne mazāk kā piecdesmit. Izskatījās gana draudīga, lai ar Hārlija moci varētu iebraukt tieši skolas mantu skapītī. Jensijā viņa ieradās mācību gada vidū, kad iepriekšējā matenes skolotāja nogūla ar nervu sabru­kumu.

Kopš pirmās dienas misis Dodsa iemīļoja Nensiju Bobofitu un iesvēlās pārliecībā, ka es esmu velna izdzi­mums. Viņa pasāka pret mani pasliet liku pirkstu un medainā balsī teikt: "Nu, mīlīt," un man bija skaidrs, ka priekšā pēcstundas uz visu mēnesi.

Vienreiz, kad viņa līdz pusnaktij man lika dzēst laukā atbildes no vecas matemātikas uzdevumu grāma­tas, es Groveram teicu, ka, manuprāt, misis Dodsa ir ne­cilvēks. Viņš uz mani paskatījās dziļi nopietni un atsau­cās: "Taisnība, ne ko pielikt, ne atņemt."

Misters Bruners tikai vāvuļoja par grieķu kapu mākslu.

Beidzot Nensija Bobofita izspļāva kaut ko izsmējīgu par pliko puisi uz stēlas, es pagriezos un teicu: — Kad tu vienreiz aizvērsies?

Iznāca skaļāk, nekā biju iedomājies.

Visi kā viens sasmējās. Misters Bruners pārtrauca savu stāstāmo.

— Mister Džekson, — viņš teica, — vai jums kas piebilstams?

Biju piesarcis kā biete. Atteicu: — Nē.

Misters Bruners norādīja uz attēlu uz stēlas. — Var­būt zināsit teikt, kas tur tēlots?

Paskatījos uz grebumu un — fūū, to atvieglojumu! — tiešām zināju. — Krons aprij savus bērnus, vai ne?

—  Jā, — misters Bruners atteica, acīmredzami neap­mierināts. — Un tā viņš rīkojās, jo…?

—  Nūū… — centos prātā uzrakt visu, kas man par to zināms. — Krons bija dievu ķēniņš, un…

—  Dievs? — misters Bruners pārvaicāja.

—  Titāns, — pārlaboju. — Un… un viņš neuzticējās saviem bērniem, kas bija dievi. Tad nu, mm, Krons viņus aprija, vai ne? Taču viņa sieva nobēdzināja mazo Zevu un tā vietā iemānīja Kronām akmeni. Un pēcāk, kad Zevs bija izaudzis liels, viņš piemānīja Kronu, piespieda viņu atvemt aprītos brāļus un māsas…

—  Vēēē! — aiz muguras izdvesa kāda meitene.

—… un tad iesākās lielā kauja starp dieviem un titā­niem, — es turpināju. — Un dievi uzvarēja.

Kāds no mūsējiem iespurcās.

Nensija Bobofita aiz muguras iečukstēja draudzenei:

—    Varētu domāt, ka tas mums kaut kā noderēs īstajā dzīvē. It kā, piesakoties kur nekur darbā, mēs varētu stāstīt, kāpēc Krons aprijis savus bērnus.

—  Un kāpēc, mister Džekson, — Bruners turpināja,

—  ja pārfrāzējam mis Bobofitas spožo jautājumu, mums par to šodien vajadzētu likties zinis?

—  Še tev! — nobubināja Grovers.

—  Aizveries! — nošņācās Nensija, piesarkusi vēl košāk par pašas matu ērkuli.

Vismaz Nensija arī nolikta pie vietas. Tikai misters Bruners prata viņu pieķert palaižam mēli ganos. Ausis viņam kā radari.

Apdomājis jautājumu, paraustīju plecus. — Nezinu, skol'tāj.

—    Skaidrs. — Misters Bruners izskatījās vīlies. — Nu, puspunkts, mister Džekson. Zevs tiešām iebaroja Kronām vīnu ar sinepēm, kamdēļ tas izvēma pārējos piecus bērnus, kas, protams, būdami nemirstīgi dievi, tikmēr titāna kuņģī bija dzīvojuši un auguši nesagre­moti. Dievi sakāva savu tēvu, ar paša sirpi sacirta viņu gabalos, atliekas sabēra Tartarā, zempasaules pazemē. Un ar šo priecīgo ziņu iezvanām pusdienas. Misis Dodsa, vai izvadīsit mūs laukā?

Visi sakustējās uz izejas pusi, meitenes — saķērušas vēderu, puikas — grūstīdamies un uz^ezdamies kā mūlāpi.

Mēs ar Groveru jau arī bijām ceļa jūtīs, kad misters Bruners ierunājās: — Mister Džekson?

Es jau zināju, ka nebūs labi.

Teicu Groveram, lai iet. Tad pievērsos misteram Bruneram: — Skol'tāj?

Misters Bruners skatījās pretim ar to neatvairāmo, ciešo skatienu: brūnas, teju vai tūkstošgadīgas acis, kas redzējušas sazin ko.

—  Tev der apgūt atbildi uz manu jautājumu, — mis­ters Bruners man teica.

—  Par tiem titāniem?

—  Par to, kā tas noder šodien. Un kāds tam sakars ar to, ko tu mācies.

—  Ak tā.

—   Tas, ko tu iemācies no manis, — viņš teica, — ir vitāli svarīgi. Un es gribētu, lai tieši tāda arī ir tava pār­liecība. No tevis, Persij Džekson, es sagaidu tikai visu to labāko.

Man jau sāka nākt dusmas — ko viņš bāžas virsū?

Nē, nu skaidrs, ka tajos turnīros, kad viņš bija saģēr­bies romiešu bruņās un bļāva: "Hei, hei!" bija pa smuko. Tad viņš mums bruka virsū, pastiepis pretim zobena smaili, sak, lai skrienam pie tāfeles un nosaucam visus grieķus un romiešus, kas jebkad dzīvojuši, kādai mātei katrs dzimis un kādus dievus pielūdzis. Bet misters Bru­ners iedomājās, ka esmu tāds pats kā visi citi, lai gan man ir disleksija, uzmanības deficīta sindroms un nekad mūžā neesmu dabūjis atzīmi, kas augstāka par piec­nieku. Nē — viņš nedomāja, ka es varētu būt tikpat labs, viņš iedomājās, ka es varētu būt labāks. Bet visus tos vārdus un faktus es iegaumēt nespēju — vēl jo mazāk to, kā viss pareizi rakstāms.

Nobubināju kaut ko par to, ka centīšos, cik spēka, bet misters Bruners tikmēr cieši un ilgi noskatījās uz stēlu, it kā pats būtu bijis klāt tās meitenes bērēs.

Klase sapulcējās uz muzeja lieveņa kāpnēm, un no augšas mums pavērās skats uz Piekto, kājāmgājēju pilno avēniju.

Virs galvas brieda negaiss — tik melnus padebešus virs pilsētas redzēju pirmoreiz. Domāju — globālā sasil­šana vai kas tāds, jo kopš Ziemassvētkiem Ņujorkas pa­valstī laiks bija pagalam jokains. Briesmīgi puteņi, plūdi, zibens strēļu aizsvilināti meža ugunsgrēki. Es nemaz ne­brīnītos, ja tagad nāktu virsū viesuļvētra.

Pārējie nelikās zinis. Viens otrs džeks bārstīja balo­žiem lētu krekeru drupačas. Nensija Bobofita centās ap­zagt kādu dāmiņu, un misis Dodsa to, protams, izlikās neredzam.

Mēs ar Groveru sēdējām uz strūklakas apmales, nostāk no visiem. Domājām — ja reiz tā, neviens neie­domāsies, ka esam no tās skolas, kas paredzēta tādiem muļķa neveiksminiekiem un caurkritējiem.

—   Pēcstundas? — prasīja Grovers.

—    Nēē, — teicu. — Ne jau pie Brunera. Tikai — kaut viņš reizēm mani liktu mierā. Redzi, es taču ne­esmu nekāds ģēnijs.

Grovers labu bridi cieta klusu. Tad, kad es jau iedo­mājos, ka nupat nāks kāds dziļi filosofisks komentārs, sak, lai mani uzmundrinātu, viņš apvaicājās: — Vai varu dabūt ābolu?

Man ēstgriba nebija nekāda lielā, tāpēc ābolu at­devu.

Noskatījos taksometru straumē, kas plūda pa Piekto avēniju, un iedomājos par mammas dzīvokli, līdz kuram no šejienes vien pāris soļu. Kopš Ziemassvētkiem nebi­jām redzējušies. Tik briesmīgi sagribējās ielēkt taksī un braukt mājās. Viņa mani apskautu, tik priecīga redzēt, bet reizē pārdzīvotu. Uz līdzenas vietas sūtītu mani at­pakaļ uz Jensiju, piekodinātu, ka man vajag mācīties kārtīgāk, lai gan sešos skolas gados šī man ir jau sestā skola* TīЈ)"kuras~7mioi, visdrīzāk, izmetis atkal. To bēd/rfiln&ktetfibMfks vairčsnespētu paciest.

Misters Bruners savā riteņkrēslā sēdēja invalīdu uz­brauktuves pakājē. Lasīdams mīkstvākotu grāmatu, grauza selerijas kātu. Krēslā iesprausts sarkans lietus­sargs, tā ka izskatījās pēc motorizēta kafejnīcas galdiņa.

Jau grasījos attīt savu sviestmaizi, kad acu priekšā ar visām savām nesmukajām draudzenēm nostājās Nensija Bobofita. Laikam apnicis apzagt tūristus. Visu pusapēsto pusdienu tiesu viņa iegāza Groveram klēpī.

—   Ui. — Nensija nosmīnēja, atklādama šķībos zo­bus. Vasarraibumi viņai bija oranži — it kā ģīmī kāds būtu iepūtis sažļembātas siera kukurūznūjiņas.

Centos nezaudēt savaldīšanos. Skolas psiholoģe man daudzinājusi vai miljons reižu: "Noskaiti līdz desmit, valdies un savaldies." Bet biju tik nikns, ka tumšs metās gar acīm. Ausīs iesitās dārdošs vilnis.

Neatceros, ka būtu viņai kaut pirkstu piedūris, tikai pēc brīža attapos, ka Nensija uz pakaļas sēž strūklakā un bļauj: — Persijs mani pagrūda!

Turpat līdzās acumirklī materializējās misis Dodsa. Daži mūsējie sačukstējās: — Tu redzēji…?

—  … ūdens…

—  … tā kā saķēra ciet…

Man nebija ne jausmas, par ko viņi runā. Skaidrs bija tikai viens — atkal esmu iekūlies nepatikšanās.

Pārliecinājusies, ka nabaga mazajai Nensijai nekas sevišķs nekaiš, apsolījusi viņai muzeja suvenīru bodē nopirkt jaunu krekliņu utt., u.tjpr., misis Dodsa nekavē­joties pievērsās man. Acīs viņai dega uzvaroša guns — it kā es beidzot būtu nostrādājis kaut ko tādu, ko viņa gai­dījusi visu pusgadu. — Tā, mīlīt…

—  Zinu, — noburkšķēju. — Mēnesi dzēsīšu mācību grāmatas.

Laikam nošāvu garām.

—   Nāc man līdzi, — teica misis Dodsa.

—   Pagaidiet! — iesmilkstējās Grovers. — To es — es viņu pagrūdu.

Es vēros uz viņu dziļā pārsteigumā. Nespēju noticēt, ka viņš pūlas mani izpestīt. Grovers no misis Dodsas baidījās kā no rūgtas nāves.

Tā pablenza tik bargi, ka Groveram ietrīsējās pūkām apaugušais zods.

—    Nedomāju vis, mister Andervud, — viņa at­svieda.

—  Bet…

—  Tu paliksi tepat.

Grovers man uzmeta izmisušu skatu.

—   Ir jau labi, vecīt, — es viņam teicu. — Paldies par pūlēm.

—   Saldumiņ, — misis Dodsa man uzbrēca. — Uz karstām pēdām.

Nensija Bobofita smīkņāja vien.

Es viņai veltīju savu izmeklēto skatienu, kurš vēstīja: gan es tevi reiz nožmiegšu. Tad griezos uz misis Dodsas pusi, taču viņas tur vairs nemaz nebija. Misis Dodsa jau stāvēja pie muzeja durvīm lielo kāpņu augšgalā un ne­pacietīgi vēcināja roku, lai kustos.

Kā viņai bija izdevies tur tikt vienā acumirklī?

Man tā gadās bieži — vai nu smadzenes atslēdzas vai kā, un pēc brīža es tikai attopos, ka sazin kas jau pa­laists garām: it kā no pasaules bilžu mīklas kāds gabals būtu izkritis un tur rēgotos vien melns tukšums. Skolas psiholoģe teica, ka pa daļai pie vainas esot uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms — smadzenes man nepareizi pārstrādājot uztvērumus.

Nu, nezinu gan.

Devos pie misis Dodsas.

Pa kāpnēm kāpdams, pusceļā atskatījos uz Groveru. Tas stāvēja bāls un pārmijus skatījās te uz mani, te mis­teru Bruneru, sak, vai tas maz mana, kas notiek, bet misters Bruners bija dziļi iegrimis grāmatā.

Paskatījos augšup. Misis Dodsa jau atkal bija izčibē­jusi. Nu viņa stāvēja jau iekšā, vestibila galā.

Nu labi, es nospriedu. Laikam liks man suvenīru veikalā pirkt Nensijai jaunu kreklu.

Tomēr izskatījās, ka prātā viņai kas cits.

Gāju viņai nopakaļ iekšā muzejā. Panācu tikai tad, kad jau bijām sengrieķu un romiešu sekcijā.

Bez mums abiem tur nebija nevienas dzīvas dvēseles.

Sakrustojusi rokas uz krūtīm, misis Dodsa stāvēja pie lielas, ar sengrieķu dievībām rotātas marmora frīzes. Un taisīja dīvainu troksni — rūca, vai.

Es būtu sanervozējies arī bez visas tās rūkšanas. Kad nonāc ar skolotāju aci pret aci, sametas jocīgi ap dūšu — kur nu vēl, ja skolotāja ir misis Dodsa! Un uz frīzi viņa vērās tā dīvaini — it kā gribētu to pārvērst pīšļos…

— Tu, mīlīt, mums taisi nepatikšanas, — viņa ieru­nājās.

Es izvēlējos pašaizsardzību. Teicu: — Jā, skol'tāj.

Viņa atbraucīja ādas jakas piedurknes. — Tu ko — iedomājies, ka tiksi cauri sveikā?

Acis viņai bija vairāk nekā trakas. Ļaunīgas.

Skolotāja taču, es satraukts prātoju. Pāri taču ne­darīs.

Teicu: — Es… es centīšos, skol'tāj.

Ēku sadrebināja pērkona grandi.

—  Mēs neesam no muļķu mājām, Persij Džekson, — atrūca misis Dodsa. — Drīzāk vai vēlāk mēs tevi būtu uzmeklējuši. Atzīsties un atvieglosi savas ciešanas!

Man nebija ne jausmas, par ko viņa runā.

Man prātā bija vien tas, ka skolotāji guļamistabā droši vien atraduši tās končas, ar ko paslepšus tirgojos. Vai varbūt atklājuši, ka sacerējumu p^r Tomu Sojeru esmu nokačājis no interneta, grāmatu vispār nelasījis, un tagad grib anulēt atzīmi. Vai — vēl jo ļaunāk — grib mani piespiest to grāmatu izlasīt.

—   Nu? — viņa kundziski nokliedzās.

—  Skol'tāj, es ne…

—  Laiks cauri! — viņa nošņācās.

Un tad notika brīnumu lietas. Acis viņai iegailējās kā ogles grila pannā. Pirksti izstiepās garos nagos. Jaka pārtapa lielos, ādainos spārnos. Tas vairs nebija cilvēks. Krunkaina ragana ar sikspārņa spārniem, nagiem, mute pilna dzeltenu ilkņu, un viņa bija gatava mani saplēst sīkās strēmelēs.

Tad viss iegrozījās vēl jo dīvaināk.

Misters Bruners, vēl pirms mirkļa tupējis savos rateļos muzeja pagalmā, iestūrējās pa durvīm ar pildspalvu rokā.

—  Kā iet, Persij? — viņš iekliedzās un atlidināja šurp pildspalvu.

Misis Dodsa metās man klāt.

Es iekunkstējies spruku pie malas, Dodsas nagiem nosvelpjot gar ausi. Saķēru pildspalvu, bet tā, kolīdz tika man saujā, vairs nebija nekāda pildspalva. Rokā man bija zobens — mistera Brunera bronzas zobens, ko viņš allaž vazāja līdzi uz, tā sakot, turnīriem.

Misis Dodsa klupa man virsū kā tāda slepkavniece.

Kājas ļima. Rokas trīcēja tik briesmīgi, ka zobens teju šļuka laukā.

Misis Dodsa nobrēcās: — Mirsti, mīlīt!

Un bruka man tieši virsū.

Miesu man cauršāva bezdibenīgas šausmas. Daba lika tikai to vienu — novēcināju zobenu.

Metāla asmens caururba viņas plecu un tam caurgāja tik viegli kā ūdens vilnim. — Švūūūkss!

Misis Dodsa izputēja kā smilšu pils, kam virsū uz­laists ventilators. Uzputēja kā dzeltens pulveris, kas pa­gaisa acu priekšā, iepakaļ atstājot tikai sēra smaku, tālē gaistošu kliedzienu un ļaunīgu saltumu — it kā tās divas gailošās acis mani joprojām vērotu.

Stāvēju pavisam viens.

Rokā man bija pildspalva.

Mistera Brunera nebija. Vispār neviena nebija — es viens pats.

Rokas man joprojām trīcēja. Vai tik pusdienu tiesā nebija iemaisītas kādas burvju sēnes vai kas tāds.

Vai tad man tas viss tikai rādījies?

Gāju atkal laukā.

Tikmēr bija sācis līt.

Grovers sēdēja pie strūklakas ar izplātu muzeja karti virs galvas. Ari Nensija Bobofita turpat vien bija, jopro­jām tikpat izmirkuši un lidz ūkai izžēlojusies savām ne­smukajām draudzenēm. Mani ieraudzījusi, viņa teica: — Nu, vai misis Ķerra tev kārtīgi sadeva pa pakaļu?

Es teicu: — Kas?

—   Mūsu skol'tāja, āpsi!

Apstulbu. Nekādas misis Ķerras par skolotāju mums līdz šim nebija vispār bijis. Uzvaicāju Nensijai, ko viņa tādu domā.

Šī novalbījusies aizgriezās.

Paprasīju Groveram, kur misis Dodsa.

Tas atvaicāja: — Kas?

Taču ne uzreiz un acīs man neskatījās, tāpēc iedo­mājos, ka viņš ākstās.

—   Nav nekādi joki, vecīt, — es viņam teicu. — Pa nopietno.

Virs galvas nogranda pērkons.

Misters Bruners kluknēja apakš sarkanā saules­sarga — viņš joprojām lasīja grāmatu, it kā nebūtu iz­kustējies no vietas.

Devos pie viņa.

Iztrūcināts viņš pacēla galvu. — Ā, vai tik tā nebūs mana pildspalva! Lūdzu, Džeksona jaunskungs, turp­māk izmantojiet pats savus rakstāmrīkus!

Atdevu misteram Bruneram viņa pildspalvu. Tikai tagad atskārtu, ka tā man aizvien vēl rokā.

—  Skol'tāj, — ierunājos. — Kur tad misis Dodsa?

Viņš vērās pretim pilnīgā neizpratnē. — Kas?

— Tā otrā palīgskolotāja — misis Dodsa. Kas mācīja algebras pamatus.

Saraucis pieri, viņš saslējās — it kā mazliet satrau­cies. — Persij, nekādas misis Dodsas mums šodien līdzi nav bijis. Ciktāl man zināms, arī Jensija skolā tādas mi­sis Dodsas nekad nav bijis. Kā pats jūties?

Esmu radis ik pa laikam piedzīvot visu ko dīvainu, bet parasti viss bijis uz īsu brīdi. Šobrīd tās halucināci­jas, kas gāja vaļā 24 stundas no vietas un septiņas dienas nedēļā, jau sāka kļūt neciešamas. Līdz pat mācību gada beigām tā vien likās, ka skolā kāds mani tīšuprāt apceļ. Visi izturējās tā, it kā būtu pilnīgi un galīgi pārliecināti, ka misis Ķerra — tā jautrā, gaišmatainā dāmiņa, ko pir­moreiz mūžā ieraudzīju, kad viņa pēc ekskursijas iekāpa mūsu busiņā, — jau kopš Ziemassvētkiem esot mūsu al­gebras pamatu skolotāja.

Mēģināju vienam otram ieminēties par misis Dodsu, lai šos pieķertu melos, bet visi uz mani skatījās tā, it kā es būtu prātu izkūkojis.

Tad gandrīz jau noticēju — tādas misis Dodsas vis­pār nekad nav bijis.

Gandrīz.

Bet Groveram mani neizdevās piemuļķot. Kad pie­minēju misis Dodsu, viņš vispirms saminstinājās un tikai tad paziņoja, ka tādas vispār neesot. Taču zināju, ka viņš melo.

Kaut kas taču bija. Kaut kas taču muzejā notika.

Gremdēties dziļās pārdomās pa dienu nebija laika, bet naktīs misis Dodsa ar visiem tiem nagiem un ādas spārniem rādījās ļaunos murgos, tā ka uztrūkos no miega, noplūdis saltiem sviedriem.

Laiks joprojām bija galīgi jocīgs, un omu tas man nekādi neuzlaboja. Vienunakt negaisa brāzma izgāza man guļamistabas logus. Pēc pāris dienām kilometrus astoņdesmit no Jensija specskolas postažu uzrīkoja vie­suļvētra — spēcīgākā, kāda jebkad pieredzēta Hudzonas ielejā. Starp aktualitātēm, ko apspriedām sociālo zinību stundā, bija neparasti lielais skaits mazgabarīta lid­aparātu, kas togad pēkšņa vēja dēļ iegāzušies Atlantijas okeānā.

Lielākoties sāku justies untumains un viegli aizkaiti­nāms. Atzīmes no četriniekiem noslīdēja līdz trijnie­kiem un divniekiem. Ar Nensiju Bobofitu un viņas draudzenēm kāvos biežāk nekā parasti. Gandrīz katrā stundā tiku izraidīts laukā, gaitenī.

Beidzot, kad mūsu angļu valodas skolotājs, misters Nikols, man vai miljono reizi sāka prasīt, kāpēc es esot par slinku, lai samācītos kaut ko un nokārtotu pareiz­rakstības pārbaudes darbu, es sapsihojos. Nosaucu viņu par sapelējušu puņķi. Pats nezinu, ko tas nozīmē, bet izklausījās labi.

Pēc nedēļas direktors mammai aizsūtīja oficiālu vēs­tuli: nākamajā mācību gadā es Jensija specskolā neesot vēlams.

Jauki, pie sevis noteicu. Jo labāk.

Ilgojos pēc mājām.

Gribēju atkal būt kopā ar mammu mūsu mazajā dzīvoklītī īstsaidas augšgalā, pat ja vajadzētu iet paras­tajā skolā un sadzīvot ar patēvu, kas ir preteklis, un viņa stulbajiem pokera vakariem.

Un tomēr… Jensijā bija šis tas, pēc kā es skumšu. Skats uz mežu pa manas guļamistabas logu, Hudzonas upe tālē, priežu smarža. Skumšu pēc Grovera, kas, lai gan drusku jocīgs, tomēr ir man labs draugs. Nevarēju ne iedomāties, kā viņš nākamo gadu pārcietīs bez manis.

Man pietrūks ari latīņu valodas stundu — mistera Brunera trako turnīra dienu un viņa ticības maniem spēkiem.

Tuvojās eksāmenu nedēļa, un es mācījos tikai latīņu valodu. Joprojām stāvēja prātā mistera Brunera vārdi, ka šis priekšmets man esot dzīvības un nāves jautājums. Nezinu — kāpēc, bet tam jau sāku noticēt.

Eksāmena priekšvakarā tā sanervozējos, ka "Kem­bridžas padomnieku sengrieķu mitoloģijā" aizlidināju pāri visai guļamistabai. Vārdi līda laukā no lappusēm, virpuļoja man galvā, burti griezās riņķī apkārt, it kā vizinādamies uz skrituļdēļa. Es nemūžam neiegaumēšu, ar ko Hirons atšķiras no Hārona vai Polidikts no Polideika. Un vēl tā latīņu darbības vārdu locīšana! Lai paliek.

Mēroju istabu soļiem un jutos tā, it kā man skudras būtu salīdušas zem krekla.

Prātā atausa mistera Brunera nopietnais ģīmis, tūk­stošgadīga veča acis. No jums, Persij Džekson, es sagaidu tikai to labāko.

Uzelpoju ar pilnu krūti. Pacēlu mitoloģijas grā­matu.

Vēl nekad neesmu lūdzis skolotājus palīgā. Varbūt, ja aprunāšos ar misteru Bruneru, viņš man dos vismaz kaut kādas norādes. Ja kas, varu jau iepriekš atvainoties, ka viņa eksāmenā izgāzlšos ar skaļu blīkšķi. Negribas aiziet no Jensija specskolas un atstāt viņu te iedomāja­mies, ka vispār neesmu centies.

Nokāpu lejā, kur skolotājiem kabineti. Teju visi bija tumši un tukši, bet mistera Brunera durvis līdz kājai vaļā, gaismas strēle stiepās pāri gaiteņa grīdai.

Līdz durvju rokturim vēl bija mērojami soļi trīs, kad padzirdēju kabinetā kādu runājam. Misters Bruners kaut ko vaicāja. Un balss, kas neapšaubāmi bija Grovera balss, uz to atbildēja: —…raizējos par Persiju, ser.

Sastingu.

Parasti nemēdzu noklausīties, bet mēģiniet jūs ne­noklausīties, ja dzirdat savu labāko draugu jūs apsprie­žam sarunā ar kādu, kas ir no lielajiem.

Pielavijos tuvāk.

—  …ja viņš pa vasaru paliks viens, — Grovers turpi­nāja. — Laipnīgā skolā? Tagad zinām droši, bet arī ci­tiem tas zināms…

—   Ja sasteigsim, būs tikai ļaunāk, — sacīja misters Bruners. — Zēnam vajag nobriest.

—   Bet vairs nav laika. Vasaras saulgrieži…

—   Būs jāpārcieš bez viņa, Grover. Lai viņš padzīvo neziņā, kamēr var.

—  Ser, es viņu redzēju…

—   To viņš izsapņojis, — misters Bruners nepiekā­pīgi atsacīja. — Migla, kas uzlaista audzēkņiem un pa­sniedzējiem, viņā iedvesīs to kā pārliecību.

—  Ser, es… es vairs nevaru atļauties nošaut greizi. — Grovers bija satraukumā aizelsies. — Jūs zināt, ko tas nozīmē.

—   Tu esi labi strādājis, Grover, — misters Bruners laipni sacīja. — Man pienācās saredzēt, kas viņa tāda ir. Tagad vienkārši darīsim visu, lai Persijs paliktu dzīvajos līdz nākamajam rudenim…

Mitoloģijas grāmata izvēlās man no rokām un ar blīkšķi nokrita uz grīdas.

Misters Bruners apklusa.

Sirds man sitās kā traka. Savācis grāmatu, žagos projām pa gaiteni.

Pār mistera Brunera kabineta stiklotajām durvīm pārslīdēja ēna — stipri lielāka nekā tāda, ko varētu mest mans pie invalīdu ratiņiem piekaltais skolotājs, un rokā tai bija kaut kas, kas aizdomīgi izskatījās pēc strēlnieka loka.

Atrāvu pirmās durvis, kas gadījās ceļā, un iespruku iekšā.

Pār skaustu man noritēja sviedru lāse.

Kaut kur gaitenī ierunājās misters Bruners. — Nē, nekas, — viņš nomurmināja. — Kopš ziemas saulgrie­žiem man nervi galīgi čupā.

—  Man arī, — piebalsoja Grovers. — Bet es būtu va­rējis zvērēt, ka…

—   Ej nu atpakaļ uz guļamistabu, — teica misters Bruners. — Tev rit gara diena — eksāmeni.

—  Lieki piebilst.

Mistera Brunera kabinets ieslīga tumsā.

Es, tumsā tupēdams, gaidīju bezgalīgi ilgi.

Galu galā izšmaucu gaitenī un jozu atpakaļ uz mūsu istabu.

Grovers zvilnēja, atlaidies gultā, un šķirstīja latīņu valodas pierakstus, it kā augu vakaru nebūtu izkustējies no vietas.

—   Čau, čau, — viņš pievērsa man duļķainu ska­tienu, — eksāmenam esi gatavs?

Neko neatbildēju.

—  Izskaties briesmīgi. — Viņš savilka pieri krunkās. — Kas ir?

—  Vienkārši… esmu saguris.

Aizgriezos, lai viņš neredz manu seju, un sāku pos­ties uz gulētiešanu.

Pats nesapratu, ko tādu lejstāvā noklausījos. Gribē­jās noticēt, ka visu esmu tikai iedomājies.

Viens gan bija skaidrs: Grovers ar misteru Bruneru mani aizmuguriski aprunāja. Un abi bija vienisprātis, ka man draud kaut kādas briesmas.

Nākamās dienas pēcpusdienā, kad trīs stundas la­tīņu valodas eksāmena bija aiz muguras un no visiem tiem kļūdaini sarakstītajiem grieķu un latīņu vārdiem man acis jau sametušās galīgi raibas, misters Bruners mani pasauca atpakaļ klasē.

Pirmajā mirklī sabijos — viņš droši vien dabūjis zināt, ka es vakarnakt noklausījos, bet, pēc visa spriežot, tā vis nebija.

—  Persij, — viņš teica, — nezaudē dūšu tāpēc vien, ka jāiet projām no Jensijas. Tas… tas ir uz labu.

Balss viņam bija laipna, tomēr vārdi man lika sa­traukties. Viņš gan runāja klusu, bet pārējie, kas vēl rakstīja eksāmena darbu, noteikti varēja dzirdēt. Nensija Bobofita nosmīnējusi sarkastiski nošmūkstināja lūpas uz manu pusi.

Es nobubināju: — Skaidrs, ser.

—    Ar to es gribu teikt… — Misters Bruners savā krēslā vizinājās te drusku uz priekšu, te atpakaļ, it kā ne­zinātu, ko sacīt. — Te tev nav īstā vieta. Tā būtu noticis drīzāk vai vēlāk.

Man acis sakāpa asaras.

Mans mīļākais skolotājs visas klases priekšā klāstīja, ka esmu par dumju. Cauru gadu daudzinājis, ka man tic, viņš tagad paziņoja, ka tas, ka tieku izsperts laukā, bijis kas neizbēgams.

—  Jā, — es trīsēdams atsaucos.

—   Nē, nē, — misters Bruners turpināja. — Nūū, pie velna! Es gribu teikt, ka tu… Persij, tu neesi no normāla­jiem. Par to nevajag…

—   Paldies, — man izspruka. — Lielais paldies, ser, ka atgādinājāt.

—   Persij…

Bet no manis jau vairs nebija ne miņas.

Mācību gada pēdējā dienā tūcīju drēbes čemodānā.

Visi citi plēsa jokus, apsprieda vasaras plānus. Viens braukšot pārgājienā uz Šveici. Otrs mēnesi kuģošot pa Kārību jūru. Mēs visi bijām mazgadīgi grūti audzināmie, es tāds pats, taču viņi bija no bagātajiem mazgadīgajiem grūti audzināmajiem. Viņiem tēti bija izpilddirektori, sūtņi vai slavenības. Es nebiju nekas, cēlies no ģimenes, kur neviens nav nekas.

Kad vajadzēja atbildēt, ko es darīšu vasarā, teicu, ka braukšu atpakaļ uz pilsētu.

Noklusēju, ka droši vien vajadzēs piestrādāt — staidzināt suņus vai tirgot preses abonementus un brīvajos brīžos kreņķēties, kurā skolā lai piesakos uz nākamo gadu.

— Oho! — viens džeks izsaucās. — Superīgi!

Tad viņi atsāka savas pļāpas, it kā manis vispār ne­kur un nekad nebūtu bijis.

Atvadīties bail bija vienīgi no Grovera, bet izrādījās, kas tas ir lieki. Viņš bija nopircis biļeti uz to pašu Manhetenas autobusu, tā ka mēs abi braucām reizē.

Visu ceļu Grovers autobusā bažīgi vēroja gan eju, gan pārējos pasažierus. Man iešāvās prātā, ka viņš allaž sanervozējas ārpus Jensijas, it kā gaidīdams, ka nez kas lēksies. Senāk domāju — tas tāpēc, ka viņš bīstas no apcelšanas. Bet autobusā nebija neviena, kas viņu varētu apcelt.

Beidzot vairs nevarēju ciest.

Ieteicos: — Meklē laipnīgās?

Grovers gandrīz izlēca no krēsla. — Kas… ko… tu saki?

Atzinos, ka tai vakarā pirms eksāmena noklausījos sarunu starp viņu un misteru Bruneru.

Groveram noraustījās plakstiņš. — Ko tu dzirdēji?

—  Hmm… necik daudz. Kas ir ar tiem vasaras saul­griežiem?

Viņš saviebās. — Paklau, Persij… Vienkārši uztrau­cos par tevi, ja? Visas tās halucinācijas par dēmoniskām matenes skolotājām…

—  Grover…

—   Un misteram Bruneram stāstīju, ka varbūt esi pārmācījies vai kā, jo tādas misis Dodsas nemaz nav bijis, un…

—  Grover, melošana tev galīgi, galīgi nemaz nepa­dodas.

Viņam piesarka ausis.

No krekla krūškabatas viņš izzvejoja apsmulētu vizītkarti. — Vienkārši paņem šito, ja? Ja nu tev pa va­saru manis ievajagas.

Burti uz kartes vīti un smalki — tīrā mocība manām dislektiskajām acīm, bet pēdīgi saburtoju:

Ģrovers Andervuds

Sargs Ptusdievu kalns ļ Ņujorka (800) 009-0009

—   Kas tas par Pusdievu…

—  Kuš, nesaki skaļi, — viņš ieķilkstējās. — Tur es… esmu vasarās.

Man saplaka dūša. Groveram ir vasaras māja. Savu mūžu nebūtu domājis, ka viņam ģimene ir tikpat turīga kā tiem citiem Jensijā.

—   Labi, — es drūmi novilku. — Tad jau iznāk, ja gribu aizbraukt pie tevis uz to muižu…

Viņš pamāja. — Vai — ja nu pēc manis rodas kāda vajadzība.

—   Kāda vēl vajadzība?

Izlauzās skarbāk, tā nemaz nebiju domājis.

Grovers viscaur piesarka līdz pat gāmuram. — Pa­klau, Persij, taisnību sakot… man… man pienākas tevi tā kā apsargāt.

Blenzu pretim.

Cauru gadu biju kāvies līdz asinīm, lai aizstāvētu viņu pret uzmācīgiem riebekļiem. Naktis nebiju gulējis, raizējoties, diez kā Grovers bez manis iztiks nākamgad. Un tagad viņš iztaisās par tādu, kam pienākoties apsar­gāt mani.

—   Grover, — teicu, — un no kā, lūdzu, tu mani

sargā?

Zem autobusa grīdas kaut kas skaļi iežņerkstējās. No vadības paneļa izvirda melni dūmi, un salonu piestrāvoja puvušu olu smaka. Šoferis nolamājies stūrēja bušu uz ceļmalu.

Labu brīdi žvadzinājies pa dzinēju, šoferis paziņoja, ka visiem jākāpj laukā. Mēs ar Groveru rātni izkāpām līdz ar visiem pārējiem.

Tas bija taisns lauku ceļa gabals — ja iznāk te izkāpt, nav kur piesiet aci. Mūsu ceļa pusē tikai kļavas un no garāmbraucošām mašīnām izmestas drazas. Otrā pusē, viņpus četrām pēcpusdienas saulē sakarsušām asfalta joslām, vecmodīgs augļu kioskiņš.

Pārdošanai izliktā prece mieloja acis: asinssarkaniem ķiršiem, āboliem, valriekstiem un aprikozēm stāv­grūdām pilnas kastes, viena leduskaste pielādēta ar sidra skārdenēm. Pircēja neviena, tikai trīs vecas kundzītes, kas, sasēdušas šūpuļkrēslos kļavas koka paēnā, adīja tik milzīgas zeķes, kādas mūžā nebiju redzējis.

Proti, tās zeķes bija džempera lielumā, tomēr, pēc visa spriežot, zeķes — nekas cits. Kundzīte pa labi adīja vienu. Kundzīte pa kreisi — otru. Tai, kas pa vidu, klēpi milzīgs grozs ar koši zilu dziju. Visas trīs izskatījās mūžvecas — bālas, krunkainas kā sažuvušas vīģes, sir­mie mati atglausti atpakaļ un ar gumiju saņemti astītē, no izbalojušām katūna piedurknēm laukā rēgojās sakal­tušas rokas.

Pats trakākais, ka visas it kā skatījās tieši uz mani.

Pametu skatu uz Groveru, lai kaut ko pateiktu šajā sakarā, un ieraudzīju viņu nobālušu baltu kā palagu. Deguns nervozi raustījās.

—   Grover? — ieteicos. — Eu, vecīt…

—   Tikai nesaki, ka viņas skatās uz tevi. Skatās, ja?

—  Aha. Jocīgi, ne? Domā, tās zeķes man būtu pēc mēra?

—  Nav smieklīgi, Persij. Galīgi nav smieklīgi.

Vecā kundzīte vidū izvilka milzonlgas šķēres —

vienā zeltā un sudrabā, gariem asmeņiem — īstas dzirk­les. Dzirdēju, ka Groveram aizraujas elpa.

—    Kāpsim atpakaļ busā, — viņš man uzsauca. — Nāc!

—   Ko? — pārvaicāju. — Tur iekšā taču vai tūkstoš grādu.

—   Nāc! — Atlauzis vaļā durvis, viņš kāpa salonā, bet es paliku, kur bijis.

Vecās kundzītes otrpus ceļam joprojām blenza kā blenzušas. Vidējā pārgrieza pavedienu, un es tiešām dzirdēju to šņakstu cauri četrjoslu satiksmes troksnim. Abas pārējās saritināja gatavās spoži zilās zeķes, un es paliku minēdams, kam tās īsti domātas: sniega cilvēkam vai Godzillam.

Kad šoferis no busa pakaļpuses izrāva lielu, kūpošu metāla gabalu, mašīna nodrebēja, un dzinējs atkal ierūcās.

Pasažieri uzgavilēja.

—  Jā, johaidī! — šoferis nokliedzās un uzplāja ar ce­puri pa autobusa sāniem. — Visi atpakaļ uz klāja!

Kolīdz izkustējāmies no vietas, mani sāka kratīt dre­buļi, it kā pēkšņi būtu piemetusies gripa.

Grovers neizskatījās ne par matu labāk. Pats trīcēja, zobi klabēja.

—  Grover?

—  Nu?

—   Kāpēc tu man neizstāsti?

Viņš notrauca sviedrus krekla piedurknē. — Persij, ko tu redzēji tur, tajā augļu kioskā?

—  Tu domā vecās kundzītes? Un kas tur tāds, vecīt? Viņas taču nav tādas kā… misis Dodsa, ko?

No sejas viņam nebija nolasāms itin nekas, taču man uzmācās sajūta, ka salīdzinājumā ar augļu kioska večiņām misis Dodsa bijusi sīka vienība. — Vienkārši pasaki, ko redzēji, — viņš atkārtoja.

—   Tā, kas vidū, izvilka šķēres un pārgrieza dziju. Aizmiedzis acis, Grovers nokustināja pirkstus kā

pārkrustīdamies, tomēr ne gluži. Tas žests bija citāds — kaut kas gandrīz… senāks.

—   Tu redzēji, kā viņa pārgriež pavedienu, — viņš noteica.

—  Nūja. Un kas par to? — Bet, kolīdz to izteicu, sa­pratu, ka laikam nebūs vis nekāda joka lieta.

—    Nevar būt, — Grovers nokunkstēja un ņēmās košļāt īkšķi. — Kaut nu neiznāktu kā izgājšreiz.

—  Izgājšreiz?

—    Mūždien tā sestā klase. Nevar tikt tālāk par sesto.

—  Grover, — es iesaucos, nupat jau krietni sabijies. — Par ko tu runā?

—   No autoostas es tevi pavadīšu līdz mājas durvīm. Sarunāts? Apsoli?

Lūgums izklausījās neparasts, bet nosolījos, ka jā —

labi.

—  Tā ir kāda māņticība vai kā? — apvaicājos. Klusums.

—    Grover… tas šņaksts, kad pārgriezts pavediens. Vai tas nozīmē, ka ir kāds, kam jāmirst?

Viņš uzmeta man tik sērīgu skatienu, ka šķita — prātā jau pārliek, kādas puķes man vislabāk kraut uz zārka.

Labi, atzīšos: kad tikām līdz autoostai, es no Grovera aizmuku.

Zinu, zinu. Nebija smuki. Bet Grovers jau mani bija galīgi novedis, blenza uz mani kā tādu, kas nāvei parādā, un vienā laidā murmināja: — Nu kāpēc vienmēr tā! — Un: — Kāpēc mūžam sestajā klasē?

Kad Grovers sanervozējās, viņam sāka streikot pūs­lis, tāpēc es nemaz nebrīnījos, ka pēc tam, kad izkāpām no autobusa, viņš lika man nosolīties, lai pagaidu, un šā­vās uz tualeti. Negaidīju vis — paķēru somu, izspruku laukā un apturēju pirmo taksi, kas brauca uz centru.

— Austrumu simt ceturtās un pirmās stūris, — teicu šoferim.

Daži vārdi par manu māti, iekams esat viņu sasta­puši.

Vārdā viņai Sallija Džeksone, un viņa ir labākais cil­vēks zemes virsū, kas lieku reizi apstiprina manu teo­riju — vislabākajiem cilvēkiem ir pats stulbākais liktenis. Tētis un mamma viņai gāja bojā aviokatastrofā, kad mammai bija pieci gadi, un viņu uzaudzināja tēvocis, kas par audžumeitu diez ko nelikās zinis. Mamma gri­bēja rakstīt romānus, tāpēc nevis mācījās vidusskolā, bet strādāja, lai sapelnītu gana daudz naudas koledžai, kas piedāvāja jēdzīgu apmācības programmu radošajā rakst­niecībā. Tad tēvocim piemetās vēzis, un pēdējā mācību gadā mammai vajadzēja pamest skolu, lai viņu kā nākas aprūpētu. Kad tēvocis nomira, viņa attapās palikusi bez naudas, bez radiem, bez atestāta.

Vienīgais gaišais posms bija laiks, kad viņa satikās ar manu papu.

Viņu es galīgi neatceros — vienīgi to silto mir­dzumu, mazlietiņ to smaidu. Mammai netīk papu pie­minēt, jo viņa uzreiz sabēdājas. Nekādu bilžu viņai ari nav.

Redz, viņi tā arī neapprecējās. Mamma saka — paps esot bijis bagāts un ietekmīgs, tā ka sakaru esot vajadzē­jis turēt noslēpumā. Tad vienudien viņš aizbraucis pāri Atlantijas okeānam kaut kādās svarīgās darīšanās un tā arī nav atgriezies.

Mamma teica — okeānā pazudis bez miņas. Ne jau miris. Bezvēsts prombūtnē.

Viņa strādāja visādus jocīgus darbus, gāja vakarskolā, lai tiktu pie koledžas atestāta, un audzināja mani viena pati. Nemēdza sūdzēties, nepsihoja. Ne reizi. Bet es apzinājos, ka neesmu no vieglajiem bērniem.

Visbeidzot viņa salaulājās ar tādu Gabi Ugliāno, kas pirmajās trīsdesmit sekundēs pēc mūsu iepazīšanās bija jauks un tūliņ pēc tam atklājās savā patiesajā būtībā kā pirmklasīgs riebeklis. Vēl mazs būdams, es viņu iesaucu par Gabi Smerdeli. Piedodiet, bet tā ir balta patiesība. Tas džeks oda pēc iepelējušas ķiplokainas picas, kas ievīs­tīta piesvīdušās īsbiksēs.

Mēs abi mammas dzīvi padarījām par mokām. Kā Gabe Smerdelis izturējās pret viņu, kā mēs abi plēsāmies… nu, jums pietiks ar to, kas bija, kad pārrados…

Iegāju mūsu dzīvoklītī ar cerību, ka mamma šodien mājās. Taču toviet Gabe Smerdelis viesistabā spēlēja po­keru ar saviem čomiem. Televizorā uzslēgts ņirbēja sporta kanāls. Uz paklāja plājās čipsi un tukšas alus skārdenes.

Knapi pašķielējis, viņš gar lūpu kaktiņā iesprausto cigāru izgrūda: — Ak ta esi mājā?

—  Kur mamma?

—  Darbā, — viņš atteica. — Vai nauda tev ir?

Re, nu. Ne smakas no: laipni sveikts mājās! Cik jauki, ka esi klāt! Kā tev klājies šo pēdējo pusgadu?

Gabe bija pieņēmies svarā. Izskatījās pēc valzirga, kas aplauzis ilkņus un ieģērbies lietota apģērba bodē pirktās drānās. Uz paura viņa bija labi ja trīs mati, visi pārķemmēti pāri plikumam, it kā tas viņu pataisītu smu­kāku vai kaut kā tā.

Gabe strādāja Kvīnsas elektronikas tirdzniecības firmā, taču lielākoties tupēja mājās. Nezinu, kāpēc viņš nebija atlaists jau sen, — nodarbojās tikai ar to, ka krāja pirkuma čekus, tērējoties cigāriem, no kā man metās nelaba dūša, un, protams, alum. Kur nu bez alus! Kad tiku mājās, man mūždien pienācās papildināt viņa azart­spēlēm paredzēto kapitālu. To viņš sauca par mūsu mazo "puišu noslēpumu". Proti, ja es ko izpaustu mammai, viņš man sadotu tā, lai gar acīm metas tumšs.

—   Man nav naudas, — es viņam teicu.

Viņš izbrīnā sarāva uz augšu pieķepušu uzaci.

Gabem uz naudu bija asinssuņa oža, par ko jābrīnās, jo viņa paša smakai noteikti vajadzēja pārmākt itin visas citas.

—   No autoostas tu atbrauci ar taksi, — viņš norā­dīja. — Droši vien norēķinājies ar divdesmitnieku. Atli­kums — seši, septiņi zaļie. Tam, kas grib dzīvot zem šī jumta, jārēķinās, ka tas kaut ko izmaksā. Vai nav tiesa, Edij?

Edijs, kas bija mājas pārvaldnieks, uzmeta man gan­drīz vai līdzjūtīgu skatienu. — Liecies mierā, Gabe, — viņš teica, — sīkais tikko spēris kāju pār slieksni.

—   Vai es pareizi saku? — Gabe nerimās.

Edijs drūmi pievērsās sālsstandziņu bļodai. Abi pā­rējie džeki unisonā palaida purkšķi.

—  Labi, — teicu. Izgrābu no kabatas žūksni dolāru un nosviedu uz galda. — Kaut tu zaudētu!

—  Tava sekmju lapa ir klāt, gudreli! — viņš nosau­cās man pakaļ. — Es tavā vietā vis neslietu degunu gaisā!

Aizcirtu savas istabas durvis. Vispār tā nemaz nebija mana istaba. Kamēr dzīvojos pa skolu, Gabe to izman­toja kā savu "studiju". Tur viņš studēja labi ja vecus autožurnālus, taču ar labpatiku manas mantas sagrūda skapī, savus sabristos zābakus uzkrāva uz palodzes un centās, cik spēdams, lai te viss būtu piesūcies ar tā atbaidošā odekolona, cigāru un pārrūguša alus dvaku.

Nosviedu koferi uz gultas. Nekur nav tik labi kā mājās.

Gabes smirdoņa bija gandrīz vai briesmīgāka par to murgu ar misis Dodsu un šņakstu, ar kādu vecā augļu pārdevēja pārgrieza pavedienu.

Kolīdz to iedomājos, ceļgalos iemetās trīce. Atcerē­jos Grovera panisko skatienu — kā viņš lika nosolīties, ka bez viņa mājās nebraukšu. Piepeši sametās salti. Saju­tos tā, it kā kāds — kaut kas — tieši šobrīd man nāktu pakaļ, jau klumzātu augšup pa kāpnēm, rokām pama­zām izstiepjoties garās, nagainās ķetnās.

Tad padzirdēju mammas balsi. — Persij?

Istabas durvis pavērās, un visas manas bailes pagaisa kā nebijušas.

Mamma prot manī iedvest prieku — pietiek ar to vien, ka viņa ienāk istabā. Gaismā acis viņai mirdz un lais­tās visās varavīksnes krāsās. Smaids tik silts kā vilnas sega. Garajos, brūnajos matos ir pāris sirmu pavedienu, bet man viņa nekad nav šķitusi veca. Kad mamma mani uz­lūko, ir tā, it kā manī viņa redzētu visu labo, no sliktā neko. Ne reizi neesmu dzirdējis viņu paceļam balsi vai kādam sakām kādu nelaipnu vārdu — pat ne man vai Gabem.

— Persij, Persij! — Viņa mani cieši apskāva. — Ne­ticu savām acīm. Kopš Ziemassvētkiem esi paaudzies!

Mammas sarkanbaltzilais konfekšu veikala darba ģērbs smaržoja pēc visa, kas pasaulē ir pats labākais: pēc šokolādes, lakricas un visa kā cita, ko viņa tirgoja Cen­trālajā dzelzceļa stacijā. Man viņa bija pagādājusi lielu turzu ar "bezmaksas paraudziņiem" — tā bija allaž, kad pārrados mājās.

Abi atsēdāmies uz gultas malas. Kamēr makarēju laukā skābenos zileņu kabeļus, viņa, bužinādama man matus, pieprasīja, lai stāstu laukā visu, ko neesmu uz­rakstījis vēstulēs. Ziņu, ka esmu izmests no skolas, mamma nepieminēja. Izskatījās, ka par to viņa nemaz nebēdā. Bet kā klājies man? Vai viņas puikucim gājis labi?

Atteicu, lai nespiež taču mani nost, liekas mierā un tā, bet paklusām atzīšos, ka man tiešām, tiešām bija prieks ar mammu redzēties.

Gabe no otras istabas pakliedza: — Eu, Sallij! Sasau­tēsi pupas, ja?

Nošņirkstināju zobus.

Mana mamma ir jaukākā visā pasaulē. Viņa būtu pelnījusi vīru miljonāru, nevis tādu ķēmu kā Gabe.

Mammas labad pūlējos stāstu par pēdējām dienām Jensija skolā piepušķot gaišāku. Teicu, ka to izslēgšanu nemaz tik ļoti nepārdzīvoju. Ka šoreiz tomēr esmu no­turējies gandrīz veselu gadu. Ka esmu ticis pie jauniem draugiem. Ka latīņu valodā man veicies tīri labi. Un, taisnību sakot, ar skandalēšanos arī nav bijis tik traki, kā direktors raksta. Ka Jensija specskolā man paticis. Tie­šām. Aizvadīto gadu iztēloju tik krāšņu, ka teju pats tam noticēju. Kad iedomājos Groveru un misteru Bruneru, pat kamols sakāpa kaklā. Ij Nensija Bobofita pēkšņi vairs nelikās tik ļauna.

Līdz tai ekskursijai uz muzeju…

— Kas bija? — mamma noprasīja un, lūkojot izdibi­nāt visus noslēpumus, ieskatījās man acīs tik dziļi, ka iekutējās sirdsapziņa. — Tevi kaut kas sabiedēja?

—  Nē, mammu.

Meli pašam koda kaulā. Gribējās izstāstīt par misis Dodsu un trim vecajām kundzītēm ar to pavedienu, bet spriedu, ka tas izklausīsies dumji.

Mamma savilka lūpas. Noprata, ka es kaut ko no­klusēju, tomēr netincināja.

—  Esmu tev pagādājusi pārsteigumu, — viņa sacīja.

—   Brauksim uz jūrmalu.

Man iepletās acis. — Uz Montoku?

—  Trīs naktis — tajā pašā mājiņā.

—  Kad?

Viņa pasmaidīja. — Kolīdz būšu pārģērbusies.

Neticēju savām ausīm. Mēs ar mammu Montokā nebijām ciemojušies veselas divas vasaras, jo Gabe aiz­bildinājās, ka trūkstot naudas.

Gabe parādījās durvīs un noburkšķēja: — Pupu sau­tējumu, Sallij! Nedzirdēji, ko teicu?

Gribējās viņu iekaustīt, bet, saskatījies ar mammu, sapratu, ka viņa man piedāvā darījumu: vēl mazu laiciņu pret Gabi izturēties jauki. Līdz brīdim, kad viņa būs ga­tava laisties uz Montoku. Tad mēs tiksim no šejienes projām.

—  Jau eju, mīļais, — viņa vēstīja Gabem. — Mēs te apspriežam to braucienu.

Gabe piemiedza acis. — Braucienu? Tu ko — to tie­šām domāji nopietni?

—  Zināju no sākta gala, — es nomurmināju. — Viņš mums neļaus braukt.

—    Skaidrs, ka ļaus, — mamma rimti atsaucās.

—  Tavs patēvs vienkārši raizējas par naudu. Tas arī viss.

Turklāt, — viņa piebilda, — Gabrielam nenāksies apro­bežoties ar nožēlojamu pupu sautējumu. Es viņam satai­sīšu tādu septiņās kārtās, lai pietiek līdz nākamajai ne­dēļai. Gvakamole. Skābais krējums. īsts mākslas darbs.

Gabe tā kā atmaiga. — Tātad nauda braucienam… nāks no tās, kas paredzēta tev drēbēm, ja?

—  Kā tad, mīļais, — mamma atteica.

—  Un nedomājiet ar manu mašīnu braukāt apkārt — tikai turp un atpakaļ.

—  Būsim ļoti piesardzīgi.

Gabe paieskāja dubultzodu. — Nu, ja tu pasteigtos sabrūvēt to septiņkārtīgo sautējumu… Un ja sīkais atvai­notos, ka izrāva mani no pokera mača…

Vai ja es tev iespertu pa pašu vārīgāko vietu, es no­domāju. Tā, lai tu veselu nedēļu pīksti soprānā.

Bet mammas skatiens brīdināja, lai viņam neaiz­dodu dusmas.

Ko viņa sasējusies ar tādu mūlāpu? Gribējās kliegt. Kāpēc viņai nospļauties par to, ko domāju es?

—   Piedod, — es nomurkšķēju. — Man no sirds žēl, ka izrāvu tevi no tik briesmīgi svarīga pokera mača. Lū­dzu, atgriezies pie tā uz karstām pēdām.

Gabes acis piemiedzās šaurās spraudziņās. Niecīgās smadzenītes acīmredzot pūlējās fiksēt sarkasmu manos vārdos.

—  Nūjā, lai būtu, — viņš nosprieda un devās atpa­kaļ — spēlēt.

—   Paldies tev, Persij, — mamma teica. — Kad tik­sim līdz Montokai, aprunāsimies sīkāk… par to, ko esi man piemirsis pastāstīt, ja?

Uz mirkli viņas skatienā pazibēja tāds kā uztrau­kums — tās pašas bailes, ko manīju Grovera acis, kad braucām busā, — it kā ari mamma būtu sajutusi uzvēdī­jam dīvainu saltumu.

Bet tad viņas sejā jau atkal atgriezās smaids, un es nospriedu, ka laikam būšu maldījies. Sabužinājusi manu ērkuli, viņa devās brūvēt Gabem to septiņkārtu miksli.

Pēc stundas bijām gatavi doties ceļā.

Gabe uz brītiņu atrāvās no pokera spēles, lai noska­tītos, kā es stiepju mammas somas uz mašīnu, tikmēr nemitēdamies gausties un činkstēt, ka viņam līdz pat nākamajai nedēļai laupīta ēst taisītāja un, kas jo svarī­gāk, tas 1978. gada Camaro.

— Lai mašīnai nebūtu ne skrambiņas, gudreli! — Gabe piekodināja, kad krāvu bagāžniekā pēdējo somu. — Ne vissīkākās!

It kā es būtu tas, kas sēdēs pie stūres. Man bija div­padsmit gadu. Bet Gabem kas tāds nebija no svara. Pat ja mašīnu aptaisītu kaija, gan viņš izgudrotu, kā novelt vainu uz mani.

Kamēr noskatījos, kā viņš slāj atpakaļ uz māju, iesvēlos tādās dusmās, ka sastrādāju kaut ko pašam ne­izprotamu. Novēcināju roku, kā biju busā redzējis darām Groveru, it kā atvairot ļaunos spēkus: dūrē sažņaugta roka pie sirds, un tad vēziens uz Gabes pusi. Kāpņu tel­pas durvis aizcirtās ar tādu sparu, ka ieblieza viņam pa pēcpusi, — Gabe aizlidoja augšup pa pakāpieniem, kā izšauts no lielgabala. Var jau būt, ka uzpūta vējš vai sazin kas lēcās eņģēm, bet noskaidrot, kas īsti noticis, man ne­bija ne prātā.

Iekāpu Camaro un teicu mammai, lai bliež pedāli grīdā.

Mūsu noīrētā mājiņa stāvēja dienvidkrastā, nomaļā vietā pašā Longailendas galā. Ar izbalojušiem aizkariem un pa pusei iegrimusi smiltīs, tā izskatījās pēc pasteļkrītiņu kārbiņas. Te gultas mūždien bija pilnas smilšu un skapjos dzīvoja zirnekļi, un ūdens jūrā lielākoties bija par aukstu, lai varētu iet peldēties.

Man tur ļoti patika.

Mēs turp braucām, kopš sevi atceros. Mamma — vēl pirms tam. Skaidri gan nekad netika teikusi, bet es zināju, kāpēc tā jūrmala viņai ir tik īpaša. Tur mamma sapazinās ar manu tēti.

Jo tuvāk Montokai, jo viņa it kā vērtās jaunāka, raižu un darba pilnie gadi no sejas pagaisa bez miņas. Un acis iesvēlās jūraszilas.

Galā tikām saulrietā, atrāvām vaļā visus mājiņas lo­gus un ķērāmies pie ierastajiem uzkopšanas darbiem. Tad aizgājām līdz pludmalei, izbarojām kaijām zilās ku­kurūzas čipsus un paši mielojāmies ar zilām karamelēm, ziliem sālsūdens īrisiem un vēl citiem bezmaksas paraudžiniem, ko mamma bija paņēmusi līdzi no darba.

Man liekas, to ēdamlietu zilo krāsu es mācētu iz­skaidrot.

Redz, Gabe reiz mammai bija pateicis, ka tāda ēdamā nemaz nav. Abi saplēsās, un tobrīd šķita, ka nieks vien ir. Bet kopš tā laika mamma pasāka ēst tikai to, kas ir zils. Cepa zilas dzimšanas dienas tortes. Kūla zileņu kokteiļus. Pirka zilās kukurūzas čipsus un no veikala mājās nesa tikai zilas konfektes. Līdztekus tam, ka viņa bija paturējusi savu meitas uzvārdu — Džeksone, nevis pārsaucās par misis Ugliāno, šis fakts kalpoja par pierā­dījumu tam, ka Gabe mammu nebija nozombējis pavi­sam. Viņā joprojām trīsēja dumpīga stīga — tāda pati kā manējā.

Kad satumsa, iekūrām uguni. Cepām hotdogus un pastilas. Mamma stāstīja, kā bijis, kad viņa bijusi maza — pirms viņas vecāki aizgāja bojā lidmašīnas ka­tastrofā. Stāstīja par grāmatām, ko kādudien saraks­tīs, — kad sapelnīs pietiekami daudz naudas, lai pamestu darbu konfekšu veikalā.

Pēdīgi saņēmu dūšu un pajautāju par to, kas man te, Montokā, vienmēr stāvēja prātā: par tēvu. Mammai acīs sakāpa asaras. Lēsu, ka tūliņ viņa klās vaļā to pašu, ko vienmēr, bet šajā stāstā es biju gatavs klausīties bez gala.

—    Viņš bija mīļš, Persij, — viņa sacīja. — Liela auguma, izskatīgs un spēcīgs. Taču vienlaikus maigs. Zini, tev ir viņa tumšie mati un zaļās acis.

Mamma izķeksēja no turzas zilu karameli. — Kaut viņš tevi tagad redzētu, Persij! Būtu ar ko lepoties.

Aizdomājos, diez kāpēc viņa tā saka. Kādā ziņā es būtu tik lielisks? Biju ar disleksiju sirgstošs, hiperaktīvs puika, kam sekmju lapā knaps četrinieks, sešu gadu laikā sesto reizi izsviests no skolas.

—   Cik man bija gadu? — vaicāju. — Tas ir… kad viņš aizbrauca?

Mamma vērās liesmās. — Pie manis viņš bija tikai vienu vasaru, Persij. Tepat, šajā pludmalē. Šajā mājiņā.

—  Bet… viņš mani mazu redzēja?

—  Nē, mīļais. Zināja, ka gaidu mazuli, bet tevi nesa­tika. Viņam vajadzēja doties projām pirms tavas pie­dzimšanas.

To es lūkoju salāgot ar faktu, ka it kā atcerējos… kaut ko sakarā ar tēvu. Siltu starojumu. Smaidu.

Līdz šim biju domājis, ka viņš mani mazu redzējis. Skaidri un gaiši mamma to nebija teikusi, tomēr man bija sajūta, ka tā noteikti bijis. Tagad, kad izrādījās, ka viņš mani nav ne acīs redzējis…

Man bija dusmas uz tēvu. Varbūt dumji, bet es ņēmu ļaunā, ka viņš aizkūlies tajā jūrasbraucienā, tā ari nesadūšojies apprecēt manu mammu. Viņš mūs atstāja, un nu mums te jāmokās ar to smerdeli Gabi.

—   Vai tu mani atkal sūtīsi projām? — es mammai vaicāju. — Uz kādu citu internātu?

Viņa izcēla no liesmām pastilu.

—   Nezinu, mīļais. — Vārdi nāca smagi. — Manu­prāt… manuprāt, kaut kas būs jādara.

—  Jo tu negribi, ka es maisos pa kājām? — Kolīdz to izteicu, nožēloju, ka esmu ko tādu laidis pār lūpām.

Mammai acis pieskrēja asaru pilnas. Saņēmusi manu roku, viņa to cieši saspieda. — Nē, Persij, nē taču! Es… es citādi nevaru, mīļais. Tevis paša labad. Man vajag sūtīt tevi projām.

Šie vārdi man atsauca prātā to, ko teica misters Bru­ners: ka iet projām no Jensijas — tas esot uz labu.

—  Jo es neesmu normāls, — teicu.

—  Persij, tu runā tā, it kā tas būtu kas slikts. Bet pats neapjēdz, cik tu esi svarīgs. Man likās — Jensija specskola ir gana nomaļa vieta. Man likās, ka tur tu beidzot būsi pasargāts.

—  Pasargāts no kā?

Viņa ieskatījās man acīs, un acumirklī uzbrāzās at­miņu vilnis — par visām tām svešādajām, baiļpilnajām reizēm, ko esmu pieredzējis un no kurām dažas biju centies aizmirst.

Kad biju trešajā klasē, rotaļlaukumā man lavījās klāt viens vīrs melnā šinelī. Kad skolotājas piedraudēja saukt policiju, viņš bozdamies aizgāja, bet neviens man neno­ticēja, kad teicu, ka zem platmales redzēju vienu vienīgu aci — pierei pašā vidū.

Pirms tam — tiešām ļoti sen: biju pirmsskolā, un sa­gadījās, ka skolotāja mani uz diendusu nolika gultiņā, kur bija ielīdusi čūska. Mamma kliegšus kliedza, kad, at­nākusi man pakaļ, ieraudzīja mani rotaļājamies ar ļen­ganu, zvīņām klātu virvi: sazin kā ar druknajām maz­bērna roķelēm biju pamanījies čūsku nožņaugt beigtu.

Ik skolā bija lēcies kaut kas šausmīgs, kaut kas drau­dīgs, un man aizvien bija jāpārceļas kur citur.

Zināju, ka vajag izstāstīt mammai par vecajām kun­dzītēm pie augļu kioska un misis Dodsu mākslas mu­zejā, par manu jokaino halucināciju — kā es ar zobenu sacērtu gabalos savu matemātikas skolotāju. Bet neva­rēju saņemties, lai ko tādu izstāstītu. Man bija savāda priekšnojauta — kolīdz izstāstīšu, mūsu dienām Montokā būs pielikts punkts, un to nu es negribēju.

—   Esmu centusies tevi paturēt tik tuvu klāt, cik vien iespējams, — mamma bilda. — Man teica, ka tā nevajag. Bet bija tikai vēl viena iespēja, Persij, — tā vieta, kurp tevi gribēja sūtīt tēvs. Un es vienkārši… man vienkārši kam tādam pietrūka dūšas.

—  Tēvs gribēja mani sūtīt uz kādu specskolu?

—  Ne jau uz skolu, — viņa klusi atsaucās. — Uz va­saras nometni.

Man sareiba galva. Kāpēc gan tētis — kas neuzkavē­jās pat tik ilgi, lai redzētu mani piedzimušu, — būtu mammu mēģinājis pierunāt kādas vasaras nometnes sa­karā? Un, ja reiz tas bija tik svarīgi, kāpēc viņa par to nav bildusi ne vārda?

—    Piedod, Persij, — mamma teica, pamanījusi manu skatienu. — Bet to man nebija spēka stāstīt. Es… es nespēju tevi turp sūtīt. Varbūt es tevi vairs nemūžam neredzētu.

—   Nemūžam? Bet… ja tā ir tikai vasaras nometne…

Mamma aizgriezās un vērās liesmās, un sejā bija la­sāms — ja prasīšu vēl kaut ko, viņa izplūdis asarās.

Tonakt man rādījās spilgts sapnis.

Jūrā plosījās vētra, un ūdensmalā līdz nāvei kāvās divi brīnumskaisti kustoņi — balts zirgs un zeltains ēr­glis. Ērglis, šaudamies lejup, cirta nagus zirgam purnā. Zirgs dīžādamies spēra ērglim pa spārniem. Cīņas kar­stumā zeme rībēja, un no pazemes irgodamās skanēja baisa balss, kūdīdama abus kauties niknāk.

Es skrēju turp — zināju, ka varu novērst to, ka tie abi nokauj viens otru, bet kājas man bija kā sapītas.

Apzinājos, ka nepagūšu. Redzēju ērgli krītam lejup, knā­bis notēmēts pret zirga ieplestajām acīm, un iekliedzos: nē!

Tad uztrūkos no miega.

Laukā tiešām plosījās vētra — tāda, kas lauž kokus un sagrauj mājas. Pludmalē nebija ne zirgu, ne ērgļu, tikai kā viltus dienas gaisma zibsnīja zibens un pret kā­pām kā smagās artilērijas lādiņi triecās metrus sešus augsti viļņi.

Nākamais pērkondārds uzrāva no miega mammu. Ieplestām acīm viņa pietrūkās sēdus un iesaucās: — Vie­suļvētra!

Skaidrs neprāts. Tik agri, pašā vasaras sākumā, Longailendā viesuļvētru nav. Taču okeānam kas tāds laikam bija piemirsies. Cauri vēja auriem saklausīju attālus nik­numa pilnus baurus — tik mokošus, ka uzmetās zo­sāda.

Tad kaut kas jau tuvāk — kāds dipinājās pa smiltīm. Izmisusi balss — kāds kliegdams vālēja pa mūsu mājiņas durvīm.

Mamma vienā naktskreklā izlēca no gultas un at­šāva aizbīdni.

Uz sliekšņa stāvēja Grovers uz lietusgāzes fona. Bet viņš… tas nebija īsti Grovers.

—   Nomeklējos visu nakti, — viņš izdvesa. — Ar kuru galu jūs vispār domājat?

Mamma man uzmeta šausmu pilnu skatienu — ne jau paša Grovera dēļ, bet kāpēc viņš uzradies.

—   Persij! — viņa pacēla balsi, lai pārkliegtu lietus šalkas. — Kas tur, skolā, bija? Kāpēc tu man neizstāstīji?

Es blenzu uz Groveru kā sasalis. Nespēju noticēt sa­vām acīm.

— O Zeu kai alloi theoi!" — viņš nosaucās. — Viņš jau man min uz pēdām! Tu ko — viņai neizstāstīji?

Pēkšņais pārsteigums liedza apjēgt, ka Grovers nu­pat iebrēcies sengrieķu mēlē, bet es visu esmu lieliski sa­pratis. Šoks bija par daudz stiprs, lai es sāktu brīnīties, kā Grovers šurp atkūlies nakts vidū. Jo Groveram kājās nebija bikšu, un tur, kur pienācās būt kājām… kur pienā­cās būt kājām…

Mamma mani stingri uzlūkoja un ierunājās vēl ne­kad nedzirdētā tonī: — Persij! Stāsti laukā uz līdzenas vietasl

Izstomīju kaut ko par vecajām kundzītēm pie augļu kioska un misis Dodsu, un mamma tikai vērās pretim, zibens atblāzmās balta kā palags.

Paķērusi somiņu, viņa pasvieda man lietusmēteli un noteica: — Uz mašīnu! Abi divi. Mudīgi!

Grovers metās uz Camaro, taču nevarētu teikt, ka skriešus. Rikšiem vien un pinkainajai pēcpusei līgojo­ties, un pēkšņi man pielēca, ko īsti nozīmē tā viņa aizbil­dināšanās ar vājumu kāju muskuļos. Es sapratu, kā nā­kas, ka viņš tik ātri skrien, tomēr iedams pieklibo.

Jo tur, kur pienācās būt pēdām, nekādu pēdu vispār nebija. Toties bija šķelti nagi.

4 Ak, Zev, un pārējie dievi! (Sengrieķu vai.)

Mēs nakts tumsā traucāmies pa lauku ceļiem. Carnaro pluinīja vējš. Lietus sitās vējstiklā. Nezinu, kā mamma vispār ko varēja saredzēt, bet gāzes pedāli viņa spieda grīdā.

Ikreiz, kad noplaiksnljās zibens, es paskatījos uz Groveru, kas sēdēja man līdzās aizmugures sēdekli, un domāju: kas ir? Vai nu esmu nojūdzies, vai ari viņam kā­jās kaut kādas pinku bikses. Bet nē, to smaku es atminē­jos no bērnudārza laikiem, kad braucām ekskursijās uz privātiem zvērudārziem, — lanollns, tāda kā vilna. Sa­slapis kūts lopiņš.

Prātā bija tikai viens: — Tātad tu ar mammu… jūs esat pazīstami?

Grovers ieskatījās atpakaļskata spogulītī, lai gan aiz muguras nebija nevienas mašīnas. — Ne gluži, — viņš atsaucās. — Nu, aci pret aci tikušies neesam. Bet viņa zināja, ka es tevi pieskatu.

— Pieskati?

—    Ka esmu novērotājos. Lai tev nekas nenoiet greizi. Bet par tavu draugu es nebūt neizlikos, — viņš steigšus piebilda. — Es esmu tavs draugs.

—   Mmm… un kas tu vispār tāds esi?

—  Šobrīd tas galīgi nav no svara.

—   Nav no svara? Lejpus jostasvietai mans labākais draugs izrādās kaut kāds ēzelis…

Grovers iebrēcās. Apmēram tā: — Bēē-ē!

To es jau biju dzirdējis, bet vienmēr to iedomājos par nervozu smiekliņu. Tagad sapratu, ka tas ir tāds kā aizkaitinājuma pilns blējiens.

—  Āzis! — viņš iebļāvās.

—  Ko?

—  Apakšpusē esmu āzis!

—  Tu nupat teici, ka tas neesot no svara.

—   Bēē-bēē! Viens otrs satīrs par tādu apvainojumu tevi sabradātu pīšļos uz līdzenas vietas!

—   Ui! Paga! Satīri. Tu domā, tādi kā… mistera Bru­nera mītos?

—   Vai tās vecās augļu pārdevējas bija mīts, Persij? Vai misis Dodsa bija mīts?

—  Tātad tu atzīsti, ka tāda misis Dodsa vispār bija?

—  Protams!

—  Tad kāpēc…

—   Jo mazāk zini, jo mazāk briesmoņu piesaisti, — Grovers atteica, it kā tas būtu kas pašsaprotams. — Cil­vēku acis mēs aizmiglojam. Cerējām, ka tu Laipnīgo iedomāsies kā halucināciju. Bet tas negāja cauri. Tu sāki apjēgt, kas esi.

—  Kas es… pag, ko tu ar to domā?

Svešādie bauri pieņēmās spēkā turpat aizmugurē, nu jau pavisam tuvu. Lai kas mums bija uz pēdām, tas dzinās pakaļ.

—   Persij, — mamma ierunājās, — stāstāmā ir tik daudz, ka nepietiks laika. Vajag tevi nogādāt drošībā.

—   Kas par lietu? Kas man dzenas pakaļ?

—    Nūū, nekas sevišķs, — pikti atsaucās Grovers, acīmredzot joprojām nesagremojis to piezīmi par ēzeli. — Tikai Miroņu valdnieks un pāris viņa pakalpiņu, kas slāpst pēc asinīm.

—  Grover!

—   Piedošanu, misis Džeksone! Vai varam, lūdzu, braukt ātrāk?

Raudzīju saprast, kas notiek, bet man pietrūka spēka. Zināju, ka tas nav sapnis. Iztēle man nebija no krāšņāka­jām. Kaut kas tāds man nemūžam nebūtu rādījies ne ļaunākajos murgos.

Mamma cirta pa kreisi. Iebraucām šaurākā celiņā, šāvāmies garām tumšām viensētām, mežainiem pakal­niem un pie baltu mietu žogiem piestiprinātiem uzraks­tiem: "LASIET PAŠI SAVAS ZEMENES!"

—   Kurp mēs braucam? — ieprasījos.

—   Uz to vasaras nometni, par ko es tev stāstīju! — mamma noskaldīja. Manis labad viņa centās neizrādīt bailes. — Uz to vietu, kurp tēvs gribēja tevi sūtīt.

—  Uz to vietu, kurp tu negribēji, lai braucu.

—   Mīļais, lūdzu! — mamma iesaucās. — Jau tā ir grūti. Mēģini saprast. Tev draud briesmas.

—  Jo daža laba večiņa pārgriezusi pušu dziju.

—  Tās nebija nekādas večiņas, — ierunājās Grovers.

— Tās bija Likteņdieves. Tu maz apzinies, ko nozīmē tas, ka viņas tev parādījās? Tā viņas dara tikai tad, kad tev… kad kādam nāve zobu galā.

—  Oho! Tu teici — "tev".

—  Nekā, neteicu vis. Es teicu — "kādam".

—  Ar to domājot "tev". Tas ir — man.

—   Ar "tev" es domāju "jebkuram". Ne jau "tev" kā

tev.

—  Puikas! — mamma mūs apsauca.

Viņa strauji sagrieza stūri pa kreisi, un ar acs kak­tiņu pamanīju stāvu, ko apbraucām ar līkumu: melns, vējā pluinīdamies, tas palika aiz muguras.

—   Kas tad tas tāds bija? — es noprasīju.

—  Tūliņ būsim galā, — mamma attrauca, manu jau­tājumu laizdama gar ausīm. — Vēl kilometri divi. Lūdzu. Lūdzu. Lūdzu.

Man nebija ne jausmas, kas ir tur — galā, bet atta­pos, ka pats jau stiepjos uz priekšu, pēc iespējas drīzāk gribēdams nonākt, kur nu nonākams.

Laukā bija tikai lietus un tumsa — neapdzīvots lauku apvidus, kā jau Longailendas galā. Prātā uznira misis Dodsa un brīdis, kad viņa pārvērtās par to kustoni ar asiem zobiem un ādainiem spārniem. Kolīdz atcerē­jos, bailēs notirpa visi locekļi. Viņa tiešām bija necilvēks. Pa īstam gribēja mani nogalināt.

Tad aizdomājos par misteru Bruneru… un to zo­benu, ko viņš man pasvieda. Iekams paguvu ko pajautāt Groveram, man mati saslējās stāvus gaisā. Nošķīda ap­žilbinoša gaisma, kaut kas nodārdēja tā, ka zobi žokļos notrīcēja, un mūsu mašīna uzsprāga.

Atminos, ka sajutos kā bez svara, it kā es būtu reizē sadragāts gabalos, izcepināts un aizskalots projām ar šļūteni.

Ar švūkstu atlipināju pieri no priekšsēdekļa aizmu­gures un nokunkstēju: — Ui…

—   Persij! — mamma iekliedzās.

—  Esmu dzīvs…

Lūkoju nokratīt apdullumu. Beigts es nebiju. Mašīna nemaz nebija pa īstam uzsprāgusi. Bijām iebraukuši grāvī. Šofera puses durvis bija iestigušas dubļos. Jumts bija iesprādzis pušu kā olas čaumala, iekšā gāzās lietus.

Zibens. Cita izskaidrojuma nebija. Bijām nosperti nost no ceļa. Man blakus pakaļsēdeklī čurnēja liels, ne­kustīgs kunkulis. — Grover!

Viņš bija saļimis, no mutes kaktiņa lejup stiepās asins tērcīte. Paraustīju viņa gurnu pinkas ar domu: nē! Ar visu to, ka tu pa pusei esi kūts lopiņš, tu tomēr esi mans labākais draugs, un es negribu, ka tu mirsti!

Tad viņš iekunkstējās: — Ēst… — un tas bija uz labu.

—  Persij, — ierunājās mamma, — mums vajadzēs… — Un balss viņai apslāpa.

Atskatījos. Zibens plaiksnās caur dubļiem nošķiesto pakaļlogu ieraudzīju pa ceļa malu šurp slājam kādu stāvu. Man tūliņ uzmetās zosāda. Melnais apveids bija milzonīgs — izskatījās pēc futbolista. Uz galvas viņš tu­rēja uzmestu tādu kā segu. Rumpja augšgals drukns un pinkains. Augšup paslieto roku dēļ izskatījās tā, it kā viņam būtu ragi.

Norīstījos. — Kas tas…

—   Persij, — mamma teica nāvīgi nopietni, — kāp laukā no mašīnas.

Viņa grūdās pret durvīm, bet tās bija pamatīgi iesti­gušas dūksnājā. Paraustīju savējās. Arī tās bija iestrēgu­šas. Izmisumā paskatījos uz griestu caurumu. Izlīst va­rētu, taču cauruma malas joprojām čukstēja un kūpēja.

—    Lien laukā pa otru pusi! — mamma uzsauca. — Persij, mūc! Redzi to lielo koku?

—  Ko?

Atkal nošķīda zibens, un pa kūpošo jumta caurumu es to koku ieraudzīju: tuvīnā pakalna virsotnē slējās milzonīga priede, tik liela kā Baltā nama Ziemsvētku egle.

—  Tā ir robežzīme, — mamma teica. — Viņpus pa­kalnam ielejā ieraudzīsi lauku mājas. Skrien turp, atpa­kaļ neskatīdamies. Sauc pēc palīdzības. Skrien bez ap­stājas, līdz tiksi pie pašām durvīm.

—  Mammu, tu arī nāc!

No vaiga viņa bija bāla, un acis tik pilnas skumju kā tajās reizēs, kad viņa vērās okeānā.

—  Nē! — es iekliedzos. — Tu nāksi man līdzi. Palī­dzēsi stiept Groveru.

—  Ēst! — Grovers ievaidējās jau skaļāk.

Tas cilvēks ar segu uz galvas tuvojās rūkdams un sprauslādams. Tagad, kad viņš bija jau tuvāk, es atskārtu, ka nekādu segu uz galvas viņš netur, jo gar sāniem kuļā­jās rokas — lielas, druknas. Nekādas segas vispār nebija. Proti, tas apjomīgais, pinkainais apveids, kas nekādi ne­varēja būt galva… bija galva. Un tas, kas izskatījās pēc ragiem…

—    Viņš nenāk pakaļ mums, — mamma sacīja.

— Viņam vajag tevi. Turklāt es nedrīkstu šķērsot ro­bežu.

—   Bet…

—  Mums nav laika, Persij. Ej! Lūdzu!

Tad man sanāca dusmas — uz māti, uz to āzi Groveru, uz to ragaino kustoni, kas lēnām un mērķtiecīgi slampāja arvien tuvāk kā tāds… kā tāds bullis.

Pārrāpos pāri Groveram un atgrūdu vaļā durvis — laukā gāza kā jo spaiņiem. — Mēs iesim visi kopā. Aiz­iet, mammu!

—  Es taču teicu…

—   Mammu! Es tevi te neatstāšu. Palīdzi ar to Gro­ver u!

Atbildi nemaz negaidīju. Izrāpos laukā un izvilku no mašīnas arī Groveru, kas izrādījās brīnum viegls, to­mēr, nebūtu mammas palīdzīgās rokas, es viņu necik tālu nebūtu varējis aizstiept.

Pa abiem pārsviedām Grovera rokas mums pār ple­ciem un pa piemirkušo, līdz jostasvietai garo zāli sākām brist kalnā.

Atskatījies pirmoreiz pa īstam noskatīju to bries­moni. Augumā, teikšu, pāri par diviem metriem, rokas un kājas tādas kā kultūristu žurnāla bildēs — ar bicepsu, tricepsu un visādu citādu cepšu kunkuļiem, kas kā beis­bola bumbas satūcīti zem vēnām izvagotas ādas. Drēbju viņam nebija, tikai apakšveļa, tas ir, spoži baltas Fruit of the Loom apakšbikses, kas izskatītos smieklīgi, ja vien rumpja augšgals nebūtu tik baiss. No nabas līdz pat ple­ciem viņš bija apaudzis ar cietiem, bieziem, brūniem sa­riem.

Kakls bija viena vienīga muskuļota masa, un vilna klāja arī milzīgo galvu. Purns bija manas rokas garumā, puņķainajās nāsīs rēgojās spožs misiņa riņķis, acis — melnas un nežēlīgas, un ragi — milzīgi baltmelni ragi, it kā nosmailināti elektriskajā zīmuļu asinātājā.

To briesmoni es uzreiz atpazinu. Par tādu stāstīja misters Bruners — pašā gada sākumā. Bet viņš taču ne­varēja būt īsts!

Izmirkšķināju lietuslāses no acīm. — Tas taču…

—   Pasifajas dēls, — mamma noteica. — Kaut es būtu zinājusi, cik ļoti viņam kārojas tevi nokaut!

—  Bet tas taču Mīn…

—   Neizrunā viņa vārdu, — mamma nobrīdināja.

—  Vārdiem ir spēks.

Līdz priedei joprojām bija mērojams tāls ceļš — ma­zākais, metru simt pret kalnu. Atskatījos vēlreiz.

Pusbullis, puscilvēks līkņāja pār mašīnu, ieskatīda­mies logos. Vispār ne tik daudz skatījās kā ošņājās, baks­tījās ar purnu. Nesapratu, kāpēc viņš tā, ja reiz mēs bijām turpat, labi ja piecpadsmit metru tālāk.

—  Ēst? — Grovers nokunkstēja.

—  Kuš, — es viņam teicu. — Mammu, ko viņš dara? Vai tad mūs neredz?

—    Redz un dzird viņš ļoti vāji, — viņa atsaucās.

—   Vadās pēc ožas. Bet necik ilgi, samanīs, kur esam.

It kā pēc burvju mājiena, bullis niknumā iebaurojās. Aizķēris Gabes Camaro aiz ieplaisājušā jumta, viņš, šasi­jai čīkstot un šņerkstot, pacēla to virs galvas un trieca pret ceļu. Nogāzusies uz slapjā asfalta, mašīna, dzirkste­les šķiezdama, aizslīdēja metrus astoņsimt tālāk, līdz ap­stājās. Uzsprāga benzīna tvertne.

Lai nebūtu ne skrambiņas, Gabe tika piekodinājis.

Nu, re.

—  Persij, — mamma teica, — kolīdz viņš mūs ierau­dzīs, bruks virsū. Nogaidi līdz pēdējam brīdim, tad sprūc nost no ceļa — tieši sāņus. Uzbrukumā viņš uz pagriešanos nav sevišķi manīgs. Saprati?

—  Kā tu to visu zini?

—   Jau sen bīstos, ka nāks tāds uzbrucējs. Kas tāds jau bija paredzams. Biju tik savtīga — gribēju, lai esi pie manis.

—   Lai esmu pie tevis? Bet…

Atkal nikni bauri, un pusbullis, puscilvēks uzņēma taku kalnup.

Bija mūs saodis.

Līdz priedei bija mērojami vien daži metri, bet no­gāze tagad slējās arvien stāvāka un slidenāka, un arī Grovers vieglāks vis nekļuva.

Buļļcilvēks tuvojās. Lai mūs panāktu, viņam vaja­dzēja vēl tikai dažas sekundes.

Mamma droši vien jau bija bez spēka, tomēr balstīja Groveru. — Skrien, Persij! Pašķiramies! Neaizmirsti, ko es tev teicu!

Pašķirties es negribēju, taču man bija sajūta, ka viņai ir taisnība — citas izejas mums nebija. Aizjozu pa kreisi, apcirtos un ieraudzīju, kas tas kustonis metas man virsū. Melnajos redzokļos gailēja naids. Viņš smirdēja pēc sa­smakušas gaļas.

Pieliecis galvu, viņš bruka man virsū, ragu asmeņus pavērsis pret manām krūtīm.

Kuņģis man bailēs sažņaudzās un gribējās bēgt, bet no tā nebūtu nekādas jēgas. Noskriet viņu es nevarēju. Tāpēc stāvēju kā iemiets un pašā pēdējā mirklī spruku sāņus.

Buļļcilvēks pabrāzās garām kā kravas vilciens, tad vilies nobaurojās un apcirtās, taču šoreiz nevis pret mani, bet pret mammu, kas nupat guldīja Groveru zālē.

Pakalna virsotne jau bija klāt. Otrpus lejā redzēju ieplaku, tieši kā mamma tika teikusi, un mājas gaismas, kas dzeltenas spīdēja cauri lietus straumēm. Taču līdz turienei vēl bija mērojams vismaz puskilometrs. Tik tālu tikt nebija nekādu cerību.

Buļļcilvēks nomaurojās, zemi dimdinādams. Viņš joprojām paturēja acīs manu mammu, kas tagad lēnām atkāpās lejup pa nogāzi uz ceļa pusi, lūkodama bries­moni aizvedināt tālāk no Grovera.

—   Skrien, Persij! — viņa uzsauca. — Es tālāk iet ne­varu. Skrien!

Bet es tikai stāvēju kā sasalis, bailēs gluži pārakmeņojies, un noskatījos, kā nezvērs brūk viņai virsū. Viņa mēģināja pasprukt malā, kā pati bija man mācījusi, bet briesmonis vairs nebija apmuļķojams. Viņš pašāva roku, sagrāba bēgli aiz kakla un pacēla gaisā, lai kā viņa cīnī­jās, spārdījās un spirinājās.

—  Mammu!

Notvērusi manu skatienu, viņa izmocīja pašu pēdējo vārdu: — Mūc!

Tad, dusmās ierēcies, nezvērs aizžņaudza mammai rīkli, un viņa manu acu priekšā izgaisa, sabira gaismas putekļos, vizošā zeltainā stāvā, tādā kā hologrāfiskā pro­jekcijā. Nošķīda žilbīgs zibsnis, un viņas vairs vienkārši… nebija.

—  Nē!

Bailes bija projām, un tagad es biju dusmīgs. Dzīslās ielija jauni spēki — enerģija uzkūsāja tāpat kā toreiz, kad misis Dodsai izauga nagi.

Buļļcilvēks metās klāt Groveram, kas bezpalīdzīgs gulēja zālē. Viņš pieliecās, apostīdams manu labāko draugu, it kā grasīdamies arī viņu paraut gaisā un patai­sīt par pīšļiem un putekļiem.

To es nedrīkstēju pieļaut.

Norāvu savu sarkano lietusmēteli.

—   Ei, tu! — es iekliedzos, savicinot lietusmēteli un skrienot nezvēram klāt no sāniem. — Tu, muļķadesa! Teftelis tāds!

—   Rrrrrrr! — Briesmonis pacirtās pret mani, vīstī­dams druknās dūres.

Man prātā bija doma — skaidrs, ka stulba, tomēr la­bāk tā kā nekā. Ar muguru atspiedos pret lielo priedi un vicināju sarkano lietusmēteli buļļcilvēkam acu priekšā, domādams pēdējā mirklī palēkt sāņus.

Bet tā vis gluži neiznāca.

Buļļcilvēks man bruka virsū par daudz strauji un iz­plestām rokām, lai sagrābtu mani ciet, mūc, uz kuru pusi gribi.

Laiks sāka ritēt gausāk.

Kājas man saspringa. Sāņus sprukt nebija iespējams, tad nu lēcu stāvus uz augšu, atspēros pret nezvēra pauri kā tramplīnu, gaisā apmetu kūleni un piezemējos viņam uz skausta.

Kā man tas izdevās? Nebija vaļas apjēgt. Pēc sekun­des tūkstošdaļas nezvērs ar galvu ietriecās koka stum­brā, un no trieciena man gandrīz izbira zobi.

Buļļcilvēks slampāja šurpu turpu, lūkodams mani nokratīt. Es stingri turējos pie ragiem, lai viņš mani ne­nokrata. Joprojām grandēja pērkons un šķīda zibeņi. Acīs šļācās lietus. Puspuvušās gaļas smārds cirtās nāsīs.

Nezvērs svaidījās un spārdījās kā bullis cīņas arēnā. Būtu atmuguriski triecies pret priedi, saspiestu mani plācenī, bet nupat sāku atskārst, ka viņam ierīkots tikai viens mehānisms, kas liek dzīties uz priekšu vien.

Tikmēr Grovers tur, zālē, sāka kunkstēt skaļāk. Gri­bēju pakliegt, lai tur muti, bet, tā mētādamies, es, muti pavēris, uzreiz nokostu mēli.

— Ēst! — Grovers novaidējās.

Buļļcilvēks apcirtās uz viņa pusi, atkal ņēmās kārpīt zemi un gatavojās uzbrukumam. Iedomājos, kā viņš iz­spieda dzīvību no manas mātes miesām un panāca, lai viņa izgaist gaismas zibsnī, un dusmas manī uzkūsāja kā pirmšķirīgākais benzīns. Vienu ragu apķēris ar abām ro­kām, es rāvu to atpakaļ, cik spēka. Nezvērs saspringa, pārsteigts norūcās, un tad — knakš!

Buļļcilvēks iebaurojies aizlidināja mani pa gaisu. Nokritu zālē garšļaukus uz muguras. Pakausis atsitās pret akmeni. Kad pieslējos sēdus, acu priekšā viss miglojās, toties rokā man bija rags — robains kaula dura­mais dunča lielumā.

Nezvērs klupa man virsū.

Es instinktīvi pavēlos malā un uzslējos kņūpus. Kad briesmonis drāzās garām, nolauzto ragu iegrūdu viņam spalvainajos sānos, tieši zem ribām.

Buļļcilvēks sāpēs iebaurojās. Savicinājis rokas, viņš ķēra pie sirds un tad sāka sairt — nevis kā mana mamma, kas pagaisa zelta gaismas zibsni, bet sabira tā­dās kā smiltis, ko aizpūta projām vēja brāzmas, tieši tā­pat kā pīšļos sabira misis Dodsa.

Nezvēra vairs nebija.

Lietus tikmēr bija mitējies. Pērkons vēl dimdēja, bet nu jau pamalē. Es biju pievilcies ar kūts smaku, ceļgali ļima. Galva vai pušu plīsa. Biju bez spēka, pārbijies un no bēdām nezināju, kur likties. Nupat mamma bija pagaisusi acu priekšā. Gribējās mesties pie zemes un izrau­dāties, bet tepat bija Grovers, kam vajadzēja manu palī­dzību, tad nu uzstutēju viņu kājās, un mēs abi steberējām lejup pa nogāzi turp, kur spīdinājās māju logi. Raudāju, māti piesaukdams, tomēr turējos pie Grovera — viņu es pat nedomāju laist projām.

Pēdējais, ko atceros, — ka sabruku uz koka lieveņa, pie griestiem griezās ventilators, ap dzelteno gaismekli riņķoja naktstauriņi, un pretim bargi vērās tāds kā re­dzēts bārdainis un piemīlīga meitene ar gaišām princešlokām. Abi uz mani noskatījās no augšas, un meitene teica: — Tas ir viņš. Noteikti.

— Ciet klusu, Anabeta! — vīrs uzsauca. — Viņš jo­projām ir pie samaņas. Nesīsim viņu iekšā.

Sapņos man rādījās visādi kūts lopiņi. Gandrīz visi gribēja man atņemt dzīvību. Pārējie gribēja ēst.

Laikam jau modos ne reizi vien, bet tam, ko dzir­dēju un redzēju, nebija nekādas jēgas, tāpēc atkal atslē­dzos. Atminos, ka gulēju mīkstā gultā un kāds mani ba­roja ar karotīti — deva kaut ko, kas garšoja pēc sviestā cepta popkorna, taču tāda kā pudiņa. Man pāri līkņāja tā gaišsprogainā meitene, vīpsnādama karotē savācot man uz zoda palikušās drupačas.

Ieraudzījusi, ka man acis vaļā, viņa noprasīja: — Kas notiks vasaras saulgriežos?

Ar mokām noķērkstēju: — Ko?

Viņa atskatījās kā bīdamās, ka nez kas varētu no­klausīties. — Kas notiek? Kas nozagts? Mums ir tikai da­žas nedēļas!

— Piedod, — izmocīju. — Es ne…

Kāds pieklauvēja pie durvīm, un meitene ar joni piegrūda man muti pilnu ar pudiņu.

Nākamreiz, kad pamodos, meitenes nebija. Toties pie gultas kājgaļa sardzē stāvēja dūšīgs, sērfotājam

līdzīgs gaišmatis. Acis viņam bija zilas — vismaz sešas: uz vaigiem, pierē un uz delnu virspuses.

Kad beidzot atjēdzos pavisam, apkārt nekā dīvaina nebija, vienīgi viss bija jaukāk, nekā līdz šim ierasts. Sē­dēju uz plašā lieveņa soliņa un pāri pļavām vēros uz za­ļajiem, tālīnajiem pakalniem. Vējš nesa līdzi zemeņu smaržu. Uz kājām man bija sega, aiz pakauša — spil­vens. Viss jau būtu lieliski, ja ne tā sajūta, ka mutē man skorpions ligzdu ietaisījis. Mēle sausa un jēla, zobi smeldza visi kā viens.

Uz galda turpat blakus stāvēja liela pilna glāze. Iz­skatījās pēc ābolu sulas, bija ari zaļš salmiņš un kokteiļķirsim caurdurts papīra lietussardziņš.

Roka bija tik slābana, ka glāze, kolīdz satverta, gan­drīz izšļuka no pirkstiem.

—   Uzmanies! — nobrīdināja pazīstama balss.

Grovers stāvēja, atbalstījies pret lieveņa margām, un

no skata tāds, it kā nebūtu gulējis veselu nedēļu. Padusē viņš bija pasitis kurpju kasti. Kājās zili džinsi, botes ar augsto kapi, mugurā — koši oranžs krekls ar uzrakstu PUSDIEVU NOMETNE. Tas pats vecais Grovers. No āža ne smakas.

Varbūt man rādījušies murgi. Varbūt mamma ir sveika un vesela. Mēs joprojām esam izbraukumā, un sazin kāda iemesla dēļ esam apmetušies šajā lielajā mājā. Un…

—   Tu izglābi man dzīvību, — Grovers ierunājās. — Es… nu, mazākais, ko iespēju… Aizgāju atpakaļ uz pa­kalnu. Iedomājos, ka varbūt gribēsi šo te.

Viņš bijīgi noguldīja kurpju kasti man klēpī.

Iekšā bija melnbalts buļļa rags ar robainu, jo lauztu pamatni, smailais gals apkaltis asinīm. Nebija vis nekāds murgs.

—  Mīnotaurs, — es noteicu.

—   Mmm, Persij, diez vai vajadzētu…

—  Tā taču viņu dēvē sengrieķu mītos, ne? — es ne­likos zinis. — Mīnotaurs. Puscilvēks, pusbullis.

Grovers neomulīgi sadīdījās. — Tu divas dienas no­gulēji bez samaņas. Ko vispār atceries?

—   Par mammu. Vai viņa tiešām…

Grovers nokāra galvu.

Skatījos pāri pļavai. Birztala, strautiņa līčloči, zem zila debesjuma plājās zemeņu lauki. Ieleju ieskāva lēzeni pakalni, un visaugstākais, tieši iepretim, bija tas ar lielo priedi virsotnē. Pat tā, saules apspīdēta, izskatījās skaista.

Mammas vairs nebija. Visai pasaulei vajadzētu būt tumšai un saltai. Nekam nevajadzētu izskatīties skaisti.

—   Man žēl, — Grovers nošņaukājās. — Esmu galīgs jēlnadzis. Es… es esmu nejēdzīgākais satīrs visā pasaulē.

Novaidējies viņš piecirta kāju ar tādu sparu, ka tā nokrita nost. Tas ir, nokrita bote ar augsto kapi. Iekšā bija sapūstas polistirola putas, atstāta tikai iedobe, kur iebāzt nagus.

—  Nu, pie Stiksas! — viņš noburkšķēja.

Pāri skaidrajam debesjumam aizvēlās pērkona dārdi.

Kamēr Grovers nopūlējās ieauties atpakaļ viltus tu­pelē, es nospriedu: nu, tagad viss skaidrs.

Grovers bija satīrs. Biju gatavs derēt, ka sprogainais brūno matu ērkulis slēpj divus radziņus. Taču biju par daudz sabēdājies, lai brīnītos, ka pastāv gan satīri, gan mīnotauri. No svara bija tikai tas, ka mamma tiešām iz­gaisināta par dzeltenu gaismu.

Es biju viens. Bārenis. Tagad man būs jādzīvo pie… smerdeļa Gabes? Nē. Tā nemūžam nenotiks. Vispirms dzīvošu uz ielas. Izlikšos, ka man ir jau septiņpadsmit, un iešu armijā. Gan kaut ko izdomāšu.

Grovers nemitējās šņaukāties. Tas nabags — nabaga āzis, satīrs vai kas nu tur — izskatījās pēc tāda, kas gaida pērienu.

Es teicu: — Tu nebiji vainīgs.

—   Biju gan. Man pienācās tevi pasargāt.

—  Vai mana mamma lūdza, lai tu mani sargā?

—  Nē. Bet tāds man darbs. Esmu apsargs. Vismaz…

biju.

—    Bet kāpēc… — Piepeši man sareiba galva, acu priekšā viss sāka peldēt.

—  Nepārpūlies, — Grovers norādīja. — Še!

Pieturēdams glāzi, viņš palīdzēja man iedabūt mutē

salmiņu.

Tūliņ atrāvos, jo dzēriens galīgi negaršoja pēc ābolu sulas. Nepavisam. Garšoja pēc šokolādes cepumiem. Šķidriem cepumiem. Un ne jau pēc šādiem tādiem — pēc tiem, ko mēdza cept mamma: pēc tiem zilajiem šo­kolādes cepumiem — sviestainiem un tik karstiem, ka šokolādes gabaliņi kūst. Dzēru, un dzīslās ielija siltums, labsajūta un spēks. Skumjas gan palika, kur bijušas, bet likās, ka mamma tikko noglāstījusi man vaigu, iedevusi cepumu kā senāk, kad biju mazs, un pateikusi, ka viss būs labi.

Attapos, ka glāze jau tukša. Ieskatījos tajā pilnā pār­liecībā, ka dzira bija silta, taču ledus gabaliņi pat nebija pakusuši.

—  Garšīgs? — Grovers apvaicājās.

Apstiprinoši pamāju.

—   Pēc kā garšoja? — Balss viņam bija tik ilgpilna, ka es sajutos vainīgs.

—  Piedod, — teicu. — Vajadzēja atstāt tev malciņu, ko pagaršot.

Groveram iepletās acis. — Nē taču! Es ne jau tāpēc. Vienkārši… intereses pēc.

—   Pēc šokolādes cepumiem, — es sacīju. — Kādus cepa mana mamma. Mājās.

Viņš nopūtās. — Un kā jūties?

—  Tā, ka Nensiju Bobofitu varētu aizlidināt vai simt metrus tālu.

—   Tas labi, — viņš teica. — Tas labi. Diez vai der riskēt un dzert vēl.

—   Ko tu ar to gribi teikt?

Steigšus izķēris man no pirkstiem glāzi, it kā tajā būtu dinamīts, viņš nolika to atpakaļ uz galda. — Iesim nu! Hīrons un misters D. jau gaida.

Lieveņa terase apjoza visu māju.

Lūkoju nomērot visu to ceļu trīcošām kājām. Gro­vers piedāvājās panest MInotaura ragu, bet to es gribēju nest pats. Par šo suvenīru biju maksājis dārgi. To negri­bējās laist laukā no rokām.

Laikam bijām Longailendas ziemeļpusē, jo šajā mājas pusē ieleja nolaidās līdz pat jūrmalai — kādu kilo­metru tālāk vizēja ūdensklājs. Kas tur bija redzams pa vidu, nemaz nespēju aptvert. Tur slējās sengrieķu arhi­tektūras stilā celtas būves — brīvdabas paviljons, amfi­teātris, apaļa arēna, tikai visas izskatījās gluži jaunas, baltās marmora kolonnas saulē laistīties laistījās. Netālu smilšainē kāds pusducis skolas vecuma bērnu ar safī­riem spēlēja volejbolu. Neliela ezeriņa spoguli vagoja kanoe laivas. Ap mežā satupušu namiņu puduri cits citu trenkāja bērni koši oranžos kreklos — tādos pašos, kāds bija mugurā Groveram. Daži šāva mērķī ar loku. Citi jā­šus trieca zirgus pa meža stigu, un, ja vien acis mani ne­vīla, viens otrs zirgs bija spārnots.

Lieveņa terases otrā galā pie kāršu galda sēdēja divi vīri — katrs savā pusē. Turpat, atspiedusies pret lieveņa margām, kluknēja tā gaišmate, kas mani baroja ar pop­korna pudiņu.

Tas man iepretim bija sīks, toties dūšīgs. Deguns viņam bija sarkans, acis platas un miklas, un sprogainie mati tik melni, ka šķita vizmojam gandrīz violeti. Kā izkāpis no gleznām, kur tie mazie eņģelīši — kā tos sauc: ķeburi, vai? Nē, ķerubi. Nūja. Viņš izskatījās pēc ķeruba, kas nu jau pusmūžā un strādā kempingā. Mugurā viņam bija havajiešu krekls ar tīģerādas rakstu, un tāds džeks pavisam noteikti iederētos Gabes pokera pasākumā, lai gan nojauta teica priekšā, ka šis puisis iebāztu maisā pat manu patēvu.

— Tas ir misters D., — Grovers man iemurkšķēja ausī. — Nometnes direktors. Esi nu pieklājīgs! Tā mei­tene ir Anabeta Čeiza. Vienkārši te dzīvojas, taču ilgāk nekā jebkurš cits. Un Hīronu tu jau pazīsti…

Viņš ar pirkstu pabakstīja uz džeku, kas sēdēja pret mums ar muguru.

Vispirms atjēdzos, ka viņš sēž ratiņkrēslā. Tad atpazinu tvīda žaketi, pašķidro rūsgano matu rotu, bārdas pinkučus.

—  Mister Bruner! — es iesaucos.

Latīņu valodas skolotājs atskatījies man veltīja smaidu. Acīs iešķīlās nešpetnais mirdzums kā dažkārt, kad viņš visai klasei piespēlēja testu, kur visas pareizās atbildes bija tās, kas B.

—   Ā, jauki, Persij! — viņš teica. — Nu mēs esam četri — varam spēlēt vistu.

Viņš norādīja uz krēslu pie mistera D. labās rokas — tas, uzmetis man apsarkušu skatienu, smagi nopūtās: — Nū, laikam jau tas mans darbs. Laipni lūdzu pusdievu nometnē! Nu re. Paklau, tikai neiedomājies, ka man prieks tevi redzēt.

—   Mmm, paldies. — Steigšus pabīdījos nostāk, jo, dzīvodams kopā ar Gabi, šo to biju iemācījies, proti, va­rēju noteikt, kad cilvēks laizījies ap prieka dziru. Ja mis­ters D. no šmigas turējās pa gabalu, es biju satīrs.

—   Anabeta! — misters Bruners uzsauca gaišmatei.

Viņa panācās tuvāk, un misters Bruners mūs sapa-

zīstināja. — Šī jaunā dāma tevi kopa un auklēja, Persij. Anabet, mīlulīt, varbūt aiziesi nokopt Persija gultu? Ta­gad viņš mums te pārceļams uz vienpadsmito namiņu.

Anabeta attrauca: — Kāda runa, Hīron!

Viņa bija apmēram manā vecumā, varbūt drusciņ lielāka augumā un no skata daudz atlētiskāka. Tumši iedegusi, ar tiem gaišajiem, sprogainajiem matiem, viņa izskatījās pēc tipiskas kaliforniešu meitenes — tikai acis pavisam citādas. Tās bija koši pelēkas — kā negaisa pilns padebesis, un tikpat draudīgas, it kā viņa nokautos ar domām, kā mani labāk pieveikt cīņā.

Uzmetusi mirkli Mīnotaura ragam, ko es turēju rokā, viņa mani uzlūkoja. Man prātā iešāvās, ka tūliņ viņa teiks: "Tu nokāvi Mīnotauru!" Vai: "Oho! Superīgi!" Vai kaut kā tā.

Bet viņa tikai noteica: — Tu miegā slienājies.

Un metās projām pa zālienu, gaišajiem matiem plandot nopakaļ.

—  Tātad, — ar steigu mainīju tematu, — jūs, mmm, te strādājat, mister Bruner?

—   Neesmu nekāds misters Bruners, — atsaucās iz­bijušais misters Bruners. — Tas diemžēl ir pseidonīms. Vari mani saukt par Hīronu.

—    Labi. — Galīgi apjucis, pavēros uz direktoru.

—   Un misters D.? … Ko tas nozīmē?

Misters D. mitējās jaukt kāršu kavu un uz mani paskatījās tā, it kā es nupat būtu skaļi atraugājies. — Vār­diem, jaunais cilvēk, ir spēks. Nevar tā bez jēgas bļaustī­ties pa labi un kreisi.

—  Ā! Nūja. Piedodiet!

—   Es tev teikšu, Persij, — iejaucās Hīrons-Bruners,

—   ka man prieks redzēt tevi dzīvajos. Nemaz nevaru at­cerēties, kad pēdējoreiz esmu kādam ieteicis doties uz nometni. Negribētos pieredzēt, ka laiks šķiests veltīgi.

—  Ieteicis?

—   Uz gadu noalgojos Jensija specskolā, lai tevi ap­mācītu. Skaidrs, ka satīru mums skolās, cik uziet, — par pieskatītājiem. Bet Grovers, kolīdz iepazinās ar tevi, tūliņ cēla trauksmi. Samanīja, ka esi kas sevišķs, tad nu nospriedu pārcelties tuvāk centram. To otro latīņu valodas skolotāju pierunāju… nu, paņemt atvaļinā­jumu.

Lūkoju atcerēties, kas tad bija mācību gada sākumā. Likās tik sen, bet es tā kā caur miglu atminējos, ka pir­majā nedēļā Jensijā latīņu valodu mācīja kāds cits. Tad sazin kāpēc (jo neviens neko nepaskaidroja) viņš pa­zuda, un turpmāk stundas vadīja misters Bruners.

—    Jūs ieradāties Jensijā tikai tāpēc, lai mācītu mani? — es jautāju.

Hīrons apstiprinoši pamāja. — Taisnību sakot, iesā­kumā par tevi šaubījos. Sazinājāmies ar tavu māti, de­vām ziņu, ka paturam tevi acīs, ja nu gadījumā izrādies gatavs doties uz pusdievu nometni. Bet tu vēl tik daudz ko nezināji! Tomēr izkūlies, esi dzīvajos, tātad pirmo pārbaudi esi izturējis.

—    Grover, — misters D. nepacietīgi ierunājās. — Tad spēlēsi vai kā?

—   Jā, ser! — Grovers trīsēdams iesēdās ceturtajā krēslā, lai gan es nekādi nespēju saprast, kamdēļ viņam vajadzētu bīties no tāda tusnīša, kas ieģērbies ar tīģer­ādas rakstu apdrukātā havajiešu kreklā.

—  Tu taču zini, kā spēlē vistu, ko? — misters D. man uzmeta šaubīgu skatu.

—  Diemžēl ne, — atsaucos.

—  Diemžēl ne, seri — viņš teica.

—  Ser! — es atkārtoju. Tas nometnes direktors man patika arvien mazāk un mazāk.

—  Tad nu tā, — viņš man teica. — Līdztekus gladia­toru cīņām un pekmenam tā ir viena no lieliskākajām spēlēm, ar ko cilvēce nākusi klajā. Manuprāt, visiem in­teliģentiem jauniem cilvēkiem vajadzētu būt pazīsta­miem ar noteikumiem.

—    Puika ko tādu apgūs viens un divi, — bilda Hīrons.

—  Lūdzu, — ieteicos, — kas šī ir par vietu? Ko es te daru? Mister Brun… Hīron, kāpēc devāties uz Jensija specskolu tikai tādēļ, lai būtu man par skolotāju?

Misters D. nospurcās. — Vārds vārdā mans jautā­jums!

Nometnes direktors izdalīja kārtis. Grovers sarāvās ikreiz, kolīdz kārts noplājās viņam priekšā.

Hīrons man līdzjūtīgi uzsmaidīja, tāpat kā latīņu va­lodas stundās, it kā gribēdams teikt, ka, lai kāda man tā vidējā atzīme, es tik un tā esmu viņa labākais skolnieks. Tieši no manis viņš gaidīja visas pareizās atbildes.

—   Persij, — viņš ieteicās, — vai tad māte tev neko nav stāstījusi?

—  Teica, ka… — Prātā uznira mammas skumju pil­nās acis, kad viņa vērās jūrā. — Viņa teica, ka bijis bail mani sūtīt šurp — ar visu to, ka tēvs tā lika. Teica, ka no šejienes es droši vien vairs netikšot projām. Gribēja, lai palieku pie viņas.

—  Cik tipiski! — piebilda misters D. — Tā jau viņi parasti aiziet bojā. Jaunais cilvēk, jūs solāt vai kā?

—   Ko? — pārvaicāju.

Viņš ņēmās neiecietīgi skaidrot, kā vistā tiek solīts, tad nu es arī kaut ko nosolīju.

—   Diemžēl tik daudz kas vēl neizrunāts, — sacīja Hīrons. — Ar parasto mācību filmiņu laikam nepietiks.

—  Mācību filmiņu? — pārprasīju.

—   Nūjā, — Hīrons noteica. — Tā, Persij! Tu zini, ka tavs draugs Grovers ir satīrs. Tu zini… — viņš norādīja uz kurpju kastē ieguldīto ragu, — ka esi nonāvējis Mīnotauru. Tāds darbs, puis, nav nieka lieta. Ko varbūt nezini — tavā dzīvē līdzdarbojas ietekmīgi spēki. Dievi — tie, ko tu sauc par sengrieķu dieviem, — ir dzīvi, lai neteiktu vairāk.

Noskatīju visus, kas sēdēja ap galdu.

Domāju, ka tūliņ kāds iebrēksies: "Nē!" Bet tā vietā misters D. iesaucās: — Karaļkāzas! Stiķis! Stiķis! — Un, pie sevis smiedams smieklu, sarēķināja punktus.

—   Mister D.! — Grovers bikli ieprasījās. — Ja šo te nedomājat tiesāt nost, vai varu dabūt jūsu diētiskās kolas bundžu?

—   Ko? Nu, jā.

Iekodies bundžā, Grovers ņēmās sērīgi košļāt krietnu skārda gabalu.

—    Paga, — teicu Hīronam, — Jūs sakāt, ka ir Dievs?

—   Nū, nū, — Hīrons atsaucās. — Dievs ar lielo sākumburtu — D kā Dievs. Tā jau ir pavisam cita runa. Ar metafiziku mēs te nenoņemamies.

—  Ar metafiziku? Bet jūs tikko teicāt, ka…

—  A, es runāju par dieviem — daudzskaitlī, par dižbūtnēm, kas pārrauga dabas spēkus un cilvēku gaitas: par nemirstīgajiem Olimpa dieviem. Tas tāds pakārtots jautājums.

—   Pakārtots?

—   Nūjā, uz to pusi. Runa ir par dieviem, ko aplūko­jām latīņu valodas stundās.

—  Par Zevu? — noprasīju. — Par Hēru, Apollonu? Ja?

Un jau atkal skaidrās debesīs kaut kur pamalē no­dārdēja pērkons.

—    Jaunais cilvēk, — aizrādīja misters D., — es tavā vietā tiešām nepiesauktu tos vārdus pa labi un pa kreisi.

—   Bet tās taču leģendas, — es iebildu. — Mīti… kas izskaidro zibeni, gadalaiku maiņu un visu ko tādu. Tas, kam cilvēki ticēja, pirms nebija zinātnes!

—    Zinātnes?! — misters D. izsmējīgi atkārtoja. — Un saki man, Persij Džekson, — es sarāvos, padzirdis savu īsto vārdu, ko nevienam nebiju izpaudis, — ko cil­vēki teiks par tavu "zinātni" pēc tūkstoš gadiem? — Mis­ters D. turpināja: — Nu? Sauks to par aizvēsturiskiem murgiem? Ū, kā man patīk mirstīgie — pilnīgi un galīgi neko nejēdz par to, kā viss var izvērsties. Iedomājas, ka tikuši tiiik tālu. Un ir jau ari, vai ne, Hīron? Paskat — re, šis te puika. Nu?

Misters D. man diez ko nepatika, bet, kad viņš mani nosaukāja par mirstīgo, izklausījās tā, it kā viņš pats… tāds nebūtu. Kad iedomājos, kāpēc Grovers tik apzinīgi iegaumē iedalītās kārtis, košļādams skārda bundžu un muti turēdams ciet, man kamols sakāpa kaklā.

—   Persij, — Hīrons teica, — tici vai ne, bet "ne­mirstīgais" patiešām ir tas, kurš ir nemirstīgs. Vai vari uz mirkli ko tādu iedomāties? Ka esi nemirstīgs? Ka esi nezūdīgs? Ka tāds, kāds esi, būsi vienmēr?

Atbilde man jau bija uz mēles — no zila gaisa —, ka darījums izklausās visai labs, bet HIrona balsi bija kas tāds, kas lika drusku aizdomāties.

—  Jūs domājat, ka neatkarīgi no tā, vai kāds jums tic vai ne…? — es pajautāju.

—  Tieši tā, — Hīrons atteica. — Būtu tu dievs, ko tu teiktu, ja kādam labpatiktu tevi nosaukāt par mītu, par senlaiku pasaku, kas izskaidro, kā ceļas zibens? Ja nu es tev, Persij Džekson, teiktu, ka vienā jaukā dienā tu pats tiktu nodēvēts par mītu — tikai tāpēc, lai tas kalpotu par skaidrojumu tam, kā mazi puikas tiek galā ar to, ka zau­dējuši māti?

Sirds man iepukstējās straujāk. Sazin kāpēc viņš gri­bēja, lai es sadusmojos, bet ko tādu es negrasījos pieļaut. Teicu: — Tas man nepatiktu vis. Bet nekādiem dieviem es neticu.

—   Nūū, derētu gan, — misters D. nomurmināja. — Pirms kāds no viņiem tevi pārvērtis pelnos.

Te ierunājās Grovers: — L-lūdzu, ser. Viņš nupat zaudējis māti. Zēns ir šokā.

—  To laimi, to laimi, — misters D. noburkšķēja, iz­spēlēdams kārti. — Pietiek jau ar to, ka man strādājams lik nožēlojams darbs — ar puikām, kas caurcaurēm ne­ticīgie!

Viņš novēcināja roku, un uz galda parādījās biķeris, it kā saules gaisma acumirklī būtu savērpusies par stiklu. Biķeris pats no sevis pielija sarkana vīna pilns.

Man mute palika vaļā, bet Hīrons īpaši nelikās zinis.

—   Mister D.! — viņš tikai brīdinoši noteica. — Ko nedrīkst, to nedrīkst!

Pavēries uz vīnu, misters D. izlikās pārsteigts.

—   Ak vai! — Pacēlis acis pret debesīm, viņš iesau­cās: — Vecie niķi! Piedošanu!

Atkal nogranda pērkons.

Misters D. vēlreiz novēcināja roku, un vīna biķeris pārvērtās neskartā diētiskās kolas bundžā. Skumīgi no­pūties, viņš atpaukšķināja skārdeni un no jauna pievēr­sās kāršu partijai.

Hīrons man piemiedza ar aci. — Pirms laba laika misters D. iesvēla dusmās savu tēvu: iedraudzējās ar kādu driādu, kas bija izsludināta ārpus likuma.

—   Driādu? Meža nimfu? — es pārvaicāju, joprojām nespēdams novērsties no diētiskās kolas skārdenes, kas šurp bija atkļuvusi itin kā no kosmosa.

—   Jā, jā, — atsaucās misters D. — Tēvam labpatīk mani sodīt. Pirmajā reizē — aizliegums. Fūū! Neizsa­kāmi riebīgi desmit gadi! Otrajā reizē — nu, viņa tiešām bija smuka, un es nespēju novaldīties — otrajā reizē viņš izsūtīja mani šurp. Uz Pusdievu kalnu. Kur vasaras no­metne tādiem knēveļiem kā tu. "Labāk lai esi tur par pa­raugu," viņš man teica. "Strādā ar jaunuļiem, nevis tādus samaitā!" Hā! Tik netaisnīgi!

Nupat misters D. izskatījās pēc sešus gadus veca puišeļa, kas uzmetis lūpu.

—  Un… — es izstomīju, — jūsu tēvs būtu…?

—   No nemirstīgajiem, Hīron! — misters D. atsau­cās. — Rēķinājos, ka pamatus tam puikam būsit iestāstī­jis. Mans tēvs, protams, ir Zevs.

Prātā izskrēju cauri visiem sengrieķu mitoloģijas I). Vīns. Tīģerāda. Satīri, kas te darbojās kuplā skaitā. Grovers, kas tā zemojās, it kā būtu misteram D. kāds vergs.

—  Jūs esat Dionīss, — es teicu. — Vīna dievs.

Misters D. novaikstījās. — Kā šais dienās ierasts

teikt, ko, Grover? Kā bērni saka — ooo, jē?

—  J-jā, mister D.

—  Nu tad: ooo, jē, Persij Džekson! Tu ko — vai tad iedomājies, ka es varētu būt Afrodīte?

—  Jūs esat dievs.

—  Jā, bērns.

—  Dievs. Jūs.

Viņš pacirtās šurp, lai mani cieši uzlūkotu, un tais acīs pazibēja sarkanzila guns, kas lika manīt, ka šis sīkais, miesās izplūdušais činkstulis man atklājis tikai niecīgu daļu no tā, kas viņš ir īstenībā. Prātā uznira vīnogulāji, kas nožņaudz neticīgos, sareibuši kareivji, kas iekaisuši cīņas sparā, jūrasbraucēji, kas kliegdami noskatās, kā viņu rokas pārvēršas pleznās un sejas pār­top delfīnu purnos. Sapratu, ka misters D., ja nelikšos mierā, parādīs man vēl ko ļaunāku. Saindēs man sma­dzenes tā, ka es visu atlikušo mūžu pavadīšu polsterētā l rakomājas palātā.

—   Vai vēlies mani eksaminēt, bērns? — viņš rāmi noprasīja.

—  Nē. Nē, ser.

Spriedze mazliet noplaka. Misters D. atkal pievērsās kāršu spēlei. — Laikam būšu uzvarētājos.

—    Ne gluži, mister D., — iebilda Hīrons. Noplājis savas kārtis un sarēķinājis punktus, viņš paziņoja: — Uzvarējis esmu es.

Man likās, ka misters D. tūliņ izdarīs tā, lai Hīrona vietā ratiņkrēslā paliek tukša vieta, bet viņš tikai skaļi izpūta gaisu no nāsīm, it kā latīņu valodas skolotājam būtu zaudējis jau nez kuro reizi. Misters D. piecēlās, arī Grovers tāpat.

—   Esmu piekusis, — teica misters D. — Laikam iešu nosnausties pirms vakara padziedāšanas. Bet pirms tam, Grover, mums vēlreiz jāaprunājas par to visai nožēlo­jamo šāsreizes darbu.

Grovera seja pārklājās sviedru pērlītēm. — J-jā, ser.

Misters D. pievērsās man. — Vienpadsmitais na­miņš, Persij Džekson. Un uzvedies, kā pieklājas.

Viņš iebrāzās mājā, Grovers aizklunkurēja nopa­kaļus.

—   Grovers dabūs sukas? — es apvaicājos Hīronam.

Hīrons nopurināja galvu, pats gan no skata visai rai-

zīgs. — Vecais Dionīss jau nav izdzīvojis prātu. Vien­kārši pašam riebj tas darbs. Viņam taču tas… nu, varētu teikt, par sodu, un vēl gadus simt jāciešas, iekams viņš drīkstēs doties atpakaļ uz Olimpu.

—  Uz Olimpa kalnu? — es pārvaicāju. — Jūs gribat teikt, ka tur tiešām ir pils?

—   Nu, tāds Olimpa kalns Grieķijā ir. Un ir dievu mājoklis, kur sastopas visi viņu spēki, un savulaik tas tiešām bija Olimpa kalnā. Aiz cieņas pret senlaiku tra­dīcijām šajā ziņā joprojām tiek piesaukts Olimpa kalns, tomēr pils pārvietojas, Persij, līdz ar pašiem die­viem.

—   Jūs gribat teikt, ka sengrieķu dievi ir te? Tāpat kā.. Amerikā?

—  Nūjā, skaidrs. Dievi migrē līdz ar Rietumu civili­zācijas kodolu.

—  Ar ko?

—   Bet, Persij! Līdz ar to, ko mēdz dēvēt par "Rie­tumu civilizāciju". Vai tu iedomājies to esam par tādu kā abstraktu nojēgumu? Nē, tas ir dzīvīgs spēks. Kolektīva apziņa, kas spoži kvēlojusi tūkstošiem gadu. Un dievi ir tās daļa. Varētu pat teikt, ka dievi ir to radījuši, vismaz ar to saistīti tik ciešām saitēm, ka iznīkt varētu vien līdz ar visu Rietumu civilizāciju. Liesma iesvēlusies Grieķijā. Tad, kā tev labi zināms — mazākais, ceru, ka ir zināms, jo par to es stāstīju savās stundās, — uguns pārsviedās uz Romu, un dievi tai līdzi. Jā, vārdi varbūt pārveido­jas — Zeva vietā Jupiters, Afrodītes vietā Venera un tā lalāk, bet spēki un dievi tie paši, tie paši.

—  Un tad viņi nomira.

—    Nomira? Nē. Vai tad Rietumi aizgāja zudībā? Dievi vienkārši uz laiku pārcēlās uz Vāciju, Franciju, Spāniju. Viņi devās turp, kur liesma acumirklī bija vis­kvēlākā. Pāris gadsimtu viņi pavadīja Anglijā. Atliek pa­skatīties, kas noticis arhitektūrā. Cilvēki dievus neaiz­mirst. Visur, kur dievi bijuši klāt pēdējos trīstūkstoš gados, viņi parādās gleznās, statujās, monumentālākajās celtnēs. Un jā, Persij, tagad viņi ir arī tavās Amerikas Sa­vienotajās Valstīs. Paskat — jūsu simbols ir Zeva ērglis! Rokfellera centrā — Prometeja statuja, Vašingtonā val­dības ēkām grieķu fasādes. Deru, ka Amerikā nav nevie­nas pilsētas, kur Olimpa dievi nebūtu plaši cildināti! Vai mums tas patīk, vai ne — un tici man, bija daudz tādu, kas viebās arī par Romu, — liesma patlaban kuras Ame­rikā. Tā ir Rietumu lielvara. Tāpēc arī Olimps ir te. Un tāpēc te esam mēs.

Tas nu bija par daudz, jo sevišķi tāpēc, ka es laikam tā kā skaitījos iekļauts Hīrona piesauktajos mēs, it kā mēs būtu viena un tā paša kluba biedri.

—   Hīron, kas jūs tāds esat? Kas… kas esmu es?

Hīrons pasmaidīja un sagrozījās, it kā grasītos izcel­ties no ratiņkrēsla, bet es zināju, kas tas nav iespējams. Viņam taču bija paralizētas kājas.

—    Kas tu esi? — viņš pārvaicāja. — Nu, vai starp mums maz ir kāds, kas negribētu dzirdēt atbildi uz šādu jautājumu? Bet pagaidām der tevi iekārtot gultiņā vien­padsmitajā namiņā. Tur būs ar ko iedraudzēties. Un rīt visa diena nodarbībām. Turklāt šovakar būs nometnes ugunskurs, un man tā garšo šokolāde!

Un tad viņš tiešām piecēlās no ratiņkrēsla. Taču tā ērmoti. Apsegs no kājām nokrita, bet kājas nesakustējās. Viduklis izstiepās garāks un stāvāks. Pirmajā mirklī iedomājos, ka viņam mugurā garš, balts samta apakškrekls, bet viņš cēlās arvien lielāks, augumā garāks par cilvēku, un es sapratu, ka apakškrekls nav nekāds apakškrekls. Tā bija rupjiem, baltiem sariem klāta muskuļota un dzīslaina krūteža. Un ratiņkrēsls nebija nekāds ratiņkrēsls. Tas bija tāds kā konteiners — apjomīga kaste ar riteņiem —, un laikam jau noburta, jo tas, kas tur izrā­dījās ievietojies, tur nekādi nespētu ievietoties. Iznira kāja — gara un mezglaina ar lielu, spožu pakavu galā. Tad otra priekškāja, tad gurni, un tad kaste bija tukša metāla čaula, kam piekabinātas divas viltus cilvēka kājas.

Skatījos uz zirgu, kas nupat bija izlīdis no ratiņ­krēsla: masīvs, balts rumaks. Tikai tur, kur pienācās būt kaklam, uz zirga rumpja bija uzpotēta mana latīņu valo­das skolotāja ķermeņa augšdaļa.

— Tik jauki! — teica kentaurs. — Sazin cik ilgi esmu notupējis sprostā, visi nagi notirpuši. Tagad tā, Persij Džekson, ejam nu sapazīties!

Kolīdz samierinājos ar faktu, ka mans latīņu valodas skolotājs ir zirgs, devāmies jaukā pastaigā, tomēr piesar­gājos, lai negados viņam nopakaļus. Pāris reižu bija iz­nācis brīvprātīgā kārtā vākt parkos mājdzīvnieku atstā­tās kakas, un, piedodiet, Hīrona pakaļgalam es neuzticē­jos ne tuvu tik droši kā priekšgalam.

Pagājām garām volejbola laukumam. Tur dažs labs sabikstījās. Viens norādīja uz Mīnotaura ragu, kas man bija līdzi. Cits noteica: — Tas ir viņš!

Pa lielākai daļai tur visi bija par mani vecāki. Arī viņu satīri bija lielāki par Groveru, un visiem mugurā nometnes oranžie krekli, bet pinkainās pēcpuses neap­sedza itin nekas. Es gan neesmu no kautrīgajiem, to­mēr visi uz mani blenza tā, ka sametās neomulīgi. It kā visi to vien gaidītu, lai es tagad sapsihojos vai tamlī­dzīgi.

Atskatījos uz lielo māju. Tā tiešām bija lielāka, nekā iedomājos: četri stāvi, balti apmalota debeszilgme, smal­kākā no sanatorijām. Sāku pētīt misiņa vējrāža ērgli, kad kaut kas iekrita acīs: kustība bēniņu logā. Tur — uz acu­mirkli — nokustējās aizkars, un man kļuva skaidrs, ka mani kāds novēro.

—  Kas tur ir? — noprasīju Hlronam.

Paskatījies, kurp rādīju, viņš rimās smaidīt. — Bē­niņi, nekas vairāk.

—  Tur kāds dzīvo?

—  Nē, — viņš nocirta kā ar cirvi. — Tur nav nevie­nas dzīvas būtnes.

Man palika iespaids, ka melots nav. Tomēr vienlīdz zināju, ka tur aiz aizkara kāds kustējies.

—  Iesim nu tālāk, Persij! — Hīrons bilda it kā bez­rūpīgi, taču mazlietiņ samāksloti. — Sazin cik te vēl ko redzēt.

Devāmies pāri zemeņu laukiem, kur nometnieki lasīja pilnus kurvjus zemeņu, kamēr satīrs pūta sta­bulē.

Hīrons pastāstīja, ka nometne izaudzējot lielisku ražu, ko piegādājot Ņujorkas restorāniem un Olimpa kalnam. — Tas atlīdzina izdevumus, — viņš skaidroja. — Un zemenes nobriest gandrīz pašas no sevis.

Viņš teica, ka ražu vairojot misters D.: augi plaukstot un zeļot kā traki, kad viņš dzīvojoties turpat tuvumā. Vislabāk izdodoties ar vīnogulājiem, bet misteram D. esot aizliegts ar tiem ņemties, tāpēc tagad visi audzējot zemenes.

Noskatījos uz satīru, kas pūta stabulē. Viņa dziesma lika kaitēkļiem pulkiem vien doties projām no zemeņu dobēm, it kā tur būtu sakurta nāvējoša uguns. Iedomā­jos — nez vai Grovers arī mācētu uzburt tādu dziesmu?

Nez vai misters D. viņu joprojām strostē kādā lielās mājas istabā?

—  Grovers taču nedabūs dikti pa mici, ko? — ievai­cājos Hlronam. — Nu… viņš mani tiešām labi sargāja. Tiešām.

Hīrons nopūtās. Norāvis savu tvīda žaketi, viņš to uzsvieda uz zirga muguras kā seglus. — Grovers ir sap­ņotājs, Persij. Izsapņo visu ko, kas dulls. Lai ko tādu īste­notu, viņam vispirms jāapliecina sevi kā izcilu, dros­mīgu sargu — tādu, kas atrod jaunu nometnieku un to sveiku un veselu nogādā Pusdievu kalnā.

—   Bet to viņš ir paveicis!

—  Es tev varētu piekrist, — teica Hīrons. — Tomēr ne jau es esmu lēmējs. Spriedīs Dionīss un Vecajie. Un diez vai viņa veikums tiks vērtēts kā sekmīgs. Galu galā, Grovers tevi Ņujorkā pazaudēja. Tad nelaimīgā kārtā… ūū, nu… gāja bojā tava māte. Un vēl tas, ka Grovers bija bez samaņas, kad tu pārvilki viņu pāri īpašuma robežai. Padome varētu apšaubīt, vai kas tāds uzskatāms par Grovera drosmes apliecinājumu.

Gribējās iebilst. Ne jau Grovers bija vainojams visā, kas noticis. Es pats jutos tiešām, tiešām vainīgs. Nebūtu es aizšmaucis no Grovera autoostā, viņš tādās nepatik­šanās nebūtu iekūlies.

—  Viņš taču vēl varēs visu labot, ja?

Hīrons saviebās. — Man žēl, Persij, bet tieši šī jau bija tā reize, kad viņam bija dota iespēja visu labot. Pa­dome jau tā ar gariem zobiem atvēlēja vēl otru iespēju — pēc visa, kas notika toreiz, pirms pieciem gadiem. Zvēru pie Olimpa, es pats viņam liku pie sirds, lai nogaida, pirms atkal ķeras pie darba. Attīstībā viņš tomēr aizka­vējies…

—  Cik tad viņam gadu?

—  Ai, divdesmit astoņi.

—   Ko? Un viņš mācās sestajā klasē?

—   Satīri nobriest uz pusi lēnāk nekā cilvēki, Persij. Pēdējos sešos gados Grovers bijis pielīdzināms tādam pamatskolniekam.

—  Šausmas.

—   Nūjā, — Hīrons piebalsoja. — Lai nu kā, Grovers pat pēc satīru kritērijiem ir tāds kā atpalicis un mežu maģijā vēl galīgi nav iepraties. Diemžēl par visu vari tie­cās īstenot savu sapni. Varbūt tagad piemeklēs sev kādu citu ceļu…

—  Tas nav godīgi, — es teicu. — Kas tad bija tai pir­majā reizē? Tiešām tik ļauni?

Hīrons ar skubu novērsās. — Ejam, ko?

Bet es vis nebiju ar mieru tik vienkārši mainīt sarunas tematu. Kad Hīrons pieminēja manas mātes likteni, man radās iespaids, ka viņš tīšuprāt izvairās pieminēt nāvi. Prātā sarosījās doma — iekūrās kā sīka, cerīga liesmiņa.

—   Hlron? — ieminējos. — Ja reiz dievi, Olimps un viskautkas tāds ir reāls…

—  Jā, bērns?

—  Vai tas nozīmē, ka pastāv arī Pazeme? .

Hīrona seja apmācās.

—   Jā, bērns. — Viņš apklusa, it kā piemeklēdams īstos vārdus. — Ir tāda vieta, kurp gari dodas pēc nāves. Bet pagaidām… kamēr nezinām neko vairāk… es tev ieteiktu par to vis galvu nelauzīt.

—  Tas ir kā — kamēr nezinām neko vairāk?

—  Ejam, Persij! Apskatīsim, kas tur, mežā.

Jo tuvāk, jo kļuva skaidrāks, ka mežs tiešām ir mil­zīgs. Ar to bija aizaugusi vismaz ceturtā daļa ielejas, un koki bija tik augsti un blīvi saspiedušies, ka tiešām va­rēja iedomāties — kopš indiāņiem te neviens nekad nav kāju spēris.

Hīrons ieteicās: — Tur ir sazin kas. Ja sadomā brist iekšā, neej plikām rokām.

—   Kas — sazin kas? — es noprasīju. — Ko tad lai ņem līdzi?

—  Pats redzēsi. Karoga sacīkstes būs piektdienas va­karā. Zobens un vairogs tev ir?

—   Pašam savējie…?

—   Nūjā, — Hīrons atteica. — Laikam jau nav gan. Manuprāt, tev derēs piektais izmērs. Pēcāk iegriezīšos arsenālā.

Gribēju apvaicāties, kas tā par vasaras nometni, kam pašai savs arsenāls, bet tāpat jau bija lērums visā kā, ko pārdomāt, tāpēc klimtām vien tālāk. Redzējām šautuvi, ezeru, kas pielāgots airēšanas sacīkstēm, staļļus (kas Hīronam, pēc visa spriežot, diez ko nepatika), šķēpmešanas placi, kordziedāšanai piemērotu amfiteātri un arēnu, kur, ja ticam Hīronam, notika cīņas ar zobeniem un šķēpiem.

—  Kaušanās ar zobeniem un šķēpiem? — es pārvai­cāju.

—    Tā tiek kārtotas attiecības starp namiņiem, — viņš paskaidroja. — Ne jau līdz nāvei. Parasti. Nūjā, un re, kur ēdnīca.

Hīrons norādīja uz brīvdabas paviljonu — baltu grieķu kolonnu ieskauts, tas slējās pakalna galā ar skatu uz jūru. Savi divpadsmit akmens galdi. Nekāda jumta. Nekādu sienu.

— Un kas notiek, ja līst? — es painteresējos.

Hīrons uz mani paskatījās tā, it kā man būtu aiz­braucis jumts. — Ēst taču vajag tik un tā, vai ne? — Un es nospriedu likties mierā.

Visbeidzot viņš parādīja man namiņus. Visi divpad­smit bija sapiedušies pudurī mežainajā ezerkrastā. Na­miņi bija izkārtoti puslokā — divi vidū, pa pieciem spār­nos. Un tik neparastas celtnes mūžā nebija redzētas.

Ja neņem vērā, ka ikkatram namiņam virs durvīm bija liels misiņa numurs (pārskaitļi pa kreisi, nepārskaitļi pa labi), tiem nebija itin nekā kopīga. Devītajam bija tādi kā fabrikas dūmeņi. Ceturtajam sienas bija apaugu­šas tomātu stīgām un jumts — no velēnām. Septītais šķita izkalts no tīra zelta un saulē staroja tik spožs, ka acis žilba. Priekšpagalms visiem bija kopīgs — zāliens, tik plašs kā futbola laukums, izrotāts ar sengrieķu statu­jām, strūklakām, puķu dobēm un dažu labu basketbola grozu (tas vairāk manā gaumē).

Pagalma vidū bija liels, ar akmeņiem izlikts pavards. Pēcpusdiena bija no siltajām, tomēr tur kūrās uguns. Ogles ar kruķi bikstīja gadus deviņus veca meitene.

Namiņi numur viens un divi — ieloka vidū —, iz­skatījās pēc mauzoleju komplekta: lieli balta marmora krāvumi, rotāti ar resnām kolonnām. Nams numur viens bija lielākais un masīvākais no visiem divpadsmit. No­spodrinātās bronzas durvis vizēja kā hologramma, tā ka skaties, no kuras puses gribi, tām pāri krustu šķērsu šā­vās gaismas zibšņi. Otrais namiņš šķita nedaudz gracio­zāks — kolonnas bija slaikākas un rotātas ar granātābeles un ziedu vijām. Sienās iegravēti greznojās pāvi.

—  Zevs un Hēra? — es minēju.

—  Tieši tā, — Hīrons atteica.

—   Namiņi izskatās neapdzīvoti.

—   Daži tādi ir. Tiesa. Pirmajā un otrajā neviens ne­dzīvo.

Nu labi. Tātad katram namiņam ir savs dievs — kā talismans. Divpadsmit namiņi divpadsmit Olimpa die­viem. Bet kāpēc dažiem jāstāv tukšiem?

Apstājos pie pirmā namiņa pa kreisi — pie trešā.

Tas nebija ne tuvu tik augsts un masīvs kā nr.l, bet garš, pazems un masīvs. Ārsienās — raupjš, pelēks, glie­mežvākiem un koraļļiem izlikts akmens, it kā plātnes būtu izceltas no jūras dzelmes. Ieskatījos pa durvju spraugu, un Hīrons tūliņ iesaucās: — Tavā vietā es tā vis nedarītu!

Iekams viņš mani atrāva atpakaļ, samanīju sāļu smaržu — kā Montokas jūrmalas vēju. Sienas iekšā spī­guļoja kā perlamutrs, un tur bija trīs divstāvu gultas, iz­klātas zīda palagiem. Tomēr nekas neliecināja, ka tajās kāds gulējis. Uzvēdīja tādas skumjas un vientulība, ka es nopriecājos, kad Hīrons, uzkrāvis man plaukstu uz pleca, ieteicās: — Iesim nu tālāk, Persij!

Pārējos namiņos dzīvība sita augstu vilni.

Piektais numurs bija koši sarkans — tiešām tāds kā šā tā apķēpāts, it kā krāsu kāds būtu lējis virsū, šļakstīda­mies ar spaiņiem vai saujām. Jumta kori apjoza dzeloņ­stieples. Virs durvīm rēgojās izbāzta mežakuiļa galva, un kuilis mani it kā paturēja acis. Iekšā kustēja pulks visai nešpetnu bērnu: i meitenes, i puikas kāvās un strīdējās, fonā dārdēja rokmūzika. Visskaļākā bija trīspadsmit, četrpadsmit gadus veca meitene. Zem plankumota mili­tāra mundiera viņa bija pavilkuši superliela izmēra kreklu ar nometnes simboliku. Mani piefiksējusi, viņa ļauni nosmīnēja. Atmiņā uzreiz uznira Nensija Bobofita, lai gan šī te bija daudz prāvāka un no skata spēcīgāka, un mati viņai bija gari un lēkšķaini, un brūni, nevis sar­kani.

Gāju tālāk, lūkodams turēties pa gabalu no Hīrona pakaviem. — Vai tad citu kentauru te nav? — es iepra­sījos.

—   Nē, nav, — Hīrons skumji novilka. — Diemžēl jāatzīst, ka mani ciltsbrāļi ir mežonīgi un nepiejaucējami. Kentaurus var sastapt laukos un mežos vai arī lie­los sporta svētkos. Taču te tu nevienu citu neieraudzīsi.

—   Jūs teicāt — jums vārdā Hīrons. Vai jūs tiešām esat…

Pieliecis galvu, viņš man uzsmaidīja. — Tas pats Hīrons? Kas bijis par skolotāju Hēraklam un kas viss ne? Jā, Persij, es pats.

—   Bet vai tad jums nepienāktos būt jau zem zemes?

Hīrons apklusa — itin kā aizdomājies. — Taisnību

sakot, es nezinu, kas pienākas, kas ne. Jo ir tā, ka beigts es nemaz nevaru būt. Redz, sensenos laikos dievi piepil­dīja manu vēlēšanos. Gribēju turpināt strādāt to darbu, kas man patika. Biju gatavs skolot hērojus, kamēr vien tādi būs. Līdz ar to esmu daudz guvis… un daudz ko zaudējis. Taču joprojām esmu tepat, tad jau iznāk, ka joprojām esmu vajadzīgs.

Iedomājos, kā tas ir — strādāt par skolotāju trīstūk­stoš gadu. Es savā vēlmju sarakstā neko tādu nemūžam neierakstītu.

—  Vai tad neapnīk?

—    Nē, nē, — Hīrons attrauca. — Dažbrīd ir ļoti smagi, bet apnikt neapnīk, nē.

—  Kāpēc smagi?

Hīrons atkal izlikās par kurlu.

—    Ē, re! — viņš izsaucās. — Anabeta mūs jau gaida.

Gaišmatainā meitene, ko biju jau redzējis Lielajā mājā, lasīja grāmatu, iekārtojusies uz rindas galā pēdējā, vienpadsmitā namiņa lieveņa.

Kad piegājām klāt, viņa mani kritiski noskatīja, it kā joprojām nespētu aizmirst, kā esmu slienājies.

Mēģināju saskatīt, kas tā par grāmatu, bet virsrakstu neizdevās saburtot. Laikam atkal bija saasinājusies tā mana disleksija. Tad apjēdzu, ka tur rakstīts galīgi ne an­gliski. Izskatījās pēc ķīniešu ābeces. Pareizāk sakot, grieķu burtiem. Bildēs rēgojās tempļi, statujas un visā­das kolonnas gluži kā grāmatās par arhitektūru.

—  Anabeta, — Hīrons ieteicās, — man pusdienlaikā loka šaušanas nodarbība. Vai savāksi Persiju no turie­nes?

—  Jā, ser.

—    Vienpadsmitais namiņš, — Hīrons uzrunāja mani, norādot uz durvīm. — Jūties kā mājās.

Salīdzinot ar visiem pārējiem namiņiem, vienpa­dsmitais izskatījās pēc vecās, labās kempinga mājeles — visādā ziņā pēc tiešām vecas. Slieksnis nomīts, brūnā krāsa lēkšķēm vien atlupusi. Virs durvīm — viens no tiem dakteru simboliem, kur spārnota kārts, ap ko apvi­jušās divas čūskas. Kā tas saucās…? Kaducejs.

Iekšā nebija vietas, kur ābolam nokrist, tur drūzmē­jās gan puikas, gan meitenes. Uz grīdas vienā klājienā guļammaisi. Izskatījās pēc vingrošanas zāles, kur Sarka­nais krusts ierīkojis evakuācijas nometni.

Hīrons iekšā negāja. Durvis viņam bija par šauru, liet visi, kas iekšā, viņu pamanījuši, cēlās kājās un bijīgi paklanījās.

—   Labi jau, labi, — Hīrons teica. — Lai nu veicas, Persij. Tiksimies vakariņās.

Un viņš aizrikšoja uz šautuves pusi.

Stāvēdams uz sliekšņa, noskatīju tos, kas namiņā. Ta­gad neviens vairs neklanījās. Visi pētīgi vērās uz mani. Tas man nebija nekas jauns. Sazin cik skolās jau pieredzēts.

—  Nu? — Anabeta skubināja. — Aiziet!

Tad nu es, gluži dabiski, paklupu pār slieksni un uz­reiz iztaisījos par pilnīgu muļķi. Viens otrs nospurcās, bet neviens nebilda ne vārda.

Anabeta nosaucās: — Persijs Džeksons — lai sveikts vienpadsmitajā namiņā!

—  Pastāvīgais vai pagaidām? — kāds ieprasījās.

Man nebija ne jausmas, ko atbildēt, bet Anabeta

atsaucās: — Pagaidām.

Visi nostenējās.

Priekšā panācās puika, no skata drusku vecāks par pārējiem. — Tikai mieru! Tāpēc jau mēs te esam. Laipni lūdzam, Persij! Vari iekārtoties uz gridas — re, te!

Viņš šķita gadus deviņpadsmit vecs un visai šefigs. Augumā liels, muskuļots, īsi apcirptiem gaišiem matiem un ar draudzīgu smaidu. Mugurā viņam bija oranžs krekls un īsbikses, kājās sandales un ap kaklu — ādas siksniņā savērtas piecas dažādkrāsu keramikas zīles. Vienīgi — no labās acs līdz zodam stiepās plata, balta, it kā dunča šķēluma rēta.

—   Tas ir Lūka, — Anabeta teica it kā pavisam citā balsī. Kad paskatījos, viņa — esmu gatavs zvērēt — pie­sarka. Manu skatienu pamanījusi, viņa tūdaļ atsala.

—  Tagad viņš būs tavs vecākais.

—  Tagad? — pārvaicāju.

—   Tu te esi pagaidām, — Lūka pacietīgi skaidroja.

—    Kad nav zināms, kurā namiņā tevi grūst, ieliek te. Vienpadsmitajā sanāk visi jaunpienācēji, visi viesi. Da­biski — kā gan citādi? Hermejs, mūsu aizgādnis, gādā par visiem ceļiniekiem.

Paskatījos uz to nieka pleķīti uz grīdas, kas man skai­tījās atvēlēts. Man nebija nekā, ko tur nolikt, ar ko iezī­mēt to, ka tas mans, — ne somas, ne drēbju, ne guļam­maisa. Tikai Mīnotaura rags. Iedomājos, ka varētu to tur nolikt, bet tad atcerējos, ka Hermejs ir arī zagļu dievs.

Aplaidu skatu visapkārt — cits namiņa iemītnieks pretim vērās nīgrs un aizdomu pilns, citam sejā muļķīgs smīns, cits skatījās tā, it kā kuru katru brīdi būtu gatavs izčamdīt man kabatas.

—  Cik ilgi man te jāpaliek? — noprasīju.

—  Labs jautājums, — atsaucās Lūka. — Kamēr beig­sies tas "pagaidām".

—  Un kad beigsies? Namiņš salīgojās smieklos.

—   Beidz nu, — Anabeta man lika pie sirds. — Es tev parādīšu volejbola laukumu.

—  To es jau redzēju.

—   Beidz.

Pieķērusies pie rokas, viņa vilka mani laukā. Dzir­dēju, ka visi tie, kas namiņā, paliek smiedamies.

Kad bijām tikuši gana tālu, Anabeta ieteicās:

—  Džekson, pacenties taču!

—   Ko?

Novaikstījusies viņa nomurmināja: — Kas gan man bija prātā, kad iedomājos — tu varētu būt tas īstais?

—   Kas tev kaiš? — Nupat jau mācās virsū dusmas.

—   Ciktāl man zināms, es vienkārši nobeidzu kaut kādu bulli…

—  Šitā nerunā! — Anabeta uzsauca. — Vai tev maz ir kāda nojausma, cik šeit ir tādu, kas gribētu, lai viņiem tiek piespēlēta tamlīdzīga izdevība?

—  Lai tiktu nobeigti?

—  Lai pieveiktu Mīnotauru! Kamdēļ, tavuprāt, mēs te trenējamies?

Pakratīju galvu. — Paklau, ja tas, ar ko es kāvos, tie­šām bija Mīnotaurs, tas pats, kas visos tajos stāstos… -Jā.

—  Tad tāds ir tikai viens vienīgs.

-Jā.

—  Un viņš taču nomiris pirms ašpadsmit tūkstoš ga­diem, vai ne! Tēsējs viņu nomaitāja tai labirintā. Tātad?

—   Persij, briesmoņi nemirst. Nogalināt viņus var. Taču viņi paliek dzīvi.

—  Ak tā, paldies! Nu viss skaidrs.

—   Viņiem nav dvēseles kā man un tev. Uz kādu laiku vari viņus atvairīt — ja laimējas, varbūt nesastap­sies ar viņiem līdz mūža galam. Taču tie ir pirmatnēji spēki. Hīrons viņus sauc par arhetipiem. Drīzāk vai vē­lāk viņi pārtop.

Iedomājos misis Dodsu. — Tu gribi teikt, pat ja es vienu tādu esmu netīšām nodūris ar zobenu…

—   To fūr… tas ir, to tavu matemātikas skolotāju. Jā, jā. Viņa joprojām ir tepat. Vienkārši esi aizdevis viņai briesmīgas dusmas.

—   Kā tu zini par misis Dodsu?

—  Tu runāji miegā.

—  Bet tu viņu gandrīz vai nosauci par kaut ko… fū­riju? Tās ir Aīda sūtītas mocītājas, ja?

Anabeta bažīgi noskatīja klonu, it kā zeme nupat varētu atvērties un viņu aprīt. — Vārdus labāk nepie­sauc, pat ne šeit. Ja vispār par ko tādu runājam, saki — Laipnīgās.

—   Klau, vai mēs vispār varam kaut ko piesaukt, lai tamdēļ nespertu zibens un pērkons? — Pats apzinājos, ka izklausās činkstīgi, bet acumirklī man bija vienalga. — Un vispār — kāpēc man jāapmetas tai vienpadsmitajā namiņā? Tur taču viss stāvgrūdām pilns! Kamēr turpat blakus tukšu namiņu, cik uziet!

Norādīju uz abiem vidus namiņiem, un Anabeta nobālēja. — Ne jau tev dots izvēlēties, kurš tev namiņš. To nosaka tas, kādi tev vecāki. Vai… kam tu esi bērns.

Viņa skatījās man virsū, it kā gaidīdama, lai ap­jēdzu.

—   Mana mamma ir Sallija Džeksone, — es teicu. — Viņa strādā Centrālās dzelzceļa stacijas saldumu kioskā. Vismaz — līdz šim strādāja.

—   Man žēl, ka tā iznāca ar tavu mammu, Persij… Bet ne jau par to es runāju. Es domāju to otru no vecā­kiem — tavu tēti.

—  Viņš ir miris. Neesmu viņu saticis.

Anabeta nopūtās. Nopratu, ka tamlīdzīgā sarunā viņai iznācis iesaistīties ne pirmoreiz. — Tavs tētis nav miris, Persij.

—   Kā tu tā vari teikt? Tu viņu pazīsti?

—  Nē taču, nē, protams.

—  Kā tad tu vari teikt, ka…

—  Jo es pazīstu tevi. Nebūtu tu viens no mums, tevis te nebūtu.

—  Tu par mani neko nezini.

—   Ak tā? — viņa sabrīnījās. — Deru, ka esi ceļojis pa nez cik skolām. Deru, ka no visām esi izsperts ar speršanu.

—  Kā…?!

—  Jo tev ir disleksija. Visticamāk, arī uzmanības de­ficīta sindroms.

Mēģināju savaldīties, lai kāds tas satraukums. — Kāds visam šitam ar to sakars?

—  Kopumā zīme gandrīz vai skaidrāka par skaidru.

Kad lasi, burti tā kā peld paši par sevi, ja? Tas tāpēc, ka tev prāts ieprogrammēts sengrieķiski. Un tas uzmanības defi­cīta sindroms — tu esi impulsīvs, nevari nosēdēt solā. Tur pie vainas tavi kareivja refleksi. Kaujas laukā tieši tie tev glābtu dzīvību. Par to uzmanību — tas tāpēc, ka tu saredzi par daudz, Persij, nevis par maz. Tev maņas ir daudz asā­kas nekā pārējiem mirstīgajiem. Skaidrs, ka skolotāji grib tevi sazāļot. Gandrīz visi bija monstri. Neviens no viņiem negribēja, lai ieraugi viņus patiesā paskatā.

—   Izklausās, ka… Tu ko, esi pieredzējusi to pašu?

—  Pa lielākai daļai mēs visi. Nebūtu tu tāds kā mēs, tu nebūtu sapazinies nedz ar Mīnotauru, nedz, vēl jo vairāk, ar ambroziju un nektāru.

—  Ambroziju un nektāru?

—  Ar ēdienu un dzērienu, ko tu dabūji, lai atspirgtu. Parasts puika, to ieēdis, būtu beigts. Asinis pārvērstos liesmā, kauli — smiltīs, un tu būtu pagalam. Skaties pa­tiesībai acīs! Tu esi pusdievs.

Pusdievs.

Galvā man griezās tik daudz jautājumu, ka nevarēju izšķirties, kurš būtu tas pirmais.

Tad atskanēja piesmakusi balss: — Nu? Jauniņais?

Atskatījos. Šurp slāja druknā meitene no nesmukā sarkanā namiņa. Viņai nopakaļ stibīja vēl trīs citas — visas tādās pašās plankumainās jakās, tikpat ducīgas, ne­glītas un nešpetnas.

—  Klarisa… — Anabeta nopūtās. — Varbūt labāk ej paspodrināt savu šķēpu vai ko tādu?

—  Visādā ziņā, princesīt, — druknā atcirta. — Lai piektdienas vakarā varu tev to iegrūst ribās.

—  Erre es korakas! — Anabeta noteica, un es sazin kā sapratu, ka tas grieķiski nozīmē: "Lasies pie vārnām!", lai gan nopratu, ka lāsts ir ļaunāks nekā izklausās. — Tev nav ne mazāko izredžu!

—   Mēs tevi samalsim miltos, — Klarisa paziņoja, bet plakstiņš viņai noraustījās. Varbūt pašai tomēr trūka pārliecības, ka draudus izdosies īstenot. Viņa pievērsās man. — Kas tas par kverpli?

—  Persij Džekson, — Anabeta mani uzrunāja, — iepa­zīsties ar Klarisu, Arēja meitu.

Sablisinājos. — Tā… kara dieva?

Klarisa novīpsnāja. — Tev kaut kas nepatīk?

—  Nē, — es atteicu, atguvis dūšu. — Tagad vismaz skaidrs, no kurienes nāk sliktā smaka.

Klarisa ierēcās: — Pie mums jauniņos mēdz iesvētīt, Prisij.

—  Esmu Persijs.

—   Kaut vai. Ejam! Es tev parādīšu.

—   Klarisa… — Anabeta lūkoja iespraukties pa vidu.

—   Nejaucies, gudrīte atradusies!

Anabeta žēli saviebās, bet jaukties nejaucās, un es jau nemaz negribēju, lai viņa nāk talkā. Es tiešām biju jauniņais. Reputāciju man pienācās iekarot paša spē­kiem.

Atdevu Anabetai savu Mīnotaura ragu, bet, kamēr gatavojos kautiņam, Klarisa jau bija mani sagrābusi aiz čupra un vilkšus vilka uz tādu kā betona paneļu ēku — uzreiz nopratu, ka tā ir vannu māja.

Spēru un situ. Kāvos neba pirmo reizi, taču tai milzu Klarisai bija dzelžains tvēriens. Viņa mani ievilka meiteņu mazgājamā telpā. Gar vienu sienu rindojās ate­jas podi, gar otru — dušas kabīnes. Telpā oda kā kurā katrā publiskā tualetē, un klusībā nodomāju — cik nu vispār kas tāds bija iespējams, kamēr Klarisa mani plūca aiz matiem: ja reiz te saimnieko dievi, vai tad nevarēja atļauties šikākus podus?

Klarisas draudzenes smējās kā kutinātas, un es lū­koju atrast sevī tos spēkus, kas ļāva tikt galā ar Mīnotauru, tomēr veltīgi.

— Atradies Lielās triādes materiāls! — Klarisa no­saucās, pagrūdusi mani pie viena no atejas podiem. — Jā, kā tad! Mīnotaurs droši vien nomira no smiekliem, ie­raudzījis šitādu pajoliņu.

Draudzenes spurca vien.

Anabeta stāvēja kaktā, visā noskatoties caur pirkststarpām.

Nogrūdusi mani kņūpus, Klarisa grūda mani ar galvu podā. Pretim sitās sarūsējušu cauruļu un, nu, pa­rastā podu satura dvaka. Cīnījos pretim, lai galvu ne­liektu uz leju. Vēros ūdens putās un pie sevis nodomāju: "Nekā nebija, tur iekšā es negribu."

Tad kaut kas notika. Pavēderē iesitās velkoša sajūta. Kaut kur saburbuļojās ūdens, iedrebējās caurules. Klari­sas tvēriens atslāba. No poda izšāvās ūdens, slaidā lokā pāršļācās man pāri, un nākamajā acumirklī attapos, ka garšļaukus guļu uz flīzēm un Klarisa kaut kur aiz mugu­ras bļauj.

Atskatījos tieši laikā, lai redzētu, kā otra no poda iz­šāvusies strūkla ietriecas Klarisai tieši sejā un nogāž viņu uz pēcpuses. Strūkla šļācās tik ilga un stipra kā no ugunsdzēsēju šļūtenes, viņu atmuguriski iegrūžot vienā no duškabīnēm.

Viņa cīnījās pēc elpas, draudzenes metās palīgā. Bet tad pa gaisu aizgāja ari pārējie podi, un vēl sešas strūklas viņas visas aizgrūda atpakaļ. Iedarbojās arī dušas, un visas ierīces kopīgiem spēkiem meitenes maskēšanās tērpos ar vilni izskaloja laukā pa durvīm; pa ceļam viņas griezās un virpuļoja kā palu nestas drazas.

Kolīdz visas bija projām, mezgls vēderā atlaidās, un ūdens strūklas izsīka tikpat strauji, kā pirmīt uzšāvās gaisā.

Mazgājamā istaba pludoja. Arī Anabeta bija dabū­jusi savu tiesu, bet, lai gan izmirkuši līdz kaulam, pa durvīm tomēr nebija izsviesta. Viņa stāvēja, kur stāvē­jusi, un blenza uz mani kā nolēmēta.

Pavēries uz leju, es konstatēju, ka sēžu vienīgajā ūdens neskartajā pleķīti. Zem manis pletās sausas grīdas aplis. Uz drēbēm man nebija ne ūdens pilītes. Nekā.

Piecēlos, ceļgaliem trīcot.

Anabeta ierunājās: — Kā tu…?

— Nezinu.

Bridām uz durvīm. Laukā Klarisa ar savām drau­dzenēm gulēja dubļos, apkārt bija sanākuši vēl citi vietē­jie — pablenzt. Klarisai mati lēkšķēm vien plājās pār seju, plankumainā jaka bija caurcaurēm izmirkuši un oda pēc kanalizācijas. Man tika neizmērojama naida pilns skatiens. — Tu, jauniņais, vari uzskatīt sevi par beigtu. Par galīgi beigtu.

Droši vien derēja pievaldīt mēli, tomēr es atsaucos: — Gribi vēl kādu šļuku atejas ūdens rīklē, Klarisa? Piever nu muti.

Draudzenēm bija jāmetas viņu valdīt. Pa visām viņas Klarisu aizvilka uz piektā namiņa pusi — blenzējiem iznāca pamukt malā, lai izvairītos no viņas spērie­niem.

Anabeta uz mani cieši un ilgi noskatījās. Nepratu noteikt — vienkārši apjukusi vai arī dusmīga, ka esmu viņu izmērcējis.

—   Kas ir? — stingri noprasīju. — Par ko tu domā?

—   Domāju, — viņa atteica, — ka gribu, lai tu nāc manā komandā, kad cīnīsimies par karogu.

Stāsts par to, kas noticis mazgājamā istabā, acumir­klī apskrēja visu nometni. Lai kur spēru soli, visi uz mani rādīja ar pirkstiem un paklusām apsprieda kaut ko atejas ūdens sakarā. Bet varbūt vienkārši noskatījās uz Anabetu, kas joprojām izskatījās pēc tādas, kas tikko iz­peldējusies mārkā.

Viņa man izrādīja vēl citas vietas: smēdi (kur katrs varēja pats izkalt zobenu), daiļamatniecības darbnīcu (tur satīri ar smilšu strūklām pulēja milzīgu pusāža, puscilvēka statuju), un kāpšanas sienu, kur īstenībā bija divas iepretim novietotas sienas, kas, kolīdz nerāpies pietiekami naski, sāka līgoties, birdināt klintsbluķus, iz­šļākt lavu un sisties kopā.

Beidzot atgriezāmies pie laivu ezera, kur no piekras­tes taka veda atpakaļ uz namiņiem.

—    Man jāiet vingrināties, — Anabeta nodūca. — Vakariņas — pusastoņos. Vienkārši ej savējiem līdzi uz ēdnīcu.

—  Anabeta, piedod par tiem podiem.

—  Lai nu paliek.

—  Tā nebija mana vaina.

Viņa uzmeta man skeptisku skatienu, un es atskārtu, ka bija gan. Es liku ūdenim izšļākties no mazgājamās telpas ierīcēm. Nesapratu — kā. Bet podi man klausīja. Ar visām tām caurulēm biju saplūdis vienā veselumā.

—  Tev noteikti vajag aprunāties ar orākulu, — Ana­beta teica.

—  Kas viņš tāds ir?

—  Nevis viņš, bet tas. Orākuls. Es apjautāšos Hlro­nam.

Ieblenzu ezerā, klusībā ilgodamies, kaut man kāds beidzot sniegtu kādu skaidru atbildi.

Necerēju, ka no ezera dzīlēm kāds varētu skatīties pretim, tāpēc man aizrāvās elpa, kad metru triju dziļumā tur ieraudzīju divas pusaugu meitenes, kas sakrustotām kājām tupēja turpat pie laipas stabiem. Abām mugurā bija zili džinsi un vizuļojoši, zaļi krekli, brūnie mati plandījās ap galvu, un tajos kā ūdenszālēs šaudījās grun­duļi. Meitenes man uzsmaidīja un pamāja kā senam, kur tas laiks nesatiktam draugam.

Nezināju, ko iesākt, un pamāju pretim.

—  Labāk neielaidies, — nobrīdināja Anabeta. — Najādām uz flirtēšanu ir nags.

—   Najādām, — es atkārtoju, jau galīgi satriekts. — Pietiek. Gribu mājās — tūliņ.

Anabeta sarauca pieri. — Persij, vai tad tu nesaproti? Tu jau esi mājās. Tādiem kā mums pasaulē nav nevienas drošākas vietas.

—  Tu gribi teikt — tādiem, kam viss nav kārtībā ar galvu?

—   Es gribu teikt — tādiem, kas nav cilvēki. Vismaz ne viscaur. Pa pusei cilvēkiem.

—  Pa pusei cilvēkiem un pa pusei — kam?

—  Manuprāt, pats zini.

Negribēju to atzīt, bet diemžēl zināju gan. Visa miesa tā kā iesanējās — tā dažkārt notika, kad mamma stāstīja par tēti.

—   Dieviem, — sacīju. — Pa pusei dieviem.

Anabeta piekrītoši pamāja. — Tavs tēvs nav miris,

Persij. Viņš ir viens no olimpiešiem.

—  Tas ir… neprāts.

—   Ak tā? Ar ko dievi veclaiku stāstos nodarbojas vienā laidā? Skraida apkārt, iemīlas cilvēkos un sataisa kopīgus bērnus. Vai tu iedomājies, ka pēdējos pāris tūkstoš gados viņi šo ieradumu būtu metuši pie malas?

—  Bet tie taču tikai… — Gandrīz jau atkal izteicu — mīti. Tad atcerējos Hīrona brīdinājumu, ka pēc divtūk­stoš gadiem par mītu varbūt tikšu uzskatīts es pats. — Bet, ja visi bērni te ir pa pusei dievi…

—  Hibrīdi, — Anabeta pielaboja. — Tas ir oficiālais nosaukums. Jeb pusdievi.

—  Tad kas ir tavs tētis?

Viņas pirksti ciešāk aptvēra laipas margas. Uzmācās nojausma, ka esmu uzdevis kutelīgu jautājumu.

—  Mans tētis ir profesors Vestpointā, — viņa atteica. — Pēdējoreiz viņu redzēju, kad biju pavisam maza. Viņš māca Amerikas vēsturi.

—   Viņš ir cilvēks.

—    Ko? Tu domā, ka tikai vīrieškārtas dievs var iemīlēties cilvēku sievietē? Tas nu ir īsts seksisms!

—   Kas tad ir tava mamma?

—  Sestais namiņš.

—   Proti?

Anabeta izslējās. — Atēna. Gudrības un kaujas die­viete.

Labi jau, labi, es nospriedu. Kāpēc gan ne?

—   Un mans tētis?

—   Nav noskaidrots, — Anabeta atsacīja, — es jau teicu. Tas nevienam nav zināms.

—  Nevienam, izņemot manu māti. Viņa zināja.

—   Varbūt ne, Persij. Dievi ne vienmēr izpauž, kas viņi tādi ir.

—   Mans tētis to nebūtu slēpis. Viņš mīlēja mammu.

Anabeta man uzmeta piesardzīgu skatu, negribē­dama sagraut manas cerības. — Varbūt tev taisnība. Varbūt viņš sūtīs kādu zīmi. Nekā citādi mēs to droši zināt nedabūsim — tikai ja tēvs tev sūtīs zīmi, ka esi viņa dēls. Dažkārt tā notiek.

—  Proti, dažkārt arī nenotiek?

Anabeta pārvilka plaukstu pār margām. — Dievi ir nevaļīgi. Bērnu viņiem daudz, un ne jau vienmēr… Nūjā, Persij, gadās, ka viņi mūs atstāj novārtā. Neliekas zinis.

Atcerējos vienu otru no Hermeja namiņā redzēta­jiem puišiem — no skata nīgrus un nomāktus pusau­džus, kas laikam jau gaidīja aicinājumu, ko varēja arī nesagaidīt. Tādus biju saticis arī Jensija skolā — bagāti vecāki, kam nebija laika krāmēties pašiem ar saviem bērniem, tos mēdza nogrūst internātā. Bet dieviem taču pienācās rīkoties labāk!

—  Tātad projām no šejienes es netikšu, — noteicu. — Punkts. Līdz mūža galam?

—   Gadās visādi, — Anabeta skaidroja. — Daži te uzturas tikai vasarās. Afrodītes vai Dēmetras atvasēm parasti nav nekāda lielā spēka. Tos briesmoņi mēdz arī ignorēt, tā ka pietiek ar vasaras apmācību, un pārējo laiku vari dzīvot kā mirstīgais. Bet dažiem no mums do­ties projām ir pārāk bīstami. Mēs te dzīvojam augu gadu. Mirstīgo pasaulē mēs monstrus pievelkam kā magnēts. Viņi mūs samana. Nāk un mācas virsū. Parasti, kamēr vēl esam par mazu, lai spētu ko nodarīt, viņi daudz ne­uztraucas, bet hibrīdi, kam jau vairāk par desmit, vien­padsmit gadiem, pa lielākai daļai vai nu atkuļas šurp, vai arī tiek nogalināti. Tie nedaudzie, kam izdodas dzīvot ārpasaulē, ir slavenības. Tici man, ja es sāktu saukt vār­dus, tu zinātu visus kā vienu. Dažs pat neapzinās, ka ir hibrīds. Taču tādu ir ļoti, ļoti maz.

—  Tātad monstri te iekļūt nevar?

Anabeta papurināja galvu. — Ja vien nav tīšuprāt sapulcēti vienkopus tepat mežā vai viņus īpaši izsaucis kāds no mūsu pašu vidus.

—   Kam gan var ienākt prātā saukt šurp briesmo­ņus?

—   Lai vingrinātos cīņas mākslā. Vai izāzēšanas pēc.

—  Izāzēšanas pēc?

—   Vārdu sakot, robežas ir ciet, lai iekšā netiek ne briesmoņi, ne mirstīgie. Mirstīgā acīm ielejā nav itin nekā neparasta — tikai saimniecība, kur audzē ze­menes.

—   Tātad… tu esi no tiem, kas te dzīvo cauru gadu?

Anabeta pamāja. Pasniegusies zem krekla apkakles, viņa izvilka laukā ādas siksniņu ar piecām dažādkrāsu keramikas zīlēm. Rota bija tāda pati kā Lūkam, tikai Anabetas siksniņā bija uzvērts arī prāvs zelta riņķis, tāds kā koledžas gredzens.

—   Es te esmu kopš septiņu gadu vecuma, — viņa stāstīja. — Ik gadu augustā, vasaras semestra pēdējā dienā, tu dabū zīli par to, ka pārdzīvots vēl viens gads. Es te esmu ilgāk nekā viens otrs vecākais, un tie visi jau koledžā.

—  Kāpēc tad tu ieradies tik agri?

Viņa savirpināja siksniņā uzvērto gredzenu. — Nav tava darīšana.

—   Ak tā. — Minūti nostāvēju neomulīgā klusumā. — Tad… ja es gribētu, laukā no šejienes tiktu?

—  Tā būtu pašnāvība, bet ar mistera D. vai Hīrona atļauju — jā. Vienīgi līdz vasaras semestra beigām viņi tādu atļauju nedos, ja vien…

—   Ja vien?

—   Netiksi sūtīts uzdevumā. Bet tā nu gan nemēdz notikt. Pēdējoreiz…

Viņa aprāvās. Man uzreiz bija skaidrs, ka pēdējoreiz nav izgājis diez ko labi.

—   Kad gulēju slims, — es ierunājos, — un tu mani baroji ar to…

—  Ambroziju.

—   Jā. Tu man prasīji kaut ko par vasaras saulgrie­žiem.

Anabetas pleci saspringa. — Tātad tev tiešām kaut kas ir zināms?

—   Nu… nē. Kad vēl biju vecajā skolā, noklausījos Grovera un Hīrona sarunu. Grovers pieminēja vasaras saulgriežus. Teica — tāpēc mums neesot atlicis daudz laika. Ko tas nozīmēja?

Anabeta sažņaudza dūres. — Kaut es zinātu. Hīrons un satīri zina gan, bet man neparko nesaka. Olimpā kaut kas nogājis greizi — kaut kas svarīgs. Pēdējoreiz, kad tur biju, viss bija tik ļoti normāli.

—  Tu esi bijusi Olimpā?

—    Mēs, caurgadnieki, — Lūka, Klarisa, es un vēl daži — ziemas saulgriežos aizbraucām turp ekskursijā. Tieši uz dievu ikgadējo pilnsapulci.

—  Bet… kā jūs turp tikāt?

—   Ar Longailendas vilcienu, protams. Jāizkāpj Penas stacijā. Manhetenas Impērijas ēka, īpašs lifts uz seš­simto stāvu. — Viņa skatījās uz mani pilnā pārliecībā, kas tas viss man jau zināms. — Paklau, tu taču esi ņujorkietis, vai ne?

—  Ā, nūjā. — Ciktāl man bija zināms, Impērijas de­besskrāpim bija tikai simt divi stāvi, taču nolēmu to ne­pieminēt.

—  Kolīdz atgriezāmies, — Anabeta turpināja, — laiks palika pavisam jocīgs, it kā dievi būtu saplēsušies. Tikmēr pāris reižu gadījies noklausīties, ko melš satīri. Vienīgais, kas daudzmaz noprotams, — kaut kas svarīgs nozagts. Un, ja nolaupīto neatdabūs līdz vasaras saulgriežiem, ne­būs labi. Kad ieradies tu, es cerēju… Redzi, Atēna satiek gandrīz ar visiem, izņemot Arēju. Un skaidrs, ka ir Poseidonam sāncenšos. Bet citādi… es saku, mēs taču varētu sastrādāties. Iedomājos, ka tu kaut ko zini.

Papurināju galvu. No sirds gribējās viņai palīdzēt, bet tik ļoti mācās virsū izsalkums, nogurums un tas viss, kas pārdomājams, ka nebija spēka prašņāt tālāk.

—  Man jātiek pie uzdevuma, — Anabeta nomurmi­nāja zem deguna. — Es neesmu par mazu. ja vien kāds man izstāstītu, kas tur par nelaimi…

Nāsīs man iesitās ceptas gaļas smarža. Anabeta droši vien sadzirdēja, ka man ierūcās vēders, un teica, lai lai­žos, viņa pienākšot vēlāk. Atstāju viņu stāvam uz laipas un velkam pirkstu pa margām, it kā tur nupat iezīmētos kaujas plāns.

Vienpadsmitajā namiņā visi pļāpāja un dīdījās vaka­riņu gaidās. Pirmoreiz pamanīju, ka daudzi te no vaiga līdzīgi: smails deguns, uz augšu sarautas uzacis, nerātns smaids. Tieši tādus skolotāji parasti acumirklī noraksta kā dauzoņas. Labi, ka neviens par mani daudz nelikās zinis — aizgāju līdz savam grīdas pleķītim un nosēdos ar visu Mīnotaura ragu.

Klāt pienāca namiņa vecākais — Lūka. Arī viņš iz­skatījās pēc Hermeja atvases. Vaibstus gan pārvērta rēta labajā vaigā, taču smaids tas pats.

—    Sameklēju tev guļammaisu, — viņš pavēstīja. — Un še — nometnes veikaliņā nočiepu tev šo to no tu­aletes piederumiem.

Grūti teikt, vai stāsts par čiepšanu bija vai nebija joks.

Teicu: — Paldies.

—   Nav par ko. — Lūka nosēdās man blakus un at­spieda muguru pret sienu. — Pirmā diena no smagajām?

—   Es te neiederos, — teicu. — Es pat neticu nekā­diem dieviem.

—    Nūjā, — viņš atsaucās. — Tā jau gājis mums visiem. Kad sāc ticēt, nav ne par matu vieglāk.

Tas izskanēja tik rūgti, ka satrūkos, jo Lūka nudien izskatījās pēc tāda, kas neko neņem galvā. Pēc visa sprie­žot — puisis, kas spēj vai kalnus gāzt.

—  Tātad tavs tētis ir Hermejs? — es apjautājos.

Lūka no pakaļkabatas izrāva atspernazi, un uz mir­kli jau iedomājos, ka ar to dabūšu ribās, bet viņš tikai noskrāpēja sandales zolei piekaltušu dubļu piku. — Jā. Hermejs.

—  Tas ziņnesis ar spārnotajām sandalēm.

—  Tas pats. Ziņu piegāde. Ārstniecība. Ceļotāji, tir­gotāji, zagļi. Visi, kas mēro ceļus. Tāpēc arī tu esi te, lai izbaudītu vienpadsmitā namiņa viesmīlību. Hermejam ir dāsna sirds, viņš palīdz visiem.

Lēsu, ka Lūka nebūs domājis mani apsaukāt par pē­dējo ubagu. Vienkārši aizdomājies.

—  Tu savu tēti esi saticis? — ievaicājos.

—  Vienreiz.

Nogaidīju — ja gribēs, pastāstīs. Pēc visa spriežot, negribēja. Man iešāvās prātā, ka stāstam varbūt ir kāds sakars ar to, kā Lūka ticis pie rētas.

Paslējis galvu, Lūka izmocīja smaidu. — Par to, Per­sij, neraizējies. Mēs te pa lielākai daļai esam labi ļaudis. Galu galā, visi esam tuvākos vai tālākos rados, vai ne? Mēs gādājam cits par citu.

Šķita — viņš saprot, cik apjucis jūtos, un par to es jutos pateicīgs, jo tādam lielam puisim kā viņš — pat, ja pildi vecākā pienākumus — pienāktos turēties pa gabalu no tik puņķaina pamatskolnieka kā es. Bet Lūka mani namiņā laipni sagaidīja. Bija pat manis dēļ šo to nočie­pis, un neko tik jauku manā labā šodien neviens vēl ne­bija darījis.

Izlēmu uzdot pašu pēdējo lielo jautājumu — to, kas man nelika mieru visu pēcpusdienu: — Arēja Klarisa te, par mani zobodamās izmeta, ka es esot Lielās triādes materiāls. Tad Anabeta… divreiz… teica, kas es varētu būt "viņš". Un lai es aprunājoties ar orākulu. Par ko ir runa?

Lūka salocīja nazi. — Pareģojumus es nevaru ciest.

—   Kā tu to domā?

Vaigs ap rētu noraustījās. — Sāksim ar to, ka es visus iegāzu. Pēdējos divos gados, kopš nogāja greizi mans ce­ļojums uz Hesperīdu dārzu, Hīrons vairs nevienu nekur nav laidis. Anabeta tik briesmīgi gribēja tikt laukā, ka nemitīgi plijās virsū Hīronam, līdz tas pateica, ka viņas likteni jau zinot. Orākuls to esot pareģojis. Visu sīkumos gan neizstāstīja, bet pateica, ka pagaidām Anabetai ne­esot lemts nekur doties. Viņai jāgaidot, līdz… nometnē ieradīšoties kāds, kurš ir īpašs.

—  Kāds, kurš ir īpašs?

—  Par to, mazais, nesatraucies, — Lūka piekodināja. — Anabetai labpatīk iedomāties, ka gaidītā zīme ir katrs no tiem, kas te ierodas. Un tagad — aiziet, vakariņu laiks ir klāt.

Līdz ar šiem vārdiem kaut kur atskanēja pūtiens. Sa­zin kā uzreiz zināju, ka tā ir gliemežvāka taure, lai gan tādu nekad mūžā nebiju dzirdējis.

Lūka nokliedzās: — Vienpadsmitais, ierindā!

Mēs visi, skaitā ap divdesmit, sastājāmies koppagalmā — pēc vecuma, tā ka es, protams, neglābjami iz­rādījos pēdējais. Visi plūda laukā arī no citiem nami­ņiem, izņemot tos trijus tukšos pašā galā, un astoto, kas dienas gaismā izskatījās gluži kā visi citi, bet tagad, sau­lei rietot, iegaismojās sudrabains.

Soļojām kalnup uz ēdnīcas paviljonu. No pļavām sanākdami, mums piebiedrojās satīri. No laivu ezera iz­nira najādas. Vēl dažas meitenes iznāca no meža — un, kad es saku "no meža", ar to es domāju "no kokiem". Re­dzēju vienu deviņus vai desmit gadus vecu meitenīti iz­nirstam laukā no kļavas un teciņiem vien spriņģojam augšup pa nogāzi.

Pavisam sanāca savs simts nometnieku, pārdesmit satīru un kāds ducis visādu meža nimfu un najādu.

Pie paviljona ap marmora kolonnām liesmoja lāpas. Bronzas pannā, tik lielā kā vanna, plaiksnījās centrālā uguns. Katram namiņam bija savs galds, ko sedza balts galdauts ar purpura apmali. Četri galdi stāvēja tukši, bet pie tā, kurš vienpadsmitajam namiņam, bija visai pa­šauri. Man vajadzēja piestumties sola galā tā, ka vietas pietika tikai pusei pēcpuses.

Redzēju Groveru sēžam pie divpadsmitā galda kopā ar misteru D., dažiem satīriem un pāris tukliem, gaiš­matainiem puikām, kas mats matā līdzinājās misteram 1). Hīrons stāvēja nomaļus — kentauram tāds piknika galds bija daudz par mazu.

Anabeta sēdēja pie sestā galda, kur visi bija atlētiski, no skata nopietni, visiem pelēkas acis un medus dzelteni mati.

Klarisa sēdēja man aiz muguras pie Arēja galda. Laikam jau bija rimusies pārdzīvot to mērcēšanu, jo smējās un atraugājās turpat visu acu priekšā.

Beidzot Hīrons piecirta pakavu pret paviljona mar­mora grīdu, un visi noklusa. Kentaurs pacēla glāzi: — Par dieviem!

Visi pacēla savējās: — Par dieviem!

Parādījās meža nimfas ar piekrautiem šķīvjiem: vīn­ogas, āboli, zemenes, siers, svaiga maize un jā! — cepta gaļa! Mana glāze bija tukša, bet Lūka teica: — Tikai pa­saki. Ko vien vēlies — tikai ne grādīgo, protams.

Es teicu: — Ķiršu kolu.

Glāzē ielija dzirkstošs šķidrums karameles brūnumā.

Tad man kaut kas iešāvās prātā. — Zilu ķiršu kolu.

Limonāde vērtās izteikti zila — kobalta oksīda tonī.

Piesardzīgi iestrēbu malciņu. Pati pilnība.

Klusībā uzsaucu tostu par godu mātei.

Viņa nav mirusi, es pats sev teicu. Vismaz ne uz visiem laikiem. Viņa ir Pazemē. Un ja tā patiešām pa­stāv, kādudien…

— Cienājies, Persij! — Lūka uzsauca, sniegdams man lielo šķīvi ar kūpinātu krūtiņu.

Piekrāvu pats savējo un jau grasījos piebāzt pilnu muti, kad pamanīju visus ceļamies kājās un ar šķīvjiem rokā soļojam pie lielās uguns paviljona vidū. Nospriedu, ka varbūt jāiet pēc saldēdiena vai kaut kā tamlīdzīga.

—  Ejam, — Lūka pasauca.

Piegājis tuvāk, es noskatījos, ka visi ņem pa gabalam no sava mielasta un met liesmās: to gatavāko zemeni, sulīgāko vēršgaļas šķēli, siltāko, gardāko maizīti.

—  Dedzamais upuris dieviem, — Lūka man iečuk­stēja ausī. — Viņiem patīk smarža.

—  Tu mani āzē?

Viņš uz mani paskatījās tā, ka sapratu — joki mazi, bet ar visu to es neparko nespēju aptvert, kā tādam, kas nemirstīgs un visvarens, var iet pie sirds sadeguša ēdiena smaka.

Piegājis pie uguns, Lūka nolieca galvu un iegrūda liesmās lielu, sarkanu vīnogu ķekaru. — Hermejs.

Es biju nākamais.

Tik ļoti gribējās, kaut es zinātu, kuru dievu minēt

vārdā.

Pēdīgi klusībā noskaitīju lūgšanu: "Lai kas tu esi, pa­saki man. Lūdzu."

Notrausu no šķīvja pamatīgu krūtiņas šķēli — tieši liesmās.

Kad augšup pacēlās dūmi, tie nepavisam nekoda rīklē.

No piesvilušas gaļas smakas nebija ne smakas. Smaržoja pēc karstas šokolādes un svaigi ceptiem braunīšiem, uz grila uzliktiem hamburgeriem un meža pu­ķēm, un simt cita visa kā brīnišķīga, kas parasti kopā nesader, bet saderēja gan. Gandrīz jau spēju noticēt, ka dievi no šādiem dūmiem var pārtikt.

Kad bijām atkal sasēduši vietās un notiesājuši visu, kas tiesājams, Hīrons atkal piesita pakavu, un visi saausījās.

Ar smagu nopūtu kājās cēlās misters D. — Nūjā, lai­kam jau man der ar jums, knēveļi, apsveicināties. Tad nu — sveiciens. Mūsu nodarbību pārzinis Hīrons liek teikt, ka nākamā cīņa par karogu paredzēta piektdien. Lauri patlaban pieder piektajam namiņam.

No Arēja galda atvilnīja plātīgas gaviles.

—   Man pašam, — misters D. turpināja, — par to tiešām nospļauties, bet apsveicu. Tāpat man pienākas paziņot, ka pie mums ieradies vēl viens nometnieks. Pīters Džonsons.

Hīrons kaut ko nomurmināja.

—    Ē, Persijs Džeksons, — misters D. pārlaboja. — Nūjā. Urā! un tā tālāk. Tagad joziet nu pie sava muļ­ķīgā ugunskura. Aiziet!

Visi uzgavilēja. Devāmies lejup no kalna uz amfi­teātri, Apollona namiņa iemītniekiem uzņemoties priekšdziedātāju lomu. Dziedājām nometnes dziesmas par dieviem, ēdām pastilas, plēsām jokus, un dīvainā­kais, uz mani it kā neviens vairs neblenza. Sajutos te kā mājās.

Vēlāk vakarā, kad nometnes ugunskura mestās dzirksteles jau virpuļos šāvās pret zvaigžņu pilnām de­besīm, atkal atskanēja gliemežvāka taure, un mēs rin­dām vien soļojām atpakaļ uz namiņiem. Tikai tad, kad sabruku uz sava aizlienētā guļammaisa, es piepeši ap­tvēru, cik ļoti esmu pārguris.

Mani pirksti apvijās ap Mīnotaura ragu. Iedomājos par mammu, bet domas bija labas: kā viņa smaidīja, kā lasīja vakara pasaciņas, kad biju mazs, kā vienmēr novē­lēja saldu čuču.

Kolīdz aizvēru acis, iemigu uz līdzenas vietas.

Tāda bija mana pirmā diena Pusdievu nometnē.

Kaut es būtu zinājis, cik drīz vajadzēs pamest jau­nās, jaukās mājas.

Dažās nākamajās dienās dzīve iegāja sliedēs, kas šķita gandrīz normālas, ja neskaita faktu, ka man visu ko mācīja satīri, nimfas un viens kentaurs.

Ik rītu Anabeta man pasniedza sengrieķu valodu, un par dieviem un dievietēm mēs runājām tagadnes formā, kas izklausījās visai jocīgi. Atklājās, ka tas, ko Anabeta teica par manu disleksiju, bija taisnība: lasīt sengrieķu mēlē nepavisam nebija grūti. Vismaz ne jau grūtāk kā angliski. Pēc pāris tādiem rītiem es jau spēju izlauzīties cauri vairākām Homēra rindām bez īpašām galvassāpēm.

Pārējo daļu dienas es pavadīju, izmēģinādams visā­das nodarbes zem klajas debess, lai piemeklētu to, kas man padodas. Hīrons mēģināja man iemācīt šaut ar loku, bet mēs diezgan drīz atklājām, ka ar loku un bul­tām es esmu uz "jūs". Sūdzēties viņš nesūdzējās ar visu to, ka vajadzēja lasīt bultas laukā no paša astes.

Skriešanās? Tāpat nekādas jēgas. Meža nimfas, kas vadīja nodarbības, mani noskrēja viens un divi. Teica gan, lai nebēdāju. Pašas esot gadsimtiem ilgi vingrināju­šās, mūkot no dieviem, kas izslāpuši pēc mīlas. Tomēr bija jau mazliet pazemojoši izrādīties gausākam par koku.

Un laušanās? Lai nu paliek. Klarisa mani samala miltos ikreiz, kad es spēru soli uz paklāja.

— Un dabūsi vēl, šmurguli, — viņa ieburkšķēja man ausī.

Man padevās vienīgi airēšana, un tā nekādi nebija meistarība, kas piestāvētu hērojam, kurš pievārējis Mīnotauru.

Zināju, ka gadu un ranga ziņā vecākie nometnieki mani neizlaiž no acīm, pūloties noskaidrot, kas ir mans tētis, bet viegli viņiem neklājās. Nebiju ne tik spēcīgs kā Arēja bērni, ne tik prasmīgs loka šāvējs kā Apollona at­vases. Man trūka gan Hēfaista izmaņas kalēja darbos, gan — lai slavēti dievi! — arī Dionīsa talanta vīna dār­zos. Lūka ieminējās, ka es varētu būt Hermeja bērns — tāds, kas prot pa druskai no visa, bet pa īstam neko. Bet man palika iespaids, ka viņš tikai cenšas mani uzmun­drināt. Arī viņam nebija ne jausmas, ko ar mani iesākt.

Ar visu to nometnē man tomēr patika. Apradu ar rīta miglu, kas klājās pār piekrasti, pēcpusdienas saules piekveldēto zemeņu lauku smaržu, pat ar svešādajiem trokšņiem, ko sacēla nakts mežā klīstošie briesmoņi. Ik­reiz, kad vakariņoju kopā ar vienpadsmito namiņu, daļu maltītes iešķūrēju ugunī un pūlējos samanīt kādu saikni ar savu īsto tēti. Nekā. Tikai tas siltums, kas manī iesvēlās vienmēr, kad atminējos viņa smaidu. Par mammu centos daudz nedomāt, tomēr aizvien vēl prātoju: ja reiz īsti ir dievi un briesmoņi, ja reiz iespējamas visas šīs burvestības, noteikti jābūt arī iespējai viņu glābt, atvest atpakaļ…

Sāku saprast to rūgtumu, kas krājās Lūkā, un viņa aizvainojumu pret tēvu — Hermeju. Nu labi, varbūt die­viem bija darāmi svarīgi darbi. Bet vai tad nevarēja laiku pa laikam piezvanīt, pakliegt vai kaut kā tā? Dionīss mā­cēja no zila gaisa uzburt diētisko kolu. Kāpēc mans tētis, lai kas viņš būtu, nevarēja uzburt tālruni?

Ceturtdienas pēcpusdienā, kad kopš manas ieraša­nās Pusdievu nometnē bija pagājušas trīs dienas, pirmo­reiz piedalījos zobencīņas nodarbībā. Visi no vienpad­smitā namiņa sanāca lielajā, apaļajā arēnā. Lūkam pienācās būt par treneri.

Sākām ar vienkāršākajiem dūrieniem un cirtieniem, par mērķi izmantojot grieķu bruņās ietērptas salmu lel­les. Es teiktu, ka man veicās tīri labi. Vismaz apjēdzu, kas īsti darāms, un reakcijai arī nebija ne vainas.

Nelaime vien tāda, ka nekādi neizdevās piemeklēt zobenu, kas labi iegultu rokā. Cits izrādījās par smagu, cits — par vieglu vai par garu. Lūka darīja, ko varēja, lai palīdzētu ko nebūt atrast, taču arī pats atzina, ka neviens no tiem zobeniem, kas dabūjami, nav man piemērots.

Pārgājām pie tuvcīņas pāros. Lūka paziņoja, ka būs mans pārinieks, jo es kaujos pirmoreiz.

—  Lai nu veicas, — viens no mūsējiem man noteica. — Labāka paukotāja par Lūku nav bijis jau trīssimt gadu.

—   Varbūt viņš mani pasaudzēs, — es sacīju.

Tas tikai novīpsnāja.

Lūka dūrienus, atvairīšanos un blokus man ierādīja visai nesaudzīgi. Ar katru vēzienu es dabūju klāt vēl kādu zilumu vai skrambu. — Sargies no cirtiena, kas nāk no augšas, Persij, — viņš nosauca, lai tūliņ ieplātu man pa ribām ar asmens plakanpusi. — Nē, ne jau pavisam no augšas! — Blākš! — Izklupiens! — Blākš! — Tagad atpakaļ! — Blākš!

Kad viņš beidzot izsludināja pārtraukumu, es mirku sviedros. Visi barā metās pie ledusskapja pēc ūdens. Lūka uzlēja sev uz galvas ledusūdeni, un no malas tas izskatījās tik vilinoši, ka es rīkojos tāpat.

Acumirklī sajutos labāk. Rokās no jauna ieplūda spēks. Zobens vairs nešķita nekur liekams.

—  Labi, visi sastājamies aplī! — Lūka norīkoja. — Ja Persijs neiebilst, parādīšu jums šo to paraugam.

Lieliski, es nodomāju. Lai visi noskatās, kā Persijs dabū pa mizu.

Hermeja puikas sastājās visapkārt, valdīdami smaidu. Nopratu, ka visi reiz bijuši manā vietā un nespēj vien sagaidīt, lai redzētu, kā Lūka no manis pataisa miltu maisu. Viņš visiem izskaidroja, ka demonstrēšot atbru­ņošanas paņēmienu — kā ar sava zobena plakanpusi sa­griezt pretiniekam rokā zobenu tā, ka tam atliek ieroci izlaist no pirkstiem.

—   Tas ir grūti, — viņš uzsvēra. — Man ir gadījies būt pretinieka ādā. Par Persiju lai nebūtu nekādas smie­šanās. Gandrīz visiem paukotājiem gadiem jāmācās, lai apgūtu šo paņēmienu.

Vispirms Lūka to, ko grasās darīt, parādīja pavisam lēnām. Kā jau varēja paredzēt, mans zobens nokrita žvadzēdams.

—  Tagad pa īstam, — viņš paziņoja, kad biju pacēlis savu ieroci. — Paukosimies, līdz viens no mums piekāp­sies. Gatavs, Persij?

Pamāju, un Lūka metās uzbrukumā. Sazin kā man izdevās atvairīt viņa mēģinājumus piespiest zobenu mana zobena spalam. Atvērās visas maņas. Es paredzēju viņa izklupienus. Es atvairīju viņa cirtienus. Es spēru soli uz priekšu un mēģināju durt pats. Lūka atvairījās it viegli, taču redzēju viņu pārvēršamies sejā. Piemiedzis acis, viņš bruka man virsū ar lielāku sparu.

Zobens man rokā pielija ar svaru. Bija grūti to val­dīt. Zināju, ka burtiski pēc dažām sekundēm Lūka mani pieveiks, tāpēc nospriedu: nu, pie joda!

Mēģināju to atbruņošanas gājienu.

Mans zobens ietrāpīja turpat pie Lūkas zobena spala, un es to pagriezu uz leju ar visu savu svaru.

Klankš.

Lūkas zobens nožvadzēja pret akmeņiem. Mana zo­bena smaile bija dažu centimetru attālumā no viņa ne­aizsargātās krūtežas.

Pārējie nometnieki skatījās klusēdami.

Es nolaidu zobenu. — Ui, piedod.

Vienubrīd izskatījās, ka Lūka no pārsteiguma ir zau­dējis valodu.

—   Piedot? — Rētas iezīmētā seja atplauka smaidā. — Pie visiem dieviem, Persij, par ko? Parādi man to pašu vēlreiz!

Negribējās. No pirmītējā nevaldāmā spara pieplū­duma vairs nebija ne miņas. Bet Lūka nelikās mierā.

Šoreiz jebkāda ciņa izpalika. Kolīdz mūsu zobeni saskārās, Lūka iebelza pa mana zobena spalu un izgrieza man ieroci no rokas ar tādu spēku, ka tas aizšļūca labu gabalu pa klonu.

Pēc pagaras pauzes kāds skatītājs ieminējās: — Iesā­cēja veiksme?

Lūka notrausa sviedrus no pieres un vērtējoši nopē­tīja mani nu jau ar pavisam citu interesi. — Varbūt, — viņš noteica. — Bet man gribētos zināt, ko Persijs iespētu ar klausīgu zobenu…

Piektdienas pēcpusdienā mēs ar Groveru sēdējām ezera krastā, lai atvilktu elpu pēc gandrīz letālas kāpša­nas augšup pa sienu. Grovers līdz augšai bija uzlēcis tik viegli kā kalnu āzis, bet mani gan teju aprija lava. Kreklā vidēja izdeguši caurumi. Matiņi no rokām nosviluši.

Sēdējām uz laipas un vērojām, kā najādas zem ūdens pin grozus, līdz saņēmu dūšu, lai pajautātu Groveram, kā beigusies saruna ar misteru D.

Viņam vaigā ielija šķebīga dzelte.

—  Labi, — viņš atsaucās. — Vienkārši lieliski.

—  Tātad tava karjera nav neglābjami sapostīta?

Grovers man uzmeta nervozu skatu. — V-vai Hīrons

tev izstāstīja, ka gribu dabūt meklētāja licenci?

—   Nu… nē. — Man nebija ne jausmas, kas tā par meklētāja licenci, bet diez vai bija īstais brīdis ko tādu prašņāt. — Teica tikai to, ka tev, zini, bijuši lieli plāni…

un ka tev vajadzēja labu novērtējumu tam, kā esi pildījis sarga pienākumus. Tad ar to viss beidzies, kā nākas?

Grovers pievērsās najādām. — Misters I). gala sprie­dumu atlicis. Teica, ka pagaidām tavā lietā neesmu ne izgāzies, ne neizgāzies, tā ka mūsu likteņi vēl aizvien ir sieti ciešām saitēm. Ja tu saņemšot uzdevumu un es do­šoties līdzi tevi sargāt, un mēs abi pārradīšoties dzīvi, varbūt viņš apsvēršot iespēju to darbiņu uzskatīt par pa­darītu.

Man uzreiz kļuva priecīgāk ap sirdi. — Nu re, tad jau nemaz nav tik ļauni, ko?

—   Bē-bē-bēē! Tikpat labi viņš man varēja likt mēzt staļļus. Varētu domāt, ka tevi kāds sūtīs kādā uzde­vumā… un pat ja tā, vai tad tu maz gribētu mani ņemt līdzi?

—   Skaidrs, ka es gribētu ņemt tevi līdzi!

Grovers drūmi blenza dzelmē. — Grozu pīšana…

Laikam jauki, ja proti ko noderīgu.

Centos mundrinādams, ka viņam talantu netrūkst, taču Grovers sanīka arvien vairāk. Kādu brīdi apsprie­dām airēšanu un zobencīņu, tad pamēļojām par visādu dievu tikumiem un trūkumiem. Pēdīgi apvaicājos par četriem tukšajiem namiņiem.

—   Astotais, tas sudrabainais, pieder Artemīdai, — viņš teica. — Artemīda reiz nozvērējās visu mūžu palikt jaunavās. Līdz ar to bērnu viņai, protams, nav. Namiņš viņai uzcelts tā kā par godu. Ja tāda nebūtu, viņa saskaistos līdz neprātam.

—   Nūjā, labi. Bet tie pārējie trīs — pašā galā? Tie būtu Lielajai triādei?

Grovers saspringa. Tuvojāmies kutelīgai lietai. — Nē. Viens no tiem, numurs divi, ir Hērai, — viņš no­teica. — Ari tā kā par godu. Viņa ir laulības aizgādne, tāpēc neies taču blandīties apkārt, lai iepītos dēkās ar mirstīgajiem. Ar to nodarbojas viņas vīrs. Ar I.ielo triādi mēs saprotam trīs stipros brāļus, Krona dēlus.

—  Zevu, Poseidonu un Aīdu.

—   Tieši tā. Tu jau zini. Pēc lielās cīņas ar titāniem viņi pārņēma tēta varu pār pasauli un vilka lozes, lai no­skaidrotu, kam kura daļa kritīs.

—  Zevs dabūja debesis, — es atcerējos. — Poseidonam tika jūra, un Aīdām — Pazeme.

—  Nūja.

—   Bet Aīdām te namiņa nav.

—  Nav gan. Bet viņam nav arī troņa Olimpā. Viņam Pazemē pašam savas lielas lietas. Būtu viņam te na­miņš… — Grovers noskurinājās. — Nu, tur nebūtu vis nekāda jaukuma. Labāk lai paliek, kā ir.

—   Bet Zevam un Poseidonam — ja ticam mītiem, abiem bijis lērums bērnu. Kāpēc tad viņu namiņi stāv tukši?

Grovers samulsis sakulstīja āžakājas. — Pirms ga­diem sešdesmit, pēc Otrā pasaules kara, Lielā triāde sav­starpēji vienojās hērojus vairs nedzemdēt. Viņiem bērni iznāca tomēr tā kā par daudz stipri: par daudz ietekmēja visu, kas notiek cilvēku pasaulē, viņu dēļ lija pārāk daudz asiņu. Redzi, Otrais pasaules karš pamatā bija cīniņš starp Zeva un Poseidona dēliem, no vienas puses, un Aīda pēcnācējiem — no otras. Uzvarētāji — Zevs un Poseidons — piespieda arī Aīdu nozvērēties vairs neielais­ties nekādās dēkās ar mirstīgām sievietēm. Visi trīs zvē­rēja pie Stiksas.

Nogranda pērkons.

Es sacīju: — Stiprāku zvērestu vairs nevar iedomā­ties.

Grovers pamāja.

—   Un brāļi vārdu turēja? Bērnu vairs nebija?

Grovera vaigs apmācās. — Pirms gadiem septiņpa­dsmit pie vecā niķa atgriezās Zevs. Pagadījās tā televīzi­jas zvaigzne ar astoņdesmito gadu kuplo sasuku — viņš nespēja novaldīties. Kad bērns nāca pasaulē, meitenīti nosauca par Taliju… nu, Stiksas upe solījumus neaiz­mirst. Pats Zevs, būdams nemirstīgais, izkūlās gandrīz sveikā, toties savu meitu izrādījās nolēmis šausmīgam liktenim.

—   Bet tas nav godīgi! Vai tad mazā meitenīte tur bija vainojama?

Grovers saminstinājās. — Persij, Lielo brāļu bērni ir daudz spēcīgāki par citiem pusdieviem. Viņiem ir spē­cīga aura, un tās smarža pievilina briesmoņus. Kad Aīds uzzināja par meiteni, viņš nebūt nepriecājās, ka Zevs lauzis zvērestu. Aīds no Tartara izlaida ļaunākos monstrus, kam pienācās Taliju nomocīt. Kad meitenei apritēja divpadsmit gadu, viņai par sargu tika norīkots viens satīrs, bet ko gan tas varēja iespēt? Viņš centās Ta­liju atvest šurp līdz ar vēl diviem pusdieviem, ar ko tā bija iedraudzējusies. Gandrīz izdevās. Viņi tika līdz pat tam pakalna galam.

Grovers norādīja pāri ielejai uz to pašu priedi, pie kuras es nonāvēju Mīnotauru. — Viņiem uz pēdām bija visas trīs Laipnīgās līdz ar veselu baru elles suņu. Kad bija skaidrs, ka no vajātājiem izsprukt neizdosies, Talija lika satīram aizgādāt abus pārējos pusdievus drošībā, kamēr viņa briesmoņus aizkavēšot. Viņa pati bija ievai­nota un nokausēta, un negribēja dzīvot kā vajāts zvērs. Satīrs liedzās Taliju atstāt, bet nespēja grozīt viņas prātu, un vajadzēja pasargāt tos abus pārējos. Tā nu Talija pa­lika viena, lai cīnītos — tur, pakalna virsotnē. Kad meita bija mirusi, Zevs par viņu iežēlojās un pārvērta par tur to priedi. Talijas gars joprojām palīdz sargāt ielejas robe­žas. Tāpēc to pakalnu dēvē par Pusdievu kalnu.

Vēros uz priedi tur, tālumā.

Stāsts man lika sajusties iztukšotam un arī vainī­gam. Meitene manos gados bija upurējusies, lai glābtu draugus. Stājusies pretim veselam briesmoņu karaspē­kam. Iepretim kam tādam mana uzvara pār Mīnotauru likās sīka vienība. Aizdomājos — būtu es rīkojies citādi, vai būtu izdevies pasargāt māti?

—   Grover, — es vaicāju, — vai tiešām hēroji devu­šies veikt varoņdarbus Pazemē?

—   Ir gadījies, — viņš atsaucās. — Orfejs. Hērakls. Hudīni.

—  Un vai viņiem kaut reizi izdevies uzcelt kādu no miroņiem?

—   Nē. Nekad. Orfejam gandrīz izdevās… Persij, tu taču nedomā nopietni, ka…

—    Nē, — es samelojos. — Tikai prātoju. Tātad… pusdievam par sargu vienmēr tiek norīkots satīrs?

Grovers mani nopētīja ar aizdomām. Acīmredzot nebija noticējis, ka tās domas par Pazemi esmu izmetis no galvas. — Ne vienmēr. Parasti mēs iefiltrējamies sko­lās. Cenšamies uzost pusdievus, kas izrāda neparasti spējīga hēroja pazīmes. Kolīdz atrodam kādu ar izteikti spēcīgu auru, brīdinām Hīronu. Viņš pūlas tādus patu­rēt acīs, citādi var izcelties tiešām lielas nepatikšanas.

— Un tu uzodi mani. Hīrons teica, ka es, tavuprāt, tiešām varētu būt kaut kas īpašs.

Grovers izskatījās pēc tāda, kas iedzīts stūrī. — Es taču ne… Nū, klau, tā tu gan nedomā! Ja tu būtu — pats zini —, tu uzdevumā netiktu nekad un nemūžam, un es nemūžam netiktu pie savas licences. Tu, visticamāk, esi Hermeja atvase. Vai varbūt tavs tēvs nāk no mazdieviem, tādiem kā Nemesīda, atriebes dieviete. Tu tikai nebēdā, sarunāts?

Man palika iespaids, ka viņš drīzāk mierina nevis mani, bet pats sevi.

Tovakar pēc vakariņām uztraukumu bija vairāk nekā ierasts.

Beidzot bija klāt tā cīņa par karogu.

Kolīdz bija novākti šķīvji, ieskanējās gliemežvāka taure, un mēs pie galdiem piecēlāmies kājās.

Nometnieki kliedza un gavilēja, kad Anabeta un vēl divi no Atēnas klana skriešus iemetās paviljonā ar zīda karogu. Tas bija metrus trīs garš, vizoši pelēks, ar zīmē­jumu, kurā attēlota olīvkoka zarā sēdoša plīvurpūce. No otras puses paviljonā ieskrēja Klarisa ar savējiem un tik­pat lielu, taču spilgti sarkanu karogu, uz kura rotājās asiņains šķēps un mežakuiļa galva.

Pacirtos pret Lūku un saucu, lai pārkliegtu brēku: — Tie ir tie karogi? -Jā.

—  Komandas vienmēr pulcē Arējs un Atēna?

—  Ne vienmēr, — viņš atkliedza. — Bet bieži.

—   Tātad, ja vienu pārtver cits namiņš, ko jūs iesā­kat — karogu pārkrāsojat?

Lūka pasmīnēja. — Tad jau redzēsi. Vispirms mums pie karoga jātiek.

—  Kurā pusē tad mēs esam?

Viņš uzmeta man viltīgu skatu, it kā zinātu ko tādu, ko es nezinu. Lāpas gaismā tā rēta vaigā seju vērta gan­drīz ļaunīgu. — Esam noslēguši pagaidu savienību ar Atēnu. Šovakar mums jāatņem karogs Arējam. Un tu nāksi palīgā.

Tika izsludinātas komandas. Atēna bija sabiedroju­sies ar diviem lielākajiem namiņiem — Apollonu un Hermeju. Pēc visa spriežot, par atbalstu tika piesolītas visādas privilēģijas, starp kurām figurēja vēlamāks maz­gāšanās laiks, izdevīgi pārskatīts mājas soļa darbu gra­fiks, labākais laiks tām vai citām nodarbībām.

Arējs bija vienojies ar visiem pārējiem: Dionīsu, Dēmetru, Afrodīti un Hēfaistu. Cik bija redzēts, Dionīsa bērni bija tiešām labi noauguši, bet to bija tikai divi. Dēmetras atvasēm bija laba galva un nags uz darboša­nos laukā un mežā, taču šis pulciņš neizcēlās ar kaujas sparu. Par Afrodītes dēliem un meitām es daudz nerai­zējos. Tie lielākoties sēdēja dīkā, vēroja savu atspulgu ūdenī, sukāja matus un mēļoja. Hēfaista bērni nebija no glītajiem un skaitā tikai četri, toties visi drukni un dūšīgi, jo augām dienām strādāja smēdē. Ar tādiem būtu ko noņemties. Tad nu, protams, atlika Arēja namiņš: savs ducis prāvāko, neglītāko un nešpetnāko bandubērnu visā Longailendā, ja ne pasaulē.

Hīrons piesita pakavu pie marmora grīdas.

—   Hēroji! — viņš nodimdināja. — Noteikumi jums ir zināmi. Robeža ir strauts. Viss mežs ir jūsu rīcībā. Aizliegtas buršanās nav. Karogam jāplīvo, un tam līdzās ir ne vairāk kā divi sargi. Gūstekņus drīkst atbruņot, bet nav ļauts tos nedz sasiet, nedz viņiem aizbāzt muti. Nav pieļaujami nedz nāves gadījumi, nedz smagi miesas bo­jājumi. Es būšu par tiesnesi un karalauka ārstu. Bruņo­jieties!

Kentaurs paplēta rokas, un visi galdi piepeši izrādī­jās nokrauti ar bruņucepurēm, bronzas zobeniem, šķē­piem un apkaltiem vēršādas vairogiem.

—   Oho! — noelsos. — Mums tiešām tas viss vaja­dzīgs?

Lūka uz mani paskatījās kā uz jukušu. — Ja vien ne­gribi, lai tavi draugi no piektā namiņa tevi uzdur uz iesma. Še — Hīrons teica, ka tev derēšot. Tu būsi robež­sargos.

Mans vairogs bija ne mazāks par NBA basketbola groza vairogu, vidū tam greznojās prāvs kaducejs. Tāds svēra savu pusmiljonu kilogramu un būtu lieliski derējis par sniega dēli, taču paļāvos, ka diez vai kāds nopietni cer mani redzēt skrienam vēja ātrumā. Bruņucepuri, tāpat kā visam Atēnas puses karaspēkam, rotāja zils zirgastru pušķis. Arējam un tā sabiedrotajiem pušķis bija sarkans.

Anabeta ieaurojās: — Zilā komanda, uz priekšu!

Uzgavilējuši pakratījām zobenus un viņai nopakaļ pa taku devāmies uz meža dienvidgalu. Sarkanie, uz mūsu pusi noklieguši izsmējīgas nievas, soļoja uz zieme­ļiem.

Man izdevās panākt Anabetu, nenogāžoties no kā­jām. — Paklau!

Viņa soļoja, kā soļojusi.

—   Kāds tad ir plāns? — es apvaicājos. — Vai mums krājumā ir kaut kas no burvju pasaules, ko es varētu aiz­ņemties?

Roka Anabetai paslīdēja uz kabatas pusi, it kā viņa bītos, ka esmu kaut no nočiepis.

—   Vienkārši paturi acīs Klarisas šķēpu, — skanēja atbilde. — Diez vai gribēsi ar ko tādu saskarties. Citādi tev nav par ko uztraukties. Karogu mēs Arējam atņem­sim. Vai Lūka tev jau pateica, kas darāms?

—   Man jābūt par robežsargu, lai ko tas nozīmētu.

—  Vieglāk par vieglu. Stāvi pie strauta un turi sarka­nos pa gabalu. Pārējo atstāj manā ziņā. Atēnai vienmēr ir plāns.

Viņa pielika soli, atstājot mani rijam putekļus.

—   Nu labi, — es nomurmināju. — Man prieks, ka gribēji, lai esmu tavā komandā.

Nakts bija silta un sutīga. Mežs vīdēja melns, šur tur uzspīgoja un pagaisa jāņtārpiņi. Atstājusi mani postenī pie sīka strautiņa, kas urdza pāri nedaudziem klintsbluķiem, viņa kopā ar pārējiem izklīda mežā.

Tā, stāvēdams pavisam viens ar lielo, zilpušķoto ķiveri galvā un milzīgo vairogu rokā, jutos kā pēdējais muļķis. Bronzas zobens, tāpat kā visi, kas bija izmēģināti līdz šim, šķita galīgi ncparocīgs. Ar ādu apvilktais roktu­ris plaukstā gūla smags kā boulinga bumba.

Man taču neviens neparko pa īstam neuzbruktu, vai ne? Proti, Olimpā noteikti pastāvēja kas tāds kā krimi­nālatbildība.

Tālu projām ieskanējās gliemežvāka taure. Mežā kāds kliedza un brēca, šķindēja metāls, gāja vaļā kautiņš. Man garām kā briedis aizlēkšoja zilpušķains sabiedrotais Apollons, pārlēca pāri strautam un nozuda ienaidnieka teritorijā.

Lieliski, es nospriedu. Man, kā parasti, visi prieki ies garām.

Tad padzirdēju kaut ko, no kā šermuļi nobira pār muguru: turpat netālu dobji ierūcās suns.

Instinktīvi aizslēpos aiz vairoga — kāds man lavījās

klāt.

Tad troksnis noklusa. Nomanīju, ka rūcējs atkāpjas.

Strauta viņa krasta tumsā ar joni sakustējās krūmi, un no tiem ar klaigām un brēku izlēca pieci Arēja karo­tāji.

— Sadot tam kverplim! — nobļāvās Klarisa.

Neglītās cūkas ačteles spīgoja sejsega spraugās. Viņa vēcināja pusotrmetrīgu šķēpu ar sarkani zvērojošu metāla atkarpi galā. Pārējiem bija tikai parastie bronzas zobeni, lai gan tas man omu nebūt neuzlaboja.

Arejieši metās pāri strautam. Nekādus palīgus tu­vumā nemanīju. Varēju mukt. Vai arī stāties pretim pusei Arēja namiņa iemītnieku.

Lūkoju pasprukt malā, lai izvairītos no pirmā cir­tiena, bet šie pretinieki jau nebija tik stulbi kā Mīno­taurs. Viņi mani ielenca, un Klarisa trieca man virsū šķēpu. Vairogs mazināja triecienspēku, taču visu miesu pārskrēja sāpīga kņudoņa. Mati man saslējās gaisā. Roka, kas turēja vairogu, nupat bija nejūtīga, un gaisā jautās sviluma smaka.

Elektrība. Tas stulbais šķēps bija elektrisks. Atkritu sēdus.

Vēl cits no arejiešiem man iebikstīja krūtīs zobena spalu, un es nogāzos garšļaukus.

Būtu varējuši mani sasist putrā, bet nebija vaļas — vajadzēja izsmieties pēc sirds patikas.

—   Nofrizē viņu, — ieteica Klarisa. — Pagrāb aiz matiem.

Pamanījos pielēkt kājās, pacēlu zobenu, bet Klarisa to, dzirkstelēm šķīstot, pasita sāņus. Tagad nejūtīgas bija abas rokas.

—   Ūja, — Klarisa nosmējās. — Man no šitā puiša bail. Pa īstam.

—  Karogs ir tur, — es viņai teicu. Gribēju, lai izklau­sās dusmīgi, bet laikam jau neizdevās.

—  Jā, jā, — viens no viņiem atsaucās. — Tikai mums galva sāp ne jau par karogu. Mums galva sāp par vienu džeku, kas mūsu namiņu pataisījis par apsmieklu.

—  Tur nu jums mani palīgos nemaz nevajag, — es atcirtu. Varbūt nebija pats gudrākais gājiens.

Veseli divi metās man virsū. Atmuguriski kāpos uz strauta pusi, lūkojot pacelt vairogu, bet Klarisa izrādījās žiglāka. Viņas šķēps ietriecās man tieši ribās. Nebūtu man mugurā krūšubruņas, pāri paliktu kebabs uz kociņa. Savukārt no elektrības trieciena gandrīz zobi iz­bira no mutes. Viens no viņas draugiem šķēla man pa roku ar zobenu, izcērtot pamatīgu robu.

—   Bez smagiem miesas bojājumiem! — es izspiedu pār lūpām.

—   Ui, — cirtējs atsaucās. — Nu jau laikam gan pa­likšu bez saldēdiena.

Viņš iegrūda mani strautā — ievēlos ūdenī, ka noplunkšķēja vien. Tie visi smējās, vēderu turēdami. Sa­pratu, ka, izsmējušies pēc sirds patikas, viņi mani no­beigs. Bet tad kaut kas notika. Odens it kā atmodināja manas maņas, un piepeši jutos kā izēdis turzu mammas dubultā espresso želejkonfekšu.

Klarisa ar savējiem iebrida strautā, lai tiktu man klāt, bet es pielēcu kājās, lai stātos viņiem pretim. Es zināju, kas darāms. Plakaniski bliezu zobenu tam pirma­jam pa galvu tā, ka notriecu bruņucepuri. Sitiens izdevās tik stiprs, ka, viņam saļimstot ūdenī, redzēju pretim novalbāmies acis.

Uzbrukumā nāca neglītene nr. 2 un neglītene nr. 3. Vienai iekrāvu ar vairogu pa seju, otrai ar zobenu no­šķēlu zirgastru pušķi. Abas naski vien atkāpās. Neglītenis nr. 4, pēc visa spriežot, uzbrukt īsti negribēja, taču Klarisa nāca man virsū kā mēris, šķēpa uzgalim sprikstīt sprikstījot. Sviesto šķēpu es iemiedzu starp vairoga me­tāla uzgali un zobenu un pārlauzu pušu kā nieka žaga­riņu.

—   Aā! — viņa iegaudojās. — Stulbais tāds! Preteklis! Līķu tārps!

Būtu jau kliegusi vēl nezin ko, bet es iebliezu viņai starp acīm ar zobena spalu, un Klarisa atstreipuļoja at­pakaļ uz strauta krastu.

Tad padzirdēju priekpilnus saucienus un ieraudzīju šurp, uz robežas pusi, joņojam Lūku ar augstu paceltu sarkanās komandas karogu rokā. Abos flangos joza divi no Hermeja puišiem, kas piesedza atkāpšanos, un aiz viņiem — daži no Apollona, kas atkāvās no Hēfaista bērniem. Arejieši slējās kājās, un Klarisa zem deguna nomurmināja neskaidru lāstu.

—   Viltība! — viņa iekliedzās. — Tā bija viltība.

Visi klunkurēja nopakaļ Lūkam, bet bija jau par

vēlu. Kolīdz Lūka iebrāzās draudzīgajā teritorijā, krast­malā saskrēja visi. Mūsējie sacēla skaļas gaviles. Sarka­nais karogs ielāsmojās tagad jau sudrabains. Kuiļa galva un šķēps pagaisa, lai to vietā parādītos milzīgs kaducejs, vienpadsmitā namiņa simbols. Zilā komanda pacēla Lūku uz pleciem un ņēmās nēsāt viņu apkārt. No meža izrikšoja Hīrons un iepūta gliemežvāka taurē.

Spēle bija galā. Mēs bijām uzvarējuši.

Jau grasījos piepulcēties svinētājiem, kad turpat man blakus strautā atskanēja Anabetas balss: — Nav slikti, hēroj.

Skatījos uz balss pusi, bet viņas tur nebija.

—   Kur, vecīt, tu iemācījies tā kauties? — Anabeta turpināja. Gaiss savirmojās, un viņa parādījās, turēdama rokā Yankees beisbola cepuri, to it kā nule norāvusi no galvas.

Sanāca dusmas. Pat tas, ka viņa nupat bijusi nere­dzama, mani nespēja izsist no sliedēm. — Jūs mani izlikāt par ēsmu, — es noskaldīju. — Jūs mani te nolikāt, jo zinājāt, ka Klarisa bruks man virsū, un Lūka tikmēr pa malu varēs aizkļūt līdz karogam. Viss bija izskaitļots.

Anabeta paraustīja plecus. — Es taču tev teicu. Atēnai vienmēr, vienmēr ir plāns.

—  Plāns, kā saberzt mani miltos.

—   Steidzos šurp, cik drīz vien iespējams. Jau grasī­jos mesties palīgā, bet… — Viņa atkal paraustīja plecus. — Tev palīgi bija lieki.

Tad viņa pamanīja manu sacirsto roku. — Kā tev tas izdevās?

—  Zobena cirtiens, — atteicu. — Kas tad cits?

—   Nē. Tur bija zobena cirsta brūce. Paskaties.

Asiņu vairs nebija. Kur nupat vēl vīdēja dziļa, vaļēja

brūce, stiepās gara, balta rēta, un arī tā gaisa acu priekšā — vērtās arvien mazāka, līdz pazuda pavisam.

—   Es… es nesaprotu, — teicu.

Anabeta aizdomājās tik stipri, ka gandrīz varēja dzirdēt galvā zobratus šņirkstam. Paskatījusies man zem kājām, tad — uz pārlauzto Klarisas šķēpu, viņa ierunā­jās: — Izkāp no ūdens, Persij.

—   Ko…?

—   Izkāp un viss.

Izbridu no strauta un acumirklī sajutos līdz nāvei pārguris. Rokas no jauna kļuva nejūtīgas. No pirmīt tik strauji pieplūdušā adrenalīna vairs nebija ne miņas. Gandrīz nogāzos no kājām, bet Anabeta mani pietu­rēja.

—  Nu, pie Stiksas, — viņa nosodījās. — Nemaz nav labi. Es negribēju… iedomājos, ka Zevs…

Iekams paguvu noprasīt, kas īsti ir, atkal izdzirdēju suņa rūcienu, bet nu vēl daudz tuvāk nekā pirmīt. Pāri mežam aizvilnīja kauciens.

Nometnieku gaviles acumirklī apslāpa. Hīrons kaut ko nokliedza sengrieķu mēlē, un es tikai vēlāk atskārtu, ka saprotu: — Kaujas gatavībā! Pie lokiem!

Anabeta izrāva zobenu.

Uz klintsbluķa tieši mums virs galvas stāvēja melns suns degunradža augumā ar acīm, kas zvēroja kā lava, un ilkņiem tik gariem kā dunči. Tas vērās tieši uz mani.

Visi pamira, izņemot Anabetu, kas iekliedzās: — Persij, skrien!

Viņa mēģināja aizstāties man priekšā, bet suns izrā­dījās veiklāks. Milzīga, zobaina ēna pārzibēja viņai pār galvu, un brīdī, kad suns lēca man virsū, es atstreipuļoju atpakaļ un samanīju cauri bruņām izduramies nagus, tik asus kā bārdasnaži, noskanēja vesels lēvenis stirkšķu, it kā cits pēc cita būtu pārplēsti četrdesmit papīra gabali. Suņa skaustā bija sadūries lēvenis bultu. Briesmonis beigts sabruka man pie kājām.

Pateicoties sazin kādam brīnumam, es joprojām biju dzīvs. Lejup uz saplosītajām bruņām skatīties negribējās. Gar krūtīm tecēja kaut kas karsts, un es zināju, ka esmu smagi savainots. Vēl sekunde, un briesmonis mani būtu pataisījis par kilogramiem piecdesmit maltās gaļas.

Hīrons pierikšoja klāt ar loku rokā un nopietns no vaiga.

— Di immortalesV — Anabeta noteica. — Tas ir el­les suns no Soda laukiem. Tie taču… tiem taču neklājas…

* Nemirstīgie dievi! (Latīņu vai.)

—   Kāds to izsaucis, — bilda Hīrons. — Kāds, kas ir tepat nometnē.

Pienāca Lūka, par karogu rokā piemirsis, slavas brī­dis jau bija nogrimis aizmirstībā.

Klarisa ieaurojās: — Tā ir Persija vaina! Persijs to suni izsaucis!

—   Paliec nu klusu, bērns, — Hīrons viņu apsauca.

Noskatījāmies, kā elles suņa miesas saplūst ar tumsu,

iesūcas zemē un pazūd kā nebijušas.

—   Tu esi savainots, — Anabeta attapās. — Žigli, Persij, brien ūdenī.

—  Man nekas nekaiš.

—  Kaiš gan, — viņa nerimās. — Hīron, paskaties uz šo te!

Man nebija spēka tielēties. Iekāpu atpakaļ strautā, un visi nometnieki sanāca man apkārt.

Uzreiz sajutos labāk. Samanīju brūces krūtīs aizve­ramies. Viens otrs pūlī noelsās.

—   Paklau, es… es nezinu, kāpēc… — teicu, gribē­dams atvainoties. — Man ļoti žēl…

Bet visi skatījās ne jau uz manām dzīstošajām brū­cēm. Blenza uz kaut ko man virs galvas.

—  Persij, — Anabeta ieteicās un norādīja ar pirkstu. — Mmm…

Kad pacēlu galvu, zīme jau dzisa, bet es vēl varēju saredzēt to zaļas gaismas hologrammu, kas griezās spul­godama. Trijžuburu šķēpu — trijzari.

—  Tavs tēvs, — Anabeta nomurmināja. — Nu gan nepavisam nav labi.

—  Tagad ir skaidrs, — Hīrons pasludināja.

Visapkārt visi ņēmās slīgt ceļos — pat arejieši, kas gan tā rīkojās visai nelabprāt.

—    Mans tēvs? — es pārvaicāju, līdz pēdējam sa­mulsis.

—   Poseidons, — atsaucās Hīrons. — Zemes tricinātājs, Viļņu pavēlnieks, Zirgu tēvs. Esi sveikts, Persij Džekson, Jūras dieva dēls!

Nākamajā rītā Hīrons man lika pārcelties uz namiņu numur trīs.

Tur es biju viens pats. Manām mantām — Mīnotaura ragam, liekai drēbju kārtai un maisiņam ar tuale­tes piederumiem — tur vietas bija atliku likām. Ēdien­reizēs man bija jāsēž pašam pie sava galda, pašam jāizvēlas nodarbības, varēju saukt "gaismu nost!", kad vien iepatīkas, un nevienu vairs neklausīt.

Un tas bija vienkārši briesmīgi.

Tieši tobrīd, kad sāku justies pieņemts, vienpadsmito namiņu uzskatīt par mājām un dzīvot, kā normālam bēr­nam pienākas — cik nu normāls tāds pusdievs var būt —, mani no visa tā izolēja kā apkritušu ar lipīgu sērgu.

Elles suni neviens nepieminēja, bet pamazām uz­mācās sajūta, ka man aiz muguras visi par to vien runā. Uzbrukums visus bija iedzinis bailēs. Šis notikums vai­nagojās ar divējām ziņām: viens — es biju Jūras dieva dēls, otrs — briesmoņus, kas grib mani nobeigt, neaptu­rēs itin nekas. Izrādījās, ka viņi spēj iekļūt pat nometnē, kas allaž uzskatīta par drošu vietu.

Nometnieki tagad no manis, cik iespējams, turējās pa gabalu. Pēc tā, ko mežā biju nodarījis arejiešiem, vienpadsmitais namiņš ar mani zobencīņas stundās bai­dījās sastapties, tāpēc ar Lūku vingrinājāmies divatā. Viņš mani sviedrēja kā vēl nekad, un pats tikmēr bijās man iecirst kaut skrambiņu.

— Viss, ko iemācīsies, tev noderēs, — Lūka apsolīja, kamēr vingrinājāmies cīņā ar zobeniem un degošām lā­pām. — Tagad vēlreiz izmēģināsim to odzes galvas no­ciršanu. Un to pašu vēl piecdesmit reižu.

Anabeta man rītos joprojām mācīja sengrieķu va­lodu, bet šķita domās aizklīdusi nezin kur. Ikreiz, kad kaut ko pateicu, paglūnēja uz mani tā, it kā es būtu iebelzis viņai pa pieri.

Pēc stundām viņa mēdza aiziet, zem deguna bubi­not: — Uzdevums… Poseidons?… Vecais riebeklis… Jāiz­domā plāns…

Pat Klarisa nemācās virsū, lai gan indes pilnie ska­tieni skaidri liecināja, ka par to, ka pārlauzu viņas burvju šķēpu, es tikšu nomaitāts. Gandrīz gribējās, lai viņa uz mani sakliedz, lai iekausta vai ko. Tad jau labāk ik dienu izkauties, nevis dzīvot kā tādam, par ko neviens neliekas zinis.

Zināju, ka nometnē ir kāds, kurš uz mani tur ļaunu prātu, jo vienvakar, pārnācis namiņā, uz sliekšņa uzgāju pa durvju spraugu iebāztu briesmīgu laikrakstu, New York Daily News eksemplāru, atvērtu vietējo ziņu lap­pusē. Lai izlasītu rakstu, man vajadzēja gandrīz veselu stundu, jo lasīdams iesvēlos tādas dusmas, ka burti acu priekšā jaucās arvien negantāk.

Pēc dīvainas autoavārijas dēls un māte joprojām bezvēsts prombūtnē

Autors: Eilīna Smaita

Pagājusi nedēļa pēc Sallijas Džeksones un viņas dēla Persija noslēpumainās pazušanas, un abi joprojām ir bez­vēsts prombūtnē. Ģimenes stipri izdegušais 1978. gada Camaro pagājušajā sestdienā atrasts uz kāda ceļa Longailendas ziemeļos ar pārplēstu jumtu un pārlauztu priek­šējo asi. Pirms eksplozijas mašīna apgāzusies un pa ceļu slīdējusi gandrīz simt metru.

Māte un dēls devušies pavadīt nedēļas nogali Montokā, bet aizbraukuši steigā, mīklainos apstākļos. Mašīnā un vraka apkaimē uzietas nelielas asiņu pēdas, bet citādi no Džeksoniem nav ne miņas. Vietējā lauku apvidus iedzīvotāji apliecina, ka avārijas laikā nekas neparasts nav manīts.

Mis Džeksones vīrs Gabe Ugliāno pavēstījis, ka viņa padēls Persijs Džeksons ir grūti audzināms bērns, kas izsviests no daudzām internātskolām un ne reizi vien ļā­vis vaļu agresijai.

Policija neatklāj, vai dēls Persijs tiek turēts aizdomās mātes pazušanas lietā, taču nav izslēgta arī krāpšana. Lejāk sk. Sallijas Džeksones un Persija nesenākos fotoportretus. Policija lūdz visus, kam ir kādas ziņas, sniegt tās pa zemāk norādīto noziedzības apkarošanas bezmaksas tālruni.

Numurs bija apvilkts ar melnu marķieri.

Saburzīju avīzi vīkšķi un aizsviedu pa roku galam, tad iemetos savā divstāvu gultā, kas stāvēja namiņa plāna vidū.

— Gaismu nost! — pats sev žēli uzsaucu.

Tonakt man rādījās sapnis, par kuru ļaunāku neat­minējos redzējis. Negaisam plosoties, skrēju gar jūras krastu. Šoreiz man aiz muguras bija pilsēta. Ne jau Ņu­jorka. Veidols bija cits: ēkas slējās pazemas, tālē vīdēja palmas un pakalni.

Metrus simt tālāk bangās kāvās divi vīri. Abi izskatī­jās pēc cīkstoņiem televīzijā — muskuļoti, bārdaini un gariem matiem. Abiem mugurā plīvojošas grieķu tunikas — viena izrakstīta ar zilu, otra ar zaļu. Viņi cīnījās saķērušies, spēra ar kājām un sita ar galvu, un ik pēc trieciena nošķīda zibens, debesis satumsa un vējš pieņē­mās spēkā.

Man vajadzēja viņus izšķirt. Nezināju — kāpēc. Bet jo ātrāk es skrēju, jo stiprāks cēlās pretvējš, līdz attapos skrienam uz vietas, papēžiem bez jēgas aroties smiltīs.

Cauri vētras auriem dzirdēju, kā tas zilajās drēbēs kliedz uz to, kas zaļā: — Atdod! Atdod! — kā bērnudārznieks, kas sakāvies rotaļmantas dēļ.

Bangas cēlās arvien augstākas, triecās pret krastu, apšļācot mani ar sāļumu.

Es ieaurojos: — Beidziet! Pārstājiet kauties!

Nodrebēja zeme. Kaut kur pazemē nogranda smiekli, un šurp atvilnīja balss — tik dobja un ļaunīga, ka man asinis sastinga dzīslās.

—  Nāc nu šurp, mazais hēroj, — tā ducināja. — Nāc nu lejā!

Smiltis zem kājām iebruka, un tur pavērās plaisa, kas stiepās līdz pašam Zemes vidum. Kāja man paslī­dēja, un tad mani aprija tumsa.

Pamodos pilnīgā pārliecībā, ka krītu.

Joprojām biju gultā, trešajā namiņā. Nojausma teica priekšā, ka ir rīts, bet laukā valdīja tumsa, un pāri pakal­niem granda pērkons. Brieda negaiss. To es nebiju no­sapņojis.

Pie durvīm kāds pieklidzināja, pie sliekšņa piesitās nags.

—  Iekšā!

Ar raizīgu vaigu istabā ietecēja Grovers. — Misters D. grib tevi redzēt.

—   Kāpēc?

—  Viņš grib nogalēt… Nu, laikam labāk, lai pats iz­stāsta.

Uztraukts saģērbos un gāju līdzi, jau gatavs pamatī­gām nepatikšanām.

Dienām ilgi biju gaidījis aicinājumu ierasties Lielajā mājā. Tagad, kad biju pasludināts par Poseidona dēlu, ko dzemdinājis Lielās triādes dievs, kam bērnu nedrīkst būt, jau lēsu, ka esmu noziedznieks vien tāpēc, ka esmu dzīvs. Pārējie dievi droši vien nosprieduši, kā mani vis­labāk sodīt par to, ka esmu, un misters D. acīmredzot ir gatavs spriedumu izpildīt.

Debesis virs Longailendas šauruma līdzinājās līdz kūsāšanas temperatūrai uzkarsētam tintes virumam.

Šurp virzījās necaurredzams lietusgāzes palags. Ieteicos Groveram, ka varbūt der paņemt kādu lietussargu.

—   Nē, — viņš atteica. — Šeit līst tikai tad, kad gri­bam.

Norādīju uz negaisu. — Tad kas tas, ellē, tāds?

Viņš nervozi pašķielēja uz padebesi. — Aizies ga­rām. Nelaiks vienmēr aiziet garām.

Atskārtu, ka viņam taisnība. Visu nedēļu, ko biju te aizvadījis, nebija nevienas apmākušās dienas. Pāris pa­manītie lietus mākoņi aizlīgoja tieši ielejai gar malu.

Bet šis negaiss… tik jaudīgs.

Volejbola laukumā Apollona namiņa iemītnieki spēlēja bumbu ar satīriem. Dionlsa dvīņi apstaigāja ze­meņu laukus, lai stādi aug leknāki. Visi nodevās ierasta­jām nodarbēm, tomēr izskatījās satraukušies. No negaisa mākoņiem nenolaida ne acu.

Mēs ar Groveru aizgājām līdz Lielās mājas parādes durvju lievenim. Dionīss sēdēja pie vista galda savā tīģerkrāsas havajiešu kreklā un ar diētisko kolu rokā — tieši tāpat kā toreiz, pirmajā dienā. Galda otrā pusē savā māņu ratiņkrēslā sēdēja Hīrons. Abi spēlēja pārī pret neredzamiem pretiniekiem — divi kāršu vēdekļi lidinā­jās gaisā.

—   Tā, tā, — ierunājās misters D„ ne acu nepacēlis. — Mūsu mazā slavenība.

Es nogaidīju.

—   Nāc tuvāk, — misters D. noteica. — Un nedomā, ka iešu tev, mirstīgais, klanīties tikai tāpēc, ka vecais Vēžubārda ir tavs tēvs.

Mākoņos uzšķīlās vesels zibeņu tīmeklis. Pērkondārdi sadrebināja mājas logu rūtis.

—  Ākstības, — Dionīss izgrūda.

Hīrons izlikās iegrimis spēļu kārtīs. Grovers kavējās pie margām, dipinādams āža kājas.

—   Ja notiktu pēc mana prāta, — Dionīss turpināja, — es piešķiltu uguni visām tavām molekulām. Pelnus mēs uzslaucītu un izvairītos no krietnas tiesas nepatik­šanu. Bet Hīrons ir iedomājies, ka tas neiet kopā ar pie­nākumu, kas man uzticēts šajā sasodītajā nometnē: ka jūs, knēveļus, pienākas pasargāt no visa ļauna.

—    Pašaizdegšanās pieder pie visa ļauna, mister D„ — iestarpināja Hīrons.

—   Blēņas, — atsaucās Dionīss. — Puika neko i ne­manītu. Lai nu kā, esmu ar mieru valdīties. Vēl man bija padomā pārvērst tevi par delfīnu un aizsūtīt atpakaļ pie tēva.

—  Mister D.! — Hīrons brīdinoši iesaucās.

—   Ak, nu labi, — Dionīss piekāpās. — Ir vēl viena iespēja. Bet tā ir briesmīga muļķība. — Dionīss piecēlās, un neredzamo spēlmaņu kārtis nokrita uz galda.'— Es dodos uz Olimpu, uz ārkārtas sapulci. Ja puika vēl būs tepat, kad pārradīšos, es viņu pārvērtīšu par Atlantijas afalīnu. Vai skaidrs? Un, ja tev, Persij Džekson, ir kaut druska smadzeņu, gan tu apjēgsi, ka mans piedāvājums ir daudz saprātīgāks par to, kāds padomā Hīronam.

Paķēris spēļu kārti, Dionīss to pavirpināja, un kārts pārvērtās plastmasas taisnstūrī. Kredītkarte? Nē. Caur­laide.

Misters D. uzsita knipi.

Gaiss ap viņu savirmojās un sakļāvās visapkārt kā siena. Misters D. pārvērtās hologrammā, tad vēja pūsmā un beidzot pagaisa, nopakaļ atstājis vien svaigi spiestas vīnogu sulas smaržu.

Hīrons man uzsmaidīja, tomēr no skata bija izvārdzis un bažīgs. — Sēdies, lūdzu, Persij! Grover, tu arī.

Apsēdāmies.

Hīrons nolika uz galda savas kārtis — kombinācija būtu nodrošinājusi viņam uzvaru.

—  Saki man, Persij, — kentaurs ierunājās. — Kā tev patika tas elles suns?

Nodrebēju, padzirdis to vārdu.

Hīrons droši vien cerēja, ka attraukšu: "Ē, sīka vienība! Es tādus elles suņus ķeru un ēdu." Bet melot negribējās.

—   Tas mani pārbiedēja, — es teicu. — Nebūtu jūs viņu notriekuši, es būtu pagalam.

—   Būs vēl ļaunāk, Persij. Daudz ļaunāk, iekams tiksi galā.

—  Galā… ar ko?

—    Ar savu uzdevumu, protams. Vai uzņemsies?

Pašķielēju uz Groveru — tas iežņaudza saujā īkšķi.

—   Mmm, ser, — sacīju, — jūs jau vēl neesat teicis, par ko ir runa.

Hīrons saviebās. — Nūjā, detaļas — tas ir jau sma­gāks jautājums.

Pāri ielejai nogranda pērkons. Negaisa mākoņi bija atvēlušies līdz pašai jūrmalai. Cik tālu vien sniedzās skats, jūra ar debesīm mutuļodamas gāja kopā.

—  Poseidons un Zevs, — es teicu. — Viņi kaujas par kaut ko, kas vērtīgs… kas nozagts, vai ne?

Hīrons un Grovers saskatījās.

Kentaurs ratiņkrēslā paliecās man tuvāk. — Kā tev tas nācis zināms?

Vaigi man kaisa. Kaut es būtu pievaldījis to pļāpas mēli! — Kopš Ziemassvētkiem laiks iegrozījies ērmīgs — it kā jūra čīkstētos ar debesīm. Tad runājos ar Anabetu, un viņai nācis ausīs kaut kas par zādzību. Un… man arī rādījušies tie sapņi.

—   Es jau nopratu, — bilda Grovers.

—   Kuš, satīr! — Hīrons viņu apsauca.

—    Bet tas ir viņa uzdevums! — No uztraukuma Groveram acis bija spožas. — Kā gan citādi!

—  To var noteikt tikai orākuls. — Hīrons noglauda bārdas astrus. — Lai nu kā, Persij, tu nekļūdies. Tavs tēvs un Zevs tik briesmīgi nav ķīvējušies jau simtiem gadu. Kaujas par kaut ko vērtīgu, kas nozagts. Ja gribam būt precīzi — par zibens šautru.

Es tramīgi iesmējos. — Par ko7 .

—  Tā nav nekāda smiekla lieta, — Hīrons brīdināja. — Runa ir nevis par folijā ievīstītu zigzagu, kādus var redzēt otršķirīgās izrādēs, bet par vairāk nekā pusmetru garu, no augstākā labuma debesu bronzas kaldinātu cilindru, kam abi gali aizbāzti ar dievu raudzes sprāgst­vielām.

—  Ak tā.

—    Par Zeva valdnieka šautru, — Hīrons teica, nu jau iekaisdams. — Par viņa varas simbolu, pēc kura pa­rauga darinātas visas pārējās zibens šautras. Par pirmo ieroci, ko ciklopi darināja karā pret titāniem; par šautru, kas nošķēla cepuri Etnas kalnam un notrieca no troņa

Kronu; par valdnieka šautru, kurā spēka tik daudz, ka mirstīgo ūdeņraža bumbas tai līdzās ir nieka petardes.

—  Un tā pazudusi?

—  Nozagta, — Hīrons sacīja.

—  Un kas vainīgs?

—  Kurš vainīgs, — kentaurs pārlaboja. Skolotājs — ko tu tādam padarīsi? — Tu.

Man mute palika vaļā.

—   Vismaz, — Hīrons paslēja roku, — tā iedomājies Zevs. Ziemas saulgriežos, pēdējā dievu sapulcē, Zevs un Poseidons sastrīdējās. Parastās blēņas: "Mātei Rejai tu jau vienmēr esi bijis mīlulītis", "Gaisā dabas kataklizmas ir iespaidīgākas par tām, kas jūrā," un tā tālāk. Pēc tam Zevs attapās, ka no troņa istabas, kas viņam turpat de­gungalā, pazudusi valdnieka šautra. Ne mirkli nevilci­noties, viņš apsūdzēja Poseidonu. Redzi, dievs nevar savām rokām piesavināties cita dieva simbolu vai varu — to liedz paši vissenākie likumi —, taču Zevs ir ieņēmis galvā, ka tavs tēvs sarīkojis tā, lai šautru nočiepj kāds cilvēku hērojs.

—   Bet es taču…

—   Pacieties un noklausies, bērns, — Hīrons mani pārtrauca. — Zevam ir dibināts pamats tādām aizdo­mām. Ciklopu smēdes atrodas okeāna dzelmē, līdz ar to Poseidonam ir zināma vara pār brāļa zibens kaldinātā­jiem. Zevs domā, ka Poseidons ticis pie valdnieka šaut­ras un pēc viņa pavēles ciklopi tagad paslepšus un grē­dām vien ražo tās nelegālas kopijas, kas itin labi būtu liekamas lietā, lai gāztu Zevu no troņa. Vienīgais, bija grūti saprast, kas tas par hēroju, ar kura rokām Poseidons šautru nolaupījis. Nupat Poseidons tevi nepārprotami atzinis par savu dēlu. Tu ziemas brīvdienās biji Ņujorkā. Olimpā tu būtu varējis ielavīties vienā mierā. Zevs uz­skata, ka zagli ir izskaitļojis.

—   Bet es Olimpā neesmu ne kāju spēris! Zevs ir no­jūdzies!

Hīrons un Grovers nervozi pašķielēja uz debesīm. Mākoņi virs galvas nebūt negrasījās pašķirties, kā Gro­vers tika solījis. Tie vēlās tieši uz ieleju, stumdamies tai pāri kā zārka vāks.

—    Ē… Persij? — bilda Grovers. — Tā mēs par Debesu valdnieku nemēdzam izteikties.

—   Varbūt labāk — apsēsts ar vajāšanas māniju, — ieteica Hīrons. — No otras puses, Poseidons mēģinājis Zevu gāzt ne reizi vien. Ja nemaldos, tavā gala eksāmenā šis jautājums bija iekļauts kā trīsdesmit astotais… — Kentaurs uz mani paskatījās tā, it kā tiešām dzīvotu pār­liecībā, ka es atceros, kas rakstīts trīsdesmit astotajā biļetē.

Kā mani iespējams apsūdzēt dievu ieroča zādzībā? Es pat picas šķēli no Gabes pokera ballītes nespēju no­čiept tā, lai netiktu pieķerts. Hīrons gaidīja atbildi.

—  Kaut kas saistībā ar zelta tīklu? — minēju uz labu laimi. — Poseidons, Hēra un vēl citi dievi… tā kā sagūs­tīja viņu un nelaida vaļā, kamēr viņš neapsolījās būt la­bāks valdnieks, ja?

—   Pareizi, — Hīrons atsaucās. — Un kopš tā laika Zevs Poseidonam neuzticas. Poseidons, protams, lie­dzas, ka zadzis valdnieka bultu. Par tādiem vārdiem sa­jutās aizskarts līdz sirds dziļumiem. Tā nu viņi plēšas jau mēnešiem, piedraudot ar karu. Un nu piesakies tu — nākdams, tā sakot, kā pēdējais piliens.

—   Bet es taču esmu tikai bērns!

—   Persij, — bilda Grovers, — iedomājies sevi Zeva vietā: tev jau radušās aizdomas, ka brālis vērpj pret tevi sazvērestību, un tad viņš piepeši atzīstas, ka lauzis svēto zvērestu, ko devis pēc Otrā pasaules kara, un dzemdinājis jaunu mirstīgu hēroju, kuru var izmantot pret tevi kā ieroci… Vai tu pats nesaietu ķīseli?

—   Bet es neko neesmu nodarījis. Poseidonam — manam tētim — tās valdnieka šautras taču nemaz nav, vai ne?

Hīrons nopūtās. — Vairums domājošu nomaļus vē­rotāju būtu vienisprātis, ka zagligums nav Poseidona dabā. Taču Jūras dievs ir par lepnu, lai pūlētos brāli par to pārliecināt. Zevs pieprasījis, lai Poseidons atdod šautru ne vēlāk kā vasaras saulgriežos. Proti, divdesmit pirmajā jūnijā — pēc desmit dienām. Poseidons to pašu dienu nolicis, lai saņemtu atvainošanos par apsūdzību zādzībā. Es cerēju, ka talkā nāks diplomātija — ka Hēra, Dēmetra vai Hestija brāļus vedīs pie prāta. Bet uzradies tu — un Zevs iesvēlies jaunās dusmās. Tagad nepiekāp­sies ne viens, ne otrs. Ja tāpat ies uz priekšu, ja valdnieka šautra neatradīsies un nebūs Zevam rokā līdz vasaras saulgriežiem, uzliesmos karš. Un vai tu, Persij, zini, kāds izskatās īsts karš?

—   Slikts? — es minēju.

—    Iedomājies, ka pasauli pārņēmis haoss. Daba pieteiks karu pati sev. Olimpieši būs spiesti nostāties vai nu Zeva, vai Poseidona pusē. Iznīcība. Asinspirts.

Miljoniem zaudētu dzīvību. Rietumu civilizācija pārvēr­tīsies tik nepārredzamā kaujaslaukā, ka Trojas karš tam līdzās izskatīsies pēc ūdensbalonu kaujas.

—  Slikts, — es atkārtoju.

—  Un Zeva dusmas uz savas ādas pats pirmais ma­nīsi tu, Persij Džekson.

Sāka līt. Pārtraukuši spēli, volejbolisti mēmi un ap­stulbuši vērās debesīs.

Negaisu Pusdievu kalnam biju uzgrūdis es. Zevs manis dēļ sodīja visu nometni. Pārskaitos.

—  Tātad man jāuzmeklē tā stulbā šautra, — noskal­dīju, — un jāaizgādā Zevam.

—      Labāks izlīguma piedāvājums nav iedomā­jams, — Hīrons atsaucās. — Poseidona dēls atgūst Zeva likumīgo īpašumu.

—  Bet ja Poseidonam šautras nav, kur tā ir?

—   Kaut es to zinātu! — Hīrons sadrūma. — Pirms daudziem gadiem tika pareģots… Vārdu sakot, dažas rindas es tagad izprotu. Bet, pirms bilstu vēl ko, tev ofi­ciāli jāuzņemas veikt šo uzdevumu. Tev nepieciešams orākula padoms.

—   Labāk vispirms pasakiet, kur šautra ir.

—  Nevaru, jo, kolīdz tu to dabūsi zināt, nobīsies un nesolīsies.

Es norīstijos. — Grūti iebilst.

—  Tātad piekriti?

Pašķielēju uz Groveru — tas iedrošinādams pamāja ar galvu.

Kas tad šim! Ne jau viņu Zevs kāroja nomaitāt.

—  Lai iet, — noteicu. — Tomēr labāk, nekā pārvērs­ties par delfīnu.

—  Tad ir īstais brīdis apspriesties ar orākulu, — sa­cīja Hīrons. — Kāp augšā pa kāpnēm, Persij Džekson, uz bēniņiem. Kad nokāpsi lejā, aprunāsimies vēl — ja būsi pie sajēgas.

Četrus laidienus augstāk kāpnes beidzās zem zaļas lūkas.

Parāvu auklu. Lūkas vāks atvāzās, un lejup noslīdēja koka trepītes.

Pretim sitās piesilis gaiss — oda pēc pelējuma, sa­trupējuša koka un vēl kaut kā… tas man bija palicis prātā no bioloģijas stundām. Pēc rāpuļiem. Pēc čūskām.

Aizturējis elpu, rāpos augšā.

Bēniņos grēdojās sengrieķu hēroju krāmi: zirnekļu tīmekļiem klāti bruņu statņi; reiz spoži, bet tagad rūsas plankumu izraibināti vairogi; vecas, ar ādu pārvilktas lā­des, nolipinātas ar uzlīmēm, uz kurām rakstīts: "Itaka", "Kirkes sala" un "Amazoņu zeme". Garš galds bija stāv­grūdām nokrauts ar stikla burkām, kur bija iekonservēts sazin kas — apcirsti spalvoti nagi, milzīgas dzeltenas acis, vēl citas briesmoņu miesas daļas. Pie sienas vīdēja trofeja — tāda kā milzīgas čūskas galva, taču ar ragiem un pilnu rīkli haizivs zobu. Uzraksts vēstīja: "Hidras galva nr. 1, Vudstoka, Ņujorka, 1969".

Visšaušalīgākais suvenīrs bija mūmija, kas uz trijkāju sola sēdēja pie loga. Nevis tāda, kas ievīstīta pārsē­jos, bet līdz pēdējam izkaltis un sačervelējies sievietes līķis. Mugurā tam bija batikota vasaras kleita, ap kaklu lērums kreļļu, un galvu ar gariem, melniem matiem ap­ņēma audekla saite. Pie sejas kauliem piekļāvusies āda izskatījās plāna un cieta, acis — stiklaini baltas, it kā dobuļos būtu ievietotas marmora lodītes; viņa bija mirusi ļoti, ļoti sen.

Tā skatoties, man uzmetās zosāda. Turklāt vēl pirms tam, kad viņa saslējusies pavēra muti. Pār mūmijas lū­pām ar divdesmittūkstoš čūsku cienīgu šņākoņu izvirda zaļa dūmaka, kas, savērpusies blīvos gredzenos, aizvēlās pa grīdu. Klupšus krišus metos uz lūku, bet tā aizcirtās. Tad galvā sadzirdēju balsi, kas, ieslīdējusi pa vienu ausi, ciešos lokos iežņaudza smadzenes: es esmu Delfu gars, varenā Pitona nogalētāja Fēba Apollona pareģojumu tei­cēja. Nāc tuvāk, meklētāj, un vaicā.

Grasījos teikt: "Paldies, nē, sajaucu durvis — mek­lēju tualeti." Tomēr saņēmos un ievilku kārtīgu elpu.

Mūmija nebija dzīva. Tā bija vien šausmīgs trauks, kur iepildīts kas cits — kāds spēks, kas tagad vērpās ap mani zaļajā miglā. Bet nebija sajūtas, ka tas būtu kas ļauns, kā bija ar manu velnišķīgo matemātikas skolotāju misis Dodsu vai Mīnotauru. Drīzāk līdzinājās kam tā­dam kā trīs Likteņdieves, ko redzēju adām pie ceļmalas augļu kioska: sensenam, stipram un noteikti ne no cil­vēku pasaules. Tomēr arī ne kam tādam, kas par katru cenu gribētu mani nogalēt.

Sadūšojos un prasīju: — Kāds liktenis man lemts?

Migla savērpās vēl biezāka, sablīvējās man priekšā un ap galdu, kas bija nokrauts ar konservētajiem bries­moņu gabaliem. Piepeši tam apkārt sēdēja četri vīri — spēlēja kārtis. Noskaidrojās sejas. Tas bija Smerdelis Gabe ar saviem čomiem.

Man neviļus sažņaudzās dūres, lai gan skaidri apzi­nājos, ka šī pokera spēle nevar būt īsta. Tas bija no mig­las izausts šķitums.

Pagriezies pret mani, Gabe ierunājās orākula čērkstošajā balsī: — Tev būs doties uz vakariem un stāties pretim dievam, kurš novērsies.

Džeks pa labi pacēla galvu un tajā pašā balsī sacīja: — Tev būs atrast to, kas nozagts, un droši to atgādāt at­pakaļ.

Tas pa kreisi iemeta galda vidū divus pokera čipsus, tad teica: — Tev būs tapt nodotam no tā, kurš tevi dēvē par draugu.

Visbeidzot Edijs, mūsu mājas pārvaldnieks, izgrūda to pašu ļaunāko: — Un tev nebūs galā izglābt to, kas pats svarīgākais.

Tēli sāka gaist. Stāvēju, apstulbumā zaudējis valodu, bet, kad migla atkāpusies savērpās par milzīgu, zaļu čūsku un sāka slīdēt atpakaļ mūmijai mutē, es ieklie­dzos: — Pagaidi! Ko tas nozīmē? Kāds draugs? Ko man neizdosies izglābt?

Miglas čūskas aste nozuda mutes caurumā. Mūmija atgāzās pret sienu. Mute tai cieši aizvērās, it kā nebūtu vērusies vaļā vai simt gadu. Bēniņi atkal bija tukši un klusi — ne vairāk kā relikvijām pieblīvēta istaba.

Man uzmācās sajūta, ka tā es te varētu nostāvēt, ka­mēr pats apklātos zirnekļa tīkliem, un tik un tā neko vairāk nenoskaidrotu.

Audience pie orākula bija galā.

—  Nu? — Hīrons noprasīja.

Atslīgu krēslā pie vista galda. — Viņa teica, ka es at­gādāšot to, kas nozagts.

Grovers saslējās, priecīgi košļādams diētiskās kolas skārdenes paliekas. — Tas taču lieliski!

—  Tieši kādiem vārdiem orākuls izteicās? — Hīrons nelikās mierā. — Tas ir svarīgi.

Rāpuļa balss joprojām sanēja ausīs. — Viņa… viņa teica, ka es iešot uz vakariem un stāšoties pretim die­vam, kurš novērsies. Es atradīšot to, kas nozagts, un droši to atgādāšot atpakaļ.

—   Es zināju no sākta gala! — iesaucās Grovers.

Hīrons tomēr šaubījās. — Vai vēl ko?

Negribēju viņam teikt.

Kurš draugs gan mani nodotu? Draugu man nebija tik daudz.

Un pēdējā rinda — man neizdošoties izglābt to, kas ir pats svarīgākais. Kas tas par orākulu — sūta mani uz­devumā un saka: nūjā, starp citu, tu izgāzīsies!

Kā lai ko tādu izpauž?

—  Nē, — sacīju. — Tas arī viss.

Viņš cieši nopētīja manu seju. — Labi, Persij. Tomēr ielāgo vienu: orākula vārdiem mēdz būt divkārša no­zīme. Uz tiem par daudz vis nepaļaujies. Dažkārt patie­sība atklājas tikai pēc tam, kad viss noticis.

Uzmācās sajūta, ka viņš noprot — es kaut ko noklu­sēju, un pūlas mani uzmundrināt.

—   Nūjā, — sacīju, gribēdams grozīt sarunas gaitu. — Kurp tad lai eju? Kas tas par vakaru dievu?

—   Liec lietā galvu, Persij, — Hīrons atbildēja. — Ja

Zevs un Poseidons viens otru novārdzina karā, kurš iz­rādās uzvarētājos?

—   Kāds cits, kas grib tikt pie varas? — es minēju.

—   Jā, uz to pusi. Kāds, kuram kremt; kuram pasau­les dalīšanā pirms daudziem eoniem kritusi, pašaprāt, liesākā tiesa; kura valstība, miljoniem ejot bojā, tikai pieņemsies spēkā un varenībā. Kāds, kurš ienīst brāļus, kas piespieduši viņu zvērēt bērnus vairs nedzemdināt,

—  dot zvērestu, ko tie abi jau paši lauzuši.

Prātā uznira sapnis — ļaunīgā balss, kas nāca no pa­zemes. — Aīds.

Hīrons pamāja. — Miroņu valdnieks ir tā vienīgā iespēja.

Grovers izlaida no mutes alumīnija skārda gabalu.

—  Ē, paga. K-kas?

—   Persijam uzbruka fūrija, — Hīrons atgādināja.

—   Neizlaida viņu no acīm, līdz vairs nebija šaubu, ka puika ir īstais, tad centās viņu nonāvēt. Fūrijas klausa tikai vienam kungam — Aīdām.

—  Jā, bet… bet Aīds necieš hērojus kā tādus, — Gro­vers iebilda. — Jo sevišķi, ja bija uzodis, ka Persijs ir Po­seidona dēls…

—    Elles suns iekļuva mežā, — Hīrons turpināja. —■ Tos var atsaukt vienīgi no Soda laukiem, turklāt tikai tas, kurš atrodas nometnē. Aīdām te noteikti ir savs spiegs. Viņš noteikti paredzējis, ka Poseidons lūkos iz­mantot Persiju, lai nomazgātu nepatiesos apvainojumus. Vairāk nekā ticams, ka Aīds ļoti gribētu nogalēt to jauno pusdievu, pirms viņš dodas uzdevumā.

—  Vareni, — es nomurmināju. — Pēc manas nāves alkst divi varenākie dievi.

—    Bet ceļš uz… — Grovers aprāvās. — Proti, vai valdnieka šautra nevarētu būt noglabāta kādā citā vietā, piemēram, Menā? Šajā gadalaikā Menā ir ļoti jauki.

—  Nozagt valdnieka šautru Aīds sūtījis kādu pakal­piņu, — Hīrons nelikās dzirdis. — To viņš paslēpis Pa­zemē, gluži pareizi lēsdams, ka Zevs vainos Poseidonu. Neizlikšos, ka Miroņu valdnieka prātos lasu kā atvērtā grāmatā — īsti nezinu, kāpēc viņš tā rīkojies vai kāpēc nospriedis karu sākt tieši tagad, taču viens ir skaidrs: Persijam jādodas uz Pazemi, jāuzmeklē valdnieka šautra un jāatklāj patiesība.

Vēderā man iemetās sveloša guns. Pats jocīgākais, ka tās bija nevis bailes, bet nepacietība. Atriebes alkas. Tiktāl Aīds man bija centies atņemt dzīvību jau trīs rei­zes, uzrīdot man fūriju, Mīnotauru un elles suni. Viņa vainas dēļ mana māte pagaisa gaismas zibsnī. Un nu viņš sadomājis man un tētim uzvelt vainu par zādzību, ko nemaz neesam pastrādājuši.

Biju gatavs saukt viņu pie atbildības.

Turklāt, ja Pazemē bija mana māte…

Pieraujies, puisīt, mani brīdināja kaut kur prāta aizkaktiņā vēl patvērusies saprāta balss. Tu esi tīrais bērns. Aīds ir dievs.

Grovers trīcēja pie visām miesām. Nupat jau kā kar­tupeļu čipsus citu pēc citas bāza mutē spēļu kārtis.

Tam nabagam pienācās ar mani kopā iet līdz galam, citādi meklētāja licenci, lai kas tā tāda, viņš neredzēs kā savas ausis, bet es taču nevarēju lūgt, lai Grovers nāk līdzi, jo sevišķi pēc tam, kad orākuls man piedraudējis ar neveiksmi. Tā būtu pašnāvība.

—   Paklau, ja reiz zinām, ka vainīgs Aīds, — uzru­nāju Hīronu, — kāpēc nevaram to vienkārši izstāstīt pā­rējiem dieviem? Lai Zevs ar Poseidonu nolaižas Pazemē un vienam otram sadod pa mici.

—  Aizdomas un pārliecība nav viens un tas pats, — Hīrons aizrādīja. — Turklāt, pat ja uz Aīdu krīt aizdo­mas — un, manuprāt, Poseidonam kas tāds būs nācis prātā —, saviem spēkiem viņi šautru nevar atgūt. Dievi cits cita teritorijā var iet tikai kā lūgti viesi. Vēl viens senlaiku likums. Toties hērojiem te ir zināmas priekšro­cības. Tie var iet visur, cīnīties vienalga ar ko, ja vien pietiek dūšas un spēka. Par to, ko sastrādājis hērojs, ne­viens dievs nav saucams pie atbildības. Tāpēc jau dievi mūžam darbojas ar cilvēku starpniecību.

—   Jūs sakāt, ka es tieku izmantots.

—   Es saku — nav nejaušība, ka Poseidons par tavu tēvu pieteicies tieši tagad. Spēle ir gaužām riskanta, bet viņam nav citas izejas. Tu viņam esi vajadzīgs.

Es tētim esmu vajadzīgs.

Izjūtas manī sagriezās kā stikliņi kaleidoskopā. Pats nesapratu, kas tas ir — aizvainojums, pateicība, prieks vai dusmas. Divpadsmit gadus Poseidons par mani ne­bija licies ne zinis. Un nu es viņam piepeši esot vaja­dzīgs.

Uzlūkoju Hīronu. — Jūs taču no sākta gala zinājāt, ka esmu Poseidona dēls, vai ne?

—  Man bija tādas aizdomas. Jau teicu… arī es runāju ar orākulu.

Nopratu, ka par to pareģojumu ļoti daudz kas paliek noklusēts, tomēr nospriedu acumirklī par to galvu nelauzīt. Galu galā, arī es netiku izpaudis gluži visu.

—    Tad runāsim skaidri un gaiši, — es atsāku.

—   Man jādodas uz Pazemi, kur jāstājas pretim Miroņu valdniekam.

—  Tieši tā, — Hīrons atsaucās.

—  Jāuzmeklē varenākais ierocis visā Visumā.

—  Precīzi.

—   Un jāaizgādā tas līdz Olimpam līdz vasaras saul­griežiem — desmit dienu laikā.

—  Uz to pusi.

Paskatījos uz Groveru, kas gabaliem vien rija lejā ercena dūzi.

—   Vai es jau minēju, ka Menā ap šo laiku ir brīnum jauki? — viņš vārgi ieprasījās.

—   Vari nenākt līdzi, — es viņam teicu. — To es no tevis nevaru prasīt.

—  Ak tā… — Viņš pakulstīja āžakājas. — Nē… vien­kārši — satīri un pazemes kambari… nu…

Ierāvis gaisu plaušās, viņš pietrūkās kājās, no krekla priekšas notrausdams spēļu kāršu un skārda drumslas.

—   Persij, tu man izglābi dzīvību. Ja… ja tu nopietni gribi, lai dodos līdzi, es tevi nepievilšu.

Uzbrāzās tik spējš atvieglojums, ka acīs kāpa asaras, tomēr atcerējos, ka raudāšana hērojiem laikam nepie­dien. Grovers bija vienīgais, ar ko draugos biju ilgāk par diviem mēnešiem. Man nebija saprašanas, kā satīrs var palīdzēt cīņā ar miroņu spēkiem, bet doma, ka viņš būs blakus, bija silta un mierinoša.

—   Līdz uzvarošam galam, vecīt. — Pievērsos Hīro­nam. — Kurp tad lai dodamies? Orākuls teica tikai to, ka uz vakariem.

—   Ieeja Pazemē allaž ir rietumos. Tā pārvietojas lai­kiem līdzi tāpat kā Olimps. Pašlaik, protams, tā meklē­jama Amerikā.

—  Kur?

Hīrons savilka izbrīnītu seju. — Man gan tas šķiet visai pašsaprotami. Vārti uz Pazemi atrodas Losandželosā.

—   Ā, — es attapos. — Dabiski. Tātad vienkārši sēžamies lidmašīnā…

—   Nē! — iebrēcās Grovers. — Persij, kur tev prāts! Vai tu kaut reizi mūžā esi braucis ar lidmašīnu?

Apmulsis nokratīju galvu. Mamma mani ar lidma­šīnu nekur nebija vedusi. Mūžam teica, ka tam trūkstot naudas. Turklāt viņas vecāki bija gājuši bojā lidmašīnas avārijā.

—   Apdomā, Persij, — piebalsoja Hīrons. — Tu esi Jūras dieva dēls. Tava tēva sīvākais sāncensis ir Zevs, Debesu valdnieks. Tavai mātei pietika prāta tevi nesēdi­nāt lidmašīnā. Tu nonāktu Zeva valstībā. Dzīvs tu lejā netiktu.

Virs galvas nosprakšķēja zibens. Nodārdēja pēr­kons.

—   Labi, — teicu, apņēmies uz negaisu neskatīties. — Tātad izmantosim zemes ceļus.

—    Pareizi, — Hīrons atsaucās. — Tev līdzi drīkst doties divi. Viens būtu Grovers. Otrs jau pieteicies pats — ja tu būsi ar mieru.

—   Oho! — es izsaucos tēlotā pārsteigumā. — Kurš gan vēl būtu tik dumjš, lai pieteiktos iet līdzi šādā ceļā?

Hīronam aiz muguras ievirmojās gaiss.

Acu priekšā parādījās Anabeta — pašlaik stūķēja Yankees cepuri pakaļkabatā.

—   Gaidu jau nez cik ilgi, kad tikšu pie uzdevuma, tu, burbuļpauri, — viņa teica. — Atēna gan nav gluži Poseidona pielūdzēja, bet, ja gribi glābt pasauli un nesa­laist visu grīstē, labāku ceļabiedru par mani neatradīsi.

—   Ja nu tu tā saki, — atsaucos. — Tev, gudrīt, droši vien jau padomā kāds plāns?

Vaigos viņai iesitās sārtums. — Gribi, lai palīdzu, vai negribi?

Taisnību sakot, gribēju gan. Palīgu man nevarēja būt par daudz.

—  Trio, — teicu. — Derēs.

—  Lieliski, — nopriecājās Hīrons. — Jau šo pēcpus­dien varam aizgādāt jūs līdz Manhetenas autoostai. Tā­lāk skatieties paši.

Nošķīda zibens. Lietus šķaidīja pļavas, kas sliktu laiku nekad vēl nebija pieredzējušas.

—  Nav ko lieki kavēties, — Hīrons paziņoja. — Ma­nuprāt, jums visiem jāiet kravāties.

Sakravājos ļoti ātri. Mīnotaura ragu nolēmu atstāt savā namiņā, tad nu atlika vien Grovera pagādātajā mu­gursomā ielikt lieku drēbju kārtu un zobubirsti.

Nometnes veikaliņš man aizdeva simt dolāru mir­stīgo naudā un divdesmit zelta drahmu. Šīs monētas bija gaidu cepumu izmērā, vienā pusē tām bija iekalti visādi sengrieķu dievi, otrā — Impērijas ēka. Senlaikus mirstī­gie drahmas kaluši sudrabā, Hīrons mums teica, bet olimpiešiem viss nepieciešamais esot tikai no tīra zelta. Vēl Hīrons teica — monētas varot noderēt visādos darī­jumos ar tiem, kas nav mirstīgie, lai kas ar to tika do­māts. Mums ar Anabetu viņš piešķīra pa blašķei nektāra un aizdarāmu maisiņu, pilnu ambrozija sausiņiem, pie­kodināja, ka tas viss izmantojams vienīgi ārkārtas gadī­jumos, ja gadās gūt smagus savainojumus, un atgādi­nāja, ka tā, galu galā, esot dievu ēdmaņa. Varot dziedēt gandrīz visas brūces, tomēr mirstīgajiem — nāvīga inde. Ja pusdievam gadās ieēst par daudz, uznākot stiprs kar­sonis. Pārdozēšana draudot ar to, ka tāds pusdievs aizsvilstoties — vārda tiešā nozīmē.

Anabeta ņēma līdzi savu brīnumaino Yankees ce­puri — to, kā viņa izpauda, divpadsmitajā dzimšanas dienā esot uzdāvinājusi mamma. Vēl viņai bija sengrieķu mēlē sarakstīta grāmata par slaveniem antīkās arhitektū­ras pieminekļiem, ko viņa lasīšot, kad sametīšoties gar­laicīgi, un piedurknē ieslēpts bronzas nazis ar garu as­meni. Uzreiz zināju, ka ar to noteikti iekritīsim, kolīdz iznāks iet cauri metāla detektoram.

Grovers, lai izskatītos pēc cilvēka, bija ieāvies viltus kājās un uzvilcis bikses. Galvā viņam bija zaļa rastu stila mice: ja gadījās salīt, sprogainie mati saplaka un uzreiz bija redzami radziņu gali. Koši oranžo mugursomu Gro­vers bija piebēris ar metāla atlūzām un āboliem — uzko­dām. Kabatā viņam bija tēta darināta Pāna flauta, lai gan vispār viņš prata nospēlēt tikai divus gabalus: Mocarta Divpadsmito klavierkoncertu un Hilerijas Dafas "Tad vakardien", un abi divi Pāna flautas versijā izklausījās diezgan briesmīgi.

Pamājām atvadas nometniekiem, uzmetām pēdējo skatu zemeņu laukiem, okeānam un Lielajai mājai, tad kāpām Pusdievu kalnā pie lielās priedes, kas savulaik bijusi Talija, Zeva meita.

Tur mūs, iesēdies ratiņkrēslā, gaidīja Hīrons. Turpat blakus stāvēja sērfotājam līdzīgais džeks, ko manīju, kad atspirgdams gulēju slimības gultā. Grovers zināja teikt, ka tas esot nometnes apsardzes priekšnieks. Viscaur acīm klāts viņš laikam bija tādēļ, lai neviens nevarētu pielavīties klāt nemanīts. Šodien gan viņam mugurā bija šofera formastērps, tā ka papildu redzokļi bija redzami tikai sejā, uz plaukstām un kakla.

—  Tas ir Args, — Hīrons vēstīja. — Viņš jūs aizvedīs līdz pilsētai un… hrnm… paturēs acīs.

Aiz muguras iedipējās soļi.

Augšup pa nogāzi joza Lūka ar basketbola kedām rokā.

—   Sveiciens visapkārt! — viņš aizelsies sauca. — Labi, ka paspēju.

Anabeta pietvīka — kā jau allaž, kad Lūka gadījās tuvumā.

—  Tikai gribēju novēlēt veiksmi, — Lūka man teica. — Un iedomājos… nu… varbūt tev noderētu kas tāds.

Viņš pasniedza man kedu pāri — no skata tās bija pavisam parastas. Pat oda pēc gluži parastām kedām.

—  Maia! — Lūka noteica.

No papēžiem izspraucās balti putna spārni, un es tik ļoti satrūkos, ka izlaidu kedas no rokām. Tās abas lēkāja pa zemi, līdz spārni salocījās un pazuda.

—   Kolosāli! — noelsās Grovers.

Lūka smaidīja. — Kad es biju projām, man tās no­derēja tīri labi. Tētis uzdāvināja. Tagad, protams, neiz­nāk necik bieži izmantot… — viņš saskuma.

Nezināju, ko teikt. Biju sajūsmā par to vien, ka Lūka atsteidzies atvadīties. Baidījos, ka viņš varbūt ņēmis ļaunā tās pēdējās dienas, kad biju pārvērties par nezin ko sevišķu. Bet še tev — vēl arī brīnumaina velte! Piesarku gandrīz tikpat koši kā Anabeta.

—  Nu, vecīt, — sacīju. — Paldies.

—  Paklau, Persij… — Lūka šķita samulsis. — Uz tevi liktas ļoti lielas cerības. Tad nu… vienkārši nokauj kādus briesmoņus — lai man prieks, sarunāts?

Sarokojāmies. Lūka paplikšķināja Groveram pa pauri — radziņu starpā —, un uz atvadām cieši apkampa Anabetu, kas jau taisījās uz ģībšanu.

Kad Lūka devās atpakaļ, es viņai norādīju: — Tev elpa paātrināta.

—   Nav gan.

—    Tu tīšām ļāvi, lai viņš dabū karogu, nevis tu, vai ne?

—   Ā… nu kāpēc man uznāca tā indeve pieteikties tev, Persij, doties līdzi…

Viņa nikni spērās lejup pa nogāzi pie balta apvidus auto, kas stāvēja ceļmalā. Args devās viņai nopakaļ, šķin­dinot mašīnas atslēgas.

Paķēru lidkedas, un prātā uzreiz iešāvās ne sevišķi priecīga doma. Paskatījos uz Hīronu. — Tādas es nemaz nevaru vilkt, vai ne?

Kentaurs piekrītoši pamāja. — Lūka jau no sirds, Persij. Bet celties gaisā… tavā gadījumā tas nebūtu prāta darbs.

Sarūgtināts nokāru galvu, bet tad nāca atskārta. — Klau, Grover! Gribi tādu brīnummantu?

Viņam iezibējās acis. — Es?

Necik ilgi, viltus kājās uzāvām kedas, aizšņorējām ciet, un pasaulē pirmais lidojošais satīrs bija gatavs star­tam.

—  Maia! — viņš nokliedzās.

Gaisā viņš pacēlās tīri veiksmīgi, bet tad sagāzās sā­niski, tā ka mugursoma vilkās pa zāli. Spārnotās kedas rāvās te augstāk, te zemāk — kā neiejādīti mazgabarīta mustangi.

—   Gan iepratīsies! — Hīrons sauca viņam nopakaļ. — Vienkārši vajag iemanīties!

—   Āāāā! — Kā aptracis zāles pļāvējs Grovers strauji šļūca lejup pa nogāzi uz apvidus auto pusi.

jau grasījos steigties līdzi, kad Hīrons satvēra mani aiz rokas. — Persij, tik daudz ko neesmu paguvis tev iemācīt, — viņš bilda. — Kaut būtu bijis vairāk laika. Hērakls, Jāsons — visi bija labāk apmācīti.

—  Tas nekas, vienīgi… kaut man…

Aprāvos, jo nupat jau gandrīz būtu izklausījies pēc īsta zīdaiņa. Prātā bija vēlme, kaut tētis man būtu iedā­vājis ko brīnumainu, kas ceļā būtu noderīgs, — kaut ko tikpat lielisku kā Lūkas lidkedas vai Anabetas cepure, kas valkātāju dara neredzamu.

—   Nu gan — kas es par aizmāršu! — Hīrons izsau­cās. — Gandrīz būtu palaidis tevi ceļā tukšām rokām!

Viņš man pasniedza no mēteļa kabatas izvilktu pild­spalvu. Pavisam parasta pildspalva — melna tinte, noņe­mams uzgalis, no tām lētajām.

—  Oho, — teicu. — Paldies.

—   Persij, tā tev ir dāvana no tēva. Gadiem to gla­bāju, kamēr nezināju, ka gaidīju tieši tevi. Bet tagad man pareģojums ir skaidrs. Tu esi īstais.

Uzreiz atcerējos ekskursiju uz Metropoles mākslas muzeju, kad manis dēļ sabira pīšļos misis Dodsa. Hīrons man toreiz pasvieda pildspalvu, kas pārvērtās par zo­benu. Vai tiešām tā pati…?

Norāvu uzgali, un pildspalva sāka stiepties garumā un pieņemties svarā. Nepagāja ne sekunde, un pildspal­vas vietā jau bija vizošs bronzas zobens ar abpusgriezīgu asmeni, rokturis tam bija apvilkts ar ādu un plakanā maksts izlikta zelta kniedēm. Vēl nekad neviens ierocis man nebija tik labi iegūlis rokā.

—  Šim zobenam ir sena un dramatiska vēsture, bet šobrīd nav vajadzības tajā iedziļināties, — sacīja Hīrons. — Vārdā tam ir Anaklusms.

—  Pretstraume, — es atkārtoju, pats brīnīdamies, ka sengrieķu mēle man uzreiz bija saprotama.

—   Lietā to liec tikai ārkārtas gadījumos, — Hīrons piekodināja, — un tikai cīņā ar briesmoņiem. Hērojs, protams, nedrīkst darīt pāri mirstīgajiem, ja vien citādi nevar, taču pret viņiem šis zobens tik un tā neko neie­spēs.

Noskatīju draudīgi asās šķautnes. — Kā — pret mirstīgajiem neko neiespēs? Kā tas iespējams?

—   Zobens kaldināts no debesu bronzas. To kaluši ciklopi, rūdījuši Etnas sirdī, dzesējuši Lētas upē. Bries­moņus un visas Pazemes kustoņus tas nobeidz acumir­klī, ja vien tie nepamanās tevi nobeigt pirmie. Bet mirstīgajam asmens izies cauri kā šķitums. Tie zobenam vienkārši ir par daudz liela niecība, lai būtu vērts piepū­lēties. Un iegaumē, ko teikšu: tevi pašu — pusdievu — spēj nogalēt gan debesīs, gan uz zemes darināts ierocis. Tu esi pakļauts divkāršam riskam.

—  Cik laba ziņa!

—  Tagad uzliec pildspalvai uzgali.

Pieskāros ar uzgali zobena smailei, un Pretstraume tūliņ atkal saruka par pildspalvu. Iebāzu to kabatā drusku raizīgs, jo skolā biju izslavēts pildspalvu zaudē­tājs.

—  Nevarēsi, — Hīrons teica.

—   Ko nevarēšu?

—   Pildspalvu pazaudēt, — viņš sacīja. — Tā ir ap­burta. Ikreiz atkal uzradīsies tev kabatā. Pamēģini!

Ar zināmām bažām atvēzējos un, cik spēka, aizlidināju pildspalvu lejup pa nogāzi, kur tā iekrita garajā

zālē.

—   Varbūt mazliet jānogaida, — Hīrons man teica.

—  Tagad palūko kabatā.

Un tiešām — pildspalva atkal bija vietā.

—   Labi, tas nu ir briesmīgi kolosāli, — es atzinu,

—   bet kas būs, ja kāds mirstīgais mani ieraudzīs izvel­kam zobenu?

Hīrons pasmaidīja. — Miglai ir varens spēks, Persij.

—  Miglai?

—  Jā. Palasi "Iliādu". Tur kas tāds minēts ik uz soļa. Kolīdz dievišķi vai monstrozi spēki parādās mirstīgo pa­saulē, tie uzbur miglu, kas aizklāj to, ko cilvēks redz. Tu kā hibrīds redzēsi visu, kā ir, bet cilvēkiem būs pavisam cits iespaids. Vispār jābrīnās, ko visu cilvēki neizdomā, lai to, kas notiek, salāgotu ar viņu pašu īstenību.

Iebāzu Pretstraumi dziļāk kabatā. Man uzticētais darbs nupat jau šķita pavisam īsts. Es pa īstam braucu projām no Pusdievu kalna. Devos ceļā uz rietumiem bez neviena pieaugušā pavadoņos, nebija ne īsta plāna, pat ne mobilā tālruņa. (Hīrons norādīja, ka mobilos izsekojot briesmoņi — ja mēs kaut vienu tādu izmantotu, tikpat labi varētu laist gaisā signālra­ķeti.) No ieročiem man bija tikai zobens, ar ko atkauties no briesmoņiem, lai tiktu līdz Miroņu zemei.

—    HIron… — es ieminējos. — Kad jūs sakāt, ka dievi ir nemirstīgi… nu… kaut kas taču bijis ari pirms viņiem, vai ne?

—   Vispār veselus četrus laikmetus, jā. Titānu laik­mets bija ceturtais — dažkārt to dēvē par Zelta laikmetu, kas noteikti nav pareizi. Šis, Rietumu civilizācijas un Zeva laikmets, ir piektais.

—  Un kā bija… pirms dieviem?

Hīrons savilka lūpas. — Pat es, bērns, neesmu tik vecs, lai ko tādu atcerētos, bet zinu, ka mirstīgo pasaulē toreiz valdīja tumsa un mežonība. Titānu pavēlnieks Krons savu valdīšanu par Zelta laikmetu nodēvēja tāpēc, ka cilvēki tolaik dzīvoja vientiesīgā neziņā par visu, arī to, kas labs un ļauns. Bet tā bija ne vairāk kā propaganda. Titānu valdniekam jūsējie derēja tikai uzkodām vai lē­tām izpriecām. Tikai tad, kad valdnieks Zevs bija nule kāpis tronī, krietnais titāns Prometejs cilvēkiem atnesa uguni un sākās jūsu sugas uzplaukums, un arī tolaik Prometejs tika kaunināts par radikālismu. Zevs viņu bargi sodīja — varbūt atminies. Pēc kāda laika dievi pret cilvēkiem, protams, atsila, un līdz ar to dzima Rietumu civilizācija.

—  Bet nomirt dievi nevar, vai ne? Proti, dzīvos, ka­mēr vien pastāvēs Rietumu civilizācija. Tad jau… pat ja man neveicas, nevar taču notikt nekas tāds, kamdēļ itin viss aiziet postā. Ja?

Hīrons man veltīja skumju smaidu. — Persij, ne­viens nevar pateikt, kad Rietumu laikmetam pienāks gals. Jā, dievi ir nemirstīgi. Taču tādi bija arī titāni. Viņi joprojām ir, ieslodzīti kurš kādā cietumā, izciezdami nebeidzamas sāpes un sodu, pakļauti citai varai, tomēr joprojām tikpat dzīvi. Lai Likteņdieves nedod dieviem tādu pašu likteni un lai mums nebūtu jāatgriežas pagājī­bas tumsā un haosā! Mums, bērns, atliek vienīgi pildīt to, kas nolemts mums pašiem.

—   Nolemts… kaut mēs zinātu, kas īsti nolemts.

—    Paliec nu mierā, — Hīrons teica. — Saglabā skaidru galvu. Un neaizmirsti, ka varbūt būsi tas, kas novērsīs asiņaināko karu cilvēces vēsturē.

—  Mierā… — es novilku. — Esmu tik mierīgs kā vēl nekad.

Kad tiku kalna pakājē, atskatījos. Zem priedes, kas reiz bijusi Zeva meita Talija, stāvēja Hīrons — nu jau visā kentaura godībā, atvadu sveicienā augstu paslējis loku. Gluži parasta lieta — kentaurs aizvada bērnus promceļā no gluži parastas vasaras nometnes.

Izstūrējis pa lauku ceļiem, Args iebrauca Longailendas rietumos. Bija tik jocīgi atkal braukt pa šoseju — Anabeta un Grovers sēdēja blakus, un mēs visi it kā vienkārši piedalījāmies ģimenes izbraukumā. Pēc divām Pusdievu kalnā pavadītām nedēļām īstā pasaule izskatī­jās pēc ilūzijas. Pieķēru sevi kāri noskatāmies uz ik "Makdonalda" ēstuvi, ik bērnu, ietupinātu vecāku mašī­nas pakaļsēdeklī, ik reklāmas plakātu un lielveikalu.

—   Tiktāl jau būtu labi, — teicu Anabetai. — Gan­drīz divdesmit kilometru, un neviena briesmoņa.

Viņa nozibināja acis. — Tā nerunā — piesauksi ne­laimi, burbuļgalva!

—   Pastāsti liekreiz — kāpēc tu mani tik ļoti neieredzi?

—  Tā nav.

—  Gandrīz jau noticēju.

Viņa salocīja savu brīnumcepuri. — Klausies… mums vienkārši nav lemts satikt, skaidrs? Mūsu vecāki nesatiek.

—   Kāpēc?

Anabeta nopūtās. — Tagad sākšu uzskaitīt, kāpēc? Vienreiz mana mamma pieķēra Poseidonu ar draudzeni meņģējamies Atēnas templī, un lielāku necieņu grūti iedomāties. Citreiz Atēna un Poseidons sacentās par Atēnu pilsētas aizgādņa godu. Tavs tētis pilsētai veltīja kaut kādu stulbu sālsūdens avotu. Mana mamma — olīv­koku. Ļaudis saprata, kura velte noderīgāka, un nosauca pilsētu viņas vārdā.

—  Laikam viņiem briesmīgi garšo olīvas.

—  Zini ko? Atšujies.

—  Paga — būtu viņa izgudrojusi picu, cita runa!

—  Es teicu — atšujies!

Args pie stūres pasmaidīja. Neko gan neteica, bet man piemiedza ar vienu zilo aci — to, kas uz skausta.

Kvīnsā ielas bija mašīnu pilnas, tāpēc palēninājām gaitu. Kad iebraucām Manhetenā, saule jau rietēja un sākās lietus.

Args mūs izlaida pie Greihaundas stacijas īstsaidas ziemeļos, pavisam tuvu mammas un Gabes dzīvoklim. Pie kādas pastkastes bija pielīmēta nu jau izmirkuši la­pele ar manu fotogrāfiju un uzrakstu: "Vai pazīstat šo zenu?

To es norāvu, iekams Anabeta un Grovers ko ma­nīja.

Args izkrāva mūsu somas, tad pārliecinājās, ka tie­kam pie autobusa biļetēm, un aizbrauca. Kamēr atpakaļ­gaitā stūrēja laukā no stāvvietas, paturēja mūs redzes­lokā, skatīdamies ar acīm, kas uz delnas virspuses.

Man prātā stāvēja tikai tas, cik tuvu ir vecais dzīvok­lis. Ja viss būtu kā senāk, mamma ap šo laiku atgrieztos no darba saldumu bodītē. Smerdelis Gabe droši vien patlaban tur tupēja, spēlēdams pokeru un pēc viņas it nemaz neilgodamies.

Grovers uzsvieda plecā mugursomu un pavērās uz to pusi, kurp skatījos es. — Gribi zināt, Persij, kāpēc tava mamma viņu apprecēja?

Blenzu uz viņu gluži pārsteigts. — Tu ko — lasi do­mas vai kaut kā tā?

—  Tikai izjūtas. — Viņš paraustīja plecus. — Lai­kam piemirsies tev izstāstīt, ka safīriem ir tāda spēja. Tu nupat domāji par savu mammu un patēvu, vai ne?

Piekrītoši pamāju, vienlaikus domādams, diez ko vēl Grovers piemirsis man izstāstīt.

—   Tava mamma Gabi apprecēja tevis dēļ, — Gro­vers pavēstīja. — Tu viņu saukā par smerdeli, taču ne­vari ne iedomāties, cik ļoti viņš smird. Viņam ir tāda aura… Vēē. Jau no šejienes var saost. Arī tu joprojām od pēc viņa, un nu jau vairāk nekā nedēļa apkārt, kopš jūs abi pēdējoreiz tikāties.

—   Paldies, — teicu. — Kur te var tikt pie dušas?

—  Tiešām der viens kārtīgs paldies, Persij. Tavs pa­tēvs smird tik briesmīgi, ka nomāc kura katra pusdieva auru. Man pietika vienreiz ievilkt gaisu nāsīs tai Camaro salonā, lai būtu skaidrs: Gabe gadiem slāpējis tavu smaržu. Nebūtu tu ar viņu kopā dzīvojis ik vasaru, bries­moņi tevi būtu atraduši jau kur tas laiks. Tava mamma palika kopā ar viņu tādēļ, lai pasargātu tevi. Viņa bija no gudriniecēm. Droši vien tevi briesmīgi mīlēja, ja reiz bija ar mieru sadzīvot ar tādu veci… ja tas tev ir kāds mierinājums.

Nebija jau, bet savaldījos, lai to neizrādītu. Gan es viņu atkal reiz redzēšu, es pie sevis nodomāju. Viņa nav aizgājusi uz neatgriešanos.

Ieprātojos, vai Grovers, diez, arī tagad spēj nolasīt, ko jūtu, jo jutu es visu ko. Biju priecīgs, ka viņš un Ana­beta ir kopā ar mani, bet jutos vainīgs, ka neesmu pret viņiem bijis atklāts. Nebiju izstāstījis, tieši kāpēc es īste­nībā piekritu uzņemties tik traku darbu.

Taisnību sakot, par tādu Zeva zibens šautru, pasau­les glābšanu un pat izpalīdzēšanu tēvam es biju gatavs slaidi nospļauties. Jo vairāk es par to aizdomājos, jo lie­lāks rūgtums manī krājās pret Poseidonu, kas mani ne reizi netika apciemojis, mammai nepalīdzēja, netika at­sūtījis it nevienu alimentu čeku. Dēlu viņš atcerējās tikai tad, kad tas varēja izrādīties noderīgs pakalpiņš.

Sirds man sāpēja tikai par mammu. Aīds viņu bija savācis netaisnīgi, un Aīdām vajadzēs viņu atdot atpakaļ.

Tev būs tapt nodotam no tā, kurš tevi dēvē par draugu, galvā iečukstējās orākuls. Un tev nebūs galā iz­glābt to, kas pats svarīgākais.

Aizveries, es strikti noteicu.

Joprojām lija.

Gaidīdami autobusu, trināmies vien, un beidzot no­spriedām paspēlēt kājvolejbolu ar Grovera ābolu. Ana­beta bija superīga! Vienā mierā atsita ābolu ar ceļgalu, elkoni, plecu, visu ko! Arī es pats nebiju vakarējais.

Spēle beidzās, kad aizlidināju ābolu Groveram un tas ietrāpījās par daudz tuvu mutei. Viens milzu āžarīkles kampiens, un mūsu bumbiņa pazuda līdz ar serdi un kātiņu, ka nebija ko redzēt.

Grovers pietvīka. Lūkoja izmocīt atvainošanos, bet mēs ar Anabetu tikām smējāmies tā, ka vai vēders plīsa pušu.

Beidzot buss bija klāt. Kamēr stāvējām rindā, lai kāptu iekšā, Grovers sāka grozīt galvu un ošņāties — tā­pat viņš darīja skolā, kad ēdnīcā saoda savu gardumu, enčiladas.

—   Kas ir? — noprasīju.

—   Nezinu, — viņš uztraukts atsaucās. — Varbūt nekas.

Bet man bija skaidrs, ka nav pa tukšo. Arī pats ņēmos grozīt galvu un skatīties pār plecu.

Kad beidzot tikām iekšā un visi kopā sasēdāmies busa aizmugurē, atviegloti uzelpoju. Mugursomas sabā­zām plauktos. Anabeta savu Yankees cepuri nervozi plakšķināja pret cisku.

Kad visi bija iekāpuši, Anabeta cieši sakampa manu ceļgalu. — Persij!

Nupat bija iekāpusi veca kundzīte. Mugurā viņai bija saburnīta samta kleita, rokās mežģīņu cimdi, seju slēpa bezveidīgs oranžas adītas cepures murskulis, un elkonī uzkārta drānas soma. Viņa piepacēla galvu, mel­nās acis nozibsnīja, un man aizrāvās elpa.

Tā bija misis Dodsa. Vecāka, vēl vairāk sagrabējusi, bet ļaunīgā seja pavisam noteikti bija tā pati.

Ierāvos dziļāk sēdekli.

Viņai nopakaļ stūmās vēl divas tādas pašas: viena zaļā cepurē, otra — violetā. Visādi citādi abas līdzinājās misis Dodsai — mezglainas rokas, audekla somas, sa­burzītas samta kleitas. Trīs vella vecāsmātes.

Viņas sasēdās priekšējā rindā šoferim aiz muguras. Abas, kas malējos sēdekļos, pāri ejai izstiepa kājas krustā. It kā nekas, bet uzreiz bija skaidrs — garām ne­viens netiks.

Autobuss izkustējās no vietas, un sākām braukt pa slidenajām Manhetenas ielām. — Necik ilgi viņa nav bijusi beigta, — es ierunājos, pūlēdams apvaldīt balsi, lai netrīs. — Vai tad tu neteici, ka šitādus var padarīt nekai­tīgus uz mūžu?

— Es teicu — ja laimējas, — Anabeta atsaucās. — Acīm­redzot tu neesi nekāds laimes luteklis.

—  Visas trīs, — Grovers nogaudās. — Di immortales!

—   Nekas, — Anabeta mundrināja, nepārprotami piepūlēdama smadzenes. — Fūrijas. Trīs Pazemes bries­mīgākās šausmones. Sīkums. Sīkums. Vienkārši izspruksim laukā pa logu.

—  Tie neveras, — Grovers novaidējās.

—  Rezerves izeja? — viņa ieminējās.

Tādas nebija. Pat ja būtu bijusi, tas neko nelīdzētu. Tikmēr jau bijām Devītajā avēnijā, braucām uz Linkolna tuneli.

—  Tik daudz liecinieku — viņas taču mums nebruks virsū, — teicu. — Nebruks taču, ko?

—  Mirstīgie neko daudz neredz, — Anabeta atgādi­nāja. — Viņu smadzenes spēj apstrādāt tikai to, kas iz­laužas cauri miglai.

—  Bet viņi taču redzēs, kā trīs vecas kundzītes mūs žmiedz nost, ne?

Anabeta apdomājās. — Grūti spriest. Taču varam rēķināties, ka mirstīgie metīsies palīgā. Varbūt kāda re­zerves izeja ir griestos…?

Iebraucām Linkolna tunelī, un salons iegrima tumsā — dega tikai spuldzītes visgarām vidus ejai. Lietus vairs nerībinājās, un nupat valdīja biedējošs klusums.

Misis Dodsa piecēlās. Vienmuļā, it kā nez cik reižu iemēģinātā balsī viņa nosaucās tā, lai dzird visi, kas busā:

—  Man vajag uz tualeti.

—  Man arī, — piebalsoja otrā māsa.

—   Man arī, — piebalsoja trešā.

Visas sāka virzīties uz autobusa pakaļgalu.

—  Zinu! — Anabeta teica. — Persij, ņem manu ce­puri.

—   Ko?

—   Tu esi tas, kam viņas grib tikt klāt. Paliec nere­dzams un ej uz priekšpusi. Palaid viņas garām. Varbūt vari tikt līdz priekšai un laukā.

—  Bet kā tad jūs…?

—  Varbūt mūs viņas nemaz nepamanīs, — Anabeta sacīja. — Tu esi viens no Lielās triādes dēliem. Tava smaka noteikti pārmāc visas pārējās.

—  Es taču nevaru jūs te tā atstāt.

—    Par mums neraizējies, — ierunājās Grovers.

—  Laidies!

Rokas man trīcēja. Jutos kā pēdīgais gļēvulis, bet Yankees cepuri paņēmu un uzliku galvā.

Kad paskatījos lejup, manis tur vairs nebija.

Sāku virzīties pa eju. Pēc desmit sēdekļu rindām iespruku tukšā krēslā tieši laikus, lai fūrijas palaistu ga­rām.

Misis Dodsa apstājās, ievilka gaisu nāsīs un paskatī­jās tieši man virsū. Sirds man sitās kā traka.

Viss liecināja, ka redzēt viņa neko neredz. Visas trīs māsas devās tālāk.

Es biju brīvs. Šāvos uz autobusa priekšpusi. Nupat jau bija redzams Linkolna tuneļa gals. Jau grasījos spiest avārijas pogu, kad autobusa pakaļgalā kāds baisi iegau­dojās.

Vecās kundzītes vairs nebija nekādas vecās kundzī­tes. Sejas gan bija tās pašas — laikam vēl atbaidošākas nebija iespējamas —, bet rumpji bija sačervelējušies brūni un ādaini, ar sikspārņa spārniem un gargujas ķet­nām. Rokassomas pārtapa ugunīgās pātagās.

Apstājušas Groveru un Anabetu, vicinādamas pāta­gas, viņas šņāca: — Kur tas ir? Kur?

Pasažieri kliedza, centās ierauties dziļāk sēdekļos. Kaut ko viņi noteikti redzēja — skaidrs.

— Viņa te nav! — Anabeta iebļāvās. — Viņš ir prom!

Fūrijas atvēzējās.

Anabeta izrāva bronzas nazi. Grovers, mugursomā sačamdījis skārdeni, sagatavojās to mest, cik spēka.

Tad es izrīkojos tik instinktīvi un riskanti, ka varētu pretendēt uz gada hiperaktīvākā bērna titulu.

Šoferis acumirkli atpakaļskata spoguli vēroja, kas notiek salonā.

Joprojām neredzams, es saķēru stūri un parāvu to pa kreisi. Visi ieaurojās, jo pasviedāmies pa labi, un pa­dzirdēju, ko cerēju dzirdēt: trīs fūrijas varbūt ari ietrie­cās logos.

— Eu! — iebļāvās šoferis. — Eu… kas ir…?

Abi cīkstējāmies ap stūri. Autobuss bliezās pret tu­neļa sienu, nošņirkstēja dzelzs, dzirksteļu kūlis aizšāvās vai kilometru nopakaļ.

Iešķībi izbraucām no Linkolna tuneļa laukā zem lie­tusgāzes, salonā briesmoņiem un pasažieriem mīcoties vienā jūkli, automašīnas uz ceļa pašķīda sāņus kā boulinga ķegļi.

Sazin kā šoferis bušu novaldīja. Caur nez cik sarka­najām gaismām izbrāzāmies pa šoseju un iegriezāmies kādā Ņūdžersijas lauku ceļā, kur, kolīdz upei pāri, nav galīgi nekā — tici vai netici. Pa kreisi — mežs, pa labi — Hudzona, un šoferis, cik noprotams, stūrēja uz upes pusi.

Vēl viena lieliska ideja — nospiedu avārijas bremzi.

Autobuss nokaucās, uz slapjā asfalta apsviedās riņķī un iebrauca kokos. Ieslēdzās avārijas ugunis. Durvis at­sprāga vaļā. Šoferis izmuka pirmais, pasažieri brēkdami barā metās nopakaļ. Iesēdies vadītāja sēdeklī, laidu visus garām.

Fūrijas bija atguvušās. Ar ugunīgajām pātagām viņas slānīja Anabetu, kas vicināja nazi un sengrieķu mēlē kaut ko bļāva, lai šīs atstājas. Grovers svaidījās ar skārdenēm.

Paskatījos uz vaļa durvīm. Varēju laisties, bet drau­gus atstāt negribējās. Norāvu neredzamības cepuri. — Kukū!

Fūrijas pagriezās šurp, atņirdzot dzeltenos ilkņus, un piepeši es uzreiz atminējos par durvīm, kas bija lie­lisks brīvības apsolījums. Misis Dodsa iespriedās ejā tā­pat kā savulaik klasē, kad grasījās pasludināt, ka esmu izgāzies matemātikas kontroldarbā. Viņa vēcināja pā­tagu, un ik pēc šķīliena viņas ādainie dzelkšņi iesprikstījās sarkanās dzirkstīs.

Abas nesmukās māsas, abpus uztupušas uz sēdekļu atzveltnēm, rāpās uz manu pusi kā milzīgas, nejaukas ķirzakas.

—   Persij Džekson, — misis Dodsa ierunājās ar ak­centu, kādā pavisam noteikti runāja tie, kas dzīvoja vēl vairāk uz dienvidiem, nevis Džordžijas pavalstī. — Tu esi aizvainojis dievus. Tev būs mirt.

—   Kad bijāt matemātikas skolotāja, jūs man patikāt labāk, — es attraucu.

Viņa ierēcās.

Fūrijām aiz muguras parādījās Anabeta un Gro­vers — abi raudzīja pēc kādas izejas.

No kabatas izvilku pildspalvu, norāvu uzgali. Pret­straume izšāvās vizošs, ar abpusgriezīgu asmeni.

Fūrijas saminstinājās.

Misis Dodsa Pretstraumi jau pazina. Viss liecināja, ka otrreiz viņai ar to negribētos sastapties.

—   Padodies! — viņa nošņāca. — Un aiztaupīsi sev mūžīgas mocības.

—  Tad nu gan! — izsaucos.

—   Persij, uzmanies! — iekliedzās Anabeta.

Misis Dodsa apvija pātagas plcku ap mana zobena rokturi, un abas pārējās fūrijas metās man virsū.

Pirksti man it kā iegrima izkusušā svinā, bet Pretstraumi es no rokas neizlaidu. Tai fūrijai, kas pa kreisi, es iebliezu ar rokturi, tā ka viņa atsprākleniski iegāzās krēslā. Tad šķēlu tai fūrijai, kas pa labi. Kolīdz asmens pieskārās viņas kaklam, fūrija iebrēkusies pašķīda pīšļos. Anabeta, saķērusies ar misis Dodsu, rāva viņu atpakaļ, un Grovers tikmēr izkampa viņai no rokām pātagu.

—   Ūūū! — viņš iespiedzās. — Ūūū! Karsts! Karsts!

Nupat izlaistiem nagiem atkal virsū bruka tā fūrija,

kam biju iebliezis ar zobena rokturi, bet novēcināju Pretstraumi, un viņa izplājās kā bilžu mīkla.

Misis Dodsa vēl gribēja parādīt Anabetai, kur vēži ziemo. Spēra, kampa, šņāca un ko vēl ne, bet Anabeta turējās kā vīrs, un Grovers tikmēr sapina misis Dodsai kājas pašas pātagas pīckā. Beidzot abas aizkūlās uz auto­busa pakaļgalu. Misis Dodsa pūlējās piecelties, bet trūka vietas, lai izplestu spārnus, tāpēc viņa vienā laidā klupa un krita.

—   Zevs tevi iznīcinās! — misis Dodsa draudēja. — Un Aīds dabūs tavu dvēseli!

—  Braccas meas vescimini!" — es atsaucos.

Pats nezināju, no kurienes tā latīņu valoda. Gribēju teikt: "Iesālies!"

Laukā nodārdēja pērkons. Man visi mati saslējās gaisā.

* Tiešajā nozīmē: apēd manas bikses! (Latīņu vai.)

—   Laukā! — Anabeta iekliedzās. — Tūliņ! — Ar to pietika.

Sprukām laukā — tur pārējie pasažieri klimta kā sa­zāļoti, ķīvējās ar šoferi, staigāja pa apli un brēkāja: — Nupat mirsim! — Pirms paguvu zobenu atkal pār­vērst par pildspalvu, viens havajiešu kreklā ieģērbies tū­rists mani nobildēja.

—  Somas! — Grovers attapās. — Mums tur palika…

Būūūms!

Autobusam izsprāga logi, pasažieri metās kur ku­rais. Zibens jumtā izspēra caurumu, bet misis Dodsas kauciens liecināja, ka viņa vēl nav gluži pagalam.

—  Skrienam! — Anabeta iesaucās. — Viņa sauc pa­pildspēkus! Mums jātiek projām.

Mukām mežā, lietus gāza straumēm, autobuss svila gaišās liesmās, un priekšā vīdēja vien melna tumsa.

Vienā ziņā nav slikti apzināties, ka sengrieķu dievi tiešām pastāv, jo uzreiz ir kāds, ko vainot, kad viss noiet greizi. Piemēram, kad aiz muguras paliek autobuss, kur tikko plosījušās baigas briesmones un ko saspēris zibens, turklāt vēl arī lietus gāž straumēm, vairums cilvēku ko tādu uzskatītu par nelāgu sagadīšanos, bet, ja esi pus­dievs, labi saproti, ka dienu tev cenšas sagandēt kāds dievišķs spēks.

Tā nu mēs ar Anabetu un Groveru gar upes krastu bridām cauri Ņūdžersijas mežam, Ņujorkas gaismas mums aiz muguras nakts debesu pamali iekrāsoja dzel­tenīgu, un nāsīs cirtās Hudzonas smārds.

Grovers nemitējās trīcēt un brēkāt, platajās āža acīs zīlītes bija vērtušās stateniskas, un redzokļi bija šausmu pilni. — Trīs Laipnīgās. Visas reizē.

Es pats jau arī biju šokā. Ausīs joprojām atbalsojās tas rībiens, ar kādu buss uzgāja gaisā. Bet Anabeta tikai vilka mūs uz priekšu un skubināja: — Veicīgāk! Jo tālāk aiziesim, jo labāk.

—   Visa nauda palika tur, — es viņai atgādināju. — Ēdamais un drēbes. Viss.

—  Nu, nebūtu tu meties kauties…

—   Kas tad man, tavuprāt, atlika? Ļaut, lai viņas jūs nomaitā?

—  Mani, Persij, aizstāvēt nebija nekādas vajadzības. Nekas man nebūtu noticis.

—  Būtu sašķēlēta plānās šķēlītēs, — Grovers iestar­pināja, — bet citādi jau nekas.

—  Aizveries, kazlēn, — Anabeta noteica.

Grovers drūmi nogaudās: — Skārdenes… gluži laba

soma, pilna ar skārdenēm.

Šļurkstinājāmies pa dubļu zampu, spraucoties caur krustu šķērsu saaugušiem kokiem, kas oda pēc slapjas, ieskābušas veļas.

Pēc dažām minūtēm Anabeta piesteidzās man līdzās. — Paklau, es… — Viņa sastomījās. — Paldies jau, ka mūs neatstāji, skaidrs? Tiešām drosmīgs gājiens.

—  Mēs taču esam komanda, vai ne?

Kādus soļus viņa paspēra klusēdama. — Vienkārši, ja tu ietu bojā… viens, ka līdz ar to tu būtu galīgi izgā­zies, bet otrs — tas nozīmētu, ka ceļš ir galā. Un vēl kād­reiz pasauli apskatīt man diez vai iznāktu.

Negaiss beidzot pierima. Pilsētas atblāzma aiz mu­guras nozuda, un palikām gandrīz piķa melnā tumsā. Anabetu varēju saredzēt tikai tāpēc, ka tumsā mazliet vizēja viņas gaišie mati.

—  Tu Pusdievu nometnē tupi kopš septiņu gadu ve­cuma? — pārvaicāju.

—   Jā… Izņemot vienu otru ekskursiju. Mans tētis…

—   Vēstures profesors.

—   Nūjā. Mājās dzīvot man nesanāk. Proti, Pusdievu nometne jau ir manas mājas. — Tagad Anabeta runāja aizgūtnēm, it kā bītos, kaut kāds neiedomātos viņu pār­traukt. — Nometnē tikai vingrinies un vingrinies. Un ir jau superīgi un tā, bet briesmoņi dzīvojas īstajā pasaulē. Tikai tur vari dabūt zināt, vai vispār kur deri.

Neticēju savām ausīm, bet biju gatavs zvērēt, ka viņas balsī ieskanas nedrošība.

—   Ar nazi tu rīkojies visai labi, — ieteicos.

—   Tu domā?

—   Man nav iebildumu ne pret vienu, kas prot pavi­zināties fūrijai pičpaunā.

Redzēt nevarēju, bet iedomājos, ka Anabeta pa­smaida.

—   Zini ko? — viņa sacīja. — Laikam tev jāzina… Tur, busā, bija viena jocīga lieta…

Lai kas viņai bija uz mēles, līdz galam izteikt neizde­vās, jo piepeši un spalgi atskanēja it kā spīdzinātas pūces ķērcieni.

—   Eu, mana flauta skan! — izsaucās Grovers. — Ja vien es spētu atcerēties, kāda bija tā "pareizā ceļa" dziesma, mēs tiktu no meža laukā!

Viņš izvilināja no flautas dažas notis, tomēr meldiņš tik un tā aizdomīgi līdzinājās Hilerijas Dafas gabalam.

Tā vietā, lai uzietu pareizo ceļu, tūliņ ieskrēju kokā un pierē uzsitu pamatīgu punu.

Vēl viena brīnumspēja, kādas man trūka: naktsredze.

Vēl kādu kilometru vai divus tā klunkurēdams, sodīdamies un vispār juzdamies pagalam nožēlojami, priekšā pamanīju paspīdam gaismu — neona izkārtni. Nāsīs iesitās ēdiena smarža. Kaut kas cepts, ar tauciņiem, brīnišķīgs. Atjēdzos, ka visu to laiku Pusdievu kalnā ne­bija baudīts nekas neveselīgs: tur pārtikām no vīnogām, maizes, siera un īpaši liesas, nimfu ceptas gaļas. Nupat te vienam puikam bija nepieciešams dubultais sierburgers.

Gājām tuvāk, līdz aiz kokiem ieraudzīju nomaļu divjoslu ceļu. Viņā pusē vīdēja pamesta degvielas uzpil­des stacija, noskrandis plakāts, kas reklamēja kādu de­viņdesmito gadu kinofilmu, un viena iestāde, kura lai­kam taču darbojās — tur bija tā neona izkārtne un no turienes plūda gardā smarža.

Nebija gan gluži ātrās ēdināšanas restorāns, kā ce­rēts. Tā bija viena no ērmotajām ceļmalas bodēm, kur var iegādāties zālienā izliekamus flamingus, koka indi­āņus, cementa grizli lāčus un visu ko tādu. Pati māja bija gara, pazema noliktava, ko sazin cik hektāru platībā ap­stājušas visādas skulptūras. Neona uzrakstu virs vārtiem es nespēju salasīt: ar manu disleksiju jau angļu valoda bija smags pārbaudījums, kur nu vēl sarkani neona burti kursīvā!

Man izskatījās, ka tur rakstīts: TSENTA SAMEM ZADRĀ UĶRŪ VELIKSA.

—  Kas tur, ellē, teikts? — noprasīju.

—  Nezinu, — Anabeta atsaucās.

Viņa bija tik liela lasītāja, ka man jau bija piemir­sies — arī viņa sirgst ar disleksiju.

Grovers pārtulkoja: "Tantes Emmas dārza rūķu veikals."

Abpus ieejai, kā teikts, stāvēja divi cementā lieti dārza rūķi — divi bārdaini, neglīti knēveļi, abi smaidīja un māja ar roku, it kā saposušies fotografēties.

Gāju pāri ceļam uz hamburgeru smaržas pusi.

—   Klau… — Grovers brīdinoši ieteicās.

—  Gaisma iekšā deg, — sacīja Anabeta. — Varbūt ir vaļā.

—   Uzkodu bāriņš, — es sapņaini minēju.

—   Uzkodu bāriņš, — viņa piebalsoja.

—  Vai jums abiem jumts aizbraucis? — Grovers iz­saucās. — Vieta ir aizdomīga.

Nelikāmies zinis.

Durvju priekšā slējās vesels skulptūru mežs: ce­menta zvēri, cementa bērni, pat viens cementa satīrs, kas pūta flautu un Groveram uzdzina šermuļus.

—  Bē-bē-bēē! — viņš ieblējās. — Izskatās pēc mana tēvoča Ferdinanda!

Apstājāmies pie noliktavas durvīm.

—  Neklauvē! — Grovers lūdzās. — Es saožu bries­moņus.

—  Tev degunā vēl stāv fūriju smaka, — Anabeta at­trauca. — Es saožu tikai burgerus. Tev ēst negribas?

—  Gaļu? — viņš nicīgi izspēra. — Es esmu veģetā­rietis.

—  Tu ēd siera enčiladas un alumīnija bundžas, — es Groveram atgādināju.

—   Tie ir dārzeņi. Beidziet. Ejam projām. Tās statu­jas… skatās man virsū.

Tad pavērās durvis, un mūsu priekšā nostājās liela auguma austrumniece — vismaz es nospriedu, ka laikam no Tuvajiem Austrumiem, jo mugurā viņai bija garš, melns paltraks, kas apsedza visu, izņemot plaukstas, un galvu klāja biezs plīvurs. Aiz melnā šķidrauta zibēja acis, bet neko citu nebija iespējams saskatīt. Kafijbrūnās plaukstas šķita vecišķas, taču koptas un elegantas, tāpēc iedomājos viņu par vecmāmiņu, kas savulaik bijusi īsta skaistule.

Arī balsī viņai skanēja tāds kā Tuvo Austrumu ak­cents. Sieviete ierunājās: — Bērni, ko jūs tik vēlā stundā vieni paši? Kur jūsu vecāki?

—  Viņi… mmm… — Anabeta sastomījās.

—  Mēs esam bāreņi, — paziņoju.

—  Bāreņi? — sieviete izsaucās. Vārds viņas lūpās iz­klausījās svešāds. — Bet, mīļie! Nevar būt!

—   Noklīdām no mūsējiem, — sacīju. — No ceļojošā cirka. Inspektors teica, lai gaidām degvielas stacijā, ja nomaldāmies, bet laikam būs aizmirsis vai arī iedomā­jies kādu citu benzīntanku. Lai kā, esam noklīduši. Kas tur tik garšīgi smaržo?

—   Vai, mani mīļie, — sieviete atsaucās. — Nabaga bērniņi, jums noteikti jānāk iekšā. Es esmu tante Emma. Ejiet taisni cauri noliktavai līdz pašam galam. Tur ir vir­tuve.

Patencinājuši gājām iekšā.

Anabeta nomurmināja uz manu pusi: — Ceļojošais cirks?

—  Kaut kādai stratēģijai taču jābūt, vai ne?

—  Tev galvā vienas aļģes.

Arī noliktavā bija papilnam skulptūru — cilvēki visādās pozās, visādās drēbēs, sejās visādas izteiksmes.

Pie sevis nospriedu, ka dārzam gan jābūt krietni lielam, lai tur izliktu kaut vienu tādu, jo statujas visas kā viena bija dabiskā izmērā. Taču visvairāk es domāju par ēšanu.

Labi jau, labi, sauciet mani par stulbeni, kas speras iekšā svešādā veikalā tikai tāpēc, ka vēders rūc, bet rei­zumis es tiešām mēdzu izrīkoties impulsīvi. Turklāt jūs jau nezināt, kā smaržoja tantes Emmas burgeri. Prātā nāca smieklu gāze, kad sēdi zobārsta krēslā: viss cits vienkārši pagaist kā nebijis. Gandrīz pat nemanīju ne Grovera nervozos činkstus, ne statuju acis, kas it kā ska­tījās man pakaļ, ne ari to, ka tante Emma aiz mums pie­slēdza durvis.

Doma man bija tikai viena — drīzāk tikt līdz virtu­vei. Un tiešām — tur jau tā bija: noliktavas viņā galā vīdēja uzkodu bārs ar grilu, gāzēta ūdens strūklaciņu, sālsstandziņu krāsniņu un siera čipsu automātu. Neko vairāk nevarēja vēlēties — un visam priekšā vēl pāris tērauda galdiņu.

—   Lūdzu, sēdieties, — tante Emma aicināja.

—  Vienreizīgi, — es noelsos.

—   Khm, — nelabprāt ierunājās Grovers, — mums, kundze, nemaz nav naudas.

Iekams paguvu viņam iegrūst dunku ribās, Emmas tante atsaucās: — Nē, nē, bērni. Nekādas naudas. Šis taču ir īpašs gadījums, vai ne? Viss uz mana rēķina — tik jaukiem bārenīšiem.

—  Paldies, kundze, — Anabeta tencināja.

Tante Emma sastinga, it kā Anabeta būtu izrīkoju­sies kaut kā nepareizi, bet tūliņ atkal atmaiga, tāpēc no­spriedu, ka man tikai norēgojies.

—  Ir jau labi, Anabetiņ, — viņa sacīja. — Tev, bērns, ir tik skaisti pelēkas acis. — Tikai vēlāk aizdomājos, ka viņa zināja Anabetas vārdu, lai gan nebijām teikuši, kā mūs sauc.

Aizgājusi aiz bāra letes, mājasmāte ķērās pie cepša­nas. Nepaguvām ne aci pamirkšķināt, kad mums priekšā uzradās plastmasas paplātes ar dubultiem sierburgeriem, vaniļas kokteiļiem un vislielākajām ceptu kartupeļu por­cijām.

Elpu atcerējos ievilkt tikai tad, kad puse burgera jau bija vēderā.

Anabeta skaļi strēba kokteili.

Grovers knibināja kartupeļus, ar vienu aci kāri lūrēdams uz paplātē ieklāto vaskadrānas salveti — uzkodām, tomēr vēl aizvien izskatījās par daudz sanervozējies, lai domātu par ēšanu.

—  Kas tur šņāc? — viņš ieprasījās.

Ieklausījos, bet neko nedzirdēju. Anabeta nogrozīja galvu.

—   Šņāc? — pārvaicāja tante Emma. — Droši vien eļļa katlā. Tev, Grover, gan ir labas ausis.

—   Es dzeru vitamīnus. Dzirdes uzlabošanai.

—   Brīnišķīgi, — viņa sacīja. — Bet, lūdzams, no­mierinies.

Tante Emma pati gan neēda. Pat pie krāsns viņa ro­sījās ar visu lakatu uz galvas, un nu stalti sēdēja pie galda, savijusi pirkstus, un noraudzījās, kā mēs ēdam. Vispār bija mazliet neomulīgi, kad kāds uz tevi skatās, bet pašam seja nav saskatāma. Bet es, notiesājis burgeru, jutos paēdis un drusciņ miegains, tad nu izlēmu, ka varu vismaz tik daudz, kā ar saimnieci ielaisties nepiespiestā sarunā.

—   Tātad jūs tirgojat rūķus, — ieteicos, cenzdamies paust neviltotu interesi.

—   Nūjā, — tante Emma atsaucās. — Un zvērus. Un cilvēkus. Visu, kas iederas dārzā. Nāk pasūtījuma darbi. Skulptūras, vai zināt, ir ļoti iecienītas.

—  Vai uz tāda ceļa pircēju daudz?

—   Nē, ne sevišķi. Kopš uzbūvēts lielais ceļš… tagad te iebrauc labi ja retais. Man jāpriecājas par katru, kas iegriežas.

Man nokutēja skausts, it kā vēl kāds skatītos šurp. Atskatījos, bet tur bija statuja — jauna meitene ar Liel­dienu grozu rokās. Skulptūra bija izstrādāta neticami smalki — parasti dārzos ko tādu ieraudzīt grūti. Taču sejā bija kas neparasts. Meitene izskatījās iztrūkusies vai pat pārbijusies.

—   A, — skumji novilka tante Emma. — Tu ievēro, ka dažs no darbiem man nav izdevies. Viens otrs ir sa­bojāts. Pēc tādiem nav pieprasījuma. Visgrūtāk tikt galā ar seju. Mūždien tās sejas.

—   Vai tad skulptūras jūs darināt pati? — es vaicāju.

—   Jā, jā. Sensenos laikos man bija divas māsas, kas palīdzēja darbos, bet nu viņu vairs nav, un tante Emma palikusi viena pati. Man ir tikai skulptūras. Tāpēc, redz, es tās gatavoju. Citas sabiedrības man nav. — Skumjas viņas balsī bija tik dziļas un patiesas, ka man neviļus sa­metās viņas gaužām žēl.

Anabeta rimās košļāt. Saslējusies viņa pārvaicāja: — Divas māsas?

—   Šausmīgs stāsts, — tante Emma novilka. — Ne­pavisam ne bērnu ausim, tiešām. Redzi, Anabeta, sen, sen, kad biju jauna, kāda ļauna sieviete iesvēlās pret mani greizsirdībā. Man bija… zini, draugs, un šī ļaunprāte apņēmās mūs izšķirt. Sarīkoja briesmīgu nelaimes gadījumu. Māsas apmetās pie manis. Dalījās manās bē­dās, cik ilgi vien spēja, bet beidzot aizgāja. Izdzisa. Dzī­vajos paliku es vienīgā, bet par kādu cenu! Par tik augstu cenu.

īsti nesapratu, par ko bija stāsts, bet jutu viņai līdzi. Plakstiņi man kļuva arvien smagāki, pilnais vēders tā vien vilka uz snaudienu. Nabaga vecā kundzīte. Kurš gan tik jaukam cilvēkam spētu nodarīt pāri!

—   Persij? — Anabeta mani sapurināja, lai klausos. — Varbūt mums derētu iet. Nu, inspektors gaida.

Balsī bija iezadzies saspīlējums. Nesapratu — kāpēc. Grovers jau ēda nost vaskadrānas salveti, bet tante Emma cieta klusu, pat ja tādu izrīkošanos uzskatīja par savādu.

—  Tik skaistas pelēkas acis, — viņa atkal teica Ana­betai. — Mīļo stundiņ, cik sen tādas pelēkas acis nav re­dzētas.

Pasniegusies viņa grasījās noglaust Anabetai vaigu, bet tā pietrūkās kājās.

—  Mums tiešām jāiet.

—   Jā! — Ticis galā ar vaskadrānu, piecēlās arī Gro­vers. — Inspektors taču gaida! Kā tad!

Man negribējās iet projām. Jutos paēdis un apmieri­nāts. Tante Emma bija tik laba. Gribēju pakavēties tepat vēl kādu brīdi.

—   Bet, mīļie, — tante Emma lūdzās. — Es tik reti tiekos ar bērniem. Pirms aizejat, varbūt vismaz papozēsiet?

—   Pozēt? — Anabeta piesardzīgi pārjautāja.

—   Fotogrāfijai. Lai man ir, pēc kā taisīt skulptūru grupu. Bērni, redz, ir pieprasīti. Bērni visiem patīk.

Anabeta neomulīgi pamīņājās. — Nezinu gan, vai varam, kundze. Ejam, Persij…

—   Skaidrs, ka varam, — es attraucu. Man bija dus­mas, ka Anabeta tik prasti un rupji izturas pret veco dāmu, kas mūs tikko pamielojusi par baltu velti. — Tā jau tikai bilde, Anabeta. Kas tur ļauns?

—    Jā, Anabeta, — kundze iemurrājās. — Nekā ļauna.

Uzreiz varēja redzēt, ka Anabetai tas nepatīk, tomēr viņa ļāvās, lai tante Emma mūs aizved atpakaļ līdz vei­kala durvju priekšai, uz skulptūru dārzu.

Viņa izraudzījās parka solu līdzās akmens satīram.

—   Nu re, — večiņa sacīja. — Tagad tikai novietošu jūs, kā nākas. Meitenīte, es teiktu, lai iet vidū, un abi jaunkungi viņai pie sāniem.

—   Fotografēšanai tā kā par tumšu, — es ieminējos.

—   Nē, gaismas pietiks, — tante Emma atsaucās.

—   Cits citu taču varam saredzēt, vai ne?

—   Kur jūsu fotoaparāts? — apvaicājās Grovers. Tante Emma atkāpās patālāk, it kā novērtējot kadrē-

jumu. — Tā. Ar seju būs visgrūtāk. Vai varat, lūdzu, visi man uzsmaidīt? Platu smaidu?

Pašķielējis uz cementa satīru līdzās, Grovers nomur­mināja: — Nē, nu izspļauts tēvocis Ferdinands.

—    Grover, — tante Emma uzbārās, — skaties, mīļais, šurp.

Nekāda fotoaparāta viņai rokās joprojām nebija.

—  Persij… — Anabeta ieteicās.

Sazin kāds instinkts man lika Anabetā ieklausīties, bet es cīnījos ar miegu un saldajām šūpām, kādās ieaijāja gan pieēstais vēders, gan vecās dāmas balss.

—    Vēl tikai brītiņu, — tante Emma pavēstīja. — Zināt, caur to nolāpīto plīvuru jūs īsti nevaru saska­tīt…

—   Persij, kaut kas nav labi, — Anabeta nerimās.

—  Nav labi? — tante Emma atsaucās, jau ķerdamās pie plīvura, kas klāja galvu. — Viss kārtībā, mīļā. Pie manis šovakar sanākusi tik smalka publika. Kā gan var nebūt labi?

—   Tas ir tēvocis Ferdinands! — Grovers izdvesa.

—  Neskatieties uz viņu! — Anabeta iekliedzās. Uz­sviedusi galvā Yankees cepuri, viņa pagaisa no skata. Ar neredzamām rokām viņa mūs ar Groveru norāva no sola.

Gulēju garšļaukus un skatījos uz tantes Emmas san­dalēs ieautajām kājām.

Dzirdēju Groveru rāpjamies kur nekur uz vienu pusi, Anabetu — uz otru. Taču pats biju tik apstulbis, ka nespēju ne pakustēties.

Tad virs galvas kaut kas svešādi iešalcās. Skatiens aizslīdēja augšup, līdz tantes Emmas rokām, kas bija vērtušās mezglainas un kārpainas, ar gariem, līkiem bronzas krāsas nagiem.

Gandrīz jau gribēju skatīties vēl augstāk, bet Ana­beta kaut kur pa kreisi iekliedzās: — Nē! Nedari tā!

Šalcošā švīkstoņa pieņēmās spēkā — tāds kā kustīgs čūskiņu mudžeklis tur… tur, kur bija jābūt tantes Emmas galvai.

—  Mūkam! — ieblējās Grovers. Dzirdēju viņu aizjo­žam pa granti un nokliedzamies: — Maia! —, lai iedar­binātu spārnotās kedas.

Nespēju ne pirkstu pakustināt. Blenzu uz tantes Em­mas mezglainajām ķetnām un pūlējos nokratīt reibinošo apdullumu, kādā veča mani bija iegrūdusi.

—  Žēl gan sabojāt tik glītu ģīmīti, — viņa man mie­rinoši bilda. — Paliec pie manis, Persij. Atliek tikai uz mani paskatīties.

Cīnījos ar vēlmi paklausīt. Pavēros sāņus un tur ieraudzīju vienu no stikla lodēm, ar ko dažs mēdz izro­tāt dārzu, — spoguļbumbu. Sarkandzeltenajā stiklā re­dzēju tantes Emmas tumšo siluetu — plīvura vairs ne­bija, seja vizēja kā gaišāks aplis. Mati kustējās, locīdamies kā čūskas.

Tante Emma.

Tante M.

Kā gan es varēju būt tik stulbs!

Domā! — es pats sev liku pie sirds. Kā Medūza aiz­gāja bojā mītā?

Bet prātā nekas nenāca. Nez kāpēc atcerējos vien to, ka mītiskā Medūza bija iemigusi, kad viņai uzbruka mans gandrīz vai vārdabrālis Persejs. Tagad viņa gulēt ij negrasījās. Ja gribētu, kaut tūliņ iecirstu tos nagus man ģīmī.

—  To man, Persij, nodarīja Pelēkace, — Medūza sa­cīja un itin nemaz neizklausījās pēc briesmones. Balss aicināt aicināja paskatīties augšup, iežēloties par nabaga vecmāmuļu. — Anabetas māte, nolādētā Atēna, bija tā, kas mani no skaistules pārvērta par to, kas esmu tagad.

—   Neklausies viņā! — no skulptūru dārza šurp atvilnīja Anabetas balss. — Mūc, Persij!

—   Klusu! — Medūza ieķērcās. Tad tūliņ atkal silti iemurrājās: — Tu taču saproti, Persij, kāpēc man mei­tene jānobeidz. Viņa ir manas ienaidnieces meita. Viņas statuju es satriekšu pīšļos. Bet tev, mīļo Persij, ciest ir gluži lieki.

—  Jā, — es izmocīju. Pūlējos piespiest kājas kustē­ties.

—  Vai tu tiešām gribi palīdzēt dieviem? — Medūza vaicāja. — Vai maz apzinies, kas tevi, Persij, gaida tik muļķīgā ceļā? Kas būs, ja tiksi līdz Pazemei? Nepaliec nu, mīļais, par sīku gariņu olimpiešu rokās. Tev labāk klāsies kā statujai. Mazāk sāpēs. Mazāk sāpēs.

—   Persij! — Aiz muguras iezumējās tāds kā simt kilogramu smags piķējošs nektārputniņš. Grovers ieau­rojās: — Sargies!

Atskatījos, un tur jau viņš stāvus šāvās lejup no nak­snīgajām debesīm, kedu spārniem plivinoties. Rokā viņam bija krietns koka zars beisbola nūjas lielumā. Acis cieši aizmiedzis, viņš aši grozīja galvu — vadījās tikai pēc dzirdes un ožas.

—  Gulsties! — viņš iebļāvās vēlreiz. — Es viņu no­vākšu!

Piepeši atgriezās spēki. Groveru es pazinu gana labi, lai apjaustu, ka Medūzai viņš netrāpīs un tā vietā nositīs mani. Spruku malā.

Blākš!

Pirmajā mirklī iedomājos, ka Grovers ieskrējis kokā. Tad Medūza dusmās ierēcās.

—  Tu, nožēlojamais satīr! — viņa ķērca. — Es tevi piepulcēšu savai kolekcijai!

—   Tas par tēvoci Ferdinandu! — Grovers atkliedza.

Rāpos projām, lai ieslēptos skulptūru biežņā, kamēr

Grovers metās jaunā uzbrukumā.

Bladāc!

—  Āāāā! — Medūza iekaucās, matu čūskām šņācot un spļaujot indi.

Turpat blakus ierunājās Anabeta: — Persij!

Salēcos ar tādu joni, ka gandrīz pārlēcu pāri vienam dārza rūķim. — Mīļo stundiņ! Nedari tā!

Norāvusi Yankees cepuri, viņa parādījās acu priekšā. — Tev jānocērt viņai galva.

—  Ko? Vai tu esi traka? Pošamies projām no šejienes.

—    Medūza visus apdraud. Viņa ir ļauna. Es pati viņu nogalētu, bet… — Anabeta norīstījās, it kā grasīdamās nākt klajā ar smagu atzīšanos. — Bet tev ir labāks ierocis. Turklāt es viņai nekādi netikšu klāt. Manas mā­tes dēļ viņa mani saplosīs gabalos. Tu… tev ir iespēja.

—   Ko? Es nevaru…

—  Paklausies, vai tu gribi, lai viņa vēl nez cik daudz nevainīgu cilvēku pārvērš statujās?

Anabeta norādīja uz diviem briesmones pārakme­ņotiem mīlniekiem — vīrietis un sieviete bija cieši ap­skāvušies.

Turpat blakus uz pjedestāla stāvēja spoguļbumba. To paķērusi, Anabeta noteica: — Nospodrināts vairogs derētu labāk, — un nopētīja bumbu ar kritisku aci. — Izliekums var atspulgu pataisīt mānīgu. Atspulgam vaja­dzētu novirzīties, ņemot vērā faktoru…

—   Runā taču angliski!

—    Es jau runāju! — Viņa pasvieda man bumbu. — Vienkārši skaties tikai spogulī. Nekādā ziņā neskaties viņai tieši virsū.

—   Ei, jūs tur! — kaut kur virs galvas iesaucās Gro­vers. — Man liekas, viņa guļ bez samaņas.

—  Rrrrrrrrrrr!

—   Bet varbūt arī ne, — Grovers pārlaboja un devās kārtējā pikējumā ar zaru rokā.

—   Pasteidzies, — Anabeta man teica. — Groveram dūšas netrūkst, bet, necik ilgi, pietrūks spēka.

Izvilku savu pildspalvu, norāvu uzgali. Rokā man izauga Pretstraumes bronzas asmens.

Virzījos uz to pusi, kur šņāca un spļaudījās Medūzas mati.

Skatienu biju piekalis spoguļbumbai, lai vērtos tikai uz Medūzas atspulgu, ne viņu pašu. Tad viņu pamanīju pavīdam tumšzaļajā stiklā.

Grovers jau atkal šāvās lejup ar bozi, bet šoreiz ietrāpīja drusku par zemu. Saķērusi koku, Medūza rāva, cik spēka, un izsita Groveru no kursa. Kūļu vāļu aizgājis pa gaisu, viņš ar sāpju pilnu kunkstu ietriecās akmens grizli lāča skavās.

Medūza jau grasījās klupt viņam virsū, kad es ieklie­dzos: — Ei!

Gāju uzbrukumā, un viegli nenācās — ar visu to zo­benu un spoguļbumbu. Ja viņa mestos pretim, es diez vai jaudātu atkauties kā nākas.

Bet viņa ļāva man tuvoties — metrus sešus, vēl trīs.

Tagad varēju saskatīt atspulgojamies viņas seju. Īste­nībā nebija nemaz tik atbaidoša. Spoguļbumbas nelī­dzenā virsma vaibstus noteikti vēl izkropļoja.

—  Tu taču nedarīsi pāri sirmgalvei, Persij, — viņa iedūdojās. — Zinu, ka nedarīsi.

Saminstinājos — seja, kas atspoguļojās bumbā, bija fascinējoša: acis zaļajā stiklā vai svilināja caurumus, ro­kās man ielija gurdums.

Grovers, joprojām apkampies ar grizli lāci, iesaucās: — Persij, neklausies viņā!

Medūza klukstoši iesmējās: — Par vēlu. — Un, snaikstīdama nagus, metās man virsū.

Cirtu ar zobenu, saklausīju šķebīgu švūkstu, tad sa­cēlās šņākoņa, it kā vējam pūšot pazemes alā, — šausmone sabira pīšļos.

Kaut kas novēlās man pie kājām. Vajadzēja saņem­ties no visa spēka, lai neskatītos turp. Zeķē sūcās silts šķidrums, mirstošo čūsku galvas kampa pēc kurpju auk­lām.

—   Nu, fui, — Grovers teica. Acis viņam joprojām bija cieši aizmiegtas, bet laikam jau viņš labi dzirdēja visu to gārgšanu un šņākoņu. — Fui, fui un vēlreiz fui.

Skatienu ieurbusi mākoņos, klāt pienāca Anabeta. Viņai rokā bija Medūzas melnais šķidrauts. — Nekus­ties, — viņa noteica.

Ļoti, ļoti uzmanīgi, lejup neskatīdamās, Anabeta nometās ceļos, briesmones galvu ievīstīja melnajā drānā, tad pacēla to rokās. No galvas joprojām pilēja zaļas asinis.

—  Tu vesels? — viņa apvaicājās trīsošā balsi.

—   Jā, — atteicu, lai gan nupat biju gatavs laist pār lūpu to dubulto sierburgeru. — Kāpēc… kāpēc galva neizgaisa?

—  Nocirsta tā kļūst par kara trofeju, — viņa sacīja. — Tāpat kā tavs Mīnotaura rags. Bet to galvu gan laukā nevīsti. Tā joprojām spēj visu dzīvo pārvērst akmenī.

Grovers vaidēdams norāpās no grizli lāča statujas. Pierē viņam rēgojās pamatīga skramba. Zaļā rastu mice karājās uz viena paša āža radziņa, un āža nagi bija izmukuši no viltus pēdām. Brīnumkedas bezmērķīgi lidinājās viņam ap galvu.

—   Tu, kara lidotāj, — es teicu. — Malacis, vecīt.

Grovers izmocīja biklu smaidu. — Bet vispār tiešām

nebija nekādi joki. Nu, izņemot tās reizes, kad izdevās iebliezt viņai ar koku. Taču sadursme ar betona lāci? Ne­bija smieklīgi.

Viņš saķēra lidkedas. Es zobenu atkal pārvērtu par pildspalvu. Visi trīs steberējām atpakaļ uz noliktavu.

Aiz bāra letes atradām dažus polietilēna iepirkumu maisus un drošības labad iesaiņojām Medūzas galvu kārtīgāk. Uzkrāvuši to uz tā paša galdiņa, pie kura vaka­riņojām, sasēdāmies apkārt tik pārguruši, ka nebija spēka bilst ne vārda.

Beidzot ieteicos: — Tātad par šitādu šausmoni mums jāsaka paldies Atēnai?

Anabeta nikni nozibināja acis. — Vispār jau tavam tētukam. Vai tad neatceries? Medūza bija Poseidona draudzene. Abi sadomāja tikties manas mātes templī. Tāpēc jau Atēna viņu pārvērta par briesmoni. Medūza un abas viņas māsas, kas bija palīdzējušas viņai iekļūt templī, pārvērtās par trim gorgonām. Tāpēc Medūza gribēja mani saplosīt, bet tevi paturēt jaukas skulptūras paskatā. Viņai tavs tētis joprojām siltā piemiņā. Droši vien atsauci viņu atmiņā.

Man kaisa vaigi. — Ak tad tagad es būšu vainīgs, ka saskrējāmies ar Medūzu?

Anabeta izslējās. Izķēmodama manu balsi, viņa ņē­mās mēdīties: — Tā jau tikai bilde, Anabeta. Kas tur ļauns?

—  Liecies mierā, — es attraucu. — Nevaru tevi iztu­rēt.

—  Nevaru tevi ciest.

—  Nevaru tevi…

—   Ūja! — Grovers mūs apsauca. — Man no jums abiem jau piemetusies migrēna, un satīriem migrēna vispār nemēdz piemesties. Ko iesāksim ar to galvu?

Skatījos uz to priekšmetu. No plīsuma maisā laukā karājās čūskiņa. Uz maisa rotājās uzdrukāts uzraksts: "Turam godā jūsu darbus!"

Man bija dusmas — ne vien uz Anabetu un viņas mammu, bet uz visiem dieviem, kas mani aiztriekuši tā­dās gaitās, nospēruši nost no ceļa un jau pirmajā dienā, kopš devāmies projām no nometnes, iegrūduši divās niknās kaujās. Tādā garā mēs nemūžam nenonāksim Losandželosā dzīvi, kur nu vēl līdz vasaras saulgrie­žiem!

Kā Medūza teica?

Nepaliec nu, mīļais, par sīku gariņu olimpiešu rokās. Tev labāk klāsies kā statujai.

Piecēlos. — Tūlīt būšu atpakaļ.

— Persij! — Anabeta nosauca man pakaļ. — Tu ko…?

Izstaigāju noliktavas pažobeles, līdz atradu Medūzas biroju. Rēķinu grāmata liecināja par sešiem nesenāka­jiem darījumiem — statuju piegādi uz Pazemi, Aīda un Persefones dārzam. Viena pavadzīme vēstīja, ka Paze­mes juridiskā adrese ir PM ierakstu studija Holivudas rietumos, Kalifornijā. Pavadzīmi salocījis, iebāzu to ka­batā.

Kasē atradu divdesmit dolāru, dažas zelta drahmas un "Hermeja Nakts ekspreša" kravas sūtījumu uzlīmes — katrai klāt bija mazs ādas maisiņš monētām. Pārmeklēju visu telpu, līdz uzgāju piemērota izmēra kasti.

Atgriezies pie piknika galdiņa, Medūzas galvu iekrāvu kastē un uz uzlīmes aizpildiju piegādes adreses lodziņu:

—  Viņiem nepatiks, — Grovers nobrīdināja. — Viņi domās, ka tu esi bezkauņa.

Iebāzu zutnītī dažas zelta drahmas. Kolīdz maisiņu aizsēju, nošķindēja tāds kā kases aparāts. Sūtījums pacē­lās gaisā un ar klusu paukšķi pagaisa.

—  Es jau esmu arī, — atteicu.

Izaicinoši paskatījos uz Anabetu — lai kritizē!

Viņa cieta klusu. Izskatījās samierinājusies ar faktu, ka esmu tik gaužām talantīgs dievu kacinātājs. — Lai­žam, — viņa nobubināja. — Mums nepieciešams jauns plāns.

Nakts bija diezgan baiga.

To mēs pārlaidām mežā, labu gabalu nost no liel­ceļa, tīreļa placītī, kur vietējie bērneļi, pēc visa spriežot, mēdza rīkot piknikus. Viss bija piemētāts ar saplacinā­tām skārdenēm un samurcītiem ātro uzkodu papīriem.

No tantes Emmas bijām pievākuši šo to ēdamu un segas, bet nebija dūšas kurt uguni, lai izžāvētu piemir­kušās drēbes. Ar fūrijām un Medūzu vienai dienai pie­tika pārpārēm. Nevienu citu viesos sagaidīt vairs negri­bējās.

Nospriedām gulēt uz maiņām. Es pats pieteicos de­žurēt pirmais.

Anabeta ieritinājās segās un, galvu pieliekusi, acu­mirklī iekrācās. Grovers ar lidkedām uzplivinājās tuvīna koka apakšzarā, atslēja muguru pret stumbru un ņēmās blenzt naksnīgajās debesīs.

— Nu taču, ej pie miera, — es viņam teicu. — Ja kas, pamodināšu.

Viņš pamāja, tomēr acis ciet nemiedza. — Man me­tas skumji, Persij.

—   Kāpēc? Tāpēc, ka pieteicies doties līdzi tik stulbā gājienā?

—    Nē. Tāpēc, — viņš norādīja uz piedrazoto kla­jumu. — Un no debesīm. Zvaigznes pat nevar redzēt. Visas debesis piesārņotas. Nevienam satīram nenovēlēsi dzīvot tādā laikā.

—  Nūjā, laikam būsi no zaļajiem.

Viņš pablenza uz mani ar spīvu skatu. — No cilvē­kiem jau ko tādu nesagaidīsi. Jūsējā suga pasauli piedraņķē tādā tempā… ai, ko nu, lai paliek. Nav vērts tērē­ties, lasot lekciju cilvēkam. Viss rit tik strauji. Tā es Pānu mūžam neatradīšu.

—   Pannu? Cepamo, vai?

—  Pānu! — viņš sašutis izsaucās: — P-Ā-N-U! Lielo, dižo Pānu! Kam tad citam man vajadzētu to meklētāja licenci, ko?

Klajumu pāršalca savāds vējš, uz mirkli pārmāk­dams atkritumu un dubļu smārdu. Tas līdzi nesa meža ogu, savvaļas puķu un skaidra lietus ūdens smaržu — ko tādu, ko šis mežs varbūt pieredzēja pirmoreiz. Piepeši uzmācās ilgas pēc kā tāda, ko es nekad nebiju piere­dzējis.

—   Pastāsti par to meklēšanu, — es ieteicos.

Grovers man uzmeta piesardzīgu skatienu, it kā

bītos, ka es tikai āzējos.

—   Mežu un lauku dievs pazuda pirms divtūkstoš gadiem, — viņš man stāstīja. — Kāds jūrasbraucējs Efesas selgā dzirdējis balsi nākam no salas: "Saki visiem, ka dižais dievs Pāns ir miris!" Cilvēki, to padzirdējuši, uz­reiz noticēja. Metās izlaupīt Pāna valstību un vēl nav rimusies. Bet satīriem Pāns bijis un ir mūsu kungs un pavēlnieks. Viņš sargājis gan mūs, gan visu savvaļu, kas uz zemes. Mēs liedzāmies ticēt, ka viņš ir pagalam. Ik­katrā nākamajā paaudzē dūšīgākie satīri ziedojušies tam, lai Pānu uzmeklētu. Viņi pārmeklē pasauli, izpēta vis­mežonīgākos nostūrus cerībā noskaidrot, kur viņš no­slēpies, un atmodināt viņu no miega.

—  Un tu gribi būt meklētājs.

—    Tas ir mans mūža sapnis, — viņš atsaucās. — Mans tēvs bija meklētājs. Un mans tēvocis Ferdi­nands… tā statuja, kas bija tur, nu…

—  Ā, nūjā, man no sirds žēl.

Grovers pakratīja galvu. — Tēvocis Ferdinands zināja, ar ko viss var beigties. Tētis jau arī. Bet es tikšu galā. Es būšu pirmais meklētājs, kurš atgriezies dzīvs.

—  Paga — pirmais?

Grovers izvilka no kabatas Pāna flautu. — Līdz šim neviens meklētājs nav pārradies. Visi aiziet — un pazūd bez miņas. Dzīvs neviens vairs nav redzēts.

—  Neviens? Divtūkstoš gados?

—  Neviens.

—   Un tavs tētis? Tu pat nezini, kāds viņam liktenis?

-Nē.

—   Tomēr esi gatavs doties ceļā, — es pārsteigts bildu. — Proti, tu tiešām domā, ka būsi tas, kas Pānu atradīs?

—   Ko gan citu man domāt, Persij? Ar tādu domu ceļā dodas katrs meklētājs. Tas ir vienīgais, kas neļauj ieslīgt izmisumā, kad noskatāmies uz visu, ko pasaulei nodara cilvēki. Es nevaru neticēt, ka Pāns ir atmodināms!

Vēros pamales sarkanzeltainajā rietā un pūlējos ap­jēgt, kā Grovers spēj dzīties pēc tik tukša sapņa. Lai gan ar ko es pats biju labāks?

—  Kā lai mēs iešmaucam Pazemē? — es ievaicājos. — Nu, proti, kā lai stājamies pretim dievam?

—  Nezinu, — viņš godīgi atteica. — Bet tur, pie Me­dūzas, kamēr tu rosījies pa veikalu, Anabeta man teica…

—  Ā, nūjā. Anabetai būšot plāns, kur viss salikts pa plauktiņiem.

—  Persij, nevajag nevienu slānīt bez jēgas. Viņai nav gājis viegli, bet cilvēks — no labajiem. Galu galā, viņa taču man piedeva…. — Grovera balss apslāpa.

—  Tu par ko? — es noprasīju. — Piedeva — ko?

Tobrīd Grovers dziļi iegrima flautas spēlē — centās

kaut ko tur nospēlēt.

—   Paga, — es nerimos. — Par sargu tu sāki strādāt pirms pieciem gadiem. Anabeta nometnē ir jau piecus gadus. Ne jau viņa… nu, pirmais darbs, kur tu nošāvi greizi…

—   Par to neko nezinu teikt, — Grovers izmeta, un apakšlūpa viņam tā ietrīsējās, ka bija skaidrs: nevajag prašņāt, citādi viņš apraudāsies uz līdzenas vietas. — Bet es jau tur, pie Medūzas, teicu: mēs ar Anabetu šoreiz esam vienisprātis, ka te kaut kas nav lāgā. Ir pavisam citādi, nekā izskatās.

—  Jā… nu… Skaitos nozadzis zibensšautru, ko vispār savācis Aīds.

—  Ne jau tā, — Grovers sacīja. — Fūr… Laipnīgās tā kā valdījās. Ņemsim Jensija skolas misis Dodsu… Kāpēc viņa gaidīja sazin cik ilgi, lai varētu tevi nomaitāt? Un autobusā viņas nebija ne tuvu tik agresīvas, kādas varētu būt.

—  Manuprāt, viņas bija briesmīgi agresīvas.

Grovers nogrozīja galvu. — Brēca: kur tas ir? Kur?

—  Tas par mani, ne? — es teicu.

—  Varbūt… bet mums ar Anabetu radās iespaids, ka viņas grib zināt ne jau par cilvēku. Prasīja: "Kur tas ir?" It kā par priekšmetu.

—   Kāda jēga?

—   Zinu. Bet, ja esam mūsu uzdevumu kā pārpra­tuši, mūsu rīcībā ir nieka deviņas dienas, lai atrastu zibensšautru… — Viņš vērās pretim tā, it kā cerētu uz atbildi, bet man tādas nebija.

Atmiņā uzpeldēja tas, ko teica Medūza: ka dievi mani izmanto. Pārvērsties akmenī — tas bija mazākais, kas mani sagaidīja priekšdienās. — Es gribu tev teikt, kā ir, — sacīju Groveram. — Par zibensšautru man no­spļauties. Uz Pazemi kopā ar tevi es piekritu doties tikai tādēļ, lai varētu no turienes izdabūt laukā manu māti.

Grovers klusiņām iepūta flautā. — Zinu, Persij. Bet droši zini, ka cita iemesla nav?

—  Nejau tādēļ, lai palīdzētu tēvam. Viņam par mani nospļauties. Un man par viņu tāpat.

Grovers tupēja koka zarā un vērās pretim. — Pa­klau, Persij, ar Anabetu es apķērībā nevaru mēroties. Drosmē ar tevi ari ne. Bet es visu redzu un saprotu. Tev ir prieks, ka tētis ir dzīvs. Tev ir prieks, ka viņš tevi atzi­nis, un pa daļai tu gribi, lai viņš par tevi ir lepns. Tieši tāpēc tu aizsūtīji Medūzas galvu uz Olimpu. Gribēji, lai viņš redz, ko esi paveicis.

—   Ak tā? Varbūt satīriem emocijas darbojas galigi ne tā kā cilvēkiem? Jo tu kļūdies. Man vienalga, ko viņš domā.

Grovers pierāva ceļgalus pie zoda. — Nu labi, Persij, kā nu ir, tā ir.

—   Starp citu, nav jau nekā, ar ko lielīties. Knapi esam izkūlušies no Ņujorkas, un tepat vien esam iesprū­duši: ne naudas, ne kādu izredžu tikt tālāk.

Grovers ieblenza melnajās debesīs, it kā apsvērdams, ko un kā. — Tad varbūt es varu dežurēt pirmais, ko? Ej pagūli.

Gribēju iebilst, bet viņš sāka klusu un mīlīgi spēlēt Mocartu, un es aizgriezos asaru pilnām acīm. Pēc pāris 12. Klavierkoncerta taktīm miegs jau bija klāt.

Sapnī stāvēju melnā alā bezdibeņa malā. Visapkārt vērpās palsi miglas ķēmi un dūmakainas grīstes: kaut kā zināju — mirušo gari.

Tie ķerstījās man gar drēbēm, lūkodami vilkt atpa­kaļ, bet es pats jutu nepārvaramu vēlmi kāpties uz priekšu, pie pašas bezdibeņa malas.

Paskatījos lejup, un man sareiba galva.

Bedre bija milzum plata un tik piķa melna, ka zi­nāju — dibena tai nav. Un tomēr manīju, ka sazin kas tur cīnās augšup — gigantisks un ļaunīgs.

Hērojiņš, tumsā atbalsodamies nodārdēja balss. Tāds vārgulītis, tāds zaļknābis, bet var jau būt, ka derēs.

Balss izklausījās pēc tādas, kas nāk no aizlaikiem, — stindzinoša un drūma. Tā aptinās man apkārt kā svina plāksne.

Viņi tevi, puika, tin ap pirkstu, tā vēstīja. Salīgsim mēs abi. Es tev došu, ko gribi.

Virs bedres pacēlās vizošs tēls — mana māte brīdī, pirms sašķīda zelta putekļos. Seja saviebta sāpēs, it kā Mīnotaurs joprojām žņaugtu ciet rīkli. Acis vērās tieši man virsū, lūgdamās: Bēdz!

Gribēju kliegt, bet balss neklausīja.

No bezdibeņa augšup vilnīja dobji, salti smiekli.

Neredzams spēks rāva mani uz priekšu. Būtu ievilcis bedrē, ja neiecirstu zemē papēžus.

Palīdzi man izcelties laukā, puika! Balss jau bija uz­stājīgāka. Atnes man šautru. Satriec tos zemiskos dievus!

Mirušo gari man visapkārt čukstēja: nē! Mosties!

Mātes tēls sāka gaist. Tas, kas bedrē, neredzamos žņaugus ap mani vilka ciešākus.

Atskārtu, ka viņš nemaz negrib mani vilkt kur nekur iekšā, — drīzāk ar manu palīdzību pūlējās tikt laukā.

Nu re, viņš norūca. Būs labi.

Mosties! Miroņi sēca. Mosties!

Kāds mani purināja.

Acis man atsprāga vaļā — bija jau gaišs.

—   Nu re, — ierunājās Anabeta, — zombijs atdzīvo­jies.

Sapņa iespaidā joprojām trīcēju un drebēju. Krūtis žņaudza dzīļu briesmoņa skavas. — Cik ilgi nogulēju?

—   Tik ilgi, ka es jau esmu paspējusi pagādāt bro­kastu tiesu. — Anabeta man iegrūda paku kukurūzas načo čipsu no tantes Emmas krājumiem. — Un Grovers bijis ekspedīcijā. Re, uzgājis draugu!

Man acis miglojās.

Grovers sakrustotām kājām tupēja uz segas, klēpī aijādams kaut kādu pinkuli — netīru, nedabiski sārtu spēļmantu.

Nē. Ne jau mantiņu. Tas bija koši sārts pūdelis.

Suns man uzrēja, aizdomu pilns. Grovers izsaucās:

—  Nē taču! Tāds viņš nav!

Es sablisinājos. — Tu ko… ar to spoku sarunājies?

Pūdelis ierūcās.

—   Tas spoks, — Grovers nobrīdināja, — ir mūsu biļete uz rietumiem. Uzvedies smuki.

—  Tu proti sarunāties ar dzīvniekiem?

Grovers izlikās par kurlu. — Persij, iepazīsties ar Gladiolu. Gladiol — Persijs!

Pablenzu uz Anabetu cerībā, ka viņa tūliņ apspurgsies par tik veiksmīgu izāzēšanu, bet Anabeta rādīja nā­vīgi nopietnu ģīmi.

—    Es taču neiešu sveicināties ar rozā pūdeli! — teicu. — Liecies nu mierā.

—  Persij, — bilda Anabeta, — es ar pūdeli apsveici­nājos. Apsveicinies arī tu.

Pūdelis ieņurdējās.

Es apsveicinājos ar pūdeli.

Grovers pastāstīja, ka Gladiolu nejauši saticis mežā un abi sākuši runāties. Pūdelis, izrādās, aizbēdzis no kā­das vietējo bagātnieku ģimenītes, kas izsludinājuši $200 atlīdzību tam, kurš suni atradīs un atgādās mājās. Atgriezties Gladiolam īsti negribējās, bet viņš būtu ar mieru, ja tādējādi kā nebūt līdzētu Groveram.

—  Kā Gladiolam zināms, ka izsludināta atlīdzība? — es painteresējos.

—   Viņš taču lasa zīmes, — Grovers atteica. — Nu

gan.

—  Protams, — novilku. — Ak es, muļķis.

—   Tātad atdosim saimniekiem Gladiolu, — Ana­beta noskaldīja kā visapņēmīgākā stratēģe, — dabūsim naudu un nopirksim biļetes uz Losandželosu. Vienkār­šāk par vienkāršu.

Iedomājos par savu sapni — čukstošajiem miro­ņiem, dzīļu baismekli un mātes seju, kas vizēdama pa­gaisa zelta pīšļos. Rietumos kas tāds droši vien gaidīja.

—  Tikai ne atkal ar autobusu, — es brīdināju.

—  Nē, kur nu, — Anabeta atsaucās.

Viņa norādīja uz paleju — tur stiepās sliedes, ko vakarnakts tumsā nebiju pamanījis. — Nepilnu kilometru tālāk ir Amtrakas stacija. Ja ticam Gladiolam, vilciens uz rietumiem atiet divpadsmitos dienā.

Divas dienas nobraucām Amtrakas vilcienā — ceļā uz rietumiem aiz loga garām slīdēja kalni, upes un dzintardzeltenas druvas.

Neviens gluži virsū nebruka, bet man kā nebija, tā nebija mierīgs prāts. Neatkāpās sajūta, ka esam ieslodzīti pārvietojamā stikla vitrīnā un tiekam novēroti gan no augšas, gan, visticamāk, arī no apakšas, un vērotāji tikai nogaida īsto bridi.

Centos izturēties neuzkrītoši, jo mans vārds un noģlmis rēgojās ne vienas vien austrumkrasta avīzes priekšlapā. Trenton Register-News bija publicējuši kāda tūrista noknipsēto bildi, kur es biju redzams kāpjam laukā no satiksmes busa. Acis man tur bija mežonīgi ieplestas. Zobens rokā izskatījās pēc izplūduša, metāliski vizoša pleķa. Tikpat labi varēja būt gan beisbola vāle, gan lauka hokeja nūja.

Zem bildes bija rakstīts:

Divpadsmitgadīgais Persijs Džeksons, kas tiek mek­lēts kā nopratināmais lietā par viņa mātes bezvēsts pazu­šanu pirms divām nedēļām te redzams, steigšus izkāpjot no autobusa, kur esot piesējies vairākām pensijas vecuma pasažierēm. Neilgi pēc tam, kad Džeksons pameta noti­kuma vietu, Ņūdžersijas austrumu ceļmalā apstājies auto­buss uzsprāga. Aptaujājuši aculieciniekus, policisti nonā­kuši pie slēdziena, ka zēnam ceļabiedros bijuši vēl divi pusaugu vecuma līdzzinātāji. Viņa patēvs Gabe Ugliāno piedāvājis atlīdzināt skaidrā naudā tam, kurš palīdzēs notvert Persiju Džeksonu, sniedzot noderīgas ziņas.

— Nesatraucies, — Anabeta mani mierināja. — Mir­stīgo policija mūs nemūžam nenotvers. — Taču diez cik pārliecinoši tas vis neizklausījās.

Atlikušo dienas daļu es pavadīju, staigājot šurpu turpu pa vagoniem (jo rāmi nosēdēt uz vietas tiešām ne­spēju) un blenžot laukā pa logiem.

Tā pamanīju pāri kviešu laukam ar paslietiem šaujamlokiem auļojam kentauru ģimenīti — it kā izgājušus medībās. Mazākais kentauru puika, tāds kā ponijam mugurā uzsēdies otrklasnieks, man pavēcināja pretī. Noskatīju pasažierus, kas vagonā, bet neviens cits neli­kās ne zinis. Visi pieaugušie bija ieurbušies klēpjdatoru ekrānos vai žurnālos.

Citkārt, kad jau krēsloja, manīju pamežā kustam ko prāvu. Būtu zvērējis — lauva, taču Amerikā savvaļā lauvu nav, turklāt šis te augumā varēja mēroties ar Hummer džipu. Rieta gaismā kažoks mirdzēja vienā zeltā. Tad zvērs aizlēca dziļāk mežā un pagaisa.

Naudas, ko dabūjām, atdevuši saimniekiem pūdeli Gladiolu, līdz ar nagiem pietika biļetēm līdz Denverai.

Guļamvagons izrādījās par dārgu, tad nu snaudām krēs­los. Sprands metās galīgi stīvs. Centos miegā neslienāties, jo Anabeta sēdēja blakus krēslā.

Grovers vienā laidā krāca, blēja un traucēja man gu­lēt. Vienreiz tā saknosījās, ka nokrita viltus pēda. Mēs ar Anabetu paspējām to uzstīvēt vietā, iekams kāds no pā­rējiem pasažieriem ko manīja.

—    Nu, — Anabeta ierunājās, kad Grovera tupeli bijām pielāgojuši, kā piedien, — kam tad vajag tevi palīgā?

—   Tu par ko?

—    Tikko, kad biji vēl iemidzis, tu murmināji: tev es palīgā neiešu. Ko tu tādu sapņoji?

Nebija ne mazākās vēlēšanās kaut ko stāstīt. Nupat jau otro reizi man sapnī uzmācās balss no pazemes. Tomēr pats biju tik kreņķīgs, ka beigās izstāstīju visu, kā ir.

Anabeta ilgi klusēja. — Pēc Aīda neizklausās. Viņš mūždien parādās, sēdēdams melnā tronī, un nekad ne­smejas.

—   Viņš man pretim piedāvāja māti. Kurš cits to da­rītu?

—   Varbūt… varbūt domāja: palīdzi man izcelties no Pazemes. Ja reiz grib karot ar olimpiešiem. Bet kāpēc viņš prasa, lai tu aizgādā šautru, ja tā viņam jau ir?

Nogrozīju galvu, domādams — kaut es to zinātu. Atcerējos, ko man teica Grovers, — ka fūrijas busā it kā sazin ko meklējušas.

Kur tas ir? Kur?

Grovers laikam samanīja, kas man prātā. Miegā nosprauslājies, viņš nobubināja kaut ko par sakņaugiem un pacirta galvu sāņus.

Anabeta piekārtoja viņa mici, lai radziņi nerēgojas laukā. — Persij, ar Aīdu vienoties nedrīkst. To taču tu saproti, ko? Viņš ir krāpnieks, cietsirdis un alkata. Un ja viņa Laipnīgās šoreiz nebija gluži tik agresīvas…

—    Šoreiz? — es pārvaicāju. — Tu gribi teikt, ka ar viņām sastopies ne pirmoreiz?

Anabetas pirksti nevilšus aiztaustījās līdz kaklarotai un saķēra balto, glazēto zīli ar priedes attēlu, vienu no mācību gada nogales krellēm. — Teiksim tā — Nāves kungu man nav par ko mīlēt. Tu nedrīksti ļauties kārdi­nājumam slēgt kādu darījumu, lai glābtu mammu.

—    Un ko tu darītu, ja runa būtu par tavu tēti?

—    Atbildēt nav grūti, — viņa izmeta. — Teiktu, ka man nospļauties.

—   Tu taču to nedomā nopietni?

Anabetas pelēkās acis skatījās pretim. Nupat sejā bija tā pati izteiksme, kas toreiz nometnes mežā, kad viņa pacirta zobenu pret elles suni. — Tētis, Persij, uz mani skatījies greizi kopš dienas, kad nācu pasaulē. — Nekādu bērnu viņš nemūžam nav gribējis. Kad es uzrados, viņš teica, lai Atēna mani savāc un audzina Olimpā, jo pašam esot ļoti daudz darba. Atēna sapīka. Teica, ka hērojus piedien audzināt mirstīgajiem vecākiem.

—   Bet kā… nu, droši vien tu piedzimi ne jau dzem­dību namā…

—      Uzrados, nolikta tētim durvju priekšā zelta šūpulī, no Olimpa mani turp aizgādāja Zefīrs — vakarvējš. Varētu domāt, ka tētis ko tādu uzlūkotu par neaiz­mirstamu brīnumu, ne? Ka būtu tādu skatu iemūžinājis digitālās fotogrāfijās vai kaut kā tā? Bet viņš manu uzrašanos allaž piesaucis kā neredzētus kreņķus. Kad man apritēja pieci gadi, viņš apņēma sievu un Atēnu pavisam aizmirsa. Dabūja parastu, mirstīgu sievu un divus paras­tus, mirstīgus sīkos un centās izlikties, ka manis vispār nav.

Vēros laukā pa vagona logu. Garām slīdēja miegai­nas pilsētiņas ugunis. Gribēju Anabetu mierināt, taču nezināju — kā.

—     Mana mamma apprecēja kaut kādu galīgo ķē­mu, — es viņai teicu. — Grovers saka — tas tāpēc, ka viņa gribēja mani pasargāt, noslēpt cilvēku ģimenes smakas aizsegā. Varbūt tavs tētis arī gribēja ko tādu?

Anabeta joprojām čamdīja kaklarotu. Nupat viņa viļāja pirkstos līdzās zīlēm uzvērto koledžas zelta gre­dzenu. Iedomājos, ka to droši vien devis tēvs. Un — ja reiz Anabeta tēti tā nīst, kāpēc paturējusi gredzenu?

—     Viņš par mani nelikās zinis, — viņa noteica. — Tēta sieva — mana pamāte — ar mani apgājās kā ar kropli. Saviem bērniem ar mani neļāva spēlēties. Tētis vilka to pašu dziesmu. Kolīdz gadījās kas nelāgs — nu, pats zini, kāds briesmonis —, abi tikai nosodoši uz mani skatījās, sak, kā tu vari ģimeni pakļaut tādām briesmām. Beidzot paklausīju. Mani tur neviens negribēja. Aiz­bēgu.

—   Cik tad tev bija gadu?

—    Tikpat, cik tad, kad ierados nometnē. Septiņi.

—    Bet… līdz Pusdievu kalnam tu taču saviem spē­kiem nebūtu tikusi!

—   Saviem ne. Atēna par mani gādāja, sarūpēja palī­gus. Nejauši satiku dažus draugus, un tie par mani parū­pējās. Vismaz kādu bridi.

Gribēju zināt, kas notika, bet Anabeta šķita iegri­musi skumjās atmiņās. Tad nu klausījos, kā Grovers krāc, un skatījos laukā pa vilciena logu, kur garām šāvās tumsas pielietās Ohaio āres.

Otrā diena vilcienā, 13. jūnijs, astoņas dienas pirms vasaras saulgriežiem, jau sliecās pret vakaru, kad, pāršāvušies pāri zeltainiem pakalniem, šķērsojām Misisipi upi un iebraucām Sentluisā.

Anabeta piešķieba galvu, lai aplūkotu Vārtu arku, kas manās acīs pāri pilsētai slējās kā milzīgas iepirkumu somas rokturis.

—   To es gan gribētu, — viņa nopūtās.

—    Ko tad? — pārvaicāju.

—   Uzbūvēt kaut ko tādu. Persij, tu Partenonu esi re­dzējis?

—   Tikai bildēs.

—   Kādudien es to noteikti apskatīšu. Uzbūvēšu tādu pieminekli dieviem, par kādu dižāka vēl nav bijis. Ko tādu, kas stāvēs tūkstošiem gadu.

Sasmējos. — Tu? Tu gribi būt arhitekte?

Nezinu, kāpēc, bet tiešām likās smieklīgi. Atlika iedomāties Anabetu augu dienu sēžam vienā mierā un kaut ko švikājam.

Viņai vaigos saskrēja sārtums. — Jā, arhitekte. Atēnas bērniem piedien kaut ko radīt, nevis graut vien, kā para­duši tie, ko dzemdinājis viens otrs zemes drebinātājs.

Vēros Misisipi brūnajos mutuļos dziļi lejā.

—    Piedod, — Anabeta noteica. — Man paspruka.

—   Vai tad mēs nevarētu uz brīdi sastrādāties? — es palūdzu. — Nu… vai tad Atēna ar Poseidonu nekad nav bijuši uz vienu roku?

Anabeta brīdi apdomājās. — Nu… varbūt ar tiem kaujas ratiem, — viņa izstomīja. — Mamma tos izgud­roja, bet Poseidons no viļņu putām pataisīja zirgus. Tad nu abiem iznāca pielikt roku, lai viss ir, kā nākas.

—    Tātad arī mēs varam likt spēkus kopā. Vai ne? Iebraucām pilsētā. Anabeta noraudzījās uz Vārtu

arku, līdz to aizklāja kāda viesnīca.

—   Laikam gan, — viņa beidzot noteica. Piestājām Amtrakas stacijā pilsētas centrā. Balss se-

lektorā vēstīja, ka tālāk uz Denveru brauksim pēc trim stundām.

Grovers izstaipījās. Vēl nebija īsti pamodies, kad jau izspēra: — Ēst!

—     Liecies nu mierā, kazlēn, — Anabeta sacīja. — Apskatīsim pilsētu.

—   Pilsētu?

—    Vārtu arku, — viņa paskaidroja. — Citreiz uz­braukt augšā diez vai iznāks. Nāksiet līdzi vai kā?

Mēs ar Groveru saskatījāmies. Gribēju atteikties, taču nopratu — ja Anabeta apņē­musies doties turp, vienu viņu laist nedrīkst.

Grovers paraustīja plecus. — Ja tur ir uzkožamie un briesmoņu nav…

Līdz arkai no dzelzceļa stacijas bija mērojami nepilni divi kilometri. Tik vēlā pēcpusdienā rinda nebija diez cik gara. Izspraucāmies līdz muzejam, kas pagrabā, lai aplūkotu kravas vagonus un visu ko tādu, kas taisīts 19. gadsimtā. Neteikšu, ka biju īpaši sajūsmā, bet Ana­beta nemitīgi klāstīja visādas interesantas lietas par arku — kā tā celta, un Grovers mani visu laiku cienāja ar želejkončām, tā ka nebija ne vainas.

Tomēr grozīju galvu, pētīdams tos, kas stāvēja rindā.

—     Tu neko nesaod? — čukstus noprasīju Groveram.

Uz mirkli izvilcis degunu no želejkonču turzas, viņš ierāva nāsīs gaisu. — Pagrabs. Pazeme, — viņš saviebies atteica. — Tādās vietās mūžam ož pēc briesmoņiem. Visticamāk, viltus trauksme.

Bet kaut kas nebija lāgā. Uzmācās sajūta, ka der ņemt kājas pār pleciem.

—    Paklau, — ieteicos. — Jūs zināt, kas kuram die­vam varas simbols?

Iegrimusi vēstījumā, kur bija lasāmas ziņas par ar­kas celtniecībā izmantotajām ierīcēm, Anabeta tomēr atskatījās. — Nūjā?

—   Tātad Aīdām…

Grovers tīši noklepojās. — Esam sabiedriskā vietā… Tu runā par mūsu draugu apakšstāvā?

—   Khrn, jā, — atsaucos. — Par mūsu draugu apakš­stāvā. Vai viņam gadījumā nav tāda pati cepure kā Ana­betai?

—   Tu domā tumsas bruņucepuri? — Anabeta bilda.

—    Jā, tas ir viņa varas simbols. Ziemas saulgriežu sa­pulcē redzēju to turpat līdzās viņa sēdeklim.

—   Viņš tur bija? — noprasīju.

Anabeta pamāja ar galvu. — Olimpā viņš drīkst ierasties tikai gada tumšākajā dienā. Bet viņa bruņucepure, ja ticam visam, kas izrunāts, ir daudz jaudīgāka par manu naģeni…

—   Tā viņam ļauj pārvērsties tumsā, — Grovers pie­balsoja. — Viņš spēj saplūst ar tumsu un iet cauri sie­nām. Neviens viņu nevar ne sataustīt, ne saredzēt, ne sadzirdēt. Un viņš spēj izstarot tādas bailes, ka tu sajūc prātā vai nokriti ar sirdstrieku. Vai tad nezini, kāpēc visi, kas apveltīti ar saprātu, bīstas tumsas?

—    Bet tad jau… varbūt viņš šobrīd ir tepat un mūs vēro? — es vaicāju.

Anabeta un Grovers pārmija skatienus.

—    To mēs nevaram zināt, — Grovers nomurmi­nāja.

—   Paldies, nu jau jūtos daudz labāk, — teicu. — Vai vēl atlikusi kāda zilā želejkonča?

Gandrīz jau biju savaldījis izļurkājušos nervus, kad ieraudzīju šauro lifta kabīnīti, kam pienācās mūs aizgā­dāt līdz arkas augšai, un tūliņ bija skaidrs, ka nekas labs nav gaidāms. Nevarēju ciest šauras, noslēgtas telpas. Tās mani allaž darīja vai traku.

Tikām iestumti kabīnē kopā ar vienu resnu kundzi un viņas šuneli — čivavu ar mākslīgiem briljantiem ro­tātu kaklasiksnu. Lēsu, ka kundze varbūt ir vājredzīga un suns — viņai pavadonis, jo apsargi šajā sakarā ne­bilda ne vārda.

Sākām braukt augšup pa arkas loku. Tādā šķībi līkā braucienā laidos pirmoreiz, un kuņģis par to jutās nepa­tīkami pārsteigts.

—    Jūs bez vecākiem? — resnā kundze apvaicājās.

Acis viņai bija spožas kā pogas, zobi smaili un izrai­bināti kafijbrūniem plankumiem, galvā sašļukusi audekla mice un mugurā kleita no tādas pašas drānas, tik izstaipīta, ka stāvu darīja līdzīgu dirižablim.

—   Palika lejā, — Anabeta atteica. — Baidās no aug­stuma.

—    Ak vai, nabadziņi!

Čivava ierūcās. Kundze viņu apsauca: — Kuš, kuš, meitiņ. Uzvedies nu smuki. — Šunelim acis bija tieši tā­das pašas kā saimniecei — gudras un negantas.

Es ierunājos: — Meitiņa? Tā viņu sauc?

—   Nē, — dāma atcirta un pasmaidīja, it kā lidz ar to viss būtu salikts pa plauktiem.

Arkas virsotnē skatu laukums, manuprāt, bija tāda kā ar paklāju izklāta skārdene, ne vairāk. Pa sīkiem lo­dziņiem vienā pusē varēja paskatīties uz pilsētu, otrā — uz upi. Skatam jau nebija ne vainas, bet no visām no­slēgtām telpām vismazāk man patika tādas, kas atrodas teju divsimt metru augstumā. Gribējās pēc iespējas ātrāk lasīties projām.

Anabeta tikai gvelza par balsta konstrukcijām un ka logus viņa būtu taisījusi lielākus un grīdu caurredzamu. Droši vien bija gatava te tupēt stundām ilgi, bet labi, ka uzraugs paziņoja — pēc pāris minūtēm to padarīšanu slēgšot ciet.

Stūmu Groveru un Anabetu uz liftu, iegrūdu abus kabīnē un jau grasījos tur iespiesties pats, kad atskārtu, ka priekšā vēl divi tūristi. Man vietas neatlika.

Uzraugs sacīja: — Vajadzēs pagaidīt.

—   Mēs izkāpsim, — ieteicās Anabeta. — Pagaidīsim visi kopā.

Bet tad viss nojuktu un aizkavētos vēl vairāk, tāpēc bildu: — Nē, būs jau labi. Tiekamies lejā!

Gan Grovers, gan Anabeta izskatījās satraukušies, tomēr pieļāva, lai lifta durvis aizveras. Kabīne aizslīdēja lejup.

Tagad skatu laukumā stāvēju tikai es, vēl mazs puika ar vecākiem, uzraugs un resnā kundze ar čivavu.

Es viņai samocīti uzsmaidīju. Resnā kundze atsmai­dīja pretim, no mutes izšāvās šķelta mēle.

Paga!

Šķelta mēle?

Iekams apjēdzu, ka man nerādās, čivava nolēca uz grīdas un ņēmās mani apriet.

—    Kuš, kuš, meitiņ, — kundze uzsauca. — Nez vai būs īstais brīdis. Paskat, cik te daudz jauku cilvēku.

—    Sunīts! — izsaucās mazais puika. — Re, sunīts!

Vecāki pavilka viņu nostāk.

Čivava atņirdza zobus, no melnajām lūpām pilēja slienas.

—   Nu labi, meit, — resnā kundze nopūtās. — Ja nu gribi par katru cenu…

Pavēderē man iecirtās ledus aukstums. — Mmm… vai jūs čivavu tikko nosaucāt par meitu?

—   Himēru, mīļais, — resnā kundze pārlaboja. — Ne­vis čivavu. Te kuram katram var misēties.

Viņa uzrāva augstāk piedurknes, un dilbi izrādījās klāti zaļām zvīņām. Smaidā atklājās ilkņi. Acu zīlītes — šauras kā rāpulim.

Čivava ierējās skaļāk un ik pēc rējiena auga augumā. Vispirms kā dobermanis, tad — kā lauva. Riešana pār­auga rēkoņā.

Mazais puika iekliedzās. Vecāki viņu rāva uz izeju, uzgrūzdamies uzraugam, kas stāvēja kā sasalis un blenza uz briesmoņiem ieplestām acīm.

Himēra nupat bija tik liela, ka mugura spriedās pret griestiem. Galva tai bija kā lauvam ar asinīm pieķepušām krēpēm, rumpis un kājas kā milzu kazai, astes vietā čūska — trīsmetrīga klaburčūska, kas locījās, izaugusi no monstra pinkainās pēcpuses. Ap kaklu joprojām žņaudzās mākslīgiem briljantiem izliktā siksna, un uz žetona, tik liela kā šķīvis, tagad bija skaidri izlasāms: "Himēra — neganta, spļauj uguni, indīga — atradēju lū­dzu sazināties ar Tartaru: nr. 954."

Apjēdzu, ka pat zobenu neesmu iedarbinājis. Rokas bija pielijušas kā ar svinu. Līdz Himēras asiņainajam purnam bija metri trīs, un apzinājos — kolīdz pakustē­šos, tā bruks virsū.

Čūsku kundze nošņācās — laikam iesmējās. — Jū­ties nu pagodināts, Persij Džekson! Valdnieks Zevs man reti ļauj hērojam uzlaist kādu no manējiem. Jo es esmu Briesmoņu māte — šausmīgā Ehidna!

Paskatījos uz viņu. Prātā uznira tikai viens: — Vai tad ehidna nav tāds kā skudrulācis?

Kundze iekaucās, rāpuļa purns dusmās vērtās zaļganbrūns: — Nevaru ciest, kad tā saka! Stulbā Austrā­lija! To ķēmu nosaukuši manā vārdā. Par to, Persij Džek­son, mana meita tevi saplosīs gabalos!

Himēra klupa man virsū, griezdama savus lauvas zobus. Pamanījos palēkt sāņus un izvairīties no kam­piena.

Attapos blakus tai ģimenei un uzraugam — tie visi tagad kliedza vienā balsī un pūlējās atlauzt vaļā rezerves izejas durvis.

Es taču nevarēju pieļaut, lai viņi dabū ciest. Norāvu pildspalvas uzgali, ar zobenu rokā aizlēcu pie otras sie­nas un iesaucos: — Ei, tu, čivava!

Himēra apcirtās tik strauji, ka nespēju noticēt sa­vām acīm.

Iekams paguvu novēcināt zobenu, tā atpleta rīkli, izvirzdama smārdu, kāds varētu nākt no pasaulē lielākā grila, un tieši man virsū pūta uguns straumi.

Klupu pie zemes. Paklājs uzliesmoja — svelme bija tāda, ka man gandrīz nosvila uzacis.

Tur, kur tikko biju stāvējis, Vārtu arkas sienā rēgojās izdedzināts caurums, kam no malām lejup stīdza izku­sušā metāla šķieznas.

Lieliski, es nodomāju. Nupat esam sapostījuši valsts nozīmes pieminekli.

Pretstraumes bronzas asmens man rokā nupat vizēja vien, un, kolīdz Himēra pagriezās, cirtu viņai pa skaustu.

Tā bija liktenīga kļūda. Asmens atsitās pret kaklasiksnu tā, ka dzirksteles pašķīda uz visām pusēm. Cen­tos atgūt līdzsvaru, bet tik ļoti sargājos no uguns pilnās lauvas rīkles, ka pavisam piemirsu astes čūsku, kas izlo­cījusies iecirta zobus man lielā.

Kāju cauršāva ugunīga sāpe. Mēģināju iegrūst Pretstraumi Himērai rīklē, bet čūskas aste apvijās man ap potītēm un gāza nost no kājām: zobens izkrita man no rokas un pa Vārtu arkā izrauto caurumu izvēlās laukā, krizdams lejup — Misisipi upē.

Man izdevās noturēties kājās, bet bija skaidrs, ka esmu zaudējis. Biju neapbruņots. Jutu nāvīgu indi plūs­tam pa dzīslām augšup uz sirdi. Atmiņā atausa Hlrona teiktais, ka Anaklusms allaž atgriezīšoties, bet pildspal­vas kabatā nebija. Varbūt zobens aizkritis pārāk tālu. Varbūt tas atgriezās tikai tad, ja gadījās pazaudēt pild­spalvu. To es nezināju un acumirkli nedomāju, ka no­dzīvošu tik ilgi, lai ko tādu noskaidrotu.

Atmuguriski kāpos uz cauruma pusi. Himēra nāca virsū rēkdama, rīklei kūpot kā skurstenim. Čūsku kun­dze Ehidna ieirdzās: — Šaislaikos hērojus vairs necep no tādas miklas kā senāk, ko, meit?

Briesmone ieņurdējās. Tagad, kad biju gluži bezpalī­dzīgs, tā mani vairs nesteidzās piebeigt.

Paskatījos uz uzraugu un to ģimenīti. Mazais puiše­lis bija aizslēpies tētim aiz kājām. Vajadzēja viņus pasar­gāt. Bet nevarēju taču vienkārši… mirt. Pūlējos ko nebūt izgudrot, bet visa miesa man svila vienās ugunīs. Galvā griezās reibonis. Zobena man nebija. Tepat acu priekšā

—   masīvs ugunsspļāvējs briesmonis ar savu mammīti. Un biju pārbijies kā diegs.

Citas izejas nebija — nostājos uz pašas cauruma malas. Dziļi, dziļi lejā vizuļoja upe.

Ja es mirtu, vai briesmoņi aizvāktos? Vai liktu cilvē­kus mierā?

— Ja tu esi Poseidona dēls, — Ehidna iešņācās,

—   no ūdens tev nebūtu ko bīties. Lec, Persij Džekson.

Pierādi, ka ūdens tev nekaitē. Lec pakaļ savam zobenam! Pierādi, ka esi sava tēva dēls!

Jā, kā tad, es nodomāju. Kaut kur bija lasīts, ka lē­ciens ūdenī no pārdesmit metru augstuma esot tas pats, kas lēkt tur, kur lejā asfaltēta iela. No tāda augstuma es pret ūdens virsmu saplacināšos kā pankūka.

Himēras rīkle iegailējās sarkana, uzkarsdama nāka­majam pūtienam.

—  Tev trūkst ticības, — Ehidna bilda. — Tu nepaļaujies uz dieviem. Neiešu tev pārmest, zaķpastala tāds. Labāk mirsti uzreiz. Uz dieviem nav ko paļauties. Inde tev jau sirdī.

Viņai bija taisnība: nāve man jau bija zobu galā. Jutu, ka elpu velku arvien retāk. Neviens mani vairs ne­spēja glābt — pat dievi ne.

Vēl pakāpies atpakaļ, pār plecu pavēros lejup uz upi. Atsaucu prātā tēva silto smaidu, ko atminējos no bērnu dienām. Viņš mani noteikti bija redzējis. Noteikti bija ieradies mani apraudzīt, kad gulēju šūpulī.

Atcerējos virpuļojošo zaļo trijzari, kas parādījās man virs galvas tonakt, kad atkarojām karogu — kad Poseidons pasludināja, ka esmu viņa dēls.

Bet te jau nebija jūra. Misisipi upe — ASV vidiene. Jūras dieva te nebija.

—  Mirsti, neticīgais! — Ehidna nosēca, un Himēra pavēra rīkli, lai pūstu man sejā uguns stabu.

—  Tēvs, palīdzi! — es izsaucos.

Apcirtos un lēcu: drēbes liesmās, inde dzīslās. Kā akmens kritu lejup — upē.

Es labprāt jums pastāstītu par visām tām atklās­mēm, pie kādām nonācu, krizdams lejup, kā samierinā­jos ar domu, ka esmu mirstīgs, smējos nāvei sejā un tā tālāk, un tā joprojām.

Gribat zināt, kā bija īstenībā? Vienīgā doma man prātā bija šāda: āāāāāāāā!

Upe traucās pretim kā kravas automobilis. Pretvējš izsita gaisu no plaušām. Torņi, debesskrāpji un tilti šāvās garām — te bija, te nebija.

Un tad — bladākš un plunkš!

Baltu burbuļu sniegavētra. Slīgu lejup pustumsā, labi zinādams, ka savas gaitas beigšu savus trīsdesmit metrus lejāk, iestidzis dūņās, kur mani neviens un ne­kad vairs neatradīs.

Bet pret ūdens virsmu nemaz nebiju sasities. Tagad grimu lēnām, gaisa burbulīšiem kutinot pirkststarpas. Upes dibenā nolaidos bez skaņas. Pustumsā patālāk aiz­muka sams mana patēva augumā. Visapkārt dancoda­mas savērpās sanesas un derdzīgi atkritumi — alus pu­deles, vecas tupeles un plastmasas maisiņi.

Tobrīd es šo to konstatēju. Pirmkārt, nebiju saplacinājies kā pankūka. Nebiju ari izcepies. No Himēras in­des, kas svilinātu dzīslas, arī tā kā nebija ne miņas. Biju dzīvs, un tas bija labi.

Otrkārt, atskārtu, ka neesmu slapjš. Proti, jutu, ka ūdens ir vēss, un tā. Redzēju vietas, kur tas apdzēsis aiz­svilinātās drēbes. Bet, kad aptaustīju kreklu, tas bija gluži sauss.

Ieskatījos tai mēslu virpulī, kas griezās visapkārt, un izķēru no tā vecas šķiltavas.

Nevar būt, nodomāju.

Uzšķīlu uguni. Nošķīda dzirksteles. Ieplaiksnījās liesmiņa — Misisipi upes dzīlēs.

Izrāvu no straumes piemirkušu hamburgera papīru, un tas uzreiz izrādījās sauss. Vienā mierā aizdedzināju. Kolīdz izlaidu papīru no pirkstiem, liesma acumirklī noslāpa. Papīrs atkal pārvērtās glumā, miklā žļurgā. Jocīgi.

Bet pats dīvainākais man pielēca tikai pēc tam: es elpoju. Biju zem ūdens, bet vilku elpu kā parasti.

Piecēlos, iestidzis dūņās līdz lieliem. Ceļgali trīcēja kā receklis. Rokas drebēja. Man pienācās būt beigtam. Ja es tāds nebiju… nu, brīnums. Ausīs ieskanējās sievietes balss, līdzīga tai, kāda bija manai mātei: — Nu, Persij, ko teiksi?

— Mhm… paldies! — Zem ūdens izklausījās dobjāk, kā ierakstos, it kā es būtu daudz vecāks. — Paldies… tēvs.

Nekādas reakcijas. Tikai straumes nesti, puskrēslā tīti atkritumi, milzu sams turpat netālu un augstu virs galvas ūdens virsmā saulrieta atspīdums kā vizoša karamele.

Kāpēc Poseidons mani paglāba? Jo vairāk es par to domāju, jo lielāks kauns man sametās. Nu un tad, ja man iepriekš vairākreiz bija veicies? Pret ko tādu kā Himēra man taču nebija ne mazāko izredžu. Tie nabaga ļautiņi Vārtu arkā droši vien izcepināti. Es viņus nespēju pasar­gāt. Kas es par hēroju! Varbūt labāk palikt tepat, biedro­ties ar samu un citiem, kas te barojas upes dibenā.

Pum, pum, puni. Virs galvas aizkūlās kutera rats, uzvandīdams sanesas.

Metrus piecpadsmit tālāk dūņās rēgojās mans zo­bens — bronzas rokturis vizēja pretim.

Atkal ausīs ieskanējās tā sievietes balss. Persij, pa­ņem zobenu. Tēvs uz tevi paļaujas. Šoreiz bija skaidrs, ka balss nav iedomāta. Nebija tā, ka es to iztēlojos. Vārdi vilnīja visapkārt, tricinādami ūdeni kā delfīna sonārs.

—   Kas tu esi? — es iesaucos.

Un tad puskrēslā es viņu ieraudzīju — sievieti ūdens krāsā kā rēgu upes straumē līgojam tieši virs zobena. Mati viņai bija gari un vilnījoši un acis, tik tikko saska­tāmas, bija tikpat zaļas kā manējās.

Man kamols sakāpa kaklā. Es bildu: — Mammu?

Nē, bērns, esmu tikai ziņnese, lai gan tavas mātes lik­tenis nav tik bezcerīgs, kā tu iedomājies. Dodies uzSantamonikas jūrmalu.

—  Ko?

Tāda ir tava tēva griba. Pirms laidies Pazemē, tev jā­dodas uz Santamoniku. Lūdzu, Persij, ilgi es te uzkavēties nevaru. Upe ir par daudz netīra — nevaru te palikt.

—   Bet… — Biju pārliecināts, ka tā ir mana māte vai vismaz viņas rēgs vai kas tāds. — Kas… kā tu…?

Vaicājama bija tik daudz, ka vārdi man sasprūda rīklē.

Nevaru te palikt, dūšīgais, sieviete atsaucās. Viņa pa­stiepa roku, un straume man noglaudās gar vaigu kā glāsts. Dodies uz Santamoniku — katrā ziņā! Un, Persij, nepaļaujies uz to, kas dāvināts…

Balss dzisa.

— Dāvināts? — pārvaicāju. — Kas par dāvanām? Pagaidi!

Viņa vēlreiz mēģināja ierunāties, bet nu jau bez ska­ņas. Arī apveids gaisa. Ja tā bija mana māte, es viņu biju atkal zaudējis.

Gribējās noslīcināties. Vienīgi noslīkt es nevarēju.

Tēvs uz tevi paļaujas, viņa teica.

Un teica, ka esmu dūšīgs… ja vien tas nezīmējās uz lielo samu.

Aizbridis līdz Pretstraumem, sagrābu rokturi. Var­būt Himēra ar savu resno čūsku mammu joprojām gaida tur, laukā, lai mani piebeigtu. Vismaz mirstīgo policija taču būs ieradusies, lai noskaidrotu, kas Vārtu arkā izgrāvis caurumu. Ja uzraušos, vajadzēs atbildēt uz šādiem tādiem jautājumiem.

Pataisīju zobenu par pildspalvu un iebāzu kabatā. — Paldies, tēvs, — lieku reizi noteicu uz tumšūdeņu pusi.

Tad, atspēries pret dūņu klāto upes dibenu, šāvos augšup — laukā no upes.

Izniru netālu no peldoša Makdonalda restorāna.

Labu gabalu tālāk pie Vārtu arkas bija sabraukušas visas Sentluisas policijas, ugunsdzēsēju un ātrās palīdzī­bas mašīnas. Gaisā rūcinājās policijas helikopteri. Blenzēju pūlis man atsauca prātā Jaungada svinības Taimskvērā.

Kāda meitenīte teica: — Māāām! Re, kur puika iz­kāpa no upes!

—  Tas labi, meitiņ, — mamma atteica, neizlaižot no acīm ātrās palīdzības mašīnas.

—  Bet viņš ir sauss!

—  Tas labi, meitiņ.

Kameras priekšā runāja reportiere: — Tiek apgal­vots, ka nav runas par teroristu uzbrukumu, bet izmek­lēšana tikai sākusies. Postījumi, kā redzat, ir smagi. Cen­šamies iztaujāt tos, kas izglābušies, lai aculiecinieki izstāsta, kā nācies, ka no Vārtu arkas kāds nokritis.

Izglābušies. Uzreiz sajutos atvieglots. Varbūt uzraugs un tā ģimene tomēr tikuši cauri sveikā.

Lūkoju izspraukties cauri drūzmai, lai redzētu, kas notiek policijas iežogotajā laukumā.

—… pusaudzis, — klāstīja vēl viens reportieris. — Piek­tajam kanālam ir ziņas, ka skatu laukumā satrakojies kāds pusaudzis un tur iedarbinājis spridzekli. Kam tā­dam grūti noticēt, Džon, bet tā mums stāsta. Liekreiz atgādinu, ka bojāgājušo nav…

Kāpos atpakaļ, galvu pieliecis. Gar policijas nožogo­jumu bija mērojams garš ceļš. Policisti uniformās un re­portieri te drūzmējās stāvgrūdām.

Kad gandrīz jau biju zaudējis cerību atrast Anabetu un Groveru, atskanēja pazīstams blējiens: — Pēēēērsij?

Atskatījies iekļuvu Grovera lāča — pareizāk, āža — skavās. Viņš teica: — Nupat jau domājām, ka pie Aīda esi aizdevies pa īsāko ceļu.

Anabeta stāvēja turpat, Groveram aiz muguras, un centās rādīt piktu ģīmi, bet tik un tā šķita priecīga, ka esam satikušies. — Ne uz piecām minūtēm nevar atstāt vienu pašu! Kas tur bija?

—  Nu, nokritu.

—   Persij! No 189 metru augstuma?

Kaut kur aiz muguras policists nokliedzās: — Ceļu! — Pūlis pašķīrās, un dakteri aizstūma ratiņus ar kādu sie­vieti. Uzreiz pazinu — mamma puikam, kas bija skatu laukumā. Viņa nemitējās daudzināt: — Un tas milzu suns, milzu čivava, kas spļāva uguni…

—    Būs jau labi, kundzīt, — mierināja dakteris. — Nomierinieties. Jūsējiem nekas nekaiš. Zālītes tūliņ iedarbosies.

—  Es neesmu jukusi! Tas puika izlēca laukā pa cau­rumu, un briesmoņi izčibēja! — Tad viņa pamanīja mani. — Re, kur viņš ir! Re, kur ir tas puika!

Žigli apcirtos un Anabetu ar Groveru aizvilku līdzi. Iejukām pūlī.

—  Kas te notiek? — Anabeta nelikās mierā. — Viņa ko — par to čivavu, kas liftā?

Izstāstīju visu par Himēru, Ehidnu, savu augstlēcienu un to, ko bija teikusi zemūdens kundze.

—   Oho! — noelsās Grovers. — Tagad mums vajag tevi nogādāt uz Santamoniku. Tēta rīkojumi — svēta lieta!

Iekams Anabeta paguva bilst kaut vārdu, pagājām garām vēl vienam reportierim, un man vai asinis sastinga dzīslās, kad padzirdēju: — Persijs Džeksons. Tieši tā, Den. Divpadsmitajam kanālam ir ziņas, ka puika, kurš, iespējams, izraisījis šo eksploziju, ir tas pats, ko varas iestādes meklē sakarā ar smagu autobusa kata­strofu Ņūdžersijā, kas notikusi pirms trim dienām. Tur­klāt zēns, pēc visa spriežot, pārvietojas rietumu virzienā. Visiem mūsu skatītājiem piedāvājam aplūkot Persija Džeksona fotogrāfiju.

Klupšus krišus lavīdamies, apmetām loku ap televī­zijas vagoniņu un iesprukām sānieliņā.

— Visu pēc kārtas, — es teicu Groveram. — Vis­pirms mums jātiek projām no šās pilsētas.

Sazin kā līdz Amtrakas stacijai aizkūlāmies nema­nīti. Paguvām iekāpt vilcienā pēdējā brīdī, pirms tas uz­ņēma ceļu uz Denveru. Tumsai biezējot, tas ripoja uz rietumiem, iepakaļ atstājot Sentluisas pilsētu, ko jopro­jām izgaismoja policijas mašīnu signālugunis.

Nākamajā dienā, 14. jūnijā, septiņas dienas pirms vasaras saulgriežiem, mūsu vilciens iebrauca Denverā. Pēdējoreiz bijām ēduši kaut kur Kanzasā. Pēdējoreiz bijām mazgājušies Pusdievu kalnā, un man likās, ka to jau var manīt pa gabalu.

—    Sazināsimies ar Hīronu, — Anabeta ieteicās. — Gribu viņam pastāstīt par tavu sarunu ar upes garu.

—   Tālruņus mēs nedrīkstam izmantot, vai ne tā?

—  Par tālruņiem es vispār nerunāju.

Kādu pusstundu ķildām pa centru, lai gan man ne­bija ne jausmas, ko tādu Anabeta meklē. Laiks bija sauss un karsts — pavisam citāds nekā sutīgajā Sentluisā. Griezies, kur gribi, visur pretim vērās Klinšu kalni — kā paisuma vilnis, kas nupat šļāksies pāri pilsētai.

Beidzot uzgājām tukšu pašapkalpošanās automazgātavu. Virzījāmies uz pašu tālāko boksu, sargādamies no patruļmašīnām. Galu galā, bijām trīs pusaudži, kas vazājas ap automazgātavu bez jebkādas automašīnas: kurš katrs kruķis, kam nav gluži putra galvā, sajēgtu, ka mums kas nelabs padomā.

—   Un kas tieši mums padomā? — noprasīju, kad Grovers izvilka smidzinātāju.

—    Septiņdesmit pieci centi, — viņš nosūkstījās. — Man atlikuši tikai piecdesmit. Anabeta?

—    Uz mani nemaz neskaties, — viņa atcirta. — Es jau esmu sausā tā restorānvagona dēļ.

Sazvejojis kabatā pēdējo, kas atlicis, iedevu Grove­ram divdesmit piecus centus, tā ka pašam palika tikai divi piecu centu gabali un vēl viena Medūzas drahma.

—   Lieliski, — Grovers atzina. — Protams, ka varam iztikt ar smidzinātāju, bet savienojums nebūs no laba­jiem un piekusīšu pumpēdams.

—   Par ko tu runā?

Ieslidinājis divdesmitpiecniekus, viņš pagrieza slē­dzi pozīcijā "smalks lietutiņš''. — Es pieslēdzos.

—  Ātrā saziņa?

—   Caur varavīksni, — Anabeta pielaboja. — Vara­vīksnes dieviete īrisa ir dievišķā ziņnese. Ja proti palūgt, viņa brīvā brīdī labprāt palīdz arī pusdieviem.

—  Jūs dievieti izsaucat ar smidzinātāju?

Grovers pavērsa sprauslu pret debesīm, un ūdens turp izšļācās baltā miglas strūklā. — Varbūt zini, kā pie varavīksnes var tikt vienkāršāk?

Un tiešām — vēlās pēcpusdienas saule, strūklā sašķeldamās, izvērtās daudzkrāsaina.

Anabeta pastiepa plaukstu. — Lūdzu, to drahmu!

Iedevu, kā likts.

Anabeta pacēla drahmu virs galvas. — Ak, dieviete, pieņem mūsu ziedu! — Un iesvieda monētu varavīksnē. Tā pagaisa zelta vizmā.

—   Pusdievu kalns, — Anabeta noskaldīja.

Labu brīdi viss palika, kā bijis.

Tad es cauri tādai kā miglai pa gabalu ieraudzīju ze­meņu laukus un Longailendas šaurumu. Atradāmies it kā uz Lielās mājas lieveņa. Atslējies pret terases margām, tur stāvēja puisis smilškrāsas matiem, īsbiksēs un oranžā bezpiedurkņu krekliņā ar augsto apkakli. Rokā sažņau­dzis bronzas zobenu, viņš pētīgi vērās kaut kur pļavā.

—   Lūka! — es iesaucos.

Acis izbrīnā iepletis, viņš paskatījās šurp. Nudien, balta patiesība — aiz miglas aizkara viņš stāvēja tepat, vai ar roku sasniedzams, vienīgi saredzams bija tik daudz, cik ļāva varavīksnes mirga.

—   Persij! — Rētas izķēmotā seja savilkās smaidā. — Un Anabeta arī, ja? Lai slavēti dievi! Vai esat sveiki un veseli?

—  Mēs… nu… nekas, — Anabeta izstomīja. Kā aptrakusi viņa lūkoja ar plaukstām izgludināt savazāto kreklu, no sejas atglaust matu pinkas. — Mēs domājām… Hī­rons… nu…

—  Viņš aizgājis uz namiņiem. — Lūkas smaids pa­dzisa. — Mums te šādas tādas problēmas ar savējiem. Klau, tad jums viss štokos? Kā Groveram?

—  Tepat vien esmu, — Grovers atsaucās. Smidzinā­tāja sprauslu pašķiebis sāņus, viņš iekāpa Lūkas redzes­laukā. — Kas par problēmām?

Tobrīd automazgātavā iebrauca liels Lincoln Conti­nental, dārdinādams stereo hiphopu. Kad mašīna iebrauca kaimiņu boksā, basi tricinājās tik skaļi, ka vib­rācijas drebināja asfaltu zem kājām.

—  Hīronam vajadzēja… kas tas par troksni? — Lūka pacēla balsi.

—   Tūlīt! — Anabeta atkliedza, it kā sapriecājusies, ka radies iegansts aizvākties no skata. — Grover, nu!

—   Ko? — Grovers nesaprata. — Bet…

—   Atdod smidzinātāju Persijam — nu! Laižam! — viņa norīkoja.

Grovers nomurkšķēja kaut ko par meitenēm, ko sa­prast esot vēl grūtāk nekā to, ko saka Delfu orākuls, bet tad, iegrūdis man rokās smidzinātāju, laidās Anabetai līdzi.

Pagrozīju šļūteni, lai varavīksne ir vietā un Lūka joprojām saredzams.

—    Hīronam vajadzēja iejaukties kautiņā, — Lūka sauca, pārkliegdams mūzikas dunu. — Mums te, Persij, iet visai karsti. Klīst baumas, ka Zevs ar Poseidonu sanī­dušies. Joprojām nav zināms, kā un kas tas par ķēmu, kas izsaucis elles suni. Tagad nometnieki sašķēlušies. Iz­skatās pēc vēl viena Trojas kara. Afrodīte, Arējs un Apollons vairāk vai mazāk nostājušies Poseidona pusē. Atēna gatava atbalstīt Zevu.

Man pār muguru noskrēja drebuļi — padomā tik, Klarisas namiņš izrādās mana tēva pusē. Blakus boksā dzirdēju Anabetu sakliedzamies ar kaut kādu džeku, tad mūzika ar joni pieklusa.

—  Kā tad jums tur iet? — Lūka ieprasījās. — Hīrons skums, ka palaidis garām sakarus.

Izstāstīju visu kā pie bikts, arī tos sapņus. Bija tik

jauki viņu redzēt — uz tām dažām minūtēm jutos itin

kā atkal pārradies nometnē un nemaz neapjautu, cik ilgi

\parjau runājamies, bet tad iepīkstējās smidzinātāja taimeris, un es atskārtu, ka ūdens atlicis labi ja minūtei.

—  Kaut es būtu pie jums, — Lūka nopūtās. — Diem­žēl no šejienes no mums palīdzības gandrīz nekādas, bet

—   klau! Valdnieka šautru noteikti savācis Aīds. Ziemas saulgriežos viņš bija Olimpā. Biju ekskursijā, un mēs viņu redzējām.

—   Bet Hīrons saka — dievi cits cita varas rīkus sa­vām rokām aiztikt nedrīkst!

—   Tiesa gan, — Lūka sapīka. — Tomēr… Aīdām ir Tumsas bruņucepure. Kurš gan cits būtu varējis ielavī­ties troņa zālē un nozagt valdnieka šautru? Zaglim taču vajadzētu būt neredzamam!

Labu brīdi klusējām, līdz Lūkam pielēca, ko tādu viņš pateicis.

—   Ū, nu nē taču, — viņš iesaucās. — Es jau nedo­māju Anabetu! Viņu es pazīstu kopš laika gala… Viņa taču nemūžam… Nūjā, viņa man ir kā māsa!

Man iešāvās prātā, ka Anabetai tādi vārdi diez vai ietu pie sirds. Blakus boksā mūzika noklusa pavisam. Kāds vīrs šausmās iebrēcās, aizcirtās mašīnas durvis, un linkolns izbrauca laukā.

—    Labāk paskaties, kas tur bija, — Lūka ieteica.

—   Paklau, vai lidkedas tev ir kājās? Man būtu labāk ap sirdi, ja es zinātu, ka tās tev noder.

—   A… nūjā! — centos neizklausīties pēc meļa, ko nomoka vainas apziņa. — Jā, jā, noder gan!

—   Tiešām? — viņš iesmējās. — Ne spiež, ne berž,

ko?

Ūdens strūkla apsīka. Migliņa sāka gaist.

—   Nu, lai jums Denverā viss izdodas, — Lūka no­saucās, sejai zūdot no skata. — Un pasaki Groveram, lai šoreiz vairs neko nenolaiž šķērsām! Lai neviens nepaliek par priedi, kad vajag tikai…

Bet no miglas vairs nebija ne vēsts, un Lūkas veidols izčibēja. Es viens pats stāvēju slapjā, tukšā automazgātavas boksā.

Ap stūri iegriezās Anabeta un Grovers. Abi smējās, bet aprāvās, ieraudzījuši manu ģīmi. Anabetas smaids izbalēja. — Kas ir, Persij? Ko Lūka teica?

—  Neko daudz, — es samelojos, vēderā samanīdams tikpat briesmīgu tukšumu kā Lielās triādes namiņā. — Nu ko, ejam sameklēt kaut ko ēdamu!

Necik ilgi, sēdējām pie spoža, hromēta ēstuves gal­diņa. Visapkārt bija satupušas ģimenes — tiesāja burgerus, tos noskalodami ar kvasu un limonādi.

Beidzot pienāca viesmīle un skeptiski parāva uz augšu uzaci. — jā?

Es teicu: — Mēs… mmm… gribētu pusdienas.

—   Un jums, bērni, naudiņas pietiks?

Groveram ietrīsējās apakšlūpa. Jau sabijos, ka viņš ieblēsies vai — vēl ļaunāk — sāks grauzt linoleju. Ana­beta izskatījās pēc tādas, kas no bada tūliņ ģībs.

Man galvā jau tapa viesmīlei domāts sērdieņu stāsts, kad visa ēstuve nodrebēja: pie durvīm piestāja moto­cikls, kas masas ziņā varēja mēroties ar ziloņbērnu.

Visi ēdēji pieklusa. Motocikla starmeši gailēja sar­kani. Uz benzīnbākas bija uzķēpātas liesmu mēles, un abpus sēdeklim piekniedētas vīdēja revolvera makstis — netrūka arī šaujamo. Sēdeklis bija taisīts no ādas — bet, nu, tādas kā cilvēka ādas.

Motociklists bija īsts cīkstonis. Tērpies apspīlētā, sarkanā kreklā, melnos džinsos un melnā ādas putekļu mētelī, pie sāniem piejozts mednieka duncis. Uz deguna viņam bija saulesbrilles sarkaniem stikliem, un tik ciet­sirdīgu, nežēlīgu ģīmi neatminējos redzējis — laikam jau smuks, taču ļaunīgs — tik spožs, melns ezītis un sa­zin cik cīņās sarētoti vaigi. Jocīgākais, ka man likās — esam jau tikušies.

Kad viņš ienāca ēstuvē, uzvilnīja svelmains, kaltē­jošs vējš. Visi piecēlās kā hipnotizēti, bet motociklists izklaidīgi novēcināja roku, un visi atkal apsēdās, atsāk­dami pļāpas. Viesmīle samirkšķināja acis, it kā nupat ieraksts smadzenēs būtu attīts atpakaļ: — Un jums, bērni, naudiņas pietiks?

Motociklists ierunājās: — Es samaksāšu. — Iešļūcis aizgaldā, kas viņam noteikti bija par šauru, viņš pie­spieda Anabetu pie palodzes.

Paskatījies uz apstulbušo viesmīli, viņš noprasīja: — Ko gaidi?

Viņš pacirta pretim pirkstu, un viesmīle sastinga, tad apgriezās kā pēc pavēles un soļoja uz virtuvi.

Motociklists paskatījās uz mani. Aiz sarkanajiem saulesbriļļu stikliem acis nebija saskatāmas, bet sāku no­jaust ko nelabu. Dusmas, aizkaitinājumu, rūgtumu. Sa­gribējās sist un mērcēt. Sagribējās izkauties. Ko tas džeks no sevis iedomājās?

Viņš nešpetni pasmīnēja. — Tad tu esi tas Jūrasveča puika, ko?

Varētu domāt, ka man derēja izbrīnīties vai sabīties, taču īstenībā sajūta bija tāda pati, kā sarunājoties ar pa­tēvu — Gabi. Gribējās noraut viņam galvu. — Un kas tev par to?

Anabeta brīdinoši nozibināja acis. — Persij, tas ir…

Motociklists pacirta gaisā roku.

—   Nekas, nekas, — viņš teica. — Lai pašefo. Tikai der paturēt prātā, kas te ir noteicējs. Tu, brālīt, taču zini, kas es tāds esmu?

Un tad man pielēca, kāpēc tas džeks izskatās pazīs­tams. Smlniņš bija tas pats, kas tiem tur no Pusdievu kalna nometnes piektā namiņa.

—   Tu esi Klarisas paps, — teicu. — Arējs — kara dievs.

Arējs smīnēdams norāva brilles. Redzokļu vietā dobujos gailēja tāda kā kodolreaktora kvēle. — Nūja, šmurguli. Dzirdēju — tu esot pārlauzis Klarisas šķēpu.

—  Pati uzprasījās.

—  Droši vien. Forši. Zini, lai mani bērni kaujas paši, vai ne? Kāpēc esmu te — man nāca ausis, ka esi ieradies. Nu — man ir šis tas piedāvājams.

Pienāca viesmīle ar paplāti, kas bija piekrauta ar kaudzi: sierburgeri, frl kartupeļi, sīpolu gredzeni un šo­kolādes kokteiļi.

Arējs viņai iešķieba pāris zelta drahmu.

Viesmīle tās bažīgi uzlūkoja. — Bet tās taču…

Izrāvis lielo dunci, Arējs ņēmās tīrīt nagus. — Mīlīt, kaut kas nav labi?

Viesmīle nožagojusies aizgāja ar visu zeltu.

—  Tā nevar, — es teicu Arējam. — Nedrīkst tā vien­kārši draudēt ar dunci.

Arējs iesmējās. — Tu ko — joko? Man šitā valsts pa­tīk. Pēc Spartas — labākā. Un tev, šmurguli, ieroča nav? Derētu gan. Briesmas uzglūn ik uz soļa. Šajā sakarā — piedāvājums. Gribu, lai izdari man pakalpojumu.

—   Kā gan es varētu pakalpot dievam?

—   Nostrādājot ko tādu, kam viņam pašam neatliek vaļas. Tīrais sīkums. Pamestā akvaparkā tepat pilsētā at­stāju savu vairogu. Man tur bija sarunāts… randiņš. Pusē nojuka. Aizmirsu paķert vairogu. Savāksi un atdosi man, sarunāts?

—   Kāpēc tu pats nevari aiziet tam pakaļ?

Uguns acu dobuļos iesvēlās mazliet karstāka.

—  Bet varbūt pārvērst tevi par susliku un pārbraukt pāri ar moci? Tāpēc, ka negribas. Dievs tev, Persij Džek­son, dod iespēju sevi parādīt. Izrādīsies zaķapastala? — Viņš pieliecās tuvāk. — Vai varbūt tu kaut ko vari tikai tad, ja tuvumā ir upe, kur ielēkt, lai papiņš var nākt pa­līgā?

Gribējās tam džekam iekraut, bet nojautu, ka tieši to viņš cer sagaidīt. Arēja vara manī uzkūra dusmas. Viņam patiktu, ja es mestos kauties. Tādu prieku es negribēju viņam sagādāt.

—   Tas mūs neinteresē, — teicu. — Mums jau ir viens darbs darāms.

Arēja uguns acis man lika saredzēt to, ko redzēt ne­gribējās: asinis, dūmus un kaujas laukā guļošus līķus.

—   Es, šmurguli, zinu to jūsu darbu. Kad to mantu nozaga, Zevs vispirms to meklēt sūtīja pašus labākos —

Apollonu, Atēnu, Artemīdu un, dabiski, mani. Ja pat es nespēju uzost tik jaudīgu ieroci… — Viņš aplaizīja lūpas, it kā pat doma par valdnieka šautru uzdzītu neremdinā­mas alkas. — Nu… ja es to nespēju sameklēt, tev nav ne mazāko cerību. Ar visu to esmu nospriedis uz tevi pa­ļauties. Mēs ar tavu papu esam pazīstami jau kur tas laiks. Galu galā, es biju tas, kurš viņam pateica, ka aizdo­mas krīt uz veco Līķu Indi.

—   Tu viņam pateici, ka šautru nozadzis Aīds?

—  Kā tad! Pataisi kādu par grēkāzi, un karš iet vaļā. Pārbaudīts paņēmiens. Man tas uzreiz bija skaidrs. Vienā ziņā saki man paldies, ka tiki pie tāda darbiņa.

—   Paldies, — es nomurmināju.

—   Ē, man sirds no dāsnajām. Vienkārši pastrādā drusku manā labā, un es palīdzēšu tev. Nokārtošu, lai jūs visi tiekat uz rietumiem.

—  Mēs paši tiksim galā.

—  Jā, kā tad. Bez naudas. Kājām. Bez kādas sajēgas, pret ko cīnīties. Izpalīdzi man, un es tev varbūt pastās­tīšu kaut ko, ko der zināt. Kaut ko par tavu mammu.

—  Par manu mammu?

Viņš nosmīnēja. — Uzreiz saspicēji ausis, ko? Tas akvaparks ir nepilnus divus kilometrus uz rietumiem, Delansijā. Redzams pa gabalu. Meklē Mīlas tunelī.

—   Kas tad jūs randiņā iztraucēja? — es painteresē­jos. — Kāds iztrūcināja?

Arējs atieza zobus, bet to viepli jau biju redzējis — lai paldies Klarisai. Izskatījās gan kaut kā samāksloti — it kā viņš būtu sanervozējies.

—   Tev laimējies, šmurguli, ka esi saticis mani, nevis kādu citu no olimpiešiem. Tie bezkaunību tik lēti vis ne­piedod. Kad būsi galā, tiksimies tepat. Neliec man vil­ties.

Tad es laikam noģību vai iekritu transā, jo, kad at­vēru acis, Arēja vairs nebija. Gandrīz gribējās domāt, ka sarunu esmu nosapņojis, tomēr Anabeta un Grovers sē­dēja ar tādiem ģīmjiem, ka bija skaidrs — nebiju vis.

—   Nav uz labu, — Grovers teica. — Arējs tevi uz­meklējis, Persij. Tas nav uz labu.

Paskatījos laukā pa logu. Arī no motocikla nebija ne vēsts.

Vai Arējs tiešām ko zināja par manu mammu vai arī tikai spēlēja ar mani spēlītes? Tagad, kad viņš bija pro­jām, arī dusmas bija pagaisušas kā nebijušas. Nopratu, ka Arējam gaužām patīk cilvēkus tracināt. To viņš spēja — kad uzkurtas kaislības, domas apmiglojas.

—   Būs kāds āķis, — teicu. — Lai tas Arējs paliek. Vienkārši dosimies tālāk.

—  Tā nevar, — Anabeta iebilda. — Paklau, Arēju es neciešu tāpat kā kurš katrs, bet nedrīkst nelikties zinis par dieviem, ja vien negribi iekulties pa īstam lielā ķezā. Zini, viņš tiešām var tevi pataisīt par susliku — bez jo­kiem.

Pablenzu uz savu sierburgeru, kas piepeši vairs ne­maz nelikās tik kārdinošs. — Kāpēc mēs esam viņam vajadzīgi?

—  Varbūt tur ir kaut kas, kur nepieciešams likt lietā smadzenes, — Anabeta ieteicās. — Spēks Arējam ir. Un viss — cita nekā. Pat spēkam dažkārt jāloka ceļi gudrī­bas priekšā.

—  Bet tas akvaparks… viņš izturējās tā, it kā gandrīz pašam būtu bail. Kas gan kara dievam būtu licis mukt?

Anabeta un Grovers raizigi saskatījās.

Anabeta ierunājās: — Diemžēl to mums laikam va­jadzēs noskaidrot.

Kad tikām līdz akvaparkam, saule jau rietēja aiz kal­niem. Spriežot pēc izkārtnes, ziedu laikos tas bija lepo­jies ar nosaukumu "Ūdenspasaule", bet daži burti bija padzisuši, tā ka nu bija lasāms: "Ūden p ule".

Lielie vārti bija aizslēgti ar priekškaramo atslēgu, augšpuse — notīta dzeloņdrātīm. Iekšā bija papilnam ūdens slidkalniņu un līkumotu cauruļu, kas stiepās līdz tukšiem baseiniem. Vējš pa asfaltu dzenāja vecas biļetes un reklāmas bukletus. Tagad, krēslas stundā, te viss iz­skatījās bēdīgi un baisi.

—   Ja Arējs randiņu sarunājis te, — es ieteicos, vēr­damies uz dzeloņstieplēm, — man gan gribētos redzēt, pēc kā izskatās viņa sirdsdāma.

—  Persij! — Anabeta mani apsauca. — Drusku vai­rāk cieņas!

—   Kā tā? Vai tad tu neteici, ka Arēju nevari ciest?

—    Tomēr viņš ir un paliek dievs. Un sirdsdāma viņam ir ļoti temperamentīga.

—   Viņas daili iesaku neapšaubīt, — piebilda Gro­vers.

—   Kas tad tā ir? Ehidna, vai?

—  Nē, Afrodīte, — Grovers novilka, teju aizmirsies. — Mīlas dieviete.

—  Vai tad viņa neizgāja pie vīra? — noprasīju. — Pie Hēfaista, ne?

—  Ko tu ar to gribi teikt? — viņš painteresējās.

—   Nū… — Piepeši bija skaidrs, ka jāpārlec pie cita temata. — Kā tad lai tiekam iekšā?

—  Maia! — Grovera kedas saplivināja spārnus.

Pārlaidies pāri sētai, viņš paguva gaisā neviļus ap­mest kūleni, tad lempīgi piezemējās viņā pusē un no­trausa putekļus no biksēm, it kā viss būtu ritējis tieši pēc plāna. — Nu? Ko stāvat?

Mums ar Anabetu vajadzēja rāpties pa vecai modei: piepacēlām un pieturējām dzeloņdrātis, lai tiekam pāri.

Kamēr bridām pa parku un skatījāmies, kas kur, ēnas stiepās garumā. Tur bija "sala, kur kož kājās", "bik­šeles pār galvu" un "vecīt, kur mans peldkostīms"?

Briesmoņu it kā nebija. Nebija dzirdams ne mazā­kais troksnītis.

Atradām suvenīru kiosku — tas stāvēja nenoslēgts. Plauktos joprojām rindojās preces: sniegpārslu bumbas, zīmuļi, pastkartes un uz pakaramajiem…

—    Drēbes! — Anabeta izsaucās. — Tīras drēbes.

—    Jā, — atteicu, — bet nevar taču tā vienkārši…

—  Skaties un mācies!

Pagrābusi veselu lēveni mantības, viņa aizšāvās uz pielaikošanas kabīni. Pēc dažām minūtēm Anabeta pa­rādījās: kājās "Ūdenspasaules" šorti un akvaparka me­moriālās sērfotāju botas, mugurā plats, sarkans "Ūdens­pasaules" krekls. Pār plecu pārsviesta "Ūdenspasaules" mugursoma, kur, noprotams, iekrauti vēl citi labumi.

—    Zini ko, johaidī, — Grovers paraustīja plecus.

Necik ilgi, mēs visi tris bijām saposušies kā nelaikā aiz­gājušā akvaparka staigājoši reklāmas plakāti.

Meklējām rokā to Mīlas tuneli. Man uzmācās sajūta, ka viss parks aizturējis elpu. — Tātad Arējs ar Afrodīti, — es bildu, no prāta gaiņādams projām biezējošo tumsu, — salaiž, vai?

—  Persij, cik nav tenkots, — Anabeta atsaucās. — Jau trīstūkstoš gadu.

—   Un ko par to saka Afrodītes vīrs?

—   It kā tu nezinātu, — viņa sacīja. — Hēfaists. Tas kalējs. Zevs viņu vēl mazu nosvieda no Olimpa kalna, tā ka viņš palika par kropli. Līdz ar to par skaistuli viņu nenosauksi. Zelta rokas un tā, bet Afrodīte jau nebūs no tām, kas novērtē prāta spējas un talantu, vai ne?

—  Viņai patīk motociklisti.

—   Kaut kā tā.

—   Hēfaists zina?

—    Bet protams! — Anabeta atsvieda. — Vienreiz jau viņš abus pieķēra. Tas ir, burtiski noķēra — zelta tīklā — un saaicināja visus dievus, lai paskatās un izsmē­jās no sirds. Hēfaists mūžam tīko tos abus iegrūst kaunā. Tāpēc jau viņi tiekas pagalam nomaļās vietās, tādās kā…

Viņa aprāvās, skatīdamās tieši uz priekšu. — Kā šī te.

Tur bija tukšs baseins, kā radīts skrituļošanai. Savus pussimt metrus diametrā, ieapaļš kā bļoda.

Gar malu rindojās kāds ducis bronzas kupidonu iz­plestiem spārniem un paslietiem šaujamlokiem. Viņā pusē melnēja tuneļa rīkle — tur, pēc visa spriežot, no pilnā baseina savulaik plūdis projām ūdens. Uzraksts virs tuneļa vēstīja: "Mīlas aizrāviens, nepavisam ne tāds kā jūsu vecākiem!"

Grovers pielavījās pie baseina malas. — Paskat!

Baseina dibenā kvernēja sārti balta, sirsniņām klāta divvietīga laiviņa ar baldahīnu. Kreisajā sēdeklī rieta at­blāzmā vizēja Arēja vairogs — spoži pulēts bronzas ripulis.

—   Izskatās par daudz vienkārši, — teicu. — Atliek vien nokāpt lejā un savākt?

Anabeta pārvilka pirkstus pār tuvīnā kupidona pa­matni.

—  Te iegravēts grieķu burts, — viņa vēstīja. — Eta. Interesanti…

—  Grover! — es uzsaucu. — Briesmoņus saod?

Viņš ievilka gaisu nāsīs. — Nē, nekā.

—   Nekā — tā kā Vārtu arkā, kad nesaodi Ehidnu, vai tiešām nekā?

Grovers saviebās kā nabadziņš. — Es taču teicu — tas bija zem zemes!

—   Labi, piedod. — Ievilku plaušās kārtīgu malku gaisa. — Kāpšu lejā.

—   Es tev līdzi. — Necik sajūsmināts Grovers gan neizklausījās, bet, pēc visa spriežot, gribēja kompensēt to, kas notika Sentluisā.

—  Nē, — atcirtu. — Paliec tepat augšā ar visām lidkedām. Tu taču mums esi visu pilotu pilots, vai ne? Ceru, ka nāksi palīgā, ja kas noiet greizi.

Grovers izgāza krūti. — Skaidra lieta. Bet kas gan varētu nojukt?

—  Nezinu. Vienkārši ir tāda sajūta. Anabeta, ejam…

—   Tu ko, smejies? — Viņa uz mani paskatījās kā tādu, kas nupat nokritis no Mēness. Vaigi kaisa koši sar­kani.

—   Kas tad nu? — noprasīju.

—   Lai es ar tevi ietu… kur tas mīlas aizrāviens? Tur jau no kauna vai zemē jālien! Un ja nu kāds to visu redz?

—    Kas tevi redzēs? — Bet ari man nupat vaigos iesvēlās karstums. Kur meitenes, tur problēmas. — Labi, — teicu. — Iešu viens pats. — Bet, kolīdz sāku rāpties lejā, viņa ņēmās rāpties pakaļ, burkšķēdama kaut ko par pui­kām, kas mūžam visu salaižot dēlī.

Tikām līdz laiviņai. Vairogs stāvēja atsliets pret at­zveltni, turpat blakus gulēja smalka zīda šalle. Mēģināju iztēloties, kā divi dievi — Arējs un Afrodīte — tikušies šeit, caurkrituša akvaparka baseinā. Kāpēc? Tad pama­nīju kaut ko, ko no augšas nemaz nevarēja redzēt: ba­seina malu viscaur klāja spoguļi. Skaties, uz kuru pusi gribi, visur tavs atspulgs. Nūja, laikam tāpēc. Kad Arējs un Afrodīte bučojās, abi varēja noskatīties uz to, kas pa­šiem patīk vislabāk: paši uz sevi.

Paķēru šalli. Tā ievizējās sārtena, un smarža bija ne­aprakstāma — rozes vai laurkoks. Kaut kas labs. Aizsapņojies pasmaidīju un jau grasījos piespiest šalli pie vaiga, kad Anabeta, izrāvusi drānu man no rokas, ietūcīja to kabatā. — Tikai ne to! No mīlas burvības labāk turies pa gabalu.

—   Ko?

—  Nem taču ciet to vairogu, burbuļpauri, un taisā­mies, ka tiekam!

Kolīdz pieskāros vairogam, bija skaidrs, ka nu ir ķeza. Neviļus pārrāvu kaut kādu pavedienu. Likās — zir­nekļa tīmeklis, bet, kad paskatījos uz saujā ielipušo stīdziņu, redzēju, ka tā kalta no metāla, kaut gan bija tik smalka, ka gandrīz acīm nesaredzama. Slazds.

—   Pagaidi, — Anabeta ieteicās.

—   Par vēlu.

—  Uz laivas sāniem uzkrāsots vēl viens grieķu burts. Vēl viena eta. Lamatas.

Visapkārt kaut kas iežņerkstējās — iegriezās vai mil­jons zobratu, it kā baseins nupat pārtaptu milzu ma­šīnā.

Grovers ieaurojās: — Ei! Kas ir?

Kupidoni visgarām baseina malai tēmēdami pagrie­zās, gatavi šaut. Iekams paguvu ierosināt kur nekur no­bēgt, viņi izšāva, bet ne gluži mums virsū. Cits citam — pāri baseinam. Bultām lidzi un baseinam pāri aizstiepās zīdaini pavedieni, kas visur, kur piezemējās, iesakņojās zelta zvaigznītē. Tad starp pavedieniem sāka krustu šķērsu austies tādi paši, tikai smalkāki, sapīdamies tīmeklī.

—   Mums jātiek laukā, — teicu.

—  Un kā vēl, — Anabeta izmeta.

Pagrābu vairogu, un jozām, bet augšā pa slīpumu tikt bija grūtāk nekā pirmīt, kad vajadzēja šļūkt lejā.

—   Ātrāk! — Grovers iebrēcās.

Viņš pūlējās turēt vaļā tīklā izplēstu caurumu, bet tīmeklis, kolīdz aiztikts, uzreiz ņēmās tīstīt pavedienos viņa rokas.

Kupidonu galvas atsprāga vaļā. Izbāzās videokameras.

Visapkārt baseinam iešķīlās starmeši, tā ka nožilba acis, un skaļrunī iedārdējās balss: — Tiešraide īpaši Olimpam pēc vienas minūtes… Piecdesmit deviņas, piecdesmit as­toņas sekundes…

—    Hēfaists! — iekliedzās Anabeta. — Kas es par muļķi! Eta ir H! Viņš ierīkojis slazdu, lai pieķertu sievu un Arēju. Tagad Olimpā visi uz mums noskatīsies kā uz galīgiem idiotiem!

Jau gandrīz bijām uzrāpušies līdz malai, kad spoguļi atvāzās kā lūkas un no tām izvirda tūkstošiem sīku, me­tālisku… ķiņķēziņu.

Anabeta iekliedzās.

Tā bija tādu kā uzvelkamu pretekļu armija: bronzas zobrati, posmainas kājas, kustīgas spīļu mutes — tas viss mums gāzās virsū kā žvadzošs, žņerkstošs vilnis.

—  Zirnekļi! — Anabeta brēca. — Vē-ē-ēēēē!

Pirmoreiz redzēju viņu tādu. Anabeta šausmās kār­pījās atpakaļ un gandrīz jau krita par upuri zirnekļveidī­gajiem robotiem, kad paspēju viņu saķert un aizvilkt at­kal uz laivu.

Tie ķēmi jau tagad gāzās miljoniem, klādamies ņu­dzošā kārtā baseina vidū, mums visapkārt. Veselais sa­prāts man teica, ka diez vai viņi ieprogrammēti mūs no­galināt, drīzāk — aplenkt, kost un nodrošināt, lai izskatāmies pēc muļķiem. Tomēr lamatas bija ierīkotas dieviem. Un mēs nebijām nekādi dievi.

Abi ar Anabetu ierāpāmies laivā. Ņēmos spert, lai atvairītu zirnekļus, kas mācās virsū. Pakliedzu, lai Ana­beta nāk palīgā, bet viņa pārakmeņojusies tikai brēca vien.

—   Trīsdesmit, divdesmit deviņas… — vēstīja skaļ­runis.

Zirnekļi sāka izspļaut metāla stīdziņas, lūkodami mūs sagūstīt. Pa vienai tās pārraut nebija grūti, taču stīdziņu bija pārāk daudz, un zirnekļi skaitā tikai vairojās. Aizspēru projām vienu, kas bija uztupis Anabetai uz kā­jas, un kustonis tikām izkampa gabalu no manas pavi­sam jaunās sērfotāju botas. Grovers lidkedās planēja virs baseina, velti pūlēdamies saraut tīklu.

Domā, es pats sev teicu. Domā!

Mīlas tuneļa mute bija apakš tīkla. To mēs varētu izmantot kā izeju, nebūtu priekšā miljoniem zirnekļu robotu…

—   Piecpadsmit, četrpadsmit, — skaļrunis skaitīja.

Man iešāvās prātā ūdens. No kurienes akvaparkā

ūdens?

Tad ieraudzīju — resnas caurules aiz spoguļiem, no kuriem izvirda zirnekļi. Un tur, virs tīkla, līdzās vienam kupidonam — stiklota kabīne, laikam taču pārraugam.

—   Grover! — noaurojos. — Mudīgi — kabīnē! Sa­meklē un ieslēdz slēdzi!

—   Bet…

—   Mudīgi! — Cerība bija vāja, bet citas izejas ne­bija. Zirnekļi jau ņudzēja ap laivas priekšgalu. Anabeta spiedza kā aptrakusi. Kaut kā taču vajadzēja izkulties.

Grovers jau tupēja stiklotajā kabīnē un blieza pa visām pogām pēc kārtas.

—  Piecas, četras…

Uzmetis man izmisušu skatienu, Grovers pacirta gaisā rokas. Ar to viņš gribēja darīt zināmu, ka visas po­gas izspaidījis, bet efekta nekāda.

Aizmiedzu acis un iedomājos viļņus, trakojošu straumi, Misisipi upi. Pavēderē savilkās pazīstamais mezgls. Pūlējos iztēloties, ka uz Denveru esmu atvilcis visu okeānu.

— Divi, viens, nullei

No caurulēm izšļācās ūdens. Rēkdams tas gāzās ba­seinā, aizskalodams visus tos zirnekļus. Kolīdz iesprādzēju Anabetu blakus sēdeklī, pāri gāzās vilnis, kas aiz­rāva līdzi zirnekļus un mūs izmērcēja līdz kaulam, tomēr laivu gluži neapgāza. Tā izkustējās no vietas, pacēlās un sagriezās līdzi ūdens virpulim.

Visapkārt sprakšķēja no īssavienojuma cietuši zir­nekļi — viens otrs pret baseina betona sienu triecās ar tādu spēku, ka uzsprāga.

Starmeši spieda acīs. Kupidonu kameras sīca — Olimps skatījās tiešraidi.

Bet es domāju tikai par to, kā novaldīt laivu. Liku tai turēties līdzi straumei, patālāk no baseina malas. Varbūt tikai iedomājos, bet tiešām šķita, ka laiva klausa. Vismaz gabalos nesašķīda. Vēlreiz apgriezāmies ap savu asi — ūdens līmenis nupat jau bija gana augsts, lai gar pakausi strīķētos metāla siets. Tad laivas priekšgals pavērsās pret tuneli, un mēs brāzāmies tumsā.

Mēs ar Anabetu turējāmies, cik spēka, un kliedzām vienā mutē — laiva šāvās līkumu līkumiem, ap stūriem četrdesmit piecu grādu leņķī, garām aizņirbēja Romeo un Džuljetas noģīmji un vēl sazin kas no Valentīndienas sērijas.

Tad tunelis beidzās — naksnīgais gaiss pluinīja ma­tus, laiva brāzās uz izeju.

Būtu viss kārtībā, mēs, nobraukuši pa zelta Mīlas vārtu rampu, droši ieplunkšķinātos nākamajā baseinā. Bet bija viena problēma. Mīlas vārti bija ciet. Pie tiem jau šūpojās divas laivas, turp aizskalotas pirms mums: viena piesmēlusies ar ūdeni, otra pārlauzta uz pusēm.

—   Atsprādzē drošības jostu! — es pakliedzu Ana­betai.

—  Tu ko — jūc prātā?

—    Vai tad gribi nosisties? — Uzvilku rokā Arēja vairogu. — Lēksim. — Mana doma bija vienkārša un traka. Kad laiva ietrieksies vārtos, mēs triecienspēku iz­mantosim kā tramplīnu, lai pārlēktu tiem pāri. Biju dzir­dējis, ka vienam otram tā izdevies izdzīvot autoavā­rijā — kad izrādies aizsviests pārdesmit metru no notikuma vietas. Ja laimēsies, iekritīsim baseinā.

Anabeta domu, pēc visa spriežot, saprata. Jo vārti nāca tuvāk, jo ciešāk viņa spieda manu roku.

—  Uzmanību, gatavību… — teicu.

—  Nē! Es teikšu!

—   Ko?

—  Elementāra fizika! — viņa sauca. — Spēks nosaka trajektorijas leņķi…

—   Labi jau, labi! Saki tu\parViņa klusēja… klusēja… un tad iekliedzās: — Aiziet!

Brakš!

Anabetai bija taisnība. Būtu mēs lēkuši, kad es iedo­mājos, būtu ietriekušies vārtos. Viņa nogaidīja līdz brī­dim, kad pasviedāmies visaugstāk.

Diemžēl izrādijās drusku par augstu. Mūsu laiviņa ietriecās drazu barikādē, pasviedāmās gaisā, pāri vār­tiem, pāri baseinam, un lejup — kur plājās ciets asfalts.

Kaut kas mani sagrāba no mugurpuses.

Anabeta iekaucās: — Oi!

Grovers!

Paķēris mani aiz krekla un Anabetu aiz rokas, viņš centās novērst to, ka triecamies pret zemi, bet inerce mums ar Anabetu bija visai ievērojama.

—   Jūs esat par smagu! — Grovers izdvesa. — Šļū­cam uz leju!

Virpuļiem vien laidāmies lejup, Groveram visiem spēkiem bremzējot kritienu.

Ietriecāmies fotosalona dēlī: Grovera galva ietrāpīja tieši caurumā, kur tūristi mēdza pozēt, izlikdamies par draudzīgo vaļa mazuli. Mēs ar Anabetu piezemējāmies uz grīdas — sasitāmies, tomēr dzīvi. Arēja vairogs man bija rokā.

Kolīdz atelsāmies, mēs ar Anabetu izvilkām Gro­veru no fotodēļa un patencinājām viņu kā mūsu dzīvī­bas glābēju. Atskatījos uz mīlas aizrāvienu. Ūdens plaka. Mūsu laiva pret vārtiem bija sašķīdusi šķēpelēs.

Metrus simt tālāk, kur pirmais baseins, kupidoni joprojām darbināja kameras. Statujas bija sagriezušās šurp, starmeši spiedās mums acīs.

—  Izrāde galā! — es nokliedzos. — Paldies! Arlabunakti!

Kupidoni sastājās kā ieraduši. Gaismas nodzisa. Parks atkal bija tumšs un kluss — vienīgi mīlas aizrāviena otrajā baseinā mīlīgi urdza ūdentiņš. Iedomājos, ka Olimpā varbūt reklāmas pauze. Nez, kādi bijuši mūsu reitingi?

Nevarēju ciest, ka mani ķircina. Nevarēju ciest, ka mani muļķo. Un nez cik reižu bija iznācis pārmācīt tā­dus, kas bija gribējuši ar mani ko tādu nostrādāt. Paslējis vairogu, uzlūkoju draugus: — Vajadzēs ar Arēju drusku aprunāties.

Kara dievs mūs gaidīja ēstuves autostāvvietā.

—   Nu re, — viņš bilda, — beigti neesat.

—  Tu zināji, ka tur ir lamatas, — teicu.

Arējs nešpetni novīpsnāja. — Varu saderēt, ka tas kroplis kalējs krietni izbrīnījās, kad tīklā iespruka tādi sīkaļas. TV ekrānā izskatījās labi.

Pagrūdu tuvāk to vairogu. — Mūlāps tāds.

Anabetai un Groveram aizrāvās elpa.

Paķēris vairogu, Arējs to sagrieza gaisā kā picas mīklas ripuļi. Acu priekšā tas pārtapa ložudrošā vestē. To viņš uzrāva mugurā.

—  Kravas mašīnu redzi? — Viņš norādīja uz milzu mašīnu ar astoņpadsmit riteņiem, kas bija noparkojusies iepretim ēstuvei. — Ar to arī brauksiet. Pa taisno uz Losandželosu — ar vienu pieturu: Lasvegasā.

Kravenes aizmuguri rotāja uzraksts, ko varēju sala­sīt tikai tāpēc, ka tur bija balti burti uz melna fona un spoguļrakstā — dislektiķim ideāla kombinācija: "Pasau­les labā sirds: humānie zvēru pārvadājumi. Uzmanību — dzīvi savvaļas zvēri".

Teicu: — Tu ko — joko?

Arējs uzsita knipi. Kravenes pakaļdurvim aizšautnis atsitās vaļā. — Brauc par brīvu, šmurguli. Beidz reiz gausties. Un te tev būs maza balva par to, ka darbiņu nodarīji godam.

Nokabinājis no stūres neilona mugursomu, viņš iegrūda to man.

Somā bija tīru drēbju kārta mums visiem, divdesmit dolāru skaidrā naudā, zutenis ar zelta drahmām un pa­ciņa cepumu.

Teicu: — Mums nevajag to stulbo…

— Paldies, Arēja kungs, — pa vidu iespraucās Grovers, uz mani noblisinājies tik brīdinoši kā nekad. — Sirsnīgs paldies!

Nošņirkstināju zobus. Atraidīt dieva dāvanu droši vien skaitījās šausmīgi nepieklājīgi, bet man riebās itin viss, kam Arējs skāries klāt. Negribīgi uzsviedu mugur­somu plecā. Apzinājos, ka dusmas nāk tāpēc, ka tepat līdzās ir kara dievs, bet tik un tā gribējās iekraut viņam pa degunu. Arējs man atgādināja visus tos riebekļus, ko bija gadījies sastapt —: Nensiju Bobofitu, Klarisu, smerdeli Gabi, uz ņirgām kāros učukus, — visus tos ķēmus, kas skolā mani apsaukāja par stulbeni un smējās, kad tiku izsperts laukā.

Atskatījos uz ēstuvi, kur nupat bija ieklīduši pāris klientu. Viesmīle, kas mūs pirmīt apkalpoja, satraukusies blenza šurp, it kā bīdamās, ka Arējs mums ko nebūt varētu nodarīt. Izrāva no virtuves pavāru — lai paskatās. Kaut ko viņam teica. Pavārs piekrītoši pamāja, pacēla pie acīm lētu vienreiz lietojamu fotoaparātiņu un mūs noknipsēja.

Super, es nodomāju. Rit atkal visas avīzes būs pil­nas.

Jau iztēlojos virsrakstus: "Meklēšanā izsludināts div­padsmitgadīgs puika piekauj bezpalīdzīgu motociklistu."

—   Tu man vēl šo to esi parādā, — teicu Arējam, cenzdamies runāt savaldīgi. — Tu man solīji ziņas par manu māti.

—  Varēsi ko tādu sagremot? — Arējs iespēra mocim pa pedāli. — Viņa nav mirusi.

Zeme zem kājām sagriezās. — Tas ir — kā?

—   Tas ir tā, ka viņu aizrāva projām, iekams Mīno­taurs ko paguva nodarīt. Viņa pārtapa zelta lietū, vai ne? Tā ir metamorfoze. Nevis nāve. Viņa tiek uzglabāta.

—   Uzglabāta. Kāpēc?

—  Tev, šmurguli, der pastudēt kara zinātni. Par ķīl­niekiem. Vienu savāc, lai savā varā dabūtu kādu citu.

—  Es neesmu nekam pakļauts.

Arējs iesmējās. — Ak tā? Nu ko, gan jau vēl tiksi­mies.

Sažņaudzu dūres. — Ko tad tāds valdnieks Arējs slien degunu gaisā, ja pats mūk no akmens kupidoniem?

Aiz saulesbrillēm acīs iesvēlās uguns. Matus man sapluinlja svelmains vējš. — Gan mēs vēl tiksimies, Per­sij Džekson. Nākamreiz, kad iznāks kauties, piesedz aiz­muguri.

Ierūcinājis hārliju, viņš aiztraucās projām pa Delansijstrltu.

Ierunājās Anabeta: — Tas nu nebija gudri, Persij.

—  Man vienalga.

—   Kam tev vajag dievu par ienaidnieku? jo sevišķi šo te.

—  Tā,visi tagad klausās! — izsaucās Grovers. — Ne­gribu jaukties pa vidu, bet…

Viņš norādīja uz ēstuvi. Pie letes divi patlaban norē­ķinājās — abi melnos kombinezonos, kam uz muguras vīdēja tieši tas pats uzraksts, kas rotāja kraveni: "Pasau­les labā sirds."

—   Ja gribam iesēsties zvērudārza ekspresī, — Gro­vers bilda, — labāk pasteigsimies.

Doma tiešām nebija no patīkamajām, bet citas izejas nebija. Turklāt Denvera man jau bija apriebusies.

Pārskrējuši pāri ielai, ierāpāmies kravas furgonā un aizcirtām durvis.

Acumirklī nāsīs iecirtās apdullinoša smaka. It kā mēs būtu iekāpuši pasaulē lielākajā kaķu šmuckastē.

Iekšā bija galīgi tumšs, bet tad es izvilku Anaklusmu. Asmens zeltainajā gaismā bēdu leja atklā­jās visā krāšņumā. Netīros metāla krātiņos neredzēti šausmīgā paskatā kluknēja trīs zvēri: zebra, albīns lauvu tēviņš un kaut kāda jocīga antilope — ej nu sazini, kā tāda saucās.

Lauvam kāds bija iegrūdis maisu rāceņu, ko tas, protams, neatzina par neko ēdamu. Zebrai un antilopei bija noliktas polistirola paplātes ar hamburgergaļu. Zeb­ras krēpes bija pieķepušas ar košļājamās gumijas klunkučiem, it kā dažs labs izklaidēdamies būtu tās piespļau­dījis. Antilopei pie raga piesiets ligojās sudrabains dzimšandienas balons ar uzrakstu: "Augstas laimes!"

Pēc visa spriežot, lauvam iet klāt neviens nebija kā­rojis, bet tas nabadziņš par daudz šaurajā krātiņā soļoja šurpu turpu pa pieķepušo paklāju, smacigajā gaisā els­dams un kārstīdams mēli. Sasārtušajās acīs līda mušas, un zem baltā kažoka izspīlējās ribas.

— Labā sirds? — Grovers iebrēcās. — Humānie zvēru pārvadājumi?

Viņš bija gatavs uz līdzenas vietas sprukt laukā un noslānīt tos pārvadātājus ar savu Pāna flautu, un arī man bija prātā tas pats, bet tad kravenes motors ierūcinājās, mašīna iedrebējās, un mums atlika vai nu apsēsties, vai gāzties nost no kājām.

Ietrausāmies kaktā uz puspelējuša siena maisiem, cenzdamies nedomāt ne par smaku, ne karstumu, ne mušām. Grovers sarunādamies uzblēja zvēriem, bet tie tikai saskumuši vērās pretim. Anabeta grasījās krātiņus uzlauzt un dzīvniekus atsvabināt uz līdzenas vietas, bet es iebildu, ka no tā nebūs nekādas jēgas, kamēr mašīna nav kur nekur apstājusies. Turklāt neatstājās sajūta, ka mēs paši lauvam ietu pie sirds daudz labāk par tiem rā­ceņiem.

Atradu muciņu ūdens un ielēju zvēriem, ko padzer­ties, tad ar Anaklusma palīdzību pārvietoju ēsmu. Gaļu iegrūdu lauvam, bet rāceņus — zebrai un antilopei.

Grovers mierināja antilopi, kamēr Anabeta ar nazi atbrīvoja viņu no balona. Anabeta bija gatava izcirpt arī košļenes zebrai no krēpēm, bet vienojāmies, ka, kravenei kratoties pa grambām, tas būtu par daudz riskanti.

Teicām, lai Grovers apsola zvēriem, ka rīt palīdzēsim kā nebūt vēl, un tad ierīkojāmies uz naktsguļu.

Grovers saritinājās uz rāceņu maisa. Anabeta, atplē­susi cepumu paku, šo to noskribināja gariem zobiem, un es centos pats sevi uzmundrināt ar domu, ka nupat jau esam pusceļā uz Losandželosu. Pusceļā uz mērķi. Bija tikai četrpadsmitais jūnijs. Saulgrieži — divdesmit pir­majā. Laika, cik uziet.

Tomēr man nebija ne jausmas, kas vispār būs. Dievi joprojām ar mani spēlējās. Vismaz Hēfaists izrādījās gana godavīrs, kad, izlicis kameras, mani pataisīja par reklāmas zvaigzni. Bet pat tad, kad kameru nebija klāt, neatstājās sajūta, ka mūs kāds vēro. Dievi mani izman­toja kā pašiem sev pagādātu izklaidi.

—   Dzirdi? — ierunājās Anabeta. — Piedod, Persij, ka akvaparkā tā sapsihojos.

—  Tas nekas.

—  Vienkārši… — Viņa paraustīja plecus. — Zirnekļi.

—    Tas Arahnes dēļ, ja? — es minēju. — Tava mamma viņu pārvērta par zirnekli — jo pati gribēja būt vislieliskākā audēja, vai ne?

Anabeta pamāja ar galvu. — Arahnes bērni kopš tās reizes to vien domā, kā atriebties Atēnas atvasēm. Ja kilometra rādiusā būs kāds zirneklis, noteikti rāpsies man klāt. Man tie kustoņi riebj. Lai nu kā, esmu tava parādniece.

—  Mēs taču esam komanda, vai ne? — teicu. — Tur­klāt Grovers arī palidinājās, kā nākas.

Man jau likās, ka viņš guļ, bet tad no kakta atska­nēja: — Biju labais, ko?

Mēs ar Anabetu sasmējāmies.

Pārplēsusi kārtaino cepumu, viņa pasniedza man pusi. — Tai īrisas sakaru reizē — vai Lūka tiešām neko tādu nepateica?

Gremoju cepumu un gudroju, ko lai saka. Ar do­mām par to, ko redzēju varavīksnē, jau nokāvos visu va­karu. — Lūka teica, ka jūs pazīstoties kopš laika gala. Un cerot, ka Grovers šoreiz nepievilšot. Ka neviens nepalik­šot par priedi.

Bronzas asmens zeltainajā gaismā bija grūti sare­dzēt, ko kurš domā.

Grovers izgrūda sērīgu brēcienu.

—  Vajadzēja tev visu izstāstīt uzreiz, — viņš noblēja. — Bet būtu tu zinājis, kas es par duraku, tu mani nebūtu ņēmis līdzi.

—   Tu biji tas satīrs, kam vajadzēja pasargāt Zeva meitu Taliju?

Viņš drūmi pamāja ar galvu.

—  Un tie divi pusdievi, Talijas draugi, kam vajadzēja tikt līdz nometnei… — Paskatījos uz Anabetu. — Tie bijāt jūs ar Lūku, vai ne?

Viņa nolika neapēsto cepumu. — Tu, Persij, pats teici — septiņgadīgs pusdievs viens necik tālu netiktu. Atēna mani vadīja pie tiem, kas var palīdzēt. Talijai bija divpadsmit. Lūkam — četrpadsmit. Abi, tāpat kā es, bija aizbēguši no mājām. Ar prieku mani paņēma ceļabied­ros. Viņi abi bija… pret briesmoņiem cīnījās kā lauvas, pat neko tādu nemācījušies. No Virdžīnijas devāmies uz ziemeļiem vienkārši tāpat un atkāvāmies no briesmo­ņiem nedēļas divas, iekams Grovers mūs uzgāja.

—  Man bija uzdots Taliju aizvadīt līdz nometnei, — Grovers šņaukādamies piebilda. — Tikai Taliju. Hīrons man strikti noteica: nepasāc neko, kas ceļu uz nometni varētu aizšķērsot. Zinājām, ka Aīds viņai ir uz pēdām, bet es taču nevarēju atstāt Anabetu un Lūku plikus un neaizsargātus! Iedomājos… iedomājos, ka spēšu drošībā aizgādāt visus trīs. Manas vainas dēļ Laipnīgās mūs pa­nāca. Es gluži vai pārakmeņojos. Pusceļā uz nometni tā pārbijos, ka nošāvu greizi. Būtu es bijis drusku veik­lāks…

—   Beidz, — ieteicās Anabeta. — Neviens tevi ne­vaino. Arī Talija tevi nevaino.

—  Viņa upurējās mūsu labā, — Grovers novaidējās.

—   Viņa mira manis dēļ. Tā atzina Šķeltnadžu vecajo pa­dome.

—    Jo tu gādāji par tiem abiem pārējiem pusdie­viem? — es noprasīju. — Tas nu nav godīgi.

—   Persijam taisnība, — Anabeta piebalsoja. — Ne­būtu tevis, Grover, arī manis te šodien nebūtu. Un Lūkas arī ne. Lai tā padome saka, ko grib.

Grovers pustumsā šņaukājās kā šņaukājies. — Man vienkārši tāds liktenis. Tizlāks satīrs nav redzēts, un tieši man iznāk darīšana ar diviem šā gadsimta pusdie­viem — Taliju un Persiju.

—    Tu neesi nekāds tizlenis, — Anabeta iekarsa.

—   Tik dūšīgu satīru mūžā neesmu redzējusi. Saki — vai zini vēl kādu, kurš būtu uzdrīkstējies doties uz Pazemi? Deru, ka Persijs tikai priecājas, ka tu esi tepat blakus.

Viņa iebelza man pa apakšstilbu.

—   Jā, jā, — atsaucos, un to pašu es būtu teicis arī nebikstīts. — Ne jau liktenis tevi, Grover, savedis kopā ar Taliju un mani. Tev sirds tik liela kā nevienam satīram! Tu esi dzimis meklētājs. Tieši tāpēc tu būsi tas, kurš uzmeklēs Pānu.

Padzirdu smagu, apmierinājuma pilnu nopūtu. Gai­dīju, ka Grovers ko teiks, bet viņa elpa iešņācās tikai smagāka un smagāka. Kad šņākoņa vērtās krācienos, es nopratu, ka viņš iemidzis.

—  Kā tas viņam izdodas? — es nobrīnījos.

—  Nezinu, — Anabeta attrauca, — bet tu viņam pa­teici labus vārdus.

—  Es jau no sirds.

Labu gabalu nobraucām klusēdami, kratīdamies uz siena maisiem. Zebra gremoja rāceni. Lauva, nolaizījis no lūpām pēdējās hamburgergaļas drupačas, cerīgi pie­vērsās man.

Anabeta čamdīja kaklarotu, it kā iegrimusi dziļos, stratēģiski nozīmīgos apsvērumos.

—  Priedes zīle, — es ieminējos. — To tu dabūji pir­majā gadā?

Viņa paskatījās pretim. Pati nemaz nebija apjautuši, ko dara.

—   Nūjā, — viņa atteica. — Ik gadu augustā vecākie izraugās, kas bijis tas svarīgākais, un uzkrāso uz gada krelles. Man tika Talijas priede, aizsvilināta grieķu trirēma, kentaurs balles tērpā… tā nu gan bija viena traka vasara!

—   Un koledžas gredzens — tas no tēva?

—  Ej tu… — viņa aprāvās. — Nūjā. Jā.

—  Ja negribi — nesaki.

—   Nē, nekas… — Viņa ievilka trīsošu elpu. — Tētis aizpagājšvasar to man atsūtīja, ielocītu vēstulē. Esot tāds kā Atēnas dots talismans. Bez viņas viņš doktoru Hārvardā nebūtu dabūjis. Garš stāsts. Lai nu kā, viņš teica, ka grib, lai tas ir pie manis. Atvainojās, ka bijis tāds mū­lāps, teica, ka mani mīlot un pēc manis ilgojoties. Gri­bēja, lai braucu mājās un dzīvoju tur.

—   Izklausās neslikti.

—  Jā, nūjā… Nelaime tāda, ka es viņam noticēju. To­gad pamēģināju braukt mājās, bet pamāte ne par matu nebija mainījusies. Negribēja savus sīkos pakļaut bries­mām, kad līdzās tāds ķēms. Briesmoņi bruka virsū. Plēsāmies. Briesmoņi atkal bruka virsū. Plēsāmies atkal. Neizvilkām ne līdz Ziemassvētku brīvlaika beigām. Sa­zinājos ar Hironu un braucu atpakaļ uz Pusdievu no­metni.

—   Tu domā vēl kādreiz mēģināt padzīvot pie tēta?

Viņa izvairījās no mana skatiena. — Lūdzu. Negribu

nodarboties ar paššaustišanos.

—   Nepadodies! — teicu. — Aizraksti viņam vai ko tādu.

—    Paldies par padomu, — Anabeta salti atcirta, — bet mans tēvs jau izvēlējies, ar ko kopā dzīvot.

Nobraucām vēl labu gabalu, nebilzdami ne vārda.

—  Tātad, ja dievi sāk karu, — es ieteicos, — būs tā­pat kā Trojas karā? Atēna pret Poseidonu?

Atslējusi galvu pret Arēja doto mugursomu, viņa aizmiedza acis. — Nezinu, kas mammai padomā. Zinu tikai to, ka cinīšos kopā ar tevi.

—   Kāpēc?

— Jo tu esi mans draugs, burbuļgalva! Vai būs vēl citi stulbi jautājumi?

Atbilde uz ko tādu man nenāca prātā. Par laimi, kas tāds izpalika. Anabeta jau šņāca.

Man pašam bija grūti iemigt — Grovers krāca, albīnais lauvu tēviņš uz mani lūrēja kā izbadis, bet beidzot acis tomēr aizkrita.

Murgs sākās ar to, kas sapņos bija rādījies vai mil­jons reižu: mugurā man bija trakokrekls, un vajadzēja kārtot eksāmenu. Visi pārējie devās laukā, jo bija jau starpbrīdis, un skolotājs skandināja: — Nu taču, Persij! Vai tad tu kāds stulbenis, vai? Ņem ciet zīmuli!

Un tad sapnis aizgriezās šķērsām, ne kā parasti.

Paskatījos uz blakus solu, un tur sēdēja meitene, arī ieģērbta trakokreklā. Apmēram manos gados, tīši sapin­kātiem matiem, koši zaļās acis apvilktas ar melnu zīmuli, deguns klāts vasarraibumiem. Pats nezinu teikt — kā, bet man bija skaidrs, ka tā ir Zeva meita Talija.

Viņa stīvējās, lai atbrīvotos no trakokrekla, tad uz­meta man izmisušu skatu un izgrūda: nu, burbuļgalva? Vienam no mums jātiek projām.

Taisnība, es sapnī nodomāju. Došos atpakaļ pie tās bedres. Sadošu tam Aīdām pa mici.

Trakokrekls pagaisa kā nebijis. Izkritu cauri klases grīdai. Skolotāja balss pārmainījās, līdz skanēja salta un ļaunīga un tagad nāca no lielā bezdibeņa dzīlēm.

Persijs Džeksons, tā teica. Nu, re, maiņa, kā noprotu, izdevusies godam.

Atkal stāvēju tumšajā alā, kur visapkārt vērpās miroņu gari. Briesmonis bedres dibenā nebija saska­tāms, taču šoreiz runāja ne jau ar mani. Balss stindzino­šais spēks cirtās uz citu pusi.

Un viņš neko nenojauš? — balss prasīja.

Otra, gandrīz tāda kā pazīstama balss man turpat blakus atsaucās: Neko, valdniek. Ne viņš pats, ne tie citi.

Pagriezu galvu, bet tur neviena nebija. Runātājs bija neredzams.

Divkārša viltība, tas tur, bedrē, domīgs novilka. Lieliski.

Nudien, pavēlniek, noteica neredzamais man blakus, ne velti tevi dēvē par Visu Blēžu Blēdi. Bet vai tas tiešām bija nepieciešams? Es pats būtu varējis tev nozagto atgā­dāt…

Tu? briesmonis nicīgi izsaucās. Tu jau esi parādījis, cik maz iespēj. Nebūtu es iejaucies, tu visu būtu galīgi sa­laidis grīstē.

Bet, pavēlniek…

Paliec mierā, tu, sīkais gariņ. Tie seši mēneši mums jau atmaksājušies. Zeva dusmas augušas augumā. Posei­dons izmisumā izspēlējis savu pēdējo kārti. Tagad mēs to izmantosim pret viņu pašu. Pavisam drīz tu dabūsi kā­roto atalgojumu un atriebsies. Kolīdz abas mantas būs man rokā… Bet, paga! Viņš ir tepat.

Ko? Neredzamais kalps piepeši saspringa. Vai tu, pa­vēlniek, viņu šurp sauci?

Nē. Nupat briesmonis vērsa pret mani visu stindzi­nošo spēku, tā ka uz vietas pārakmeņojos. Lai nolādēta viņa tēva asins — viņš ir par daudz mainīgs, par daudz neparedzams. Puika pats atkūlies šurp.

Tas nav iespējams! kalps izsaucās.

Tādam vārgulim kā tu — droši vien ne, balss noskal­dīja. Tad tās saltais spēks atkal gāzās man pāri. Tātad… gribi pasapņot par to, kas tev darāms, pusdievu jaunekli? Nu, dzirdu un paklausu.

Aina pārmainījās.

Stāvēju plašā troņa zālē ar melna marmora sienām un bronzas grīdu. Tukšais, baisais tronis bija taisīts no vienkopus sakausētiem cilvēku kauliem. Paaugstinājuma pakājē, iestingusi vizošā zelta gaismā, izplestām rokām stāvēja mana māte.

Grasījos mesties viņai klāt, bet kājas neklausīja. Sniedzos viņai pretim un ieraudzīju, ka rokas man izdē­dējušas līdz plikiem kauliem. Mani apstāja sengrieķu bruņās tērpti ņirdzoši skeleti — ieģērba mani zīda man­tijā un galvā uzsprauda lauru vainagu, piesūcinātu ar Himēras kūpošo indi, kas kodīga ēdās man ādā.

Ļaunīgā balss dārdoši iesmējās. Esi sveicināts, nesatriecamais hēroj!

Uztrūkos ar joni.

Grovers mani purināja aiz pleca. — Esam apstāju­šies, — viņš vēstīja. — Domājam, ka šie nāks apraudzīt zvērus.

— Slēpjamies! — nošņācās Anabeta.

Kas tad šai! Vienkārši uzrāva galvā savu brīnumcepuri un izčibēja. Mums ar Groveru vajadzēja sprukt aiz barības maisiem un cerēt, ka izskatīsimies pēc rāceņiem.

Kravenes durvis ar čīkstoņu pavērās. Pa spraugu iesitās saules gaisma un svelme.

—  Vecīt! — viens no vīriem izgrūda, vēcinot plauk­stu zem nesmukā deguna. — Būtu labāk vadājis kaut kā­das pariktes. — Ierāpies furgonā, viņš ielēja pa druskai ūdens zvēriem bļodās.

—   Karsti, ko, makans tāds? — viņš uzrunāja lauvu un visu, kas spaini atlicis, iešļāca zvēram purnā.

Lauva sašutis ierēcās.

—   Jā, jā, jā, — vīrs noteica.

Grovers man blakus zem rāceņu maisiem saspringa. Tik miermīlīgs zālēdājs, bet nupat viņš izskatījās pēc tīrā slepkavnieka.

Pasviedis antilopei krietni samīcītu ātrās ēstuves bērnu komplektu, vīrs smīkņādams pievērsās zebrai:

—   Kā sviežas, strīpainā? Vismaz no tevis tūliņ atkratīsi­mies. Tev patīk cirka izrādes, ko? Šitā tev patiks. Tur tevi zāģēs uz pusēm!

Zebra, neprātīgās bailēs iepletusi acis, paskatījās tieši uz mani.

Skaņas nebija nekādas, tomēr es skaidrāk par skaidru sadzirdēju viņu sakām: atbrīvo mani, valdniek. Lūdzu!

Pārsteigumā apstulbu.

Tad pie kravas kastes kāds skaļi pieklauvēja: tuk, tuk,

tuk.

Šoferis, kas bija iekāpis pie mums, noaurojās: — Ko tu gribi, Edij?

Laukā kāds — acīmredzot Edijs — atkliedza pretim:

—   Moris? Ko tu saki?

—   Ko tu klapējies? Tuk, tuk, tuk.

Edijs laukā nosaucās: — Kas klapējas?

Mūsējais Moriss novaikstījies rāpās laukā, pa ceļam Ediju nogodādams par stulbeni.

Nākamajā mirklī man blakus parādījās Anabeta. Laikam bija klauvējusies, lai aizvilinātu Morisu projām.

—   Tādi pārvadājumi nevar būt likumīgi, — viņa bilda.

—   Tu ko, smejies? — Grovers atsaucās un ieklausī­jās. — Lauva saka — šie nodarbojoties ar dzīvnieku kon­trabandu!

Tieši tā, man galvā ieskanējās zebras balss.

—   Vajag viņus atsvabināt, — teica Grovers. Abi ar Anabetu paskatījās uz mani — lai uzņemos vadību.

Dzirdēju, ko saka zebra, bet lauvu gan ne. Kā tad tā? Varbūt biju apdalīts vēl kādā citā ziņā… Spēju saprasties ar zebrām vien? Tad attapos — zirgi. Vai Anabeta netika kaut ko minējusi par Poseidonu, kas radījis zirgus? Vai zebra zirgam nebija gana tuva rada? Varbūt tāpēc spēju ar viņu sarunāties?

Zebra turpināja: atver manu krātiņu, valdniek. Lūdzu! Ar visu citu pati tikšu galā.

Laukā Edijs un Moriss joprojām lamājās, bet bija skaidrs, abi kuru katru brīdi atkal būs klāt, lai mocītu zvērus. Paķēris Pretstraumi, nošķēlu piekaramo slēdzeni no zebras krātiņa durvīm.

Izlauzusies laukā, zebra pagriezās pret mani un pa­klanījās. Pateicos, valdniek.

Grovers, pacēlis rokas, zebrai kaut ko noblēja — kā dodams savu svētību.

Kolīdz Moriss pabāza galvu durvis, lai paskatītos, kas te par kņadu, zebra, pārlēkusi viņam pāri, piezemē­jās uz ielas. Sacēlās skaļa brēka, iekaucās auto taures. Piesprukām pie durvīm tieši laikus, lai redzētu zebru aulekšojam projām pa platu bulvāri, kam abās pusēs rin­dojās viesnīcas, spēļu zāles un neona izkārtnes. Nupat bijām palaiduši zebru Lasvegasas ielās.

Moriss un Edijs joza bēglei pakaļ, savukārt pašiem uz pēdām mina vairāki policisti, kas klaigāja: — Ei! Atļauja ir?

—   Tagad būtu īstais bridis laisties lapās, — ieteicās Anabeta.

—  Tikai pēc zvēriem, — Grovers atgādināja.

Nošķēlu slēdzenes ar zobenu. Grovers, pasitis gaisā

rokas, vēlreiz noblēja tos pašus laba ceļa vēlējumus.

—   Lai veicas! — teicu zvēriem. Antilope un lauva izspruka no krātiņiem un plecu pie pleca aizlēkšoja pa ielu.

Tūristi spiedza. Vairums vienkārši pakāpās atpakaļ un ņēmās knipsēt — laikam iedomājās, ka tādu triku sa­rīkojis kāds spēļu nams.

—  Kā viņiem klāsies? — es jautāju Groveram. — Nu, te taču tuksnesis un tā…

—   Neuztraucies, — viņš atteica. — Es visus ņēmu satīra aizgādībā.

—  Tas ir — kā?

—   Tas ir tā, ka visi trīs laimīgi tiks līdz savvaļai, — viņš paskaidroja. — Atradīs, ko dzert, ko ēst, kur pa­glābties no saules, un visu, ko vajag, līdz uzies drošu dzī­ves vietu.

—   Kāpēc tad tu tādu aizgādību nevarētu piešķirt mums? — es izbrīnījos.

—  Tādā var ņemt tikai savvaļas zvērus.

—  Tātad tikai Persiju, — secināja Anabeta.

—  Ei! — es protestēju.

—   Joks, — viņa noteica. — Beidzam! Tinamies pro­jām no tās piesmirdušās kravenes.

Izrāpāmies laukā — pēcpusdienas tuksnesī. Tur val­dīja vismaz četrdesmit grādu liels karstums, un mēs droši vien izskatījāmies pēc eļļā izvārītiem bezpajumt­niekiem, taču visi tā bija aizrāvušies ar izbēgušajiem zvēriem, ka uz mums nemaz neskatījās.

Gājām garām Montekarlo un MGM spēļu namiem. Gājām garām piramīdām, pirātu kuģim un Brīvības sta­tujai, kas, lai cik sīka kopija, man tomēr lika sailgoties pēc mājām.

Man nebija ne jausmas, ko mēs īsti meklējam. Var­būt tikai vietu, kur uz pāris minūtēm paglābties no svel­mes, tikt pie kādas sviestmaizes un glāzes limonādes un apspriest, kā lai tiek tālāk uz rietumiem.

Laikam bijām kaut kur nepareizi nogriezušies, jo attapāmies nonākuši strupceļā — priekšā slējās Lotosa viesnīca un spēļu zāle. Ieeja bija veidota kā milzīgs neona zieds ar mirguļojošām ziedlapām. Nebija neviena, kas ietu iekšā vai nāktu laukā, bet spožās, hromētās dur­vis stāvēja plati vaļā, un pa tām laukā plūda kondicionēts, pēc ziediem — varbūt lotosiem — smaržojošs gaiss. Lotosus man vēl nekad nebija iznācis ostīt, tāpēc nezināju teikt.

Šveicars mums uzsmaidīja. — Sveiki, bērniņi! Izska­tāties sanīkuši. Varbūt ienāksiet atsēsties?

Pēdējās nedēļas laikā biju iemācījies nevienam tik lēti neuzticēties. Nupat man jau visur rādījās briesmoņi un dievi. Ko var zināt! Bet šis puisis izskatījās gluži pa­rasts. Pietika uzmest viņam skatu, un bija skaidrs. Tur­klāt jutos tik atvieglots, padzirdot līdzjūtīgu balsi, ka piekrītoši pamāju un teicu, ka mēs ļoti labprāt iegriez­tos. Tikuši pāri slieksnim, pavērāmies visapkārt, un Gro­vers noelsās: — Oho!

Vestibils bija viena vienīga milzu spēļu istaba. Un ar to es nedomāju nekādas mūžvecās pekmenspēlītes vai vienroča bandītus. Ap stikloto liftu savu četrdesmit stāvu augstumā vijās ūdens rene. Vienā galā slējās kāpjamā siena un gumijlēkšanas tramplīns. Netrūka simulatortērpu ar lāzerpistolēm. Un simtiem videospēļu — katra platekrāna televizora lielumā. Vārdu sakot — te bija pilnīgi viss, ko varēja kārot sirds. Te jau spēlējās bērni, lai gan ne sevišķi lielā skaitā. Nekur nebija jāgaida rindā. Pa to vidu rosījās viesmīles, visās malās stāvēja bāra letes, nokrautas visvisādiem gardumiem.

—   Sveiki! — mums uzsauca kāds izsūtāmais zēns. Vismaz pēc tāda viņš izskatījās — balti dzeltenā, lotosa ziediem izrakstītā havajiešu kreklā, šortos un gumijas sandalēs. — Laipni lūgti Lotosa kazino! Te būs jūsu nu­mura atslēga.

Es saminstinājos. — Mmm… bet…

—   Nē, nē, — viņš smējās. — Rēķins jau nokārtots. Nekāda uzrēķina, nekādas dzeramnaudas. Vienkārši brauciet uz pašu augšstāvu, 4001. numurs. Ja ko vajag — piemēram, vairāk putu karstā vannā vai lidojošos šķīvjus šaušanai, vai vēl ko tādu, zvaniet uz reģistratūru.

Te jums būs lotosnaudas kartes. Tādas der gan restorā­nos, gan visām spēlēm un atrakcijām.

Viņš mums katram iedeva pa zaļai plastmasas kre­dītkartei.

Man bija skaidrs, ka te būs kāds pārpratums. Acīm­redzot viņš mūs iedomājās par kaut kādiem miljonāra bērniem. Tomēr karti es paņēmu un pavaicāju: — Cik te ir?

Puisis savilka uzacis. — Kādā ziņā?

—  Es prasu — cik drīz aptrūksies naudas?

Viņš iesmējās. — Ak tā — plēšam jokus? Nu, labais! Jūtieties kā mājās.

Ar liftu uzbraukuši augšā, apraudzījām numuru. Tur bija trīs atsevišķas guļamistabas un ar saldumiem, limo­nādi un čipsiem piekrauts bāra skapis. Tiešie sakari ar reģistratūru. Pūkoti dvieļi un ūdensgultas ar dūnu spil­veniem. Platekrāna televizors ar satelītkanāliem un ātr­gaitas internets. Uz balkona bija īpaša vanna un — tie­šām! — šaušanas automāts ar pistoli, tā ka sašaujamos šķīvjus varēja lidināt un šķaidīt pāri visai Lasvegasai. Nesapratu, kā ko tādu drīkst, bet likās visai forši. Skats pāri Dienvidu bulvārim un tuksnesim bija grandiozs, lai gan man trūka pārliecības, ka, dzīvojot tādā istabā, mums atliks laika skatīties laukā pa logu.

—  Augstā debess, — Anabeta izdvesa. — Te jau ir…

—  Superīgi, — piebalsoja Grovers. — Vienkārši su­perīgi.

Skapī bija drēbes, un tās man derēja. Saraucu pieri, jo nospriedu, ka tas tomēr ir dīvaini.

Arēja mugursomu ielidināju atkritumu kurvī. Pēc tās vairs nebija nekādas vajadzibas. Kad dosimies pro­jām, viesnīcas veikalā vienkārši nopirkšu jaunu.

Nomazgājos dušā — pēc visa, kas uz miesas bija krājies nedēļu ilgajā ceļā, tā bija tīrā svētlaime. Uzvilku tīras drānas, izēdu paku čipsu, izdzēru trīs kokakolas un sajutos tik labi, kā sen nebiju juties. Dziļi sirdī gan kaut kas nelika mieru. Kaut ko biju nosapņojis, vai… Derēja aprunāties ar draugiem. Bet nebija jau nekādas steigas.

Iznācu no vannasistabas un konstatēju, ka arī Ana­beta ar Groveru nomazgājušies un pārģērbušies. Grovers pēc sirds patikas saujām vien tiesāja kartupeļu čipsus, bet Anabeta uzreiz iekurbulēja National Geographic ka­nālu.

—  Kanālu te sazin cik, — es izsaucos, — un tu slēdz National Geographic? Vai tu esi traka?

—  Interesants.

—  Man ir labi, — paziņoja Grovers. — Man te bries­mīgi patīk.

Pašam nemanot, lidkedas izšāva spārnus un pacēla viņu labu gabalu no grīdas, tad atkal nolaida lejā.

—  Un ko nu? — ieprasījās Anabeta. — Iesim pagulēt?

Mēs ar Groveru saskatījušies atplaukām platā

smaidā. Pacirtām gaisā savas zaļās plastmasas lotosnau­das kartes.

—   Laiks rotaļām, — es pavēstīju.

Nemaz nezinu, kad vēl bija iznācis tik lieliski izprie­cāties. Mana ģimene nebija no turīgajām. Greznības kalngals mums bija pusdienas Burger King ēstuvē un nomā paņemta videofilma. Pieczvaigžņu viesnīca Lasvegasā? Kur nu!

Piecreiz vai sešreiz vestibilā nolēcis ar gumiju, es iz­mēģināju ūdens reni, ar dēli nolaidos no mākslīgā sniega kalna, izspēlēju sunīšu simulatoru un FIB snaiperi. Pāris reižu manīju Groveru atkal pie citas spēles. Viņam visla­bāk patika ačgārnās medības — kur brieži izlec un no­šauj stulbos medniekus. Redzēju Anabetu iegrimušu kaut kādās jautājumu un atbilžu spēlēs un tamlīdzīgās gudrīšu padarīšanās. Tur bija arī milzīga trīsdimensiju simulatorspēle, kur pašam jāuzbūvē sava pilsēta un uz displeja galda redzi acu priekšā uzslejamies hologrāfis­kas celtnes. Es gan par ko tādu nebiju diez ko augstās domās, bet Anabeta priecājās kā bērns.

Nezinu, kad man pirmoreiz iešāvās prātā, ka nav īsti lāgā.

Varbūt, kad ievēroju to puiku, kas man stāvēja bla­kus pie virtuālajiem snaiperiem. Vecumā ap gadiem trīspadsmit, bet ērmoti ģērbies. Nospriedu, ka laikam būs dēls kādam, kurš pats mēdz pārģērbties par Elvisu. Mugurā — džinsu kļošenes un sarkans, ar melnām ap­malēm apšūts krekls, un mati ieveidoti un saziesti kā tādai Ņūdžersijas meitenei, kas saposusies uz skolas balli.

Vienreiz snaiperus izspēlējām par abiem, un viņš ieteicās: — Pa feino, vecīt. Esmu te divas nedēļas, un spēles tikai kļūst arvien labākas un labākas.

Pa feino?

Vēlāk, kad runājām, es par kaut ko pateicu "nejēgā", un viņš man uzmeta iztrūcinātu skatu, it kā pirmoreiz dzirdētu, ka tā var teikt.

Viņu saucot par Darinu, bet, kolīdz uzdevu vēl kādu jautājumu, viņš sāka garlaikoties un taisījās atpakaļ pie datorekrāna.

Uzsaucu: — Paklau, Darin!

—   Kas ir?

—   Kāds tagad gads?

Viņš saviebās. — Spēlē, vai?

—   Nē. īstenībā.

Darinam vajadzēja apdomāties. — 1977.

—   Nē taču. — Jau mazliet sabijos. — Pa īstam.

—   Beidz, vecīt! Man nepatīk. Man te spēle iet vaļā.

Un vairs viņš par mani nelikās zinis.

Sāku uzrunāt te vienu, te citu, un tas izrādījās diez­gan grūti. Visi bija kā liptin pielipuši pie ekrāniem vai iegrimuši videospēlēs, vai aizgūtnēm našķojās, un tādā garā. Viens džeks man atteica, ka patlaban esot 1985. gads. Otrs — ka 1993. Visi apgalvoja, ka te ieradu­šies burtiski nupat — pirms pāris dienām vai, augstā­kais, dažām nedēļām. īstas skaidrības nevienam nebija, un visiem bija vienalga.

Un tad man iešāvās prātā — cik tad jau ilgi šeit esmu es? Šķita — ne vairāk par pāris stundām, bet vai tiešām?

Piespiedu sevi atcerēties, kāpēc vispār šeit atroda­mies. Braucām uz Lasvegasu. Gribējām atrast ieeju Pa­zemē. Mana māte… vienu baiļpilnu sekundi nekādi neiz­devās atcerēties viņas vārdu. Sallija. Sallija Džeksone. Man vajadzēja viņu uzmeklēt. Man vajadzēja novērst Aīda iecerēto Trešo pasaules karu.

Anabeta joprojām noņēmās, būvēdama savu pilsētu.

—   Beidz, — es viņai teicu. — Mums jātiek no šejie­nes projām.

Nekādas reakcijas.

Es viņu sapurināju. — Anabeta!

Viņa pikti paskatījās pretim. — Kas ir?

—   Mums jāiet projām.

—  Projām? Ko tu runā? Es nupat sāku sliet torņus…

—  Esam iekrituši lamatās.

Viņa neko neteica, līdz es viņu vēlreiz sapurināju.

—   Ko!?

—   Klausies. Pazeme. Mūsu misija.

—  Nūū, Persij, beidz. Vēl tikai dažas minūtītes.

—   Anabeta, viens otrs te dzīvojas kopš 1977. gada. Bērni, kas nekļūst vecāki. Kas te apmeties, paliek uz mūžu.

—  Un kas par to? — viņa atcirta. — Vai labāku vietu maz vari iedomāties?

Saķēris viņu aiz rokas, atrāvu nost no spēles.

—  Ei! — viņa iebrēcās un man sita, bet neviens pat galvu nepagrieza uz mūsu pusi. Visi bija par daudz aiz­ņemti.

Panācu, lai Anabeta ieskatās man acīs. Tad teicu:

—   Zirnekļi. Lieli, spalvaini zirnekļi.

Tas viņu atskurbināja. Acu skats noskaidrojās.

—   Augstā debess, — viņa izdvesa. — Cik tad ilgi mēs…

—  Nezinu, bet mums jāatrod Grovers. Devāmies meklēt un atradām — joprojām pie vir­tuālā briežu mednieka.

—  Grover! — abi iesaucāmies vienā balsī.

Viņš atsaucās: — Mirsti, cilvēk! Mirsti, tu, stulbais, nejaukais pasaules piešmucētāj!

—  Grover!

Pavērsis pret mani plastmasas šaujamo, viņš ņēmās klikšķināt slēdzi, it kā es būtu kārtējais attēls ekrānā.

Paskatījos uz Anabetu, mēs kopīgiem spēkiem sa­grābām Groveru aiz rokām un vilkām projām. No lidkedām izsprāga spārni un plivinādamies rāva kājas uz otru pusi, un viņš brēca: — Nē! Es tieši nupat tiku nākamajā līmenī! Nē!

Klāt piesteidzās Lotosa izsūtāmais zēns. — Nu, vai esat jau nobrieduši saņemt platīna kartes?

—  Mēs aizejam, — es pavēstīju.

—  Žēl gan, — viņš novilka, un man radās iespaids, ka vārdi nāk no sirds — ja aiziesim, viņam sirds vai lū­zīs. — Tieši nupat esam ierīkojuši veselu spēļu stāvu pla­tīna kartes īpašniekiem.

Kartes viņam jau bija rokā, un es tādu gribēju. Apzi­nājos — ja paņemšu, nemūžam vairs netikšu projām. Palikšu, dzīvodams mūžam laimīgi, mūžīgi spēlēdams spēles, un drīz aizmirsīšu mammu, aizmirsīšu, kas man paveicams, un varbūt pat to, kā mani sauc. Mūžīgi spē­lēšu virtuālos snaiperus ar feino disko Darinu.

Grovers sniedzās pēc kartes, bet Anabeta, viņa roku parāvusi atpakaļ, noteica: — Nē, paldies.

Gājām uz durvīm, un tikmēr gardumi iesmaržojās stiprāk un spēļu troksnis ieskanējās vēl jo vilinošāks. Prātā iešāvās mūsu augšstāva numurs. Būtu taču varē­juši vismaz pārlaist nakti, pēc tik ilga laika izgulēties īstā gultā…

Tad jau bijām laukā pa Lotosa kazino durvīm un jozām projām pa trotuāru. Laukā it kā bija tāda pati pēcpusdiena kā tad, kad kazino iegājām, bet kaut kas nešķita īsti pareizi. Laiks laukā bija pavisam citāds. Pūta stiprs vējš, tuksneša debesīs plaiksnījās rūsa.

Man plecā karājās Arēja mugursoma, kas bija jocīgi, jo es skaidri atminējos to iegrūdis 4001. numuriņa atkri­tumu kurvī, bet acumirklī bija daudz citu, nopietnāku lietu, par ko lauzīt galvu.

Pieskrējis pie tuvākā laikrakstu kioska, vispirms ska­tījos pēc gada. Lai slavēti dievi, gads bija tas pats. Tad pamanīju datumu: divdesmitais jūnijs.

Lotosa kazino bijām notērējuši piecas dienas.

Līdz vasaras saulgriežiem bija atlikusi vairs tikai viena. Vienā dienā vajadzēja paveikt visu, kas darāms.

Tā bija Anabetas ideja.

Viņa mūs iegrūda Lasvegasas taksī, it kā naudas mums būtu kā spaļu, un šoferim uzsauca: — Uz Losandželosu, lūdzu!

Viļādams zobos cigāru, taksists mūs noskatīja no galvas līdz kājām. — Gandrīz piecsimt kilometru. Pie­nāktos norēķināties avansā.

—   Kazino debetkartes ņemat pretī? — Anabeta no­prasīja.

Viņš paraustīja plecus. — Kā nu kuras. Tāpat kā kredītkartes. Man vispirms jāpaskatās.

Anabeta pastiepa zaļo lotosnaudas karti.

To viņš skeptiski nopētīja.

—  Apskatieties, — Anabeta mudināja.

Taksists noskenēja karti kases aparātā.

Skaitītājs iedrebējās. Iezibsnījās cipari. Pēdīgi līdzās dolāra simbolam iedegās bezgalības zīme.

Cigārs izvēlās taksistam no mutes. Viņš atskatījās uz mums ieplestām acīm. — Losandželosā — tieši kur… ūū, jūsu augstība?

—   Uz Santamonikas krastmalu. — Anabeta sēdeklī saslējās drusku staltāka. Varēja noprast, ka tā "jūsu augstība" viņai gājusi pie sirds. — Ja brauksim ātri, atli­kumu varēsiet paturēt.

Varbūt tā gluži nevajadzēja teikt.

Mohaves tuksnesim šāvāmies cauri tā, ka takso­metra spidometra bultiņa ne uz brīdi nerādīja mazāk par simt piecdesmit kilometriem stundā.

Pa ceļam paguvām izrunāties pēc sirds patikas. Iz­stāstīju Anabetai un Groveram to pēdējo sapni, bet, jo ciešāk pūlējos atminēties visus sīkumus, jo miglaināks tas vērtās. Lotosa kazino atmiņu it kā bija salaidis uz īso. Vairs nespēju atcerēties, kāda bija neredzamā kalpa balss, lai gan droši zināju, ka tādu jau esmu kaut kur dzirdējis. Kalps bezdibeņa briesmoni bija saucis vēl kaut kā, nevis par "valdnieku" vien… minēja kaut kādu īpašu vārdu vai titulu…

—  Mēmais? — Anabeta pūlējās nākt talkā. — Bagā­tais? Tā Aīdu mēdz dēvēt.

—  Varbūt… — atsaucos, lai gan ne tas viens, ne otrs ne pēc kā neizklausījās.

—   Troņa zāle ir tāda kā Aīdām, — sacīja Grovers. — Tieši tāda tā parasti tiek aprakstīta.

Nogrozīju galvu. — Kaut kas nav pareizi. Troņa zāle sapnī nemaz nebija tā svarīgākā. Un tā balss no bedres… Nezinu. Vispār nemaz neizklausījās pēc dieva balss.

Anabetai iepletās acis.

—   Kas ir? — noprasīju.

—   Ai… nekas. Es tikai… Nē, bet tam jābūt Aīdām.

Varbūt viņš sūtījis to zagli, to neredzamo, lai tas nočiepj valdnieka šautru, bet kaut kas nogājis greizi…

—  Piemēram, kas?

—  Es… es nezinu, — viņa atzinās. — Bet ja tu Olimpā nolaupi Zeva varas zīmi un dievi tev dzen pēdas, daudz kas var noiet greizi. Zaglim vajadzētu šautru kaut kur nobēdzināt vai arī viņš to pazaudējis. Lai kā, Aīdām viņš to nav nogādājis. To balss sapnī taču teica, vai ne? Ka ir pievīlies. Tad ir skaidrs, ko meklēja fūrijas, kad uzbruka mums busā. Varbūt iedomājās, ka šautra ir pie mums.

Bija grūti pateikt, kas viņai kaiš. No vaiga galīgi bāla.

—    Bet, ja šautru es jau būtu dabūjis, — iebildu, — kādēļ gan es dzītos uz Pazemi?

—   Lai Aīdu iebiedētu, — minēja Grovers. — Lai viņu piekukuļotu vai šantažētu — lai viņš atdod tev mammu.

Es iesvilpos. — Kur vienam kazlēnam tik negantas domas!

—  Nu, tencinu.

—  Bet tas tur, bedrē, apgalvoja, ka gaidot divas man­tas, — es turpināju. — Ja valdnieka šautra ir tā viena, kas ir otra?

Grovers mulsi papurināja galvu.

Anabeta uz mani skatījās tā, it kā jau zinātu, ko tūliņ prasīšu un klusībā vēlētos, kaut es neprasītu vis.

—   Tu nojaut, kas tup tajā bedrē, ja? — es prasīju gan. — Nu, ja ne Aīds?

—   Persij… par to nerunāsim. Jo, ja tas nav Aīds… Nē. Noteikti ir.

Aiz loga garām slīdēja klaji lauki. Pašāvāmies garām uzrakstam, kas vēstīja, ka līdz Kalifornijas pavalsts robe­žai mērojami 20 kilometri.

Nevarēju atkauties no sajūtas, ka visā bildē trūkst kāda nieka — vienkāršas, bet būtiskas informācijas. It kā es skatītos uz parastu vārdu, ko noteikti zinu, bet ne­spēju salasīt, jo burts vai divi lidinās apkārt. Jo vairāk es gudroju par to, kas man veicams, jo skaidrāk nopratu, ka ne jau Aīdām man īstenībā būs jāstājas pretim. Te darbojās vēl kāds vai kaut kas — vēl bīstamāks.

Nelaime bija, lūk, kāda: mēs traucāmies uz Pazemi, ik stundu mērojot simt piecdesmit kilometru, jo paļāvā­mies, ka valdnieka šautra ir pie Aīda. Ja, tikuši galā, no­skaidrosim, ka esam kļūdījušies, misēkli labot vairs ne­būs laika. Saulgrieži jau būs klāt, un karš sāksies, kā nolikts.

— Atbilde meklējama Pazemē, — Anabeta apgal­voja. — Persij, tu taču redzēji mirušo garus. Nekur citur tādu nav. Mēs esam uz pareizā ceļa.

Viņa lūkoja stiprināt mūsu dūšu, klāstot visādas vil­tīgas stratēģijas, kas mums ļautu iekļūt Mirušo valstībā, bet man domas griezās pavisam uz citu pusi. Te vien­kārši bija par daudz nezināmo. Bija tā, it kā es grasītos rakstīt kontroldarbu priekšmetā, kas man ir tumša bilde. Un ticiet man, ko tādu es biju pieredzējis ne reizi vien.

Taksometrs šāvās uz rietumiem. Ik vēja brāzma, kas pāršalca Nāves ieleju, izklausījās pēc miroņa gara. Ikreiz, kad piebremzēdams nošņācās kāds lielais kraviniekš, man ausīs ieskanējās Ehidnas rāpuļa balss.

Saulrietā taksists mūs izlaida Santamonikas plud­malē. Tā izskatījās mats matā tāda pati kā Losandželosas pludmales kinofilmās, tikai nelāgi oda. Gar estakādi rin­dojās karuseļi, gar promenādēm — palmas, kāpās gulēja bezpajumtnieki, un smalki sērfotāji gaidīja nākam īsto vilni.

Mēs ar Groveru un Anabetu aizgājām līdz ūdensmalai.

—   Un ko nu? — ieteicās Anabeta.

Klusais okeāns saulrietā krāsojās zeltains. Iedomā­jos, cik sen tas bija, kad valsts otrā krastā stāvēju Montokas pludmalē, vērdamies uz pavisam citiem ūdeņiem.

Kā viens dievs varēja valdīt pār tiem visiem? Kā reiz stāstīja mana dabaszinību skolotāja — ūdens klāj divas trešdaļas sauszemes? Kā bija iespējams, ka esmu dēls kaut kam tik varenam?

Iekāpu ūdenī.

—   Persij? — Anabeta izsaucās. — Ko tu dari?

Turpināju brist dziļāk — līdz vidum, tad līdz krū­tīm.

Viņa sauca nopakaļ: — Vai tu apjēdz, cik ūdens te netīrs? Visvisādi toksiskie…

Tobrīd man ūdens sakļāvās pāri galvai.

Pirmajā brīdī aizturēju elpu. Tīšuprāt ieelpot ūdeni ir grūti. Beidzot vairs nespēju izturēt. Pavēru muti. Un tiešām varēju paelpot.

Virzījos tālāk selgā. Puskrēslā neko daudz nevarēja saskatīt, bet es sazin kā mācēju noteikt, kur kas atrodas. Nomanīju, kur jūras dibens ceļas augšup, kur laižas lejup. Zināju, kur sēkļus izraibinājušas smilšu dolāru kolonijas. Varēju pat noprast, kur vienkopus savijas sil­tās un aukstās straumes.

Kaut kas noslīdēja gar stilbu. Pavēries lejup, gandrīz izsprāgu laukā no ūdens kā ballistiskā raķete. Man līdzās peldēja sešmetrīga mako haizivs.

Tomēr tā pat negrasījās uzbrukt. Tikai glaudās gar kājām, piebikstīdama ar purnu. Sekoja uz pēdām kā suns. Piesardzīgi pieskāros muguras spurai. Haizivs saknosījās, it kā mudinātu, lai pieķeros stingrāk. Pieķēros pie spuras ar abām rokām. Zivs rāvās uz priekšu, mani vilkdama līdzi, arvien dziļāk dzelmes tumsā, līdz es pa­liku stāvam vietā, kur tālāk sākās īstais okeāns, — kur lēzenā smilšu gultne stāvus laidās lejā, milzu bezdibenī. Jutos kā nakts vidū nostājies pie Lielā kanjona — sare­dzēt neko daudz nevar, tomēr zini, ka bezdibenis ir tepat zem kājām. Ūdens virsma vizēja metrus četrdesmit pie­cus virs galvas. Zināju — vajadzētu būt tā, ka šādā dzi­ļumā ūdens mani saspiež plakanu. Tomēr nevajadzēja būt tā, ka es varu paelpot. Aizdomājos, cik dziļi, diez, es spētu ienirt, ja laistos taisnā ceļā līdz Klusā okeāna dibe­nam.

Tad kaut kas ievizējās lejāk, tumsā, un, augšup cel­damies, auga augumā un iesvēlās arvien gaišāks. Atska­nēja sievietes balss — tāda pati kā manai māte: — Persij Džekson!

Jo tuvāk, jo viņas apveids iezīmējās skaidrāks. Vilnī­joši, tumši mati, zaļa zīda tērps. Stāvs tinās šaudīgā gaismā, un acis bija tik mulsinoši skaistas, ka gandrīz nemanīju jūraszirdziņu kārtīga rumaka augumā, kam viņa sēdēja mugurā.

Viņa nokāpa no zirga. Jūraszirdziņš un mako hai­zivs aizslīdēja nostāk un sāka viens otru dzenāt, spē­lēdami tādus kā sunīšus. Zemūdens kundze man uz­smaidīja. — Esi nomērojis tālu ceļu, Persij Džekson. Malacis.

īsti nezināju, kā uzvesties, tāpēc paklanījos. — Tu esi tā, kas mani uzrunāja Misisipi upē.

—    Jā, bērns. Es esmu nereīda, jūras gars. Nebija viegli aizkļūt tik tālu upes augštecē, bet manas saldūdens māsīcas najādas man palīdzēja uzturēt spēkus. Viņas tur godā valdnieku Poseidonu, lai gan galmā gluži nekalpo.

—  Un… tu esi Poseidona galmadāma?

Viņa pamāja. — Jūras dievam bērnu nav bijis jau kur tie gadi. Mēs tevi vērojam ar dziļu interesi.

Piepeši man atmiņā atausa sejas Montokas piekras­tes viļņos, ko redzēju, mazs būdams, — smaidošas sie­vietes. Tāpat kā daudz kam, ko mūžā biju pieredzējis tik savādu, es par to nemaz netiku aizdomājies.

—  Ja reiz tēvs par mani tur tādu rūpi, — es ieteicos, — kāpēc viņa te nav? Kāpēc viņš ar mani nerunā?

No dzelmes augšup atvilnīja salta straume.

—   Netiesā nu Jūras valdnieku tik bargi, — nereīda man sacīja. — Viņam stāv priekšā nevēlams karš. Rūpju pilnas rokas. Turklāt viņam noliegts tev palīdzēt tiešā ceļā. Dieviem nedrikst būt izredzētu mīluļu.

—   Pat ja tie ir pašu bērni?

—   Jo sevišķi, ja tie ir pašu bērni. Dievi drīkst iet tikai aplinku ceļus. Tieši tāpēc es pie tevis nāku ar brīdi­nājumu un dāvanu.

Viņa pastiepa roku. Saujā vizēja trīs baltas pērles.

—  Zinu par tavu ceļu uz Alda valstību, — viņa tur­pināja. — Retam no mirstīgajiem izdevies no turienes pārrasties dzīvam: Orfejam, kas bija tik apdāvināts mū­ziķis, Hēraklam, kas bija dižs stiprinieks, un Hudīni, kas pamanījās izkļūt pat no Tartara dzīlēm. Vai tev ir tādas spējas?

—   Mm… nē, kundze.

—   A, bet tev, Persij, ir kas cits. Tev ir spējas, ko tu tikai tagad sāc sevī iepazīt. Orākuli tev pareģojuši diženu un šausmīgu likteni, ja vien neaiziesi bojā vēl zēna ga­dos. Poseidons nedomā pieļaut, ka mirsti pirms laika. Tāpēc ņem šīs te un, kad pienāks īstais brīdis, svied zem kājām.

—   Kas notiks?

—  Tas, — viņa sacīja, — atkarīgs no tā, cik spiedīga būs vajadzība. Tikai ielāgo: kas jūrai pieder, tas jūrā at­griezīsies.

—  Un kā ar brīdinājumu?

Viņas acīs iešķīlās zaļa gaisma. — Klausi savai sirdij, citādi pazaudēsi visu līdz pēdējam. Aīds barojas no šau­bām un bezcerības, ja vien spēs, viņš tevi piekrāps — iz­darīs tā, ka tu vairs nepaļausies pats uz savu skaidro sa­prātu. Kolīdz būsi viņa valstībā, ar labu viņš tevi projām vis nelaidīs. Nezaudē ticību. Lai tev veicas, Persij Džek­son.

Piesaukusi klāt jūraszirdziņu, viņa laidās uz bezdi­beņa pusi.

—  Pagaidi! — es iekliedzos. — Upē tu man teici, lai nepaļaujos uz to, kas dāvināts. Kas ir tas, kas dāvināts?

—   Visu labu, hēroju jaunekli! — viņa atsaucās, balsij pagaistot dzelmē. — Klausi savai sirdij! — Pārtapusi tā­līnā, zaļganā vizmā, viņa pagaisa.

Gribējās laisties līdzi tumsā. Gribējās redzēt Posei­dona pili. Bet, galvu atgāzis, redzēju ūdens virsmā dziestam rieta blāzmu. Draugi gaidīja krastā. Laika mums bija tik maz…

Atspēries pret gultni, šāvos augšup un uz krasta pusi.

Kolīdz izkāpu no ūdens, drēbes man acumirklī izrā­dījās sausas. Izstāstījis Groveram un Anabetai, ko piere­dzēju, parādīju abiem pērles.

Anabeta saviebās. — Katrai veltei sava cena.

—  Šīs nāk par brīvu.

—   Nu nē. — Viņa pakratīja galvu. — "Par brīvu ne­viens tevi barot neies." Tas ir sens grieķu sakāmvārds, kas arī šodien skan tikpat labi. Maksāt vajadzēs. Gan re­dzēsi.

Ar tik līksmām domām prātā jūrai griezām mu­guru.

Arēja mugursomā sačamdījuši cik necik naudas, iekāpām autobusā, kas brauca uz Holivudas rietumgalu. Parādīju šoferim pavadzīmi ar adresi, ko atradu tantes Emmas dārza rūķu tirgotavā, bet viņš par tādu PM ierakstu studiju dzirdēja pirmoreiz mūžā.

—   Tu izskaties redzēts televīzijā, — viņš piebilda. — Būsi no mazgadīgajiem kinoaktieriem, vai?

—  Ēē… kaskadieris… esmu izlīdzējis daudziem maz­gadīgiem aktieriem.

—  Ā, tad skaidrs.

Patencinājuši steigšus izkāpām nākamajā pieturā.

Noklīdām sazin cik kilometru, meklēdami to PM. Neviens nezināja, kur tāda atrodas. Ari telefonu grāmatā tādas nebija.

Divreiz sprukām sānieliņās, lai izvairītos no polici­jas mašīnām.

Pie kāda sadzīves tehnikas veikala skatloga apstājos kā iemiets, jo televīzijā rādīja interviju ar kādu, kas iz­skatījās ļoti pazīstams, — ar manu patēvu, smerdeli Gabi. Viņš runājās ar Barbaru Voltersu — vārdu sakot, it kā būtu nez kāda slavenība. Voltersa viņu intervēja mūsu dzīvoklī, kur gāja vaļā pokera mačs, un Gabem blakus, glaudīdama viņa roku, sēdēja gados jauna gaišmataina dāmiņa.

Gabem uz vaiga vizēja ar pūlēm izspiesta asara. Viņš klāstīja: — Goda vārds, mis Voltersa, nebūtu līdzās Saldumiņa, manas psiholoģes, es būtu pagalam. Padēls lau­pījis visu, kas man dārgs. Sievu… Camaro… Es… es atvai­nojos. Man grūti par to runāt.

—   Lūk, Amerika! — Barbara Voltersa pievērsās ka­merai. — Cilvēks, kas pārvērsts par pilnīgu vraku. Pus­audzis ar nopietnām psihiskām problēmām. Ar jūsu at­ļauju vēlreiz jums parādīsim pēdējo mums zināmo fotouzņēmumu, kurā bēguļojošais, traumētais pusaudzis pirms nedēļas iemūžināts Denverā.

Ekrānā parādījās graudaina bilde — mēs ar Anabetu un Groveru stāvējām pie Kolorādo ēstuves, runādamies ar Arēju.

—   Kas ir abi pārējie fotogrāfijā redzamie bērni? — Barbara Voltersa teatrāli vaicāja. — Kas tas par vīrieti, ar ko viņi runā? Kas ir Persijs Džeksons — noziedznieks, terorists vai varbūt nepilngadīgais, kurš kritis par upuri kādam jaunam, baismīgam kultam? Pēc brīža patērzē­sim ar plaši pazīstamu bērnu psihologu. Turpini skatī­ties mūsu kanālu, Amerika!

— Beidz, — Grovers noteica un aizrāva mani pro­jām, iekams paguvu izsist caurumu veikala skatloga stiklā.

Jau metās tumšs, un, meklēdami kādu izklaidi, ielās parādījās visādi dūres varoņi. Tikai nepārprotiet. Es esmu ņujorkietis. Mani tik viegli vis neiebiedēsi. Bet Losandželosā sajūta bija pavisam citāda nekā Ņujorkā. Tur, mājās, viss likās vai ar roku sasniedzams. Lai cik pilsēta liela, tur varēja nokļūt visur, kur vajag, un neapmaldīties. Ielas un metro ceļi — plānojums skaidrs un sapro­tams. Tur viss darbojās pēc sistēmas. Bērns, kam galva kaut cik strādā, tur varēja justies drošībā.

Losandželosā — cita lieta. Tā pletās juceklīga, tā ka bija grūti pārvietoties. Prātā uzreiz nāca Arējs. Nepietika ar to, ka Losandželosa bija liela, pilsētai vēl katrā ziņā vajadzēja pierādīt savu dižumu caur to, ka tā bija trokš­ņaina, svešāda un tāda, kurā grūti orientēties. Nudien nesapratu, kā lai atrod ieeju Pazemē līdz rītam, līdz va­saras saulgriežiem.

Klimtām garām huligānu bariņiem, dīkdieņiem un apkārtklīstošiem tirgoņiem, kas uz mums skatījās tā, it kā prātā pārliktu, vai būtu vērts mums ko atņemt.

Vienubrīd, kad steidzāmies garām kādai sānielai, no tumsas atskanēja sauciens: — Ei, jūs tur!

Es kā muļķis apstājos.

Acumirkli attapāmies ielenkumā. Pusaudžu banda. Pavisam seši — visi kā viens no baltajiem dārgās drēbēs un cietsirdīgi savilktiem ģīmjiem. Tādi paši kā Jensija skolā — bagāti knēveļi, kas tēlo skarbos čaļus.

Instinktīvi norāvu Pretstraumem uzgali.

Kolīdz no zila gaisa uzradās zobens, puišeļi atsprāga atpakaļ, bet barvedis izrādījās vai nu galīgi stulbs, vai neparasti drosmīgs, jo turpināja man nākt virsū ar atspernazi rokā.

Kļūdas pēc šķēlu ar zobenu.

Puišelis ieķilkstējās. Bet laikam jau bija simtprocen­tīgs mirstīgais, jo asmens izgāja viņam cauri krūtīm, ne­atstājis ne pēdu. Barvedis pablenza lejup. — Kas te…

Lēsu, ka pēc sekundēm trim apjukums pāraugs dus­mās. — Skrienam! — pakliedzu Anabetai un Groveram.

Divus knauķus pagrūduši nost no ceļa, sprukām projām pa ielu, paši nezinādami — kurp. Apsviedāmies ap stūri.

—  Re, turp! — Anabeta nosaucās.

Izskatījās, ka visā kvartālā vaļā bija tikai viens vei­kals, kam logi bija izgaismoti ar neona lampām. Uzraksts virs durvīm vēstīja kaut ko tādu: ruksņita lugūtensdu nolass.

—  "Krustiņa ūdensgultu salons", — Grovers pārtul­koja.

Neizklausījās pēc vietas, kur es labprāt ielūkotos no brīva prāta, bet šādā reizē tai noteikti nebija ne vainas.

Iesprukām pa durvīm, aizšmaucām aiz ūdensgultām un nolldām aizsegā. Nākamajā acumirklī uzbrucēji pajoza garām pa ielu.

—   Būsim atrāvušies, — Grovers noelsās.

Aiz muguras nodimdēja balss: — No kā?

Mēs visi salēcāmies.

Aiz muguras stāvēja pajauns virietis, kas izskatījās pēc mājas drēbes uzvilkuša plēsējputna. Augumā vairāk nekā divmetrīgs, galva pilnīgi kaila. Āda viņam bija pe­lēka un sažuvusi kā pergaments, acis klāja smagi plaksti, un lūpas savilktas saltā rāpuļa smaidā. Tuvojās viņš lē­nām, bet bija skaidrs, ka vajadzības gadījumā viņš var kustēties strauji.

Drēbes viņam bija gluži vai Lotosa kazino stilā, ziedu laikus pieredzējušas septiņdesmitajos. Apdrukāta zīda krekls, tikai pa pusei aizpogāts, skatam atklāja kailo krū­težu. Samta žaketes atloki pletās tik plati kā lidostas skrej­ceļš. Sudraba ķēdites ap kaklu nebija ne saskaitāmas.

—   Es esmu Krustiņš, — viņš pavēstīja, smaidā at­klājis dzeltenu zobakmeni.

Apvaldīju vēlmi atsaukties: jā, kā tad.

—   Piedošanu, ka tā ielauzāmies, — teicu. — Mēs tikai tā, mmm, paskatīties.

—   Tu domā — pamukt no tiem slkaļām, kam nav nekas labs padomā, — viņš norūca. — Tie te vazājas katru mīļu vakaru. Lai viņiem paldies — tamdēļ pie ma­nis ienāk daudz pircēju. Tu saki — gribat apskatīt kādu ūdensgultu?

Jau grasījos teikt: nē, paldies, kad viņš, uzkrāvis man uz pleca milzu ķepu, ņēmās stumt mani dziļāk salonā.

Tur bija visvisādas ūdensgultas visādām gaumēm: no visvisāda koka, visādiem rakstiem rotātiem palagiem, vidēja izmēra, liela izmēra, milzum lielas.

—  Šis ir pats iecienītākais modelis. — Krustiņš lepni paplēta rokas virs gultas ar melniem satina palagiem un galvgaļa panelī iestrādātām lavas lampām. Matracis trī­sēja un tālab izskatījās pēc labi ieeļļotas želejkonfektes.

—   Miljons roku masāža, — Krustiņš mums vēstīja. — Aiziet — pamēģiniet! Ai, lai iet — nosnaudieties. Man nav iebildumu. Šodien tik un tā pircējus vairs nesa­gaidīšu.

—  Mmm, — ieteicos, — diez vai…

—    Miljons roku masāža! — Grovers izsaucās un metās gultā. — Ei, paklau! Superīgi.

—  Nu re, — Krustiņš atsaucās, ieskādams sažuvušo zodu. — Gandrīz, gandrīz.

—  Gandrīz kas? — es painteresējos.

Viņš uzmeta skatu Anabetai. — Esi tik laba, mīļā, un izmēģini vēl šo te. Varētu derēt.

Anabeta iesāka: — Bet kas…

Uzmundrinoši uzplājis Anabetai pa plecu, Krustiņš aizvadīja viņu pie Safari Deluxe gultas ar rāmī grebtiem tīkkoka lauvām un leopardādas rakstiem rotāta pārklāja. Anabeta gan liedzās gulties, bet Krustiņš viņu pagrūda.

—   Ei! — viņa protestēja.

Krustiņš uzsita knipi. — Ergol

No gultas sāniem izšāvās virves, apvijās Anabetai apkārt un piespieda viņu pie matrača.

Grovers tūliņ leca kājās, bet virves izšāvās arī no melnās satīna gultas, viņu tai cieši piesaistīdamas.

—  N-nav s-s-superīg-gi, — Grovers ieaurojās, balsij trīsot miljons roku masāžas dēļ. — N-nemaz-z n-nav s-s-superīg-gi!

Milzis noskatīja Anabetu, tad smīnēdams pievērsās man. — Ak, tu posts, gandrīz.

Mēģināju atkāpties, bet milzu roka, pašāvusies uz priekšu, cieši sakampa mani aiz čupra. — Nu, nu, puika. Nekreņķējies. Gan tūliņ kādu piemeklēsim arī tev.

—   Laid manus draugus vaļā.

—  Kā nu ne! Skaidra lieta. Taču vispirms viņus pie­lāgosim.

—  Tas ir — kā?

—   Redz, visas gultas ir uz metru astoņdesmit. Tavi draugi ir drusku par īsiem. Vajag salāgot.

Anabeta un Grovers spirinājās, cik spēka.

—   Neciešu nepareizus mērus, — Krustiņš nomur­mināja. — Ergol

Gultām no galvgaļa un kājgaļa izšāvās vēl citas vir­ves, kas Groveram un Anabetai apsviedās ap potītēm un padusēm. Virves nostiepās, manus draugus stiepdamas garumā.

—   Nesatraucies, — Krustiņš mani mierināja. — Te ir runa par stiepšanu. Pastiepsim muguru kādus centi­metrus garāku. Varbūt pat izdzīvos. Un nu piemeklēsim gultu pēc tavas gaumes, ko?

—  Persij! — Grovers brēca.

Es drudžaini prātoju. Vienam man pievārēt šo milzu ūdensgultu tirgoni nebija ko cerēt. Viņš pārlauztu man sprandu, iekams es maz pagūtu izraut zobenu.

—  Krustiņš nemaz nav tavs īstais vārds, vai ne? — es ieprasījos.

—  Oficiāli — Prokrusts, — viņš piekrita.

—   Stiepējs, — piebildu. To stāstu es atcerējos — par pārspīlēti viesmīlīgo milzi, kas centās nomaitāt Tēsēju ceļā uz Atēnām.

—   Nūja, — pārdevējs atteica. — Bet kurš gan tādu Prokrustu maz var izrunāt? Veikalam tas nenāk par labu. "Krustiņš" — cita lieta, nevienam nenākas mežģīt mēli.

—   Taisnība gan. Tādam vārdam ir laba pieskaņa.

Viņam iedegās acis. — Tu domā?

—   Bet protams! — es turpināju. — Un tās gultas ir tīrais mākslasdarbs! Pasakainas!

Prokrusts atplauka platā smaidā, bet tvēriens man ap sprandu neatslāba ne par matu. — To es teikšu pircē­jiem. Katru mīļu dienu. Uz to, cik darbs ir smalks, ne­viens jau neskatās. Vai bieži esi redzējis tādas iebūvētas lavas lampas?

—  Ne īpaši.

—  Nu re!

—  Persij! — iekliedzās Anabeta. — Ko tu dari?

—   Neliecies zinis, — teicu Prokrustam. — Viņa ir neciešama.

Milzis iesmējās. — Man jau visi klienti tādi. Neviens nav tieši uz metru astoņdesmit. Tik neapdomīgi. Un tad vēl sūdzas, kad ņemos vainu labot.

—  Un ja gadās kāds, kas garāks par metru astoņdes­mit?

—    Vai, gadās vienā laidā. Tas labojams pavisam vienkārši.

Sprandu viņš man beidzot palaida vaļā, bet, pirms paspēju noreaģēt, pasniedzās aiz tuvīnās letes un izrāva milzīgu, abpusgriezīgu misiņa āvu. Tad teica: — Klientu kārtīgi iecentrēju un apcērtu to, kas karas pāri malām.

—  Ā, — es noristljos. — Prāta darbs.

—   Man tāds prieks iepazīties ar inteliģentu klientu!

Virves nupat jau stiepās džinkstēdamas. Anabeta

metās bāla. Grovers gārdza gurguļodams kā pusžņaugts zostēviņš.

—    Tātad, Krustiņ… — centos pļāpāt bezrūpīgi. Pašķielēju uz reklāmu, kas rotāja sirds formā veidotu, īpaši medusmēnesim darinātu modeli. — Vai šai te tie­šām ir dinamiski stabilizatori, kas absorbē viļņošanos?

—   Bet protams! Pamēģini!

—   Jā, varbūt tiešām. Bet, ja gulētājs ir tik prāvs kā tu? Nekas neviļņojas?

—  Garantēju.

—  Nevar būt.

—  Var gan.

—   Parādi.

Ar joni nosēdies uz gultas, viņš paplikšķināja pa matraci. — Neviļņojas. Redzi?

Uzsitu knipi. — Ergol

Apsviedušās Krustiņam apkārt, virves piežņaudza viņu pie gultas.

—  Ei! — milzis ieaurojās.

—  Kārtīgi iecentrējiet, — es pavēlēju.

Virves darīja, kā likts. Pāri galvgalim kārās Krustiņa galva, pāri kājgalim — kājas.

—  Nē! — viņš izsaucās. — Pagaidi! Tā jau tikai de­monstrācija.

Norāvu Pretstraumem uzgali. — Tikai drusku pielā­gosim…

Nevilcinājos ne mirkli. Ja Krustiņš bija cilvēks, es viņam tik un tā nespētu nodarīt pāri. Ja bija no briesmo­ņiem — pelnīja kādu brīdi pavadīt, sašķīdis pīšļos.

—  Tu nosit cenu, — viņš norādīja. — Došu tev trīs­desmit procentu atlaidi izmeklētiem paraugiem!

—  Laikam sākšu no augšas. — Pacēlu zobenu viņam virs galvas.

—   Nekādas pirmās iemaksas! Pirmie seši mēneši bez procentmaksājumiem!

Novēcināju zobenu. Krustiņš rimās nākt klajā ar piedāvājumiem.

Pārcirtu virves abās pārējās gultās. Anabeta un Gro­vers pietrausās kājās vaidēdami, sāpēs viebdamies un lamādami mani laukā no panckām.

—   Izskatāties paaugušies, — teicu.

—  Ai, cik smieklīgi! — Anabeta atcirta. — Nākam­reiz nestiep gumiju.

Aplūkoju ziņojumu dēli aiz Krustiņa veikala letes. Hermeja kravas piegādes dienesta reklāma, vēl viena — jaunākais Losandželosas apgabala briesmoņu katalogs: "Pats noderīgākais un monstrozākais uzziņu krājums!" Un lejāk — koši oranža PM ierakstu studijas reklāmas lapiņa, kur piedāvāta atlīdzība par hēroju dvēselēm. "Nerimtīgi meklējam jaunus talantus!" Turpat apakšā — PM adrese un atrašanās vieta pilsētas kartē.

—   Aiziet! — uzsaucu draugiem.

—  Vienu mirklīti, — Grovers gaudās. — Esam taču izstaipīti gandrīz līdz nāvei!

—  Tad jau būsit nobrieduši ceļam uz Pazemi, — es atteicu. — Nav tālu — kaimiņu kvartālā.

Stāvējām Valnesijas bulvāra tumsā, vērdamies augšup uz melnā marmora plāksnē iegravētiem zelta burtiem: "PM ierakstu studija".

Zemāk uz durvju stikla vīdēja uzraksts: "Aģentiem, dīkdieņiem un dzīvajiem ieeja aizliegta".

Pulkstenis jau rādīja gandrīz pusnakti, taču vestibils bija spožas gaismas un ļaužu pilns. Aiz apsarga galda sē­dēja bargs vīrs saulesbrillēs un ar sakaru austiņu.

Pagriezos pret draugiem. — Labi. Plāns jums ir skaidrs.

—   Plāns, — Grovers norīstījās. — Jā. Plāns ir no la­bajiem.

Anabeta piebilda: — Un kas būs, ja plāns nenostrā­dās?

—   Domā uz labu!

—   Kā tad, — viņa noteica. — Ejam iekšā Miroņu valstībā, un man jādomā uz visu labu.

Izvilku no kabatas pērles — trīs pienbaltās lodītes, ko nereīda man iedeva Santamonikā. Ja kaut kas noiet greizi, uz tādām diez vai varēja paļauties.

Anabeta uzlika man roku uz pleca. — Piedod, Per­sij. Tev taisnība — gan izdosies. Būs labi.

Viņa iegrūda Groveram dunku sānos.

— Ā, nūjā! — viņš piebalsoja. — Tiktāl taču esam tikuši. Sameklēsim to valdnieka šautru un izpestīsim tavu mammu. Vienā mierā.

Noskatīju tos abus, un tiešām sajutos pateicīgs. Vēl pirms dažām minūtēm gandrīz pieļāvu, lai Prokrusts smalkās gultās viņus vai pārrauj uz pusēm, un nu abi manis dēļ centās sakopot dūšu, lai man mierīgāks prāts.

Ieslidināju pērles atpakaļ kabatā. — Nu, tad lai­žam — parādīsim vienam otram tai Pazemē, kur vēži ziemo!

Iegājām PM vestibilā.

No sienās ieslēptiem skaļruņiem plūda vienmuļa fona mūzika. Gan paklājs, gan sienas bija tēraudpelēkas. Kaktos kā ģindeņa pirksti auga Tirukalli eiforbijas. Mē­beles bija apvilktas ar melnu ādu, un brīvu sēdvietu ne­bija. Cilvēki sēdēja dīvānos, stāvēja kājās, vērās laukā pa logu vai gaidīja liftu. Neviens nekustējās, nesarunājās, vispār — nedarīja neko. Tā, pa acu galam, šķita cilvēki kā jau cilvēki, bet, kad vienam paskatījos tieši virsū, stāvs vērtās tāds kā… caurspīdīgs. Visiem varēja redzēt cauri.

Apsarga galds bija novietots uz paaugstinājuma, tā­pēc, viņu uzrunājot, vajadzēja atgāzt galvu.

Viņš bija gara auguma elegants puisis ar šokolādes brūnu ādu un militārā stilā īsi apcirptu, izbalinātu ezīti. Brillēm — bruņurupuča čaulas rāmji, mugurā — itāļu zīda uzvalks frizūrai pieskaņotā tonī. Pie atloka virs sudraba birkas ar iegravētu vārdu piesprausta melna roze.

Izlasījis, kas rakstīts uz birkas, apjucis pavēros augšup. — Tu būtu Hīrons?

Viņš pieliecās tuvāk. Melnajos briļļu stiklos atspulgojās viss, izņemot mani pašu, bet lūpas viņam savilkās saldā, saltā smaidā — kā žņaudzējčūskai, kas gatavojas iebaudīt maltīti.

—   Tik simpātisks jauneklis! — Balsī jautās svešāds akcents — no britiem, vai —, bet tikpat labi viņš angļu mēli varēja būt apguvis kā svešvalodu. — Saki, draugs, vai es izskatos pēc kentaura?

—  N-nē.

—  Ser, — viņš rāmi piebilda.

—  Ser, — es atsaucos.

Saķēris birku, viņš pārvilka pirkstu pār burtiem. — Vai lasīt, draugs, proti? Te rakstīts: H-āāā-r-o-n-s. Nu, saki kopā ar mani: Hā-rons.

—   Hārons.

—   Brīnišķīgi. Tagad vēl: misters Hārons.

—  Misters Hārons, — atkārtoju.

—   Malacis. — Viņš atsēdās atpakaļ krēslā. — Ne­varu ciest, ka mani jauc ar to veco kleperi. Un nu — kā es jums, mazie mironīši, varu līdzēt?

Jautājums man ietriecās pakrūtē kā beisbola bumba. Atskatījos uz Anabetu — lai nāk palīgā.

—  Mēs gribam tikt Pazemē, — viņa noskaldīja.

Hāronam noraustījās lūpu kaktiņš. — Nu, tas tiešām

priecē.

—  Vai tad? — Anabeta izbrīnījās.

—    Bez aplinkiem un vaļsirdīgi. Bez brēkas. Bez visādiem: "Te būs kāds pārpratums, mister Hāron!" — Viņš mūs noskatīja. — Kādā nāvē tad aizgājāt, ko?

Piebikstīju Groveram.

—   Ai, — viņš iesāka. — Mmm… noslīkām… vannā.

—  Visi trīs? — Hārons vaicāja.

Mēs vienprātīgi pamājām.

—   Vanna būs gadījusies no lielajām. — Hārons iz­skatījās viegli ieinteresēts. — Naudas pārceltuvei jums droši vien nav. Parasti pieaugušajiem es, redz, varu maksu noņemt no American Express kredītkartes vai to pieskaitīt pēdējam kabeļtelevīzijas rēķinam. Bet bēr­niem… jūs, diemžēl, mūžam nomirstat nesagatavojušies. Laikam dabūsiet tepat vien tupēt gadsimtiem ilgi.

—  Nē, nauda mums ir. — Uzliku uz galda trīs zelta drahmas — no tām, ko atradu Krustiņa veikalā.

—  Ak tā… — Hārons aplaizīja lūpas. — īstas drah­mas. īstas zelta drahmas. Tādas nav redzētas kopš…

Pirksti jau alkatīgi stiepās pēc monētām.

Gandrīz jau tām pieskārās.

Tad Hārons pašāva galvu uz manu pusi. Stindzino­šais skats man gluži vai izurba krūtīs caurumu. — Paga, paga, — viņš ierunājās. — Tu nevarēji salasīt manu vārdu. Vai sirgsti ar disleksiju, puis?

—  Nē, — atteicu. — Esmu beigts.

Pieliecies tuvāk, Hārons ierāva nāsis gaisu. — Beigts tu neesi. To es saostu. Tu esi no padieviem.

—  Mums jātiek Pazemē, — es neatkāpos.

Hāronam rīklē kaut kas dobji nogurguļoja.

Visi uzgaidāmajā telpā acumirklī pietrūkās kājās, sāka nervozi soļot šurpu turpu, cits aizkūpināja cigareti, cits pieglauda matus, cits bažīgi vērās rokaspulkstenī.

—   Ejiet projām, kamēr vēl var, — Hārons ieteica. — Šīs te es paņemšu, un pieņemsim, ka neesmu jūs ne acīs redzējis.

Roka jau stiepās pēc drahmām, bet es tās žigli sa­vācu.

—  Nav darbiņa, nav dzeramnaudas. — Centos runāt bravūrīgāk, nekā pats jutos.

Hārons atkal norūcās — tik dobji, ka vai asinis stinga dzīslās. Miroņu gari ņēmās vālēt pa lifta durvīm.

—  Un gaužām žēl, — es nopūtos. — Jo bijām gatavi piedāvāt vēl vairāk.

Izcēlu visu Krustiņa zuteni, izgrābu riekšavu drahmu un ļāvu tām slidināties caur pirkstiem.

Hārona rūciens vērtās klusāks — nupat viņš gandrīz vai murrāja kā lauva. — Tu ko, padieviņ, domā, ka esmu piekukuļojams? Ek… tīri ziņkāres pēc — cik tad tev tur ir?

—   Daudz, — attraucu. — Varu saderēt, ka Aīds tev par tik grūtu darbu maksā nieka grašus.

—   Vai, tas vēl maigi teikts! Vai tev patiktu augām dienām auklēties ar tiem gariem? Mūžam viens un tas pats: "lūdzu, dariet kaut ko, lai es nebūtu beigts" un "lūdzu, aizceliet mani pāri tāpat, pa kluso". Pēdējoreiz algas pielikumu pieredzēju pirms trim tūkstošiem gadu. Vai tu domā, ka šādus uzvalkus kāds dala par brīvu?

—  Tu esi pelnījis ko labāku, — es piekritu. — Drusku vairāk atzinības. Cieņas. Lielāku atalgojumu.

Ik pēc vārda nokrāvu uz galda pa monētai.

Hārons pablenza uz savu smalko itāļu žaketi, laikam iztēlodamies pašam mugurā kaut ko vēl smalkāku. — Es teikšu, puis, ka tagad tu runā jau prātīgāk. Gandrīz.

Piesviedu vēl pāris naudas gabalu. — Kad tikšu pie Aīda, varu aizbilst kādu vārdu, lai tu tiec pie algas pieli­kuma.

Viņš nopūtās. — Laiva tik un tā jau gandrīz pilna. Var jau ari jūs trīs piesviest un laisties.

Piecēlies viņš nogrāba no galda naudu un noteica:

—   Nāciet līdzi.

Spraucāmies cauri gaidošo garu burzmai — tie ķer­stīja mūs aiz drānām kā vējš un čukstēja kaut ko nesa­klausāmu. Hārons pūli pašķīra kā krūmus, zem deguna noburkšķējis: — Liekēži tādi.

Mūs viņš iestūma kabīnē, kur tāpat jau spiedās mirušo gari, tikai te katram rokā bija zaļa biļete. Divus garus, kas par katru cenu gribēja iespraukties mums līdzi, Hārons izgrūda atpakaļ vestibilā.

—   Tā. Lai te būtu miers un kārtība, kamēr esmu projām! — viņš nokliedzās pāri uzgaidāmajai telpai.

—   Un, ja kādam atkal ienāks prātā aizgriezt projām manu vieglās mūzikas kanālu, tupēsiet tepat vēl tūkstoš gadu. Skaidrs?

Viņš aizcirta durvis, iebāza atslēgas karti lifta vadī­bas paneļa ligzdā, un kabīne laidās lejup.

—  Kas notiek ar tiem gariem, kas gaida vestibilā? — apvaicājās Anabeta.

—  Nekas, — Hārons attrauca.

—  Cik ilgi?

—  Mūžīgi, ja negadās tā, ka man atmaigst sirds.

—   Ak tā, — viņa novilka. — Tas nu ir… taisnīgi.

Hārons parāva uz augšu uzaci. — Kurš teicis, ka

nāve ir taisnīga, jaunkundzīt? Nogaidi vien pati savu kārtu. Tur, kurp gribat doties, gals jums pienāks visai drīz.

—   Mēs tiksim laukā dzīvi, — teicu.

—   Hā!

Piepeši man sareiba galva. Nupat jau braucām nevis uz leju, bet līmeniski. Gaiss metās valgs. Gari visapkārt sāka pārveidoties. Mūslaiku drēbes zibsnīdamas pārtapa pelēkās kapučmantijās. Lifta kabīnes grīda salīgojās.

Cieši aizmiedzu acis. Kad tās atkal pavēru, Hārona gaišais itāļu uzvalks bija pārvērties garā, melnā mantijā. Arī brilles bruņurupuča čaulas ietvaros bija pagaisušas. Acu vietā rēgojās tukši dobuļi — tādi paši kā Arējam, tikai piķa melni, pilni tumsas, nāves un izmisuma.

Notvēris manu skatienu, viņš ievaicājās: — Nu?

—  Nekas, — izmocīju.

Pirmajā mirklī nospriedu, ka viņš smaida, bet nē — miesa Hārona sejā vērtās caurspīdīga, un pēc brīža acu priekšā vīdēja vien pliki kauli.

Kabīnes grīda joprojām šūpojās.

Grovers iekunkstējās: — Man laikam nāk virsū jūrasslimība.

Kad nākamreiz pavēru plakstus, lifta kabīne vairs nebija nekāda lifta kabīne. Stāvējām lielā koka laivā. Hārons ar kārti stūmās pāri melnai, eļļaini spīdošai upei, kuras ūdeņos līgojās kauli, sprāgušas zivis un vēl jo dīvainākas lietas — plastmasas lelles, salauzītas neļķes, izmirkuši zeltīti diplomi.

—   Stiksa, — Anabeta nomurmināja. — Tik ļoti…

—   Piesārņota, — Hārons piepalīdzēja. — Jau tūk­stošiem gadu jūs, cilvēki, te pāri braukdami, sviežat ūdenī visu, kas bijis: nepiepildītās cerības, sapņus un al­kas. Manuprāt, gaužām bezatbildīgas atkritumu apsaim­niekošanas paraugs.

Virs piedraņķētā ūdens pašķīrās miglas vāli. Augstu virs galvas, pagaisdami krēslā, slējās stalaktītiem rotāti griesti. Tālu priekšā šķebīgi zaļgans vizēja krasts.

Man rīkli aizžņaudza neprātīgas bailes. Ko es te meklēju? Visi te apkārt bija… miruši.

Anabeta pieķērās man pie rokas. Citkārt es tāpēc sa­justos neomulīgi, bet tagad zināju, kā viņai ir, — gribējās just, ka blakus ir vēl kāds, kas dzīvs.

Attapos, ka pie sevis skaitu lūgšanu, lai gan grūti teikt — kam. Te, lejā, bija tikai viens dievs, un tieši viņam man pienācās stāties pretim.

Pazemes krasts slīdēja tuvāk. Aiz metrus simt platas, klintsbluķu un melnas vulkāniskas smilts klātas plud­males augšup slējās augsts akmens mūris, kas stiepās tik garš, ciktāl vien sniedzās skats. Kaut kur netālu zaļga­najā krēslā iegaudojās kāds milzu zvērs, balsij pret ak­mens mūriem sašķīstot atbalsīs.

—    Vecais Trejgalvis izbadējies, — sacīja Hārons. Zaļganajā gaismā ģindeņa sejā vīdēja smaids. — Jums, padieviņi, tas nesola neko labu.

Laivas dibens atdūrās pret smilšaino krastu. Miroņi kāpa laukā. Kāda sieviete ar mazu meitenīti pie rokas. Sirms kungs un kundze, kas steberēja, cieši sadevušies rokās. Puika apmēram manā vecumā, kas mēmi vilka kājas, pīdamies pelēkajā mantijā.

Hārons teica: — Es tev, draugs, labprāt novēlētu labu veiksmi, bet te uz tādu nav ko cerēt. Tikai neaizmirsti pieminēt to manu algas pielikumu.

Pārskaitījis mūsu zelta naudiņas savā makā, viņš ņēma rokā kārti. Stumdams tukšo laivu atpakaļ uz upes viņu krastu, pārcēlājs pie sevis trallināja kaut ko Berija Manilova garā.

Mēs pa labi iemīto taku devāmies nopakaļ gariem.

Nezinu, ko tādu cerēju ieraudzīt — pērļotus vārtus, lielu melnu nolaižamo vārtu režģi vai tamlīdzīgi. Bet ieeja Pazemē izskatījās pēc lidostas drošības kontroles posteņa un Džersijas maksas ātrgaitas maģistrāles krus­tojuma.

Zem milzu arkas, ko rotāja uzraksts: "Tu ienāc Ereba valstībā", bija iekārtotas trīs ieejas, katra ar metāldetektora vārtiem, aprīkotiem ar novērošanas kamerām. Aiz tiem — kabīnes, kurās sēdēja pa Hāronam līdzīgam, melnā mantijā tērptam nešķīstenim.

Izbadušā zvēra kaukoņa te skanēja jau apdullinoši skaļa, tomēr man nekādi neizdevās saskatīt, no kurienes tā nāk. Trīsgalvainais suns Cerbers, Aīda valstības vārtu sargs, nekur nebija manāms.

Miroņi izkārtojās trijās rindās — pie diviem vārtiem bija rakstīts: "Dežūrpostenis", pie trešajiem: "Caurlaide". "Caurlaides" rinda kustējās raiti. Abas pārējās uz priekšu vilkās gliemeža ātrumā.

— Ko teiksi? — apvaicājos Anabetai.

—  Ātrā laikam iet taisnā ceļā uz Asfodeļu pļavām, — viņa atteica. — Nekādas stīvēšanās. Kurš gan no laba prāta ies uz tiesu — spriedums piepeši var izrādīties ne­labvēlīgs.

—  Miroņus vēl arī tiesā?

—     Nūja. Trīs tiesneši. Tiesā pa kārtai. Ķēniņš Mīnojs, Tomass Džefersons un Šekspīrs — tādi ļaudis. Dažkārt paskatās, kāds tas mūžs, un nospriež, ka cilvēks ir pelnīti atalgojams, — lai mīt Elisija laukos. Dažkārt piespriež sodu. Bet lielākā daļa jau ir tādu, kas, nu, vien­kārši dzīvojuši. Nav pastrādājuši neko ne īpaši labu, ne ļaunu. Tie tad arī dodas uz Asfodeļu pļavām.

—  Un ko tur?

Ierunājās Grovers: — Iedomājies, ka stāvi Kanzasas kviešu lauka vidū. Mūžīgi mūžos.

—  Skarbi, — noteicu.

—  Ne jau tik skarbi kā te, — Grovers nomurmināja. — Re!

Divi no tiem, kas melnajās mantijās, vienu garu bija parāvuši malā un pārmeklēja viņu no galvas līdz kājām. Mironis šķita kaut kur jau redzēts.

—  Tas skandalozais sludinātājs, atceries? — Grovers atgādināja.

—  Ā, tiešām. — Tagad atcerējos. Kad vēl bijām Jen­sija specskolā, viņu pāris reižu rādīja ziņās. Tas pats der­dzīgais TV evaņģēlists no Ņujorkas štata ziemeļiem, kas, savācis no ziedotājiem miljoniem dolāru it kā bāreņu namiem, pēcāk tika pieķerts, saziedotos līdzekļus šķie­žot par visādām ekstrām paša savrupmājā — apzeltītiem tualetes podiem, pārjumtu minigolfa laukumu un tā.

Viņš gāja bojā, kad, mūkot no policijas, savā "Tā Kunga lamborgīni" mašīnā nogāzās no klints.

Apvaicājos: — Un kas viņam draud?

—   Varbūt īpašs, Aīda piespriests sods, — Grovers minēja. — Caurcaurēm samaitātie uzreiz pēc ierašanās izpelnās viņa sevišķu uzmanību. Gan fūr… Laipnīgās no­kārtos, lai viņš cieš mūžīgas mokas.

Doma par fūrijām man lika nodrebēt. Atskārtu, ka nupat esam ieklīduši viņu likumīgajā teritorijā. Vecā misis Dodsa jau droši vien labpatikā laizījās vien.

—   Bet, ja reiz viņš ir sludinātājs, — ieteicos, — un tic pavisam citai ellei…

Grovers paraustīja plecus. — Neviens jau neapgalvo, ka viņš šo vietu redz tādu pašu kā mēs. Cilvēki redz to, ko grib redzēt. Šajā ziņā jūs esat ļoti stūrgalvīgi… nu, ne­atlaidīgi.

Virzījāmies tuvāk vārtiem. Kaukoņa nupat jau plēsa ausis pušu un drebināja zemi zem kājām, bet es jopro­jām netiku skaidrībā, no kurienes tā nāk.

Tad metrus piecpadsmit tālāk zaļā dūmaka sakustē­jās. Tieši tur, kur taka sadalījās trijās, skatam atklājās milzīga briesmoņa apveids.

Līdz šim tas nebija saskatāms, jo tāpat kā miroņi bija caurredzams. Kad nekustējās, saplūda ar fonu. Sare­dzami bija tikai redzokļi un zobi. Un redzokļi vērās tieši uz mani.

Paliku ar muti vaļā. Prātā iešāvās tikai viens: — Viņš ir no rotveileriem.

Allaž biju Cerberu iztēlojies kā mastifu. Tomēr viņš neapšaubāmi bija tīrasiņu rotveilers, tikai tāds, kurš augumā divkārt lielāks par aizvēsturisko mamutu, gandriz neredzams un ar trim galvām.

Miroņi bez baiļu devās viņam tieši klāt. Dežūrposteņu rindas pašķīrušās aizlocījās sunim abpus sāniem. Caurlaides gari aizsoļoja pa vidu, starp ķepām un pa vēderapakšu — nevajadzēja pat galvu pieliekt.

—  Tagad viņš jau skaidrāk saredzams, — es izstomīju. — Diez kāpēc tā?

—   Manuprāt… — Anabeta aplaizīja lūpas. — Vai tikai nav tā, ka mēs tuvojamies nāvei.

Suņa vidējā galva piešķiebās uz mūsu pusi. Ierāvis gaisu nāsīs, zvērs ierūcās.

—  Viņš saož dzīvos, — es atskārtu.

—  Bet tas nekas, — Grovers trīcēdams atsaucās tur­pat blakus. — Jo mums taču ir plāns.

—   Nūjā, — Anabeta nopīkstēja tik vārgi, kā nebija pīkstējusi savu mūžu. — Plāns.

Kāpāmies nezvēram tuvāk.

Vidējā galva mums uzrūca un tad ierējās tik skaļi, ka man vai acis izkrita no pieres.

—   Vai tu saproti, ko viņš saka? — apjautājos Gro­veram.

—  Jā, jā, — viņš noteica. — Saprotu.

—  Un ko saka?

—  Vispār diez vai cilvēku valodā atradīsies kāds at­bilstošs lamuvārds.

No mugursomas izvilku pamatīgu koku — no Krus­tiņa izsmalcinātā safari salonmodeļa gultas nolauztu stabu. Paslējis to gaisā, centos Cerberam raidīt visādas suņiem patīkamas domas — iztēlojos suņu barības rek­lāmas, mīļus kucentiņus, ūdens šļūtenes. Savilku seju smaidā, it kā mirt man nebūtu ne prātā.

—  Sveiks, lamzak! — es viņam uzsaucu. — Deru, ka te neviens ar tevi daudz vis nespēlējas.

—   Rhrhrhrhrhrrr!

—   Labs sunītis, — es izspiedu pār lūpām.

Novēcināju koku. Suņa vidējā galva nokustējās līdzi.

Abas pārējās pievērsās man, par gariem vairs nelikda­mās zinis. Biju izpelnījies Cerbera nedalītu uzmanību. Vai tas uz labu, ej nu sazini.

—  Atnes! — Aizlidināju koku puskrēslā — visai tālu. Dzirdēju, kā tas ar plunkšķi iekrīt Stiksas ūdeņos.

Cerbers mani paturēja acīs un pat nedomāja kustē­ties. Skatiens bija drūms un salts.

Plāniņš nu bija izgāzies.

Cerbers ierūcās jau citādi — dobji un ar visām rīk­lēm reizē.

—   Mmm… — ierunājās Grovers. —• Persij?

—  Nu?

—  Iedomājos, ka varbūt gribēsi zināt.

—  Nu?

—   Cerbers! Viņš teica, ka dodot mums desmit se­kundes, lai pielūdzam, kādu dievu nu gribam. Un tad… nu… viņam griboties ēst.

—  Pagaidiet! — iesaucās Anabeta un ņēmās rakņā­ties pa somu.

Vai, vai, es nodomāju.

—   Piecas sekundes, — Grovers atgādināja. — Vai tagad muksim?

Anabeta izrāva no somas sarkanu gumijas bumbiņu greipfrūta lielumā. Uz tās vīdēja uzraksts: Denveras ak­vaparks, Kolorādo. Iekams paspēju ko bilst, viņa pacēla bumbiņu augstu gaisā un spērās Cerberam klāt.

Tikmēr viņa sauca: — Bumbiņu redzi? Gribi bum­biņu, Cerber? Sēdi!

Cerbers izskatījās tikpat pārsteigts kā mēs ar Gro­veru.

Visas trīs galvas piešķiebās. Sešas nāsis papletās.

—  Sēdi! — Anabeta atkārtoja.

Man uzmācās pārliecība, ka tūliņ viņa pārvērtīsies par pasaulē lielāko Milkbone suņu cepumu.

Taču Cerbers, aplaizījis visus trīs lūpu komplektus, sašūpoja pēcpusi un apsēdās, saplacinādams savu duci garu, kas tieši tobrīd viņam pa apakšu virzījās pa Caur­laides taku. Ar apslāpētu šņākoņu, kas atsauca atmiņā no riepas izlaistu gaisu, tie aizspruka uz visām pusēm.

Anabeta uzsauca: — Labs suns!

Un pasvieda Cerberam bumbiņu.

Bumbiņu zobos noķēra vidējā galva. Lai cik mazu, tā ņēmās to košļāt, un abas pārējās galvas tūliņ klupa vidējai virsū, lūkodamas tai atņemt jauno mantiņu.

—  Atdod! — Anabeta pavēlēja.

Mitējušās plūkties, Cerbera galvas pagriezās uz viņas pusi. Iesprūdusi starp diviem zobiem, bumbiņa at­gādināja košļājamās gumijas pikuci. Izgrūdis skaļu, baisu smilkstu, suns noslienāto un gandrīz uz pusēm pārkosto mantiņu izlaida no mutes turpat Anabetai pie kājām.

—   Labs suns. — Viņa pacēla bumbiņu, neliekoties zinis par briesmoņa staipīgajām slienām.

Anabeta atskatījās uz mums. — Tagad ejiet. Pa Caurlaides taku — tur ies ātrāk.

—   Bet… — es ieteicos.

—   Uz karstām pēdām! — viņa noskaldīja tajā pašā tonī, kādā sarunājās ar suni.

Mēs ar Groveru piesardzīgi spērām soli uz priekšu.

Cerbers ierūcās.

—   Vietā! — Anabeta nezvēram uzsauca. — Ja gribi bumbiņu, paliec vietā!

Cerbers gan iesmilkstējās, tomēr palika, kur bijis.

—    Un tu? — noprasīju Anabetai, kad gājām viņai garām.

—  Es zinu, ko daru, Persij, — viņa paklusām atteica. — Vismaz visai droši…

Mēs ar Groveru pagājām zvēram zem vēdera.

Lūdzu, Anabeta, es domās daudzināju, tikai neliec viņam atkal sēsties!

Tad jau bijām tikuši cauri. No mugurpuses Cerbers izskatījās ne mazāk baismīgs.

Anabeta sauca: — Labs suns!

Pacēlusi sapostīto sarkano bumbiņu, viņa acīmre­dzot iedomājās to pašu, ko es: ka, Cerberu atalgojusi, paliks tukšām rokām.

Tomēr bumbiņu viņa aizsvieda tik un tā. To acumir­klī sakampa briesmoņa kreisā galva, kam tūliņ klupa virsū vidējā, kamēr labējā sašutusi iekaucās.

Izmantojusi mirkli, kad Cerbers bija novērsies, Ana­beta žigli izsoļoja viņam pa vēderapakšu un panāca mūs pie metāla detektora.

—   Kā tev tas izdevās? — es, apbrīnas pilns, vaicāju.

—  Suņu skola, — Anabeta izdvesa, un es pārsteigts ieraudzīju viņai acīs asaras. — Kad biju maza un dzīvoju pie tēta, mums bija dobermanis…

—  Lai nu paliek, — Grovers parāva mani aiz stērbe­les. — Ejam!

Jau grasījāmies šauties cauri vārtiem, kad Cerbers žēli iekaucās ar visām rīklēm reizē. Anabeta apstājās.

Viņa pagriezās atpakaļ — arī suns bija apcirties par simt astoņdesmit grādiem, lai noskatītos mums pakaļ.

Cerbers cerīgi elsa — sīkās, sarkanās bumbiņas driskas gulēja slienu peļķē viņam pie kājām.

—  Labs suns, — Anabeta nosaucās, taču nu jau sku­mīgi un nedroši.

Briesmoņa galvas raizīgi piešķiebās.

—   Es tev drīz atnesīšu citu bumbiņu, — Anabeta tikko sadzirdami solīja. — Vai gribēsi tādu?

Milzu suns iesmilkstējās. Katram, kurš neprata suņu valodu, bija skaidrs, ka Cerbers vēl grib paspēlēties.

—  Labs suns. Es drīz atnākšu tevi apraudzīt. Es… es apsolu. — Anabeta pagriezās pret mums. — Ejam.

Mēs ar Groveru stūmāmies cauri metāla detektorvārtiem, kas acumirklī iekaucās un sāka žibināt sarkanas gaismas. — Neatļauti piederumi! Brīnumpriekšmeti!

Cerbers ierējās.

Izsprukuši pa Caurlaides vārtiem un aiz, muguras iegaudojoties vēl citām sirēnām, ieskrējām Pazemē.

Necik ilgi, bez elpas gulējām kā milzu melnkoka sa­trunējuša celma aizsegā — drošībnieki mantijās pajoza garām, saucot palīgā fūrijas.

Grovers iečukstējās: — Nu, Persij, un ko mēs šodien esam iemācījušies?

—  Ka trīsgalvainiem suņiem sarkanas gumijas bum­biņas patīk labāk nekā sprunguļi?

—  Nē, — Grovers atteica. — Esam iemācījušies to, ka tavi plāni galīgi nekur neder.

Nu, varbūt tomēr tik traki nebija. Manuprāt, mēs abi ar Anabetu bijām uz pareizā ceļa. Pat te, Pazemē, kurš katrs — lai kāds briesmonis — reizumis cerēja uz kādu nieciņu uzmanības.

Tā es prātoju, kamēr slēpnī nogaidījām, lai rēgainie drošībnieki aizlēkšo garām. Izlikos neredzam asaru, ko Anabeta notrauca no vaiga, klausīdamās, kā tālē ilgās pēc jaunās draudzenes sēri gaudo Cerbers.

Iedomājieties vislielāko pūli, ko esat redzējuši sanā­kam uz koncertu, — futbola stadionu, kurā saspiedušies miljons līdzjutēju.

Tagad iedomājieties tādu pašu stadionu, tikai miljonreiz lielāku, stāvgrūdām piebāztu, un elektrības nav, ne skaņas, ne gaismas, neviens nemētā piepūšamās bumbas virs galvas. Aizkulisēs notikusi kāda traģēdija. Visi vienkārši sačukstēdamies pārvietojas, gaidot kon­certu, kas tā ari nekad nesāksies.

Ja spējat ko tādu iztēloties, varēsiet diezgan labi ie­domāties to, kā izskatījās Asfodeļu pļavas. Melno zāli bija nobradājuši miljardiem miroņu. Kā purva dvaša vi­sam pāri vēdīja silts, mikls vējš. Šur tur vidēja melnu koku puduri — Grovers teica, tās esot papeles.

Alas griesti te bija tik augsti, ka tikpat labi noturami par negaisa mākoņiem, ja lejup nestldzētu stalaktlti, kas vizmoja pelēcīgā gaismā un izskatījās bīstami smaili.

Centos nedomāt par to, ka tie kuru katru bridi var krist lejā, bet dažs labs jau rēgojās, iecirties melnajā zālē. Mi­roņiem par tādiem sīkumiem kā krītoši stalaktlti, tik lieliem kā nesējraķetes, galva laikam gan nesāpēja.

Mēs ar Anabetu un Groveru lūkojām iejukt pūli, ne­uzkrītoši paturot acīs apsardzes nešķīsteņus. Gluži nevi­ļus Asfodeļu pļavas garu pulkā raudzījos pēc kādas pa­zīstamas sejas, bet uz miroņiem nav viegli raudzīties. Sejas izplūst ņirbā. Visi izskatās mazliet pikti vai apju­kuši. Nāk klāt runāties, bet dzirdama tikai tāda čala — kā sikspārņu čirkstināšanās. Sapratuši, ka neko nesa­proti, miroņi sapīkuši dodas projām.

No miroņiem nav ko bīties. Viņi vienkārši ir skumji.

Lavljāmies tālāk, turoties līdzi jaunpienācējiem, kas, izkārtojušies virknē, no lielajiem vārtiem vienkopus vir­zījās uz melnu, segtu nojumi, ko rotāja uzraksts:

Nosūtījumi uz Elisiju un mūžīgām mokām Sveicam jaunpienākušos nelaiķus!

No telts viņpuses tālāk aizvijās divas retākas garu virknes.

Tie, kas pa kreisi, apsargu pavadībā pa akmeņainu taku soļoja uz Soda laukiem, kas gailēja un kūpēja pie apvāršņa: tā bija nedzīva, saplaisājusi zeme ar lavas upēm, minu laukiem un kilometriem gariem dzeloņ­stiepļu žogiem, kas nošķīra moku vietas. Pat pa gabalu varēja redzēt, kā miroņus tur trenkā elles suņi, citur cil­vēki dega uz sārta, dažiem vajadzēja kailiem skriet cauri kaktusu biežņai, vēl citiem — klausīties opermūziku. Niecīgs, tikko saskatāms tālē vidēja kalns, kurā akmeni kā sīka skudriņa vēla Sīzifs. Un redzēju vēl ļaunākas mo­kas — negribas pat stāstīt.

Tiem, kas no melnās nojumes izgāja pa labi, klājās daudz vieglāk. Šie gari devās uz nelielu, mūriem ieskautu ieleju — tādu kā nožogotu mikrorajonu, kas izskatījās pēc vienīgās jaukās vietas visā Pazemē. Aiz slēdzamiem vārtiem slējās skaisti nami, būvēti vai visos laikmetos — romiešu villas, viduslaiku pilis un viktoriāņu savrupmā­jas. Mauriņus greznoja sudraba un zelta ziedi. Zāle lais­tījās visās varavīksnes krāsās. Skanēja smiekli, un gaisā vēdīja ceptas gaļas smarža.

Elisijs.

Ielejas vidū vizēja zils ezers ar trim saliņām — tur izskatījās pēc kāda kūrorta Bahamu salās. Svētlaimīgo salas — tiem, kas kā izredzētie trīskārt atdzimuši un trīskārt izpelnījušies vietu Elisijā. Man uzreiz bija skaidrs, kur gribu nonākt pēc nāves.

— Tam jau tās paredzētas, — it kā lasīdama manas domas, ierunājās Anabeta. — Tā ir vieta hērojiem.

Bet man bija prātā, ka Elisijā cilvēku tik maz — ka tas ir tik sīciņš salīdzinājumā ar Asfodeļu pļavām un pat Soda laukiem. Tātad nebija daudz to, kas mūžā darījuši labu. Drūmi.

Nosūtījumu nojumi atstājuši aiz muguras, bridām dziļāk Asfodeļu pļavās. Sabiezēja tumsa. Vairs nebija izšķirams, kādā krāsā mums drēbes. Čirpstinošo garu biežņa kļuva retāka.

Nomērojuši vairākus kilometrus, tālē padzirdējām jau pazīstamos kliedzienus. Pie apvāršņa spoža iznira melna obsidiāna pils. Virs torņiem lokus meta trīs mel­niem sikspārņiem līdzīgi kustoņi — fūrijas. Nojautu, ka viņas mūs jau gaida.

—  Atpakaļ griezties laikam par vēlu, — domīgi no­vilka Grovers.

—  Gan mēs izkulsimies. — Centos runāt droši.

—    Varbūt vispirms der pārmeklēt vēl citus stū­rus? — Grovers ierosināja. — Piemēram, Elisiju…

—   Liecies nu mierā, kazlēn. — Anabeta saķēra viņu aiz rokas.

Grovers izgrūda kunkstu. Kedas piepeši saplivināja spārnus, un viņa kājas pašāvās projām, nostāk no Ana­betas. Satīrs uz muguras nogāzās zālē.

—   Grover! — Anabeta uzrājās. — Beidz māžoties.

—   Bet es jau…

Viņš iebrēcās. Nu jau lidkedas saplivinājās kā trakas, parāvās gaisā un Groveru vilka projām.

—   Maia! — viņš ieaurojās, bet burvju vārds nemaz nedarbojās. — Nu taču, maiaZvaniet glābšanas dienes­tam! Palīgā!

Nokratījis apstulbumu, sniedzos pēc Grovera rokas, taču par vēlu. Arvien pieaugošā ātrumā viņš aizšļūca le­jup pa nogāzi kā bobsleja kamanas.

Jozām nopakaļ.

Anabeta iesaucās: — Sien tās kedas vaļā!

Doma bija laba, bet laikam ne gluži tik viegli īsteno­jama, ja apavi tevi aiz kājām arvien stiprāk rauj kur ne­kur projām. Grovers lūkoja paslieties sēdus, bet līdz sai­tēm tā arī neaizsniedzās.

Turējāmies līdzi, pūloties neizlaist viņu no skata: Grovers šāvās projām, ik bridi pagaisdams garu pulkā — tie pikti čirpstinājās viņam nopakaļ.

Man bija prātā, ka Grovers tiek taisnā ceļā vilkts uz Aīda pils vārtiem, tomēr kedas, krasi pašāvušās pa labi, aizrāva viņu uz otru pusi.

Nogāze kļuva stāvāka. Grovers kāpināja ātrumu. Mums ar Anabetu vajadzēja pielikt soli. Alas sienas ab­pus nogāzei sakļāvās, un es atskārtu, ka esam ieskrējuši tādā kā sānejā. Te vairs nebija ne melnās zāles, ne koku, tikai klintis zem kājām un blāvi vizoši stalaktīti virs gal­vas.

—  Grover! — es kliedzu, saucienam dobji atbalsojo­ties. — Pieķeries pie kaut kā!

—  Pie kā? — viņš atkliedza.

Viņš ķerstījās ar rokām, bet ceļā negadījās nekā gana liela un smaga, kas palīdzētu palēnināt gaitu.

Jo tālāk, jo eja vērtās tumšāka un saltāka. Man uz dilbiem uzmetās zosāda. Te visur oda pēc ļaunuma. Prātā neviļus uzplaiksnīja ainas, ko es nemaz nebiju re­dzējis: asins palts uz senlaiku akmens altāra, slepkavas smakojošā elpa.

Tad, ieraudzījis, kas mums priekšā, apstājos kā iemiets.

Eja paplašinājusies pārtapa milzīgā, tumšā alā, un tai pašā vidū melnēja bezdibenis lielpilsētas kvartāla lie­lumā.

Groverš šļūca taisnā ceļā turp.

—    Persij, nu taču! — Anabeta parāva mani aiz rokas.

—   Bet tas ir…

—  Zinu! — viņa iesaucās. — Tā pati vieta, ko tu re­dzēji sapni! Bet Grovers tur ievelsies, ja mēs viņu neno­ķersim. — Protams, viņai bija taisnība. Grovera posts man lika izkustēties no vietas.

Viņš brēkdams kampās ar rokām, bet spārnotās ke­das drošā gaitā rāvās uz bedri, un izskatījās, ka nepagūsim viņu notvert.

Ja nebūtu to nagu!

Lidkedas no sākta gala viņam bija drusku par lielu, un beidzot, kad Grovers triecās pret palielāku klintsbluķi, kreisā keda nospruka no kājas un, aizplivinājusies tumsā, iekrita bezdibeni. Labā vilka kā vilkusi, bet nu jau ar mazāku spēku. Groveram izdevās pieķerties pie klintsbluķa un izmantot to par bremzi. Kad piesteidzā­mies klāt, lai aizvilktu viņu atpakaļ augšā, līdz bezdibeņa malai bija atlikuši nieka trīs metri. Otra lidkeda, nomu­kuši no kājas, labu bridi nikni sitās mums ap galvu, līdz ielaidās bezdibeni nopakaļ māsai.

Mēs visi bez spēka sabrukām uz obsidiāna oļiem. Man rokas un kājas bija kā ar svinu pielijušas. Pat mu­gursoma šķita daudz smagāka, it kā to kāds būtu piekrā­vis ar akmeņiem.

Grovers bija vienās skrambās. Rokas asiņoja. Acu zīlītes sarāvušās stateniskā svītriņā kā āzim — tā notika vienmēr, kad viņš bija pārbijies.

—   Es nesaprotu, kā… — viņš elsa. — Ne jau es…

—   Pagaidi, — teicu. — Paklausieties.

Es kaut ko dzirdēju — dobjus čukstus tumsā.

Pēc brītiņa ierunājās Anabeta: — Persij, šī vieta…

—   Kuš! — Piecēlos kājās.

Balss ieskanējās skaļāka — neskaidra un ļaunīga tā nāca no bezdibenīgām pazemes dzīlēm. No tās bedres.

Grovers pietrūkās sēdus. — K-kas tas par troksni?

Tagad arī Anabeta sadzirdēja. To es redzēju viņas acīs. — Tartars. Tartara vārti.

Norāvu Anaklusmam uzgali.

Bronzas zobens izšāvās pilnā garumā, tumsā iespīgodamies, un ļaunīgā balss uz brīdi tā kā saminstinājās, bet tad atkal pieņēmās spēkā.

Tagad jau gandrīz spēju izšķirt vārdus — senus, mūžsenus vārdus, vēl senākus nekā sengrieķiem. It kā…

—   Burvju vārdi, — teicu.

—  Labāk laižamies no šejienes projām, — Anabeta ieminējās.

Kopīgiem spēkiem pieslējām Groveru kājās un tenterējām pa eju augšup. Tik tikko vilku kājas. Mugursoma mani vai spieda pie zemes. Balss aiz muguras pieņēmās skaļumā arvien niknāka, un metāmies skriešus.

Pēc brīža jau būtu bijis par vēlu.

Aiz muguras sacēlās ledains vējš, it kā bezdibenis ievilktu elpu. Vienu baiļpilnu mirkli zaudēju līdzsvaru, kājām slīdot pa oļiem. Būtu mēs bijuši bedrei mazliet tu­vāk, tā mūs iesūktu iekšā.

Cīnījāmies arvien tālāk projām no bezdibeņa mutes, līdz beidzot izkļuvām laukā no ejas, kur ala izpletās As­fodeļu pļavās. Vējš noklusa. No ejas dzīlēm šurp atvilnīja neprātīgu dusmu pilns kauciens. Kāds nepavisam ne­priecājās, ka esam tikuši cauri sveikā.

—   Kas tas bija? — Grovers izšļupstēja, kad saļimām salīdzinoši drošā melno papeļu birzī. — Kāds no Aīda mīlulīšiem?

Mēs ar Anabetu saskatījāmies. Nopratu, ka viņai kaut kas neliek mieru — varbūt tā pati doma, ar ko viņa nokāvās taksī, kad braucām uz Losandželosu, bet ko bija bail teikt. Ar to pietika, lai es pārbītos kā diegs.

Pārvērtis zobenu atkal par pildspalvu, iebāzu to ka­batā. — Iesim nu tālāk. — Uzmetu skatu Groveram. — Paiet varēsi?

Viņš norīstījās. — Jā, par ko ne! Vispār tās kedas man nepatika no sākta gala.

Lai cik braši viņš centās turēties, tomēr trīcēja pie visām miesām tāpat kā mēs ar Anabetu. Lai kas tupēja tajā bedrē, tādam neviens neietu galvu glaudīt. Tas bija kaut kas neizsakāmi sens un varens. Tādu iespaidu uz mani neradīja pat Ehidna. Gandrīz atvieglots pagriezu ejai muguru un uzņēmu ceļu uz Aīda pili.

Gandrīz.

Augstu virs torņiem mijkrēslī riņķoja fūrijas. Cie­tokšņa ārmūris vizēja melns, un bronzas vārti divstāvu mājas augstumā stāvēja plaši vaļā.

Kad bijām jau tuvāk, atklājās, ka vārtos iegravēti visādi nāves skati. Dažs no jaunajiem laikiem — virs pil­sētas eksplodē atombumba, ierakumos satupuši karavīri gāzmaskās, ar tukšām bļodiņām rokās rindā stāv afri­kāņu badacietēji —, bet visi izskatījās bronzā iekalti vai pirms tūkstošiem gadu. Prātā iešāvās, ka tie ir pareģo­jumi, kas piepildījušies.

Pagalmā skatam atklājās dārzs, par kuru dīvaināku neatminējos redzējis. Daudzkrāsainas sēnes, indīgi krūmi un ērmoti luminiscējoši augi te zēla bezsaules gaismā. Ziedu iztrūkumu kompensēja dārgakmeņi — tur grēdojās rubīni, katrs tik prāvs kā mana dūre, un kau­dzēm neapstrādātu dimantu. Šur un tur kā sasaluši balles viesi stāvēja Medūzas dārza skulptūras — pārakmeņoti bērni, satīri un kentauri, visi ar baisu smaidu uz lūpām.

Pašā dārza vidū slējās granātkoku birzs — oranžie ziedi tumsā spīdēja neonzilā gaismā. — Persefones dārzs, — Anabeta vēstīja. — Neapstājies.

Tad es sapratu, kāpēc nedrīkst apstāties. Granātābolu sūrā smarža bija tik spēcīga, ka man piepeši ne­valdāmi iekārojās tos nobaudīt, bet es uzreiz atcerējos stāstu par Persefoni. ja nobaudīsi kaut kumosu Pazemes ēdiena, projām vairs netiksi. Parāvu Groveru nostāk, pirms viņš norāvis kādu sulīgo augli.

Uzkāpām pa melnu kolonnu ieskautām kāpnēm, izsoļojām cauri melna marmora portikam un iegājām Aīda pilī. Ieejas zālei bija pulēta bronzas grīda, kas šķita kūsājam lāpu gaismas atspulgos. Griestu te nebija — tikai alas griesti augstu virs galvas. Laikam jau te nebija ko bīties, ka varētu uznākt lietus.

Abpus visām sāndurvīm stāvēja ģindeņi pilnā bru­ņojumā. Dažs bija ietērpies sengrieķu bruņās, cits sarka­najā britu mundierī, vēl kāds maskēšanās tērpā ar no­driskātu amerikāņu karogu uzpleču vietā. Citam bija šķēps, citam muskete, citam M16 šautene. Neviens no viņiem par mums nelikās zinis, mūs pavadīja vienīgi tukšo acu skatiens, kad pāri zālei devāmies uz nākama­jām durvīm viņā galā.

Tās apsargāja divi skeleti ASV jūras kājnieku iz­skatā. Abi smīnēja pretim, pie krūtīm piespieduši reaktī­vos prettanku granātmetējus.

—   Zināt ko? — nomurmināja Grovers. — Varu sa­derēt, ka preču iznēsātāji Aīdām neuzbāžas.

Mana mugursoma nupat jau svēra vai veselu tonnu. Nekādi nevarēju saprast, kas par vainu. Domāju — at­vēršu un paskatīšos, vai nav sazin kā gadījies tur iebāzt kādu noklīdušu boulinga bumbu, bet nebija vaļas.

—  Nu, tad tā, — teicu. — Mums laikam pienāktos… pieklauvēt?

Aiz muguras iesvēlās karsts vējš, un durvis pašas atsprāga vaļā. Sargi pakāpās sāņus.

—  Manuprāt, tas nozīmē — lūdzu, ienāciet, — sacīja Anabeta.

Nākamā telpa izskatījās tieši tāda kā manā sapnī, vienīgi tagad Aīda tronis nestāvēja tukšs.

Viņš bija jau trešais dievs, ko bija gadījies sastapt, taču pirmais, kas tiešām izskatījās pēc dieva.

Vispirms — augumā viņš bija metrus trīs garš, tur­klāt ietērpies melnā zīda mantijā, galvu rotāja pīts zelta kronis. No vaiga viņš bija tik balts kā albīns, līdz pat ple­ciem slīga piķa melni mati. Aīds nebija tik būdīgs kā Arējs, toties izstaroja spēku. Tur nu viņš sēdēja savā cil­vēka kaulu tronī, no skata lokans, graciozs un bīstams kā pantera.

Acumirklī uzmācās sajūta, ka viņam piedien pavē­lēt. Viņš zināja vairāk par mani. Viņam vajadzēja būt manam kungam un saimniekam. Tad saņēmos un aizgainīju tādas domas.

Uz mani iedarbojās Aīda aura, tāpat kā pirmīt — Arējs. Nāves kungs atsauca atmiņā attēlus, kuros bija iemūžināts Ādolfs Hitlers vai Napoleons, vai teroristu barveži, kas sūta cīņā spridzinātājus pašnāvniekus. Aīdām bija tikpat caururbjošs skatiens, tāda pati hipno­tizējoša, ļauna harisma.

—  Tev nu gan netrūkst dūšas, ja iedrošinies te rādī­ties, Poseidona dēls, — viņš lišķīgi ierunājās. — Pēc visa, ko esi man nodarījis, — tiešām bezbailis! Vai arī vien­kārši esi gaužām dumjš.

Miesā iesvēlās salds nogurums, man sakārojās ap­gulties un pie Aīda kājām mazliet nosnausties. Saritinā­ties līkumiņā un gulēt mūžīgi.

Apdullumu nokratījis, spēru soli uz priekšu. Es zināju, kas man sakāms. — Valdniek un tēvoc, esmu nā­cis ar diviem lūgumiem.

Aīds izbrīnīti parāva uz augšu uzaci. Kad viņš pie­liecās man tuvāk, melnās mantijas ielocēs parādījās ne­skaidras, mokās saviebtas sejas, it kā tērps būtu sadiegts no Soda laukos iesprostotajām dvēselēm, kas pūlējās at­svabināties. Uzmanības deficīta sindroms man citstarp lika aizdomāties, vai tādā pašā tehnikā būtu darināti ari citi Pazemes valdnieka apģērba gabali. Kādas gan šaus­mas vajag sastrādāt, lai pēc nāves tu tiktu iešūts Aīda apakšbiksēs?

—  Tikai divi vien? — Aīds pārvaicāja. — Tavu uzpū­tīgu bērnu! It kā tu jau nebūtu dabūjis gana. Nu tad runā! Man labpatīk pakavēt laiku, iekams piespriežu tev nāvi.

Man aizrāvās elpa. Nevedās ne par matu labāk, kā tiku iedomājies.

Pašķielēju uz tukšo, mazāko troni Aldām līdzās. Tas bija kalts kā melns, apzeltījumiem rotāts zieds. Sagribē­jās, lai valdniece Persefone būtu klāt. Kā pa miglu atce­rējos, ka mītos kaut kas bija klāstīts par viņas spējām remdēt vīra dusmas. Bet laukā bija vasara. Persefone, protams, ciemojās pie savas mātes, zemkopības dievietes Dēmetras tur, saules gaismā. Par gadalaikiem varējām pateikties viņas ciemu reizēm, ne jau planētas ass leņ­ķim.

Anabeta noklepojās. Man mugurā iedūrās viņas pirksts.

—   Valdniek Aīd, — es atsāku. — Paklau, ser, dievi nedrīkst karot. Tas būtu… slikti.

—  Ļoti slikti, — piepalīdzēja Grovers.

—   Atdod man Zeva valdnieka šautru, — es teicu.

—   Lūdzu, ser. Ļauj man aizgādāt to uz Olimpu.

Aīda acis iesvēlās bīstami spožas. — Pēc visa, ko esi sastrādājis, tu vēl iedrošinies tā izlikties?

Atskatījos uz draugiem. Tie rādīja tikpat mulsu ģīmi.

—  Mmm… tēvoc, — teicu. — Tu bez mitas daudzini

—   "pēc visa, ko esi sastrādājis". Ko tieši es būtu sastrādā­jis?

Troņa zāle norībēja tā, ka droši vien augšā salīgojās visa Losandželosa. No alas griestiem novēlās klinšu atlū­zas. Visas sāndurvis atsprāga vaļā, un zālē iemaršēja iz­dēdējušie karavīri — simtiem vien, no visiem Rietumu civilizācijas vēstures laikposmiem un zemēm. Izkārtoju­šies pa zāles perimetru, tie aizšķērsoja izejas.

Aīds ieaurojās: — Tu domā, ka es gribu karot?

Man gandrīz jau paspruka: nu, šie puiši pēc pacifis­tiem vis neizskatās. Bet apķēros, ka tāda atbilde būtu bīs­tama.

—    Tu esi Nāves kungs, — es piesardzīgi bildu.

—   Karš tavu valstību paplašinātu, vai ne tā?

—   Tu spried tieši tāpat kā mani brāļi! Domā, man vajag vēl vairāk pavalstnieku? Vai tad neredzēji, kas da­rās Asfodeļu pļavās?

—  Jā…

—  Vai tev ir kaut mazākā sajēga par to, kā mana val­stība piebrieduši nieka pēdējos simt gados vien? Cik apakšnodaļu man vajadzējis ieviest?

Pavēru muti, lai atbildētu, bet Aīds nupat bija iekai­sis pa īstam.

—    Vajag nez cik jaunu apsargu, — viņš gaudās.

—   Tie mūžīgie sastrēgumi pie nosūtījumu nojumes. Per­sonālam virsstundas. Savulaik es, Persij Džekson, biju bagāts dievs. Man pieder visi pazemes dārgmetāli. Bet tie tēriņi!

—   Hārons grib algas pielikumu, — es izspēru, tikai nupat par to atminējies. Kolīdz vārdi izspruka, biju ga­tavs sev aizšūt ciet muti.

—  Hāronu tu man labāk nepiemini! — Aīds nodārdināja. — Kopš viņš atklājis, ka pasaulē ir itāļu uzvalki, vispār vairs nav ciešams! Problēmas uz katra soļa, un man pašam jātiek ar visu galā. No pils līdz vārtiem vien ceļā jāpavada tik ilgs laiks, ka tur jau trakam jākļūst! Un tie miroņi tikai nāk un nāk klāt. Nē, padieviņ. Man ne­vajag neko, kas vairotu pavalstnieku skaitu! Ne jau es sa­domāju kurināt šo karu.

—   Bet tu taču savāci Zeva valdnieka šautru.

—   Meli! — Pils norībēja vēlreiz. Aīds piecēlās no troņa, izsliedamies pilnā augumā kā amerikāņu futbola vārti. — Tavs tēvs, puika, varbūt Zevu var apvest ap stūri, bet es neesmu tik dumjš. Es zinu, kas viņam padomā.

—   Padomā?

—    Tu biji tas zaglis ziemas saulgriežos, — viņš sauca. — Tēvs iedomājās, ka tu esi viņa mazais noslē­pums. Viņš tevi iesūtīja Olimpa troņa zālē. Tu pievāci valdnieka šautru un manu bruņucepuri. Nebūtu es iesū­tījis fūriju jensija internātskolā, Poseidonam varbūt būtu izdevies noslēpt šo plāniņu, kā izraisīt karu. Bet tagad tu esi atmaskots. Tu tiksi izsludināts kā Poseidona uzkūdīts zaglis, un es atgūšu savu bruņucepuri!

—   Bet… — ieteicās Anabeta. Bija skaidrs, ka domas viņai joņo ar ātrumu miljons kilometru stundā. — Vald­niek Aīd, vai tad arī tumsas bruņucepure ir pazudusi?

—   Netēlo te man nezinīti, meitiņ. Jūs abi ar satīru šim hērojam esat palīgos — viņš, bez šaubām, nācis man piedraudēt Poseidona vārdā un vēl ar ultimātu. Vai Po­seidons iedomājas, ka mani iespējams piedabūt šantāžas ceļā nostāties viņa pusē?

—    Nē! — es izsaucos. — Poseidons ne… es ne…

—  Par pazudušo bruņucepuri es nevienam neko ne­teicu, — Aīds noskaldīja, — jo man nebija ne mazāko ilūziju, ka Olimpā sagaidīšu kādu taisnību — kādu palī­dzību. Es nevaru atļauties runas, ka esmu palicis bez sava varenākā ieroča. Tāpēc meklēju tevi rokā pats, un, kad noskaidrojās, ka tu nāc šurp ar saviem draudiem, es pat nemēģināju tev likt ceļā kādus šķēršļus.

—  Nemēģināji likt šķēršļus? Bet…

—   Atdod manu bruņucepuri, vai arī nāve pagaisis no pasaules, — Aīds piedraudēja. — Tāds ir priekšli­kums no manas puses. Atvēršu Pazemi, lai miroņi pār­pludina pasauli. Jūsu zemes es pārvērtīšu ļaunā murgā. Un tu, Persij Džekson, — tavs ģindenis būs tas, kurš va­dīs Aīda karaspēku.

Skeleti karavīru tērpos visi kā viens paspēra soli uz priekšu, paslējuši ieročus kaujas gatavībā.

Tobrīd man laikam piedienēja pārbīties. Lai cik dīvaini, es sajutos aizskarts. Lai nu par ko, bet, ja tiku nepatiesi apvainots, es iesvēlos briesmīgās dusmās. Galu galā, tā notika neba pirmo reizi.

—   Tu ne ar ko neesi labāks par Zevu, — es sacīju. — Domā, ka esmu tev ko zadzis? Tāpēc tu man uzsūtīji fūrijas?

—   Bet protams, — Aīds atteica.

—   Un tos pārējos briesmoņus?

Aīds uzmeta lūpu. — Ar tiem man nav nekāda sa­kara. Kam man tas, ka mirsti nelaikā? Gribēju, lai manā priekšā tu stājies dzīvs, lai vari izbaudīt visas Soda lauku mokas. Kāpēc tad es, tavuprāt, tik viegli ielaidu savā val­stībā?

—   Viegli?

—  Atdod to, kas pieder man!

—    Bet man nav tavas bruņucepures. Es nācu pēc valdnieka šautras.

—   Kas jau ir pie tevis? — Aīds nodārdināja. — Tu ieradies te ar šautru, dumiķīt, lai varētu man piedrau­dēt!

—  Nē taču!

—  Tad atver savu somu.

Man prātā ieplaiksnījās stindzinoša doma. Tas sma­gums mugursomā — tā boulinga bumba. Un ja nu tā ir…

Nokabināju somu no pleca un atvilku rāvējslēdzēju. Somā bija centimetrus sešdesmit garš zumošs metāla cilindrs ar pīķiem abos galos.

—   Persij, — ierunājās Anabeta. — Kā…

—  Es… es nezinu. Nesaprotu.

—  Jūs, hēroji, visi esat vienādi, — Aīds bilda. — Lep­nība jūs padara par muļķiem. Padomā tikai — nāks te, pie manis, ar tādu ieroci! Es Zeva valdnieka šautru ne­esmu prasījis, bet, ja reiz tā ir šeit, tu to atdosi man. Ne­šaubos, ka lieliski noderēs diplomātiskās sarunās. Un nu… mana bruņucepure. Kur tā ir?

Stāvēju gluži mēms. Nekādas bruņucepures man nebija. Man nebija ne jausmas, kā valdnieka šautra no­nākusi mugursomā. Sāku domāt, ka Aīds varbūt ar mani izspēlējis kādu joku. Aīds būs tas draņķis. Bet tad pa­saule piepeši sagriezās kājām gaisā. Es atskārtu, ka esmu izmantots par ieroci. Ka Zevu, Poseidonu un Aīdu ma­tos salaidis kāds cits. Valdnieka šautra uzradās mugur­somā, un mugursomu es biju dabūjis no…

—   Valdniek Aīd, pagaidi, — es teicu. — Te ir kāds pārpratums.

—   Pārpratums? — Aīds ieaurojās.

Ģindeņi paslēja šurp ieročus. Augstu gaisā noplīk­šķēja ādaini spārni, un uz saimnieka troņa atzveltnes piezemējās trīs fūrijas. Viena, kam bija misis Dodsas seja, atņirdzās man pretim un noplikšķināja pātagu.

—  Nav nekāda pārpratuma, — Aīds pavēstīja. — Es zinu, kāpēc esi nācis, — es zinu, kādēļ tu īstenībā atgā­dāji šurp to ieroci. Tu nāci, lai izkaulētu no manis viņu.

No Aīda plaukstas izkrita zelta lode. Atsitusies pret pakāpieniem man pie kājām, tā pašķīda, un tur, iestingusi zelta putekļos, stāvēja mana māte — tieši tāda, kāda bija brīdī, pirms Mīnotaurs viņu ņēmās žņaugt.

Man aizsitās elpa. Pastiepu roku, lai viņai pieskar­tos, bet gaisma bija tik karsta kā uguns.

—  Jā, — Aīds gandarīts noteica. — Es viņu paņēmu. Zināju, Persij Džekson, ka tu agri vai vēlu nāksi kaulē­ties. Atdod manu bruņucepuri, un es viņu varbūt atlai­dīšu. Redzi, viņa nav mirusi. Vēl ne. Bet, ja aizdosi man dusmas, būs citādi.

Atcerējos par pērlēm kabatā. Varbūt tās mani varētu izpestīt. Ja vien izdotos atbrīvot mammu…

—   Ā, tās pērles, — ierunājās Aīds, un man asinis sastinga dzīslās. — Nūjā, mans brālis ar tiem saviem lē­tajiem trikiem… Rādi nu šurp, Persij Džekson.

Roka man pret paša gribu ieslīdēja kabatā un izvilka pērles.

—  Tikai trīs, — Aīds konstatēja. — Žēl gan. Tu taču apjēdz, ka katra var glābt tikai vienu cilvēku. Tad pamē­ģini vienu notērēt mātei, padieviņ. Un kuru no saviem draugiem atstāsi pie manis uz mūžīgiem laikiem? Aiziet! Izvēlies. Vai arī atdod mugursomu un samierinies ar no­teikumiem.

Paskatījos uz Anabetu un Groveru. Tie drūmi vērās pretim.

—  Mēs esam apmuļķoti, — es teicu. — Iegāzti.

—  Jā, bet kāpēc? — Anabeta atsaucās. — Un tā balss no bedres…

—   Vēl nezinu, — sacīju. — Bet noteikti pajautāšu.

—  Izlem, puika! — Aīds iekliedzās.

—    Persij! — Grovers uzlika man roku uz pleca. — Šautru viņam nedrīkst dot.

—   Zinu.

—  Atstāj mani te, — viņš ierosināja. — To trešo pērli notērē mammai.

—  Nē!

—   Es esmu satīrs, — Grovers turpināja. — Mums nav tādas dvēseles kā cilvēkiem. Viņš var mani nomocīt līdz nāvei, bet nevar paturēt mani te mūžīgi. Es vienkārši pārdzimšu par puķi vai ko tādu. Tā būs labāk.

—   Nē. — Anabeta izvilka bronzas nazi. — Jūs abi ejiet. Grover, tev pienākas Persiju sargāt. Tev jādabū meklētāja licence un jādodas uzmeklēt Pānu. Izdabū Persija mammu no šejienes. Es jūs piesegšu. Man prātā krist cīņā.

—  Nekādā ziņā, — Grovers atteica. — Te palikšu es.

—   Padomā labi, kazlēn, — Anabeta nerimās.

—   Pārstājiet jūs, abi! — Sirds man vai rāvās uz pu­sēm. Viņi abi man tiktāl bija uzticamos biedros. Prātā atausa Grovers uzlidojumā Medūzai statuju dārzā un Anabeta, kad paglāba mūs no Cerbera. Mums aiz mu­guras bija Hēfaista atrakcija akvaparkā, Sentluisas Vārtu arka un Lotosa kazino. Biju nomērojis tūkstošiem kilo­metru, nokaudamies ar domām par draugu, kurš izrādī­sies nodevējs, bet šie draugi nebija nekādi nodevēji. Viņi mani bija tikai glābuši atkal un atkal un tagad gribēja ziedot dzīvību, lai izpestītu manu mammu.

—   Es zinu, ko iesākt, — noteicu. — Ņemiet.

Pasniedzu katram pa pērlei.

Anabeta izsaucās: — Bet Persij!

Pagriezos pret māti. Izmisīgi gribējās ziedoties pa­šam un ar atlikušo pērli glābt viņu, bet es zināju, ko viņa teiktu. Kaut ko tādu nemūžam nepieļautu. Vajadzēja aiz­gādāt šautru uz Olimpu un izstāstīt Zevam visu, kā ir. Vajadzēja novērst karu. Mamma man nemūžam nepie­dotu, ja tā vietā es būtu izglābis viņu. Atcerējos pareģo­jumu Pusdievu kalnā — tagad tas šķita dzirdēts pirms miljons gadiem. Un tev nebūs galā izglābt to, kas pats svarīgākais.

—   Piedod, — es viņai teicu. — Es atgriezīšos. Gan izgudrošu, kā.

Pašapmierinātais smīns Aīda sejā pagaisa. Viņš ietei­cās: — Padieviņ…?

—  Es atradīšu tavu bruņucepuri, tēvoc, — es pavēs­tīju. — Es atgādāšu to tev. Nepiemirsti to algas pieli­kumu Hāronam.

—  Tu man te nelec acīs…

—   Un laiku pa laikam nekaitētu paspēlēties ar Cer­beru. Viņam patīk sarkanas gumijas bumbiņas.

—   Persij Džekson, nemaz nedomā…

Nokliedzos: — Aiziet, visi reizē!

Triecām pērles pret grīdu. Vienu baiļpilnu mirkli — nekā.

Aīds nodārdināja: — Iznīciniet viņus!

Šķindot zobeniem un klikšķot šaujamieroču aizslēgiem, ģindeņu armija metās mums virsū. Fūrijas rāvās uz priekšu, pātagām ietinoties liesmu mēlēs.

Kolīdz ģindeņi atklāja uguni, pērles lauskas man pie kājām uzsprāga — nošķīda zaļa gaisma un uzpūta svaigs jūras vējš. Attapos ieslēgts pienbaltā lodē, kas sāka cel­ties augšup.

Anabeta un Grovers bija turpat blakus. Šķēpi un lo­des atlēca no pērļainajiem burbuļiem, nenodarot nekādu postu. Aīds neprātīgās dusmās auroja tā, ka visa pils līgojās un man bija skaidrs, ka uz naktsmieru Losandželosai nav ko cerēt.

—   Paskaties uz augšu! — iebrēcās Grovers. — Mēs trieksimies pret griestiem!

Un tiešām — strauji šāvāmies pretim stalaktītiem, un bija skaidrs, ka tie pārplēsīs mūsu burbuļus un uz­šķērdīs mūs pašus.

—   Kā tā parikte vadāma? — kliedza Anabeta.

—  Diez vai ir, — es atkliedzu pretim.

Burbuļi ietriecās griestos, mēs kliedzām, un… Tumsa.

Vai bijām pagalam?

Nē, joprojām manīju paātrinājumu. Cēlāmies augšup cauri klintij tikpat viegli kā gaisa burbulis ūdenī. Un es sapratu, kāds ir pērļu spēks: kas jūrai pieder, tas jūrā atgriezīsies.

Labu laiku aiz burbuļa gludajām sienām nebija sare­dzams pilnīgi nekas, bet tad mana pērle izšāvās okeāna dibenā. Abas pārējās pienbaltās lodes, Anabeta un Gro­vers, līdz ar mani cēlās augšup, uz virspusi. Un — spudūkš!

Izsprāgām no ūdens Santamonikas līča vidū, no dēļa nogrūzdami kādu sērfotāju, kas sašutis izsaucās: — Eu, kas ir?

Sagrābis Groveru, uzvilku viņu uz peldošas bojas. Ticis līdz Anabetai, aizgādāju turpat arī viņu. Ap mums meta lokus ziņkārīga haizivs — trīsmetrīga lielā baltā.

Es uzsaucu: — Atšujies.

Haizivs apcirtās un steigšus aizpeldēja.

Sērfotājs bļaustījās, pieminēdams indīgas sēnes, un kūlās projām, cik ātri vien spēdams.

Sazin kā man bija skaidrs, ka ir agrs rīts, 21. jūnijs, vasaras saulgriežu diena.

Losandželosa tālē liesmoja, virs pilsētas augšup cē­lās dūmu vāli. Augu nakti bija drebējusi zeme, un tā bija Aīda vaina. Droši vien jau tagad man pa pēdām dzinās viņa sūtīts miroņu karaspēks.

Bet acumirklī Pazeme nebija tā lielākā problēma.

Vajadzēja tikt krastā. Vajadzēja aizgādāt atpakaļ uz Olimpu Zeva valdnieka šautru. Visneatliekamākais — vajadzēja nopietni aprunāties ar dievu, kas bija mani pa­taisījis par muļķi.

Mūs savāca pludmales patruļnieku laiva, bet viņiem bija darba pilnas rokas, tāpēc nebija vaļas ar mums ilgi krāmēties vai painteresēties, diez kā trīs pusaudži ielas drēbēs uzradušies līča vidū. Bija likvidējamas katastrofas sekas. Rācijās saucieni pēc palīdzības skanēja vienā laidā.

Izlaiduši mūs pie Santamonikas estakādes un pagā­dājuši dvieļus, ko apmest ap pleciem, un ūdens pudeles, uz kurām greznojās uzraksts "Pludmales patruļas jaun­sargs", viņi aizsteidzās glābt vēl citus cietušos.

Visi, pat es, bijām izmirkuši no galvas līdz kājām. Pamanījis tuvojamies pludmales patruļas laivu, es klu­sībā palūdzu, lai nenotiek tā, ka viņi izvelk mani no ūdens pilnīgi sausu, jo tur būtu ko brīnīties. Tad nu vē­lējos izmirkt. Un tiešām — mana ūdensnecaurlaidība pagaisa kā nebijusi. Arī kājas man bija basas, jo savas tupeles aizdevu Groveram. Labāk, lai pludmales patruļ­nieki brīnās, kāpēc viens no mums palicis bez apaviem, nevis sāk interesēties, kāpēc otram ir āža kājas.

Tikuši uz cietas zemes, klumburējām projām pa pludmali, nolūkodamies pilsētas ugunsgrēku liesmās uz brīnišķīga saullēkta fona. Jutos kā atgriezies no miro­ņiem — un tā jau ari bija. Mugursomā smaga gulēja Zeva valdnieka šautra. Kad iedomājos māti, ap sirdi sa­metās vēl jo smagāk.

—  Neticami, — ierunājās Anabeta. — Mēs nomēro­jām visu to ceļu…

—   Mūs apveda ap stūri, — es teicu. — Atēnas cie­nīga stratēģija.

—   Ei! — viņa brīdinoši iesaucās.

—  Tu taču saproti, ne?

Nokārusi galvu, viņa pieklusa. — Jā, saprotu.

—    Bet es gan ne! — Grovers nosūrojās. — Kurš gan…

—   Persij… — Anabeta ieteicās. — Man žēl, ka tava māte… Man tik ļoti žēl…

Laidu to gar ausīm. Ja es sāktu runāt par māti, izplūstu asarās kā mazs bērns.

—   Pravietojums izrādījās pareizs, — sacīju. — "Tev būs doties uz vakariem un stāties pretim dievam, kurš novērsies." Taču ar to nebija domāts Aīds. Aīds nemaz negribēja, lai Lielā triāde sāk karu. To zādzību sarīkoja kāds cits. Kāds nozaga Zeva valdnieka šautru un Aīda bruņucepuri un aizdomas novēla uz mani, jo es esmu Poseidona atvase. Līdz ar to Poseidonu vaino gan Zevs, gan Aīds. Šodien ap saulrietu iesvelsies trīspusējs karš. Un es būšu tas, kurš karu izraisījis.

Grovers nesaprašanā nogrozīja galvu. — Bet kurš gan varētu tik zemiski izrīkoties? Kuram gan tik bries­mīgi gribas karu?

Apstājos kā iemiets un paskatījos uz priekšu. — Nūū, jāpagudro.

Tur jau viņš stāvēja, mūs gaidīdams, ar visu melno ādas putekļu mēteli un saulesbrillēm, pār plecu pār­sviedis alumīnija beisbola vāli. Līdzās rūcinājās moto­cikls, starmeša gaismā smiltīm krāsojoties asinssarkanām.

—  Sveiks, sīkais! — Arējs uzsauca, it kā tiešām prie­cātos mani redzēt. — Tev pienācās būt beigtam.

—  Tu mani apkrāpi, — teicu. — Tu nozagi bruņuce­puri un valdnieka šautru.

Arējs nosmīkņāja. — Paga, paga, ne jau savām ro­kām. Lai dievi cits citam čieptu varas simbolus? Tas ir vairāk nekā fui, fui. Taču tu jau neesi pasaulē vienīgais hērojs, kas gatavs būt par pakalpiņu.

—  Kas tad bija tavs pakalpiņš? Klarisa? Viņa tur bija ziemas saulgriežos.

Viņš izskatījās uzjautrināts. — Nav svarīgi. Galve­nais, puisīt, ka tu esi karam par kavēkli. Redzi, būtu tu Pazemē gājis bojā, Jūraskāposts pārskaistos uz Aīdu, kas tevi nomaitājis. Līķu Inde būtu ticis pie Zeva valdnieka šautras, tāpēc Zevs iesveltos dusmās uz viņu. Un Aīds joprojām meklē savu…

Viņš izvilka no kabatas slēpotāja micīti, kādas iecie­nījuši banku aplaupītāji, un noguldīja to starp moča stū­res ragiem. Mice acumirklī pārvērtās smalki nostrādātā bronzas bruņucepurē.

—  Tumsas bruņucepure, — Grovers noelsās.

—  Tieši tā, — Arējs attrauca. — Tā, pie kā es paliku? Ak jā, Aīds būtu nikns gan uz Zevu, gan Poseidonu, jo nezina, kurš pievācis šo te. Necik ilgi, un viņi cits citam būtu gatavi atsist nieres.

—   Bet jūs visi taču esat rados! — Anabeta sašuta.

Arējs paraustīja plecus. — Tāds kariņš ir vislabākais.

Asiņaināka nemēdz būt. Kā es mēdzu teikt — nav nekā aizraujošāka par kautiņu ģimenes lokā.

—  Denverā tu man iedevi mugursomu, — es atsāku. — Valdnieka šautra tur bija no sākta gala.

—    Jā un nē, — Arējs atsaucās. — Diez vai tavas mirstīgās smadzenītes kaut ko tik sarežģītu sagremos, bet mugursoma ir valdnieka šautras maks, tikai drusku pārveidots. Šautra no tā nav šķirama — apmēram tāpat kā tas zobens, kas pagādāts tev, puisīt. Tas arvien no jauna uzrodas tev kabatā, vai ne?

Man trūka skaidrības, kā Arējam tas nācis zināms, bet laikam jau kara dievam piedienēja orientēties ieroču lietās.

—  Vārdu sakot, — Arējs turpināja, — drusku pabūros, lai šautra makā atgriežas tikai tad, kad esi ticis Pa­zemē. Kolīdz Aīdām biji gana tuvu… Ta-dā! — sūtījums klāt! Būtu tevi kāds novācis turpceļā — liela muiža! Ierocis paliktu pie manis.

—  Bet kāpēc tu valdnieka šautru nesavāci pats? — es pabrīnījos. — Kāpēc to vajadzēja sūtīt Aīdām?

Arējam krampjaini noraustījās žoklis. Uz mirkli gandrīz šķita, ka viņš klausās kādā citā balsī, kas skan pašam galvā. — Kāpēc es ne… nūjā… ar tādu ugunsjaudu…

Transs ilga sekundi… divas…

Mēs ar Anabetu pārmijām satrauktus skatienus.

Tad Arēja vaigs noskaidrojās. — Kam man tādas ne­patikšanas? Labāk, lai pieķer tevi — ar visiem pierādīju­miem rokā.

—  Tu melo, — es izmetu. — Ne jau tu biji tas, kurš iedomājās šautru sūtīt uz Pazemi, vai ne tā?

—   Biju gan! — Saulesbrilles sāka kūpēt, it kā kuru katru brīdi gatavas aizdegties.

—  Ne jau tu sarīkoji to zādzību, — es minēju uz labu laimi. — Hēroju, kam pienācās nozagt abas mantas, sūtīja kāds cits. Kad Zevs tev pavēlēja sadzīt zaglim pē­das, tu vainīgo notvēri. Tomēr Zevam to vis neteici. Bija kas tāds, kas tev lika palaist viņu vaļā. Mantas tu pagla­bāji, līdz uzrastos kāds cits hērojs, kurš būtu pataisāms par piegādātāju. Tevi izrīko tas, kas tup tajā bedrē.

—  Es esmu kara dievs! Mani neizrīko neviens! Man nerādās nekādi sapņi!

Es saminstinājos. — Vai tad kāds te pieminēja sap­ņus?

Arējs izskatījās satrūcies, tomēr uztraukumu centās noslēpt ar vīpsnu.

—  Labāk, puisīt, atgriezīsimies pie tā, kas kārtojams tagad. Tu esi dzīvs. Es nevaru pieļaut, ka tu šautru aiz­gādā atpakaļ uz Olimpu. Ja nu tie cietpaurainie stulbeņi tevī tomēr ieklausās? Tāpēc vajadzēs tevi nobeigt. Ne­ņem nu ļaunā.

Viņš uzsita knipi. Smiltis viņam pie kājām pajuka, un no tām izjoņoja mežakuilis — vēl prāvāks un atbai­došāks par to, kura galva bija pienaglota virs Pusdievu nometnes septītā namiņa durvīm. Nezvērs kārpīja smil­tis un bolīja glūnīgās ačteles, pielieca galvu ar ilkņu dunčiem un bija gatavs kaut tūliņ mani uzšķērst.

Iekāpu ūdenī. — Cīnies ar mani pats, Ares!

Viņš iesmējās, bet smiekli izklausījās mazliet samāk­sloti… nervozi. — Tev, sīkais, ir tikai viens talants — ķē­riens uz mukšanu. No Himēras aizmuki. No Pazemes aizmuki. Tu esi jēradvēsele.

—  Tev bail?

—  Sapņo vien, zaļknābi. — Bet saulesbrilles redzokļu svelmē jau sāka kust kopā. — Tieši iejaukties nav atļauts. Piedošanu, puisīt. Tas tev būtu par daudz liels gods.

Anabeta iekliedzās: — Persij, mūc!

Milzu mežakuilis metās uzbrukumā.

Bet man bija pieriebies mukt no briesmoņiem. Tā­pat kā no Aīda, no Arēja, vienalga no kā.

Kolīdz kuilis grasījās triekties man virsū, norāvu pildspalvai uzgali un spēru soli sāņus. Pretstraumes rok­turis iegūla plaukstā. Cirtu augšup. Man pie kājām no­šķelts nokrita kuiļa labais ilknis, un samulsinātais ne­zvērs ieskrēja jūrā.

Iesaucos: — Vilni!

Acumirklī nez no kurienes sacēlās vilnis un, apti­nies ap nezvēru kā sega, aizrāva to dzelmē. Mežakuilis vēl paguva izgrūst šausmu pilnu kviecienu. Tad viņu ap­rija jūra.

Atkal pievērsos Arējam. — Vai tagad nāksi kau­ties? — noprasīju. — Vai arī pagādāsi vēl kādu pundurcūku, lai ir kam noslēpties aiz muguras?

Arējs pietvīka zili sarkans. — Piesargies, puisīt. Ka es tevi nepārvēršu par…

—   Prusaku, — es piepalīdzēju. — Vai lenteni. Jā, kā­pēc gan ne? Tad tava dievišķā āda izvairītos no pēriena, vai ne?

Acenes jau tinās liesmu mēlēs. — Nu, vecīt, tu tie­šām uzprasies, lai tevi izsmērē pa sienu.

—   Ja zaudēšu, pārvērt mani, par ko vien gribi. Ņem šautru. Ja virsroka būs man, es dabūju bruņucepuri un šautru, un tev jātaisās projām.

Arējs izgrūda sīku smiekliņu un nocēla no pleca beisbola vāli. — Kā tev labpatiktu — lai satriecu tevi pa vecai vai jaunai modei?

Parādīju savu zobenu.

—   Labais, nelaiķīt, — viņš noteica. — Tātad kla­sika. — Beisbola vāle pārveidojās par milzīgu divroku zobenu. Par rokturi tam kalpoja liels sudraba galvas­kauss ar zobos iekostu rubīnu.

—  Persij, — ierunājās Anabeta. — Nedari tā. Viņš ir dievs.

—   Viņš ir gļēvulis, — es atteicu.

Anabeta norīstījās. — Vismaz apliec šo te. Uz labu laimi.

Noņēmusi kaklarotu ar tēva gredzenu un zīlēm piecu nometnes gadu vērtībā, viņa apsēja to man ap kaklu.

—  Izlīgums, — viņa piebilda. — Atēna un Poseidons uz vienu roku.

Man vaigos iesitās karstumiņš, taču izdevās pasmai­dīt. — Paldies.

—   Un paņem vēl šo, — ieteicās Grovers, sniegdams man saplacinātu skārdeni, kas pēc tūkstošiem kilometru garā ceļa laikam bija sataupīta kabatā. — Satīri ir ar tevi.

—   Grover… Man trūkst vārdu.

Viņš paplikšķināja man pa plecu. Skārdeni iebāzu bikšu pakaļkabatā.

—   Atvadas galā? — Arējs tuvojās, melnā putekļumēteļa stērbelēm vilnījot nopakaļ, zobenam saullēktā gailot ar sarkanu guni. — Es kaujos jau veselu mūžību, puisīt. Man ir neizsīkstošs spēks, un es neesmu no tiem, kas mirst. Un kas ir tev pūrā?

Ne tik liela uzpūtība, es pie sevis nodomāju, bet iz­mantoju iespēju paklusēt. Pieraudzīju, lai kājas ir slap­jumā, un pakāpos vēl soli atpakaļ, lai ūdens līdz potītēm. Prātā atausa vārdi, ko sen, tik sen Denveras ēstuvē teica Anabeta: spēks Arējam ir. Un viss — cita nekā. Pat spē­kam dažkārt jāloka celis gudrības priekšā.

Viņš cirta zobenu lejup, lai pāršķeltu man galvu, taču manis tur nebija.

Ķermenis domāja manā vietā. Ūdens mani tā kā pa­svieda gaisā, un, pāršāvies Arējam pār galvu, es ar šļakstu piezemējos viņam aiz muguras. Bet arī Arējs bija no žiglajiem. Pagriezies viņš cirtienu, kas bija tēmēts tieši mugurā, atvairīja ar zobena roktura galu.

Arējs nosmīnēja. — Nav slikti, nav slikti.

Viņš šķēla atkal, un man neatlika nekas cits, kā iz­lēkt sausumā. Centos klupt sāņus, lai tieku atpakaļ ūdenī, bet Arējs laikam noprata, kas man padomā. Veik­lībā viņš mani pārspēja un uzbruka tik nikni, ka man vajadzēja sakopot visus spēkus, lai netieku sacirsts gaba­los. Joprojām kāpos arvien tālāk no jūras un nespēju uz­iet nevienu robu viņa aizsardzībā. Arējam zobens bija gandrīz metru garāks par Anaklusmu.

Spiedies tuvāk, kādā zobencīņas nodarbībā reiz mā­cīja Lūka. Ja tev zobens īsāks, spiedies tuvāk.

Izklupienā grūdos uz priekšu, bet Arējs ko tādu jau gaidīja. Viņš man izsita no rokām zobenu un iespēra pa krūtīm. Aizlidoju metrus sešus, varbūt deviņus tālāk. Nebūtu ietrāpījis mīkstās kāpas smiltīs, mugurkauls būtu pušu.

—   Persij! — iekliedzās Anabeta. — Poliči!

Man acu priekšā viss dubultojās. Sajūta bija tāda, ka krūtīs nupat iebliezies tarāns, tomēr pamanījos pieslie­ties kājās.

Arēju nedrīkstēju izlaist no acīm, jo baidījos, ka tajā pašā acumirklī viņš mani pāršķels uz pusēm, tomēr ar acs kaktiņu manīju krastmalas bulvārī iezibsnījamies sarkanas signāllampiņas. Aizcirtās mašīnas durvis.

—  Re, tur, policista kungs! — kāds noaurojās. — Re­dzat?

Rešņa balss atsaucās: — Izskatās pēc tā puikas no ziņām… kas te, ellē…

—  Tas džeks ir bruņots, — piebalsoja otrs policists. — Sauc papildspēkus!

Es aizvēlos sāņup, un Arēja zobens iecirtās smiltīs.

Metos pie sava zobena un, to paķēris, šķēlu Arējam ģīmī, bet asmens atkal atvairīts netrāpīja mērķī.

Šķita, ka Arējs lieliski zina, kas man ikreiz padomā, pirms novēzēju zobenu.

Kāpos atpakaļ uz ūdens pusi, piespiezdams viņu sekot.

—    Skaties patiesībai acīs, puisīt, — Arējs teica. — Tev nav ne mazāko izredžu. Es ar tevi tikai kaitējos.

Manas maņas darbojās trauksmes režīmā. Tagad sa­pratu, ko nozīmēja Anabetas vārdi par uzmanības defi­cīta sindromu, kas atmaksājoties kaujā. Biju modrāks par modru, samanīju ik mazāko sīkumu.

Redzēju, kur saspringst Arēja muskuļi. Tas palīdzēja noteikt, kurp un kā viņš cirtīs. Vienlaikus nomanīju Anabetu un Groveru metrus deviņus pa kreisi. Redzēju piebraucam otru policijas mašīnu ar kaucošu sirēnu. Sāka pulcēties nomaļus vērotāji, jo iedzīvotāji, bīdamies no zemestrīces, bija bariem izgājuši ielās. Man radās iespaids, ka pa to vidu daži bija ar maskējušos satīru ērmoto, lēkājošo gaitu. Netrūka arī miglainu, izplūdušu garu veidolu, it kā noraudzīties kaujā būtu saskrējuši miroņi no Aīda valstības. Kaut kur augstu virs galvas plīkšķinājās ādaini spārni.

Vēl vairāk sirēnu.

Atlecu atpakaļ, vēl dziļāk ūdeni, bet Arējs bija strau­jāks. Viņa zobena asmens smaile pārplēsa man pie­durkni un iešķēlās apakšdelmā.

Atskanēja megafonā pastiprināta policista balss:

—   Nometiet šaujamos! Lieciet zemē! Nekavējoties!

Šaujamos?

Paskatījies uz Arēja zobenu, pamanīju to it kā ņirbināmies: vienubrīd tas izskatījās pēc automāta, tad atkal pēc divroku zobena. Man nebija ne jausmas, ko tādu cil­vēki redz rokās man, bet gandrīz varēju galvot, ka no­teikti neko tādu, kas viņiem liktu iesvelties pret mani simpātijās.

Arējs zvērojošām acīm pagriezās pret skatītājiem — varēju drusku atvilkt elpu. Nupat te bija sabraukušas jau piecas policijas mašīnas, un to aizsegā, turot mūs uz grauda, līkņāja vesela virkne policistu.

— Mēs kārtojam privātas lietas! — Arējs nokliedzās. — Taisieties, ka tiekat!

Viņš novēcināja roku, un uz patruļmašīnu pusi aizvilnīja sarkanas uguns siena. Mašīnas uzsprāga — poli­cisti tik tikko paguva pasprukt malā. Pūlis viņiem aiz muguras ar klaigām pašķīda.

Arējs smējās dārdošus smieklus. — Tā, hērojiņ. Tam bārbekjū piesviedīsim klāt ari tevi.

Novēzējās zobens. Es cirtienu atvairīju. Ar izklupienu tiku gana tuvu, pamēģināju likt lietā māņu kus­tību, bet viņš manu asmeni pasita sāņus. Viļņi man sitās jau pret muguru. Arējam, brienot nopakaļ, jūra vēl bija līdz ceļiem.

Jutu jūras šūpu ritmu, viļņi līdz ar paisumu cēlās augstāki, un piepeši man iešāvās prātā kāda doma. Ma­zus vilnīšus, es nodomāju. Un ūdens man aiz muguras it kā noplaka. Ar gribu vien es valdīju paisumu, bet spie­diens auga augumā gluži kā sakratītā, aizkorķētā limo­nādes pudelē.

Pašpārliecināti smīnēdams, Arējs mācās man virsū. Nolaidu zobenu, it kā spēki man būtu cauri. Nogaidi, teicu jūrai. Spiediens nupat mani vai gāza nost no kā­jām. Arējs paslēja zobenu. Palaidis paisumu vaļā, es pa­lēcos un, nostājies uz viļņa muguras, pāršāvos Arējam pār galvu.

Divus metrus augsts vilnis ietriecās viņam tieši sejā — kara dievs palika lādēdamies un spļaudīdamies, pilnu muti ūdenszāļu. Ar šļakstu piezemējies viņam aiz muguras, es vēlreiz izlikos, ka cirtīšu pa galvu. Viņš pa­guva pagriezties un pasliet zobenu, bet šoreiz apmulsi­nāts neuzminēja, kas man padomā. Mainījis virzienu, klupu sāņus un cirtu Pretstraumi stāvus ūdenī, tā ka as­mens smaile caururba dieva papēdi.

Salīdzinājumā ar rēcienu, kas nāca tūliņ pēc tam, Aīda zemestrīce bija sīka vienība. Pat jūra ar joni aizvē­lās nostāk, atstājot Arēju stāvam metrus piecpadsmit platā slapju smilšu aplī.

No kara dieva pāršķeltā zābaka plūda dievu zelta asins īhora. Seja viņam bija pārvērsta ne tikai naidā vien. Tur bija arī sāpes, pārsteigums un caurcaurēm neticība tam, ka viņš ievainots.

Arējs kliboja man klāt, murminādams aizlaiku grieķu lāstus.

Bet tālu netika.

Vispirms it kā mākonis aizklāja sauli. Bet nē — vēl ļaunāk. Diena satumsa. Pagaisa skaņas un krāsas. Kaut kas salts un drūms pāršalca pāri, pagausinādams laiku, uzvēdīdams stindzinošu aukstumu, man krūtīs iesveldams bezcerību un apslāpēdams visu kaujas sparu.

Tumsa pārskrēja.

Arējs stāvēja apstulbis.

Aiz muguras liesmoja policijas mašīnas. Blenzēju bars bija izklīdis. Krastā pārbijušies stāvēja Anabeta un Grovers — viņi noraudzījās ūdenī, kas atgriezies ap­ņēma Arēja kājas, aizskalodams ugunīgo zelta īhoru.

Kara dievs nolaida zobenu.

—   Tu esi iedzīvojies ienaidniekā, padieviņ, — viņš man teica. — Pats esi izlēmis savu likteni. Ikreiz, kad cīņā pacelsi zobenu, ikreiz, kad cerēsi uz labu veiksmi, tu matīsi manu lāstu. Piesargies, Persij Džekson. Piesar­gies.

Viņš viscaur iegailējās.

—  Persij! — iekliedzās Anabeta. — Novērsies!

Aizgriezos, iekams dievs Arējs atklājās savā patie­sajā, nemirstīgajā veidolā. Sazin kā zināju, ka paskatījies pārvērtīšos pelnos.

Gaisma apdzisa.

Atskatījos. Arējs bija projām. Vilnis atplūdis skatam atklāja Aīda bronzā kalto bruņucepuri. To pacēlis, devos pie draugiem.

Bet, iekams tiktāl tiku, padzirdēju plīkšķam ādainus spārnus. No debesīm nolaidušās, man priekšā piezemē­jās trīs baisas vecmāmuļas mežģīņu micēs — katrai rokā locījās uguns pātaga.

Vidējā fūrija — tā, kas savulaik bija misis Dodsa, — spēra soli uz priekšu. Lai gan atiezusi ilkņus, viņa pir­moreiz nemaz neizskatījās tik draudīga. Drīzāk — vīlu­sies, it kā būtu iecerējusi mani notiesāt vakariņās, bet tad nospriedusi, ka samaitāšu viņai vēderu.

—   Visu redzējām, — viņa nošņāca. — Tātad… tas tiešām nebiji tu?

Pasviedu viņai bruņucepuri — to viņa saķēra gluži pārsteigta.

—    Atgriezieties pie valdnieka Aīda, — es teicu, — izstāstiet viņam visu, kā ir. Sakiet, lai atsauc karu.

Brīdi vilcinājusies, viņa pārlaida šķeltu mēli pār zaļajām, ādainajām lūpām. — Dzīvo godam, Persij Džekson. Uzaudz par krietnu hēroju. Jo citādi, ja vēl kādreiz tiksi man nagos…

Viņa nogrudzinājās, izgaršodama tik saldo sapni. Tad visas trīs māsas savēcināja sikspārņa spārnus, pacē­lās dūmu vālu pilnajās debesis un pagaisa no skata.

Piegāju pie Grovera un Anabetas, kas vērās uz mani dziļā izbrīnā.

—  Persij… — ierunājās Grovers. — Tas viss ir tik ne­ticami…

—  Baigi, — Anabeta piepalīdzēja.

—  Superīgi! — Grovers pārlaboja.

Nemaz nelikās baigi. Un pavisam noteikti ne supe­rīgi. Biju pārguris, man smeldza visas maliņas un spēka nebija ne drusciņas.

—   Vai jutāt to… lai kas tas tāds bija? — es apvaicā­jos.

Abi stomīgi pamāja.

—   Droši vien fūrijas laidās pāri, — Grovers iemi­nējās.

Bet es tā gluži nedomāju. Kaut kas bija liedzis Arē­jam mani nonāvēt, un kam tādam vajadzēja būt sazin cik reižu varenākam par fūrijām.

Paskatījos uz Anabetu, un it kā sapratāmies bez vār­diem. Tagad es zināju, kas tup tajā bedrē un kas tā par balsi, kas nāca no Tartara.

Paņēmu no Grovera savu mugursomu un tajā ieska­tījos. Valdnieka šautra joprojām bija vietā. Padomā — tāds nieka krāmiņš gandrīz būtu izraisījis Trešo pasaules karu.

—  Mums jātiek atpakaļ uz Ņujorku, — teicu. — Līdz vakaram.

—  Nav iespējams, — Anabeta novilka. — Ja nu vie­nīgi…

—   Pa gaisu, — es piekritu.

Viņa mani cieši nopētīja. — Pa gaisu? Tu gribi teikt — ar lidmašīnu, kur esi nobrīdināts nesēsties, jo Zevs tevi grib notriekt, turklāt līdzi vest ieroci, kurš var sēt lielāku postu un iznīcību nekā kodolbumba?

—   Nūjā, — attraucu. — Apmēram uz to pusi. Lai­žam!

Taisni jāsmejas, kā cilvēki pamanās visu sagrozīt un iestiķēt pašu versijā par īstenību. Hīrons man to tika klāstījis jau kur tas laiks. Kā parasti, viņa gudrību godam novērtēju tikai daudz vēlāk.

Losandželosas ziņu dienesti vēstīja, ka sprādzienu Santamonikas pludmalē izraisījis kāds jucis bērnu no­laupītājs, kurš sašāvis policijas mašīnu. Netīšām trāpījis zemestrīces dēļ pārrautā gāzes vadā.

Jukušais bērnu nolaupītājs (pazīstams arī kā Arējs) esot tas pats, kurš mani līdz ar vēl diviem pusaudžiem nolaupījis Ņujorkā un vedis mūs šausmu pilnā, desmit dienu ilgā odisejā uz valsts otru malu.

Nabaga mazais Persijs Džeksons tomēr neesot starp­tautiska mēroga noziedznieks. Greihaundas autobusā sajukums izcēlies tikai tāpēc, ka viņš mēģinājis aizbēgt no sava sagūstītāja (un pēcāk liecinieki bija gatavi zvē­rēt, ka busā bijis tas vīrs ādas mētelī, — "Nez kāpēc tikai tagad atausa atmiņā…"). Trakais izraisījis sprādzienu Sentluisas Vārtu arkā. Galu galā, bērnam kas tāds taču nebūtu pa spēkam. Kāda apzinīga Denveras viesmīle re­dzējusi to vīru piedraudam gūstekņiem, sadabūjusi kādu draugu, lai tas viņus nobildē, un ziņojusi policijai. Bei­dzot Losandželosā drosmīgais Persijs Džeksons (man tas puika sāka iepatikties) varmākam nočiepis pistoli un pludmalē sācis apšaudi. Policija ieradusies īstajā brīdī. Bet iespaidīgajā sprādzienā sapostītas piecas policijas mašīnas, un nolaupītājs tikmēr aizlaidies. Bojā gājušo nav. Persijs Džeksons un abi viņa draugi nogādāti dro­šībā policijas uzraudzībā.

To visu mums klāstīja reportieri. Mums pašiem at­lika tikai māt līdzi ar galvu, vilkt seju uz raudāšanu, tē­lot, ka esam galīgi izmocījušies (kas izdevās viegli) un kameru priekšā izturēties kā bērniem, kas cietuši no vardarbības.

— Es vēlos tikai vienu, — es paziņoju, rīdams asa­ras. — Atkal redzēties ar savu mīlošo patēvu. Ikreiz, kad redzēju viņu TV ekrānā apsaukājam mani par draņķa burlaku, es sazin kā… kaut kā zināju, ka izkulsimies. Un es zinu, ka viņš gribēs atalgot skaistās Losandželosas iedzīvotājus — visus kā vienu —, dāvinot katram pa sa­dzīves ierīcei no sava veikala. Te būs viņa tālruņa nu­murs. — Policija un reportieri jutās tik aizkustināti, ka palaida apkārt cepuri, lai saziedotu naudiņu trim aviobi­ļetēm uz nākamo Ņujorkas reisu.

Skaidrs, ka citas iespējas nebija — atlika lidot. Ce­rēju, ka Zevs, ņemot vērā apstākļus, attiecībā uz mani drusku pievērs acis. Ar visu to lidmašīnā kāpu ar bries­mīgu piespiešanos.

Pacelšanās bija tīrais murgs. Ik gaisa bedrīte manī iesvēla lielākas šausmas nekā kurš katrs sengrieķu monstrs. Krampjaini sagrābtos sēdekļa paroceņus palaidu vaļā tikai tad, kad bijām droši piezemējušies Lagardijas lidostā. Tūliņ aiz drošības kontroles mūs gaidīja vietējās preses žurnālistu korpuss, bet, pateicoties Anabetai, kas aizmānīja viņus projām, uzlikusi galvā Yankees brīnumcepuri un neredzama saukdama: — Re, kur viņi ir, pērk saldēto jogurtu! Skrienam! —, no tiem mums izdevās iz­vairīties. Pie bagāžas konveijera viņa mums piebiedrojās.

Taksometru pieturā pašķīrāmies. Anabetai un Gro­veram liku doties atpakaļ uz Pusdievu kalnu un izstāstīt Hīronam, kas noticis. Abi protestēja, un pēc visa, ko bijām pārdzīvojuši, nebija viegli šķirties, bet es apzinā­jos, ka uzdevums līdz galam jāpaveic man vienam. Ja kaut kas noietu greizi, ja dievi man nenoticēs… Gribēju, lai Anabeta un Grovers paliek zemes virsū un izstāsta Hīronam patiesību.

Ielēcis taksī, braucu uz Manhetenu.

Pēc trīsdesmit minūtēm iesoļoju Impērijas ēkas ves­tibilā.

Drēbes man bija sadriskātas, seja vienās skram­bās — droši vien izskatījos pēc vazaņķa. Savas divdesmit četras stundas nebiju ne acu aizvēris.

Piesoļojis pie apsarga galda, noskaldīju: — Uz seš­simto stāvu.

Apsargs lasīja milzīgu grāmatu ar kaut kādu burvi uz vāka. Fantāzijas literatūra man diez ko negāja pie sirds, bet grāmata laikam bija no labajām, jo pagāja labs brīdis, iekams viņš no tās atrāvās. — Džekiņ, tāda stāva nemaz nav.

—   Man jātiek audiencē pie Zeva.

Viņš man vienaldzīgi uzsmaidīja. — Kā, lūdzu?

—  Tu dzirdēji.

Jau sāku domāt, ka šis būs no ierindas mirstīgajiem un varbūt der tīties projām, pirms viņš izsaucis trako­mājas brigādi, kad izdzirdēju: — Bez iepriekšējas noru­nas uz audienci neceri, džekiņ. Valdnieks Zevs apmeklē­tājus pieņem tikai pēc saraksta.

—    Nu, es ceru, ka mani viņš pieņems ārpus kār­tas. — Nokabinājis no pleciem mugursomu, atvilku vaļā rāvējslēdzēju. Ieraudzījis somā metāla cilindru, apsargs tikai pēc laba brīža saprata, uz ko tādu skatās. Tad viņš nobālēja. — Tā taču nav…

—  Ir gan, — es apstiprināju. — Gribi, lai velku laukā un…

—   Nē! Nē! — Steigšus pielēcis no krēsla, viņš dru­džaini grābājās pa galdu, meklēdams atslēgas karti. At­radis sniedza to man. — To iebāz apsardzes ligzdā. Pie­raugi, lai bez tevis liftā neviena cita nav.

Darīju, kā vēlēts. Kolīdz lifta durvis aizvērās, iebāzu karti ligzdā. Karte pazuda, un uz paneļa parādījās iepriekš nebijusi, sarkana podziņa ar uzrakstu "600".

Piespiedis podziņu, gaidīju. Gaidīju.

Fonā rimti tinkšķinājās melodija "Lietus no padebe­šiem līst…" Beidzot — dzinn. Durvis atslīdēja vaļā. Iz­gāju no kabīnes, un mani gandrīz ķēra sirdstrieka.

Stāvēju uz šaura akmens celiņa, kas karājās tukšā gaisā. Manhetena vīdēja tik dziļi lejā, it kā es uz to nolū­kotos no lidmašīnas. Priekšā — baltas marmora kāpnes, kas pāri mākoņa kumbram iestiepās debesīs. Ar acīm izsekojis līdz kāpņu augšgalam, labu laiku nespēju noti­cēt tam, ko redzēju.

Paskatieties kārtīgāk, smadzenes teica acīm.

Mēs jau skatāmies, acis atcirta. Tiešām! Ir!

Virs mākoņiem slējās kalns ar nošķeltu cepuri, vir­sotni klāja sniegs. Kalna nogāzes bija apbūvētas ar du­čiem daudzlīmeņu piļu — tā bija vesela daudzstāvu pil­sēta. Visām pilīm bija portiki ar baltām kolonnām, zeltītām terasēm, bronzas un vara pannām, kas gailēja kā tūkstošiem uguņu. Ceļi galvu reibinošos līkumos vijās augšup uz virsotni, kur sniegā spoža mirdzēja vis­lielākā pils. Uz izgudrēm iekārtotām terasēm sastādītos dārzos ziedēja olīvkoki un rožu krūmi. Varēju saskatīt tirgus laukumu ar krāsainām teltīm, vienā kalna pusē vīdēja akmens amfiteātris, otrā — hipodroms un stadi­ons. Tā bija sengrieķu pilsēta — trūka vienīgi drupu. Pilsēta bija jauna, spodra un krāsaina — tādas pirms divarpus tūkstošiem gadu droši vien izskatījās Atēnas.

Nekā tāda te nevar būt, es pats sev liku pie sirds. Kalna virsotne, kas karājas virs Ņujorkas kā miljardiem tonnu smags asteroīds? Kā kaut ko tādu bija iespējams nemanītu novietot virs Impērijas ēkas miljoniem ļaužu acu priekšā?

Bet kalns te bija. Un arī es biju te.

Ceļu uz pili mēroju kā pa miglu. Gāju garām kādam dārzam, no kura vairākas smejošas meža nimfas mani apmētāja ar olīvām. Tirgus laukumā bodnieki piedāvāja nopirkt ambroziju uz kociņa, gluži jaunu vairogu un īstu, ar spīguļiem klātu austu zelta aunādas kopiju, kādu reklamējot Hēfaista TV kanāls.

Kādā parkā, pošoties koncertam, instrumentus uzskaņoja deviņas mūzas — publika jau pulcējās: satīri, najādas un bariņš izskatīgu pusaudžu — droši vien no sīkā­kajiem dieviem un dievietēm. Par briestošo pilsoņu karu te neviens it kā nebažījās. Īstenībā visi bija tādā kā paci­lātā omā. Viena daļa noskatījās man pakaļ un sačuk­stējās.

Izgāju uz lielā ceļa, kas veda uz lielo kalna pili. Tā bija Pazemes pils ačgārna kopija. Tur viss bija melns un no bronzas. Te — balts un vienā sudrabā.

Nopratu, ka Aīds savu pili būs cēlis kā Olimpa pils līdzinieci. Vēlams viesis viņš te bija tikai ziemas saulgrie­žos, tad nu zem zemes uzbūvējis pats savu Olimpu. Par spīti tam, kā man bija klājies Pazemē, man Aīda sametās drusku žēl. Ja tevi izraida no šādas vietas, tu, protams, to uzlūko par netaisnību. Kurš katrs justos aizvainots.

Kāpnes stiepās līdz lielajam pils pagalmam. Viņā galā — troņa zāle.

Vārds "zāle" nebija gluži īstais — daudz par mazu. Līdzās šai telpai Centrālā dzelzceļa stacija šķita ne vairāk kā slotu kambaris. Masīvas kolonnas balstīja griestu ku­polu, ko rotāja kustīgi zvaigznāji.

Izkārtoti puslokā, gluži tāpat kā namiņi Pusdievu nometnē, tur stāvēja divpadsmit troņi, nepārprotami paredzēti sēdētājiem, kas augumā var mēroties ar Aīdu. Zāles vidū pavardā sprakšķēdams kūrās milzīgs sārts. Visi troņi bija tukši, izņemot divus pusloka vidū — pašu lielāko troni pa labi, un otru tam līdzās pa kreisi. Uzreiz nopratu, kas ir sēdētāji, kuri gaidoši noskatījās, kā es tuvojos. Ik soli spēru trīcošām kājām.

Abi dievi bija tādi paši milži kā Aīds, bet, kolīdz viņus uzlūkoju, visa miesa iekņudējās kā svildama. Dievu valdniekam Zevam mugurā bija tumši zils uz­valks ar smalku svītriņu. Viņa tronis bija pavisam vien­kāršs, vienlaidus liets no platīna. Rūpīgi apcirptā bārda — sirmi melnos lāsumos kā negaisa mākonis. No vaiga viņš bija lepns, izskatīgs un bargs, acis — lietus pe­lēkas. Kad biju jau tuvāk, samanīju gaisā sprakšķus un ozona smaržu.

Uzreiz bija redzams, ka dievs, kurš sēdēja blakus tronī, ir Zeva brālis, bet tas bija ģērbies pavisam citādi. Manās acīs viņš līdzinājās Kīvestas klaidonim: ādas san­dalēs, haki bermudās un Tommy Bahama kreklā, viscaur apdrukātā ar kokosriekstiem un papagaiļiem. Pats tumši iededzis, rokas vienās rētās kā senāk zvejniekiem, mati — melni kā manējie. Piere tāpat kā man domīgi sa­raukta — tieši tāpēc citiem mūžam radās iespaids, ka man kaut kas aiz ādas. Bet ap acīm, tikpat jūraszaļām kā manējās, vīdēja sīkas krunciņas, kas pauda, ka viņš arī bieži smejas.

Viņa tronis bija dziļūdens makšķernieka krēsls — pavisam vienkāršs: uz grozāmas kājas, ar melnu ādas sē­dekli un iebūvētu makšķerkāta turekli. Makšķerkāta vietā tur bija iesprausts bronzas trijžuburis — ap že­bērkļu smailēm zibsnīja zaļa guns.

Dievi sēdēja nekustīgi un klusi, bet gaisā jautās spriedze, it kā abi nupat būtu strīdējušies.

Piegājis pie makšķernieka troņa, noslīgu ceļos. — Tēvs! — Neiedrošinājos pacelt acis. Sirds man sistin sitās. Jutu no abiem dieviem strāvojam spēku. Ja izmul­dēšos greizi, viņi mani pavisam noteikti saspers putek­ļos.

Pa kreisi ierunājās Zevs: — Vai tad vispirms, puika, nepieklājas uzrunāt mājastēvu?

Klusēju, galvu nepacēlis, un nogaidīju.

—  Paliec nu mierā, brāl, — beidzot sacīja Poseidons. Balss uzjundīja visagrīnākās atmiņas: silto starojumu, ko atminējos samanījis vēl pavisam mazs, dieva plaukstu man uz pieres. — Puika apliecina cieņu tēvam. Ir jau pa­reizi.

—  Tātad tu joprojām viņu atzīsti par dēlu? — Zevs draudīgi novilka. — Apliecini, ka esi dzemdinājis šo bērnu, laužot mūsu svēto zvērestu?

—  Atzīstu savu grēka darbu, — Poseidons atbildēja. — Tagad gribu dzirdēt, kas viņam sakāms.

Grēka darbu.

Man kaklā sakāpa kamols. Lūk, kas es biju — ne vai­rāk. Grēka darbs. Dieva pieļauts misēklis.

—  Vienreiz jau esmu viņu pasaudzējis, — Zevs nogremzās. — To nekaunību — laisties cauri manai valstī­bai… phe! Tādu bezkauņu derēja nospert zemē.

—   Pat ja līdz ar to tu būtu saspēris pats savu vald­nieka šautru? — Poseidons rāmi atsaucās. — Uzklausī­sim viņu, brāl.

Zevs vēlreiz norūcās. — Uzklausīšu, — viņš pavēs­tīja. — Un tad nospriedīšu, vai puika nosviežams no Olimpa vai ne.

—   Persij, — Poseidons teica, — paskaties uz mani!

Pacēlu galvu un nesapratu, kas lasāms viņa vaigā.

No mīlestības vai atzinības tur nebija gandrīz nekā.

Nekā, kas iedrošinātu. It kā es raudzītos okeānā: tikai re­tumis var noteikt, kādā tas omā. Lielākoties tas ir neizdi­bināms un noslēpumains.

Uzmācās sajūta, ka Poseidonam nemaz nav skaidrs, ko par mani domāt. Viņš nezināja teikt, ir vai nav prie­cīgs, ka esmu viņa dēls. Dīvaini, bet man bija prieks, ka Poseidons ir tik atturīgs. Ja viņš ņemtos lūgt piedošanu vai stāstīt, ka mani mīl, vai pat smaidīt, viss šķistu sa­gudrots, neīsts. Tā varētu uzvesties cilvēku tētis, kurš neveikli taisnojas, kāpēc par bērnu tik ilgi nav licies zinis. Man nebija iebildumu. Galu galā, arī es viņu tikpat kā nepazinu.

—    Uzrunā valdnieku Zevu, puika, — Poseidons man vēlēja. — Izstāsti viņam, kas tev stāstāms.

Tā nu es izstāstīju Zevam visu, kas bija noticis. Izvil­cis no somas metāla cilindru, kas sāka mest dzirksteles, samanījis tuvumā Debesu valdnieku, noguldīju to viņam pie kājām.

Krietni ilgi valdīja klusums — vienīgi uguns sprak­šķēja pavardā.

Zevs pastiepa roku. Zibens šautra ielaidās viņam saujā. Kolīdz viņš sakļāva pirkstus, metāla pīķos iegailējās elektrība, un pēc mirkļa izskatījās, ka Zevs tur rokā tādu kā veco labo zibensšautru, sešmetrīgu zigzagos šaudīgas, šņācošas enerģijas šķēpu, kas lika matiem uz galvas sacelties stāvus gaisā.

—   Jūtu, ka puika stāsta taisnību, — Zevs nomurmi­nāja. — Bet ka Arējs ko tādu sastrādājis… pēc viņa nepa­visam neizskatās.

—  Viņš ir lepns un nesavaldīgs, — bilda Poseidons.

—   Tas mums visiem iedzimts.

—  Valdniek? — es ierunājos.

—  Nu? — abi atsaucās vienā balsī.

—  Arējs nerīkojās viens. Plānu izperināja kāds cits… kaut kas cits.

Izstāstīju par saviem sapņiem un to sajūtu plud­malē — pārskrejošo ļaunuma dvašu, kas lika pasaulei apstāties un Arējam liedza mani nobendēt.

—   Sapņos, — es klāstīju, — balss man lika aizgādāt šautru uz Pazemi. Cik nopratu, sapņi rādījušies arī Arē­jam. Manuprāt, gan viņš, gan es tikām izmantoti, lai sa­kurinātu karu.

—   Tātad tu tomēr vaino Aīdu? — Zevs noprasīja.

—  Nē, — atteicu. — Redzi, valdniek Zev, ar Aīdu es sastapos vaigu vaigā. Pludmalē sajūta bija cita. Tā pati, kāda uzmācās, kad biju pie tās bedres. Un tur bija Tartara vārti, vai ne? Tur, lejā, kustējās kaut kas varens un ļauns… vēl senāks par dieviem.

Poseidons un Zevs saskatījās. Abi steigšus un sa­traukti pārmija dažus vārdus sengrieķu mēlē. Sapratu tikai vienu. Tēvs.

Poseidons kaut ko ierosināja, bet Zevs viņu apklusi­nāja. Poseidons lūkoja iebilst, bet Zevs dusmās pacirta gaisā roku. — Par to vairs ne vārda, — Zevs noskaldīja.

—   Man jādodas mazgāt zibensšautru Lemnas upes ūde­ņos, lai cilvēku aptraipītais metāls top šķīstīts.

Piecēlies viņš pievērsās man. Vaigs bija tikko ma­nāmi atmaidzis. — Tu esi man pakalpojis, puika. Retam hērojam izdevies paveikt tik daudz.

—   Man bija palīgi, ser, — es bildu. — Grovers Andervuds un Anabeta Čeisa…

—   Par pateicības zīmi saudzēšu tavu dzīvību. Es tev neuzticos, Persij Džekson. Man nepatīk tas, ko tava uzrašanās sola Olimpam priekšdienās. Bet mīļā miera la­bad — radi paliek radi — atstāšu tevi dzīvajos.

—   Mmm… pateicos, ser.

—  Neiedrošinies vairs laisties pa gaisu. Kad pārradīšos, lai šeit no tevis vairs nebūtu ne smakas. Citādi da­būsi matīt zibensšautru. Un pēc tam vairs nematīsi itin neko.

Pili satricināja pērkona grāviens. Zevs bija pagaisis žilbīgā zibens uzliesmojumā.

Troņa zālē biju palicis divatā ar tēvu.

—  Tavam tēvocim, — Poseidons nopūzdamies ieru­nājās, — mūždien paticis atvadīties ar pompu. Manu­prāt, no viņa būtu iznācis labs teātra dievs.

Neveikls klusums.

—  Ser, — es iejautājos, — kas bija tajā bedrē?

Poseidons mani uzlūkoja. — Vai tad pats neatjaut?

—  Krons, — teicu. — Titānu ķēniņš.

Pat Olimpa troņa zālei, tik tālu no Tartara, pēc tam, kad bija izskanējis Krona vārds, pārskrēja tumsa, un pa­varda uguns, kas sildīja man muguru, vairs nešķita tik karsta.

Poseidons sakampa trijzari. — Pirmajā karā, Persij, Zevs mūsu tēvu Kronu sacirta tūkstoš gabalos, tāpat kā Krons bija sacirtis gabalos savu tēvu Urānu. Krona atlie­kas Zevs iesvieda Tartara tumšākajā bedrē. Titānu kara­spēks bija izdzenāts, viņu cietoksnis Etnas kalnā — sa­grauts, sabiedrotie briesmoņi — aiztriekti uz pasaules nomaļākajiem nostūriem. Tomēr titāni ir nemirstīgi — tāpat kā dievi. Lai cik tas baisi, Krona atliekās joprojām kūsā dzīvība, savās mūžīgajās mokās viņš joprojām ir pie apziņas, joprojām alkst pēc varas.

—  Viņš atlabst, — teicu. — Viņš atgriežas.

Poseidons pakratīja galvu. — Šajos gadu miljardos

Krons laiku pa laikam sakustējies. Viņš ielaužas sapņos un izverd ļaunas domas. Viņš uzrauj no miega šausmoņus, kas dus zemes dzīlēs. Bet iedomāties, ka viņš varētu no bedres augšāmcelties, — tas ir pavisam kas cits.

—  Tā viņš ir apņēmies, tēvs. Tā viņš pats teica.

Poseidons krietnu brīdi klusēja.

—  Valdnieks Zevs diskusiju šajā jautājumā ir slēdzis. Viņš neļaus Kronu pat pieminēt. Tu, bērns, savu uzde­vumu esi veicis. Tev vairs nekas nav darāms.

—   Bet… — iekodu mēlē. Runāt pretim nebija prāta darbs. Tā es, visticamāk, tikai sadusmotu vienīgo dievu, kas bija manā pusē. — Kā… kā teiksi, tēvs.

Poseidona lūpas savilkās tikko jaušamā smaidā. — Paklausība nav gluži tavā dabā, ko?

—  Jā… ser.

—   Tas laikam būs no manis. Jūrai nepatīk, ka to valda. — Piecēlies viņš izslējās visā godībā, pacirta augšup trijzari, noņirbēdams saruka cilvēka augumā un nostājās man iepretim. — Tev, bērns, jādodas projām. Bet vispirms gribu, lai zini, ka tava māte ir atgriezusies.

Blenzu viņā gluži apstulbis. — Māte?

—   Tu atradīsi viņu mājās. Aīds viņu turp aizgādāja, kad atdevi viņam bruņucepuri. Pat Miroņu valdnieks prot nomaksāt savus parādus.

Sirds man krūtīs sitās kā traka. Nespēju noticēt sa­vām ausīm. — Vai tu… varbūt tu…

Gribēju lūgt, lai Poseidons kopā ar mani dodas viņu apraudzīt, bet tad atskārtu, ka tas būtu smieklīgi. Iztēlo­jos, ka iesēdinu Jūras dievu taksometrā un aizvizinu uz Istsaidas ziemeļgalu. Būtu viņš gribējis mammu redzēt, visos šajos gados kaut reizi būtu apraudzījis. Un vēl jau bija arī smerdelis Gabe.

Poseidona acīs iegūla vieglas skumjas. — Persij, kad tu atgriezīsies mājās, priekšā būs nopietna izšķiršanās. Savā istabā tu uziesi paku.

—   Paku?

—  Kad ieraudzīsi, sapratīsi. Savu ceļu, Persij, tu vari izvēlēties tikai pats. Tev jāizšķiras.

Pamāju, lai gan man nebija ne jausmas, par ko viņš runā.

—  Tava māte ir īsta ķēniņiene, — Poseidons ilgpilni novilka. — Otru tādu sievieti mirstīgo vidū neesmu sa­ticis ne tūkstoš gados. Tomēr… man žēl, ka esi piedzimis, bērns. Esmu nolēmis tevi hēroja liktenim, un hērojam liktenis nemēdz būt laimīgs. Vienmēr traģisks, nekā citādi.

Valdījos un riju rūgtumu. Paša tētis man stāsta, ka nožēlojot, ka esmu dzimis. — Par to man nekas, tēvs.

—  Acumirklī varbūt arī ne, — viņš sacīja. — Bet no manas puses tā bija nepiedodama kļūda.

—  Tad nu došos, — es lempīgi paklanījos. — Vairs… vairs tevi netraucēšu.

Paspēru piecus soļus, un tad viņš uzsauca: — Persij!

Pagriezos atpakaļ.

Tagad viņam acis dega jau citāda gaisma — tur lies­moja lepnums. — Tu, Persij, esi krietni pastrādājis. Ne­pārproti mani! Lai ko darīsi, neaizmirsti, ka esi mans. Tu esi īstens Jūras dieva dēls.

Kad mēroju atpakaļceļu cauri dievu pilsētai, sarunas visapkārt noklusa. Mūzas stājās muzicēt. Ļaudis, satīri un najādas visi kā viens man pievērsa skatu, starodami cieņā un pateicībā, un, kad gāju garām, noslīga ceļos, it kā es būtu nez kāds varonis.

Pēc piecpadsmit minūtēm, joprojām nespēdams at­gūties no transa, jau bridu pa Manhetenas ielām.

Noķēru taksometru, aizbraucu līdz mammas dzī­voklim, piezvanīju pie durvīm, un tur jau viņa bija — mana skaistā, pēc piparmētrām un lakricas smaržojošā mamma, kam, ieraugot mani, rūpes un raizes no vaiga pagaisa kā nebijušas.

— Persij! Ak, debess, cik labi! Ai, manu bērniņ!

Viņa saspieda mani tik cieši, ka sāka trūkt elpas. Stāvējām gaitenī — mamma tikai lēja asaras un bužināja man matus.

Atzīšos, arī man acis metās valgas. Viņu ieraudzījis, sajutos tik atvieglots, ka trīcēju pie visām miesām.

Mamma stāstīja, ka šorīt vienkārši uzradusies dzī­voklī, Gabi pārbiedējot līdz baltajām pelītēm. Pēdējais prātā bija palicis Mīnotaurs, vairs nekas, un viņa nespē­jusi noticēt savām ausīm, kad Gabe pavēstījis — es esot meklēšanā izsludināts noziedznieks, kas klīst apkārt, spridzinot valsts nozīmes pieminekļus. Augu dienu vai jukusi prātā, jo nebija dzirdējusi ziņas. Gabi viņai licis iet uz darbu, jo esot zudusi vesela mēnešalga, ko vajagot atstrādāt.

Norijis dusmas, izstāstīju, kā klājies man. Centos visu iztēlot ne gluži tik briesmīgu kā īstenībā, bet tas ne­nācās viegli. Gandrīz biju ticis līdz divkaujai ar Arēju, kad no dzīvojamās istabas atskanēja Gabes balss: — Eu, Sallij! Kas ir, kas nav ar to viltoto zaķi?

Viņa aizmiedza acis. — Viņš nemaz nepriecāsies tevi redzēt, Persij. Šodien uz veikalu vienā laidā zvanī­juši no Losandželosas… kaut kādā bezmaksas elektro­ierīču sakarā.

—  Ā! Par to…

Mamma izmocīja smaidu. — Vienkārši neaizdod viņam vēl lielākas dusmas, sarunāts? Ejam.

Pa to mēnesi, kopš biju projām, dzīvoklis bija pār­vērties par Gabes valstību. Paklājs zem drazu kārtas ne­bija saredzams — pa tām vajadzēja brist līdz potītēm. Dīvāns bija polsterēts ar tukšām alus skārdenēm. Uz lampu abažūriem karājās savalkātas zeķes un apakšveļas gabali.

Gabe un viņa trīs lempīgie drauģeļi pie galda spēlēja pokeru.

Mani ieraudzījušam, Gabem no mutes izvēlās cigārs un seja piesarka vēl sarkanāka par lavu. — Tev, kverpli, nu gan ir iekšas — te rādīt savu degunu! Man likās, ka policija…

—   Galu galā izrādās, ka viņš nemaz nebēguļo, — iejaucās mana mamma. — Vai nav brīnišķīgi, Gabe?

Gabe blenza te uz mani, te uz mammu. Neizskatījās, ka viņš manu pārrašanos uzlūkotu kā sazin ko brīniš­ķīgu.

—    Nepietiek ar to, ka man lika atmaksāt atpakaļ tavu dzīvības apdrošināšanas prēmiju, Sallij? — viņš nogremzās. — Pado' šu' telefonu! Saukšu kruķus.

—  Gabe, nē!

Viņš izbrīnīti iepleta acis. — Vai tu tikko teici "nē"? Tu iedomājies, ka es taisos ar to kverpli sadzīvot? Es jo­projām varu viņu iesūdzēt par manu sapostīto Camaro.

—  Bet…

Viņš pacirta gaisā roku, un māte sarāvās.

Tikai tagad es kaut ko atskārtu. Gabe bija mammu sitis. Man nebija ne jausmas — kad un cik stipri. Bet bija skaidrs, ka tā ir noticis. Varbūt tā gājis jau gadiem, kad vien biju projām.

Krūtīs uzmilza dusmu kamols. Spēros Gabem klāt, instinktīvi izraudams no kabatas pildspalvu.

Viņš tikai smējās. — Kas ir, kverpli? Domā mani ap­rakstīt? Piedursi man kaut pirkstu, tupēsi aiz restēm līdz mūža galam. Skaidrs?

—  Nūū, Gabe, — iejaucās viņa draugs Edijs. — Viņš taču ir tīrais bērns.

Uzmetis lūpu, Gabe viņu izmēdīja smalkā balstiņā: — Tīrais bērns.

Tie abi pārējie ieķiķinājās kā tādi plānprātiņi.

—   Es, kverpli, pret tevi būšu labs. — Gabe atieza tabakas plankumiem izraibinātos zobus. — Došu tev piecas minūtes. Savāc pekeles un pazūdi. Ja ne, saukšu policiju.

—  Gabe! — lūdzoši iesaucās mamma.

—  Viņš aizmuka, — Gabe viņai lika pie sirds. — Lai turpat ari paliek.

Rokas niezēja, kā gribējās izraut Pretstraumi, bet tas jau cilvēkam tāpat neko nespēja nodarīt. Un Gabe defi­nīcijas visplašākajā nozīmē tomēr bija cilvēks.

Mamma saņēma mani aiz rokas. — Lūdzu, Persij. Nāc! Iesim uz tavu istabu.

Ļāvos, lai viņa mani aizvelk projām. Rokas joprojām drebēja aizturētās dusmās.

Mana istaba bija aizkrauta ar Gabes krāmiem. Tur grēdojās lietoti akumulatori, mētājās arī pussatrūdējusi buķete ar klāt piesietu kartīti. Līdzjūtības apliecinājumi no kādas, kas bija redzēta Gabes TV sarunā ar Barbaru Voltersu.

—  Gabe nav savā ādā, mīļais, — mamma man teica. — Vēlāk es ar viņu aprunāšos. Gan viss nokārtosies.

—  Nekas nenokārtosies, mammu. Kamēr Gabe būs tepat.

Viņa nervozi žņaudzīja rokas. — Es varu… Līdz va­saras beigām tu vari nākt man līdzi uz darbu. Rudenī, kas zina, atradīsies vēl kāda internātskola…

—  Mammu!

Viņa nodūra acis. — Es cenšos, Persij. Vienkārši… man vajag mazliet laika.

Uz gultas uzradās paka. Vismaz biju gatavs zvērēt, ka pirms mirkļa tur tādas vēl nebija.

Tā bija apbružāta kartona kaste — tādā varētu ietilpt basketbola bumba. Adrese uz uzlīmes bija rakstīta ar manis paša roku:

Pašā augšā vīrišķīgi skaidrā un drošā rokrakstā ar melnu marķieri bija rakstīta mūsu dzīvokļa adrese un piebilde: "Nosūtīt atpakaļ sūtītājam".

Piepeši sapratu, ko Poseidons man tika licis pie sirds Olimpā.

Paka. Izšķiršanās.

Lai ko darīsi, neaizmirsti, ka esi mans. Tu esi īstens Jūras dieva dēls.

Uzlūkoju māti. — Mammu, vai gribi, lai Gabe pazūd?

—   Persij, tas nav tik vienkārši. Es…

—    Mammu, vienkārši pasaki. Tas kroplis tevi sit. Gribi vai negribi, lai viņš pazūd?

Saminstinājusies viņa tikko jaušami pamāja. — Jā, Persij. Gribu. Un mēģinu sadūšoties, lai viņam to pa­teiktu. Bet tev tas nav jādara manā vietā. Tu nevari atri­sināt manas problēmas.

Paskatījos uz kasti.

Es varēju atrisināt viņas problēmu. Gribējās kasti uzšķērst, nokraut uz pokera galda un izraut laukā to, kas tur iekšā. Es varēju iekārtot pats savu skulptūru dārzu — tieši dzīvojamā istabā.

Tieši tā rīkotos kāds mītisks sengrieķu hērojs, es no­domāju. Tieši to Gabe būtu pelnījis.

Bet mītos hērojus mūžam piemeklējis traģisks gals. Poseidons man tā teica.

Atmiņā atausa Pazeme. Iedomājos Gabes garu mū­žīgi klimstam pa Asfodeļu pļavām vai ciešam kādas bai­sas mocības Soda laukos aiz dzeloņstiepļu žogiem — kā viņš spēlē nebeidzamu pokera maču vai, līdz viduklim iegremdēts verdošā eļļā, klausās opermūziku. Vai man bija tiesības kādu turp sūtīt? Pat ja tas būtu Gabe?

Vēl pirms mēneša es nebūtu ne mirkli vilcinājies. Tagad…

—   Es varu gan, — bildu mammai. — Kolīdz viņš ieskatīsies šajā kastē, tev būs miers uz visiem laikiem.

Viņa uzmeta aci kastei un, manuprāt, uzreiz visu sa­prata. — Nē, Persij, — viņa noteica un atkāpās. — Tā nevar.

—   Poseidons tevi nodēvēja par ķēniņieni, — es iz­metu. — Teica, ka otru tādu sievieti neesot sastapis ne tūkstoš gados.

Viņai vaigos iesitās sārtums. — Persij…

—  Tu esi pelnījusi ko labāku, mammu. Tev jāiet mā­cīties koledžā, jātiek pie grāda. Tu vari rakstīt romānu, varbūt iepazīties ar kādu krietnu puisi, dzīvot skaistā mājā. Tagad tev vairs nevajag turēties pie Gabes tikai tā­pēc, lai mani pasargātu. Tikai saki, un es tikšu no viņa vaļā.

Mamma notrausa asaru no vaiga. — Tu tik ļoti līdzinies savam tēvam, — viņa teica. — Vienreiz viņš piedāvājās man par prieku savaldīt paisumu. Citreiz — uzcelt man pili jūras dibenā. Viņš iedomājās, ka spēs ar vienu rokas vēzienu atrisināt visas manas problēmas.

—  Un kas par to?

Viņas daudzkrāsainās acis meklējoši urbās manējās. — Manuprāt, tu pats zini, Persij. Man likās, ka tu pietie­kami līdzinies man, lai to saprastu. Lai manai dzīvei būtu kāda jēga, tā jādzīvo man pašai. Es nevaru pieļaut, lai par mani… vai manu dēlu… gādā kāds dievs. Man… man pašai sevī jāatrod spēks. Tas ceļš, ko tu nomēroji, man par to lieku reizi atgādināja.

Ieklausījāmies pokera čipsu graboņā un lamās, tele­vizorā bija ieslēgts trokšņainais sporta kanāls.

—    Es atstāšu to kasti te, — sacīju. — ja viņš sāk draudēt…

Lai gan bāla no vaiga, mamma tomēr pamāja. — Kurp tu dosies, Persij?

—   Uz Pusdievu kalnu.

—   Uz vasaru… vai pavisam?

—  Laikam — atkarībā no apstākļiem.

Saskatījāmies, un es jutu, ka esam vienojušies. Tad

jau redzēs, kas un kā būs vasaras beigās.

Viņa noskūpstīja mani uz pieres. — Tu būsi hērojs, Persij. Tu būsi visu laiku dižākais hērojs.

Pēdējo reizi noskatīju savu istabu. Man bija sajūta, ka to es vairs neredzēšu. Tad mēs abi ar mammu gājām uz durvīm.

—    Ko tad kverplis tik drīz jau projām? — Gabe nokliedzās pakaļ. — Laime gan, ka tiekam vaļā!

Man pakrūtē iegrauzās šaubas. Kā es varēju palaist garām tik lielisku iespēju viņam atriebties?! Nupat gāju projām, māti tā ari nepaglābis.

—   Eu, Sallij! — Gabe ieaurojās. — Kas ir ar to vil­toto zaķi, ko?

Mammas acis iedzalkstījās tēraudsalts niknums, un es nospriedu, ka varbūt tomēr viņu atstāju labās rokās. Viņas pašas.

—   Zaķis tūlīt būs, mīļais, — viņa atsaucās. — Ar pārsteigumu.

Saskatījāmies, un viņa piemiedza aci.

Pēdējais, ko redzēju, pirms aizcirtās durvis, bija mamma, kas vērtējoši lūkojās uz Gabi, it kā viņa vietā jau redzētu dārza skulptūru.

Pirms mums Pusdievu kalnā dzīvs bija atgriezies vienīgi Lūka, tāpēc skaidrs, ka visi ar mums apgājās tā, it kā mēs būtu uzvarējuši kādā TV realitātes šovā. Sekojot nometnes tradīcijām, mēs ar lauru vainagiem galvā pie­dalījāmies krāšņā, mums par godu sarīkotā mielastā, tad gājiena priekšgalā soļojām uz ugunskura vietu, kur sa­dedzinājām līķautus, ko mūsu namiņi bija mums sadarinājuši, kamēr bijām projām.

Anabetas līķauts bija tik skaists — no pelēka, pūcēm izšūta zīda: izteicu nožēlu, ka tas paliks nelietots. Viņa mani iedunkāja un lika aizvērties.

Man kā Poseidona dēlam neviena namiņa biedra nebija, tāpēc pagatavot līķautu man bija pieteikušies Arēja bērni. Tas bija vecs palags, gar malām apkrāsots ar smaidošām sejiņām ar krustiņiem acu vietā un lieliem burtiem uzķēpātu vārdu "Mirla".

Tādu sadedzināt bija tīrais prieks.

Kamēr apollonieši uzņēma dziesmas un dalīja pasti­las, mani apstāja vecie Hermeja namiņa draugi, Anabe­tas atēnieši un Grovera čomi satīri, kas lielīja gluži jauno meklētāja licenci, ko Grovers bija dabūjis no Šķeltnadžu padomes vecajiem. Padome Grovera sniegumu mūsu pasākumā bija klasificējusi kā "grūti sagremojamu drosmi, par ragu un bārdas tiesu pārāku par visu, kas jebkad redzēts".

Svētku noskaņojums ar līkumu bija gājis tikai Klarisai un citiem Arēja bērniem: man veltītie ļaunprātīgie skatieni pauda, ka es nemūžam neizpelnīšos piedošanu par to, ka esmu iegrūdis kaunā viņu papu.

Kas tad man!

Pat Dionīsa apsveikuma runa man nespēja sagandēt omu: — Jā, jā, sīkais knauķis izsprucis no nāves, tad jau tagad šim vēl vairāk sakāps galvā. Urā, urā. Citstarp, šosestdien airēšanas sacīkstes nenotiks…

Atkal ievācos trešajā namiņā, bet tagad tur vairs ne­bija tik vientulīgi. Pa dienu vingrinājos kopā ar drau­giem. Naktī gulēju vaļā acīm un klausījos jūras šalkās — tēvs bija tur. Ar visu to, ka viņš vēl nezināja, ko par mani domāt, ka nemaz nebija gribējis, lai es nāku pasaulē, viņš tomēr noskatījās. Un tiktāl par maniem darbiem bija lepns.

Ja runājam par manu māti, viņa bija sākusi jaunu dzīvi. Nedēļu pēc tam, kad atgriezos nometnē, pienāca vēstule. Mamma rakstīja, ka Gabe noslēpumainā kārtā pazudis bez vēsts — vispār pazudis no zemes virsas. Par zudībām viņa ziņojusi policijai, bet pašai esot tāda jo­cīga sajūta, ka Gabe diez vai jebkad atradīšoties.

Un tad — par pavisam ko citu: ar kādas Soho māks­las galerijas starpniecību viņa kādam kolekcionāram pārdevusi savu pirmo betona skulptūru dabiskā izmērā.

Nosaukums — "Pokera spēlmanis". Pircējs esot bijis tik dāsns, ka iznācis pirmajai iemaksai par jaunu dzīvokli un mācību maksai par pirmo semestri Ņujorkas Univer­sitātē. Soho galerija prasot vēl kādus darbus tādā pašā stilā, ko paši jau raksturojuši kā "milzu soli, kas sperts superatbaidošā neoreālisma attīstībā".

Bet neuztraucies, mamma rakstīja. Ar tēlniecību es vairs nenodarbošos. Tās instrumentu kastes, ko tu atstāji, man vairs nav. Tagad ir īstais brīdis pievērsties rakstnie­cībai.

Vēstules beigās bija P. S.: Persij, tepat pilsētā esmu atradusi labu privātskolu. Iemaksāju naudiņu, lai rezer­vētu tev vietu, ja nu tu sadomā pieteikties septītajā klasē. Tu varētu dzīvot mājās. Bet, ja gribi palikt Pusdievu kalnā uz visu gadu, es sapratīšu.

Vēstuli kārtīgi salocījis, noliku to uz naktsgaldiņa. Lasīju un pārlasīju to ik nakti pirms miega, cenšoties tikt kādā skaidrībā, ko lai mammai atbild.

Ceturtajā jūlijā visi, kas nometnē, sapulcējās plud­malē uz devītā namiņa rīkotu uguņošanu. Kā jau Hēfaista atvases, rīkotāji pat nedomāja aprobežoties ar pā­ris sarkanbaltzilām ugunspuķītēm. Jūrā noenkurotu liellaivu viņi bija piekrāvuši ar salūta šāviņiem zenītra­ķešu izmērā. Anabeta, kas ko līdzīgu jau bija redzējusi, zināja teikt — zalve būšot tik blīva, ka debesīs iznākšot īsta animācija. Finālā esot paredzēti trīsdesmitmetrīgi Spartas kareivji, kas kaušoties, līdz sasprāgšot miljons krāsainās ugunīs.

Mēs ar Anabetu plājām smiltīs piknika segu, kad pienāca Grovers — atvadīties. Saģērbies viņš bija kā pa­rasti — džinsos, kreklā un botās, bet pāris pēdējās nedē­ļās viņš bija tā kā pieaudzis, izskatījās gandrīz pēc vidusskolnieka. Āžbārdiņa bija sakuplojusi. Viņš bija pieņēmies svarā. Ragi paaugušies vismaz pāris centimet­rus garāki, tā ka tagad, kad bija jāizliekas par cilvēku, rastu mici nemaz nedrīkstēja vilkt nost.

—   Laižos, — viņš vēstīja. — Atnācu tikai… nu, paši zināt.

Centāmies par viņu priecāties. Beigu beigās, ne jau katru dienu kāds satīrs tika pie atļaujas doties meklēt dižo Pānu. Bet atvadīties — mēle necēlās. Ar visu to, ka Groveru pazinu tikai gadu, viņš tomēr bija mans senā­kais draugs.

Anabeta viņu cieši apskāva. Piekodināja nevilkt nost viltus kājas.

Es apvaicājos, kur tad viņš domā to meklēšanu sākt.

—   Vispār — noslēpums, — viņš samulsis atteica. — Kaut jūs abi varētu nākt man līdzi, bet cilvēki un Pāns…

—  Mēs saprotam, — Anabeta atsaucās. — Skārdeņu tev ceļam pietiks?

-Jā.

—  Un Pāna flauta ir līdzi?

—  Tak jau, Anabet, — viņš izgrūda. — Tu te tagad ņemies kā veca kazu mamma.

Bet pa īstam aizkaitināts neizklausījās.

Paķēris ceļa spieķi, Grovers uzsvieda plecos mugur­somu. Viņš izskatījās pēc parasta tūrista, kādu Amerikā pilni ceļi, — galīgi ne pēc tā knauķa, ko man vajadzēja aizstāvēt no Jensija skolas kaušļiem.

—  Nu, — viņš novilka, — novēliet man laimīgu ceļu.

Vēlreiz apkampies ar Anabetu, viņš uzsita man uz

pleca un brida atpakaļ uz kāpām.

Virs galvas uzplauka salūts: vispirms Hērakls pievā­rēja Ņēmējas lauvu, tad Artemīda dzinās pakaļ mežakuilim, pēc tam Džordžs Vašingtons (starp citu — Atē­nas dēls) cēlās pāri Delavēras upei.

—  Ei, Grover! — es pakliedzu.

Jau mežmalā ticis, viņš atskatījās.

—  Lai kurp ved tavs ceļš, lai visur priekšā ir krietnas enčiladas!

Grovers pasmaidīja un tad pazuda kokos.

—  Gan jau vēl redzēsimies, — Anabeta noteica.

Centos tam noticēt. Divtūkstoš gados vēl neviens

meklētājs nebija atgriezies… nu, nospriedu par to labāk nedomāt. Grovers būs pirmais. Kā gan citādi!

Aizritēja jūlijs.

Vadīju dienas, gudrojot jaunas stratēģijas, kā izkarot nometnes karogu, un dibinot savienības ar citiem nami­ņiem, lai karogu pasargātu no Arēja atvasēm. Pirmoreiz tiku kāpjamā sienā līdz pašai augšai, neapšļakstījies ar lavu.

Ik pa laikam, ejot garām Lielajai mājai, pametu skatu uz bēniņu logu un iedomājos par orākulu. Centos sev iestāstīt, ka pareģojums jau piepildījies.

Tev būs doties uz vakariem un stāties pretim dievam, kurš novērsies.

Biju, stājos — lai gan nodevīgais dievs izrādījās ne­vis Aīds, bet Arējs.

Tev būs atrast to, kas nozagts, un droši to atgādāt at­pakaļ.

Darīts. Aizgādāta valdnieka bulta — 1 gab. Tumsas bruņucepure — 1 gab. atkal glumajam Aīdām galvā.

Tev būs tapt nodotam no tā, kurš tevi dēvē par draugu.

Tas mani joprojām grauza. Arējs izlikās par draugu, tad mani nodeva. Laikam jau to pašu vien orākuls būs domājis…

Un tev nebūs galā izglābt to, kas pats svarīgākais.

Man tiešām neizdevās izglābt mammu, bet tikai tā­pēc, ka ļāvu viņai izglābties pašai, un es zināju, ka esmu rīkojies pareizi.

Kāpēc tad man joprojām nebija miera?

Vasaras pēdējā diena pienāca par daudz drīz.

Pēdējoreiz visi kopā baudījām maltīti. Sadedzinājām pusdienu tiesu, ziedodami to dieviem. Pie ugunskura namiņu vecākie izdalīja vasaras izlaiduma zīles.

Es tiku pats pie savas ādas kaklarotas un, ieraudzījis savu pirmās vasaras zīli, nopriecājos par sārta liesmām, jo uguns atspīda noslēpa tvīkumu vaigos. Zīle bija piķa melna, un pašā vidū tai vizēja jūraszaļš trijzaris.

— Viedoklis bija vienprātīgs, — vēstīja Lūka. — Šī zīle ir atgādinājums par to, ka nometnē pirmoreiz iera­dies Jūras dieva dēls, kas aizdevies uz Pazemes tumšāka­jiem nostūriem, lai novērstu karu!

Visi klātesošie piecēlās kājās un uzgavilēja. Pat arejieši saprata, ka jāceļas kājās. Atēnieši izstūma priekšā Anabetu, lai aplausi tiek arī viņai.

Pat nezinu teikt, kā tobrīd jutos — priecīgs vai bē­dīgs. Beidzot biju atradis ģimeni — cilvēkus, kas par mani turēja rūpi un uzskatīja, ka kaut ko esmu izdarījis pareizi. Un rītrītā gandrīz visi aizbrauks, lai atgrieztos tikai nākamvasar.

No rīta uz naktsgaldiņa atradu oficiālu standarta vēstuli.

Uzreiz bija skaidrs, ka to sagatavojis Dionīss, jo viņš spītīgi turpināja mani saukt nepareizā vārdā:

"Cien./god. Pīter Džonson!

Ja esat nolēmis(-usi) palikt Pusdievu nometnē cauru gadu, līdz pusdienlaikam

dariet to zināmu Lielajā mājā. Ja savu nodomu ne­darīsiet zināmu, mēs

uzskatīsim, ka esat atbrīvojis(-usi) savu vietu namiņā vai miris(-usi)

šausmīgā nāvē. Harpijas visu nokopt ieradīsies saul­rietā. Viņas būs

pilnvarotas aprīt visus nereģistrētos iemītniekus. Visas personīgās

mantas, kas būs atstātas iepakaļ, tiks sadedzinātas krāterī.

Lai Jums jauka diena!

Misters D. (Dionīss), nometnes direktors, Olimpa pa­domes loceklis nr.12"

Vēl viena nelaime, kas cēlās no uzmanības deficīta sindroma, bija tāda, ka jebkādi termiņi man bija tukša vieta līdz brīdim, kad viss jau izrādījās gandrīz nokavēts.

Vasara bija cauri, un es joprojām ne mātei, ne nometnei nebiju devis kādu ziņu par to, vai te palikšu, vai nepa­likšu. Nupat man to vajadzēja izlemt nieka dažās stun­dās.

Varēja domāt — kas tur ko domāt? Proti, deviņi hēroja apmācības mēneši pret deviņiem mēnešiem, kas jā­notup klasē. Phe!

Bet vajadzēja padomāt arī par mammu. Pirmoreiz man bija iespēja ar viņu kopā dzīvot visu gadu un bez Gabes. Tā bija izdevība dzīvot mājās un brīvajā laikā padauzīties pa pilsētu. Atcerējos, ko sen, sen, kad bijām ceļā, teica Anabeta: briesmoņi dzīvojas īstajā pasaulē, tikai tur vari dabūt zināt, vai vispār kur deri.

Prātā man atausa Zeva meitas Talijas liktenis. Aiz­domājos, diez cik daudz briesmoņu man bruks virsū, ja es aizbraukšu no Pusdievu kalna, ja visu mācību gadu dzīvošu vienā un tajā pašā vietā, kur tuvumā palīgos ne­būs ne Hīrona, ne draugu, vai mēs ar mammu nākamo vasaru maz sagaidīsim dzīvi? Protams, pieļaujot, ka mani nenobeigs diktāti un domraksti, ne īsāki par pie­cām rindkopām. Nolēmu nokāpt līdz arēnai un izvicināt zobenu. Varbūt galva noskaidrosies.

Nometne bija gandrīz tukša, gaiss virmoja augusta svelmē. Visi vai nu namiņos kravājās, vai skraidīja ap­kārt ar grīdas birstēm un lupatām, gatavodamies pēdējai apgaitai. Args Afrodītes atvasēm palīdzēja stiept kalnā čemodānus ar Gucci uzvalkiem un kosmētikas komplek­tiem — aiz kalna lejā jau gaidīja nometnes buss, lai aiz­gādātu viņus uz lidostu.

Par aizbraukšanu tagad nedomā — es pats sev pie­kodināju. Vienkārši vingrinies.

Nogājis līdz zobencīņas arēnai, es konstatēju, ka Lū­kam prātā iešāvusies tāda pati doma. Treniņsoma bija nosviesta arēnas malā. Viņš pats vingrinājās pavisam viens, sparīgi uzbrukdams salmu lellēm ar zobenu, kādu redzēju pirmoreiz. Pēc visa spriežot, asmens bija no īsta tērauda, jo lellēm galvas krita cita pēc citas un salmu iekšām zobens izgāja cauri kā smērēts. Oranžais namiņa vecākā krekls mirka sviedros. Seja bija savilkta tik cieta, ka šķita — nupat uz kārts likta viņa dzīvība. Kā apburts noskatījos, kā viņš izrēķinājās ar visām lellēm pēc kārtas — nošķēla tām locekļus un sacirta gabalos, līdz pāri pa­lika vien salmu kaudze un bruņu atlūzas.

Tās jau bija tikai salmu lelles, bet es tik un tā neviļus apbrīnoju Lūkas meistarību. Viņš cīnījās neticami labi. Jau atkal nobrīnījos, ka viņš nebija ticis galā ar savu misiju.

Pēdīgi, mani pamanījis, viņš apstājās, zobenu aptu­rējis pusvēzienā. — Persij!

—   Mmm… piedod, — es samulsu. — Es tikai…

—    Nekas, nekas. — Lūka nolaida zobenu. — Es vienkārši vēl atnācu pēdējā brīdī izvingrināties.

—    Tās lelles nu ir beigušas savus ļaunos darbus.

Viņš paraustīja plecus. — Mēs ik vasaru sadarinām

jaunas.

Tagad, kad zobens vairs nevēcinājās, es ievēroju ko savādu. Asmens bija kalts no diviem metāliem — viena puse no bronzas, otra no tērauda.

Lūka notvēra manu skatienu. — Ā, tas? Jauna man­tiņa. Tas ir Mahinators.

—   Mahinators?

Saules gaismā pagrozīts, asmens neganti iezibsnījās.

— Viena puse kalta no debesu bronzas. Otra — rūdīts tērauds. Vienlīdz ķer gan mirstīgos, gan nemirstīgos.

Man prātā atausa Hīrona ceļavārdi — ka hērojs mirstīgajam drīkst nodarīt pāri vien tad, ja nav citas iz­ejas.

—   Nemaz nezināju, ka tādus vispār taisa.

—    Vispār jau ne, — Lūka piekrita. — Šis ir vienī­gais.

Veltījis man atturīgu smaidu, viņš ieslidināja zobenu makstī. — Klau, es tieši grasījos iet tevi meklēt. Varbūt vēl pēdējoreiz aizejam līdz mežam — pameklēt kādu pretinieku? Ko teiksi?

Pats nezinu, kāpēc saminstinājos. Būtu derējis prie­cāties, ka Lūka izturas tik draudzīgi. Kopš pārrados no­metnē, viņš šķita nedaudz atsalis. Baidījos, ka varbūt viņam kož kaulā visa tā mana slava.

—    Domā, tas būtu prātīgi? — es ieprasījos. — Es gribu teikt…

—   Nūū, beidz. — Parakņājies somā, viņš izvilka kokakolas sešpaku. — Dzeramo es uzsaucu.

Vēros uz kolām, brīnīdamies, kur viņš tās vispār rā­vis. Nometnes veikalā mirstīgo limonāde nebija nopēr­kama. Pa kluso ienest nometnē — neiespējami, ja vien biedros negadījās kāds satīrs.

Pusdienu brīnumkausos, protams, varēja uzburt visu, ko viens sirds kāro, bet tā kokakola negaršoja tā kā īstā, tieši no skārdenes.

Cukurs un kofeīns. Mans gribasspēks pajuka pīšļos.

—   Nūja, — es teicu. — Kāpēc gan ne?

Aizsoļojuši līdz mežam, kādu laiku klīdām, meklē­dami briesmoņus, bet diena bija pārāk karsta. Visi bries­moņi, kam prātiņš mājās, droši vien bija nolīduši uz diendusu savās patīkami vēsajās alās.

Atradām pavēni strauta krastā — tieši tur pārlauzu Klarisas šķēpu, kad pirmoreiz izcīnījām nometnes ka­rogu. Sēdējām uz liela akmens, strēbām kolu un vērojām sauli ņirbināmies lapotnē.

Pēc kāda laika Lūka ierunājās: — Tev patika iet uz­devumā?

—   Kad ik pēc trim soļiem tev virsū klūp briesmoņi? Smejies, vai?

Lūka izbrīnā sarāva uz augšu uzacis.

—   Nu jā, jā, — atzinos. — Un tev?

Viņa vaigs satumsa.

Biju radis dzirdēt, kā meitenes jūsmo, cik Lūka smu­kiņš, bet nupat viņš izskatījās izmocīts, nikns un nepavi­sam ne smukiņš. Gaišie mati saulē šķita sirmi. Rēta sejā — dziļāka nekā citkārt. Varēju iztēloties viņu kā vecu vīru.

—   Pusdievu kalnā es cauriem gadiem dzīvoju kopš četrpadsmit gadu vecuma, — viņš man teica. — Kopš Talija… nu, pats zini. Vingrinājos, vingrinājos un vingri­nājos. Man nebija lemts būt normālam pusaudzim tur, īstajā pasaulē. Tad mani aiztrenca uzdevumā un, kad at­griezos, bija apmēram tā: "Nu ko, prieki galā. Dzīvo nu laimīgi līdz mūža galam."

Saņurcījis savu skārdeni, viņš ielidināja to strautā, un tas nu man tiešām bija pārsteigums. Pirmais likums, ko mēs apguvām Pusdievu nometnē, aizliedza jebkur piemēslot. To daudzināja gan nimfas, gan najādas.

Mēdza atspēlēties. Vakarā tu lien gultā, un izrādās, ka zem segas pilns ar simtkājiem un zemi.

—   Lai izput tie lauru vainagi, — Lūka noteica. — Es jau nu netaisos mūžu nodzīvot kā tās trofejas, kas put Lielās mājas bēniņos.

—   Izklausās, ka tu posies projām.

Lūka greizi nosmaidīja. — jā, jā, pošos gan, Persij. Atvedu tevi šurp, lai atvadītos.

Viņš uzsita knipi. Sīka uguntiņa zemē man pie kā­jām izdedzināja caurumu. No tā izlīda kaut kas spoži melns manas plaukstas lielumā. Skorpions.

Ķēru pēc pildspalvas.

—   Tavā vietā es tā vis nedarītu, — Lūka nobrīdināja. — Zemes skorpioni spēj aizlēkt četrarpus metrus tālu. Dzelonis iztrieksies cauri drēbēm. Pēc sešdesmit sekun­dēm būsi beigts.

—   Lūka, kas…

Un tad es visu sapratu.

Tev būs lapt nodotam no tā, kurš tevi dēvē par draugu.

—   Tu, — es noteicu.

Rāmi piecēlies, viņš notrausa gružus no džinsiem.

Skorpions par viņu nelikās zinis. Ar melnajām ačte­lēm viņš urbās manī un, kustinādams spīles, uzrāpās man uz kājas.

—  Tur, laukā, es daudz ko pieredzēju, Persij, — Lūka sacīja. — Vai pats nemanīji — tumsa savelkas, briesmoņi pieņemas spēkā? Vai tad neapjēdzi, ka viss velti? Visa tā hēroju būšana — būt dieviem par pakalpiņiem? Dieviem vajadzēja krist jau pirms tūkstošiem gadu, bet viņi notu­rējušies pie varas, pateicoties mums — pusdieviem.

Man uzmācās sajūta, ka esmu iekūlies murgā.

—   Lūka… tu runā par mūsu vecākiem, — es ieteicos.

Viņš iesmējās. — Un tāpēc man viņus pieklājas

mīlēt? Viņu izlolotā "Rietumu civilizācija" ir sērga, Per­sij. Tā pasauli beidz nost. Vienīgā izeja — nodedzināt visu līdz pamatiem un sākt no jauna, ar īstu mantu.

—   Tu esi tikpat traks kā Arējs.

Lūkam iegailējās acis. — Arējs ir muļķis. Tā arī ne­apjēdza, kas tas par saimnieku, kuram viņš kalpo. Būtu man vairāk laika, es tevi apskaidrotu, Persij. Bet bīstos, ka tu tik ilgi nenodzīvosi.

Skorpions jau rāpās augšup pa bikšu staru.

Noteikti vajadzēja būt kādai izejai. Ja vien būtu laiks apdomāties.

—   Krons, — es teicu. — Lūk, kam tu kalpo.

Uzvēdīja dzestrums.

—    Labāk uzmanies, piesaukdams vārdus, — Lūka brīdināja.

—   Krons tev lika nozagt valdnieka šautru un bruņu­cepuri. Viņš tevi uzrunāja sapņos.

Lūkas acis piemiedzās. — Viņš runāja arī ar tevi, Persij. Būtu derējis ieklausīties.

—   Viņš tev skalo smadzenes, Lūka.

—   Tu maldies. Viņš man parādīja, kā tiek izšķiestas manas spējas. Vai zini, Persij, kāds bija mans uzdevums pirms diviem gadiem? Mans tēvs Hermejs sagribēja, lai es nozogu un uz Olimpu aizgādāju Hesperīdu dārzā plūktu zelta ābolu. Pēc visa, ko biju mācījies, neko la­bāku viņš nespēja izgudrot.

—   Darbs nav no vieglajiem, — es aizrādīju. — Hērakla varoņdarbs.

— Tieši tā, — Lūka atteica. — Vai tad slavu var iemantot, atkārtojot svešus varoņdarbus? Dievi jēdz tikai vienu — nemitīgi no jauna izdzīvot paši savu pagātni. Man uz to prāts gan nenesās. Pūķis dārzā man pagādāja šo te, — viņš nikni norādīja uz rētu, — un, kad pārrados, visi mani tikai žēloja. Tolaik biju gatavs nograut Olimpu pa akmenim vien, bet nolēmu pagaidīt izdevī­gāku brīdi. Man sapņos sāka rādīties Krons. Viņš mani pierunāja nozagt kaut ko jēdzīgāku — ko tādu, ko piesa­vināties nevienam hērojam līdz šim nav bijis dūšas. Kad ziemas saulgriežos aizbraucām tajā ekskursijā, es nogai­dīju, līdz pārējie iemieg, ielavījos troņa zālē un izzagu Zeva valdnieka šautru no viņa troņa. Aīda tumsas bru­ņucepuri — arī tāpat. Tu nespēj pat iedomāties, cik tas bija viegli. Olimpieši ir tik iedomīgi — šiem jau pat sap­ņos nav rādījies, ka varētu uzrasties kāds, kam pietiek dūšas viņus apzagt. Apsardzes nekādas. Jau biju Ņūdžersijā, kad nogranda pirmais pērkons, kas liecināja, ka zu­dības atklājušās.

Skorpions tagad tupēja man uz ceļgala, blenzdams pretim spožām acīm. Centos runāt rāmi. — Un kāpēc tad tu neaizgādāji tās mantas Kronām?

Lūkas smaidā savilktās lūpas noraustījās. — Es… es iesvēlos par daudz lielā augstprātībā. Zevs nozagtās šaut­ras meklējumos aizsūtīja savus dēlus un meitas — Artemīdu, Apollonu, manu tēvu Hermeju. Bet tas bija Arējs, kas mani notvēra. Es būtu varējis viņu pievārēt, taču ne­biju gana modrs. Viņš mani atbruņoja, atņēma varas simbolus, draudēja tos aizgādāt atpakaļ uz Olimpu un sadedzināt mani dzīvu. Tad pie manis atnāca Krona balss un pateica priekšā, ko lai saku. Iebaroju Arējam ideju par lielisku karu, kas varētu izcelties starp dieviem. Teicu, lai viņš vienkārši tās mantas kādu brīdi paglabā un noskatās, kā pārējie plēšas. Arējam acīs iedegās ne­labs spīdums. Zināju, ka āķis ir ierīts. Viņš palaida mani vaļā, un es atgriezos Olimpā, iekams kāds vispār bija pa­manījis manu prombūtni. — Lūka izvilka savu jauno zo­benu un pārvilka īkšķi pār asmens sānu, it kā tā skais­tuma apburts. — Pēc tam titānu ķēniņš… v-viņš sodīja mani ar murgiem. Zvērēju viņu vairs nepievilt. Jau Pus­dievu nometnē sapnī viņš man pavēstīja, ka ieradīsies otrs hērojs, ko varētu piedabūt ar šautru un bruņucepuri nomērot ceļa atlikušo daļu — no Arēja līdz Tartaram.

—   Tu tonakt mežā izsauci elles suni.

—   Mums vajadzēja panākt, lai Hīrons nospriež, ka nometnē tev draud briesmas, un sūta tevi ceļā. Mums vajadzēja nostiprināt viņā pārliecību, ka Aīds jau ir tev uz pēdām. Un nostrādāja!

—   Lidkedas bija nolādētas, — teicu. — Tām mani ar visu mugursomu pienācās ievilkt Tartarā.

—    Un tā ari būtu noticis, ja vien kedas būtu tev kā­jās. Bet tu tās atdevi satīram, kas plānā nebija paredzēts. Grovers salaiž dēlī visu, kam ķeras klāt. Viņš pat samul­sināja lāstu.

Lūka paskatījās lejup uz skorpionu, kas nu tupēja man uz augšstilba. — Tev bija paredzēta nāve Tartarā, Persij. Bet tas nekas. Atstāšu jūs divatā ar manu mazo draudziņu, un tas visu nokārtos.

—  Talija devās nāvē, lai glābtu tavu dzīvību, — es iz­grūdu caur sakostiem zobiem. — Un tā tu viņai atlīdzini?

—  Taliju nepiemini! — viņš iekliedzās. — Dievi pie­ļāva, ka viņa mirst! Ari par to viņi samaksās.

—   Tevi izmanto par ieroci, Lūka. Jūs abus ar Arēju. Neklausies Kronā.

—    Mani izmanto? — Lūkas balsī iezagās griezīgas notis. — Labāk paskaties pats uz sevi. Ko tavs papucis jelkad darījis tavā labā? Krons augšāmcelsies. Tu esi tikai sīks traucēklis. Viņš notrieks olimpiešus Tartarā un cil­vēkus sadzīs atpakaļ alās. Visus, izņemot pašus stiprā­kos — tos, kas viņam kalpo.

—   Aizvāc to kustoni, — es teicu. — Ja reiz esi tik stiprs, cīnies ar mani pats.

Lūka pasmaidīja. — Gudrs gājiens, Persij. Bet es neesmu Arējs. Neuzķeršos. Mani gaida mans saimnieks, un viņam padomā ir lērums darbu, kas man veicami.

—   Lūka…

—    Visu gaišu, Persij. Tuvojas jauns zelta laikmets. Tev tur vieta neatradīsies.

Novēzējis zobenu slaidā puslokā, viņš pagaisa melnā ņirbā.

Skorpions bija gatavs dzelt.

Atsitu to ar roku un izrāvu zobenu. Kustonis lēca man virsū, bet es to paspēju pārcirst uz pusēm.

Jau grasījos pats sevi sveikt, kad uz plaukstas pama­nīju lielu, sarkanu, sulojošu švīku, no kuras kūpēja dzel­teni garaiņi. Skorpions tomēr bija paguvis iedzelt.

Ausīs man sāka dunēt. Acis aizmiglojās. Ūdens — man iešāvās prātā. Tas mani jau bija dziedējis.

Nosteberēju līdz strautam un iemērcu plaukstu ūdenī, bet labāk nekļuva. Inde bija par daudz stipra. Gar acīm metās tumšs. Vairs īsti neturējos kājās.

Sešdesmit sekundes, Lūka teica.

Vajadzēja tikt atpakaļ līdz nometnei. Ja saļimšu te­pat, manas miesas aprīs kāds briesmonis. Neviens un nekad neuzzinās, kas noticis.

Kājas bija kā ar svinu pielietas. Piere kaisa. Klupšus krišus klumburēju uz nometni. No kokiem atšķīrās nim­fas.

—   Palīdziet, — es nogārdzu. — Lūdzu…

Divas paķēra mani aiz rokām un vilka uz priekšu. Atceros, ka tiku līdz norai, kāds vecākais kliedza pēc pa­līdzības, kentaurs pūta gliemežvāka taurē.

Tad viss ieslīga tumsā.

Pamodos ar salmiņu mutē — caur to sūcu kaut ko, kas garšoja pēc šķidriem šokolādes cepumiem. Nektārs.

Pavēru plakstus.

Pussēdus gulēju Lielās mājas slimnieku istabā, labā roka bija nosaitēta resna kā vāle. Kaktā sardzē stāvēja Args. Blakus sēdēja Anabeta, turēdama manu nektāra glāzi un ar dvieli susinādama man pieri.

—   Atkal viss no sākuma, — teicu.

—   Tu, stulbais, — Anabeta atsaucās, kamdēļ uzreiz nopratu, ka viņa ir pārlaimīga, redzot mani nākam pie samaņas. — Kad tevi atradām, tu jau biji galīgi zaļš un gandrīz jau pelēks. Bez Hīrona daktermākslas…

—   Nu, nu, — atskanēja Hīrona balss. — Zināmi no­pelni pierakstāmi arī Persija stiprajam organismam.

Kentaurs sēdēja pie gultas kājgaļa savā cilvēka paskatā, tāpēc jau viņu netiku uzreiz pamanījis. Ķer­meņa apakšdaļa bija ieburta ratiņkrēslā, augšdaļa — ieģērbta kreklā ar kaklasaiti un mētelī. Hīrons smaidīja, bet no vaiga bija izmocīts un bāls — tāds pats kā senāk, kad augu nakti bija nosēdējis, labodams latīņu valodas mājasdarbus.

—   Kā jūties? — viņš noprasīja.

—   It kā visas iekšas būtu sasaldētas un pēc tam iz­ceptas mikroviļņu krāsnī.

—   Labs salīdzinājums, ņemot vērā, ka runa ir par zemes skorpiona indi. Un tagad, ja vien spēj, izstāsti, kas tieši notika.

Ik pa laiciņam iestrēbdams malciņu nektāra, izstās­tīju visu pēc kārtas.

Istabā iestājās ilgs klusums.

—   Es nespēju noticēt, ka Lūka… — Anabetas balss apsīka. Tad viņas sejā iezagās dusmas un žēlums. — Jā. Jā. Es spēju gan. Lai pār viņu krīt dievu lāsts… No tā ce­ļojuma viņš atgriezās pilnīgi pārvērties.

—  Tas jādara zināms Olimpā, — Hīrons nomurmi­nāja. — Došos turp tūliņ pat.

—     Lūka ir uz brīvām kājām, — es atgādināju.

—   Man jādzenas viņam pakaļ.

Hīrons pakratīja galvu. — Nē, Persij. Dievi…

—     Kronu negribēs pat pieminēt, — es atcirtu.

—   Zevs pasludināja šo tematu par slēgtu!

—   Persij, es zinu, ka ir grūti. Bet nedrīkst pa kaklu, pa galvu dzīties pēc atmaksas. Tu neesi tam gatavs.

Man tāda runāšana nepatika, lai gan pa daļai sa­pratu, ka Hīronam ir taisnība. Pietika uzmest skatu ro­kai, un bija skaidrs, ka vicināt zobenu es tik drīz vis ne­varēšu. — Hīron… tas, ko jums pareģoja orākuls… tas bija par Kronu, vai ne? Vai tur bija par mani? Un par Anabetu?

Hīrons nervozi ieblenza griestos. — Persij, man ne­klājas…

—   Jums vēlēts ar mani to neapspriest, ja?

Kentaura skats bija līdzjūtīgs, bet skumjš. — Tu,

bērns, būsi dižens hērojs. Es darīšu, ko spēšu, lai tevi ap­mācītu. Taču, ja pareizi spriežu par to, kas tevi sagaida…

Virs galvas nogranda pērkons, sadrebinot logu rūtis.

—    Labi jau, labi! — Hīrons izsaucās. — Lai būtu!

Viņš izgrūda piktu nopūtu. — Dieviem, Persij, ir

pašiem savi apsvērumi. Nav labi pārāk daudz zināt par to, kas tev stāv priekšā.

—  Nevar taču vienkārši tupēt klēpī saliktām rokām, — es aizrādīju.

—    Mēs nesēdēsim, — Hīrons nosolījās. — Bet tev gan jāuzmanās. Krons grib, lai tu ārdies. Viņš grib sapostīt tavu dzīvi, apmiglot tavu prātu ar bailēm un dusmām. Nevajag viņam izpatikt. Pacietīgi vingrinies. Gan tavs laiks pienāks.

—   Ja es tik ilgi nodzīvošu.

Hīrons uzlika plaukstu man uz potītes. — Tev vaja­dzēs paļauties uz mani, Persij. Dzīvosi. Bet vispirms iz­lem, kādu ceļu iesi turpmākajā gadā. Es tev nevarēšu pateikt priekšā pareizo atbildi… — Man gan radās iespaids, ka viņam pašam šajā jautājumā ir visai strikts viedoklis un kentaurs visiem spēkiem valdās, lai nenāktu talkā ar padomu. — Bet tev jāizšķiras — uz cauru gadu palikt Pusdievu nometnē vai atgriezties mirstīgo pasaulē, mācīties septītajā klasē un šurp braukt vasarā. Apdomā. Kad pārradīšos no Olimpa, tu man pateiksi.

Gribēju iebilst, gribēju vēl visu ko jautāt. Bet Hīrona sejā bija lasāms, ka saruna beigusies, — viņš bija izpau­dis visu, ko varēja.

—   Atgriezīšos, cik drīz vien iespējams, — Hīrons solīja. — Args tevi te pieskatīs.

Viņš paraudzījās uz Anabetu. — Ā, un tu, mīļā… ko­līdz esi gatava… viņi jau ir klāt.

—   Kas ir klāt? — es gribēju zināt.

Neviens man neatbildēja.

Hīrons izstūmās no istabas. Dzirdēju krēsla riteņus pa diviem reizē prātīgi būkšķināmies lejup pa lieveņa pakāpieniem.

Anabeta pētīja ledus gabaliņus manā glāzē.

—   Kas vainas? — es apvaicājos.

—    Nekas. — Viņa nolika glāzi uz galda. — Es… vienkārši liku aiz auss kaut ko, ko tu man teici. Tev… mmm… vēl kaut kas vajadzīgs?

—   ļā. Palīdzi man piecelties. Gribu iet laukā.

—   Persij, tas nu gan nav prātīgi.

Izslidināju kājas no gultas. Anabeta mani uzķēra, iekams sabruku uz grīdas. Uzbrāzās šķebīgs nelabuma vilnis.

Anabeta iesaucās: — Vai es neteicu?

—   Man nekas nekaiš, — es nepiekāpos. Negribēju gulēt gultā kā tāds invalīds, kamēr Lūka kaut kur gudro, kā iznīcināt Rietumu pasauli.

Izdevās paspert soli. Tad vēl vienu, jo Anabeta man kalpoja par balstu. Args nāca līdzi, bet turējās pa ga­balu.

Kad tiku līdz lievenim, seju man klāja sviedru lāses. Vēderā viss bija sažņaudzies ciešos mezglos. Tomēr kaut kā nomēroju visu ceļu līdz margām.

Laukā krēsloja. Nometne bija kā izmirusi. Namiņi tumši, volejbola laukums tukšs. Ezera virsmu nevagoja neviena laiva. Aiz kokiem un zemeņu laukiem pēdējos saules staros vizēja Longailendas šaurums.

—   Ko tu iesāksi? — Anabeta pajautāja.

—   Nezinu.

Pastāstīju, ka Hīrons, manuprāt, grib, lai palieku te cauru gadu, jo tad man varēs vairāk iemācīt, bet es nezi­nāju teikt, vai pats ko tādu gribu. Atzinos, ka man nepa­tiktu atstāt viņu vienu — tas ir, divatā ar Klarisu…

Anabeta saknieba lūpas un tad klusu teica: — Es braukšu mājās, Persij.

Iepletu acis. — Tas ir kā — pie tēta?

Viņa norādīja uz Pusdievu kalna kori. Līdzās Talijas priedei, turpat pie nometnes burvju robežas, bija nojau­šamas kādas ģimenes aprises: divi mazi bērni, sieviete un gara auguma vīrs gaišiem matiem. Visi it kā kaut ko gaidīja. Vīrietim rokās bija mugursoma — ļot līdzīga tai, ko Anabeta pievāca Denveras akvaparkā.

—    Kad pārradāmies, es viņam aizrakstīju, — Ana­beta sacīja. — Kā tu teici. Rakstīju, ka… ka atvainojos. Ka es labprāt līdz nākamvasarai dzīvotu mājās, ja viņš to joprojām gribētu. Un viņš atbildēja uz karstām pēdām. Nospriedām… pamēģināsim vēl vienu reizi.

—   Tur vajadzēja dūšu.

Viņa saknieba lūpas. — Un tu taču skolā nepasāksi neko stulbu, ko? Vismaz… vismaz iepriekš nepadevis man ziņu caur īrisu?

Izmocīju smaidu. — Neiešu pats meklēt nepatikša­nas. Līdz šim viss parasti noticis tāpat.

—   Kad nākamvasar atgriezīšos, — viņa teica, — sadzīsim pēdas Lūkam. Paprasīsimies, lai mūs sūta ceļā ar tādu uzdevumu, bet, ja neatļaus, aizmuksim un tik un tā visu nodarīsim. Sarunāts?

—   Izklausās pēc plāniņa, ar ko lepotos pati Atēna.

Anabeta pastiepa roku. Es to paspiedu.

—    Uzvedies prātīgi, burbuļgalva, — viņa sacīja. — Turi acis vaļā.

—   Tu tāpat, gudrīt.

Noskatījos, kā viņa uzkāpj kalnā pie ģimenes. Ne­veikli apskāvusi tēvu, viņa pēdējoreiz atskatījās uz ieleju, pieskārās Talijas priedei un tad ļāvās aizvesties pāri ko­rei — uz mirstīgo pasauli.

Pirmoreiz es nometnē sajutos pa īstam vientuļš. Pa­vēros uz Longailendas šaurumu, un prātā man atausa tēva vārdi. Jūrai nepatīk, ka to valda.

Izšķīros.

Tad iedomājos — nez, ja Poseidons skatās, vai viņš manu izvēli atbalstītu?

—   Es atgriezīšos nākamvasar, — nosolījos. — Tik­mēr turēšos pie dzīvības. Galu galā, esmu taču tavs dēls. — Palūdzu, lai Args man palīdz tikt līdz trešajam namiņam — vajadzēja sakravāt somas mājupceļam.

P A T E I C IBA $

Ja palīgā nebūtu nākuši neskaitāmi drosminieki, līdz brīdim, kad sadūšojos šo stāstu izdot grāmatā, bries­moņi mani būtu noslaktējuši jau nez cik reižu. Lai pal­dies manam vecākajam dēlam Heilijam Maiklam, stāsta pirmajam lasītājam; manam jaunākajam dēlam Patrikam Džonam, kas sešu gadu vecumā ir mūsu ģimenes prātīgākais loceklis; un manai sievai Bekijai, kas pacieš vīra daudzās garās Pusdievu nometnē pavadītās stundas. Lai paldies arī maniem vidusskolu Betas kluba kadru korpusam — ekspertiem Trevisam Stollam, tik gudram un straujam kā Hermejs; K. K. Kelogai, tik iemīļotai kā Atēna; Elisonai Bauerei, tik asredzīgai kā medniece Artemīda; un misis Mārgaretai Floidai, vidusskolas angļu valodas un literatūras viedajai un laipnajai pareģei. Lai cieņas apliecinājumi arī profesoram Egbertam Dž. Bakeram, tik neparastam klasikas pārzinātājam; Nensijai Gaitai, aģentei summa cum laude; Džonatanam Bērnhemam, Dženiferai Beseri un Sārai Hjūzai — par ticību Persijam.

Murgs sākās, lūk, kā.

Stāvēju uz izmirušas ielas kādā piejūras mazpilsētiņā. Bija nakts vidus. Plosījās vētra. Vējš un lietus pluinīja gar ielas malu sastādītās palmas. Abpus ielai rindojās mājas ar sārtu un dzeltenu apmetumu un aizslēģotiem logiem. Kvartālu tā­lāk, aiz hibisku krūmāju joslas, vārījās okeāns.

Florida, es nodomāju, pats nesaprazdams, kā gan man tas zināms. Floridu es nebiju ne acīs redzējis.

Tad padzirdēju pret asfaltu klidzināmies nagus. Pagrie­zies ieraudzīju šurp pilnā ātrumā jožam savu draugu Groveru.

Nūjā, es teicu — nagus.

Grovers ir satīrs. No vidukļa uz augšu viņš izskatās pēc tipiska izstīdzējuša pusaudža ar āžbārdiņu persika pūku mīkstumā un izteiktu piņņainibu. Gaita viņam tāda klumzājoša, bet, ja negadās Groveru pieķert ar nolaistām biksēm (uz to es nevienu nemudinu), nemūžam nepateiksiet, ka viņš nav īsti cilvēks. Platie džinsi un viltus pēdas noslēpj faktu, ka viņam ir pinkaina pēcpuse un āža kājas.

Sestajā klasē Grovers bija mans labākais draugs. Kopā ar mani un meiteni vārdā Anabeta Grovers nomēroja dēku pilnu ceļu, lai glābtu pasauli, taču pēdējoreiz redzējāmies pērnajā jū­lijā, kad viņš aizdevās bīstamā uzdevumā — tādā, no kura vēl neviens satīrs nebija pārradies.

Lai nu kā, manā sapnī Groveram svila viņa āža aste, un cilvēka tupeles viņš bija paķēris rokās, kā allaž, kad radās va­jadzība jozt, ko nagi nes. Viņš klidzinādams šāvās garām su­venīru bodītēm un sērfotāju dēļu nomas punktiem. Vējš pal­mas locīja gandrīz līdz zemei.

Grovers bija pārbijies no kaut kā, kas dzinās pakaļ. Pēc visa spriežot, viņš bija iztrūcināts pludmalē. Vilnā bija ieķepušas mitras smiltis. Izglābies, aizbēdzis. Raudzīja tikt projām no… kaut kā.

Vēja aurus pārskanēja rēciens, kas gāja cauri kauliem. Groveram aiz muguras kvartāla viņā galā iznira milzīgs, ne­skaidrs stāvs. Nācējs pasita sāņus ielas lampu — tā uzsprāga, dzirkstelēm pašķīstot uz visām pusēm.

Grovers paklupa, bailēs iešņukstēdamies. — Jātiek pro­jām. Vajag viņus brīdināt! — viņš murmināja zem deguna.

Nevarēju saskatīt, kas viņu vajā, bet dzirdēju vajātāju burkšķam un lādamies. Soļi tuvodamies drebināja zemi zem kājām. Apšāvies ap ielas stūri, Grovers sastomījās. Viņš bija ieskrējis veikaliem pilnā pagalmā — otras izejas nebija. Mes­ties atpakaļ vairs nebija laika. Tuvākās durvis vējš bija atlauzis vaļā. Uzraksts virs tumšā skatloga vēstīja: "Svētā Augustīna kāzu kleitas".

Grovers spruka iekšā un aizlīda aiz kāzu kleitām pilna pakaramā.

Pār veikalu noplājās briesmoņa ēna. Varēju viņu saost — tas bija šķobīgs mikslis: saslapusi aitas vilna, puvusi gaļa un tā dīvaini skābenā smaka, kas piemīt tikai briesmoņiem un va­rētu piemist arī skunksam, kurš pārtiek no meksikāņu ēdie­niem.

Grovers drebēja aiz kāzu kleitām. Briesmoņa ēna aizslī­dēja tālāk.

Iestājās klusums — vienīgi laukā plīkšķēja lietus. Grovers dziļi uzelpoja. Varbūt tas kustonis ir projām.

Tad nošķīda zibens. Veikalam uzsprāga visa priekša, un baismīga balss nodārdināja: — Maaaans!

Pietrūkos gultā sēdus, trīcēdams pie visām miesām.

Vētras nebija. Briesmoņa arī ne.

Manas guļamistabas logā spiedās rīta saule.

Iedomājos, ka manīju pār stiklu pārslīdam ēnu — tādu kā cilvēku. Bet tad pie durvīm kāds pieklauvēja — mamma nosaucās: — Persij, nokavēsi! —, un ēna aiz loga pazuda.

Droši vien māņi vien. Piektais stāvs ar ļodzīgām, vecām ugunsdzēsības kāpnēm… Tur neviens nevarēja būt.

—  Nāc nu, mīļais! — mamma sauca atkal. — Pēdējā sko­las diena. Tev gan vajadzētu vai gaisā lēkt! Tūlīt jau būs izde­vies!

—  Nāku, — es izstomīju.

Pačamdījos zem spilvena. Pirksti atviegloti sakļāvās ap pildspalvu, ko vienmēr ņēmu līdzi gultā. To izvilcis no spilvenapakšas, nopētīju sengrieķu burtiem iegravēto uzrakstu: Anaklusms. Pretstraume.

Prātā iešāvās noraut uzgali, bet kaut kas lika pārdomāt. Pretstraumi nebiju licis lietā tik ilgi…

Turklāt mamma man lika nosolīties ar nāvējošiem iero­čiem dzīvoklī nenoņemties, jo vienreiz šķēpu aizsviedu greizi, un tas ietrāpīja viņas skapī ar porcelāna traukiem. Uzlicis Anaklusmu uz naktsgaldiņa, trausos laukā no gultas.

Ģērbos, cik mudīgi vien spēju. Centos nedomāt ne par murgu, ne briesmoņiem, ne ēnu pie loga.

Jātiek projām. Vajag viņus brīdināt!

Ko Grovers ar to domāja?

Pielicis pie sirds trīs izstieptus pirkstus, pacirtu tos pro­jām — šo senlaiku žestu man reiz iemācīja Grovers, tas palī­dzot atvairīt ļaunos spēkus.

Sapnis nevarēja būt īstenība.

Pēdējā skolas diena. Mammai bija taisnība, man derēja lēkt vai gaisā. Pirmoreiz mūžā biju vienā un tajā pašā skolā neizslēgts noturējies gandrīz visu gadu. Neviena mīklaina ne­laimes gadījuma. Neviena kautiņa klasē. Neviena skolotāja, kas pārvērstos par briesmoni vai mēģinātu mani nobendēt ar saindētu ēdnīcas otro vai uzsprāgstošu mājasdarbu. Rīt es jau būšu ceļā uz vietu, kas bija labākā visā pasaulē, — Pusdievu nometni.

Jāiztur tikai vēl viena diena. Pat es taču te nespētu visu salaist grīstē.

Kā parasti, man nebija ne jausmas, cik ļoti es alojos.

Mamma brokastīm bija sacepusi zilas vafeles un zilas olas. Tas viņai tāds untums — īpašās reizes nosvinēt ar zilu ēdmaņu. Man šķiet, tādējādi viņa grib atgādināt, ka viss ir ie­spējams. Persijs var pabeigt septīto klasi. Vafeles var būt zilas. Tādi, lūk, mazie brīnumi.

Kamēr tiesāju brokastis pie virtuves galda, mamma maz­gāja traukus. Mugurā viņai bija darba uniforma: zili zvaig­žņoti svārki un sarkanbaltsvītraina blūze — tādās drēbēs viņa pārdeva saldumus veikalā, ko sauca "Saldā Amerika". Garie, brūnie mati bija saņemti zirgastē.

Vafeles garšoja lieliski, bet laikam jau neēdu tik kāri kā parasti, jo mamma atskatījusies sarauca pieri. — Persij, vai tev kas kaiš?

—  Nē… nekas.

Bet viņa mūždien nomanīja, kad mani kaut kas kremta. Nosusinājusi rokas, viņa apsēdās iepretim. — Par skolu vai…

Turpināt bija lieki. Es tāpat zināju, ko viņa grib teikt.

—  Es domāju, ka Grovers iekūlies ķezā, — sacīju un iz­stāstīju to sapni.

Mamma saknieba lūpas. Mēs nemēdzām diez ko ap­spriest manas dzīves otro pusi. Centāmies dzīvot tik normāli, cik iespējams, bet par Groveru mamma zināja visu.

—  Es tavā vietā tik ļoti vis nesatrauktos, mīļais, — viņa bilda. — Grovers tagad ir pieaudzis satīrs. Ja būtu kāda liksta, mums kāds noteikti būtu atlaidis ziņu no… no nometnes. — Izrunājot to "nometni", viņas pleci saspringa.

—  Kas ir? — noprasīju.

—   Nekas, — mamma atteica. — Zini ko? Pēcpusdienā mēs nosvinēsim skolas beigas. Es tevi un Taisonu aizvedīšu uz Rokfellera centru — uz to skeitborda veikalu, kas tev patīk.

Nu, vecīt, izklausījās vilinoši. Mēs visu laiku nokāvāmies ar naudas trūkumu. Mamma mācījās vakaros, es privātskolā pa dienu, un pa to vidu mēs nekādi nevarējām atļauties kaut ko īpašu, piemēram, skeitborda veikalu. Tomēr kaut kas viņas balsī mani darīja raizīgu.

—   Paga, paga, — sacīju. — Vai tad šovakar mums nav jākravā mantas nometnei?

Viņa sagrieza vīkšķi trauklupatu. — Ā, mīļais, par to… Vakar vakarā saņēmu ziņu no Hīrona.

Man sašļuka duša. Hīrons bija Pusdievu nometnes no­darbību pārzinis. Ja reiz viņš ar mums sazinājies, lēcies kaut kas nopietns. — Ko viņš saka?

—  Viņš uzskata… ka acumirklī uz nometni braukt varbūt neesot droši. Var gadīties, ka braucienu mums vajadzēs at­likt.

—  Atlikt? Mammu, kā tur var nebūt droši? Es esmu pus­dievs. Drošākas vietas pasaulē man vispār nav!

—   Parasti jā, mīļais. Bet tagad, ar visām tām problē­mām…

—  Kādām problēmām?

—  Persij… Man ir ļoti, ļoti žēl. Biju domājusi par to apru­nāties pēcpusdienā. Acumirklī es nevaru visu izskaidrot. Ne­zinu, vai to spētu pat Hīrons. Viss notika tik pēkšņi.

Domas man griezās kā karuselī. Kā es varēju nebraukt uz nometni? Man uz mēles bija miljons jautājumu, bet tieši to­brīd virtuves pulkstenis nosita pusstundu.

Mamma izskatījās gandrīz vai atvieglota. — Pusastoņi, mīļais. Tev jāiet. Taisons gaidīs.

—  Bet…

—  Persij, aprunāsimies pēcpusdienā. Aiziet — uz skolu!

To nu man galīgi negribējās, bet mammai acīs parādījās

tas trauslais skatiens — tāds kā brīdinājums, ka viņa apraudāsies, ja nelikšos mierā. Turklāt bija jau taisnība par manu draugu Taisonu. Vajadzēja viņu laikus pārtvert metro stacijā, citādi viņš pārdzīvos. Taisonam bija bail vienam braukt ar metro.

Paķēris savas mantas, uz sliekšņa tomēr apstājos. — Mam­mu, par to problēmu nometnē. Vai tai… vai tā varētu būt sais­tīta ar to, ko es sapņoju par Groveru?

Viņa novērsās. — Aprunāsimies pēcpusdienā, mīļais. Iz­stāstīšu… visu, ko varu.

Negribīgi atvadījos. Lēkšoju lejup pa kāpnēm, lai noķertu 2. vilcienu.

Tobrīd es to vēl nezināju, bet līdz solītajai pēcpusdienas sarunai mēs ar mammu tā arī netikām.

Vispār arī mājas man nebija lemts tik drīz atkal ieraudzīt.

Izgājis uz ielas, uzmetu skatu smilšakmens namam ielas otrā pusē. Uz mirkli rīta saulē pamanīju pazibam melnu plan­kumu — cilvēka apveidu uz mūra sienas: ēnu, kam saimnieka nemaz nebija.

Tad tā noņirbējusi pagaisa.

Viens

Netīšām pārvēršu pīšļos algebras skolotāju 9

Divi

Trīs vecas kundzītes ada nāves zeķes 25

Trīs

Grovers pēkšņi paliek bez biksēm 38

Četri

Mamma man māca kauties ar bulli 54

Pieci

Spēlēju vistu ar zirgu 67

Seši

Esmu atejas ķēniņš 86

Septiņi

Izkūp manas pusdienas 105

Astoņi

Tiekam pie karoga 120

Deviņi

Priekšā likts pārbaudījums 142

Desmit

Izpostu gluži labu autobusu 165

Vienpadsmit

Apmeklējam dārza rūķu tirgotavu 185

Divpadsmit

Pūdelis dod padomu 206

Trīspadsmit

Nāvīgais lēciens 215

Četrpadsmit

Kļūstu par plaši pazīstamu bēgli 230

Piecpadsmit

Dievs mums uzsauc sierburgerus 237

Sešpadsmit

Vedam zebru uz Lasvegasu 260

Septiņpadsmit

Iegādājamies ūdensgultas 285

Astoņpadsmit

Anabeta skolo suni 303

Deviņpadsmit

Atklājam patiesību — 320

vismaz kaut ko uz to pusi

Divdesmit

Cīnos ar savu stulbo radinieku 341

Divdesmit viens

Nokārtoju rēķinus 356

Divdesmit divi

Pareģojums piepildās 377

Pateicības 399

Nepalaidiet garām sērijas "Persijs Džeksons. Olimpieši" nākamo aizraujošo dēku stāstu! Briesmoņu jūra 400