Nākotnes piezīmes

fb2

Nikolajs Amosovs

Nākotnes piezīmes

Sērija Fantastikas Pasaulē./«Nākotnes piezīmes» ir stāsts par zinātnieku, kas, saslimis ar pagaidām vēl neārstējamu slimību — leikozi, nolemj kļūt par interesanta eksperimenta — mākslīgās anabiozes objektu.

Izdevniecība «Zinātne» 1968

Redaktors Č.Škļeņņiks. Mākslinieciskais redaktors G.Krutojs.

Tehniskā redaktore M.Andersone. Korektore I.Ozola

Tulkojusi Anna Feldhūne

Mākslinieks G.elers


Nākotnes piezīmes

«Nākotnes piezīmes» ir stāsts par zinātnieku, kas, saslimis ar pagaidām vēl neārstējamu slimību — leikozi, nolemj kļūt par interesanta eksperimenta — mākslīgās anabiozes objektu. Kā zināms, anabiozes stāvokli izmanto daži dzīvnieki, iestājoties nelabvēlīgiem dzīves apstākļiem (piemēram, aukstumam). Romāna varonis profesors Prohorovs nolemj anabiozes stāvoklī palikt tik ilgi, līdz kamēr būs atklātas metodes un līdzekļi leikozes ārstēšanai.

Vai šāds eksperiments iespējams, vai tas vainagosies ar panākumiem? Tas būs atkarīgs no tā, kādā mērā izdosies modelēt cilvēka organisma komplicētākās fizioloģiskās funkcijas.

Šī doma par cilvēka un arī par sabiedrības (kas, tāpat kā cilvēks, ir sistēma, tikai sarežģītāka par cilvēku) funkciju modelēšanu risināta pazīstamā padomju ķirurga N. Amosova zinātniski fantastiskajā romānā «Nākotnes piezīmes» (darbu gan drīzāk gribētos nosaukt nevis par zinātniski fantastisku, bet par zinātniski hipotētisku).

N.Amosovs ir lielisks papildinājums ārstu rakstnieku plejādei. Ar izcilību beidzis divus institūtus (industriālo un medicīnas), viņš savā praktiskajā darbā meistarīgi apvieno abos gūtās zināšanas — profesors Amosovs risina sirds ķirurģijas uzdevumus, inženieris Amosovs nodarbojas ar mākslīgās asinsrites aparātu rasējumiem.

N.Amosova rakstnieka spalvai pieder ne mazums daiļliteratūras darbu. Tajos daudz pārdomu par mūsdienu cilvēku interesējošām ētiskām un sabiedriskām problēmām, par dzīves jēgu. Ar tām bagātas arī «Nākotnes piezīmes».

Pirmā nodaļa

Viss ir skaidrs. Leikoze, leikēmija. Tādam kā man — gads, varbūt divi. Pasaule ir nežēlīga Un kaila. Šķiet, es nekad to tādu netiku redzējis. Domāju, ka esmu visu sapratis, visu izzinājis un sagatavojies. Bet nekā.

Pieiešu pie loga. Laukā ir nejēdzīgi un drēgni. Decembris bez sala un sniega. Cik dīvaini, koki: melni, tievi zari, nevienas nokaltušas lapas. Vējš visas aizslaucījis, nav palikusi neviena. Tās klīst pa lietus pilnajām debesīm.

Zem laternām steidzas ļaudis melnos mēteļos.

Man vairs nav kur steigties. Man tagad jānosaka cena katrai minūtei. Sekundei. Jāpatur brīdi rokās un nožēlā atkal jāizlaiž. Laika vācelē to aizvien mazāk un mazāk. Atpakaļ nemt nevar: tās izkūst bez pēdām.

Iztiksim bez skaļām frāzēm. Visu dzīvi mēs mazliet pozējam, kaut vai tikai paši sev.

Tur uz galda, zem spuldzes, guļ šī asins analīze. Nožēlojama papīra lapiņa, bet uz tās spriedums. Leikocītu — simtiem tūkstošu. Un vesels komplekts asinsķermenīšu patoloģisko formu.

Grūti gan šodien bija Dāvidam. Neapskaužami. Cik labi, ka mans darbs ir saistīts ar suņiem. Bija saistīts.

— Tev ar asinīm kaut kas nav kārtībā, Vaņa. Jāārstējas.

Tā mēs ari neizteicām šo vārdu — leikoze. Es izlikos par vientiesīti, bet Dāvids droši vien nodomāja: «Paldies dievam, viņš neapjēdza.»

Ļuba vēl nezina. Arī būs pārmetumi: «Kāpēc tu neaizgāji agrāk? Cik reižu tiku tev lūgusi.»

Ikviens mirst vientulībā …

Kas par trāpīgu teicienu.

Labi gan, ka man neviena nav. Tikpat kā neviena. Saprotams, Ļubai būs ļoti slikti, bet viņai kā nekā ģimene. Pienākumi. Jācenšas neizrādīt, turēt sevi rokās. Ja emocijas nemitīgi apslāpē, tās ari patiesi izzūd. Fizioloģijas likums.

Un nu vairs nevajag izšķirt šo grūto problēmu. Arvien mēs atlikām: «Pagaidīsim vēl kādus piecus gadus — bērni pieaugs, sapratīs …» Es tā baidījos šā momenta, kad visu vajadzēs atklāt.

Nu vairs nevajag. Novilksim arī tā. Esmu slims — tad jau neviens nenosodīs. Un nebūs arī par ko nosodīt. Pēdējos mēnešos tikāmies tik reti… Acīmredzot arī te vainīga slimība. Bet es domāju: «Kālab? Mīlestība, vai, izgaisusi? Nē, tā taču izturējusi tik daudzu gadu pārbaudi.»

Ikviens — vientulībā.

Bet kāpēc tomēr es? Vai tad mazums citu cilvēku?! Man taču vēl tik daudz jāpadara!

Tikko tā īsti iepatikās, metos ar pilnu krūti… Un —- lūdzu: izkāpiet! Velns viņu zina … Kāpēc?!

Droši vien izotopu metodikas būs palīdzējušas. «Miera laika atoms.» Allaž es pats ņēmos. Labāk būtu nodarbojušies citi…

Stājies! Nekļūsti nelietīgs! Kā būtu, ja, piemēram, Juram?

Rīt pat visiem jāpārbauda asinis …

Lūk, tā: «Kam, bērie,… tā steidzaties… jūs…»

Kāpēc mēs tik maz zinām? Vēzis, leikoze — tās ir problēmas, kas stāv mūsu priekšā tāpat kā pirms divdesmit gadiem. Ķīmija? Vīrusi? Radiācija?

Atminējums būs. Drīz. Esmu pārliecināts.

Nu jau nopietni ķērušies pie paša galvenā — šūnu dalīšanās mehānisma. Dezoksiribonukleīnskābe. Ribonukleīnskābe. Bet ne jau vairs man.

Man nav vērts lasīt par šīm leikozēm. Jāpaļaujas uz Dāvidu — viņš ir labs ārsts un draugs. Pietiks ar to, ko esmu izlasījis medicīnas enciklopēdijā: «… no viena līdz diviem gadiem.» Jo vairāk zini, jo vairāk viss sāp. Vakar vēl nekā, gandrīz nekā nejutu, bet tagad — lūdzu! — jau paribē smagums, smaganas sūrst, reibst galva.

Tā nu es pastāvīgi ieklausīšos savā ķermenī. Zaudēšu brīvību. Vēl vienu brīvību. Visu dzīvi sargāju to, bet tagad galīgi esmu pazaudējis.

Izmēģina kaulu smadzeņu pārstādīšanu. Jāsameklē raksti…

Varbūt izdosies izkulties? Ja nu pēkšņi izārstējos? Atkal ieiešu laboratorijā bez šī pulksteņa, kas skaita minūtes?

Nevajag sevi mānīt, draugs. Pierodi pie jaunā stāvokļa. Pie nāves. Trīsas pār muguru. Nežēlīgs vārds.

Tik žēl sevis! Būtu atnākusi Ļuba, apmīļotu. Noglāstītu galvu.

Piezvanīt viņai uz māju?

Nē, vēl nedrīkst. Nevajag sarežģījumu.

Dīvaina sajūta. It kā tu mierīgi būtu soļojis pa ceļu un pēkšņi — bezdibenis. Jau šķita, ka priekšā tāda un tāda pilsēta, tāda un tāda pietura. Interesants darbs, laba grāmata. Palika daži metri putekļaina ceļa ar retiem ziediem ceļmalā. Un atpakaļceļa nav.

Bet kas bija tur — aizmugurē? Ko nu, lai paliek — bija daudz laba. Daudz.

Paiesimies. Septiņi soļi no galda līdz skapim. Vēl septiņi atpakaļ. Turp — atpakaļ. Turp — atpakaļ. Nav pat, kam atstāt mantas. Kā nav? Bet laboratorija? Tiks viņiem sava bibliotēka, tiks kabineta vai atpūtas istabas iekārta.

Aiz stikla grāmatu priekšā — suvenīri. Kam tos? Ēzelītis no Stambulas. Brīvības statuja no Ņujorkas. Vilcene zīdī Romulu un Remu. Maziņa himēra no Parīzes Dievmātes katedrāles. Atmiņas: kongresi, referāti, aplausi, pieņemšanu kņada. Viss aizies līdz ar mani.

Tur, kaulu smadzenēs šīs šūnas vairojas drausmīgā ātrumā. Tā vien liekas, ka es redzu tās dalāmies, citu pēc citas. Citu pēc citas. Jaunas un kailas tās ielec asins straumē. Piesātina mani.

Gribas iekliegties: «Glābiet!»

Un tad kļūs grūti būt vienam.

Pasaukt Ļoņku? Viņš vēl nezina. Pastāstīšu. Pasūrošos.

Un tad? Ko gan viņš pateiks, ja ne banālus mierinājuma vārdus? Kas viņam pašam būs pretīgi. Varbūt vienīgi piedzersies.

Nevajag. Ne ar vienu nevajag par to runāt. Pietiek ar Dāvidu. Vismaz kamēr vēl ir brīvība un griba.

Priekšā vēl pēdējās nedēļas. Būs jaliekas slimnīcā. Negribu. Es zinu, kā tur ir, — pats esmu bijis ārsts un pacients.

Novilkt pēc iespējas ilgāk mājās. Bet kā ar ēdienu, zālēm? Draugi un laboratorijas meitenes nāks apraudzīt. (Ļuba droši vien pat tad nevarēs.) Cik daudz rūpju viņiem būs ar mani!

Tad jau labāk slimnīcā. Var aizvērt acis un teikt: «Esmu noguris.» Sejās atvieglinājums: pienākums izpildīts, var aiziet.

Atkal logs. Melni, kaili zari. Vējš.

Vientulība.

Likās, ka esmu pieradis, samierinājies. Pat apmierināts: neviens netraucē. Bet tagad kļuvis skumji.

Nevar būt. Nevar būt, ka nav izejas! Lūk, tā cilvēki netic nāvei. Bet ārsts vainīgi plāta rokas. «Nespējam palīdzēt.»

Kafiju? Reflekss — pulkstenis ir desmiti. Vēl trīs stundas darba. Darbs? Tas vairs nav vajadzīgs. Kafiju tomēr iedzersim.

Varbūt tas ir sapnis? Divreiz dzīvē es sapnī biju slims ar vēzi — bija tāpat, ja vēl ne bēdīgāk. Pamodos: «Tavu prieku!»

Cik man lieliski nokārtota saimniecība! Kafija pati labākā. Dzirnaviņas — ž-ž-ž! — un gatavs. Spēcīgas. Ungāru kafijas vārāmā mašīna. Pamatīga porcija vienai personai.

Gaidu, kamēr uzvārīsies. Gaidu, un viss. Labāk būtu iedzert šņabi, bet diemžēl neesmu paradis. Tagad derētu. Iedzer un guli.

Kāda patīkama garša! Kafija ceļ optimismu.

Draugs, tu taču uzskati sevi par zinātnieku. Zinātnieks — tas ir tik daudz. Cilvēks, kas visu spēj salikt pa plauktiņiem. Novērtēt. Noteikt likumsakarības, radīt sistēmas. Un bez tam viņam jābūt drosmīgam. Jāvalda pār sevi.

Beidz! Noslauki asaras un slienas. Vēl mirstamā stunda nav situsi.

Mēģināsim visu apsvērt ar skaidru galvu: «Nāves ēnā». Bet labāk bez frāzēm. Ņemšu papīru un uzrakstīšu, kā to allaž esmu paradis darīt.

Dots: es un slimība. Jāatrod optimālais atrisinājums: ko darīt un kā dzīvot, lai gūtu maksimumu prieka un minimumu nepatīkamā?

Rakstām: es — pazīstams profesors fiziologs, 47 gadus vecs. Ja pabeigšu darbus, būšu devis izcilu ieguldījumu medicīnas zinātnē.

(Būtu jau paveicis, būtu jau akadēmiķis, ja nebūtu izkaisījis savus spēkus. Atceries? Cik daudz kļūdu! Cik daudz gadu pagājuši velti. Ak, ja varētu tagad tos atgūt, šos gadus.)

Ko nu vairs gausties. Bet ja nu pēkšņi kaut ko izgudro? Stāt.

Bet vai tagad «ieguldījums» būs? Esi pārliecināts?

Jā, jā, esmu. Viss ir: ir idejas, metodes, tehnika, kolektīvs. Šie puiši un meitenes. Mīļi, labi.

Nenovirzīsimies no temata. Pierakstījām: gūt maksimumu prieka.

Avoti: a) Radīšana. Īstenošana.

Vai jebkura radīšana? Nē, tikai tā, kas nāk par labu cilvēkiem. Bet ko radīt? Kauns, ka mēs, teorētiķi, tik maz dodam ārstiem. Lai gar, viņi arī tādi dīvaini: samierinās ar primitīviem priekšstatiem, ar kļūdām. Nenosodi! Viņiem ir grūti, kad slimnieki mirst. Atceries, kā pats ārstēji. Tas bija sen.

Četrdesmit otrā gada oktobris. Jauns ārstelis frontes hospitālī strādā pirmo mēnesi. Dežūras laikā neuzķēra gāzes gangrēnu. No rīta galvenais ķirurgs amputēja ievainotajam augšstilbu. Slimnieks nomira. «Slikti, Vaņa, ļoti slikti.» Visu dzīvi neiziet no prāta, labāk būtu mani iekāvis.

Tātad, cik daudz «cilvēces mīlestības» un cik «radīšanas prieka»? Nezinu. Uz pusēm. Varbūt otrā pat vairāk.

… Avoti: b) Prieki, ko sniedz dzīve. Grāmata. Teātris. Paēst. Vanna …

Tas viss gan nav diez kā. Labi sestdienā, kad esi noguris, turpretī atvaļinājumā — skumji. Maz interesanta.

Melo, draugs. Kad pienāks VIŅA: «Kaut vēl tasīti kafijiņas.» Pavērties ugunī. Klausīties krasta bangas.

Nezinu. Pagaidām nē.

Kas būs «c»? Mīla?

Šai ziņā dievs nav mani lutinājis. Visu dzīvi nav sanācis. Negribas atminēties. Tikai tagad ir viņa — Ļuba.

Mana mīļā. Mana vienīgā. Viņai drīz četrdesmit, bērni lieli, bet man viņa joprojām ir meitene. Allaž jauka: kad skumja un kad jautra. «Viņai ir gazeles acis.» Es neesmu redzējis gazeles, bet viņu acīm jābūt tādām. Pats galvenais — viņa ir gudra. Dažubrīd liekas, ka zinu viņu visu, ka viņas prāta «griesti» manu acu priekšā, bet pēkšņi viņa ņem un apžilbina tevi ar kādām oriģinālām idejām. Būtu vairāk godkārības un brīva laika, varēja būt profesore. Noteikti. Bet raksturs? Aizsvilst dusmās, sarunā aizvainojošus, netaisnus vārdus. Taču otrā dienā — zvans: «Zini, man nebija taisnība.» Turklāt — sieviete. Bet vispār es neesmu nekāds vērtētājs, — pieredze pārāk niecīga.

Kad domāju par viņu, visbanālākie vārdi man kļūst dzīvi un mirgo.

Cik žēl… Viņai vairs nebūs neviena. Bez tam vēl vīrs. Es nemaz neesmu greizsirdīgs uz viņu, bet viņai ir grūti.

«Prieku avots» —. tie nav īstie vārdi. «Ciešanu avots.»

Tu tomēr melo, draugs, pat savā tagadējā stāvoklī! Tu saņēmi vairāk, nekā devi. Un biji pabailīgs. Egoistisks. Atceries, pirms dažiem gadiem vēl visu varēja grozīt? Pāvels dzēra un pinās ar citām, bērni to zināja un mierīgi būtu aizgājuši Ļubai līdz.

Bet tu? Jā, esi vainīgs. Kaut ko murmulēji: «… Pagaidi … pagaidi…» Vienkārši baidījies zaudēt brīvību. Zvērināts vecpuisis, tu baidījies, ka kāds tevi traucēs domāt. Prasīs uzmanību un rūpes. Saprotams, vai tad slikti? Mīlestība … Plus «intelektuālas» sarunas. Noslēpumainība piešķir visam romantisku mirdzumu. Pārējo laiku vari rakņāties grāmatās un formulās, izdomāt teorijas. Vecpuišu sabiedrībā pastrīdēties ar Ļoņku vai puišiem.

Vispār, tu nosmalsti krējumu.

Bet viņai taču ļoti grūti. Darbs, bērni — un nepārtraukta mānīšanās…

Tavas aizbildināšanās — «pati atnāca» — nav ne graša vērtas. Ne graša. Viņa iemīlēja. Ja jau tu esi godīgs, būtu ņēmis un atturējis viņu. Precēties tu tik un tā netaisījies. Un arī nemīlēji tolaik vēl.

Viss skaidrs, vari turpināt.

Labs ir, turpināšu arī. «Zinātniekam vienmēr jāskatās patiesībai acīs…»

Pietiek strīdēties. Skaidrs: «c» — mīla — izslēgta.

Tātad maksimumu prieka dod darbs. Tas ir tik skaidri, ka nemaz nevajadzēja analizēt. Brist biezokņos, lai saņemtu pļauku.

Staip citu, tas ir veselīgi. Samazina žēlumu pašam pret sevi.

Nevienu tu pagaidām neesi aplaimojis. Bērnus neesi ne radījis ne audzinājis. No tavas zinātnes cilvēki labumu pagaidām nav guvuši. Vienīgi puiši — tavi palīgi uzrakstījuši disertācijas.

Labi. Iegaumēsim. Uzdevums tik un tā ir viens: pabeigt iesākto darbu. Attaisnot savu eksistēšanu.

— Vēl tasi kafijas, Ivan Nikolajevič. Optimismam.

Atdzisusi. Jāuzsilda… Nē, labāk uzvārīsim svaigu.

Acīmredzot man jāsastāda darba plāns. Man ļoti patīk sastādīt plānus. Tiem ir jēga, pat ja tiek izpildīta tikai puse. Tagad līdz pusei nedrīkst.

Uzdevums: radīt elektronu modeli, kas imitē iekšējo orgānu darbību un to mijiedarbību dažādos patoloģiskos procesos.

Pafantazēsim, kamēr vārās kafija.

Mūsu priekšā «Saslimšanu modelēšanas un slimnieka organisma automātiskas vadīšanas nodala» — lielas slimnīcas kibernētisks centrs. Nosaukums tāds pagarāks, bet nekas, var iztikt ar pirmajiem burtiem — varbūt kaut ko līdzīgu SMAVN. Diez kā vis neskan. Nav svarīgi. Gan izdomās. Lielajā istabā stāv viņa — Mašīna. Četri skapji ar maiņas blokiem. Pie sienas organisma struktūrshēma, milzīga. Sirds, plaušas, aknas, smadzenes, iekšējās sekrēcijas dziedzeri. Daudz dažādkrāsu līnijas savieno kvadrātus. Šī sarkanā, biezā — gāzu O2, CO2 apmaiņas sistēma. Dzeltenās līnijas — hormoni. Zilās — nervu ceļi. Daudz līniju. Es redzu tās: šī shēma ir man uz galda zem stikla. Katram kvadrātam sava ievades iekārtu pults; tām uzdod orgāna stāvokli: dažādas funkciju traucējumu pakāpes. Nierēm — spēju izvadīt ūdeni, sāļus, aizturēt vai laist cauri cukuru, olbaltumus. Izdarīs pētījumus, pagriezīs rokturus atbilstoši rezultātiem, un bloks atveidos nieru funkciju dažādos sirds, aknu, nervu un endokrīnās sistēmas darbības apstākļos.

Tā arī manu asins analīzi var uzdot blokam «asinsradītāji orgāni». Ieslēgt mašīnu, un tā parādīs, kas tādā un tādā mēnesī notiks ar liesu, pēc tam ar sirdi, tad traucējumus vielmaiņā un tā tālāk. Līdz nāvei. Un paziņos termiņu. Bet pēc tam var atkārtot vēl un vēlreiz, pēc rindas izmēģinot zāles. Taču rezultāts būs viens. Vienīgi termiņi tomēr dazadi…

Modelējoša iekārta ir pilnīgi reāla lieta, tikai prasa ļoti daudz pūliņu. Uztaisīsim sarakstu: kas vajadzīgs, kas izdarīts, kas darāms.

Saraksts iznāks garš. Manas laboratorijas tiešais darbs ir iegūt orgānu raksturojumus. Piemēram, kāda ir sirds izgrūsto asiņu tilpuma atkarība no spiediena vēnās un artērijās? Tas pats par aknām, nierēm. Kā endokrīnie dziedzeri, nervu sistēma regulē dažādu orgānu darbību?

Darbs sokas lēnām. Vēl nav iegūts neviens galīgs raksturojums. Ja tas tāpat ies turpmāk, mēs noteikti nepaspēsim. Vajag ar kādu kooperēties. Plašāk izmantot Pjotra Stepanoviča klīniku.

Bēdīgi.

Būs jāizdara spiediens uz Kibernētikas institūtu, lai paātrinātu projektēšanas darbus. Jā, izdarīsi gan. Profesors Sergijevskis ir ļoti jauks, bet bez mūsu mašīnas viņam bezgala daudz citu rūpju. «Piedodiet, Ivan Nikolajevič, dot vēl cilvēkus jūsu tēmai es nevaru: visi noslogoti. Bet pasūtījumu izpildi eksperimentālajā rūpnīcā pasteidzināšu.»

Paldies par to pašu. Jura bez mitas dīc: «Iejaucieties augstākajā līmenī.»

Krietns puisis.

Ja nu es aizietu pie Sergijevska un teiktu:

— Boris Ņikitič, man ir leikoze… Bālasinība. Man atlicis gads. Varbūt mazliet vairāk. Palīdziet. Man noteikti jāredz kaut vai mašīnas makets.

Negribas to teikt. Nostādīt cilvēkus neērtā situācijā. Un, nedod dievs, vēl uzklausīt līdzjūtības apliecinājumus. Izraisīt līdzcietību citos — cik tas ir briesmīgi.

Man vēl būs jāredz neskaitāmi žēluma pilni skatieni.

Un tomēr, sasprindzinot visus spēkus, mašīnu samontēt var. Lai arī ne visām saslimšanām, bet tikai svarīgākajām, taču varēt var.

Citi papildinās pēc manis.

Citi.

Vajag jau tagad izvēlēties sev pēcnācēju un gatavot viņu šim darbam. Divas galvenās prasības: lai būtu ar zinātnisku iniciatīvu un nebūtu nelietis. Principialitāte un iecietība. Saprotams, gribētos, lai viņš attīstītu tālāk manas idejas. «Mans skolotājs Ivans Nikolajevičs…» Vai to tu gribi? Cik dīvaini, tikko paroc dziļāk, tūlīt atrod draņķi. It kā tu būtu pilns piedzīts ar to.

Ja viņš tikai «turpinās» — tad viņš ne graša nav vērts. Dažos gados laboratorija izkūpēs. Tiesa, mūsu virziens — fizioloģisko procesu modelēšana — nav pārskatāms, bet tas var deģenerēties par rotaļāšanos ar formulām, aiz kurām pazudīs cilvēks. Zinātne zinātnes dēļ. Būs matemātika, būs elektroniski modeļi, bet klīnikās viss paliks pa vecam.

Es viņiem atstāšu uzdevumus vairākiem gadiem. Precizēt orgānu raksturojumus. Uzlabot organisma modeli. Nākošais solis — pieslēgt modeli pie slimnieka un lai modelis pats noregulētos mijiedarbības procesā. Tad mašīnas paredzējumi būs visticamāk!. Vēl tālāk — organisma automātiska, vadīšana ar atgriezenisko saišu korekciju. Tam vajadzīgi jauni iedarbības līdzekļi — zāles, aparāti…

Kā negribas atstāt šo ideju pasauli! Kas gan var būt labāks par domāšanu, meklējumiem? Vai tiešām drīz gals? Šīs melnraksta piezīmju kaudzes pārvērtīsies vienkārši par makulatūru.

Pārvērtīsies. Memoriālā muzeja nebūs.

Es nekad netiku uzskatījis sevi par godkārīgu, bet tagad pēkšņi iegribējās «atstāt piemiņu».

Smieklīgi.

Es noteikti zinu, ka nebūs nekā, tikai zeme, bet kaut kur zemapziņā muļķīga doma: «Nevar būt!»

Un tomēr, kuru atstāt? Semjons nekādā ziņā, nav piemērots. Godīgs gan, bet nav gudrs. Viņš būs apbēdināts, jo pārliecināts, ka ir pilnīgi piemērots. Tik daudz gadu bija vietnieks.

Vēl paliek tris: Vadiras, Igors, Jura. Ja Ļuba būtu fiziologs. Jā, protams, viņa saglabātu tavu mantojumu. Sievietes ir pašaizliedzīgas līdz muļķībai.

Vadims ir talantīgs, jauns, bet neiecietīgs. Lamāsies un visus aizdzīs ratā. Un negaidi, ka godās nelaiķi šefu. Sacīs: «Vecais te pamatīgi saputrojis…»

Igors ir «visai» pozitīvs. Vispārējs mīlulis. Bet tas laikam nav labi, ja zinātnieks ir tik pārāk labs un jautrs? Vai tur nav vienaldzība? Paaugsies un aptaukosies.

Jura vienkārši vēl jauns. Bet toties inženieris un matemātiķis. Tas, saprotams, ir vairāk vērts nekā fiziologs.

Nevaru izlemt. Redzēšu, kāda būs reakcija. Rīt sapulcināšu vecākos zinātniskos un teikšu: «Tā un tā …»

«Tā un tā… Un vairs pie tā neatgriezīsimies.»

Novāksim no galda. Jauks gan ir mans dzīvoklītis…

Varbūt uzpīpēt? Kāda gan tagad jēga ciest, ja tik un tā beigas? Noguruma cēlonis nepavisam nebija tabaka. Nesaki vis, cigaretēm arī bija sava ietekme. To es ievēroju, kad par leikozi vēl nebija ne runas. Žēl iesākt, ja trīs mēnešus esmu cieties. Un nedrīkst izrādīties vājš puišu acīs. Bet tā paslepus. mājā. Liekulis.

Vēl pacietīšos.

Esmu sastādījis plānus bez gala, bet kur ņemt spēkus? Tam taču nepietiek tikai ar domāšanu kabinetā un pat ne tikai ar izmēģinājumiem laboratorijā.

Nekas neiekrīt gatavs klēpī. Lai dabūta tīro nieku, jālien vai no ādas laukā

Tikko tu sāc domāt, rokas nolaižas.

Lūk, šie punkti uz papīriņa: «Sadabūt aparātu», «Samontēt iekārtu», «Aprēķināt rezultātus ar ESM». Atkal: «Boris Ņikitič, vajadzīgi programmētāji, paredziet laiku mašīnai M-20.» Bet te mašīna sabojājas, jālūdzas cita. Žēl gan, ka nav pašiem savas. Cik reižu netiku teicis direktoram: «Nopērciet.» — «Nu jums mašīna. Nav kur novietot, pagaidiet, kad būs jauna ēka …»

Nevaru gaidīt, nevaru! *

Laikam vajadzēs pateikt par slimību direktoram. Jautājums par pēcteci jāizšķir kopīgi. Jāaizstāv nākošā laboratorija. Mīļie kolēģi mudīgi vien sāks meklēt klusus kakliņus, noliec tikai karoti. Vajag izkaulēt vēl vienu istabu mašīnai. Atkal būs jādzird pārmetumi.

Bet vai labāk nemest pie malas visus šos plānus?

Nodzīvot klusītiņām savas dienas. Iet uz darbu, protams, kamēr vēl pietiek spēku. Bet bez drudžainības, bez steigas.

Lasīt grāmatas. Piemēram, par visādiem ceļojumiem, ja romāni neiet pie sirds. Kaut kas tomēr gadās amizants.

Apmeklēt teātri. Koncertus — klausīties slavenības.

Runāties ar gudriem cilvēkiem. Lai gan viņiem tagad nebūs patīkami ar mani…

Un galu galā var aizbraukt uz jūru, uz kūrortu.

Varbūt pat ar Ļubu.

Vai atceries to laimīgo mēnesi? Mana šaurā atsevišķā istabiņa. Slikta, pat bez mazgājamā galdiņa. Tapetes ar sārtiem ziediņiem. Tā bija laime. Mēs toreiz pavisam aizmirsām, ka mūsu mīla ir grēcīga. Ka cilvēki to nepiedod.

Toties pēc tam atmaksa. Pasaule ir tik šaura. Vai tad sanatorijā iespējams kaut ko noslēpt?

Nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtojās. Noslēpums. Sabiedriskā doma. Bet galvenais — viņai ir bērni. Zēns jau sācis saprast…

Tātad, pat gaidot nāvi, to atkārtot nedrīkst. Un nav arī vairs nekādas jēgas.

Nu ko — vai padosimies?

Tik un tā taču nekā nav. Nekāda pienākuma, nekādu saistību. Viss ir fikcija. Izdomāts. Kaut kur garozā ir daži tūkstoši šūnu ar augstu kairināmību, «pienākuma» modelis — un viss. Es šo mehānismu pazīstu, zinu, kā šis modelis ir ticis trenēts visu dzīvi: ar grāmatām, piemēriem, kā tas savijās ar prieka centriem un pakļāva tos sev, atraudams no vecā, dzīvnieciskā — ēšanas, mīlas…

Tā arī izveidojās Cilvēks.

Stāsta, ka to varot pat modelēt, tāpat kā modelējam sirds vai nieru darbību.

Es acīmredzot vairs nevarēšu atgriezties atpakaļ, mierīgajā dzīvē uz tahtas zem stāvlampas.

Bet kā dzīvot? Kā rīkoties?

Pašreiz tāda salta skaidrība. Sevis žēlums kremt kaut kur zemapziņā, un vēl kāda sīka balstiņa tīksminās: «Es esmu labiņš.»

Grēki? Nav man daudz grēku, un. tie paši sīki. Baušļus ievēroju pat bez liekas piepūles. Alkas pēc izpriecām jau no dzimšanas man nebija spēcīgas. Neesmu zadzis. Neesmu ielaidies nekādās mahinācijās. Laulību gan esmu pārkāpis, atzīstos. Bet mīlestības vārdā. Esmu pelnījis nolaidi. Un esmu bijis cietēja lomā mani mēdza pamest. Teica: es neesot glīts. Es gan savā prātā domāju, ka esmu tā nekas. Tiesa, Ļuba saka …

Neesmu varonis. Ielaidos kompromisos. Protams, var vainot apstākļus, ka par drosmi bija jāmaksā pārāk dārga cena, bet man pārlieku patika domāt un es vienmēr mēģināju kaut ko darīt. Taču vai tas ir attaisnojums?

Daudzi tagad lauza galvu ap «pozitīvo programmu». Pamatot savu uzvedību. Gūt pārliecību, ka tas te ir patiesība, bet tas tur — nav. Atbildes, domājams, dos jaunā zinātne. Kvalitatīvie jēdzieni par labo un ļauno, par cilvēku laimi jāizsaka skaitļos.

Man to nesagaidīt. Nāksies aprobežoties ar intuitīviem priekšstatiem.

Nu un kas? Vai tad tu iziesi laukumā un sludināsi jaunas patiesības? Kaut vai arodbiedrības sapulcē? «Man jau tik un tā jāmirst, tad nu es jums teikšu, ka biedrs N. ir muļķis, bet informācijas pārstrādāšanas programmā nepieciešams pastiprināt atgriezeniskās saites.»

Nē, neteikšu. Man jau vienalga, bet puišiem sagādāšu nepatikšanas. Sāks runāt: «Redz kāds jūsu šefs! Un vispār, vai jūs galu galā nodarbojaties ar to, kas vajadzīgs?» Lai paliek. Esi atklāts — tu vienkārši baidies «sarežģījumu».

Nodzīvošu savu laiku, kā esmu dzīvojis. Vienīgi varbūt sīkumos kļūšu principiālāks.

Nu gana. Iesim gulēt. Pusnakts. Kamēr izlasīšu avīzes, būs īstais laiks.

Attaisīju dīvānu. Palags, sega, spilvens, naktskrekls. Sen izstrādātas kustības un pazīstamas lietas, bet pēkšņi izliekas neparastas, Šodien viss ieguvis citu nokrāsu. Vēlāk pieradīšu pie šī stāvokļa.

Vannas istaba. Sienas nolupušas. Lai jaunie saimnieki remontē. Es nodzīvošu tāpat.

Smaganas patiešām pietūkušas. Lai gan agrāk es netiku skatījies, varbūt, ka tā jau bija.

Patīkami izstiepties zem segas. Ņemšu un aizmirsīšu šo dienu. Izsvītrošu no laika rituma. Nē. Analīze uz galda. Un saruna ar Dāvidu ierakstīta garozas šūnās.

Sēde turpinās.

Apmierinājuma sajūta izzudusi. Ne mazums būs jāizcieš uz šī dīvāna.

Avīzes? Negribas. Faktiski man viss vienalga. Ūdeņraža bumba nepaspēs nokrist man uz galvas.

Es kalu plānus. Cik jocīgi tas skan: nāvei lemtais kaļ plānus. Vairījos domāt par galu. Tagad nu apgūlos, un šķiet, it kā būtu padevies. Vēl es nezinu, kā cilvēks mirst no leikēmijas. Enciklopēdijā nav rakstīts. Bet man tā kā nebūtu gadījies redzēt patīkamas nāves.

Būs sāpes. Visu dzīvi baidījos sāpju. Pieaugs anēmija. Sāksies aizdusa. Būs jākampj gaiss ar atvērtu muti. Acīs bailes. Sviedri.

Ak, kā es baidos šīs pēdējās dienas! Griba pavājināsies. Dzīvības instinkts sagrābs tevi savās skavās un padarīs par lupatu. Tu nepamanīsi, kā viss izmainīsies, un tu pārvērtīsies par nožēlojamu, slimu cilvēku. Runāsi tikai par slimību, zālēm, tevi mānīs, slēps no tevis analīzes. Un tu visam ticēsi kā bērns.

Pazaudēt sevi. Tas ir pats briesmīgākais. Pats briesmīgākais.

Negribu! Velns viņu rāvis, šo nāvi, ja jau jāmirst, tad mirt stāvus.

Laikā apstādināt pulksteni.

Kādi iebildumi pret to? Svētlaime. Kaut gan arī bailes. Bet tā tomēr ir izeja, draugs.

Kļuva tā kā vieglāk.

Cilpa. Nē, neestētiski. Un nav acumirklīgi.

Pistole. Kur to ņemt?

Inde. Mediķim tas ir vissaprātīgākais. Apdomāsim. Sameklēsim literatūru. Pat eksperimentā var pārbaudīt. Zinātne!

Pats labākais — slāpekļa oksidula narkoze, kā operācijā. Nekas nesanāks. Vajadzīgs anesteziologs un bez tam vēl spēcīgs narkotisks līdzeklis.

Smieklīgi. Es aplēšu kā puika. Daudzi jau bijuši tik gudri, un visi miruši gultā. Daži uzdrošinās…

Es arī uzdrošināšos … Kam vēl tādi apstākļi: esmu viens, radinieki nestāv ceļā. Ka tikai nepalaižu garām īsto brīdi. Par agru negribas, bet, tikko mazliet nokavēsi — tevi sagrābs mediķi, un pagalam brīvība …

Stāt.

Stāt!

Ideja!

Apmānīt visus un pat pašu nāvi!

Anabioze. Zinātnieka varoņdarbs. (Ak, cik skaisti!) Ir mēģinājumi ar hipotermiju. Neveiksmīgi, bet nebija taču tehnikas! Par skābekļa kamerām pat nedomāja. Tagad ir automātika. Mūsu mašīna. Kas par ideju!

Tā arī ir pašnāvība. Bet cik vareni!

Nē, pag, kaut kādas izredzes taču ir. Ķirurģijā izmanto dziļo hipotermiju. Izmantoja. Pjotrs Stepanovičs izdarījis kādus pāris desmitus sirds operāciju. Tiesa, tagad atmetis: saka, ka esot bīstami un varot iztikt bez tas, bet ir atvēsinājis līdz 10 un pat līdz 8 grādiem. Apmēram puse slimnieku izdzīvoja. Viņš demonstrēja biedrībā.

Cik daudz fantastisku grāmatu uzrakstīts par anabiozi. Parasti gan muļķības. Bet problēmai ir reāls pamats.

Aizmigt uz kādiem desmit gadiem. Un… nepamosties. Manā stāvoklī arī tas nav slikti.

Bet pamosties var. Lai pēc tam nomirtu no leikēmijas? Nav tālu tas laiks, kad leikēmijas problēma tiks atrisināta. Gulēt — kamēr atrisinās.

Salmiņš … Ķeros pie salmiņa.

Cik dīvaini: redzu sevi uzreiz vairākās personās.

Zinātnieks ar aukstu prātu iztirzā zinātnisku problēmu.

Iebiedēts sīks cilvēciņš baidās nomirt un ir gatavs uz visu… Cits, vēl zemāk, negrib riskēt pat ar dažām dienām. Viņš līdz pēdējai minūtei neticēs, ka jāmirst. Un ir vēl viens — tas redz slavu. Avīžu slejas, televīzija, radio.

Lūk, fantastisks sarkofags stikla zāles centrā … Mašīnas, automāti, pults ar mirgojošām spuldzītēm. Bāla, majestātiska seja zem stikla kupola. Tas esmu es. Nav svarīgi, ka nebiju skaists. Viss ir mainījies.

Pēc tam pamošanās. Akadēmiķu kā biezs no dažādām zemēm.

Ieslēdziet pamošanās programmu.

Sasprindzināta uzmanība. Desmit, divdesmit, trīsdesmit minūtes. Oscilogrāfi rāda līknes. Uz milzīgā ekrāna lēkā skaitļi.

— Sirds sākusi strādāt!

— Atvēra acis.

Un tā tālāk …

Nē, nopietni, tas ir iespējams. Iespējams aizmigt un pagaidām nenomirt. Ne galīgi nomirt.

Bet kā tad būs ar Ļubu? Tam taču jābūt briesmīgi: es gulēšu tur ne miris un ne dzīvs. Viņai būtu labāk, ja miris. Plāksne kapsētā, kur var šad tad pasēdēt, paraudāt.

Jā, bet ja nu nedod atļauju? Teiks: mirsti normāli. Kas vēl nebūs? Tā visi gribēs kļūt nemirstīgi. Mēģinājums valstij maksā lielu naudu.

Nē, gulēt es nevaru. Celties un strādāt. Atsaukt prātā visu, ko zinu, izlasīt, pierakstīt.

Otra nodaļa

Laboratorija. Pulkstenis vienpadsmit. Es aizkavējos mājā: naktī vēlu apsvēru vakardienas ideju par anabiozi. Tā kļuvusi man par parastu zinātnisku problēmu. Labi. Vienalga, iznāks vai neiznāks, bet vismaz ļaus aizmirsties.

Soļoju pāri pagalmam. Ēka celta pirms kara. Trīs stāvi. Kādreiz tā likās visai ideāla, bet tagad — šaura un neērta. Modernai zinātnei vajadzīgas ne tikai sienas vien. Laboratorijas tiek celtas kā rūpnīcas: kopā ar tehnoloģisko iekārtu.

Cik žēl, ka nesagaidīšu jauno celtni. Tagad ir slikti: mēģinājumus veicam apakšā, pārdomājam otrajā stāvā, bet «sametinām» puspagrabā.

Kāds asprātis teicis, ka iestādes pārdzīvo uzplaukumu, kamēr atrodas vecās un sliktās ēkās. Tikko uzceltas pilis, tā iestājas pagrimums. Ar to es pastāvīgi mierinu savus puišus, kad viņi sūdzas par neērtībām.

Bet ja nu viņi bez manis neuzplauks?

Kauns.

Vestibilā stāv pingponga galds. Kaut kādi dīkdieņi jau no agra rīta sit bumbiņu. Liekas, no elpošanas fizioloģijas sektora. To sauc par fizkultūras pauzi. Speciāli izdomāja slaistiem.

Cik tumšs gaitenis.

Lūk, mūsu spārns: pa trim istabām katrā pusē. Visas durvis vaļā. Patīkami skatīties, ka darbs kūsā: cilvēki steidzas šurp un turp. Nerīko, palaidņi, vingrošanu, ignorē rīkojumus.

Es šodien jūtos kā viesis: uz visu raugos no malas un citām acīm.

— Laburītu, Ivan Nikolajevič!

Pirmais sveicinājums: Glaša, apkopēja, nes spaini.

Pilnu — tas uz laimi.

Sveicināta, Glašas krustmāt! Kā jūtaties?

— Slikti. Atkal noteka operāciju zālē aizsērējusi, stiepju ar spaiņiem.

Pati vainīga: vienmēr grasās bērt gružus kanalizācijā…

Pirmā operāciju zāle: tur notiek Semjona mēģinājums ar izolētu nieri.

— Labrīt, biedri!

Visi atņem sveicienu. Tomēr patīkami redzēt smaidus un siltus skatienus, Pagaidām vēl neviens nezina.

Te jau arī viņš, mans vietnieks.

— Ivan Nikolajevič, mēs ņemam nieres raksturojumus hipoksijas apstākļos.

— Ļoti labi.

Faktiski — ne visai. Šis Semjons nekādi nevar saprast jauno tehnisko pieeju mēģinājumiem: jākontrolē maksimums «ieeju» — arī es, sekojot Juram, tagad saucu tā visas ārējās vides ietekmes uz sistēmu.

— Semjon Ivanovič, kāpēc tad jūs temperatūru neesat nostabilizējuši? Tikai 30 grādu.

— Siltummainis sabojājās. Mēs nolēmām strādāt tāpat.

— Žēl. Tik sarežģīts mēģinājums un izrādīsies velts.

Blisina acis, un viss. Kas viņam ko teikt?

Redzu: centrā uz paliktņa niere caurspīdīgā traukā. Tai pievienotas divas gumijas caurules no mašīnas — mākslīgās asinsrites aparāta, pie kura sēž «mašīnists» Sima un ļoti norūpējies griež aparāta kloķus. No gumijas caurulēm, mašīnas un nieres stiepjas vadi uz kaktu pie sarežģīta, trīs stāvos izkārtotu elektronu aparātu kompleksa. Tur komandē divi tehniķi: Miša Samohins un Ļena Ganža. Viņi ir pavisam jauni, šogad beidza tehnikumu.

— Cik parametru tad jūs kontrolējat šodien?

Liekas, ka Semjons apjuka. Inženieris Koļa Gulijs — es zinu, viņš te visu pārzina, — veras viņā kā nožēlodams. Viņš atbild:

— Mēs nepārtraukti pierakstām asinsspiedienu ieejā un izejā, O2 un CO2 saturu. Bez tam nosakām PO2 pašas nieres audos. Bioķīmija dod mums analīzes pēc 30 minūtēm.

Viņš uzskaita: adrenalīns, organiskās skābes, sārmu rezerves, aminoskābes, pH un daži fermenti. Un, saprotams, urīna daudzums un sastāvs.

— Bet kāpēc jūs nenostabilizējāt temperatūru?

— Mēģinājuma sākumā sāka tecēt siltummainis, es …

Viņš apklusa, negrib iegāzt priekšniecību.

Semjons:

— Mēģinājumus turpināt pavēlēju es. Žēl bija pārtraukt, kad niere jau bija izolēta.

— Labi, Turpiniet. Ja jau reiz tā noticis, es jūs palūgšu pasekot nieres darbībai speciālas atdzesēšanās apstākļos.

Tas ir vajadzīgs man. Manas nieres būs pavisam aukstas un diez vai darbosies. Bet tas jau arī nav tik svarīgi: ir speciāls aparāts …

Katrs aizņemts ar savu darbu. Atmosfēra mierīga. Pret Semjonu viņi, liekas, ir vienkārši vienaldzīgi. Bet pret mani? Kā nekā labs priekšnieks. Nepiesienos sīkumiem. «Es jums ieteiktu», «Es jūs lūdzu izdarīt to un to». Man ir neērti pavēlēt. Tas bieži kaitē disciplīnai. Ne visi prot novērtēt labu izturēšanos.

— Kā darbojas jaunais «analogkoda» aparāts? — To es saku Koļam. (Ko es zinu par viņu? Tikpat kā neko.)

— Liekas, ka labi. Re, ko tas dod.

Rāda papīra rituli, kas viss pilns ar skaitļu rindām. Skaidras acis.

— Tagad mēs varam tieši ievadīt informāciju mašīnā.

— Tātad jums paliks brīvs laiks, kas bija jāpatērē līkņu apstrādāšanai? Es gribētu palielināt jums slodzi.

Entuziasmu sejās es neredzu. Viņi daudz strādā un bija cerējuši uz atvieglinājumiem. Nē, nevar. Mīļie biedri, jūs nezināt, cik tas ir nepieciešams. (Bet viņiem varbūt nav nepieciešams? Diez vai Semjons būs pratis viņos izraisīt entuziasmu.)

Koļa:

— Bet vēl jasarunā par mašīnu. Mums jau ir daži neapstrādāti mēģinājumi.

— Pacentīšos sarunāt. Tomēr nākošajā nedēļā jums būs jātiek galā ar trim un nevis diviem mēģinājumiem. Semjon Ivanovič, es jums pastāstīšu programmu. Un jums, Koļa, arī.

Semjons prot tikai izolēt nieri sunim. Eksperimentētājs viņš ir labs. Izgājis skolu. Bet elektroniku nav apguvis.

Es varu iet prom. Gribētos pateikt siltus vārdus, bet neprotu. Tas liksies smieklīgi.

Eju uz citu istabu. Zinu, ka tur jābūt mēģinājumam sirds un asinsvadu sistēmas raksturojuma pētīšanai. Jauna metodika.

Kas par ansambli! Operē Igors un Vadims, bet Jura ņemās pie aparātiem. Viņi nepamana mani.

— Labrīt !

— Labrīt, Ivan Nikolajevič! Jūs esat atnākuši pašā laikā. Mēs gribam izolēt sirdi kopa ar plaušām, lai pilnīgi nogrieztu nervu ceļus pie tam, bet saglabātu asinsvadu un iekšējo orgānu nervu regulāciju.

— Nu un?

— Bet mums nekādi neizdodas izolēties no barības vada un mugurkaula. Daudz sīku asinsvadu. Parādiet mums!

To saka Vadims. Viņš nekad nekautrējas palūgt.

— Labi. Tūlīt pārģērbšos.

Es gan nebiju taisījies operēt, bet nu esmu priecīgs.

Blakus istabā, kur glabājas dažnedažāds inventārs, uzvelku baltas bikses un kreklu. Labi izgludināts. Par to parūpējusies Juļa, vecākā laborante.

Man patīk operēt» Tiesa, patlaban ir mēģinājums bez aseptikas ievērošanas, taču tik un tā man gribas, lai būtu tīri un skaisti.

Mazgāju rokas. Uzvelku halātu un cimdus. Visi pārtraukuši darbu un gaida. Vienīgi Jura un divi palīgi joprojām noliekušies pie aparātiem. Acīmredzot kaut kas nav kārtībā. bet drīz jau jāsāk pieraksti. Vadims pamet ar aci.

— Tehnika iegāž.

Acis pašam draiskas. Jautrs.

— Nekas, kaut kā tiksim galā.

Suns guļ, pārgriezts gandrīz vai uz pusi. Operācija ir smaga: jāizolē sirds kopā ar plaušām no blakus esošajiem orgāniem, arteriālajā un venozajā gultnē jāieslēdz speciāla ārēja caurulīšu un rezervuāru sistēma, kas ļautu patvaļīgi regulēt sirdsdarbību. Turklāt smadzeņu apgāde ar asinīm nedrīkst tikt pārtraukta ne sekundi, lai netiktu traucēta visa organisma inervācija. Bez tam artērijās un vēnās jāievada daži adapteri.

Operēt mani iemācīja karš. Tur bija īsta ķirurģija. Bet, starp citu, ķirurgi veltīgi ceļ degunu gaisā: operēt suni ir grūtāk nekā cilvēku. Lūk, piemēram, šīs plaušu vēnas, — tās ir tik sīciņas, ka tā tik skaties, lai nesaplīst.

Manas kustības ir precīzas un veiklas. Patīkami. Un puišiem arī prieks, es redzu. Viņi prot labi asistēt. Jo es taču viņus iemācīju operēt. Vai viņi ir pateicīgi? Tu gaidi pateicību?

— Jura, cik kanālus jūs varēsiet šodien pierakstīt?

— Domājam, ka desmit, bet divi nedarbojas. Būs jāaprobežojas ar mērīšanu.

— Tas ir slikti, Jurka. Pats šefs iesaistījies darbā, bet tu neesi nodrošinājis tehniku.

Vadimam deguns garš un uzacis melnas. Kaukāzietis viņš, vai? Uzvārds Pļašņiks — ukrainis? Odesietis? Tur reiz esot sajaukušās visas nācijas.

Nu tā, pats grūtākais ir pāri. Sirds darbojas teicami, tā pat nepamanīja, ka mēs caurulīti ievadījām aortā un asinis plūst cauri mērītājam.

— Juļa, heparīnu ievadījāt?

— Jā.

— Liekas, asinis nekur nesūcas.

Tas ir svarīgi: jānosien visi sīkākie vadiņi. Asinis vairs nespēj sarecēt, bet mēģinājums ilgst daudzas stundas.

— Cik daudz asiņu jums ir sagatavots?

— Mēs sagādājām tikai divus litrus, vairāk nav donorsuņu.

— Slikti.

— Ivan Nikolajevič, jūs taču zināt, kā strādā mūsu vivārijs. Paši pērkam suņus.

— Vai arī zogam.

Es klusēju. Nav manā varā nokārtot vivārija darbu. Bet Jura ir sašutis.

— Sadot šim Švečikam partijas sapulcē. Tāds blēdis.

— Ir jau mēģināts. Nez kadeļ priekšniecība viņu iemīļojusi.

— Stāsta, ka viņš esot izdarījis kādus pakalpojumus lvanam Petrovičam.

— Vadim, nerunājiet tā. Jūs taču nezināt, vai tas ir tiesa vai nav (To sakot, es aizstāvu direktoru. Nedomāju, ka viņš būtu tā pazemojies. Bet galu galā, velns viņu rāvis. Tas nav galvenais.) Un spēku arī maz, Vadim Vai tiešām ir vērts tos izšķiest par niekiem.

— Nedrīkst atteikties no principialitātes pat sīkumos. Ivan Nikolajevič. Un bez tam — kā atrast robežas starp sīkumiem un svarīgo?

— Jums, Vadim, viss liekas vienkārši.

— Protams. Švečiks paliek Švečiks, šaubas te pilnīgi nevietā.

— Bet vai par Ivanu Petroviču, kas it kā uz viņa izdarībām skalās caui pirkstiem, jūs arī varat izteikties tikpat kategoriski?

Vadims ir mazliet apmulsis.

— Nu kur tad paliek jūsu principialitāte? Ja Švečiks ir nelietis, vai tad viņa aizbildnim arī jābūt tādam? Pēc formālās loģikas likumiem.

— Man jāpadomā. Bet zināms pamats tam ir.

Man patīk viņa dedzība un tiešums. Igors met viņam ar acīm, lai viņš apklustu. Politiķis. Kā nekā es taču esmu šefs.

Mēs turpinām strādāt. Tas ir, mēs darām darbu, kas prasa lielu precizitāti. Nosienam vissīkākos asinsvadus. Galva brīva, tā ka var domāt. Atsevišķās ar darbu saistītās replikas neskaitās.

— Manuprāt, Vadim, jums nekaitētu padomāt arī par to, ka ne jebkura principialitāte ir svētiga.

— Kā tad tā?

— Nu tā, visam ir savs mērs. No dažas principialitātes nesagaidīsi nekā laba. Apstākļi tai neeksistē. Tikai kails princips. Bet pierādījumus savai taisnībai tā meklē sevī pašā un spēkā. Šāda principialitāte ir veikla uz secinājumiem. Un uz izrēķināšanos.

— Droši vien jums taisnība, Ivan Nikolajevič. Tomēr baidos, ka no jūsu spriedumiem līdz šitādu Švečiku attaisnošanai ir tikai viens solis. Un vispār: ievērot mēru ir labi, bet kaut tikai šī ievērošana neizvēršas par parastu gļēvumu un vājumu. Viss ir jānovērtē, jāapsver, par visu jāšaubās, bet ar rīcību, ar secinājumiem, kā jūs sakāt, pa to laiku jānogaida. Un pēc tam var pavisam izlocīties.

Tas jau nu tieši tēmēts uz mani. Var arī sadusmoties. Bet negribas.

— Jura, jūs esat kibernētiķis. Izsakieties jūs!

Viņš ir mazliet apmulsis. Pat nosarcis. Juras simpātijas ir Vadima pusē. Viņi visi uzskata mani par pārliecīgi korektu un pabailīgu.

— Mums, tehniķiem, ir darīšana ar vienkāršiem jēdzieniem, kur skaitļu jēga ir skaidra. Es vēl nezinu, ka salīdzināt sarežģītus jēdzienus no ētikas, politikas vai filozofijas sfēras, bet domāju, ka var.

— Zādzība paliek zādzība: vienalga, vai esi nozadzis kapeiku vai miljonu.

Kāds klusītēm izmeta:

— Tikai nez kāpēc soda dažādi.

Visi ieinteresējās par strīdu, un tas sāk traucēt darbu. Jābeidz, lai gan liekas, ka man nav izredžu viņus pārliecināt. Viņi spriež pārāk kategoriski. Pacentīšos.

— «Teic, kas labi ir, un teic, kas slikti?» Atcerieties, kā tas ir Majakovskim. Fizioloģiski labi nav nekas cits kā patikas centra kairināšana. Visa cilvēka darbība ir programmas. Ja tās tiek izpildītas, ir labi. Ja ir kavēkļi — slikti. Dzīvniekiem programmas ir instinkti, bet cilvēkam pievienojas morāle, ētika, uzvedības normas. Tās nav vienādas, — ir šķiras, reliģijas, filozofijas, zinātne. No tā izriet dažāds rīcības novērtējums, dažāds labais un ļaunais. Sabiedrība nosaka to ar kriminālkodeksu, bet atsevišķs cilvēks — ar pārliecībām, kuras stipri deformē subjektīvisms — tās ir atkarīgas no «dzīvnieciskajām» programmām — no mīlestības, izsalkuma, godkāres … Labā un ļaunā kritēriji, kādi pieņemti sabiedrībā, ir labi tikai tad, kad nodrošina tai stabilitāti un pilnveidošanos. Un cauri. Ar to, pēc manām domām, mūsu strīds ir jāpārtrauc, citādi mēģinājums būs pagalam.

Kamēr es runāju, neviens vairs nestrādāja — vieni aiz intereses, citi aiz cienības.

— Ivan Nikolajevič, mēs vēl pastrīdēsimies ar jums.

— Protams. Es būšu ļoti priecīgs.

Jāpārrunā šie jautājumi ar Ļoņku. Cilvēks līdz pašam pēdējam mirklim jūt interesi par abstraktām problēmām.

Mēģinājuma ķirurģiskā daļa pabeigta. Es tīksminos: iznāca labi. Sirds kopā ar plaušām pilnīgi izolēta un brīvi guļ pleiras dobumā, ar ķermeni tās vieno tikai aorta un dobās vēnas, kurās iespraustas caurulītes. Adapteri pievienoti.

— Pārtrauciet narkozi, Mila. Pilnīgi izslēdziet oksidulu.

Skatāmies. Pēc dažām minūtēm suns sāka kustēties un vērt acis vaļā. Tātad tas ir dzīvs, tā smadzenes turpina pārvaldīt organismu. Izņemot sirdi.

— Kā ar aparatūru? Vai var mērīt? Un pierakstīt?

— Jā.

— Kur ir mēģinājumu programma?

Man pasniedz garu lapu, uz tās atzīmētā slodžu un mērījumu secība. Pavisam paredzēti septiņi mēģinājumi ar gandrīz divsimt mērījumiem. Darbs kādām sešām stundām. Protams, ja suns nenobeigsies. Mainot asins pieplūdumu pa vēnām un pretspiedienu aortā, tiks noteikta sirds jauda.

Programma ir laba. Šādas programmas pēc analoģijas ar mašīnu izmēģinājumiem sastādīt iemācīja Jura.

— Igor, Vadim, Jura, lūdzu, ienāciet tā ap diviem pie manis kabinetā. Jāapspriež daži jautājumi.

Pārģērbjos un eju uz kabinetu.

Mazliet tā ka žēl, ka saruna palika nepabeigta. Labais un ļaunais, bet kuru gan tas interesē? Daudzi dzīvo, kā pagadās. Dažkārt labprāt paspriedelē un pastrīdas, bet tikai tā, lai pavingrinātu smadzenes. Visi cēlie darbi tiek paveikti darba laikā — no deviņiem līdz pieciem. Skolotājs māca bērnus, ārsts ārstē slimniekus, izpildkomitejas priekšsēdētājs pieņem apmeklētājus. Bet reti kāds nogrimst pārdomās par labā un ļaunā problēmu. Un arī man tā ir abstrakta problēma. Nodarbojos ar saviem mēģinājumiem — tas ir man pašam, bet sarunas par sabiedrību — tikai tā, «štātei». Tas viss ir bēdīgi.

Rādās, ka neviens vēl nezina par manu nelaimi Netiku redzējis skatienus. Labi ir strādāt cilvēkos: domas par nāvi kaut kur aizklīst.

Bet tagad tās atkal sāk rēgoties. Jāpadzen! Nespēju.

Kabinetiņš man mazītiņš, bet mājīgs. Modemā un senlaicīgā sajaukums.

Mapes uz galda. Manuskripti, raksti, disertācijas. Zinātne. Es par to neesmu augstās domās. Viss izmainījies sīknaudā Zeltrači rokas sēklu smiltīs, meklē zelta kripatas. Nav manāmi centieni aptvert visu ar vienu skatienu — no atoma līdz sabiedrībai. Vai varbūt enciklopēdisti vairs nav iespējami? Varbūt tie ir pat smieklīgi…

Vai nevajadzētu veltīt palikušo gadu pārdomām par labo un ļauno?

Diez vai izdomāšu kaut ko prātīgu.

Labāk pie lietas.

Dienā viss izskatās citādi. Nāve kaut kur atkāpusies, un es tai tagad neticu. Anabiozes problēma skatāma tīri zinātniskā plānā — nevis es gulēšu sarkofagā, bet cits.

Lūk, piezīmju manuskripts. Rita darba auglis. Puišiem es to, jādomā, vēl nedošu

Un vispār, ko es gribu viņiem pateikt?

«Es esmu slims. Lūdzu, bez činkstēšanas.» Strādāt intensīvāk — gribu redzēt rezultātus. Par vietnieku pašreiz nerunāšu. Un par anabiozi arī ne. Jāsadala konkrētie uzdevumi, te ir saraksts.

Un viss. Nē, vēl pavērot reakciju. Pēcteča izvēlei. Lai viņš slavinātu skolotāju? Nē, lai turpinātu darbu. Godīgi? Gandrīz.

Izskatu manuskriptu

PIEZĪMES PAR ANABIOZI.

Teorētiski var iedomāties iespēju konservēt cilvēku tāpat ka jebkuru siltasiņu dzīvnieku. Vispār zināms, ka, pazeminot temperatūru, samazinās jebkuras ķīmiskās reakcijas, tātad arī vielmaiņas ātrums. Mēģinājumos konstatēts, ka 25° temperatūrā tā sastāda 25%, bet 10° temperatūrā — 6% no normas. Acīmredzot šos skaitļus var attiecināt arī uz cilvēku, varbūt ar nelielām korektīvām. Organismam sasalstot, vielmaiņa tuvojas nullei Protams, visvilinošāk būtu konservēt dzīvību sasaldējot. Tas izdodas ar zemākajiem dzīvniekiem pat zivīm .Bet zīdītāji pēc atkausēšanas neatdzīvojas.

Kāpēc?

Orgmisms sastāv no ļoti daudzveidīgām šūnām, kuras evolūcijas procesā diferencējušās. Nervu, muskuļu, dziedzeru šūnās. Saistaudi, epitēlijs. To vidū ir senākas cilmes šūnas, kuras gandrīz neatšķiras no attiecīgajām bezmugurkaulnieka šūnām, un jaunas, kas radušās augstāko adītāju līmenī. Pirmējās saglabā dzīves spēju visdažādākos ārējās vides apstākļos, un konkrēti, zemā temperatūrā. Ar otrējām ir sarežģītāk.

Ir divu tipu ķīmiskās reakcijas, kas nosaka dzīvību: vienas ir pamatā nespecifiskajiem dzīvības procesiem (piemēram enerģijas iegūšana ar vienkāršākiem oksidācijas procesiem), otras — specifiskajiem (piemēram, muskuļa kontrakcijas, nervu impulsa rašanās vai sarežģītu hormonu veidošanās). Šīs reakcijas ir ļoti jutīgas un notiek tikai stingri noteiktos apstākļos — kad tiek nodrošināts nepieciešamais daudzums skābekļa, pH. noteikta temperatūra. Tomēr to pārtraukšana nenozīmē šūnas nāvi: ja tiek radīti iepriekšējie apstākļi, funkcijas atkal atjaunojas.

Tātad jebkuru izolētu šūnu var iekonservēt atdzesējot; vienīgi jāpastāv nosacījumam, ka ārējā vide nodrošinās visnepieciešamāko barības vielu piegādi un sārņu aizvadīšanu. Specifiskās funkcijas izslēdzas agrāk, bet dzīvības galvenās reakcijas saglabāsies līdz zemai temperatūrai un pēc tam izzudīs, lai viegli atjaunotos, organismam sasilstot. Tas ir pierādīts ar tā saucamām audu kultūrām ārpus organisma, mākslīgos apstākļos audzējot atsevišķas šūnu kolonijas.

Diemžel to, kas izdodas ar šūnu, nav iespējams atveidot veselā organismā. Tā šūnas saņem barību no asinīm, bet asins sastāva pastāvīgums tiek uzturēts pateicoties iekšējo orgānu un regulējošo sistēmu darbībai, ko nosaka šo orgānu un sistēmu veidojošo šūnu specifiskie dzīvības procesi. Pazeminot temperatūru, šīs šūnas izslēdzas vispirms, un viss organisms paliek bez barības un skābekļa, kaut gan vajadzība pēc tā joprojām ir diezgan liela. Ja ņemam suni un narkotizētu sākam to atdzesēt, tad 30° temperatūrā izslēdza patstāvīga elpošana, bet 15° temperatūrā apstājas sirds. Skābekļa patēriņš šai laikā sastāda vēl 15%, bet tā piegāde ir pilnīgi pārtraukta. Tālākā atdzesēšana notiek, jau pastāvot smagai hipoksijai, kuras rezultātā šūnas sabrūk, pie kam pirmās sabrūk tik nozīmīgas šūnas kā garozas šūnas.

Modernā tehnika ļauj pārvarēt šo nāves barjeru. Ir mākslīgas elpošanas un asinsrites aparāti, makslīga niere un pat mākslīgas aknas. Ja tās lieto kompleksi, tad var mākslīgi uzturēt iekšējās vides nemainīgu atdzesēšanas procesā un tādā veidā nodrošināt skābekli un sārņu aizvadīšana no visām organisma šūnām.

Tālāk, visā anabiozes periodā, lai cik ilgs tas arī būtu, nemainīgas jāuztur asins sastāva galvenās konstantes. Atdzesētas šūnas samērā labi panes skābekļa vai jebkuru citu badu, jo to prasības ir ļoti zemas, taču ne ilgāk par zināmiem laika posmiem. Praktiski vielmaiņa gandrīz pilnīgi tiek pārtraukta par null zemākās temperatūrās, sasaldējot. Tas nozīmē, pirmkārt, asinsrites pilnīgu pārtraukšanu uz kādu laiku sasaldējot un sevišķi palēninātu tās atjaunošanos sasildīšanas periodā. Otrkārt, vēl nav skaidrs, kā pašas šūnas pārcietīs iekšējā šķidruma kristalizācijas periodu, šim šķidrumam pārvēršoties ledū.

Tātad pamatota ir doma, ka anabioze ir iespējama un uzturama, organismau stipri atdzesējot, bet nav nekādas pārliecības, ka organismu var sasaldēt un uzglabāt leduskapjos kā produktus.

Tādi ir cilvēka anabiozes teorētiskie priekšnoteikumi. Diemžēl ceļā uz tās īstenošanu ir jāsaduras ar dažādām grūtībām. To pārvarēšanai nepieciešams liels darbs.

Vajadzēs pakavēties pie dažām detaļām.

Iekšējā vide — asinis — transportē barības vielas un indīgas vielas, saglabājot šo vielu zināmu optimālu līmeni. Patērētāji allaž ir audi, bet piegādātāji — dažādi orgāni, ko vada regulējošas sistēmas. Starp tām tiek uzturēts līdzsvars. Dažādu vielu daudzumu attiecībās novērojamas dažādas atkarības. Paanalizēsim tās sīkāk

Gāzu apmaiņa. Audi patērē skābekli un izdala ogļskābi. Gāzu apjomu un savstarpējo attiecību nosaka vielmaiņas intensitāte un attiecības starp noārdāmajām barības vielām — olbaltumiem, taukiem un oglūdeņiem. Šūnu optimālai funkcijai nepieciešams, lai gāzu parciālais spiediens audos un tātad arī kapilāru asinīs svārstītos diezgan šaurās robežās (O2 no 100 līdz 40 mm dzīvsudraba stabiņa), kurās darbojas oksidētājfermenti. Anabiozes apstākļos gāzu apmaiņu starp organismu un ārējo vidi realizē aparāts «sirds—plaušas» (MAA), kas pārsūknē tīrās vai ar plazmu atšķaidītās asinis. Mākslīgās sirds jaudai un gāzu apmaiņai oksigenatorā (mākslīgajās plaušās) jānodrošina skābekļa un ogļskābes normālie parciālie spiedieni audos. Ja ņemam tīras asinis, tad MAA ražīgumu var pazemināt proporcionāli tam. kā samazinās vielmaiņa, tas ir, 5° temperatūrā apmēram 15—20 reižu. Pieaugušam tas būtu anmēram 200 ml/min. Taču maz ticams, ka pilnasinis būs derīgas cirkulācijai zemās temperatūrās, jo tām ir augsta stingrība. Bez tam novērots, ka niecīgā kustības ātruma dēļ eritrocīti salīp un iestrēdz kapilāros. Tāpēc zemā temperatūrā mērķtiecīgi atšķaidīt asinis ar plazmu vai pat lietot tīru plazmu. Tiesa, šādā gadījumā ievērojami jāpalielina cirkulācijas tilpumātrums, bet tā nav īpaši sarežģīta problēma. Daudz lielākas grūti gādā tas, ka pašreiz nav tāda ideāla MAA, kas, ilgstoši darbojoties, nenoārditu eritrocītus. Hemoglobīns pāriet asins plazmā un padara to toksisku. Lietojot tīra plazmu, šīs briesmas var novērst.

Pēdējā laikā radušās jaunas iespējas, kā ievadīt organismā skābekli, proti, ievietojot augstspiediena kamerā. Plazmā izšķīdušā skābekļa daļa pieaug proporcionāli parciālajam spiedienam. Tāpēc, lietojot plazmu, iespējams atteikties no hemoglobīna un pat pazemināt sūkņa jaudu. Bez tam augstā spiedienā līdz 25% nepieciešamā skābekļa organisms saņem tieši caur ādu. Zemā temperatūrā elpošanas caur ādu īpatnējais svars pieaugs tiktāl, ka spēs pilnīgi nodrošināt organismu ar skābekli. Tiesa, šai sakarā rodas briesmas, ka virsējie audi būs pārsātināti ar skābekli un var ciest tā rezultātā, turpretī dziļie atradīsies hipoksijas apstākļos. Taču pats galvenais, ka skābekli ievadot šādā veidā, netiek nodrošināta vienlaicīga ogļskābes izvadīšana. Tāpēc audu gāzu apmaiņas galvenais līdzeklis anabiozes apstākļos paliek asinsrite, izmantojot plazmu. Spiediens kamerā būs dažāds atkarā no atdzesēšanas un sasildīšanas apstākļiem, cirkulācijas ātruma un temperatūras līmeņa. Var pieņemt, ka 0,5 atm spiedienā un lietojot tīru plazmu, nepieciešamais cirkulācijas ātrums būs ap 0.5 l/min. Tomēr jāievēro, ka gadījumā, ja jauda ir zema, ļoti grūti nodrošināt asins izplūšanu cauri visiem audiem. Ja tilpums bus mazs un spiediens zems var iestāties kaitīga centralizācija, proti, asinis cirkulēs tikai pa dažiem maģistrālajiem vadiem, bet organsma «nostūrīšos» nenonāks. Tāpēc iespējams, ka asinsrites optimālais režīms izrādīsies periodisks, MAA darbs ar jaudu 2—3 l/min — kā saldējamais agregāts: «skalos organismu un apstāsies. Tāda pulsējoša strāva varbūt būs izdevīgāka vēl arī tāpēc, ka tā pildīs mehānisku funkciju, proti, masēs audus.

Visai ticams, ka svarīguma ziņā otrajā vietā pēc gāzu apmaiņas stāv ūdens-sāļu līdzsvars un skābju-sārmu līdzsvars, ūdens un sāļi tiek ievadīti organismā caur gremošanas traktu, bet izvadīti — caur nierēm. Anjonu un katjonu daudzumam jābūt noteiktās savstarpējās attiecībās, lai uzturētu konstantu pH. Tiesa, pH ietekmē arī CO2 veidošanās audos un tās izdalīšanās caur plaušām. Anabiozes apstākļos šī funkcija jāuzņemas mākslīgās nieres aparātam, kas darbojas pēc vienkāršas dialīzes principa. Izmainot dializatoru apskalojošā šķidruma sastāvu, iespējams uzturēt sāļu un pH vajadzīgo līmeni, kā arī ūdens kopējo tilpumu organismā. Uz paša nierēm šai gadījumā nav ko cerēt, jo, arteriālajā sistēmā pastāvot zemam spiedienam, to funkcija būs krasi pazemināta. Taču neliela funkcija tomēr ir nepieciešama, lai urīns sistemātiski skalotu nieru kanāliņus. Tas arī ir pierādījums par labu periodiskajam MAA režīmam, kad arteriālajā sistēmā uz īsu laiku var radīt normālu spiedienu. Bez šīm funkcijām mākslīgā niere izdalīs urīnvielu — olbaltumu maiņas gala produktu. Aparāts «mākslīgā niere» darbosies periodiski, acīmredzot tas būs jā ieslēdz ne biežāk kā reizi 4—5 stundās vai pat retāk.

Lai uzturētu organisma enerģētisko līdzsvaru un radītu jaunas struktūras vielmaiņas procesā noārdīto vietā, nepieciešamas barības vielas. Tās ir olbaltumi, tauki, ogļūdņi un vitamīni. Tā kā gremošanas trakta darbība nesaglabāsies, visus šos produktus nāksies ievadīt tieši asins straumē. Medicīnas praksē izsenis pazīstama glikozes ievadīšana, jau apgūta emulģētu tauku un aminoskābju ievadīšana. Viss vitamīnu komplekss arī jau ir šķīdumos. Beidzot, jāievēio, ka nozīmīgu daļu no derīgajām barības vielām organisms saņems ar svaigu plazmu, kuru vajadzēs pievadīt, kā liekas, ik dienas. Tā satur retus elementus, hormonus, aminoskābes, citus svarīgus faktorus, no kuriem daudzi vēl nav zināmi. Nepieciešamais barības vielu daudzums būs nenozīmīgs, ja ievērojam, ka vielmaiņa pazemināsies divdesmit—trīsdesmit reižu.

Parasti organismā vienmēr veidojas zināms daudzums toksisku produktu, kas aknās pārvēršas nekaitīgos savienojumos. Aknu funkcija anabiozes apstākļos var krasi pazemināties. Tāpēc, iespējams, būs nepieciešams periodiski pilnīgi apmainīt plazmu. Bez tam pēdējos gados sekmīgi tiek kostruēti «mākslīgo aknu» tipa aparāti, kuri spēj absorbēt augstmolekulārus toksiskus slāpekļa produktus.

Tātad teorētiski pilnīgi iespējams uzturēt anabiozi, nodrošinot šūnām nepieciešamo ārējo vidi, kas piegādās tām barības vielas un aizvadīs sairžanas produktus.

Tomēr ir daudz speciālu jautājumu un tehnisku detaļu, kas vēl apspriežami un pētījami. Tagad pat grūti tos visus paredzēt. Pakavēsimies pie dažiem no tiem.

Sirds pārstiepšanas profilakse. Kā jau minēts, atdzesēšanas laikā sirdsdarbība apstāsies, temperatūrai tuvojoties 15°. Pareizāk sakot, sirds vispirms sāks fibrilēt un tikai pēc tam apstāsies pavisam. Sasildīšanas periodā, atgriežoties dzīvē process ies pretējā virzienā: sākusies fibrilācija arvien pastiprināsies un, temperatūrai tuvojoties normālajai, iespējams atjaunosies pareizais sirdsdarbības ritms Visbiežāk tā sasniegšanai jāķeras pie mākslīgas defibrilācijas ar augstsprieguma strāvas acumirklīga lādiņa palīdzību. Sirdsdarbības pārtraukuma periodā tās dobumi ir atslābuši un var tikt pārpildīti ar asinīm (vai plazmu), ja aortas vārstulis nav pilnīgi blīvs. Pārstieptu sirdi iedarbināt nav iespējams. Lai izvairītos no pārstiepšanas, vajadzēs drenēt kreisē kambara dobumu ar tievu caurulīti, kuru varēs ievadīt no dobās vēnas un labā priekškambara caur mākslīgu atvērumu sirds priekškambaru šķērssienā. Drenāžas metodika nolūkā izmērīt spiedienu priekškambarī ieviesta klīnikā

Lai novērstu izmaiņas plaušu audos, acīmredzot retumis būs nepieciešama mākslīgā elpināšana alveolu izplešanai Vislabāk to izdarīt, virs krūšu kurvja ar speciāla karkasa palīdzību radot retinājumu.

Jādomā. ka zināmas grūtības radīs aseptikas uzturēšana zarnās Lai gan aukstumu mikroorganismi pacieš slikti, ar laiku tomēr tie var pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Tāpēc, cilvēku gatavojot anabiozei, jāseko, lai viņa zarnas būtu pilnīgi tukšas un pēc iespējas bez mikrobiem. Šāds stāvoklis sasniedzams ar atbilstošu dietu un antibiotiskiem līdzekļiem.

Anabiozes periodā būtu ieteicams periodiski skalot muti, barības vadu un zarnas. To var izdarīt ar speciālu divlumenu caurulīšu palīdzību, pa vienu šķidrumu piesūknējot. pa otru — nosūcot. Tiesa, zarnu trakta vidusdaļa skalosanai paliek nepieejama.

Asinsrites nevienmērīguma novēršanai acīmredzot vajadzēs vai nu periodiski pakļaut visu ķermeni vibrācijai, vai izdarit vibrācija masāžu pa daļām Tas sevišķi nepieciešami būs tiem ādas apgabaliem, kas nāks saskarē ar guļvietas virsmu un izjutis pastāvīgu spiedienu. Varbūt būs vajadzīga speciāla gulta, pa kuru visu laiku tiks vadīti viļņi.

Vissvarīgākais mēģinājuma moments būs atgriešana dzīvē. Šai periodā audu vielmaiņa pieaug un tuvojas normai, turpretī orgānu funkcijas ir pazeminātas un nevar nodrošināt organismu. Iespējams, ka pēc ilgstoša aukstuma iedarbības šūnu iekšējā «saimniecība» izjuks un tās atjaunošanai būs nepieciešams ilgāks laiks. Šai periodā var iestāties dažādi regulācijas traucējumi, kas saistīti ar nervu un endokrīnās sistēmas funkciju traucējumiem.

Tāpēc var izrādīties nepieciešama ilgstoša papildasinsrite, mākslīgā elpināšana, mākslīgā niere. Protams, atdzesēšana, sasildīšana un ilgstošais periods pēc tās noritēs vieglas narkozes apstākļos.

Iekams pakļaut cilvēku ilgstošai anabiozei, nepieciešams liels pētniecības darbs visdažādākajos virzienos. Var minēt tikai dažus no tiem:

1. Audu kultūru anabioze. Noskaidrot dažādu temperatūru, O2 un CO2 parciālo spiedienu ietekmi uz dažādu šūnu dzīvības procesiem.

2. Izolētu orgānu anabioze. Orgānu konservēšana zemā temperatūrā ar mākslīgu asins vai šķidruma cirkulāciju, pastāvot dažādiem ārējiem un dažādiem gāzu parciālajiem spiedieniem. Sevišķi svarīgi noskaidrot aknu un nieru funkciju.

3. Visa organisma anabioze. Izpētīt, kāda ietekme ir cirkulējošajam šķidrumam — asinīm un plazmai ar dažādu eritrocītu saturu un tīrā veidā, kā arī augstam spiedienam ar dažādu skābekļa saturu dažādās temperatūrāss un dažāda ilguma mēģinājumos. Izvēlēties gāzu apmaiņas optimālo režīmu. No jauna noteikt maiņas intensitāti zemās temperatūrās un noskaidrot ogļūdņu, olbaltumvielu un tauku vielmaiņas īpatnības. Noskaidrot kādiem gala produktiem notiek sairšana — noteikt sārņu daudzumu un sastāvu.

4. Izstrādāt labākos atdzesēšanas un sasildīšanas režīmus. Noskaidrot kā anabiozes ilgums ietekmē atdzīvošanās periodu pēc sasildīšanas.

5. Ir vesela rinda tīri tehnisku medicīnisku jautājumu, kas jāatrisina vai jāizstrādā. Pie tādiem pieder: kreisā kambara drenēšanas, plaušu periodiskas ventilācijas, zarnu skalošanas, urīnpūšļa ilgstošas drenēšanas metodika un tā tālāk.

Gandrīz visu sarežģīto anabiozes jautājumu atrisinājums saistīts ar tehniku. Mēģinājumi iespējami tikai tad, kad būs radītas tādas tehniskas iekārtas, kas nodrošinās iekšējās vides ķīmiskā sastāva un fiziskā stāvokļa automātisku mākslīgu regulēšanu pēc sastādītas programmas. Uz parastu fizioloģisku laboratoriju primitīvās tehnikas bāzes nav iespējama augstāk attīstīto dzīvnieku vai cilvēka anabioze. Tāpēc vispirms nepieciešams projektēt un radīt iekārtu, kas ļautu īstenot nupat izteiktos atzinumus.

Pabeidzu.

Zinātniskā fantastika. Tā nekad nav bijusi tik populāra kā tagad. Pieaugusi zinātnes un nenozīmīgāka kļuvusi mākslas autoritāte. Vismaz man tā liekas. Daudzi ar mani nav vienisprātis. Un kas par to, — manas domas paliek manas. Līdzības neko vis neaizkustina, dod šurp piedzīvojumus vai faktus. Lai neatgādinātu: «Pilsoni, tu esi vainīgs!»

Ļuba. Domāju pār visu ko, bet zemapziņā visu laiku viņa. Šodien man jāpasaka. Būs sliktāk, ja viņa pati uzzinās. Piezvanīt. Droši vien ap sešiem viņa varēs atnākt pie manis.

Līdz diviem vēl laiks. Aiziešu pie Ivana Petroviča. Direktoram ir jāzina. Bet negribas runāt. Kā cilvēks viņš mani žēlos, bet kā direktors aplēsīs: «… tas jau nu vairs nav darbinieks. Tukšas runas par darbu nobeigšanu, māna pats sevi…»

Vajag.

Eju.

Pieņemamā istaba. Kailie zari skrāpē augstos logus. Sekretāre Zinaida Aleksandrovna atgādina nosirmojušu marķīzi. Pensnejs. Tas piešķir tādu kā īpašu inteliģenci. (Gadsimta sākums. Čebovs, Dailes teātris, Staņislavskis. Pēc tam palikuši tikai raga briļļu ietvari.)

Godbijīgi sasveicinos. Jūtu cieņu pret viņu.

— Vai Ivans Petrovičs kabinetā?

Dubultdurvis ar biezu apsitumu. Tādas mēdz būt lieliem priekšniekiem. Lai neizsprauktos noslēpumi. Kāpēc tādas vajadzīgas šeit? Kādi gan te noslēpumi?

Cik mūsu direktors ir majestātisks. Viņš nesveicinās vienkārši — viņš apveltī ar sveicienu. Balsi reizumis skan metāls, reizumis atkal, kad viņš grib radīt sirsnīguma ilūziju, kaut kas līdzīgs dūdošanai.

Nemaz nav tik vienkārši divdesmit gadu noturēties liela institūta direktora postenī. Viņš uzpeldēja līdz ar «Pavlova vilni» piecdesmitajā gadā, pēc kārtējā karagājiena pret «pseidozinātniekiem». Viņa nopelni zinātnē līdzinās gandrīz vai nullei. Toties bez traucējumiem darbojas telefons.

Beidz piesieties. Vispār viņš tā nekas. Nav no kaitīgajiem. Tas tikai tā šķiet. Zinātnieks, kas izgājis noteiktu skolu.

Parunāt par laiku? Vai varbūt sākt tieši? Viņš vēl ņems un padzīs visu laboratoriju pēc manis. Pilnīgi iespējams.

— Ivan Petrovič, man jums jāsaka par savu slimību. Vakar man konstatēja leikozi.

Acis apaļas. Gadi, slimo ar stenokardiju, nāve viņam ir pilnīgi reāla lieta.

— Vai… tas ir noteikti? Jūs bijāt pie hematologiem?

— Jā, Dāvids Portnojs, mans draugs.

— Un ko viņš teica?

— Nekā. Viņš tikai nosauca skaitli.

Sēž, iegrimis domās. Pārvērties vienkārši par vecu vīru, kuram bieži streiko sirds, bet viņam ir ģimene, mazbērni.

Atjēdzās. Atkal kļuva par direktoru. Ne mazums cilvēku nāk pie viņa ar savām nelaimēm. Ir spiesti nākt.

— Jāārstējas, Ivan Nikolajevič. Jāliekas slimnīcā, jāaizbrauc uz Maskavu, uz Hematoloģijas institūtu. Es varētu palīdzēt.

(Ir nu gan ķerts uz protekcijām.)

— Pateicos, Ivan Petrovič. Es nevaru pašreiz likties slimnīcā. Un pagaidām tas arī nemaz nav vajadzīgs. Dāvids mani ārstēs ambulatoriski.

— Velti jūs tik nevērīgi izturaties pret savu veselību.

Droši vien viņam pašam pretīgi izrunāt šādas frāzes. Bet man pretīgi klausīties.

— Nē, ko jūs, Es kārtīgi dzeršu visu, ko vajadzēs. Bet jūs taču zināt, ka iznākums tik un tā ir viens.

Protestējošs žests. Aizsargājas pret nāvei lemta cilvēka žēlabām. Kļūstu nikns. Kāpēc? Tas ir dabiski. Visi vairās no sāpēm.

— Ivan Petrovič, es neatnācu pie jums pēc mierinājuma. Lieta ir tāda, ka man nepieciešams pabeigt darbu un tāpēc man vajadzīga jūsu palīdzība. Jūs zināt, ka mēs kopā ar Kibernētikas institūtu konstruējam elektronisku iekārtu, kas modelēs organismu akūtos patoloģiskos stāvokļos. Šī tēma ietilpināta zinātnisko darbu vissavienības plānā. Bez tam tā radīs lielu sensāciju praksē. Iekārta ir vajadzīga ārstiem.

«Ieviešana praksē» — tā ir teorētisku institūtu sāpīgā vieta. Un, protams, institūtu direktoru arī. Viņam ir jāuzķeras. Aizdomājies. Vai arī izliekas.

— Jā, es jūs saprotu. Zinātniekam pats galvenais dzīvē ir zinātne.

Tev nu gan galvenais ir padižoties, apmierināt savu varaskāri. Nē jau, viņš iedomājas, ka virza zinātni. Ikviens cilvēks uzskata sevi par labu un svarīgu. Vai tiešām ikviens?

— Man nepieciešama telpa, lai varētu sākt mašīnas montāžu. Vajadzīgas trīs zinātnisko līdzstrādnieku likmes, lai varētu pieņemt matemātiķis. Un vēl tehniķi — kādi trīs četri cilvēki. Kadru daļā pateica, ka jums esot brīvas vietas.

— Bet tās paredzētas citam …

— Man vajag uz gadu. Pēc tam paņemsiet tās atpakaļ.

Viņš taču nevar atteikt cilvēkam manā stāvoklī. Atteikt nē, bet apsolīt un neizpildīt — to gan. Viņš tā mēdz darīt.

— Labi, es jums došu šos cilvēkus. Uz gadu. Tikai varbūt ne uzreiz.

(Sākas atrunas.)

— Es jūs ļoti lūdzu, Ivan Petrovič, izdarīt to tūlīt. Jūs saprotat, ka «ne uzreiz» man nekā nedod. Mums jau ir kandidāti.

— Labi, lai viņi raksta iesniegumus.

— Bet telpa?

— Būs arī telpa. Tikai, es lūdzu, nenopūlieties pārmērīgi. Ārstēšanās pirmajā vietā.

— Nu protams. Esmu jums ļoti ļoti pateicīgs. Uz redzēšanos.

— Dzīvojiet veseli.

Viņš pats apjēdza, ka teiciens iznāca nevietā. Piecēlās no galda un pavada līdz durvīm, apjucis. Bet es liekuļoju: «Ļoti ļoti pateicīgs.» Tas izskatās efektīgi: zinātnieks, kas doma vienīgi par zinātni. Patiesībā tas nepavisam nav tā: es vienkārši nevaru citādi. Turpināt darbu — tā ir visvieglākā izeja. Draugu pulkā pat mirt ir viegli. Nav slikti izdomāts.

Eju un domāju… Ieeju kabinetā. Tagad pasēdēt. Cik ērts krēsls. Veros logā: pelēka debess, retas sniega pārslas.

Daudz ir tādu direktoru kā mūsējais. Zinātnē viņš ir nulle, bet komandē zinātniekus. Bezjēdzīgi. Kādu līniju viņš var ieturēt? Kādām idejām sekot? Katra laboratorija strādā, kā spēj, līdzekļus un štatus viņš sadala pēc principa: kas vairāk izraus. Efekts atkarīgs no publikāciju un disertāciju skaita. Bet kāda ir to vērtība? Nav svarīgi.

Ir jau vēl viens plānošanas princips — zvans: «Tu tur, Ivan Petrovič, nodrošini apstakļus biedram N., viņš šķiet ļoti talantīgs cilvēks. Novators. Vadība tā uzskata.» Tātad, kāds nekauņa ieņēmis augstieni — aizgājis pie pašas augstākās priekšniecības. Pratis pārliecināt, iepatikties. Tas taču ir vienkāršāk, nekā pierādīt zinātniekiem. Bet šim atkal glaimo mecenāta loma. Viņš tad arī zvana. Uz dažiem gadiem biedrs N. ir nodrošināts. Pēc tam, saprotams, plīsīs kā burbulis…

Nav vērts dusmoties, draugs. Šis princips beidz pastāvēt. Un nesūdzies, ka tev nodarīts pāri. Ivans iedeva tev laboratoriju, pēc tam katru gadu palielināja štatus. Bez zvanīšanas. Iedeva, bet kā? Atradies mecenāts. Patika tēlot aizbildni un pie reizes izmest: «Mēs esam tie progresīvie, attīstām kibernētiku. » Arī mēs arām teica muša.

Dievs ar viņu. Tagad man tas nav svarīgi, bet domāju pa vecam. Inerce. Vai arī gremšanās?…

Viena izskaidrošanās tātad laimīgi garām. Tūlīt būs otra. Pēc tam ar Ļubu. Žēl viņas. Kāpēc? Viss nokārtosies uz labāko. Beigsies viņas dubultā dzīve. Varēs skatīties bērniem acīs.

Kā viņai pateikt? Es iedomājos viņas seju; noslīdēs, skaidri iezīmēsies sāpju radītās krunciņas. Kļūs neglīta un veca. (Vai atminies: «Negribu kļūt veca! lai tu mani vairs nemīlētu!») Mīļā, vai tad es spēju tevi nemīlēt? Līdz nāvei.

«…bet līdz nāvei trīs soļi vien ir» — . tādu dziesmu dziedāja kara gados.

Nedomāt. Saņem sevi rokās.

Nepatīkama sajūta pēc direktora. Es nemīlu viņu. Mani uztrauc viņa aizbildnieciskās lielmaņa manieres. Nu kā gan citādi — dažnedažādu komisiju loceklis, akadēmiķis. Tev skauž! Fu!… Un nevienam nepateiksi, tikai savējiem.

Zinātnei nepieciešama brīvība. Diskusiju brīvība Kā gaiss.

Bet vai tu varētu tagad aizstāvēt savas idejas? Pierādīt zinātnieku pulkam, ka tev vajadzīga nauda mašīnai, vajadzīgi inženieri? Domāju, ka varētu gan. Protams, autoritātes arī ir konservatīvas, bet dodiet iespēju pierādīt.

Nekas. Etiķešu līmēšanas mīļotājus pamazām jau ved uz kapiem. Vai atceries nievājošās iesaukas: «veismanists-morganists», «antipavlovietis»? Vajadzēja tikai pateikt — un nākošajā dienā tev jau paņēma laboranti, atnesa rīkojumu atdot vērtigu aparātu. Direktoram seja kā akmens: «Padomju zinātnes perspektīvu virzienu attīstība prasa pārkārtojumus.»

Nākošajā sēdē, skaties; zinātnieks nožēlo grēkus. Pietvīcis sarkans, lūpas trīc. Redzams, ka pats sev pretīgs. Bet ko lai dara? Strādāt gribas, un bez tam ēst arī vajag. Kā nekā sieva, bērni.

Tas viss aiz muguras. Bez tam tu pats nemaz no tā netiki cietis. Kā jaunākajam zinātniskajam līdzstrādniekam tev nebija ko zaudēt. Bet, starp citu, sapulcēs vis neprotestēji. Aprobežojies ar savu kompāniju. Lūdzu to ievērot, zvērināto kungi.

Pretīgi.

Jau divi. Kāpēc gan viņi nenāk? Mēģinājums tagad tanī stadijā, ka var iztik bez viņiem. Programma. Bet, galu galā, vai maz kas var notikt. Piemēram, sirds apstāsies.

Apstāsies. Un man arī.

Tagad viss institūts runās par manu leikozi. Dienas varonis. Sevišķi laboratorijā.

Reakcija būs dažāda.

Vienkāršs žēlums. Tas būs tiem, kam esmu mījš. Vai tādi vispār ir? Jā. Esmu to manījis pēc skatieniem.

Citi nožēlos zinātnieku, vadītāju. Ka var tikt pārtraukti interesanti darbi, izjuks disertācijas.

Trešos visvairāk interesē — kas nāks vietā?

Neviers, liekas, neteiks: «Tā viņam vajag.» Šķiet, ka ienaidnieku nav. Vai tas ir labi vai slikti? Drīzāk slikti: tātad esmu izvairījies no cīņas. Nekaitīgs zinātnieks.

Kā tas viss ietekmēs laboratoriju? Jānotur tonuss. Nē, pat jāpaceļ. Noteikti jāpaceļ, citādi programmu pabeigt neizdosies.

Pie durvīm klauvē.

— Lūdzu.

Te nu viņi ir — visi trīs. Jautri, mundri jauni. Istabā uzreiz kļuva šauri un gaiši. Vadims kaut ko cenšas pierādīt. Pēc sejām redzu, ka strīdējušies. Droši vien bijuši ēdnīcā. Tur allaž iet vaļā diskusijas.

— Kā ar mēģinājumu? Ko dara sirds?

— Uz goda! Kā zvērs. Spiedienu aortā mainījām no četrdesmit milimetriem līdz divsimt, bet darbojas vienmērīgi, kā pa diegu.

To pateica Vadims.

Tālāk Igors:

— Pierakstījām veselu lērumu skaitļu.

Jura:

— Man šķiet, ka būs nepieciešamas dažas korektīvas manā modelī. Sēdēsim līdz vēlam vakaram, pavērosim patoloģijas dažādas pakāpes.

— Labi. Jura, palūdziet Semjonu Ivanoviču.

Jāsakopo domas. Izliekos, ka skatu manuskriptu. Tas guļ man priekšā uz galda — «Piezīmes par anabiozi». Dzirdu, ka Vadims «Kas par noslēpumu? Nez vai tikai netaisās precēties?» Jā, precēšos. Ar VIŅU.

Tā pagājusi dzīve. Vai tālu tas laiks, kad es biju tāds pats kā viņi? Vienīgi varbūt ne tik jautrs. Allaž bija patmīlība un «mazvērtības komplekss»: vistrūcīgāk apģērbies, neglīts, dejot un lakstoties neprotu. «Grāmatu tārps» — mēdza saukt māte.

Es apskaužu. Jauni, spējīgi. Uz pareiza ceļa: fizioloģija apvienojumā ar tehniku un matemātiku sola spīdošu zinātni. Un karjeru arī. Zinātniskos grādus, nosaukumus, meiteņu apbrīnas pilnos skatienus. Kongresus Parīzē, Tokijā, Riodežaneiro.

Dzīve kā kūsājošs kauss.

Un pavisam nedomāt — kam gan līdz domāšana?

Bet vai tu pats sen sāki domāt par zinātnieka pienākumu un vispār par pienākumu? Sen. Esmu pārdzīvojis karu.

Bet mani zēni — vai viņi domā par to?

Strādā viņi spēcīgi, karjerisma tieksmes netiku manījis. Viņi vienkārši nemīl frāzes. Tās viņiem apnikušas līdz kaklam.

Sēdieties, biedri!

Pauze. Skatienos ziņkāre.

— Man jums jāpaziņo jaunums… (Re kāds atradies, sameklējis vārdu: «jaunums»!) Vārdu sakot, man konstatēta leikoze. Daudz leikocītu. Palielināta liesa.

Es pavēros viņos. Sejās izbailes. Visiem. Pēc tam nodūra acis. Iesmeldzās žēlums.

Saturēties. Uzlikt nepieejamības masku. Paslēpties aiz sausiem vārdiem.

— Es nesapulcināju jūs tādēļ, lai saņemtu līdzjūtību vai atteiktos no saviem pienākumiem. Manā rīcībā apmēram gads vai mazliet vairāk. Esmu nodomājis izmantot šo laiku pēc iespējas efektīvāk.

Atkal pilnīgi valdu pār sevi. Pat spēju iedomāties, kāda ir mana seja: cieta, puni izspiedušies. (Bet varbūt tā nepavisam nav tāda: «puisēniņš cenšas saturēt asaras».)

— Tas nozīmē, ka es gribu redzēt mūsu mašīnas maketu un pārliecināties, ka tā darbosies.

Tik tikko neizteicu: «ka palīdzēs mediķiem ārstēt slimniekus». Bet saturējos.

Esmu pārdomājis plānu, kā intensificēt darbus, un mums tas tagad jāapspriež.

Vēroju. Otra reakcija: Semjons droši vien domā, ka būs nodaļas vadītājs. Igors uztraucas par disertāciju. Jura apjucis skatās uz biedriem. Viņš laikam maz ko zina par leikozēm. Vadims sēž galīgi satriekts un acīmredzot neklausās. Diez vai viņi ir spējīgi pašreiz apspriest plānus. Bet es turpināšu vien.

— Pirmkārt, orgānu raksturojumu iegūšana. Protams, mēs nevarēsim paveikt visus nepieciešamos eksperimentālos darbus. Tāpēc es iesaku plašāk izmantot klīnikas pieredzi.

Neapstāties. Runāt un runāt. Ar vārdiem nosegt sarūgtinājumu un žēlumu. Pat ja viņi mani neklausās.

— Otrkārt: paātrināt darbus orgānu raksturojumu matemātiskās izteiksmes iegūšanai. Nevajag aizrauties ar pārmērīgi sarežģītām atkarībām: tik un tā mums nāksies vienkāršot, jo daudz faktoru paliks neievēroti. Jāiegūst diferenciālie un algebriskie vienādojumi, kas izteiktu orgāna darbības atkarību no kairinātāju intensitātes vienkāršotos apstākļos. Direktors sola štatu vienības matemātiķiem, bet fiziologu un ārstu loma nebūs mazāka. Viņiem jau laikus būs jāuzzīmē aptuvenas atkarību līknes.

Lai to paveiktu, biologam jabūt ar lielisku galvu. Kurš no viņiem? Varbūt Vadims. Un tomēr viņš zina maz. Jāpiesaista no ārpuses.

— Treškārt: uz ESM jāizškaitļo to orgānu mijiedarbība, kuriem jau izstrādāti raksturojumi. Piemēram, asinsvadu sistēmas hidrodinamika vai ūdens līdzsvars. Šie darbi nepieciešami, pirms sākam veidot sistēmu elektroniskos modeļus.

Kāpēc es to visu saku? Viņi veras manī neredzošām acīm, un es jūtu, kā gaist mana ticība panākumiem

Sāpes paribē. Kalst mute. Varbūt aiziet un atgulties. Izņemt slimības lapu: «Tomātus… sarkanos … tad baudiet… bez manis!»

— Labi. (To es saku sev.) Ceturtkārt: projektēt un montēt orgānu blokus. Plašāk jāizmanto jau esošo analogmašīnu elementi , par cik daudzu orgānu raksturojumi bus vienkāršoti. Tas pagaidām ir viss. Ko darīt pēc tam, es pastāstīšu citreiz. Vēlāk. Lūdzu jūs padomāt un izteikties.

Visi klusē. Ko teiksi? Iedomājies sevi viņu vietā. Klusums. Ieilgst. Semjons nopūtās, noskatīja pārējos un stingrā balsī iesaka.

— Ivan Nikolajevič, bet vispirms jāpadomā par ārstēšanos…

Ak tu viens, viņš nevar sagaidīt, kad varēs ieņemt manu vietu. Bet kāpēc; tu tā spried? Vai ir pierādījumi? Nē. Un tāpēc — mieru.

— Saprotams, ka es ārstēšos. Bet nepametot darbu. Un vispār, šo jautājumu neapspriedīsim.

Vadims pielec kājās.

— Atļaujiet, kā tā — neapspriedīsim? Kas jūs mums esat — svešs cilvēks, vai? Jeb vai mēs esam marionetes, automāti: ieslēdzām programmu — un rīkojies? Galu galā nedomājiet, ka jūsu lēmumi allaž ir tie labākie. Mums ļoti labi zināma jūsu pedantiskā smalkjūtība, un rīkosimies paši.

Kā viņš kliedz… Vienmēr tik nesavaldīgs, rupjš. Bet šodien man tas ir patīkami. Ir patīkami, ja tevi mīl un par tevi rūpējas. Šai ziņā es neesmu lutināts kopš bērnības. Patiesi, cik maz cilvēciska siltuma bijis manā dzīvē…

— Kāpēc jūs piespiežat mani runāt? Vai jūs tiešam nejūtat, ka man ir grūti? Ka man ir bezgala žēl sevis? Un ka es negribu mirt. Negribu … Tikko kā atradu īsto darbu … Bet ko pavēlēsiet man darīt? Es esmu ārsts un pat… zinātnieks. (Kāpēc — pat? Muļķīgi.) Stāvoklis bezcerīgs. Es taču nevaru vienkārši apgulties un gaidīt nāvi, rijot tabletes, noņemoties ar procedūrām? Vai jūs saprotat, cik tas ir briesmīgi? Beidzot vēl kas: man jāatmaksā parādi. Pēdējā laikā tas mani kremt… Visu dzīvi es esmu tikai ņēmis un neko neesmu devis atpakaļ. Cilvēki no manas zinātnes pagaidām vēl nav guvuši ne nieka. Tagad radusies iespēja kaut ko paveikt. Un tas man ir jāpagūst. Jūs, jaunieši, nedomājat par šiem jautājumiem vai arī dzīvojat cerībā uz nākotni. Ka vēl paspēsiet atdot. Bet dzīve paiet ātri. Parāds — tas nav vienkārši frāze. Tas tā ir patiesībā.

Atkal klusums. Viņi jūt, ka esmu strupceļā. Varbūt pirmoreiz sadūrušies ar bezcerību. Jābeidz saruna. Jūtos kaut kā neveikli viņu priekšā, it kā es būtu vainīgs. Un tad vēl tie vārdi par parādu…

— Man viss ir skaidrs. Laboratorija ir apdraudēta. Jums var nolaisties rokas. Uzdevumi ir lieli, darbu priekšā daudz, bet uz mani nav ko cerēt. Vai varbūt pat domājat, ka plānus es sastādu izmisumā, bet vēlāk, kad sāks pa īstam svilināt — aiziešu. Tad nu lai jūs zinātu: laboratoriju neatdošu līdz pat nāvei. Kas šaubās — lai iet jau tagad projām. Bet, kas paliks, tam jāapsolās šo gadu ziedot darbam visus spēkus. Lietas labā un… manis labā.

Varbūt pieminēt, ka es viņus visus esmu izvedis ļaudīs. Nē, neteikšu. Ja saprot — ir labi, ja ne — arī vārdi nelīdzēs. Skaidrs, ka tagad neviens no viņiem nepiecelsies un neaizies. Jāpavēro vēlāk.

— Apspriedīsim plānu, — pavisam mierīgi un ikdienišķi ieteicās Jura.

Labi, lai notiek. Bet pašam tā gribas vēl parunāt par jūtām. Gribas, lai papaijātu galviņu … Nē. Jura turpina.

— Bez nopietnas palīdzības no ārienes mēs nespēsim izveidot mašīnu. Nevienam no jums nav ne jausmas, cik šī iekārta ir sarežģīta — tikpat kā simtiem radiouztvērēju. Kibernētikas institūts varētu, bet viņiem arī maz spēku. Jāpiesaista citi institūti un iestādes jālūdz direktori. Bet tā vēl par maz, jāsameklē entuziasti. Es zinu, ka tādi ir. Mēs tos atradīsim. Bet jums, Ivan Nikolajevič, vajadzēs ar viņiem parunāt. Un, protams, arī ar direktoriem.

Jā, ar «dienišķo maizi» vien nepietiek.

— Būs darīts. Termiņš?

— Trīs dienas izlūkošanai. Bet tas vēl nav viss, vajag zināt, kas jāmodelē. Bez sirds, m un pavisam nenozīmīgas nervu regulācijas mums taču nav citu raksturojumu. Un pat orgānu savstarpējo attiecību shēmas vēl pilnibā nav sastiķētas. Kad es pirms trim gadiem atnācu šurp, man viss likās ļoti vienkārši. Turpretī tagad tieši otrādi — sarežģīti. Nav cerību, ka … jā, ka gada laikā mēs iegūsim pilnīgus raksturojumus. Paliek viens: heiristiska modelēšana. Drošāk jāizvirza hipotēzes un jāmodelē tās.

Viņš runā labi un pareizi. Būs man pašam pie tā jāķeras. Nekādu rakstu, referātu un lekciju šai gadā — viss gads lai paliek domāšanai.

— Ko teiks citi?

— Ļoti grūti ar nervu un endokrīno sistēmu. Nav pētīšanas metožu. Nervu impulsus nevar uztvert: tie iet pa ļoti daudziem vadiņiem, kas nav pieejami, turpretī hormoni ir asinīs, bet viņu noteikšanai nepieciešama ārkārtīgi sarežģīta ķīmija.

— Vadim, jums jāpamatojas uz pieņēmuma, ka, sākoties akūtai saslimšanai, regulējošās sistēmas bija veselas. Tad, es domāju, to reakcijas būs vairāk vai mazāk stereotipas. Tā teica Seljē. Tātad jāfiksē daži mezgla punkti un pēc tiem tad var atveidot visu sistēmu. Jums būs jāpacenšas šo shēmu uzzīmēt, nu …

— Jā.

— Bet jums kā, Semjon Ivanovič? Un ko jūs vispār teiksiet?

— Mans uzdevums ļoti pieticīgs — nieru raksturojumi. Es domāju, ka tie drīz būs gatavi — pēc mēneša, varbūt pēc diviem.

— Un tas ir viss?

— Bet ko tad es vēl varu? Matemātiku es nezinu un fantazēt neprotu.

— Jūs taču varētu savā ziņā ņemt kaut vai aknas. Bez tām mēs vienkārši nekā nevaram iesākt — tās piedalās visās saslimšanās.

— Pamēģināšu. Pameklēšu literatūrā metodikas, lai gan baidos, ka neko daudz neatradīšu. Liekas, ka viss ir diezgan sarežģīti.

Vai viņš nespēj vai negrib? Nespēj. Pieradis visu dzīvi nodarboties ar sīkiem jautājumiem: «a» ietekme uz «b». Puiši raugās uz viņu ar neuzticību un antipātiju. Briest konflikts. Pagaidām liksim mierā. Igors arī klusē. Tas nu gan var strādāt, to es zinu. Kā tad:

— Ivan Nikolajevič, atļaujiet man sacīt.

— Lūdzu.

— Es nerunāšu par sirdi, šai ziņā viss kārtībā. Mēs ar Juru un Toļu drīzumā dosim raksturojumu formulas veida, tā saistīs minūtes tilpumu ar spiedienu vēnās, artērijās, ar pH, ar skābekļa daudzumu asinīs. Tomēr tikai mērenas patoloģijas gadījumos. Nav skaidra regulējošo sistēmu — hormonālo un nervu sistēmu — iedarbības nozīme. Elektroniskais modelis, kuru pēc raksturojumiem izveidojis Jura, ir labs diezgan.

— Igor, to visu es zinu.

— Jā, piedodiet. Es uztraucos. Man gribējās. lūk, ko pateikt: mums vajadzīgs labs mediķis. Tas ir, pieredzējis ārsts, kas labi pārzina akūtus patoloģiskus procesus, kuriem mēs konstruējam savu mašīnu. Tāds Varētu būt Aleksejs Jurjevičs, anesteziologs. Jūs viņu labi pazīstat, viņš nāk uz mēģinājumiem, Bet ir jāparunā ar viņa šefu.

— Pierakstīsim: parunāt ar Pjotru Stepanoviču.

Es pateikšu viņam visu. Lai gan viņu ar nāvēm neiebaidīsi, bet viņš ir ieinteresēts mašīnā. Progresīvs ārsts. Vienīgi sauss: nav saprotams, kas viņu tā īsti interesē.

Piedodiet, man vēl viens ierosinājums: pārceliet mani uz klīnisko fizioloģiju. Uz laiku. Tādā veidā varēs daudz ko iegūt slimas sirds raksturojumam.

— Arī labi.

Visi nomierinājušies un spriež īsti lietišķi. Vai viņi izpildīs savus solījumus? Līdz šim vajadzēja viņus aktivizēt, citādi likās, ka laboratorijā nosēžas dūņas. Tagad tam nebūs spēku. Viss var izputēt. Jāieinteresē.

— Paklausieties, bet vai jūs aptverat, ka visi mūsu darba rezultāti tiks jau jums, nevis man? Ka jūs strādāsiet sev? Ka vispār šis pasākums ir tīrā «zelta ādere»?

Reakcija. Atkal Vadims.

— Mēs visu saprotam, tikai jums gan to nevajadzētu teikt. Mēs nepārdodamies par amatiem un grādiem, lai gan arī neatsakāmies no tiem.

Klusums. Jura nosarcis. Igors skatās pa logu. Semjona sejā neko nevar izlasīt…

Esmu apvainojis viņus. Mētājos ar skaistām frāzēm par pienākumu, bet par cilvēkiem domāju slikti.

— Piedodiet man, zēni.

Jura:

— Mēs neesam ideāli varoņi, Ivan Nikolajevič, bet nevajag mums to atgādināt. Darīsim visu, ko varēsim.

Uz to man nav ko atbildēt. Atliek izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Un vispār, jābeidz šī saruna.

— Vēl viena lieta, biedri. Mūsu shēmā slikti pārstāvēti audi, celulārais līmenis. Bet tieši audi patērē skābekli, glikozi, izdala ogļskābi, sārņus. Audu raksturojumam nepieciešama laba bioķīmijā, bet jūs paši zināt, kāda ir mūsu laboratorija. Semjon Ivanovič, es palūgšu jūs: aizbrauciet uz Bioķīmijas institūtu un pazondējiet augsni attiecībā uz sadarbību. Vai jums tur ir paziņas?

— Nav, bet es iepazīšos. Rīt pat aizbraukšu. Tikai nezinu, vai pratīšu tā jēdzīgi paskaidrot, ko mēs vēlamies. Katrā ziņā pamēģināšu ieinteresēt un tad atvedīšu pie jums.

Beidzam. Kas man vēl sakāms? Jā, par izturēšanos.

— Tas tad nu būtu viss, biedri. Es esmu pierakstījis: kad un ko darīs ikviens. Lūdzu jūs ziņot man par rezultātiem. Un nekautrējieties mani traucēt. Es pats pateikšu, kad būs ļauni. Bez tam vēl kas: mana slimība nav turama diezkādā noslēpumā, apslēpt to tikpat nav iespējams, bet arī liekas runas nav vajadzīgas. Galvenais, lai nevienam prātā neienāk doma par darba atslābināšanu laboratorijā, citādi — tā arī būs. Bet tagad ejiet. Es vēl ieiešu paskatīties operāciju telpā.

To es piebildu, lai nebūtu jāatsveicinās. Jutu. ka atsveicināšanās iznāktu neveikla.

Viņi pieceļas un klusu aiziet. Cits pēc cita: stalti, slaidi. Jauni. Veseli.

Lūk, tā sākas jauns etaps laboratorijas dzīvē. Tagad viņi domās. Neesmu pārliecināts, ka cēlo jūtu uzplūdums noturēsies visiem. Sarežģīta ir cilvēka daba, spēcīgi ir instinkti, zemapziņas tieksmes pēc iegūšanas, pēc varas, kūtrums. Pamodīsies skaudība, neuzticība, alkatība. Vai barjeras viņu ceļā ir pietiekamas?

Jāpiezvana Ļubai, kamēr viņa nav aizgājusi uz māju. Cik nepatīkama ir šo satikšanos organizācija: meli, meli, meli … Ļuba tik ļoti cieš no tā. Paldies dievam, drīz beigas.

Ņemu klausuli.

— Hallo, komutators? Vai pilsēta brīva? Dodiet man, lūdzu, B 3-67-20.

Savieno.

— Paaiciniet, lūdzu, Ļubovu Borisovnu.

Gaidu. Ko es teikšu? Viņa izbrīnīsies. Negaida.

— Ļubova Borisovna? Tas esmu es. Jā, es. Man jāparunā ar jums. Šodien pat. Nekas nav noticis, bet Vajag. Būšu mājā pēc pieciem. Kā parasti. Uz redzēšanos.

Jūtu, ka viņa ir satraukta. Bet man viņa jāredz šodien. Es nevaru gaidīt nākošo nedēļu. Un es bīstos šīs sarunas. Tēlošu tādu brašu vīrieti, kas ne no kā nebīstas. Un viņa arī melos — mierinās. Bet pēc tam raudās visu ceļu. Slaucīs asaras un steigšus, bez spogulīša, pūderēsies. Pēc tam uzliks mierīga masku.

Smagi ap sirdi. Atkal mani ielenkuši šie rēgi — slimība, slimnīca, ciešanas, nāve. Vēl: žēlums, izskaidrošanās, neveiklums.

Nez ko puiši nodomāja? Ka viņu šefs ir tik savaldīgs zinātnieks? Bet viņš ir pavisam vājš cilvēks, kam gribas pabāzt galvu zem spilvena un vaidēt, vaidēt, skumju māktam. Un visi šie plāni — tā ir tikai bēgšana pašam no sevis. Kustība allaž saista domu un novērš no cita — no bezizejas vientulības. Zinātne ir lieliska. Tu domā un domā un aizmirsti, ka ir tāds jautājums: kāpēc?

Žēl, ka man nav ģimenes. Vai tev prāts, tieši otrādi! Tagad būtu daudz ļaunāk. Bet tā… ko man zaudēt? Ļubai mana nāve objektīvi nesīs atvieglojumu. Laboratorija? Jā, viņiem es esmu vajadzīgs ,.. pagaidām. Nav vērts mānīt sevi: man tā kā nav izdevies redzēt garīgās tuvības piemērus starp skolotājiem un skolēniem. Viņi aiziet, tikko kļūst patstāvīgi. Tāpat kā bērni. Es personīgi to neesmu vēl izbaudījis, bet nez vai būšu izņēmums. Man pašreiz ir īstais laiks pazust — kamēr viņi jauni un mīl.

Zaudējums zinātnei? Tā runās kapsētā. Manis sētais graudiņš ir tik niecīgs, ka to nav iespējams pamanīt.

Briesmīga lieta ir materiālisms. Daļiņas, atomi, molekulas. Šūnas, orgāni, organismi. Smadzenes — modelējošā sistēma. Mīla, draudzība, iedvesma — tikai informācijas pārstrādes programmas. Tās iespējams modelēt skaitļošanas mašīnā. Un tajās nav nekādas sevišķas īpašībās. Nav dieva, nav dvēseles. Nav nekā. Es esmu tikai elements sarežģītā sistēmā — sabiedrībā. Es dzīvoju, ciešu un darbojos saskaņā ar materiālās pasaules stingrajiem likumiem. Es varu tos izzināt, tiesa, ļoti ierobežoti, bet izrauties no tiem — nē. Pareizāk gan — jā. Nāvē. Lai nāk nāve. Neviena es nemīlu.

Liecies mierā. Nevajag dusmoties. Dzīve tomēr nav slikta. Atklāsmes prieks. Tuvums ar mīļoto. Cigarete. Pārrunas ar draugu. Nav svarīgi, ka tas viss ir tikai molekulu un atomu maiņa nervu šūnās, kas veido kaut kādu prieka centru zemgarozā.

Kā dzīvot? Lai prieka būtu vairāk, bet bēdu mazāk? Kā samierināt to ar materiālismu?

Jocīgais. Tev par šiem jautājumiem vairs nav ko bēdāt.

Nē. Tieši tagad man ir jādomā par to. Atkritis liels daudzums rūpju: kā uzrakstīt grāmatu, palepoties darba biedru priekšā, nopirkt jaunu uzvalku.

Labi. Vēlāk. Bet pagaidām vēl jāpadomā par šīm «Piezīmēm», lai pēc tam aprunātos ar Juru par nemirstības realizāciju. Kāpēc gan nepamēģināt?

Sēžu, domāju. Par anabiozi un daudz ko citu.

Jau trīs. Iešu pameklēšu Juru. Būtu labāk, ja citi neredzētu. Separātas sarunas kolektīvi nevērtē labvēlīgi. Jāpaņem «Piezīmes».

Rādās, ka viņš ir darbnīcā. Aizsūtīt kāda pakal? Nē, aiziešu pats.

Mūsu laboratorija izmētāta pa visu ēku. Agresīvas politikas sekas: darbiem vēršoties plašumā, atkarojām aizvien jaunas un jaunas istabas. Ivans Petrovičs skopojās, sūdzējās, taču padevās. Kā gan citādi: kibernētikas metodes, progress …

Eju pa gariem gaiteņiem. Cilvēki taisās mājup, istabu durvis vaļā, var redzētākā ģērbjas. Dzirdami atvadu vārdi. Šur tur vēl karājas plāksnītes: «Mēģinājums. Ieeja aizliegta». Aizmirsuši noņemt. Pēc pulksten trim institūts ir tukšs. Zinātne top darba laikā — «no un līdz». Tepat ietilpst arī sarunas.

Bet manējie sēž. Tiesa, viņiem patīk vēlāk pažēloties, ka «ak, mums nākas strādāt virsstundas», «jūs mūs ekspluatējat».

Beidzot esmu klāt. Sāpes pakrūtē. Neapzināti es visu laiku ieklausos savā ķermenī. Tā tagad būs vienmēr: gan te sāp, gan atkal tur. Visi orgāni ierunājušies.

Lūk, mūsu darbnīcas trejas durvis. Juram jābūt aiz pirmajām: te stāv elektroniskais sirds modelis — viņa lolojums un lielā mīla.

Jā, tā arī ir. Viņš sēž viens uz augsta, soliņa pie oscilogrāfa, uz kura stars zīmē līknes — sirds kambara spiediena raksturojumu. Neredz mani. Vēro ekrānu un lēnām groza aparata kloķi. Maksimumu amplitūda un frekvence mainās. Es zinu: viņš maina «ieejas», tas ir, spiedienu vēnās.

— Jura, man ar tevi jāaprunājas.

— Ko?

Viņš sarāvās, pēc tam plati pasmaidīja. Seja viņam mēdz būt pavisam bērnišķīga, nepateiksi, ka puisim divdesmit septiņi. Man jau varētu būt tāds dēls …

— Saruna lai paliek starp mums. Pasēdēsim šeit vai iesim kabinetā?

— Kā vēlaties, Ivan Nikolajevič. Te arī ir mierīgi. Puiši aizgājuši dažādās darīšanās, bet divi ir mēģinājumā.

— Nu tad paliksim šeit.

Es apsēžos uz veca krēsla tuvāk apkures radiatoriem. Man salst.

— Vai drīkstu uzsmēķēt?

— Saprotams, smēķē. Es ar labpatiku ieodīšu tavus dūmus.

Klusums. Man tā kā neērti runāt par šo izdomu — anabiozi.

— Kā sokas darbs ar disertāciju? Vai tev ir skaidrs, ka jāpasteidzas?

Kad mēs esam vieni, es viņam, tāpat kā Vadimam un Igoram, saku «tu». Viņi man ir mīļi, kā nekā mani skolnieki. Un, lai gan zinu, ka viņi kādreiz aizies, taču tas ir tā, ņemot ar prātu, turpretī sirds netic. Liekas, ka viņi vienmēr dalīs ar mani sapņus un vilšanos.

— Man nepieciešams uz divām nedēļām izslēgties no darba, un es pabeigšu.

— To nedrīkst darīt. Var nestrādāt laboratorijā, bet organizatoriskie pasākumi paliek. Tev jāatrod kompromiss: darīt pašu nepieciešamāko un iet mājā.

— Tiklīdz es atnāku, tā vairs nav iespējams izrauties līdz. vakaram.

— Disertācija jāiesniedz vēlākais pēc diviem mēnešiem. Tas vajadzīgs arī man. Vai Dmitrijs Jevgenjevičs izlasīja visas nodaļas?

— Jā, visas akceptēja.

Jāpāriet pie galvenā. Neko darīt.

— Jura. Man ir vel viena nopietna saruna. Es mazliet kaunos to sākt, jo jūtos kā cilvēks, kas grib kādu pievilt. Nerādi izbrīnījušos seju: tas tā arī ir. Es gribu pievilt nāvi. (Ak tu frāžu kalējs!)

— Ko?

— Nu redzi nu, kā tu brīnies. Visi cilvēki mirst normāli, bet es gribu izlocīties.

Cik banāli es runāju!.. Balagāns. Kur rast vārdus, lai pastāstītu par nāves bailēm, par protestu, šaubām? Kā viņš veras manī — ar neuzticību, satraukti, un mana autoritāte sagrīļojas.

— Jura, es negribu mirt. Nē, tu nedomā, ka es būšu mazdūšīgs un pieķeršos katrai atlikušai dienai, pirkšu to ar visvisādām zālēm. Es gribu spēlēt uz augstu likmi.

Atkal slikti. Nekad neesmu spēlējis. Jura ir apjucis, viņš it kā sarāvies. Vai arī man tikai ta liekas? Atrāk pie lietas.

— Īsāk: es gribu tikt sasaldēts. Vai tu esi dzirdējis par anabiozi?

— Esmu lasījis šādus tādus rakstiņus un romānus. Bet nekā jēdzīga nezinu.

— Vai tu atceries mūsu mēģinājumus ar hipotermiju? Redzēji operācijas pie Pjotra Stepanoviča?

— Jā, esmu dzirdējis. Bet liekas, ka ne mēģinājumi, ne arī operācijas nebija diezcik veiksmīgas.

— Lūk, tāpēc mums tas arī jāizdara augstā tehniskā līmenī. Tāpēc arī vajadzīga tava palīdzība.

— Man pamatīgi jaiedziļinās šinī lietā. Dodiet man kaut. ko palasīt.

— Lūk, šeit ir daži mani apsvērumi, kurus es šorīt pierakstīju. Tu tos izlasi, bet rīt parunāsim sīkāk. Pēc tam es iedošu citu literatūru.

Atdodu viņam savu piezīmju kopiju. Viņš tūlīt sāka to šķirstīt. Pozitīva alkatība, lai arī nav pieklājīgi.

— Izlasīsi vēlāk, mājā. Tikai lūdzu pagaidām nestāstīt par to nevienam. Bez tehniskām problēmām ir vēl ētiskas …

Man vienkārši kauns par to runāt, it kā es darītu kaut ko nepieklājīgu. It kā es gribētu izcelties ar negodīgiem līdzekļiem.

— Ivan Nikolajevič, es neko nevaru jums pateikt. Šāsdienas notikumi mani vienkārši apstulbinājuši. Es neesmu Vadims, nespēju visu acumirklī aptvert un atbildēt. Ļaujiet lūdzu, kādu dienu padomāt.

— Nu, protams, Jura. Bet tagad es labāk došos mājup.

Acīmredzot mana seja izskatās nožēlojama tāpēc ka viņš nosarka un tā aizdomīgi sāka mirkšķināt. Vai arī man tikai likās? Iespējams.

— Vai es nevaru kaut kā palīdzēt? Atnākt pie jums vakarā?

— Izklaidēt? Pateicos, dārgais. Arī tas jums būs jādara, tikai ne šodien… Es pats pateikšu… Uz redzēšanos.

Viņš pavadīja mani vispirms līdz durvīm, pēc tam tālāk pa gaiteni, līdz kāpnēm. Liekas, ka viņam gribējās pateikt kaut ko labu, taču viņš neuzdrošinājās. Žēl.

Pa ceļam uz kabinetu es iegāju operāciju telpā.

Mēģinājums turpinājās. Sirds strādāja labi, un gandrīz puse programmas bija izpildīta. Ļena un Alla izdarīja kārtējos pierakstus. Mila deva narkozi: viņa vienmērīgi spaidīja narkozes aparāta gumijas maisu. Poļa rosījās ap asins rezervuāriem, kuri bija piekārti virs suņa un ar kuru palīdzību tika mērīta sirds slodze. Igors sēdēja pie galda un izklaidīgi skatīja sirds raksturojuma grafikus. Viņš neredzēja mani.

— Nu kā?

Pielēca kājās, apjucis. Vai viņš bija domājis par mani? Tā vien liekas, ka visi domā par mani …

— Viss kārtībā. Paskatieties, cik interesantas līknes.

— Jā. Bet kur tad Vadims?

— Viņš aizgāja mājās. Galva sāka sāpēt:

Arī reakcija. Viņam it sevišķi: visekspansīvākais. Skatos uz citiem — viņi acīmredzot nezina. Tas ir labi. Labāk pierast pakāpeniski.

— Nu ko, iešu es arī. Rīt parādiet man līknēs.

— Uz redzēšanos, Ivan Nikolajevič.

Esmu mājās. Pusdienas jau paēdu un tagad guļu uz dīvāna. Ēdiens man ir pretīgs. Jāpalūdz Agafjai Semjonovnai, lai pagatavo kaut ko citu. Borščs, borščs, kotletes. Apnicis līdz nāvei. Bet viņa nekā cita neprot. Paldies par to pašu. Ēdnīcas un restorāni — tas jau vēl ļaunāk. Gaidīt, nervozēt. Klausīties viesmīļu rupjības.

Vecpuiša dzīve.

Trauki palikuši uz galda nemazgāti. Slinkums. Ļuba atnāks un nomazgās. Principa pēc drusku parūks, bet pašai patīk. Viņai tad liekas, ka viņa šeit ir īsta saimniece. Es jau redzu viņu Agafjas priekšautā. («Kāpēc tas allaž tik netīrs?»)

Ak, šodien ģimenes dzīves ilūzija nebūs prātā.

Lūk, es it kā esmu vesels. Un viņa atnākusi pie manis pavisam. Novākusi traukus. Staigā pa istabu, kaut ko dara, dudina kādu melodiju. Es guļu un izliekos lasām avīzi, bet pats tīksminos par viņu. Viņai nav jāskatās pulkstenī: «Ai, jau deviņi, laiks iet mājā.» Viņa ir mana sieva.

Esmu laimīgs.

Cik daudz reižu man rādījusies šī aina!

Tagad jau vairs nerādīsies. Beigas.

Tā ari nomiršu vientuļš.

Bet varēja būt citādi.

Man acu priekšā ābeļdārzs. Jūnija vakars. Liela operācijas telts. Mazā motoriņa tikšķi. Notiek operācija. Pārvietojamās spuldzes spilgtā gaisma un melnās ēnās, kas dīvaini lēkā pa telts baltajām sienā. Pāvels Mihailovičs operē. Ievainojums vēderā. Izlūks uzskrējis uz mīnas. Vera ieliek aizspiedņus tieši rokās. Ātri, ar knikšķi — viens, divi. Sārtās zarnas kustas starp baltajām salvetēm un palagiem. Viss iet normāli. Andrejs rāda gaismu no aizmugures, mēs ar Koļu stāvam tāpat. Es skatos uz zarnām un uz Veru. «Mīlā, mīļā …»

Pēkšņi sprādziens, tuvu. Atceros, Vera pietupās, bet rokas tur paceltas — sterilas. Nodomāju: «Reflekss.» Lidmašīna dūc tepat kaut kur pavisam līdzās.

Pāvels Mihailovičs vienā mierā:

— Vaņa, Koļa, gulties. Nav ko velti riskēt.

Un es atgāju pie sienas un apgūlos.

Z… z… zzzz .. .uh!

Ēnas ieņirbējās. Veras kliedziens:

— A-a-a!

Pielēcu kājās un redzu, kā viņa noslīd uz grīdas, ar cimdotajām rokām ķeroties pie sterilajiem palagiem, un velk tos sev līdz, lejā.

— Puiši, noguldiet viņu. Volodja, Maša, dariet savu darbu. Ātri!

Tēraudciets cilvēks.

Tā beidzās mana pirmā īstā mīlestība.

Cik lēnām un grūti viņa mira. Periotonīta. Milzīgas acis pelēkā sejā. «Par ko? » Rokas nemierīgas. «Mīļais, es taču nemiršu?» Bet es visu laiku saklausu pārmetumu: Aizgāji,nogūlies …» Pat tagad es esmu pats sev pretīgs. Neaizsedzu viņu.

Vairs es, bumbām krītot, nenogūlos ne reizes.

Redzēsim, vai tu gulsies sarkofagā. Droši vien trīcēsi un ubagosi: «Vēl mēnesi, nedēļu…» Un nomirsi gultā, izlūgdamies morfija špricīti.

Pulkstenis turpat jau seši. Logā pavisam tumšs. Drīz viņa atnāks. Jāpieceļas. Jāklausās pie durvīm. Jau sešus gadus viņa nāk, bet es joprojām uztraucos kā pirmo reizi.

Domāju, ka nekad vairs nemīlēšu, bet nē — iemīlējos.

Bija arī pirms Ļubas. Bet tas nebija tas. Nepārauga mīlestībā. Nē, es nemētājos. Viņas bija labas sievietes. Laikam viss bija vienkāršāk: es nebiju viņu gaumē. Nu, protams. Esi atklāts. Bet es šķīros bez nožēlas.

Kāds aizklaudzināja lejup pa trepēm. Ceru, ka nesatiks viņu.

Bet viņa bija tā, kas ievilināja mani tīklā. Tad ta atradusi dārgumu.

Vai tev žēl?

Nē. Nē. Ar Veru bija gandrīz vai bērniškīga mīlestība. Un nepalika atmiņā. Ar citām bija visādi. Un tikai šoreiz — saskaņa.

Dīvaina gan ir mīlestība …

Sirds dauzās — tuk, tuk! Bet galu galā kāpēc? Nē, kaisle tā nav. Vēl jo vairāk šodien. Kas tad? Varbūt intelektuālas sarunas? Ļona taču ir gudrāks un interesantāks. Un tomēr sirds ir mierīga.

Viņa ienāks. Uzliks rokas uz pleciem. Pacelsies pirkstgalos un noskūpstīs — nervozi, īsi. Viņas elpas raksturīgā smarža. «Nu kā?» Un viss kļūs tik gaišs. Ziedi.

Paskat, paskat, tīri vai dzejnieks.

Zemgarozā ir centri. Ir hormoni. Ir modeļi garozā. Un vairāk nav nekā. Materiālisms.

Bet es ar to dzīvoju, tas silda manu dzīvi, manu zinātni.

Kāpēc viņa nenāk? Vai kaut kas būs aizkavējis? Ir daudz dažādu šķēršļu.

Mēs kalām plānus. Līdzko izaugs bērni, tad… Nevajag.

Nevajag modināt atmiņas. Viņa netiks pāri bērnu pārmetošajiem skatieniem. Es ,.. arī nebūtu bijis ļoti uzstājīgs. Esi atklāts: vienam ir labi. Ļuba ir ļoti enerģiska sieviete — tas nogurdina.

Zvans. Eju!

Viņa ieskrien steidzīgi, aizelsusies. Gribu noskūpstīt.

— Pag, nevaru atgūt elpu. Liekas, neviens neredzēja. Kas noticis?

Uztraukuma pilns, pētījošs skatiens.

— Nekas sevišķs. Atģērbies. Dod mēteli.

Viņa sakārto matus pie spoguļa. Speciāli nopirkts, viņai pieprasot.

Apsēžamies līdzās uz dīvāna, kā allaž.

Nē, ne kā allaž. Jau kaut kas nostājies starp mums. Jāpārvar.

Skūpstu ar nolūku maigi. Bet viņa ir satraukta. Nojausma.

— Bet kas tomēr noticis?

Biju nodomājis: pateikšu vēlāk. Pēc tam. Bet jūtu, ka neiznāks.

— Labi, nu tad nāc, apsēdīsimies ērtāk.

Apsēžamies atzveltnes krēslos, pie maza galdiņa. It kā garāmejot: cik ērti k biju gatavojies, bet iesākt nevaru.

— Varbūt man vispirms uzlikt, kafiju?

Pavēloši:

— Runā.

Pieradusi komandēt operācijās!

— Vakar es biju aizgājis pie ārsta. Pie Dāvida. Atceries, es teicu, ka man uznāk vājums, ir nepatīkama garša mutē. Tikko es izstāstīju savas sūdzības, viņš mani tūlīt aizsūtīja uz laboratoriju, lai izmeklētu asinis. Pēc tam iztaujāja par visu, paklausījās, iztaustīja vēderu, it īpaši kreisajā pusē. Es skatījos viņā uzmanīgi, taču viņa tuklajā, labsirdīgajā mūlī nekā vis neizlasīsi. Teica, ka jāpagaidot analīze. Pēc tam sēdējām kādas četrdesmit minūtes, pļāpājām par visu ko. Es viņam stāstīju par mašīnu. Aizrāvos un pēkšņi pamanīju, ka viņš nemaz, neklausās. Tobrīd atnesa analīzi.

— Kur tā ir?

— Tūlīt. Viņš uzmeta tai acis it kā izklaidīgi un gribēja jau ielikt galdā, bet es atņēmu …

— Dod šurp analīzi!

Izņēmu to no piezīmju grāmatiņas. Iedevu!

Cik cieši viņa prot sakniebt lūpas. Var redzēt, ka viņa visa pēkšņi sarāvusies. Pēc tam seja tā savādi atvilga, lūpas notrīsēja, plaksti nolaidās … Bet tikai uz dažām sekundēm. Viņa sarauca pieri, atmeta galvu, paskatījās tieši acīs.

— Nu un ko tad tu, jau slābs esi kļuvis? Jau sataisījies mirt?

Man ir neērti. Es biju gaidījis asaras, biju gaidījis, ka viņa mani mierinās, žēlos — un pēkšņi tik skarbi.

— Jā, bet tā taču leikoze… Tu jau zini, kas būs, tu esi ārsts.

— Pirmkārt, es vēl neesmu pārliecināta, ka viss ir pareizi. Otrkārt, iespējams ārstēties, turklāt sekmīgi.

Bet lūpu kaktiņi tomēr reizēm viegli notrīs. Vai varbūt man tikai liekas? Nē, viņa ir mierīga. Vai arī īstenībā viss nemaz nav tik briesmīgi? Dāvids neteica nekā noteikta. Bet enciklopēdija? Kļūda? Ārstiem nepatīk, ka pacienti lasa medicīnisku literatūru. Es taču; neesmu parasts slimnieks, kā nekā profesors, mediķis. Un tomēr…

Bet varbūt viņa vienkārši tēlo? Nemīl, nežēlo mani? Tā gribas, lai mani kāds pažēlotu …

Man arī vajag tēlot viņas priekšā. Neizrādīt bailes. Tas pat ir labi: kopā atvairīt izmisumu, nepalaisties. Priekšā vēl sarunas otra daļa — anabioze. Noskūpstīt viņu. Avansam. Pieliecos, skūpstu.

— Nāc, apsēdīsimies līdzās.

— Nevajag, mīļais.

Viņa mazliet atvirzījās. Noraidīja. Labi. Es gribēju tikai viņas dēļ. Bet viņa visu jūt. Drīz viss beigsies, pavisam. Nē, nav vērts sevi skubināt. Lai viss iet savu gaitu.

Stāvu uz ceļiem līdzās. Skūpstu rokas. Mīkstās, mazās plaukstas, kas šodien ir dīvaini nekustīgas.

Jāpastāsta viņai pār saviem plāniem. Lai nedomā, ka es jau esmu miris un man vajadzīgs tikai mierinājums.

Atkal apsēžos pretī krēslā.

— Es izlasīju enciklopēdijā par savu slimību un zinu tās prognozi. Lūdzu, nemēģini mani mānīt. Bet es negribu padoties. Lai ko tas arī maksātu, man jāpabeidz iesāktais. Es sastādīju plānu …

Visos sīkumos pastāstu viņai, kas noticis šodien. Man vajag runāt un runāt. Ļuba klusē, acis plaši vaļā, veras tieši manī. Lūpas sakniebtas. Pati uzmanība. Bet man liekas, ka viņa neklausās un neredz, lai gan parasti profesionālie jautājumi ir pats svarīgākais mūsu sarunu temats.

— Nezinu, ko gatavot sev par pēcnācēju. Ja varētu vienā cilvēkā apvienot Juru un Vadimu? Tiesa, viņi ir draugi, bet cik ilgi ta būs? Tu zini, draudzība nav visai stabils pamats kopējam darbam. Savstarpēja cieņa zināmā attālumā ir pati labākā ķīla efektīvai darbībai.

Es nu gan runāju, — kā no gramatas! Profesors.

— Bet kāpēc tev vajag tūlīt izšķirt šos jautājumus? Lai viss iet, kā gājis… Tu par agru taisies sevi apbedīt.

— Tātad, kamēr dzīvs — dzīvo, bet nomirsi — un viss būs viena alga? Nē, tā nedrīkst. Esmu ieplānojis pasākumu, un man jānodrošina tā izpilde. Vismaz pirmajam laikam.

— Tu esi godkārīgs. Jūs, profesori, visi esat tādi.

— Nu gan nav tiesa. Tas ir pienākums. Tev ir pienākums pret slimnieku, bet man — zinātnes priekšā. Nē, es, saprotams, zinu, ka visi šie pekstiņi — pienākums un tā tālāk — nav nekas cits kā pašiedvesma, bet tas viss ir organiski saplūdis ar mani un ar to es nomiršu. Un es nevēlos sevi pārliecināt par pretējo, citādi nebūs iespējams dzīvot. Pat šos pēdējos mēnešus ne.

Pie pēdējās frāzes viņa saviebās. Pareizi, nevajag atkārtoties.

— Es vēroju tevi un apskaužu. (Atradusi, ko apskaust!) Nē, ne par to. Par tavu aizrautību. «Apmātais.» Tāpēc tu arī puisī esi palicis, visu atdevi zinātnei. Tu radīji sev elku, uzcēli templi un pielūdzi to, nekā cita vairs neredzēdams. Labi gan tā dzīvot!

Balsī rūgtums.

Kā gan lai pēc tā pasaku viņai par anabiozi? Viņa nekad to nepieļaus un tāpēc nespēs saprast. Labāk pagaidām klusēšu. Lai gan tik grūti kaut ko no viņas slēpt.

— Bet vai tu attaisno šos plānus?

— Un kā vēl!

Viņa atbild mehāniski. Domās ir tālu, es redzu. Viņa domā: «Lai aizraujas. Tā viņam būs vieglāk.» Manas idejas viņai tomēr ir svešas. Žēl. Bet viņa atkal iesāk:

— Vaņa, es arī domāju par tavu mašīnu.

Klusums. Viņa turpina:

— Jāšaubās, vai jūs spēsiet atveidot akūtu patoloģisku procesu specifiku. Ir taču starpība, piemēram, asinsrites traucējumos perforatīvas čūlas vai vēdera ievainojumu gadījumos. Bet asins bioķīmija ir vēl jo atšķirīgāka.

Viņas mute izrunā vārdus, bet seja un acis ir nekustīgas. Tanīs kaut kāda sērīga izteiksme. Pašreiz viņu neinteresē mašīna. Bet man tā ir svarīga tik un tā.

— Es sapratu. Tā ir vājā vieta, tas tiesa. Bet mēs vienkārši nevaram modelēt ikvienu orgānu līdz molekulām, no kurām ir atkarīga patoloģisko procesu specifika.

— Bet vai, atstājot bez ievērības specifiku, nepazudīs pats galvenais? Kas nosaka slimības smagumu un gaitu?

— To es pagaidām nezinu. Šim nolūkam novirzes organismā jāizsaka, kvantitatīvi, skaitliski, un jāprecizē, kādā mērā tās ir atkarīgas no šūnām, kādā — no orgāniem. Kas ir kopīgs un kas ir atšķirīgs. Pēc manām domām, šī kopīgā modelējums jau daudz dos medicīnai.

Pārāk sarežģīti viņai… Vai ir vērts turpināt sarunu? Viņa cieš.

Nenovēršu acis no viņas.

Atceros, viņa sēž, iespiedusi seju plaukstās, un no saraukto uzacu apakšas drūmi, skatās galdā. Met vārdus kā akmeņus. «Es nācu pie tevis, neredzēdama ceļu. Kaut pakļūtu zem mašīnas … Tāds izmisums. Lūdzu dievu: lai nogalina mani vai tevi, vai viņu. Vai pat… bērnus. Es esmu noziedzniece, vai ne?»

Pēc tam vēl runājām gan par šo, gan par to. Ļuba sūdzējās, ka viņai kļuvis grūti ar Kostju: zēns kļūst pieaudzis. Grāmatās, filmās — visur cīņa, kautiņi. - Viņam tas patīk, bet viņai bailes.

— Zini, tas pāries, viņam kļūstot, vecākam, — aizraušanās ar piedzīvojumiem. Visi zēni to pārdzīvo. Pats galvenais, lai būtu gudrs.

— Vai tiešām galvenais? Gudru neliešu arī ir atliku likām.

— Ļoti gudrie reti mēdz būt nelieši. Intelektuāli tie visbiežāk ir viduvējības.

— Es taču nevaru cerēt, ka viņš būs talantīgs.

— Prāts un talants ir dažādas lietas. Ar talantu piedzimst, bet prātu ieaudzina.

Ļuba piecēlās, pagājās pa virtuvi. Izklaidīgi raugās uz visām pusēm.

— Vai nenomazgāt tev traukus?

— Nevajag, lūdzu, nevajag. Pasēdi, bet es skatīšos tevī.

Bija skumīgi. Es redzēju, ka viņa grib aiziet, bet žēlo mani. Zina: man būs smagi.

— Jā, ej, dārgā. Ja vajag — tad vajag.

— Padod man, lūdzu, mēteli.

Viņai patīk, ja esmu uzmanīgs pret viņu.

Mētelis ar dārgu apkakli. Vīrs nopircis. Par ārsta algu vis neiegādāsies. Pazīstama smarža.

Pāris minūtes viņa paklausījās pie durvīm. Tad pagriezās, paslēja uz augšu sejiņu. Redzu — tā gandrīz tāda kā parasti. Smaida. Nē, acis ir citādas, nemiera pilnas.

— Skūpsti, Es eju.

Un viss. Durvis aizcirtās. Uz trepēm noklaudzēja papēži un iestājās klusums.

Atkal viens.

Nepalaisties!

Vispirms nomazgāsim traukus. Agafja atnāks tikai parīt — atstāt nedrīkst. Kaut arī esmu vecpuisis, nekārtību es nemīlu.

Nu, diez ko es vis nelaistos. Karsta ūdens strūkla — viens divi! Noliec uz režģa virs izlietnes — un cauri. Desmit minūtes. Pēc tam jāsēžas pie darba. Strādāt, strādāt, domāt. Nevienu brīvu minūti. Man ir jāiedomājas, jāgūst priekšstats par to, kāds būs svarīgāko orgānu raksturojums. Jādod matemātiķiem aptuvenas līknes. Būs formulas. Pēc šīm formulām tiks radītas mašīnas, modeļi.

Bet varbūt tas nav galvenais? Varbūt pēdējos mēnešus ir vērts padomāt par kultūru, filozofiju, psiholoģiju? Strīdīgu jautājumu ir ļoti daudz, tie visi interesanti. Zinātniekam periodiski ir jāpavēdina vecās dogmas. Manuprāt, pie mums tas sen nav ticis darīts.

r

Nē, esmu jau diezgan par to visu domājis. Varu vienīgi uzstādīt jautājumus, bet ne atbildēt. Nepieciešami speciāli pētījumi. Bet galu galā vēl var padomāt, sev par prieku.

Tomēr galvenais ir plāns. Atstāt pēc sevis kaut ko pozitīvu.

Labi, tagad apsēdīšos. Vai tu re, kā tevī ierunājās godkāre! Obligāti jāaplaimo cilvēce vēl ar vienu rotaļlietu.

Ar traukiem esmu galā. Viss salikts savās vietās. Tagad apsēdīšos atzveltnes krēslā, domāšu.

Cik ērti. Kājas pie radiatora — salst. Slimība? Vecums? Nē.

Tā arī nepateicu Ļubai par anabiozi. Kā viņu tam sagatavot?

Anabioze — man tas ir jāizdara. Ļoti interesanti. Kad gan vēl cilvēki izšķirsies par tādu eksperimentu? Humānisms nepieļauj. Bet Ļuba pieradīs.

Un ja nu es patiesi pamostos pēc divdesmit vai piecpadsmit gadiem? Kā romānos, kad atgriežas no kosmiskiem ceļojumiem. Jāiegaumē (vai pat jāpieraksta) jautājumi, kuri pašreiz jāizšķir pasaulei.

Var notikties, ka es pamostos kā idiots. Tas būtu briesmīgi. Bet kāda gan starpība? Idiots nesaprot savu stāvokli. Bēdīgāk, ja kaut ko saprot, Ja paliek spēja vērtēt.

Nav vērts prātot par to. Varbūtība izdzīvot ir tik niecīga, ka ir smieklīgi apspriest detaļas.

Jāgatavojas tāpat kā nāvei. īstai, reālai.

Bet tomēr, kuru atstāt par pēcteci? Vadimu, Juru? Jura var dot vairāk, bet arī Vadims spēs apgūt matemātiku un elektroniku. Ne dievi dedzina podus. Tad viņu iespējas izlīdzinās. Nē, Juram ir plašāks redzesloks. Viņš apvieno fantāziju ar metodiskumu. Ja vēl varētu dažus gadus, kamēr viņš papildināsies fiziologijā…

Rīt jāiet pie Dāvida. Kādu ārstēšanu viņš man nozīmēs? Kaut nu nebūtu pārāk apgrūtinoša.

Vakarā varbūt atnāks Ļoņa.

Negribas ķerties pie darba. Esmu noguris. Aiz muguras tik daudz smagu sarunu, bet pēc pusdienas neiznāca nosnausties. Ļuba.

Jāstrādā, Manī ir kāds, kas dzen: «Piespied, piespied,» Apstāties nedrīkst — baismi. Mani ielenc vientulība un bezjēdzīgums, un tad ej vai kārties.

Gorkijam ir, labs izteiciens: «Ja Jakovs būtu suns, tad kauktu Jakovs no rīta līdz vakaram.» Tā ārī man gribas kaukt.

Jau desmit. Sēžu, pūlos, kā vien spēju, apkrāvies ar grāmatām. Pārdomāju dzīvības funkciju vadīšanas shēmu. Regulējošās sistēmas, kuras es ieteicu (Es!), pagaidām tiek pārbaudītas. Tomēr ar to vēl nepietiek: asins sistēma, endokrīno dziedzeru sistēma, veģetatīvā nervu sistēma un garoza. Jāsakārto tās pa «stāviem», jāapraksta to mijiedarbība. Šī shēma jāievada mūsu mašīnā kā orgānu vadītāja virsbūve.

Vispār gan šis darbs uzticēts Vadimam, viens viņš noteikti netiks galā. Man jāpārdomā pašam, lai būtu gatavs apspriešanai. Galva man vēl pagaidām laba. Esmu apmierināts? Kāpēc ne? Man labi padodas izlikt visu pa plauktiņiem, paredzēt atkarību, izvirzīt hipotēzes. Pēc klātesošo reakcijas redzu, ka esmu uzdomājis labi. Pēc kā reakcijas? Tavu palīgu? Viņi vēl maziņi. Nē, viņi ir loti prasīgi, iekarot autoritāti ir grūti. Bez tam institūtā arī ar mani rēķinās. Citādi Ivans Petrovičs nebūtu devis man tādu laboratoriju. Bez jebkāda blata un spiediena no augšas.

Nē. manu draudziņ Vaņečka. Tas viss nebūt nav tā. Sirds dziļumos tu zini, ka tavas spējas talanta līmeni nesasniedz. Tu esi labs kombinators. Esi savācis kopā fizioloģiju, kibernētiskas idejas, matemātiku, tehniku, esi pratis piesaistīt labus puišus — nu, un iznācis kaut kas interesants. Bet nekādu atklājumu tu neesi izdarījis, un jāšaubās, vai esi maz spējīgs uz to. Un arī tavas idejas pagaidām atrodas sarunu sfērā. Lūk, kad iegūs matemātiskos raksturojumus un konstruēs mašīnu, tad būs cita lieta.

Tas viss ir pareizi. Bet raksturojumi un mašīnas būs. Esmu pārliecināts. Un tas ir jauns solis fizioloģijā un medicīnā. Tieši tā. Lai arī bez ģenialitātes.

Visgrūtāk ir ar regulējošām sistēmām. Paraugies, cik daudz grāmatu ir endokrinoloģijā, bet dziedzeru mijiedarbība tomēr vēl nav skaidra. Ziņas ir pretrunīgas. Tāpēc ka neviens nav pētījis pēc mūsu metodes — kvantitatīvi. Vajadzēs rīkoties aptuveni.

Tālruņa zvans priekšnamā. Kas gan varētu zvanīt tik vēlu?

Pieeju.

— Jā?

— Ivan Nikolajevič, tas esmu es, Jura. Jūs neguļat?

Ak tu muļķis. Pulkstenis vēl tikai desmit. Viņš gan to jautā pieklājības pēc.

— Kas noticis?

— Nekas. Es izlasīju jūsu piezīmes, un man ļoti gribas parunāties.

Jāpadomā. Atlikt uz rītu? Viņš iztraucējis mani darbā. Taču viņa domas ir svarīgas: tā ir tehnika, idejas realitāte, mana dzīvība vai nāve. Bez tam bailes no nakts. Vientulība.

— Kur tu esi?

— Laboratorijā. Es tūlīt.

— Brauc šurp!

Atstāšu viņu pa nakti.

Izrunāsimies par visu ko. Man patīk pasēdēt divatā. Tad cilvēks atklājas. Tu meklē sevi citos, pārbaudi domas.

Virtuve, ledusskapis. Atkal trauki būs netīri. Nekas. Kas tur ir uz plauktiem? Viņš atnāks izsalcis. Jaunība. Vai tad tu jūties vecs? Vēl pavisam nesen tāds nejutos, bet nu ir citādi. Drīz jau beigas. Nekādi nevaru pierast pie tā. Jāpierod. Citādi būs slikti.

Viss ir — desa, siers, sviests. Konservēti pipari. Maizes pamaz. Cepumi.

Cik stipri cilvēks mainās līdz ar vecumu. Jaunieši man jau šķiet pavisam citi cilvēki. Viņi nepavisam nelīdzinās tiem, kādi mēs bijām jaunībā. Jeb vai tas tikai tā šķiet? Mēs bijām nabadzīgi. Vai atminies, kad beidzi tehnikumu, tev nebija svārku? Staigāji vecā svīterī. Bija mazliet kauns, bet nekas.

Lai gan tā jau bijis vienmēr: «Mēs bijām labāki.» Jāpajautā Juram.

Ko gan viņš teiks par projektu? Tehniskās problēmas var būt ļoti sarežģītas. Nepaspēsim. Svarīgi ir apgūt atdzesēšanu, bet līdz sasildīšanai man vēl laika gana. Pēc tam izstrādās metodiku. Un aparatūru — arī pēc tam. Sāksim ar maketiem. Kad es tur gulēšu, gribot negribot vajadzēs pie mašīnām vēl piestrādāt. Nauda, cilvēki — viss atradīsies.

Acīmredzot jāsamaļ kafija. Interesanti: ār prātu aprēķināju, bet zemapziņā neticu. It kā spēlētu kādu lomu.

Ļuba prāto par to pašu. Gara acīm redzu: viņa kaut ko dara, bet domā savu domu. Sāpju krunciņas ap acīm. Bērns, kam nodarīts pāri.

Visu dzīvi esmu centies sevi pieradināt nezūdīties par zaudētam lietām. Kas pagalam, tas pagalam. Tagad esmu spiests samierināties ar pašu galveno zaudējumu. Jāpieradinās. Jā, jā. Neizbēgami. Tāpēc — turies. Es neesmu spējīgs uz lielu varonību, lai klusētu spīdzināšanā vai mestos uz ambrazūru. Bet to man vajadzēs spēt. Iedomājos, kā es guļu uz galda, atvados. Pēdējais skatiens logā — stūrītis debess. Anesteziologs dod slāpekļa oksidulu — «smieklu gāzi». Aizmiegu ar patīkamu sajūtu. Un viss. Lai vēlāk runātu: «Šefs turējās braši.»

Spēšu gan.

Uzklāšu galdu. Lai viņš nevarētu atteikties. Desa, sviests, siers. Šķīvji. Vēl salvetes.

Esmu mazliet par vecu tik svarīgam eksperimentam. Hipotermija ar kucēniem vienmēr izdevās labāk. Diemžēl te nu nevar līdzēt. Pamēģināt varbūt ar, kādu citu… Stāt! Redzi, cik nelietīga doma — visu laiku dauzās kaut kur apziņas tumsā. Tik dziļi, ka nav pat vārdos izsakāma. Novedīsim to līdz skaidrībai. Un teiksim reizi par visām reizēm — nemēģināsim vis. Aizmirsti domāt. Tu pirmais aizlidosi mūžībā.

Vārdi, arvien tikai vārdi…

Bikls zvans.

Tas būs Jura. Pieklājīgs.

Viņš ienāca sārts, skaists. Droši vien meitenes viņa dēļ.vai prātu zaudē.

— Vai ārā salst?

— Jā, liekas, ziema klāt. Jūs man piedodiet, Ivan Nikolajevič, vēlo nācienu, bet…

Ko tu, Jura! Tas ir pat labi, ka atnāci. Man garlaicīgi vienam.

Nevajag mājienu!

— Tūlīt paēdīsim vakariņas un visu apspriedīsim.

— Pateicos, esmu paēdis, es tikai uz brītiņu.

— Nekā nebija, tagad tu esi viesis, un tev jāklausa namatēvs.

Viņš vilcinās tieši tik daudz, cik tas ir nepieciešams pieklājīgam jaunietim. Pēc tam sēžamies pie galda. Es tikai tādēļ, lai izkliedētu puiša kautrību. Viņš ir labi audzināts. Veca inteliģenta ģimene.

— Ņem vairāk. Zinu, ka esi izsalcis, neizliecies.

— Jā, esmu gan. Baidos, ka apēdīšu visus jūsu krājumus.

Es darbojos ar kafijas vārāmo mašīnu. Iebērsim vairāk, konjaka vietā. Jura, liekas, nedzer. Bet meitene viņam, kā es dzirdēju, ir.

Tagad, šķiet, jau var sākt sarunu.

— Nu, es alkstu dzirdēt tavas domas. Tikai, lūdzu, atklāti.

— Es tūlīt visu pastāstīšu pēc kārtas.

Viņš piecēlās, atnesa no priekšnama mapi, kas bija palikusi pie spoguļa.

— Ivan Nikolajevič, es neesmu kompetents spriest par bioloģiju un fizioloģiju un izteikšos tikai tehnikas jautājumos.

— Nu, bez liekas kautrības. Tu jau pietiekami esi iedzīvojies mūsu zinātnē. (Glaimoju. Gribu pielabināt. Nē, tas ir tiesa.)

— Tad nu atļaujiet sākt. Es šeit saskatu trīs galvenās problēmas: vadīšanas programmas izveidošana un tās iemiesošana mašīnā, jādomā, analoga tipa mašīnā. Otrais — adapteri. Trešais — izpildītāji mehānismi. Visa kompleksa konstruēšanas termiņi ļoti īsi, spēku mums maz.

— Nepaspēsim?

Tātad nomirt tāpat?

Redzu, viņš jūtas neērti.

— Nē, to es neteicu. Bet mums jāvienojas par uzdevuma apjoma maksimālu ierobežošanu.

— Es saprotu, Jura, ka tas ir ļoti grūti. Bet šo to iespējams vienkāršot. Pirmkārt — izstrādāt tikai atdzesēšanas (Nonāvēšanas!) programmu. Otrkārt — visus mehānismus radīt maketu veidā. Treškārt — sevišķi neaizrauties ar automātiku: tikai tur, kur vadīšana ar roku netiek līdz. Manuprāt, svarīgi tikai visu šo mehānismu iedarbināt, pilnveidot to varēs pēc tam.

Viņš klausās uzmanīgi, bet skatās kaut kur sāņus.

Man tas nepatīk.

Vai tiešām nav iespējams?

— Man negribētos to darīt šā tā, pa roku galam.

Nepatīkami. Ko tad viņš — atsakās, vai? Bez viņa mēs neiztiksim. Nav iespējams atrast jaunu inženieri un ievadīt lietas kursā. Laika nepietiks. Savaldies. Nepacel balsi. Neliec manīt.

— Ja tu saki «nevar», tad nāksies atteik ties. vēl jo vairāk tāpēc, ka mums ir liela pamatprogramma, proti, mašīna.

— Nedariet man pāri, Ivan Nikolajevič. Es vienkārši nekādi nevaru samierināties ar domu, ka tam jānotiek …

Viņš netic. Es arī neticu, bet tas ir fakts.

Zinu.

— Jā, diemžēl jānotiek.

— Un jūs nopietni domājat, ka ir izredzes?

Tas jau nu ir netaktiski — šaubīties un laupīt pēdējo salmiņu. Bet es būšu iecietīgs. Viņš to nedara no ļauna prāta.

— Tas viss ir rakstīts «Piezīmēs»; Var cerēt uz pamošanos. Tu tikai padomā, ir taču zīdītāji, kas guļ ziemas miegu un kam ķermeņa temperatūra noslīd līdz pieciem grādiem. Viņiem ir aizmigšanas un dzīvības atjaunošanas programma. Acīmredzot tās pamati likti endokrīnajā sistēmā, un tā tiek ieslēgta, iedarbojoties ārējās vides apstākļiem. Izdalās kaut kādi hormoni, tie pazemina vielmaiņu, bremzē nervu sistēmas darbību. Pēc tam atkal otrādi.

— Ai, ja mums būtu tādi hormoni!

— Ē, draudziņ, tie jau tikuši meklēti, bet pagaidām vēl nav atrasti. Tātad tas ir grūti. Lai nu kā, šūnas tomēr spēj dzīvot zemā temperatūrā. Bīstami ir tikai tas, ka anabioze būs ilgstoša. Bet mums vajadzēs to organizēt tā, lai šūnu patēriņš tiktu pilnīgi atjaunots.

Viss šķiet gaužām argumentēts pat man pašam. Ļoti svarīgi, lai viņš noticētu. Nē, tas nav īstais vārds, — lai viņš pārliecinātos. Eksakto zinātņu cilvēks.

— Vai tu patiesi nejūti, kas tas par interesantu eksperimentu?

—. Ja tas būtu tikai eksperiments.

— Nu ko lai. dara. Ja gribi zināt, tad mani māc šaubas. Kāmji, lāči, sikspārņi ziemā dzīvo paši uz savu enerģētisko materiālu patēriņa rēķina, uz sabrukšanas rēķina. Tās ir vairāk vai mazāk vienkāršas reakcijas. Bet vai sintēze būs? Daļa paša organisma olbaltumvielu tiks patērētas, bet vai tiks atjaunotas?; Tas tad nu ir jānoskaidro.

— Labi, Ivan Nikolajevič. Ja jau tas ir nenovēršams, apspriedīsim konkrētus jautājumus. Lai gan, runājot taisnību, tas viss ir ļoti briesmīgi.

— Saprotams. Nav vis nieks; cilvēks dodas nākotnē. Turklāt vēl tuvs cilvēks. Jeb vai tas nav tā? Es tomēr ceru, ka tu kaut ko esi izdomājis un atnāci ar konkrētiem apsvērumiem.

Kafija gatava. Leju to tasītēs. Cepumi.

— Dzer nu.

— Es jau tiku pieminējis trīs galvenos darba virzienus. Adapterus mēs neizgudrosim — tas ir pārāk sarežģīti un ilgi. Vajadzēs apmierināties ar to, kas ir. Atdzesēšanas procesa programmētai vadīšanai mēs, iespējams, atradīsim un piemērosim gatavas shēmas. Tas pats attiecas arī uz stacionāra režīma uzturēšanu.

— Var izmantot mūsu mašīnu.'

Protestējošs žests.

— Nē, diezin vai tā derēs, jo tās princips ir īstenības modelēšana un nevis vadīšana. Taču šo to izmantosim. Visgrūtākā problēma izrādīsies trešā — izpildītāji mehānismi. Nepieciešams ideāls mākslīgās asinsrites aparāts, priekšzīmīga mākslīga niere. Bet te vēl nāk klāt augstspiediena kamera. Vai bez tās nevar iztikt?

Viss kļūst pārlieku sarežģīts.

Beidzot viņš ķēries pie kafijas. Rokas viņam nav diez cik tīras, tās ir meistara rokas.

— Liekas, ka nevarēs vis. Vismaz atdzesēšanas un sasildīšanas periodos ne. Iespējams, ka augstais spiediens izrādīsies visai izdevīgs arī zemā temperatūrā. Varbūt pēkšņi izdosies visu skābekli ievadīt caur ādu?

— Jūs taču pats rakstāt: būs ļoti nevienmērīgs parciālais spiediens virsējos un dziļajos audos. Un vēl kas — kur likt ogļskābi? Nē, bez mākslīgas asinsrites mēs neiztiksim. Vienīgi baidos, ka, atsakoties no hemoglobīna, mākslīgās asinsrites aparātu vajadzēs darbināt ar diezgan lielu jaudu. Tas droši vien nāks par labu audiem — pastāvīga skalošana.

Viņš visu sapratis, tas ir patīkami. Viņš un neviens cits jāatstāj par vadītāju.

Turpina. Bet manas domas noklīdušas kaut kur sāņus. Pie Ļubas, vēl kaut kur.

— Tātad jāprojektē vairākas tehniskas iekārtas. Pirmkārt, mākslīgās asinsrites sistēma, kas var automātiski uzturēt skābekļa un ogļskābes spriegumu no organisma aizplūstošajās asinīs. No tās būs atkarīga «sarkofagā» konstrukcija ar gāzu spiediena un satura regulēšanu. Bez tam vēl ķermeņa temperatūras regulēšana, arī droši vien pēc aizplūstošā šķidruma.

— Nē, vajadzīgi papildadapteri barības vadā un taisnajā zarnā. Tā mērī ķirurgi. Gāzu spriegums arī jāmērī tieši audos. Ar mērīšanu asinis vien nepietiks.

Viņš nepacietīgi māj ar galvu: «Sīkumi.»

— Nākošā sistēma — mākslīga niere kopā ar pH, ūdens un sāļu līdzsvara regulētājiem. Tā regulē arī urīnvielas izdalīšanu. Šaubos, vai izdosies uzreiz izveidot automātiku, jo adapteru šim nolūkam nav.

— Tas nav svarīgi. Šie rādītāji mainīsies lēnām, varēs paspēt izdarīt analīzes ar parastajām metodēm. Bet, režīmam nostabilizējoties, tie vispār būs pastāvīgi. Nepieciešams tikai automāts, kas ieslēgs un izslēgs mašīnu pēc pulksteņa.

Automāts. Mana dzīve būs atkarīga no automāta. Bet vai tā ir dzīve?

— Iespējams. Taču, lai projektētu šīs sistēmas, vajadzīgi organisma darbības kvantitatīvie raksturojumi attiecīgos režīmos. Tas nozīmē: skābekļa patēriņš vienā minūtē, ogļskābes izdalīšanās, glikozes, slāpekļa produktu patēriņš.

Precīzus raksturojumus mēs acīmredzot nedabūsim. Turklāt vēl dažādās temperatū rās. bet var taču projektēt «ar rezervi» tā. lai būtu iespējams viegli saglabāt tā vai cita parametra stabilitāti?

— Saprotams, bet izejas punkti tomēr ir vajadzīgi.

— Viens šāds punkts ir normāla vielmaiņa atdzesēšanas sākumā; otrs — apmēram divi trīs procenti no normas — zemā temperatūrā, anabiozes apstākļos. Šajās robežās jānodrošina regulēšana.

— Nē, Ivan Nikolajevič. Projektētājiem nepieciešams tehnisks uzdevums. Domājamie režīmi jāizteic skaitļos un jāattēlo grafikos. Sakiet, vai mēs sāksim būvēt tūlīt īsto vai vispirms izmēģinājuma iekārtu eksperimentiem ar suņiem?

Viņš nepateica: «Tūlīt jums.» Pažēloja, neuzdrīkstējās. Skaidrs.

Un es arī nesaukšu vārdā.

— Jāparedz cilvēkam, bet lai būtu derīga arī sunim. Bez tam jātur noslēpumā. Lai projektē eksperimentālu iekārtu. Tam vajadzīgi gadi. Tā nav ne kosmiska raķete, nedz arī atombumba. Izeja tikai gatavu bloku un gatavu elementu — gatava mākslīgās asinsrites aparāta, gatavas nieres izmantošanā.

— Bet, ja nu mēs ņemam un izstādām to verķi? Nu, piemēram, ņemam un nosaucam to par «mašīnu ceļojumam nākotnē». Var jau rīt uzaicināt korespondentus un sniegt interviju. Visas avīzes ar prieku nodrukās. Sensācija. Un tūlīt pieprasīt, lai izziņo mūsu aicinājumu: «Visiem. Visiem. Sniedziet palīdzību triecienceltnei!»

— Bet ko teiks priešniecība?

— Lai saka vien, ko grib. Ja tikai avīzes izziņos — entuziasti atradīsies.

Patiešām, ko man var padarīt? Sodīt mani nevar. Nē, vēl var gan. Atņemt darbu, manu pēdējo prieku. Tad ardievu anabioze un līdz ar to arī mašīna. (Esmu nu gan cieši iejūdzies savos ratos!)

— Nē, Jura, tā neiet. Kauns ir plātīties pirms laika. Ceļojums atpakaļ var nenotikt. Tāpēc meklēsim vien nomaļākus ceļus.

— Esmu ar mieru. Bet tad, neko daudz nevilcinoties, ķersimies pie tehnisko noteikumu izstrādāšanas. Rīt es apstaigāšu rūpnīcas un mēģināšu pazondēt augsni pasūtījumiem. Vai jūs vēl spējat strādāt?

Diez kā gan vairs nespēju un labprāt atgultos ar grāmatu vai avīzi. Pulkstenis ir vienpadsmit vakarā.

Lai notiek, Jura. Ko tu konkrēti iesaki darīt?

— Manuprāt, mums būtu jāizskata jūsu «Piezīmes», lai izrakstītu paredzamos režīmus, parametrus, skaitļus. Uzzīmēsim iekārtas shēmu. Pēc tam pagudrosim, ko var izmantot gatavu un kas vēl jāprojektē. Sastādīsim aptuvenu tehnisku uzdevumu.

— Iesim kabinetā.

Mēs strādājām apmēram stundu. Apspriedām projekta galvenos punktus. Izrādījās, ka no idejas līdz tehnikai ir stipri tālu. Vajadzīgi orgānu un sistēmu raksturojumi zemā temperatūrā, pārejas režīmu līknes — kā mainīsies orgānu funkcija sasildot un atdzesējot. Radās smagi jautājumi: izrādījās, ka daudzu ideju realizēšanai trūkst tehnikas. Vajadzēs konsultēties ar Maskavu. Pie tā paša aprunāties ar ārstiem?

Kam tas vajadzīgs?

Slimība. Nāve. Apspriedām, strīdējāmies kā par abstraktu zinātnisku problēmu. Un pēkšņi tu atceries: tas taču domāts tev. Zemapziņā ieperinājusies doma: «Beigas.» Caur tās prizmu visa pasaule parādās jaunā gaismā.

Labi gan, ka Jura atnāca. Te nu viņš sēt, iedziļinājies kaut kādos aprēķinos. Taisns deguns. Rievas ap lūpām liecina par stipru gribu. Acis drusku par mazām un pārāk dziļi dobumos. Esmu pārliecināts, ka cilvēka sejā atspoguļojas viss: prāts, raksturs, gara īpašības. Tikai lasīt mēs neprotam. Varbūt kibernētika atrisinās šo jautājumu?

— Diezgan skaitīts, Jura. Šodienai pietiek.

— Man jāiet, Ivan Nikolajevič.

— Nu nē. Nekur tu neiesi. Man ir saliekamā gulta, palagi, viss. Vai māte zina, uz kurieni tu aizgāji?

— Jā, es zvanīju viņai no laboratorijas, ka pamākšu no jums vēlu. Bet viņa tik un tā uztrauksies.

Bet man arī ir slikti, saproti jel!

— Nekas. It kā tu nu allaž nakšņotu mājās?

— Ja tā, kā jūs domājat, tad allaž.

Nu saki viens cilvēks! Divdesmit septiņi gadi. Bet es taču arī biju tāds. Vajadzēs atlaist.

— Nu ja jau jāiet, tad ej.

Viņš saprata. Sejā pazibēja skumja doma. Šaubās.

— Es varbūt pamēģināšu piezvanīt draugam, kas dzīvo mūsu mājā.

Viņš izgāja priekšnamā. Vai drīz pienāks laiks, kad telefoni būs ikvienā dzīvoklī? Esam alkatīgi: pavisam nesen vēl nebija pašu dzīvokļu, bet tagad — šurp telefonu!

Griež numuru. Cik ilgi viņš gaidīs? Tas arī raksturo. Ātri.

— Dima, tu negulēji? Piedod, lūdzu, ka tik vēlu. Vai tu neaiziesi pie mātes? Nē, nekas nav noticis. Vienkārši viņa jābrīdina, ka es pārgulēšu pie šefa. Nē, gaida, protams. Pateicos. Piedod.

«Protams» — tas nozīmē, ka vienmēr gaida. Neapskaud: arī tev bija tāda. Labi, ka viņa nepiedzīvoja šodienu. Un vispār labi, ka neviena nav. Ļuba. Bet tas nav īsti tas.

Viņš atgriežas smaidošs. Mīl māti.

— Nu, tagad gan viss kārtībā. Es, zināt, esmu viņai vienīgais.

Es zinu: arī es biju vienīgais.

— Vai liksimies gulēt vai padzersim vēl tēju?

— Kā vēlaties. Es neesmu noguris.

— Ejam uz virtuvi. Tēju vai kafiju? Vai varbūt iedzersi kādu glāzīti? Ir degvīns, ir konjaks, vīns. (konjaku — Ļoņa, vīnu — retumis — Ļuba.)

Izbijies:

— Nē, ko jūs, es nedzeru!…

— Paipuisītis — nedzer, nesmēķē, nakšņo mājās.

Gribēju teikt — «ar skuķiem nepinies». Nedrīkst — es esmu profesors, bet viņš — inteliģents. Jura klusē. Es klāju galdu. Kuro reizi jau šodien? Trešo.

Apsēdāmies.-Tējkanna vārās,

— Paklau, Jura, vai tu vari man pastāstīt, kas interesē jaunatni?

Viņš domīgi košļā kumosu. Klusē.

— Zini, es tā īsti nejūtu jūs, jauniešus. Esmu zaudējis kontaktu, kā tagad mēdz izteikties. Tā dīvaini iznāks pirms revolūcijas profesori rīkoja «ceturtdienas» skolniekiem un studentiem, bet tagad… Es strādāju ar jaunatni, taču, kas to interesē— uzzinu no avīzēm.

— Tikai es droši vien neesmu visai raksturīgs eksemplārs, Ivan Nikolajevič. Jūs paši redzējāt: māte mani gaida …

— Tu tomēr esi tuvāk.

— Jaunatne ir dažāda. Lauki man ir sveši, bet rūpnīcas, institūtus, zinātniskās iestādes es pazīstu. Iespaidi nav visai iepriecinoši, bet arī ne pesimistiski, kā dažam labam.

— Pamēģini formulēt. Tu taču esi zinātnieks.

Viņš pasmaidīja. Seja uzreiz kļuva bērnišķīga, atklāta.

— Kas gan es par zinātnieku? Ēsmu inženieris.

Tomēr viņam patīk, ka es viņu tā nosaucu.

— Labi, jau labi. Pašpazemošanās ir lepnības augstākā izpausme. Tu taču pārdomā par dzīvi?

Viņš kļuva nopietns, gandrīz vai īgns.

— Pārdomāju. Un daudz kas man nepatīk. Piemēram, mēdz teikt — jaunatne ir slikta. (Pēc manām domām, biežāk runā gan otrādi — varoņi no vienas vietas, lai gan tūlīt seko kaunīga piebilde: «Ir, protams, arī atsevišķi necienīgi pārstāvji…») Bet, ja runājam godīgi, tad kāpēc gan tai jābūt labai? To vien tik dzirdi: tas ir slikti, un tas ir slikti.

Atdzīvojies.

— Bet tu kā gribētu: lai viss ritētu kā pa diedziņu?

— Ahā, te nu bija: dzīves dialektika… (Paskat kāds, kļuvis pārdrošs — ironizē.) Dažam labam šī dzīves dialektika ir visai ērta. Neprati, netiki galā, nobijies vai, vēl ļaunāk, samierinājies — tūlīt kā saukta šī dzīves dialektika. Vainu var uzvelt tai: «Ko lai dara — tāda ir dzīves dialektika…»

— Tu tici komunismam?

Viņš piecēlās. Pagājās pa virtuvi — trīs soļus uz priekšu, trīs atpakaļ. Apstājās man iepretī.

— Kāpēc jūs man uzdodat šādus jautāju­mus?

— Jā, patiesi — kāpēc?

— Draugs, es taisos doties ceļojumā nākotnē. Iedomājies, tavi automāti atmodinās mani, teiksim, pēc piecdesmit gadiem. Tā ka nākotne mani interesē pilnīgi konkrēti. (It kā viņš zinātu, kas būs pēc piecdesmit gadiem! Bet vai tu pats to zini? Kad pamodīšos, uzzināšu.)

— Labi, es jums atbildēšu. Jā, es ticu. Bet vārds «ticība» man neliekas piemērots, es to nemīlu. Komunisms nav reliģija.

— To neviens arī nav teicis. Komunisms ir zinātne.

— Institūtā mums šo zinātni pasniedza kā reliģiju: citāti, citāti… Ja tā ir zinātne, tad man vienmēr ir tiesības meklēt jaunus pierādījumus.

— Ko tu ar to saproti — vai diskusijas? Bet vai diskusijas te dos kādu labumu?

Es savā prātā iedomājos: mītiņi, atraisījušās kaislības, disciplīna grūst. Ļaunums vien.

— Kas tad runā par kādu vispārēju diskusiju? Zinātniskus jautājumus neizšķir mītiņos. (Nolasījis domas!) Ir institūti. Tiem jāizpētī jautājums vispusīgi.

— Jā, bet ko pētīt? Kam tu gribi meklēt pierādījumus?

Viņš paraustīja plecus:

— Patiesībai, kā ikvienā zinātnē.

— Tas gan skan visai nenoteikti.

— Lūdzu. Mēs, inženieri kibernētiķi, gribam visu izteikt skaitļos. Arī ideālus. Ir nepieciešama kibernētiska socioloģija un ekonomika. Cilvēku uzvedības, viņu darba efektivitātes, garīgā komforta pakāpes objektīvas pētīšanas metodes. Sociālās sistēmas stabilitātes un perspektīvu objektīvas pētīšanas metodes.

— Redz kā! Pat ideāli skaitļos… Nu lai būtu tā. Bet vai tu nepārspīlē kibernētikas iespējas šai sfērā? Kā nekā tā ir cilvēku savstarpējo attieksmju sfēra. Vai tad tās var programmēt un katrai problēmai dot vienu vienīgu nekļūdīgu atrisinājumu? Vai tas būs droši?

Jura neatbildēja tūlīt. Izrādās, ka viņš nemaz nav tik pašpārliecināts.

— Es nezinu.

Vēl mazliet pavilcinājās.

Pēc tam stingrāk:

— Bet ikvienam lēmumam tomēr jābalstās uz zinātniskiem aprēķiniem.

— Interesanti, ko šai sakarā domā filozofi? Vai tev nav draugu viņu jaunatnes aprindās.

— Nē. Pagaidām es par to interesējos tikai tā, sava prieka pēc. Pietiek jau ar to, ka esmu ielīdis medicīnā. Vispār, var dzīvot arī tā. Bet kādreiz es to vēl papētīšu tā nopietni.

Bet vai var dzīvot bez šiem jautājumiem? Var vai nevar — tam jau vairs nav nekādas nozīmes manā dzīvē. Esmu viens. Neesmu izpildījis savu pienākumu: «Kas dzemdina dēlu, iedēsta koku …» Nav ne dēla, ne koka…

Pagaidi. Vai tu esi gatavs, tieši tāds, kāds esi, dzīvot komunismā?

Liekas, ka esmu. Materiālo labumu man pilnīgi pietiek jau tagad. Neesmu mantkārīgs. Būtu samierinājies arī ar kaut ko mazāku. Neesmu nenovīdīgs, godkārīgs. Pareizāk sakot, ne pārāk…

— Vispār, laiks gulēt, — to es saku skaļi Juram.

— Jā, jā, tiešām, jau viens. Jūs piedodiet manu pļāpību.

— Nu ko tu!

Kāds viņš ir, šis Jura? Gudrs, bet jauns. Tas nozīmē, ka prāts vēl nav īstais. Pārāk jūtu sakarsēts un aprobežots. Gudrība atnāk reizē ar briedumu. Pat man vēl nav. Bet cik dīvaini: jebkurā vecumā cilvēks jūtas īsti gudrs un spējīgs visu saprast.

Šis pats Jura, droši vien ir pārliecināts, ka var apgūt jebkuru zinātni, jebkuru priekšmetu. Apgūt… Es arī tā, domāju.

Klāju guļvietas. Saliekamā gulta. Porolona matracītis. Ērts, vienīgi palags uz tā slikti, turas. Apspraudīsim. Vēl virspalagu.

— Jura, tur vannas istabā ir jauna zobu suka. Sarkana.

Viņš apsegsies ar pledu. Būs silti.

— Liecies gulēt. Vai lasīsi? Ir avīzes.

— Nē, pateicos. Es ātri aizmiegu.

Viņš kautrējas. Nu ko, es arī nodzēsīšu gaismu tūlīt.

Vakara tualete. Zobi kā zobi, bet smaganas acīm redzami pietūkušas. Vai tik skaidri jau? Jā. Nekas. Vēl kalpos! Liekos gulēt.

— Ar labunakti. Necelies agri.

— Ar labunakti.

Izdzēšu gaismu.

Guļu, izstiepies zem segas. Silti. Cik labi ir atgulties pēc garas darba dienas.

Pie griestiem gaiši kvadrāti no ielas spuldzēm. Šūpojas. Vējš. Lūk, aizrāpoja vēl kāds plankums. Ātrāk, aizvien ātrāk. Pazuda. Kāds ieslēdzis automašīnas ugunis. Naktī nav inspekcijas.

Gulēt.

Bet smadzenes neļaujas miegam.

Diena pagājusi. «Strauji kā viļņi rit mūsu mūža dienas…» Nav daudz dienu palicis. Katra no tām jātur dārga. Kālab? Vai nav vienalga — agrāk vai vēlāk? Klausies, vai tu nepozē? Varbūt tikai mazliet… -

Viļņi… Jūras viļņi. Labi ir tā aizmigt krastā. S … ššš … ūū … Dzirdu viļņu šalkoņu, metodisku, nomierinošu. Tā bijis miljoniem gadu. Es to vairs neredzēšu.

Nē, pavasarī vēl paspēšu aizbraukt. Pasēdēšu uz oļiem. Padomāšu par mūžību.

Jura aizmidzis. Patiešām ātri. Jaunība. Agrāk vēl mēdza teikt: tīra sirdsapziņa.

Laikam gan.

Nekas man pašreiz nesāp.

Būtu labi, ja Ļuba būtu ar mani. Patīkami sajust uz savas kājas viņas mazo, mīksto pēdu. Tas man iespiedies prātā jau sen. Vēl matu smarža.

Nopūšos. Nepraša: nevienu reizi neesmu pārgulējis ar sievieti veselu nakti! «Ai, cik vēls», «Ai, jau jāskrien». Un tā vienmēr. Vakarrīt vēl bija cerība — pagulēšu. Izgaisa.

Otrajā atnākšanā.

Diez vai. Esmu nesaprašanā: būs anabioze vai nebūs? Dažubrīd liekas, ka murgi, pēc tam, ka realitāte. Bet es gan zinu: izredžu ir ārkārtīgi maz. Mūsu spriedumu loģika ir primitīva. Daudz kā mēs vispār nezinām, nespējam aptvert visu problēmas sarežģītību.

Jānoorganizē mēģinājumi ar ilgstošu anabiozi. Nepaspēsim. Pamošanās programma vispār nebūs izstrādāta.

Bet vai maz vajadzīgi mēģinājumi? Ja nu pēkšņi izrādās: nav iespējams pamodināt? Bet tā vismaz ir ilūzija.

Nē, tas nav godīgi.

Un nav vērts pārdoties par dažām liekām izredzēm padzīvot.

Bet kas tevi šai lietā vairāk interesē — zinātnisks eksperiments vai paša liktenis?

Es apsveru: nevaru izlemt. Lepnums: esmu zinātnieks. Ak tu lielībnieks.

Vai šūnas sintezēs savu struktūru, jeb vai būs tikai sairšana? Ja nē, tad cik ātri? Pazemināt temperatūru līdz diviem trim grādiem, tad vielmaiņa samazināsies savas trīsdesmit reizes. Plus glikoze, kurai tomēr ir jāsadeg. Ar tīru ogļūdņu uzturu iespējams viegli nodzīvot kādus divi mēnešus. Pareizināt ar trīsdesmit — iznāk pieci gadi. Pēc tam vajag pamodināt, lai ievadītu barības vielas.

Tad nevajag.

Nē, tik un tā ir interesanti. Bet bez tam droši vien būs olbaltumu sintēze.

Aina: es guļu sarkofagā. Ja cirkulācijai pielietot plazmu, tad āda būs pilnīgi balta. Brrr…! Nepatīkami.

Nekāda diženuma jau nu nebūs. Kameru tik tikko paspēsim sakleķēt, mašīnas visas būs neglītas. Uz zaķa.

Tikai makets vien. Diženuma makets.

Gulēt. Gulēt vajag, draugs.

Paspēsim.

Atceries, kā stāstīja par kāda ārzemju komunista nāvi? Kā sieva lūdza nesagriezt svārkus? «Tie viņam vienīgie.» Tad acis visiem kļuva valgas. Tikai viens tips noteica: «Teātri spēlē. Svārki tur lēti.»

Tas bija Krimā. Viļņi Koktebelē. Š… sss… ūū…

Ļuba gaišā zaļā tērpā nāk man pretī savā žirgtajā gaitā. Smejas, izstiepj rokas, laimīga …

«Kāpēc tu tik vēlu?»

Sapnis.

Vai tas jau sapnis?

Kad sāc dzirdēt balsis…

Trešā nodaļa

Tā nu es atkal eju uz darbu. Soļoju mundri: viens, divi, viens divi. Cik jauks laiks: silti, mazs vējiņš.

Iela ir klusa. Kastaņas līdz debesīm. Pēdējās sveces bārsta baltisārtu sniegu.

Pretī nāk cilvēki. Veros viņos un cenšos uzminēt viņu domas, likteni.

Resna veča, viscaur melnā, lēnām kustas, atbalstīdamās uz spieķa. Acis aizklāj smagi plaksti. Gudrības apdvesta gurdenuma sastingusi maska. «Pieņem mani, ak kungs!» Ēna viņai arī melna, liela.

Meitene ar kannu un krūzi rokā skrien palēkdamās, žvadzina pa visu ielu. Un dzied taktī: «Din don, din don.» Māmiņa aizsūtījusi pēc piena — «Tūlīt!» Mācības beigušās. Priekšā vesela vasara laimes. Un vesela dzīve. Lai būtu tā!

Pusmūža vīrs ātri soļo, seja nelaimīga, nikna. Kalpotājs. Nokavējis darbu. Salamājies ar sievu. Viņu gaida priekšniecības rājiens par neizpildītu uzdevumu. «Nolādētā dzīve!» Pareizi. Nolādēta. Bet nomierinies! Viss paiet. Vakarā trīsgadīgais Saņka ierāpsies tev klēpī, apkamps ar siltām rociņām, un seja tev saviebsies bēdīgā grimasē. Pēc tam miklās acis plaši atvērsies un iemirdzēsies. «Jādzīvo!»

Tā man stāstīja Ļuba. Mani nekad nav apkampušas siltas bērna rociņas. «Visa tava zinātne nav vērta tāda glāsta!» — To viņa man teica. Nezinu. Varbūt arī nav vērta.

Lūk, arī institūts klāt. Vasarā tas ir skaistāks. Kastaņas. Pie ieejas nav neviena: darba diena jau sākusies. Cik smagas durvis, spēka pavisam maz. Es gāju nesteigdamies, bet elpošana paātrināta. Nevajag ieklausīties. Pa šo mēnesi esmu pavisam izlaidies. Kreisajā paribē smeldz liesa. Atkal jau? Gana!

Soļoju pa gaiteni uz savu kabinetu. Pēc ielas šeit šķiet nemājīgi, tumši. Satieku cilvēkus no citām laboratorijām. Viņi sveicina. Raugās ar alkatīgu ziņkāri: «Vēl staigā, bet esot vēzis, pavisam vārgs.» skatās labi: ar līdzdalību un simpātiju. Nevajag padoties skaudībai un īgnumam.

Te jau arī mūsu istabas. Mūsu. Pat sirds iepīkstējās straujāk: tik daudz šeit ielikts enerģijas, dvēseles, sapņu.

Ieskatīšos operāciju telpā. Pazīstama, pātīkama aina: gatavojas mēģinājumam. Vai visi šeit? Poļa, Koļa, Gulijs, Toļa, Vadims. Re, kur Vadims noliecies pār galdu.

— Labrīt, biedri!

Vadims metas pie manis, satver abas rokas. krata tās un smejas.

— Urā šefam!

Nav nekādas bijāšanas! Visi mani ielenkuši, aiztiek, smaida. Un mazliet apmulsuši. Kā izturēties? Veselajiem allaž kauns slimo priekšā.

— Nu kā? Kā jūtaties? Vai neesat iznākuši pārāk agri?

— Kur nu agri! Pašā reizē.

Tas ir Vadims, saprotams. Vaļa izskrēja gaitenī, aizdiedza uz mūsu kaimiņu istabām. Dzirdu, kā viņa kliedz:

— Meitenes! Ivans Nikolajevičs atnācis! Silti ap sirdi. Cik viņi visi labi. Mīl mani. Mīl!

— Ja jūs zinātu, cik bez jums slikti gāja. Priekšnieki pavisam mūs nomocījuši. Trīs mēģinājumi nedēļā, sēžam līdz vēlam vakaram, bet brīvajās dienās to tik zinām kā skaitīt un rasēt.

Vadimam.

— Ko viņi rasē?

— Kā ko rasē? Raksturojumus, līknes. Katrs mēģinājums mums tagad dod tik daudz skaitļu, ka bail! Analogkods tikšķina ārkārtīgi ātri. Re, kur veseli ruļļi.

Jā, patiešām, uz logiem stāv ar skaitļiem izraibināti papīra rituļi.

— Nu labi, puiši, gatavojiet mēģinājumu, bet man jāaprunājas ar vecākajiem zinātniskajiem. Vadim, ienāciet pie manis. (Viņš saviebjas: nav laika.) Nebīsties, tas nebūs ilgi.

Es izeju trokšņa pavadīts. Pēc tam dzirdu — viņi apklusuši. Droši vien runā: «Ir nu gan viņš bāls un vājš…» Nekas! Mēs vēl pakarosim!

Te jau tas ir, mans kabinets. Sasveicinos kā ar draugu. Viss savās vecajās vietās: Pavlova ģīmetne, grāmatu muguriņas skapī. Pat ziedus sagādājuši.

Jūtu secība: prieks par tikšanos. Viņi mīl. Vēl kaut kur tālāk vīd skumjas: drīz vajadzēs šķirties. Tagad šī sajūta mani vairs neatstāj. Saasināšanās piespiedusi ķermeni noticēt slimībai.

Nekā jauna viņi man nepateiks. Katru dienu kāds nāca uz slimnīcu un ziņoja. Šaubos, ka būtu stāstījuši par visu. Saudzēja. Šodien palūkošos pats. Salīdzināšu ar plāniem un izdarīšu korektīvas. Cik ilgi man vēl lemts? Dāvids mierina, bet vai tad var ticēt? Pārmetumi, ka esmu slikti ārstējies, daudz strādājis. Viņš grib, lai es justos slims. Ja. saka, ka viņš panācis savu: slimība visu laiku ir tepat līdzās. Raksturs kļuvis pavisam slikts…

Pats redzu. Pagaidām vēl kontrolēju sevi, bet kuru katru brīdi varu uzdot. Slikti.

Jāpasteidzina aizbraukšana, citādi slimība galīgi pievarēs mani. Atkal reibst galva un slikta dūša. Liekas, ka nekā tāda netiku ēdis. Vai iedzēru visas zāles? Dāvids sacīja, ka nepieciešama precizitāte. Varbūt būtu bijis labāk vēl pagulēt. Dāvids …

Pie velna Dāvidu un zāles! Šodien svarīgs mēģinājums. Jeb vai vairāk nekas svarīgs, izņemot tabletes, nav palicis? Lai vēl vienu dienu elpotu, ēstu un nolaistu ūdeni? Saprotu, ja es vēl varētu kaut ko … Bet tas …

Viss skaidrs. Jāseko domām, nedrīkst pieļaut, ka slimība pārņemtu mani savā varā. Ārstēties, bet — ar mēru. Dzīve nav pašmērķis. Biežāk padomāt: «Kam tas viss?»

Izturēt.

Cik labi viņi mani sagaidīja. Nedrīkst viņus nodot. Katram cilvēkam ir sliktas domas, svarīgs ir to īpatnējais svars. Kādā mērā tās ietekmē rīcību. Pēc tā vajag vērtēt, pēc rīcību summas. Ļaunā un labā kvantitatīvs vērtējums.

Viņi ienāk visi reizē. Tātad bija sapulcējušies jau iepriekš: apsprieduši «platformu», kā izturēties. Labi, ka saudzē, bet slikti, ka nebūs atklāti. Vajadzēs iztaujāt pa vienam.

Bet vai tas vajadzīgs? Allaž jau ir diezgan nepatikšanu.

— Labdien, Ivan Nikolajevič!

Tas ir Semjons. Balss normāla, bet man liekas, ka viņš skatās tā dīvaini. Pie velna aizdomas!

Igors joprojām tikpat skaists. Jura un Vadims nopietni. Ne tādi kā agrāk. Es gan viņus tiku redzējis šinīs dienās, bet apstākļi izmaina.

— Sēdieties, puiši. Es sapulcināju jūs, lai apspriestu šādus tādus jautājumus. Stāvoklis vispārīgos vilcienos man ir skaidrs, ja vien jūs man neesat slēpuši.

Skatos viņiem acīs, visiem pēc kārtas. «Pētījoši». Cik šabloniski! Nē, kaut kas nav kārtībā.

— Semjon Ivanovič, lūdzu.

— Likās, ka viss bija labi. Jūs jau zināt, ka mēs dabūjām istabu, kurā montēsim sarkofagu. Strādājam, kā nākas. Pēc manām domām, plāns pildās. Tiesa, es nezinu visu: viņi taču man atskaites neiesniedz.

Apklusa apvainots. Nav klausījuši. Plaisiņa veras platāka.

Vadims pielec kājās. Saīdzis. Igors dod mājienu: «Stājies!» Pakrūtē iesmeldzās. Tūlīt būs nepatikšanas. Negribu!

— Nerādi man nekādas zīmes! Šefs nav klīrīga jaunkundze.

Varbūt aiziet? Es taču esmu slims.

— Nebūt ne viss ir labi, Ivan Nikolajevič. Tikko jūs aizgājāt uz slimnīcu, tā šis tips (par direktoru! nē, puis, tu karjeru netaisīsi.) sāka mūs spaidīt. Bet tu, Semjon, viņu atbalstīji. Jā, to visi zina. Neaiztieciet mani, es tik un tā visu pateikšu!

— Tu esi histēriķe, vairāk nekas.

Cik tas viss nepatīkami. Pakrūtē sāpes. Slikta dūša. Es esmu slims, nevajag…

— Stāstiet, bet tikai bez emocijām.

— Apgādes daļa mūs vairs neapgādā. «Nav naudas.» «Jums liela ēstgriba.» (Viņš atdarina Švečiku. Līdzība ir.) Bet kā par spīti mums mašīnai vēl vajadzīgs lērums visa kā. Ar Jurku vispār negrib runāt: tu, sak, neesi mūsējais. Bet istabu Vasilijs Vasiljevičs pats iedeva. «Pagaidu lietošanai». Es parakstījos par saņemšanu. Istaba viņam pašreiz nav vajadzīga, tāpēc ka eksperimentālā iekārta demontēta. Viss, ko esam paveikuši, paveikts ar entuziasmu un zagšanu. Cik detaļu tavi puiši iznesuši no rūpnīcām?

Zagšana? Tā tikai vēl trūka!

— Nē jau, nē! Nebīstieties. Viņi paši mums dod, vienīgi iznest cauri sarga telpai nedrīkst atklāti.

Tā vēl ir pusbēda. Viņi allaž mūs visādi ierobežojuši, bet arī naudas direkcijai patiesi ir maz. Kas vēl būs? Gaidu.

— Tas vēl nav viss. Šis tips sāka mūs aicināt pie sevis. Es nezinu, ko viņš Semjonam teica…

— Zini gan. Es stāstīju!

—… nezinu, ko viņš Semjonam teica, bet man tieši jautāja: ko es domāju darīt, kad šefs nomirs? Kā būs ar tematiku… «Kādu jūs gribētu vadītāju?» Ka vajadzīgs spēcīgs, kas spētu aizstāvēt jauno pasākumu. Es sapratu tā, ka viņš pats grib ņemt mūsu laboratoriju.

Ak tu nelietis! Lai gan ko citu no viņa sagaidīsi? Pag, bet varbūt Vadims jauc?

— Viņš tieši tā teica?

— Ta viņš jau neteica, bet es pats tieši pajautāju. Viņš iesmējās. «Un tad, vai jums būs slikti?» Jūs jau zināt viņa mīksto smiekliņu: «He, he, he..a?»

— Un ko tu viņam atbildēji? (Velns parāvis, vajadzēja taču teikt «jūs».)

— Es atbildēju kā nākas. Neatkārtošu.

Varu iedomāties, kādu ģīmi rādīja Ivans Petrovičs.

— Nu, bet kāpēc viņam tas ir vajadzīgs?

— Svētā vientiesība! Viņš taču Pavlova mācību izslaucis sausu. Tagad pirmajā vietā kibernētika. Un viņš jūt, ka drīz tiks nosviests no krēsla. Bet kā tad viņš iztiks bez komandējošām virsotnēm?

— Vadim, es lūdzu bez asumiem. Viņš tomēr ir mūsu direktors, ar viņa palīdzību mēs esam nostājušies uz kājām. Semjon Ivanovič, ko jūs teiksiet par to visu?

— Ko viņš teiks! Viņš droši vien jau piedāvājies par tētiņa vietnieku!

Ecēšanās. Pretīgi. Es vēl esmu šeit, bet jau notiek dalīšana. Vadims ir psihopāts, varēja pārspīlēt, Bet Semjons? Par viņu nevar galvot.

— Man par to nekas nav zināms, Ivans Petrovičs iztaujāja, kāds stāvoklis ir ar darbiem nodaļā, jautāja par šīgada plāna izpildi.

— Un tas ir viss?

— Izprašņāja par jums. Kā es novērtēju jūsu veselību, vai jūs atgriezīsieties darbā.

— Skaidrs. Parasta direktora interese. Igor un Jura, vai jūs varat kaut ko teikt? Pagaidi, Vadim. Lūdzu paklusē. Nesarīko tirgu.

Šiem puišiem ir skaidras galvas. Jura iesāk:

— Pret mums izturas slikti, tas ir tiesa. Uzvelk uz zoba, ka mēs gatavojam ģeniālus atklājumus.

— Tas taču nav nopietni, Jura. Turies pie lietas.

— Attiecībā uz to, ko teica Vadims? Man šķiet, ka tas ir visai ticami. Veikls zellis jau nu viņš ir.

— Arī tas mani neinteresē. Pagaidām. Runā skaidri — kā izpaužas laboratorijas diskriminācija, lai es varētu iet pie direktora.

Klusums. Ko jūs teiksiet? Ja jūs zinātu, cik pretīgi ir iet pie viņa. Ahā, Vadims:

— Man liekas, ka jums pagaidām nav ko iet. Mēs paši centīsimies izkaulēt: «Šefs ir atpakaļ, lamājas.» Bet jūs tikai uztrauksieties.

— Pats vispirms saērcināji, bet tagad žēlo?

— Es taču zinu, cik ļoti jūs nemīlat iet pie priekšniecības. Mēs no tā stipri ciešam. Bet ko lai dara …

«Nav ilgi palicis, pacietīsim.» Nē, tā viņš nedomāja. Neļaunojies.

— Ko vēl labu pastāstīsiet?

Vēroju. Noskaņojums nav no priecīgajiem. Vadimam kauns par savu izlēcienu pret Semjonu. Bet tas sēž nīgrs. Taisnīgi apvainojies, lai gan direktoram pārdosies. Nē, padosies — tā ir starpība. Vājums vēl nav nelietība. Bet Igors tā arī nekā nepateica. Ķerubs.

Atkal Jura. Redzams, ka viņš kļuvis par galveno virzītāju spēku. Dabiski: tehnika tagad ir galvenais. Mašīnas.

— Diemžēl ir arī nepatīkamākas lietas, ar kurām arī vajadzēja sākt, ja Vadims nebūtu izlēcis ar savām emocijām.

Apklusa. Kas tad vēl? Sit vien, tik un tā tikšanās prieks ir zudis.

— Lieta tā, ka mēs zaudējam kredītu. Kibernētikas institūts, 22. un 13. rūpnīca drīz uzzināja, ka jūs esat slimnīcā, un piebremzēja mūsu pasūtījuma izpildi. Vadība no paskaidrojumiem izvairās, bet puiši saka, ka tā mums, palīgiem, netic. Un arī paši puiši tā ne visai, atsaluši.

Tātad nolēmuši, ka es jau aizgāju uz slimnīcu mirt.

— Kā varētu lietu labot?

— Jums vajadzētu kaut vai pazvanīt Borisam Ņikitičam un pārējiem. Bet vēl labāk būtu … Lai gan …

— Kas?

— Ja jūs nolasītu pa lekcijai mūsu kontrahentiem.

Nu saki viens cilvēks! Es, izrādās, esmu spēks. Manas lekcijas, tiesa gan, allaž patikušas.

— Esmu ar mieru. Vienīgi izskats man spožs. Kaut tikai neatbaidītu.

— NEkas. Jūs noskūsieties pirms pašas lekcijas. Mēs jums sadabūsim spilgtu virskreklu, uzvilksiet gaišu uzvalku.

— Vēl tik trūkst kosmētikas.

— Zinātne prasa upurus!

Mazliet tā kā atmaidzis. Visi kļuvuši jautrāki, pat Semjons pasmaidīja. Bet Vadims jau visu paspējis aizmirst. Tas ir gan cilvēks! Lekcijas es nolasīšu. Un uzvalku uzvilkšu. Bet kas attiecas uz spilgtumu, tad aprobežošos ar kaklasaiti… Neērti.

— Tagad varbūt īsumā apspriedīsim lietu būtību? Kaut arī jūs man pastāstījāt, es tomēr gribētu dzirdēt vēlreiz, lai apdomātu, kā pārvarēt atpalicību. Kas sāks? Kā vienmēr jūs, Vadim?

— Lūdzu. Manā pārziņā ir funkcionālo un regulējošo sistēmu struktūrshēmas. Pamatos tās ir gatavas.

— Pēc tavām domām, gatavas nozīmē, ka ir kvadrātiņi ar nosaukumiem un bultiņas starp kvadrātiņiem. Bet man tehniskajai shēmai tā ir par maz, vajadzīgas atkarības.

— Kur es ņemšu tās? No pirksta izzīdīšu vai?

— No literatūras. Paskat, cik mediķi daudz sarakstījuši — veselas bibliotēkas. Sarakstījuši gan, bet konstatēt, piemēram, kā sirds ietekmē gāzu apmaiņu plaušās, nav iespējams.

— Pagaidiet, neķildojieties. Mēs taču norunājām, ka daļu raksturojumu patiešām vajadzēs ņemt no zila gaisa. Tā ir heiristiskās modelēšanas jēga. Tad nu es gribu zināt, kas darīts šai virzienā?

Acīmredzot viņi nav paveikuši daudz. Trūkst fantāzijas. Labi, ka es to pārdomāju slimības dienās. Laika bija gana.

— Ivan Nikolajevič. paklausieties. Mēs ar Igoru esam uzzīmējuši galveno shēmu — attiecības starp orgāniem, ’ kas. nodrošina gāzu līdzsvaru organismā. Runa ir par sirdi, plaušām, audiem. Saistītas vienkopus mehāniskā enerģija, O2 un CO2 izmaiņas sirdī, plaušās, asinsvados, audos.

Mēs esam uzzīmējuši… Es to jau sen biju pastāstījis.

Jura:

— Jūsu raksturojumus ierobežo ļoti šaurie fizioloģiskās normas ietvari. Vesela sirds, labas plaušas, asinsvadi, normāla vielmaiņa audos. Tāda shēma modelēs vidēji normāla cilvēka piemērošanos fiziskai slodzei. Un pat atstājot bez ievērības emocijas. Ne vairāk. Bet kā rīkoties patoloģijas gadījumos? Raksturojumi taču būs pavisam citādi?

— Kaut ko mēs tev esam iedevuši, netēlo nabagu. Bez tam darbi klīnikā nav vēl pabeigti.

— Labi, nomierinieties. Vēlāk mēs speciāli apspriedīsim šo jautājumu. Man ir padomā vēl daži apsvērumi.

Tomēr var aizmirst slimību, kad tā esi nodarbināts. It kā nekā vispār nebūtu.

— Semjon Ivanovič, jums bija uzdots sastādīt otru shēmu — ūdens un sāļu līdzsvaru, skābju un sārmu līdzsvaru regulēšanu. Ko esat paveikuši?

Pēc manām domām, — neko.

— Shēmu mēs ar Vadimu un Juru esam sastādījuši. Varu to parādīt. Ir arī nieru raksturojumi. Slikti ir ar audiem: kooperācija ar Bioķīmijas institūtu nav izdevusies. Bet mēs nekādi nevaram uzķert kvantitatīvi sāļu un ūdens apmaiņu starp audiem un asinīm. Nervu iedarbība uz šiem procesiem pavisam neskaidra.

— Bet sakaru ar gāzu apmaiņu jūs jau noskaidrojāt?

Cik subjektīvi, vērtējumi, Zemapziņā es jau sāku meklēt, kur Semjonam piesieties. Nekādu datu par nodevību nav. Viņš godīgi pilda savu pienākumu, cik nu tas viņa spēkos.

— Nē, pagaidām neesam konstatējuši. Pareizāk sakot — nevaram izteikt to ar skaitļiem.

— Bet kālab gan neierīkot mēģinājumus ar izolētu ķermeņa daļu, piemēram, ar kājas, perfūziju?

Šī ideja man iekrita prātā tikai tagad. Ko teiks mani palīgi?

Vadims:

— Ideja, protams, ir laba, bet nav jauna. Un bez tam to nemaz nav tik viegli realizēt. Kamēr tiksim galā ar metodiku un izdarīsim vajadzīgo skaitu pētījumu, paies ilgs laiks. Bet laika nav.

Tā. Trāpīja. Laika mums nav. Nav laika. Vienmēr jāatceras. Slimība.

— Tad sameklējiet literatūrā ziņas par kopējās vielmaiņas izmaiņām dažādos patoloģiskos stāvokļos. Vai tad arī tas man vēl jums jāsaka?

Viņi klusē. Neapvainojieties, ne uz jums es dusmojos. Uz visu. Uz sevi.

— Asins gāzu un mehāniskās enerģijas līdzsvaram obligāti jābūt kooidinētam ar ūdens, elektrolītu līdzsvaru un ar pH. Pēc manām domām, burtiski tuvākajās dienās mums jāpiesēžas un galīgi jāsakārto visas shēmas. Es palīdzēšu jums ar raksturojumiem. Man ir intuitīva spēja grābt skaitļus no gaisa.

Es plātos, ai, ai, kā plātos.

Jura:

— Pats grūtākais ir atspoguļot raksturojumos regulējošo sistēmu — nervu un endokrīnās sistēmas — ietekmi. Grāmatās nekā nav, izņemot vispārīgus spriedumus — «paaugstina», «pazemina». Kā mēs izkļūsim no šā stāvokļa?

Ja es to zinātu: kā!?

— Acīmredzot mums vajadzēs noskaidrot vairākas emocionālā stāvokļa pakāpes un ar tām saistītās hormonālās iedarbības. Pēc tam ievest koriģējošus koeficientus pie šūnu pašu autonomās darbības.

Jura skatās pulkstenī. Paceļ acis uz mani. Šef, tu mūs aizkavē! Vadims pamanīja.

— Ivan Nikolajevič, mums jāiet uz operāciju telpu. Pirmais mēģinājums, programma ļoti plaša, bez mums tur saputros. Vai drīkst?

— Jā, jā, protams. Sarunu pabeigsim vēlāk. Tātad es varu neiet pie Ivana Petroviča? Kā jūs domājat?

— Varbūt derētu parādīties pēc slimības, ko jūs par to sakāt, puiši?

To lūdz Semjons. Pats velns netiek gudrs no viņa.

— Nevajag. Lai viņš nāk šurp. Ejam, puiši.

Vadims ir kategorisks kā vienmēr. Viņš man patīk, lai arī satrauc.

Aizgāja. Durvis aizvērušās, bet balsis vēl dzirdamas. Bija un nav.

Esmu noguris. Ķermenis gaužas, bet smadzenēm ir jāpiespiež: «Strādā.» Neiešu pie direktora. To taču es varu atļauties? Slimības pēc. Faktiski nē, vajadzētu gan aiziet. Lietas labā. Lietas labā jāiet, jāklanās šim… Neturpini. Parasts cilvēks. Droši vien viņš domā: «Šim tik ļoti svarīgajam pasākumam nepieciešama stingra vadība, laba organizācija. Nomirs Prohorovs, un viss pasākums var aiziet postā.»

Atgulšos uz mirklīti. Nespēks.

Cik labi pagulēt. Atslābināt muskuļus. Ikviens orgāns čukst: «Labi.»

Aiziešu pie viņa, sacīšu: «Es neieteicu jums pārņemt manu laboratoriju. Neko citu kā vien ļaunumu tas nedos. Lieciet par vadītāju Juru, es lūdzu jūs.» Lūpas man trīsēs. Viņš: «Labi, labi, Ivan Nikolajevič. Jūs neuztraucieties.» Bet pēc tam tik un tā izdarīs pēc sava prāta. Viņam nevar ticēt. Viņš uzskata sevi par ļoti svarīgu personu, domā patstāvīgi. «Organizatori ir svarīgāki par kabineta zinātniekiem …»

Neiešu. Pie velna! Jāizdomā cits gājiens. Piespiest viņu darīt tā, kā es gribu.

Šodien jāatnāk Ļubai un Ļoņkam. Ļuba — tas būs smagi. Viņa taču ir ārste, visu saprot, gan slimību, gan zāles.

Jāiet. Nezin, vai suns pamodīsies vai ne? Nav teikts. Mēģinājuma mērķis — pabeigt programmas izstrādāšanu un izmēģināt aparatūru. Taču būtu patīkami, ja pamostos. Suns ir liels, 26 kilogrami. Nabadziņš, viņš nezina. Cilvēki arī bieži nezina. Liktenis. Determinisms? Ja pasaule ir ierobežota, tad visam jābūt iepriekš noteiktam. Nekad neesmu varējis saprast bezgalību …

Kā viņi strādās vieni? Vai tiešām viņš… sagrābs? Viņi izklīdīs. Paliks Semjons un varbūt Igors. Tas nozīmē laboratorijas, pasākuma bojā eju. Cilvēce, saprotams, tāpēc jau nu neaizies postā, taču žēl. Un kas uzraudzīs mani? Bez Juras un Vadima vienkārši nav iespējams. Tehnika uzdos, fizioloģija neattīstīsies.

Varbūt iet pie priekšniecības? Tad viss var izjukt. Teiks: jāapspriež ar vadību. Tur. Augšā.

Bet veikli gan es visus piemuļķoju: «Iekārta svarīgāko dzīvības funkciju mākslīgai regulēšanai». Kā apsveica, kad apstiprināja plānu. Ivans: «Fizioloģīja dod mums izeju praksē. Mēs atdzīvināsim klīniskās nāves, šoka, infarkta gadījumos,» Tas viss ir taisnība: mēs atdzīvināsim. Viņi atdzīvinās. Pat hipotermija būs vajadzīga, lai vispirms saliktu no gabaliņiem, bet pēc tam atdzīvinātu. Kā pasakā — dzīvības un nāves ūdens. Daudz inženieru uzķērās uz šīs makšķeres: kā gan citādi, kibernētika taču! Organisma vadītāju sistēmu radīšana. Un taisnība jau nu ir: bez kibernētikas iekārtu iedarbināt nevar.

Slikti, ja rūpnīcās sākuši atsalt pret mums. Ko lai dara? Visus trenc vienā trenkšanā. Plāni, sturmēšana. Vispirms aizsapņojas: «Palīdzēsim cilvēcei», «Patīkami strādāt dzīvības vārdā…». Pēc kāda laika, skaties — atsaluši: «Zināt, ja iesaistītu plānā … Mums ir sastrēgumi. Mūs lamā, sak, jūs taisāt rotaļlietas, nodarbojaties ar labdarību …» Nenosodi! Visi ir cilvēki. Direktori it sevišķi. Viņus, nabadziņus, dīrā, kur tik var. Veicīgi atradinās no fantazēšanas.

Tā negribas atkal iet un diedelēt. «Lūdzu, Sergej Pavlovič, izdariet to. Bez jūsu palīdzības mēs netiksim galā.» Bet viņš: «Nu labi, profesor, medicinai jāpalīdz. Izdarīsim.» Vēlīgi smejas. Viņš taču ir varena figūra, bet kas esi tu? Viņš valstij («tautai») dod pelņu, bet kāds labums no tevis? Zaudējumi vien.

Nu un kas par to? Viņam taču ir taisnība. Strādā vesels institūts, tiek tērēti miljoni, bet kāda jēga? Raksti, saprotams, uzrakstīti simtiem, grāmatas, pat disertācijas tiek regulāri aizstāvētas, bet labuma nekāda. Neko nedod ne šodienas, ne rītdienas zinātnei. Ignoranti ar zinātniskiem grādiem, un priekšgalā pats direktors.

Slēgt? Slēgt! Atstāt vienu laboratoriju. Tieši tā. Bet liekas, ka tas no manis nav atkarīgs… Melo, bet ar mēru: ir vēl daži cilvēki. Ir labas laboratorijas. Piemēram, Ļevčuks. Jā, ir, lai gan maz. Bet citi institūti … Jā, protams, nekļūsti iedomīgs.

Vajadzēs pastaigāt pie direktoriem. Un lekcijas nolasīt. Taču varbūt kāds iedegas, sāk gudrot. Lietderības koeficients nav liels, nepārspīlēsim, tomēr savs labums ir. Rodas entuziasti. Tā kādreiz atnāca Jura, atceries?

Silti ap sirdi. Es mīlu viņu. Lūk, kuru vajag atstāt pēc sevis. Vadims tikai kliedz, tomēr bez Juras viņš nesastāda nevienu shēmu. Un arī tu pats esi daudz mācījies no viņa. Ja viņš sapratīsies ar Vadimu, viss būs kārtībā. Kā viņus pasargāt no ķīviņa? Viņš ir pārāk kašķīgs, lai arī labsirdīgs. Vajag būt pacietīgam. Tikai ar manu mīksto raksturu… Atradies mīkstais. Vilks avju drānās. Nav tiesa. Lāga vīrs.

Cik jauki ir patīksmināties ar sevi. Kas par dūšīgu zinātnieku. Jaunas idejas, kolektīvs. Turklāt lēnīgs, maigs. Visu atdod zinātnei. Bet varbūt vienkārši vienaldzīgs? Izvēlējies sev vispatīkamāko nodarbošanos — domāt. Esi uzcēlis sev namiņu un nu veries pa lodziņu, kritizē. Būtu pamēģinājis pastrādāt, piemēram, par rūpnīcas direktoru? Vai par padomju saimniecības? Ko tad tu teiktu?

Labi. Ja jau runa ir par kritiku, tad iesim uz operāciju telpu. Sen jau viss apsvērts, noteikts. Pozitīvais varonis ar ne visai augstu koeficientu. Ja sasniegšu, ko esmu sadomājis, tad būs patīkami pirms nāves. Būšu attaisnojies. Nez kāpēc vajag attaisnoties.

Operāciju telpa. Viena skatiena pietiek: esmu atnācis pašā reizē. Sāk narkozi.

— Krēslu Ivanam Nikolajevičam!

Tā ir Vadima uzmanība.

— Dariet visu, kā paredzēts pēc programmas. Man uzmanību nepievērsiet.

Es neraustīšu jūs ar saviem norādījumiem. Pieņemsim, ka manis vispār nav. Guļu uz galda suņa vietā.

Apsēžos kaktā pie loga. Aiz loga — vasaras diena pašā plaukumā, Karsts. Paveros apkārt: trīs grupas. Vidū man priekšā operāciju galds ar mākslīgās asinsrites aparātu. Fiziologi Oļa, Alla, Rita. Galvenais — Vadims. Viss labējais stūris kontroles un vadības aparatūra. Inženieri Gulijs, Toļa, Jura. Stūri pie durvīm bioķīmiķu galds. Vaļa ņem analīzes. Igors. Pie loga vēl viens galds: milimetru papīra loksne — uz tās Ļoņa un Petja atzīmēs galveno rādītāju vienkāršotu grafiku.

Katrai grupai savi uzdevumi, savs priekšnieks. Vispārējā vadība — Juras ziņā.

Pirmo reizi redzu visu iekārtu kopumā. Samontējuši, kamēr slimoju. Mākslīgās asinsrites aparāts, siltummainis. Kur tad aparatūra atdzesēšanai un sasildīšanai? Aha, tur jau šļūtenes ved aiz durvīm. Tātad uzstādījuši blakus istabā. Šeit vairs nav vietas.

Kontroles komplekss. Kas tik te nav sabāzts! Nav vērts iedziļināties — ir taču Jura, inženieris.

— Cik kanālu jūs pierakstāt?

— Sešpadsmit pierakstīsim, bet periodiski kontrolējam vēl apmēram trīsdesmit rādītāju. Šeit ir saraksts, lūdzu.

Saraksts: spiediens abos priekškambaros, aortā, asinsvadu tonuss, plaušu un mākslīgās asinsrites aparāta skābekļa patēriņš, pH, skābekļa spriegums audos. Viens kanāls ar pārslēgu uz sešiem punktiem. O2 spriegums arteriālajās un venozajās asinīs. CO2 spriegums. Mākslīgās asinsrites aparāta sūkņa jauda. Vairāki temperatūras punkti. Atsevišķi — elektrokardiogramma, elektroencefalogramma.

— Jura, vai jaunais patēriņa mērītājs ir uzstādīts?

— Jā, beidzot sataisījām.

— Bet gāzes sprieguma adapteri ir droši?

— Neteikšu, ka ļoti, bet mēs esam paredzējuši periodiski noteikt asins gāzes pēc van Slaika un ar oksihemometru.

— Sirds jauda netiek kontrolēta? Kāpēc tad jūs nepierīkojāt ballistokardiogrāfu?

— Ivan Nikolajevič, mēs taču nevarējām visu izdarīt, nepaspējām.

To saka Vadims. Sapīkuma pieskaņa: «Atradies kāds, vēl piesienas». Vajadzēja paspēt. Labāk jau nu klusē.

Nāk talkā Poļa:

— Netieši var spriest par sirds minūtes tilpumu pēc skābekļa patēriņa plaušās. Mums taču ir zināms asins gāzu; sastāvs ieejā un izejā.

«Ieejas un izejas.» Fiziologi apgūst jaunu terminoloģiju. Darbs turpinās. Mila veikli ievadījusi cauruli sunim trahejā, pieslēgusi narkozes aparātu, sākas elpošana ar maisu. Savs anesteziologs, ne sliktāks par ārstu. Bet, kad sāksies pa īstam, būs labāk jāuzaicina Volodja no Ļubas slimnīcas.

Vadims ar Poļu sākuši atsegt abu gūžu asinsvadus, lai pieslēgtu mākslīgo asinsrites aparātu un ievadītu kontroles zondes. Vai venozā attece no ķermeņa augšdaļas, no galvas būs pietiekama?

— Paklausieties, Vadim, mēs taču runājām, ka viena caurule tiks ievadīta vēl arī caur kakla vēnu. Es tā kā neredzu, ka jūs tam gatavotos.

— Pietiks divu kateteru apakšējā dobā

— Nē. nepietiks vis… Dariet, kā teikts.

Viņš tikai nikni paskatījās uz mani. Vēl mazliet — un sāks dumpoties. Nesatiks viņi ar Juru. Sāk skūt suņa kaklu. Vēl viņi paklausa.

Jura darbojas gar aparatūru. Acīmredzot kaut kas nav kārtībā. Nav tik viegli noregulēt sešpadsmit kanālu. Igors rīkojas kaktā pie galda ar mēģenēm. Viņš ir atbildīgs par bioķīmiju. Jā, te jau tas ir — analīžu saraksts. Lasu. Vareni. Pat adrenalīns, fermenti.

— Igor, kā tad jūs varēsiet paveikt tik daudz analīžu?

— Mēs uzaicinājām bioķīmiķus no citām laboratorijām un pat no klīnikām. Visas trīs blakus istabas pilnas.

— Malacis!

— Cenšamies.

Vienīgi Semjonam nav darba. Sarakstā viņam vispār nekā nav iedalījuši. Žēl. Vajadzēja man iejaukties. Nu ir par vēlu. Tiesa, viņa mākslīgā niere šodien netiks pieslēgta. Nav gatava.

Visi ir aizņemti, vienīgi es esmu brīvs. Invalīds. Bet vispār tas ir labi: tātad kolektīvs strādā.

Jura lieliski noorganizējis eksperimentu. Viss sadalīts pa punktiem: kas, kur, ko. Bet viņš vēl ikreiz sūrojas, ka sistēma slikti vadāma. Viņi bieži kļūdās. Kamēr ar suņiem, tas nav nekas, tikai darba žēl: mēģinājumos piedalās ap divdesmit cilvēku. Fiziologi nekad nav organizējuši tik sarežģītus eksperimentus.

Darbs rit mierīgi. Pat Vadims nebļauj: acīmredzot sapurināšana sapulcē nākusi par labu. Bet vai uz ilgu laiku? Tam nu gan ir raksturs! Cik reižu viņš nav man sarunājis rupjības? Pēc tam atnāk: «Piedodiet, Ivan Nikolajevič, nesavaldījos… Bet jums arī nav taisnība…» Un tomēr es viņu mīlu. Viņš ir īsts. Tagad pārāk daudz vienaldzīgo.

— Vadim, vai tu esi iemācījies drenēt kreiso priekškambari?

Es tīšām saku «tu», lai viņš nedusmotos. Viņam tas patīk.

— Kā gan citādi! Pie ķirurgiem nostaigāju veselu nedēļu. Tagad protu labāk par viņiem. Viņi jau uzaicināja mani vadīt zondēšanas kabinetu. Saka, kad ar visiem salamāsies, nāc pie mums, pamēģināsim.

Sunī saspraustas caurules no vienas vietas. Abos priekškambaros, un divās artērijās tievas zondes spiediena mērīšanai un asins paraugu noņemšanai. Trijās vēnās resnas caurules asins notecei uz mākslīgās asinsrites aparātu, vēl viena caurule no tā uz artēriju. Vai arī man būs tāpat? Br-r-r…

Nē, tas viss man pagaidām vēl neliekas reāls. Es uz šī galda? Nē, nevar būt. Runājot atklāti, es tik un tā neticu, ka uzdrošināšos. Tā ari nomiršu gultā. Nožēlojamais gļēvuli!

Cik cilvēku šeit nodarbināti? Viens, divi … divdesmit!

Katram ir sava dzīve, savs liktenis. Stimuli. Šī pati Ļena, tehniķis. Atceries, kā viņa sākumā raudāja par katru suni? Gribēja iet projām. Aprunājos: «Mēģinājumi nepieciešami cilvēkiem.» — «Ko nu par cilvēkiem! Viņi paši par sevi atbild. Bet dzīvnieki? Tas ir nežēlīgi!» Un pat vēl tagad nav pieradusi. Un Mila — bāla un vāja. Meitēni dzīvo trūcīgi, aldziņa maza. Labi, ja mājo ģimenē, bet dažas atbraukušas no laukiem, mitinās gultasvietās. Ģērbties vajag. Taupa uz katru kumosu. Par to nav pieņemts runāt.

Gandrīz visas mācās. Neklātienē, vakarnodaļās. Tikko sākas sesija, tā vairs nav, kas strādā. Šī pati Alla. Sešas reizes kārtoja eksāmenus, kamēr tika iekšā. Mode? Tiekšanās pēc materiāliem labumiem? Tie nav prāvi. Kvalificēta strādniece saņem vairāk. Nē, acīmredzot tās ir patiesas alkas pēc kultūras.

Kultūras problēma. Jaunatnes problēma. Kur vien skaties, visur tikai problēmas. Bet gadās dzirdēt — nav nekādu problēmu, viss atrisināts. Jaunatne vienā laidā raujas uz celtnēm, grāmatu metieni aug gads gadā. Un kaut vai kāds pamēģinātu izdarīt īstu kvantitatīvu analīzi. Kam tas vajadzīgs? Runu fragmenti, lūk, vispārliecinošākie argumenti. Taču nepieciešama, ļoti nepieciešama ir īsta informācija. Bez tās nevar vadīt nevienu sarežģītu sistēmu.

— Ivan Nikolajevič, viss gatavs atdzesējašanai.

Pieceļos. Mazliet noreiba galva. Jāpastāv Pārgāja.

— Vai pārbaudīsim? Pasniedziet man karti.

Mēģinājuma programma: adapteri, analīzes, suņa stāvoklis, uzsākot atdzesēšanu.

— Igor, vai bioķīmiskie rādītāji ir normāli?

— Jā Asins sārmu rezerve mazliet pazemināta. Ievadīsim sodu.

— Mila, pastipriniet elpošanu. Vai tava saimniecība, Jura, ir kārtībā?

— Nu, ideālas kārtības mums nekad nav, bet iztikt var. Man šķiet, ka pierakstīsim visu.

— Es nerunāju par pierakstiem. Bet vai darbosies automātika?

— Nezinu. Tā kā vajadzētu, bet kas viņu zina? Pirmoreiz ieslēdzām.

— Nu tad sāciet.

Tas nozīmē sākt virspusēju atdzesēšanu, pazemināt temperatūru līdz trīsdesmit grādiem, sirdij darbojoties, bet pēc tam jau ieslēgt mašīnu.

Suni nosedza ar garu organiskā stikla futrāli. Tā vienā galā ar dzesēšanas iekārtu savienota spirālveida caurule un ventilators. Tas rada auksta gaisa strāvas. Suņa spalva bagātīgi samērcēta ar ūdeni.

— Mila, padziļini narkozi un ievadi neiropleģikas. Vai programmā tas paredzēts?

To Jura.

— Tā viņš arī tad komandēs. Tad, ja es izšķiršos …

Ieslēdza saldētāju, ventilatoru. Vāku noklāja miglas putekļi. No atverēm plūst auksta gaisa strūklas. Man pa ādu noskrien drebuļi. Nosacījuma reflekss.

Plata papīra lente lēnām ieslīd aparātā, un sešpadsmit rakstītāju sāk vilkt savas līknes. Periodiski ieslēdzas analogkods, pierakstot rādītāju skaitļus uz papīra rituļa.

Suns atdziest lēnām. Spalva traucē. Ar cilvēku tas ies ātrāk. Toļa pārslēdz adapterus: visur vienādi. .35°, 34°, 33°. Vajag apmēram vienu grādu minūtē, bet iet lēnāk.

Pulsa biežums 100—96—84—79. Asinsspiediens mazliet krities, skābekļa patēriņš slīd lejup — pazeminājies no 150 līdz 100 ml/min. Vielmaiņa samazinās.

— Igor, tiklīdz noteiks adrenalīnu, tūlīt pasakiet. Adrenalīna daudzums rāda organisma «pretošanos» atdzesēšanai. Kāds ir asinsvadu tonuss?

— Pieaug.

Tātad ir spazmas parādības. Jāpaplašina asinsvadi.

— Poļa, ievelciet pipetē pentamīnu.

To visu vajadzēja paredzēt automāta programmā. Regulēšana ar roku nav diez cik droša. Pēc tam apspriedīsim. Nē, nepaspēsim.

Žēl, ka bioķīmiskās reakcijas velkas ļoti ilgi. Kamēr saņemsim analīzes, var palaist garām izdevīgāko momentu regulēšanai.

— Kāds ir sirds minūtes tilpums, Vadim?

— Tūlīt pamēģināšu aprēķināt.

— Kas tur ko rēķināt — apmēram pusotra litra.

To saka Jura. Viņš ātri orientējas skaitļos.

Pamaz. Vai nebūtu laiks ieslēgt mākslīgās asinsrites aparātu? Citādi audos uzkrāsies līdz galam neoksidējušies produkti.

— Temperatūra 31°. Nu tad ieslēgsim.

Apstādināja ventilatoru. Pacēla vāku. Aukstums izplūda pa istabu un izkusa. Vasara. Pat grūti ticams, ka tur bija tikai plus astoņi grādi.

— Miša, vai tev viss gatavs?

— Jā, gatavs.

Miša ir jauns tehniķis, «mašīnists». Zinātniski — mākslīgās asinsrites aparāta operators. Viņš pakļauts Poļai.

— Ieslēdz. Pārbaudi aizspiedņus.

Atskan jauna skaņa — aparāta motors. Tā arvien paaugstinās, pieaug apgriezienu skaits. Z… z… z …

Nepatīkami.

Vāku atkal aizvēra. Iedūcās ventilators.

Interesanti, kā tie abi strādās kopā — sūknis un sirds? Šai mākslīgās asinsrites aparāta modelī nav paredzēta sinhronizācija, bet tas var dot gandrīz konstantu asins strāvu. Tomēr tas tik un tā slikti ietekmē paša organisma sirdsdarbību. Regulēšana traucēta.

Vadims un Jura uzmanīgi pētī līknes uz papīra, kas lēnām slīd pa oscilogrāfa ekrānu.

— Mākslīgās asinsrites aparāta jauda — 1500 ml. Skābekļa patēriņš samazinājies apmēram līdz piecdesmit.

Tas nozīmē, ka paša sirds «slikti velk». Lai, visas cerības liktas uz mākslīgās asinsrites aparātu.

— Jura, kad sāks darboties temperatūras automātiskā regulēšana?

— Jā, tūlīt ieslēgsim.

Viņš pārslēdz kaut kādus tumblerus uz lielās pults. Tas ir viņa lepnums — visas sistēmas programmēta vadīšana.

Mašīna strādā atdzesēšanas režīmā — ar to tiek noteikts cirkulācijas ātrums.

— Sākusies sirds fibrilācija!

— Nu, tagad pārslēdziet sūkni uz pulsējošo strāvu.

Pēc mūsu domām, asins pulsācija ir svarīga organismam.

— Automāts vada labi. Paskatieties, kāda temperatūras līkne.

— Nesteidz lielīties: redzēs, kā būs tālāk?

— Es nemaz nelielos …

— Jā, jā, pazīstam jūs…

Tas, protams, ir Vadims.

Fiziologi droši vien apskauž Juru. Un uz mani ir mazliet greizsirdīgi. Viņi apvainojas, kad es inženierus minu kā paraugu.

Kulturāls eksperiments. Viss ir redzams. Vienīgi žēl, ka bioķīmija aizkavējas. Kad arī to pārvedīs uz elektroniku, tad gan būs vareni! Paskat, ienāk Igors. Par kaut ko uztraukts.

— Biedri, izmainiet oksigenācijas režīmu: asins pH 7,4. Jādod vairāk ogļskābes, lai hemoglobīns labāk atdotu skābekli.

Pilnīgi iespējams, ka zemās temperatūrās noārdās fermenti. Pagaidām tā ir pavisam tumša lieta. Un nepaspēsim noskaidrot!…

Jura pārslēdz citu režīmu automātu, kas regulē gāzu pieplūdi osigenatorā. Venozo asiņu temperatūra 16°. Tās ir sarkanas kā artērijās. Skābekļa patēriņš samazinājies pieckārt.

— Ivan Nikolajevič, laiks atšķaidīt asinis. Citādi eritrocīti draud salipt.

Jā, jā, tas ir ļoti svarīgi. Ceļas asins stīgrība, var aizsērēt smadzeņu kapilāri. Jāsteidzas.

— Jura, vai var apstādināt mākslīgās asinsrites aparātu?

Apstādināja, aizspieda vadus. No oksigenatora nolēja pusi asiņu un apmainīja tās ar plazmu.

Vadims:

— Laid vaļā! Asinis ielieciet ledusskapī. Gan vēl noderēs.

Apsēžos savā vietā. Kopš mēģinājuma sākuma pagājusi stunda. Esmu mazliet noguris. Vēroju.

Vistrokšņainākie ir fiziologi. Vadims. Poļa vienmēr strīdas ar viņu tīro nieku dēļ. Saprotams, viņi ir uz «tu».

— Poļa, paskaties: no caurules atloka tek.

— Tu taču pirmīt aizgriezi. Un vēl esot vīrietis! Nu, Ļoņa, pievelc.

Inženieri ir merigāki. Skaists gan milzīgais oscilogrāfs. Sešpadsmit kanālu nav joka lieta!… Kas tur atkal par aizķeršanos? Viņi pieaicina Juru.

— Elektrokardiogrāfa bloks apsstājies.

— Lai: tik un tā sākusies fibrilācija un nekas nav redzams. Izņem un atdod Aleksejam, lai salāpa, kamēr sāksim sasildīšanu

Tātad paredzēta arī remontgrupa. Tas ir labi.

Ko tur Igors tā pētī pret gaismu?

— Kas tur ir, Igor?

— Es skatos pēdējo porciju asinu. Tikko nocentrifugējām. Liekas, ka jau iestājusies hemolīze. Bet neliela. Tūlīt noteiks.

Pati klusākā grupa. It kā viņu nemaz nebūtu. Tiesa, šeit tikai ņem paraugus, bet analīzes izdara citi. Jau norakstījuši ar skaitļiem veselu palagu.

Hemolīze — tas nu ir ļoti slikti. Nekādi nevaram noregulēt mākslīgās asinsrites aparātu līdz vajadzīgajam līmenim. Ķīmija nesniedz cerēto: nav materiālu caurulēm. Bet drīz būs cita konstrukcija.

Nekas, tagad hemolīze nav vairs tik bīstama. Asinis atšķaidījām divkārt, pēc kādām divdesmit minūtēm pavisam aizstāsim ar plazmu. Un jaudu samazināsim. Jā, bet kā tad sildīsim? Tad taču mašīnai būs jāstrāda daudz ilgāk.

— Paklausies, Vadim. Cik jūs esat sagatavojuši donorasiņu?

— Trīs litrus. Bet kas tad ir?

— Būs par maz. Sasildīšanas gaitā nāksies mainīt asinis, tāpēc ka hemolīze pārsniegs pieļaujamo līmeni. Vai nevar vēl paņemt? Suņi ir?

— Suņi jau nu būtu, tikai nav pārbaudīti uz saderību.

— Vēl taču nav par vēlu. Dod rīkojumu. Klusē. Tā vietā, lai tūlīt izpildītu, viņš domā.

— Tūlīt aizstāsim asinis, un tad varēšu atbrīvot Polu.

Tātad pārliecināt nevajadzēs. Un vēl jo vairāk — pavēlēt. Tā arī neesmu iemācījies pavēlēt.

— Temperatūra jau deviņi grādi!

Jāpalūkojas, kādi ir visi rādītāji. Jāpieiet pie galda, pie Ļenas.

— Dodiet, paskatīsim kopā. Igor, pasniedziet savu lapu.

Sanāca pie galda. Kāpēc nav nevienas sievietes manu vecāko zinātnisko vidū? Nu ir vēlu par to domāt.

— Skatieties, Ivan Nikolajevič, rādītāji tādi, ka tīrais prieks: pH, skābekļa spriegums asinīs, audos. Tas taču ir galvenais.

— Kālija saturs zems. Vajadzēs papildināt. Bet skābekļa spriegums venozajās asinīs pārāk augsts.

— Tūlīt gāzu maisījumam pievienošu gaisu.

— Jura, gāzu vadīšana jāautomatizē. Obligāti.

Tas nav tik vienkārši. Vienlaikus jāmaina skābeklis, ogļskābe un gaisa piedeva. Bet pēc tam vēl nāks klāt spiediena regulēšana kamerā. Būs sarežģīti aprēķini.

— Nesaprotu. Skābekļa saturs jāregulē pēc tā sprieguma venozajās asinīs, ogļskābe — pēc pH un tās sprieguma. Divi patstāvīgi rādītāji.

— Es jums vēlāk paskaidrošu. Kaut ko jau sadomāsim, ja necentīsimies pēc ļoti ātras un precīzas reakcijas.

Atkal man rodas neskaidrība.

Temperatūra tagad pazeminās lēnām. Jura pārslēdzis automātu uz citu režīmu.

Seši grādi. Pieci.

— Asinis jānomaina pilnīgi. Atdzesēšanu turpināsim ar plazmu.

Atgriežamies savās vietās. Nav laika sarunām. Man, šķiet, te vismazāk darba. Sēžu, skatos. Viss nostrādāts kārtīgi. Tas ir Juras nopelns. Nevienā ārzemju žurnālā netiku lasījis par tik sarežģītu eksperimentu. Uz goda! Nu tā kā tāds puišelis: «Uz goda.»

Mašīnu apstādināja. Vienīgi ventilators dūc. Poļa izlaiž asinis no oksigenatora un iepilda tanī plazmu ar glikozi. Viņi darbojas bez steigas: piecu grādu temperatūrā asinsriti var apstādināt pat uz stundu. Lai gan labāk no tā vairīties.

Pabeidza. Atkal sāk dūkt mākslīgās asinsrites aparāta motors.

Vēl divi trīs grādi, un pāriesim uz stacionāru anabiozes režīmu. Suns dosies nākotnē. Nē, neatgriezīsies. Diez vai izdosies pamodināt. Bet būtu patīkami, lai arī mēs tādu mērķi neizvirzījām.

Divpadsimt. Vajadzētu iedzert zāles. Pagaidīsim. Drīz iešu atpūsties — divas stundas turēsim zemā temperatūrā. Pagulēšu.

Ar ko šis stāvoklis atšķiras no nāves? Praktiski ne ar ko. Smadzeņu elektriskās aktivitātes nav. Encefalogramma rāda taisni. Sirds apstājusies. Un tomēr kaut kādas molekulas miegaini klīst pa šūnām, apmainās ar elektroniem, izdala enerģiju.

Satikšanos vajadzētu atlikt. Noguršu. Nē. Zvanīt nevar. Konspirācija. Pazemojoši. Drīz jau būs beigas. Šodien izstāstīšu par iecerēm. Nabadzīte. Vispār — nogaidīsim rezultātus. Ja būs slikti, nav nekādus jēgas viņu satraukt. Reizēm liekas: kaut ātrāk. Esmu noguris. Bet paiet minūte, un — «kālab steig­ties.».

Pienāks laiks, un izgudros sapņus. Mirt būs viegli, patīkami. Varbūt visai cilvēcei būs lemts tā? «Miers lai bezprātim tam, kas uzvēdīs cilvēcei zeltainu sapni.. .» Kas to teica? Neatceros. Nav svarīgi. Cik daudz kļūst nesvarīgs.

Spriegums krīt. Tagad suns spēj panest jebkuras neprecizitātes tehnikā. Visi augstākie procesi izslēgti. Palikušas kaut kādas primitīvas ķīmiskas reakcijas. Kā pašiem tālākajiem senčiem.

Kāds jauks vēsums plūst no vāka. Karstā dienā patīkami. Mēle sunim nav zila. Droša pazīme, ka audos skābekļa ir diezgan.

Nabaga šunelis. Kur viņš dzīvoja? Kā dzīvoja? Jauklis — izskatās pēc aitu suņa. Ja jau nokļuvis suņu savāktuvē, skaidrs, ka nav viegli gājis. «Suņa dzīve.»

… Var vienkārši skatīties nedomājot. Vai viņi draudzējas vai ne? Flirts? Mīla? Nemēdzu runāt par tādām lietām, nezinu. Vadims saprotoši šad tad paraugās uz Ritu. Un viņa atbild tam ar to pašu. Bet Juru es divas reizes redzēju ar kādu nepazīstamu meiteni. Putna fizionomija. Droši vien lasa Gumiļova dzejoļus.

— Jura, vai jūs esat lasījis Gumiļovu?

— Kas tas tāds?

Pajautā savai dāmai!

— Tas ir dzejnieks «Kaut spētu aizskriet es un slēpties tā kā zaglis …»

— Nē, nezinu.

Jura nosarka. Bet citi saskatījās. Nu kā lai viņš to zinātu. Izdots taču nav. Lai gan — izlasīsi desmit lappuses un apnīk. Domu maz. Vienīgi Ļuba lasa veseliem vakariem. Ja nav nekā cita kā tikai «idejas» — tas kaitina. Ja pavisam nav ideju — arī slikti.

— Nu kā tur? Kā ar temperatūru?

— Aizplūstošajās asinīs divarpus grāda. Pēc mašīnas — tuvu nullei. Jura, pamērī audos.

Es gaidu. Jura pārslēdz iekārtu uz dažādiem adapteriem.

— Barības vadā — divi, taisnajā zarnā — gandrīz trīs, smadzenēs — divi komats viens. Sarkofagā — tuvu nullei.

Sarkofags. Tad ir gan nosaukums.

— Labi, Igor, analīzes paņēmāt?

— Ņemam. Bet rezultāti būs ne agrāk kā pēc piecpadsmit minūtēm.

— Zinu. Mēs negaidīsim. Acīmredzot temperatūru pazemināt jau vairāk nevar. Uz šīs robežas tad arī apstāsimies. Tagad, kā jau norunājām, izmēģināsim divas programmas: periodiski ieslēdzot lielu jaudu un nepārtraukti sūknējot ar mazu tilpumātrumu. Stundu katram variantam. Kādas ir jūsu domas, biedri? Jura?

— Es lieku priekšā sākt ar otro. Pēc manām domām, trīssimt kubiku minūtē būs gana.

Vadims:

— Bet manuprāt mašīnas jaudu vajag pazemināt pakāpeniski. Piemēram, pa simt kubikiem desmit minūtēs. Tad mēs dabūsim atkarību grafiku.

Vadims tā saka, lai iegrieztu Juram, tāpēc ka es Juram jautāju pirmajam. Bet vispār — loģiski.

— Desmit minūtēs līdzsvaru nepanāksim, un mēs nevarēsim pārbaudīt izveidojušos režīmu.

Arī Juram taisnība.

— Dariet, kā teica Jura. Trīssimt kubiku minūtē. Bet pēc tam redzēsim. Otrs variants, pēc manām domam, ir šāds: piecās minūtēs astoņsimt mililitru, pēc tam desmit minūtes pārtraukums. Iebildumu nav? Tātad pieņemts. Tagad es iešu un pasēdēšu kabinetā.

Soļoju pa gaiteni. Eju izslējies, jāizliekas taču. Beidzot — durvis.

Nogurums. Pavisam vairs nekur nederu: divas stundas pasēdēju krēslā, mazliet uztraucos — un esmu jau galīgi sanīcis.

Atgulties. Pievērt acis.

Galva mazliet reibst. Mūzika. Domu nav. Pārgāja. Varu skatīties. Plaisa griestos. Lustra. Putekļi uz tās. Pavlova ģīmetne. Galda stūris. Ja tā varētu nomirt: reibonis, smalka skaņa, kritiens.

Tā nemēdz būt. Nāk prātā kas cits.

Naktis slimnīcā. Sausa, piepampusi mēle. Karsti, elpot grūti. Sanitāru skaļās sarunas gaitenī. Par kādu Koļu, kas dzer un krāpj sievu. «Kaut jūs izputētu līdz ar viņu!» Varbūt pasaukt ārstu, pasūdzēties. Neērti. Pie velna, pacietīšu. Drīz viņas apgulsies uz krēsliem un sāks krākt. Smalkjūtība. Labi, ka mēs esam tikai divi. Manam kaimiņam ir hipertonijas saasinājums. Arī viņš neguļ. Galvassāpes. Nopūšas, grozās. Klusējam.

Joprojām runā, nolādētās!

Visa pasaule apriebusies. Nejūtīgie,pašapmierinātie ārsti. Muļķīgie, untumainie slimnieki. Stulbās māsas ar iekrāsotām acīm.

Stāsta, ka kaut kur esot laboratorijas, kur mitinās fanātiski zinātnieki. Komponisti sacerot maigu un heroisku mūziku. Esot mīlestība.

Viss meli. Ir tikai aizdusa. Slāpes. Piepampusi mēle. Liesa kā milzīgs akmens pārvietojas vēderā pie ikkatra pagrieziena.

Negribu. Tie visi ir pusauguļa murgi: nez kādi modeļi, anabioze. Kālab? Ak dievs, ļauj man paelpot! Un ņem mani pie sevis! Nē, ne uz paradīzi, ne uz elli. Vienkārši uz nekurieni.

Nepaņēma vis. Ārsti ir labi. Un māsas ir mīļas, atsaucīgas meitenes. Es viņām atnesu ziedus, torti.

Bet tagad man ir pavisam labi. Elpot ir viegli. Patīkams nespēks padara ķermeni gurdu un vieglu. Un domās ar tikko jaušamām pārejām.

Mēģinājums iet labi. Suns aizmiga bez jebkādām patoloģiskām novirzēm asins sastāvā. Tātad šūnās pa šo laiku nav uzkrājušies kaitīgi produkti. Svarīgs priekšnoteikums, lai pamostos. Un kreisais kambaris netiek pārpildīts. Es ļoti baidījos. Būtu liela ķēpa.

Priekšā vēl pats grūtākais — atdzīvināšana.

Sildīsim pamazām, ar plazmu. Pēc tam, līdzko venozajā šķidrumā būs maz skābekļa, pievienosim asinis. Bīstos, ka sirds sarausies pārāk vāji, bet mākslīgās asinsrites aparāts slikti pielāgots paralēlai ieslēgšanai. Tiesa, atmodināšana tagad nav tik svarīga. Galīgi izstrādās vēlāk, kad es gulēšu. Paspēs.

Vēl daudz kas jādara. Jāsāk un jābeidz. Laika ir maz. Spēku maz. Kaut varētu palikt tā guļam uz dīvāna. Klausīties liegi dzidru zvanu spēli.

Zvanu spēle — nē, tas nav tas. Tā iederas baznīcā. Lieldienas. Bērnība. Veselu nedēļu zvanīja mūsu zvanu tornī. Es tur tiku bijis kā pavisam mazs puišelis. Brīnums: pasaule, izrādās, ir tik plaša!

Cik tas viss bezgalīgi talu … Mate. Māmulīte. Viņai dzīvai esot, es viņu, cik atceros, tā nesaucu. Jūtelība mums bija sveša.

Slimība briesmīgi izmaina psihiku. Kāpēc «briesmīgi»? Nevajag stipru izteicienu. Slimie visu skata caur savu ciešanu prizmu. Vienaldzīgais kļūst slikts. Vienkārši sliktais — pretīgs. Bet labo — nepamana. Visi cilvēki tevi uztrauc. Nenovīdība. Egoisms. «Ārstam un māsām jābūt atsaucīgiem, labiem. Viņi saņem naudu.» Pat es sevi tiku pieķēris pie tādām domām.

Nē, nepieļaut. Nepārtraukti uzmanīt sevi, ne uz mirkli nenolaižot acis. Izveidot novērotāju sstēmu, tā kā tehnikā…

Kāds klauvē. Vajag piecelties, apsēsties. Nerādīties gulošam.

— Lūdzu! Ak tie esat jūs…

Jura, Vadims. Savējie…

Jura:

— Mēs atnesām jums kafiju.

Pareizi: šķīvis, kaut kas apsegts ar marli.

— Pateicos. Sēdieties. Kas jauns?

Es dzeru ar baudu. Tas ir tieši tas, kā man trūka.

— Vēl nekas nav noticis. Pagājušas tikai četrdesmit minūtes, kopš pārgājām uz stacionāru režīmu.

— Un analīzes kādas?

— Skābekļa spriegums aizplūstošajā plazmā pazeminājies līdz četrdesmit milimetriem dzīvsudraba stabiņa. Temperatūra taisnajā zarnā plus divi.

— Vielmaiņa? Esat aplēsuši?

— Kā tad citādi. Jura lai nebūtu aplēsis! Tā ap trim procentiem no normas. Pareizi, Jurka?

— Un tomēr plazma tikai ar grūtībām nodrošina skābekļa piegādi.

— Kad spiediens būs paaugstināts, tad nodrošinās. Daudz skābekļa ies caur ādu.

To es tā domāju, es tā gribu.

— Nav zināms vēl, kā tas ietekmēs virsējo slāņu audus: tur būs pārlieku daudz skābekļa.

— Zemā temperatūrā tā nav liela nelaime. Tomēr tas vēl jāpārbauda. Bet vai mēs paspēsim?

— Urīns ir? Es kaut kā tam nepievērsu uzmanību.

— Ne piliena. Līdzko pārgājām uz stacionāru režīmu ar zemu jaudu — kā ar nazi nogrieza. Mākslīgā niere ir nepieciešama.

— Tas jau bija paredzams. Bet vai orgāni nebūs «atradinājušies» strādāt pēc ilgās bezdarbības? Kā jūs domājat, zēni?

Viņi klusē. Apsver: vai var atklāti runāti «Atradināšanos» pārbaudīt nāksies man.

— Ko tur slēpt: mēs to nezinām. Vajag, lai saglabātos neskartas sarežģītās molekulu struktūras, kas nodrošina šūnu specifisko funkciju — sirds saraušanos, urīna sekrēciju.

Paldies: izskaidroja gan.

— Labi būtu izdarīt kaut vai vēl dažus papildmēģinājumus.

Jura to saka domīgi.

— Vai būtu labi?…

— Mēs neizdarīsim šos mēģinājumus. Vienkārši nepaspēsim.

Slimnīca. Smoku. Nē. Vēlāk pārbaudīsiet. Ja tas neapstiprināsies, tad jūs vienkārši izslēgsiet mākslīgās asinsrites aparātu. Nevajag apspriest šos vispārīgos jautājumus. Runāsim par detaļām.

— Pasakiet labāk, ko vajag mainīt un pie kā vēl jāpiestrādā.

Viņi kļuva priecīgi:

— O, mēs daudz ko izmainīsim.

Klusums. Juras seja apmierinātība. Radītājs.

— Pirmkārt, visā drīzumā mums būs membrānsuknis ar elektromagnētisku pievadu, kas nodrošinās sinhronu darbību ar sirdi. Otrkārt, tiek izstrādāta automātika mākslīgās asinsrites aparātam — jaudas regulēšana saskaņā ar skābekļa vajadzību atkarībā no spiediena vēnās un artērijās. Iespējamas dažādas vadīšanas programmas — ieslēdzot periodiski un nepārtraukti.

To visu es zinu, bet klusēju. Patīkami vērot. Apskaužu: viņam vēl liekas, ka viņš visu var.

— Labi. Bet kādas ir perspektīvas uzlabot paša sūkņa un oksigenatora īpašības? Lai tie nenoārdītu asinis?

— Jaunajam mākslīgas asinsrites aparātam dabūsim vislabāko plastmasu. Virsmas būs noslīpētas maksimāli precīzi. Gandrīz tikpat gludas kā īsto asinsvadu sieniņas.

— Jā tas viss ir ļoti labi. Bet no šāsdienas mēģinājuma līdz īstajai anabiozes mašīnai vēl ir ļoti tālu. Ļoti.

Nepagūsim. Un viņi arī tāpat domā, bet klusē. Vadims rauc pieri.

Jura:

— Nemaz nav tik tālu. Mucu sarkofagam aviorūpnīcā jau beidz. Es aizvakar biju tur — lielisks cilindrs no bieza organiskā stikla. Iztur piecu atmosfēru lielu spiedienu. Kondicionētāju kamerai arī drīz saņemsim. Varēsim dot jebkuru temperatūru un mitrumu. Jauns mākslīgās asinsrites aparāts, automātika…

— Bet niere?

— Nieri pārzina Semjons Ivanovičs.

Briest konflikts. Ne velti viņš šodien staigāja pa laboratoriju kā svešinieks. Centās netraucēt. Slikts? Nē, vienkārši nespēj tikt līdz. Un pats to nesaprot.

— Izbeidziet šīs sarunas! Semjonu var izmantot tikai, lai izdabūtu pasūtījumu sakarā ar mākslīgo nieri, bet ne tās radīšanai, regulēšanai vai piesaistīšanai.

Iejaucas Vadims:

— Nu to viņš tikai tā, pļāpā. Mēs sekojam: nieri taisa. Pēc tā projekta, kuru saskaņojām ar jums. Tā ļoti maz atšķiras no standartmodeļa, tāpēc ir cerības, ka saņemsim laikā.

Bet piedodiet, kadā laikā? Man liekas, ka es nenoteicu nekādu laiku. Tātad viņi ir konsultējušies ar Dāvidu. Nepatīkami. Kāpēc? Loģika. Jāplāno.

Kafija ir garšīga. Migla galvā pilnīgi izklīdusi.

— Kas vārīja šo kafiju?

— Ko-o? Jūs nezinājāt? Mums taču tagad ir branga kafijas vārāmā mašīna. Koļa sameistaroja darbnīcā. Visi kļuvuši par kafijas cienītājiem. Nāk no citām nodaļām vārīt.

— Bet ko runā institūtā par mūsu ana- biozi?

— Par anabiozi neko. Mēs taču montējam iekārtu atdzīvināšanai, dzīvības funkciju mākslīgai vadīšanai.

— Nu lūk, un arī tāpēc nedrīkst organizēt ilgstošus mēģinājumus.

Kad viņi visi kopā, allaž runā Vadims. Jura vispār ir nerunīgs, reti izdodas viņu iekvēlināt. Viņi ir draugi.

— Vai jūs bieži strīdaties?

— Katru mīļu dieniņu.

— Kāpēc? Jura, izmet tu arī kādu vārdiņu.

— Jūs taču paši zināt, ka ar viņu nav iespējams. Visi vērtējumi ļoti subjektīvi, rīcība nekonsekventa. Tips ar paaugstinātām emocijām. (Viņš izsakās īstā grāmatu valodā!) Bet mēs ātri izlīgstam.

— Es jau esmu tas, kas izlīgst. Viņš veselu nedēļu būtu pūties.

cik patīkami ir vērot viņus. Bet viņiem jāiet. Mēģinājums. Tas vienmēr tā ir: kad gribas papļāpāt — nav laika. Kad ir laiks — nav patikas.

— Jums acīmredzot jāiet?

— Ko jūs mūs dzenat? Mēs taču sēžam tikai desmit minūtes. Vai ne, Jurka?

— Neuztraucieties, Ivan Nikolajevič. Uz jaunu režīmu pāriesim pēc piecpadsmit minūtēm. Bet līdz tam tur iztiks bez mums.

— Tātad jūs cerat?

Vadims:

— Zināmā mērā. Jus taču zināt, kas tagad par cilvēkiem? Tikko mēģinājums ievelkas, — «dod brīvdienu!» vai arī «aldziņa maza, iešu uz rūpnīcu». Uz rūpnīcu taisās iet galvenokārt Jurkas kadri. Manējiem nav kur likties: fiziologiem visur tie paši astoņdesmit rubļi.

— Nerunā niekus, Vadim. Viņi strādā, neiet projām. Arī ar tevi viņiem nav vieglās dienas. Šodien dara vienu, rīt, skaties, tu izdomā kaut ko jaunu — sēdi nu līdz vēlai , naktij un pārtaisi. Pēc tam tu vispār nerādies, un viņi slaistās bez darba … Nē, nav vieglās dienas.

— Tu man te nelien ar savu kritiku. Tik un tā nekur nederīgi ļautiņi.

— «Jā, bij mums tiešām toreiz ļaudis.»

— Zinu: «Borodino». M. J. Ļermontovs.

Aizrāvušies. Viņi abi aizrāvušies, bet katrs citādi.

— Pasaki, Vadim, kas nosaka tavu rīcību dzīvē?

— Tā īpaši nekas. Es vienkārši dzīvoju. Apmierinājumu man dod darbs. Man patīk atklāt, kā jūs mēdzat izteikties, šūnu, orgānu, organisma darbības «programmas».

— Bet kādam nolūkam?

— Man vienkārši patīk. Protams, būtu gandarījums, ja ārsti izmantotu mūsu idejas un ārstētu slimniekus. Bet galvenais ir pats meklējuma process.

Jura:

— Bet tu, Vadim, neesi izvēlīgs.

— Nu un tad? Tiesa, es nenoņemos ar vispārējām teorijām tā kā tu. Bet dzīves principi man ir stingri: strādā godīgi, tā sakot, gumiju nestiep. Un uz papēžiem sev kāpt neļauj. Arī tādiem tipiem ne, kāds ir mūsu direktors.

— Un tu ceri noturēties?

— Domāju gan. Es jau zinu, ko jūs teiksiet: gan atdzisīsi, notrulināsies. Neatdzisīšu. Nenotrulināšos. Tā ja.

Bet vai es noturējos? Nē. Allaž biju bikls, ja ne vairāk. Bet visumā tomēr arī nepadevos. Vēl tikai pašās beigās nākšu klajā ar anabiozi. Muļķīga plātīšanās …

— Eh, liecies nu mierā! Pazīstam mēs jūs, jaunos, principiālos. Tikko iziesiet ļaudīs, tā ātri kļūsiet lojāli. Un kā lai nekļūtu: ģimene, dzīvoklis, mēbeles, ledusskapis. Tad skaties — mašīnu savajadzēsies, pēc tam iziesi profesoros — dod šurp vasarnīcu. Un viss. Nenāksi vairs pie Ivana Petroviča un netrieksi dūri galdā. Redz, tā tas ir, draudziņ!

Es skatos un smejos sevī. Vadims pat nosarcis. Jura smaida ar tādu kā pārākumu. Arī pašpārliecināts. Bet tas jau ir dabiski.

— Nevāries, Vadim! Ivans Nikolajevičs visu pateica pareizi. Briesmas kļūt par mietpilsoni ir pavisam reālas. īpašums, godkārība — tas viss nāk no instinktiem. Tas ir ļoti grūti pārvarams. Tāpēc sistēmai ir jāparedz regulēšana. Cik pie mums institūtā ir profesoru, kas zinātnei vairs nedod ne nieka, bet algu saņem. Un ne no mazajām.

— Tu spried tā, kamēr vēl neesi precējies. Lai gan tava Tatjana Larmu .visu dzīvi pārtiks no dzejoļiem kā no siseņiem. Jurka, bet veikli gan tev šefs šodien iedzēla ar to, kā viņu tur, ar Gumiļovu, ko? Kā tad tā — tāds intelektuālists un nezināji. Es vēl par Taņku pazobošos…

Jura sarkst. Viņam piemīt brīnumaina spēja sarkt. Ada ļoti balta. Skatās pulkstenī.

— Paklau, mums laiks. Tūdaļ pāriesim uz otru režīmu. Mēs iesim, Ivan Nikolajevič. Jūs nesteidzieties. Ja kas vai kā, mēs pasauksim.

— Ejiet vien. Žēl, ka laika nav. Mēs vēl parunāsim par to. Iegriezieties pie manis kādreiz vakarā. Labi?

— Protams. Ar lielāko prieku. Bet vai Lidu var paņemt līdz?

— Nu kā tad. Un Taņu arī.

Aizgāja.

Lida ir viņa sieva. Viņš cenšas to iesaistīt zinātnē. Neapzināta vēlēšanās. Bet Tatjana tātad ir Juras meitene. Deguns tāds pagarš, un pati pārāk izkāmējusi. Āriene arī ļoti svarīga dzīvē. Un ne tikai sievietei vien. Pats to esmu izbaudījis. Tagad viss ir pagātnē. Bet Jura vēl to nesaprot. Lai gan diez vai. Tomēr viņš nebūt nelidinās pa mākoņiem, ir mūsdienu cilvēks. Pareizi aprēķina visādus organizatoriskus gājienus: ko teikt direktoram, ko noklusēt. Vadims to nesaprot. Bet Juru vada prāts un nevis viltus. Es negribu viltu.

Programmas zēniem nav, bet būs. Vismaz Jura ļoti daudz domā. Viņam vajadzētu studēt filozofiju un psiholoģiju, nevis fizioloģiju. Lai gan viņš jau studē. Pusgada laikā stipri mainījies, nobriedis.

Vēders iesāpējies. Tagad katru dienu. Esot zarnu un liesas saaugumi. Saucot par perisplenītu. Bez tam sīki infiltrāti zarnu sieniņās.

Šķīvi aizmirsuši. Laba kafija un sviestmaize. Acīmredzot kāda no mājas paņemtās brokastis. Varbūt Vadima? Sieva iedevusi līdz. Nedomāju, ka Vadims ir tik pārdrošs, kā izliekas. Viņš saka: «Es visu zinu.» Nekā tu nezini, izņemot savu zinātni! Viņš dzīvo slikti — lielā ģimenē. Māte mūžīgi ķildojas. Pēc tam varēs pie manis dzīvot. Uz laiku, uzrakstīšu pilnvaru. Es taču neskaitīšos miris. Dzīvokli man nevar atņemt.

Bet tu taču vari izspēlēt tā, lai laboratorijas vadītāja vieta tiktu Juram! Uzraksti oficiālu papīru direktoram, kopiju — Akadēmijas prezidijam.

Sak, tā un tā. «Lūdzu atstāt par laboratorijas vadītāja vietas izpildītāju Juriju Nikolajeviču Sitņiku, tā kā viņš ir vienīgais, kas spēj nodrošināt anabiozes stāvokļa uzturētātājas iekārtas ekspluatāciju un pilnveidošanu» … manas personas anabiozes stāvokļa. Var sākt pat ar «ļoti lūdzu». Norādīt, ka viņš ir projekta autors un galvenais izpildītājs. Un nevis par «vietas izpildītāju», bet tieši par «vadītāju».

Vareni izdomāju! Ziņojumu darīsim zināmu vispārībai, un tad neviens neuzdrošināsies noraidīt manu lūgumu. NEVIENS. Bet disertācija viņam ir jāaizstāv līdz tam. «Tehnisko zinātņu kandidāts Sitņiks.» Dzīvības funkciju modelēšanas laboratorijas vadītājs. Bet ja nu Ivans Petrovičs viņu noknābj. Tas ir īstais putniņš! Nu nekas. Jura arī nav no vakarējiem. Vismaz lielisks organizators. Viņš taču visu organizējis — mašīnu, iekārtu anabiozei.

Kā viņus ar Vadimu sasaistīt ciešāk? Lai strādātu kopā kaut vai dažus gadus? Parunāšu ar viņiem atklāti. «Vadim, vadītājs būs Jura. Viņš labāk tiks galā nekā tu. Un ar direktoru satiks. Es lūdzu tevi, neaizej no laboratorijas. Pacenties neķildoties.» Viņš apsolīsies. Aizkustinoša aina: «Jūsu labā, mans skolotāj…»

Taču tā nav garantija. Līdz pirmajam uzliesmojumam. Bet Igors? Paliks. Doktora disertācija iesākta, jāpabeidz. Vadītājs? Kas nu tā par problēmu? Gatavam darbam vienmēr varēs atrast. Kaut vai tas pats Ivans Petrovičs.

Laboratorijai virziens noteikts: fizioloģisko un patoloģisko procesu modelēšana. Dzīvības funkciju mākslīgas vadīšanas pilnveidošana. Ar šīm pašām iekārtām.

Beidzot — anabioze. Ko gan no tās var gaidīt? Praktiskā izmantošana neskaidra. Ceļojumi kosmosā? Jēga būs tikai tad, ja tie ilgs gadiem. Citādi pati iekārta svērs vairāk. Bet, ja tā īsti piestrādātu, to iespējams padarīt krietni vien vieglāku. Trīsdesmit vai četrdesmit kilogramu. Aukstumu jau nu tur nevajadzēs aizņemties. Ieguvums būs ne tikai svarā — arī psihikā. Lai kosmonauti nesanāktu ragos. Tā ir nopietna problēma. Bet tā viņi mierīgi gulēs. Pēc tam automāti viņus pamodinās. Nu tieši kā romānos!

Interesanti, vai mani pamodinās? Kas viss nevar gadīties? Tik daudz pasaku ir piepildījušās. Vienīgi īstenojas tās, šīs pasakas, pārāk prozaiski.

Anabioze kā medicīna. Nezinu. Iespējams, ka tāda konservēšana noderēs dažu slimību gadījumos. Pieņemsim, ka mikrobi vai vīrusi aizies bojā. Bet arī tie ir stipri dzīvīgi. Ja slimība izraisījusi izmaiņas šūnu struktura, no aukstuma norma neatjaunosies. Tas ir skaidrs.

Toties būs iespējamas jebkuras operācijas. Piemēram, orgānu transplantācija. Tomēr arī šai ziņā nevajag cerēt par daudz. Orgānu transplantāciju kavē nevis operāciju tehnika, bet gan dažādu cilvēku audu nesaderība. Jāšaubās, ka anabioze te varēs ko līdzēt. Stipri jāšaubās. Drīzāk liekas, ka nevarēs. Pjotrs Stepanovičs teica: tikai ārkārtīgi sarežģītām operācijām.

Ceļojums nākotnē. Bet kāpēc ceļot uz turieni? Ziņkāres pēc? Droši vien tu tur nejutīsies omulīgi, kad pamodīsies pēc desmit vai simt gadiem.

Redzēsim. Atteikties var pirms paša mēģinājuma. Nē, tad vairs nevar. Kauns.

Zinātnes brīnumi padarīs visus cilvēkus laimīgus.

Muļķības, Laime nav nekas cits kā prieka centra kairināšana. Dažādu cēloņu rezultātā. Bet nekad ne stabili. Pamazām izveidojas adaptācija, pierašana, un no laimes paliek tikai pēdas atmiņā. Tā godīgi reģistrē šā centra pašsajūtu. Pieraksta lentē. Lai būtu laimīgs, vajadzīga nelaime. Ciešanas. Antipods. Nav teikts, ka daudz un ilgi. Var atrast optimālo režīmu. Īslaicīgas uzpurināšanas, lai cilvēks neaizmirstos un nesāktu skumt. Nākošie kibernētiķi visu aprēķinās. Man ir izredzes skatīt to savām acīm.

Ne velna. Tas nebūs tik drīz. Manas molekulas neizturēs, sairs. Un diez vai tā būs salda, šī devās saņemtā laime.

Varbūt aiziet uz operāciju telpu? Drīz sāksim atdzīvināšanu. Nē, vēl par agru. Ja nu pēkšņi mūsu suns pieceļas un sāk staigāt? Es pat nezinu viņa vārdu. Tas nav godīgi.

Vajadzēs to kopt kā slimnieku pēc grūtas operācijas. Puišiem vajadzēs sēdēt klāt.

Kas par sapņošanu. Vai vispār aizies tiktāl?

Tomēr labi gan ir mani puiši. Varētu būt tādi dēli. Ja toreiz, četrdesmit trešajā, nebūtu šī uzlidojuma … Tik un tā palaistu garām. Ne jau sievietes un ne apstākļi ir svarīgākais, bet tu pats. Tu neesi īstais.

Jura ir intelektuālis. Vārda labākajā nozīmē, bez nievājuma. Šis jēdziens nebūt neietver nejūtīgumu.

Esmu atgūlies. Atpūšos. Mazliet domāju. Jūtu ikvienu orgānu — kaut kāds komutators pieslēdz to apziņai. Sirds: tuk … tuk … tuk … Pēc tam pārsitieni: tuk-tuk… tuk- tuk… Plaušas. Ieelpa — gaiss ieplūst, alveolas izplešas. Kaut kas traucē (limfas dziedzeri?), kāds adapters tiek kairināts — gribas ieklepoties. Jāsaturas. Tas ir svarīgi — aizturēt klepu. Tāpat kā jebkuru sajūtu, nepatīkamas emocijas. Vēders. Zarnas: viena, otra bul-bul… Bet liesa ir liela. Spiež uz zarnām kreisajā pusē… dusmīgs milzis, truls, resns. Sāpju pašreiz nejūtu. Gandrīz vai svētlaime.

«… Kļūst pamazām, pamazām draugu pulks mazs … Cits mūžībā devies, cits kļuvis jau kņazs.»

Kāpēc gan kņazs?

Slīgstu miegā…

Pie durvīi klauvē. Apsēžos. Halāts sagumzīts. Neērti.

— Lūdzu.

Ļena.

— Jura atsūtīja pēc jums. Jāsāk sildīšana.

— Tūlīt.

Cik labi es nosnaudos. Pulkstenis: pagājušas četrdesmit minūtēs.

Eju uz laboratoriju. Mani orgāni vēl nav pamodušies — nejūtu tos. Esmu vesels. Uz īsu laiku.

Šai istabā viss ir mierīgi, it kā es nemaz nebūtu bijis projām.

Zem kupola šņāc ventilators. Duc mākslīgās asinsrites aparāta motors.

Gaidot pie savas pults stāv Jura.

— Ivan Nikolajevič! Mēs esam gatavi sākt sildīšanu.

— Labu veiksmi! Vai automātika darbosies?

— Nu kā tad citādi! Līdz šim viss iet normāli.

— Bet elektrokardiogrāfa bloks ?

— Jau strādā.

Vēl ir stunda laika. Es nezinu, vai mēs pareizi esam paredzējuši temperatūras paaugstināšanas līkni? Pirmā pakāpe — desmit grādu, otrā — divdesmit divi. Pēc tam līdz normai. Katrai pakāpei pa divdesmit minūtēm. Varbūt tas ir par maz? Nekas: mēs esam izdomājuši āķīgu programmu, lai asinis nebūtu pārāk karstas un temperatūru atšķirība dažādās ķermeņa daļās nebūtu pārāk liela. Vispirms tiek uzdots sasildīšanas temps, bet atgriezeniskā saite to koriģē — vai nu palēninot, vai paātrinot. Paskatīsimies.

— Nu tad sāksim. Koļa, ieslēdz programmu.

Kādreiz tā teiks arī attiecībā uz mani: «Ieslēdz atdzīvināšanu!» Un es uzcelšos no miroņiem. Kālab? Vai: tev ir rezervē vēlēšanās dzīvot? Tā rodas no pašsaglabāšanās instinkta. Kamēr esi dzīvs — dzīvo. Bet cilvēks ir spējīgs apslāpēt instinktus. Toties viņam nāk klāt aizrautība. Meklējumu prieks. Darba prieks. Vai tā pietiks nākotnei? Kāda būs zinātne? Interesanti. Baida tikai vientulība.

Atstāsim šo tēmu. Jāskatās.

Jaunā programma izpaudās tikai kā mākslīgās asinsrites aparāta trokšņa pastiprināšanās. Pieaudzis apgriezienu skaits. Nē, mazliet sasilis gaiss zem kupola. Nekā nevaram izdomāt nosaukumu: «kupols», bet tas ir iegarens. «Sile» — neskan glīti. Nav svarīgi … No spraugām man pretī plūst gaiss.

— Igor, ņemiet analīzes biežāk. Svarīgi izsekot dinamikai, lai varētu pieregulēt.

Velti es iejaucos. Viss jau paredzēts laikus: gan analīžu ņemšanas biežums, gan iedarbība. Bet kaut kās taču jadara? Es nekādi nevaru pierast pie jaunās sistēmas, kad mēģinājumā katram dots priekšraksts kā notis orķestrim. Fiziologi pieraduši pie autoritatīvas vadības: mēģinājuma plāns ir šefa galvā, un viņš to izsaka komandu veidā.

Iešu skatīties grafikus. Interesanti, kā automāts tiks galā ar sildīšanu. Tikai nevajag traucēt puišus.

Platā lente slīd un slīd. Pierakstu periodos tās ātrumu palielina. Pats interesantākais pašreiz ir temperatūras grafiki visaugstākā tā ir barības vadā. Nupat sasniedza astoņus grādus. Taisnajā zarnā mazāk: tikai pieci. Bet ieslēdzās atgriezeniskā saite, un barības vada līknes kāpums samazinājies. Starpība ar zarnu saruka līdz diviem grādiem. Atkal abas līknes sāka rāpties augšup. Automātika darbojas.

— Poļa, kāda ir mākslīgās asinsrites aparāta-jauda?

— Divarpus litra.

Ieradies Vadims. Palaidis garām svinīgo momentu. Jau par kaut ko uztraucas. Ahā: kāpēc viņš nav pasaukts? Pašam jādomā. Poļa: «Iedomājies, iztikām bez tevis.»

Jura ņemas gar aparatūru. «Nullpunktu pārbaude.» Tas ir svarīgi spiediena līknēm. Interesanti, ko rāda kreisais kambaris?

Lūk, barības vadā jau desmit grādu. Taisnajā zarnā — astoņi. Tas nozīmē, ka sirds pat ir siltākā — caur to iziet daudz asiņu, bet to temperatūra jau septiņpadsmit. Jau iespējama zinama elektriskā aktivitāte. Paskatīsim. Nekā noteikta: vai nu sīka fibrilācija, vai vienkārši traucējumi.

— Ivan Nikolajevič, jāpielej asinis. Skābekļa spriegums aizplūstošajā šķidrumā ļoti zems — tikai divdesmit milimetru.

Tas ir Igors. Redz, ko nozīmē kontrole!

— Vadim, rīkojieties pēc priekšraksta.

— Visi uz klāja! Maša, tu apstādināsi mašīnu. Rita, tu izliesi sešsimt kubiku plazmas. Poļa, tu tikpat daudz ieliesi oksigenatorā.

— Pagaidi, pagaidi. Mums taču ir ne tikai pilnasinis, bet arī atšķaidās. Tās jāizlieto pirmās.

— Jā, pareizi. Cik tanīs ir hemoglobīna?

— Vai, neesam noteikuši.

— Kāpēc? Es taču sacīju.

— Neienāca prātā. Bet tu nekā nesacīji.

— Nu beidziet taču kašķēties! Apmainiet litru šķidruma.

— Klausos, biedri priekšniek.

Jura bija pacēlis balsi. Vadims jokodamies sasita papēžus, bet aiz joka mazliet bija manāms aizvainojums. Vienmēr komandējuši fiziologi un pēkšņi — inženieri. Nekas. Ja viņš ir gudrs, gan sapratīs.

Mašīna apstādināta. Plazma tiek nolieta, asinis pielietas. Ātrāk jūs, tūļas! Klusē, netraucē. Tāpat jau daudz priekšnieku.

Iedarbiniet!

Motors iedūcās. Pārtraukums ilga divas minūtes. Tādā temperatūrā tas ir nieks.

Mēle sunim kļuvusi mazliet sārtākā. Pa asinsvadiem sākušas plūst asinis, nevis ūdens.

Temperatūra barības vadā — trīsdesmit grādu. Sirds un smadzeņu elektriskā aktivitāte pagaidām nav redzama. Dīvaini. Esmu mazliet nemierīgs. Vai tiešām tika pieļauta hipoksija? Varbūt asinis bija jāsāk liet agrāk?

— Lūdzu, nosakiet hemoglobīna procentu, Vadim. Jura, man liekas, ka vēl jāpielej asinis, tikai tagad pilnasinis.

Jura:

— Pagaidīsim līdz kādiem astoņpadsmit grādiem? Uztraukumam nav pamata. Lūk, paskatieties rādītājus par skābekļa un ogļskābes spriegumu audos.

Jā, pareizi. Šie aparāti ir ļoti labi un man sveši. Es tiem vēl diez kā neticu. Piekrītu.

Gaisa temperatūra zem kupola jau divdesmit pieci grādi. Adas siltumvadāmība ir vāja, nākas dot vairāk siltuma.

Vai tiešām nepamodīsies? Tagad šī doma moka visus. Muļķības, viņam jāpamostas. Tas ir, smadzenēm vajag sākt strādāt (vajag?), bet par sirdi es neesmu pārliecināts.. Ja arī iedarbināsim, tad kādas būs kontrakcijas?

Galu galā tas nav tik svarīgi. Kamēr pienāks mana reize, būs izstrādāta paralēlā asinsrite. Bez tam nāks talkā kamera. Aprēķins ir vienkāršs: ja skābekļa spiediens ir divas atmosfēras, tad ikvienā kubikā asiņu tā daudzums divkāršojas. Rezultātā divkārt var samazināt sirds jaudu.

Un tomēr būtu labi, ja suns izdzīvotu. Visiem būtu pavisam cits garastāvoklis. Tik daudz pūļu ieguldīts.

— Skatieties, temperatūra jau astoņpadsmit! Bet taisnajā zarnā tikai četrpadsmit. Jura, tava automātika pieviļ.

Tas bija Vadims.

— Pagaidi, pagaidi, tūlīt izlīdzināsies. Redzi, kāpums nav vairs tik straujš. Tu labāk apmaini asinis.

«Labāk.» Tā nu nevajadzēja. Nevajag izrādīt varu. Vadims pacieta pārestību.

Rosība pie mākslīgās asinsrites aparāta. Jāizlaiž litrs atšķaidītu asiņu un jāielej tikpat daudz pilnasiņu. Neiejauksimies: tas ir Vadima ziņā. Var pat mazliet pasēdēt, kājas nogurušas. Pulkstenis jau pāri trim. Apsēžos. Spēka pamaz. Mute kalst. Vēderā smeldz.

Jāsaka, ka pirmajam mēģinājumam viss iet labi. Tik daudz aparatūras, un visa darbojas. Taisni brīnums. Pamatīgi gan Jura izskolojis savus palīgus. Jā, gandrīz vai aizmirsu: rīt jāpiezvana viņa oponentiem. Jāpasteidzina ar atsauksmēm, ar aizstāvēšanu (maz kas var notikt!). Mana klātbūtne ir. ļoti svarīga: kaunēsies piesieties. Ienaidnieki. Es esmu tik lēnīgs cilvēks, bet pat uz mani ir nikni. Nemīl kritiku. Pat visakadēmiskāko. Nepārspīlē: nekādu ienaidnieku nav. Semjonovs un Arons Grigorjevičs ar vistīrāko sirdsapziņu nepiekrīt modelešanai. «Fizioloģisko procesu kvalitatīvās īpatnības nav iespējams izteikt ar formulām un elektronu spuldzēm.» «Ivans Nikolajevičs ar saviem skolniekiem dziļi maldās.» Pārliecināt nav iespējams. Lielais vienreizviens — matemātikas virsotne.

Nelamājies. Vispār viņi ir kārtīgi cilvēki. Pret Juru nebalsos. Arons mīl mūziku, spēlē čellu. No tiem, no vecajiem inteliģentiem.

Priekšniecība nebija ienākusi paskatīties mēģinājumu. Tai viss viens pīpis. Tomēr mazliet sāpīgi. Nekas, pārdzīvosim. Iešu skatīties. Esmu atpūties.

— Paskatieties, Ivan Nikolajevič, redzama fibrilācija.

Patiesi, redzama. Svārstību, amplitūda vēl pamaza. Temperatūra sasniegusi tikai divdesmit piecus grādus. Sirdī gan ir augstāka. Tā ap divdesmit astoņi.

Smadzenes arī ierunājušās: encefalogrammā redzami skaidri viļņi. Tātad viss ir dzīvs. Labi. Tā tam arī jābūt.

Gaiss zem kupola pavisam silts. Automātika darbojas. Viens grāds divās minūtēs. Mūsu galvenās rūpes ir apgādāt audus ar skābekli, aizvadīt ogļskābi, uzturēt skābju un sārmu līdzsvaru. Mākslīgās asinsrites aparātā jauda sasniegusi divarpus litra. Augstāk nekāpj — vēnu kalibrs ir mazs, asins aizplūšana apgrūtināta. Darīt nekā nevar. Bet arī tā jau pietiek.

— Mila, pamazām vajag elpināt. Lai alveolas izplestos.

Temperatūra trīsdesmit grādi.

Elektroencefalogrammā viļņi dziļi, kā miegā. Suns teju teju modīsies. Visi skatāmies uz to.

Parādījušas pirmās elpošanas kustības. Tātad zemgaroza jau darbojas. Taču elpošana ir jāizslēdz, tā traucē mākslīgo. Vadims izrīko:

— Ievadiet relaksantus. Tieši oksigenatorā.

Ievadīti. Viss ķermenis padarīts nekustīgs.

Sildīšana ilgst jau veselu stundu. Drīz pievienosies bailes par hemolīzi. Jāpaskatās, vai ir urīns? Tik tikko, pašā dibenā. Nez kāpēc nieres mākslīgās asinsrites apstākļos darbojas slikti. To saka arī ķirurgi. Traucējot kaut kādi refleksi.

Operāciju telpā valda klusums. Katrs aizņemts ar savu darbu. Visas blakus sarunas norit čukstus.

Tuvojas svarīgākais brīdis — sirdsdarbības atjaunošanās. Elektrokardiogrammā redzam dziļus fibrilācijas viļņus. Es varu skaidri iedomāties, kā trīs sirds virsma. Nu, vai tā nevarētu sākt sarauties? Nē, negrib.

Defibrilācija caur krūšu sienu nav tik efektīva kā tad, kad krūšu dobums vaļā. Bet tomēr parasti izdodas.

— Gatavojiet defibrilatoru. Labi samērcējiet marli uz elektrodiem. Jā, sirds apvidū jānoskuj spalva. Kāpēc to jau laikus neesat izdarījuši?. Vadim, tas ir jūsu pārziņā?

— Mēs neesam aizmirsuši. Bet ta ir slikta pazīme: ja visu būsi sagatavojis mēģinājumā beigām, suns ātrāk nomirs. Meitenes, izcērpiet spalvu, lai var pielikt elektrodus. Mudīgi.

«Pazīme.» Un vēl zinātnieki!

Gaidām. Temperatūra trīsdesmit pieci grādi. Tas nozīmē, ka sirdī ir augstāka. Ir laiks.

— Vadim, sāc defibrilāciju.

Viņš uzvelk cimdus. Zem kājām — gumijas paklājs. Uz suņa krūtīm uzliek ar mitrām salvetēm aptītus elektrodus. Koļa pielādē defibrilatora kondensatoru Spriegums — pieci tūkstoši voltu.

— Atvienojiet aparātus!

— Vai viss ir gatavs? Jura, vai var?

Pajautāja priekšniecībai. Tas ir labi.

— Gulij, dod lādiņu!

Visi sastinga.

Atskanēja viegls tikšķis. Darīts. Jura izrīko:

— Ieslēdziet aparātus. Toļa, pārslēdz elektrokardiogrammu uz lielo oscilogrāfu.

Skatāmies uz ekrānu. Nav.

— Fibrilācija turpinās. Vadim, vajag atkārtot. Jura, cik var dot maksimālo?

— Septiņi tūkstoši. Lādē, Koļa.

Visa procedūra atkārtojas. Kā romānos par lidotājiem: «Kontakts!» — «Ir kontakts!» Noskaņojums pasliktinājies: var neizdoties.

— Dodu lādiņu!

Tikšķis. Suns krampjaini sarāvās. Dūšīgi devuši.

Ieslēdziet aparātus!

— Urā! Sācies!

Sācies. Mēs redzam retus sirds kontrakciju kompleksus. Nu tie ir jāpastiprina.

— Ievadiet piecas simtdaļas kubika adrenalīna! Tieši mašīnā! Mila, labu, dziļu elpošanu!

Kļuvis tā kā labāk. Viens, divi, trīs … Divpadsmit reižu desmit sekundēs. Labi. Sirdij jādod slodze.

Pazeminiet mākslīgās asinsrites aparāta jaudu līdz vienam litram. Pakāpeniski, divās minūtēs.

Tagad mēs vērojam arteriālā spiediena līkni. Jura pārslēdzis to uz lielo ekrānu.

Spiediens Ir zems. Virsotnīte tik tikko sasniegusi septiņpadsmit milimetru līniju. Diastoliskais ir augsts — sešdesmit. Tas ir atkarīgs no mākslīgās asinsrites aparāta darba — sūknis vienmērīgi dzen savu litru asiņu minūtē.

Ek, ja paralēlā asinsrite būtu pamatīgi izstrādāta! Tad mēs tikām darbinātu mašīnu, kamēr sirds pilnīgi būtu atguvusi savu spēku. Taču tās nav. Bet tagad, iespējams, mākslīgās asinsrites aparāts traucē.

— Biedri, kā būtu, ja mēs pamēģinātu apstādināt?

Es griežos pie visiem. Viņi klusē. Nav pieredzes.

— Igor, parūpējieties, lūdzu, lai sirds minūtes tilpums tiktu noteikts ik pēc piecām minūtēm. Tas ir ļoti svarīgi. Ir iespējams?

— Centīsimies paspēt.

— Nu tad apstādināsim. Poļa, vai kārtībā?

Apstādinājām mašīnu. Spiediens krīt. Visu laiku krīt. Apstājies pie piecdesmit. Maz. Bet kontrakcijas, liekas, ir labas. Turpinām,

— Nosakiet minūtes tilpumu, Igor.

— Pagaidiet mazliet, lai režīms nostabilizējas.

Juram taisnība. Kādas piecas minūtes jāpagaida. Tieši tik ilgi, kamēr apmaina asinis oksigenatorā. Pēc tam var piesūknēt svaigas, ja būs slikti.

Un tomēr atdzīvinājām. Mākslīgās asinsrites aparāts stāv, bet suns ir dzīvs. Tas jau ir sasniegums. Esmu ļoti priecīgs. Nē, pagaidi. Suns vēl nav pamodies. Ķirurgi raksta, ka galvenās briesmas ir komplikācijas smadzenēs. Vissīkāko smadzeņu asinsvadu aizsērēšana ar eritrocītu konglomerātiem, pēc tam smadzeņu tūska. Bet mums zemā temperatūrā bija tikai plazma, nav nekā, ar ko varētu aizsērēties. Paskatīsimies.

Pulkstenis rāda četri. Nav nemaz tik vēls. Taču esmu noguris. Gribu atgulties, bet aiziet nedrīkstu. Vēl no manis var būt kāds labums.

Varbūt atlikt šīsdienas tikšanos? «Ļuba, es tev gribu paziņot kādu jaunumu.» - «Kādu?» — «Gribu sevi pakļaut anabiozei.» — «Ko, ko?» Iedomājos viņas seju: neizpratne un nemiers. Neveikls teiciens: «pakļaut anabiozei». Bet kā būtu labāk? Nezinu. «Iesaldēties?» «Iekonservēties?» Kā saldētas zemenes. Groziņos. Nejēdzīgi.

— Nu, kā ir?

— Tā nekas. Spiediens svārstās ap 70—80. Venozais cēlies līdz 165. Tūlīt noteiks minūtes tilpumu.

Šķiet, ka būtu izdevies. Protams, vēl jau var krist. Lielas perturbācijas visā organismā, tā regulējošajās sistēmās.

Mosties, sunīt. Pamosties.

Nē. Vēl nemostas. Pagājušas pavisam tikai trīs stundas. Bet divdesmit gadi? Neticami. Es esmu zinātnieks, reālists — un pēkšņi tāda fantāzija.

Ko gan es varu zaudēt. Savu darba biedru cieņu? Protams, viņi teiks: «Ak tu muļķis, uz ko viņš ielaidies. Slikts fiziologs.» Bet mirt slimnīcā — pneimonija, asiņošana, anēmija — brrr … Negribu. Un nav ko ļauties ilūzijām, daži mēneši tik un ta neko neizšķir.

— Ivan Nikolajevič, puiši! Mostas! Skatieties!

Tā ir Mila. Viņa palīdz sunim elpot, tāpēc visu laiku vēro viņa pumu.

Visi sadrūzmējas. Patiesi: sunim acis vaļā un skatiens saprātīgs. Izbrīna: «Kas ar mani notiek?»

— Kā viņu sauc? Pasauciet!

— Draudziņ, Draudziņ!

Suns mēģina pakustināt galvu.

Pamodies sunītis! Pamodies! Divas stundas divu grādu temperatūrā.

Varbūt izņemsim cauruli? Tā viņam, nabadziņam, stipri traucē.

Tas ir žēlsirdīgās Ļenas priekšlikums. Jura protestē (kā fiziologs!):

— Nē, nevar izņemt. Elpošana vēl nav efektīva. Tieši otrādi: pēc manām domām, vajag dot vieglu narkozi, piemēram, slāpekļa oksidulu. Lai paguļ mierīgi, kamēr orgānu darbība normalizējas. Un arī rādītājus būs vieglāk pierakstīt, jo citādi viņš taču spārdīsies.

— Vai mākslīgās asinsrites aparātu var aizvest? Tas ir jānomazgā, citādi asinis piekaltis, — uztraucas Alla.

— Jā, protams, Vadim, liec izņemt caurules no vēnām un artērijām. Mērījumiem paredzētos kateterus, saprotams, atstāt.

Vadims dara to pats. Viņam patīk darboties.

Vēlreiz apskatu lenti ar līknēm: viss kārtībā. Encefalogramma rāda miegu — dziļi, reti viļņi. Asins spiediens astoņdesmit pieci. Tas ir pietiekami. Sirds steidzas: 140 pukstienu minūtē. Jāpacenšas palēnināt. Ir zāles.

Operāciju telpā trokšņains. Atslābums. Vārstulis atvēries. Ieklausies: par ko viņi runā? Vadims ar Poļu noliekušies pār suni, aizņemti ar savu darbu un mierīgi apspriež mēģinājuma defektus. Vajadzējis ilgāk darbināt mākslīgās asinsrites aparātu. Pārbaudīt periodisko režīmu, varbūt pieļaujami ilgi pārtraukumi? Ļena un Petja atliek grafikos tabulu skaitļus. Aprunā kādu: «… pazuda un atnāca tikai pie pašām beigām …» Laikam par Semjonu.

Igors un Rita nedara nekā, vienkārši pļāpā un smejas. Jā, par ūdens slēpēm: «… Kā ietriecās! Domāju, ka vairs neuzpeldēs …» Skatieni, kas pauž apslēptas domas. Igors arī ir puisis uz goda. Lai. Vienīgi Jura viens pats kaut ko cītīgi rēķina ar kabatas lineālu un ieraksta savā grāmatiņā. Tanī viņam ir milzums ziņu.

Es apskaužu. Tā gribas kādam piebiedroties, smieties, jokot — kā visiem.

Un tomēr nevaru. Neprotu, nav man vārdu. Nekad neesmu pratis un visu dzīvi esmu tāpēc cietis. Nekas, pārdzīvosim.

Varētu iet mājās, bet vēl gribas kaut stundiņu pavērot suni. Lai neko nepalaistu garām.

Tomēr arī šeit negribas palikt. Esmu par apgrūtinājumu. Iešu kabinetā. Jāparunā ar Juru. Viņu var paaicināt: suņa uzraudzīšana uzticēta Vadimam.

— Jura, iesim kabinetā, apspriedīsim šādus tādus tehniskus jautājumus. (Lai citi nekļūtu greizsirdīgi.) Vai jūs varat atrauties?

— Jā, protams. Tagad pieraksti ir reti. Ejam klusējot. Katrs domā savu.

— Jura, man jāaprunājas ar tevi par kādu ļoti nopietnu lietu.

— Kas tad nu?

— Es gribu atstāt tevi savā vietā.

— Nu ko jūs! Kas gan mani atstās? (Tātad «kas gan», bet pats ir ar mieru.) Un es jau arī netikšu gala. (Atminējās: kautrība ir cēla rota.)

— Tiksi galā. Atmet liekulīgo kautrību. Es domāju, ka īsts darītājs nedrīkst atteikties no darba, pat ja šis darbs zināmā mērā ir pāri viņa spēkiem. Tas stimulē.

Atnācām. Esmu noguris. Ja nu es atgultos? Viņš ir pašu cilvēks. Man pa prātam. Bet vai tu nevilsies? Tādi gadījumi jau bijuši.

— Tu mani atvaino, es atgulšos. Esmu tā kā noguris. Sēdies krēslā man līdzās.

Tuvības ilūzija. Bet viņaru droši vien es esmu tikai šefs? Klusējot viņš apsēžas, raugās manī. Raugās jauki.

— Tu taču zini, ka es to nedaru personisko simpātiju dēļ. (Lai gan arī tas ir.) Būtu žēl, ja pasākums aizietu postā, bet tu tiksi galā. Tomēr es gribētu dzirdēt, kā tu rīkosies savā laboratorijā.

Noteikumi ir smagi. Nekas. Ja galvā domas ir, viņš pateiks.

— Tā tūlīt? Tik pēkšņi?

— Neizliecies. Tu droši vien esi domājis.

— Esmu gan, bet neesmu sistematizējis. Es nepratīšu visu izklāstīt.

— Tas nekas.

— Tad atļaujiet man sākt ar mazu ievadu.

— Lūdzu.

— Vispirms vajadzīgi vispārīgi principi: izziņa — modelēšana, smadzenes — milzīga modelējoša iekārta … Atcerieties, mēs runājām.

Jā, zinu. Modeļi no nervu šūnām. Modelēšanas daudzstāvu princips: skaņu, vārdu, frāžu jēgas, nodaļu, grāmatas modeļi. Papildmodeļi, kas atspoguļo īpašības… Ceru, ka viņš nestāstīs visu to?

— Cilvēkam ir attīstītas kustību programmas, ar kurām tas atveido savus garozas modeļus fiziski, — vārdi, zīmējumi, priekšmeti. Modeļi ārpus smadzenēm.

— Bet radīšana?

— Ir radīšanas programmā: sarežģītu modeļu radīšana no elementāriem. Kombinācijas, kas iegūst jaunas īpašības.

— Nu un tad?

— Pēdējos divdesmit gados noticis liels lēciens tehnikā — radīta elektroniskā skaitļošanas mašīna! Tagad iespējams izveidot mākslīgas modelējošas iekārtas, kas ļauj izstrādāt sarežģītus modeļus, turklāt nevis statiskus, kā grāmatās vai shēmās, bet darbojošos. Tas ir ārkārtīgi svarīgs solis uz priekšu. Vesels zinātnieku kolektīvs rada modeli, un tas būs gudrāks par ikvienu no viņiem.

— Bet tā pagaidām vēl nav. Daudzi to apstrīd.

— Ja nav, tad būs. Protams, skaitļu mašīna nav nekas ārkārtējs, ļoti grūti ir sastādīt programmas sarežģītu sistēmu modelēšanai. Bet arī tas tiek pilnveidots, lietojot dažādas mašīnu palīgvalodas, jūs taču zināt. ALGOLS un citas. Bez tam tiek radītas speciālas mašīnas ar ietilpīgu informācijas pārstrādāšanas principu, kā smadzenēs.

— Pagaidām vēl neka reāla nav.

— Bet katrus trīs gadus mašīnu ātrums un atmina pieaug divkārt. Būs.

— Pieņemsim. Bet turies tuvāk pie fizioloģijas.

— Mani fizioloģija interesē kā zinātnes struktūras vispārīgo principu pirmais pielietojums. Ja atļausiet, es pamēģināšu.. Te daudz arī jūsu domu.

«Principi.» Tīrais puišelis — un jau «vispārīgie principi».

— Lai notiek.

— Ikviena speciālā zinātne modelē zināmu daļu pasaules, kādu sistēmu vai vairākas sistēmas, kuras vieno struktūras vai funkciju kopība. Piemēram, citoloģija pētī šūnu, bet socioloģija — sabiedrību. Ikvienā gadījumā tiek radīti modeļi, kas atspoguļo atbilstošu sistēmu struktūras īpatnības un funkcijas. Zinātnes precizitāti nosaka modeļu un objekta sakritības pakāpe.

Tas nav apstrīdams.

— Ikvienas zinātnes attīstībā var izdalīt vairākus periodus. Pirmais no tiem — sistēmas novērošana ar maņu orgānu palīdzību, lai arī tie būtu apbruņoti ar visādiem teleskopiem vai mikroskopiem. Rezultātā smadzeņu garozā rodas aptuveni modeļi, kas atspoguļo vispārīgas ziņas par sistēmu. Pēc tam tos izsaka fiziski — aprakstos, zīmējumos, shēmās. Tie ir kvalitatīvie modeļi, hipotēzēs. Otrais periods — kvantitatīvie pētījumi. To uzdevums ir izteikt skaitliski kvalitatīvas hipotētiskās atkarības pētījamās sistēmās. Trešais periods — darbojošos modeļu radīšana, karos atspoguļota hipotēze par sistēmas struktūru un funkciju ar kvantitatīvām atkarībām. Es uzskatu, ka tie būs sarežģītas elektroniskas analogas iekārtas vai programmas universālām skaitļojamām mašīnām. Šādu iekārtu prototips, kā jūs saprotat, ir mūsu veidojamais organisma iekšējās sfēras modelis.

Labi, ka vēl atminējās.

— Ceturtais periods ir vadāmo mašīnu vai programmu izveidošana. Tām ir jānodrošina tāda sistēmas vadīšana, lai pārvestu to no jebkura dotā stāvokļa citā, kāds nu katrreiz ir nepieciešams. Tā tad nu ir optimālā vadīšana. Protams, var vadīt arī aptuveni, sarežģītas pašregulējošās sistēmas, kāda, piemēram, ir organisms, labo kļūdas, taču tikai līdz zinamai robežai. Piemēram — ārstēšanas defekti. Lūk, tie tad arī būtu vispārīgie principi, Ivan Nikolajevič. Vai jūs piekrītat? Protams, te nav nekā jauna,… Pēc manām domam, tie attiecināmi uz jebkuru zinātni: visur vajadzīga kvantitatīva, skaitliska atkarību izteiksme un darbojošais modelis.

— Tas viss ir pareizi, Jura. Un arī tavi principi ir pareizi. Taču ir viens «bet». Es saprotu tā, ka ikviens modelis tikai vairāk vai mazāk tuvojas oriģinālam. Dažkārt pat ir diezgan attālu no pēdējā. Pakāpe, es tā domāju, ir atkarīga no matemātikas iespējām, pētīšanas metodēm, modeļu vai programmu izstrādāšanas tehnikas. Ja sistēma ir ļoti sarežģīta, kā, piemēram, smadzenes, un nav labu metožu tās struktūras pētīšanai, modelis izrādīsies primitīvs. Un labuma tad nebūs nekāda. Tāpēc arī es ņēmu par objektu iekšējo sfēru, faktiski pat šaurāk — tikai iekšējos orgānus, bez celulārā līmeņa. Šai ziņā, kā šķiet, grūtības nav pārmērīgas un modernām modelēšanas metodēm pilnīgi pa spēkam.

Tu sagrozīji: «Es ņēmu.» Kopā ar Juru izmeklējām. Un idejas ir vairāk viņa nekā manas.

— Bet tehnika, Ivan Nikolajevič, taču pilnveidojas strauji. To, ko nevar modelēt šodien, varēs modelēt rīt Tam ir jāgatavojas. Darbojošies modeļi allaž būs labāki par statiskiem grāmatās, Smadzeņu modeli patiešām radīs ne tik drīz. jo tās grūti pieejamas pētīšanai un tajās ļoti daudz elementu. Bet es domāju, ka sabiedriskās attiecības jau var mēģināt modelēt.

Ak tu viens,, kur viņš tēmē! Lai gan es tavā vietā domātu par to pašu. Bet..

— Bet vispirms nepieciešams modelēt cilvēka uzvedību, kaut vai «melnās kastes» veidā, bez pretenzijām atspoguļot konkrētus nervu tīklus, kas to nodrošina. Psiholoģisko un nevis fizioloģisko cilvēka modeli.

— Gluži manas domas. Ar to tagad daudzi nodarbojas.

— Paklausies, ja tevi saista šie tālie horizonti, tad vai tu būsi ar mieru nodarboties ar fizioloģiju? Vai tādā gadījumā ir vērts rūpēties par tavu iecelšanu? Varbūt labāk izvēlēties cilvēku, kas domā vienkāršāk?

Tu paluncināsi asti un aiziesi uz socioloģiju, bet kas tad ņemsies ar manu anabiozi?

— Protams, mani saista psiholoģija un socioloģija. Bet fizioloģija ir psihikas bāze. Es taču esmu vēl jauns, kāpēc lai es nepasapņotu? Bez tam jūs paši daudz reižu tikāt teikuši: medicīna nieki vien ir. tā neizšķir cilvēces likteni.

Tiesa, tiku teicis. Tā es arī domāju. Tikai es vairs nevaru pārlēkt uz citu sfēru. Bet agrāk pietrūka enerģijas, drosmes, Neticēju savam prātam. Turpretī viņš tic. Es viņa gados biju pēdējais muļķis. Nē, neteiksim muļķis, bet neizglītots. Un arī zinātne bija cita. Starp zinātnēm rēgojās (kā bezdibeņi!) «kvalitatīvas atšķirības».

— Kā tad tu vērtē fizioloģijas stāvokli no savu periodu vai stadiju, vai kā nu tu viņus tur nosauci, viedokļa?

— Fizioloģija atrodas pirmajā periodā vai uz otrā robežas. Nekā vairāk kā tikai izolētas hipotēzes. Tik tikko sākas kvantitatīvā modelēšana. Kā, piemēram, pie mums un vēl šur tur.

— Bet medicīna?

— Medicīnā ir tas pats. Primitīva vadīšana. Tāpat, starp citu, ir arī sabiedrībā. Glābj pašregulācija.

— Skaidrs. Bet tomēr nolaidīsimies no mākoņiem. Ko tu domā darīt savā, šajā mūsu, laboratorijā?

Es vēroju viņu: viņš uztraucas. Droši vien pirmoreiz mūžā runā kā nobriedis zinātnieks.

— To pašu ko tagad. Organizēsim fizioloģiskus mēģinājumus, reģistrēsim un izteiksim ar skaitļiem pēc iespējas vairāk faktoru. Ar iegūtajiem skaitļiem sastādīsim diferenciālus un algebriskus vienādojumus — raksturojumus. Tad uzdosim tos skaitļojamām mašīnām. Pēc pārbaudes izveidosim speciālus orgānu elektroniskos modeļus, apvienosim tos sistēmā un vēlāk veselā organismā. Vārdu sakot, visu to pašu, ko darām tagad. Vienīgi galvenais virziens būs vērsts uz regulējošām sistēmām — uz endokrīno, nervu sistēmu. Lai tiktu klāt pie garozas.

— Un tas ir viss?

— Nē, nav viss. Lai gan, atklāti runājot, te pietiek darba visam mūžam. Tas, ko mēs radām tagad, — es runāju par mašīnu — tas ir pirmais primitīvais variants. Jūs paši to zināt. (Jā, zinu. Mēs ņemam vērā tikai pašus galvenos faktorus. Bet arī tas ir daudz! Viņš samazina manu devumu, blēdis tāds!) Pat galveno uzdevumu atrisināšanai? nepieciešams simt tādu laboratoriju kā mūsējā.

— Pat vairāk nekā simt.

— Tāpēc es domāju par kaut ko citu. Plašāk jaizmanto klīnika. Jānovēro slimnieki. Bez tam jāliek lietā heiristiskās modelēšanas principi: jārada hipotēzes, jāizstrādā raksturojumi, tie jāpārbauda mašīnās un rezultāti jāsalīdzina ar izmaiņām, kādas novērojamas slimiem cilvēkiem. Jūs to sacījāt, bet mēs esam izdarījuši tikai nedrošus mēģinājumus.

Tencinu, ka iedomājies par mani. Vai patiesi gadu pēc manas nāves viņš jau runās: «Es ieteicu, es domāju?» Bet ko tad tu gribi: «Mūsu nelaiķis :skolotājs …»? Tuvāk pie lietas.

— Tam nepieciešami labi ārsti. Vai arī visa laboratorija jāpārbazē uz klīniku. Lai gan principā tev ir taisnība. Ja fizioloģiju gribam pārtaisīt par jaunu, tad nepieciešamas tūkstošiem laboratoriju. Tomēr eksperimentu nedrīkst pamest. Varbūt es runāju kā fiziologs, bet klīnikā visu paveikt nav iespējams.

— Kāpēc? Es runāju ar ārstiem klīniskajā pilsētiņā, kad apmeklēju jūs. Entuziastu ir daudz. No mums viņi saņems stāvokļu precīzu instrumentālu diagnostiku, bet mēs saņemsim materiālu modeļiem.

— Ivans Petrovičs neļaus tev ar to nodarboties. Viņš ir «tīrās» fizioloģijas cienītājs.

— Bet varbūt mums organizēs jaunu nodaļu Kibernētikas institūtā? Viņus interesē pāreja uz praksi, un mēs viņiem palīdzēsim.

— Ko, ko? … Kibernētikas institūtā? Vai tad tu jau runāji ar Borisu Ņikitiču? Iznāk, ka es velti esmu mēģinājis tevi aplaimot? Tu jau pats esi iekārtojies?

— Nē, bez jums es nerunāju. Bet izlūkoju gan. Uzķērās. Jūs uz mani neļaunojieties, lūdzu, Ivan Nikolajevič. Es nepavisam netaisījos jūs pamest vai nodot, bet pēc Vadima sarunas ar direktoru man kļuva nelabi. Pasākumu pamest es negribu. Jūs taču pats atceraties, kāds bija jūsu stāvoklis? Tagad, kad jūs esat atlabis («Atlabis!»), mums tas viss ir jāizlemj kopīgi.

Mazliet vieglāk. Viņam ir taisnība: nevar pamest pasākumu viena cilvēka dēļ, lai arī tas būtu skolotājs. Stājies, vai tu vispār esi skolotājs? Un nav ko apvainoties. Bet viņš jau taisās aiziet. Bēdīgi.

— Kas tur ko izlemt? Ideja ir pareiza. Bet tad jāpanāk, lai visu laboratoriju nodotu Kibernētikas institūtam. Akadēmija taču ir viena. Tikai nez vai Boriss Ņikitičs ņems? Liekas gan, ka ņems… Bet kā būs ar telpām? Klīniskajā pilsētiņā ir šauri, lai gan tur kaut ko ceļ. Tu neesi mēģinājis uzzināt?

— Mēģināju gan. (Arī to jau izlūkojis!) Tur būs pilsētas nodaļa reanimācijai. Bet telpu tur ir pamaz. Taču Kibernētikas institūts var uzcelt piebūvi, tas neies ilgi.

— Reanimācija — cik labi. Klīnikās ienāk slimnieki smagā akūtā stāvoklī, ar šoku, asiņošanu, infarktiem — daudzus var glābt. Un mūsu sarkofagu var izmantot ārstēšanai. Nē, ideja ir laba. Vai tu esi runājis ar kādu?

— Ar Vadimu. Un vēl ar anesteziologiem no slimnīcas un katedras.

— Bet man neteicāt ne vārda.

— Vai jūs patiesi domājat, ka mēs to darītu slepus? Mēs gaidījām, kamēr jūs mazliet atžirgsiet.

— Lai pēc tam kā pa pieri iebelztu? «Tu, biedri vadītāj, paliec, bet . mēs sāksim veidot jaunu nodaļu.»

— Nu kāpēc jūs tā sevi noskaņojat? Mēs būtu atnākuši un teikuši: «Ivan Nikolajevič, iesakām jums ar visu laboratoriju pārbazēties uz Kibernētikas institūtu. Tādu un tādu iemeslu pēc. To prasa pasākums — viens. Priekšniecība ierobežo — divi.»

— Labi jau, labi, es ticu. (Es patiesi ticu, lai gan sirdī vēl nepatīkami.) Iesim pie Borisa Ņikitiča. Mūsu darbs patiešām ir tuvāks tehnikai un matemātikai nekā tīrai fizioloģijai. Saprotams, ja viņš piekritīs.

Mans spīdošais plāns tātad nevienam nebūs derīgs. Labi, ka es par to vēl nepaguvu pastāstīt, citādi tagad izrādītos smieklīgā stāvoklī. Pats ļaunākais ir būt smieklīgam.

— Bet es, Jura, pašreiz neesmu spējīgs pārbraukt. Šīs klapatas man ir par smagu. Bez tam tiks aizkavēta plānu izpilde. Tā ka jūs pārbrauksiet jau pēc manas nāves. Vai arī kad es būšu anabiozē.

Pēc nāves. Pēc nāves.

— Jā, pie tā paša vēl — kā tu risini šo problēmu? Sarkofagam būs nepieciešama pastāvīga uzraudzība un pilnveidošana. Ar to būs ko noņemties.

— Es zinu. Visu izdarīšu. Pasākums būs ļoti izdevīgs mūsu nodaļai. (Visu paredzējis un tik atklāti runā.) Šim nolūkam mums radīs apstākļus, ja mēs visu pratīsim pasniegt kā nākas. («Pasniegt.» Mani — «pasniegt»!)

Saviebjos.

— Ivan Nikolajevič, jūs šokē šādi spriedelējumi? Jā? Domājat, kā mēs jūs pārāk zemu vērtējam?

Es klusēju. Tā tikai vēl trūka, lai es sāktu raudāt. Tīrā jūtelība.

— Es jums saku, jūs maldāties. Mēs jūs ļoti mīlam. Un neaizmirstam, ko esat mūsu labā darījis. Un jūsu idejas nedomājam piesavināties. Bet tas, ko es šeit klāstīju, tas taču pieder jums.

Glaimo. Tas ir tas pats, kas «pasniegt».

Klusēsim.

— Bet visās lietās nepieciešama organizācija. Atcerieties, mēs ar jums apspriedām, principu: «Cēlus mērķus var sasniegt tikai ar cēliem līdzekļiem?» Tāpēc arī mēs nemelosim, nelaiposim un nelišķēsim. Bet mēs netaisāmies uzvesties muļķīgi. (Vai tas nozī­mē — atklāti?) Kursu ieturēsim taisnu, bet ar maziņiem līklocīšiem, ar mazītiņu politiku. Neatsakoties no principiem. Pieļaujot tikai klusēšanu. Mēs parādīsim darbu.

Man ir nelāga jutoņa. Es viņam pateikšu to.

— Jura, mani biedē nupat dzirdētais. Tāds racionālisms, tāda pārdomātība, kas robežojas, atvaino, ar cinismu. Jeb vai man tikai tā liekas? Es vēl neesmu atbrīvojies no sentimentalitātes. Tas vai cits ir «izdevīgi». «Pasniegt.» Pasaki man, kas slēpjas aiz tā visa? Kādi ir stimuli?

— Stimuli ir paši cēlākie, pat sentimentāli. Kalpošana cilvēkiem — tas nenoveco. Mēs stingri raudzīsimies, lai godkārība mūs nepievārētu. Un darbus darīsim saprātīgi. Bez skaļām frāzēm. Aprēķins, kibernētika. Izmantosim esošās iespējas, kamēr nebūsim radījuši citas.

Nezinu. Nezinu, ko domāt.

— Tu esi pārmainījies pēdējā pusgadā, Jura.

— Es daudz tiku domājis pēc sarunām ar jums. Zināt, man tagad tas kļuvis par paradumu: ik rītus vienu stundu domāt. Vienkārši domāt par kādu svarīgu jautājumu — par kibernētiku, psiholoģiju, filozofiju. Mazliet pierakstu. Iznāk ļoti interesanti: sākumā nekas nav skaidrs, pēc tam jautājums it kā sāk tev ļauties un pamazām noskaidrojas,

— Nu labi. Iesim uz operāciju telpu, paskatīsimies, kas tur notiek. Pēc tam man jāiet mājās. Uzdevi gan tu man uzdevumu. Viss uzreiz sācis sāpēt.

Cik šai pasaulē viss ir sarežģīts, stūratos. Bija dzīve, bija laboratorija, darbs, bija palīgi. Tagad viss sagrīļojies.

Bija vēl mīļotā. Nē, nekas nebija drošs «Bet man šķita, tu esi Džokonda, kuru var nolaupīt. ..» Šodien viņu redzēšu. Mājup. Jāpaspēj atpūsties.

Klusēdami ejam pa gaiteņiem. Gandrīz visi jau izklīduši. Darba diena beigusi. Nē, mūsu nodalījumā dzīve kūsāt kūsā.

Vai tu re, kādas pārmaiņas. Suns guļ sāniem jau bez caurules. Elpo pats. Uzķēru jautājošu skatienu, kuru Vadims uzmeta Juram. Ak tādi jūs man esat. Pieeju pie galda.

— Pie samaņas?

— Jā, pilnīgi. Draudziņ! Draudziņ!

Suns atvēris acis. Skatiens ciešanu pilns: «Ko jums vēl vajag?» Gurdens astes pavēciens. «Lieciet mani mierā …»

— Padodiet fonendoskopu.

Paklausījos virs sirds. Tur, kur izcirpta vilna. Toņi skaidri.

— Parādiet tabulu un grafikus.

Viss ir labi. Arteriālais un venozais spiediens, pulss, elpošana. Asinīs tomēr pārāk daudz neoksidētu produktu. Venozo asiņu piesātinājums ar skābekli pazemināts. Kopējā vielmaiņa arī pazemināta. Acīmredzot ir zināma endokrīnā insuficience. Hormoni vēl nav noteikti. Urīna pamaz, bet tā analīze ir laba.

— Tagad nepieciešama kopšana un kontrole. Gāzu, ūdens, sāļu, skābju un sārmu līdzsvara bilance. Atzīmēt spiedienu, izelpotā gaisa periodiskās analīzes, elektrokardiogrammu. Sunim jāievada narkotiskie līdzekļi, lai tas neizrautu visus adapterus. Tomēr ne pārāk daudz, citādi elpošana pavājināsies Vadim, jums vajadzēs pasēdēt visu nakti. Atstājiet sev bioķīmiķi, tehniķi, kas pierakstītu, un, teiksim, vēl laborantus palīgos. Visu nepieciešams reģistrēt pa stundām. Vakara man piezvaniet.

Paskatījos uz visiem: noguruši. Pirmie prieki par panākumu jau garām. Tagad reakcija.

— Nu ko, puiši, labi esat strādājuši. Mēģinājums bija ārkārtīgi sarežģīts, un viss izgāja gludi. Taisni brīnums, cik gludi. Lielisks darbs. Tagad viņi taču var iet mājā, vai ne, Jura?

— Lai katrs pabeidz savu dokumentāciju, citādi līdz rītam aizmirsīs. Bet pēc tam, protams, uz māju.

— Pēc tāda darba vajadzētu aiziet uz restorānu! Uz «Pludiņu», uz upi!

Tas ir Toļas ierosinājums. Runā, ka viņš mīlot iedzert. Bet atzīmēt vajadzētu gan.

— Tā ir laba doma, to es jums iesaku. Žēl, ka pats nedrīkstu iet kopā ar jums.

Es tik un tā neietu. Restorānā man ir garlaicīgi.

— Nu tad dzīvojiet veseli! Igor, vai jūs atlaidāt palīgus no citām nodaļām? Paldies viņiem pateicāt?

— Jā, jā. Visu izdarīju. Patencināju vispārības vārdā.

— Tad jūs piezvanīsiet, Vadim. Nu pagaidām!

Uz Juru es nepaskatījos. Negribas.

Eju uz kabinetu.

Vēl es esmu šīs laboratorijas vadītājs, bet viņi vairs nav mani. Tā rādās, ka man patiešām laiks mirt. «Moris savu darbu padarījis …»

Netēlo apvainotu jaunkundzi. Dzīve rit savā parastā gaitā. Viņiem visiem būs tevis žēl, viņi paraudās. Un tev jābūt priecīgam, ka ir tāds Jura, kas ir spējīgs pārņemt laboratoriju savās spēcīgajās rokās un vadīt to pareizā virzienā. Un jauki, ka viņš vadīs labāk par tevi.

Nē, man tā kā neticas. Es esmu gudrāks, plašāks. Idejas, kuras viņš izteica, ir manējās.

Nav tiesa. Tās lido gaisā. Un Jura tev palīdzēja tās formulēt. Turklāt viņš saprot tās konkrēti, kā inženieris un matemātiķis, bet ne tik nenoteikti kā tu. Nestrīdies. Ej mājup.

Vakaro. Garas, melnas ēnas. Pēdējās ēnas pirms rieta.

Esmu atlaidies atpūtas krēslā uz balkona. Gaidu Ļubu.

Paēdu pusdienas, gulēju.

Vienkārši skatos uz ielu gandrīz bez domām. Dzīve rit, kā ritējusi. Un arī bez manis ritēs tāpat.

Mēģinājums izdevās labi. Esmu apmierināts. Un tai pašā laikā man ir tā kā skumji. Pētu: kāpēc? Tas nozīmē, ka drīz man jāsāk taisīties ceļā. Cik dīvaini. Ja mēģinājums neizdotos, varētu atteikties. «Kas par anabiozi — nav iespējams pamosties.» Tā var apmānīt pats sevi. «Padzīvošu dažus liekus mēnešus.» Tagad nedrīkst. Iespējas «pamosties» pieaugušas. Ja jau pirmais mēģinājums pat bez augstspiediena kameras bija tik veiksmīgs, tad var panākt.

Kāpēc tu nepriecājies? Cerība uz ilgu dzīvi!

Kam man tā? Vēl jo vairāk kaut kad, vēlāk, nevis tagad.

Nu pieņemsim, ka pamodīšos. Ko es iesākšu?

Skatīties? Ceļot? Interesanti. Tu taču esi zinātnieks! Uzstāties sarīkojumos ar atmiņām: «Bija lielais karš. Es dienēju kā ārsts medsanbatā …»

«Kristus dēļ atmetiet kādu dāvaniņu nabagam …»

Ļuba tūlīt atnāks. Liekas, būtu labāk, ja neatnāktu. Vienam palikt, vienam aiziet. Viņa sāks tirdīt: «Dzīvo, dzīvo!»

Kāpēc gan es viņai esmu vajadzīgs? Kas tagad var būt vēl absurdāks — es un viņa. Es esmu slims, nevarīgs. Viņa ir vesela. Un viņai ir vīrs. Agrāk man bija jā cieš, kad iedomājos viņus kopā. Tagad, liekas, viss ir vienalga. Ja ir, tad ir. Lūk, ko nozīmē: nomākti hormoni. Fizioloģija.

Viņa piedāvāja: «Gribi, es pametīšu viņu, pārnākšu pie tevis. Palikšu līdz galam.» Varbūt viņa liekuļoja? Zināja, ka es nepiekritīšu. Neparko.

Piedod man, Ļuba! Droši vien tu te darītu.

Vai patiesi viņa to varētu? Bet kā viņai būtu pēc tam? Kā ar bērniem? Nē tā nedrīkst darīt. Mātei tā nevajag dārīt. Un arī es pats viņu vairs nevarētu cienīt. Viņa nemaz arī tā neizdarītu. Nevar būt.

Kad viņas nav, atsvešinātība pieaug. «Tev ir bērni, ģimene. Man — tikai darbs un vēl palīgi. Jura, Vadims, Igors, Poļa.» Palīgi.

Ļoti svarīgi ir apzināties, ka tu kādam esi vajadzīgs. Nepieciešams. Tāpēc man ir skumji. Viņi ir izauguši. Un liekas, es jau vairs neesmu vajadzīgs. Juram ir skaidra darbības programma. Ir autoritāte padota vidū. Viņi uzrunā to ar «tu», taču visi paklausa, neviens nestrīdas pretī.

Es neskaužu. No sirds esmu priecīgs, ja viņš aizies tālāk un ātrāk. Tikai gribas mazliet siltuma. «Jūs esat mūsu skolotājs…» Patiesi, es tomēr esmu ieguldījis viņos daļu savas dvēseles. Vadāju pie rokas pa zinātnes labirintiem, rādīju ceļu. Laboju disertācijas. Mācīju eksperimentēt. Vadims atnāca tieši no universitātes, nekā neprata …

Jātaisās tālā ceļā.

«Kristus dēļ atmetiet kādu dāvaniņu nabagam …»

Nez kāpēc viņa tik ilgi nenāk. Bet kad atnāks, pakavēsies stundu un paziņos — «jāskrien». Kā es viņai pateikšu par savu lēmumu? Vai atkal gļēvulīgi atlikšu? Nē, vairāk nedrīkst. It īpaši pēc veiksmīgā mēģinājuma.

Nabadzīte, kas tā būs par nastu!

Puiši, pēc manām domām, netic, ka es uzdrošināšos.

Tu jau arī pats netici.

Nē, uzdrošināšos. Palāta: zila nakts spuldzīte virs durvīm. Nemiera pilns, aizdomīgs klusums. Karsts spilvens. Smoku. Galvā dobjš nepārtraukts troksnis: ū-ū-ū, ū-ū-ū … «Nāc jel, nāve. Es vairs negribu nekā …»

Papēdīšu klaudzieni pa asfaltu. Viņa. Viņa!

Skrien kā meitene, slaida, tieviņa. Vicina somiņu. Jocīga, mīļa gaita. Iet, mazliet palekdamās, galva atmesta. Viņa grib būt lielāka un cienīgāka. Enerģiska, nopietna ārste.

Tikko viņu ieraudzīju, tā viss atsalums tūlīt izkusa. Tu man esi tik ļoti vajadzīga, dārgā, tik ļoti vajadzīga! Jura jau aiziet. Vadims droši vien arī. Es nevaru palikt pavisam viens, saprotiet jel! Pag, vēl ir Ļoņa. Taču viņš ir tik atskabargains, bet gribas mazliet maiguma. Vienīgi tu …

Steigšos viņu sagaidīt. Jā, ziedi jāuzliek uz galda. Viņai patīk. Pašas agrīnākās gladiolas.

Papēdīši uz kāpnēm. Sirds arī klaudzina! Durvis jau atvēru. Gaidu.

— Labdien, mīļais! Nāc, es tevi noskūpstīšu!

Rokas uz pleciem. Viņa skūpsta neparasti ilgi. Matu smarža.

Apkampju cieši. Tērps plāns.. Jūtu visu viņu, visu. Manu dārgo. Ilgoto.

Dzeram kafiju. Ļuba pati uzklāja galdu. Viņai patīk pie manis saimniekot «To manas mājas.» Tas tiesa. Agrāk neviens te nenāca. Spēcīgas, skaistas kājas, kas vēl nav paspējušas iedegt.

— Nu, stāsti, kā noritēja mēģinājums.

Pastāstīju viņai īsumā. Viņa klausījās uzmanīgi, nepārtrauca. (Tomēr vajadzēja pamēģināt to, otro režīmu, ar pārtraukumiem. Citreiz.)

Es pabeidzu. Viņa vilcinās.

— Es nedomāju, ka to verķi varētu izmantot klīnikā. Vismaz ķirurģijā ne. Ja ienāk slimnieks ar šoku, viņam ir ievainojumi, un ievainotā asinīm nevar atņemt spēju sarecēt, lai pieslēgtu mākslīgās asinsrites aparātu.

— Te nu tev nav taisnība! Ja izstrādātu paralēlu asinsriti, tad varētu ārstēt visus slimniekus, kam sirds vājums. Bet vai tādu ir maz? Kad ar to savienosim kameru, nieri un ilgstošu narkozi, tad tā vispār būs revolūcija reanimācijā. Esi nu gan tu dakteris, nesaproti tik svarīgu lietu.

Aprobežotība. Cik žēl!

— Bet tā taču vēl nav. Lai gan, saprotams, hipoksija ir galvenais nāves cēlonis. Tikai jau nu pārāk sarežģīti. Tu saki: piedalījās divdesmit cilvēku? Tātad vajag, lai būtu tāda brigāde? Mūsu pilsētas veselības nodaļas priekšnieks izstiepsies, bet nedos. Iedomājies: diennakts dežūrai simt cilvēku!

— Vai tu domā, ka vienmēr būs tā? Viss vienkāršosies. Pirmkārt, būs automāti. Otrkārt. daļa pētījumu atkritīs, jo būs izvēlēti visnepieciešamākie. Taču kāds desmits cilvēku maiņā droši vien paliks. Un vēl telpas. Protams, tas nav lēts prieks, bet kas par efektu. Tādā pilsētā kā mūsējā gada laikā varēs izglābt kādus simt cilvēkus.

— Arī ar infarktiem?

— Protams.

— Tad nu gan priekšniecība ieinteresēsies. Viņi ļoti baidās infarktu. Tu uzraksti ziņojumu.

— Nesmejies. Ziņojumu es nerakstīšu, bet Jura arī saka, ka to vajag «pasniegt».

— Un pareizi saka. Reklāma ir panākumu ķīla.

Pēc tam viņa kaut ko stāstīja par savu nodaļu. Kaut kādus sīkus faktus, gandrīz vai tenkas. Bet es neklausījos, tikai vēroju un domāju.

Par ko viņa mani mīl? Manas zinātniskās idejas viņu ne visai interesē. Viņa ir praktisks ārsts, ne pēc ieņemamā amata, bet pēc dabas. Zinātni vērtē caur jūtu prizmu: vai viņas slimniekiem ir labi. Zina savu darbu, lasa, bet uz teorijām nereaģē. Žēl protams. Viņa nu gan varētu.

— Zini, dārgā, mūsu aparatūra var sasniegt anabiozi. Vai tu esi dzirdējusi šo vārdu, dakter?

— Tu gan mani ne par ko neturi.

Viņa vēl nenojauž, uz ko es virzu sarunu: «Parastās viņa fantāzijas» Nodarbojas ar ziediem, kārto tos.

— Es kaut kur lasīju, ka Japānā ir speciāla māksla: ziedu pušķu komplektēšana. Cik labi būtu to apgūt. Vai tu tos man nopirki?

— Jā, tev. Bet ko tu teiktu, ja es šo mēģinājumu ar anabiozi izdarītu ar sevi?

Sākumā viņa neapjēdza. Pēc tam — eksplozija:

— Ko!? Cik ilgi tu spīdzināsi mani? Vai tu domā, ka man ir viegli sēdēt, pļāpāt ar tevi par ziediem, par tavu mašīnu un redzēt, ka tu kļūsti arvien …

Viņa uzlēca, sāka skraidīt pa istabu. Sejā plankumi. Lūpas sakniebtas.

Es klusēju. Lai nomierinās. Vārdu krusa: «ta-ta-ta.»

— Tu domā, ka man maz maksā šī mīlestība un tava slimība? Re, paskaties.

Un viņa jostas vietā izveidoja tērpā ieloci. Prāvu.

Jūtu, ka viņa ar grūtībām atturas, lai neteiktu skarbus vārdus. O, viņa prot lamāties. Šīs vētras man ir pazīstamas. «Ak tu riebeklis. Egoists!» Un vēl spēcīgāk.

— Atradies varonis. Viņš izmēģināšot anabiozi ar sevi. Man vajag, lai tu būtu dzīvs, saproti? Vajag!

Viņa vienkārši nav sapratusi. Un domā, ka tas ir vienkāršs mēģinājums: atdzesēt un sasildīt. Vajadzēs uzmanīgi izskaidrot. Nē, lai vēl mazliet paskraida. Viņa arvien ir jauka: kad smejas, kad dusmojis, kad raud. Vārdos to nevaru izteikt. Tievums? Patiesīgums? Vienkārši — es viņu mīlu.

Viņa apstājusies pie loga, raugās uz ielu. Ar pirkstiem bungā pa stiklu.

— Nomierinājies?

Mēģinu viņu apkampt no mugurpuses, ap pleciem. Neatbild. Pagriežu pret sevi.

— Nu paskaties uz mani, paskaties.

Uzacis sarauktas, bet acis valgas. Vēl tajās vīd svešums. Jau zūd. Es pazīstu tās. Mīļās acis.

— Bet nāve taču ir neizbēgama. Un drīz. Vai atceries, kāds es biju, kad tu ienāci palātā?

Es arī atceros viņu: lupas sakniebtas, ka kļuvušas gandrīz vai zilas, acīs apjukums. «Palīdziet!»

Nevajag atcerēties. Tagad man ir labāk.

— Dārgā, tu taču esi ārste. Vai man tev jāstāsta par slimību? Nāc, apsēdīsimies, parunāsim prātīgi.

Viņa piekāpās. Apsēdās līdzās man uz dīvāna. Turu viņas roku: mazi, mīksti pirksti ar īsiem nagiem. Es mīlu viņu. Un mazliet spēlēju mīlestību. Viņu vajag pārliecināt.

— Tu zini, cik briesmīga ir nāve noslāpstot? Labi, ja beigas pienāktu kādā citā veidā, piemēram, noasiņojot. Tad tu lēnām zaudē samaņu. Bet ja nu pēkšņi asins izplūdums smadzenēs? Gulēt paralizētam, nespējot parunāt. Kaut ko īdēt ar sašķiebtu seju. Zaudēt cilvēka izskatu. Tu taču esi pieliekami daudz slimnieku redzējusi…

Viņa skatās grīdā. Domā: «Par ko?»

— Tu, saprotams, esi lasījusi slimības vēsturi un runājusi ar Dāvidu. Jauni saasināšanās periodi ir neizbēgami, lai kā arī es no tiem vairītos. Tas ir laika, turklāt neilga laika, jautājums. Es negribu tikai vienkārši mēģināt. Es gribu palikt anabiozes stāvoklī daudzus gadus. Kamēr nebūs atraduši līdzekli pret leikozēm. Kā tu domā, vai drīz to atradis?

Viņa mehāniski atbild:

— Es nezinu. Dāvids saka, ka drīz vajadzētu atrast. Varbūt pēc gada.

— Nu redzi. Es nogulēšu gadu, divus, varbūt pat trīs. Atradīs līdzekli, mani pamodinās, izārstēs. Redzi, cik es veikli gribu apmānīt nāvi?

Viņa kaut ko domā.

— Bet kā tad es?

Padodas. Uzbrukums jāturpina.

— Es saprotu, ka tev būs grūti. Bet arī par mani vajag padomāt: tās ir vienīgās, kaut arī niecīgās izredzes.

Nekādu izredžu nav. Pašnāvības līdzeklis. Nē, ļoti ļoti mazas izredzes ir gan. Vai man mēģināt pārliecināt viņu ar ieguvumu zinātnei? Nelīdzēs.

— Iedomājies, kāds furors izcelsies! «Profesors pamodies pēc trīsgadīga miega!»

Viņa izrāva roku.

— Pie velna visu furoru! Man tu esi vajadzīgs.

Tas nelīdz. Viņa ir pārāk patiesa. Vai arī trūkst iztēles spējas? Bet pamazām padodas.

— Nu labi, nebūs furora. Pamodīšos klusi, rāmi, kā suns šodien.

— Un tu nopietni domā, ka šī… pamošanās iespējama?

— Saprotams, ka nopietni! (Ka gan citādi!) Protams, es necentīšos pārliecināt, ka tā ir garantija, bet manā stāvoklī arī trīsdesmit procenti ir kaut kas. Ko dzīvot taču palicis pusgada. (Neprecizēsim. Es ceru — gads.)

— Nē, es to nevaru iedomāties. Tātad tā arī būs — kā ar suni? Un … drīz?

Vai viņa padevusies?

— Nomierinies, vēl ne tik drīz. Vēl vajag sagatavot kameru, jaunu mākslīgās asinsrites aparātu, nieri, automātiku. Priekšā vairāki ilgstoši mēģinājumi. Vēl daudz darba. Vairāk, nekā man gribētos.

Viņa sēri pasmaidīja:

— Kāds tu tomēr esi fantasts!

Runā vien līdz galam: «Visi mirst mierīgi, bet tu pretojies.» Nevajag piedēvēt viņai paša domas. Cik reižu es jau tiku maldījies. Viņa ir daudz tīrāka un vienkāršāka.

— Tātad tu piekriti?

— Nemāni mani, dārgais. Es tažū zinu. ka tu arī bez manas piekrišanas visu jau esi izlēmis. Es nepārvērtēju savu nozīmi. Vai atminies, kā es taisījos šķirties?

Atceros, kā nu ne.

— Bet varbūt būtu bijis ļaunāk, dārgā? Tagad tev būtu slikti: visu skatīt tiešā tuvumā. Un perspektīvā — vienatne.

Viņa glāsta manu roku.

— Nemēro mani ar savu. i ;rT maz zini, cik man ir grūti. . . ' tu vari iedomāties, kā es jutos gulēji tur par malu no nāvesV

Es iedomājos: viņa, Ļuba, bez elpas guļ slimnīcā, pie viņas vīrs, Kostja. Es — nedrīkstu. Ja nu vienīgi paiet garām zem loga. Slikti. Ļoti slikti. Piedod, dārgā.

— Izbeigsim šo sarunu. Mirt es netaisos. Pastāsti labāk, kā bērni pabeidza skolas gadu.

Viņa pasmaida kaut kam savam, iekšējam.

— Teicami. Dola pārnesa goda rakstu. Kostjam tikai viens četrinieks. Kostja ar tēvu gatavojas vasaras pārgājienam. Viņi dosies trijatā, viņi un vēl kāds draugs. Es tā baidos viņus atlaist: ja nu kas notiek? Tu taču zini, es visa kā baidos. Tagad man visur rēgojas nelaime.

Grūti viņai ir dzīvot. Grūtāk nekā man.

— Es cenšos pārvarēt sevi un mēģinu būt cieta un stingra ar bērniem. Cenšos ieaudzināt godīgumu, cēlsirdību. Un tajā pašā laikā ar bailēm gaidu: ja nu Kostja pēkšņi zaudē pašsavaldīšanos un pasaka: «Bet kāda tu pati esi? Zinu es tavu godīgumu!» Kas man pēc tā vēl paliks? Nē, vai tu to spēj iedomāties? Par mums taču jau runa …

Jā, ko gan nozīmē mana greizsirdība, mana vientulība salīdzinājumā ar to visu?

— Viss beigsies, dārgā, drīz beigsies.

— Ai, cik tu tomēr esi nežēlīgs. Vai arī tu vienkārši nejūti, esi pārāk raupjš?

— Mīlā, es, saprotams, neesmu tik jūtīgs kā tu. Bet. ar prātu es saprotu: laiks dziedē visas brūces. Ja ir divi bērni, var pārciest … mīļotā nāvi.

Viņa nemīl vārdu «mīļākais». Saka, ka tas nesaturot mīlestību, bet tikai gultu. Liekas, viņai taisnība.

Skumja ir mūsu šīsdienas tikšanās. Nāvi var pārdzīvot, bet šo verķi — sarkofagu — daudz grūtāk. Kaut tikai ar viņu nenotiktu kāda nelaime. Psihoze? Pašnāvība? Nezinu … Jānovirza viņas uzmanība.

— Un Dola ko dara?

— Lasa romānus. Daudzi mani nosoda, bet es tomēr uzskatu, ka ierobežot viņas lasīšanu nav vērts. Viņa taču paliek normāla meitene — nodarbojas ar rokdarbiem, pat rotaļājas ar lellēm. Ar draudzenēm satiek. Kā tu domā?

— Es nezinu. Nu ko viņa, piemēram, lasa tagad?

— Nupat pabeidza «Donu Kihotu», tagad lasa «Aivenho». Pirms tam — «Divus kapteiņus». Saraksts ir liels un tādā pašā garā.

— Šādas grāmatas kaitēt nevar. Pie mums iespiež daudz visāda ir draņķu, bet kaitīgas grāmatas man nav gadījies redzēt. Lai gan tagad es maz lasu. Nav laika, bez tam arī interese zudusi.

— Bet es lasu. Nevaru bez grāmatām. Lasu pat sliktas.

Viņa piecēlās, pagājās pa istabu. Novilka ar pirkstu pa rakstāmgaldu. Smaidot pacēla pirkstu: putekļi.

Jau krēslo. Pulkstenis deviņi. Nez kāpēc puiši man nezvana? Tātad viss ir kārtībā.

— Bērnus audzināt nav viegli, mīļais.

— Jā, mani arī tas interesē. Lai gan no citām pozīcijām: kā attīstīsies sabiedrība? Šodien pat man bija saruna ar puišiem…

Pastāstīju viņai. Viņa apsēdās man pretī. Klausījās uzmanīgi. Krēslā izmainījās viņas seja: kontūras izlīdzinājās, acis iekrita un satumsa.

— Kādreiz droši vien bija vienkāršāk — reliģija, dievs. «Mūsu tēvs», «tev būs savu tēvu un māti godāt», bet, ja kaut kas nebija tā, kā vajadzīgs, tūlīt siksna. Saprotams, ka mums tas neder.

— Bet kas tad der?

— Vispirms —Lai nebūtu nevienas brīvas stundas. Un, protams, ideāli. Sākumā vienkārši, oficiāli, bet pēc tam tie jāpaplašina līdz vispārcilvēciskiem jēdzieniem — kalpošana cilvēkiem, humānisms. Pēc tam zinātne … Un bez tam vēl vajag cīnīties ar izlaidību.

Man mazliet nepatīkami. Liekas, ka viņa izrunā cita vārdus, droši vien Pāvela, viņa draugu. Pat ne vārdus, bet tēzes.

— Un vai izdodas? Sevišķi ar ideāliem, — tas ir diezgan smagi.

— Kāpēc? Jaunatne ir palikusi tikpat jūtīga pret piemēriem kā agrāk. Vajag tikai tos atrast. Un prast pasniegt.

Sapīkums.

— Atkal jau «pasniegt». Pēdējā laikā pārāk daudz tiek domāts par šo «pasniegt».

— Piedod, vārds patiešām nav izdevies. Bet tev jāpiekrīt, ka tas labi atspoguļo audzināšanas jēgu. Un «pasniegt» vēl nenozīmē melot.

Tālruņa zvans. Vadims. Vai patiešām nobeidzies? Tad gals būs normāls. Ļubai tas būs labāk. Bet man?

— Atvaino mani.

Priekšnamā jau tumšs. Klausuli es sataustu.

— Jā?

— Ivan Nikolajevič. tas esmu es, Vadims. Ziņoju: Draudziņš pilnīgi pamodies, pat pieniņu labpatika palakt. Visus rādītājus mērījam un pierakstām. Asinsspiediens pazemināts, apmēram astoņdesmit. Acīmredzot ir sirds vājums, jo spiediens augstāks par normu un plaušās dzirdami sastrēguma trokšņi. Urīns izdalās. Mēs visu laiku cenšamies regulēt, bet bipoksija tomēr ir.

— Nolasi man sīki visus datus.

Viņš kādam prasa tabulu. Gaidu. Ļuba stāv līdzās, gaismu neiededzina, gandrīz nav saskatāma. Bet es viņu jūtu. Lai gan viņa nav man prātā. Pēc tam viņš man nosauc skaitli pēc skaitļa. Stāvoklis nav spīdošs, bet katastrofas nav.

— Nepārlejiet, lūdzu, daudz šķidruma.

Ļuba čukst: «Tikai olbaltuma preparātus. Strofantīnu. Skābekli. Nevajag dot dzert.»

Pieredzējusi ārste. Es atkārtoju to visu Vadimam.

— Visu sapratāt?

— Jā, visu. Bet man ir vēl kaut kas sakāms.

Es dzirdu: «Vaļa, izej pastaigāties.»

— Jurka pastāstīja man par jūsu sarunu. Jūs viņam neņemiet ļaunā, viņš ir tīrais stulbenis. Tagad ir iznācis tā, it kā mēs būtu sarīkojuši sazvērestību un jau esam iedomājušies diezin ko. Es saprotu, cik jums bija nepatīkami! Droši vien nodomājāt: «Tad nu gan ir skolnieki!»

— Pieņemsim.

Ļuba iededza gaismu. Ziņkārīga: tīko lasīt sejā.

— Bet tas nepavisam nav tā. Mēs jūs mīlam un cienām. Nekad, jūs dzirdat mani? Nekad mēs jūs nenodosim… Skaidrs, ka neko, it nekādu reorganizāciju mēs bez jums nebūtu uzsākuši. Bet plānu, kuru viņš jums izklāstīja, mēs pārdomājam kopā. Pēc manām domām, plāns ir labs. Vai ne? Ar šo nelieti nav iespējams strādāt. Vai tagad jūs uz mums nedusmosieties?

— Bet vai Jura nestāv tev līdzās?

— Nē. Viņš mani atsūtīja vienu. Viņam ir kauns. (Vai patiesi?)

— Nu labi. Neluncinies. Lielie kombinatori. Līdz ritam.

— Bet vai jūs apsolāt nedusmoties? Mēs esam labiņi! Viss!

Viņš nolika klausuli. Manu acu priekšā stāv viņa satrauktā fizionomija. «Mēs esam labiņi!» Zinu jau.

— Un tomēr viņi nav slikti puiši!

— Jūsu starpā kaut kas atgadījies?

— Jā, jā. Nepaguvu tev pastāstīt.

Man vienkārši negribējās stāstīt. Tagad ir kas cits, kļuvis vieglāk.

— Nu pastāsti, un tad man jau laiks. Paskaties, jau satumsis.

Jau laiks. Parādās, iemirdzas un — pazūd. Tāpēc arī mīla negaist…

Apsēsties viņa negribēja. «Nē, negribu Steidzos.»

Es ļoti īsi viņai pastāstīju par «testamenta» (viņa saviebās) plānu, par sarunu ar Juru, par aizvainojumu.

— Puiši izdomājuši pareizi. Ja būsiet pie slimnīcas, kaut kādu labumu jau nu dosiet. (Domas kā vienmēr kategoriskas. No kurienes viņai ir šī pašpārliecinātība? Profesija devusi? Nepatīkami, it kā. viņi, ārsti, būtu paši par sevi um mēs atkal paši par sevi.) Nē, nē, un nemaz nemēģini iebilst. Astoņpadsmit gadu es strādāju par ārsti, bet ne reizes neesmu guvusi nekādu labumu no fiziologiem. Ķīmiķi savu devuši, bakteriologi arī, bet ko mēs esam dabūjuši no jums? Tu klusē?

Īgnums. Lai gan viņai ir taisnība. Nē, ne jau nu pilnīgi.

— Pagaidi, pagaidi. Atbildi man, kā bez fizioloģijas var pastāvēt anestezioloģija, reanimācija, mākslīgās asinsrites problēma?

— Es atbildēšu. Ir dažādas fizioloģijas: tīrā un praktiskā. Tīrā — tie esat jūs. Nekādas jēgas. Praktiskā — tie ir ārsti, kuri pētī slimniekus, nu, un dažkārt izdara eksperimentus. No ārstiem nākusi mākslīgā asinsrite, reanimācija, mākslīgā niere — viss. Es esmu par tādu fizioloģiju.

— Bet tava ārstu fizioloģija materiālu taču saņem no mums, no tīriem teorētiķiem!

— Varbūt kādreiz arī saņēma, taču tagad jūs ņematies ar saviem sunīšiem, bet mēs ārstējam slimniekus. Nu kaut vai šis piemērs: viens no jūsu fiziologiem, esmu aizmirsusi uzvārdu, pēta izmaiņas trušu asinsritē un elpošanā pēc plaušas ekstirpācijas. Viņš runāja ar mums. Es viņam saku: kāpēc jābendē trusīši, nāciet pie manis nodaļā, pētiet slimniekus! Tie paši mēģinājumi iespējami arī šeit, ja jūs tas interesē. Nē, viņš saka, tas nav tas. Bet kāpēc nav — atbildēt viņš tā arī nevarēja. Un — tu vari iedomāties — raksta doktora disertāciju?

Es pazīstu šo biedru. Augstas klases fiziologs.

— Kas tad atliek, likvidēt fizioloģiju, vai?

— Neteiksim, ka visu fizioloģiju, kaut kādi tīri teorētiski jautājumi ir. Es nezinu. (Pateicos!) Taču lielākā daļa slaistu jāpadzen. Lai strādā kopā ar ārstiem.

Es pats zinu par trūkumiem, bet, mūs tā nopulgo — tas mani aizskar. Un pats galvenais, — viņa taču nesaprot būtību .Turklāt daudzi ārsti domā tāpat.

— Tātad, tavuprāt, nervu šūnu, smadzenes arī vajag pētīt slimnīcā?

— Nevis slimnīcā, bet sadarbībā ar slimnīcu. Lai viņi justu, kā labā viņi strādā. Vispār tu mani nepārliecināsi. Tāpēc pārbrauciet pie mums uz klīnisko pilsētiņu. Apaugļojiet mūs ar savām idejām.

Protams, tevi jau es neaizrunāšu. «Apaugļojiet.» Tad nu gan atradusi vārdu! Neteikšu nekā.

— Mīļais, lai arī tu man esi noliedzis jautāt par slimību, tomēr pasaki, kā tu jūties?

— Nekas, dienu nodzīvoju. Kā pati redzi.

— Es nu iešu.

Žēl viņu atlaist. Kaut reiz viņa būtu palikusi pa nakti! Visu saprata. Neprotu apslēpt.

— Vajag. Va-jag. Un — nedrīkst. Noskūpsti mani.

Skūpstu daudz reižu. Vaigus, acis, lūpas. Apkampju maigi. Bez kaisles, tikai maigums.

— Laid, citiādi neaiziešu.

Atlaidu. Nespēju noturēt viņu.

Aizgāja. Durvis aizvērās,: un papēdīši noklaudzēja uz kāpnēm. Apklusa.

Izskrēju balkona. Baltais stāvs izzuda siltajā pustumsā. Neatskatījās. Domās viņa jau ir tur, mājās.

Bet es paliku viens.

Atkal viens.

Cik grūti, kad viņa aiziet. Es viņu vēl redzu šeit. Viņu, manu dārgo. Ar pirkstiņu viņa novilka pār galdu. Smaidot parādīja — putekļi. Strīdas: acis mirdz, seja skarba. Pēc tam pēkšņi pasmaida, vaigos bedrītes. Kā bērns. Un vēl tādu: baltās rokas atmestas pāri galvai, acis puspievērtas. Lūpas valgas. Nevajag atsaukt atmiņā. Negribu. Pietiek ka jūtu viņu šeit. Jūtu matu smaržu.

Aizgāja.

Ja būtu labāk palūdzis, būtu palikusi. Un ciestu. Bet kam man viņa — cietēja? Tas būtu vēl ļaunāk.

Vientulība ielenkusi mani no visām pusēm.

Dīvaina doma, nav vairs pirmo reizi: palīst zem rakstāmgalda. Sēdēt tur salīkušam starp rakstāmgalda skapīšiem, aizbarikādēties ar krēslu. Tā vien liekas, ka esmu nepieejams. Visi mani meklē, melnās domas arī, bet es sēžu paslēpies. Arī nāve atnāca, nepamanīja. Un Mīlestība. Un Draudzība. Visādas rūpes, saistības. Bet pēc tam — aizmigt…

Traks var palikt… Varbūt tā arī nav slikta izeja? Nē, negribu. Es atceros: studenta gadi, nodarbības psihiatrijā. Dantes elle. Kaili ķermeņi Dīvainas pozas. Un acis, bezprātīgas. Citās šausmas, citās — necilvēcīgas ciešanas. Negribu.

Jānovāc no galda. Pēc tam jāķeras pie darba. Vadims atstājis jaunās regulējošo sistēmu shēmas. Jāpaskata.

Atgulties, palasīt? Ir jauns romāns,

Nē. Esmu jau pāris reižu sācis lasīt šo romānu — kroņa optimisms krīt man uz nerviem.

Jura. Likās, ka viņā viss skaidrs, nav nekādu noslēpumu. Un pēkšņi — atkal nepazīstams. Pieaudzis cilvēks, noteikti zina, kas darāms. Varbūt viņš lolo godkārīgas ieceres. Bet varbūt viņš ir no pašaizliedzīgajiem varoņiem, tikai no modernajiem. Kibernētiķis. Jāaiziet ar viņu kopā pie Borisa Ņikitiča un jāpierunā paņemt laboratoriju pie sevis institūtā. Īsta modema fizioloģija un īsta fizioloģiskā kibernētika, nevis tās deklarācijas, ko tagad iespiež. Mans devums. Kā tad, ģēnijs atradies!

Esmu priecīgs, ka Vadims piezvanīja. Tik briesmīgi ir vilties cilvēkos. Skolnieku nodevība. Mīļotās nodevība. Drauga liekulība. Tad jau arī dzīvot vairs nevar.

Bet kā būtu, ja piezvanītu Ļoņkam? Ataicināt viņu? 9.30. Vēl nav pārāk vēls. Tā gribas papļāpāt… Pēdējo reizi mēs redzējāmies slimnīcā pagājušajā nedēļā. Bija cilvēki. Traucēja.

Bet jāapskata taču Vadima shēmas. Dažas viņa disertācijas nodaļas, viena — Igora. Nez vai Igors gribēs pāriet kopā ar puišiem? Droši vien. Bet Semjonu viņi paši neņems. Nav jēgas. Apnikušas šīs disertācijas. Tiesa, mūsējās ir interesantas. Sirds raksturojumi. Regulējošo sistēmu modelis. Aizstāvēs viņi jau bez manis. Divi trīs gadi paies, viņi stingri nostāsies uz kājām. Ja vien nesaķildosies. Liekas, ka Vadims pakļāvies Juram. Viņš ir labs. Slikti audzināts — nav izturēts, trūkst takta. Atstāšu viņam savu dzīvokli. Tas bus labi darīts. Lai gan neslēpšu — man ir žēl. Manas grāmatas, lietas, tas viss kaut kur izvazāsies. Lietas, tās ir kā dzīvas: dzīvoja, dzīvoja, bet tagad jāvācas kaut kur pie svešiem ļaudīm.

Varbūt piezvanīt? Pasēdēsim kādu stundiņu. Ja tikai viņš nav jau paspējis piedzerties. Vai ir kāda jēga man nopūlēties ar disertācijām pirms pašām beigām? Šodien jau esmu nopelnījis atpūtu. Mēģinājums izdevās. Pēc Ļubas darbs man nekad nav veicies.

Eju zvanīt.

— Marina Vasiļjevna? Ļoņa mājā?

Atbild, ka mājā. Pat gandrīz skaidrā. Strādā. Pasauks.

— Ļoņa, varbūt tu atnāksi apraudzīt sirgstošu draugu? Jā, drusku ir. (Domāts konjaks.) Lai Marina neuztraucas, daudz es nedošu. Vienkārši man nav. Viena «maziņā». Atnāc. Pastāstīšu par mēģinājumu. Reāla iespēja ieraudzīt nākotni. Gaidu. Sveiciens Vitālijam.

Cauri. Grēkos krišana notikusi. Vakars pagalam Slikti, ka zaudēts laiks nav atgūstams. Kas nav padarīts šodien, to vairs nevarēs paveikt arī pēc gadiem.

Paskat, zieds tā ari palicis uz galda. Viņa kārtoja pušķi (kā Japānā!) un pēc tam aizmirsa. Jāieliek ūdenī. Nabadziņš. Jūtelība. Bet kāpēc? Tas jūt slāpes. Dzīves robežas ir augos. Tās ir sarežģītas struktūras ar savām programmām, kas nodrošina augšanu, attīstību, vairošanos … Un — miršanu. Nē, tā jau ir programmu neizpildīšanas rezultāts. Vecums ir traucējumu uzkrāšanās. Starp šūnām, šūnās dzīves laikā krājas kaut kādi «nestandarta» atomi, molekulas, sablīvējas, traucē. Mašīna strādā arvien sliktāk un sliktāk, līdz kamēr apstājas kādi no svarīgajiem agregātiem, piemēram, sirds. Nāve.

Vecums ir nenovēršams. Tikai laika jautājums. Agrāk — vēlāk. Protams, virs šīs mašīnas var uzstādīt citu, sarežģītāku. Tā modelēs pirmo, ņems vērā tanī uzkrājušos traucējumus, iedarbojoties attīrīs no kaitīgiem piejaukumiem. Daudzējādā ziņā tas izdosies, dzīve paildzināsies. Bet šai augstākajā mašīnā arī uzkrāsies savi traucējumi, un arī tā pamazām novecos … Un tā — bez gala. Organismu kā bioloģisku sistēmu nemirstība nav iespējamā. Principā nav iespējama.

Bet suga? Vai tikai varmācīga nāve? Citu konkurences dēļ? Laikam gan. «Traucējumi» var uzkrāties arī ģenētiskajā aparātā — pazemināsies piemērošanās spēja apkārtējiem apstākļiem. Ja vien derīgās mutācijas neizmainīs sugu labvēlīgā vienā.

Bet sociālās sistēmas? Vēl sarežģītāk. Jāpajautā Ļoņkam. Manas kaites šodien pavisam norimušas. Inlerese. Var aizmirst pat nāvi. Cilvēka garoza ir kaut kas lielisks.

Ļoņa drīz būs klāt. Te ir tuvu. Marina droši vien nav diez cik priecīga par manu uzaicinājumu. Viņš jau bija mājā — tātad drošībā no kārdinājumiem. Grūti viņai dzīvot. Alkoholisms ir ģimenes ārdītājs. Nē, ģimenei viņš ir pieķēries. Cik es atminu, bija vienaldzīgs pret sievietēm. Pēc tam pēkšņi ņēma un apprecējās. Neesmu pārliecināts, ka viņš bija laimīgs. Varbūt tāpēc arī dzer? Par šo jautājumu mēs nerunājam. Vīriešu «tabu». Par Ļubu arī ne. Viņš zina, bet runājam reti.

Tomēr zemapziņā Ļuba grib manu nāvi. Rakstnieki un psihologi ir ļoti naivi: allaž tēlo cilvēku vienā plānā. It kā viņš grib tikai kaut ko vienu. Bet īstenībā — tīrās pretrunas. Pašreiz vienu, pēc minūtes — kaut ko citu. Vai pat tā — vienlaikus kā vienu, tā arī otru. Jeb vai tas tikai ar mani tā? Svešā galvā neielīdīsi. Nē, tas tā ir visiem.

Viņa jau ir noskaņojusi sevi. Kā ugunsgrēks: vispirms milzums moku, viss grūst acu priekšā, viss mīļotais. Pēc tam — krāsmatas. Apātija. Bet vēlāk — nožogot sev kaktiņu un savākt tur visu, kas palicis pāri. Un papūlēties atrast kaut ko, lai dzīvotu. Viņai ir. Darbs. Bija ierunājusies par disertāciju: «Vai tad es esmu dumjāka par citiem?» Turpretī agrāk, kad reiz ieteicos, — «Kam man tas vajadzīgs? Jau tā pārāk daudz zinātnieku!»

Bērni. «Mēs nolēmām, mēs apspriedām.» Pāvels ir prātīgs. Un kā vīrietis pārāks par mani. Izskatīgs. Mazlietiņ varbūt par korpulentu. Gaumes lieta. Neesi ciniķis.

Kā deģenerējas mīlestība! Agrāk iemīlējās un visu pameta. Ignorēja baznīcas aizliegumu, sabiedrības nosodījumu. Pameta , bērnus, stāvokli sabiedrībā. Bet tagad? Lūdzu: šķiries. Nu — nē. Man ir zinātne. Viņai — bērni, viņu intelektuālā audzināšana. Un bez tam izlādēšanās darbā. Bet mīlestībai «tik un tik» un ne vairāk.

Jaunajā sabiedrībā ģimeni nekas neapdraud. «Brīvās» mīlestības nebūs. Tas ir labi. Nedrīkst ļaut kaislībām vaļu. Tas var kļūt par briesmām intelektam un sabiedrībai.

Tagad viņa ir nomākta. Vajag sākt visu no jauna: it kā nāves nav (Labi!), bet nav arī atbrīvošanās no meliem. Vispār viņa būs brīva. Uz satikšanos nav jāiet. Vienīgi šis sarkofags — kā mēms pārmetums. Un vēl — mazliet bail: ja nu pēkšņi atmostas un piesaka savas tiesības? Sarežģīta problēma, bet man ir slikti gan tā, gan tā.

Paiesimies. Septiņi soļi turpr septiņi atpakaļ. Estampi jānomaina, apnikuši. Kāpēc? Iekriti gan: netici nāvei? Varbūt neatdot dzīvokli? Kibernētikas institūtā Vadimam var iedot. Kā nekā es taču esmu varonis, dodos nākotnē, tikpat kā kosmosā. Atvaino: ne jau nu gluži tā. Kosmonauti ir jauni un veseli. Un Vadimam dzīvokli nedos — viņiem platība ģimenei pietiekama. Noteikumos pagaidām nav paredzēts piešķirt dzīvokli, lai glābtu no sievasmātes. Un uz maiņu šī dāma neielaidīsies.

Nekas cits neatliks, būs vien jāatdod.

Ak tu jocīgais! — nu ko gan ir vērti šie krāmi: Tolstoja bistīte, māla vāzīte zīmuļiem? Tolstojs no māmiņas!

Tagad es saprotu, kāpēc senie cilvēki mirušos apglabāja kopā ar iemīļotām lietām: cilvēks neticēja nāvei. Un arī tagad netic.

Bet es nu gan zinu, ka tur nebūs it nekā!

Kāpēc viņš nenāk?

Varētu drusku pastrādāt. Nekā nedarīšana ir izprieca. Jaunībā es to nesapratu. Ik brīvo minūti — grāmata rokās. Bet tagad varu staigāt vai gulēt un domāt, domāt par visu ko.

Zvans Atnāca. Saskūpstījāmies. Ja kāds redzētu — neticētu. Ļoņka, tāds ciniķis — un skūpstās!

— Sveiks! Ej iekšā. Sedies te, atzveltnes krēslā.

— Dod šurp pelnu trauku. Bet šito novāc. (Par ziediem. Izliekas?) Nestabila lieta, var nokrist, ūdens izlīs.

Nolieku viņam līdzās pelnu trauku. Lielo. Citādi visu nobārstīs ar pelniem.

— Tu gan esi brašs, vari noturēties, nesmēķē. Dzelzs griba. Kā tev ar veselību?

Tas kaitina — «kā un kā»

— Ej pie velna. Kāpēc tu man par to jautā?

— Tā nerunā. Man tas ir svarīgi. Nomirsi — un prāva daļas dvēseles aizies līdz ar tevi. Kā nekā turpat vai trīsdesmit gadi — nav joka lieta.

— Tu, liekas, šodien esi skaidrā? Brīnums gan.

Viņš smejas. Izskatās pēc mongoļa: vaigu kauli, acis. Zobgalīgs mūlis. Nez vai viņš ņem kaut ko nopietni? Bet pafilozofēt mīl. Nekā cita viņam nevajag. Padod tikai, kur pieķerties. Bet, ja nedosi, pats atradīs.

— Zini, ko es nupat lasīju. Hemingveju. Vareni. Tāpēc ka visur skan sociāli motīvi. Mēs taču, paši nemanot, esam pieraduši jebkuru darbu vērtēt sabiedriski. Esi ievērojis? Saprotams, ne viss viņam sakrīt ar mūsu priekšstatiem, bet kas par to? Vai tad tiešām mēs netiksim skaidrībā?

— Ko tad tu iesaki? Drukāt visu bez jebkādas izvēles?

— Ikviens pasākums ir jāorganizē saprātīgi.

— Tātad tu esi par mērenu reglamentāciju?

— Es esmu par saprātīgu. Un bez tam vēl par uzticēšanos.

Tūlīt es viņu noķeršu.

— Bet saki man, draugs, vai var noteikt reglamentācijas mēru un, ja var, tad kā? Protams, reglamentācija nepieciešama katrā vadīšanas sistēmā: tā būs kāda faktora, rādītāja izmaiņas robežas, aiz. Kurām jāsāk darboties regulētajām iedarbībām. Bet kā?

— Nu jā — vai vispār ir mērs brīvības vai, piemēram, pornogrāfijas mērīšanai?

— Kāpēc tu smejies? Pēc būtības.

— Lai notiek, pēc būtības. Ir vesela rinda jēdzienu, kurus var pieskaitīt pie sociāliem. Tiem ir kvalitāte, ar ko tie atšķiras no citiem, un kvantitāte — pakāpes šīs kvalitātes ietvaros. Pēc manām domām, pakāpes var noteikt ar vienkāršas aptaujas metodi. Tas ir sociālo pētījumu veids, kas pie mums tiek izmantots pavisam nepietiekami.

— Pagaidi. Ja uz plašas aptaujas pamata sāksim konstruēt vadīšanu, varam kļūdīties. Iedomājies, ka mēs uzstādītu jautājumu: «Vai jums patīk seksuālas filmas?» Pieņemsim, ka kādi sešdesmit procenti atbildēs ar «jā». Un ko tad?

— Tu mani ar šo argumentu nebūt nesatrieci! Jābūt galvai uz pleciem, lai pēc aptaujas rezultātiem izdarītu pareizo secinājumu. Vēl vairāk, ne par visu izdarāma aptauja. Un ne visi ir pakļaujami aptaujai: vienreiz — tikai speciālisti, citkārt — plaša publika.

— Ārkārtīgi sarežģīts jautājums. Šādu uzdevumu atrisināšanai nepieciešama kāda vispārīga pieeja. Nav nekādas jēgas izšķirt balsojot šauri speciālus jautājumus, kuros balsotāji it nemaz neorientējas. Saprotams, vēl riskantāk ir izšķirt to vienam.

— Zinātne apspriešanas brīvības apstākļos — lūk, vienīgi drošais kritērijs pareiza lēmuma izvēlē.

— Zini, draugs, zinātnes kalpi ir jau nu pārāk subjektīvi. Arī būs kļūdas. Tajos pārspīlējumos, kādi pie mums bija, stipri vainīgi ir arī zinātnieki.

— Bet, lai no tā izvairītos, vajadzīgi kvantitatīvie kritēriji. Skaitļi. Tas, ko jūs darāt savā laboratorijā, ir matemātiskā modelēšana. To taču var ieviest visās zinātnes nozarēs.

Tāpat runāja Jura. Un arī man tas ir zināms.

— Bet vai tev neliekas, Ļoņa, ka tā visa — informācijas vērtējuma, lēmumu — pamatā jāliek vēl kaut kas ļoti svarīgs, kaut kādi vispārīgi principi?

— Paklau, draugs, tu man esi pierunājis pilnas ausis. Bet konjaku galdā neliec. «Tik Žomini un Žomini, bet par šņabi ne pusvārda …»

— Un man jau šķita, ka gudrās sarunās tu pavisam to esi aizmirsis.

— Nekā nebūs! Liec galdā! Smadzenēm nepieciešama barība.

Alkoholiķis. Marina teica, ka viņš dzerot katru dienu. Es pajautāšu. Viņš ir noslēgts, nemīl atklāties sarunās.

— Tūlīt atnesīšu. Tikai nedomā, ka būs daudz. Viena maziņā.

— Dod, dod. Pēc. tam pameklēsim apcirkņos.

— Meklē vien. Es vairs nepērku.

Ne velna ra neatradīsi! Stāv apslēpts grāmatās.

Uzklāju istabā uz mazā galdiņa. Ļoņka nemīl iedzert virtuvē. «Vai es esmu vai neesmu viesis?»

Sēž, smēķē.

Dūmu strūkla aizplūst uz atvērtajām balkona durvīm.

Izskats viņam nav slikts. Dīvains cilvēks — kādas skrūvītes trūkst. Gudrs, bet tik bezjēdzīgi aiziet bojā.

Atsēdāmies. Es ielēju arī sev mazu glāzīti Kompānijas pēc. Arī uzkožamie ir: citrons desa, siers. Viņš ir vienaldzīgs pret ēdienu!

— Nu, par tavu mēģinājumu panākumiem! Iedzērām. Tas ir, viņš iedzēra, bet es tikai lūpas apslapināju.

— Pasaki, Ļoņa, kāpēc tu dzer?

— Vai tu taisies sprediķot?

— Nu bet tomēr? Es taču nejautāju bieži. Paskaidro kaut reizi.

— Un pareizi dari. Katram ir savas vājības. Tu, par piemēru, nodarbojies ar zinātnēm, bet es — iedzeru. Un nav zināms, kurš ir laimīgāks. Dod, es ieņemšu vēl vienu. Ja kopējā deva ir maza, tad vajag radīt trieciena koncentrāciju.

Vai viņš jau pieradis, vai? Piedzērušu (parastā izpratnē!) man nav gadījies viņu redzēt.

— Tu man neatbildēji uz jautājumu.

— Re, kāds tu esi. Pirmkārt, es neuzskatu sevi par alkoholiķi. Vai no rītiem. es dzeru? Nedzeru. Vai darbā mani ir redzējuši piedzērušu? Nav. Vai sabiedriskā vietā esmu kaut ko atļāvies? Atkal nē. Vai sabiedriskos pienākumus pildu? Jā. Tiesa, no apgrūtinošiem es izvairos. Pietiek. Cilvēks kā cilvēks. Tomēr es neslēpšu: pret vakaru man gribas, izsakoties tēlaini, mazliet pacelties pāri dienas dzīves pelēcībai. Es gaidu vakaru, tas ir taisnība.

Viņš nogrima domās. Un es sēžu, gaidu. Jūtu: viņš vēl runās.

Aizsmēķēja. Kuru jau?

— Pret vakaru mani pārņem ilgas. Es neesmu varējis atrast sev aizraušanos, pārliecināt sevi, ka daru vajadzīgo, derīgo, interesanto. Kā, piemēram, tu. Un cerības uz nākotni man vairs nav. Par ģimeni intereses nav. Marina ir lāga sieviete, nav vārdam vietas, bet pārlieku pareiza. Neapspriedīsim to. Vitālijs uzauga, un es pat nepamanīju. Kontakts ar viņu man nekad nav bijis. Viņš auga un auga.

— Te jau nu tu pats esi vainīgs.

— Vai tad es kādu vainoju? Mani visi vaino, un es arī nenoliedza. Tagad ņemsim darbu. Arī te es neesmu atradis savu vietu. Higiēna ir cēla zinātne, bet mani tā nez kāpēc neaizrauj. Docents es esmu labs, savu lietu zinu. Vecais arī ir apmierināts. Es daru viņa darbu, pēc viņa vietas netīkoju, kas gan vēl vajadzīgs?

Klusēju.

— Alkohols — tās taču ir zāles. Iedarbojas pret depresiju, Iedzer un skaties — optimisms pieaudzis. Pat paša acīs tu esi cēlies. «Redz, cik gudras lietas es protu izdomāt!» Dažu labu reizi tu sāc kalt plānus, kā īsts cilvēks. Ar tādām domām aizej gulēt. Bet no rīta pamosties … Un atkal gaidi vakaru. Zāles. Bet tu saki — alkoholisms.

Ja tā paklausās, tad viņa dzīve ir tīrā izprieca. Taču acīs skumjas. Viss meli.

— Vēl glāzīti šai sakarā; Jau cauri.

Pēdējā. Jautājumu vairs nav. Izārstēt viņu var tikai stiprs pārdzīvojums, piemēram, slimība. Pašsaglabāšanās instinkts parasti ir ļoti spēcīgs. Lai gan šai gadījumā neesmu pārliecināts.

— Tad tu, Vaņa, saki, ka vajadzīgi principi? Pamēģināšu. Vēl neesmu tev teicis, tie ir svaigi. Mērķis: racionāla sabiedrība. Galvenā prasība — visu cilvēku laime. Tomēr nemaldināsim sevi — pilnīga laime visiem nav iespējama. Mēs jau kādreiz runājām: patīkamā un nepatīkamā centri, adaptācija. Tātad jautājums par laimes optimumu. Tās komponenti arī ir zināmi: instinkti — ēšana, ģimene, atpūta, godkārība. Sarežģīti refleksi: brīvība, ziņkārība, darbs mērķa sasniegšanai. Vai ir tāds reflekss, fiziolog?

— Runā, ka esot. Mērķa reflekss. Jau Pavlovs atzinis.

— Ja jau Pavlovs, tad viss kārtībā. Bez šiem dzīvnieciskajiem laimes avotiem ir vēl sabiedrība. Biedrošanās prieks — labāk gan ar konjaku. (Neērmojies!) Jaunrade. Māksla. Cēla rīcība — pašaizliedzība. Varbūt vēl kaut kas, neatminu. Tas jau nenāk priekšā tik bieži.

— Nav tiesa.

— Labi, lai nav tiesa. Tātad avoti ir dažādi. Un pretrunīgi. Nereti viens cilvēks gūst prieku uz otra rēķina. Tad nu psihologiem kopā ar jums ir jāpaveic šāds darbs jāsastāda «laimes bilance». Jāātrod dažādu tipu cilvēku varianti. Vai to var izdarīt? Vai jums, fiziologiem, ir metodes laimes un nelaimes stāvokļa objektīvai reģistrācijai?

— Vismaz tās ir iespējamas. Prieka centru kairināšana rod savu atspoguļojumu iekšējo orgānu funkcijās. Tiesa, tas ir sarežģīti, taču liekas, ka ir iespējams radīt aparātus un metodes.

— Labi, nenovirzi mani. Ja var, tad var. Es aizmirsu vēl, lūk, ko pateikt; trenējot garozu, prieku, ko rada visas dzīvnieciskās jūtas, var daudzkārt pastiprināt. Un tad ikviens no instinktiem var kļūt par netikumu. Ēšanas instinkts radīs alkatību, dzimuma instinkts — izvirtību, pašsaglabāšanās instinkts — egoismu, varaskāri. Un tāpat var attīstīt labos. Mīlestība uz bērniem dos labsirdību, ziņkārība radīs zinātniekus, mērķa reflekss — gribu un jaunradi.

Cik jauks ir Ļoņka, kad viņš mazliet iedzer. Fantāzija, daiļrunība, šarms.

— Otrs jautājums — kā bērni pakļaujas audzināšanai. Un, saprotams, arī pieaugušie. Kādā mērā var apspiest kaitīgos instinktus un iepotēt derīgas sabiedriskās programmas? Man tā kā nebūtu zināmi tādi pētijumi, bet bez tiem nav bāzes. To tikai utopisti apgalvoja, ka katrā cilvēkā mītot eņģelis. Audzināšanas iespējas, šķiet, ir lielas, bet tās ir jānosaka kvantitatīvi. Citādi būs tikai tukšas runas par labāku nākotni, bez fundamenta. Vai tev ir zināmi šādi zinātniski darbi?

— Man? Nē. Neesmu par to speciāli interesējies,

— Nu skaidrs, tu taču esi profesors. Tu pētī tikai no viena punkta līdz otram. Ne vairāk.

— Liecies mierā. Un kas tālāk, enciklopēdist?

— Bet es vai zini, viņus apskaužu. Kaut kāds Helvēcijs varēja apgūt turpat vai visu sava laika zinātni. Vismaz visu svarīgo. Bet tagad tas nav iedomājams. Būtu man iedevuši institūtu — es visus šos jautājumus papētītu. Žēl — nedod. Nesaprot.

Viņam ir godkāre, bet viņš to neizrāda.

— Nu turpini.

— Es turpināšu, ja vien tev ir patika klausīties. Nu tad vispirms noteiksim laimes komponentus, pēc tam vajag izpētīt organizāciju. Kā realizēt iespējas, kādas mīt cilvēkā? Kā radīt precīzu sistēmu, lai nodrošinātu optimālu laimi? Es redzu trīs galvenos virzienus: darba un materiālās dzīves organizācija, audzināšanas un, beidzot, vadīšanas organizācija.

— Paklau, vai tev neliekas, ka tas ož pēc ķecerības?

— Nemaz ar ne. Zinātne ir stipri pavirzījusies uz priekšu, to nedrīkst aizmirst. Vai varu turpināt?

— Nu protams. Galu galā es taču neesmu eksperts šajos jautājumos.

— Sāksim ar darbu. Nē, labāk ar audzināšanu. Šai nolūkā atkal nepieciešami zināmi principi. Piemēram, šādi: vardarbības minimums. Ne jau nu gluži nepretošanās ļaunumam, bet minimums. Ļaunākajā gadījumā. Otrkārt — citu cilvēku brīvības cienīšana. Treškārt — ieaudzināt nepieciešamību pēc darba. Lai būtu nepieciešamība, nevis piespiedu kārtā. Tas ir iespējams. Ceturtkārt — cieņa pret ģimeni. Morāles stingrība. Piektkārt — godkārības ierobežošana. Nevis pilnīga tās iznīcināšana, bet ierobežošana. Kvantitatīvs mērs. Un sestkārt — jācīnās pret pārmērīgu pieķeršanos lietām — pret alkatību.

Es klusēju. Lai sludina vien.

— Es, zināms, saprotu, cik tas ir grūti — audzināšanas problēma, bet, to neatrisinot, nekādu cerību uz labāku sabiedrību nav. Šis jautājums ir īpašs un smags.

Teorētiķis. Savu dēlu nav pratis uzaudzināt, kā vajag. Paskat Ļuba, viņai teorijas ir maz, bet viņa stingri iztur līniju. Starp citu, arī viņa izvirza principus. Vedas gan man šodien ar principiem.

— Darbam vispirms jābūt obligātam. Tas pie mums nostādīts pareizi. Tālāk: pastāv obligātās darba dienas optimums, dažāds. Pārāk daudz brīva laika nāk par ļaunu. Arī šai ziņā nepieciešami speciāli pētījumi. Galvenais jautājums, lai cilvēki strādātu labi, pēc sirdsapziņas. Atkal nepieciešama zinātne —- cik maksāt.

— Tas nu gan tev neiznāk diez cik pārliecinoši.

— Es pats to jūtu. Par vienu es nešaubos: pārmērīga stimulēšana ar naudu ir bīstama. Pareizs atlīdzinājums, darba un audzināšanas laba organizācija, bet nevis atkāpšanās pie zelta teļa. Kails entuziasms ir tikpat maz vērts kā kaila nauda.

— Skaidrs. Kvantitatīvi kritēriji apzinīgumam un stimulēšanai.

— Jā. Un vēl viena piezīme: nepieciešams zinātniski pamatots labklājības optimums, lai nejustu trūkumu, bet arī netiktu veicināta alkatība. Mūsu higiēna «itin viegli» var atrisināt šo uzdevumu kopā ar psihologiem. Viena istaba uz cilvēku, vienkāršs, barojošs uzturs, ērts apģērbs. Kāpēc vēl ko lieku? Jāieaudzina jauna attieksme pret lietām. Tās nav pašmērķis.

— Varbūt pirms šīs propagandas būtu jāsasniedz noteikts līmenis un tikai pēc tam ieteikt ierobežojumus? Kā tu domā?

— Ak tu mietpilsoni! Pēc līmeņa sasniegšanas vajag censties, tas ir tiesa, bet izteikt noteiktus uzskatus šajā jautājumā arī ir nepieciešami. Un tieši tagad!

— Nezinu, nedomāju, ka tas būtu savlaicīgi.

— Labi. Lai paliek. Trešais punkts — pārvaldes sfēra. Tas ir pats galvenais — tā organizē darbu un audzināšanu, nodrošina sabiedrības eksistences un attīstības stabilitāti. Sistēmai jābūt izveidotai pēc vispārīgiem vadīšanas principiem: atgriezeniskā saite, pašregulēšanas un pilnveidošanas spēja. Visi šie jautājumi, starp citu, arī ir pilnīgi pieejami zinātnei.

Nemaz nav manāms, ka viņš ir iedzēris, vienīgi acis mirdz un vaigi piesārtuši. Pieradis. Iedzert viņam tas pats, kas smēķēt. Taču viss, ko viņš teica, ir «vispār». Es neiebilstu, taču tie ir spriedelējumi. Bet realizācija? Vai tā iespējama?

— Nu tad iedzeršu pēdējo lāsīti. Degviela beigusies, mašīna vairs nedarbosies. Tu man gribēji pastāstīt par mēģinājumu.

Melo: tevi interesē kritika. Pamēģināšu.

— Viss ir ļoti interesanti. Esmu vienisprātis. Audzināšanai, darba organizācijai, vadīšanai nepieciešama zinātniska pieeja. Tikai tādu zinātņu pagaidām nav. Psiholoģija, socioloģija — tās pagaidām atrodas faktu un kvalitatīvu hipotēžu uzkrāšanas stadijā. Es uzskatu, ka bez kibernētiskās metodes, bez modelēšanas šīs zinātnes praksei necik daudz nevarēs palīdzēt.

— Tu, profesor, runā pareizi. Šai ziņā mēs sen esam vienojušies. Modelēšana, darbojošies modeļi utt. Diemžēl līdz daudzu apziņai nenonāk pat pati jautājuma nostādne — zinātniska pieeja šīm sarežģītajām problēmām. Starp citu, vai tu esi manījis? Pats jautājums, par modelēšanu ir derīgs: zinātnes vīriem nekas cits neatliek kā pa jaunam pārvērtēt savu veco zinātni. Atteikties no vispārīgiem spriedumiem un pāriet pie stingrības. Bet. mašīnas pagaidām ir tikai blēņas.

— Tu tomēr esi briesmīgi pašpārliecināts, Ļoņka. Kā tu ņemies spriest par tik speciāliem jautājumiem?

— Diletanta priekšrocība. Diletants pats piešķir sev tiesības spriest par visu. Speciālisti smejas, bet dažkārt diletantiem ir taisnība. Un bez tam es jau izsakos tikai pie glāzītes. Tas nav bīstami.

Pietiek. Gribas dzert. Un par mēģinājumu gribas pastāstīt.

— Ļoņa, dzersim kafiju. Galvenās problēmas esam atrisinājuši.

Bet es taču varbūt redzēšu šo nākotni. Ne visai tālu nākotni, bet pasaule attīstās strauji. Lai gan neesmu manījis, ka cilvēki manas dzīves laikā būtu izmainījušies. Nē, ir gan izmainījušies. Kļuvuši labāki. Tiesa, pasaule var iet bojā. Atliek tikai cerēt uz veselo saprātu un zinātni. Cilvēku laimi izmērīs un noteiks sistēmu, kas dod optimumu… Būs interesanti paskatīties: sabiedrības struktūra? Vadīšanas sistēmas? Mašīnu loma? Cilvēks?

Labāk būtu gan neskatīt, bet būt veselam.

Kālab runāt, ja vairs nevar atgriezt? Nu tad — kaut vai paskatīt… To es domāju, kamēr ņemos ar kafijas vārāmo mašīnu virtuvē. Esmu atkal klāt.

— Kafija tūlīt būs gatava.

— Kafija man bijusi nebijusi: Uzliec tēju.

Eju uzlikt tēju. Varbūt iedot viņam vīnu? Konjaku nedrīkst. Tas ir skaidrs. Nē. Lai dzer tēju. Marina apvainosies. Nesaprotu, kas tur par labumu? Es nejūtu nekā cita kā sūrumu. Vēl neesi paguvis apreibt, bet dūša jau slikta un uz augšu vien griež. Aizsargāšanas reflekss. Interesanti, ko viņš teiks pār mēģinājumu, par perspektīvām. Viņš visu zina. Ja ne dziļi, tad plaši.

Viņš vai nu mani nemaz nežēlo, vai arī prot labi izlikties. Pat aizvainojoši. Tu esi liekulis: pats lūdz, lai neizsaka līdzjūtību, bet. kad tā dara, apvainojies. «Tevi nemīl.»

Kafija gatava. Pagaidīšu tēju. Lai varētu kopā. Uzlikšu cepumus. Par mēģinājumu pārāk sīki nestāstīšu. Bez lielīšanās. Nez kā klājas sunim?

— Vai tu drīz nāksi šurp, saimniek? Ciemiņš garlaikojas.

— Tūlīt. Paskaties avīzes.

Sāk vārīties. Gāze — tas ir lieliski. Vai atceries, bērnībā uzsildīt patvāri jau bija vesela problēma. Ogles, skali, pūšana. Toties pie galda bija mājīgi. Vispār, to es tā, atkā­toju, ko kāds teicis. Viss ir gatavs. Uzvārīsim tādu stiprāku, lai smadzenes apskaidrotos. Ievilkties varēs tur, istabā.

Sēž pie rakstāmgalda, kaut ko lasa.

— Nu, nāc. Sēdies, dzersim tēju.

— Interesanti šeit raksta par ģenētiku. Man likās, ka būs jau aizmirsuši vecos grēkus, bet viņi vēl piemin. Tu lasīji?

— Nē, vēl neiznāca. Pirms aizmigšanas.

— Nu un tagad par mēģinājumu. Mani moka ziņkāre.

— Nekā jauna es tev pastāstīt nevaru. Parasta hipotermija, kādu pielieto ķirurgi, vienīgi temperatūra stipri zemāka. Vairāk nekā divas stundas barības vadā bija divi grādi.

Es izliekos pieticīgs…

Tas nemaz nav slikti… Kādu jūs dabūjāt vielmaiņu, augstāku vai zemāku par normālo?

— Bija kaut kas ap diviem procentiem. Vēl prezīzi nav aprēķināts.

— Viena diena dzīves ir līdzvērtīga piecdesmit hipotermijas dienām?

— Apmēram. Citu aprēķinu gan pagaidām nav. Es palielīšos: suns pamodās labi un vakarā bija dzīvs. Viss izdarīts pēc pašiem augstākajiem standartiem.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Iekšējās vidēs regulēšanas kvalitāte. Neviens no rādītājiem nepārsniedza normas robežas.

— Pastāsti sīkāk, no sākuma līdz galam. Tas ir interasanti.

Es nestāstu visas detaļas, taču pietiekami sīki. Otru reizi, ka automāts. Vienlaikus vēroju reakciju. Un kaut kur apziņas nostūri domāju par dažādam lietām. Bet vēl kaut kur jūtu sāpes vēderā.

Viņš klausās klusēdams. Uzmanība saglabājusies — nav noreibis. Kas viņš par cilvēku? Gandrīz jau trīsdesmit gadus draudzējamies, bet tā īsti viņu nepazīstu. Filozofa prāts. Jau institūtā viņš bija galvenais polemizētājs. Bet pret cilvēkiem ir vienaldzīgs. Ģimenē mājo vēsums. Māte un dēls, bet viņš atsevišķi. Varbūt viņš slēpj? Vienā vienīga zobošanās. Man nav nācies rēdzēt viņu sarežģītās situācijās. Bet zinu, ka karoja viņš labi. Vairāki ordeņi.

Stāstu par sasildīšanu. Cik visi bija sasprindzināti! It kā viens organisms. Viņam arī par mani nospļauties. Netiku manījis, ka viņš būtu izrādījis sentimentalitāti. Nenosodi. Kas tā par jūtelību? Bet kāds tu pats esi? Arī vienaldzīgs. Vai pateikt viņam par Juru?

— Kā tu domā, vai ir kāda jēga pārvest laboratoriju uz Kibernētikas institūtu?

Pastāstīju par plāniem, mazliet izpušķoju, aizvainojumu noslēpu: sāks vēl izsmiet.

— Tavi puiši ir prātīgi izdomājuši. Tur viņiem būs vieglāk. Šim Juram acīmredzot galva ir īstajā vietā.

Viņš jau mani norakstījis zaudējumos. Pirmo reizi pa visu vakaru viņš pārteicās. Es slavēju Juru.

Iedomājos, kā Ļuba pašreiz domā un domā. Cenšas aprast ar jauno situāciju. Bet vai nebūs velti? Man nav pārliecības, ka pēdējā brīdī es neatkāpšos. Labi būtu, ja kaut kas notiktu: viens divi — un gatavs. Lai pat padomāt nepaspētu.

— Vaņa, vai tu vēl neesi atmetis savu fantāziju par anabiozi?

Nevajadzēja viņam toreiz stāstīt…

— Nē. Bet kāpēc man būtu jāatmet?

— Tāpat vien. Tas viss stipri atgādina lētu romānu.

— Zini, draugs, uzskati ir dažādi. Iedomājies sevi manā vietā, apsver visu un tad pasaki.

— Es jau iedomājos. Protams, tu esi izdomājis lieliski, bet iznāk it kā netaktiski. Kā jebkura pašnāvība.

— Bet es uzspjauļu uz pieklājību tādā lietā. Un sirdsapziņa man ir tīra — nevienam es nenodarīšu zaudējumu. (Tā nu gluži nav — Ļuba. Tu, protams, pārcietīsi.) Un no kura laika tevī ir pamodusies tāda cienība pret pieklājību?

— Liekas, tomēr tev taisnība. Tu pierodi pie dažiem jēdzieniem un pat nepadomā, ko tie ir vērti. Patiesi, kam ir kāda daļa? Pašnāvības nosodījums — kas tas ir? Sākās no reliģijas, bet pie mums? Pienākums. Nebūs nekādas kārtības, ja ikviens no mums uzspļaus saviem pienākumiem un aizies, kad vien iegribēs.

— Kā tu, piemēram, ar savu dzeršanu. Nez kāpēc to tu uzskati par pieklājīgu.

— Padodos! Precizē: cik nopietni ir tavi aprēķini par iespēju pamosties?

— Vai tu zini, cik draņķīgi man bija slimnīcā? Es tieši jutu — tūlīt miršu. Baiļu nebija, bet smakšanas sajūta ir briesmīga. Joprojām dzīvoju tās iespaidā. Saprotams, ja man teiktu, ka nomiršu bez mokām un bez brīdinājuma, es samierinātos. Patiesi, kāpēc celt troksni? Es nemīlu to.

— Nu redzi nu. Bet tomēr par «pamosties» pastāsti.

— Pēc manām domām, izredzes ir. Tiesa, pierādījumu man ir maz. Bet konstruēsim kameru, uzlabosim mākslīgās asinsrites aparātu un tad izdarīsim ilgstošu mēģinājumu.

Viņš iegrima domās. Arī es klusēju. Ko viņš teiks?

— Esmu pārliecināts, ka nākotnē šo problēmu atrisinās. Vienīgi man šķiet, ka fizisko faktoru ir pamaz Talkā jānāk ķīmijai: inhibitori, dzīvības procesu kavētāji līdzekļi. Vai tu esi dzirdējis par mēģinājumiem meklēt hormonus ziemas guļas dzīvniekiem? Nav vēl atrasti?

— Nē, nav. Citādi kaut kādas ziņas būtu nonākušas arī presē. Mēs sekojam.

— Nu ko tad vairs… Un tomēr nesteidzies. Vēl var kādu laiku novilkt, ja pareizi ārstējas Man stāstīja, ka tu pārāk daudz strādājot.

— Arī tu vel sāksi mani mudināt būt piesardzīgam! Tu runā tukšu, pēc inerces.

Viņš kļuvis tā kā skumīgs. Acīmredzot reibums pāriet.

— Jā… Liekas tev taisnība. Visu esi izlēmis pareizi. Bet neskumsim! Vajadzētu tā kā iedzert. Tu tomēr esi īsta gara nabadzība, ka neturi mājā rezerves.

Tik un tā nedošu. Lai gan gribētos iedot. Nē.

— Vai tu esi zdomājis, ko tu darīsi viņā saulē? Spriežot pēc tava plāna, tev vajadzēs salt ne mazāk kā 20 — 30 gadu.

— Kāpēc tu tā domā?

— Tāpēc, ka, lai pilnīgi uzvarētu leikozi, jāatšifrē šūnu dalīšanās struktūra. Detaļās, atomu vai vēl zemākā līmenī. Kāda jēga tev atmosties pirms laika?

Ciniķis. Jeb vai viņš atkal izliekas?

— Jēgas nav. Kur ir divdesmit, tur būs arī piecdesmit. Bet, no otras puses, es vēl sastaptu laikabiedrus. Piemēram, skolniekus.

— Apšaubāms prieks. Tik un tā viņi būs gudrāki par tevi. Būs izgudrojuši dažādas mašīnas. «Garīgo spēju pavairotājus.» Un vispār — vai tu esi padomājis par šo problēmu: ko iesākt pēc pamošanās?

— Tu šodien esi noņēmies mani kaitināt. Jā! Esmu padomājis! Un neesmu sajūsmināts. Būs vientulīgi, neomulīgi. Bet arī tagad es neesmu ticis lutināts ar uzmanību. Varbūt nākotnes cilvēki būs iecietīgāki? Kā tev šķiet: mēs tuvojamies ideālam vai ne?

— Tas ir sarežģīts jautājums. Nē, tomēr tuvojamies. Tēvs stāstīja, ka viņa laikā bijuši daudz rupjāki: situši sievas, lamu vārdus rakstījuši uz sienām.

— Nu, to jau mēs abi arī vēl pieredzējām. Vai atceries, kad braucām no Tālajiem Austrumiem pēc kara? Speciāli gājām lasīt stacijas tualetes telpās. Tu vēl to nosauci par tautas eposu.

— Tie bija labi laiki. Vaņka. Vai ne? Sapņi: miers, labi cilvēki, zinātne. Bet beidzās ar konjaku. Tev vēl ir izredzes satraukt pasauli ar šo pasākumu.

— Bet tevi māc žēlabas, ka neesi satraucis, ko?

— Zini, ir kaut kā dīvaini: pēc inerces uzpeld godkārīgas domas. Pēc tam atjēdzies un sauc sevi pie kārtības: «Muļķi, kāpēc tev tas» vajadzīgs?» Saliec visu savas vietās un atkal dzīvo mierīgi. Nē, es neesmu godkārīgs.

— Es taču ceru, ka tad, kad pamodīšos, cilvēki būs labāki un pieņems mani, dos patvērumu. Nedomāju, ka ap to laiku visi būs kļuvuši ģeniāli un es viens bušu muļķis. Es taču nerēķinos ar ilgu laiku. Bioloģija mainās lēnām.

— Starp citu, «kad» — tas jau vairs nebūs atkarīgs no tevis.

— Nu, bet kālab viņiem vilcināties ilgāk, nekā tas nepieciešams? Zinātniekiem pamodināšana vienmēr būs interesanta. Lai paskatītos, kā izdevies mēģinājums.

Klusējam.

— Pietiek. Esam papļāpājuši. Apšaubāms humors. Iešu vien uz mājām. Draņķīga gan ir dzīve! Rīt atkal uz katedru, studenti, skatīšu vaigā kolēģus. Pēc tam bibliotēka vai bufete. Bēdīgi. Slikti tu mani pacienāji. Es aizeju.

Neaizturu viņu. Ir jau vēls, esmu noguris. Pa visu garo dienu gudrās sarunas apnikušas. Un pēc šīs sarunas viss atkal sācis sāpēt. Jūtu ikviena, orgānu.

— Uz redzēšanos. Tu tomēr pārāk neaizraujies ar darbu. Steigai taču nav nekādas jēgas.

— Jā, jā. Centīšos. Vēl jānokārto milzums dažādu lietu.

Aizgāja. Soļi uz kāpnēm skan smagi, kā piedzērušam. Bet viņš jau ir atskurbis. Gulēt Piezvanīšu uz institūtu. Tālrunis gaitenī, tālu, viņi nedzirdēs. Bet ja nu tomēr? Griežu numuru. Gari pīkstieni. Pagaidīšu līdz desmit.

Tū-ū-ū. Viens . .. Neviens nepienāk. Deviņi, desmit. Beidzot!

— Te esmu es, profesors Prohorovs. Kas runā? Vaļa? Palūdziet Vadimu vai Juru.

Atbildēja: «Tūlīt.»

— Labvakar, Ivan Nikolajevič. Nejautājiet, nejautājiet. Suns nobeidzās.

Te tev nu bija! Kā tad tā? Kur tad visi plāni, gatavošanās? Ak mēs muļķi, gribējām nāvi apvest ap stūri… Nožēlojamie tārpi! Lai viņš pastāsta.

— Pastāsti. Un kāpēc paši nepiezvanījāt?

— Negribējām jūs sarūgtināt. Tik un tā palīdzēt nevar, — rītā būtu uzzinājuši. Nobeidzās pirms stundas. Rādītāji lēnām pasliktinājās, taču joprojām vēl bija ciešami. Spiediens astoņdesmit, pulss — simt divdesmit septiņi, pēdējais pieraksts. Apziņa skaidra. Lai gan venozo asiņu piesātinājums pazeminājās un pieauga aizdusa. Pēc tam pēkšņi — īsi krampji un nāve. Sirds apstāšanās. Visu izmēģinājām: masāžu, defibrilāciju, adrenalīnu, līdz kamēr zīlītes izpletās. Kādas trīsdesmit minūtes. Velti.

— Nu pateicos.

Noliku klausuli. Negribas runāt Pie tā nav ko piebilst. Un vispār — kāda starpība? Kāda velna pēc visa šī kņada? Gulēt gribi? Ej un guli.

Zāles? Ja … Ņemšu luminālu. Lai varētu gulēt.

Klāju gultu. Domāt negribas ne par ko. Cik gara bija diena. Un tādas beigas.

Nevajag domāt. Iztīrīt zobus. Tableti.

Vēsums no balkona. Neskatīties. Gultā — kā atvarā.

Ceturtā nodaļa

Šodien ir mana pēdējā īstā diena. Rīt ap šo laiku es jau atradīšos anabiozes stāvoklī. Gribētos vēl mazliet atlikt, bet vairs nevar: mans stāvoklis katastrofāli pasliktinās. Jau ir grūti staigāt, hemoglobīna procents pazeminājies līdz trīsdesmit pieci. Neuzskaitīšu drīzo beigu simptomus un pierādījumus — tas nevienam nav vajadzīgs.

Viss ir izlemts

Pēdējās divās dienās es pārlasīju savas piezīmes. Tagad viss izliekas naivs un smieklīgs. Sākumā es domāju tikai par vienu — izteikties, atvieglināt smagumu dvēselē. Bet pēc tam aizrāvos. Piezīmju raksturs pretendē uz literatūru, un šur tur sagrozīta patiesība. Dažas sarunas bija notikušas dažādos laikos. Tātad zemapziņā man bija mitusi godkārīga doma: kļūt slavenam. Apmēram tā: «Zinātnieka varoņdarba vēsture.» Bet pati būtība ir patiesa.

Pietiek par to. Laika maz. Atdošu piezīmes Ļubai.

Lai glabā.

Man vēlreiz ir jāpaskaidro savas rīcības iemesli. Atklāti un bez jebkāda izpušķojuma, lai vēlāk nebūtu nekādas aplamas spriedelēšanas.

Esmu noguris slimot un baidos pirmsnāves ciešanu. Esmu pārdzīvojis trīs saasināšanās periodus un vairāk nespēju. Turpretī te nekas nedraud.

Tas būs interesants mēģinājums. Zinātniska «interese» spēcīgi nostabilizējusies manī. Protams, es nepielīdzinu sevi īstiem varoņiem, kuri pakļāvuši sevi riskantiem mēģinājumiem, kas nereti beigušies ar nāvi. Esmu slims un lemts nāvei.

Bet interese ir.

Man šķiet interesanti pamosties un paskatīties, kāda izskatīsies pasaule pēc dažiem gadu desmitiem.

Eksperiments var dot labumu cilvēkiem Es nepārvērtēju nozīmi, bet kaut ko tas dos.

Visai reti cilvēka rīcību nosaka tikai viens vienīgs motīvs. Parasti to ir vairāk, turklāt ne visi no tiem ir apzināti. Es nezinu, kādā secībā jāizkārto uzskaitītie punkti. Svarīgi arī tas, ka man ļoti maz personisko sakaru šai pasaulē. Es mīlu Ļubu, bet pēdējā laika esmu atsvešinājies arī no viņas. Uz visiem tagad skatos it kā no malas, pat pats uz sevi. Ja man būtu bijis ļoti žēl kādu pamest, tad droši vien būtu vilcis līdz galam.

Jūtos vainīgs Ļubas priekšā, ka ar šo mēģinājumu sagādāšu viņai jaunas ciešanas. Taču rīkoties citādi nevaru.

Ir cerības, ka mēģinājums būs veiksmīgs un es pamodīšos. Izredzes ir ļoti niecīgas, tāpēc ka daudz kas ir pilnīgi neskaidrs, un mums nebija laika pārbaudīt. Attiecībā uz sevi es tās novērtēju apmēram ar desmit procentiem. Saprotams, ka šis skaitlis nav pierādāms.

Diemžēl sagatavošanās mēģinājumam nav pabeigta, un tas palielina risku. Būtu vajadzīgi vēl daži mēneši, bet to nav. Neviens mēģinājums ar suņiem neizdevās pilnīgi. No pieciem trīs pamodās, taču vēlāk aizgāja bojā dažādu iemeslu dēļ. Nepieciešama ilgstoša paralēla asinsrite, kuru mēs pagaidām nespējam apgūt. Tāpat mēs nepaguvām pārbaudīt augstspiediena kameru, jo abi pēdējie suņi, kurus mēs atmodinājām kamerā, nobeidzās nejaušu kļūdu rezultātā.

Tas viss mani ne sevišķi uztrauc, jo mani skolnieki vēl varēs izstrādāt līdz galam atmodināšanas režīmu vēlāk. Viens ir skaidrs — vajadzīga automātika, kas pilnīgi vadītu dzīvības procesus, jo, vadot ar roku, risks kļūdīties ir ārkārtīgi liels, kā tas jau mēdz būt jebkurā sarežģītā pasākumā.

Pietiek par to. Nav nekādas jēgas tagad rakstīt par tehniku un zinātni. Laika ir pārāk maz Atnāks puiši, vēl daudz kas jāpārrunā. Bez tam slimība un sagatavošanās mani ļoti novārdzinājusi.

Gribētos kaut ka rezumēt nodzīvoto dzīvi, bet jūtu, ka nekas pratīgs nesanāks.

Pats galvenais bija zinātne. Nezinu, kā citiem (acīmredzot ir dažādas pakāpes), bet man bija liela bauda meklēt, minēt, radīt. Vēl tagad es ar lielu gandarījumu atminos jauko noskaņu pēc veiksmīgiem atklājumiem. Iespējams, ka tāds es kļuvu tāpēc, ka dzīves citas puses man nebija sevišķi veiksmīgas.

Savā laikā Pavlovs jauniem zinātniekiem veltīja lieliskus vārdus. Ja nemaldos, viņš iesāka tā: «Esiet drosmīgi…» Tālāk esmu aizmirsis.

Jocīgi, ka man gribas aģitēt jaunatni nodoties zinātnei. «Pirms nāves es jums iesaku!» Allaž esmu novērojis, ka man piemīt zināma tieksme uz frāzēm.

Droši vien jaunrade ir pati cilvēciskākā iezīme.

Tikai nevajag padoties jebkurai ilūzijai. Ikviena jaunrade sagādā prieku, pats radīšanas process, bet zinātniekiem jāatceras: kāpēc un kā labā? Ārkārtīgi liela atbildība tagad uzlikta zinātniekiem.

Es daudz tiku domājis, runājis ar kolēģiem, ar draugiem par zinātnes virzieniem. Tie visi ir svarīgi, bet varbūt dažādās pakāpēs, paturot vērā, ka pasaulei draud reālas briesmas. Vairāk jāpētī psiholoģija un socioloģija, lai iemācītos vadīt cilvēkus un sabiedrību.

Jāizstrādā tādi cilvēka uzvedības principi, kas līdz minimumam samazinātu draudus citu brīvībai. Nē, es netaisos sludināt visaptverošu mīlestību, lai gan arī tas būtu ļoti labi. Diemžēl cilvēka daba nepanes to. Bet vismaz nevajag slavināt vardarbību. Droši vien ar speciālu analīzi iespējams atrast morāles un ētikas jēdzienu kvantitatīvo izteiksmi. Tos var modelēt. Zinātniekiem jādomā par šīm problēmām, jo parastie cilvēki dzīvo šaidienai un tikai baiļu pilni veras debesīs: baidās bumbas.

Zinātnieki radījuši pasaulei draudus, viņiem jāatrod arī izeja.

Pirms beigām man radusies nepārvarama vajadzība pamācīt cilvēkus, kā jādzīvo. Lai man piedod, es zinu, ka tas ir smieklīgi. Pats esmu dzīvojis slikti un nepareizi. (Bet to vairs nav iespējams izlabot. Pārāk vēlu apjēdzu!) Gribēju uzskaitīt savus padomus dzīvajiem, bet iznākuši banāli baušļi. Lai gan par tiem aģitējušas visas reliģijas, tomēr nekada labuma tas nav devis. Acīmredzot pati sabiedrības organizācija to nav sekmējusi. Tagad viss aizgājis pārāk tālu, ja jau ir apdraudēta pati dzīvības eksistence uz planētas. Un skaidrs, ka nav nekādas jēgas nodarboties ar vainīgo meklēšanu.

Nav jāmeklē tas, kas cilvēkus šķir, bet gan tas, kas tos vieno.

Vairāk man nav ko teikt. Un nav jau arī man nekādu tiesību dot cilvēkiem padomus.

Jābeidz, lai gan man vienkārši ir bailes pielikt punktu. It kā iesist naglu paša zārkā.

Es pārlasīju, un man kļuva mazliet kauns: uzpūsts stils, pamācības.

Pravietis.

Vairāk tā nedarīšu.

Pats labākais ir — beigt.

Visumā, es esmu gatavs.

… Akadēmijas Prezidijam

Fizioloģiļas institūta

Dzīvības funkciju matemātiskās

modelēšanas laboratorijas vadītāja

prof. I. N. Prohorova

ZIŅOJUMS

Tā kā mans veselības stāvoklis ir pilnīgi bezcerīgs, esmu nolēmis pakļaut sevi ilgstošai anabiozei, izmantojot šim nolūkam mūsu laboratorijā izveidoto dzīvības funkciju mākslīgās regulēšanas iekārtu. Es netiku savlaikus lūdzis atļauju šim mēģinājumam, jo baidījos, ka nesaņemšu to. Visi mēģinājuma dalībnieki — mani palīgi, kā arī klīniskās slimnīcas ārsti — deva man solījumu visu sagatavošanas periodu nekā neizpaust par mēģinājumu. Viņi nekur nav vainojami, jo tikai izpildīja manu lūgumu.

Ceru, ka šis mēģinājums nesīs labumu zinātnei. Ilgstoša anabioze būs nepieciešama ilgos kosmiskos ceļojumos. Iespējams, ka tai būs terapeitisks efekts dažu smagu slimību gadījumos. Pagaidām šīs metodes visas iespējas vēl grūti paredzēt.

Diemžēl mums jāsāk mēģinājums, kamēr iekārta vēl nav pilnīgi pabeigta. Atlikt to vairs nav iespējams, jo mana slinība progresē pārāk strauji. Šai sakarā lūdzu darbu turpinājumā paredzēt pasākumus, kuru rezultātā būtu iespējams

A) vadīšanu pilnīgi automatizēt;

B) izveidot ub aprobēt organisma iekšējās vides optimālo apstākļu uzturēšanas uzdevumam pakļautu automātiskās vadīšanas programmu un aparatūru ievadīšanai anabiozē un izvadīšanai no tās.

Atbildību par šiem darbiem var uzlikt iekārtas galvenajam konstruktoram J. N. Sitņikam.

Tā kā iekārtas apkalpei nepieciešami zināmi štati, jo automatizācija vēl nav pilnīga un droša, lūdzu šim nolūkam paredzēt nelielu skaitu darbinieku modelēšanas laboratorijas sastāvā, kas ir atbildīga par mēģinājumu.

Laboratorijas darbu vispārīgo virzienu lielas analogmašīnas radīšanā, kura modelētu iekšējo orgānu funkcijas un mijiedarbību normā un akūtu traucējumu gadījumos, uzskatu par praktiskai medicīnai visai perspektīvu un vajadzīgu. Tāpēc ieteicu plānot šos darbus nākošajiem gadiem, saistot tos ar klīnikas praktiskajām vajadzībām. Šīs laboratorijas vadību lūdzu uzticēt J. N. Sitņikam. par viņa vietnieku ieceļot V. P. Pļašņiku. Lūdzu galīgi izlemt jautājumu par laboratorijas nodošanu Kibernētikas institūtam un tās pārbazēšanu uz klīniskās pilsētiņas teritoriju.

Lūdzu uzturēt mani anabiozes stāvoklī tik ilgi, kamēr tiks atklāta un pārbaudīta leikožu efektīvas ārstēšanas metode. Protams, Prezidijs var pārtraukt mēģiģinājumu jebkurā brīdī, taču lūdzu ņemt vērā manu noteikto vēlēšanos, lai, mēģinājumu priekšlaicīgi pārtraucot, es netiktu pamodināts.

Manu dzīvokli lūdzu uz laiku nodot V. P. Pļašņika rīcībā, bet bibliotēku — laboratorijai.

Prof. Prohorovs

Piektā nodaļa

Es pārlasīju viņa piezīmes, un aprakstīt šo pēdejo dienu acīmredzot ir vienkārši mans PIENĀKUMS. Tas ir ļoti grūti, jo man nekad nav nācies rakstīt nekā cita kā vien dažus rakstus, vēstules un slimības vēsures. Bet es pamēģināšu. Uzraksīšu, palabošu, pārrakstīšu, bet lasīt nevienam nedošu. Kā iznāks tā būs labi.

Es gribu un ceru, ka viņš pamodīsies un izlasīs.

Man ir bailes. Šī sajūta mani nepamet tajās nedaudzajās dienās, kas pagājušas pēc svētdienas, pēc operācijas dienas. Cilvēks ir dzīvs, un cilvēks ir miris. Tas ir grūti saprotams un savienojams.

Es eju uz darbu. Nodarbojos ar bērniem, sarunājos ar vīru. Varbūt viņš kaut ko jauš, jo zina par manu līdzdalību operācijā, bet nekā nesaka. Dievs ar viņu. Man jau viss vienalga. Grūti pierast pie domas, ka tagad Viņš guļ šai sarkofagā. Šodien es tur biju aizgājusi tāpat kā katru dienu. Guļ pilnīgi balts. Nekad nebiju domājusi, ka cilvēka āda ir tik balta, ka silto krāsu tai piešķir asinis…

Tur drūzmējās korespondenti. Katru dienu ierodas arvien jauni un jauni, mūsu, padomju, un ārzemju. Vadims sniedz intervijas. Tas viņam apnicis, tāpēc viņš sacerējis papīru un izsniedz katram. Bet šiem tā nepatīk, šiem dod dzīvo vārdu. Viņi taujā: kas un kā, kāds viņš bija. Es pastāvēju kādu minūti un nodomāju: «Es zinu vairāk par visiem.» Ivans Nikolajevičs Prohorovs kļuvis slavenība. Tomēr viņš bijis godkārīgāks, nekā man tas bija licies agrāk. To es sapratu pēc piezīmēm.

Visu laiku rakstu kaut kādus nenozīmīgus vārdus, kas nevienam nav vajadzīgi. Lai gan viņam būs interesanti vēlāk izlasīt par publikas un zinātnes vīru reakciju.

Es rakstu tā, tāpēc ka man nepietiek vīrišķības pāriet pie galvenā. Lai gan nekā briesmīga it kā nebija, viss notika, kā bija plānots. Emu ārste un diezgan visa kā redzējusi: operācijas. asiņošanas, nāves. Esmu redzējusi. kā operēja hipotermijas apstākļos, pati asistēju Pjotram Stepanovičam, jutu zem pirkstiem aukstu ķermeni. Bet tad pagāja stunda, un dzīvība atgriezās. Nē, arī bija visādi. Un arī ne visu gribu atcerēties.

Acīmredzot briesmīgi bija tāpēc, ka šoreiz tas bija tuvs cilvēks. Man tā kā neērti rakstīt «mīļotais». It kā viņam šis vārds vairs nepiestāvētu. Viss ir ļoti sarežģīti. Kā tagad būs — nezinu.

Pēdējā nedēļā es biju pie viņa ik vakarus. Atnācu uz pāris stundām, runājos, gatavoju operācijai. Viss notika slepenībā, līdzdalībnieku skaits bija minimāls. No ārstiem piedalījos es un mūsu Volodja, anesteziologs. Viņam tika pateikts tikai priekšvakarā, mēs ar Vadimu aizgājām pie viņa uz māju. Viņš piekrita. Dāvidam nepateicām: «lieka informācija», kā teica Jura. Viņš pēc tam ļoti apvainojās uz mani un Vaņu.

Gatavošanās bija diezgan sarežģīta, mēs to izstrādājām abi kopā. Nepieciešams, lai zarnu trakts būtu tukšs, pilnīgi tukšs un pēc iespējas sterils. Vēdera ķirurģijā ir tādas metodes — to es labi zinu. Diēta, antibiotikas, caurejas līdzekļi, klizma, asins un plazmas pārliešana. Gatavojām veselas piecas dienas, viņš stipri novārga, viņam bija grūti staigāt.

Šīs tikšanās man bija ļoti smagas. Kauns atzīties, bet dažkārt es iedomājos: «Kaut ātrāk.» Bet pēc tam mocījos, ka esmu tik slikta. Es esmu vesela, man ir Kostja un Dola, darbs un priekšā vēl pagaidām neierobežota dzīve. Viņš ir kā uz nāvi notiesātais, pie kam nāves soda izpildīšanas laiks jau zināms. Nē, ne gluži tā. Viņu nomocījusi slimība, tās saasināšanās periodi, zāles, viņš jau gandrīz vai nīda medicīnu. Viņš apspieda sapīkumu, bija ar mani maigs, un šis maigums bija īpašs, bikls, kaunīgs, aizkustinošs.

Viņš bija ļoti kautrs, allaž baidījās kādu apvainot. Bet sevi arī neļāva apvainot. Viņam piemita savāds svešums, kas nošķīra citus cilvēkus no viņa. «Es jūs neaiztikšu, bet arī man nenāciet par tuvu.» «Nepilnvērtības komplekss», kā viņš mēdza teikt. Patiesi, viņš nekā neprata: ne dejot, ne peldēt, pat ne slidot, nedz arī braukt ar velosipēdu. Un arī ar sievietēm viņam nebija veicies, kā es nopratu pēc dažiem vārdiem. Tas bija jūtams.

Tātad šis tikšanās. Istaba, pie kuras es biju pieradusi ilgajos gados («ilgajos» — kā šis laiks skrien!) un kura acu priekšā kļuva sveša. Pie viņa vienmēr valdīja tīrība, tikai uz rakstāmgalda nekārtība. Bet tagad bija kļuvis pat kaut kā dzidri. Pēkšņi pazuda papīri no galda. Tā pulētā virsma svešādi laistījās. «Piekopjas,» es nodomāju, bet nekā neteicu. Visas grāmatas viņš salika plauktos. Manas vēstules atdeva vēlāk kopā ar piezīmēm. Pagaidām, es visu ieslēdzu savā galdā slimnīcā. Mājās pat nav kur noslēpt: bērni var nejauši atrast. Nav jau tik daudz man to papīru, esmu taču vienkārši ārste. Viņš man teica, ka lielu daudzumu melnrakstu un visvisādu zinātnisku makulatūru nodevis savāktuvei. Kaimiņu skolnieki aiznesuši. Visu vērtīgo savācis skapja apakšējā plauktā un ieslēdzis. «Gaidīs mani,» tā viņš pateica un pasmaidīja. Manā klātbūtnē viņš vienmēr centās būt mundrs, apgalvoja, ka ir lielas izredzes pamosties, bet es neticēju, jutu, ka viņš māna, ka tā ir gandrīz vai pašnāvība. Un bez tam pa šo gadu es daudz tiku lasījusi par anabiozi. Tagad es arī varu rakstīt disertāciju.

Un tomēr man pielipa viņa cerības. Viens no suņiem atradās anabiozē četras dienas un pamodās. Tiesa, drīz aizgāja bojā no asiņošanas zarnās — nebija pamanījuši, citādi būtu izglābuši. Vaņa to smagi pārdzīvoja. Kļūdas. Neprot fiziologi kopt slimniekus.

Vispār viņš velti domāja, ka es viņam labāk vēlētu normālu nāvi. Uznāca gan tādas domas, taču ļoti reti. Man viņš jebkurā gadījumā jau ir gājis bojā. Un es negribu, lai modinātu manā klātbūtnē, jo būšu jau veca, briesmīga, prātu izkūkojusi. No dzīves es sev nekā negaidu, bet novecot tik tā negribu. Pagaidām vēl Kostja saka, ka mamma ir jauna. Taču sirmie mati pēdējā gadā kļuvuši stipri manāmi.

Pārlasīju un nošausminājos. It kā būtu sataisījusies rakstīt par sevi. Vaņa man stāstīja par vairākiem virzieniem, kādos vienlaikus notiek domāšanas process. Viņš man teica daudz visādu gudrību un, liekas, padarījis mani gudrāku. Dažos jautājumos, piemēram, literatūrā, vispār mākslā, es saprotu vairāk par viņu. Pēdējos gados viņam neiznāca laika lasīt, arvien tikai zinātne un zinātne.

Ar ko tagad aizpildīt šo vietu? Pieķeru sevi pie domām: «Pajautāt Vaņam», «Pateikt Vaņam». Tāds rūgtums pēc tam mani pārņem.

Nevaru atsaukt atmiņā mūsu sarunas pēdējās tikšanās reizēs, kad mēģinājuma datums jau bija noteikts. Lai atcerētos vārdus vai labi izdomātu tos no jauna, nepieciešama profesionāla atmiņa. Vaņam piezīmēs tas iznācis tīri labi. Jādomā, ka viņš patiešām varētu rakstīt. Pat viņa stils, man liekas tīri moderns. Bet it kā manis sacīto viņš izdomājis neveiksmīgi. Man šādi vārdi nav palikuši prātā. Lai gan es varēju arī aizmirst.

Vienu no vakariem mums iznāca jauki pasēdēt, liekas, kādas trīs stundas. Pāvels ar bērniem bija aizgājis uz teātri. Es paliku mājā, teicu, ka sāp galva. (Paldies dievam, vairs nevajag izlikties!)

Biju atnesusi žurnālus ar jauniem dzejoļiem, vairākas spoles ar magnetofona lentēm. (Par tām pašreiz interesejas Kostja.) Lasīju viņam priekšā dzejoļus, daži bija tīri labi.

Pēc tam viņš skaitīja no galvas Jeseņinu un Majakovski. Izrādījās, ka viņš daudz atceras, es pat negaidīju. Tad dzērām kafiju un klausījāmies magnetofonu. Ir tāda simpātiska dziesmiņa par tālo Delfīnijas zemi un Ķenguru pilsētu. Tepat gadījās arī moderni ritmi, amerikāņu. Viņš saviebās: «Izslēdz, lūdzu.» Nepatīk. Bet man tā nekas, tie ir tīri patīkami dejošanai. Mēs šad un tad ar Kostju dejojam — viņš tik jocīgi vada, cenšas.

Kā parasti, runājām par bērniem. Es taču nevaru nerunāt par viņiem. Viņu allaž interesējusi «jaunatnes problēma», lai gan ļoti zinātniski, turpretī man tas ir dzīvības jautājums. Mazliet pastrīdējāmies par viņa palīgiem. Vadims man nepatika līdz pat pēdējai dienai, likās nekaunīgs un pašpārliecināts. Kā var kļūdīties jauniešos! Viņi bieži vien tikai maskējas ar bravūru un rupjību. Vadims izrādījās ļoti sirsnīgs. Jura ir daudz sausāks, es viņu nevaru saprast.

Atminos šo atvadīšanos, kad gāju projām. Domas: «Neliete, pametu viņu vienu… Neievērot nekā, palikt,» un citas domas: «Bet bērni? Kā izskaidrot? Kā izturēt viņu skatienu? Nē, nespēju.» Un vai tas vispār tik ļoti vajadzīgs?

Varbūt viņam vienam ir labāk? Lai nevajadzētu izlikties? Viņš ir tāds. . . nevaru atrast vārdu. Izturētu spīdzināšanu, lai tikai, neizliktos smieklīgs un nožēlojams.

Tātad es gāju projām. Vai man bija taisnība vai nebija, nezinu. Viņš ne reizes mani neaizturēja.

Šī rakstīšana kādu laiku man nāks par svētību — gan izklaidēs, gan arī liks atcerēties. Es rakstu slimnīcā, man taču ir pašai savs mazs kabinets, kā jau tas pieklājas kārtīgai vadītājai.

Bet tagad jādodas mājup, pie savām atvasēm.

Vakar es nerakstīju: nebija laika. Visu vakaru noņēmos ar smagu slimnieku. Akūts holecistīts, atkārtota operācija, pats nobarojies, vecs. Pēc tam bija kolapss, elpošanas insuficience, tik tikko nenomira. Te nu gan derētu augstspiediena kamera. Jura toreiz teica (vajadzēja taču par kaut ko runāt!), ka pēc pusgada mūsu klīnikas pilsētiņā kamera būs. Redzēsim.

Biju iegājusi tur, pat divas reizes. Bet tagad esmu iedraudzējusies ar viņiem, lāga puiši un meitenes, īpaši Poļina. Tiesa, viņa ir tīrā indeve. Vadimam neļauj dzīvot, bet acīmredzot viņš kaut ko nogrēkojies. Es to jūtu. Interesanti ir viņus, visus šos jaunos, vērot no savu četrdesmit gadu augstumiem.

Viss iet normāli. Jura man pastāstīja, ka mākslīgās asinsrites aparāta motors pārstājis silt, viņš kaut ko tur atradis, es nesapratu. Temperatūra plus divi grādi tiek uzturēta stabili. Spiediens kamerā ap vienu atmosfēru. Adapteri rāda, ka hipoksijas nav. bet virsējos audos pat skābekļa pārpilnība. Juru tas mazliet uztrauc, un viņš samazinās spiedienu.

Vaņa guļ tāds pats. Bāls, nopietns. Mati uz sejas nav atauguši, saka, ka skūšot reizi mēnesī vai retāk. Reizi pusstundā automāts izdara viņam vienu elpas vilcienu. Tas ir labi izdomāts, jo citādi būs nepatīkami, ja mutē rēgotos caurulītes. Nieri pa visu laiku ieslēdza četras reizes: tik lēni uzkrājās sārņi.

Baidos, ka būs grūtības ar plazmu, kamēr viņi nepārbrauks šurp uz klīnisko pilsētiņu. Stacija šodien atteica, labi, ka man bija iekrāta, es jau viņus pazīstu. Vajadzēs sarīkot skandālu. Palūgšu iejaukties Pjotru Stepanoviču, tie baidās viņa. Večuks arī apvainojās, ka viņam nekas nebija teikts. Viņš nesaprot, kas ir «lieka informācija» un «informācijas aizplūde». Es apvainojos agrāk, tāpēc ka viņš mani «izvirzīja» no klīnikas par nodaļas vadītāju, bet tagad esmu gandrīz vai apmierināta. Neviens tev neprasa zinātni, nodarbojies tikai ar slimniekiem.

Pēc tā vakara ar magnetofonu un dzejoļiem nekā patīkama vairs nevaru atcerēties. Ivans Nikolajevičs bija domīgs, pasauss. Temati sarunām neatradās. Bez tam viņu satrauca sagatavošanās procedūras. Ar dažām no tām viņam vienam bija grūti tikt galā, bet man viņš neļāva.

Ja gribu būt godīga, man jāsaka, ka šie apmeklējumi nebija tīkami. Dažreiz viņš pēkšņi atceras kādu no mūsu tikšanās reizēm. «Atceries, kā mēs ar tevi devāmies kalnos, kad bijām sanatorijā? Toreiz es varēju dūšīgi soļot, tevi vilku aiz rokas.» Tik jauki smaidīja, bet smaids tūlīt pazuda, seja satumsa, un viņš nopūšas: «Bet tagad redz, guļu kā koks…» Un man kļuva nepatīkami, tik grūti. Viņš it kā jūt to, atkal pasmaida un pilns maiguma saka: «Tev droši vien smagi ar mani, dārgā? Zini, es nevaru apvaldīt īgnumu pret visu, pret visu pasauli.» Pēc tam lūdzas, lai es neapvainojos. Rokas skūpstīja tā viegli, tik tikko. Lūpas sausas. Pēc tam es skrēju pa tumšām ielām un aiz bēdām raudāju. Dola (tik maiga meitene) visu pamanīja: «Kas tev noticis, māmiņ?» Ko es viņai atbildēju, neatminu…

Tā tas gāja visas trīs pēdējās dienas. Pie viņa nāca puiši, gribēja pie viņa nakšņot, bet viņš nepiekrita. Leonīds arī nāca katru dienu. Vaņa teica, ka bijis stiprāk iereibis nekā parasti. Tas arī ir dīvains cilvēks, spriežot pēc nostāstiem. Man liekas, ka viņam ar sievu kaut kas nav kārtībā … Vaņa noliedz. Bet viņš var arī nezināt. Vispār Leonīds manī izraisa antipātiju. Svētdien viņš atnāca uz operāciju, atvadījās, nīgrs nosēdēja, kamēr Vaņa aizmiga, un aizgāja, drīzāk gan aizskrēja, ne vārda neteicis. Liekas, ka bija skaidrā, bet varbūt es labi nesaskatīju, ne jau viņš man bija prātā.

Katru vakaru asaras. Es varētu arī ilgāk palikt pie Vaņas. Pāvelam es neteicu, uz kurieni eju. «Man uz kādu laiku jāiziet.» Viņš nejautāja. Arī tas bija smagi, bet par to nav vērts runāt…

Pēdējais vakars. Vaņu gatavošanās ļoti novārdzinājusi, jo nu jau divas dienas viņš nekā nav baudījis kā vien tēju, kafiju un mazliet buljona. Viņš jau tā bija vājš, bet tagad vēders iekritis līdz pašam mugurkaulam, tikai liesa izspiežas kreisajā paribē. Bija divaini viņu redzēt, kad izklausīju sirdi: tik pazīstams, bet tagad pārvērties. Viņš kaunējās, bet man acīs asaras. Es agrāk pat nezināju, ka esmu tik raudulīga.

Vaņa gulēja uz dīvāna zem segas pidžamā kā īsts slimnieks. Nu protams, īsts. Kā gan citādi? Galdiņš bija piegrūsts cieši klāt, uz tā avīzes, žurnāli. Kad atnācu, viņš kaut ko rakstīja, atbalstījis mapi prer celi. Man uzkrita, ka celis ir tik ass, izspiežas cauri segai.

Noskūpstīju viņu kā parasts. «Pasēdi brītiņu, es beidzu savu testamentu.» Es neapsēdos. Zinu, ka viņš nemīl, ja viņu vēro rakstīšanas laikā. Agrāk viņš ne reizi vien man tika teicis, ka manā klātbūtnē nevarot strādāt. Pajautāju, vai viņš tēju padzēris, un devos uz virtuvi to sagatavot. Arī pati biju izsalkusi, bet ne skapī, ne ledusskapī nekā nebija. Netiku gudra: kur viss palicis? Samalu kafiju un ieslēdzu kafijas vārāmo mašīnu. Viņš diezgan ātri pabeidza un pasauca mani: «Dārgā!» Man patika, kad viņš tā sauca. Tas tā nemēdza būt vienmēr.

Iegāju, viņš smaida. Atceros, nodomāju, ka smaids kļuvis vēl mīļāks.

— Visas šīs zemes lietas esmu pabeidzis.

(Es jau mēģinu rakstīt dialogus kā rakstnieks.)

Pēc tam viņš nolasīja man savu testamentu, pajautāja: «Kā ir?» Teicu, ka labi, lai gan man likās pārlieku lietišķīgi, bet oficiālais stils man ir pasvešs. Ziņojumi, paskaidrojumi, kādus nākas rakstīt nodaļas vadītājam, man vienmēr grūti padevušies. Taču kārtība manā nodaļā ir laba, to saka ne tikai komisijas, bet arī slimnieki.

Kafija uzvārījās, es novācu no galdiņa avīzes un uzliku traukus. Vaņa žēlojās, ka neesot, ar ko mani pacienāt. Vēl smējās: «Visu izmetu atkritumu vadā, baidījos, ka nenocietīšos.» Viņš palūdza ieliet stiprāku kafiju, bet es nepiekritu: domāju, ka viņš neaizmigs. Miega līdzekļus nebiju atnesusi.

Mūsu azaids beidzās ātri. Iedzēru ļoti saldu un stipru kafiju, mans izsalkums norima. Saruna ritēja mierīgi. Vaņa turējās labi. Visu laiku raudzījās manī, saņēma manu roku, kā tas mēdza būt agrāk, nerauca pieri un nenoslēdzās sevī. Es biju laimīga, ka viņš ir tik savaldīgs. Viņš teica: «Es jūtos tā, it kā pirms aizbraukšanas: mājās viss apnicis, rītā iesēdīšos vilcienā, vienvietīgā kupejā, iemigšu un pamodīšos jaunā vietā.» Lai arī vārdi nebija tieši šādi, taču jēgu atminu. Pēc tam piebilda, aprauti iesmiedamies:

— Bet, ja naktī būs katastrofa, es pat nepamodīšos!

Viņš teica, ka visvairāk viņam žēl atstāt mani. Taču jāatzīstas, es viņam diez kā vis neticēju. Vienkārši viņš gribēja man pateikt kaut ko patīkamu. Viņš allaž izturējās pret mani labi, maigi, vienādi. Jau slims būdams, mēdza teikt: «Paldies tev par siltumu. Citādi tā arī būtu nomiris, neizjutis siltuma.»

Tai pēdējā vakarā man negribējās runāt par operāciju, bet Vaņa neatlaidīgi atgriezās pie tās. Viss bija apspriests, lomas sadalītas un vispār kaut ko mainīt bija jau par vēlu … Viņš bažījās, kaut tikai noslēpumu neatklātu un nodomu neizjauktu. Bet tas bija maz ticams. Līdzdalībnieki bija paredzēti pavisam septiņi: Jura, Vadims, Poļa, Igors, es, Volodja — anesteziologs un vēl viena laborante Vaļa. Protams, gatavojās visa laboratorija, bet nezināja, kam. Bija paziņots, ka pirmdienas rītā sāksies mēģinājums ar hipotermiju, kurai būs jāilgst daudzas dienas. Ar šādu ieganstu tika pārbaudīta aparatūra, sterilizēta veļa un instrumenti, sagatavoti šķīdinājumi, medikamenti un reaktīvi. Pat suņi bija atlasīti. Trīs litrus plazmas un asins aizstājēju iepildīšanai mākslīgās asinsrites aparātā sagatavoju es savā nodaļā Veselu nedēļu izrakstīju no stacijas pa vienai divām ampulām.

Visa gatavošanās tika plānota speciālās apspriedēs — šaurās, ar Juru un Vadimu, un plašākas, kad pieaicināja mani, Polu, Igoru. Dīvaini bija ierasties šai dzīvoklī «darīšanās» un izturēties kā svešai. Volodja un Vaļa nezināja nekā līdz pašām beigām.

Ilgi tika apspriests jautājums, lūgt vai nelūgt oficiālu atļauju. Vadims pastāvēja uz to: «Vai tiešām viņi nesaprātīs?», ar «viņi» saprotot Akadēmijas vadību. Un tomēr izšķīrāmies par klusēšanu. Nobijāmies, ka varētu sākties «saskanošana», kas ieilgtu vairākus mēnešus, neviens negribēs uzņemties atbildību un pateikt «jā» tādā neparastā pasākumā. Galu galā ko viņi mums var padarīt? Eksperiments veikts pēc cietušā neatlaidīga pieprasījuma.

Interesanta bija pirmā reakcija pirmdienas rītā. Ivans Petrovičs izsauca Semjonu, Juru. Vadimu, sākumā kliedza, pēc tam sarūgtināts pārgrieza, acis: «Kā jūs uzdrīkstējāties piedalīties šai pasākumā? Nogalinājāt cilvēku, nogalinājāt lielisku zinātnieku!» Pēc tam atkal: «Jums vajadzēs atbildēt pēc visiem likumiem. Es šo lietu tā neatstāšu! Es nedomāju: jūsu dēļ iet cietumā!» Un tā tālāk. Viņš aiztrieca viņus un tūlīt pat sāka kaut kur zvanīt. Bet Jura negaidīja tālāko un tūlīt no rīta pats devās uz apgabala komiteju ar «testamenta» kopiju. Svarīgi ir pasākumu pareizi apgaismot pašā sākumā. Galu galā viss nokārtojās, un jau pirmdien biia dots pirmais paziņojums presē. Ivans Petrovičs savā kabinetā cienīgi pieņēma žurnālistus un pozēja fotogrāfiem. Beigās iznāca, ka tieši viņš radīja Prohorovu un sagatavoja operāciju. Taču Jura arī nesnauda un veda apmeklētājus uz laboratoriju, bet laboratorijā direktors neorientējās un atbildēja ne to, ko vajadzēja. Un tā komandēšana bija Juras rokās. Sākās «piespēles». Visiem bija ļoti pretīgi, bet jaunais nekronētais šefs Jura pateica, ka tā vajag. Ja arī vajag, tad pretīgi tik un tā.

Pēc tam mēs runājām par visādiem niekiem. Es stāstīju dažādas slimības vēstures, par bērniem. Pārrunājām pēdējo kinofilmu, kuru viņš, saprotams, nebija redzējis un bija lasījis tikai atsauksmes. Es vairs visu neatminu. Zinu tikai, ka mēs abi centāmies viens otra priekšā izlikties mierīgi un jautri. Tā parasti mēdz būt ilgas šķiršanās priekšvakarā. Māte man stāstīja, kā pavadīja tēvu karā. Man bija desmit gadu, un es patiešām domāju, ka visi ir līksmi.

Beidzot desmitos vakarā Vaņa pateica, ka ir noguris un man laiks iet uz māju. Neskaidras un sarežģītas jūtas pārņēma mani. «Tās ir pēdējās minūtes, paturi tās prātā. Rau, tās aizslīd.» Un tai pašā laikā: «Cik labi. ka laiks doties mājup.» Un tepat arī kauns, ka man vajadzētu palikt un nav pārliecības, ka viņš to vēlas.

Viņš piecēlās no guļvietas, viegli grīļodamies piegāja pie rakstāmgalda (tukšais galds laistījās) un izņēma no atvilktnes aktu vākus.

— Es te pēdējā gadā kaut ko pierakstīju. paņem, uzglabā. Pamodīšos, būs interesanti. Rādīt nevienam nerādi… Tik ilgi, kamēr pati par to neizšķirsies. Šorīt uzrakstīju pēdējo. Lūdzu tevi: nelasi šodien, man būs nepatīkami. Un te vēl ir tavas vēstules.

Viņš centās runāt mierīgi, un tas viņam gandrīz izdevās. Es arī turējos, kā nu varēdama.

Pēc tam viņš lūdza mani paņemt kaut ko atmiņai. Taču es nekādi nevarēju aptvert, ko ņemt. Galvā pavīdēja kādas zemiskas domas: «Bet ja nu kāds uzzina?» Tā ieēdusies šī konspirācija. Izvēlējos dažas fotogrāfijas, kādu man nebija. Tās arī tagad ir šeit, es katru dienu skatos un mēģinu iedomāties, kā viņš auga, mācījās, par ko domāja.

Vēl es paņēmu maziņo Tolstoja čuguna bistīti. Un viss.

Un viss. Noskūpstīju un aizskrēju. Vēl dzirdēju, kā viņš teica: «Piedod man, dārgā.» Durvis aizcirtās. Es kāpu lejā, bet galvā man dunēja: «Beigas. Beigas. Beigas. . .» Atkal raudāju visu ceļu un visu nakti arī. Iedomājos, kā viņš tīra zobus, dzer zāles, liekas gulēt. Droši vien pēc veca paraduma vēl lasa avīzi. . . Un atkal mocījos: «Kā es varēju viņu atstāt vienu?» Slikti man bija.

…Vairāk šodien rakstīt nespēju. Esmu galīgi beigta. Jāiet mājās. Noilgojos pēc saviem mīļajiem. Ko es būtu iesākusi bez viņiem? Tā vien dzirdu viņu čalas: «Māmiņa, māmiņa atnākusi!» Bet Kostja, pretendējot uz solīdumu, basē: «Mā, beidzot!» Bet pēc tam aizmirstas un skūpsta kā agrāk, kad bija mazs. Vēl pirms aiziešanas jāieiet paskatīt smagi slimos. Negribas, taču neieiet nevaru. Kāpēc tas tā?

Tā nu es esmu pienākusi pie paša galvenā — jāapraksta svētdiena. Citādi kā dienas vārdā es to nosaukt nevaru. Mēģinājums? Eksperiments? Vai tad šie vārdi ir vietā, kad kaut kas tāds tika izdarīts ar cilvēku?

Man jābūt vīrišķīgai un jāapraksta viss, kā bija.

Operācija bija paredzēta pulksten deviņos no rīta. («Operācija», šķiet, ir pats piemērotākais un man pats ierastākais vārds.) Es aizmigu īsi pirms ausmas, bet septiņos jau biju kājās. Jāizpilda savi pienākumi: jāsagatavo ģimenei ēst, jāapkopj dzīvoklis. Parastās svētdienas rīta sarunas: «Kostja, celies», «Dola, beidz lasīt», «Pāvel, te tev ir tīrs virskrekls» . .. Kālab es to visu rakstu? Vai tad runa ir par mani?

Aizgāju pusdeviņos, pasacījusi, ka man jāiet uz slimnīcu un līdz pusdienām neatgriezīšos. Pāvels neko neatteica, bet pavērās manī diezgan nikni. Acīmredzot viņš nojauta, uz kurieni es eju pa vakariem. Viņš zināja par Vaņas smago slimību, viņi bija pazīstami, un es viņam tiku teikusi — tā, starp citu.

Gāju steigdamās. Es iedomājos: Vadims jau piebraucis pie viņa mājas ar taksometru, dodas augšā pa kāpnēm. Vaņa ir gatavs, noskuvies, padzēris kafiju. Tas bija paredzēts plānā. Gultas vēļu novācis, viņš ir ļoti kārtīgs, nepavisam ne tāds kā parasti vecpuiši. Vadims saka kaut ko jautru, piemēram: «Nu šef, aiziet!» Kaut kādu banālu frāzi, ar kuru cenšas apslēpt sāpes un apjukumu. Vaņas seju es nevarēju iedomāties, ko viņš teica — arī ne. Droši vien kaut ko nenozīmīgu: «Tu ar taksometru? Ātri dabūji?» Tagad viņš priekšnamā uzvelk mēteli. Tas arī tagad karājas uz pakaramā kabinetā, un nevienam nepaceļas roka nolikt to kaut kur pastāvīgā vietā. Diezgan nobružāts ziemas mētelis, viņš to valkāja, kamēr vien atceros. Mēdza teikt: «Esmu pieradis, un kāpēc gan man švītēties?»

Pēc tam Vadims stāstīja: tā arī esot bijis. Viņš apģērbies priekšnamā, atgriezies istabā, pārlaidis vēlreiz acis visapkārt — vai viss kārtībā, varbūt arī gribējis atvadīties. Pateica: «Dzīvo te vesels, es neatgriezīšos tik drīz.» Bet nodomāja droši vien: «Pavisam neatgriezīšos.» Izredzes atgriezties viņš pats novērtēja ar desmit procentiem. Pēc tam ieteicies: «Apsēdīsimies, pirms dodamies ceļā.» Apsēdušies. Cik dīvaina situācija, pat grūti iedomāties: cilvēks dodas nākotnē. Vadims saka, ka sajūta bijusi pilnīgi tāda kā pirms aizbraukšanas: acis pašas meklējušas koferi.

Rīts bija apmācies. Cilvēku uz ielām vēl maz, krīt viegls sniedziņš. Nodomāju: «Marts bet no pavasara vēl ne vēsts. Nav mitrs, vajadzēja uzvilkt kurpes.» Tad apķēros: kāda tam nozīme? Vaņas dēļ? Lai viņš to atminētos tur, otrajā dzīvē? Viņš taču arī agrāk neievēroja, kā esmu ģērbusies.

Kad atnācu, viņu vēl nebija. Atbrauca tikai pēc pusstundas, — Vadims neesot varējis atrast taksometru. Tiesa, visi pārējie līdzdalībnieki jau bija sanākuši, es ierados pēdējā. Bija drusku kauns: «Varēji gan piecelties agrāk!»

Visiem bija savas rūpes: Jura darbojās pie automātikas regulēšanas bloka (es jau zināju, kas tas ir). Poļa lēja plazmu mākslīgās asinsrites aparāta oksigenatorā. Volodja pievienoja narkozes aparāta cauruli pie skābekļa balona. Igora operāciju telpā nebija: viņš ar savu palīdzi atradās laboratorijā, tepat līdzās.

Man te jau viss bija zināms: es biju tikusi uzaicināta uz pēdējiem mēģinājumiem. Neaprakstīšu iekārtu, jo neesmu pietiekami kvalificēta. Bez tam sīks apraksts drīz parādīsies žurnālos, ceļojumu nākotnē nepieskaitīja slepenajiem pasākumiem.

Telpā bija saspiesti un ne sevišķi tīri. Jura saka, ka prezidijā esot jau pieņemts lēmums uzcelt viņu laboratorijai nelielu ēku un ka tur būšot arī zāle sarkofagam ar visu mehāniku. Bet kad tas viss vēl būs? Es zinu, kā Akadēmija ceļ. Lai gan, ja būs spiediens no augšas, tad varbūt arī ātri. Un tas ir iespējams: sensāciju kārie žurnālisti jau runā par «padomju zinātnes lepnumu». Nepatīkami klausīties. Par Vaņu tagad raksta kā par kaut kādu lietu! Bet Jura nesaskata te nekā slikta. Apgalvo: «Tas notiek zinātnes labā.» Kaut tikai viņš neapvienotu to ar pašlabumu.

Centrā stāv sarkofags: liels cilindrs, līdz pusei no organiskā stikla, tā ka redzams viss, kas ir tā iekšienē. Abi cilindra vāki bija atvērti. Priekšā galds uz ritentiņiem, uz tā tiks dota narkoze un pievienota visa mehānika: gumijas caurules uz mākslīgās asinsrites aparātu, zondes spiediena mērīšanai sirdi, adapteri. Pēc tam galda plāksni tieši iebīdīs kamerā, bet visas gumijas caurules un vadi tiks izvadīti caur speciālu hermētiski noslēdzamu logu.

Tas viss izskatās ļoti iespaidīgi, bet naidīgi. Izņemot kameru, viss pārējais šķiet rupjš un neglīts. Rēgojas caurules, vadi, tīrais haoss. Jura saka: «Iekārtas makets.» Drīzumā būšot citādi: plūdlīnijas formas, skaista krāsa … Bet man tas viss kaut kā atgādina kapsētas žogu un kapa pieminekli.

Mani pienākumi operācijā nebija no grūtajiem. Manuprāt, Vaņa tos speciāli izdomāja, lai es varētu būt kopā ar viņu pēdējās minūtēs. Bet varbūt arī ne — ārsts tomēr ir nepieciešams: vai maz kas var gadīties pašā operācijas sākumā. Man vispirms vajadzēja palīdzēt Volodjam narkotizēšanā, jo viņa parastos palīgus — māsas — mēs negribējām pieaicināt; pēc tam man vajadzēja kā asistentam un operācijas māsai palīdzēt Vadimam pieslēgt mākslīgās asinsrites aparātu un ievadīt kateterus sirdī. Poļa viena pati ar to netiktu galā.

Sarunāties nevienam negribējās. Es nomazgāju rokas un sāku gatavot sterilo galdiņu, gumijas caurules un zondes ievadīšanai sirdī. Tas nav grūti: viss bija sterilizēts jau laikus, vajadzēja tikai salikt uz galdiņa.

Viņi atbrauca, kad es jau beidzu. Vēl tikai vajadzēja atšķaidīt heparinu.

Poļa paskatījās pa logu un noteica: «Atveduši.» Skumjas pārņēma sirdi, izzuda pēdējās cerības — atlikt. Kaut kur zemapziņā bija šāda doma: ja nu pēkšņi gadās kādi sarežģījumi tehnikā vai arī viņš saslimst? Laboratorijā es jau redzēju, ka viss ir gatavs, un tagad arī viņš atbraucis, tātad — notiks. Tikai kālab «atveduši»? It kā viņš pats vairs nevarētu, — būtu jau gulošs slimnieks.

Jura tūlīt visu pameta un aizgāja sagaidīt. Man arī gribējās iet, bet es jau biju sterila. Vai patiešām neizdosies pārmīt kaut vai vārdiņu? Nē, tā nevar. Viņām ir grūti, viņš ir jāatbalsta. Es steigšus visu pabeidzu un apklāju galdiņus ar steriliem palagiem. Kārbās bija rezerves cimdi un halāti. Bijām norunājusi «nevilcināt».

Gāju uz kabinetu pa tukšajiem gaiteņiem. Sirds dauzījās, ausīs dunēja. Domas galvā fragmentāras. Uzpeldēja kāds ritmisks motīvs: «… kāpnes, gaiteņi… mēmās rakstu zīmes …» Kāpēc? Nezinu.

Kabineta durvis bija vaļā. Vaņa gulēja uz dīvāna, ļoti bāls, deguns bija kļuvis tā kā garāks un iezilgans. Nodomāju: «Cik viņš slikti izskatās.» Viņš apsēdās, tiklīdz pamanīja, ka es ienāku. «Esiet sveicināta, Ļuba.» Neuzdrīkstējās uzrunāt ar «tu», bet tēva vārdā nenosauca. Tātad, arī man jāturas tāpat — oficiāli. Tātad vienīgi ar balsi, vienīgi ar skatienu.

— Ivan Nikolajevič, varbūt atliksim?

Tā gribējās, lai viņš pateiktu: «Jā, atliksim.» Nebija nekādu citu slepenu domu, vienīgi žēlums bija pavisam sažņaudzis sirdi.

— Nē, vai jums prāts, Ļubova Borisovna. Ja ne šodien, tad vispār nekad.

Es tā arī zināju. Šī cilvēka patmīlība nepazīst robežu. Droši vien viņš nodomāja: «Esmu atbraucis, bet tagad atpakaļ — zaudējis dūšu. Nē!»

Tagad, kad esmu izlasījusi viņa piezīmes, es labāk viņu saprotu. Viņš ļoti baidījās.

Saņēmu viņa roku: es taču esmu ārste, man jāpatausta pulss. Tas ir ļoti ātrs, apmēram simt divdesmit. No satraukuma, kā visiem slimniekiem pirms operācijas. Manas zāles nav līdzējušas. Pajautāju, vai viņš gulējis naktī. Atbildēja, ka jā, esot gulējis. Es atkal viņu noguldīju uz dīvāna. Tikai tagad pamanīju pārējos: Juru, Vadimu. Visi stav. Vadimam trīcēja žoklis un acis valgi mirdzēja. Pirmoreiz padomāju par viņu labi. Jura bija uzsvērti mierīgs. «Ak tu koka gabals,» es nodomāju.

— Kāpēc jūs visi esat nokāruši degvīnus! Ejiet un dariet savu darbu tikai nevilciniet. Ilgas atvadas — liekas asaras.

Vaņa to pateica īgni. Droši vien gribasspēku sasprindzinājis līdz pēdējam.

Jura atbildēja par visiem:

— Mums viss ir gatavs.

Man arī. Var atsegt asinsvadus, lai pieslēgtu aparātu. Poļa to jau piepildījusi ar plazmu. Tātad jāievada morfijs un jāsāk narkoze. Nekāda pamata, lai vilcinātos, nav un nav arī vajadzīgs.

— Nu tad dodiet morfiju. Jura, kad iesiet, pasakiet Volodjam, lai atnāk un izdara injekciju.

To teicu es, labi atminu. Pēc tam man tūlīt kļuva neērti, it kā es būtu pārņēmusi iniciatīvu, kamēr citi vēl šaubās. Izskats man droši vien bija vainīgs, tāpēc ka Vaņa paņēma mani pie rokas un pateicās:

— Pareizi, Ļuba, ir jāsāk.

Pēc tam Jura un Vadims izgāja.

Es iedomājos: ir kādas desmit minūtes atvadām. Ko man darīt?

Gribējās mesties pie viņa, apkampt, skūpstīt lūpas, pieri, acis, raudāt… Bet es stāvēju .. Nedrīkst! Tas viņam būs grūti, nepanesami, tā atvadīties.

— Mans mīļais! Turies, mēs vēl tiksimies…

Neizturēju, pieplaku uz mirkli, noskūpstīju. Jūtu, ka acīs riešas asaras…

— Uz redzēšanos!

Aizskrēju — vairs nespēju. Nedzirdēju, ko viņš atbildēja, tikai skatiens iespiedies atmiņā — nožēlojams, bezpalīdzīgs …

Tā es arī neizmantoju savas pēdējās desmit minūtes, nespēju savaldīties. Līdz pat šim laikam mani moka sirdsapziņa par to. Es tās noraudāju tualetes istabā uz palodzes. Pēc tam nomazgājos, noslaucījos kabatlakatiņā un kāpu lejā uz operāciju telpu. «Nu tagad patiešām viss ir galā. Viss,» nodomāju. Kā es dzīvošu bez viņa?

Bet dzīvoju. Eju uz darbu, gatavoju pusdienas. Vakar mazgāju veļu. Operēju. Kopā ar Dolu mācos angļu valodu. Bet dvēsele kā sastingusi pat vēl šobrīd.

Un kas tad īsti ir — mīlestība?

Jāturpina. Viss briesmīgais jau garām. Es pēc tam kustējos kā automāts, pat runāju par nesvarīgām lietām, tikai neatminu — par ko.

Kad es ienācu operāciju telpā, Vaņas un Volodjas vēl nebija. «Tātad Volodja viņu atvedīs pats. Kaut viņš nepakristu uz kāpnēm. Pieņemts gan vest ar ratiņiem.»

Sāku mazgāt rokas. Kā vienmēr, šī procedūra mani mazliet nomierināja: iegāju ierastu refleksu sfērā. Mēs mazgājāmies ar Vadimu kopā, pie vienas izlietnes blakus istabā, kas bija pārvērsta par operāciju zāles priekštelpu. Mazgājāmies klusējot, runāt negribējās, katram savas domas. Es baidījos, kaut tikai viņam sirds neapstātos pirms laika, kaut tikai kreisais priekškambaris netiktu pārstiepts — ja nu pēkšņi aortas vārstuli tur slikti? Ko tad? Atvērt pleiras dobumu, masēt sirdi un steigšus sildīt, atsakoties no anabiozes? Tikai tas viņam nebūs vajadzīgs, labāk nomirt narkozē nekā mocīties, mirstot no leikozes. Es spriedu par to aukstasinīgi. Es taču esmu ārste un esmu pieradusi novērtēt dzīvību. Lai gan tik un tā vajadzēs to darīt, vajadzēs atdzīvināt — tā prasa mūsu ārstu kanoni — līdz galam.

Vadims teica, ka baidoties: ja nu viņš pēkšņi nevarēs atsegt asinsvadus? Trīcēšot rokas. Es viņu nomierināju, apsolīju, ka palīdzēšu. ka izdarīšu pati, ja vajag. Lai viņš tikai izvada kateteru cauri sirds priekškambaru sieniņai, kreisajā priekškambarī. Es pastāstīju viņam par savām bažām, lai gan nevajadzēja, jo viņam pavisam sašļuka dūša. Neatminu, ko viņš teica, bet bija redzams, ka mīl Vaņu. Tas ir patīkami.

Mēs nomazgājāmies un sākām ģērbt sterilos halātus. No ķirurga viedokļa operācija ir niecīga — atsegt divas vēnas un artēriju. Apspriedē mēs nolēmām, ka drenēt kakla vērnas nav vērts: atdzesēšana skābekļa kamerā neprasa spēcīgu mākslīgās asinsrites aparāta jaudu.

Nez kāpēc viņi ilgi nenāca, un Poļa aiz­gāja uzzināt, kas noticis. Bet tūlīt pat atgriezās: «Nāk!»

Viņi ir klāt. Vaņa ir ļoti bāls, nāk lēnām, viņu atbalsta zem rokas. Viņš pasmaidīja izmocītu smaidu, sasveicinājās: «Labdien!» Igoru, Poļu un Vaļu viņš vēl nebija redzējis. Pārģērbts pidžamā — tas arī saskaņā ar plānu. Es šo pidžamu esmu redzējusi, man pat pazibēja kaut kādas pagātnes ainas.

— Nu ko tad vairāk, Ivan Nikolajevič, gulstieties, sāksim.

Kādi cietsirdīgi vārdi: «Gulstieties, sāksim.» Tas ir, tie ir parasti, nenovēršami, bet iegūst briesmīgu jēgu, kad sakām tos slimniekiem pirms smagas, riskantas operācijas. Un tomēr tagad tie skanēja vēl briesmīgāk, kā signāls sākt nāves sodu. «Gulstieties, sāksim.» To teica Jura, un man bija nepatīkami: it kā viņš steidzinātu.

— Nāciet, atvadīsimies stāvus. Nāciet, es jūs noskūpstīšu.

Pirmais pienāca Jura. Vaņa kaut ko klusi viņam pateica, es nesadzirdēju, uzzināju jau vēlāk. «Uz tevi visas cerības.» Mēs vēlāk sēdējām un atsaucām, atmiņā ikvienu žestu, ikvienu vārdu.

Poļai: «Precies, slikti ir vienam.» Man šie vārdi kaut kā iedūra: vai tad viņš ir viens? Un vai tad apprecēties ir tik liela laime?

Igoram: «Dzīvojiet saticīgi, lūdzu, neķildojieties.»

Volodjam: «Jūs man piedodiet, ka pavedināju jūs uz tādu pasākumu.» Volodja kaut ko nomurmināja, it kā: «Ko jūs, ko jūs, nav vērts.» Pagriezās pret sienu. Droši vien tādas sejas izteiksmes bija agrāk pēc grēksūdzes un svētā vakarēdiena: katrs vērās pats sevī.

Vaļai viņš vienkārši pateica: «Dzīvo vesela.»

Mēs ar Vadimu bijām sterilos halātos, viņi noskūpstīja mūs uz pieres, uzmanīgi, lai nepieskartos.

Vadimam viņš teica: «Esi savaldīgs ar cilvēkiem. Bet zinātnē — tieši otrādi, vajadzīga drosme. Es, redz, nebiju pietiekami drošs, un tāpēc pateicu ļoti maz.»

Man tikai nočukstēja: «Turies, dārgā.» Ļoti klusu, tā ka pat es to slikti dzirdēju. Man tas bija vienalga.

— Nu, un tagad rāpšos augšā. Palīdziet, puiši.

Viņš sāka rausties uz galda. Volodja viņam palīdzēja. Tas izskatījās kaut kā neveikli un nožēlojami. Bija redzams, ka ķermenis slikti paklausa viņam. Es centos iedomāties, kas viņam prātā: droši vien galvenā doma bija: «Aizbēgt!» Bet viņš turējās un, izņemot neveiklās kustības, ne ar ko sevi nenodeva, varbūt vienīgi ar apjukušo sejas izteiksmi. Es arī turējos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka maska bija uzvilkta līdz pašām acīm. Skropstas es nekrāsoju jau nedēļu.

Sēžot uz galda, viņš novilka pidžamu. Ļoti vājš — kauli un āda.

Apgūlās un uz dažām sekundēm piemiedza acis. (Es nobijos: vai asaras?) Visi pamira bija absolūts klusums. Redzams, viņš saņēma visus savus spēkus, visu vīrišķību. Seja pakāpeniski kaut kā nomierinājās, acis atvērās, viņš pasmaidīja. Mūsu priekšā atkal bija Ivans Nikolajevičs Prohorovs, bet man — Vaņa.

Viņš palūkojās visos pēc kārtas, pasmaidīja, mazliet ar cietēja izskatu, mazliet ironiski.

— Nu tad uz redzēšanos. Satiksimies pēc kādiem desmit gadiem.

Pastiepa Poļai roku injekcijai. Viņai vajadzēja ievadīt intravenozi narkotiku ievadnarkozei — tiopentālu un relaksantus. Vēnā viņa trāpīja tūlīt, un es vēl nodomāju: «Dūšīga meitene.» Viņa pavilka virzuli, šļircē parādījās asinis. Poļa pavērās manī jautājoši, it kā es te būtu galvenā. Es pamāju ar galvu — «ievadīt». Viņš skatījās griestos ar vienaldzīgu sejas izteiksmi, it kā jau vairs neatrastos starp mums.

Virzulis sāka kustēties, un pēc dažām sekundēm acis aizvērās. Viņš aizmiga, un mēs visi klusībā atvieglināti uzelpojām: smagā atvadu scēna bija beigusies. Tagad nu katram atlika labi paveikt savu darbu. Taču telpā vēl kādu laiku valdīja klusums.

Esmu piekususi. Visu vakaru rakstu bez pārtraukuma, pierakstīju veselu burtnīcu. Viņa vairs nav, tagad palikusi tikai atskaite. Uzrakstīšu citreiz. Kur man tagad steigties?

Veselu nedēļu neesmu rakstījusi. galvenais jau uzrakstīts, liekas, ka zudusi interese. Pagājušo reizi es viņu it kā otrreiz apbedīju. Un tomēr mans pienākums ir pabeigt.

Šodien ir piektdiena — gandrīz divas nedēļas kopš operācijas. Es aizeju ik dienas, tāpat kā atraitnes iet uz kapiem pirmajā laikā. Pēc tam pārstāj iet, un droši vien arī es pārstāšu. Tāda ir dzīve. Gribas protestēt noturēt, bet nespēju. Pati ievēroju, ka jau ne visu laiku domāju, ka citas lietas saista manu uzmanību.

Turpināšu.

Pēc tam kad viņš aizmiga, relaksantu iedarbībā gandrīz pilnīgi apstājās elpošana. Volodja ātri ievadīja viņam trahejā caurulīti, pieslēdza aparātu ar slāpekļa oksidulu un ar elpojamā maisa palīdzību sāka ritmiski piepūst plaušas, kā jau to vienmēr dara operāciju laikā.

Viņam novilka pidžamas bikses, sporta biksītes, un viņš palika kails un vientuļš. Es esmu pieradusi pie tādiem skatiem un jau neuztvēru to kā viņa, Vaņas, kailumu. Nekādas atmiņas tas neizraisīja, vienkārši — slimnieks. Bet vispār dīvaini: kails cilvēks tipiskos laboratorijas apstākļos, ar lielu daudzumu aparātu un rīku. Iespaids bija tāds, it kā grupa ļaundaru ārstu taisās veikt noziedzīgu eksperimentu. Vēlāk es jautāju: izrādījās, ka daudzi bija domājuši par to, par noziegumu. Man bija neērti, citiem arī. Narkoze jau bija noregulēta, bet mēs nez kapēc vilcinājāmies. Jura mums atgādināja: «Ir laiks.»

Tad Poļa nodzina viņam matus cirkšņu apvidū, un mēs ar Vadimu noziedām operācijas vietu ar jodu. Griezieniem vajadzēja būt ļoti maziem, jo grūti cerēt, ka anabiozes apstākļos brūces sadzīs. Mēs sākām operēt: atsegt asinsvadus. Vadims izrādījās nespējīgs: viņam trīcēja rokas, un turpināt vajadzēja man. Operēt bija viegli: zemādas taukaudu gandrīz pavisam nebija, artērija un vēna atradās tuvu. Pārsējām asiņojošos vadiņus, Ieskaitot pašus sīkākos, līdz brūce bija pilnīgi sausa. Dažas minūtes nogaidījām un ievadījām heparīnu, lai asinis nesarecētu. Pēc tam saskaņā ar plānu vajadzēja pievienot mākslīgās asinsrites aparātu, lai varētu pieslēgt mākslīgo asinsriti gadījumā, ja, ievadot zondi kreisajā priekškambarī, sirdsdarbība priekšlaicīgi apstātos. Tā arī izdarījām: pieslēdzām pie kreisās augšstilba vēnas un artērijas, bet caur labo vēnu Vadims sāka ievadīt speciālu zondi sirdī. Tā ir sarežģīta procedūra, bet Vadims bija tādā stāvoklī, ka es baidījos — viņš netiks galā. Nezinu, ko mēs būtu iesākuši, jo es to darīt neprotu. Vajadzētu riskēt, sākt anabiozi, nekontrolējot spiedienu sirds kreisajā pusē. Bet viss beidzās labi: pēc kādām desmit minūtēm mēs no zondes dabūjām spilgti sarkanas asinis, tātad tās gals bija iegājis kreisajā priekškambarī. Vadims ar halāta piedurkni noslaucīja pieri — sterilitātes refleksi viņam nav stabili. Pēc tam es ievadīju caurulīti otrajā augšstilba vēnā, un mākslīgās asinsrites aparāta pieslēgšanas procedūra bija pabeigta. Mēģinājumi ar suņiem jau bija devuši skaidru priekšstatu par nepieciešamajiem adapteriem («informācijas apjoms»), un nekā lieka mēs nepievienojām. Pat artēriju neatvērām, apmierinoties ar spiediena noteikšanu pēc pulsa. Paaugstinātais skābekļa spiediens kamerā stabili nodrošina audu apmierinošu oksigenāciju. Svarīgi ir iegūt datus par venozo asiņu piesātinājumu, šim nolūkam labajā priekškambarī ievadīta vēl viena tieva zonde.

Virs krūtīm un vēdera nostiprināja ar plānu plastmasas plēvi nosegtu tērauda karkasu. Tā ir mākslīgās elpošanas iekārta — zem karkasa periodiski tiek radīts retinājums, krūtis paceļas, un plaušās ieplūst gaiss.

Un tā viss bija pabeigts, slimnieku var iebīdīt kamerā un galīgi pieslēgt mākslīgās asinsrites aparātu un kontroles aparatūru. Jura palaida vaļā kaut kādus sprūdus, un galda vāks viegli ieslīdēja cilindrā, savā pastāvīgajā vietā. Visas caurules un adapteru vadus izvadīja cauri speciālam logam un pievienoja pie mākslīgās asinsrites aparāta (tas arī atrodas apvalkā, kas ļauj paaugstināt spiedienu tāpat kā kamerā) un pie sarežģītas mašīnas, kas veic mērījumus, reģistrāciju un automātisko vadīšanu (kā tā saucas, man ir aizmirsies).

Volodja ielika Vaņam mutē mazu sietiņu — gaisa vadu, lai neaizkristu mēle, un aizvēra muti. Ieslēdzām krūšu mākslīgo elpošanu.

Mani pienākumi bija beigušies, bet Jura palūdza mani izdarīt atzīmes mēģinājuma (operācijas!) žurnālā. Visi citi bija aizņemti: Poļa pie mākslīgās asinsrites aparāta, Vadims un Jura novēroja reģistrējošās iekārtas un kondicionētāju, atdzesēšanas programmas izpildi, Volodja sekoja narkozei, Igors ar palīdzi rūpējās par bioķīmiskām analīzēm. Pētījumu apjoms gan bija daudz mazāks nekā mēģinājumos ar suni, jo to mērķi bija tīri praktiskas dabas, tomēr arī cilvēku bija maz.

Lūk, šie ieraksti:

23. III, 11.00. aizvēra kameras vākus, sāka atdzesēšanu, ieslēdza kondicionētāju un ventilatoru.

11.20. temperatūra barības vadā — 30°. Līdztekus ieslēgts mākslīgās asinsrites aparāts ar jaudu 1 l/m.

11.25. sāka paaugstināt spiedienu kamerā.

11.40. spiediens 2 atm. temperatūra — 26°. Sirds kontrakciju biežums 56 reizes minūtē. Gaidāma fibrilācija. Jābaidās par kreisā kambara pārpildīšanos.

11.52. fibrilācija. spiediens kreisajā kambarī nav paaugstinājies!

12.00. temperatūra — 16°. sāka pazemināt spiedienu kamerā, lai aizstātu asinis.

12.24. mākslīgās asinsrites aparāts apstādināts, lai aizstātu asinis.

12.40. mākslīgās asinsrites aparāts ieslēgts ar jaudu 2,5 l/m. Temperatūra — 13°. Spiediens kamerā ceļas.

13.00. temperatūra — 8°. jauda samazināta līdz 1,5 l/m. Spiediens 2 atm.

13.50. temperatūra taisnajā zarnā — 2°. Atdzesēšanas periods beidzies. Sākas pastāvīga režīma izstrādāšana.

Rakstīšanā atkal bija pārtraukums. Šodien ir otrdiena, 11. aprīlis. Pagājušas sešpadsmit dienas. Kņada, paldies dievam, norimusi. Arī entuziasms kļuvis mazāks. Ja agrāk dežurēja pa pieci, jo brīvprātīgo no laboratorijas un Kibernētikas institūta (inženieri un tehniķi mašīnu uzraudzīšanai) bija cik uziet, tad tagan jau sākušies strīdiņi: kam dežūrēt. Gadījās, ka Jura palika viens pats.

Cik negudra gan ir sievietes sirds: man tagad liekas, ka viņš jau ir aizmirsts, ka palīgi grib piesavināties viņa slavu. Es pat pieķēru sevi pie sērīgas domas — «tikai man vienai nekas nav vajadzīgs un nekas nav palicis». Es taču neesmu sieva, un uz Vaņu un vēl jo vairāk uz laboratoriju man nebija nekādu tiesību. Tagadējos jaunievedumus laboratorijā es izjūtu kā personisku apvainojumu.

Bet es piespiežu sevi būt objektīvai, un tad izrādās, ka man nav ko pārmest Juram. Galu galā nevar taču prasīt, lai laboratorijā viss paliktu tāpat kā agrāk. Protams, Poļa atstāsta man tenkas, ka daudzi neesot mierā ar Juru, bet, kad es cenšos iedziļināties lietas būtībā, tad izrādās, ka viņš vienkārši prasa disciplīnu. Ivans Nikolajevičs nekad nebija bijis sevišķi stingrs, un daudzi to izmantoja. Arī Semjons bija mīksts. Starp citu, viņš pārgājis uz direktora nodaļu, kā jau tas bija gaidāms, bet uzvedas labi. Pat Vadims sacīja: «Viņš netaisa mēslus, lai gan varētu.»

Tagad visi spēki koncentrēti šīs iekārtas pilnveidošanai, tā nosaukta par «ANA-1». Pēc manām domām, nosaukums muļķīgs, bet es šajā lietā neiejaucos. Pārlasīju un apķēros: «Tas tikai vēl trūktu, ka iejauktos!» Vaņa allaž mani mācīja būt objektīvai, bet tā arī neizmācīja. Pārāk daudz manī ir sievišķīgā. Tiesa, šāda mācīšana nebija velta — es cenšos sevi novērot it kā no malas. Bet ne vienmēr tas izdodas. Pārāk vēlu esmu sākusi mācīties.

Protams, iekārtu vajag pilnveidot, lai tā strādātu droši un varētu iztikt ar vienu dežurantu. Labi, ka Jura nav no tiem, kas mīl izpriecas, bet viņa jaunkundze arī tāda pati, «zilzeķe»: visu laiku tikai lasa dzejoļus — tā viņi sēž mājās, un viņš ikvienā dienas vai nakts stundā ierodas lāpīt bojājumus.

Vaņu jau iesaukuši par «Apburto princi». Mani tas aizvaino līdz asarām.

Stipri palīdzējušas avīzes, kā saka Vadims Jura iedarbina visas sviras, izmanto momentu, kamēr direktoru, priekšnieku un vienkārši entuziastu interese nav atslābusi. Entuziasmam arī nepieciešama barība, bet kur to lai ņem? Vadims lasa lekcijas, bet efekts, saprotams, nav tāds, kāds bija Ivanam Nikolajevičam. Tagad man viss, kas bija viņā, šķiet ideāls, bet cik reižu es netiku rājusies? Vai šajā ziņā ir spēkā kādi psihikas likumi? Nezinu.

Jāraksta tālāk. Man tas mazliet jau ir apnicis, un redzu, ka neiznāk labi. Bet es it kā esmu uzņēmusies pienākumu: uzrakstīt, uzrakstīt Vaņam. Tāpēc arī man jāraksta.

Režīma izvēle ir sarežģīta problēma, tāpēc ka, kaut arī temperatūra palikusi pastāvīga, organismā turpinājās izmaiņas. «Stacionārs režīms» (visi šie vārdi man sveši) bija sasniegts tikai pēc nedēļas.

Uzdevums bija izvēlēties spiedienu un attiecības starp mākslīgās asinsrites aparāta darba un miera periodiem tā, lai O2 un CO2 saturs audos nepārsniegtu pieļaujamās robežas.

Kad izstrādājām režīmu, mums bija daudz brīva laika un mēs sarunājāmies, lai nebūtu tik smagi. Tiesa, Jura vairāk ņēmās ap mašīnām (sāka silt sūkņa motors), Igors nodarbojās ar analīzēm, bet mums ar Vadimu, Poļu un Volodju nebija ko darīt.

Mēs sēdējām pie mākslīgās asinsrites aparāta un skumju pilni sarunājāmies. Bija dīvaini: viņš guļ šeit — un mēs klusinājām balsis. Laboratorijā bija samērā klusu, jo kondicionētājs atradās blakus istabā un durvis mēs bijām aizvēruši.

Iespaids ir tāds, it kā tuvinieki sēž pie nelaikā bēru dienas priekšvakarā. Es to izjutu, kad bija nomirusi māmiņa.

Nē. šķiet, tagad mums bija sliktāk. Mūs it kā nepameta vainas sajūta — vai mēs neesam nozieguma līdzdalībnieki? Poļa ierunājas par to pirmā, un visi pievienojās. Sākām pārspriest — kāpēc? Ideja un iniciatīva ir viņa, bet vai mums nevajadzēja viņu atrunāt, varbūt pat atteikties? Kāpēc es tā neizdarīju? Tomēr nepiedalīties es arī nevarēju — tā būtu bijusi nodevība.

Vadimam pirmais pastāstīja Jura, vēl slepus no šefa. «Mani aizrāva idejas tīri zinātniskā puse.» Liekas, ka tā viņš teica. Tikai pirms pašas operācijas viņš iedomājās par noziegumu. Bet atkāpties jau bija par vēlu.

Poļa teica: «Bet vai tad es varēju atteikties, ja viņš pats mani lūdza?» Un arī es nevarētu.

Pēc tam viņa visu laiku jautāja: cik ilgi viņš būtu nodzīvojis bez «tā»? Es atbildēju, ka varbūt pusgadu, bet varbūt mēnesi. Slikti bija tas, ka reakciju dēļ viņam kļuva bīstami pārliet asinis. Es esmu ķirurgs un ticu asinīm vairāk nekā zālēm. Trīs četras reizes mēnesī svaigas asinis — tas ir ļoti labi, citādi anēmija viņu būtu pazudinājusi. Cik es viņam pārlēju šīs asinis! Droši vien kādus divdesmit litrus.

Un arī es pajautāju tieši, vai viņi tic atdzīvināšanas iespējai.

Vadims sāka kaut ko murmināt: «Jā, zināt …» Bet pēc tam atmeta ar roku un teica: «Neticu.» Viņam virsū metās Pola: «Tad kāpēc tu … Kā tu uzdrošinājies…» utt. Es arī nobrīnījos un palūdzu paskaidrot. Viņš pateica apmēram sekojošo: ja viņu tūlīt sāktu modināt, viņš pamostos, bet pēc gadiem nevar nenotikt struktūras izmaiņas molekulās, kas pārzina tās šūnu funkcijas, kuras pašreiz nedarbojas. Šai brīdī pienāca Jura (viņš acīmredzot pa ausu galam bija klausījies) un ļoti asi sacīja: «Bet kā tu to visu zini? Vai tad bija izdarīti speciāli pētījumi? Tādu nav vai arī tie nekā nepierāda. Vienkāršo dzīvnieku anabioze ir fakts, neveiksmes augstāko dzīvnieku anabiozes panākšanā izskaidrojamas ar atdzīvināšanas metodikas grūtībām. Šūnas un orgāni iet bojā tāpēc, ka līdz šai dienai nav iespējams mākslīgi nodrošināt tām piemērotus apstākļus atjaunošanās periodam. Ivans Nikolajevičs ierosināja principiāli jaunu pieeju: plazmas cirkulācija un kamera, bet mēs radīsim labu tehniku ar ideālu regulāciju. Un tad redzēsim!»

Es ļoti labi paturēju prātā viņa runas jēgu, par kuru biju pateicīga. Vadims sēdēja kā skolnieks. Pēc tam Jura piebilda tikpat asi (kā priekšnieks!), lai mēs izbeigtu rakņāties pa savām jūtām. «Šefs parādīja varonību zinātnes un cilvēces labā.» Un ka mūsu pienākums ir darīt visu, lai eksperiments izdotos, vienalga, kā arī par to runātu.

Pamatīgi viņš mūs norāja, bet pēc tam kļuva it kā vieglāk. Pat Vadims neaizsvilās un nesāka strīdēties. Es aizvien vairāk ievēroju, ka viņš skatās uz Juru ar zināmu cienību, liekas, ka tā viņš neskatījās pat uz Ivanu Nikolajeviču, pastāvīgi teica rupjības un strīdējās. Bet viņš ir ļoti labs.

Jura izturas pret mani ar cieņu, kā pret vecāku cilvēku, un man pat ir neveikli. Protams, viņam viss ir zināms, iespējams, ka Vaņa pats viņam pateica pēdējās dienās. Es to jūtu. Tikai kāpēc gan viņš pieļāva šīs ārišķības un pat mazliet tā kā pozēja? Kāpēc tā jāsteidzas ar laboratorijas reorganizāciju, ar tās nodošanu Kibernētikas institūtam? Vai tiešām nav iespējams pagaidām vadīt nelaiķa šefa vārdā, tāpat kā agrāk, bet neieviest šādu stingrību? Vai tiešām viņš ir tikai karjerists? Nezinu, tā kā neizskatās. Tā es domāju tagad, toreiz šaubu man nebija.

Sarunas vairs nevedās. Ikvienam atradās savas darīšanas. Jura vispār kaut kur aizgāja, droši vien uz darbnīcu: dzirdēju, ka runāja.

Es apsēdos pie loga un skatījos uz ielu. Krita sniegs, bet ārā bija drēgni. Nepatīkams laiks, pilnīgi atbilst garastāvoklim. Domas aizklīda uz citu pusi: bet, ja atmodināšana iespējama, tad mēs atteikdamies būtu izrādījušies nodevēji? Es jau esmu sapinusies.

Atceros, cik bezcerīga tobrīd man likās dzīve. Pat bērni: Kostja jau sācis pa telefonu ar meitenēm ilgi runāties. Tiesa, pagaidām visu man vēl stāsta, bet varbūt jau ne vairs visu? Ej nu sazini! Dola pagaidām vēl pilnīgi ir manējā, lai gan viņa ļoti mīl tēvu, un es vēl nezinu, kuru viņa būtu izvēlējusies. Viņi augs un attālināsies — tāds ir dabas likums. Ar vīru diez vai tuvība atjaunosies, vismaz tad man likās, ka ne… Bet ar Vaņu es būtu bijusi laimīga līdz pašam vecumam, par to esmu pārliecināta. Paliek vēl ķirurģija… Bet kas es par ķirurgu? Vienkārši pilsētas slimnīcas nodaļas vadītāja. Brukas, apendicīti, kuņģa rezekcijas… Retumis — plaušu operācijas, tās man padodas labi, bet slimnieki dod priekšroku klīnikai. Vidējam līmenim neesmu pacēlusies pāri. Veci ķirurgi ir, viņus mīl un ciena līdz nāvei, bet vecas ķirurģes es diez kāpēc neesmu redzējusi? Vai arī sievietes uznākušas arēnā tikai pēc kara un vēl nav paguvušas novecot? Es jau esmu pārkāpusi četrdesmit gadu slieksni, sākšu piebriest, sirmot un pavisam nemanot kļūšu par pretīgu veceni, kas mīļa būs tikai mazbērniem … Un atminēšos tikai šos nedaudzos spilgtos gadus. Lai gan tajos bija vairāk ciešanu nekā laimes.

Bet viņš šai laikā tikai gulēs un gulēs? Jeb vai man lemts pārdzīvot tikšanos ar viņu pēc tam, kad ar mani jau viss būs galā? Nē, negribu! Mani pārņēma šausmas, kad es iedomājos sevi un viņu. Sevi nākotnē, bet viņu tādu, kāds viņš bija pirms slimības: ne jau diez kādu «skaistuli vīrieti», protams, bet slaidu, staltu un vienmēr steidzīgu…

Lūk, tādas man bija domas toreiz. Tās arī tagad periodiski atkārtojas, īpaši kad nodaļā ir nelaime, nāve vai kad iegriežos laboratorijā un paskatos.

Mākslīgās asinsrites aparātu iedarbināja, un es pierakstīju skaitļus no aparātiem (Jura man to uzdeva), domāt nebija laika. Pēc tam atkal apstādināja, un mēs gaidījām.

Garastāvoklis mazliet uzlabojās. Jādzīvo. Kam kas ir uzdots, to arī pildi. Ne visiem lemts būt profesoriem, izgudrotājiem, māksliniekiem, kādam jādara arī parastais darbs. Tanī ir jāatrod prieks, citādi dzīvot nevar. Man aug bērni, vajag, lai viņi izaugtu par krietniem cilvēkiem. Es ārstēju slimniekus, un arī tas ir jādara labi, lai no operācijām nomirtu tikai retais, lai arī cilvēku dvēseles ciestu mazāk. Ak, es sāku runāt trafareti, man nav ne mazākā talanta izvēlēties skaistus un oriģinālus vārdus.

Vai esmu pieļāvusi kļūdu?

Dzīvoja reiz sieviete, nē, sākumā bija meitene. Bija laba meita, laba skolniece, laba pioniere un komjauniete. Bargajos kara gados strādāja rūpnīcā, vēl pusaudze būdama, un ne tikai trūkuma dēļ. Viss viņai labi veicās. Sapņoja kļūt par ārsti, iestājās institūtā, pabeidza. Nostrādāja trīs noliktos gadus uz laukiem un atgriezās mājā pie māmiņas, lielpilsētā. Godīgi runājot, vajadzētu vēl tā kā palikt, bet tur bija pārāk skumji, vientuļi un gribējās strādāt interesantu darbu, būt par ķirurgu, iet uz teātri. Un par visu vairāk gribējās satikt viņu, lai iemīlētu — uz mūžu. Studente būdama, nez kāpēc nepaspēja.

Viss izdevās: Pjotra Stepanoviča klīnika, Pāvels, skaists, stalts inženieris, spožs kavalieris: dejotājs, balamute (lai mani bērni man piedod!). Nebija slikts cilvēks. Mīlestība, laulība un drīz vien — Kostja. Bija ļoti grūti: ķirurģija prasa no cilvēka ļoti daudz, bet te ģimene — vīrs un dēls. Klīnikā ir divas medicīnas: slimnieki un zinātne. Slimnieki — tās ir ļaužu bēdas, tas ir ļaužu prieks, bet reizē arī tavējās bēdas un tavējais prieks. Un darbs, darbs, kas ļoti bieži ir nepateicīgs. Zinātne klīnikā — arī tā vispirms ir darbs, nekādu spilgtu atklājumu — cerība uz tiem paliek priekšdienām un arī tad pavisam niecīga. Man patika tikai pirmā medicīna, zinātne man nezin kāpēc nelikās interesanta. Vismaz tā ne, kāda bija pie mums. Šefs mani rāja un mīlēja, nevaru sūdzēties. Es daudz operēju, biju viens no pirmajiem palīgiem, labi ārstēju slimniekus un lepojos ar to. Apzinīgi ārstēju pēc grāmatām, pat tulkotajiem maksāju no savas trūcīgās algas. Pāvels to neaizliedza, bet nievīgi viebās. Arī naktīm sēdēju slimnīcā, kā ikviens labs ārsts. Bet disertāciju neuzrakstīju, turpretī citas manas vienaudzes uzrakstsīja — un kļuva par asistentēm, pēc tam par docentēm, taču ķirurģijā es turēju viņām līdz, un raksturs man nav no saticīgajiem. Un tā nu mani izvirzīja patstāvīgā darbā. Šefs kliedza: «Apnicis man klausīties sūdzības par tevi, ja tu disertāciju neraksti — vācies! Še tev laba vieta — cīnies nu viena pati.» Pjotrs Stepanovičs ar savējiem diez ko viss neceremonējās, ne tā kā Vaņa. Žēl bija atstāt klīniku — astoņi gadi atdoti, un žēl bija šķirties no godkārīgajiem sapņiem, bet ko tu padarīsi.

Kāpēc gan es visu to rakstu? Es meklēju kļūdu. Nē, agrāk man nekas nebija jāpārmet. Vīru es mīlēju vairākus gadus, kamēr viņš pirmais nekļuva man … Nav ko žēloties, varbūt nekā arī nebija, tikai runas vien. Un, pat ja bija, tad arī es esmu vainīga — šo pašu slimnieku, bērnu dēļ es neveltīju viņam to uzmanību, kādu viņš vēlējās un bija pelnījis: alga viņam bija laba, strādāja viņš arī daudz, lai gan dzirksteli es nemanīju. Viņš lūdza mani pāriet uz vieglāku darbu, varbūt uz kādu laboratoriju. Es negribēju. Tā radās un aizvien platāka kļuva atsvešināšanās plaisa, un dažkārt bija arī rupjas scēnas. Mīla izplēnēja. Ko tur var līdzēt? Bērni un darbs, darbs un bērni. Un vēl — grāmatas. Vakaros apsēsties uz dīvāna, savilkt kājas zem sevis, ieslēgt stāvlampu, bet virskrekls neizgludināts, mājkalpotājas nav …

Un vēlāk? Kamēr viss bija pareizi — ikvienam vārēju skatīties acīs. Ja gadījās kļūda (medicīnā bez tām nevar iztikt), tad vienmēr varēju teikt: jā, esmu kļūdījusies, nebiju ņēmusi vērā to vai citu. Taču sirdsapziņa man tīra, tas nenotika ne aiz paviršības, ne arī aiz slinkuma. Pat kad braucu no laukiem projām, man bija tā kā kauns, bet ne ļoti — zināju, ka šurp sūta jaunu ārstu no absolventiem.

Bet tālāk gan … Es nezinu … Droši vien vajadzēja savaldīties. Jau tad, kad viņš gulēja klīnikā (galvaskausa lūzums, pakļuva zem mašīnas, kāds tūļa!), nevajadzēja šo sarunu — par grāmatām, par zinātni, par nākotni. Nevajadzēja uzklausīt skumjos mājienus par vientulību, par neveiksmēm — vīrieši ir viltīgi, kad sieviete viņiem patīk. Bet es nenoturējos: klausījos un pati runāju, viss sagadījās brinum labi — viņš gulēja mazā palātā.

Mana iemīlēšanās bija pirmā kļūda. Pēkšņi biju atradusi cilvēku, gudru, mazliet skumju, ļoti aizrautīgu, ar nenokārtotu dzīvi. Tas nav grūti, kad sapņi jau vītuši un dvēsele pilna vilšanās pelnu. Toreiz jau likās tāpat kā tagad: neko vairāk, tikai audzināt bērnus, ārstēt slimniekus, dzīvot ar cilvēku, kuru vairs nemīli. Bija pat vēl skaudrāk, jo biju jaunāka — žēlums pret sevi bija lielāks, ceļš priekšā garāks un Pāvels uzvedās sliktāk.

Vai tā nebija kļūda, ka iemīlēju? Varbūt kļūdījos tad, kad neuzdrīkstējos rīkoties noteikti? Vajadzēja atstāt Pāvelu, bērni bija vēl mazi, ne tā kā tagad. Nemelot. Bet viņš taču neuzstāja. Pat otrādi… «Padomā, apsver, bērni…» Ak, cik bezgala grūti tagad gūt skaidrību visā šai lietā! Pamazām viss maini jās: redzējāmies reti, bērni auga, Pāvels viņus mīlēja arvien vairāk, un tas tuvināja. Un tagad būtu vēl sliktāk …

Vispār es rakstīju, rakstīju, bet pabeigt nevaru. Vainas sajūta mani tomēr nepamet. Daudzus gadus es meloju. Es, kas sevi uzskatīju par nevainojami godīgu. Vairākas reizes mēģināju saraut saites, ieslīgt šajās skumjās, pamest cerības tāpat kā šobrīd. Cerības mani ķircināja līdz pašai slimībai: «Bērni paaugsies,» bet pēc tam tu atskaties — ar vēsu prātu: «Kur nu vairs!» Nevarēju pamest, kaut kas mani vilka, nepārvarami. Es zināju viņa trūkumus, visu piedevu — vai tā ir mīla? Cik labi tomēr, ka ir tāds vārds — mīla, kas nepakļaujas loģikai. Pat tagad, kad palikusi tikai loģika, es teikšu: labi.

Dzīvoju, jau trīs nedēļas dzīvoju. Visu dienu ir ko noņemties. Darbu vienmēr var atrast, kad tas ir ļoti nepieciešams. Tikai vakarā pirms iemigšanas mani ielenc šo gadu ēnas, kuri nule kā beidzās tik neparasti.

Dzīve rit savu gaitu. Trīs nedēļas — tas nav ilgs laiks, un ir pat smieklīgi tās skaitīt: «Pagājušas trīs nedēļas, vēl palicis… divdesmit gadu!» Bet viņš piesaistījis mūs pie sevis ar stiprām saitēm. Ar laiku pieradīsim neskaitīt dienas, kad priekšā ir vēl gadu desmiti, bet pagaidām — nevaram neskaitīt.

Nekas būtisks nav noticis, ja neskaita bojājumus mākslīgās asinsrites aparātā un kondicionētājā. Daži bija visai nopietni: nācās pat ledu likt sarkofagā, kad samaitājās saldētājs. Bet viss beidzās labi. Temperatūru noturējām.

Vielmaiņa pazeminājusies apmēram līdz vienam procentam. Tas nozīmē — viens gads par simtu! Nieri ieslēdz reti: reizi trijās četrās dienās. Varētu pat retāk, bet viņi cenšas rūpīgi noturēt atkritumvielu daudzumu normālā līmenī. Ir sameklēts un apmācīts pastāvīgs dežurantu štats maiņā — viens inženieris un tehniķis laborants, viņš ir arī ķīmiķis. Jura uzrakstījis sīku instrukciju — to viņš prot, visu salikt pa plauktiņiem. Viņa zinātnē arī bija tāds, vienīgi dzīvē viņam nebija kārtības

Jautājums par olbaltumu sairšanu vēl nav . Tagad cenšas izstrādāt tādas konstrukcijas jaunu iekārtu, lai varētu sekot svaram. Slāpekļa līdzsvars tiekot uzturēts, bet precīzi konstatēt ir grūti, jo olbaltumu patēriņš ir niecīgs un noteikšanas metodes nav sevišķi precīzas. Bioķīmiķi gan izdara sīkus pētījumus, bet es te daudz neko nesaprotu, lai gan Igors man stāstīja.

Vadims pārvācās, nesagaidījis mēneša beigas. Sievasmāte nez kādā ceļā uzzinājusi un sākusi tā uzvesties, ka vajadzējis pasteigties. Viņš bija atnācis, jautāja man, vai būšot ērti? Bet es gan zinu, ka pats galvenais — viņam ir neērti manā priekšā. Teicu, lai pārbrauc vien. Iesvētījām jauno dzīvokli, bija runas, atmiņas. No notikumiem bija maz ko atminēties, to vispār nebija daudz, vairāk bija intelektuālu strīdu ar Ivanu Nikolajeviču. L. P. arī bija, iedzēra, bet ar mēru. Viņam un man bija visgrūtāk, pārējie bija jauni, viņiem viss vēl priekšā, bet no mums Vaņa paņēmis līdz un aiznesis pagātnē pārāk daudz. Taču es centos būt jautra.

Puišiem plānu ir daudz. Darbs, liekas, sokas labi. Jura vāc kopā arvien vairāk matemātiķu un inženieru, bet no fiziologiem pakāpeniski taisās vaļā. Viens otrs kurn, taču vairums viņu atzinuši. Vienīgi daži ortodoksi profesori turpina saukt: «jaunais cilvēks».

Bez šaubām, ja viņam gadīsies klupt, daudzi pagrūdīs. Bet nezin vai kāds to sagaidīs. Man viņš joprojām nav sevišķi simpātisks, taču gods kam gods. Talantīgs cilvēks. Vaņas liktenis ir drošās rokās.

Mājā man arī viss normāli. Tas ir ļoti svarīgi — atgūt godu, neļaut vainas apziņai sevi saliekt. Žēl Vaņas, žēl mīlas, bet es pieķeru sevi pie domas: «Atkārtot? Nē, negribu!» Es pati brīnos: vai tiešām esmu tik raupja? Kādas tad man ir tiesības nosodīt puišus par nepietiekamu godbijību pret nelaiķa šefu?

Šai telpā, kur viņš guļ sarkofagā, kļuvis kaut kā ikdienišķi. Divpadsmit stundu dežūras, ieraksti žurnālos. Kādreiz jaunībā Pāvels mani aizveda uz elektrostaciju (gribēja palepoties, redzi, es esmu priekšnieks! Paskaties, kā visi mani ciena), un tur arī sēž dežuranti, kas ik pēc stundas pieraksta aparātu rādījumus. Tā tas ir arī šeit. Kādu laiku pat sāka nosegt sarkofagu ar palagiem, lai nebūtu redzams, bet Jura aizliedza, jo varot saplīst kādas zondes un laikā nepamanīs. Bet labāk būtu neskatīties …

Cik dīvaini — guļ cilvēks ne dzīvs, ne miris. Ir saglabājušies kaut kādi pienākumi pret viņu, bet tu nevari saprast, kādi un kālab?

Laboratorijā (tagad to sauc jau par nodaļu) paredzēta plaša darbu programma anabiozes jautājumos. Tiks radīta jauna iekārta, to samontēs jaunā ēkā, klīniskajā pilsētiņā, bet šo pēc modernizācijas izmantos eksperimentiem. Pētīs atmodināšanu — ar suņiem. Tomēr, manuprāt, ja viss izdosies, tad pēc dažiem gadiem atradīsies arī brīvprātīgie. Tāds jau cilvēks ir — kaut kas viņu virza uz visriskantākajiem pasākumiem.

Bet, ja nu neizdosies, ko tad? Taču Jura ir pārliecināts, un arī Vadims sāk piekāpties. Viņi laipo, saka, ka mēģinājumus, kas tika veikti Vaņas laikā, viņi noteikti varēšot atkārtot, bet pēc tam ļoti pakāpeniski sākšot paildzināt anabiozi. Nesteidzoties, ja būs neveiksmes, rēķinoties ar zinātnes attīstību.

Šis eksperiments (es arī jau esmu pieradusi — «eksperiments»!) acīmredzot stipri stimulēs anabiozes pētīšanu un dzīvības funkciju regulēšanu. Ļoti daudz zinātnieku no dažādām zemēm brauc skatīties šo brīnumu. Tā ka, pēc manām domām, eksperiments izdosies.

Tikai bailes par viņu: ko viņš jutīs, kad pamodīsies? Kāds viņš būs? Es gan neparko nebūtu piekritusi. Labāk mirt tā, kā mirst visi … Žēl, ka mūsu medicīna maz domā par mierīgu nāvi — jāizcieš pārāk daudz moku, pirms sasniegsi miera ostu …

Šodien es beidzu savas piezīmes. Varētu arī tālāk rakstīt dienasgrāmatu, taču neredzu jēgas. Kā veicas darbi, kas noticis ar iekārtu — tas viss tiek pierakstīts oficiālajās atskaitēs daudz sīkāk un kvalificētāk.

Bet mani pašas pārdzīvojumi, tenkas, neveiksmes darbā un mājā (par priekiem tā kā nav vēlēšanās rakstīt) diez vai kādu interesēs. Parastas sievietes ārstes necilā dzīve, kam nejaušības pēc gadījās saskarties ar varoņdarbu. Bet varbūt tas nemaz nav varoņdarbs? Pat ar visu savu mīlestību es nevaru viņu iedomāties kā varoni, lai gan visi saka — jā. Bet es viņu pazīstu labāk, un bez tam man ir viņa piezīmes.

Neiztirzāsim: ja varonis, tad varonis.

Pirmās daļas beigas