Riks Riordans

Briesmoņu jūra

Murgs sākās tā.

Stāvēju uz izmirušas ielas kādā piejūras mazpilsē­tiņā. Bija melna nakts. Plosījās vētra. Vējš un lietus pluinīja gar ielas malu sastādītās palmas. Abpus ielai rindo­jās ar sārtu un dzeltenu ģipšmarmoru apmestas mājas aizslēģotiem logiem. Kvartālu tālāk, aiz hibiskrožu krūmā­jiem, putas kūla okeāns.

Florida, nospriedu. Lai gan nav ne mazākās sajēgas, kur es to rāvu. Floridā neesmu bijis.

Tad izdzirdu pret trotuāru klidzināmies nagus. Pa­griezies ieraudzīju savu tik labo draugu Groveru jožam, ko nagi nes.

Jā — nagi — nepārteicos.

Grovers ir satīrs. No vidukļa augšup viņš atgādina parastu, izstīdzējušu pusaudzi — lempīgs, ar pūkainu, paspūrušu kazbārdiņu un pinnēm. Gaita viņam tāda klumzājoša, bet, ja negadās pieķert nolaistām biksēm (no sirds neiesaku), nemūžam nepateiksiet, ka Grovers nav īsti cilvēks. Platie džinsi un viltus pēdas slēpj skatam pin­kaino dibengalu un āža kājas.

Sestajā klasē Grovers bija mans labākais draugs. Kopā ar mani un meiteni vārdā Anabeta viņš mēroja dēkpilnu ceļu, lai glābtu pasauli, bet pēdējoreiz redzējāmies pērnajā jūlijā, kad Grovers viens pats aizrikšoja draudīgā misijā — tādā, no kuras neviens satīrs vēl nebija pārradies.

Lai nu kā, sapnī Groveram āža aste vai svila un cil­vēka tupeles viņš bija paķēris rokās — kā allaž, kad radās vajadzība jozt, ņemot kājas pār pleciem. Viņš klidzi­nāja garām mazām tūristu bodītēm un sērfdēļu nomas punktiem. Palmas vējš locīja līdz zemei.

Grovers bija pārbijies no kaut kā, kas dzinās pakaļ. Laikam iztrūcināts pludmalē. Vilnā bija ieķepušas slap­jas smiltis. Izglābies, aizbēdzis. Viņš centās izsprukt no­kaut kā.

Vēja aurus pārskanēja rēciens, kas izskrēja cauri kau­liem. Groveram aiz muguras, kvartāla viņā galā, iznira milzīgs, neskaidrs stāvs. Novēzējies tas aizmēza laternas stabu, un pāri ielai nolija dzirksteļu lietutiņš.

Grovers, izbailēs smilkstot, klumpačoja tālāk. Viņš nemitējās murmināt: jātiek projām. Jādod šiem ziņa!

Nespēju saskatīt, kas draugu vajā, bet dzirdēju, kā tas rūc un lādas. Jo tuvāk tas nāca, jo draudīgāk zvārojās zeme. Grovers metās ap stūri un palika kā iemiets. Viņš bija iemucis strupceļā — veikalu pilnā pagalmā. Griez­ties atpakaļ par vēlu. Vētra bija atrāvusi tuvējās durvis. Izkārtne virspus aptumšotās vitrīnas vēstīja: SVĒTĀ AU­GUSTĪNA KĀZU BODE.

Grovers metās iekšā un aizlīda aiz līgavu kleitām.

Veikala logā uznira nezvēra ēna. Saodu briesmoņa smaku — tas bija šķebīgs mikslis: saslapusi aitas vilna, iepuvusi gaļa un tas savādais, sīvais smārds, kas piemīt tikai monstriem vai arī skunksam, kurš iecienījis meksi­kāņu virtuvi.

Aiz līgavu kleitām trīcēja Grovers. Nezvēra ēna aiz­slīdēja tālāk.

Klusumu pārtrauca tikai lietus pakšķi. Grovers uzel­poja. Varbūt tas neradījums jau bija prom.

Tad noplaiksnīja zibens. Veikala fasāde ar blīkšķi gāja gaisā, un mežonīga balss iebaurojās: — MAAAANS!

Drebēdams pie visām miesām, pielēcu gultā sēdus.

Nekādas vētras. Nekāda briesmoņa.

Rīta saules stari spraucās iekšā pa guļamistabas logu.

Man norēgojās, ka loga rūtī uzņirb tāda kā ēna — cilvēka aprise. Bet tad kāds pieklaudzināja pie guļamis­tabas durvīm — mamma uzsauca: — Persij, nokavēsi! — un ēna logā pagaisa.

Gan jau rādījās. Piektā stāva logs un ļodzīgas uguns­dzēsēju kāpnes… tur taču neviena nevarēja būt.

—   Nāc nu, mīļais, — mamma atkal sauca. — Pēdējā skolas diena. Tev vajadzētu lēkt gaisā no prieka! Tūliņ būsi ticis cauri!

—   Nāku, — es izstomīju.

Pagrābstījos zem spilvena. Pirksti atvieglojumā sa­tvēra lodīšu pildspalvu, kas allaž gulēja pagalvī. Izvilku to laukā un nopētīju gar malu iegravētos sengrieķu bur­tus: Anaklusms. Pretstraume.

Sakārojās noņemt pildspalvai uzgali, bet kaut kas lika pārdomāt. Tik sen nebiju izmantojis Pretstraumi…

Turklāt mamma bija likusi nosolīties, ka dzīvoklī ne­plātīšos ar nāvējošiem ieročiem, jo vienreiz šķērsām aiz­sviedu šķēpu, nogāzdams visu trauku skapi. Noliku Pretstraumi uz naktsskapīša un negribīgi izrausos no gultas.

Saģērbos, cik aši vien spēju. Pūlējos izmest no prāta murgu, briesmoņus un ēnas gar logu.

Jātiek projām. Jādod šiem ziņa!

Ko Grovers ar to domāja?

Pieliku pie sirds trīs izstieptus pirkstus un tad pacirtu tos prom — šo senlaiku žestu man reiz iemācīja Grovers, tas palīdzot atvairīt ļaunos spēkus.

Tas sapnis nevarēja būt īsts.

Pēdējā skolas diena. Mammai bija taisnība, man va­jadzēja lēkt gaisā no prieka. Pirmo reizi mūžā vienā skolā biju noturējies neizslēgts turpat visu gadu. Nekādu ēr­motu negadījumu. Neviena paša kautiņa klasē. Neviena skolotāja, kas pārvērstos par briesmoni vai mēģinātu mani nobeigt ar saindētu ēdnīcas otro ēdienu, vai sprā­dzienbīstamu mājasdarbu. Jau rīt es būšu ceļā uz labāko vietu visā pasaulē — Pusdievu nometni.

Vēl tikai viena diena. Pat manos spēkos taču nebūtu visu salaist grīstē.

Par to, cik aplama šī cerība, man nebija ne jaus­mas — kā allaž.

Mamma brokastīm bija sacepusi zilas vafeles un zilas olas.

Viņai tāda mendele — īpašus gadījumus atzīmēt ar zilu maltīti. Šķiet, ka tā mamma dod zināt, ka viss ir iespējams. Persijs var izlauzīties cauri septītajai klasei. Vafeles var būt zilas. Tādi, lūk, mazie brīnumi.

Es pie virtuves galda brokastoju, bet mamma tikmēr mazgāja traukus. Viņa bija ģērbusies darba formā — zili zvaigžņotos svārkos un sarkanbalti svītrotā blūzē —, tādā viņa tirgoja saldumus "Saldajā Amerikā". Garie, brū­nie mati bija saņemti astē.

Vafeles bija gardas, bet laikam jau neēdu tik kāri kā parasts. Mamma uzlūkoja mani, saraukdama pieri. — Persij, vai tev kas kaiš?

—   Nē… nekas.

Bet viņa vienmēr redzēja cauri, ja man kas bija uz sirds. Nosusinājusi rokas, mamma apsēdās man iepre­tim. — Skola vai…

Turpināt bija lieki. Es tāpat zināju, ko viņa grib teikt.

—  Man šķiet, ka Groveram ir ziepes, — es sacīju un izstāstīju sapni.

Viņa saknieba lūpas. To otro manas dzīves pusi mēs nemēdzām apspriest. Centāmies dzīvot, cik ikdienišķi vien iespējams, bet mammai par Groveru viss bija zināms.

—   Es daudz nebēdātu, draudziņ, — mamma mie­rināja. — Grovers ir liels satīrs. Ja būtu gadījies kas nelāgs, mums noteikti kāds būtu atlaidis ziņu no… no nometnes… — Izsakot vārdu nometne, mammas pleci saspringa.

—   Kas par lietu? — es noprasīju.

—   Nekas, — viņa atsvieda. — Zini ko? Šodien no­svinēsim skolas beigas. Aizvedīšu jūs ar Taisonu uz Rokfellera centru, uz to skeita veikaliņu, kas tev patīk.

Opā, tas gan bija vilinoši. Mums mūždien vajadzēja savilkt galus. Izdevumi par mammas studijām vakarniekos un manu privātskolu izslēdza iespēju atļauties tā­dus prieciņus kā, piemēram, skrituļdēļa iegādi. Taču kaut kas viņas balsi darīja mani tramīgu.

—   Paga, paga, — es bildu, — vai tad mēs šovakar nekravāsim mantas nometnei?

Mamma savīkšķīja trauklupatu. — Ai, sirsniņ, ja reiz par to… es vakar saņēmu vēsti no Hīrona.

Man sašļuka dūša. Hīrons bija Pusdievu nometnes nodarbību pārzinis. Viņš dotu ziņu tikai tad, ja būtu ga­dījies kas ārkārtējs. — Ko viņš teica?

—   Viņš domā, ka tev… pagaidām vēl nebūtu droši doties uz nometni. Mums vajadzēs nogaidīt.

—   Nogaidīt? Mammu, kā tas var nebūt droši? Es taču esmu pusdievs! Tā tak man ir vienīgā drošā vieta pasaulē!

—   Citkārt jā, mīļais. Bet, ņemot vērā viņu nedienas…

—   Kādas nedienas?

—   Persij… man ļoti, ļoti žēl, ka tā. Cerēju, ka mēs pēcpusdienā to visu izrunāsim. Šobrīd nevaru tev visu izskaidrot. Iespējams, to nespēj pats Hīrons. Viss notika tik pēkšņi.

Galva griezās kā karuselī. Kāpēc lai es nevarētu do­ties uz nometni? Gribēju spļaut laukā miljoniem jautā­jumu, bet tieši tobrīd virtuves pulkstenis nozvanīja pus­stundu.

Mammas sejā jautās teju atvieglojums. — Pusastoņi, sirsniņ. Tev jāiet. Taisons jau gaida.

—   Bet..

— Persij, aprunāsimies pēcpusdienā. Skrien uz skolu.

Tas nu bija pēdējais, ko man kārojās darīt, bet mam­mas acu skatienā bija kaut kas tik vārīgs — tāds kā brīdi­nājums, ka viņa varētu apraudāties, ja nelikšos mierā. Turklāt viņai bija taisnība par Taisonu. Mums bija noru­nāts laikus tikties metro stacijā, citādi šis sakreņķēsies. Taisons baidījās viens pats braukt ar metro.

Paķēru mantas, bet uz sliekšņa tomēr apstājos. — Mammu, tās nedienas nometnē. Vai tam… vai tam varētu būt kāda saistība ar manu sapni par Groveru?

Mamma novērsās. — Pēcpusdienā parunāsim, mī­ļais. Es paskaidrošu… cik nu būs manos spēkos.

Es negribīgi atvadījos. Cilpoju lejā, lai pagūtu uz 2. vilcienu.

Tobrīd vēl nenojautu, ka pēcpusdienas saruna ar mammu tā arī izpaliks.

Un ka vispār mājās es vēl ilgi, ilgi nerādīšos.

Izgājis laukā, uzmetu skatu smilšakmens ēkai otrpus ielas. Uz sīku acumirkli rīta saulē uzņirbēja tumšs tēls — cilvēka siluets uz ķieģeļu sienas, ēna bez saimnieka.

Tad tas novirmojis pagaisa.

Diena sākās visnotaļ normāli. Cik nu normāla mēdz būt diena Merivezeras pamatskolā.

Redz, ir tāda "progresīva" skola Manhetenas centrā, kur mēs nevis dirnam solos, bet tupam uz sēžammaisiem, atzīmes tur neliek, un skolotāji staigā džinsos un rokkoncertu tēkreklos.

Man jau forši. Es esmu dislektiķis ar uzmanības de­ficīta un hiperaktivitātes sindromu kā jau vairākums pusdievu, tā ka ar parastajām skolām man nav visai spoža pieredze — aši tieku izsperts laukā. Nelaime ar Merivezeru tāda, ka skolotāji uz itin visu raudzījās no gaišās puses, taču audzēkņiem ne vienmēr bija… teik­sim — tās gaišākās galvas.

Par piemēru ņemsim šāsdienas pirmo stundu: angļu valodu. Visiem uzdots izlasīt grāmatu "Mušu valdnieks", kur bars sīču iestrēgst uz vientuļas salas un saiet galīgā sviestā. Tad nu gala pārbaudījums bija šāds: skolotāji iz­sūtīja mūs pavadīt pagalmā veselu stundu bez uzraudzī­bas, lai redzētu, kas nu notiks. Notika tas, ka septītklasnieki un astotklasnieki spraigi metās raustīt cits citu aiz apakšbiksēm, epizodiski mētājās ar akmeņiem un bija viena agresīva basketbola spēle. Parādi diriģēja skolas huligāns Mets Slouns.

Slouns nebija ne būdīgs, ne spēcīgs, bet iznesās gan kā tāds. Acis viņam bija kā pitbulterjeram, mati melni un pinkaini un mugurā allaž dārgas, bet nosmulētas drēbes — it kā viņš gribētu visiem parādīt, ka ģimenes bagātības šim pie vienas vietas. Priekšzobs bija puslūzis kopš reizes, kad viņš ar tēva poršu bravūrīgi iestūrēja ceļazīmē "Uzmanību — bērni!".

Tad nu Slouns visus kāsa, līdz nošāva galīgi greizi, nomēģinādams šo triku ar manu draugu Taisonu.

Taisons bija vienīgais Merivezeras audzēknis bez jumta virs galvas. Mēs ar mammu bijām izsprieduši, ka vecāki jau agrā bērnībā viņu pametuši tāpēc, ka viņš tāds… atšķirīgs. Metru deviņdesmit garš, ar jetija miesasbūvi, bet raudāja vienā gabalā un baidījās turpat no visa, pat sava atspulga. Taisona greizais ģīmis no skata bija visai brutāls. Kādā krāsā viņam acis, nepateikšu, jo neredzēju augstāk par šķībajiem zobiem. Balss Taisonam bija zema, bet runāja viņš tā ērmoti, kā mazs bēr­nelis — laikam tāpēc, ka pirms Merivezeras nebija mācī­jies nevienā skolā. Valkāja apskrandušus džinsus, nolāčotas kāda tur 53. izmēra kedas un rūtainu, izdilušu flaneļa kreklu. Viņš oda pēc Ņujorkas pakaktēm, jo tur­pat arī mitinājās, 72. ielas šķērsielā, ledusskapja kartona kastē.

Merivezeras pamatskola ņēma Taisonu savā pa­spārnē kā tādu labdarības projektu, audzēkņiem par uzmundrinājumu. Par nelaimi, lielais vairums necieta Taisonu ne acu galā. Kad atklājās, ka viņš par spīti iespaidīgajam rumpim un baigajam ģīmim ir varenliels lupata, visi ņēmās uzmundrināties, apceļot viņu. Jāsaka, es biju viņa vienīgais draugs, un tad nu iznāk, ka viņš arī man bija vienīgais draugs.

Mamma miljoniem reižu bija skolā sūdzējusies, ka Taisons netiek pienācīgi atbalstīts. Viņa pat zvanīja uz so­ciālo dienestu, bet nekas nekustēja no vietas. Sociālie tie­pās, ka tāda Taisona nemaz neesot. Zvērēja pie tā un šitā, ka pārmeklējuši mūsu minēto sānielu un neesot šo atra­duši, lai gan man nav skaidrs, kā iespējams paskriet garām vienam gigantiskam bērnam ledusskapja kartona kastē.

Lai nu kā, Mets Slouns pielavījās šim no mugurpu­ses un mēģināja ieķīlēt viņam dibenā apakšbikses, bet Taisons krita panikā. Viņš nedaudz par stipru pagrūda Slounu. Tas aizlidoja metrus piecus un iesprūda kokā pa­kārtajā riepā, kur knēveļi mēdza šūpoties.

—   Izdzimtenis tāds! — Slouns brēca. — Tinies uz savu kartona kasti!

Taisons sāka šņukstēt. Viņš paslēpa seju plaukstās un ar tādu joni apsēdās uz līdztekām, ka viens stienis ieliecās.

—   Turi muti, Sloun! — es uzkliedzu.

Slouns tikai pavīpsnāja. — Kas tev par daļu, Džekson? Tev varbūt pat nospīdētu kāds draugs, ja mūždien netecētu pie rociņas tam izdzimtenim.

Sažņaudzu dūres. Cerēju, ka seja nekvēlo sarkana. — Viņš nav izdzimtenis. Viņš ir tikai…

Mēģināju piemeklēt īsto vārdu, bet Slouns neklausī­jās. Viņš bija pārāk aizņemts, zirgojoties ar saviem liela­jiem, tizlajiem draugiem. Varbūt pie vainas fantāzija, bet šķita, ka šoreiz viņš ap sevi bija sapulcinājis vēl vairāk lempju, nekā ierasts. Parasti bija kādi divi trīs, bet šo­dien tur slaistījās vēl kāds pusducis, un es varēju likt galvu ķīlā, ka šitie agrāk nebija redzēti.

—   Tu pagaidi līdz fizkultūrai, — Slouns auroja.

—  Būsi pagalam.

Kad pirmā stunda bija cauri, pagalmā iznāca angļu valodas skolotājs misters Demilo, lai novērtētu uzkurto asinspirti. Viņš pasludināja, ka "Mušu valdnieku" esam izpratuši vienkārši izcili. Eksāmens esot nolikts, un mums nekad, nudien nekad nevajadzētu ķerties pie vardarbī­bas. Mets Slouns šķīsti purināja galvu, tad uzņirdza man ar savu pusdrupušo zobu.

Lai apturētu Taisona raudas, man vajadzēja viņam piesolīt launagā vēl vienu zemesriekstu sviesta maizi.

—   Es… es esmu izdzimtenis? — viņš man vaicāja.

—   Nē, — es sakostiem zobiem viņu mierināju.

—  Vienīgais izdzimtenis te ir Mets Slouns.

Taisons nošņurkājās. — Tu esi labs draugs. Būs bē­dīgi bez tevis nākamgad, ja… ja es nevarēšu…

Viņam aizlūza balss. Es attapu, ka vēl jau nav zināms, vai arī nākamgad viņš tiks iesaistīts šajā labdarī­bas projektā. Nez, vai direktors maz bija tērējis laiku un apspriedies par to ar pašu Taisonu.

—   Nebēdā, draugs, — es izstomīju. — Viss būs labi.

Taisons man veltīja tik pateicības pilnu skatienu, ka

es sajutos kā pēdējais melis. Kur man bija prāts piesolīt tādam bērnam, ka viss būs labi'?

Nākamais eksāmens bija dabaszinībās. Misis Tesla uz­deva jaukt kopā visādas ķimikālijas tikām, kamēr paveik­sies uzlaist kaut ko gaisā. Es biju pārī ar Taisonu. Viņam plaukstas bija par lielu, lai noturētu trauslās pudelītes, ar ko mums pienācās darboties. Mans pārinieks nejauši nomēza no galda paplāti ar visādiem šķīdumiem, un at­kritumu spainī nokūpēja oranžs mākonis sēnes cepures aprisēs.

Kad laboratorija bija evakuēta un bīstamo atkri­tumu nokopšanas vienība jau ceļā, misis Tesla mūs ar Taisonu lepni nosauca par dzimušiem ķīmiķiem. Mēs bijām pirmie, kam izdevies nolikt viņas eksāmenu ma­zāk nekā trīsdesmit sekundēs.

Priecājos, ka rīta cēliens paskrien tik ātri, jo iznāca mazāk domāt par savām problēmām. Doma, ka no­metnē kaut kas nogājis greizi, bija nepanesama. Vēl tra­kāk — nespēju izmest no prāta ļauno nakts murgu. Kaut kur pakausī smeldza nelāga nojausma, ka Groveram draud briesmas.

Kamēr sociālajās zinībās visi švīkāja kartēs meridiā­nus un paralēles, es atvēru piezīmju kladi un aplūkoju tur ieslēpto fotogrāfiju, kur bija redzama mana drau­dzene Anabeta, viesojoties Vašingtonā. Kājās džinsi, zem ādas jakas oranžais Pusdievu nometnes tēkrekls. Gaišie mati atglausti pakausī zem lakatiņa. Viņa stāvēja Linkolna memoriāla priekšā, sakrustojusi rokas uz krūtīm un no skata tik apmierināta, it kā pati būtu tur visu pro­jektējusi. Redz, Anabeta dienās grib kļūt par arhitekti, tā­pēc mūždien apmeklē visādus pieminekļus un tādas vie­tas. Ērmots paradums. Šo bildi viņa man atsūtīja e-pastā pēc pavasara brīvlaika, un es ik pa laikam mēdzu uzmest tai aci, lai atgādinātu sev, ka Anabeta ir īsta un Pusdievu nometne nav kaut kāds mans sagudrojums.

Gribējās, lai Anabeta būtu te. Viņa prastu iztulkot manu sapni. Nedomāju to jelkad viņai teikt, bet tas mei­tēns bija gudrāks par mani, kaut arī reizēm krita uz ner­viem.

Grasījos jau vērt kladi ciet, bet Mets Slouns pastie­pās un izrāva bildi.

—   Eu! — es iebildu.

Slouns novērtēja bildi, un viņam iepletās acis. — Ej tu nost, Džekson. Kas tā tāda? Tā tak nav tava…

—   Atdod! — Man svila ausis.

Slouns padeva bildi nesmukajiem drauģeļiem, kas irgodamies sāka to plucināt un velt papīra spļaudāmbumbiņas. Tie laikam bija kādi jauniņie, ieradušies aplūkot skolu, jo visi bija izrotājušies ar to idiotisko uzņemšanas daļas nozīmīti "Sveiki! Mani sauc…" Humora izjūta arī šiem nebija tā jēdzīgākā, jo tur bija sarakstīti muļķīgi vārdi, piemēram: KAULU SMADZENE, MIRONS GALVA, DZO BOBS. Kas cilvēkam liek tādus vārdus?

—   Šitie puiši nākamgad te mācīsies, — Slouns plātī­jās, it kā šis fakts varētu mani iebiedēt. — Viņi jau gan ir spējīgi samaksāt skolasnaudu atšķirībā no tava pasistā draudziņa.

—   Viņš nav pasists. — Saņēmu visus spēkus, lai no­valdītos, nebliezis Slounam pa purnu.

—  Džekson, tu esi paspēlējis. Priecājies, ka nāka­majā stundā darīšu galu tavām ciešanām.

Viņa ducīgie kompanjoni gremoja manu fotogrāfiju. Gribēju izkūpināt šos putekļos, bet Hīrons man bija strikti noliedzis izgāzt dusmas pār parastiem mirstīga­jiem — lai cik riebīgi tie izdarītos. Kautiņi bija jāpie­taupa briesmoņiem. Taču klusībā spriedu — ja vien Slouns zinātu, kas es īstenībā esmu…

Noskanēja zvans.

Kad abi ar Taisonu soļojām laukā no klases, izdzirdu meitenes čukstu: — Persij!

Pavēros visgarām mantu skapīšiem, bet neviens ne­pievērsa man ne mazāko uzmanību. Merivezeras meite­nes jau drīzāk nosprāgtu, nekā izdvestu manu vārdu.

Pirms paguvu apdomāt, vai iztēle spēlē jokus, bars knēveļu skrējienā uz sporta zāli jau bija mūs ar Taisonu aizrāvuši līdzi. Laiks fizkultūrai. Skolotājs bija mums piesolījis izārdīties tautasbumbas spēlē, savukārt Slouns man bija piesolījis nāvi.

Merivezeras sporta tērps sastāvēja no debesziliem šor­tiem un batikotiem tēkrekliem. Laimīgā kārtā vingro­šana lielākoties notika iekštelpās, tāpēc nevajadzēja rik­šot cauri Traibekai kā tādām hipiju atvasēm no militārās nometnes.

Negribēju saskrieties ar Slounu, tāpēc raušus uzrāvu sporta tērpu. Spraucos jau laukā no ģērbtuves, kad iz­dzirdēju Taisonu saucam: — Persij?

Viņš vēl nebija paguvis pārģērbties. Taisons stāvēja trenažieru zāles durvīs un murcīja rokās sporta tērpu. — Vai tu… emmm…

—  Jā, jā, — centos neizklausīties aizkaitināts. — Pro­tams, vecīt.

Taisons ieslīdēja trenažieru zālē. Es paliku sardzē pie durvīm, kamēr viņš pārģērbās. Jutos mazliet tā kā neveikli, bet Taisons parasti man to lūdza. Droši vien tāpēc, ka ir pamatīgi noaudzis ar spalvām un uz mugu­ras rēgojas jocīgas rētas, par kurām pats neuzdrošinājos viņu izjautāt.

Katrā ziņā bija gadījies redzēt, kas notiek, ja Taisonu sāk apcelt, kamēr šis pārģērbjas, — tad viņš satrakojies rāva skapīšiem durvis laukā no eņģēm.

Kad iegājām sporta zālē, treneris Nanlijs sēdēja pie sava galdiņa, lasīdams "Ilustrēto Sportu". Nanlijs bija vecs kā pasaule, ar biezām bifokālām brillēm, tukšu bez­zobu muti un pieķepušu sirmu matu vilni. Viņš man at­gādināja Pusdievu nometnes orākulu — sačākstējušu mū­miju — vien tā atšķirība, ka treneris Nanlijs bija krietni mazkustīgāks un neizvirda zaļus dūmu mākuļus. Vis­maz man nebija gadījies to pieredzēt.

Mets Slouns metās pieteikties: — Trener, vai es varu būt kapteinis?

—   Ē? — Treneris Nanlijs gausi pacēla skatu no žur­nāla. — Jā, — viņš atburkšķēja, — mhm.

Slouns atņirdzās smaidā un ķērās pie dalīšanas. Mani viņš pasludināja par otras komandas kapteini, bet nebija no svara, ko man labpatiktu izsaukt, jo visi lielie sportisti un populārie skolēni jau laikus aizbīdījās uz Slouna pusi. Viesu kompānija arīdzan.

Manā komandā atlika Taisons, datortārps Korijs Beilers, cipargalva Radžs Mandali un vēl pusducis citu bērneļu, kuri regulāri cieta no Slouna bandas neģēlībām. Citkārt man pietiktu ar Taisonu vien — viņš viens pats bija pus komandas vērtē —, taču Slouna komandas no­slēpumainie viesi bija teju tikpat gari un būdīgi kā Tai­sons, turklāt seši gabali.

Mets Slouns izvilka zāles vidū kasti ar bumbām.

—   Bail, — Taisons murmināja. — Jocīgi ož.

Es palūkojos uz viņu. — Kas jocīgi ož? — Diezin vai viņš runāja par sevi.

—  Tie tur. — Taisons norādīja uz Slouna jaunajiem biedriem. — Jocīgi ož.

Viesi krakšķināja pirkstu kauliņus un lūrēja uz mums tik slepkavnieciski kā uz kaušanu. No kurienes tādi gadījušies? No vietas, kur bērnus baro ar jēlu gaļu un sit ar mietiem.

Slouns iepūta trenera svilpē, un spēle sākās. Slouna komanda šāvās uz centra līniju. Man līdzās Radžs Mandali kaut ko nobrēcās savā urdu valodā, droši vien "man vajag uz mazmājiņu!", un metās uz durvju pusi. Korijs Beilers mēģināja rāpus paslēpties aiz sienas polstera. Pā­rējie komandas biedri izbailēs par visām varēm sarāvās čokurā un pūlējās neizskatīties pēc mērķa.

—   Taison, — es iesaucos, — aizie…

Saules pinumā ietriecās bumba. Es ar smagu būkšķi atkritu sēdus sporta zāles vidū. Pretinieku komanda izvirda smieklos.

Gar acīm metās raibs. Jutos tā, it kā gorilla ar mani būtu nostrādājis Heimliha paņēmienu. Nevarēja būt, ka bumbu iespējams sviest ar tādu jaudu.

Taisons brēca: — Persij, pieliecies!

Es pavēlos sāņus, un gar ausi skaņas ātrumā aizspindza vēl viena bumba.

Vušššš!

Tā atsitās pret polsterēto sienu, un Korijs Beilers iesmilkstējās.

— Eu! — es uzbļāvu Slouna komandai. — Tā jau kādu var pataisīt aukstu!

Viesis vārdā Džo Bobs ļaunpilni paglūnēja uz mani. Nezin kāpēc viņš nu izskatījās krietni lielāks… pat garāks par Taisonu. Zem tēkrekla vīdēja bicepsi. — Cerams, Persej Džekson! Cerams!

Dzirdot, kā viņš izrunāja manu vārdu, pār muguru pārskrēja ledaini šermuļi. Par Perseju mani sauca vienīgi tie, kuri zināja, kas patiesībā esmu. Draugi… un ienaid­nieki.

Ko tas Taisons pirmīt teica? Viņi jocīgi ož.

Briesmoņi.

Viesi visriņķī Metam Slounam milža arvien lielāki. Tie vairs nebija nekādi bērni. Tie bija divarpus metrus gari milži ar mežonīgām acīm, asiem ilkņiem un spalvai­nām rokām, ko klāja tetovētas čūskas, dancotājas palmu lapu svārciņos un caururbtas sirdis.

Metam Slounam no rokām izkrita bumba. — Oho! Jūs tak neesat no Detroitas! Kas jūs…

Pārējie viņa komandas biedri sāka klaigādami kāp­ties uz izejas pusi, bet milzis, kam vārdā Kaulu Smadzene, aizlidināja bumbu ar nāvīgu precizitāti. Tā pašā­vās garām Radžam Mandali, kas jau grasījās spert soli laukā, trāpīja pa durvīm, un tās kā pēc burvja mājiena aizcirtās ciet. Radžs un vēl pāris bēdubrāļu izmisīgi bun­goja pa durvīm, bet tās i neizkustēja.

—   Lai viņi iet! — es uzkliedzu milžiem.

Tas tur Džo Bobs man uzrūca. Viņa bicepsu rotāja tetovējums "DžB mīlē Kūciņu". — Laist vējā gardu ku­mosiņu? Nekā nebija, jūras dieva dēls. Mēs, lestrigoni, nespēlējam uz tavu nāvi vien. Mums kārojas pusdienu!

Viņš novēcināja roku, un uz centra līnijas parādījās jauna bumbu rinda — bet šīs vis nebija sarkanas un gu­mijotas. Šīs bumbas bija lielgabala ložu izmērā, darinā­tas no bronzas, turklāt caurumotas, un no spraugām plaiksnīja liesmas. Bumbas noteikti bija karstas līdz baltkvēlei, bet milži tās tvēra kailām rokām.

—   Treneri — es bļāvu.

Nanlijs laiski pacēla galvu, taču, ja arī manīja mūsu tautasbumbas spēlē ko neparastu, tad nelikās zinis. Tā nu ir ar mirstīgajiem. Maģiska vara, ko dēvē par miglu, briesmoņu un dievu patieso paskatu ietin kā dūmakā, tāpēc mirstīgie saskata vien to, ko spēj aptvert. Varbūt treneris redzēja dažus astotklasniekus bombardējam jaunuļus — kā parasti. Varbūt pārējiem bērniem rādījās, ka Meta Slouna rokaspuiši pošas svaidīties ar Molotova kokteiļiem (un nebūtu pirmā reize). Jebkurā gadījumā biju tīri vai pārliecināts, ka neviens cits nesajēdz — mums te darīšana ar īstākajiem cilvēkēdājiem, kas izslāpuši pēc asinīm.

—   Jā. Mhm, — treneris murmulēja. — Uzvedieties

labi.

Un atkal iegrima savā žurnālā.

Milzis vārdā Mirons Galva svieda bumbu. Es metos sānis, un kvēlojošā bronzas komēta aizlīgoja man gar plecu.

—   Korij! — nokliedzos.

Taisons izrāva viņu no paslēptuves aiz polsterētā mat­rača, un jau pēc acumirkļa pret to šķīda ugunīgā bumba, izārdot matraci dūmojošos lupatu lēveros.

—  Skrieniet! — es nokomandēju komandas biedrus. — Uz otru izeju!

Bariņš metās uz ģērbtuvēm, bet Džo Bobam atlika vien novēzēt roku, un arī tās durvis aizkrita ciet.

—  Kamēr tu esi šeit, neviens netiks laukā! — Džo Bobs rēca. — Bet tu te paliksi, līdz mēs tevi aprīsim!

Viņš lika darbā kārtējo ugunsbumbu. Komandas biedri spruka pa malu malām, un sporta zāles vidū no­kūpēja krāteris.

Gramstījos pēc kabatas un tur allaž noglabātās Pretstraumes, bet tad atjēdzos, ka man taču kājās sporta šorti. Man nemaz nebija kabatu. Pretstraume bija iebāzta džin­sos, un džinsi — ģērbtuvju skapītī. Bet ģērbtuvju durvis noplombētas. Es biju pilnīgi bezspēcīgs.

Šurp triecās kārtējā ugunsbumba. Taisons pagrūda mani sāņus, bet sprādziens tik un tā aizlidināja mani vintaru vantaru. Attapos izstiepies uz grīdas un apdullis no dūmiem, bet batikoto kreklu izraibināja čurkstoši cau­rumi. Otrpus centra līnijai uz mani lejup ļauni blenza divi badīgi milži.

—  Gaļa! — viņi auroja. — Hēroja gaļa launagā! — Un abi ieņēma kursu manā virzienā.

—  Palīdzēt Persijam! — iebļāvās Taisons un pielēca man priekšā tieši tobrīd, kad milži laida lidojumā bumbas.

—   Taison! — nokliedzos, bet bija jau par vēlu.

Abas bumbas ietriecās viņam krūtīs… bet, nē… viņš

tās bija noķēris. Kaut kādā mistiskā kārtā Taisons, kurš, būdams lempis, regulāri apgāza laboratorijas paplātes un sabeidza rotaļlaukuma konstrukcijas, bija notvēris divas liesmojošas metāla bumbas, kas joņoja viņam virsū ar ātrumu miljards kilometru stundā. Viņš blieza tās atpa­kaļ apstulbušajiem tēmētājiem, un tie tik vien attapa kā ierēkties: "Aūūū!", bronzas lodēm sprāgstot pret pašu krūtīm.

No milžiem pāri palika divi uguns stabi — skaidrs, nepārprotama zīme, ka šie bijuši briesmoņi. Briesmoņi nemirst. Tie pašķīst dūmos un putekļos, lai varoņiem pēc cīniņa nebūtu jānoņemas ar nokopšanas darbiem.

—   Brāļi! — kanibāls Džo Bob iekaucās. Viņš sa­sprindzināja muskuļus un notricināja savu tetovēto "Kū­ciņu". — Tu par to vēl samaksāsi!

—   Taison! — es brīdināju. — Uzmanies!

Uz mūsu pusi lidoja nākamā komēta. Taisons tik tikko paguva aizmēzt to sāņus. Par mata tiesu pāršalkusi trenera Nanlija galvu, piezemējās tribīnēs ar grandiozu bu-buuuuums\

Apkārt bļaudami bizenēja bērni, cenšoties izvairīties no grīdā kūpošajiem krāteriem. Vēl bariņš blīkšķināja durvis un sauca pēc palīdzības. Pats Slouns, pārbīlī sa­stindzis, stāvēja laukuma vidū un apstulbis vēroja apkārt lidojošās mirstambumbas.

Treneris Nanlijs joprojām neko nemanīja. Viņš tik pabungoja pa dzirdes aparātu, it kā spridzināšana radītu kaut kādus aparatūras traucējumus, bet turpināja urbties žurnālā.

Tāds ļembasts būtu jādzird visā skolā. Direktoram, policijai — nu taču kādam būtu jāskrien mums palīgā.

—   Uzvara mūsu pusē! — rēca kanibāls Džo Bobs. — Mēs vēl skrubināsim jūsu kauliņus!

Gribēju jau aizrādīt, ka viņš tautasbumbas maču paņēmis tā kā par sirsnīgu, bet šis jau atvēzēja kārtējo bumbu. Pārējie trīs milži rīkojās tāpat.

Skaidrs kā diena — esam pagalam. Taisona spēkos nebija atvairīt visas bumbas reizē. Viņa plaukstas no­teikti jau bija smagi apsvilinājusi pirmā partija. Bez mana zobena te…

Prātā pazibēja neprātīga doma.

Es metos uz ģērbtuvēm.

—   Malā! — izrīkoju komandas biedrus. — Prom no durvīm!

Sprādziens aiz muguras. Taisons bija aizraidījis divas bumbas atpakaļ metējiem un izkvēpinājis šos pelnos.

Nu bija palikuši vairs tikai divi milži.

Trešā bumba traucās taisnā ceļā pie manis. Sakodu zobus un nogaidīju — viens mazs mikimauss, divi mazi mikimausi —, tad metos sānis, un liesmojošā lode iz­gāza ģērbtuves durvis.

Tā jau šķita, ka puišu ģērbtuves sasmakušais gaiss vienā mierā radīs pamatīgu eksploziju, tāpēc liesmojo­šās bumbas radītais blāāāc! mani it nemaz nepārsteidza.

Siena sabirza. Sporta zāle piebira ar skapīšu durvīm, zeķēm, sporta apakšbiksēm un dažām citām ne tām tīrākajām mantiņām.

Pagriezos tieši laikā, lai redzētu, kā Taisons krāmē Kaulu Smadzenem pa ģīmi. Milzis sabirza pīšļos. Bet pēdējais kanibāls Džo Bobs visgudri turējās pie bumbas un gaidīja piemērotu mirkli. Metiens nāca brīdī, kad Taisons pagriezās pret viņu ar seju.

—   Nē! — es kliedzu.

Bumba ietriecās Taisonam tieši krūtīs. Viņš aizlidoja pāri visai zālei un triecās pret tālāko sienu, kas ieplaisāja un sadrupa, atklājot skatam Čērčstrītu. Sit vai nost, ne­saprotu, kā Taisons varēja vēl būt pie dzīvības, bet viņš iz­skatījās vien viegli apjucis. Bronzas bumba kūpēja viņam pie kājām. Taisons jau stiepa roku, bet apdullis atkrita kūpošajos gruvešos.

—   Re kā! — Džo Bobs tīksminājās. — Esmu palicis pēdējais! Gaļas būs atliku likām, bet Kūciņai kauliņi, ko uzgrauzt!

Viņš pacēla jaunu bumbu un notēmēja uz Taisonu.

—   Nevajag! — es saucu. — Tev taču vajag mani!

Milzis atņirdzās smaidā. — Gribi mirt pirmais, jau­nais hēroj?

Kaut kas steidzīgi bija jāizdomā. Tepat kaut kur bija jābūt Pretstraumem.

Beidzot es ieraudzīju savus džinsus, iemīcītus kūpo­šajā drēbju kaudzē pie milža kājām. Ja vien es tiktu līdz turienei… Bez mazākās cerības tomēr devos uz priekšu.

Milzis smēja. — Pusdienas tuvojas. — Viņš atvēzēja roku metienam. Es biju gatavs mirt.

Pēkšņi milzoņa ķermenis sastinga. Ņirdzīgais vieplis izbrīnā pārvērtās. Tur; kur vajadzēja būt nabai, viņa krekls uzšķērdās, un no vēdera laukā auga tāds kā rags — nē, ne rags — mirdzoša asmens smaile.

Bumba nokrita zemē. Briesmonis stingi vērās dur­klī, kas viņu bija caururbis no mugurpuses.

Viņš izdvesa: — Oi, — un izpaukšķēja zaļu liesmu mākonītī, par ko Kūciņai droši vien būs liela bēda.

Dūmiem cauri rēgojās mana draudzene Anabeta. Viņas seja bija apkvēpusi un saskrambāta. Pāri plecam karājās noskrandusi mugursoma, kabatā iestūķēta beis­bola cepurīte, rokā bronzas nazis un tēraudpelēkajās acīs mežonīgs skatiens — it kā viņai pakaļ būtu dzinusies kāda rēgu armija.

Mets Slouns, kas visu šo laiku tepat bija stāvējis kā sālsstabs, beidzot nāca pie sajēgas. Viņš pabolījās uz Anabetu, šķiet, atminamies šo no fotogrāfijas manā piezīmju kladē. — Tā jau tā meitene., tā meitene..

Anabeta iekrāmēja viņam pa degunu, un Slouns no­vēlās garšļaukus. — Bet tu, — viņa paziņoja, — turies pa gabalu no mana drauga.

Sporta zāle bija vienās liesmās. Bērni joprojām dieba riņķī, kliegdami visā galvā. Izdzirdu sirēnas un rā­cijās čērkstošas balsis. Cauri durvju stiklam varēja sa­skatīt, kā direktors, misters Bonsaji, cīnās ar slēdzeni, kamēr nopakaļ drūzmējas pārējie skolotāji.

—   Anabeta… — es izstostīju. — Kā tu… cik sen tu…

—  Gandrīz vai visu rītu. — Viņa iebāza bronzas dunci makstī. — Nevarēju atrast piemērotu brīdi, lai ap­runātos. Tu tak ne mirkli neesi viens.

—  Tad tā ēna no rīta… tā biji.. — Man iesvilās vaigi. — Ak kungamāte, tu lūrēji pa manas guļamistabas logu?

—   Nav laika skaidroties! — viņa atcirta, lai gan pati izskatījās visai piesārtusi. — Es negribēju…

—   Ir! — iekliedzās kāda sieviete. Atsprāga durvis, un zālē sabira pieaugušie.

—   Tiekamies laukā! — Anabeta norīkoja. — Viņš arī. — Un, nezin kāpēc riebumā saviebusies, viņa norā­dīja uz Taisonu, kas joprojām apstulbis tupēja, atslējies pret sienu. — Labāk ņem līdzi.

—   Ko?

—   Nav laika! — Anabeta atcirta. — Ašāk!

Viņa uzstīvēja Yankees cepurīti, burvju velti no mam­mas, un pagaisa.

Kad direktors, puse mācībspēku un vēl pāris policistu iebrāzās degošajā zālē, es viens pats stāvēju plāna vidū.

—   Persij Džekson? — Misters Bonsaji bija neizpratnē. — Kas… kā…

Taisons pie sagruvušās sienas ievaidējās un lēnām stutējās kājās. — Galva sāp.

Pie apvāršņa parādījās arī Mets Slouns. Viņš raudzī­jās manī šaušalu pilnu skatienu. — Persijs vainīgs, mis­ter Banzaj. Viņš pielaida uguni. Treneris Nanlijs aplieci­nās! Viņš visu redzēja!

Treneris Nanlijs aizvien rātni lasīja žurnālu, bet — tavu laimi! —, padzirdis savu vārdu, pacēla galvu. — Ē, ko? Jā, jā. Mhm.

Visi pievērsās man. Skaidrs, ka man te neviens neti­cēs ari tad, ja teikšu taisnību.

Izrāvu no saplēstajiem džinsiem Pretstraumi, uz­saucu Taisonam: — Laižam! — un metos laukā pa sienā izspridzināto caurumu.

Anabeta mūs jau gaidīja aiz stūra. Viņa ierāva mūs mazā sānieliņā, jo pa Čērčstrītu Merivezeras virzienā gaudodams aiztrauca ugunsdzēsēju autiņš.

—  Kur tu šito rāvi? — Viņa pikti norādīja uz Tai­sonu.

Citkārt es būtu bijis bezgala laimīgs, sastopot Anabetu. Par spīti tam, ka viņas mamma Atēna bija uz nažiem ar manu tēvu, mēs abi pagājušovasar cieši iedraudzējā­mies. Negribēju ne atzīt, cik dikti biju noilgojies pēc Anabetas.

Taču nupat man krāgā klupa gigantiski kanibāli. Taisons kādas trīs četras reizes izglāba man dzīvību, bet Anabeta nu lūrēja uz šo tā, it kā viņš būtu grēka gabals.

—   Viņš ir mans draugs, — es sacīju.

—   Bezpajumtnieks?

—   Kāda starpība? Un vai zinies, viņš tevi dzird. Pa­jautā viņam pati.

Anabeta izskatījās pārsteigta. — Viņš runā?

—   Runāju, — Taisons apstiprināja. — Tu esi smuka.

—   Fuiii! — Anabeta pakāpās tālāk no Taisona.

Kaut kas neticams — kas viņu dīdīja uz tādu nekau­nību? Meklēju ugunsbumbu sviluma pēdas uz Taisona plaukstām, bet tām nebija ne vainas — nosmulētas, rē­tainas delnas, netīri nagi kartupeļu čipsu izmērā — šādi tās izskatījās vienmēr. — Taison, — es neticības pilns iz­dvesu, — tev rokas nav pat apsvilušas.

—   Protams, ka nav, — Anabeta purpināja. — Jābrī­nās, ka lestrigoniem pietika dūšas tev uzbrukt, kad pie sāniem šitais.

Šķita, ka Taisonu vai apbūrušas Anabetas gaišās matu cirtas. Viņš centās tās aptaustīt, bet Anabeta uzšāva pa pirkstiem.

—  Anabeta, ko tu tur gvelz? — Biju neizpratnē. — Lestri… — kas?

—   Lestrigoni. Tie briesmoņi sporta zālē. Gigantiski kanibāli no tāla ziemeļgala. Odisejs reiz ar šiem saskrē­jās, bet nekad neesmu pieredzējusi, ka viņi būtu atklejojuši uz dienvidiem līdz pašai Ņujorkai.

—   Lestri… — to jau nevar pat izteikt. Kā tas būtu cilvēku valodā?

Viņa mirkli apdomāja un beidzot izlēma. — Kanā­dieši. Ejam, mums jāzūd lapās.

—   Policija mani meklēs.

—  Tā nu ir mazākā bēda, — viņa atmeta. — Tev sapņi rādās?

—   Sapņi… par Groveru?

Anabeta nobālēja. — Groveru? Nē, kas ir ar Gro­veru?

Izstāstīju viņai savu sapni. — Bet kāpēc tu prasi? Kas tad tev rādās?

Anabetas skatiens bija tik tramīgs, it kā domas jo­ņotu vēja ātrumā.

—   Nometne, — viņa beidzot sacīja. — Milzu ķeza nometnē.

—   Mamma teica to pašu! Bet kas par nepatikša­nām?

—   īsti nezinu. Kaut kas sagājis dēlī. Mums uz kar­stām pēdām jāsteidzas turp. Visādi neradījumi dzenas man pakaļ jau no pašas Virdžīnijas un mēģina aizkavēt. Tev gadījās daudz uzbrukumu?

Nogrozīju galvu. — Visu gadu neviens pats… līdz šodienai…

—   Neviens? Bet kā… — Viņas skatiens atdūrās pie Taisona. — Nūja.

—   Kas tas par "nūja"?

Taisons kā priekšzīmīgs skolēns pacēla roku. — Tie kanādieši sporta zālē nosauca Persiju par kādu tur… jū­ras dieva dēlu?

Abi ar Anabetu pārmijām skatienus.

Tumša bilde, kā lai sakarīgi to visu paskaidro, bet bija sajūta, ka Taisons pelnījis zināt patiesību — galu galā, viņš tikko gandrīz bija aizraidīts pie tēviem.

—   Paklau, draugs, — es iesāku, — tu esi kādreiz dzir­dējis tos pastāstus par grieķu dieviem? Tur Zevu, Poseidonu, Atēnu…

—   Jā, — Taisons atsaucās.

—   Nūū… tie dievi joprojām dzīvo. Viņi virzās līdzi Rietumu civilizācijai, pievienojoties varenākajām valstīm. Tagad viņi ir ASV. Gadās, ka šie sataisa mirstīgajiem kādu bērnu. Tos tad sauc par pusdieviem.

—   Jā, — Taisons sacīja, it kā joprojām gaidīdams, kad es beidzot ķeršos pie lietas.

—   Njā, redz, mēs ar Anabetu esam pusdievi, — es paziņoju. — Mēs esam tādi kā… hēroji — praktikanti. Bet, tiklīdz mūs saož briesmoņi, tā brūk virsū. Tie milži sporta zālē — tie bija briesmoņi.

-Jā.

Es blenzu uz Taisonu. Mani vārdi viņu nedz pārstei­dza, nedz mulsināja, bet tas savukārt pārsteidza un mul­sināja mani. — Tad… tu man tici?

Taisons piekrītoši pamāja. — Tu tātad būtu… Jūras dieva dēls?

—   Jā, — apstiprināju, — mans tētis ir Poseidons.

Taisons sarauca pieri. Beidzot viņš izskatījās samul­sis. — Bet tad jau…

Iegaudojās sirēna. Garām šķērsielai aiztraucās poli­cijas auto.

—   Tagad nav laika, — Anabeta noskaldīja. — Vāvu­ļosiet taksī.

—  Ar taksi līdz pat nometnei? — es nobrīnījos. — Padomā, kas tā par summiņu..

—   Nespurojies pretī.

Es vilcinājos. — Kā ar Taisonu?

Iztēlojos, kā iesoļoju ar savu makano draugu Pus­dievu nometnē. Ja viņam mēdza aizbraukt jumts parastā spēļlaukumā ar parastiem huligāniem, kā tad viņš uz­vestos pusdievu treniņnometnē? Taču no otras puses — policija mums jau bija uz pēdām.

—   Mēs nevaram viņu atstāt, — es izšķīros. — Citādi viņš arī būs ziepēs.

—  Jā, — Anabetas balsī jautās drūma nolemtība.

Mums viņš noteikti jāņem līdzi. Ejam.

Man nepatika draudzenes tonis — it kā Taisons būtu kaut kāda nelāga kaite, ar ko mums jāskrien pie daktera, bet ieniru viņai nopakaļ šaurajā ieliņā. Trijatā metām līkločus pa centra sānielām, kamēr aiz muguras gaisā slē­jās skolas sporta zāles dūmu stabs.

—  Tā, — Anabeta apstājās Tomasa un Trimbla ielas stūrī un mēģināja kaut ko izzvejot no mugursomas. — Ceru, ka viena vēl būs atlikusi.

Tikai tagad attapu, ka viņa izskatās pagalam draņ­ķīgi. Zods nobrāzts. Zirgastē iepinušies zari un zāles stiebri, it kā viņa naktis būtu pārlaidusi zem klajas de­bess. Atirušās džinsu vīles aizdomīgi līdzinājās pēdām, ko atstājuši plēsoņas nagi.

—   Ko tu tur meklē? — es painteresējos.

Visapkārt auroja sirēnas. Nepaies ne mirklis, kad

mazgadīgo, noziedzīgo sporta zāles spridzinātāju mek­lējumos garām kursēs kārtējais policijas eskorts. Mets Slouns noteikti jau bija paguvis sniegt liecību. Deram, ka viņš stāstāmo bija sagrozījis tā, ka mēs ar Taisonu iz­rādījāmies tie asinskārie kanibāli.

—   Atradu! Lai paldies dieviem! — Anabeta izvilka no somas zelta monētu, un es tūliņ atpazinu drahmu, Olimpa kalna valūtu. Vienā naudiņas pusē dižojās Zeva fizionomija, otrā — Impērijas ēka.

—   Anabeta, — es aizrādīju, — Ņujorkas taksisti šito nepieņems.

—  Stethi, — viņa izsaucās sengrieķu valodā. — O hdrma diaboles!

Kā jau parasts, es mistiskā kārtā sapratu katru viņas Olimpa valodā teikto vārdu. Viņa sacīja: stājieties, iznīcī­bas rati!

Pēc tādas klaigāšanas nebiju visai lielā sajūsmā par viņas neizdibināmo plānu.

Anabeta nometa drahmu zemē, kur tā nevis nodzinkstēja pret asfaltu, bet iegrima tajā un pazuda skatam.

Nekas nenotika.

Tad tur, kur bija kritusi monēta, asfalts sāka tumst. Mezdams asinssarkanu burbuli, tas izkusa par taisnstūr­veida peļķi auto novietnes izmēros. Galu galā no tā zieķa izvirda auto.

Tiesa, tas bija taksometrs, bet atšķirībā no visiem citiem Ņujorkas takšiem šis nebija dzeltens. Šis bija dūmu pelēks. Goda vārds, izskatījās, ka tas ir itin kā iz­austs no dūmiem un tam iespējams iziet cauri. Uz durvīm bija drukāti burti — kaut kas no sērijas MASS GJRAS — bet savā dislektiskajā prātā nespēju atšifrēt, kas tas par vēstījumu.

Kāds norullēja lejup pasažieru sēdekļa logu, un veca kundzīte pabāza laukā galvu. Tantuks ar sirmo matu ērkuli pār acīm neskaidri murmulēja: — Ciktāl? Cik­tāl? —, kā dabūjusi novokaīna devu.

—   Trīs pasažieri līdz Pusdievu nometnei, — Ana­beta paziņoja. Vienā mierā atvērusi taksometra aizmu­gurējās durvis, viņa māja, lai sēžos iekšā.

—   Aš! — vecā ieķērcās. — Šito kliķi mēs nevedam!

Viņa rādīja ar kaulainu pirkstu uz Taisonu.

Kas par sviestu? Šodien kaut kāda lielo un nesmuko bērnu apcelšanas diena?

—  Maksāšu pa virsu, — Anabeta piesolīja. — Gala­mērķī vēl trīs drahmas.

—   Runāts! — vecene nobrēcās.

Es negribīgi ierausos taksī. Taisons iespiedās pa vidu. Anabeta līda iekšā pēdējā.

Arī interjers bija dūmakaini pelēks, bet vismaz gana blīvs. Sēdekļa pārklājs saplaisājis un kunkuļains — kā jau vairumā taksometru. Mūs no sirmās kundzītes ne­šķīra ierastais lodziņš… paga, paga. Tur nebija viena vien kundzīte. Viņu bija veselas trīs, visas saspiedušās priek­šējā beņķī, visām pinkains matu ērkulis pār acīm, visām izģindušas rokas un ogļmelnas maisaudekla kleitas.

Stūrmane nokliedzās: — Longailenda! Ha!

Pedālis aizgāja grīdā, un man pakausis atsitās pret atzveltni. Skaļrunī atskanēja ieraksts: sveikiņi, te Zeva kauszinis Ganimēds. Kad dodos iepirkt debesu valdnie­kam vīnu, vienmēr piesprādzējos!

Paraudzījos lejup un drošības jostas vietā atradu pa­matīgu melnu ķēdi. Tik izmisis es nebiju… pagaidām vēl.

Kad taksometrs traucās Vestbrodvejas ielai ap stūri, vidējā sirmgalve nočērkstēja: — Uzmanīgāk! Met pa kreisi!

—  Šausmas, ja tu man padotu aci, Enīo, tad es var­būt arī redzētu\ — šofere sūdzējās.

Ko, ko? Padotu viņai aci?

Jautājumiem neatlika laika, jo stūrmane rāva sāņus, lai izvairītos no pretim braucoša preču piegādes furgona, pārlidoja ar visu autiņu pāri ietves malai tā, ka žoklis noklabēja vien, un mauca tik tālāk.

—   Pemfrēdo! — trešā kundzīte uzrunāja to, kas pie stūres. — Padod man to meičas monētu! Es gribu iekosties.

—  Tu jau pērnajā reizē dabūji iekosties, Deino! — pukojās šofere, acīmredzot Pemfrēdo vārdā. — Nu mana kārta!

—   Nekā nebija! — brēca tā, ko sauca Deino.

Vidējā, Enlo, nobļāvās: — Sarkanais!

—   Bremzē! — kliedza Deino.

Bet Pemfrēdo izvēlējās spiest gāzi grīdā un, riepām kaucot, mest ap stūri, trāpot uz ietves un apgāžot avīžu stendu. Dūša man palika kaut kur iepakaļ, Brūmstrītas rajonā.

—   Es atvainojos, — bildu, — bet… vai jūs vispār re­dzat?

—   Nē! — pie stūres ieķērcās Pemfrēdo.

—   Nē! — vidū ķērca Enīo.

—   Protams! — ķērca Deino pie loga.

Pabolījos uz Anabetu. — Viņas ir aklas?

—   Nav jau tā, ka pavisam bez acīm, — viņa atbil­dēja. — Viena ir.

—   Viena acs? -Jā.

—   Katrai?

—   Nē. Viena uz visām.

Taisons man līdzās izdvesa kunkstu un iekrampējās krēslā. — Man nav laba dūša.

—   Ak debess, — novilku, jo biju jau pieredzējis, kā

Taisonam klases ekskursiju autiņā sametas slikti, un tādā gadījumā nebija vēlams atrasties ašpadsmit metru rā­diusā. — Turies, draugs. Te nav kāds miskastes maiss vai kas tamlīdzīgs?

Trīs sirmās večas sparīgi ķildojās savā starpā un ne­likās dzirdis. Pievērsos Anabetai, kas turējās, cik spēka, un raidīju viņai nepārprotamu skatienu, kas pauda: parko-tu-man-tā.

—   Eu, ja? — viņa atcirta. — Māsu Graju taksometrs ir ātrākais ceļš līdz nometnei.

—   Kāpēc tad nebrauci ar viņām no Virdžīnijas?

—   To apgabalu viņas neapkalpo, — Anabeta skaid­roja, it kā es būtu galīgs aunapiere. — Viņu pārziņā ir Ņujorkas apkaime un mikrorajoni.

—   Mēs te esam vadājušas arī slavenības! — Deino iesaucās. — Jāsonu! Atceraties tādu?

—   Neatgādini! — Pemfrēdo novaidējās. — Un vis­pār mums tolaik vēl nebija takša, tu sagrabējusī žurka. Tas tak bija pirms trīstūkstoš gadiem!

—   Dod zobu! — Deino mēģināja iegrābties Pem­frēdo mutē, bet tā atgaiņājās.

—   Tikai ja Enīo man iedos aci!

—  Nē! — Enīo ķērkstēja. — Tev jau vakar tika!

—  Nu bet es taču stūrēju, tu vecā grezele!

—   Atvainojiet, pagrieziens! Tas bija mūsu pagrie­ziens!

Pemfrēdo meta strauju līkumu uz Delansijas ielu, iespiežot mani starp Taisonu un durvīm. Viņa uzmina pedālim, un mēs uzšāvāmies uz Viljamsburgas tilta ar simt divdesmit kilometriem stundā.

Nu jau trijotne kāvās pa īstam, pliķēja un pļaukāja cita citu, kamēr Deino nopūlējās iekampties Pemfrēdo sejā, bet Pemfrēdo grābājās gar Enīo. Rokas pa gaisu, rīkles vaļā, brēka līdz debesīm, un beidzot es ieraudzīju, ka māsām mutes nudien tukšas, vienīgi Pemfrēdo rēgo­jas viens dzeltenzaļš, apsūbējis priekšzobs. Savukārt re­dzokļu vietā tām aizvērti, iekrituši plakstiņi, izņemot to vienu Deino asinīm pieplūdušo, zaļo aci, kas tik negau­sīgi blisinājās apkārt, itin kā nepagūdama aprīt visu, kas atklājas skatam.

Beidzot Deino, kam bija nospīdējusi tā laime baudīt acu gaismu, izķeksēja zobu māsai Pemfrēdo no mutes. Tas tik trakoti saniknoja Pemfrēdo, ka šī stūrēja taisnā ceļā uz Viljamsburgas tilta margām, aurodama: — Atddo'! Atddo'!

Taisons nostenējies sakampa vēderu.

—  Emm, ja nu kādu tas interesē, — es bildu, — mēs tūliņ mirsim!

— Mieru, — manāmi pārbijusies, teica Anabeta. — Māsas Grajas zina, ko dara. Tiešām, viņas ir ļoti gudras.

Lai arī tas nāca no Atēnas meitas mutes, neizklau­sījās pēc diez kāda mierinājuma. Mēs līgojām gar tilta malu, četrdesmit metru augstumā virs Istriveras upes.

—  Jā, jā, gudras! — Deino mums atņirdza savu jaun­iegūto zobu atpakaļskata spogulī. — Mēs šo to zinām gan!

—  Vispēdējo ieliņu Manhetenā! — Pemfrēdo lielī­jās, joprojām klapēdama māsu. — Nepālas galvaspilsētu ari!

—  To vietiņu, kuru tu meklē! — Enīo piemetināja.

Tūliņ šai no abām pusēm māsas klupa virsū bļauda­mas: — Klusē! Muti ciet! Viņš tak vēl neprasīja!

—   Ko? — es biju neizpratnē. — Kādu vietiņu? Es nemeklēju nekādu…

—   Nekādu! — Enīo atmeta. — Tev taisnība, puišel. Tukša muldēšana.

—   Pasakiet!

—   Nē! — visas iebrēcās.

—   Kad pēdējoreiz pateicām, elle gāja vaļā! — Enīo šausminājās.

—   Aci iesvieda ezerā! — Deino piebalsoja.

—   Gadiem meklējām! — Pemfrēdo vaidēja. — Un vispār — atddo' man!

Māsa iebelza Deino pa muguru. Atskanēja nejauks pukš, un kaut kas izsprāga viņai no pieres. Nelaimīgā nogrābājās pa gaisu pūlēs notvert aci, bet tā vietā aizlidināja to vēl tālāk. Zaļais, glumais redzoklis aizplanēja pāri viņas plecam pie mums un piezemējās man tieši klēpī.

Tik traki salēcos, ka atsitu pakausi pret griestiem, un acs aizripoja nebūtībā.

—   Neko neredzu! — visas trīs brēca vienā balsī.

—   Atdod man aci! — Pemfrēdo vaidēja.

—   Atdod viņai aci! — iekliedzās Anabeta.

—  Man nav! — taisnojos.

—   Redz, kur! Pie kājām, — Anabeta norādīja. — Ne­uzkāp! Pacel!

—   Es neskaršos klāt!

Taksis ietriecās margās un turpināja slīdēt uz priekšu ar šaušalīgi griezīgu šņirkstoņu. Autiņš drebēja un kūpēja pelēkos dūmos, it kā tam pēdējā stundiņa būtu klāt.

—   Man nāk uz augšu! — Taisons brīdināja.

—  Anabeta, — es bļāvu, — iedod Taisonam savu mugureni!

—   Tu esi nenormāls, vai? Pacel to aci!

Pemfrēdo parāva stūri, un taksometrs aizlīgoja prom no margām. Mēs brāzāmies pa tiltu uz Bruklinas pusi ātrāk par jebkuru parasto mirstīgo taksi. Māsas Grajas nemitējās ķērkt, kauties un brēkt pēc acs.

Beidzot sakodu zobus, noplēsu stērbeli no batikotā krekla, kas tāpat jau bija nosvilināts līdz driskām, un iekampu aci lupatiņā.

—   Malacis puika! — Deino uzgavilēja, sazin kā no­manījusi, ka viņas lūramais man rokā. — Tagad dod šurp!

—   Vispirms paskaidro, — es tielējos, — par ko tu pirmīt runāji? Kādu vietu es meklēju?

—   Nav laika! — Enīo brēca. — Gāzi grīdā!

Paraudzījos pa logu. Kā tad — koki, mašīnas, mājas

svilpa garām vienā pelēkā jūklī. Bruklina jau bija aiz muguras, nu bijām kaut kur Longailendas vidienē.

—   Persij, — Anabeta brīdinoši ierunājās, — bez acs viņas mūsu galamērķi neatradīs. Mēs uzņemsim arvien lielāku tempu, līdz sasprāgsim miljons putekļos.

—  Vispirms viņas man pastāstīs, — es nepiekāpos. — Citādi atvēršu logu un izlidināšu aci.

—   Nē! — Grajas vaimanāja. — Par daudz bīstami!

—   Es jau rullēju lejā logu.

—   Pagaidi! — Grajas iekliedzās. — 30, 31, 75, 12!

Viņas nodeklamēja kā tādas rēķinvedes.

—   Ko tas nozīmē? — biju neizpratnē. — Kaut kāds sviests!

—   30, 31, 75, 12! — Deino gaudoja. — Vairāk neva­ram atklāt. Tagad atdod mums aci! Tūliņ būsim nometnē!

Nu bijām novirzījušies no lielceļa un traucāmies pāri Longailendas ziemeļu līdzenumiem. Tālumā jau slējās Pusdievu kalns ar milzu priedi virsotnē — tas bija Talijas koks, kas glabāja krituša varoņa spēku.

—   Persij, — Anabeta kļuva arvien tramīgāka. — At­dod viņām aci! Mudīgil

Nolēmu iztikt bez kašķa. Ielidināju aci Pemfrēdo klēpī.

Vecene to sagrāba, iebikstīja dobulī gluži kā kon­taktlēcu un samirkšķinājās. — Opapā!

Bremzi grīdā. Autiņš kādas četras piecas reizes dūmu mutulī apgriezās ap savu asi, līdz beidzot sēkdams pie­stāja nomaļa lauku ceļa vidū, Pusdievu kalna pakājē.

Taisons palaida pamatīgu atraugu. — Nu jau labāk.

—   Tad nu tā, — es vērsos pie māsām Grajām. — Ta­gad klājiet vaļā, kas tie par skaitļiem.

—   Nav laika! — Anabeta jau vēra vaļā durvis. — Mums tūliņ pat jākāpj laukā.

Gribēju jau sākt spuroties pretim, bet atlika pacelt skatu uz Pusdievu kalnu, lai viss būtu skaidrs.

Kalna korē drūzmējās bariņš nometnieku. Un paš­laik tur gāja vaļā īsta cīņa.

Mitoloģiski izsakoties, vairāk par vecu kundzīšu trio man riebjas vienīgi buļļi. Pagājušajā vasarā dabūju kau­ties ar Mīnotauru Pusdievu kalna virsotnē. Tas, ko tur ieraudzīju šoreiz, bija vēl ļaunāk: divi buļļi. Un ne jau šādi tādi — bronzas buļļi ziloņa augumā. Un it kā ar to vēl nebūtu gana, abiem, protams, vajadzēja dvest liesmas laukā pa nāsīm.

Tiklīdz izlecām no takša, māsas Grajas cirta atpakaļ uz Ņujorku, kur dzīve bija makten drošāka. Viņas pat nesagaidīja dzeramnaudā piesolītās trīs drahmas. Pa­meta mūs tādus ceļmalā — Anabetu ar tik vien kā mu­gursomu un dunci, un mūs abus ar Taisonu batikotajos sporta kankaros.

— Vakars uz ezera, — Anabeta secināja, novērtē­dama kalngala trako slaktiņu.

Bet ne jau buļļi darīja mani tramīgu. Nedz arī des­mit līdz ausīm nobruņotie hēroji, kas tur dabūja trūkties pēc pilnas programmas. Mani satrauca tas, ka buļļi plo­sījās pa visu kalna muguru, arī otrpus priedei. Tas taču it kā bija neiespējams. Nometnes maģiskajām robežām nevajadzēja laist briesmoņus tālāk par Talijas koku. Bet šie dzelžu nezvēri nelikās to zinām.

Atskanēja hēroja balss: — Robežsardze, šurp! — Pie­smakuši, pazīstama meitenes balss.

Robežsardze? Nobrīnījos. Nometnei nebija nekādas robežsardzes.

—   Tā ir Klarisa, — Anabeta sacīja. — Ejam, mums viņai jāpalīdz.

Citkārt palīdzīga roka Klarisai neatrastos manu ik­dienas darbiņu sarakstā. Viņa bija teju lielākais nomet­nes huligāns. Mūsu pirmā tikšanās beidzās ar Klarisas centieniem iestūķēt mani ar galvu tualetes podā. Turklāt viņa bija Arēja meita, un man pērnvasar sanāca pamatīga saķeršanās ar viņas sencīti, tāpēc nu kara dievs un visi viņa bērni bija gatavi mani nomušīt uz līdzenas vietas.

Taču viņai draudēja briesmas. Pārējie cīnītāji panikā bizoja apkārt, vairoties no buļļu uzbrukuma. Visapkārt priedei liesmoja gari zāles vāli. Viens hērojs, bļaudams un rokām vicinādamies, skrēja uz riņķi, jo viņa zirgastru pušķis uz ķiveres svila kā ugunīga sekste. Klarisas bru­ņas izskatījās pārogļojušās. Viņa atgaiņājās ar pārlūzuša šķēpa pīķi, kamēr ieroča otrs gals bija bez jēgas iesprūdis metāliskā buļļa pleca locītavā.

Norāvu vāciņu savai lodīšu pildspalvai. Tā ievizēju­sies auga arvien garāka, smagāka, līdz turēju rokā bron­zas zobenu Pretstraumi. — Taison, paliec tepat. Pietiks izaicināt likteni.

—   Nē, — Anabeta sacīja. — Viņš mums noderēs.

Es iepletu acis. — Viņš ir mirstīgais. Ar bumbām no­veicās, bet viņš nevar…

—   Persij, vai tu zini, kas ir tie tur, augšā? Tie ir Kolhīdas vērši, Hēfaista roku darbs. Bez Mēdejas saules krēma ar stiprāko aizsargfiltru mēs te galā netiksim. No­svilsim līdz kaulam.

—   Bez Mēdejas kā?

Anabeta rakājās pa mugursomu un lādējās: — Man taču mājās uz galda stāvēja bundžiņa ar tropisko kokos­riekstu aromātu. Nu, kāpēc es nepaņēmu?

Es jau sen biju iemācījies, ka Anabetu tērpināt nav vērts. Tas tāpat radīja vēl lielāku apjukumu. — Man nav ne mazākās sajēgas, ko tu tur runā, bet es neļaušu Taisonam izcepties.

—   Persij…

—   Taison, paliec, — es izslēju zobenu. — Es dodos.

Taisons gribēja iebilst, bet es jau rikšoju kalnā pre­tim Klarisai, kas bļaudama aicināja patruļu izkārtoties falangā. Doma bija laba. Tā saujiņa, kas sadzirdēja, no­stājās plecu pie pleca un cieši saspieda kopā vairogus, patveroties no vēršiem aiz bronzas aizslietņa, virs kura kā dzeloņcūkas adatas spurojās šķēpi.

Par nelaimi, Klarisai izdevās savervēt tikai sešus nometniekus. Pārējie četri joprojām dieba apkārt degošām ķiverēm. Anabeta steidza šiem palīgā. Viņa sakacināja vienu vērsi, bet, kad tas metās virsū, kļuva neredzama, pilnībā apstulbinot nezvēru. Otrs bullis tēmēja uz Klari­sas aizsargvalni.

Es vēl biju tik pusceļā līdz virsotnei — pārāk tālu, lai spētu ko līdzēt. Klarisa pat nebija mani pamanījusi.

Vērsis, lai cik masīvs, kustējās zibenīgi. Metāliskā āda zaigoja saulē. Acu vietā tam gailēja dūres lieluma rubīni, ragi no pulēta sudraba. Tas atvēra savus virās iekārtos žokļus, un laukā izšāvās virmojošs liesmu stabs.

—  Noturam līniju! — Klarisa komandēja savus ka­reivjus.

Var jau izrunāties visādi, bet drosmes Klarisai nu­dien netrūka. Viņa bija būdīga meitene ar nežēlīgām, no tēva mantotām acīm. Dzimusi grieķu kaujas bruņās. Bet pat viņas spēkos nebija atvairīt tāda lopa uzbrukumu.

Kā par nelaimi, otrais bullis tieši tobrīd mitējās mek­lēt pagaisušo Anabetu. Apcirties tas tuvojās Klarisai no otras, neaizsargātās puses.

—   Atskaties! — es kliedzu. — Uzmanies!

Būtu labāk turējis muti, jo nu es viņu iztrūcināju. Bullis numur viens ietriecās meitenes vairogā, un fa­langa pajuka. Klarisa lidoja un atmuguriski ievēlās gruz­došā zālē. Vērsis aizauļoja viņai garām, taču paguva ap­svilināt pārējos hērojus ar ugunīgo dvašu. Vairogi rokās izkusa. Hēroji meta ieročus pie malas un ņēma kājas pār pleciem, jo bullis numur divi jau traucās Klarisas vir­zienā.

Metos uz priekšu un sagrābu Klarisu aiz bruņu sik­snas. Tieši laikus, jo tūliņ garām kā preču vilciens aizdārdēja otrais nezvērs. Zvēlu tam ar Pretstraumi un iecirtu sānā dziļu brūci, bet monstrs vien nočīkstēja, no­stenējās un turpināja ceļu.

Pat pa gabalu jutu metāliskās ādas baltkvēli. Tur vienā mierā varētu uzcept saldētu burito.

—   Laid mani vaļā! — Klarisa vālēja man pa roku. — Persij, nolādēts!

Nosviedu viņu piekalnītē pie priedes un pievērsos buļļiem. Nu mēs atradāmies otrpus kalna korei un lejā pletās Pusdievu nometnes ieleja. Namiņiem, vingrotavām,

Lielajai mājai — it visam draudēja briesmas, ja vērši spruktu brīvsolī.

Anabeta izkliedza rīkojumus pārējiem hērojiem, mu­dinot tos izklīst un novērst vēršu uzmanību.

Pirmais, apmetis līkumu, atkal nesās uz manu pusi. Šķērsojot kalna viduslīniju, kur iedomātajai robežai būtu vajadzējis nezvērus apturēt, tas nedaudz palēnināja tempu, kā pretojoties spēcīgai vēja pūsmai, bet jau pēc mirkļa izlauzās otrpus un atkal uzņēma gaitu. Otrais vērsis pa­griezās pret mani; sānā no manis cirstās brūces sprik­stēja dzirksteles. Vai viņam sāpēja — nav ne jausmas —, bet vērša rubīnsarkanās acis uz mani glūnēja tik ļaunīgas, it kā es būtu uzkāpis šim uz varžacīm.

Cīnīties ar abiem buļļiem vienlaikus nebija ko do­māt. Otro vajadzēja piežmiegt vispirms; nošņāpt tam galvu, pirms pirmais apmetis loku. Rokas jau sagurumā smeldza. Tikai tagad attapu, cik sen neesmu licis lietā Pretstraumi, cik ļoti esmu izkritis no treniņu režīma.

Metos uz priekšu, bet otrais vērsis pūta laukā liesmu. Pasviedos sāņus, bet gaiss pārtapa tīrā svelmē. Plaušās vairs nebija skābekļa. Kāja aizķērās — iespējams, aiz koka saknes —, un caur potīti izskrēja asa sāpe. Taču es pa­guvu novēzēt zobenu un nošņāpu daļu nezvēra purna. Apjucis aizstreipuļoju uz labu laimi. Bet, pirms paguvu sapriecāties, liku kāju pie zemes un saļimu. Potīte bija izmežģīta, varbūt pat lauzta.

Pirmais nezvērs dieba man tieši virsū. Nebija va­riantu — es nepagūšu parāpties malā.

Anabeta kliedza: — Taison, palīdzi viņam!

Kaut kur tepat, kalna virsotnē, Taisons gaudoja: — Nevaru… tikt… cauri…

—   Es, Anabeta Čeisa, atļauju tev ienākt nometnē.

Kalnu satricināja pērkona grāviens. Pēkšņi acu priekšā

uznira Taisons un lamzāja pie manis, bļaudams: — Per­sijam vajag palīgos!

Pirms paguvu nokliegties, lai liekas mierā, viņš ar lēcienu metās starp mani un bulli, kas tobrīd pūta vaļā ugunīgu kodollādiņu.

—   Taison! — es kliedzu.

Liesmu vilnis savērpās ap viņu kā sarkans viesulis. Cauri rēgojās vien Taisona tumšais stāvs. Šausminošā nolemtībā atskārtu, ka viss — mans draugs nupat pārtop pelnu čupiņā.

Taču uguns noplaka, un Taisons stāvēja kā stāvējis, sveiks un vesels. Pat novalkātās drēbes palikušas liesmu neskartas. Vērsis laikam jutās ne mazāk pārsteigts, jo, pirms paguva izspļaut nākamo liesmu vālu, Taisons sa­vilka rokas dūrēs un trieca nezvēram pret purnu. "RIE­BĪGA GOVS!"

Kur bronzas bullim bija purns, tagad rēgojās krā­teris. Pa ausīm tam izšāvās divas vārās uguns strūklas. Taisons zvetēja vēlreiz, un bronza samīcījās kā trausla alumīnija folija. Nu jau lopa ģīmis atgādināja uz kreiso pusi izvilktu zeķu lellīti.

—   Gar zemi! — Taisons auroja.

Bullis sagrīļojies apkrita vēkšpēdus. Kājas vārgi kul­stīja gaisu, no galvas malu malās vērpās dūmi.

Anabeta piesteidzās apskatīties, kas man kaiš.

Potīte neganti smeldza, bet, dabūjis padzerties kaut kādu tur olimpiešu nektāru no viņas blašķes, tūliņ saju­tos labāk. Kaut kas oda pēc deguma; kā vēlāk izrādī­jās — es. Spalvas man uz rokām bija pilnīgi nosvilušas.

—   Un otrs bullis? — es noprasīju.

Anabeta pamāja uz kalna pakāji. Par riebīgo govi numur divi bija parūpējusies Klarisa. Viņa bija izdūrusi tam cauri pakaļkājai pārdabiska paskata bronzas šķēpu. Tagad nezvērs ar daļēji norautu purnu un milzīgu robu sānā centās skriet tādā kā palēninājumā, bet gāja uz riņķi un riņķi vien, atgādinot rotaļu zvērus karuseļos.

Norāvusi ķiveri, Klarisa braši soļoja šurp. Viena tumšo matu šķipsna gruzdēja, bet šķita, ka viņa to ne­mana. — Tu — vienmēr — salaid — visu — dēlī! — viņa man uzbļāva. — Es visu kontrolēju!

Biju pārāk apstulbis, lai ko teiktu. Anabeta norūca: — Man arī prieks tevi redzēt, Klarisa!

—   Āāāā! — Klarisa ieaurojās. — Nekad, NEKAD mūžā vairs nesadomājies mani glābt!

—   Klarisa, — Anabeta aizrādīja, — tavi biedri ir cietuši.

Tas viņu atgrieza pie saprāta. Pat tādam ērmam kā Klarisa rūpēja savainotie apakšnieki.

—   Es atgriezīšos, — viņa izgrūda un aizslāja aplēst zaudējumus.

Es blenzu uz Taisonu. — Tu neesi pagalam.

Taisons tīri vai nokaunējies urbās zemē. — Piedod. Nācu palīgā. Nepaklausīju tevi.

—   Es tā vainīgā, — Anabeta sacīja. — Man nebija variantu. Vajadzēja laist Taisonu pāri robežai, lai viņš va­rētu tevi glābt. Citādi tu būtu mironis.

%

—  Laist Taisonu pāri robežai? — es pārvaicāju. — Bet…

—   Persij, — viņa ieteicās, — vai esi kādreiz paraudzī­jies uz Taisonu tā ciešāk? Nu tā… sejā. Aizslauki miglu, paskaties uz viņu tā kārtīgi.

Migla liek cilvēkiem saskatīt tikai to, ko smadzenes spēj aptvert… bija dzirdēts, ka tā sajaucot prātus arī pus­dieviem, bet…

Ieskatījos Taisonam sejā. Viegli nebija. Man allaž bijis grūti paraudzīties viņam acīs, skaidri gan nezinu — kāpēc. Parasti aizbildinājos ar to, ka viņam šķībajos zo­bos mūždien saķepis zemesriekstu sviests. Ar piespieša­nos koncentrējos uz Taisona lielo, kūkumaino degunu, tad nedaudz augstāk — kur acis.

Nē, ne acis.

Viena acs. Viena liela acs pašā pieres viducī, brūna kā teļam, biezām skropstām, pilna milzu asaru lāsēm, kas tērcītēs tecēja pār vaigiem.

—   Taison, — es izstomīju, — tu taču esi…

—   Ciklops, — Anabeta nāca talkā, — izskatās, ka vēl mazulis. Iespējams, tāpēc arī netika pāri robežai tik viegli kā tie vērši. Taisons ir viens no bāreņiem bez pa­jumtes.

—   Viens no… kas?

—  Tādi ir teju visās lielajās pilsētās, — Anabeta ar neslēptu riebumu skaidroja. — Viņi ir… kļūdas, Persij. Savvaļas garu un dievu atvases… jo sevišķi tā viena… un reizēm no viņiem neiznāk ne šis, ne tas. Nevienam tādi nav vajadzīgi. Viņi ir atstumtie. Uzaug uz ielas savā vaļā. Nezinu, kā šis te tevi atrada, bet rādās, ka tu viņam pa­tīc. Aizvedīsim pie Hīrona, lai viņš lemj, kas darāms.

—   Bet uguns. Kā…?

—   Viņš ir ciklops. — Anabeta apklusa, it kā būtu at­minējusies kaut ko riebīgu. — Viņi strādā dievu smēdē. Viņiem no uguns ne silts, ne auksts. Tieši to es tev cen­tos paskaidrot.

Es biju uz mutes. Kā es varēju visu šo laiku nodzīvot bez sajēgas, kas Taisons tāds ir?

Bet tamlīdzīgām apcerēm neatlika laika. Viena kalna nogāze joprojām bija liesmās. Ievainotajiem hērojiem vajadzēja palīdzēt. Un, galu galā, vajadzēja atbrīvoties no diviem samīcītiem bronzas buļļiem, kam diezin vai atrastos vieta šķirojamo atkritumu konteinerā.

Atkal atlāčoja Klarisa un noslaucīja no pieres svied­rus. — Džekson, ja turies kājās, celies augšā! Mums jā­aiznes ievainotie uz Lielo māju un jāpaziņo par notikušo Tantalam.

—   Tantalam? — pārvaicāju.

—   Nodarbību pārzinim, — Klarisa kļuva nepacie­tīga.

—   Hīrons ir nodarbību pārzinis. Un kur ir Args? Viņš atbild par drošību. Viņam vajadzētu būt šeit.

Klarisa savilka skābu ģīmi. — Args ir atlaists. Jūs abi esat stipri atpalikuši. Viss mainās.

—   Bet Hīrons… viņš vairāk nekā trīs tūkstoš gadu apmāca jaunos, kā cīnīties ar briesmoņiem. Viņš nevar tā vienkārši aiziet. Kas noticis?

—   Šitas noticis, — Klarisa atcirta.

Viņa norādīja uz Talijas koku.

Stāsts par koku bija zināms ikkatram nometniekam.

Pirms sešiem gadiem Grovers, Anabeta un vēl divi pusdievi vārdā Talija un Lūka ieradās Pusdievu nometnē ar veselu briesmoņu armiju astē. Kad viņus te, kalngalā ielenca, Zeva meita Talija upurējās, lai draugi pagūtu tikt līdz drošam patvērumam. Meitas nāves stundā Zevs apžēlojies pārvērta viņu par priedi. Talijas garam bija lemts stiprināt nometnes burvju robežas, sargājot tās no briesmoņiem. Kopš tā laika kalngalā slējās smuidra, za­ļoksna priede.

Taču nu skujas bija sadzeltējušas. Koka pakājē nobi­rusi vesela kaudze nokaltušo. Metru virs zemes koka stumbrā rēgojās iedobums lodes cauruma izmērā, un no tā sūcās zaļa susla.

Man pārskrēja ledainas tirpas. Skaidrs, kāpēc no­metne bija briesmās. Burvju robežas bija zaudējušas spēku, jo Talijas priede nonīkst.

Kāds to bija saindējis.

Vai tev kādreiz ir gadījies tā, ka, pārnākot mājās, istaba izvandīta? Jo, piemēram, kāds izpalīdzīgs eksemplārs (čau, mammu!) centies to "sakārtot", un pēkšņi pilnīgi nekas vairs nav atrodams? Un pat ja nekā netrūkst, pie­zogas baisa apjausma, ka viens otrs šiverējis pa tavām slepenajām atvilktnēm un pārbraucis virsmām ar tīrāmo līdzekli, kas ož pēc citrona.

Tieši tā es jutos, beidzot atkal ieraugot Pusdievu no­metni.

Vispār nekas nebija īpaši mainījies. Lielā māja ar zilo divslīpju jumtu un izmargoto lieveni stāvēja, kur stāvējusi. Zemeņu dobes joprojām cepinājās saulē. Ielejā aizvien bija izkaisītas tās pašas grieķiskās celtnes ar bal­tajām kolonnām — amfiteātris, cīņu arēna, pusdienu pa­viljons, no kura pavērās skats uz Longailendas grīvu. Bet starp mežu un līci omulīgi gozējās tik pazīstamie na­miņi — raibumraibā divpadsmit mitekļu izlase gluži kā tādas Olimpa dievu vizītkartes.

Taču gaisā jautās briesmas. Varēja just, ka kaut kas nav lāgā. Skolotāji un satīri nevis smilšu laukumā spēlēja volejbolu, bet darbarīku šķūnī krāmējās ap ieročiem.

Mežmalā tramīgi tērzēja ar lokiem un bultām bruņoju­šās driādas. Pats mežs izskatījās panīcis, zāle pļavā izbalojusi dzeltenīga, bet uguns pēdas iecirtušas neglītas rē­tas Pusdievu kalnam sejā.

Kāds bija sagandējis manu mīļāko vietu pasaulē, un es vairs nebiju… teiksim tā, laimīgs vasarnieks.

Mērojot ceļu uz Lielo māju, atpazinu daudzas sejas no pērnās vasaras. Neviens nepiestāja papļāpāt. Neviens nesveica ar atgriešanos. Dažs labs atskatījās uz Taisonu, bet vairākums drūmi vilkās garām, apātiski pildīdami veica­mos darbus — piegādāja vēstis, stiepa zobenus uz tecīlu. Nometne atgādināja kādu karaskolu. Un ticiet man — es zinu, ko runāju. Pāris reižu esmu no tādām patriekts.

Bet Taisonam viens pīpis. Viņš bija stāvā sajūsmā par visu, kas te notika. — Kastas? — viņš aizgrābts dvesa.

—  Pegazu staļļi, — atbildēju. — Tiem spārnotajiem zirgiem.

—   Kas i tas?

—   Ahemm… tās ir tualetes.

—   Kas i tas?

—  Nometnieku namiņi. Ja kādam olimpiskais priekš­tecis nav zināms, to ieliek Hermeja namiņā — tajā tur, brū­najā —, līdz noskaidro radurakstus. Kad viss top skaidrs, nonāc tēva vai mātes grupējumā.

Viņš bijīgi uzlūkoja mani. — Tev… tev ir pašam savs namiņš?

—  Trešais. — Es norādīju uz zemu, pelēku akmens celtni.

—   Tu tur dzīvo kopā ar draugiem?

— Nē. Nē, es viens. — Negribējās skaidroties. Patie­sība bija mulsinoša: namiņā mitinājos viens, jo man ne­bija paredzēts būt starp dzīvajiem. "Lielā triāde" — Zevs, Poseidons un Aīds — pēc Otrā pasaules kara bija vieno­jušies vairs neradīt mirstīgos pēctečus. Mēs bijām spējī­gāki par parastiem pusdieviem. Mēs bijām pārāk nepa­redzami. Ja sadusmojāmies, radījām liekas problēmas… piemēram, Otro pasaules karu. Lielās triādes vienošanās tikusi pārkāpta tikai divreiz — kad Zevs radīja Taliju un kad Poseidons radīja mani. Mums nebija paredzēts nākt šaisaulē.

Talija divpadsmit gadu vecumā pārtapa par priedi. Es… nūja, es centos, cik spēka, nesekot viņas piemēram. Naktīs mēdzu murgot, par ko Poseidons pārvērstu mani, ja dzīvība karātos mata galā, — iespējams, par plank­tonu. Vai par dreifējošu brūnaļģu čupu.

Beidzot sasniedzām Lielo māju un atradām Hīronu tur kravājam seglu somas paša tik iecienītās 60. gadu mūzikas pavadījumā. Drošības pēc atgādināšu — Hī­rons ir kentaurs. No vidukļa augšup viņš atgādina paras­tāko pusmūža vīru — brūniem, sprogainiem matiem un paspūrušu bārdu. No vidukļa lejup viņš ir balts ērzelis. Viņš iztaisās par cilvēku, ielokot apakšgalu maģiskos in­valīdu ratiņos. Starp citu, kad mācījos sestajā klasē, viņš izlikās par manu latīņu valodas skolotāju. Taču, ja griesti ir pietiekami augsti, viņš daudz labprātāk pavada laiku kentaura formātā.

Tiklīdz viņu ieraudzījām, Taisons sastinga. — Po­nijs! — viņš iesaucās, sajūsmas pārņemts.

Hīrons sapīcis pagriezās pret mums. — Kā, lūdzu?

Anabeta pieskrējusi viņu apskāva. — Hīron, kas no­tiek? Tu taču… nebrauc prom? — Viņai notrīcēja balstiņa. Hīrons Anabetai bija kā otrs tētis.

Hīrons sirsnīgi pasmaidīja un pabužināja meitenei matus. — Sveiks, mazais. Un Persijs arī, ak tu viens! Pa gadu pamatīgi pastiepies!

Es noriju kamolu. — Klarisa teica, ka tu… ka tu esi…

—   Atlaists. — Hīrona acīs iemirdzējās rūgts smiek­liņš. — Nu ko, kādam taču bija jāuzņemas vaina. Zevs bija pamatīgi noskaities. Viņa meitas dvēseles koks sain­dēts! Misteram D. vajadzēja kādu sodīt.

—   Atskaitot pašu, protams, — es noburkšķēju. Jau pati doma par nometnes vadītāju misteru D. darīja mani pūcīgu.

—   Bet tas ir neprāts! — Anabeta kliedza. — Hīron, kāds tev sakars ar Talijas koka indēšanu?!

—   Lai nu kā, — Hīrons nopūtās, — ņemot vērā ap­stākļus, dažs labs Olimpā man vairs neuzticas.

—   Kādus apstākļus? — es biju neizpratnē.

Hīrona vaigs satumsa. Kamēr viņš tūcīja seglu somā

latīņu-angļu valodas vārdnīcu, skaļruņos dudināja Frenks Sinatra.

Taisons joprojām aizgrābts blenza uz Hīronu. Viņš iekunkstējās, itin kā alktu noglaudīt Hīronam muguru, bet baidītos tuvoties. — Ponijs?

Hīrons sarauca degunu. — Mans dārgais ciklopu jau­nekli! Es esmu kentaurs.

—   Hīron, — es ierunājos, — kas ir ar to koku? Kas notika?

Viņš skumji nošūpoja galvu. — Talijas koka inde nāk no Pazemes, Persij. Tādu pat es redzu pirmoreiz. Jā­domā, tā iztecināta no kāda nezvēra indes dziedzeriem tumšākajās Tartara dzīlēs.

—   Tad jau skaidrs, kurš vainīgs. Kro…

—   Persij, nemini titānu valdnieka vārdā. Ne šeit, ne tagad.

—   Bet vēl pērnvasar viņš kūdīja olimpiešus uz pil­soņu karu! Tā noteikti ir viņa ideja. Viņš būs savaņģojis nodevēju Lūku.

—   Iespējams, — Hīrons piekrita, — taču tieku saukts pie atbildības, jo neesmu nelaimi aizkavējis un pratis vērst par labu. Kokam atlicis vien pāris nedēļu, ja vien…

—   Ja vien kas? — Anabeta noprasīja.

—  Nekas, — Hīrons atplijās. — Muļķīgas iedomas. Inde apskādējusi visu ieleju. Burvju robežas sairst. No­metnes stundiņas ir skaitītas. Indes darbus labot spētu tikai viens vienīgs brīnums, kas zudis jau pirms vairā­kiem gadsimtiem.

—   Kāds? — es tincināju. — Mēs to sameklēsim!

Hīrons aizvēra seglu somu un izslēdza mūzikas at­skaņotāju. Tad viņš pagriezās, uzlika man uz pleca roku un ieskatījās cieši acīs. — Persij, apsoli, ka nerīkosies pār­steidzīgi. Es jau teicu tavai mammai, ka tev šovasar šeit labāk nerādīties. Tas ir pārāk bīstami. Bet, ja reiz esi šeit ieradies, tad arī paliec šeit. Trenējies cītīgi. Mācies cīnī­ties. Taču nepamet šo vietu.

—   Kāpēc? — es vaicāju. — Es gribu kaut ko līdzēt! Es nevaru sēdēt un noskatīties, kā robežas iet bojā. No­metni tūliņ…

—   Pārplūdinās briesmoņi, — Hīrons pabeidza. — Jā, baidos, ka tā arī būs. Taču nekrīti kārdinājumā mesties briesmās pa galvu, pa kaklu. Varbūt tās ir titānu vald­nieka lamatas. Neaizmirsti pērno vasaru! Viņš tev gan­drīz vai laupīja dzīvību.

Tiesa gan, bet man tik nepārvarami gribējās palī­dzēt. Turklāt gribēju, lai Krons saņem pēc nopelniem. Ceriet vien, ka titānu valdnieks guvis mācību pirms ve­selas mūžības, kad dievi šo gāza no troņa. Ceriet vien, ka šis guvis miglainu apjausmu — ja tevi ņem un sakapā miljons gabalos un tad vēl iesviež Zemzemes dziļākajā nostūrī — tad neesi īpaši gaidīts viesis. Bet nē taču. Viņš bija nemirstīgs, viņš joprojām kvernēja tur lejā, Tartarā, ciezdams bezgalīgas mokas, alkdams atgriezties un at­riebties olimpiešiem. Pats uz savu roku Krons rīkoties nespēja, bet viņam lieliski padevās tīt ap pirkstu mirstī­gos un pat dievus, musinot tos nodarīt melnos darbiņus.

Tā indēšana noteikti bija viņa pirksts. Kurš gan vēl kristu tik zemu un uzbruktu Talijas kokam, vienīgajai piemiņai par varoni, kas upurējusies, lai glābtu draugus?

Anabeta pūlējās apvaldīt raudas. Hīrons notrausa asaru viņai no vaiga. — Paliec ar Persiju, bērniņ, — viņš tai sacīja. — Pieskati viņu. Un atceries pareģojumu!

—   Es… jā.

—   Ēē.. — es bildu. — Vai tas būtu kāds superdraudīgs pareģojums par mani, ko dievi jums aizlieguši iz­paust?

Šie klusēja.

—   Kā tad, — nomurmināju. — Es jau tik tā.

—   Hīron… — Anabeta ierunājās. — Tu man stāstīji, ka dievi piešķīruši tev nemirstību vien tikām, kamēr au­dzināsi hērojus. Ja tevi izraidīs no nometnes, tad jau…

—   Zvēri, ka darīsi visu, kas tavos spēkos, lai pasar­gātu Persiju no briesmām, — viņš uzstāja. — Zvēri pie Stiksas ūdeņiem.

—  Es… es zvēru pie Stiksas ūdeņiem, — Anabeta sacīja.

Laukā nogranda pērkons.

—   Ļoti labi, — bilda Hīrons. Viņš izskatījās atvieg­lots. — Var jau būt, ka tikšu attaisnots un atgriezīšos. Tikmēr došos pie saviem savvaļas sugas brāļiem Evergleidā. Var gadīties, ka viņiem ir zināms, kā paglābt sa­indēto koku, — man tas jau piemirsies. Taču es jebkurā gadījumā nerādīšos nevienam acīs, līdz viss šis tracis nebeigsies… vai nu šā, vai tā.

Anabeta apslāpēja šņukstu. Hīrons neveikli papliķēja viņai pa plecu. — Nu, nu, bērniņ. Jūsu drošība nu ir mistera D. un jaunā nodarbību pārziņa rokās. Atliek ce­rēt… nu ko, jācer, ka viņi nenolaidīs nometni pa burbuli tik ātri, kā varētu domāt.

—   Kas tas vispār par tādu Tantalu? — es bozos. — Darīt šim nav ko, ka atņem jums darbu?

Pāri ielejai atplūda gliemežvāka taures skaņas. Pat nemanīju, ka jau tik vēls. Nometniekiem bija laiks pos­ties vakariņās.

—   Ejiet, — Hīrons sacīja. — Jūs viņu sastapsiet pavil­jonā. Persij, es sazināšos ar tavu mammu un pastāstīšu, ka tev nekas nekait. Viņa noteikti jau ir sakreņķējusies. Bet atceries manu brīdinājumu! Tev uzglūn briesmas.

Pat ne mirkli neiedomājies, ka titānu valdnieks tevi būs piemirsis!

Kad tas bija pateikts, Hīrons izrikšoja laukā no dzī­vokļa un aizklidzināja pa gaiteni, Taisonam saucot no­pakaļ: — Ponij! Neej prom!

Atjēdzos, ka biju piemirsis pastāstīt Hīronam savu sapni par Groveru. Nu jau bija par vēlu. Mans visu laiku labākais skolotājs bija zudis, iespējams, uz visiem laikiem.

Taisons sāka pinkšķēt gandrīz tikpat nevaldāmi kā Anabeta.

Mēģināju abiem ieskaidrot, ka viss būs labi, bet pats tam vairs neticēju.

Aiz ēdnīcas paviljona jau rietēja saule, kad nometnieki plūda vakariņās no saviem namiņiem. Stāvējām marmora kolonnas ēnā un vērojām, kā tie sarodas. Ana­beta vēl nebija saņēmusi sevi rokās, bet apsolīja vēlāk ar mums izrunāties. Viņa aizsteidzās piepulcēties radaga­baliem no Atēnas namiņa — ducim tādu pašu gaišma­tainu pelēkaču kā viņa pati. Anabeta nebija gados ve­cākā, bet ne kurš katrs bija pavadījis nometnē tik daudz vasaru. To varēja pateikt, uzmetot skatienu viņas nomet­nes kaklarotai — viena krellīte par katru vasaru, un Anabetai tās bija sešas. Neviens neņēmās apšaubīt viņas tiesības uz vadonību.

Tālāk sekoja Klarisa, vezdama astē Arēja namiņa iemītniekus. Viena roka bija iekārta saitē, un vaigu ro­tāja nejauka, trekna švīka, bet citādi randiņš ar bronzas buļļiem laikam nemaz nebija licis zaudēt dūšu. Kāds bija pamanījies pielipināt viņai pie muguras papīra drisku ar uzrakstu "Mūjābele"! Bet neviens no mājokļa biedriem neuzskatīja par vajadzīgu uz to norādīt.

Pēc Arēja atvasēm nāca Hēfaista namiņš — sešu puišu svītu vadīja Čārlzs Bekendorfs, plecīgs piecpa­dsmitgadīgs afroamerikānis. Plaukstas tam bija tik pla­tas kā beisbola cimdi, seja barga, acis piemiegtas — kā nekā augas dienas viņš aizvadīja kalēja smēdē. Iepazīstot tuvāk, viņš izrādījās tīri lādzīgs, bet tik un tā neviens viņu nesaukāja par Čārliju, Čaku vai Čārlzu. Vairākumam viņš bija Bekendorfs. Mēļoja, ka viņš izkalšot jebko. Pa­dod tik metāla kluci, un tūliņ taps nāvīgi ass zobens vai kāds mehāniski vadāms kareivis, vai putnu vanniņa kā­das omītes dārzam. Ko vien sirds kāro.

Saradās arī pārējie — Dēmetras, Apollona, Afrodītes, Dionīsa — namiņi. No ezera iznira najādas. No ko­kiem izsūcās driādas. No pļavas atrikšoja ducis satīru, uzjundot smeldzīgas atmiņas par Groveru.

Satīri allaž bijusi mana vājība. Te, nometnē, viņiem bija visādi jāizdabā direktora mistera D. ērmīgajām iegri­bām, bet ārpasaulē viņu darbs bija neatsverams. Viņi bija meklētāji. Maskējušies par parastiem pusaudžiem, viņi iefiltrējās skolās visos pasaules nostūros, lai uzmeklētu iespējamos pusdievus un tad pavadītu viņus līdz nomet­nei. Tā es iepazinos ar Groveru. Viņš bija pirmais, kurš atpazina manī pusdievu.

Kad satīri bija sasēduši pie vakariņu galda, pie ap­vāršņa parādījās arī Hermeja namiņš. Tas vienmēr bija pārstāvēts kuplākajā skaitā. Pērnvasar to vadīja Lūka, tas pats, kas kopā ar Taliju un Anabetu cīnījās Pusdievu kalna virsotnē. Pirms Poseidons atzina mani par savu pēcnācēju, arī es kādu laiku novilku Hermeja namiņā. Lūka paguva uzmesties man par draugu… un pēc tam mēģināja piebeigt.

Tagad Hermeja komandu vadīja Treviss un Konors Spēri. Nebūdami dvīņi, viņi tik ļoti līdzinājās viens ot­ram, ka nebija jēgas prātot — kurš tur kurš. Nekādi ne­spēju paturēt prātā, kurš no abiem vecākais. Abi bija gari un izkāmējuši, abiem pār acīm krita brūnas matu šķip­snas. Oranžie Pusdievu nometnes tēkrekli kūļājās pāri platajiem šortiem. Brāļiem bija Hermeja bērniem tik raksturīgie velnišķie vaibsti: uzrautas uzacis, šķelmīgs smīns, mūžīgi dzirksts acīs, tā ka varēji nodomāt — tū­liņ dabūsi aiz krekla plaukšķeni. Tas, ka zagļu dievam gadījušies bērni, kam uzvārdā "Spers", man šķita labais joks, bet tajā vienīgajā reizē, kad par to ieminējos Trevisam un Konoram, abi neizteiksmīgi blenza uz mani, ne­saskatīdami tur itin nekā smieklīga.

Tiklīdz visi nometnieki bija pie vietas, ievedu Tai­sonu zāles vidū. Čalas pieklusa. Skatieni pievērsās mums. — Kurš to tur atvilcis? — atskanēja murdoņa no Apol­lona galda.

Nikni paglūnēju turp, bet nesaskatīju runātāju.

Pie pirmā galda kāds garlaikoti ierunājās: — Tā, tā, vai tik tas nav Pīters Džonsons! Tagad esmu redzējis visu.

Es sakodu zobus. — Persijs Džeksons… ser.

Misters D. iestrēba malku diētiskās kolas. — Aha, aha. Kā jūs, jaunie, tagad mēdzat izteikties: kāda šķirbaV.

Viņš bija apvilcis ierasto havajiešu kreklu leoparda rakstā, šortus, teniskurpes un melnas zeķes. Apaļais vēders un sarkanā, uzburbusl seja darīja viņu līdzīgu tūristam, kurš aizsēdējies Lasvegasas kazino. Viņam aiz muguras stāvēja tramīga paskata satīrs, plēsdams vīn­ogām nost mizu un pa vienai sniegdams ogas miste­ram D.

Misteru D. īstenībā sauca Dionīss. Vīna dievs. Zevs viņu iecēla par pusdievu nometnes direktoru, lai šis pa­kaltē rīkli kādu gadu simtiņu, — tas sods par uzmākša­nos neīstajai mežu nimfai.

Līdzās, kur parasti sēdēja (vai stāvēja, kentaurs bū­dams) Hīrons, rēgojās agrāk neredzēts tips — bāls, trakoti izdēdējis vīrs apvalkātā, oranžā cietumnieka kombine­zonā. Uz kabatas bija uzdrukāts numurs 0001. Zem acīm tumsa zili loki, nagi bija netīri, pelnu pelēkie mati ap­cirpti šā tā — bezmaz kā ar zāles pļāvēju. Viņš stingi vē­rās manī; šis skatiens darīja mani nervozu. Tas cilvēks izskatījās… salauzts. Nikns un apjucis, un izbadējies vien­laikus.

—   Reku, tas puišelis, — Dionīss viņam norādīja, — paturi viņu acīs. Poseidona dēls, vai zin'.

—   Ahā! — cietumnieks novilka. — Tātad šis.

Pēc intonācijas bija jaušams, ka viņi ar Dionīsu jau paspējuši pārmazgāt manus kauliņus.

—   Es esmu Tantals, — cietumnieks stādījās priekšā ar dzestru smaidu. — Esmu ieradies īpašā uzdevumā, līdz… nūja, līdz mans kungs Dionīss vēlēs ko citu. Bet no tevis, Persij Džekson, es sagaidu savaldību. Vairs nekādu ne­patikšanu.

—   Nepatikšanu? — es pārjautāju.

Dionīss uzsita knipi. Uz galda parādījās avīze — šās­dienas New York Post izdevuma pirmā lapa. Mans Merivezeras pamatskolas gadagrāmatai bildētais ģīmis. Virs­rakstu knapi saburtoju, bet nebija grūti uzminēt, kas tur rakstīts. Kaut kas no sērijas: trīspadsmitgadīgs psihopāts nosvilina sporta zāli.

—  Jā, nepatikšanu, — Tantals apmierināti atkārtoja. — Cik noprotu, pērnvasar biji līdz ausīm nepatikšanās.

Biju pārāk nikns, lai ko iebilstu. Vai tas, ka dievi teju uzrīkoja pilsoņu karu, bija mana vaina?

Satīrs nervozi pieslīdēja tuvāk un novietoja Tanta­lam priekšā šķīvi ar šmorētu gaļu. Jaunais nodarbību pārzinis nošmakstināja lūpas. Uzlūkojis tukšo biķeri, viņš norīkoja: — Limpeni! īpašo. 1967. gada laidienu.

Glāze pati no sevis piepildījās ar putojošu dziru. Tantals vilcinoties pastiepa roku, itin kā bīdamies, ka biķeris izrādīsies nokaitēts.

—  Aiziet, veco zēn, — Dionīss mudināja ar savādu dzirksti acīs. — Varbūt tagad nostrādās.

Tantals kampa kausu, bet, pirms paguva aizskart, tas jau aizšāvās prom. Pāris dzēriena lāses nopilēja iepakaļ, un Tantals centās tās uzslaucīt ar pirkstu, bet pilieni veikli aizripoja prom kā dzīvsudrabs. Iekunkstējies viņš pagriezās pret gaļas plati. Pacēla dakšu un mēģināja iebak­stīt ceptā krūtiņā, taču šķīvis veikli aiztecēja uz galda viņu galu, pārvēlās pār malu un iekrita pavarda oglēs.

—   Murgs! — Tantals purpināja.

—   Nu, tad neko, — Dionīsa balsi caurstrāvoja māk­slota līdzjūtība. — Varbūt vēl tikai pāris dieniņu. Tici man, veco zēn, darbs šajā nometnē ir īsta katorga. Gan jau tavs vecais lāsts beigās atkritīs pats no sevis.

—   Beigās, — Tantals burkšķēja, lūrēdams uz Dionisa diētisko kolu. — Vai tev ir kaut mazākā sajēga, cik sausa izkalst rīkle trīstūkstoš gados?

—   Jūs esat tas gars no Soda laukiem? — es attapu.

—    Tas, kurš stāv ezera vidū, bet virs galvas noliecies augļu pilns zars, tomēr jūs nevarat ne paēst, ne padzert.

Tantals pavīpsnāja. — Puisīt, tu gan jau būsi teicam­nieks, ko?

—   Jūs, dzīvs būdams, noteikti pastrādājāt kaut ko pa īstam šausmīgu, — es nelikos dzirdis. — Kas tas bija?

Tantals piemiedza acis. Satīri viņam aiz muguras sparīgi purināja galvu, pūlēdamies mani brīdināt.

—   Es neizlaidīšu tevi no acīm, Persij Džekson, — Tantals šņāca. — Negribu nekādas nepatikšanas savā no­metnē.

—  Jūsu nometnē jau valda nepatikšanas… ser.

—   Ej taču atsēdies, Džonson, — Dionīss atplijās.

—   Tas tur galdiņš ir tavs, ne? Tas, pie kura neviens cits nekad negrib sēdēt.

Seja svila, bet prātos un turēju mēli aiz zobiem. Dio­nīss bija pāraudzis smurgulis, bet ar visu to viņš bija ne­mirstīgs un varen jaudīgs pāraudzis smurgulis. Es tikai noteicu: — Iesim, Taison.

—   Nekā nebija, — Tantals paziņoja. — Briesmonis paliks tepat. Mums jālemj, ko ar tādu iesākt.

—   Ar viņu, — es atcirtu. — Viņa vārds ir Taisons. Jaunais nodarbību pārzinis izbrīnā sarāva uz augšu

uzacis.

—  Taisons izglāba nometni, — es nelikos mierā.

— Viņš sadeva tiem bronzas buļļiem. Citādi te viss būtu nokūpējis.

—   Jā, — Tantals nopūtās, — tādu neražu!

Dionīss ķiķināja.

—  Tagad pazūdi, — Tantals pavēlēja. — Kamēr iz­lemsim šā kustoņa likteni.

Taisons raudzījās manī ar lielu, baiļpilnu aci, bet es labi zināju, ka nometnes priekšnieku rīkojumiem ne­drīkst nepakļauties. Vismaz ne klaji.

—   Es tepat vien būšu, draudziņ, — es apsolīju. — Ne­satraucies. Atradīsim tev siltu guļvietu.

Taisons pamāja ar galvu. — Es tev ticu. Tu esi man draugs.

Nu es jutos vēl krietni vainīgāks.

Aizkātoju līdz Poseidona galdam un atkritu uz sola. Koku nimfa pienesa šķīvi ar Olimpa olīvu un desas picu, bet apetīte bija vējā. Šodien jau divas reizes biju teju aiz­gājis pie dieviem. Biju pamanījies noslēgt mācību gadu ar totālu katastrofu. Pusdievu nometne bija pamatīgā ķezā, un Hīrons bija piekodinājis, lai nekustinu ne pirk­stiņu.

Nejutos nevienam pateicību parādā, bet, kā ierasts, aizšļūcu līdz bronzas pavardam un ieslaucīju daļu šķīvja satura liesmās.

—   Poseidon, — nomurmināju, — pieņem manu zie­dojumu. Un pie viena izlīdzi man, klusībā noskaitīju. Lūdzu.

Picai sadegot, dūmi ieguva tīkamu smaržu — dzid­ras jūras un savvaļas ziedu dvesmu —, bet ej nu sazini, vai tā bija zīme, ka tēvs mani uzklausījis.

Atgriezos pie galda. Sliktāk jau vairs nebija kur. Bet tad Tantals lika vienam satīram iepūst gliemežnīcas ragā, lai pievērstu mūsu vērību kādam paziņojumam.

—   Tad nu tā, — Tantals ierunājās, kad balsu mur­doņa bija pierimusi. — Kārtējā gardā maltīte! Tā vismaz runā. — Runājot viņš nemanāmi stiepās pēc vēlreiz pie­pildītā pusdienu šķīvja, it kā gardumus varētu kā nebūt piekrāpt, bet nekā. Tiklīdz Tantala plauksta bija pāris sprīžu attālumā, šķīvis aizspurdza projām pa galdu.

—   Savā pirmajā darba dienā, — viņš turpināja, — es vēlētos uzsvērt, ka atrašanās šeit ir ļoti patīkams sods. Vasaras gaitā es ceru paspīdzināt, khm, tas ir, satikt ik­vienu no jums. Jūs visi izskatāties pagalam apetīlīgi.

Dionīss pieklājīgi paplaukšķināja, mudinot satīrus uz šķidriem aplausiem. Taisons joprojām stāvēja pie pirmā galda un izskatījās pagalam samulsis, taču, kolīdz centās pasprukt sāņus, Tantals rāva viņu atpakaļ.

—   Bet tagad par pārmaiņām! — Tantals veltīja nometniekiem šķību smaidu. — Mēs atjaunosim ratu skriešanās sacīkstes!

Pie visiem galdiem uzvirmoja murdoņa — satrau­kums, bailes, neticība.

—  Zinu, zinu, — Tantals turpināja, paceļot balsi, — sacīkstes pirms pāris gadiem tika atceltas kādu tur tehnisku ķibeļu dēļ.

—  Trīs miruši, divdesmit seši smagi ievainoti, — no­kliedzās kāds pie Apollona galda.

—   Jā, jā! — Tantals novilka. — Bet esmu pārlie­cināts, ka jūs visi ar sajūsmu uzņemsiet šās nometnes tradīcijas atdzimšanu. Katru mēnesi pie uzvarētājiem aizceļos zelta lauru vainags. Komandu reģistrācija sāk­sies rīt no rīta! Pirmās sacīkstes pēc trim dienām. Jūs tiekat atbrīvoti no lielākās daļas parasto darbu, lai saga­tavotu ratus un izvēlētos zirgus. Ak jā, vai es jau piemi­nēju, ka uzvarētāju komandas namiņš mēnesi tiks atbrī­vots no saimniecības darbiem?

Nometne eksplodēja sajūsmas pilnos saucienos — nekādas vergošanas veselu mēnesi? Nebūs jāmēž staļļi? Viņš nopietni?

Taču kādam, no kura es to gaidīju vismazāk, bija kas iebilstams.

—   Bet, ser! — ierunājās Klarisa. Viņa izskatījās sa­nervozējusies, tomēr piecēlās kājās no Arēja galda. Dažs labs noirgojās, ieraugot viņai pie muguras pielipināto "Mūjābeli". — Kā ar dežūrposteni? Ja mēs metīsim visu pie malas, lai sagatavotu ratus…

—  O, mūsu dienas varone! — Tantals izsaucās.

—  Drosmīgā Klarisa, kas vienpersoniski satriekusi bron­zas buļļus!

Klarisa apjukusi samirkšķināja acis un nosarka:

—  Emm, es jau ne…

—  Turklāt tik pieticīga, — Tantals plati smaidīja.

—  Tikai mieru, mīlīt! Mums te ir vasaras nometne. Jāat­pūšas taču, pareizi?

—   Bet koks…

—   Un nu, — Tantals turpināja, jo pāris Klarisas galdabiedru bija norāvuši šo atkal sēdus, — pirms sasēžam pie ugunskura nodoties dziesmām, jāatrisina viena sīka saimnieciska neskaidrība. Persijs Džeksons un Anabeta

Čeisa nez kādēļ uzskatījuši par pašsaprotamu atvilkt šurp šo te. — Tantals pamāja uz Taisona pusi.

Nometnieku vidū uzvirmoja neizpratnes pilna šal­koņa. Greizi skati uz manu pusi. Biju gatavs nožņaugt to Tantalu.

—  Visiem labi zināms, — viņš turpināja sakāmo, — ka ciklopi ir asinskāri briesmoņi ar vāju galvu. Citkārt es bez vilcināšanās palaistu šo izdzimteni mežā, lai grābjat rokā lāpas, durkļus un dzenat tam pēdas. Bet ej nu sa­zini? Varbūt šis ciklops nav tik negants kā pārējā kliķe. Kamēr mums nav iemesla viņu piebeigt, jāatrod šim kāda pajumte. Prātā ienāca staļļi, bet tas lieki satrauks zirgus. Varbūt Hermeja namiņā?

Kapa klusums pie Hermeja galda. Treviss un Konors Spēri pēkšņi ar lielāko rūpību bija pievērsušies galdauta rakstiem. Un nebija ar', ko pārmest. Hermeja namiņš mūž­dien bija pilns līdz ūkai. Tur nemaz neatrastos šķirba, kur iebīdīt divmetrīgu ciklopu.

—  Nu, saņemieties taču, — Tantals dīca. — Bries­moni varētu likt pie tiem netīrākajiem darbiem. Tiešām neviena paša ieteikuma, kur piesiet tādu lopu?

Pēkšņi visiem aizrāvās elpa.

Tantals šokēts atsprāga atpakaļ. Es neticīgi blenzu uz zaļo, vizošo gaismu, kas solīja mainīt manu dzīvi — virs Taisona galvas bija uzmirdzējis žilbinošs, hologrā­fisks tēls.

Pēkšņi man viss vēderā sagriezās, un es atcerējos Ana­betas vārdus par ciklopiem: tie ir savvaļas garu un dievu atvases… jo sevišķi tā viena…

Taisonam virs galvas griezās zaļš, mirdzošs trijžubu­ris — tas pats simbols, kas uzmirdzēja man virs galvas dienā, kad Poseidons atzina mani par dēlu.

Mirkli valdīja mēms klusums.

Reti gadījās tapt atzītam. Citi nometnieki nesekmīgi gaidīja visu mūžu. Kad pērnvasar mani atzina Posei­dons, pārējie bijīgi krita ceļos. Bet šoreiz tie sekoja Tantala pēdās, un Tantals laida vaļā zviedzienu. — Ej nu! tagad zinām, kur bāzt to briesmoni. Sejās pat skatāma radniecība!

Smēja visi, izņemot Anabetu un vēl pāris manu draugu.

Šķita, ka Taisonam par to nekas. Viņš bija pārāk ap­stulbis, pūloties aizmēzt mirdzošo trejzari, kas nu lēnām baloja. Viņš bija pārāk naivs, lai apjēgtu, cik ļoti tie pārē­jie izņirgājas, cik cilvēki tomēr ir nežēlīgi.

Bet es gan to sapratu.

Man bija jauns kaimiņš. Pusbrālis briesmonis.

pāris nākamās dienas bija katorga, gluži kā Tantals tika solījis.

Vispirms jau Taisons, kas ievācās Poseidona namiņā un ik pēc piecpadsmit sekundēm smēja: — Persijs ir man brālis? — kā loterijā laimējis.

—   Eu, Taison, — es spurojos, — nav tik vienkārši.

Bet ej nu viņam kaut ko ieskaidro. Viņš aiz sajūsmas

lidinājās mākoņos. Savukārt es… lai kā man tas plecīgais puika patiktu, es tomēr jutos drusku neērti. Man bija kauns. Fū, novēlu no sirds.

Mans tēvs, visuvarenais Poseidons, bija padraiskojies ar kaut kādu savvaļas dievību, un iznākumā radies Tai­sons. It kā jau agrāk arī bija lasīti mīti par ciklopiem. Es pat atcerējos, ka tie bieži izrādījās Poseidona bērni. Bet nekad netiku prātā savilcis, ka tad jau viņi būtu mani… radinieki. Līdz Taisons likās uz auss manā kaimiņgultā.

Pārējie nometnieki ar neturēja muti ciet. Pēkšņi es vairs nebiju stilīgais Persijs Džeksons, kas pērnvasar at­guvis Zeva zibensbultu. Pēkšņi es biju nabaga ērms Per­sijs Džeksons ar to riebīgo briesmoni par brāli.

—   Viņš jau nav mans īstais brālis! — es protestēju, tiklīdz Taisons pazuda no redzesloka. — Drīzāk tāds pusbrālis no saimes tumšā gala. Tāds kā… otrās pakāpes brālēns vai vismaz uz to pusi.

Neviens neklapēja ar ausi.

Atzīšu — biju nikns uz tēti. Poseidona dēla loma nu bija visīstākā klaunāde.

Anabeta pūlējās mani uzmundrināt. Viņa ierosināja mesties vienā komandā uz ratu sacīkstēm, lai vismaz tā aizgaiņātu domas par nedienām. Nepārprotiet — mums abiem riebās Tantals, un abi līdz izmisumam raizējāmies par nometni — bet vai tad bija kas līdzams? Kamēr spo­žais Talijas koka glābšanas plāns vēl atradās tapšanas stadijā, nolēmām — lai iet sacīkstes! Galu galā, sacīkšu ratus izgudrojusi Anabetas mamma, Atēna, bet mans tēvs radījis zirgus. Ja metīsimies uz vienu roku, nocelsim zeltu.

Kādu rītu, kad abi ar Anabetu gulšņājām pie ezera, švīkājot sacīkšu ratu skices, garām slāja pāris ākstu no Afrodītes namiņa un sadomāja pajautāt, vai man gadī­jumā nevajagot acu zīmuli acij… — Pardon, acīm.

Kad šie rēkdami taisījās prom, Anabeta norūca: — Neklausies, Persij. Tu jau neesi vainīgs, ka brālis ir briesmonis.

—   Viņš nav mans brālis! — ar manu pacietību bija cauri. — Un nav arī nekāds briesmonis!

Anabeta neizpratnē sarāva uz augšu uzacis. — Ei, uz mani nebļausties! Un teorētiski viņš ir briesmonis.

—   Tu pati ielaidi viņu nometnē.

—   Tā bija vienīgā iespēja glābt tev dzīvību! Tas taču… Persij, piedod, es neparedzēju, ka Poseidons ņems un atzīs viņu par savu. Ciklopi ir melīgākie, nodevī­gākie…

—   Viņš tāds nav! Un ko tie ciklopi tev vispār noda­rījuši?

Anabetas ausu ļipiņas iekrāsojās sārtas. Nojautu, ka viņa kaut ko noklusē — visdrīzāk nelāgu.

—   Metam mieru, — viņa atcirta. — Tātad ratu ass…

—   Tu izturies pret viņu kā kaut kādu šausmoni, — es turpināju, — bet viņš taču izglāba man dzīvību.

Anabeta nosvieda zīmuli un piecēlās kājās. — Tad varbūt taisi tos ratus kopā ar viņu.

—   Varbūt taisīšu arī.

—   Forši!

—   Forši!

Viņa aizplēsa prom, un es jutos vēl draņķīgāk nekā iepriekš.

Turpmākās dienas centos izmest visas nepatikšanas no prāta.

Viena no Afrodītes namiņa draudzīgākajām meite­nēm, Silēna Boregāra, piekrita pasniegt man pirmo mācībstundu jāšanā ar pegazu. Viņa paskaidroja, ka vispār esot tikai viens nemirstīgs spārnotais zirgs vārdā Pegazs un viņš joprojām klīstot debesu plašumos, taču gad­simtu gaitā šis saradījis daudz pēcnācēju, kas gan nevar lepoties ar tēva veiklajām kājām un lielo dūšu, bet vārdu gan mantojuši no visuvarenā priekšgājēja.

Kā jau ūdeņu dieva dēlam piedien, diez ko nemīlēju celties gaisā. Tēvs un Zevs bija spraigi sāncenši, tādēļ pēc iespējas centos vairīties no debesu dieva valstības. Tomēr izjāde ar spārnotu zirgu bija kas cits. Nejutos ne tuvu tik tramīgs kā lidmašīnā. Varbūt tāpēc, ka zirgus no jūras putām bija radījis mans tēvs, tāpēc pegazi bija tāda kā… neitrālā zona. Es uztvēru viņu domu gājienu. Ne­būt nejutos pārsteigts, kad mans pegazs aizlaida galopā pār koku galotnēm vai ietrenca kaiju pulciņu mākonī.

Nelaime tā, ka arī Taisons gribēja izjāt ar "cālīšu po­nijiem", bet pegazi, viņam tuvojoties, tūliņ kļuva gražīgi. Telepātiski šos mierināju ar domu, ka Taisons nedarīs pāri, bet spārnotie kustoņi nelikās ticam. Taisons lēja gaužas asaras.

Vienīgais, kam pret Taisonu nekas nebija iebilstams, bija Bekendorfs no Hēfaista namiņa. Kalēju dievs savās kalvēs mūždien bija strādājis kopā ar ciklopiem, tāpēc Bekendorfs aizveda Taisonu uz ieroču kaltuvi, lai apmā­cītu metāldarbos. Viņš solīja, ka padod tik mazo pirk­stiņu un Taisons ceps augšā visādas burvju pariktes kā karalis.

Pēcpusdienā trenējos arēnā ar Apollona namiņa kom­pāniju. Zobenu cīņas bija mans jājamzirdziņš. Mēļoja, ka es esot izveicīgākais zobena vēzētājs nometnē pēdējo simt gadu laikā, ja nu vienīgi Lūka vēl varējis man līdzi­nāties. Visi mani allaž salīdzināja ar Lūku.

Vienā mierā iekabināju Apollona čaļiem. Prātīgāk būtu bijis treniņa nolūkā mēroties spēkiem ar arejiešiem vai atēniešiem, jo tieši starp tiem bija atrodami veiklākie zobena cilātāji, bet ar Klarisu un viņas svītu man nebija pa ceļam, savukārt pēc saķeršanās ar Anabetu negribēju viņu satikt.

Pēc tam aizgāju uz loka šaušanu, lai gan tur nu biju pēdējais no pēdējiem, turklāt bez Hīrona vairs nebija tas. Amatniecībā ķimerējos ap Poseidona marmora bisti, bet, kad tā jau sāka atgādināt Silvestru Stalloni, metu mieru. Pa treniņa sienu uzrāpos augšā pilnā zemestrīces un la­vas izvirduma režīmā. Savukārt vakaros dežurēju piero­bežā. Kaut arī Tantals uzstāja, ka pietiks sargāt nometni, dažs nometnieks paslepšus turpināja iesākto un brīva­jos brīžos uzmeta dežūru grafiku.

Tupēju Pusdievu kalna virsotnē un vēroju driādas dancojam te un tur, apdziedam mirstošo priedi. Satīri niedru stabulēs pūta dziednieciskus meldiņus, un uz mirkli šķita, ka priedes skujas tiešām top leknākas. Ziedi kalna korē smaržoja nedaudz tīkamāk, zāle rādījās za­ļāka. Taču, tiklīdz mūzika mitējās, gaisā atkal iezagās sērga. Šķita, kaite apsēdusi visu kalnu un to nīdē inde, kas iesūkusies dziļi koka saknēs. Jo ilgāk es tur sēdēju, jo niknāks kļuvu.

Pie visa bija vainīgs Lūka. Atcerējos viņa viltīgo smīnu, pūķa ķetnas rētu pāri vaigam. Viņš uzmetās man par draugu, kaut no sākta gala bija Krona pakalpiņš nu­mur viens.

Pavēru vaļā plaukstu. Rēta, ko Lūka man pērnvasar bija iedāvājis, pamazām gaisa, tomēr joprojām bija skaidri nomanāma — balta, žuburota brūce, ko atstājis viņa skorpiona dzēliens.

Atausa atmiņā vārdi, ko Lūka man sacīja, īsi pirms centās nonāvēt: visu gaišu, Persij. Tuvojas jauns zelta laik­mets. Tev tur vieta neatradīsies.

Sapnī atkal redzēju Groveru. Dzirdēju aprautas frā­zes. Te viņš sacīja: tā ir šeit. Vēl: viņam patīk aitas.

Aizdomājos, varbūt būtu vērts atstāstīt sapni Anabetai, bet sajutos stulbi. Viņam patīk aitas? Kādā sakarā? Viņa padomātu, ka esmu prātu izkūkojis.

Sacīkšu priekšvakarā abi ar Taisonu pēdējoreiz pār­baudījām ratus. Tie bija ellīgi forši. Taisons ieroču kalvēs bija izkalis metāla detaļas. Es nopulēju koku un saskrū­vēju braucamo kopā. Rati bija zili balti ar viļņu rakstu gar sānu un trejžuburi priekšplānā. Pēc tik pamatīga dar­biņa šķita, ka būtu tikai godīgi, ja Taisons brauktu kopā ar mani, lai arī zirgi, protams, nebūtu sajūsmā un Taisona masa drīzāk kalpotu par enkuru.

Kad posāmies uz naktsguļu, Taisons ierunājās: — Tu dusmojies?

Attapos, ka esmu savilcis drūmu seju. — Nu nē, ne­dusmojos.

Taisons tumsā gulēja uz savas lāviņas un klusēja. Garās kājas krietni kārās pāri gultas galam. Ja viņš uz­rāva segu līdz zodam, otrā galā iznira plikas pēdas. — Es esmu briesmonis.

—  Nerunā tā.

—   Tas nekas. Es būšu labs briesmonis. Tad tev ne­būs jādusmojas.

Man trūka vārdu. Blenzu griestos un jutos tā, it kā lēnām izlaistu garu, tāpat kā Talijas koks.

—   Vienkārši… man līdz šim nav bijis pusbrāļa, — centos, cik spēka, lai balss neaizlūst. — Tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Turklāt raizējos par nometni. Un mans draugs, Grovers… viņam laikam draud briesmas. Mani nepamet sajūta, ka vajadzētu kaut kā mēģināt palīdzēt, bet nesaprotu, kā.

Taisons klusēja.

—   Atvaino, — es sacīju, — tā nav tava vaina. Esmu dusmīgs uz Poseidonu. Tāda sajūta, ka viņš cenšas mani pataisīt par muļķi, mēģina mērīt mūs abus pēc vienas mērauklas, un es nesaprotu, kāpēc tā.

Atskanēja dobjš rūciens. Taisons krāca.

Nopūtos. — Arlabunakti, milzi.

Un es arī aizvēru acis.

Sapnī Grovers bija apvilcis kāzu kleitu.

Es melotu, teikdams, ka tā viņam derēja. Tā bija pā­rāk gara, un apakšmala noķepusi dubļiem. Plecu lences visu laiku slīdēja lejup. Grovera seju piesedza saplosīts plīvurs.

Viņš atradās drēgnā alā, ko izgaismoja vienīgi lāpas. Vienā stūrī rēgojās lāviņa, otrā stāvēja veclaicīga paskata stelles ar baltu pusaustu drānu. Grovers blenza man tieši virsū, it kā es būtu kāda ilgi gaidīta televīzijas pārraide. — Lai paldies dieviem! — viņš izdvesa. — Vai tu mani dzirdi?

Mans sapņa atspulgs kavējās ar atbildi. Es lūrēju ap­kārt, pētīju stalaktītiem nosētos griestus, manīju aitu un kazu smaku. Ievēroju, ka alas vienīgo izeju aizsedz blu­ķis ledusskapja izmērā, un aiz tā atbalsojās kāda rūk­šana, rēkšana, blēšana, itin kā bluķis slēptu skatam vēl lielāku alu.

—    Persij? — Grovers mani uzrunāja. — Lūdzu, sa­ņemies, man nav spēka stiprākam signālam. Nu taču, saklausi mani!

—   Es dzirdu tevi, — atsaucos. — Grover, kas no­tiek?

Aiz bluķa atskanēja baismīgs rēciens: — Cukuriņ, vai tu jau gatava?

Grovers sarāvies atsaucās falsetā: — Vēl ne, dārgu­miņ! Vēl pāris dienu!

—   Vēē! Vai tik nebūs jau divas nedēļas?

—   N-nē, dārgum. Tikai piecas dieniņas. Atlikušas vēl divpadsmit.

Monstrs klusēja, iespējams, rēķināja galvā. Jādomā, ka viņš aritmētikā bija vēl lielāks auns par mani, jo sa­cīja: — Labi, bet pasteidzies! Es gribu palūūūūrēt zem tā plīvurīša, he-he-he.

Grovers atkal pievērsās man. — Palīdzi man! Laika nav daudz! Esmu iestrēdzis šajā alā. Uz salas, jūras vidū.

—   Kur?

—   Precīzi nepateikšu! Braucu uz Floridu un nogrie­zos pa kreisi.

—   Ko? Kā tu…?

—   Tās ir lamatas! — Grovers turpināja. — Tāpēc arī neviens satīrs nav atgriezies no šās misijas. Persij, viņš ir gans! Un tā ir pie viņa! Burvju vara tik jaudīga, ka te viss ož pēc visuvarenā Pāna! Satīri steidz šurp, domādami, ka atraduši Pānu, bet te viņus notver un aprij Polifēms.

—  Poli… kas?

—   Ciklops! — Grovers aizelsies bēra. — Es gandrīz izspruku sveikā. Tiku līdz Sentaugustīnai.

—   Bet viņš tev dzinās pakaļ, — es sacīju, atminoties pirmo sapni, — un ietrieca kāzu salonā.

—  Tieši tā, — Grovers sacīja. — Tātad līdzjūtu saikne būs nostrādājusi. Re, šī kāzu kleita ir vienīgais, kas notur mani pie dzīvības. Viņaprāt, es labi smaržoju, bet pamanījos iestāstīt, ka tā jau tikai kazu smaka. Par laimi, viņam pieklibo redze. Acs joprojām pusakla, kopš kāds to kārtējo reizi izbakstījis. Bet gan jau šis drīz atko­dīs, kas es tāds. Nu man dotas divas nedēļas laika, lai izcakotu kleitas šlepi, bet viņš jau kļūst nepacietīgs!

—   Tu ko? Ciklops domā, ka tu esi…

—   Jā! — Grovers ievaimanājās, — viņš domā, ka esmu ciklopu jaunkundze, un sataisījies mani precēt!

Citkārt es kristu gar zemi no smiekliem, bet Grovera balss tonis bija nāvīgi nopietns. Viņš bailēs teju drebēja.

—   Es steigšos palīgā, — piesolīju. — Kur esi?

—   Briesmoņu jūrā, protams!

—   Kur, kur?

—   Es tak teicu! Precīzāk nezinu! Un, Persij… lū­dzams, piedod man, bet tā līdzjūtu saikne… redzi, man nebija variantu. Mūsu emocijas nu ir sakabinātas. Ja es miršu…

—   Nesaki, ka man arī būs jāmirst.

—   Hmm, iespējams, ka ne gluži. Drīzāk gadiem ilgi veģetēsi. Bet, nūū, daudz labāk būtu, ja tu mani izpes­tītu.

—  Cukurdupsi! — briesmonis bauroja. — Pusdie­nās! Ņam, ņam, ņam, jēra gaļa!

—   Grovers iešņukstējās. — Man jāiet. Pasteidzies!

—   Pagaidi! Tu teici, ka tā esot pie viņa. Kas?

Bet Grovera balss jau izplēnēja: — Saldus sapņus. Neļauj man nomirt!

Sapnis pagaisa, un es ar joni pamodos. Bija agra rīt­ausma. Taisons noraudzījās manī no augšas ar vienīgo brūno, raižpilno aci.

—   Tev kas kaiš? — viņš apvaicājās.

No šīs balss man pār muguru pārskrēja skudriņas, jo viņš izklausījās gluži kā briesmonis no sapņa.

Sacīkšu rīts bija karsts un sutīgs. Migla turējās pie zemes kā pirts tvaiks. Koku zaros tupēja putnu bari — tukli pelēkbalti baloži, kas gan nedūdoja īsti baložu garā. Viņi izdvesa kaitinošu, tādu kā metālisku čērkstoņu, kas prātā atsauca zemūdenes radaru.

Sacīkšu trase bija izbūvēta pļavā starp loka šautuvi un mežu. Hēfaista namiņš lika pie darba bronzas buļļus, un tie dažos acumirkļos paklausīgi uzara trases loku, jo, kopš dabūjuši pa pauri, nu bija pavisam rātni.

Dažas akmens pakāpienu rindas bija atvēlētas arī skatītājiem — Tantalam, satīriem, pāris driādām un pā­rējiem nometniekiem, kuri sacīkstēs nepiedalījās. Mis­ters D. tā arī neuzradās. Rīts viņam nesākās agrāk par pulksten desmitiem.

—   Nu tad tā! — Tantals sāka runājamo, kamēr ko­mandas pulcējās vienuviet. Kāda najāda bija viņam sa­rūpējusi lielu šķīvi kūciņu, un nabags runājot ar labo roku dzenāja pa tiesnešu galdu eklēru. — Noteikumi visiem ir zināmi. Trases garums ir četri simti metru. Lai uzvarētu, jānobrauc divi apļi. Katrai ekipāžai pa diviem zirgiem. Komandā stūrmanis un cīnītājs. Ieroči atļauti.

Ceram uz blēdībām. Tikai papūlieties nenobeigt cits citu! — Tantals uzsmaidīja mums kā tādiem maziem pa­laidņiem. — Slepkavnieciskiem izgājieniem sekos smags sods. Nekādu našķu pie ugunskura veselu nedēļu! Tagad teciet gatavot ratus!

Bekendorfs izveda trasē Hēfaista komandu. Viņiem bija varens bronzas un dzelzs braucamais — pat zirgi, līdzīgi Kolhīdas vēršiem, bija pārdabiski dzelžu aparāti. Viņu ratiem nešaubīgi bija visvisādas mehāniskas lama­tas un vairāk glaunu verķu nekā smalkākajam Maserati.

Arēja rati bija asinssārti, un tos vilka divi baigi zirgu skeleti. Ratos ierausās Klarisa, stiepdama līdzi veselu kaudzi dzelkšņotu bumbu, šķēpu, metamo dzelkšņu un vēl visādu nešķīstu labumu.

Apollona rati bija akurāti, eleganti, no tīra zelta, un tajos tika jūgti divi zeltaini lopiņi. Cīnītājs bija bruņojies ar loku, taču solīja nenošaut pārējos stūrmaņus.

Hermeja braucamais bija zaļš un no skata vecmo­dīgs, itin kā ilgi garāžā nostāvējis. Izskatījās tāds parasts, bet, tā kā ekipāžā bija brāļi Spēri, baidījos pat iedomā­ties, kādus trikus tie abi izperinājuši.

Atlika vēl divi rati: vienus stūrēja Anabeta, otrus — es.

Pirms starta nolēmu uzmeklēt Anabetu un pastāstīt par savu sapni.

Kad pieminēju Groveru, viņa saausījās, bet, noklau­soties, ko viņš teicis, atkal kļuva atturīga un aizdomu pilna.

— Tu tikai centies mani izsist no sliedēm, — viņa secināja.

—   Ko? Nē taču!

—  Kā tad! Kur gadījies, kur ne, Grovers uztrāpījis tieši uz to vienu nieku, kas varētu izglābt nometni.

—   Ko tu tur runā?

Anabeta nobolīja acis. — Kāp savos ratos, Persij.

—   Es nepūšu pīlītes. Anabeta, viņš ir ķezā.

Meitene vilcinājās. Jutu, ka viņa nevar izlemt — uz­ticēties man vai ne. Par spīti biežajiem kašķiem, mēs to­mēr kopā bijām apēduši pudu sāls. Un es zināju, ka viņa nemūžam nevēlētu Groveram nelaimi.

—   Persij, izveidot līdzjūtu saikni ir gandrīz neiespē­jami. Tik tiešām, tu visdrīzāk to nosapņoji.

—   Orākuls, — es iedegos, — mēs varētu konsultē­ties ar orākulu.

Anabeta sarauca pieri.

Pērnvasar, pirms devos noliktajā uzdevumā, man gadījās apciemot ērmoto būtni, kas mitinājās Lielajā mājā, un tā man noskaitīja pareģojumu, kas galu galā piepildī­jās negaidītākajos līkločos. Bet piedzīvotais pārbiedēja mani līdz baltām pelītēm. Anabeta labi zināja, ka es lab­prātīgi nemudinātu turp atgriezties, ja tas nudien ne­būtu ārkārtīgi svarīgi.

Pirms viņa paguva atbildēt, atskanēja gliemežvāka taure.

—   Braucēji! — sauca Tantals. — Gaidiet signālu!

—  Aprunāsimies vēlāk, — Anabeta sacīja, — pēc ma­nas uzvaras.

Kamēr soļoju uz ratiem, ievēroju, ka kokos satupuši vēl vairāk baložu — tie čērkstēja kā negudri, tā ka šalca viss mežs. Šķita, ka neviens cits nepievērš tam īpašu uz­manību, bet mani gan tie darīja nervozu. Knābji tiem savādi spīdēja. Acis šķita spožākas nekā parastiem put­niem.

Taisons nopūlējās piedabūt zirgus pie kārtības. Man vajadzēja ilgi un gari izrunāties, līdz tie beidzot norima.

Pavēlniek, tas ir briesmonis! viņi man žēlojās.

Viņš ir Poseidona dēls, es tiem skaidroju. Tāpat kā… tieši tāpat kā es.

Nē! zirgi ietiepās. Briesmonis! Zirgēdājs! Neuzticams!

Pēc finiša dabūsiet cukurgraudus, kaulējos.

Cukurgraudus?

Milzīgus cukurgraudus. Un ābolus. Vai es jau piemi­nēju ābolus?

Beidzot tie ļāvās apsegloties.

Ja savu mūžu neesat redzējuši grieķu kaujas ratus, ziniet — te galvenais ir ātrums, nevis drošība vai ērtības, īsi sakot, tas ir koka kurvis ar atveri mugurpusē, kas uzstiprināts uz ass starp diviem riteņiem. Stūrmanis visu ceļu stāv kājās, uz savas ādas izjūtot ik sīkāko grambu un cini. Rati ir gatavoti no tik plāna saplākšņa, ka, ja nu trases krasajos līkumos gadās aizšaut greizi, tu, visdrī­zāk, apmetīsies augšpēdus un piebeigsi gan sevi, gan ra­tus. Tas tev nebija nekāds nieka skrituļdēlis.

Ņēmu rokās grožus un izmanevrēju ratus līdz starta līnijai. Iespiedu Taisonam rokā garu kārti un piekodi­nāju, lai šis atgaiņā pārējos ratus, kas tuvojas, un atsit jebko, kas lido uz mūsu pusi.

—  Nesitīs ponijus ar mietu, — Taisons spurojās pretī.

—  Nē, — es mierināju viņu, — nedz arī cilvēkus, ja no tā iespējams izvairīties. Mēs cīnīsimies godīgi. Vien­kārši atvairi kavēkļus un ļauj man koncentrēties ceļam.

—   Mēs uzvarēsim! — ciklops atplauka smaidā.

Un kā vēl zaudēsim, klusībā nodomāju, bet bija vis­maz jāmēģina. Gribēju pārējiem parādīt… īsti pat ne­zinu, ko. To, ka Taisons nav nemaz tik briesmīgs? To, ka nekaunos rādīties ar viņu sabiedrībā? Varbūt to, ka man viens pīpis par citu dzēlībām un apsaukāšanos?

Ratiem rindojoties gar starta līniju, kokos saradās vēl vairāk baložu gailošo acu pāru. Nu jau tie ķērca tik skaļi, ka tribīnēs sēdošie sāka mest tramīgus skatus uz koku zariem, kas līka zem putnu svara. Tantalu, šķiet, tas it nemaz nesatrauca, taču viņam bija jāpiepūlas, lai pār­kliegtu troksni.

—   Braucēji! — viņš ieaurojās. — Gaidiet signālu!

Viņš pamāja ar roku, dodot zīmi startam. Ierībējās

rati. Pakavi nogranda pret zemi. Pūlis uzgavilēja.

Gandrīz tūliņ pat atskanēja nejauks krakšķis! Atska­tījos tieši tobrīd, kad Apollona rati apvēlās otrādi. Tajos bija ieskrējis Hermeja braucamais — varbūt nejauši, varbūt ne. Braucēji aizlidoja pa gaisu, bet izbiedētie zirgi zeltītos ratus panikā rāva šķērsām pāri trasei. Hermeja komandas, Trevisa un Konora Speru prieks par veiksmi nebija ilgs. Tiem virsū uztriecās Apollona zirgi, un arī Hermeja rati apkrita, iepakaļ atstājot vien koka šķembu kaudzi un četrus putekļos trakojošus zirgus.

Divi krituši rati pirmajos piecos metros. Fantastisks sporta veids, ko tur teikt.

No jauna pievērsos ceļam. Mums gāja tīri labi, bijām izrāvušies priekšā Arējam, bet Anabetas braucamais bija tālu priekšā. Viņa jau meta loku ap pirmo trases stabiņu, un puisis, kas turēja rokā šķēpu, smiedams māja mums. — Uz redzi!

Arī Hēfaista komanda sāka iedzīt.

Bekendorfs parāva kādu kloķi, un no ratu sāna iz­virzījās panelis.

—   Piedod, Persij! — viņš nobļāvās. Uz mūsu rite­ņiem šāvās trīs ķēdēm saistītas bumbas. Ar mums būtu cauri, ja Taisons ar veiklu kārts vēzienu neaizmēztu tās sāņus. Pie viena viņš pamanījās pamatīgi iebakstīt Hē­faista ratiem, un tie aizrībināja galīgi šķērsām, bet mēs tikmēr aši attālinājāmies.

—   Malacis, Taison! — es uzteicu.

—   Putni! — viņš kliedza.

—   Kas?

Mēs brāzāmies tādā ātrumā, ka neko nevarēja ne dzirdēt, ne redzēt, bet Taisons rādīja uz meža pusi, un man kļuva skaidrs, kas viņu satrauc. Baloži bija pacēlu­šies spārnos virs koku galotnēm. Viņi meta gaisā lokus, veidojot milzīgu tornado un tuvojoties trasei.

Nekas dižs, pūlējos sev ieskaidrot. Tie jau tikai ba­loži.

Centos koncentrēties uz ceļu.

Pieveicām pirmo pagriezienu, riteņi zem kājām no­krakšķēja, rati draudēja sasvērties, bet nu vairs bijām pā­ris metru aiz Anabetas. Ja vien mēs pietuvotos vēl kādu nieku, Taisons ar savu kārti varētu…

Anabetas cīnītājs vairs nesmaidīja. Viņš izvilka vienu šķēpu un notēmēja uz mani. Pamatīgs atvēziens, un mēs izdzirdējām kliedzienu.

Baloži čumēja un mudžēja — tūkstošiem putnu piķēja skatītāju tribīnēs un uzbruka pārējiem braucējiem. Bekendorfs bija ielenkts. Viņa cīnītājs pūlējās atvairīt putnus, bet nebija pat iespējams neko saskatīt. Rati no­brauca no trases un, mehāniskajiem zirgiem nokūpot vien, uzara zemeņu lauku.

Turpat Arēja ratos Klarisa izkliedza savam cīnītājam rīkojumus, un tas aši pārmeta kurvim aizsargtīklu. Putni spietoja tam riņķī, pūloties noknābt un aizķert ar nagiem cīnītāja rokas, kamēr tas noņēmās ar tīklu, bet Klarisa tik atņirdza zobus un stūrēja tālāk. Kaulu kam­bari, ne zirgi šķita nemanām apkārt trakojošo ārprātu. Baloži velti knābāja to tukšos acu dobuļus un planēja pa starpu ribām, kumeļi šāvās vien uz priekšu.

Skatītājiem veicās sliktāk. Putni klupa uz jebkuru kailas miesas gabalu, saceļot tribīnēs īstenu paniku. Nu, kad spārnotie kustoņi bija tik tuvu, kļuva skaidrs, ka tie nav nekādi parastie putni. Acis tiem bija sīkas un negan­tas. Knābji no bronzas un, spriežot pēc nometnieku kaucieniem, asi pēc velna.

—   Stimfālas putni! — sauca Anabeta. Viņa pie­bremzēja un tuvināja savus ratus mūsējiem. — Ja neaizmānīsim prom, viņi te visus nodīrās līdz kaulam!

—   Taison, — es sacīju, — metam apkārt!

—   Braucam uz nepareizo pusi? — Taisons pārvaicāja.

—   Kā allaž, — es norūcu un stūrēju uz tribīnēm.

Anabeta brauca tepat līdzās. Viņa uzsauca: — Hē-

roji, pie ieročiem! — Taču vispārējā sajukumā un caur putnu ķērcieniem diezin vai kāds viņu sadzirdēja.

Satvēru grožus vienā rokā un ar otru vēl paguvu iz­vilkt Pretstraumi, kad man sejā, metāliskajiem knābjiem klabot, iesitās vesels putnu vilnis. Cirtu tiem cauri, un putni pašķīda pīšļos un spalvu mākonī, tomēr joprojām atlika vēl kāds miljons. Viens ietrāpīja man mugurā, un es gandrīz kaukdams izlēcu no ratiem.

Anabetai negāja diži labāk. Jo tuvāk nāca tribīnes, jo biezāks samilza putnu mākonis.

Dažs labs pūlējās kauties pretim. Atēnas atvases ķēra pēc vairogiem. Apollona namiņa strēlnieki bija izvilkuši lokus un bultas gatavībā apšaut kaitēkļus, bet apkārt val­dīja tāda putnu un cilvēku biežņa, ka tādā raidīt bultas nebija visai droši.

— Par daudz! — es kliedzu Anabetai. — Kā no tā­diem tiek vaļā?

Viņa ietrieca balodī dunci. — Hērakls ņēma talkā troksni! Misiņa zvanus! Viņš tos aizbiedēja ar baigāko skaņu, ko vien spēja…

Meitenes acis iepletās. — Persij… Hīrona kolekcija!

Man tūliņ viss bija skaidrs. — Tu domā — nostrā­dās?

Viņa iespieda grožus komandas biedra rokās un pārrāpās manos ratos, itin kā tas būtu tīri vai elementāri.

—  Uz Lielo māju! Tā ir mūsu vienīgā iespēja!

Klarisa bez mazākās konkurences nupat bija šķērso­jusi finiša līniju un tikai tagad sāka apjēgt, ka ar tiem putniem nav nekādi joki.

Ieraugot mūs traucam prom, viņa bļāva nopakaļ:

—   Jūs laižaties lapās? Arēna ir šeit, gļēvuļi! — Izrāvusi zobenu, viņa pagriezās pret tribīnēm.

Skubināju zirgus auļos. Rati kratījās pāri zemeņu

laukiem, tad pāri volejbola laukumam un strauji piestāja

*

Lielās mājas priekšā. Mēs abi ar Anabetu metāmies iekšā un joņojām pa gaiteni uz Hīrona mitekli.

Mūzikas atskaņotājs joprojām stāvēja uz naktsskapīša. Hīrona iemīļotie diski tāpat. Paķēru nejaukāko, ko ātrumā spēju atrast, Anabeta sagrāba atskaņotāju, un vienā solī laidām atkal laukā.

Trasē liesmoja rati. Savainoti nometnieki skraidīja kur kurais, putniem pluinot upuru drēbes un raustot matus, tikmēr Tantals dzenāja pa tribīnēm brokastu kū­ciņas, ik pa laikam noaurodamies: — Viss tiek kontro­lēts! Mieru, tikai mieru!

Piestājām pie finiša līnijas. Anabeta sagatavoja at­skaņotāju. Kaut nu baterijas nebūtu beigušās!

Ieslēdzu atskaņotāju, un aizgāja Hīrona iecienītie "Visu laiku labākie Dīna Mārtiņa hiti". Pēkšņi gaisu piestrāvoja vijoļu skaņas, bariņam vīru kaut ko kaucot itāļu valodā.

Dēmoniskie baloži pilnīgi nojūdzās. Tie sāka mest lokus un bliezties cits pret citu tā, it kā gribētu izsist laukā sīkās smadzenes. Pēc tam tie vienbalsīgi pameta trasi un uzšāvās debesīs kā melns milzu vilnis.

— Tagad, — Anabeta iesaucās, — strēlnieki!

Mērķis beidzot bija šāviena attālumā, un Apollona strēlniekiem bija satriecoša acs. Vairākums prata vien­laikus raidīt piecas vai sešas bultas. Viens acumirklis, un zemi nosēja beigtie bronzas knābji, bet izdzīvojušie putni pagaisa tālumā, atstājot aiz sevis kūpošu dūmu asti.

Nometne bija glābta, bet posta darbi iespaidīgi. No lielākās daļas ratu pāri bija palikušas vien skaidas. Teju katram bija kāda asiņojoša brūce no neskaitāmajiem putnu knābieniem. Afrodītes namiņa iemītnieki šaus­mās klaigāja, jo frizūras bija izpostītas un drānas noķē­zītas.

— Bravo! — izsaucās Tantals, bet viņš neuzlūkoja nedz mani, nedz Anabetu. — Mūsu pirmais uzvarē­tājs! — Viņš aizsoļoja līdz finiša līnijai un piešķīra sa­cīkšu zelta laurus apstulbušajai Klarisai.

Pēc tam viņš pagriezies veltīja man smaidu. — Bet tagad laiks sodīt huligānus, kuri izjauca šīs sacīkstes.

Tantalam viss rādījās tā: Stimfālas putni vienkārši čivinājuši mežā paši savā nodabā un nebūtu nevienam uzbrukuši, ja mēs ar Taisonu un Anabetu nesatracinātu viņus ar savu slikto braukšanu.

Tas bija tik šausmīgi negodīgi, ka pasūtīju Tantalu trīs mājas tālāk, un no tā viņam oma, protams, neuzla­bojās. Mums piesprieda virtuves dežūru — pavadīt pēc­pusdienu pazemes virtuvē, beržot katlus un pannas kopā ar saimniecības daļas harpijām. Lai trauki mirdzētu un laistītos, turklāt tiktu apkarotas 99,9% baktēriju, harpi­jas ūdens vietā izmantoja lavu, tādēļ mums ar Anabetu iešķieba azbesta cimdus un priekšautus.

Taisonam gan bija viss viens. Viņš iemērca lavā pli­kas rokas un ņēmās berzt, savukārt mums ar Anabetu bija jāvergo smagas verdoša un bīstama darba stundas, un todien kā par spīti ienāca vesela grēda netīro šķīvju. Tantals par godu Klarisas triumfam bija pasūtījis īpašu uzvaras banketu — galdā tika celti vairāki ēdieni, ieskai­tot apceptu Stimfālas kanibālputnu.

Vienīgais labums no soda bija tāds, ka mums ar Anabetu nu bija kopīgs ienaidnieks un atliku likām laika, lai izpļāpātos. Vēlreiz noklausījusies manu sapni par Groveru, viņa palēnām sliecās man tomēr noticēt.

—   Ja viņš tik tiešām to atradis, — viņa murmināja,

—   un ja mēs varētu to dabūt…

—   Paga paga, — es pārtraucu. — Tu izrunājies tā, it kā tas… sazin kas, ko Grovers atradis, būtu vienīgā iespēja glābt nometni. Kas tas ir?

—   Došu tev mājienu. Kas paliek pāri, kad nodīrā aunu?

—   Ķēpa?

Anabeta nopūtās. — Aunāda. Auna kažoku dēvē par aunādu. Un ja tam aunam gadījusies zelta vilna…

—   Zelta aunāda. Tu ko — nopietni?

Anabeta izgāza lavā šķīvi ar kanibālputna kauliem.

—   Persij, vai atceries māsas Grajas? Viņas teicās zinām, kur ir tas, ko tu meklē. Un pieminēja Jāsonu. Pirms trim tūkstošiem gadu māsas pastāstīja viņam, kā atrast zelta aunādu. Tu taču zini stāstu par argonautiem un zelta aunādu?

—   Jā, — es sacīju. — Tā vecā filma ar māla skele­tiem.

Anabeta nobolīja acis. — Jēziņ, Persij. Tu esi tāds bezceris!

—   Kas ir? — es sapīku.

—   Klausies taču! Tātad stāsts par aunādu: Zevam bija divi cilvēku bērni — Kadms un Eiropa, skaidrs? Viņi jau stāvēja nākamie rindā uz upurēšanu, tomēr iz­lūdzās Zevam, lai tas viņus paglābj. Tad nu Zevs tiem nosūtīja lidojošu zeltvilnas aunu, kurš aiznesa abus no Grieķijas līdz Kolhīdai Mazāzijā. Pareizāk sakot, tas nesa

Kadmu. Eiropa pa ceļam nokrita un gāja bojā, bet tas nav būtiski.

—   Viņai gan tas visdrīzāk bija būtiski.

—   Atgriežamies pie stāsta: kad Kadms nonāca Kolhīdā, viņš upurēja zelta aunu dieviem un aunādu uzkāra kokā karaļvalsts pašā vidū. Aunāda atnesa zemei lielu pārticību. Lopi vairs neslimoja. Augi zēla un plauka. Lauki nesa bagātīgu ražu. Sērgas gāja ar līkumu. Tieši tā­pēc Jāsonam sakārojās to aunādu. Tā atdzīvina jebkuru zemi, kur nonāk. Izārstē slimības, spēcina dabu, attīra no piesārņojuma..

—  Tā varētu izārstēt Talijas koku.

Anabeta piekrītoši pamāja. — Un tā noteikti nostip­rinātu Pusdievu nometnes robežas. Bet, Persij, aunāda jau vairākus gadsimtus nav manīta. Daudz hēroju ne­sekmīgi centušies to uzmeklēt.

—   Taču Grovers to ir atradis, — es sacīju. — Viņš devās meklēt Pānu, bet atrada aunādu, jo abi izgaro da­bas burvību. Anabeta, viss sakrīt pa plauktiņiem. Mēs varam ar vienu piegājienu izglābt Groveru un nometni. Ideāli!

Anabeta vilcinājās. — Pat pārāk ideāli. Vai tev tā nešķiet? Ja nu tās ir lamatas?

Atmiņā atausa, kā pērnvasar Krons bija apvedis mūs ap stūri. Viņš gandrīz pārrāva mūs savā pusē, lai palī­dzam šim sākt karinu, kas sagrautu visu Rietumu civili­zāciju.

—  Vai mums ir izvēle? — es vaicāju. — Tu palīdzēsi man glābt Groveru vai ne?

Viņa paglūnēja uz Taisonu, kas, zaudējis interesi par mūsu pļāpām, līksmi laida lavā krūzīšu un karotīšu lai­viņas.

—   Persij, — Anabeta čukstus izdvesa, — mums vaja­dzēs cīnīties ar ciklopu. Ar pašu Polifēmu — negantāko ciklopu. Ir tikai viena vieta, kur meklēt viņa salu. Bries­moņu jūra.

—   Kur tas ir?

Viņa blenza uz mani tā, it kā es speciāli tēlotu muļķi. — Briesmoņu jūra. Tā pati, kuru šķērsoja Odisejs un Jāsons, un Enejs, un visi pārējie.

—   Tu domā Vidusjūru?

—   Nē. Nu it kā jā, bet… nē.

—   Kārtējā skaidrā atbilde. Paldies.

—   Nu bet, Persij, briesmoņu jūra ir tie paši ūdeņi, kurus visi hēroji šķērso savos ceļojumos. Agrāk tā nu­dien atradās Vidusjūrā, taisnība. Bet reizē ar varas cen­tru pārbīdi tā maina atrašanās vietu tāpat kā viss pā­rējais.

—   Tāpat kā Olimpa kalns, kas nu ir virs Impērijas ēkas, — es prātoju. — Un Aīds apakš Losandželosas.

—  Tieši tā.

—   Bet vesela jūra briesmoņu — kā tad tādu iespē­jams noslēpt? Vai tad mirstīgie nepamanītu visas tās ač­gārnības, kas tur darās? Aprīti kuģi un tamlīdzīgi?

—   Protams, ka viņi pamana. Viņi nesaprot cēloni, bet jūt, ka tai vietā okeānā kaut kas nav tīrs. Briesmoņu jūra ir tepat ASV austrumu piekrastē, uz ziemeļaustru­miem no Floridas. Mirstīgie pat devuši tai iesauku.

—   Bermudu trijstūris?

—   Tieši tā.

Raudzīju apjēgt, jāatzīst, neizklausījās diez ko tra­kāk par visu citu, ko biju uzzinājis kopš nokļūšanas Pus­dievu nometnē. — Skaidrs… tātad mēs vismaz zinām, kur meklēt.

—   Persij, tas tik un tā ir milzīgs apgabals. Meklēt sīksīku salu briesmoņu apsēstos ūdeņos…

—   Paklau, es taču esmu jūras dieva dēls. Ūdeņos jū­tos kā niere taukos. Kas gan tur grūts?

Anabeta sarauca pieri. — Mums būs jārunā ar Tantalu. Jālūdz atļauja doties uzdevumā. Viņš iebildīs.

—   Bet ja nu mēs to pajautātu šovakar pie uguns­kura, visu priekšā? To dzirdēs visa nometne. Visi uzstās. Tantals nespēs atteikt.

—   Varbūt, — Anabetas balsī iezagās neliels cerības stars. — Bet tagad noberžam tos traukus. Padod man, lūdzu, lavas aerosolu.

Tovakar ap ugunskuru meldiņu uzdeva Apollona atvases. Viņi nopūlējās uzburt jestru gaisotni, bet pēc dienā piedzīvotā putnu uzbrukuma tas nebija viegli. Mēs bijām satupuši pusaplī uz akmens pakāpieniem, vilkām pašķidru dziesmu un vērāmies ugunskura atblāzmā, kamēr apollonieši plinkšķināja ģitāras un strinkšķināja liras.

Ņēmām cauri visu nometnes programmu: "Pie Egejas jūras", "Es esmu pats sev vec-vec-vec-vectētiņš", "Mīnoja dzimtais krasts". Ugunskurs bija apvārdots tā, ka, jo skaļāk dziedājām, jo augstāk liesmas skrēja debesis, mainot krāsas un karstumu līdz ar kompānijas noskaņo­jumu. Biju pieredzējis, ka sirsnīgā vakarēšanā uguns paceļas teju sešu metru augstumā, deg purpura liesmās un ir tik svelmīga, ka priekšējās rindas pastilas nokūp vien. Šovakar uguns tik tikko sildīja, sprakšķēja vien kādu metru virs zemes un gailēja blāva kā linaudekls.

Dionīss drīz aizlaidās. Nomocīja pāris dziesmu, kur­nēdams, ka pat kāršu partija ar Hīronu bijusi aizraujo­šāka par šo. Tad veltīja Tantalam aizvainotu skatienu un aizlāčoja atpakaļ uz Lielo māju.

Kad pēdējā dziesma bija galā, Tantals rezumēja:

—  Njā, tas bija jauki!

Viņš pakāpās uz priekšu, rokā turēdams uz zara uz­spraustu pastilu, un pūlējās it kā nevērīgi noknibināt to nost. Bet, pirms pirksti to skāra, pastila nospruka no zara un aizplivināja projām. Tantals grāba gaisu, bet našķis bezbailīgi devās nāvē un ienira liesmās.

Tantals, dzedri smaidot, no jauna pievērsās mums:

—  Tātad! Šādi tādi jaunumi par rītdienas grafiku.

—  Ser, — es ierunājos.

Tantalam noraustījās plakstiņš. — Vai apkopējam būtu kas sakāms?

Dažs no Arēja namiņa pasmīkņāja, bet es netaisījos krist kaunā un norit mēli. Piecēlos kājās un palūkojos uz Anabetu. Viņa, lai paldies dieviem, cēlās līdz ar mani.

Es turpināju: — Mums ir ideja, kā glābt nometni.

Pilnīgs klusums, bet jutu, ka esmu iekarojis visu uz­manību, jo nometnes ugunskurs iegailējās koši zeltains.

—   Ko neteiksi, — Tantals dūdoja. — Ja tam ir kāds sakars ar ratiem…

—  Zelta aunāda, — turpināju, — mēs zinām, kur

tā ir.

Liesmas iesvēlās oranžas. Pirms Tantals paguva mani apklusināt, spļāvu laukā sapni par Groveru un Polifēma salu. Anabeta iestarpināja atgādinājumu par aunādas spējām. No viņas mutes skanēja tā kā pārliecinošāk.

—  Aunāda var glābt nometni, — viņa noslēdza.

—  Es esmu pilnīgi pārliecināta.

—   Muļķības, — Tantals atplijās. — Kurš tad te jā­glābj?

Visi blenza uz viņu, un beidzot izskatījās, ka Tantals sāk justies neomulīgi.

—   Un vispār, — viņš steigšus nobēra, — Briesmoņu jūra. Tā jau nav nekāda sakarīgā adrese. Jums nebūs ne jausmas, kur meklēt.

—   Būs gan, — es paziņoju.

Anabeta pieliecās tuvāk un čukstēja: — Būs? Es piekrītoši pamāju, jo, atgādinot par mūsu brau­cienu ar taksistēm māsām Grajām, Anabeta bija kaut ko iekustinājusi manās atmiņās. Tobrīd, kad māsas to iz­pauda, tas šķita vien tāds kalambūrs. Bet nu…

—   30, 31, 75, 12, — es teicu.

—   Laaaabi, — Tantals novilka. — Paldies, ka dalījies šajos bezjēdzīgajos skaitļos.

—   Tās ir kuģošanas koordinātas, — es turpināju.

—  Platums un garums. Mēs to skolā mācījāmies.

Pat Anabetai mute bija vaļā. — 30 grādu, 31 minūte ziemeļu platuma, 75 grādi, 12 minūšu rietumu garuma. Viņam taisnība! Koordinātas mums nodeva māsas Gra­jas. Tas izskatās pēc Atlantijas okeāna Floridas piekrastē. Briesmoņu jūra. Sūtiet mūs uzdevumā!

—   Mirklīti, — Tantals aizrādīja.

Bet nometnieki jau skandēja pilnā balsī: — Uzde­vumā! Uzdevumā!

Liesmas kāpa debesīs.

—  Tas ir lieki! — Tantals nepiekāpās.

—   UZDEVUMĀ! UZDEVUMĀ!

—   Labi! — Tantals nobļāvās, acīm dusmās gailot. — Jūs, knēveļi, gribat, lai sūtu jūs uzdevumā?

-JĀ!

—   Fantastiski, — viņš turpināja. — izraudzīšu starp jums kādu censoni, lai tad tas arī dodas šajā bīstamajā ceļojumā, dabū aunādu un atved to šurp, uz mūsu no­metni. Vai arī lai ceļā iet bojā.

Sirds līksmi salēcās. Neļāvos Tantala draudiem. Tas bija man lemtais ceļš. Es glābšu Groveru un nometni. Nekas mani neapturēs.

—  Mūsu censonis drīkstēs konsultēties ar orā­kulu! — Tantals paziņoja. — Un izraudzīsies divus līdz­biedrus. Manuprāt, izvēle ir nepārprotama.

Tantals pablenza uz mums ar Anabetu tā, it kā būtu gatavs mūs dzīvus aprīt. — Izraudzīsimies to, kurš ieman­tojis cieņu nometnes acīs, demonstrējis izveicību ratu sa­cīkstēs un drosmīgi aizstāvējis nometni. Misiju vadīsi tu… Klarisa!

Liesmas uzšvirkstēja tūkstoš nokrāsās. Arēja namiņš sāka stampāt kājas pret zemi un plaudēt: — KLARISA! KLARISA!

Klarisa apdullusi pieslējās kājās. Tad viņa norija rīklē sakāpušo kamolu un lepni izrieza krūtis. — Es pie­ņemu izaicinājumu!

—  Pagaidiet! — es izsaucos. — Grovers ir mans draugs. Tas bija mans sapnis.

—   Sēdies! — iebļāvās kāds no Arēja namiņa. — Tu jau pagājušogad varēji izlocīt kājas!

—   Jā, viņam atkal sakāpis galvā! — kāds piebilda.

Klarisa nikni paglūnēja uz mani. — Es pieņemu izai­cinājumu! — viņa atkārtoja. — Es, Klarisa, Arēja meita, izglābšu nometni!

Arejieši uzgavilēja vēl skaļāk. Anabeta pūlējās iebilst, un pārējie no Atēnas namiņa viņai piebiedrojās. Visi metās izvēlēties pusi, kurai pievienoties, bļaustījās, ķīvē­jās un apmētāja cits citu pastilām. Nupat izskatījās, ka mētāšanās ar ēdmaņu ies vaļā pa īstam, bet Tantals noaurojās: — Klusumu, sīkie!

Tas apstulbināja pat mani.

—  Visiem sēdēt! — viņš izrīkoja. — Pastāstīšu jums spoku stāstu.

Ej nu sazini, kas šim bija padomā, bet visi negribīgi piesēda. Neviens briesmonis neizstaroja tik nelietīgu auru kā Tantals.

—   Reiz dzīvoja kāds mirstīgs ķēniņš, visu dievu mī­lulis! — Tantals piespieda plaukstas krūtīm, un man ra­dās nojausma, ka viņš klāsta par sevi.

—   Šim ķēniņam, — viņš turpināja, — pat bija ļauts dzīrot Olimpa kalnā. Taču, kad viņš mēģināja nonest līdz zemei nelielu tiesu ambrozija un nektāra, lai atkostu recepti, — jūsu zināšanai, tā tiešām bija smiekla por­cija —, dievi viņu sodīja. Dievu mītnes viņam tika slēg­tas uz visiem laikiem! Paša ļaudis viņu nicināja! Bērni pārmeta! Ak jā, nometnieki, viņam bija draņķa bērni. Tādi paši draņķi kā jūs!

Tantala līkais pirksts notēmēja uz pāris nelaimīga­jiem klausītājiem, ieskaitot mani.

—   Vai zināt, kā viņš atspēlēja saviem nepateicīga­jiem bērniem? — Tantals pieklusināja balsi. — Vai zināt, kā viņš atmaksāja dieviem par nežēlīgo sodu? Viņš ielū­dza olimpiešus vakariņās, lai pierādītu, ka netur ļaunu prātu. Neviens pat nemanīja, kur noklīduši viņa bērni. Un, mani dārgie nometnieki, kad galdā tika celtas pus­dienas, vai varat uzminēt, kas bija sautējumā?

Neviens neuzdrīkstējās pat iepīkstēties. Ugunskurs čurkstēja tumšzils, mezdams ļaunu ēnu uz Tantala der­dzīgo seju.

—   Dievi, protams, sodīja viņu pēc nāves, — Tantals noķērcās. — Un kā vēl. Bet viņš vismaz bija izbaudījis gandarījumu, vai ne? Bērni vairs nerunāja pretī, vairs nesūtīja pāris mājas tālāk. Un zināt ko? Mēļo, ka šā ķē­niņa dvēsele mājo šajā nometnē un tā vien gaida iespēju atriebties nepateicīgiem, sīkiem dumpiniekiem. Tad nu tā… vai ir vēl kāds jautājums, pirms sūtām Klarisu uzde­vumā?

Klusums.

Tantals pamāja Klarisai. — Orākuls, saulīt. Teci nu.

Klarisa neveikli saknosījās, it kā pat viņa nekārotu slavu, ja reiz jākļūst par Tantala klēpjasunīti. — Ser…

—   Ej! — viņš nošņācās.

Klarisa lempīgi paklanījās un aizsteidza uz Lielās mājas pusi.

—  Kas ar tevi, Persij Džekson? — Tantals vīpsnāja. — Vai tiešām mūsu trauklupata mēli norijis?

Valdījos. Es negrasījos dot viņam to laimi man vēl­reiz piespriest sodu.

—  Jauki, — Tantals noslēdza. — Un neliels atgādi­nājums: šo nometni bez manas atļaujas nepamet ne­viens. Ja kāds mēģinās… un ja paliks pie dzīvības, tiks izraidīts no nometnes uz visiem laikiem, bet diezin vai līdz tam maz nonāks. Turpmāk par komandanta stundu atbildēs harpijas, un viņas vienmēr ir badā! Arlabunakti, mani mīļie nometnieki. Saldu dusu.

Viens Tantala rokas mājiens, ugunskurs izdzisa, un nometnieki lēnām vilkās uz saviem namiņiem, pagaisdami tumsā.

Taisonam nebija iespējams neko jēdzīgi paskaidrot. Viņš saprata, ka esmu bēdīgs. Viņš saprata, ka biju gri­bējis doties ceļā, bet Tantals nav ļāvis.

—   Tu tik un tā brauksi? — viņš vaicāja.

—   Nezinu, — novilku. — Tas būs grūti, ļoti grūti.

—   Es palīdzēšu.

—   Nē. Es… es nevaru no tevis to prasīt, draudziņ. Tas ir pārāk bīstami.

Taisons pētīja klēpī sarindotos metāla niekus — at­speres, zobratus un smalkas stieplītes. Bekendorfs bija piešķīris viņam šādas tādas pariktes un verķus, tā ka nu Taisons ik vakaru ap tiem ķimerējās, lai gan man nebija ne mazākās sajēgas, kā milzu plaukstas spēj darboties ar kaut ko tik sīku.

—   Ko tu tur montē? — vaicāju.

Taisons neatbildēja. Viņš it kā iešņukstējās. — Ana­betai nepatīk ciklopi, jūs… negribat ņemt mani līdzi?

—   Nē, muļķības, — neizklausījos gan visai dedzīgs. — Tu Anabetai patīc. Goda vārds.

Taisona acs bija pieriesusies asaru pilna.

Atcerējos, ka Grovers kā jau visi satīri spēja samanīt, kā otram ap sirdi. Diez, vai ciklopiem piemita tāda pati spēja?

Taisons savu skārda projektu ievīstīja vaskadrānā, atgūlās uz lāviņas un apķēra savīstīto sainīti kā tādu rotaļlāci. Kad Taisons pagriezās pret sienu, skatam atkal atklājās savādās rētas, kas izvagoja viņa muguru tā, it kā kāds tai būtu pārbraucis ar traktoru. Miljoniem reižu biju prātojis, kas gan viņu savainojis.

—  Tētiņš vienmēr rūpējās par m-mani, — viņš šņukstēja. — Tagad… es domāju, ka viņš bija ļauns, jo sataisīja ciklopu puiku. Man nevajadzēja piedzimt.

—   Nerunā tā! Poseidons taču tevi atzina, vai ne? Tad jau… tad jau tu viņam tiešām rūpi… ļoti…

Man notrīsēja balss, iedomājoties par visiem tiem gadiem, ko Taisons pavadījis Ņujorkas ielās, kartona kastē. Kā gan Taisons varēja nodomāt, ka viņš jebkad rūpējis Poseidonam? Kurš tēvs novēlētu savam bērnam tādu dzīvi? Pat ja šis bērns ir briesmonis…

—  Taison… te, nometnē tev klāsies labi. Pārējie arī pieradīs pie tevis. Es apsolu.

Taisons nopūtās. Gaidīju, kad viņš ierunāsies. Tad apjēdzu, ka viņš jau saldi guļ.

Apgūlos savā gultā un mēģināju aizvērt acis, bet ne­izdevās. Baidījos no kārtējā sapņa par Groveru. Ja tas par to līdzjūtu saikni bija tiesa… ja kaut kas atgadītos ar Groveru… vai es maz pamostos?

Pa logu iespīdēja pilnmēness. Tālumā šalkoja ūdeņu bangas. Jutu tvīksmīgo zemeņu lauku smaržu, dzirdēju driādas smejamies, dzenājot mežā pūces. Bet kaut kas šajā naktī jautās ačgārns — Talijas koka inde, kas zagšus pārklāja ieleju.

Vai Klarisa izglābtu Pusdievu kalnu? Tas šķita tica­māk nekā manas izredzes iemantot Tantala "labākā nometnieka" titulu.

Izšļūcu no gultas un uzrāvu drēbju kārtu. Paķēru pledu un izvilku no gultapakšas kolas bundžiņu sešpaku. Kola mums te bija aizliegto produktu sarakstā. Nebija brīv no ārpasaules iešmugulēt našķus un limonā­des, bet, ja atradi īstos galus Hermeja namiņā un iešķiebi pāris zelta drahmu, varēja tikt pie teju jebkā no vietējā lielveikala.

Arī lavīšanās laukā pēc vakara jundas bija notei­kumu pārkāpums. Ja mani notvertu, es būtu ziepēs līdz ausīm vai arī harpijas mani aprītu. Bet man vajadzēja redzēt okeānu. Tur es vienmēr sajutos labāk. Domas no­rima. Atstāju namiņu aiz muguras un devos uz plud­mali.

Izklāju pledu pie paša ūdens un atpaukšķināju kolu. Savādā kārtā cukurs un kofeīns vienmēr lika pierimt manam hiperaktīvajam prātam. Mēģināju izgudrot plānu, kā glābt nometni, bet nekā. Kaut Poseidons mani uzru­nātu, kaut dotu man padomu, vismaz kaut ko!

Debesis bija skaidras un zvaigžņu pilnas. Pētīju zvaigznājus, ko Anabeta reiz man ierādīja — Strēlnieks, Hērakls, Ziemeļu Vainags —, un pēkšņi kāds ierunājās: — Skaisti, vai ne?

Gandrīz izspļāvu limonādes malku.

Man līdzās stāvēja puisis neilona sporta šortos un Ņujorkas maratona tēkreklā. Viņš bija slaiks un spor­tisks, iesirmiem matiem un nebēdnīgu smaidu. Izskatī­jās tāds kā redzēts, bet nevarēju saprast — kur.

Pirmā doma, kas iešāvās prātā, — viņš izmetis nak­snīgu loku pa pludmali un ieklīdis nometnes teritorijā. Tā gan nevajadzēja atgadīties. Parasti mirstīgie netika pāri nometnes robežām. Taču varbūt, kokam nīkstot, viņš pamanījies ieslīdēt. Un tomēr — nakts vidū? Tu­vumā bija vieni vienīgi lauki un rezervāti. No kurienes tad šis skrējis?

— Vai drīkstu piebiedroties? — viņš vaicāja. — Ve­selu mūžību neesmu ticis piesēst.

Zinu, zinu — aizdomīgs svešinieks nakts tumsā. Va­doties pēc veselā saprāta, man vajadzētu jozt prom, bļaut pēc palīgiem utt., u. tjpr. Bet vīrietis uzvedās tik rimti un nepiespiesti, ka nespēju izbīties.

Nomurmināju vien: — Ēēē, protams.

Viņš uzsmaidīja. — Viesmīlība ir tavs trumpis. Oho, kokakola! Vai drīkstu?

Viņš apmetās uz pleda tālākā stūra, atvēra skārdeni un iedzēra malku. — Eh… kur nu vēl labāk! Miers un klusums…

Svešiniekam kabatā iepīkstējās mobilais telefons.

Skrējējs nopūtās, izvilka telefonu laukā, un man acis bija uz kātiņiem, jo aparāts izstaroja zilu gaismu. Ap iz­vilkto antenu locījās divas radības — divas zaļas čūskiņas kā sliekas.

Skrējējs šķita to nemanām. Viņš uzmeta skatu ekrā­nam un nopukojās. — Man jāatbild. Vienu mirklīti… — un klausulē: — Hallo?

Vīrietis klausījās. Miniatūrās čūskas ložņāja augšup lejup gar antenu pie pašas auss.

—  Jā, — skrējējs bilda, — paklau, es zinu, bet… kāda man daļa, ja viņš pieķēdēts pie klints un putni knābā šim aknas? Ja viņam nav iedalīts kārtas numurs, mēs to sūtījumu neuziesim… dāvana cilvēcei, fantastiski… vai zini, kādos apjomos mums tādas pienāk? Ai, lai paliek. Zini, pārsūti labāk viņu Erīdai uz klientu daļu. Man ta­gad jābeidz.

Viņš nospieda taustiņu. — Atvaino. Eksprespiegādes pakalpojums zeļ un plaukst. Tā, kur es paliku…

—   Jums pie telefona ir čūskas.

—   Ko? Ā, šitās nekož. Džordž, Marta, apsveici­nieties.

Sveicināts, te Džordžs un Marta, man galvā ieskanē­jās griezīga vīrieša balss.

Ne tik dzēlīgi, sacīja sievietes balss.

Par ko ne? Džordžs pukojās. Es te vienīgais novergojos.

—   Nesāksim atkal! — Skrējējs ieslidināja telefonu atpakaļ kabatā. — Kur mēs palikām? Pareizi. Miers un klusums.

Viņš pārlika kāju pār kāju un raudzījās zvaigznēs. — Kur tas laiks, kad varēju netraucēts atpūsties! Kopš izgudrots telegrāfs, visa diena paiet vienā skriešanā. Per­sij, vai tev ir savs iemīļotais zvaigznājs?

Es joprojām prātoju par tām zaļajām čūskām sporta šortu kabatā, bet atsaucos: — Njā, man patīk Hērakls.

—   Kāpēc?

—   Nūū… jo ar viņu mūždien bija viens negals. Vēl trakāk nekā ar mani. Tas nedaudz uzmundrina.

Skrējējs iesmējās. — Un ne tāpēc, ka viņš bija spē­cīgs, un slavens, un vēl sazin kāds?

—   Nē.

—   Tu gan esi savdabīgs jauns cilvēks. Ko nu?

Man tūliņ bija skaidrs, par ko viņš vaicā. Ko iesākšu aunādas sakarā?

Pirms paguvu atbildēt, no kabatas atskanēja čūskas Martas apslāpētā balss: Dēmetra otrajā līnijā.

—   Man nav laika. Pasaki, lai atstāj ziņu, — skrējējs atplijās.

Tas viņai nepatiks. Pēdējoreiz, kad atteici sarunu ar viņu, ziedu piegādes nodaļā novīta visas puķes.

—   Saki, ka man ir tikšanās! — Skrējējs novalbījās. — Vēlreiz atvaino, Persij. Tu tātad teici…

—   Hmm… kas jūs īsti būtu?

—  Tāds prātvēders, vai tad vēl nebūsi atkodis?

Parādi viņam! Marta dīca. Es mēnešiem ilgi neesmu

izpletusies īstajos apmēros.

Neklausies viņā, pukstēja Džordžs. Viņa tikai grib izrādīties!

Vīrietis atkal izvilka telefonu. — Sākotnējo veidolu, lūdzu.

Telefons iegailējās spoži zils. Tas izstiepās par metru garu koka zizli, kam augšpusē izspraucās divi spārni. Vidū to apvija Džordžs un Marta, nu jau divas normāla izmēra čūskas. Tas bija vienpadsmitā namiņa simbols — kaducejs.

Man aizžņaudzās rīkle. Es attapu, ko man atgādina skrējēja draiskie vaibsti, zaglīgā dzirksts acīs…

—  Jūs esat Lūkas tēvs, — es sacīju, — Hermejs. Dievs saknieba lūpas. — Lūkas tēvs? Tas parasti nav

pirmais, pēc kā ļaudis mani atpazīst. Zagļu dievs, jā. Vēstnešu un ceļotāju aizbildnis, jā, ar lielāko prieku. Zagļu dievs derēs, Džordžs šņāca. Neņem Džordžu pierē, Marta pazibināja man savu mēlīti. Viņš tikai īgņojas, jo es Hermejam tā mīļākā. Blēņas! Nav vis!

—  Mieru, jūs tur abi! — Hermejs piedraudēja. — Ci­tādi atkal saruksiet un es ieslēgšu vibrozvanu! Bet, Per­sij, tu joprojām neesi atbildējis uz manu jautājumu. Ko iesāksi ar uzdevumu?

—   Man., man netika dota atļauja.

—   Nu un? Vai tas tevi apturēs?

—   Es gribu doties. Es gribu glābt Groveru. Hermejs pasmaidīja. — Es reiz pazinu puisi… oi,

krietni jaunāku par tevi. īstu knēveli, patiesībā.

Un atkal aiziet, Džordžs rūca. Mūžīgi vārās par sevi. Aizveries! Marta piktojās. Vai gribi pārslēgties uz vib­rozvanu?

Hermejs nelikās traucēts. — Kādu vakaru, kad pui­šeļa māte neskatījās, viņš izlavījās no alas un nospēra Apollonam lopus.

—  Vai Apollons saspēra viņu tūkstoš gabalos? — es ievaicājos.

—   Hmmm… nē. Īstenībā viss izvērtās vienkārši lie­liski. Atlīdzinot zādzību, puisis Apollonam dāvāja paša izgudrotu instrumentu — liru. Mūzika Apollonu tik ļoti apbūra, ka viņš aizmirsa, par ko dusmojies.

—   Kur te stāsta morāle?

—   Morāle? — Hermejs pārvaicāja. — Ak tu mūžs, nav jau nekādu fabulu. Tas ir patiess stāsts. Vai patiesībai ir morāle?

—   Nu…

—   Kā būtu ar: mēdz gadīties, ka zagt ir gandrīz vai labi?

—   Diez vai mana mamma būtu sajūsmā par šādu morāli.

Žurkas ir gardas, savu variantu piedāvāja Džordžs.

Kāds tam sakars ar stāstu? Marta protestēja.

Nekāds, teica Džordžs, bet es gribu ēst.

—   O, izdomāju, — Hermejs turpināja. — Jauni ļau­dis mēdz pārkāpt noteikumus, bet, ja viss aiziet kā smē­rēts un rezultāts ir brīnišķīgs, gadās izsprukt no soda. Ko tagad teiksi?

—   Jūs sakāt, ka man par spīti visam vajadzētu do­ties? — es vaicāju. — Pat bez atļaujas?

Hermejam iemirdzējās acis. — Marta, vai iedosi man pirmo paciņu, lūdzu?

Marta atvēra rīkli… un turpināja plest vaļā, līdz tā bija tik milzīga kā mana roka. Viņa atvēma nerūsējoša skārda trauku — tādu kā vecmodīgu pusdienu termosu ar melnu plastmasas vāku. Gar sāniem rotājās sārti dzel­tenas sengrieķu ainiņas — varonis nonāvē lauvu; varonis pacēlis gaisā trīsgalvaino suni Cerberu.

—  Tas ir Hērakls, — es konstatēju. — Bet kā…

—  Dāvātam zirgam zobos neskatās, — Hermejs aiz­rādīja. — Tas ir kolekcionāru eksemplārs no šova "Hē­rakls plosās". Pirmā sezona.

—  "Hērakls plosās"?

—   Tas bija viens varens šovs, — Hermejs nopūtās. — Tolaik pa Hēfaista TV gāja daudz realitātes šovu. Ter­moss, protams, būtu daudz vērtīgāks, ja līdzi nāktu arī launaga kārba…

Vai ja to nebūtu apsūkājusi Marta, Džordžs piemeti­nāja.

Tu man dabūsi, Marta sāka tvarstīt viņu apkārt kaducejam.

—   Paga, — es apstulbu, — tā ir dāvana?

—  Viena no divām, — Hermejs apstiprināja. — Ņem

ciet.

Gandrīz vai nosviedu to zemē, jo viens termosa sāns bija ledaini auksts, otrs vai dega ugunīs. Savādā kārtā, kad grozīju termosu rokās, tā puse, kas pavērsta uz oke­ānu, uz ziemeļiem, visu laiku turējās auksta…

—  Tas ir kompass! — secināju.

Hermejs šķita pārsteigts. — Ļoti attapīgi! Nebūtu iedomājies. Bet patiesībā mērķis ir vērienīgāks. Atvērts tas atbrīvos visu četru debespušu vējus, un tie trauksies steidzināt tevi ceļā. Tagad gan ne! Un pielāgo, kad tas brīdis būs klāt, paver tikai mazu šķirbiņu. Tiem vējiem ir kaut kas nedaudz no manis — mūžīgs nemiers. Ja paspruks visi četri reizē… ai, bet ko es te muti dzesēju, tu taču pratīsies. Un nu mana otrā velte. Džordž?

Viņa mani aiztiek, Džordžs činkstēja, kamēr abi ar Martu slidinājās gar spieķi.

—   Viņa tak vienmēr skaras tev klāt, — Hermejs iz­meta. — Jūs esat savīti. Ja nerimsieties, atkal samudžināsieties!

Čūskas stājās stīvēties.

Džordžs pavēra rīkli un atklepoja mazu plastmasas pudelīti ar vitamīnu pastilām.

—   Ei, nu nopietni? — es nobrīnījos. — Mīnotaura formā?

Hermejs paņēma pudelīti un pakratīja. — Tās ar citronu garšu, jā. Pēc vīnogām gan, manuprāt, ir fūrijas. Vai drīzāk hidras? Lai nu kā, šīs te ir jaudīgas. Izmanto tikai tad, ja tiešām, tiešām rodas vajadzība.

—   Kā es zināšu, ka man tiešām, tiešām ir vajadzība?

—   Zināsi, tici man. Deviņi būtiski vitamīni, mine­rāli, aminoskābes… viss, lai tu atkal justos savā ādā.

Viņš pasvieda man pudelīti.

—   Hmm, paldies, — es novilku. — Bet, Hermej va­renais, kāpēc jūs man palīdzat?

Hermejs veltīja man saldsērīgu smaidu. — Varbūt tādēļ, ka ceru — tu šajā misijā glābsi daudzus jo dau­dzus, Persij. Ne vien draugu Groveru.

Es blenzu uz viņu. — Jūs taču nedomājat… Lūku?

Hermejs neatbildēja.

—   Paklau, — es atsāku, — Hermej varenais, nudien paldies un tā tālāk, bet varat paturēt savas dāvanas. Lūka nav glābjams. Pat ja es varētu viņu atrast… viņš man teica, ka gribot noslaucīt Olimpa kalnu līdz pašiem pa­matiem. Viņš nodeva itin visus, ko vien pazina. Jūs… jūs viņš jo īpaši ienīst.

Hermejs pavērās zvaigznēs. — Manu dārgo, jauno brālēn. Vienu gan šo gadsimtu gaitā esmu ielāgojis — ne­novērsies no ģimenes pat tad, kad viņi prasīties uzpra­sās, lai tā notiek. Kaut viņi tevi nīst, iegrūž kaunā vai vienkārši nenovērtē, ka tu, tik ģeniāls, esi izgudrojis internetu…

—   Jūs izgudrojāt internetu?

Tā bija mana ideja, Marta iespraucās.

Žurkas ir gardas, Džordžs atkārtoja.

—  Tā bija mana ideja! — Hermejs uzsvēra. — Internets, ne jau žurkas, protams. Bet ne par to runa. Persij, vai tu saprati, ko es teicu par ģimeni?

—   Es… es īsti nezinu.

—   Reiz uzzināsi. — Hermejs uzslējās kājās, notrauk­dams smiltis. — Bet nu man jālaiž prom.

Tev jāatbild uz sešdesmit zvaniem, Marta purpināja.

Un tūkstoš trīsdesmit astoņiem e-pastiem, piemetināja Džordžs. Neskaitot sludinājumus par ambrozija atlaidēm internetā.

—   Persij, — Hermejs piekodināja, — tev ir mazāk laika, nekā iedomājies. Un tavi draugi… jau nāk.

Izdzirdu kāpās Anabetu saucam mani vārdā. Tai­sons arī bļaustījās kaut kur tālumā.

—   Es ceru, ka iekravāju visu, kas nepieciešams, — Hermejs noteica, — esmu diezgan pieredzējis ceļotājs.

Viņš uzsita knipi, un man pie kājām novēlās trīs dzeltenas ceļojumu somas. — Ūdensnecaurlaidīgas, pro­tams. Ja mīļi palūgsi, tēvs tev palīdzēs aizkļūt līdz kuģim.

—   Līdz kuģim?

Hermejs pamāja ar roku. Kā tad, no Longailendas šauruma puses šurp jau slīdēja pamatīgs kruīza kuģis, balti zeltainām gaismiņām atspīdot tumšajā dzelmē.

—   Paga, — es spurojos, — es vispār neko nesaprotu. Es vēl neesmu piekritis nekur braukt!

—   Es tavā vietā pieņemtu lēmumu pāris minūšu laikā, — Hermejs silti ieteica. — Tūliņ harpijas ieradīsies vakariņās. Tagad arlabunakti, brālēn, un teikšu tā: lai dievi stāv tev klāt.

Viņš pavēra plaukstu, un tajā ieplanēja kaducejs.

Lai veicas, Marta novēlēja.

Pārved man žurku, Džordžs piekodināja.

Kaducejs pārtapa telefonā, Hermejs to ieslidināja kabatā.

Un viņš aizrikšoja gar krastmalu, pēc divdesmit so­ļiem uzmirdzot un pagaistot, atstājot mani vienu ar ter­mosu, vitamīnu pudelīti un piecām minūtēm, lai izšķirtos par neiespējamu lēmumu.

Kamēr raudzījos viļņos, Anabeta un Taisons jau bija piesteiguši klāt.

—   Kas notiek? — Anabeta satraucās. — Dzirdēju, ka tu sauc palīgā!

—   Es arī! — Taisons piebalsoja. — Dzirdēju, ka bļaus­ties — sliktie uzbrūk\

—  Neesmu jūs saucis, — atteicu. — Man nekas ne­kaiš.

—   Kurš tad… — Anabeta ieraudzīja trīs dzeltenās ceļasomas, tad termosu un arī vitamīnu pudelīti man rokās. — Kas…

—   Klausieties, — es viņu pārtraucu, — mums nav daudz laika.

Atstāstīju savu sarunu ar Hermeju. Kad biju beidzis, tālumā jau atskanēja pirmie ķērcieni — harpijas bija sa­rosījušās.

—   Persij, — Anabeta paziņoja, — mums ir jādodas ceļā.

—  Tu saproti, ka mūs izslēgs no nometnes? Tici man — es šajā jomā esmu eksperts.

—   Nu un? Ja izgāzīsimies, mums nemaz nebūs no­metnes, kur atgriezties.

—   Jā, bet tu devi Hīronam solījumu…

—   Solīju turēt tevi pa gabalu no briesmām. Tas iespējams tikai tad, ja došos tev līdzi! Taisons var palikt un pastāstīt pārējiem…

—   Es arī gribu, — Taisons iebilda.

—   Nē! — Anabeta bija tuvu panikai. — Tas ir… Per­sij, nu taču! Tu zini, ka tā nevar!

Ej nu sazini, kāpēc viņai bija tāda cemme uz ciklo­piem. Kaut ko viņa man noklusēja.

Abi ar Taisonu raudzījās manī, gaidīdami atbildi. Tikmēr kruīza kuģis tālumā saruka arvien mazāks un mazāks.

Ja tā pavisam godīgi, kaut kādā ziņā negribēju Tai­sonu ņemt līdzi. Pēdējās trīs dienas biju pavadījis ar viņu plecu pie pleca, dabūjis klausīties pārējo nometnieku ņirgās, simtreiz dienā kritis kaunā, un kāds tā vien bak­stīja man ar pirkstu acī, atgādinot, ka esam radagabali. Man vajadzēja atelpu.

Turklāt nebija ne jausmas, vai viņš izrādīsies node­rīgs, vai būs jāglābj un jālolo. Jā, stiprs viņš bija, bet pēc ciklopu mērauklas Taisons vēl bija gatavais bērniņš — prātiņā septiņus, augstākais — astoņus gadus vecs. Acu priekšā jau uzbūru ainu, kā viņš krīt panikā un laiž vaļā ņuņņas, kamēr lavāmies garām briesmonim vai tādā garā. Viņš taču parakstītu mums nāves spriedumu.

No otras puses — harpiju klaigas nāca arvien tuvāk…

—   Mēs nevaram viņu atstāt, — es izlēmu. — Tantals sodīs viņu par mūsu pārkāpumu.

—  Persij, — Anabeta pūlējās apvaldīt trīsošo balsi, — mēs dodamies ceļā uz Polifēma salu! Polifēms ir S-I-K… C-I-K… — Viņa izmisumā spārdīja smiltis. Lai arī gudra bezgala, arī Anabeta bija dislektiķe. Paietu visa nakts, līdz viņa izburtotu vārdu "ciklops". — Tu saprati mani!

—   Ja Taisons grib, — es uzstāju, — viņš var braukt.

Taisons sasita plaukstas. — Grib!

Anabeta nikni paglūnēja uz mani, bet bija skaidrs, ka es nepārdomāšu. Vai arī viņa saprata, ka mums nav laika kašķēties.

—  Labi, — Anabeta piekāpās, — kā tiksim līdz tam kuģim?

—   Hermejs solīja, ka mans tētis palīdzēs.

—  Nu, aļģupauri? Ko tad tu vēl gaidi?

Man vienmēr bija jāsakož zobi, lai pasauktu tēvu un izlūgtos vai kā nu tur to padarīšanu sauc, bet saņēmos un iebridu viļņos.

—  Ēēē, tēt? — uzsaucu. — Kā iet?

—   Persij, — Anabeta čukstēja, — mums nav laika!

—  Mums vajag tavu palīdzību, — teicu jau nedaudz skaļāk. — Mums jātiek līdz tam tur kuģim, pirms mūs, nūūū, apēd un tamlīdzīgi, tā ka…

Kādu brīdi nekas nenotika. Viļņi kā ierasts skalojās gar liedagu. Izklausījās, ka harpijas jau ir tepat aiz kā­pām. Tad jūrā, metrus simt no krasta, ūdenī iešķēlās trīs baltas līnijas. Tās strauji traucās uz krastu kā tādi nagi, kas vago okeānu.

Pie paša krasta ūdens pašķīrās, un no viļņiem iznira trīs baltu kumeļu galvas.

Taisonam aizrāvās elpa. — Zivju poniji!

Taisnība vien viņam bija. Kad zirgi izbrida krastā, izrādījās, ka tikai priekšgals atgādina kumeļu; pakaļgalā rēgojās sidrabaina zivs aste ar mirdzošām zvīņām un varavīksnes spurām.

—  Hipokampi! — Anabeta izsaucās. — Kādi skais­tuļi!

Tuvākais labpatikā nogrudzinājās un piebikstīja Anabetai ar purnu.

—   Jūsmosim vēlāk, — sacīju, — aiziet!

—   Redz, kur! — aiz muguras noķērkstēja balss. — Rie­bekļi izsprukuši no namiņiem! Našķis harpijām. Eh, mēs — laimīgās!

Pāri kāpām piederēja piecas harpijas — sīkas, tuklas večas saverkšķītām sejām, līkiem nagiem un spalvotiem spārniem, kas krietni par mazu viņu stāviem. Tā varētu izskatīties ar dodo putniem sakrustotas miniatūras bu­fetnieces. Paldies dieviem, viņas nebija diez ko veiklas, bet negantas gan — ja gadītos krist viņām nagos.

—  Taison, — es uzkliedzu, — paķer ceļasomu!

Viņš joprojām vaļā muti apbrīnoja hipokampus.

—  Taison!

—   E?

—   Ātrāk!

Anabetai piepalīdzot, dabūju viņu pie maņām. Paķērām somas un lēcām zirgos. Poseidons acīmredzot zināja, ka būs arī Taisons, jo viens hipokamps bija krietni prāvāks par abiem pārējiem — itin kā radīts cik­lopam.

—    Uz priekšu! — norīkoju. Mans hipokamps apcir­ties ienira viļņos. Uz pēdām sekoja arī Anabeta un Tai­sons.

Harpijas lādējās nopakaļ un gaudoja, lai našķi at­griežas, bet hipokampi traucās uz priekšu gluži kā ūdensslēpes. Harpijas atpalika, un pavisam drīz Pus­dievu nometnes piekraste bija vien tālē tumstoša blīva. Prātoju, vai maz būs lemts vēl kādreiz to skatīt. Taču to­brīd prātu nodarbināja citas lietas.

Priekšā jau slējās kruīza kuģis, lai vestu mūs uz Floridu un Briesmoņu jūru.

Jāt ar hipokampu bija vēl vieglāk nekā ar pegazu. Sparīgi traucāmies, vējam sitoties sejā, viļņi mūs nesa tik rāmi un līdzeni, ka varēju teju atlaist rokas.

Tikai tuvojoties kruīza kuģim, apjautu, cik tas īste­nībā milzīgs. Galva bija jāatgāž tikpat tālu, kā aplūkojot kādu debesskrāpi Manhetenā. Baltais kuģa korpuss slē­jās vismaz desmit stāvu augstumā, un virs tā rindojās vēl savs ducis klāju ar spožiem balkoniem un apaļiem ilumi­natoriem. Priekšgalā starmešu gaismā rotājās melniem burtiem izrakstīts kuģa vārds. Pagāja labs brīdis, iekams to saburtoju. "PRINCESE ANDROMEDA".

Kuģa priekšgalu greznoja tēls triju stāvu augstumā — itin kā mastam pieķēdēta sieviete baltā grieķu hitonā. Jauna un skaista, melniem, vijīgiem matiem, taču sejā jautās mēmas šausmas. Ej nu sazini, kamdēļ kāds sagri­bējis izklaides kuģa priekšgalā stutēt kliedzošu princesi.

Atminējos mītu par Andromedu — kā pašas vecāki pieķēdēja meitu klintij par upuri jūras briesmonim. Var­būt viņa nesa mājās pārāk daudz divnieku vai tādā garā.

Lai tur kā, mans vārdabrālis Persejs laikus viņu izglāba, un jūras briesmoni ar Medūzas galvas palīdzību pār­vērta akmenī.

Tas Persejs mūždien izspruka sveikā. Tieši tāpēc mamma man dāvāja tādu vārdu, lai arī viņš bija Zeva, bet es Poseidona dēls. Oriģinālais Persejs bija viens no re­tajiem grieķu mītu varoņiem, kas tika līdz laimīgām beigām. Pārējie mira nodoti, sakauti, sakropļoti, noin­dēti vai dievu nolādēti. Mamma cerēja, ka mantošu Perseja veiksmi. Spriežot pēc manas līdzšinējās dzīves taci­ņas, gaisma tuneļa galā nerēgojās.

—   Kā lai tiek uz klāja? — Anabeta pārkliedza viļņu šalkas, bet izskatījās, ka hipokampiem mūsu vajadzība ir skaidra kā diena. Viņi aizslīdēja gar kuģa labo bortu, bez mazākā pūliņa šķeldami bangojošo ķīļūdeni, un piestāja pie dienesta kāpnēm, kas bija nolaistas lejup gar kor­pusu.

—   Kāp tu pirmā, — es mudināju Anabetu.

Pārmetuši ceļasomu pār plecu, viņa pieķērās apak­šējam pakāpienam. Kolīdz abas kājas bija uz kāpnēm, Anabetas hipokamps nogrudzināja ardievas un panira zem ūdens. Anabeta sāka kāpt augšup. Nedaudz nogai­dīju un tad sekoju viņai.

Nu vairs ūdenī bija atlicis vien Taisons. Šis tur ālējās ar savu hipokampu, mezdams salto, griezdams riņķus par visiem 360 grādiem un smiedamies tik histēriski, ka trokšņi aizbalsojās līdz pat kuģa klājam.

—  Taison, kuš! — es nošņācu. — Nāc šurp, drau­dziņ!

—  Vai varam ņemt lidzi Dardedzi? — viņš lūdzās, smaidam apdziestot.

Neizpratnē blenzu uz viņu. — Dardedzi?

Hipokamps nosprauslājās, itin kā sajūsmā par savu jauniegūto vārdu.

—   Mums ir jāsteidzas, — atgādināju. — Dardedzis… nevar uzrāpties pa trepēm.

Taisons iešņukstējies iegremdēja seju hipokampa krē­pēs. — Dardedzi, es ilgošos pēc tevis!

Viņa hipokamps iezviedzās un, goda vārds, sāka raudāt.

—   Varbūt mēs vēl tiksimies, — es mierināju.

—   Jā, lūdzu! — Taisons tūliņ atplauka. — Rīt! Rīt!

Nedevu nekādus solījumus, tomēr beidzot pieda-

būju Taisonu atvadīties un tverties pie trepēm. Dardedzis izgrūda pēdējo sērīgo zviedzienu un, apmetis atmugurisku kūleni, ienira dzīlē.

Kāpnes veda uz dzeltenām glābšanas laivām ap­krautu dienesta klāju. Priekšā gadījās pāris slēgtu durvju, bet Anabeta tās atdarīja ar savu nazi un sengrieķu lāstiem.

Biju iedomājies, ka mums kā jau zaķiem vajadzēs slapstīties, bet, kad bijām izošņājuši pāris gaiteņu un pār balkona margām palūrējuši lejup uz milzīgu slēgtu veikalu promenādi, sāku apjaust, ka te jau nav, no kā slēpties. Nūjā, it kā taču bija nakts, bet mēs bijām nostai­gājuši teju pus kuģa garumā, nemanījuši nevienu dzīvu dvēseli. Nogājām gar četrdesmit vai piecdesmit kajī­tēm, un otrpus durvīm neskanēja ne mazākais pīkstiens.

—   Spoku kuģis, — es murmināju.

—  Nē, — sacīja Taisons, murcīdams somas lenci, — nelabi ož.

Anabeta sarauca pieri. — Es neko nejūtu.

—   Ciklopi līdzinās satīriem, — es paskaidroju. — Viņi saož briesmoņus. Pareizi, Taison?

Viņš nervozi pamāja ar galvu. Nu, kad vairs nebijām Pusdievu nometnes burvju varā, migla atkal sagrozīja viņa vaibstus. To, ka viņam divu acu vietā ir tikai viena, varēju pateikt vien tad, ja visiem spēkiem koncentrējos.

—  Nu, labi, — Anabeta novilka. — Ko tad tu tādu saod?

—   Kaut ko sliktu, — Taisons atbildēja.

—   Super, — noburkšķēja Anabeta. — Tad jau viss skaidrs.

Iznācām zem klajas debess un izrādījāmies uz peld­baseina klāja. Gar malu rindojās pamesti pludmales krēsli un slēgts bārs ar nolaistām žalūzijām. Ūdens ba­seinā kaut kā ērmoti spīdēja, līgojot šurpu turpu līdzi kuģa kustībai. Priekšpusē un pakaļpusē trepītes veda uz vēl vairākiem klājiem ar zviedru sienu, golfa laukumu, rotējošu restorānu, bet viss bija kā izmiris.

Un tomēr… gaisā jautās kas pazīstams. Kas draudīgs. Nebūtu es izsmēlis pēdējos spēkus un notērējis adrena­līnu, šķita, ka mīklas atrisinājums būtu mēles galā.

—   Mums jāatrod slēptuve, — es paziņoju. — Droša vieta, kur pārnakšņot.

—   Pārnakšņot, — Anabeta vārgi dvesa.

Izokšķerējām vēl pāris gaiteņu, līdz devītajā stāvā

atradām pamestu kajīti. Durvis bija pavērtas — tas gan šķita dīvaini. Uz galda stāvēja groziņš ar šokolādes naš­ķiem, pie gultas dzirkstošs sidrs ledus spainītī, uz spil­vena piparmētru ledene un ar roku rakstīta zīmīte: ja uku ceļojumu!

Beidzot atvēruši ceļasomas, secinājām, ka Hermejs tiešām gādājis par visu — lieku drēbju kārtu, tualetes piederumiem, rācijām, sīknaudu, ādas maciņiem ar zelta drahmām. Viņš pat bija pamanījies iepakot līdzi vaska­drānā ievīstītos Taisona lūžņus un pariktes, arī Anabetas cepuri, kas darīja neredzamu, — tad nu tie abi sajutās uz pusi labāk.

—  Es apmetīšos kaimiņos, — Anabeta sacīja. — Jūs tikai neko neēdiet un nedzeriet.

—   Domā, te noburts?

Viņa sarauca pieri. — Nezinu. Kaut kas nav lāgā. Jūs tikai… esiet piesardzīgi.

Aizslēdzām durvis.

Taisons atkrita uz dīvāna. Kādu brīdi viņš vēl paķimerējās ap saviem dzelžiem — joprojām slēpdams tos no manis —, bet pavisam drīz jau virināja muti žāvās. Viņš aizlocīja vaskadrānu un atplīsa.

Es gulšņāju gultā un raudzījos laukā pa iluminatoru. Izklausījās, ka gaitenī kāds čukst. Tas taču nebija iespē­jams. Bijām izstaigājuši visu kuģi — te neviena nebija. Taču balsis turēja mani nomodā. Atmiņā atausa ceļojums Pazemē. Tā, garām slīdot, čukstēja mirušo gari.

Beidzot pārgurums ņēma virsroku. Es piemigu… un redzēju vienkārši drausmīgu sapni.

Stāvēju alā, mežonīgas kraujas malā. Šī vieta bija labi pazīstama. Ieeja Tartarā. Atpazinu arī no dzīlēm skanošos ledainos smieklus.

Vai tikai tas nav jaunais hērojs! Balss šņirkstēja kā asmens gar akmeni. Ceļā uz kārtējo grandiozo uzvaru.

Gribēju uzkliegt Kronām, lai liek mani mierā! Gri­bēju izvilkt Pretstraumi un šķelt viņam. Bet nespēju iz­kustēties. Pat ja varētu — kā gan lai nogalina to, kas reiz jau iznīcināts, sakapāts gabalos un iesviests mūžīgā tumsībā?

Neklausies manī, neļaujies draudiem, sacīja titāns. Varbūt šoreiz, kad atkal izgāzīsies, beidzot aizdomāsies, vai vergot dieviem ir vērts. Kā tieši tēvs pēdējā laikā nācis tev pretim ?

Viņa smieklu grandi atbalsojās alā, tad pēkšņi ainava nomainījās.

Nu tā bija cita ala — Grovera guļamkambaris cik­lopa midzenī.

Grovers tupēja pie stellēm, tērpies savā nosmulētajā kāzu kleitā, un drudžaini ārdīja kleitas šlepi.

—   Cukuriņ! — aiz klintsbluķa auroja briesmonis.

Grovers iešņukstējies sāka no jauna aust diegus

kopā.

Telpa norībēja, un klintsbluķis tika pavelts sāņus. Pa spraugu ielūrēja tik gigantisks ciklops, ka Taisons uz viņa fona šķita augumā apdalīts. Dzelteni, apdrupuši zobi un mezglainas rokas — tik milzīgas kā es pats. Mu­gurā briesmonis bija uzrāvis violetu pabalojušu tēkreklu ar uzrakstu "Pasaules aitu EXPO 2001". Viņš bija vismaz metrus piecus garš, bet baigākā šajā ainā bija viņa milzonīgā, pienbaltā, sarētotā un kataraktas aizduļķotā acs. Ja viņš nebija pilnīgi akls, tad tuvu tam gan.

—   Ko tu dari? — briesmonis nodārdināja.

—  Neko! — Grovers falsetā atbildēja. — Aužu klei­tas trēnu, pats redzi.

Ciklops iebāza telpā vienu roku un aizgramstījās līdz stellēm. Viņš pabraucīja audumu. — Nav neko ga­rāks!

—   Ir gan, dārgais! Re! Savs sprīdis nācis klāt.

—   Kas tā par vilcināšanos? — briesmonis gaudās. Tad paošņāja gaisu. — Tu labi smaržo! Pēc kazām!

—   Ai! — Grovers māksloti paķiķināja. — Tev patīk? Tas ir Eau de Kazs. Iesmaržinos, gaidot tevi.

—   Mmm! — Ciklops atieza smailos zobus. — Aprīt varētu!

—   Tu gan esi nerātnelis!

—   Pietiks atlikt!

—   Bet, dārgais, es vēl neesmu galā!

—   Rīt!

—   Nē, nē! Vēl desmit dienas.

—   Piecas!

—   Labi, septiņas. Ja tu tik uzstājīgs.

—   Septiņas! Tas ir mazāk nekā piecas, vai pareizi?

—   Protams. Kā tad.

Briesmonis kaut ko noburkšķēja, joprojām neap­mierināts ar panākto vienošanos, tomēr pameta Gro­veru vienu pie stellēm un atkal aizripināja ejai priekšā bluķi.

Grovers aizvēra acis un dziļi ievilka trīsošo elpu, pūloties savaldīties.

—   Pasteidzies, Persij, — viņš murmināja. — Lūdzu, lūdzu, lūdzu!

Pamodos no kuģa taures un balss skaļrunī — tur runāja kāds pārlieku jau priecīgs tips ar austrāliešu ak­centu.

—   Labs rīts, pasažieri! Šo dienu pavadīsim uz ūdens. Ideāli piemērots laiciņš mambo ballītei pie baseina! Ne­aizmirstiet par miljonāru bingo lielajā zālē pulksten vie­nos. Bet mūsu īpašajiem viesiem ķidāšanas nodarbības promenādē.

Pielēcu gultā sēdus. — Ko viņš teica?

Taisons pusmiedzī kaut ko nomurkšķēja. Viņš gu­lēja, ar seju iemīcījies dīvānā, un garās kājas tiktāl stiepās pāri dīvāna malai, ka iesniedzās vannas istabā. — Priecī­gais onkulis teica… burāšanas nodarbības?

Cerēju, ka būšu pārklausījies, bet tad pie durvīm at­skanēja sparīgs klaudziens. Anabeta pabāza savu gaišo, vārnu ligzdai līdzīgo galvu. — Ķidāšanas nodarbības?

Saģērbāmies, izgājām uz klāja un izbrīnīti ieraudzī­jām pārējos ļautiņus. Kāds ducis sirmgalvju kursēja uz brokastīm. Tētis veda bērneļus uz rīta peldi baseinā. Pa klāju soļoja apkalpe mirdzoši baltās formās, sveicienā piesizdami roku pie cepures.

Neviens nemetās prašņāt, kas mēs tādi. Neviens ne­pievērsa mums īpašu uzmanību. Bet kaut kas bija jokaini.

Kad garām gāja ģimenīte, tēvs bērniem borēja: — Mēs braucam kruīzā. Mums ir jautri.

—   Jā, — visi trīs bērni neizteiksmīgām sejām atsau­cās vienā balsī. — Mēs priecājamies. Mēs peldēsim ba­seinā.

Un nozuda skatam.

—   Labrīt, — mūs sveica apkalpes loceklis stiklainu skatienu. — Mēs visi baudām atpūtu uz "Princeses Andromedas" klāja. Jauku dienu. — Un viņš aizslīdēja tālāk.

—   Persij, savādi, — Anabeta čukstēja. — Viņi ir tādā kā transā.

Kad gājām gar kafejnīcu, ieraudzījām pirmo bries­moni. Tas bija elles suns — melns dogs, saslējis priekš­kājas uz letes un iegrūdis purnu olu kultenī. Tas laikam vēl bija jaunulis, pavisam neliels — grizli lāča izmēros. Taču man asinis sastinga dzīslās. Reiz tāds mani gandrīz piebeidza.

Ērmoti bija tas, ka bufetes rindā turpat aiz ellīgā suņa stāvēja pusmūža pārītis un pacietīgi gaidīja savu kārtu uz kulteni. Viņi nemanīja neko neparastu.

—   Vairs negribu ēst, — Taisons purpināja.

Pirms vēl mēs ar Anabetu paguvām ko atbildēt, no gaiteņa viņas puses atskanēja derdzīga rāpuļa balss: — Va­kar piebiedrojāssss vēl ssseššši.

Anabeta izmisīgi māja uz tuvākās slēptuves — dāmistabas — pusi, un mēs visi trīs iesprukām iekšā. Biju tik mežonīgi pārbijies, ka nepaguvu pat sakaunēties.

Kāds vai drīzāk divi pašļūca garām dāmistabas dur­vīm, nostrīķējoties pret paklāju kā smilšpapīrs.

—   Sssskaidrs, — šņāca otrs. — Viņššš tosss pievi­lina. Drīz mēssss būsssim ssstipri.

Abi neradījumi ieslīdēja kafejnīcā, pretīgi šņākuļojot, — tie, iespējams, bija čūsku smiekli.

Anabeta uzmeta man ašu skatienu. — Mums jātiek prom no šejienes.

—   Domā, es gribu palikt meiteņu tualetē?

—   Es runāju par kuģi, Persij! Mums jātiek nost no kuģa.

—   Ož nelabi, — Taisons piekrita. — Un suņi apēd visas olas. Anabetai taisnība. Mums jāpamet tualete un kuģis.

Es noskurinājos. Ja Anabeta un Taisons reizi par visām reizēm bija vienisprātis, tur nebija ko iebilst.

Tad es laukā izdzirdu vēl kadu balsi — un tā pārbie­dēja mani vairāk par jebkura briesmoņa pļāpām.

—   … tikai laika jautājums. Nesteidzini mani, Agrij!

Tas bija Lūka — tur nebija divu domu. Viņa balsi es

nemūžam neaizmirstu.

—   Es nesteidzinu! — otrs pukstēja. Viņam bija vēl zemāka un ļaunīgāka balss nekā Lūkam. — Es tikai saku. Ja spēlīte neatmaksāsies…

—   Atmaksāsies, — Lūka atcirta. — Viņi uzķersies. Bet nu ejam uz kapteiņa kajīti aplūkot zārku.

Balsis aizlīgoja pa gaiteni.

Taisons iešņukstējās. — Ejam, nu?

Mēs ar Anabetu saskatījāmies un sapratāmies bez vārdiem.

—   Nevaram, — es sacīju Taisonam.

—   Mums jānoskaidro, kas Lūkam aiz ādas, — Ana­beta piekrita. — Un, ja sanāks, sadosim viņam pa kaklu, iekalsim ķēdēs un aizrausim uz Olimpu.

anabeta pieteicās iet viena, kā nekā viņai esot burvju cepure, kas dara neredzamu, bet es iestājos, ka tas tomēr pārāk bīstami. Vai nu ejam visi, vai neviens.

— Neviens! — Taisons atdeva savu balsi. — Saru­nāts?

Beigās viņš tomēr čāpoja līdzi, nervozi skrubinā­dams nagus. Kajītē uzkavējāmies vien tik ilgi, lai aši sa­vāktu mantas. Bijām vienisprātis — lai kas mūs sagaida, vēl vienu nakti uz šā zombiju kruīza kuģa mēs nepavadī­sim, pat ja tiešām spīd miljons dolāru bingo laimests. Pārliecinājos, ka Pretstraume atrodas kabatā, savukārt Hermeja dāvātos vitamīnus un termosu iestūmu somas virspusē. Man nepatika, ka Taisons pieteicies par nastu nesēju, bet viņš uzstāja, un Anabeta man ieteica samie­rināties. Taisons visas trīs ceļasomas pārmeta pār plecu ar tik vieglu roku kā es vienu pašu pauniņu.

Lavījāmies cauri koridoriem uz kapteiņa kajītes pusi, sekodami kartēm ar norādēm "Jūs atrodaties šeit". Pirmā gāja Anabeta kā neredzamais izlūks. Tiklīdz kāds uzpeldēja pie apvāršņa, metāmies slēpties, bet lielākoties tie bija zombiji glāžainām acīm.

Kad beidzot bijām sasnieguši trīspadsmito klāju, kur tā kā vajadzēja atrasties meklētajiem apartamentiem, Anabeta nošņācās: — Slēpieties! — un iegrūda mūs kaut kādā pieliekamajā.

Klausījāmies, kā pa gaiteni tuvojas pāris tipu.

—   Redzēji to etiopu pūķi kravas telpā? — viens vai­cāja.

Otrs nosmēja: — jā. Superīgs.

Neredzamā Anabeta cieši saspieda manu plaukstu. Tā otrā balss šķita kaut kur dzirdēta.

—   Dzirdēju, ka ienākšoties vēl divi, — sacīja tas pa­zīstamais. — Ja viņi plūdīs šurp šitādos tempos, tad, ej tu nost, vecīt, — kāda tur vairs sacensība!

Balsis pagaisa gaiteņa viņā galā.

—  Tas bija Kriss Rodrigess! — Anabeta noņēma ce­puri un uznira mums acu priekšā. — Atceries — no vien­padsmitā namiņa?

Miglaini atminējos Krišu no iepriekšējās vasaras. Viņš bija viens no tiem nometnes pabērniem, kas iestrēga pie Hermeja, jo Olimpa mamma vai tētis neņēmās atvasi atzīt. Ja tā padomā, šovasar Kriss nometnē nebija ma­nīts. — Ko te meklē vēl viens pusdievs?

Anabeta manāmi nomākta pašūpoja galvu.

Turpinājām ceļu pa gaiteni. To, ka tuvojamies Lūkam, nu jau varēju pateikt bez visām kartēm. Sajutu kaut ko aukstu un riebīgu — nelabā klātbūtni.

—   Persij, — Anabeta pēkšņi apstājās, — skaties!

Viņa stāvēja pie stiklotās sienas un vērās lejup daudzstāvu aizā kuģa vidū. Pašā apakšā rēgojās promenāde, veikalu aleja, bet Anabetas uzmanību bija piesais­tījis kas cits.

Pie saldumu veikala bija sapulcējies bariņš bries­moņu: ducis lestrigonu, tieši tādu milžu, kas man uz­bruka ar nāvīgajām bumbām, divi elles suņi un pārītis vēl ērmotāku radību — būtnes ar sievietes ķermeni, kam kāju vietā divas čūsku astes.

—   Skitu briesmones, — Anabeta čukstēja, — pus sievietes, pus čūskas.

Briesmoņi stāvēja pusaplī ap jaunu, grieķu bruņās tērptu puisi, kurš durstīja salmu lelli. Rīklē iesprūda ka­mols, kad apjēdzu, ka salmu lellei uzvilkts oranžais Pus­dievu nometnes krekls. Mēs vērojām, kā puisis uzšķērž lelli. Paputēja salmi. Briesmoņi gavilēdami kauca un gau­doja.

Anabeta atkāpās no loga. Seja viņai bija pelnu pe­lēka.

—   Ejam, — pūlējos izklausīties drosmīgāks, nekā jutos. — Jo drīzāk sameklēsim Lūku, jo labāk.

Ozolkoka divviru durvis gaiteņa galā lika nojaust, ka aiz tām ir kas pagalam svarīgs. Kad bijām metru desmit attālumā, Taisons apstājās kā iemiets. — Iekšā balsis.

—   Tu vari saklausīt tik tālu? — es brīnījos.

Taisons, kā stipri koncentrēdamies, aizmiedza acis.

Viņa balss pārvērtās, un piesmakumā jautās Lūkas into­nācija: — … pareģojums mums pašiem. Muļķi nejēgs, uz kuru pusi sprukt.

Pirms attapu, Taisona balss jau atkal mainījās, šoreiz kļūstot zemāka un rupjāka — kā tam otram tipam, kurš pie kafejnīcas runājās ar Lūku. — Tu tiešām domā, ka vecais kleperis aizvācies uz visiem laikiem?

Taisons palaida Lūkas smieklus. — Viņam nevar uz­ticēties. Tur taču ne viens vien skelets skapī. Koka sain­dēšana bija pēdējais salmiņš.

Anabeta nodrebinājās. — Taison, izbeidz! Kā tev tā izdodas? Man šermuļi skrien.

Taisons neizpratnes pilns atvēra acis. — Es tikai klausos.

—   Turpini, — es mudināju. — Ko vēl viņi runā?

Taisons no jauna aizvēra acis.

Viņš nošņāca zemajā balsī: — Klusu! — Tad čukstēja Lūkas tonī: — Skaidri zini?

—   Jā, — Taisons sēca. — Tepat aiz durvīm.

Par vēlu. Es sapratu, kas te notiek.

Paguvu vien nobļauties: — Bēgam! —, kad durvis atsprāga un tur jau stāvēja Lūka divu matainu, šķēpiem nobruņotu milžu ielenkumā. Mirdzošās asmeņu smailes tēmēja mums tieši krūtīs.

—   Paskat tik, — Lūka greizi smīnēja, — vai tie nav abi mani mīļākie radagabali? Lūgtum, ienāciet.

Kajīte bija skaista un šausminoša.

Kas tur skaists, vaicāsiet: iespaidīga izmēra arkveida logi pavēra skatam kuģa pakaļgalu. Ciktāl vien acs spēja skatīt — zaļgani ūdeņi un zilas debesis. Grīdu sedza grezns persiešu paklājs. Kajītes vidū divi eleganti dīvāni, vienā stūrī ar baldahīnu rotāta gultā, otrā — sarkankoka ēdamgalds. Galds vai līka no pārpilnības — picu kastes, limonādes pudeles un uz sudraba paplātes grēdu grē­dām karstmaizes.

Kas šausminošs: telpas viņā galā uz velvetā tapsēta podesta slējās metrus trīs augsts zelta zārks. Sarkofāgs, kurā iegravētas sengrieķu ainiņas ar liesmojošām pilsē­tām un varoņiem baismīgās nāves stundās. Kaut arī caur logiem iespīdēja saule, zārks darīja telpu dzestru.

—  Nu? — Lūka lepni paplēta rokas. — Ir maķenīt smalkāk nekā vienpadsmitais namiņš, ne?

Kopš pērnās vasaras viņš bija mainījies. Šortu un tēkrekla vietā bija nācis akurāti nopogāts krekls, haki krāsas bikses un ādas mokasīni. Rūsganie, agrāk tik spu­rainie mati nu bija īsi apcirpti. Viņš izskatījās pēc nelie­tīga modeļa, kurš demonstrē, ko šogad Hārvardā valkās modīgākie koledžas neģēļi.

Zem acs joprojām rēgojās rēta — balts ķeksis no cī­niņa ar pūķi. Pret dīvānu, savādi mirgodams, bija atstu­tēts viņa burvju zobens ar tērauda un dievišķās bronzas sakausējuma asmeni, kas spēja nonāvēt gan mirstīgos, gan briesmoņus.

—   Piesēdiet, — viņš mums atvēlēja. Viens rokas mā­jiens, un uz istabas vidu atlīgoja trīs krēsli.

Mēs palikām kājās.

Lūkas gigantiskie draugi joprojām tēmēja uz mums savus šķēpus. Abi izskatījās pēc dvīņiem, taču ne cilvēku dzimuma. Milži slējās divarpus metru augstumā un, lai maz neliktos, bija apvilkuši tikai zilas džinsu bikses. Iespē­jams, tāpēc, ka masīvos torsus jau tāpat sedza bieza, pinkaina vilna. Pirkstu vietā tiem bija līki nagi, pēdas kā ķetnas. Deguni bija kā snuķi, bet zobi — visi kā viens smaili ilkņi.

—   Kur manas manieres? — Lūka saldi iesaucās. — Šie ir mani asistenti, Agrijs un Orejs. Varbūt būsiet par viņiem dzirdējuši.

Klusēju. Ne jau šurp pavērstie asmeņi un ķepainie dvīņi bija tie, kas lika sirdij bailēs sarauties.

Kopš pagājušās vasaras, kad Lūka bija centies mani nogalināt, daudzkārt iztēlojos, kā es viņu sastapšu. Biju uzbūris ainas, kā braši izaicinu viņu uz dueli. Bet nu, aci pret aci, rokas teju drebēja.

—   Jūs nezināt mītu par Agriju un Oreju? — Lūka brīnījās. — Redzat, viņu māte… vispār skumjš stāsts. Afrodīte lika jaunajai sievietei iemīlēties. Viņa atteicās un steidzās pēc palīdzības pie Artemīdas. Artemīda iekļāva viņu savā mednieču svītā, bet Afrodīte kāroja atriebties. Viņa lika jaunajai sievietei iemīlēties lācī. Kad Artemīda to uzzināja, riebumā mednieci patrieca. Tipisks dievu gājiens, piekritīsiet? Ķīvējas savā starpā un nabaga mir­stīgos ierauj pa vidu. Jaunavas dvīņu dēli Agrijs un Orejs Olimpu diez ko nemīl. Pusdievi gan šiem tīri labi iet pie sirds…

—   Uz šķīvja, — ierēcās Agrijs. Šī bija tā dobjā balss, ko pirmīt dzirdējām runājam ar Lūku.

—   Nāciet nu! — smēja brālis Orejs, laizīdams spal­vainās lūpas. Milzonis turpināja sprauslāt kā astmas lēk­mes ķerts, kamēr Lūka un Agrijs nepacietīgi blenza uz viņu.

—   Aizveries, idiņ! — Agrijs ierēcās. — Ej, sadod sev!

Orejs iesmilkstējies aizlāčoja uz kaktu, kur atkrita krēslā un triecās ar pieri pret ēdamgaldu tā, ka sidraba šķīvji šķindēja vien.

Spriežot pēc Lūkas sejas, šī bija pavisam ikdienišķa situācija. Iekārtojies dīvānā ērtāk, viņš uzkrāva kājas uz kafijas galdiņa. — Re, kā, Persij, atvēlējām tev vēl vienu gadiņu. Ceru, ka jūties pateicīgs. Kā mamma? Kā pa skolu?

—  Tu saindēji Talijas koku.

Lūka nopūtās. — Tiešām uzreiz jāķeras vērsim pie ragiem, ko? Labi, labi, noindēju, kā tad. Nu un?

—   Kā tu varēji? — Anabeta bija tik nikna, ka šķita, uz līdzenas vietas uzies gaisā. — Talija tev izglāba dzī­vību! Mums dzīvību! Kā tu varēji tik zemiski…

—   Es nerīkojos zemiski! — Lūka atcirta. — Dievi ir zemiski, lūk kā! Būtu Talija dzīva, nostātos manā pusē.

—   Melis!

—   Ja tu zinātu, kas mūs sagaida, tad saprastu…

—   Es saprotu, ka tu gribi novest nometni līdz kliņ­ķim! — viņa kliedza. — Tu esi necilvēks!

Lūka pakratīja galvu. — Dievi aizmālējuši tev acis. Anabeta, vai tiešām tu nespēj iztēloties pasauli bez viņiem? Kāda jēga no tām aizvēsturiskajām grāmatu kaudzēm? Astē velkas lieki trīs tūkstoši gadu! Rietumi ir sapuvuši līdz pašai serdei. Tie jānoslauka no zemes virsas. Pievieno­jies man! Celsim pasauli no jauna. Anabeta, mums node­rēs tavs spožais prāts!

—   Jo pašam par īsu!

Lūka piemiedza acis. — Anabeta, es tevi pazīstu. Tu esi pelnījusi ko labāku, ne vilkties astē kaut kādam bezcerim, lai glābtu nometni. Jau pēc mēneša Pusdievu kalnā valdīs briesmoņi. Tiem hērojiem, kuri izdzīvos, neatliks nekas cits, kā pievienoties mums, citādi no šiem ne smakas nepaliks. Vai tu tiešām gribi palikt zaudētā­jos… šādā sabiedrībā? — Lūka norādīja uz Taisonu.

—   Eu! — es protestēju.

—   Ceļot kopā ar ciklopu, — Lūka izsaucās. — Kurš te galu galā aptraipa Talijas piemiņu? Tu mani pārsteidz, Anabeta. Lai nu kurš…

—   Aizveries, — viņa kliedza.

Man nebija ne mazākās jausmas, par ko Lūka tur gvelž, bet Anabeta paslēpa seju rokās un izskatījās, ka tūliņ izplūdis asarās.

—   Liec viņu mierā! — es sacīju. — Un nejauc iekšā Taisonu.

Lūka pasmējās. — Jā, šito es dzirdēju. Tavs tēvs esot viņu atzinis.

Laikam izskatījos pārsteigts, jo Lūka atiezās smaidā. — Jā, jā, Persij, par to man viss ir zināms. Kā arī par tavu ieceri atrast aunādu. Kādas tur bija tās koordinātas… 30, 31, 75, 12? Re, man nometnē joprojām ir gali, kas pama­nās piegādāt informāciju.

—   Tu gribēji teikt, spiegi.

Viņš paraustīja plecus. — Cik vēl pazemojumu no tēva puses tu pacietīsi? Domā, viņš jūtas tev pateicīgs? Domā, tu viņam esi dārgāks par šo nezvēru?

Taisons sažņaudza rokas dūrēs un izgrūda guldzošu rūcienu.

Lūka tikai paķiķināja. — Persij, dievi taču par tevi ņirgājas. Gribi zināt, kas tevi sagaida, ja novilksi līdz sešpadsmitajai dzimšanas dienai? Vai Hīrons tev ir iz­paudis pareģojumu?

Kā es kāroju klupt Lūkam krāgā un pamatīgi sadot, bet viņš kā allaž prata izsist mani no līdzsvara.

Sešpadsmitajai dzimšanas dienai?

Nūjā, es zināju, ka Hīrons pirms gadu gadiem bija saņēmis orākula pareģojumu. Zināju, ka šis tas tur esot par mani. Bet ja sasniegšu sešpadsmito dzimšanas dienu? Skanēja kaut kā nelāgi.

—   Zinu to, kas man jāzina, — es izstomīju. — Vis­maz to, kas ir mani ienaidnieki.

—   Tad tu esi muļķis.

Taisons sašķaidīja tuvējo krēslu tā, ka skali aizgāja pa gaisu. — Persijs nav muļķis!

Pirms paguvu draugu apturēt, viņš jau bruka virsū Lūkam. Dūres traucās uz Lūkas pauri — ar tādu bel­zienu akmenī varētu izsist robu — bet pinkainie dvīņi paguva iesprukt pa vidu. Katrs grāba pēc Taisona rokas un apturēja viņu pusratā. Abi pagrūda ciklopu nostāk, un viņš aizmeimuroja atmuguriski. Noslēgumā atkrita uz paklāja ar tādu būkšķi, ka galds nodrebēja.

—   Nabaga ciklops, — Lūka bilda. — Rādās, ka mani pinkainie draugi spēj mēroties ar tevi spēkiem. Varbūt būs jāļauj šiem vaļa…

—   Lūka, — es pārtraucu viņu. — Klausies. Mūs sū­tīja tavs tēvs.

Viņš piesarka kā biete. — Nemaz nepiemini viņu.

—   Viņš lika kāpt uz šā kuģa. Domāju, ka tas kalpos tikai kā transports, bet izrādās — viņš mūs sūtīja pie te­vis. Viņš neatmet cerību, lai cik nikns tu arī būtu.

—   Nikns? — Lūka auroja. — Neatmet cerību? Persij, viņš mani pameta! Es gribu noslaucīt Olimpu no zemes virsas! Lai paliek tik pīšļi un putekli! Tu pasaki Herme­jam, ka tā arī notiks. Ar katru pusdievu, kurš pievienojas mums, olimpiešu spēki sarūk, bet mūsējie pieņemas spēkā. Viņš pieņemas spēkā. — Lūka norādīja uz zelta sarkofāgu.

Kaste uzdzina man šermuļus, bet pūlējos to neizrā­dīt. — Un? — neatlaidos. — Kas tur tik īpašs…

Pēkšņi man atausa, kas varētu slēpties sarkofāgā. Šķita, ka gaisa temperatūra telpā nokrītas par grādiem divdesmit. — Oho, tu taču nedomā…

—   Viņš atdzimst, — Lūka sacīja. — Mazpamazām liekam kauliņu pie kauliņa. Ar katru rekrūti, kurš pie­vienojas mums, viņā ielīst maza dzīvības druska…

—  Tik pretīgi! — Anabeta dvesa.

Lūka pasmīnēja. — Anabeta, tava māte dzimusi no Zeva galvaskausa. Es jau nu tavā vietā neizteiktos. Pavi­sam drīz titānu ķēniņš būs spējīgs atdzimt par vienu ve­selu. Mēs pagatavosim viņam jaunu ķermeni — tas būs Hēfaista kalvju vērts meistardarbs.

—   Tu esi nenormāls, — Anabeta sacīja.

—   Piebiedrojieties un būsiet ieguvēji. Mums ir ietek­mīgi draugi, tik bagāti labvēļi, kas vēsā mierā nopirktu šo kuģi un ne tikai to vien. Persij, tavai mātei nekad vairs nebūs jāstrādā. Varēsi uzsaukt viņai savrupmāju. Jums būs vara, slava — ko vien kārosiet. Anabeta, varēsi īstenot savu sapni un kļūt par arhitekti. Radīt mākslas šedevru, kas kalpos tūkstošiem gadu. Templi nākamības dieviem!

—   Lasies uzTartaru, — viņa atcirta.

Lūka nopūtās. — Žēl gan.

Viņš paņēma kaut ko, kas pēc skata līdzinājās televī­zijas pultij, un nospieda sarkano pogu. Acumirklī atvē­rās divviru durvis, un iekšā iesoļoja divi stekiem bruņoti apkalpes locekļi. Abiem bija jau pirmīt manītais glāžai­nais skatiens, bet laikam tas nemazināja viņu cīņassparu.

—  Apsardze, burvīgi, — Lūka nopriecājās. — Bai­dos, ka mums pieklīduši bezbiļetnieki.

—   Jā, ser, — viņi apātiski atbildēja.

Lūka pievērsās Orejam. — Laiks pabarot etiopu pūķi. Noved šos pamuļķus lejā un parādi, kā tas darāms.

Orejs dumji smīkņāja. — Hehe! Hehe!

—   Es arī gribu iet, — dīca Agrijs. — Mans brālis ir lupata. Tas ciklops…

—   Nav bīstams, — Lūka pabeidza teikumu. Viņš pa­meta skatienu uz zelta zārku, itin kā kaut kas nedotu viņam mieru. — Agrij, tu paliec te. Mums svarīgs runā­jamais.

—   Bet..

—   Orej, nesastrādā muļķības. Gādā, lai pūķis paēd, kā nākas.

Orejs pabikstīja mūs ar savu šķēpu un izbīdīja laukā no kajītes, abiem apsargiem sekojot nopakaļ.

Kamēr šļūcu pa gaiteni ar mugurā iebadītu Oreja šķēpu, pārdomāju Lūkas vārdus — ka abi divi pinkainie dvīņi varot mēroties spēkiem ar Taisonu. Bet kā būtu pa vienam…

Koridors veda uz atklātu klāju, un mēs soļojām gar glābšanas laivām. Nu jau pārzināju kuģi pietiekami labi, lai secinātu, ka šis ir mūsu atvadas dienas gaismai. Tik­līdz ieiesim gaitenī otrpus klāja, lifts novedīs mūs lejā uz kravas telpu, un tur pienāks pēdējā stundiņa.

Paraudzījos uz Taisonu uz noteicu: — Aiziet!

Paldies visiem dieviem, viņš mani saprata. Apcirties viņš blieza Orejam tā, ka tas ar slaidu loku ielidoja ba­seinā, ietrāpot zombiju ģimenītes apskāvienos.

—  Ēēē, — bērni visi kā viens iebļāvās, — baseinā nedrīkst lēkt!

Viens apsargs izrāva steku, bet Anabeta ar veik­smīgu spērienu piegrieza šim skābekli. Otrais metās uz tuvējo trauksmes pogas kasti.

—   Apturi viņu! — Anabeta kliedza, bet bija jau par vēlu.

Trāpīju viņam pa pieri ar atpūtas krēslu tieši tobrīd, kad trauksmes poga jau bija nospiesta.

Uzmirgoja sarkanas gaismas. Iegaudojās sirēnas.

—   Uz glābšanas laivu! — es saucu.

Metāmies uz tuvāko.

Kamēr stīvējām nost pārsegu, uz klāja jau sāka drūz­mēties briesmoņi un pārējie apsargi, stumdīdami malā tūristus un viesmīļus ar tropiskiem kokteiļiem. Tas tips grieķu bruņās izvilka zobenu un šāvās uzbrukumā, bet paslīdēja pinakoladas peļķē. Lestrigonu strēlnieki pulcē­jās uz klāja stāvu virs mums un stutēja milzīgajos lokos bultas.

—   Kā tādu dabūt līdz ūdenim? — Anabeta kliedza.

Man mēģināja iekampt elles suns, bet Taisons aiz-

blieza šo sāņus ar ugunsdzēšamo aparātu.

—  Kāpiet iekšā! — es nobļāvos. Izrāvis no maksts Pretstraumi, atvairīju pirmo bultu krusu. Vēl mirklis, un mēs būsim pagalam.

Glābšanas laiva karājās pie kuģa borta krietni aug­stu virs ūdens. Anabetai un Taisonam nekādi neizdevās nolaist to zemāk.

Es ielēcu pie viņiem.

—  Turieties! — Un pāršķēlu virves.

Virs galvas aizšņāca bultu lietus, bet mēs jau brīvajā kritienā lidojām pretim ūdenim.

—  Termosu! — es iekliedzos, kamēr traucāmies pretī ūdenim.

—   Ko? — Anabeta laikam nosprieda, ka būšu izkū­kojis prātu. Viņa uz dzīvību un nāvi bija iekrampējušies virvē, mati plandīja gaisā kā liesmojoša lāpa.

Taču Taisons saprata. Atrāvis vaļā manu ceļasomu, viņš izvilka Hermeja maģisko dāvanu, pamanīdamies nepalaist vaļā nedz laivu, nedz termosu.

Gar ausi nosvilpa šķēpi un bultas.

Paķēru termosu un no tiesas cerēju, ka rīkojos pa­reizi. — Turamies!

—   Es jau turos! — spiedza Anabeta.

—  Ciešāk!

Taisons sagrāba mūs abus ar Anabetu aiz krāgas, es paāķēju pēdas zem laivas piepūšamā sēdekļa un pagriezu termosa vāciņu par vienu ceturtdaļu.

Tajā pašā mirklī no termosa izšāvās balta vēja strūkla un aizlidināja mūs sāņus, mūsu bezsvara kritienu pār­vēršot par avārijas piezemēšanos četrdesmit piecu grādu leņķī.

Izklausījās, ka vējš, pasprucis no termosa, iesmejas sajūsmā par jauniegūto brīvību. Nu arī mēs sasniedzām ūdens virsmu, palēcāmies vienreiz, otrreiz, spriņģojām kā ūdenī raidīts olis, tad šļūcām uz priekšu kā ātrlaiva, sāļajām šļakatām sprauslājot sejā, vienu vienīgu ūdens klaidu visapkārt.

Dzirdēju iepakaļ no kuģa skanam niknas gaudas, bet neviena bulta vairs nespēja mūs aizsniegt. "Princese Andromeda" tālumā saruka sīka kā rotaļu laiviņa, tad nozuda skatam pavisam.

Traucoties pāri ūdeņiem, abi ar Anabetu centāmies nosūtīt Hīronam vēsti caur varavīksni. Šķita, ka jādod kādam zināt, kas Lūkam aiz ādas, un nespējām iedomā­ties nevienu citu, kam varētu uzticēties.

No termosa pasprukušais vējš uzjundīja patīkamas ūdens šaltis, kas saulītē uzmirgoja varavīksnes krāsās — ideāli apstākļi īrisas sakariem — bet tie tomēr bija vāji. Kad Anabeta iemeta miglājā zelta drahmu, lūgdama va­ravīksnes dievieti parādīt mums Hīronu, viņa seja uznira visnotaļ skaidri, taču fonā zibināja kaut kādas jocī­gas gaismas kā no stroboskopa un rībēja smagā mūzika, itin kā naktsklubā vai.

Izklāstījām visu par aizlaišanos no nometnes, par Lūku un "Princesi Andromedu", par zelta zārku, Krona pīšļiem, bet ar visu to traci viņā galā un vēja un ūdens šalkām mūspusē diezin vai viņš visai daudz ko saklau­sīja.

— Persij, — Hīrons pārkliedza trokšņus, — tev jā­piesargās no…

Viņa balsi noslāpēja kaut kādas klaigas otrā galā — radās iespaids, ka tur gavilē kareivīgie komanči.

—   Ko, ko? — es kliedzu pretim.

—   Mani sasodītie radagabali! — Hīrons lādējās, ka­mēr viņam gar ausi aizplanēja šķīvis un sašķīda kaut kur nebūtībā. — Anabeta, nevajadzēja ļaut Persijam pamest nometni! Bet ja nu jūs tiešām dabūjat to aunādu…

—   Aidā, mazie! — Hīronam fonā kāds auroja. — Juhuhūūūū!

Mūzika pieņēmās spēkā, basi tā rībēja, ka mūsu laiva sāka vibrēt līdzi.

—   …Maiami, — Hīrons sauca, — es mēģināšu pieraudzīt…

Dūmakainais attēls pašķīda druskās, it kā sasists ar pudeli, un Hīrons pagaisa no skata.

Pēc stundas mēs saskatījām sauszemi — garum garu pludmales strēli, gar kuru rindojās daudzstāvīgas viesnī­cas. Ūdenī cita pēc citas parādījās zvejas laivas un tank­kuģi. Pa labi no mums garām patrauca krasta patruļa, tad izgrieza veiklu loku, lai uzmestu mums vēl vienu skatu. Ne jau katru dienu gadās redzēt dzeltenu glābšanas laivu, kas bez visa motora plēš vēja ātrumā un kur iekšā tup trīs sīkie.

—   Tā jau Virdžīnijas pludmale! — Anabeta konsta­tēja, kad tuvojāmies piekrastei. — Ak tu mūžs, kā tā "Princese Andromeda" vienā naktī tikusi tik tālu? Tās jau kādas…

—   Piecsimt trīsdesmit jūras jūdzes, — es pabeidzu teikumu.

Viņa blenza manī. — Kā tu zināji?

—   Man… man nav ne jausmas.

Anabeta mirkli apdomājās. — Persij, kādas ir mūsu koordinātas?

—   36 grādi, 44 minūtes ziemeļu platuma, 76 grādi, 2 minūtes rietumu garuma, — es nevilcinoties atbildēju. Tad pakratīju galvu. — Oho! Kā man tas zināms?

—   Pateicoties tētim, — Anabeta minēja. — Uz ūde­ņiem tev piemīt nevainojama apķērība. Riktīgi forši.

Es tā vis neteiktu. Kāds tur prieks būt par navigāci­jas sistēmu cilvēka ādā? Taču, pirms paguvu iebilst, Tai­sons uzsita man pa plecu. — Otra laiva tuvojas.

Atskatījos. Krasta patruļa sekoja mums pa pēdām. Kuteris piedeva gāzi un pamirdzināja mums ar gaismām.

—   Viņi nedrīkst mūs notvert, — sacīju. — Būs pā­rāk daudz jautājumu.

—   Laižam uz Česapīkas līci, — Anabeta teica. — Es tur zinu vienu vietiņu, kur paslēpties.

Nepūlējos noskaidrot, kas tā par vietiņu un kā gan viņa tik labi pārzina apkaimi. Noriskēju pavērt termosa vāciņu vēl nedaudz, un svaiga vēja brāzma mūs raķetes ātrumā gar Virdžīnijas pludmales ziemeļu ragu ierāva Česapīkas līcī. Krasta apsardzes kuteris saruka arvien sīkāks un sīkāks. Ātrumu nesamazinot, traucāmies, līdz krasti abās pusēs iekļāva mūs arvien ciešāk, un pēc mir­kļa jau bijām upes grīvā.

Jutu, kā sālsūdeni nomaina saldūdens. Pēkšņi saju­tos pārguris un izsmelts, it kā cukura līmenis asinīs būtu strauji krities. Vairs nesapratu, kur atrodos, kurp jāstūrē laiva. Labi, ka pie lietas ķērās Anabeta.

—   Tā, — viņa rīkoja, — gar to smilšu sēkli.

Iegrozījāmies purvainā, aizaugušā dumbrājā. No­braucu laivu krastā milzu cipreses pavēnī.

Virs galvas slējās vīteņiem noaugušie koki. Biežņā sisināja kukaiņi. Gaiss bija piedvindzis un svelmains, virs ūdens virmoja garaiņi. īsi sakot, šī nebija nekāda Manhetena, un man te nepatika.

—  Ejam, — Anabeta skubināja, — tas ir tur, lejup gar krastu.

—   Kas tad? — noprasīju.

—  Nāciet līdzi! — Viņa paķēra ceļasomu. — Laivu gan derētu piesegt. Nebūtu vēlams pievērst lieku uzma­nību.

Kad glābšanas laiva bija paslēpta zem zaru kaudzes, abi ar Taisonu sekojām Anabetai gar piekrasti, grimstot sārtajos dubļos. Man gar kurpi paslīdēja čūska un no­zuda zālē.

—  Nav laba vieta, — Taisons purpināja. Viņš ar plašu vēzienu nosita lidoņus, kas našķējās uz milža rokas.

Aizritēja vēl pāris minūšu, un Anabeta beidzot sa­cīja: — Klāt esam.

Es redzēju vienīgi kazenāju brikšņus. Taču Anabeta pašķīra sāņus sapinušos zaru jūkli, un es apjēdzu, ka lū­kojos uz maskētu slēpni.

Iekšā pietika vietas trijiem, pat ja trešais bija tāds kā Taisons. Sienas gluži kā indiāņu būdā bija savītas no kaut kādām niedrēm, bet izskatījās visnotaļ ūdensne­caurlaidīgas. Stūrī slējās viss, kas varētu noderēt pārgā­jienā — guļammaisi, segas, aukstuma soma un petrole­jas lampa. Nebija piemirsts arī par pusdieviem — bronzas šķēpu smailes, pilns bultu maks, lieks zobens un kaste ar ambroziju. Oda gan te pēc pelējuma, sak, kur tas laiks, kad te kāds bijis.

—   Pusdievu slēpnis, — es veltīju Anabetai apbrīnas pilnu skatienu. — Tu to iekārtoji?

—   Mēs ar Taliju, — viņa klusi sacīja, — un Lūku.

Tas taču bija pašsaprotami. Visiem zināms, ka Talija

un Lūka rūpējās par Anabetu no mazotnes. Es zināju, ka trijotne kopīgi bēguļojusi, ka viņi slēpušies no briesmo­ņiem un centušies izdzīvot pašu spēkiem, līdz beidzot uzradies Grovers un visus trīs aizvedis uz Pusdievu no­metni. Taču ikreiz, kad Anabeta pieminēja kopā aizvadī­tos laikus, es sajutos tā kā… pat nezinu. Neomulīgi?

Nē. Nebija īstais vārds.

Pareizāk būtu — greizsirdīgs.

—   Bet… — es ieminējos, — vai tu nedomā, ka Lūka varētu mūs šeit meklēt?

Viņa papurināja galvu. — Mēs iekārtojām kādu duci šādu slēpņu. Diez vai Lūka maz atceras, kur tie izvietoti. Kāda viņam vairs daļa.

Viņa atkrita uz segām un sāka pārrakņāt ceļasomu. Bez vārda runas tapa skaidrs, ka nebūs vairs nekādas pļāpāšanas.

—   Ēē, Taison? — es ierunājos. — Vai būsi tik jauks un izpētīsi apkaimi? Varbūt atrodas kāds savvaļas lielveikals vai kas tamlīdzīgs.

—   Lielveikals?

—   Jā, kur nopirkt našķus. Cukurotus virtuļus un tādā garā. Tikai neaizklīsti pārāk tālu.

—   Cukurotus virtuļus, — Taisons pilnā nopietnībā atkārtoja. — Meklēšu savvaļā cukurotus virtuļus. — Viņš izgāja laukā un sāka klaigāt: — Šurp, šurp, virtuļi!

Kad Taisons bija prom no acīm, es apsēdos iepretim Anabetai. — Man žēl, ka tev vajadzēja, nu, tā… nu, sa­stapt Lūku.

—   Nav jau tava vaina. — Viņa izvilka no maksts dunci un sāka to pulēt ar smilšpapīru.

—   Viņš mums par daudz viegli ļāva izsprukt, — es atzinu.

Cerēju, ka būšu tikai sadomājies, bet Anabeta pie­krītoši pamāja. — Man ari tā šķiet. Tas, ko viņi tur ru­nāja par riskēšanu un to, ka "viņi uzķersies uz āķa"… man liekas, to viņi teica par mums.

—   Vai aunāda būtu ēsma? Varbūt Grovers?

Anabeta pētīja naža asmeni. — Nezinu, Persij. Var­būt viņš pats tīko pēc aunādas. Varbūt cer, ka mēs noda­rīsim melno darbiņu un viņam vien atliks to pēc tam nocelt. Bet es joprojām nespēju aptvert, ka viņš saindējis koku.

—   Ko viņš domāja teikdams, ka Talija nostātos viņa pusē? — es vaicāju.

—   Muļķības.

—   Tu neizklausies visai pārliecināta.

Anabeta nīgri pablenza, un es jau sāku nožēlot, ka esmu sācis pratināšanu, kamēr šai rokā nazis.

—   Persij, vai zini, ko tu man ārkārtīgi atgādini? Taliju. Jūs esat tik līdzīgi, ka vai baisi metas. Viens no diviem — jūs būtu labākie draugi vai arī nožņaugtu viens otru.

—   Paliksim pie labākajiem draugiem.

—   Talija reizēm piktojās uz tēvu. Tu arī. Vai tu tā vārdā novērstos no Olimpa?

Blenzu uz stūri iestutēto bultu maku. — Nē.

—  Nu re. Viņa arī ne. Lūka maldās. — Anabeta iegremdēja asmeni zemē.

Gribēju pavaicāt viņai par pareģojumu, ko Lūka minēja, un kāds tam sakars ar manu sešpadsmito jubi­leju. Bet nojautu, ka tā arī neko neizdibināšu. Hīrons bija licis skaidri un gaiši noprast, ka man nav lemts to dzirdēt, līdz dievi dos atļauju.

—   Ko Lūka tur gvelza par ciklopiem? — pajautāju. — Viņš teica — lai nu kurš, bet tu…

—   Es zinu, ko viņš teica. Viņš… viņš runāja par Talijas nāves patieso iemeslu.

Nezināju, kas man tagad būtu jāsaka.

Anabeta ievilka trīsošu elpu. — Persij, ciklopiem ne­var uzticēties. Pirms sešiem gadiem, tovakar, kad Gro­vers mūs veda uz Pusdievu nometni…

Sakāmais palika pusvārdā, jo būdas durvis čīkstot pavērās. Ierāpās Taisons.

—   Cukuroti virtuļi! — viņš lepni paziņoja, demons­trēdams saldumu kasti.

Anabeta blenza uz viņu. — Kur tu tādus rāvi? Mēs esam nekurienes vidū. Tuvākais…

—   Padsmit metru, — Taisons klāstīja. — Briesmoņu virtuļbode — tepat pār kalnu!

—   Tas nav uz labu, — Anabeta murmināja.

Pieplakuši aiz koka, vērāmies uz virtuļu bodi meža

vidū. Izskatījās nule kā atklāta, ar spoži izgaismotiem

logiem, stāvlaukumu un mazu taciņu, kas veda dziļāk mežā, bet tas arī viss — tuvējā apkaimē nebija itin nekā cita, un stāvvieta bija pavisam tukša. Aiz letes, lapodams laikrakstu, sēdēja vientuļš darbinieks. Vairāk neviena. Uz izkārtnes melniem, trekniem burtiem, tādiem, ka pat man bija pa spēkam saburtot, stāvēja rakstīts:

"BRIESMOŅU VIRTUĻBODE".

Uzzīmēts jestrs briesmonis bija izkodis caurumu "briesmoņu" O burtā. Smaržoja gan labi — pēc svaigi ceptiem šokolādes virtuļiem.

—  Te tādai nevajadzēja būt, — Anabeta čukstēja. — Nav lāgā.

—   Kas? — es prasīju. — Tas jau tikai virtuļu veikals.

—   Kuš!

—   Kāpēc mēs sačukstamies? Taisons iegāja iekšā un nopirka porciju. Viņam taču nekas nenotika.

—   Viņš ir briesmonis.

—   Ei, nu beidz, Anabeta! Briesmoņu virtuļbode taču nenozīmē, ka tā domāta briesmoņiem! Tā ir kāda tirgo­tavu ķēde. Ņujorkā arī tādi ir.

—   Ķēde, kā tad, — Anabeta piekrita. — Bet vai tev nešķiet savādi, ka viens tāds kiosks parādās akurāt tad, kad tu aizsūti Taisonu pēc virtuļiem? Te, meža vidū?

Mirkli apdomāju. Tiesa, bija nedaudz jokaini, bet virtuļu bodes tik un tā nebija manā draudīgo spēku topa augšgalā.

—   Tā varētu būt ligzda, — Anabeta prātoja.

Taisons iešņukstējās. Šaubos, vai viņš no Anabetas

sacītā sajēdza diži daudz vairāk par mani, bet meitene

i

darīja viņu tramīgu. Viņš bija nolocījis pusduci virtuļu, un visa seja bija nosmulēta ar pūdercukuru.

—   Kāda ligzda? — biju neizpratnē.

—  Vai nekad neesi aizdomājies, ka tās veikalu ķēdes aug kā sēnes pēc lietus? — viņa apvaicājās. — Vienu dienu nekā, jau nākamajā bums\ — jauns burgeru ēstūzis, kafijotava vai vēl kas no tās sērijas gatavs? Viss sākas ar vienu veikalu, tad diviem, tad četriem uz mata vienā­diem, kas spraucas no zemes visos nostūros?

—   Hmm, nē. Nebiju par to aizdomājies.

—   Persij, dažas veikalu ķēdes tādos tempos attīstās tikai tāpēc, ka to atrašanās vietu maģiskā kārtā vieno saikne ar briesmoņu dzīvessparu. To jau piecdesmitajos atklāja bariņš Hermeja atvašu. Viņi audzē…

Meitene sastinga.

—   Ko? — es tērpināju. — Ko viņi audzē?

—  Nevienu… strauju… kustību. — Izklausījās, ka no tā atkarīga Anabetas dzīvība. — Ļoti lēnām atskaties.

Tad es to izdzirdēju: tāda švīkstoņa, it kā kāds milzonis uz vēdera šļūktu pa nobirušajām lapām.

Atskatījies ieraudzīju degunradža izmēra kustoni slī­dam gar koku mestajām ēnām. Tas šņāca, un priekšpuse tam locījās uz visām pusēm. No sākuma es neapjēdzu, ko vispār redzu. Tad sapratu, ka radījumam ir vairāki kakli — vismaz septiņi, un uz katra uzstutēta šņākuļojoša rāpuļa galva. Āda tam bija gluma, un ap katru kaklu apsietais krūšautiņš vēstīja: "Esmu "Briesmoņu virtuļbodes" zellis!"

Izvilku savu lodīšu pildspalvu, bet Anabeta veltīja man zīmīgu skatienu — mēmu brīdinājumu. Vēl ne.

Es sapratu. Vairumam briesmoņu redze ir klupšanas akmens. Varēja gadīties, ka hidra netraucēti pašļūks ga­rām. Taču, tiklīdz izvilkšu no maksts zobenu, asmens mirdzums noteikti pievērsīs tās uzmanību.

Mēs nogaidījām.

Hidra bija pāris soļu attālumā. Šķita, ka tā kaut ko medī, ošņā zemi un kokus. Tad es ievēroju, ka divas gal­vas plosa dzeltenu audeklu — vienu no mūsu ceļaso­mām. Tas briesmeklis jau bija pabijis mūsu nometnē. Tā uzodusi mūsu pēdas.

Sirds krūtīs ieauļojās. Nometnē biju iepazinis iz­bāztu hidras galvas trofeju, bet tas acīmredzot nebija sa­gatavojis mani skarbajai realitātei. Galvas tai bija kan­tainas, kā klaburčūskai, savukārt rīklē rindojās smaili, nāvīgi asi ilkņi.

Taisons trīcēja kā apses lapa. Viņš pakāpās atpakaļ un nejauši uzmina zariņam. Visas septiņas galvas tūliņ pat pavērsās uz mūsu pusi un iešņācās.

—   Izklīst! — iesaucās Anabeta un metās pa labi.

Es aizvēlos pa kreisi. Viena hidras galva izšļāca zaļu ķēpu, kas pašāvās man gar plecu un nožļakstēja pret gobu. Koka miza nokūpēdama sāka sairt. Stumbrs nozvārojies gāzās tieši virsū Taisonam, kas joprojām stā­vēja kā iemiets, pārbijies kā diegs, bet nezvērs nu jau at­radās turpat acu priekšā.

—   Taison! — No visa spēka metos viņam virsū un pagrūdu draugu sāņus tieši tajā mirkli, kad koks uzvēlās virsū divām hidras galvām.

Hidra aizmeimuroja atmuguriski un izpestīja abas galvas, niknumā rēkdama uz kritušo koku. Visas septi­ņas mēles šāva indi, un goba izkusa kūpošā suslā.

—   Kusties! — strostēju Taisonu. Palēcu sāņus un iz­vilku Pretstraumi, cerot tā novērst briesmoņa uzmanību.

Nostrādāja.

Dievišķā bronza ir nīstama vairumam briesmoņu. Kolīdz uzmirdzēja gailošais asmens, hidra šņācot un atiežot zobus turp pavērsa visas galvas.

Viens labums no tā bija — Taisons tūliņ atradās dro­šībā. Taču ļaunums arīdzan — tagad es varēju pārvēr­sties puņķu peļķē.

Viena galva pārdroši metās man virsū. Nedomājot novēzēju zobenu.

—   Nē! — kliedza Anabeta.

Par vēlu. Nošņāpu hidrai galvu. Tā aizripoja sūnās, atstājot vien strupu kakla stumbeni, kas tūliņ beidza asi­ņot un sāka tūkt kā tāds balons.

Vienā acumirklī savainotais kakls sašķēlās divos un uz katra uzauga pa jaunai, pamatīgai galvai. Tagad man acu priekšā stāvēja astoņgalvaina hidra.

—   Persij! — Anabeta mani norāja. — Tu nupat kaut kur atvēri jaunu Briesmoņu virtuļbodi!

Atvairīju indes šalti. — Es te mirstu nost, un tu bēdā par kaut ko tādu? Kā lai to piebeidz?

—   Uguns! — sauca Anabeta. — Mums jātiek pie uguns!

Kolīdz to padzirdēju, atminējos visu stāstu. Hidras

galvas neatauga dubultā vienīgi tad, ja stumbeņus pa­guva piededzināt ar liesmu. Vismaz tā bija izrīkojies Hērakls. Bet mums uguns nebija.

Atkāpos uz upes pusi. Hidra sekoja.

Anabeta pieskrēja man pie kreisā sāna un pūlējās aizvilināt projām vismaz vienu galvu, iegrūzdama tai ilkņos dunci, bet kāda cita galva nolīgoja kā baļķis un ielidināja viņu dubļos.

—   Nesit manus draugus! — Taisons metās vidū un nostājās starp hidru un Anabetu. Kamēr Anabeta rausās kājās, Taisons jau bija sācis zvetēt ar dūrēm pa nezvēra galvām tādos tempos kā tajā spēlē, kur jātrāpa kurmim, kurš pabāž galvu no alas. Taču pat Taisons nevarēja at­kauties no hidras mūžību.

Pa milimetram vien kāpāmies atpakaļ, vairīdamies no indes šļakstiem un uzmanīdamies, ka nenošņāpjam vēl kādu galvu, bet pēdējā stundiņa bija tikai laika jautā­jums. Agri vai vēlu nāks viens kļūmīgs solis, un tas radī­jums mūs piebeigs.

Pēkšņi izdzirdēju savādu troksni — tādu čukčukčuk, ko vispirms noturēju par saviem sirdspukstiem. Skaņa nāca tuvāk ar tādu joni, ka upmala ierībējās.

—   Kas tas par troksni? — iekliedzās Anabeta, neno­laizdama acis no hidras.

—   Dampis, — Taisons atsaucās.

—  Kas? — Metos garšļaukus, izvairīdamies no Hid­ras indīgā spļāviena.

Tad kaut kur aiz mums, otrpus upei, atskanēja pa­zīstama balss: — Aiziet! Gatavojiet lielgabalus!

Nenovērsu skatienu no hidras, bet, ja nu te gāja vaļā tas, ko es domāju, mums tagad bija ienaidnieki veselās divās frontēs.

Čērkstoša vīrieša balss iebilda: — Kundze, viņi ir pā­rāk tuvu!

—   Dillēs tos hērojus! — meitene paziņoja. — Uz priekšu!

—   Klausos, kundze!

—   Uguni, kaptein!

Anabetai pielēca, kas notiek, vēl īsu mirkli pirms manis. Viņa nobļāvās: — Pie zemes! — un mēs metāmies garšļaukus, bet no upes puses atskanēja dobjš rībiens. Gaismas zibsnis, dūmu stabs, un hidra mums acu priekšā uzsprāga, izsijādama pār mums zaļu, glumu ķēpu, kas tūliņ pat iztvaikoja, — kā jau gadās ar briesmoņu iekšām.

—   Fui! — Anabeta izsaucās.

—  Tvaikonis! — kliedza Taisons.

Es stāvēju un kāsēju — gar upes krastiem vāliem vēlās šaujampulvera dūmi.

Tikmēr pa upi pukšķinādams tuvojās ērmotākais ku­ģis, kāds jebkad redzēts. Tas slīdēja zemu kā zemūdene, un klājs bija kalts no dzelzs. Klāja vidū bija uzsliets tra­pecveida kazemāts ar diviem caurumiem katrā sānā — abos pa lielgabalam. Augšpusē plandīja karogs — meža­cūka un šķēps uz asinssārta vairoga. Uz klāja rindojās zombiji pelēkās formās — tie bija miruši kareivji ar ņir­bošām, tikai pa daļai saredzamām sejām, visnotaļ līdzīgi tiem gariem, kādi bija manīti Pazemē sargājam Aīda valstību.

Tas bija bruņukuģis. Pilsoņu kara kreiseris. Uz borta ar mokām saburtoju sūnām noaugušus burtus "Birmingema".

Bet blakus kūpošajam lielgabalam, kas mūs bija teju aizraidījis uz viņpasauli, pilnā grieķu bruņu ekipējumā stāvēja neviens cits kā Klarisa.

—   Tirliņi, — viņa novīpsnāja. — Bet laikam jau va­jadzēs jūs izpestīt. Leciet uz klāja!

— Jūs esat tādās ziepēs! — Klarisa paziņoja.

Tikko bijām noslēguši nepavisam ne gaidīto kuģa apgaitu cauri tumšiem kambariem, kur bija papilnam beigtu jūrnieku. Aplūkojām ogļu telpu, tvaika katlus un dzinēju, kas tā elsa un pūta, ka šķita — tūliņ ies gaisā. Iepazināmies ar stūres māju, ieroču noliktavu un artilē­rijas klāju (Klarisas favorīts) ar diviem Dalgrēna gludstobru lielgabaliem pie labā un kreisā borta un pa Bruka deviņu collu ložmetējiem priekšgalā un pakaļgalā — visi rūpīgi pielāgoti debesu bronzas lodēm.

Lai kur spērām soli, visur pretim blenza mirušo konfederātu rēgainās, bārdainās, ņirbošās sejas. Anabetu šie akceptēja, jo viņa kā nekā nākot no Virdžīnijas. Arī es tiem šķitu saistošs, jo Džeksons uzvārdā — kā dien­vidu ģenerālis —, bet cerības sašļuka, kad atklāju, ka esmu ņujorkietis. Dabūju klausīties šņācienus un aizmu­guriskas lamas par jenkijiem.

Taisons no viņiem bija nāvīgi pārbijies. Visu apgai­tas laiku Anabetai vajadzēja turēt ciklopu pie rokas, par ko viņa nebija visai lielā sajūsmā.

Beidzot mūs aizvadīja pusdienās. "Birmingemas" kap­teiņa kajīte bija sienasskapja izmērā, bet ar visu to krietni lielāka par jebkuru citu kuģa telpu. Uz balta galdauta bija servēti porcelāna trauki. Izdēdējusī ap­kalpe pasniedza zemesriekstu sviesta maizes, kartupeļu čipsus un Dr Peppers limonādi. Nebija nekāda prieka ēst to, ko dāvājuši kaut kādi spoki, bet izsalkums ņēma virs­roku pār bailēm.

—   Tantals jūs izslēdzis uz visiem laikiem, — Klarisa vīzdegunīgi informēja. — Misters D. paziņoja — ja jūs vēl kaut reizi parādīsieties nometnē, viņš jūs pārvērtīs par vāverēm un pārbrauks pāri ar autiņu.

—   Un viņi tev iedeva šito kuģi? — es vaicāju.

—   Protams, ka ne. Paps iedeva.

—   Arējs?

Klarisa pavīpsnāja. — Domā, tikai tavs tētuks valda pār ūdeņiem? Katrā karā zaudētāji paliek Arējam pa­rādā. Tāds ir sods. Palūdzu tēvam kaut ko, ar ko šķelt ūdeņus, un — palūk! Šitie čaļi klausa uz vārda. Vai ne, kaptein?

Nīgrais kapteinis stāvēja aiz Klarisas, kā mietu nori­jis. Viņa zaļās, gailošās acis kārīgi urbās manī. — Ja vien tas darīs galu šim ellišķīgajam karam, kundze, ja visbei­dzot nesīs mieru, darīsim jebko. Iznīcināsim jebkuru.

Klarisa atplauka smaidā. — Iznīcināsiet jebkuru. Pasakaini.

Taisons nožagojās.

—   Klarisa, — ierunājās Anabeta, — šķiet, ka arī Lūka medī aunādu. Mēs viņu sastapām. Viņam ir koordinā­tas, un viņš virzās uz dienvidiem. Lūka ir uz kaut kāda briesmoņu kuģa…

—   Super! Izsperšu no ūdens.

—  Tu nesaproti, — Anabeta turpināja. — Mums jā­apvieno spēki. Mēs nāksim talkā…

—   Nē! — Klarisa trieca dūri pret galdu. — Šis ir mans uzdevums, plātizere! Beidzot man ir tā laime paspīdēt par varoni, un jūs abi neaizliksiet man kāju priekšā.

—   Kur ir tavi biedri? — es interesējos. — Tu taču drīkstēji ņemt līdzi divus sabiedrotos, pareizi?

—   Viņi ne… es ļāvu viņiem palikt. Sargāt nometni.

—  Tu gribi teikt, ka pat tavi namiņa biedri nebija gatavi tev palīdzēt?

—   Aizveries, smurguli! Man viņus nevajag. Un tevi vēl mazāk!

—   Klarisa, — es nerimos. — Tantals tevi izmanto. Viņam par nometni nospļauties. Viņš ar lielāko prieku redzētu, kā tā nokūp. Viņš taču grib, lai tu izgāzies.

—  Nē! Kāda šķirba, ko tas orākuls tur… — Viņa iekoda mēlē.

—   Ko? — es uzplijos. — Ko orākuls tev teica?

—   Neko. — Klarisas ausis iekrāsojās sārtas. — Pa­liksim pie tā, ka es šo darbiņu nostrādāšu un jūs man ne­palīdzēsiet. Lai gan brīvībā es arī nevaru jūs laist…

—   Tad mēs kādi cietumnieki? — Anabeta pārvai­cāja.

—   Viesi. Pagaidām. — Klarisa uzkrāva kājas uz baltā galdauta un atpaukšķināja kārtējo Dr Pepper skārdeni. — Kaptein, ved viņus lejā un piešķir guļamtīklus apakšklājā. Ja neprotas uzvesties, parādi, ko mēs pasākam ar spiegiem.

Tiklīdz iemigu, sapnis bija klāt.

Kamēr Grovers tupēja pie savām stellēm un izmisīgi ārdīja kleitas šlepi, klintsbluķis pavēlās sāņus un ciklops ierēcās: — Ahā!

Grovers iekunkstējās. — Mīļum! Es nemanīju… tu tik kluss!

—  Ārdām laukā! — Polifēms nodārdināja. — Tad redz, kas par vainu!

—   Ak nē! Es jau ne…

—   Nāc! — Polifēms pakampa Groveru aiz vidukļa un puslīdz aizstiepa, puslīdz aizvilka pa alas labirintiem. Grovers darīja, ko spēja, lai no nagiem nenošļūk augst­papēžu kurpes. Plīvurs uz galvas bīstami zvārojās, kuru katru brīdi gatavs nokrist.

Ciklops aizstivēja viņu uz noliktavas izmēru alu, kas bija izrotāta ar visādām aitu paliekām. Tur bija ar aitādu tapsēts zvilnis, ar aitādu apvilkts televizors, rupji tēsti grāmatplaukti, uz kuriem rindojās aitām rotāti suve­nīri — kafijas krūzes ar aitas seju, jēriņu figūriņas, galda spēles ar aitu piedalīšanos, bilžu grāmatas un statuetes. Zeme bija nosēta aitu kauliem un vēl dažiem, kas izska­tījās citādi, — tie drīzāk bija pārpalikas no satīriem — tiem, kas ieradušies salā Pāna meklējumos.

Polifēms uz mirkli nolaida Groveru zemē, lai paripinātu sānis kārtējo milzu bluķi. Alā ieplūda dienas gaisma, un Grovers ilgpilni iesmilkstējās. Svaigs gaiss!

Ciklops aizvilka viņu līdz kalna korei, no kuras pa­vērās skats uz skaistāko salu pasaulē.

Tās reljefs atgādināja uz pusēm pāršķeltus seglus. Abpus lekni zaļoja kalni, bet vidū plaša ieleja, ko izvagoja dziļa aiza, un krastus savienoja virvju tilts. Pasakaini strauti čaloja līdz pat kanjonam un tur laidās lejup vara­vīksnes krāsās vizošos ūdenskritumos. Kokos plivinājās papagaiļi. Krūmājos krāšņojās rožaini un violeti ziedi. Pļavās ganījās simtiem aitu, un to vilna dīvaini mirdzinājās kā vara un sudraba monētas.

Bet pašā salas vidū, pie virvju tilta, slējās milzumliels un kraupains ozols, un apakšējā pazarē tur kaut kas laistījās.

Zelta aunāda.

Kaut ari tas bija tikai sapnis, es sajutu aunādas burvju varu viļņojam pār salu, darot zāli zaļāku un puķes krāšņākas. Dabas burvestība bija teju saožama. Atlika vien iztēloties, cik spēcīga šī smarža šķiet satīra nāsij.

Grovers kunkstēja vien.

—   Jā, — Polifēms dižmanīgi sacīja. — Vai redzi to tur? Aunāda ir manas kolekcijas pērle! Sensenos laikos nospēru to hērojiem, un kopš tā laika — ēdiens pats birst mutē! Satīri saskrien no visām pasaules malām kā naktstauriņi uz liesmu. Satīri ir īsts gardums! Bet nu…

Polifēms izvilka baiga paskata bronzas dzirkles.

Grovers iešņukstējās, bet Polifēms tik pakampa vienu tuvējo aitu kā tādu izbāztu lellīti un nošņāpa tai vilnu. Viņš pasniedza Groveram pinku mākoni.

—  Liec uz stellēm! — viņš lepni izrīkoja. — Šī ir maģiska. Neirst laukā.

—   A… nu jā…

—   Nabaga cukurdupsis! — Polifēms nosmaidīja. — Slikta audēja. Ha-ha! Neskumsti. Šitais pavediens visu atrisinās. Trēns būs gatavs jau rīt.

—   Tas nu gan ir… gādīgi!

—   Hehe.

—   Bet… bet, mīļais, — Grovers nokrekšķējās, — ja nu kāds ierodas glābt… tas ir, uzbrukt salai? — Grovers cieši ie­skatījās man sejā, un es tūliņ sapratu, ka šis jautājums izskan manis dēļ. — Ja nu vienā mierā iesoļo taisni pie tevis alā?

—   Sieviņa bailīga! Cik mīlīgi! Mieru, tikai mieru. Polifēmam ir drošības sistēma — īsts mākslas darbs. Vispirms lai tiek galā ar maniem kustonīšiem.

—   Kustonīšiem?

Grovers pārlaida skatienu salai, bet tur bija tik vien kā aitas, kas rātni ganījās pļavās.

—   Un pēc tam, — Polifēms noburkšķēja, — pēc tam vēl jātiek galā ar mani!

Viņš blieza pa tuvējo akmeni, kas nokrakšķējis pār­šķēlās uz pusēm. — Bet nu ejam! — viņš uzsauca. — At­pakaļ alā!

Groveram turpat lūpa trīcēja — brīvība tik tuvu un vienlaikus bezcerīgi tālu. Bluķim veļoties un no jauna ieslēdzot viņu smirdīgajā, pievilgušajā, lāpām izgaismo­tajā ciklopa alā, Grovera acis pieriesās asaru pilnas.

Pamodos no kuģa trauksmes zvana.

Kapteinis sēca: — Visi uz klāja! Uzmeklēt Klarisas kundzi! Kur tas meitēns?

Virs manis uznira viņa spokainais ģīmis. — Celies, jenkij! Drauģeļi jau augšā. Tūlīt brauksim iekšā.

— Kur iekšā?

Skeletģīmis man uzsmaidīja. — Briesmoņu jūrā, protams.

Tās pāris mantiņas, kas bija pārdzīvojušas hidras uzbrukumu, iekrāvu jūrnieku mugursomā un pārlidināju to pār plecu. Modās aizdomas, ka šā vai tā vēl viena nakts uz "Birmingemas" klāja mums nespīd.

Biju jau ceļā uz augšklāju, kad sazin kāpēc sarāvos. Kaut kas tepat netālu — pazīstams un derdzīgs. Neiz­skaidrojama iemesla dēļ pilnīgi šķita, ka briest kautiņš. Sagribējās sadot pa ģīmi mirušam konfederātam. Tādu dusmu uzplūdu pēdējoreiz tiku piedzīvojis…

Apstājies noliecos pār ventilācijas režģi — viņā pusē bija tvaika katla telpa.

Tieši zem manis stāvēja Klarisa un sarunājās ar kādu garaiņu ieskautu, izplūdušu stāvu — tas bija muskuļots vīrs no ādas darinātā, melnā motociklista kostīmā, mili­tārā stilā apcirptiem matiem, sarkani stiklotām brillēm un dunci pie sāniem.

Rokas sažņaudzās dūrēs. Šo olimpieti mīlēju visma­zāk no visiem: tas bija kara dievs Arējs.

—   Netaisnojies man te, skuķīt! — viņš norūcās.

—   L.labi, tēvs, — Klarisa izstomīja.

—   Negribi taču pieredzēt manas dusmas, ko?

—   Nē, tēvs.

—  Nē, tēvs, — Arējs mēdījās. — Tu esi nožēlojama. Vajadzēja likt pie darba vienu no maniem dēliem.

—   Man izdosies! — Klarisa drebošā balsī solīja. — Tu būsi lepns.

—  Ceru, ka tā, — viņš nobrīdināja. — Tu pati uz­prasījies, skuķīt. Ja pieļausi, ka tas slīmests Džeksons tevi atstāj bešā…

—   Bet orākuls teica…

—   MAN PIE VIENAS VIETAS, KO TĀDS SAKA! — Arējs nodārdināja tik stipri, ka apveids noraustījās. — Tev izdosies. Bet ja ne…

Arējs piedraudēja ar dūri. Kaut arī viņš bija tikai pro­jekcija tvaika mutulī, Klarisa sarāvās.

—  Vai esam sapratušies? — Arējs izgrūda caur sa­kostiem zobiem.

Atkal noskanēja trauksmes zvani. Dzirdēju tuvoja­mies balsis — virsnieki pavēlēja gatavot lielgabalus.

Atrāvies no ventilācijas režģa, lēkšoju uz augšklāju, pie Anabetas un Taisona.

—  Kas atkal? — Anabeta tincināja. — Kārtējais sap­nis?

Pamāju ar galvu un klusēju. Nesapratu, ko domāt par nupat lejā dzirdēto. Tā saruna bija gandrīz tikpat biedē­joša kā sapnis par Groveru.

Klarisa uzkāpa pa trepēm drīz pēc manis. Pūlējos ne­skatīties uz viņu.

No kāda zombiju virsnieka pagrābusi tālskati, viņa nopētīja apvārsni. — Beidzot! Kaptein, pilnā gaitā uz priekšu!

Paraudzījos uz to pašu pusi, bet neko dižu nesaska­tīju. Debesis bija nomākušās. Gaiss dūmakains un mikls kā gludekļa sacelts tvaiks. Ja kārtīgi sasprindzināju acis, tālē izšķīru vien pāris tumšu, izplūdušu plankumu.

Jūras izjūta čukstēja priekšā, ka esam kaut kur Floridas ziemeļu piekrastē, tātad naktī bijām nomērojuši pa­matīgu gabalu — lielāku, nekā būtu pa spēkam kuram katram mirstīgo kuģim.

Dzinējs ierēcās, ātrums pieauga.

Taisons bažīgi murmināja: — Pārāk liels spiediens uz virzuļiem. Nav domāti dziļiem ūdeņiem.

Ej tu sazini, kā viņš to izdomāja, bet tas katrā ziņā darīja mani nervozu.

Vēl pēc pāris minūtēm tumšie pleķi tālumā ieguva skaidrākas aprises. Ziemeļos no ūdens slējās milzu klin­tis — tā bija sala ar vismaz pārdesmit metru augstām smailēm. Izrādījās, ka otrs plankums kādu pusjūdzi uz dienvidiem ir briestoša vētra. Debess un ūdeņi mutuļo­dami gāja kopā.

—   Orkāns? — Anabeta vaicāja.

—   Nē, — atmeta Klarisa, — Haribda.

Anabeta nobālēja. — Kas — tu traka?

—   Briesmoņu jūrā citādi iekļūt nevar, jāizbrauc starp Haribdu un viņas māsu Skillu. — Klarisa norādīju uz klinšu smailēm, un man radās nojauta, ka nepavisam nevēlos sastapt to, kas tur mājo.

—   Ko nozīmē — citādi nevar? — prašņāju. — Jūra ir vaļā! Kuģojam apkārt!

Klarisa novaikstījās. — Tu vispār neko nejēdz? Ja es stūrētu apkārt, viņas pēc mirkļa atkal uznirtu priekšā. Ja gribi iekļūt Briesmoņu jūrā, vajadzēs kuģot tur cauri.

—   Kā ar tām klintīm, kas sakļaujas? — Anabeta ievaicājās. — Arī tur ir ieeja. To izmantoja Jāsons.

—  Mani lielgabali nesadragās klintsakmeni, — Kla­risa sacīja. — Savukārt briesmoņus gan…

—   Tu neesi normāla, — Anabeta secināja.

—  Skaties un mācies, gudrīte! — Klarisa pievērsās kapteinim. — Stūrējam uz Haribdu!

—   Klausos, kundze.

Dzinējs iekaucās, nožvankstēja dzelži, un kuģis uz­ņēma ātrumu.

—   Klarisa, — es ieminējos, — kā tur bija ar Ha­ribdu? Vai tad viņa neiesūc jūru?

—   Jā, un pēc tam spļauj laukā.

—   Un Skilla?

—  Viņa mitinās alā, tur to klinšu smailē. Ja piebrauk­sim par tuvu, viņas čūsku galvas šausies lejup, lai nokamptu kuģiniekus no klāja.

—   Nu tad ņemam Skillu, — ieteicu. — Lienam tik visi lejā — un aizšļūksim garām.

—   Nē! — Klarisa tiepās. — Ja Skilla netiks pie viegla medījuma, grābs visu kuģi. Turklāt viņa ir pārāk augstu, lai mēs varētu notēmēt. Mani lielgabali nešauj stāvus gaisā. Savukārt Haribda tikai tup virpuļa vidū. Dursim tai pretim, notēmēsim šaujamos un aizraidīsim līdz pa­šam Tartaram!

Klarisas balsī jautās tāda dedzība, ka prasīties prasī­jās viņai ticēt.

Dzinējs rēca. Tvaika katli bija tik ļoti uzkarsuši, ka klājs jau sila zem kājām. Dūmeņi izvirda mutuļus. Sar­kanais Arēja karogs plīvoja vējā.

Jo tuvāk nāca briesmoņi, jo skaļāka cēlās Haribdas balss — tā bija drausmīga, krācoša žļurkstoņa, it kā sazin kas norautu ūdeni lielākajā podā, kāds atrodams šajā galaktikā. Haribdai ievelkot elpu, kuģis nodrebēdams sa­svērās uz priekšu. Ikreiz, kad viņa izelpoja, mums virsū vēlās vismaz trīs metrus augsti viļņi.

Centos aprēķināt virpuļa tempus. Ciktāl skaitīju,

Haribdai vajadzēja aptuveni trīs minūtes, lai parautu zem ūdens un sadragātu visu, kas atradās turpat kilometra rādiusā. Lai izbēgtu no viņas, mums vajadzētu paslīdēt cieši gar Skillas klintīm. Un, lai cik baiga tā Skilla rādī­tos, klintis man izskatījās pagalam pievilcīgas.

Dzīvie miroņi vienā mierā rosījās uz klāja. Reiz jau viņiem bija gadījies ciest pamatīgu sakāvi, tā ka šīs ne­dienas laikam bija viens pīpis. Vai arī draudošā bojāeja nesatrauca tādēļ, ka viņi jau bija pagalam. Ne viens, ne otrs mani ne par mata tiesu neuzmundrināja.

Man līdzās, iekrampējušies margās, stāvēja Anabeta.

—  Tev vēl ir termoss ar vējiem?

Es piekrītoši pamāju. — Bet tādā virpuļviesull bīs­tami likt to lietā. Vēja jau tāpat gana, būs tikai ļaunāk.

—   Kā ar varu pār ūdeņiem? — viņa vaicāja. — Tu esi Poseidona dēls. Nebūs jau pirmā reize.

Tiesa. Aizvēru acis un lūkoju nomierināt jūru, bet ne­spēju koncentrēties. Haribda bija pārāk skaļa un stipra. Viļņi man neatsaucās.

—   Es… es nevaru, — sakauts atzinu.

—   Mums vajag rezerves plānu, — Anabeta nerimās.

—  Šis neies cauri.

—   Anabetai taisnība, — Taisons piekrita. — Ar mo­toru nav lāgā.

—   Kā to saprast? — viņa apvaicājās.

—   Spiediens. Virzuļi jāsalabo.

Pirms Taisons paguva paskaidrot, kosmiskajā tua­letē ar iespaidīgu vušššš nogāja ūdens. Kuģis saslējās uz priekšu, un es aizlidoju pār klāju. Mēs bijām ierauti vir­pulī.

—   Griežam apkārt! — Klarisa pārkliedza troksni. Visapkārt putoja jūra, pār klāju vēlās viļņi. Dzelzs nu bija tik karsta, ka gaisā cēlās tvaiks. — Ieņemam uguns pozīcijas! Gatavojam labā borta lielgabalus!

Mirušie konfederāti tekalēja šurpu turpu. Ratu lāp­stiņas sāka griezties uz otru pusi, pūloties piebremzēt kuģi, bet mēs tik slīdējām arvien tuvāk virpuļa centram.

No kravas telpas izlēca kārtējais zombijs un steidzās pie Klarisas. Pelēkais formastērps kūpēja. Bārda vienās liesmās. — Tvaika katli pārkarsuši, kundze! Kambaris ies gaisā!

—   Nu tad skrien lejā salabot!

—   Nevaru! — jūrnieks brēca. — Mēs tajā karstumā iztvaikojam.

Klarisa uzblieza pa kazemāta sienu. — Man vajag tikai pāris minūtes! Tūliņ būsim gana tuvu!

—   Mēs braucam par ātru, — kapteinis drūmi no­vilka. — Gatavojieties nāvei.

—   Nē! — ierēcās Taisons. — Es varu to salabot.

Klarisa neticīgi pablenza. — Tu?

—  Viņš ir ciklops, — Anabeta atgādināja. — Uguni rūdīts. Turklāt mehāniķis.

—  Tad skrien! — Klarisa noaurojās.

—  Taison, nē! — Es satvēru viņu aiz rokas. — Tas ir pārāk bīstami!

Viņš papliķēja man pa delnu. — Tā ir vienīgā izeja, brālīt. — Viņa vaigs bija izlēmības — pat pārliecības pilns. Tādu es viņu redzēju pirmoreiz. — Es salabošu. Tūliņ atgriezīšos.

Vērojot, kā viņš ielien lūkā kopā ar gruzdošo jūr­nieku, mani pārņēma baisas priekšnojautas. Gribēju skriet līdzi, bet kuģis atkal sasvērās — un es ieraudzīju Haribdu. Viņa bija ieslēpusies miglas, dūmu un ūdens virpulī tikai nieka pārsimt metru attālumā. Vispirms es ievēroju rifu — koraļļiem nosētu melnu klinti, kam vir­sotnē uztupis vīģes koks — tik ērmoti rāma ainava virpuļatvara vidū. Tai apkārt griezās piltuvē savērpts ūdens — gluži kā gaisma ap melno caurumu. Un tad pamanīju to šaušalīgo neradījumu, kas bija pieķēries rifam pie pašas ūdenslīnijas, — gigantiska rīkle ar gļotainām lūpām un apsūnojušiem zobiem, katrs tik prāvs kā airu laiva. Vēl trakāk — uz zobiem bija skavas ar sarūsējušu, putainu metāla stīpu, aiz kuras saķepušas zivju atliekas, baļķi un sazin kādi mēsli.

Haribda bija zobārsta ļaunākais murgs. Viņa bija milzonīgs, melns peldpūslis ar šķību zobu rindu un ne­pareizu sakodienu, gadu simteņiem rijusi un par zobu birsti i neiedomājusies. Vēroju, kā melnajā caurumā tiek iesūkta vesela jūra — haizivis, zivju bari, milzu kalmārs. Un attapu, ka pēc pāris sekundēm turpat nokļūs arī "Birmingema".

—  Klarisas kundze, — izsaucās kapteinis. — Bortu un priekšgala lielgabali zalvei gatavi!

—   Uguni! — Klarisa pavēlēja.

Šausmu rīklē iešāvās trīs apaļas lodes. Viena noblieza priekšzobam stūri. Otra pazuda barības vadā. Trešā, atsi­tusies pret Haribdas zobu metāla skavām, sprāga atpakaļ, notriecot Arēja karogu.

—   Vēlreiz! — Klarisa pavēlēja. Šāvēji pārlādēja, bet es jutu, ka cerību vairs nav. Lai kaut cik nopietni kaitētu, mums būtu briesmonis jāapšauda simtiem reižu, bet tik daudz laika mums nebija. Mūs rāva iekšā pārāk strauji.

Pēkšņi vibrācija uz klāja mainījās. Dzinējs ierūcās skaļāk un rāmāk. Kuģis noraustījās, un mēs sākām attā­lināties no rīkles.

—  Taisonam izdevies! — Anabeta sacīja.

—   Pagaidiet! — Klarisa protestēja. — Mums jāsa­glabā tuva distance!

—   Mēs iesim bojā! — atgādināju. — Mums jāturas pa gabalu!

Iekrampējos reliņos, kamēr kuģis cīnījās ar straumi. Garām patraucās nolauztais Arēja karogs un iestrēga Ha­ribdas zobu skavās. īpaši tālāk nekustējām, bet vismaz stāvējām uz vietas. Taisons bija mums piešķīris tieši to kripatu spēka, lai izspruktu no atvara.

Pēkšņi rīkle aizkrita ciet. Jūra pilnībā norima. Ha­ribdu pārskaloja ūdens.

Tad, tikpat strauji kā aizcirtusies, rīkle atsprāga vaļā, izšļācot stāvu ūdens sienu, izvemjot visu, kas nosmādēts, ieskaitot mūsu lielgabala lodes, no kurām viena triecās pret "Birmingemas" bortu, kas nošķindēja kā ceļojošā cirka gongs.

Vairāk nekā desmit metru augsts vilnis pacēla mūs gaisā un nesa atpakaļ. Liku lietā visu savu gribasspēku, lai neļautu kuģim apgāzties, bet mēs tik un tā griezāmies uz riņķi vien, brāzdamies arvien tuvāk klintīm otrpus šaurumam.

No lūkas iznira vēl viens gruzdošs jūrnieks. Viņš uzmeimuroja virsū Klarisai, un abi gandrīz pārvēlās pār bortu. — Motors tūliņ eksplodēs!

—   Kur ir Taisons? — es noprasīju.

—   Joprojām lejā, — atbildēja jūrnieks. — Kaut ko tur vēl glābj, bet nez vai tas uz ilgu.

Kapteinis bilda: — Kuģis ir jāpamet!

—   Nē! — iebļāvās Klarisa.

—   Kundze, mums nav citas izejas. Korpusā jau plai­sas! Kuģis nespēs…

Teikums tā arī palika pusratā. Kaut kas brūngani zaļš šāvās no debesīm tik aši kā zibens šautra, sakampa kap­teini un aizrāva prom. Pāri palika vien ādas zābaki.

—   Skilla! — iebrēcās kāds jūrnieks, kad vēl viens rā­puļa miesas stabs atšāvās no klintīm un aizrāva ari viņu. Viss notika tik strauji, ka, šķita, te šaudās lāzera stari, nevis briesmonis. Nespēju pat saskatīt tā seju, pazibēja vien zobi un zvīņas.

Rāvu laukā Pretstraumi un mēģināju briesmonim iešņāpt, kamēr tas rāva prom kārtējo matrozi, bet biju pārāk lēns.

—   Visi lejā! — nokliedzos.

—   Nevar! — Klarisa izrāva zobenu. — Apakšklājs ir liesmās.

—   Glābšanas laivās! — Anabeta rīkoja. — Aši!

—  Tādās no klintīm neizsprukt, — Klarisa iebilda. — Mūs aprīs.

—   Mums jāmēģina. Persij, termosu!

—   Es nevaru atstāt Taisonu!

—   Mums jāsagatavo laivas!

%

Klarisa klausīja Anabetas pavēlēm. Kopā ar pāris miroņu jūrniekiem viņa atsedza vienu glābšanas laivu, bet Skillas galvas tikmēr cirtās no debesīm kā meteorītu lietus, paķerot pa konfederātu kareivim te še, te tur.

—   Sagatavojiet otru laivu! — Es pametu Anabetai termosu. — Aizskriešu pēc Taisona.

—   Nē! — Anabeta protestēja. — Izcepsies!

Neklausīju. Steidzos pie lūkas, kas veda uz tvaika

katlu telpu, taču pēkšņi pēdas vairs neskāra klāju. Es lidoju stāvus gaisā, vējš svilpa ausis, klints paslīdēja pāris sprīžu attālumā no manas sejas.

Skillai bija kaut kā izdevies paķert mani aiz mugur­somas, un nu es laidos uz viņas midzeni. Lieki neprā­todams, vēzēju zobenu uz mugurpusi un pamanījos to ietriekt monstra dzeltenajā, apaļajā redzoklī. Viņa ierēkusies izlaida mani no zobiem.

Kritiens būtu beidzies nelāgi — kā nekā atrados pārdesmit metru gaisā. Taču, kamēr šāvos lejup, "Birmingema" zem manis eksplodēja.

BABĀĀĀC!

Dzinējtelpa uzgāja gaisā, kā kvēlojošas mušiņas uz visām pusēm izsējot dzelžu dzelžus.

—   Taison! — es kliedzu.

Glābšanas laivas bija paguvušas kaut pavisam ne­daudz attālināties no kuģa. Lejup lija liesmojošas vraka atlūzas. Klarisai un Anabetai bija izredzes tapt saraustī­tām gabalos, nosvilinātām vai noiet jūras dibenā līdz ar grimstošo korpusu — un tas labākajā gadījumā, pieņe­mot, ka viņas izsprukušas no Skillas.

Tad man ausis iesitās kāds cits sprādziens — kad Hermeja maģisko termosu atskrūvē maķenīt par daudz. Uz visām pusēm aizšāvās balti vēja strēķi, izkaisot glāb­šanas laivas kur kuro, apturot mani brīvā kritienā un virpuļu virpuļos aizraujot pāri ūdeņiem.

Acis aizmiglojās. Griezos kā vilciņš, dabūju pa galvu ar kaut ko smagu un atsitos pret ūdeni ar tādu spēku, kas pārlauztu ik pēdējo kauliņu, ja es nebūtu jūras dieva atvase.

Atceros vien to, kā dreifēju liesmojošā jūrā ar ap­ziņu, ka Taisons ir zudis uz visiem laikiem, un alkdams, kaut varētu pats noiet pa burbuli.

pie samaņas nācu airu laivā, kam pielāgota no pe­lēka formastērpa auduma gabaliem sastiķēta bura. Ana­beta sēdēja līdzās un stūrēja.

Mēģināju pieslieties sēdus, bet tūliņ sagriezās galva.

—   Atpūties, — viņa bilda. — Spēki vēl noderēs.

—  Taisons…?

Viņa nošūpoja galvu. — Persij, man ļoti žēl.

Klusējām, kamēr viļņi mūs cilāja augšā lejā.

—   Varbūt viņš izķepurojies, — viņa vārgi ieminē­jās. — Uguns taču viņu nevar piebeigt.

Pamāju, bet cerība neatausa. Es taču redzēju, kā sprādziens sarauj metālu gabalos. Ja Taisons tobrīd bija katlu telpā, izredžu izdzīvot nebija.

Viņš atdeva dzīvību mūsu dēļ, un es nespēju domāt ne par ko citu kā vien tām reizēm, kad tiku kaunējies viņa dēļ un noliedzis, ka esam rados.

Viļņi sitās pret laivas sāniem. Anabeta parādīja, ko izdevies glābt no postažas, — Hermeja termosu (nu jau tukšu), aizkņopējamu plastikāta maisiņu ar ambroziju, pāris jūrnieku kreklu un pudeli Dr Pepper limonādes. Viņa bija izzvejojusi mani no ūdens un atradusi Skillas pārkosto mugursomu. Vairums manas mantības bija pa­galam, bet Hermeja multivitamīni un, protams, Pretstraume joprojām bija sveiki un veseli. Lodīšu pildspalva allaž uzradās man aizmugures kabatā, lai kur es būtu to nozaudējis.

Burājām stundām ilgi. Te, Briesmoņu jūrā, ūdens zaigoja smaragdzaļš kā hidras šļāktā inde. Vējš bija spirgts un sāļš, bet tajā jautās savāds metālisks smārds — gluži kā tuvīns pērkona negaiss. Vai kas vēl draudīgāks. Man bija skaidrs, uz kuru pusi braukt. Zināju, ka esam precīzi simt trīspadsmit jūras jūdzes uz rietumiem no mūsu ga­lamērķa. Bet tas nedarīja prātu skaidrāku ne par nieku.

Grozies, kā gribi, saule spīdēja tieši acīs. Pa kārtai iemalkojām Dr Pepper, pūlēdamies paslēpties buras mestajā ēnā. Un pārrunājām manu pēdējo sapni par Groveru.

Anabeta lēsa — ja sapnis nevīla un ciklops Polifēms Groveru nenoprecēs drīzāk, kā solīts, mums bija mazāk nekā 24 stundas, lai viņu uzmeklētu.

— Jā, — es ar rūgtumu sacīju, — ciklopam jau ne­varot uzticēties.

Anabeta vērās ūdenī. — Piedod, Persij. Man nebija taisnība par Taisonu, labi? Kaut es varētu viņam to pa­teikt.

Centos turēt uz viņu ļaunu prātu, bet nemaz nebija viegli. Kopā bijām gājuši caur uguni un ūdeni. Anabeta ne reizi vien bija glābusi man dzīvību. Būtu muļķīgi ta­gad tā pūcēties.

Pārskatīju mūsu nožēlojamos krājumus — iztukšoto vēju termosu un multivitamīnu pudelīti. Atminējos Lū­kas mežonīgo skatienu, kad mēģināju ieminēties par viņa tēvu.

—   Anabeta, kāds ir tas Hīrona pareģojums?

Viņa saknieba lūpas. — Persij, es nedrīkstu…

—   Es zinu, Hīrons solīja dieviem, ka man to neiz­paudīs. Bet tu taču to nesolīji, vai ne?

—   Dažreiz labāk dzīvot neziņā.

—  Tava mamma ir gudrības dieve!

—   Es zinu! Taču ikreiz, kad hēroji ieskatās nākotnē, viņi sadomā to pārtaisīt, un tad viss saiet tūtā.

—   Dievus satrauc kas tāds, ko pastrādāšu, kad būšu vecāks, — es minēju. — Kad man apritēs sešpadsmit.

Anabeta pamurcīja rokās Yankees cepurīti. — Persij, man nav zināms pareģojums no pirmā līdz pēdējam bur­tam, bet tas brīdina par lielās triādes jauktasiņu atvasi — nākamo, kurš nodzīvos līdz sešpadsmit gadu vecumam. Tieši tāpēc arī Zevs, Poseidons un Aīds pēc Otrā pasau­les kara vienojās bērnus vairs neradīt. Nākamais lielās triādes bērns, kurš sasniegs sešpadsmit gadu vecumu, būs draudīgs ierocis.

—   Kāpēc?

—   Jo šis hērojs izšķirs Olimpa likteni. Viņš vai viņa pieņems lēmumu, kas vai nu Olimpu glābs, vai pieliks punktu Dievu laikmetam.

Ļāvu dzirdētajam nosēsties apziņā. Jūras slimību ne­pazīstu, bet pēkšņi man sametās šķērmi. — Tāpēc Krons mani pērnvasar nenogalināja.

Viņa pamāja ar galvu. — Tu viņam lieti noderētu. Ja šis dabūs tevi savā pusē, dieviem būs baigās ziepes.

—   Bet ja pareģojums ir par mani…

—   To mēs uzzināsim tikai tad, ja izvilksi vēl trīs ga­dus. Pusdievam tas ir ellīgi ilgs laiks. Kad Hīrons pir­moreiz padzirdēja par Taliju, viņš iedomājās, ka tieši viņa ir izredzētā. Tāpēc bija tāda noņemšanās, lai droši dabūtu viņu līdz nometnei. Bet tad Talija metās cīņā, pārtapa par priedi un nojauca visiem rēķinus. Un tad uzradies tu.

Mūsu pusē virs ūdens iznira turpat piecus metrus gara, smaila, zaļa spura un tad atkal nozuda skatam.

—   Vai tas bērns no pareģojuma… viņš vai viņa ne­varētu būt, piemēram, ciklops? — es vaicāju. — Lielajai triādei ir daudz briesmoņatvašu.

Anabeta noliedzoši papurināja galvu. — Orākuls minējis "pusdievu". Tas nešaubīgi nozīmē pus dievu, pus cilvēku. Tu esi vienīgais starp dzīvajiem, kas atbilst šim raksturojumam.

—   Kāpēc tad dievi vispār tur mani pie dzīvības? Vai nebūtu drošāk nobeigt mani, lai miers?

—   Tev taisnība.

—   Tencinu.

—   Persij, es nezinu. Daļa dievu noteikti tevi labprāt piežmiegtu, bet droši vien baidās saķerties ar Poseidonu. Pārējie… varbūt viņi joprojām tevi vēro un pūlas saprast, kas tu par putnu. Galu galā, tu vari arī nodrošināt viņu ilgmūžību. Labāk būtu jautāt… ko tu darīsi pēc trim ga­diem? Kādu lēmumu pieņemsi?

—  Vai pareģojumā bija kāds mājiens?

Anabeta vilcinājās.

Varbūt viņa būtu izpaudusi ko vairāk, bet tieši to­brīd no zila gaisa parādījās kaija un nosēdās uz mūsu masta līdzinieka. Anabeta ieplestām acīm raudzījās, kā putns iemet viņai klēpī sīku lapu kumšķīti.

—   Zeme, — viņa secināja. — Tepat netālu ir zeme!

Pieslējos kājās. Kā tad, tālumā vīdēja zilganbrūns

strēķis. Jau pēc mirkļa tas pārtapa par salu ar nelielu kalnu vidū, vizoši baltu māju puduriem, palmām nosētu pludmali un ostu, kas pilna ērmotu laivu.

Straume nesa mūsu laivu uz kādu nebūt tropu para­dīzi.

—   Sveicināti! — sacīja dāma ar piezīmju mapi.

Tērpusies zilā, lietišķā kostīmā, nevainojami uzkrā-

sojusies un atglaudusi matus astē, viņa atgādināja stju­arti. Viņa pasniedza mums roku, lai tiekam uz piestātnes dēļiem. Žilbinošais smaids lika justies tā, it kā mēs būtu nokāpuši no "Princeses Andromedas" klāja, nevis pa­mestu šķidru laiveli.

Bet izrādījās, ka šajā piestātnē mūsu laiva ne tuvu ne­bija jokainākais peldrīks. Līdzās daudzām izklaides jah­tām te rēgojās ASV jūrasspēku zemūdene, pāris grebtu kanoe laivu un vecmodīgs trīsmastu burinieks. Tepat bija arī helikoptera nolaišanās laukums ar smalku plud­males izklaides helikopteru un īss skrejceļš, kura galā stāvēja Learjet lidaparāts un propelleru lidmašīna, kas atgādināja Otrā pasaules kara iznīcinātāju. Varbūt tie bija kaut kādi modeļi tūristu priekam vai kas tamlīdzīgs?

—  Vai jūs pie mums pirmoreiz? — kundze ar mapi apjautājās.

Mēs ar Anabetu saskatījāmies. Anabeta izstomīja: — Mmmm…

—   Pir-mo-reiz — spa, — kundze burtodama rak­stīja savās piezīmēs. — Palūkosim…

Viņa mūs kritiski nopētīja no galvas līdz kājām. — Hmmm. Jaunkundzei sāksim ar ietīšanos zaļumos. Un, protams, radikālas pārvērtības jaunajam cilvēkam.

—   Kas, kas? — pārvaicāju.

Bet viņa bija tā iegrimusi pierakstos, ka neatbildēja.

—   Nūja! — Viņa gaisīgi uzsmaidīja. — Kikī noteikti pirms dzīrēm gribēs ar jums pārmīt kādu vārdu. Nāciet, lūdzu.

Redz, kā ir. Mēs ar Anabetu bijām raduši pie slaz­diem, un pirmajā acumirklī slazdi mēdza izskatīties vili­noši. Es jau biju gatavs, ka dāma ar mapīti kuru katru brīdi pārtaps čūskā, dēmonā vai tamlīdzīgā neradījumā. Tomēr bijām augu dienu kvernējuši laivā. Es biju nosvī­dis, pārguris un izsalcis, un, kad kundze pieminēja dzī­res, mans kuņģītis saslējās pakaļkājās un smilkstēja kā šunelis.

—   Par sliktu jau nenāks, — Anabeta nobubināja.

Iespējams, nāks, bet mēs tik un tā devāmies kundzei

nopakaļ. Turēju rokas kabatās, kur glabājās mani pēdējie dārgumi — Hermeja multivitamīni un Pretstraume —, bet ar katru soli tie arvien vairāk pagaisa no prāta.

Vieta bija fantastiska. Kur vien skaties, balts mar­mors un zili viļņi. Gar kalna nogāzi rotājās terases, kam katrā stāvā pa peldbaseinam, un tos savienoja slidkal­niņi, ūdenskritumi un zemūdens akvaparka caurules. Debesīs šāvās strūklakas, saveidodamās te par planējošu ērgli, te auļojošu zirgu.

Taisons dievināja zirgus, viņš noteikti būtu sajūsmā par tām strūklakām. Gandrīz vai atskatījos, lai redzētu, kāds viņam vaigs, tad attapu — Taisona vairs nav.

—  Viss kārtībā? — Anabeta ieprasījās. — Tu tāds bāls.

—   Nekāda vaina, — samelojos. — Tikai… ejam vien tālāk.

Kādus tik piejaucētus dzīvniekus pa ceļam nesasta­pām! Pludmales dvieļu kaudzē snauda jūras bruņurupucis. Leopards izstiepies laiskojās uz nirstamā dēlīša. Kūrorta viesi — ciktāl manīju, vienas vienīgas jaunkundzes — gulšņāja pludmales zviļņos, sūkdamas augļu kokteiļus vai lapodamas žurnālus, kamēr uz sejas kalta zaļumu ķēpa un baltā tērpti manikīra meistari rosījās ap viņu nadziņiem.

Kamēr kāpām augšup pa trepēm uz tādu kā galveno ēku, fonā dziedāja kāda sieviete. Viņas balss atplūda ar līganu vēsmu kā šūpuļdziesma. Dziesmas vārdi nebija īsti sengrieķu valodā, bet tikpat senā gan — varbūt mīnojiešu vai tamlīdzīgā. Es sapratu, par ko viņa dzied, — par mēnesnīcas apspīdētām olīvu birzīm, par saulrieta krāsām. Un par maģiju. Kaut ko par maģiju. Šķita, ka viņas balss paceļ mani virs zemes un nes arvien tuvāk.

Iesoļojām iespaidīgā telpā, kur viena siena bija vis­caur no stikla. Dibensiena bija vienos spoguļos, tādēļ šķita, ka istabai nav ne gala, ne malas. Te bija pārītis smalka paskata baltu mēbeļu un vienā stūrī uz galdiņa stāvēja milzīgs zvēru sprosts. Sprosts gan bija tāds kā zilonis trauku veikalā, bet par to man nebija vaļas ilgi prātot, jo es beidzot ieraudzīju sievieti — to dziedātāju… un — ohohoo!

Viņa sēdēja pie liela TV ekrāna izmēra stellēm, pirk­sti apbrīnojami prasmīgi vija raibos pavedienus. Gobe­lēns mirguļoja, itin kā būtu izausts trīs dimensijās — ainava ar ūdenskritumu bija tik dzīva, ka ūdens nudien ņirbēja un mākoņi slīdēja pār audekla debesīm.

Anabetai aizrāvās elpa. — Debešķīgi!

Sieviete pagriezās. Viņa bija vēl skaistāka par au­deklu. Garajos, tumšajos matos ievīti zelta pavedieni. Vērīgās acis mirdzēja zaļas, un melno, zīdaino kleitu ro­tāja šķietami kustīgi silueti: dzīvnieku ēnas — melns uz melna — kā briedis, kas naktī trauc cauri mežam.

—   Aušana tev iet pie sirds, mīļā? — sieviete vaicāja.

—   Ak jā, kundze! — Anabeta atsaucās. — Mana mamma ir…

Viņa aprāvās. Kur redzēts, ka tu ņemies pa labi, pa kreisi skandināt, ka māte tev ir pati Atēna, dieviete, kas izgudrojusi stelles? Lielais vairums tevi iespundētu iz­tapsētā istabā.

Namamāte pasmaidīja. — Tev ir laba gaume, dārgā. Man liels prieks, ka esat ieradušies. Mani sauc Kikī.

Dzīvnieki stūra sprostā sāka ņerkstēt. Pēc trokšņiem izklausījās, ka tās kādas jūrascūciņas.

Stādījāmies priekšā Kikī. Mani viņa uzlūkoja ar ne­slēptu nepatiku, it kā es būtu caurbiris kādā pārbaudē. Es tūliņ sajutos draņķīgi. Man kaut kā nudien gribējās iepriecēt šo dāmu.

—  Vai manu, — viņa nopūtās. — Tev tiešām vajadzīga mana palīdzība.

—   Kā lūdzu? — pārvaicāju.

Kikī pasauca lietišķi tērpto sievieti. — Hilla, izved

Anabetu apgaitā, sarunāts? Parādi, kas mums te pieejams. Drānas būs jānomaina. Un tie mati, mīļo stundiņ! Kad būšu izrunājusies ar šo jauno cilvēku, sniegšu pilnu imi­dža konsultāciju.

—   Bet… — Anabeta izklausījās sarūgtināta. — Kas kaiš maniem matiem?

Kikī augstsirdīgi pasmaidīja. — Mīļā mana, tu esi brīnumjauka. Nudien! Bet tu neatklāj nenieka no sevis vai saviem talantiem. Vējā aizlaists potenciāls!

—   Vējā aizlaists?

—   Tu noteikti neesi laimīga šādā paskatā! Bet, mīļo pasaulīt, vai tad kaut viens tāds ir? Tu tikai nebēdā. Šeit, spa, mēs tevi varam pārveidot. Hilla parādīs, ko es ar to domāju. Dārgā mana, tev jāļauj vaļa savai patiesajai bū­tībai!

Anabetas acis ilgpilni iekvēlojās. Nekad nebiju re­dzējis viņu tik aizgrābtu, ka vārdu trūkst. — Bet… bet kā ar Persiju?

—   Katrā ziņā, — Kikī teica, veltīdama man sērīgu skatienu, — Persijam nepieciešama mana nedalīta uzma­nība. Ar viņu būs jāstrādā krietni pamatīgāk nekā ar tevi.

Ja citkārt man kāds tā paziņotu, es sapūstos, bet no Kikī mutes šie vārdi darīja mani skumju. Es biju viņu pievīlis. Nu man jāizdomā, kā laboties.

Jūrascūciņas spiedza tā, it kā būtu galīgā badā.

—   Njā… — Anabeta novilka. — Tad jau laikam…

—   Šurp, mīļā, — Hilla norādīja. Un Anabeta rātni devās ar ūdenskritumiem izcakotajos spa dārzos.

Kikī paņēma mani pie rokas un pieveda pie spogu­ļiem klātās sienas. — Redzi, Persij… lai atbrīvotu savus apslēptos spēkus, tev nepieciešams liels atbalsts. Vis­pirms tev jāatzīst, ka neesi laimīgs savā ādā.

Nervozi trinos spoguļu priekšā. Man nepatika do­māt par savu izskatu, par pirmo pumpu, kas izlēca uz deguna pirmajā skolas dienā, par to, ka priekšzobi nebija nevainojami līdzeni vai mati mūždien spurojās.

Kikī balss atsauca to visu atmiņā, sajutos kā paslidi­nāts zem mikroskopa. Un drēbes man arī nebija nekādas foršās. To es zināju.

Tomēr kas par to? Bet Kikī spogulī bija grūti saskatīt sevī jebko labu.

—   Kuš, kuš, — Kikī mani mierināja. — Varbūt pa­mēģināsim… šo.

Viņa uzsita knipi, un pār spoguļiem noslīga debes­zils priekškars. Tas vizēdams ņirbēja tāpat kā audekls viņas stellēs.

—   Ko tu redzi? — Kikī vaicāja.

Visnotaļ apjucis raudzījos uz zilo drānu. — Es ne­zinu…

Tad krāsa mainījās. Es ieraudzīju sevi — it kā at­spulgu, bet ne gluži. Uz audekla vizēja stilīgāka Persija Džeksona versija ar stilīgu drēbju kārtu un pārliecības pilnu smaidu. Zobi bija taisni. Nevienas pašas pumpas. Ideāls iedegums. Tāds kā atlētiskāks. Varbūt kādu nieku garāks. Tas biju es, tikai bez neviena paša trūkuma.

—  Oho! — izdvesu.

—   Gribi? — Kiki vaicāja. — Vai mēģināt citu…

—   Nē, — es pārtraucu. — Tas… tas ir kaut kas neti­cams. Jūs tiešām varat…

—  Varu tevi pilnībā pārveidot, — Kikī solīja.

—   Kur tas suns aprakts? — jautāju. — Vai man jāie­vēro… nu, kaut kāda speciāla diēta?

—   Viss ir pavisam vienkārši, — Kikī bilda. — Atliku likām svaigu augļu, mērens vingrojumu režīms un, pro­tams… šis.

Aizgājusi līdz letei, viņa piepildīja glāzi ar ūdeni. Tad atplēsa plānu paciņu un iebēra ūdeni sārtu pulveri. Maisījums uzmirdzēja. Kad mirdzums pagaisa, dzēriens atgādināja zemeņu piena kokteili.

—   Viens šāds maltītes vietā, — Kikī teica. — Gal­voju, ka iedarbosies uzreiz.

—   Kā tas iespējams?

Viņa iesmējās. — Kāpēc lieki jautājumi? Vai nevēlies uz līdzenas vietas tapt ideāls?

Prātā iezagās urdoša doma. — Kāpēc šajā spa nav neviena vīrieša?

—   Ir gan, — Kiki apgalvoja. — Pavisam drīz sastapsi viņus. Tikai pagaršo maisījumu. Tūliņ redzēsi.

Es vēros zilajā audeklā un savā, bet tomēr ne īsti savā atspulgā.

—   Nu, nu, Persij, — Kikī bārās. — Grūtākais šajā pārtapšanas procesā ir mest pie malas tieksmi visu kon­trolēt. Tev jāizlemj: vai uzticēsies savam spriedumam par to, kādam tev jātop, vai tomēr labāk manam viedok­lim?

Rīkle izkalta. Dzirdēju sevi sakām: — Jums.

Kikī atplauka smaidā un sniedza man glāzi. Cēlu to pie lūpām.

Garšoja uz mata tāpat, kā izskatījās. Pēc zemeņu piena kokteiļa. Tūliņ pat dzīslām cauri izskrēja silts vilnis: vispirms tīkams, tad sāpīgi karsts, pat verdošs, it kā mik­stūra iekšās vārītos.

Sarāvos čokurā un nometu glāzi zemē. — Ko jūs… kas notiek?

—   Persij, neraizējies, — Kikī mierināja. — Sāpes mitē­sies. Skat! Kā solīju! Tūlītēja iedarbība.

Kaut kas bija galīgi šķērsām.

Priekškars nokrita, un es spogulī noraudzījos, kā ro­kas man saraujas, izliecas, kā pirkstgalos izaug gari, smalki veidoti nagi. Vilna izdīga man uz sejas, zem krekla, visās vietās, ko pat neērti pieminēt. Zobi mutē šķita par smagu. Drēbes par lielu. Vai arī Kikī milža — nē, es saruku.

Vienā baigā acumirklī attapos tumšā auduma alā. Biju aprakts zem sava krekla. Pūlējos aizmukt, bet mani satvēra rokas — tik lielas kā es pats. Centos saukt pēc pa­līdzības, bet no mutes izlauzās vien vīvtvt!

Milzu rokas sagrāba mani aiz vidukļa un cēla gaisā. Cīkstējos pretī, spirinājos ar kājām un rokām, kas nu šķita īsas un strupas, bet pēc mirkļa jau izbailēs vēros milzīgajā Kikī sejā.

—   Ideāli! — nogranda viņas balss. Izbailēs locījos, bet viņa manu pūkaino vēderiņu sakampa vēl ciešāk. — Vai tu re, Persij! Esi atradis savu patieso būtību!

Viņa pavērsa mani pret spoguli, un skats lika man šausmās klaigāt vīvlvll Lūk, tur smaidot stāvēja skaistā Kikī un turēja rokās pūkainu radību ar milzu priekšzo­biem, sīkām ķepiņām un balti oranžu vilnu. Kad locījos es, locījās arī spogulī redzamais grauzējs. Es biju… es biju… •

—   Jūrascūciņa, — paziņoja Kikī. — Jauki, vai ne? Vīrieši ir cūkas, Persij Džekson. Agrāk pārvērtu viņus par īstām cūkām, bet tās ir tik smirdīgas, lielas, un ar tā­dām liela noņemšanās. Nekāda dižā atšķirība no pirmat­nējā veidola. Jūrascūciņas ir daudzkārt parocīgākas! Nāc, iepazīsties ar pārējiem puišiem.

—   Vī! — es protestēju un pūlējos viņai ieskrāpēt, bet Kikī mani sažņaudza tik cieši, ka teju atslēdzos.

—   Nekā nebūs, mazulīt, — viņa noskaldīja. — Citādi izbarošu pūcēm. Teci nu būrītī kā labiņais. Ja labi uzvedīsies, rīt tiksi paskraidīt. Kādā skolā allaž trūkst pa jūrascūciņai.

Domas auļoja tikpat ātri kā mana mazā sirds. Man vajadzēja tikt lejā pie drēbju ķīpas. Ja izdotos, es izvilktu no kabatas Pretstraumi un… un ko? Es taču nevarēju tai pildspalvai noraut vāciņu. Pat ja izdotos, zobenu es ne­noturētu.

Bezpalīdzīgi spirinājos, kamēr Kikī nesa mani uz jūrascūciņu būri un pavēra stiepļu durvis.

—   Iepazīsties ar maniem huligāniem, Persij, — viņa brīdinoši sacīja. — Par klases mīluļiem viņi neder, bet gan jau šādas tādas manieres tev ierādīs. Vairākums tup šajā būrī jau trīssimt gadu. Ja negribi te iesēst uz mūžu, es tev ieteiktu…

Atskanēja Anabetas balss: — Kikī kundze?

Kikī nolamājās sengrieķu mēlē, ielidināja mani būrī un aizvēra durtiņas. Pīkstēju un kašājos gar restēm, bet no tā nebija ne mazākās jēgas. Redzēju, kā Kikī steigšus pasper manas drēbes zem stellēm tieši tobrīd, kad telpā ienāca Anabeta.

Gandrīz neatpazinu viņu. Anabeta tāpat kā Kikī bija tērpusies zīda kleitā bez piedurknēm, vien krāsa bija cita — balta. Gaišie mati bija svaigi mazgāti, izsukāti un apvīti ar zeltītu viju. Bet pats trakākais — Anabeta bija uzkrāsojusies, un tas bija kaut kas pilnīgi negaidīts. Pro­tams, viņa izskatījās labi. Tiešām labi. Ja es spētu izdvest ko vairāk par vīvlvī, man būtu zudusi valoda. Bet kaut kas te tomēr nepavisam nebija lāgā. Vienkārši — tā jau nemaz nebija Anabeta.

Viņa pārlaida skatienu istabai un apvaicājās: — Kur Persijs?

Plosījos kā negudrs, bet viņa mani laikam nedzir­dēja.

Kikī atsmaidīja. — Izbauda mūsu procedūras, dārgā mana. Neraizējies. Tu izskaties pasakaini! Ko teiksi par ekskursiju?

Anabetai iespulgojās acis. — Jūsu bibliotēka ir vien­reizēja!

—   Tā ir, — Kiki piekrita. — Pēdējo trīs gadu tūk­stošu vērtīgākais mantojums. Ko tu vēlētos studēt, par ko kļūt, mīļā sirds?

—   Par arhitekti.

—   Fū! — Kiki atmeta ar roku. — Tu, mīļā, itin viegli varētu kļūt par burvi. Tāpat kā es.

Anabeta pakāpās soli atpakaļ. — Burve?

—   Jā, dārgā. — Kiki pacēla roku. Viņai plaukstā iegailējās liesma, dejojot ap pirkstu galiem. — Mana māte ir maģijas dieviete Hekate. Es tūliņ atpazinu Atēnas meitu.

Mēs nemaz neesam tik atšķirīgas. Abas tiecamies pēc zināšanām. Abas noliecam galvu visa diženā priekšā. Neviena no mums nav gatava palikt vīrieša ēnā.

—   Es… es nesaprotu.

Vēlreiz mēģināju iekarot Anabetas uzmanību, pīk­stēdams no visas sirds, bet viņa vai nu nedzirdēja mani, vai arī neuzskatīja trokšņošanu par uzmanības vērtu. Tikmēr novērtēt mani no migas laukā līda pārējās jūras­cūciņas. Nez, vai jūrascūkas var izskatīties negantas, bet šīs nudien tādas rādījās. Tur bija pus ducis ar nespodru spalvu, ieplaisājušiem zobiem un sarkanām, izbolītām ačelēm. Viņas bija nomūrējušās ar skaidām un tik tie­šām oda tā, it kā trīssimt gadu būtu tupējušas netīrītā būrī.

—   Paliec pie manis, — Kikī mudināja Anabetu, — mā­cies kopā ar mani. Varēsi piepulcēties komandai, kļūt par burvi, iemācīties izgrozit citus pēc savas patikas. Tu kļūsi nemirstīga!

—   Bet…

—   Dārgā, tu esi pārāk inteliģenta, — Kikī turpināja. — Tu labi zini, ka nav prāta darbs piesaistīties tai muļķī­gajai pusdievu nometnei. Cik daudz varenu pusdieviešu tu spēj uzskaitīt?

—   Hmmm, Atalanta, Amēlija Erharta…

—   Ņeh! Visa slava atlec vīriešiem. — Kikī sažņaudza roku dūrē un apdzēsa burvju liesmu. — Sievietei vienī­gais ceļš uz varu ir maģija. Mēdeja, Kalipso, lūk, tās bija varenas sievietes! Un es, protams. Dižākā no visām.

—   Tu.. Ki..Ki… Kirke!

—   Jā, mīļā mana.

Anabeta atkāpās, bet Kirke tik smējās. — Neraizē­jies. Es tev ļaunu nevēlu.

—   Ko tu esi nodarījusi Persijam?

—   Palīdzēju apjaust patieso veidolu.

Anabeta nopētīja telpu. Beidzot viņa ieraudzīja sprostu, kurā es skrāpējos gar restēm, kamēr pārējās jūrascūciņas mani lenca. Viņai iepletās acis.

—   Izmet viņu no galvas, — Kirke sacīja. — Paliec pie manis un iepazīsti burvestību līkločus.

—   Bet…

—   Tavs draugs dzīvos zaļi. Viņam būs jaunas mājas kontinentā. Bērnudārznieki par viņu būs stāvā sajūsmā. Bet tu tikmēr tapsi gudra un varena. Tu tiksi pie visa, pēc kā esi kārojusi.

Anabeta joprojām raudzījās uz mani, bet nu jau tāda kā aizsapņojusies. Viņa izskatījās tieši tāpat kā es tobrīd, kad Kirke savaņģoja mani izdzert to jūrascūku kokteili. Pīkstēju un skrāpējos, lai brīdinātu Anabetu at­tapties, bet tas bija pilnīgs bezceris.

—   Es apdomāšu, — Anabeta murmināja. — Tikai… atstāj mani uz mirkli vienu — atvadīties.

—   Protams, mīļā sirds, — Kirke vīteroja, — uz minūtīti. Tā… lūk, neviens jūs netraucēs… — Viens rokas mā­jiens, un logiem priekšā aizkrita metāla aizvirtņi. Viņa izslīdēja no telpas, un es dzirdēju noskrapstam aizcirsto durvju slēdzenes.

Anabetas skats tūliņ noskaidrojās.

Viņa piesteidzās pie mana sprosta. — Kurš tu te esi?

Es pīkstēju tieši tāpat kā visas pārējās jūrascūciņas. Anabeta izskatījās tuvu izmisumam. Viņa pārskrēja ar skatienu istabai un ieraudzīja zem stellēm vīdam manu džinsu stūri.

Beidzot!

Viņa tās izķeksēja un rakājās pa kabatām.

Taču Pretstraumes vietā viņa izvilka Hermeja multivitamīnus un sāka stīvēt pudelītei nost korķi.

Gribēju kliegt, ka nebūs īstais mirklis uzņemt pārti­kas bagātinātājus! jāķer pēc zobena!

Viņa paguva iemest mutē citronu pastilu, kad at­sprāga durvis un atgriezās Kirke ar divām kostīmos tērp­tām pavadonēm.

—   Redz, — Kirke nopūtās, — cik ātri paskrien minūte! Kāda būs tava atbilde, dārgā?

—   Šāda, — atsaucās Anabeta un izrāva savu bronzas dunci.

Burve pakāpās atpakaļ, bet tūliņ atguvās no pārstei­guma. Viņa pavīpsnāja. — Meitiņ, vai tiešām? Nazis pret manām burvestībām? Vai tev prāts?

Kirke atskatījās uz smaidošajām asistentēm. Viņas pacēla rokas, posdamās burties.

Bēdz! gribēju uzsaukt Anabetai, bet izspiedu vien kaut kādus grauzēja pukstus. Pārējās jūrascūkas izbailēs iekviecās un pašķīda kur kurā. Es arī teju kritu panikā un metos slēpties, bet kaut kas bija steigšus jāizgudro! Nedrīkstēju zaudēt Anabetu tāpat kā Taisonu.

—   Par ko pārtaps Anabeta? — Kirke izteiksmīgi prā­toja. — Par kaut ko mazu un nejauku. Es zinu… par cirsli!

No burves pirkstu galiem izšāvās zilas liesmas un gluži kā čūskas apvijās ap Anabetu.

Es šausmās noskatījos, bet nekas nenotika. Anabeta kā bija, tā palika Anabeta, vienīgi niknāka. Viņa metās uz priekšu un iebakstīja dunča smaili Kirkei kaklā.

—   Varbūt labāk pārvērt mani par panteru? Tādu, kas klups tev rīklē!

—   Kā?! — Kirke dvesa.

Anabeta pašūpoja burves acu priekšā manu multivitamīnu pudelīti.

Kirke nikni iegaudojās: — Tas nolāpītais Hermejs ar saviem multivitamīniem! Tukšs numurs! No tiem nav nekādas jēgas!

—   Pārvērt Persiju par cilvēku, citādi… — Anabeta draudēja.

—   Es nevaru!

—   Tad pati uzprasījies.

Kirkes apakšnieces spēra soli uz priekšu, bet burve izsaucās: — Atkāpieties! Kamēr tas draņķa vitamīns dar­bosies, maģija viņai nekaitēs.

Anabeta aizstūma Kirki līdz jūrascūciņu sprostam, atrāva durtiņas un sabēra iekšā atlikušos multivitamīnus.

—   Nē! — kliedza Kirke.

Es tiku pie vitamīna pirmais, taču arī pārējās jūrascūkas metās nogaršot jaunos kārumus.

Pirmais kumoss, un iekšas atkal iesvilās. Skrubināju vitamīnu, kamēr tas vairs neizskatījās tik milzīgs un bū­ris tapa arvien mazāks, līdz piepeši paukš! Sprosts eks­plodēja. Es sēdēju uz grīdas, nu jau atkal kā cilvēks — savādā kārtā vecajās drānās, lai paldies dieviem, — līdzās vēl sešiem apstulbušiem vīrišķiem, kas blisināja acis un braucīja laukā no matiem skaidas.

—   Nē! — Kirke kliedza. — Tu nesaproti! Tie ir pa­biru pabiras!

Viens vīrs piecēlās kājās — prāvs tipāžs ar sapin­kātu, piķa melnu bārdu un tādas pašas nokrāsas zobiem. Viņam mugurā bija raibas vilnas un ādas skrandas, zā­baki līdz celim un izstaipījusies filca cepure. Pārējie bija ģērbušies tā vienkāršāk — īsbiksēs un nospeķotos baltos kreklos. Visi kā viens bija basām kājām.

—  Errrrr! — milzis nodārdināja. — Ko tā vellata man nodarījse?

—   Nē! — ievaidējās Kirke.

Anabeta noelsās. — Es tevi pazīstu! Edvards Tīčs, Arēja dēls?

—   Tas pats i', jumpraviņ, — lielais atrūca. — Tač' vairums mani saukā par Melnbārdi! Un, pavei, kur tā ragana, kas mūs sagrāba ciet, puiši! Beidzam šamo nost un metam katlā ar seleriju! Errrrr!

Kirke kliedza. Viņa un abas asistentes izmetās laukā, pirātiem dzenoties nopakaļ.

Anabeta noslēpa dunci makstī un paglūnēja uz mani.

—   Paldies, — es izstomīju. — Lūdzu, piedod…

Pirms paguvu izdomāt, kā labāk atvainoties par paša

stulbumu, viņa aši apkampa mani un tikpat strauji pa­lēca sāņus. — Man prieks, ka tu neesi jūrascūciņa.

—   Man arī. — Atlika cerēt, ka seja man nebija tik mežonīgi sarkana, kā pašam šķita.

Viņa izķeksēja no matiem zeltīto pinekli.

—   Nāc nu, aļģupauri, — viņa noteica. — Jālaiž prom, kamēr Kirkei citi darbi.

Mēs noskrējām lejup pa kalna nogāzi, cauri terasēm, garām spiedzošiem kūrorta darbiniekiem un huligānis­kajiem pirātiem, kas nu plosījās uz nebēdu. Melnbārža vīri lauza dzīrēm sagatavotās lāpas, lidināja baseinā ziedu vītnes un spēra gar zemi galdiņus ar saunas dvie­ļiem.

Gandrīz vai nokaunējos, ka esmu atsvabinājis tik neaudzinātus jūraslaupītājus, bet šiem taču vajadzēja sa­karīgāku izklaidi par skrejamratu — galu galā, trīs gadu simteņus nokvernējuši sprostā.

—   Kuru kuģi ņemam? — piestātnē noprasīja Ana­beta.

Drudžaini raudzījos apkārt. Mūsu airu laiva te ne­derēja. No salas bija jābēg vēja ātrumā, bet ko lai izvēlas? Zemūdeni? Iznīcinātāju? Tādus vadīt es nepratu. Un tad es beidzot ieraudzīju.

—   To, — es paziņoju.

Anabeta pārsteigta sablisinājās. — Bet…

—   Tas derēs.

—   Kam?

Nespēju izskaidrot. Vienkārši zināju, ka vecais buri­nieks ir īstais. Paķēru Anabetu aiz rokas un rāvu uz trīsmastnieka pusi. Priekšgalā rotājās uzraksts, kuru atšifrēt spēju tikai vēlāk: "Karalienes Annas atriebe".

—   Errrrr! — kaut kur nopakaļ brēkāja Melnbārdis. — Tamie dīkači lec uz manas tupeles! Grābiet ciet, puikas!

—   Mēs neparko nepagūsim aizmukt! — Anabeta kliedza, kamēr rausāmies uz klāja.

Aši aplūkoju auklu un buru bezgalīgo jūkli. Ņemot vērā, ka buriniekam bija trīssimt gadu, tas bija lieliskā stāvoklī, bet, lai savestu te visu kārtībā, tik un tā vaja­dzētu pāris stundu un matrožu piecdesmit. Mums ne tuvu nebija pāris stundu. Pirāti, vicinādami lāpas un se­leriju kātus, jau aulekšoja lejup pa trepēm.

Aizmiedzu acis un ieklausījos viļņos, kas bangoja pret kuģa korpusu, sajutu ūdens straumes, apkārt skre­jošos vējus. Pēkšņi pār lūpām vēlās vienīgais un īstais vārds. Es izsaucos: — Bezanmasts!

Anabeta paraudzījās uz mani kā prātā vājo, bet gaisā tūliņ kaut kas sparīgi nosvelpās — cieši nostiepās virves, atritinājās buraudekli, čīkstēja trīši.

Anabetai bija jāmetas kņūpus, jo pār galvu aizvējoja trose un apvija bugspritu. — Persij, kā tu…?

Atbilde arī man bija mīkla, bet es jutu, kā kuģis man atbild, it kā būtu daļa no manis paša. Pavēlēt pacelt bu­ras bija tikpat elementāri kā novēzēt roku. Liku iegriezt stūri.

"Karalienes Annas atriebe" grīļīgi aizlīgoja prom no piestātnes un, kad pirāti beidzot sasniedza krastmalu, mēs jau bijām gabalā un devāmies dziļāk Briesmoņu jūrā.

Beidzot man kaut kas gāja no rokas.

"Karalienes Annas atriebe" atsaucās ikkatrai manai komandai. Zināju, kuru virvi pievilkt, kādu buru pacelt, uz kuru pusi stūrēt. Lēsu, ka, šķeļot viļņus, mūsu ātrums ir kādi desmit mezgli. Pat sajēdzu, ko tas nozīmē. Buri­niekam tas bija pamatīgs ātrumiņš.

Jutos kā pasakā — vējš šalca sejā, viļņi bangoja pret kuģi.

Taču nu, kad briesmas bija aiz muguras, spēju vien sērot par Taisonu un raizēties par Groveru.

Nevarēju sev piedot muļķīgo izrīcību uz Kirkes sa­las. Ja Anabeta neizlīdzētu, es joprojām kā grauzējs tu­pētu būrī kopā ar piemīlīgiem, pūkainiem pirātiem. Do­mās atkārtoju Kirkes sacīto: vai tu re, Persij! Esi atradis savu patieso būtību!

Es joprojām jutos citāds. Un ne tikai tāpēc, ka pēk­šņi kārojās šķīt salātlapas. Biju tramīgs, it kā manī būtu iemājojis sīka, pārbiedēta zvēriņa instinkts. Vai varbūt tāds man allaž bijis. Otrais variants darīja mani bažīgu.

Kuģojām cauru nakti.

Anabeta gribēja līdzēt un nomainīt mani, bet burā192 šana viņai negāja pie dūšas. Pēc pāris šūpīgām stundām viņas vaigs krāsojās zaļš kā gvakamole, un viņa nokāpa lejā atlaisties guļamtīklā.

Es vēroju apvārsni. Ne reizi vien manīju briesmo­ņus. Mēnesnīcā no ūdens izšāvās ūdensstrūkla debes­skrāpja augstumā. Cauri viļņiem izslīdēja zaļu spuru virtene — sazin kāds pārdesmit pēdu garš rāpulis. Mie­rīgu sirdi paliku neziņā.

Reiz samanīju arī zaigojošās jūrasmeitas nereīdas. Pūlējos pamāt sveicienu, bet tās ienira dzelmē, un tā arī nesapratu, vai maz tiku pamanīts.

Neilgi pēc pusnakts Anabeta atgriezās uz klāja. Tieši tobrīd slīdējām gar salu ar kūpošu vulkānu vidū. Ūdens piekrastē virda un meta burbuļus.

—   Viena no Hēfaista kalvēm, — sacīja Anabeta. — Tur viņš kaļ savus dzelžu nezvērus.

—   Kā tos bronzas vēršus?

Viņa pamāja. — Stūrē ar līkumu. Pamatīgu līkumu.

Divreiz nebija jāsaka. Braucām salai pa gabalu, un drīz tā vairs bija tikai sārtena ņirba pamalē.

Paraudzījos uz Anabetu. — Tas iemesls, kāpēc neie­redzi ciklopus… stāsts par Talijas patieso nāves iemeslu. Kas tur īsti notika?

Anabetas seja slēpās tumsā.

—   Laikam jau esi pelnījis zināt, — viņa beidzot no­teica. — Tonakt, kad Grovers mūs veda uz nometni, viņš apjuka un nogriezās pa aplamām takām. Atceries, viņš tev reiz stāstīja?

Piekrītoši pamāju.

—   Viens kļūmīgais ceļš ieveda Bruklinas ciklopa

alā.

—   Bruklinā ir ciklopi? — brīnījos.

—   Tu neticēsi — čum un mudž, bet ne par to ir runa. Šis ciklops apveda mūs ap stūri. Viņš pamanījās nojaukt pēdas un nošķirt mūs pa vienam veca Fletbušas nama gaiteņu labirintā. Persij, viņš spēja atdarināt jebkuru balsi. Gluži kā Taisons uz "Princeses Andromedas". Aiz­vilināja mūs pa vienam vien. Talijai šķita, ka viņa stei­dzas glābt Lūku. Lūka it kā padzirda mani saucam pēc palīdzības. Bet es… es biju vien pati tumsā. Man bija tikai septiņi gadi. Es pat izeju nespēju atrast.

Viņa atglauda no sejas matu šķipsnu. — Atceros, kā atradu viesistabu. Visa grīda klāta kauliem. Talija, Lūka un Grovers ar mutē iebāztiem vīkšķiem bija piekārti pie griestiem kājām gaisā kā tādi šķiņķa gabali. Ciklops ista­bas vidū kūra uguni. Izvilku dunci, bet viņš mani sadzir­dēja. Pagriezās pret mani un atņirdzās smaidā. Nezin kā viņš ierunājās mana tēta balsī. Droši vien izmakarēja to man no prāta. Viņš teica: Anabeta, nesatraucies. Es tevi mīlu. Tu vari palikt te, pie manis. Palikt uz visiem laikiem.

Es noskurinājos. Pat tagad, pēc sešiem gadiem, šis stāsts no viņas mutes izklausījās pēc baisākā jelkad dzir­dētā spoku pastāsta. — Ko tu iesāki?

—   Triecu dunci viņam pēdā.

Varēju vien blenzt. — Tu ko, nopietni? Tev bija sep­tiņi gadi, un tu sadūri pieaugušu ciklopu?

—   Citādi viņš būtu mani piebeidzis. Bet es pārstei­dzu viņu nesagatavotu. Paguvu aizskriet līdz Talijai un pārgriezt virves, kas saistīja viņas rokas. Tālāk viņa pati tika galā.

—   Nūjā, bet… Anabeta! To dūšu!

Viņa nogrozīja galvu. — Mēs knapi izsprukām dzīvi. Persij, es joprojām mēdzu murgot. Tā mana tēva balss no ciklopa mutes. Tikai tādēļ mēs laikus netikām no­metnē. Visiem briesmoņiem, kuri dzina mums pēdas, nu bija laiks mūs panākt. Tieši tāpēc Talija gāja bojā. Ne­būtu tā ciklopa, viņa joprojām būtu dzīva.

Sēdējām uz klāja un vērojām, kā naksnīgajās debesīs uzaust Hērakla zvaigznājs.

—   Kāp lejā, — Anabeta beidzot ierunājās. — Tev jā­atpūšas.

Pamāju ar galvu. Acis pašas krita ciet. Bet lejā, guļamtīklā, vēl ilgi vāļājos nomodā. No prāta neizgaisa Anabetas stāsts. Prātoju — būtu es piedzīvojis ko tādu, vai man pietiktu drosmes doties šādā ceļā, stūrēt iekšā vēl viena ciklopa midzenī?

Šoreiz sapnis nebija par Groveru.

Šoreiz atrados Lūkas kajītē uz "Princeses Andro­medas". Aizkari bija vaļā. Laukā nakts. Gaisā mudžēja ēnaini apveidi. Visapkārt šalkoja čuksti — tie bija mirušo gari.

Piesargies, tie šņāca. Slazdi. Blēdības.

Vāri zaigoja telpas vienīgais gaismas avots, Krona zeltītais sarkofāgs.

Mani izbiedēja ledaini smiekli. Šķita, ka tie skan dziļi zem kuģa. Zaļknābi, tev nav dūšas. Tu mani neap­turēsi.

Es zināju, kas man jādara. Man jāatver tas zārks.

Izvilku Pretstraumi. Ap mani savērpās rēgu virpulis. Piesargies!

Sirds krūtis auļoja. Nejaudāju spert ne soli, bet man bija jāaptur Krons. Jāiznīcina tas, kas kvern tajā kastē.

Blakus ieskanējās meitenes balss: — Nu, kā būs, aļģupauri?

Pašķielēju sāņus, domādams ieraudzīt Anabetu, bet tā nebija viņa. Meitene bija tērpusies kā panks, delnas rotāja sudraba ķēdes. Viņai bija piķa melni mati, tumš­zilās acis izceltas ar melnu acu zīmuļa švīku, pār degun­galu izbārstīta saujiņa vasarraibumu. Nez kādēļ viņa šķita pazīstama.

— Nu? — viņa vaicāja. — Mēs viņu apturēsim, vai tomēr ne?

Nespēju atbildēt. Nespēju pakustēties.

Meitene novaikstījās. — Labi, mēs ar Egīdu tiksim galā.

Meitene piesita pie plaukstas locītavas, un sudrabo­tās ķēdes sāka plakt un plesties par milzu vairogu. Tas bija kalts sudrabā un bronzā, bet vidū iznira šaušalīga Medūzas seja. Tā izskatījās kā pēcnāves maska, it kā me­tālā tiešām būtu iespiesta īstā gorgonas seja. Lai gan ne­varēju zināt, vai tā ir un vai vairogs pārvērstu mani par akmens stabu, tomēr novērsos. Pat stāvot tam līdzās, vai stingu bailēs. Jādomā, ka īstā cīniņā šā vairoga saim­nieks būtu teju neuzvarams. Ienaidniekam prāta darbs būtu apcirsties un mukt prom.

Meitene izvilka zobenu un tuvojās sarkofāgam. Rēgu ēnas viņas priekšā pašķīrās un spruka tālāk no vairoga baigās auras.

—   Nē, — es centos viņu brīdināt.

Bet meitene neklausījās. Viņa droši piesoļoja pie sarkofāga un atrāva vaļā zeltīto vāku.

Mirkli viņa tur tā stāvēja un vēroja to, kas gulst zārkā.

Zārks iespulgojās.

—   Nē, — meitenes balss ietrīsējās. — Nevar būt.

Kuģi sarībināja Krona smiekli iz ūdeņu dzelmes.

—  Nē! — meitene kliedza, un viņu aprija sarkofāga zeltītais gaismas vilnis.

—   Ā! — Pielēcu sēdus savā guļamtīklā.

Anabeta mani purināja. — Persij, tu murgoji. Mosties.

—   Kas ir? — Izberzēju acis. — Kas noticis?

—   Zeme, — viņa drūmi sacīja. — Mēs tuvojamies sirēnu salai.

Tik tikko saskatīju salu — pagaidām vēl bija tikai tumšs, miglā tīts plankumiņš.

—   Esi tik labs, palīdzi, — sacīja Anabeta. — Sirē­nas… mēs pavisam drīz izdzirdēsim viņu dziesmas.

Atcerējos stāstus par sirēnām. To dziesmas bija tik saldskanīgas, ka apburtie jūrnieki akli devās nāvē.

—  Sīkums, — attraucu. — Aizdrīvēsim ausis, un viss. Lejā ir milzīgs toveris ar sveču vasku…

—   Es gribu viņas dzirdēt.

Saraucu pieri. — Kāpēc?

—   Runā, ka sirēnas izdziedot katra slēptākās ilgas. Viņas atklāj par tevi to, ko pats nemaz nenojaut. Tur slēpjas visa burvība. Ja izdzīvo… tu kļūsti gudrāks. Es gribu viņas dzirdēt. Vai gan kādreiz vēl radīsies šāda iz­devība?

No kura katra mutes tas skanētu kā galīgas aplamī­bas. Bet Anabeta bija un palika Anabeta — ja reiz viņa spēja izlauzīties cauri sengrieķu arhitektūras grāmatām un dievināja vēstures kanāla dokumentālās filmas, bija skaidrs, kāpēc sirēnas viņai šķita tik saistošas.

Viņa izklāstīja savu plānu. Es negribīgi palīdzēju viņai sagatavoties.

Tiklīdz skatam atklājās klinšainā salas piekraste, es pavēlēju vienai virvei apvīties ap Anabetas vidukli un piesiet viņu fokmastam.

—  Lai kas arī notiktu, lai kā es lūgtos, — viņa brīdi­nāja, — neatsien mani. Citādi gribēšu mesties pār bortu un noslīcināties.

—  Tu ved mani kārdināšanā.

—   Ha-ha.

Nosolījos parūpēties par viņu. Tad ņēmu divas lie­las sveču vaska pikas, izlocīju tās par aizbāžņiem un spraudu ausīs.

Anabeta tēlotā nopietnībā pamāja ar galvu, tā dodot zināt, ka mani ausu aizbāžņi ir īsts modes kliedziens. Atmēdījos un pievērsos kuģa stūrei.

Klusums bija nedabisks. Dzirdēju vienīgi asinis šal­kojam ausīs. Kad tuvojāmies salai, no miglas iznira zo­baini klintsragi. Ar domu spēku lavierēju "Karalienes Annas atriebi" līču loču. Atliktu piebraukt par tuvu, un klintis sadīrātu burinieka korpusu kā blendera asmeņi.

Pametu skatu atpakaļ. Anabeta izskatījās pavisam ierasti. Te pēkšņi viņas sejā iegūla mulsums. Acis iepletās.

Anabeta nostiepa valgus. No lūpām varēja nolasīt, ka viņa sauc manu vārdu. Sejas izteiksme nepārprotami vēstīja: atsvabini! Tas bija dzīvības un nāves jautājums. Man nekavējoties jāatsien virves.

Anabeta izskatījās tik izmisusi, ka tikko novaldījos, neatbrīvojis viņu.

Sakopoju visus spēkus un novērsos. Mudināju "Ka­ralienes Annas atriebi" pasteigties.

Sala joprojām bija ieslēpta miglā un klintājos, taču ūdenī dreifēja koka atlūzas un stiklplasts, senu kuģu pa­liekas un pat dažas lidaparātu peldvestes.

Kā gan mūzika spēja aizvest neceļos tik daudz dzīvajo? Nūjā, it kā jau varētu sakasīt pāris dziesmu no Top 40, kuras arī mani urdītu lēkt no tilta, tomēr… Par ko gan sirē­nas tur dziedāja?

īsu mirkli izpratu Anabetas zinātkāri. Radās nepār­varams kārdinājums izraut ausu aizbāžņus un ieklausī­ties dziesmā. Jutu, kā sirēnu meldiņi ievibrē kuģa dēļus, kā tie pulsē līdz ar asiņu šalkām man ausīs.

Anabeta lūdzās lūgšus. Asaras straumēm vien plūda pār vaigiem. Viņa cīnījās ar virvēm tā, itin kā tās liegtu viņai visu, kas dzīvē dārgs.

Kā tu vari būt tik nežēlīgs? Šķita, ka viņa vaimanā. Domāju, ka tu man esi draugs.

Paraudzījos uz dūmakaino salu. Prasījās vilkt laukā zobenu, bet tur taču nebija, ar ko cīnīties. Kā lai izcīnās ar dziesmu?

Saņēmu visus spēkus, lai neskatītos uz Anabetu. Pie­cas minūtes izdevās.

Un tā bija mana lielā kļūda.

Kad vairs nespēju nociesties, atskatījos un ierau­dzīju… virvju čupiņu. Masts stāvēja pavisam vientuļš. Uz klāja mētājās Anabetas bronzas duncītis — acīmredzot nez kā bija izdevies to iedabūt plaukstā. Viņu atbruņot man nebija ienācis prātā.

Metos pie burinieka borta, un turpat jau viņa bija, ar rokām mežonīgi airējās uz salas pusi, un viļņi viņu nesa arvien tuvāk robainajām klintīm.

Saucu Anabetu vārdā, bet, pat ja viņa mani dzirdēja, neklapēja ne ar ausi. Viņa pilnīgā transā peldēja nāvei rīklē.

Uzlūkoju stūri un nokliedzos: — Stāvi!

Tad lēcu pār bortu.

Ieniru un vēlēju straumēm savērpties ap mani, lai varu šauties uz priekšu dzinēja ātrumā.

Izniru virs ūdens un ieraudzīju Anabetu, bet kāds vilnis viņu nesa pretim diviem smailiem klintsbluķu ilk­ņiem.

Izvēles nebija. Traucos turp.

Paniru zem sadragātas jahtas korpusa, lavierēju starp dreifējošām metāla lodēm ar ķēdi galā, līdz apjē­dzu, ka tās taču mīnas. Vajadzēja likt lietā visas ūdens vārdošanas spējas, lai izvairītos no trieciena pret klintīm vai sapīšanās zem ūdens novilktos tīklos un dzeloņdrātīs.

Izšļūcu starp divām klinšu radzēm un attapos pus­mēness apveida līcītī. Ūdenī peldēja klinšu atlūzas, vraku detaļas un mīnas. Pludmali klāja melna vulkā­niskā smilts.

Izmisīgi raudzījos pēc Anabetas.

Tur jau viņa bija.

Diemžēl vai par laimi — viņa bija prasmīga peldē­tāja, sveikā tikusi garām mīnām un klintīm. Kājas jau teju skāra melno pludmali.

Taču tad migla paklīda, un es ieraudzīju viņas — sirēnas.

Iztēlojieties maitu lijas cilvēka augumā ar melnām, saķepušām spalvām, pelēkiem nagiem un bāli sārtām kakla krokām. Tagad iztēlojieties, ka uz šiem kakliem uztupinātas cilvēku galvas, taču tās nepārtraukti maina izskatu.

Dzirdēt es viņas nedzirdēju, bet redzēju, ka tās dzied. Mutēm kustot, sejas pārtapa pazīstamos vaibstos — mana mamma, Poseidons, Grovers, Taisons, Hīrons. Tie, pēc kuriem ilgojos viskvēlāk. Viņi uzmundrinoši smaidīja, aicinādami nākt tuvāk. Tomēr, lai kādas bija sejas, mutes tām bija un palika nospeķotas un aplipušas ar pērno maltīšu atliekām. Ēdmaņā tās mēdza bāzties ar visu galvu, kā jau maitasputni, un neizskatījās, ka galdā bijuši bries­moņu virtuļi.

Anabeta ūdenī kulstījās viņām arvien tuvāk.

Sapratu, ka nedrīkstu ļaut viņai izkāpt no ūdens. Jūra bija mana vienīgā priekšrocība. Tā vai citādi tā allaž mani nosargāja. Šāvos uz priekšu un saķēru Anabetu aiz potītes.

Tiklīdz pieskāros viņai, viscaur miesai izskrēja teju strāva, un es ieraudzīju sirēnas Anabetas acīm.

Uz Centrālparkā paklāta piknika deķiša sēdēja trīs cilvēki. Priekšā bija izlikts mielasts. Pēc agrāk redzēta­jām fotogrāfijām atpazinu Anabetas tēti — sportiskas miesasbūves gaišmatainu vīrieti ap četrdesmit. Viņš bija sadevies rokās ar skaistu sievieti, kas līdzinājās Anabetai. Viņa bija tērpusies pavisam vienkārši — zilos džin­sos, kokvilnas kreklā un sporta apavos — taču pilnīgi izstrāvoja spēku. Sapratu, ka uzlūkoju pašu dievi Atēnu. Viņiem līdzās sēdēja jauneklis… Lūka.

Šī ainiņa laistījās siltā, tīkamā gaismā. Trijotne pļā­pāja, smējās un, ieraugot Anabetu, viņu sejas priekā atplauka. Anabetas mamma un tētis sveicienā paplēta rokas. Lūka plati smaidīja un aicināja Anabetu sev bla­kus — it kā nebūtu nodevējs, it kā viņi joprojām būtu draugi.

Viņpus Centrālparka kokiem slējās augstceltnes. Man aizrāvās elpa, jo tā it kā bija un tomēr nebija Manhetena. Tā bija zaigojoši balta marmora pilsēta, daudzkārt lie­lāka un varenāka par to, kas tagad, — ar zeltītiem logiem un jumta terasēm. Tas bija kas labāks par Ņujorku. Kas labāks par Olimpa kalnu.

Es tūliņ pat sapratu, ka to visu projektējusi Anabeta pati. Viņa bija šās jaunās pasaules arhitekte. Viņa bija no jauna savedusi kopā savus vecākus. Viņa bija izglābusi Lūku. Viņa bija paveikusi visu, pēc kā alkusi sirds.

Es cieši samiedzu acis. Kad tās atdarīju, redzēju vien sirēnas — tās skrandainās plēsoņas ar cilvēcīgajām se­jām, kas kārīgi gaidīja kārtējo upuri.

Ierāvu Anabetu atpakaļ viļņos. Neko nedzirdēju, bet nopratu, ka kliedz viņa dikti. Viņa iespēra man pa seju, bet es turējos pretim.

Liku straumēm nest mūs laukā no līča. Anabeta tik sparīgi vicināja dūres un spārdījās, ka bija gandrīz neie­spējami koncentrēties. Viņa tik nevaldāmi pērās pa viļ­ņiem, ka mēs gandrīz saskrējāmies ar dreifējošu mīnu. Nesapratu vairs, ko iesākt. Ja viņa turpinās spuroties, mēs nemūžam netiksim līdz kuģim.

Panirām zem ūdens, un vismaz tur Anabeta aprima. Sejā iegūla apstulbums. Kad iznirām virs ūdens, cīniņš atsākās no jauna.

Ūdens! Virszemes skaņai bija grūti pārvietoties zem ūdens. Ja es pietiekami ilgi turētu viņu zem ūdens, mū­zikas vara tiktu lauzta. Anabeta, protams, nespētu pael­pot, bet tas šobrīd aizbīdījās otrā plānā.

Apķēru viņu ap vidu un liku viļņiem nest mūs dzīlēs.

Mēs nirām un nirām — trīs metru, tad sešu metru dziļumā. Zināju, ka jābūt prātīgam, jo es pacietu spie­dienu daudz labāk nekā Anabeta. Viņa rāvās laukā un cīnījās pēc elpas, visapkārt uzvirmoja burbulīši.

Burbuļi.

Kritu izmisumā. Anabeta bija jānotur pie dzīvības. Prātā uzbūru visus jūras putojošos, bezgalīgi virmojošos burbuļus. Iztēlojos, kā tie saplūst vienkopus un slīd pie manis.

Jūra bija paklausīga. Šurp atplūda balta brāzma, viss apkārt novirmoja, un, kad skats beidzot noskaidrojās, es ieraudzīju, ka ap mani un Anabetu ir milzum liels gaisa burbulis. Kājas vien kūļājās ūdenī.

Viņa kampa gaisu un rīstījās. Augums raustījās, bet pietika ar vienu skatienu, lai saprastu, ka burvju vara ir lauzta.

Viņa izplūda gaužās un sirdi plosošās asarās, uzlika galvu man uz pleca, un es viņu apkampu.

Zivis sasteidza mūs aplūkot — bariņš barakudu, daži ziņkārīgi marlīni.

Tiš! atplijos.

Tās aizspurdza kur kurā, bet izskatījās visai apbēdi­nātas. Goda vārds, es izpratu zivju domu gājienu. Tās grasījās palaist dzīlēs klačas par Poseidona dēlu un kaut kādu skuķi Sirēnu līča dzelmē.

— Atgriezīsimies uz kuģa, — es sacīju. — Būs jau labi. Tu tikai turies pie manis.

Anabeta pamāja ar galvu, dodama zīmi, ka nu jau ir labāk, un kaut ko nomurmināja, bet ar vasku aizķellētās ausis man neļāva viņu saklausīt.

Ļāvu straumei izstūrēt mūsu mazo, ērmoto gaisa zemūdeni cauri klintīm un dzeloņdrātīm līdz pat "Kara­lienes Annas atriebei", kas lēni un apņēmīgi slīdēja ar­vien tālāk prom no salas.

Sekojām kuģim zem ūdens, līdz lēsu, ka nu jau esam pietiekami tālu no sirēnu dziesmām. Iznirām virs ūdens, un mūsu gaisa burbulis nopaukšķēja.

Pēc manas pavēles gar kuģa korpusu noslīga virvju kāpnes, un mēs rāpāmies uz klāja.

Drošības dēļ ausu aizbāžņus vēl mirkli paturēju. Burājām, līdz sala pavisam pazuda no skata. Anabeta, ietinusies segā, sēdēja burinieka priekšgalā. Beidzot viņa pacēla galvu un ar sapņainu, sērīgu skatu noplātīja muti: esam drošībā.

Izvilku ausu aizbāžņus. Ne mazākās dziedāšanas. Vienīgā skaņa šajā rāmajā pēcpusdienā bija viļņu bangas pret burinieka korpusu. Migla bija pārtapusi debeszilgmē, it kā sirēnu sala būtu bijusi vien iedoma.

—   Kā jūties? — es jautāju. Un tūliņ pat apķēros, cik tāds jautājums skan tizli. Skaidra lieta, ka labi jau ne.

—   Es neapjautu, — viņa murmināja.

—   Ko?

Viņas acis bija tikpat debeszilas kā Sirēnu salas dū­maka. — Cik spēcīgs būs vilinājums.

Es negribēju atzīties, ka redzēju sirēnu solījumu. Jutos kā tāds lūriķis. Taču šķita, ka esmu to Anabetai parādā.

—  Es redzēju tevis celto Manhetenu, — atzinos, — un Lūku, un tavus vecākus.

Viņa piesarka. — Tu redzēji?

—   Kad Lūka toreiz uz "Princeses Andromedas" so­līja iespēju uzbūvēt pasauli no jauna… tev tas aizķērās prātā, vai ne?

Viņa sarausa segu ap sevi. — Mans liktenīgais trū­kums. Sirēnas man atklāja, ka mans liktenīgais trūkums ir "hubris".

Saraucu pieri. — Tā brūnā ķēpa, ko veģetārieši smērē uz sviestmaizēm?

Viņa novaikstījās. — Nē, aļģupauri. Tas ir humuss. "Hubris" ir kaut kas daudz trakāks.

—   Kas var būt trakāks par humusu?

—   "Hubris", Persij, ir nāvīga lepnība. Iedomas, ka tu kaut ko spēj labāk par visiem… pat par dieviem.

—   Un tu tā jūties?

Viņa piekala skatienu purngaliem. — Vai tu kādreiz aizdomājies, ka pasaule tik tiešām ir galīgi sačakarēta? Ja mēs nudien varētu uzcelt visu no jauna? Vairs nekādu karu. Nekādu bezpajumtnieku. Nekādas obligātās litera­tūras vasarā.

—   Tālāk?

—   Taisnība, Rietumi pārstāv krietni daudz cilvēces dižo sasniegumu — tikai tāpēc uguns vēl liesmo. Tāpēc Olimps ir mums līdzās. Bet reizēm gar acīm skrien tikai viss sliktais, saproti? Un tad aizdomājos tāpat kā Lūka: ja es varētu noslaucīt visu līdz ar zemi, es rīkotos labāk. Vai tevi nekad nepārņem tādas sajūtas? Ka tu spētu val­dīt pār pasauli saprātīgāk?

—   Ēēē… nē. Es — un pasaules valdnieks? Murgs kaut kāds.

—   Tad tev veicies. "Hubris" nav tavs liktenīgais klup­šanas akmens.

—   Bet kas tad?

—   Es nezinu, Persij, bet tāds ir katram hērojam. Ja tu to neapjautīsi un neiemācīsies kontrolēt… ne velti to dēvē par "liktenīgo".

Apdomāju viņas vārdus. Ne visai iepriecinoši.

Pamanīju, ka Anabeta neieminas par ilgotajām pār­maiņām personīgajā dzīvē — ka mamma un tētis varētu būt kopā, ka Lūku varētu glābt. Tas bija saprotams. Pa­šam nepatika atzīt, cik neskaitāmi daudz reižu esmu sap­ņojis, ka mani vecāki atkal ir kopā.

Iztēlojos mammu vienu pašu mūsu Augšīstsaidas niecīgajā dzīvoklītī. Pūlējos atcerēties viņas zilo vafeļu smaržu virtuvē. Tas šķita kaut kas tik tāls.

— Vai tas bija vērts? — es Anabetai vaicāju. — Vai tu jūties… gudrāka?

Viņa raudzījās tālumā. — Neesmu pārliecināta. Bet mums jāizglābj nometne. Ja neapturēsim Lūku…

Vārdi bija lieki. Ja Lūkas domu gājiens spēja iekārdi­nāt pat Anabetu, atlika vien minēt, kādi pusdievu pūļi būtu gatavi viņam pievienoties.

Atcerējos savu sapni par meiteni un zelta sarkofāgu. īsti neizpratu tā nozīmi, bet šķita — kaut kas paslīd gar degunu nemanīts. Krons kala baismīgus plānus. Ko tā meitene ieraudzīja, paverot zārka vāku?

Anabetas acis pēkšņi iepletās. — Persij.

Es pagriezos.

Priekšā atkal rēgojās zemes strēle — sala tādā kā seglu formā ar noaugušiem kalniem, baltām pludmalēm un zaļām pļavām — gluži kā manos sapņos.

Mana navigācijas izjūta to apstiprināja. 30 grādu, 31 minūte ziemeļu platuma, 75 grādi, 12 minūšu rietumu garuma.

Mēs bijām atraduši ciklopa mājvietu.

Izdzirdot nosaukumu "briesmoņa sala", prātā uz­nirst raupjas klintis un pludmalē izkaisīti kauli, nu gluži kā pie sirēnām.

Ciklopa sala ne tuvu nebija tāda. Labi, tur bija virvju tilts, pārvilkts pār bezdibeni, kas nesolīja nekā laba. Tikpat labi varētu piekārt plakātu, kas vēstī "Te mājo kāds nejaucēns". Bet citādi vietiņa atgādināja Kā­rību salu pastkarti. Lekni lauki, tropu augļu koki un bal­tas pludmales. Tuvojoties piekrastei, Anabeta tīksmīgi ievilka nāsīs gaisu. — Aunāda, — viņa sacīja.

Piekrītoši pamāju. Lai arī aunādu vēl nekur nema­nīja, tās vara jau bija sajūtama. Droši ļāvos noticēt, ka tā spētu izdziedēt teju jebko, arī saindēto Talijas koku. — Ja mēs to paņemsim, vai sala ies bojā?

Anabeta papurināja galvu. — Tā panīks. Atgriezīsies pie sava agrākā, parastā izskata.

Sajutos tāds kā vainīgs, ka grasāmies likvidēt šo pa­radīzi, bet paturēju prātā, ka citas izejas nav. Pusdievu no­metnei draudēja briesmas. Un Taisons… ja nebūtu šā ce­ļojuma, Taisons joprojām būtu ar mums.

Pļavā, pašā aizas malā, laiski ganījās pāris duči aitu.

Pēc izskata miermīlīgas, bet milzīgas gan — nīlzirga au­gumā. Turpat aiz tām kalnup vijās taciņa. Takas galā, netālu no kanjona, slējās sapnī jau redzētais, iespaidīgais ozols. Tā zaros laistījās kaut kas zeltīts.

—   Pārāk elementāri, — es spriedu. — Vienkārši so­ļojam augšā un ņemam ciet?

Anabeta piemiedza acis. — Te jābūt kādam sargam. Pūķim vai…

Tieši tobrīd no krūmājiem iznira briedis. Tas ielēkšoja pļavā, acīmredzot vēlēdamies pamieloties ar zāli, bet aitas ieblējās vienā balsī un klupa nabagam virsū. Viens acumirklis, un briedis nozuda vilnas un nagu klaudzoņas jūklī.

Gaisā paputēja zāles un vilnas kumšķi.

Viens un divi, un aitas rātni atgriezās pie saviem rim­tajiem klejojumiem. Vietā, kur stāvējis briedis, nu rēgo­jās pliku, baltu kaulu čupiņa.

Mēs ar Anabetu saskatījāmies.

—   Tā kā piranjas, — viņa novilka.

—   Ar vilnu noaugušas piranjas. Kā mēs…

—   Persij! — Anabeta noelsās un sagrāba manu roku. — Skaties!

Viņa norādīja uz piekrasti tepat zem aitu pļavas, kur bija pietauvojusies maza laiviņa… otra "Birmingemas" glābšanas laiva.

Vienojāmies, ka cilvēkēdājaitām garām netiksim. Anabeta gan gribēja pārtapt neredzama, uzlavīties pa taku un nospert aunādu, bet es viņu galu galā pārlieci­nāju, ka kaut kas noteikti noietu greizi. Aitas viņas saostu. Uzrastos vēl kāds sargs. Vēl sazin kas. Un, ja tā gadītos, es būtu pārāk tālu, lai mestos palīgā.

Turklāt mūsu pirmais un galvenais uzdevums bija sameklēt Groveru un to, nezin ko, kas ieradies ar otro glābšanas laivu. Jādomā, tās pasažieri bija tikuši garām aitām. Es biju pārāk satraukts, lai atzītu slepeni ausušo cerību, ka… Taisons varētu būt dzīvs.

Noenkurojām "Karalienes Annas atriebi" salas viņā pusē, kur klintis slējās turpat sešdesmit metru augstumā. Šķita, ka tur burinieks būs vairāk nost no acīm.

Izskatījās, ka pa klintīm varētu mēģināt uzrāpties — kaut kas uz nometnes rāpjamsienas pusi. Te vismaz ne­bija aitu. Atlika cerēt, ka Polifēms nav piejaucējis kanibāliskas kalnu kazas.

Aizairējām glābšanas laivu līdz klintsmalai un lē­nām, pamazītiņām sākām rāpties augšup. Anabeta kā prasmīgāka alpīniste devās pirmā.

Gandrīz vai nositāmies tikai reizes sešas septiņas, kas, manuprāt, bija visai labs rezultāts. Vienubrīd plauksta nošļuka no radzes un paliku karājamies vienā rokā pār­desmit metru virs klinšainās piekrastes. Taču atguvu līdzsvaru, un kāpiens turpinājās. Vēl pēc mirkļa Anabeta trāpīja uz slidenas sūnas, un viņai nošļuka kāja. Par laimi, viņa atrada citu atbalsta punktu. Diemžēl šis glābiņš izrā­dījās mana seja.

—   Atvaino, — viņa nomurmināja.

—   Nekas, — iestenējos, lai gan nebiju alcis nogaršot Anabetas zoli.

Visbeidzot, kad pirksti jau bija kā kusis svins un muskuļi no pārpūles drebēja, mēs uzvilkāmies klints vir­sotnē un bezspēkā saļimām.

—   Aāā, — es kunkstēju.

—   Aīī, — Anabeta īdēja.

—   Gharrr! — nobaurojās vēl kāda balss.

Nebūtu es tik pārguris, palēktos stāvus debesīs. Aši paraudzījos visapkārt, bet neviena nemanīju.

Anabeta aizšāva man plaukstu priekšā mutei un no­rādīja ar pirkstu.

Dzega, uz kuras sēdējām, bija krietni šaurāka, nekā sākotnēji šķita. Balss nāca no klints nogāzes otrpus radzei, tieši zem mums.

—   Tu gan esi nešpetna! — dobjā balss auroja.

—   Pacīnīsimies! — atskanēja Klarisas balss — ne ma­zāko šaubu. — Atdod manu zobenu un dabūsi trūkties.

Briesmonis ierēcās smieklos.

Mēs ar Anabetu tupējām, dzegai pieķērušies. Atra­dāmies tieši virs ieejas ciklopa alā. Turpat apakšā stāvēja Polifēms un joprojām kāzu kleitā tērptais Grovers. Sa­sietā Klarisa kājām gaisā karājās virs vāroša ūdens katla. Joprojām puslīdz cerēju ieraudzīt tur arī Taisonu. Kaut vai briesmās, bet vismaz dzīvu. Taču no viņa nebija ne smakas.

—■ Hmmm, — Polifēms prātoja, — vai aprīt bala­muti tagad vai gaidīt līdz kāzu mielastam? Ko teiks līga­viņa?

Viņš pievērsās Groveram, kas, kāpdamies atpakaļ, gandrīz paklupa pār kleitas šlepi. — Emm, nūūū, es tagad neesmu izsalkusi, dārgais. Varbūt…

—  Tu teici — līgaviņa? — Klarisa bļaustījās. — Oho… Grover?

Anabeta man blakus murmināja: — Aizveries taču. Aizveries!

Polifēms nikni paglūnēja. — Kāds Grovers?

—   Satīrs! — Klarisa izkliedza.

—  Vai! — iesaucās Grovers. — Nabadzītei jau prātiņš vārās. Ceļam viņu lejā, dārgais?

Polifēma plakstiņš piemiedzās pār pienaini balto, nīgro redzokli, it kā viņš gribētu saskatīt Klarisu skaid­rāk.

Ciklops izskatījās vēl baisāks nekā manos sapņos. Pa daļai tādēļ, ka nu tepat degungalā bija arī viņa derdzīgais smārds. Pa daļai tāpēc, ka šoreiz viņš bija ģērbies kāzu tērpā — prastos svārkos un apmetnī, kas bija sadiegti kopā no gaišziliem uzvalkiem. Izskatījās, ka viņš izģērbis ve­selu baru kāzinieku.

—   Kāds satīrs? — Polifēms pratināja. — Satīri gar­šīgi. Atvedi man satīru?

—  Nē tak, milzu lempi! — Klarisa klaigāja. — Tas tur satīrs! Grovers! Tas, kāzu kleitā!

Biju gatavs Klarisai sprandu apgriezt, bet bija jau par vēlu. Atlika vien noraudzīties, kā Polifēms apsvie­dies norauj Groveram plīvuru, atklājot skatam sprogai­nos matus, spuraino pusaugu bārdiņu un sīkos radziņus.

Pūlēdamies valdīt nešpetnas dusmas, Polifēms sēca un pūta. — Es redzu visai vāji, — viņš izgrūda. — Pirms daudziem gadiem viens hērojs man pamanījās izbakstīt aci. Bet TU — PAVISAM — NOTEIKTI — NEESI — CIK­LOPU — MADĀMA!

Saķēris Grovera kleitu, viņš to norāva nost. Zem tās atklājās vecais labais Grovers džinsu biksēs un tēkreklā. Viņš iesmilkstējies pietupās, jo briesmonis vēzēja satīram pār galvu savu dūri.

—  Stājies! — Grovers lūdzās. — Neēd mani jēlu! Man… man ir viena laba recepte!

Es jau sniedzos pēc zobena, bet Anabeta nošņācās: — Pagaidi!

Polifēms vilcinājās, lai gan roka jau tvēra baļķi, ar ko sadragāt līgaviņu.

—   Recepte? — viņš aizdomu pilns noprasīja Gro­veram.

—   Jā, jā. Jēls es neesmu nekur liekams. Saķersi vēl E.coli baktēriju, botulismu vai tamlīdzīgus draņķus. Būšu daudzreiz gardāks, ja grilēsi mani uz lēnas uguns. Ar mango čatniju, padomā tik! Aizskrej uz mežu pēc mango, tūliņ pat! Es tepat pagaidīšu.

Briesmonis apsvēra ieteikumu. Sirds man krūtīs sitās kā negudra. Sapratu — ja uzbrukšu, iešu bojā. Bet es taču nevarēju noskatīties, kā briesmonis aprij Groveru.

—   Grilēts satīrs ar mango čatniju. — Polifēms aizsapņojās. Viņš vēlreiz paraudzījās uz Klarisu, kas karājās virs verdošā ūdens katla. — Tu arī satīrs?

—   Nē tak, tu pāraugušais sūdbambuli! — viņa au­roja. — Es esmu meitene! Arēja meita! Tagad sien mani vaļā, lai varu tev noraut rokas!

—   Rokas noraut? — Polifēms pārvaicāja.

—   Un iegrūst pašam rīklē!

—   Tev ir duka!

—   Laid mani lejā!

Polifēms paķēra Groveru kā nogrēkojušos kucēnu. — Jāiet ganīt aitas. Kāzas līdz vakaram atceltas. Tad gardu muti ēdīšu satīru!

—   Bet… tu tik un tā precēsies? — Grovers šķita sā­pināts. — Kur tad līgava?

Polifēms pavērās uz vārošo katlu.

Klarisai izlauzās kunksts. — Nu nē! Tu āksties! Es taču ne…

Pirms mēs ar Anabetu paguvām attapties, viņš no­plūca Klarisu no virves kā nobriedušu ābolu un tad ieli­dināja abus ar Groveru alas dziļumā. — Jūtieties kā mā­jās! Pēc saulrieta lieli svētki!

Ciklops uzsvilpa, no alas iztenterēja pulks aitu un kazu — šīs gan bija mazākas nekā tās cilvēkēdājas — un aiztraucās garām saimniekam. Kamēr kustoņi steidza uz ganībām, Polifēms papliķēja vienai otrai pa muguru un nosauca vārdā — Žmogs, Galants, Taukšķis un tā tālāk.

Kad pēdējā aita bija aiztecējusi, Polifēms atkal alas ieejai aizvēla priekšā milzīgo bluķi — tik viegli, itin kā aizcirstu ledusskapja durvis, un Klarisas un Grovera klaigas apslāpa.

—   Mango, — Polifēms burkšķēja zem deguna. — Kas tie mango tādi?

Viņš aizsoļoja lejup pa nogāzi savā debeszilajā kāzu ancukā, atstājot mums tik vien kā vāroša ūdens katlu un seštonnīgu akmens bluķi.

Nopūlējāmies teju stundām ilgi, bet jēgas nekādas. Bluķis nekustēja. Piebļāvām plaisas pilnas, zvetējām, bliezām, darījām visu, ko vien spējām sagudrot, lai pie­vērstu Grovera uzmanību, bet kurš lai zina, vai viņš mūs maz dzirdēja.

Pat ja mums brīnumainā kārtā izdotos piebeigt Polifēmu, no tā nebūtu diža labuma. Klarisa un Grovers aizkrautajā alā aizietu bojā. Akmens bluķi varēja izkusti­nāt vienīgi ciklops.

Dziļā bezcerībā triecu pret klinti Pretstraumi. Iz­sprāga dzirksteles, bet tas arī viss. Milzīgs klints gabals nav īstais pretinieks, kas pieveicams ar burvju zobenu.

Abi ar Anabetu izmisumā sēdējām uz dzegas un vē­rojām dzidri zilo ciklopa stāvu tālumā rosāmies ap ga­nāmpulkiem. Viņš kā prātīgs gans bija nošķīris savus parastos kustoņus no cilvēkēdājiem, katram pulkam at­vēlot pleķīti savā aizas pusē. Nokļūt otrā pusē varēja vie­nīgi pār virvju tiltu, bet tilta dēļi atradās pārāk atstatus aitu sīkajiem solīšiem.

Noskatījāmies, kā Polifēms aprauga savu mežonīgo ganāmpulku otrpus aizai. Par nelaimi, tas viņu nenotie­sāja. Vēl jo labāk — šķita, ka tiem neradījumiem ne silts, ne auksts. Viņš tām no pīta klūgu groza dāļāja nenosa­kāmas izcelsmes gaļas blāķus, arvien nostiprinot manī sajūtas, kādas uzvirmoja, kopš pārtapu par Kirkes jūrascūciņu — proti, varbūt pienācis laiks pievienoties Groveram un kļūt par veģetārieti.

—   Blēdība, — Anabeta sprieda. — Ar spēku viņu nepieveiksim. Mums jāliek lietā prāts.

—   Labi, — piekritu, — bet kāda?

—   To es vēl neesmu izdomājusi.

—   Ideāli.

—   Lai ielaistu aitas, Polifēmam vajadzēs atvelt klints bluķi.

—   Saulei rietot, — es piemetināju. — Ap to laiku, kad precēs nost Klarisu un liks galdā Groveru. Nezinu, kas ir šķebīgāk.

—   Es varētu iesprukt iekšā, — viņa turpināja prātot. — Neredzama.

—   Un es?

—   Aitas, — Anabeta domīgi apcerēja. Viņa veltīja man vienu no tiem saviem nešpetnajiem skatieniem, kas allaž darīja mani tramīgu. — Tev aitas patīk?

—   Tu tikai neatlaidies! — Anabeta brīdināja, stāvot neredzama kaut kur pa labi no manis. Viegli teikt. Viņa nekarājās vēkšpēdus, pieķērusies aitai pie vēdera.

Labi, labi, atzīšos, ka nebija tik traki, kā varētu do­māt. Biju jau agrāk līdis apakš auto, lai nomainītu mam­mas mašīnai eļļu, un šis gadījums neko daudz neatšķī­rās. Aitai bija pilnīgi vienalga. Pat mazākā ciklopa aita bija gana liela, lai noturētu mani, turklāt ar biezu, jo biezu vilnu. Saviju pinkas par tādiem kā rokturiem, atspēros ar kājām pret aitas stingrajiem kauliem un aidā! — jutos kā valabijas atvase un, cieši pieglaudies aitai pie vēdera, nopūlējos nesarīties un nesaelpoties pā­rāk daudz vilnas kumšķu.

Ja gribat zināt, aitas pavēdere nav tā smaržīgākā vieta uz pasaules. Iztēlojieties ziemas džemperi, kas izvārtīts pa dubļiem un tad nedēļu nostāvējis netīrās veļas

grozā — kaut kas uz to pusi.

%

Saule laidās lejup.

Nupat kā biju iekārtojies jaunajā postenī, kad cik­lops nodārdināja: — Aijāā! Kaziņas! Aitiņas!

Ganāmpulks sāka rātni virzīties augšup pa nogāzi uz alas pusi.

—   Tad nu tā! — Anabeta čukstēja. — Es būšu tepat. Nesatraucies.

Klusībā dieviem nosolījos — ja tiksim cauri sveikā, pasludināšu Anabetu par ģēniju. Trakākais, ka apzinā­jos, — dievi turēs mani pie vārda.

Mans taksometrs vārdā aita sāka rikšot augšup kalnā. Pēc kādiem simt metriem no ciešā tvēriena sāka smelgt kājas un rokas. Iekrampējos vilnā vēl pamatīgāk, un aita ieīdējās. Protams. Man arī nepatiktu, ja kāds tēlotu alpī­nistu, iegrābies man matos. Bet apzinājos — ja neturēšos stingri, novelšos briesmonim pie kājām.

—   Hāzenfefer! — Ciklops papliķēja kādu aitu man priekšā. — Einštein! Kloķi… ej, nu, Kloķi!

Polifēms uzplāja pliķi manai aitai, un es gandrīz kritu pret zemi. — Esi uzaudzējis vēderiņu, ko?

Vai manu, nodomāju. Nu ir beigas.

Bet Polifēms tikai nosmēja un uzšāva aitai pa dibenu, aizlidinādams mūs labu gabalu uz priekšu. — Teci nu, tuklīt! Polifēms drīz ēdīs tevi brokastīs!

Viens, divi — un biju alā.

Noskatījos, kā ietipina pēdējā aita. Ja Anabeta tūliņ pat nenovērsis viņa uzmanību…

Ciklops jau grasījās velt ejai priekšā bluķi, kad Ana­beta kaut kur laukā izsaucās: — Laba diena, ķēms tāds!

Polifēms sastinga. — Kurš to teica?

—   Neviens! — atsaucās Anabeta.

—   Ak tad Neviens! — Polifēms iebaurojās pretim. — Es tevi atceros!

—   Tu esi pārāk dumjš, lai kādu atcerētos, — Anabeta dzēla, — kur nu vēl Nevienu.

Lūdzos pie visiem dieviem, kaut viņa, to sakot jau būtu pasprukusi malā, jo Polifēms zvērīgi ierēcās, paķēra tuvāko klintsbluķi (kas gadījuma pēc kalpoja par alas dur­vīm) un meta to uz balss pusi. Noklausījos, kā akmens sašķīst tūkstoš šķembās.

īsu, šausmīgu mirkli valdīja klusums. Tad atskanēja Anabetas sauciens: — Roka tev arīdzan joprojām šķība!

Polifēms iegaudojās: — Panāc tik! Es tevi piebeigšu, Neviens tāds!

—   Koka pauri, Nevienu nav iespējams piebeigt, — viņa kacināja. — Nāc nu, dabū mani rokā!

Polifēms, balss vedināts, aizslampāja lejup pa kalnu.

Tas kalambūrs ar "Nevienu" varētu šķist nejēdzīgs, bet Anabeta pirmīt paguva man paskaidrot, ka Odisejs pirms daudziem gadsimtiem izmantojis šo vārdu, lai ap­vestu Polifēmu ap stūri un izdurtu viņam aci ar nodeguli. Anabeta sprieda, ka Polifēmam šis vārds joprojām būs ļaunā piemiņā, un taisnība vien bija. Niknumā alk­dams uzmeklēt seno pāridarītāju, viņš piemirsa noslēgt ieeju alā. Aizsvilies viņš pat neapķērās, ka Anabeta runāja sievietes balsī, bet pirmais Neviens taču bijis vīrs. Tomēr viņš taču grasījās precēt Groveru, tātad nebija visai ap­ķērīgs dzimumu nošķiršanas jautājumos.

Atlika cerēt, ka Anabeta uzmanīsies un novērsīs viņa uzmanību pietiekami ilgi, lai es pagūtu atrast Groveru un Klarisu.

Lēcu lejā no sava braucamā, nopaijāju Kloķim galvu un pateicos. Aplūkoju plašo alas halli, bet tajā nebija ne miņas no Grovera un Klarisas. Spraucos cauri aitu un kazu jūklim alas dziļumā.

Lai gan biju redzējis šo vietu sapņos, man bija jāpa­lauza galva eju labirintos, joņoju cauri kauliem nosētiem gaiteņiem, garām kambariem, kas pilni aitādas deķiem un lielām cementa aitām, kas atgādināja Medūzas dari­nājumus. Tepat bija aitām rotātu tēkreklu kolekcija, milzu baļļas ar lanolīnu, pinkaini kažoki, vilnas zeķes un ar auna ragiem rotātas cepures. Beidzot atradu kambari ar slavenajām stellēm un pašu Groveru, stūrī sagumušu, nopūloties pārgriezt Klarisai apvītās valgus ar mazajām šķērītēm.

—   Nekādā jēgā, — Klarisa pukstēja. — Virves kā troses!

—   Vēl tikai mazdrusciņ!

—    Grover, — viņa pārskaitusies izgrūda. — Tu ņemies jau stundām!

Un tad viņi ieraudzīja mani.

—   Persij? — Klarisa bija šokā. — Tu taču sasprāgi ga­balos!

—   Es arī priecājos tevi redzēt. Tagad nekusties, ka­mēr es…

—   Perrrrrrsij! — Grovers ieblējās un veltīja man sirsnīgu āža skāvienu. — Tu mani dzirdēji! Tu ieradies!

—   Jā, draudziņ, — sacīju. — Skaidrs, ka ierados.

—   Kur tad Anabeta?

—   Laukā, — atbildēju. — Bet tagad nav laika pļāpāt. Klarisa, nekusties.

Izvilku Pretstraumi un pāršķēlu virves. Viņa uzstutējās uz stīvajām kājām un paberzēja roku locītavas, nīgri paglūnēja uz mani, tad novērsusies izmocīja: — Paldies.

—  Vienmēr laipni, — es attraucu. — Vai tavā glāb­šanas laivā bija vēl kāds?

Klarisa šķita pārsteigta. — Nē. Es viena. Visi pārējie "Birmingemas" pasažieri… man nebija ne jausmas, ka esat izdzīvojuši.

Nokāru galvu un pūlējos atplīties no domām, ka mana pēdējā cerība ieraudzīt Taisonu starp dzīvajiem iebradāta grīdā. — Skaidrs, nu — tad ejam. Mums jāpa­līdz…

Alā atbalsojās dobjš sprādziens un tūliņ pēc tam kliedziens, kas lika noprast — varbūt ir jau par vēlu. Tas bija Anabetas izbaiļu sauciens.

— Es noķēru Nevienu! — Polifēms gavilēja.

Aizlavījāmies līdz alas ieejai un vērojām, kā ciklops

ar nelietīgu smīnu satvēris zilu gaisu. Briesmonis papu­rināja dūres, un zemē nolīgoja beisbola cepurīte. Ana­beta karājās kājām gaisā.

—   Ha! — ciklops ierēcās. — Neredzama bezgode! Viena tikpat nešpetna man tūliņ taps par sievu. Tātad tevi liksim mango čatnija katlā!

Anabeta spurojās, bet izskatījās apdullusi. Viņas pieri rotāja nejauka brūce. Skatiens bija stiklains.

—   Es brukšu viņam virsū, — čukstēju Klarisai. — Mūsu kuģis ir salai otrā pusē. Jūs abi ar Groveru…

—   Izslēgts, — abi vienā balsī protestēja. Klarisa bija bruņojusies ar auna raga šķēpu no ciklopam īpaši vērtī­gas kolekcijas. Grovers savukārt bija kaut kur rāvis aitas ciskas kaulu un, lai gan neizskatījās visai sajūsmināts par guvumu, tomēr turēja to kā rungu, gatavs kuru katru bridi mesties uzbrukumā.

—   Klupsim virsū visi reizē, — Klarisa norūca caur sakostiem zobiem.

—   Jā, — Grovers piebalsoja. Un tūliņ izbolīja acis, nespēdams noticēt, ka nupat bijis vienisprātis ar Klarisu.

—  Labi, — piekritu. — Uzbrukuma plāns: Maķedo­nija.

Abi piekrītoši pamāja. Pusdievu nometnē mēs visi bijām apguvuši vienādas cīņas prasmes. Sapratāmies no pusvārda. Šo uzdevums bija uzglūnēt un uzbrukt no abiem flangiem, kamēr es novērsīšu uzmanību priekšplānā. īsi sakot, tas nozīmēja, ka mirsim mēs visi, nevis es viens, bet tik un tā biju pateicīgs par palīdzību.

Pacēlu zobenu gaisā un nobļāvos: — Ei, tu ķēms tāds!

Milzis ar joni pagriezās pret mani. — Vēl viens? Kas tu tāds?

—   Liec zemē manu draugu. Es esmu tas, kurš tevi apsaukāja.

—   Tu esi Neviens?

—   Tieši tā, smerdeļu puņķutapa! — Anabetai lamas padevās skanīgākas, bet nekas cits man acumirklī prātā nenāca. — Es esmu Neviens un lepojos ar to! Tagad laid viņu lejā un panāc šurp! Gribu vēlreiz izdurt tev aci!

—   RAAAAARR! — viņš ierēcās.

Labā ziņa: Polifēms nosvieda Anabetu. Sliktā ziņa: nosvieda ar galvu pret akmeņu krāvumu, un viņa palika guļam nekustīgi kā lupatu lelle.

Nākamā sliktā ziņa: šurp nu klumzāja pustonnu smags, smirdīgs ciklopa blāķis, ko man vajadzēs durstīt ar mazu zobentiņu.

—   Tas par Pānu! — No labās puses iespraucās Gro­vers. Viņš lidināja savu aitas cisku, kas vārgi atsitās pret ciklopa pieri. Klarisa tikmēr piesteidzās no kreisās puses un atslēja pret zemi šķēpu, uz kura ciklops uzdūrās, spe­rot nākamo soli. Viņš sāpēs iegaudojās, un Klarisa kņupa pie zemes, lai netiktu nomīdīta. Taču Polifēms veikli iz­rāva pīķi kā brangāku skabargu un turpināja kursu manā virzienā.

Liku lietā Pretstraumi.

Briesmonis lūkoja mani sakampt. Pamuku sāņus un iedūru šim ciskā.

Cerēju jau, ka viņš sabirzis pīšļos, bet šis milzis bija pārāk liels un spēcīgs.

—   Skrien pie Anabetas! — uzkliedzu Groveram.

Viņš aizsteidzās, paķēra meitenes burvju cepuri un

pacēla saļimušo Anabetu, kamēr mēs ar Klarisu ņēmā­mies novērst Polifēma uzmanību.

Jāatzīst, Klarisai bija dūša. Viņa atkal un atkal klupa virsū ciklopam. Tas spēra zemes gaisā, spārdījās, ķerstīja tukšu gaisu, bet Klarisa bija necerēti veikla. Turklāt tik­līdz uzbruka viņa, arī es tūliņ metos durt nejaucenim pēdā, potītē vai rokā.

Taču mūžīgi tā nevarēja turpināties. Pārgurums ņemtu virsroku vai arī ciklopam gadītos kāds veiksmīgs vēziens. Pietiktu ar vienu tādu, un mēs būtu pagalam.

Ar acs kaktiņu manīju, ka Grovers stiepj Anabetu pār virvju tiltu. Diez vai es tā rīkotos, jo taipus aizai gai­dīja mežonīgās aitas, bet patlaban šis krasts izskatījās vēl draudīgāks, un man radās kāda ideja.

—   Atkāpjamies! — pakliedzu Klarisai.

Viņa pavēlās sāņus, un ciklopa dūre sadragāja līdzās augošu olīvkoku.

Joņojām uz tiltu, Polifēms dzinās pa pēdām. Viņš bija izraibināts ar brūcēm un klibs, bet tas viņu darīja jo gausāku, jo niknāku.

—   Samalšu jūs jēra kebabā! — viņš zvērēja. — Tūk­stoškārt nolādēts Neviens!

—   Ātrāk! — mudināju Klarisu.

Aulekšojām lejup pa kalnu. Tilts bija mūsu vienīgais glābiņš. Grovers jau bija ticis otrā krastā un stutēja Ana­betu uz kājām. Mums bija jātiek pāri, pirms krītam na­gos briesmonim.

—   Grover! — es saucu. — Izvelc Anabetas nazi!

Ieraudzījis ciklopu turpat mums aiz muguras, Gro­vers iepleta acis, bet pamāja, itin kā saprazdams. Kamēr mēs ar Klarisu taustījāmies pār tiltu, Grovers jau sāka griezt pušu virves.

Pirmā virve pārtrūka, skaļi nošvūkstēdama.

Polifēms slāja nopakaļ, pamatīgi iešūpojot tiltu.

Virves nu bija aizzāģētas. Abi ar Klarisu lēcienā me­tamies uz klints līdzās Groveram. Ar plašu vēzienu nošvīkstināju savu zobenu un pārcirtu pārējās virves.

Tilts gāzās bezdibenī, un ciklops iegaudojās… aiz sa­jūsmas, jo stāvēja mums acu priekšā.

—   Izgāzās! — viņš līksmi bauroja. — Neviens izgā­zās!

Klarisa un Grovers mēģināja viņam uzbrukt, bet bries­monis viņus aizmēza kā mušas.

Manī milža dusmas. Nespēju aptvert, ka esmu nonā­cis tiktāl, zaudējis Taisonu, tik daudz ko pārcietis, lai ta­gad izgāztos — lai man ceļā stātos kaut kāds stulbs briesmonis bēbīšzilos uzvalku brunčos. Neviens lai ne­domā tā apieties ar maniem draugiem! Ar to es domāju… neviens, nevis Neviens. Ai, nu paši sapratāt.

Dzīslās ielija jauna spara vilnis. Izslējis zobenu, me­tos uzbrukumā, aizmirstot par mūsu bezcerīgo mazā­kumu. Iegrūdu zobenu viņam vēderā. Kad viņš sakņupa, triecu zobena spalu šim pret degunu. Zvetēju, spēru un dauzīju, līdz beidzot attapos, ka Polifēms apdullis atkri­tis uz muguras un kaut ko murmulē, bet es stāvu, drau­dīgi piegrūdis zobena smaili pie ciklopa vienīgās acs.

—   Oiiiiiii, — Polifēms vaimanāja.

—   Persij… — Groveram mute bija vaļā. — Kā tu…

—   Lūdzu, tikai ne to! — ciklops vaidēja, žēlabaini raudzīdamies manī. Viņam asiņoja deguns. Pusaklās acs kaktiņā riesās asara. — M-m-manām aitiņām mani va­jag. Es tikai piesargāju aitiņas!

Viņš iešņukstējās.

Es biju uzvarējis. Atlika viens nasks dūriens.

—   Nogalini viņu! — Klarisa kliedza. — Ko tu vēl gaidi?

Ciklops izklausījās tik neviltoti satriekts, gluži kā… kā Taisons.

—   Tas ir ciklops! — Grovers brīdināja. — Netici viņam!

Zināju, ka viņam taisnība. Zināju, ka Anabeta teiktu

to pašu.

Bet Polifēms tik žēli raudāja… un man kā ar āmuru pa pieri atausa, ka arī viņš ir Poseidona dēls. Tāpat kā Taisons. Kā es. Kā lai tādu aukstasinīgi nonāvē?

—  Mums tikai vajag aunādu, — paziņoju briesmo­nim. — Vai ļausi mums to paņemt?

—   Nē, — Klarisa bļaustījās. — Dur nost!

Ciklops iešņukstējās. — Mana daiļā aunāda. Kolek­cijas lepnums un acuraugs. Ņem vien, bezsirdīgais cilvēkgabals. Ņem un pazudi uz neatgriešanos.

—  Tagad es lēnām kāpšos atpakaļ, — brīdināju cik­lopu. — Viens nepārdomāts solis, un…

Polifēms saprotoši pamāja ar galvu.

Es atkāpos… un Polifēms veikli kā kobra aizlidināja mani līdz pašai aizas malai.

—   Muļķa mirstīgais! — viņš rēkdams slējās kājās. — Aunādu sagribējies? Ha! Vispirms es tevi aprišu.

Viņš atpleta savu gigantisko rīkli, un iepuvušie dze­rokļi grasījās tapt par manu pēdējo pirmsnāves ainiņu.

Tad man pār galvu kaut kas nošvīkstēja, tad noska­nēja būkšķis.

Polifēmam rīklē ielidoja akmens basketbola bumbas izmērā — vienkārši brīnišķīgs trīspunktu metiens. Cik­lops žākstīdamies mēģināja norīt negaidito kumosu. Viņš aizmeimuroja atmuguriski, bet nebija jau kur mei­murot. Papēdis paslīdēja, klints mala nodrupa, varenais Polifēms novēcināja rociņas kā cālēns un gāzās bezdi­beņa dzīlēs.

Es atskatījos.

Pusceļā no pludmales, slepkavniecisko aitu pulka vidū sveiks un vesels stāvēja mans senais draugs.

—   Slikts Polifēms, — Taisons paziņoja. — Mēs, cik­lopi, nav vienmēr tik mīļi, kā izskatās.

Taisons izklāstīja saīsināto versiju: hipokamps Dardedzis — kas acīmredzot bija mums sekojis kopš pašas Longailendas, sapņodams parotaļāties ar Taisonu, — bija uzmeklējis Taisonu grimstošajā "Birmingemas" vrakā un izvilcis drošībā. Kopš tā mirkļa abi meklēja Bries­moņu jūru un mūs, līdz beidzot Taisons saoda aitu smārdu un atrada šo salu.

Tik ļoti gribēju samīļot to milzu lempi, bet viņš stā­vēja ēdelīgo aitu vidū. — Taison, lai paldies visiem die­viem! Anabeta ir ievainota!

—   Tu saki paldies dieviem, ka viņa ir ievainota? — Taisons neko nesaprata.

—   Nē tak! — Es sakņupu pār Anabetu, un tas, ko redzēju, mani it nemaz neiepriecēja. Brūce pierē bija dziļāka, nekā pirmīt šķita. Mati virs pieres bija pieķepuši ar asinīm. Seja bāla un mikla.

Mēs ar Groveru pārmijām tramīgus skatienus. Tad man atausa ideja. — Taison, aunāda! Vai tu man to atne­sīsi?

—   Kuru? — Taisons vaicāja, nopētīdams aitu simtus.

—   To tur, kokā! — norādīju. — Zeltīto!

—   A. Smukiņo. Labi.

Taisons aizlāčoja līdz kokam, piesargādamies, ka ne­samin kādu aitu. Ja aunādai tuvotos mēs, mūs bez vārda runas dzīvus aprītu, bet Taisons laikam oda pēc Polifēma, jo ganāmpulks nenieka neiebilda. Kustonīši drūz­mējās gar Taisona kājām un piemīlīgi blēja, laikam gai­dīdami, ka no liela pīta groza iznirs kādi nebūt aitu našķi. Taisons pasniedzies nocēla aunādu no zara. Ozola lapas tūliņ nodzeltēja. Taisons lēni līgoja uz manu pusi, bet es nokliedzos: — Nav laika! Met!

Zelta aunāda aizplanēja pa gaisu kā mirdzošs lidojo­šais šķīvītis. Notvēru to un noelsos. Te bija kilogramu trīsdesmit smalkas zelta vilnas — smagāks ķēriens, nekā pirmajā bridi varētu šķist.

Uzklāju to Anabetas augumam, atsedzot vien seju, un klusībā lūdzos pie visiem dieviem, kādi vien nāca prātā, pat tiem, kuri man negāja pie sirds.

Lūdzu. Lūdzu.

Meitenes sejā ielija sārtums. Plaksti notrīsēja un at­vērās. Pušums pierē sāka aizvilkties. Viņa ieraudzīja Gro­veru un vārgi izdvesa: — Tu neesi… precējies?

Grovers atplauka smaidā. — Nē. Draugi atrunāja.

—   Anabeta, — es ierunājos, — guli rāma.

Taču par spīti mūsu iebildumiem viņa pieslējās sē­dus, jo brūce nu jau bija gandrīz pilnīgi aizdzijusi. Ana­beta izskatījās krietni labāk. Vēl jo vairāk — viņa vai staroja un šķita vesela kā rutks, it kā dabūjusi dzirkstīgu veselības dziras injekciju.

Taisonam tikmēr sākās ķibeles ar aitām. — Zemē! — viņš pukojās, kamēr tās bāzās virsū, sliedamās pakaļkā­jās, lai uzietu ko gardu. Dažas jau sāka ošņāties mūsu virzienā. — Nē, aitiņas. Te, te! Šurpam!

Aitas rātni sekoja, bet nu jau bija skaidri nomanāms, ka viņas ir traki izsalkušas un sāk jēgt, ka Taisonam nav, ar ko šās pacienāt. Svaigā miesa tepat līdzās bija visai liels kārdinājums.

—   Mums jāsteidzas, — es sacīju. — Mūsu kuģis ir… "Karalienes Annas atriebe" bija, ui, cik tālu! īsākais ceļš bija pāri aizai, bet mēs nupat bijām iznīcinājuši vienīgo tiltu. Atlika vien iespēja lauzties cauri aitām.

—  Taison, — es uzsaucu, — vai vari aizmānīt ganām­pulku pēc iespējas tālāk?

—   Aitas grib ēst.

—   Es zinu. Viņas grib ēst cilvēku. Aizved viņas tālāk no takas. Mums jāpagūst aizskriet līdz pludmalei. Tiksi­mies tur.

Taisons šķita domīgs, bet uzsvilpa. — Nāciet nu, aitiņas! Ēdami cilvēki ir tur, uz to pusi!

Viņš ielēkšoja pļavā, un aitas sekoja pa pēdām.

—  Neizlaid no rokām aunādu, — piekodināju Ana­betai. — Var gadīties, ka neesi pavisam atlabusi. Vai uz kājām stāvi?

Viņa mēģināja, bet vaigs atkal nobāla. — Aiii. Ne­esmu pavisam atlabusi.

Klarisa nometās viņai līdzās un iztaustīja Anabetas krūškurvi tā, ka nabadzīte noelsās.

—   Lauztas ribas, — Klarisa secināja. — Lēnām aug kopā, bet skaidrs, ka lauztas.

—   Kā tu zini? — nobrīnījos.

Klarisa īgni palūrēja uz mani. — Pašai tā ne reizi vien gadījies, āpsi! Es nesīšu viņu.

Pirms paguvu ko iebilst, Klarisa paķēra Anabetu kā miltu maisu un stiepa uz piekrasti. Mums ar Groveru atlika sekot.

Tiklīdz nokļuvām pie ūdens, veltīju visas domas "Karalienes Annas atriebei". Liku buriniekam pacelt en­kuru un peldēt pie manis. Pēc pāris nemierpilnām minū­tēm kuģis iznira viņpus salas ragam.

—   Tuvojos! — bļāva Taisons. Viņš aulekšoja šurp pa taku, un aitas dipināja metrus piecdesmit nopakaļ, veltī­damas savam ciklopu draugam neizpratnes pilnus blējienus, ka atstātas tukšiem vēderiem.

—   Diezin vai viņas mums sekos ūdeni, — es mieri­nāju pārējos. — Peldam uz kuģi.

—   Un kā Anabeta? — Klarisa sašuta.

—   Mums visiem kopā izdosies, — es uzstāju. Pārlie­cība par saviem spēkiem sāka atgriezties. Jutu zem kā­jām stingru pamatu — jeb ūdeni. — Tiklīdz nokļūsim līdz kuģim, būsim drošībā.

Glābiņš bija tik tuvu.

Mēs jau bridām gar aizu, kad pēkšņi izdzirdējām mežonīgu rēcienu un ieraudzījām nevienu citu kā Polifēmu — noskrāpētu, apskrambātu, bet dzīvāku par dzīvu, ar debeszilo kāzu kārtu lupatu lēveros — šļak­stiem vien slājam mūsu virzienā. Katrā rokā pa akmens blāķim.

—  Vai viņam tie akmeņi reiz beigsies? — murmi­nāju.

—   Peldam, ko kājas nes! — uzsauca Grovers.

Viņi abi ar Klarisu metās viļņos. Anabeta bija cieši aptvērusi Klarisas kaklu un ar otru roku pūlējās airēt, bet smagā aunāda vilka lejup.

Taču briesmonim par aunādu bija maza bēda.

—  Tu, jaunais ciklop! — Polifēms rēca. — Sugas no­devēji

Taisons sastinga.

—   Neklausies viņā, — es lūdzos. — Nāc šurp!

Rāvu Taisonu aiz rokas, bet tikpat labi būtu varējis

raustīt kalnu. Viņš pagriezās pret vecāko ciklopu. — Es neesmu nodevējs.

—  Tu vergo mirstīgajiem! — Polifēms auroja. — Zag­līgiem mirstīgajiem!

Polifēms aizlidināja vienu bluķi. Taisons to atsita ar vienu dūres vēzienu.

—  Neesmu nodevējs, — Taisons atkārtoja. — Un tu neesi mana suga.

—   Nāve vai uzvara! — Piemirsis savainoto kāju,

Polifēms metās ūdenī. Viņš tūliņ klupa un iegāzās ar seju sēklī. Būtu pat smieklīgi, ja viņš uzreiz neslietos augšā, sprauslādams sālsūdeni un rēkdams.

—   Persij! — Klarisa kliedza. — Ātrāk.

Viņi ar visu aunādu bija teju sasnieguši kuģi. Ja vien es spētu kaut kā novērst briesmoņa uzmanību…

—   Steidzies, — Taisons mani mudināja. — Es aizka­vēšu lielo ķēmu.

—  Nē! Viņš tevi nobeigs. — Reiz jau Taisonu biju zau­dējis. Negrasījos zaudēt viņu vēlreiz. — Cīnīsimies kopā.

—   Kopā, — Taisons piekrita.

Es izrāvu zobenu.

Polifēms, knapi kustot, piesardzīgi tuvojās. Bet ro­kas viņam bija sveikas un veselas. Lūk, arī lidoja otrs bluķis. Metos sāņus, bet tik un tā aizietu pa pieskari, ja Taisons nesatriektu klinti drumslās.

Liku ūdens līmenim celties. Mani pacēla metrus piecus augsts vilnis. Laidos ar to pie ciklopa un spēru šim pa aci, ļaujot, lai vilnis pēc tam nomēž briesmoni no kājām un izskalo piekrastes smiltīs, bet pats pārvē­los viņam pāri.

—  Nomušīšu tevi! — Polifēms buldurēja. — Aunādas zaglis!

—   Tu esi aunādas zaglis! — es kliedzu pretī. — Tu to izmanto, lai vilinātu satīrus drošā nāvē!

—   Kas par to? Satīri garšīgi!

—   Aunāda domāta, lai dziedinātu! Tā pieder dievu atvasēm!

—   Es esmu dieva atvase! — Polifēms atvēzēja dūri, bet es paspruku malā. — Tēvs, Poseidon, nolādi sitamo zagli! — Polifēms nemitējās mirkšķināt savainoto aci, jo nu bija turpat vai akls, un secināju, ka viņš tēmē uz manu balsi.

—   Poseidons mani nenolādēs, — es sacīju un kāpos atpakaļ, jo ciklops grābāja gaisu. — Es arī esmu viņa dēls. Viņš te neizvēlas mīluļus.

Polifēms nikni ierēcās. Viņš izrāva no kalna nogāzes olīvkoku ar visām saknēm un blieza ar to tur, kur es vēl nupat stāvēju. — Cilvēki ir citādi! Nejauki, blēdīgi, me­līgi!

Grovers palīdzēja Anabetai uzrāpties uz klāja. Kla­risa man vētraini māja, mudinādama pasteigties.

Taisons lavījās Polifēmam apkārt, lai uzbruktu no mugurpuses.

—   Jauniņais! — vecais ciklops bauroja. — Kur esi? Palīdzi man.

Taisons apstājās.

—   Tevi nelāgi audzinājuši, — Polifēms gaudoja un tricināja olīvkoka stumbru. — Nabaga bārenīt, brālīt! Palīdzi man!

Neviens nekustēja ne no vietas. Tikai okeāns šalca un man sitās sirds. Tad Taisons pakāpās soli uz priekšu un kā aizstāvēdamies pacēla rokas. — Necīnies pretī, brāli ciklop. Nolaid zemē…

Polifēms apcirtās pret runātāju.

—   Taison! — iekliedzos.

Koks triecās pret Taisonu ar tādu spēku, ka no ma­nis tur pāri paliktu vien Persija pica ar papildu olīvu kārtu. Taisons atsprāga atpakaļ, izvagojot smiltīs grāvi. Polifēms metās viņam virsū, bet es iekliedzos: — Nē! — un lēcu uz priekšu ar Pretstraumi, cik tālu vien spēju. Biju cerējis ietriekt to Polifēmam ciskā, bet trāpīju ne­daudz augstāk.

—   Bēēē! — Polifēms ieblējās kā aita un atvēzēja pret mani stumbru.

Kņupu pie zemes, bet vienalga dabūju pa muguru ar pamatīgu kārtu aplauzītu zaru. Biju notašķīts asinīm, savainots un pārguris līdz nelabumam. Mana iekšējā jūrascūciņa gribēja laisties lapās. Taču es noriju baiļu kamolu.

Polifēms vēlreiz vēzēja koku, bet šoreiz es biju tam gatavs. Iekrampējos zarā, kas planēja garām, sakodu zo­bus, piecietu smeldzošās plaukstas un ļāvos, lai ciklops uzlidina mani gaisā. Lidojumā atlaidu tvērienu un kritu virsū briesmoņa sejai, ar abām kājām piezemēdamies uz jau tā cietušā acs ābola.

Polifēms iekaucās aiz sāpēm. Taisons nogrūda viņu pie zemes. Es piezemējos abiem līdzās un notēmēju zo­benu Polifēmam sirdī. Taču atlika pārmīt ašu skatienu ar Taisonu, lai saprastu, ka to nespēšu. Tas nebūtu pareizi.

—   Laid viņu vaļā, — teicu Taisonam. — Skrienam.

Taisons sakopoja visus spēkus, pagrūda veco, lamās

vai aizrijušos ciklopu cik jaudas tālu prom, un mēs abi metāmies ūdenī.

—   Es jūs nozūmēšu! — Polifēms cauri sāpēm auroja. Viņš bija aizklājis aci ar milzīgajām plaukstām.

Mēs abi ar Taisonu nirām viļņos.

—   Kur jūs esat? — Polifēms nemitējās klaigāt. Viņš pacēla no zemes stumbru un ielidināja ūdenī. Tas noplunkšķēja kaut kur pa labi.

Lūdzu palīdzību straumei, un pēc mirkļa mēs jau uzņēmām ātrumu. Man jau atausa cerība, ka tiksim līdz kuģim, kad no klāja atskanēja Klarisas sauciens: — Ma­lacis, Džekson! Še tev, ciklop!

Aizveries, gribēju kliegt pretī.

—   Rrrrr! — Polifēms tvēra pēc bluķa. Viņš to svieda uz Klarisas balss pusi, taču, mērķi nesasniedzis, tas gan­drīz vai uzkrita virsū mums ar Taisonu.

—   Re! Re! — Klarisa zobojās. — Met kā tāds jampampiņš! Es tev rādīšu, kā precēt mani, idiot!

—   Klarisa! — es iebļāvos, nespēdams vairs izturēt. — Aizveries!

Par vēlu. Polifēms raidīja nākamo bluķi, un šoreiz man atlika vien bezpalīdzīgi noraudzīties, kā tas aiz­planē man pār galvu un ietriecas "Karalienes Annas at­riebes" bortā.

Pilnīgs ārprāts, cik strauji grimst kuģis. "Karalienes Annas atriebe" nokrakšķēja, nobrīkšķēja un sasvērās uz priekšu, itin kā grasīdamās laisties lejup pa slidkalniņu.

Es lādējos un skubināju jūru nest mūs ātrāk, bet kuģa masti jau slīga ūdenī.

—   Nirstam! — uzsaucu Taisonam. Un mēs abi me­tāmies zem ūdens, kamēr galvai pāri aizlidoja vēl viena klinšu atlūza.

Draugi grima uz velna paraušanu, bezcerīgi kārpī­damies putojošajā mutulī, ko aiz sevis atstāja kuģa vraks.

Ne visi zina, ka kuģis, noejot pa burbuli, uzveido vienu lielu izlietnes notekcaurumu, ieraujot sev līdzi visu, kas tuvumā. Pat Klarisa, kas bija prasmīga peldētāja, pat šķita zaudējam cerību. Grovers drudžaini spirināja pa­kavus. Anabeta bija iekrampējušies aunādā, kas viļņo­jās virs ūdens kā spožu monētu birums.

Peldēju pie viņiem, lai arī apzinājos, ka man var aptrūkties spēka izvilkt visus laukā. Apkārt dreifējošie dēļi visu vēl vairāk sarežģīja: ja dabūšu pa galvu ar baļķi, kāda tur vairs valdīšana pār ūdeņiem…

Mums vajag palīdzību, secināju.

Jā, galvā skaidri un gaiši atsaucās Taisona balss.

Apjucis pavēros viņā. Man jau agrāk bija gadījies zem ūdens saklausīt nereīdas un citas ūdeņu dievības, taču nebiju aizdomājies, ka… Taisons taču ir Poseidona dēls. Mēs spējām sazināties domās.

Dardedzis, sacīja Taisons.

Es piekrītoši pamāju, aizvēru acis, koncentrējos un piebalsoju Taisonam: DARDF.DZI! Mums tevi vajag!

Tūliņ dzīlēs uzvirmoja trīs silueti — augšup vēl ašāk par delfīniem auļoja trīs zirdziņi ar zivs astēm. Darde­dzis ar draugiem paraudzījās uz mums un šķita lasām mūsu domas. Viņi ienira putojošajā postažā un jau pēc mirkļa ar burbulīšu šalti atkal bija virs ūdens. Grovers, Anabeta un Klarisa katrs bija apkampuši savu hipokampu.

Klarisai bija ticis lielākais no visiem, Dardedzis. Viņš atsteidza pie mums un ļāva Taisonam ieķerties šim krē­pēs. Man savu palīdzību piedāvāja Dardedža draugs ar Anabetu mugurā.

Šķeļot viļņus, strauji attālinājāmies no Polifēma sa­las. Nopakaļ vēl atskanēja ciklopa uzvarošie auri: — Kār­tībā! Beidzot nogremdēju Nevienu! *

Jācer, ka viņš nekad neapjēgs savu misēkli. Kūlām ūdeņus, līdz sala saruka par mazmazītiņu punktiņu un visbeidzot nozuda skatam.

—   Izdevās, — Anabeta bezspēkā dvesa, — mums… Viņa atslīga pret hipokampa kaklu un acumirklī

iemiga.

Man nebija ne jausmas, ciktāl hipokampi mūs nesīs. Man nebija ne jausmas, kurp dodamies. Atbalstīju Ana­betu, lai viņa nenoveļas, apsedzu ar zelta aunādu, kuras vārdā bijām piedzīvojuši tādas klapatas, un klusībā iz­teicu pateicību.

Jā, starp citu… biju dievu parādnieks.

—  Tu esi ģēnijs, — klusi pačukstēju Anabetai.

Tad atspiedu galvu pret aunādu un aizmigu kā no­sists.

—   Persij, mosties!

Sejā iešļācās sālsūdens. Anabeta purināja mani aiz pleca.

Tālumā saule laidās rietā aiz pilsētas aprisēm. Saska­tīju palmām rotātu promenādi, zili sarkanā neonā gailo­šas veikalu vitrīnas un piestātni — pilnu ar burulaivām un kruīza kuģiem.

—   Izskatās pēc Maiami, — Anabeta sprieda. — Bet hipokampi uzveda savādi.

Tiesa gan, jo mūsu spurotie draugi bija pagausinājuši gaitu, grudzināja, meta lokus un ošņāja ūdeni. Prie­cīgi viņi nepavisam neizskatījās. Viens nošķaudījās. Bija redzams, ko tie domā.

—  Tālāk viņi mūs nevedīs, — sacīju. — Te ir pārāk daudz cilvēku. Pārāk liels piesārņojums. Pašiem vajadzēs peldēt uz krastu.

Sajūsmā gluži nebijām, bet pateicām Dardedzirn un draugiem lielu paldies par braucienu. Taisons pat maz­liet apraudājās. Viņš atkabināja pašdarinātu seglu somu, kur glabāja darbarīku komplektu un pāris no grimstošās "Birmingemas" izglābtu mantiņu. Tad Taisons apkrita

Dardedzim ap kaklu, uzdāvāja viņam ciklopa salā no­plūktu, iemīcītu mango un teica ardievas.

Tiklīdz hipokampu baltās krēpes nozuda dzīlēs, mēs laidāmies peldus uz krastu. Viļņi bija mūsu sabiedrotie, un jau pavisam drīz atkal bijām starp cilvēkiem. Klīdām gar kruīzu piestātnēm un spraucāmies cauri atpūtnieku pūļiem. Apkārt snaikstījās šveicari ar bagāžas ratiņiem. Taksisti spāniski sabļāvās un nogrieza cits citam ceļu, lai ātrāk tiktu līdz klientam. Ja arī kāds mūs — piecus, pilo­šus bērnus, kas pēc skata nupat cīnījušies ar bries­moni, — pamanīja, neviens nelikās zinis.

Nu starp mirstīgajiem migla atkal bija nolaidusies pār Taisona vienacaino seju. Grovers bija uzlicis cepurīti un apvilcis kedas. Pat aunāda bija pārtapusi par sārti zeltainu vidusskolas sporta jaku ar lielu, spīdīgu omegu uz kabatas.

Anabeta aizsteidzās līdz tuvējam avīžu kioskam, no­pētīja datumu uz "Maiami Vēstneša" un nosodījās. — As­toņpadsmitais jūnijs! Esam prom no nometnes jau des­mit dienas!

—  Tas nav iespējams, — Klarisa iebilda.

Taču tā nu bija. Zināju, ka baigos nostūros laiks skrien citādi.

—  Talijas koks būs pavisam apkaltis, — Grovers vai­manāja. — Mums jau šovakar pat jānogādā aunāda no­metnē.

Klarisa noslīga sēdus uz ietves. — Kā lai to dabū ga­tavu? — balss trīcēja. — Mēs esam simtiem kilometru tālu. Naudas nav. Braucamā nav. Mats matā, kā orākuls solīja. Tā ir tava vaina, Džekson! Ja tu nebūtu iejaucies…

—  Persija vaina? — Anabeta eksplodēja. — Klarisa, ko tu gvelz? Tu esi pilnīgā…

—   Rimstieties! — es iejaucos.

Klarisa satvēra galvu rokās. Anabeta nikni spārdīja zemi.

Redz, es pavisam biju piemirsis, ka šis uzdevums sā­kotnēji dots Klarisai. Baisu acumirkli iejutos viņas ādā. Kā gan es justos, ja pusceļā iebruktu bars kaut kādu hēroju un pataisītu mani par pēdējo muļķi?

Atcerējos "Birmingemas" katlu telpā noklausīto sa­runu — Arējs draud, ka necietīs Klarisas neveiksmes. Nometne Arējam nerūpēja, bet, ja Klarisa iegrūstu viņu negodā, tad gan…

—  Klarisa, — es ieminējos. — Ko tieši tev sacīja orākuls?

Viņa pacēla galvu. Gatavojos dabūt pa ausi, bet mei­tene dziļi ievilka elpu un nostāstīja pareģojumu.

Dzelžu kuģī ar kareivju ģindeņiem kuģosi,

Ko meklē, — panāksi, par savu darīsi,

Tik sargi dzīvību akmens sienās,

Kur bez draugiem tu zustu, lai viena mājup muktu.

—   Ui, — Grovers noelsās.

—   Nē, — es iebildu, — nē… pagaidi. Es sapratu.

Iztaustījos pa kabatām pēc kādas liekas monētas,

bet atradu vienīgi zelta drahmu. — Vai kādam ir nauda?

Anabeta un Grovers drūmi pašūpoja galvu. Klarisa izvilka no kabatas izmirkušu konfederātu dolāru un no­pūtās.

—  Nauda? — Taisons mulsi ierunājās. — Tie tur., nu, tie zaļie papīri?

Pavēros viņā. — Jā.

—   Tādi kā tajās ceļasomās?

—   Jā, bet ceļasomas pazaudējām jau pirms vairā­kām dien… dien…

Apstulbis apklusu, jo Taisons, parakājies pa savu seglu somu, izvilka ar naudu pilnu, hermētiski noslēgtu kulīti, ko Hermejs bija atvēlējis mūsu ceļojumam.

—   Taison! — es iesaucos. — Kā tu…

—   Padomāju, ka tur gardumi Dardedzim, — viņš atbildēja. — Peldēja uz ūdens, bet iekšā vieni papīri. Žēl.

Viņš pasniedza man naudu. Piecu un desmit dolāru banknotēs tur saskrēja savi trīs simti.

Piesteidzos pie taksometra, no kura laukā rausās at­pūtnieku ģimenīte. — Klarisa, — izsaucos. — Nāc. Tev jā­brauc uz lidostu. Anabeta, dod viņai aunādu.

Grūti pateikt, kura no abām bija lielākā šokā, kad es izrāvu sporta jaku Anabetai no rokām, ietūcīju tur ka­batā naudas žūksni un tad iespiedu jaku rokās Klarisai.

Klarisa izstomīja: — Un tu man ļautu…

—   Tas ir tavs uzdevums, — es teicu. — Naudas pie­tiek tikai vienai biļetei. Turklāt es nemaz nevaru lidot. Zevs saspertu mani gabalos. Tieši to vēstī pareģojums: bez draugiem tu izgāztos, tātad mūsu palīdzība tev ir nepieciešama, bet mājup jālaižas vienai pašai. Tev jāno­gādā aunāda drošībā.

Raudzījos, kā viņai prātā griežas zobrati — sākumā aizdomīgi apcerot, kas man aiz ādas, taču visbeidzot lemjot, ka jātic vien būs tam, ko saku.

Viņa ielēca taksometrā. — Varat ar mani rēķināties. Es nepievilšu.

—   Būtu labi.

Taksis aizkūpēja izplūdes dūmu mutulī. Aunāda bija ceļā.

—   Persij, — Anabeta ierunājās, — tas bija tik…

—   Cēlsirdīgi? — Grovers piedāvāja savu variantu.

—   Neprātīgi, — Anabeta pārlaboja. — Nometnes da­lībnieku dzīvība tagad atkarīga no tā, vai Klarisa pagūs šovakar ierasties ar sveiku un veselu aunādu.

—   Tas ir viņas uzdevums, — es sacīju. — Viņa ir pelnījusi šo iespēju.

—   Persijs jauks, — Taisons secināja.

—   Persijs pārāk jauks, — Anabeta noburkšķēja, taču es nezaudēju mazu, mazmazītiņu cerību, ka mans solis viņu patīkami izbrīnījis. Pārsteidzis jau nu noteikti. Un arī tas nebija no vieglajiem uzdevumiem.

—    Ejam, — sacīju draugiem. — Meklēsim citu mā­jupceļu.

Tobrīd pagriezos un sastapos ar rīklē notēmētu zo­bena smaili.

—   Čau, brālēn, — teica Lūka. — Sveikts atpakaļ štatos.

Mūs ielenca viņa lāčveida pakalpiņi. Viens no viņiem

pakampa Anabetu un Groveru aiz krāgas. Otrs gribēja izdarīt to pašu ar Taisonu, bet ciklops šo iegrūda koferu kaudzē un uzrēca Lūkam.

—   Persij, — Lūka rāmi teica, — saki, lai tavs milzis nomierinās, vai arī Orejs pamatīgi sabadīs tavus drau­dziņus ar pierēm.

Orejs atņirdzās smaidā un pacēla Anabetu ar Gro­veru gaisā, kur tie klaigāja un spirinājās.

—   Lūka, ko tu gribi? — es izgrūdu caur sakostiem zobiem.

Smaids lika notrīsēt rētai uz viņa sejas.

Viņš pamāja uz piestātnes viņu galu, un es ierau­dzīju to, ko būtu derējis pamanīt jau agrāk. Lielāko kuģi visā ostā sauca "Princese Andromeda".

—   Persij, — Lūka smīnēja, — es tikai gribu izrādīt jums viesmīlību.

Dvīņu lāči aizvadīja mūs līdz "Princeses Andromedas" klājam. Tur mēs tikām ielidināti kuģa pakaļgalā un novietoti pie peldbaseina, no kura šļācās zaigojošas strūklakas. Viesmīlības izrādi vēroja kāds ducis Lūkas izmeklēto nešķīsteņu — čūskcilvēki, lestrigoni un bru­ņās tērpti pusdievi.

—  Tad nu tā. Aunāda, — Lūka domīgi apcerēja. — Kur tā ir?

Viņš mūs noskatīja no galvas līdz kājām, pabikstī­dams manu kreklu ar zobena galu, paraustīdams Gro­vera bikses.

—   Eu! — Grovers protestēja. — Tur apakšā ir īsta kazas vilna!

—   Piedod, vecais draugs, — Lūka uzsmaidīja. — At­dodiet man aunādu un varēsiet atgriezties pie savas smieklīgās misijas.

—   Bēē-ēē, — Grovers izmēdījās. — Vecais draugs atradies!

—   Jūs laikam mani nesaklausījāt. — Lūkas balss bija biedējoši mierīga. — Kur — ir — aunāda?

—   Te nav, — es paziņoju. Droši vien būtu bijis prā­tīgāk klusēt, bet nespēju noturēties iegrūst šim patiesību ģīmī. — Aunāda jau ir ceļā. Tu esi izgāzies kā veca sēta.

Lūka piemiedza acis. — Tu melo. Nevar… — Šaus­minošā apjausma lika asinīm saskriet vaigos. — Klarisa?

Es piekrītoši pamāju.

—   Tu uzticēji… tu atdevi…

-Jā.

—   Agrij!

Pinkainais milzis sarāvās. — J..jā?

—  Kāp lejā un sagatavo manu zirgu. Ved viņu laukā uz klāja. Man nekavējoties jālaižas uz Maiami lidostu.

—   Bet, bos…

—  Uz karstām pēdām! — Lūka uzkliedza. — Citādi izbarošu tevi pūķim!

Ķepainis skaļi norīstījās un aizlāčoja lejup pa trepēm. Lūka nervozi soļoja gar baseinu un lādējās sengrieķu mēlē, sakampis zobena spalu tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuva balti.

Pārējā apkalpe izskatījās samulsusi. Laikam nekad agrāk nebija redzējuši bosu tik apjukušu.

Sāku tīt filmu… ja varētu izmantot Lūkas dusmas mums par labu, ja piedabūtu viņu izrunāties tā, ka pārē­jie izdzird viņa vājprāta plānus…

Paraudzījos uz baseinu un zaigojošajām strūklakām, kas saullēktā rasināja visās varavīksnes krāsās. Pēkšņi man radās doma.

—   Tu mūs visus te tin ap pirkstu, — es paziņoju.

— Tu gribēji, lai mēs nolaupām aunādu un aiztaupām tev lieku noņemšanos.

Lūka cirta pretī: — Protams, idiņ! Bet jūs visu esat sačakarējuši!

—   Nodevējs! — Izvilku no kabatas pēdējo zelta drahmu un sviedu Lūkam. Tas, kā jau gaidīts, veikli iz­vairījās. Apmetuši plašu loku, monēta ieplunkšķēja va­ravīkšņu krāsas ūdenī.

No visas sirds cerēju, ka mana mēmā lūgšana tiks uzklausīta. Sakopoju visas domas: dieve, pieņem manu ziedojumu.

—   Tu apmānīji mūs visus, — iekliedzos. — Pat DIONĪSU no PUSDIEVU NOMETNES!

Strūklakas šalts Lūkam aiz muguras sāka vizēt, bet nedrīkstēju tai pievērst pārējo uzmanību, tādēļ demons­tratīvi izvilku no maksts Pretstraumi.

Lūka tikai nosmīnēja. — Šobrīd nav īstais laiks izrā­dīties, Persij. Met zemē savu nožēlojamo durkli, citādi norīkošu, lai tevi aizraida uz citiem medību laukiem.

—   Lūka, kurš saindēja Talijas koku?

—   Protams, ka es, — viņš nošņāca. — Es taču tev jau reiz teicu. Izmantoju sensena Pitona indi, no pašiem Tartara dziļumiem.

—   Un Hīronam ar to nebija nekāda sakara?

—   Ha! Tu labi zini, ka viņš nemūžam neuzdrīkstē­tos. Tam vecajam muļķim nepietiktu dūšas.

—   Tu to sauc par dūšu? Nodot draugus? Apdraudēt nometni?

Lūka pacēla zobenu. — Tu nenieka nejēdz. Es taču gribēju jums atdot to aunādu… kad pats būtu ticis ar visu galā.

Es tā kā samulsu. Kāpēc lai viņš man atdotu aun­ādu? Viņš noteikti pūta pīlītes. Bet bija jāpanāk, lai Lūka turpina runāt.

—   Tu grasījies atdzīvināt Kronu, — es sacīju.

—   Jā! Aunāda desmitkārt paātrinātu viņa atdzim­šanu. Bet tu neesi mūs apturējis, Persij. Tikai maķenīt pagausinājis.

—  Tātad tu saindēji koku, nodevi Taliju, iegāzi mūs… tikai tādēļ, lai palīdzētu Kronām gāzt dievus.

Lūka atņirdza zobus. — Tu pats labi zini. Ko uzbā­zies man ar jautājumiem?

—   Jo es gribu, lai visa publika tevi sadzird.

—   Kāda vēl publika?

Lūkas acis samiedzās šauras jo šauras. Viņš un pā­rējā lempju komanda atskatījās pār plecu. Elpa aizrāvās, kājas sagrīļojās.

Virs baseina varavīksnes vizmā plandīja Dionīsa, Tantala un nometnieku pilnā pusdienu paviljona siluets. Visi mēmā klusumā sēdēja un vēroja mūs.

—   Khemm, — Dionīss sausi nokrekšķinājās, — ne­gaidīta pusdienu izklaide.

—   Mister D., jūs dzirdējāt, ko viņš teica, — es ieru­nājos. — Jūs visi dzirdējāt Lūku. Hīrons nesaindēja koku.

Misters D. nopūtās. — Laikam jau ne.

—   Varbūt šis īrisas vēstījums ir kāda blēdība, — Tantals spurojās, taču lielāko tiesu viņa uzmanības no­vērsa siera burgers, ko viņš ar abām plaukstām pūlējās iedzīt strupceļā.

—   Baidos, ka ne. — Misters D. ar netīksmi uzlūkoja

Tantalu. — Izskatās, ka man būs jāatjauno Hīrons nodarbību pārziņa amatā. Jāatzīst, esmu sailgojies pēc kāršu partijas ar veco steķi.

Tantals iegrābās siera burgerā. Tas neaizbēga. Viņš to pacēla no šķīvja un apstulbis blenza kā uz pasaulē lie­lāko dimantu. — Es to notvēru! — viņš nokrekšķējās.

—  Tantal, turpmāk tavi pakalpojumi mums vairs nav vajadzīgi, — misters D. paziņoja.

Tantals bija šokēts. — Ko? Bet…

—   Vari atgriezties Pazemē. Tu tiec atbrīvots no darba pienākumiem.

—   Nē! Bet… nēēēēē!

Pirms Tantals pagaisa miglā, viņš vēl pēdējiem spē­kiem, iekrampējies siera burgerā, cēla to pie mutes. Bet par vēlu. Viņš izčibēja, un burgers noplakšķēja uz šķīvja. Nometnieki laida vaļā līksmas gaviles.

Lūka nikni ierēcās. Viņš trieca zobenu strūklakā, un īrisas vēsts izzuda skatam, taču posta darbs bija pa­veikts.

Jutos visnotaļ gandarīts līdz mirklim, kad Lūka pa­vērsās pret mani ar slepkavniecisku skatienu.

—   Kronām bija taisnība, Persij. Tu neesi uzticams ierocis. Tevi vajadzēs aizstāt.

Man neatlika laika apdomāt, ko tas varētu nozīmēt. Viens Lūkas vīrs iepūta vara taurē, un atsprāga vairākas durvis. Pa tām izbira vēl ducis kareivju, ielencot mūs ar gaisā izslietiem pīķiem.

Lūka pasmaidīja. — Dzīvi jūs no šā kuģa prom ne­tiksiet.

—  Aci pret aci, — es izaicināju Lūku. — No kā tu baidies?

Lūka saknieba lūpas. Draudīgie kareivji, gatavi mušīt mūs nost, vilcinādamies gaidīja Lūkas pavēli.

Pirms Lūka paguva ko teikt, uz klāja uztesās lāčveida Agrijs, vezdams pavadā lidojošu zirgu. Pirmo reizi redzēju piķa melnu pegazu ar gigantiskiem kraukļa spār­niem. Pegazu ķēve saslējās pakaļkājās un iezviedzās. Spēju nolasīt viņas domas. Viņa saukāja Agriju un Lūku tik baigos vārdos, ka Hīrons būtu spiests kārtīgi izberzt viņas purnu.

—  Kungs! — Agrijs uzsauca, izvairīdamies no pegaza spēriena. — Jūsu kumeļš gatavs!

Lūka paturēja mani acīs.

—  Persij, es jau pērnvasar teicu. Tu neiemānīsi mani cīņā.

—  Bet tu turpini izvairīties, — es atgādināju. — Bai­dies, ka tavi kareivji redzēs, kā samaļu tevi miltos?

Lūka paglūnēja uz saviem pakalpiņiem un saprata, ka esmu iedzinis viņu stūrī. Ja viņš nu atkāpsies, izskatī­sies pēc zaķpastalas. Ja cīnīsies, zaudēs tik vērtīgo laiku, lai notvertu Klarisu. Man atlika vien naivi cerēt, ka no­vērsīšu viņa uzmanību un draugi pagūs izsprukt. Lai nu kurš, bet Anabeta noteikti atradīs kādu izeju. Taču labi zināju, ka Lūka ir izcils zobencīņu meistars.

—   Tu mirsi pavisam ātri, — viņš izlēmīgi pacēla ieroci. Lūkas zobens, Mahinators, bija centimetrus trīs­desmit garāks par manējo. Tā tērauda asmens, sakausēts ar debesu bronzu, laistījās pārmijus velnišķi pelēks un zeltains. Es gandrīz vai jutu asmens iekšējo cīņu. Tie bija kā divi vienādi magnēta poli, kas atgrūžas. Nebija ne ma­zākās jausmas, kā tāds asmens tapināts, bet nomanīju, ka tas glabā traģisku stāstu. Kāds, to darinot, bija gājis bojā. Lūka uzsvilpa vienam vīram, un tas pasvieda viņam apaļu, ar ādu apvilktas bronzas vairogu.

Viņš nešpetni pasmīnēja.

—   Lūka, — ierunājās Anabeta, — iedod viņam vis­maz vairogu.

—   Piedod, Anabeta, — viņš atcirta. — Uz šo ballīti jānāk pašam ar savu aprīkojumu.

Bez vairoga bija čābīgi. Cirsties ar abām rokām un zobenu iznāk jaudīgāk, tomēr cīnīties ar vienu roku un vairogu var drošāk un daudzveidīgāk. Vairāk manevru, vairāk iespēju, vairāk izšķirīgā dūriena variantu. Atmi­nējos, kā Hīrons man piekodināja, lai es noteikti palieku nometnē un mācos cīnīties. Tagad mani gaidīja rūgta maksa par to, ka laidu padomu gar ausi.

Lūka metās izklupienā un gandrīz piebeidza mani ar pirmo piegājienu. Viņa zobens pašāvās man azotē, iz­nira cauri kreklam un apskrambāja ribas.

Atsprāgu atpakaļ, tūliņ ari pats metos atbildes trie­cienā ar Pretstraumi, taču Lūka atvairīja asmeni ar savu vairogu.

—   Vai manu, Persij, — Lūka zobojās. — Māksla vējā.

Viņš vēlreiz nāca virsū ar vēzienu galvas augstumā.

Pamanījos to atvairīt un cirtu pretī. Lūka it viegli pa­spruka sāņus.

Brūce ribās smeldza. Sirds auļoja kā negudra. Pie nā­kamā uzbrukuma lēcu atmuguriski baseinā un beidzot sajutu dzīslās ieplūstam spēku. Paniru dziļumā, iegriezu ūdeni, radīdams tādu kā piltuvi, un šāvos augšā, apšļācot Lūku tieši sejā.

Ūdens šalts nogāza Lūku no kājām un aizmigloja acis. Taču, pirms paguvu raidit cirtienu, viņš pavēlās sānis un pielēca kājās.

Nākamajā uzbrukumā nošķērēju viņa vairogam malu, bet Lūka ne acu nepamirkšķināja. Viņš pieplaka pie ze­mes un tēmēja man kājās. Pēkšņi mans liels dega kā ugunīs, un es sāpēs saļimu. Džinsi virs ceļa bija pāršķelti. Biju ievainots. Ej nu sazini, cik nopietni. Lūka tuvojās, un es aizvēlos aiz pludmales krēsla. Mēģināju uzslieties augšā, bet kāja neklausīja.

—   Perrrrrsij, — blēja Grovers.

Man vēlreiz iznāca velties, jo Lūkas zobens pāršķēla pludmales krēslu uz pusēm — visu līdz pēdējai metāla skrūvītei.

Kārpījos līdz baseinam, pūlēdamies pusceļā neatslēgties. Izredžu nebija. Arī Lūka to zināja. Viņš lēnām tuvo­jās ar smaidu uz lūpām. Mahinatora asmens bija notaš­ķīts ar asinīm.

—   Tev pirms nāves vēl kaut kas jāredz, Persij. — Viņš uzlūkoja ķepaino Oreju, kas joprojām turēja aiz krāgas Anabetu un Groveru. — Orej, vari mieloties. Labu apetīti.

—   He-hē! — Pinkainis pacēla manus draugus gaisā un atieza zobus.

Un tad nu gāja vaļā īsta Aīda valstība.

Švūks.

Oreja rīkli caururba bulta ar sārtu spalvu pušķi galā. Pinkainā seja saviebās pārsteigumā, un viņš novēlās gar zemi.

—   Brāl! — iekaucās Agrijs. Viņš palaida pegaza gro­žus vaļīgāk, un ar to pietika, lai melnais kumeļš pamanī­tos šim iespert pa galvu un aizlaistos prom pār Maiami līci.

īsu mirkli Lūkas sabiedrotie bija tik apstulbuši, ka tik vien spēja, kā vērot dūmos izkūpošos pinkaino dvīņu ķermeņus.

Sacēlās mežonīgu kara kaucienu koris, un pret me­tālu norībēja pakavi. No kāpņu laukuma iznira ducis kentauru.

—   Poniji! — Taisons sajūsmā iesaucās.

Nu jau kļuva grūti aptvert, kas notiek. Kentauru barā bija arī Hīrons, bet pārējie radagabali šķita vien attāli līdzīgi. Dažam bija melnā arābieša miesasbūve, citam zeltaina spalva, vēl cits bija gluži vai noķellēts ar baltiem un oranžiem plankumiem. Dažiem bija koši, krāsaini tēkrekli ar fluorescējošiem uzrakstiem "Lustīgie poniji: Dienvidfloridas atzars". Vieni bija bruņojušies ar šķē­piem, citi ar beisbola nūjām, vēl dažiem bija pa peintbola šautenei. Viens eksemplārs bija izkrāsojis seju kā komanču kareivis un vicināja milzīgu, oranžu putuplasta roku ar gaisā izslietu pirkstu. Vēl kāds bija kailu torsu un nokrāsojies viscaur zaļš. Cits bija uzmaucis brilles ar lē­kājošās atsperēs iestiprinātiem izvalbītiem acu āboliem, turklāt galvā viņam bija tā beisbola cepure, kam abpus ausīm iedarināts gredzens, kur ielikt limonādes bundžu ar visu salmiņu.

Šī kompānija uzspērās uz klāja tik sparīga un koši raiba, ka pat Lūka uz mirkli zaudēja valodu. Ej un mini, vai šie bija ieradušies svinēt vai uzbrukt.

Acīmredzot abējādi. Tiklīdz Lūka izslēja zobenu, pul­cinot savus kareivjus, viens kentaurs izšāva pašdarinātu bultu ar boksa cimdu galā. Tas ietriecās Lūkam sejā un ielidināja viņu peldbaseinā.

Lūkas karapulks pašķīda. Un visai prātīgi, ka tā. Gana baisas ir gaisā saslietas ērzeļa priekškājas, bet, ja tas ir kentaurs, kas bruņojies ar loku un limpenes cepuri bonusā, atkāptos pat drosmīgākais kareivis.

— Panāk tik šurp! — ieaurojās viens no lustīgajiem ponijiem.

Un peintbola šaujamie deva vaļā. Lūkas kareivjiem virsū vēlās dzelteni zils vilnis, kas aizķepēja acis un no­tašķīja līdz matu galiņiem. Bēgdami tie klupa un krita.

Hīrons pierikšoja pie Anabetas un Grovera, saudzīgi nocēla abus no klāja un uzkrāva sev mugurā.

Es mēģināju piecelties, bet savainotā kāja joprojām svila ugunīs.

Lūka rausās laukā no baseina.

—   Uzbrukumā, aunapieres! — viņš uzkliedza kara­pulkam. Kaut kur lejā iedunējās dobjš trauksmes zvans.

Nopratu, ka kuru katru mirkli saskries Lūkas pa­pildspēki. Viņa kareivji arī jau sāka atgūt sajēgu un gāja virsū kentauriem, pastiepuši zobenus un pīķus.

Taisons kādu duci aizmēza sāņus, pārlidinot pāri bor­tam Maiami līcī. Taču pa trepēm augšup steidza jauni un jauni spēki.

—   Padodies, brāl'! — Hīrons sacīja.

—   Sveikā tu cauri netiksi, kleperi! — Lūka atklie­dza. Viņš izslēja zobenu, bet dabūja sejā kārtējo boksa cimdu un ar smagu būkšķi atkrita atpūtas krēslā.

Zeltains kentaurs uzcēla mani sev mugurā. — Čalīt, sasauc savu milzu draugu!

—   Taison! — es saucu. — Nāc šurp!

Taisons nosvieda zemē pārīti kareivju, kurus grasī­jās sasiet mezglā, un atlēkšoja pie mums. Ciklops uzlēca kentauram mugurā.

—   Vecīt! — kentaurs iekunkstējās. — Vai esi dzirdē­jis par diētu bez ogļhidrātiem?

Lūkas kareivji kārtojās falangā. Taču ap to laiku, kad viņi gatavojās uzbrukt, kentauri jau bija aizauļojuši līdz kuģa bortam un bezbailīgi pārlēkuši reliņiem, itin kā tas būtu parastākais šķērslis, nevis atrastos desmit stāvu aug­stumā no zemes. Rēķinājos, ka pēdējā stundiņa klāt. Pla­nējām piestātnes virzienā, kur kentauri viegli kā pūciņas piezemējās uz asfalta un auļos iejuka Maiami ieliņās, sajūsmā svilpdami un izkliegdami dzēlīgas piezīmes "Princesei Andromedai".

Man nav ne jausmas, ko cilvēki nodomāja, kad rik­šojām garām. Kentauri uzņēma tempu, ielas un ēkas sa­plūda vienā ņirbā. Uzmācās sajūta, ka visums sarūk — ik kentauru solis mūs it kā aiznesa kilometriem tālu. īss acumirklis, un pilsēta jau bija aiz muguras. Mēs traucā­mies pa purvainiem līdzenumiem, aizaugušām pļavām un panīkušiem kokiem.

Beidzot attapāmies treileru novietnē, ezera krastā. Tie bija zirgu treileri, kas aprīkoti ar televīziju, ledus­skapjiem un moskītu tīkliem. Bijām kentauru nometnē.

—   Vecīt! — ierunājās kāds lustīgais ponijs, kraudams kaudzē bruņojumu. — Tu redzēji to pinkaino? Viņš tā: opā, man rīklē bulta!

Briļļainais kentaurs nosmējās. — Tas bija labais! Dod pieri!

Abi kentauri no visa spēka sabadījās pierēm un tad ar muļķīgu smaidu sejā grīļīgi aizklumzāja katrs uz savu pusi.

Hīrons nopūtās. Viņš apsēdināja Anabetu un Gro­veru man līdzās uz piknika pleda. — Kā man nepatīk, kad mani brālēni badās! Viņu smadzeņu šūnas jau tāpat ir uz pirkstiem skaitāmas.

—   Hīron, — es ierunājos, joprojām nespēdams ap­tvert, ka viņš ir tepat, — tu mūs izglābi.

Viņš sāji uzsmaidīja. — Nu ko. Nevarēju taču aiz­laist tevi nāvē. Jo sevišķi tagad, kad esi spodrinājis manu reputāciju.

—   Bet kā tu zināji, kur mēs esam? — Anabeta brīnījās.

—   Liku lietā prātu, mīļā. Lēsu, ka tad, ja dzīvi izkļūsiet no Briesmoņu jūras, tiksiet izskaloti kaut kur

Maiami piekrastē. Maiami apkaimē mūždien izskalo visādus ērmus.

—   Oho, paldies, — Grovers noņurdēja.

—   Nē, nē, — Hīrons mierināja. — Ne jau tā es do­māju… ai, lai nu paliek. Es tiešām priecājos tevi redzēt, manu jauno satīr. Taču lieta tāda, ka ar acs kaktiņu da­būju redzēt jūsu varavīksnes vēstījumu un uztvert sig­nālu. Mēs ar īrisu jau gadsimtiem uzturam draudzīgas attiecības. Lūdzu, lai viņa mani pabrīdina par jebkādu savdabīgu saziņu šajā apkaimē. Tad atlika vien pierunāt brālēnus doties jums palīgos. Kā redzat, kentauri, ja vien vēlas, spēj ceļot vēja spārniem. Mūsu attālumi stipri at­šķiras no tiem, pie kādiem raduši cilvēki.

Paraudzījos uz nometnes ugunskuru, pie kura trīs lustīgie poniji ierādīja Taisonam, kā rīkoties ar peintbola šaujamo. Jācer, ka šie saprata, uz ko parakstās.

—   Ko tagad? — prasīju Hīronam. — Ļausim Lūkam vienā mierā kuģot prom? Uz klāja ir Krons. Vai vismaz viņa paliekas.

Hīrons nometās uz ceļiem, rūpīgi palocīdams apakšā priekškājas. Viņš atvēra jostai piekabināto pirmās palī­dzības somiņu un sāka apstrādāt manas brūces. — Persij, baidos, ka šodien rezultāts ir neizšķirts. Mūsu rindas ne­bija tik plašas, lai ieņemtu kuģi. Savukārt Lūka nepaguva aiztrenkties mums pa pēdām. Neviens te nav uzvarētājs.

—   Bet mums ir aunāda! — Anabeta iesaucās. — Kla­risa šobrīd to ved uz nometni.

Hīrons grūtsirdīgi pamāja. — Jūs visi esat īsti va­roņi. Tiklīdz Persijs atžirgs, jums visiem jādodas uz no­metni. Kentauri jūs aizvedīs.

—   Tu taču ari nāksi? — es apvaicājos.

—   jā, Persij, es ar lielāko prieku atgriezīšos mājās. Mani radagabali nemaz neciena Dinu Mārtiņu. Turklāt man jāpārmij pāris vārdu ar misteru D. Jāizplāno turp­mākās vasaras nodarbības. Mūs gaida daudz darba. Un es gribu apskatīt… mani interesē aunāda.

Man nekļuva skaidrs, ko viņš ar to domājis, bet prātā atausa Lūkas sacītais: es grasījos atdot tev aunādu… kad pats būtu ticis galā.

Vai viņš man meloja? Reiz jau biju pieredzējis — kur Krons, tur vienas vienīgas lamatas. Ne velti titānu vald­nieku saukāja par Viltnieku. Viņš pamanījās dancināt citus pēc savas stabules, kaut tie to pat nenojauta.

Taisons pie ugunskura sāka plosīties ar peintbola šauteni. Zils šāviņš izšķīda pret vienu kentauru, ielidinot viņu ezerā. Kentaurs, viscaur noķepis ar purva dūņām un zilo krāsu, smaidīgs rausās laukā un uzmundrinoši rādīja divus paslietus īkšķus.

—  Anabeta, — Hīrons ieminējās, — varbūt ejiet un abi ar Groveru pieskatiet Taisonu un manus brālēnus, pirms tie samāca cits citam visādas dumjības.

Anabeta ieskatījās Hīronam acīs. Abi itin kā noslē­dza mēmu vienošanos.

—   Protams, Hīron, — Anabeta sacīja. — Ejam, kaz-

lēn.

—   Man nepatīk peintbols.

—   Patīk gan. — Viņa uzstīvēja Groveru kājās un aizganīja uz ugunskura pusi.

Hīrons bija pārsējis man kāju. — Persij, mēs ar Ana­betu šurpceļā aprunājāmies. Par pareģojumu.

Oi, nodomāju.

—  Viņa nav vainīga, — es taisnojos. — Es pats izlū­dzos.

Hīrona acīs iezibējās aizkaitinājuma liesmiņas. Es jau gatavojos bārienam, bet Hīrons pēkšņi izskatījās bezgala saguris. — Laikam jau naivi bija ticēt, ka mūžam varēšu to paturēt noslēpumā.

—  Tad es esmu tas, par ko teikts pareģojumā?

Hīrons ietūcīja elastīgo saiti atpakaļ somiņā. — Kaut

es to zinātu, Persij. Tev vēl nav sešpadsmit. Pagaidām at­liek vien apmācīt tevi pēc labākās sirdsapziņas un nā­kotni atstāt moiru ziņā.

Moiras. Sen nebiju aizdomājies par tām vecajām kun­dzītēm, bet, tiklīdz Hīrons viņas pieminēja, man prātā kaut kas saslēdzās.

—  Tad redz, ko tas nozīmēja, — es novilku.

Hīrons sarauca pieri. — Kas ir tas?

—  Pērnvasar. Moiru dotā zīme. Es redzēju, kā tās pārgriež dzīves pavedienu. Tobrīd nospriedu, ka tūliņ miršu, bet ir vēl ļaunāk. Tam būs kāds sakars ar jūsu pa­reģojumu. Viņas paredzēja nāvi — tā pienāks, kad man apritēs sešpadsmit.

Hīrona aste bažīgi nobraucījās gar zāli. — Puisīt, par to neviens nevar būt drošs. Nav akmenī kalts, ka tas pareģojums maz ir par tevi.

—   Bet es esmu vienīgā lielās triādes mirstīgā atvase.

—  Vienīgā mums zināmā.

—  Un Krons augšāmceļas. Viņš grasās iznīcināt Olimpa kalnu.

—    To gan viņš mēģinās, — Hīrons piekrita. — Un, ja vien neapturēsim viņu, Rietumu civilizāciju līdz ar to. Taču mēs neļausim. Un šī ciņa nebūs tavējā vien.

Nopratu, ka viņš pūlas mani uzmundrināt, bet no atmiņas nepagaisa Anabetas vārdi. Atbildība gulsies uz viena hēroja pleciem. Tikai viens pats lēmums glābs vai iznīcinās Rietumus. Un es biju pārliecināts, ka moiras mani brīdinājušas. Drīz notiks kas briesmīgs — vai nu ar mani, vai kādu, kurš man tuvs.

—   Hīron, es esmu tikai bērns, — es izmisis sacīju. — Kāds labums no viena lempīga hēroja cīņā pret tādu kā Krons?

Hīrons izmocīja smaidu. — Kāds labums no viena lempīga hēroja? Džošua Lorenss Čemberlens reiz man teica ko līdzīgu un drīz pēc tam vienpersoniski pārgro­zīja jūsu pilsoņu kara gaitu.

Viņš izvilka no maksts bultu, un liesmu atblāzmā uzmirdzēja tās nāvīgi asā smaile. — Debesu bronza, Per­sij. Nemirstīgo ierocis. Kas notiktu, ja tu tādu raidītu pret cilvēku?

—   Nekas, — es atbildēju. — Tā izskrietu cauri.

—   Tieši tā, — Hīrons piekrita. — Cilvēki un nemir­stīgie nemājo vienā līmenī. Mūsu ieroči nespēj mirstīgos aizskart. Bet tu, Persij, esi pus dievs, pus cilvēks. Tu mīti abās pasaulēs. Abas tevi spēj ievainot, un tu abas spēj ietekmēt. Tieši tas padara hēroju tik īpašu. Tu uznes cil­vēces cerības mūžības virsotnēs. Briesmoņi nemirst. Viņi atdzimst no tā haosa un barbarisma, kas mūžam verd civilizācijas saknēs — turpat, kur barojas Krons. Viņi atkal un no jauna jāslaktē, jātur pa gabalu. Hēroji iemieso šo cīņu. Paaudzi pēc paaudzes jūs izcīnāt tās cīņas, kas cilvēcei jāuzvar, lai tā saglabātu cilvēcību. Vai saproti mani?

—   Es… īsti nezinu.

—   Pacenties, Persij. Esi vai neesi tu tas, par ko vēsta pareģojums, taču Krons tevi par tādu tur. Un pēc šodie­nas viņš zaudēs pēdējo cerību pārvilt tevi savā pusē. Un tas ir vienīgais iemesls, kāpēc viņš tevi vēl nav nonāvējis. Tiklīdz viņš apjautīs, ka no tevis nav nekāda labuma, ar tevi būs cauri.

—  Tu runā tā, it kā viņu pazītu.

Hīrons saknieba lūpas. — Es viņu pazīstu.

Blenzu uz viņu. Reizēm izkrita no prāta Hīrona pa­tiesais vecums. — Vai tāpēc misters D. tevi vainoja koka saindēšanā? Tu reiz minēji, ka dažs labs tev neuzticas.

—   Tā ir.

—   Bet, Hīron… kādā sakarā? Kāpēc lai kāds iedo­mātos, ka tu nodosi nometni un metīsies uz vienu roku ar Kronu?

Hīrona tumšbrūnās acis bija pārpilnas gadu tūksto­šiem krātu skumju. — Persij, atminies savas mācības. Atceries mitoloģijas stundas. Kas mani vieno ar titānu ķēniņu?

Piepūlēju smadzenes, bet mitoloģija man allaž sagāja putrā. Pat tagad, kad tas viss bija kļuvis par īstenību un no mītiem nereti bija atkarīga mana dzīvība, es bieži jau­cos vārdos un faktos. Pakratīju galvu. — Tu, mmm, Kronām esi parādā, vai? Viņš tev izglābis dzīvību?

—   Persij, — Hīrona balss bija neiedomājami klusa. — Titāns Krons ir mans tēvs.

pateicoties kentauru raitajam solim, Longailendā ieradāmies īsi pēc Klarisas. Mani nesa Hīrons, taču ceļā īpaši nepļāpājām, kur nu vēl par Kronu. Es apzinājos, ka Hīronam nav bijis viegli man to pateikt. Negribēju uz­bāzties ar liekiem jautājumiem. Biju saticis daudz ve­cāku, kas liek atvasēm sarkt un bālēt, bet — Krons? Ne­lietīgais titānu valdnieks, kurš sapņo sagraut Rietumu civilizāciju? Diezin vai tāds tētis būtu aicināms uz skolu, lai klasei pastāsta par savu profesiju.

Kad tikām līdz nometnei, kentauri nepacietīgi tri­nās, gaidot tikšanos ar Dionīsu. Klīda baumas, ka šis rīko­jot vētrainas ballītes, bet kentauri dabūja vilties. Kad nometnes dalībnieki sapulcējās Pusdievu kalna virsotnē, izrādījās, ka vīna dievam prāts uz svinībām it nemaz ne­nesas.

Nometne bija pārcietusi divas smagas nedēļas. Māk­slas un amatniecības namiņu līdz pašiem pamatiem bija nosvilinājis Draco Aionius (ciktāl noskaidroju, tas bija la­tīniskais apzīmējums "gigantiskai ķirzakai ar tādu dvašu, kas uzlaiž visu gaisā"). Lielā māja bija stāvgrūdām pilna ar ievainotajiem. Apollona namiņa bērni, kā jau labākie dziednieki, rāvās vaiga sviedros, sniegdami pirmo palī­dzību. Visi, kas pulcējās ap Talijas koku, izskatījās pār­guruši un tādi sagumzīti.

Tiklīdz Klarisa iekāra aunādu zemākajā priedes zarā, mēnesnīca šķita uzmirdzam kvēlāk un pārtopam no pe­lēkas dzidri sidrabainā. Dzestra vēja brāzma izšalca cauri zariem un aizvirmoja pa zāli lejup ielejā. Maņas itin kā atdzīvojās, viss jautās daudz skaudrāk — jāņtārpiņu lies­miņas biezoknī, zemeņu lauku smarža, viļņu šalkas lie­dagā.

Pa vienai vien sabrūnējušās priedes skujas vērtās zaļas.

Visi uzgavilēja. Lēni, bet nešaubīgi — aunādas bur­vība ieplūda kokā, piepildot to ar jauniem spēkiem un izskalojot indi.

Hīrons norīkoja nepārtrauktu sardzi kalna virsotnē visas diennakts garumā un apņēmās piemeklēt pienā­cīgu briesmoni par turpmāku aunādas sargu. Viņš noso­lījās tūlīt pat ielikt sludinājumu "Olimpa Vēstīs".

Klarisa tikmēr uz mitekļa biedru pleciem tika aiz­stiepta līdz amfiteātrim, kur visi viņu cildināja ar lauru vainagu un lustēšanos ap ugunskuru.

Mēs ar Anabetu varējām iet ieskrieties. Sazin, vai kāds maz bija manījis mūsu prombūtni. Un tā laikam bija lielākā pateicība, kādu vien varējām saņemt, — ja kāds pieminētu, ka esam slepus aizlavījušies uzdevumā, mūs vajadzētu izslēgt. Un vispār man uzmanības pietika. Nebija ne vainas reizi par visām reizēm atrasties ierindas nometnieku pulkā.

Vēlāk, kad cepinājām pastilas un klausījāmies brāļu

Speru spoku stāstā par nelietīgu karali, kuru dzīvu apri­jušas dēmoniskas brokastu maizītes, Klarisa man iebik­stīja mugurā un pačukstēja: — Tas, ka tu vienu reizi izrī­kojies sakarīgi, nenozīmē, ka Arējs būs tev draugs. Es joprojām gaidu piemērotu brīdi, lai izsmērētu tevi gar sienu.

Es atplauku platā smaidā.

—   Kas ir? — viņa pukojās.

—   Nekas, — attraucu. — Ir tik labi būt mājās.

Nākamajā rītā, kad lustīgie poniji bija aizspērušies mājup uz Floridu, Hīrons nāca klajā ar negaidītu pazi­ņojumu: ratu skriešanās sacīkstes turpināsies, kā plā­nots. Mēs visi dzīvojām ar pārliecību, ka tās līdz ar Tantalu nogrimušas pagājībā, taču taisnība vien bija, ka nav ne mazākā iemesla tās atcelt, jo sevišķi nu, kad nometne ir drošībā.

Ņemot vērā pirmajā reizē piedzīvoto, Taisons nebija sajūsmā par iespēju atkal kāpt ratos un ar lielāko prieku ļāva man mesties vienā pārī ar Anabetu. Es stūrētu, Ana­beta atvairītos, bet Taisons būtu mūsu melnstrādnieks. Kamēr es apkopu zirgus, Taisons pielaboja Atēnas ratus un veica daudz dažādu uzlabojumu.

Nākamās divas dienas trenējāmies uz velna parau­šanu. Ar Anabetu vienojāmies, ka uzvaras gadījumā balva — atpūta no saimniecības darbiem — tiks sadalīta starp abiem namiņiem. Atēnas namiņā mita vairāk iedzī­votāju, tad nu viņiem atlēktu lielākā tiesa mēneša, bet man nekas nebija iebilstams. Balva man nerūpēja. Es vienkārši gribēju uzvarēt.

Sacīkšu priekšvakarā aizkavējos staļļos. Tērzēju ar zirgiem un birstēju tiem spalvu, kad aiz muguras atska­nēja: — Lāga kustoņi tie zirgi. Kaut es tos būtu izgudrojis.

Pret staļļa durvju stenderi bija atslējies slaiks pus­mūža vīrs pastnieka drānās. No baltās platmales apakšas spraucās melni, sprogaini mati, un pār plecu bija pār­mesta pasta soma.

—   Hermej? — es izstomīju.

—   Sveiks, Persij. Bez sporta tērpa mani neatpazini?

—   Ēēe.. — Nesapratu, vai man tagad jākrīt ceļos vai jāpērk no viņa pastmarkas, vai kas. Tad attapu, kāpēc viņš, visdrīzāk, ieradies. — A, Hermej, paklau, par to Lūku…

Dievs sarauca uzacis.

—  Nūjā, mēs tikāmies, — es sacīju, — bet…

—   Nespēji iedzīt šim paurī prātiņu?

—   Mēs tur drīzāk tā kā nāvīgi duelējāmies.

—   Skaidrs. Tu izvēlējies diplomātisko pieeju.

—   Lūdzu, piedod. Tu tomēr mums iedevi tik jēdzī­gas veltes un tā.. Un es saprotu, ka tu ļoti ilgojies pēc Lū­kas. Bet… viņš ir kļuvis par slikto. Pa īstam slikto. Viņam šķiet, ka tu no viņa esi novērsies.

Gaidīju, ka Hermejs saniknosies. Biju gatavs, ka mani tūdaļ pārvērtīs par kāmi vai ko tamlīdzīgu, lai gan ne mirkli vairs nevēlējos pavadīt grauzēja ādā.

Taču viņš vien nopūtās. — Persij, vai tevi arī kādreiz pārņem sajūta, ka tēvs no tevis ir novērsies?

Un kā vēl.

Gribēju teikt: tik vien kā pār simt reižu dienā. — Ne­biju ar Poseidonu runājis kopš pērnās vasaras. Nekad nebiju ciemojies viņa zemūdens karaļvalstī. Un tad vēl viss trakums ar Taisonu — bez brīdinājuma, bez pa­skaidrojuma. Vienkārši, bāc, tev ir brālis. Derētu vismaz kāds uzmundrinošs telefona zvans vai tādā garā.

Jo ilgāk to apcerēju, jo dusmīgāks kļuvu. Sapratu, ka tomēr vēlos gūt atzinību par paveikto uzdevumu, taču ne jau no nometniekiem. Es gribēju, lai runā tēvs. Lai viņš pamana mani.

Hermejs piekārtoja somas plecu lenci. — Persij, tas nav viegli, bet dievam bieži jārīkojas aplinkus — jo se­višķi, ja tas skar paša bērnus. Ja mēs iejauktos ikreiz, kad atvase savāra ziepes… tas tikai radītu jaunas problēmas un neapmierinātību. Ja tu rūpīgāk apdomāsies, secināsi, ka Poseidons gādā par tevi — es esmu par to pārlieci­nāts. Viņš atbild uz tavām lūgšanām. Atliek vien cerēt, ka arī Lūka to reiz sapratīs. Varbūt tev šķiet, ka tu izgā­zies, bet tu atgādināji Lūkam par to, kas viņš īstenībā ir. Tu runāji ar viņu.

— Es mēģināju viņu nogalināt.

Hermejs paraustīja plecus. — Ģimenēs iet ņigu ņegu. Nemirstīgo ģimenēs valda bezgalīgs ņigu ņegu. Reizēm pareizākais ir atgādināt, ka esam saistīti radniecības saitēm, lai nāktu kas nākdams… bet kropļošanu un slaktēšanu piebremzēt līdz minimumam.

Neizklausījās pēc ideālās ģimenes receptes. Taču, prā­tojot par savu uzdevumu, bija jāatzīst, ka varbūt Herme­jam tomēr taisnība. Poseidons mums sūtīja palīgos hipokampus. Viņš dāvāja man tādu varu pār ūdeņiem, kādu es pat neapjautu. Un tad vēl Taisons. Vai Poseidons ar nodomu saveda mūs kopā? Cikkārt Taisons šovasar jau bija glābis man dzīvību?

Tālumā nobazūnēja gliemežvāka taure, ieskandinot komandanta stundu.

—   Ej gulēt, — Hermejs ieteica. — Es šovasar jau esmu pamanījies sagādāt tev gana daudz nepatikšanu. Es tiešām ierados tikai sūtījuma dēļ.

—  Sūtījuma?

—   Persij, es taču esmu dievu ziņnesis. — Viņš iz­vilka no somas elektronisku planšeti un pasniedza to man. — Paraksties te, lūdzu.

Tikai tad, kad pildspalva jau bija man rokā, attapos, ka to apvij divas zaļas, sīksīkas čūskas. — Ē! — Nosviedu planšeti zemē.

Au, iekunkstējās Džordžs.

Nē, nu tiešām, Persij, pukojās Marta. Vai tu gribētu, ka tevi nosviež uz zirgu staļļa grīdas?

—   Ui, atvainojiet. — Čamdīties ap čūskām nebija visai patīkami, taču pacēlu nomesto planšeti un pild­spalvu. Marta un Džordžs locījās man plaukstā, līdz iz­veidoja zīmuli ar tādu kā rokturīti — līdzīgu man skolo­tājs lika lietot otrajā klasē.

Vai žurku man atnesi, Džordžs noprasīja.

—   Nē… — atbildēju. — Nevienu nemanījām.

Kā ar jūrascūciņu?

Džordž! Marta norāja. Nekacini puiku.

Parakstījos un atdevu planšeti Hermejam.

Pretim viņš man sniedza aploksni viļņu zilumā.

Man drebēja rokas. Vēl neatvēris zināju, ka tā ir no tēva. Dzedri zilajā papīrā jautās viņa spēks, itin kā pati aploksne būtu locīta no jūras viļņa.

—   Lai jums rīt veicas, — Hermejs sacīja. — Tev ir brangi zirgi, tomēr, piedod, atvaino, fanošu par Hermeja namiņu.

Tu tikai nezaudē drosmi, to izlasījis, dārgais, Marta mierināja. Viņš tik tiešām vēl tev visu labāko.

—   Kā to saprast? — pārvaicāju.

Neklausies viņā, Džordžs atplijās. Un nākamreiz at­ceries, ka čūskas pelnījušas kādu nieku par darbiņu.

—  Mierā, jūs tur — abi, — Hermejs norīkoja. — Uz redzi, Persij. Līdz citai reizei.

No viņa platmales izdīga divi sīki, balti spārniņi. Hermejs iezaigojās, un nu jau es biju gana gudrs, lai pa­gūtu novērsties, pirms viņš atklājas visā dievišķajā spozmē. Žilbinošs, balts zibsnis, un viņš bija prom, bet es paliku viens ar zirgiem.

Blenzu zilajā aploksnē, ko turēju rokās. Adresāts bija drukāts izlēmīgā, elegantā rokrakstā, kādu reiz jau biju redzējis uz paciņas, ko pirms gada saņēmu no Poseidona.

Persijam Džeksonam Pusdievu nometnē

Jārnroudā 3.141 Longailendā Ņujorkā 11954

Pavisam īsta vēstule no mana tēva. Varbūt viņš rak­sta uzslavu par to, ka atguvu aunādu. Varbūt paskaidro visu par Taisonu, atvainojas, ka nav sazinājies agrāk. Es tik daudz ko sagaidīju no šās vēstules.

Atvēru aploksni un atlocīju vēstuli.

Lapas vidū bija viens vienīgs vārds:

Sasparojies!.

Nākamajā rītā visi čaloja par ratu sacīkstēm vien, taču ik pa brīdim kāds pameta bažīgu skatienu debesīs, it kā tur kuru katru bridi varētu parādīties Stimfālas putnu bari. Lieki. Vasaras diena bija padevusies pasakaina, ar dzidri zilām debesīm, bez neviena mākonīša. Nometne pamazām atguva agrāko skatu: pļavas bija zaļas un lek­nas; grieķisko celtņu priekšā zaigoja baltas kolonnas; mežā līksmi draiskojās driādas.

Bet es jutos kā pēdējais nabags. Naktī nebiju gulējis ne minūti, prātodams par Poseidona brīdinājumu.

Sasparojies!

Kas tas par sviestu? Viņš nopūlas, lai atsūtītu vēstuli, bet uzraksta vienu vienīgu vārdu?

Marta ieteica nepārdzīvot. Varbūt Poseidonam bija iemesls izteikties tik mīklaini. Varbūt viņš pats skaidri nezināja, par ko mani brīdina, vien juta, ka tuvojas kas vērā ņemams, — un, ja es nebūtu gatavs, tas nomēztu mani gar zemi. Lai arī bija grūti, nospriedu domāt tikai par sacīkstēm.

Abi ar Anabetu izripinājām uz trases, un nevarēju vien beigt brīnīties, cik ļoti Taisons pārvērtis Atēnas ra­tus. Bronzā kaltā armatūra lika ratiem saulē vizēt. Riteņi bija nostiprināti ar tik maģisku spēku, ka mēs slīdējām līdzeni kā pa ledu. Zirgu pavadas nospriegotas tik nevai­nojami, ka kustoņi mainīja virzienu pie mazākā rāviena.

Taisons arī bija mums pagatavojis trīs šķēpus ar trim pogām uz katra spala. Pirmā lika šķēpam trieciena brīdī eksplodēt, atbrīvojot neganti asu stiepli, kas iepītos pretinieku riteņos un sastrēmelētu tos lupatās. Otrā poga lika izbīdīties trulai (taču gana nejaukai) šķēpa smailei, lai ar tādu izbakstītu konkurentus laukā no ratiem. Trešā pārvērta šķēpu par āķi, ar ko piekabināties pretinieku ratiem vai aizgrūst tos projām.

Spriedu, ka esam tīri labā formā, bet Taisons tik un tā brīdināja mūs piesargāties. Arī pārējām komandām azotē bija slepeni triki un viltības.

—   Še, — viņš mani uzrunāja īsi pirms starta signāla.

Taisons pasniedza man rokas pulksteni. Nekā īpaša —

balti sudrabota ciparnīca un melna ādas siksniņa —, taču, tiklīdz to ieraudzīju, sapratu, ka šis ir tas nieciņš, ap ko Taisons visu vasaru ķimerējies.

Neesmu nekāds pulksteņu fanāts. Kāda starpība, cik tas rāda? Taču nespēju atraidīt Taisona dāvanu.

—   Paldies, vecīt. — Pulkstenis uz delmu šķita neiz­sakāmi viegls un piegūla pavisam ērti. Teju vai nejutu, ka man tāds ir.

—  Nepaguvu līdz ceļojumam, — Taisons nomurmi­nāja. — Piedod, piedod.

—   Vecīt, nepārdzīvo.

—  ja tev sacīkstēs vajag pasargāties, — viņš ieteica, — nospied pogu.

—   Ā, labi. — Diez vai laikrādis man varētu palīdzēt, bet Taisona rūpes nudien bija aizkustinošas. Nosolījos atminēties par pulksteni. — Un, ē, Taison…

Viņš paraudzījās uz mani.

—   Es gribēju teikt, nūū… — Pūlējos atrast īstos vār­dus, lai atvainotos, ka tiku kaunējies par viņu pirms mūsu ceļojuma, ka liedzos būt viņam brālis. Vārdi kā nenāca, tā nenāca.

—   Es zinu, ko tu man teiksi, — Taisons sakautrējies noteica. — Poseidons tomēr parūpējās par mani.

—   Ēmmm…

—   Viņš atsūtīja tevi man palīgos, kā to biju lūdzis.

Noplakšķināju acis. — Tu lūdzi Poseidonam … mani?

—   Draugu. — Taisons murcīja rokās krekla stūri. — Mazie ciklopi izaug uz ielas. Mācās uzmeistarot lietas no pabirām. Mācās izdzīvot.

—   Bet tas ir tik nežēlīgi!

Viņš sirsnīgi pakratīja galvu. — Tas mums māca novērtēt katru svētību, nevis kļūt par tādiem mantrau­šiem, neliešiem un rešņiem kā Polifēms. Bet es nobijos. Briesmoņi mani tik dikti dzenāja, reizēm saskrāpēja…

—   Tās rētas tev uz muguras?

Viņa acs pierietēja asarām. — Sfinksa no 72. ielas, īsta nejaucene. Lūdzos tētiņam palīdzību. Pavisam drīz mani atrada ļaudis no Merivezeras. Satiku tevi. Tā lie­lākā svētība pasaulē. Nožēloju, ka saucu Poseidonu par ļauno. Viņš man atsūtīja brāli.

Vēros Taisona uzmeistarotajā pulkstenī.

—   Persij! — Anabeta jau sauca. — Nāc!

Hīrons stāvēja pie starta līnijas, gatavs pūst taurē.

—   Taison… — es iesāku.

—   Ej, — Taisons mudināja. — Tu uzvarēsi.

—   Es., jā, labi, draudziņ. Nocelsim pirmo vietu tev par godu. — Iekāpu ratos, ieņēmu pozīciju, un Hīrons tūliņ deva starta signālu.

Zirgi zināja, kas darāms. Aiztraucāmies pa trasi tādā tempā, ka es izlidotu laukā, ja nebūtu iekrampējies ādas grožos. Anabeta cieši turējās pie ratu malas. Riteņi mir­dzēja vienkārši fantastiski. Pirmajā pagriezienā bijām ratu tiesu priekšā Klarisai, kas tobrīd atkāvās no brāļiem Speriem — šie no Hermeja ratiem bakstījās ar šķēpiem.

—   Esam vadībā! — izsaucos, bet krietni par ātru.

—   Uzmanās! — nobļāvās Anabeta un svieda pirmo, par āķi pārdarināto šķēpu, tā atvairot ar svina atsvariem apkarinātu tiklu, kas būtu mūs abus sapiņķerējis. Pie viena sāna jau dzinās Apollona rati. Pirms Anabeta pa­guva tvert nākamo ieroci, Apollona komanda jau iegrūda mūsu labajā ritenī šķēpu. Šķēps sašķīda, bet salauza ari pāris spieķu. Mūsu rati sasvērās un nogrīļojās. Biju pār­liecināts, ka ritenis tūliņ salūzīs, bet mēs tomēr, uz puņķiem turoties, turpinājām ripot uz priekšu.

Mudināju zirgus turēt tempu. Nu jau bijām sānu pie sāna ar Apollona braucējiem. No mugurpuses strauji tu­vojās Hēfaists. Arējs un Hermejs plecu pie pleca iepalika, kamēr Klarisa un Konors Spers vicināja zobenu un šķēpu.

Vēl viens trieciens ritenim, un būsim vēkšpēdus.

—   Rokā esat! — auroja Apollona divnieka stūrmanis. Viņš nometnē bija jauniņais. Vārdu neatceros, bet dūšas šim pavisam noteikti netrūka.

—   Sapņo vien! — Anabeta attrauca.

Viņa izvilka otro šķēpu — visai pārdrošs gājiens, ņe­mot vērā, ka mūs gaidīja vēl viens pilns aplis, — un svieda Apollona stūrmanim.

Tēmējums bija nevainojams. Lidojumā šķēps pār­tapa par trulo bomi, trāpīja stūrmanim krūtīs, tas savu­kārt atmuguriski krita pret komandas biedru, un abi izkūleņoja laukā no ratiem. Zirgi, sajutuši, ka pavada vaļā, satrakojušies ieauļoja skatītāju pūlī. Lopiņiem lecot pāri tribīņu stūrim, zeltītie sacīkšu rati apgāzās vēkšpēdus, un nometnieki spruka pa malām meklēt glābiņu. Zirgi aizrikšoja uz stalli, nopakaļ vilkdami apgāztos ratus.

Par spīti čīkstīgajam labajam ritenim, kaut kā pār­dzīvojām nākamo pagriezienu. Šķērsojām starta līniju un auļiem sākām fināla apli.

Ratu ass čīkstēja un grabēja. Lai arī zirgi klausīja katrai manai pavēlei un traucās kā labi ieeļļota mašīna, ļodzīgais ritenis darīja savu.

Hēfaista komanda joprojām mina uz papēžiem.

Bekendorfs nosmīnējis piespieda nez kādu pogu uz ratu vadības pults. Viņa mehāniskie zirgi izšāva metālis­kas troses, kas apvija mūsu ratu pakaļējo šķērskoku. Be­kendorfs iedarbināja vinčas, un mūsu rati nodrebēja; mēs tikām rauti atpakaļ, Bekendorfs — vilkts uz priekšu.

Anabeta nolamājusies izrāva dunci. Viņa cirta pa trosēm, taču tās izrādījās pārāk resnas.

—   Nevaru pārgriezt! — viņa sauca.

Nu jau Hēfaista rati bija draudīgi tuvu, un metālis­kie zirgi draudēja mūs sabradāt.

—   Maināmies! — uzsaucu Anabetai. — Ņem grožus!

—   Bet…

—   Klausi mani!

Viņa aizspraucās uz priekšu un satvēra grožus. Es zvārodamies pagriezos uz otru pusi un izvilku Pretstraumi.

Cirtu, un trose pārtrūka kā kurpju šņore. Izrāvāmies uz priekšu, taču Bekendorfa stūrmanis parāva ra­tus pa kreisi un tika mums līdzās. Bekendorfs izvilka zobenu. Viņš tēmēja uz Anabetu, taču es paguvu asmeni atvairīt.

Strauji tuvojās pēdējais pagrieziens. Es atmetu visas cerības. Lai uzvarētu, vajadzētu vienlaikus saskādēt Hēfaista ratus, noslaucīt tos no trases un vēl pasargāt Ana­betu. Lai cik lādzīgs puika bija Bekendorfs, nebija rak­stīts, ka viņš mūs abus neaizraidīs uz lazareti, ja zaudēsim modrību.

Nu jau bijām blakus, turklāt no mugurpuses strauji iedzina arī Klarisa.

—  Uz redzīti, Persij! — Bekendorfs klaigāja. — Te maza atvadu dāvana!

Viņš iesvieda mūsu ratos sīku ādas dozīti. Tā tūdaļ pieplaka pie grīdas un sāka izvirst zaļus dūmus.

—  Grieķu uguns! — iekliedzās Anabeta.

Nolādējos. Biju dzirdējis nostāstus par grieķu uguns

posta darbiem. Lēsu, ka mums ir kādas desmit sekun­des, līdz tā ies gaisā.

—  Svied prom! — Anabeta bļāva, bet tas nebija ma­nos spēkos. Hēfaista rati joprojām traucās līdzās, gaidī­dami, kad viņu mazā dāvaniņa eksplodēs. Bekendorfs uzplijās ar zobenu. Atliktu man uz mirkli novērsties un čammāties ap grieķu uguni, lai Anabetu tikmēr sašķē­rētu un mēs kaut kur ietriektos. Pūlējos dāvanu aizspert, bet arī tas bija tukšs numurs. Doze nebija izkustināma.

Tad es atcerējos par pulksteni.

Man nebija ne jausmas, kā tas varētu līdzēt, bet kaut kā pamanījos nospiest mazo slēdzīti. Pulkstenis tūliņ pārvērtās. Tas pletās, metāla karkass izvērpās plašumā kā veclaiku foto objektīva aizbīdnis, ādas siksna tikmēr tinās gar delnu, līdz man rokās bija apaļš vairogs pusotra metra platumā, šaipusē pārvilkts ar maigu ādu, bet otru pusi rotāja pulēta bronza ar visvisādām gravīrām, kuras aplūkot man nudien nebija vaļas.

Zināju tikai vienu: Taisons bija trāpījis desmitniekā. Izslēju vairogu un pret to noklaudzēja Bekendorfa zo­bens. Asmens sašķīda.

— Ko? — viņš nokliedzās. — Kā…

Vairāk pļāpāt nebija laika, jo es devu šim krūtīs ar savu jauno vairogu un izlidināju no ratiem tā, ka viņš velšus aizvēlās putekļos.

Grasījos jau ķert pēc Pretstraumes un izrēķināties ar stūrmani, kad Anabeta iesaucās: — Persij!

Grieķu uguns dzirksteļoja. Pabāzu zem ādas maciņa zobena galu kā tādu špakteli un sviedu to gaisā. Ugunsbumba aizlidoja līdz Hēfaista ratiem un piezemējās stūr­manim pie kājām. Viņš noelsās.

īss acumirklis, un stūrmanis izlēma gluži pareizi — metās laukā no ratiem, kas sasvērās un uzsprāga zaļās liesmās. Metāla zirgiem, šķiet, radās kaut kāds īssavieno­jums. Viņi apsviedušies vilka degošo vraku pretim Kla­risai un Speriem, un tie dabūja raut sāņus, lai izvairītos.

Anabeta pievilka grožus un sagatavojās pēdējam pa­griezienam. Iekrampējos ratu malā dziļā pārliecībā, ka avarēsim, taču Anabeta neizskaidrojamā kārtā tika galā, un mēs pārripojām pār finiša līniju. Pūlis uzgavilēja.

Tiklīdz rati apstājās, mūs apstāja pūlis. Draugi de­dzīgi skandēja mūsu vārdus, bet Anabeta centās pār­kliegt gaviles: — Pagaidiet! Klausieties! Ir vēl kāds!

Gaviles negribēja mitēties, bet Anabeta nepiekāpās: — Mēs to nepaveiktu bez kāda īpaša palīga! Mēs ne­uzvarētu šajās sacīkstēs, neatgūtu aunādu, neizglābtu Groveru, nekas no tā visa nebūtu iznācis! Mēs esam ka­raļvalsti parādā Taisonam, Persija…

— Brālim! — es iesaucos tik skaļi, lai visi mani sa­dzird. — Taisonam, manam mazajam brālim!

Taisons nosarka. Klausītāji sajūsmā ieaurojās. Ana­beta uzspieda man uz vaiga buču. Nu aurošana sacēlās vēl skaļāka. Atēnas namiņa iemītnieki pacēla mani, Anabetu un Taisonu gaisā un nesa uz skatuvi, kur mūs jau gaidīja Hīrons, lai dāvātu lauru vainagus.

Šī bija viena no laimīgākajām pēcpusdienām no­metnes vēsturē, kas tikai pierāda, ka rīts mēdz būt mal­dinošs, — nekad nevar zināt, ko nesīs vakars.

Grovers paziņoja, ka atlikušo vasaru pavadīs no­metnē kopā ar mums un tikai pēc tam atgriezīsies pie Pāna meklējumiem. Šķeltnadžu vecajie bija tik aizgrābti, ka viņam izdevies izsprukt cauri sveikā, turklāt vēl pa­vērt ceļu nākamajiem meklētājiem, ka piešķīra šim divus mēnešus garu atvaļinājumu un jaunu stabuli. Vienīgā sliktā ziņa: Grovers to stabuli drillēja visu pēcpusdienu, un viņa muzikālās prasmes nebija diži augušas. Viņš spa­rīgi pūta YMCA meldiņu, un zemeņu stādi tikmēr kā traki pinās mums pa kājām, teju gribēdami mūs nožņaugt. No sirds jutu tiem līdzi.

Grovers grasījās tagad, klātienē, pārraut mūsu lidzjūtu saikni, bet es biju ar mieru to saglabāt, ja viņam ne­kas nav iebilstams. Viņš nolika stabuli sāņus un blenza manī. — Bet, Persij, ja es iekulšos nepatikšanās, tev drau­dēs briesmas! Tu vari iet bojā!

—  Es gribu būt lietas kursā, ja tu atkal kaut kur iekulsies. Un es atkal došos tev palīgā. Citādi nevarēs.

Galu galā viņš piekrita saikni saglabāt un turpināja dancināt zemenes pie YMCA meldiņa. Bija lieki uzburt līdzjūtu saikni — tāpat zināju, kāda tām jušana.

Vēlāk, loka šaušanas treniņā, Hīrons pasauca mani sāņus un pavēstīja, ka nolīdzinājis visu nesmukumu ar Merivezeras pamatskolu. Skola vairs nevainoja mani sporta zāles izpostīšanā. Policija vairs nedzina man pēdas.

—   Kā tev tas izdevās? — nobrīnījos.

Hīrona acīs iezibējās nebēdnīgas liesmiņas. — Es tikai ierosināju, ka ļaudis todien pieredzējuši ko citu — apkures katla eksploziju, kas nepavisam nebija tava vaina.

—  Tu tā teici, un viņi tūliņ noticēja?

—   Liku lietā miglu. Kādudien, kad būsi gatavs, es tev to ierādīšu.

—  Tas nozīmē, ka nākamgad varu atgriezties Merivezerā?

Hīrons sarauca pieri. — O, nē. Tu joprojām esi iz­slēgts. Misters Bonsaji sacīja, ka tev esot — kā viņš tur teica? — neriktīga karma, kas graujot skolas pedago­ģisko auru. Taču, par prieku tavai mātei, ar likumu tu neesi saķēries. Jā, runājot par tavu mammu…

Viņš no bultu maka izvilka mobilo telefonu un pa­sniedza to man. — Pēdējais laiks viņu sazvanīt.

Trakākais bija iesākums — tā daļa, kur jānoklausās "Persij-Džekson-ar-kuru-galu-tu-domā-vai-sajēdz-kāes-satraucos-šitā-aizšmaukt-bez-atļaujas-no-nometneskaut-kādos-bīstamos-uzdevumos-un-pārbaidīt-manilīdz-nāvei" penteris.

Taču beigās viņa aizelsusies iepauzēja. — Ai, nu… man prieks, ka esi sveiks un vesels!

Tāpēc mamma ir tik lieliska. Viņa neprot dusmoties. Mēģina, bet nav tam radīta.

—   Piedod, mammu, — es sacīju. — Es vairs nebie­dēšu tevi.

—   Nesoli man neko, Persij. Tu labi zini, ka ies ar­vien trakāk. — Viņa pūlējās izklausīties nevērīga, bet es jutu, ka mamma nudien satraucas.

Gribēju teikt kādu uzmundrinošu vārdu, bet īste­nībā zināju, ka viņai ir taisnība. Kā pusdievs allaž likšu viņai baidīties. Jo vecāks kļūšu, jo draudīgākās lietās iepīšos.

—   Es varētu uz brīdi aizbraukt mājās, — ieminējos.

—   Nē, nē. Paliec nometnē. Trenējies. Dari, kas da­rāms. Bet nākamo mācību gadu tu taču pavadīsi mā­jās, ko?

—   Protams. Ja mani maz uzņems kādā skolā.

—   Gan kaut ko atradīsim, mīļais, — mamma nopū­tās. — Kādu stūrīti, kur par mums vēl nav dzirdējuši.

Taisonu nometnē daudzināja kā īstu varoni. Es ar lielāko prieku uz visiem laikiem dalītu ar viņu vienu pa­jumti, taču tovakar, sēžot kāpās un veroties uz Longailendas zundu, viņš nāca klajā ar bezgala pārsteidzošu pa­ziņojumu.

—   Vakar tētiņš atsūtīja sapni, — viņš pavēstīja. — Viņš gaida mani ciemos.

Nospriedu, ka viņš ākstās, bet Taisons taču neprata ākstīties. — Poseidons tev sapnī deva ziņu?

Taisons piekrītoši pamāja. — Grib, lai atlikušo va­saru nirstu ūdens apakšā. Lai mācos strādāt ciklopu kal­vēs. Viņš to nosauca par krāpsi… trapsi…

—   Praksi? -Jā.

Mirkli apdomāju. Bija jāatzīst, ka man maķenīt skauž. Mani Poseidons ne reizi nebija aicinājis zem ūdens. Taču tad attapos, ka Taisons dodas projām? Sveiki un atā?

—   Kad tu dosies?

—   Tagad.

—   Tagad. Tas ir… tagad tagad?

—   Tagad.

Vēroju viļņus Longailendas šaurumā. Ūdens saul­rietā vizuļoja sārts.

—  Man prieks par tevi, draudziņ, — kaut kā izstomīju. — Tik tiešām.

—   Bēdīgi atstāt jauno brāli, — viņš sacīja trīcošā balsī. — Bet es gribu darināt. Ieročus nometnei. Jums vajadzēs.

Sapratu, ka viņam diemžēl ir taisnība. Aunāda ne­bija risinājums it visām nometnes nedienām. Lūka jo­projām bija uz brīvām kājām un pulcēja armiju uz "Princeses Andromedas" klāja. Krons joprojām gatavo­jās atdzimt savā zelta zārkā. Agri vai vēlu mums būs jā­stājas viņiem pretī.

—   Tu darināsi labākos ieročus pasaulē, — es Taisonam teicu. Lepni paslēju savu pulksteni. — Un varu derēt, ka tie arī laiku pareizi rādīs.

Taisons iešņaukājās. — Brāļi viens otram palīdz.

—   Un tu esi mans brālis, — es teicu. — Tur nav divu domu.

Viņš papliķēja man pa muguru tik sparīgi, ka gan­drīz novēlos lejup pa kāpu. Tad viņš notrausa no vaiga asaru un piecēlās, lai dotos ceļā. — Liec lietā vairogu.

—   Noteikti, draudziņ.

—   Reiz tas glābs tev dzīvību.

Viņš to pateica tik nevērīgi, ka aizdomājos, nez, vai tā ciklopa acs spēj ieskatīties nākotnē.

Aizsoļojis līdz krastmalai, viņš nosvilpās. No viļņiem iznira hipokamps Dardedzis. Noraudzijos, kā abi pagaist Poseidona valstības plašumos.

Kad viņi vairs nebija saskatāmi, paraudzījos uz savu jauno rokaspulksteni. Nospiedu pogu, un no tā atkal izvērpās milzu vairogs. Bronzā sengrieķu stilā bija izkaltas epizodes no mūsu šāsvasaras piedzīvojumiem. Te Ana­beta sadeva pa mizu lestrigonu bumbotājam, te es Pus­dievu kalnā cīkstējos ar bronzas vēršiem, te Taisons ar Dardedzi traucās uz "Princesi Andromedu", te "Birmingema" tēmēja uz Haribdu. Pārbraucu ar roku ainiņai, kas attēloja Taisonu, kurš kaujas ar hidru, vienlaikus sargā­joši pacēlis gaisā kasti briesmoņu virtuļu.

Ļāvos skumjām. Es zināju, ka Taisonam zem ūdens klāsies pasakaini. Bet zināju arī to, ka man trūks itin visa — viņa sajūsmas par zirgiem, prasmes salabot ratus vai kailām rokām mīcīt metālu, vai arī sasiet ļaundarus mezglā. Man trūks pat viņa krākšanas kaimiņu gultā tā, ka jumts ceļas.

—   Sveiks, Persij.

Atskatījos.

Kāpas galā stāvēja Anabeta un Grovers. jādomā, ka man acīs bija sabirušas smiltis, jo es traki mirkšķināju.

—  Taisons…— es viņiem sacīju. — Viņam vajadzēja…

—  Mēs zinām, — Anabeta saudzīgi atsaucās. — Hī­rons pastāstīja.

—  Ciklopu kalves, — Grovers noskurinājās. — Tur esot briesmīga ēdināšana! Vispār nekādu enčiladu, iedo­mājieties!

Anabeta pastiepa roku. — Nāc nu, aļģu pauri! Laiks vakariņām.

Mēs lēnā solī devāmies uz paviljonu — trijatā, kā senos laikos.

Tovakar plosījās vētra, taču debesis virs Pusdievu nometnes bija skaidras kā allaž. Pie apvāršņa šķilās zibeņi, viļņi bangoja pret krastu, taču ielejā nenopilēja ne lāsī­tes. Pateicoties aunādai, mēs atkal bijām drošībā, burvju robežu lokā.

Taču sapņos joprojām neradu mieru. Dzirdēju, kā Krons ņirdz no Tartara dzīlēm: Polifēms akli tup savā alā, ticot, ka izcīnījis lielu uzvaru, jauno varoni! Vai tu ne­esi tikpat akls? Tumsā atbalsojās titāna ledainie smiekli.

Tad sapnis pārtapa. Es sekoju Taisonam jūras dzīlēs uz Poseidona valstību. Nokļuvu starojošā zālē, kas laistī­jās zilā gaismā, grīdu rotāja pērles. Un tur koraļļu tronī sēdēja mans tēvs, tērpies kā pavisam parasts makšķer­nieks — haki šortos un saulē pabalojušā kreklā. Ielūko­jos viņa saules lutinātajā sejā, dzidri zaļajās acīs, un viņš man sacīja tikai vienu: sasparojies!

Uztrūkos.

Kāds bungoja pie durvīm. Iekšā nelūgts ieklupa Grovers. — Persij! — Viņš elsa. — Anabeta… kalnā… viņa…

Viņa skatiens vēstīja — kaut kas nepavisam nebija lāgā. Anabeta tonakt bija sardzē pie aunādas. Ja kaut kas būs gadījies…

Nosviedu segu, asinis dzīslās bija teju sastingušas. Rāvu kājās to, kas gadījās pie rokas, bet Grovers tikmēr centās salikt sakarīgu teikumu, taču bija pārāk apdullis, par daudz aizelsies. — Viņa tur guļ… tikai guļ…

Es izskrēju laukā un traucos pāri pagalmam, Gro­vers mina uz papēžiem. Ausa gaismiņa, bet šķita, ka visa nometne verd un mutuļo. Runas izplatījās. Noticis kas neaptverams. Nometnieku pulciņi jau soļoja uz kalnu. Satīri, nimfas un hēroji bruņu un pidžamu jūklī.

Izdzirdēju pakavu dipoņu, un mums līdzās pierikšoja Hirons, pavisam drūms no vaiga.

— Vai tiesa? — viņš noprasīja Groveram.

Apstulbušais Grovers spēja vien pamāt ar galvu.

Pūlējos apvaicāties, kas īsti noticis, bet Hīrons pa­ķēra mani aiz rokas un bez mazākās piepūles uzcēla sev mugurā. Kopā mērojām ceļu augšup Pusdievu kalnā, kur jau bija sapulcējies bariņš.

Biju domājis, ka aunāda būs pazudusi, bet tā jopro­jām karājās priedē un laistījās pirmajos saules staros. Vētra bija mitējusies, un debesis krāsojās asinssārtas.

—   Lai nolādēts titānu valdnieks, — Hīrons sacīja.

—   Viņš atkal mūs apmānījis, atkal pamanījies izmantot pareģojumu savā labā.

—   Kā to saprast? — apvaicājos.

—   Aunāda, — viņš atbildēja. — Aunāda paveikusi vairāk, nekā cerēts.

Rikšojām uz priekšu, un visi pašķīrās. Tur, koka pa­kājē, bez samaņas gulēja meitene. Kāda cita meitene, tērpusies grieķu bruņās, bija sakņupusi pār dusošo.

Man ausīs šalca asinis. Prāts miglojās. Anabetai kāds uzbrucis? Kāpēc tad aunāda joprojām bija te?

Kokam nebija ne vainas, tas bija spirgts un vesels, pārpilns zelta aunādas burvības.

—   Tā atveseļojusi koku, — Hīrons drūmi sacīja.

—  Taču izšķīstījusi ne indi vien…

Pēkšņi es sapratu, ka Anabeta nemaz neguļ zemē. Anabeta bija tā bruņās tērptā, kas noliekusies pār gu­ļošo. Ieraugot mūs, Anabeta steidzās pie Hīrona. — Tā… viņa… pēkšņi tur…

Viņas acis bija pilnas asaru, bet es joprojām neko ne­sapratu. Biju pārāk apmulsis, lai saliktu visu kopā. Nolēcu no Hīrona muguras un steidzos pie dusošās meitenes. Hīrons uzsauca: — Persij, pagaidi!

Nometos ceļos. Viņai bija īsi, tumši mati un vasarraibumiem nosēts deguntiņš. Meitenei bija vingrs un spē­cīgs garo distanču skrējējas augums, drēbes ne īsti panku, ne gotu — melns tēkrekls, sadriskāti džinsi un ādas jaka ar nozīmītēm, ko rotāja nekad nedzirdētu grupu nosau­kumi.

Viņa nebija no nometnes. Nebiju viņu manījis ne­vienā namiņā. Un tomēr savādā kārtā šķita, ka esmu viņu jau agrāk redzējis…

—  Tā ir taisnība, — Grovers, uzdesojis kalnā, bez elpas dvesa. — Neticami…

Neviens cits meitenei netuvojās.

Piekļāvu plaukstu viņai pie pieres. Āda bija vēsa, bet pirkstos man iedzēla it kā uguns.

—   Viņai vajag nektāru un ambroziju, — es teicu. Šejieniete vai svešiniece, bet viņa nešaubīgi bija pus­dievu dzimuma. Tas bija jaušams no viena vienīga pie­skāriena. Nesapratu, kāpēc visi ir tik pārbijušies.

Satvēru viņu aiz pleciem un piecēlu sēdus, atbalstot galvu pret manu plecu.

—  Nu!? — uzsaucu pārējiem. — Kas jums iekodis? Nesam viņu uz Lielo māju.

Neviens, pat ne Hīrons nekustēja no vietas. Visi stā­vēja, elpu aizturējuši.

Tad meitene ievilka īsu, saraustītu elpu. Ieklepoju­sies viņa atvēra acis. Varavīksnenes bija žilbinoši zilas — teju elektrozilas.

Meitene apjukusi, trīsoša un ieplestām acīm raudzī­jās manī. — Kas tu…

—   Es esmu Persijs, — sacīju. — Tu tagad esi drošībā.

—   Tik savāds sapnis…

—   Viss kārtībā.

—   Es nomiru.

—   Nē, — mierināju viņu. — Tev nekas nekaiš. Kā tevi sauc?

Un tad es sapratu. Vēl pirms viņa paguva atbildēt.

Meitenes zilās acis raudzījās mani, un es sapratu, kāds bijis zelta aunādas medību mērķis. Kāpēc bija jāsa­indē koks. Viss salikās pa plauktiņiem. Krons bija cēlis galdā vēl vienu spēļu kauliņu — iespēju sagrozīt pareģo­jumu pēc sava prāta.

Pat Hīrons, Anabeta un Grovers, kuriem šajā mirklī piedienētu diet un gavilēt, bija pārlieku satriekti, domā­jot par miglā tīto nākotni. Un es turēju savās rokās kādu, kuram bija lemts tapt par manu labāko draugu vai tikpat labi — niknāko ienaidnieku.

— Es esmu Talija, — meitene sacīja. — Zeva meita.

Lielais paldies maniem izmēģinājuma trusīšiem, Džefrijam Kolam un Trevisam Stollam, par manuskripta caurskatī­šanu un trāpīgiem ieteikumiem; Egbertam Bakeram no ļeilas universitātes par palīdzīgu roku sengrieķu valodā; Nensijai Gai­tai par lielisko pārstāvniecību; manai redaktorei Dženiferai Beserei par padomiem un neatlaidību; visiem audzēkņiem tajās daudzajās skolās, ko apciemoju, par aizrautīgo atbalstu; un, protams, Bekijai, Heilijai un Patrikam Riordaniem, jo, tikai pateicoties viņiem, spēju nokļūt Pusdievu nometnē.

Viens Mans labākais draugs izvēlas kāzu kleitu 7

Divi Spēlēju tautasbumbu ar kanibāliem 14

Trīs Esi sveikts, mūžīgo mocību taksometri 31

Četri Taisons niekojas ar uguni 44

Pieci Es tieku pie jauna kaimiņa 54

Seši Dēmonisko baložu uzbrukums 72

Septiņi Pieņemu veltes no svešinieka 91

Astoņi Uz "Princeses Andromedas" klāja 113

Deviņi Drausmīgākais ģimenes salidojums pasaulē 127

 Desmit Ceļojam ar beigtiem konfederātiem 140

Vienpadsmit Klarisa uzlaiž visu gaisā 154

Divpadsmit Viesojamies Kikī SPA kūrortā 171

Trīspadsmit Anabeta mēģina peldēt mājup 192

Četrpadsmit Sastopam iznīcības aitas 208

Piecpadsmit Aunāda — Nevienam 221

Sešpadsmit Noeju pa burbuli ar visu kuģi 231

Septiņpadsmit Pārsteigums Maiami pludmalē 238

Astoņpadsmit Lustīgo poniju iebrukums 248

Deviņpadsmit Ratu skriešanās beidzas ar blīkšķi 260

Divdesmit Aunāda paveic vairāk, nekā cerēts 275

Pēcvārds 285

Tajā piektdienā pirms Ziemassvētku brīvlaika mamma sakravāja manu ceļasomu, ieslidināja līdzi pāris nāves ieroču un aizveda mani uz kārtējo internātskolu. Pa ceļam paķērām arī manas draudzenes — Anabetu un Taliju.

No Ņujorkas līdz Menas Bārhārborai bija astoņu stundu brauciens. Pār lielceļu krita krusa un slapjdraņķis. Lai arī ar Anabetu un Taliju nebijām redzējušies vairākus mēnešus, sniegputenis un draudīgās ceļojuma gaidas lika vēderam žņaugties čokurā, tāpēc visi sēdējām klusēdami. Atskaitot manu mammu. Kad šī sanervozējas, muti viņai nevar aizbāzt. Kad ap mijkrēsli beidzot sasniedzām Vestoveras namu, viņa jau bija paguvusi izklāstīt Anabetai un Talijai vispēdējo kaun­pilno pastāstiņu iz manas zēnības gadiem.

Talija noslaucīja aprasojušo logu un palūkojās laukā. — Super. Te būs riktīgi jautri.

Vestoveras nams atgādināja ar lāstu sistu karaļpili. Melna mūra celtne ar torņiem, šauriem logiem un milzīgām divviru koka durvīm. Tā slējās kupenām klātas klints virsotnē, pa labi skatam atklājās nosarmojis mežs, pa kreisi — putās sa­kults okeāns.

— Jūs tik tiešām negribat, lai es palieku? — mamma ba­žīgi apvaicājās.

— Nē, mammu, paldies, — atsaucos. — Kas zina, cik ilgi tas vilksies. Būs jau labi.

— Bet kā jūs tiksiet mājās? Persij, es taču satraucos.

Kaut tik asinis nebūtu sakāpušas vaigos! Pietika jau ar to vien, ka mamma man bija par šoferi — citas iespējas nebija.

— Neraizējieties, Džeksona kundze, — Anabeta uzmun­drinoši pasmaidīja. Viņas blondie mati bija ietūcīti apakš slē­potāju cepures, un acis tumsa tikpat pelēkas kā okeāns. — Mēs neļausim viņam savārīt ziepes.

Mamma nedaudz tā kā nomierinājās. Viņasprāt, Ana­beta ir saprātīgākais pusdievs, kas jelkad izvilcis līdz astotajai klasei. Viņa svēti tic, ka Anabeta regulāri glābj mani no dro­šas nāves. Taisnība vien ir, bet tas nenozīmē, ka man būtu no priekiem jālec gaisā.

— Labi, mīlīši, — mamma noteica. — Vai viss ir līdzi?

— Jā, Džeksona kundze, — atsaucās Talija. — Paldies, ka atvedāt.

— Pārvelkamie džemperi ir? Un mans telefona numurs?

— Mammu…

—  Ambrozijs un nektārs, Persij? Un zelta drahma, ja pēkšņi vajag sazināties ar nometni?

— Mammu, nu taču! Viss būs labi. Meitenes, laižam!

Viņa šķita nedaudz sāpināta, un man pat sametās mam­mas žēl, bet i nedomāju uzkavēties mašīnā ne mirkli ilgāk. Ja man būtu jānoklausās vēl viena teiksma par to, cik amizanti trīs gadu vecumā esmu izskatījies vannā, biju gatavs ierakties kupenā un dzīvs nosalt.

Arī Anabeta un Talija izspruka laukā. Vējš izcirtās cauri kažokam un sadurstīja miesu maziem ledus duncīšiem.

Tiklīdz mammas auto bija gabalā, Talija paziņoja: — Persij, tev ir tik superīga mamma!

— Nav ne vainas, — atzinu. — Un tev? Vai tu sazinies ar savu mammu?

Kolīdz pajautāju, biju gatavs vai mēli norit. Talijai vien­kārši izcili padevās tie ļaunatminīgie skatieni, un, ja tādam vēl piepluso viņas panka paskatu — vīlēs sapluskāto armij­nieku žaketi, melnās ādas bikses, visas tās ķēdes, ar melnu apvilktās dzidri zilās acis un caururbjošo skatienu. Man tika veltīts ideāli nešpetns skatiens. — Nav tava daļa, Persij…

—  Iesim labāk iekšā, — Anabeta iespraucās. — Grovers jau gaida.

Talija paraudzījās uz pili un noskurinājās. — Taisnība. Diezin, ko viņš te tādu uzgājis, ka jāsūta tik drudžaina ziņa?

Palūkojos augšup uz Vestoveras nama ēnās slīgstošajiem torņiem. — Neko spožu, — minēju.

Ozolkoka durvis čīkstot pavērās, un mēs visi trīs, līdzi ieraudami sniega vērpeti, iesoļojām nama vestibilā.

Spēju vien noelsties: — Oho!

Te bija, kur izvērsties. Pie sienām rindojās kauju karogi un virknējās ieroči: senatnīgi šaujamie, āvas un tamlīdzīgi rīki. Zinu, zinu, ka Vestovera skaitās karaskola, bet šīs deko­rācijas šķita nāvīgi pārspīlētas. Burtiskā nozīmē.

Roka aizslīdēja līdz kabatai, kur glabāju savu iznīcinošo lodīšu pildspalvu — Pretstraumi. Te jautās kas nelāgs. Kas bīstams. Talija tramīgi virpināja pirkstos savu īpašo burvju velti, sudraba kaklarotu. Nopratu, ka mums visiem prātā viens. Bez cīniņa neizsprukt.

Anabeta ierunājās: — Nez, kur te…

Un durvis mums aiz muguras aizcirtās.

— Fooorši, — novilku. — Tad jau laikam uzkavēsimies.

No viņa vestibila gala atbalsojās melodija. Izklausījās pēc

deju mūzikas.

Sastutējām somas aiz kolonnas un sākām apstaigāt plašo halli. Nebijām tikuši visai tālu, kad pret klona grīdu noklau­dzēja soļi, un mums pretim no pustumsas iznira divi stāvi.

Abiem bija īsi apcirpti, iesirmi mati un melnas militāras formas ar sārtu vīli. Sazin kāpēc sievietei bija pūkām klāta augšlūpa, bet vīrietim — gludi skūts vaigs. Abi soļoja tik stīvi, it kā aiz apkakles būtu aizbāzts slotaskāts.

— Tā! — sieviete noskaldīja. — Ko jūs te meklējat?

—  Ēēē… — apjēdzu, ka atbildes padomā nav. Biju tik ļoti pārņemts ar vēlmi uzmeklēt Groveru un noskaidrot, kas lē­cies, ka pat neiedomājos — kādam varētu rasties jautājums, kāpēc trīs sīkie nakts vidū ielavījušies svešā skolā. Mašīnā netikām izrunājuši, kā tiksim iekšā. Es saminstinājos. — Kun­dze, mēs tikai…

-Hā! — vīrs atcirta tā, ka es teju palēcos. — Ballē vie­sus nelaižam! Jūs tiekat izzz-dzīti!

Viņam bija kaut kāds akcents — franču, vai: iz-žītil Viņš bija garš un skarbu seju. Nāsis, kad viņš runāja, papletās, tā­pēc nebija viegli novērsties. Savukārt acis bija katra savā krāsā kā tādam ielas runcim — viena zila, otra brūna.

Nopratu, ka viņš mūs tūliņ izlidinās sniegā, bet Talija negaidot pakāpās uz priekšu un pastrādāja ko pavisam sa­vādu.

Viņa uzsita knipi. Skaņa skaļi atbalsojās. Varbūt tikai māņi, bet man šķita, ka no meitenes plaukstas pāri vestibilam aizvirmo vēja brāzma. Tā pāršalca mūs visus, pat karogi gar sienām noplandījās.

—  Ser, te jau nav runas par viesiem, — Talija sacīja. — Mēs esam vietējie, audzēkņi. Jūs atceraties: es esmu Talija. Bet tā Anabeta un vēl Persijs. Mēs esam astotajā klasē.

Skolotājs piemiedza divkrāsainās acis. Nesapratu, kur

Talijai prāts. Tagad mūs noslānīs par meliem un izlidinās sniegā. Tomēr izskatījās, ka vīrietis vilcinās.

Viņš paraudzījās uz kolēģi. — Misis Krīcira, vai atpazīstat šos skolniekus?

Lai cik bīstami, dabūju kost mēlē, lai neapsmietos. Sko­lotājai vārdā Krīts Ira? Nu, nevar būt!

Sieviete sablisinājās, it kā nupat uzmodusies no transa. — Es… jā. Šķiet, jā, ser. — Viņa sarauca pieri. — Anabeta. Talija. Persijs. Kāpēc jūs neesat sporta zālē?

Pirms paguvām atbildēt, atkal nodipēja soļi, un šurp jau joza aizelsies Grovers. — Jūs paguvāt! Jūs…

Ieraudzījis skolotājus, viņš apstājās kā iemiets. — Ak, misis Krīcira! Doktor Torn! Es…

— Kas lēcies, mister Andervud? — vīrišķis apvaicājās. Balsī jautās nepārprotams riebums pret Groveru. — Kā to saprast — paguvuši? Šie audzēkņi te dzīvo.

— Jā, ser. Protams, doktor Torn. Es gribēju teikt, cik labi, ka viņi paguva… pagatavot ballei punšu. Punšs ir kā odziņa! Un viņi visu sataisīja gatavu!

Doktors Torns nīgri paglūnēja uz mums. Nodomāju, ka viena acs droši vien ir mākslīga. Diez, brūnā? Vai zilā? Izska­tījās, ka viņam nagi niez nogrūst mūs no pils augstākā torņa, bet tad sapņaina atskanēja misis Krīciras balss: — Jā, punšs ir pasakains. Tagad teciet! Projām vairs neejiet!

Tas divreiz nebija jāsaka. Aizsteidzāmies ar virkni "jā, kundze" un "jā, ser", un vēl pāris salutējošiem žestiem, jo tie šķita iederamies šajā ainiņā.

Grovers mūs aši veda pāri vestibilam uz to pusi, kur skanēja mūzika.

Jutu mugurā urbjamies skolotāju skatienus, bet pietuvo­jos Talijai un klusi noprasīju: — Kas tas bija par triku ar knipi?

— Tu par miglu? Vai tad Hīrons tev to vēl nav ierādījis?

Rīklē samilza nejauks kamols. Hīrons bija mūsu nomet­nes nodarbību vadītājs, bet man viņš neko tamlīdzīgu nebija iemācījis. Kāpēc Talija to pieprata, bet es ne?

Grovers mūs naski vedināja pie stiklotām durvīm ar uz­rakstu "Sporta zāle". Pratu to saburtot ar visu disleksiju.

— Knapi izsprukām! — Grovers nopūtās. — Lai paldies dieviem, esat klāt!

Anabeta un Talija apkampa Groveru. Es draudzīgi ieplāju viņam plaukstā.

Tik tiešām priecājos viņu redzēt pēc visiem šiem mēne­šiem. Viņš bija paaudzies nedaudz garāks un uz zoda izdiedzējis vēl dažus pūku kušķus, bet citādi izskatījās kā allaž — sarkana cepure uz brūnajām matu sprogām, lai noslēptu radziņus, plati džinsi un kedas ar viltus pēdām, lai neviens nemanītu pinkainās kājas un nagus. Grovers bija apvilcis melnu tēkreklu, un man vajadzēja pāris sekunžu, lai sabur­totu — "Vestovera nams: RUK". Ej nu sazini, kas tas bija. Kaut kāda Grovera dienesta pakāpe vai varbūt skolas moto.

— Kas deg? — apvaicājos.

Grovers dziļi ievilka elpu. — Es atradu divus.

— Divus pusdievus? — Talija bija pārsteigta. — Šeit?

Grovers piekrītoši pamāja.

*

Arī viens pusdievs bija rets atradums. Šogad Hīrons sa­tīru vidū bija izsludinājis īpašu ārkārtas stāvokli un šos izsū­tījis pa malu malām, lai ķemmē visas skolas, sākot ar ceturto klasi līdz pat vidusskolas pēdējam gadam, un meklē jaunus rekrūšus. Laiki nebija no vieglajiem. Nometnieki pa vienam vien zuda. Mums noderēja katrs jauns cīņu biedrs, ko spējām uzmeklēt. Bēda vien tāda, ka pusdievi nemētājās, kur pa­gadās.

— Brālis un māsa, — viņš klāstīja. — Desmit un divpa­dsmit gadu veci. Vecākus neatšifrēju, bet atvases ir jaudīgas. Laika nav daudz. Man vajag palīgus.

— Briesmoņi?

— Viens. — Grovers bija tramīgs. — Viņš nojauš. Nav vēl īsti pārliecināts, bet šī ir mācību gada pēdējā diena. Viņš tos nepalaidīs mājās sveikā, pirms nenoskaidros, kas un kā. Rādās, ka šī ir mūsu pēdējā iespēja! Tiklīdz abiem pietuvojos, briesmonis sāk pīties pa kājām. Nezinu vairs, ko iesākt!

Grovers veltīja Talijai izmisuma pilnu skatienu. Pūlējos saglabāt vēsu prātu. Agrāk Grovers pēc risinājuma tvērās pie manis, bet nu pakāpi augstāk stāvēja Talija. Un ne tikai tāpēc, ka viņa bija Zeva meita. Talijai bija pamatīga pieredze ar briesmoņiem te, ārpasaulē.

— Skaidrs, — Talija sacīja. — Vai pusdievi ir ballē?

Grovers pamāja.

— Tad ejam dejot, — viņa paziņoja. — Kurš ir bries­monis?

— Ak vai, — Grovers nervozi atskatījās. — Jūs nupat viņu satikāt. Tas ir direktora vietnieks doktors Torns.

Karaskolām ir viena jokaina iezīme: tiklīdz bērni tiek laukā no formastērpiem, viņiem galīgi aizbrauc jumts. Lai­kam tāpēc, ka visu laiku jāievēro tik strikta disciplīna, tad nu kārojas norauties divtik.

Sporta zāles grīdu klāja melni un sarkani baloni, bet čaļi tos spārdīja cits citam tieši sejā un lūkoja cits citu nožņaugt ar kreppapīra dekorācijām. Meitenes kā jau allaž pārvietojās baros, traki sakrāsojušās, uzģērbušas lencīšu topiņus, superkošas bikses un kurpes, kas izskatījās pēc moku rīkiem. Ik pa laikam viņas kā tādas piranjas, spiegdamas un ķiķinādamas, uzklupa kādam nabadziņam, kas pēc tam palika vientuļš stā­vam ar bantēm matos un lūpukrāsas grafīti uz sejas. Vecākie puiši līdzinājās man — neveikli slapstījās pa zāles stūriem, pūloties palikt nemanāmi, it kā kuru katru brīdi varētu attap­ties, ierauti nāvīgā divkaujā. Manā gadījumā, protams, tā arī bija…

— Tie ir viņi. — Grovers pamāja uz diviem, kas sēdēja tribīnēs un ķīvējās. — Bjanka un Niko di Angelo.

Meitenei galvā bija liela, zaļa cepure, un šķita, ka viņa cenšas slēpt seju. Puika acīmredzot bija viņas mazais brālītis. Abiem bija tumši zīdaini mati un olīvkrāsas āda, un abi ru­nājot kaismīgi žestikulēja. Puisēns jauca kaut kādu kāršu kavu. Izskatījās, ka māsa šo strostē. Viņa meta sāņus bažīgus skatienus kā juzdama, ka nav īsti lāgā.

Anabeta jautāja: — Vai viņi… tu esi viņiem pateicis?

Grovers pakratīja galvu. — Tu jau zini. Tas viņus tikai lieki apdraudētu. Tiklīdz apzinies savu izcelsmi, smarža pie­ņemas spēkā.

Viņš paraudzījās uz mani, un es apstiprinoši pamāju. Nebija ne jausmas, kā pusdievus saož satīri un briesmoņi. Bet zināju, ka tāds aromāts draud ar pēdējo stundiņu. Io spē­cīgāks pusdievs kļūsti, jo stiprāk od pēc briesmoņa cienasta.

— Nu, tad ķeram abus ciet un laižamies lapās, — es ieteicu.

Spēru soli, bet Talija brīdinoši uzlika roku man uz pleca. Pa durvīm bija iespraucies direktora vietnieks doktors Torns un nu stāvēja pie tribīnēm līdzās di Angelo atvasēm. Viņš dzestri pamāja mums ar galvu. Zilā acs teju iegailējās.

Spriežot pēc doktora Torņa sejas, Talijai nebija izdevies iepūst viņam miglu acīs. Viņš nojauta, kas mēs tādi. Nu viņš nogaidīja, lai redzētu, kāpēc esam šurp atspērušies.

— Neskaties uz bērniem, — Talija norīkoja. — Jāsagaida izdevība, lai tiktu viņiem klāt. Izliksimies, ka viņi mūs nein­teresē. Aizmānīsim Torņu projām no viņu smaržas.

— Kā?

—  Mēs esam trīs jaudīgi pusdievi. Mūsu klātbūtnei vaja­dzētu nojaukt pēdas. Iejuksim pūlī. Uzvedīsimies dabiski. Uzdejosim. Bet paturēsim bērnus acīs.

— Uzdejosim? — Anabeta pārprasīja.

Talija piekrītoši pamāja. Viņa ieklausījās meldiņā un sa­rauca degunu. — Fui. Kurš pasūtījis Džesiju Makartniju? Grovers izskatījās dziļi sāpināts. — Es.

— Jēziņ, Grover. Totāli tizli. Nevarēji izvēlēties Green Day vai kaut ko tādu?

—  Green… ko?

— Neko, neko. Dejojam!

— Bet es neprotu dejot!

—  Pratīsi, es vadīšu, — Talija atcirta. — Nāc nu, kazlēn. Talija paķēra šo pie rokas un aizrāva uz deju zāli tā, ka

Grovers paguva vien noelsties. Anabeta pasmaidīja.

— Kas ir? — noprasīju.

— Nekas. Vienkārši forši, ka Talija ir atgriezusies. Anabeta kopš pērnās vasaras bija mani pāraugusi, un tas

mani nedaudz mulsināja. Agrāk viņas vienīgā rotaslieta bija Pusdievu nometnes krellītes, bet nu viņai ausīs rotājās mazas sudraba pūcītes — Anabetas mammas Atēnas simbols. Viņa norāva slēpotāju cepuri, un pār pleciem nolija garās, blondās cirtas. Tagad viņa nez kādēļ izskatījās vecāka.

— Tātad… — pūlējos sagudrot jēdzīgu sakāmo. Uzvedieties dabiski, piekodināja Talija. Kas gan tur dabisks, ja esi pusdievs, kurš devies bīstamā misijā? — Hmm, esi pēdējā laikā uzprojektējusi kādu krietnu māju?

Anabetai acīs iegailējās liesmiņas, kā jau allaž, kad tika skarta arhitektūras tēma. — Ak dieniņ, Persij! Tajā jaunajā skolā man kā izvēles priekšmets ir 3D dizains, un tur ir tik forša datorprogramma…

Viņa sāka klāstīt, kā uzprojektējusi iespaidīgu piemi­nekli, ko gribot būvēt Manhetenas centrā. Viņa vārījās par balstiem, fasādēm un tādā garā, un es mēģināju klausīties. Izsenis zināju, ka Anabeta sapņo nākotnē kļūt par visu arhi­tektu arhitekti — viņa dievina matemātiku, vecas mājas un visu to pārējo — bet, goda vārds, knapi sapratu kaut vārdu.

Taisnību sakot, nedaudz kremta, ka viņa ir tik stāvā sa­jūsmā par savu jauno skolu. Šī viņai bija pirmā pieredze Ņu­jorkas skolā. Biju cerējis, ka tiksimies biežāk. Viņas abas ar Taliju tagad mācījās kādā Bruklinas internātā — pietiekami tuvu Pusdievu nometnei, lai Hīrons pagūtu izlīdzēt, ja gadītos kāda ķeza. Tā kā viņējā bija meiteņu mācību iestāde, bet es mācījos Manhetenas publiskajā skolā, tikāmies retu reizi.

— Nūjā, forši, — novilku. — Tad tu tur paliksi visu gadu?

Anabetas vaigs apmācās. — Iespējams, ja vien…

—  Eu! — Talija mums uzsauca. Viņa grieza lēno deju ar Groveru, kas, kājām pinoties, ik pa laikam iespēra Talijai pa apakšstilbiem un izskatījās, ka labprātāk būtu beigts. Viņam vismaz bija mākslīgās kājas. Viņš atšķirībā no manis varēja attaisnot savu tizlošanos.

— Dejojiet, slaisti! — Talija norīkoja. — Izskatās stulbi, ka jūs tur tā stāvat.

Es tramīgi paraudzījos uz Anabetu un pēc tam uz mei­teņu baru, kas spietoja pa sporta zāli.

— Nu? — Anabeta uzvaicāja.

— Kuru man uzlūgt?

Viņa iedunkāja man pa vēderu. — Tak mani, aļģupauri!

— A, nūjā..

Aizgājām līdz deju placim, un es mēģināju saskatīt, kā uzvedas Talija un Grovers. Vienu roku uzliku Anabetai uz gurna, otru viņa pati sakampa tā, it kā grasītos mani lidināt kādā džudo kūlenī.

—  Es nekodīšu, — viņa sacīja. — Labrīt, Persij. Kas — jums skolā diseņu nav?

Es neatbildēju. Taisnību sakot, bija gan. Bet es ne reizi nebiju tā pa īstam dejojis. Parasti ar pāris čaļiem stūrī mētāju basketbola bumbu.

Pāris minūtes pagorījāmies. Mēģināju koncentrēties uz sīkumiem, piemēram, uz kreppapīra strēmelēm un punša bļodu, — vispār jebko, lai nedomātu par faktu, ka Anabeta ir garāka par mani, plaukstas man ir sasvīdušas un droši vien pretīgas, turklāt nemitīgi minu viņai uz kājām.

—  Ko tu pirmīt tur teici? — ievaicājos. — Tev skolā ir kaut kādas problēmas?

Viņa saknieba lūpas. — Nē, par to nav runas. Drīzāk par

tēti.

—  Ui, — es zināju, ka Anabetai ar tēti nav visai spožas attiecības. — Man šķita, ka jums abiem iet uz gaišo pusi. Pa­māte atkal uzdarbojas?

Anabeta nopūtās. — Viņš nolēmis pārvākties. Nu, kad es beidzot esmu iejutusies Ņujorkā, viņš pieņēmis kaut kādu stulbu darba piedāvājumu — došoties vākt materiālu grāma­tai par Pirmo pasaules karu. Uz Sanfrancisko.

Izklausījās, ka vārds nav labāks par "Soda laukiem" vai "Aīda sporta īsbiksēm".

— Un viņš grib, lai tu brauc līdzi? — es vaicāju.

—  Uz otru valsts malu, — viņa bezcerīgi novilka. — Tur­klāt pusdieviem Sanfrancisko nav dzīves. To viņam vajadzētu jēgt-

—  Ko? Kāpēc?

Anabeta izbolīja acis. Viņa laikam domāja, ka āzējos. — Tu taču zini. Tas ir tur.

— Ā, — nomurmināju. Man nebija ne jausmas, par ko viņa runā, bet negribēju izlikties par muļķi. — Tad… tu at­griezīsies dzīvot nometnē vai kā?

—  Persij, viss ir daudz sarežģītāk. Es… man tev laikam kas jāizstāsta.

Anabeta pēkšņi sastinga. — Viņi ir prom.

-Kas?

Sekoju Anabetas skatienam. Tribīnes. Abu pusdievu, Bjankas un Niko, tur vairs nebija. Durvis līdzās tribīnēm bija plaši atvērtas. Nemanīja ari doktoru Torņu.

— Mums jāatrod Talija un Grovers! — Anabeta dru­džaini raudzījās visapkārt. — Nu, kur šie aizdancojušies? Kur?

Anabeta iejuka pūlī. Grasījos viņai sekot, taču man ceļā pagadījās meiteņu bars. Izgudrēm metu līkumu, lai izvairītos no bantēm un lūpukrāsām, un, kad beidzot biju drošā atsta­tumā, Anabeta jau bija pačibējusi. Apmetu loku ap zāli, lūko­jot pēc viņas vai Talijas un Grovera. Tā vietā ieraudzīju ko tādu, ka asinis sastinga dzīslās.

Tepat netālu uz sporta zāles grīdas mētājās zaļa cepu­rīte — gluži tāda pati, ko valkāja Bjanka di Angelo. Līdzās iz­svaidītas pāris kārtis. Un tad es ieraudzīju arī doktoru Torņu. Viņš spraucās laukā pa durvīm otrpus zālei un di Angelo bēr­nus stūma sev pa priekšu, sakampis tos aiz čupra kā kaķēnus.

No Anabetas joprojām nebija ne miņas, bet nojautu, ka viņa kaut kur otrā stūrī meklē Taliju un Groveru.

Gandrīz aizjozu turp, bet tad nodomāju — paga!

Atcerējos Talijas izbrīna pilnos vārdus, kad vestibilā in­teresējos par savādo knipi: vai tad Hīrons tev to vēl nav ierā­dījis? Atminējos, kā Grovers vērsās tieši pie viņas, cerot, ka nu tik šī glābs pasauli.

Nevarētu teikt, ka Talija man traucētu dzīvot. Viņa bija forša. Vai viņa vainīga, ka gadījusies Zevam par meitu, tādēļ izpelnījusies vispārēju uzmanību… un tomēr, bija lieki ķerties viņai brunčos ikreiz, kad samilza kāda problēma. Turklāt ne­bija laika. Di Angelo bērniem draudēja briesmas. Kamēr mek­lēšu draugus, viņi būs jau gabalā. Pazinu briesmoņus, zināju, ar ko man ir darīšana. Tas bija man pa spēkam.

Izvilku no kabatas Pretstraumi un metos pakaļ dokto­ram Tornam.

Skaties patiesībai acīs! Tu esi pusdievs!

Persijam ir tikai desmit dienas, lai ar draugu palīdzību no­vērstu karu Olimpa kalnā!

Varbūt katrā leģendā tiešām slēpjas grauds patiesības? "Zibens zaglis" apspēlē varbūtību, ka īsts un joprojām dzīvs te­pat līdzās ir viss, par ko vēstīts it kā aizmirstībā nogrimušajos sengrieķu mītos!

LASIET ARĪ :

Persijs Džeksons nav parasts zēns — viņš ir pusdievs, īsts varonis, kam lemti lieli varoņdarbi! Tikai viņš to vēl nezina… Līdz beidzot pienāk brīdis, kad viņš atklāj savas piedzimšanas noslēpumu — Persijs ir sengrieķu jūras dieva Poseidona dēls…

Kamēr Seidija dzīvo pie vecvecākiem Londonā, Kārters ap­ceļo pasauli kopā ar tēti, izcilo eģiptologu Džūliusu Keinu.

Kādu vakaru Doktors Keins aizved bērnus uz Britu mu­zeju, kur nejauši palaiž brīvībā ēģiptiešu dievu Setu, kas nolād tēvu aizmirstībai. Lai glābtu dzīvību, Kārters un Seidija metas bēgt.

GAIDIET!

Pēc laika Kārters un Seidija atklāj, ka ēģiptiešu dievi mos­tas un pats ļaunākais — Sets — dzenas pēc Keiniem. Lai viņu apturētu, brālis un māsa dodas bīstamā ceļojumā, kas aizvedīs tuvāk patiesībai par Keinu ģimenes saikni ar slepenu faraonu brālību.

UDK 821.111 (73)-93-3 Ri 713

© SLA "Jumava", izdevums latviešu valodā © Laura Freidenfeldc, tulkojums latviešu valodā

ISBN 978-9934-11-437-3

www.jumava.lv ww w.gramata24. lv

Izdevējs — apgāds "Jumava", Dzirnavu ielā 73, Rīgā, LV-1011