Riks Riordans

Saekanā piramīda

Šis ir izraksts no audioieraksta. Dažviet ieraksta kvalitāte bija slikta, un daži vārdi un frāzes ir autora minējumi. Nozīmīgu simbolu zīmējumi ir pievienoti visur, kur tas bijis iespē­jams. Fona skaņas, piemēram, dunkas, kautiņš un runātāju lamāšanās, ierakstā nav iekļautas. Autors neatbild par audioieraksta autentis­kumu. Šķiet neiespējami, ka abi jaunie varoņi runā patiesīgi, bet tas tev, lasītāj, jāizlemj pa­šam.

kārters

Mums ir tikai pāris stundu, tāpēc klausies uzmanīgi.

Ja tu dzirdi, ko stāstu, tu jau esi briesmās. Mēs ar Seidiju, iespējams, esam tava vienīgā iespēja.

Ej uz skolu. Atrodi skapīti. Es tev neteikšu, uz kuru skolu un kas tas par skapīti, jo pats to atradīsi, ja esi īs­tais. Slēdzenes kombinācija ir 13/32/33. Kad būsi visu noklausījies, zināsi, ko tie cipari nozīmē. Tikai atceries, ka stāsts, ko tūlīt dzirdēsi, vēl nav beidzies. Kā tas beig­sies — tas atkarīgs no tevis.

Vissvarīgākais: kad atvērsi paciņu un atradīsi to, kas tur iekšā, nepaturi to ilgāk par vienu nedēļu. Būs kārdi­nājums. Tas piešķirs gandrīz neuzvaramu spēku. Bet, ja paturēsi ilgāk, tas tevi pārņems. Iemācies tā noslēpumus ātri un dod to projām. Noslēp un paglabā nākamajam, tāpat kā mēs ar Seidiju to noslēpām, lai tiek tev. Un esi gatavs, ka dzīve tev kļūs ļoti interesanta.

Seidija man saka, lai beidzu muļļāties un ķeros pie stāstīšanas. Labi. Šķiet, ka viss sākās Londonā — to­nakt, kad mūsu tētis uzspridzināja Britu muzeju.

Mani sauc Kārters Keins. Man ir četrpadsmit gadu, un manas mājas ir čemodāns.

Tev liekas, ka es jokoju? Kopš astoņu gadu vecuma es kopā ar tēti ceļoju pa pasauli. Es piedzimu Losandželosā, bet mans tētis ir arheologs, un darba dēļ viņam jā­ceļo. Pārsvarā mēs braucam uz Ēģipti, jo tā ir viņa spe­cialitāte. Ieej jebkurā grāmatnīcā un sameklē grāmatu par Ēģipti — visticamāk, tās autors ir doktors Džūliuss Keins. Vai gribi zināt, kā ēģiptieši izdabūja smadzenes no mūmijām, uzcēla piramīdas vai nolādēja faraona Tutanhamona kapu? Mans tētis ir īstais, kam to jautāt. Protams, ir vēl citi iemesli, kāpēc mans tētis tik daudz braukāja apkārt, bet tad es vēl nezināju viņa noslēpumu.

Es negāju skolā. Tētis mani mācīja mājās, ja to tā var saukt, jo mums nebija māju. Viņš man mācīja to, ko uz­skatīja par svarīgu, tāpēc es daudz ko iemācījos par Ēģipti, basketbola spēļu rezultātiem un tēta mīļākajiem dziedātājiem. Es arī daudz lasīju — visu, kam varēju tikt klāt, sākot ar tēta vēstures grāmatām un beidzot ar fan­tastikas romāniem, jo daudz laika es aizvadīju viesnīcās, lidostās un izrakumos, kur nevienu nepazinu. Tētis man visu laiku teica, lai es nolieku grāmatu un eju paspārdīt bumbu. Vai esi kādreiz mēģinājis uzsākt beisbola spēli Asvanā, Ēģiptē? Tas nav vienkārši.

Tētis man jau no mazām dienām iemācīja turēt visas mantas vienā somā, kas ietilpst lidmašīnas bagāžas noda­lījumā. Pats ceļoja tieši tāpat, tikai viņam vēl bija papildu soma arheoloģijas aprīkojumam. Pirmais noteikums: es nedrīkstēju aiztikt viņa darba somu. Šo noteikumu es nekad nepārkāpu līdz dienai, kad notika sprādziens.

Un tas notika Ziemassvētku vakarā. Mēs bijām Lon­donā, lai apciemotu manu māsu Seidiju.

Tētim ir atļauts ar viņu tikties tikai divas dienas gadā — vienu reizi ziemā un vienu vasarā, jo mani vec­vecāki tēti ienīst. Kad nomira mūsu mamma, viņas ve­cākiem (mūsu vecvecākiem) ar tēti bija sīva cīņa tiesā. Pēc sešiem advokātiem, diviem kautiņiem un gandrīz liktenīga incidenta ar koka karoti (labāk neprasi!) viņi ieguva tiesības paturēt Seidiju pie sevis Anglijā. Viņai bija tikai seši gadi, divi gadi mazāk nekā man, un vecve­cāki nevarēja pieņemt mūs abus — vismaz tā viņi tais­nojās, kāpēc neņem arī mani. Tā nu Seidija auga kā an­gļu skolniece, bet es ceļoju apkārt ar tēti. Mēs ar Seidiju satikāmies tikai divreiz gadā, par ko es diezko nebēdāju.

(Aizveries, Seidij. Jā, tūlīt jau būšu ticis līdz tai vietai.)

Tātad mēs ar tēti bijām tikko ielidojuši Hītrovā pēc vairākiem aizkavētiem reisiem. Bija lietaina, auksta pēc­pusdiena. Tētis šķita nervozs, kamēr taksometrā brau­cām līdz pilsētas centram.

Mans tētis ir liela auguma vīrs. Varētu likties, ka nekas nespēj viņu satraukt. Viņam, tāpat kā man, ir tumšbrūna āda, bet arī caururbjošas, brūnas acis, gludi skūta galva un kazbārdiņa, un viņš izskatās kā baigi ļau­nais zinātnieks. Tajā pēcpusdienā viņam mugurā bija kaš­mira ziemas mētelis un pats labākais brūnais uzvalks — tas, ko viņš vienmēr ģērba uz lekcijām. Parasti viņš izstaro tādu pašapziņu, ka ir valdnieks visur, kur sper kāju, bet dažreiz — kā topēcpusdien — es manīju šo to nesa­protamu. Viņš skatījās pār plecu, it kā mūs kāds vajātu.

“Tēt?” es jautāju, kad mēs nogriezāmies no A-40 liel­ceļa. “Kas par lietu?”

“No viņiem nav ne miņas,” viņš nomurmināja. Tad viņš laikam apjēdza, ka izrunājies skaļi, jo satraukts uz mani paskatījās. “Nekas, Kārter. Viss kārtībā.”

Un tas mani satrauca, jo tētis nemāk melot. Es vien­mēr zināju, ja viņš kaut ko slēpa, bet arī zināju, ka man neizdosies no viņa izdabūt patiesību. Viņš droši vien centās mani pasargāt, bet no kā — nebija ne jausmas. Dažreiz man ienāca prātā, ka ir kāds baiss pagātnes no­slēpums, ka viņam seko kāds sens ienaidnieks, bet tādas domas šķita muļķīgas. Tētis bija tikai arheologs.

Otrs, kas mani satrauca, bija tas, ka tētis bija cieši sa­grābis savu darba instrumentu somu. Parasti, kad viņš tā dara, tas nozīmē, ka mūs kaut kas apdraud. Kā toreiz, kad vīri ar pistolēm iebruka mūsu viesnīcā Kairā. Es iz­dzirdēju šāvienus vestibilā un noskrēju lejā, lai pārlieci­nātos, ka tētim nekas nekaiš. Tētis vestibilā vēsā mierā kārtoja savu instrumentu somu, un trīs uzbrucēji bezsa­maņā augšpēdus šūpojās pie lustras. Talāri kārās pār galvu — visiem kājās bija bokseršorti. Tētis apgalvoja, ka neko nav redzējis, un beigās policija paziņoja, ka no­ticis negadījums ar lustru.

Citreiz iekūlāmies jukās Parīzes ielās. Tētis atrada vistuvāk novietoto mašīnu, iestūma mani aizmugures sēdeklī un lika man notupties. Es nogūlos uz grīdas un cieši aizmiedzu acis. Dzirdēju tēti šofera krēslā rakāja­mies pa somu un klusiņām kaut ko murminām, kamēr cilvēki laukā kliedza un lauza visu, kas apkārt. Pēc pāris minūtēm tētis man teica, ka esam drošībā un es varu celties augšā. Visas pārējās mašīnas uz tās ielas bija ap­gāztas un aizdedzinātas. Mūsu mašīna bija tikko no­mazgāta, un aiz logu tīrītājiem bija aizspraustas pāris divdesmit eiro banknošu.

Vienu vārdu sakot, es biju iemācījies respektēt tēta somu. Tā soma bija mūsu talismans. Bet, ja tētis to gla­bāja kā acuraugu, tas nozīmēja, ka mums būs nepiecie­šama veiksme.

Braucām uz austrumiem cauri pilsētas centram, manu vecvecāku dzīvokļa virzienā. Pabraucām garām Bakingemas pils Zelta vārtiem, Trafalgara laukuma ak­mens kolonnām. Londona ir diezgan forša vieta, bet tam, kurš daudz ceļojis, visas pilsētas ar laiku sāk likties vienādas. Citi bērni, ko gadās satikt, dažreiz saka: “Tev gan ir paveicies, ka vari tik daudz ceļot.” Bet nav tā, ka mēs pavadītu daudz laika, apskatot ievērojamākās vietas vai ka mums būtu daudz naudas, lai ceļotu pa smalko. Mēs esam uzturējušies dažās ļoti baigās vietās un gan­drīz nekur nepaliekam ilgāk par pāris dienām. Pārsvarā man ir sajūta, ka mēs esam tādi kā bēgļi, nevis tūristi.

Un nav jau tā, ka tēta darbs būtu kas bīstams. Viņš lasa lekcijas par tādām tēmām kā “Vai ēģiptiešu maģija var nogalināt?” un “Populārākie sodi ēģiptiešu aizkapa valstībā” un arī par citām lietām, kas plašu publiku ne­interesē. Bet, kā jau es teicu, viņam piemīt vēl kas cits. Viņš vienmēr ir ļoti piesardzīgs un pārbauda visas vies­nīcu istabas, pirms ļauj man tur ieiet. Viņš ieskrien mu­zejā, lai apskatītu kādu no ekspozīcijas priekšmetiem, aši kaut ko pieraksta un steidzas tālāk, it kā baidītos tikt fiksēts apsardzes kamerās.

Reiz, kad es biju mazāks, mēs steidzāmies cauri Šarla de Golla lidostai, lai paspētu uz lidmašīnu, un tētis bija ļoti satraucies līdz brīdim, kad lidmašīna beidzot pacēlās. Es viņam pajautāju, no kā viņš bēg, un viņš uz mani paskatījās, it kā es būtu norāvis gredzenu granātai. Uz brīdi es sabijos, ka viņš man patiešām izstāstīs, kā ir. Tad viņš teica: “Kārter, tas nekas.” It kā “nekas” būtu briesmīgākais, ko vari iedomāties.

Pēc tam es nospriedu, ka varbūt labāk neprasīt.

Mani vecvecāki — Fausta kungs ar kundzi — dzīvo daudzīvokļu mājā netālu no Kanāriju kuģu ostas, pašā Temzas krastā. Taksometrs apstājās uz ielas stūra, un tētis lika šoferim mūs gaidīt.

Mēs pagājām mazu gabaliņu pa ietvi, kad tētis pēk­šņi sastinga. Viņš pagriezās un atskatījās.

“Kas ir?” es jautāju.

Tad es pamanīju vīrieti lietusmētelī. Viņš stāvēja ielas otrā pusē, atspiedies pret lielu, nokaltušu koku. Rumpis kā muca, un pats brūns kā grauzdēta kafija. Viņa mē­telis un melnais, svītrainais uzvalks izskatījās ļoti dārgi. Mati gari, sapīti bizītēs, un cepure zemu novilkta pār tumšām, apaļām brillēm. Viņš izskatījās pēc džezmeņa — kā viens no tiem mūziķiem, ko tētis vienmēr gāja klau­sīties koncertos. Lai gan es neredzēju viņa acis, man ra­dās iespaids, ka tas džezmenis mūs vēro. Iespējams, viņš bija kāds sens tēta draugs vai darbabiedrs. Lai kur mēs būtu, tētis vienmēr satika paziņas. Bet likās dīvaini, ka šis vīrs mūs gaida šeit, pie manu vecvecāku mājas. Un viņš neizskatījās priecīgs.

“Kārter,” tētis teica, “ej tālāk.”

“Bet…”

“Aizej pakaļ māsai. Es jūs gaidīšu taksometrā.”

Viņš gāja pāri ielai pie vīra lietusmētelī, un man at­lika divas iespējas — vai nu sekot tētim un noskaidrot, kas notiek, vai arī darīt, kā tētis liek.

Es izvēlējos mazāk bīstamo iespēju. Gāju pēc māsas.

Pirms es paspēju pieklauvēt, Seidija atvēra durvis.

“Kavējat kā vienmēr,” viņa teica.

Rokās viņa turēja savu kaķeni Mafinu, ko tētis bija viņai uzdāvinājis kā šķiršanās velti pirms sešiem ga­diem. Izskatījās, ka Mafina nedz pieņemas svarā, nedz kļūst vecāka. Viņai bija dzelteni melna spalva kā mazam leopardam, zinīgas dzeltenas acis un spicas ausis, kas tik mazai galvai izskatījās par daudz lielas. Kakla siksniņā šūpojās ēģiptiešu sudraba piekariņš. Viņa galīgi neiz­skatījās ne pēc kāda kēksiņa, bet Seidija bija maza, kad deva kaķim to vārdu, tāpēc tas laikam ir piedodams.

Seidija arī kopš vasaras nebija necik daudz mainī­jusies.

(Viņa stāv man blakus, kamēr es šo stāstu, tāpēc man jāizsakās piesardzīgi.)

Nevienam i prātā neienāktu, ka viņa ir mana māsa. Pirmkārt, Seidija tik ilgi ir dzīvojusi Anglijā, ka iedzīvo­jusies britu akcentā. Otrkārt, viņa ir līdzīga mūsu mam­mai, kas bija baltā, tāpēc Seidijas āda ir daudz gaišāka par manējo. Viņai ir taisni karameļu krāsas mati, kas nav gluži blondi, bet nav arī brūni, un parasti viņai ir krā­sainas šķipsnas. Todien šķipsnas bija koši sarkanas — kreisajā pusē. Acis viņai ir zilas. Es to nopietni saku. Zilas acis, tāpat kā mammai. Seidijai ir tikai divpadsmit, bet viņa ir tikpat gara, cik es, un tas krīt uz nerviem. Viņa kā parasti košļāja košļeni un bija saģērbusies iz­braucienam kopā ar tēti — nodilušos džinsos, ādas jakā un armijas zābakos, it kā sataisījusies uz rokkoncertu un cerētu, ka varēs uzmīt kādam uz kājas. Kaklā viņai karājās austiņas, ja nu gadījumā ar mums samestos gar­laicīgi.

(Viņa man neiesita, tā ka laikam būs izdevies Seidiju aprakstīt viņai pa prātam.)

“Reiss aizkavējās,” es teicu.

Viņa uzpūta burbuli, noglaudīja Mafinai galvu un iesvieda kaķi atpakaļ istabā. “Ome, es eju ārā!”

Kaut kur dzīvoklī vecāmamma Fausta atmurdēja kaut ko nesaprotamu. Visticamāk: “Tikai nelaid viņus iekšā!”

Seidija aizvēra durvis un paskatījās uz mani tā, it kā es būtu nomaitāta pele, ko Mafina tikko pārstiepusi mā­jās. “Šeku reku, kā no gaisa.”

«T»

Ja.

“Ejam.” Viņa nopūtās. “Laižam.”

Tāda viņa bija. Ne “Čau, kā tev ir gājis pēdējos sešos mēnešos? Prieks tevi redzēt!” nekā. Bet man nebija iebil­dumu. Ja tiekaties tikai divas reizes gadā, drīzāk ir sajūta, ka esat attāli radinieki, nevis brālis un māsa. Ja neskaita mūsu vecākus, mums nebija nekā kopīga.

Mēs noskrējām lejā pa kāpnēm. Es apcerēju, ka Sei­dija smaržo pēc vecu cilvēku mājas un košļenēm, kad viņa pēkšņi apstājās un es ieskrēju viņai mugurā.

“Kas tas tāds?” viņa jautāja.

Biju gandrīz aizmirsis par vīru lietusmētelī. Viņš kopā ar tēti stāvēja ielas otrā pusē zem lielā koka, un iz­skatījās, ka abi strīdas. Tētis bija pagriezis muguru, un es neredzēju viņa seju, bet viņš žestikulēja ar rokām tā, kā parasti dara, kad ir dusmīgs. Otrs vīrietis viebās un kratīja galvu.

“Nav ne jausmas,” es teicu. “Viņš tur stāvēja, kad mēs piebraucām.”

“Izskatās pazīstams.” Seidija sarauca pieri, cenzda­mās atcerēties. “Nu taču!”

“Tētis grib, lai mēs gaidām taksometrā,” es teicu, kaut gan zināju, ka tas ir bezjēdzīgi. Seidija jau devās viņu virzienā.

Viņa negāja uzreiz pāri ielai, bet, slēpdamās aiz ma­šīnām, paskrēja uz priekšu pa ietvi un tad, pārjozusi pāri ielai, notupās aiz pazema mūra žoga. Viņa sāka la­vīties uz tēta pusi. Man nebija izvēles un nācās sekot viņas paraugam, lai gan sajutos kā muļķis.

“Seši gadi Anglijā,” es nomurmināju, “un cilvēks jau iedomājas sevi par Džeimsu Bondu.”

Seidija neatskatīdamās man iebelza un turpināja la­vīties uz priekšu.

Vēl pāris metru, un jau bijām blakus lielajam ko­kam. Es dzirdēju tēti otrpus mūrim sakām: “… mums tas ir jādara, Amos. Tu zini, ka tā ir pareizi.”

“Nē,” teica otrais, laikam taču Amoss. Viņa balss bija dobja un nosvērta — ļoti uzstājīga, ar amerikāņu ak­centu. “Ja es tevi neapturēšu, Džūlius, to izdarīs viņi. Per Ankhs tev seko.”

Seidija pagriezās pret mani un nočukstēja: “Per kasV’

Es tikpat pārsteigts pakratīju galvu. “Ejam prom no šejienes,” es nočukstēju, jo zināju, ka mūs tūlīt pamanīs un tad mums būs nopietnas nepatikšanas. Seidija, pro­tams, mani ignorēja.

“Viņi nezina manu plānu,” tētis teica. “Kad viņi to sapratīs…”

“Un bērni?” Amoss jautāja. Man uz spranda mati sa­cēlās stāvus. “Kas būs ar bērniem?”

“Es esmu padomājis par viņu drošību,” tētis teica. “Un, ja es to nedarīšu, mēs visi būsim apdraudēti. Tā ka liecies mierā.”

“Es nevaru, Džūlius.”

“Tātad tu gribi dueli?” tēta balss bija nāvīgi no­pietna. “Tu mani nekad neesi varējis uzveikt, Amos.”

Nebiju redzējis tēti iekaistam kopš lielā negadījuma ar koka karoti un neko tādu vairs negribēju pieredzēt, bet izskatījās, ka abi vīri gatavojas kautiņam.

Pirms es paspēju noreaģēt, Seidija pielēca kājās un iesaucās: “Tēti!”

Viņš izskatījās pārsteigts, kad meita metās viņam ap kaklu, bet ne tik iztrūcināts, cik tas otrais — Amoss, kas atkāpās tik strauji, ka sapinās pats sava lietusmēteļa stērbelēs.

Viņš bija noņēmis saulesbrilles, un man sāka likties, ka Seidijai taisnība. Viņš izskatījās pazīstams — kā no senas pagātnes.

“Man… man jāiet,” viņš teica un, sakārtojis cepuri, aizslāja projām pa ielu.

Tētis noskatījās Amosam pakaļ. Ar vienu roku viņš bija apskāvis Seidiju, bet otru iebāzis savā instrumentu somā, kas karājās pār plecu. Visbeidzot, kad Amoss pa­zuda aiz stūra, tētis nomierinājās. Izvilcis roku no so­mas, viņš uzsmaidīja Seidijai. “Sveika, mīļā.”

Seidija pastūma viņu prom un sakrustoja rokas uz krūtīm. “Ak tad tagad es esmu mīļā? Tu kavēji. Apciemo­juma diena ir gandrīz beigusies! Kas ir Amoss, un kas tas par Per Ankhu?”

Tētis sastinga. Viņš paskatījās uz mani, it kā pūlēda­mies saprast, cik daudz esam dzirdējuši.

“Nekas,” viņš uzspēlēti nepiespiesti attrauca. “Man ir lielisks plāns šim vakaram. Kurš piesakās uz privātu eks­kursiju pa Britu muzeju?”

Seidija atkrita taksometra aizmugures sēdeklī pa vidu starp mani un tēti.

“Es nespēju noticēt,” viņa pikti izgrūda. “Mums ir viens vakars visiem kopā, un tu gribi strādāt.”

Tētis samocīti pasmaidīja. “Mīļā, būs jautri. Ēģiptes kolekcijas kurators pats personīgi mūs ielūdzis…”

“Jā, baigais brīnums.” Seidija pastūma sarkanu matu šķipsnu nost no acīm. “Mēs iesim apskatīt kaut kādas no­putējušas ēģiptiešu relikvijas Ziemassvētku vakarā. Vai tu vispār kādreiz domā par kaut ko citu?”

Tētis nekļuva dusmīgs. Viņš nekad nedusmojas uz Seidiju. Viņš tikai skatījās ārā pa logu uz tumšajām de­besīm un lietu.

“Jā,” viņš klusi atbildēja. “Es domāju arī par šo to citu.”

Vienmēr, kad tētis tā pieklusa un vērās tālumā, es zināju, ka viņš domā par mammu. Pēdējos pāris mēne­šos tā notika bieži. Dažreiz es iegāju mūsu viesnīcas is­tabā un ieraudzīju tēti skatāmies mobilajā telefonā uz mammas bildi — galvā viņai lakats un zilās acis mirdz uz tuksneša fona.

Vai arī kādā no izrakumu vietām. Pieķēru tēti skatā­mies tālumā un zināju, ka viņš atceras, kā viņi abi sati­kās — divi jauni zinātnieki izrakumos Valdnieku ielejā. Tētis bija Ēģiptes zinību speciālists. Mamma bija antropoloģe, kas meklēja senlaiku DNS. To stāstu viņš man bija stāstījis tūkstošiem reižu.

Mūsu taksometrs lēnām virzījās uz priekšu pa Temzas krastu. Gabaliņu aiz Vaterlo tilta tētis saspringa.

“Šoferīt,” viņš bilda, “piestājiet šeit uz mirkli.”

Vadītājs apturēja taksometru pie Viktorijas pie­stātnes.

“Tēti, kas par lietu?” es jautāju.

Viņš izkāpa no taksometra, it kā nebūtu mani dzir­dējis. Kad arī mēs ar Seidiju izkāpām, viņš domīgi pētīja Kleopatras adatu.

Ja tev nav gadījies to redzēt, tā “adata” ir obelisks, nevis adata, un tai nav nekāda sakara ar Kleopatru. Briti laikam domāja, ka tāds nosaukums labi izlausās, kad at­veda to uz Londonu. Tas ir apmēram divdesmit metru augsts un senajā Ēģiptē droši vien skaitījās liels, bet te, Temzas upes krastā, starp visām augstceltnēm, piemi­neklis izskatījās sīks un nožēlojams. Varēja pabraukt tam garām un nemaz nepamanīt, ka tikko palaists garām kaut kas, kas ir tūkstoš gadu vecāks par pašu Londonu.

“Ak Dievs,” Seidija dusmīgi soļoja uz riņķi. “Vai tie­šām jāapstājas pie katra pieminekļa?”

Tētis skatījās uz obeliska spici. “Man bija vēlreiz jā­redz,” viņš nočukstēja. “Vieta, kur tas notika…”

No upes vilka auksts vējš. Es gribēju kāpt atpakaļ taksometrā, bet tētis patiešām sāka mani uztraukt. Vēl nekad nebija redzēts tik apjucis un izklaidīgs.

“Kas?” es jautāju. “Kas te notika?”

“Pēdējā vieta, kur es viņu redzēju.”

Seidija rimās soļot. Viņa paskatījās uz mani un tad uz tēti. “Pagaidi. Vai tu runā par mammu?”

Tētis aizlika Seidijai aiz auss matu šķipsnu, un.viņa bija tik pārsteigta, ka pat nepastūma prom viņa roku.

Man bija sajūta, ka lietū esmu sasalis ragā. Mammas nāve vienmēr bija aizliegtais temats. Es zināju, ka viņa mirusi kaut kādā negadījumā Londonā. Es zināju, ka mani vecvecāki vainoja tēti. Bet neviens mums neko vairāk nestāstīja. Es biju pārstājis uzdot tētim jautāju­mus — pa daļai tāpēc, ka tie viņu skumdināja, un arī tā­pēc, ka viņš atteicās atbildēt. “Kad tu būsi vecāks,” bija viss, ko viņš mēdza atteikt, un tas, protams, briesmīgi krita uz nerviem.

“Tu gribi teikt, ka viņa nomira šeit?” es prasīju. “Pie Kleopatras adatas? Kas īsti notika?”

Tētis nolieca galvu.

“Tēti!” Seidija protestēja. “Es eju te garām katru dienu, un tu man saki, ka visu šo laiku esmu dzīvojusi neziņā?

“Vai tev vēl joprojām ir tas kaķis?” tētis jautāja, un tas likās ļoti stulbs jautājums.

“Protams, ka man vēl joprojām ir tas kaķis!” viņa teica. “Kāds tam ar to visu sakars?”

“Un tavs amulets?”

Seidijas roka pieskārās kaklam. Kad mēs bijām mazi, tieši pirms tam, kad Seidija pārvācās dzīvot pie vecve­cākiem, tētis mums abiem iedeva ēģiptiešu amuletus. Manējais bija Hora acs — senajā Ēģiptē iecienīts aizsar­dzības talismans.

Mans tētis apgalvo, ka mūsdienu farmācijas simbols R esot vienkāršota Hora acs versija, jo medicīnai pienā­kas mūs pasargāt.

Es vienmēr nēsāju savu amuletu zem krekla, bet man likās, ka Seidija savējo droši vien ir pazaudējusi vai aizsviedusi.

Man par pārsteigumu, viņa pamāja. “Protams, ka man tas ir, tēti, bet nemaini sarunas tematu. Ome visu laiku runā, ka tu esot vainojams mammas nāvē. Tā taču nav taisnība, vai ne?”

Mēs gaidījām. Šoreiz mēs abi ar Seidiju gribējām vienu un to pašu — dzirdēt patiesību.

“Tajā naktī, kad nomira jūsu mamma,” tētis teica, “šeit, pie Adatas…”

Pēkšņs gaismas zibsnis izgaismoja piestātni. Pusakls es pagriezos un uz īsu brīdi pamanīju divus stāvus: gara auguma bālu vīru ar divās šķieznās sasukātu bārdu un krēmkrāsas mantiju mugurā, un meiteni ar vara krāsas adu, tērpušos tumši zilā mantijā un galvas lakatā. Tādas drēbes biju redzējis Ēģiptē simtiem reižu. Viņi vienkārši stāvēja viens otram blakus un mūs vēroja, un abi bija labi ja desmit metru attālumā no mums. Tad gaisma ap­dzisa. Abi stāvi izgaisa miglā. Kad acis aprada ar tumsu, viņu tur vairs nebija.

“Hīnm…” Seidija nervozi novilka. “Vai redzējāt?” “Kāpiet taksometrā,” tētis teica, stumdams mūs uz ma­šīnu. “Mums vairs nav laika.”

No tā brīža tētis vairs nerunāja.

“Šī nav īstā vieta sarunai,” viņš teica, skatīdamies at­pakaļ. Viņš bija piesolījis taksometra šoferim liekas des­mit mārciņas, ja tiksim līdz muzejam ātrāk nekā piecās minūtēs, un šoferis darīja, ko varēja.

“Tēt,” es mēģināju uzsākt sarunu, “tie cilvēki pie upes…” “Un tas otrs vīrs — Amoss,” Seidija piebalsoja. “Vai viņi ir no Ēģiptes policijas vai kaut kā tamlīdzīgi?”

“Klau, jūs abi divi,” tētis teica,” man šovakar vajadzēs jūs palīgos. Es zinu, ka ir grūti, bet jums jābūt pacietī­giem. Apsolu, ka visu paskaidrošu, kad nonāksim mu­zejā. Es visu izlabošu.”

“Ko tu ar to domā?” Seidija uzstāja. "Ko tu izlabosi?” Tētis izskatījās pagalam skumjš, gandrīz vainīgs. Es iedomājos par to, ko Seidija tika teikusi, — ka mūsu vecvecāki vaino tēti mammas nāvē. Viņš taču nedomāja to, vai tomēr domāja?

Taksometrs iegriezās Lielajā Rasela ielā un, nokaucinājis bremzes, apstājās pie muzeja galvenajiem vārtiem.

“Dariet tāpat kā es,” tētis teica. “Kad mēs satiksim kuratoru, izturieties normāli.”

Es iedomājos, ka Seidija nekad neuzvedas normāli, bet izlēmu, ka labāk to neteikt.

Izkāpām no taksometra. Es izcēlu mūsu somas, ka­mēr tētis samaksāja šoferim — iedeva lielu žūksni nau­das. Tad viņš izdarīja kaut ko ļoti dīvainu. Viņš iesvieda pāris mazu priekšmetu taksometra aizmugures sē­deklī — tie izskatījās pēc akmeņiem, bet ārā bija pārāk tumšs, lai es tos skaidri saskatītu. “Brauciet tālāk,” viņš teica šoferim. “Aizvediet mūs uz Celsiju.”

Tas bija pilnīgi neloģiski, jo mēs jau bijām izkāpuši no taksometra, bet šoferis aizbrauca tālāk. Es paskatījos uz tēti, tad atkal uz taksometru, un, pirms tas nogriezās ap stūri un pazuda tumsā, pamanīju dīvainu atspulgu ma­šīnas logā. Aizmugures sēdeklī sēdēja trīs pasažieri — vīrietis un divi bērni.

Noblisināju acis. Nevarēja būt, ka taksometrā jau būtu paspējis iekāpt kāds cits. “Tēti…”

“Taksometri Londonā nepaliek tukši uz ilgu laiku,” viņš noteica. “Bērni, ejam!”

Viņš iesoļoja aiz kaltajiem metāla vārtiem. Mēs ar Seidiju brīdi vilcinājāmies.

“Kārter, kas notiek?”

Es pakratīju galvu. “Nemaz nezinu, vai gribu to zināt.” “Tu vari palikt te aukstumā, bet es netaisos nekur iet, pirms viņš nav visu paskaidrojis.” Apcirtusies viņa aizsoļoja pakaļ tētim.

Tagad atskatoties uz visu, man tobrīd laikam būtu derējis bēgt. Vajadzēja grābt Seidiju pie rokas un mukt pa kaklu, pa galvu. Taču devos uz vārtiem viņai nopa­kaļ.

kārters

Britu muzejā biju ne jau pirmoreiz. Vispār es esmu bijis vairāk muzejos, nekā man gribētos atzīt, jo tas liek man izskatīties pēc pilnīga jefiņa.

(Tā ir Seidija, kas fonā kliedz, ka es tiešām esot pil­nīgs jefiņš. Paldies, māšel.)

Muzejs bija slēgts un pilnīgi tumšs, bet kurators un divi apsargi mūs gaidīja pie ieejas.

“Doktor Kein!” Kurators bija mazs, šmulīgs vīrelis lētā uzvalkā. Bija redzētas mūmijas, kam bija vairāk matu uz galvas un labāki zobi. Viņš kratīja tēta roku, it kā tik­tos ar rokzvaigzni. “Jūsu pēdējā publikācija par Imhotepu — lieliska! Nesaprotu, kā jums izdevās pārtulkot tos lāstus!”

“Im-ho-kas?” Seidija nočukstēja.

“Imhoteps,” es teicu. “Augstais priesteris, arhitekts. Daži saka, ka viņš bija burvis. Projektēja pirmo kāpņveida piramīdu. To tu taču zini.”

“Nezinu,” Seidija atcirta. “Neinteresē. Bet paldies.” Tētis pateicās kuratoram par mūsu uzņemšanu svētku vakarā. Tad viņš mani apņēma ap pleciem.

“Doktor Mārtiņ, es gribētu jūs iepazīstināt ar Kārteru un Seidiju.”

“Jā! Protams, jūsu dēls un…” Kuratora skatiens ap­stājās pie Seidijas. “Un šī jaunā dāma?”

“Mana meita,” tētis sacīja.

Doktors Mārtiņš uz brīdi saminstinājās. Ar visu to, ka cilvēks pats sevi iedomājas esam bez kādiem aiz­spriedumiem un pieklājīgu, vaigā allaž iegulst apmul­sums, kad gadās uzzināt, ka Seidija pieder pie mūsu ģimenes. Man tas nepatīk, bet ar gadiem jau esmu pie­radis.

Kurators atkal atplauka smaidā. “Nu, bet protams. Šeit, lūdzu, doktor Kein. Mums ir tas gods!”

Apsargi aizslēdza aiz mums durvis. Viņi paņēma mūsu somas, un viens sniedzās pēc tēta darba somas.

“Nē, nē,” tētis teica, saspringti pasmaidīdams. “Šī paliks pie manis.”

Apsargi palika gaitenī, un mēs nopakaļ kuratoram iegājām Lielajā zālē. Naktī tā izskatījās biedējoša. Gaisma, kas krita caur stikla kupola griestiem, uz sienām zīmēja ēnas kā milzīgus zirnekļu tīklus. Mūsu soļi skaļi skanēja pret balto marmora grīdu.

“Tātad,” tētis teica, “tas akmens.”

“Jā!” kurators atsaucās. “ Lai gan es nespēju iedomā­ties, kādu jaunu informāciju tur varētu smelties. Tas ir izpētīts caur un cauri — mūsu pats slavenākais artefakts.”

“Protams,” teica tētis. “Bet es, iespējams, varētu jūs pārsteigt.”

“Par ko viņš tagad runā?” Seidija iečukstēja man ausī.

Es neatbildēju. Nojautu, par kādu akmeni ir runa, bet nesapratu, kāpēc tētis to grib redzēt tik ļoti, ka mūs te atvilcis Ziemassvētku vakarā.

Es domāju par to, ko viņš gribēja mums izstāstīt pie Kleopatras adatas, — par mūsu mammu un to nakti, kad viņa nomira. Un kāpēc viņš tik aizdomīgi skatās apkārt, it kā gaidīdams, ka atkal parādīsies tie dīvainie cilvēki, kas bija pie Adatas? Mēs bijām ieslēgti muzejā, mums visapkārt bija apsargi un augstākā līmeņa drošī­bas sistēmas. Neviens mums te nevarēja tikt klāt — vis­maz tā es cerēju.

Mēs nonācām Ēģiptes daļā. Pie sienām slējās milzī­gas faraonu un dievu statujas, bet tētis gāja tām visām garām un uzreiz devās pie galvenā eksponāta zāles vidū.

“Skaisti,” tētis nomurmināja. “Un tā nav kopija?”

“Nē, nē,” kurators apgalvoja. “Mēs ne vienmēr ekspo­zīcijā turam oriģinālu, bet jums par godu — šis ir īstais.”

Mēs skatījāmies uz tumši pelēku, apmēram metru augstu un pusmetru platu akmens plāksni, kas stāvēja stikla kastē uz paaugstinājuma. Akmens plakanā mala bija noklāta ar trīs dažādu rakstu joslām. Pirmā bija se­nās Ēģiptes bilžu raksts — hieroglifi. Vidējā… brīdi ap­domājies, es atcerējos, kā tētis to sauca: demotiskā rak­stība no laika, kad grieķi valdīja Ēģiptē un daudzi grieķu vārdi tika iejaukti ēģiptiešu valodā. Pēdējā rindkopa bija grieķiski.

“Rozetas akmens,” es teicu.

“Vai tad tā nav datorprogramma?” Seidija jautāja.

Es gribēju teikt, ka viņa ir stulba, bet kurators mani pārtrauca ar nervozu smiekliņu. “Jaunā dāma, Rozetas akmens bija tas, kas palīdzēja atšifrēt hieroglifus! Napo­leona armija to atrada 1779. gadā un…”

“Nūja,” teica Seidija. “Es atcerējos.”

Es zināju, ka viņa to saka tikai tāpēc, lai kurators aizvērtos, bet tētis nelikās mierā.

“Seidij,” viņš ierunājās, “līdz brīdim, kad tika atklāts šis akmens, parastie mirstīgie… es gribēju teikt, neviens jau gadsimtiem nebija spējis lasīt hieroglifus. Ēģiptes rakstu valoda bija pilnībā aizmirsta. Tad anglis Tomass Jungs pierādīja, ka Rozetas akmenī iekaltās trīs valodas pauž vienu un to pašu. Francūzis Šampolions turpināja viņa pētījumu un atšifrēja hieroglifu nozīmi.”

Seidija vienaldzīgi gremoja savu košļeni. “Un kas tur rakstīts?”

Tētis paraustīja plecus. “Nekas svarīgs. Pamatā — pa­teicības vēstule no kaut kādiem priesteriem valdniekam Ptolemajam V. Kad šī ziņa tika iekalta akmenī, tas ne­bija nekas svarīgs. Bet pēc daudziem gadsimtiem… pēc daudziem gadsimtiem tas kļuva par nozīmīgu simbolu. Iespējams, pat par pašu nozīmīgāko saikni starp seno Ēģipti un mūsdienu pasauli. Muļķīgā kārtā apjautu tā iespējas tikai tagad.”

Es vairs nesapratu, par ko viņš runā, un izskatījās, ka mulst arī kurators.

“Doktor Kein?” viņš ieteicās. “Vai jums kas kaiš?” Tētis dziļi ieelpoja. “Atvainojos, doktor Mārtiņ. Es tikai… skaļi domāju. Vai ir iespējams noņemt to aizsargstiklu? Un vai jūs varētu atnest tos dokumentus, ko es lūdzu sameklēt arhīvā?”

Doktors Mārtiņš pamāja, ievadīja kodu uz mazas pults, un stikla kastes viena siena atvērās.

“Man vajadzēs pāris minūšu, lai atnestu prasītos do­kumentus,” doktors Mārtiņš teica. “Nevienu citu es ne­laistu šim akmenim ne tuvumā. Es paļaujos, ka būsiet piesardzīgs.”

Viņš paskatījās uz mums, bērniem, kā tādiem, no kuriem sagaidāmas vien nepatikšanas.

“Mēs būsim ļoti piesardzīgi,” tētis apsolīja.

Kolīdz doktora Mārtiņa soļi noklusa tālumā, tētis mūs uzlūkoja satraukumā mirdzošām acīm. “Bērni, ta­gad kas ļoti svarīgs. Jums jāturas pa gabalu no šīs telpas.” Viņš noņēma no pleca savu darba somu un atvilka rāvējslēdzēju tik tālu, lai skatienam atklātos ķēde, kas domāta velosipēdu pieslēgšanai, un tai paredzēto slē­dzeni. “Sekojiet doktoram Mārtiņam. Viņa kabinets ir I ielās zāles galā, kreisajā pusē. Tur ir tikai viena ieeja. Kad viņš iegājis kabinetā, aplieciet šo ķēdi ap durvju rokturi un aizslēdziet slēdzeni. Mums viņš jāaizkavē.” “Tu gribi, lai mēs viņu ieslēdzam kabinetā?” Seidija jautāja, pēkšņi ieinteresēta. “Satriecoši!”

“Tēt,” es noprasīju. “Kas notiek?”

“Nav laika skaidrot,” viņš teica. “Šī ir mūsu vienīgā iespēja. Viņi nāk pēc mums.”

“Kas nāk?” Seidija jautāja.

Tētis satvēra Seidiju aiz pleciem. “Mīļā, es tevi mīlu. I Jn man ļoti žēl… man žēl par daudz ko, bet tagad mums nav tam laika. Ja šis nostrādās, es apsolu, ka būs daudz labāk mums visiem. Kārter, tu man esi drosminieks. I’a ļauj ies uz mani. Neaizmirstiet aizslēgt doktora Mārtina kabineta durvis. Un atpakaļ nenāciet!”

Aizlēgt kuratora kabineta durvis nebija grūti. Tik­līdz tas bija darīts, mēs atskatījāmies atpakaļ uz telpu, no kuras iznācām, un redzējām, ka no Ēģiptes izstāžu zāles plūst zila gaisma, it kā tētis tur būtu iekārtojis milzīgu, mirdzošu akvāriju.

Seidija paskatījās uz mani. “Vai tev ir kaut visma­zākā nojausma, ko viņš tur dara?”

“Nē,” es atteicu. “Bet pēdējā laikā viņš izturas dī­vaini. Viņš daudz domā par mammu. Viņam ir viņas bilde…”

Es negribēju teikt neko vairāk. Un, man par atvieg­lojumu, Seidija pamāja ar galvu, it kā saprazdama, ko es gribu teikt.

“Kas viņam tajā darba somā?” viņa jautāja.

“Es nezinu. Viņš man teica, ka nedrīkstu to aiztikt.”

Seidija sarauca pieri. “Un tu neesi pat mēģinājis pa­lūrēt? Ak Dievs, tu esi tik pareizs, Kārter. Nožēlojami.”

Grasījos taisnoties, bet tieši tad pēkšņi nodrebēja grīda.

Pārsteigta Seidija sagrāba manu roku. “Viņš teica, lai neejam atpakaļ. Tu droši vien domā klausīt uz vārda, vai ne?”

Taisnību sakot, man pret to nebija nekādu iebil­dumu, bet Seidija skriešus metās uz Ēģiptes zāli, un, brīdi vilcinājies, es viņai sekoju.

Nonākuši līdz Ēģiptes zāles durvīm, mēs apstājā­mies. Tētis stāvēja pie Rozetas akmens ar muguru pret durvīm. Ap viņu uz grīdas mirdzēja zils aplis, it kā tur kāds būtu ieslēdzis paslēptas neona gaismas.

Tētis bija novilcis mēteli. Darba soma stāvēja viņam pie kājām plaši vaļā, un tajā varēja saredzēt apmēram pusmetru garu koka kasti, apzīmētu ar ēģiptiešu sim­boliem.

“Kas viņam rokā?” Seidija man čukstus jautāja. “Vai tas ir bumerangs?”

Un patiešām — tētis paceltā rokā turēja izliektu, baltu nūju. Tā izskatījās pēc bumeranga. Bet tētis nūju nevis svieda pa gaisu, bet pieskārās ar to Rozetas akme­nim. Seidija skaļi ievilka elpu. Tētis ar to rakstīja uz ak­mens. Vietā, kur bumerangs pieskārās akmenim, uz tā parādījās zilas līnijas. Hieroglifi.

Tas bija neticami. Kā viņš varēja ar nūju rakstīt mir­dzošus vārdus? Bet attēls bija skaidri saskatāms: auna ragi virs kastes un X.

“Atvērts" Seidija nočukstēja. Es paskatījos uz viņu, jo izklausījās, ka viņa tikko pārtulkojusi uzrakstīto vārdu, bet tas bija neiespējami. Es kopā ar tēti biju pavadījis gadus un spēju izlasīt tikai pāris hieroglifu. Tie ir ļoti sarežģīti.

Tētis pacēla gaisā rokas. Viņš skandēja: “Wo-seer, i-eu Un uz akmens parādījās vēl divi mirdzoši simboli.

Par spīti pārsteigumam, es atpazinu pirmo simbolu. Tas bija ēģiptiešu nāves dieva vārds.

“Wo-seer” es nočukstēju. Nekad nebiju dzirdējis to tā izrunātu, bet es zināju, ko tas nozīmē. “Ozīriss.”

“Ozīris, nāc" Seidija teica, it kā ieslīgusi transā. Tad viņas acis iepletās. “Nē!” viņa iekliedzās. “Tēti, nē!”

Tētis pārsteigts pagriezās. Viņš ierunājās: “Bērni…” bet bija par vēlu. Zeme notrīcēja. Zilā gaisma iesvēlās spoži balta, un Rozetas akmens uzsprāga.

Kad es atguvu samaņu, pirmais, ko dzirdēju, bija smiekli — baisi, prieka pilni smiekli, kas jaucās kopā ar muzeja signalizāciju.

Es jutos tā, it kā man būtu pārbraucis traktors. Pieslējos sēdus un izspļāvu Rozetas akmens šķembu. Zāle bija pilnībā sapostīta. Grīda liesmoja. Milzīgās statujas gulēja drupās. Sarkofāgi bija nogāzušies no paaugstinā­jumiem. Rozetas akmens gabali bija triekušies pa gaisu ar tādu spēku, ka sastrēguši sienās un citos eksponātos.

Seidija gulēja bezsamaņā man blakus, bet izskatījās nesavainota. Es pakratīju māsu aiz pleca, un viņa ievai­dējās. “Au!”

Vietā, kur pirms tam stāvēja Rozetas akmens, bija palicis tikai apdedzis, vēl joprojām kūpošs paaugstinā­jums. Grīda bija nodegusi melna, izņemot zilo apli, kas vēl joprojām ieskāva mūsu tēti.

Viņš stāvēja ar seju pret mums, bet neizskatījās, ka mūs redzētu. Pierē rēgojās asiņojoša brūce. Rokās viņš bija cieši sagrābis bumerangu.

Es nesapratu, uz ko viņš skatās. Tad atkal telpā at­balsojās tie briesmīgie smiekli, un es atskārtu, ka tie skan tieši man priekšā.

Kaut kas stāvēja starp mums un tēti. Sākumā es to gandrīz nevarēju saskatīt — tas bija tikai tāds kā liesmu atspulgs. Bet, jo ciešāk skatījos, jo skaidrāk spēju saska­tīt ēnu — liesmojošu vīrieša stāvu.

Augumā tas bija lielāks par tēti, un tā smiekli griezās man ausīs kā motorzāģis.

“Labi pastrādāts,” tas uzrunāja tēti. “Ļoti labi pastrā­dāts, Džūlius.”

“Tu netiki saukts!” Tēta balss notrīcēja. Viņš pacēla bumerangu, bet liesmojošais vīrs pakustināja vienu pirkstu, un nūja izlidoja tētim no rokas un, atsitusies pret sienu, sašķīda gabalos.

“Mani nekad nesauc, Džūlius,” vīrs noteica. “Bet, kad tu atver durvis, esi gatavs sagaidīt viesus.”

“Atpakaļ uz Duātu!” tētis iesaucās. “Man ir varenā valdnieka spējas!”

“Ak, kā nobijos,” liesmojošais vīrs uzjautrināts no­teica. “Un, pat ja tu zinātu, kā tās spējas likt lietā, ko tu nezini, viņš tāpat nekad nav bijis manis cienīgs preti­nieks. Es esmu visstiprākais. Un tagad tevi piemeklēs viņa liktenis.”

Es nesapratu neko, bet zināju, ka tētim vajag palī­dzēt. Mēģināju pacelt turpat gulošu akmens šķembu, bet biju tik ļoti pārbijies, ka pirksti man bija auksti un nejutīgi. Rokas bija nelietojamas.

Tētis uz mani brīdinoši paskatījās: bēdziet! Es sa­pratu, ka viņš ar nolūku tūr liesmojošo vīru ar muguru pret mums, cerēdams, ka man un Seidijai izdosies ne­pamanītiem izbēgt.

Seidija vēl joprojām bija apdullusi. Man izdevās ievilkt viņu ēnā aiz kolonnas. Kad viņa mēģināja iebilst, es ar plaukstu aizspiedu viņai muti. Tas viņu atskurbināja. Viņa pamanīja, kas notiek, un rimās spirināties.

Sirēnas gaudoja. Zāles durvis dega spožās liesmās. Apsargi noteikti bija ceļā, bet es nebiju pārliecināts, ka tas mums ko līdzēs.

Tētis notupās uz grīdas un, nenolaizdams acis no pretinieka, atvēra savu simboliem rotāto koka kasti. No tās viņš izcēla mazu, lineālam līdzīgu stienīti. Viņš pie sevis kaut ko nomurmināja, un stienītis pārvērtās koka nūjā, kas bija tikpat gara, cik tētis.

Seidija iespiedzās. Es arī nespēju noticēt savām acīm, bet viss tikai izvērtās arvien dīvaināk.

Tētis nosvieda nūju pie liesmojošā vīra kājām, un tā pārvērtās trīs metrus garā, milzīgā čūskā ar vara krāsas zvīņām un sarkaniem redzokļiem. Tā lēca virsū liesmo­jošajam vīram, kas bez mazākās piepūles sagrāba to aiz rīkles. Vīra roka uzšķīlās baltās liesmās, un čūska pār­vērtās pelnos.

“Vecs triks, Džūlius,” liesmojošais vīrs noaurojās.

Tētis paskatījās uz mums, mēmi skubinādams mūs bēgt. Pa pusei nespēju noticēt, ka viss notiek pa īstam. Varbūt es biju bezsamaņā un man rādījās murgi. Man blakus Seidija paķēra akmens atlūzu.

“Cik?” tētis ātri iejautājās, cenzdamies nenovērst lies­mojošā vīra uzmanību. "Cik no jums es atbrīvoju?”

“Visus piecus, protams,” vīrs noteica, it kā kaut ko

-.kaidrotu bērnam. “Tev būtu jāzina, ka mēs vienmēr nākam visi kopā, Džūlius. Drīz es atbrīvošu vēl citus, un viņi būs ļoti pateicīgi. Es atkal kļūšu par valdnieku.” “Dēmonu dienas,” tētis noteica. “Viņi tevi apturēs, pirms būs par vēlu.”

Liesmojošais vīrs iesmējās. “Tev liekas, ka burvji spēs mani apturēt? Tie vecie muļķi nespēj pārstāt strīdēties paši savā starpā. Lai šis stāsts tiek stāstīts no jauna. Un šoreiz tu vairs nekad necelsies!”

Liesmojošais vīrs pamāja ar roku. Zilais aplis, kas ieskāva tēti, nodzisa. Tētis sniedzās pēc savas kastes, bet tā aizslīdēja projām pa grīdu.

“Visu labu, Ozīris,” liesmojošais virs noteica. Ar vēl vienu rokas vēzienu viņš apkārt mūsu tētim uzbūra mirdzošu zārku. No sākuma tas bija caurspīdīgs, bet tad lēnām sabiezēja un pārvērtās ēģiptiešu zelta sarkofāgā, kas bija rotāts ar dārgakmeņiem. Tētis bezspēcīgi sitās pret tā sienām, raudzīdams izlauzties, vēl pēdējo reizi ieskatījās man acīs, es no viņa lūpām nolasīju vārdu Bēdz!, un tad zārks iegrima grīdā, it kā tā būtu pārvēr­tusies ūdenī.

“Tēti!” es iekliedzos.

Seidija svieda savu akmeni, bet tas izskrēja cauri liesmojošā vīra galvai, nenodarījis ne vismazāko postu.

Viņš atskatījās, un uz biedējošu mirkli liesmās parā­dījās viņa seja. Tas, ko es redzēju, šķita neiespējams. Iz­skatījās, it kā divas dažādas sejas būtu uzliktas viena otrai virsū — viena bija gandrīz kā cilvēkam ar bālu ādu, ļaunīgiem, asiem vaibstiem un mirdzošām, sarkanām acīm. Otra — kā zvēram ar tumšu spalvu un asiem ilkņiem.

Biedējošāka nekā sunim, vilkam vai lauvai — tā izskatī­jās pēc dzīvnieka, kādu es nekad nebiju redzējis. Sarka­nās acis skatījās man virsū, un es zināju, ka miršu.

Aiz muguras ieskanējās skaļi soļi, kas nāca no Lielās zāles. Balsis izkliedza pavēles. Tā bija apsardze, varbūt arī policija —, bet viņi noteikti nepagūs laikus.

Liesmojošais vīrs šāvās mums virsū, taču kaut kas viņam lika atsprāgt atpakaļ, kad mūs šķīra vien pāris centimetru. Gaisā nosprakšķēja elektrība. Amulets man ap kaklu kļuva nepatīkami karsts.

Liesmojošais vīrs iešņācās un mani vērīgi noskatīja. “Tātad… tas esi tu”

Ēka vēlreiz notrīcēja. Otrā telpas galā uzsprāga daļa sienas. Sienas caurumā parādījās divi stāvi — vīrietis un meitene, ko mēs redzējām pie Adatas. Mantijas plandī­jās, un abiem rokā bija scepteri.

Liesmojošais vīrs ierēcās, vēlreiz uz mani paskatījās un teica: “Drīz, puika.”

Tad visa telpa piešķīlās liesmu pilna. Karstuma vil­nis izspieda visu gaisu man no plaušām, un es nogāzos uz grīdas.

Pēdējais, ko redzēju, bija vīrs ar šķelto bārdu un mei­tene zilajā tērpā, kas stāvēja man līdzās. Es dzirdēju ap­sardzi kliedzam un skrienam arvien tuvāk. Meitene no­liecās man pāri un no jostas izvilka garu, līku dunci. “Mums jārīkojas ātri,” viņa teica tam otrajam.

“Vēl ne,” tas negribīgi atteica. Viņa balsī jautās iz­teikts franču akcents. “Mums jābūt pārliecinātiem, pirms viņus iznīcinām.”

Es aizvēru acis un ieslīgu bezsamaņā.

sendija

(Dod šurp to sasodīto mikrofonu.)

Sveiki. Šeit Seidija. Mans brālis ir nožēlojams stāst­nieks. Piedod. Bet tagad es esmu pie teikšanas, tā ka viss kārtībā.

Tātad. Sprādziens. Rozetas akmens miljons gabaliņos. Ļaunais ugunsdžeks. Tētis ieslodzīts zārkā. Baigs fran­cūzis un arābu meitene ar dunci. Mēs atslēdzāmies. Tas arī viss.

Tātad, kad es atmodos, mums apkārt skraidīja poli­cija, kā jau bija sagaidāms. Viņi mūs ar brāli izšķīra. Man pret to nebija nekādu iebildumu. Viņš krīt uz ner­viem. Bet mani viņi ieslēdza kuratora kabinetā uz ilgu laiku. Un jā, šim nolūkam viņi izmantoja mūsu velosi­pēda ķēdi. Kretīni.

Es, protams, biju šokā. Man tikko bija uzbrucis tas liesmojošais sazin kas. Man bija nācies noskatīties, kā tēti iesprosto sarkofāgā un iegremdē grīdā. Es mēģināju to izstāstīt policijai, bet vai viņus tas interesēja? Nē.

Un pats ļaunākais: neatstājās ledusauksta tirpoņa, it

kā man sprandu kāds durstītu ar adatām. Tā uznāca, kad es paskatījos uz tiem zilajiem, mirdzošajiem vārdiem, ko tētis uzrakstīja uz Rozetas akmens un es zināju, ko tie nozīmē. Varbūt kāda iedzimta kaite? Vai zināšanas par garlaicīgām Ēģiptes senlietām varētu būt pārmanto­jamas? Man jau nekad neveicas.

Kad mana košļene jau sen bija zaudējusi garšu, bei­dzot atnāca policiste. Viņa man neuzdeva nevienu jau­tājumu, tikai ietupināja policijas mašīnā un aizveda mani mājās. Pat tad man nebija ļauts neko paskaidrot omei ar opi. Policiste tikai mani iestūma manā istabā, kur man bija jāgaida. Un atkal jāgaida.

Man nepatīk gaidīt.

Es staigāju no viena istabas gala līdz otram. Mana istaba nav nekas īpašs — tikai bēniņu telpa ar logu un gultu, un galdu. Tur nebija daudz, ko darīt. Mafina pa­ostīja manu kāju, un aste viņai saslējās gaisā kā pudeļu tīrāmā birste. Laikam nepatīk muzeju smaka. Nošņākusies viņa paskrēja zem gultas.

“Lielais paldies,” es nomurmināju.

Pavēru durvis, bet pie tām sardzē stāvēja tā pati po­liciste.

“Pie tevis pēc brīža atnāks inspektors,” viņa teica. “Lūdzu, paliec istabā.”

Es redzēju pirmo stāvu — opis soļiem mērīja istabu un lauzīja rokas, kamēr Kārters uz dīvāna runāja ar in­spektoru. Neko nevarēju saklausīt.

“Vai es drīkstu aiziet uz tualeti?” es jautāju jaukajai policistei.

“Nē.” Viņa aizvēra durvis man deguna priekšā. It kā es varētu uzspridzināt tualeti.

I'.s izvilku savu aipodu un pārskatīju mūzikas iz­vēlni. Nekas mani neinteresēja. Es dusmīgi nosviedu iiipodu uz gultas. Ja esmu pārāk satraukta, lai klausītos muziķu, tas nozīmē, ka patiešām nav labi. Es gribēju zināt, kāpēc Kārters varēja runāt ar policiju pirmais. Tas nebija godīgi.

Paniekojos ar tēta iedāvināto karekli. Nebija ne jaus­mas, ko nozīmē tas simbols. Kārtera amulets bija skaidri saskatāma acs, bet manējais izskatījās mazliet pēc eņ­ģeļa vai varbūt citplanētiešu robota.

Kāpēc tētis prasīja, vai tas vēl ir pie manis? Protams, ka bija. Tā bija vienīgā no viņa dabūtā dāvana. Nu, izņe­mot Mafinu, bet, ņemot vērā tā kaķa uzvedību, diez vai to varēja uzskatīt par īstu dāvanu.

Tētis tomēr bija mani bezmaz vai pavisam pametis, kad man bija seši gadi. Amulets bija mūsu vienīgā saikne. Labās dienās es uz to skatījos un ar sirsnību atcerējos tēti. Sliktajās dienās (kas pēdējā laikā bija arvien biežā­kas) es to lidināju pāri visai istabai un, lamādama tēti par to, ka viņa nav blakus, mīdīju to kājām, kas bija vis­notaļ uzmundrinoši. Bet ar visu to es amuletu vienmēr atkal kāru kaklā.

Lai kā, bet pēc visiem tiem dīvainajiem piedzīvoju­miem muzejā — un es to neesmu izzīdusi no pirksta — amulets kļuva karsts. Es to gandrīz noņēmu, bet nespēju atkauties no domas, ka amulets mani patiešām kaut kā pasargā.

Es visu izlabošu, tētis teica un skatījās uz mani ar to vainīgo skatienu, kādu bieži man veltīja.

Nu ko, pilnīga izgāšanās, tēt.

Ko viņš ar to bija domājis? Man gribējās domāt, ka viss bijis tikai sapnis: mirdzošie hieroglifi, milzīgā čūska, zārks. Nekā tāda vienkārši nav. Bet es zināju pa­tiesību. Es nebūtu varējusi nosapņot neko tik briesmīgu kā tā ugunsvīra seja, kad viņš pagriezās pret mums. “Drīz, puika,” viņš teica Kārteram, it kā viņš taisītos pēc mums atgriezties. No tās domas vien rokas sāka trīcēt. Es arī nespēju vien beigt domāt par Kleopatras adatu. Kā tētis to gribēja redzēt, it kā tur vajadzētu smelties drosmi, it kā tam, ko viņš grasījās pasākt Britu muzejā, būtu kāds sakars ar mammu.

Mans skatiens aizslīdēja pāri istabai un apstājās pie galda.

Nē, es nodomāju. Es to nedarīšu.

Tomēr piegāju pie galda un atvēru atvilktni. Es pa­stūmu malā pāris vecu žurnālu, savus saldumu krāju­mus, čupu ar veciem matemātikas mājasdarbiem, ko biju aizmirsusi nodot, un pāris bildes, kurās mēs ar Lizu un Emmu, manām draudzenēm, uzlaikojam smieklīgas ce­pures Kemdenas tirgū. Un pašā apakšā bija mammas fotogrāfija.

Omei ar opi ir kaudzēm bilžu. Viņiem ir Rūbijas pie­miņas stūrītis gaiteņa skapī — mammas bērnības zīmē­jumi, viņas eksāmenu rezultāti, universitātes izlaiduma bilde, mīļākās rotaslietas. Tas viss ir ļoti dīvaini. Es biju apņēmusies nebūt tāda pati kā viņi un nedzīvot pa­gātnē. Galu galā, mammu es tik tikko atcerējos, un ne­kas nespēja mainīt to, ka viņa ir mirusi.

Bet man bija viena bilde. Tajā bija redzama mamma ar mani mūsu Losandželosas mājā tikko pēc manas pie­dzimšanas. Viņa stāvēja uz balkona, un fonā bija Klu­sais okeāns, un rokās viņa turēja saviebušos, mazu bēr­niņu, kas vienu dienu izaugs un kļūs par aculiecinieci lam, kas notiek. Kā zīdainis es nebiju visai skaista, bet mamma izskatījās lieliski, pat ģērbusies šortos un apdi­lušā T kreklā. Acis viņai bija tumši zilas. Gaišie mati at­sprausti, āda — nevainojama. Ja salīdzinām ar manējo, bija pamats ieslīgt depresijā. Visi man mūžam apgal­voja, ka es līdzinoties viņai, bet es pat nespēju tikt vaļā no pumpas uz zoda, kur nu vēl izskatīties tik pieaugusi un skaista.

(Beidz smīnēt, Kārter.)

Tā bilde mani fascinēja, jo es gandrīz neatcerējos, ka bija, kad dzīvojām visi kopā. Bet galvenais iemesls, kāpēc es glabāju to bildi, bija simbols uz mammas I' krekla: viens no tiem dzīvības simboliem — anha k rusts.

Mana mirusī mamma, kas nēsā dzīvības simbolu. Nekas nevarēja būt vēl skumjāks. Bet viņa smaidīja prelim tā, it kā zinātu kādu noslēpumu. It kā viņa un tētis Initu slepeni sazvērējušies.

Kaut kas atausa man atmiņā. Tas druknais vīrs lie­tusmētelī, kas strīdējās ar tēti otrpus ielai — viņš teica kaut ko par Per Ankhu.

Vai viņš domāja anhu, to pašu dzīvības simbolu, un, ja tā, ko nozīmēja per? Viņš droši vien nedomāja bum­bieri, kā pear angļu valodā.

Man bija dīvaina sajūta, ka, ja es redzētu vārdus Per Ankh uzrakstītus ar hieroglifiem, es zinātu, ko tie no­zīmē.

Es noliku mammas bildi. Paņēmu zīmuli un vienu no vecajiem matemātikas mājasdarbiem. Es gribēju zināt, kas notiktu, ja es mēģinātu uzzīmēt Per Ankh. Vai pie manis vienkārši atnāktu pareizais zīmējums?

Brīdī, kad es ar zīmuli pieskāros papīram, istabas durvis atvērās. “Keinas jaunkundz?”

Es pagriezos un nosviedu zīmuli.

Durvīs stāvēja policijas inspektors. “Ko jūs darāt?” “Pildu matemātikas mājasdarbu,” es teicu.

Griesti manā istabā bija diezgan zemi, un inspekto­ram nācās pieliekties, lai ienāktu iekšā. Mugurā viņam bija gaišs uzvalks, kas piestāvēja bālajai sejai un sirma­jiem matiem. “Tātad, Seidij. Es esmu inspektors Viljamss. Aprunāsimies? Apsēdies.”

Es neapsēdos, un viņš arī ne, un tas noteikti viņu kaitināja. Ir grūti valdīt pār situāciju, ja esi saliecies ragā kā Kvazimodo.

“Izstāsti man pilnīgi visu, lūdzu,” viņš teica, “no tā brīža, kad jūsu tēvs ieradās jums pakaļ.”

“Es jau visu izstāstīju policijai muzejā.”

“Vēlreiz, ja tev nav iebildumu.”

Tā nu es viņam visu izstāstīju. Kāpēc gan ne? Kamēr es klāstīju visus dīvainos notikumus par mirdzošajiem burtiem un čūsku, viņa kreisā uzacs rāvās arvien aug­stāk un augstāk.

“Nu, Seidij,” teica inspektors Viljamss. “ Tev ir dzīva iztēle.”

“Es nemeloju, inspektor. Un man rādās, ka jūsu uz­acs mēģina aizbēgt no sejas.”

Viņš mēģināja paskatīties pats uz savām uzacīm un tad saviebās. “Seidij, es esmu pārliecināts, ka viss notiku­šais tev ir ļoti smags pārdzīvojums. Es saprotu, ka tu vē­lies pasargāt sava tēva reputāciju. Bet viņa vairs nav…” “Jo viņš pagaisa, iesprūdis zārkā,” es uzstāju. “Viņš nav miris.”

Inspektors Viljamss iepleta rokas. “Seidij, man ļoti žēl. Bet mums ir jānoskaidro, kāpēc viņš tā rīkojās…”

“Kā rīkojās?”

Viņš apmulsis nokremšļojās. “Tavs tēvs iznīcināja ne­novērtējamus eksponātus un, izskatās, līdz ar to iegrūda pats sevi nāvē. Mēs gribētu noskaidrot — kāpēc.”

Es uz viņu skatījos. “Jūs gribat teikt, ka mans tēvs ir terorists? Vai jūs esat jucisV’

“Mēs esam sazvanījušies ar dažiem no tava tēva koleģiem. Cik var noprast, kopš tavas mātes nāves viņa uzvedība bija kļuvusi nekontrolējama. Viņš bija atsveši­nājies no visiem un pārņemts ar saviem pētījumiem, ar­vien vairāk un vairāk laika pavadīja Ēģiptē …”

“Viņš ir ēģiptologs! Jums būtu viņš jāmeklē, nevis l.tuzdod stulbi jautājumi!”

“Seidij,” Viljamss teica, un bija noprotams, ka viņš cīnās ar vēlmi mani nožņaugt. Nez kāpēc es to bieži dzirdu pieaugušo balsis. “Ēģiptē netrūkst ekstrēmistu organizāciju, kas iebilst pret Ēģiptes dārgumu atrašanos citu valstu muzejos. Šie cilvēki, iespējams, kontaktēju­šies ar tavu tēvu. Iespējams, ka, būdams tādā stāvoklī, tavs tēvs izrādījās viegli pārliecināms. Ja esi dzirdējusi, ka viņš piemin kādus vārdus …”

Es pasoļoju viņam garām un piegāju pie loga. Biju tik nikna, ka domas jaucās. Es atsacījos ticēt, ka tētis ir mi­ris. Nē, nē, nē. Un terorists? Nu, piedod. Kāpēc pieaugu­šie vienmēr bija tik stulbi? Viņi vienmēr saka “runā tais­nību” un, kad tu tā arī dari, viņi netic. Kāda no tā jēga?

Vēros lejā uz tumšo ielu. Pēkšņi tā saltā kņudēšana pieņēmās spēkā. Es koncentrējos uz lielo koku, kur dienā biju satikusi tēti. Tur stāvēja un uz mani skatījās tas dū­šīgais vīrs lietusmētelī un apaļajās brillēs — tas pats, ko tētis bija saucis par Amosu.

Droši vien pieklājās baidīties no sveša vīrieša, kas nakts melnumā blenž manā logā. Bet viņa seja bija raižpilna. Un viņš izskatījās tik pazīstams. Mani ļoti kaiti­nāja, ka nespēju atcerēties, kāpēc viņš šķiet pazīstams.

Inspektors man aiz muguras nokrekšķinājās. “Seidij, par iebrukumu muzejā neviens tevi nevaino. Mēs sa­protam, ka tu tiki iesaistīta pret pašas gribu.”

Es apcirtos. “Pret pašas gribu? Es ieslēdzu kuratoru viņa kabinetā.”

Inspektora uzacis atkal sāka lēnām raukties. “Lai tā būtu, bet tu noteikti nesaprati, ko tavs tēvs grasās darīt. Iespējams, ka tavs brālis bija iesaistīts?”

Es iesmējos. “Kārters? Nu, piedodiet.”

“Tātad tu domā aizstāvēt ari viņu. Tu uzskati viņu par īstu brāli?”

Es nespēju tam noticēt. Gribēju iesist viņam pa seju. "Ko tas nozīmē? Tāpēc, ka viņš neizskatās tāpat kā es?” Inspektors samirkšķināja acis. “Es tikai gribēju teikt…” “Es zinu, ko jūs gribējāt teikt. Protams, ka viņš ir mans brālis!”

Inspektors Viljamss atvainodamies pacēla plaukstas, bet es tik un tā biju nikna. Lai cik ļoti Kārters man krita uz nerviem, es nevarēju ciest, kad cilvēki iedomājās, ka mēs neesam radinieki, vai kad dīvaini skatījās uz manu lēti, kad viņš iepazīstināja ar mums kā vienu ģimeni, — it kā mēs būtu pastrādājuši kaut ko sliktu. Stulbais dok­tors Mārtiņš muzejā. Inspektors Viljamss. Tā notika katru reizi, kad tētis, Kārters un es bijām visi kopā. Katru reizi, velns ar’ ārā.

“Es atvainojos, Seidij,” inspektors bilda. “Es tikai gribu būt drošs, ka atsijājam vainīgos no nevainīgajiem. Viss būs daudz vienkāršāk, ja tu ar mums sadarbosies, jebkāda informācija būs noderīga. Jebkas, ko tavs tēvs teicis. Cilvēki, ko viņš, iespējams, pieminējis.”

“Amoss,” es teicu, gribēdama redzēt viņa reakciju. "Viņš satika vīrieti, kuru sauc Amoss.”

Inspektors Viljamss nopūtās. “Seidij, tas nav iespējams. Tu to noteikti zini. Mēs runājām ar Amosu pirms nepil­nas stundas. Pa tālruni, kas atrodas viņa mājās Ņujorkā.” “Viņš nav Ņujorkā!” es uzstāju. “Viņš ir tepat…”

Es paskatījos ārā pa logu, bet Amoss bija pazudis. Tipiski.

“Tas nav iespējams,” es teicu.

“Tieši tā,” teica inspektors.

“Bet viņš bija te!” es uzstāju. “Kas viņš ir? Viens no tēta kolēģiem? Kā jūs zinājāt, ka jāzvana viņam?”

“Tiešām, Seidij! Tev jābeidz izlikties.”

“Izlikties?”

Inspektors mani brīdi vēroja un tad savilka nopietnu seju, it kā būtu izšķīries par smagu lēmumu. “Mēs jau dzirdējām patiesību no Kārtera. Es negribēju tevi apbē­dināt, bet viņš mums visu izstāstīja. Viņš saprot, ka vairs nav jēgas aizstāvēt tēvu. Tu varētu mums palīdzēt, un pret tevi netiks celtas nekādas apsūdzības.”

“Jums nevajadzētu melot bērniem!” es iekliedzos ce­rībā, ka mana balss aizskanēs līdz apakšstāvam. “Kārters nekad neteiktu neko sliktu par tēti, un arī es netaisos to darīt!”

Inspektors pat necentās izskatīties nokautrējies.

Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm. “Žēl, ka tev ir šāda nostāja, Seidij. Man šķiet, ir laiks kāpt lejā… un apspriest notikuma sekas ar taviem vecvecākiem.”

sendija

Es dievinu ģimenes sanākšanas. Ļoti mīlīgi — ar Zie­massvētku rotājumiem ap kamīnu un siltu tējas krūzi, un Skotlendjarda detektīvu, kurš gatavs tevi arestēt.

Kārters sēdēja dīvānā, apskāvis tēta darba somu. Es nesapratu, kāpēc policija bija ļāvusi viņam to paturēt, l ai būtu jābūt pierādījumam vai kaut kam tamlīdzīgam, hei inspektors somai it kā nepievērsa nekādu uzmanību.

Kārters izskatījās šausmīgi — vēl sliktāk nekā pa­rasti. Tas puika nekad nebija gājis normālā skolā, un viņš ģērbās kā profesora asistents — smilšu krāsas bikses un kreklā, un kājās viņam bija solīdas kurpes. Viņš Ir gana izskatīgs — augumā pietiekami liels un labi veidots, un mati tā nekas. Acis viņam ir tādas pašas kā tē­tim, un manas draudzenes Liza un Emma man ir teiku­šas, ka, spriežot pēc fotogrāfijas, viņš ir smuks. Tas gan m.m ne sevišķi patika, jo (a) viņš ir mans brālis un (b) manas draudzenes ir mazliet dīvainas. Ja runa ir par īliebēm, tad Kārters nezinātu pateikt, kas ir seksīgs, pat ta kas tāds iekostos viņam pēcpusē.

(Kārter, neskaties uz mani tā. Tu zini, ka tā ir tais­nība.)

Un vispār man nevajadzēja būt tik ļaunai pret viņu. Viņš tēta pazušanu uztvēra vēl sāpīgāk par mani.

Ome un opis sēdēja viņam katrs savā pusē un izska­tījās apmulsuši. Uz galda stāvēja kanniņa ar tēju un ce­pumi, bet neviens tos neēda. Galvenais inspektors Viljamss lika man apsēsties vienīgajā brīvajā krēslā. Tad viņš sāka svarīgi soļot šurpu turpu kamīna priekšā. Vēl divi policisti stāvēja pie durvīm — tā pati policiste, kas iepriekš, un vēl viens liela auguma vīrs, kas meta kārus skatus uz cepumiem.

“Fausta kungs un kundze,” teica inspektors Viljamss, “šķiet, ka mums ir divi bērni, kas atsakās sadarboties.”

Ome sāka raustīt savas kleitas malu. Ir grūti noticēt, ka ome ir mammas radiniece. Ome ir trausla un bāla, ar rokām un kājām kā žagariņi, kamēr mamma visās foto­grāfijās izskatās tik laimīga un dzīvespriecīga. “Viņi ir tikai bērni,” viņa izdvesa. “Jūs taču nevarat viņus vainot.”

“Fu!” teica opis. “Tas ir smieklīgi, inspektor. Viņi nav vainīgi!”

Opis jaunībā spēlēja regbiju. Viņam ir brangas ro­kas, vēders, kas bīstami iespīlēts kreklā, un acis, kas tik dziļi iegrimušas sejā, it kā tās kāds būtu tur iesitis ar varu (īstenībā tētis vienu reizi bija uzsitis, bet tas jau ir cits stāsts). Opis izskatās diezgan biedējošs. Parasti cil­vēki vairījās stāties viņam ceļā, bet neizskatījās, ka tas atstāja iespaidu uz inspektoru Viljamsu.

“Fausta kungs,” viņš teica, “kā jums liekas, kas būs rakstīts rīta laikrakstos? Uzbrukums Britu muzejam. Uozetas akmens iznīcināts. Jūsu znots …”

“Bijušais znots,” opis izlaboja.

“…visticamāk, gājis bojā sprādzienā, vai arī aizbēdzis no notikuma vietas…”

“Viņš nebēga!” es iekliedzos.

“Mums jāzina, kur viņš ir,” inspektors turpināja. “Un vienīgie liecinieki, jūsu mazbērni, atsakās stāstīt patie­sību.”

“Mēs izstāstījām patiesību,” teica Kārters. “Tētis nav miris. Viņš iegrima grīdā.”

Inspektors Viljamss paskatījās uz opi, it kā teik­dams — nu, redzat? Tad viņš pievērsās Kārteram. “Jau­nais cilvēk, tavs tēvs ir pastrādājis noziegumu. Viņš ir pametis jūs, lai izstrebjat to putru, kas ievārīta …”

“Tas tā nav!” es iesaucos, un mana balss dusmās trī­cēja. Es nespēju noticēt, ka tētis ar nolūku atstātu mūs policijas varā. Bet doma, ka viņš varētu mani pamest, — nu, kā jau iepriekš teicu, tas man ir sāpīgs temats.

“Mīļā, lūdzu,” ome man teica, “inspektors tikai dara savu darbu.”

“Viņš to dara slikti!” es teicu.

“Iedzersim tēju,” ome ierosināja.

“Nē!” mēs ar Kārteru iesaucāmies vienā balsī, un man sametās omes žēl, jo viņa dīvānā sarāvās.

“Mēs varam jūs apsūdzēt,” inspektors brīdināja, pa­griezdamies pret mani. “Mēs varam un tā arī darīsim …” Viņš sastinga, tad samirkšķināja acis vairākas reizes, it kā būtu aizmirsis, ko teikt.

Opis saviebās. “Hmm, inspektor?”

“Jā…” inspektors Viliams domīgi nomurmināja. Iebā­zis roku kabatā, viņš izvilka mazu, zilu grāmatiņu — Amerikas pasi. Tad viņš to iesvieda Kārteram klēpī.

“Tu tiec izsūtīts no valsts,” inspektors paziņoja. “Tev jāizbrauc no šās valsts divdesmit četru stundu laikā. Ja mums būs nepieciešams uzdot tev vēl kādus jautāju­mus, mēs ar tevi sazināsimies ar FIB starpniecību.” Kārters iepleta muti. Viņš paskatījās uz mani, un es zināju, ka tas, kas notiek, šķiet savādi ne tikai man vie­nai. Inspektors bija pilnībā mainījis savu nostāju. Tikko bija grasījies mūs apcietināt. Es par to biju pārliecināta. Un tagad viņš pēkšņi izsūta Kārteru no valsts? Pat abi pārējie policisti izskatījās apmulsuši.

“Ser?” ierunājās policiste. “Vai jūs esat drošs …” “Klusu, Linlej. Jūs abi varat iet.”

Abi policisti vilcinājās, līdz Viljamss pameta viņiem ar roku. Tad viņi izgāja no istabas un aizvēra aiz sevis durvis.

“Pagaidiet,” Kārters teica. “Pazūd mans tēvs, un jūs gribat, lai es braucu projām no valsts?” “Tavs tēvs ir vai nu miris, vai arī tiek meklēts par nozieguma pastrā­dāšanu,” inspektors teica. “Izsūtījums no valsts ir tava labākā iespēja. Viss jau ir saskaņots.”

“Ar ko?” opis pieprasīja. “Kas ir devis šādu rīkojumu?” “Ar…” inspektora sejā atkal iegūla tā dīvainā iz­teiksme. “Ar attiecīgajām iestādēm. Ticiet man, tas ir la­bāk nekā cietums.”

Kārters izskatījās pārāk izmisis, lai ko teiktu, bet, pirms es paspēju sākt just viņam līdzi, inspektors pa­griezās pret mani. “Jūs arī, jaunkundz.”

Tikpat labi viņš būtu varējis iesist man ar āmuru pa galvu.

“Jūs izsūtāt arī mani7 .” es pārvaicāju. “Es šeit dzī1»

voju!

“Tu esi Amerikas pilsone, un, ņemot vērā notikumu apstākļus, būs labāk, ja atgriezīsies mājās.”

Es šokā skatījos uz viņu. Neatcerējos nevienas citas mājas, tikai šo dzīvokli. Mani draugi, mana istaba, viss, ko es pazinu, bija šeit. “Un kurp tad lai es braucu?” “Inspektor,” drebošā balsī bilda ome. “Tas nav tais­nīgi. Es nespēju noticēt…”

“Es došu jums laiku atvadām,” inspektors viņas sa­kāmo pārcirta pusvārdā, tad saviebās, it kā pats brīnītos par to, ko dara. “Man… man jāiet.”

Tas viss bija pilnīgi neloģiski, un izskatījās, ka to sa­prot arī pats inspektors, bet viņš tik un tā gāja uz durvju pusi. Kad viņš atvēra ārdurvis, es gandrīz izlēcu no krēsla, jo aiz sliekšņa stāvēja vīrietis melnā — Amoss. Vairs nebija ne lietusmēteļa, ne cepures, taču viņam mugurā joprojām bija svītrainais uzvalks un uz de­guna — apaļās brilles. Bizēs sapītajos matos vizēja zelta pērles.

Es gaidīju, ka Viljamss kaut ko teiks un brīnīsies, bet viņš nepievērsa Amosam ne mazāko uzmanību. Inspek­tors pagāja viņam garām un pazuda tumsā.

Amoss ienāca iekšā un aizvēra durvis. Ome un opis piecēlās kājās.

“Tu,” opis ierūcās. “Man vajadzēja nojaust. Būtu es ļaunāks, sasistu tevi zilumos.”

“Sveicināti, Fausta kungs un kundze,” Amoss teica. Viņš paskatījās uz mani un Kārteru, it kā mēs būtu problēmas, kas viņam atrisināmas. “Šķiet, pienācis laiks sarunai.”

Amoss ērti iekārtojās dīvānā un ielēja sev tēju. Viņš iekodās cepumā, kas bija diezgan bīstami, jo omes ce­pumi ir šausmīgi.

Man likās, ka opim tūlīt uzsprāgs galva. Seja viņam kļuva koši sarkana. Viņš nostājās Amosam aiz muguras un it kā atvēzējās sitienam, bet Amoss tikai turpināja košļāt savu cepumu.

“Lūdzu, apsēdieties,” viņš mums teica.

Un mēs visi apsēdāmies. Tas bija ļoti dīvaini — it kā mēs būtu gaidījuši viņa pavēli. Pat opis nolaida pacelto roku un apgāja apkārt dīvānam. Dusmīgi noelsies, viņš apsēdās blakus Amosam.

Amoss malkoja tēju un nopētīja mani ar manāmu nepatiku. Tas nav godīgi, es nodomāju. Es neizskatījos tik slikti, ņemot vērā visu, kas bija piedzīvots. Tad viņš paskatījās uz Kārteru un ievaidējās.

“Sliktāku brīdi nevarēja vēlēties,” viņš nomurmināja. “Bet nav izvēles. Viņiem nāksies braukt man līdzi.”

“Piedodiet?” es ieteicos. “Es netaisos nekur braukt ar kaut kādu svešu vīrieti, kam pie sejas pielipis cepums!”

Viņam patiešām pie zoda bija pielipušas drupačas, bet Amosu tas, acīmredzot, neuztrauca, jo viņš to pat nepārbaudīja.

“Es neesmu svešinieks, Seidij,” viņš teica. “Tu neat­ceries?”

Bija bail klausīties, ka viņš mani uzrunā kā labs pa­ziņa. Uzmācās sajūta, ka man vajadzētu viņu pazīt. Pa­skatījos uz Kārteru, bet viņš izskatījās tikpat apmulsis kā es.

“Nē, Amos,” trīcēdama teica ome. “Tu nevari ņemt Seidiju. Mums bija vienošanās.”

“Džūliuss šovakar lauza to novienošanos,” Amoss attrauca. “Paši zināt, ka vairs nevarat rūpēties par Sei­diju — pēc visa, kas noticis. Viņu vienīgā iespēja ir nākt man līdzi.”

“Kāpēc lai mēs ietu tev līdzi?” Kārters jautāja. “Tu gandrīz sakāvies ar tēti!”

Amoss paskatījās uz tēta darba somu, kas gulēja kārteram klēpi. “Redzu, ka esi paturējis tēva somu. Tas labi. Tev tā noderēs. Runājot par strīdiem — mums ar Džūliusu tādu bijis daudz. Ja gadījumā tu, Kārter, nepamanīji, es mēģināju viņu atturēt no neapdomātas rīcības. Būtu viņš mani klausījis, mēs nebūtu šādā situācija.

Man nebija ne jausmas, par ko viņš runā, bet izskal ijās, ka opis visu saprot.

“Tu ar tiem saviem māņiem!” viņš izsaucās. “Vai es neteicu, ka mēs par to negribam ne dzirdēt?”

Amoss pamāja uz iekšpagalmiņa pusi. Caur stikla durvīm varēja redzēt gaismas atspīdam Temzā. Tumsā, kad nevarēja redzēt, cik noplukušas ir dažas no apkārt­nes mājām, skats bija gana skaists.

“Māņi?” Amoss jautāja. “Un tomēr jūs piemeklējāt dzīvokli Temzas austrumu krastā.”

Opis pietvīka vēl tumšāk sarkans. “Tā bija Rūbijas ideja. Viņai likās, ka tas mūs pasargās. Bet viņa kļūdījās ne šajā lietā vien, vai ne tā? Kaut vai uzticoties tev un Džūliusam!”

Izskatījās, ka Amosu tas neuztrauc. Viņš savdabīgi smaržoja — kā veco laiku garšvielas, sveķi un dzintars, kā vīraks Koventgārdena veikalos.

Iztukšojis tējas tasi, Amoss paskatījās uz omi. “Fausta kundze, jūs zināt, kas tagad sācies. Policija ir vēl tīrais sīkums.”

Ome norija siekalas. “Tu… tu pārgrozīji inspektora domas. Tu liki viņam izsūtīt Seidiju.”

“Bija divas iespējas — vai nu izsūtīšana, vai apcieti­nājums,” Amoss atteica.

“Paga,” es ievaicājos. “Tu mainīji inspektora Viljamsa domas? Kā?”

Amoss paraustīja plecus. “Tas nav uz ilgu laiku. īste­nībā mums vajadzētu tikt līdz Ņujorkai tuvākās stundas laikā, pirms inspektors Viljamss sāk brīnīties, kāpēc ļā­vis jums aizbraukt.”

Kārters neticīgi iesmējās. “No Londonas nav iespē­jams nokļūt Ņujorkā stundas laikā. Pat visātrākā lidma­šīna …”

“Nūja,” piekrita Amoss. “Ne jau ar lidmašīnu.” Viņš atkal pievērsās omei, it kā viss būtu sarunāts. “Fausta kun­dze, Kārteram un Seidijai ir tikai viena droša izeja, jūs to zināt. Viņiem jābrauc uz savrupmāju Bruklinā. Tur es viņus varu pasargāt.”

“Tev pieder savrupmāja?” Kārters ieteicās. “Bruklinā?” Amoss viņam līksmi uzsmaidīja. “Ģimenes īpašums. Tur jūs būsiet drošībā.”

“Bet tētis…”

“Jūs viņam šobrīd nespējat palīdzēt,” Amoss skumji noteica. “Man ļoti žēl, Kārter. Es vēlāk visu paskaidrošu, bet Džūliuss gribētu, lai esat drošībā. Un tāpēc mums jarīkojas ļoti ātri. Diemžēl bez manis jums neviena cita vairs nav.”

Diezgan skarbi, es nodomāju. Kārters paskatījās uz omi un opi, tad piekrītoši pamāja. Viņš zināja, ka šeit nav vēlams. Kārters viņiem bija dzīvs atgādinājums par mūsu tēti. Un, jā — stulbs iemesls, lai nepieņemtu pa­šiem savu mazdēlu, bet tā nu tas bija.

“Nu, Kārters var darīt, kā viņš grib,” es teicu. “Bet es dzīvoju šeit. Un es nebraukšu projām kopā ar kaut kādu svešinieku.”

Es paskatījos uz omi, meklēdama atbalstu, bet viņa pēkšņi sāka pētīt mežģīņu galdautu, it kā tas būtu kļuvis |oti interesants.

“Opi, noteikti…”

Bet arī viņš neskatījās man ne virsū. Viņš pagriezās pret Amosu. “Tu vari viņus dabūt ārā no valsts?”

“Pagaidiet!” es iebildu.

Amoss piecēlies notrauca drupačas no žaketes. Viņš piegāja pie iekšpagalmiņa durvīm un paskatījās laukā, uz upi. “Policija drīz būs atpakaļ. Jūs varat stāstīt, ko vien gribat. Viņi mūs neatradīs.”

“Tu taisies mūs nolaupīt?” es pārsteigta jautāju. Es paskatījos uz Kārteru. “Vai tu spēj tam noticēt?”

Kārters uzmeta plecā tēta darba somu un piecēlās kājās, it kā būtu gatavs doties ceļā. Varbūt viņš vienkārši gribēja tikt projām no omes mājas. “Kā tu stundas laikā iedomājies nokļūt Ņujorkā?” viņš jautāja Amosam. “Tu teici, ka ar lidmašīnu ne.”

“Jā,” Amoss piekrita. Viņš pielika pirkstu pie stikla un kaut ko uzzīmēja uz aizsvīdušā loga — kārtējo saso­dīto hieroglifu.

“Laiva,” es teicu un tad sapratu, ka esmu to iztulko­jusi balsī un man nepienāktos ko tādu prast.

Amoss paskatījās uz mani pār savu apaļo briļļu malu. “Kā tu to…”

“Nu, tā pēdējā daļa izskatās pēc laivas,” es izspēru. “Bet to tu nevari domāt nopietni. Tas ir vienkārši smiek­līgi.”

“Paskaties tur!” Kārters iesaucās.

Es piegāju viņam blakus pie iekšpagalmiņa durvīm. Lejā pie piestātnes bija pietauvota laiva. Taču ne parasta laiva. Tā bija ēģiptiešu niedru laiva, priekšgalā dega divas lāpas un pakaļgalā bija liela stūre. Pie stūres bija melnā mēteli tērpies stāvs — iespējams, Amoss.

Atzīšos, ka tobrīd es tiešām zaudēju valodu.

“Ak tad mēs brauksim ar to,” Kārters teica. “Uz Bruklinu.”

“Mums derētu posties,” Amoss teica.

Es pagriezos pret omi. “Ome, lūdzu!”

Viņa notrauca asaru no vaiga. “Tā būs labāk, mīļā. Tev vajadzētu ņemt līdzi Mafinu.”

“Ak, jā,” Amoss attapās. “Mēs nedrīkstam aizmirst kaķi.”

Viņš pagriezās pret kāpnēm. It kā pēc pavēles Ma­liņa noskrēja lejā pa kāpnēm kā tāds leopards un ielēca man rokās. Viņa nekad tā nedara.

“Kas tu esi?” es jautāju Amosam. Bija skaidrs, ka man nebija izvēles, bet es vismaz gribēju dzirdēt kādas atbil­des. “Mēs nevaram tā vienkārši braukt līdzi kaut kādam svešiniekam.”

“Es neesmu svešinieks,” Amoss man uzsmaidīja. “Es esmu jūsu ģimenes loceklis.”

Un pēkšņi es atcerējos viņu ar smaidu uz lūpām pār­liekušos man pāri un sakām: “Daudz laimes dzimšanas dienā, Seidij.” Tik sena atmiņa, ka gandrīz jau aizmir­susies.

“Tēvoci Amos?” es pārsteigta jautāju.

“Tieši tā, Seidij,” viņš teica. “Es esmu Džūliusa brā­lis. Tagad mums jāiet. Mums tāls ceļš priekšā.”

kārters

Te atkal Kārters. Piedod. Bijām spiesti uz brīdi iz­slēgt mikrofonu, jo mums sekoja — par to vēlāk.

Seidija jums jau stāstīja, kā mēs aizbraucām no Lon­donas, vai ne?

Tātad mēs gājām līdzi Amosam uz dīvaino laivu, kas bija pietauvota piestātnē. Es turēju tēta somu cieši iespiestu padusē. Joprojām nespēju noticēt, ka viņa vairs nav. Es jutos vainīgs, ka grasos pamest Londonu bez viņa, bet es paļāvos uz, mazākais, to, ka Amoss teica — šobrīd mēs tētim nekādi nespējam palīdzēt. Es neuzti­cējos Amosam, bet sapratu — ja gribu uzzināt, kas no­tika ar tēti, man jāiet viņam līdzi. Viņš bija vienīgais, kas izturējās tā, it kā kaut ko zinātu.

Amoss uzkāpa uz niedru laivas klāja. Seidija uzreiz viņam sekoja, bet es mazliet vilcinājos. Tādas laivas bija redzētas Nīlā, bet neizskatījās pārāk drošas.

Laiva bija sasieta, izmantojot augu šķiedru virves, —1 kā tāds milzīgs, peldošs paklājs. Man nelikās, ka gudri bija degt tās lāpas laivas priekšgalā, jo, ja nu laiva tomēr nenogrimst, tā varēja aizdegties. Laivas pakaļgalā pie stū-

ies aira stāvēja maza auguma vīrelis, tērpies Amosa lie­tusmētelī un cepurē. Cepure bija novilkta zemu pār acīm, tāpēc seja nebija saskatāma. Viņa rokas un kājas slēpās mēteļa ielokos.

“Kā šāda laiva tiek uz priekšu?” es jautāju Amosam. "Tai nav buras.”

“Paļaujies uz mani.” Amoss pasniedza man roku. Nakts bija vēsa, bet, uzkāpis uz klāja, es pēkšņi sa­jutu siltumu, it kā lāpas pār mums lietu sargājošu gaismu. Klāja vidū stāvēja būda, saslieta no pītiem pa­klājiem. Mafina Seidijas rokās nošņācās un būdai uzrūca.

“Apsēdieties tur iekšā,” Amoss ierosināja. “Ceļš var l/.nākt ne no vieglākajiem.”

“Es pastāvēšu, paldies.” Seidija pameta skatu uz mazo vīreli. “Kas ir tavs stūrmanis?”

Amoss izlikās jautājumu nedzirdējis. “Turieties!” Viņš pamāja stūrmanim, un laiva traucās uz priekšu.

To sajūtu ir grūti aprakstīt. Vai tu zini, kā ir ameri­kāņu kalniņos, kad kabīne grasās laisties brīvajā kri­tienā? Bija līdzīgi, taču mēs nekur nekritām un tā sajūta •..»glabājās. Laiva virzījās uz priekšu ar neaptveramu āt­rumu. Pilsētas gaismas saplūda kopā un tad pazuda biezā miglā. Tumsā atbalsojās dīvainas skaņas: slīdēšana un šņākšana, attāli kliedzieni, balsis, kas čukstēja valo­das, ko es nesapratu.

Dīvainā kņudoņa pārgāja nelabumā. Skaņas cēlās arv ien skaļākas, līdz es pats biju gatavs kliegt. Tad pēkšņi laiva ..nnazināja ātrumu. Skaņas noklusa, un migla pagaisa. Atkal uznira pilsētas gaismas — spožākas nekā iepriekš.

Mums pāri slējās tilts, kas bija daudz augstāks par jebkuru tiltu Londonā. Man sagriezās vēders. Pa kreisi redzēju pazīstamus ēku siluetus — Kraislera namu un Impērijas ēku.

“Neiespējami,” es teicu. “Tā ir Ņujorka.”

Seidija izskatījās tieši tā, kā jutos es pats. Viņa vēl joprojām bija apskāvusi Mafinu, kas bija aizmiegusi acis. Izskatījās, ka kaķis apmierināti murrā. “Tas nav iespē­jams,” Seidija teica. “Mēs bijām ceļā tikai dažas minūtes.” Un tomēr te nu mēs bijām — kuģojām augšup pa Austrumu upi, tieši zem Viljamsburgas tilta. Lēnām pie­braucām pie piestātnes Bruklinas pusē. Mums priekšā atradās rūpniecības zona, kur vīdēja metāllūžņu kau­dzes un grēdojās veca būvniecības tehnika. Visam pa vidu, pašā upes krastā, slējās liela rūpnīcas noliktava — sienas noklātas ar grafiti, logi aizsisti ar dēļiem.

“Tā nav nekāda savrupmāja,” teica Seidija. Tīri jā­brīnās, cik viņa vērīga.

“Paskaties vēlreiz,” Amoss pamāja uz ēkas jumtu. “Kā… kā tu…” Es nespēju izteikt ne vārda. Nezinu, kā es to uzreiz nepamanīju, bet tagad bija skaidri saska­tāms — uz noliktavas jumta kā vēl viena kūkas kārta slējās piecstāvu ēka. “Tur taču nedrīkst būvēt savrup­mājas!”

“Garš stāsts,” Amoss teica. “Mums bija nepieciešams nomaļš nostūris.”

“Un šis ir austrumu krasts?” Seidija jautāja. “Tu ko tādu pieminēji Londonā — manu vecvecāku dzīvokļa atrašanos autrumu krastā.”

Amoss pasmaidīja. “Jā. Malacis, Seidij. Senos laikos

Nīlas austrumu krasts vienmēr bija dzlvajo puse — puse, kurā aust saule. Mirušie tika apglabāti upes rietumu krastā. Dzīvošana tajā krastā tika uzskatīta par nelai­mes zīmi un pat par bīstamu. Šī tradīcija vēl joprojām ir spēcīga starp… mūsējiem.”

“Mūsējiem?” es pārvaicāju, bet Seidija mani pārl rauca ar citu jautājumu.

“Tad tu nevari dzīvot Manhetenā?” viņa jautāja.

Amoss paskatījās pāri upei un sarauca uzacis. “Manlietenā ir citas problēmas. Citi dievi. Labāk, ja mēs tura­mies šķirti.”

“Citi kasV’ Seidija pieprasīja.

“Nekas.” Paspraucies mums garām, Amoss piegāja pie lurmaņa. Viņš norāva tam mēteli un cepuri, un izrādī|as, ka zem drēbēm neviena nav. Stūrmaņa tur vienkārši nebija. Amoss uzlika galvā savu cepuri, pārmeta mēteli par roku un pamāja uz metāla kāpnēm, kas veda augšup lulz pat savrupmājai uz jumta.

“Visi krastā,” viņš teica. “Un esiet sveicināti Divdes­mit pirmajā nomā.”

“Gnomā?” es jautāju, kamēr mēs viņam sekojām augšup pa kāpnēm. “Vai tu runā par tiem mazajiem vireļiem?”

“Dieva dēļ, nē,” Amoss teica. “Man riebjas rūķi. Viņi slikti ož.”

“Bet tu teici…”

“Noma, n-o-m-a. Apgabals, reģions. Šis vārds nāk no seniem laikiem, kad Ēģipte bija sadalīta četrdesmit divās provincēs. Mūsdienās sistēma ir mazliet citāda.

Mēs esam kļuvuši globalizēti. Pasaule ir sadalīta trīssimt sešdesmit nomās. Ēģipte, protams, ir pirmā. Ņujorka — divdesmit pirmā.”

Seidija paskatījās uz mani un piegrūda pirkstu pie deniņiem.

“Nē, Seidij,” neatskatīdamies teica Amoss. “Es ne­esmu jucis. Jums ir daudz jāmācās.”

Mēs nonācām līdz kāpņu galam. Skatoties uz sav­rupmāju augšup, bija grūti saprast, ko īsti es redzēju. Ēka bija vismaz piecpadsmit metru augsta un celta no milzīgiem kaļķakmens bluķiem, kuros izcirsti logi, sa­likti metāla rāmjos. Ēkas sienas bija izgaismotas, un tā izskatījās kā moderna muzeja un sena tempļa krusto­jums. Bet pats dīvainākais, ka pietika novērsties, lai visa ēka pagaistu. Izmēģināju vairākas reizes, lai pārbaudītu. Ja es skatījos uz savrupmāju ar acs kaktiņu, tā nebija sa­skatāma. Nācās atkal fokusēt skatienu tieši uz māju, un arī tas prasīja visai lielu gribasspēku.

Amoss apstājās pie ieejas, kas bija garāžas durvju lielumā — tumšs, masīvs koka četrstūris, un nekur ne­manīja ne durvju rokturi, ne slēdzeni. “Kārter, tu pir­mais. “Mm, kā lai es …”

“Kā tev šķiet?”

Lieliski, kārtējais noslēpums. Biju gatavs ierosināt, ka mēs varētu sist Amosa galvu pret durvīm un skatī­ties, vai tas nostrādā. Tad es vēlreiz paskatījos uz dur­vīm, un mani pārņēma dīvaina sajūta. Es izstiepu roku. Lēnām, nepieskaroties durvīm, es to cēlu augšup, un durvis sekoja manai kustībai — tās lēnām atvērās un nozuda griestos.

Seidija izskatījās pilnīgi apdullusi. “Kā…”

“Es nezinu,” atbildēju, mazliet nokautrējies. “Iespē­jams, te ir kustību sensors.”

“Interesanti.” Amoss izklausījās mazliet satraucies. “Es la nebūtu darījis, bet ļoti labi. īstenībā — izcili.”

“Šķiet, ka man jāsaka paldies.”

Seidija posās iet iekšā pirmā, bet, tiklīdz viņa spēra soli uz sliekšņa, Mafina skaļi ieņaudējās un gandrīz iz­leca Seidijai no rokām.

Seidija atsprāga atpakaļ. “Kas tas bija, kaķi?”

“Ak jā, protams,” Amoss teica. “Es atvainojos.” Viņš n/,1ika roku kaķim uz galvas un ļoti svinīgi teica: “Tu vari ienākt.”

“Kaķim ir nepieciešama atļauja?” es jautāju.

“īpašs gadījums,” Amoss novilka. Tas gan nebija ne­kāds dižais paskaidrojums, bet viņš iegāja iekšā, neteicis vairs ne vārda. Mēs viņam sekojām, un šoreiz Mafina neizdvesa ne skaņas.

“Ak Dievs…” Seidija papleta muti. Viņa atgāza galvu, 1.ii paskatītos uz griestiem, un es jau nodomāju, ka viņai košļene izkritīs no mutes.

“Jā,” Amoss teica. “Šī ir Lielā zāle.”

Bija skaidrs, kāpēc to tā sauca. Ciedru koka griesti vidēja četru stāvu augstumā, un tos balstīja krāšņas, hieroglifiem klātas akmens kolonnas. Pie sienām grez­nojās dīvaina veclaiku mūzikas instrumentu un senās I ģiptes ieroču kolekcija. Telpu ieskāva trīs balkonu stāvi ,u durvīm, kas izgāja uz vidus jomu. Kamīns bija tik liels, ka tur varētu iebraukt auto, un virs tā bija piekārts ļikilekrāna televizors. Katrā kamīna pusē atradās milzīgi ādas dīvāni. Grīdu klāja čūskādas paklājs — lai gan tas bija vismaz divpadsmit metru garš un piecus metrus plats — tātad lielāks par kuru katru čūsku. Ārpusē, aiz stikla sienām, es redzēju terasi, kas ieskāva visu namu. Tur bija peldbaseins, vieta maltītēm un ugunskura vieta ar degošu ugunskuru. Lielās zāles tālākajā stūrī bija durvis, uz kurām bija uzzīmēta Hora acs, un tās bija aizslēgtas ar vismaz pusduci slēdzeņu. Es nespēju iedo­māties, kas varētu būt aiz tām durvīm.

Bet statuja, kas slējās Lielās zāles vidū, bija tā, kas skatu piesaistīja visvairāk. Tā bija deviņus metrus aug­sta un kalta no melnā marmora. Uzreiz sapratu, ka tas ir kāds ēģiptiešu dievs: ar cilvēka rumpi un dzīvnieka galvu — kā stārķim vai dzērvei, ar slaiku kaklu un ļoti garu knābi.

Dievs bija ietērpts senā stila apģērbā — svārkos ar jostu, ap kaklu tam bija rota. Vienā rokā viņam bija rakstāmspalva un otrā atritināts pergaments, it kā viņš nupat būtu pabeidzis rakstīt tajā redzamo hieroglifu: anhu — ēģiptiešu krustu ar cilpu galā un tai apkārt ap­vilktu kvadrātu.

“Tas ir tas pats!” Seidija izdvesa. “Per Ankh.”

Es skatījos uz viņu un nespēju noticēt savām ausīm. “Kā tu to zini izlasīt?”

“Nav ne jausmas,” viņa teica. “Bet tas ir acīm redzami, vai tad ne? Augšējā daļa izskatās pēc ēkas plāna rasējuma.”

“Kā tu to redzi? Tā ir vienkārši kaste.” Bet viņai bija taisnība. Es atpazinu to simbolu, un tas tiešām bija vien­kāršots ēkas un durvju attēls, bet lielākā daļa cilvēku to nespētu saskatīt. It īpaši cilvēki, kam vārdā Seidija. Bet viņa izskatījās pilnīgi pārliecināta.

“Tā ir ēka,” viņa uzstāja. “Un apakšējā daļa ir anhs — dzīvības simbols. Per Ankh — dzīvības māja.”

“Ļoti labi, Seidij,” Amoss izskatījās iepriecināts. “Un m statuja atveido vienīgo dievu, kam vēl joprojām ir at­ļauts ieiet Dzīvības mājā — tā, mazākais, ierasts. Vai tu to atpazīsti, Kārter?”

Pēkšņi es sapratu: tas putns bija ibiss — ēģiptiešu upes putns. “Tots,” es teicu. “Zināšanu dievs. Viņš iedi­bināja rakstību.”

“Tieši tā,” Amoss atsaucās.

“Kāpēc viņiem ir dzīvnieku galvas?” Seidija jautāja. "Visiem ēģiptiešu dieviem ir dzīvnieku galvas. Viņi izkatās muļķīgi.”

“Parasti viņi tā neizskatās,” Amoss teica. “Vismaz ne Ikdienā.”

“Ikdienā?” es jautāju. “Nu, piedod. Tu runā tā, it kā Initu viņus saticis.”

Amosa sejas izteiksme mani nepārliecināja. Izskatī­tas, ka viņš atceras kaut ko nepatīkamu. “Dievi spēja parādīties jebkādā veidolā — parasti vai nu kā cilvēki, vai dzīvnieki, bet reizēm arī šādā starpformā. Jums jāNiiprot, ka viņi ir pirmatnējie spēki — tāds kā tilts starp «ilvēku un dabu. Dievi tiek tēloti ar dzīvnieku galvām, lai parādītu, ka viņi vienlaikus mīt divās pasaulēs. Vai saprotat?”

“Nemaz,” Seidija teica.

“Mmm.” Amoss neizklausījās pārsteigts. “Jā, jums daudz kas apgūstams. Vienu vārdu sakot, šis dievs, kas stāv jums priekšā — Tots — radījis Dzīvības māju, un šī savrupmāja ir tās galvenā mītne šajā reģionā. Vai vis­maz… tā kādreiz bija. Es esmu vienīgais pārstāvis, kas atlicis divdesmit pirmajā nomā. Pareizāk būtu teikt — es biju vienīgais, bet tagad šeit esat ari jūs abi.”

“Pagaidi.” Man bija tik daudz ko jautāt, ka es nesa­pratu, ar ko lai sāk. “Kas ir Dzīvības māja? Kāpēc Tots ir vienīgais dievs, kam atļauts šeit atrasties, un kāpēc tu …” “Kārter, es saprotu, kā tu jūties.” Amoss līdzjūtīgi pasmaidīja. “Bet labāk būs visus šos jautājumus ap­spriest dienas gaismā. Jums ir jāizguļas, un es negribu, lai jums rādās murgi.”

“Tu domā, ka es spēšu aizmigt?”

“Murr.” Mafina Seidijai rokās izstaipījās un skaļi no­žāvājās.

Amoss sasita plaukstas. “Heops!”

Man likās, ka viņš nošķaudījās, jo Heopss ir dīvains vārds, bet tad pa kāpnēm noskrēja mazs, apmēram metru garš vīrelis ar zeltainu spalvu, ieģērbts sarkanzilā džemperī. Tikai pēc laba brīža es aptvēru, ka tas ir Losandželosas Leikeru basketbola komandas kreklā ietērpts paviāns.

Paviāns apmeta salto un piezemējās mums priekšā. Atņirdzis ilkņus, viņš izgūda pa pusei rēcienu, pa pusei atraugu. Viņa elpa oda pēc čipsiem ar načo garšu.

Viss, ko es spēju izdvest, bija: “Leikeri ir mana komanda!”

Paviāns nemās plakšķināt pa galvu un vēlreiz atrau­gājās.

“Heopsam tu patīc,” Amoss teica. “Jūs lieliski sapratīsieties.”

“Nūja,” Seidija izskatījās galīgi apmulsusi. “Mērkaķis par namzini. Kāpēc gan ne?”

Mafina murrāja Seidijas skavās, it kā paviāns viņu nemaz neuztrauktu.

“Agh!” Heopss man uzrūca.

Amoss iesmējās. “Viņš grib ar tevi spēlēt basketbolu viens pret vienu, Kārter. Lai redzētu, uz ko tu esi spē­jīgs”

Es sāku mīņāties no vienas kājas uz otru. “Mm, jā, labi. Varbūt rīt. Bet kā tu saproti…”

“Kārter, nāksies pierast,” Amoss teica. “Taču, ja gri­bat izdzīvot un izglābt savu tēti, jums jāatpūšas.”

“Atvaino,” Seidija iestarpināja, “tu teici “izdzīvot un i/.glābt tēti”? Vai tu varētu paskaidrot mazliet sīkāk?”

“Rīt,” Amoss teica. “Mēs sāksim jūsu apmācības no rīta. Heops, parādi viņiem istabas, lūdzu.”

“Agh-uhh!” paviāns izgrūda. Viņš pagriezās un gā­zelējoties sāka iet augšā pa kāpnēm. Diemžēl džemperis ne gluži pilnībā nosedza viņa krāsaino pēcpusi.

Mēs jau grasījāmies viņam sekot, kad Amoss ieteii as: “Kārter, somu, lūdzu. Būs labāk, ja es to ieslēgšu bibliotēkā.”

Es vilcinājos. Jau biju gandrīz aizmirsis somu, kas karājās man plecā, bet tā bija viss, kas man atlicis no ieta. Man pat nebija pieejamas mūsu mantas, jo tās vēl joprojām atradās Britu muzejā. Īstenībā brīnījos, ka policija nebija man atņēmusi ari tēta darba somu, bet neviens no viņiem to netika pamanījis.

“Tu to dabūsi atpakaļ, “Amoss apsolīja. “Kad būs īs­tais brīdis.”

Lūgums bija gana laipns, bet kaut kas viņa skatienā lika man noprast, ka vispār jau man nav izvēles.

Es atdevu viņam somu. Amoss to satvēra tik uzma­nīgi, it kā tā būtu pilna ar sprāgstvielām.

“Līdz rītam!” Pagriezies viņš devās uz aizslēgtajām durvīm. Slēdzenes pašas no sevis atsprāga vaļā, un dur­vis pavērās spraugā, kas bija pietiekami plata, lai Amoss varētu tikt cauri, bet par šauru, lai mēs varētu saskatīt, kas atrodas aiz sliekšņa. Tad slēdzenes atkal aizslēdzās viņam aiz muguras.

Neziņā par to, ko mums vajadzētu iesākt, es paskatī­jos uz Seidiju. Palikt vieniem Lielajā zālē kopā ar spo­kaino Tota statuju kaut kā negribējās, tāpēc mēs kāpām vien nopakaļ Heopsam uz augšstāvu.

Mums ar Seidiju bija ierādītas divas blakus istabas, un jāatzīst, ka tās bija daudz foršākas par visām vietām, kur biju uzturējies.

Man bija pašam savs ledusskapis, pilns ar maniem mīļākajiem gardumiem: ingvera limonādi — (Nē, Seidij. Tas nav vecu ļaužu strebeklis! Aizveries!) —, Twix un Skittles. Tas šķita neticami. Kā Amoss zināja, kas man garšo? Televizors, dators un stereo iekārta bija paši jaunākie modeļi. Vannasistabā stāvēja mana ierastā zobu pasta, dezodorants un viss pārējais. Arī lielā gulta bija satriecoša, lai gan spilvens bija diezgan savāds. Parastā auduma spilvena vietā gultas galā rotājās ziloņkaula pa­galvis, kādu biju redzējis ēģiptiešu apbedījumos. Tas bija izrotāts ar lauvu zīmējumiem un (protams) jau atI al ar hieroglifiem.

Istabai pat bija balkons, no kura pavērās skats uz Ņujorkas ostu, tālumā vīdēja Manhetena un Brīvības statuja, bet bīdāmās stikla durvis bija aizslēgtas. Tā bija pirmā zīme, ka kaut kas nav kārtībā.

Es pagriezos, meklēdams Heopsu, bet viņš jau bija pazudis. Manas istabas durvis bija ciet. Mēģināju atvērt, I >cl tās bija aizslēgtas.

No blakus istabas atskanēja pieklusināta balss. "Kārter?”

“Seidij.” Es mēģināju atvērt durvis, kas savienoja musu istabas, bet arī tās bija aizslēgtas.

“Mēs esam ieslodzīti,” viņa teica. “Vai tu domā, ka Amoss… vai tev liekas, ka mēs varam viņam uzticēties?” Pēc visa, ko šodien biju piedzīvojis, es neuzticējos nekam, tomēr Seidijas balsī dzirdēju bailes. Tas manī viesa neparastu sajūtu — nepieciešamību viņu mierināt, l as šķita smieklīgi. Seidija vienmēr šķita daudz drosmī­gākā par mani — viņa vienmēr darīja, ko gribēja un ne­kad neuztraucās, ar ko tas var beigties. Es biju tas, kurš baidījās. Bet tajā brīdī man šķita, ka jāspēlē loma, kādu es nebiju spēlējis sen, sen: lielo brāli.

“Viss būs kārtībā.” Es centos runāt ar pārliecību. “Ja Amoss gribētu mums kaut ko nodarīt, viņš to jau būtu i/darījis. Mēģini aizmigt.”

“Kārter?”

“Jā.”

“Tās bija burvestības, vai ne? Tas, kas notika ar tēti muzejā. Amosa laiva. Šī māja. Tas viss ir maģija.”

“Man liekas, jā.”

Es dzirdēju viņu nopūšamies. “Labi. Vismaz es ne­jūku prātā.”

“Dusi saldi!” es uzsaucu. Un attapos, ka neesmu to Seidijai teicis, kopš mēs dzīvojām kopā Losandželosā, kad mamma vēl bija dzīva.

“Man pietrūkst tēta,” viņa teica. “Es zinu, ka es viņu gandrīz nemaz nesatiku, bet… man viņa pietrūkst.”

Man acīs sariesās asaras, bet es dziļi ieelpoju. Es ne­ļaušos vājumam. Seidijai es biju vajadzīgs. Tētim es biju vajadzīgs.

“Mēs viņu atradīsim” es teicu. “Saldus sapņus.”

Ieklausījos, bet vienīgais, ko dzirdēju, bija Mafina, kas ņaudēdama un skrāpēdamās izpētīja savu jauno dzīves­vietu. Vismaz viņa nebija nelaimīga.

Es ierāpos gultā. Sega bija mīksta un silta, bet pagal­vis tomēr pārāk dīvains. Kakls metās stīvs, tāpēc es to noliku uz grīdas un aizmigu tāpat.

Mana pirmā lielā kļūda.

kārters

Kā lai to apraksta? Tas bija nevis murgs, bet kaut kas daudz īstāks un briesmīgāks.

Kad biju aizmidzis, es jutu, ka mana miesa nokļūst bezsvara stāvoklī. Es lēnām pacēlos gaisā, atskatījos un redzēju pats sevi guļam.

Mirstu, es nodomāju. Bet tā vis nebija. Es nebiju kļu­vis par spoku. Mani ieskāva mirdzošs, zeltains veidols, un roku vietā man bija spārni. Es biju kaut kāds putns. (Nē, Seidij, es nebiju vista. Vai tu, lūdzu, ļausi man stās­tīt?)

Es zināju, ka tas nav sapnis, jo parasti es neredzu krāsainus sapņus. Un es noteikti nesapņoju ar visām piecām maņām. Istaba viegli smaržoja pēc jasmīna. Es dzirdēju, kā uz naktsgaldiņa paukšķ gāzes burbulīši «tvertajā ingvera limonādes bundžiņā. Es sajutu, kā mīksts vējš bužina man spalvas, un ievēroju, ka logi ir Vii|a. Es negribēju doties prom, bet spēcīga straume iz­rāva mani ārā kā vēja trenktu koka lapu.

Savrupmājas gaismas pagaisa dziļi lejā. Ņujorkas Nlluets saplūda vienkopus un izgaisa. Es laidos cauri

tumsai un miglai, un visapkārt skanēja dīvaini čuksti. Vēderā kņudēja tāpat kā pirmīt Amosa laivā. Tad migla pagaisa, un es jau biju citur.

Es lidoju virs kaila kalna. Tālu zem manis ielejā va­rēja manīt pilsētas ugunis. Tā noteikti nebija Ņujorka. Lai gan bija nakts, es zināju, ka esmu tuksnesī. Vējš bija tik sauss, ka sejas āda likās izkaltusi kā papīrs. Un zinu, ka tas šķiet neloģiski, bet bija sajūta, ka seja man ir tā pati, it kā tā mana ķermeņa daļa nebūtu pārvērtusies par putnu. (Labi, Seidij. Vari mani saukt par vistu ar Kārtera galvu. Tagad esi priecīga?)

Zem manis, kalna galā, vīdēja divi stāvi. Neizskatī­jās, ka viņi mani būtu pamanījuši, un es sapratu, ka esmu rimies mirdzēt. Vispār es, lidojot tumsā, biju ne­redzams. Es nespēju abus stāvus skaidri izšķirt, bet va­rēju noprast, ka tie nav cilvēki. Ieskatoties vērīgāk, es ] redzēju, ka viens no viņiem ir pamazs, drukns un bez matiem, ar glumu ādu, kas vizēja mēnesgaismā, — iz­skatījās pēc abinieka, kas saslējies pakaļkājās. Otrs bija garš un izkāmējis kā putnubiedēklis, un pēdu vietā tam bija kājas kā gailim. Nevarēju saskatīt seju, bet tā šķita sarkana un mikla un… īstenībā es priecājos, ka nespēju labi saskatīt.

“Kur viņš ir?” prasīja tas, kurš izskatījās pēc krupja.

“Viņš vēl nav pieņēmis nemainīgu veidolu,” ieteicās tas ar gaiļa kājām. “Viņš spēj parādīties tikai uz īsu brīdi.”

“Vai tu esi pārliecināts, ka šī ir īstā vieta?”

“Jā, muļķi! Viņš būs klāt, kolīdz…”

Kalna galā parādījās liesmojošs tēls. Abi neradījumi zemodamies nokrita smiltīs, un es kā traks lūdzos, kaut tiešām būtu neredzams.

“Mans kungs!” bilda krupim līdzīgais.

Jaunpienācēju bija grūti saskatīt pat tumsā — bija redzams tikai cilvēka siluets, ko apņēma liesmas.

“Kā sauc šo vietu?” vīrs jautāja. Un, tiklīdz viņš ieru­nājās, es sajutos drošs, ka tas ir tas pats, kas uzbruka tē­tim muzejā. Pēkšņi uzmācās tās pašas bailes, kas mani paralizēja muzejā. Es atcerējos, kā mēģināju pacelt ak­meni, lai sviestu ar to uzbrucējam, bet nespēju pat to. Es pievīlu tēti.

“Mans kungs,” gaiļakāja ierunājās. “Šo kalnu sauc par Kamieļa muguru. Pilsēta tur, lejā, ir Fēniksa.”

Liesmojošais vīrs iesmējās — tas izklausījās pēc pēr­kona grandiem. “Fēniksa. Cik piemērots vārds! Un tuks­nesis ļoti līdzinās tam, kāds ir mājās. Atliek vien tikt vaļā no visa, kas dzīvs. Tuksnesim jābūt tīram, vai ne tā?” “Jā, mans kungs,” krupis piekrita. “Bet kas ir ar tiem četriem?”

“Viens jau ir iesprostots,” liesmojošais vīrs teica. “Otrā ir vāja. Ar viņu mēs viegli tiksim galā. Paliek tikai divi. Un ar tiem es drīz vien tikšu galā.”

“Mm… kādā ceļā?” krupis jautāja.

Liesmojošais vīrs iedegās spožāks. “Tu esi ziņkārīgs, sīks kurkulis.” Viņš novēcināja roku uz krupja pusi, un nabaga radījums sāka kūpēt.

“Nē!” krupis lūdzās. “Nē-ē-ē!”

Es gandrīz nespēju noskatīties. Negribu to aprakstīt, bet, ja esi dzirdējis, kas notiek, kad ļauni bērni apber gliemežus ar sāli, vari iedomāties, kas piemeklēja krupi. Drīz vien no viņa nekas nebija palicis pāri.

Gaiļakāja nervozi pakāpās atpakaļ. Es viņu nevai­noju.

“Mēs šeit uzcelsim manu templi,” liesmojošais vīrs runāja tā, it kā nekas nebūtu noticis. “Šis kalns būs mana svētnīca. Kad tā būs pabeigta, es izsaukšu visbriesmī­gāko vētru. Es noslaucīšu it visu no zemes virsas. Visu!’

“Jā, mans kungs,” gaiļakāja steigšus piekrita. “Un, hmm, ja es varētu ierosināt… lai vairotu jūsu spēku…” Neradījums sagumis līda uz priekšu, it kā gribētu čuk­stēt liesmojošam vīram ausī.

Man jau likās, ka gaiļakāja kļūs par ceptu cāli, bet viņš pateica kaut ko, ko es nespēju saklausīt, un liesmo­jošais vīrs iedegās vēl spožāks.

“Lieliski! Ja tu to izdarīsi, es tevi atalgošu. Ja ne…”

“Es saprotu, mans kungs.”

“Tu vari iet,” liesmojošais vīrs teica. “Atbrīvo mūsu spēkus. Sāc ar garkakļiem. Ar to būtu labi sākt. Savāc mazuļus un atved tos pie manis. Es tos gribu dzīvus, pirms tiem bijusi iespēja atklāt savas spējas. Nepievil mani.”

“Jā, kungs.”

“Fēniksa,” liesmojošais vīrs skaļi spriedelēja. “Tas man patīk.” Viņš izpleta rokas pret apvārsni, it kā iztēlo­tos pilsētu jau izkūpam liesmās. “Drīz es atdzimšu no taviem pelniem. Tā būs brīnišķīga dzimšanas dienas dāvana.”

Es pamodos, un mana sirds skaļi sitās manās ieras1.1 jās miesās. Bija karsti, it kā liesmojošais vīrs būtu sācis mani svilināt. Tad sapratu, ka man uz krūtīm guļ kaķis.

Mafina skatījās uz mani puspievērtām acīm. “Murr.”

“Kā tu te iekļuvi?” es nomurmināju.

Piecēlos sēdus un uz brīdi nesapratu, kur atrodos. Kādā viesnīcā? Gandrīz jau saucu tēti… un tad es atce­rējos.

Vakardiena. Muzejs. Sarkofāgs.

Atskārta nāca ar tādu joni, ka man teju aizsitās elpa.

Izbeidz, es teicu pats sev. Tev nav laika sērot. Un iz­klausīsies dīvaini, bet balss man galvā skanēja gandrīz kā cits cilvēks — vecāks, stiprāks. Vai nu tā bija laba zīme, vai arī es sāku jukt prātā.

Atceries, ko tu redzēji, balss teica. Viņš tevi meklē. Tev jābūt gatavam.

Es nodrebēju. Gribēju ticēt, ka tas, ko es redzēju, bijis vien sapnis, bet zināju, ka tā nav. Pēdējās dienas laikā es biju piedzīvojis pārāk daudz, lai apšaubītu to, ko biju redzējis. Kaut kā es biju pametis savu ķermeni, ka­mēr gulēju. Un biju Fēniksā — tūkstošiem kilometru attālumā. Tur bija liesmojošais vīrs. Es no viņa teiktā daudz nesapratu, bet viņš bija runājis par savu spēku sūtīšanu, lai sagūstītu mazuļus. Nez par kādiem mazu­ļiem viņš runāja?

Mafina nolēca no gultas, apošņāja ziloņkaula pa­galvi un tad paskatījās uz mani, it kā mēģinātu man kaut ko pateikt.

“To tu vari savākt,” es viņai teicu. “Tas nav ērts.”

Viņa pieglauda galvu pie pagalvja un dusmīgi uz mani paskatījās. “Mjau.”

“Vienalga.”

Es piecēlos un iegāju dušā. Kad biju gatavs saģērbties, atklājās, ka manas iepriekšējās dienas drēbes ir pazudu­šas. Viss, kas bija skapī, bija man pēc mēra, bet ļoti at­šķīrās no drānām, ko biju ieradis valkāt, — platas, ar aukliņu savelkamas bikses un plandoši krekli, viss no balta linaudekla, un aukstākam laikam skapī atradās ta­lāri — tādus es biju redzējis mugurā fellahiem, ēģiptiešu zemniekiem. Nebija gluži manā stilā.

Seidijai patīk stāstīt, ka man trūkstot stila. Viņa ne­mitīgi sūdzas, ka es ģērbjoties kā vecis — aizpogājamos kreklos, gludinātās biksēs un solīdās kurpēs. Labi, var­būt taisnība. Bet tas ir tāpēc, ka tētis man mācījis vien­mēr labi izskatīties.

Es atceros pirmo reizi, kad viņš to man izskaidroja. Man bija desmit gadu. Mēs bijām ceļā uz Atēnu lidostu, laukā bija pāri par četrdesmit grādiem, un es gaudos, ka gribu pārģērbties tēkreklā un šortos. Kāpēc es nevarētu justies ērti? Mēs negrasījāmies pasākt neko svarīgu — tikai ceļot.

Tētis uzlika roku man uz pleca. “Kārter, tu paliec ve­cāks. Tu esi melnādainais amerikānis. Cilvēki tevi vērtēs daudz kritiskāk, tāpēc tev vienmēr jāizskatās nevaino­jami.”

“Tas nav taisnīgi!” es uzstāju.

“Taisnīgums nenozīmē, ka visiem viss tiek vienādi,” tētis teica. “Taisnīgums nozīmē, ka visi saņem to, kas viņiem nepieciešams. Un vienīgais ceļš, kā tikt pie tā, kas tev nepieciešams, ir pašam to sarūpēt. Vai saproti?”

Es teicu, ka nesaprotu. Bet tik un tā klausīju — tāpat bija ar interesēšanos par Ēģipti, basketbolu un mūziku. Un ceļošanu ar vienu pašu somu. Es ģērbos, kā tētis gri­bēja, jo parasti tētim bija taisnība. īstenībā es neatceros reizi, kad viņam nebūtu bijusi taisnība… līdz vakarnaktij britu muzejā.

Lai kā, es uzvilku mugurā lina drēbes no skapja, lešļūcenes bija ļoti ērtas, bet skriet ar tādām diez vai būtu ērti.

Durvis uz Seidijas istabu bija vaļā, bet viņas tur ne­bija.

Manas guļamistabas durvis vairs nebija aizslēgtas. Mafina man piebiedrojās, un gar daudzām tukšām gu­ļamistabām mēs kopā devāmies lejā. Savrupmājā mie­rīgi varētu mitināties vismaz simt cilvēku, bet šobrīd tā šķita tukša un skumja.

Lielajā zālē paviāns Heopss sēdēja uz dīvāna, starp kājām iespiedis basketbola bumbu un rokās turēdams dīvaina izskata gaļas gabalu. Tas bija klāts sārtām spal­vām. Televizorā rādīja ESPN kanālu, un Heopss skatījās iepriekšējā vakara basketbola spēles labākos momentus.

“Čau,” es teicu, lai gan man likās jocīgi sarunāties ar paviānu. “Leikeri uzvarēja?”

Heopss paskatījās uz mani un noglauda bumbu, it kā aicinādams uzspēlēt. “Agh, agh!’

Viņam pie zoda bija pieķērusies rozā spalva, un no lā skata man vēderā viss sagriezās.

“Emm, jā,” es teicu. “Vēlāk, labi?”

Redzēju Seidiju un Amosu brokastojam ārā uz tera­ses pie peldbaseina. Ārā vajadzēja būt stipri lielam auk­stumam, bet viņiem blakus dega ugunskurs, un neiz­skatījās, ka Seidija vai Amoss saltu. Devos uz to pusi, bet pa ceļam apstājos pie Tota statujas. Dienasgaismā šis dievs ar putna galvu nemaz neizskatījās tik biedējošs. Tomēr, es būtu varējis apzvērēt, ka viņa mazās ačeles mani gaidoši vēro.

Ko tas liesmojošais virs vakarnakt teica? Kaut ko par mūsu notveršanu, pirms apzināmies savus spēkus. Iz­klausās muļķīgi, bet uz bridi es sajutu spēku pieplū­dumu — kā vakarnakt, kad atvēru durvis, vien paceļot roku. Uzradās sajūta, ka es varētu pacelt jebko, pat šo deviņus metrus augsto statuju. Tādā kā transā paspēru soli uz priekšu.

Mafina nepacietīgi ieņaudējās un pieglaudās man pie kājas. Dīvainā sajūta pagaisa.

“Tev taisnība,” es teicu kaķim. “Stulba doma.”

Turklāt nāsīs iesitās brokastu smaržas — franču grauzdiņi, bekons un karstā šokolāde —, un nebija ko pārmest, ka Mafina negribēja kavēties. Gāju viņai nopa­kaļ uz terasi.

“Kārter!” Amoss sauca. “Priecīgus Ziemassvētkus, puis. Nāc pulkā!”

“Sen bija laiks,” Seidija nomurkšķēja. “Es jau sen pa­modos.”

Bet viņa nenolaida skatienu no manis, it kā domātu to pašu, ko es: Ziemassvētki. Ziemassvētku rītu nebijām pavadījuši kopā kopš mammas nāves. Es aizdomājos, vai Seidija maz atceras, kā taisījām Ziemassvētku rotā­jumus no dzijas un veciem saldējuma kociņiem.

Amoss ielēja sev tasi kafijas. Mugurā viņam bija drē­bes, kas līdzinājās tām, ko viņš valkāja iepriekšējā dienā, un man jāatzīst, ka viņam stila izjūtas netrūka: pēc pa­sūtījuma šūdināts zils vilnas uzvalks, galvā pieskaņota mīksta platmale, bizītes no jauna pārpītas un tajās mir­dzēja lazurīts — viens no dārgakmeņiem, ko ēģiptieši bieži izmantoja rotaslietās. Pat brilles bija pieskaņo­tas — apaļie stikli bija zili. Netālu no uguns stāvēja te­nora saksofons, un es spēju iztēloties, kā viņš šeit spēlē serenādes Austrumu upei.

Seidija bija ģērbusies tādā pašā lina tērpā kā manē­jais, bet viņai kaut kā bija izdevies saglābt armijas zāba­kus. Droši vien gulējusi, tos nenoāvusi. Šajā ietērpā viņa ar saviem sarkanajiem matiem izskatījās diezgan smiek­līga, bet es jau neizskatījos daudz labāk, tāpēc nevarēju par viņu smieties.

“Emm… Amos?” es iejautājos. “Tu taču neturi put­nus mājās, ko? Heopss ēd kaut ko sārti spalvotu.”

“Mmm.” Amoss malkoja savu kafiju. “Piedod, ja tas tevi satrauc. Heopss ir ļoti izvēlīgs. Viņš ēd tikai to, kas beidzas ar -o. Dorito, burrito, flamingo.”

Es sablisinājos. “Vai tu teici…”

“Kārter,” Seidija brīdināja. Viņa izskatījās mazliet nobālusi, it kā jau būtu dzirdējusi atbildi uz šo jautā­jumu. “Nejautā.”

“Labi,” es teicu. “Nejautāšu.”

“Lūdzu, Kārter, ķeries klāt.” Amoss pamāja uz galdu, kas bija noklāts ar cienastu. “Un tad mēs varēsim ķerties pie paskaidrojumiem.”

Uz galda es neredzēju nevienu flamingo, kas mani iepriecināja, bet šķita, ka tur ir viss cits, ko vien var iedo­māties. Uzkrāvu uz šķīvja pankūkas ar sviestu un sīrupu, paņēmu pāris gaļas šķēles un glāzi apelsīnu sulas.

Tad ar acs kaktiņu pamanīju kustību. Paskatījos uz peldbaseinu. Zem ūdens peldēja kaut kas garš un bāls. Es gandrīz izmetu šķīvi no rokām. “Vai tas …” “Krokodils,” Amoss apstiprināja. “Veiksmei. Viņš ir albīns, bet, lūdzu, to nepiemini. Viņš ir jūtīgs.”

“Viņu sauc Maķedonijas Filips,” Seidija man paskaid­roja.

Es nesapratu, kā Seidija visu uztver tik mierīgi, bet nospriedu, ka tad jau man arī nav ko satraukties.

“Tas ir garš vārds,” es teicu.

“Viņš ir garš krokodils,” Seidija teica. “Un viņam garšo speķis.”

Lai pierādītu savu taisnību, viņa pārmeta pār plecu gaļas gabalu. Filips izlēca no ūdens un sakampa gar­dumu zobos. Āda viņam bija pilnīgi balta un acis gaiš­sārtas. Rīkle bija tik plata, ka viņš būtu varējis ierīt veselu cūku.

“Maniem draugiem no viņa nav ko bīties,” Amoss ap­galvoja. “Senos laikos neviens templis nebija pilnīgs bez krokodilu pilna ezera. Viņi ir spēcīgas, maģiskas būtnes.” “Skaidrs,” es teicu. “Tātad paviāns, krokodils… vai ir vēl kādi mājdzīvnieki, par ko der zināt?”

Amoss brīdi apdomājās. “No redzamajiem? Nē, ma­nuprāt, tas ir viss.”

Es apsēdos pēc iespējas tālāk no peldbaseina. Ma­liņa murrādama trinās man ap kājām. Es cerēju, ka viņa būs gana saprātīga un turēsies tālāk no maģiskiem kro­kodiliem, kam vārdā Filips.

“Tātad, Amoss,” es teicu, ēzdams pankūkas. “Paskaid­rojumi.”

“Jā,” viņš piekrita. “Ar ko lai sāk…”

“Ar tēti,” Seidija ierosināja. “Kas ar viņu notika?” Amoss ievilka elpu. “Džūliuss mēģināja izsaukt dievu. 1 )iemžēl tas viņam izdevās.”

Bija diezgan grūti nopietni klausīties Amosa valodās par dievu izsaukšanu, kad viņš tikmēr zieda sviestu uz maizītes.

“Vai kādu konkrētu dievu?” es jautāju. “Vai viņš vien­kārši izsauca jebkuru dievu?”

Seidija zem galda iespēra man pa kāju. Viņa izskatī­jās pikta, it kā tiešām ticētu tam, ko Amoss klāsta.

Amoss iekodās maizītē. “Ēģiptiešiem ir daudz dievu, Karter. Bet jūsu tētis gribēja izsaukt vienu konkrētu.” Viņš uz mani zīmīgi paskatījās.

“Ozīrisu,” es atcerējos. “Kad tētis stāvēja akmens priekšā, viņš teica “Ozīris, nāc”. Bet Ozīriss ir leģenda. Viņš ir izdomāts.”

“Kaut nu tā būtu,” Amoss pāri upei vērās uz Manhetcnas siluetu, kas mirdzēja rīta saules staros. “Senie ēģiplieši nebija muļķi, Kārter. Viņi uzcēla piramīdas. Viņi izveidoja pirmo, vareno nāciju. Viņu civilizācija pastā­vēja tūkstošiem gadu.”

“Jā,” es teicu, “Un tagad viņu vairs nav.”

Amoss pakratīja galvu. “Tik spēcīgs mantojums tā vienkārši nepazūd. Salīdzinājumā ar ēģiptiešiem grieķi un romieši bija tīrie bērni. Mūsdienu nācijas — kā briti un amerikāņi? Bērnu spēlītes. Ēģipte ir vissenākā civili­zācijas — vismaz rietumu civilizācijas sakne. Paskaties uz piramīdu, kas likta uz dolāra banknotes. Paskaties uz Vašingtona pieminekli — pasaules lielāko ēģiptiešu obe­lisku. Ēģipte vēl joprojām ir dzīva. Un diemžēl tādi ir arī tās dievi.”

“Nu, beidz,” es strīdējos pretī. “Pat ja es ticētu, ka pastāv maģija, ticība aizlaiku dieviem ir pavisam kas cits. Tu taču joko, vai ne?”

Bet, to sakot, es iedomājos liesmojošo viru muzejā un kā viņa seja bija mainījusies no cilvēka uz dzīvnieka seju. Un Tota statuja — viņa skats man sekoja.

“Kārter,” Amoss teica, “ēģiptieši nebūtu bijuši tik stulbi, lai ticētu neeksistējošiem dieviem. Tās būtnes, ko viņi apraksta savos mītos, ir ļoti, ļoti īstenas. Sendienās priesteri izsauca šos dievus, lai izmantotu to spēku un paveiktu iespaidīgus varoņdarbus. Tā radās tas, ko mēs šobrīd saucam par maģiju. Tāpat kā daudzas citas lietas, arī maģija aizsākās Ēģiptē. Katram templim bija sava burvestību nodaļa, ko sauca par Dzīvības māju. Viņu burvji bija pazīstami visā senajā pasaulē.”

“Un tu esi ēģiptiešu burvis.”

Amoss pamāja. “Tāpat kā jūsu tēvs. Jūs paši to vakar redzējāt.”

Es saminstinājos. Bija grūti noliegt, ka tētis muzejā bija izdarījies ļoti dīvaini — tas tiešām izskatījās pēc maģijas.

“Bet viņš ir arheologs,” es uzstājīgi teicu.

“Tas ir viņa aizsegs. Tu zināsi, ka viņš specializējās senu lāstu tulkošanā, ko ir ļoti grūti izprast, ja pats ne­nodarbojies ar maģiju. Mūsu ģimene, Keini, ir bijusi daļa no Dzīvības mājas gandrīz no pašiem pirmsākumiem. Un jūsu mātes ģimene ir gandrīz tikpat sena.”

“Fausti?” es mēģināju iztēloties omi un opi nodarbo­jamies ar burvestībām, bet, ja neskaita regbija skatīša­nos un cepumu piededzināšanu, nekas cits maģisks man nenāca prātā.

“Viņi nav praktizējuši burvestības jau daudzu paau­džu garumā,” Amoss atzina. “Tas ir, līdz brīdim, kad pie­dzima jūsu mamma. Bet jā, viņi nāk no ļoti senas dzimtas.” Seidija neticīgi nogrozīja galvu. “Tagad arī mamma izrādās burve. Vai tas ir joks?”

“Bez jokiem,” Amoss nopietni sacīja. “Jūs abi… jūsos sajaukušās divu senu dzimtu asinis, un abām šīm dzim­tām attiecības ar dieviem bijušas ilgas un sarežģītas. Jūs esat visspēcīgākie Keinu bērni, kādi dzimuši pēdējo gad­simtu laikā.”

Mēģināju to visu aptvert. Es nejutos spēcīgs. Drīzāk ļoti vārgs. “Tu saki, ka mūsu vecāki slepenībā pielūguši dievus ar dzīvnieku galvām?” es jautāju.

“Viņi tos nepielūdza,” Amoss pārlaboja. “Ar laiku eģiptieši iemācījās, ka viņu dievus nevajag pielūgt. Dievi ir varenas būtnes, pirmatnēji spēki, bet tie nav dieviš­ķīgi tādā izpratnē, kādā parasti domā par Dievu. Tie ir radītas būtnes, tādi paši kā mirstīgie, tikai daudz spēcī­gāki. Mēs varam viņus cienīt, baidīties no viņiem, izman­tot viņu spējas vai cīnīties pret viņiem …”

“Cīnīties pret dieviem?” Seidija viņu pārtrauca.

“Nepārtraukti,” Amoss atbildēja. “Bet mēs tos ne­pielūdzam. Tots mums to iemācīja.”

Es paskatījos uz Seidiju, meklēdams atbalstu. Viņš noteikti bija traks. Bet izskatījās, ka Seidija tic katram viņa vārdam.

“Tad…” es teicu. “Kāpēc tētis uzspridzināja Rozetas akmeni?”

“Es esmu pārliecināts, ka viņš negribēja to uzspridzi­nāt,” Amoss atbildēja. “Tas viņam būtu licies šausmīgi. Vispār es esmu pārliecināts, ka mani kolēģi Londonā būs paspējuši novērst radušos bojājumus. Kuratori drī­zumā pārbaudīs krātuves un atklās, ka Rozetas akmens brīnumainā kārtā sprādzienā nav cietis.”

“Bet tas sasprāga miljons gabaliņos!” es teicu. “Kā to var salabot?”

Amoss paņēma apakštasi un nometa to uz akmens grīdas. Apakštase uzreiz sašķīda.

“Tas nozīmē iznīcināt” Amoss teica. “Es būtu varējis to izdarīt ar maģijas — ha-di — palīdzību, bet vienkār­šāk bija to nosviest zemē. Un tagad…” Amoss pastiepa roku. “Savienojies. Hinehm”

Gaisā virs viņa plaukstas iemirdzējās zils hieroglifs.

Saplīsušās apakštases lauskas ielidoja viņam plauk­stā un saplūda kopā kā bilžu mīklas gabaliņi. Pat vissī­kākās šķembas ielikās īstajā vietā. Amoss nolika šķīvīti atpakaļ uz galda.

“Neslikts triks,” es teicu. Centos izklausīties mierīgs, bet man bija jādomā par visiem dīvainajiem notiku­miem, ko šajos gados biju piedzīvojis kopā ar tēti. Pie­mēram, tie bruņotie vīri Kairā, kas viesnīcā karājās pie lustrām. Vai bija iespējams, ka tētis to panāca ar kādu burvestību?

Ielējis pienu apakštasē, Amoss nolika to uz grīdas. Mafina apmierināta pieskrēja klāt. “Jūsu tēvs nekādā gadījumā ar nodomu nedarītu neko tādu, kas varētu kaitēt vēsturiskai vērtībai. Viņš vienkārši neapzinājās, cik daudz spēka slēpjas Rozetas akmenī. Kad Ēģiptes varenība pagaisa, tās maģija palika relikvijās. Lielākā daļa no tām, protams, joprojām atrodas Ēģiptē. Bet daļu var atrast gandrīz katrā lielākā muzejā. Burvis var iz­mantot šīs relikvijas kā mezgla punktus, lai radītu spē­cīgu burvestību.”

“Nesaprotu,” es teicu.

Amoss noplātīja rokas. “Piedod, Kārter. Lai saprastu maģiju, vajag gadus, un es cenšos jums to izskaidrot vienā rītā. Svarīgākais, ka pēdējos sešus gadus jūsu tēvs ir meklējis ceļus, kā izsaukt Ozīrisu, un vakarnakt viņam šķita, ka beidzot atrasta nepieciešamā relikvija.”

“Kam viņam Ozīriss?”

Seidija uzmeta man satrauktu skatienu. “Kārter, Ozī­riss bija mirušo dievs. Tētis runāja par to, kā visu labot. Viņš runāja par mammu.”

Pēkšņi šķita, ka laukā ir ļoti auksti. Ugunskura lies­mas sprēgāja vējā.

“Viņš gribēja uzcelt mammu no mirušajiem?” es teicu. "Bet tas nav iespējams!”

Amoss vilcinājās. “Tas būtu bīstami. Es to neieteiktu. Muļķīgi. Bet ne neiespējami. Jūsu tēvs ir ļoti spēcīgs burvis. Ja tāds bija viņa nolūks, viņš to varētu paveikt, izmantojot Ozīrisa spējas.”

Es paskatījos uz Seidiju. “Tu tam tici?”

“Tu redzēji tās burvestības muzejā. To ugunsvīru. Tētis kaut ko izsauca no akmens.”

“Jā,” es teicu un domāju par savu sapni. “Bet tas ne­bija Ozīriss, vai ne?”

“Nē,” Amoss piekrita. “Jūsu tēvs dabūja vairāk, nekā gribējis. Viņš atbrīvoja Ozīrisa garu. īstenībā es domāju, ka viņš veiksmīgi savienojās ar dievu…”

Savienojas?

Amoss pacēla roku. “Vēl viena gara saruna. Pagai­dām paliksim pie tā, ka viņš uzsūca sevī Ozīrisa spējas. Bet viņam trūka izdevības tās izmantot, jo, spriežot pēc tā, ko man izstāstīja Seidija, Džūliusam no Rozetas ak­mens izdevās izsaukt piecus dievus. Piecus dievus, kas tur bija vienkopus iesprostoti.”

Es paglūnēju uz Seidiju. “Tu viņam visu izstāstīji?” “Viņš mums palīdzēs, Kārter.”

Es nebiju īsti gatavs uzticēties šim vīram, lai arī viņš bija mūsu tēvocis, bet es izlēmu, ka man nav izvēles.

“Labi, jā,” es teicu. “Liesmojošais vīrs teica — “tu iz­laidi visus piecus". Ko viņš ar to domāja?”

Amoss iemalkoja kafiju. Viņa domīgā seja atsauca atmiņā tēti. “Es negribu tevi biedēt.”

“Par vēlu.”

“Ēģiptes dievi ir ļoti bīstami. Pēdējos divus tūksto­šus gadu mēs, burvji, esam veltījuši daudz laika tam, lai savaldītu dievus un tos ieslodzītu ikreiz, kad tie parā­dās. Vispār mūsu svarīgākais likums, ko romiešu laikos izsludināja virslektors Iskandars, aizliedz mums atbrīvot dievus vai izmantot to spēkus. Jūsu tēvs šo likumu jau reiz ir lauzis.”

Seidija nobālēja. “Vai tam ir kāds sakars ar mammas nāvi? Kleopatras adatu Londonā?”

“Jā, ir sakars, Seidij. Tavi vecāki… viņi iedomājās, ka dara ko labu. Viņi ļoti riskēja, un tas jūsu mātei maksāja dzīvību. Jūsu tēvs uzņēmās vainu. Varētu teikt, ka viņš tika izsūtīts. Izraidīts. Viņam nācās nepārtraukti mainīt atrašanās vietu, jo Dzīvības mājas vecākie sekoja visam, ko viņš pasāka, jo baidījās, ka viņš turpinās savus… pētī­jumus. Un viņš tiešām turpināja.”

Man prātā atausa visas tās reizes, kad tētis, nemitīgi atskatīdamies, pārrakstīja kādus senus pierakstus, vai kad viņš mani modināja nakts vidū un teica, ka ir laiks mainīt viesnīcas, vai brīdināja mani neskatīties viņa darba somā vai nefotografēt attēlus uz senu tempļu sie­nām — it kā no tā būtu atkarīga mūsu dzīvība.

“Vai tāpēc mēs tevi nekad nesatikām?” Seidija jau­tāja Amosam. “Tāpēc, ka tētis bija izraidīts?”

“Vecajie man aizliedza ar viņu tikties. Es mīlēju Džūliusu. Man bija grūti neredzēties ar savu brāli un jums, bērni. Bet es nevarēju ar jums tikties — līdz va­kardienai, kad man nebija izvēles un bija jums jāpalīdz. Džūliuss jau gadiem bijis kā apsēsts ar Ozīrisa uzmeklē­šanu. Pēc tā, kas notika ar jūsu mammu, viņš bija dziļi satriekts. Kad es uzzināju, ka Džūliuss jau atkal grasās pārkāpt likumu un labot to, kas noticis, man bija viņš jāaptur. Vēl viens pārkāpums nozīmētu nāvi. Diemžēl man tas neizdevās. Man vajadzēja saprast, ka viņš būs pārāk ietiepīgs.”

Es paskatījos uz savu šķīvi. Ēdiens uz tā bija atdzisis. Mafina, uzlēkusi uz galda, pieglaudās manai rokai. Kad es neiebildu, kaķene ņēmās tiesāt manu gaļu.

“Vakarnakt muzejā,” es turpināju, “tā meitene ar dunci un vīrs ar šķelto bārdu — viņi arī bija burvji? No Dzīvī­bas mājas?”

“Jā,” Amoss teica. “Viņi sekoja jūsu tēvam. Jums lai­mējies, ka viņi ļāva jums iet.”

“Meitene gribēja mūs nogalināt,” es atcerējos. “Bet bārdainais vīrs teica — vēl ne”

“Viņi nevienu nenogalina, ja vien tas nav absolūti ne­pieciešams,” Amoss teica. “Viņi nogaidīs un izvērtēs, vai jūs viņus apdraudat.”

“Kāpēc lai mēs viņus apdraudētu?” Seidija nopra­sīja. “Mēs esam bērni! Ne jau mēs sadomājām izsaukt dievus.”

Amoss atstūma savu šķīvi. “Tam, ka jūs abi augāt at­sevišķi, ir dibināts iemesls.”

“Jo Fausti iesūdzēja tēti tiesā,” es teicu. “Un tētis zaudēja.”

“Bija daudz sarežģītāk,” Amoss sacīja. “Vecajie uz­stāja, ka jums abiem jābūt šķirtiem. Jūsu tēvs gribēja pa­turēt jūs abus, lai gan zināja, cik tas ir bīstami.”

Seidija izskatījās kā pliķi dabūjusi. “Viņš gribēja pa­turēt mūs abus?”

“Protams. Bet vecajie iejaucās un izkārtoja lietas tā, lai jūsu vecvecāki iegūtu tiesības tevi audzināt, Seidij. Ja jūs ar Karteru augtu kopā, jūs varētu kļūt ļoti spēcīgi. Iespē­jams, jau esat sajutuši pārmaiņas pēdējās dienas laikā.” Es iedomājos par pēkšņajiem spēka uzplūdiem, kas mani bija piemeklējuši, un kā šķita, ka Seidija spēj lasīt seno ēģiptiešu rakstus. Tad es atcerējos kaut ko, kas no­tika senākā pagātnē.

“Tava sestā dzimšanas diena,” es teicu Seidijai. “Torte,” viņa nekavējoties atsaucās, un atmiņas izšā­vās mums cauri kā elektriskā strāva.

Seidijas sestajā dzimšanas dienā, pēdējā, ko pavadī­jām visi kopā kā viena ģimene, pamatīgi saplēsāmies. Neatceros, par ko īsti. Manuprāt, gribēju viņas vietā no­pūst svecītes. Sākām viens uz otru kliegt. Viņa sagrāba mani aiz krekla. Es viņu pagrūdu. Atceros, kā tētis stei­dzās mums klāt, gribēdams iejaukties, bet, pirms pa­guva, Seidijas dzimšanas dienas torte uzsprāga. Glazūra nošķieda sienas, mūsu vecākus un Seidijas mazos sešga­dīgos draugus. Tētis un mamma mūs izšķīra. Viņi aiz­sūtīja mani uz manu istabu. Vēlāk teica, ka mēs esot torti kaudamies pagrūduši, bet es zināju, ka tai pat ne­pieskārāmies. Kaut kas daudz dīvaināks bija licis tai uz­sprāgt — it kā par atbildi uz mūsu dusmām. Atmiņā atausa aina, kā Seidija raud, pie pieres pielipis tortes ga­bals, pie griestiem kājām gaisā pielipusi svecīte, kas vēl joprojām turpina degt, un viens no pieaugušajiem vie­siem slauka glazūru nost no brillēm.

Es pagriezos pret Amosu. “Tas biji tu. Tu biji Seidi­jas dzimšanas dienas ballītē.”

“Vaniļas glazūra,” viņš atcerējās. “Ļoti garšīga. Bet jau tad bija skaidrs, ka būs grūti jūs abus audzināt vienā mājā.”

“Un…” es saminstinājos. “Kas ar mums tagad no­tiks?”

Negribēju atzīt, bet doma, ka no Seidijas atkal būtu jāšķiras, man šķita neizturama. Viņa nav nekas sevišķs, bet viņa ir viss, kas man atlicis.

“Jums nepieciešama pienācīga apmācība,” Amoss teica, “neskatoties uz to, vai vecajie ir ar to apmierināti vai nav.”

“Kāpēc lai viņi ar to nebūtu apmierināti?” es jautāju.

“Nesatraucies, es visu paskaidrošu. Bet jums ar steigu jāmācās, ja gribam atrast jūsu tēvu un izlabot notikušo. Citādi visa pasaule ir briesmās. Ja vien mēs zinātu, kur…”

“Fēniksā,” man izspruka.

Amoss pārsteigts uz mani skatījās. “Ko?”

“Vakarnakt man bija… tāds kā sapnis…” Jutos kā muļķis, bet es izstāstīju, kas notika, kamēr gulēju.

Spriežot pēc Amosa sejas, jaunumi bija vēl sliktāki, nekā biju iedomājies.

“Tu esi pārliecināts, ka viņš teica “dzimšanas dienas dāvana”?” viņš pārjautāja.

“Jā, bet ko tas nozīmē?”

“Un pastāvīgs veidols,” Amoss teica. “Viņam tāda vēl nebija?”

“Tā vismaz teica gaiļakāja…”

“Tas bija dēmons,” Amoss pavēstīja. “Haosa kalps. Un ja dēmoni parādās mirstīgo pasaulē, mums nav daudz laika. Tas ir slikti, ļoti slikti.”

“Jā, tiem, kas dzīvo Fēniksā,” es izmetu.

“Kārter, mūsu ienaidnieks neapstāsies pie Fēniksas.

ļa viņš tik drīz kļuvis tik spēcīgs… Ko tieši viņš teica par vētru?”

“Viņš teica — “es izsaukšu visspēcīgāko vētru, kāda piedzīvota

Amoss saviebās. “Iepriekšējā reizē, kad viņš tā teica, viņš radīja Sahāru. Tik spēcīga vētra varētu iznīcināt Ziemeļameriku un radīt pietiekami daudz haosa enerģi­jas, lai viņš kļūtu neuzveicams.”

“Par ko tu runā? Kas viņš tāds ir?” Amoss atmeta ar roku, izvairīdamies no jautājuma. “Šobrīd man daudz vairāk rūp tas, ka tu esi gulējis bez pagalvja!”

Es paraustīju plecus. “Tas bija neērts.” Es paskatījos uz Seidiju, meklēdams atbalstu. “Tu taču arī uz tā negu­lēji, vai ne?”

Seidija nošķobījās. “Protams, ka gulēju. Acīmredzot lāds tur bija nolikts ar gudru ziņu.”

Dažreiz es tiešām nevaru ciest savu māsu. (Au! Tā ir mana kāja!)

“Kārter,” Amoss bilda, “miegs ir bīstams. Tas ir dur­vis uz Duātu.”

“Lieliski,” Seidija nomurmināja. “Vēl viens dīvains vārds.”

“Ak… jā, piedodiet,” Amoss teica. “Duāta ir garu un maģijas pasaule. Tā pastāv aiz nomoda pasaules kā plašs okeāns ar daudziem slāņiem un nogabaliem. Mēs ieslī­gām zem tās virskārtas vakarnakt, lai nokļūtu līdz Ņujor­kai, jo ceļošana Duātā ir daudz ātrāka. Kārter, tava ap­ziņa izplūda caur tās seklākajām straumēm, kad tu gulēji, un tā tu varēji piedzīvot to, kas notika Fēniksā. Laimīgā kārtā tu atgriezies dzīvs. Bet, jo dziļāk tu ienirsti

Duātā, jo šausmīgākas lietas tu piedzīvo, un ir arvien grūtāk atgriezties. Tur pastāv veselas valstības, pilnas dēmonu, vietas, kur dievi pastāv savos vispatiesākajos veidolos un ir tik spēcīgi, ka tikai viņu klātbūtne vien pārvērstu cilvēku pelnu kaudzē. Tur ir cietumi, kuros ieslodzītas neiedomājami ļaunas būtnes, un tik dziļas aizas, ka pat dievi neuzdrīkstas tās izpētīt. Tagad, kad jūsu spējas sākušas mosties, jūs nedrīkstat gulēt neaiz­sargāti un pakļaut sevi uzbrukumiem no Duātas vai… neplānotiem ceļojumiem. Pagalvis ir noburts, lai palī­dzētu jūsu apziņai palikt kopā ar jūsu ķermeni.”

“Tu saki, ka es tiešām..!' Es mutē sajutu dzelzs garšu. “Vai viņš būtu varējis mani nogalināt?”

Amosa seja bija nopietna. “Tas, ka tava dvēsele spēj tā ceļot, nozīmē, ka tu virzies uz priekšu straujāk, nekā es iedomājos. Straujāk, nekā tam vajadzētu būt. Ja Sarka­nais kungs būtu tevi pamanījis…”

“Sarkanais kungs?” Seidija pārvaicāja. “Tas ir tas lies­mojošais vīrs?”

Amoss piecēlās kājās. “Man jāizdibina kas vairāk. Mēs nevaram vienkārši gaidīt, kamēr viņš jūs atrod. Un, ja viņš izraisīs to vētru savā dzimšanas dienā, kad pa­šam spēks ir vislielākais…”

“Tu gribi teikt, ka mēs dosimies uz Fēniksu?” Es tikko spēju izrunāt tos vārdus. “Ainos, tas liesmojošais vīrs uzveica tēti, it kā viņa maģija nebūtu nekas! Tagad viņam ir dēmoni, un viņš kļūst arvien spēcīgāks, un — viņš tevi nogalinās!”

Amoss man samocīti uzsmaidīja, it kā pats jau būtu pārdomājis visas iespējamās briesmas un atgādinājums

nebūtu nepieciešams. Viņa sejas izteiksme man tik ļoti atgādināja tēti. “Nezaudē ticību savam tēvocim Amosam, Kārter. Man ir pašam savas burvju spējas. Turklāt man ir jāredz, kas notiek, ja mēs gribam izglābt jūsu tēvu un apturēt Sarkano kungu. Es būšu ātrs un piesar­dzīgs. Palieciet te. Mafina jūs pasargās.”

Es samirkšķināju acis. “Kaķis mūs pasargās? Tu ne­vari mūs te vienkārši atstāt! Kā paliek ar mūsu apmā­cību?”

“Kad es atgriezīšos,” Amoss apsolīja. “Neuztraucieties, savrupmāja ir aizsargāta. Tikai nekur neejiet. Un nevie­nam neatveriet durvis. Un, lai vai kas notiktu, neejiet bibliotēkā. Es to kategoriski aizliedzu. Būšu atpakaļ pirms saulrieta.”

Pirms mēs paspējām iebilst, Amoss mierīgi piegāja pie terases malas un no tās nolēca.

“Nē!” Seidija iekliedzās. Mēs pieskrējām pie terases margām un skatījāmies lejup. Upe vīdēja trīsdesmit metru zem mums. No Amosa nebija ne miņas. Viņš bija izgaisis.

Maķedonijas Filips šļakstinājās savā baseinā. Ma­liņa, uzlēkusi uz margām, pieprasīja glāstus.

Mēs bijām vieni paši dīvainā savrupmājā kopā ar paviānu, krokodilu un neparastu kaķi. Un visa pasaule bija briesmās.

Es paskatījos uz Seidiju. “Ko tagad iesāksim?”

Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm. “Tas taču ir pilnīgi skaidrs, vai tad ne? Mēs izpētīsim bibliotēku.”

sendija

Patiešām, Kārters dažreiz ir tik stulbs, ka man grūti noticēt, ka esam rados.

Ja kāds saka, es aizliedzu, tas nozīmē, ka to ir vērts darīt. Nekavējoties devos uz bibliotēku.

“Pagaidi!” Kārters iesaucās. “Nevar tā vienkārši…” “Dārgais brāli,” es teicu, “vai tava dvēsele atkal bija pametusi tavu ķermeni, kad Amoss runāja, vai arī dzir­dēji, ko viņš teica? Ēģiptiešu dievi ir īsti. Sarkanais kungs ir slikts. Sarkanā kunga dzimšanas diena: ļoti drīz, ļoti slikti. Dzīvības māja: nervozi, veci burvji, kas ienīst mūsu ģimeni, jo tētis bija tāds kā dumpinieks, no kura tu, starp citu, varētu mācīties. Līdz ar to mums — vie­niem pašiem — ir tikai pazudis tētis, ļauns dievs, kurš grib iznīcināt pasauli, un onkulis, kurš tikko nolēcis bezdibenī. Un viņu es par to nevainoju.” Es ievilku elpu. (Jā, Kārter, man arī dažreiz ir jāelpo.) “Vai es kaut ko iz­laidu? Jā, mans brālis esot diezgan spēcīgs un nākot no senas dzimtas bla, bla, bla un tā tālāk, bet viņam ir bail ieiet bibliotēkā. Tad tu nāc vai ne?”

Kārters sablisinājās kā dabūjis pliķi, ko es savā ziņā tiešām biju cirtusi.

“Es tikai…” Viņš vilcinājās. “Manuprāt, mums jābūt piesardzīgiem.”

Es sapratu, ka nabaga puika ir diezgan sabijies, un ko tur pārmest, tomēr izbrīnījos. Galu galā, Kārters ir mans lielais brālis — vecāks, vairāk pieredzējis, apceļo­jis pasauli kopā ar tēti. Lieliem brāļiem pienākas saņemt belzienus. Mums, mazajām māsām, pienāktos drīkstēt belzt, cik stipri vien gribam, vai tad ne? Bet es sapratu, ka, iespējams, tikai iespējams, es pret viņu biju pārāk skarba.

“Klau,” es teicu. “Mums jāpalīdz tētim, ja? Tai bib­liotēkā jābūt kam ļoti spēcīgam, citādi Amoss neturētu to aiz atslēgas. Tu taču gribi palīdzēt tētim?”

Kārters neveikli mīņājās no kājas uz kāju. “jā… pro­tams.”

Tā nu mēs bijām atrisinājuši vismaz vienu problēmu un varējām doties uz bibliotēku. Bet, tiklīdz Heopss no­prata, kas mums padomā, viņš nospruka no dīvāna un ar visu basketbola bumbu rokās pielēca priekšā durvīm. Kas būtu domājis, ka paviāni ir tik žigli? Viņš mums uzrūca, un man jāatzīst, ka paviāniem ir milzīgi ilkņi. Un pēc eksotisku košsārtu putnu noēšanas tie neizskatī­jās skaistāki kā parasti.

Kārters raudzīja ar viņu vienoties. “Heops, mēs ne­taisāmies neko zagt. Mēs tikai…”

“Agh!” Heopss sāka dusmīgi driblēt bumbu.

“Kārter,” es teicu. “No tevis nav nekādas jēgas. Paska­ties te, Heops. Man ir… ta-dā!” Es parādīju mazu, dzeltenu kastīti ar brokastu pārslām, ko biju paķērusi no galda. “Cheerio! Beidzas ar -o. Garšīgi!”

“Aghhh!” Heopss nokunkstēja un izklausījās drīzāk satraukts nekā dusmīgs.

“Gribi?” es labinājos. “Aiznes to līdz dīvānam un iz­liecies, ka mūs neredzēji, labi?”

Es aizsviedu pārslu paku uz dīvāna pusi, un paviāns aizmetās tai pakaļ. Satvēris paciņu vēl lidojumā, viņš sajutās tik iepriecināts, ka uzskrēja augšup pa sienu un, apsēdies uz kamīna malas, aizrautīgi sāka pārslas ēst pa vienai vien.

Kārters man uzmeta skaudīgu skatu. “Kā tu…”

“Daži no mums domā uz priekšu. Tagad mums jāat­ver šis durvis.”

Darbs nebija tik viegli paveicams. Tās bija smagas koka durvis, notītas ar smagām metāla ķēdēm un aiz­slēgtas ar daudzām slēdzenēm. Caurcaurēm pārspīlēti.

Kārters paspēra soli uz priekšu. Viņš lūkoja izman­tot paņēmienu, paceļot roku, kas bija līdzējis atvērt dur­vis iepriekšējā dienā, bet šoreiz nekas neizdevās.

Viņš pakratīja ķēdes un paraustīja slēdzenes.

“Nekas nesanāk,” viņš teica.

Aukstās adatas sāka durstīt man sprandu. Bija tā, it kā kāds vai kaut kas čukstētu man ausī. “Kas tas bija par vārdu, ko Amoss izmantoja ar to šķīvīti?”

“Savienoties?” Kārters atsaucās. “Hi-nehm vai kaut kā tā.”

“Nē, tas otrs — iznīcināt.”

“A, ha-di. Bet vajag pārzināt maģiju un hieroglifus, vai tad ne? Un pat tad…”

Es pacēlu roku pret durvīm, izstiepusi divus pirkstus un īkšķi, — dīvains žests, ko nekad līdz šim nebiju iz­mantojusi: tā kā iedomāta pistole, tikai īkšķis bija pa­vērsts uz leju.

“Ha-dir

Spoži zeltaini hieroglifi iemirdzējās uz lielākās slē­dzenes.

Un durvis uzsprāga. Ķēdes saira, koka atlūzas aizli­doja pāri visai Lielajai zālei, un Kārters nokrita gar zemi. Kad dūmi izklīda, Kārters piecēlās, noklāts skai­dām. Man nekas nekaitēja. Mafina trinās man gar kā­jām, apmierināti murrādama, it kā nebūtu noticis nekas sevišķs.

Kārters pārsteigts uz mani skatījās. “Kā tu…”

“Es nezinu,” es atzinu. “Bet bibliotēka ir vaļā.”

“Tev neliekas, ka tu mazliet pārspīlēji? Mums būs tādas nepatikšanas…”

“Mēs vienkārši izdomāsim, kā salikt durvis atpakaļ kopā.”

“Nekādas burvestības, lūdzu,” Kārters teica. “Tas sprādziens būtu varējis mūs nogalināt.”

“Tu domā — ja to burvestību pamēģinātu ar cilvē­kiem…”

“Nē!” Kārters nervozi pakāpās atpakaļ.

Nopriecājos, ka izdevies viņu iebiedēt, bet novaldīju smaidu. “Labāk izpētīsim bibliotēku.”

Īstenībā es nebūtu spējusi nevienam neko tādu no­darīt. Kolīdz paspēru soli uz priekšu, es sajutos tik slikti, ka gandrīz paģību.

Kārters mani satvēra. “Kas tev vainas?”

“Nekas,” es izmocīju samelodamās. “Nav spēka.” Man ieburkšķējās vēders. “Un gribas ēst.”

“Tu tikko paēdi brokastis.”

Tā bija taisnība, bet bija sajūta, it kā es nebūtu ēdusi nedēļām ilgi.

“Neliecies zinis,” es teicu. “Gan izdzīvošu.”

Kārters mani domīgi nopētīja. “Tie hieroglifi, ko tu uzbūri, bija zeltaini. Tētim un Amosam abiem bija zili. Kāpēc tā?”

“Varbūt katram ir sava krāsa,” es ieteicos. “Varbūt tavējie būs koši rozā.”

“Ļoti smieklīgi.”

“Nāc, rozā burvi,” es teicu. “Ejam iekšā.”

Bibliotēka bija tik satriecoša, ka man gandrīz pie­mirsās sliktā dūša. Tā bija lielāka, nekā es biju iztēloju­sies, — apaļa telpa, kas iesniedzās dziļi akmens klintī kā milzīga aka. Tas nebija iespējams, jo savrupmāja atradās uz noliktavas jumta, bet šai vietā jau nekas nebija nor­māls.

Kāpnes vijās lejā no vietas, kur mēs stāvējām, un beidzās trīs stāvus zemāk. Sienas, grīda un apaļie griesti bija noklāti krāsainiem zīmējumiem, kas attēloja cilvē­kus, dievus un briesmoņus. Es biju tādus zīmējumus re­dzējusi tēta grāmatās, (jā, labi, dažreiz, kad es biju Pikadilija grāmatu veikalā, es iegāju Ēģiptes nodaļā un apskatīju tēta grāmatas. Es to darīju, lai sajustu saikni ar viņu, nevis tāpēc, ka gribēju tās lasīt), bet attēli grāma­tās vienmēr bija izbalējuši un neskaidri. Šie te izskatījās nesen gleznoti un padarīja visu telpu par lielu mākslas darbu.

“Te ir skaisti,” es teicu.

Griestus klāja zilas, zvaigžņotas debesis, bet tās ne­bija vienkārši zils laukums. Debesis bija gleznotas dī­vainā, vijīgā stilā. Nopratu, ka tas ir sievietes veidols. Viņa gulēja, atlaidusies uz sāna, tumšzilo augumu, ro­kas un kājas nosēja zvaigznes. Bibliotēkas grīda tur, lejā, bija apgleznota līdzīgā stilā — zaļi brūnā zeme bija tē­lota vīrieša veidolā, un tā augums bija klāts mežiem, kalniem un pilsētām. Pār krūtīm viņam vijās upe.

Bibliotēkā nebija nevienas grāmatas. Pat ne grāmatu plaukta. Tā vietā sienas bija noklātas ar apaļiem plaukti­ņiem, kuros atradās tādi kā plastmasas cilindri.

Katrā no četriem kompasa punktiem slējās kerami­kas statuja. Statujas bija maza auguma cilvēki, ietērpti svārkos un sandalēs, tiem bija melni, spoži mati un acis iekrāsotas melnas ar acu zīmuli.

(Kārters saka — tas acu zīmulis esot īpaši šim nolū­kam paredzēta ogle, bet tas nav svarīgi.)

Katrā gadījumā, vienai statujai rokās bija rakstāmIrbulis un pergamenta rullis. Otra turēja kasti. Vēl cita turēja īsu, izliektu nūju. Pēdējai rokas bija tukšas.

“Seidij…” Kārters pamāja uz telpas vidu. Uz gara ak­mens galda stāvēja tēta darba soma.

Kārters jau devās lejup pa kāpnēm, bet es sagrābu viņu aiz rokas.

“Pagaidi. Kā ar slazdiem?”

Viņš sarauca pieri. “Kādiem slazdiem?”

“Vai tad ēģiptiešu kapenēs nebija slazdu?”

“Nu… dažreiz. Bet šis nav kaps. Turklāt biežāk viņi bija salikuši lāstus, tādus kā uguns lāsts, ēzeļu lāsts …” “Lieliski. Tas izklausās daudz labāk.”

Viņš noskrēja lejā pa kāpnēm, un tas man lika jus­ties muļķīgi, jo parasti es esmu tā, kas nedomājot dodas uz priekšu. Bet es nolēmu — ja reiz kādam jākrlt par upuri uguns lāstam vai aptrakušu ēzeļu uzbrukumam, tad labāk, lai tas ir Kārters, nevis es.

Mēs nonācām līdz istabas vidum bez jebkādiem starpgadījumiem. Kārters atvēra somu. Vēl joprojām nekādu slazdu. Viņš izcēla to dīvaino kasti, ko tētis bija izmantojis muzejā.

Tā bija taisīta no koka un apmēram tik liela, lai tajā ietilptu franču maizes klaips. Kastes vāks bija rotāts ar līdzīgiem zīmējumiem kā bibliotēka — ar dieviem un briesmoņiem, un cilvēkiem, kas dīvaini staigāja sāniski.

“Kā ēģiptieši spēja tā kustēties?” es jautāju. “Pagrie­zušies uz sāniem un izstieptām rokām un kājām. Izska­tās smieklīgi.”

Kārters man veltīja vienu no saviem “ak Dievs, cik tu esi stulba” skatieniem. “Viņi tā nestaigāja īstajā dzīvē, Seidij.”

“Tad kāpēc viņi ir tā uzzīmēti?”

“Viņi uzskatīja, ka zīmēts attēls ir maģisks. Ja tu sevi glezno, vajag attēlot visas savas kājas un rokas. Citādi pēcnāves dzīvē vari atdzimt bez kādas ķermeņa daļas.” “Tad kāpēc viņu sejas ir sānskatā? Viņi nekad neska­tās tieši pretim. Vai tas nozīmē, ka viņi pazaudēs to otru pusi sejas?” Kārters saminstinājās. “Manuprāt, viņi bai­dījās, ka bilde būs pārāk cilvēcīga, ja skatiens būs vērsts uz priekšu. Tā varētu mēģināt kļūt par tevi.”

“Vai ir kaut kas, no kā viņi nebaidījās?”

“Mazās māsas,” Kārters teica. “Ja tās pārāk daudz runāja, ēģiptieši viņas izbaroja krokodiliem.”

Uz brīdi samulsu. Es nebiju radusi, ka viņš joko. Tad es viņam iebelzu pa plecu. “Taisi vaļā to sasodīto kasti.” Pirmais, ko viņš izņēma no somas, bija balts pikucis. “Vasks,” Kārters paziņoja.

“Aizraujoši.” Es izcēlu koka rakstāmirbuli un pa­liktni, kurā bija mazi iedobumi tintei, tad izvilku arī pā­ris stikla pudelīšu ar tinti — melnu, sarkanu un zelta krāsā. “Un aizvēsturisks gleznošanas komplekts.”

Kārters izcēla pāris brūnas auklas kamolu, mazu melnkoka kaķa figūriņu un resnu papīra rulli. Nē, nevis papīru, bet gan papirusu. Es atcerējos, kā tētis skaidroja, ka ēģiptieši to gatavojuši no kaut kādām upes niedrēm, jo nebija izgudrojuši papīru. Tas bija tik biezs un raupjš, ka es neviļus aizdomājos, vai nabaga ēģiptiešiem nācās izmantot tualetes papirusu. Ja tā, nav ko brīnīties, ka viņi staigāja sāniski.

Visbeidzot es izņēmu vaska figūriņu.

“Fui” es teicu.

Figūriņa bija maza auguma vīrelis, un tā izskatījās raupji veidota, it kā tās izgatavotājs būtu steidzies. Vīreļa rokas bija sakrustotas uz krūtīm, mute pavērta, kājas apcirstas pie ceļgaliem. Ap vidukli viņam bija aptīta cil­vēka matu šķipsna.

Mafina uzlēca uz galda un apošņāja mazo vīreli. Viņai figūriņa likās visnotaļ interesanta.

“Te nekā nav,” Kārters teica.

“Ko tu gribi atrast?” es jautāju. “Mums ir vasks, maz­liet tualetes papirusa, neglīta figūriņa…”

“Kaut ko, kas izskaidrotu, kas notika ar tēti. Kā lai mēs viņu atgūstam? Kas ir tas liesmojošais vīrs, ko viņš izsauca?”

Es pacēlu gaisā vaska vīreli. “Tu dzirdēji, ko viņš teica, mazais, kraupainais trolli. Stāsti, ko zini!”

Es tikai jokojos. Bet vaska vīrelis vērtās silts un mīksts kā cilvēka āda un ierunājās: “Es atbildu uz tavu aicinā­jumu.”

Es iebrēkusies izmetu viņu no rokām, un vīrelis atsitās pret grīdu, nokrizdams uz galvas. Vai tad es biju vainīga?

“Au!” viņš izsaucās.

Mafina panācās tuvāk, lai viņu apostītu, un mazais vīrelis ņēmās lamāties svešā mēlē — varbūt tā bija seno ēģiptiešu valoda. Kad tas nenostrādāja, viņš iekliedzās angliski: “Ej prom! Es neesmu pele!”

Es satvēru Mafinu un noliku viņu uz grīdas.

Kārters no vaiga bija kļuvis tāds kā samīcīts un tik­pat viegli iedzeltens kā mazais vīrelis. “Kas tu esi?” viņš jautāja.

“Es, protams, esmu šabtil” vīrelis pakasīja savu sa­postīto galvu. Viņš joprojām izskatījās pēc vaska kluča, tikai tagad bija dzīvs. “Saimnieks mani sauc par Miklas puiku, lai gan es to uzskatu par aizskarošu palamu. Jūs varat mani saukt par visvareno spēku, kas uzveic savus ienaidniekus.”

“Labs ir, Mīklas puika,” es teicu.

Man liekas, ka viņš uz mani dusmīgi paskatījās, bet bija grūti saprast, jo seja viņam bija samīcīta.

“Jums nevajadzēja mani izsaukt! To dara tikai saim­nieks.”

“Tu domā tēti,” es jautāju. “Tas ir, Džūliusu Keinu?” “Jā, to pašu,” Mīklas puika noņurdēja. “Vai mēs būtu beiguši? Vai es esmu izpildījis savu pienākumu?”

Kārters mulsi uz mani skatījās, bet man likās, ka es sāku saprast.

“Tātad, Mīklas puika,” es teicu vaska vīrelim. “Tu tiki izsaukts, kad es tevi pacēlu augšā un izteicu tiešu pavēli: stāsti ko zini. Vai tā tas notiek?”

Mīklas puika sakrustoja savas tuklās rociņas. “Tagad tu par mani ņirgājies. Protams, ka tas notiek tā. Un, starp citu, mani izsaukt būtu jāspēj tikai saimniekam. Es ne­zinu, kā jums tas izdevās, bet viņš jūs saspridzinās gaba­los, kad dabūs zināt.”

Kārters noklepojās. “Mīklas puika, tavs saimnieks ir mūsu tētis, un viņš ir pazudis. Viņš ir kaut kur aizburts, un mums nepieciešama tava palīdzība…”

“Saimnieka vairs nav?” Mīklas puika pasmaidīja tik plati, ka man likās — viņa vaska seja pārplīsīs uz pu­sēm. “Beidzot esmu brīvs! Uz redzīti, muļļas!”

Viņš lēca uz galda malu, bet aizmirsa, ka viņam nav kāju. Nokritis ar seju pret galdu, viņš, balstīdamies uz rokām, sāka līst uz galda malas pusi. “Brīvs! Brīvs!” Aizrāpoja vēl centimetrus divus, pirms es viņu pa­cēlu gaisā un iemetu tēta burvju kastītē. Mīklas puika mēģināja tikt no tās ārā, bet kaste bija tieši tik augsta, lai viņš nevarētu aizsniegt tās malu. Es iedomājos, ka var­būt tā bija iekārtots ar nodomu.

“Ieslodzīts!” viņš gaudoja. “Ieslodzīts!”

“Aizveries,” es teicu. “Es tagad esmu tava saimniece. Un tu atbildēsi uz maniem jautājumiem.”

Kārters sarauca uzacis. “Kāpēc tu esi galvenā?” “Tāpēc, ka es biju tik gudra, lai viņu izsauktu.”

“Tu tikai jokojies!”

Es nelikos par brāli zinis, un tas, starp citu, ir viens no maniem daudzajiem talantiem.

“Tātad, Mīklas puika, vispirms, kas ir šabtiV’

“Vai tu mani izlaidīsi no kastes, ja tev atbildēšu?” “Tev man ir jāatbild,” es atgādināju. “Un, nē, nelaidīšu.” Viņš nopūtās. “Šabti ir “atbildētājs”, un to zina pat visstulbākais vergs.”

Kārters uzsita knipi. “Es atcerējos! Ēģiptieši veidoja figūras no vaska vai māla — kalpotājus, kas darītu jeb­kādus darbus pēcnāves dzīvē. Tām figūriņām bija jāatmostas, kad saimnieks tās izsauca, lai mirušais varētu atpūsties, kamēr šabti veica visus mirušā darbus.”

“Pirmkārt,” Mīklas puika iesaucās, “tas ir tipiski cil­vēkiem! Slinkot, kamēr mēs smagi strādājam. Otrkārt, strādāšana pēcnāves dzīvē ir tikai viena no šabti funkci­jām. Burvji mūs visādi izmanto arī šajā dzīvē, jo bez mums būtu pilnīgi nevarīgi. Treškārt, ja reiz tu tik daudz zini, kāpēc tad prasi?”

“Kāpēc tētis nogrieza tev kājas,” es skaļi domāju, “bet atstāja muti?”

“Es…” Mīklas puika aizklāja muti ar savām mazajām roķelēm. “Ļoti smieklīgi. Draudi vien vaska figūriņai!

Lielais drosminieks! Viņš, protams, nogrieza man kājas, lai es neaizbēgtu vai neatdzīvotos ideālā veidolā un viņu nenogalinātu. Burvji ir ļoti ļauni. Viņi sakropļo figūri­ņas, lai tās kontrolētu. Viņiem no mums bail!”

“Vai tu atdzīvotos un mēģinātu viņu nogalināt, ja viņš būtu tevi izveidojis ideālu?”

“Droši vien,” Mīklas puika atzina. “Vai mēs būtu beiguši?”

“Ne tuvu,” es teicu. “Kas notika ar mūsu tēti?”

Mīklas puika paraustīja plecus. “Kā lai es to zinu? Bet es redzu, ka trūkst viņa zižļa un burvju nūjas.”

“Jā,” Kārters teica. “Nūja — tā, kas pārvērtās čūskā, — sadega. Un zizlis… vai tas izskatās pēc bume­ranga?”

“Pēc bumeranga?” Mīklas puika pārvaicāja. “Svēto Ēģiptes dievu vārdā, jūs tiešām esat stulbi. Protams, ka tas ir zizlis.”

“Tas sašķīda gabalos,” es teicu.

“Pastāsti man — kā,” Mīklas puika pieprasīja.

Kārters viņam izstāstīja visu, kas noticis. Es nejutos pārliecināta, ka doma ir no spožajām, bet nospriedu, ka figūriņa desmit centimetru augumā mums nevar noda­rīt pārāk lielu postu.

“Lieliski!” Mīklas puika iesaucās.

“Kāpēc?” es jautāju. “Vai tētis vēl ir dzīvs?”

“Nē!” Mīklas puika teica. “Viņš gandrīz noteikti ir miris. Dēmonu dienu pieci dievi brīvībā? Satriecoši! Un ikviens, kurš cīnās ar Sarkano kungu…”

“Pagaidi,” es teicu. “Es tev pavēlu izstāstīt mums, kas tur notika.”

“Ha!” Mīklas puika iesmējās. “Man tev ir jāstāsta tikai tas, ko es zinu. Pamatotu pieņēmumu izklāstīšana ir pavisam kas cits. Es pasludinu savu pienākumu par izpildītu!”

To pateicis, viņš pārvērtās nedzīvā vaska figūrā. “Pagaidi!” es viņu pacēlu un sakratīju. “Izstāsti man savus pieņēmumus!”

Nekas nenotika.

“Varbūt viņam ir taimeris,” Kārters teica. “Viņš ieslē­dzas tikai vienreiz dienā. Vai varbūt tu viņu saplēsi.” “Kārter, tu varētu ierosināt kaut ko palīdzīgu! Ko lai mēs tagad darām?”

Viņš nopētīja četras māla statujas, kas stāvēja uz pa­augstinājumiem.

“Varbūt…”

“Vēl citi šabti?”

“Vērts mēģināt.”

Ja tās statujas bija atbildētāji, tad galīgi neprašas. Raudzījām tās turēt rokās, kad devām pavēles, lai gan tās statujas bija diezgan smagas. Mēģinājām norādīt uz tām ar roku un izkliegt pavēli. Centāmies jauki palūgt. Tās mums neatbildēja.

Es tā aizsvilos, ka gribēju tās ha-di-jot miljons gaba­liņos, bet joprojām biju tik nogurusi un izsalkusi, ka buršanās diez vai varēja nākt par labu manai veselībai.

Visbeidzot mēs izlēmām izpētīt sienu iedobumus. Tie plastmasas cilindri bija tādi, kādus varētu iedomā­ties piebraucamajā bankā — tādi varētu šaudīties šurpu turpu pa pneimatiskajām caurulēm. Katrā no tiem atra­dās papirusa rullis. Daži izskatījās jauni. Dažs šķita tūk­stošiem gadus sens. Uz katra cilindra bija uzraksts hie­roglifos un (paldies Dievam) arī angliski.

“Grāmata par svēto govi," Kārters izlasīja vienu no nosaukumiem. “Kas tas par nosaukumu? Kas tev tur ir, Svētais āpsis7 ."

“Nē,” es teicu. “Grāmata par Apopa nogalināšanu"

Mafina stūrī ieņaudējās. Kad es uz viņu paskatījos, kaķa aste slējās stāvus gaisā.

“Kas viņai vainas?” es jautāju.

“Apops bija milzīgs briesmonis čūskas izskatā,” Kār­ters nomurmināja. “Viņš bija ļoti ļauns.”

Mafina apcirtusies uzskrēja augšā pa kāpnēm, atpa­kaļ Lielajā zālē. Kaķi. Uz tiem nevar paļauties.

Kārters atritināja vēl vienu tīstokli. “Seidij, paskaties uz šo te.”

Viņš bija atradis papirusu, kas bija diezgan garš, un lielākā daļa no teksta bija hieroglifu rindas.

“Vai tu no tā kaut ko saproti?” Kārters jautāja.

Es uzmanīgi nopētīju rakstu, un dīvainākais bija tas, ka es nespēju to izlasīt — izņemot vienu rindu perga­menta augšgalā. “Tikai to daļu, kur būtu jābūt virsrak­stam. Tur rakstīts… Varenās mājas asinis. Ko tas no-

«5»

zīme?

“Varenā māja,” Kārters pārdomāja. “Kā tas izklausās ēģiptiešu valodā?”

“Per-roh. Ā, tas ir faraons, vai ne tā? Man likās, ka faraons ir valdnieks?”

“Jā, tā ir,” Kārters atsaucās. “Tas vārds nozīmē ‘lielā māja — valdnieka rezidence. Līdzīgi, runājot par prezi­dentu, saka “Baltais nams”. Tā kā šeit tas droši vien ir

domāts kā Faraonu asinis — visu faraonu visas dinasti­jas, nevis tikai viens faraons.”

“Kāpēc mani interesē faraonu asinis un kāpēc es ne­varu izlasīt neko no pārējā teksta?”

Kārters pētīja rakstu rindas. Pēkšņi viņa acis ieple­tās. “Tie ir faraonu vārdi, tie visi ir rakstīti kartušās.” “Kā, lūdzu?” es jautāju, jo kartuša izklausījās pēc rupja vārda, un es biju pārliecināta, ka tos es pārzinu.

“Tie apļi,” Kārters skaidroja. “Tie simbolizē maģiskas virves. Tās pasargā vārda īpašnieku no ļauniem spēkiem.” Viņš uz mani paskatījās. “Un, iespējams, arī no citiem burvjiem, kas mēģina izlasīt viņu vārdus.”

“Tu esi stulbs,” es teicu. Bet, paskatījusies uz uzvilkta­jām līnijām, es sapratu, ko viņš domā. Visi vārdi bija aizsargāti ar kartušām, un es tos nespēju izlasīt.

“Seidij,” Kārters satraukts ierunājās. Viņš norādīja uz raksta pēdējo kartušu — pašu pēdējo ierakstu visā ga­rajā dokumentā.

Apļa viducī bija divi vienkārši simboli — grozs un vilnis.

“KN,” Kārters paziņoja. “Šo es atpazīstu. Tas ir mūsu uzvārds — Keins.”

“Pietrūkst pāris burtu, vai tad ne?” Kārters pakratīja galvu. “Ēģiptieši parasti nerakstīja patskaņus. Tikai līdz­skaņus. Patskaņi ir jāsaprot no teksta jēgas.”

“Viņi tiešām bija traki. Tātad tur var tiklab būt rak­stīts IKONA vai AKNE.”

“Jā, iespējams,” Kārters piekrita. “Bet tas ir mūsu uz­vārds — Keins. Es reiz palūdzu tētim, lai viņš uzraksta mūsu uzvārdu ar hieroglifiem, un tas izskatījās tieši tā­pat. Bet kāpēc mēs esam šai sarakstā? Un ko nozīmē

ar • • »3»

faraonu asinis ?

Man sprands atkal sāka salti kņudēt. Atcerējos Amosa vārdus, ka abas mūsu ģimenes esot ļoti senas. Kārters uz mani paskatījās un, spriežot pēc sejas izteik­smes, bija nonācis pie tā paša secinājuma.

“Nevar būt,” es iebildu.

“Tas ir kaut kāds joks,” viņš piekrita. “Nemēdz būt tik senu dzimtas koku.”

Man piepeši izkalta rīkle, un es mēģināju norit sie­kalas. Pēdējās dienas laikā ar mums bija notikušas tik daudzas dīvainas lietas, bet, tikai ieraudzījusi mūsu vārdu šai sarakstā, es beidzot sāku ticēt, ka visas šīs tra­kās ēģiptiešu lietas ir īstas. Dievi, burvji, briesmoņi… un mūsu ģimene bija ar to visu saistīta.

Kopš brokastīm, kad es sapratu, ka tētis mēģinājis uzcelt mammu no mirušajiem, mani bija pārņēmusi šausmīga sajūta. Ne jau bailes. Jā, tā doma bija mazliet šaušalīga, daudz jocīgāka par manu vecvecāku sagla­bāto mammas pielūgsmes stūrīti. Un jā, es tev jau teicu, ka nedzīvoju pagātnē un nekas mammu nespēs atkal darīt dzīvu, bet es esmu mele. īstenībā es kopš sešu gadu vecuma esmu sapņojusi tikai par vienu: atkal ieraudzīt savu mammu. Iegūt iespēju viņu iepazīt, parunāties ar viņu, iet kopā iepirkties, darīt vienalga ko. Vienkārši būt ar viņu kopā vismaz vienu reizi, lai man būtu labākas atmiņas, pie kā pieturēties. Tā sajūta, no kuras es mēģi­nāju tikt vaļā, bija cerība. Es zināju, ka smagi vilšos. Bet, ja viņu patiešām būtu iespējams atdzīvināt, es biju ga­tava uzspridzināt ne vienu vien Rozetas akmeni.

“Turpināsim meklēt,” es teicu.

Nepagāja ne dažas minūtes, kad atradu zīmējumu, kurā bija attēloti pieci rindā sastājušies dievi ar dzīv­nieku galvām, un pāri tiem kā sargājošs lietussargs lie­cās mirdzošs sievietes stāvs. Tētis bija atbrīvojis piecus dievus. Hmm.

“Kārter,” es iesaucos. “Kas ir šis?” Viņš pienāca pa­skatīties, un acis viņam iemirdzējās.

“Tas ir īstais!” viņš paziņoja. “Šie pieci… un šī ir viņu māte Nuta.”

Es iesmējos. “Dieviete, kuru sauc Nuta? Vai pilnā vārdā — Nutella?”

“Ļoti smieklīgi,” Kārters teica. “Viņa bija debesu die­viete.”

Viņš pamāja uz griestiem — sieviete ar zilo, zvaig­znēm klāto ādu bija tā pati, kas zīmējumā.

“Kas ir ar viņu?” es jautāju.

Kārters savilka uzacis. “Kaut kas saistīts ar Dēmonu dienām. Tam bija kāds sakars ar šo piecu dievu dzim­šanu, bet tas bija sen, kad tētis man to stāstīja. Man lie­kas, ka šis rullis ir rakstīts hierātiskajā rakstā. Tas ir tāds kā hieroglifisks ātrraksts. Vai tu to vari izlasīt?” Es pa­kratīju galvu. Izskatījās, ka manas īpašās spējas attiecās tikai uz parastajiem hieroglifiem.

“Es gribētu atrast šo stāstu angliski,” Kārters teica. Tobrīd mums aiz muguras atskanēja troksnis. Tā sta­tuja, kurai nekā nebija rokās, nolēca no paaugstinājuma un soļoja mums klāt. Mēs ar Kārteru steidzīgi pamu­kām nost no ceļa, bet statuja pasoļoja mums garām, sa­tvēra vienu no cilindriem un atnesa to Kārteram.

“Tas ir piegādes šabti',’ es teicu. “Māla bibliotekārs!” Kārters nervozi norija siekalas un satvēra pasniegto cilindru. “Emm… paldies.”

Statuja aizsoļoja atpakaļ uz savu paaugstinājumu, uzlēca uz tā un atkal sastinga, kāda bijusi.

“Ja nu…” Es pagriezos pret šabti. “Sviestmaizi un čip­sus, lūdzu!”

Diemžēl neviena no statujām nepakustējās, lai mani apkalpotu. Varbūt bibliotēkā nebija atļauts ēst.

Kārters atvēra cilindru un atritināja papirusu. Viņš atviegloti uzelpoja. “Šī versija ir angliski.”

Lasīdams viņš pieri sarauca vēl vairāk.

“Tu neizskaties pārāk priecīgs,” es ierunājos.

“Tāpēc, ka es atcerējos to stāstu. Tie pieci dievi… ja tētis viņus tiešām atbrīvojis, tas nepavisam nav labi.” “Pagaidi,” es teicu. “Sāc no sākuma.”

Kārters satraukti ierāva elpu. “Labi. Tātad debesu die­viete Nuta bija precējusies ar zemes dievu Gebu.”

“Tas būtu šis te, uz grīdas?” es piesitu kāju pie grī­das, uz kuras bija attēlots zaļais vīrs ar kalnu, upju un mežu zīmējumiem.

“Tieši tā,” Kārters teica. “Tātad Gebs un Nuta gribēja bērnus, bet dievu karalis Ra — viņš bija saules dievs — padzirdēja sliktu pareģojumu, ka Nutas bērns…”

“Nutas bērns,” es ieķiķinājos. “Piedod, turpini.”

“…ka Geba un Nutas bērns vienu dienu Ra vietā kļūs par valdnieku. Kad Ra uzzināja, ka Nuta ir uz grūtām kājām, viņš iesvēlās panikā un aizliedza Nutai dzemdēt bērnus jebkurā gada naktī vai dienā.”

Es sakrustoju rokas uz krūtīm. “Viņai bija jāpaliek stāvoklī visu mūžu? Tas ir ļoti ļauni.”

Kārters pakratīja galvu. “Nuta izgudroja, ko iesākt. Viņa izaicināja mēness dievu Honsu uz kauliņu spēli. Katru reizi, kad Honsu zaudēja, viņam bija jāatdod maz­liet savas mēnessgaismas Nutai. Viņš zaudēja tik daudz reižu, ka Nutai izdevās savākt pietiekoši daudz mēness­gaismas, lai radītu piecas jaunas dienas un pieliktu tās gadam galā.”

“Nu, piedod,” es teicu. “Vispirms, kā var spēlēt uz mē­nessgaismu? Un, ja to varētu, kā no tās var izveidot jau­nas dienas?”

“Tas ir mīts!” Kārters iebilda. “Lai kā, ēģiptiešu ka­lendārā bija trīssimt sešdesmit dienas, tāpat kā trīssimt sešdesmit grādu aplī. Nuta radīja piecas dienas un pie­vienoja tās gadam galā — tās dienas nebija daļa no pa­rastā gada.”

“Dēmonu dienas,” es minēju, “Tātad šis mīts izskaidro, kāpēc gadā ir trīssimt sešdesmit piecas dienas. Un viņas bērni piedzima…”

“Šajās piecās dienās,” Kārters piekrita. “Pa bērnam ik dienu.”

“Kā var piedzimt pieci bērni pēc kārtas, katrs savā dienā?”

“Viņi ir dievi,” Kārters teica. “Viņiem kas tāds ir pa spēkam.”

“Tas ir tikpat nejēdzīgi kā vārds Nuta. Bet, lūdzu, turpini.”

“Kad Ra to uzzināja, viņš bija saniknots, bet bija par vēlu. Bērni jau bija piedzimuši. Viņus sauca Ozīriss …”

“Tas, kuru tētis gribēja izsaukt.”

“Tad sekoja Hors, Sets, Izīda un — hmm…” Kārters ieskatījās papirusa rullī. “Neftīda. Es vienmēr aizmirstu to pēdējo.”

“Un liesmojošais vīrs muzejā teica — “tu esi atbrīvo­jis visus piecus’”'

“Tieši tā. Ja nu viņi bija ieslodzīti visi kopā un tētis to nezināja? Viņi piedzima kopā, un varbūt viņus varēja atsaukt šai pasaulē tikai visus kopā. Lieta tāda, ka viens no viņiem, Sets, bija ļoti ļauns. Tāds kā ēģiptiešu mito­loģijas ļaunais tēls. Ļaunuma, haosa un tuksneša vētru dievs.”

Es notrīcēju. “Vai viņam bija kaut kāds sakars ar uguni?”

Kārters norādīja uz vienu no zīmētajiem attēliem. Tam dievam bija dzīvnieka galva, bet es nesapratu, kas tas bija par zvēru. Suns? Skudrulācis? Ļauns zaķis? Lai kas tas bija par dzīvnieku, dieva mati un drānas bija koši sarkanas.

“Sarkanais kungs,” es teicu.

“Seidij, tas nav viss,” Kārters teica. “Tās piecas die­nas — Dēmonu dienas — senajā Ēģiptē tika uzskatītas

par ļaunuma nesējām. Tajās dienās visi bija ļoti uzma­nīgi, valkāja veiksmes talismanus un nepasāka neko sva­rīgu. Un tētis muzejā teica Setam: “viņi tevi apturēs, pirms Dēmonu dienas būs pagājušas”.”

“Tu taču nedomā, ka viņš runāja par mums” es teicu. “Mums ir jāaptur tas Sets?”

Kārters pamāja. “Un, ja pēdējās piecas dienas no mūsu kalendāra vēl joprojām skaitās ēģiptiešu Dēmonu die­nas, tās sāksies 27. decembrī. Tas ir parīt.”

Izskatījās, ka šabti skatās uz mani, it kā kaut ko gai­dīdams, bet man nebija ne jausmas, kas tagad darāms. Dēmonu dienas un ļauni zaķu dievi — ja dabūšu dzir­dēt vēl kaut ko neticamu, man galva uzsprāgs.

Un kas bija vistrakākais? Mazā, uzstājīgā balss man galvā, kas teica: tas nav nekas neiespējams. Lai izglābtu tēti, mums jāuzveic Sets.

It kā tādus es biju ieplānojusi šos Ziemassvētkus! Satikt tēti — darīts. Atklāt dīvainas spējas — darīts. Uz­veikt ļaunu haosa dievu — darīts. Pilnīgs trakums!

Pēkšņi atskanēja skaļš troksnis, it kā kāds būtu ielau­zies Lielajā zālē. Heopss sāka satraukti riet.

Mēs ar Kārteru saskatījušies skriešus metāmies augšup pa kāpnēm.

sendija

Mūsu paviāns bija palicis galīgi traks.

Viņš lēca no kolonnas uz kolonnu, karājās pie balkonu margām, apgāza podus un statujas. Tad viņš pieskrēja pie terases logiem un, paskatījies laukā, atsāka ārdīties.

Arī Mafina bija pie loga. Viņa bija pietupusies zemu pie grīdas ar asti stāvus gaisā, it kā postos uzbrukt put­niņam.

“Varbūt, ka tas ir tikai kāds flamingo, kas iet garām,” es cerīgi ierunājos, bet diez vai Kārters mani dzirdēja.

Mēs pieskrējām pie stikla durvīm. Vispirms es nere­dzēju neko satraucošu. Tad no baseina izsprāga ūdens un man sirds gandrīz izleca no krūtīm. Divas milzīgas radības, kas noteikti nebija flamingo, cīnījās ar mūsu krokodilu Filipu.

Es nevarēju saskatīt, kas tie tādi bija, tikai redzēju, ka tie abi uzbrūk Filipam. Tie atkal pazuda zem mutu­ļojošā ūdens, un Heopss brēkdams skrēja cauri Lielajai zālei un sita sev pa galvu ar tukšo brokastu pārslu kasti, kas stāvokli nekādi nepadarīja labāku.

“Garkakli,” Kārters neticīgi noteica. “Seidij, tu re­dzēji tās radības?”

Es nespēju atbildēt. Viena no radībām tika izsviesta no baseina. Tā atsitās pret durvīm tieši mums priekšā, un es satrūkos. Otrpus durvīm bija visbriesmīgākais zvērs, kādu nācies redzēt. Rumpis kā leopardam — slaiks un muskuļots, ar zeltainu spalvu, bet kakls gan ļoti dīvains. Tas bija zaļš un zvīņains, un vismaz visa rumpja ga­rumā. Galva izskatījās pēc kaķa galvas, bet kaķis nebija no parastajiem. Pagriezis pret mums mirdzošos, sarka­nos redzokļus, tas iegaudojies atklāja skatam šķelto mēli un ilkņus, no kuriem pilēja zaļa inde.

Attapos, ka man kājas trīc un no mutes nāk ļoti dīvaina pīkstoņa.

Briesmonis ielēca atpakaļ baseinā, lai piepulcētos biedram cīņā ar Filipu, kas griezās un mēģināja tiem kost, bet izskatījās, ka viņam uzbrucējiem neizdodas nodarīt jebkādu kaitējumu.

“Mums jāpalīdz Filipam!” es iesaucos. “Viņi to no­galinās!”

Stiepos pēc durvju roktura, bet Mafīna man uzrūca. Kārters teica: “Seidij, nē! Tu dzirdēji, ko Amoss teica. Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam atvērt durvis. Māju aizsargā burvestības. Filipam nāksies tikt ar viņiem galā saviem spēkiem.”

“Bet ja nu viņš netiek? Filip!”

Vecais krokodils pagriezās. Uz brīdi viņa sārtās rā­puļa acis pievērsās man, it kā viņš spētu samanīt manas raizes. Tad abi briesmoņi sāka kost viņam vēderā, un Filips stāvus saslējās gaisā, tā ka tikai astes gals pieskārās ūdenim. Viņa rumpis iezaigojās. Gaisā atskanēja dobja sanoņa, līdzīga lidmašīnas motora troksnim. Filips krita atpakaļ un ar visu spēku atsitās pret terasi.

Visa māja nodrebēja. Terasē pavērās platas plaisas, peldbaseins pārlūza uz pusēm, un tā tālākais gals nogā­zās tukšumā.

“Nē!” es iekliedzos.

Bet terases mala, atdalījusies no mājas, aizrāva Filipu un abus briesmoņus sev līdzi Austrumu upē.

Trīcēju pie visām miesām. “Viņš ziedojās. Viņš no­galināja briesmoņus.”

“Seidij…” Kārters klusu ierunājās. “Ja nu viņam neiz­dodas? Ja nu tie atgriežas?”

“Nerunā tā!”

“Es… es tos atpazinu, Seidij. Tos radījumus. Nāc.”

“Uz kurieni?” es pieprasīju, bet viņš jau skrēja atpakaļ uz bibliotēku.

Kārters piesoļoja pie tā šabti, kas mums iepriekš pa­līdzēja. “Atnes man… uh, kā to sauca?”

“Ko?” es jautāju.

“Kaut ko, ko tētis man parādīja. Tā ir liela akmens plāksne vai kaut kas tamlīdzīgs. Uz tās ir pirmā faraona attēls. Viņš bija tas, kurš apvienoja Augšēģipti un Lejasēģipti vienā valstī. Viņu sauca…” Viņam iemirdzējās acis. “Narmers! Atnes man Narmera plāksni!”

Nekas nenotika.

“Nē,” Kārters nolēma. “Ne jau plāksni. Saucās kā… kas tāds, kur var likt krāsas. Palete. Atnes man Narmera paleti!”

Tas šabti, kuram rokas bija tukšas, nepakustējās, bet istabas otrā galā atmodās statuja ar mazo kāsi. Viņš no­lēca no paaugstinājuma un pagaisa putekļu mākonī. Pēc brīža viņš parādījās uz galda. Šabti pie kājām gulēja pla­kans, pelēks akmens vairoga formā un apmēram tik garš, cik mana roka.

“Nē!” Kārters iesaucās. “Es biju domājis tās attēlu. Lieliski, man liekas, ka viņš mums ir atnesis īsto ekspo­nātu. Šabti to būs nozadzis Kairas muzejā. Mums tas jā­atdod …”

“Pagaidi,” es teicu. “Mēs varam vismaz apskatīt.”

Akmens virsmā bija iegrebts attēls, kurā bija re­dzams vīrs, kas sit otram pa seju ar kaut ko, kas izskatī­jās pēc karotes.

“Tas ar to karoti ir Narmers,” es minēju. “Viņš ir dusmīgs, jo tas otrs nozadzis viņam brokastu pārslas?” Kārters pakratīja galvu. “Viņš uzveic savus ienaidnie­kus un apvieno Ēģipti. Redzi viņa cepuri? Tas bija Lejasēģiptes kronis, pirms abas valstis apvienojās.”

“Vai tā, kas izskatās pēc ķegļa?”

“Tu esi neciešama,” Kārters nomurmināja.

“Tev neliekas, ka viņš ir līdzīgs tētim?”

“Seidij, beidz jokot!”

“Es nejokoju. Paskaties uz to profilu.”

Kārters izlēma mani ignorēt. Viņš nopētīja akmeni, it kā baidītos tam pieskarties. “Man jāredz, kas ir otrā pusē, bet es negribu to griezt otrādi. Mēs varam sabojāt…” Es paķēru akmeni un apgriezu otrādi.

“Seidij! Ja nu būtu pārlūzis?”

“Vai tad tam nav paredzētas labošanas burvestības?” Nopētījām akmens aizmuguri, un man jāatzīst, ka nobrīnījos, cik Kārteram laba atmiņa. Divi briesmoņi, pa pusei kaķi, pa pusei čūskas, stāvēja vairoga vidū ar kopā savītiem garajiem kakliem. Abās pusēs ēģiptiešu vīri ar virvēm mēģināja tos sagūstīt.

“Tos sauc par serpopardiem,” Kārters teica. “Čūsku leopardi.”

“Aizraujoši,” es teicu. “Bet kas ir serpopardi?” “Neviens to īsti nevar pateikt. Tētis domāja, ka tās ir haosa radības — ļoti ļaunas — un tās bijušas šeit veselu mūžību. Šis akmens ir viena no vecākajām Ēģiptes relik­vijām. Attēls iegrebts pirms pieciem tūkstošiem gadu.” “Tad kāpēc piecus tūkstošus gadu veci briesmoņi uzbrūk mūsu mājai?”

“Vakarnakt Fēniksā liesmojošais vīrs lika saviem kalpiem mūs sagūstīt. Viņš teica, lai vispirms sūta gar­kakļus.”

Man mutē iesitās metāliska garša, un es dziļi nožē­loju, ka biju nokošļājusi savu pēdējo košļeni. “Nu… mums ir laimējies, ka nu tie guļ Austrumu upes dibenā.”

Tieši tai mirkli Heopss brēkdams ieskrēja bibliotēkā, ar dūrēm velēdams pa galvu.

“Man laikam nevajadzēja tā teikt,” es nomurmināju.

Kārters lika shabti nest atpakaļ Narmera paleti, un gan statuja, gan akmens pazuda. Tad mēs sekojām pa­viānam augšup pa kāpnēm.

Serpopardi bija atpakaļ ar upē izmirkušu, slapju un glumu kažoku, un viņi neizskatījās priecīgi. Abi klīda gar terases apdrupušo malu, un čūsku kakli locījās, ka­mēr viņi apostīja durvis, meklēdami iespēju iekļūt mājā. Uz logu rūtīm burbuļoja un kūpēja indes spļaudekļi, šaudījās šķeltās mēles.

“Agh, agh!” Heopss paķēra Mafinu un pienesa man klāt.

“Man tiešām neliekas, ka tas mums palīdzēs,” es viņam teicu.

“AGH!" Heopss uzstāja.

Ne Mafina, ne kaķis nebeidzās ar -o, tā ka Heopss droši vien nemēģināja piedāvāt man uzkodu, bet es ne­sapratu, ko viņš cenšas panākt. Es izņēmu kaķi no viņa rokām tikai tāpēc, lai viņš aizvērtos.

“Mjau?” Mafina uz mani paskatījās.

“Viss būs labi,” es apsolīju, cenzdamās neizklausīties galīgi pārbijusies. “Māju aizsargā burvestības.”

“Seidij,” Kārters ierunājās. “Viņi kaut ko atraduši.”

Serpopardi bija piegājuši pie kreisās puses durvīm un ļoti uzmanīgi apostīja rokturi.

“Vai tad tās nav aizslēgtas?” es jautāju.

Abi briesmoņi trieca atbaidošos purnus pret stiklu. Durvis notrīcēja. Ap durvju ietvaru mirdzēja zili hie­roglifi, bet to gaisma bija vāja.

“Man tas nepatīk,” Kārters murmināja.

Es lūdzos, kaut tie nezvēri nospriestu likties mierā. Vai Maķedonijas Filips parādītos pār nogruvušo terases malu (vai krokodili var uzrāpties tik augstu?) un atsāktu cīņu ar briesmoņiem.

Taču abi neradījumi vēlreiz triecās ar galvu stikla durvis. Šoreiz tajās iešķēlās plaisas. Zilie hieroglifi nomirgojuši apdzisa.

“AGH!" Heopss ieķērcās un ar ķepu norādīja uz kaķi.

“Varbūt man vajadzētu pamēģināt ha-di burves­tību,” es ieteicos.

Kārters pakratīja galvu. “Tu gandrīz paģībi pēc tam, kad uzspridzināji tās durvis. Es negribu, lai tu atslēdzies vai ka notiek vēl kas ļaunāks.”

Kārters jau atkal mani pārsteidza. No Amosa sienas kolekcijas viņš izcēla savādu zobenu. Tā asmens bija pus­mēness formā un izskatījās pagalam nepraktisks.

“Tu to nedomā nopietni,” es teicu.

“Ja tev… ja tev padomā ir kas labāks,” viņš stostījās. Seja laistījās sviedros. “Tev, man un paviānam ir jāstājas pretī tiem tur.”

Skaidrs, ka, būdams pēdējais zaķpastala, Kārters pū­lējās uzdoties par drosminieku, bet viņš drebēja vēl tra­kāk par mani. Ja kāds te taisījās ģībt, tas bija viņš pats, un man negribējās, lai tas notiek, kad viņam rokās ir asi priekšmeti.

Tad serpopardi atsitās pret durvīm trešo reizi, un tās sašķīda. Mēs atkāpāmies līdz Tota statujai, un abi bries­moņi lēnām iesoļoja lielajā zālē. Heopss svieda basket­bola bumbu, trāpīdams vienam nezvēram pa galvu. Tad viņš pats metās virsū vienam no briesmoņiem.

“Heops, nē!” Kārters kliedza.

Bet paviāns iekodās ar ilkņiem neradījumam kaklā. Serpopards svaidīja galvu, pūlēdamies viņā iekampties ar zobiem. Heopss palēca nost, bet briesmonis bija ātrs. Galvu ar kaklu izmantodams kā beisbola vāli, viņš aiz­trieca Heopsu pa gaisu, tas izlidoja cauri sašķīdušajām durvīm, pāri nobrukušajai terasei un pazuda tukšumā.

Man gribējās raudāt, bet nebija laika. Serpopardi nāca tuvāk. Mēs nevarējām no tiem aizbēgt. Kārters pa­cēla zobenu. Es pacēlu roku pret tuvāko briesmoni un mē­ģināju izrunāt ha-di burvestību, bet vārdi iesprūda kaklā.

“Mjau!” Mafina uzstājīgi ieņaudējās. Kāpēc tas kaķis joprojām bija man rokās un bailēs nemetās bēgt?

Tas es atcerējos Amosa vārdus: Mafina jūs pasargās. Vai Heopss tika mēģinājis man to atgādināt? Tas šķita neiespējami, bet es izstomīju: “M-mafina, es tev pavēlu mūs aizsargāt.”

Es nometu viņu uz grīdas. Sudraba piekariņš pie kaķa kaklasiksnas uz brīdi iemirdzējās. Tad Mafina ne­steidzīgi izstaipījās, attupās un sāka laizīt savu pēdu. Nu tiešām, uz ko gan es biju cerējusi — uz varonību?

Abi sarkanacainie briesmoņi atieza ilkņus. Ar pa­slietu galvu viņi posās uzbrukumam — un pēkšņi caur zāli rībēdams un dārdēdams izskrēja karsts, sauss vējš. Vilnis bija tik jaudīgs, ka mūs ar Kārteru nogāza no kā­jām. Abi serpopardi salīgojušies atsprāga atpakaļ.

Pietraususies kājās, es sapratu, ka rībiens nācis no Mafinas. Mana kaķa vairs nebija. Viņas vietā stāvēja sie­viete — maza un lokana kā vingrotāja. Tumšie, melnie mati bija sasieti zirgastē. Mugurā viņai bija piegulošs leopardādas kostīms un kaklā karājās Mafinas amulets.

Pagriezusies viņa man uzsmaidīja — acis joprojām bija tādas pašas — dzeltenas ar melnām zīlītēm. “Sen bija laiks,” viņa noteica.

Atjēgušies no pārsteiguma, serpopardi metās virsū kaķsievietei. Galvas zibensātrumā šāvās uz priekšu. Viss liecināja, ka abi Mafinu tūliņ saraus gabalos, bet kaķu dāma palēcās gaisā, apmeta trīs kūleņus un piezemējās uz kamīna malas.

Viņa izstaipīja plaukstu locītavas, un no katras pie­durknes izslīdēja pa milzīgam nazim. “Ahā! — jautri!”

Briesmoņi metās uzbrukumā. Viņa ielēca abiem pa vidu un vieglā dejas solī vairījās no nezvēru zobiem, līdz izrādījās, ka tiem abiem kakli sapinušies kopā. Kad viņa atkāpās, serpopardi bija pilnībā viens otra gūstā. Jo vairāk viņi mēģināja atbrīvoties, jo mezgls savilkās cie­šāks. Serpopardi mīdijās uz priekšu un atpakaļ, apgāz­dami mēbeles un dusmās šņākdami.

“Nabadziņi,” kaķu dāma nomurrāja. “Ļaujiet, es pa­līdzēšu.”

Nozibsnīja naži, un abu briesmoņu galvas ar būkšķi atsitās pret grīdu. Rumpji nogāzās gar zemi un pārvērtās milzīgās smilšu kaudzēs.

“Tur pazūd manas rotaļlietas,” sieviete skumji no­teica. “No zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek.” Viņa uzlūkoja mūs, un naži pazuda piedurknēs. “Kārter, Seidij, mums vajadzētu doties. Ļaunākais vēl tikai priekšā.”

Kārters nogārdzās. “Ļaunākais? Kas… kā… ko…” “Visam savs laiks.” Sieviete paslēja rokas virs galvas un apmierināti izstaipījās. “Cik labi atkal būt cilvēka ādā! Seidij, vai tu varētu mums atvērt durvis caur Duātu, lū­dzu?”

Es samirkšķināju acis. “Emm… nē. Es… es nezinu,

kā.”

Sieviete sarauca pieri, acīm redzami vīlusies. “Žēl. Mums būs nepieciešams vairāk spēka. Obelisks.”

“Bet tas ir Londonā,” es iebildu. “Mēs nevaram…”

“Ir vēl viens tuvāk — Centrālparkā. Es parasti izvai­ros no Manhetenas, bet šī ir ārkārtas situācija. Mēs do­simies turp un atvērsim portālu.”

“Portālu uz kurieni?” es pieprasīju. “Kas tu esi, un kāpēc tu esi mans kaķis?”

Sieviete pasmaidīja. “Pagaidām mēs gribam portālu, kas aizvedīs mūs tālāk no briesmām. Runājot par manu vārdu — es neesmu Mafina — tad nu gan! Mani…”

“Basteta,” Kārters viņu pārtrauca. “Tavs piekariņš — tas ir Bastetas, kaķu dievietes simbols. Es domāju, ka tas ir tikai rotājums, bet… tā esi tu, vai ne?”

“Malacis, Kārter,” Basteta teica. “Tagad nāciet, kamēr mēs vēl varam dzīvi paspēt tikt no šejienes prom.”

kārters

Jā, mūsu kaķis bija dieviete.

Kas vēl jauns?

Viņa nedeva mums daudz laika, lai par to izrunātos. Basteta lika man no bibliotēkas paņemt tēta burvju kasti, un, kad atgriezos, viņas abas ar Seidiju strīdējās par Heopsu un Filipu.

“Mums viņi jāmeklē!” Seidija uzstāja.

“Ar viņiem viss būs kārtībā,” Basteta atsvieda. “To­ties, ja nedosimies projām uz karstām pēdām, ar mums nebūs vis.”

Es pacēlu roku. “Emm… atvainojiet, dievietes jaun­kundze? Amoss teica, ka māja ir…”

“Aizsargāta?” Basteta iesmējās. “Kārter, visas aizsar­dzības joslas tika par daudz viegli pārvarētas. Kāds tās iznīcinājis'.'

“Ko tu ar to domā? Kurš…”

“Kas tāds ir pa spēkam tikai burvim, kurš pieder pie Dzīvības mājas.”

“Cits burvis?” es jautāju. “Kāpēc gan kāds cits burvis gribētu apdraudēt Amosa māju?”

“Ak, Kārter,” Basteta nopūtās. “Tu esi tik jauns un nevainīgs. Burvji ir viltīga tauta. Varētu būt miljons iemeslu, kāpēc viens gribētu kaitēt citam, bet mums nav laika to apspriest. Ejam!”

Paķērusi mūs abus aiz rokas, viņa devās uz durvīm. Naži bija ievilkti, bet nagi viņai tik un tā bija ļoti asi un spiedās man ādā. Nokāpām pa garajām metāla kāpnēm, kas noveda mūs noliktavu zonā visapkārt rūpnīcai.

Tēta darba soma smagi novilka plecu. Līkais zobens, ko biju uzsējis uz muguras, saldēja ādu. Serpopardu uz­brukuma laikā biju sasvīdis, un tagad sviedri it kā vērtās ledū.

Aplaidu skatu visapkārt, lūkodamies pēc vēl kādiem briesmoņiem, bet viss šķita kluss un tukšs. Kur vien skaties, rēgojās vecā celtniecības tehnika — buldozers, ceļamkrāns ar milzīgu bumbu ķēdes galā, pāris cementa maisītāju. Metāla plākšņu un redeļu krāvumi līdz ielai, kas atradās pārsimt metru attālumā, veidoja tādu kā šķēršļu pilnu labirintu.

Bijām pusceļā, kad ceļā gadījās vecs, pelēks kaķis ar ieplēstu ausi un aiztūkušu aci. Spriežot pēc rētām, viņš lielāko daļu mūža bija aizvadījis sīvās cīņās.

Basteta pietupusies skatījās uz kaķi. Tas rāmi vērās pretim.

“Paldies,” Basteta teica.

Vecais kaķis apcirties aizskrēja uz upes pusi.

“Kas tas bija?” Seidija jautāja.

“Viens no maniem apakšniekiem. Piedāvājās palī­dzēt. Viņš paziņos tālāk par to, kas mūs piemeklējis. Drīz vien visi Ņujorkas kaķi būs informēti.”

“Viņš bija tik savainots,” Seidija teica. “Ja viņš ir tavs apakšnieks, vai tu nevarēji viņu izdziedināt?”

“Un atņemt viņam kaujās iegūtās rētas? Kaķa rētas ir daļa no viņa identitātes. Es nevarētu…” Pēkšņi Basteta sa­stinga. Viņa pavilka mūs aiz redeļu krāvuma.

“Kas ir?” es nočukstēju.

Izvingrinājusi plaukstas, viņa sakampa no piedurk­nēm izlaistos nažus un paglūnēja pāri kaudzes malai, vispēdlgajam muskulītim sīki trīsot. Es raudzīju saskatīt to, uz ko viņa skatās, bet neredzēju neko citu kā vien veco ceļamkrānu ar lielo bumbu.

Bastetas lūpas priecīgā satraukumā savilkās smaidā. Viņas acis bija pievērstas milzīgajai metāla bumbai. Biju redzējis kaķēnus tā skatāmies uz rotaļu pelēm, dzijas ga­baliņiem vai plastmasas bumbām… bumbām? Nē. Bas­teta bija senlaiku dieviete. Viņa taču ne…

“Iespējams, tas bridis ir klāt,” viņa nočukstēja. “Ne­kustieties.”

“Tur neviena nav,” Seidija nošņācās.

Es iesāku teikt: “Emm…”

Basteta pārlēca pāri krāvumam. Nažiem zibot, viņa uzlēca piecpadsmit metru augstumā un piezemējās uz lielās bumbas ar tādu spēku, ka pārrāva tās ķēdi. Kaķu dieviete un milzīgā metāla bumba nogāzās zemē un aiz­ripoja smiltīs.

“Rrrrr!” Basteta iekliedzās. Metāla bumba pārripoja viņai pāri, bet neizskatījās, ka dieviete būtu cietusi. Pie­lēkusi kājās, viņa metās virsū bumbai. Naži grieza me­tālu kā pievilgušu mālu. Pēc pāris sekundēm bumba bija pārvērtusies metāla skaidu čupā.

Basteta ievilka savus nažus. “Esam drošībā!”

Mēs ar Seidiju saskatījāmies.

“Tu mūs izglābi no metāla bumbas,” Seidija teica.

“Nekad nevar zināt,” Basteta teica. “Tā varēja būt mūsu ienaidnieks.”

Tad atskanēja skaļš būkšķis, un zeme nodrebēja. At­skatījos uz māju. No logiem šāvās zilas liesmas.

“Nāciet,” Basteta uzsauca. “Mums jāpasteidzas!”

Es gaidīju, ka viņa izsauks kādu burvju pārvietoša­nās līdzekli vai vismaz taksometru. Taču Basteta vien­kārši aizņēmās sudrabainu Lexus.

“Jā,” viņa nomurrāja. “ŠI te man patīk! Bērni, nāciet līdzi.”

“Bet šī nav tava mašīna,” es ieteicos.

“Dārgais, es esmu kaķis. Viss, ko es redzu, ir mans.” Viņa pieskārās stūres panelim, un slēdzene iemirdzējās. Iemurrājās motors. (Nē, Seidij, ne jau kā kaķis, bet gan kā mašīna.)

“Basteta,” es bildu. “Nevar tā vienkārši…”

Seidija iegrūda elkoni man sānos. “Gan izdomāsim, kā to vēlāk atgādāt atpakaļ, Kārter. Šobrīd mums ir ār­kārtas situācija.”

Viņa pamāja atpakaļ uz savrupmāju. Visi logi izvirda zilas liesmas un dūmus. Bet vēl jo baismīgāks bija kas cits: pa kāpnēm lejup kāpa četri viri ar lielu kasti, kas izskatījās pēc milzīga zārka — ar diviem gariem rokturiem katrā galā. Kaste bija pārklāta ar melnu līķ­autu un izskatījās pietiekami liela, lai tajā ietilptu divi līķi. Vīriem mugurā bija tikai svārki un sandales. Vara krāsas āda saulē mirdzēja, it kā viņi būtu izkalti no me­tāla.

“Nav labi,” Basteta noteica. “Visi mašīnā, lūdzu.”

Es izlēmu neuzdot jautājumus. Seidija mani apstei­dza un ierāpās priekšējā sēdekli, tāpēc es iekāpu aizmu­gurē. Četri metāliskie viri neticamā ātrumā skrēja pāri laukumam uz mūsu pusi. Pirms es paspēju aizsprādzēt drošības jostu, Basteta spieda grīdā gāzes pedāli.

Mēs traucāmies cauri Bruklinai, līkumojot pa pilna­jām ielām, brīžiem braucot pa ietvi — gandrīz notrie­cām vairākus gājējus.

Basteta brauca kā… kā kas?… kā kaķis. Jebkurš, braukdams tādā ātrumā, jau būtu izraisījis vairākas avā­rijas, bet viņa mūs droši nogādāja uz Viljamsburgas tilta.

Biju pārliecināts, ka no sekotājiem esam atrāvušies, bet atskatījies ieraudzīju tos četrus ar visu kasti manev­rējam cauri sastrēgumiem. Izskatījās, ka skrien normālā ātrumā, bet viņi traucās garām mašīnām, kas brauca ar septiņdesmit kilometriem stundā. Augumi apmigloju­šies kā kadri no vecām filmām, it kā viņi neiederētos parastā laika ritmā.

“Kas tie tādi ir?” es jautāju. “ŠabtiV’

“Nē, nesēji.” Basteta ieskatījās atpakaļskata spogulī. “Izsaukti no Duātas. Viņi neapstāsies, pirms nebūs no­tvēruši savus upurus, iesvieduši tos nestuvēs…”

“Kur?” Seidija viņu pārtrauca.

“Tajā lielajā kastē,” Basteta atteica. “Tā kaste ir savveida nestuves. Nesēji sagūsta savu upuri, piekauj to līdz

nesamaņai, iemet kastē un aiznes savam saimniekam. Viņi nekad nepazaudē savu upuri un nekad nepadodas.” “Bet kāpēc viņi dzenas pēc mums?”

“Tici man,” Basteta ierūcās, “labāk, lai nezini.” Iedomājos liesmojošo viru vakarnakt Fēniksā — kā viņš izcepa vienu no saviem pakalpiņiem. Noteikti ne­gribēju viņu vēlreiz satikt.

“Basteta,” es ierunājos,” ja tu esi dieviete, vai tu ne­vari vienkārši uzsist knipi un viņus iznīcināt? Vai pamāt ar roku un teleportēt mūs projām?”

“Vai tas nebūtu jauki? Bet manas spējas šajā saimniekorganismā ir ierobežotas.”

“Tu runā par Mafinu?” Seidija jautāja. “Bet tu vairs neesi kaķis.”

“Viņa vēl joprojām ir mans saimniekorganisms, Seidij. Tāds kā mans enkurs šajā Duāta pusē, un viņa nav perfekta. Tavs sauciens pēc palīdzības ļāva man atgriez­ties cilvēka formā, bet tas vien jau prasa daudz spēka. Turklāt pat tad, kad es esmu kopā ar spēcīgu saimniekorganismu, Seta maģija ir daudz spēcīgāka par ma­nējo.”

“Vai tu, lūdzu, varētu runāt par kaut ko, ko es sa­protu,” es lūdzos.

“Kārter, mums nav laika sarunām par dieviem un saimniekorganismiem un burvestību limitiem! Mums jānogādā jūs drošībā.”

Basteta piedeva gāzi, un mēs traucāmies pa tilta vidējo joslu. Četri nesēji dzinās mums pakaļ, un gaiss viņiem apkārt virmoja, bet mašīnas pat necentās vairī­ties. Neviens nesatraucās un uz viņiem pat neskatījās.

“Kā var būt, ka cilvēki viņus neredz?” es painteresē­jos. “Vai tad viņi nemana vara krāsas vīrus brunčos jo­žam pa tiltu?”

Basteta paraustīja plecus. “Kaķi spēj dzirdēt skaņas, ko tu nedzirdi. Daži dzīvnieki redz ultravioletā spektrā, kas cilvēkiem ir neredzams. Ar burvestībām ir līdzīgi. Kad mēs tikko ieradāmies, vai tu savrupmāju uzreiz pa­manīji?”

“Nu… nē.”

“Un tu esi dzimis burvis,” Basteta skaidroja. “Iedomā­jies, cik grūti to būtu saskatīt parastajam mirstīgajam.” “Dzimis burvis?” Atcerējos, ko Amoss teica par mūsu ģimeni un tās saistību ar Dzīvības māju. “Ja maģija ir asinīs, kāpēc es nespēju neko tādu paveikt jau agrāk?” Basteta man uzsmaidīja spogulī. “Tava māsa gan sa­prot.”

Seidijai pietvīka ausis. “Nē, es nesaprotu! Es vēl jo­projām nespēju noticēt, ka tu esi dieviete. Visus šos ga­dus tu ēdi kaķu barību, gulēji man uz galvas…”

“Es apsolīju jūsu tētim,” Basteta atteica. “Viņš man ļāva palikt šai pasaulē, ja vien iemiesojos gluži maznozī­mīga, parasta mājas kaķa izskatā, lai es varētu tevi pa­sargāt un pieskatīt. Tas bija mazākais, ko es varēju darīt pēc…” Viņa pēkšņi apklusa.

Man galvā iešāvās šausminoša doma. Vēderā viss sa­griezās, un tam nebija nekāda sakara ar to, cik ātri brau­cām. “Pēc mūsu mammas nāves?” es minēju.

Basteta skatījās taisni uz priekšu.

“Tā ir, vai ne?” es teicu. “Mamma ar tēti veica kaut kādu burvju rituālu pie Kleopatras adatas. Kaut kas

nogāja greizi. Mūsu mamma gāja bojā, un… un viņi at­brīvoja tevi?”

“Tas šobrīd nav svarīgi,” Basteta izmeta. “Galvenais, ka es piekritu pieskatīt Seidiju. Un to es arī darīšu.”

Viņa kaut ko noklusēja. Par to nebija šaubu, bet viņas balss tonis lika noprast, ka šis sarunas temats ir izsmelts.

“Ja reiz jūs, dievi, esat tik spēcīgi un izpalīdzīgi,” es turpināju, “kāpēc Dzīvības māja aizliedz burvjiem jūs izsaukt?”

Basteta strauji iegriezās blakus joslā. “Burvji ir paranoiķi. Jūsu vienīgā cerība ir turēties kopā ar mani. Mēs tiksim pēc iespējas tālāk no Ņujorkas. Tad sameklēsim palīdzību un izaicināsim Setu.”

“Kādu palīdzību?” Seidija jautāja.

Basteta izbrīnīta sarāva uzacis. “Mēs izsauksim vēl citus dievus, protams.”

kārters

(Seidij, izbeidz! Jā, es tūlīt tikšu līdz tai vietai.) Pie­dod, viņa mani visu laiku pārtrauc, piešķiļot uguni ma­nām… nav svarīgi. Pie kā es paliku?

No Viljamsburgas tilta nogriezāmies Manhetenā un pa Klintona ielu braucām uz ziemeļiem.

“Viņi mums joprojām seko,” Seidija brīdināja.

Un nesēji tiešām atpalika par nieka kvartālu — skrēja pa ielas vidu, lēca pāri suvenīru tirgotavām uz gājēju ietvēm.

“Mēs iegūsim mazliet laika,” Basteta dobji ieņurdē­jās — skaņa bija tik zema un spēcīga, ka zobi ietrīcējās līdzi. Ar joni pagriezusi stūri, viņa nogriezās pa labi, uz Austrumu Hjūstonas ielas.

Es paskatījos atpakaļ. Kolīdz nesēji iznira aiz stūra, viņus pulkiem vien apstāja kaķi. Citi izlēca pa logiem. Citi izskrēja no sānielām. Citi izrāpās no notekas. Visi šāvās virsū nesējiem kā tāds spalvu un nagu vilnis — kaķi rāpās augšup pa nesēju vara kājām, skrāpēja viņiem muguru, ieķērās sejā un centās apgāzt līķu kasti. Nesēji sagrīļojās un izmeta kasti no rokām, tad metās aklā

cīņā. Divas mašīnas sagriezās, lai izvairītos no dzīvnie­kiem, bet ietriecās viena otrā, aizsprostoja ielu, un ne­sēji nogāzās no kājām zem nešpetno kaķu svara. Mēs no­griezāmies uz Franklina Rūzvelta ielas, un aina mums pagaisa no skata.

“Labais,” es atzinu.

“Tas viņus ilgi neaizkavēs,” Basteta atteica. “Tagad uz Centrālparku.”

Lexus Basteta atstāja pie Metropolitēna mākslas mu­zeja.

“Un nu — skriešus!” viņa teica. “Tas ir tepat aiz mu­zeja.”

Kad viņa teica — jāskrien, tas bija domāts nopietni. Mums ar Seidiju nācās skriet, ko kājas nes, lai turētu vi­ņai līdzi, bet Basteta pat nebija iesvīdusi. Viņa nedomāja piebremzēt par godu tādiem sīkumiem kā hotdogu tir­gotavas un novietotas mašīnas, un vienā mierā pārlēca pāri visam, kas nebija augstāks par trim metriem, ka­mēr mēs, kā nu varēdami, centāmies visus šķēršļus ap­skriet.

Ieskrējām parkā no Austrumu ielas puses. Kolīdz nogriezāmies uz ziemeļiem, priekšā parādījās obelisks. Būdams vairāk nekā divdesmit metru augsts, tas izska­tījās tieši tāds pats kā Londonas līdzinieks. Obelisks slē­jās mazā piekalniņā it kā nošķirts no visa, kas apkārt, un tādu vietu Ņujorkas centrā nav daudz. Tuvumā ma­nījām vien pāris skrējēju — patālāk, uz takas. Dzirdēju satiksmes troksni, kas nāca no Piektās avēnijas, bet pat tas šķita tālu projām.

Apstājāmies pie obeliska. Basteta ievilka nāsīs gaisu, it kā mēģinādama saost briesmas. Kad es beidzot biju apstājies, sapratu, ka esmu pārsalis. Augstu pie debesīm spīdēja saule, bet vējš vilka cauri lina drēbēm.

“Kaut es būtu uzvilcis kaut ko siltāku,” es nomurmi­nāju. “Vilnas jaka būtu tieši laikā.”

“Nē, nebūtu vis,” Basteta teica, skatīdamās visapkārt. “Tu esi ģērbies, kā burvim pieklājas.”Seidija nodrebinā­jās. “Vai tad jāsalst, ja gribi burties?”

“Burvji vairās no dzīvnieku valsts produktiem,” Bas­teta atsvieda, domās klīzdama kur citur. “Kažoki, āda, vilna, jebkas tamlīdzīgs. Tur ir dzīvības auras paliekas, un tas var nojaukt burvestības.”

“Mani zābaki man netraucē,” Seidija iebilda.

“Āda,” Basteta ar nepatiku noteica. “Varbūt tu esi noturīgāka, un drusciņa ādas tev burties netraucē. Ne­zinu. Bet lina drēbes ir vislabākās, vai ari kokvilna — kas nāk no augiem. Lai kā, Seidij, man šķiet, ka šobrīd esam drošībā. Tieši šobrīd, vienpadsmitos trīsdesmit, sākas īss, mums labvēlīgs laika posms, bet tas nebūs pā­rāk ilgs. Sāc.”

Seidija sablisinājās. “Es? Kāpēc es? Tu esi dieviete!” “Portālu atvēršana man nepadodas,” Basteta atteica. “Kaķi ir aizstāvji. Vienkārši kontrolē savas emocijas. Pa­nika vai bailes izgāzīs burvestību. Mums jātiek no šejie­nes prom, pirms Sets pagūst izsaukt pārējos dievus pa­līgos.”

Es saviebos. “Tu gribi teikt, ka Setam ir citu ļauno dievu telefona numuri?”Basteta nervozi paskatījās uz koku pusi. “Ļaunie un labie — par dieviem, Kārter, tā laikam nevar teikt. Kā burvim tev jādomā par haosu un kārtību. Tie ir divi spēki, kas kontrolē visumu. Sets ir haosa dievs.”

“Un kā ir ar tiem pārējiem dieviem, ko tētis atbrī­voja?” es uzstāju. “Vai tad viņi nav labie? Izīda, Ozīriss, Hors, Neftīda — kur ir viņi?”

Basteta uz mani paskatījās. “Labs jautājums, Kārter.” No krūmiem izšāvās Siāmas kaķis un pieskrēja pie Bastetas. Abas uz brīdi saskatījās, un tad siāmietis aizti­pināja.

“Nesēji tuvojas,” Basteta paziņoja. “Un kaut kas cits… kaut kas daudz spēcīgāks tuvojas no austrumiem. Manuprāt, nesēju saimnieks iesvēlies nepacietībā.”

Man sirds stājās pukstēt. “Sets tuvojas?”

“Nē,” Basteta teica. “Iespējams, kāds no pakalpiņiem. Vai sabiedrotais. Maniem kaķiem ir grūti aprakstīt, ko viņi redz, un es negribu to zināt. Seidij, ir laiks. Koncen­trējies uz Duātas vārtu atvēršanu. Es atvairīšu uzbrucē­jus. Kaujas maģija ir mana specialitāte.”

“Kas tāds, ko tu liki lietā savrupmājā?” es jautāju. Basteta atieza smailos zobus. “Nē, tie jau parasti cīņas paņēmieni.”

Parka koki iešalcās, un no meža izskrēja nesēji. Līdznestajai kastei pārklātais līķauts bija sadīrāts skran­dās. Arī paši nesēji bija vienās skrambās. Viens pievilka kāju, kas ceļgalā locījās uz otru pusi. Citam kaklā bija uzmaucies automašīnas spārns.

Četri metāla vīri prātīgi nolika savu kasti zemē, pie­vērsās mums un izrāva aiz jostas aizbāztus zeltainus metāla bomjus.

“Seidij, ķeries taču pie darba!” Basteta pavēlēja. “Kārter, tu vari man palīdzēt.”

Kaķu dieviete izšāva savus nažus. Viņa pati iezalgojās zaļa. Visapkārt iemirdzējās aura, kas pletās pla­šāka — kā tāds enerģijas burbulis, un pacēla viņu gaisā. Aura mainīja apveidu, līdz Basteta izrādījās ieslēgta hologrāfiskā projekcijā, kas bija apmēram četras reizes lielāka par viņu pašu. Tā bija viņa pati senlaiku vei­dolā — sieviete ar kaķa galvu, augumā sešus metrus liela. Hologrammas centrā atradās Basteta, kas spēra soli uz priekšu. Milzīgā kaķu dieviete kustējās kopā ar viņu. Šķita neiespējami, ka caurspīdīgs attēls var būt tik vie­lisks, taču ik solis lika zemei nodrebēt. Basteta pacēla roku. Mirdzoši zaļā karotāja darīja tāpat un izlaida na­gus, tik garus un asus kā zobeni. Basteta nobrauca ar roku pa taku sev priekšā un sašķēla ietves segumu ce­menta strēmelēs. Atskatījusies viņa man uzsmaidīja. Milzīgā kaķa galva darīja pakaļ, atiezdama baisus ilk­ņus, kas mierīgi varētu mani pārkost uz pusēm.

“Šī,” Basteta teica, “ir kaujas maģija.”

Biju tik apstulbis, ka labu brīdi spēju vien noskatī­ties, kā Basteta ar savu zaļo kaujas mašīnu metas virsū nesējiem.

Novēzējusi roku, viņa vienu no nesējiem pāršķēla uz pusēm un tad samina otru, to saplacinādama metāla pan­kūkā. Abi pārējie nesēji metās virsū viņas hologrāfiska­jām kājām, taču metāla vāles atsitās pret spokaino gaismu un atlekušas nenodarīja nekādu postu.

Tikmēr Seidija, paceltām rokām nostājusies pie obe­liska, kliedza: “Atveries, tu stulbais akmens gabals!”

Beidzot es satvēru savu zobenu. Rokas man trīcēja. Es negribēju mesties kaujā, bet laikam vajadzēja palī­dzēt. Un, ja reiz bija jākaujas, es izlēmu, ka sešmetrīga mirdzoša kaķu kaujiniece man sabiedrotajos bija gana drošs atbalsts. “Seidij, es… es iešu palīgā Bastetai. Nepa­dodies!”

“Es cenšos!”

Metos uz priekšu tieši tobrīd, kad Basteta kā tādus maizes klaipus pāršķēla uz pusēm abus pārējos nesējus. Atviegloti nodomāju: nu, viss.

Taču visi četri nesēji sāka saplūst atkal kopā. Saplaci­nātais nesējs atlipinājās no asfalta. Atlūzas saskrēja kopā kā magnēti, un nesēji — tādi paši, kādi bijuši, — slējās kājās.

“Kārter, palīdzi man viņus iznīcināt!” Basteta sauca. “Viņus vajag sašķelt mazos gabaliņos!”

Es centos netrāpīties Bastetai ceļā, kamēr viņa soļoja uz priekšu un šķēla nesējus gabalos. Kolīdz viens bija pār­šķelts, es uzreiz metos to sasmalcināt mazākos gabalos. Šķita drīzāk plastilīns, nevis metāls, jo mans zobens cir­tās cauri bez grūtībām.

Pēc pāris minūtēm visapkārt grēdojās vara atlūzu kau­dzes. Basteta, savilkusi mirdzošu dūri, sadragāja līķu ne­samo kasti smalkos gabalos.

“Negāja nemaz tik grūti,” es izdvesu. “Kāpēc mēs no viņiem bēgām?”

Mirdzošajā čaulā ieslēgtā Bastetas seja mirka vienos sviedros. Man nebija ienācis prātā, ka dieviete varētu nogurt, bet viņas maģiskais avatars droši vien prasīja daudz spēka.

“Mēs vēl neesam drošībā,” viņa brīdināja. “Seidij, kā tev veicas?”

“Nekā,” Seidija gaudās. “Vai nav kāds cits veids?”

Pirms Basteta pavēra muti atbildei, koki iešalcās no jauna — it kā lapās iečabējās lietus, tikai tāds glums.

Man pār muguru pārskrēja drebuļi. “Kas… kas tas ir?”

“Nē,” Basteta nočukstēja. “Nevar būt. Tikai ne viņa.”

Tad pamežs ar joni sakustējās. Tūkstošiem brūnu mūdžu izbira no meža kā derdzīgs paklājs — paslieti indes dzeloņi un spīles no vienas vietas.

Grasījos iekliegties: “Skorpioni!” Bet mēle neklausīja. Kājas sāka trīcēt. Man riebjas skorpioni. Ēģiptē tie ir visur. Nez cik reižu esmu tādus atradis savā viesnīcas gultā vai dušā. Reiz es pat vienu atradu savā zeķē.

“Seidij!” Basteta satraukta iesaucās.

“Nekas man nesanāk!” Seidija novaidējās.

Skorpioni tuvojās — tūkstotis pēc tūkstoša. No meža iznāca sieviete, bezbailīgi soļojot pa ņudzošo paklāju. Mugurā viņai bija brūns tērps, un zelta rotaslietas mir­dzēja ap kaklu un uz rokām. Garie melnie mati bija ap­cirpti seno ēģiptiešu stilā, un viņas galvu rotāja dīvains kronis. Atskārtu, ka tas nav nekāds kronis — uz galvas viņai tupēja milzīgs, dzīvs skorpions. Viņu ieskāva mil­jons pretīgo spīļaiņu, it kā sieviete būtu to pasaules centrs.

“Serketa,” Basteta nošņācās.

“Skorpionu dieviete,” es minēju. Laikam jau pienā­cās pārbīties, bet vēl vairāk pārbīties jau vairs nebija iespējams. “Vai tu varēsi viņu uzveikt?”

Bastetas vaigs manī neviesa diez kādu pārliecību.

“Kārter, Seidij,” viņa teica, “te ies karsti. Skrieniet uz muzeju. Atrodiet templi. Iespējams, tas jūs pasargās.” “Kādu templi?” es jautāju.

“Un kas būs ar tevi?” Seidija iebilda.

“Ar mani viss būs kārtībā. Es jūs panākšu.” Bet Baste­tas skatiens liecināja, ka pašai trūkst īstas pārliecības. Viņa tikai mūsu labad centās novilcināt laiku.

“Skrieniet!” viņa pavēlēja, un milzīgā, zaļā kaķu kaujiniece pagriezās pret skorpionu pūli.

Gribi dzirdēt kaunpilno patiesību? Ar visiem tiem skorpioniem es pat nemēģināju izlikties par drošsirdi. Paķēru Seidiju aiz rokas, un mēs .skrējām.

sendija

Labi, es ņemu mikrofonu. Nav ne mazāko cerību, ka Kārters izstāstītu šo daļu precīzi, jo tā ir saistīta ar Ziu. (Aizveries, Kārter. Tu zini, ka tā ir taisnība.)

Ak kas ir Zia? Piedod, aizrāvos.

Jozām uz muzeja ieeju, un man nebija ne jausmas — kāpēc, ja neskaita to, ka milzīga, mirdzoša kaķu dāma mums likusi tā darīt. Tev jāsaprot, ka es jau biju galīgi satriekta pēc visa, kas noticis. Vispirms zaudēju tēvu. Tad mani patrieca mīlošie vecvecāki. Tad es uzzināju, ka it kā esmu cēlusies no “faraonu asinīm”, piedzimusi burvju ģimenē un vēl visādas muļķības, kas izklausījās ļoti iespaidīgi, bet no visa cēlās vienas vienīgas nepatikša­nas. Un, kolīdz atradu jaunas mājas — savrupmāju ar pie­nācīgām brokastīm, draudzīgiem mājlopiņiem un gana jauku istabu —, tēvocis Amoss pazuda, mani jaukie, jaunie draugi krokodils un paviāns tika iesviesti upē un savrupmāja nodedzināta. Un, it kā ar to nepietiktu, mana uzticamā kaķene Mafina bija izlēmusi iesaistīties

kaujā ar baru skorpionu. Vai skorpioniem to sauc par baru? Pūli? Ganāmpulku? Vienalga.

Galvenais — es nespēju noticēt, ka man liek atdarīt burvju durvis, kaut gan man acīmredzot nepiemīt tādas spējas, un tagad brālis vilka mani prom. Es jutos pilnīgi izgāzusies. (Nemaz nekomentē, Kārter. Ja es pareizi at­ceros, tu pats nebiji daudz labāks.)

“Mēs nevaram tā vienkārši pamest Bastetu!” es klie­dzu. “Skaties!”

Kārters turpināja skriet un vilka mani līdzi, bet es varēju skaidri redzēt, kas notiek pie obeliska. Bars skor­pionu bija uzrāpušies augšup pa Bastetas mirdzošajām kājām un mēģināja iekosties hologrammā, it kā tas būtu želatīns. Basteta ar kājām un dūrēm šķaidīja mūdžus simtiem, bet to vienkārši bija pārāk daudz. Drīz vien tie bija uzrāpušies viņai līdz viduklim un zaļganais vairogs sāka raustīties. Brūnajā tērptā dieviete lēnām tuvojās, un man bija aizdomas, ka tā nu būs daudz ļaunāka par visiem tiem kukaiņiem.

Kārters izvilka mani cauri krūmiem, un Basteta pa­gaisa no skata. Mēs izskrējām uz Piektās avēnijas, kas pēc tikko piedzīvotā maģiskā kautiņa šķita smieklīgi normāla. Jozām pa ietvi, pagrūdām malā pāris garām­gājēju un uzskrējām augšā pa muzeja kāpnēm.

Plakāts virs durvīm reklamēja kaut kādu īpašo Zie­massvētku pasākumu, kura dēļ, visticamāk, muzejs bija vaļā brīvdienā, bet es neizlasīju, kas tieši tas bija par pa­sākumu. Mēs ieskrējām pa taisno iekšā.

Kā tur izskatījās? Tas bija muzejs: plašs foajē, daudz kolonnu un tā tālāk. Necentīšos apgalvot, ka veltīju daudz laika interjera apbrīnošanai. Atceros, ka tur bija rindas pie biļešu kasēm, jo mēs paskrējām tām garām. Tur bija arī apsargi, jo tie uz mums kliedza, kad mēs pa­skrējām garām arī viņiem. Veiksmīgi tikām tieši Ēģiptes nodaļā, pie kaut kādas kapam līdzīgas vietas ar dau­dziem gaiteņiem. Kārters droši vien tev varētu paskaid­rot, kas tā bija par vietu un ko tā nozīmēja, bet man patiešām bija vienalga.

“Nāc,” es teicu.

Mēs iegājām izstāžu zālē, un izrādījās, ka ar to pie­tika, lai nez kur pazustu apsargi, kas dzinās mums pa­kaļ. Iespējams, viņiem vienkārši atradās citas, svarīgā­kas lietas, ko darīt, nevis dzīties pakaļ palaidnīgiem bērniem.

Kad iznācām no izstāžu zāles, uzmanīgi lavījāmies apkārt, līdz pārliecinājāmies, ka mums neseko. Ēģiptiešu nodaļā nebija daudz apmeklētāju — tikai pāris pensio­nāru un ārzemju tūristu grupa, kam gids franču valodā skaidroja, kas ir sarkofāgs. “Et voici la momie!”

Dīvainā kārtā neviens nepamanīja milzīgo zobenu, kas bija uzsiets Kārteram uz muguras un kas noteikti bija drošības noteikumu pārkāpums (nemaz nerunājot par to, ka tas bija interesantāks par izstādes eksponā­tiem). Pāris večuku mūs nomērīja ar savādiem skatie­niem, bet es pieļauju — tāpēc, ka mēs bijām tērpti lina pidžamās, izmirkuši sviedros un noklāti ar koku lapām un zāles traipiem. Mani mati droši vien izskatījās baigi.

Es atradu tukšu telpu un ievilku Kārteru iekšā. Stikla vitrīnas bija pilnas ar šabti. Pirms pāris dienām es tiem nebūtu pievērsusi uzmanību. Tagad nenolaidu no figūriņām ne acu — ka neatdzīvojas un nemetas uzbru­kumā.

“Ko tagad?” es jautāju Kārteram. “Vai tu manīji kādu templi?”

“Nē.” Viņš sarauca pieri, sasprindzinot atmiņu. “Vai tikai tā gaiteņa galā nav tempļa makets… vai varbūt tas ir Bruklinas muzejā? Vai varbūt Minhenes muzejā? Pie­dod, es kopā ar tēti esmu bijis tik daudzos muzejos, ka visi sajukuši kopā.”

Es pikti nopūtos. “Nabadziņš, tev nācies apceļot pusi pasaules, neiet skolā un dzīvoties kopā ar tēti, kamēr man pienācās veselas divas dienas gadā!”

“Klau!” Kārters pagriezās pret mani neparasti dus­mīgs. “Tev ir mājas'. Tev ir draugi un normāla dzīve, un tu nepamosties, katru ritu nesaprazdama, kurā valsti at­rodies! Tev nav…”

Stikla vitrīna turpat blakus sašķīda, un mums pie kājām nolija lausku lietus.

Kārters šokēts uz mani paskatījās. “Vai mēs tikko…” “Tāpat kā mana uzsprāgusī dzimšanas dienas torte,” es nomurmināju, cenzdamās noslēpt pārsteigumu. “Tev jāiemācās savaldīt savas dusmas.”

“Man?”

Sāka gaudot sirēnas. Gaitenī mirgoja sarkana gaisma. Skaļruņos atskanēja čērkstoša balss, kas lika visiem mierīgi virzīties uz izeju. Franču tūristu grupa paskrēja mums garām kliegdami, un viņiem uz pēdām mina ba­riņš pensionāru, kas ar visu gadu nastu plecos kustējās brīnum veicīgi.

“Pabeigsim strīdēties vēlāk?” es teicu Kārteram. “Ejam!”

Mēs skrējām pa citu gaiteni, un sirēnas apklusa tik­pat pēkšņi, cik piepeši bija iegaudojušās. Asinssarkanās gaismas tupināja mirgot pilnīgā klusumā. Tad es to sa­dzirdēju: to skorpionu šļūcošo graboņu.

“Kas ir ar Bastetu?” man aizlūza balss. “Vai viņa…”

“Nedomā par to,” Kārters teica, lai gan, spriežot pēc viņa sejas, pats domāja tieši par to. “Mums jāturpina kustēties!”

Drīz vien bijām bezcerīgi apmaldījušies. Cik no­pratu, Ēģiptes nodaļa šajā muzejā bija izveidota pēc iespējas sarežģītāka — ar gaiteņiem, kas nekur neveda, un telpām, kam bija vairākas izejas. Paskrējām garām papirusa ruļļiem, zelta rotaslietām, sarkofāgiem, faraonu statujām un milzīgiem kaļķakmens bluķiem. Kam gan ienācis prātā izlikt akmeņus apskatei? Vai tad pasaulē to nav gana daudz?

Mēs nevienu neredzējām, bet šļūkoņa pieņēmās spēkā, lai vai kurp mēs skrējām. Visbeidzot apcirtos ap stūri un ar kādu saskrējos.

Iespiegusies atsprāgu atpakaļ un uzgrūdos virsū Kārte­ram. Kaunpilnā kārtā abi atkritām uz dibena. Jābrīnās, ka Kārters neuzdūrās uz sava zobena.

Meiteni, kas stāvēja mums priekšā, uzreiz nemaz neatpazinu. Tagad, kad atceros, tas liekas dīvaini. Iespē­jams, viņa izmantoja kaut kādu maģisku auru, vai var­būt es vienkārši negribēju ticēt, ka tā ir viņa.

Meitene izskatījās mazliet garāka par mani. Droši vien arī vecāka, bet ne daudz. Melnie mati bija līdzeni ap­cirpti mazliet zem ausīm, priekšpusē garāki, tāpēc krita pār acīm. Āda bija karameļu krāsā, un seja — skaista, ar tādiem kā arābiskiem vaibstiem. Acis, pēc ēģiptiešu pa­ražas apvilktas ar melnu līniju, bija savdabīgi dzintardzeltenas — vai nu neparasti daiļas, vai biedējošas. Es nespēju izšķirties. Plecā viņai bija uzmesta mugursoma, mugurā tādas pašas brīvi krītošas lina drēbes kā mums, un kājās sandales. Izskatījās, ka viņa būtu ceļā uz cīņas mākslas nodarbībām. Ak Dievs, tagad, kad par to iedo­mājos, es saprotu, ka mēs droši vien izskatījāmies tāpat. Man tiešām neērti.

Pamazām atskārtu, kur viņa redzēta. Tā pati meitene no Britu muzeja. Pirms paguvu ko bilst, Kārters pielēca kājās, aizstājās man priekšā un satvēra savu zobenu, it kā gribēdams mani pasargāt. Vari iedomāties?

“Ej… atkāpies!” viņš stostījās.

Meitene no piedurknes izvilka grebumiem rotātu ziloņkaula priekšmetu — ēģiptiešu burvju nūjiņu — un novēcināja.

Kārteram zobens izlidoja no rokām un nokrita uz grīdas.

“Nepaliec par apsmieklu,” meitene stingri noteica. “Kur ir Amoss?”

Kārters izskatījās pārāk pārsteigts, lai runātu. Mei­tene pagriezās pret mani. Es nospriedu, ka viņas acis ir reizē gan skaistas, gan biedējošas un man viņa nemaz nepatīk.

“Nu?” viņa nerimās.

Es nesapratu, kāpēc man būtu viņai jāizpauž kaut jelkas, bet krūtis pēkšņi sāka uzradās spiedējs, it kā uz atraugu. Dzirdēju pati sevi sakām: “Amoss ir prom. Viņš devās projām šorīt.”

“Un tas kaķu dēmons?”

“Tas ir mans kaķis,” es teicu. “Un viņa ir dieviete, ne­vis dēmons. Viņa mūs izglāba no skorpioniem!”

Kārters atjēdzās un, pacēlis zobenu, atkal pavērsa to pret meiteni. Laikam jau viņš ir pelnījis uzslavu par ne­atlaidību.

“Kas tu esi?” viņš noprasīja. “Ko tu gribi?”

“Mani sauc Zia Rašida.” Viņa pielieca galvu kā ieklau­sīdamās.

It kā pēc pavēles visa ēka nodrebēja. No griestiem nobira putekļi, un mums aiz muguras skorpionu šļūcoņa atskanēja divtik skaļa.

“Un šobrīd,” Zia turpināja mazliet vīlusies, “man uz­dots glābt jūsu nožēlojamās dzīvības. Ejam.”

Laikam jau mēs būtu varējuši atteikties iet viņai līdzi, bet tad atlika vienīgi skorpioni, tāpēc mēs skrējām Ziai pakaļ.

Steigdamās garām vitrīnai ar statujām, viņa pieskā­rās tai ar savu burvju nūjiņu. Mazie granīta faraoni un kaļķakmens dievi sakustējās, nolēca no paaugstināju­miem un izlauzās cauri stikliem. Daži bija bruņoti. Citi nāca, vīstīdami dūres. Viņi palaida mūs garām un vērās atpakaļ gaitenī, it kā gaidīdami ienaidnieku.

“Pasteidzieties,” Zia teica. “Šie tikai…”

“Mazliet novilcinās laiku?” es minēju. “Jā, to mēs jau esam dzirdējuši.”

“Tu pārāk daudz runā,” Zia neapstājoties izmeta.

Gribēju rupji atcirst. Tiešām, es būtu viņu nolikusi pie vietas, bet tieši tad mēs ieskrējām milzīgā telpā, un es paliku bez valodas.

“Oho,” Kārters izdvesa.

Bija grūti nepiekrist. Tā vieta patiešām bija oho.

Telpa bija futbola laukuma lielumā. Aiz vienas sie­nas — no skaidra stikla — vīdēja parks. Uz paaugstinā­juma telpas vidū stāvēja senas celtnes rekonstrukcija. Tur bija apmēram astoņus metrus augsti akmens vārti, un aiz tiem vaļējs pagalms un četrstūraina celtne, kas bija celta no nelīdzeniem smilšakmens bluķiem, klātiem ar grebtiem faraonu, dievu un hieroglifu attēliem. Ēkas ieejas abās pusēs slējās divas kolonnas, ko apmirdzēja pārdabiska gaisma.

“Ēģiptiešu templis,” es minēju.

“Dandaras templis,” Zia teica. “Vispār to uzcēla ro­mieši…”

“Kad okupēja Ēģipti,” Kārters ieteicās, it kā vēstī­dams priecīgu ziņu. “Pēc Augusta pasūtījuma.”

“Jā,” Zia teica.

“Aizraujoši,” es nomurmināju. “Vai man jūs atstāt divatā ar vēstures grāmatu?”

Zia nozibināja acis. “Lai kā, šis templis tika veltīts Izīdai, tāpēc tam būs pietiekoši daudz enerģijas, lai at­vērtu vārtus.”

“Lai izsauktu vēl kādus dievus?” es jautāju.

Zias acīs iespulgojās dusmas. “Ja tu vēlreiz mani ap­sūdzēsi tādā rīcībā, es izgriezīšu tev mēli. Es runāju par vārtiem, lai dabūtu jūs no šejienes prom.”

Es jutos pilnīgi apjukusi, bet jau sāku pie tā pierast. Mēs sekojām Ziai augšup pa kāpnēm un iekšā pa tempļa akmens vārtiem.

Pagalms bija tukšs — bēgošie muzeja apmeklētāji bija projām, un tas likās mazliet baiss. Milzīgi grebti dievu attēli skatījās man virsū. Visur vīdēja hieroglifu raksti, un man bija bail pārcensties — ja nu izdodas iz­lasīt?

Pie kāpnēm, kas veda uz tempļa ieeju, Zia apstājās. Viņa pacēla savu burvju nūjiņu un uzrakstīja kaut ko gaisā. Starp kolonnām iemirdzējās pazīstams hieroglifs.

Atvērt — tas pats simbols, ko tētis bija izmantojis pie Rozetas akmens. Es gaidīju, ka tūliņ kaut kas uzsprāgs, bet hieroglifs vienkārši izgaisa.

Zia atvēra savu mugursomu. “Mēs paliksim šeit, līdz varēsim atvērt vārtus.”

“Kāpēc mēs nevaram tos atvērt tagad?” Kārters jau­tāja.

“Portāli parādās tikai noteiktos laikos,” Zia teica. “Saullēktā, saulrietā, pusnaktī, saules aptumsumu laikā, precīzā dievu dzimšanas laikā…”

“Nu, piedod,” es teicu. “Kā tad var to visu zināt?” “Lai atcerētos pilnīgi visu kalendāru, ir nepieciešami gadi,” Zia skaidroja. “Bet nākamais brīdis ir vienkāršs — tieši pusdienas laikā. Pēc desmit ar pusi minūtēm.” Pulkstenī viņa neieskatījās. Gribēju zināt, kā viņa tik

precīzi zina noteikt laiku, bet nospriedu, ka nav jau pats svarīgākais jautājums.

“Kāpēc lai mēs tev uzticētos?” es jautāju. “Cik atceros, Britu muzejā tu gribēji mūs uzšķērst ar nazi.”

“Tā būtu bijis vienkāršāk,” Zia nopūtās. “Diemžēl mana priekšniecība domā, ka jūs varētu būt nevainīgi. Tāpēc pagaidām es nevaru jūs nogalināt. Bet nevaru arī jaut jums nokļūt Sarkanā kunga rokās. Un tāpēc… jūs varat man uzticēties.”

“Nu, tu mani pārliecināji,” es teicu. “Es jūtos pavi­sam droši.”

Zia no somas izņēma četras mazas figūriņas — vīri­ņus ar dzīvnieku galvām, savus piecus centimetrus ga­rus. Tos viņa pasniedza man. “Saliec Hora dēlus mums apkārt, kardinālos punktos.”

“Ko, lūdzu?”

“Ziemeļos, dienvidos, austrumos, rietumos.” Viņa runāja ļoti lēni, it kā es būtu kāda idiote.

“Es zinu kompasa punktus! Bet…”

“Tie ir ziemeļi.” Zia pamāja uz stikla sienu. “Izdomā pārējo.”

Es darīju, kā likts, lai gan nesapratu, kā tie mazie vīriņi varētu mums palīdzēt. Tai pašā laikā Zia iedeva Kārteram krīta gabalu un lika apvilkt mums apkārt apli, kas savienotu visus mazos vīriņus.

“Burvju aizsardzība,” Kārters teica. “Tādu pašu tētis izmantoja Britu muzejā.”

“Jā,” es murmināju. “Un mēs redzējām, cik labi tas nostrādāja.”

Kārters nepievērsa man uzmanību. It kā tas būtu

kaut kas jauns. Viņš tik ļoti gribēja iepriecināt Ziu, ka uzreiz metās pildīt savu ielu mākslinieka uzdevumu.

Tad Zia izņēma no somas vēl kaut ko: vienkāršu koka nūju — tādu pašu, kādu tētis bija izmantojis Londonā. Viņa kaut ko nomurmināja, un nūja pārvērtās divus metrus garā melnā zizlī ar grebtu lauvas galvu galā. Ar vienu roku viņa to grieza apkārt kā steku — izrādījās, ko citu! — un otrā rokā turēja savu burvju nūjiņu.

Brīdī, kad Kārters pabeidza zīmēt krīta apli, zāles durvīs parādījās pirmie skorpioni.

“Cik ilgi vēl līdz tam portālam?” es jautāju cerībā, ka neizklausos tik pārbijusies kā īstenībā.

“Lai kas notiek, palieciet apļa vidū,” Zia brīdināja. “Kad portāls atvērsies, leciet tam cauri. Un turieties man aiz muguras!”

Viņa pieskārās aplim ar garo koka nūju, atkal kaut ko nomurmināja, un aplis iemirdzējās tumšsarkans.

Simtiem skorpionu rāpoja tempļa virzienā, un grīda pārvērtās dzīvā masā. Tad zālē ienāca tā sieviete brūnajā tērpā — Serketa. Viņa mums salti uzsmaidīja.

“Zia,” es teicu, “tā ir tā dieviete. Viņa ir uzveikusi Bastetu. Kādas tev ir cerības?”

Zia pacēla savu nūju, un lauvas galva uzliesmoja kā maza, sarkana ugunslode, kas bija tik spilgta, ka izgais­moja visu telpu. “Es esmu Dzīvības mājas rakstvede, Seidija Keina. Mani ir mācījuši cīnīties ar dieviem.”

sendija

Laikam jau izklausījās ļoti iespaidīgi. Kaut tu būtu redzējis Kārtera ģīmi — viņš izskatījās pēc pārlaimīga kucēna. (Beidz mani grūstīt. Jā, grūdi gan!)

Bet es nemaz nejutos tik pārliecināta par Zias “Superburves” Rašidas spējām, kad skorpionu armija gāzās uz mūsu pusi. Kas gan būtu domājis, ka pasaulē ir tik daudz skorpionu, kur nu vēl Manhetenā! Mirdzošais aplis mums apkārt galīgi nešķita gana spēcīga aizsardzība pret mil­joniem kukaiņu, kas rāpās cits citam pāri, un to sievieti brūnajā tērpā, kas bija vēl baismīgāka par skorpioniem.

Pa gabalu viņa izskatījās normāla, bet, kad Serketa pienāca tuvāk, varēja redzēt, ka bālganā āda viņai mirdz kā kukaiņa apvalks. Acis — piķa melnas. Viņas garie, melnie mati bija nedabiski biezi, it kā tur kustētu mil­joniem kukaiņu taustekļu. Un, kad viņa atvēra itin kā cilvēka zobiem pilno muti, tās kaktiņos sacirzdamies snaikstījās kukaiņa žokļi.

Dieviete apstājās metrus desmit no mums un noska-

tījās. Naida pilnās acis pievērsās Ziai. “Atdod man abus mazuļus.”

Balss bija čērkstoša un dobja, it kā viņa nebūtu ru­nājusi gadsimtiem ilgi.

Zia burvju nūjiņu un garo nūju ar lauvas galvu sa­lika krustā. “Es esmu stihiju pavēlniece, Pirmās nomas rakstvede. Pazūdi, vai tiksi iznicināta.”

Serketa sacirta žokļus ļaunā smīnā. Daži no skor­pioniem metās uzbrukumā, bet, kolīdz pirmais no tiem pieskārās mūsu aizsargaplim, tā aizdegās un pārvērtās pelnos. Ticiet man, nekas nesmird riebīgāk par degošu skorpionu.

Pārējie pretekļi atkāpās, rāpodami visapkārt dievie­tei un līzdami augšā pa viņas kājām. Trīcēdama es pama­nīju, ka tie rāpjas viņai zem drēbēm. Pāris sekundēs visi skorpioni bija pazuduši viņas drēbju ielokos.

Šķita, ka aiz Serketas sabiezē tumsa, it kā viņa mestu milzīgu ēnu. Tad ēna pacēlās gaisā, un pāri Serketas gal­vai liecās milzīga skorpiona aste. Tā triecās mums virsū zibenīgā ātrumā, bet Zia pacēla nūju, un skorpiona dze­lonis pret to atsitās nočūkstēdams. No Zias nūjas cēlās tvaiki, un gaisā sāka ost pēc sēra.

Zia novēcināja nūju pret dievieti, un Serketas stāvs uzliesmoja. Dieviete iekliegusies kāpās atpakaļ, bet uguns nodzisa gandrīz nekavējoties. Serketas drānas gan bija apsvilušas, bet viņa pati šķita drīzāk saniknota, nevis cietusi.

“Tavs laiks ir pagājis, burve. Māja ir vāja. Sets iznici­nās šo zemi.”

Zia aizsvieda savu nūju kā bumerangu. Tā ietriecās skorpiona astē un uzsprāga žilbinošās uguns liesmās. Serketa spruka atpakaļ, uz brīdi novērsās, un tajā brīdī Zia no piedurknes izvilka kaut ko sīku — ieslēpjamu plaukstā.

Viņa svieda nūju, lai novērstu uzmanību, es nodo­māju. Burvja viltība.

Tad Zia izdarīja kaut ko neapdomīgu — izlēca no burvju apļa, ko mums bija piekodinājusi nedarīt.

“Zia!” Kārters iesaucās. “Vārti!”

Atskatījos, un man sirds gandrīz stājās pukstēt. Tempļa ieeja bija pārvērtusies stāvā smilšu tunelī, es it kā skatījos apgāzta smilšu pulksteņa piltuvē. Jutu, kā tas mani velk pie sevis ar maģisku spēku.

“Es tur iekšā nelīdīšu,” es uzstāju, bet vēl viens gais­mas uzliesmojums pievērsa manu uzmanību Ziai.

Viņas abas ar dievieti bija uzsākušas bīstamu deju. Zia griezās un virpuļoja ar savu degošo nūju, un it viss, kam viņa pieskārās, iedegās spožās liesmās. Bija jāat­zīst — viņa bija gandrīz tikpat gracioza un iespaidīga kā Basteta.

Uzbrāzās dīvaina vēlme palīdzēt. Es gribēju— īste­nībā pat ļoti gribēju — izkāpt no apļa un iesaistīties cīņā. Vēlme, protams, bija pilnīgi traka. Ko es būtu va­rējusi iesākt? Bet es jutu, ka es nevaru — nedrīkstu — lēkt vārtos, nepalīdzējusi Ziai.

“Seidij!” Kārters mani sagrāba un pavilka atpakaļ. Pašai nemanot, biju gandrīz jau pārkāpusi pāri krīta ap­lim. “Kas tev padomā?”

Es nezināju, ko teikt, bet skatījos uz Ziu un tādā kā transā nomurmināju: “Viņa izmantos lentas. Tas neno­strādās.”

“Ko?” Kārters pieprasīja. “Nāc, mums jāiet cauri vārtiem!”

Tad Zia pavēra plaukstu, un gaisā uzlidoja mazas, sarkanas auduma stērbelītes. Lentas. Kā es to zināju? Tās locījās kā dzīvas būtnes — kā zuši ūdenī — un sāka augt lielākas.

Serketa joprojām sargājās no uguns un centās izvai­rīties no Zias. Sākumā viņa laikam pat nemanīja lentas, kas auga lielākas, līdz bija vairākus metrus garas. Sa­skaitīju piecas, sešas, septiņas lentas. Tās lidoja apkārt, ieskaujot Serketu, un viņas ēnu skorpionam šāvās cauri kā tukšai ilūzijai. Visbeidzot tās apvijās ap Serketu, kājas un rokas piesaistot pie auguma. Dieviete iekliedzās, it kā lentas viņu dedzinātu. Viņa nokrita uz ceļiem, un ēnu skorpions pagaisa tintei līdzīgā miglā.

Zia apstājās. Viņa pielika savu nūju dievietei pie se­jas. Lentas iemirdzējās, un dieviete sāpēs iešņācās, bārstī­dama lāstus nezināmās mēlēs.

“Es tevi sasēju ar Hatoras septiņām lentām,” Zia teica. “Atbrīvo savu saimniekorganismu, vai arī tava būtība degs mūžam.”

“Tava nāve ilgs mūžam!” Serketa nošņācās. “Tu esi da­būjusi Setu par ienaidnieku!”

Zia sagrieza nūju, un Serketa raustīdamās un kūpē­dama novēlās uz sāniem.

“Es… ne…” dieviete šņāca. Bet tad melnās acis vērtās piena baltas, un viņa palika nekustīgi guļam.

“Vārti!” Kārters brīdināja. “Zia, nāc! Man liekas, tie veras ciet!”

Viņam bija taisnība. Izskatījās, ka smilšu tunelis grie­žas lēnāk. Tā maģiskais pievilkšanas spēks vairs nešķita tik spēcīgs.

Zia piegāja pie nokritušās dievietes, pieskārās viņas pierei, un no Serketas mutes sāka celties melni dūmi. Serketa pārvērtās un saruka mazāka, līdz mēs raudzījā­mies uz pavisam citādu sarkanajās lentās ietītu sievieti. Arī šai bija bāla āda un tumši mati, bet viņa nemaz nelī­dzinājās Serketai. Izskatījās pavisam parasta.

“Kas viņa tāda ir?” es jautāju.

“Serketas ķermeņa īpašniece,” Zia teica. “Nabaga mirstīgā, kas…”

Viņa pēkšņi paslēja galvu. Melnā migla vairs negaisa. Tā atkal kļuva biezāka un tumšāka un lēnām ietērpās veidolā.

“Nevar būt,” Zia nomurmināja. “Lentas ir pārāk spē­cīgas. Serketa nevar iemiesoties kur citur, ja vien…”

“Viņa tieši to šobrīd dara!” Kārters kliedza. “Un mūsu izeja veras ciet! Ejam!”

Es nespēju noticēt, ka viņš ir gatavs lēkt iekšā kus­tīgā smilšu sienā, bet redzēju, ka melnais mākonis pār­vēršas ļoti niknā skorpionā, kas bija divstāvu mājas augstumā, un tad izšķīros.

“Nāku!” es iesaucos.

“Zia!” Kārters kliedza. “Uz karstām pēdām!”

“Iespējams, ka tev ir taisnība,” burve nolēma. Viņa pa­griezās, un visi kopā mēs skriešus ielēcām smilšu virpulī.

kārters

Mana kārta.

Pirmkārt, Seidijas “kucēna” komentārs bija nevietā. Es nebiju sajūsmā par Ziu. Man vienkārši diezgan reti gadījies sastapt kādu, kas prot sviest uguns bumbas un cīnīties ar dieviem. (Izbeidz mēdīties, Seidij. Tu izska­ties pēc Heopsa.)

Tātad mēs ielēcām smilšu tunelī.

Tur bija tumšs. Es šāvos uz priekšu, un vēderā kutēja kā brīvajā kritienā. Visapkārt gaudoja karsts vējš, un āda man kaisa.

Tad es nokritu uz aukstas flīžu grīdas, un Seidija ar Ziu uzkrita man virsū.

“Au!” es ievaidējos.

Pirmais, ko es pamanīju, bija plānā smilšu kārtiņa, ar ko biju viscaur noklāts kā ar pūdercukuru. Tad acis aprada ar spilgto gaismu. Mēs bijām lielā ēkā, kas izska­tījās pēc iepirkšanās centra, un apkārt ņudzēja pūlis.

Nē… tas nebija iepirkšanās centrs. Tā bija lidostas iz­lidošanas zona ar daudziem veikaliem, logiem un mir­dzošām metāla kolonnām. Ārā bija tumšs, tāpēc nopratu,

ka esam nonākuši citā laika joslā. Skaļruņos skanēja pa­ziņojumi — izklausījās pēc arābu valodas.

Seidija izspļāva smiltis no mutes. “Fui!”

“Nāciet,” Zia teica. “Mēs nevaram te palikt.”

Es piecēlos. Garām plūda cilvēku straumes — dažs tērpies kā rietumnieks, citi talāros un galvas lakatos. Teciņiem aizmetās ģimene, kas strīdējās vācu valodā, un gandrīz pārbrauca man pāri ar saviem čemodāniem.

Tad es pagriezos un ieraudzīju kaut ko pazīstamu. Izlidošanas zāles vidū stāvēja liela seno ēģiptiešu laivas replika, veidota no mirdzošām smaržu un rotaslietu vit­rīnām.

“Mēs esam Kairas lidostā,” es teicu.

“Jā,” Zia teica. “Tagad ejam!”

“Kāpēc tāda steiga? Vai Serketa… vai viņa var mums sekot caur tiem smilšu vārtiem?”

Zia pakratīja galvu. “Kad tiek radīti vārti, izmanto­tais artefakts pārkarst. Divpadsmit stundu jāatdziest, pirms to var atkal izmantot. Bet mums ir jāuztraucas par lidostas apsardzi. Ja nevēlaties satikt ēģiptiešu poli­cistus, jums tūlīt jānāk man līdzi.”

Viņa sagrāba mūs aiz rokas un veda cauri pūlim. Mēs droši vien izskatījāmies pēc ubagiem — tik vecmo­dīgās drēbēs un no galvas līdz kājām novārtījušies ar smiltīm. Cilvēki meta līkumu, bet neviens nemēģināja mūs apturēt.

“Kāpēc mēs esam šeit?” Seidija jautāja.

“Lai apraudzītu Heliopoles drupas,” Zia teica. “Lidostā?” Seidija nerimās.

Prātā atausa kaut kas, ko tētis bija stāstījis pirms daudziem gadiem, un man notirpa pakausis.

“Seidij, drupas ir zem mums.” Es paskatījos uz Ziu. “Tā ir, vai ne?”

Viņa pamāja. “Senā pilsēta tika izlaupīta pirms dau­dziem gadsimtiem. Daži no tās pieminekļiem tika aiz­vesti projām — kā abas Kleopatras adatas, piemēram. Gandrīz visi tās tempļi tika nojaukti un materiāli iz­mantoti citu ēku celtniecībai. Kas bija palicis pāri, pa­zuda Kairas priekšpilsētās. Lielākā daļa pilsētas atrodas zem šīs lidostas.”

“Un kā tas mums var palīdzēt?” Seidija jautāja.

Zia atvēra dienesta ieejas durvis. Aiz tām bija apko­pējas noliktava. Zia nomurmināja pavēli — sahad —, telpa sagrīļojās, un mums priekšā parādījās kāpnes, kas veda lejup.

“Ne visa Heliopole guļ drupās,” Zia teica. “Turieties man blakus. Un neko neaiztieciet.”

Kāpnes bija savus septiņus miljonus kilometru ga­ras, jo kāpām mēs veselu mūžību. Un eja bija būvēta kaut kādiem sīkcilvēkiem. Gandrīz visu ceļu nācās liek­ties ragā vai mesties rāpus, un ar visu to es vismaz des­mitreiz atsitu galvu pret griestiem. Vienīgā gaisma nāca no ugunsbumbas, ko Zia turēja plaukstā, un tā meta dejojošas ēnas uz sienas.

Tamlīdzīgas vietas man nebija nekas svešs — tādas pašas bija ejas piramīdās un kapenēs, kur tētis nodarbo­jās ar pētījumiem —, bet man tās nekad nebija patiku­šas. Šķita, ka miljoniem tonnu akmens virs galvas iz­spiež visu gaisu no plaušām.

Beidzot tikām līdz lejai. Tunelis vērtās plašāks, un Zia pēkšņi apstājās. Kad acis aprada pie jauno apgais­mojumu, es sapratu — kāpēc. Mēs stāvējām bezdibeņa malā.

Milzīgajam tukšumam pāris stiepās viens koka dēlis. Dēļa otrā galā bija redzami divi granīta kareivji ar ša­kāļu galvām, un tie stāvēja pie durvīm, kam priekšā bija aizkrustoti šķēpi.

Seidija nopūtās. “Lūdzu, vairs nekādu burvju sta-

L. * »

tuju.

“Nejoko,” Zia brīdināja. “Šī ir ieeja, kas ved uz Pirmo nomu, Dzīvības mājas senāko daļu, visu burvju centru. Mans uzdevums bija jūs šeit nogādāt, bet es nevaru jums palīdzēt pāriet pāri šai aizai. Katram burvim pa­šam ir jāspēj atvērt šīs durvis, un katram lūdzējam jā­veic cits uzdevums.”

Viņa paskatījās uz Seidiju tā, it kā kaut ko no viņas gaidītu, un tas mani kaitināja. Vispirms Basteta un ta­gad Zia — abas izturējās tā, it kā Seidijai piemistu kaut kādas superspējas. Labi, jā, viņai izdevās uzspridzināt bibliotēkas durvis, bet kāpēc neviens neskatījās uz mani, it kā es nespētu paveikt kaut ko lielisku?

Turklāt es joprojām dusmojos uz Seidiju par viņas komentāriem Ņujorkas muzejā — ka man tik ļoti esot paveicies, ka varēju ceļot kopā ar tēti. Viņai nebija ne jausmas, cik bieži es gribēju sūdzēties par nepārtraukto ceļošanu, cik bieži vēlējos, kaut nebūtu jākāpj lidmašīnā un es varētu būt normāls bērns, kas iet skolā un tiekas ar draugiem. Bet sūdzēties nedrīkstēju. Tev vienmēr jā­izskatās nevainojami, tētis man bija teicis. Un nebija runa par apģērbu vien. Viņš domāja attieksmi. Pēc mam­mas nāves es biju viss, kas viņam bija atlicis. Tētim vaja­dzēja, lai es esmu stiprs. Pārsvarā man nebija iebildumu. Es mīlēju tēti. Bet tas ne vienmēr bija viegli.

Seidija to nesaprata. Viņai bija paveicies. Un tagad izskatījās, ka viņa skaitās tā īpašā. Tas nebija taisnīgi.

Tas es galvā izdzirdēju tēta balsi: “Taisnīgums no­zīmē, ka visi saņem to, kas viņiem nepieciešams. Un vienīgais ceļš, kā tikt pie tā, kas tev nepieciešams, ir pa­šam to sarūpēt. Vai saproti?”

Es nezinu, kas man uznāca, bet es satvēru savu zo­benu un soļoju pāri aizai. Kājas it kā sakustējās pašas no sevis, pat negaidīdamas, ko izlems smadzenes. Kaut kas manī teica: ļoti slikta doma. Bet kaut kas arī atsaucās: nekā, mums nav bail. Un tā balss neizklausījās pēc ma­nējās. “Kārter,” Seidija izsaucās.

Es turpināju iet uz priekšu. Centos neskatīties uz bez­galīgo tukšumu zem kājām, bet pat doma par bezdibeni uzdzina reiboni. Uz šaurās laipas jutos kā viena no tām zvalstīgajām rotaļlietām, kam iekšā magnēts.

Kad biju tuvāk aizas otrai pusei, durvis iespīdējās kā sarkanas gaismas aizkars.

Ievilku elpu. Varbūt tā sarkanā gaisma ir portāls, tā­pat kā tas smilšu tunelis. Ja es izskriešu cauri pietiekami ātri…

Tad no durvīm izšāvās pirmais duncis.

Mans zobens nokustējās, pirms es pats to apjautu. Duncim pienācās iedurties man krūtīs, bet man kaut kā izdevās to atsist ar zobenu, un duncis aizlidoja bez­dibenī. No durvīm izlidoja vēl divi dunči. Man nekad nav bijusi laba reakcija, bet tagad tā pēkšņi uzlabojās. No viena dunča izvairījos un otru atsitu ar zobena līko asmeni tā, ka tas aizlidoja atpakaļ uz durvīm. Sasodīts, kā man tas izdevās?

Ticis līdz dēļa otram galam, iecirtu zobenu durvju sarkanajā gaismā, kas nomirgojusi apdzisa. Es gaidīju, ka abas karavīru statujas atdzīvosies, bet nekas nenotika. Vienīgā skaņa bija šķindoņa, ar kādu krītošais duncis sitās pret bezdibeņa klintīm. Durvis atkal iemirdzējās. Sarkanā gaisma pārveidojās dīvainā tēlā: pusotru metru garā putnā ar cilvēka galvu. Es pacēlu zobenu, bet Zia iesaucās: “Kārter, nē!”

Dīvainais putns salocīja spārnus. Viņš piemiedza pētīgās acis, apvilktas ar melnu acu zīmuli. Galvā viņam bija uzvilkta melna parūka, un seju klāja grumbas. Pie zoda bija pielīmēta viena no tām faraonu mākslīgajām sapītajām bārdām, kas izskatījās kā otrādi apgriezta zirg­aste. Viņš neizskatījās ļauns, ja neskaita sarkano blāzmu, kas mirgoja visapkārt, un to, ka zemāk par kaklu viņš bija pasaulē lielākais tītars.

Tad mani piemeklēja biedējoša atklāsme: šis bija putns ar cilvēka galvu — tonakt Amosa mājā, kad mana dvēsele pameta ķermeni un aizlidoja uz Fēniksu, es biju iztēlojies tieši tādu pašu tēlu. Man nebija ne jausmas, ko tas nozīmē, bet sametās bail.

Putnam līdzīgais radījums pakašāja akmens grīdu un negaidot pasmaidīja.

“Pari, niswa nafeer',' viņš man teica, vai vismaz tā tas izklausījās.

Zia noelsās. Abas ar Seidiju nobālušas stāvēja man aiz muguras. Laikam jau viņām bija izdevies pārnākt pāri aizai, pirms es ko manīju.

Beidzot izskatījās, ka Ziai izdevies savaldīties. Viņa paklanījās pret putnam līdzīgo radījumu. Seidija darīja tāpat.

Radījums man piemiedza ar aci, it kā mēs tikko būtu izspēlējuši krietnu joku. Tad viņš izgaisa. Sarkanā gaisma nodzisa. Statujas salieca rokas un noņēma dur­vīm priekšā sakrustotos šķēpus.

“Tas bija viss?” es jautāju. “Ko tas tītars teica?”

Zia paskatījās uz mani gandrīz ar izbailēm. “Tas ne­bija tītars, Kārter. Tas bija ba?

Biju dzirdējis to vārdu, bet nespēju atcerēties, ko tas nozīmē. “Kārtējais šausmonis?”

“Cilvēka dvēsele,” Zia teica. “Šajā gadījumā — mirušā gars. Senlaiku burvis, kas atgriezies, lai kalpotu par sargu. Viņi ir atbildīgi par Dzīvības mājas ieeju.”

Viņa skatījās man sejā kā noklātā ar briesmīgām pumpām.

“Kas ir?” es jautāju. “Kāpēc tu uz mani tā skaties?” “Nekas,” viņa atbildēja. “Mums jāsteidzas.”

Viņa paspraucās man garām uz aizas malas un pa­zuda tunelī.

Arī Seidija uz mani dīvaini skatījās.

“Labs ir,” es teicu. “Ko tas putnu vīrs teica? Tu viņu saprati?”

Viņa pamāja. “Viņš tevi sajauca ar kādu citu. Droši vien slikti redz.”

“Kāpēc tā?”

“Tāpēc, ka viņš teica: ej uz priekšu, krietnais vald­niek.”

Iekritu tādā kā nemaņā. Izgājuši cauri tunelim, no­nācām plašā apakšzemes pilsētā ar zālēm un kambariem, bet es atceros tikai daļu no visa.

Griesti bija vismaz astoņus, deviņus metrus augsti, tāpēc nebija sajūta, ka mēs būtu zem zemes. Visos kam­baros slējās milzīgas akmens kolonnas, kādas bija redzē­tas ēģiptiešu drupās, bet šīs bija lieliskā stāvoklī, nokrā­sotas tā, ka līdzinājās palmām. Kolonnu augšgalā slējās zaļas akmens lapas, tāpēc sajūta bija kā mežā. Vara trau­kos dega ugunis. Neizskatījās, ka liesmas dūmotu, un gaiss smaržoja ļoti jauki, kā tirgus garšvielu nodaļā — pēc kanēļa, krustnagliņām, muskatriekstiem un vēl kaut kā nezināma. Pilsēta smaržoja pēc Zias. Es sapratu, ka šeit bija viņas mājas.

Mēs redzējām vēl kādus cilvēkus, pārsvarā vecākus vīriešus un sievietes. Dažiem mugurā bija lina drēbes, citi valkāja mūsdienīgus apģērbus. Viens vīrs uzvalkā pagāja mums garām, it kā ierastā garā pie saites vez­dams leopardu. Cits izkliedza pavēles nelielai slotu, lu­patu un spaiņu armijai, kas tīrīja pilsētu.

“Kā tai multenē,” Seidija teica. “Kur Mikipele grib taisīt burvju trikus, bet slota tikai lidinās apkārt un iz­laista ūdeni.”

“Burvja māceklis,” Zia teica. “Vai tu zināji, ka tā multene sakņojas ēģiptiešu mītā?”

Seidija tikai blenza. Es zināju, kā viņa jūtas. To visu nemaz nebija iespējams aptvert.

Izgājām cauri zālei, pilnai ar statujām, kam šakāļa galva, un es varu apzvērēt, ka viņu acis mūs vēroja. Pēc pāris minūtēm Zia mūs veda cauri āra tirgum —ja vis­pār var teikt, ka kaut kas ir “ārā”, ja tas atrodas zem ze­mes —, tur bija dučiem stendu, kuros nopērkamas tādas dīvainas preces kā bumerangu burvju nūjiņas, māla lel­les, papagaiļi, kobras, papirusa ruļļi un simtiem dažādu, spožu amuletu.

Pēc tam mēs gājām pa akmens tiltu, kas veda pāri tumšai, zivju pilnai upei. Domāju, ka tie ir asari, līdz pamanīju asos zobus.

“Vai tās ir piranjas?” es jautāju.

“Tīģerzivis no Nīlas,” Zia teica. “Līdzīgas piranjām, tikai šīs izaug pat sešpadsmit kilogramu smagas.”

Pēc tam es daudz uzmanīgāk skatījos, kur lieku kāju.

Mēs nogriezāmies ap stūri un pagājām garām grez­nai mājai, kas bija celta no melna akmens. Sienās bija iekalti sēdošu faraonu attēli, un durvju stenderes rotāja vijīgas čūskas.

“Kas ir tur?” Seidija jautāja.

Mēs palūrējām iekšā un redzējām rindās sasēdušos bērnus — tur bija vismaz divdesmit bērnu vecumā no sešiem līdz desmit gadiem, un visi sēdēja sakrustotām kājām uz spilveniem. Visi bija pārliekušies pāri metāla bļodām, uzmanīgi vērās kaut kādā šķidrumā un pie se­vis murmināja. Vispirms nospriedu, ka tā ir klase, bet nekur nemanīja skolotāju, un telpa bija izgaismota tikai ar pāris svecēm. Spriežot pēc tā, cik daudz vietu bija brīvas, telpa bija paredzēta vismaz divtik lielam skaitam bērnu.

“Mūsu jaunuzņemtie,” Zia vēstīja, “mācās sazināties. Pirmajai nomai jāuztur kontakti ar brāļiem visā pasaulē.

Mēs izmantojam savus jaunākos… kā saziņas speciā­listus.”

“Tad jums tādas vietas kā šī ir visā pasaulē?”

“Lielākā daja no tām ir daudz mazākas, bet jā.”

Es atcerējos, ko Amoss mums stāstīja par nomām. “Ēģipte ir Pirmā noma. Ņujorka ir Divdesmit pirmā. Kas ir pēdējā, trīssimt sešdesmitā?”

“Antarktīda,” Zia teica. “Izsūtījuma vieta. Tur nav nekā, izņemot pāris saīgušu burvju un burvju ping­vīnu.”

“Burvju pingvīnu?”

“Labāk neprasi.”

Seidija pamāja uz bērniem, kas sēdēja telpā. “Kā viņi to dara? Redz ūdenī bildes?”

“Tā ir eļļa,” Zia sacīja. “Bet principā — jā.”

“Viņu ir tik maz,” Seidija teica. “Vai tie ir vienīgie jaunuzņemtie visā pilsētā?”

“Visā pasaulē,” Zia viņu izlaboja. “Bija vairāk, pirms…” Viņa aprāvās.

“Pirms kā?” es jautāju.

“Nekā,” Zia dusmīgi atcirta. “Jaunuzņemtie ir atbil­dīgi par sazināšanos, jo jauniem prātiem ir visvērīgākā uztvere. Burvji parasti sāk apmācības ne vēlāk kā des­mit gadu vecumā… ar dažiem bīstamiem izņēmumiem.” “Tu domā mūs,” es teicu.

Zia uzmeta man bažīgu skatienu, un es zināju, ka viņai no prāta neiziet, kā tas putns mani nosauca: labais valdnieks. Tas viss šķita tikpat nereāls kā mūsu uzvārds Faraonu asiņu sarakstā. Kā es varēju būt kaut kādu senu valdnieku radinieks? Un pat ja tā, es pavisam noteikti nebiju valdnieks. Man nebija savas valsts. Man vairs ne­bija pat vienīgās ceļasomas.

“Viņi jūs gaida,” Zia bilda. “Nāciet.”

Ceļš izrādījās tik tāls, ka sāka smelgt kājas.

Beidzot mēs nonācām krustcelēs. Pa labi slējās mil­zīgas bronzas durvis, kurām abās pusēs dega milzīgi ugunskuri; pa kreisi gulēja sešus metrus augsta sfinksa. Tai starp ķepām bija durvis, bet noputējušas un klātas zirnekļu tīkliem.

“Izskatās pēc Gīzas sfinksas,” es minēju.

“Tas tāpēc, ka mēs esam tieši zem īstās sfinksas,” Zia teica. “Tas tunelis ved augšā, tieši uz sfinksu. Vai vismaz tā bija, pirms tunelis tika aizsprostots.”

“Bet…” Es aši galvā šo to sarēķināju. “Līdz sfinksai no Kairas lidostas ir kilometru trīsdesmit.”

“Apmēram.”

“Nevar būt, ka mēs tik tālu esam atnākuši.”

Zia pasmaidīja, un bija grūti nepamanīt, cik viņai skaistas acis. “Maģiskās vietās attālumi mainās, Kārter. Tu noteikti to būsi pamanījis.”

Seidija nokremšķinājās. “Tad kāpēc tas tunelis ir ciet?”

“Arheologiem sfinksa pārāk patika,” Zia atbildēja. “Viņi visu laiku rakņājās visapkārt. Visbeidzot astoņ­desmitajos gados uzgāja zem sfinksas tuneļa sākumu.” “Tētis man par to stāstīja!” es izsaucos. “Bet viņš teica, ka tas tunelis nekur neved.”

“Tā ir, jo mēs to tā izveidojām. Mēs nevarējām ļaut arheologiem apjaust, cik daudz viņi nav atklājuši. Ēģip­tes vadošais arheologs nesen paziņoja, ka, viņaprāt,

šobrīd esot atklāti tikai apmēram trīsdesmit procenti no Ēģiptes sendrupām. Īstenībā atklāta vien desmitā daļa un ne jau pats interesantākais.”

“Un kā ar Tutanhamona kapenēm?” es iebildu.

“Tā bērna karaļa?” Zia novaikstījās. “Garlaicīgi. Būtu tu redzējis kādas no labajām kapenēm!”

Jutos mazliet sarūgtināts. Tētis manu vārdu bija iz­vēlējies par godu Hovardam Kārteram — Tutanhamona kapeņu atklājējam, un es vienmēr biju juties personīgi ar tām saistīts. Ja tās nebija “labas” kapenes, diez kuras tad bija?

Zia pagriezās pret bronzas durvīm.

“Šī ir Laikmetu zāle.” Viņa uzlika plaukstu uz zīmoga ar Dzīvības mājas simbolu.

Hieroglifi iemirdzējās, un durvis atvērās.

Zia mūs uzlūkojā dziļā nopietnībā. “Tūlīt jūs tiksie­ties ar Virslektoru. Ja negribat, lai jūs pārvērš par kukai­ņiem, uzvedieties labi.”

kārters

Pēdējo pāris dienu laikā biju pieredzējis daudz traku lietu, bet Laikmetu zāle pārspēja tās visas.

Divas akmens pīlāru rindas balstīja griestus, kas bija tik augsti, ka zem tiem varētu ievietoties dirižablis. Tel­pas vidū bija noklāts vizuļojošs, zils paklājs, kas izskatī­jās pēc ūdens, un tas vijās cauri visai garajai zālei, kuras otrs gals nebija saskatāms, lai gan visur dega spožas gais­mas. Kā hēlija baloni visur lidinājās ugunsbumbas un ikreiz, kad saskārās cita ar citu, mainīja krāsu. Turpat lidinājās arī miljoniem mazu hieroglifu, kas uz labu laimi saķērās vārdos, pēc brīža atkal pajukdami.

Es saķēru spīdošu sarkanu kājiņu pāri.

Tās pārsoļoja pāri manai plaukstai, tad nolēca no tās un izgaisa.

Bet visdīvainākie bija lielie ekrāni.

Es nezinu, kā lai vēl tos nosauc. Starp kolonnām ab­pus mums mainījās attēli, kas noskaidrojās un tad atkal izplūda kā hologrammas smilšu vētrā.

“Nāciet,” Zia vēlēja. “Un nešķiediet pārāk daudz laika, skatoties apkārt.”

Tas bija par daudz prasīts. Pirmos piecus, sešus met­rus maģiskie attēli telpā meta zeltainu gaismu. Mirdzoša saule ausa pāri okeānam. No ūdens iznira kalns, un man uzmācās sajūta, ka vēroju pasaules pirmsākumu. Pa Nī­las ieleju soļoja milži: tumšādains vīrietis ar šakāļa galvu, lauvene ar asiņainiem ilkņiem, skaista sieviete ar gaismas spārniem.

Seidija nokāpa no paklāja. Transā viņa pastiepa roku pretī attēlam.

“Palieciet uz paklāja!” Zia sagrāba Seidijas roku un parāva viņu atpakaļ. “Jūs redzat Dievu laikmetu. Ne­viens mirstīgais nedrīkstētu redzēt šos skatus.”

“Bet…” Seidija samirkšķināja acis. “Tās jau tikai bil­des, vai tad ne?”

“Atmiņas,” Zia teica. “Tik spēcīgas, ka var sapostīt tev prātu.”

“Ak tā,” Seidija klusiņām nopurpināja.

Gājām tālāk. Attēli vērtās sudraboti. Redzēju kara­spēkus — ēģiptiešu šķēpnešus svārkos, sandalēs un ādas bruņās. Garš, tumšādains vīrs sarkanbaltās bruņās uz­lika sev galvā dubultu kroni: Narmers — valdnieks, kurš apvienoja Augšēģipti un Lejasēģipti. Seidijai bija taisnība: viņš mazliet līdzinājās mūsu tētim.

“Šeit ir redzama Senā karaļvalsts,” es minēju. “Pir­mie Ēģiptes varenības gadi.”

Zia pamāja. Tālāk redzējām strādniekus ceļam pirmo kāpņveida akmens piramīdu. Pāris soļu tālāk pati lie­lākā piramīda slējās pāri Gīzas tuksnesim. Tās ārējais, gludais apmetums mirdzēja saulē. Pakājē bija sapulcēju­šies desmit tūkstoši strādnieku, nometušies ceļos fa­raona priekšā. Viņš pacēla rokas pret sauli un atklāja pats savas kapenes.

“Heopss,” es teicu.

“Mūsu paviāns?” Seidija pēkšņi ieinteresējās.

“Nē, faraons, kurš uzcēla Lielo piramīdu,” es teicu. “Tā bija pasaules augstākā celtne gandrīz četrus tūksto­šus gadu.”

Vēl pāris soļu tālāk attēli no sudrabainiem vērtās vara sarkani.

“Vidējā valsts,” Zia paziņoja. “Asiņaina, haotiska ēra. Un tomēr tieši tolaik Dzīvības māja beidzot nostabili­zējās.”

Ainas mainījās daudz ātrāk. Mēs noskatījāmies, kā cīnās karaspēki, tiek celti tempļi, kuģi peld pa Nīlu un burvji svaidās ar uguni. Katrs mūsu solis nosedza sim­tiem gadu, bet zālei vēl joprojām neredzēja galu. Es pirmo reizi apjautu, cik tiešām sena ir Ēģipte.

Mēs soļojām tālāk, un gaisma iesvēlās bronzas dzel­tena.

“Jaunā valsts,” es minēju. “Pēdējā reize, kad Ēģiptē val­dīja ēģiptieši.”

Zia cieta klusu, bet es noskatījos ainās, par kurām tētis bija stāstījis: Hatšetsupa — slavenākā valdniece, kas, pielikusi mākslīgo bārdu, valdīja pār Ēģipti kā vīrie­tis, Ramzess Lielais, kas vadīja savus kaujas ratus cīņā.

Es redzēju burvjus, kas cīnījās pili. Vīrietis skrandās, plušķainu bārdu un mežonīgām acīm nosvieda zemē savu nūju, kas pārvērtās čūskā un aprija desmitiem citu čūsku.

Man kaklā sakāpa kamols. “Vai tas ir…”

“Mūsa,” Zia teica. “Vai Moše, kā viņu sauca paša tauta. Jūs viņu pazīstat kā Mozu. Vienīgais citzemnieks, kam izdevies uzveikt vecajos burvju divcīņā.”

Es iepletu acis. “Tu joko?”

“Mēs par šādām lietām nemēdzam jokot.”

Aina atkal mainījās. Es redzēju vīrieti, kas stāvēja pie galda, uz kura atradās kara figūriņas: koka rotaļu kuģi, kareivji un kaujas rati. Vīrietis bija tērpies kā fara­ons, bet viņa seja izskatījās dīvaini pazīstama. Vīrs pa­cēla acis, un šķita, ka viņš uzsmaida tieši man. Es no­drebēju un sapratu, ka no vaiga viņš ir tieši tāds pats kā bay putnam līdzīgais radījums, ko sastapu pie aizas.

“Kas viņš tāds ir?” es jautāju.

“Nektanebo II,” Zia teica. “Pēdējais faraons, kas bija ēģiptietis, un pēdējais faraons, kas bija burvis. Viņš spēja pārvietot veselas armijas, radīt un iznicināt kuģu flotes, vienkārši pārbīdot kauliņus uz sava galda, bet beigās ar to vairs nepietika.”

Mēs pagājām tālāk, un attēli kļuva zili. “Šis ir Ptolemaja laiks,” Zia teica. “Aleksandrs Lielais iekaroja visu tolaik zināmo pasauli, tai skaitā Ēģipti. Viņš iecēla savu ģenerāli Ptolemaju par faraonu un aizsāka grieķu valdī­šanu pār Ēģipti.”

Salīdzinājumā ar pārējām daļām Zāles Ptolemaja laiks šķita īsāks un skumjāks. Tempļi bija mazāki. Vald­nieki un valdnieces no skata šķita izmisuši, slinki vai vienkārši ieslīguši vienaldzībā.

Nemanīja nevienu lielu kauju… izņemot pašās bei­gās. Noskatījos, kā Aleksandrijā iesoļo romieši. Redzēju tumšmatainu sievieti baltā kleitā iesviežam čūsku savas kleitas izgriezumā.

“Kleopatra,” Zia teica, “septītā karaliene ar tādu vārdu. Mēģināja stāties pretī Romas varenībai, un tas viņai ne­izdevās. Līdz ar viņas pašnāvību beidza pastāvēt pēdējā faraonu dzimta. Varenā Ēģiptes nācija pagaisa. Mūsu valoda nogrima aizmirstībā. Senie rituāli tika aizliegti. Dzīvības māja izdzīvoja, bet mums nācās pastāvēt slepe­nībā.”

Nonācām zāles daļā, kas bija sarkana, un vēsture sāka izskatīties pazīstama. Noskatījos, kā arābu armijas iejāj Ēģiptē, un pēc tām nāca turki. Gar piramīdām so­ļoja Napoleona armijas. Ieradās briti un uzbūvēja Suecas kanālu. Kaira lēnām pārvērtās modernā pilsētā. Un se­nās drupas grima dziļāk un dziļāk tuksneša smiltīs.

“Katru gadu,” Zia bilda, “Laikmetu zāle kļūst arvien garāka, lai tajā iekļautos mūsu vēsture. Līdz šim.”

Seidija saņēma mani aiz rokas, un tikai tad atjēdzos, ka esam nonākuši līdz zāles galam.

Mums priekšā slējās paaugstinājums, uz tā stāvēja tukšs tronis — apzeltīts koka krēsls, kam atzveltnē iegrebts senais faraona simbols: sprigulis un aitu gana spieķis.

Uz pakāpiena troņa pakājē sēdēja vecākais vīrs, kādu jebkad biju redzējis. Ada viņam bija kā ietinamais pa­pīrs — brūna, plāna un saburzīta. Sīkais stāvs ietērpts pla­tās, baltās lina drānās. Ap pleciem viņam bija apmesta leoparda āda, un trīcošajā rokā — varens koka spieķis, kam, manuprāt, bija lemts kuru katru mirkli izšļukt no pirkstiem. Bet dīvainākais, ka tieši no viņa, šķiet, nāca spīdošie, lidojošie hieroglifi. Daudzkrāsainie simboli uzradās viņam visapkārt un aizšāvās projām — it kā sirmgalvis būtu kāda maģiska burbuļu pūšamā ierīce.

Pirmajā mirklī pat šaubījos, vai viņš maz vispār ir dzīvs. Aizmiglotās acis vērās tālumā. Tad tās pievērsās man, un manai miesai cauri izšāvās elektrība.

Viņš uz mani neskatījās vienkārši tāpat. Viņš mani skenēja — nolasīdams manu būtību.

Slēpies, kaut kas manī teica.

Es nezināju, no kurienes nāca tā balss, bet kuņģī iemetās krampis. Saspringu, it kā gaidīdams sitienu, un elektriskā kņudoņa rimās.

Sirmgalvim viena uzacs parāvās uz augšu, it kā es būtu viņu pārsteidzis. Atskatījies viņš noteica kaut ko valodā, ko es neatpazinu.

No pustumsas iznira vēl viens stāvs. Es gandrīz iekliedzos. Tas pats vīrs, kas bija Britu muzejā kopā ar Ziu — krēmkrāsas mantijā un ar šķelto bārdu.

Bārdainis paglūnēja uz mums ar Seidiju.

“Es esmu Desžardēns,” viņš teica ar franču akcentu. “Mans skolotājs, Virslektors Iskanders, jūs laipni lūdz Dzīvības mājā.”

Nenāca prātā nekas, ko uz to atbildēt, tāpēc es, pro­tams, uzdevu stulbu jautājumu. “Viņš ir ļoti vecs. Kāpēc viņš nesēž tronī?”

Desžardēna nāsis iepletās, bet sirmgalvis, Iskanders, tikai nosmējās un teica kaut ko tai otrā valodā.

Desžardēns dzedri pārtulkoja: “Skolotājs saka tev pal­dies, ka ievēroji — viņš tiešām ir ļoti vecs. Bet tronis ir paredzēts faraonam. Tas stāvējis tukšs, kopš Roma ieka­roja Ēģipti. Tas ir…comment dit-on7 . Simbolisks. Virslektora uzdevums ir faraonam kalpot un viņu sargāt. Tā­pēc viņš sēž troņa pakājē.”

Es nedaudz satraukts paskatījos uz Iskanderu. Man gribējās zināt, cik gadu viņš jau sēž uz tā pakāpiena. “Ja jūs… ja viņš saprot angļu valodu… kādā valodā viņš

3»

runa?

Desžardēns nošņācās. “Galvenais lektors saprot dau­dzas lietas. Bet viņam labpatīk runāt Aleksandrijas grieķu valodā, kas ir viņa dzimtā mēle.”

Seidija nokremšļojās. “Es atvainojos, viņa dzimtā valoda? Vai tad Aleksandrs Lielais nebija tālu atpakaļ zilajā daļā, pirms tūkstošiem gadu? Tu runā tā, it kā Salamandera kungs būtu…”

“Iskandera kungs,” Desžardēns iesaucās. “Izrādi cieņu!”

Kaut kas atausa man atmiņā: Bruklinā Amoss runāja par burvju likumu, kas aizliedz izsaukt dievus — tas likums bija izdots romiešu laikā, un to izsludināja Virslektors… Iskanders. Noteikti taču kāds cits. Varbūt mēs sarunājāmies ar Iskanderu XXVII vai ko tamlīdzīgu.

Vecais vīrs ieskatījās man acīs un nosmaidīja, it kā zinātu, kas man prātā. Viņš pateica vēl kaut ko grieķiski, un Desžardēns pārtulkoja.

“Skolotājs saka, lai jūs nesatraucaties. Jūs nesauks pie atbildības par jūsu ģimenes iepriekšējiem noziegumiem. Vismaz līdz brīdim, kad būsim jūs izpētījuši sīkāk.”

“Oho… paldies,” es teicu.

“Nesmejies par mūsu devību, puika,” Desžardēns brīdināja. “Jūsu tēvs divreiz pārkāpis mūsu vissvarīgāko noteikumu: vispirms pie Kleopatras adatas, kad viņš mē­ģināja izsaukt dievus un jūsu māte gāja bojā, viņam pa­līdzēdama. Un tad atkal Britu muzejā, kur jūsu tēvs bija tik neprātīgs, ka izmantoja Rozetas akmeni. Tagad arī jūsu tēvocis ir pazudis.”

“Jūs zināt, kas noticis ar Amosu?” Seidija iesaucās. Desžardēns sarauca pieri. “Vēl ne,” viņš atzina.

“Jums viņš ir jāatrod!” Seidija kliedza. “Vai tad jums nav kaut kādas burvju meklēšanas sistēmas vai…”

“Mēs jau meklējam,” Desžardēns atteica. “Bet par Amosu raizēties jūs nedrīkstat. Jums jāpaliek šeit. Jums nepieciešama… apmācība.”

Man uzmācās aizdomas, ka uz lūpām viņam bija cits vārds, ne tik jauks kā apmācība.

Iskanders mani uzrunāja. Viņa balss izklausījās laipna.

“Skolotājs brīdina, ka Dēmonu dienas sākas rit saul­lēktā,” Desžardēns tulkoja. “Jums jābūt drošā vietā.”

“Bet mums ir jāatrod tētis!” es izsaucos. “Bīstami dievi ir brīvībā. Mēs redzējām Serketu. Un Setu!”

Pēc šiem vārdiem Iskandera vaigs savilkās drūmāks. Viņš pagriezās un teica Desžardēnam kaut ko, kas iz­klausījās pēc pavēles. Desžardēns iebilda. Iskanders at­kārtoja teikto.

Desžardēnam tas acīm redzami nepatika, bet viņš paklanījās pret savu skolotāju. Tad viņš uzlūkoja mani. “Virslektors vēlas dzirdēt jūsu stāstu.”

Un tā nu es stāstīju, un Seidija iejaucās katru mīļu reizi, kad es apklusu, lai ievilktu elpu. Interesantākais, ka mēs abi nesarunājuši izlaidām vienu un to pašu. Mēs nepieminējām ne Seidijas burvju spējas, ne tikšanos ar ba, kas mani nosauca par valdnieku. Es fiziski nespēju pieminēt tos notikumus. Kad mēģināju par to ierunā­ties, balss man galvā čukstēja: par to nē. Ciet klusu.

Kad stāsts bija galā, es paskatījos uz Ziu. Viņa neko neteica, bet vēroja mani diezgan satraukta.

Iskanders ar savu spieķi uz pakāpiena uzvilka apli. Gaisā saradās vēl vairāk hieroglifu un aizspurdza projām.

Pēc brīža Desžardēnam sāka zust pacietība. Paspēris soli uz priekšu, viņš nomērīja mūs ar niknu skatu. “Jūs melojat. Tas nevarēja būt Sets. Lai spētu palikt šajā pa­saulē, viņam būtu nepieciešams spēcīgs saimniekorganisms, kas viņu uzņemtu. Ļoti stiprs.”

“Klausies, tu,” Seidija izspēra. “Nezinu, kas tie par saimniekorganismiem, bet es redzēju Setu pati savām acīm. Tu taču arī biji Britu muzejā, tā ka to pašu vaja­dzēja redzēt arī tev. Un ja Kārters viņu redzēja Fēniksā, Arizonā, tad…” Viņa man uzmeta šaubīgu skatu. “Tad viņš varbūt tomēr nav traks.”

“Paldies, māšel,” es nomurmināju, bet Seidija tikai nupat bija iesildījusies.

“Un, runājot par Serketu, arī viņa ir īsta. Mūsu drau­dzene, mana kaķene, Basteta, gāja bojā, mūs aizsargā­jot!”

“Tātad,” Desžardēns ledaini noskaldīja, “tu atzīsti, ka esat sadarbojušies ar dieviem. Tas mūsu izmeklēšanu padara daudz vienkāršāku. Basteta nav jūsu draudzene.

Dievi ir vainojami Ēģiptes sabrukumā. Ir aizliegts iz­saukt viņu spējas. Burvji ir zvērējuši neļaut dieviem iejaukties mirstīgo pasaulē. Mums ir jāizmanto viss savs spēks, lai stātos tiem pretī.

“Basteta teica, ka jūs esot paranoiķi,” Seidija pie­bilda.

Burvis sažņaudza dūri, un gaisā iesmaržojās pēc ozona, kā pērkona negaisa laikā. Man matiņi uz spranda sacēlās stāvus gaisā. Zia nostājās mums priekšā, pirms lēcās kas nelabojams.

“Desžardēna kungs,” viņa lūdzoši bilda, “kaut kas dīvains tiešām notika. Kad es sasēju skorpionu dievieti, viņa pārvērtās gandrīz nekavējoties. Es nespēju viņu aizraidīt uz Duātu pat ar visām septiņām lentām. Spēju pārtraukt viņas saikni ar saimniekorganisinu tikai uz neilgu brīdi. Iespējams, tās baumas par citiem izbēgu­šajiem…”

“Kādiem citiem izbēgušajiem?” es ieprasījos.

Viņa negribīgi uz mani paskatījās. “Pagājušonakt no relikvijām visā pasaulē atbrīvoti citi dievi, daudzi dievi. Kā tāda ķēdes reakcija…”

“Zia!” Desžardēns iesaucās. “Tā ziņa nav domāta svešām ausīm.”

“Paklau,” es teicu, “kungs, ser, lai kas tu būtu, — Bas­teta mūs brīdināja, ka tā notiks. Viņa teica, ka Sets at­brīvos vēl citus dievus.”

“Skolotāj,” Zia lūdza, “ja Maata kļūst vājāka, ja Sets padarījis haosu spēcīgāku, varbūt tāpēc man neizdevās aizsūtīt Serketu atpakaļ.”

“Muļķības,” Desžardēns teica. “Tu esi stipra, Zia, bet iespējams, ka šajā sadursmē tev pietrūka spēka. Un ru­nājot par šiem abiem, baciļi ir iznīcināmi.”

Zia nosarka. Viņa vērsās pie Iskandera. “Skolotāj, lūdzu. Dod man iespēju ar viņiem strādāt.”

“Tu aizmirsti savu vietu!” Desžardēns iesaucās. “Viņi ir vainīgi un likvidējami.”

Man aizsitās elpa. Paskatījos uz Seidiju. Ja nāktos bēgt un jāskrien atpakaļ pa garo zāli, izredzes bija visai mazas…

Vecais vīrs beidzot pacēla galvu un paskatījās uz Ziu ar patiesu sirsnību. Uz brīdi iedomājos, ka Zia varbūt ir viņa maz-maz-maz-mazmeita vai tamlīdzīgi. Viņš ieru­nājās grieķu valodā, un Zia zemu paklanījās.

Izskatījās, ka Desžardēns tūlīt uzsprāgs. Aizkaitināts pasitis malā mantijas stērbeles, viņš aizsoļoja aiz troņa.

“Virslektors ļaus Ziai pārbaudīt jūsu spējas,” viņš dusmīgi nošņāca. “Tikmēr es pārbaudīšu, vai tas, ko stāstāt, ir taisnība vai meli. Par meliem jūs tiksiet so­dīti.”

Es pagriezos pret Iskanderu un paklanījos tāpat kā Zia. Seidija darīja to pašu.

“Paldies, skolotāj,” es teicu.

Sirmgalvis manī ilgi noskatījās. Man jau atkal uzmā­cās sajūta, ka viņš lūko ieskatīties man dvēselē — ne jau kā nelabvēlis. Drīzāk raizēdamies. Tad viņš kaut ko no­murmināja, un es sapratu divus vārdus: Nectanebo un ba.

Viņš pavēra plaukstu, no tās izspurdza mirdzoši hie­roglifi, kas virpuļoja ap paaugstinājumu. Pēkšņi uzzib­snīja spoža gaisma, un, kad es atguvu redzi, paaugstinā­jums bija tukšs. Tie abi bija pazuduši.

Zia pagriezās pret mums visai sadrūmusi. “Parādīšu, kur dzīvosiet. No rīta sāksies jūsu pārbaudījums. No­skaidrosim, kādas burvestības jūs zināt un kā tās mākat izmantot.”

īsti nesapratu, ko viņa ar to domāja, un mēs ar Seidiju nervozi saskatījāmies.

“Izklausās jautri,” Seidija ierunājās. “Un ja mēs neiz­turēsim to pārbaudījumu?”

Zia viņu dzedri nopētīja. “Tas nebūs tāds pārbaudī­jums, kuru var neizturēt, Seidija Keina. Vai nu pārbau­dījumu izturi, vai arī mirsti.”

Kārteru aizveda uz citu guļamvietu, tāpēc nezinu, cik saldi viņš gulēja. Bet es ne acu neaizvēru.

Būtu pieticis tikai ar Zias komentāru par pārbaudī­juma nokārtošanu vai nāvi, taču arī meiteņu kopmītnes nebūt nebija tik stilīgas kā Amosa savrupmāja. Akmens sienas bija mitras. Pa griestiem lāpu gaismā dejoja baigu ēģiptiešu briesmoņu bildes. Man ierādīja ļodzīgu gultu, un pārējās meitenes, kas šeit bija uz apmācībām — jaun­uzņemtās, kā Zia viņas sauca, — bija daudz jaunākas par mani. Tāpēc, kad vecā kopmītņu uzraudze lika iet gulēt, viņas klausīja uz vārda.. Uzraudze novēcināja roku, un lāpas izdzisa. Viņa aizvēra aiz sevis durvis, un es dzirdēju, kā noklikšķ slēdzenes.

I.ieliski. Ieslodzīta bērnudārza pagrabā.

Blenzu tumsā, līdz dzirdēju, ka tās citas šņāc. Neat­stājās viena doma: vēlēšanās, ko es nespēju valdīt. Vis­beidzot izslīdēju no gultas un uzāvu zābakus.

Aiztaustījos līdz durvīm. Paraustīju durvju kliņķi.

Tās tiešām bija aizslēgtas. Sagribējās tām iespert, bet tad atcerējos, ko Zia izdarīja Kairas lidostas slotu skapī.

Es pieliku plaukstu pie durvīm un nočukstēju: sahad.

Slēdzene noklikšķēja. Durvis atvērās. Noderīgs triks.

Gaiteņi bija tumši un tukši. Izskatījās, ka Pirmajā nomā naktsdzīve nav no rosīgajām. Es lavījos cauri pil­sētai uz to pusi, no kuras bijām nākuši, un neredzēju neko citu, kā pāris kobru, kas pārslīdēja pāri ceļam. Pēc pēdējo pāris dienu notikumiem tas mani nemaz nesa­trauca. Iedomājos, ka varbūt vajadzētu uzmeklēt Kārteru, bet es nezināju, kurp viņš tika aizvests, un vispār gribēju visu nostrādāt viena pati.

Pēc mūsu pēdējā strīda Ņujorkā es īsti nesapratu, ko jūtu pret savu brāli. Ja iedomājos, ka viņš varētu ap­skaust manu dzīvi, kamēr pats varēja ceļot pa pasauli kopā ar tēti — nu, piedod! Un viņš uzdrīkstējās nosaukt manu dzīvi par normālu? Jā, labi, man bija pāris draugu skolā, piemēram, Emma un Lizija, bet mana dzīve ne­pavisam nebija viegla. Ja Kārters sastrādāja ko stulbu vai satika cilvēkus, kas nepatīk, viņš varēja vienkārši doties tālāk! Man bija jāpaliek, kur esmu. Neielaižoties garos skaidrojumos par to, cik dīvaina ir mana dzīve, es nevarēju atbildēt uz tik vienkāršiem jautājumiem kā “Kur ir tavi vecāki?” vai “Ko dara tavi vecāki?” vai pat “No kurienes tu esi?” Es vienmēr biju tā citādā meitene. No jauktās rases; amerikāniete, kas nav amerikāniete; meitene, kurai mamma mirusi; meitene, kuru pametis tētis; meitene, kas nemācēja uzvesties klasē; meitene, kas nespēja koncentrēties mācībām. Pēc kāda laika nā­kas iemācīties, ka iejukšana pūlī vienkārši nedarbojas.

Ja cilvēki uz mani blenž, es labāk pieraudzīšu, lai ir, uz ko blenzt. Sarkanas šķipsnas matos? Kāpēc ne! Armijas zābaki un skolas forma? Pavisam noteikti. Direktors saka: “Nāksies zvanīt taviem vecākiem, jaunā dāma.” Es saku: “Lai jums veicas.” Kārters nezināja neko par manu dzīvi.

Bet pietiks par to. Svarīgākais, ka šo konkrēto izpēti es izlēmu veikt viena pati un, pāris reižu nomaldījusies, tomēr atradu atpakaļceļu uz Laikmetu zāli.

Tu droši vien gribi zināt, kas man bija padomā? Es pavisam noteikti negribēju vēlreiz satikt ne ļauno monsinjoru, ne baiso, veco Salamandera kungu.

Gribēju redzēt tos attēlus — tos, ko Zia sauca par atmiņām.

Es atvēru bronzas durvis. Izskatījās, ka zāle ir pa­mesta. Ugunsbumbas pa gaisu nelidinājās. Nekur ne­manīja spīdošos hieroglifus. Bet starp kolonnām jopro­jām mirguļoja attēli, izgaismodami zāli dažādās krāsās.

Es paspēru pāris nervozu soļu.

Es gribēju vēlreiz redzēt Dievu laikmetu. Kaut kas tajos attēlos mani satrauca pirmajā reizē, kad gā­jām cauri zālei. Es zinu, Kārters domāja, ka es esmu ieslīgusi bīstamā transā, un Zia brīdināja, ka tie attēli atmiekšķēšot man smadzenes, bet radās sajūta, ka viņa tikai cenšas mani iebiedēt. Es jutu saikni ar tiem attēliem, it kā tur slēptos atbilde — svarīga, man nepieciešama.

Nokāpu no paklāja un tuvojos zeltainās gaismas aiz­karam. Es redzēju vēja dzītas smilšu kāpas, negaisa mā­koņus savelkamies debesīs, Nīlā peldošus krokodilus. Es redzēju zāli, pilnu ar cilvēkiem. Es pieskāros attēlam.

Un pēkšņi es atrados dievu pilī.

Milzīgi radījumi ņudzēja visapkārt, pārvērzdamies no cilvēkiem dzīvniekos un jaudīgos enerģijas laukos. Telpas vidū stāvēja tronis, un tajā sēdēja liels, musku­ļots, greznā melnā tērpā ģērbies afrikānis, no vaiga iz­skatīgs un ar siltu skatienu. Rokas izskatījās tik stipras, ka ar tādām varētu skaldīt akmeņus.

Pārējie dievi visapkārt baudīja svinības. Skanēja mū­zika — tik skaļa, ka trīcēja gaiss. Viņam blakus stāvēja skaista sieviete baltā tērpā, vēders bija izspiedies, it kā viņa būtu pāris mēnešu stāvoklī. Sievietes aprises no­raustījās: dažbrīd šķita, ka viņai ir krāsaini spārni. Tad viņa pagriezās šurp, un man aizrāvās elpa. Viņai bija manas mammas seja.

Neizskatījās, ka viņa mani redz. Vispār neviens no dieviem mani nemanīja līdz brīdim, kad man aiz mu­guras atskanēja balss: “Vai tu esi spoks?”

Apcirtusies ieraudzīju izskatīgu, apmēram sešpa­dsmit gadu vecu puisi melnā. Āda viņam bija gaiša, bet acis brūnas tāpat kā vīram, kas sēdēja tronī. Viņa mel­nie mati bija gari un sabužināti — diezgan mežonīgi, bet man tas patika. Puisis piešķieba galvu, un es beidzot atjēdzos, ka viņš man bija uzdevis jautājumu.

Centos izgudrot, ko teikt. Piedodiet? Sveiki? Preci mani? Jebkas būtu noderējis. Bet spēju tikai pakratīt galvu.

“Tātad neesi spoks?” viņš teica. “Varbūt baV’ Viņš pamāja uz troņa pusi. “Skaties, bet neiejaucies.”

Uz troni skatīties pēkšņi nemaz tik ļoti nekārojās, bet puisis melnā izgaisa pustumsā un pazuda, un nu vairs nekas nenovērsa uzmanību.

“Izīda,” bilda troni sēdošais vīrietis.

Sieviete stāvokli viņu uzlūkoja un pasmaidīja. “Mans kungs, Ozīris. Daudz laimes dzimšanas dienā!”

“Paldies, mīļā. Un drīz mēs svinēsim mana dēla, va­renā Hora dzimšanu! Viņa jaunā inkarnācija būs līdz šim varenākā. Viņš pasaulē nesīs mieru un labklājību.” Izīda saņēma vīra roku. Mūzika turpināja skanēt, dievi svinēja, un gaiss virmoja kā dejā.

Pēkšņi atvērās pils durvis. Karsts vējš nošūpoja lāpu liesmas.

Zālē ienāca vīrietis — garš un spēcīgs, gandrīz kā Ozlrisa dvīņubrālis, bet āda viņam bija tumši sarkana, mugurā drēbes asins krāsā, un viņam bija smaila bārda. Viņš izskatījās pēc cilvēka, tikai ne tad, kad smaidīja. Tad viņa zobi pārvērtās ilkņos, seja pārvērtās — pa pu­sei cilvēka, pa pusei vilka seja. Ar pūlēm novaldījos, lai neiekliegtos, jo to seju es biju redzējusi.

Dejas pierima. Mūzika apklusa.

Ozīriss piecēlās no troņa. “Set,” viņš draudīgi nopra­sīja, “kāpēc nāc?”

Sets iesmējās, un saspringums telpā atslāba. Par spīti ļaunīgajām acīm, smiekli viņam bija brīnišķīgi — ne­maz nelīdzinājās šaušalīgajam troksnim Britu muzejā. Tie bija bezrūpīgi un draudzīgi, it kā viņš nedomātu neko ļaunu.

“Ierados svinēt sava brāļa dzimšanas dienu!” viņš paziņoja. “Un esmu atvedis prieku.”

Viņš pamāja uz durvīm. Ienāca četri milzīgi viri ar vilku galvām, nesdami dārgakmeņiem rotātu zelta zārku.

Man sirds iepukstējās straujāk. Zārks bija tas pats, kurā Sets ieslodzīja manu tēti Britu muzejā.

Nē! Es gribēju kliegt. Netici viņam!

Bet sanākušie dievi dvesa vien, apbrīnojot zārku, kas bija rotāts ar hieroglifiem zeltā un sarkanā, un apdari­nāts ar rubīniem un opāliem. Vilku vīri nolika kasti zemē, un es redzēju, ka tai nav vāka. Kastes iekšpuse bija izklāta ar melnu linu.

“Šī guļamkaste,” Sets paziņoja, “ir manu labāko mākslinieku darinājums, un tās izgatavošanā izmantoti paši dārgākie materiāli. Tās vērtība nav izmērāma. Ja dievs tajā guļ kaut vai tikai vienu nakti, desmitkārt pie­ņemas spēkā! Paša gudrība viņu nekad nevils. Viņa spēks nekad nemazināsies. Tā ir dāvana,” — viņš uz­smaidīja Ozīrisam — “vienigajam dievam, kas tajā per­fekti ietilpst!”

Es nebūtu pirmā stājusies rindā, bet dievi metās kas­tei klāt. Viņi stūma cits citu malā, lai tiktu pie zelta zārka. Dažs tajā ierāpās, bet bija par īsu. Citi atkal — daudz par lielu. Neveicās arī tiem, kas izmēģinājās visos veidolos. Burvju kaste par viņiem it kā smējās. Dievi dusmojās un purpināja, un grūda cits citu malā, lai iz­mēģinātu veiksmi.

Uzlūkojis Ozīrisu, Sets labsirdīgi iesmējās. “Nu, brāl, pagaidām mums uzvarētāja nav. Vai pamēģināsi? Tikai labākie no dieviem spēj to paveikt.”

Ozīrisam iemirdzējās acis. Acīmredzot nekāds prāta dievs viņš nebija, jo bija pilnībā pārņemts ar kastes skaistumu.Visi pārējie dievi cerīgi vērās šurp, un es no­jautu, ko viņš domā: ja viņš ietilptu kastē, tā būtu lie­liska dzimšanas dienas dāvana. Pat gaviļnieka ļaunajam brālim Setam būtu jāatzlst patiesais dievu valdnieks.

Vienīgi Izīda šķita satraukusies. Viņa uzlika roku vīram uz pleca. “Nedari to, mans kungs. Sets nenes dā­vanas.”

“Es jūtos aizvainots!” Sets izklausījās patiesi aiz­skarts. “Vai es nevaru svinēt sava brāļa dzimšanas dienu? Vai mēs esam tik attālinājušies, ka es pat nevaru atvai­noties valdniekam?”

Ozīriss uzsmaidīja Izīdai. “Dārgā, tā ir tikai spēle. Tev nav no kā bīties.”

Viņš piecēlās no troņa. Dievi aplaudēja, kad viņš tu­vojās kastei.

“Visi klanieties Ozīrisam!” Sets iesaucās.

Dievu valdnieks iesēdās kastē un, kad paskatījās uz manu pusi, uz īsu brīdi viņam bija mana tēva seja.

Nē\ Es vēlreiz nodomāju. Nedari to\

Bet Ozīriss nogūlās. Zārks derēja kā uzliets.

Dievi uzgavilēja, bet, pirms Ozīriss paguva piecelties, Sets sasita plaukstas. Virs kastes parādījās zelta vāks un ar skaļu troksni uzkrita tai virsū.

Ozīriss dusmās iekliedzās, bet kliedzieni skanēja ap­slāpēti.

Vākam priekšā aizslēdzās slēdzenes. Citi dievi metās uz priekšu, lai iejauktos, — atkal uzradās pat tas puisis, ko satiku iepriekš, — bet Sets bija ātrāks. Viņš piecirta kāju tik stipri, ka akmens grīda notrīcēja. Dievi paklupa cits pār citu kā domino kauliņi. Vilku vīri izvilka savus šķēpus, un dievi bailēs atkāpās.

Sets izteica burvju vārdu, un gaisā parādījās milzīgs katls, kurā kaut kas vārījās. Tas apgāzās un pāri zārkam izlēja kausētu svinu, aizsprostojot to ciet un, visticamāk, uzkarsējot zārka iekšieni līdz tūkstoš grādiem.

“Nelieti!” Izīda iekliedzās. Viņa tuvojās Setam un sāka skaitīt lāstu, bet tas pacēla roku. Izīda pacēlās virs grīdas un ar rokām skrāpēja sev seju. Viņas lūpas bija sakniebtas kā cīņā ar neredzamu žņaudzēju.

“Ne šodien, jaukā Izīda,” Sets nomurrāja. “Šodien es esmu valdnieks. Un tavs bērns nekad nepiedzims!”

Pēkšņi no pūļa izskrēja cita dieviete — slaika sieviete zilā tērpā. “Vīrs, nē!”

Viņa nogrūda Setu gar zemi, un viņš uz brīdi izlaida grožus no rokām. Izīda nokrita uz grīdas un strauji ievilka elpu. Otrā dieviete iesaucās: “Bēdz!”

Izīda pietrūkusies metās skriešus.

Sets piecēlās kājās. Man likās, viņš sitīs dievietei zilajā kleitā, bet Sets tikai nošņācās. “Stulbā sieva! Kura pusē tu esi?”

Viņš vēlreiz piesita kāju, un zeltītais zārks ieslīga grīdā.

Sets dzinās pakaļ Izīdai. Pie pils robežas Izīda pārvēr­tās mazputniņā un aizlaidās. Sets izšāva dēmona spārnus un metās viņai pakaļ.

Tad pēkšņi es biju tas putns. Es biju Izīda, kas izmi­sīgi lidoja pāri Nīlai, jutu Setu aiz muguras — tuvoja­mies. Tuvojamies.

Tev jāizbēg, Izīdas balss skanēja man galvā. Atrieb Ozirisu. Kronē Horu par valdnieku!

Brīdī, kad man likās, ka sirds nupat pārsprāgs, es sa­jutu roku sev uz pleca. Attēli pagaisa.

Vecais skolotājs Iskanders stāvēja man blakus ar raižpilnu vaigu. Mirdzoši hieroglifi dejoja viņam apkārt.

“Piedod, ka iejaucos,” viņš ierunājās nevainojamā angļu valodā. “Bet tu gandrīz nomiri.”

Tad man kājas sagrīļojās, un es zaudēju samaņu.

Kad atmodos, biju saritinājusies pie Iskandera kā­jām uz pakāpiena pie tukšā troņa. Mēs zālē bijām vieni paši, un tā bija tumša, spīdinājās vien hieroglifi, kas vir­puļoja visapkārt.

“Esi sveicināta atpakaļ,” viņš teica. “Tev laimējies, ka izdzīvoji.”

Par to es drusku šaubījos. Sajūta bija tāda, ka galva būtu vārīta eļļā.

“Atvainojos,” es teicu. “Es negribēju…”

“Skatīties uz attēliem? Un tomēr tu to darīji. Tavs ba pameta ķermeni un iegāja pagātnē. Vai tevi neviens ne­brīdināja?”

“Brīdināja,” es atzinu. “Bet… tie attēli mani pievilka.” “Mmm.” Iskanders skatījās tālumā, kā atcerēdamies kaut ko no seniem laikiem. “Tiem ir grūti pretoties.”

“Jūs runājat nevainojamā angļu valodā,” es iemi­nējos.

Iskanders pasmaidīja. “Kā tu zini, ka es runāju an­gliski? Varbūt tu runā grieķiski.”

Es cerēju, ka viņš joko, bet kas to lai zina. Viņš šķita tik vārs un laipns, un tomēr… bija sajūta, ka sēžu blakus atomreaktoram. Bija sajūta, ka viņā slēpjas vairāk briesmu, nekā es gribēju zināt.

“Jūs taču neesat tik vecs?” es jautāju. “Es domāju — tik vecs, lai atcerētos Ptolemaja laikus?”

“Es esmu tieši tik vecs, mana dārgā. Es piedzimu Kleopatras VII valdīšanas laikā.”

“Nu, piedodiet.”

“Goda vārds. Man nācās pieredzēt Ēģiptes pēdējās dienas, pirms tā muļķa valdniece atdeva mūsu valsti romiešiem. Es biju pēdējais burvis, kas izgāja apmācību, pirms Dzīvības mājai nācās noiet pagrīdē. Zudībā aiz­gāja daudzi no mūsu vērtīgākajiem noslēpumiem, ieskaitot burvestības, ko mans skolotājs izmantoja, lai paildzinātu manu mūžu. Burvji arī mūsdienās dzīvo ilgi — dažkārt pat gadsimtiem ilgi —, bet es esmu dzī­vojis jau divas tūkstošgades.”

“Tad tu esi nemirstīgs?”

Smiekls pārgāja kāsā. Sakņupis viņš piegrūda plauk­stu pie mutes. Es gribēju viņam palīdzēt, bet nezināju — kā. Spīdošie hieroglifi visapkārt nomirgojuši apdzisa.

Beidzot klepus rimās.

Viņš ievilka elpu. “Ne tuvu nemirstīgs, mīļā. Īste­nībā…” Balss noklusa. “Bet tas nav svarīgi. Ko tu redzēji savā vīzijā?”

Droši vien vajadzēja klusēt. Es negribēju, lai mani pārvērš par kukaini tāpēc, ka esmu pārkāpusi kaut kā­dus noteikumus, un tas, ko redzēju, mani pārbiedēja — it īpaši, kad pārvērtos mazputniņā. Bet bija grūti turē­ties pretī Iskandera laipnībai. Es viņam visu izstāstīju. Nu, gandrīz visu. Noklusēju par smuko puisi, un jā, es zinu, ka tas ir muļķīgi, bet man bija kauns. Nospriedu, ka pa daļai vainojama mana trakā iztēle, jo seno ēģip­tiešu dievi nevarēja būt tik izskatīgi.

Iskanders brīdi sēdēja, sizdams spieķi pret pakāpie­niem. “Tu redzēji ļoti senus notikumus, Seidij: kā Sets ar varu pārņēma Ēģiptes troni. Viņš paslēpa Ozīrisa zārku, un Izīda pārmeklēja visu pasauli, lai to atrastu.”

“Tad viņa to atguva?”

“Ne gluži. Ozīriss tika atdzīvināts — bet tikai mirušo pasaulē. Viņš kļuva par mirušo valdnieku. Kad viņu dēls Hors bija liels, viņš izaicināja Setu uz cīņu par Ēģiptes troni un pēc daudzām sīvām kaujām viņu uz­veica. Tāpēc Horu sauca par Atriebēju. Kā es teicu — sens stāsts, bet tāds, ko dievi laika gaitā atkārtojuši ne reizi vien.”

“Atkārtojuši?”

“Dievi klausa ieradumam. Zināmā mērā viņi ir ļoti paredzami: vienas un tās pašas nesaskaņas un greizsir­dība uznirst atkal un atkal. Mainās vienīgi notikumu vieta un saimniekorganismi.”

Atkal tas pats vārds: saimniekorganisms. Es iedomā­jos to nabadzīti Ņujorkas muzejā, kas bija pārvērtusies Serketā.

“Manā vīzijā,” es teicu, “Izīda un Ozīriss bija precē­jušies. Hors grasījās dzimt kā viņu dēls. Bet citā stāstā, ko man stāstīja Kārters, viņi visi trīs bija brāļi un māsa, debesu dievietes bērni.”

“Jā,” Iskanders piekrita. “Kāds, kam dievu būtība ir sveša, to sauktu par neizdibināmību. Viņi nespēj staigāt pa zemes virsu savā patiesajā veidolā — katrā ziņā ne ilgāk kā pāris brīžu. Viņiem ir nepieciešami saimniek­organismi.”

“Tu runā par cilvēkiem.”

“Vai spēcīgi priekšmeti, tādi kā statujas, talismani, pieminekļi, tie vai citi mašīnu modeļi. Bet viņi dod priekš­roku cilvēkiem. Redzi, dieviem ir brīnumainas spējas, bet tikai cilvēki ir radoši. Cilvēkiem piemīt spēja mainīt vēsturi, nevis to tikai atkārtot. Cilvēki spēj… kā jūs to mūsdienās sakāt… domāt platāk.”

“Plašāk,” es izlaboju.

“Jā. Cilvēka radošā gara un dievu spēka apvienojums var būt diezgan vilinošs. Katrā ziņā, kad Ozīriss un Izīda pirmo reizi staigāja pa zemes virsu, viņu saimniekorganismi bija brālis un māsa. Bet mirstīgie saimniekorganismi nav mūžīgi. Tie mirst vai novalkājas. Vēlāk Ozī­riss un Izīda iemiesojās jaunos veidolos — cilvēkos, kas bija vīrs un sieva. Hors, kas iepriekšējā dzīvē bija viņu brālis, piedzima no jauna kā viņu dēls.”

“Sarežģīti,” es teicu. “Un tā kā pretīgi.”

Iskanders paraustīja plecus. “Dievi nedomā par at­tiecībām kā mēs, cilvēki. Viņiem saimniekorganisms ir kā cita drēbju kārta. Tāpēc jau senlaiku mīti šķiet tik sa­mezgloti. Dažreiz dievi ir aprakstīti kā precēts pāris, brāļi un māsas vai vecāki un bērni, un tas ir atkarīgs no viņu saimniekorganismiem. Faraonu dēvēja par dzīvo dievu. Ēģiptologi tos uzskata par mītiem, bet īstenībā daudzos gadījumos tā arī bija. Varenākie faraoni kļuva par dievu — lielākoties Hora — saimniekorganismiem. Viņš tiem deva spēku un gudrību un ļāva tiem izveidot Ēģipti par varenu impēriju.”

“Bet tas taču ir labi, vai ne? Kāpēc ir aizliegts uz­ņemt sevī dievu?”

Iskandera seja satumsa. “Dievu vēlmes nesaskan ar tām, ko lolo cilvēki, Seidij. Viņi var pārmākt savu saimniekorganismu un tiešā nozīmē izdedzināt to no iekš­puses. Tāpēc daudzi saimniekorganismi mirst jauni. Tutanhamons, nabaga zēns, nomira deviņpadsmit gadu vecumā. Ar Kleopatru VII bija vēl ļaunāk — viņa mēģi­nāja iemiesot Izīdu, bet nezināja, kā to panākt, un tas laupīja viņai prātu. Sendienās Dzīvības māja mācīja lie­tot dievišķo maģiju. Jaunuzņemtie varēja mācīties no Hora, Izīdas, Sehmetas vai daudziem citiem dieviem un ieprasties vadīt viņu enerģiju. Tolaik mums bija daudz vairāk jaunuzņemto.”

Iskanders aplaida skatu visapkārt, tukšo zāli it kā iztēlodamies pilnu ar burvjiem. “Daži lietpratēji spēja izsaukt dievus uz noteiktu laiku. Citi mēģināja iemiesot viņu garus… kā nu kuro reizi izdevās. Galvenais mērķis bija kļūt par dieva aci —mirstīgas un nemirstīgas dvē­seles ideālu kopību. Tikai retajam tas izdevās. Pat ne faraoniem, kas bija dzimuši ar šīm spējām. Daudzus šie centieni iedzina kapā.” Viņš parādīja man savu plauk­stu — tik dziļu dzīvības līniju redzēju pirmoreiz. “Kad Ēģipte beidzot nonāca Romas jūgā, mēs — es — sapratu, ka cilvēcei, mūsu valdniekiem, pat visspēcīgākajiem burvjiem trūkst pietiekami stipras gribas, lai valdītu dievu spēkus. Vienīgie, kas to spēja…” Viņa balss apslāpa. “Kas?”

“Nekas, mīļā. Es kļūstu pļāpīgs. Veca vīra vājība.”

“Tu runā par faraonu asinīm, vai ne?”

Iskanders ieskatījās man acīs. Viņa paša acis vairs neizskatījās aizmiglotas. Tās tīri vai dedzināja. “Tu nu gan esi dūšīga meiča. Līdzinies mātei.”

Man atkrita žoklis. “Jūs viņu pazināt?”

“Protams. Viņa tika šeit apmācīta, tāpat kā tavs tēvs. Tava māte… viņa bija ne vien lieliska zinātniece, bet arī apdāvināta pareģe. Tā ir viena no maģijas grūtākajām nozarēm, un viņa bija pirmā pēc daudziem gadsimtiem, kam piemita šādas spējas.”

“Spēja pareģot?”

“Redzēt nākotni. Tas ir ļoti sarežģīti, un redzējums nekad nav pilnīgi precīzs, bet viņa saredzēja šo to, kas lika griezties pēc padoma… neierastās instancēs. Šo to, kas lika pat šim vecajam vīram apšaubīt sen iedibinātas patiesības…”

Viņš jau atkal ieslīga atmiņu pasaulē, un es vai lecu gaisā, kad tā izdarījās mani vecvecāki, bet, kad tāpat iz­darījās visuspēcīgs burvis, kura rīcībā bija svarīga infor­mācija, es biju gatava vai zemes spert gaisā.

“Iskander?”Viņš pārsteigts paskatījās, it kā būtu aiz­mirsis, ka esmu tepat. “Piedod, Seidij. Ko es gribēju teikt: tev priekšā grūts ceļš, bet tagad esmu pārliecināts, ka tieši tas ceļš tev ejams mūsu visu labā. Brālim būs ne­pieciešams tavs padoms.”

Man sanāca smiekli. “Kārteram nepieciešams pa­doms? Kādā ziņā? Par kādu ceļu tu runā?”

“Visam savs laiks. Soli pa solim.”

Tipiska pieaugušo atbilde. Centos savaldīt dusmas. “Un ja nu man pašai būs nepieciešams padoms?”

“Zia,” viņš nevilcinoties izspēra. “Viņa ir mana la­bākā skolniece un gudra. Kad pienāks īstais brīdis, viņa zinās, kā tev palīdzēt.”

“Nūja,” es mazliet vīlusies teicu. “Zia.”

“Pagaidām tev jāatpūšas, mīļā. Un šķiet, ka arī es beidzot varu doties pie miera.” Viņš izklausījās skumjš, bet atvieglots. Nesapratu, par ko viņš runā, bet man ne­tika dota izdevība apjautāties.

“Žēl, ka pazināmies tik neilgu laiku,” viņš sacīja. “Dusi saldi, Seidija Keina.”

“Bet…”

Iskanders pieskārās manai pierei. Un es iekritu dziļā miegā.

Pamodos no ledainas ūdens šalts sejā.

“Seidij, celies,” Zia mudināja.

“Ak, Dievs!” es iesaucos. “Vai tiešām citādi neva­rēja?”

“Nē,” bilda Zia.

Gribējās viņu nožņaugt, taču par nelaimi biju cauri slapja, trīcēju pie visām miesām un apjukusi. Cik ilgi biju gulējusi? Likās, tikai dažas minūtes, taču guļamtelpa bija tukša. Visas gultas saklātas. Meitenes droši vien jau devušās uz rīta nodarbībām.

Zia pasvieda man dvieli un tīras linu drēbes. “Satik­simies ar Kārteru mazgājamajā telpā.”

“Es jau tikko nomazgājos, tā ka lielais paldies, bet man vajag kārtīgas brokastis.”

“Mazgāšanās sagatavo tevi maģijai.” Zia uzkāra plecā burvju piederumu somu un atlocīja garu, melnu nūju, ko bija vicinājusi Ņujorkā. “Ja paliksi dzīva, varbūt da­būsi arī brokastis.”

Man bija apnicis klausīties par to, ka es varētu dabūt galu, tomēr apģērbos un devos viņai nopakaļ, laukā.

Pēc kārtējā nebeidzamu tuneļu labirinta mēs iznācām istabā, kur dārdēja ūdenskritums. Istabai nebija griestu, vien šahta virs galvas, kas, šķiet, bezgalīgi stiepās uz augšu. No tumsas gāzās ūdens strūkla, kas apšļāca tā putnagalvas dieva piecus metrus augsto statuju. Kā viņu tur sauca — Tops? Nē, Tots. Ūdens krita pār viņa galvu, satecēja plaukstās un izšļācās baseinā.

Kārters stāvēja pie strūklakas. Viņš bija ģērbies lina drēbēs, pār plecu pārlicis tēta darba somu, bet uz mu­guras piesprādzējis zobenu. Mati savēlušies, it kā viņš būtu slikti gulējis. Viņu vismaz neviens nebija aplējis ar ledainu ūdeni. Ieraugot viņu, mani pārņēma savāds at­vieglojums. Iedomājos, ko vakar sacīja Iskanders: brālim vajadzēs tava padoma.

“Kas ir?” Kārters noprasīja. “Tu uz mani dīvaini blenz.”

“Nekas,” es attraucu. “Kā gulēji?”

“Slikti. Es… es tev vēlāk pastāstīšu.”

Vai man tikai tā likās, vai arī viņš Ziai veltīja drūmu skatienu? Hmm, kādas nedienas mīlas frontē starp mis Burvīgo un brāli? Domās piefiksēju, ka vajadzēs viņu iz­prašņāt, kad atkal būsim vieni.

Zia piegāja pie tuvējā skapja. Viņa izņēma divas māla krūzes, iemērca tās strūklakā, tad pasniedza mums. “Dzeriet.”

Es paskatījos uz Kārteru. “Tikai pēc tevis.”

“Tas ir tikai ūdens,” Zia mani drošināja, “taču attīrī­jies saskarsmē ar Totu. Palīdzēs koncentrēties.”

Es nesapratu, kā statuja varētu attīrīt ūdeni. Tad es atcerējos Iskandera vārdus — ka dievi varot iemiesoties it visā.

Es padzēros un uzreiz jutos iemalkojusi kārtīgu krūzi omes stiprās tējas. Galvā virmoja domas. Redze saasinājās. Es sajutos tik hiperaktīva, ka gandrīz aiz­mirsu par košļājamo gumiju — gandrīz.

Kārters iemalkoja no krūzes. “Oho!”

“Tagad tetovējumi,” Zia paziņoja.

“Ideāli!” es iesaucos.

“Uz mēles,” viņa piebilda.

“Kā, lūdzu?”

Zia izbāza mēli. Pašā vidū zils hieroglifs.

“Ā i Āta,” viņa centās izteikt ar izkārtu mēli. Taču tad apjauta savu kļūdu un ierāva mēli atpakaļ. “Tā ir Maata “kārtības un harmonijas” simbols. Tas jums palīdzēs skaidri izrunāt burvju vārdus. Viena kļūda, sakot bur­vestību…”

“Ļauj minēt,” es pārtraucu. “Mēs būsim pagalam.”

No savas kunstkameras Zia izvilka smalku otiņu un trauciņu ar zilu krāsu. “Tas nesāp un nav uz mūžu.”

“Kā garšo?” Kārters prasīja.

Zia pasmaidīja. “Izbāz mēli.”

Atbilde uz Kārtera jautājumu bija tāda, ka tetovē­jums garšoja pēc svilstošām auto riepām.

“Pē” es izspļāvu strūklakā zilu “kārtības un harmo­nijas” picku. “Lai paliek tās brokastis. Apetīte pagalam.”

Zia izvilka no skapja ādas somu. “Kārteram atļauts paturēt jūsu tēva burvju rīkus, turklāt viņš dabūs jaunu zizli un nūjiņu. Vispār nūjiņa ir aizsardzībai, bet zizlis uzbrukumam, kaut gan, Karter, varbūt tev labpatiks iz­mantot savu kopēšu.”

“Kopēšur

“Līko zobenu,” Zia atbildēja. “Tas ir faraonu sardzes iecienīts ierocis. To var izmantot cīņas maģijā. Bet Seidijai gan vajadzēs pilnu komplektu.”

“Un kāpēc tad viņš dabūja tēta komplektu?” es pro­testēju.

“Viņš ir vecākais,” viņa atbildēja, it kā tas visu iz­skaidrotu. Tipiski.

Zia pasvieda man ādas somu. Tur bija ziloņkaula nūjiņa, zizlis, kas acīmredzot pārveidojās par cīņas nūju, papīrs, tintes komplekts, auklas gabals un brīnišķīgs vaska pikucis. Es vai plīsu no sajūsmas.

“Un kur tad mazais vaska vīrelis?” es jautāju. “Es gribu Mīklas čali.”

“Ja tu runā par statueti, tā tev pašai jāizgatavo. Ja tev piemitīs prasmes, tu iemācīsies visu paveikt saviem spē­kiem. Vēlāk noteiksim jūsu specializāciju.”

“Specializāciju?” Kārters jautāja. “Tāpat kā Nektanebo, kurš specializējās figūriņās?”

Zia pamāja. “Nektanebo bija ārkārtīgi apdāvināts figūriņu mags. Viņš spēja izgatavot šabti, kas bija tik dzīvīgs, ka to varēja noturēt par cilvēku. Neviens nav bijis izcilāks figūriņu… ja nu vienīgi Iskanders. Taču ir daudzas citas jomas: dziednieks, amuletu izgatavotājs, dzīvnieku vārdotājs, elementālists, cīņas burvis, nekromants.”

“Zintnieks?” es jautāju.

Zia uz mani ziņkāri paskatījās, “jā, kaut gan tas ir visai liels retums. Kādēļ tu…”

Es nokremšļojos. “Kā tad lai mēs zinām savu specia­lizāciju?”

“Tas drīz taps skaidrs,” Zia solīja, “taču labs burvis zina mazliet no visa, tādēļ sāksim ar pašiem pamatiem. Iesim uz bibliotēku.”

Pirmā noma bibliotēka bija tāda pati kā Amosam, taču simtreiz lielāka: ar apaļām telpām, kur, šķiet, kā medus kārēs rindojās nebeidzami plaukti, kas atgādi­nāja pasaulē lielāko bišu stropu. Māla šabti statujas te uzradās, te nozuda, atnesdamas ruļļu kārbas, un pa­gaisa, taču nevienu citu cilvēku mēs neredzējām.

Zia pieveda mūs pie koka galda un izklāja garu, baltu papirusa rulli. Viņa paņēma irbuli un iemērca to tintē.

“Ēģiptiešu vārds šešs nozīmē skrīveris vai rakstnieks, taču tas var būt arī burvis. Tas tādēļ, ka maģija pašos pamatos vārdus vērš par īstenību. Jūs radīsiet papirusa rulli. Izmantojot savu maģiju, jūs uz papīra uzrakstīta­jiem vārdiem piešķirsiet spēku. Izrunāti šie vārdi atbrī­vos maģiju.”

Viņa pasniedza Kārteram irbuli.

“Es nesaprotu,” viņš iebilda.

“Vienkāršu vārdu,” viņa mudināja. “Tas var būt jebkas.”

“Angliski?”

Zia novaikstījās. “Ja nu citādi nevar. Visas valodas darbojas, taču vislabāk — hieroglifi. Tie ir radīšanas, maģijas un Maatas valoda. Tikai esi uzmanīgs.”

Pirms viņa paspēja izskaidrot, Kārters uzzīmēja vien­kāršu putna hieroglifu.

Bilde sakustējās, atlupa no papirusa un aizlidoja. Promceļā tā notašķīja Kārtera galvu ar hieroglifiskiem izkārnījumiem. Nespēju valdīt smieklus, skatoties uz Kārtera sejas izteiksmi.

“Iesācēja kļūda,” Zia nosacīja, nozibinājusi acis, lai ciešu klusu. “Ja izmanto simbolu, ar ko apzīmē kaul ko dzīvu, labāk to uzrakstīt tikai daļēji: atstāt bez spārna vai kājām. Citādāk tava maģija var to atdzīvināt.”

“Un likt uzkakāt radītājam,” Kārters nopūtās, noslau­cīdams matus ar papirusa strēmeli. “Tāpēc tēta vaska statuetei, Mīklas'čalim, nav kāju, vai ne?”

“Princips tas pats,” apstiprināja Zia. “Pamēģini vēl-

»

reiz.

Kārters paskatījās uz Zias zizli, kas bija klāts hie­roglifiem. Viņš izvēlējās vispamanāmāko un pārzīmēja to uz papirusa — uguns simbolu.

Vai, vai, es nodomāju. Taču vārds neatdzīvojās, kas gan būtu bijis visai aizraujoši. Tas vienkārši izšķīda.

“Turpini,” Zia mudināja.

“Kāpēc es esmu tik noguris?” Kārters brīnījās.

Viņš tiešām izskatījās nomocījies. Seju klāja sviedri.

“Tu raidi burvestību no iekšienes,” Zia paskaidroja. “Man uguns padodas viegli. Taču tev tā varbūt nav pati dabiskākā burvestība. Pamēģini ko citu. Uzbur… uzbur zobenu.”

Zia parādīja viņam, kā izveidot hieroglifu, un Kārters uzrakstīja to uz papirusa. Nekas nenotika.

“Izrunā to,” Zia sacīja.

“Zobens,” Kārters teica. Vārds iemirdzējās un iz­gaisa, bet uz papirusa gulēja sviesta nazis.

Es iesmējos. “Baigi!”

Izskatījās, it kā Kārters grasītos ģībt, taču izmocīja smaidu. Pacēlis nazi, viņš draudēja man ar to iebakstīt.

“Ļoti labi pirmajai reizei,” uzslavēja Zia. “Atceries — tu neradi nazi pats. Tu to atsauc no Maatas “visuma ra­došā spēka”. Hieroglifi ir mūsu šifrs. Tādēļ tos sauc par Dievišķajiem vārdiem. Jo spēcīgāks burvis, jo vieglāk viņam valdīt pār valodu.”

Es aizturēju elpu. “Tie hieroglifi, kas peld Laikmetu zālē. Izskatījās, ka tie pulcējas ap Iskanderu. Vai viņš tos atsauc?”

“Ne gluži,” Zia atbildēja. “Viņa klātbūtne ir tik spē­cīga, ka visuma valoda top redzama. Neatkarīgi no spe­cializācijas, katra burvja lielākā cerība ir kļūt par Die­višķo vārdu runātāju — zināt radīšanas valodu tik labi, ka iespējams modelēt īstenību, runājot vien un neiz­mantojot rulli.”

“Kad saki drumslās,” es prātoju, “un liec durvīm uz­sprāgt.”

Zia uzmeta drūmu skatienu. “Jā, taču, lai to izdarītu, būtu gadiem jātrenējas.”

“Tiešām? Bet…”

Ar acs kaktiņu pamanīju Kārteru kratām galvu un klusi brīdinām mani valdīt mēli.

“Hmm.” es murmināju. “Gan jau kādudien iemācīšos.” Zia sarauca pieri. “Vispirms apgūsti rulli.”

Man viņas attieksme sāka krist uz nerviem, tāpēc paķēru irbuli un angliski uzrakstīju uguns.

Zia paliecās uz priekšu un sarauca pieri. “Diez vai vajag…”

Vārdi vēl bija uz mēles, kad viņai sejā iešāvās uguns stabs. Es iekliedzos, domādama, ka esmu pastrādājusi ko šausmīgu, bet, kad liesma apdzisa, Zia bija turpat, galīgi apjukusi, apsvilušām uzacīm un kvēpošām cirtām.

“Ak, kungs,” es iesaucos. “Piedod, piedod. Vai man tagad jāmirst?”

Zia manī blenza labu brīdi.

“Tagad,” viņa paziņoja, “jūs, manuprāt, esat gatavi duelim.”

Mēs izmantojām citu burvju eju, ko Zia uzbūra tieši bibliotēkas sienā. Iekāpām virpuļojošu smilšu aplī un, klāti putekļiem un smilšu graudiem, uzradāmies otrā pusē — iepretim kaut kādām drupām. Spilgtā saules gaisma pamatīgi žilbināja.

“Ciest nevaru portālus,” Kārters murmināja, purinā­dams no matiem smiltis.

Tad viņš paskatījās apkārt un iepleta acis. “Mēs esam Luksorā. Tas ir simtiem kilometru uz dienvidiem no Kairas.”

Es nopūtos. “Un tu vēl brīnies pēc tam, kad teleportējies no Ņujorkas?”

Viņš bija pārāk aizņemts, pētot mūsu atrašanās vietu, lai atbildētu.

Es pieļauju, ka drupām nebija ne vainas, kaut gan, manuprāt, ja esi redzējis vienu kaudzi Ēģiptes gruvešu, esi redzējis tos visus. Mēs stāvējām platā alejā, ko no sā­niem ieskāva zvēri ar cilvēku galvām, lielākoties gan pusbrukuši. Aiz muguras ceļa gals pagaisa tālē, taču mums priekšā tas beidzās pie tempļa, kas bija daudz lie­lāks nekā Ņujorkas muzejā.

Sienas slējās vismaz sešu stāvu augstumā. Abpus ieejai sardzē stāvēja lieli akmens faraoni, bet kreisajā pusē slējās obelisks. Izskatījās, ka savulaik tāds bijis ari labajā pusē, taču tagad tā vairs nebija.

“Par Luksoru to sauc mūsdienās,” Zia teica. “Reiz tā bija Tēbu pilsēta. Šis bija viens no Ēģiptē nozīmīgāka­jiem tempļiem. Te vingrināties vislabāk.”

“Jo viss jau tāpat sagrauts?” es pajautāju.

Zia sarauca uzacis un veltīja man vienu no saviem slavenajiem drūmajiem skatieniem. “Nē, Seidij, tāpēc, ka tā aizvien ir pilna maģijas, un tāpēc, ka jūsu dzimtai te bija svētvieta.”

“Mūsu dzimtai?” jautāja Kārters.

Zia kā parasti neko nepaskaidroja. Viņa tikai pa­māja, lai sekojam.

“Man nepatīk tās riebīgās sfinksas,” es murmināju, ejot pa ceļu.

“Tās riebīgās sfinksas ir likuma un kārtības radības,” Zia teica, “Ēģiptes aizstāves. Viņas ir mūsu pusē.”

“Ja tu tā saki.”

Kad gājām garām obeliskam, Kārters man iegrūda sānos elkoni. “Zini, trūkstošais ir Parīzē.”

Es nobolīju acis. “Paldies, mister Vikipēdija. Es do­māju, ka tie ir Ņujorkā un Londonā.”

“Tas ir cits pāris,” Kārters atbildēja, it kā mani tas interesētu. “Otrs Luksoras obelisks ir Parīzē.”

“Kaut es būtu Parīzē,” es teicu. “Simtkārt labāk nekā te.”

Mēs iegājām putekļainā pagalmā, ko ieskāva drūpoši pīlāri un apskādētas statujas. Taču tik un tā bija skaidrs, ka reiz šī vieta ir bijusi visai iespaidīga.

“Kur ir cilvēki?” es jautāju. “Ir dienas vidus ziemas brīvdienu laikā. Vai te nevajadzētu būt bariem tūristu?”

Zia riebumā novaikstījās. “Parasti jā, taču es pamu­dināju viņus dažas stundas šeit nerādīties.”

“Kā?”

“Ar vienkāršo ļautiņu prātiem ir viegli manipulēt.” Viņa palūkojās tieši uz mani, un es atcerējos, kā viņa piespieda mani runāt Ņujorkas muzejā. Jā, pilnīgi uz­prasījās, lai nosvilina arī to, kas no uzacīm atlicis.

“Tagad pievēršamies duelim.” Viņa atsauca savu zizli un smiltīs uzzīmēja divus apļus aptuveni desmit metru attālumā. Vienā no tiem viņa lika nostāties man, otrā — Kārteram.

“Man būs divkauja ar viņu7 .” es jautāju.

Doma šķita stulba. Kārters bija parādījis, ka spēj labi ja uzburt sviesta nažus un kaku putnus. Nūjā, vēl tā reize uz tilta pār bezdibeni, kad viņš atsita dunčus, bet tik un tā — ja nu es viņu savainoju? Kārters mācēja krietni krist uz nerviem, bet es nevēlējos netīšām iz­saukt to glifu, ko izgatavoju Amosa namā, un saspridzi­nāt viņu gabalu gabalos.

Iespējams, Kārters domāja to pašu, jo sasvīda. “Ja nu mēs izdarām kaut ko nepareizi?” viņš jautāja.

“Es uzraudzīšu dueli,” Zia apsolīja. “Mēs sāksim pa­mazām. Burvis, kurš pirmais izstumj otru no apļa, uzvar.

“Bet mēs neesam trenējušies!” es iebildu.

“Cilvēks mācās darot,” Zia atbildēja. “Seidij, tu neesi skolā. Maģiju nevar apgūt, sēžot pie galda un pierakstot. Maģiju var iemācīties, tikai to izmantojot.”

“Bet…”

“Atsauciet, kādus spēkus vien spējat,” Zia sacīja. “Iz­mantojiet visu, kas jums pieejams. Aiziet!”

Es šaubīgi paskatījos uz Kārteru. Izmantot visu, kas man ir? Es atvēru ādas somu un ieskatījos, kas tur iekšā. Vaska pikucis? Diez vai. Es izņēmu nūjiņu un zizli. Ziz­lis uzreiz atlocījās, līdz man rokās bija divus metrus gara, balta cīņas nūja.

Kārters izvilka zobenu. Es gan nevarēju iedomāties, ko viņš ar to grasās darīt. Būtu visai pagrūti man trāpīt no desmit metru attāluma.

Gribēju, lai visam drīzāk pienāk gals, tāpēc pacēlu savu nūju tā, kā biju redzējusi Ziu darām. Iedomājos vārdu uguns.

Nūjas galā iesprakšķējās maza liesmiņa. Es pavēlēju tai kļūt lielākai. Liesma uzreiz kļuva spožāka, taču man gar acīm sametās raibs. Liesma apslāpa. Es nokritu ce­ļos, it kā noskrējusi maratonu.

“Ar tevi viss kārtībā?” sauca Kārters.

“Nē,” es sūdzējos.

“Ja viņa pati sevi atslēdz, vai es esmu uzvarējis?” viņš jautāja.

“Aizveries!” es uzsaucu.

“Seidij, piesargies,” Zia teica. “Tu izmantoji savas re­zerves, nevis nūju. Tā maģija viens un divi izsīks.”

Es trīcēdama piecēlos. “Paskaidrosi?”

“Burvis sāk dueli, pilns maģijas. Līdzīgi kā cilvēks, kurš jūt sātu pēc kārtīgas maltītes…”

“Ko es tā arī neesmu dabūjusi,” es atcerējos.

“Katru reizi, kad liec lietā maģiju,” Zia turpināja, “tu iztērē enerģiju. Tu vari paņemt enerģiju no sevis, taču tev jāapzinās savas iespējas. Citādi sevi pārmocīsi vai, vēl ļaunāk…”

Es norīstījusies paskatījos uz savu kūpošo nūju. “Cik ļauni?”

“Tu varētu burtiski sadegt.”

Es vilcinājos, domādama, kā formulēt savu nākamo jautājumu, neatklājot pārāk daudz. “Bet es esmu izman­tojusi maģiju arī agrāk. Dažkārt tā mani neiztukšo. Kā-

-5»

pec?

Zia noņēma no kakla amuletu. Viņa pasvieda to gaisā, un tas mirklī pārvērtās milzīgā maitu lijā. Lielais melnais putns planēja pār drupām. Tiklīdz tas bija prom no redzesloka, Zia pastiepa roku, un amulets uzradās viņas plaukstā.

“Maģiju var paņemt no daudziem avotiem,” viņa teica. “To var glabāt ruļļos, nūjiņās, zižļos. īpaši spēcīgi ir amuleti. Maģiju var paņemt arī tieši no Maatas, iz­mantojot Dievišķos vārdus, taču tas ir sarežģīti. Vai arī,” viņa cieši ieskatījās man acīs, “to var izsaukt no die­viem.”

“Kāpēc tu skaties uz mani?” es noprasīju. “Es nekādus dievus nesaucu. Šķiet, ka tie vienkārši atrod mani!”

Viņa aplika savu kaklarotu, taču neko neteica.

“Pagaidi,” Kārters ierunājās. “Tu apgalvoji, ka šī vieta mūsu dzimtai bijusi svēta.”

“Tā bija,” Zia apstiprināja.

“Bet vai tad te…” Kārters sarauca pieri. “Vai te neno­tika faraonu gadskārtējie svētki vai kas tamlīdzīgs?” “Taisnība,” viņa atsaucās. “Faraons devās procesijā no Kārnākās uz Luksoru. Viņš iegāja templī un saplūda ar dieviem. Dažkārt tā bija tikai ceremonija. Bet dažkārt tādi vareni faraoni kā Ramzess…” Zia pamāja uz vienu no pusbrukušajām statujām.

“Viņos patiešām iemiesojās dievi,” es pārtraucu, at­cerēdamās, ko bija teicis Iskanders.

Zia samiedza acis. “Un tomēr jūs apgalvojat, ka neko nezināt par savas ģimenes pagātni.”

“Mirklīti,” Kārters iebilda. “Tu gribi teikt, ka mēs esam rados ar…”

“Dievi rūpīgi izvēlas cilvēkus, kuros iemiesoties,” Zia teica. “Viņi vienmēr dod priekšroku faraonu asinīm. Ja burvī rit divu karalisko ģimeņu asinis…”

Fs pārmiju skatienus ar Kārteru. Atminējos, ko bija teikusi Basteta: “Jūsu ģimene ir dzimusi maģijai.” Bet Amoss mums bija pastāstījis, ka mūsu ģimenei gan pa mātes, gan pa tēva līniju bijušas sarežģītas attiecības ar dieviem un ka mēs ar Kārteru esot visvarenākie bērni, kādi dzimuši pēdējos gadsimtos. Mani pārņēma slikta nojausma kā kņudinoša sega, kas kož ādā.

“Mūsu vecāki pārstāvēja dažādas karaliskās dzim­tas,” es teicu. “Tētis… viņš droši vien ir Narmera, pirmā faraona, pēctecis. Es taču teicu, ka viņš izskatījās kā tajā bildē!”

“Tas nav iespējams,” Kārters teica. “Tas notika pirms pieciem tūkstošiem gadu.” Taču bija redzams, ka galvā viņam joņo domas. “Tad Fausti…” Viņš pagriezās pret Ziu. “Ramzess Lielais uzcēla šo pagalmu. Tu gribi teikt, ka mammas ģimene ir viņa pēcteči?”

Zia nopūtās. “Tikai nesakiet, ka vecāki to no jums slēpa. Kādēļ tad, jūsuprāt, jūs mums esat tik bīstami?” “Tu domā, ka mūsos iemiesojušies dievi,” es teicu, galīgi apstulbusi. “Par to tu uztraucies. Tikai tāpēc, ka mūsu vecvecvecvecvec…. vecvecāki kaut ko sastrādā­juši? Tas ir galīgi garām.”

“Tad pierādiet!” Zia sacīja. “Duelējieties un parā­diet, cik jūsu maģija ir vāja!”

Viņa pagrieza mums muguru, it kā mēs būtu galīgas niecības.

Mani pēkšņi pārņēma nevaldāmas dusmas. Es biju piedzīvojusi divas ļaunākās dienas savā mūžā. Zaudē­jusi tēvu, mājas un kaķi, piedzīvojusi briesmoņu uzbru­kumu un tikusi aplieta ar ledainu ūdeni. Un tagad šī ra­gana man uzgriež muguru. Viņa negribēja mūs mācīt. Viņa gribēja redzēt, cik bīstami mēs esam.

Nu, labi.

“Seidij?” Kārters sauca. Droši vien man no sejas no­lasīja, ka esmu aizsvilusies.

Es koncentrējos uz nūju. Tad varbūt iztikšu bez uguns. Kaķiem es vienmēr esmu patikusi. Varbūt…

Es metu nūju tieši uz Ziu. Tā nokrita pie viņas papē­žiem un uzreiz pārvērtās rēcošā lauvenē. Zia pārsteigta apcirtās, bet tad viss nogāja šķērsām.

Lauva pagriezās un metās virsū Kārteram, it kā zinātu, ka jācīnās ar viņu.

Man bija mirklis, lai padomātu: ko es esmu izdarī­jusi?

Tad kaķis metās uzbrukumā… un Kārtera tēls no­raustījās. Viņš izslējās, ietērpies zeltainas hologrammas čaulā, līdzīgā tai, ko bija izmantojusi Basteta, tikai viņa milzu tēls bija karotājs ar piekūna galvu. Kārters no­vicināja zobenu, un piekūna karotājs darīja tāpat, sacirzdams lauvu ar mirdzošu enerģijas zobenu. Kaķis iz­kūpēja gaisā, bet zemē nokrita mana nūja, glīti pāršķelta uz pusēm.

Kārtera avatārs nomirgojis pagaisa. Viņš sabruka kņūpus un nosmaidīja. “Forši.”

Pat neizskatījās paguris. Nopriecājusies, ka neesmu viņu piebeigusi, es apjautu, ka arī pati nejutos nogurusi. Man bija pat vairāk enerģijas.

Es izaicinoši paskatījos uz Ziu. “Nu? Jau labāk, vai

?»

Viņas seja bija nobālusi. “Piekūns. Viņš — viņš iz­sauca…”

Pirms viņa spēja pabeigt, uz akmeņiem nodārdēja soļi. Pagalmā ieskrēja jauns, satraukts jaunuzņemtais. Pār noputējušo seju ritēja asaras. Viņš kaut ko nobēra Ziai arābu valodā. Noklausījusies viņa ziņojumu, Zia smagi atsēdās smiltīs un drebēdama paslēpa seju plauk­stās.

Izkāpuši no dueļa apļiem, mēs ar Kārteru skrējām viņai klāt.

“Zia?” Kārters jautāja. “Kas noticis?”

Viņa dziļi ieelpoja, mēģinādama saņemt sevi rokās. Kad viņa paskatījās augšup, viņas acis bija sarkanas.

Viņa kaut ko pateica adeptam, kurš pamājis aizskrēja pa to pašu ceļu, pa kuru bija ieradies.

“Ziņas no Pirmā noma,” viņa teica trīcēdama. “Iskanders…” Balss viņai aizlūza.

It kā milzīga dūre iebelzās pakrūtē. Prātā uzšķīlās Iskandera savādie vārdi vakarnakt: šķiet, arī es beidzot varu doties pie miera. “Viņš ir miris, vai ne? To viņš bija domājis.”

Zia raudzījās mani. “Tas ir kā — “to viņš bija do-

»o»

mājis ?

“Es…” Grasījos izstāstīt, ka vakar runāju ar Iskanderu. Taču tad sapratu, ka varbūt labāk to nepieminēt. “Neko. Kā tas noticis?”

“Miegā,” Zia atbildēja. “Viņš… viņš, protams, sirga gadiem. Taču tik un tā…”

“Būs labi,” Kārters mierināja. “Es zinu, ka viņš tev daudz nozīmēja.”

Viņa noslaucīja asaras un grīļodamās piecēlās. “Jūs nesaprotat. Nākamais rindā ir Desžardēns. Tiklīdz viņu pasludinās par Virslektoru, viņš liks jūs sodīt ar nāvi.” “Bet mēs neko neesam nodarījuši!” es teicu.

Zias acis liesmoja dusmās. “Jūs aizvien nesaprotat, cik bīstami esat? Jūsos ir iemiesojušies dievi.”

“Smieklīgi,” es iebildu, taču uzmācās nelāga no­jausma. Ja nu tiešām taisnība… nē, nevar būt! Turklāt kā pat tāds nieka vecs āmurgalva kā Desžardēns varētu so­dīt ar nāvi bērnus par to, ko viņi pat neapzinās?

“Viņš man pavēlēs jūs atvest,” Zia brīdināja, “un man būs jāklausa.”

“Tu nevari!” Kārters iesaucās. “Tu redzēji, kas notika muzejā. Mēs neesam problēma. Problēma ir Sets. Un, ja Desžardēns to neuztver nopietni… tad varbūt arī viņš ir daļa problēmas.”

Zia satvēra savu nūju. Es biju pārliecināta, ka viņa mūs uzceps ar kādu ugunslodi, taču Zia vilcinājās.

“Zia,” es nolēmu riskēt. “Mēs ar Iskanderu vakar ru­nājām. Viņš pieķēra mani ložņājam pa Laikmetu zāli.” Viņa iepleta acis. Es sapratu, ka manā rīcībā ir vien sekundes, kamēr izbrīns nav pārvērties dusmās.

“Viņš teica, ka tu esi viņa labākā skolniece,” es atce­rējos. “Viņš teica, ka tu esi vieda. Viņš arī teica, ka mums ar Kārteru priekšā stāv grūts ceļš un ka tu zināšot, kā mums palīdzēt, kad pienāks laiks.”

Viņas nūja kūpēja. Acis sprikstēja kā stikls, kas tūlīt sprāgs.

“Desžardēns mūs nogalinās,” es neatlaidos. “Vai, ta­vuprāt, Iskanders runāja par to?”

Es skaitīju līdz pieci, seši, septiņi. Tieši taci, kad biju droša, ka viņa mūs uzspers gaisā, viņa nolaida nūju. “Iz­mantojiet obelisku.”

“Ko?” es prasīju.

“Obelisku pie ieejas, muļķe! Jums ir piecas minūtes, varbūt pat mazāk, pirms Desžardēns atsūtīs pavēli par jūsu nāvessodu. Bēdziet un iznīciniet Setu. Dēmonu dienas sāksies līdz ar saulrietu. Visi portāli pārstās dar­boties. Līdz tam jums jānokļūst pēc iespējas tuvāk Se­tam.”

“Pagaidi,” es teicu. “Iedomājos, ka nāksi mums līdzi un palīdzēsi! Mēs pat nezinām, kā izmantot obelisku, kur nu vēl iznīcināt Setu!”

“Es nevaru nodot Māju,” viņa atbildēja. “Tagad jums ir četras minūtes, ja nespēsiet iedarbināt obelisku — mirsiet.”

Ar to man pietika. Es sāku vilkt Kārteru prom, bet Zia uzsauca: “Seidij?”

Kad atskatījos, Zias acis bija rūgtuma pilnas. “Desžardēns man liks jūs notvert,” viņa brīdināja. “Vai saproti?”

Diemžēl es sapratu. Kad tiksimies nākamreiz, mēs būsim ienaidnieki.

Paķērusi Kārteru aiz rokas, metos skriešus.

kārters

Labi, pirms stāstu par dēmoniskajiem augļu sikspār­ņiem, man nedaudz jāatskatās pagātnē.

Naktī pirms bēgšanas no Luksoras es diez ko daudz negulēju: vispirms tādēļ, ka piedzīvoju astrālo ceļojumu, bet otrkārt tāpēc, ka saskrējos ar Ziu. (Seidij, beidz smīkņāt. Tā nebija patīkama saskriešanās.)

Kad pienāca noteiktais gulētiešanas laiks, es mēģi­nāju iemigt. Goda vārds. Es pat izmantoju to muļķīgo burvju pagalvi, kas bija iedots spilvena vietā, taču tas nelīdzēja. Tiklīdz man izdevās aizvērt acis, mans ba no­lēma doties mazā ceļojumā.

Tāpat kā iepriekš es jutu, ka planēju, atstājis savas miesas, pieņēmis spārnotu apveidu. Taču tad Duātas straume mežonīgā ātrumā aizrāva mani projām. Kad aina acu priekšā kaut cik noskaidrojās, attapos tumšā alā. Tēvocis Amoss lavījās tai cauri, iztaustīdams ceļu ar zižļa mestu šauru zilas gaismas strēli. Es gribēju viņu uzrunāt, taču balss neklausīja. Nezinu, kā viņš varēja mani nepamanīt, jo es planēju dažu pēdu attālumā kā spožs cālis, taču laikam jau biju viņam neredzams.

Viņš spēra soli uz priekšu, un pēkšņi zem kājām uz­liesmoja sarkans hieroglifs. Amoss iekliedzās, taču mute sastinga puspavērta. Gaismas spirāles apvijās viņam ap kājām kā vīteņi. Necik ilgi, sarkanās stīgas bija viņu pa­visam apvijušas, Amoss stāvēja pārakmeņojies un, acis nemirkšķinot, skatījās tieši uz priekšu.

Es mēģināju lidot klāt, taču es biju iestrēdzis uz vie­tas un bezpalīdzīgi planēju, tā ka atlika vien noskatīties.

Alā atbalsojās smiekli. No tumsas bariem vien izvirda mūdži: krupji, dēmoni ar dzīvnieku galvām un pat vēl dīvaināki briesmoņi, pa pusei ieslēpušies tumsā. Es sapratu, ka tie ir gulējuši slēpnī, gaidīdami Amosu. Priekšgalā uznira kvēlojošs siluets — Sets, taču viņa ap­rises tagad bija daudz skaidrākas, un šoreiz tas nebija cilvēks. Viņa ķermenis bija izdēdējis, gļotains un melns, bet galva kā mežonīgam zvēram.

“Bon soir, Amos,” Sets sveicināja. “Cik jauki, ka va­rēji ierasties. Ies jautri!”

Pietrūkos sēdus, atkal savā ķermenī, un sirds man sitās.

Amoss ir sagūstīts. Es biju par to pārliecināts. Un vēl ļaunāk… Sets kaut kā bija zinājis, ka Amoss nāks. Es at­cerējos, ka Basteta kaut ko bilda par serpopardiem, kas ielauzās Amosa mājā. Viņa teica, ka nocietinājumi ir sabotēti un ka tikai Mājas burvis būtu varējis to paveikt. Sāka mosties briesmīgas aizdomas.

Es ilgi raudzījos tumsā, klausīdamies, kā sīkucis man līdzās miegā murmina buramvārdus. Kad nevarēju vairs ilgāk izturēt, es ar prāta spēku atvēru durvis, tāpat kā tiku darījis Amosa savrupmājā, un izlavījos laukā.

Klaiņoju pa tukšo tirgus laukumu, domādams par tēti un Amosu. Atkal un atkal prātā pārliku visu, kas noti­cis, mēģinādams saprast, ko būtu pienācies darīt citādi, lai viņus glābtu. Un tad es ieraudzīju Ziu.

Viņa skrēja pār pagalmu kā vajāta, taču manu uz­manību īpaši piesaistīja mirdzoši melnais mākonis ap viņu — it kā viņu kāds būtu ietinis mirguļojošā tumsā. Pieskrējusi pie aklas sienas, viņa novēcināja roku. Pēkšņi uzradās durvis. Satraukti atskatījusies, Zia ienira iekšā.

Es, protams, sekoju.

Klusām lavījos uz durvīm. Dzirdēju Zias balsi, taču nevarēju saprast, ko viņa saka. Tad durvis sāka sacietēt un pārvērsties atpakaļ par mūri, tāpēc izšķīros. Spruku iekšā.

Iekšā Zia bija viena, ar muguru pret mani, nometu­sies ceļos akmens altāra priekšā, un kaut ko klusi skan­dēja. Sienas bija rotātas ar senās Ēģiptes zīmējumiem un mūslaiku fotogrāfijām.

Ziu vairs neietina mirdzošā ēna, taču notika kas vēl dīvaināks. Es biju grasījies Ziai pastāstīt par savu murgu, taču tas man galīgi izkrita no prāta, kad ieraudzīju, ko viņa dara. Viņa salika plaukstas tā, it kā turētu putnu, un parādījās spīdoši zila lode apmēram golfa bumbiņas lielumā. Aizvien skandēdama, viņa pacēla rokas. Lode uzšāvās gaisā un pazuda griestos.

Sestais prāts man teica, ka manām acīm nekas tāds nebija domāts.

Es prātoju, kā izlavīties no telpas. Viena problēma — durvis bija pazudušas. Citas izejas nebija. Tas bija tikai laika jautājums, līdz — ui!

Varbūt es sacēlu troksni. Varbūt bija pieslēgušās viņas burves maņas. Taču, pirms es paspēju reaģēt, Zia izvilka savu nūjiņu un pagriezās pret mani, liesmām mirguļo­jot pa bumeranga malu.

“Čau,” es satraukts teicu.

Dusmas viņas sejā nomainīja pārsteigums, tad vaigs atkal savilkās nikns. “Kārter, ko tu šeit dari?”

“Vienkārši pastaigājos. Es ieraudzīju tevi pagalmā, tāpēc…”

“Tas ir kā — ieraudzīji?”

“Nu… tu skrēji, un ap tevi bija tie melnie, mirdzošie putekļi un…”

“Tu redzēji to? Neiespējami.”

“Kā tā? Kas tas bija?”

Viņa nometa nūjiņu, un uguns noplaka. “Man nepa­tīk, ja mani izseko, Kārter.”

“Piedod. Domāju, ka tev ir nepatikšanas.”

Viņa pavēra muti, taču acīmredzami pārdomāja. “Nepatikšanas… mjā, var teikt.”

Viņa smagi apsēdās un nopūtās. Sveču gaismā viņas dzintara acis izskatījās tumšas un skumjas.

Zia skatījās uz fotogrāfijām aiz altāra, un nu es sa­pratu, ka dažās no tām ir redzama viņa. Tur bija maza meitene, kas basām kājām stāv kleķa mājas priekšā, aiz­vainoti šķielēdama uz kameru, it kā negribētu bildēties. Tai līdzās lielākā attēlā bija redzams vesels ciemats Nīlas krastā — tāda vieta, kurp tētis dažkārt mēdza mani vest, kur pēdējo divu tūkstošu gadu laikā nekas daudz nebija mainījies. Ciematnieku pūlis smaidīja un māja kamerai, it kā kaut ko svinētu, un mazā Zia sēdēja kādam vīram uz pleciem — droši vien viņas tēvs. Citā bildē bija visa ģimene: Zia sadevusies rokās ar māti un tēvu. Varēja būt parasta fellahu ģimene jebkur Ēģiptē, taču viņas tētim bija īpaši laipnas, mirdzošas acis. Man šķita, ka viņam droši vien piemitusi laba humora izjūta. Zias mammas seja bija atsegta, un viņa smējās, it kā virs tikko būtu iz­spēris garšīgu joku.

“Tavējie izskatās forši,” es teicu. “Vai tās ir tavas mā­jas?”

Zia atkal gandrīz saskaitās, tomēr savaldījās. Vai ari vienkārši bija pagurusi. “Tās bija manas mājas. Ciemata vairs nav.”

Es gaidīju, nebūdams pārliecināts, vai drīkst prasīt. Mēs pārmijām skatienus, un es nopratu, ka viņa izsver, cik daudz man stāstīt.

“Mans tēvs bija zemkopis,” viņa teica, “bet strādāja arī pie arheologiem. Brīvajā laikā viņš meklēja tuksnesi artefaktus un jaunas izrakumu vietas.”

Es pamāju. Tas nebija nekas neparasts. Ēģiptieši gad­simtiem šādi piepelnījušies.

“Kādu vakaru, kad man bija astoņi gadi, tēvs atrada statuju,” viņa stāstīja. “Nelielu, taču ļoti retu: no sarkana akmens izgrebtu briesmoņa statuju. Tā gulēja, aprakta bedrē kopā ar daudzām citām statujām, kas visas bija saplēstas. Taču šī kaut kā bija palikusi vienā gabalā. Viņš to pārnesa mājās. Viņš nezināja… Viņš nesaprata, ka burvji iesloga briesmoņus un garus šādās statujās un saplēš, lai iznīcinātu viņus. Tēvs pārnesa nesaplēsto sta­tuju uz mūsu ciematu, un… un nejauši izlaida…”

Zias balss drebēja. Viņa raudzījās bildē, kur viņas tēvs smaidīja, turēdams meitas roku.

“Zia, man žēl.”

Viņa sarauca pieri. “Mani atrada Iskanders. Viņš un citi burvji briesmoni iznicināja… taču bija par vēlu. Viņi atrada mani saritinājušos pavardā zem niedrēm, kur māte bija mani paslēpusi. Es vienīgā izdzīvoju.”

Es mēģināju iedomāties, kā Zia izskatījās, kad Iskanders viņu atrada: maza meitenīte, kas zaudējusi visu, ciemats vienās drupās. Bija grūti viņu šādi iztēloties.

“Tātad šī telpa ir tavas ģimenes svētnīca,” es minēju. “Tu nāc šurp viņus pieminēt.”

Zia truli paskatījās manī. “Tur jau tā nelaime, Kārter. Es neatceros. Iskanders man stāsta par pagātni. Viņš man iedeva šīs bildes, paskaidroja, kas noticis. Bet… es vispār neko neatceros.”

Es jau gatavojos teikt: “Bet tev bija tikai astoņi gadi.” Bet tad aptvēru, ka man bija tikpat, kad nomira mamma, kad mūs ar Seidiju izšķīra. Es to visu tik skaidri atcerējos. Es aizvien redzēju mūsu māju Losandželosā un kā naktī no pagalma verandas pār okeānu mirdzēja zvaigznes. Tētis mēdza mums stāstīt aizraujošas teiksmas par zvaig­znājiem. Pēc tam katru vakaru pirms gulētiešanas mēs ar Seidiju saritinājāmies uz dīvāna kopā ar mammu un cīnījāmies par viņas uzmanību, un viņa mums teica, lai neticam nekam, ko tētis melš. Viņa zinātniski izskaid­roja, kā zvaigznes radušās, viņa runāja par fiziku un ķī­miju, it kā mēs būtu viņas koledžas studenti. Atceroties to visu, es prātoju, vai viņa necentās mūs brīdināt, sak, neticiet tiem dieviem un mītiem. Tie ir pārāk bīstami.

Prātā stāvēja mūsu pēdējais kopīgais ģimenes brau­ciens uz Londonu un cik satraukti lidmašīnā šķita mamma un tētis. Es atcerējos, kā tētis atgriezās vecvecāku dzī­voklī pēc tam, kad mamma bija pagalam, un stāstīja, ka noticis nelaimes gadījums. Uzreiz zināju, ka ir traki, jo es nekad nebiju redzējis tētim raudam.

Sīkās nianses, kas pagaisa no atmiņas, darīja mani traku, piemēram, mammas smarža vai viņas balss skaņa. Jo vecāks kļuvu, jo ciešāk es turējos pie šīm nian­sēm. Es nespēju iedomāties, ka varētu visu aizmirst. Kā gan Zia to varēja izturēt?

“Varbūt…” es centos atrast īstos vārdus. “Varbūt tu vienkārši…”

Viņa pacēla roku. “Kārter, tici man. Esmu mēģinā­jusi atcerēties. Nav jēgas. Iskanders ir vienīgā ģimene, kāda man jebkad bijusi.”

“Un draugi?”

Zia lūkojās manī tā, it kā es būtu pateicis kādu sveš­vārdu. Es apjēdzu, ka Pirmajā nomā neesmu redzējis nevienu, kas būtu aptuveni mūsu vecumā. Visi bija vai nu daudz jaunāki, vai vecāki.

“Man nav laika draugiem,” viņa atbildēja. “Turklāt, kad jaunuzņemtajiem paliek trīspadsmit, viņus norīko uz citiem nomiem visā pasaulē. Es esmu vienīgā, kas palikusi šeit. Man patīk vientulība. Ir labi.”

Man uz kakla mati sacēlās stāvus. Es nez cik reižu esmu teicis gandrīz to pašu, kad cilvēki man jautājuši, kā ir mācīties mājās kopā ar tēti. Vai man nepietrūkst draugu? Vai es negribētu normālu dzīvi? “Man patīk vientulība. Ir labi.”

Es centos iedomāties Ziu, kas mācās parastā skolā, iegaumē skapīša atslēgas kombināciju, tusējas kafejnīcā. Es nespēju to iztēloties. Iedomājos, ka viņa būtu tikpat apjukusi, cik es.

“Zini ko?” es teicu. “Pēc pārbaudījumiem, pēc Dē­monu dienām, kad viss norims…”

“Nekas nenorims.”

“…es aizvedīšu tevi uz tirdzniecības centru.”

Viņa samirkšķināja acis. “Uz tirdzniecības centru? Kādēļ?”

“Patusēties,” es teicu. “Nopirksim hamburgerus, no­skatīsimies filmu.”

Zia vilcinājās. “Vai tas ir tas, ko jūs saucat par ran­diņu?”

Laikam jau izskatījos kā galīgais āpsis, jo Zia pat pa­smaidīja. “Tu izskaties pēc govs, kas dabūjusi ar lāpstu.” “Es nedomāju… es vienkārši…”

Viņa smējās, un pēkšņi bija vieglāk iztēloties viņu kā parastu vidusskolnieci.

“Es gaidīšu to tirdzniecības centra pasākumu, Kārter,” viņa teica. “Tu esi vai nu ļoti interesants… vai gaužām bīstams.”

“Lai būtu interesants.”

Viņa pamāja ar roku, un uzradās durvis. “Tagad ej. Un uzmanies. Nākamreiz, kad lavīsies man pakaļ, tev var arī nepaveikties.”

Pie durvīm es pagriezos. “Zia, kas bija tie melnie, spīdīgie putekļi?”

Viņas smaids nozuda. “Neredzamības burvestība.

Tikai ļoti spēcīgi burvji spēj redzēt tai cauri. Tev nebūtu jāredz.”

Viņa raudzījās manī, gaidot atbildi, bet man nebija, ko teikt.

“Varbūt tai… beidzies derīguma termiņš vai tamlī­dzīgi,” es izmocīju. “Un vai drīkstu jautāt, kas tā par zilu lodi?”

Viņa sarauca pieri. “Kas tāds?”

“Tas, ko tu palaidi vaļā un kas uzlidoja griestos.”

Viņa izskatījās samulsusi. “Es… es nezinu, ko tu ar to domā. Varbūt sveču gaismā norēgojās.”

Neveikls klusuma brīdis. Vai nu viņa mānījās, vai arī es juku prātā, vai… es nezināju, kas vēl. Atskārtu, ka ne­esmu izstāstījis par vīziju, kur bija Amoss un Sets, taču jutu, ka vienai naktij jau esmu pietiekami pārbaudījis viņas pacietību.

“Labi,” es teicu. “Ar labu nakti.”

Es devos atpakaļ uz guļamzāli, bet atkal ilgi nespēju iemigt.

Un tagad atpakaļ pie Luksoras. Varbūt tagad jūs sa­pratīsiet, kādēļ nevēlējos atstāt Ziu un kādēļ neticēju, ka Zia mums tiešām varētu nodarīt pāri.

Taču es zināju, ka viņa nemelo par Desžardēnu. Tas čalis pārvērtīs mūs vīngliemežos, aci nepamirkšķinājis. Turklāt tas, ka manā sapnī Sets runāja franciski — “Bon soir, Amos.” Vai tā bija tikai sagadīšanās… vai arī notika kaut kas daudz ļaunāks?

Lai kā, kad Seidija parāva mani aiz rokas, es skrēju līdzi.

Izjozām no tempļa un šāvāmies uz obelisku. Taču lo­ģiski — negāja tik viegli. Mēs esam Keinu ģimene. Ne­kad nekas nav vienkārši.

Tiklīdz bijām sasnieguši obelisku, sadzirdēju nošķindam burvju portālu. Uz ceļa aptuveni simt metru attālumā no virpuļojoša smilšu staba izkāpa plikpau­raini burvji baltos talāros.

“Pasteidzies,” es mudināju Seidiju. Es paķēru zizlinūju no somas un pasviedu to viņai. “Tavējo pārlauzu. Es iztikšu ar zobenu.”

“Bet es pati nezinu, ko es daru!” viņa iebilda, pētī­dama obeliska pamatni, it kā cerētu atrast slepenu slēdzi.

Burvis, nostājies uz kājām, izspļāva smiltis no mu­tes. Tad viņš pamanīja mūs. “Stāt!”

“Kā tad,” es murmināju. “Ceri vien.”

“Parīze.” Seidija pagriezās pret mani. “Tu teici, ka otrs obelisks ir Parīzē, vai ne?”

“Jā. Hmm, negribu tevi steidzināt, bet…”

Burvis pacēla zizli un sāka skandēt buramvārdus.

Es taustījos pēc zobena spala. Kājas šķita kļūstam svina smagas. Es prātoju, vai varētu atkārtot to triku ar piekūna kareivi. Bija krūti, bet tikai duelī. Un tas pār­baudījums uz tilta pār bezdibeni, kad atvairīju dun­čus — nelikās, ka tas biju es. Līdz šim ikreiz, kad izvilku zobenu, kāds nāca palīgā: līdzās bija Zia vai Basteta. Nekad nejutos viens un pamests. Šoreiz biju viens pats. Es būtu muļķis, ja domātu, ka varu atvairīt īstu burvi. Es nebiju karotājs. Visu, ko zināju par zobeniem, biju apguvis, lasot grāmatas: stāstu par Aleksandru Lielo, “Trīs musketierus”. It kā tas ko līdzētu! Seidija bija aiz­ņemta ar obelisku, un man bija jātiek galā pašam.

Nē, tu neesi viens, manī ierunājās kāda balss.

Forši, es nodomāju. Esmu viens pats un jūku prātā.

No alejas otra gala burvis sauca: “Kalpo Dzīvības mājai!”

Taču man likās, ka viņš nerunā ar mani.

Gaiss starp mums ievirmojās. No divkāršajām sfinksu rindām plūda karstuma viļņi, radot iespaidu, ka tās sa­kustas. Bet tad es sapratu, ka tās tiešām kustējās. Visas kā viena vidū sašķēlās, un no akmens pacēlās rēgainas parādības kā siseņi, kas izlaužas no čaulām. Ne visi ne­šķīsteņi bija labā formā. Salauzto statuju rēgiem trūka galvas vai pēdu. Dažs kliboja uz trim kājām. Taču vis­maz ducis kaujas sfinksu bija ideālā stāvoklī, un tās visas nāca mums virsū. Katra bija dobermaņa lielumā, uzbūrusies no pienbaltiem dūmiem un karstiem garai­ņiem. Še tev sfinksas, kas ir mūsu pusē.

“Ātri!” es brīdināju Seidiju.

“Parīze!” viņa sauca un pacēla zizli un nūjiņu. “Es tūlīt gribu doties turp. Divas biļetes. Pirmā klase būtu patīkami!”

Sfinksas tuvojās. Pati pirmā metās man virsū, un tīrā laime, ka man izdevās to pāršķelt uz pusēm. Bries­monis izkūpēja gaisā, bet atstāja aiz sevis tik spēcīgu karstuma vilni, ka man šķita — seja tūlīt izkusīs.

Pretim skrēja vēl divas rēgainas sfinksas. Bet vēl ducis bija vien dažus soļus iepakaļ. Jutu kaklā sitamies pulsu.

Pēkšņi zeme salīgojās. Debesis aptumšojās, un Sei­dija iesaucās: “Urrā!”

Obelisks violeti spīdēja sprakšķēdams. Seidija pie­skārās akmenim un iespiedzās. Iesūkta iekšā, viņa pa­zuda.

“Seidij!” es saucu.

Kamēr biju novērsies, man virsū uzlikās divas sfink­sas, nogāzdamas mani gar zemi. Zobens aizvēlās. Krūšu kurvis nokrakšķēja un iesmeldzās. No neradījumiem plūstošais karstums bija neizturams. Sajūta bija tāda, it kā es būtu saspiests zem karstas cepeškrāsns.

Es pastiepu pirkstus uz obelisku. Pietrūka nieka sprīža. Dzirdēju tuvojamies pārējās sfinksas un burvi skandējam: “Turiet viņu! Turiet viņu!”

Pēdējiem spēkiem pastiepos pret obelisku, ik šūna manā ķermenī kliedza no sāpēm. Pirksti pieskārās pa­matnei, un viss satumsa.

Pēkšņi es gulēju uz auksta, slapja akmens. Atrados milzīga laukuma vidū. Gāza lietus, un drēgnais gaiss vēstīja, ka vairs neatrodos Ēģiptē. Kaut kur tuvumā sa­traukti klaigāja Seidija.

Sliktās ziņas: es biju atvedis līdzi abas sfinksas. Viena nolēca no manis un metās pakaļ Seidijai. Otra aizvien tupēja man uz krūtīm un nikni blenza, lietus dēļ tai no muguras cēlās tvaiki, bet baltās, dūmainās acis atradās turpat man degungalā.

Mēģināju atcerēties, kā ēģiptiešu valodā saucas uguns. Varbūt, ja es spētu aizdedzināt briesmoni… taču biju kritis panikā. Dzirdēju sprādzienu pa labi — tur, kurp bija skrējusi Seidija. Es cerēju, ka viņa ir tikusi prom, taču neko nevarēja zināt.

Sfinksa atvēra muti un atieza kūpošus ilkņus, kam

pienācās turēties pa gabalu no senās Ēģiptes valdnieka. Tā jau gatavojās nokost man seju, kad aiz muguras iz­nira tumšs tēls un iekliedzās: “Mange des mujfinsr

Šņākt!

Sfinksa izkūpēja.

Es mēģināju piecelties, bet nespēju. Seidija pieklupa klāt. “Kārter! Ak Dievs, vesels?”

Es sablisinājos pret to otro, to, kas bija mani izglā­busi: garš, slaiks stāvs melnā lietusmēteli ar kapuci. Ko viņa tur kliedza? Ēdiet kēksiņus? Kas tas par kaujas sau­cienu?

Viņa nosvieda lietusmēteli, un, ilkņus atiezusi, man uzsmaidīja sieviete leopardādas vingrošanas kostīmā, ar dzeltenām acīm, kas dega kā spuldzes.

“Būsit noilgojušies?” ieprasījās Basteta.

kārters

Mēs saspiedāmies zem lielas, baltas valdības ēkas dzegas un vērojām, kā Konkordijas laukumā gāž lietus. Parīze tādā laikā ir draņķīga. Ziemas debesis bija sma­gas un zemas, bet aukstais, mitrais gaiss ēdās līdz pat kaulam. Nebija nedz tūristu, nedz gājēju. Visi, kam pie­tika prāta, sēdēja mājās un pie kamīna dzēra ko nebūt karstu.

Pa labi caur pilsētu gausi vijās Sēna. Milzīgā lau­kuma otrā pusē Tilerī dārzus ieskāva bieza migla.

Laukuma vidū vientuļš un tumsnējs pacēlās Ēģiptes obelisks. Mēs gaidījām, ka ārā izlēks vēl ienaidnieki, taču neviens nenāca. Es atcerējos — Zia tika teikusi, ka artefaktiem divpadsmit stundas jāatdziest, līdz tos var atkal izmantot. Cerēju, ka viņai bija taisnība.

“Stāvi mierā,” Basteta pavēlēja.

Es sarāvos, kad viņa piespieda roku man pie krūtīm. Basteta kaut ko nočukstēja ēģiptiešu valodā, un sāpes pamazām mitējās.

“Lauzta riba,” viņa paziņoja. “Tagad labāk, taču tev vismaz dažas minūtes jāatpūšas.”

“Bet kā tad burvji?”

“Pagaidām lai paliek. Māja pieņems, ka esat teleportējušies kaut kurp citur.”

“Kāpēc?”

“Parīze ir Četrpadsmitais noms — Desžardēna mītne. Jūs būtu galīgi ķerti, ja mēģinātu paslēpties viņa terito-

. . _ 5)

rija.

“Lieliski,” es nopūtos.

“Turklāt amuleti jūs sargā',’ Basteta piebilda. “Es varētu atrast Seidiju jebkur, jo esmu devusi solījumu viņu aiz­sargāt. Taču amuleti apslēpj jūs Seta un citu burvju acīm.” Es iedomājos par tumšo istabu Pirmajā nomā, kur visi bērni raudzījās eļļas bļodās. Vai viņi tagad meklēja mūs? Doma uzdzina šermuļus.

Es mēģināju apsēsties un atkal saviebos.

“Paliec mierā,” Basteta pavēlēja. “Kārter, tev nudien derētu iemācīties krist kā kaķim.”

“Es pie tā piestrādāšu,” es apsolīju. “Kā iespējams, ka tu vēl esi dzīva? Tās kaķa deviņas dzīves, ja?”

“Ak, tā ir tikai muļķīga teiksma. Es esmu nemirstīga’.' “Bet skorpioni!” Seidija pievirzījās tuvāk drebēdama un pār pleciem pārvilkdama Bastetas lietusmēteli. “Mēs redzējām, kā tie tevi aprij!”

Basteta iemurrājās. “Mīļo Seidij, tu raizējies! Jāteic, ka esmu strādājusi pie daudziem faraonu bērniem, bet jūs abi…” Viņa izskatījās no tiesas saviļņota. “Man žēl, ja sagādāju jums raizes. Taisnība: skorpioni mani pārmāca gandrīz pilnībā. Es tos aizturēju, cik ilgi spēju. Pēc tam man pietika spēka, lai pārvērstos par Mafinu un ieslī­dētu Duātā.”

“Man likās, ka tev ar portāliem diez ko neveicas,” es ieminējos.

“Pirmkārt, Kārter, Duātai ir daudz ieeju un izeju, daudz dažādu reģionu un slāņu: Bezdibenis, Nakts upe, Mirušo valstība, Dēmonu valstība…”

“Izklausās burvīgi,” nomurmināja Seidija.

“Jebkurā gadījumā portāli ir kā durvis. Tie slīd pa Duātu, lai vienu mirstīgās pasaules daļu savienotu ar citu. Un jā, man tie diez ko neklausa. Taču es esmu Duātas radība. Ja esmu viena, varu diezgan viegli ieslīdēt tuvākajā slāni un ātri patverties.”

“Un ja viņi tevi nogalinātu?” es jautāju. “Tas ir, no­galinātu Mafinu?”

“Tas mani aiztriektu Duātas dzīlēs. Tikpat labi va­rētu mani iestatīt spainī ar cementu un iemest jūras vidū. Paietu gadi, varbūt gadsimti, līdz es būtu pietiekami spēcīga, lai atgrieztos mirstīgo pasaulē. Par laimi, tā ne­notika. Es uzreiz atgriezos, taču, kad tiku līdz muzejam, burvji jau bija jūs sagūstījuši.”

“Mēs netikām gluži sagūstīti,” es iebildu.

“Tiešām, Kārter? Cik ilgi jūs atradāties Pirmajā nomā, līdz viņi izlēma jūs nogalināt?”

“Hmm, apmēram divdesmit četras stundas.”

Basteta nosvilpās. “Viņi ir kļuvuši draudzīgāki! Sa­vulaik mēdza satriekt pīšļos dievu iemiesotājus pirmajās minūtēs.”

“Mēs neesam, pag’, kā tu mūs nosauci?”

Seidija atbildēja, runādama, it kā būtu transā: “Iemie­sotāji. Tie mēs esam, vai ne? Tādēļ Zia no mums tā bai­dījās, tādēļ Desžardēns grib mūs nogalināt.”

Basteta papliķēja Seidijas celi. “Tev vienmēr bijusi gudra galva, dārgumiņ.”

“Paga,” es teicu. “Tu gribi teikt, ka mūsos iemiesoju­šies dievi? Tas nav iespējams. Man šķiet, es zinātu, ja…” Tad es iedomājos par balsi man galvā, kas mudināja slēpties, kad satiku Iskanderu. Iedomājos par visu, ko pēkšņi spēju, — piemēram, cīnīties ar zobenu un uzburt burvju bruņas. Tas nebija nekas tāds, ko es būtu apguvis mājmācībā.

“Kārter,” Seidija teica. “Kad Rozetas akmens sašķīda, tas atbrīvoja piecus dievus, vai ne? Tētis apvienojās ar Ozīrisu. Tā Amoss mums teica. Sets… es nezinu. Viņš kaut kā aizbēga. Bet tu un es…”

“Amuleti mūs pasargāja.” Es sažņaudzu Hora aci, kas bija man kaklā. “Tētis teica, ka tie mūs pasargās.”

“Ja mēs būtu palikuši aiz durvīm, kā tētis lika,” Sei­dija atminējās. “Bet mēs bijām istabā un noskatījāmies. Mēs gribējām palīdzēt viņam. Mēs burtiski uzprasījāmies pēc spējām, Kārter.”

Basteta pamāja. “Tas visu groza. Uzaicinājums.”

“Un kopš tā laika…” Seidija nedroši paskatījās uz mani, gandrīz izaicinādama mani viņu izzobot. “Man visu laiku ir tā… It kā manī runātu kāda balss…”

Tagad aukstais lietus bija izsūcies cauri drēbēm. Ne­būtu Seidija neko teikusi, varbūt es varētu liegties maz­liet ilgāk. Taču es domāju par Amosa vārdiem — ka mūsu ģimeni un dievus saistot nez cik sena vēsture. Es domāju par Zias vārdiem: “Dievi savus iemiesotājus izvēlas rūpīgi. Viņi vienmēr dod priekšroku faraonu asinīm.”

“Labi,” es atzinu. “Es arī dzirdu balsi. Tātad vai nu mēs abi ejam sviestā, vai arī…”

“Amulets.” Seidija izvilka to no krekla apkakles un parādīja Bastetai. “Tas ir dievietes simbols, vai ne?”

Sen nebiju redzējis viņas amuletu. Tas nebija tāds kā manējais. Man tas izskatījās pēc anha vai kādas moder­nas kaklasaites.

“Tas ir tets,” Basteta sacīja. “Burvju mezgls. Un, jā, to bieži dēvē par…”

“Izīdas mezglu,” Seidija teica. Es nesapratu, kā viņa varēja to zināt, bet izskatījās pilnīgi pārliecināta. “Laik­metu zālē es redzēju Izīdas attēlu, un tad es biju Izīda, kas mēģina aizbēgt no Seta, un, ak vai. Tā ir taisnība? Es esmu viņa.”

Viņa sažņaudza kreklu tā, it kā fiziski gribētu izvilkt dievieti no sevis. Man atlika vien noskatīties. Mana māsa ar savām pieķepušajām, sarkanajām matu šķipsnām, lina pidžamā un šņorzābakos — kā gan viņai varēja ienākt prātā sevi iedomāties par dievietes iemiesojumu? Kura dieviete gan varētu viņu gribēt? Ja nu vienīgi košļeņu dieviete.

Taču tad… es arī izdzirdēju sevī balsi. Balsi, kas pavi­sam noteikti nebija manējā. Es paskatījos uz savu amu­letu — Hora acs. Apcerēju man zināmos mītus par Horu: kā Horam, Ozīrisa dēlam, bija jāatriebj tēvs, uzveicot

Setu. Turklāt Luksorā es biju izsaucis avatāru ar piekūna galvu.

Man bija bail mēģināt, taču es nodomāju: Hor?

Nu tad beidzot, atbildēja otra balss. Sveiks, Kārter! “Ak, nē,” es teicu, panikai žņaudzoties krūtis. “Nē, nē, nē. Sadabūjiet kāds konservu attaisāmo. Man galvā ieperinājies dievs.”

Bastetas acis iemirdzējās. “Tu sazinājies ar Horu tieši? Izcils progress!”

“Progress?” es situ plaukstas pret galvu. “Dabū viņu

~ i» ara!

Nomierinies, teica Hors.

“Beidz komandēt!”

Basteta izbrīnījās. “Es neko neteicu.”

“Es ar viņu runāju!” es norādīju uz savu pieri.

“Tas ir briesmīgi,” vaimanāja Seidija. “Kā lai tiek no viņas vaļā?”

Basteta pavīpsnāja. “Pirmkārt, Seidij, tevī nav viņa visa. Dievi ir ļoti spēcīgi. Mēs varam eksistēt vairākās vietās vienlaikus. Taču, jā, daļa Izīdas gara tagad ir tevī. Tāpat kā Kārters nes sevī Hora garu. Un, taisnību sakot, jums abiem būtu jājūtas pagodinātiem.”

“Kā tad, ļoti pagodinātiem,” es teicu. “Vienmēr ir gri­bējies būt apsēstam!”

Basteta nobolīja acis. “Beidz, Kārter, tā nav apsēstība. Turklāt jūs ar Horu vēlaties vienu un to pašu: sakaut Setu, gluži kā Hors to izdarīja pirms tūkstoš gadiem, kad Sets pirmo reizi nogalināja Ozīrisu. Ja tu to neizdarīsi, ar tavu tēvu ir cauri, un Sets kļūs par pasaules valdnieku.” Es uzmetu skatu Seidijai, taču no viņas nebija nekā­das jēgas. Norāvusi amuletu no kakla, viņa trieca to pret zemi. “Izīda ielīda pa amuletu, vai ne? Nu, tad es vien­kārši…”

“Tavā vietā es to nedarītu,” Basteta brīdināja.

Taču Seidija izvilka savu nūjiņu un sadragāja amu­letu. No ziloņkaula bumeranga izšāvās zilas dzirksteles. Seidija iekaucās un nometa kūpošo nūjiņu. Roku klāja melnas apdeguma čulgas. Amulets bija vesels. “Au!” viņa izsaucās.

Basteta nopūtās, uzlika roku uz Seidijas plaukstas, un apdegums pazuda. “Es taču tev teicu. Izīda raidīja savas spējas caur amuletu, jā, taču viņas tajā nav. Viņa ir tevī. Un pat ja nebūtu, burvju amuleti ir praktiski neiz­nīcināmi.”

“Un ko lai mēs iesākam?” Seidija jautāja.

“Nu, vispirms,” Basteta sacīja. “Kārteram jāizmanto Hora spēks, lai sakautu Setu.”

“Un tas ir viss?” es jautāju. “Man vienam pašam?”

“Nē, nē, Seidija var palīdzēt.”

“O, superīgi.”

“Es jūs vadīšu, cik spēšu,” Basteta apsolīja, “taču bei­gās jums abiem būs jācīnās. Tikai Hors un Izīda var sa­kaut Setu un atriebt Ozīrisa nāvi. Tā tas bijis. Un tā jā­dara arī šoreiz.”

“Un tad mēs dabūsim atpakaļ tēti?” es jautāju.

Bastetas smaidā savilktās lūpas notrīsēja. “Ja viss ies, kā vajag.”

Viņa kaut ko noklusēja. Kāds tur brīnums. Taču galva man bija par daudz apdullusi, lai es noprastu, kas tieši.

Es paskatījos uz savām rokām. Tās nešķita mainīju­šās — nedz lielākas, nedz dievišķākas, “ja man piemīt dieva spējas, tad kāpēc es esmu tik…”

“Tizls?” Seidija minēja.

“Aizveries,” es atcirtu. “Kāpēc es nevaru savas spējas izmantot labāk?”

“Jātrenējas,” Basteta atbildēja. “Ja vien nevēlies no­dot kontroli Horam. Tad viņš izmantotu tavu ķermeni, un tev par to nekas.”

Es varētu, manī ierunājās balss. Ļauj man cīnīties ar Setu. Tu vari uz mani paļauties.

Kā tad, es viņam atbildēju. Kā lai esmu drošs, ka te­vis dēļ mani nenogalina? Tu varētu vienkārši iemiesoties atkal kur citur. Kā lai es zinu, ka tu tagad neietekmē ma­nas domas?

Es to nedarītu, balss atbildēja. Es izvēlējos tevi, Kārter, tava potenciāla dēļ, un tāpēc, ka mums ir viens mēr­ķis. Goda vārds, ja ļausi man vadīt…”

“Nē,” es atbildēju.

Es sapratu, ka esmu to pateicis skaļi; Seidija un Basteta skatījās uz mani.

“Tas ir, es nenododu kontroli,” es atbildēju. “Tā ir mūsu cīņa. Mūsu tētis ir ieslēgts zārkā, tēvocis — sagūs­tīts.”

“Sagūstīts?” Seidija jautāja. Es pārsteigts atcerējos, ka neesmu viņai izstāstījis par pēdējo ba ceļojumu. Vien­kārši nebija laika.

Kad es viņai visu sīki izstāstīju, viņa izskatījās sa­triekta. “Ak Dievs, nē.”

“Jā,” es piekritu. “Un Sets runāja franciski: bon soirb,

Seidij, tu teici, ka Sets aizmuka, bet varbūt viņš neaiz­muka. Ja viņš meklēja spēcigu cilvēku, kurā iemieso­ties…”

“Desžardēns,” Seidija izteica.

Basteta dobji norūcās. “Desžardēns bija Londonā tonakt, kad jūsu tēvs saplēsa Rozetas akmeni, vai ne? Desžardēns vienmēr ir bijis dusmu un ambīciju pilns. Viņš daudzējādā ziņā būtu ideāli piemērots, lai iemie­sotu Setu. Ja Sets ir pārņēmis Desžardēna ķermeni, tas nozīmē, ka tagad Sarkanais kungs kontrolē vīru, kas ir Mājas Virslektors… Pie Ra troņa, Kārter, es ceru, ka tu alojies. Jums abiem nāksies ātri iemācīties izmantot dievu spējas. Lai ko arī Sets plānotu, viņš to īstenos savā dzimšanas dienā, kad viņa spēks ir vislielākais. Tā ir trešā Dēmonu diena — pēc trim dienām.”

“Bet es jau esmu izmantojusi Izīdas spējas, vai ne?” Seidija jautāja. “Es izsaucu hieroglifus. Es iedarbināju obelisku Luksorā. Tā bija viņa vai es?”

“Jūs abas, mīļā,” Basteta atbildēja. “Jums ar Kārteru pašiem par sevi piemīt lielas dotības, bet dievu spējas ir pasteidzinājušas jūsu izaugsmi un devušas jums papildu krātuvi, ko izmantot. To, ko nāktos apgūt vairākos ga­dos, jūs esat paveikuši dienās. Jo vairāk jūs izmantojat dievu spējas, jo spēcīgāki kļūstat.”

“Un jo bīstamāks viss kļūst,” es minēju. “Burvji mums stāstīja, ka dievu iemiesošanās dēļ vari izdegt, tas var nogalināt vai padarīt traku.”

Basteta ieurbās manī ar skatienu. Uz mirkli viņas redzokļi vērtās aizlaiku spēcīga, bīstama plēsoņas acīs. “Tiesa, ne visi var iemiesot sevī dievu, Kārter. Taču

jūsos abos rit faraonu asinis. Jūsos apvienotas divas se­nas dzimtas. Tas ir liels retums, liels spēks. Turklāt, ja domājat, ka varat izdzīvot bez dievu spējām, padomājiet labi. Neatkārtojiet savas mātes kļūdu…” viņa aprāvās. “Ko?” Seidija prasīja. “Kas notika ar mūsu māti?” “Izrunājos lieki…”

“Atbildi, kaķi!” Seidija pavēlēja.

Es baidījos, ka Basteta varētu izšaut savus dunčus. Taču viņa vien atspiedās pret sienu un raudzījās lietū. “Kad jūsu vecāki atbrīvoja mani no Kleopatras adatas… tur bija daudz vairāk enerģijas, nekā bija domāts. Jūsu tēvs noskandēja izsaukšanas buramvārdus, un sprādziens būtu viņu uzreiz nogalinājis, taču jūsu māte uzbūra vai­rogu. Tajā mirklī es viņai piedāvāju savu palīdzību. Es piedāvāju apvienot mūsu garus un palīdzēt viņus pasar­gāt. Taču viņa nepieņēma manu palīdzību. Viņa izvēlē­jās izsmelt savu krātuvi…”

“Pašas maģiju,” Seidija murmināja.

Basteta skumji pamāja. “Kad burvis nodevies bur­vestībai, atpakaļceļa nav. Ja viņa pārsniedz savas spējas… nu, tad jūsu māte izmantoja visu savu enerģiju, lai pa­sargātu jūsu tēvu. Lai viņu glābtu, jūsu māte upurējās. Viņa burtiski…”

“Sadega,” es teicu. “Zia mūs par to brīdināja.”

Lietus gāza aumaļām. Es manīju, ka drebu.

Seidija notrauca no vaiga asaru. Pacēlusi amuletu, viņa to pikti nomērīja ar skatu. “Mums jāglābj tētis. Ja viņā tiešām ir Ozīrisa gars…”

Teiktais aprāvās pusvārdā, bet es zināju, kas viņai pa­domā. Es domāju par mammu, kad biju mazs, par viņas rokām, kas apvija manus plecus, kad stāvējām mūsu Losandželosas mājas pagalma verandā. Viņa man norā­dīja uz zvaigznēm: Polārzvaigzne, Oriona josta, Sīriuss. Tad viņa man uzsmaidīja, un es jutos, it kā būtu svarī­gāks par visiem debesu zvaigznājiem. Mamma bija zie­dojusies, lai glābtu tēta dzīvību. Viņa izmantoja tik daudz maģijas, ka burtiski sadega. Vai gan es kādreiz spēšu būt tik drosmīgs? Taču vajadzēja mēģināt glābt tēti. Citādi mammas upuris būs bijis velts. Un varbūt, ja mums izdosies izglābt tēti, viņš varētu visu vērst par labu, varbūt pat atgūt mammu.

Vai tas ir iespējams? Es jautāju Horam, taču viņš klusēja.

“Nu, labi,” es izlēmu. “Kā tad lai apturam Setu?”

Basteta mirkli padomāja, tad pasmaidīja. Uzreiz bija skaidrs — lai ko viņa teiks, man tas nepatiks. “Laikam ir viena iespēja, kā pilnībā neatdoties dieviem. Ir kāda grā­mata, ko sarakstījis Tots. Viena no dažām buramvārdu grāmatām, ko sarakstījis pats gudrības dievs. Tajā, kas man padomā, ir aprakstīts, kā uzveikt Setu. Tā ir kāda burvja gods un lepnums. Mums tikai jāielavās viņa cie­toksni, jānozog tā un jāpazūd pirms saulrieta, kamēr vēl varam atvērt portālu uz Savienotajām Valstīm.”

“Ideāli,” Seidija teica.

“Pagaidi,” es iebildu. “Kas tas par burvi, un kur ir cietoksnis?”

Basteta raudzījās mani kā uz kādu grūtgalvi. “Vai tad mēs jau viņu nepieminējām? Desžardēns. Viņa māja at­rodas šeit, Parīzē.”

Tiklīdz ieraudzīju Desžardēna māju, ienīdu viņu vēl vairāk. Tā bija liela savrupmāja otrpus Tilerī, Piramīdu ielā.

“Piramīdu iela?” Seidija nobrīnījās. “Pats par sevi sa­protams, ne?”

“Varbūt neatradās vietas Stulbo, ļauno burvju ielā,” es minēju.

Māja bija iespaidīga. Apzeltīti dzelzs vārtu pīķi. Pat ziemas lietū mauriņā zēla puķes. Acu priekšā slējās piecstāvīgas baltas marmora sienas un melni, slēģoti logi, un kā kronis visam — jumta dārzs. Esmu redzējis karaļpilis, kas mazākas par šo namu.

Es norādīju uz parādes durvīm, kas bija nokrāsotas koši sarkanas. “Vai tad sarkano Ēģiptē neuzskata par sliktu krāsu? Seta krāsu?”

Basteta paieskāja zodu. “Kad tu tā saki — jā. Tā ir haosa un iznīcības krāsa.”

“Es domāju, ka melnā ir ļaunuma krāsa,” Seidija ieteicās.

“Nē, mīļā. Kā jau ierasts, mūsdienu ļaudīm viss ir otrādi. Melnā ir auglīgas zemes, Nīlas augsnes krāsa. Melnā zemē var audzēt pārtiku. Pārtika ir laba. Tādēļ melnā krāsa arī ir laba. Sarkanā ir tuksneša smilšu krāsa. Tuksnesī nekas neaug. Tādēļ sarkanā ir ļauna krāsa.” Viņa sarauca uzacis. “Tiešām savādi, ka Desžardēnam durvis ir sarkanas.”

“Es nevaru nociesties,” Seidija dīdījās. “Ejam klauvēt.” “Tur būs sargi,” Basteta brīdināja. “Un lamatas, un signalizācija. Varu derēt, ka māja ir spēcīgi noburta, lai neielaistu dievus.”

“Burvji to spēj?” es jautāju. Es iztēlojos lielu pesti­cīdu bundžu ar uzrakstu Dievu atbaidīšanai.

“Ak Dievs, jā,” Basteta apstiprināja. “Es nevarēšu spert soli pār slieksni neaicināta. Taču jūs…”

“Es domāju, ka mēs arī esam dievi,” Seidija teica.

“Tur jau tas labums,” Basteta skaidroja. “Kā dievu iemiesotāji jūs neesat zaudējuši savu cilvēciskumu. Es esmu pilnībā pārņēmusi Mafinu, tāpēc esmu visnotaļ es pati — dieviete. Taču jūs aizvien esat jūs paši. Skaidrs?”

“Nē,” es atbildēju.

“Es ierosinu jums pārvērsties putnos,” Basteta teica. “Varat uzlidot jumta dārzā un iekļūt mājā. Turklāt man patīk putni.”

“Problēma numur viens,” es teicu, “mēs nezinām, kā pārvērsties putnos.”

“Viegli izdarāms! Turklāt labs pārbaudījums dievišķo spēju izmantošanā. Gan Izīdai, gan Horam ir putna vei­dols. Vienkārši iztēlojieties sevi kā putnus, un jūs par tādiem kļūsiet.”

“Tā vienkārši,” Seidija bilda. “Tu mums neklupsi

*5»

virsu?

Basteta izskatījās aizskarta. “Dies’ pasarg’!”

Es vēlējos, kaut viņa nebūtu teikusi pasarg’.

“Labi,” es teicu. “Uz priekšu.”

Es domāju: tu te esi, Hor?

Ko? Viņš īgni attrauca.

Putnu, lūdzu.

Ā, es saprotu. Tu uz mani nepaļaujies, bet tagad gribi, lai palīdzu.

Nu taču, vecīt. Vienkārši uztaisi to triku ar piekūnu.

Vai pietiktu ar emu?

Es sapratu, ka ar runāšanu tālu netikšu, tāpēc aiz­vēru acis un iztēlojos sevi par piekūnu. Āda uzreiz sāka svilt. Aiztrūka elpa. Es atvēru acis un noelsos.

Es biju ļoti, ļoti mazs — iepretim rēgojās Bastetas stilbi. Mani klāja spalvas, bet kāju pirksti bija pārvērtu­šies likos nagos. Es līdzinājos savai ba formai, taču šo­reiz viss bija no īstas miesas un asinīm. Manas drēbes un soma bija pazudušas, it kā būtu iekusušas spalvās. Arī redze bija pilnībā mainījusies. Es redzēju simt as­toņdesmit grādu amplitūdā, turklāt detaļas bija neap­rakstāmas. Saskatīju katra koka katru lapu.

Simt metru tālāk pamanīju tarakānu ieskrienam kanalizācijas caurulē. Es redzēju katru poru Bastetas sejā — tā nupat bija pārlikusi pāri un atplaukusi platā smaidā.

“Labāk vēlu nekā nekad,” viņa teica. “Vajadzēja gan­drīz desmit minūtes.”

Ko? Šķita, ka pārvērtība notika nekavējoties. Tad es blakus ieraudzīju skaistu, pelēku plēsējputnu, augumā nedaudz sīkāku, ar melniem spārnu galiem un zeltai­nām acīm. Es nezinu, kā, taču biju drošs, ka tā ir klija — tāds putns, nevis cepums.

Klija izdvesa tādu kā čiepstienu: “Ha, ha, ha!” Seidija par mani smējās.

Es atvēru knābi, taču nekas nenāca laukā.

“Ai, jūs abi izskatāties gardi,” Basteta sacīja, aplaizī­dama lūpas. “Nē, nē, tas ir, brīnišķīgi. Un tagad aiziet!”

Es izpletu savus cēlos spārnus. Patiesi izdevās! Es biju majestātiskais piekūns, debesu pavēlnieks. Pacēlos no ietves un ietriecos tieši žogā.

“Ha-ha-ha,” aiz muguras nočiepstējās Seidija.

Basteta pieplaka pie zemes un sāka savādi ņurkstēt. Ui, ui. Viņa atdarināja putnus. Es biju redzējis daudzus ka­ķus tā darām, kad tie lavījās pēc medījuma. Pēkšņi man prātā pazibēja paša nekrologs: Kārters Keins, 14 gadu vecs, miris traģiskā nāvē Parīzē, krītot par upuri māsas kaķim Mafinai.

Izpletu spārnus, atspēros un pēc trim spēcīgiem vē­zieniem es jau planēju caur lietu. Seidija bija man tieši aiz muguras. Mēs kopā uznesāmies gaisā.

Jāatzīst, ka sajūta bija vienreizēja. Kopš mazām dienām man sapņos mūždien rādījās, ka lidoju, un pēc tam vien­mēr riebās atmosties. Tagad tas nebija sapnis vai ba ceļo­jums. Tas notika par visiem simt procentiem. Es burāju aukstajās gaisa straumēs virs Parīzes jumtiem. Es redzēju upi, Luvru, dārzus un laukumus. Un peli — ņammīgi.

Koncentrējies, Kārter, es domāju. Nekādu peļu me­dību. Notēmēju uz Desžardēna savrupmāju, sakļāvu spārnus un šāvos lejup.

Es redzēju jumta dārzu, divkāršās stikla durvis, un balss galvā teica: Neapstājies. Tā ir ilūzija. Tev jāizlaužas caur viņu burvju barjerām.

Pilnīgs neprāts. Es kritu tik strauji, ka, noplīkšķē­dams gar stiklu, pārvērstos spalvainā pankūkā, taču ne­samazināju ātrumu.

Metos tieši durvīs un izlidoju tām cauri, it kā to ne­maz nebūtu. Izplestiem spārniem piezemējos uz galda. Seidija bija turpat uz papēžiem.

Mēs bijām vieni paši bibliotēkas vidū. Līdz šim viss gājis kā pa diedziņu.

Es aizmiedzu acis un vēlējos atgriezties parastajā veidolā. Kad atkal atvēru acis, biju tas pats Kārters, sē­dēju uz galda savās vecajās drēbēs ar somu plecā.

Seidija aizvien bija klija.

“Tu vari pārvērsties atpakaļ,” es viņai teicu.

Viņa pielieca galvu un dīvaini mani nopētīja. Tad nikni ieķērcās.

Es pasmaidīju. “Nevari? Esi iestrēgusi?”

Viņa ar savu izcili aso knābi ieķēra man rokā.

“Au!”es iesaucos. “Tā nav mana vaina. Centies taču!” Viņa aizvēra acis un bužināja spalvas, līdz šķita, ka tūlīt vai uzsprāgs, taču tik un tā palika par kliju.

“Neuztraucies,” es mierināju, valdīdams smieklus. “Basteta palīdzēs, tiklīdz būsim prom no šejienes.” “Ha-ha-ha.”

“Stāvi sardzē. Es pameklēšu.”

Istaba bija milzīga: tā drīzāk atgādināja parastu bib­liotēku, nevis burvja midzeni. Mēbeles bija no tumša sarkankoka. Visas sienas no grīdas līdz griestiem klāja grāmatu plaukti. Daudz grāmatu atradās arī uz grīdas. Dažas bija sakrautas uz galdiem vai sabāztas mazākos plauktos. Pie loga stāvēja liels atzveltnes krēsls, kurā sē­dēt un pīpi kūpināt varētu Šerloks Holmss.

Grīdas dēļi čīkstēja zem soļiem, tā ka sarāvos. Ne­dzirdēju, ka mājā būtu vēl kāds, taču negribēju riskēt.

Neskaitot stikla durvis, kas veda uz jumtu, vienīgā izeja bija no iekšpuses slēdzamas smagas koka durvis. Tās es aizslēdzu. Pēc tam pabāzu zem roktura krēsla at­zveltni. Diez vai tas varētu uz ilgu laiku aizturēt burvjus, taču es iegūtu dažas sekundes, ja kaut kas noietu greizi.

Vai veselu mūžību pārmeklēju grāmatu plauktus. Visas bija sagrūstas juku jukām — nekādas alfabētiskas secības, nekādas numerācijas. Lielākā daļa nosaukumu svešvalodās. Neviena nosaukuma hieroglifiskajā rak­stībā. Es cerēju ieraudzīt kādu grāmatu, uz kuras lieliem zelta burtiem būtu rakstīts Tota grāmata, taču nekas tāds nespīdēja.

“Nez kā tā Tota grāmata vispār izskatās?” es prātoju.

Seidija pagrieza galvu un nikni pablenza. Bija visai skaidrs, ka viņa liek man pasteigties.

Kaut te būtu kāds šabti, kas sadabū vajadzīgo, kā tie, kas bija Amosa bibliotēkā, bet te nevienu neredzēju. Vai ari…

Es noņēmu no pleca tēta somu, uzliku uz galda viņa burvju lādīti un noņēmu vāku. Lādītē vēl atradās mazā vaska figūriņa, tieši tur, kur to atstāju. Es pacēlu to un teicu: “Mīklas puika, palīdzi man šajā bibliotēkā atrast Tota grāmatu.”

Viņa vaska acis uzreiz atvērās. “Un kādēļ lai es tev palīdzētu?”

“Jo tev nav izvēles.”

“Ciest nevaru šo argumentu! Nu labi, pacel mani. Es neredzu plauktus.”

Es vadāju viņu pa istabu, rādīdams viņam grāmatas. Jutos diezgan muļķīgi, vadīdams ekskursiju vaska lellei, taču droši vien ne tik muļķīgi, cik Seidija. Viņa aizvien bija putns, skraidelēja turpu šurpu pa galdu un neap­mierināti klabināja knābi, cenšoties pārvērsties atpakaļ.

“Apstājies!” Mīklas puika uzsauca. “Šī te ir no senlai­kiem.”

Es izņēmu no plaukta plānu, linaudeklā iesietu grā­matu. Tā bija tik maza, ka es būtu to palaidis garām, taču uz vāka pavisam noteikti bija nosaukums hieroglifiskajā rakstībā. Es noliku to uz galda un uzmanīgi at­vēru. Tā vairāk atgādināja karti, nevis grāmatu: atlocījās četrās daļās, un manā priekšā bija plats, garš papirusa rullis ar tik seniem rakstiem, ka es knapi varēju atšķirt rakstu zīmes.

Es paskatījos uz Seidiju. “Varu derēt, ka tu spētu to izlasīt, ja nebūtu putns.”

Viņa atkal raudzīja man ieknābt, bet es atrāvu roku. “Mīklas puika,” es sacīju, “kas šis ir par rulli?”

“Laikā pazudusi burvestība,” viņš paziņoja. “Seni vārdi, kam piemīt milzīgs spēks!”

“Un?” es prasīju. “Vai tur teikts, kā sakaut Setu?” “Vēl labāk! Tās nosaukums ir Augļu sikspārņu izsauk­šanas grāmatai"

Es blenzu uz viņu: “Tu ko, nopietni?”

“Iešu jokot par ko tādu!”

“Kurš gan gribētu izsaukt augļu sikspārņus?”

“Ha-ha-haSeidija ķērca.

Es pagrūdu rulli malā, un mēs turpinājām meklēt. Pēc minūtēm desmit Mīklas puika sajūsmā iespie­dzās.

“Skat! Es atceros šo zīmējumu.”

Tas bija mazs eļļas portrets zeltītā rāmī, pakārts grā­matu plaukta galā. Droši vien bija vērtīgs, jo bija pa­slēpts aiz zīda aizkariņiem. Uz portretētā džeka sejas gaisma krita no augšas, tāpēc šķita, ka viņš tūlīt stāstīs spoku stāstu.

“Vai tas nav čalis, kas spēlē Vilkati?” es jautāju, jo viņam bija pamatīgi noaudzis žoklis.

“Tu man uzdzen riebumu!” Mīklas puika atcirta. “Tas ir Žans Fransuā Šampolions.”

Kāda sekunde pagāja, tomēr es šo vārdu atcerējos. “Džeks, kas atšifrēja hieroglifus uz Rozetas akmeņa.” “Protams. Desžardēna veconkulis.”

Es atkal paskatījos uz Šampoliona attēlu un varēju saskatīt līdzību. Viņiem abiem bija niknas melnas acis. “Veconkulis? Bet vai tad tas nepadarītu Desžardēnu…” “Aptuveni divsimt gadu vecu,” Mīklas puika apstip­rināja. “Tik un tā vēl jaunulis. Vai zināji, ka tad, kad Šampolions atšifrēja hieroglifus, viņš iekrita bezsamaņā uz piecām dienām? Viņš kļuva par pirmo cilvēku ārpus Dzīvības mājas, kam izdevies atbrīvot hieroglifu maģiju, un tā gandrīz nogalināja viņu. Saprotams, tas piesaistīja Pirmā noma uzmanību. Šampolions nomira, pirms pa­spēja piepulcēties Dzīvības mājai, taču Virslektors pie­ņēma par mācekļiem viņa pēctečus. Desžardēns ļoti le­pojas ar savu ģimeni… taču viņš ir arī nedaudz jūtelīgs, jo ir tāds jauniņais.”

“Tādēļ viņš nesatika ar mūsu ģimeni,” es minēju. “Mēs esam… senili.”

Mīklas puika tarkšķēja nerimis: “Un tavs tēvs saplēsa Rozetas akmeni! Desžardēnam tas ir personisks apvai­nojums. Ai, būtu tu redzējis tos strīdus, kas šajā istabā norisa starp Džūliusa jaunkungu un Desžardēnu.”

“Tu jau agrāk esi šeit bijis?”

“Vairākkārt! Esmu bijis visur. Es zinu visu.”

Mēģināju iztēloties tēti un Desžardēnu strīdamies šajā telpā. Nebija grūti. Ja Desžardēns ienīda mūsu ģimeni un ja dievi tiecās atrast iemiesotājus, kam bija tādi paši mērķi kā viņiem, kļuva pilnīgi skaidrs, kādēļ Sets gri­bētu apvienoties ar viņu. Abi alka varas, abi bija viegli aizvainojami un nikni, abi gribēja mani un Seidiju sa­triekt pīšļos. Un ja Sets tagad slepeni kontrolēja Virslektoru… Man pār seju noritēja sviedru lāse. Es gribēju iz­kļūt no šīs savrupmājas.

Pēkšņi zem mums kaut kas norībēja, it kā kāds lejā aizvērtu durvis.

“Parādi man, kur atrodas Tota grāmata,” es pavēlēju Mīklas puikam. “Ātri!”

Kamēr virzījāmies gar plauktiem, Mīklas puika man rokās tā sasila, ka es baidījos, vai tas neizkusīs. Viņš ne­pārtraukti komentēja grāmatas.

“Ai, Valdīšana pār pieciem elementiem!”

“Vai tā ir tā, ko mums vajag?” es jautāju.

“Nē, bet tā ir laba. Kā piejaucēt piecus visuma pa­matelementus “zemi, gaisu, ūdeni, uguni un sieru!” Sieru?

Viņš pakasīja savu vaska galvu. “Esmu visai drošs, ka tas ir piektais, jā. Bet ejam tālāk!”

Mēs pievērsāmies nākamajam plauktam. “Nē,” viņš iesaucās. “Nē. Neinteresanti. Neinteresanti. Ai, Klaivs Kaslers! Nē. Nē.”

Jau sāku zaudēt cerības, kad viņš iesaucās: “Re!”

Es sastingu: “Kur tad?”

“Zilā grāmata ar zelta rotājumu,” viņš teica. “Tā, kas…”

Es izvilku to ārā, un visa istaba sāka drebēt.

“…ir ielikta slazdā,” Miklas puika turpināja.

Seidija nepacietīgi ieķērcās. Es pagriezos un ierau­dzīju viņu šaujamies gaisā. No griestiem lejup metās kaut kas mazs un melns. Seidija ar to gaisā sadūrās, un melnais pazuda viņas rīklē.

Pirms es spēju piefiksēt, cik tas bija pretīgi, lejā at­skanēja signalizācija. No griestiem, griezdamies spalvu un spārnu vērpetē, krita vēl vairāk melno, kas šķita gaisā vairojamies vairumā.

“Lūk, atbilde uz tavu jautājumu,” Miklas puika man teica. “Desžardēns gribētu izsaukt augļu sikspārņus. Pa­ņemsi nepareizo grāmatu, izsauksi augļu sikspārņu sērgu. Tas ir slazds!”

Nejaucēni uzklupa man kā nobriedušam mango: me­tās man sejā, ķērās rokās. Es sagrābu grāmatu un skrēju uz galdu, bet knapi varēju redzēt. “Seidij, lido prom!” es kliedzu.

“ĶĒRK\” viņa iekliedzās. Cerams, tas nozīmēja — jā.

Sataustījis tēta darba somu, iegrūdu tur grāmatu un Mīklas puiku. Bibliotēkas durvis rībēja. Balsis klaigāja franciski.

Hor, laiks laisties! Es izmisīgi domāju. Un nekādus emu, lūdzu!

Skrēju uz stikla durvīm. Pēdējā brīdi attapos lidojam: atkal kā piekūns metos aukstajā lietū. Plēsoņas maņas man ziņoja, ka uz papēžiem min aptuveni četri tūkstoši niknu augļu sikspārņu.

Taču piekūni ir nežēlīgi ātri. Tiklīdz biju laukā, trau­cos uz ziemeļiem, cerēdams aizvilināt sikspārņus patālāk

no Seidijas un Bastetas. Es viegli apsteidzu sikspārņus, taču ļāvu tiem turēties tuvumā, lai tie nepadotos. Tad trakā ātrumā apmetu šauru loku un traucos pretī Seidijai un Bastetai, mezdamies lejā ar gandrīz divsimt kilo­metriem stundā.

Basteta pārsteigta paskatījās augšup, kā es metos lejā uz ietves un kūleņoju, atkal pārvērzdamies par cilvēku. Seidija satvēra mani aiz rokas, un tikai tad es apjēdzu, ka viņa ari atkal ir cilvēks.

“Tas bija briesmīgi,” viņa teica.

“Atkāpšanās stratēģiju, ātri!” es norādīju uz debesīm, no kurienes nenovēršami tuvojās niknu melnu augļu sikspārņu mākonis.

“Luvra,” Basteta paķēra mūs aiz rokām. “Tur ir tuvā­kais portāls.”

Trīs kvartālu attālumā. Mēs nekādi nepaspēsim.

Tad Desžardēna nama sarkanās durvis atsprāga vaļā, taču mēs negaidījām, kas pa tām iznāks. Mēs skrējām kā traki pa Piramīdu ielu.

sendija

(Labi, Kārter. Atdod man mikrofonu.)

Tātad. Vienreiz brīvdienās esmu bijusi Luvrā, bet tad mani nevajāja neganti augļu sikspārņi. Es būtu pārbiju­sies līdz nāvei, ja vien pirmām kārtām nedusmotos uz Kārteru. Nespēju noticēt, cik vienaldzīgi viņš uztvēra manu palikšanu putna ādā. Godīgi sakot, es domāju, ka uz visiem laikiem palikšu par kliju un smakšu tai šaurajā, spalvotajā cietumā. Bet viņam pietika nekaunības ņir­gāties par mani!

Nosolījos atriebties, taču acumirkli bija jādomā par to, kā palikt dzīvai.

Mēs skrējām aukstajā lietū. Domāju vien par to, kaut uz slapjās ietves nepaslīdētu kāja. Pametu skatu atpakaļ un ieraudzīju, ka mums pakaļ dzenas divi stāvi — vīrieši ar skūtām galvām un kazbārdām, tērpti melnos lietus­mēteļos. It kā parasti mirstīgie, tikai rokās mirdzoši zižļi. Slikta zīme.

Sikspārņi mums burtiski mina uz papēžiem. Viens iekoda man kājā. Otrs pinās man matos. Darīju, ko varēju,

lai neapstātos. Vēderā aizvien šķebināja tas mazais rie­beklis, ko biju apēdusi kā klija, un, nē, tā nebija mana ideja. Visīstākais pašaizsardzības instinkts!

“Seidij,” Basteta sauca, mums skrienot. “Tev būs tikai dažas sekundes, lai atvērtu portālu.”

“Kur tas ir?” es kliedzu.

Mēs pa Rivoli ielu iebrāzāmies plašā laukumā, ko ieskāva Luvras spārni. Basteta devās tieši uz krēslā spī­došo piramīdu pie ieejas.

“Tu joko,” es teicu. “Tā nav īsta piramīda.”

“Protams, ka ir,” Basteta atbildēja. “Spēku piramīdai piešķir tās forma. Tā ir rampa uz debesīm.”

Tagad sikspārņi ņudzēja visapkārt. Tie koda rokās un lidinājās ap kājām. To pulkam pieaugot, kļuva grūtāk re­dzēt un kustēties.

Kārters tvēra pēc zobena, taču tad acīmredzot atce­rējās, ka tā vairs tur nav. Zobens bija palicis Luksorā. Viņš lādējās un rakņājās pa somu.

“Nebremzējiet,” Basteta brīdināja.

Kārters izvilka savu nūjiņu. Galīgi nikns viņš ar to svieda sikspārnim. Es domāju, ka tas ir bezjēdzīgs žests, taču nūjiņa iemirdzējās baltkvēlē un pamatīgi iebelza sikspārnim pa galvu, notriecot to zemē. Nūjiņa rikošetā atlēca sikspārņu barā, notriekdama sešus, septiņus, asto­ņus mazos mošķus, pirms atgriezās Kārteram rokā. “Nav slikti,” es teicu. “Tā turpini!”

Piramīda jau bija klāt. Par laimi, laukums bija tukšs. Man galīgi negribējās, lai manu kaunpilno nāvi no augļu sikspārņu rokas kāds ievieto Youtube.

“Viena minūte līdz saulrietam,” Basteta brīdināja. “Pēdējais brīdis atvērt portālu.”

Izšāvusi nažus, viņa sāka kapāt sikspārņus, mēģinā­dama tos turēt no manis pa gabalu. Kārtera nūjiņa me­žonīgi lidinājās, triekdama sikspārņus pa labi un pa kreisi. Es pagriezos pret piramīdu un mēģināju domāt par portālu tā, kā darīju Luksorā, taču bija teju neiespē­jami koncentrēties.

Kurp tu gribi doties? Izīda iejautājās man prātā.

Ak Dievs, vienalga! Uz Ameriku!

Es aptvēru, ka raudu. Man tas nepatika, taču uz­bruka šoks un bailes. Kurp es gribēju doties? Protams, uz mājām! Atpakaļ uz dzīvokli Londonā, atpakaļ uz savu istabu, pie vecvecākiem, skolasbiedriem un vecās dzīves. Taču es nevarēju. Man bija jādomā par tēvu un mūsu misiju. Mums bija jānokļūst pie Seta.

Amerika, es domāju. Tagad!

Laikam mans emociju izvirdums izrādījās iedarbīgs. Piramīda nodrebēja. Stikla sienas iemirdzējās, un celt­nes virsotne sāka spīdēt.

Parādījās virpulis. Vienīgā nelaime: tas planēja tieši virs piramīdas virsotnes.

“Rāpies,” Basteta pavēlēja. Viņai viegli teikt — viņa bija kaķis.

“Mala ir pārāk stāva,” Kārters protestēja.

Viņš bija labi pastrādājis ar sikspārņiem. Apdulluši sikspārņi čupām vien grēdojās uz ietves, taču ap mums aizvien vēl lidinājās gana daudz, kozdami ik kailas ādas pleķī, turklāt tuvojās burvji.

“Es jūs atstāšu,” Basteta teica.

“Kā, lūdzu?” Kārters iebilda, taču Basteta sagrāba viņu aiz apkakles un biksēm un pasvieda uz augšu.

Kārters ļoti neveikli aiztenterēja līdz virsotnei un ieslīdēja tieši portālā.

“Tagad tu, Seidij,” Basteta teica. “Aiziet!”

Pirms es spēju spert soli, vīrieša balss sauca: “Stāt!” Es muļķīgi sastingu. Balss skanēja tik pavēloši, ka bija grūti neklausīt.

Abi burvji tuvojās. Garākais runāja nevainojamā angļu valodā: “Padodieties, mis Keina, un atdodiet saim­nieka īpašumu.”

“Seidij, neklausies,” Basteta brīdināja. “Nāc šurp.” “Kaķu dieviete jūs māna,” burvis teica. “Viņa pameta savu posteni. Viņa mūs visus pakļāva briesmām. Viņa iegrūdīs jūs postā.”

Es jutu, ka viņš nemelo. Viņš bija pilnīgi pārliecināts par saviem vārdiem.

Es pagriezos pret Bastetu. Viņa stāvēja pārvērstu seju. Izskatījās sāpināta, apbēdināta.

“Ko viņš ar to domā?” es jautāju. “Ko tu esi nodarijusi?

“Mums jāiet,” viņa brīdināja. “Vai arī viņi mūs noga­linās.”

Es paskatījos uz portālu. Kārters jau bija projām. Tas visu izšķīra. Es netaisījos viņu pazaudēt. Lai kā viņš krita uz nerviem, nekā cita man nebija. (Diezgan nomācoši, vai ne?)

“Pasvied mani,” es teicu.

Basteta satvēra mani. “Uz tikšanos Amerikā!” Tad viņa uzmeta mani piramīdā.

Es dzirdēju burvi aurojam: “Padodieties!” Un sprā­dziens sadragāja stiklu turpat pie auss. Tad es ielēcu smilšu virpuli.

Atjēdzos mazā, iztapsētā istabā ar pelēkām sienām un metāla logu rāmjiem. Pirmajā mirklī izskatījās pēc smalkas saldētavas. Grīļīgi apsēdos un pamanīju, ka esmu izmirkusi aukstos sviedros.

“Uff? es novilku. “Kur mēs esam?”

Pie loga stāvēja Kārters un Basteta. Laikam jau labu laiku pie samaņas, jo abi bija sakopušies.

“Nāc, tev jāredz,” Kārters teica.

Es līgodamās piecēlos kājās un gandrīz atkal apgā­zos, kad ieraudzīju, cik augstu atrodamies.

Zem mums pletās visa pilsēta, tas ir, zemu zem mums, vairāk nekā simt metrus lejā. Gandrīz likās, ka aizvien esam Parīzē, jo pa kreisi aizvijās upe un zeme bija pārsvarā līdzena. Zem ziemīgām debesīm gar par­kiem un apļveida krustojumiem slējās baltas ēkas. Taču gaisma nebija pareizā. Šeit aizvien bija pēcpusdiena, tā­tad būsim devušies uz rietumiem. Un, kamēr mans skats slīdēja uz gara kvadrātveida zāliena otru galu, es pieķēru sevi blenžam uz savrupmāju, kas izskatījās sa­vādi pazīstama.

“Vai tas ir… Baltais nams?”

Kārters pamāja. “Tu mūs aizvedi uz Ameriku. Uz Va­šingtonu, Kolumbijas apgabalu.”

“Bet mēs esam mākoņos!”

Basteta ieķiķinājās. “Tu neprecizēji pilsētu Amerikā, vai ne?”

“Nu… nē.”

“Tāpēc atvērās ASV standarta portāls — lielākais Ēģiptes spēka avots Ziemeļamerikā.”

Es blenzu uz viņu, neko nesaprazdama.

“Lielākais obelisks, kāds jebkad uzcelts,” viņa teica. “Vašingtona piemineklis.”

Man atkal uznāca reibonis, un es atkāpos no loga. Kārters satvēra mani aiz pleca un palīdzēja apsēsties.

“Tev jāatpūšas,” viņš teica. “Tu biji atslēgusies… cik ilgi, Basteta?”

“Divas ar pusi stundas,” viņa atbildēja. “Man žēl, Seidij. Vairāku portālu atvēršana vienā dienā ir smags darbs, pat, ja palīdz Izīda.”

Kārters sarauca uzacis. “Bet vajadzēs vēl, vai ne? Šeit vēl saule nav rietējusi. Mēs vēl varam izmantot portālus. Atvērsim vienu un dosimies uz Arizonu. Tur ir Sets.” Basteta saknieba lūpas. “Seidija nevar atvērt vēl vienu portālu. Tas draud ar pārslodzi. Man nepiemīt šā­das dotības. Bet tu, Kārter… nu tev ir citi talanti. Neap­vainojies.”

“Ai, nē,” viņš burkšķēja. “Varu derēt, ka pasauksi mani nākamreiz, kad vajadzēs apsist pāris augļu sikspārņu.” “Turklāt,” Basteta sacīja, “pēc izmantošanas portā­lam ir vajadzīgs atdzišanas laiks. Neviens nevarēs iz­mantot Vašingtona pieminekli…”

“Turpmākās divpadsmit stundas,” Kārters lādējās. “Piemirsās.”

Basteta pamāja. “Bet tad jau būs sākušās Dēmonu dienas.”

“Tātad mums līdz Arizonai jātiek pa citu ceļu,” Kār­ters teica.

Pieļauju, viņš pat nedomāja likt man justies vainīgai, taču tieši tā es jutos. Netiku visu līdz galam pārdomā­jusi, un tagad mēs bijām iestrēguši Vašingtonā.

Ar acs kaktiņu pašķielēju uz Bastetu. Uz mēles bija jautājums par to, ko gribēja teikt tie, pie Luvras, sakot, ka viņa mūs iznīcinās, taču bija bail. Es gribēju ticēt, ka viņa ir mūsu pusē. Varbūt, ja došu iespēju, viņa pati pa­stāstīs.

“Vismaz tie burvji nevar mums sekot,” es izmetu.

Basteta vilcinājās. “Caur portālu ne, taču Amerikā ir citi burvji. Un vēl ļaunāk… Seta rokaspuiši.”

Man sirds salēcās, jau Dzīvības māja bija gana baiga, bet, kad atcerējos Setu un ko viņa rokaspuiši bija pa­strādājuši Amosa namā…

“Kas ir tajā Tota buramvārdu grāmatā?” es jautāju. “Vai vismaz esam noskaidrojuši, kā uzveikt Setu?”

Kārters norādīja uz istabas stūri. Uz Bastetas lietus­mēteļa bija izklāta tēta burvju rīku lāde un zilā grāmata, ko nozagām Desžardēnam.

“Varbūt tu kaut ko sapratīsi,” Kārters teica. “Mēs ar Bastetu nevarējām to salasīt, pat Mīklas puikam nebija ne jausmas.”

Es paņēmu grāmatu, kas īstenībā bija sadaļās salo­cīts rullis. Papiruss bija tik trausls, ka baidījos tam pie­skarties. Lapa no vienas vietas bija nosēta ar hierogli­fiem un attēliem, taču es tos nespēju atšifrēt. Šķita, it kā mana lasītprasme būtu izslēgta.

Izīda? Es iejautājos. Drusku palīdzēsi?

Viņas balss klusēja. Varbūt es viņu esmu nomocī­jusi. Vai arī viņa uz mani dusmojās, ka neļāvu pārņemt savu ķermeni tā, kā Hors bija licis darīt Kārteram. Zinu — egoistiski no manas puses.

Es vīlusies aizvēru grāmatu. “Viss darbs vējā.”

“Kuš, kuš,” Basteta mierināja. “Nav tik traki.”

“Vai ne,” es attraucu. “Mēs esam iestrēguši Vašingto­nas apgabalā. Mums ir divas dienas, lai nokļūtu Arizonā un apturētu dievu, kuru mēs nezinām, kā apturēt. Bet, ja mēs to neizdarīsim, nekad vairs neieraudzīsim tēti vai Amosu, un pasaule var aiziet bojā.”

“Tā tik uz priekšu!” Basteta moži teica. “Bet tagad — pikniks.”

Viņa uzsita knipi. Gaiss novirmoja, un uz paklāja parādījās divas Friskies bundžas un divas piena pudeles.

“Hmm,” Kārters novilka. “Vai tu vari uzburt kādu cil­vēku ēdienu?”

Gaiss atkal novirmoja. Parādījās šķīvis ar ceptām siermaizēm, čipsi un kolas sešpaka.

“Ņamm,” es teicu.

Kārters kaut ko nomurmināja zem deguna. Es pie­ļauju, ka cepts siers nebija starp favorītiem, taču viņš pa­ņēma sviestmaizi.

“Mums drīz jādodas prom,” viņš teica ēzdams. “Nu… tūristu dēļ un vispār.”

Basteta papurināja galvu. “Vašingtona pieminekli slēdz sešos. Tūristi ir projām. Varam arī pārlaist nakti. Ja jāceļo Dēmonu dienās, labāk to darīt dienas gaismā.” Laikam visi bijām pārguruši, jo neviens neierunājās, līdz bijām paēduši. Es apēdu trīs sviestmaizes un iz­dzēru divas kolas. Bastetas dēļ visa telpa smirdēja pēc zivju Friskies, turklāt pēc tam viņa sāka laizīt roku, it kā gatavotos nomazgāties pa kaķu modei.

“Varbūt nevajag?” es ieteicos. “Krīt uz nerviem.”

“Ai,” viņa pasmaidīja. “Atvaino.”

Es aizvēru acis un atspiedos pret sienu. Bija labi at­pūsties, taču es aptvēru, ka telpā nemaz nav kluss. Šķita, ka visa celtne klusi san, tā ka galva un zobi trīcēja līdzi. Es atvēru acis un apsēdos. Es to jutu.

“Kas tas ir?” es jautāju. “Vējš?”

“Burvju enerģija,” Basteta atbildēja. “Es jau teicu, ka šis ir ļoti spēcīgs piemineklis.”

“Bet tas taču ir jauns. Tāpat kā Luvras piramīda. Kā­pēc tas ir maģisks?”

“Senie ēģiptieši bija izcili celtnieki, Seidij. Viņi izvē­lējās formas — obeliskus un piramīdas —, kam piemita simboliska maģija. Obelisks attēlo akmenī pārvērstu sau­les staru — dzīvību devēju staru no sākotnējā dievu valdnieka Ra. Nav svarīgi, kad būve ir uzcelta — tā tik un tā ir ēģiptiešu. Tāpēc visus obeliskus var izmantot, lai atvērtu vārtus uz Duātu vai atsvabinātu tos, kam spēks…”

“Vai iesprostotu,” es teicu, “kā tevi Kleopatras adatā.” Viņas seja satumsa. “Faktiski es nebiju ieslodzīta obe­liskā. Mans cietums bija maģiski radīts bezdibenis Duātā, bet obelisks bija durvis, ko jūsu vecāki izmantoja, lai mani izlaistu. Bet— jā. Visi Ēģiptes simboli ir punkti, kuros koncentrēts maģisks spēks. Tā ka obelisku var droši izmantot, lai ieslodzītu dievus.”

Man mieru nelika kāda doma, taču es nespēju to īsti ietvert vārdos. Kaut kas saistīts ar mammu, Kleopatras adatu un tēva pēdējo solījumu Britu muzejā — es vēr­sīšu visu par labu.

Tad es atminējos Luvru un burvja izteikto piezīmi. Basteta šobrīd izskatījās tik nikna, ka man gandrīz bija bail jautāt, taču tikai tā es varēju saņemt atbildi. “Burvis teica, ka tu pameti savu posteni. Ko viņš ar to domāja?”

Kārters sarauca pieri. “Kad tad?”

Es pastāstīju, kas notika pēc tam, kad Basteta viņu iesvieda portālā.

Basteta sakrāva tukšās Friskies bundžas kaudzē. Ne­izskatījās, ka viņai gribētos atbildēt.

“Kad atrados ieslodzījumā,” viņa beidzot ierunājās, “Es… es nebiju viena. Es biju ieslodzīta kopā ar… haosa radību.”

“Vai tas ir slikti?” es jautāju.

Spriežot pēc Bastetas sejas, atbilde bija apstiprinoša. “Burvji tā bieži dara: iesprosto dievu kopā ar briesmoni, lai mums nebūtu laika mēģināt bēgt. Es miljardiem gadu cīnījos ar šo briesmoni. Kad jūsu vecāki mani at­brīvoja…”

“Ari briesmonis izspruka?”

Basteta vilcinājās mazliet ilgāk, nekā man gribētos.

“Nē. Mans ienaidnieks nevarēja izbēgt.” Viņa dziļi ieelpoja. “Jūsu mātes pēdējā burvestība noslēdza vārtus. Ienaidnieks vēl bija iekšā. Bet to arī burvis bija domājis. Viņaprāt, mans postenis bija mūžīga cīņa ar šo bries­moni.”

Tas skanēja patiesi: it kā viņa dalītos sāpīgās atmi­ņās, taču neizskaidroja burvja stāsta otro daļu. Viņa mūs visus pakļāva briesmām. Es centos saņemt dūšu, lai pa­jautātu, kas tas bija par briesmoni, kad Basteta piecēlās.

“Es došos izlūkos,” viņa strupi noteica. “Būšu atpa­kaļ.”

Mēs klausījāmies, kā viņas soļi atbalsojas kāpnēs.

“Viņa kaut ko slēpj,” Kārters teica.

“Pats to izdomāji, ko?” es pajautāju.

Viņš aizgriezās, un es uzreiz nokaunējos.

“Piedod,” es teicu. “Vienkārši… ko mēs iesāksim?”

“Glābsim tēti. Ko citu mēs varam darīt?” Viņš pa­ņēma nūjiņu un virpināja to pirkstos. “Vai tu domā, ka viņš tiešām plānoja… nu, saproti, atvest atpakaļ mammu?”

Es gribēju teikt jā. Vairāk par visu pasaulē. Es gri­bēju ticēt, ka tas ir iespējams. Taču pieķēru pati sevi no­liedzoši kratām galvu. Kaut kas te nešķita pareizi. “Iskanders man kaut ko pastāstīja par mammu,” es teicu. “Viņa bija zintniece. Viņa varēja paredzēt nākotni. Viņš teica, ka mamma likusi pārdomāt dažas iesīkstējušas idejas.”

Tā bija mana pirmā izdevība pastāstīt Kārteram par sarunu ar veco burvi, tādēļ es visu sīki paskaidroju.

Kārters savilka uzacis. “Tavuprāt, tam ir kāds sakars ar to, kādēļ mamma nomira. Viņa kaut ko ieraudzīja nā­kotnē?”

“Es nezinu.” Lūkoju atcerēties laiku, kad man bija seši gadi, taču atmiņa diemžēl miglojās. “Kad viņi mūs pēdējo reizi aizveda uz Angliju, vai tev nešķita, ka viņi steidzas — it kā būtu kārtojams kas ļoti svarīgs?”

“Noteikti.”

“Vai, tavuprāt, Bastetas atbrīvošana būtu ļoti sva­rīga? Es viņu, protams, mīlu, bet vai viņa ir tik svarīga, ka būtu jāmirst7 ."

Kārters vilcinājās. “Droši vien ne.”

“Nu, lūk. Manuprāt, tētim un mammai padomā bija kas svarīgāks, kaut kas, ko viņi nenoveda līdz galam. Varbūt tāpēc tētis devās uz Britu muzeju — pabeigt iesākto, lai kas tas arī būtu. Vērst visu par labu. Un kādēļ neviens mums nepastāstīja, ka mūsu ciltskoks stiepjas vai miljardu gadu senatnē līdz kaut kādiem dievus iemieso­jošiem faraoniem? Kāpēc tētis nepastāstīja?”

Kārters ilgi klusēja.

“Varbūt tētis mūs sargāja,” viņš teica. “Dzīvības māja mūsu ģimenei neuzticas, it īpaši pēc tā, ko sastrādājuši tētis un mamma. Amoss teica, ka tikām audzināti atse­višķi ar nolūku, lai mēs, tā teikt, neprovocētu viens otra burvju spējas.”

“Sasodīti stulbs iemesls, lai mūs šķirtu,” es nomur­mināju.

Kārters uz mani savādi paskatījās, un es sapratu, ka sacītais var izklausīties pēc komplimenta.

“Es tikai gribēju teikt, ka viņiem vajadzēja būt godī­giem,” es steigšus turpināju. “Ne jau ka es gribētu pava­dīt vairāk laika ar savu apnicīgo brāli.”

Viņš nopietni pamāja ar galvu. “Protams.”

Mēs sēdējām un klausījāmies obeliska burvju sa­noņā. Pūlējos atcerēties pēdējo reizi, kad mēs ar Kārteru būtu vienkārši sarunājušies.

“Vai tavs, hmm…” es papliķēju pa galvu. “Tavs draugs ir noderīgs?”

“Ne pārāk,” viņš atzina. “Tavējais?”

Es pakratīju galvu. “Kārter, tu baidies?”

“Drusku.” Viņš bakstīja ar nūjiņu paklāju. “Nē, ļoti.” Paskatījos uz mūsu zagto zilo grāmatu. Tās lapas bija pilnas brīnišķīgu noslēpumu, kurus es nevarēju izlasīt. “Ja nu mums neizdodas?”

“Es nezinu,” viņš teica. “Tā grāmata par siera stihijas piejaucēšanu būtu lietderīgāka.”

“Vai par augļu sikspārņu izsaukšanu.”

“Lūdzu, vairs nekādu augļu sikspārņu.”

Gurdi sasmaidījāmies, un tas bija diezgan patīkami. Taču neko nemainīja. Mēs aizvien bijām pamatīgās ne­patikšanās, bez skaidra plāna, kā no tām izkļūt.

“Varbūt paguli?” viņš ierosināja. “Tu šodien notērēji daudz enerģijas. Es pastāvēšu sardzē, kamēr Basteta at­griežas.”

Viņš tiešām izklausījās noraizējies par mani. Cik mīlīgi.

Es negribēju gulēt. Negribēju neko palaist garām. Taču plakstiņi vai krita ciet.

“Nu, labi,” es piekritu, “tad ar labu nakti un uz blusu jakti.”

Apgūlos, taču manai dvēselei — manam ba — bija citi plāni.

sendija

Ne prātā nenāca, ka tas ir tik satraucoši. Kārters tika stāstījis, kā viņa ba miegā atstāj miesas, taču pašai to piedzīvot bija pavisam kas cits. Tas bija daudz ļaunāk par manu vīziju Laikmetu zālē.

Tā nu es planēju gaisā kā zaigojošs putnveidīgs gars. Bet mans ķermenis bija lejā, ciešā miegā. Mēģinot to ap­rakstīt vien, man jau apsāpas galva.

Pirmais, kas man iešāvās prātā, noraugoties uz savu aizmigušo miesu: ak Kungs, es izskatos drausmīgi! Ska­tīties uz sevi spogulī vai bildēs, kas ievietotas draugu tīmekļa vietnēs, jau bija gana šausmīgi, bet redzēt sevi dzīvajā — vienkārši neciešami. Mani mati atgādināja vārnas ligzdu, linu pidžama galīgi nepiestāvēja, un tā pumpa uz zoda bija vienkārši gigantiska.

Otrā doma, kas ienāca prātā, nopētot savādi mirgu­ļojošo ba apveidu: galīgi garām! Man bija vienalga, ka mirstīgie mani neredz. Pēc nelāgās pieredzes klijas ādā

man prātā nenāca plivināties riņķī kā Seidijgalvas cā­lim. Kārteram tas der, bet man ir savas prasības.

Es jutu raustīgās Duātas straumes mēģinām ievilkt manu ba tur, kur dvēseles devās savās vīzijās, taču es vēl nebiju gatava. Stipri koncentrējos un iztēlojos savu pa­rasto izskatu (nu labi, iespējams, vēlamo izskatu — ne­daudz uzlabotu parasto versiju). Un, voilа, mans ba pārvērtās caurspīdīgā un mirdzošā cilvēka formā, taču nu jau tas līdzinājās kārtīgam rēgam.

Tas nu būtu darīts, es nodomāju. Un ļāvu straumēm aizraut sevi līdzi. Pasaule satumsa.

Vispirms es biju nekurienē — tumšā tukšumā. Tad no pustumsas iznira jauneklis.

“Atkal tu,” viņš teica.

Saminstinājos.

Godīgi — tu taču tagad mani jau labi pazīsti. Tas nav man raksturīgi. Taču puisis bija tas pats, ko redzēju vīzijā Laikmetu zālē. Tas ļoti smukais puisis ar melno talāru un izpūrušajiem matiem. Tumši brūno acu ska­tiens mani ārkārtīgi satrauca, un es ļoti priecājos, ka vairs neesmu spožs cālis.

Es mēģināju vēlreiz un pārdabūju pār lūpām veselus trīs vārdus: “Ko tu šeit…”

“…daru?” viņš sacīja, galanti pabeigdams manu jau­tājumu. “Astrālie ceļojumi un nāve ir ļoti līdzīgi.”

“Īsti nezinu, ko tas nozīmē,” es teicu. “Vai man būtu jāuztraucas?”

Viņš pielieca galvu, it kā apdomādams jautājumu. “Ne šajā ceļojumā. Viņa tikai grib ar tevi parunāt. Ej!”

Viņš pamāja ar roku, un tumsā atvērās durvis. Es tiku aizrauta turp.

“Vai es tevi vēl satikšu?” es jautāju.

Taču puisis bija pazudis.

Attapos greznā dzīvoklī debesu vidū. Dzīvoklim ne­bija nedz sienu, nedz griestu, bet grīda — caurspīdīga un pavēra skatam pilsētas ugunis no putna lidojuma. Zem kājām peldēja mākoņi. Gaisam būtu jābūt stindzi­noši aukstam un par daudz retinātam, lai būtu viegli vilkt elpu, taču man bija silti un patīkami.

Uz asinssarkana paklāja ap stikla kafijas galdiņu puslokā stāvēja melni ādas dīvāni. Kamīnā dega uguns. Vietā, kur jābūt sienām, gaisā karājās grāmatplaukti un gleznas. Stūrī bija melna granīta lete, un aiz tās kāda sieviete gatavoja tēju.

“Esi sveicināta, mans bērns,” viņa teica.

Sieviete iznāca gaismā, un es noelsos. Auguma lejas­daļu sedza ēģiptiešu svārki, krūtis aizklāja vien bikini augšiņa, un viņas āda… Āda bija tumši zila un klāta zvaig­znēm. Es nerunāju par uzgleznotām zvaigznēm. Viņas ādu apdzīvoja viss kosmoss: zaigojoši zvaigznāji, žilbi­nošas galaktikas, spīdoši rozā un zilu putekļu miglāji. Vaibsti šķita pazūdam zvaigznēs, kas slīdēja pār viņas seju. Viņas mati bija gari un melni kā pusnakts.

“Tu esi Nuta,” es teicu. Tad iedomājos, ka varbūt tā nevajadzēja teikt. “Tas ir… debesu dieviete.”

Dieviete pasmaidīja. Viņas spoži baltie zobi uzšķīlās kā jaundzimusi galaktika. “Vari teikt — Nuta. Un, tici man, esmu dzirdējusi visus jokus par savu vārdu.”

Viņa ielēja no tējkannas otrā tasē. “Apsēdīsimies un parunāsim. Vēlies kādu malku sahlabaV’

“Tā nav tēja?”

“Nē, tas ir ēģiptiešu dzēriens. Vai esi dzirdējusi par karsto šokolādi? Šo varētu saukt par karsto vaniļu.”

Es būtu labprātāk dzērusi tēju, jo nebiju baudījusi kārtīgu tasi vai veselu mūžību. Taču šķita, ka būtu ne­pieklājīgi atteikt dievietei. “Emm… jā. Paldies.”

Mēs kopā sēdējām dīvānā. Brīnums, bet manas spo­žās gara rokas vienā mierā turēja tasi, un es varēju it viegli malkot. Sahlabs bija salds un garšīgs, ar nelielu kanēļa un kokosrieksta piedevu. Tas mani patīkami sa­sildīja un pildīja gaisu ar vaniļas aromātu. Pirmo reizi šo dienu laikā jutos drošībā. Taču tad atcerējos, ka šeit ir tikai mans gars.

Nuta nolika savu tasi. “Pieļauju, ka tu prāto, kādēļ esmu tevi šurp atvedusi.”

“Kur īsti ir tas šurp? Ā, un kā sauc šveicaru?”

Es cerēju, ka Nuta kaut ko izpaudīs par melnā tērpto puisi, taču viņa tikai nosmaidīja. “Es, mīļā, nedrīkstu izlikt savus noslēpumus kā uz delnas. Nevaru pieļaut, ka Dzīvības māja lūko mani atrast. Paliksim pie tā, ka esmu uzcēlusi šo māju ar skaisto skatu uz pilsētu.”

“Vai tas…” Es pamāju uz viņas zvaigžņoti zilo ādu. “Emm… vai tu esi iemiesojusies cilvēkā?”

“Nē, mīļā. Pašas debesis ir mans ķermenis. Šī ir tikai izpausme.”

“Bet es domāju… ”

“Ka ārpus Duātas dieviem vajadzīgs cilvēks, kurā iemie­soties? Es esmu gaisa gars, tāpēc man ir nedaudz vieglāk.

Biju viena no dažiem dieviem, ko neieslodzīja, jo Dzīvī­bas māja mani nespēja notvert. Esmu pieradusi būt… brīvā veidolā.” Pēkšņi Nuta un viss dzīvoklis noņirbēja. Tad dīvāns atkal palika nekustīgs.

“Lūdzu, nedari tā vairs,” es lūdzu.

“Es atvainojos,” Nuta atbildēja. “Lieta tāda, ka katrs dievs ir atšķirīgs. Taču tagad visi mani brāļi ir brīvi, visi meklē savu vietu tavā šolaiku pasaulē. Viņi neļausies at­kal tapt ieslodzīti.”

“Burvjiem tas nepatiks.”

“Nūja,” Nuta piekrita. “Tas ir pirmais iemesls, kādēļ esi šeit. Cīņa starp dieviem un Dzīvības māju tikai vairos haosu. Tev jāpanāk, lai burvji to saprot.”

“Viņi neklausīsies manī. Viņi domā, ka manī iemie­sojies dievs.”

“Tevī ir iemiesojies dievs, mīļā.” Viņa viegli noglās­tīja man matus, un es jutu, ka Izīda manī dīdās, cenzda­mās runāt manā balsī.

“Es esmu Seidija Keina,” es teicu. “Es neprasīju, lai Izīda lec iekšā.”

“Dievi pazinušies ar tavu ģimeni paaudzēm ilgi, Seidij. Sendienās mēs kopā strādājām Ēģiptes labā.”

“Burvji teica, ka impērija sabrukusi dievu dēļ.”

“Tā ir ilga un bezjēdzīga diskusija,” Nuta atsvieda, un es viņas balsī gandrīz saklausīju dusmas. “Visas impē­rijas sabrūk. Taču Ēģiptes ideja ir mūžīga — civilizācijas triumfs, Maatas spēku uzvara pār haosu. Šī cīņa risinās paaudzi pēc paaudzes. Tagad ir tava kārta.”

“Es zinu, zinu,” es teicu. “Mums jāuzveic Sets.”

“Vai tik vienkārši, Seidij? Arī Sets ir mans dēls. Sen­dienās viņš bija Ra stiprākais karakungs. Viņš sargāja Saules dieva laivu no čūskas Apopa. Lūk, tas bija ļau­nums. Apops bija haosa iemiesojums. Viņš ienīda visu, kas radīts, kopš no jūras izcēlās pirmais kalns. Viņš ienīda dievus, mirstīgos un visu, ko tie uzcēla. Taču Sets ar viņu cīnījās. Sets bija viens no mums.”

“Un tad viņš kļuva ļauns?”

Nuta paraustīja plecus. “Sets vienmēr ir bijis Sets, lai tur vai kas. Taču viņš tik un tā ir mūsu ģimenes loceklis. Ir grūti zaudēt ģimenes locekli… vai ne?”

Man aizžņaudzās kakls. “Tas nav taisnīgi.”

“Nestāsti man par taisnīgumu,” Nuta teica. “Piecus tūkstošus gaciu mani ir šķīruši no Geba — mana vīra.” Es miglaini atcerējos Kārtera stāstu, taču no viņas mu­tes tas skanēja citādi, es dzirdēju sāpes viņas balsī.

“Kas notika?” es jautāju.

“Sods par to, ka dzemdēju bērnus,” viņa rūgti atbil­dēja. “Es nepaklausīju Ra, tādēļ viņš lika manam tēvam Šu…”

“Kam tad?” es pārjautāju.

“Šu,” viņa atbildēja, “vēja dievam.”

“Ā!” Kaut tiem dieviem būtu normāli vārdi. “Lūdzu, turpini.”

“Ra pavēlēja manam tēvam Šu šķirt mūs uz mūžī­giem laikiem. Es esmu izraidīta trimdā uz debesīm, bet mans mīļotais Gebs nevar atstāt zemi.”

“Kas notiktu, ja jūs mēģinātu?”

Nuta aizvēra acis un izpleta rokas. Tur, kur viņa sē­dēja, uzradās caurums, un viņa izkrita laukā. Uzreiz mākoņos zem mums nošķīlās zibens. Dzīvoklī ielauzās vēji, izgrūzdami no plauktiem grāmatas, noraudami gleznas un aizsviezdami tās tukšumā. Man no rokām iz­krita tējas tase. Es pieķēros dīvānam, lai mani neaiz­pūstu prom.

Zem manis Nutas augumā iespēra zibens. Vējš viņu spēcīgi dzina augšup, aizpūšot man garām. Tad vēji ap­rima. Nuta atkal iekārtojās dīvānā. Viņa pamāja ar roku, un dzīvoklis pats sakārtojās. Viss atgriezās normas ro­bežās.

“Tā notiek,” viņa skumji noteica.

“Ai.”

Viņa raudzījās uz tālajām pilsētas gaismām. “Tas man ir licis novērtēt savus bērnus, pat Setu. Jā, viņš ir pastrā­dājis briesmu lietas. Tāda ir viņa daba. Taču viņš tik un tā ir mans dēls un ari viens no dieviem. Viņš spēlē savu lomu. Varbūt viņu var sakaut pavisam ne tā, kā esi iedo­mājusies.”

“Kādus mājienus, lūdzu.”

“Sameklē Totu. Viņš ir atradis jaunu mājvietu Mem­fisā.”

“Memfisā… Ēģiptē?”

Nuta pasmaidīja. “Memfisā, Tenesī štatā. Kaut gan vecais putns droši vien domā, ka tā ir Ēģipte. Tik reti paceļ savu knābi no grāmatām, ka šaubos, vai viņš pa­manītu atšķirību. Tu viņu tur atradīsi. Viņš var tev dot padomu. Taču esi piesardzīga: Tots bieži prasa pakalpo­jumus. Dažkārt viņš ir grūti prognozējams.”

“Jau sāku pie tā pierast,” es atbildēju. “Kā mums tur nokļūt?”

“Es esmu debesu dieviete. Es varu jums garantēt drošu ceļojumu līdz Memfisai.” Viņa pamāja ar roku, un klēpi man uzradās mape. Tajā bija trīs lidmašīnas biļe­tes no Vašingtonas līdz Memfisai — pirmajā klasē.

Es iepletu acis. “Pieļauju, ka tu dabū daudz bonusu kā pastāvīgs ceļotājs?”

“Tā var teikt,” Nuta piekrita. “Taču, kad pietuvosie­ties Setam, es jums nevarēšu palīdzēt. Turklāt es nevaru jūs pasargāt uz zemes — starp citu, tev drīz jāceļas. Seta rokaspuisis ir ceļā uz jūsu slēptuvi.”

Es izslējos. “Cik laika?”

“Minūšu jautājums.”

“Tad sūti manu garu atpakaļ!” Es iekniebu savā rēga rokā, kas sāpēja tāpat kā mana parastā roka, taču nekas nenotika.

“Tūlīt, Seidij,” Nuta solīja. “Taču tev jāzina vēl divas lietas. Dēmonu dienās man piedzima pieci bērni. Ja tavs tēvs viņus visus atbrīvoja, tad padomā, kur ir piektais.” Es lauzīju galvu, mēģinādama atcerēties visu piecu Nutas bērnu vārdus. Bez brāļa —Vikipēdijas cilvēka — bija diezgan grūti paturēt prātā tādus sīkumus. Tātad bija Ozīriss — valdnieks, Izīda — valdniece, Sets — ļau­nais dievs un Hors — atriebējs. Bet piekto Nutas bērnu, par ko Kārters bija stāstījis, es nevarēju atcerēties… Tad atminējos vīziju Laikmetu zālē: Ozīrisa dzimšanas dienu un sievieti zilā, kas Izīdai palīdzēja izbēgt no Seta. “Tu domā Neftldu, Seta sievu?”

“Padomā par to,” Nuta atkārtoja. “Un visbeidzot… pakalpojums.”

Viņa atvēra plaukstu un pasniedza ar sarkanu vasku aizzīmogotu aploksni. “Ja satiec Gebu… nodod to viņam.”

Mani ir lūguši nodot zīmītes, taču nekad dievu starpā. Godīgi sakot, Nutas sāpju pilnā seja ne ar ko ne­atšķīrās no manu mīlas moku plosīto skolasbiedru se­jām. Es prātoju, vai viņa kādreiz savā piezīmju kladē ir ierakstījusi: GEBS + NUTA = ĪSTA MĪLESTĪBA vai GEBA KUNDZE.

“Tas ir mazākais, ko varu darīt,” es apsolīju. “Un kā ar manu nosūtīšanu atpakaļ…”

“Laimīgu ceļu, Seidij,” dieviete novēlēja. “Un, Izlda, valdies!”

Izīdas gars mani rūca, it kā es būtu ieēdusi nelāgu kariju.

“Pag’,” es ierunājos, “ko tu domā ar valdies..!’

Taču, pirms paspēju pabeigt, man gar acīm sametās tumšs.

Es pēkšņi atmodos atpakaļ savā ķermenī Vašingtona piemineklī. “Pazūdam!”

Kārters un Basteta pārsteigumā salēcās. Viņi jau bija piecēlušies un kravājās.

“Kas noticis?” Kārters jautāja.

Es stāstīju viņiem par vīziju, kamēr nervozi pārmek­lēju kabatas. Nekā. Izčamdīju savu burvju somu. Līdzās manai nūjiņai un zizlim tur bija trīs lidmašīnas biļetes un aizzīmogota aploksne.

Basteta nopētīja biļetes. “Lieliski! Pirmajā klasē pa­sniedz lasi.”

“Bet kā ar Seta rokaspuisi?” es jautāju.

Kārters paskatījās pa logu. Viņa acis iepletās. “Jā, emm… klāt ir.”

kārters

Biju redzējis bildēs, bet īstenība pārspēja visu.

“Seta zvērs,” Basteta sacīja, apstiprinādama manas bailes.

Zemu lejā neradījums ložņāja gar pieminekli, atstā­dams pēdas svaigi uzsnigušajā sniegā. Bija grūti noteikt tā izmērus, taču nezvērs bija vismaz zirga augumā un ar tikpat garām kājām. Tam bija nedabiski slaids, musku­ļots ķermenis ar spīdīgu, sarkanīgi pelēku spalvu. Gan­drīz varēja noturēt par lielu kurtu, ja ne tā aste un galva. Aste bija kā reptilim un galā sazarojās trīsstūrainos punktos kā kalmāra taustekļi. Tā šaustījās apkārt, it kā dzīvotu pati par sevi.

Pati dīvainākā bija radījuma galva. Pārmēru lielās ausis slējās stāvas kā trusim, taču to forma vairāk līdzi­nājās saldējuma vafeles konusam; tās bija ieliektas uz iekšu un augšā platākas nekā apakšā. Ausis grozījās gandrīz trīssimt sešdesmit grādu leņķī, tādēļ tām nekas nepaslīdēja garām. Radījuma snuķis bija garš un izliekts kā skudrulācim, tikai skudrulāčiem nebija bārdasnažu zobu vietā.

“Acis spīd,” es teicu. “Noteikti nav uz labu.”

“Kā tu vari tik tālu redzēt?” Seidija jautāja.

Viņa stāvēja man līdzās, cieši lūkodamās uz sīko stāvu sniegā, un es sapratu, ka viņas teiktajā bija loģika. Zvērs bija aptuveni simt piecdesmit metru lejāk. Kā gan es varēju redzēt tā acis?

“Tev aizvien ir piekūna redze,” Basteta minēja. “Un tev taisnība, Kārter. Spīdošās acis nozīmē, ka radījums ir mūs uzodis.”

Es paskatījos uz viņu un gandrīz salēcos. Mati Bastetai uz galvas slējās stāvus, it kā viņa būtu iebāzusi pirkstu rozetē.

“Emm, Basteta?” es jautāju.

“Ko?”

Mēs ar Seidiju saskatījāmies. Viņa bez skaņas izru­nāja vārdu bail. Tad es atcerējos, kā Mafinas aste mūž­dien izpūra, kad kaķi kaut kas iztrūcināja.

“Neko,” es atbildēju, lai arī tas, ka Seta zvērs bija tik bīstams, ka mūsu dievietei mati slējās stāvus, noteikti bija ļoti slikta zīme. “Kā lai tiekam no šejienes projām?” “Jūs nesaprotat,” Basteta sacīja. “Seta zvērs ir nepār­spējams mednieks. Ja viņš mūs ir uzodis, nekas viņu neapturēs.”

“Kāpēc to sauc par Seta zvēru?” Seidija satraukti pa­jautāja. “Vai tad tam nav sava vārda?”

“Ja būtu,” Basteta atbildēja, “jūs to negribētu izrunāt. To pazīst tikai kā Seta zvēru — Sarkanā valdnieka bries­moni. Viņam piemīt Seta spēks, viltība… un ļaunā daba.” “Burvīgi,” Seidija noteica.

Zvērs ošņājās gar pieminekli un rūkdams novērsās.

“Šķiet, ka tam nepatīk obelisks,” es bildu.

“Tā ir,” Basteta apstiprināja. “Pārāk daudz Maatas enerģijas. Taču tas viņu ilgi neaizkavēs.”

Kā pēc pavēles Seta zvērs uzlēca uz pieminekļa sāna un, cirzdams nagus akmenī, sāka rāpties kā lauva kokā. “Nu ir sūdi,” es teicu. “Pa liftu vai trepēm?”

“Abējādi būs par lēnu,” Basteta atbildēja. “Atkāpieties no loga.”

Viņa izšāva savus dunčus, pārgrieza stiklu un izsita to no rāmja, iedarbinādama trauksmes signalizāciju. Skatu telpā iepūta stindzinošs vējš.

“Nāksies laisties,” Basteta kliedza. “Tā ir vienīgā iespēja.”

“Nē!” Seidija nobāla. “Tikai ne atkal par kliju.” “Seidij, viss kārtībā,” es mierināju.

Viņa pārbijusies kratīja galvu.

Es satvēru viņas roku. “Es palikšu ar tevi. Es pārlie­cināšos, ka tu pārvērties atpakaļ.”

“Seta zvērs ir ticis līdz pusei,” Basteta brīdināja. “Mēs zaudējam laiku.”

Seidija paskatījās uz Bastetu. “Un ko tu? Tu nemāki lidot.”

“Es lēkšu,” viņa atbildēja. “Kaķi vienmēr krīt uz kā­jām.”

“Te ir vairāk nekā simt metru!” Seidija iesaucās. “Simt septiņdesmit,” Basteta precizēja. “Es novērsīšu Seta zvēra uzmanību, aizkavēšu viņu.”

“Tevi nobeigs,” Seidijas balss iedrebējās. “Lūdzu, es nevaru zaudēt arī tevi.”

Basteta izskatījās mazliet izbrīnīta, tad pasmaidīja

un uzlika roku Seidijai uz pleca. “Ar mani viss būs kār­tībā, mīļā. Tiekamies Reigana Nacionālajā lidostā, A ter­minālī. Esi gatava skriet.”

Pirms paspēju ko iebilst, Basteta izlēca pa logu. Man sirds gandrīz apstājās. Viņa planēja tieši pretī ietvei. Es biju pārliecināts, ka viņa nositīsies, taču krītot viņa iz­pleta rokas un kājas un šķita atpūšamies.

Viņa pabrāzās tieši garām Seta zvēram, kas izgrūda baigu kliedzienu kā ievainotais kaujas laukā, tad pagrie­zies aizlēkšoja viņai pakaļ.

Piezemējusies uz abām kājām, Basteta metās skrie­šus. Viņa droši vien bija kritusi ar kādiem simt kilomet­riem stundā. Seta zvērs nebija tik veikls. Tas piezemējās tik smagi, ka ietve ielūza, pakliboja dažus soļus, taču nelikās ievainots. Tad tas aizjoza pakaļ Bastetai un drīz jau mina viņai uz papēžiem.

“Viņai neizdosies,” Seidija raizējās.

“Nekad nenovērtē kaķi par zemu,” es teicu. “Tagad mūsu kārta. Esi gatava?”

Viņa dziļi ieelpoja. “Labi. Pirms es pārdomāju.” Manā priekšā uzreiz parādījās melnspārnota klija, kas vēcināja spārnus, lai stiprajā vējā nezaudētu līdz­svaru. Es vēlējos kļūt par piekūnu. Tas notika vēl vieglāk nekā iepriekš.

Pēc brīža mēs planējām pār Vašingtonu aukstajā rīta gaisā.

Lidostu atrast bija viegli. Reigana Nacionālā lidosta bija tik tuvu, ka varēja redzēt pāri Potomakai nolaiža­mies lidmašīnas.

Grūtākais bija atcerēties, ko es daru. Ikreiz, ieraugot peli vai vāveri, es instinktīvi novirzījos no kursa. Pāris reižu pieķēru sevi gatavu mesties lejā un man nācās ap­valdīt kārdinājumu. Vienreiz paskatījos atpakaļ un ierau­dzīju, ka esmu vairāk nekā kilometru priekšā Seidijai, kas bija devusies pati savās medībās. Man bija jāpiespiež sevi pielidot viņai līdzās un pievērst viņas uzmanību.

Nepieciešams gribasspēks, lai paliktu par cilvēku, brī­dināja Hora balss. Jo ilgāku laiku pavadīsi kā plēsējputns, jo vairāk domāsi kā plēsējputns.

Ko neteiksi, es nodomāju.

Es varu palīdzēt, viņš mudināja. Nodod vadību man.

Ne šodien, putna galva.

Beidzot es aizvirzīju Seidiju uz lidostu, un mēs sā­kām meklēt vietu, kur atkal pārvērsties cilvēku izskatā. Nolaidāmies uz autostāvvietas jumta.

Es vēlējos atkal kļūt par cilvēku. Nekas nenotika.

Kaklu aizžņaudza panika. Aizmiedzu acis un iztēlo­jos tēta seju. Domāju, kā man viņa pietrūkst, ka man viņš jāatrod.

Kad atvēru acis, biju pārvērties atpakaļ. Diemžēl Seidija aizvien bija klija, plivinājās ap mani un satraukti ķērca. “Ha-ha-ha!" Māsas skatiens bija neprātīgs, un šo­reiz es sapratu, cik ļoti viņa nobijusies. Jau pirmo reizi viņai bija gana grūti izkļūt no putna ādas. Ja otrā reize prasīs vēl vairāk enerģijas, viņai var draudēt nopietnas nepatikšanas.

“Viss ir labi.” Es pietupos, cenzdamies kustēties lēnām. “Seidij, necenties par katru cenu. Atslābinies.”

“Ha\” Viņa sakļāva spārnus. Krūtis cilājās.

“Paklau, man palīdzēja domas par tēti. Atceries, kas tev ir svarīgs. Aizver acis un domā par savu cilvēka dzīvi.” Viņa aizvēra acis, taču gandrīz uzreiz satraukti ieķēr­cās un savēcināja spārnus.

“Stop!” es saucu. “Nelido prom!”

Viņa pielieca galvu un lūdzoši bubināja. Es sāku ru­nāt ar viņu kā ar nobijušos dzīvnieku. Pie vārdiem pat nepiedomāju. Tikai centos saglabāt rāmu garu. Taču pēc minūtes pamanīju, ka stāstu viņai par ceļojumiem kopā ar tēti un atmiņām, kas bija man palīdzējušas izrau­ties no putna veidola. Stāstīju par reizi, kad mēs ar tēti iestrēgām Venēcijas lidostā un es apēdu tik daudz kanoli, ka man palika slikti. Es pastāstīju viņai par to, kā reiz Ēģiptē atradu zeķē skorpionu un tētis to nosita ar TV tālvadības pulti. Es pastāstīju, kā mēs reiz pašķīrā­mies Londonas metro un cik ļoti man bija bail, līdz tē­tis mani beidzot atrada. Izstāstīju viņai diezgan kaun­pilnas lietas, ko pirms tam nevienam nebiju atklājis, jo kam gan lai es tās stāstītu? Man likās, ka Seidija klausās. Vismaz viņa vairs nevēcināja spārnus. Viņas elpa palēni­nājās. Viņa kļuva ļoti mierīga, un acīs vairs nebija tādas panikas.

“Labi, Seidij,” es beidzot teicu. “Man ir ideja. Lūk, ko mēs darīsim.”

Es izņēmu tēta burvju lādi no ādas somas, aptinu somu ap apakšdelmu un nostiprināju ar siksnām, cik labi pratu. “Sēdies virsū!”

Seidija pacēlās gaisā un nosēdās man uz rokas. Viņas asie nagi dūrās man ādā pat caur manu improvizēto ro­kas sargu.

“Mēs dabūsim tevi atpakaļ,” es teicu. “Turpini mēģi­nāt. Atslābinies un domā par savu cilvēka dzīvi. Tev iz­dosies, Seidij. Es zinu. Līdz tam es tevi panesīšu.”

«Y T »

Ha.

“Uz priekšu,” es teicu. “Uzmeklēsim Bastetu.”

Ar māsu uz rokas es devos uz liftu. Pie durvīm gai­dīja kāds uzņēmējs ar čemodānu uz riteņiem. Mani ieraugot, viņa acis iepletās. Es droši vien izskatījos diez­gan dīvaini: garš, melnādains puisis netīrās, noplukušās ēģiptiešu drānās ar savādu lādi padusē un putnu otrā rokā.

“Kā sviežas?” es jautāju.

“Es kāpšu pa trepēm.” Viņš aizsteidzās.

Ar liftu nobraucu līdz pirmajam stāvam. Mēs ar Seidiju aizgājām līdz ietvei izlidošanas zonā. Es izmisīgi skatījos apkārt, cerēdams ieraudzīt Bastetu, bet tā vietā pievērsu policista uzmanību. Vīrietis sarauca uzacis un sāka slāt uz manu pusi.

“Esi mierīga,” es teicu Seidijai. Pretodamies vēlmei bēgt, es pagriezos un gāju iekšā pa virpuļdurvim.

Ir tā, ka policistu tuvumā es vienmēr sajūtos ne­daudz neomulīgi. Atceros, ka tad, kad man bija kādi septiņi vai astoņi gadi un es vēl biju mazs, jauks bērne­lis, tā nebija problēma; taču, kolīdz man apritēja vien­padsmit gadu, uz mani sāka blenzt: ko tas sīkais te dara? Vai viņš kaut ko nospers? Es zinu, ka smieklīgi, taču tā ir. Es nesaku, ka tā dara visi policisti, taču, ja kāds tā nedara, tas, teiksim tā, ir patīkams pārsteigums.

Šī nebija no patīkamajām reizēm. Es zināju, ka poli­cists man sekos, un es zināju, ka man jāizturas mierīgi un jāiet mērķtiecīgi…, kas nav viegli izdarāms, ja uz ro­kas sēž klija.

Ziemassvētku brīvdienas — lidosta bija diezgan pilna: galvenokārt ģimenes, kas stāv rindā pie biļešu kasēm, bērni, kas strīdējās, un vecāki, kas marķēja bagāžu. Es prātoju, nez kā tas varētu būt: parasts ģimenes ceļoju­mus, bez nekādām maģiskām problēmām un briesmo­ņiem, kas dzenas pakaļ.

Stop, es sev teicu. Tev ir darbs darāms.

Taču es nezināju, kurp iet. Vai Basteta būs aiz drošī­bas kontroles zonas vai pirms? Man ejot pa termināli, pūlis pašķīrās. Ļaudis blenza uz Seidiju. Es zināju, ka ne­varu klaiņot apkārt, izskatīdamies apmaldījies. Tas bija tikai laika jautājums, līdz poliči…

“Jaunais cilvēk!”

Es pagriezos. Tas bija policists no āra. Seidija ieķēr­cās, un policis atkāpās, uzlikdams roku uz sava steka.

“Šeit nevar ienest dzīvniekus,” viņš man skaidroja.

“Man ir biļetes…” es mēģināju aizsniegt kabatas. Tad es atcerējos, ka biļetes ir pie Bastetas.

Policis nikni palūrēja. “Nāc līdzi.”

Pēkšņi atskanēja sievietes balss: “Te tu esi, Kārter!”

Basteta steidzās šurp, spraukdamās caur pūli. Nekad mūžā nebiju tā priecājies ieraudzīt ēģiptiešu dievu.

Viņa sazin kā bija paspējusi pārģērbties. Mugurā gaiš­sārts bikškostīms, daudz zelta rotu un kašmira mētelis, tādēļ viņa izskatījās kā pārtikusi uzņēmēja. Nepievērs­dama uzmanību policim, viņa mani nopētīja un sarauca degunu. “Kārter, es taču tev teicu, lai nevelc tās drausmigās medību drēbes. Godīgi sakot, izskatās, it kā tu būtu nakšņojis uz lauka!”

Viņa izvilka kabatlakatu un aizrautīgi berza man seju, kamēr policists noraudzījās.

“Ai, kundze,” viņš beidzot saņēmās. “Vai tas ir jūsu…” “Krustdēls,” Basteta meloja. “Piedodiet, policista kungs. Mēs dodamies uz Memfisu, kur notiks sacensī­bas medībās ar piekūnu. Es ceru, ka viņš nav sagādājis problēmas. Mēs nokavēsim lidojumu!”

“Emm, piekūns nevar lidot…”

Basteta ieķiķinājās. “Protams, ka var, policista kungs. Tas taču ir putns!”

Viņa seja piesarka. “Es gribēju teikt — lidmašīnā.” “Ak tā? Mums dokumenti ir kārtībā.” Man par pār­steigumu viņa izvilka aploksni un pasniedza to policim kopā ar mūsu biļetēm.

“Saprotu,” policis teica. Viņš apskatīja mūsu biļetes. “Jūs esat iegādājušies… pirmo klasi savam piekūnam.” “Vispār tā ir melnā klija,” Basteta skaidroja. “Bet, jā, tas ir ļoti temperamentīgs putns. Laureāts, saprotiet. Lie­ciet tam sēdēt autobusā un piedāvājiet krekerus, un es neatbildu par sekām. Nē, mēs vienmēr lidojam pirmajā klasē, vai ne, Kārter?”

“Emm, jā… Minnas tant.”

Viņa man uzmeta skatienu, kas pauda: par to tu at­rausies. 'lād viņa atkal uzsmaidīja policim, kas atdeva atpakaļ mūsu biļetes un Seidijas “dokumentus”.

“Un tagad ar jūsu atļauju, policista kungs, mēs dosi­mies. Starp citu, ļoti izskatīga uniforma. Vai jūs trenēja­ties?” Pirms viņš paspēja atbildēt, Basteta saķēra mani aiz rokas un stiepa uz tuvāko drošibas kontroles punktu. “Neatskaties,” viņa klusi teica.

Tiklīdz bijām ap stūri, Basteta pavilka mani malā pie uzkodu automāta.

“Seta zvērs ir tuvu,” viņa teica. “Labākajā gadījumā mums ir dažas minūtes. Kas ir ar Seidiju?”

“Viņa nevar…” es murmināju. “Es īsti nezinu.” “Nekas, nāksies to nokārtot lidmašīnā.”

“Kā tu paspēji pārģērbties?” es jautāju. “Un doku­ments putnam…”

Viņa vienaldzīgi atmeta ar roku. “Ai, mirstīgajiem prātiņš vājš. Tas dokuments ir tukšs biļetes vāciņš. Bet manas drēbes nav īsti mainījušās. Tas ir tikai glamūrs.” Paskatījies vērīgāk, pamanīju, ka viņai ir taisnība. Jaunās drēbes mirguļoja kā mirāža pār ierasto leopardādas bodiju. Tiklīdz viņa uz to norādīja, maģija šķita vāja un pamanāma.

“Mēģinām tikt līdz izejai pirms Seta zvēra,” viņa teica. “Būs vieglāk, ja noglabāsi savas mantas Duātā.” “Ko?”

“Tu taču negribi stibit to kasti padusē visu laiku? Izmanto Duātu par mantu glabātavu.”

“Kā?”

Basteta nobolīja acis. “Nē, nudien, ko mūsdienās māca burvjiem?”

“Mums bija aptuveni divdesmit sekunžu ilga nodar­bība!”

“Vienkārši iztēlojies telpu gaisā, piemēram, plauktu vai dārgumu lādi…”

“Skapīti?” es jautāju. “Man nekad nav bijis skolas skapīša.”

“Labi. Uzliec tam atslēgu ar ciparu kombināciju, kādu vien vēlies. Iztēlojies, ka atver skapīti ar šo kombināciju. Tad iebāz iekšā kasti. Kad tev to atkal vajadzēs, vien­kārši iztēlojies to, un tā parādīsies.”

Mani māca skepse, bet es iztēlojos skapīti. Es tam uzliku kombināciju 13/32/33 — Lakers atvaļinātie nu­muri: Čemberlens, Džonsons, Abduldžabars. Izvilku tēta burvju lādi un palaidu to vaļā, pārliecināts, ka tā sašķī­dīs uz grīdas, taču tā pazuda.

“Forši,” es noteicu. “Esi droša, ka dabūšu to atpakaļ?” “Nē,” Basteta atcirta. “Tagad ejam!”

kārters

Nekad vēl nebiju gājis caur drošības kontroli ar dzīvu plēsējputnu uz rokas. Es domāju, ka tas radīs aizkavēša­nos, taču tā vietā drošības kontroles darbinieki mūs no­virzīja uz īpašu rindu. Viņi pārbaudīja mūsu dokumen­tus. Basteta daudz smaidīja, flirtēja ar drošības kontroles darbiniekiem un teica, ka viņi droši vien nodarbojoties ar sportu, un viņi mūs izlaida cauri. Bastetas naži nenopīkstēja, tā ka tos viņa droši vien bija noglabājusi Duātā. Drošības kontroles darbinieki pat nemēģināja izlaist Seidiju caur rentgena iekārtu.

Es ņēmu atpakaļ savas kurpes, kad no otras drošības kontroles puses izdzirdēju kliedzienu.

Basteta nolamājās ēģiptiešu valodā. “Mēs kustamies pārāk lēni.”

Es atskatījos un ieraudzīju Seta zvēru skrienam pa termināli un grūžam pasažierus nost no ceļa. Viņa jocī­gās truša ausis grozījās uz visām pusēm. No liektā, zo­bainā snuķa pilēja putas, bet zarotā aste kūļājās apkārt, meklēdama, kam iedzelt.

“Alnis!” kāda dāma iekliedzās. “Traks alnis!”

Visi sāka kliegt un skriet, kur pagadās, bloķēdami Seta zvēram ceļu.

“Alnis?” es brīnījos.

Basteta paraustīja plecus. “Nevar paredzēt, ko mir­stīgie saskatīs. Tagad šī ideja izplatīsies ar suģestijas spēku.”

Tieši tā: Seta zvēram brienot caur rindām, vēl vai­rāki pasažieri sāka kliegt “Alnis!” un skraidīt apkārt, pinoties statņos. Drošības darbinieki metās uz priekšu, taču Seta zvērs tos pasvieda malā kā lupatu lelles.

“Nāc!” Basteta mudināja.

“Es nevaru pieļaut, ka viņš nodara pāri šiem cilvē­kiem.”

“Mēs nevaram to apturēt!”

Taču es nekustējos. Gribēju ticēt, ka Hors dod man drosmi vai ka dažas pēdējās dienas beidzot ir atmodinā­jušas kādu no vecākiem mantotu, snaudošu drošsirdī­bas gēnu. Taču šoreiz neviens man nelika ne par ko iestāties. Es gribēju to darīt.

Cilvēki bija briesmās mūsu dēļ. Man tas bija jānovērš. Es sajutu tādu pašu instinktu kā tad, kad Seidijai vaja­dzēja palīdzību, it kā būtu pienācis laiks man uzņemties vadību. Un jā, tas mani biedēja. Taču arī likās pareizi.

“Dodies uz izeju,” es teicu Bastetai. “Paņem Seidiju. Satiksimies tur.”

“Ko? Kārter…”

“Ej!” Es iztēlojos savu neredzamo skapīti: 13/32/33. Pastiepu roku, bet ne pēc tēta burvju lādītes. Es koncen­trējos uz to, ko biju pazaudējis Luksorā. Tam bija tur jābūt. Kādu bridi neko nevarēju sataustīt. Bet tad mana roka satvēra cietu ādas spalu, un es no nekurienes iz­vilku savu zobenu.

Basteta iepleta acis. “Iespaidīgi.”

“Kustieties,” es teicu. “Tagad mana kārta veikt diver­siju.”

“Tu saproti, ka tas tevi nogalinās.”

“Paldies par ticību. Tagad pazudi!”

Basteta metās prom, cik ātri vien spēja. Seidija vēci­nāja spārnus, lai nenokristu no viņas rokas.

Atskanēja šāviens. Es pagriezos un ieraudzīju, ka Seta zvērs ir uzskrējis policim, kurš tikko nesekmīgi iešāvis tam galvā. Nabaga policis aizlidoja atmuguriski un pār­vēlās pār metāla detektora vārtiem.

“Ei, alni!” es kliedzu.

Seta zvērs pievērsa savas liesmojošās acis man.

Malacis! Hors teica. Mirsim ar godu!

Aizveries, es nodomāju.

Atskatījos, lai pārliecinātos, ka Basteta un Seidija ir pazudušas no redzesloka. Tad tuvojos briesmonim.

“Ak tad tev nav vārda?” es jautāju. “Nevarēja izdomāt nevienu pietiekami pretīgu?”

Nezvērs ierēcās, kāpdams pār bezsamaņā gulošo policistu.

“Seta zvērs ir pārāk sarežģīti izrunājams,” es nolēmu. “Saukšu tevi par Leroju.”

Acīmredzot Lerojam šis vārds nepatika. Viņš metās uzbrukumā.

Es izvairījos no viņa nagiem un iejaucu viņam pa snuķi ar zobena sānu, taču tas viņu it nemaz neapdullināja. Atkāpies Lerojs atkal metās uzbrukumā, siekalo­damies un atiezdams ilkņus. Es cirtu viņam pa kaklu, taču Lerojs bija pārāk viltīgs. Pasviedies pa kreisi, viņš iecirta zobus manā brīvajā rokā. Nebūtu man improvi­zētā rokas sarga, es būtu palicis bez rokas, jo Leroja ilkņi izcirtās tam cauri. Roka aizsvilās asās sāpēs.

Es iekliedzos, un caur miesu izskrēja pirmatnējas al­kas pēc varas. Es jutu sevi pieceļamies no zemes un ap­kārt saveidojamies vanaga karotāja zelta auru. Seta zvēra žokļi tika atlauzti tik ātri, ka tas iekaucies palaida vaļā manu roku. Tagad mani ieskāva burvju bruņas, kas bija divkārt lielākas par manu augumu, un es triecu Leroju sienā.

Labi! Hors teica. Tagad aizsūti briesmoni uz pazemi!

Klusu, vecais! Es daru visu melno darbu.

Es miglaini atskārtu, ka drošībnieki mēģina pārgru­pēties, bļaudami savās rācijās un saukdami pēc palīdzī­bas. Ceļotāji aizvien klaigāja un skraidīja apkārt. Es dzirdēju mazu meitenīti saucam: “Cāļa kungs, sadod alnim!”

Vai zināt, cik grūti ir justies kā ekstrēmai kaujas ma­šīnai ar piekūna galvu, ja kāds tevi nosauc par “cāļa kungu”?

Es pacēlu zobenu, kas tagad atradās desmit pēdu gara enerģijas asmens vidū.

Lerojs nokratīja putekļus no savām konusveida au­sīm un atkal metās man virsū. Iespējams, mans bru­ņotais stāvs bija spēcīgs, taču tas bija arī neveikls un lēns; pārvietot to bija tāpat kā kustēties pa želeju. Izvai­rījies no zobena cirtiena, Lerojs ielēca man krūtīs, notriekdams mani zemē. Viņš bija daudz smagāks, nekā izskatījās. Aste un nagi bakstījās gar manām bruņām. Es saķēru viņa kaklu savās spīdošajās rokās un centos turēt viņa ilkņus prom no sejas, taču visur, kur nopilēja viņa siekalas, mans burvju vairogs nošņācis iztvaikoja. Es jutu, kā mana ievainotā roka sastingst.

Auroja signalizācija. Pie drošības kontroles punkta saradās vēl vairāk pasažieru, lai redzētu, kas notiek. Man vajadzēja to ātri pabeigt — pirms atslēdzos no sā­pēm vai vēl vairāki mirstīgie tika ievainoti.

Jutu spēkus zūdam, mans vairogs raustījās. Leroja ilkņi bija sprīža attālumā no manas sejas, bet Hors ne­sniedza nekādu iedrošinājumu.

Tad es iedomājos savu neredzamo skapīti Duātā. Es prātoju, vai tur varētu ielikt arī ko citu… ko lielu un ļaunu.

Es sažņaudzu rokas ap Leroja rīkli un iespiedu celi viņa krūšukurvī. Tad iztēlojos atveri Duātā — gaisā, tieši virs galvas: 13/32/33. Iztēlojos skapīša durvis, cik platas vien spēju.

Ar pēdējiem spēkiem grūdu Leroju tieši uz augšu. Viņš izlidoja cauri griestiem, pārsteigumā ieplestiem redzokļiem izslīdēja caur neredzamu spraugu un pa­zuda.

“Kur tas palika?” kāds iesaucās.

“Ei, puis,” kāds cits iesaucās. “Ar tevi viss kārtībā?”

Mans enerģijas vairogs bija izgaisis. Gribēju atslēg­ties, taču bija jādodas prom, pirms drošībnieki atgūstas no šoka un arestē mani par kaušanos ar alni. Piecēlies iesviedu zobenu griestos. Tas pazuda Duātā. Tad, cik labi varēju, aptinu ap asiņojošo roku saplēsto ādas ga­balu un skrēju uz izeju.

Es tiku līdz mūsu reisam tieši bridi, kad tika slēgtas durvis.

Acīmredzot runas par cāļa kunga starpgadījumu vēl nebija izplatījušās. Darbiniece pie izejas pamāja uz kon­troles punktu, paņemdama manu biļeti. “Kas tā par jezgu tur?”

“Alnis izkļuva cauri drošības kontrolei,” es teicu. “Tagad viss ir novērsts.” Pirms viņa paspēja uzdot jautā­jumus, es jozu uz lidmašīnu.

Sabruku savā krēslā otrpus ejai no Bastetas. Seidija aizvien klijas veidolā soļoja pa krēslu pie loga man līdzās.

Basteta atviegloti uzelpoja. “Kārter, tev izdevās! Bet tu esi ievainots. Kas notika?”

Es viņai pastāstīju.

Basteta iepleta acis. “Tu iebāzi Seta zvēru savā ska­pīti? Vai zini, cik daudz spēka tas prasa?”

“Jā,” es atbildēju. “Es tur biju.”

Stjuarte sāka lasīt informatīvos paziņojumus. Acīm­redzot drošības starpgadījums nebija ietekmējis mūsu reisu. Lidmašīna atstāja izeju laikus.

Es saliku aiz sāpēm, un tikai tad Basteta pamanīja, cik smagi man roka savainota. Viņas seja sadrūma.

“Sēdi mierīgs.” Viņa kaut ko nočukstēja ēģiptiešu va­lodā, un man plakstiņi pielija ar svinu.

“Lai ievainojums sadzītu, tev vajadzīgs miegs,” viņa teica.

“Bet, ja Lerojs atgriežas…”

“Kas?”

“Nekas.”

Basteta pētīja mani, it kā redzētu pirmo reizi. “Tas bija ārkārtīgi drosmīgi, Kārter. Stāties pretī Seta bries­monim. Tevī ir vairāk no sētas kaķa, nekā es domāju.” “Emm… paldies?”

Viņa pasmaidīja un pieskārās manai pierei. “Drīz bū­sim gaisā, manu kaķuk. Guli.”

īsti nevarēju iebilst. Mani pārņēma nogurums, un es aizvēru acis.

Protams, mana dvēsele nolēma doties ceļojumā.

Es biju ba veidolā un riņķoju virs Fēniksas. Bija brī­nišķīgs ziemas rīts. Zem spārniem jutu patīkami vēsu tuksneša gaisu. Dienas gaismā pilsēta izskatījās citāda: milzīgs tīkls ar bēšiem un zaļiem laukumiem, kuros iz­kaisītas palmas un peldbaseini. Šur tur kā mēness gabali pacēlās kaili kalni. Tieši zem manis bija pats ievēroja­mākais kalns — gara grēda ar divām ievērojamām vir­sotnēm. Kā to Seta rokaspuisis nosauca manā pirmajā dvēseles ceļojumā? Kamieļa muguras kalns.

Tā pakājē bija lēvenis greznu māju, bet virsotne slē­jās kaila. Kaut kas piesaistīja manu uzmanību: sprauga starp diviem lieliem laukakmeņiem un mirgojošs kar­stums, kas plūda no kalna dzīlēm: kaut kas, ko neviens cilvēks nemanītu.

Es sakļāvu spārnus un metos lejup, plaisā.

Versme pretim brāzās ar tādu spēku, ka nebija viegli tikt tai cauri. Apmēram piecpadsmit metru zemāk plaisa paplašinājās, un es attapos vietā, kādas vienkārši nevarēja būt.

Kalna vēders bija dobs. Alas vidū tika celta milzīga piramīda. Dārdēja cērtes. Dēmonu ordas cirta bluķos asinssarkanu kaļķakmeni un krāva tos alas vidū, kur vēl vairāki dēmonu bari ar virvēm un trapiem nogādāja blokus vietā tā, kā, pēc tēta vārdiem, tika būvētas Gīzas piramīdas. Bet, lai uzceltu katru Gīzas piramīdu, vaja­dzēja divdesmit gadus. Šī jau bija pa pusei gatava.

Piramīdā bija kaut kas savāds — ne tikai asinssarkanā krāsa. Kad skatījos uz to, sajutu pazīstamu kņudoņu, it kā visa celtne sanētu meldiņā… nē, balsī, ko gandrīz atpazinu.

Pamanīju mazāku tēlu, kas peldēja gaisā virs piramī­das. Tā bija niedru barža, kā tēvoča Amosa laiva. Laivā vīdēja divi stāvi. Viens bija garš dēmons ādas bruņās, bet otrs — izplūdis vīrs sarkanās armijas drēbēs.

Pielaidos tuvāk, cenzdamies turēties paēnā, jo ne­biju īsti drošs, ka tiešām esmu neredzams. Nosēdos masta galā. Tas bija sarežģīts manevrs, taču neviens no laivā stāvošajiem nepaskatījās uz augšu.

“Cik ilgi vēl?” jautāja vīrs sarkanajās drēbēs.

Tam bija Seta balss, taču viņš izskatījās pilnīgi citāds kā manā iepriekšējā vīzijā. Viņš nebija glums un melns, un viņš nebija aizsvilies, vienīgi biedējošais naida un jūsmas sajaukums acīs tas pats. Viņam bija liels, dūšīgs augums kā regbija aizsargam, tuklas plaukstas un rupja seja. īsie, sarainie mati un kazbārda bija tikpat sarkani kā armijas drēbes. Nekad agrāk nebiju redzējis tādas krā­sas aizsargtērpu. Varbūt viņš plānoja slēpties vulkānā.

Viņam līdzās dēmons noliecās un pakasījās. Tas bija jocīgais čalis ar gaiļa kājām, redzēts jau iepriekš, — augumā vairāk nekā divus metrus garš un izstīdzējis kā putnubiedēklis, ar putna nagiem pēdu vietā. Un šoreiz es diemžēl varēju saskatīt viņa seju. Tā gandrīz bija par daudz derdzīga, lai būtu aprakstāma. Zini tās anatomi­jas izstādes, kur tiek izrādīti līķi ar novilktu ādu? Iztēlo­jies kādu no šīm sejām dzīvu, tikai ar masīvām melnām acīm un ilkņiem.

“Izcils progress, saimniek!” dēmons solīja. “Šodien piesaistījām vēl simt dēmonu. Ja veiksies, būsim pabei­guši līdz ar saulrietu jūsu dzimšanas dienā!”

“Tas ir nepieņemami, Šausmu Seja,” Sets nosvērti atbildēja.

Kalps sarāvās. Pieļauju, ka viņa vārds bija Šausmu Seja. Es prātoju, cik ilgi viņa mamma lauzījusi galvu, līdz piemeklējusi šo vārdu. Bobs? Nē. Sems? Nē. Varbūt Šausmu Seja?

“B-bet, saimniek,” Seja stostījās. “Es domāju…” “Nedomā, dēmon. Mūsu ienaidnieki ir attapīgāki, nekā man likās. Viņi uz laiku izsituši no ierindas manu iecienītāko mīluli un tagad strauji tuvojas mums. Mums jāpabeidz pirms viņu ierašanās. Līdz ar saullēktu manā dzimšanas dienā, Šausmu Seja. Ne vēlāk. Tas būs manas jaunās impērijas sākums. Es izsūkšu visu dzīvību no šā kontinenta, bet šī piramīda sliesies kā manas varas ap­liecinājums — Ozīrisa pēdējais un mūžīgais kaps!”

Man sirds gandrīz apstājās. Es atkal paskatījos uz piramīdu un sapratu, kādēļ tā likās tik pazīstama. Tai piemita enerģija — mana tēva enerģija. Nevarēju iz­skaidrot — kā, taču es zināju, ka viņa sarkofāgs paslēpts kaut kur piramīdā.

Sets nežēlīgi pasmīnēja, it kā viņam vienlīdz patiktu gan tas, ja Seja viņam paklausītu, vai ja nāktos to saplo­sīt gabalos. “Vai saprati manu pavēli?”

“Jā, kungs!” Šausmu seja mīņājās uz savām putna kājām, it kā saņemdams dūšu. “Bet, vai drīkstu jautāt, kungs… kādēļ apstāties pie tā?”

Seta nāsis iepletās. “Vēl viens tāds teikums, un tu būsi pagalam, Šausmu Seja. Izvēlies savus vārdus rūP‘gi”

Dēmons aplaizīja zobus ar melno mēli. “Mans kungs, vai tikai viena dieva iznīcināšana ir jūsu varenības cie­nīga? Ja nu mēs varētu radīt vēl vairāk haosa enerģijas, lai barotu jūsu piramīdu visu laiku un padarītu jūs par visu pasauļu mūžīgo pavēlnieku?”

Seta acīs iezibējās alkatīgas uguntiņas. “Visu pasauļu pavēlnieks… tas skan jauki. Un kā tu to paveiktu, sīkais dēmon?”

“Ai, ne jau es, mans kungs. Es esmu sīks tārpiņš. Bet ja mēs sagūstītu pārējos: Neftīdu…”

Sets iespēra Sejai pa krūtīm, un dēmons kaukdams sabruka. “Es tev tiku aizliedzis izrunāt viņas vārdu.”

“Jā, saimniek,” Seja elsa. “Piedodiet, saimniek. Bet ja mēs sagūstītu viņu un pārējos… padomājiet, kādu spēku jūs iegūtu. Ar īsto plānu…”

Sets sāka māt ar galvu, apsvērdams ideju. “Domāju, pienācis laiks likt lietā Amosu Keinu.”

Es saspringu. Vai Amoss bija šeit?

“Spīdoši, saimniek. Spīdošs plāns.”

“Jā, man prieks, ka es par to iedomājos. Drīz, Šausmu Seja, pavisam drīz Hors, Izīda un mana nodevīgā sieva

klanīsies man pie kājām, un Amoss palīdzēs. Sarīkosim mazu, jauku ģimenes atkalapvienošanos.”

Sets paskatījās augšup, tieši uz mani, it kā visu laiku būtu zinājis, ka es tur esmu, un uzsmaidīja tā, it kā gri­bētu mani saraut gabalos. “Vai nav tiesa, puis?”

Es gribēju izplest spārnus un aizlidot. Man bija jāiz­kļūst no alas un jābrīdina Seidija, bet spārni neklausīja. Es sēdēju kā paralizēts, bet Sets pastiepās, lai mani sa­grābtu.

sendija

Te Seidija. Atvainojos par kavēšanos, lai gan ierakstā to droši vien nevar manīt. Mans brālis, lempis, iemeta mikrofonu bedrē, pilnā ar… ai, lai paliek. Atpakaļ pie stāsta.

Kārters pamodās, salēkdamies ar tādu joni, ka atsita ceļus pret dzērienu paplāti, kas izskatījās diezgan smiek­līgi.

“Labi gulēji?” es jautāju.

Viņš apmulsis samirkšķināja acis. “Tu esi cilvēks.”

“Cik jauki, ka pamanīji.”

Iekodos savā picā. Nekad nebiju ēdusi picu no por­celāna šķīvja vai dzērusi kolu no glāzes (ar ledu nc tik — amerikāņi ir tik jocīgi), bet es izbaudīju pirmc klasi.

“Pārvērtos pirms stundas.” Es nokremšķinājos. “Pa­līdzēja tas, ko tu teici par koncentrēšanos uz svarīgo.’

Likās muļķīgi teikt pat tik daudz, jo es atcerējos visu, ko viņš man stāstīja par saviem ceļojumiem ar tēti

kamēr biju klijas izskatā, kā viņš apmaldījies metro, kā viņam palicis nelabi Venēcijā, kā viņš spiedzis kā mazs bērns, kad atrada skorpionu zeķē. Tur būtu ko apcelties nez cik ilgi, taču savādā kārtā negribējās. Tas, kā viņš atklājās… Varbūt viņš domāja, ka es viņu klijas veidolā nesapratu, bet viņš bija tik godīgs, tik neaizsargāts, un to visu viņš darīja, lai mani nomierinātu. Nebūtu viņš devis vielu pārdomām, es droši vien vēl medītu lauka peles Potomakas krastos.

Kārters par tēti runāja tā, it kā viņu kopīgie ceļojumi būtu kaut kas vienreizējs, taču arī visai nogurdinošs, jo vienmēr vajadzējis censties izpatikt un labi uzvesties, un nav bijis neviena, ar ko atpūsties vai parunāt. Jāatzīst, ka tētis bija visai iespaidīgs. Būtu grūti nevēlēties viņa atzi­nību. (Skaidrs, ka es savu satriecošo harismu esmu man­tojusi no viņa.) Es redzēju viņu tikai divreiz gadā, bet pat tad man vajadzēja morāli sagatavoties šim pasāku­mam. Es pirmo reizi aizdomājos, vai Kārters tiešām sa­skaņā ar šo norunu ir ieguvējs. Vai es mainītu savu dzīvi pret viņējo?

Es arī nolēmu nestāstīt viņam, kas mani galu galā piespieda pārvērsties atpakaļ cilvēkā. Vispār par tēti es nemaz nedomāju. Es iztēlojos, ka mamma ir dzīva, iztē­lojos, ka mēs kopā ejam pa Oksfordstrītu, pētīdamas veikalu skatlogus, pļāpādamas un smiedamās. Tāda pa­rasta diena, kuru mums tā arī neizdevās piedzīvot. Ne­piepildāma vēlēšanās — es zinu. Taču tā bija pietiekami spēcīga, lai atgādinātu man, kas es esmu.

Neko par to neteicu Kārteram, taču viņš pētīja manu seju, un es manīju, ka viņš pārāk labi lasa manas domas.

Iemalkoju kolu. “Starp citu, tu nokavēji pusdienas.” “Tu nemēģināji mani pamodināt?”

Ejas otrā pusē atraugājās Basteta, tikko notiesājusi lasi, — izskatījās visnotaļ apmierināta. “Es varētu uz­burt Friskies',’ viņa piedāvāja, “vai siera sviestmaizes.” “Nē, paldies,” Kārters nomurmināja. Viņš izskatījās izmisis.

“Ak Kungs, Kārter,” es iesaucos. “Ja tev tas ir tik sva­rīgi, man ir palikusi pica.”

“Ne jau tas,” viņš atbildēja un izstāstīja, kā Sets gan­drīz sagūstīja viņa ba.

Krūtīs iemetās žņaudzējs. Es atkal jutos kā iespros­tota klijas veidolā un nespēju skaidri domāt. Tētis ieslo­dzīts piramīdā? Nabaga Amosu izmanto kā kaut kādu marioneti? Es paskatījos uz Bastetu, meklēdama uzmun­drinājumu. “Vai mēs neko nevaram darīt?”

Viņas seja bija drūma. “Seidij, es nezinu. Savā dzim­šanas dienā Sets būs visspēcīgākais, bet saullēkts ir ma­ģijai vislabvēlīgākais laiks. Ja tās dienas saullēktā viņš spēs ģenerēt vienu milzīgu vētras enerģijas izvirdumu, izmantojot ne vien savu maģiju, bet palielinot to ar citu paverdzināto dievu jaudu… Viņa atbrīvotā haosa spēks ir teju neaptverams.” Viņa paraustīja plecus. “Kārter, tu saki, ka šo ideju viņam pasvieda parasts dēmons?”

“Tā izklausījās,” Kārters atbildēja. “Vai arī viņš uzla­boja sākotnējo plānu.”

Viņa pakratīja galvu. “Neizskatās pēc Seta.”

Es noklepojos. “Ko tu gribi teikt? Tas izskatās tieši pēc viņa.”

“Nē,” Basteta neatlaidās. “Tas ir pārāk šaušalīgi pat viņam. Sets vēlas kļūt par valdnieku, bet šāds izvirdums var atstāt viņu bez valstības, kur valdīt. Gandrīz, it kā…” Viņa aprāvās; šķiet, ka doma bija pārāk baisa. “Es to nesaprotu, bet mēs drīz piezemēsimies. Jums nāksies pajautāt Totam.”

“Izklausās, ka tu nenāksi,” es ieteicos.

“Mēs ar Totu diez ko nesatiekam. Jūsu izredzes iz­dzīvot būs lielākas…”

Iedegās drošības jostas indikators. Kapteinis pazi­ņoja, ka mēs sākam nosēšanos Memfisā. Es palūkojos ārā pa logu un ieraudzīju platu, brūnu upi, kas caurvija ainavu. Lielākā upe, kādu jebkad biju redzējusi. Tā man netīkami atgādināja milzu čūsku.

Pienāca stjuarte un norādīja uz manu pusdienu šķīvi. “Viss, mīļā?”

“Tā šķiet,” es drūmi atbildēju.

Memfisa nebija pabrīdināta, ka pienākusi ziema. Koki zaļoja, un debesis bija koši zilas.

Mēs uzstājām, lai šoreiz Basteta “neaizņemas” ma­šīnu, un viņa piekrita nomāt, ja vien varēs dabūt kabrio­letu. Es nejautāju, kur viņa tikusi pie naudas, taču drīz mēs traucāmies pa visai tukšajām Memfisas ielām ar nolaistu BMW jumtu.

Pilsētu atceros tikai pa daļai. Mēs izbraucām caur kvartālu, kas varētu būt filmas “Vējiem līdzi” uzņem­šanas laukums: lielas, baltas savrupmājas ar plašiem mauriņiem, ko apēno cipreses, kaut gan plastmasas Santaklausi uz jumtiem šo iespaidu nedaudz sabojāja.

Nākamajā kvartālā mūs gandrīz nonāvēja veča, kas iz­brauca ar kadiljaku no baznīcas autostāvvietas. Basteta sagrieza stūri un notaurēja, bet vecā kundze tikai pa­smaidīja un pamāja. Dienvidu viesmīlība — es pieļauju.

Vēl pēc dažiem kvartāliem mājas jau atgādināja no­laistas būdas. Es pamanīju divus afroamerikāņu zēnus, kam mugurā bija džinsi un tēkrekli bez piedurknēm un kas sēdēja uz lieveņa, strinkšķinādami akustiskās ģitā­ras un dziedādami. Viņi to darīja tik labi, ka sagribējās piestāt.

Uz nākamā stūra slējās no paneļiem saslieta ēs­tuve — roku krāsotā izkārtne vēstīja “Cālis un vafeles”. Ārā stāvēja divdesmit cilvēku gara rinda.

“Jums, amerikāņiem, ir ļoti savāda gaume. Kas šī ir par planētu?” es jautāju.

Kārters papurināja galvu. “Un kur meklēt Totu?”

Basteta paošņāja gaisu un iegriezās pa kreisi, Papeļu ielā. “Mēs tuvojamies. Ja es pazīstu Totu, viņš atradis mā­cību centru. Bibliotēku, varbūt grāmatu krātuvi burvja kapā.”

“Tenesī tādu nav daudz,” Kārters minēja.

Tad es pamanīju izkārtni un plati pasmaidīju. “Var­būt Memfisas Universitāte?”

“Malacis, Seidij!” Basteta nomurrāja.

Kārters uz mani nikni paskatījās. Nabaga čalim skauž, es zinu.

Pēc dažām minūtēm mēs soļojām pa mazas koledžas studentu pilsētiņu: sarkanu ķieģeļu mājas un plaši pa­galmi. Bija neparasti kluss, ja neskaita pret betonu drib­lētas bumbas būkšķus.

Kārters, to padzirdis, atdzīvojās. “Basketbols!”

“Nu, piedod,” es novilku. “Mums jāsameklē Tots.”

Bet Kārters sekoja bumbas skaņai, un mēs — viņam. Apgājis ap mājas stūri, viņš sastinga. “Pajautāsim viņiem.”

Es nesapratu, par ko viņš runā. Tad pagriezos ap stūri un noelsos. Basketbola laukumā pieci spēlētāji bija iekarsuši aizraujošā mačā. Viņiem mugurā bija dažādu Amerikas komandu treniņjakas, un visi, šķiet, vēlējās uzvarēt — ņurdēja un rūca cits uz citu, čiepa bumbu un grūstījās.

Ā… un visi spēlētāji bija paviāni.

“Tota svētais dzīvnieks,” Basteta paskaidroja. “Lai­kam būsim īstajā vietā.”

Vienam no paviāniem bija spoži zeltaina spalva, daudz gaišāka nekā pārējiem un, emm, daudz košāka pēcpuse. Mugurā viņam bija sarkanzila treniņjaka, kas savādā kārtā šķita pazīstama.

“Vai tā ir… Lakers treniņjaka?” es jautāju, vilcināda­mās vispār pieminēt Kārtera muļķīgo apsēstību.

Viņš pamāja, un mēs abi pasmaidījām.

“Heops!” mēs kliedzām.

Tiesa, mēs jau necik labi nepazinām šo paviānu. Kopā ar viņu nepavadījām pat veselu dienu, turklāt laiks, kad bijām Amosa namā, šķita ļoti tāls, taču es tik un tā jutos, it kā mēs būtu atguvuši sen zudušu draugu.

Heopss ielēca man rokās un iekliedzās: “Agh! Agh!" Viņš pārcilāja manas matu šķipsnas, šķiet, utis meklē­dams, (Nemaz nedomā ko teikt, Kārter!) un nolēca zemē, pliķēdams ietvi, lai paustu savu prieku.

Basteta smējās. “Viņš saka — tu ožot pēc flamingo.” “Tu runā paviānu mēlē?” Kārters jautāja.

Dieviete paraustīja plecus. “Viņš ari grib zināt, kur jūs bijāt.”

“Kur mēs bijām?” es pārjautāju. “Nu, pirmkārt, pasaki viņam, ka es dienas lielāko daļu pavadīju kā klija, kas nav tas pats, kas flamingo un nebeidzas ar o’, tāpēc tam nevajadzētu būt viņa ēdienkartē. Otrkārt…”

“Pagaidi.” Basteta pagriezās pret Heopsu un teica: “Agh!” Tad atkal pievērsās man: “Labi, turpini!”

Es samirkšķināju acis. “Labi… emm, un, otrkārt, kur bija viņš?”

Viņa pārtulkoja to vienā agh.

Heopss nosprauslājies satvēra basketbola bumbu, kamdēļ visi viņa draugi paviāni traki ņurdēt, skrāpēties un rūkt.

“Viņš ielēca upē un atpeldēja atpakaļ,” Basteta tul­koja, “taču, kad atgriezās, māja bija sagrauta un mūsu vairs nebija. Heopss dienu gaidīja Amosu atgriežamies, bet viņš tā ari nepārnāca. Tad Heopss devās pie Tota. Galu galā, viņš ir paviānu aizstāvis.”

“Kādēļ?” Kārters jautāja. “Es negribu nevienu aiz­vainot, bet Tots taču ir gudrības dievs?”

“Paviāni ir ļoti gudri dzīvnieki,” Basteta sacīja.

“Agh!” Heopss paurbināja degunu, tad pagrieza mums savu košo dibenu. Viņš pasvieda draugiem bumbu, un tie sāka cīnīties par to, rādīdami viens otram zobus un pliķēdami pa galvu.

“Gudri?” es pārvaicāju.

“Nu nav jau gluži kaķi,” Basteta piebilda. “Bet jā, ir gudri. Heopss saka — tiklīdz Kārters izpildīs savu solī­jumu, viņš jūs aizvedīšot pie profesora.”

Es pamirkšķināju acis. “Pie prof… Ā, tu domā… pa­reizi.”

“Kādu solījumu?” Kārters jautāja.

Bastetas mutes kaktiņš noraustījās. “Acīmredzot tu esi solījis viņam nodemonstrēt savas basketbola iema­ņas.”

Kārtera acis satraukumā iepletās. “Mums nav laika!” “Nē, viss kārtībā,” Basteta solīja. “Es tagad labāk iešu.”

“Bet uz kurieni, Basteta?” es jautāju, jo negribēju at­kal no viņas šķirties. “Kā mēs tevi atradīsim?”

Bastetas acīs parādījās tāda kā vainas apziņa, it kā viņa būtu par cēloni kādai katastrofai. “Es atradīšu jūs, kad tiksiet ārā. ja tiksiet ārā…”

“Ko tu gribi teikt ar jaV' Kārters jautāja, taču Basteta jau bija pārvērtusies par Mafinu un skrēja prom.

Heopss ļoti uzstājīgi uzņurdēja Kārteram un aiz rokas rāva viņu uz laukumu. Paviāni uzreiz sadalījās divās ko­mandās. Puse novilka savas treniņjakas, bet puse atstāja tās mugurā. Diemžēl Kārters bija bezjaku komandā, un Heopss palīdzēja viņam novilkt kreklu, atklājot skatam jaunekļa kaulaino torsu. Komandas sāka spēlēt.

Es gan neko nezinu par basketbolu. Taču esmu diez­gan droša, ka diez vai vajag klupt uz līdzenas vietas vai noķert piespēli ar pieri, vai driblēt (tā to sauc?) ar abām rokām, it kā glaudītu potenciāli traku suni. Taču tieši tā spēlēja Kārters. Paviāni vienkārši samina viņu burtiskā nozīmē. Viņi izpelnījās punktu pēc punkta, kamēr Kārters streipuļoja šurpu turpu, dabūdams ar bumbu ikreiz, kad tā bija tuvumā, klupdams pār mērkaķu, līdz viņš bija tā noreibis, ka apmeta loku un nokrita. Paviāni pār­trauca spēli un neticīgi vēroja viņu. Kārters, sviedriem klāts, gulēja laukuma vidū un elsa. Pārējie paviāni pa­skatījās uz Heopsu. Bija visai acīmredzams, ka viņi domā: kurš uzaicināja šito cilvēku? Heopss aiz kauna aizklāja acis.

“Kārter,” es līksmi teicu, “visas tās runas par basket­bolu un Lakers, bet tu esi galīgs mu\\a\ Zaudēji mērka­ķiem!”

Viņš nelaimīgi novaidējās. “Tā bija… tā bija tēta mīļākā spēle.”

Es blenzu uz viņu. Tēta mīļākā spēle. Dies’, kā tas man neienāca prātā?

Acīmredzot viņš manu atkārušos žokli uztvēra kā turpmāku kritiku.

“Es… es varu tev nosaukt visu NBA statistiku,” viņš ne­daudz izmisis teica. “Atlēkušās bumbas, piespēles, soda metienu procentus.”

Pārējie paviāni atkal pievērsās spēlei, ignorēdami Kārteru un Heopsu. Pēdējais izgrūda riebuma pilnu skaņu — pa pusei norīstījās, pa pusei noņurdējās.

Es sapratu, kā viņš jūtas, taču pagāju uz priekšu un pasniedzu roku Kārteram. “Ejam. Tam nav nozīmes.”

“Ja man būtu labāki apavi,” viņš bilda, “vai ja es ne­būtu tik noguris…”

“Kārter,” es teicu ar sminu. “Tam nav nozīmes. Un es ne vārda neteikšu tētim, kad mēs viņu izglābsim.”

Viņš paskatījās uz mani ar manāmu pateicību. (Galu galā, es esmu diezgan burvīga.) Tad viņš saņēma manu roku, un es pierāvu viņu kājās.

“Tagad, Dieva dēļ, uzvelc kreklu,” es teicu. “Un tu, Heops, tagad ved mūs pie profesora.”

Heopss ieveda mūs pamestā zinātņu ēkā. Gaiteņos gaiss oda pēc etiķa, bet tukšo klašu laboratorijas izskatī­jās kā no “Amerikāņu vidusskolas”, nevis vietas, kur va­rētu uzturēties dievs. Vairums durvju bija ciet. Vienas bija atstātas vaļā, un pa tām varēja redzēt istabu, kas ne­bija daudz lielāka par saimniecības telpu un bija pie­bāzta ar grāmatām, mazu rakstāmgaldu un vienu krēslu. Es prātoju, vai tas profesors ir kaut kā nogrēkojies, ka dabūjis tik mazu kabinetu.

“Agh!” Heopss apstājās lakotu sarkankoka durvju priekšā; tās bija daudz skaistākas par citām. Uz stikla zaigoja svaigi uzkrāsots vārds: Dr. Tots.

Heopss bez klauvēšanas atvēra durvis un ielumpačoja iekšā.

“Pēc tevis, cāļa kungs,” es teicu Kārteram. (Un jā, esmu pārliecināta, ka viņš nožēloja, ka pastāstījis man par šo gadījumu. Galu galā, es nevarēju pavisam pārstāt viņu kaitināt. Man jārūpējas par savu reputāciju.)

Es gatavojos ieraudzīt vēl vienu saimniecības telpu, bet kabinets bija neiedomājami liels.

Griesti pacēlās vismaz desmit metru augstumā, un vienā kabineta pusē no visiem logiem pavērās skats uz Memfisas panorāmu. Metāla kāpnes veda uz bēniņiem, kur visvairāk vietas aizņēma milzīgs teleskops, un kaut kur no turienes nāca visai slikti spēlētas elektriskās ģitā­ras skaņas. Otra kabineta puse bija aizkrauta ar grāmat­plauktiem. Darba galdi vai lūza no jocīgiem krāmiem: ķīmijas piederumi, pussalikti datori, dzīvnieku izbāzeņi, kam no galvām līda ārā vadi. Telpa stipri smaržoja pēc cepta liellopa, bet ar kūpinātāku, skābāku garšu, nekā jebkad bija manīts.

Dīvainākais, ka tieši mums priekšā pusducis garkaklainu putnu — ibisu — sēdēja aiz galdiem kā admi­nistratori un ar knābjiem drukāja klēpjdatoros.

Mēs ar Kārteru saskatījāmies. Pirmo reizi man trūka vārdu.

“Agh!” Heopss sauca.

Strinkšķināšana bēniņos mitējās. Piecēlās izstīdzējis divdesmitgadnieks ar elektrisko ģitāru rokā. Viņam bija izpūrušu blondu matu ērkulis kā Heopsam, bet mugurā nospeķots, balts laboratorijas uzsvārcis, izbalējuši džinsi un melns tēkrekls. Pirmajā mirkli nospriedu, ka viņam no mutes kaktiņa tek asinis. Tad sapratu, ka tā ir kaut kāda gaļas mērce.

“Fascinējoši,” viņš plati pasmaidīja. “Heops, es kaut ko atklāju. ŠI nav Ēģiptes Memfisa.”

Heopss uz mani iesāņus paskatījās, un varu apzvērēt, ka viņa seja pauda — hallo!

“Esmu arī atklājis jaunu maģijas veidu, ko sauc par blūzu,” vīrietis turpināja. “Un grilēta gaļa. Jā, tev jāpa­mēģina grilēta gaļa.”

Heopss neizskatījās pārsteigts. Uzrāpies uz grāmat­plaukta, viņš paķēra Cheerios paku un sāka čāpstināt.

Ģitāras čalis noslīdēja pa margām, lieliski saglabā­dams līdzsvaru, un piezemējās mūsu priekšā. “Izīda un

Hors,” viņš teica. “Redzu, ka esat atraduši jaunus ķer­meņus.”

Viņa acis bija hipnotizējošas un kā kaleidoskops zai­goja divpadsmit krāsās.

Es centos izstomīt: “Enim, mēs neesam…”

“Ā, skaidrs,” viņš teica. “Cenšaties sadalīt ķermeni, ja? Nedomā, ka apmuļķosi mani, Izīda. Es zinu, ka tu esi galvenā.”

“Bet viņa nav gan!” es iebildu. “Mani sauc Seidija Keina. Es pieņemu, ka tu esi Tots?”

Viņš pacēla uzaci. “Tu gribi teikt, ka mani nepazīsti? Protams, ka es esmu Tots. Saukts arī par Džehuti. Tāpat arī par…”

Es apslāpēju smieklus. “Džehuti?”

Tots izskatījās aizskarts. “Seno ēģiptiešu valodā tas ir pavisam normāls vārds. Grieķi mani iesauca par Totu. Pēc tam viņi mani sajauca ar savu dievu Hermeju. Viņiem pat pietika nekaunības nosaukt manu svēto pil­sētu par Hermopoli, lai gan mums nav nekā kopīga. Tici man, ja tu kādreiz satiktu Hermeju…”

“Agh!” Heopss iebrēcās pārslu pilnu muti.

“Tev taisnība,” Tots piekrita. “Es aizrāvos. Tātad tu apgalvo, ka esi Seidija Keina. Un…” Viņš pamāja ar pirk­stu uz Kārteru, kas vēroja ibisus rakstām ar klēpjdatoriem. “Pieļauju, ka tu neesi Hors.”

“Kārters Keins,” Kārters atbildēja, aizvien iegrimis ibisu ekrānos. “Kas tas ir?”

Tots atplauka. “Jā, tos sauc par datoriem. Brīnišķīgi, vai ne? Acīmredzot…”

“Nē, es domāju, ko putni tur raksta?” Kārters šķie­lēja un lasīja no ekrāna. ““Jaki. īss traktāts par evolūClju ?

“Manas zinātniskās esejas,” Tots paskaidroja. “Es cenšos vienlaikus strādāt pie vairākiem projektiem. Pie­mēram, vai jūs zinājāt, ka šī universitāte nepiedāvā as­troloģijas un dēļu terapijas novirzienu? Šokējoši! Es plānoju to mainīt. Renovēju jaunas telpas tieši pie upes. Drīz Memfisa būs īsts mācību centrs!”

“Tas ir burvīgi,” es vienaldzīgi noteicu. “Mums vaja­dzīga palīdzība, lai sakautu Setu.”

Ibisi pārtrauca drukāt un blenza uz mani.

Tots notrauca no mutes gaļas mērci. “Tu iedrošinies man to prasīt pēc pagājušās reizes?”

“Pagājušās reizes?” es atkārtoju.

“Man te kaut kur ir pierakstīts…” Tots taustījās pa uzsvārča kabatām, izvilka saņurcītu papīra gabalu un izlasīja to. “Nē, iepirkumu saraksts.”

Viņš pārmeta to pār plecu. Tiklīdz papīrs pieskārās zemei, tas pārvērtās par kviešu maizes klaipu, piena paku un Mountain Dew sešpaku.

Tots pārbaudīja piedurknes. Es pamanīju, ka pleķi uz viņa uzsvārča ir izsmērēti vārdi, kas uzdrukāti visās valodās. Pleķi pārvietojās un mainījās, veidodami hie­roglifus, angļu valodas burtus, demotiskus simbolus. Viņš notrausa traipu no atloka, un uz grīdas novirpuļoja septiņi burti, veidodami vārdu vēzis. Vārds pārvēr­tās glumā vēžveidīgajā, tādā kā garnele, kas pakustināja savas kājeles vien mirkli, līdz ibiss to aprija.

“Ai, lai paliek,” Tots beigās teica. “Es jums vienkārši pateikšu īso versiju: lai atriebtu savu tēvu, Ozīrisu, Hors izaicina Setu uz dueli. Uzvarētājs kļūtu par dievu vald­nieku.”

“Hors uzvarēja,” Kārters teica.

“Atceries gan!”

“Nē, es par to lasīju.”

“Un vai atceries, ka bez manas palīdzības jūs abi ar Izīdu būtu pagalam? Ai, es centos vest sarunas, lai rastu risinājumu, kas novērstu cīņu. Ziniet, tas ir viens no maniem pienākumiem: uzturēt līdzsvaru starp kārtību un haosu. Bet n-ē-ē, Izīda pierunāja mani tev palīdzēt, jo Sets sāka kļūt pārāk varens, bet kauja gandrīz iznīci­nāja pasauli.”

Viņš pārāk daudz čīkst, Izīda ierunājās man galvā. Nebija tik traki.

“Nē?” Tots noprasīja, un man radās sajūta, ka viņš var dzirdēt Izīdas balsi tikpat labi kā es. “Sets izdūra Horam aci.”

“Au,” Kārters samirkšķināja acis.

“Jā, un es tās vietā ieliku jaunu, ko pagatavoju no mēnessgaismas. Hora acs “tavs slavenais simbols. To paveicu es — liels paldies. Un, kad tu nocirti Izīdai galvu…”

“Pagaidi.” Kārters paskatījās uz mani. “Es viņai no­cirtu galvu7 ."

Es atlabu, Izīda mani mierināja.

“Tikai tādēļ, ka es tevi dziedināju, Izīda!” Tots teica. “Un jā, Kārter, Hor, vienalga, kā tu sevi sauc, tu biji tik traks, ka nocirti viņai galvu. Saproti, tu biji pārgalvīgs: gatavojies uzbrukt Setam, būdams pārāk vājš, bet Izīda mēģināja tevi valdīt. Tas tevi tā saniknoja, ka tu paķēri zobenu… Nu, doma tāda, ka jūs gandrīz iznīcinājāt viens otru, pirms bijāt tikuši līdz Setam. Ja atkal uzsāk­siet cīņu ar Sarkano kungu, uzmanieties. Viņš izmantos haosu, lai jūs sanaidotu.”

Mēs viņu atkal uzveiksim, Izīda solīja. Totam vien­kārši skauž.

“Aizveries,” mēs ar Totu vienlaicīgi iesaucāmies.

Viņš pārsteigts paskatījās uz mani. “Tātad, Seidij… tu centies saglabāt kontroli. Ne uz ilgu laiku. Tevī varbūt arī rit faraonu asinis, bet Izīda ir manipulatīva, varas­kāra…”

“Es varu viņu valdīt,” es teicu, un man nācās izman­tot visu gribasspēku, lai neļautu Izīdai izgāzt apvaino­jumu gūzmu.

Tots ar pirkstu braukāja pa ģitāras grebumiem. “Ne­esi tik droša. Izīda tev droši vien pastāstīja, ka palīdzēja uzveikt Setu. Vai viņa arī pateica, ka bija par iemeslu tam, ka Sets vispār kļuva nevaldāms? Viņa izsūtīja trimdā mūsu pirmo valdnieku.”

“Tu domā Ra?” Kārters jautāja. “Vai tad viņš nekļuva vecs un nenolēma pamest zemi?”

Tots nosprauslājās. “Jā, viņš bija vecs, taču viņu pie­spieda doties projām. Izīdai apnika gaidīt, kad viņš no­lems atvaļināties. Viņa gribēja, lai par valdnieku kļūst viņas vīrs Ozīriss. Turklāt viņa alka iegūt lielāku varu. Tāpēc kādu dienu, kamēr Ra snauda diendusu, Izīda slepus savāca saules dieva siekalas.”

“Fui” es teicu. “Kopš kura laika vara tiek gūta ar sie­kalām?”

Tots uz mani apsūdzoši paskatījās. “Tu sajauci sieka­las ar māliem, lai radītu indīgu čūsku. Tonakt čūska ieslī­dēja Ra guļamistabā un iekoda viņam potītē. Nekāda maģija, pat ne manējā, nespēja viņu dziedināt. Viņš būtu nomiris…”

“Dievi var nomirt?” Kārters jautāja.

“Jā,” Tots atbildēja. “Protams, lielākoties mēs atkal galu galā atdzimstam no Duātas. Taču šī inde saēda pašu Ra būtību. Izīda, protams, tēloja nevainīgo. Viņa raudāja, redzēdama Ra ciešam. Viņa centās palīdzēt ar savu maģiju. Visbeidzot viņa pateica Ra, ka esot tikai viena iespēja viņu glābt: lai Ra atklājot viņai savu sle­peno vārdu.”

“Slepeno vārdu?” es jautāju. “Kā Betmenam?” “Visam radītajam ir savs slepenais vārds,” Tots skaid­roja. “Pat dieviem. Zināt būtnes slepeno vārdu nozīmē pār to valdīt. Izīda solīja, ka ar Ra slepeno vārdu viņa spēšot to izdziedināt. Ra cieta tādas sāpes, ka piekrita, un Izīda viņu izdziedināja.”

“Taču līdz ar to ieguva varu pār viņu,” minēja Kār­ters.

“Milzīgu varu,” Tots piebilda. “Viņa piespieda Ra at­kāpties uz debesīm, tā savam mīļotajam Ozīrisam pa­vērdama ceļu uz dievu valdnieka troni. Sets bija ievēro­jams Ra karakungs, taču viņš nevarēja pārdzīvot, ka brālis Ozīriss kļūst par valdnieku. Tas sanaidoja Setu un Ozīrisu, un te nu mēs esam piecus tūkstošus gadu vē­lāk — aizvien izcīnām šo karu, un viss Izīdas dēļ.”

“Bet tā nav mana vaina!” es iesaucos. “Es nekad neko tādu nedarītu.”

“Tiešām?” Tots jautāja. “Vai tad tu nedarītu visu, lai glābtu savu ģimeni, pat ja tas sagrautu kosmosa līdz­svaru?”

Viņa kaleidoskopa acis ieurbās manējās, un manī uz­virmoja spīts. Nu, un kāpēc man nepalīdzēt savai ģime­nei? Kādēļ lai šis laboratorijas uzsvārcī tērptais āksts man teiktu, ko es varu vai nevaru darīt?

Tad es sapratu, ka nezinu, kam pieder šīs domas — Izīdai vai man. Krūtīs sāka briest panika. Ja es nespēju atšķirt savas domas no Izīdas domām, cik gan ilgs laiks būs vajadzīgs, lai es galīgi nojūgtos?

“Nē, Tot,” es noķērcu. “Tev man jātic. Kontrole pie­der man — man, Seidijai — un man vajadzīga tava palī­dzība. Sets ir sagūstījis mūsu tēvu.”

Es izstāstīju visu: sākot ar Britu muzeju un beidzot ar Kārtera vīziju par sarkano piramīdu. Tots klausījās, ne vārda nebilzdams, taču varu apzvērēt, ka, man runā­jot, uz viņa uzsvārča parādījās jauni traipi, it kā maisīju­mam tiktu pievienoti daži no maniem vārdiem.

“Tikai uzmet aci kaut kam,” es nobeidzu. “Kārter, pa­dod viņam grāmatu.”

Kārters rakņājās pa savu somu un izvilka grāmatu, ko nozagām Parīzē. “Tu to sarakstīji, vai ne?” viņš jau­tāja. “Tajā teikts, kā uzveikt Setu.”

Tots atritināja papirusa lapas. “Ak, vai. Man riebjas lasīt paša vecos darbus. Paskat’ uz šo teikumu. Tagad es to nemūžam šādi nekonstruētu.” Viņš pačamdīja uz­svārča kabatas. “Sarkana pildspalva — kādam ir?”

Izīda dīdījās pret manu gribu, uzstādama, lai mēs

Totā ietriecam kaut cik sajēgas. Vienu ugunslodi, viņa lūdzās. Tikai vienu milzīgu, burvju ugunslodi, lūdzu?

Nevaru apgalvot, ka man tas nešķita vilinoši, taču es viņu apvaldīju.

“Klau, Tot,” es teicu, “Džehuti vai kā tevi tur sauc. Sets gatavojas iznīcināt vismaz Ziemeļameriku, iespē­jams, visu pasauli. Miljoniem cilvēku mirs. Tu teici, ka tev rūp līdzsvars. Tu mums palīdzēsi vai ne?”

Kādu brīdi klusumā pa taustiņiem vien klakstēja ibisu knābji.

“Jūs esat ķezā,” Tots piekrita. “Tad es jums gribu pa­jautāt: kādēļ, jūsuprāt, tēvs jūs iegrūdis šādā situācijā? Kādēļ viņš atbrīvoja dievus?”

Es gandrīz pateicu — lai atgūtu mammu. Taču es tam vairs neticēju.

“Mana mamma paredzēja nākotni,” es minēju. “Drau­dēja kaut kas slikts. Es domāju, ka viņi ar tēti centās to novērst. Viņi domāja, ka tas iespējams, tikai atbrīvojot dievus.”

“Pat ja tā, mirstīgajiem izmantot dievu spējas ir ļoti bīstami,” Tots uzstāja, “turklāt tas ir pret Dzīvības mājas likumiem. Starp citu, es pierunāju Iskanderu pieņemt šo likumu.”

Es atcerējos, ko vecais Virslektors man teica Laik­metu zālē. “Dieviem piemīt lielas spējas, taču tikai cil­vēki ir radoši.”

“Es domāju, ka mamma pārliecināja Iskanderu, ka noteikums ir nepareizs. Varbūt viņš to nevarēja pub­liski atzīt, taču viņa lika lskanderam pārdomāt. Lai arī kas tuvotos, tas ir tik ļauns, ka dieviem un mirstīgajiem būs jāsadarbojas.”

“Un kas tad tuvojas?” Tots jautāja. “Seta nākšana pie varas?” Viņa tonis bija izvairīgs kā skolotājam, kurš uz­dod āķīgu jautājumu.

“Varbūt,” es piesardzīgi atbildēju, “taču es nezinu.” Uz grāmatplaukta atraugājās Heopss. Viņš atieza zo­bus šmulīgā smaidā.

“Tev taisnība, Heops,” Tots prātoja. “Viņa neizklausās pēc Izīdas. Izīda nekad neatzītu, ka kaut ko nezina.”

Man domās nācās aizspiest Izīdai muti.

Tots pasvieda grāmatu atpakaļ Kārteram. “Paskatīsi­mies, vai jūs rīkojaties tikpat labi, cik runājat. Es iz­skaidrošu buramvārdu grāmatu, ja pierādīsiet, ka patie­šām kontrolējat dievus, nevis vienkārši atkārtojat tos pašus vecos modeļus.”

“Pārbaudījums?” Kārters jautāja. “Mēs esam ar mieru.” “Nē, pagaidi,” es iebildu. Varbūt, būdams mājmācībā, Kārters neapzinājās, ka “pārbaudījums” parasti nav ne­kas labs.

“Brīnišķīgi,” Tots teica. “Ir kāda maģiska relikvija, kas man vajadzīga no burvja kapa. Atnesiet man to.” “Kāda burvja kapa?” es jautāju.

Bet Tots izņēma krīta gabalu no uzsvārča un kaut ko uzskricelēja gaisā. Viņa priekšā atvērās durvis.

“Kā tu to paveici?” es jautāju. “Basteta teica, ka Dē­monu dienās portālus atvērt nevar.”

“Mirstīgie nevar,” Tots piekrita. “Bet dievs ar burvju spējām var. Ja jums veiksies, uzgrilēsim gaļu.”

Eja ierāva mūs melnā tukšumā, un Tota kabinets pazuda.

sendija

“Kur mēs esam?” es jautāju.

Stāvējām pamestā ielā pie lielas muižas vārtiem Šķiet, ka mēs vēl atradāmies Memfisā — vismaz koki laikapstākļi un pēcpusdienas saule bija tādi paši.

Muižas teritorija bija vismaz vairākus hektārus liela Baltajos metāla vārtos bija izkalti smalki ģitāristu siluet un notis. Aiz tiem piebraucamais ceļš aizvijās caur ko kiem līdz divstāvu namam ar baltu kolonnu portiku. “Ak, nē,” Kārters teica. “Es zinu šos vārtus.”

“Ko? Kā?”

“Tētis mani šeit reiz atveda. Lielā burvja kaps… Tot; ākstās.”

“Kārter, par ko tu runā? Vai te kāds ir aprakts?”

Viņš pamāja. “Šī ir Greislenda. Pasaulē slavenākā mū ziķa mājas.”

“Te dzīvoja Maikls Džeksons?”

“Nē, muļķīt,” Kārters teica. “Elviss Preslijs.” īsti nezināju — smieties vai lamāties. “Elviss Preslijs Tu domā to baltajos tērpos ar mākslīgajiem briljantiem

ar lieliem, spīdīgiem matiem? To Elvisu, kas ir vecmam­mas ierakstu kolekcijā?”

Kārters satraukti paskatījās apkārt. Viņš izvilka zo­benu, lai arī, šķiet, mēs bijām pilnīgi vieni. “Viņš šeit dzī­voja un nomira. Viņš ir aprakts aiz savrupnama.”

Es paskatījos uz māju. “Gribi man iestāstīt, ka Elviss bija burvis?”

“Nezinu.” Kārters satvēra ciešāk zobenu. “Tots kaut ko minēja par mūzikas maģiju. Taču kaut kas nav kārtībā. Kāpēc te esam tikai mēs? Šeit parasti ir bariem tūristu.” “Ziemassvētku brīvdienas?”

“Un kur apsardze?”

Es paraustīju plecus. “Varbūt te izdarīts tas pats, ko Zia paveica Luksorā. Varbūt Tots visus aizsūtījis prom.” “Varbūt.” Tomēr es jutu, ka Kārters aizvien ir nemie­rīgs. Viņš pagrūda vārtus, un tie viegli atvērās. “Nav labi,” viņš murmināja.

“Nē,” es piekritu. “Bet iesim viņu apciemot.”

Ejot pa piebraucamo ceļu, mani pārņēma sajūta, ka “Karaļa” mājas nebija diez ko iespaidīgas. Salīdzinot ar dažām bagāto un slaveno mājām, ko esmu redzējusi pa televizoru, Elvisa nams izskatījās drausmīgi mazs. Tas bija tikai divus stāvus augsts, ar baltu kolonnu portiku un ķieģeļu sienām. Gar kāpnēm tupēja nožēlojami ģipša lauvas. Varbūt Elvisa laikos dzīve bija vienkāršāka, vai arī viņš visu naudu iztērēja spīdīgiem tērpiem.

Mēs apstājāmies trepju pakājē.

“Tātad tētis tevi šurp atveda?” es jautāju.

“Jā.” Kārters pētīja lauvas, it kā gaidītu, ka tās uz­bruks. “Tētim galvenokārt patīk blūzs un džezs, bet viņš teica, ka Elviss bijis ievērojams, jo padarījis afroamerikāņu mūziku populāru starp baltajiem. Viņš palīdzēja iedibināt rokenrolu. Mēs ar tēti bijām Memfisā uz kaut kādu simpoziju vai ko tamlīdzīgu. Neatceros. Tētis uz­stāja, lai atnāku šurp.”

“Kā tev veicas.” Un jā, varbūt es sāku aptvert, ka Kārtera dzīve ar tēvu nav bijusi tikai glamūrs un brīv­dienas, taču es tik un tā biju nedaudz greizsirdīga. Ne jau tāpēc, ka gribētu redzēt Greislendu, galīgi ne, bet tē­tis nekad nebija uzstājis, lai es kaut kur dotos, vismaz ne līdz Britu muzeja apmeklējumam, kad viņš pazuda. Es pat nezināju, ka tētis ir Elvisa fans, kas bija visnotaļ šausminoši.

Mēs uzkāpām pa trepēm. Parādes durvis pašas at­sprāga vaļā.

“Man tas nepatīk,” teica Kārters.

Pagriezos, lai pamestu skatu atpakaļ, un man asinis sastinga dzīslās. Es saķēru brāļa roku. “Emm, Kārter, runājot par nepatīkamo…”

Pa piebraucamo ceļu tuvojās divi burvji, draudīgi vicinādami zižļus un nūjiņas.

“Iekšā,” Kārters teica. “Ātri!”

Man nebija daudz laika apbrīnot māju. Pa kreisi bija ēdamistaba, bet pa labi viesistaba/mūzikas istaba ar kla­vierēm un no vitrāžām veidotu, velvētu eju, ko rotāja pāvi. Visas mēbeles bija norobežotas ar virvēm. Mājā oda pēc veciem ļaudīm.

“Maģiska relikvija,” es teicu. “Kur?”

“Es nezinu,’’Kārters atcirta. “Ekskursijā nebija iekļau­tas maģiskas relikvijas!”

Es paskatījos pa logu. Mūsu ienaidnieki tuvojās. Priek­šējam čalim mugurā bija džinsi, melns krekls bez pie­durknēm, zābaki un saburzīta kovboja cepure. Viņš drīzāk atgādināja noziedznieku, nevis burvi. Viņa draugs bija līdzīgi tērpts, tikai daudz plecīgāks, ar tetovētām rokām, skūtu galvu un nekoptu bārdu. Kad viņi bija desmit metru attālumā, vīrs ar kovboja cepuri nolaida savu zizli, kas pārvērtās par šauteni.

“Nu, taču!” es saucu un iegrūdu Kārteru dzīvoja­majā istabā.

Šāviens sašķaidīja Elvisa parādes durvis, un man ausīs sāka zvanīt. Mēs pielēcām kājās un skrējām dziļāk mājā. Paskrējām garām vecmodīgai virtuvei, tad iespru­kām visdīvainākajā ūķī, kādu jebkad esmu redzējusi. Dibensiena no vīnstīgām apaugušiem ķieģeļiem, un gar to tecēja ūdenskritums. Tur bija zaļš paklājs (uz grīdas un griestiem), bet mēbeles rotāja pretīgi grebti kustoņi, ja tas nešķiet gana derdzīgi, istabā bija stratēģiski izvietoti ģipša pērtiķi un lauvu izbāzeņi. Lai arī mums draudēja briesmas, šī vieta bija tik baisa, ka man vajadzēja apstā­ties un visu apjūsmot.

“Ak, Kungs!” es izsaucos. “Vai tam Elvisam vispār nav bijis nekādas gaumes?”

“Džungļu istaba,” paskaidroja Kārters. “Viņš to šādi iekārtoja, lai kaitinātu tēvu.”

“Visu cieņu.”

Mājā atskanēja vēl viens šāviens.

“Pašķirsimies,” Kārters teica.

“Slikta doma!” Es dzirdēju burvjus tuvojamies caur istabām un šķaidām visu, kas gadās ceļā.

“Es novērsīšu viņu uzmanību,” Kārters teica. “Tu meklē. Trofeju telpa ir tur, galā.”

“Kārter!”

Bet tas muļķis aizskrēja mani aizsargāt. Ciest nevaru, kad viņš tā dara. Man vajadzēja sekot viņam vai skriet uz otru pusi, taču es stāvēju, bailēs kā sasalusi, savukārt viņš pagriezās ap stūri, zobenu pacēlis, viņa ķermenis sāka zeltaini spīdēt… un viss nogāja šķērsām.

Bam! Zaļš zibsnis lika Kārteram sabrukt uz ceļiem. Uz brīdi man šķita, ka viņam trāpījis šāviens, un man nācās apspiest kliedzienu. Taču Kārters uzreiz nokrita un sāka sarauties, drēbēm, zobenam un visam sakūstot sīkā sudrabzaļumā.

Ķirzaka, kas kādreiz bija mans brālis, skrēja uz manu pusi, uzrausās man pa kāju un ierāpās plaukstā, no ku­ras izmisīgi lūkojās manī.

Aiz stūra rupja balss sauca: “Sadalāmies un meklē­jam māsu. Viņai jābūt kaut kur tuvumā.”

“Ak, Kārter,” es klusi nočukstēju. “Tu tā atrausies par šo.” Es iebāzu viņu kabatā un skrēju.

Abi burvji turpināja savu ceļu caur Greislendu, dau­zīdami un šķaidīdami pa labi un pa kreisi, apgāzdami mēbeles un saspridzinādami priekšmetus gabalos. Acīm­redzot viņi nebija Elvisa fani.

Es palīdu zem virvēm, izlavījos pa gaiteni un atradu trofeju telpu. Pārsteidzoši — tā bija pilna trofeju. Sienas bija noklātas zelta ierakstiem. Četrās stikla vitrīnās spī­guļoja Elvisa briljantiem izšūtie kombinezoni. Telpā bija klusināts apgaismojums, droši vien lai kombinezoni neapžilbinātu apmeklētājus, un no skaļruņiem virs galvas

klusi skanēja mūzika: Elviss visus brīdināja neuzkāpt uz viņa zilajām zamša kurpēm.

Es nopētīju istabu, taču neieraudzīju neko maģisku. Kombinezoni? Tots taču nebūtu iedomājies, ka es kādu no tiem vilkšu mugurā! Zelta ieraksti? Burvīgi frisbiji, bet nē.

“Džerod!” man pa labi atskanēja balss. Pa gaiteni tu­vojās burvis. Es skrēju uz otru izeju, bet no tās puses atsaucās otra balss: “jā, esmu šeit.”

Es biju ielenkta.

“Kārter!” es čukstēju. “Lai nolādētas tavas ķirzakas smadzenes.”

Viņš nervozi spirinājās man kabatā, taču nekādi ne­spēja palīdzēt.

Es taustījos pa savu burvju piederumu somu un sa­tvēru nūjiņu. Mēģināt uzvilkt burvju apli? Nav laika, un es negribēju duelēties tuvcīņā ar diviem vecākiem burvjiem. Man bija jāpaliek kustībā. Es izvilku savu zizli un pārvērtu to pilna garuma nūjā. Es varēju to aizdedzi­nāt vai pārvērst lauvā, bet kāda no tā jēga? Man sāka trīcēt rokas. Es gribēju saritināties kamolā un paslēpties zem Elvisa zelta ierakstu kolekcijas.

Ļauj man pārņemt kontroli, Izīda teica. Es varu mūsu ienaidniekus satriekt pīšļos.

Nē, es atbildēju.

Tevis dēļ mūs abas nogalinās.

Es jutu viņu spiežamies pret manu gribu, cenšoties izlauzties. Es jutu, cik viņa dusmīga uz šiem burvjiem. Kā viņi uzdrošinās mūs izaicināt? Mēs varam viņus iznī­cināt ar vienu vārdu.

Nē, es atkal nodomāju. Tad es atcerējos Zias vārdus: izmanto visu, kas ir pie rokas. Istabā valdīja klusināts ap­gaismojums… un ja nu es to padarītu vēl tumšāku.

“Tumsa,” es čukstēju. Es sajutu kņudoņu vēderā, un gaismas sāka raustīties. Mūzika apklusa. Gaisma turpi­nāja dzist: pat saules gaisma pazuda no logiem, līdz visā istabā iestājās melna tumsa.

Kaut kur man pa kreisi saniknoti noelsās pirmais burvis. “Džerod!”

“Tas nebiju es, Vein!” Džerods atbildēja. “Tu vienmēr vaino mani!”

Veins kaut ko nomurmināja ēģiptiešu valodā, aiz­vien virzīdamies uz manu pusi. Man bija jānovērš viņa uzmanība.

Es aizvēru acis un iztēlojos savu apkārtni. Kaut arī bija piķa melna tumsa, es joprojām manīju, ka Džerods atrodas gaitenī pa kreisi un klumburo pa tumsu. Jutu, ka Veins atrodas sienas otrā pusē, pa labi, tikai dažu soļu attālumā no durvīm, un es varēju iztēloties četras stikla vitrīnas ar Elvisa kombinezoniem.

Viņi ārda jūsu māju, es domāju. Aizstāviet to!

Spēcīgāks rāviens manā kuņģī, it kā es celtu lielu smagumu, un vitrīnas atsprāga vaļā. Es dzirdēju iestīvinātu apģērbu nošvīkstam kā buras vējā, un pustumsā ma­nīju kustamies četrus bālus siluetus — katrs pāris devās uz savām durvīm.

Veins iekliedzās pirmais, kad tukšie Elvisa kombine­zoni uzbruka viņam. Viņa šautene tumsā iegailējās. Tad man pa kreisi pārsteigumā iebrēcās Džerods. Pamatīgs būkšķis lika secināt, ka viņš ir nogāzts gar zemi. No­lēmu doties Džeroda virzienā — labāk no līdzsvara iz­sists čalis, nekā tāds, kam rokā šaujamais. Izslīdēju pa durvīm un devos pa gaiteni prom, atstājot Džerodu aiz muguras spirināmies un saucam: “Lieniet nost! Lieniet nost!”

Piebeidz viņu, kamēr viņš ir gar zemi, Izīda mudi­nāja. Sasper viņu pelnos!

Daļa manis apzinājās, ka viņai ir taisnība: ja es at­stāšu Džerodu vienā gabalā, pēc brīža viņš būs augšā un dzīsies man pakaļ; bet nešķita pareizi darīt viņam pāri, it īpaši, kamēr viņu slānīja Elvisa kombinezoni. Es at­radu durvis un izbrāzos ārā, pēcpusdienas saulē.

Biju Greislendas pagalmā. Tuvumā burbuļoja liela strūklaka, ko ieskāva piemiņas plāksnes. Uz vienas plāk­snes stikla traukā dega svece, turklāt tā bija nokrauta puķēm. Atļāvos minēt, ka tai jābūt Elvisa plāksnei.

Burvja kaps.

Protams. Mēs meklējām mājā, bet maģiskajai relik­vijai jābūt viņa kapavietā. Taču kas tā īsti bija par relik­viju?

Pirms paspēju tikt līdz kapam, durvis atsprāga vaļā. Pa tām izstreipuļoja lielais plikpauris ar nekopto bārdu. Tam ap kaklu piedurknes bija apvijis sadriskāts Elvisa kombinezons, it kā jādams kukaragās.

“Paskat, paskat.” Burvis nosvieda kombinezonu. Balss liecināja, ka tas ir Džerods. “Mazs skuķis. Tu mums esi sagādājusi gana nepatikšanu, jaunkundzīt.”

Viņš nolaida savu zizli un raidīja zaļas gaismas šā­vienu. Es pacēlu savu nūjiņu un novirzīju enerģijas lā­diņu tieši uz augšu. Atskanēja pārsteigts urrū — baloža dūdošana —, un man pie kājām no debesīm nokrita jaunizcepta ķirzaka.

“Piedod,” es tai teicu.

Džerods norūkdamies nosvieda savu zizli. Acīmre­dzot viņa specialitāte bija ķirzakas, jo zizlis pārvērtās par Komodo varānu Londonas taksometra lielumā.

Briesmonis nedabiskā ātrumā metās man virsū. Tas atvēra žokļus un būtu pārkodis mani uz pusēm, bet es pa­spēju iegrūst tam rīklē savu zizli.

Džerods smējās. “Labs mēģinājums, meitenīt!”

Jutu varāna žokļus spiežam zizli. Vēl dažas sekun­des, līdz koks pārlūztu un es kļūtu par Komodo varāna uzkodu. Mazliet palīdzības, es lūdzu Izīdu. Uzmanīgi, jo uzmanīgi es pasmēlos viņas spēka. Darīt to, neļaujot viņai pārņemt kontroli, bija tas pats, kas braukt uz vēj­dēļa pa paisuma vilni, izmisīgi cenšoties saglabāt līdz­svaru. Es jutu sevī ritam piectūkstoš gadu pieredzi, zinā­šanas un spēku. Viņa piedāvāja man iespējas, un es izvēlējos vienkāršāko. Es raidīju maģiju pa zizli un jutu, kā tas manās rokās kļūst aizvien karstāks un balti kvēlo. Varāns šņāca un rīstījās, zizlim pagarinoties un liekot radījuma žokļiem plesties platāk un platāk, līdz — būkš! Varāns sašķīda skalos, un man visapkārt nobira Džeroda zižļa atlūzas.

Džerodam bija vien mirklis, lai nobrīnītos, jo tūliņ es pasviedu savu nūjiņu un viņam pamatīgi iebliezu pa pieri. Acis valbīdams, viņš sabruka uz ietves. Nūjiņa at­griezās man rokā.

Tās būtu bijušas burvīgas laimīgas beigas… tikai biju aizmirsusi par Veinu. Pa durvīm izklumburoja burvis ar

kovboja cepuri, kurš gandrīz paklupa pār savu draugu, taču atguvās ar gaismas ātrumu.

Viņš nokliedzās “Vējš!”, un nūjiņa no manām rokām ielidoja viņējās.

Veins ļauni pasmaidīja. “Tu braši cīnījies, mīļumiņ. Taču elementu maģija vienmēr ir visātrākā.”

Abu zižļu — viņa un manējā — galus viņš trieca pret ietvi. Pār zemi un ietvi noņirbēja vilnis, it kā zeme būtu kļuvusi šķidra, un es tiku notriekta no kājām, bet mana nūjiņa aizlidoja pa gaisu. Rāpos atpakaļ un dzirdēju Veinu skandējam, izsaucot uguni no zižļiem.

Virve, Izīda teica. Katram burvim ir virve.

Panikas dēļ mana galva bija pavisam tukša, taču mana roka instinktīvi satvēra burvju somu. Es izvilku mazu auklas gabalu. Tā ne tuvu nebija virve, taču atgā­dināja, ko Zia bija darījusi Ņujorkas muzejā. Es pametu auklu Veinam un izkliedzu Izīdas ieteiktu vārdu: “Tassl"

Gaisā, virs Veina galvas, iemirdzējās zelta hieroglifs.

Aukla kā nikna čūska pātagoja uz viņa pusi, pa ce­ļam kļūdama lielāka un biezāka. Veina acis iepletās. Viņš atkāpās un izšļāca liesmas no abiem zižļiem, taču virve bija ātrāka. Tā apvijās ap viņa potītēm un nogāza viņu uz sāniem, ietīdama visu viņa stāvu, līdz viņš no zoda līdz papēžiem bija ieslēgts auklas kokonā. Viņš spi­rinājās un klaigāja, un apsaukāja mani dažos visai ne­glaimojošos vārdos.

Es grīļīgi piecēlos. Džerods aizvien bija atslēdzies. Paņēmu savu zizli, kas bija nokritis līdzās Veinam. Viņš turpināja spirināties auklas valgos un lādēties ēģiptiešu valodā, kas skanēja dīvaini — ar Amerikas dienvidu ak­centu.

Piebeidz viņu, Izīda brīdināja. Viņš vēl spēj runāt. Viņš nerimsies, kamēr neiznīcinās tevi.

“Uguns!” Veins kliedza. “Ūdens! Siers!”

Pat siera komanda neizdevās. Es pieļāvu, ka dusmas izsita burvi no līdzsvara, neļaujot koncentrēties, taču zināju, ka viņš drīz atgūsies.

“Klusu,” es teicu.

Pēkšņi Veina balss apklusa. Viņš turpināja kliegt, taču pār lūpām nenāca ne skaņa.

“Es neesmu tavs ienaidnieks,” teicu viņam. “Bet es ne­varu ļaut, ka tu mani nogalini.”

Man kabatā kaut kas sakustējās, un es atcerējos par Kārteru. Izcēlu viņu ārā. Izskatījās, ka viņam nekas ne­kaiš, protams, izņemot to, ka viņš bija ķirzaka.

“Es pamēģināšu tevi atburt,” es viņam bildu. “Ce­rams, ka nepadarīšu visu vēl ļaunāku.”

Viņš klusi iepīkstējās, kas nepauda diez ko stipru paļaušanos.

Aizvēru acis un iztēlojos Kārteru tādu, kādam viņam jābūt: garš, četrpadsmitgadīgs puisis, slikti ģērbies, ļoti cilvēcisks, ļoti kaitinošs. Kārters manās rokās sāka kļūt smags. Es noliku viņu zemē un vēroju, kā ķirzaka kļūst par cilvēkveidīgu kukurzni. Kad biju aizskaitījusi līdz trīs, mans brālis gulēja uz vēdera, viņa zobens un soma atradās līdzās zālē.

Viņš izspļāva zāli no mutes. “Kā tev tas izdevās?”

“Es nezinu,” es atbildēju. “Vienkārši likās, ka ar tevi… kaut kas nav kārtībā.”

“Liels paldies.” Viņš piecēlās un pārbaudīja, vai visi pirksti ir vietā. Tad viņš ieraudzīja abus burvjus, un viņam atkārās žoklis. “Ko tu ar viņiem izdarīji?”

“Vienu sasēju. Otru atslēdzu. Maģija.”

“Nē, es domāju…” Viņš stomījās, meklēdams vārdus, tad padevās un vienkārši norādīja ar roku.

Es paskatījos uz burvjiem un iespiedzos. Veins ne­kustējās. Acis un mute viņam bija vaļā, bet viņš nemirk­šķināja un neelpoja. Džerods līdzās izskatījās tikpat sa­stindzis. Mums tā noraugoties, abiem mute sāka spīdēt, it kā viņi būtu norijuši sērkociņus. Divas mazas, dzelte­nas ugunslodes izlēca tiem no mutes un uzšāvās gaisā, pazuzdamas saulē.

“Kas — kas tas bija?” es jautāju. “Vai viņi ir miruši?” Kārters ziņkāri piegāja tiem klāt un pielika roku Veinam pie kakla. “Tā neliekas kā āda. Drīzāk akmens.” “Nē, viņi bija cilvēki! Es nepārvērtu viņus akme•» ņos!

Kārters pataustīja Džeroda pieri, kur bija trāpījusi mana nūjiņa. “Tā ir lauzta.”

“Ko?”

Kārters pacēla savu zobenu. Pirms paspēju ieklieg­ties, viņš trieca spalu pret Džeroda seju, un burvja galva sašķīda gabalos kā puķupods.

“Viņi ir no māla,” Kārters teica. “Viņi abi ir šabti” Viņš iespēra pa Veina roku, un es dzirdēju to zem auk­las sadrūpam.

“Bet viņi izteica buramvārdus,” es teicu. “Un sarunā­jās. Viņi bija īsti”

Mums noskatoties, šabti sabira pīšļos, atstādami aiz sevis vien manu auklas gabalu, divus zižļus un diezgan neglītas drēbes.

“Tots mūs pārbaudīja,” Kārters teica. “Bet tās ugunslodes…” Viņš sarauca uzacis, it kā censtos atcerēties kaut ko svarīgu.

“Droši vien maģija, kas viņus darbināja,” es bildu. “Aizlidoja atpakaļ pie saimnieka kā ieraksts par to, kas paveikts?”

Man tā šķita sakarīga teorija, taču Kārters šķita bries­mīgi satraukts. Viņš norādīja uz Greislendas saspridzi­nātajām pagalma durvīm. “Vai visa māja izskatās tā?” “Vēl sliktāk.” Es paskatījos uz Elvisa sabojāto kombi­nezonu zem Džeroda drēbēm un izmētātajiem briljantiņiem. Varbūt Elvisam trūka gaumes, taču man tik un tā bija žēl, ka esam sagandējuši Karaļa namu. Ja šī vieta tētim bija svarīga… Pēkšņi mani uzmundrināja kāda ideja. “Ko Amoss teica, kad viņš salaboja to tasīti?” Kārters sarauca uzacis. “Te runa par veselu māju, Seidij, nevis nieka tasīti.”

“Atcerējos,” es teicu. “Hi-nehm\”

Es pacēlu to un aizpūtu mājas virzienā. Visas Greis­lendas kontūras iemirdzējās. Durvju gabali ielidoja at-

Man plaukstā iemirdzējās zelta hieroglifs.

pakaļ vietā un paši salabojās. Elvisa apģērba skrandas pazuda.

“Oho,” Kārters izsaucās. “Domā, iekša arī ir salabota?”

“Es…” Man sametās raibs gar acīm un ceļi salīgojās. Es būtu atsitusi galvu pret ietvi, ja Kārters nebūtu mani noķēris.

“Viss kārtībā,” viņš teica. “Tu šodien izmantoji daudz maģijas, Seidij. Tas bija fantastiski.”

“Bet mēs vēl neesam atraduši to, pēc kā Tots mūs at­sūtīja.”

“Mjā,” Kārters novilka. “Varbūt esam.”

Viņš norādīja uz Elvisa kapu, un es to skaidri ierau­dzīju: piemiņa, ko atstājis kāds mīlošs fans. Tā bija kaklarota ar sudraba cilpas krustu, tieši tādu, kāds manā vecajā fotogrāfijā rotāja mammas tēkreklu.

“Anhs,” es teicu. “Ēģiptiešu mūžīgās dzīvošanas sim­bols.”

Kārters to pacēla. Ķēdei bija pievienots mazs papi­rusa rullis.

“Kas tas?” viņš nomurmināja un atritināja lapu. Viņš uz to tik cieši blenza, ka likās — izdedzinās tur caurumu.

“Kas?” es paskatījos pār viņa plecu.

Zīmējums izskatījās diezgan sens. Tajā bija redzams zeltplankumains kaķis, kas vienā ķepā tur dunci un nošņāpj čūskai galvu.

Apakšā kāds ar melnu flomāsteru bija uzrakstījis: tur­pini cīnīties!

“Tas ir vandalisms, vai ne?” es minēju. “Apķēpāt tādu senu zīmējumu. Diezgan dīvaina lieta, ko atstāt Elvisam.”

Šķita, ka Kārters nedzird. “Esmu šo attēlu jau agrāk redzējis. Tas ir daudzos kapos. Nesaprotu, kādēļ man nekad neienāca prātā…”

Es ciešāk ieskatījos attēlā. Kaut kas tajā šķita pazīs­tams.

“Tu zini, ko tas nozīmē?” es jautāju.

“Tas ir Ra kaķis, kas cīnās ar saules dieva niknāko ienaidnieku Apopu.”

“Čūsku,” es precizēju.

“Jā, Apops bija…”

“Haosa iemiesojums,” es sacīju, atcerēdamās Nutas stāstīto.

Kārters izskatījās patīkami pārsteigts, un tā tam arī bija jābūt. “Tieši tā. Apops bija vēl ļaunāks par Setu. Ēģiptieši domāja, ka pastardiena pienāks, kad Apops aprīs sauli un iznīcinās visu, kas radīts.”

“Bet… kaķis to nogalināja,” es cerīgi ieminējos.

“Kaķim Apopu nācās nogalināt atkal un atkal,” Kār­ters teica. “ Līdzīgi, kā Tota teiktajā par modeļu atkār­tošanu. Es… es vienreiz tētim pajautāju, vai kaķim ir vārds. Viņš teica, ka neviens īsti nezinot, bet vairums uzskatot, ka tā ir Sehmeta — niknā dieviete lauva. Viņu sauca par Ra aci, jo viņa paveica Ra netīro darbu. Viņš ieraudzīja naidnieku, viņa to nogalināja.”

“Labi. Un?”

“Un kaķis neizskatās pēc Sehmetas. Tas man tagad tikai ienāca prātā…”

Es beidzot to ieraudzīju, un man pār muguru pār­skrēja skudriņas. “Ra kaķis izskatās tieši kā Mafina. Tā ir Basteta.”

Tieši tobrīd zeme norībēja. Memoriāla strūklaka iemirdzējās, un atvērās tumša eja.

“Ejam,” es teicu. “Man ir daži jautājumi Totam. Un pēc tam es viņam sadošu pa knābi.”

kārters

Pārvēršanās par ķirzaku tiešām var pamatīgi sačaka­rēt dienu. Iznācis no ejas, es centos noslēpt, ka jūtos diez­gan draņķīgi.

Tu droši vien domā: beidz, tu taču pārvērties par piekūnu? Kas tur liels? Taču, ja kāds tevi piespiež mainīt veidolu, ir pavisam citādi. Iedomājies sevi atkritumu saspiedējā: viss ķermenis tiek saspiests formā, kas ir mazāka par tavu plaukstu. Tas ir sāpīgi un pazemojoši. Ienaid­nieks iztēlojas tevi kā stulbu, nekaitīgu ķirzaku, tad uztiepj tev savu gribu, pārmācot tavas domas, līdz tev jā­kļūst par to, ko viņš vēlas. Laikam varēja arī būt ļaunāk. Viņš būtu varējis iztēloties mani par augļu sikspārni, taču tik un tā…

Protams, es biju pateicīgs Seidijai par izglābšanu, taču jutos arī kā totāls tizlenis. It kā nepietiktu ar to, ka apkaunoju sevi basketbola laukumā paviānu bara priekšā, biju arī nekam nederīgs kaujas laukā. Varbūt es labi tiku galā ar Leroju, lidostas briesmoni, taču, tiekoties aci pret aci ar pāris burvjiem (turklāt māla), es pirmajās

divās sekundēs tieku pārvērsts par reptili. Kādas gan ir manas izredzes pret Setu?

Es tiku izrauts no šīm domām, kad izkāpām no por­tāla, jo mēs noteikti neatradāmies Tota kabinetā.

Priekšā slējās dabiska lieluma piramida no stikla un metāla, gandrīz tikpat liela kā Gīzas piramīdas. Tālumā vīdēja Memfisas centra panorāma. Mums aiz muguras bija Misisipi upes krasti.

Rietošā saule zeltīja upi un piramīdu. Uz piramīdas priekšpuses pakāpieniem, līdzās sešus metrus augstai faraona statujai, zem kuras bija paraksts RAMZESS LIE­LAIS, Tots bija saposis pikniku ar grilētām ribiņām un krūtiņām, maizi un marinējumiem, un visu iespējamo. Viņš spēlēja ģitāru ar pārnēsājamu pastiprinātāju. Līdzās, aizspiedis ausis, stāvēja Heopss.

“O, forši.” Tots nostrinkšķināja akordu, kas skanēja kā slima ēzeļa pirmsnāves brēciens. “Jūs izdzīvojāt.”

Es sajūsmināts raudzījos piramīdā. “No kurienes tā uzradās? Tu taču to… neuzcēli, ko?” Es atcerējos savu ba ceļojumu uz Seta piramīdu un pēkšņi iedomājos, ka dievi visās ASV būvē sev monumentus.

Tots ieķiķinājās. “Es to neuzcēlu. Memfisas iedzīvo­tāji to uzcēla. Zini, cilvēki nekad pavisam neaizmirsīs Ēģipti. Ikreiz ceļot pilsētu upes krastos, viņi atceras savu, dziļi zemapziņā aprakto mantojumu. Šī ir arēna “Piramīda” — sestā lielākā piramīda pasaulē. To izman­toja kā sporta arēnu… kā sauca to spēli, kas tev patīk, Heops?”

“Aghl” Heopss sašutis atsaucās, un varu saderēt, ka viņš uz mani šķībi paskatījās.

“Jā, basketbolam,” Tots teica. “Taču arēnai pienākuši grūti laiki. Tā jau vairākus gadus ir pamesta. Bet nu vairs ne. Es tajā ievācos. Anhs pie jums?”

Es brīdi šaubījos, vai palīdzēt Totam bija laba ideja, taču mums viņš bija vajadzīgs. Es pasviedu viņam kak­larotu.

“Brīnišķīgi,” viņš teica. “Anhs no Elvisa kapa. Spē­cīga maģija!”

Seidija sažņaudza dūres. “Mēs gandrīz nomirām, pēc tā dzenoties. Tu mūs piemuļķoji.”

“Tā bija nevis muļķošana,” viņš iebilda, “bet gan pārbaudījums.”

“Tie’,' Seidija teica, “tie, šabti..’.’

“Jā, mans gadsimtu labākais veikums. Žēl bija sa­plēst, bet es taču nevarēju jums ļaut piekaut īstus burv­jus? Šabti ir lieliski kaskadieri.”

“Tad tu redzēji visu, kas notika,” es nomurmināju.

“O jā,” Tots pastiepa roku. Viņam plaukstā dejoja divas mazas liesmiņas — burvju būtības, ko redzējām iz­šaujamies šabti no mutes. “Šīs ir… ja tā var teikt — “ierak­stīšanas iekārtas. Es saņēmu pilnu ierakstu. Jūs uzveicāt šabti, tos nenogalinot. Man jāatzīst, Seidij, tu mani patī­kami pārsteidzi. Tu kontrolēji savu maģiju un Izīdu. Bet tev, Kārter, labi izdevās pārvērsties par ķirzaku.”

Man likās, ka viņš par mani ņirgājas. Bet tad pama­nīju viņa acīs patiesu līdzjūtību, it kā mana izgāšanās arī būtu bijis kāds pārbaudījums.

“Kārter, tu vēl sastapsi ļaunākus ienaidniekus,” viņš brīdināja.

“Pat tagad Dzīvības māja pret jums sūta savus labā­kos spēkus. Taču jūs ari sastapsiet draugus, kad to vis­mazāk gaidīsiet.”

Nezinu, kādēļ, bet man šķita, ka viņš runā par Ziu… vai varbūt es tikai vēlējos saskatīt to, kā nebija.

Tots piecēlās un padeva Heopsam ģitāru. Viņš pa­svieda anhu uz Ramzesa statujas pusi, un kaklarota pie­ķērās faraona kaklam.

“Lūdzu, Ramzes,” Tots teica statujai. “Par mūsu jauno dzīvi.”

Statuja vārgi iespīdējās, it kā saulriets būtu uzmirdzējis ar desmitkārtīgu spozmi. Mirdzums izplatījās pa visu piramīdu un pēc tam lēni izdzisa.

“O jā,” Tots prātoja. “Šķiet, ka būšu šeit laimīgs. Nā­kamreiz, bērni, kad jūs mani apciemosiet, man būs daudz lielāka laboratorija.”

Baisa doma, taču es centos nenovērst uzmanību no galvenā.

“Tas nav viss, ko atradām,” es teicu. “Paskaidro io.”

Atritināju zīmējumu ar kaķi un čūsku.

“Tur redzams kaķis un čūska,” Tots atbildēja.

“Paldies, gudrības dievs. Tu to tur noliki, lai mēs at­rastu, vai ne? Tu gribi mums sniegt kādu pavedienu.”

“Kas, es?”

Vienkārši novāc viņu, Hors teica.

Aizveries, es atbildēju.

Vismaz aizvāc ģitāru.

“Kaķis ir Basteta,” es teicu, cenzdamies ignorēt savu iekšējo, psihopātisko piekūnu. “Vai tam ir kāds sakars ar to, kādēļ mūsu vecāki atbrīvoja dievus?”

Tots pamāja uz piknika traukiem. “Vai es teicu, ka mums ir grilēta gaļa?”

Seidija piecirta kāju. “Mums bija noruna, Džehuti!” “Zini… man patīk tas vārds,” Tots prātoja. “Bet ne pārāk, kad tu to izrunā. Cik atceros, mēs sarunājām, ka paskaidrošu, kā izmantot buramvārdu grāmatu. Ar jūsu atļauju?”

Viņš pastiepa roku. Es negribīgi izvilku buramvārdu grāmatu no somas un pasniedzu viņam.

Tots atritināja lapas. “Ai, tas man uzdzen nostalģiju. Tik daudz brūvējumu. Sendienās mēs ticējām rituālam. Lai pagatavotu labu burvestību, dažkārt vajadzēja vairā­kas nedēļas un eksotiskas sastāvdaļas no visas pasaules.” “Mums nav nedēļas,” es teicu.

“Ak, šī mūžīgā steiga,” Tots nopūtās.

“Agh’,' Heopss piekrita, ostīdams ģitāru.

Tots aizvēra grāmatu un atdeva to man. “Seta sakau­šanai ir buramvārdi.”

“To mēs zinām” teica Seidija. “Vai tie viņu iznīcinās uz visiem laikiem?”

“Nē, nē. Taču tie iznīcinās viņa veidolu šajā pasaulē, izraidot viņu dziļi Duātā un samazinot viņa spējas, lai viņš atkal ilgi, ilgi nevarētu parādīties. Visticamāk, uz gadsimtiem.”

“Izklausās labi,” es teicu. “Kā to izlasīt?”

Tots skatījās manī tā, it kā atbilde būtu pašsapro­tama. “To nevar izlasīt tagad, jo vārdi ir izrunājami tikai Seta klātbūtnē. Kad būsiet viņa priekšā, Seidijai jāatver grāmata un jānolasa buramvārdi. Viņa zinās, kas darāms, kad pienāks īstais brīdis.”

“Pareizi,” Seidija teica. “Un Sets tā vienkārši tur mie­rīgi stāvēs, kamēr es nolasu viņam nāves spriedumu.” Tots paraustīja plecus. “Es jau neteicu, ka būs viegli. Lai burvestība iedarbotos, jums būs vajadzīgas arī divas sastāvdaļas: mutiskā sastāvdaļa — Seta slepenais vārds…” “Ko?” es protestēju. “Kā tad lai mēs to dabūjam?” “Pieļauju, ka ar grūtībām. Slepeno vārdu nevar vien­kārši nolasīt no grāmatas. Vārdam jāizskan no paša īpašnieka lūpām, viņa paša izrunā, tikai tad tas jums dos varu pār tā īpašnieku.”

“Lieliski,” es atbildēju. “Tātad mēs vienkārši piespie­žam Setu mums to pateikt.”

“Vai izmānāt to no viņa,” teica Tots. “Vai pierunājat viņu to izrunāt.”

“Citas iespējas nav?” jautāja Seidija.

Tots notrausa tintes traipu no laboratorijas uzsvārča. Hieroglifs pārvērtās kodē un aizplivinājās prom. “Do­māju… jā. Jūs varat palūgt Seta sirdij vistuvāko — to, kura viņu visvairāk mīl. Viņa arī spētu izrunāt Seta vārdu.” “Bet neviens nemīl Setu!” Seidija teica.

“Viņa sieva,” es minēju. “Tā dieviete Neftīda.”

Tots pamāja. “Viņa ir upju dieviete. Varbūt atradīsiet viņu upē.”

“Arvien labāk,” es murmināju.

Seidija sarauktu pieri pablenza uz Totu. “Tu teici, ka ir vēl viena sastāvdaļa?”

“Fiziska sastāvdaļa,” Tots piekrita. “Patiesības spalva.” “Kas tāds?” Seidija jautāja.

Taču es zināju, par ko viņš runā, un man dūša sa­skrēja papēžos.

“Tu domā — no Mirušo valstības.”

Tots pasmaidīja. “Tieši tā.”

“Pagaidi,” Seidija teica. “Par ko viņš runā?”

Es centos apvaldīt bailes. “Pēc nāves senajā Ēģiptē bija jādodas ceļā uz Mirušo valstību,” es skaidroju. “Tas bija ļoti bīstams ceļojums. Beigās cilvēks nonāca Tiesas zālē, kur tā dzīve tika svērta Anubisa svaros: vienā pusē sirds, otrā — patiesības spalva. Ja pārbaudījumu izturēji, sa­ņēmi mūžīgu laimību. Ja ne, briesmonis apēda sirdi un cilvēka eksistence līdz ar to beidzās.”

“Ammits Rijējs,” Tots domīgi novilka. “Piemīlīgs, mazs jaukumiņš.”

Seidija sablisinājās. “Tātad kā tieši mums no tās Tie­sas zāles dabūt spalvu?”

“Varbūt Anubiss būs labā noskaņojumā,” Tots minēja. “Tā gadās apmēram reizi tūkstoš gados.”

“Bet kā lai mēs vispār nonākam Mirušo valstībā?” es jautāju. “Tas ir… nenomirstot.”

Tots pavērās uz rietumu pamali, kur saule krāsojās asinssarkana. “Man domāt, naktī pa upi. Tā vairums cil­vēku nonāk Mirušo valstībā. Es brauktu ar laivu. Anubisu atradīsiet upes galā…” Viņš norādīja uz ziemeļiem, tad pārdomāja un norādīja uz dienvidiem. “Aizmirsu, ka šeit upes tek uz dienvidiem. Viss ir otrādi.”

“Aghl” Heopss pārlaida pirkstus pār ģitāras ladām un nodeva pamatīgu rokenrola frāzi. Tad viņš atraugājās, it kā nekas nebūtu noticis un nolika ģitāru. Mēs ar Seidiju tikai blenzām uz viņu, bet Tots pamāja, it kā paviāns būtu pateicis ko dziļdomīgu.

“Esi drošs, Heops?” Tots jautāja.

Heopss kaut ko atņurdēja.

“Nu, labi.” Tots nopūtās. “Heopss gribot doties jums līdzi. Es teicu, ka viņš var palikt šeit un drukāt manu doktora disertāciju par kvantu fiziku, taču tas viņu ne­interesē.”

“Nevaru iedomāties, kāpēc,” atbildēja Seidija. “Forši, ka Heopss brauks līdzi, bet kur mēs dabūsim laivu?”

“Jūsos rit faraonu asinis,” Tots teica. “Faraoniem vien­mēr ir pieejama laiva. Tikai izmantojiet to prātīgi.”

Viņš pamāja uz upi. Uz krasta pusi pukšķināja vec­modīgs lāpstiņu riteņa tvaikonis, kam no skursteņa plūda dūmi.

“Vēlu jums laimīgu ceļu,” Tots teica. “Uz tikšanos!”

“Mums jābrauc ar fo?” es jautāju. Bet, kad pagriezos, lai paskatītos uz Totu, viņš bija pazudis un paņēmis līdzi arī grilēto gaļu.

“Burvīgi,” Seidija murmināja.

“Agh\” Heopss bija vienisprātis. Viņš paņēma mūs aiz rokām un veda uz krastu.

kārters

Ja runājam par braucieniem uz Mirušo valstību, ku­ģis bija diezgan stilīgs. Tam bija vairāki klāji ar krāš­ņām, melni zaļām margām. Sānu lāpstiņu riteņi kūla upi putās, un pār lāpstiņu riteņu apvalkiem zeltotiem burtiem mirdzēja kuģa nosaukums — “Ēģiptes kara­liene”.

Pirmajā mirklī varēja nodomāt, ka kuģis ir tikai tū­ristu piesaistīšanai: viens no tiem peldošajiem kazino vai kruīza kuģis pensionāriem. Taču, rūpīgāk ieskatoties, kļuva pamanāmas dīvainas, sīkas detaļas. Kuģa nosau­kums zem angliskā nosaukuma bija rakstīts demotikā un ar hieroglifiem. No skursteņiem cēlās dzirkstījoši dūmi, it kā dzinējos dedzinātu zeltu. Ap klājiem lidinā­jās daudzkrāsainas ugunslodes. Bet kuģa priekšgalā divas uzkrāsotas acis kustējās un mirkšķināja, pētīda­mas, vai no upes nedraud briesmas.

“Savādi,” Seidija noteica.

Es pamāju ar galvu. “Esmu redzējis uz kuģiem uzkrā­sotas acis. Tā aizvien dara visā Vidusjūras reģionā, taču parasti tās nekustas.”

“Ko? Nē, ne jau stulbās acis. Tā kundzīte uz augšklāja. Vai tā nav…” Seidija plati pasmaidīja. “Basteta!” Pavisam noteikti mūsu mīļākais kaķis bija izliecies pa stūresmājas logu. Es jau gatavojos Bastetai māt, kad pamanīju stāvu viņai līdzās pie stūres. Tam bija cilvēka ķermenis, un viņš bija ģērbies baltā kuģa kapteiņa uni­formā. Taču galvas vietā no apkakles spraucās divasmeņu cirvis. Un es nerunāju par mazu malkas cirvīti. Es ru­nāju par kaujas cirvi: divi pusmēness formas dzelzs as­meņi, viens priekšā, kur vajadzētu būt sejai, bet otrs aizmugurē, malas bija notašķītas ar aizdomīgiem sakal­tušiem, sarkaniem traipiem.

Kuģis piestāja dokā. Apkārt sāka virpuļot ugunslodes: tās nolaida kāpnes, nosēja virves un pamatā darīja kuģa apkalpes darbus. Es nezinu, kā tās visu paveica bez rokām un neko nenosvilinot, taču tas nebija pats dīvai­nākais, ko šonedēļ biju redzējis.

Basteta iznāca no stūresmājas. Kad uzkāpām uz klāja, viņa apskāva mūs visus, pat Heopsu, kas centās atdarīt, meklēdams utis viņas sejā.

“Priecājos, ka izdzīvojāt!” Basteta teica. “Kā gāja?” Mēs izstāstījām visu lielos vilcienos, un viņai mati atkal saslējās stāvus. “Elviss? Pē\ Uz vecumu Tots kļuvis nežēlīgs. Nu ko, nevaru teikt, ka priecājos atkal būt uz šā kuģa. Es ciest nevaru ūdeni, bet pieļauju, ka…”

“Tu jau esi bijusi uz šā kuģa?” es jautāju.

Bastetas smaids notrīsēja. “Miljons jautājumu, kā parasti, bet vispirms paēdīsim. Kapteinis gaida.”

Es nedegu nepacietībā iepazīties ar milzu cirvi, nedz

arī man gribējās notiesāt kārtējās Bastetas cepta siera un Friskies vakariņas, bet devāmies viņai līdzi uz kuģa.

Ēdamzāle bija bagātīgi rotāta ēģiptiešu stilā. Sienas klāja krāsaini gleznojumi, kuros tēloti dievi. Griestus balstīja zeltītas kolonnas. Uz gara galda bija sarindoti visvisādi ēdieni: sviestmaizes, picas, hamburgeri, mek­sikāņu ēdiens — ko vien vēlies. Tas ar uzviju kompen­sēja izpalikušo Tota grilu. Uz kafijas galdiņa stāvēja le­dus kaste, zelta kausu rinda un limonādes automāts ar aptuveni divdesmit dažādām gāršām. Sarkankoka krēsli bija izgrebti kā paviāni, kas man pārāk atgādināja Greislendas džungļu istabu, taču Heopsam tie šķita pieņe­mami. Viņš uzņurdēja savam krēslam, lai parādītu, kurš te ir galvenais mērkaķis, tad apsēdās, paķēra no augļu groza avokado un sāka to mizot.

Otrpus istabai atvērās durvis, un iesoļoja cirvjagalva. Viņam nācās pieliekties, lai nesacirstu durvju rāmi.

“Keina kungs un kundze,” kapteinis teica klanīdamies. Balss bija trīsoša zunoņa, kas rezonēja pa priekšējo as­meni. Es reiz noskatījos video, kurā kāds čalis spēlēja mūziku, sizdams pa zāģi ar āmuru, un aptuveni tā ska­nēja kapteiņa balss. “Gods uzņemt jūs uz klāja.”

“Keina kundze,” Seidija atkārtoja. “Man patīk.”

“Mani sauc Asmens Asinstraips,” kapteinis teica. “Ko pavēlēsiet?”

Seidija piepacēla uzaci un paskatījās uz Bastetu. “Viņš klausa mūsu pavēlēm?”

“Saprāta robežās,” Basteta atbildēja. “Viņš ir pakļauts jūsu ģimenei. Jūsu tēvs…” viņa nokremšļojās. “Viņš un jūsu māte izsauca šo kuģi.”

Cirvja dēmons nosodoši nosanēja. “Jūs viņiem vēl neesat teikusi, dieviete?”

“Gan jau pateikšu,” Basteta atņurdēja.

“Ko pateiksi?” es jautāju.

“Vienkārši sīkumi,” viņa steigšus turpināja. “Kuģi var izsaukt vienu reizi gadā un tikai, ja tas ir ļoti nepiecie­šams. Jums tagad jādod kapteinim savas pavēles. Viņam vajadzīgi skaidri norādījumi, lai mēs varētu doties ceļā, hm, droši”

Es prātoju, kas nomāca Bastetu, bet cirvjagalva gai­dīja pavēles, un sausie asins traipi uz viņa asmeņiem vēs­tīja, ka labāk nelikt viņam gaidīt.

“Mums jānonāk Tiesas zālē,” es viņam teicu. “Ved mūs uz Mirušo valstību.”

Asmens Asinstraips domīgi zumēja. “Es to nokār­tošu, Keina kungs, bet paies kāds laiks.”

“Mums nav daudz laika.” Es pagriezos pret Seidiju. “Tagad ir… kurš? Divdesmit septītā vakars?”

Viņa piekrītoši pamāja. “Parīt saullēktā Sets pabeigs savu piramīdu un iznīcinās pasauli, ja mēs viņu neaptu­rēsim. Tāpēc — jā, kapteini Milzu Asmeni vai kā tevi tur sauc, es teiktu, ka mēs mazliet steidzamies.”

“Protams, mēs darīsim, ko varēsim,” Asmens Asins­traips atbildēja, balsij skanot nedaudz, hm, asi. “Apkalpe sagatavos jūsu kajītes. Vai pavakariņosiet, kamēr gaidāt?” Es paskatījos uz galdu, kas bija nokrauts ēdieniem, un sajutu, cik izsalcis esmu. Nebiju ēdis, kopš atstājām Vašingtona pieminekli. “Jā. Emm, paldies, Asmeni.” Kapteinis atkal paklanījās, kas lika viņam izskatīties pēc giljotīnas. Tad viņš atstāja mūs vakariņojam.

Vispirms es biju pārāk aizņemts ar ēšanu, lai runātu. Notiesāju rostbifa sviestmaizi, pāris gabalu ķiršu pīrāga ar saldējumu un izdzēru trīs glāzes ingvera limonādes, pirms beigu galā ievilku gaisu.

Seidija tik daudz neēda. Bet viņa jau bija paēdusi pus­dienas lidmašīnā. Viņa apmierinājās ar siera un gurķu sviestmaizi un vienu no tiem dīvainajiem britu dzērie­niem, kas viņai garšo — Ribena. Heopss rūpīgi atlasīja visu, kas beidzās ar -o: bez avokado arī mango un pomelo. Pa istabu pakalpīgi peldēja ugunslodes, piepildī­damas mūsu kausus un aizvākdamas traukus, kad bijām paēduši.

Pēc tik daudzām dienām, kas pavadītas, kā trakiem skrienot, lai izdzīvotu, bija jauki sēdēt pie vakariņu galda un atpūsties. Kapteiņa paziņojums, ka viņš nevarēšot mūs uzreiz nogādāt Mirušo valstībā, bija labākās ziņas, kādas dzirdētas pēdējā laikā.

“AghV' Heopss noslaucīja muti un paķēra vienu no ugunslodēm. Pataisījis no tās spožu basketbola bumbu, viņš nosprauslājās uz manu pusi.

Šoreiz es biju visai pārliecināts par to, ko viņš saka paviānu valodā. Tas nebija uzaicinājums. Tas nozīmēja ko apmēram tādu: “Tagad es uzspēlēšu basketbolu ar sevi. Es tevi neaicināšu, jo man no tava tizluma metas nelabi.” “Kāda runa, vecais,” es teicu, kaut arī man vaigi kaunā vai svila. “Izpriecājies!”

Heopss atkal nosprauslājās, tad aizjoza ar bumbu padusē. Es prātoju, vai viņš kaut kur uz klāja atradīs bas­ketbola laukumu.

Galda pašā galā Basteta atgrūda savu šķīvi malā. Viņa bija tik tikko pieskārusies savam tunča Friskies.

“Nejūties izsalkusi?” es jautāju.

“Hm? Ai… šķiet, ka ne.” Viņa vienaldzīgi pagrozīja savu kausu. Sejā bija iegūlusi, manuprāt, kaķiem nerak­sturīga izteiksme — vainas apziņa.

Mēs ar Seidiju saskatījāmies. Starp mums norisa īsa, mēma saruna, apmēram šāda.

Tu paprasi viņai.

Nē, tu.

Protams, Seidijai labāk padodas nikni skatieni, tādēļ es šo cīņu zaudēju.

“Basteta?” es ierunājos. “Ko kapteinis gribēja, lai tu mums pasaki?”

Viņa vilcinājās. “Ak, to? Neklausieties dēmonos. As­mens Asinstraips ar maģiju ir piespiests būt par kalpu, bet, ja reiz tiktu vaļā, viņš to cirvi pavērstu pret mums visiem, varat man ticēt.”

“Tu maini tematu,” es teicu.

Basteta dzenāja pirkstus pa galdu, zīmēdama hie­roglifus miklajā aplī, ko bija atstājis viņas kauss. “Tais­nību? Es neesmu bijusi uz klāja kopš nakts, kad nomira jūsu māte. Jūsu vecāki bija pietauvojuši kuģi Temzā. Pēc… negadījuma jūsu tēvs atveda mani uz šejieni. Šeit mēs noslēdzām mūsu vienošanos.”

Es sapratu, ka viņa domāja tieši šeit, pie šā galda. Mans tēvs bija sēdējis šeit izmisumā pēc mammas nā­ves, un nebija neviena, kas viņu mierinātu, izņemot dievieti kaķi, cirvja dēmonu un lidojošu uguntiņu baru.

Pustumsā es pētīju Bastetas seju. Domāju par zīmē­jumu, ko atradām Greislendā. Pat cilvēciskā veidolā Basteta tik ļoti atgādināja kaķi, ko kāds bija uzzīmējis pirms tūkstošiem gadu.

“Tas nebija tikai haosa briesmonis, vai ne?” es jau­tāju.

Basteta mani nopētīja. “Ko tu gribi teikt?”

“Tas, ar ko tu cīnījies, kad mūsu vecāki tevi izlaida no obeliska. Tas nebija tikai haosa briesmonis. Tu cīnījies ar Apopu.”

Visā zālē kalpojošās uguntiņas apdzisa. Viena no­meta šķīvi un nervozi plivinājās.

“Nesauc Čūsku vārdā,” Basteta brīdināja. “It īpaši, kad ceļojam naktī. Nakts ir viņas valstība.”

“Tad tā ir taisnība.” Seidija samulsusi pakratīja galvu. “Kādēļ tu neko neteici? Kādēļ tu mums meloji?”

Basteta nolaida acis. Pustumsā viņa izskatījās nogu­rusi un vārga. Seju rotāja vecas kauju rētas.

“Es biju Ra acs,” viņa klusi ierunājās. “Saules dieva cīnītāja, viņa gribas instruments. Vai jūs maz nojaušat, kas tas bija par godu?”

Viņa izstiepa pirkstus un pētīja tos. “Kad cilvēki ska­tās uz Ra karotāja kaķa bildēm, viņi iedomājas, ka tā ir Sehmeta — lauvene. Taisnība, viņa bija Ra pirmā cīnī­tāja. Taču viņa bija pārāk vardarbīga, pārāk nevaldāma. Beigu beigās Sehmetai lika atkāpties, un Ra izvēlējās mani — mazo Bastetu — par savu karotāju.”

“Kādēļ tu runā, it kā kaunētos?” Seidija jautāja. “Tu teici, ka tas bija gods.”

“Sākumā es biju lepna, Seidij. Es gadiem cīnījos ar

Čūsku. Kaķi un čūskas ir nāvīgi ienaidnieki. Es labi da­rīju savu darbu. Bet tad Ra devās uz debesim. Ar savu pēdējo burvestību viņš piesēja mani Čūskai. Viņš mūs abus nogrūda bezdibenī, kur man bija jāclnās ar Čūsku un jārūpējas, lai tā tur paliktu mūžīgi.”

Mani pārņēma atklāsme. “Tad jau tu nebiji nenozī­mīgs cietumnieks. Tu biji ieslodzīta ilgāk nekā citi dievi.”

Viņa aizvēra acis. “Es vēl atceros, kā Ra teica: “Mans uzticamais kaķi, šis ir tavs nozīmīgākais uzdevums.” Un es biju lepna to darīt… gadsimtiem. Tad tūkstošgadēm. Vai varat iedomāties, kā tas bija? Dunči pret ilkņiem, cirtieni un sitieni, nebeidzams karš tumsā. Gan mana naidnieka, gan mani dzīvības spēki arvien gāja ma­zumā, un es sāku aptvert, ka tāds bija Ra plāns. Mēs ar Čūsku plēstu viens otru, līdz nekas nepaliktu pāri, un pasaule būtu glābta. Tikai šādā gadījumā Ra varēja mie­rīgu prātu doties projām, zinādams, ka haoss nepār­māks Maatu. Es jau arī būtu pildījusi savu pienākumu. Man nebija izvēles. Līdz jūsu vecāki…”

“Pagādāja tev iespēju izbēgt,” es teicu. “Un tu to iz­mantoji.”

Basteta nelaimīga pacēla acis. “Esmu kaķu pavēlniece. Man ir daudz labu īpašību. Taču, godīgi runājot, Kārter… kaķi nav diez ko drošsirdīgi.”

“Bet Ap… tavs ienaidnieks?”

“Viņš palika iesprostots bezdibenī. Mēs ar jūsu tēvu bijām par to pārliecināti. Čūsku jau bija pamatīgi no­gurdinājusi mūžību ilgā ciņa ar mani, un, kad jūsu māte izmantoja savus dzīvības spēkus, lai aizslēgtu bezdibeni, nu… viņa raidīja spēcīgu burvestību. Čūska nekādi ne­varēja izlauzties caur tādu aizslēgu. Taču, gadiem ejot… mūs sāka mākt arvien lielākas bažas, ka šis cietums viņu nenoturēs. Ja tas kaut kā būtu spējis izbēgt un atgūt spē­kus, es nevaru iedomāties, kas notiktu. Un tā būtu mana vaina.”

Es mēģināju iztēloties čūsku Apopu — haosa radību, kas ir vēl ļaunāka par Setu. Es iztēlojos Bastetu ar viņas nažiem, kas mūžību cīnās ar to briesmoni. Varbūt bija lieki dusmoties uz Bastetu par to, ka viņa mums agrāk nav izstāstījusi taisnību. Tā vietā man bija viņas žēl. Viņa bija iegrūsta situācijā, kādā mēs bijām tagad — spiesta uzņemties darbu, kas viņai bija par grūtu.

“Kādēļ vecāki tevi atbrīvoja?” es jautāju. “Vai viņi teica?”

Viņa lēni pamāja ar galvu. “Es sāku zaudēt cīņā. Jūsu tēvs teica, ka jūsu māte esot paredzējusi… briesmu lie­tas, ja Čūska mani pieveiktu. Viņiem vajadzēja mani at­brīvot, dot man laiku atkopties. Viņi teica — tas esot pirmais solis atpakaļceļā pie dieviem. Es nesaku, ka sa­protu viņu plānu. Es priecājos pieņemt jūsu tēva piedā­vājumu. Iestāstīju sev, ka daru to, kas būtu pareizi dievu labā. Taču tik un tā biju gļēvule. Es neizpildīju savu pie­nākumu.”

“Tā nebija tava vaina,” es viņu mierināju. “No Ra pu­ses nebija godīgi no tevis prasīt ko tādu.”

“Kārteram taisnība,” piekrita Seidija. “Tas ir pārāk liels upuris, pat ja esi dieviete kaķis.”

“Tāda bija mana kunga griba,” Basteta iebilda. “Fa­raons var izrīkot savus pavalstniekus impērijas labā, pat likt tiem atdot dzīvību, un viņiem ir jāklausa. Hors to zina. Viņš ir bijis faraons vairākkārt.”

Viņa runā taisnību, teica Hors.

“Tad tavs valdnieks bija stulbenis,” es atbildēju.

Kuģis nodrebēja, it kā mēs būtu uzskrējuši uz sēkļa. “Uzmanies, Kārter,” Basteta brīdināja. “Maatas, radī­šanas kārtības, pamats ir uzticība likumīgam valdniekam. Ja to apšaubīsi, nonāksi haosa ietekmē.”

Es jutos iedzīts stūrī, gribējās sist un plēst. Gribēju nokliegties, ka kārtība nav diez ko labāka par haosu, ja tās dēļ jāmirst.

Tu uzvedies kā bērns, Hors bārās. Tu esi Maatas kalps. Šīs domas ir necienīgas.

Man acis iesmeldzās. “Tad varbūt es esmu necienīgs.” “Kārter?” ierunājās Seidija.

“Nekas,” es atbildēju. “Es dodos gulēt.”

Es izbrāzos no istabas. Viena no mirgojošajām gaismiņām devās man līdzi, vadīdama mani augšā uz ma­niem apartamentiem. Kajīte droši vien bija ļoti jauka. Es neskatījos. Vienkārši iekritu gultā un atslēdzos.

Man tiešām vajadzēja īpaši stipru burvju spilvenu, jo mans ba nekādi negribēja palikt mierā. (Un nē, Seidij, es neuzskatu, ka galvas ietīšana izolācijas lentē kaut cik līdzētu.)

Mans gars uzpeldēja tvaikoņa stūresmājā, taču pie stū­res nebija Asmens Asinstraips. Laivu vadīja jauns vīrie­tis ādas bruņās. Viņa acis bija iezīmētas ar ogli, bet galva noskūta, atstājot vien pītu bizīti. Čalis pavisam noteikti bija no trenētajiem — viņam bija atlēta muskuļi. Pie jos­tas karājās tāds pats zobens kā man.

“Upe ir nedroša,” viņš man teica pazīstamā balsī. “Stūrmanis nedrīkst novērst uzmanību. Viņam vienmēr jāraugās, vai neparādās sēklis vai slēpta sieksta. Tādēļ uz kuģiem tiek krāsotas manas acis, zini — lai pamanītu briesmas.”

«T T • » , • «r-p »

Hora acis, es teicu. Tu.

Piekūna dievs paskatījās uz mani, un es ieraudzīju, ka acis viņam ir divās dažādās krāsās: viena liesmaini dzeltena kā saule, otra atstarojoši sudrabaina kā mēness. Tās bija tik apstulbinošas, ka man nācās aizgriezties. Un aizgriezies es ieraudzīju, ka Hora ēna neatbilst viņa stā­vam. Pār stūresmāju stiepās milzīga piekūna siluets.

“Tu prāto, vai kārtība ir labāka par haosu,” viņš ieru­nājās. “Tu esi novērsis uzmanību no mūsu īstā ienaid­nieka — no Seta. Tev jāsaņem mācība.”

Es jau gatavojos teikt — nē, paldies, nevajag.

Taču mans ba tika nekavējoties aiztriekts projām. Pēkšņi es atrados lidmašīnā — lielā starptautiskā gaisa kuģī kā lidmašīnas, kādās mēs ar tēti bijām braukuši miljoniem reižu. Zia Rašida, Desžardēns un divi citi burvji bija saspiedušies vidējā rindā, kur viņus ieskāva ģimenes ar kliedzošiem bērniem. Šķiet, Ziai tas netrau­cēja. Viņa aizvērtām acīm bija mierīgi iegrimusi domās, bet Desžardēns un abi pārējie izskatījās tik nomocīti, ka man gandrīz gribējās smieties.

Lidmašīna kratījās uz priekšu un atpakaļ. Desžar­dēns izšļakstīja klēpī vīnu. Iedegās drošības jostu indi­kators, un komutatorā nosprakšķēja balss: “Runā kap­teinis. Šķiet, nolaižoties Dalasā, gaidāmas neliela turbu­lence, tādēļ lūgšu stjuartus…”

Būkš! Sprādziens satricināja logus: zibenim uzreiz sekoja pērkons.

Ziai acis atsprāga vaļā. “Sarkanais kungs.”

Lidmašīna nokrita vairākus desmit metrus zemāk, atskanēja pasažieru kliedzieni.

“Il commencer Troksni pārkliedza Desžardēns. “Ātri!” Lidmašīnai līgojoties, pasažieri spiegdami iekram­pējās sēdekļos. Desžardēns piecēlies atvēra bagāžas no­dalījumu.

“Kungs!” stjuarte kliedza. “Kungs, apsēdieties!” Desžardēns viņu ignorēja. Viņš paķēra četras pazīs­tamas somas — burvju piederumu komplektus — un pameta tos saviem kolēģiem.

Tad patiešām viss nogāja šķērsām. Salons pamatīgi noraustījās, un lidmašīna sasvērās uz sāniem. Pa labās puses logiem redzēju, ka lidmašīnas spārnu noplēš vējš, kura ātrums sasniedzis teju tūkstoš kilometru stundā.

Salonā iestājās haoss: visapkārt lidinājās dzērieni, grāmatas un kurpes, skābekļa maskas izkrita no pane­ļiem un karājās, cilvēki kliedza nāves bailēs.

“Aizsargājiet nevainīgos!” pavēlēja Desžardēns. Lidmašīna sāka kratīties, logos un sienās parādījās plaisas. Pasažieri apklusa — gaisa spiedienam krītoties, ieslīga bezsamaņā. Lidmašīnai sašķīstot gabalos, četri burvji pacēla savas nūjiņas.

Brīdi burvji peldēja mākoņu, fizelāžas, bagāžas un riņķojošu, sēdekļos piesprādzētu pasažieru virpulī. Tad ap tiem izpletās balta spozme, enerģijas burbulis, kas gausināja lidmašīnas lūšanu un lika gabaliem griezties ciešā orbītā. Desžardēns pastiepa roku, un viņam pretī kā drošības siksna pastiepās mākoņa mala — miglas šķiezna kokvilnas baltumā. Pārējie burvji darīja tāpat, un vētra pakļāvās viņu gribai. Burvjus aptina balti tvaiki, savijoties aptina tos un sāka veidot vairāk un vai­rāk pavedienu, kā piltuvveida mākoņi, kas uztvēra lid­mašīnas gabalus un sabīdīja tos atkal kopā.

Ziai garām krita bērns, bet viņa pavērsa savu zizli un nomurmināja buramvārdus. Meiteni aptvēra māko­nis un atgādāja atpakaļ. Visi četri burvji lika kopā lid­mašīnu, noslēgdami lūzuma vietas ar mākoņu pavedie­niem, līdz viss salons bija ieskauts vizoša tvaika kūniņā. Ārā trakoja vētra un dārdēja pērkons, bet pasažieri cieši gulēja savās sēdvietās.

“Zia!” Desžardēns kliedza. “Mēs tā ilgi nenoturēsi­mies.”

Zia pa eju paskrēja viņam garām uz pilotu kabīni. Lidmašīnas priekšgals sazin kā bija palicis neskarts. Durvis bija aizbultētas un aizslēgtas, bet Zias zizlis iemirdzējās, un durvis izkusa kā vasks. Iegājusi kabīnē, viņa atrada trīs pilotus bezsamaņā. Skats pa logu man uzdzina nelabumu. Caur mākoņu vērpetēm strauji, ļoti strauji tuvojās zeme.

Zia trieca nūjiņu pret vadības paneli. Caur displejiem izskrēja sarkana strāva. Ciparnīcas griezās, mēraparāti mirgoja, un altimetrs izlīdzinājās. Lidmašīnas priekšgals pacēlās, un ātrums samazinājās. Es noskatījos, kā Zia lika lidmašīnai planēt uz govju ganībām un to vieglītiņām nosēdināja. Tad acis novalbījās, un viņa sabruka.

Desžardēns viņu atrada un pacēla rokās. “Ātri,” viņš teica kolēģiem, “mirstīgie drīz modīsies.”

Viņi izvilka Ziu no pilotu kabīnes, un mans ba tika aizpūsts caur neskaidru tēlu jucekli.

Es atkal ieraudzīju Fēniksu, vai vismaz daļu pilsētas. Pār ieleju vēlās milzīga, sarkana smilšu vētra, aprīdama ēkas un kalnus. Asajā, karstajā vējā dzirdēju Setu smeja­mies — tīksmināmies par savu varu.

Tad es ieraudzīju Bruklinu: Amosa sagrauto namu pie Austrumu upes, un virs galvas trakoja ziemas vētra, vēji auroja un gāza pār pilsētu slapju sniegu un krusu.

Un tad ieraudzīju kādu svešu vietu: pa tuksneša kanjonu vijās upe. Debesis klāja piķa melni mākoņi, bet upes ūdens šķita vārāmies. Ūdenī kaut kas kustējās — kaut kas milzīgs, ļauns un spēcīgs. Es zināju, ka tas gaida mani.

Tas ir tikai sākums, Hors brīdināja. Sets iznīcinās visus, kas tev dārgi. Tici man — es zinu.

Upe pārvērtās garām niedrēm aizaugušā dumbrājā. Virs galvas liesmoja saule. Ūdenī slīdēja čūskas un kro­kodili. Ūdensmalā atradās salmu būda. Pie tās stāvēja sieviete un aptuveni desmit gadus vecs bērns un pētīja nobružātu sarkofāgu. Varēja redzēt, ka zārks reiz bijis mākslas darbs — ar dārgakmeņiem inkrustēts zelts, bet tagad tas bija iedragāts un notriepts melnām dūņām.

Sieviete pārlaida rokas pār zārka vāku.

“Beidzot.” Viņai bija manas mātes seja — zilas acis un karameļkrāsas mati, taču viņa izstaroja maģisku mir­dzumu, un es zināju, ka uzlūkoju dievieti Izīdu.

Viņa pagriezās pret puiku. “Mēs tik ilgi esam meklē­juši, mans dēls. Beidzot esam viņu atraduši. Es izman­tošu savas burvju spējas un atdzīvināšu viņu!”

“Tētis?” Puika platām acīm skatījās uz zārku. “Viņš tiešām ir tur, iekšā?”

“Jā, Hor. Un tagad…”

Pēkšņi viņu būda uzliesmoja. No liesmām iznira dievs Sets — varens, sarkanādains karotājs ar kvēlojoši melnām acīm. Galvā viņam bija Ēģiptes dubultais kro­nis, bet mugurā — faraona tērps. Rokā kūpēja dzelzs zizlis.

“Ak tad atradi zārku?” viņš ierunājās. “Malace!”

Izīda pastiepās pret debesīm. Viņa izsauca zibeni pret haosa dievu, bet Seta zizlis šautru uztvēra un atšāva at­pakaļ uzbrucējai. Elektriskie loki satricināja dievieti un nogāza viņu no kājām.

“Māt!” Puika izrāva dunci un metās virsū Setam. “Es tevi nogalināšu!”

Sets smieklos rēca. Viegli izvairījies, viņš notrieca puiku zemē.

“Tu esi brašulis, brāļadēls,” Sets atzina. “Taču tu ne­nodzīvosi pietiekami ilgi, lai mani izaicinātu. Kas attiecas uz tavu tēvu, tad nāksies no viņa atbrīvoties uz visiem laikiem.”

Sets trieca dzelzs zizli pret zārka vāku.

Izīda iekliedzās, zārkam sašķīstot kā ledum.

“Ievēlies kaut ko.” Sets pūta no visa spēka, zārka drum­slas uzlidoja gaisā un izkaisījās uz visām pusēm. “Na­baga Ozīriss — sabirzis gabalos, izkaisīts pār visu Ēģipti. Bet tu, māsa Izīda, bēdz! Tas tev vislabāk padodas!”

Sets metās uz priekšu. Izīda saķēra dēlu aiz rokas, viņi abi pārvērtās putnos un laidās, ko spēja.

Aina pagaisa, un es biju atpakaļ tvaikoņa stūresmājā. Kamēr traucāmies garām pilsētām un baržām, strauji ausa saule un Misisipi krasti saplūda gaismas un ēnu spēlē.

“Viņš iznīcināja manu tēvu,” Hors teica. “Viņš to pašu izdarīs ar tavējo.”

“Nē,” es atbildēju.

Hors ieurbās manī ar savām savādajām acīm — vienu liesmaini zeltainu, otru pilnmēness sudrabainu. “Māte un tante Neltīda gadiem meklēja zārka un tēva gabalus. Kad vienkopus savāca visus četrpadsmit, brā­lēns Anubiss palīdzēja sasiet tēvu kopā ar mūmiju ieti­namo audumu, taču ar mātes spēku tik un tā bija par maz, lai viņu pilnībā pieceltu no miroņiem. Ozīriss kļuva par nemirušu dievu, mana tēva pusdzīvu ēnu, kas var valdīt tikai Duātā. Taču šis zaudējums manī iesvēla dus­mas. Dusmas deva man spēku sakaut Setu un atņemt viņam troni. Tev jārīkojas tāpat.”

“Es negribu troni,” es atbildēju. “Es gribu tēti.”

“Nemāni sevi. Sets ar tevi vienkārši spēlējas. Viņš iedzīs tevi izmisumā, un tavas bēdas darīs tevi vāju.”

“Man jāglābj tētis!”

“Tas nav tavs uzdevums,” Hors noskaldīja. “Pasaule ir apdraudēta. Mosties!”

Seidija kratīja manu roku. Viņas ar Bastetu stāvēja pie manas gultas un izskatījās noraizējušās.

“Kas?” es jautāju.

“Mēs esam klāt,” Seidija satraukti teica. Viņa bija pārvilkusi tīras lina drēbes, šoreiz melnas, kas saskanēja ar šņorzābakiem. Bija pat pārkrāsojusi matus, un tagad šķipsnas bija zilas.

Piecēlies sēdus, es sapratu, ka pirmo reizi šās nedē­ļas laikā jūtos atpūties. Lai arī mana dvēsele bija ceļo­jusi, miesa tikmēr dabūja izgulēties. Pavēros pa kajītes logu. Laukā bija piķa melna tumsa.

“Cik ilgi es biju atslēdzies?” es prasīju.

“Mēs esam pieveikuši lielāko daļu Misisipi un iebrau­kuši Duātā,” Basteta atbildēja. “Tagad tuvojamies Pir­majam ūdenskritumam.”

“Pirmajam ūdenskritumam?” es pārvaicāju.

“Ieejai,” Basteta drūmi atbildēja, “Mirušo valstībā.”

sendija

es? es gulēju kā nosista, kas, cerams neliecināja par to, kas sagaidāms nākotnē.

Nomanīju, ka Kārtera dvēsele klaiņojusi pa biedējo­šām vietām, taču viņš par to negribēja runāt.

“Vai satiki Ziu?” es jautāju. Viņš tā iztrūkās, ka do­māju — kaut nu sirds tūlīt neizlektu pa muti laukā. “Trāpīts,” es teicu.

Mēs sekojām Bastetai uz stūresmāju, kur Asmens Asinstraips pētīja karti, kamēr Heopss stāvēja — hm, mērkaķojās pie stūres.

“Paviāns pie stūres,” es norādīju. “Vai man būtu jāsa­traucas?”

“Lūdzu klusumu, Keina kundze,” Asmens Asinstraips pārlaida pirkstus pār papirusa karti. “Šis ir ļoti delikāts darbs. Divus grādus pa labi, Heops.”

“Agh\” Heopss atsaucās.

Debesis jau bija tumšas, bet, mums pukšķinot tālāk, pazuda arī zvaigznes. Upe vērtās asinssarkana. Apvārsni

aprija tumsa, bet upes krastos pilsētas ugunis sāka raus­tīties, līdz izdzisa pavisam.

Tagad mūsu vienīgā gaisma bija daudzkrāsainās kal­potājas uguntiņas un mirguļojošie dūmi, kas cēlās no skursteņiem un lēja pār mums visiem dīvainu, metā­lisku spīdumu.

“Jābūt tieši priekšā,” kapteinis paziņoja. Pustumsā viņa sarkanpleķainais cirvja asmens izskatījās baisāks nekā jebkad.

“Kas tā par karti?” es jautāju.

“Runa, izejot dienā,” viņš teica. “Neraizējies, tas ir pareizais eksemplārs.”

Es paskatījos uz Kārteru, gaidot skaidrojumu. “Vairums cilvēku to sauc par “Mirušo grāmatu”,” viņš man paskaidroja. “Bagātos ēģiptiešus vienmēr ap­glabāja kopā ar vienu eksemplāru, lai tiem būtu norādes ceļā pa Duātu uz Mirušo valstību. Tas ir tāds “Idiotu ceļvedis uz aizsauli”.”

Kapteinis pikti zumēja. “Es neesmu nekāds idiots, Keina kungs.”

“Nē, nē, es tikai domāju…” Kārtera balss nodrebēja. “Emm, kas tad tasi”

Priekšā no upes kā ilkņi pacēlās akmens klintis, kas vērta ūdeni verdošās krācēs.

“Pirmais ūdenskritums,” Asmens Asinstraips pazi­ņoja. “Turieties.”

Heopss grieza stūri pa kreisi, un tvaikonis paslīdēja uz sāniem, izspraukdamies starp divām akmens smai­lēm vien ar dažu centimetru atstarpi. Es neesmu baigā brēkātāja, bet jāatzīst, ka brēcu kā traka. (Un nemaz ne­skaties uz mani tā, Kārter. Tu daudz neatpaliki.)

Mēs pārslīdējām pār balta — jeb sarkana — ūdens strēli un novirzījāmies, lai izvairītos no klints, tik prāvas kā Pedingtonas stacija. Tvaikonis veica vēl divus pašnāv­nieciskus pagriezienus starp akmeņiem, 360 grādu ap­griezienu mutuļojošā virpulī, pārlaidās pār desmit metru augstu ūdenskritumu un piezemējās tik smagi, ka man ausīs nopaukšķēja kā šāviņš.

Turpinājām braukt pa straumi, it kā nekas nebūtu noticis, un aiz muguras noklusa krāču dunoņa.

“Man nepatīk ūdenskritumi,” es paziņoju. “Vai gai­dāmi vēl kādi?”

“Par laimi, ne tik lieli,” atbildēja Basteta, kam arī iz­skatījās apšķebinājusies dūša. “Mēs esam nonākuši…” “Mirušo valstībā,” Kārters pabeidza.

Viņš norādīja uz krastu, kas bija miglā tīts. Tumsā vīdēja savāda kustība: mirguļojošas rēgainas gaismas, milzīgas miglas sejas, lempīgas ēnas, kas, šķiet, nebija saistītas ne ar vienu priekšmetu. Gar upes krastiem pa dubļiem vilkās veci kauli, kas dažādos rakstos savieno­jās ar citiem kauliem.

“Atļaušos minēt, ka šī nav Misisipi,” es teicu.

“Nakts upe,” Asmens Asinstraips nozumzināja. “Tā ir visas upes un neviena — Misisipi, Nīlas, Temzas ēna. Šī plūst caur Duātu ar daudzām attekām un pietekām.” “Tas visu izskaidro,” es nomurmināju.

Ainas kļuva aizvien dīvainākas. Mēs redzējām rēgu ciematus no sendienām — mazus niedru būdu pudurus, savērptus no virmojošiem dūmiem. Redzējām plašus tempļus sabrūkam un atjaunojamies atkal un atkal, kā uz atkārtojumu iestatitā video. Un visur, mums slidot garām, spoki pagrieza pret mums sejas. Pastiepās dūmu rokas. Ēnas klusi sauca mūs, tad izmisumā aizgriezās, kad devāmies prom.

“Nomaldījušies un apjukušie,” Basteta skaidroja. “Gari, kuri nav spējuši atrast ceļu uz Tiesas zāli.”

“Kādēļ tie ir tik skumji?” es jautāju.

“Nu, viņi ir miruši,” Kārters minēja.

“Nē, ne jau tikai tas,” es teicu. “Viņi, šķiet… gaida kādu.”

“Ra,” Basteta atsaucās. “Tūkstošiem gadu Ra krāšņā laiva ik nakti mēroja šo ceļu, lai cīnītos ar Apopa spē­kiem.” Viņa tramīgi paskatījās apkārt, it kā atcerētos ve­cus slēpņus. “Tas bija bīstami: katru mīļu nakti cīņa par izdzīvošanu. Taču, slīdēdams garām, Ra Duātai atnesa saules gaismu un siltumu, un šie apmaldījušies gari priecājās, atcerēdamies dzīvo pasauli.”

“Bet tā ir tikai leģenda,” Kārters iebilda. “Zeme grie­žas ap Sauli. Saule nekad nenolaižas zem Zemes.”

“Vai tu neko neesi iemācījies par Ēģipti?” Basteta jautāja. “Pretrunīgi stāsti var būt vienlīdz patiesi. Saule ir uguns lode Visumā, jā. Taču tās attēlu, ko redzi šķēr­sojam debesis, dzīvinošo siltumu un gaismu, ko tā nes Zemei, — to iemiesoja Ra. Saule bija viņa tronis, viņa spēka avots, viņa gara būtība. Taču tagad Ra ir atvaļinā­jies debesīs. Viņš guļ, un Saule ir tikai saule. Ra laiva vairs nepeld caur Duātu. Viņš vairs neizgaismo tumsu, un visvairāk viņa trūkumu jūt mirušie.”

“Tiesa, kas tiesa,” piekrita Asmens Asinstraips, kaut gan neizklausījās diez ko saskumis. “Leģenda vēsta, ka pasaule beigs pastāvēt, kad Ra būs pārāk noguris, lai, būdams tik vārgs, turpinātu dzīvot. Apops apris sauli. Iestāsies tumsas laikmets. Haoss pārņems Maatu, un Čūska valdīs mūžīgi.”

Pa daļai spriedu, ka tas ir absurds. Planētas tā vien­kārši nepārstās griezties. Saule nepārstās aust.

No otras puses, te nu es biju — braucu laivā pa Mirušo valstību kopā ar dēmonu un dievieti. Ja ari Apops bija īsts, es negribēju viņu satikt.

Un, godīgi runājot, jutos vainīga. Ja Tots runāja tais­nību, visas tās slepenā vārda padarīšanas dēļ Izīda pa­nāca, lai Ra atvaļinās uz debesīm. Tas nozīmēja, ka kaut kādā smieklīgā, ārprātīgā veidā pasaules gals būtu mana vaina. Sasodīti tipiski. Es gribēju sev iekraut, lai norēķi­nātos ar Izīdu, taču mani māca aizdomas, ka varētu būt sāpīgi.

“Ra vajadzētu pamosties un saost sahlabu,” es teicu. “Viņam būtu jāatgriežas.”

Basteta jautri iesmējās. “Un pasaule atkal būtu kā jauna, Seidij. Kaut tā būtu…”

Heopss ieņurdējās un pamāja uz priekšu. Atdevis kapteinim stūri, viņš izskrēja no stūresmājas un devās lejup pa kāpnēm.

“Paviānam taisnība,” teica Asmens Asinstraips. “Jums jāiet uz priekšgalu. Drīz nāks pārbaudījums.”

“Kāds pārbaudījums?” es jautāju.

“Grūti pateikt,” Asmens Asinstraips atbildēja, un, šķiet, es viņa balsī samanīju pašapmierinātu tīksmi. “Vēlu veiksmi, Keina kundze.”

“Kāpēc es?” es noburkšķēju.

Mēs ar Bastetu un Kārteru stāvējām kuģa priekšgalā, vērodami no tumsas iznirstam upi. Zem mums tumsā vāri spīdēja uz kuģa uzkrāsotās acis, mezdamas gaismas starus pār sarkano ūdeni. Heopss bija uzrāpies saslieto kāpņu augšgalā, piegrūdis plaukstu virs acīm kā jūr­nieks mastā.

Taču no visas šās modrības nebija liela labuma. Tum­sas un miglas dēļ redzamība bija nulle. No nekurienes iznira milzīgas klintis, aplūzuši pīlāri un drūpošas fa­raonu statujas, Asmens Asinstraips rāva stūri, lai izvai­rītos no tiem, un mums nācās pieķerties margām. Palai­kam redzējām, kā ūdens virsmā iešķeļas garas, glumas aprises — kā taustekļi vai ienirušu kustoņu muguras. Tiešām nevēlējos zināt.

“Mirstīgo dvēseles vienmēr tiek pārbaudītas,” Basteta man stāstīja. “Tev jāpierāda, ka esi cienīga ienākt Mirušo valstībā.”

“'lād nu gan lielā balva!”

Nezinu, cik ilgi vēros tumsā, bet pēc krietna brīža tālumā kļuva samanāms sarkanīgs plankums, it kā de­besis kļūtu gaišākas.

“Vai man rādās, vai arī…?”

“Mūsu galamērķis,” Basteta atbildēja. “Savādi, pārbau­dījumam jau vajadzēja būt…”

Kuģis nodrebēja, un ūdens sāka vārīties. No upes pacēlās milzīgs stāvs. Saredzams tikai no jostasvietas līdz galvai, tas izslējās vairākus metrus augstāks par kuģi. Rumpis bija kā cilvēkam: kailas krūtis un spal­vaina, sarkanzila āda. Viņa vidukli apvija virve, pie ku­ras karājās ādas maisi, nocirstas dēmonu galvas un tam­līdzīgi, burvīgi nieciņi. Galva bija pa pusei kā lauvam, pa pusei kā cilvēkam — zelta acis un melnas, dredos sa­vītas pinkas. Asinīm notrieptā mute bija kā kaķim — ar sarainām ūsām un asiem ilkņiem. Viņš ierēcās, aizbiedē­dams Heopsu no trapa. Nabaga paviāns ar lielu lēcienu piezemējās Kārteram rokās, nogāzdams viņu gar zemi.

“Tev bija kaut kas jāsaka,” es klusi teicu Bastetai. “Tas ir tavs radinieks, es ceru?”

Basteta pakratīja galvu. “Te es jums nevaru palīdzēt, Seidij. Jūs esat mirstīgie. Jums jātiek galā ar uzdevumu.” “Liels paldies!”

“Mani sauc Šezmu!” teica asiņainais lauvcilvēks.

Man gribējās atsaukties: “Jā, kā gan citādi.” Bet no­lēmu turēt muti ciet.

Viņš pievērsa savas zeltainās acis Kārteram un pie­lieca galvu. Nāsis ietrīsējās. “Es saožu faraonu asinis. Gardumiņš… vai ari uzdrīkstēsies nosaukt mani vārdā?” “N-nosaukt vārdā?” Kārters stomījās. “Tavā slepe­najā vārdā, ja?”

Dēmons iesmējies pagrāba tuvīnu klints smaili, kas viņam dūrē sadrupa kā vecs apmetums.

Es izmisusi paskatījos uz Kārteru. “Tev kaut kur ne­mētājas viņa slepenais vārds?”

“Tas varētu būt Mirušo grāmatā,” Kārters atbildēja. “Es aizmirsu pārbaudīt.”

“Nu?” es jautāju.

“Nodarbini viņu ar kaut ko,” Kārters atbildēja un aiz­līda uz stūresmāju.

Nodarbināt dēmonu, es domāju. Nūja. Varbūt viņš gribētu uzspēlēt cūkas.

“Vai padodaties?” Šezmu iebaurojās.

“Nē!” es atkliedzu. “Nē, mēs nepadodamies. Mēs no­sauksim tevi vārdā. Tikai… Ārprāts, tu esi tik musku­ļots! Vai tu trenējies?”

Es paskatījos uz Bastetu, kas atzinīgi pamāja.

Šezmu lepnumā norūcās un sasprindzināja savas va­renās rokas. Vīrieši vienmēr uzķeras. Pat ja ir divdesmit metrus gari un ar lauvas galvu.

“Es esmu Šezmu!” viņš bauroja.

“Jā, tu to jau minēji,” es teicu. “Mani interesē, hm, kādus titulus tu pa šiem gadiem esi izpelnījies? Tāds kungs un šitāds kungs, ko?”

“Es esmu Ozīrisa ķēnišķīgais bende!” viņš ieaurojās, triekdams dūri ūdenī un sašūpodams mūsu kuģi. “Es esmu Asins un Vīna pavēlnieks!”

“Satriecoši,” es teicu, cenzdamās apspiest nelabumu. “Kā tieši asinis un vīns ir saistīti?”

“Grrr/” Pieliecies tuvāk, viņš atieza ilkņus, kas tuvumā nešķita daudz daiļāki. Krēpēs bija saķērušies pretīgi beigtu zivju gabali un upes dūņas. “Ozīrisa kungs man ļauj nocirst galvas ļaunajiem! Es saspiežu viņus savā vīna spiedē un gatavoju mirušajiem vīnu!”

Es liku aiz auss, ka nedrīkst dzert mirušo vīnu.

Tev labi sanāk. Mani satrūcināja Izīdas balss. Viņa tik ilgi bija klusējusi, ka gandrīz jau bija piemirsta. Pa­jautā viņam par citiem pienākumiem.

“Un kādi vēl tev ir pienākumi… ak, varenais vīna dēmon?”

“Es esmu…” Viņš sasprindzināja muskuļus, lai atstātu maksimālu iespaidu, “…smaržu pavēlnieks!”

Viņš man uzsmaidīja, acīmredzot iedomājies, ka tū­liņ pārbīšos.

“Ak tu mūžs!” es izsaucos. “Tas noteikti liek taviem ienaidniekiem trīcēt šausmās.”

“Ha, ha, ha! Jā! Vai gribi bezmaksas paraugu?” Viņš noņēma no jostas glumu ādas maisiņu un izvilka māla burciņu ar saldi smaržīgu dzeltenu pulveri. “Es to saucu par… Mūžību!”

“Burvīgi,” es rīstījos. Pametu skatu pār plecu, prā­todama, kur gan pazudis Kārters, bet no viņa nebija ne miņas.

Neļauj viņam apklust, Izīda mudināja.

“Un, emm… smaržas ietilpst tavos pienākumos, jo… pag’, es šito zinu, tu izspied tās no augiem, kā izspied vīnu…”

“Vai asinis!” Šezmu piebilda.

“Nu, bet protams,” es attraucu. “Asinis — tas jau pats par sevi saprotams.”

“Asinis!” viņš atkārtoja.

Heopss iekaucies ar ķepām aizspieda acis.

“Tātad tu kalpo Ozīrisam?” es jautāju dēmonam.

“Jā! Vai vismaz…” Viņš vilcinājās, šaubīgi rūkdams. “Kādreiz kalpoju. Ozīrisa tronis ir tukšs. Bet viņš atgrie­zīsies. Viņš noteikti atgriezīsies!”

“Protams,” es teicu. “Un tavi draugi tevi sauc par… Šeziju? Asintiņu?”

“Man nav draugu! Bet, ja man būtu draugi, viņi sauktu mani par Dvēseļu Kāvēju, No Skata Briesmīgo! Bet man nav draugu, tāpēc manam vārdam briesmas nedraud. Ha, ha, ha!”

Es paskatījos uz Bastetu, domādama, vai man tie­šām ir tā veicies, kā pati iedomājos. Basteta man uz­smaidīja.

Kārters nostreipuļoja pa kāpnēm ar Mirušo grāmatu rokā. “Atradu! Kaut kur tepat. Nevaru izlasīt šo daļu, bet…”

“Sauc mani vārdā vai nonāc manā māgā!” Šezmu bauroja.

“Es nosaukšu tevi vārdā!” es atkliedzu. “Šezmu, Dvē­seļu Kāvējs, No Skata Briesmīgais!”

“AAAAUUUUUU!” Viņš locījās sāpēs. “Kā nākas, ka visi zin?”

“Laid mūs garām!” es pavēlēju. “Ā, un vēl kas… mans brālis grib bezmaksas paraugu.”

Es tieši paguvu pakāpties malā, bet Kārters paguva samulst, pirms dēmons viņam uzpūta dzeltenus putek­ļus. Tad Šezmu nogrima viļņos.

“Kāds jauks puisis,” es teicu.

“Fui!" Kārters izspļāva smaržas. Viņš izskatījās kā panēta zivs. “Par ko tad tas?”

“Tu smaržo brīnišķīgi,” es viņu mierināju. “Kas tālāk?”

Jutos ļoti apmierināta ar sevi, līdz mūsu kuģis upē sagriezās. Pēkšņi sarkanīgais spīdums pie apvāršņa pār­tapa spožā gaismā. Stūresmājā kapteinis parāva trauk­smes zvanu.

Mūsu priekšā upe bija vienās liesmās, pa garojošām krācēm traukdamās uz vietu, kas atgādināja burbuļo­jošu vulkāna krāteri.

“Uguns ezers,” Basteta paskaidroja. “Te jau sāk pa­likt interesanti.”

sendija

Bastetai bija interesanta vārda interesants definīcija: dažus kilometrus plats verdošs ezers, kas oda pēc degoša benzīna un puvušas gaļas. Mūsu tvaikonis uz brīdi ap­stājās vietā, kur upe ietecēja ezerā, jo ceļu bija nospros­tojuši milzīgi metāla vārti. Tas bija bronzas disks, kas atgādināja vairogu, apmēram tik plats, cik mūsu tvaiko­nis, pa pusei iegrimis upē. Nezinu, kā tas karstumā ne­izkusa, taču liedza doties tālāk. Abos upes krastos slējās pa milzīgam bronzas paviānam saslietiem spārniem, ar seju pret disku.

“Kas tas tāds?” es jautāju.

“Rietumu vārti,” teica Basteta. “Ra saules laiva izslīd tiem cauri, ezera liesmās atjaunojas, tad izslīd otrā pusē un ceļas jaunai dienai pa Austrumu vārtiem.”

Veroties milzīgajos paviānos, es prātoju, vai Heopsam zināms kāds slepens paviānu kods, kas mums palīdzētu iekļūt iekšā. Taču viņš vien rēja uz statujām un varonīgi slēpās man aiz apakšstilbiem.

“Kā mēs tiksim garām?” es vaicāju.

“Iespējams,” ierunājās kāda nezināma balss, “der pa­vaicāt man.”

Gaiss novirmoja. Kārters saslējās, un Basteta iešņā­cās.

Acu priekšā parādījās mirdzošs putnveidīgs gars: ba. Cilvēka galva, tītara rumpis, pieglausti spārni un mir­dzoša aura, taču šis ba bija citāds. Atpazinu gara seju — plikpaurains večuks ar brūnu, plānu ādu, pienbaltām acīm un laipnu smaidu.

“Iskander?” tik tikko dabūju pār lūpām.

“Sveika, mīļā.” Vecā burvja balss dunēja kā no akas dzīlēm.

“Bet…” es jutu pār vaigiem noritam asaras. “Tu taču esi miris, vai ne?”

Viņš norīstījās. “Ciktāl zinu.”

“Bet kāpēc? Es taču ne…”

“Nē, mīļā, tā nebija tava vaina. Bija pienācis laiks.” “Tik neīstā brīdī!” Izbrīns un skumjas pēkšņi aizšķīla dusmas. “Tu mūs pameti, pirms tikām apmācīti vai sa­gatavoti, un nu Desžardēns mums ir uz pēdām…”

“Mīļā, skat, cik tālu jau esi tikusi. Skat, cik labi tev klājas. Es nebiju tev vajadzīgs, arī papildu apmācības nebūtu līdzējušas. Mani brāļi ātri vien būtu izdibinājuši patiesību. Es baidos, ka viņi ir izcili dieviņu uzodēji un viņi nesaprastu.”

“Tu zināji, vai ne? Tu zināji, ka mums ir dievi.”

“Ka esat dievus iemiesojuši’.’

“Vienalga! Tu zināji.”

“Pēc mūsu otrās tikšanās. Vienīgi nožēloju, ka neat­skārtu jau agrāk. Es nevarēju aizsargāt ne tevi, ne tavu brāli, kā…”

“Kā ko?”

Iskandera acīs ielija skumjas un atsvešinātība. “Es izšķīros, Seidij. Dažbrīd šķita pareizi. Citreiz, turpretī…” “Tavs lēmums aizliegt dievus. Mana mamma tev iestāstīja, ka tā nav pareizi, vai ne?”

Saplivinājās spoku spārni. “Seidij, saproti taču. Kad Ēģipte krita romiešu rokās, mans gars tika salauzts. Tūk­stošiem gadu senais ēģiptiešu spēks un tradīcijas sašķo­bījās tās muļķīgās valdnieces Kleopatras dēļ — viņa iedomājās sevi par dievieti. Faraonu asinis šķita vājas un atšķaidītas — zudušas uz mūžīgiem laikiem. Tobrīd es vainoju visus — dievus, kuri iedomājās, ka izkausies caur cilvēkiem, Ptolemaja laika valdniekus, kas sagrāva Ēģipti, savus brāļus — jo viņi bija ļāvušies vājībām, al­katībai un naudas varai. Es sazinājos ar Totu, un mēs nolēmām — dievus vajag atlaist, padzīt. Burvjiem jātiek galā bez viņu palīdzības. Jaunie noteikumi divus tūksto­šus gadu pasargāja Dzīvības māju. Tobrīd tā bija pareizā izvēle.”

“Un tagad?” es vaicāju.

Iskandera mirdzums apslāpa. “Tava māte nomanīja pārmaiņas. Viņa paredzēja, ka visai drīz pienāks diena, kad Maata ies bojā un Haoss pārmāks visu, kas radīts. Viņa uzstāja, ka uzvarēt varam tikai tad, ja dievi sadar­bosies ar Māju. Nāktos atjaunot vecās paražas — dievu ceļu. Es biju vecs muļķis. Ar sirdi sapratu, ka viņai ir taisnība, taču negribēju ticēt… tāpēc tavi vecāki nolēma rīkoties uz savu roku. Viņi upurēja sevi, cenšoties visu iegrozīt pareizā gultnē, jo es biju pārāk iespītējies — ne­vēlējos pārmaiņas. Un es to ļoti nožēloju.”

Lai cik ļoti centos, nespēju dusmoties uz veco tītaru. Ļoti reti pieaugušais atzīstas bērnam, ka ir kļūdījies, īpaši, ja pieaugušais ir vieds un divus tūkstošus gadu vecs. Šādus mirkļus der ieglabāt atmiņās.

“Es tev piedodu, Iskander,” es teicu. “Patiešām. Taču Sets ir nolēmis iznīcināt Ziemeļameriku, liekot lietā sar­kanu milzu piramīdu. Ko man iesākt?”

“Uz to, mana mīļā, es nevaru atbildēt. Kā gribi…” Viņš pagrieza galvu uz ezera pusi, it kā dzirdētu balsi. “Vairs nav laika, esmu vārtu sargs, un man jātiek skaid­rībā, vai laist jūs klāt Uguns ezeram.”

“Bet man vēl ir tik daudz jautājumu!”

“Kaut mums būtu vairāk laika,” teica Iskanders. “Tev ir spēcīgs gars, Seidija Keina. Kādudien tu būsi izcila ba sardze.”

“Paldies,” es nomurmināju. “Nevaru vien sagaidīt, kad uz mūžīgiem laikiem kļūšu par mājputnu.”

“Varu tev pateikt tikai tik daudz: drīz tev nāksies iz­vēlēties. Neļauj emocijām pārmākt to, kas labāks, kā gadījās man.”

“Kas tā par izvēli? Kam par labu?”

“Tur jau ir tā lieta, vai ne? Tavs tēvs — tava ģi­mene — dievi — pasaule. Maata un Isfets, kārtība un haoss, sanīdīsies kā vēl nekad. Tu un tavs brālis būsiet tie, ko izmantos, lai šos spēkus līdzsvarotu vai visu no­lemtu iznīcībai. Arī to tava māte paredzēja.”

“Pagaidi. Ko tu…”

“Līdz nākamreizei, Seidij. Iespējams, kādudien varē­sim sarunu turpināt. Bet nu — brauc cauri! Mans pie­nākums ir novērtēt tavu drosmi — un tev tās ir pār­pārēm.”

Es vēlējos strīdēties pretī, ka nē — nav vis. Gribēju, lai Iskanders paliek un pastāsta, tieši kādu mamma pa­redzējusi manu nākotni. Taču viņa gars pagaisa, atstājot klāju klusu un tukšu. Tikai tad es apjautu, ka neviens cits tikmēr nebija izdvesis ne skaņas.

Es pagriezos pret Kārteru. “Atstāsi visu manā ziņā?”

Viņš, ne acu nepamirkšķinot, vērās tukšumā. Heopss vēl aizvien bija piespiedies man pie kājām kā pār­akmeņojies. Bastetas seja bija sastingusi šņācienā.

“Ēē, džeki?” es uzsitu knipi, un viņi atjēdzās.

“Bāā!” Basteta nosaucās. Tad viņa palūkojās apkārt un sapīka. “Pag, man šķita, ka es redzēju… kas te bija?”

Es nodomāju, cik gan spēcīgam ir jābūt burvim, lai apturētu laiku, lai apturētu pat dievieti. Kādudien Iskanderam nāksies man šo triku iemācīt, dzīvs viņš vai miris.

“Jā,” es teicu. “Es pamanīju ba. Taču nu tas ir prom.”

Paviānu statujas, spārniem nolaižoties, dārdēdamas sakustējās. Bronzas saules disks upes vidū iegrima, un ezerā atklājās ceļš. Tvaikonis traucās uz priekšu, taisni liesmās un verdošajos sārtajos viļņos. Virmojošajā kar­stumā es tik vien spēju, kā pamanīt ezera vidū salu. Tur vīdēja mirdzoši melns templis, kas nepavisam neizskatī­jās mīlīgs.

“Tiesas zāle,” es minēju.

Basteta pamāja. “Tādās reizēs priecājos, ka neesmu mirstīga.”

Kad pietauvojāmies salai, Asmens Asinstraips nāca atvadīties.

“Ceru jūs vēl kādreiz satikt, Keina kungs un kundze,” viņš nomurmināja. “Jūsu kajītes uz “Ēģiptes karalienes” ir sagatavotas. Ja vien nevēlaties mani atlaist.”

Basteta viņam aiz muguras kategoriski nopurināja galvu.

“Emm, palieciet tepat,” es teicu kapteinim. “Paldies par visu.”

“Kā vēlaties,” kapteinis atbildēja. Ja cirvis spētu sa­raukt pieri, man šķiet, tā arī būtu noticis.

“Lai acis asi trītas,” noteica Kārters, un kopā ar Bastetu un Heopsu mēs aizsoļojām pa trapu. Tvaikonis ne­vis attālinājās, bet vienkārši noslīka verdošajā lavā un pagaisa.

Es drūmi pavēros Kārterā. “Lai acis asi trītas?”

“Domāju — pa jokam.”

“Tu esi bezcerīgs.”

Mēs devāmies augšup pa melnā tempļa kāpnēm. Griestus turēja akmens pīlāru mežs. Ikvienā virsmā bija iegravēti hieroglifi un attēli, taču nebija krāsu — tikai melns uz melna. Cauri templim plūda ezera dūmaka, un, par spīti niedru lāpām ik pīlāra virsotnē, tumsā ne­bija iespējams neko saskatīt.

“Uzmanīgi,” Basteta brīdināja, ievilkusi gaisu nāsīs. “Viņš ir tuvu.”

“Kas?” es vaicāju.

“Suns,” nicīgi izgrūda Basteta.

Atskanēja rūciens, un no miglas iznira milzīgs melns veidols. Tas uzbruka Bastetai, kas apsviedusies sašutusi iešņācās kā kaķis, tad aizbēga, mūs ar bries­moni atstājot divatā.

Jaunuzradies lopiņš bija spīdīgs un melns, līdzīgs Seta zvēram Kolumbijas apgabala Vašingtonā, taču iz­teikti pēc suņa, graciozs un diezgan piemīlīgs. Atskārtu, ka tas ir šakālis — ar zelta kaklasiksnu.

Tad tas pārvērtās jauneklī, un man sirds vai pamira. Tas bija puisis no maniem sapņiem, patiešām — puisis melnā, ko divas reizes redzēju savās ba vīzijās.

īstenībā Anubiss bija vēl dievīgāks. (Ak…. ha-hā. Es sākumā nesapratu šo vārdu spēli, bet paldies tev, Kārter. Mirušo dievs — nāvīgi skaists. Jā, smieklīgi. Tagad varu turpināt?)

Āda viņam bija bāla, melnie mati izpūruši un acis tik brūnas kā izkausēta šokolāde. Viņš bija ģērbies mel­nās džinsa biksēs, armijnieku zābakos (tāpat kā es!), noskrandušā tēkreklā un melnā ādas jakā, kas ļoti pie­stāvēja. Augumā viņš bija garš un kalsnējs — kā šakālis. Ausis, tāpat kā šakālim, bija pastāvas (kas man šķita mīlīgi) un ap kaklu viņam bija zelta ķēde.

Lūdzu, saprotiet — es neesmu traka pēc puišiem. Ne­esmu! Skolas laikā es lielākoties kaitināju Lizu un Emmu, kuras bija, un labi, ka šobrīd viņu nebija klāt — abas būtu bez apstājas ķircinājušās.

Puisis melnā piecēlās un notīrīja savu jaku. “Es neesmu suns,” viņš norūca.

“Nē,” es apstiprināju. “Tu esi…”

Es, bez šaubām, būtu izspērusi — saldumiņš vai kaut ko tikpat stulbu, taču Kārters mani izglāba.

“Tu esi Anubiss?” viņš vaicāja. “Mēs nākam pēc pa­tiesības spalvas.”

Anubiss sarauca pieri. Savas skaistās acis viņš ieurba manējās. “Tu neesi mirusi.”

“Nē,” es atteicu. “Taču mēs šausmīgi cenšamies.”

“Es neņemos ar dzīvajiem,” viņš nelokāmi noteica, tad paskatījās uz Heopsu un Kārteru. “Taču jūs ceļojat kopā ar paviānu. Tas liecina par labu gaumi. Pirms es jūs no­galinu, ļaušu sniegt paskaidrojumus. Kāpēc Basteta jūs atvedusi šurp?”

“Vispār,” ierunājās Kārters. “Mūs šurp atsūtīja Tots.” Kārters sāka visu stāstīt, bet Heopss nepacietīgi iespraucās pa vidu. “Agh! Agh!”

Paviānu valoda droši vien ir jaudīga, jo Anubiss pa­māja ar galvu, it kā pēkšņi visu būtu sapratis. “Skaidrs.” Viņš drūmi paskatījās uz Kārteru. “Tātad tu esi Hors. Un tu…” viņš ar pirkstu norādīja uz mani.

“Es., es esmu., hm,” es stostījos. Parasti man mēle tā nemežģās, taču, skatoties uz Anubisu, es jutos tā, it kā man zobārsts būtu iespricējis pamatīgu devu novokaīna. Kārters uz mani pablenza tā, it kā es pēkšņi būtu pali­kusi traka.

“Es neesmu Izīda,” es spēju izdvest. “Es gribēju teikt — Izīda maļas iekšpusē, taču es neesmu viņa. Viņa., tikai viesojas.”

Anubiss pielieca galvu. “Un jūs abi esat nolēmuši iz­aicināt Setu?”

“Tāda ir galvenā doma,” piekrita Kārters. “Palīdzēsi?” Anubiss nozibināja acis. Prātā atausa Tota vārdi, ka Anubiss labā noskaņojumā esot tikai reizi miljards ga­dos. Un man bija sajūta, ka šī nebūt nebija viena no tā­dām dienām.

“Nē,” viņš sāji novilka. “Parādīšu, kāpēc.”

Viņš pārvērtās atpakaļ šakālī un aizskrēja atpakaļ, no kurienes nācis. Mēs ar Kārteru saskatījāmies. Nesa­prazdami, ko iesākt, steidzāmies nopakaļ Anubisam dziļāk tumsā.

Tempļa centrā bija milzīgs, apaļš kambaris, kas šķita kā divas vietas vienā. No vienas puses, tas izskatījās pēc milzīgas zāles, kur stāvēja degošu ogļu pannas un pašā galā — tukšs tronis. Telpas vidū bija svari — melna T-veida metāla konstrukcija ar virvēm, kurās iesieti zelta šķīvji, tik lieli, ka varētu noturēt cilvēku, — taču svari bija saplīsuši. Viens no zelta šķīvjiem bija pamatīgi ieliekts, it kā pa to būtu lēkājis kaut kas smags. Otrs šķī­vis karājās vienā virvē.

Svaru pakājē saritinājies un cieši aizmidzis gulēja ērmīgākais nezvērs, kādu līdz šim bija nācies redzēt. Viņam bija krokodila galva un lauvas krēpes. Ķermeņa priekšpuse kā lauvam, bet pakaļpuse spīdīga, brūna un resna — kā nīlzirgam, es nospriedu. Dīvainākais, ka ērms bija sīks — tas ir, ne lielāks par vidēja auguma pū­deli, kas, manuprāt, nozīmēja, ka šis ir nīlpūdelis.

Tāda bija zāle, vismaz viens tās līmenis. Tajā pašā laikā man šķita, ka atrodos spokainā kapsētā — trīsdi­mensiju projekcijā, kas telpai pārklāta pāri. Dažviet marmora grīdu nomainīja dubļu paltis un sūnām apau­guši bruģakmeņi. No kambara vidus kā riteņa spieķi uz visām pusēm stiepās kapi, it kā izkārtojušies pēc rindu māju parauga. Daudzas kapenes bija atlauztas. Dažas bija aizmūrētas ar ķieģeļiem, citām apkārt metāla žogs. Kam­bara stūru melnie pīlāri mainīja formu, dažkārt atgādi­not mūžsenas cipreses. Man bija sajūta, it kā es atrastos starp divām dažādām pasaulēm, un es nevarēju izšķirt, kura no abām bija īsta.

Heopss aizlēkšoja līdz svariem, uzrāpās pašā galā un iekārtojās kā mājās. Par nīlpūdeli viņš nelikās zinis.

Aizrikšojis līdz troņa pakāpieniem, šakālis atkal pār­vērtās Anubisā.

“Laipni lūgti,” viņš teica, “pēdējā telpā, ko jelkad ierau­dzīsiet.”

Kārters godbijīgi pavērās apkārt. “Tiesas zāle.” Palū­kojies uz nīlpūdeli, viņš sarauca pieri. “Vai tas ir…”

“Ammits Rijējs,” teica Anubiss. “Skatieties un drebiet bailēs.”

Ammits miegā izdzirdēja piesaucam savu vārdu. Nosmilkstējies viņš apvēlās uz muguras. Lauvas un nīlzirga kājas raustījās. Es pie sevis prātoju, vai pazemes bries­moņi, diez, sapņo par trušu trenkāšanu.

“Es viņu tiku iztēlojies… lielāku,” atzina Kārters.

Anubiss veltīja Kārteram bargu skatienu. “Ammitam jābūt vien tik lielam, lai varētu aprīt neliešu sirdis. Tici man, savu darbu viņš veic labi. Vai… veica labi.”

Heopss ieņurdējās, tupot svaru augšgalā, nogrīļojās uz vidus sijas, un ieliektais šķīvis atsitās pret grīdu.

“Kādēļ svari ir salauzti?” es pavaicāju.

Anubiss sarauca pieri. “Maata kļūst vājāka. Esmu mēģinājis tos salabot, bet…” Viņš bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

Es norādīju uz spocīgajām kapeņu rindām. “Vai tā­pēc, hm, parādās kapsēta?”

Kārters uz mani dīvaini paskatījās. “Kāda kapsēta?”

“Kapenes,” es teicu. “Koki.”

“Par ko tu runā?”

“Viņš tos neredz,” teica Anubiss. “Taču tev, Seidij, tev ir asa uztvere. Ko tu dzirdi?”

Sākumā es nesapratu, ko viņš ar to domā. Viss ko dzirdēju, bija asiņu puksti ausīs un tālā Uguns ezera sprakšķi. (Un Heopsa kasīšanās un ņurdēšana, taču tas nebija nekas jauns.)

Tad aizvēru acis un izdzirdēju vēl kādu tālu skaņu — mūziku, kas uzjundīja senas atmiņas — tēva smaidu, kad mēs abi dejojām mūsu Losandželosas mājā.

“Džezs,” es teicu.

Es atvēru acis, un Tiesas zāle bija pazudusi. Vai arī — nevis pazudusi, bet izgaisusi. Es vēl aizvien redzēju salū­zušos svarus un tukšo troni. Taču nebija melno kolonnu, nerūca uguns. Pat Kārters, Heopss un Ammits bija pa­zuduši.

Kapsēta bija ļoti reāla. Ieplaisājis bruģis līgojās zem kājām. Mitrais nakts gaiss smaržoja pēc garšvielām un zivs sautējuma, un piepelējušiem kaktiem. Varbūt biju atpakaļ Anglijā — iespējams, kāda Londonas nostūra baznīcas pagalmā —, taču uzraksti uz kapakmeņiem bija franču valodā, un gaiss bija Anglijas ziemai pārāk silts. Koki bija zemu noliekušies un spēcīgi, apauguši tilandsijām.

Un skanēja mūzika. Otrpus kapsētas žogam pa ceļu parādē devās džeza grupa —melnos sēru uzvalkos un spilgti krāsainās ballīšu cepurēs. Līgojās saksofonisti. Gaudoja kornetes un klarnetes. Bundzinieki smaidīja un šūpojās, zibinot vālītes. Nopakaļ, ar ziediem un lāpām rokās, bars izvadītāju sēru drānās dejoja ap vecmodīgu, melnu katafalku.

“Kur mēs esam?” es izbrīnā vaicāju.

Nolēcis no kāda kapakmens, man līdzās piezemējās Anubiss. Viņš ievilka plaušās kapsētas gaisu, un vaibstos ielija miers. Es pieķēru sevi pētām viņa muti, apakšlū­pas izliekumu.

“Jaunorleānā,” viņš teica.

“Atvaino?”

“Nogrimušajā pilsētā,” viņš atteica. “Franču kvartālā, upes rietumu krastā — mirušo krastā. Man šeit patīk. Tādēļ Tiesas zāle tik bieži saplūst ar šo mirstīgās pasau­les daļu.”

Džeza procesija devās tālāk pa ielu, piesaistot arvien jaunus dalībniekus.

“Ko viņi svin?”

“Bēres,” teica Anubiss. “Tikko guldījuši kapā līķi. Ta­gad “atlaiž nelaiķi”. Sērotāji, vedot projām tukšo kata­falku, ar dziesmām un dejām svin mirušā dzīvi. Šis rituāls ir ļoti ēģiptisks.”

“Kā tu tik daudz zini?”

“Es esmu bēru dievs. Es zinu visas nāves ieražas pa­saulē — kā pareizi nomirt, kā sagatavot miesu un dvē­seli pēcnāves dzīvei. Es dzīvoju nāvei.”

“Tu noteikti esi ballīšu nagla,” es teicu. “Kādēļ tu mani šurp atvedi?”

“Lai aprunātos.” Viņš papleta rokas, un tuvākais kaps nodārdēja. No plaisas sienā izšāvās gara, balta lenta. Tā tuvojās, blakus Anubisam savijoties kaut kādā veidolā, un pirmā doma man bija — ak Dievs, viņam ir burvju tualetes papīra rullis.

Tad es sapratu, ka tas ir audums, apsienamais — mū­miju ietinamais materiāls. Audums saveidojās par solu, un Anubiss apsēdās.

“Man nepatīk Hors.” Viņš pamāja, lai piebiedrojos. “Skaļš un uzpūtīgs, un domā, ka ir pārāks par mani. 'lāču Izīda pret mani vienmēr izturējusies kā pret dēlu.” Es sakrustoju rokas uz krūtīm. “Man tu neesi ne­kāds dēls. Un teicu taču — es neesmu Izīda.”

Anubiss nolieca galvu. “Nē. Tu neuzvedies kā die­viete. Tu man atgādini savu māti.”

Šie vārdi mani aplēja kā ar auksta ūdens šalti (un diemžēl, pateicoties Ziai, es tiešām zināju, kā tas ir). “Tu esi ticies ar manu māti?”

Anubiss samirkšķināja acis, it kā apjautis, ka nošāvis greizi. “Es… es pazīstu visus mirušos, taču katra gara ceļš ir noslēpums. Man nevajadzēja par to ierunāties.”

“Nevar tā vienkārši izspert ko tādu un apklust! Vai viņa ir ēģiptiešu aizsaulē? Vai viņa gāja cauri tavai Tie­sas zālītei?”

Anubiss nemierīgi pavērās uz zelta svariem, kas kap­sētā mirdzēja kā mirāža. “Tā nav mana zāle. Es to tikai pieskatu, kamēr atgriezīsies Ozīriss. Man žēl, ja esmu tevi sarūgtinājis, taču es nedrīkstu neko vairāk teikt. Nezinu, kāpēc vispār kaut ko teicu. Vienkārši… tavai dvēselei ir tāds pats mirdzums. Spēcīgs mirdzums.”

“Cik glaimojoši,” es noburkšķēju. “Mana dvēsele mirdz.”

“Piedod,” viņš vēlreiz noteica. “Lūdzu, apsēdies.” Negrasījos ne mainīt tēmu, ne kopā ar viņu sēdēt uz mūmijas autu čupas, taču tieši informācijas ievākšanas paņēmieni laikam nestrādāja. Nozvēlos uz sola un cen­tos izskatīties pēc iespējas sapīkusi.

“Tātad,” es uzmetu viņam īgnu skatienu. “Un kas tas par veidolu? Tu esi dievība?”

Viņš sarauca pieri un uzlika roku krūtīm. “Tu domā, vai esmu iemiesojies cilvēkā? Nē, es varu iemiesoties kapsētā, ikvienā mirstošo vai sērojošo vietā. Šis ir mans dabīgais izskats.”

“Ak.” Pa daļai cerēju, ka man blakus sēž īsts puisis — kāds, kurā iemiesojies dievs. Taču man vajadzēja saprast, ka tas ir pārāk skaisti, lai būtu patiesi. Jutos vīlusies. Pēc tam dusmojos uz sevi, ka atļāvos justies vīlusies.

Nav jau tā, ka būtu bijusi iespēja, Seidij. Es norāju sevi. Viņš ir sasodīts bēru dievs. Savus piectūkstoš gadus vecs.

“Nu ko,” es teicu, “ja nevari pastāstīt neko noderīgu, vismaz palīdzi. Mums nepieciešama patiesības spalva.” Viņš papurināja galvu. “Tu neapjēdz, ko lūdz. Patie­sības spalva ir pārāk bīstama. Atdot to mirstīgajam no­zīmētu pārkāpt Ozīrisa likumus.”

“Taču Ozīrisa te nav.” Es norādīju uz tukšo troni. “Tā ir viņa vieta, vai ne? Vai tu redzi Ozīrisu?”

Anubiss palūkojās uz troni un pārvilka pirkstus pār savu zelta ķēdi, it kā tā būtu kļuvusi ciešāka. “Tais­nība — savā postenī esmu gaidījis veselu mūžību. Mani neieslodzīja kā pārējos. Nezinu, kāpēc… taču es darīju visu, ko spēju. Kad padzirdēju, ka pieci ir izlaisti, cerēju, ka Ozīriss atgriezīsies, bet…” viņš noraidoši pašūpoja galvu. “Kāpēc viņš nepilda savus pienākumus?”

“Varbūt tāpēc, ka ir iesprostots manā tētī.”

Anubiss blenza uz mani. “Paviāns to neteica.”

“Nu, es nevaru izskaidrot tik labi kā paviāns. Bet principā, mans tētis dažus dievus gribēja izlaist, kaut arī iemeslus es ne… Iespējams, viņš domāja: nuka ieskriešu Britu Muzejā un uzsperšu gaisā Rozetas akmeni! Un viņš izlaida Ozīrisu, taču tāpat izkļuva Sets un pārējā varza.” “Tad Sets ieslodzīja tavu tēvu, kurā bija iemiesojies Ozīriss,” teica Anubiss, “kas nozīmē, ka Ozīrisu ir ieslo­dzījis mans…” Viņš aprāvās. “Sets.”

Interesanti, es nodomāju.

“Tātad tu saproti,” es teicu. “Tev mums jāpalīdz.” Anubiss vilcinājās, tad papurināja galvu. “Es nevaru. Man būs nepatikšanas.”

Es paskatījos uz viņu un sāku smieties. Nevarēju val­dīties, viņš izklausījās tik smieklīgs. “Tev būs nepatikša­nas? Cik tev gadu — sešpadsmit? Tu esi dievs!”

Tumsā bija grūti saskatīt, bet varu apzvērēt, ka viņš nosarka. “Tu nesaproti. Spalva necieš pat niecīgākos me­lus. Ja es tev to iedotu un tu kaut vienreiz samelotos vai rīkotos negodīgi, tu pārvērstos pelnos.”

“Tev šķiet, ka es esmu mele.”

Viņš pamirkšķināja acis. “Nē, es tikai…”

“Tu nekad neesi melojis? Ko tu tikko grasījies teikt — par Setu? Es minēšu — viņš ir tavs tēvs. Vai tā?”

Anubiss aizcirta muti, tad to atkal atvēra. Izskatījās, ka viņš vēlētos dusmoties, taču nespēj atcerēties, kā to dara. “Vai tu vienmēr tā krīti uz nerviem?”

“Parasti vēl vairāk,” es atsviedu.

“Kādēļ tava ģimene nav tevi izprecinājusi kādam, kurš dzīvo tālu, tālu prom?”

Jautājums it kā nāca gluži pašsaprotams, un nu bija mana kārta mulst. “Atvaino, nāves puika! Man ir div­padsmit gadu! Nu… gandrīz trīspadsmit, diezgan daudz trīspadsmit, taču ne jau par to ir runa. Manā ģimenē meitenes “neaizprecina”. Tu varbūt zini visu par bērēm, taču ir skaidri redzams, ka uzmanības izrādīšanas rituālu lietās esi krietni atpalicis!”

Anubiss izskatījās apstulbis. “Droši vien.”

“Tieši tā! Pag, par ko mēs runājām? Ak cerēji, ka va­rēsi mani novirzīt no tēmas? Es atceros. Sets ir tavs tēvs, ja? Stāsti taisnību.”

Anubiss skatījās pāri kapsētai. Džeza bēru mūzika aizskanēja franču kvartāla ielās.

“Jā,” viņš teica. “Tā vismaz vēsta leģenda. Es viņu nekad neesmu saticis. Kad biju zīdainis, mana māte Neftīda atdeva mani Ozīrisam.”

“Viņa… tevi atdeva?”

“Teica, ka nav vēlējusies, lai iepazīstu savu tēvu. Bet īstenībā, man šķiet, viņa nezināja, ko ar mani iesākt. Es nebiju tāds kā brālēns Hors. Nebiju nekāds cīnītājs. Es biju… citāds bērns.”

Viņš izklausījās tik sarūgtināts, un es nezināju, ko teikt. Es vēlējos izdibināt patiesību, taču parasti to neat­klāj, īpaši puiši. Ari es zināju, kā ir būt citādam bēr­nam — un justies tā, it kā vecāki būtu mani atdevuši projām.

“Varbūt mamma gribēja tevi pasargāt,” es teicu. “Ņe­mot vērā, ka tavs tēvs ir Ļaunuma valdnieks un tā.” “Iespējams,” viņš bezkaisligi noteica. “Ozlriss mani ņēma savā paspārnē. Viņš mani padarīja par Bēru aiz­bildni, par Nāves ceļu sargātāju. Tas ir labs darbs, bet… tu vaicāji, cik man gadu. Vispār es to nemaz nezinu. Mi­rušo valstībā gadus neskaita. Es vēl joprojām jūtos gana jauns, taču pasaule ap mani ir kļuvusi veca. Un Ozīriss tik ilgi jau ir prom… Citu tuvinieku man nav bijis.” Veroties Anubisā kapsētas pustumsā, es viņā saskatīju vientuļu pusaugu zēnu. Raudzīju sev atgādināt, ka viņš ir dievs, tūkstošiem gadu vecs, spējīgs valdīt dažādus spēkus, varenākus par maģisko tualetes papīru, taču man viņa bija žēl.

“Palīdzi mums izglābt manu tēti,” es teicu. “Mēs no­sūtīsim Setu atpakaļ uz Duātu, un Ozīriss būs brīvs. Visi būsim laimīgi.”

Anubiss atkal papurināja galvu. “Es tev jau teicu…” “Tavi svari ir salūzuši,” es aizrādīju. “Pieļauju, ka tie tādi ir tāpēc, ka Ozīrisa te nav. Kas notiek ar dvēselēm, kad tās ierodas pēc sprieduma?”

Es zināju, ka trāpīšu vārīgā vietā. Anubiss sakustē­jās. “Tas vairo haosu. Dvēseles apjūk. Dažas nespēj no­nākt pēcnāves dzīvē. Dažas spēj, bet tām jāatrod cits ceļš. Es mēģinu palīdzēt, bet… Tiesas zāli mēdz dēvēt arī par Maatas zāli. Tai pieklājas būt par kārtības cita­deli, drošu pamatu. Bez Ozīrisa tā jūk un brūk.”

“Tad ko tu vēl gaidi? Dod mums spalvu. Ja vien ne­bīsties, ka tēvs tevi sodīs.”

Viņa acīs kvēloja niknums. Uz brīdi man šķita, ka viņš plāno manas bēres, taču Anubiss tikai pikti noel­sās. “Es veicu ceremoniju, ko dēvē par mutes atvēršanu. Tā miruša cilvēka dvēselei liek nākt un runāt. Par godu tev, Seidija Keina, es iedibinātu jaunu ceremoniju: mu­tes aizvēršanu.”

“Ha, ha. Tad tu man dosi to spalvu vai ne?”

Viņš atvēra plaukstu. Uzšķīlās gaisma, un virs del­nas lidinājās mirdzoša spalva — līdzīga rakstāmspalvai. “Ozīrisa dēļ — taču man ir vairāki nosacījumi. Pirmais, ar to rīkoties drīkstēsi tikai tu.”

“Bet, protams. Tu taču nedomā, ka es ļaušu Kārteram…”

“Tev jāuzklausa mana māte Neftīda. Heopss teica, ka tu esot viņu meklējusi. Ja tev izdosies viņu atrast, tev viņā jāieklausās.”

“Mierīgi,” es noteicu, lai ari šis noteikums man lika justies neērti. Kādēļ Anubiss lūdz ko tādu?

“Un, pirms tu dodies ceļā,” Anubiss turpināja, “tev ar patiesības spalvu rokā man jāatbild uz trim jautājumiem, lai pierādītu, ka esi godīga.”

Man pēkšņi izkalta mute. “Hm… kādus jautājumus?” “Pēc maniem ieskatiem. Un atceries — visniecīgākie meli tevi iznīcinās.”

“Dod man to sasodīto spalvu.”

Kad viņš to man pasniedza, spalva stājās mirdzēt, taču tā bija silta un smagāka, nekā spalvai vajadzētu būt.

“Tā ir bennu astes spalva,” Anubiss paskaidroja, “tu to sauktu par fēniksu. Tā sver tieši tikpat, cik cilvēka dvēsele. Esi gatava?”

“Nē.” Tā noteikti bija taisnība, jo es nesadegu. “Vai šis skaitās viens no jautājumiem?”

Anubiss pasmaidīja, un man gandrīz sareiba galva. “Šķiet, ka jā. Tu kaulējies kā feniķiešu jūrnieks, Seidija Keina. Tātad, otrais jautājums: vai tu sava brāļa dēļ šķir­tos no dzīvības?”

“Jā,” es nevilcinoties atbildēju.

(Arī mani tas pārsteidza. Bet spalva rokā spieda mani būt patiesai. Taču laikam jau nedarīja mani gud­rāku.)

Anubiss pamāja ar galvu, nebūdams pārsteigts. “Pē­dējais jautājums: vai tu būtu gatava zaudēt savu tēvu, tādējādi glābjot pasauli?”

“Tas nav godīgs jautājums!”

“Atbildi godīgi.”

Kā gan es varēju uz ko tādu atbildēt? Tas nebija vienkāršs jā/nē.

Es, protams, zināju “pareizo” atbildi. Varonei taču jāspēj atteikties upurēt savu tēvu. Tad viņa drosmīgi do­das tālāk un izglābj gan savu tēvu, gan pasauli, vai ne? Bet ja nu patiešām glābt var tikai vienu vai otru? Pa­saule bija briesmīgi liela: ome un opis, Kārters, tēvocis Amoss, Basteta, Heopss, Liza un Emma, visi, ko pazīstu. Ko mans tētis teiktu, ja es izvēlētos viņu vienu?

“Ja… ja citādi nebūtu iespējams,” es teicu, “vispār ne­būtu iespējams… Ai, beidz. Tas ir stulbs jautājums.” Spalva iemirdzējās.

“Labi,” es kļuvu pieļāvīgāka. “Ja man vajadzētu, es domāju… es domāju, ka glābtu pasauli.”

Tūliņ uzbruka briesmīga vainas apziņa. Kas gan es biju par meitu? Es satvēru savu teta amuletu — vienīgo piemiņu no tēva. Dažs no jums padomās: tu taču savu tēvu tikpat kā nesatiki. Tu viņu nepazini. Kāpēc tev tā rūp?

Bet tas taču nepadarīja viņu par sliktāku tēvu, vai ne? Un nepadarīja mazāk briesmīgu domu, ka viņu zaudēšu. Un domu, ka viņu pievilšu, labprātīgi izvēlo­ties ļaut viņam mirt, tādējādi glābjot pasauli, — es biju briesmone.

Nespēju ielūkoties Anubisam acīs, taču, kad to izda­rīju, viņa skatiens bija atmaidzis.

“Es tev ticu, Seidij.”

“Ak, tiešām. Es turu sasodīto patiesības spalvu, un tu apgalvo, ka man tici. Paldies.”

“Patiesība ir skarba,” teica Anubiss. “Uz Tiesas zāli nepārtraukti nāk gari, un viņi nespēj atbrīvoties no sa­viem meliem. Viņi noliedz savu vainu, savas patiesās jū­tas, savas kļūdas… līdz brīdim, kad Ammits dvēseli norij uz mūžīgiem laikiem. Lai atzītu patiesību, nepieciešams spēks un drosme.”

“Jā. Es jūtos tik stipra un drosmīga. Paldies.”

Anubiss piecēlās. “Man jāiet. Tavs laiks pamazām iet uz beigām. Tikai nedaudz vairāk kā pēc divdesmit čet­rām stundām saule ausīs Seta dzimšanas dienā, viņš pa­beigs savu piramīdu — ja vien tu viņu neapturēsi. Var­būt nākamreiz, kad tiksimies…”

“Tu būsi tāds pats suņanagla?” es minēju.

Viņš man piekala silto, brūno acu skatienu. “Varbūt tu man iemācīsi mūsdienu aplidošanas rituālus.”

Es sēdēju apjukusi, līdz nomanīju smaida at­blāzmu — ar to pietika, lai es attaptos, ka tieku ķirci­nāta. Tad viņš pazuda.

“Ļoti smieklīgi!” es kliedzu. Svari un tronis izzuda. Auduma sols atšķetinājās, un es nogāzos kapsētas vidū. Man blakus uzradās Kārters un Heopss, taču es nemitē­jos kliegt uz to vietu, kur tikko bija stāvējis Anubiss, ap­saukājot viņu visādos vārdos.

“Kas te notiek?” vaicāja Kārters. “Kur mēs esam?” “Viņš ir briesmīgs!” es šķendējos. “Pašpārliecināts, sarkastisks, neiedomājami smuks, neciešams…”

“Aghl" sūdzējās Heopss.

“Jā,” piekrita Kārters. “Tu dabūji spalvu?”

Es izstiepu roku, tur tā bija — balta mirdzoša spalva, kas lidinājās virs delnas. Sakļāvu pirkstus, un tā pazuda. “Oho!” izsaucās Kārters. “Bet kā ar Anubisu? Kā tu…” “Uzmeklēsim Bastetu un dosimies prom no šejie­nes,” es pārtraucu. “Mums ir daudz darāmā.”

Un pirms viņš sāka uzdot citus jautājumus, es devos ārā no kapsētas, jo man nebija vēlēšanās plāt vaļā patie­sību.

Kārters

(Jā, liels paldies, Seidij. Tu varēji stāstīt par Mirušo valstību. Man jāstāsta par 10. starpštatu šoseju, kas ved cauri Teksasai.)

īsāk sakot: ceļš ilga veselu mūžību un bija gaužām garlaicīgs, ja vien nešķiet aizraujoši skatīties uz govīm ganībās.

Jaunorleānu atstājām divdesmit astotajā decembrī, vienos naktī, — dienu, pirms Sets plānoja iznīcināt pa­sauli. Basteta bija “aizņēmusies” treileri, ko Federālā Ār­kārtas situāciju vadības aģentūra tur bija atstājusi viesuļ­vētras Katrīna seku likvidēšanas laikos. Vispirms Basteta ieteica doties ceļā ar lidmašīnu, taču, kad izstāstīju savu sapni par burvjiem eksplodējošā lidmašīnā, mēs no­spriedām no lidmašīnām turēties pa gabalu. Debesu die­viete Nuta tika solījusi drošu gaisa satiksmi līdz Memfisai, taču, tuvojoties Setam, nevēlējos izaicināt likteni.

“Sets nav mūsu vienīgā problēma,” teica Basteta. “Ja tava vīzija ir patiesa, burvji no mums novēršas. Un ne jau šādi tādi burvji, bet pats Desžardēns.”

“Un Zia,” piebilda Seidija, lai mani nokaitinātu.

Galu galā mēs izlēmām, ka drošāk būs braukt ar ma­šīnu, lai arī lēnāk. Ja mums veiksies, Fēniksu sasniegsim tieši laikā, lai izaicinātu Setu. Kas attiecās uz Dzīvības māju, vienīgā cerība bija no viņiem izvairīties, kamēr paveicam visu, kas darāms. Varbūt, kad būsim tikuši galā ar Setu, burvji izlems, ka esam forši. Varbūt…

Turpināju domāt par Desžardēnu, prātoju, vai viņš tiešām varētu būt Seta iemiesojums. Vēl vakar tas šķita loģiski. Desžardēns vēlējās iznīcināt Keinu ģimeni. Viņš ienīda mūsu tēvu un mūs pašus arī. Viņš droši vien gadu desmitiem, gadu simtiem gaidījis Iskandera nāvi, lai pats varētu kļūt par Virslektoru. Varaskāre, dusmas, iedo­mība, ambīcijas: Desžardēnam bija viss. Ja Sets meklēja dvēseles radinieku, labāku atrast viņam vārda tiešā no­zīmē neizdotos. Un ja Sets sāktu karu starp dieviem un burvjiem, kontrolējot Virslektoru, ieguvējs būtu tikai un vienīgi haoss. Turklāt Desžardēnu bija viegli ienīst. Kāds taču sabotēja Amosa māju un izpauda Setam, ka Amoss tuvojas.

Taču tas, kā Desžardēns metās glābt visus lidmašīnas pasažierus, nebija gluži Ļaunuma valdnieka garā.

Basteta un Heopss pārmaiņus vadīja automašīnu, ka­mēr mēs ar Seidiju te modāmies, te iemigām no jauna. Es nezināju, ka paviāni prot stūrēt, taču Heopsam izde­vās labi. Kad uz rīta pusi pamodos, viņš manevrēja auto cauri Hjūstonas rīta sastrēgumstundai, ilkņus ņirgdams un riedams, taču citi autovadītāji nemanīja neko aizdo­mīgu.

Brokastu laikā Seidija, Basteta un es sēdējām treilera virtuvē, atvilktnēm virinoties vaļā un ciet, traukiem šķindot, kamēr braucām kilometriem tālu nezin kurp. Basteta Jaunorleānas diennakts veikalā bija sagādājusi uzkodas un dzērienus (un, protams, Friskies), taču ne­viens no mums nebija izsalcis. Manīju, ka Basteta ir sa­traukusies. Viņa bija sadriskājusi lielāko daļu treilera polsterējuma un nu skrāpējās gar virtuves galdu.

Kas attiecas uz Seidiju, viņa turpināja virināt dūri un blenza uz patiesības spalvu, it kā tā būtu mobilais te­lefons, kam teju jāiezvanās. Kopš pazušanas Tiesas zālē viņa bija atturīga un klusa. Es nesūdzos, taču tas nav viņai raksturīgi.

“Kas notika ar Anubisu?” Es vai miljono reizi vai­cāju.

Viņa pablenza tā, it kā vēlētos noraut man galvu. Tad droši vien izlēma, ka es nebūtu to pūļu vērts. Viņa piekala skatienu mirdzošajai spalvai, kas lidinājās virs delnas.

“Mēs runājām,” viņa uzmanīgi izraudzījās vārdus. “Viņš uzdeva pāris jautājumu.”

“Kādus jautājumus?”

“Kārter, nejautā. Lūdzu.”

Lūdzu? Labi, tas tiešām nebija Seidijas stilā.

Es paskatījos uz Bastetu, taču no viņas nebija lielas jēgas. Kaķu dieviete ar nagiem palēnām dīrāja plast­masu.

“Kas vainas?” es viņai vaicāju.

Viņa turpināja lūkoties uz galdu. “Mirušo valstībā es jūs pametu. Jau atkal!’

“Anubiss tevi izbiedēja,” es atbildēju. “Tas taču nekas.”

Basteta pavērsa pret mani lielās dzeltenās acis, un mani pārņēma sajūta, ka es visu vēl vairāk sabojāju.

“Kārter, es tavam tēvam devu solījumu. Apmaiņā pret savu brīvību. Viņš man uzticēja svarīgāku darbu nekā cīņu ar Čūsku: pasargāt Seidiju un, ja būs nepiecie­šams, — jūs abus”

Seidija nosarka. “Basteta, tas… es gribēju teikt pal­dies un tā, bet mēs neesam svarīgāki par cīnīšanos., ar viņu.”

“Jūs nesaprotat,” Basteta teica. “Jūsos abos ne vien rit faraonu asinis. Jūs esat varenākie valdnieku bērni, kādi jelkad dzimuši. Jūs esat mūsu vienīgā cerība apvienot dievus un Dzīvības māju, no jauna apgūt vecās tradīci­jas, pirms ir par vēlu. Ja jūs varētu ieprasties dievu gud­rībās, jūs atrastu citus cilvēkus ar valdnieku asinīm un apmācītu viņus. Jūs atdzīvinātu Dzīvības māju. Tas, ko darīja jūsu vecāki, — viss, ko viņi darīja, bija priekšdarbi jūsu ceļam.”

Mēs ar Seidiju klusējām. Ko gan uz ko tādu var at­bildēt? Es vienmēr biju jutis, ka vecāki mani mīl, taču — ka viņi būtu ar mieru mirt manis dēļ? Ticēt, kas tas ir nepieciešams, lai Seidija un es spētu darīt brīnumu lie­tas pasaules glābšanai? Es nebiju to lūdzis.

“Viņi nevēlējās jūs atstāt vienus,” Basteta turpināja, vērojot manu seju. “Viņi to neplānoja, taču saprata, ka dievus atbrīvot varētu būt bīstami. Ticiet man, viņi sa­prata, cik jūs esat īpaši. Sākotnēji es jūs abus sargāju tā­pēc, ka biju solījusi. Taču tagad es to darīšu, pat ja ne­būtu solījusies. Jūs abi man esat kā kaķēni. Es jūs vairs nepievilšu.”

Atzīstu, man kaklā sakāpa kamols. Mani neviens vēl nebija dēvējis par savu kaķēnu.

Seidija nošņaukājās. Viņa kaut ko notrausa no acu apakšas. “Tu taču mūs nemazgāsi, ko?”

Bija tik labi atkal ieraudzīt smaidu Bastetas sejā. “Mē­ģināšu valdīties. Un, starp citu, Seidij, es lepojos ar tevi. Saviem spēkiem tikt galā ar Anubisu — tie nāves dievi mēdz būt nejauki klienti.”

Seidija paraustīja plecus. Šķita, ka viņa jūtas neērti. “Nu, es viņu nesauktu par nejauku. Tas ir, viņš neizska­tījās vecāks par pusaudzi.”

“Par ko tu runā?” es vaicāju. “Viņam bija šakāļa galva.” “Nē, nu kad viņš pārtaisījās par cilvēku.”

“Seidij…” Nu es sāku par viņu uztraukties. “Kad Anubiss pārtapa par cilvēku, viņam vēl aizvien bija šakāļa galva. Viņš bija milzīgs un biedējošs un, jā, diezgan ne­jauks. Pēc kā viņš izskatījās tavās acīs?”

Viņa pietvīka. “Viņš izskatījās… pēc mirstīga puiša.” “Iespējams, burvestība,” Basteta teica.

“Nē,” Seidija uzstāja. “Tā nevar būt.”

“Nu, nav svarīgi,” es teicu. “Mums ir spalva.”

Seidija nervozēja, ir kā tas būtu kas ļoti svarīgs. Tad viņa sakļāva dūri un patiesības spalva pazuda. “Tā mums neko daudz nelīdzēs, ja neizdibināsim Seta slepeno vārdu.”

“Par to ir domāts.” Bastetas skats apšāvās visapkārt, it kā viņa bītos no kāda slepena spiega. “Man ir plāns. Bet bīstams.”

Es paliecos uz priekšu. “Kāds?”

“Mums nāksies piestāt. Es negribētu piesaukt ne­laimi, līdz būsim galā, taču tas ir pa ceļam. Domāju — ies ātri.”

Es galvā rēķināju. “Šis otrās Dēmonu dienas rīts?” Basteta pamāja ar galvu. “Diena, kad piedzima Hors.” “Un rīt, trešajā Dēmonu dienā, ir Seta dzimšanas diena. Tas nozīmē, ka mums ir aptuveni divdesmit čet­ras stundas, līdz viņš iznīcinās Ziemeļameriku.”

“Un ja viņš piekļūs mums,” piebilda Seidija, “viņš kļūs vēl varenāks.”

“Laika ir gana,” teica Basteta. “No Jaunorleānai līdz Fēniksai ir divdesmit četru stundu brauciens, un mēs jau braucam vairāk nekā piecas stundas. Ja vien negadī­sies vēl kāds nejauks pārsteigums…”

“Līdzīgi tiem, kādi atgadās katru mīļu dienu?”

“Jā,” atzina Basteta. “Tādi.”

Es saraustīti ievilku elpu. Pēc divdesmit četrām stun­dām viss būs galā — vienādi vai otrādi. Vai nu izglābsim tēti un apturēsim Setu, vai ari visas pūles izrādīsies vel­tas — ne tikai manas un Seidijas, bet arī vecāku upuri. Pēkšņi šķita, ka es jau atkal esmu pazemē, vienā no tiem tuneļiem Pirmajā nomā, kur virs manas galvas bija mil­joniem tonnu akmeņu. Pietika zemei sakustēties, lai viss iegrūtu.

“Nu ko,” es teicu. “Ja esmu jums nepieciešams, būšu laukā, spēlēšos ar asiem priekšmetiem.”

Paķēru savu zobenu un devos uz automašīnas aiz­muguri.

Vēl nekad nebija redzēta pārvietojama māja ar visu lieveni. Zīme uz pakaļdurvīm brīdināja, ka tur iet ir bīs­tami, kamēr treileris brauc, taču es to ignorēju.

Tā nebija labākā vieta, kur trenēties zobenu cīņā. Pārāk maza, un lielāko daļu vietas aizņēma divi krēsli. Plosījās auksts vējš, ikviena bedre uz ceļa lika zaudēt līdzsvaru. Taču šī bija vienīgā vieta, kur varēju pabūt viens. Bija nepieciešams sakārtot domas.

Es trenējos izsaukt savu zobenu no Duātas un aizsū­tīt to atpakaļ. Drīz vien izdevās uzreiz, ja vien pienācīgi koncentrējos. Pēc tam vingrinājos pāris kustībās — blo­ķēšanā, dūrienos un sitienos —, līdz Hors neizturēja un sāka dot padomus.

Turi asmeni augstāk, viņš lika. Veido loku, Kārter. Asmens ir veidots tā, lai pretiniekam izsistu no rokas ieroci.

Aizveries, es norūcu. Kur tu biji, kad man vajadzēja palīgu basketbola laukumā? Taču es lūkoju turēt zobenu tā, kā Hors teica, un konstatēju, ka viņam ir taisnība.

Lielceļš vijās caur krūmājiem klātu klajumu. Ik pa lai­kam apdzinām kāda fermera kravas automašīnu vai ģime­nes automašīnu, un šoferiem, mani ieraugot, iepletās acis: melnādains puišelis vicina zobenu automašīnas aizmu­gurē. Es smaidīju un māju ar roku, un, pateicoties Heopsa šofera talantam, viņi visai drīz pagaisa putekļu mākonī.

Pēc stundu ilga treniņa aukstos sviedros izmirkušais krekls bija pielipis miesai. Es smagi dvesu. Nolēmu pie­sēst un atvilkt elpu.

“Tā tuvojas,” Hors teica. Viņa balss izklausījās reāla, nevis man galvā. Paskatījos un ieraudzīju viņu blakus, mirdzam zeltainā gaismā, sēžam otrā krēslā, tērpušos ādas bruņās un sandalēm kājās. Hora zobens, spokaina mana zobena kopija, bija viņam pie sāniem.

“Kas tuvojas?” es vaicāju. “Cīņa ar Setu?”

“Tā ari, protams,” Hors teica. “Taču pirms tam vēl kas, Kārter. Esi gatavs.”

“Lieliski. It kā man nebūtu gana ķezu.”

Hora sudrabaini zeltainās acis iemirdzējās. “Kad es biju mazs, Sets vairākkārt centās mani nogalināt. Mēs ar māti bēgām no vietas uz vietu, slēpdamies no viņa, līdz es biju gana pieaudzis, lai stātos viņam pretī. Sarkanais kungs tev uzsūtīs tieši tos pašus spēkus. Nākamie būs…” “Pie upes,” es minēju, atceroties savas dvēseles pē­dējo ceļojumu. “Kaut kas slikts notiks pie upes. Bet kāds būs izaicinājums?”

“Tev jāuzmanās no…” Hora tēls sāka bālēt, un dievs sarauca pieri. “Kas tas? Kāds mēģina… kāds cits…”

Viņa vietā uzradās Zias Rašidas mirdzošs tēls.

“Zia!” es pielēcu kājās, pēkšņi atskārtis, ka mirkstu aukstos sviedros un izskatos briesmīgi, kā tikko izrauts caur Mirušo valstību.

“Kārter?” Viņas tēls mirgoja. Rokā viņai bija zizlis, mugurā pelēks mētelis, apvilkts pār drānām, it kā viņai saltu. īsie melnie mati vilnīja. “Lai paldies Totam, ka tevi atradu.”

“Kā tu šeit nokļuvi?”

“Nav laika! Klausies: mēs dzenamies jums pakaļ. Desžardēns, es un vēl divi. Mēs īsti nezinām, kur jūs esat. Desžardēna izsekošanas burvestības nespēj jūs atrast, taču viņš nojauš, ka esam jums uz pēdām. Un viņš zina, kurp jūs dodaties — uz Fēniksu.”

Man galvā šaudījās milzums domu. “Tad viņš bei­dzot ir noticējis, ka Sets ir brīvībā? Jūs nākat mums pa­līgā?”

Zia papurināja galvu. “Viņš nāk jūs apturēt.” “Apturēt mūs? Zia, Sets taisās uzspert gaisā visu kon­tinentu! Tētis…” Man aizlūza balss. Riebās, cik bezspē­cīgs un nobijies izklausījos. “Manam tēvam draud bries­mas.”

Zia izstiepa mirdzošo roku, taču tas bija tikai tēls. Mūsu pirksti nesaskārās. “Man ļoti žēl, Kārter. Mēģini saprast Desžardēnu. Dzīvības māja gadsimtiem ilgi cen­tusies turēt dievus ieslodzījumā, lai novērstu kaut ko tādu. Tagad, kad jūs viņus esat izlaiduši…”

“Ne jau es to izdomāju!”

“Zinu, taču tu centies stāties pretī Setam ar dievišķo maģiju. Dievus nav iespējams valdīt. Var gadīties, ka tu nodarīsi vairāk ļauna nekā laba. Ja ļausi Dzīvības mājai par to parūpēties…”

“Sets ir pārāk spēcīgs,” es bildu. “Un es spēju valdīt Horu. Es to spēju.”

Zia papurināja galvu. “Jo tuvāk Setam nonāksi, jo būs grūtāk. Tu pat nevari iedomāties.”

“Un tu vari?”

Zia nervozi palūkojās pa kreisi. Viņas tēls kļuva ne­skaidrs kā slikta televīzijas signāla reizē. “Mums nav daudz laika. Drīz Mels tiks ārā no atpūtas telpas.”

“Jums ir burvis, vārdā Mels?”

“Klausies. Desžardēns taisās mūs sadalīt divās ko­mandās. Plāns ir nogriezt jums ceļu uz abām pusēm un apturēt jūs. Ja mana komanda sasniegs jūs pirmā, man šķiet, ka es gana ilgi spēšu atturēt Melu no uzbrukuma, lai mēs varētu aprunāties. Pēc tam mēs varētu izdomāt, kā apieties ar Desžardēnu, lai pierunātu viņu sadarboties.”

“Tikai nepārproti, bet kāpēc gan lai es tev uzticē­tos?”

Viņa saknieba lūpas un izskatījās līdz sirds dziļumiem aizskarta. Pa daļai jutos vainīgs, pa daļai kūros aizdo­mās, ka tas varētu būt triks.

“Kārter… Man tev kas jāsaka. Tas varētu jums palī­dzēt, bet man jāsaka tev personīgi.”

“Saki tagad.”

“Tota knābis! Tu gan esi spītīgs!”

“Jā, tāds talants.”

Mūsu skatieni sastapās. Viņas tēls sāka zust, taču es nevēlējos, lai viņa pazūd. Vēlējos vēl parunāties.

“Ja tu neuzticies man, man nāksies uzticēties tev,” teica Zia. “Es mēģināšu šonakt būt Ņūmeksikas pilsē­tiņā Laskrūsesā. Ja sadomāsi mani satikt, varbūt mums izdosies pārliecināt Melu. Un kopīgiem spēkiem pieru­nāsim Desžardēnu. Tu būsi?”

Es gribēju solīties, lai tikai satiktu viņu, taču tad iedomājos, kā mēģinu pārliecināt Seidiju un Bastetu par to, cik šī ir laba doma. “Zia, es nezinu.”

“Padomā,” viņa lūdza. “Un, Kārter, neuzticies Arnosam. Ja tu viņu satiec…” Viņas acis iepletās. “Mels ir klāt!” viņa nočukstēja.

Zia atsita zizli pret zemi, un viņas tēls pagaisa.

KĀRTERS

Pēc vairākām stundām pamodos uz treilera dīvāna — Basteta raustīja mani aiz rokas.

“Mēs esam klāt,” viņa paziņoja.

Man nebija ne mazākās nojausmas, cik ilgi esmu no­gulējis. Vienmuļā ainava un totālā garlaicība bija likušas atslēgties, un man uzmācās murgi par maziem burvišiem, kas lidinājās matos, mēģinot man noskūt galvu. Kaut kad pa vidu bija arī murgs par Amosu, taču tas bija neskaidrs. Vēl aizvien nevarēju saprast, kāpēc Zia viņu pieminēja.

Izmirkšķinājis miegu no acīm, konstatēju, ka mana galva ir Heopsam klēpi. Paviāns meklēja ko ēdamu ma­nos matos.

“Vecīt!” Es piecēlos sēdus. “Tas gan nav forši.”

“Bet viņš tev tik smuku frizūru saveidojis,” Seidija uzjautrinājās.

“Agh-agh\” Heopss piekrītoši dudināja.

Basteta atvēra treilera durvis. “Nāciet nu,” viņa teica. “Tagad labāk kājām.”

Kad nokļuvu līdz durvīm, mani gandrīz ķēra in-

farkts. Mēs bijām apstājušies uz tik šaura kalnu ceļa, ka pietika ne gluži pareizi nokustēties, lai mūsu treileris nogāztos aizā.

Vienu īsu mirkli šķita, ka mēs esam Fēniksā, jo ainava bija ļoti līdzīga. Pie apvāršņa sarka saulriets. Abās pusēs stiepās robainas kalnu grēdas, un tuksnesis pa vidu šķita bezgalīgs. Ielejā pa kreisi dusēja bezkrā­saina pilsēta — ne zāles, ne koku, tikai smilts, grants un ēkas. Pilsēta bija daudz mazāka par Fēniksu. Milzu upe dienvidos mirguļoja. Apmetusi līkumu kalnu pakājē, upe aizvijās tālāk uz ziemeļiem.

“Mēs esam uz Mēness,” murmināja Seidija.

“Ј/ Paso, Teksasa,” izlaboja Basteta. “Un tā ir Riogrande.” Viņa dziļi ievilka nāsīs vēso, sauso gaisu. “Tuks­neša upes civilizācija. Vispār gandrīz kā Ēģiptē. Emm, ja neņemam vērā faktu, ka tepat netālu ir Meksika. Man šķiet, šī ir vispiemērotākā vieta Neftīdas izsaukšanai.” “Tu tiešām domā, ka viņa mums izpaudīs Seta sle­peno vārdu?” vaicāja Seidija.

Basteta apdomājās. “Neftīda ir neparedzama, taču viņa arī pirms tam stājusies pretī vīram. Atliek cerēt.”

Neizklausījās daudzsološi. Es nolūkojos uz attālo upi. “Kāpēc tu apstājies kalnos, nevis tuvāk?”

Basteta paraustīja plecus, it kā pati nemaz nebūtu to piefiksējusi. “Kaķiem patīk būt pēc iespējas augstāk. Ja nu nākas kādam uzklupt.”

“Lieliski,” es teicu. “Esam gatavi tam, ka varētu nāk­ties uzklupt.”

“Nav nemaz tik traki,” Basteta taisnojās. “Mums tikai pāris kilometru pa smiltīm, caur kaktusiem un garām klaburčūskām jāpakāpj lejā, izvairoties no robežsargiem, cilvēktirgoņiem, burvjiem un dēmoniem, un jāizsauc Neftīda.”

Seidija nosvilpās. “Nu ko, nevaru vien sagaidīt.”

“Agh,” bēdīgs piekrita Heopss. Viņš paostīja gaisu un ieņurdējās.

“Saož nepatikšanas,” Basteta tulkoja. “Nebūs labi.”

“Pat es to spēju saost,” es noburkšķēju, un mēs seko­jām Bastetai lejup pa nogāzi.

Jā, noteica Hors. Šo vietu es atceros.

El Paso, es teicu. Varbūt te meklēji meksikāņu ēdmaņu.

Es loti labi atceros, viņš uzstāja. Purvu, tuksnesi.

Apstājos un pavēros apkārt. Pēkšņi arī es atcerējos šo vietu. Apmēram piecdesmit metru no mums upe iz­plājās purvainā palejā — lēni plūstošu pieteku tīkls, kas tuksnesī veidoja ieplaku. Gar krastiem auga gara purva zāle. Tur noteikti vajadzēja būt robežsardzei — taču starpvalstu robeža un tā, taču es nevienu nespēju sa­skatīt.

Biju šeit viesojies ba veidolā. Galvā pavīdēja attēls ar būdu tepat purvā, kur no Seta slēpās jaunā Izīda un Hors. Un es jutu, ka upes lejtecē zem ūdens nogaidoši kustējās kaut kas tumšs.

Kad Basteta bija tikai pāris soļu attālumā no krasta, es satvēru viņas roku. “Turies pa gabalu no ūdens.”

Viņa sarauca pieri. “Kārter, es esmu kaķene. Es netai­sos peldēt. Ja vēlies izsaukt upes dievieti, tas jādara upes krastā.”

No viņas mutes tas izklausījās loģiski, un es sajutos kā muļķis, taču nespēju rimties. Brieda nelaime.

Kas tas ir? es vaicāju Horam. Kas tagad būs?

Taču mans līdzdievs bija nedabīgi kluss, it kā gaidot. Seidija tumšbrūnajā ūdenī iemeta akmeni. Tas no­grima ar skaļu plunkšķi.

“Man šķiet gana droši,” viņa teica, un devās tuvāk krastam.

Heopss tūliņ sekoja. Piečāpojis pie ūdens, viņš to ap­ostīja un ierūcās.

“Redzi?” es teicu. “Pat Heopsam tas nepatīk.”

“Tās noteikti ir senču atmiņas,” teica Basteta. “Ēģiptē upi uzskatīja par bīstamu vietu. Tur gan čūskas, gan nīl­zirgi, gan citas problēmas.”

“Nīlzirgi?”

“Nemaz nesmejies,” Basteta brīdināja. “Nīlzirgi var būt nāvējoši.”

“Vai tie uzbruka Horam?” es jautāju. “Es domāju, ta­jos senajos laikos, kad Sets viņu meklēja?”

“Šo stāstu es neesmu dzirdējusi,” teica Basteta. “Pa­rasti dzird, ka Sets vispirms licis lietā skorpionus. Pēc tam — krokodilus.”

“Krokodilus,” es noteicu, un jutu pār muguru pār­skrienam trīsas.

Vai tiešām? Es vaicāju Horam. Taču viņš jau atkal cieta klusu. “Basteta, vai Riograndē mīt krokodili?” “Šaubos.” Viņa notupās pie ūdens. “Tagad, Seidij, vai tu varētu būt tā, kas godina?”

“Kā?”

“Vienkārši lūdz Neftīdu, lai parādās. Viņa bija Izīdas māsa. Ja viņa ir Ieaut kur šaipus Duātas, balsij vajadzētu aizskanēt.”

Seidija izskatījās šaubu mākta, taču notupās blakus Bastetai un aizskāra ūdens virsmu. Viņas pirkstgali iekus­tināja apļus, kas izskatījās brīnum lieli, spēka apļi aizvilnīja pār visu upi.

“Sveika, Neftīda!” viņa teica. “Vai tu te esi?”

Upes lejtecē es saklausīju plunkšķi, pagriezos un ieraudzīju imigrantu ģimeni, kas šķērsoja straumi. Biju dzirdējis nostāstus par tūkstošiem cilvēku, kas ik gadu nelegāli šķērso Meksikas robežu labākas dzīves un darba meklējumos, taču, redzēdams tādus acu priekšā, jutos šokēts — nervoza sieviete un vīrietis ar mazu mei­teni. Viņi bija noskrandušās drēbēs un izskatījās naba­dzīgāki par pašu nabadzīgāko Ēģiptes zemnieku, ko man jelkad nācies redzēt. Brīdi uz viņiem blenzu, taču viņi neizskatījās pēc pārdabiskiem naidniekiem. Vīrietis uz mani pameta piesardzīgu skatu, un mēmi vienojāmies: mums abiem pietika problēmu, lai mēs nestātos viens otram ceļā.

Tikmēr Basteta un Seidija koncentrējās uz ūdeni, vēroja Seidijas pirkstu galu veidotos apļus.

Basteta pielieca galvu, modri ieklausīdamās. “Ko viņa saka?”

“Es nevaru saprast,” čukstēja Seidija. “Ļoti klusi.”

“Jūs tiešām kaut ko saklausāt?” es vaicāju.

“Kuš,” abas reizē noteica.

“Sprostā…” teica Seidija. “Nē, bija kaut kāds parei­zāks vārds…”

“Pasargāta,” ieminējās Basteta. “Viņa ir “pasargāta” kaut kur tālu prom. Saimnieks miegā?”

Man nebija ne mazākās nojausmas, par ko viņas runā. Es nedzirdēju itin neko.

Heopss, paraustījis mani aiz rokas, norādīja uz upes lejteci. “Agh\”

Imigrantu ģimene bija pazudusi. Šķita neiespējami, ka viņi spējuši upi šķērsot tik ātri. Pārskatīju abus upes krastus — ne miņas —, taču vietā, kur viņi nule stāvēja, ūdens spēcīgi viļņojās, it kā to kāds maisītu ar milzīgu karoti. Man aizžņaudzās rīkle.

“Emm, Basteta…”

“Kārter, mēs ļoti vāji dzirdam Neftīdas balsi,” viņa teica. “Lūdzu.”

Es sakodu zobus. “Labi. Mēs ar Heopsu ejam šo to pārbaudīt.”

“Kuššš!” nošņācās Seidija.

Es pamāju Heopsam, un mēs devāmies lejup pa krastu. Heopss slapstījās man aiz stilbiem un rūca uz upi.

Es atskatījos, taču ar Bastetu un Seidiju viss bija kār­tībā. Abas joprojām blenza upē, it kā tur rādītu kādu aizraujošu interneta video.

Beidzot mēs nonācām līdz vietai, kur biju manījis ģimeni, taču ūdens bija rimts. Heops sita pret zemi un nostājās uz rokām, kas nozīmēja — viņš vai nu breikoja vai bija tiešām satraucies.

“Kas ir?” es vaicāju, sirdij auļojot.

“Agh, agh, agh!” viņš gaudās. Tā noteikti bija vesela lekcija paviānu valodā, taču man nebija nojausmas, ko viņš saka.

“Nu ko, es neredzu citu iespēju,” es teicu. “Ja to ģimeni ievilka atvarā vai kaut kā tā… man viņi jāatrod. Es metīšos ūdenī.”

“Agh!" viņš atkāpās no ūdens.

“Heops, ar šiem cilvēkiem kopā bija maza meitene. Es nevaru tā vienkārši doties projām, ja viņiem nepie­ciešama palīdzība. Paliec tepat un piesedz mani.”

Kad es ielēcu upē, Heopss ierūcās un ieplāja sev pa galvu kā protestēdams. Ūdens bija vēsāks un straujāks, nekā biju domājis. Koncentrējos, no Duātas izsaucu savu zobenu un zizli. Varbūt tās bija tikai iedomas, taču man šķita, ka tas upei liek tecēt straujāk.

Biju ticis līdz vidum, kad Heopss aprauti ierējās. Viņš lēkāja pa upes krastu, norādot uz netālo niedru kušķi.

Ģimene bija ierāpusies tā vidū, bailēs trīcot, plaši ieplestām acīm. Pirmā doma, kas iešāvās man galvā: kā­dēļ viņi slēpjas no manis?

“Es nedarīšu jums pāri,” es apsolīju. Viņi truli blenza uz mani, un mani pārņēma vēlme prast runāt spāņu va­lodā.

Tad ūdens ap mani sakūlās un es sapratu, ka viņi bīstas ne jau no manis. Nākamā doma, kas iešāvās prātā: vecīt, idiots'.

Hors iekliedzās: leci

Es izlēcu no ūdens kā tiktu izšauts no lielgabala — savus sešus, septiņus metrus. Nav šaubu, ka saviem spē­kiem es to nevarētu izdarīt, taču labi vien bija, jo zem manis upē uznira briesmonis.

Pirmais, ko es ieraudzīju, bija simtiem zobu — sārts peldpūslis, trīsreiz lielāks par mani. Kaut kā man izde­vās piezemēties uz kājām seklumā. Es atrados aci pret aci ar krokodilu, kas izmēros pielīdzināms mūsu treilerim, — un tā bija vien virsūdens daļa. Pelēcīgi zaļā āda bija noklāta biezām plātnēm kā ar masku bruņām, un acis rūgušpiena krāsā.

Ģimene kliedza un rāpās augšup pa krastu. Tas pie­saistīja krokodila uzmanību. Viņš instinktīvi pagriezās pret skaļāku, interesantāku medījumu. Man krokodili vienmēr šķituši gausi, taču, kad viņš metās uz imigran­tiem, sapratu, ka tik žigls kustonis vēl nav redzēts.

Izmanto mirkli, mudināja Hors. Tiec tam aiz mugu­ras un satriec.

Taču es iebrēcos: “Seidij, Basteta, palīgā!” un sviedu zizli.

Kleina roka. Zizlis iekrita upē tieši krokodilam priekšā, tad atleca no ūdens kā akmens, ietrāpīja krokodilam starp acīm un atšāvās pie manis atpakaļ.

Diez vai nodarīju gauži, tomēr krokodils aizkaitināts pievērsās man.

Var tam sist arī ar nūju, ieteica Hors.

Es ar kliedzienu metos uz priekšu, tā piesaistot kro­kodila uzmanību. Ar acs kaktiņu manīju, ka ģimene rāp­jas arvien tālāk no nelaimes. Heopss kā sargs, vicinā­dams rokas un riedams, joza nopakaļ. Es nezinu, vai viņi bēga no krokodila vai trakā mērkaķa, man tas bija vienalga, lai tikai skrien.

Nevarēju saskatīt, kas notiek ar Bastetu un Seidiju. Aiz muguras dzirdēju bļaustīšanos un plunkšķus, taču, pirms atskatījos, krokodils brāzās uzbrukumā.

Es, novēcinājis zobenu, palēcu pa kreisi. Asmens at­leca no krokodila ādas. Monstrs sitās sāņus, un purns būtu man sašķaidījis galvu, bet es instinktīvi pacēlu zizli, un krokodils atsitās pret spēcīgu sienu, it kā mani sargātu neredzams enerģijas burbulis.

Centos izsaukt kareivi piekūnu, taču kā lai koncen­trējas brīdī, kad sešas tonnas smags rāpulis cenšas tevi pārkost uz pusēm?

Tas es dzirdēju Bastetu iekliedzamies: “NĒ!”, un pat neskatoties uzreiz zināju, ka ar Seidiju kaut kas noticis.

Izmisums un dusmas manus nervus vērta tērauda stieplēs. Pastiepu zizli, un enerģijas siena izliecās, kro­kodilu izgrūžot no upes ar tādu sparu, ka tas piezemējās Meksikas krastā. Kamēr tas, zaudējis līdzsvaru, kūļājās ar ķepām gaisā, es, pacēlis zobenu, piezagos klāt un ietriecu asmeni monstra vēderā. Atstāju to tur, kamēr nezvērs visgarām notrīsēja, un es atjēdzos, ka stāvu mil­zīgā piemirkušu smilšu kaudzē.

Atskatījies ieraudzīju, ka Basteta cīnās ar tikpat lielu krokodilu. Krokodils metās uz priekšu, Basteta pakrita apakšā, viņam gar rīkli vicinot nažus. Krokodils izzuda upē, izkūpēdams par smilšu kaudzi, taču savu darbu bija paguvis nostrādāt: Seidija gulēja krastā, saļimusi ļenganā čupiņā.

Kad tiku klāt, Heopss un Basteta jau līkņāja viņai ap­kārt. No Seidijas skalpa lāsoja asinis. Viņas seja bija ne­dabīgi dzeltena.

“Kas bija?” es vaicāju.

“Tas uzradās vienā rāvienā,” izmisusi novilka Basteta. “Aste ietrāpīja Seidijai un aizlidināja viņu pa gaisu. Nebija ne mazāko izredžu. Vai viņa…?”

Uzlicis plaukstu Seidijai uz pieres, Heopss nopukstējās.

Basteta atviegloti nopūtās. “Heopss teic, ka viņa iz­dzīvos, taču vajag viņu dabūt projām no šejienes. Tie krokodili varētu būt…”

Viņa noklusa. Upes viduci ūdens vārījās. No tā cēlās tēls, kas bija tik briesmīgs, ka es sapratu — ar mums ir cauri.

“Varētu būt tas” drūmi teica Basteta.

Iesākumam, tas džeks bija metrus sešus garš — un ar to es te nedomāju mirdzošu avatāru. Šis bija no mie­sas un asins. Krūškurvis un rokas bija kā cilvēkam, bet āda gaiši zaļa, un viduklis ietīts zaļos bruņu svārkos kā rāpuļa ādā. Viņam bija krokodila galva ar masīvu muti, pilnu šķībiem zobiem, un acis, kas mirdzēja kā zaļas gļotas (jā, es zinu — tiešām pievilcīgi). Melnie mati šķipsnās krita pār pleciem, un pieri rotāja buļļa ragi. Ja tas nešķiet gana dīvaini — viņš baismīgi svīda — eļļaini sviedri straumēm vien plūda upē.

Viņš pacēla savu zizli — zaļoksnēja koka izmēros, tādu kā telefona stabs.

Basteta iekliedzās: “Mūc!”, pagrūda mani malā, un tur, kur pirms brīža biju stāvējis es, jau rēgojās piecpa­dsmit metru plats, zemē izrauts grāvis.

Viņš ieaurojās: “Hor!”

Pēdējais, ko gribēju, bija atsaukties, šeit\ Taču man galvā steidzīgi ierunājās Hors: Turies kā vīrs. Sobeks saprot tikai speķu. Neļaujies, lai viņš tev tiek klāt, citādi ieraus dzelmē un noslīcinās.

Es noriju bailes un iekliedzos: “Sobek! Tu, hmm, vār­guli! Kā, pie velna, jūties?”

Sobeks atņirdza zobus. Varbūt tas viņa izpratnē bija draudzīgs smaids. Bet visticamāk jau ne.

“Šis veidols tev nepiestāv, piekūnu dievs,” viņš teica. “Es tevi pārraušu uz pusēm.”

Basteta blakus no piedurknēm izšāva nažus. “Nelaid viņu klāt,” viņa brīdināja.

“Zinu,” es atbildēju. Manīju, ka Heopss turpat pa labi palēnām velk kalnā Seidiju. Vajadzēja novērst zaļā džeka uzmanību vismaz līdz brīdim, kad tie abi būs dro­šībā. “Sobek… šķiet, krokodilu dievs! Liec mūs mierā, vai arī mēs tevi iznīcināsim!”

Labi, teica Hors. “Iznīcināt” ir labi.

Sobeks ierēcās smieklos. “Hor, tava humora izjūta uzlabojusies! Jūs ar to kaķeni domājat mani iznīcināt?” Viņš pievērsa rūgušpiena acis Bastetai. “Kas tevi attriecis uz manu karaļvalsti, kaķu dieviete? Man šķita, ka tev ūdens nepatīk.”

Līdz ar pēdējo vārdu viņš paslēja zizli un izšļāca zaļa ūdens šalti. Basteta bija pārāk veikla. Viņa palēcās un sava avatāra pilnā veidolā — milzīgs, mirdzošs kareivis ar kaķa galvu — nostājās Sobekam aiz muguras. “Node­vējs!” kliedza Basteta. “Kāpēc tu esi haosa pusē? Tev ir pienākums pret valdnieku!”

“Kādu valdnieku?” auroja Sobeks. “Ra? Ra ir prom. Ozīriss, tas nīkulis, jau atkal ir miris. Un šis puišelis nav spējīgs atjaunot impēriju. Bija laiks, kad es Horu atbalstiju, jā. Taču šajā veidolā viņam nav spēka. Viņam nav sekotāju. Sets piedāvā varu. Sets piedāvā svaigu gaļu. Man šķiet, ka es sākšu ar dieviņu miesu!”

Pagriezies pret mani, viņš novēcināja zizli. Es izvai­rījos no trieciena, taču Sobeka brīvā roka pastiepusies sagrāba mani aiz vidukļa. Es vienkārši nebiju gana ātrs. Basteta saspringa, gatavojās mesties virsū ienaidniekam, taču pirms tam Sobeks, nosviedis zizli, sakampa mani abās masīvajās rokās un ievilka ūdenī. Attapos, ka slīk­stu aukstā, zaļā tumsībā. Nevarēju neko redzēt, ne pael­pot. Grimu dzelmē, un Sobeka rokas spieda man gaisu ārā no plaušām.

Tagad vai nekad! teica Hors. Ļauj man pārņemt va­dību.

Nē, es atbildēju. Ļauj man pirms tam nomirt.

Dīvaini, bet šī doma mani nomierināja. Ja es jau būtu miris, man nebūtu jābaidās. Jo es taču varētu no­mirt cīnoties.

Koncentrēju savu enerģiju un jutu caur miesu plūs­tam spēku. Izstaipīju rokas un jutu Sobeka tvērienu at­slābstam. Izsaucu kareivja vanaga avatāru, un tūliņ tiku ieskauts zeltainā tēlā, kas augumā varēja mēroties ar Sobeku. Tumsā saskatīju viņa gļotainās acis izbrīnā ieple­šamies.

Izlauzies no viņa skavām, triecu ar galvu, izsitot pā­ris krokodila zobu. Tad izšāvos no ūdens un piezemējos blakus Bastetai, kas bija tik pārsteigta, ka mani gandrīz sacirta gabalos.

“Lai slavēts Ra!” viņa izsaucās.

“Jā, esmu dzīvs.”

“Es gandrīz ielēcu ūdeni tev pakaļ. Man riebjas ūdens!”

Tad, dusmās aurodams, no ūdens izšāvās Sobeks. No vienas nāss stiepās zaļas asins stīga.

“Tu nevari mani satriekt!” Viņš pastiepa rokas, kas mirka sviedros. “Es esmu ūdeņu pavēlnieks! No maniem sviedriem tek pasaules upes.”

Fui. Apņēmos vairs nekad nepeldēties upēs. Atskatī­jos, kur Fīeopss un Seidija, taču viņu nebija. Cerams, Heopss bija nogādājis Seidiju drošā vietā vai vismaz at­radis drošu slēptuvi.

Sobeks uzbruka, līdzi paķerot upi. Pretī triecās milzu vilnis, nogāžot mani no kājām, taču Basteta palēcās un pilnā avatāra veidolā uzlēca Sobekam uz muguras. Pēc visa spriežot, tas viņam bija nieks. Viņš velti kampās, raudzīdams Bastetu noraut nost. Viņa atkal un atkal cirta viņam rokā, mugurā un sprandā, taču Sobeka zaļā āda acumirklī salāpījās.

Es pieslējos kājās — ja esi avatāra veidolā, tas līdzi­nās centieniem piecelties, ja pie krūtīm piesiets matra­cis. Sobeks beidzot bija saķēris Bastetu un nosviedis viņu. Viņa piezemējās uz kājām it kā vesela, taču zilā aura mirgoja. Viņa zaudēja spēkus.

Mēs ar krokodilu dievu spēlējām cīkstēšanos — dū­rāmies un cirtāmies — taču jo vairāk savainots, jo dus­mīgāks un stiprāks viņš kļuva.

“Kalpi!” viņš kliedza. “Šurp!”

Tas nebija uz labu. Vēl viens milzīgu krokodilu uz­brukums, un ar mums būs cauri.

Kāpēc mums nav kalpu? es pasūdzējos Horam, taču atbildes nebija. Es jutu, cik grūti viņam straumēt savu spēku caur mani, lai uzturētu mūsu cīņas maģiju.

Sobeka dūre ietriecās Bastetā, un viņa atkal uzlidoja gaisā. Šoreiz piezemējoties, viņas avatārs vairs nemir­dzēja.

Es uzbruku, mēģinot pievērst Sobeka uzmanību. Tas diemžēl nostrādāja. Sobeks pagriezies apšļāca mani ar ūdeni. Kamēr biju akls, viņš man iebelza tik spēji, ka es pārlidoju pāri upei un iekūleņoju niedrēs.

Mans avatārs sabruka. Grīļīgi pieslējies sēdus, bla­kus pamanīju Heopsu un Seidiju, Seidija vēl aizvien bija bezsamaņā un asiņoja, Heopss izmisis kaut ko burbulēja paviānu mēlē un glāstīja viņas pieri.

Sobeks ņirgdams izkāpa no ūdens. Tālu upes lejtecē es pamanīju tuvojamies divas ūdenī ievilktas līnijas upē — Sobeka papildspēkus.

Basteta no upes kliedza: “Kārter, pasteidzies! Dabū Seidiju prom no šejienes!”

Viņas saspringtā seja nobālēja, un vēlreiz parādījās kaķa kareivja avatārs. Tas bija vājš, gandrīz nenozīmīgs.

“Nevajag!” es kliedzu. “Tu mirsi.”

Centos izsaukt piekūnu kareivi, taču no pārpūles iekšā viss svila. Es biju bezspēcīgs, un Hora gars snauda, pilnīgi iztukšots.

“Skrien!” Basteta kliedza. “Un pasaki tēvam, ka esmu turējusi savu solījumu.”

“NĒ!”

Viņa uzlēca Sobekam čuprā. Abi cīnījās — Basteta dusmās cirta viņam sejā, kamēr Sobeks sāpēs kauca. Abi dievi ievēlās ūdenī un nogrima dzelmē.

Es skrēju uz krastu. Upe mutuļoja vienās putās. Tad nāca sprādziens, Riogrande visā garumā iespīgojās zaļa, un no upes kā izmešu tiesa izšāvās maza, melni zeltaina radība. Tā iekrita zālē man pie kājām — izmircis, pusmiris kaķis bez samaņas.

“Basteta?” es uzmanīgi pacēlu kaķi. Tam bija Bastetas kaklasiksna, taču dievietes talismans acu priekšā pārvērtās putekļos. Tā vairs nebija Basteta. Tikai Mafina.

Asaras svila acīs. Sobeks bija sakauts, nosūtīts atpa­kaļ uz Duātu vai nez kurp, taču abas upē sabudinātās līnijas vēl aizvien tuvojās, un nu tās bija gana tuvu, lai varētu saskatīt monstru zaļās muguras un mazās acis.

Piekļāvis kaķi pie krūtīm, es pagriezos pret Heopsu. “Nāciet, mums jā…”

Sastingu, jo aiz Heopsa un manas māsas bija nostājies vēl viens krokodils, kas blenza uz mani, — pilnīgi balts.

Ar mums ir cauri, es nodomāju. Un tad pēkšņi, Pag… balts krokodils?

Atplestu rīkli tas metās uz priekšu — tieši man pāri. Atskatījos tieši laikā, lai redzētu, kā tas ietriecas divos citos krokodilos — zaļajos milzeņos, kas bija nosprie­duši mani nogalēt.

“Filips?” es izbrīnā iesaucos, vērojot krokodilu cīņu.

“Jā,” atsaucās vīrieša balss.

Vēlreiz atskatījies, ieraudzīju kaut ko neticamu. Seidijai līdzās bija notupies tēvocis Amoss un ar sarauktu pieri apraudzīja galvas vainu. Viņš pameta uz mani stei­dzīgu skatu. “Filips parūpēsies par Sobeka pakalpiņiem, taču tas nebūs uz ilgu laiku. Sekojiet man, jo mums ir nelielas izredzes palikt dzīviem.”

SENDIJA

Paldies Kārteram, ka viņš izstāstījis to, kas notika, — pa daļai tāpēc, ka pati tikmēr gulēju bezsamaņā, pa da­ļai tāpēc, ka man nav spēka runāt par to, ko Basteta… Tur cilvēks var palikt traks.

Eh, bet sīkāk par to vēlāk.

Pamodos ar sajūtu, it kā kāds man būtu uzpūtis galvu. Acis rādīja visu ko citu. Pa kreisi rēgojās paviāna dibengals, bet pa labi — mans pazudušais tēvocis Amoss. Loģiski, ka patīkamāk bija skatīties pa labi.

“Amos?”

Viņš man uz pieres uzlika vēsu dvieli. “Atpūties, bērns. Tev ir visai smags smadzeņu satricinājums.”

Tam es ticēju.

Kolīdz manas acis spēja ko fokusēt, nomanīju, ka at­rodamies zem zvaigžņotas naksnīgas debess. Es gulēju uz segas, kas šķita mīksta smilts. Man blakus stāvēja Heopss, savu krāsaino miesasdaļu piestūmis par daudz tuvu manai sejai. Viņš virs ugunskura maisīja katlu, un, lai ko viņš tur gatavoja, virums oda pēc degošas darvas.

Uz netālās smilšu kāpas visai drūms sēdēja Kārters un rokās turēja… tā bija Mafina, kas viņam klēpī?

Amoss izskatījās tieši tāds pats, kādu viņu pēdējo reizi redzējām — sensenos laikos. Zilā uzvalkā, pieska­ņotā mētelī un filca platmalē. Garie mati bija sapīti aku­rātā bizē, un viņa apaļās brilles spīgot spīgoja. Viņš iz­skatījās atpūties, nevis kā Seta gūsteknis.

“Kā tu…”

“Aizbēgu no Seta?” Viņa vaigs apmācās. “Seidij, es biju muļķis, ka devos viņu meklēt. Man nebija ne mazā­kās nojausmas, cik spēcīgs viņš kļuvis. Viņa gars ir pie­saistīts sarkanajai piramīdai.”

“Tātad… viņam nav sava cilvēkveidīgā uzņēmējorganisma?”

Amoss papurināja galvu. “Kamēr vien ir piramīda, viņam tāds nav vajadzīgs. Jo tuvāk nāk gals, jo spēcīgāks viņš kļūst. Es ielavījos viņa midzenī zem kalna un iekļuvu lamatās. Man kauns atzīt, ka viņš mani pieveica bez cīņas.”

I.ai parādītu, ka viss kārtībā, viņš norādīja uz savu uz­valku. “Ne skrambas. Tikai — bums. Biju sastindzis kā skulptūra. Sets mani nolika piramīdas ārpusē kā trofeju un ļāva saviem dēmoniem par mani ņirgāties.”

“Vai tu redzēji tēti?” es vaicāju.

Viņš sašļuka. “Es dzirdēju dēmonu sarunas. Zārks ir piramīdā. Lai trieciens izdotos spēcīgāks, viņi plāno iz­mantot Ozīrisa spēku. Kad Sets saullēktā to atbrīvos — un tā būs varena eksplozija — Ozīriss un tavs tēvs būs pagalam. Ozīrisu aizspers tik dziļi Duātā, ka viņš, iespē­jams, vairs nekad nespēs celties.”

Man galvā kaut kas iepukstējās. Es nespēju noticēt, ka mums ir tik maz laika. Ja Amoss nespēja glābt tēvu, kā lai to izdarām mēs ar Kārteru?

“Taču tu aizbēgi,” es teicu, alkstot labu ziņu. “Tātad viņa aizsardzībā ir kāds vājais posms, vai…”

“Burvestība, kas mani sasaldēja, atslāba. Es koncen­trēju visu savu enerģiju un izkļuvu no čaulas. Gāja ilgi, taču beigu beigās es biju brīvs. Pusdienlaikā, kad dēmoni gulēja, es izlavījos ārā. Kā pa sviestu.”

“Neizklausās vienkārši,” es teicu.

Amoss papurināja galvu, acīm redzami nemierīgs. “Sets ļāva man izbēgt. Nezinu kādēļ, taču man nevaja­dzētu būt dzīvam. Tā noteikti ir kaut kāda viltība. Bai­dos, ka…” Lai ko viņš grasījās teikt, tomēr pārdomāja. “Pirmais, ko gribēju, — atrast jūs, tāpēc izsaucu laivu.” Viņš ar roku pameta aiz muguras. Ar mokām pacēlu galvu un ieraudzīju, ka esam dīvainā baltu kāpu tuksnesī, kas stiepās tik tālu, cik vien acs spēja saskatīt. Smiltis zem kājām bija tik smalkas un baltas kā cukurs. Amosa laiva, tā pati, kas mūs no Temzas nogādāja līdz Bruklinai, bija pietauvota tuvējai kāpai, sagāzusies šaubīgi šķībā leņķī, kā nosviesta pa roku galam.

“Uz klāja ir noliktava,” Amoss bilda, “ja vēlaties pār­ģērbties tīrās drēbēs.”

“Kur mēs atrodamies?”

“Baltās smiltis,” atbildēja Kārters. “Ņūmeksika. Val­dības raķešu poligons. Amoss teica, ka šeit neviens mūs nemeklēs. Tāpēc palikām te kādu laiku, lai atlabsti. Ir ap­mēram septiņi vakarā, joprojām divdesmit astotais da­tums. Aptuveni divpadsmit stundu, līdz Sets… tu jau zini.”

“Bet…” Galvā šaudījās pārāk daudz jautājumu. Pēdē­jais, ko atcerējos — es biju upes krastā un sarunājos ar Neftldu. Viņas balss šķita nākam no otras pasaules ma­las. Straumē viņa runāja ļoti klusi — bija tik grūti ko sa­prast, taču Neftlda bija uzstājīga. Viņa stāstīja, ka esot iesprostota aizmigušā saimniekā kaut kur tālu prom, kas man šķita neloģiski. Teica, ka pati nevarot parādīties, taču sūtīšot zīmīti. Tad ūdens uzmutuļoja.

“Mums uzbruka,” Kārters glaudīja Mafinas galvu, un nu es pamanīju, ka amulets — Bastetas amulets — ir pa­zudis. “Seidij, man ir sliktas ziņas.”

Viņš izstāstīja visu, kas notika, un es aizmiedzu acis. Sāku nevaldāmi raudāt. Kauns, jā, taču es nespēju mitē­ties. Pēdējo pāris dienu laikā es biju zaudējusi visu — mājas, parasto dzīvi, tēvu. Dučiem reižu mani gandrīz bija nogalinājuši. Mātes nāve, ar ko es tā ari neesmu sa­mierinājusies, smeldza kā no jauna uzplēsta brūce. Un nu arī Bastetas vairs nav?

Kad Anubiss mani iztaujāja mirušo valstībā, viņš vē­lējās noskaidrot, cik daudz es būtu ar mieru ziedot.

Cik man vēl jāziedo? Es vēlējos kliegt. Kas man vis­pār vēl ir atlicis?

Kārters pienācis ielika man rokās murrājošo Mafinu, taču vairs nebija tā. Tā nebija Basteta.

“Viņa taču atgriezīsies, vai ne?” es lūdzoši pavēros Amosā. “Viņa taču ir nemirstīga, vai tad ne?”

Amoss paraustīja cepures malu. “Es nezinu… Seidij. Šķiet, viņa sevi ir upurējusi, lai pieveiktu Sobeku. Bas­teta nosūtīja viņu atpakaļ uz Duātu, ziedojot pati savu dzīvības spēku. Viņa, iespējams, pēdējiem spēkiem, ir pat izglābusi Mafinu, savu saimnieci. Un ja tiešām tā, Bastetai būs ļoti grūti atgriezties. Varbūt kādudien, pēc pārsimt gadiem —”

“Nē, ne pēc pārsimt gadiem! Es nevaru…” Man aiz­lūza balss.

Kārters uzlika roku man uz pleca, un es jutu, ka viņš saprot. Mēs nespējām zaudēt vēl kādu. Nespējām.

“Atpūties,” teica Amoss. “Varam ziedot vēl kādu stundu, taču tad gan vajag kustēties.”

Heopss piedāvāja bļodu ar savu virumu. Biezais šķidrums izskatījās pēc sastāvējušās zupas. Es pavēros Amosā cerībā, ka viņš man ļaus atteikties, taču viņš mu­dinoši pamāja.

Kā man veicas! Papildus visam man, redz, jālieto paviānu zāles.

Es iestrēbu viru, kas garšoja tikpat draņķīgi kā smir­dēja, un acu plakstiņi acumirklī pielija ar svinu. Aizvēru acis un iemigu.

Un mirklī, kad man pašai šķita, ka esmu sakārtojusi to dvēsele-pamet-miesu lietu, mana dvēsele nolēma pār­kāpt noteikumus. Nu ko, galu galā tā ir mana dvēsele, tāpēc tas šķiet loģiski.

Kad mans ba pameta miesu, tas saglabāja cilvēcīgo veidolu, kas bija labāk nekā iemiesoties putnā, taču tas auga augumā, līdz es izslējos pār baltsmiltīm. Vairāk­kārt biju dzirdējusi, ka garā es esot par daudz liela (pa­rasti gan tas nav bijis kompliments), taču nu jau aizgāja līdz absurdam. Mans ba izmēros varēja mēroties ar Va­šingtona obelisku.

Uz dienvidiem, tālu tuksnesī, no Riograndes cēlās tvaiks — tur pēc cīniņa gāja bojā Basteta un Sobeks. Fat tik lielai man nevajadzētu spēt saredzēt līdz pat Teksasai, īpaši naktī, taču nezināmu iemeslu dēļ es to spēju gan. Uz ziemeļiem, vēl tālāk, es saskatīju tālu sarkanu at­blāzmu, un zināju, ka tā ir Seta aura. Viņa spēks vairojās, jo piramīda bija gandrīz gatava.

Paskatījos lejup. Zem kājām vīdēja neliela kripatu čupiņa — mūs nometne. Kartera, Amosa un Heopsa minia­tūras sēdēja ap ugunskuru un sarunājās. Amosa laiva ne­bija lielāka par manu mazo pirkstiņu. Mans aizmigušais veidols bija aizmidzis un ietinies segā — biju tik sīka, ka pietiktu ar vienu greizu soli, lai es pati sevi samītu.

Es biju milzīga, bet pasaule maza.

“Šādi visu redz dievi,” kāda balss manī teica.

Es pavēros visapkārt, bet nespēju saskatīt neko, iz­ņemot plašu balto kāpu klaidu. Tad kāpas acu priekšā sakustējās. Man šķita, ka tas ir vējš, līdz vesela kāpa kā vilnis aizvēlās malā. Sakustējās vēl cita, tad vēl. Līdz at­skārtu, ka skatos uz cilvēkveida tēlu — milzīgu vīru, kas gulēja embrija pozā. Piecēlies viņš nopurināja smiltis. Es pietupos, ar plaukstām apklāju savus mazos biedrus, lai viņus neaprok. Dīvainā kārtā viņi neko nemanīja, it kā tā būtu tikai neliela lietusgāzīte.

Vīrs izslējās visā augumā — viņš bija vismaz galvastiesu garāks par manu gigantisko veidolu. Ķermenis bija veidots no smiltīm, kas lija no viņa rokām un krūtīm kā cukura ūdenskritums. Smiltis viņa sejā pārbīdījās, līdz izveidojās neskaidrs smaids.

“Seidija Keina,” viņš teica. “Es tevi jau gaidīju.”

“Gebs.” Neprasiet — kā, bet es uzreiz atpazinu zemes dievu. Varbūt smilšu ķermenis man pateica priekšā. “Man tev kas ir.”

Nešķita loģiski, ka manam ba ir tā aploksne, taču es parakājos savā mirdzošajā milzīgajā kabatā un izvilku zīmīti no Nutas.

“Tava sieva ilgojas pēc tevis,” es teicu.

Gebs uzmanīgi paņēma zīmīti. Piegrūdis to pie acīm, viņš zīmīti tā kā apostīja. Tad atvēra aploksni. Vēstules vietā no tās izšāvās salūts. Debesīs virs galvas parādījās jauns zvaigznājs — Nutas seja, ko veidoja tūkstošiem zvaigžņu. Sacēlās vējš un izkliedēja tēlu, taču Gebs gan­darīti nopūtās. Viņš aizvēra aploksni un iebāza to smil­šainajā krūškurvī, it kā tur, kur sirds, būtu ierīkota mil­zīga kabata.

“Seidija Keina, esmu tev pateicību parādā,” teica Gebs. “Pagājušas vairākas tūkstošgades, kopš pēdējo reizi re­dzēju savu mīļoto. Tu vari man lūgt pakalpojumu, ko zeme var tev nodrošināt, un es darīšu visu.”

“Izglāb manu tēvu,” es nekavējoties teicu.

Geba seja pārsteigumā pārvērtās. “Hmm, cik uzti­cama meita! Izīda no tevis varētu mācīties. Ak vai, bet es nevaru to izpildīt. Tava tēva ceļš ir savīts ar to, kāds Ozīrisam, un dievu ķezas zeme nevar atrisināt.”

“Tad tu arī nespēsi sagraut Seta kalnu un iznīcināt viņa piramīdu?” es vaicāju.

Geba smiekli nošalca tādi, ka lika iedomāties pasaulē lielāko smilšu maisītāju. “Es nevaru tik tieši iejaukties savu bērnu dzīvē. Sets arī ir mans dēls.”

Es dusmās gandrīz piecirtu kāju. Tad atcerējos, ka esmu milzene, kas varētu iznīcināt nometni. Vai ba spētu ko tādu? Laikam labāk nezināt. “Nu ko, tad no tevis nav nekādas jēgas.”

Gebs paraustīja plecus, nopurinot pāris tonnu smilšu. “Varbūt es varu dot tev padomu, kas palīdzēt sasniegt to, ko vēlies. Dodies uz krustu vietu.”

“Un kur tāda ir?”

“Tuvu,” viņš solījās. “Un, Seidija Keina, tev ir tais­nība. Tu esi pārāk daudz zaudējusi. Tava ģimene ir cie­tusi. Es zinu, kā tas ir. Atceries vienu, vecāki savu bērnu labā ir gatavi darīt jebko. Es atteicos no laimes, savas sievas — samierinājos ar Ra lāstu, lai tikai dzimtu mani bērni.” Viņš sapņaini paraudzījās debesīs. “Kaut arī ar katru tūkstošgadi man mīļotās pietrūkst arvien vairāk, es zinu, ka neviens no mums nebūtu rīkojies citādi. Man ir pieci bērni, un visus es ļoti mīlu.”

“Pat Setu?” es neizpratnē vaicāju. “Viņš plāno iznīci­nāt miljoniem cilvēku.”

“Sets ir kas vairāk,” Gebs teica. “Viņš ir mūsu miesa un asinis.”

“Ne manējās.”

“Nē?” Gebs liecās lejup. Man šķita, ka viņš taisās pie­plakt pie zemes, līdz es sapratu, kas viņš saplūst ar kā­pām. “Padomā par to, Seidija Keina, un rīkojies uzma­nīgi. Krustu vietā tevi sagaida briesmas, taču tu atradīsi to, kas tev visvairāk nepieciešams.”

“Vai tu varētu izteikties vēl neskaidrāk?” es noburk­šķēju.

Taču Gebs jau bija projām, nopakaļ atstājot vien aug­stāku kāpu, nekā ierasts, un mans ba bija atgriezies mājās.

Es pamodos no tā, ka Mafina bija ērti iekārtojusies man uz galvas, murrāja un košļāja man matus. Pirmajā brīdī šķita, ka esmu mājās. Mūždien modos ar Mafinu uz galvas. Tad atcerējos, ka man nav māju un Basteta bija mirusi. Atkal apraudājos.

Nē, norāja Izīdas balss. Vajag sakopot spēkus.

Šoreiz dievietei bija taisnība. Es apsēdos un no sejas notraucu baltās smiltis. Mafina protestēdama ieņaudējās, paspēra divus soļus un tad nolēma iegulties vietā, ko jau biju iesildījusi.

“Tu esi pamodusies, tas labi,” teica Amoss. “Mēs jau grasījāmies tevi modināt.”

Vēl aizvien bija tumšs. Kārters stāvēja uz laivas klāja un ģērbās jaunās lina drānās, atrastās Amosa noliktavā. Heopss pieaulekšoja klāt un uzmurrāja kaķim. Man par pārsteigumu, Mafina ielēca viņa skavās.

“Es Heopsu palūdzu kaķi nogādāt atpakaļ Bruklinā,” teica Amoss. “Viņai te nav ko darīt.”

Heopss ierūcās, bija skaidrs, ka viņam tāds uzde­vums nav tīkams.

“Draudziņ, es tevi saprotu,” teica Amoss. Viņa balss ieskanējās skarbāka; šķita, ka viņš sevi iedomājas par paviānu barvedi. “Tā būs labāk.”

“Agh,” Heopss izgrūda, neskatoties Amosam acīs. Uzmācās nemiers. Atmiņā atausa Amosa vārdi, ka viņa bēgšana varētu būt bijusi Seta viltība. Un Kārtera vīzija: Sets cerēja, ka Amoss mūs nogādās līdz kalnam, lai tur varētu mūs sagūstīt. Ja nu Sets kaut kā ietekmēja Amosu? Man nepatika, ka Heopss jāsūta projām.

No otras puses, neatlika nekas cits, kā pieņemt Amosa palīdzību. Un, kad redzēju Heopsu ar Mafinu rokās, diez vai es spētu pārdzīvot, ja kādu no viņiem nāktos zaudēt. Varbūt Amosam tomēr bija taisnība.

“Vai viņu var tā laist?” es vaicāju. “Vienu pašu?”

“Ak, jā.” solīja Amoss. “Heopsam, tāpat kā visiem paviāniem, piemīt pašiem savas burvju spējas. Ar viņu viss būs kārtībā. Un ja nu…”

Viņš izvilka vaska krokodila figūriņu. “Tā palīdzēs, ja būs vajadzība.”

Es noklepojos. “Krokodils? Pēc visa tā, ko mēs…” “Tas ir Maķedonijas Filips,” paskaidroja Amoss. “Filips ir no vaska?”

“Protams,” teica Amoss. “īstus krokodilus ir pārāk sa­režģīti uzturēt. Un es taču tev teicu, ka viņš ir maģisks.” Amoss pasvieda figūriņu Heopsam, kas to apostīja un ielika pārtikas kulītē. Heopss pēdējo reizi nervozi paskatījās uz mani, bailīgi pašķielēja uz Amosu, tad lēk­šus metās pāri kāpas mugurai, vienā rokā turot kulīti, otrā — Mafinu.

Man nešķita, ka ar vai bez maģijas, viņi spēs te iz­dzīvot. Gaidīju, kad Heopss parādīsies uz nākamās kā­pas kores, taču tā nenotika. Viņš bija pazudis.

“Un tagad,” teica Amoss. “Ja pareizi saprotu no Kārtera teiktā, Sets plāno triecienu rīt saullēktā. Mums ir ļoti maz laika. Kārters gan nepaskaidroja, kā jūs plāno­jat iznīcināt Setu.”

Es palūkojos uz Kārteru un viņa acīs pamanīju brī­dinājumu. Uzreiz sapratu un izjutu pateicību. Tas puika, iespējams, nebija nemaz tik dumjš. Arī viņš neuzticējās Amosam.

“Būs labāk, ja to mēs paturēsim pie sevis,” es noskal­dīju. “Tu pats tā teici. Ja nu Sets tevi ir aprīkojis ar kādu noklausīšanās ierīci vai ko tamlīdzīgu?”

Amoss sakoda zobus. “Tev taisnība,” viņš negribīgi atteica. “Es pats nevaru sev uzticēties. Tas ir tik…. kaiti-

V • »

nosi.

Viņš izklausījās patiešām nomocīts, un es uzreiz sa­jutos vainīga. Jau grasījos pārdomāt un visu viņam iz­stāstīt, taču, kolīdz saskatījāmies ar Kārteru, es aprāvos.

“Mums jādodas uz Fēniksu,” es teicu. “Varbūt pa ce­ļam…”

Ieslidināju roku kabatā un sajutu, ka Nutas vēstule bija pazudusi. Gribēju Kārteram pastāstīt par savu sarunu ar zemes dievu Gebu, taču nevarēju saprast, vai runāties, kad Amoss dzird. Mēs ar Kārteru jau tik daudz dienu bijām vienā komandā, ka sajutu — Amosa klātbūtne man krīt uz nerviem. Kur nu vēl uzticēties vēl kādam! Ak Dievs, nespēju noticēt, ka to pateicu.

Kārters ierunājās. “Mums vajadzētu pieturēt Laskrū-

sesā.”

Nezinu, kurš bija vairāk pārsteigts — es vai Amoss.

“Tas ir tepat,” lēni ierunājās Amoss. “Bet…” Viņš pa­grāba sauju smilšu, nomurmināja buramvārdus, un pa­meta smiltis gaisā. Tā vietā, lai nobirtu, smilšu graudi saformējās un izveidoja bultu, kas norādīja uz dienvid­rietumiem — nelīdzenu kalnu grēdu, kas ēnojās pret apvārsni.

“Tā jau man šķita,” teica Amoss, un smiltis nokrita zemē. “Laskrūsesa nav mums pa ceļam, tas būtu vairāk nekā septiņdesmit kilometru likums pāri tiem kalniem. Fēniksa ir ziemeļrietumos.”

“Septiņdesmit kilometru nav nekas pārāk traks,” es atbildēju. “Laskrūsesa…” Šis nosaukums man šķita dīvaini pazīstams, taču nevarēju atcerēties, kāpēc. “Kārter, kā­pēc turp?”

“Es tikai…” Viņš izskatījās tik apjucis, ka es sa­pratu — tam ir kāds sakars ar Ziu. “Man bija vīzija.”

“Mīlīga?” es uzdrošinājos pavaicāt.

Uzreiz izskatījās, ka viņam rīklē iesprūdusi golfa bum­biņa, un tas stiprināja manas aizdomas. “Man šķiet, mums vajadzētu turp doties,” viņš teica. “Tur mēs atradīsim kaut ko svarīgu.”

“Pārāk riskanti,” atbildēja Amoss. “Tagad, kad jums uz pēdām ir Dzīvības māja, es nevaru ko tādu pieļaut. Mums vajadzētu palikt šeit tuksnesī, prom no pilsētām.”

Un tad pēkšņi: klik. Mans prāts piedzīvoja vienu no tiem brīžiem, kad tas darbojās, kā likts.

“Kārteram taisnība,” es teicu. “Mums vajag turp do­ties.”

Un nu pārsteigts bija mans brālis. “Man ir? Mums vajag?”

“Jā.” Es saņēmos un izstāstīju par savu sarunu ar Gebu.

Amoss no savas žaketes notrausa smiltis. “Intere­santi, Seidij. Taču, kā gan tur iederas Laskrūsesa?”

“Tas ir no spāņiem, vai ne?” es teicu. “Las Cruces. Krusti. Tieši kā Gebs man teica.”

Amoss saminstinājies pamāja. “Kāpiet laivā.”

“Par maz ūdens, ne?” es bildu.

Taču viņam nopakaļ iekāpu laivā. Amoss novilka mē­teli un nomurmināja burvju vārdus. Mētelis acumirklī atdzīvojās, aizpeldēja līdz pakaļgalam un sagrāba stūres ratu.

Amoss man uzsmaidīja, un viņa acis atkal iemirdzē­jās gandrīz pa vecam. “Kam gan vajadzīgs ūdens?”

Laiva nodrebējusi pacēlās debesīs.

Ja Amosam kādreiz apniks būt par burvi, viņš varēs strādāt par laivinieku. Skats pār kalniem bija elpu aiz­raujošs.

Iesākumā man tuksnesis salīdzinājumā ar zaļo An­gliju šķita neauglīgs un pretīgs, taču nu es sāku novērtēt tuksneša stingo skaistumu, īpaši naktīs. Kalni kā tumšas salas cēlās gaismu jūrā. Vēl nekad nebiju redzējusi tik daudz zvaigžņu, un sausais vējš smaržoja pēc salvijas un priedes. Laskrūsesa bija izplājusies ieplakā — kā mir­dzošs ielu un kvartālu deķis.

Kad bijām tuvāk, ievēroju, ka pilsēta nav nekas īpašs. Tikpat labi tā varēja būt Mančestra vai Svindona, vai jebkura cita vieta, taču Amoss mūsu kuģi vadīja uz pilsētas dienvidiem, uz reģionu, kas bija daudz senāks — ar ķieģeļu ēkām un zaļām alejām.

Kad sākām nolaisties, es nervozēju.

“Vai mūsu lidojošo laivu nepamanīs?” es vaicāju. “Es zinu, ka maģiju ir grūti saskatīt, bet…”

“Šī ir Ņūmeksika,” teica Amoss. “Te vienā laidā re­dzēti NLO.”

Mēs nolaidāmies uz nelielas baznīciņas jumta.

Uzmācās sajūta, ka mēs esam atgriezušies pagātnē vai kāda vesterna uzņemšanas laukumā. Pilsētas laukums bija apbūvēts ar ģipša ēkām — tāds indiāņu ciemats. Ielas bija gaišas un ļaužu pilnas — izskatījās pēc kaut kādiem svētkiem — tirgotāji piedāvāja sarkanos pipa­rus, indiāņu deķus un citus retumus. Blakus kaktusu pudurim bija novietoti veci pasta rati. Uz laukuma ska­tuves vīri ar lielām ģitārām un skaļām balsīm spēlēja mariači mūziku.

“Šī ir vēsturiska vieta,” teica Amoss. “Man šķiet, to dēvē par Mesilu.”

“Un Ēģipte arī pārstāvēta, vai ne?” es nedroši pavai­cāju.

“Ai, senajām Meksikas kultūrām un Ēģiptei ir ļoti daudz kopīga,” atteica Amoss, pagrābdams mēteli no stūresrata. “Taču par to parunāsim kādu citu dienu.”

“Paldies Dievam,” es nomurmināju. Tad ievilku gaisu nāsīs un saodu kaut ko savādu, bet patīkamu — kā ceptu maizi un kūstošu sviestu, tikai asāku, gardāku. “Esmu izsalkusi kā vilks.”

Necik ilgi, laukumā uzgājām pašceptas tortiljas. Mīlīt, cik tās bija garšīgas! Man šķiet — Londonā ari ir pa kādam meksikāņu restorānam. Mums taču ir viss. Taču es nekad nebiju kādā no tiem bijusi, un šaubos, ka tur tortiljas garšo tik debešķīgi.

Branga sieva baltā kleitā ar miltainām rokām izrul­lēja miklas pikas, saplacināja tās un cepa tortiljas karstā pannā, un pasniedza tās mums papīra salvetēs. Nevaja­dzēja ne sviestu, ne ievārījumu — neko. Tās bija tik gar­das, ka pašas kusa mutē. Liku Amosam samaksāt vismaz par duci tikai man vienai.

Arī Kārters priecājās, līdz pie cita kioska pagaršoja sarkanā čili tamales. Man šķita, ka viņa seja eksplodēs. “Karsts!” viņš iesaucās. “Dzert!”

“Uzēd kādu tortilju,” ieteica Amoss, ar pūlēm valdot smieklus. “Maize dedzināšanu nodzen labāk par ūdeni.” Es pati ari nogaršoju tamales, un man tās šķita lielis­kas, pat ne tik asas kā kārtīgs karijs. Kārters vienkārši kārtējo reizi izrādījās ņuņņa.

Visai drīz mēs bijām paēduši un pastaigājāmies pa ieliņām, meklējot… es pat nezinu, ko īsti. Tas bija zemē nomests laiks. Saule jau rietēja, un zināju, ka šī mums visiem būs pēdējā nakts, ja neapturēsim Setu, taču man nebija ne mazākās nojausmas, kamdēļ Gebs man lika do­ties uz šejieni. Tu atradīsi to, kas tev visvairāk nepiecie­šams. Ko tas nozīmēja?

Pārlūkoju pūli un nejauši saskatījos ar gara auguma tumšmatainu puisi. Pār muguru pārskrēja trīsas — Anu­biss? Ja nu viņš sekoja man, lai pārliecinātos, ka esmu drošībā? Jau nu viņš bija tas, kas man visvairāk nepie­ciešams?

Brīnišķīga doma, tikai tas nebija Anubiss. Es norāju sevi par domu, ka man tā varētu veikties. Turklāt Kārteram Anubiss bija parādījies kā briesmonis ar šakāļa galvu. Varbūt tas izskats, kādā Anubisu redzēju es, bija acu apmāns — triks, kas diezgan labi nostrādāja.

Es par to prātoju, tāpat kā par to, vai arī Mirušo val­stībā, diez, dabūjamas tortiljas, un tad mans skatiens at­dūrās pret laukuma otrā malā stāvošu meiteni.

“Kārter!” Es sagrābu viņa roku un pamāju uz Zias Rašidas pusi. “Kāds tevi vēlas satikt.”

Zia izskatījās gatava cīņai — plandošās drēbēs, rokā zobens un zizlis… Tumšie viļņainie mati bija sapūsti uz vienu pusi, it kā viņu te būtu atpūtusi spēcīga vēja brāzma. Viņas dzintarainās acis izskatījās tikpat drau­dzīgas kā jaguāram.

Viņai aiz muguras bija suvenīriem nokrauts galds un plakāts, uz kura rakstīts: ŅŪMEKSIKA: BURVĪGA ZEME. Šaubos, vai tirgotājs apzinājās, cik daudz burvības šo­brīd viņam ir turpat acu priekšā.

“Te nu tu esi,” teica Zia, kas izklausījās visai pašsa­protami. Varbūt iedomājos, bet, manuprāt, uz Amosu viņa skatījās ar bažām, pat bailēm.

“Jāāā,” nervozi novilka Kārters. “Tu, hmm, atceries Seidiju. Un šis ir…”

“Amoss,” nemierīgi atsvieda Zia.

Amoss paklanījās. “Zia Rašida. Kur tie gadi. Skatos, Iskanders atsūtījis labāko.”

Zia sarāvās, kā nupat dabūjusi pļauku, un es attapos, ka Amoss joprojām dzīvo neziņā.

“Emm, Amos,” es teicu. “ Iskanders ir miris.” Klausoties mūsu stāstā, viņš rādīja neticīgu vaigu. “Skaidrs,” viņš beidzot noteica. “Tad jaunais Virslektors ir…”

“Desžardēns,” es atbildēju.

“Ak. Sliktas ziņas.”

Zia sarauca pieri. Tā vietā, lai uzrunātu Amosu, viņa pagriezās pret mani.

“Nevērtē Desžardēnu par zemu. Viņš ir spēcīgs. Tev būs nepieciešama viņa palīdzība — mūsu palīdzība — lai pieveiktu Setu.”

“Vai tev nekad nav ienācis prātā,” es iejautājos, “ka Desžardēns varētu palīdzēt Setam?”

Zia blenza uz mani. “Nekad. Citi varētu. Bet ne Des­žardēns.”

Viņa noteikti domāja Amosu. Droši vien attiecībā uz tēvoci vajadzēja iesvelties vēl dziļākās aizdomās, to­mēr es tā vietā sadusmojos.

“Tu esi akla,” es teicu Ziai. “Pirmais, ko Desžardēns kā Virslektors pavēlēja, — lika mūs nogalināt. Viņš mē­ģina mūs apturēt, kaut arī zina, ka Sets gatavojas iznīcināt veselu kontinentu. Un tonakt Britu muzejā Desžardēns arī bija. Ja Setam nepieciešams saimniekorganisms…” Zias zižļa galā uzšķīlās liesmas.

Kārters mudīgi iespraucās pa vidu. “Nu, nu, jūs abas! Mierīgi! Mēs taču esam šeit, lai aprunātos.”

“Es jau runāju,” teica Zia. “Jums nepieciešams Dzīvī­bas mājas atbalsts. Jums jāpārliecina Desžardēns, ka neesat drauds.”

“Padoties?” es vaicāju. “Nu nē, paldies. Diez ko ne­gribas pārvērsties par saminamu vaboli.”

Amoss ieklepojās. “Baidos, ka Seidijai taisnība. Des­žardēns nemēdz ieklausīties argumentos, ja vien kopš mūsu pēdējās tikšanās nav mainījies.”

Zia satraucās. “Kārter, vai mēs varam aprunāties aci pret aci?”

Viņš mulsi mīņājās. “Klau, Zia, es saprotu, ka mums jāsadarbojas. Bet ja tu centīsies mani pārliecināt pado­ties Mājai…”

“Man tev kas jāpastāsta,” viņa uzstāja. “Kaut kas, ko tev vajag zināt.”

To dzirdot, man uzmetās zosāda. Vai par to bija ru­nājis Gebs? Vai bija iespējams, ka Zia bija atslēga tam, kā tikt galā ar Setu?

Amoss pēkšņi saspringa. Izrāvis zizli, viņš iesaucās: “Tās ir lamatas!”

Zia bija pārsteigta. “Ko? Nē!”

Un tad mēs visi ieraudzījām to, ko Amoss bija saju­tis. No laukuma labās puses tuvojās pats Desžardēns krēmkrāsas mantijā, ap pleciem Virslektora leopardādas apmetnis. Viņa zizlis gailēja purpursarkans. Gājēji un tūristi pašķīrās nervozi un apjukuši, it kā īsti nesa­prastu, kas notiek, tomēr pietiekami daudz, lai spruktu nost no ceļa.

“Uz otru pusi,” es steidzināju.

Atskatījusies redzēju, ka no kreisās puses tuvojas vēl divi burvji melnās mantijās.

Es izvilku savu zobenu un pavērsu to pret Ziu. “Tu mūs iegāzi!”

“Nē! Es zvēru…” Viņas seja apmācās. “Mels. Mels būs viņam izstāstījis…”

“Protams,” es norūcu. “Vaino Melu.”

“Nav laika paskaidrojumiem,” teica Amoss, un iešāva Ziai ar zibens šautru. Viņa sabruka pār suvenīru galdu.

“Ei!” protestēja Kārters.

“Viņa ir ienaidniece,” teica Amoss. “Un mums jau tā ir gana ienaidnieku.”

Kārters steidzās pie Zias (protams), kamēr gājēji krita panikā un pašķīda uz visā pusēm.

“Seidij, Kārter,” sauca Amoss, “ja notiek kas slikts, dodieties uz laivu un bēdziet!”

“Amos, mēs tevi neatstāsim,” es teicu.

“Jūs esat svarīgāki,” viņš uzstāja. “Es varu aizturēt Desžardēnu… Uzmanieties!”

Amoss pastiepa zizli pret abiem burvjiem melnā. Viņi murmināja buramvārdus, taču Amosa raidītā vēja brāzma tos nogāza no kājām, ieraujot nevaldāmā pu­tekļu vērpetē. Viņi aizvirpuļoja pa ielu līdz ar atkritu­miem, lapām un tamalēm, līdz nelielais tornado aizrāva kliedzošos burvjus pāri namu jumtiem, projām no acīm.

Otrā laukuma malā Desžardēns dusmās ieaurojās: “Kein!”

Virslektors trieca zizli pret zemi. Asfaltā parādījās plaisa, kas skrēja uz mūsu pusi. Plaisai kļūstot platākai, iedrebējās nami. No ēkām krita apmetums. Plaisa būtu mūs aprijusi, taču man galvā ierunājās Izīdas balss, pa­sakot priekšā, kas jāsaka.

Es pacēlu savu zizli. “Apklustiet. Hā-ru Acu priekšā iemirdzējās hieroglifi:

Netālu no manām kājām plaisa apstājās. Zemestrīce norima.

Amoss ievilka elpu. “Seidij, kā tu…”

“Dievišķie vārdi, Kein.” Desžardēns panāca uz priekšu līķa bāls. “Bērns uzdrošinājās izteikt Dievišķos vārdus. Viņā iemiesojusies Izīda. Un tu esi vainīgs, jo palīdzi dieviem.”

“Atkāpies, Mišel,” brīdināja Amoss.

No vienas puses, šķita amizanti, ka Desžardēna priekšvārds ir Mišels, taču biju pārāk nobijusies, lai iz­baudītu mirkli.

Amoss pastiepa zizli, gatavs mūs aizstāvēt. “Mums jāaptur Sets. Ja tu būtu gudrs…”

“Tad es — ko?” vaicāja Desžardēns. “Piebiedrotos jums? Sadarbotos? Dievi nes tikai iznīcību.”

“Nē!” atskanēja Zias balss. Ar Kārtera palīdzību viņa kaut kā bija tikusi uz kājām. “Skolotāj, mēs nedrīkstam viens pret otru cīnīties. Iskanders nebūtu to vēlējies.” “Iskanders ir miris!” auroja Desžardēns. “Paej malā, Zia, vai arī tu tiksi iznīcināta kopā ar viņiem.”

Zia palūkojās uz Kārteru. Tad viņa spītīgi pagriezās pret Desžardēnu. “Nē. Mums jādarbojas kopā.”

Es palūkojos uz Ziu citādām acīm. “Tu tiešām neat­vedi viņu šurp.”

“Es nemēdzu melot,” viņa atbildēja.

Desžardēns izstiepa zizli, un visās ēkās ap viņu ierā­vās plaisas. Uz mūsu pusi krita apmetums un ķieģeļi, taču Amoss izsauca vēju un novirzīja tos.

“Bērni, prom no šejienes!” kliedza Amoss. “Necik ilgi, būs klāt citi burvji.”

“Beidzot viņam ir taisnība,” brīdināja Zia. “Taču mēs nevaram atvērt portālu…”

“Mums ir lidojoša laiva,” ieteicās Kārters.

Zia piekrītoši pamāja: “Kur?”

Mēs norādījām uz baznīcu, diemžēl ceļā stāvēja Des­žardēns.

Desžardēns raidīja vēl vienu akmeņu zalvi. Amoss to ar vēju un zibeni apturēja.

“Vētras maģija!” smīnēja Desžardēns. “Kopš kura laika Amoss Keins ir haosa eksperts? Bērni, vai jūs to redzat? Kā gan viņš var būt jūsu aizstāvis?”

“Aizveries,” atrūca Amoss un, novēcinājis zizli, sa­cēla tādu smilšu vētru, ka tā apraka visu laukumu.

“Aiziet!” iesaucās Zia. Mēs apmetām lielu līkumu ap Desžardēnu, pēc tam uz labu laimi skrējām baznīcas vir­zienā. Smilšu vētra kodīja ādu un dzēla acīs, taču mēs at­radām trepes un uzrāpāmies uz jumta. Vējš norima, un otrpus laukumam es saskatīju Amosu un Desžardēnu — abi vēl aizvien cīnījās, dažādu spēku ieskauti. Amoss grīļojās, cīņa viņam bija atņēmusi pārāk daudz spēka.

“Man jāiet palīgā,” negribīgi teica Zia, “vai arī Desžardēns Amosu nogalinās.”

“Man šķita, ka tu Amosam pārāk neuzticies,” teica Kārters.

“Tā ir,” viņa atbildēja. “Taču, ja Desžardēns gūs virs­roku, ar mums visiem ir cauri. Mēs netiksim projām.” Viņa sakoda zobus, it kā gatavotos kaut kam patiešām sāpīgam.

Pastiepusi zizli, viņa nomurmināja buramvārdus. Gaiss sasila. Zizlis iemirdzējās. Viņa to palaida vaļā, un tas iedegās liesmās, pārtopot par uguns kolonnu — četru metru augstumā un metru diametrā.

“Desžardēnu,” viņa pavēlēja.

Uguns stabs tūliņ pacēlās no jumta un lēni, bet mērķtiecīgi laidās uz Virslektora pusi.

Zia sakņupa. Mums ar Karteru nācās satvert viņu aiz rokām, lai viņa nenokristu uz sejas.

Desžardēns palūkojās augšup. Kolīdz viņš ieraudzīja uguni, acis bailēs iepletās. “Zia!” viņš lādējās. “Kā tu uzdrošinies man uzbrukt?!”

Kolonna piezemējās caur koku lapotni, izdedzinot tur caurumu. Tā nolaidās uz ielas, grozījās virs ietves. Kar­stums bija tik stiprs, ka tas apdedzināja betona apmales un izkausēja asfaltu. Uguns tika līdz kādai automašīnai, un to nevis apgāja, bet izšāvās cauri metālam, pāršķeļot mašīnu uz pusēm.

“Labi!” kliedza Amoss. “Malacis, Zia!”

Desžardēns izmisumā pastreipuļoja sāņus. Kolonna pielaboja kursu. Viņš mēģināja to apdzēst ar ūdeni, taču šķidrums karstumā iztvaikoja. Viņš sakopoja laukak­meņu zalvi, taču tie izskrēja caur uguni un nokrita zemē izkusušās pikās.

“Kas tas ir?” es vaicāju.

Zia bija zaudējusi samaņu, bet Kārters izbrīnā spēja vien nošūpot galvu. Taču man galvā ierunājās Izīda. Uguns stabs, viņa apbrīnā teica. Tas ir stiprākais, ko uguns meistars spēj izsaukt. To nav iespējams uzveikt, no tā nav iespējams aizbēgt. To izsauc, lai nokļūtu līdz mērķim, vai arī lai sakautu ienaidnieku, liekot tam bēgt. Ja Desžardēns mēģinās koncentrēties uz ko citu, tas viņu pārņems un iznīcinās. Tas no viņa neatstāsies, līdz izkliedēsies.

Cik ilgi? es vaicāju.

Atkarīgs no izsaucēja spēka. Aptuveni sešas līdz div­padsmit stundas.

Es skaļi iesmējos. Lieliski! Protams, Zia tādēļ bija zau­dējusi samaņu, taču tas vienalga bija lieliski.

Šī burvestība ir izsmēlusi viņas enerģiju, teica Izīda. Viņa vairs nespēs burties, līdz stabs būs izkliedējies. Viņa atņēmusi sev spēku, lai palīdzētu jums.

“Viņa atgūsies,” es teicu Kārteram. Tad es iekliedzos, lai laukumā mani sadzird: “Nāc, Amos! Mums jādodas tālāk!”

Desžardēns joprojām atkāpās. Es redzēju, ka viņš ir nobijies no uguns, taču viņš noteikti gribēs mums at­riebties. “Jūs to nožēlosiet! Gribat spēlēt dievus? Man nav citas izvēles.”

Viņš no Duātas izsauca nūju mākoni. Nē, tās bija bultas — kādas septiņas.

Amoss pārbijies palūkojās uz bultām. “Tu taču ne…! Neviens Virslektors vēl nekad nav…”

“Izsaucu Sehmetu!” auroja Desžardēns. Viņš pameta bultas gaisā, un tās sagriezās virpuli ap Amosu.

Desžardēns apmierināti pasmaidīja. Viņš palūkojās uz mani. “Tu paļaujies uz dieviem?” viņš sauca. “Tad mir­sti no dieva rokas.”

Viņš pagriezās un skrēja. Uguns stabs, uzņēmis āt­rumu, metās tam nopakaļ.

“Bērni, prom no šejienes!” kliedza bultu ieskautais Amoss. “Es mēģināšu novērst viņas uzmanību.”

“Kā?” es vaicāju. Sehmetas vārds bija dzirdēts, taču pē­dējā laikā ausis bija nākuši /oti daudzi ēģiptiešu vārdi. “Kas ir tā Sehmeta?”

Kārters pagriezās pret mani, un pat pēc visa tā, ko pēdējo nedēļu laikā bijām piedzīvojuši, vēl nekad nebiju redzējusi viņu tik nobijušos. “Mums jāiet,” viņš teica. “Uz karstām pēdām.”

KĀRTERS

Tu esi šo to piemirsis, teica Hors.

Man acumirklī nav vaļas, es nodomāju pretī.

Tev varbūt šķitīs, ka burvju laivas vadīšana pa de­besīm ir visai vienkārša padarīšana. Man nebija Amosa animētā mēteļa, tāpēc es pats stāvēju tās pakaļgalā un stūrēju, un tas līdzinājās cementa maisīšanai. Neredzēju, kurp dodamies. Līgojāmies un zvārojāmies, kamēr Seidija mēģināja noturēt Ziu, lai tā nepārkristu pāri laivas malai.

Šodien ir mana dzimšanas diena, uzstāja Hors. No­vēli man daudz laimēsi

“Daudz laimes dzimšanas dienā!” es kliedzu. “Un tagad aizveries!”

“Kārter, ko tu kliedz?” iesaucās Seidija, ar vienu roku iegrābusies margās, ar otru turot Ziu, kad laiva sasvērās. “Tu esi izkūkojis prātiņu?”

“Nē, es runāju ar… eh, lai paliek!”

Paskatījos, kas darās mums aiz muguras. Kaut kas tuvojās — mirdzošs tēls, kas izgaismoja nakti. Gandrīz nekā no cilvēka, pilnīgi noteikti nepatikšanas. Es mēģi­nāju panākt, lai laiva traucas uz priekšu ātrāk.

Vai esi man kaut ko sagādājis? Hors interesējās.

Vai tu, lūdzams, varētu kā nekā palīdzēt? es prasīju. Tas, kas mums seko — vai tas ir tas, ko es domāju?

Ak. Hors izklausījās garlaikots. Tā ir Sehmeta. Ra Acs, ļaunuma iznīcinātāja, lielā medniece, liesmu dāma, un tā tālāk.

Lieliski, es nodomāju. Un viņa mums seko, jo…

Virslektoram ir tiesības reizi mūžā viņu izsaukt, Hors paskaidroja. Tā ir sena, sena dāvana — no tiem laikiem, kad Ra pirmo reizi apveltīja cilvēku ar maģiju.

Reizi mūžā, es nodomāju. Un Desžardēns izvēlējies šodienu?

Nekad nav bijis no pacietīgajiem.

Un man šķita, ka burvji dievus nevar ciest!

Tā arī ir, piekrita Hors. Lieks pierādījums tam, kāds viņš ir liekulis. Taču tevi nobeigt viņam ir svarīgāk. Un to es varu saprast.

Es vēlreiz atskatījos. Veidols noteikti bija vēl tuvāk — milzīga zeltīta sieviete sarkani mirdzošās bruņās, vienā rokā loks un pār plecu pārmestu bultu maku — viņa mums tuvojās kā raķete.

Kā lai mēs viņu pieveicam? es vaicāju.

Vispār — nav iespējams, atbildēja Hors. Viņa ir saules dusmu inkarnācija. Tais senajos laikos, kad Ra vēl darbo­jās, viņa bija vēl iespaidīgāka, tomēr… Viņa ir neapturama. Dzimusi slepkava. Kautuves mašīna…

“Labi, sapratu!” es kliedzu.

“Ko?” Seidija tik skaļi atvaicāja, ka Zia sagrīļojās.

“K-ko?” viņas acis pavērās.

“Neko,” es atkliedzu. “Mums seko slepkava. Dodies atpakaļ pie miera.”

Zia grīļīgi apsēdās. “Slepkava? Tu taču negribi teikt…”

“Kārter, griez pa labi!” kliedza Seidija.

Es paklausīju, un milzīga liesmojoša bulta lauvas augumā aizķēra bortu. Tā eksplodēja virs mums, aizde­dzinot stūresmājas jumtu.

Griezu lejup, brīvā kritienā, Sehmeta aizšāva garām, taču tad gaisā veica pirueti un metās mums pakaļ.

“Mēs degam,” Seidija bezpalīdzīgi norādīja.

“Zinu!” es atkliedzu.

Noskatīju, kas apakšā, taču neredzēju drošu vietu, kur nosēsties, — vieni vienīgi guļamrajoni un biroju ēku kvartāli.

“Mirstiet, Ra ienaidnieki!” kliedza Sehmeta. “Mirstiet mokās!”

Viņa ir gandrīz tikpat apnicīga kā tu, es teicu Horam.

Tas nav iespējams, atbildēja Hors. Es esmu vispārā­kais.

Es vēlreiz pagriezu laivu un izvairījos, bet Zia ieklie­dzās: “Tur!”

Viņa norādīja uz izgaismotu smago mašīnu rūpnīcu ar noliktavām un tvertnēm. Uz lielākās noliktavas sienas bija uzzīmēts milzīgs čili pipars, un prožektoru izgais­motā zīmē vēstīja: MAĢISKĀ SALSA INC.

“Beidziet,” teica Seidija. “Tā taču nav maģiska! Tas ir tikai nosaukums.”

“Nē,” uzstāja Zia. “Man ir ideja.”

“Tās septiņas lentes?” es minēju. “Tās, ko tu izman­toji pret Serketu?”

Zia papurināja galvu. “Tās drīkst izsaukt reizi gadā, taču man ir plāns…”

Garām pašāvās vēl viena mirdzoša bulta, nieka pāris centimetru no labā borta.

“Turieties!” es parāvu stūres ratu un apgāzu laivu ar kājām gaisā, tieši pirms bulta eksplodēja. Korpuss mūs pasargāja no uguns, taču nu dega viss laivas dibens, un mēs kritām.

Ar pēdējiem spēkiem es vadīju laivu uz noliktavas jumta pusi, un mēs iztriecāmies tam cauri, ietriecoties kaut kādā milzīgā kraukšķīgā kaudzē…

Izlēcis no laivas, apdullis atkritu sēdus. Par laimi, bijām ietriekušies visai mīkstā čupā. Diemžēl tā izrādī­jās sešus metrus augsta kaltētu čili piparu kaudze, un laiva tos bija aizdedzinājusi. Man sāka kost acīs, taču es apzinājos, ka nedrīkstu tās berzēt, jo rokas man bija klā­tas ar čili eļļu.

“Seidij?” es iekliedzos. “Zia?”

“Palīgā!” sauca Seidija. Viņa bija otrpus laivai un no degošās kaudzes centās izvilkt Ziu. Mums izdevās viņu atbrīvot un pa kaudzes sāniem nolaisties uz grīdas.

Noliktava bija rūpnieciska piparu žāvētava ar trīsdes­mit vai četrdesmit čili kalniem un koka žāvētājplauktu rindām. Mūsu laivas vraks izvirda piparotus dūmus, un pa caurumu, ko bijām izsituši jumtā, es redzēju pieze­mējamies liesmojošo Sehmetas tēlu.

Mēs skrējām, rakāmies cauri vēl vienai piparu kau­dzei. (Nē, es tajos neiekodos, Seidij — aizveries.) Paslēpā­mies aiz viena no plauktiem, kur pipari gaisu bija darījuši līdzīgu sālsskābei.

Sehmeta piezemējās, un noliktavas grīda nodrebēja. Tuvplānā viņa bija vēl baisāka. Āda vizēja kā izkusis zelts, krūšu bruņas un svārki šķita kā darināti no lavas. Mati līdzinājās biezām lauvas krēpēm. Acis bija kā ka­ķim, taču nespīgoja kā Bastetai, un tajās nebija ne miņas no laipnības vai humora. Sehmetas acis liesmoja tāpat kā viņas bultas, paredzētas tam, lai atrastu un iznīcinātu ienaidnieku. Viņas skaistums līdzinājās atombumbas sprādziena dailei.

“Saožu asinis!” viņa auroja. “Es barošos ar Ra ienaid­niekiem, līdz vēders būs pilns!”

“Cik šarmanti,” čukstēja Seidija. “Tātad, Zia… tavs plāns?”

Zia neizskatījās labi. Viņa drebēja un bija bāla, ne­bija viegli koncentrēties. “Kad Ra… kad viņš pirmo reizi izsauca Sehmetu, lai sodītu cilvēkus par sacelšanos pret viņu… viņa kļuva nevaldāma."

“Grūti iztēloties,” es nočukstēju, Sehmetai laužoties caur mūsu laivas degošo vraku.

“Viņa sāka nogalināt visus pēc kārtas,” Zia turpināja, “ne tikai ļaunos. Neviens cits dievs nespēja viņu apturēt. Viņa augu dienu slepkavoja, līdz pierijās asiņu pilna. Tad viņa meta mieru, lai to pašu atsāktu nākamajā dienā. Tāpēc cilvēki burvjiem lūdzās, lai tie sagudro kaut ko, »

un…

“Jums ir dūša slēpties?” Liesmām rūcot, Sehmetas bultas vienu pēc otras iznīcināja piparu kaudzes. “Es jūs dzīvus izcepšu!”

“Skrienam,” es izlēmu. “Parunāsim vēlāk.”

Mēs ar Seidiju par abiem vilkām Ziu līdzi. Paspējām tikt ārā no noliktavas — pēc mirkļa tā sagruva, gaisā uzšaujot piparoti karstu atomsēni.

Skrējām pāri autostāvvietas laukumam ar vidēja iz­mēra smagajām automašīnām un paslēpāmies aiz milzī­gas kravenes.

Es palūrēju, iedomājies ieraudzīt Sekmetu iznākam caur noliktavas liesmām. Taču viņa izlēca milzīgas lau­venes veidolā. Acis kvēloja, un virs galvas viņai spīgoja mazai saulītei līdzīgs uguns disks.

“Ra simbols,” čukstēja Zia.

Sehmeta ieaurojās: “Kur mani gardie kumosiņi?” Atpletusi rīkli, viņa pār stāvvietu aizpūta versmi. Kur elpa tika, izkusa asfalts, mašīnas pārvērtās smiltīs un autostāvvieta — tuksnesī.

“Kā viņai tas izdevās?” nošņācās Seidija.

“No viņas elpas rodas tuksneši,” atbildēja Zia. “Tā vēsta leģenda.”

“Arvien labāk.” Man kaklā bija iesprūdis baiļu ka­mols, taču es zināju, ka ilgāk slēpties nevaram. Es iz­saucu savu zobenu. “Es novērsīšu viņas uzmanību. Jūs abas skrieniet…”

“Nē,” uzstāja Zia. “Ir cits ceļš.” Viņa norādīja uz tvert­nēm stāvvietas otrā malā. Katra no tām bija trīs stāvu augstumā un metrus sešus diametrā, katrai uz sāna bija uzzīmēts milzīgs čili pipars.

“Degvielas tvertnes?” vaicāja Seidija.

“Nē,” es atbildēju. “Tai noteikti jābūt salsai, vai ne?”

Seidija uz mani truli blenza. “Vai tā nav kaut kāda mūzika?”

“Asā mērce,” es atbildēju. “To šeit ražo.”

Sehmetas elpa tuvojās, un trīs smagās mašīnas bla­kus pārvērtās smiltis. Mēs sprukām sāņus un aizlēcām aiz betona bloku sienas.

“Klausieties,” elsa Zia, galīgi nosvīdusi. “Kad cilvē­kiem nācās savaldīt Sehmetu, viņi sadabūja milzīgas alus cisternas un nokrāsoja tās sarkanas ar granātābolu sulu.”

“Jā, tagad es atceros,” es iejaucos. “Viņi Sehmetai iestāstīja, ka tās ir asinis, un viņa dzēra, līdz atslēdzās. Tad Ra varēja viņu saukt atpakaļ debesīs. Viņu pārtai­sīja par kaut ko mīlīgāku. Govju dievieti vai ko tādu.” “Par Hatoru,” teica Zia. “Tas ir otrs Sehmetas vei­dols. Personības otra šķautne.”

Seidija neticīgi nošūpoja galvu. “Tu gribi teikt, ka Sehmetai var izmaksāt pāris aliņu un viņa pārvērtīsies par govi?”

“Ne gluži,” atbildēja Zia. “Taču salsa ir sarkana, vai

ne?

Mēs lavierējām pa ražotnes teritoriju, kamēr Sehmeta kampās automašīnās, pārvērzdama autostāvvietu smilšu klājienā.

“Stulbs plāns,” kurnēja Seidija.

“Vienkārši uz pāris sekundēm novērs viņas uzma­nību,” es teicu. “Un nemirsti.”

“Njā, tas jau ir tas grūtākais, ne?”

“Viens…” es skaitīju. “Divi… trīs!”

Seidija uzšāvās gaisā un izmantoja savus mīļākos bu­ramvārdus: “Ha-di/”

Virs sehmetas galvas iegailējās hieroglifi

Virs Sehmetas galvas iegailējās hieroglifi.

Un viss eksplodēja. Automašīnas sašķīda mazos ga­baliņos. Gaiss virmoja no enerģijas. Zeme pacēlās, iz­veidojot piecpadsmit metru dziļu krāteri, kur lauvene iegāzās.

Tas bija diezgan iespaidīgi, taču man nebija laika jūsmot par Seidijas veikumu. Es pārvērtos piekūnā un devos uz salsas tvertnēm.

“RRRR!” Sehmeta izlēca no krātera un pūta savu tuksneša dvašu uz Seidiju, taču Seidija jau bija prom. Viņa līkumoja, slēpās aiz kravas mašīnām un bēgot iz­šāva pāris burvju virvju. Tās pērās gaisā un mēģināja apvīties ap lauvenes purnu. Protams, tas negāja cauri, taču lauveni nokaitināja ne pa jokam.

“Parādies!” Sehmeta auroja. “Es barošos ar tavu miesu!”

Kolīdz biju uz tvertnes, koncentrēju visus spēkus un no piekūna pārtapu karotāja veidolā. Mans mirdzošais veidols izrādījās tik smags, ka pēdas iegrima tvertnes vākā.

“Sehmeta!” es saucu.

Lauvene apcirtās un ierūcās, mēģinot saprast, no ku­ras puses skan mana balss.

“Esmu te augšā, mincīt!” es iesaucos.

Viņa pamanīja mani, un ausis atglaudās. “Hor?”

“Ja vien tu nepazīsti vēl kādu džeku ar piekūna galvu.”

Mulsi pamīņājusies, viņa ierēcās. “Kāpēc tu ar mani

runā tagad, kad esmu savā niknajā veidolā? Tu zini, ka es iznīcināšu visu, kas man ceļā, pat tevi!”

“Kas jādara — jādara,” es teicu. “Taču pirms tam tu varbūt gribēsi baroties ar savu ienaidnieku asinīm!” Ietriecu savu zobenu tvertnē, un no tās kā ūdens­kritums gāzās ārā salsa. Pārlēcu uz nākamo tvertni un atgriezu to vaļā. Vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz, līdz sešu MAGIC SALSA tvertņu saturs šļācās pār autostāvvietu.

“Ha, ha!” Sehmetai tas patika. Iečāpojusi sarkanajā mērcē, viņa valstījās šļakstīdamās. “Asinis. Jaukās asinis!” Jā, lauvas laikam nav pārāk gudri dzīvnieki, vai arī tiem nav attīstītas garšas kārpiņas, jo Sehmeta nerimās, līdz vēders bija pilns un no mutes vārda tiešā nozīmē nāca dūmi.

“Pikanti,” viņa teica saminstinājusies un acis blisinā­dama. “Kož acīs. Kas tās par asinīm? Nūbiešu? Per-

• V

siesu?

“Halapenjo,” es atbildēju. “Uzdzer vēl. Paliks labāk.” Arī no ausīm viņai vēlās dūmi, un viņa centās dzert vēl. Acis lauvenei asaroja, tad viņa sagrīļojās.

“Es…” No mutes izvirda tvaiks. “Karsts… Karsta mute…” “Derētu piens,” es ieteicu. “Ja tu būtu govs.” “Lamatas,” ierūcās Sehmeta. “Tu… tu piemuļķoji…” Taču plakstiņi jau bija pārāk smagi. Apvēlusies viņa savilkās čokurā. Sarkanajām bruņām kūstot, mirdzošais veidols raustījās un dzisa, līdz acu priekšā gulēja mil­zīga guloša govs.

Es nolēcu no tvertnes un uzmanīgi apgāju gulošo dievieti. Viņa krāca kā govs, kas izklausījās pēc “Mūūūūz, mūūūūz.” Es viņai pie sejas novēcināju roku un, kolīdz biju pārliecināts, ka Sehmeta atslēgusies, pametu savu avatāru. No kādas kravenes aizmugures iznira Seidija un Zia.

“Nu ko,” teica Seidija, “atkal kas jauns.”

“Es vairs nekad neēdīšu salsu,” es noteicu.

“Jūs abi bijāt lieliski,” teica Zia. “Taču laiva ir sade­gusi. Kā mēs tiksim līdz Fēniksai?”

“Mēs?” jautāja Seidija. “Es neatceros, ka tu būtu ielūgta.”

Zia pietvīka sarkana kā salsa. “Jūs ko —joprojām do­mājat, ka ievilināju jūs lamatās?”

“Nezinu,” atteica Seidija. “Vai tā ir?”

Nespēju noticēt savām ausīm.

“Seidij.” Mana balss šķita draudīga pat pašam. “Liecies mierā. Zia izsauca to uguns zizli. Viņa ziedoja savas spē­jas, lai mūs glābtu. Un viņa mums pateica, kā pieveikt lauveni. Viņa ir mums nepieciešama.”

Seidija blenza uz mani, tad uz Ziu un atkal atpakaļ, droši vien apsvēra, ko var atļauties.

“Labi.” Viņa sakrustoja rokas un uzmeta lūpu. “Taču vispirms mums jāatrod Amoss.”

“Nē!” iesaucās Zia. “Ļoti slikta doma.”

“Ak tā, mēs varam uzticēties tev, nevis Amosam.”

Zia vilcinājās. Man radās sajūta, ka tieši to viņa gri­bēja teikt, taču viņa izvēlējās citu ceļu. “Amoss nevēlē­tos, ka jūs kavējaties. Viņš lika turpināt iesākto, vai ne? Ja viņš pēc Sehmetas ir izdzīvojis, viņš mūs pa ceļam at­radīs. Ja ne…”

Seidija sapīka. “Tad kā lai mēs tiekam līdz Fēniksai? Kājām?”

Noskatīju autostāvvietu, viena smagā mašīna vēl aiz­vien bija neskarta. “Varbūt ne.” Es novilku Amosa mē­teli. “Zia, Amoss prata atdzīvināt mēteli, lai tas stūrē laivu. Vai tu zini burvju vārdus?”

Viņa pamāja galvu. “Ar pareizajām sastāvdaļām tas ir pat gaužām vienkārši. Es varētu, ja būtu spēks.”

“Vari man iemācīt?”

Viņa saknieba lūpas. “Grūtākā daļa ir figūriņa. Pirmo reizi noburot drēbju gabalu, tev audumā jāsasit šabti un abi jāsariebj kopā. Vajag māla vai vaska figūriņu, kur jau mitinās gars.”

Mēs ar Seidiju saskatījušies reizē iesaucāmies: “Mīk­las puika!”

KĀRTERS

No Duātas izsaucis tēva burvju darba somu, es no tās izrāvu mūsu mazo bezkājaino draugu. “Mīklas puika, mums jāaprunājas.”

Mīklas puika atvēra savas vaska acis. “Beidzot! Vai tu apjēdz, cik te ir smacīgi? Beidzot atcerējies, ka tev nepie­ciešamas manas izcilās zināšanas.”

“īstenībā mums vajag, lai tu pārtopi mētelī. Tikai uz kādu laiciņu.”

Mazā mutīte pavērās. “Vai es izskatos pēc drēbju ga­bala? Es esmu visu zināšanu pavēlnieks! Varenais… ”

Es iegrūdu viņu savā jakā, saņurcīju to un nometu uz trotuāra, uzkāpu virsū. “Zia, kādi ir buramvārdi?”

Viņa man pačukstēja vārdus, un es tos tūliņ noskai­tīju. Jaka acu priekšā pacēlās un lidinājās. Notraususi pu­tekļus, tā pati sev piekārtoja apkakli. Ja vien jakas spēj izskatīties sašutušas, šī tāda noteikti bija.

Seidija to aizdomīgi aplūkoja. “Vai tā spēs vadīt auto­mašīnu bez kājām, ar ko spiest pedāļus?”

“Tas nekas,” atsaucās Zia. “Laba, gara.”

Es atviegloti nopūtos. Jau paspēju iztēloties, ka nāk­sies atdzīvināt arī bikses. Tas gan būtu pārbaudījums. “Uz Fēniksu,” es pavēlēju jakai.

Jaka man parādīja rupju žestu — būtu bijis rupjš, ja vien jakai būtu rokas. Tad tas ielidinājās šofera vietā.

Kabīne bija lielāka, nekā pirmajā mirklī šķita. Aiz sēdekļa bija ar aizkaru atdalīta telpa, kurā atradās kār­tīga gulta, kur nekavējoties iekārtojās Seidija.

“Es ļaušu jums ar Ziu pabūt divatā,” viņa man teica. “Tikai jūs abi un tava jaka.”

Pirms paguvu viņu iepļaukāt, viņa jau bija aizlīdusi aiz aizkariem.

Jaka veda mūs rietumu virzienā pa 1-10 lielceļu, ka­mēr zvaigznes pamazām aizklāja melni mākoņi. Gaisā smaržoja pēc lietus.

Pēc laba laika Zia noklepojās. “Kārter, man ļoti žēl, ka… es gribēju teikt, kaut apstākļi būtu labāki.”

“Njā,” es noteicu. “Mājā tev droši vien būs nepatik­šanas.”

“Mani izraidīs,” viņa atteica. “Zizli pārlauzīs, manu vārdu izdzēsīs no grāmatām. Mani izsūtīs trimdā, ja vien nebūs izlēmuši nogalināt.”

Es aizdomājos par Zias mazo svētnīcu Pirmajā nomā — visi tie attēli ar viņas ciematu un ģimeni, ko viņa nemaz neatceras. Par izsūtīšanu trimdā viņa runāja ar tādu pašu seju kā toreiz: nevis nožēla vai skumjas, bet drīzāk apjukums, it kā viņa pati nesaprastu, kādēļ dum­pojas, vai ko īsti Pirmais noms viņai nozīmē. Reiz Zia teica, ka Iskanders esot viņas vienīgais tuvinieks. Nu viņai vairs nebija neviena.

“Tu varētu doties mums līdzi,” es teicu.

Viņa palūkojās uz mani. Mēs sēdējām diezgan tuvu viens otram, un es pat ļoti apzinājos, ka viņas plecs spie­žas pret manējo. Pat caur degušo piparu smārdu varēju sajust viņas ēģiptiešu smaržas. Matos bija ieķēries kal­tēts cili pipars, bet tas viņu darīja vēl jaukāku.

Seidija saka — man esot maitātas smadzenes. (Ja godīgi, Seidij, es tik ļoti neiejaucos, kad tu stāsti.)

Lai kā, Zias skatiens bija skumju pilns. “Kurp gan mēs dotos, Kārter? Pat ja jūs pieveiksiet Setu un izglāb­siet pasauli, ko gan jūs darīsiet? Māja jūs vajās. Dievi jūsu dzīvi darīs neciešamu.”

“Mēs kaut ko izdomāsim,” es solīju. “Esmu radis ceļot. Man padodas improvizēšana, un Seidija nav nemaz tik ļoti briesmīga.”

“Es to dzirdēju!” aizkaru viņā pusē atskanēja Seidijas apslāpētā balss.

“Un kopā ar tevi,” es turpināju, “nu, tu jau saproti, ar tavu maģiju, būtu daudz vieglāk.”

Zia saspieda manu plaukstu, un man notirpa visa roka. “Kārter, tu esi jauks. Taču tu mani nepazīsti. Patie­sībā. Man šķiet, tieši to Iskanders paredzēja.”

“Ko tu ar to gribi teikt?”

Zia atrāva roku, un tas man lika justies draņķīgi. “Kad mēs ar Desžardēnu pārradāmies no Britu muzeja, Iskanders ar mani aprunājās aci pret aci. Teica, ka man draudot briesmas. Teica, ka nogādāšot mani drošā vietā un…” Viņa sarauca pieri. “Dīvaini. Es neatceros.”

Man kļuva neomulīgi. “Pag, vai viņš tevi nogādāja drošā vietā?”

“Man… man tā šķiet.” Viņa pakratīja galvu. “Nē, acīmredzot nenogādāja vis. Es taču esmu šeit. Varbūt viņam pietrūka laika. Viņš nekavējoties nosūtīja mani uz Ņujorku uzmeklēt jūs.”

Ārpusē sāka smidzināt lietus. Jaka ieslēdza vējstikla tīrītājus.

Es nesapratu, ko Zia nupat bija pastāstījusi. Varbūt Iskanders juta, ka Desžardēns mainījies, tāpēc centās pa­sargāt savu mīļāko skolnieci. Taču visā stāstā mani uz­trauca kas cits — kaut kas, ko īsti nespēju nodefinēt.

Zia vērās lietū, it kā tur saskatītu ko sliktu.

“Mums vairs nav laika,” viņa beidzot izteica. “Viņš atgriežas.”

“Kas atgriežas?”

Zia uzmeta man žiglu skatu. “Tas, ko man vajadzēja tev pateikt — tas, ko jums vajag. Tas ir Seta slepenais vārds.”

Sākās negaiss. Nodārdēja pērkons, un mašīna vējā nodrebēja.

“P-pag,” es izstostīju. “Kā tu zini Seta vārdu? Kā tu zini, ka mums to vajag?”

“Jūs nozagāt Desžardēna grāmatu. Desžardēns mums par to pastāstīja. Viņš teica, ka tam nav nozīmes. Viņš teica, ka burvju vārdus jūs tāpat nevarēšot izmantot, jo jums nav Seta slepenā vārda, ko nevar dabūt zināt.”

“Tad kā tu to zini? Tots teica, ka to var uzzināt tikai no paša Seta, vai no cilvēka…” Aprāvos, jo prātā iešāvās drausmīga doma. “Vai arī no viņam vistuvāk stāvošās personas.”

Zia aizvēra acis kā sāpēs. “Kārter, es… es varu pa­skaidrot. Man ir tā balss, kas to saka…”

“Piektā dieviete,” es noteicu. “Neftīda. Ari tu biji Britu muzejā.”

Zia izskatījās apstulbusi. “Nē. Nevar būt.”

“Iskanders teica, ka tev draud briesmas. Viņš vēlējās tevi nogādāt drošā vietā. To viņš domāja. Tu esi die­vība.”

Viņa spītīgi nokratīja galvu. “Viņš mani neaizveda. Es esmu šeit. Ja manī mājotu dievs, pārējie Mājas burvji to jau sen būtu sapratuši. Viņi mani pārāk labi pazīst. Viņi būtu ievērojuši izmaiņas manā maģijā. Desžardēns būtu mani iznīcinājis.”

Spēcīgi argumenti — taču tad man prātā iešāvās vēl viena šausmīga doma. “Ja vien pār viņu nevalda Sets,” es teicu.

“Kārter, tu tiešām esi akls? Desžardēns nav Sets!”

“Jo tev šķiet, ka tas ir Amoss,” es atcirtu. “Amoss, kas riskēja ar dzīvību, lai mūs izglābtu, kas lika mums do­ties tālāk, negaidot viņu. Turklāt Setam cilvēka veidols nav nepieciešams. Viņš izmanto piramīdu.”

“Tu to zini, jo…?”

Es saminstinājos. “Amoss tā teica.”

“Tā mēs nekur netiksim,” teica Zia. “Es zinu Seta slepeno vārdu, un es to varu jums pateikt. Taču jums jā­apsola, ka neatklāsiet to Amosam.”

“Nu, beidz! Ja reiz tu zini to vārdu, kāpēc pati to ne­izmanto?”

Viņa papurināja galvu, izskatīdamās tik nikna, cik nikna laikam arī bija. “Nezinu, kāpēc… Es vienkārši zinu,

ka tā nav mana loma. Tam jābūt tev vai Seidijai — faraonu asinīm. Ja jūs ne…”

Automašīna pēkšņi samazināja ātrumu. Starmešu gaismā, aptuveni divdesmit metru priekšā, stāvēja vīrs zilā mētelī. Tas bija Amoss. Viņa drēbes bija vienās driskās, it kā cauršautas ar ložmetēju, taču citādi viņš izskatījās vesels. Vēl pirms mašīna bija pilnīgi apstāju­sies, es izlēcu no kabīnes un metos viņam pretī.

“Amos!” es saucu. “Kas notika?”

“Es novērsu Sehmetas uzmanību,” viņš teica, izbāžot pirkstu caur vienu no mēteļa caurumiem. “Uz aptuveni vienpadsmit sekundēm. Man prieks, ka jums viss kār­tībā.”

“Tur bija salsas ražotne,” es sāku stāstīt, taču Amoss pacēla roku.

“Pastāstīsi vēlāk,” viņš teica. “Šobrīd mums jāstei­dzas.”

Viņš norādīja uz ziemeļrietumiem, un es sapratu, ko viņš ar to gribēja teikt. Priekšā negaiss bija vēl spēcī­gāks. Daudz spēcīgāks. Melna siena gūlās pār naksnīgo debesi, kalniem, šoseju, it kā gribētu aprīt visu pasauli.

“Seta negaiss tuvojas,” Amoss noteica, acīm iemirdzo­ties. “Laižam?”

sendija

Vairs neatceros, kā pārcietu Kartera un Zias žēlabas, taču man mašīnas pakaļgalā izdevās pat aizmigt. Pat pēc tam, kad bija norimis prieks par atkalredzēšanos ar Amosu, es iegrimu miegā, tiklīdz atsākām braukt. Lai­kam jau ir tā, ka labs ha-di cilvēku pamatīgi nokausē.

Mans ba šo mirkli izmantoja saviem ceļojumiem. Vai būs reiz izdevība mierīgi atpūsties?

Es atkal biju Londonā, Temzas krastā, pie Kleopatras adatas. Diena bija pelēka, vēsa un rimta, pat bēguma pameslu smaka lika sailgoties pēc mājām.

Blakus stāvēja Izīda — mākoņbaltā kleitā, tumšajos matos iepīti dimanti. Viņas daudzkrāsainie spārni vēci­nājās kā ziemeļblāzma.

“Tavi vecāki bija uz pareizā ceļa,” viņa teica. “Basteta izrādījās par vāju.”

“Viņa bija mana draudzene,” es atbildēju.

“Jā. Laba un uzticama kalpone. Taču haosu nav iespē­jams uz visiem laikiem apturēt. Tas pa sīkākajām plai-

sām ielaužas civilizācijā, noārda visas robežas. To nav iespējams turēt līdzsvarā. Tāda tam ir daba.”

Blāvi iespīgojies, obelisks nodārdēja.

“Šodien tas ir Amerikas kontinents,” Izida apcerēja. “Ja dievi neapvienosies un neliks spēkus kopā, haoss iznicinās visu pasauli.”

“Mēs darām, ko varam,” es uzstāju. “Mēs uzveiksim Setu.”

Izīda mani skumji uzlūkoja. “Tu zini, ka ne jau to es gribēju teikt. Ar Setu viss tikai sāksies.”

Aina pārgrozījās, un nu es raudzījos uz Londonas drupām. Biju redzējusi dažus briesmīgus Otrā Pasaules kara attēlus, taču salīdzinājumā ar šo tas nebija nekas. Pilsēta bija nolīdzināta līdz ar zemi: kilometriem tālu plājās vien akmeņi un putekļi, Temzā grēdojās atlūzas. Tikai obelisks stāvēja, kā stāvējis. Kad es uz to palūko­jos, piemineklis nokrakšķējis sāka atvērties — četras skaldnes katra uz savu pusi, kā plaukstošs zieds.

“Nerādi man to,” es lūdzos.

“Tā drīz būs,” teica Izīda, “kā paredzēja tava māte. Taču, ja tu nespēj noskatīties…”

Aina nomainījās vēlreiz. Mēs stāvējām kādas pils troņa zālē — to es jau biju redzējusi, tur Sets apbedīja Ozīrisu. Pulcējās dievi, tie materializējās kā uguns strē­les, šaudoties pa troņa zāli, apvijās ap pīlāriem un pie­ņēma cilvēka veidolu. Viens pārtapa Totā ar laboratorijas uzsvārci, brillēm un izpūrušiem matiem. Cits pārtapa Horā, lepnajā kareivī ar sudraba un zelta acīm. Sobeks, krokodilu dievs, satvēra savu ūdeņaino zizli un uzšņāca man. Aiz kādas kolonnas skrēja skorpionu bars, kurš kolonnas otrā pusē pārtapa Serketā — zirnekļveidīgā die­vietē ar brūno apmetni. Pēkšņi man sirds salēcās, jo tumsā aiz troņa es pamanīju stāvam jaunekli melnā: Anubisu, kura tumšās acis vērās manī ar nožēlu.

Viņš norādīja uz troni, un es ievēroju, ka tas ir tukšs. Pilij trūka sirds. Telpa bija auksta un tumša, bija grūti noticēt, ka šeit reiz svinēti svētki.

Izīda pagriezās pret mani. “Mums nepieciešams va­donis. Horam jākļūst par faraonu. Viņam jāapvieno dievi un Dzīvības māja. Citas iespējas nav.”

“Tu taču nedomā Kārteru? Manu haotisko brāli? Par faraonu? Tu joko?”

“Mums abām viņam jāpalīdz.”

Šī doma bija tik jokaina, ka es būtu sasmējusies balsī, ja vien uz mani drūmi neraudzītos visi dievi.

“Palīdzēt viņam?” es vaicāju. “Kāpēc gan viņš neva­rētu palīdzēt man kļūt par faraonu?”

“Jā, ir bijušas arī spēcīgas valdnieces,” piekrita Izīda. “Hatšepsuta ilgus gadus valdīja labi. Nofretetes vara bija līdzvērtīga viņas vīra varai. Taču tev ir cits ceļš ejams, Seidij. Tava daļa nav sēdēšana tronī. Un tu to zini.” Palūkojos uz troni un sapratu, ka Izīdai ir taisnība. Doma, ka es tur varētu sēdēt ar kroni galvā, cenzdamās savaldīt tik daudzus nepakļāvīgus dievus, man nešķita pievilcīga. Bet vienalga… Kārters?

“Tu esi spēcīga, Seidij,” teica Izīda. “Man šķiet, tu pat neapzinies, cik spēcīga esi. Drīz mēs abas iziesim pār­baudījumu. Mums izdosies, ja būsi tikpat drosmīga un ticēsi.”

“Drosme un ticība,” es attraucu, “nav manas stiprākās puses.”

“Tuvojas īstais brīdis,” atsaucās Izīda. “Mēs paļauja­mies uz tevi.”

Dievi sapulcējās visapkārt cerīgām sejām. Viņi nāca virsū, spiedās klāt tik cieši, ka man bija grūti elpot, raustīja mani aiz rokām, purināja…

Es pamodos no tā, ka Zia bakstīja man pa plecu. “Seidij, esam apstājušies.”

Es instinktīvi pastiepos pēc zižļa. “Ko? Kur?”

Zia atvilka guļamtelpas aizkarus un pārliecās pār mani kā plēsoņa. “Amoss un Kārters ir degvielas uzpil­des stacijā. Tev jābūt gatavai ceļam.”

“Kādēļ?” Piecēlos sēdus un pavēros ārā pa vēj­stiklu — tur trakoja negaiss. “Ak…”

Debess bija melna, tāpēc bija neiespējami noteikt, vai ir diena vai nakts. Caur vēja un smilšu vētru sare­dzēju, ka esam piestājuši pie izgaismota benzīntanka.

“Mēs esam Fēniksā,” teica Zia, “taču pilsētā viss ir slēgts. Cilvēki evakuējas.”

“Laiks?”

“Puspieci no rīta,” atbildēja Zia. “Maģija nedarbojas. Jo vairāk pietuvojamies kalniem, jo ļaunāk. Un mašīnai vairs nedarbojas GPS sistēma. Amoss un Kārters iegāja pavaicāt ceļu.”

Neizklausījās daudzsološi. Ja divi vīriešu dzimuma burvji bija tik izmisuši, ka piestājuši, lai kādam apvaicā­tos, kurp braukt, mēs bijām milzu ķezā.

Smagās automašīnas kabīne šūpojās vēja auros. Pēc visa, ko bijām pārcietuši, pati sev šķitu dumja, ka baidī­jos no negaisa, taču pārrāpos krēslā, lai varētu sēdēt bla­kus Ziai un nebūtu viena pati.

“Cik ilgi viņi tur jau ir?” es vaicāju.

“Ne pārāk,” Zia atbildēja. “Pirms viņi atgriežas, es vēlos ar tevi aprunāties.”

Es pabrīnījos. “Par Kārteru? Nu ko, ja nezini, vai tu viņam patīc, par norādi var kalpot viņa stostīšanās.”

Zia sarauca pieri. “Nē, es ne…”

“Vēlies zināt, vai es iebilstu? Ļoti taktiski. Man jā­saka, sākotnēji es šaubījos, jo tu draudēji mūs nogalināt un tā, bet tad es izlēmu, ka neesi nemaz tik slikta un Kārters ir kā traks pēc tevis, tāpēc…”

“Runa nav par Kārteru.”

Es saraucu degunu. “Ak vai. Apsoli, ka aizmirsīsi, ko teicu.”

“Es gribu runāt par Setu.”

“Ak Dievs,” es nopūtos. “Ne jau atkal. Vēl aizvien turi aizdomās Amosu?”

“Tu esi akla, ja nespēj to saskatīt,” uzstāja Zia. “Sets dievina krāpšanos un lamatas. Tieši tā viņam labpatīk citus iedzīt kapā.”

Pa daļai es apzinājos, ka viņai varētu būt taisnība. Tu droši vien domāsi, ka esmu stulba, ja neklausos, ko viņa saka. Bet vai tev kādreiz ir nācies sēdēt blakus kādam, kurš runā sliktu par cilvēku, kas tev tuvs? Pat ja tas nav pats mīļākais radagabals, instinkts liek viņu aizstāvēt — vismaz man tā ir, varbūt tāpēc, ka man principā vairs nebija ģimenes. “Klau, Zia, es nespēju noticēt, ka Amoss varētu…”

“Amoss nevarētu,” piekrita Zia. “Taču Sets spēj pa­kļaut prātu un kontrolēt ķermeni. Es neesmu apsēstību speciāliste, taču antīkajā pasaulē tā bija visai izplatīta problēma. Grūtības sagādā pat maznozīmīgāku dēmonu izdzīšana. Bet dievu…”

“Viņš nav apsēsts. Viņš nav” es sāpēs saviebos. Cauri plaukstai izšāvās asas sāpes — vietā, kur pēdējo reizi tu­rēju patiesības spalvu. Es taču nemeloju! Es taču ticēju, ka Amoss nav vainīgs., vai tad ne?

Zia pētīja manu seju. “Tev vajag, lai ar Amosu viss ir kārtībā. Viņš ir tavs tēvocis. Tu jau tā esi zaudējusi pārāk daudz ģimenes locekļu. Es saprotu.”

Es vēlējos atcirst, ka viņa neko nesaprot, taču Zias tonis lika domāt, ka viņa ir sērojusi — iespējams, pat vairāk par mani.

“Mums nav izvēles,” es teicu. “Līdz saullēktam ir kādas trīs stundas? Amoss zina labāko ceļu uz kalniem. Lama­tas vai ne, mums jādodas turp un jāmēģina apturēt Setu.” Es spēju iztēloties, kā viņas prātā šaudās domas, meklējot veidu, jebkādu veidu, kā mani pārliecināt.

“Labi,” visbeidzot viņa teica. “Es vēlējos Kārteram ko teikt, taču man tā arī negadījās izdevība. Es izstāstīšu tev. Pēdējais, kas nepieciešams, lai tiktu galā ar Setu…” “Tu taču nezini viņa slepeno vārdu.”

Zia lūkojās man acīs. Varbūt tas bija patiesības spal­vas dēļ, taču es nojautu, ka viņa neblefo. Viņa tiešām zināja Seta vārdu. Vai arī ticēja, ka zina.

Ja godīgi, es šo to biju dzirdējusi no viņas sarunas ar Kārteru, kamēr gulēju. Nebija padomā noklausīties, taču nevarēju nedzirdēt. Es pavēros Ziā un centos noticēt, ka

viņā bija Neftīda, taču tas nešķita loģiski. Es biju runā­jusi ar Neftīdu. Viņa man pastāstīja, ka ir tālu projām, kādā gulošā saimniekā. Un Zia bija man acu priekšā.

“Tas nostrādās,” uzstāja Zia. “Taču es nedrīkstu to darīt. Tai jābūt tev”

“Kāpēc gan tu pati nevari to izmantot?” es uzstāju. “Jo esi iztērējusi visu savu maģiju?”

Viņa izlikās nedzirdam. “Apsoli, ka izmantosi to tagad, pret Amosu, pirms esam sasnieguši kalnus. Tā, iespējams, ir tava vienīgā iespēja.”

“Un ja nu tu maldies, mēs būsim iztērējuši savu vie­nīgo iespēju. Grāmata pazudīs, kolīdz ir izmantota, vai ne?

Zia nelabprāt pamāja. “Reiz izlasīta, grāmata izzudīs un parādīsies kādā citā pasaules nostūrī. Taču, ja tu vēl vilcināsies, ar mums ir cauri. Kolīdz Sets būs tevi ievili­nājis savā teritorijā, tev nebūs spēka stāties viņam pretī. Seidij, lūdzu…”

“Pasaki man vārdu,” es teicu. “Es apsolu to izmantot īstajā brīdī.”

“īstais brīdis ir tagad”

Es vilcinājos cerībā, ka Izīda pateiks ko viedu, taču dieviete klusēja. Es nezināju, vai klausīt. Iespējams, viss izvērstos citādi, ja es piekristu Zias plānam. Taču, pirms izšķīros, atvērās mašīnas durvis un kopā ar smilšu brāzmu iekāpa Kārters un Amoss.

“Esam tuvu” Amoss smaidīja, it kā būtu atnesis labu ziņu. “Ļoti, ļoti tuvu.”

sendija

Kādu kilometru no Kamieļas muguras kalna mēs no­kļuvām aplī, kur valdīja pilnīgs miers.

“Negaisa centrs,” minēja Kārters.

Tas bija baisi. Visapkārt kalnam riņķoja melni mā­koņi. No Kamieļa muguras virsotnes uz virpuļa sāniem kā riteņa spieķi dreifēja dūmu mutuļi, taču tieši virs mums debesis bija skaidras un zvaigžņotas, bet pama­zām bālēja. Nebija tālu līdz saullēktam.

Ielas bija tukšas. Ēkas un viesnīcas kalna pakājē bija tumšas, taču pats kalns gailēja. Vai esat kādreiz turējuši plaukstu virs kabatas baterijas (piedodiet, jūs, amerikāņi, to dēvējat par signāluguni) un vērojuši, kā āda iespīdas sarkana? Tieši tā izskatījās kalns: kaut kas ļoti spilgts un karsts centās izdedzināties cauri klintij.

“Ielās nav nekādas kustības,” teica Zia. “la mēs mē­ģinātu piebraukt pie kalna…”

“Mūs pamanītu,” es atbildēju.

“Kā ar burvju vārdiem?” Kārters palūkojās uz Ziu. “Nu, tiem., kurus tu izmantoji Pirmajā nomā.”

“Kādiem buramvārdiem?” es noprasīju.

Zia papurināja galvu. “Kārters domā neredzamības burvestību. Taču man nav maģijas. Ja nav visu nepiecie­šamo sastāvdaļu, nekas neiznāks.”

“Amos?” es iejautājos.

Viņš apdomājās. “Man žēl, bet laikam nekādas nere­dzamības… Taču man ir cita ideja.”

Man šķita, ka pārvērsties par putnu ir slikti, taču Amoss mūs pārvērta par negaisa mākoņiem.

Viņš gan iepriekš paskaidroja, ko grasās darīt, taču nervus tas nenomierināja.

“Pašā negaisa laikā neviens nepamanīs dažus liekus melnus mākoņu pikučus,” viņš pamatoja.

“Kaut kas neiedomājams,” teica Zia. “Tā ir negaisa maģija, haosa maģija. Mums nevajadzētu…”

Amoss pacēla zizli, un Zia saira.

“Nē!” iekliedzās Kārters, taču tad arī viņš pazuda, un vietā parādījās melns putekļu mākonis.

Amoss pagriezās pret mani.

“Ak, nē,” es iesaucos. “Paldies, bet…”

Puff. Es biju negaisa mākonis. Droši vien izklausās aizraujoši, taču mēģini iedomāties, kā būtu, ja tev pa­zustu rokas un kājas un pārvērstos vēja brāzmās. Iedo­mājies, ka ierastās miesas vietā ir putekļi un garaiņi, ka vēderā kņud, pat ja vēdera nemaz nav. Iedomājies, ka esi spiests sakopot visu spēkus, lai nepārvērstos tuk­šumā.

Es tik ļoti sadusmojos, ka manī uzplaiksnīja zibens.

“Neesi tāda,” Amoss mani norāja. “Tas ir tikai uz pā­ris minūtēm. Seko man.”

Viņš pārtapa tumšākā, draudīgākā negaisa padebesī un metās uz kalna pusi. Sekot viņam nebija viegli. Vis­pirms spēju tikai slīdēt. Ikviena vēja pūsma draudēja daļu manis aizraut projām. Es pamēģināju iegriezties virpulī un atklāju, ka tā varu saturēties vienlaidus. Vie­nubrīd iztēlojos, ka esmu pildīta ar hēliju, un pēkšņi šā­vos uz priekšu.

Nebija iespējas pārliecināties, vai Kārters un Zia seko, vai ne. Kad esi negaiss, tev nav cilvēka redzes. Es tikko spēju sajust, kas ir apkārt, un tas, ko “redzēju”, bija izkaisīts un samanāms kā sniegputenī, kā caur neskaidru TV attēlu.

Es devos uz kalnu, kas manu negaisa būtību vilināja kā valdzinoša bāka. Tas kvēloja karsts, saspringts un brāzmains — katrs tāds putekļu velnēns par ko tādu va­rēja vien sapņot.

Sekoju Amosam uz kalna kores pusi, taču, drusku par daudz drīz, pēkšņi atguvu cilvēka veidolu. Es kritu caur mākoņiem, pa ceļam notriekdama Kārteru.

“Au,” viņš nostenējās.

“Atvaino,” es teicu, lai gan galvenokārt koncentrējos uz to, lai neapvemtos. Kuņģī man joprojām griezās ne­gaiss.

Zia un Amoss bija turpat netālu, lūrēja pa spraugu starp diviem smilšakmens bluķiem. No kalna dzīlēm plūda sarkana gaisma, kas viņu sejas iekrāsoja velnišķīgas.

Zia mūs uzlūkoja. Pati izskatījās pēc tādas, kas neko labu nav ieraudzījusi. “Vēl tikai piramīdas spice.”

“Kas?” Es ieskatījos pa spraugu, un tas, ko redzēju, lika sareibt gandrīz tāpat, kad tu attopies pārvērsts ne­gaisa mākonī. Viss kalns bija dobs, gluži kā Kārters tika stāstījis. Alas grīda bija kādus sešsimt metrus lejāk. Visur liesmoja ugunis, iekrāsojot sienas asinssarkanas. Vidū slējās milzīga tumšsarkana piramīda, pie tās pakājes ba­riem vien mīcījās dēmoni, it kā gaidīdami, kad sāksies rokkoncerts. Daudz augstāk, iepretim mums, uz pira­mīdas pusi lēni un svinīgi slīdēja divas burvju baržas, ko vadīja dēmonu komandas. Starp liellaivām, virvēs iekārta, šūpojās vienīgā trūkstošā piramīdas daļa — zelta smaile.

“Viņi zin, ka ir uzvarējuši,” ierunājās Kārters. “Visu pataisa par izrādi.”

“Jā,” atteica Amoss.

“Nu, tad uzlaižam gaisā laivas, vai ko tādu!” es iero­sināju.

Amoss palūkojās uz mani. “Vai tiešām tāda ir tava stratēģija?”

Sajutos kā pēdējā stulbene. Veroties dēmonu armijā, uz milzīgo piramīdu… ko gan es biju iedomājusies? Es taču nespēju tam visam stāties pretim. Man, velis ar ārā, bija tikai divpadsmit gadu.

“Mums jāmēģina,” teica Kārters. “Tur iekšā ir tētis.”

Klusībā tūliņ rimos gausties. Ja reiz mums jāmirst, tad vismaz cenšoties izglābt tēti (ak, un piedevām arī Ziemeļameriku).

“Tieši tā,” es noteicu. “Mēs aizlidojam līdz laivām. Neļaujam tām uzlikt smaili…”

“Spici,” izlaboja Zia.

“Vai nav vienalga? Tad mēs ielidojam piramīdā un atrodam tēti.”

“Un ja Sets centīsies jūs apturēt?” vaicāja Amoss.

Es palūkojos uz Ziu, kas man mēmi lūdza vairs ne­bilst ne pušplēsta vārda.

“Sāksim ar svarīgāko,” es teicu. “Kā mēs nokļūsim līdz laivām?”

“Kā negaiss,” ieteica Amoss.

“Nē!” mēs vienbalsīgi iebildām.

“Es vairs nebūšu daļa no haosa maģijas,” uzstāja Zia. “Tas nav normāli.”

Amoss pamāja uz izrādi zemāk. “Saki man, ka šis ir normāli. Vai tev ir cits plāns?”

“Putni,” es teicu — pašai riebās, ka vispār par to iemi­nējos. “Es varētu kļūt par kliju, Kārters par piekūnu.” “Seidij,” brīdinoši ierunājās Kārters, “ja nu…”

“Man jāmēģina.” Es novērsos, pirms mans priekšli­kums tika noraidīts. “Zia, ir pagājušas gandrīz desmit stundas kopš tava uguns pīlāra, vai ne? Tev vēl aizvien nav maģijas?”

Zia izstiepa roku un koncentrējās. Vispirms nekas ne­notika. Tad ap viņas pirkstiem iemirdzējās sārta gaisma un uzradās joprojām kūpošs zizlis.

“īstajā brīdī,” noteica Kārters.

“Arī nelaikā,” piebilda Amoss. “Tas nozīmē, ka Desžardēnu vairs nevajā uguns pīlārs. Viņš drīz būs klāt, un esmu pārliecināts, ka ar papildspēkiem. Vēl vairāk naid­nieku.”

“Mana maģija vēl aizvien ir vāja,” brīdināja Zia. “Cīņā no manis lielas jēgas nebūs, taču es varētu mēģināt izsaukt braucamrīku.” Viņa izvilka to pašu maitu lijas karekli, ko bija izmantojusi Luksorā.

“Tas nozīmē, ka palieku es viens,” noteica Amoss. “Neuztraucieties. Satiksimies uz kreisās laivas. Vispirms sāksim ar to, pēc tam tiksim galā ar labējo. Un ticēsim, ka nāks pārsteigums.”

Man nebija omas ļaut Amosam visu izplānot mūsu vietā, taču viņa loģikā es nespēju saskatīt neko greizu. “Labi. Ar laivām nāksies tikt galā ātri, pēc tam jātiek iekšā pašā piramīdā. Varbūt mēs varam bloķēt ieeju.”

Kārters pamāja. “Gatavs.”

Sākotnēji šķita, ka viss notiek, kā plānots. Vienā mierā pārvērtos par kliju un, kolīdz piezemējos uz lai­vas priekšgala, kā par brīnumu uzreiz pārtapu atpakaļ cilvēkā. Vēl vairāk izbrīnīts bija dēmons man iepretim, kas tūliņ izšāva atspernaža asmeni.

Pirms viņš paspēja mani uzšķērst vai iebrēkties, es izsaucu vēju un dēmonu aizpūtu aiz borta. Uz priekšu metās divi viņa kolēģi, taču tiem aiz muguras uznira Kārters, pastiepis zobenu, un abus pārvērta smilšu kau­dzēs.

Par nelaimi, Zia bija mazāk maskējusies ne tik labi. Milzīga maitu lija ar nagos sakamptu meiteni nevar pa­likt neievērota. Viņai laižoties uz laivas pusi, dēmoni lejā klaigāja un rādīja ar pirkstiem. Daži meta šķēpus, taču netrāpīja.

Zias svinīgā vizīte novērsa divu pārējo mūsu laivas dēmonu uzmanību, un Amoss varēja netraucēti pieze­mēties viņiem aiz muguras. Viņš bija pieņēmis dižsikspārņa veidolu, kas manī uzjundīja nejaukas atmiņas;

taču tūliņ pārvērtās atpakaļ par cilvēku un ar visu svaru triecās pret dēmoniem, tā ka tie aizlidoja pa gaisu.

“Turieties!” viņš mums uzsauca. Zia nolaidās tieši laikā, lai sagrābtu stūri. Mēs ar Kārteru ieķērāmies lai­vas bortos. Man nebija ne mazākās nojausmas, kas Amosam padomā, taču pēc pēdējā brauciena ar lidlaivu man bija vienalga. Amoss monotonā balsī sāka skaitīt buramvārdus, pastiepis zizli pret otru laivu, kurā dē­moni sāka klaigāt un rādīt uz mums ar pirkstiem.

Viens no viņiem bija garš un ļoti tievs, ar melnām acīm un pretīgu seju, kā muskulis, kam nodīrāta āda.

“Tas ir Seta karakungs,” brīdināja Kārters. “Šausmu Seja.”

“Tu!” dēmons iebļāvās. “Grābiet viņus ciet!”

Amoss noskaitīja buramvārdus līdz galam. “Dūmi,” viņš noteica.

Otra laiva acumirklī izkūpēja pelēkā miglā. Dēmoni aurodami krita. Zelta smaile ar joni gāzās lejup, līdz vir­ves nostirkšķēja un gandrīz apgāza mūsu laivu. Sašķie­bušies sāņus, mēs sākām slīgt lejup.

“Kārter, pārcērt virves!” es kliedzu.

Viņš tās pārcirta ar zobenu, laiva atguva līdzsvaru un vienā rāvienā pašāvās pāris metru uz augšu, tā ka kuņģis sagriezās.

Spice ar blīkšķi atsitās pret alas grīdu. Radās iespaids, ka lielā skaitā esam saražojuši pievilcīgus dēmonu plā­ceņus.

“Tiktāl viss labi,” noteica Kārters, taču viņš, kā vien­mēr, ierunājās par ātru.

Zia norādīja lejup. “Skatieties.”

Visi spārnotie dēmoni — tādu nebija daudz, tomēr kopskaitā savi četrdesmit vai piecdesmit, — šāvās mums virsū kā saniknotu lapseņu spiets.

“Lidojiet uz piramīdu,” teica Amoss. “Es novērsīšu dēmonu uzmanību.”

Ieeja piramīdā — parasti vārti starp divām kolon­nām celtnes pakājē — nebija pārāk tālu. To apsargāja daži dēmoni, taču lielākā daļa Seta karaspēka, klieg­dami un akmeņus mezdami (tie gan krita atpakaļ uz pašiem, taču neviens nav teicis, ka dēmoni ir gudri), bija devušies uz mūsu laivu.

“Viņu ir tik daudz,” es iebildu. “Amos, viņi tevi no­beigs.”

“Neuztraucies par mani,” viņš nelokāmi noteica. “Kad būsiet iekšā, izeju aizberiet.”

Viņš pārgrūda mani pār bortu, tā ka atlika vien pār­tapt klijā. Kārters piekūna veidolā jau meta apļus virs ieejas, un aiz muguras dzirdēju Zias milzu maitu lijas spārnu vēdas.

Dzirdēju Amosu kliedzam: “Par Bruklinu!”

Tas bija dīvains kaujas sauciens. Es atskatījos, un laiva uzliesmoja. Tā sāka slīdēt prom no piramīdas un uz monstru karapulka pusi. No laivas uz visām pusēm šāvās ugunslodes. Nebija vaļas apbrīnot Amosa maģiju vai uztraukties par viņa likteni. Viņš ar savu piroteh­niku novērsa ļoti daudzu dēmonu uzmanību, taču daži mūs tomēr pamanīja.

Mēs ar Kārteru tikko bijām nolaidušies pie ieejas pi­ramīdā un atguvuši cilvēku veidolu. Zia, ievēlusies bla­kus, pārvērta savu liju atkal par amuletu. Dēmoni bija tikai dažus soļus aiz muguras — dučiem masīvu stāvu, citam galva kā vabolei, citam kā pūķim, citam kā Švei­ces armijas saliekamais nazis.

Kārters paslēja roku. Uzradās mirdzoša milzu dūre un darīja tāpat — pastūmās garām mums ar Ziu un aiz­cirta durvis. Kārters koncentrējoties aizvēra acis, un virs durvīm kā ģerbonis iespīgojās zelta simbols: Hora acs. Dēmoniem sitoties ar veseriem, cenšoties iekļūt iekšā, zīme vāri iekvēlojās.

“Tas viņus neaizkavēs uz ilgu laiku,” brīdināja Kārters.

Visu cieņu, taču es, saprotams, to noklusēju. Skato­ties uz nobruņotajām durvīm, es spēju domāt tikai un vienīgi par Amosu, kas bija tur, ārā, degošā laivā, ļauno spēku ielenkumā.

“Amoss zināja, kas viņu sagaida,” mierināja Kārters, lai gan pats neizklausījās diez ko drošs. “Būs labi.”

“Nāciet,” steidzināja Zia. “Nav īstais brīdis, lai kavē­tos pārdomās.”

Tunelis bija šaurs, sarkans un mikls, tāpēc jutos, kā līzdama pa neizmērojami liela briesmoņa artēriju. Le­jup gājām ķēdītē, jo eja kļuva par kādiem četrdesmit grādiem slīpāka — sanāktu foršs ūdens slidkalniņš, kā­jāmgājējiem gan ne sevišķi piemērots. Sienas rotāja smalki grebumi, kā lielāko daļu ēģiptiešu sienu, ko bija nācies redzēt, taču Kārteram tās acīmredzami nepatika. Viņš ik pa laikam apstājās, tās drūmi uzlūkodams.

“Kas ir?” pēc kādas piektās vai sestās reizes es uzstā­jīgi pavaicāju.

“Tie nav parasti kapeņu zīmējumi,” viņš atbildēja. “Nekādu attēlu no pēcnāves dzīves, nekādu dievu at­tēlu.”

Zia piekrītoši pamāja. “Šī piramīda nav kapenes. Tā ir platforma, ķermenis, kas glabā Seta varu. Šie zīmē­jumi te ir tāpēc, lai vairotu haosu un liktu tam valdīt mūžīgi.”

Turpmāk pievērsu vairāk uzmanības zīmējumiem un sapratu, ko Zia bija domājusi. Attēlos bija briesmoņi, kara ainas, pilsētas, kā Parīze un Londona, vienās lies­mās, pilnkrāsu Seta attēli un Seta dzīvnieciski nevaldā­mais karaspēks — šaušalīgas ainas, kuras neviens ēģip­tietis nekad nebūtu licis uz sienām. Jo tālāk mēs gājām, jo dīvaināki un dzīvīgāki kļuva attēli, jo šķebīgāk kļuva ap dūšu.

Beidzot nonācām piramīdas centrā.

Kur parastā piramīdā būtu atradies kapa kambaris, Sets sev bija ierīkojis troņa zāli. Tā bija tenisa korta iz­mērā, taču stūros grīda krita uz leju tranšejā, līdzīgā aizsarggrāvim. Dziļi, dziļi lejā burbuļoja sarkans šķid­rums. Asinis? Lava? Sastāvējies kečups? Neviena no šīm versijām nešķita īstā.

Izskatījās, ka tranšeju ir viegli pārlēkt, taču es nemaz nesteidzu to darīt, jo telpas grīda bija noklāta sarkaniem hieroglifiem — visi Isfetas, haosa, spēkus atmodinošie buramvārdi. Citādi, šķita, izejas nav. Gar katru sienu stiepās Seta dzīvnieka statujas no obsidiāna, sejas ar pērļu zobiem un smaragda acīm vērās pretim.

Taču briesmīgākais bija pats tronis. Tas bija šaus­mīgs, kroplīgs veidojums, līdzīgs sarkanam stalagmī­tam, kas gadsimtu laikā par roku galam izveidojies no pilošām nogulsnēm. Un uzcelts pār zelta zārku — Tēta zārku — kas rēgojās troņa pakājē, redzams tikai tik daudz, lai kalpotu par ko līdzīgu kāju soliņam.

“Kā lai mēs viņu izdabūjam laukā?” es trīsošā balsī vaicāju.

Man blakus Kārters ievilka elpu: “Amos?”

Paskatījos līdz ar viņu — uz liesmaini sarkano atveri griestu viducī. Tur šūpojās kāju pāris. Tad krita Amoss, mēteli pavēris kā izpletni, un piezemējās. Viņa drēbes vēl aizvien kūpēja, mati bija pilni putekļu. Viņš pastiepa savu zizli pret griestiem un izteica pavēli. Sprauga, pa kuru viņš tikko bija ielaidies, nodrebēja, sacēlās putekļu mākonis, norībēja akmeņu lavīnas, un pēkšņi nodzisa gaisma.

Notraucis putekļus no drēbēm, Amoss mums uzsmai­dīja. “Tam kādu laiku vajadzētu viņus aizkavēt.”

“Kā tu to paveici?” es vaicāju.

Viņš pamāja, lai sekojam.

Kārters bez vilcināšanās pārlēca tranšejai. Man tā doma nepatika, taču es nemūžam nepieļautu, ka viņš nez kurp dodas bez manis, tāpēc arī es to pārlēcu. Uz­reiz dūša sašķebinājās vēl vairāk, it kā istaba grieztos, izsitot maņas no līdzsvara.

Zia piebiedrojās pēdējā, uzmanīgi vērojot Amosu.

“Tev nevajadzēja palikt dzīvam,” viņa noteica.

Amos norīstījās. “Jā, to es jau esmu dzirdējis. Tagad ķersimies pie lietas.”

“Jā.” Es blenzu uz troni. “Kā lai mēs to zārku dabū­jam ārā?”

“Pārcirtīsim?” Kārters izvilka zobenu, taču Amoss pastiepa roku.

“Nē, bērni. Ne jau par to es gribēju runāt. Esmu pa­nācis, ka neviens mūs netraucēs. Nu pienācis laiks ap­runāties.”

Man pa muguru pārskrēja saltas tirpas. “Aprunāties?”

Pēkšņi Amoss saļima uz ceļiem un sāka raustīties krampjos. Es skrēju klāt, taču viņš mani uzlūkoja sāpēs pārvērstu seju. Acis viņam gailēja sarkanas.

“ Bēdziet]” viņš ieaurojās.

Amoss saļima, un no viņa cēlās sarkana suta.

“Mums jābēg!” Zia sagrāba mani aiz rokas. “Tūdaļ pat!”

Taču es kā sasalusi noskatījos, kā no bezsamaņā kri­tušā Amosa ceļas sarkans tvaiks un plūst uz troņa pusi, palēnām saveidojoties par sēdošu vīru — sarkans ka­ravīrs ugunīgās bruņās, ar dzelzs zizli rokā un suņa purnu.

“Ak, mīlīši!” Sets smējās. “Šķiet, nu Zia var saukt: vai es neteicu?”

kārters

Jā, varbūt man lēni pielec.

Jo tikai tad, kad stāvējām aci pret aci ar dievu Setu troņa zāles pašā vidū, ļaunuma piramīdas centrā, kad laukā plosījās dēmonu karaspēks un pasaulei tuvojās savam galam, es atskārtu, ka došanās šurp bijusi tiešām stulba iedoma.

Sets piecēlās no troņa. Sarkanādains, muskuļots, ar ugunīgām bruņām un melnu dzelzs zizli. Viņa galva brīžiem bija kā briesmonim, brīžiem kā cilvēkam. Vienu brīdi viņš siekalodamies vērās pretim tik alkatīgi kā mans draugs Lerojs, lidostas briesmonis. Taču jau nāka­majā mirklī viņš bija smilšdzelteniem matiem, izskatīgs ar robustiem vaibstiem un gudrām acīm, kur dzirkstīja humors un nelietīgs, blēdīgs smaids. Viņš paspēra mūsu tēvoci nost no ceļa, un Amoss iestenējās, tātad bija dzīvs.

Es biju tik cieši satvēris zobenu, ka asmens drebēja.

“Ziai bija taisnība,” es teicu. “Tu biji apsēdis Amosu.”

Sets noplātīja rokas, izlikdamies pieticīgi kautrīgs. “Nu, jūs jau zināt… Nebija jau pilnīga apsēstība. Dievi

spēj eksistēt vairākās vietās vienlaikus, Kārter. Hors tev to būtu izstāstījis, ja būtu bijis godīgs. Esmu pārlieci­nāts, ka Hors meklēja kādu jauku kara pieminekli, ko apsēst, vai militāro akadēmiju, visu ko, tikai ne tavu sīko, kaulaino stāvu. Lielākā daļa manis jau ir pārvāku­sies uz šo krāšņo celtni.”

Viņš lepni pavēcināja roku ap troņa istabu. “Lai kontrolētu Amosu Keinu, pietika ar nelielu dvēseles da­ļiņu.”

Viņš pastiepa savu mazo pirkstiņu, un uz Amosa pusi sāka līst sarkanu dūmu strūkliņa, kas iesūcās viņam drēbēs. Amoss sarāvās kā zibens sperts.

“Beidz!” es kliedzu.

Es skrēju pie Amosa, taču sarkanā migla jau bija iz­klīdusi. Tēvoča miesas atkal gulēja ļenganas.

Sets nolaida rokas, it kā viņu kas tāds garlaikotu. “Baidos, ka nekā daudz nav atlicis. Amoss labi cīnījās. Izpriecājos, viņš prasīja vairāk enerģijas, nekā biju iedo­mājies. Haosa maģija — tā bija viņa ideja. Viņš visādi mēģināja jūs brīdināt, centās likt jums saprast, ka es viņu kontrolēju. Smieklīgākais, ka es viņu piespiedu iz­mantot paša maģijas rezerves savu buramvārdu atsauk­šanai. Viņam gandrīz izdega dvēsele, cik ļoti viņš centās jūs brīdināt. Pārvērst jūs negaisā? Nu, beidziet. Kas par muļķībām!”

“Tu esi briesmonis!” kliedza Seidija.

Sets tēlotā izbrīnā ievilka elpu. “Tiešām? Es?”

Seidijai cenšoties aizvilkt Amosu patālāk no bries­mām, viņš iebaurojās.

“Amoss tonakt bija Londonā,” es iesaucos, cerot no­vērst viņa uzmanību. “Viņš droši vien mums sekoja uz Britu muzeju, un kopš tā brīža tu viņu kontrolē. Desžardēns nekad nav bijis tavs saimnieks.”

“Tas lauķis? Nu, beidz,” Sets pavīpsnāja. “Kā jau no­teikti būsit dzirdējuši, mēs vienmēr priekšroku esam devuši faraonu asinīm. Taču man patiešām patika jūs muļķot. Bon soir bija īpaši smalks žests, vai ne?”

“Tu zini, ka mans ba ari bija tur, vēroja. Tu piespiedi Amosu atbruņot pašam savu māju, lai tavi briesmoņi tiktu iekšā. Tu piespiedi viņu ieskriet lamatās. Kāpēc tu vienkārši neliki, lai Amoss mūs nolaupa?”

Sets noplātīja rokas. “Kā jau teicu, Amoss labi cīnī­jās. Bija šis tas, ko es nevarēju likt viņam darīt, jo tas viņu pilnībā iznīcinātu. Un es nevēlējos tik drīz iznīci­nāt savu jauno rotaļlietu.”

Mani kvēloja dusmas. Beidzot es sapratu Amosa dī­vaino izturēšanos. Jā, Sets viņu kontrolēja, taču viņš visu laiku bija pret to cīnījies. Konflikts, viņā samanāms, bija mums par brīdinājumu. Viņš, glābjot mūs, sevi gandrīz ieveda postā, un nu Sets viņu pasvieda malā kā salauztu rotaļlietu.

Ļauj man pārņemt grožus, mudināja Hors. Mēs at­riebsimies.

Es pats to nokārtošu, teicu.

Nē! iebilda Hors. Ļauj man. Tu neesi gatavs.

Sets iesmējās, it kā nojaustu mūsu čīkstinu. “Ak, nabaga Hors. Tavam saimniekam nepieciešams treniņš. Tu tiešām domā, ka varēsi mani pieveikt ar šo?”

Pirmo reizi Hors un es vienlaikus samanījām vienu un to pašu: nevaldāmas dusmas.

Bez liekas apdomāšanās mēs pastiepām roku un rai­dījām savu enerģiju pret Setu. Viņā ietriecās kvēlojoša dūre, un Sarkanais dievs atsprāga atpakaļ ar tādu joni, ka pārlauza kolonnu, kas uzgāzās viņam virsū.

Kādu brīdi virmoja putekļi un šņirkstēja gruži. Tad no gruvešiem atskanēja dobji smiekli. Sets piecēlies pa­stūma malā milzīgu akmeņu čupu.

“Jauki!” viņš iebrēcās. “Pilnīgi bezjēdzīgi, taču jauki! Es ar lielāko prieku saplosīšu tevi gabalos, Hor, tieši tā­pat, kā pirms tevis to izdarīju ar tavu tēvu. Lai spēcinātu savu negaisu, es jūs visus tepat apbedīšu — visus četrus savus dārgos brāļus un māsas, un negaiss būs tik stiprs, ka pārņems pasauli.”

Es samirkšķināju acis un acumirklī apstulbu. “Čet-

«5»

rus?

“O, jā.” Seta acis pievērsās Ziai, kas klusa stāvēja zā­les otrā galā. “Mana dārgā, es tevi neesmu aizmirsis.”

Zia izmisumā pavērās manī. “Kārter, par mani ne­uztraucies. Viņš mēģina novērst tavu uzmanību.”

“Piemīlīgā dieviete,” murrāja Sets. “Veidols nav tev piemērots, taču droši vien nebija izvēles, vai ne?”

Sets devās uz Zias pusi, zizlis iekvēlojās.

“Nē!” es iekliedzos. Metos uz priekšu, bet Sets nebija no vājiniekiem. Viņš paslēja zizli, un es attapos, pie­spiests pie sienas, it kā mani tur būtu iebliezusi vesela futbola komanda.

“Kārter!” iesaucās Sedija. “Viņa ir Neftīda. Viņa spēs par sevi parūpēties.”

“Nē.” Instinkts kliegšus kliedza, ka Zia nevar būt Neftīda. Iesākumā es pats tā biju pieņēmis, taču jo vai­rāk domāju, jo nepareizāk tas šķita. Es no viņas nejutu nākam nekādu dievišķo maģiju, un kaut kas man lika nojaust, ka es būtu to sajutis, ja viņā būtu iemājojusi dieviete.

Sets viņu nobeigs, ja vien es nedošos palīgā. Taču, ja Sets centās novērst manu uzmanību, tas viņam izdevās. Kamēr viņš spērās klāt Ziai, es cīnījos ar viņa maģiju, taču nespēju atbrīvoties. Jo vairāk centos apvienot savus spēkus ar Horu, kā iepriekš, jo stiprākas uzmācās bailes un panika.

Padodies, cita ceļa tev nav\ uzstāja Hors, un mēs abi cīnījāmies par iespēju valdīt pār manu prātu, kas vaina­gojās ar šausmīgām galvassāpēm.

Sets paspēra vēl soli uz Zias pusi.

“Ak, Neftīda,” viņš dudināja. “Pašos pirmsākumos tu biji mana nodevīgā māsa. Jau citā inkarnācijā, citā laik­metā, tu biji mana nodevīgā sieva. Tagad man šķiet, ka tu būtu ļoti garda uzkoda. Tiesa gan, tu esi vājākā no mums visiem, tomēr esi viena no pieciem, un tikai pilnā komplektā slēpjas vara.”

Viņš apklusa, tad ļaunīgi pasmīnēja. “Pilns kom­plekts! Smieklīgi! Nu ko, izvilksim no jums enerģiju un apbedīsim jūsu dvēseles, sarunāts?”

Zia paslēja zizli. Ap viņu iemirdzējās sarkana aizsarglode, taču pat es spēju saskatīt, ka aizsardzība ir vāja. Sets no sava šķēpa izšāva smilšu strūklu, un lode saira. Zia atstreipuļoja atpakaļ, no viņas matiem un drēbēm straumēm plūda smiltis. Es sakustējos, taču Zia ieklie­dzās: “Kārter, ne jau es! Koncentrējies! Nepretojies!” Pastiepusi zizli, viņa iesaucās: “Dzīvības māja!”

Uz Setu viņa raidīja ugunsbultu — šis uzbrukums noteikti prasīja visu atlikušo enerģiju. Sets atsita liesmas tieši uz Seidiju, kam nācās veikli pacirst gaisā zizli, citādi viņi abi ar Amosu izceptos. Sets gaisā parāva it kā nere­dzamu virvi, un Zia aizšāvās pie viņa kā lupatu lelle, tieši rokās.

Nepretojies! Kā gan Zia varēja ko tādu teikt? Es pre­tojos kā neprātīgs, taču tas neko nelīdzēja. Bezpalīdzīgs noraudzījos, kā Sets piegrūž degunu pie Zias sejas un nopēta viņu.

Sākotnēji Sets šķita triumfējošs, līksms, taču, necik ilgi, vaigā iegūla apjukums. Viņš drūmi blenza liesmo­jošām acīm.

“Kas tas par triku?” viņš noņurdēja. “Kur tu viņu esi paslēpusi?”

“Viņa nepiederēs tev,” Zia izdvesa, jo rīkli žņaudza Seta ciešais satvēriens.

“Kur viņa ir?” viņš aizsvieda Ziu sāņus.

Zia atsitās pret sienu un būtu iešļukusi, taču Seidija piesauca vēju, un gaisa strāva Ziu īstajā brīdī pacēla un noguldīja uz grīdas.

Piesteigusies klāt, Seidija pavilka viņu tālāk no kvē­lojošās tranšejas.

Sets ieaurojās: “Izīda, vai tā ir tava blēdība?” Viņš raidīja vēl vienu smilšu strūklu, taču Seidija pastiepa pretim savu zizli. Smilts satikās ar tādu spēku vairogu, kas tām lika plūst apkārt — smiltis triecās sienā aiz Seidijas, iecērtot klintī apļveida iedobi.

Es nesapratu, par ko gan Sets tā dusmojas, taču ne­drīkstēju pieļaut, ka viņš nodara pāri Seidijai.

Redzot, kā viņa viena mēģina aizsargāt Ziu pret dieva dusmām, mani kaut kas noklikšķēja, kā gadās, kad motors pārslēdzas citā ātrumā. Domas sāka skriet ātrā­kas un skaidrākas. Bailes un dusmas nepazuda, taču es sapratu, ka tās nav svarīgas. Tās man nepalīdzēs izglābt māsu.

Nepretojies, man teica Zia.

Ar to viņa nebija domājusi pretošanos Setam. Viņa domāja Horu. Piekūna dievs un es jau dienām ilgi cīk­stējāmies viens ar otru, jo viņš centās pārņemt vadību pār manu ķermeni. Taču nevienu no mums nebija iespē­jams kontrolēt. '1 ada, lūk, bija atbilde. Mums jādarbojas saskanīgi, pilnībā paļaujoties vienam uz otru, vai arī mēs abi mirsim.

Jā, nodomāja Hors, un spiediens atslāba. Es pārstāju pretoties, ļāvu domām salaisties kopā. Es sapratu viņa varu, viņa atmiņas un bailes. Ieraudzīju visus saimniekorganismus, kur viņš jelkad bija mitis savās tūkstoš dzī­vēs. Un viņš redzēja manu prātu — visu, pat to, ar ko es nelepojos.

Gaužām grūti aprakstīt šo sajūtu. Un no Hora atmi­ņām nopratu, ka šāda savienība gadās ļoti reti — kā da­žas reizes, kad monēta nenokrīt ne uz cipara, ne ģerboņa, bet gan uz malas, perfektā līdzsvarā. Viņš nekontrolēja mani. Un es neizmantoju viņu. Mēs rīkojāmies kā viens vesels.

Mūsu balsis skanēja harmonijā: “Aiziet!”

Un maģiskās važas, kas bija mūs saistījušas, sabirza druskās.

Uzbūrās piekūna avatārs, un es pacēlos gaisā, ieskauts zeltainā enerģijas laukā. Spēris soli uz priekšu, es pacēlu zobenu. Kareivis piekūns atdarināja manu kustību, klausīgs līdz pēdējam.

Sets pagriezies mani draudīgi nopētīja.

“Nu ko, Hor,” viņš ierunājās. “Beidzot esi atradis ritenīša pedāļus, ko? Tas vēl nenozīmē, ka proti ar to braukt.”

“Es esmu Kārters Keins,” es atbildēju. “Faraonu asins, Hora Acs. Un tagad, Set — brāli, tēvoc, nodevēj — es tevi nospiedīšu kā odu.”

kārters

Tā bija cīņa uz dzīvību vai nāvi.

Ikviena kustība bija perfekta. Ik sadursme bija tīrā izprieca, tā ka gribējās skaļi smieties. Sets izauga lielāks par mani, un viņa dzelzs zizlis bija kuģa masta izmērā. Viņa seja mainījās — cilvēka vaibstus caurauda mežo­nīgs Seta zvēra purns.

Mēs cirtām zobenu pret zizli, uzšķildami dzirksteles. Sets mani izsita no līdzsvara, un es ietriecos vienā no viņa dzīvnieku statujām, kas nogāzusies sabirza. Nostā­jies uz kājām, uzbruku un liku savam asmenim iekosties Seta plecu sargā. No brūces sūcoties melnām asinīm, viņš iegaudojās.

Viņš novēcināja zizli un, pirms tas mani ķēra, es pa­lēcu sāņus. Zizlis ietriecās grīdā. Tā mēs kādu laiku cīk­stējāmies, dragājot pīlārus un sienas, griesti gabaliem vien krita lejā, līdz es sadzirdēju Seidiju kliedzam, lai ieklausos.

Ar acs kaktiņu redzēju, ka viņa mēģina pasargāt Ziu un Amosu no bojāejas. Uz grīdas viņa bija uz ātru roku uzvilkusi aizsargapli, vairogs atraidīja krītošos gruvešus, taču es sapratu, kāpēc viņa raizējas: vēl mazliet, un

iebruktu visa troņa zāle, aprokot mūs visus. Diez vai Se­tam kas tāds rūpēja. Viņš noteikti tieši to cerēja panākt. Viņš gribēja mūs šeit aprakt.

Vajadzēja Setu izvilināt laukā. Ja es Seidijai dotu laiku, viņa varbūt varētu izdabūt tēta zārku no troņapakšas.

Tad es atcerējos Bastetas stāstu par cīņu ar Apopu: mūžīga divcīņa ar ienaidnieku.

Jā, piekrita Hors.

Es pacēlu dūri un uz ventilācijas lūku raidīju enerģi­jas lādiņu, kas to atspēra vaļā, tā ka telpā no jauna ieplūda sarkanā gaisma. Tad nosviedu zobenu un metos virsū Setam. Ar kailām rokām sagrābu viņa plecus, mē­ģinot likt lietā tuvcīņas paņēmienus. Viņš mēģināja tu­rēties pretim, taču tuvcīņā ar zizli neko nevarēja iesākt. Ierēcies viņš nosvieda ieroci, tad sakampa mani aiz ro­kām. Sets bija krietni spēcīgāks par mani, taču Hors zināja dažu labu gājienu. Izlocījies tiku Setam aiz mu­guras, paslidināju savu apakšdelmu zem viņa rokas un sagrābu viņa kaklu kā skrūvspīlēs. Mēs klupām uz priekšu, gandrīz pārkāpjot Seidijas aizsargapli.

Nu viņš mums ir rokā, es nodomāju. Ko nu?

Ironiskā kārtā tieši Amoss bija tas, kurš pagādāja at­bildi. Es atcerējos, kā viņš mani pārvērta negaisa mā­konī, manu “es” pārmācot ar gaisa gara spēku. Mūsu prāti brīdi cīnījās, taču viņš uztiepa savu gribu pilnīgā pārliecībā, iedomājoties mani kā negaisa mākoni, un tieši par to es kļuvu.

Tu esi nieka augļu sikspārnis, es teicu Setam.

Nē\ Viņa prāts kliedza pretim, taču es biju viņu pār­steidzis. Sajutu apjukumu un liku to lietā. Bija tik viegli iedomāties viņu kā sikspārni, jo biju redzējis, kā par tādu pārvēršas Amoss, kad bija Seta apsēsts. Iztēlojos, kā ienaidnieks saraujas mazāks, kā tam izaug ādaini spārni un ģīmis saraujas vēl neglītāks. Arī es satrūkos, pārtapis par piekūnu ar sikspārni nagos. Nedrīkstēja iz­niekot laiku; es devos uz ventilācijas eju, cīkstoties ar ienaidnieku, ar ko šahtā riņķojām, kozdamies un plēs­damies. Beidzot izsprukām laukā un sarkanās piramī­das pakājē atgriezāmies savos kareivju veidolos.

Es grīļīgi stāvēju nogāzē. Manam avatāram mirgoja ievainotā labā roka, un īstā roka asiņoja tieši turpat. Sets pietrausās kājās, no mutes notrausdams melnas asinis.

Viņš man uzņirdza, sejā ieplaiksnījās plēsoņa. “Hor, vari mirt ar apziņu, ka esi centies. Bet ir par vēlu. Skaties!”

Es pavēros uz alu, un man sirds ielēca rīklē. Dēmonu karapulkam bija uzradies jauns pretinieks. Ap piramīdu lielā aplī riņķoja burvji — dučiem burvju —, lauzda­mies tai tuvāk. Dzīvības māja noteikti bija apvienojusi visus dabūjamos spēkus, taču salīdzinājumā ar Seta leģioniem tas nebija nekas. Katrs burvis atradās aizsar­gājošā burbulī kā prožektora gaismas starā, virzoties uz priekšu caur ienaidniekiem, zizlim un šķēpam mirdzot. Starp dēmoniem plosījās zibens un viesuļvētra. Es ievē­roju, ka sapulcināti visa veida nezvēri — lauvas, čūskas, sfinksas un pat pa nīlzirgam, kas ienaidniekam uzbruka kā tanki. Šur tur gaisā uzšķīlās hieroglifi, izraisot sprā­dzienus un zemestrīces, kas iznīcināja Seta spēkus. Taču radās arvien jauni dēmoni, arvien ciešāk aplencot burvjus. Es redzēju, kā viens no burvjiem tika satriekts, viņa burbulis tika iznīcināts ar zaļas gaismas strēli, un viņu pašu samina ienaidnieku vilnis.

“Šīs ir Mājas beigas,” apmierināti noteica Sets. “Viņi negūs virsroku, kamēr vien turēsies mana piramīda.”

Šķita, ka burvji to zina. Tuvodamies viņi uz piramī­das pusi raidīja ugunīgas komētas un zibens strēles, taču ik eksplozija pret akmens sienām izčākstēja un sprā­dzienu ierija Seta sarkanais spēks.

Tad es pamanīju zeltaino virsotni. Četri čūskgalvaini dēmoni to bija satvēruši un lēni, taču neatlaidīgi stiepa to cauri kaujas laukam. Seta karakungs Šausmu Seja tiem izkliedza pavēles, sitot ar pātagu, lai tie ātrāk kustētos. Viņi spiedās uz priekšu, līdz sasniedza piramī­das pamatni, tad kāpa augšup.

Es metos turp, taču Sets nekavējoties nostājās man ceļā.

“Nedomāju vis, Hor,” viņš rēca. “Tu šo ballīti neiz­jauksi.”

Mēs abi izsaucām ieročus rokās un ar jaunu spēku sākām cīniņu, cērtot un vairoties. Es savu zobenu izliecu nāves arkas veidolā, bet Sets parāvās malā, un asmens trie­cās pret akmeni, izdzenot man caur ķermeni šoka vilni. Pirms es paguvu atgūties, Sets izrunāja vārdu: “Ha-vi]"

Cirtiens.

Hieroglifi man sejā eksplodēja ar tādu spēku, ka no­gāzos pie piramīdas pamatnes.

Kolīdz skatiens noskaidrojās, es dažus soļus no pira­mīdas virsotnes ieraudzīju Šausmu Seju un čūskgalvainos dēmonus, kas pa celtnes sāniem turpināja stiept augšup savu zeltīto kravu.

“Nē,” es nomurmināju. Centos piecelties, taču mans piekūna veidols negribēja klausīt.

Te pēkšņi nez no kurienes dēmonu vidū katapultējās burvis un sacēla vētru. Dēmoni pašķīda, izmeta virsotni no rokām, bet burvis trieca ar zizli, tādējādi apturot tās slīdēšanu. Šis burvis bija Desžardēns. Šķeltā bārda, man­tija un leopardādas apmetnis bija liesmās, acīs viņam kvēloja niknums. Viņš atspieda savu zizli pret virsotni, un tās zeltainā virsma iegailējās; pirms Desžardēns pa­guva to iznīcināt, viņam aiz muguras izslējās Sets, savu dzelzs zizli ievēzēdams kā beisbola nūju.

Desžardēns bezsamaņā vēlās lejup, līdz pat piramī­das pakājei, un pagaisa dēmonu gūzmā. Man salēcās sirds. Desžardēns man nekad nebija paticis, taču ne­viens nav pelnījis tādu likteni.

“Nepatīkami,” noteica Sets. “Taču jēgas nekādas. Tad tiktāl ir nolaidusies Dzīvības māja, Hor, ko?”

Es kāpu augšup pa nogāzi, un atkal mūsu ieroči sitās šķindēdami. Mēs turpinājām cīņu, pār kalnu austot rīta svīdai.

Hora izsmalcinātās maņas man teica, ka līdz saul­lēktam ir aptuveni divas minūtes vai pat mazāk.

Dzīslās man turpināja plūst Hora enerģija. Mans avatārs bija tikai nedaudz ievainots, uzbrukumi vēl ar­vien bija spēji un spēcīgi. Taču, lai uzveiktu Setu, ar to nebija gana, un Sets to zināja. Viņš nesteidzās. Ik minūti kaujas laukā krita kāds burvis, haosa uzvara tuvojās.

Pacietību, uzstāja Hors. Pirmo reizi ar viņu cīnījāmies septiņus gadus.

Bet es zināju, ka mums nav pat septiņu minūšu, kur nu vēl septiņi gadi. Vēlējos, kaut Seidija būtu šeit, taču varēju vien cerēt, ka viņa spējusi atbrīvot tēti un pasar­gāt Ziu un Amosu.

Šī doma novērsa uzmanību. Sets novēcināja zizli man pie kājām, un tā vietā, lai palēktos, es mēģināju atvairīt sitienu. Cirtiens atsitās pret manu labo potīti un izsita mani no līdzsvara — aizkūleņoju lejup pa piramīdas sānu.

Sets ņirdza. “Laimīgu taciņu!” Tad viņš paķēra vir­sotni.

Es piecēlos, ieaurojos, taču kājas bija kā ar svinu pie­lietas. Klunkurēju augšup pa slīpo skaldni, taču, pirms biju veicis pusi ceļa, Sets uzlika virsotni vietā, un celtne bija gatava. Piramīdas sāni iegailējās sarkani, un iedār­dējās it kā pasaulē lielākā basģitāra, kalns nodrebēja, un man notirpa visa miesa.

“Trīsdesmit sekundes līdz saullēktam!” Sets līksmi auroja. “Un šī zeme uz mūžīgiem laikiem būs mana. Hor, viens tu mani nevari apturēt — īpaši tuksnesī, mana spēka avotā!”

“Tev taisnība,” kaut kur tepat atsaucās kāda balss.

Atskatījies ieraudzīju no ventilācijas ejas izlidojam Seidiju — ieskautu daudzkrāsainā mirdzumā, rokā kvē­lojošs zizlis un šķēps.

“Hors nav viens,” viņa teica. “Un mēs necīnīsimies tuksnesī.”

Viņa trieca savu zizli piramīdā un izkliedza vārdu: tas bija pēdējais, ko es būtu domājis dzirdēt kā viņas kaujas saucienu.

sendija

Prieks, Kārter, ka atspoguļo mani dramatiskā gaismā un vēl nez kā.

īstenība nebija gluži tik šika.

Atspoguļosim to, labi? Kad mans brālis, tas trakais kareivis-cālis, pārvērtās par piekūnu un ņēmās ārdīties kopā ar savu draugu sikspārni, viņš man tikmēr lika spēlēt dakteros ar diviem ļoti nopietni ievainotiem cil­vēkiem — un tas man absolūti nepatika un ari nepa­devās.

Nabaga Amosa brūces šķita maģiskas, nevis fiziskas. Viņam nebija ne skrambas, taču acis valbīties valbījās, un viņš knapi vilka elpu. Kad pieskāros Amosa pierei, no ādas plūda tvaiks, tāpēc nospriedu acumirklī atstāt viņu mierā.

Ar Ziu bija pavisam citādi. Vaigā nāves bālums, kāja asiņoja vairākās vietās. Viena roka bija nelāgi izmežģīta. Elpa šņirkstēja kā mitra smilts.

“Mierīgi.” No bikšu staras noplēsu auduma strēmeli

un mēģināju kāju pārsiet. “Vai nav kāda dziedējoša bur­vestība vai…”

“Seidij,” viņa vārgi satvēra mani aiz delma. “Nav laika. Klausies.”

“Ja apturēsim asiņošanu…”

“Viņa vārds. Tev nepieciešams viņa vārds.”

“Bet tu neesi Neftida! Vismaz tā teica Sets.”

Viņa papurināja galvu. “Ziņa… Es runāju viņas vārdā. Vārds — Ļaunā Diena. Sets piedzima, un tā bija Ļaunā Diena”

Tā varētu būt, es nodomāju, bet vai tas tiešām ir Seta slepenais vārds? Ko Zia gribēja teikt ar to, ka nav Neftīda, bet runā viņas vārdā? Šķita neloģiski. Tad es atce­rējos balsi pie upes. Neftida teica, ka sūtīs ziņu. Un Anubiss man solīja, ka es dzirdēšot Neftldas balsi.

Es saknosījos. “Klau, Zia…”

Tad pār mani nāca apskaidrība. Par šo to, ko tika teicis Iskanders, par šo to, ko teica Tots, — viss nostājās savā vietā. Iskanders vēlējās pasargāt Ziu. Viņš man teica — ja būtu zinājis, ka mēs ar Kārteru esam dievi, būtu spējis pasargāt arī mūs kopā ar… vēl kādu. Ar Ziu. Nu es sapratu, kā viņš bija centies viņu pasargāt.

“Ak Dievs,” es pavēros viņā. “Tā ir, vai ne?”

Šķita, ka viņa saprot un pamāj. Seja gan bija sāpēs pārvērsta, taču acis — tikpat kvēlas un nepiekāpīgas kā vienmēr. “Izmanto vārdu. Pakļauj Setu savai gribai. Liec viņam palīdzēt.”

“Palīdzēt? Viņš tikko centās tevi nogalināt, Zia. Viņš nav no palīdzīgajiem”

“Ej.” Viņa centās mani pagrūst. Pirkstu galos uzšķī­lās vāra liesma. “Kārters bez tevis nevarēs iztikt.”

Tālāka pierunāšana bija lieka. Kārteram draudēja briesmas.

“Es atgriezīšos,” es apsolīju. “Nekur… hm, neej.”

Piecēlusies kājās, pavēros griestu caurumā. Nemaz negribējās atkal pārvērsties klijā. Tad skats atdūrās pret tēta zārku zem sarkanā troņa. Sarkofāgs mirdzēja kā radioaktīva viela, gatava eksplodēt. Ja vien es spētu sa­graut troni…

Vispirms jātiek galā ar Setu, brīdināja Izīda.

Bet ja es varu atbrīvot tēti… es paspēru dažus soļus uz troņa pusi.

Nē, brīdināja Izīda. Tas, ko tu ieraudzīsi, ir pārāk bīs­tami.

Par ko tu runā? es aizkaitināta nodomāju. Uzliku plaukstu uz zelta zārka un acumirklī tiku aizrauta vīzijā.

Biju Mirušo valstībā, Tiesas zālē. Apkārt mirgoja Jaunorleānas kapsētas pusgruvušie pieminekļi. Miglā nemierīgi kustējās mirušo gari. Pie salauzto svaru pa­matnes gulēja mazais nezvērs — Ammits Rijējs. Pavēris mirdzoši dzeltenu aci, viņš mani nopētīja, tad atkal iesnaudās.

No tumsas iznira Anubiss melna zīda uzvalkā, ar ne­sasietu, ap kaklu apmestu kaklasaiti, it kā tikko atgrie­zies no bērēm vai lepna izvadītāju kongresa. “Seidij, tev nevajadzētu šeit atrasties.”

“Kam tu to stāsti,” taču es tik ļoti priecājos viņu at­kal ieraudzīt, ka atvieglojumā vai apraudājos.

Satvēris mani aiz rokas, viņš devās uz tukšā melnā troņa pusi. “Mēs esam zaudējuši līdzsvaru. Tronis ne­drīkst būt tukšs. Maatas atjaunošanai jānotiek šeit, šajā zālē.”

Viņš izklausījās bēdīgs, it kā būtu man lūdzis kaut ko briesmīgu. Es nesapratu, taču uzmācās smaga zaudē­juma sajūta.

“Nav godīgi,” es noteicu.

“Nav gan.” Viņš saspieda manu roku. “Es būšu tepat, gaidīšu. Seidij, man ļoti žēl. Tiešām…”

Viņš palēnām izgaisa.

“Pagaidi!” es centos turēties pie viņa rokas, taču viņš kopā ar kapsētu pazuda miglā.

Es atkal biju atpakaļ dievu troņa zālē, taču nu tā iz­skatījās kā gadsimtiem ilgi pamesta novārtā. Jumts bija iebrucis, paraudams līdzi dažas kolonnas. Ogļu pannas aukstas un apputējušas. Skaistā marmora grīda bija sa­plaisājusi kā izsusējuša ezera grunts.

Pie Ozīrisa tukšā troņa viena pati stāvēja Basteta. Viņa man draiskulīgi uzsmaidīja, taču no jauna viņu redzēt bija pārāk sāpīgi.

“Ak, neskumsti,” viņa uzrājās. “Kaķi neko nenožēlo.” “Bet vai tu — vai tu neesi mirusi?”

“Grūti pateikt.” Viņa norādīja sev apkārt. “Duāta ir nemierīga. Dievi pārāk ilgi bijuši bez valdnieka. Ja Sets neko neiespēj, jānāk kādam citam. Tuvojas ienaidnieks. Nepieļauj, ka es būtu mirusi veltīgi.”

“Tu atgriezīsies?” es aizlūzušā balsī vaicāju. “Lūdzu, es pat nepaguvu no tevis atvadīties. Es nespēju…”

“Lai tev veicas, Seidij. Esi modra.” Basteta pazuda, un ainava nomainījās.

Es atrados Laikmetu zālē, Pirmajā nomā — vēl viens tukšs tronis, un tā pakājē sēdēja Iskanders, gaidīdams faraonu, kāda nav bijis jau divsimt gadu.

“Vadoni, dārgā,” Iskanders pārlaboja. “Taču tas ir ta­vas ģimenes krusts. Jūs to visu esat iesākuši. Vienīgi Keini mūs vai nu izglābs, vai iznīcinās.”

“Es nesaprotu, ko tu centies pateikt!”

Iskanders atvēra plaukstu, un gaismas ātrumā atkal mainījās ainava.

Es atkal biju pie Temzas. Noteikti bija nakts, aptu­veni trīs agrā rītā, jo krastmala bija tukša. Migla slāpēja pilsētas gaismas, un gaiss bija dzedrs.

Pie Kleopatras adatas stāvēja divi rokās sadevušies stāvi, sieviete un vīrietis, abi salīgi satuntuļojušies. Pir­majā mirklī nospriedu, ka tas ir kaut kāds pāris, kam randiņš. Tad pagalam pārsteigta atskārtu, ka lūkojos uz saviem vecākiem.

Tētis pacēla galvu un nopētīja obelisku. Ielas pus­tumsā viņa seja izskatījās kā slīpēts marmors — kā fa­raonu statujas, ko viņam patika pētīt. Viņam tiešām bija valdnieka seja, es nodomāju, — lepna un izskatīga.

“Tu esi pārliecināta?” viņš vaicāja manai mātei. “Pil­nīgi pārliecināta?”

Mamma no sejas atglauda gaišos matus. Viņa bija skaistāka nekā bildēs, taču izskatījās noraizējusies — uzacis sarauktas, lūpas sakniebtas. Kā es, kad esmu sa­traukta un lūkojos spogulī, mēģinot sevi pārliecināt, ka nav nemaz tik traki. Es vēlējos viņai uzsaukt, likt sa­prast, ka esmu tepat, taču pār lūpām man nenāca ne skaņa.

“Viņa teica, ka te viss sākas,” teica māte. Viņa ciešāk ievīstījās melnajā mētelī, un es pamanīju kaklarotu — Izīdas amuletu, savu amuletu. Blenzu uz to gluži apstul­busi, taču tad viņa aizpogāja apkakli un amulets pazuda. “Ja vēlamies uzveikt ienaidnieku, mums jāsāk ar obe­lisku. Mums jānoskaidro patiesība.”

Tēvs satraukumā sarauca pieri. Uz asfalta viņš bija novilcis aizsargapli — zilu krīta līniju. Kad viņš pieskā­rās obeliska pamatnei, aplis iespīdējās.

“Man tas nepatīk,” viņš teica. “Vai tu nepasauktu viņu palīgā?”

“Nē,” uzstāja māte. “Es apzinos savas iespējas, Džūlius. Ja mēģināšu vēlreiz…”

Man pamira sirds. Prātā atausa Iskandera vārdi: viņa saredzēja šo to, kas lika griezties pēc padoma… neieras­tās instancēs. Es atpazinu mātes skatienu un zināju: viņa bija sazinājusies ar Izīdu.

Kādēļ tu man to neteici? Es vēlējos kliegt.

Mans tēvs izsauca savu zizli un šķēpu. “Rūbij, ja mums neizdosies…”

“Nedrīkst neizdoties,” viņa apņēmīgi attrauca. “Uz to paļaujas visa pasaule.”

Viņi pēdējo reizi saskūpstījās, it kā nojaustu, ka atvadās. Tad abi paslietiem zižļiem un šķēpiem sāka monotoni skandēt buramvārdus. Kleopatras adata iemir­dzējās.

Es atrāvu roku no sarkofāga. Acis svila asaras.

Tu pazini manu māti, es kliedzu Izīdai. Tu pamudi­nāji viņu atvērt to obelisku. Tu viņu iegrūdi kapā!

Es gaidīju atbildi. Taču tad acu priekšā parādījās spokains attēls — mana tēva projekcija, kas mirdzēja zeltītā zārka gaismā.

“Seidij!” Viņš smaidīja. Balss bija dobja kā reizēs, kad viņš zvanīja man no tālienes — Ēģiptes vai Austrā­lijas, vai ej nu sazini, no kurienes. “Nevaino Izīdu mātes liktenī. Neviens no mums nezināja, kas tieši notiks. Pat tava māte spēja saskatīt tikai sīkus nākotnes atspīdumus. Taču izšķirīgajā brīdī viņa uzņēmās darīt, kas da­rāms. Tas bija viņas lēmums.”

“Mirt?” es izgrūdu. “Izīdai vajadzēja viņai palīdzēt. Tev vajadzēja viņai palīdzēt. Es ienīstu tevi.”

Līdz ar šiem vārdiem manī kaut kas salūza. Izplūdu asarās. Es atskārtu, ka jau gadiem biju vēlējusies tētim to pateikt. Es vainoju viņu mammas nāvē, vainoju viņu par to, ka mani atstāja. Taču tagad, kad to biju izteikusi, dusmas izrādījās izsīkušas, iepakaļ atstājot tikai un vie­nīgi vainas apziņu.

“Piedod,” es izmocīju. “Es ne…”

“Neatvainojies, mana drosminiece. Tev ir tiesības tā justies. Tev vajadzēja to pateikt. Tas, kam tu šobrīd gata­vojies, — tev jānotic, ka tas ir pareizi, nevis tāpēc, ka esi apvainojusies uz mani.”

“Es nesaprotu.”

Viņš pastiepās, lai notrauktu asaru man no vaiga, taču roka bija tikai mirdzoša gaisma. “Tava māte bija pirmā, kas pēc vairākiem gadsimtiem uzdrošinājās sazi­nāties ar Izīdu. Tas bija bīstami, pretrunā ar Mājas mā­cību, taču tava māte bija pareģe. Viņai bija nojauta, ka haoss sarosījies. Ar Māju gāja uz leju. Dievi bija mums nepieciešami. Izida nespēja šķērsot Duātas robežu. Viņa tikko spēja čukstēt, taču pastāstīja mums visu iespējamo par ieslodzījumu. Viņa Rūbijai deva pamācības, ko da­rīt. Dievi varēs atkal celties, viņa teica, taču tas prasīs daudz smagu upuru. Mums šķita, ka obelisks atbrīvos visus dievus, taču tas bija tikai sākums.”

“Izīda būtu varējusi dot mātei lielāku varu. Vai vis­maz Bastetai! Basteta piedāvāja… ”

“Nē, Seidij. Tava māte apzinājās savas iespējas. Būtu viņa centusies vadīt dievu, pilnībā izmantot dievišķo spēku, tas būtu viņu aprijis vai pat vēl ļaunāk. Viņa at­brīvoja Bastetu un pārkāpumu veica pati saviem spē­kiem. Atdevusi dzīvību, viņa dāvāja vairāk laika tev.” “Man? Bet…”

“Jūsos ar brāli rit spēcīgākās Keinu asinis pēdējo triju tūkstošu gadu laikā. Māte izpētīja faraonu radu­rakstus — viņa zināja, ka tā ir taisnība. Tev ir visas iespē­jas atjaunot veco kārtību un nolīdzināt visus pārpratu­mus starp burvjiem un dieviem. Tava māte visu aizsāka. Es atbrīvoju dievus no Rozetas akmeņa. Taču tavs darbs būs atjaunot Maatu.”

“Palīdzi,” es uzstāju. “Mēs tevi atbrīvosim.”

“Seidij,” viņš bezcerīgi iesāka, “kad tu kļūsi par mammu, gan visu sapratīsi. Vissmagākais darbs, vislie­lākais pienākums man kā tēvam bija atskārta, ka manis paša sapņi, mērķi un vēlmes ir pakārtoti manu bērnu sapņiem, mērķiem un vēlmēm. Mēs ar māti nobruģē­jām ceļu. Bet tas \r jūsu ceļš. Šī piramīda ir celta, lai ba­rotu haosu. Tā iesūc citu dievu spēku, tādējādi spēcinot Setu.”

“Es zinu. Ja es sagrautu troni un varbūt uzlauztu zārku…”

“Tu izglābtu mani,” pabeidza tētis. “Taču Ozirisa spēku, manī ieslēgto spēku, izsūktu piramīda. Tas tikai vairotu postu un padarītu Setu vēl spēcīgāku. Jāiznīcina visa piramīda. Un tu zini, kā to izdarīt.”

Es jau gribēju iebilst, ka nezinu vis, taču patiesības spalva lika man būt godīgai. Tas bija manī — es biju to redzējusi Izīdas domās. Es zināju, kas tuvojas, kopš brīža, kad Anubiss man uzdeva to neiespējamo jautājumu: “Vai tu ziedotu savu tēvu, lai glābtu pasauli?”

“Es negribu,” es teicu. “Lūdzu.”

“Tronī jāsēstas Ozīrisam,” noskaldīja tēvs. “Caur nāvi, dzīvi. Tas ir vienīgais ceļš. Lai Maata tevi vada, Seidij. Es mīlu tevi.”

Un viņa tēls pagaisa.

Kāds sauca mani vārdā.

Atskatījos un redzēju, kā Zia cenšas pietrausties sē­dus, balstoties uz zižļa. “Seidij, ko tu dari?”

Sienas ap mums līgojās un plaisāja, it kā piramīdu kāds milzis dunkātu kā boksa maisu.

Cik ilgi es biju transā? Nebija ne jausmas, taču man sāka trūkt laika.

Es aizvēru acis un koncentrējos. Tūdaļ pat ierunājās Izīda: vai nu tu redzi? Vai tagad saproti, kāpēc es nedrīk­stēju stāstīt ko vairāk?

Manī brieda dusmas, taču es tās noriju. Parunāsim par to vēlāk. Šobrīd mums jāpieveic dievs.

Es iztēlojos, kā pasperu soli uz priekšu un saplūstu ar dievietes dvēseli.

Es ari iepriekš biju darbojusies kopsoli ar Izīdu, taču šoreiz bija citādi. Mana izšķiršanās, dusmas, pat sēras stiprināja manī pārliecību. Es ieskatījos Izīdai acīs (ga­rīgā nozīmē), un mēs sapratāmies.

Es redzēju viņas pagātni — viņas agrīnos gadus cīņā par varu, izmantojot māņus un shēmas, lai atrastu Ra vārdu. Redzēju viņas kāzas ar Ozīrisu, cerības un sap­ņus par jaunu impēriju. Tad redzēju, kā šos sapņus sa­grauj Sets. Es jutu viņas dusmas un sarūgtinājumu, viņas skarbo lepnumu un apņēmību pasargāt mazo dēlu Horu. Es redzēju, kā viņas dzīves modelis laikmetos at­kārtojas vēl un vēlreiz, tūkstošiem dažādos saimniekos.

Dieviem ir liela vara, bija teicis Iskanders. Tikai cil­vēki ir radoši, viņiem piemīt spēja mainīt vēsturi.

Es sajutu arī savas mātes domas, kas bija kā nospie­dumi dievietes atmiņās: Rūbijas pēdējie mirkļi un viņas izvēle. Viņa bija ziedojusi savu dzīvību, lai aizsāktos no­tikumu virkne. Un nākamais bija mans gājiens.

“Seidij!” vēlreiz iesaucās Zia, balsij kļūstot vājākai. “Ar mani viss ir kārtībā,” es teicu. “Es nu dodos.”

Zia nopētīja manu seju, un viņai acīmredzami nepa­tika tas, ko viņa tur ieraudzīja. “Nekas nav kārtībā. Tu esi satriekta. Cīņa ar Setu šādā stāvoklī būtu pašnāvība.” “Neuztraucies,” es atteicu. “Mums ir plāns.”

To teikusi, es pārvērtos klijā un pa ventilācijas šahtu laidos uz piramīdas virsotni.

sendija

Atklāju, ka tur, augšā, neiet labi.

Kārtera saņurcītās cāļkareivja atliekas čurnēja pira­mīdas nogāzē. Sets tikko bija uzlicis virsotni un sauca: “Trīsdesmit sekundes līdz saullēktam!” Lejā Dzīvības mājas burvji kāvās cauri dēmonu armijai, izcīnot bezce­rīgu cīņu.

Skats būtu biedējošs, taču nu es uz to noskatījos kā Izīda. Kā krokodils, kam acis ūdens līmenī un kas redz gan virs, gan zem ūdens, es redzēju Duātu saplūstam ar parasto pasauli. Dēmoniem Duātā bija degošas dvēse­les, kas tiem lika izskatīties pēc dzimšanas dienas sve­cīšu armijas. Kur parastajā pasaulē stāvēja Kārters, Duātā — piekūns, taču nevis avatārs, bet viņš pats, ar spalvotu galvu, asu asiņainu knābi un mirdzoši melnām acīm. Viņa zobens mirdzēja zeltains. Ja runājam par Setu — iedomājieties smilšu kalnu, kas apliets ar ben­zīnu, aizdedzināts un griežas pasaulē lielākajā blenderī. Duātā viņš izskatījās šādi — iznīcinoša spēka stabs, tik spēcīgs, ka akmeņi pie kājām vārīdamies sprāga pušu.

Nezinu, pēc kā izskatījos es pati, taču jutos stipra. Caur mani plūda Maatas spēks; es vadīju pār Dievišķa­jiem Vārdiem. Es biju Seidija Keina, faraonu asins. Un es biju Izīda, maģijas dieviete, slepeno vārdu glabātāja.

Kārteram rāpjoties piramīdā, Sets tīksminājās: “Hor, viens tu mani neapturēsi — ne jau tuksnesī, mana spēka avotā!”

“Tev taisnība!” es iesaucos.

Sets atskatījās un savilka seju no labajām. Sakopojot maģiju, pacēlu zizli un šķēpu.

“Tu aizmirsti, ka Hors nav viens,” es teicu. “Un mēs necīnīsimies tuksnesī.”

Cirtu savu zizli pret akmeni un saucu: “Vašingtona, Kolumbijas apgabals!”

Piramīda sašūpojās. Uz brīdi viss pierima.

Sets saprata, ko es daru. Viņš nervozi iesmējās. “Tukšs numurs, Seidija Keina. Dēmonu dienu laikā por­tālu atvērt nevar!”

“Mirstīgais to nevar,” es piekritu. “Taču maģijas die­viete gan.”

Virs mums gaisu pāršķēla zibens. Alas virsotne iz­šķīda smilšu viesulī, kas bija tik liels kā pati piramīda.

Dēmoni mitējās kauties un šausmās palūkojās uz augšu. Burvji mēģināja izstostīt buramvārdus, sataisījuši bijīgas sejas.

Viesulis bija tik spēcīgs, ka aizrāva piramīdas bluķus un iesūca tos smiltīs. Un tad portāls sāka laisties lejup kā milzu vāks.

“Nē!” auroja Sets. Viņš centās portālu iznīcināt ar lies­mām, tad pacirtās pret mani, svieda ar akmeņiem un spēra ar zibeņiem, taču bija par vēlu — portāls aprija mūs visus.

Šķita, ka pasaule sagriezusies kājām gaisā. Sekundes simtdaļu es prātoju, vai neesmu pieļāvusi šausmīgu kļūdu aprēķinos — ja Seta piramīda portālā eksplodētu, man nāktos mūžīgi lidināties caur Duātu miljardiem Seidijas smilšgraudiņu izskatā. Tad, nodārdot skaļam blīk­šķim, mēs attapāmies vēsā rīta gaisā ar zilu debesjumu virs galvas. Zem mums plājās sniega klāts Vašingtonas Nacionālais parks.

Sarkanā piramīda vēl aizvien bija neskarta, taču tās virsmu izvagoja plaisas. Zelta virsotne mirdzēja centienos saglabāt savu maģiju, taču mēs vairs nebijām Fēniksā. Piramīda bija atrauta no sava spēka avota — tuksneša, un mūsu priekšā neskaidri iezīmējās vārti uz Ziemeļame­riku — augstais, baltais obelisks, Maatas spēka centrs: Vašingtona piemineklis.

Sets kliedza uz mani seno ēģiptiešu mēlē. Tas no­teikti nebija nekas labs.

“Es tevi saraušu gabalos!” viņš kliedza. “Es…”

“Mirsi?” ieteica Kārters. Viņš Setam aiz muguras bija pietrausies kājās un atvēzēja savu zobenu. Asmens ietriecās Seta bruņās pie ribām — cirtiens nebija nāvē­jošs, taču gana spēcīgs, lai Sarkanais dievs, zaudējis līdzsvaru, aizveltos lejup pa piramīdas nogāzi. Kārters dzinās pakaļ, un es saskatīju, kā Duātā no Vašingtona pieminekļa uz Flora avatāru aizstrāvo balta enerģija, to no jauna uzlādējot.

“Seidij, grāmatu!” skrienot uzsauca Kārters. “Ātrāk!”

Portāla izsaukšana mani droši vien bija apdulli­nājusi, jo Sets Kārtera teikto saprata daudz drīzāk par mani.

“Nē!” iesaucās Sarkanais dievs un klupa man virsū, taču pusceļā viņu pārtvēra Kārters.

Viņš iekampās Setā, raudzīdams to aizkavēt. Piramī­das bluķi krakšķēja un drupa zem viņu dievišķo veidolu svara. Piramīdas pakājē kņadu sāka celt visi tie burvji un dēmoni, kas tika ierauti portālā un pēc tam bezsa­maņā izmesti laukā.

Seidij, grāmatu… Dažkārt labi, ka galvā bez tevis darbojas vēl kāds, jo otru var iepļaukāt. Grāmatu taču!

Izstiepu roku un izsaucu zilo sējumiņu, ko nozagām Parīzē: Grāmatu par Seta pieveikšanu. Es atlocīju papi­rusu; hieroglifi bija tik skaidri kā pirmās klases ābece. Iz­saucu patiesības spalvu, kas tūliņ iemirdzējās virs lapas.

Buramvārdus es sāku ar Dievišķajiem Vārdiem, pa­cēlos gaisā un lidinājos pāris centimetru virs piramīdas. Noskandēju radīšanas stāstu: par pirmo kalnu, kas pacē­lās virs haosa, par dievu Ra, Geba un Nutas dzimšanu, par Maatas sākumu un pirmo cilvēces impēriju — Ēģipti.

Vašingtona obelisks iemirdzējās, pārklādamies hie­roglifiem. Tā virsotne atspīdēja sudrabota.

Sets centās mani sakampt, taču Kārters viņu pār­tvēra. Un sarkanā piramīda sāka brukt.

Iedomājos Amosu un Ziu, kas bija iesprostoti zem tonnām smagiem akmeņiem, un gandrīz sāku šaubīties, taču manī ierunājās mātes balss: mīļā, koncentrējies. Pa­turi acīs ienaidnieku.

Jā, piebalsoja Izīda. Iznīcini viņu\

Es nojautu, ka ne jau to māte bija domājusi. Viņa man lika vērot. Bija gaidāms kas svarīgs.

Caur Duātu es redzēju, kā ap mani sabiezē maģija, ietērpjot pasauli baltā mirdzumā, dodot Maatai jaunu spēku un iznīcinot haosu. Sets ar Kārteru turpināja cīņu, lai gan visapkārt piramīda bruka gabaliem vien.

Patiesības spalva spīdēja kā starmetis, pavērsts uz Sarkano dievu. Kad buramvārdi tuvojās galam, Seta vei­dols sāka šķīst un plukt.

Duātā viņam tika norauts virpuļviesulis, skatam at­klājot melnādainu, kalsnu stāvu, līdzīgu novārgušam Seta zvēram — dieva ļauno būtību. Taču mirstīgo pa­saulē, tajā pašā vietā stāvēja lepns kareivis sarkani gailo­šās bruņās, pilns apņēmības cīnīties līdz nāvei.

“Es saucu tevi par Setu,” es skandēju. “Es saucu tevi par Ļauno Dienu.”

Piramīda iebruka ar pērkonam līdzīgu dārdu. Sets iegā­zās gruvešos. Viņš centās piecelties, bet Kārters trieca savu zobenu. Sets tik tikko paguva pacirst pretim zizli. Viņu ieroči krustojās, un Hors lēni nospieda Setu uz ceļiem.

“Seidij, ātrāk!” kliedza Kārters.

“Tu esi bijis mans ienaidnieks” es skaitīju, “un lāsts šai zemei.”

Pa Vašingtona pieminekli lejup šāvās baltas gaismas strēle. Tā pletās kā plaisa — durvis starp šo pasauli un briljantspožo, balto bezdibeni, kas iesprostotu Setu un viņa dzīvības spēku. Iespējams, ne uz mūžu, taču uz ļoti, ļoti ilgu laiku.

Lai noslēgtu buramvārdus, bija jānorunā vēl viena rinda: “Maatas ienaidniek, tu, kas neesi pelnījis žēlastī­bas, tiec izraidīts uz pazemi.”

Rinda bija jāizrunā ar pilnīgu pārliecību. Tā piepra­sīja patiesības spalva. Un kādēļ gan lai es tam neticētu? Tā bija patiesība. Sets nebija pelnījis žēlastību. Viņš bija Maatas ienaidnieks.

Taču es vilcinājos.

“Paturi acīs ienaidnieku,” bija teikusi māte.

Es palūkojos uz pieminekļa virsotni — Duātas pusē manīju piramīdas atliekas un dēmonu dvēseles, kas aiz­šāvās debesīs kā salūts. Seta haosa maģijai izkliedējoties, viss uzkrātais spēks, kam vajadzēja iznīcināt kontinentu, tika iesūkts mākoņos. Un man tā noskatoties, haoss mē­ģināja ietērpties veidolā. Tas līdzinājās Potomakas sar­kanam atspulgam — milzīga, vismaz pusotru kilometru gara un simt metru plata asinssarkana upe. Tā locījās debesīs, lai iemiesotos pa īstam, un izstrāvoja negantas dusmas un vilšanos. Ne jau tā bija iecerēts. Par vāju bija gan spēki, gan haoss. Lai pienācīgi materializētos, bija nepieciešams miljoniem bojāgājušo, vesela kontinenta iznīcība.

Tā nebija upe. Tā bija čūska.

“Seidij!” kliedza Kārters. “Ko tu vēl gaidi?”

Es aptvēru, ka viņš to neredz. Neviens to neredzēja, izņemot mani.

Sets bija uz ceļiem, spirinājās un lādējās — baltā ener­ģija viņu rāva uz plaisas pusi. “Nu ko, ragana, trūkst dū­šas?” viņš auroja. Tad viņš paglūnēja uz Kārteru. “Redzi, Hor? Izlda vienmēr ir bijusi gļēvule. Nekad nav spējusi visu nostrādāt līdz galam.”

Kārters palūkojās uz mani, un uz brīdi es manīju šaubas viņam sejā. Hors viņu mudinātu uz asinsatrie­bību. Es vilcinājos. Šādi Izīda un Hors senā pagātnē no­stājās viens pret otru. Nevarēju to pieļaut tagad.

Vēl jo vairāk, Kārtera sejā pamanīju to skatienu, kāds viņam bija ciemošanās reizēs, kad bijām viens ot­ram sveši, bet spiesti pavadīt laiku kopā, izliekoties par laimīgu ģimeni, jo to no mums sagaidīja tētis. Es nevēlē­jos atgriezties tur. Es vairs neizlikos. Mēs esam ģimene, un mums jādarbojas kopā.

“Skaties, Kārter!” es pametu gaisā patiesības spalvu un sarāvu burvestību.

“Nē!” Kārters iekliedzās.

Taču spalva sašķīda sudraba putekļos, kas pielipa čūskas veidolam, liekot tam uz mirkli kļūt redzamam.

Kārters ar vaļā muti noraudzījās, kā virs Vašingtonas debesīs lokās čūska, palēnām zaudējot spēkus.

Netālu no manis kāds iekliedzās: “Nožēlojamie dievi!”

Es pagriezos un turpat blakus ieraudzīju Seta mī­luli — Šausmu Seju atņirgtiem ilkņiem un briesmoņa viepli — man virs galvas bija pacelts robains nazis. Pa­spēju vien nodomāt: esmu pagalam, tad ar acs kaktiņu samanīju metālisku zibsni. Atskanēja pretīgs būkšķis, un dēmons sastinga.

Kārters nāvīgi precīzi bija sviedis savu zobenu. Dē­mons, izlaidis nazi no rokas, saļima uz ceļiem un blenza uz asmeni, kas bija ietriekts viņam sānā.

Nogāzies uz muguras, viņš nikni nošņācās. Melnie redzokļi pagriezās pret mani, un viņš ierunājās pavisam citā balsī — griezīgā, sausā: tā rāpuļa vēders beržas pret smilti. “Vēl viss nav galā, dievēn. Šo visu es izkalu ar savu balsi vien, ar nelielu savas būtības drupaču, tupē­dams ieslodzījumā. Iedomājies, ko visu es spēšu, kad būšu saveidojies pilnībā.”

Pretīgi nosmīnējis, viņš pamira. No mutes izplūda sīka sarkanu dūmu strūkliņa — kā tārps vai tikko izšķī­lies čūskulēns — un cēlās debesīs, saplūstot ar to, no kurienes bija nācis. Dēmona līķis sabira smiltīs.

Es vēlreiz palūkojos uz sarkano milzu čūsku debesīs. Tad izsaucu spēcīgu vēju un izkliedēju to.

Vašingtona piemineklis nodzisa. Plaisa aizvērās, un man rokā vairs nebija buramvārdu grāmatiņas.

Es paspēru dažus soļus tuvāk Setam — tas vēl aiz­vien bija baltās enerģijas važās. Es biju izrunājusi viņa patieso vārdu. Viņš vismaz pagaidām nekur nepazudīs. “Jūs abi redzējāt čūsku debesīs,” es ierunājos. “Apopu.” Kārters pārsteigts pamāja. “Viņš centās ielauzties mirstīgo pasaulē, Sarkano piramīdu izmantojot kā vār­tus. Ja tā spēks atbrīvotos…” Viņš ar pretīgumu palūkojās uz smilšu kaudzi, izbijušo dēmonu. “Seta karakungs — Šausmu Seja… Viņu no sākta gala bija apsēdis Apops, dancinot Setu pēc savas stabules.”

“Smieklīgi!” Sets nikni blenza manī, spirinādamies savās važās. “Čūska debesīs bija viens no taviem tri­kiem, Izīda. Ilūzija.”

“Tu zini, ka tā nav,” es teicu. “Set, es būtu varējusi tevi aiztriekt bezdibenī, taču tu pats redzēji īsto ienaidnieku. Apops centās izlauzties no sava cietuma Duātā. Viņa balss bija apsēdusi Šausmu Seju. Viņš tevi izmantoja.” “Mani neviens neizmanto!”

Kārters ļāva izkliedēties savam kareivja veidolam. Viņš nolaidās uz zemes un izsauca savu zobenu. “Apopam tava eksplozija bija nepieciešama savu spēku vairo­šanai, Set. Tiklīdz viņš tiktu cauri Duātai un atklātu, ka esam miruši, varu saderēt, ka tu būtu bijusi viņa pirmā maltīte. Haoss būtu uzvarējis.”

“Es esmu haoss!” uzstāja Sets.

“Daļēji,” es piekritu. “Taču tu vēl aizvien esi viens no dieviem. Tiesa, ļauns, neuzticams, cietsirdīgs, zemisks… ” “Mās, tu liec man sarkt.”

“Taču tu esi visstiprākais dievs. Antīkajā pasaulē tu biji Ra uzticamais karakungs, sargāji viņa laivu no Apopa. Ra nebūtu spējis čūsku sakaut bez tevis.”

“Esmu diezgan foršs,” piekrita Sets. “Taču, pateicoties tev, Ra nu ir projām uz mūžīgiem laikiem.”

“Varbūt ne uz mūžīgiem,” es teicu. “Mums viņš jāat­rod. Apops ir modies, tas nozīmē, ka mums nepiecie­šami visi dievi, lai viņu sakautu. Arī tu.”

Sets paraustīja savas baltās enerģijas važas. Pārlieci­nājies, ka netiks vaļā, viņš man blēdīgi uzsmaidīja. “Tu piedāvā apvienoties? Tu uzticētos man?”

Kārters sāka smieties. “Tu taču joko. Bet tu mums esi rokā, jo mums ir zināms tavs slepenais vārds. Vai ne, Seidij?”

Es savilku pirkstus dūrē, un važas ap Setu savilkās ciešākas. Viņš sāpēs iekliedzās. Tam bija nepieciešams daudz enerģijas, un es arī jutu, ka nespēšu viņu šādi val­dīt uz ilgu laiku, taču nebija jēgas to Setam teikt.

“Dzīvības māja mēģināja izraidīt dievus,” es teicu.

“Tas nenostrādāja. Ja mēs tevi ieslodzīsim, mēs nebūsim ne par matu labāki par viņiem. Tas neko neatrisinātu.” “Es pilnībā piekrītu,” ierūcās Sets. “Ja vien tu važas atlaistu vaļīgāk…”

“Es tevi joprojām uzskatu par nelietīgu paklīdeni,” es teicu. “Taču tev ir jāveic uzdevums, un tevi nepieciešams kontrolēt. Es tevi palaidīšu vaļā,;a tu zvēri, ka uzvedīsies labi, ka atgriezīsies Duātā un netaisīsi nepatikšanas, līdz mēs tevi atkal sauksim. Un tad tu būsi nepatikšanās tikai kopā ar mums, cīņā pret Apopu.”

“Vai arī es nocirtīšu tev galvu,” piedāvāja Kārters. “Tādējādi tu tiksi izraidīts trimdā uz pietiekami ilgu laiku.”

Sets raudzījās te uz mani, te Kārteru. “Būt nepatik­šanās kopā ar jums, ko? Tā ir mana specialitāte.”

“Zvēri pie sava vārda un Ra troņa,” es teicu. “Tu ta­gad pazudīsi un parādīsies tikai tad, kad mēs tevi sauk­sim.”

“Ak, es zvēru,” viņš pārāk ātri piekrita. “Pie vārda un Ra troņa un mūsu mātes zvaigžņotajiem elkoņiem.”

“Ja tu mūs nodosi,” es brīdināju, “es izmantošu tavu vārdu. Otrreiz es tevi nežēlošu.”

“Tu vienmēr esi bijusi mana mīļākā māsa.”

Es devu viņam vēl pēdējo triecienu, lai viņš paturētu prātā manu spēku, un tad liku važām atraisīties.

Sets piecēlies izstaipīja rokas. Viņš parādījās kā ka­reivis — sarkanās bruņās un ādās, ar melnu, šķeltu bārdu un mirdzošām, ļaunām acīm; taču Duātā bija re­dzama viņa otra puse — nikna elle, kas tikko valdījās un gaidīja, kad tai dos vaļu, lai nodedzinātu visu, kas gadīsies ceļā. Viņš piemiedza ar aci Horam, tad pa jo­kam nošāva mani ar savu rādītājpirkstu, iztēlodamies to par pistoli. “Ak, tas gan būs labi. Mums ies tik jautri.”

“Pazūdi, Ļaunā Diena!” es teicu.

Viņš sastinga kā sālsstabs un pagaisa.

Nacionālā parka sniegā bija iekusis ideāls kvadrāts, tieši tik liels kā Seta piramīda. Stūros vēl aizvien gulēja kāds ducis apdullušu burvju. Kad portāls vērās ciet, nabadziņi bija sākuši uztraukties, bet, piramīdai sagrūstot, viņi no jauna atslēdzās. Cietuši bija ari citi mirstīgie, kas gadījās tuvumā. Uz celiņa bija pakritis kāds agrā rīta skrējējs. Tuvējās ielās nekustīgi stāvēja mašīnas, kamēr šoferi saldi dusēja uz stūres.

Kaut gan — ne visi bija aizmiguši. Tālumā gaudoja policijas sirēnas, un, saprotot, ka mēs esam teleportējušies gandrīz prezidenta pagalmā, biju droša, ka drīz vien mūs ielenks bruņoti vīri.

Mēs ar Kārteru skrējām uz izkusušā kvadrāta cen­tru, kur zālē gulēja Amoss un Zia. Nebija ne miņas no Seta troņa vai zeltītā zārka, taču es centos šīs domas at­vairīt.

Amoss ierūcās. “Kas…” Viņa acīs bija manāmas šaus­mas. “Sets… viņš… viņš…”

“Atpūšas.” Es uzliku plaukstu viņam uz pieres. Bija sācies drudzis. Sāpes viņa prātā bija tik asas, ka grieza kā ar bārdasnazi. Atcerējos buramvārdus, ko Izīda man iemācīja Ņūmeksikā.

“Kuš,” es nočukstēju. “Hah-ri.”

Virs viņa sejas iekvēlojās vārgi hieroglifi.

Amoss atkal iegrima miegā, taču es zināju, ka tas tikai uz brīdi.

Ar Ziu bija vēl ļaunāk. Kārters glāstīja viņai galvu un pārliecinoši stāstīja, ka viss būs kārtībā, taču viņa izska­tījās slikti. Āda bija dīvaini iesarkana, sausa un vārīga, it kā stipri apdedzināta saulē. Zālē visapkārt vāri zaigoja hieroglifi — atliekas no aizsargapļa —, un man šķita, ka zinu, kas bija noticis. Zia bija izmantojusi pēdējās ener­ģijas paliekas, lai pasargātu Amosu un sevi, kad pira­mīda iegruva.

“Sets?” viņa ar mokām izstomīja. “Vai viņš ir prom?” “Jā.” Kārters paskatījās uz mani un sapratu, ka sīku­mus labāk paturēt pie sevis. “Viss ir kārtībā, pateicoties tev. Slepenais vārds nostrādāja.”

Viņa gandarīta pamāja ar galvu un aizvēra acis. “Hei,” Kārtera balss drebēja. “Tev jāpaliek nomodā. Tu taču nepametīsi mani divatā ar Seidiju, ko? Viņa nav diez ko labs kompanjons.”

Zia mēģināja pasmaidīt, taču šī piepūle viņai lika saviebties. “Es nekad… neesmu bijusi šeit, Kārter. Tikai ziņa — vietas sargātāja.”

“Izbeidz. Nē. Tā nedrīkst runāt.”

“Atrodi viņu, labi?” lūdza Zia. Viņai pār degunu no­ritēja asara. “Viņai., būtu paticis… randiņš parkā.” Viņa lēni novērsās un ar neko neredzošu skatienu vērās de­besīs.

“Zia!” Kārters saspieda viņas roku. “Izbeidz. Tu ne­drīksti… Tu nedrīksti vienkārši…”

Es notupos viņam blakus un pieskāros Zias sejai. Tā bija auksta kā akmens. Kaut ari es sapratu, kas bija noti­cis, nekādi nenāca prātā, ko teikt un kā brāli mierināt. Cieši aizmiedzis acis, viņš nolieca galvu.

Un tad tas notika. Pa Zias asaras ceļu — no acs kak­tiņa līdz pat deguna pamatnei — viņas vaigs ieplaisāja. Parādījās mazākas plaisas, kas aizskrēja pār visu seju. Viņas miesa izkalta, sacietēja… pārvērtās mālā.

“Kārter,” es iesāku.

“Kas ir?” viņš izmisis pavaicāja.

Viņš paskatījās uz mani mirklī, kad no Zias mutes izpeldēja maza, iezilgana gaismiņa un uzlidoja debesīs. Kārters šokā atkāpās. “Ko — ko tu izdarīji?”

“Neko,” es teicu. “Viņa ir šabti. Viņa pati teica, ka ne­maz nav šeit. Viņa bija tikai vietas sargātāja.”

Kārters izskatījās samulsis. Bet tad viņa acīs atmir­dzēja gaisma — sīks cerību stariņš. “Tad… īstā Zia ir dzīva?”

“Iskanders viņu sargāja,” es teicu. “Kad Neftīdas gars savienojās ar īsto Ziu Londonā, Iskanders zināja, ka viņai draud briesmas. Iskanders viņu paslēpa un aizvietoja ar šabti. Atceries, ko teica Tots: šabti ir lieliski kaskadieri? Tāda bija viņa. Un Neftīda man teica, ka tiekot sargāta gulošā saimniekā.”

“Bet kur…”

“Es nezinu,” es atbildēju. Un apzinoties Kārtera paš­reizējo stāvokli, man bija bail uzdot patieso jautājumu: ja visu šo laiku Zia bija šabti, vai mēs viņu vispār pazinām?

īstā Zia nekad nav bijusi mūsu tuvumā. Viņa nezina, cik es patiesībā esmu brīnišķīgs cilvēks. Nedod Dievs, viņai pat Kārters varētu nepatikt.

Kārters pieskārās šabti sejai, un tā sabirza putekļos. Viņš pacēla Zias zizli, kas joprojām bija no dzelzs, taču turēja to vārgi, it kā baidītos, ka arī tas varētu pazust. “Tā zilā gaisma,” viņš atsāka, “es redzēju tādu izskrienam no Zias Pirmajā nomā. Līdzīgi kā šabti to darīja Memfisā — kad savas domas sūtīja atpakaļ Totam. Tātad Zia noteikti bija kontaktā ar savu šabti. To nozīmē gaisma. Viņas it kā dalījās atmiņās, vai ne? Viņai jāzina, ko pār­cietusi šabti. Ja īstā Zia ir kaut kur un dzīva, viņa varētu būt kaut kur ieslēgta vai tādā kā maģiskā miegā, vai… mums viņa jāatrod!” Es nebiju pārliecināta, vai būs tik vienkārši, taču nevēlējos strīdēties. Redzēju izmisumu viņa acīs.

Tad atskanēja pazīstama balss, kas man uzdzina tir­pas: “Ko jūs esat sastrādājuši?”

Desžardēns vārda tiešā nozīmē kūsāja dusmās. Viņa sadriskātais apmetnis pēc kaujas vēl aizvien kūpēja. (Kārters domā, ka man nevajadzētu pieminēt viņa gaiš­sārtos bokseršortus, bet tie tiešām rēgojās!) Viņa zizlis kvēloja, un vaigu bārda bija apsvilusi. Viņam aiz mugu­ras stāvēja trīs līdzīgi cietuši burvji, it kā nupat vien nā­kuši pie sajēgas.

“Re, cik labi,” es nomurmināju. “Tu esi dzīvs.”

“Jūs tirgojāties ar Setu?” Desžardēns niknojās. “Ļāvāt viņam aiziet?”

“Mēs neesam tavā pakļautībā,” iejaucās Kārters. Viņš

paspēra pāris soļu uz priekšu, uzlicis roku uz zobena spala, taču pastiepu roku un apturēju viņu.

“Desžardēn,” es ierunājos, cik rāmi vien spēju, “Apops ir modies, ja gadījumā esi to palaidis garām. Mums ir nepieciešami dievi. Dzīvības mājai no jauna jāieprotas senajās paražās.”

“Senās paražas mūs iznīcināja!” viņš kliedza.

Vēl pirms nedēļas viņa skatiens liktu man trīcēt. Viņš kaisa dusmās, un ap viņu kvēloja hieroglifi. Viņš bija Virslektors, un nupat biju sagrāvusi visu, pie kā Māja strādājusi kopš Ēģiptes krišanas. Kuru katru mirkli Desžardēns varēja mani pārvērst par kukaini, un tam vajadzēja mani biedēt.

Taču es ielūkojos viņam acīs. Šobrīd es biju spēcī­gāka par viņu. Daudz spēcīgāka. Un es liku viņam to saprast.

“Jūs iznīcināja lepnība,” es atteicu. “Alkatība un sav­tība, tas viss kopā. Ir grūti izsekot dievu ceļiem. Taču tā ir daļa no maģijas. Nevar to vienkārši noslēgt.”

“Tev vara sakāpusi galvā,” viņš nošņāca. “Tevi apsē­duši dievi, viņi vienmēr tā dara. Drīz tu aizmirsīsi, ka esi cilvēks. Mēs cīnīsimies un uzveiksim tevi.” Tad viņš nikni pablenza uz Kārteru. “Un tu — es zinu, ko Hors pieprasīs. Tu nekad nekāpsi tronī. Līdz pat pēdējam elpas vilcienam…”

“Aiztaupīsim to,” es atcirtu. Tad paskatījos acīs brā­lim. “Zini, kas mums jādara?”

Mēs sapratāmies. Nobrīnījos, cik viegli viss nola­sāms. Man šķita, ka tas noteikti dievu dēļ, bet tad ap­tvēru, ka tā notiek tāpēc, ka mēs abi esam Keini — brālis un māsa. Un Kārters, lai dievi man stāv klāt, bija arī mans draugs.

“Tu esi par to pārliecināta?” viņš jautāja. “Tā mēs bū­sim neaizsargāti.” Viņš nikni pavērās uz Desžardēnu. “Vēlreiz kārtīgi uzplāt ar zobenu?”

“Es esmu pārliecināta, Kārter.”

Es aizvēru acis un koncentrējos.

Apdomā labi, brīdināja Izīda. Tas, ko līdz šim esam paveikušas, ir tikai mūsu abu iespējamā kopspēka sā­kums.

Tur jau tā lieta, es teicu. Es neesmu tam gatava. Man tur jānonāk vienai, caur grūtībām.

Kā mirstīgā tu esi par daudz gudra, noteica Izīda. Ļoti labi.

Iedomājies sajūtu, kad jāatsakās no bagātības skaidrā naudā. Iedomājies, kā tas ir — izmest visskaistāko dimantu kaklarotu pasaulē. Nošķirties no Izīdas bija vēl smagāk, daudz smagāk.

Taču tas nebija neiespējami. Es apzinos savas iespē­jas, teica māte, bet tikai tagad es pati sapratu, cik viņa bijusi vieda.

Es jutu, kā dievietes gars mani pamet. Daļa ieplūda manā kaklarotā, bet lielākā tiesa — Vašingtona piemi­neklī, atpakaļ Duātā, kur Izīda dotos… kaut kur citur. Citā saimniekā? Nez vai.

Kad atvēru acis, man blakus stāvēja bēdu sagrauzts Kārters ar Hora acs amuletu rokā.

Desžardēns bija tik pārsteigts, ka uzreiz aizmirsa sa­vas angļu valodas zināšanas. “Ce nest pas possible. On ne pourrait pas…” (Tas nav iespējams. Jūs nevarējāt…)

“Mēs varējām gan,” es teicu. “Mēs no brīvas gribas at­teicāmies no dieviem. Un tev vēl daudz jāmācās par to, kas ir iespējams.”

Kārters nosvieda zobenu. “Desžardēn, es nekāroju troni, kamēr pats nebūšu to nopelnījis. Un tas ies ilgi. Mēs mācīsimies dievu ceļu. Mēs mācīsim citiem. Tu vari iznie­kot savu laiku, cenšoties mūs iznīcināt, vai arī palīdzēt.” Sirēnas jau bija daudz tuvāk. No visām pusēm tuvo­jās policijas automašīnas, pamazām ielencot Nacionālo parku. Mums bija vien dažas minūtes, tad aplenkuma loks noslēgsies.

Desžardēns atskatījās uz burvjiem — droši vien iz­vērtēja, cik lielu atbalstītāju pulku spēs savākt. Viņa brāļi izskatījās bijīgi. Viens pat sāka man klanīties, tad apdomājās.

Viens pats Desžardēns būtu varējis mūs iznīcināt. Mēs tagad bijām vienkārši burvji — ļoti noguruši burvji, kam izpalikusi jebkāda apmācība.

Desžardēna nāsis papletās. Tad viņš nolaida savu zizli, un nu pārsteigta biju es. “Šodien ir bijis pārāk daudz iznīcības. Taču dievu ceļam jābūt slēgtam. Ja jūs vēlreiz stāsieties Dzīvības mājai ceļā…”

Šos draudus viņš atstāja karājamies gaisā. Viņš pie­sita savu zizli, un četri burvji ar pēdējiem spēkiem sa­plūda ar vēju un izzuda.

Pēkšņi uzbruka pārgurums. Uzmācās šausmas par visu, kam iets cauri. Bijām izdzīvojuši, taču tas bija pā­rāk vājš mierinājums. Man pietrūka vecāku. Man viņu šausmīgi trūka. Es vairs nebiju dieviete. Es biju parasta meitene, kam atlicis tikai brālis.

Tad iestenējās Amoss — centās pieslieties sēdus. Po­licijas mašīnas un draudīga izskata melni busiņi visap­kārt bloķēja ceļu. Kauca sirēnas. Debesīs virs Potomakas upes traucās helikopters — tas strauji tuvojās. Dievs vien zina, kas mirstīgo ieskatos bija noticis pie Vašing­tona pieminekļa, taču es nevēlējos, lai mani rāda nakts ziņās.

“Kārter, mums jātiek prom no šejienes,” es teicu. “Vai tu vari izsaukt pietiekami daudz maģijas, lai pār­vērstu Amosu par kaut ko mazāku — par peli? Mēs paši varētu aizlidot.”

Viņš, vēl aizvien apjucis, pamāja ar galvu. “Bet tētis… mēs ne…”

Viņš aplaida bezpalīdzīgu skatu visapkārt. Es zināju, kā viņš jūtas. Piramīda, tronis, zelta zārks — viss bija pa­zudis. Mēs nomērojām tik garu ceļu, lai glābtu tēvu, un bijām viņu zaudējuši. Un Kārtera pirmā meitene gulēja viņam pie kājām kā māla lausku kaudze. Arī tas stāvokli nedarīja labāku. (Kārters iebilst, ka tā neesot bijusi ne­kāda meitene. Kā tad!)

Nedrīkstēju par to visu domāt. Man bija jābūt stiprai mūsu abu labā, vai arī tiksim aiz restēm.

“Svarīgāko vispirms,” es noteicu. “Amosu nepiecie­šams nogādāt drošā vietā.”

“Kur?” vaicāja Kārters.

Man prātā bija tikai viena vieta.

kārters

Nespēju noticēt tam, ka Seidija man atvēl pēdējo vārdu. Droši vien tas, ko esam piedzīvojuši kopā, viņai kaut ko mācījis. Au, viņa mani tikko iedunkāja. Nekas.

Lai kā, man prieks, ka viņa izstāstīja tos gala notiku­mus. Man šķiet, ka viņa to saprot labāk, nekā es. Un visa tā jezga ap to, ka Zia nav Zia un tētis netika izglābts… ar to bija ļoti grūti tikt galā.

Ja kāds jutās vēl sliktāk par mani, tas bija Amoss. Man bija atlicis pietiekami maģijas, lai pārvērstu sevi piekūnā un Amosu par kārnīti (ko, mani steidzināja!), bet, kad bijām tikuši pāris kilometru projām no Nacio­nālā parka, viņš lūkoja pārvērsties atpakaļ. Mēs ar Seidiju bijām spiesti nolaisties pie dzelzceļa stacijas, kur Amoss pārvērtās atpakaļ cilvēkā un savilkās trīcošā ka­molā. Mēģinājām ar viņu runāt, taču viņš nespēja vār­dus salikt kopā.

Beidzot mēs viņu iedabūjām stacijā. Kamēr mēs ar Seidiju sildījāmies un skatījāmies ziņas, viņš uz soliņa gulēja.

Saskaņā ar 5. kanālu, visa Vašingtonas pilsēta bija bloķēta. Bija ziņojumi par sprādzieniem un dīvainām gaisinām pie Vašingtona obeliska, taču kameras bija spējušas uzfilmēt vienīgi izkusuša sniega kvadrātu, kas videomateriālu padarīja gaužām garlaicīgu. Tika piesais­tīti eksperti, kas minēja terorismu, taču tāpat bija skaidrs, ka nav nodarīts nekāds kaitējums — tik vien kā pāris biedējošu gaismu. Pēc kāda brīža mediji sāka pie­saukt negantu vētru vai šajos platuma grādos retu dabas parādību — ziemeļblāzmu. Pēc stundas varas iestādes blokādi atsauca.

Kaut Basteta būtu bijusi ar mums, jo Amoss ne tuvu nebija tādā formā, lai mūs pieskatītu; taču mums izde­vās iegādāties biļetes līdz Ņujorkai “slimajam” tēvocim un sev pašiem.

Pa ceļam es gulēju, cieši satvēris Hora amuletu.

Bruklinā atgriezāmies ap saulrieta laiku.

Nams, protams, bija izdedzis, bet mums nebija, kur citur doties. Es zināju, ka esam rīkojušies pareizi, kad, iestūmuši Amosu pa durvīm, padzirdējām pazīstamo “Agh! Agh!”

“Heops!” iekliedzās Seidija.

Paviāns viņu cieši apskāva un tad uzrāpās uz ple­ciem. Viņš šķirstīja matus, meklējot kādu gardu pagā­dātu vabolīti. Tad viņš nolēcis paķēra pa pusei sapla­kušu basketbola bumbu un man uzrūca, norādot uz pagaidu grozu, ko pats pataisījis no apdegušiem dēļu ga­liem un veļas groza. Es aptvēru, ka tas ir piedošanas žests. Viņš piedeva man, ka man galīgi nepadodas viņa mī­ļākā spēle, un piedāvāja mācībstundas. Paveroties ap­kārt, es konstatēju, ka viņš ar saviem paviāna spēkiem centies te visu sakopt. Heopss bija notrausis putekļus no vienīgā nesadegušā dīvāna, sametis kamīnā Cheerios kas­tes un pat nolicis bļodu ar svaigu ūdeni aizmigušajai Mafinai. Dzīvojamās istabas tīrākajā daļā Heopss bija no­krāvis trīs atsevišķas spilvenu un segu kaudzes — mūsu guļvietas.

Man kaklā sakāpa kamols. Redzot tādu gādību, ne­varēju iedomāties vēl labāku pārnākšanu mājās.

“Heops,” es teicu, “tu gan esi viens traki foršs pa­viāns.”

“Agh\” viņš atbildēja, norādot uz basketbola bumbu.

“Tu vēlies mani mācīt?” es vaicāju. “ Jā, esmu to pel­nījis. Bet dod mums laiku…”

Smaids man uz lūpām pagaisa, kad ieraudzīju Amosu.

Viņš bija aizšļūcis līdz sagrautajai Tota statujai. Dieva ibisa galva iedragāta gulēja pie tēla kājām. Rokas bija nolūzušas, viņa plāksne un rakstāmirbulis mētājās uz grīdas. Amoss blenza uz bezgalvaino dievu — burvju aizstāvi — un es nojautu, ko viņš domā. Slikta zīme.

“Viss ir kārtībā,” es viņam teicu. “Mēs visu izlabosim.”

Ja arī Amoss mani dzirdēja, viņš nereaģēja, aizšļūca atpakaļ līdz dīvānam, nokrita sēdus un saķēra galvu rokās.

Seidija mani satraukti uzlūkoja. Tad viņa paskatījās uz nomelnējušajām sienām, saplaisājušajiem griestiem un apdegušajām mēbeļu atliekām.

“Nu ko,” viņa centās izklausīties jautra. “Kā būtu, ja ar Heopsu basketbolu uzrautu es, bet tu tīrītu māju?”

Ar visu maģiju vajadzēja vairākas nedēļas, lai sa­vestu māju kārtībā. Lai padarītu to apdzīvojamu. Bez Izīdas un Hora palīdzības gāja grūti, taču tikām galā. Bija nepieciešama daudz stiprāka koncentrēšanās un daudz vairāk laika. Ik vakaru gulēt devos ar sajūtu, ka esmu nostrādājis divpadsmit stundu smagā darbā; taču mēs salabojām sienas un griestus, izvācām gruvešus, un visai drīz māja vairs neoda pēc dūmiem. Mēs pat pagu­vām salabot terasi un baseinu. Izvedām Amosu laukā, lai noskatās, kā mēs palaižam ūdenī krokodila vaska figūru un kā atdzīvojas Maķedonijas Filips.

To redzot, Amoss gandrīz pasmaidīja. Tad viņš iegrima krēslā uz terases un vientulīgi noraudzījās Manhetenas debesīs.

Es sāku šaubīties, vai viņš vispār atgūsies. Tēvocis bija zaudējis pārāk daudz svara. Seja izskatījās izvārgusi. Lielākoties viņš klīda apkārt rītasvārkos un nesukāja matus.

“Viņu bija apsēdis Sets,” kādurīt man pastāstīja Seidija, kad biju atzinies, ka esmu noraizējies. “Vai tu vis­pār aptver, cik tas ir graujoši? Tika salauzta viņa griba. Viņš šaubās par sevi un… Nu, tas noteikti prasīs ilgu laiku…”

Mēs centāmies iegrimt darbā. Salabojām Tota sta­tuju un bibliotēkā salabojām salauzto šabti. Man labāk padevās parasti darbi — pārbīdīt akmens bluķus vai sa­likt vietās griestu sijas. Seidijai labāk padevās tie smal­kie — hieroglifu atjaunošana uz durvīm. Reiz viņa mani patiešām pārsteidza — iztēlojās savu guļamistabu tādu, kāda tā bija, un izteica vienošanas buramvārdus hi-nehm\

No gruvešiem kopā saplūda mēbeļu daļas un bum!: viss bija salabots. Protams, pēc tam Seidija uz divpadsmit stundām atslēdzās, bet vienalga… tas bija forši. Lēni, bet pārliecinoši ēka sāka izskatīties pēc mājām.

Naktī es gulēju, uzlicis galvu uz noburtā pagalvja, kas lielākoties liedza manam ba klimst apkārt; dažkārt man rādījās dīvainas vīzijas — sarkanā piramīda, čūska debesīs, vai tēva seja, kad viņš bija iesprostots Seta zārkā. Reiz man šķita, ka es dzirdu Zias balsi, kas no tā­lienes centās man kaut ko pateikt, taču nespēju izšķirt vārdus.

Mēs ar Seidiju savus amuletus turējām ieslēgtus bib­liotēkā. Ik rītu es aizlavījos un pārbaudīju, vai tie tur vēl ir. Tie vienmēr mirdzēja, bija silti, un es tiku kārdi­nāts — ļoti kārdināts — uzlikt Hora aci. Taču zināju, ka nedrīkst. Spēks bija pārāk pieradinošs, pārāk bīstams. Reiz, ekstrēmos apstākļos, es biju nonācis līdzsvarā ar Horu, taču es zinu, ka pārāk aizrautos, ja mēģinātu vēl­reiz. Man vispirms bija jāmācās, jākļūst par spēcīgāku burvi, līdz man tiek piešķirts tik daudz spēka.

Kādudien ap vakariņu laiku mums uzradās viesis.

Amoss, kā ierasts, bija agri devies pie miera. Heopss ar Mafinu klēpī skatījās sporta kanālu. Mēs ar Seidiju piekusuši sēdējām uz terases grīdas un vērojām upi. Pa baseinu klusi peldēja Maķedonijas Filips. Ja neņem vērā nakts trokšņus, visapkārt bija kluss.

Nezinu, kā tas notika, taču vienu brīdi mēs sēdējām divatā, taču jau nākamajā pie terases margām stāvēja kāds puisis. Viņš bija slaids un garš, ar izpūrušiem matiem un bālu ādu, tērpies melnā kā tāds mācītājs vai kas tam­līdzīgs. Viņam varēja dot gadus sešpadsmit, un kaut arī nekad nebiju viņu redzējis, man uzmācās dīvaina sajūta, ka viņu pazīstu.

Seidija tik strauji pielēca kājās, ka izšļakstīja šķelto zirņu zupu — kas jau bļodā izskatās diezgan atbaidoši, bet izlieta pa galdu?! Fui!

“Anubis!” viņa nomurmināja.

Anubiss? Man šķita, ka viņa joko, jo šis puisis abso­lūti neizskatījās pēc tā siekalainā šakāļgalvainā dieva, ko biju redzējis Mirušo valstībā. Viņš panāca uz priekšu, un mana roka stiepās pēc zižļa.

“Seidij,” viņš ierunājās. “Kārter. Vai jūs, lūdzu, varētu nākt man līdzi?”

“Protams,” tādā kā aiztrūkušā balsī atsaucās Seidija.

“Pagaidi,” teicu es. “Kurp mēs dosimies?”

Anubiss norādīja sev aiz muguras, un gaisā parādī­jās durvis — melns taisnstūris. “Kāds grib jūs satikt.”

Tiesas zāle bija piedzīvojusi remontu. Telpā vēl aiz­vien slējās zelta svari, bet nu jau salaboti. Visās četrās pusēs tumsā joprojām stiepās melnie pīlāri. Taču nu es varēju saredzēt kopskatu — savādo hologrāfisko īstās pa­saules attēlu — un tā vairs nebija kapsēta, kā tika stāstī­jusi Seidija. Tā bija balta dzīvojamā istaba ar augstiem griestiem un lieliem logiem. Divviru durvis veda uz terasi ar skatu uz okeānu.

Es zaudēju valodu. Uzmetu skatu Seidijai, un, sprie­žot pēc viņas sejas, arī viņa pazina to vietu: mūsu mā­jas Losandželosā, kalnos, kur pavērās skats uz Kluso okeānu, — pēdējā vieta, kur visi dzīvojām kopā kā ģimene.

“Tiesas zāle nojauš,” atskanēja pazīstama balss. “Tā atsaucas uz spēcīgām atmiņām.”

Tikai tad es pamanīju, ka tronis vairs nav tukšs. Tur, ar Ammitu Rijēju pie kājām, sēdēja mūsu tēvs.

Es jau gandrīz metos klāt, taču kaut kas mani attu­rēja. Viņš ļoti izskatījās pēc sevis — garais brūnais mē­telis, saņurcītais uzvalks un putekļainie zābaki, svaigi skūta galva un apcirpta bārda. Acis viņam mirdzēja tieši tāpat kā tad, kad viņš ar mani lepojās.

Taču viņa veidols mirdzēja savādā gaismā. Tāpat kā pati telpa, un tikai tad es atskārtu, ka viņš eksistē divās pasaulēs. Es ļoti koncentrējos, un manam skatam atklā­jās Duātas dziļākais līmenis.

Tētis vēl aizvien bija turpat, taču garāks un spēcīgāks, tērpies Ēģiptes faraona apmetnī un dārgās rotās. Āda viņam bija tumši zila kā okeāna dzelme.

Anubiss aizgājis nostājās viņam blakus, taču mēs ar Seidiju bijām nedaudz piesardzīgi.

“Nu taču, nāciet,” teica tētis. “Es nekodīšu.”

Mums nākot tuvāk, Ammits ierūcās, taču tētis viņu apsauca, noglāstījis nezvēra krokodila galvu. “Tie ir mani bērni, Anunit. Uzvedies rātni.”

“T-tēti?” es izstomīju.

Es vēlos izmantot brīdi un paskaidrot: lai arī kopš cīņas ar Setu ir pagājušas jau vairākas nedēļas, lai arī es visu laiku biju aizņemts, remontējot māju, es ne minūti nebiju pārstājis domāt par tēti. Ikreiz, kad bibliotēkā redzēju bildi, atcerējos visus tos stāstus, ko viņš man bija stāstījis. Visas drēbes man bija saliktas ceļojumu somā, kas glabājās manas istabas skapī, jo es nespēju paciest domu, ka mūsu kopīgie ceļojumi beigušies. Man viņa tik ļoti pietrūka, ka dažkārt, kad pagriezos, lai viņam kaut ko pateiktu, es ikreiz no jauna atskārtu, ka viņa vairs nav. Ar visu to un par spīti nevaldāmajām emocijām, pār lūpām spēju izdabūt vienīgi vārdus: “Tu esi zils.”

Tēta smiekli bija tik parasti, tik pazīstami, ka sasprin­gums atslāba. Tie atbalsojās zālē, un pat Anubiss izmo­cīja smaidu.

“Pieskaņots interjeram,” teica tētis. “Man ļoti žēl, ka nevarēju jūs atvest uz šejieni jau agrāk, taču gāja…” viņš pavērās uz Anubisu, meklēdams īsto vārdu.

“Sarežģīti,” Anubiss teica priekšā.

“Sarežģīti. Es gribēju jums abiem pateikt, cik ļoti ar jums lepojos, cik daudz dievi ir jums parādā…”

“Pagaidi,” ierunājās Seidija. Viņa taisnā ceļā devās uz troni. Ammits viņai uzrūca, taču Seidija atrūca viņam atpakaļ, tādējādi samulsinot un apklusinot briesmoni.

“Kas tu esi?” viņa uzstāja. “Tētis? Ozīriss? Vai tu vis­pār esi dzīvs?”

Tētis palūkojās uz Anubisu. “Ko es tev stāstīju? Es taču teicu, ka viņa ir negantāka par Ammitu.”

“Nemaz nebija jāsaka,” Anubiss rādīja drūmu ģīmi. “Esmu iepazinis šo aso mēli.”

Seidija izskatījās nikna. “Atvainojiet?”

“Atbildot uz tavu jautājumu,” ierunājās tētis, “es esmu abi — Ozīriss un Džūliuss Keins. Es esmu dzīvs un miris, lai ari precīzāks būtu termins “otrreiz pārstrā­dāts”. Ozīriss ir mirušo dievs un jaunas dzīvības dievs. Lai viņš atgrieztos tronī…”

“Tev bija jāmirst,” es teicu. “Tu zināji, kur iesaisties. Tu apzināti iemitināji sevī Ozīrisu, jo zināji, ka mirsi.” Es dusmās trīcēju. Man nebija ne jausmas, ka tik asi uz to reaģēšu, taču nespēju noticēt tam, ko bija izdarījis mans tētis. “Tad šo tu domāji ar vārdiem “visu vērst uz labu”?”

Tēta sejas izteiksme nemainījās. Viņš joprojām manī noraudzījās ar lepnumu un neviltotu prieku, it kā viņu priecētu it viss, ko daru, — pat ja kliedzu. Tas lika vai zemes spert gaisā.

“Man tevis pietrūka, Kārter,” viņš teica. “Es tev pat izstāstīt nespēju, cik ļoti. Taču tā bija pareizā izvēle. Mūsu visu izvēle. Ja tu mani augšpasaulē būtu izglābis, mēs visu būtu zaudējuši. Pirmo reizi tūkstoš gados mums ir izdevība atdzimt, un, pateicoties jums, mums ir izde­vība savaldīt haosu.”

“Bija jābūt citam ceļam,” es teicu. “Tu būtu varējis cīnīties kā mirstīgais, bez… bez…”

“Kārter, kamēr Ozīriss bija dzīvs, viņš bija izcils valdnieks. Taču, kad nomira…”

“Viņš kļuva tūkstoškārt spēcīgāks,” es teicu, atcero­ties stāstu, ko tētis bija stāstījis.

Tētis pamāja. “Duāta ir reālās pasaules pamats. Ja šeit ir haoss, tas atbalsojas arī augšpasaulē. Ozlrisa at­griešanās tronī bija pirmais solis, tūkstoškārt svarīgāks nekā jebkas, ko es būtu varējis izdarīt augšpasaulē, — izņemot to, ka biju jums tētis. Un es vēl aizvien esmu jums tēvs.”

Man sūrstēja acis. Laikam sapratu, ko viņš teica, taču man tas nepatika. Seidija izskatījās vēl niknāka par mani, taču viņa spīvi blenza uz Anubisu.

“Asa mēle?” viņa uzstājīgi pavaicāja.

Tētis noklepojās. “Bērni, kā nojaušat, manai izvēlei bija vēl kāds iemesls.” Viņš pastiepa roku, un blakus no­stājās sieviete melnā kleitā. Viņai bija zeltīti mati, gud­ras zilas acis un pazīstama seja. Viņa izskatījās pēc Seidijas.

“Mamma,” es izdvesu.

Viņa izbrīnā lūkojās uz mani un Seidiju, it kā mēs būtu spoki. “Džūliuss mani brīdināja, ka esat izauguši, taču es nespēju noticēt savām acīm. Kārter, varu sade­rēt, ka tu jau skujies…”

“Mammu.”

“ …un tiecies ar meitenēm…”

“Mammu!” Vai arī tev nācies ievērot, ka vecākiem piemīt spēja trīs sekundēs no visbrīnišķīgākajiem cilvē­kiem pasaulē pārvērsties par pilnīgu katastrofu?

Viņa uzsmaidīja, un manī vienlaikus uzbangoja div­desmit dažādas emocijas. Es gadiem biju sapņojis, ka esmu atkal kopā ar saviem vecākiem mūsu mājās Losandželosā. Taču ne jau šādi: ka māja ir tikai iztēlē un mamma ir gars, un tētis… otrreiz pārstrādāts. Bija sa­jūta, ka zeme zem kājām šūpojas un sabirst smiltīs.

“Kārter, mēs nevaram atgriezties,” teica mamma, kā spēdama lasīt domas. “Taču nekas nav zudis, pat nāvē. Vai tu atceries nezūdamības likumu?”

Bija pagājuši jau seši gadi, kopš mēs kopā sēdējām dzīvojamā istabā — šajā dzīvojamā istabā, un viņa man priekšā lasīja fizikas likumus, kā lielākā daļa vecāku lasa vakara pasaciņas. Taču es vēl aizvien atcerējos. “Ener­ģija un matērija nezūd un nerodas no jauna.”

“Tā pārvēršas,” turpināja mamma. “Un dažkārt uz labu.”

Viņa satvēra tēta roku, un man bija jāpiekrīt — lai arī zili un spokaini, viņi izskatījās laimīgi.

“Mammu,” Seidija norīstījās. Beidzot viņa bija no­vērsusies no Anubisa. “Vai tu tiešām… vai tas bija…”

“Jā, manu drosmīgo meitēn. Manas domas sajaucās ar tavām. Es ar tevi ļoti lepojos. Un, pateicoties Izīdai, man šķiet, ka es tevi pazīstu.” Viņa sazvērnieciski pieliecās tuvāk. “Man arī garšo šokolādes konfektes, lai gan jūsu ome neatzina saldumu glabāšanu mājās.”

Seidija atviegloti pasmaidīja. “Es zinu! Viņa ir necie­šama!”

Man šķita, ka viņas stundām turpinās tā pļāpāt, taču tad Tiesas zāle nodrebēja. Tētis palūkojās pulkstenī, kas man lika aizdomāties par to, diez kāda Mirušo valstībā ir laika zona.

“Mums pamazām jābeidz,” viņš teica. “Jūs gaida pā­rējie.”

“Pārējie?” es vaicāju.

“Dāvana, pirms aizejat.” Tētis pamāja mammai.

Viņa panāca uz priekšu un pasniedza man plaukstas izmēra paciņu, ietītu melnā audumā. Seidija man stei­dzās palīdzēt to atvērt, un iekšā bija jauns amulets — tas izskatījās kā kolonna vai koks, vai…

“Vai tā ir mugura?” klaji noprasīja Seidija.

“To dēvē par džedu,” atbildēja tētis. “Mans sim­bols — Ozlrisa mugura.”

“Fui,” nomurmināja Seidija.

Mamma iesmējās. “Tiešām nedaudz fui, taču, ja go­dīgi, tas ir spēcīgs simbols. Tas apzīmē stabilitāti, spēku…”

“Mugurkauls?” es vaicāju.

“Vārda tiešā nozīmē.” Mamma uz mani atzinīgi pa­raudzījās, un atkal uzbrāzās tās sirreālās šūpas. Es ne­spēju noticēt, ka te stāvu un sarunājos ar saviem kaut kādā mērā mirušiem vecākiem.

Mamma ielika amuletu man rokās. Viņas pieskāriens bija silts kā dzīvam cilvēkam. “Džeds apzīmē arī Ozīrisa spēku — dzīvības atdzimšanu no pelniem. Tieši tas būs vajadzīgs, kad jūs citos uzbangosiet faraonu asinis un atjaunosiet Dzīvības māju.”

“Mājai tas nepatiks,” iespraucās Seidija.

“Jā,” mamma līksmi piekrita. “Viņiem tiešām nepa­tiks.”

Tiesas zāle no jauna nodrebēja.

“Ir laiks,” teica tētis. “Bērni, mēs drīz atkal tiksimies. Taču līdz tam — saudzējiet sevi.”

“Piesargieties no ienaidniekiem,” piemetināja mamma.

“Un pasakiet Amosam…” tēta balss ieskanējās do­mīga. “Atgādiniet manam brālim, ka ēģiptieši tic saul-

rieta spēkam. Viņi tic, ka ik jauns rīts ir ne vien jaunas dienas, bet ari jaunas pasaules sākums.”

Pirms es paspēju saprast, ko tas nozīmē, Tiesas zāle izzuda, un mēs ar Anubisu stāvējām tumsas valstībā.

“Es parādīšu ceļu,” teica Anubiss. “Tas ir mans pie­nākums.”

Pagājām tumsā līdz vietai, kas neatšķīrās no citām. Taču, kad viņš pastiepa rokas, atvērās durvis. Ailā spoža spīdēja dienasgaisma.

Anubiss man pieklājīgi paklanījās. Tad viņš draiski pavērās Seidijai acīs. “Bija… uzmundrinoši.”

Seidija nosarka un aizskarta paslēja pret viņu pirk­stu. “Vēl nekas nav beidzies, kundziņ. Es paļaujos, ka tu pieskatīsi manus vecākus. Un, kad nākamreiz būšu Mirušo valstībā, mēs abi vēl parunāsim.”

Viņa mutes kaktiņos bija jaušams smaids. “Es gai­dīšu.”

Pa durvīm mēs iegājām dievu pilī.

Tā izskatījās tieši tāda, kādu Seidija pili bija redzē­jusi savās vīzijās: augstas akmens kolonnas, degošu ogļu pannas, pulēta marmora grīda, un telpas vidū tronis zeltā un sarkanā. Ap mums bija sapulcējušies visi dievi. Dažs bija tikai gaismas un uguns atblāzmas. Dažs — ēnu tēls, kas šaudījās, no dzīvnieka veidola pārtapdams par cilvēku un atkal otrādi. Dažus es atpazinu: Tots ņirbēja kā puisis izpūrušiem matiem, laboratorijas uzsvārcī, pirms pārvērtās zaļā gāzes mākonī; Hatora, dieviete ar govs galvu, neizpratnē palūkojās uz mani, it kā neatce­rētos neko no tā burvju salsas incidenta. Es meklēju Bastetu, taču man apstājās sirds. Viņas pūlī nebija. Vis­pār lielāko daļu dievu es nepazinu.

“Ko gan mēs esam aizsākuši?” murmināja Seidija.

Es sapratu, ko viņa domāja. Troņa zāle bija simtiem dievu pilna — lieli un mazi — visi šaudījās pa telpu, pārtapdami jaunos tēlos, stipri un mirdzoši. Vesela pār­dabiska armija… un visi cieši vērās uz mums.

Laimīgā kārtā pie troņa stāvēja divi seni draugi. Hors bija pilnā kaujas ietērpā, pie sāniem līkais zobens hepešs. Ar ogli apvilktās acis — viena zelta, otra sudraba — bija tik caururbjošas kā vēl nekad. Līdzās stāvēja Izīda mir­dzoši baltā kleitā, ar gaismas spārniem.

“Esiet sveicināti,” teica Hors.

“Hm, sveiks,” es atsaucos.

“Viņš nu gan prot izteikties,” nomurmināja Izīda, tā ka Seidija nospurcās.

Hors norādīja uz troni. “Es zinu tavas domas, Kārter, tāpēc laikam zinu, ko tu grasies teikt. Taču man tev vēl­reiz jāuzdod šis jautājums. Vai tu man piebiedrosies? Mēs kopā varētu valdīt pār zemi un debesīm. Maatai nepie­ciešams valdnieks.”

“Jā, ir dzirdēts.”

“Ar tevi kā saimnieku es būtu vēl spēcīgāks. Tu esi gu­vis tikai nelielu ieskatu visā, ko spēj kaujas maģija. Mēs kopā veiktu lielas lietas, un tas ir tavs liktenis — vadīt Dzīvības māju. Tu būtu divu troņu karalis.”

Es palūkojos uz Seidiju, bet viņa tikai paraustīja ple­cus. “Neskaties uz mani. Mani šī doma biedē.”

Hors veltīja viņai drūmu skatienu, taču, taisnību sa­kot, biju ar Seidiju vienisprātis. Visi tie dievi, kas gaidīja vadoni, visi tie burvji, kas mūs ienīda, — vai ceļi ļima no domas, ka ar tiem visiem nāktos tikt galā.

“Varbūt kādreiz,” es teicu. “Daudz vēlāk.”

Hors nopūtās. “Pat pēc pieciem tūkstošiem gadu es joprojām nespēju saprast mirstīgos. Bet — labi.”

Pakāpies pie troņa, viņš ar skatu nomērīja visus sa­nākušos dievus.

“Es, Hors, Ozīrisa dēls, pieprasu debesu troni, kas man pienākas no dzimšanas!” viņš sauca. “Kas reiz bijis mans, atkal būs mans. Vai ir kāds, kurš uzdrošināsies stāties man pretī?”

Dievi mirgoja un kvēloja. Dažs blenza drūmi. Viens nomurmināja vārdu, kas izklausījās kā “siers,” taču var­būt tikai norēgojās. Pustumsā ieņurdējās Sobeks vai kāds cits krokodilu dievs. Taču neviens nemeta izaicinājumu.

Hors apsēdās tronī. Izīda viņam padeva gana spieķi un spriguli — faraonu scepterus. Viņš tos sakrustoja pie krūtīm, un visi dievi viņam paklanījās.

Kad visi atkal izslējās, Izīda pienāca pie mums. “Kārter un Seidija Keini, jūs esat daudz paveikuši Maatas atjaunošanas labā. Dieviem jāsakopo spēki, un jūs mums esat sagādājuši papildu laiku, lai arī mēs nezinām, cik daudz. Apops nebūs mūžam ieslēgts.”

“Es lēšu, vēl pārsimt gadu,” noteica Seidija.

Izīda pasmaidīja. “Lai cik būtu, šodien jūs esat va­roņi. Dievi ir jūsu parādnieki, un mēs savus parādus uztveram nopietni.”

Hors piecēlās no troņa. Piemiedzis man aci, viņš mūsu priekšā noslīga ceļos. Citi dievi pamīņājās, bet se­koja viņa paraugam. Pat ugunīgie dievi savas liesmas apslāpēja blāvākas.

Es droši vien izskatījos diezgan apstulbis, jo kad

Hors atkal piecēlās, viņš smējās. “Tu izskaties kā toreiz, kad Zia tev pateica…”

“Jā, vai to mēs varētu izlaist?” es nobēru. Tam, ka tu ielaid galvā dievu, ir savas ēnas puses.

“Ejiet ar mieru, Kārter un Seidija Keini,” teica Hors. “No rīta redzēsiet mūsu velti.”

“Dāvanu?” es nervozi pavaicāju — ja būs vēl viens burvju amulets, es sākšu svīst aukstus sviedrus.

“Tad jau redzēsiet,” apsolīja Izida. “Mēs jūs vērosim un gaidīsim.”

“Tieši tas mani biedē,” atbildēja Seidija.

Izida pamāja ar roku, un pēkšņi mēs atkal bijām uz savas terases, it kā nekas nebūtu noticis.

Seidija sapņaini pagriezās pret mani. “Uzmundrinoši.” Es pastiepu roku. Džeda amulets kvēloja un bija silts. “Vai tev ir kāda nojausma, ko tas dara?”

Viņa samirkšķināja acis. “Hm? Ak, man vienalga. Kāds tev šķita Anubiss?”

“Kāds… kā puisis. Un?”

“Izskatīgs puisis vai nosiekalojies suņgalvains puisis?” “Man šķiet… nu, ne jau suņgalvis.”

“Es zināju!” Seidija man iebikstīja kā uzvarējusi de­rībās. “Izskatīgs. Es zināju!”

Un ar muļķīgu smaidu viņa pagriezās un iebrāzās atpakaļ mājā.

Mana māsa — esmu jau teicis — ir nedaudz dīvaina.

Nākamajā dienā saņēmām dievu dāvanu. Pamodušies atklājām, ka māja ir pilnībā saremon­tēta, visos sīkumos. Viss, ko vēl nebijām pabeiguši — kas būtu prasījis vēl vienu mēnesi, — bija izdarīts.

Pirmais, ko ieraudzīju, bija jaunas drēbes man skapī, un pēc neilgas vilcināšanās es tās uzvilku. Kāpdams uz apakšstāvu, noskatījos, kā Heopss un Seidija dejo pa iz­remontēto zāli. Heopsam mugurā bija jauns Lakers džem­peris un ķepās jauna bumba. Burvju slotas čakli rosījās slaucīdamas. Seidija paskatījās uz mani un smaidīja — un tad viņas seja šokā pārvērtās.

“Kārter, kas — kas tev mugurā?”

Es nokāpu pa trepēm, un samulsu vēl vairāk. Skapī šorīt bija, no kā izvēlēties, ne lina paltraks vien. Bija arī izmazgātas vecās drēbes — pogājams krekls, iestērķelētas haki bikses un kurpes. Taču bija arī trešā kārta, ko izraudzījos: Reebok botas, zili džinsi, tēkrekls un džem­peris ar kapuci.

“Tas viss ir, hm, no kokvilnas,” es teicu. “Ar maģiju sa­der. Tētis noteikti domātu, ka es izskatos pēc gangstera…” Domāju, ka Seidija noteikti ķircināsies, un centos aizsteigties viņai priekšā, bet māsa tikai rūpīgi nopētīja manu apģērbu.

Tad viņa līksmi iesmējās. “Lieliski, Kārter. Tu izska­ties pēc normāla tīņa. Un tētis domātu…” viņa pārvilka man pār acīm kapuci. “Tētis domātu, ka tu izskaties pēc nevainojama burvja, jo tu tāds esi. Tagad ejam. Mūs gaida brokastis.”

Bijām tikko sākuši brokastot, kad iznāca Amoss, un viņa apģērba izvēle bija vēl pārsteidzošāka par manējo. Jauns šokolādes krāsas uzvalks ar pieskaņotu mēteli un platmali. Kurpes mirdzēja un laistījās, brilles nospodri­nātas, matos svaigi iepītas dzintara krelles. Mēs abi ar Seidiju blenzām uz viņu.

“Kas ir?” viņš apvaicājās.

“Nekas,” mēs reizē atbildējām. Seidija paskatījās uz mani, mēmi noplātīja muti: “mīlīt!”, tad atkal pievērsās cīsiņiem un olām. Es uzklupu pankūkām. Baseinā prie­cīgs šļakstinājās Filips.

Amoss piebiedrojās mums pie galda. Viņš sasita knipi, un krūze pati no sevis piepildījās ar kafiju. Es iepletu acis. Pirmoreiz kopš Dēmonu dienām viņš lika lietā maģiju.

“Es domāju uz kādu laiku aizbraukt,” viņš paziņoja. “Uz Pirmo nomu.”

Mēs ar Seidiju saskatījāmies.

“Tu esi pārliecināts, ka tā ir laba doma?” es vaicāju.

Amoss strēba kafiju. Viņš vērās pāri Austrumu upei, it kā spētu saredzēt lidz pat Vašingtonai Kolumbijas ap­gabalā. “Tur ir vislabākie burvju dziednieki. Viņi neat­raidītu lūdzēju pēc palīdzības — pat mani. Es domāju… Es domāju, ka man jāmēģina.”

Balss viņam bija vārga, kuru katru brīdi draudēja iz­dzist. Taču tā bija garākā runa pēdējo nedēļu laikā.

“Manuprāt, tas ir brīnišķīgi,” teica Seidija. “Mēs te visu pieskatīsim, vai ne, Kārter?”

“Jā,” es teicu. “Protams.”

“Es būšu projām ilgāku laiku,” Amoss turpināja. “Jū­tieties kā mājās. Tās ir jūsu mājas.” Viņš vilcinājās, it kā rūpīgi izvēlētos nākamos vārdus. “Un es domāju, ka jums vajadzētu uzsākt rekrutēšanu. Pasaulē ir daudz bērnu ar faraonu asinīm. Lielākā daļa pat neapzinās, kas viņi ir. Tas, ko jūs abi teicāt Vašingtonā — par dievu ceļa atklā­šanu no jauna —, var gadīties, ka tā ir mūsu vienīgā iespēja.”

Seidija piecēlās un noskūpstīja Amosu uz pieres. “At­stāj to mūsu ziņā, tēvoc. Man ir plāns.”

“Tā,” es teicu. “Izklausās pēc sliktām ziņām.”

Amoss izmocīja smaidu. Viņš paspieda Seidijas roku, tad piecēlās un, dodoties iekšā, sabužināja man matus.

Es iegrūdu mutē nākamo pankūkas kumosu un mē­ģināju saprast, kāpēc tik brīnišķīgā rītā jūtos skumjš un tāds kā nepilnvērtīgs. Jo vairāk šis un tas pēkšņi nokār­tojās, jo vairāk sāpēja viss, kā pietrūka.

Seidija knibinājās ap olu kulteni. “Man šķiet, ka pra­sīt vairāk ir egoistiski.”

Es palūkojos uz viņu un sapratu, ka domājam par vienu un to pašu. Kad dievi runāja par dāvanu… Nu, var uz kaut ko cerēt, bet, kā Seidija teica, tu nedrīksti būt alkatīgs.

“Mums būs grūti ceļot, ja reiz jādodas rekrutēšanas tūrē,” es piesardzīgi ierunājos. “Divi nepilngadīgie bez uzraudzības.”

Seidija noklanīja galvu. “Bez Amosa. Bez atbildīga pieaugušā. Diez vai Heopss skaitās.”

No durvju puses atskanēja balss: “Izklausās, ka te kāds piedāvā darbu.”

Atskatījos, un no pleciem tūliņ novēlās vai piecsimt kilo smaga sēru nasta. Pret durvīm atspiedusies, tur stāvēja tumšmataina sieviete leoparda raksta kombine­zonā, ar zeltainām acīm un diviem lieliem nažiem rokās. “Basteta!” iekliedzās Seidija.

Kaķu dieviete mums jautri uzsmaidīja, it kā viņai prātā būtu tūkstošiem blēņu. “Kāds izsaucis pavadoni?” Pāris dienu vēlāk Seidijai bija gara jo gara telefon­saruna ar omi un opi Faustiem Londonā. Ar mani viņi

nevēlējās runāt, tāpēc es pat neieklausījos. Pēcāk Seidija nokāpa zālē ar atsvešinātu skatu. Sabijos — ļoti sabi­jos —, ka viņa skumst pēc Londonas.

“Nu?” es nepacietīgi vaicāju.

“Teicu, ka ar mums viss ir kārtībā,” viņa teica. “Viņi pastāstīja, ka policija ir pārtraukusi uzmākties saistībā ar sprādzienu Britu muzejā. Acīmredzot Rozetas akmens neskarts atgriezies vietā.”

“Kā pēc burvja mājiena,” es piebildu.

Seidija pavīpsnāja. “Policija nospriedusi, ka tā bijusi gāzes eksplozija, negadījums. Tētis vairs nav aizdomās tu­ramais, arī mēs ne. Viņi teica, ka varu atgriezties Londonā. Pēc dažām nedējām sākies pavasara semestris. Manas draudzenes Liza un Emma esot par mani apvaicājušās.” Klusumā bija dzirdami vien uguns sprakšķi pavardā. Pēkšņi zāle šķita lielāka, tukšāka.

Visbeidzot es ievaicājos: “Ko tu viņiem atbildēji?” Seidija parāva uz augšu uzaci. “Ak Dievs, tu gan brī­žiem esi neapķērīgs. Un kā tu domā?”

“Ai.” Mēle šķita kā smilšpapīrs. “Laikam jau būs labi satikt draugus un atgriezties vecajā istabā, un…”

Seidija mani iedunkāja. “Kārter! Es teicu, ka nevaru doties mājās, jo es jau esmu mājās. Mana vieta ir šeit. Pa­teicoties Duātai, es jebkurā laikā varu satikt savus drau­gus. Un tu taču bez manis būtu pagalam.”

Es laikam smaidīju kā tāds muļķītis, jo Seidija man lika novākt dumjo smaidu no sejas, taču pati izklausījās apmierināta. Man šķiet, viņa saprata, ka beidzot ir izda­rījusi ko tiešām labu. Es tiešām bez viņas būtu pagalam. (Un jā, Seidij, es arī nespēju noticēt, ka tikko tā pateicu.)

Kolīdz šķita, ka dzīve iegājusi atpakaļ parastās sliedēs, mēs ar Seidiju sākām savu jauno misiju. Mūsu galamēr­ķis bija skola, ko Seidija bija noredzējusi sapnī. Es neat­klāšu, kas tā par skolu, taču Basteta mēroja garu ceļu, lai mūs turp nogādātu. Šo ierakstu mēs veicām pa ceļam. Vairākas reizes haoss centās mūs apturēt. Vairākas reizes mums ausīs nāca baumas, ka ienaidnieki uzsākuši citu fa­raonu pēcnācēju medības, mēģinot izjaukt mūsu plānus.

Pie skolas nonācām dienu pirms pavasara semestra sākuma. Gaiteņi bija tukši, tāpēc iekļūt iekšā bija viegli. Mēs ar Seidiju nejauši izvēlējāmies skapīti, un viņa lika man uzlikt kombināciju. Es izsaucu maģiju un saliku ciparus: 13/32/33. Nūjā, kāpēc gan bojāt labu formulu?

Seidija izrunāja burvju vārdus, un skapis iekvēlojās. Tad viņa tur ielika paciņu un aizvēra durvis.

“Vai tu esi pārliecināta?” es vaicāju.

Viņa pamāja ar galvu. “Skapis pa daļai ir Duātā. Tas glabās amuletu, līdz atnāks īstais cilvēks.”

“Bet ja nu džeds nonāk neīstās rokās…”

“Tā nenotiks,” viņa solīja. “Faraonu asinis ir spēcī­gas. Amuletu atradīs pareizie bērni. Ja viņi sapratīs, kā to izmantot, modīsies viņu spējas. Mums jāpaļaujas, ka dievi viņus aizvadīs līdz Bruklinai.”

“Mēs taču nezinām, kā viņus apmācīt,” es iebildu. “Pēdējo divu tūkstošu gadu laikā neviens nav mācījies dievu ceļu.”

“Gan mēs ko izdomāsim,” atbildēja Seidija. “Mums tas jādara.”

“Ja vien Apops mūs nenoķers pirmais,” es teicu. “Vai

Desžardēns un Dzīvības māja. Un ja Sets nelauzīs savu solījumu Vai arī tūkstoš citu lietu var noiet greizi.”

“Jā,” smaidot teica Seidija. “Būs jautri, ne?”

Mēs aizvērām skapīti un devāmies projām.

Tagad esam atgriezušies Divdesmit pirmajā nomā — Bruklinā.

Šo ierakstu mēs izsūtīsim dažiem rūpīgi izraudzī­tiem cilvēkiem un, iespējams, to publiskos. Seidija tic liktenim. Ja šis stāsts nonāk tavās rokās, tam noteikti ir kāds iemesls. Meklē džedu. Tavu spēju modināšana ne­prasīs pārāk daudz laika. Pēc tam tev nāksies iemācīties savas spējas izmantot un neiet bojā.

Kā jau sākumā teicu: stāsts vēl nemaz nav beidzies. Vecāki solīja, ka vēl tiksimies, tāpēc es zinu, ka mums atkal būs jāatgriežas Mirušo valstībā, kas ļoti priecē Seidiju, kamēr vien tur atrodas Anubiss.

Kaut kur ārā ir arī Zia — īstā Zia. Esmu nolēmis viņu uzmeklēt.

Taču svarīgākais, ka mostas haoss. Apops pulcē spē­kus. Kas nozīmē, ka arī mums — dieviem un cilvēkiem — ir jāsakopo spēki, kā vecajos laikos. Tikai tā iespējams no­vērst pasaules bojāeju.

Keinu ģimenei ir daudz darāmā. Un arī tev.

Iespējams, tu vēlēsies sekot Hora vai Izīdas ceļam, vai Totam un Anubisam, vai Bastetai. Es nezinu. Taču, lai ko tu izlemtu, Dzīvības mājai nepieciešamas jaunas asinis, citādi tā nenoturēsies.

Tie esam mēs — Seidija un Kārters Keini.

Atbrauciet uz Bruklinu. Mēs gaidīsim.

Liela daļa šā stāsta ir balstīta uz faktiem, kas man liek do­māt, ka abi stāstītāji, Seidija un Kārtcrs, ir vai nu veikuši iz­smeļošus pētījumus…, vai arī stāsta patiesību.

Dzīvības māja tiešām pastāvēja, tā vairākas tūkstošgades bija svarīga Ēģiptes sabiedriskās dzīves daļa. Nezinu teikt, vai tā joprojām pastāv. Taču nav noliedzams, ka antīkajā pasaulē ēģiptiešu burvji bija izslavēti un lielākā daļa šajā stāstā minēto burvestību aprakstītas precīzi.

Arheoloģiskās liecības rāda, ka Ēģiptes burvestību atai­nojums stāstā atbilst īstenībai. Ir saglabājušies gan šabti, gan izliekti zižļi un burvju kastes, tos var aplūkot muzejos. Reāli ir visi Kārtera un Seidijas minētie artefakti un pieminekļi — izņemot sarkano piramīdu. Ir viena “Sarkanā piramīda” Gīzā, bet tā šādi iesaukta tikai tāpēc, ka oriģinālie baltie apšuvuma bluķi noplēsti, atklājot zem tiem sarkanā granīta bluķus. Vis­pār piramīdas īpašnieku Senneferu pārņemtu šausmas, ja viņš uzzinātu, ka piramīda nu ir sarkana — Seta krāsā. Kas attie­cas uz stāstā minēto maģisko sarkano piramīdu, varam tikai paļauties uz apgalvojumu, ka tā tiešām ir iznīcināta.

Ja manās rokās nonāks vēl kāds ieraksts, es šo informā­ciju noteikti atklāšu. Tikmēr atliek vien cerēt, ka Kārtera un Seidijas pareģojumi par haosa mošanos ir maldīgi…

1.     Nāve Adatas galā

2.      Sprādziens Ziemassvētkos

3.      Ieslodzījumā ar kaķi

4.      Mūs nolaupa nemaz ne svešinieks

5.      Tikšanās ar mērkaķi

6.      Brokastis ar krokodilu

7.      Mazs vīrelis sasit galvu

8.      Mafina spēlējas ar nažiem

9.      Mēs bēgam no četriem vīriem brunčos

10.     Basteta kļūst zaļa

11.     Mēs satiekam cilvēku — liesmu metēju

12.     Lēciens cauri smilšu pulkstenim

13.     Es stājos pretī tītaram

14.     Francūzis mūs gandrīz nogalina

15.     Dievišķa dzimšanas dienas balle

16.     Kā Zia palika bez uzacīm

17.     Nelāgs brauciens uz Parīzi

18.     Kas notiek, ja satracina augļu sikspārņus

19.     Pikniks debesis

20.     Es apciemoju zvaigžņoti vizuļojošo dievieti

21.    Tante Minna steidz palīgā

22.    Lerojs satiek nolemtības skapīti

23.    Profesora Tota pēdējais eksāmens

24.    Es uzsperu gaisā zilas zamša kurpes

25.    Mēs laimējam apmaksātu ceļojumu pretī nāvei

26.    Uz “Ēģiptes karalienes” klāja

27.    Dēmons ar bezmaksas paraugiem

28.    Man ir randiņš ar Tualetes papīra dievu

29.    Zia nosaka tikšanos

30.    Basteta tur solījumu

31.    Es nogādāju mīlestības vēstulīti

32.    Krustu vieta

33.    Mēs iesaistāmies salsā

34.    Kājnieks mūs ved

35.    Vīri prasa virzienu (un citas Apokalipses zīmes)

36.    Mūsu ģimene izkūp

37.    Lerojs atriebjas

38.    Ieradusies Māja

39.    Zia man atklāj noslēpumu

40.    Es iznīcinu diezgan svarīgus buramvārdus

41.    Mēs pārtraucam ierakstu, pagaidām

Autora pēcvārds

UDK 821.111(73)-93-31 Ri 713

© SIA “Jumava”, izdevums latviešu valodā © Kristīne Dudareva, Gundega Gaile, Ance Švajnzgere, tulkojums latviešu valodā

ISBN 978-9934-11 -442-7

www.jumava.lv

www.gramata24.lv

Izdevējs — apgāds “Jumava”, Dzirnavu ielā 73, Rīgā, LV-1011