Lilita

fb2

Lilita

Lidija Obuhova

no krievu val. tulk. Silvija Abzalone ; māksl. Aleksandrs Junkers.Izdevniecība «Zinātne» Rīgā 1967

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

LILITA

Lidija OBUHOVA

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1967

Zvaigzne tuvojas, kaut arī bija vēl talu — vairāku planētu paaudžu attālumā.

… Iesnaudusies, Lilita piepeši uztrūkās. Viņai šķita, ka starp šiem diviem mirkļiem nav pagājis ilgāks laiks kā nepieciešams ro­kas vēzienam; īstenībā viņa bija gulējusi tik ilgi, kamēr izdega divi ugunskuri. Saule sen bija norietējusi, un melnā debess bija sa­mudžinājusi zarus.

Viņu pamodināja bungu rīboņa. Lilita pa­cēla galvu. Iepriekšējā dienā ciltij bija vei­cies medībās; tikai vienam dzinējam bija gadījusies nelaime — mirstoša zvēra ķetna bija norāvusi gabalu ādas no viņa pleca. Taču asinis drīz vien apturēja, un tagad viņš līdz ar citiem līksmojās pie kopējā ugunskura.

Lilita ziņkārē izstiepa kaklu. Tāpat kā visi bērni, viņa gulēja aiz mietu žoga, pār kuru zvērs nevarētu pārlēkt. No zāles klēp­jiem, uz kuriem viņa gulēja, plūda skurbs vītuma aromāts, kas pārspēja visas citas smaržas. Iekāms stiebri un lapas nebija pār­vērtušies par dzeltenu plēksnīšu kaudzi, tie izdvesa valgmi; lapas vēl bija dzīvas, bet ziedi kā krastā izmestas zivis vārstīja mu­tes — to ziedlapiņas pirmoreiz nebija aiz­vērušās vakara gaidās.

Lilita mēģināja ar plaukstu atgaiņāt ko­dīgo smaržu, viņas acis kāri tvēra uguns­kura atspīdumu. Iesarkanajā dūmainajā miglā dimdēja tabundas skaņas — pareti sitieni, kas bija līdzīgi asins grūdieniem. Pa Lilitas dzīslām tie plūda kā ugunīgas strūklas, vi­ņai metās te auksti, te karsti.

Viņa apjukusi pagrūda vienu, otru, trešu gulētāju. Pagrūda rupji, kā būtne, kas pati radusi ciest sāpes un sagādāt sāpes citiem, neuzskatot tās par ko svarīgu — nav jau bads!

Taču neviens nepamodās. Viņas vienau­džiem atliku likām pietika dienas, viņi aiz­miga pirms rieta; viņiem likās, ka saules ritums nekad nepārtrūkst. Ja arī viņus mo­dināja nakts trauksmes, tad viņi tikai akli blisināja acis: kņada un satraukums šķita kā sapnis.

Tomēr Lilita jau no mazotnes zināja, ka ir nakts — pasaules otra puse. Par to viņai stāstīja māte, kas bija viņu dzemdējusi īsi pirms pusnakts. Pats vārds «Lilita» nozī­mēja krēslu, tumsu, kad pat retās zvaigznes slēpj mākoņi, — tāpēc visi brīnījās, kādēļ meitenei izraudzīts tāds šausminošs vārds. Citas sievietes taču uzticēja savus bērnus gaismas spēkiem. Bet Lilitas māte gribēja, lai viņas meita būtu nakts meita. Varbūt slimīgās sievietes dīvainajā stūrgalvībā slēpās cerība, ka tieši viņas bērns ar laiku pārvarēs bailes no tumsas, tāpat kā dros­mīgie pārkāpj maģisko apli.

Māte par to nekad nerunāja ar Lilitu, un viņas jau arī satikās reti: no krūts atšķirtie bērni auga veceņu uzraudzībā, bet vīrieši un sievietes bija vienādā mērā nodarbināti ar barības sagādi.

Tabundas cilts ļaudis (tas nozīmēja — tie, kas radījuši bungas) jau sen klīda pa mežiem, apstādamies tikai tāpēc, lai sarī­kotu medības. Viņi visiem spēkiem centās iz­kļūt zālainā klajumā, no kāda bija atnākuši. Aklajā mežā viņi jutās kā aprakti, tā nai­dīgais sasprindzinājums nomāca: nekādu taku, tikai zvēru iemītas stigas! Ja gadījās nejauši sastapt sev līdzīgus, pāri palika ti­kai neizpratne: meža cilvēki bija bikli un tramīgi, katru, kas tuvojās, viņi uzskatīja par ienaidnieku un pazuda, iekāms bija iespējams viņus uzrunāt. Un cilts gāja un gāja starp milzu kokiem, pa kuru stum­briem tecēja dzintaram līdzīgi stiklveida sveķi. Lilita nevarēja zināt, kad sākās lielais gājiens un kas to izraisīja. Viņa bija dzi­musi ceļā. Mežs viņai bija dzimtene, grau­zēju saēstie zemē gulošie stumbri — viņas šūpulis un mājvieta. Lilitai māte stāstīja, ka atceroties nakts debesis ar daudzām ugunīm. Līdz pēdējai stundai, līdz pat sa­vai pāragrajai nāvei, — viņa nomira, čūs­kas sakosta, — māte skuma zem koku zema­jām velvēm, caur kurām tikai retumis pavī­dēja izķēmots, iegarens zvaigznes vaigs.

Diez vai arī māte savām acīm bija redzē­jusi tās bezgalīgās debesis: viņa taču bija tik jauna, bet mežs tik liels! Varēja būt, ka viņa tikai aiz naivuma, neprazdama atšķirt sevi no pārējiem cilvēkiem, gluži vienkārši bija uzglabājusi savā atmiņā citu nostāstus: laika skaitīšanā cilts bija nevarīga; dzīve līdzenumā šķita kā vakarējā diena.

Kurp devās tabundas ļaudis? Kurp vis­pār plūda visas cilvēku ciltis? Līdzīgi ūde­nim tās piepildīja planētas ieplakas.

Kaut kur ziemeļos ganījās mošus vērši, biezokņos bija sastopami meža ziloņi, plan­kumainais zirgs ar lielu galvu, prāviem zo­biem un šauru purnu nikni zviedza, aulek­šojot pa līdzenumiem, — taču tā bija aiz­ejošā pasaule.

Pēc tam kad zeme bija trīsreiz dziļi no­pūtusies, te aizdarot aizsalušās kontinentu acis, te plaši atverot tās, — kūstošo ledāju veidotie ezeri lielā paļāvībā saplūda kopā ar debesīm; tad atkal tuvojās apledojums, auksti vēji izkaltēja augsni, tā plaisāja, morēnas saira un dzeltenīgi putekļi vēlās tūkstošiem kilometru, kamēr kaut kur no­sēdās kā auglīga lesa slāņi, — pēc visa tā vispirms ēnainajos mežos, bet vēlāk zaļajos līdzenumos parādījās cilvēks.

Viņš bija nemanāms, taču nebija bezpa­līdzīgs. Viņa ierocis bija viņa jaunība!

Tabundas cilts vēsture sākās ar bungu iz­gatavošanu. Dzīvnieku ādu uzstiepa uz apaļiski sapītiem zariem. Kad no tiem pa­zuda pēdējie sulas pilieni un zari izkalta, tad bungas kļuva stingras un vieglas. Vaja­dzētu tikai mazliet pieskarties, lai to āda ietrīcētos un izdvestu dīvainas skaņas — vēl gan bezgala tālas no mūzikas, taču jau rit­miskas un saviļņojošas.

Tabunda — bungas — nepiederēja nevie­nam. Tās saudzīgi pārnesa no vienas vietas uz citu un sargāja no lietus. Tās bija ik­viena īpašums. Pat vismazākajiem bērneļiem dažkārt atļāva ar nosmulētām melnīgsnē­jām plaukstiņām skart to skanīgo ādu.

Atdarinot bungu skaņas, cilts sāka saukties par tabundu. Kad pēc veiksmīgām medī­bām visi pieēdusies atstāja ugunskurus un siltajā mēness naktī nevarēja aizmigt, tad sākās bungu vara. Katrs steidzās pastāstīt par savu drosmi, kaut ko piemelot klāt un palielīties, bet, tā kā vārdu bija maz, vajadzēja griezties kā virpulim un palēk­ties, lai izskatītos lielāks, un, protams, sist bungas, jo, kur liels troksnis, tur daudz spēka!

… Tabundas skaņu pamodināta, Lilita sākumā nemaz nedomāja pārkāpt aizliegu­mu, kas bija pietiekami skaidrs: kad metās krēsla, bērni nedrīkst atstāt nožogoto nakts­guļas vietu. Taču bungas dunēja un dunēja; to atsevišķajām aprautajām taktīm piemita liels pievilcības spēks, tās it kā pulsēja — tas izklausījās kā mostošās būtnes pirmais sauciens.

Lilita izkustināja mietus, izbāza caur spraugu galvu un pēc tam šauros plecus. Nejuzdama skrambas, viņa izrāvās brīvē kā zvērēns no cilpas.

Viņas acis drīz aprada ar tumsu; viņa ar izbrīnu pārliecinājās, ka visapkārt visu var samanīt gandrīz tikpat skaidri kā dienā.

Neizmērojamo mežu plašumā, kas pletās ap viņu, ņudzēt ņudzēja nakts kaislības, spēcīgākais gūstīja vājāko. Ugunskura liesma atgādināja vaļēju brūci.

Sajutusi rasas vēsumu, Lilita atģidās. Ugunskurs gailēja tuvāk, žogs bija pali­cis aiz muguras. Viņai likās, ka tai pievēr­sušās daudzas acis: koku acis, zāles acis, liesmu acis… Viņa aizturēja elpu — tūlīt nāks sods — pakausi skars zvēra ķetna. Meitene gaidīja atmaksu. Trīsas pārskrēja pār viņas ādu kā izbiedētam vilcēnam.

Un tomēr Lilita rīkojās tā, kā miljoniem cilvēku pirms un pēc viņas: viņa neļāvās bailēm. Pašaizsardzības instinkts vienādā mērā vairo gļēvuļus un drosmīgos: no bries­mām taču var paglābties divējādi — bēgot vai arī tām ejot pretī, lai pārliecinātos par to realitāti.

Lilita līda uz priekšu.

Bet tabunda dunēja un dunēja, un ceptas gaļas smarža mierīgi vēdījās pār pļavu — pieaugušie ieturēja maltīti pēc labām me­dībām.

Kad Lilita bija sasniegusi to vecumu, pēc kura ieiet pieaugušu cilvēku kārtā, ikvienu viņas soli ierobežoja visapgrūtinošākie aiz­liegumi. Viņa vairs negulēja kopā ar bērniem aiz mietu žoga. Zināmā attālumā no apmet­nes it kā bija novilkts neredzams loks, kuru viņa nedrīkstēja pārkāpt. Tiesa, ar katru pār­gājienu šis loks kļuva aizvien plašāks un plašāks.

Tabundas ļaudis atradās ceļā jau tik ilgi, ka viņu āda no nepārtrauktas uzturēšanās miklajā krēslā bija kļuvusi bāla. Toties viņi jau no mazotnes labi pazina mežacūku un meža antilopju pēdas, nekļūdīgi atšķīra ko­kus ar mīkstu un metamajiem šķēpiem derīgo cieto koksni; viņi aplauzīja jaunos dzinu­mus, izveicīgi ķēra ēdamos kukaiņus un prata atrast putnu olas. Viņi dzīvoja tāpat kā visi cilvēki tajos tālajos laikos: meklēja barību un vienaldzīgi gāja garām dzelzsrū­dai.

Vasaras sākumā cilts sievietes devās uz tālu, niedrēm aizaugušu upes līci. Viņām vajadzēja izrakņāt veselus staignu dūņu laukus, meklējot ēdamās saknes un sīpolus. Viņu prombūtnes laikā par bērniem rūpējās pusaudži. Lilita, visvecākā no viņiem, rīt­ausmā sāka klaiņāt pa apkārtni un atgrie­zās ap pusdienas laiku. Viņas pītais maiss gandrīz vienmēr bija piebāzts ar sīkiem, gaišu miziņu klātiem augļiem; tos cepa uz oglēm, apliekot ar koka mizu. Viņa nesa arī melnas, šķiedrainas saknes, kuras tūlīt izcepa, un bērni, tās pamatīgi sakošļājuši, sūca lipīgo sulu. Dažreiz viņai veicās: viņa nosita kādu ķirzaku vai atrada lielus, bal­tus kāpurus. Kamēr nebija atgriezušās sak­ņu vācējas un izcepušas plāceņus un kamēr vīriešu šķēpi nebija sasnieguši mērķi, viņi nevarēja būt izvēlīgi.

Kaut gan dienā mežam cauri audās sau­les dzīpari, Lilita negāja dziļi biezoknī. Viņa zināja, ka mežs līdzīgi ūdens spogu­lim ir gatavs bez žēlastības aprīt to, kas nav piesardzīgs. Cilvēks vēl nebija saus­zemes valdnieks, tāpat kā vēl līdz šim vi­ņam svešas ir jūras un okeāni: pat parastā stāvošā dīķī dzīve rit pēc saviem likumiem.

Lilita gāja, atsperdamās uz visas pēdas, un tomēr viņas soļi bija klusi, šķita, kājas ir saprātīgas un pašas izvēlas ceļu, kamēr meitene piesardzīgi raugās apkārt.

Pēkšņi viņas priekšā pavīdēja cilvēka ēna. Viens mirklis bija vajadzīgs, lai viņas skatiens no slaidajiem stilbiem un šaurajiem gurniem pārslīdētu uz platajām krūtīm, muskuļoto kaklu, uz kura balstījās galva ar cieši pieglaustām ausīm, — tādēļ viss pie­nācēja izskats pauda gan kaut ko no zvēra piesardzības, gan tai pašā laikā cilvēcisku cēlumu. Uz pieres krita izbalējušas brūngan- rudas matu šķipsnas, kas bija saņemtas kopā ar lūku stīpiņu.

Ena vēl skāra Lilitas basās pēdas, bet saspringums atlaidās. Viņa atviegloti no­pūtās: tas taču Odams, ar kuru viņi bija kopā auguši, tikai pēdējais gads bija viņus izšķīris — Odams bija uzņemts mednieku kopā, bet Lilita palikusi māšu uzraudzībā.

Kādu brīdi viņi samulsuši stāvēja viens otram pretī. Lilitas zāļu maisā uz savāktās barības gulēja divi apaļi augļi ar spīdīgu mizu. Tie vēl nebija ienākušies, šaurais mīkstuma slānis koda mēlē, tomēr de­rēja ēšanai. Lilita bija pamanījusies no­triekt tos no pašas koka galotnes. Saules plankums caur biezajām lapām skāra mizu, kas iedzirkstījās kā uguns atspulgs.

—   Dod man tos, — teica Odams, — tava seja ir tīkama un skaista.

Tā bija parastā pieklājības formula. Brī­tiņu vilcinājies, viņš piebilda: — Tu esi izaugusi pavisam liela.

Viņš pastiepa roku uz maisa pusi, Lilita dusmīgi atvirzījās. Vai tiešām viņš aizmir­sis, ka meitenēm viņas vecumā jāklusē?

Odams joprojām smaidīdams uzlūkoja viņu, bet viņa atsprāga atpakaļ kā noliekts kociņš, kas iztaisnojas, un devās prom, ejot aizvilkdama maisa galu ciet ar kārkla klūgu, tad uzmeta maisu sev uz galvas un gāja tā­lāk, ar paceltajām un saliektajām rokām iz­skatīdamās pēc krūzes.

—  Heo! — viņš neizpratnē uzsauca. Un nepacietīgāk atkārtoja: — Heo?!

Lilita, nepagriezdamās atpakaļ, aizvainoti atkliedza:

—  Es neesmu pilngadīga, vai tad tu to nezini? Mēs nedrīkstam sarunāties!

Aiz muguras iestājās mulss klusums. Odams arī pats tikai nesen bija kļuvis par pieaugušu mednieku; cilts parašas viņam bija svētas, un nu viņš bija pārkāpis vienu no tām. Viņš bija galīgi apjucis, tomēr, galvu nodūris, sekoja meitenei.

—   Mēs taču varam iet blakus klusēda­mi, — viņš nomurmināja, raudzīdamies sā­ņus.

Viņa nepavēra lūpas. Vienmēr izvairīgais, pamežonīgais skatiens tagad bija stūrgalvīgi vērsts uz priekšu. Odams gāja, pussoli at- palikdarns, kā jau pieklājas vīrietim, kam jāraugās, lai sievietei no aizmugures neuz­bruktu negaidītas briesmas.

Mežs pašķīrās viņu priekšā un atkal sa- kļāvās. Efeju un liānu stingrās vītnes, tīda- mās starp koku stumbriem, veidoja rakstai­nas sienas. Zaļajās sūnās dzirkstīja saules vizuļi. Ikviens kritušais koks deva pajumti neskaitāmām kukaiņu ciltīm, tekalēdami pa atmirušās mizas virsmu, tie spīdināja savas metāliskās bruņas, sanēja un dūca neremdi­nāmā kārē ātrāk nodzīvot savu īso mūžiņu. Bāli asinskāru puķu čemuri plātīja lipīgās rīkles. Zaļās celtnes augšstāvā sasaucās putni:

—   Goral-korl

—   Varr!

—   Vik-vik!

To balsis bija tik skaļas, ka uz brīdi abi gājēji apstājās, bērnišķā ziņkārē paslējuši galvas augšup. Putni turpināja neganti kla­bināt knābjus. Odams noklakšķināja mēli, atdarinādams putnu balsis. Lilita atzinīgi pašķielēja uz viņu.

—      Ņem, — Odams piepeši teica, tverdams šo skatienu un noraudams no pleca sīka me­dījuma saišķi. — Ēd.

— Tava roka ir devīga un laipna, — viņa nočukstēja, nolaižot acis.

Piepeši abus pārņēma tik spēcīga jaunī­bas izsalkuma sajūta, ka viņi tūlīt apstājās un pietupušies iekūra uguni. Odams mīksta koka gabala iedobumā virpināja nūjiņu ar noasinātu galu, bet Lilita aplika tam ap­kārt sausas sūnas kušķīti, kas izskatījās pēc bāli zaļas zvērādas.

Gaidīdami, kamēr ugunskurs izdegs un uz karstajām oglēm varēs likt nodīrāto me­dījumu, Odams un Lilita sēdēja abpus ugu­nij. Viņi visiem spēkiem sargāja to klusē­šanas mazumiņu, kas vēl bija atlicis.

Lai liesma neapsvilinātu matus, Lilita sa­sēja tos ar zāļu saitīti, ko uz ātru roku nopina; tāpat kā visiem cilts ļaudīm, arī viņai bija slaiki, lokani pirksti, kas spēja iemā­cīties jebkuru amatu.

No gaļas, kas bija aplikta ar smiltīm, plūda gardi garaiņi.

Odams valdīja savu nepacietību; viņš ne­gribēja darīt tā, kā darīja citi vīrieši, kad bija izsalkuši: nogrieza un apēda gabalu jēlas gaļas, tikko tas bija apsvilis ugunī. Viņam gribējās sagaidīt un saņemt savu tiesu no Lilitas rokām.

Pēkšņi viņš atcerējās, kā viņi, pavisam mazi būdami, reiz lasīja gliemežus mež­ezera sēklī un, kad pārsita pirmo gliemež­

nīcu, rūgts šķidrums apsvilināja aukslējas: viņiem bija gadījies neēdams molusks.'

Iegrimis atmiņās, Odams jautri iespur­dzās, bet tūlīt nīgri noklakšķināja mēli: Li­lita taču varēja nodomāt, ka viņš uzjaut­rinās par viņu! Paskaidrodams viņš attē­loja indes simbolu — ar rādītāja pirkstu novilka svītru no mutes uz leju. Lilita stei­dzīgi atskatījās, domādama, ka viņš brī­dina par čūskas tuvošanos. Odams mierinā­dams purināja galvu.

—   Rūgts gliemezis, — viņš neizturējis sacīja. — Atceries? Sen, pie ezera. Mēs bi­jām kā briedēni.

Viņi atviegloti iesmējās, raudzīdamies viens otrā caur trīsuļojošo, karsto gaisu. Kopīgās atmiņas viesa Lilitā uzticību.

—   Vai vīrieši atgriežas? Vai medībās labi veicās? — tagad apjautājās meitene, nosēzdamās ērtāk un atspiezdama zodu pret saliekto ceļgalu.

Odams atsaucās:

—   Vīrieši atgriežas, bet viņi vēl ir tālu. Medības bija veiksmīgas.

—   Tavas kājas ir straujas un vieglas, — Lilita atzinīgi ieteicās, atkal pašķielēdama uz viņu.

Pēc ēšanas viņi remdēja slāpes ar duļ­ķainu strauta ūdeni. Zeltainā saule no labās puses bija pārgājusi uz kreiso.

Netālu no apmetnes viņi palēnināja so­ļus. Viņus neviens nedrīkstēja redzēt divatā.

Odams piegāja Lilitai cieši klāt un viegli pārlaida plaukstu viņas sejai un pleciem — tā svētkos pateicās tiem, kas labi dejojuši. Viņš pats nezināja, par ko pateicas viņai.

Lilitai bija vēsa un gluda āda kā jaunai vardei. Viņas izvairīgais skatiens, urskulītī sastieptās lūpas, trauksmaini elpojošais ķermenis, slaikās rokas, kuras pie pleciem bija tievākas nekā pie elkoņiem, — tas viss piepeši šķita neatvairāms kā lietus mākonis. Ceļgalos iesitās zemes trīsas. Sis mirklis bija līdzīgs degošas debess saknes — zi­bens — uzliesmojumam: garš un īss. Tas sajauca laika ritumu.

Kad abi atģidās, maiss ar izbirušajiem augļiem gulēja vienā, Odama metamie šķēpi — otrā pusē. Viņi vēl ilgi nevarēja atraisīt skaujas, un tikai pēc laba laika katrs atsevišķi atgriezās apmetnē.

Lilitas un Odama ilgo prombūtni neviens nebija pamanījis. Cilts dūca neparastā sa­traukumā: meža gūstam tuvojās gals! Vajā­dami zvēru, trīs mednieki bija aizklīduši tik tālu, ka piepeši ieraudzījuši starp kokiem gaismas svītru.

Sākumā neviens no viņiem nesaprata, ko nozīmē tas, kas pamazām atklājās viņu acīm. Viņi tikai ievēroja, ka zeme kļūst sau­sāka; augstos kokus ar necaurredzamo la­potni šur tur sāka nomainīt plaši klajumi, koku stumbrus vairs neklāja biezas, miroņ- bālas sūnas, uz kurām trīsuļoja nežūstošas lāses; šķembainā, smilšainā augsne labi uz­sūca lieko valgmi.

Iešana kļuva aizvien vieglāka. Gaisā vē­dīja jaunas smaržas; izzuda ar ūdensrozēm klāto dūksnaino bedru puvešainais drēg­nums. Aklais mežs, pa kuru bija klejojušas vairākas tabundas paaudzes, kļuva retāks, koki atkāpās . ..

Mednieki apstājās saspringti un samul- suši. Vajātais zvērs aizbēga; to viņi atcerē­jās tikai daudz vēlāk. Viņu priekšā vairs ne­bija koku, tikai pazema krūmu siena. Kaut gan vēl tikko ausa rīts, kāds nagainis jau mierīgi ganījās brikšņos, skraukšķinādams lapas un sulīgos zarus. Mednieki stāvēja aizvēja pusē.

Tad viens no viņiem spēra soli uz priekšu. Neredzamais dzīvnieks sprauslādams metās sāņus. Tabundas cilts vīrietis — tas, kurš pirmais izkustējās no vietas, stūrgalvīgi sa­raucis uzacis, kas bija šauras un asas kā akmens naža asmens, — pārdroši metās uz priekšu. Viens mirklis — un viņš pazuda aiz krūmiem.

Abi pārējie nesekoja viņam; ne jau visi piedzimst par varoņiem. Kādu laiku aizgā­jušo vēl varēja saredzēt caur krūmiem. Viņš izskatījās smuidrs, kaut bija neliela auguma un kalsnējs, tāpat kā visi cilts vīrieši. Viņa seju ietvēra pašķidra bārdiņa, kas slēpa ne tik daudz smakru, cik iekritušos vaigus. Zem kakla dobītes, kas šobrīd mežonīgi pulsēja, karājās resnā cīpslā uzvērts zivsveida

akmens — caurums tajā bija izurbts ar ūdens strūklu. Vīrietis jau zināja, ka turpmāk ciltī viņu sauks «Tas, kas pirmais izgāja no me­ža» — jo viņš tiešām pirmais bija sasnie­dzis tā malu.

Aiz krūmāja sākās pavisam cita valstība. Apvidus bija līdzens, mazliet viļņots līdz pat pauguru virknei, kas izzuda dūmakā. Rīta miglas vāli vēlās pār visu ieleju, šķita, ka tā elpo. Tālajās biržu saliņās skanēja putnu koris.

— Lū! Lū! — mednieks uzkliedza pārē­jiem.

Prieka sauciens, pirmais cilvēka izteiktais vārds pārskanēja laimīgo ieleju. Atpalikušo mednieku priekšā aiz retajiem koku stum­briem piepeši izslējās augšup traucošām strūklām līdzīgi zāles stiebri. Lielas rasas lāses uz tiem spīguļoja zemajā rīta saulē. Viņu priekšā pavērās apbrīnojamas krāsas, smaržas, plašums — nekad neredzēta aina, kas reibināja un apdullināja. Visi trīs bija jauni mednieki, ne viņi, ne viņu tēvi ne­bija redzējuši stepi, tāpēc tagad trijotne stāvēja ārkārtīgi saviļņota.

Tabundas ļaudis palika ielejā līdz pus­dienai un, kad laiks noskaidrojās, ieraudzī­ja tālumā kalnu grēdu ar milzīgu sniegbaltu virsotni, kas it kā peldēja debesīs. Viņi vēl nezināja, kas tas ir, tāpat kā to nebūtu zi­nājuši arī viņu senči, kas bija atnākuši no plašas zemienes, kura vēlāk pārvērtās jūrā.

Sakņu vācējas, izdzirdušas labo vēsti, steigšus atgriezās apmetnē ar tukšām ro­kām, taču neviens viņām to nepārmeta.

Cilts sāka gatavoties tālam pārgājienam; visiem gribējās jaunu saullēktu sagaidīt jau ceļā. Gandrīz līdz rītausmai dega apsardzes ugunskuri, un sargi laiku pa laikam dimdi­nāja tabundu, it kā atgaiņādami ļaunos spēkus, kas varēja uzmākties apmetnei. Starp citu, iztēle pārāk neapgrūtināja cil­vēka apziņu. Tabundas cilts locekļiem pār­svarā piemita veselīgu cilvēku taisnprātība un bezrūpība. Viņu priekšā vēl bija tik maz pasaules mīklu, ka viņi gāja caur tām tā­pat kā caur rīta dūmaku, kas neaizsedz ska­tienu. Viņu acis bija skaidras, un tās vērsās tikai uz tuvākajiem priekšmetiem.

Tomēr viņi vēl tik drīz nesasniedza ap­solīto zemi — meža malu. Šķita, ka mežs negrib viņus laist ārā: katru nakti trakoja negaiss, plaiksnījās zibens un te viens, te otrs nokaltis koks ar brīkšķi gāzās uz plaši izplestajiem zariem kā nogalināts mednieks. Arī koki, tāpat kā cilvēki, mirst no ievai­nojumiem un slimībām.

Cilts virzījās uz priekšu lēnām, bet dros­minieki aizvien biežāk medīja līdzenumā un pārnesa no turienes nepazīstamus dzīvnie­kus. Viņi atgriezās vēlāk par citiem, nogu­ruši un lielīgi. Tiem, kas bija redzējuši pla­šumu, neizskaidrojama svētlaime bangoja sirdspukstos, it kā viņu varenās krūtis pār­vērstos par dziedošām, dunošām tabun- dām …

Kad Odams pirmo reizi ieraudzīja līdze­numu, to klāja zīdaina, silta lietus sega. Viņš ilgi ieelpoja veselīgo, svaigo vēju, zā­lēm rotāto pļavu un pakalnu smaržu. Ne­ierasta un dīvaina šķita sajūta, ka tu esi sa­skatāms no visām pusēm, tāpēc Odams ne­viļus atkāpās koku pavēnī. Taču viņu jau bija savaldzinājusi ne ar ko nesalīdzināmā dienas gaismas bezgalība — viņš stāvēja, muti pavēris, lai ieelpotu gaismu tā kā gaisu.

Šie atvieglojošie brīvības mirkļi kaut ko apskaidroja arī Odamā pašā, jo kopš tās dienas, kad viņš bija pieskāries Lilitai, viņa dzīve bija kļuvusi grūta un juceklīga. Tagad Odams bija drūms un neizveicīgs, kad viņš, gāja kopā ar medniekiem, ik pa brīdim viņš klupa un sausi zari sprakšķēdami lūza zem viņa soļiem. Noliecies pār meža avotu, viņš .vilcinājās veldzēt slāpes, jo visur viņam rē­gojās Lilitas šaudīgās acis. Agrākā cietā miega vietā bija stājusies saraustīta aizmir­šanās, un naktī, kad jauneklis vairākas rei­zes pamodās, viņam bija ārkārtīgi jāvaldās, lai neuzlēktu kājās un, akli grūstot gulošos, nesteigtos-meklēt meiteni.

Iekāres liesma lika viņam pazaudēt pē­dējās saprāta paliekas. Taču tas nenotika uzreiz.

Reiz Lilita, viņu nepamanījusi, pagāja garām trīs soļu attālumā. Viņas skatiens bija saspringts, vērsts sevī. Un tādās pa­šās, it kā neko neredzošās rokās viņa

nevērīgi turēja liela rieksta čaumalu; sudra* bainas lāses lija no pārpilnā trauka. Tās mir­dzēja saulē un zuzēja kā bišu spiets. Zu- zoņa, protams, skanēja tikai Odama ausīs. Viņš stāvēja nekustīgi, kamēr Lilita pagāja garām kā degošs sauss zars — viņam ap­svila lūpas! Kad meiteni vairs nevarēja sare­dzēt, viņš ar vaidu pieplaka zemei, kur bija nolijušas dažas lāses no viņas trauka, mēģinādams atvēsināt vaigus šajā šķieta­majā valgmē… Dīvains mulsums bija viņa dvēselē.

Tikai šeit līdzenumā Odams beidzot sa­prata, ko grib: viņš gribēja vienīgi Lilitu, gribēja, lai meitene rūpētos par viņa uguni un lasītu viņam saknes, kamēr viņš kopā ar vīriešiem dodas medībās. Pēkšņi viņš gara acīm ieraudzīja saldo atgriešanās mirkli tik spilgti, it kā viņi būtu nodzīvojuši blakus miesīgā tuvībā jau ilgus gadus: divatā kū­ruši ugunskuru, berzuši tikko dīrātu dzīv­nieka ādu un pēc tam aizmiguši uz tās, jū­tot, cik patīkami silda sānus āda un gruz­došo ogļu siltums …

Kaut gan tabundas cilts ļaudis nevienoja laulības saites, tomēr savā izvēlē viņi nebūt nebija brīvi — pastāvēja sarežģītas asins­radniecības attiecības. Ievēroja apsvērumus, ko izteica radinieki, apspriežot līgavaiņa un līgavas vecumu, veselību, nopelnus un spē­jas. Starp visiem šiem zemūdens akmeņiem, ko labi pārzināja pieaugušie, bet kas pagai­dām nebija zināmi Odamam, viņam vaja­dzēja sākt ceļu uz ilgoto mērķi: saņemt Lilitu no cilts vecāko rokām un atdot sevi viņai — ar visām tām ceremonijām, kas pavadīja laulību svinības.

Tiesa, pirms Lilitu varēja bildināt, viņai vēl vajadzēja iziet īpašu rituālu — uzņem­šanu pieaugušo kārtā: kopš seniem laikiem meitenei laupīja jaunavību veiksmīgākais cilts vīrietis, kas pirmais iekļuva pie viņas cauri sieviešu apsardzes lokam.

Tas bija jautrs, draisks, gandrīz sportisks rituāls, kad sacentās ne tikai veiklībā un viltībā, bet arī bārstījās ar asprātībām, iz­cēlās ar dziedāšanas, dejošanas, atjautīgu iesauku došanas un vispār ar līksmošanās prasmi. Pasīva loma bija tikai vienai būt­nei — pašai meitenei, kurai, pirms viņa kļuva par pilntiesīgu sievieti, kas var brīvi piedalīties cilts kopējo lietu izšķiršanā, savas bērnības pēdējās stundas vajadzēja pava­dīt pilnīgā paklausībā. Viņas balss neska­nēja vispārējā kņadā. Viņa sēdēja būdas pus­tumsā un gaidīja to, kas ienāks pie vi­ņas.

Jautra plūkšanās, dažkārt pat kautiņš risinājās pie ieejas, bet līdz viņai tas aiz­skanēja tikai kā bangotnes šalkas ūdeņu dzīlēs.

Viņa nekur nepiedalījās un nevienu neiz­vēlējās. Pat vīrietim, kas pirmais bija iepa­zinis šo jaunavu, nebija uz viņu nekādu īpašu tiesību. Arī tad, ja nakts mistērija ne­pagāja bez sekām, par bērna tēvu uzskatīja nākamo laulāto draugu, bet nevis sacensību uzvarētāju.

Odams nebūt neizjūta nepatiku pret nā­kamo īslaicīgo sāncensi. Taču vai viņš va­rēja mierīgi gaidīt šo rituālu tagad, kad viņi ar Lilitu bija pārkāpuši aizliegumu un slepenībā nogrēkojušies pret cilti? Viņu šausmināja smagais sods, kas pēc ierašas gaida Lilitu. Glābiņš bija tikai viens: tieši viņam vajadzēja pārspēt visus un iekļūt būdā. Tāpat kā vēlāk Lilitas vīrs būs tikai viņš un neviens cits!

No līdzenuma Odams atgriezās ar medī­jumu. Aža asais rags gan pārplēsa viņam muskuļus, bet brūcē iekaisīja pelnus, un ta­gad Odams, kas pēc asiņu zaudējuma jutās mazliet slābans, bija garā pacilāts, gandrīz kā apskurbis — varoņdarbs vienmēr dod cilvēkam neizsmeļama spēka sajūtu! Viņš pirmoreiz bija atgriezies apmetnē nevis kopā ar medniekiem, bet gan to vidū. Odams tūlīt devās meklēt savu māti — nevis tādēļ, ka justu īpašu tuvību ar viņu, bet tādēļ, ka tieši sievietes glabāja cilts radniecības saišu tīrību un zināja visus smalkos radu rakstus.

Māte sēdēja uz smilšu pauguriņa un no kārkla lūkiem pina divkāršas virves tīkliem. Ar to nodarbojās visas sievietes vaļas brī­žos; tīklu vajadzēja ļoti daudz, tie ātri plīsa: sieksta vai liela zivs viegli izrāva caurumus.

Ieraudzījusi Odamu, māte darbu nepār­trauca, tikai saknieba jau mazliet iekritušo muti, gaidīdama, ko viņš teiks. Gadu gaitā viņas seja bija izkaltusi, kopā saaugušo uz­acu dēļ tās izteiksme šķita drūma un daž­kārt pat mežonīga.

Odams uz pauguriņa nolika aknu gabalu, kas pienācās veiksmīgam medniekam. Māte laipni pieņēma velti. Viņa nebrīnījās, ka dēls ir pieaudzis un domā par precēšanos. Sākās visu piemēroto meiteņu uzskaite. Li­litas vārdu māte nenosauca. Sākumā Odams domāja, ka tā ir vecuma aizmāršība, un ba­žīgi pārtrauca — nē, viņš negribot kļūt kā­das meitenes vīrs nekavējoties, viņš esot gatavs pagaidīt, kamēr paaugsies… Viņš nosauca vairākas Lilitas vienaudzes. Un at­kal viņas vārds, kas Odamam apdedzināja aukslējas un sastindzināja asinis dzīslās, mātei paslīdēja garām neievērots. Pamatīgi, ar sievietēm piemītošo saprecināšanas kāri, viņa turpināja pārcilāt citu jaunavu labās īpa­šības. Odams nepacietībā dīdījās. Un tad viņu ķēra trieciens, kura nepielūdzamību to­brīd nemaz nevarēja aptvert visā pilnībā: viņa laulības ar Lilitu nav iespējamas! Viņi piederēja pie viena radnieciska nozarojuma.

Viņš vēl kādu laiku klausījās mātes va­lodās, tad piecēlās un aizgāja, kā nastu aiz- nesdams uz muguras viņas caururbjošo skatienu.

Atteikties no sievietes, kad sapņos viņš bija nodzīvojis kopā ar viņu veselus laimes gadus? Kad ikviens sapnis beidzās ar viņu laimīgās savienošanās mirkli — vai tas kādreiz bija izdevies vīrietim pirms vai pēc Odama?!

Vairākas dienas viņš staigāja, drūmi klu­sēdams. Tāds stāvoklis iestājas pirms ak­tīvas rīcības vai arī galīgi nokauj gribas spēku. No Odama miermīlīgā rakstura, kam nepiemita dumpības tieksmes, drīzāk varēja sagaidīt pēdējo, un droši vien galu galā tā arī būtu noticis, ja nebūtu pašas Lilitas.

Viņu bija pārņēmušas nākotnes alkas. Viņa tiecās pēc Odama, it kā viņš būtu magnēts: viņa pieskāriens kvēloja atmiņā kā lapsenes dzēlums. Visas bailes un atbrīvo­šanās no tām, kas viņu bija tā satricināju­šas, pārkāpjot aizliegumu, lika tieši Odama klātbūtni saistīt ar iekšējo spēku pārpilnību. Lilitai likās, ka, piederēdama Odamam, viņa beidzot iegūtu mieru.

Lilita bija pārvērtusies ne tikai iekšēji, bet arī ārēji, un visi to bija ievērojuši. Melnie mati, kurus viņa vairs neiezieda ar māliem un taukiem, tagad plivinājās kā putna spārni, un, kad viņa gāja garām, visi rau­dzījās viņā ar mulsu satraukumu, it kā viņa tiešām nupat nupat varētu pacelties gaisā un aizlidot.

Lilitas, šīs pusaudzes skaistums valdzi­nāja daudzus. Vīrieši noraudzījās viņai pa­kaļ, viņa tos saviļņoja sapņos. Cilts vecākie jau zīmīgi saskatījās aiz viņas muguras. Beidzot viņi nolēma, ka Lilitas uzņemšana pieaugušo kārtā notiks trešajā dienā pēc iz­nākšanas no meža.

Lilita ar strauji pukstošu sirdi sēdēja bū­das tumsā, cenzdamās pa spraugu saskatīt, kam uzsmaida laime. Taču sievietes bija viņu ielenkušas pārāk ciešā lokā. Dažreiz viņas tikai izkliedza uzbrucēju vārdus.

Starp sāncenšiem sevišķi izcēlās Tas, kas pirmais izgāja no meža — viņš nebija kļū­dījies, tagad viņu tā sauca. Ak, kā viņš bija pārvērties kopš tā laika! Viņa skatiens bija auksts kā saules nesasildīts melns akmens. Viņš bija krietni vecāks un spēcīgāks par Odamu — neatlaidība, ar kuru viņš tiecās uz būdu, Odamam lika sakoncentrēt visu savu izveicību.

Sievietes, kas sākumā bija tikai smēju- šās, atgrūžot daudzos tīkotājus, tagad ne­viļus pakļāvās šo divu azartam: stiprās ro­kas sita atvēzeniski, aizvien biežāk pazibēja jauni zilumi, parādījās pirmās asins lā­ses…

Kādu laikmetu tumsā bija radies šis pa­radums — sargāt sievieti no vīrieša? Pat tabundas senmātēm vairs nedraudēja pāri­darījums; viņas bija līdztiesīgas, cik vien tas bija iespējams cilts nabadzīgajā, trūcī­gajā dzīvē.

Jau sen neviena meitene nebija saistījusi tik daudz uzmanības kā Lilita. Vai viņa bija skaista? Skaistuma jēdziens laika gaitā mai­nās. Tabundas cilts vīrieši, gribēdami pateikt savām sievietēm ko patīkamu, sacīja: tavi pleci ir plati un krūtis lielas.

Cilts vecākie ar bažām vēroja cīņas gaitu: saniknojušies vīri varēja nopietni ievainot viens otru. Tiesa, tie gan bija pirmie svētki, kopš viņi bija iznākuši no meža. Viņu priekšā tagad gulēja stepe un pauguru virkne, no kurienes vienmēr varēja pārlaist skatienu apkārtnei, viegli ieraudzīt medī­jumu, gūt skaidru priekšstatu par apvidu. Apmetni viņi bija iekārtojuši mežmalā; ap viņiem vēsmoja priekškaļņu veselīgais gaiss, bet blakus, atstātajos mežos, purvainos eze­ros pārpilnībā auga ēdamas saknes; nepa­zīstamo stepes zāļu saknes pagaidām lie­toja piesardzīgi.

Kā gan nenosvinēt ilgi gaidīto iznākšanu no meža reizē ar tādas meitenes kā Lilitas pilngadību? Tāpēc cilts vecākie neiejaucās, bet piekrītoši klanīja galvas, lepodamies ar tabundas sievietēm, kuras var iegūt tikai ar tādām pūlēm.

Pēc spēles noteikumiem vīrieši nedrīk­stēja sist pretī; viņi drīkstēja lauzties caur sieviešu loku tikai ar sava ķermeņa sma­gumu.

Sievietes pamanīja, cik mērķtiecīgs ir Tas, kas pirmais izgāja no meža, — un viņu sie­na sakļāvās vēl ciešāk. Viņa paša sieva sita viņam, pārmaiņus kliedzot greizsirdībā un žēlumā. Neskaidri atcerēdamās, ka par viņu pašu vīrs nebija cīnījies tik nikni, viņa to­mēr bija uzbudināta un jautra tāpat kā pā­rējie: tā bija sena paraša — jauna sieviete ienāca ciltī.

Odamu drīz atvirzīja no cīņas centra. Sān­censis nepielūdzami, kā taranēdams, atkal un atkal metās zem sitienu krusas, pārrau­dams būdas aizstāvju ķēdi. Pārējie negribot atkāpās, vērodami šo divcīņu. Odamam ne­spēkā nolaidās rokas. Taču viņš stāvēja ne­kustīgi tieši tik ilgi, cik bija vajadzīgs, lai vairs nesaistītu uzmanību, un tad izmisīgā, zibeņātrā lēcienā metās zem kājām tām, kas stāvēja nosāņus, sadauzīdams sev krūtis un seju pret koku saknēm …

Atskanēja vienprātīgs apjukuma un īgnuma sauciens: viņu vēl varēja atraut at­pakaļ no pašas būdas ieejas, tomēr cilts ve­cākie, ieraudzījuši, ka Lilita pastiepj roku, iesita pa bungām, pavēstot, ka rituāls bei­dzies.

Arī sāncensi no Lilitas bija šķīris tikai pussolis! Viņš uzmeta Odamam tumšu, le­dainu, naida pilnu skatienu, bet tūlīt ar mākslotiem smiekliem novērsās. Sieva, ga­tava visu piedot, uzlika roku uz viņa asiņo­jošā pleca, un abi kopā attālinājās. Drīz noklusa arī pārējie. Saule norietēja, iedegās svētku ugunskuri, bija gaidāms bagātīgs mielasts. Nevienam vairs nebija daļas gar Odamu un Lilitu.

Kādu laiku būdā bija dzirdama tikai jau­nekļa smagā, saraustītā elpa. Viņš saskatīja kaktā kaut ko tumšu, tā, protams, bija Li­lita. Bet viņa nepavirzījās uz Odama pusi.

— Runā, — viņš nočukstēja, aplaizīdams sadauzītās lūpas. — Kad es dzirdu tavu balsi iztālēm, tā smaržo kā zars ar ziediem.

Ja tu pievērsies man, tā pieriest ar augļu sulu.

Viņš to sacīja tādēļ, ka rīkle bija izkal­tusi. Odama runa bija vienkārša un priekš­metiska, tāpat kā pati doma.

Lilita saprata un klusēdama pasniedza iz­dobtu trauku. Odams nevarēja vien atrau­ties no tā. Viņa acis bija apradušas ar tumsu, viņš jau varēja atšķirt neskaidru plankumu — Lilitas seju un melnos matus, melnākus par nakti. Kad slāpes bija rem­dētas, viņā atkal sarosījās nomācoša doma: šī nakts taču būs vienīgā viņu dzīvē! Jau nākamais rīts izšķirs viņus ar Lilitu uz visiem laikiem. Odamam mīlestība nozīmēja tikai vienu: viņš steidzās dabūt to, ko gri­bēja. Daudzējādā ziņā viņa prāts vēl bija dzīvnieka prāts, viņš pilnīgi ļāvās instin­ktiem, spriešanas spējas tik tikko modās. Odams pastiepa roku uz meitenes pusi, gri­bēdams piekļaut viņu, bet viņa izvairījās.

—   Man ir tikai viena sirds, — viņa ne­skanīgi teica. — Lai arī tev nav divu.

Tas nozīmēja: nemelo, neslēp, neizliecies.

—  Tu zini? — Odams nomurmināja vārgā balsī.

—   Jā, — Lilita atbildēja.

Piepeši viņa sāka raudāt — nevis tā, kā šņukst bērni, — viņas raudās bija kaut kas no zvēra niknā brēciena. Odamam tūlīt aiz­mirsās īslaicīgie gaidāmās nakts prieki. Viņš juta, ka, zaudēdams Lilitu, zaudē visu. Viņa domas drudžaini šaudījās.

—   Lilita, — viņš iesaucās, saņemdams viņu aiz rokas. — Diviem gars ir spēcīgāks nekā vienam!

Tā bija parastā uzmundrinājuma for­mula — viņš taču vēl nezināja, ko darīt. Taču Lilita bija viņu sapratusi citādi.

—   Jā, divu gars ir ļoti spēcīgs, — viņa apstiprināja, un tumsā bija redzams, kā viņas acis mežonīgi iekvēlojās. — Kad vī­rietis un sieviete grib viens otru, viņus ne­drīkst šķirt. Mēs aiziesim no cilts.

So lēmumu Lilita pieņēma pēkšņi. Taču tajā pašā brīdī viss viņā it kā nocietinājās, viņa kjuva nelokāma.

Odamam sākumā no šīs briesmīgās, zai­mojošās domas vien aizrāvās elpa; vai gan viņš kādreiz bija dzirdējis, ka cilti kāds at­stātu no laba prāta? Tabundietis kopš dzim­šanas pieder ciltij, dzīvo un mirst pēc tās likumiem. Taču šeit, blakus Lilitai, viņš ju­tās bezgalīgi vīrišķīgs: pat tik briesmīgu upuri viņš ir gatavs nest draudzības dēļ!

—  Hag, mēs aiziesim, — viņš apspiestā balsī atbildēja.

Viņi izjauca to būdas sienu, kas bija meža pusē, un izslīdēja laukā. Sākumā viņi līda kā čūskas, tad skrēja pieliekušies, ar rokām gandrīz skardami zemi. Ugunskuru gaisma manāmi attālinājās, bungu dunoņu tik tikko varēja saklausīt. Ap viņiem nerimstoši šalca mežs kā paisums, kas triecas pret akme­ņainu krastu. Aiz muguras ar smagu brīkšķi gāzās nokaltušie vai zibens ķertie stumbri,to zari, ķerdamies aiz blakus augošo koku lapotnes, draudīgi krakšķēja. Necaurredza­majā tumsā ik pa brīdim atskanēja zvēru kaucieni, viešot bēgļu sirdīs izbailes: cilvēks nav radīts naktij, viņš ir dienas bērns! Ko­līdz iestājas tumsa, viņam jānolien slēptuvē.

Un tomēr viņi bēga uz mežu, prom no uguns un patvēruma. Tas laikam bija viens no pirmajiem dumpjiem pret to, ko pie­ņemts uzskatīļ par tikumību. Kopš senatnes tabundas cilts tikums bija paklausība tās parašām: tieši tās taču bija saliedējušas cilvēkus, palīdzējušas viņiem saglabāt sevi cīņā ar dabu. Likumi ir tāds mehānisms, kas nepieciešams visos laikos, kaut arī tas ir bargs. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka tikpat nepieciešami ir nepaklausības uzliesmo­jumi — tajos iezīmējas nākamības likumi, kas ir taisnīgāki pret nākamības cilvēkiem.

Odams un Lilita devās iekšā naksnīgajā mežā, pilnīgi atraisījušies no jebkādas ap­domības; viņi ļāvās instinktam. Saprāts ne­spēj aizstāt visu: kad tas neatrod izeju un atstāj cilvēku uz bojā ejas robežas, tad pa­mostas instinkts un diktē pēdējo izmisīgo mēģinājumu panākt neiespējamo.

Odams un Lilita skrēja bez apstājas, vai­rīdamies no biezokņa, bet neiznākot arī kla­jā vietā. Rītausma viņus pārsteidza akme­ņainas grēdas piekājē. Koki auga puduros gan platās terasēs, gari stāvās nogāzēs — un tad šķita, ka tie turas ar saknēm gaisā.Pirmie saulstari pieskārās kailajām klintīm un nokrāsoja tās sarkanbrūnas. Snieg­baltais, gandrīz četrstūrainais kalns, kas bija saskatāms no apmetnes vietas līdze­numā, arī šeit pacēlās pār tālo kalnu grēdu, izriezdams otru vareno plecu. Tā aizsegā mazās upes ieleja svētlaimīgi gozējās bez­vējā, kas atgādināja siltumnīcas gaisu. Bet, tikko straumes pagrieziens to novirzīja sā­ņus no sargājošām kraujām, augsne kļuva liesa un tajā neauga nekas, vienīgi rūgtas zāles un vārgi akāciju puduri, bet nogā­zēs — sausi sarkanīgi krūmi.

Nemaz lāgā nepaskatījušies apkārt, tikai uzmeklējuši kaut ko līdzīgu pajumtei, Odams un Lilita atviegloti nopūtās: tagad bija mi­teklis, kur slēpties no plēsoņām un glābties no lietus. Viņi bija izbadējušies, taču no­gurums ņēma virsroku: iegājuši alā, kas bija sausa un neoda pēc zvēra, viņi tūlīt aizmiga, kā bērni sabāzuši galvas kopā.

Pār viņiem plandījās dienas zilgme; zālē strinkšķināja un čirkstināja neskaitāmi ku­kaiņi, neiebaidītas ķirzaciņas sildījās saulē, putni un zālēdāji turpināja savu parasto dienas dzīvi, bet Lilita un Odams pievakarē uzcēlās tikai tādēļ, lai aizžogotu alas ieeju.

Viņi padzērās no tuvīnās upes, uzmeklē­juši to pēc valgā gaisa un piekrastes leknās zāles. Tad viņi steidzīgi atgriezās slēp­tuvē — tuvojās mijkrēslis, visbīstamākais laiks, kad bez ieroča un uguns baismi spert kaut soli!

Viņi pacietīgi panesa izsalkumu, kaut gan

vairak nekā veselu dienu nebija ēduši ne kumosa. Abi atkal klusēdami apgūlās uz svaigas zāles klēpja, pirkstiem kautri skar­dami viens otru. Īsā laika sprīdī bija tik daudz atgadījies, ka viņi nemaz nezināja, kā un par ko tagad runāt. Viņu sapņi bija trūcīgi, bet, kad viņi saķērās rokās vai skāra viens otru ar pleciem un ceļgaliem, siltā āda it kā pārraidīja arī viņu iekšējos strāvojumus — tas bija draudzības signāls, kas papildināja nabadzīgo vārdu krājumu.

Virs aizžogojuma iedegās lielo zvaigžņu siltais mirdzums. Visu apkārtni atkal piepil­dīja rūcieni un šņākoņa, vajāšanas trokšņi. Tā bija parastā meža traģēdiju nakts — baiļu, nevis mīlas laiks. Odams un Lilita pa­mira aiz sava nožēlojamā aizžogojuma. Tā viņi pavadīja vairākas bezmiega stundas, tramīgi ieklausīdamies, kad tuvojās čaboņa. Tikai pirms ausmas, kad nojauta apgal­voja, ka briesmas pagājušas, viņi tūlīt aiz­miga un nogulēja gandrīz līdz saullēktam.

Rīts nāca ar savām rūpēm: vajadzēja pa­domāt par ieročiem un ēdienu, jo bēgšana bija beigusies. Seit viņi bija pilnīgi vieni, bez jebkādas palīdzības un atbalsta, kā pirmie cilvēki zemes virsū.

Tie bija Zemes bērnības gadi. Visas trīs tās sejas vēl bija gludas: arkls nebija iz­vagojis augsni, veidojot pirmās grumbas,

kuģa ķīlis nebija šķēlis ūdens bezrūpību un lidmašīnas skrūve nebija uzšķērdusi gaisu. Tomēr arī toreiz meklējumu prieks bija viens no cilvēka dzīvinošākajiem spēkiem. Tas iz­raisīja esamības pilnvērtības sajūtu. Pirmais solis iedvesmoja nākamo.

Cilvēks ir bezbailīga un izturīga būtne. Cīņa par dzīvību, kas mutuļoja ap viņu, bija viņa dzimtā stihija. Tuvība vienkāršiem likumiem, kad nogalina barības dēļ, nevis aiz naida, veidoja viņa prātu atjautīgu, bet ne viltīgu. Zvēru neuzskatīja par ienaid­nieku, drīzāk tas bija līdzbiedrs, kas grūtos laikos var paglābt no bada; kad vēderi bija pilni, viņi gāja katrs savu ceļu, neaiztikdami viens otru. Pirmie totēmi droši vien radās kā pateicības zīme, nevis tādēļ, ka cilvēks vēlējās pielabināties briesmīgajiem dabas spēkiem. Toreiz cilvēki jau labi pazina ap­kārtējo pasauli. Pēc dzīvnieku pēdām viņi atrada ūdeni, līdzīgi putniem viņi ierīkojās uz naktsguļu kokos. Starp saprātīgo un ne­saprātīgo būtņu pasauli vēl nebija pārāk kra­sas atšķirības.

Jau toreiz cilvēki veidoja sabiedrību, kura mūsu priekšstatā šķiet bijusi primitīva un aizzibējusi tik ātri kā dzirkstele pelēkā rīt­ausmas miglā, taču īstenībā tā aptvēra vis­garāko vēstures laikmetu. Tikko piedzimusī cilvēce savu pirmo soli taču spēra tieši uz komunismu; toreiz tika likti pamati visiem nākotnes institūtiem, attīstījās runa un do­māšana, iezīmējās kultūras, tehnikas, medi- cīnās un mākslas pirmsākumi. Tas viss nāca par labu cilvēcei kā tādai. Nav svarīgi, ka skaitliski tā vēl bija tik neliela.

No rīta sākās negaiss. Duļķaini strauti, rībinādami akmeņus, traucās šurp no tuvīna­jiem kalniem. Viss dzīvais paslēpās, pār zemi klājās ūdeņainas debesis, mazas lietus lāses krita bieži un ātri un to šalkoņa at­gādināja sienāžu sisināšanu. Tad mākonis aizpeldēja, sāka skaidroties. Tumsa un skumjas, kas bija pārņēmušas visu dabu, šķiet, aizplūda pa spraugu debess velvē: tajā parādījās aizvien vairāk un vairāk baltu un gaišzilu plankumu. Beidzot slīps nomazgātās saules stars aizslīdēja pār no­sūnojušajiem akmeņiem, tie sāka kūpēt, vis­apkārt spīguļoja sīkas lāmas. Koki kā zvēri nopurināja ūdeni.

Lilita un Odams stāvēja pie alas izejas: jaunā pasaule bija posusies viņus sagaidīt! Viņi bija laimīgi.

Piepeši abi ieklausījās: atskanēja viegla švīkoņa. Zem koka ganījās neliels mežāžu bars, kas rakņājās nesenās vētras notrauk­tajos zaros. Tēviņa blāvais smilšbrūnais ka­žoks gandrīz saplūda ar pelēcīgo stumbru. Šķiet, mežāzis nejuta, cik smagi ir varenie, platie ragi, kas kā divi pusmēneši liecās gar skaustu, — tā galva tramīgi grozījās pa vējam, tvarstot naidīgas smakas. Mātītes un kazlēni ganījās mierīgi.

Odams sažņaudza rokā zarainu milnu — cita ieroča viņam pagaidām nebija — un ar kareivīgu kliedzienu izlēca no slēptuves.

— Uhr! Uhr!

Mežāži metas sāņus, akmeņi noderēja viņiem par patvērumu. Sākās nevienlīdzīgas skriešanās sacensības: cilvēks nepazina ap­kaimi, tāpēc dzīvnieki attālinājās.

Odams tos vajāja pacietīgi, kā visi tabun­das cilts mednieki, līdz krauklis, viedīgais putns, kas bija līdzīgs nodegulim, ar zilgu baltumu ap lepno tumšbrūno aci, staipīdams smailo spārnu, pusbalsī aprauti noķērcās virs viņa galvas, kā trallinādams kraukļu valodā: medību laiks beidzies. Sākās dien­vidus karstums.

Dodamies atpakaļceļā lejup pa nogāzi, neveiksmes saērcinātais Odams piepeši sa­stinga: trīs soļu attālumā no viņa, durstīgā, biezā zālē, atspiedis purnu pret akmeni un paslējis gaisā vienu līku, ilknim līdzīgu ragu, gulēja tveices nogurdināts mežāzis — vien­tuļnieks.

Odama muskuļu spēle atgādināja vijīgu čūsku kamolu. Viņš stiepa pirmo medījumu, ko bija pievārējis bez ciltsbrāļu palīdzības. To viņš nesa Lilitai.

Bet, kad viņa palēkdamās atskrēja pretī un viņas skaļie, atklātie smiekli, kuri Oda­mam patika kopš bērnības, gaisā trīsuļoja, kad viņa ar galvu iebadīja viņam plecā, it kā aicinādama padraiskuļoties un kopā pa- līksmot par laimīgo guvumu, — viņš sa- bozās un atkāpās. Tas, kas derēja mīlas ro­taļām, tie glāsti un vaļības, ko viņi atļāvās tumsā, nebūt nepiedienēja nopietnajam ba­rības sagādes darbam.

Raudzīdamies viņai garām, viņš piegāja pie ugunskura vietas; uguns — tas ir sie­viešu darbs. Odams sāka dīrāt āzi, it kā būtu viens pats. Kopš bērnības viņš bija re­dzējis tā darām visus medniekus, lai kādas uzslavas un cildinājumi skanētu visapkārt. Lilita stāvēja neizpratnē. Tas, ka Odams pirmo reizi atstūma viņu, vēl nelikās aiz­vainojoši. Viņa vilcinājās tikai mirkli, iekāms ķērās pie sievietes mūžsenajiem pie­nākumiem. Taču kāda daļiņa prieka bija iz­gaisusi no viņas sirds.

Todien viņi bija paēduši tā, kā vēl nekad. Viņiem piederēja viss dzīvnieks — šeit ne­bija sirmgalvju un bērnu, kuriem ciltī at­deva labākos gabalus.

Viņi paši baudīja aknas un nieru maigos taukus, izsūca smadzenes no kauliem, grauza skrimšļus. Viņi apreiba no ēdiena un, do­damies. aiz savas alas nožogojuma, atstāja ārpusē kvēlojošas ogles, kas vēl ilgi baidīja cilvēka pēdu un zemē notecējušo asiņu sma­kas pievilinātos nakts plēsoņas.

Tumsā pie Lilitas atgriezās agrākais Odams: gana remdinājuši savu izsalkumu ar gaļu, viņi nespēja remdināt izsalkumu viens pēc otra tuvuma. Odams atcerējās me­dības, tās valdīja viņa apziņā, un viņš jutās lepns. Lilita teica priekšā vārdus, kad viņam lo pietrūka. Viņa uzminēja pat to, ko viņš nevarēja atcerēties, it kā pati būtu uzglū­nējusi zvēram, metusi milnu un dzirdējusi dzīvnieka pirmsnāves krācienu, kurā ska­nēja izbrīns un sāpes.

Viņi aizmiga svētlaimē. Sapņu valstība maz atšķīrās no viņu nomoda pasaules. Viņi tāpat medīja, gatavoja ēdienu, meklēja naktsguļas vietu. Nekas neizprotams neno­tika nedz īstenībā, nedz sapņos.

Viņi bija nonākuši zālainajās priekškal­nēs ar koku puduriem un tuvīno upi visra­ženākajā laikā: brieda augļi, krūmāji bija ogu pilni, dzīvnieki vadāja paaugušos ma­zuļus uz dzeršanas vietu. Tiesa, vairs nebija saldo pavasara stiebru, toties brieda miltai­nas saknes, bet zem kokiem bija saglabājies daudz pērno riekstu un zīļu. Vasara solījās būt laimīga un ar barību bagāta.

Pirmā Lilitas pirkstu kustība šķita gan­drīz neapzināta: zilgie māli mīksti stiepās un noapaļojās — kā mākonis, kura apveidus maina vējš. Lilita atmeta galvu. Viņas ska­tiens lēnām slīga lejup gar kalna korēm — māls viņas pirkstos kļuva par kalnu smaili. Taču tūlīt tā pārvērtās par koka stumbru. Tad radās mežāzis ar atpakaļ atliektiem ra­giem. Viņas skatiens vairs neklīda apkārt, tas koncentrējās pie smagnējā rumpja, sa­liektajām pakaļkājām. Tas bija dzīvā veidols, bet tik nejēdzīgs! Viņai gribējās to tūlīt iz­postīt.

Taču dzīvnieks jau kustējās, ošņāja gaisu, draudēja. .Sāni lāsmoja krāsu un muskuļu rotaļā… Piepeši viss sastinga: zvērs sa­springa, bet nepazuda, tas skrēja — un to­mēr bija nekustīgs!

Odams viņai pār plecu vērās uz valgo, plakano pinkuli, uz aso akmeni viņas no­trieptajās rokās. Līnija iezīmējās māla pikā, un Odams izbrīnījies ieraudzīja galvas, mu­guras, uz priekšu vērsto nagu kontūras; viņš taču pazina šo kvarca šķembu, ko, taisot uz­gaļus, bija aizmetis kā nevajadzīgu. Bet ta­gad atklājās, ka akmenim piemīt dīvainas spējas: tas bija notvēris vēl vienu zvēru!

Māls izžuva, zīmējums sacietēja. Odams sabozās un novērsās. Lilita nolieca galvu, viņas melno matu spārns, krizdams lejup, piesedza seju. Odams lēnām devās prom; veltīgā, sievietei nevajadzīgā nodarboša­nās — skrāpēt mālu ar akmeni — nez kā­pēc viņu aizskāra un apvainoja.

Lilita neskatījās viņam pakaļ. Viņas lūpas bija puspavērtas, nāsis trīcēja, viņa turpi­nāja ieelpot valgā māla smaržu. Viņa ne­iedrošinājās aizskart skrejošo līniju — zvērs bija dzīvs. Viņa baidījās to iztraucēt. Bei­dzot viņa atmeta galvu, lai dziļāk ievilktu elpu, un ieraudzīja aizlidojoša putna trauk­smaino siluetu — līniju, ko veidoja izstieptā galva, asais knābis un smailā aste.

Acumirklī kā dzirkstele viņā uzliesmoja visvarenības sajūta. Viņa izdzēsa skrejošā zvēra attēlu, nolīdzināja virsmu un ar to pašu akmeni, pati nezinādama kā, ar da­žām līnijām atveidoja aizlidojušā putna vei­dolu. To nevarēja nepazīt: knābis, spārni, aste… Lilita iesmējās. Odams, iedams prom, dzirdēja viņas smieklus, bet neatskatījās.

No mīkstās māla pikas, kura atkal bija zaudējusi formu, Lilita izveidoja cilvēka figūriņu. Iegrimusi domās, viņa sāka iezī­mēt seju, rokas… Gara acu priekšā stāvēja māte, kas tik tikko bija nodzīvojusi līdz div­desmit četru gadu vecumam. Visi tabundas cilvēki mira agri; viņi piedzima izturīgi, bet, ja kādreiz saslima, tad radinieki veltīgi lēja va}ējā brūcē verdošu ūdeni, caurām dienām lika slimajam elpot ugunskura dūmus, dzir­dīja ar skudrskābes uzlējumu …

Lilitas māte bija aizgājusi uz pasaules otru pusi rītausmā, kad pie debesīm vairs tikko vīdēja pēdējā zvaigzne, kas tādēļ bija nosaukta par Dienas sirdi. Mirušās ķermeni piesēja pie baļķa, kuru palaida meža upes straumē. Sievietes to pavadīja, raudādamas un izkliegdamas bēru dziesmas vārdus.

Ar nāvi reizē Mēdz atnākt vēji Un mūsu pēdas No pasaules dzēst, —

dziedāja sievietes.

Ja šādas pārmaiņas nebūtu, Liktos, ka vēl aizvien Esam mēs dzīvi.

Tādēļ arī atnāk vēji

Mūsu pēdas no pasaules dzēst.

Mātes šaurā seja, uz priekšu izvirzītais zods un pilnīgās lūpas — tās pašas uz priekšu pastieptās lūpas, kādas bija viņas meitas sejā, atgādināja iekostu augli! — šī sen mirusī mātes seja un viņas mati, kas galvvidū sadalījās divos viļņos, nekad ne­izzuda no Lilitas atmiņas. Iekritušie vaigi, augstie vaigu kauli, uz priekšu vērstais ska­tiens — dīvaini, cik daudz un cik maz no visa tā bija saņēmusi meita!

Vakaros, atcerēdamās māti, Lilita raudzī­jās zvaigznēs. Viņa nekādi nevarēja aprast ar to pārpilnību, jo bija izaugusi mežā, un pacietīgi, klusi vēroja to ritumu tā, kā iegremdē skatienu ūdens strūklās.

Odamu debesis atstāja vienaldzīgu. Pir­mās zvaigznes iedegšanās bija tikai zīme, ka drīz nakts zvēri izies medībās, bet cilvē­kam diena ir beigusies. Snaudiens lipināja ciet viņa plakstus, viņš iegrozījās ērtāk un aizmiga.

Lilita ieklausījās mīkstajos zvēru soļos, augļa Jcritienā, pūču kliedzienos.

— Uā, — viņa klusi sauca.

Viņas jaunais vīrs nekustējās. No daudza­jām zvaigznēm viena, kas ar katru vakaru kļuva lielāka un. lielāka, it kā tajā kāds pie­mestu žagarus, raudzījās viņam sejā. Taču jauneklis nepievērsa tai uzmanību.

Viss bija neskaidrs. Iekšā dega kādas ne­izprotamas slāpes — tik nenosakāma un dīvaina sajūta, ka galu galā tā nogurdināja Lilitu, un viņa arī aizmiga.

—   Kādi sapņi aizķērušies tavās skrop­stās? — no rīta Odams smiedamies vai­cāja.

Lilita zināja, ka vīrs viņai netic un tikai zobojas, taču nevarēja atturēties: viņā dega vēlēšanās neskaidros sapņus ietērpt vār­dos.

—   Viena no zvaigznēm, vislielākā, kāda vien ir debesīs, vakar raudzījās tev sejā, — viņa iesāka un tūlīt pamanīja, ka pār Odama lūpām pārslīd nepatika: viņam netikās, ka Lilita iepin viņu savos izdomājumos. — Tu gulēji, bet man sagribējās uzkāpt augstāk. Debesis taču ir cietas kā akmens, ja jau ta­jās deg tik daudz ugunskuru! Tad zvaigzne nolaida lejup savu staru, un es pie tā pie­ķēros kā pie virves…

Odams neviļus uzmeta bažīgu skatienu viņas tievajai rokai, it kā uz tās vēl arvien glabātos sudrabotā zvaigznes asmeņa pē­das, taču tūlīt saskaitās uz sevi un uz Lilitu. Viņš šķiroja visas lietas un parādības di­vās grupās: tādās, kuras pazina — un pa­zina ļoti labi: vai tās ir ēdamas, naidīgas, bīstamas, derīgas, — un tādās, kuras ne­pazina, kuras nebija vajadzīgas un neap­draudēja viņu. Par tām viņš gluži vienkārši nekad nedomāja. Nē, viņš netaisījās klausī­ties Lilitas pasaciņas, baidīdamies viņai iekšēji piekāpties kaut mazākajā sīkumā, jo juta, ka tad pašam vairs nebūtu pamata — viņu aizrautu savādaku domu un priekšstatu plūsma, taču viņš nevarēja tos paredzēt un nesaprata un tāpēc instinktīvi vairījās no tiem.

No rīta viņš devās meklēt akmeni cirvim un bultu uzgaļiem. Bija vajadzīgs neskarts, saulē neapžuvis akmens. Odams zināja, ka tādus akmeņus rok ārā no zemes, bet var­būt varēja arī atšķelt gabalu no iežu slāņa un salasīt asās šķēpeles.

Lilita visu dienu palika pie alas. Viņa bija iztaisījusi iedobumu pavardam un velvi pār to noziedusi ar māliem. Tad viņa bija pirmo­reiz pamanījusi, ka māla pikai var piešķirt dažādu formu. Tas bija viņas pašas atklā­jums: tabundas cilts ļaudis netaisīja podus, par traukiem izmantoja vēršu pūšļus, čau­malas, izdobtus koka gabalus, ādas maisus, smalka pinuma grozus. Pamazām Lilitai sa­krājās pilns mājas iedzīves komplekts. Odams viņai uzdāvināja no platas slā­nekļa plāksnītes taisītu nazi, kurā, lai to varētu piekārt pie jostas, bija izurbts cau­rums.

Alas tuvumā viņa izlika cilpas sīkiem dzīvnieciņiem, lasīja zīles, kuras pēc tam sa­grūda ar akmens stampu. Lai varētu izcept plāceņus, izraka apaļu bedri, tās dibenā no­kaitēja akmeņus un pārklāja tos ar biezu lapu kārtu. Sagatavoto mīklu atkal apbēra ar lapām un zemes kārtu, bet virsū sakūra uguni. No rīta bija gatava labi izcepusies svaiga maize, dažreiz ar ogu, zivju vai zemes tārpu pildījumu. Viņi to apēda visu, neatstājot ne gabaliņa.

Pirmoreiz Odamam un Lilitai nebija ne­kādu pienākumu pret citiem. Piepeši viņi bija kļuvuši brīvi, pilnīgi brīvi no visa, it kā atrastos tuksnesī.

Odamā tas izraisīja raizes. Instinktīvi viņš vēl arvien raudzījās apkārt: ja tuvumā nav cilvēku, tad varbūt atradīsies vismaz totēms — ērmīgs akmens, koks, nepazīstams zvērs, kam dvēsele varētu pieķerties? Lilita aika, kaut pār viņiem tagad iedegtos jauna saule, cita, nevis tā, kas apspīd tabundas ļaudis! Karstāka vai blāvāka? Kā nu viņi to būs pelnījuši.

Odamam nevarēja daudz pārmest viņa pieķeršanos ierastajam. Viņš turējās pie tā, kas bija labi zināms. Viņam vēl nebija sa­līdzināšanai nepieciešamo piemēru, nebija nekādas iepriekšējos gadsimtos uzkrātas pieredzes, pēc kuras vadīties. Viņš turējās pie savu līdzšinējo zināšanu drumslām tik­pat dabiski, cik dabiski Lilita soļoja pāri vecajam.

Kad Odams nāca mājās, viņa pa galvu pa kaklu skrēja pēc svaiga ūdens uz silto, paseklo upi. Piepeši meitene sāka vērot zil­ganu zivju baru, iekāpa ūdenī, gāja tām pakaļ, līdz vilnis skāra lūpas vai Odams, veltīgi izgaidījies viņu pie alas, sāka saukt un meklēt.

Lilita samulsusi izkāpa krastā, ūdens te­cēja no matiem, rokas bija tukšas. Viņa taču nebija ķērusi zivis, viņa tikai bija skatījusies uz tām.

Kā lieli un mazi viļņi izdzisdami aizvēlās ziemas un vasaras mēneši. Protams, Oda­mam un Lilitai bija laika izjūta, bet tā precīza skaitīšana sākās daudz vēlāk, tas jau bija domas iekarojums. Bet doma virzās pakāpeniski, soli pa solirn kā cilvēks.

Kaut gan tabundas cilts valoda bija na­badzīga, cilvēki jau bija devuši vārdus dau­dzām lietām un parādībām savā apkārtnē: debesis sauca par debesīm, ūdeni — par ūdeni. Tomēr bija lietas, ko no pasaules daudzveidības vēl atsevišķi neizdalīja. Daudzi plēsoņas krēslas stundā pamodās mežā un rēkdami izgāja meklēt laupījumu. Ja tie neapdraudēja cilvēku, kas tad par tiem domāja? Ēdamās saknes, kas Lilitai paretam gadījās, viņa nesauca nekā, prātā palika tikai tas, ar ko nācās saskarties bieži: skābenes, saldās saknes, rūgtās lapas.

Tas bija rosīgs jaunvārdu darināšanas laiks. Gandrīz katru dienu atgadījās kas jauns. Lilita un Odams sekoja savu bērniš­ķīgo asociāciju gaitai. Daži vārdi aizķērās atmiņā, bet biežāk gan uzliesmoja un iz­dzisa kā dzirksteles. Jau pēc dažām dienām atklājās, ka pazīstamajai lietai ir vēl kāda cita, līdz šim nezināma īpašība, un atkal radās jauna iesauka. Tā, piemēram, debesis varēja būt gaišas, lietus laikā — ūdeņainas, briesmīgas — kad grandīja pērkons. Mums arī tās šķiet dažādas, taču aizvien ir un pa­liek «debesis». Bet Lilitas laikabiedriem li­kās, ka pastāv atsevišķas, bieži vien cita citai naidīgas stihijas: briesmīgās debesis kā neaptverama rīkle aprija gaišās, taču ne­spēja pretoties ūdeņainajām un, lietus gāzes noskalotas, atdeva atpakaļ cilvēkiem skaid­rās un zilās.

Lilita un Odams lietoja daudz darbības vārdu, kas bija saistīti ar ikdienas vajadzī­bām. Taču nebija tādu vārdu, kas apzīmētu vienkārši «ēst», «dzert», «slēpties», «saost». Katru reizi tas bija konkrēts darbības vārds: «dzert aukstā avota ūdeni», «slēpties no pin­kainā zvēra», «saost kaut ko, stāvot aiz vien­tuļi augošā koka».

Lilita un Odams dzīvoja drīzāk smaržu nekā krāsu un skaņu pasaulē. Viņi bija ne tikai ļoti jutīgi pret smaržām, bet arī de­dzīgi tām pieķērās: Lilita ierīvēja miesu ar meža dillēm, lasīja vērmeles, kaltēja bal- zamaugu saknes.

Tabundas cilts valodā nebija vārda «mī­lēt». Tieksmi pēc pretējā dzimuma izteica ar īpašiem vārdiem, kuriem līdzīgus nav sagla­bājusi neviena mūsdienu valoda. Nāves ap­zīmēšanai biežāk lietoja alegorisku tēlu: «aiziet uz pasaules otru pusi», «aiziet ar ūdeni». Nāve it kā bija rada miegam un sap­ņiem. Sapņi taču mazliet pavēra noslēpumu sagšu. Tie ir kā vēstis no kalnu viņas puses; cilvēku apziņā vienmēr ir pastāvējis priekš­

stats par daiļo, kas atrodas kaut kur loti tālu…

Taču velti būtu meklēt tabundas cilts va­lodā morāles jēdzienus. Labo un ļauno no­teica spēks. Skumjas, žēlums, atmiņas — protams, tas viss eksistēja, tikai cilvēki vēl neprata to saukt vārdā.

Odams posās medībās. Vairākas dienas viņus bija vajājušas neveiksmes: slazdi pa­lika tukši, Lilitas savāktie krājumi bija izsī­kuši, un bez tam tuvumā bija parādījušās liela plēsoņas pēdas, — vai tikai tas nebija aizbaidījis visu medījumu? Odams pirms rītausmas paslēpās netālu no taciņas, kas veda uz dzeramo vietu, un tiešām, ar pirma­jiem saulstariem violeto akmeņu kaudzi ap­lieca tīģera rūsganā mugura. Viņš nāca viegli, klusi, ošņādams zemi, un beidzot, pār­liecinājies, ka briesmas nedraud, noslīga pie akmeņainās upes gultnes, ko bija atkailinā­jis sausums. Priekšķepas tam bija platas, spēcīgas, rūsganzeltainas, pakaļējās tievā­kas, ar šaurām šķērssvītrām. Pielacies ūdeni, plēsoņa nožāvājās un noskrapstināja nagus gar akmeņiem. Viņš laiski uzslējās un devās prom gar upi. Vairākas dienas Odams un Lilita baidījās atstāt alu, bet tīģera pēdas apkārtnē vairs nemanīja.

Tagad Odams steidzīgi papildināja bruņo­jumu. No krama gabala ar akmens āmurīša palīdzību viņš atšķēla šauras, asas šķēpeles. Viņš iemācījās to izdarīt ar vienu sitienu; blakus jau gulēja vesela kaudze pusgatavu plāksnīšu, no kurām varēja izgatavot nažus, duramos, žebērkļus un uzgaļus. Lilita savu­kārt metamā šķēpa virsmā ieskrāpēja mir­stoša vērša attēlu, kas bija laimīgu medību simbols. Ornaments, kas mums liktos tikai slīpu svītriņu sakopojums, īstenībā simboli­zēja mednieka spēku un veiksmi: viņa gara­jiem un īsajiem šķēpiem vajadzēja lidot tik bieži kā lietus lāsēm! Kur gan zvērs lai glābtos no tiem? Izbadojusies Lilita ielika savā mākslā visu savu neatlaidību un visla­bākos novēlējumus Odaņiam.

Taču drīz vien viņai piemirsās darba prak­tiskā nozīme. Viņas zvērs bija varens! Tas gāja pa līdzenumu, mazliet noliecis ragaino galvu. Vēja nestas, tam pretī plūda dažādas smaržas — pat Lilitas nāsis pēkšņi iedrebē­jās. Asais akmens grieznis neviļus noslīga klēpī. Meitene pārlaida apkārtnei aizmiglotu skatienu. Tuvumā šūpojās zieds. Tā lielajā kausā lodāja bites, zieda iekšpuse sanēja — Lilita aizrautīgi klausījās, atglaudusi matus no ausīm. Viņa nemanīja, kā aizrit laiks — saulains, vasarīgs …

Lilita ticēja savam zvēram — mazajam, ar okeru krāsotajam vērsim. To vajadzēja tēlot mirstošu, bet tas gāja un gāja pa lī­dzenumu, nejauzdams briesmas — piepeši Lilita sāka veidot ap to lauztas svītriņas: tur šalca zāles stiebri. Tie smaržoja pēc medus un sātības, tie dāvāja dzīvību rudspalvaina- jam …

Lilita nodrebēja — viņu uzrunāja Odams, kaut ari nelabprāt: viņam vispār nevaja­dzēja sarunāties ar sievieti pirms medībām. Nē, viņa nebija kļuvusi par čaklu sievu, šī Lilita, kuru viņš tā bija kārojis! Viņa ne­sniedza klusēdama metamo šķēpu, bet sēdēja un sapņoja, stingi vērdamās savā priekšā. Odamu aizvien vairāk kaitināja šis dīkais miers un it īpaši tas, ka viņš bija spiests iz­mantot Lilitas palīdzību: viņš jau neprata ar kramu ieskrāpēt ierocī pat neko līdzīgu visvārgākajam dzīvniekam!

Neskatīdamies viņš paņēma no Lilitas īso šķēpu un iebāza to makstī pie pārējiem. Li­lita zināja, ka šis apvārdotais šķēps lidos izšķirošajā brīdī, un jutās vainīga, paredzē­dama neveiksmi: viņa taču uzzīmēja izglā­bušos, nevis pieveiktu zvēru! Tātad tā arī notiks.

Viņa ar ilgu skatienu pavadīja Odamu, klusībā lēnprātīgi solīdamās, ka tūlīt dosies patālāk kalnos, lai savāktu kalnu bišu medu, vairākās vietās izliktu lamatas grauzējiem vai uzmeklētu ligzdu ar maziem putnē­niem.

Mežs, kas auga pie alas, stiepās pāri pau­guram. Lilita aizkavējās pie gravas sākuma: šeit to vēl varēja apiet. Mālainā krauja sā­kās kā nevainīga bedrīte, koku saknes bija pārmetušas tiltu pār to. Bet līkumā tieši no zemes sūcās ārā gaiša tērcīte. Lilita noliecās un padzērās. Ūdens bija šķērms un koda mēlē. Sīciņš kritums pazuda zem saknēm un tikai desmit soļus zemāk atkal parādījās kā strauts. Tas nešņāca un neburbuļoja — tas vēl bija tik mazs!

Lilita aizmirsa, pēc kā bija gājusi. Bads vairs nemocīja. Viņu kremta ziņkāre. Kāp­dama lejup, Lilita atkal padzērās. Grava pa­dziļinājās, viņai vajadzēja turēties pie za­riem un zāles ceriem. Ūdens straume pieņē­mās spēkā, tajā jau varēja samērcēt pēdas, vēl tālāk ūdens sniedzās līdz potītēm. Lilita gāja un gāja kā apburta. Viņu satrieca pēk­šņa nojauta — tā taču bija upe, tā upe, kas plūst pa līdzenumu! Bet šeit bija tās izteka. Viņa, Lilita, Nakts meita, redzēja upes dzim­šanu!

Mulsinošas domas pārņēma viņu. Ja upei ir sākums, tad taču tā kaut kur arī bei­dzas — kā mežs? Bet kur beidzas baltais kalns, kas iesniedzas debesīs?… Ar to do­mas pavediens aprāvās. Viņa jutās nogu­rusi. Viņai atkal gribējās ēst.

Lilita kāpa aizvien augstāk, garām lipī­giem, smaržīgiem kokiem, kas bija tērpti adatās kā eži. Zem kājām ložņāja pelēcīgi dzeltenas ķirzakas ar brūnu, rakstainu mu­guru. Viņai izdevās vienu nosist un izcept uz sausiem rododendroniem. Visapkārt līgoja tūtenes, kas izskatījās pēc milzīgiem mēļiem zvaniņiem. Ziemeļu nogāzē šur tur bija ma­nāmas arī violetas kumelītes.

Gaiss kļuva sausāks un vēsāks, bet zem kokiem bija saglabājušās siltas vietiņas. Lilita laiku pa laikam apstājās zem tiem, lai sasildītos. Tālumā viņa ieraudzīja nelīdzenu baltu plankumu. Kā vienmēr, kad nācās sa­stapties ar kaut ko negaidītu, viņa mazliet vilcinājās, taču neatkāpās. Plankums nekus­tējās, diez vai tā bija dzīva būtne? Tās krāsā viedās kas nomierinošs.

Lilita piegāja tuvāk, pietupās un pieskā­rās baltajam. Pirksts juta aukstumu. Viņa uzkāpa ar kāju: plankums ielūza kā čau­mala. Lūzuma vietā bija saskatāmi sastin­gušas zāles stiebri. Viņa sarausa pilnu sauju šīs trauslās čaumalas, bet ar izbrīnu manīja, ka tā ir mīksta, viegla un pie tam izzūd acu priekšā — Lilitas rokas kļuva mitras, bet tajās vairs nekā nebija.

Taču zemē čaumala bija palikusi. Lilita atkāpās, apgāja apkārt drupanajam, balta­jam plankumam un vēl ilgi raudzījās atpa­kaļ uz to. Pa ceļam viņa sastapa aizvien vairāk šādu plankumu. Tie gulēja saulē tik bezrūpīgi un mirdzoši. Kājas grima tajos aizvien dziļāk. Lilitas prātā pavīdēja ne­skaidra nojausma, ka arī augstais kalns, kas izskatās kā nekustīgs mākonis virs ielejas, sastāv no tādas cietas, pūkainas vielas. Taču viņai bija nosalušas kāju pēdas un pietika saprāta nekāpt augstāk.

Tā patiesi bija brīnumaina diena: ik brīdi viņa atklāja kaut ko jaunu un laimīgi izvai­rījās no briesmām.

Tā pļaviņā viņa piepeši ieraudzīja dzel- tenmelnu žņaudzējčūsku, kas bija devusies medībās. Tabundas cilts ļaudis augstu vēr­tēja čūskas ādu: tā derēja mednieku bultu makstīm, un greznoties kārās sievietes iešuva šauras čūskādas strēmeles svētku tērpos.

Tikšanās ar milzu čūsku varēja nest nāvi. Lilita paslēpās aiz durstīga kadiķu krū­ma.

Čūska šaudīja šauro mēlīti, celdama aug­šup savu mazo, graciozo galviņu, kas ļoti atgādināja ziedu kāta galā. Tās priekšā sē­dēja paralizēts zvēriņš. Žņaudzēja līda aiz­vien tuvāk tam. Abpus čūskas galvai dega sarkanas acis — nezin, ko tās šajā brīdī sa­skatīja ap sevi, nezin, ko atstāja bez ievērī­bas …

Piepeši notika kas neparedzēts: čūskai uz­bruka ienaidnieks — mazs, sīks plēsoņa ar kareivīgi izslietu asti. Rāpulis sāka svaidī­ties, mēģinādams to nopurināt. Bet aso zobu tvēriens kumbrā neatlaidās.

Lilita nenogaidīja cīņas beigas. Viņa pie­līda pie sastingušā trusīša, kas nebija pa­guvis attapties no pirmsnāves hipnozes, ar akmeni nosita to un, pārmetuši pār mu­guru kā likumīgi iegūtu medījumu, laidās prom.

Atgriezdamās viņa nomaldījās no ceļa, pa kuru bija nākusi šurp.

Tuvojās dienas beigas, Lilitu pārņēma ba­žas, un viņa gāja elastīgiem, gandrīz lido­jošiem soļiem. Apvidus, šķiet, kļuva zemāks;

no kalna šķautnes rēgojās ārā klinšakmens, spurojās kazeņu krūmi ar briestošām ogām.

Pēkšņi ceļu aizšķērsoja ķepīga dzeltena strūkliņa, kas vijās gar skudru pūžņiem pa sauso zemi. Viņa iemērca tajā nūjas galu un pielika pie mēles. Tas bija kameņu me­dus, kas plūda pāri dobuma malai. Lilita no­metās uz ceļiem un ar muti pieplaka pie ne­jauši atrastā garduma. Tikai tad, kad izsal­kums bija remdēts, viņa uzmeklēja dobumu un ar aso slānekļa nazi izgrieza šūnas — tik daudz, cik līda plecos uzkarināmajā grozā, i

Diena ātri dzisa. Lilita atkal pakāpās aug­stāk, drošā vietā pie kailiem akmeņiem. Kalnā šalkoja priede, zema kā kuprītis. Tā bija nerimstoša, skumja šalkoņa, Lilita sa­vāca sausas lapas, zarus, sastūma smiltis valnītī un ierīkojās pie koka saknēm uz naktsguļu. Pat beigtā trusīša kažociņš sildīja viņu. Kurt ugunskuru viņa bai­dījās.

Stundu pēc stundas, te iesnauzdamās, te pamozdamās, viņa gaidīja ausmu. Virs kal­niem kā sabužināts ērkulis jau mutuļodami vēlās pelēki mākoņi. Paši kalni vēl nebija redzami, tie nule šķilās ārā no pirmsausmas miglas.

Slāņainie akmeņi un mīkstā zeme zem kā­jām šķita vienīgā realitāte; mākoņi augstu virs galvas peldēja kā lietus gāze, debess velve kā apreibusi zvēlās sānis. Un tapa iz­platījums ūdeņu starpā.

Nāvējošs aukstums spiedās iidz kauliem. Vējš taustīja lūpas. Taču Lilita elpoja viegli un lepni: zem viņas kājām gulēja visa pa­saule! Patlaban tā bija maza, ar nelīdze­niem mežu un klajumu plankumiem.

Mozdamies dziedāja putni. Kalna virsot­nes divcīņa ar tumsu bija beigusies.

Piepeši caur pelēcīgi pelnainajām debe­sīm kā ugunīgs zobs izlauzās saule. Tā bija vienkārša un vientuļa, neviena stara ap to, it kā vakardienas ugunskura plēnēs būtu iz­augusi mušmire. Lilita pielēca kājās, stiep­dama augšup notirpušās rokas.

— Lū! Es tevi redzu, saule!

Seit viņa agrāk nebija bijusi. Meža kla­jumā zvilnēja šaurs kalnu ezers. Vakarā tas bija dūmakā tīts un saplūda ar krasta ne­skaidro apveidu. No rīta ūdens bija gluds, zaļganpelēks. Krastmalā mētājās simtiem beigtu tauriņu dažādās krāsās, ezerā ne- plunkšķinājās neviena zivs. Lilita nolie­cās — viņai šķita, ka ezera dibens ir asi­ņains. Viņa iekāpa ūdenī, kas nesniedzās augstāk par ceļgaliem, un izvilka piku ar raupjām, cietām, iesarkanām šķautnēm. Tā taču bija sāls!

Atrast kaut ko tik vērtīgu!

Tagad viņa vairs nesteidzās mājup: viņai vispirms vajadzēja nopīt maisu. Kamēr viņa kravāja tajā bagātīgo guvumu, notika kaut kas neparasts.

Gaisā atskanēja dīvaina vienmērīga tark­šķēšana, savāda dūkoņa. Lilita pacēla galvu. Debesīs bija sabiruši balti gliemežvāki: sīki mākonīši šūpojās kā atspīdums viļņu ņirbā, taisni no debesīm krita zemē lielas, pelēkas olas. Tuvodamās zemei, tās kļuva milzī­gas.

Lilita metās krūmu un akmeņu aizsegā; maiss, sāls gabali, grozs ar kameņu šūnām palika krastmalā. Izšķirošā brīdī instinkts darbojas ātrāk par prātu — instinktam jāpa­līdz cilvēkam par katru cenu palikt dzī­vam.

Pelēkie milži mīksti nolaidās ūdenī un cieši pievirzījās krastam. Viena milža gludā čaumala nevis saplīsa, kā tas mēdz būt ar īstām putnu olām, bet it kā pavērās un iz­laida no sava klēpja dīvainu būtni…

Ar otro un trešo olu notika tas pats.

Lilita mehāniski skaitīja iznākošos pēc divdesmitpieczīmju sistēmas, kas bija pie­ņemta tabundā: mazais pirkstiņš, tas, ko viņi dēvēja par bezvārdi, vidējais, rādītājs, īk­šķis… Ja viņa būtu turpinājusi, tad sekotu plaukstas pamats, plecs, atslēgas kauls, auss ļipiņa, deniņi, galvvidus un no jauna: de­niņi, auss ļipiņa, atslēgas kauls… Ciltī pie­ņemtā sistēma ļāva sasniegt visai lielus skaitļus.

Taču olas bija tikai piecas, tāpat kā pieci izkāpa ārā no tām. Lilita ne mirkli nešaubī­jās, ka viņas priekšā jr dzīvas būtnes. Tās taču nolaidās no augšas, nevis iznāca no biezokņa, kurp pa ūdeni aizpeld mirušo dvē­seles. Tiesa, viņa nekad nebija domājusi par to, bet kādēļ gan ari tur starp zvaigznēm un mākoņiem nevarētu dzīvot cilvēki un zvēri?

Tomēr viņai bija baisi, viņa baidījās atklāt sevi ar visniecīgāko kustību un kā ķirzaka pamirusi gulēja starp akme­ņiem.

Lilitas vērīgās acis nebija visredzīgas. Viņas skatiens bezrūpīgi slīdēja garām ze­mes virspusē esošajām rūdām; ūdens kri­tums nerosināja domu par kustību; graud­zāles velti vārpoja mežlejās. Cilvēks vēl staigāja tik vieglu un piesardzīgu soli, ka daba nemanīja viņa esamību.

Cilvēki nekā nezināja par gluži reāliem spēkiem — gravitācijas spēku, atomu sair­šanu, elektrību. Cilvēka plaši ieplesto acu skatiens spēja ilgi kavēties pie lietām, tik tikko skarot to virspusi. Un piepeši uzlies­moja dzirkstele: skatiens uzdūrās kaut kam tādam, kas modināja domu.

Lilita pa galvu pa kaklu skrēja tikmēr, ka­mēr izdzirdēja skaņus sitienus, ko tūkstoš­kārtīgi atkārtoja atbalss: Odams vaiga sviedros strādāja ar cirvi.

Plīstoša koka skaņa šķita ļoti ikdienišķa, cilvēciska, un Lilita atvilka elpu. Savādā tarkšķēšana, žvadzoņa un šķindoņa, kas pie ezera viņu bija pārsteigusi ne mazāk kā dī­vainās būtnes, kuras kustējās varbūt pat saprātīgi, pavērsdamas uz viņas pusi bries­mīgas sejas ar izvalbītām acīm — tas viss pamazām izbālēja pazīstamā meža mierīgajā ainavā un Odama lieliskā akmens cirvja skaņās, kura izgatavošana bija aizņēmusi piecas rītausmas.

Lilitai dega vaigi, viņa smagi elsa. Pirms tuvoties Odamam, kura salīkušo stāvu jau varēja saredzēt aiz kokiem, viņa apstājās, lai sakopotu spēkus. Meitene nezināja, kā pastāstīt par redzēto. Šīs būtnes nebija ne putni, ne zvēri. Tās nelikās līdzīgas viņai un Odamam, kaut gan zemapziņā Lilitai tās šķita tuvākas pašai nekā dzīv­niekiem.

Sasprindzinājums lika viņai apjēgt noti­kušo ar tēlu palīdzību, salīdzinot ar parā­dībām, kas būtu līdzīgas pēc izskata vai bū­tības. Dzeja ir pirmais mēģinājums atbrīvot mēmo domu. Taču Lilita bija saskārusies ar neattēlojamo.

— Odam, — viņa teica, — aiz kalna no­laidās lielas olas ar debess cilvēkiem. Viņu ķermenis tērpts tādās kā bruņurupuču bru­ņās, tikai vēl cietākās. Viņiem ir spīdīga, apaļa galva līdzīgi zivij, galvvidū ūsas kā skudrām, un viņi lido kā putni.

Odamam vajadzēja daudz laika, lai aptvertu viņas vārdu jēgu. Tad viņš izslē­jās un pavirzījās uz to pusi, kurp Lilita rādīja. Viņa roka nevilšus sniedzas pēc lin­gas.

Bet kalni bija tālu, un meži bezrūpīgi du­sēja. Viņš atviegloti nopūtās un noteica: — Zivis nelido.

No Laolas- Lialas

Katras izziņas nozares pakāpienam Atbilst gluži tāds pats Pašatteikšanās pakāpiens.

Maksimllians Vološins

Planēta Laola-Liala atradās nelielas ga­laktikas piektā ārējā loka astotajā vertikālē, violetās novirzes zonā. Pa gaismas staru ne ar vienu Zemes mēru nevarētu noteikt šo attālumu — tik liels tas ir!

Violetās novirzes zonā gravitācijas spēki ir varenāki: galaktikas «saplūst kopā»; no­teiktā izplatījuma daļā koncentrējas vairāk matērijas, un tās iekšējās saites ir stabilā­kas; jauno, attālinošos galaktiku zonā — tieši otrādi. Tas arī bija pirmais gaismas signālu vēstījums, ko Laolas-Lialas zināt­nieki saņēma no kosmosa un atšifrēja. Pēc turpmākajiem atšifrējumiem vajadzēja pār­skatīt visus nākotnes aprēķinus …

Izrādījās, ka galaktiku, kurā ietilpa pla­nēta Laola-Liala, bija mākslīgi radījusi cita, izmirstoša civilizācija. Beidzot savu eksis­tences ciklu, šī civilizācija bija izpildījusi ik­vienas dzīvības pienākumu — radījusi sev līdzīgu. Lai to pašu pienākumu nodotu man­tojumā nākamajai saprātīgajai dzīvībai, ku­rai neizbēgami vajadzēja attīstīties jaundzi­mušajā galaktikā, tika palaists sarežģīts pa­vadonis — signāls. Tā orbīta bija aprēķi­nāta tā, lai tieši tajā laikā, kad jaunā galak­tika iekļūs violetās novirzes zonā, pavado­nis — signāls nonāktu tās pievilkšanas sfē­rā un sāktu riņķot, piesaistot saprātīgo būtņu uzmanību.

Gaismas impulsiem, kas dibinājās uz skait­ļu sistēmu, vajadzēja izskaidrot, kā šīs ga­laktikas izcelšanās noslēpumu, tā arī tās drīzā gala neizbēgamību, tātad arī iespēju atkārtot eksperimentu — palaist nākamās mākslīgās sistēmas enerģētisko kodolu.

Bojā gājušās svešplanētas zinātnieki bija atklājuši, ka viņu galaktika jau sen ir iegā­jusi violetās novirzes zonā, t. i., kompresijas zonā un nenovēršami virzās uz savu bojā eju — uz to milzīgo koncentrētās primārās matērijas centru, kura kā grandiozs katls vienlaicīgi izšauj izplatījumā jaundzimušās galaktikas un ierauj sevī pārkausēšanai ga­laktikas, kas ir nogājušas savu trajektoriju.

Tāds ir riņķojums vienā zvaigžņotā Visuma nostūrī.

To visu atšifrēja vairākas Laolas-Lialas zinātnieku paaudzes. Un tad dzima pārdroša, fantastiska doma: ne tikai atstāt nākamībai mantojumā mākslīgās galaktikas dīgli, bet arī izglābt visu savu civilizāciju, evakuēt to uz piemērotām sarkanās novirzes zonas, jau­nības zonas planētām. Ne tikai atkārtot mūž­seno attīstības loku, bet arī mēģināt pacel­ties par vienu pakāpi augstāk. Pārvietota uz jaunu planētu, Laolas-Lialas civilizācija tur­pinātos laika plūdumā — un varbūt tieši tad beidzot izdotos pārmest tiltu uz antipasauli?

Laolieši varētu iemācīt sarkanās gaismas galaktiku apdzīvojošajai jaunajai cilvēcei to, ko paši bija sasnieguši, un saīsināt tās iz­ziņas ceļus. Kādas jaunas perspektīvas tad varētu pavērties smadzeņoto apvienotajam saprātam, būtnēm, kuru domāšanas attīs­tības avots ir kopīgs neatkarīgi no tā ārējā veidola!

Taču apmēram simt gadu šī ideja palika tikai skaists sapnis, jo nebija reālu līdzekļu; gaismas stara ātrums pārceļošanai acīmre­dzot bija nepietiekams — visi ātrumi, tāpat kā gaismas ātrums, ir pakļauti laiktelpas lieku­mam. Tā izpausmē — sarežģītu gravitācijas spēku pasaulē — starp diviem punktiem ne­var novilkt taisni;, tā neizbēgami izliecas. Uz Laolas-Lialas, tāpat kā uz Zemes, augšup mests akmens krīt atpakaļ. Taču, lai pārva­rētu Zemes pievilkšanas spēku, nepieciešams vienīgi pirmais kosmiskais ātrums: tikai as­toņi kilometri sekundē. Jādomā, ka uz mil­zīgā Jupitera tas būs lielāks, bet uz Mer- kurija — mazāks.

Varbūt noteicošā ir paša ķermeņa «masa»? Izplatījumā mestam akmenim lidojuma tra­jektorija ir izliekta. Pat gaismas ātrums ne­var pārvarēt Visuma gravitāciju… Visuma? Vai tikai savas Metagalaktikas gravitāciju vien? Varbūt starp Lielajām Zvaigžņu Sa­lām jau valda citas fizikas citi likumi?

Tā radās ideja, ko nosacīti nosauca par «kustību pa hordu». Tika pierādīts, ka «kus­tība pa hordu» ir pretrunā ar laiktelpas ne­lineāro struktūru un izved kuģi citos plašu­mos, kur ātrums praktiski ir bezgalīgs.

Taču šāda «izvadīšana» kuģim varēja maksāt dārgi. Metagalaktikas ietvaros āt­rums, kas pārsniedz gaismas stara ātrumu, iznīcina, anihilē matēriju. Bet… sirmā se­natnē laolieši taču iemācījās vadīt ķēdes reakcijas un atomu sairšanas un sintēzes gaitu!

Tad viens no Laolas-Lialas zinātniekiem izvirzīja galvu reibinošu ķēdes anihilācijas teoriju.

Pat pie visa kā pieradušie laolieši izbrīnā noelsās. Notika kas neparasts: viņos pamo­dās atavistiskas bailes no jaunā. Uzskatu brīvība, kas sen bija kļuvusi par likumu, sa­šķobījās: visi uzklupa vienam.

Grandiozā pārceļošanas plāna īstenošana nebija pa spēkam normālai ekonomikai. Pie

pārpilnības pieradušajai planētai vajadzēja labprātīgi sākt badoties un gadu tūkstoša laikā atdot visus savas enerģētikas spēkus tālai nākotnei. Tas būtu ārkārtējs upuris! Laolieši svārstījās. Viņi bija sasnieguši tik daudz, bet līdz iespējamai civilizācijas bojā ejai bija gandrīz pusmiljona gadu!…

Un tomēr, ieaugot vairāku paaudžu ap­ziņā, pārceļošanas ideja uzvarēja. «Kustība pa hordu» kļuva par visu laikmetu lielāko atklājumu, ko varēja kā stafeti nodot citām pasaulēm. Cik revolucionāri tā pārvērta ap­ziņu! Cik lielā mērā tai vajadzēja tuvināt, apvienot dažādu zvaigžņu sistēmu saprātī­gās būtnes!

Gandrīz visi Laolas-Lialas resursi bija pa­redzēti ekspedīciju sūtīšanai uz dažādām visuma malām, taču vektors bija obligāts — sarkanās novirzes jauno galaktiku zonā. Šis neiedomājami tālais ceļš — pagaidām uz labu laimi — varēja aizvest laoliešus uz pla­nētām ar citādu saprātīgās dzīvības uzbūvi: kristālisku vai arī enerģijas sabiezinājumu veidā. Taču viņiem nebija ļauts tērēt laiku pētījumiem, viņu uzdevums bija meklēt tikai planētas ar koloidālu struktūru un piemē­rotu skābekļa režīmu, kuru ar laiku varētu daļēji pārveidot un piemērot.

Vajadzēja ne tikai sūtīt pētniekus kosmosa dzīlēs, bet arī savlaicīgi pārraidīt viņu informāciju atpakaļ uz planētu. Pretējā ga­dījumā, ievērojot milzīgo laika atstarpi, zustu meklējumu jēga: astronauts un planēta sāktu dzīvot nesaistītu, savstarpēji neaug­līgu dzīvi.

Informāciju pārraidīja uz Laolu-Lialu ar īpašu automātisku nesējstaciju palīdzību. Tās attīstīja virsgaismas ātrumu, kad matē­rijas atomu struktūra pilnīgi mainās. Pēc laoliešu aplēsēm tādā ārkārtīgi saspiestā stāvoklī atradās arī Metagalaktikas centrs — mūžīgi dzemdējošais Visuma klēpis…

Tuvodamies Laolai-Lialai, — laiks bija iepriekš nosacīts un aprēķināts: ik pēc seš­desmit gadiem pēc planētas etalona, — ku­ģis samazināja ātrumu, kamēr sasniedza normālo — zemgaismas ātrumu. Atomu redukciju veicināja īpašs spēcīgs galak­tisks ģenerators, ko bija izveidojuši lao­lieši.

Ap to laiku, kad piedzima Bezvārdis — laolietis, kurš kā otrais izkāpa no lidaparāta pie Sālsezera un kuru Lilita, skaitīdama uz pirkstiem, bija tā nosaukusi, — Laolas-Lia- las dzīve jau trīs gadsimtus bija pakļauta vajadzībām, kādas izvirzīja plāns «kustība pa hordu».

Pagaidām darba kārtībā bija tikai Lielais meklējums: starpgalaktiku izlūkošanas sē­rija. Veselas planētas iemītnieku pārceļošanu nevarēja paveikt ar Laolas-Lialas spēkiem vien. Tā varēja izdoties tikai tad, ja arī citu galaktiku apdzīvotās planētas sniegtu savu palīdzību. To uzdevums būtu nodrošināt astronautu kuģus ceļojuma laikā ar enerģē­tisko izejvielu.

Kad Bezvārdis nonāca uz Zemes, viņš vairs nebija jauns.

Kuģis ilgi ceļoja pa Visuma lokiem — pie­tiekami ilgi, lai būtu iespējams domās pār­cilāt daudzu zvaigžņu pasauļu attīstības vēs­turi.

Kad Bezvārdis sāka domāt pats par sevi?

Agrā jaunībā viņš kādu laiku bija dzīvo­jis uz mākslīga laukumiņa divisimttūkstoš kilometru attālumā no planētas.

Tur viņi bija četri, ik pēc pusgada viņi mainījās. Sakari ar planētu bija labi, un laiks aizritēja diezgan ātri. Katrs veica savus no­vērojumus. Pamazām ierasta, kaut arī ne pa­tīkama kļuva atbaidoši melnā debess sfēra ar pinkaino sauli, kurai trūka rožainās no­krāsas, un neskaitāmajiem spīdekļiem, kas nekad nenorietēja un nenodzisa.

Bezvārdis bija izaudzis uz labi organizē­tas planētas tās civilizācijas uzplauksmes un varenības laikā. Viņa pasaulē valdīja mērķtiecība un zināšanu kāre. Cilvēks bija atbrīvots no visām ar ikdienas vajadzībām un personīgo drošību saistītām rūpēm. Kul­tūra vairs nebija tikai prasību palielināša­nās: tās jau sen bija reducētas līdz minimu­mam; vienīgi iespēja attīstīt savas dotības palika neierobežota. Uz planētas valdīja vis­pilnīgākā disciplīna — izpratnes disciplīna. Tādi jēdzieni kā dumpīgums, individuālisms, personīgā vara gluži vienkārši vairs neek­sistēja.

Tajā pašā laikā laolietis ikvieņā savas dzī­ves mirklī juta ciešu saistību ar pārējiem; viņš zināja savu stingri noteikto vietu sa­biedrībā; viņš uzskatāmi redzēja, cik lietde­rīgs ir viņa darbs. Viņš bija pārliecināts, ka jebkurā brīdī visa Laola-Liala, visi tās varenie resursi nāks viņam palīgā.

Tas nebija nekāds upuris, jo ikviens bija aktīva sabiedrības daļa un neviens neeksis­tēja pats par sevi.

Ilgi pirms noteiktā termiņa Bezvārdis ar negaidītu starugrammu tika izsaukts uz pla­nētu.

Biedri atdzīvojās, viņi Bezvārdi mazliet apskauda: viņš taču atgriezīsies dienas gais­mas pasaulē! Tomēr viņu skaudība bija lab­vēlīga. Citām jūtām nebija nekāda pamata: katrs pildīja savu pienākumu un neviens ne­tika īpaši izcelts.

Bezvārdis saņēma visprecīzākās laika ko­ordinātes; viņš nedrīkstēja nokavēt pat se­kundes daļu, jo tad nenolaistos tur, kur bija paredzēts.

Visa kolektīva darbs uz kosmiskā lauku­miņa bija veltīts gravitācijas jautājumiem, tādēļ bija izraudzīts arī attiecīgs pārvieto­šanās veids — tas gan bija palēns, toties nodrošināja vielu pētniecības aparātu dar­bību.

Gravitolidotāja tualete sākās ilgi pirms izlidošanas. Biedri pārbaudīja visas sistē­mas, pieslēdza sakaru un regulēšanas ierī­cēm enerģijas avotus, un, paskat, — Bezvār­dis, ietērpts izturīgā, masīvā skafandrā ar uzskrūvējamu galvas daļu, kas priekšpusē bija caurspīdīga, stāvēja laukumiņa malā, nolicis piepūstā cimdā tērpto roku uz mar­gām. Viņam vajadzēja tikai palaist tās vaļā un spert soli kosmosā, melnajā bezgalībā.

Nevar teikt, ka tā būtu patīkama sajūta. Kādā apziņas šūniņā bija palikušas atavis­tiskas bailes no bezdibeņa. Taču Bezvārža uzmanības centrā bija laika signāls. Tikko saņēmis to, viņš atlaida margas un spēra soli tukšumā. Mākslīgais pievilkšanas spēks pārstāja darboties, un viņš nonāca pilnīgā planētas gravitācijas spēku varā.

Bezvārdis bija to labi izpētījis no šejie­nes — prāvais planētas disks taču aizsedza ievērojamu izplatījuma daļu. Tagad viņš lēni tuvojās Laolai-Lialai — tik lēni, ka pir­majās stundās biedriem šķita: viņš nekustīgi peld kosmosā. Viņi varēja labi saredzēt lido­tāja seju aiz caurspīdīgās galvassegas. Viņš smaidīja.

Biedri vēl pastāvēja laukumiņa malā, pa­māja viņam un izklīda: katram bija darbs, bet Bezvārdis, saņēmis savu, atšķirīgu uzde­vumu, vairs nebija grupas sastāvdaļa.

Apmēram pēc divām stundām kāds atkal parādījās pie margām, kas iežogoja lauku­miņu, un laikam bija mazliet izbrīnījies, jo likās, ka Bezvārdis vēl ir tik tuvu. Biedri vēlreiz pamāja, un arī viņš atbildēja.

Stacijā iestājās nosacītā nakts. Arī Bez­vārdis savā čaulā iesnaudās. Aparāti rādīja, ka gravitācijas spēki aizvien paātrina viņa kustību — viņš ticēja aparātiem, bet pats nekā nemanīja. Var jau būt, ka planētas milzīgais disks diennakts laikā bija izau­dzis, — viņam tā šķita tāda pati. Viņš tikai mazliet skaidrāk varēja saredzēt kontinen­tus; dažādās pusēs mainījās mākoņu sega, un plaknes vērtās reljefas — tas bija viss. īstenībā viņš lidoja diezgan ātri. Bija aprē­ķināts, ka visam ceļojumam jāilgst astoņas planētas diennaktis. Protams, gaismas lid­aparāts būtu veicis šo ceļu vienā minūtē, taču šis paņēmiens deva iespēju iegūt dažā­dus datus: gravitācijas lidojumiem patlaban bija sevišķi liela nozīme. Diemžēl tikai pats gravitolidotājs it kā palika malā — darbo­jās automāti; viņš pats kļuva par skafandra pildījumu.

Nebija labi tā domāt, bet tukšums un mel­nā tumsa kaitināja. Bez tam pirmoreiz mūžā kaut kas palika apslēpts: viņam nebija pa­ziņots izsaukuma iemesls.

Visu, ko darīja Laolas-Lialas cilvēki, viņi darīja apzinīgi un labprātīgi. Jēdziena «pa­klausība» nemaz nebija. Tāpēc izsaukums bez paskaidrojuma gluži neviļus aizvainoja.

Tam, kas lido kosmosā, šķiet, ka tieši viņš ir Visuma centrs; no visām pusēm vienādi attālināta ap viņu plūsmo debess sfēra, it kā viņš atrastos milzīgas melnas lodes vidū.

Tā viņš lidoja tukšumā, dažbrīd pievēr­dams sejas aizsegu, lai atpūstos no kosmosa uguņu ņirbas, vai, nekā nedomādams, rau­dzījās uz savu planētu, sapņodams par tik­šanos ar sievieti, kurai tieši ap viņa atgrie­šanās laiku vajadzēja kļūt par viņa bērna māti.

Bet nu Bezvārdis atgriezīsies daudz ag­rāk. Interesanti, vai viņa to jau zina? Viņai nepatika pārsteigumi.

No trim sievietēm, kuras Bezvārdis bija mīlējis, vissvešākā viņam bija palikusi pir­mā — laoliete Lihē. Tomēr dažreiz viņam šķita, ka nāves stundā gribētos turēt tieši viņas uzticamo roku, kas nekad neietrīcē- jās.

Viņa nekad nebija piederejusi viņam pil­nīgi, viņa nepiederēja nevienam. Mīlestībai viņas dzīvē bija tik maza vieta, ka Bezvār­dis brīžiem jutās neērti, domādams, ka at­rauj Lihē no kaut kā daudz svarīgāka. Viņa nebija sarūgtināta par to, ka viņiem bija bieži jāšķiras, un ne visai dedzīgi alka tik­šanās. Viņa nolēma dzemdēt bērnu saskaņā ar lietišķiem apsvērumiem, kad embriologa ģenētiķa pētījumi bija apstiprinājuši, ka vi­ņas fiziskajai attīstībai visbeidzot nepiecie­šams šāds stimuls.

Viņa bija labi trenēta, absolūti vesela un nosvērta. Mierīga kā ceļš, uz kura negadās nedz avārijas, nedz nejaušas tikšanās.

Un tomēr viņš mīlēja Lihē kautri un iz­misīgi. Viņam visu laiku vajadzēja kontrolēt sevi, lai nejauši neizlauztos apslēptais mai­gums, — viņš negribēja izpelnīties viņas izsmieklu. Lihē lūpās smiekli — dieva dāva­na — pārvērtās par šaustošu pātagu. Viņa visur saskatīja tikai smieklīgo un nekad — skumjo. Vai viņa bija gudra? — Jā, ļoti! — Laba? — Kas tas ir?

Viņi iepazinās agrā pavasarī studentu sa­lidojumā. Seminārus rīkoja paši jaunieši bez vecāko biedru līdzdalības. Tā bija it kā pē­dējā spēku pārbaude pirms došanās dzīvē un vienlaikus arī klubs, kur satikties un izklai­dēties.

Jau toreiz Lihē aizrāvās ar kibernētiskās nemirstības teoriju. Lai cik dīvaini tas iz­klausītos, viņa bija ideāliste, ļoti lietišķa, ļoti apdomīga, tomēr ideāliste.

Praktiski samērā senu atklājumu men­tālo lauku — ikvienas saprātīgas būtnes psi­hiskās darbības izstarojumu lauku vajadzēja teorētiski pamatot. Kas notiek ar cilvēka psi­hes enerģiju pēc nāves, matērijai sairstot? Smadzenes, informācijas glabātājas, ir pil­nīgi materiālas. Arī smadzeņu izstarojumos nav nekādas mistikas: tie ir zināmas frek­vences viļņi. Kā ikvieniem viļņiem, tiem pie­mīt spēja pārvietoties telpā neatkarīgi no avota, kas tos raidījis. Tātad tiem piemīt neatkarīgas eksistēšanas spēja?

— Vai tad nevar iztēloties, — Lihē runāja, un viņas balss skanēja hipnotizējoši vien­muļi, — ka Visums… nē, ne mūsu Galak­tika, bet visa pasaule, kas pagaidām nav pie­ejama mūsu pētniecības ierīcēm, — ka tā ir veidota pēc vienota saprātīga plāna? Tad domājošu būtņu esamībai būtu zināms mēr­ķis: viņas būtu Visuma perifēriju izlūki, viņu dzīves jēga būtu informācijas uzkrāšana par apkārtējo pasauli. Bet kam jānāk tālāk? Vai tiešām tikai jārada pēcnācējs un jāmirst? Ievēro: pēcnācējs, kas tikai bioloģiski ir lī­dzīgs savam radītājam, intelektu manto ne­pietiekamā pakāpē, bet uzkrātais zināšanu potenciāls vispār iet zudumā! Vai tev nelie­kas, ka tā ir neracionāla dabas spēku izšķie­šana?

Bezvārdim tā nelikās. Viņš bija cita no­virziena piekritējs, kas dabu uzskatīja par nejaušību arēnu. Tikai daudzu izmēģinājumu rezultātā — tie var notikt, bet var arī ne­notikt — kā mazas saliņas izkristalizējas dzīvība.

Taču viņš nepārtrauca Lihē — ka aiz smalkjūtības, tā arī aiz vēlēšanās klausīties viņas balsī.

Viņi sēdēja zālē, tālā rezervāta nostūrītī. Diena slīdēja uz vakara pusi. Caur kokveida krūmāju biezo lapotni bija saskatāmas de­besis. Blāzma zaigoja zilgā purpurā. Zilās krāsas tajā bija vairāk nekā sārtās. Varenu enerģiju liesma plauka un ziedēja kā milzu puķe.

Lihē zvilnēja, atspiedusi galvu rokā. Vi­ņas plaukstu pamati bija kalsni, kustības straujas un aprautas, acis dīvainas — tajās bija kaut kas dzeļošs kā lode: tās durstīja un caururba, nebūt nevēloties nodarīt sāpes. Skatiens kā signāls no citas planētas, kas pārvar milzīgus attālumus. Tas lido. To gan­drīz var sataustīt… Bet tas vēl nav sasnie­dzis mērķi.

Bezvārdim Lihē aizvien palika neatminēta būtne, kaut gan tovakar viņš kļuva par vi­ņas vīru.

Kad sabiezēja īslaicīgā krēsla un cits pēc cita uzlēca mēneši — katrs savā fāzē, — viņi neviļus pievirzījās viens otram tuvāk. Varbūt tādēļ, ka kļuva vēsāks. Sākumā viņš nejuta nekādu saviļņojumu. Viņas galva pa­ļāvīgi piekļāvās Bezvārža plecam. Viens no mēnešiem iemeta sudraboti mēļu gaismas kūli Lihē sejā, pievērtajos plakstos, un abos uzliesmoja senie spēki.

Viņi pamira, it kā ieklausīdamies paši sevī. Tas bija burvības pilns mirklis, kad raisās papardes pumpuri…

Mežā kļuva aizvien gaišāks. Krāsaino mē­nešu stari krustojās kā starmešu kūļi. Pa­gāja stunda. Abi nekustējās. Varbūt viņi bija samulsuši vai laimīgi? Grūti pateikt.

Beidzot viņš, ar pūlēm pavēris lūpas, teica:

—  Es tevi tik ļoti mīlu, Lihē!

Viņa atsaucās:

—  Es arī.

Visnegaidītākais sākās pēc tam. Pretēji parašām un veselam saprātam viņi negri­bēja šķirties. Tādēļ viņiem vajadzēja šo to upurēt, lai gan upura smagākā daļa bija jā­nes Bezvārdim — viņš palika pie Lihē. No savām divām profesijām viņam vajadzēja pagaidām izvēlēties mazāk iemīļoto — ārsta profesiju, jo vairāk tādēļ, ka tad viņš varēja strādāt vienā laboratorijā ar Lihē.

Viņam vēl arvien nebija nekādas cieņas pret pētījumiem, kuru objekts bija vienotais mentālais lauks, kurp it kā plūstot cilvēku smadzeņu izstarojumi pēc viņu nāves. Priekš­stats par nemirstību kā par milzīgu infor­mācijas krātuvi, kurā tikai viena vienīga šūniņa esi tu pats, pareizāk sakot, tas, ko pasaules kibernētiskais zirneklis ir izsūcis, izzīdis no tevis, Bezvārdim šķita pretīgs. Protestu izraisīja arī tas, kam tiešām varēja būt objektīva vērtība Lielajā kibernētikā. Protams, ne jau viņa šaubas, ne jau nemier­pilnā mīlestība pret Lihē, ne jau tā nepa­rastā smeldzošā radniecības sajūta ar aug­sni, augiem un nedaudzajiem uz Laolas-Lia­las palikušajiem zvēriem. Tieši zemapziņā mītošais viņam bija vērtīgākā paša «es» daļa. Tajā viņš smēlās iekšējo pārliecību par savu turpmāko attīstību.

«Kibermentāliķi», kā Bezvārdis tos klusībā nievājoši dēvēja, viņam bija tā apnikuši, ka apmēram pēc gada viņš sadumpojās un nolēma mainīt darbu. Tagad viņš ar Lihē varēja redzēties tikai laiku pa laikam. Starp citu, uz Laolas-Lialas tāda situācija vairu­mam vīriešu un sieviešu bija parasta. Jau sen laulības nepiesaistīja viņus kopējai mā­jai. Lihē — aizrautīga, lietišķa, gatava iz­zobot jebkuru sentimenta izpausmi, bet al­laž patiesa un uzticama, — joprojām bija viņa sieva, noslēpumaina būtne aiz septiņiem zieģeļiem!

Naktī, kad uz viņas aizvērtajiem plakstiem krita sudraboti mējā «viņu mēness» gaisma (tā Bezvārdis to dēvēja, protams, klusībā), viņš domās atkārtoja: «Mana mīļā Lihē, gudrā Lihē, lūdzu, nesaki nekā un nesmaidi. Lai man paliek jel mazākā ilūzija, ka esmu tev vajadzīgs. Cilvēki taču var būt ne tikai sarunu un domu biedri vien: viņiem vaja­dzīgs arī patvērums. Mans plecs ir tavs pa­tvērums!»

Savu vēlēšanos laist pasaulē bērnu viņa paziņoja vienkārši: šajā aktā viņa nesaska­tīja nekādu dzīves noslēpumu. Dzimumjau- tājumi tika apskatīti jau skolā, jaunekļi un meitenes zināja pietiekami daudz, lai ne­justu ne īpašu ziņkāri, ne kaunu. Bezvārdis, būdams ārsts, pats varēja izmeklēt sevi un viņu. Iedzimtības nesēju pārbaude laborato­rijā prasīja kādu nedēļu. Abi skaidri zināja ieņemšanas laiku. Tonakt neatlika vietas ne­kam, kas kaut daļēji atgādinātu mīlestību.

Lihē grūtniecības laikā visi apstākļi saga­dījās ļoti labvēlīgi: mentālā centra meklē­jumi pakāpeniski tika sašaurināti, jo bija nepieciešams taupīt enerģiju starpgalaktiku ekspedīciju vajadzībām. Viņa atbrīvojās no darba un varēja iznēsāt bērnu, nepārkāpjot medicīnas noteikumus.

Bezvārdis bija cerējis nodzīvot visu šo laiku viņas tuvumā, bet negaidīti viņam pie­dāvāja vietu kārtējā maiņā, kas devās strā­dāt uz gravitācijas laukumiņu kosmosā. Tā bija it kā pārbaude pirms atlases Lielajiem lidojumiem.

Lihē nopriecājās par šo braucienu, iekams viņš bija paspējis izšķirties, vai ir ar mieru vai ne. Ja viņš atteiktos, viņa būtu ļoti pār­steigta. Bezvārdis vairījās sagādāt viņai pārsteigumus: viņam likās, ka pēc ikviena tāda gadījuma sievas skatienā vērojams aiz­vien lielāks jūtu atskurbums ..,

Tā nu iznāca, ka tieši no gravitācijas lau­kumiņa viņš tika ieskaitīts ekspedīcijas ap­kalpē, kuras maršruts bija Piena Ceļš. Sa­gatavošanās aizņēma tikai divus gadus. Meita vēl bija auklējama, kad viņi visi trīs kopā brauca uz kosmodromu. Visu ceļu Bez- vārdi plosīja doma, ka, iekāms kuģis sa­sniegs pirmo objektu, viņa meita būs izau­gusi, novecojusi un varbūt jau mirusi. Bet viņam būs tikai divdesmit četri gadil

Bezvārdim šķita, ka sievai pēdējās stun­das kosmodromā bija nomācošas, it kā viņa garā jau būtu no viņa atvadījusies. Gaisa kuģis vēl nebija pacēlies, bet viņi jau bija tālu viens no otra. Kaut gan viņam bija lemts nodzīvot neiedomājami ilgāk ne tikai par Lihē, bet arī par saviem attālajiem pēc­nācējiem — tās mazās meitenītes mazmaz­bērniem, kura rosījās mātes rokās un kuras zīdaiņa smaržu viņš vēl juta uz lūpām, — tomēr Lihē gaidīja daudz pilnvērtīgāka dzīve nekā viņu. Bezvārdis nešaubījās, ka viņa drīz atradīs citu vīrieti un būs laimīga.

Bezvārdi gaidīja gandrīz nemirstīga mī­lestība — atmiņas, kam sulīga augsne būs vientulība.

Kad viņš īsu laiku mīlēja citu sievieti — Elilu, ko sastapa uz vienas no tālajām sve­šajām planētām, viņam likās, ka tikai atdod viņai neiztērēto mīlestību pret Lihē. Šķita, ka arī meita, kas tur piedzima, bija manto­jusi atstātā bērna vaibstus. Tikai tad, kad arī viņas bija atstātas un pazaudētas neno­vēršamajā laika bezdibenī, viņš pamazām saprata, ka Elila un meitiņa tam bijušas dārgas pašas par sevi, ka viņš mīlējis tieši viņas, nevis tās, aizmirstās… Mocīdamies novēlotā nožēlā, jo izlīdzināt vainu un pa­raudzīties viņās vēlreiz citām, atvērtām acīm nebija iespējams, viņš no jauna atmiņās pār­dzīvoja savu zudušo laimi.

Viņa ilgais mūžs ritēja klusā briešanā, kaislībās, kas krājās un krājās kā strāva spēka laukos.

Planēta Zaļais Biķeris ietilpa Ekvinokci­jas galaktikā un bija sasniegusi pašu viole­tās novirzes robežu, bet vēl neizvirzījās ār­pus tās. Zaļais Biķeris — skaists ezers, kas mirdzēja no kosmiskās tāles kā pulēts spo-, gūlis, — nebūt nebija labklājības kalngals. Visus tā cilvēces pūliņus saistīja planētas nosusināšana un atdzesēšana: pirms gadu tūkstoša klejojoša krītošā zvaigzne, domā­jams, no antivielas, bija sadūrusies ar pla­nētu, izkausējusi polu ledus cepures, izrai­sījusi vispasaules plūdus, kas aptvēra visus kontinentus, un — galvenais — radījusi traucējumus biogenosfēras režīmā. Zem ūdens bija pazuduši meži, pārstājot izelpot skābekli. Ogļskābās gāzes pārpilnība kā va­tes oderējums karsēja planētas miesu, tā svīda un suta.

Spēcīgās radiācijas dēļ lielum liela daļa dzīvnieku bija gājusi bojā, bet dažus —gluži pretēji — tā bija stimulējusi attīstīties mil- zenīgās formās. Sēklēs izrāpās atdzīvojušies reptiļi; tritoni un ķirzakas pārvērtās par brontozauriem, kas bija stulbi kā zābaki, mie­gaini un labsirdīgi. Tos plosīja tiranozauri ar pusmetru gariem zobiem. No visām pusēm skanēja čāpstināšana, kas mijās ar viļņu šal­kām.

Sī pusmirusī smokošā planēta saņēma ne tikai vietējās cilvēces atlieku enerģiju, bet arī divu citu saprātīgu galaktikas planētu palīdzību. Vairāku gadsimtu laikā kalnu no­gāzes bija pārklājušās ar vareniem mežiem. Tie milzīgā ātrumā rija ogļskābi un auga nevis dienām, bet stundām. Okeānam un smacīgajai atmosfērai ar varu atņēma pār­mērīgo siltumu, ko pārvērta enerģijā. Šīs enerģijas bija tik daudz, ka Zaļais Biķeris labprāt gribēja dalīties tajā ar nākamajiem pārceļotājiem; jau tagad rūpniecība sāka pārkārtoties, lai no gadsimta gadsimtā uz­krātu izejvielas, kas vajadzīgas anihilācijai. Šādas izejvielas ieguva, sadalot ūdeni.

Tādējādi nosusināšana deva papildu la­bumu.

Izrādījās, ka ari okeāna «rūdu lauks» ir ārkārtīgi bagāts: moluski uzkrāja varu, me­dūzas — cinku un alvu. Tā Zaļā Biķera «ūdens civilizācija», apvēršot visu līdzšinējo vēsturi, pavēra planētas iemītniekiem arī ārkārtējas perspektīvas, rosināja oriģinālu problēmu izstrādāšanu: ūdens bagātība pil­nībā spēja aizstāt zemes dzīļu bagātību.

Augsni, ko agrāk barbariski izpostīja ar­šana, tagad atbrīvoja no «pārtikas nodokļa». Rūpes par cilvēces paēdināšanu tika uzlik­tas vienīgi ūdensaugu druvām.

Jūras ūdens, kas kā mātes piens baroja planktonu, saturēja visu, kas bija vajadzīgs arī dzīviem organismiem, to bruņu un kaulu, muskuļu un asiņu veidošanai. Ar fosforu, kalciju un olbaltumvielām piesātinātais ēdiens bagātināja planētas iemītnieku sma­dzenes, arī tikumiski pārvēršot viņus.

Tā bija apbrīnojama planēta, ko klāja bez­galīgas, bangojošas jūras. To sauca par Zaļo Biķeri. Vārds «zaļš» bija kļuvis par sino­nīmu visam skaistajam.

Bezvārdis ilgi nevarēja pierast pie tās mirdzuma, plašuma, kailuma un ari pie tās neparasti ciešās brālības, kas vienoja visas dzīvās būtnes klusējošo ūdeņu un debesu bezgalības priekšā.

Šķita, šeit, viņa acu priekšā, top Radības grāmata. — Lai aizpildās tukšums! — skan tās pirmais bauslis. — Lai ūdeņi atkāpjas,

lai rodas zeme un lai tā ir cieta. Līdzīga dūmakai, māko, im vai putekļiem bija zeme savas rašanās Lrīdi, sava ķermeniskuma sā­kumā. Pēc tam kalni, kalni un ielejas parā­dījās no ūdens, ciprešu un priežu birzis dzina atvases.

Nekad vairs Bezvārdi tik spēcīgi nepār­ņēma tāds miers un sajūta, ka ik mirklis ir piepildīts, kā toreiz, kad viņš dažus gadus dzīvoja uz Zaļā Biķera, blakus sievietei, ku­ras vārds bija Elila.

Vienmēr viņam bija jārod ciešāks kon­takts ar citu pasauļu iedzīvotājiem un vai­rāk jāiedziļinās viņu dzīvē. Bezvārža biedri nodarbojās ar enerģētiku, spēka lauku mate­mātisko analīzi. Viņi kārtoja informācijas apmaiņu ar zinātniekiem un inženieriem — skaitļu valoda tiešām bija visuresoša! Bet Bezvārdis pētīja biogenosfēru atšķirības, etnogrāfiju un intelekta attīstības īpatnības vai veica izrakumus uz planētām, kur nebija dzīvības.

Sirds dziļumos viņš aizvien mazāk juta sevi kā tikai Laolas-Lialas dēlu vien. Viņa priekšā izplauka Visuma zvaigžņu koks: no ēras, kad okeāni kūpēja nokaitētā magmas gultnē, viņš nonāca klusajās, mirušajās po­rainā pumeka pasaulēs. Dzīvības atklāsmei bija visnegaidītākās izpausmes — no koloi­dālas skābekļa struktūras līdz kristāliska­jai, kuru vēl nebija izzinājis neviens no sev līdzīgajiem. Un pēc tam — drīzāk uzminamas — bija formas, kas parādījās enerģijas ložu, spēka sabiezinājumu ve dā.

Tas viss bija tikai vienā bezgalības daļā! Otra — noslēpumainās antipasaules — pa­gaidām palika apslēpta.

…Ak alkatīgā dvēsele! Pārlēkusi pāri lai­ku bezdibenim, radījusi pati savu laiku, uz­varējusi telpu, vai tu beidzot sasniegsi to absolūto gudrību, par kuru sapņoja alķī­miķi un filozofi? Vai tiešām tu esi visva­rens, smadzeņotais?!

Ārēji Elila nebija līdzīga Lihē, tāpat kā at­šķirīgas bija arī viņu planētas. Ne uzreiz Bezvārdis aptvēra, ka Elila ir skaista.

Viņa bija vairāku zvaigžņu rasu meita. Pēc kosmiskas katastrofas, kas bija saistī­jusi citu Ekvinokcijas galaktikas iemītnieku uzmanību, panīkusi cilvēce labprāt radojās ar atnācējiem. Jaunas strāvas ieplūda ūdens uzvarētāju dzīslās. Pārvērtās viņu izskats, paplašinājās jaunumu uztveres spēja. Kul­tūra attīstījās pa iekšējās bagātināšanās ceļu.

Bezvārdim Elilā patika īpaša līniju un vaibstu muzikalitāte, viņa kustējās un ru­nāja tā, kā citi dzied. Fantāzija guva pār­svaru pār saprātu: viņa un viņas ciltsbrāļi jutās izdomas pasaulē tikpat brīvi kā lao­lieši starp skaitļiem. Tas valdzināja un at­bruņoja; pirmo reizi sapnis — vajātais un izzobotais saprāta bērns — bija atradis tē­viju. Bezvārdi, kurš kādreiz tik rūpīgi slēpa maiguma uzplūdus no Lihē vērīgajām, ne­žēlīgajām acīm, blakus Elilai šausmināja paša nejīītīgums. Šķita, ka puse no vilino­šās Zaļā Biķera pasaules viņam paliek ap­slēpta. Viņš manīja kontūras, skaņas… bet viss izplūda.

Elila bija pacietīga. Siltās, zvaigžņotās naktīs, kuras nebija melnas kā kosmosa tā­les, bet dzīvas un siltas — zvaigznāju at­spulgs mita ūdens dzīlē kā dīvainu zivju bars, bet galaktiku briljantu rasa apgais­moja sejas, — šajās naktīs Elilas balss klās­tīja viņam planētas vēsturi.

Viņš lāga nevarēja saskatīt viņas vaib­stus: varēja apjaust tikai augsto, sudraboto pieri un acu šautras, kas bija gandrīz sunis- kas savā iejūtībā un uzticībā. Viņa dzimtajā galaktikā taču nebija nevienas citas apdzī­votas planētas kā tikai Laola-Liala, tādēļ laolieši ilgi uzskatīja, ka saprātīgā dzīvība ir dižs brīnums, kas dāvāts tikai viņiem vien. Viņi neviļus meklēja kosmosā naidīgus spē­kus.

Turpretim Elila bija labvēlības pilna. Vi­ņas acis ar vērīgu laipnību ielūkojās apkār­tējā. Viņa neuzskatīja, ka saprāts būtu tikai cilvēkveidīgo privilēģija vien.

— Kādēļ tev liekas, — viņa sacīja, — ka pasaule sastāv no atomiem, kam nav apzi­ņas, un ka tikai tavā domā viss rod sā­kumu? Kamēr mēs nonācām pie skrūves principa, dažām puķēm jau bija šāda ierīce. To sēklas vieglās spirālēs gatavojās tāliem ceļojumiem. Cik varonīgi, cik pašaizliedzīgi

atraujas zemūdens augi, lai apaugļotu at­vērtu zieda kausiņu gara kāta galā ūdens virspusē.

—   Tāda «gudrība» piemīt visai sugai ko­pumā, — Bezvārdis nīgri iebilda. — Daba tikai nejauši sasniedz mērķi: tās uzvaras ķīla ir kvantitāte.

—    Protams, — Elila maigi piekrita. — Taču smadzeņotie nav dabas sāncenši, bet gan sacensību biedri.

Jā, viņā nebija nekādas valdonības, tikai pašatdošanās — labsirdība, kurā jau sen vairs nebija skarbuma. Daudzas paaudzes bija auklējušas savu slimo planētu un pa­mazām to atdzīvinājušas. Cieņa pret jebkuru dzīvības izpausmi ikvienam bija kļuvusi par iekšēju likumu.

Bezvārdis apkaunots sajuta, ka viņi — violetās zonas gudrās planētas iedzīvotāji — gan ir bezgala daudz sasnieguši pasaules izzināšanā, sadalot to pēc svara un dau­dzuma, noliedzot, ka brīnumam vēl varētu būt kāda vara pār viņu apziņu, bet tai pašā laikā padarījuši nabadzīgu un atstājuši novārtā savu jūtu pasauli.

—   Aizver acis un prātam ļauj dusēt, — Elila dziedošā balsī skaitīja senus burvju vārdus. — Es runāju tikai ar zemapziņu, to «es», kas valda pār mūsu miesu naktī. Ra­dītājs nav vis griba, bet gan iztēle. Visa pasaule ir tāda, kādu mēs to izveidojam. Pietiek, ja tu iegalvo sev, ka tas ir pavisam viegli, — un tu bez piepūles radīsi pasaules un pārvietosi kalnus …

Viņš klausījās Elilas balsī, kā klausās senas rūnas, kas bijušas paglabātas vistālā­kajā apziņas nostūrī, bet tagad arvien skaid­rāk un skaidrāk ataust atmiņā … Un viņš jau pazīst tās vaigu vaigā.

Elila stāstīja, ka pirms gadu tūkstoša Zaļo Biķeri plosīja kari un rasu antagonisms. Reiz planētu apciemoja viesi no kosmosa, taču sakaru formas vēl bija nepilnīgas. At­lidojušie nespēja startēt atpakaļ un pat ne­varēja dzimtajai planētai nosūtīt kādu ziņu par sevi, tāpēc palika šeit uz visiem laikiem. Viņu pēcteči, kam bija plašas zināšanas, iz­lietoja tās ļauniem nolūkiem. Viņi kļuva par valdošās rases dibinātājiem, kaut gan pēc dažiem gadsimtiem pilnīgi sajaucās ar abo­rigēniem. Rasu atšķirība drīzāk bija simbo­liska.

Apspiestības laikmets ilga daudzus gad­simtus. Cilvēki piedzima un auga bailēs un verdziskā padevībā. Augstā tehnikas attīstība sagādāja tikai vilšanos.

Dumpji un kurnēšana pārauga revolūci­jās, taču tikai pēdējā no tām vainagojās pa­nākumiem. No varmācības sistēmas uzreiz atraisījās ceturtā daļa planētas. Jaundzimu­šajai pasaulei, kur vairs nebija vergu, vaja­dzēja cīnīties ar zobiem un nagiem — kā vilku mātei savā alā. Zaļais Biķeris — tolaik uz tā pārsvarā bija sauszeme un aug­sti, neapdzīvoti kalnu masīvi — aizvien vai­rāk līdzinājās bojā ejošai salai.

Zinātnieki atklāja, ka no pasaules telpas dzīlēm uz Zaļā Biķera saules sistēmu vir­zās klejojošs bolīds. Ilgi nebija iespējams konstatēt, kāda ir tā daba. Izvirzījās bries­mīga hipotēze: tas ir kosmisks ķermenis no antivielas. Bojā eja apēnoja visu dzīvo kā akls zobens. Dzīve kļuva nepanesama. Pār­biedētā cilvēce meklēja glābiņu māņticībā, no dieva atbrīvotajā pasaulē atkal rada mi­tekli tumši spēki, kas neredzami draudēja no visām pusēm.

Šajos juceklīgajos gadu desmitos izplatī­jās sensacionāla vēsts par jaunu — jau tre­šo — rasi, kas dzīvojot augstu kalnos. Tās attīstība atrodoties akmens laikmeta līmenī; līdz šim tā nebija saskārusies ar saprātīgo pasauli. Uzliesmoja vispārējs satraukums: visiem gribējās par katru cenu ieraudzīt no­slēpumaino «ledus cilvēku».

Gandrīz vienlaikus uz augsto kalnu ra­jonu devās abu naidīgo pušu ekspedīcijas. Tās steidzināja ne vien zinātniskās intere­ses, bet arī konkurence. Ekspedīcijas sati­kās pie mūžīgajiem sniegiem — tas bija vienīgais ceļš augšup! — un, dažas dienas pavadījušas strīdos, tālāko ceļu turpināja diezgan miermīlīgi: abas vienības taču ne­bija lielas, bet alpīnistu dzīve ir skarba un prasa savstarpēju atbalstu.

Tomēr katrā atpūtas vietā uzliesmoja vēt­rainas diskusijas par morāles, socioloģijas un rasu problēmām. Šķita, ka patiesība kā putnēns jau šķiļas ārā no čaumalas. Arī fanātisms bija mazliet pierimis. Kad vakar­dienas ienaidnieki nostājās cits cita priekšā kā vienkārši puiši, kas spējīgi palīdzēt grūtā brīdī, cenšanos uzvarēt pamazām aizēnoja vēlēšanās pārliecināt.

Pirmā atkrišanas bumba eksplodēja ne­gaidīti. Cienījams ekspedīcijas loceklis, aris­tokrāts un tiešs valdošās dinastijas pēctecis, strīdā nostājās savu pretinieku pusē. Apjuka kā vieni, tā otri. Ar loģiku un bagātu kultū­ras mantojumu bruņotais atkritējs it kā sa­trieca pats sevi. Visi klusēdami izklīda. Četrtūkstoš metru augstumā nav trimdā iz­raidīšanas. vai obstrukcijas iespēju. Viņi tur­pināja ceļu, jo vairāk tādēļ, ka parādījās ne­pārprotamas «ledus cilvēku» pēdas, viņu maltīšu atliekas — putnu un grauzēju ķidas (tās neatstāj neviens dzīvnieks!). Pie­auga iespējamība sastapties ar «ledus cil­vēku».

Reiz atkritējam tomēr pajautāja zem čet­rām acīm, ievērojot iespējamo piesardzību: Godājamais, nerunāsim par pārliecību, tomēr sakiet, kā jūs, būdams tik labi audzi­nāts, varat atbalstīt mūsu ceļabiedrus, šos aprobežotos sektantus, neiecietīgos dumpi­niekus, kuriem nav ne ēnas no iekšējā skais­tuma?

Atkritējs satriekts papurināja galvu. Uz mirkli taisnu skropstu loks piesedza viņa rombveida redzokļus ar zilganām noguruma dzīsliņām. — Ak, jā, jā. Tādi viņi ir, jūs pilnīgi pareizi raksturojāt viņu sliktās pu­ses: neglīti, neaptēsti, neizglītoti. Bet man nebija izvēles: attiecībā uz pārējo viņiem taču ir taisnība!

Kad aiz klints bluķa pazibēja gluži reāls pinkains stāvs, radās jaunas grūtības: kā rīkoties tālāk? Notvert un sasiet? Nošaut? Bet ja nu tiešām tā arī ir saprātīga būtne?

Viņi neizpratnē uzlūkoja cits citu; vaja­dzēja izstrādāt kopēju rīcības plānu, tātad arī kopēju morāles kodeksu, pie tam nekavē­joties. Tagad gadsimtu naids varēja vai nu sabrukt, vai saasināties… Taču viss bei­dzās daudz baismīgāk.

Kādu rītu, tikko pamodušies, viņi ierau­dzīja, ka debesis zem viņiem (viņi jau atra­dās ļoti augstu) kvēlo drausmīgā, klusā gais­mā. Vēlāk senā episkā grāmatā šis notikums bija aprakstīts šādi: «Bieza darva lija no debesīm. Zemes vaigs satumsa, sāka līt melns lietus; gāza dienu un nakti…»

Pārbiedētie cilvēki metās lejup. Bet pēc puskilometra aparāti rādīja bīstamu atmo­sfēras retinājumu. Acīmredzot bija noticis negaidītais: bolīdam ietriecoties atmosfēras joslā, gaiss nevis «nosēdies», bet gan pacē­lies augšup un zināms tā daudzums aizķē­ries tikai augsto kalnu rajonā. Vai uz ilgu laiku? Atlika cerēt, ka, bolīdam attālinoties, beigsies arī perturbācijas.

Viņi atkal pakāpās augstāk un drudžaini sāka meklēt apkārtcejus. Apejot apledojušu virsotni, viņu pārdrošība robežojās ar brī­numu. Bet arī tur aparāti liecināja par bries­mām. Iebaidīti kā peles plūdu laikā, viņi sa­spiedās nožēlojamā kaudzītē. Kāds, neiztu­rējis sasprindzinājumu, nošāvās. Vairāki cilvēki nogāzās bezdibenī. Visi bija demora­lizēti. Apkārt klejoja «ledus cilvēku» bariņi, bet tie vairs neizraisīja nekādu interesi.

Droši vien neganta sniega auka būtu ap­rakusi arī šīs nožēlojamās cilvēces paliekas, ja kāda līdzcietīga ledus sieva, mātes in­stinkta vadīta, nebūtu viņus kā kucēnus ievilkusi savā alā. Tur viņi gulēja, slimi un truli, līdz ugunskura liesmas un ādu sil­tums pamazām palīdzēja viņiem atgūt ap­ziņu.

Un šeit, senās labdarīgās uguns dūmos un tvanā, viņi pirmoreiz atrada sevī spēku va­ļējām acīm uzlūkot notikušo. Pasaule bija gājusi bojā — viņu nelaimīgā, neprātīgu nesaskaņu plosītā pasaule, viņu skaistā pa­saule ar dāsno augsni, augiem un dziedoša­jiem putniem, visa civilizācija, visa zinātne, visas viņu sievietes un bērni!…

Likās, vairs nebija nekādas dzīvības, ti­kai viņi paši un «ledus cilvēku» cilts. Viņi gulēja pie ugunskura mokošās pārdomās. Nekādu strīdu nebija. Pats par sevi bija at­klājies, ka vienai pusei nav taisnība, bet otras puses patiesībai vairs nebija vajadzīgs apstiprinājums: katastrofa visus bija pilnīgi pārliecinājusi. Cilvēce nebija spējusi savlai­cīgi apvienoties un atvairīt briesmas. Turp­māk vajadzēja dzīvot citādi.

Tieši tad kā prickšausmas mirdzums ak­lajā izmisuma tumsā sāka raisīties pirmie nākamās iekārtas un nākamās morāles ap­veidi.

Tika izstrādāti četri principi, četri likumi, ko pieņēma brīvprātīgi.

Pirmais likums aizliedza pašnāvību kā smagāko noziegumu pret nākotni. Otraja bija ieteikts atsaukt atmiņā un uzrakstīt visu, ko katrs zināja, sākot ar reizrēķinu. Trešais skanēja — pievienoties «ledus cil­vēku» ciltij un savus nākamos pēctečus au­dzināt tā, lai viņi spētu pārvarēt visu vēs­turisko attālumu, kas šķir viņu vecākus, un kļūt par tēvu kultūras mantiniekiem. Visbei­dzot, pēdējais likums bija šāds: likt pama­tus sabiedrībai, kurā kopš tās pirmajiem so­ļiem valdītu taisnība un līdztiesīgums. To viņi zvērēja izpildīt un izpildīja.

Vecākie jaunās sabiedrības dibinātāji vēl bija dzīvi, kad uz Zaļā Biķera nolaidās kai­miņi no tās pašas Galaktikas. Uztvēris katas­trofas pazīmes, to zvaigžņu kuģis bija nolē­mis apmest līkumu un apmeklēt izpostīto planētu. Laimīga nejaušība — kaimiņu ak­tīvā palīdzība — izglāba cilvēces atliekas, citādi varēja gadīties, ka viņu vēlā atmoda kļūtu par pašnāvnieku testamentu. Sugai ir savi statistikas likumi: sīkas vienības neiz­dzīvo. Tikai viesu ierašanās palīdzēja «ledus cilvēku» ciltij pārvērsties par tās saprātīgās cilvēces senčiem, ko sastapa Bezvārdis un citi Laolas-Lialas argonauti.

Bezvārdis prātoja, vai tagadējā harmo­niskā Zaļā Biķera pasaule nav visu sma- dzeņoto nākotnes etalons. Jaunā, gandrīz pirmatnējā «ledus cilvēku» rase bija pārlē- kusi pāri mokošiem attīstības posmiem, sa­vai spirgtajai pasaules uztverei tā bija pie­vienojusi augstu kultūru un sociālo iekārtu, kurā bija izslēgta varmācība. Tehniskā doma nebija paspējusi nomākt iztēli. Šīs divas strāvas nebija izstūmušas viena otru, bet it kā saplūdušas. Tā bija leģendu un skaitļu sadraudzība! Vai tad katrā ziņā brālim jā­nogalina brālis?!

Laolas-Lialas mentogrāfi jau sen kori­ģēja ne tikai valodu, bet arī domas — tie atrada visprecīzākos, visekonomiskākos domu izteikšanas paņēmienus. Taču Elilai vārdi raisījās un pildījās ar dzīvu gaismu atkarībā no acumirkļa. Vārds radīja jēdzienu, kļuva par jūtām. Dažreiz tas bija daudz­nozīmīgāks nekā pati doma …

Bezvārdis daudz laika pavadīja kopā ar Elilu. Pirms izlidošanas uz neapdzīvotajiem Zaļā Biķera pavadoņiem viņš lauza kāju, un pārtrūkušā nerva vietā vajadzēja ieau­dzēt elektrodus. Viņu atstāja veseļoties.

Kopā ar laoliešiem aizlidoja vairāki izcili Zaļā Biķera speciālisti. Tieši tur, uz viena no tuksnesīgajiem asteroīdiem, vajadzēja.

meklēt vietu nākamajam enerģētiskās vie­las ražošanas centram.

Sākumā, kad Bezvārdis palika pavisam viens un viņam vajadzēja gulēt nekustīgi, viņš droši vien šai svešajā pasaulē būtu juties nomākts, ja neatnāktu Elila.

Uz visiem laikiem viņa atmiņā bija iespie­dušās šīs garās dienas starp jūru un debe­sīm — lielā plosta šūpošanās, uz kura viņš dzīvoja, un saules ņirboņa uz audekla sie­nām. Kaut gan ik rītus pie viņa ieradās jau­neklis ar aparātu, kas pierakstīja viņa stāstī­jumu par Laolas-Lialas vēsturi un tās kos- mogoniskajiem uzskatiem, visvairāk atmiņā bija iespiedusies vientulība.

Visapkārt bija tik daudz gaismas un sau­les, ka viņš burtiski bija tās pārpilns. Māk­slīgā apstarošana kosmosa kuģī gan nodro­šināja šūniņu barošanos, taču nespēja glās­tīt un priecēt tā, kā dzīvais siltums. Stars ir daudznozīmīga parādība. Ada ir ska­fandrs, kas ne tikai aizsargā no kosmosa iedarbības, bet kam ir ari sarežģīta saka­rība ar to. Šķiet, ādas virskārta sāk «kūsāt», saskaroties ar staru, tā laiž cauri tikai ne­pieciešamos viļņus.

Sākumā Bezvārdis domāja, ka Elila ir ārste vai kopēja tajā peldošajā slimnīcā,kur viņš bija nonācis. Viņa ieradās, saņēma viņa roku, ar pirkstiem pieskārās pierei. Viņš zi­nāja, ka tā ir ārstēšana ar hipnozi, un lab­prāt pakļāvās tai.

Elila pārbaudīja viņa muskuļu radiostaro- juma pierakstus; ieelpošanas brīdī krūšu kurvja sīko muskuļu starojums bija spēcī­gāks nekā lielo. Galvas muskuļi vispār ne­raidīja signālus.

Viņi mēdza ilgi sarunāties par medicīnu. Tā viņš uzzināja, ka uz Zaļā Biķera nākamā planētas iedzīvotāja programmu nepakļauj pārmaiņām, neiejaucas evolūcijā, atļaujoties tikai nelielu korektīvu. Kā apmierināt mūžse­nās nemirstības alkas? Esamība ir vienota. Vienlaicīgi pastāv gan pagātne, gan ta­gadne, gan nākotne. Smadzeņotais ir pro­grammēts tā, ka pārredz tikai savu dzīves posmu. Viņa psiholoģiskais laiks ir ierobe­žots. Kaut gan šeit valdīja uzskats, ka laika vispār nav — laiks ir pašas telpas struk­tūra.

Zaļā Biķera ģenētiķi bija pratuši atrast un atmodinājuši emocionālās atmiņas šūni­ņas. Tagad katrs zināja, ka viņa bērni ska­tīs pasauli ne tikai savām, bet it kā arī viņa acīm, juta, ka ir milzīgas laikmetu virknes posms.

Uz Laolas-Lialas viss bija pakļauts ma­temātiskai programmai: bērns gluži vien­kārši nevarētu piedzimt citāds.

Uz Zaļā Biķera bija izveidojusies īpaša saudzība pret personību: nesaraut ķēdi! Pla­nētas iemītnieki cienīja paši sevi kā pagāt­nes zinību glabātājus un nākamības nesējus.

Laolieši saskatīja attīstības jēgu absolūta ideāla — veselības, prāta, skaistuma ideāla sasniegšanā un tā rezultātā bija nonākuši pie vienveidības, turpretim uz Zaļa Biķera pilnības jēdziens nozīmēja individuālo iezīmju bagātību, spēju izjust neparasto un nodot šo spēju tālāk. Sakarā ar augsti attīs­tīto kolektīvismu katram cilvēkam kā domā­šanas iespēja bija nepieciešama iekšēja ne­atkarība un savrupība. Planētas iedzīvotāji nebūt nenostājās pret mašīnām, bet gan pret visu to, kas cilvēku pazemo un ierobežo tehniskā ziņā augsti attīstītos civilizācijas apstākļos. Nav taču tādas idejas, kas hiper- trofizēta nenonāktu pie sava pretpola.

Bezvārdis sajuta sāpju uzplūdu un brītiņu iesvēlās nepatikā pret Elilu: tā taču bija viņa planēta, viņa laiks! Kaut arī tai bija vēsa sirds, taču viņš bija atdevis tai savu jaunību! Un jaunība nedrīkstēja liesmot vel­tīgi, citādi nav vērts dzīvot. Un tā jau arī nekad nav. Nākotne izkristalizējas no dau­dziem slāņiem.

Viņš uzzināja, ka Elila veikusi izmēģinā­jumus ar planētas otru saprātīgo rasi — jūras dzīvniekiem, kam piemīt valodas un domāšanas iedīgļi. Rūpes par Bezvārdi viņa uzņēmusies tādēļ, ka …

Viņš pārstāja klausīties. Viņa piepeši ieguva nozīmi pati par sevi, it kā atdaloties no pārējiem Zaļā Biķera iemītniekiem, kas viņam tik ilgi bija šķituši pilnīgi vienādi.

Sis mirklis — iekšējās būtības atklāsme ārējā izpausmē — vienmēr nozīmē pirmo soli cilvēku tuvināšanās procesā. Bezvārdi vairs neatbaidīja ārējā izskata dažādība.

Viņš zināja: Elilas dīvaini veidotas acis, maigas un sirsnīgas kā gudra zvēra re­dzokļi, pievēršas viņam ne tikai ar ziņkāri, bet arī ar siltumu. Tās mirdzēja viņam vēl ilgi pēc Elilas aiziešanas.

Ar laiku viņš iemācījās atšķirt viņas lai­vas šļakstus, lai cik tālu arī Elila piestāja. Tur nebija nekā dīvaina: starp viņiem bija izveidojies vārs biostrāvu pavediens. Tomēr tas nebija parastais kontakts. Var jau būt, ka viņam gribējās, lai tas nebūtu parasts…

Aizvien vairāk Bezvārdi ieinteresēja tas, ko viņš Elilā vēl nepazina; ko viņa varētu teikt vai darīt, kāda atskaņa raisīsies viņas būtnes dziļumos, ja viņš noskūpstīs viņu, kaut vai vienu vienīgu reizi?

Un tomēr tā nebija mīlestība. Tās bija ilgas, kas kā gaismas kūlis izklīst uz visām pusēm.

Mīlestība ir tad, kad abu iekšējā pasaule stingri noskaņota uz tuvības vilni, kad var saprasties gandrīz bez vārdiem, kad aizkustina vienādas lietas; tas, ko jūt viens, jau atskan otra krūtīs.

Taču daba vērīgi seko, lai nebūtu identi­tātes. Lai cik tuvas būtu divas dvēseles, aiz­vien katrā paliek kāda vietiņa noslēpumiem. Dabai netīk asinsgrēks …

… Bezvārdis vērās sev priekšā stingu skatienu. Uz ekrāna vāji mirguļoja sarkanas un violeti baltas uguntiņas: ātrums bija sajaucis visas krāsas, zvaigznes gandrīz ne­bija redzamas. Pasaules, pasaules …

Paldies tev, Elila, ka tu biji ar savu maigo smaidu un uzticības pilnajām acīm, kuras šķiršanās brīdī bija asaru pilnas!

Paldies tev, Elila, kas glabājas tikai ma­nos sapņos, kamēr īstenībā tevis sen vairs nav, nežēlīgajos Laika staros tu esi izgai­susi ka lāsteka …

Ikvienai dzīvai būtnei eksistence noteiktā laika posmā ir tāda pati laime kā tiesības uz barību un gaisu. Varam iedomāties dino­zaura traģēdiju, kurš pēkšņi nokļuvis snie­gotā līdzenumā! Laiks pārvietojās, un pasaule tūliņ kļuva naidīga un nesa­protama.

Apkārtējā pasaule balstās uz mūsu paš­reizējām zināšanām, aizspriedumiem, ticēju­miem. Rītdienas ideāls iet pussoli pa priekšu. Mēs tikai velti pūlamies to pa­nākt …

Bezvārdis — ceļinieks Laikā — gribot negribot bija spiests tiekties pēc ideāla, kas aptvēra patiešām grandiozu morālisko iezīmju kopumu. Tajā bija sakopotas daž­dažādu cilvēces attīstības pakāpju labākās īpašības: mežoņa fetišs taču nemaz nav līdzīgs izglītota cilvēka ideālam. Nežēlīga drosme — un iecietība; sīksta pieķeršanās dzīvei — un žēlsirdība!

Ceļojot pa pasaulēm, vajadzēja atraisīties no savas personīgās pasaules aprobežotības, lai cik pilnīga tā liktos paša apziņā. Pat visattīstītākā civilizācija nav tik augstu attīstīta, ka tai vairs nevajadzētu neko mācīties no citām, — nu, kaut vai iz­pratni!

Taču, aizejot no sava laika, mēs nolem­jam sevi mokām. Tikai lidojošā kuģa šau­rajā čaumalā cilvēks var palikt viņš pats, paturēt savu pasauli sev blakus.

Jebkura saskarsme ar svešatnējo ir eksplo­zija, katastrofa. Nekad nevar zināt, kāds tu iznāksi no tās — ar apsvilušu seju vai pār­vērstu dvēseli.

Tomēr cilvēka daba ir elastīga. Tik tiešām, tā var būt gan putns gaisā, gan salamandra ugunī. Atraisīties pašam no sevis, lai at­rastu sevi tādu, kāds tu būsi rīt! Vai mikro­skopiskos mērogos mēs to nedarām ik dienas? Pēc noteikta laika posma organisma šūni­ņas pilnīgi atjaunojas; neviens asins piliens vairs nav tāds kā iepriekš. Grāmata, tikša­nās ar svešinieku, politisks notikums — vai tad tas nepārvērš mūs, nespēj pārveidot?

Ceļojums Laikā nav pretrunā ar dzīvo, tas tikai pārslēdz sviru no «lēni» un «maz» uz «ļoti ātri» un «ļoti daudz». Vai cilvēks spēs tam piemēroties? Droši vien — jā, tā­pat kā viņš spēja piemēroties, kad uguns­kura liesmu aizstāja tvaiks, tvaiku — elek­trība, bet pa vadiem plūstošu strāvu —atomreaktoru jauda. Tomēr cilvēki ne tikai

«pieslīpē» savu domāšanu, pielāgo to jau­niem spēkiem, — domāšana pati neizbēgami kvalitatīvi mainās.

Mūžības mirklis

Es pateicīgs par nemierpilnām sāpēm, Kaut tajās sadegšu.

Par zāļu rūgtumu, par sūro zemes sāli — Par visu pateicīgs!

Maksimilians Vološins

Odams, protams, nenoticēja Lilitas stās­tam par briesmoņiem no Sālsezera, tomēr nākamajā dienā pats devās uz turieni.

Viņš atgriezās domīgs un samulsis: ne­viens nebija aizticis skudru apgrauzto tru­sīti, pīteni ar kameņu šūnām un sakaltušos sāls gabalus, tomēr krastā bija palikušas pēdas…

Viņš, kas lieliski saprata, ko nozīmē aiz­lauzts stiebriņš, zāļu slotiņa, kurai no ne­jauša naga piesitiena izbirušas sēklas, viņš,kas bez pūlēm varēja noteikt zvēra augumu un svaru pēc viena pēdas nospieduma, ta­gad nevarēja ne izskaidrot, ne aptvert, par ko liecina šie iegrimumi, šīs smilšu kaudzī­tes un vagas apdegušajā zālē. Gaisā vēl vāri vējoja smarža, kas nebija līdzīga silt­asiņu dzīvnieku smaržai.

Lilita nepacietīgi gaidīja Odamu. Bet vi­ņam it nemaz negribējās runāt. Viņš tikai klusēdams pasniedza viņai pievāktos pārti­kas krājumus, pat sāls viņa acīs bija zau­dējusi vērtību.

Viņš aizgāja pie upes un apsēdās uz akmens. Ūdens un gaiss tinās sudrabotā tīmeklī kā neredzamas elpas dvesmā. Vietu­mis tajā pavērās plaisas, pa kurām neskaidri viedās tuvējo krūmāju zaļums. Virs katra viļņa šūpojās vēl viens tāds pats, no mig­las izausts; saule, to pāršķeldama, neskaidri atvizēja ūdenī.

Visapkārt bija ierastā pasaule, kas ne­izraisīja bažas. Tomēr Odamam likās, ka tā zaudējusi stabilitāti. Kopš šīs dienas viņiem sākās dīvaina dzīve. Viņi nezināja vārdu «mīlestība», kaut gan tā bija aizvedusi vi­ņus projām no cilts. Taču tagad tā sāka iz­sīkt kā upe pēc paliem: viņu abu tieksmes bija pārāk dažādas.

Odams instinktīvi baidījās pārmaiņu: tās sagādāja uztraukumus. Vislabāk drošību garantēja pierastais. Aizbēdzis no cilts, iz­darījis grandiozu, revolucionāru soli, viņš, šķiet, mēģināja tūdaļ to pilnīgi aizmirst un dzīvot pēc iespējas tā, kā bija dzīvojis ag­rāk. Sākumā viņa prāts kļuva pat vēl kūt­rāks nekā pirms tam. Tā lielgabals pēc iz­šaušanas slīd atpakaļ un dažreiz saspiež šāvējus.

Odams joprojām maksāja meslus aizliegu­miem, bet Lilitai vienmēr bija piemitušas brīvības tieksmes. Viņai bija iedzimts īpašs talants — lai kā viņa pūlējās būt pazemīga, viņu nodeva pat nekustīgums. Valdonīgi modās dziņa pēc brīnišķā, kas līdz šim bija snaudis viņas tumšajā dvēselē.

Diendienā viņa pacietīgi, vērīgi meklēja noslēpumaino būtņu pēdas. Viņa riņķoja un riņķoja ap Sālsezeru kā pelēkie ērgļi, kas mita apkārtējās klintīs.

Dažkārt arī sapņi ir visai smagi: cilvēks burtiski salīkst zem to smaguma. Pārdzīvo­jot tos klusībā, citu pēc cita, šķiet, varētu šo nastu atvieglot? Tomēr ne! Iztēlē pār­dzīvots sapnis nebūt nenobāl, neizgaist, ne­remdē slāpes. Tas neatlaidīgi tiecas iemie­soties dzīvē un tikai tad, kad ir tapis par īstenību, atkāpjas un dod vietu nākamajam.

Lilita atvērtu muti kampa gaisu; ar lie­lām pūlēm viņa savaldījās, lai pa galvu pa kaklu nemestos prom. Viņa jau vairākas rei­zes bija redzējusi briesmoņus, bet vienmēr iztālēm, aizslēpusies starp akmeņiem, pie­plakusi zālei. Tagad tie bija viņu pamanī­juši. Tur nebija nekādu šaubu.

Tas, kas pavērās viņas acīm, sniedzās pāri līdzšinējās pieredzes ietvariem. Viņas tumšais prāts darbojās ātri, sasaistot ana­logu gadījumu virkni, stiepjot vienojošus pavedienus starp svešiem priekšmetiem. Viņa sastinga, šajās gaidās reizē bija arī galvu reibinošs skrējiens: viņa tuvojās ne­zināmajam.

Un arī nezināmais tuvojās viņai. Tas spēra soli, vēl vienu. Apaļā acs, kas aiz­ņēma pusi galvas, griezās uz viņas pusi. Tad Lilita ieraudzīja, ka acs ir caurspīdīga un aiz tās redzami svešādi vaibsti ar citā­dām, mazākām acīm, kas līdzīgas cilvēka redzokļiem, kaut arī to forma un šķēlums ir neparasts.

Lilitu neko daudz nemulsināja tas, ka svešinieka āriene atšķiras no ierastajiem ciltsbrāļu vaibstiem. Civilizācijas rītausmā cilvēks bija mazāk saindēts ar aizspriedumu indi. Viņš vēl ieņēma tik sīku vietu pasaulē, ka nejutās kā monopolists, viņam neienāca prātā piedēvēt savas tieksmes visam pastā­vošajam, katru dienu viņš saskārās ar ko jaunu: zvēri un augi, cits par citu savādāki, aizslīdēja garām cilvēka vērīgajam skatie­nam kā pilntiesīgi Zemes iemītnieki.

Kādēļ lai Lilitu satrauktu tas, ka Bez- vārža acis sedza nevis plaksti ar skropstu ēnojumu, bet gan blīvas plēvītes, kas sa- kjāvās? Ka viņa piere bija kaulaina un plata, galva — liela un augums — drukns?"

Tāpat arī vēlāk Lilitu sevišķi nepārsteidza stāsts par to, ka zvaigznes ir apdzīvotas. Mežoņa lētticība spēj vienā rāvienā pārva­rēt jebkādu bezdibeni. Kamēr apziņā sarež­ģītais un vienkāršais ir līdzvērtīgi, nekas to nespēj sevišķi satricināt.

Piesardzīgi, kaut arī bez sevišķas mulsas, Bezvārdis un Lilita tuvojās viens otram; viņš zināja par Visuma iemītniekiem ļoti daudz, viņa nezināja nekā, — tas viņus tu­vināja. Viņi ieurbās viens otrā skatieniem, kas bija intereses pilni.

Lilita mazliet pasmaidīja: svešie bieži un labprāt smējās, to viņa bija noskatījusies no savām slēptuvēm. Taču viņa pirmo reizi juta uz sevi vērsto svešinieka skatienu — tajā bija kas saistošs, gandrīz vai paralizē­jošs. Vēl nesaprazdama, vai tas liecina par briesmām vai sola draudzību, viņa mēģināja no tā atbrīvoties. Viņas lūpas sakniebās kā spēcīgā sasprindzinājumā.

Bezvārža skatiens tūlīt palaida viņu vaļā. Atbrīvojusies no neredzamās cilpas, Lilita izslējās.

— Svešie! Kurp jūs ejat? — viņa skaļi teica, cenzdamās savaldīt neviļus trīcošos pirkstus. — Šeit nav jūsu medību vietas. Kalni un meži negrib jūs!

Bezvārdim Lilitas balss šķita tīra un dzidra. Viņš labi zināja, ka skaņa nav ne­kas cits kā gaisa viļņu svārstības noteiktā frekvencē. Magnētiskā lauka viļņus var uz­tvert kā gaismu vai radiostarojumu. Un to­mēr viņš nebija dzirdējis šādas skaņas.

Viņš apjucis atskatījās — visapkārt bija vientulīgs klajums, kurā auga tikai meža puķes, — ne tās, kas cieši pārklāj noras, kāri un steidzīgi savijot stiebrus un saknēm grūstoties tumsā. Tās bija puķes, kas aug vienatā — katra saskatāma iztālēm. Vējš tās glāsta nevis vienaldzīgi, visu baru reizē, bet gan parotājas ar katru ziediņu atsevišķi. Ja milzīgais mēļais zvaniņš spētu skanēt, tad droši vien viņam būtu Lilitas balss. Tā nebija ne plūstoša, ne samtaina, tā tīri un skaidri skandēja katru zilbi — tāda šķita Lilitas balss Bezvārdim, laolietim, klauso­ties tajā pirmoreiz.

Vajadzēja gūt priekšstatu par Zemes iedzī­votāju valodas kodu. Ātrumā, bez speciālas iekārtas palīdzības, tas nebija iespējams. Kādreiz arī uz Laolas-Lialas valoda bija organizējošs faktors. Domāšanas ābeces posms pagāja: ar laiku radās uzskats, ka runa bremzē kontaktu, tāpēc radās citas sa­zināšanās formas, kas ļāva iztikt bez vār­diem. Bezvārdis saprata, ka sastaptās Ze­mes meitas valoda ir primitīva, taču viņš nezināja tās atslēgu. Vajadzēja viņai kaut kā atbildēt, lai neaizbaidītu viņu un ieka­rotu uzticību.

Viņš jocīgā rīkles balsī izrunāja pirmo vārdkopu, kas neviļus bija iespiedusies at­miņā:

— Svešie kurp …

Sākumā Lilita uzmanīgi raudzījās viņam mutē, Tad nopūtās un neizpratnē palieca galvu sānis. Gurzguļojošā rīkles skaņa at­kārtojās.

— Svešie kurp, — vēl centīgāk sacīja laolietis.

Beidzot viņa pazina izkropļotas tabundas valodas skaņas. Vai, cik tie briesmoņi jo­cīgi! Viņi neprot runāt?! Lilita piemiedza acis un uzmeta gudrajai Visuma būtnei iecietīgu, aizbildniecisku skatienu…

Patiešām, no viņas viedokļa laolieši vēl ilgu laiku bija tālu no pilnības: viņi ne­prata visvienkāršākās lietas. Viņi taču, pie­mēram, nesaprata tabundas valodu: vārdus iemācījās ar grūtībām. Bet Lilitai ne prātā neienāca, ka pastāv arī citas valodas, ne tikai tā vien, ko zināja viņa.

Laoliešiem jau sen nevajadzēja rēķināt: viņu vietā visu darīja mašīnas. Uguni viņi pazina tikai teorētiski. Reiz viens no viņiem iebāza roku ugunskurā. Lilita smējās, bet tad pielika pie apdegušās vietas mīkstu lapu, vēsu un miklu — sāpes norima. Laolietis gandrīz vai bērnišķā ziņkārē uzlūkoja savu izdziedināto ādu.

Kā gan tabundas meita varēja zināt, ka viņai nepazīstamā Laola-Liala jau dzīvo foto­nu laikmeta beigu posmā, ar kuru salīdzinot, kodoltermiskais posms varētu likties kā ak­mens laikmets? Savā augstprātībā laolieši arī kustību pa gaismas staru uzskatīja tikai par verdzisku pakļaušanos laiktelpas liekumam. «Bet kur ir eksplozija?» viņi nepacietīgi sauca. «Kur dumpis, kur smadzeņoto mek­lējums?» — «Straume palīdz kuģim, būtu nesaprātīgi atteikties no tās,» sprieda pie­redzējuši debesu stūrmaņi. «Tomēr,» citi iebilda, «nevar taču peldēt ar fotonu plūsmu, kas paklausīgi apliec gravitācijas laukus. Vai nebūtu laiks savaldīt arī no­teiktā virzienā plūstošo laika straumi?» … Tā laoliešu priekšā pavērās vēl viens bezdi­benis: abpusējs makro- un mikropasaules bezdibenis…

Lilita to visu nevarēja zināt. Viņa to uz­tvēra visai pavirši. Un tomēr viņa ne tikai uzkrāja zināšanas, bet arī pati mācīja lao- liešus. Viņi sen bija pieraduši pie mehānismu paklausīgā spēka un pirmoreiz apbrīnoja kailu cilvēka roku veiklību un visvarenību. Viņus aizrāva muskuļu darba pirmatnējais prieks. Viņi, kas spēja ar zibeņātru stara triecienu iznīcināt mērķi jebkurā attālumā, tagad meta akmentiņus kokā vai mēģināja trāpīt lidojošu putnu. Jāatzīst: viņi bija se­višķi neveikli — un tik skaļi smējās paši par sevi!

Pārākuma sajūta, kaut vai sīkumā, atbrī­voja Lilitu no bailēm; spēle starp viņu un laoliešiem bija godīga: viņi mainījās lomām! Viņa jutās līdztiesīga, un tas taču ir pir­mais solis uz uzticēšanos.

Lilita neskaidri jauta, ka Bezvārža va­loda atšķiras no viņas pašas un Odama va­lodas, kaut gan tagad viņi lietoja vienus un tos pašus vārdus. Starp citu, Bezvārdis ar katru reizi vērta savu valodu sarežģītāku, priekšmetu nosaukumi virknējās neparastos savienojumos. Lilitas bezrūpīgā piere sarau- cās — tik ļoti viņai gribējās visu saprast.

Neuzticība gaisa ar katru dienu. Nemanot pienāca laiks, kad viņa pilnīgi atvēra Bez­vārdim savu dvēseli ar to vienīgo uzticēša­nos, ko bērns jūt pret māti, kad vēl nav at­ņemts no krūts …

Sajuzdama, ka aizvien vieglāk un vilino- šāk ir klausīties Bezvārdī, viņa ar īgnumu atskārta, ka Odamam, gluži otrādi — aiz­vien grūtāk ir aptvert, par ko runā viņa pati, Lilita, kaut gan viņi vienmēr lietoja vienā­dus vārdus …

Kad viņa pirmoreiz atveda Bezvārdi pie alas, Odams tā nobālēja, ka izskatījās gluži pelēks.

— Viņi nav mums līdzīgi, — viņš čuk­stēja, — vai viņi ir atnākuši no pasaules viņas puses?

Lilita sāka smieties. Bet Odams kļuva aiz­vien drūmāks. Viņi vēl dzīvoja kopā un lai­ku pa laikam bija tuvi viens otram, kaut gan tai pašā laikā strauji attālinājās kā di­vas no kopējā avota iztecējušas upes, kuras šķir kalnu grēda.

Bezvārdis strādāja kā vīndaris — viņš it kā vēra vaļā tukšas krūkas un pildīja tās. Tas bija darbs ar Lilitas smadzenēm.

Viņš tās piepildīja ar jēdzieniem. Tadpār- vērtās par audēju un drēbnieku; savienoja jēdzienus ar pavedieniem: ciešāk, biežāk… Savija kopā — radās audums. Viņš dros­mīgi graizīja to, veidoja tēlus, izdomu, pie­ļāvumus, — radīja veselu domas Visumu.

Bezvārdis it kā stāvēja pie saprāta šū­puļa. Tomēr viņš vairs nebija tikai labsir­dīgs novērotājs: viņā pašā brieda pārmai­ņas. Aizvien vairāk viņam derdzās laoliešu garīgā augstprātība.

Bezvārža sfēriskās acis, kas laistījās dzel­tenos un smaragdzaļos toņos, uzmanīgi vē­roja Zemes dzīvi. Viņa acis redzēja «ātrāk» nekā Lilitas acis; tas, kas Lilitai šķita ne­pārtraukts stars, Bezvārdim likās sarežģīta pulsācija. Lai viņš ieraudzītu nepārtrauktu gaismas staru, bija nepieciešama simtreiz lielāka uzliesmojuma frekvence — it kā no­teiktā laika vienībā viņam būtu vairāk mir­kļu. Bet viņš atcerējās, ka uz Zaļā Biķera bija baidījies no ūdens, kamēr Elilai piemita «virsējā» un «apakšējā» redze: viena bija piemērota gaisam, otra — ūdenim. Viņa skaidri saskatīja to, kas Bezvārdim šķita ti­kai miglaina ēna.

Tomēr klusībā Bezvārdis bija lepns: viņš, svešinieks Zemes virsū, varēja krēslā saska­tīt smalkas krāsu nianses, kamēr Lilita kļuva kā akla: viņas acu priekšā viss sa­plūda pelēkā miglā. Tikai saules spozme at­deva viņai redzes asumu — saule, kas no rītiem apžilbināja Bezvārdi ne tikai ar to staru plūsmu, ko redzēja Lilita, bet arī ar ultravioleto staru griezīgo gaismu. Sveša saule, sveši stari!

Cik daudz to viņš bija skatījis savos kle­jojumos! Viņam tikai vajadzēja pievērt acis, un viena aina sekoja otrai. Pār robotām, nedz lietus, nedz atmosfēras strāvojumu ne- noslīpētām klintīm nolaidās zaļganbalti sa­biezējušu gāzu mirguļi: galaktikas spirāle, kas likās tik tuva, it kā tā būtu planētas ap­gaismojuma galvenais avots. Bet zem tās — stiklains tuksnesis ar caurspīdīgām zaļga­nām lodēm — kristāliskā pasaule. Ar baltu liesmu deg zvaigzne, kas tuvumā izdveš ne­ciešamu karstumu, bet no šejienes šķiet tāla un auksta.

Vai arī tumša saule ar aveņkrāsas apmali, kas apkārtējās debesis krāso sārti violetas. Gaismas lidaparāts paceldamies atstāj virs planētas dzeltenu caurspīdīgu gāzes strūklu. Mežonīga, nederīga pasaule!

Citām planētām gaismas lidaparāts tuvo­jās strāvas spēklauka aizsarggredzenā. Lok­veidā, kā pa neredzamas lodes virspusi, virs tām klejoja zaraini zibeņi. Dažbrīd tie sa­plūda vienlaidu straumēs, veselās izlādēju­šos lādiņu upēs. Sīs nāvējošās varavīksnes, mānīgi zilas, vilinošas, plūda un plūda gar kuģa bruņām, nedzirdami uzliesmodamas un izdzisdamas.

Arī hermētiski noslēgtajā skafandra gal­vas daļā bija aizbīdnis. Kopš vairāki lao­lieši bija zaudējuši redzi, neuzmanīgi pa­griezdamies pret spīdošu ķermeni, aizbīdnis piederēja pie kosmonauta obligātā tērpa. Pat lidojot prom no gaišzilās saules, viņi tagad piesardzīgi pētīja tās vainaga ceriņ- krāsas rakstus un starus, kas kā izsmidzi- nāta ūdens šalts atspoguļojās gaitu paātri­nošā gaismas lidaparāta rēgainajā astē. Bet pašas oldzeltenās, nokaitētās, mirdzošās zvaigznes dzīlēs peldēja violeti sabiezinā­jumi, ko no divām pusēm apspīdēja drūma gaisma. Gāzes burbuļi plīsa un piepūtās — milzīgi kā veselas planētas! Tie šķita ārkār­tīgi viegli.

Kad Laolas-Lialas milzīgais starpgalak- tiku kuģis, iedziļinoties Piena Ceļā, sasniedza mērķi, galaktikas spirāļu skaits kļuva par vietas apzīmējumu: vairāki gaismas lidapa­rāti atstāja kuģa bortu piektās spirāles plaknē, citi — trešās spirāles vertikālē.

Bezvārža grupai vajadzēja pētīt izplatī­jumu triju zvaigžņu apvidū. Saule bija pē­dējā no tām. Izrādījās, ka pirmajām divām zvaigznēm nav planētu sistēmas.

Viņu lidaparāts kādu laiciņu riņķoja virs Jupitera, bet nenolaidās: radiācijas josla ap to bija simts triljonus reižu spēcīgāka nekā ap Zemi. Viņus nesaistīja arī Saturna gre­dzena bluķis — zaļgarfdzeltena un pelēkvio- leta ledaina planēta, kas traucās pa izstieptu elipsi. Kādu laiku viņi pavadīja ar izkusušu vulkānisku stiklu klātajos Venēras līdzenu­mos. Viņi daudzreiz vēroja, kā kvēlo viltus saules virs Marsa: tā ledus kristāliņiem pie­sātinātā atmosfēra, laužot gaismu, radīja dīvainu, gandrīz baismu krāsu efektu.

Visos aprēķinos laolieši ievēroja «nezinā­šanas koeficientu» — zināmu nolaidi attie­cībā uz tiem spēkiem, kas vēl nav iepazīti. Kā šāds «brīnumu koeficients» reiz viņu priekšā iznira Zeme ar vētraino dzīvi uz tās un blīvo atmosfēru tuksnesīgā kosmosa vidū. Tas bija triumfa brīdis.

Neparasti spēcīga smadzeņotajā ir tiek­sme sasniegt. Bauda, ko dod vara pār zvēru vai mašīnu, spēj sniegt atalgojumu par vi­sām pārdzīvotajām briesmām un ilgajiem pūliņiem. Piepildījuma mirklis ietver sevī tik daudz, ka pats laika jēdziens paplašinās, sasniegums kļūst vienāds ar ilgumu.

Bezvārdi joprojām pārsteidza dzīvības sīkstums uz Zemes.

Tajos tālajos laikos, kad Saulei bija grūti izlauzties cauri smacīgajai atmosfērai, zili zaļie ūdensaugi varēja uztvert visus redza­mos spektra starus. Sūnai, kas aug alās, pie­mīt spēja gandrīz pilnīgā tumsā savākt iz­kliedētas gaismas kripatas un ar šūnu lēcām vērst staru uz hlorofila graudu. Papardes vispār aug pustumsā, bet senie kukaiņi dziļi augsnē paši veidoja ap sevi mitru, ogļskā­bes piesātinātu atmosfēru — neviena no mūsdienu sugām nevarētu tajā dzīvot.

Bezvārdim šķita, ka dzīvība nekad nav bijusi akla. Protams, radusies uz Zemes, tā meklēja ceļus taustīdamās: ne kokiem, ne zivīm, ne cilvēkiem taču vēl nebija analo­ģijas.

Pētot apkārtējo, Bezvārdis sprieda, ka sā­kumā Zemes būtnēm skatījuma rakurss bijis ierobežots. Tomēr dažas no tām mēģināju­šas it kā «pārraut» telpu: delfīni ienira dzi­jumā un uzpeldēja virspusē, pērtiķi ložņāja pa kokiem no saknēm līdz galotnei — tiem pasaule bija ieguvusi papildu dimensiju. Pēc tam dzīvā būtne pamēģināja «pārvie­tot» pašu telpu ap sevi: nevis tuvoties barī­bai, bet tuvināt to sev — noplūkt augli un pielikt pie mutes.

Lai šī bioloģiskā revolūcija varētu notikt, vajadzēja izveidoties īpašam orgānam.

Daba ilgi eksperimentēja, degunu izstiepa par snuķi, radīja rokastainus pērtiķus, ka­mēr apstājās pie priekšējām ekstremitātēm.

No kurienes tad sākās cilvēks? Vai tas notika tad, kad viņš paņēma rokās akmeni un ar to pārsita riekstu? Vai vēlāk — kad viņš pirmo reizi uzskrāpēja rotājuma grei­zās līnijas? Vai vēl daudz vēlāk, kad viņš tā kā Lilita neskaidri izjuta bailes no nā­ves, žēlumu pret dzīvo, mūžseno sevis iepa­zīšanas traģēdiju?

Un vai Zemes smadzeņotais bija ilgsto­šas evolūcijas kronis? Vai arī tikai senā pērtiķa laimīga mutācija, kurš reiz cīnījās ar kalnu lauvu un ieņēma tā alu ar paaug­stinātu radiāciju Zemes vētraino pirmat­nējo laiku atlieka? Varbūt šī radiācija iz­raisīja nejaušu ģenētisku lēcienu?

Bezvārdim bija pārāk maz laika pētīju­miem. Tā bija lemts, ka Zeme viņam palika kā uz neilgu laiku dabūta grāmata. Tā viņu aizrāva ar pašu pirmo lappusi — viņš lasīja un lasīja, viņa priekšā pacēlās veseli uguns kontinenti… Tomēr viņš* šo grāmatu nepa­beigs. Viņam paliks atmiņas un minējumi: viņš varēs domās šķirstīt lappuses, zīlējot, kas palicis neizlasīts. No kurienes, no kādas tumsas tu, Lilita, atnāci uz savu Zemi?…

—   Vai tad tu neredzi un nejūti? — reiz jautāja Lilita, ar baudu ievilkdama nāsīs gaisu.

—   Esmu aizmirsis, — Bezvārdis vainīgi atsaucās. — Es tik ilgi lidoju kosmosā. Bet tagad, kopā ar tevi, atceros visu no jauna.

Viņi stāvēja zem koka ar tumšsārtiem za­riem, kas izplatīja agra rudens balzamisko smaržu. Tā bija sūra un izteiksmīga kā ro­ku pieskāriens. Bezvārdis domīgi raudzījās uz Lilitu: viņai šķita, ka no visurienes plūst stari, kamēr viņš redzēja gaismu, bet nejuta prieka. Pārāk vecas planētas bērns, viņš ne­izjūta laimes trīsas — bērnišķas, kā para­dīzē. Tās pārņēma Lilitu, Zemes iemītnieci, līdzko viņa saskārās ar visu esošo. Viņš skatījās un saprata, bet viņa baudīja prieku.

Laolietis dziļi ievilka elpu, aizmirsis, ka pats nav dzimis, lai baudītu šo smaržīgo, blīvo atmosfēru. Ja nelietotu dažus mākslī­gus paņēmienus, viņa plaušas būtu sadedzinājis sabiezinātais skābeklis, kas svili­nāja kā uguns. Viņš allaž pa pusei pievēra savas milzīgās acis — uz Zemes bija pārāk daudz gaismas. Šķita, pat spektra stari šeit lūst spilgtāk.

Bet blakus stāvēja Lilita. Viņus šķīra ve­seli gadu tūkstoši, civilizāciju bezdibenis. Taču viņa nekā nezināja par to. Zināja vie­nīgi viņš.

Viņa basām kājām stāvēja uz savas jau­nās planētas, un acis — pelēkas, iegare­nas — vērīgi lūkojās apkārt. Viņas pasaule bija vienkārša. Tālumā pār rudiem paugu­riem kūpēja zili mākoņi.

— Ak tu, spārnotā būtne! — Bezvārdis nočukstēja.

Šķiet, viņš bija aizmirsis, ka viņa priekšā ir mežone. Sajūsmināts, laimīgs viņš tīksmi izjuta savu nevilšo mazvērtību viņas priekšā. Arī laime ir dramatiska. Līdzīgi baltajai krāsai tā veidojas no veselas nesaderīgu spektra krāsu plūsmas.

Divu ceļš vienam pie otra nav vienkāršs. Tas ir gandrīz tikpat tāls un līkumains kā tukšumā lidojošām zvaigznēm.

Laolietis izdarīja kaut ko Lilitai nesapro­tamu. Viņš tuvināja viņai savu seju. Tas nebija ne ar ko salīdzināms: Bezvārža lūpas piespiedās viņas lūpām! Kādu sekun­des daļu Lilitai likās, ka viņš grib iekost: kādēļ gan citādi vajadzētu tuvināt muti? Tiesa, viņa bija paspējusi pamanīt, ka tajā

nav zobu, toties cietas plāksnītes, kas var saspiest ādu.

Viņa grasījās atkāpties un aizsargāties. Viņai rokas bija spēcīgākas nekā Bezvār­dim — to nu viņa zināja] Ja vien viņš ne­laidīs darbā kādu maģisku lietiņu, kas līdz šim būtu bijusi ļaunprātīgi noslēpta.

Taču viņš nebūt negribēja nodarīt viņai sāpes, tikai nekustīgi stāvēja tai pašā dī­vainajā, nedabiskajā pozā, un, ja Lilita ne­justu, cik strauji pukst Bezvārža sirds, viņa nodomātu, ka viņš ir aizmidzis.

Tiešām, likās, ka Bezvārdis guļ — viņa acis nevērās vajā. Šķita, ka galva viņam tū­līt noripos no pleciem — Lilita pieturēja viņa pakausi. Tā bija viņas pirmā kustība. Bezvārdim izlauzās neskaidra skaņa, līdzīga vaidam, taču viņš tūlīt atmeta galvu, un viņa ieraudzīja pārvērtušos seju. Sajā brīdī viss bija neparasts: silts vilnis applūdināja vi­ņas sirdi.

—   Tev nav bailes no manis? — viņš no­čukstēja.

—   Man ne 110 viena nav bailes, — Lilita atsaucās, viegli notrīcēdama.

Viņš kaut ko teica savā valodā. Lilita ne­saprata. Viņas valodā tāda vārda laikam nebija. Taču viņš atkārtoja atkal un atkal un izskatījās lēnprātīgs kā cilvēks, kas nav piedalījies kopīgās medībās, bet tagad stāv pie ugunskura, veltīgi gaidīdams, ka viņam atmetīs paliekas.

Ciltī valdīja bargs likums: kas negāja medībās, tas nesaņēma savu daļu. Un tomēr Lilita reiz noslēpa dūmos apkvēpušu gaļas gabalu ar kaulu tādam atstumtajam. Bet viņa skatiens, kas bija līdzīgs notrenkta zvēra skatienam, piepeši pārvērtās: viņš iz­rāva kaulu meitenei no rokām un triumfē­dams aizskrēja prom. Uz Lilitu viņš vairs nepaskatījās; tabundas ļaudis nezināja, kas ir pateicība.

Bet laolieša sejas izteiksme palika laipna un uzticības pilna. Viņš joprojām gaidās uz­lūkoja meiteni.

Piepeši Bezvārdis tvēra ar roku pie krū­tīm. Seja nomelnēja, vaigi iekrita. Viņš dī­vaini raustījās elpas trūkumā un tai pašā laikā ar plaukstu spieda ciet degunu un muti, it kā pats gribētu apgrūtināt elpošanu. Lilitas acu priekšā viņš slīga lejup kā zāle, kas nokalst spēcīgā svelmē. Tas izskatījās kā ļauna burvība. Meitene taču nevarēja zi­nāt, ka gluži vienkārši pārstājis darboties ferments, kas ļāva laoliešiem bez kaitīgām sekām elpot Zemes atmosfēru, neuzģērbjot skafandru.

Cilvēkam dzīvības un nāves robeža vien­mēr šķiet drausmīga. Jebkurā attīstības pa­kāpē ir nepanesami grūti apzināties, ka tey pašam līdzīgā kustīgā un siltā būtne acu priekšā kļūst auksta un nekustīga.

Sākumā Lilita pārbijās, tad pēkšņi iesvē- lās žēlumā. īsi iekliegušies, viņa pacēla Bez­vārdi uz rokām. Milzīgās acis bija pārgriez­tas, lūpas gluži pārogļojušās. Viņa skrēja palēkdamās, nesdama laolieti uz muguras kā zvēru mātīte ievainotu mazuli.

Lielā ola bija netālu. Lilita iegrūda Bez­vārdi iekšā, ielīda pati un aizcirta vāku.

Taču ola palika nekustīga un nedūca, tri­cinot visu ķermeni, kā tas bija ik reizi, kad Lilita iekāpa tajā pēc Bežvārža. Tomēr vāks cieši aizvērās un pats vairākas reizes pagrie­zās. Tūlīt iedegās vāja, iepelēka gaisma, bija jūtams, ka kaut kas notiek ar gaisu: laolie­tis sāka elpot vienmērīgāk, viņa ādas melnā nokrāsa lēnām sāka izzust. Tomēr puspievēr­tajās acīs vēl neatspoguļojās saprāts. Toties Lilita sajuta rīklē kodīgu sausumu. Viņa elpoja aizvien ātrāk un ātrāk kā smiltīs iz­sviesta zivs. Acu priekšā virmoja dzelteni un violeti apļi.

Kā ikvienam mežonim, viņai bija panis­kas bailes no jebkura nespēka. — Ja es ta­gad aiziešu uz pasaules viņu pusi, — Lili­tas galvā pavīdēja neskaidra doma, — ne­viens nevarēs Bezvārdi glābt.

Lilita sasprindzināja — nē, ne jau at­miņu — tā viņai bija lieliska: viss, ko mei­tene reiz bija redzējusi, palika prātā uz vi­siem laikiem, — bet gribu — gribu, kas ir rīcības svira.

Ar drebošu roku Lilita pieskārās vadības pultij. Viņa, protams, nesaprata, ko īsti dara, bet precīzi atkārtoja svešas kustības tajā secībā, kādā tās bija iespiedušās viņas smadzenēs.

Ola nodrebēja, arī uz Lilitas stāvu pār­gāja tās trīsas. Atskanēja vienmērīga dū­koņa: viņi pacēlās gaisā. Lilita grozīja rok­turi tikmēr, kamēr šaudīgā bultiņa uz baltā diska nebija nostājusies tieši tādā stāvoklī, kādā bija nesen, kad Bezvārdis veda viņu pie «visas rokas» (tā viņa klusībā vēl arvien sauca piecus laoliešus).

Ola traucās ātri, bet Lilita jau ar nagiem plosīja vaigus un locījās elpas trūkumā, jo iekšā viņai kaut kas spieda. Pelēkā gaisma, kas kabīnē kļuva aizvien spilgtāka, šķita dziestam.

Tikai griba un apbrīnojamā dzīvnieciskā atmiņa neļāva kļūdīties: viņa aizvadīja olu līdz gaismas lidaparātam!

Laolieši — tolaik pie kuģa bija divi no viņiem — ieraudzīja, ka lidošanas kapsula met kūleņus, kā piedzērusi streipuļodama neredzamās grambās, un tūlīt ieslēdza tāl­vadības sistēmu. Pakļāvusies saprātīgai gri­bai, olas gaita izlīdzinājās, un tā laimīgi nolaidās. Atskrūvējuši vāku, laolieši izvilka abus nesamaņā esošos ārā. Lilitu viņi at­stāja zemē, bet Bezvārdi steigšus ienesa kuģī: viņš tiešām bija stipri saindējies ar Zemes gaisu.

Ja Lilita nekavējoties nebūtu ienesusi viņu olā, kur bija Laolas-Lialas atmosfēra, Bez­vārdis jau būtu miris.

Un otrādi — Lilita kabīnes gaisā, kas sa­turēja maz skābekļa, bija saindējusies ar tvanu, vēl mazliet — un arī viņa būtu varē­jusi nomirt elpas trūkuma dēļ.

Starp citu, laolieši ilgi nezināja, kas īste­nībā bija noticis. Viņi domāja, ka olu vadījis pats Bezvārdis, un sākumā uzskatīja viņa stāstu par murgiem. Kā gan viņš varēja zaudēt samaņu uz Zemes, ja lidaparāts bija pacēlies gaisā un lidojis precīzi, nenovirzī­damies no kursa?

Kad viņi gribēja iztaujāt Lilitu, mei­tenes vairs nebija. Viņa bija atguvusies un aizgājusi — ar smagu galvu, neskaidru rūg­tumu sirdī, nervu sasprindzinājuma izmo­cīta. Kurp? Vai tad viņa zināja — ola bija aiznesusi viņu uz citu pasaules daļu.

1 Jūs Lilitu bezpalīdzīgu pamētāt zemē? — Bezvārdis iesaucās, tikko atģidies.

Pārējie neizpratnē skatījās viņā.

— Tavu dzīvi izšķīra minūtes. Mēs neva­rējām domāt par citu.

Neapšaubāmi, viņi bija taisnīgi radījumi, pat pašaizliedzīgi, kad prasīja darbs, un, protams, bezbailīgi un uzticami līdz galam. Bet viņiem galīgi trūka līdzcietības. Bezvār­dis, ielūkodamies viņu skaidrajās, stingra­jās sejās, sajuta krūtīs saltumu.

Laolieši uz pirkstgaliem atkāpās, cenzda­mies netrokšņot un saskatīdamies. Viņš vēl bija tik vārgs! Tā arī nevarēja saprast: kā­dēļ Bezvārdim ievajadzējās iebāzt lidaparātā šo iedzimto, kā viņš pabeidza lidojumu, at­razdamies gandrīz šoka stāvoklī, un kādēļ noliedza, ka sēdējis pie vadības pults?

Saule svilināja pārāk stipri. Lilita piecē­lās no zāles. Tālumā balsnēja lidaparāta milzīgais ķermenis, neciešami spīdēdams ver­tikāli krītošajos saules staros. Otrā pusē vilinoši zaļoja mežs.

Viņa klimta pa pusdienas svelmē nokaitušo savannu, saule smagi kā svins spieda pakausi. Miesu pārklāja lipīgi sviedri, nāsis, šķiet, ne­spēja ievilkt ne malciņu gaisa. Noļukušās plaušu plēšas strādāja ar milzīgu piepūli.

Tālumā veseliem bariem skrēja dīvaini dzīvnieki — kupraini, ar sagrieztiem ragiem vai arī plankumaini, ar nesamērīgi izstiep­tiem kakliem un mazām galvām — tie mek­lēja patvērumu biezoknī.

Lilita uzdūrās takai, kas veda uz zvēru dzeršanas vietu, un, aizmirsusi piesardzību, gāja uz priekšu, jo slāpes bija negantākas nekā bailes. Viņa gandrīz nepamanīja, ka ir nonākusi meža dziļajā, zaļajā krēslā, ko rotā spilgti puķu dārgakmeņi; no tieviem, līkiem stiebriem kā zelta lietus krita lejup zied- pumpuru virknes, siltos iztvaikojumos dega koši sarkani orhideju kausiņi; tauriņi un putni, tāpat kā augi, šeit neatzina citas krāsas kā tikai purpursārtu, zeltītu un smaragdzaļu.

Upes līcis veidoja niedrēm aizaugušu la­gūnu, un gurdā lapotne valgi virmoja ūdens atspulgā. Ūdens putni, kas izskatījās pēc saulē balojošām spožām sniega pikām, ne­kustīgi blenza lejup: sīkas zivteles, zivju mazuļi, ūdens dzīvnieciņi bezbailīgi šaudī­jās starp viņu koraļļkrāsas kājām. Pelēks gārnis ar puķainiem, gar sāniem nolaistiem spārniem slēpās ogulāju krūmā; ogas sārto­jās, gārnis, laikam pārēdies, laiski bikstīja tās ar knābi, dažreiz bez ziņkāres pievērsa apaļo aci saules mirdzā vizuļojošā, ogām piebērtā krūma atspulgam, ūdenī.

Lilita pieplaka pie ūdens un dzēra, dzēra bezgalīgi, kā dzer izmocīti dzīvnieki, nejū­tot garšu, tikai valgmē spirdzinot apkaltu­šās lūpas, rīkli un barības vadu. Nespēdama atrauties, viņa gāja ūdenī aizvien dziļāk, kamēr nodriskātie zāles svārciņi piepūtās kā bura un, vēja rauti, klusi aizpeldēja pa straumi.

Pēkšņi kaut kas it kā iebelza pa Lilitas miklo pakausi: cilvēka skatiena noslēpumai­nais spēks piespieda viņu pagriezties. Viņa vēl juta sev pievērstu neredzamo skatienu, tas bija pilnīgi taustāms, it kā viņa kaut ko turētu plaukstās — no viņas krūtīm tūliņ izlauzās šausmu kliedziens.

Desmit soļu attālumā melns, plankumains zvērs kāri laka ūdeni — vai nu tas bija tikko pienācis, vai arī viņa to nebija agrāk pama­nījusi. Ķermenis gorījās, kaķa galva spraus­lādama pagriezās — un reizē ar Lilitas kliedzienu zvērs pieleca kājās. Tās bija ga­ras, taisnas, spēcīgas kā atsperes. Zvērs gatavojās lēcienam. Bet cits ķermenis, lī­dzīgs melnam zibenim, izspraucās no brik- snāja, nošvīkstēja lidojoša šķēpa svilpienam līdzīgs troksnis — un zvērs pazuda aiz zaļās sienas.

Tas viss notika ātrāk, nekā krītošs akmens paspēj atsisties pret zemi. Seklajā ūdenī jopro­jām šaudījās sarkangalvainas zivis, bet laiskie pelēkie gārņi tik tikko kustināja knābjus.

Pārsteigtā Lilita apjukusi raudzījās vis­apkārt: šis mežs nebija līdzīgs nekam, ko viņa līdz šim bija pazinusi! Vai tad viņa tikko nebija redzējusi slaiku, ar biezu spalvu klātu zvēru; melnie plankumi uz viņa mugu­ras veidoja pārtrauktas svītras? Vai gan desmit so|u attālumā no viņas nestāvēja melnādains cilvēks, turēdams rokā saliektu, ar stiegru savilktu zaru — ieroci, kas tabun­das ciltij nebija pazīstams? Viņam bija plata seja ar lieliem vaigu kauliem, apaļš zods un uz priekšu izvirzīta apakšlūpa. Uz platajām krūtīm karājās pusmēnessveida akmens, kam viens rags bija nogludināts. Izspiedušies uz­acu kauli vienādā mērā sejā viesa skarbuma un augstsirdības izteiksmi.

Tas viss bija noslēpumaini, neparasti, — ne no zvēra, ne no cilvēka nebija palikušas ne mazākās pēdas!

Glābjoša instinkta skubināta, Lilita metās meklēt izeju no šīs noslēgtās zaļās paradī­zes — vai elles! — atpakaļ uz līdzenumu, vientuļi augošo koku pavēnī, pie zāles stieb­riem, kas vējā dzied kā saspriegtas vēršu cīpslas …

Ceļu aizšķēršļoja liānu stīgrie taustekļi, milzu papardes ar cietām, vaskainām lapām, sēnes, sūnas, orhidejas, koki — nebija ne­viena zemes gabaliņa, ko nebūtu pārņēmis

alkatīgs, bezcerīgi samudžināts zaļš tīkls!

Dažbrīd viņa pieplaka ar ausi pie zemes un saklausīja tālu dunoņu, kas līdzinājās zemestrīcei, — tuvojās ziloņi, tāpēc vajadzēja nogriezties sāņus, lai pelēkie milži nesa­bradātu. Taču dzirde uztyēra arī bifeļu bara nagu skrapšķus — savanna bija kaut kur tuvumā.

Daudzreiz Lilita nespēkā apstājās. Cilvē­kam jau nevajag nemitīgi dižoties ar drosmi. Kamēr viss rit ierastajā gaitā, viņš var dzīvot ar pusi spēka. Bet tad uzbrūk kaut kas agrāk nebijis, un ir nepieciešama drosmīga sirds, lai neapjuktu un uzvarētu.

Kad Lilita izkļuva no biezokņa, gaisma, gaiss, zeme — viss bija iedzeltens. Saule gan vēl nebija pilnīgi norietējusi, bet, aiz­slēpusies aiz vientuļa koka, veidoja mirdzošu putekļu vainagu ap tā plakanajiem, kārtai­najiem zariem. Mākoņi lēnām peldēja uz ap­vāršņa pusi, uzsūcot šo gaismu, un paši it kā sakarsdami sāka trīsuļot. Neciešama spī­duma cauraustas zilganpelēkas plēnes aiz­sedza gaismekli — zeme kļuva vēl dzelte­nāka. Plēnes pamazām atvēsa, kamēr bei­dzot vakaros stājās sardzē blīvs rieta māko­nis ar nevienādi apgrieztu malu, kas pēdējo reizi iedzirkstījās kā asmens.

Zālēdāju bari steidza uzmeklēt drošu atdu­sas vietu; to ēnas aizziba krūmājos, nagu dipoņa skanēja visās malās kā sienāžu sisi- nāšana. Savanna pamazām noklusa, gata­vodamās miegam un aizsardzībai.

Arī Lilita uzrāpās kokā un pamirusi sēdēja starp tā zariem. Tikai klusi, cik klusi vien varēja, pukstēja viņas sirds. Mežā taču kustības nodod! Visapkārt jau modās nakts dzīve. Sprauslāšana, ņaudēšana, rēkoņa, zag­līgi mīkstu ķepu soļi draudīgi ielenca Lilitu no visām pusēm.

Piepeši savannas tumsu pāršķēla tievs gaišzils stars. Tas kā milzu tausteklis kle­joja pa zāli un kokiem, un zvēri šausmās bēga no tā.

Tad kaut kur debesīs nodārdēja pērkon- dimdoša skaņa, kurā gandrīz nevarēja pazīt Bezvārža balsi.

—    Lilita! Kur tu esi? Es tevi meklēju. Nāc šurp gaismā, Lilita!

Balss riņķoja pār savannu kā putns, kam pazudis mazulis, te tuvodamās, te attālinā­damās, un kopā ar to, saplosīdams tumsu, svaidījās mirdzošais gaišzilais stars.

Bet Lilita sēdēja nekustīgi, acis piemie­gusi; viņai, tāpat kā zvēriem, naktī bija bai­les no apgaismojuma.

Bezvārdis atrada viņu rītausmā. Viņa stā­vēja zem koka pilnīgi kaila un kā apburta vērās uz ķirbi, kas bija pilns ar ūdeni, un uz saišķi augļu ar mīkstu mizu.

—    Lilita! Beidzot! — priecīgi iesaucās Bezvārdis, pastiepdams viņai pretī roku.

Meitene apgriezās, taču tūlīt viņas ska­tiens atgriezās pie barības, kas tik noslēpu­maini bija uzradusies.

Viņš redzēja, ka viņas lūpas no sasprin­dzinājuma puspavērtas, uzacis sarauktas kopā kā divi līkloču tekoši strauti. Šķiet, viņa pūlējās ieklausīties kādās tālās skaņās.

— Kas ar tevi notiek? — Bezvārdis bažīgi jautāja.

Lilita izklaidīgi un nepacietīgi pasmaidīja. Viņa patlaban nespēja runāt, tāpat kā to ne­spētu mežs, kurš tomēr nekad nepaliek mierā, tādēļ ka vējš laiku pa laikam pāršķirsta tā zaļās cirtas, bet pāri lidojošie mākoņi uz- vējo tam valgmi un vēsumu.

Lilita klusēja, kā klusē zāle, kaut gan arī zāle izslienas vienā ritmā ar zemes elpu, aug, kustas, atver un aizver savu vaina­dziņu. Un pavisam mēms, nenoteikts var lik­ties ūdens, kas aizplūst caur pirkstiem. Bet kur gan vēl rodas vētraināki saviļņojumi? Tā jau ir: cilvēka sirds ir stihijas kopija miniatūrā.

Neko nesapratis, Bezvārdis nepacietīgi pa­ņēma Lilitu pie rokas un veda uz lidapa­rātu. Viņa nepretojās, tikai visu laiku grieza galvu atpakaļ, lai pavērtos uz vientuļo koku ar pelēko, taisno stumbru. Pirmajos saul­staros tā miza šķita rožaina. Saule kāpa pār savannu, visas dzīvās būtnes bija laimīgas, Lilita klusībā smaidīja.

Krasas un skaņas! Atklājās, ka tā ir ve­sela pasaule, kuru Lilita līdz šim bija redzējusi nesaredzēdama un dzirdējusi ne­ieklausīdamās. Līdz šim viņu saviļņoja tikai smaržas — sīvās un asās. Bet ko viņa zināja par krāsu? Par gaišzilo, kas miglā ne­izzuda? Par violeto, kas viņu tik ātri iemi­dzināja tajā vienīgajā naktī, ko viņa pava­dīja uz lidaparāta — toreiz, kad Bezvārdis bija viņu uzmeklējis mežā? Par palso, kas padarīja laoliešu mājas tērpus tik tīkamus acij? Par nomācoši pelēko — krēslas krāsu, kas sedz glūnīgo slepkavības stundu mežā?

Skaņās Lilita parasti samanīja tikai vib­rāciju, toņa paaugstināšanos un pazeminā­šanos, sitiena mehāniskā spēka pieaugumu. Jēgu viņa nemeklēja, protams, ja vien tas nebija kāds signāls.

Tā viņa tagad stāvēja, pamirusi, nepazīs­tamā skanējuma satricināta, pārakmeņoju- sies; viņas acu zīlītes bija izpletušās, iekšē­jie orgāni saspringuši. Smagums krūtīs nomāca un tai pašā laikā paplašināja asins­vadus; neredzamas asinis aizplūda no Lili­tas kā viegls, spārnots mākonītis, ko viņa nenojauzdama bija nēsājusi sevī.

Mūzika plūda kā putnu koris, trillināja kā svilpīte, lika saspriegties cīnītāja mus­kuļiem, rībēja un smējās kā bungas. Melo­dijā mijās spēks un grācija.

Zeme zern Lilitas kājām aizvien vairāk zaudēja realitāti, smeldzoša sajūsma piepil­dīja viņas ķermeni, vaigi un lūpas nobālēja, un galu galā, viegli nopūtusies, viņa mīksti novēlās zālē.

Vēl izskanēja dažas taktis, Bezvārdis strauji izslēdza stereofona spoli. Pirmā mū­zikas stunda bija beigusies.

… Tajā agrajā rītā, kad viņš atveda Li­litu pie lidaparāta, viņa diezgan ātri sāka orientēties sprādzēs un piedurknēs. Pēc brī­tiņa viņa parādījās sudrabotā kosmonauta kombinezonā ar augstu sarkanu apkakli, sar­kanām aprocēm un kabatām — un mežones vairs nebija! Tur stāvēja kalsns zēns, viņa pelēkās, iegarenās acis šķielēja gudri un mulsi.

Bezvārdis klusībā zūdījās, ka jau agrāk nebija padomājis, cik lielā mērā apģērbs iz­skaistina smadzeņotā kustības un visu iz­skatu. Atturīgo laoliešu acu priekšā bija noticis brīnums: viņi neviļus sajuta, ka Li­lita ir vienāda ar viņiem.

Kaut gan Bezvārža ceļabiedriem vaja­dzēja īstenot lielu mērķi, viņi bija palikuši tādi paši kā agrāk: viņi domāja Laolas-Lia­las mērogos. Tikai Bezvārdī sāka mosties vispasaules solidaritātes alkas. Tagad viņš bieži vien domāja kā dzejnieks: laikmetā, kad uz Laolas-Lialas bija sākušies ārpus- valodas sakari, tas šķita dīvaini, arhaiski. Tomēr tieši domāšanas tēlainība noveda viņu pie jaunu dzīves normu izpratnes sliekšņa, tāpat kā, piemēram, māksla vienmēr ir izzi­ņas sākums un zinātnes pirmierosinātāja.

Kopā ar Lilitu Bezvārdī atdzīvojās runas instinkts, viņam gribējās izplūst atvieglo­jošā vārdu straumē. (Kādreiz to veltīgi gai­dīja pacietīgā Elila …)

— Nabaga tukšās šūniņas! — runāja Bez« vārdis, viegli pieskardamies Lilitas pierei. — Klausies un nebrīnies ne par ko. Es zinu, ka tas viss nogulsies tavā apziņā kā sap­nis. Lai tas arī paliek sapnis — kaut tikai paliktu!

Pārdomu klusums, klusums lidojumā … tu to nesapratīsi, Lilita. Tu gluži vienkārši nezini, kāda ir Visuma un kāda ir smadzeņu uzbūve. Tu taču esi pārliecināta, ka roka kustas pati no sevis …

Pēc kāda veca priekšstata doma ir ātrāka par visu. Tātad doma — mentālā lauka sta­rojums — pārvietojas telpā ar kaut kādu savu ātrumu? Un ja nu tā pie tam nav pa­kļauta gravitācijai? Ja nu tieši tā ir pirmais vēstnesis no ultragalaktisko ātrumu pasau­les! Ja tev kaut uz mirkli pavērtos šī iespēju bezgalība! Ķermeņu pārvietošanās telpā kļūst gandrīz nevajadzīga, arhaiska. Ceļo tikai doma. Tā ir saprāta acis un ausis, visu pārdzīvojumu sakopojums. Tā signalizē, di­bina kontaktus un apmainās ar informāciju. Domu uztvers teleskopi, tāpat kā tagad tie uztver gaismu. Miljoniem reižu pastiprinātu, mēs to kā aicinājuma signālu sūtīsim uz vi­sām galaktikām. Bet varbūt tas, kas man patlaban šķiet tik fantastisks, jau sen kļuvis par īstenību — vai vēl vairāk: varbūt tas vienmēr ir bijis likums Visuma viņā pusē, noslēpumainajā antivielas pasaulē? Ja nu

antipasauļu cilvēki nekad nav pazinuši citus sakaru uzturēšanas līdzekļus? Lilita, Lilita, es taču esmu tikai parasts smadzeņotais no violetās zonas vecās galaktikas, taču reizēm es jūtu, ka mana doma patiešām ir nemir­stīga un visvarena!…

Viņš satvēra Lilitu aiz rokas. Viņa sma­ragdzaļās acis saviļņojumā plaši iepletās — un tūlīt atkal aizvērās: gaisma kā pātaga iesita pa redzokļiem. Piemiedzis acis, Bez­vārdis pamanīja, ka pār Lilitas ādu pār­skrien trīsas: sveš.a pieskāriena sabiedētas pirmatnējās būtnes muskuļu neapjausta kus­tība! Tomēr viņa neatrāva roku, viņa pār­varēja sevī seno norobežotības instinktu, un, kad Bezvārdis pavēra acis, tad sastapa Lili­tas plato acu smago skatienu, kas mokoši pūlējās pārvarēt gadu tūkstošus …

Piepeši dīvaina, neskaidra doma pavīdēja, šķiet, nevis Bezvārža apziņā, bet pašā sirdī, dzeļoša doma, kas pauda žēlumu un labvē­lību: vai beidzot nevajadzēja noslēgties viņa ceļojumam Laikā? Vai tagad pienākums pret Laolu-Lialu neatkāpsies, atdodot vietu pie­nākumam pret jauno, mežonīgo Zemi? Un ko vēl Laolai-Lialai var dot viņš, viens no tās lieliski noregulētās mašīnas skrūvīšu mil­jardiem? Savu gandrīz nemanāmo informā­cijas kripatu? Ak, to tik viegli var aizstāt! Vai tad viņš varēs ar savas valodas spēku vien pārliecināt bezkaislīgos, viszinošos lao- liešus, ka viņu ideālā civilizācija ir kropla? Vēlāk to izdarīs pati dzīve, lielā kultūru un jēdzienu sadursme Visumā. Viņš tik un tā nenodzīvos līdz tam laikam. Viņa laiks ir ierobežots, un uz Zemes viņš sadegs vēl ātrāk. Un tomēr viņš paspēs kaut ko izdarīt Zemes bērnu labā. Izskaidros vienkāršākos mehānikas principus, ierādīs, kā savaldīt uguni, galu galā, vismaz sameistaros ratus ar diviem riteņiem! Lai ko viņš paspētu — viņa dzīve nebūs veltīgi gājusi zudībā, tāpat kā veltīgi nebija dzīvojuši tie alpīnisti uz Zaļā Biķera: viņu meita bija Elila. Bet viņa lolojums būs Lilita.

Tikai tagad viņš saprata, ka bezgalīgi mīl viņu, ka dvēsele mūžsenis alkst ziedot sevi.

—   Bet kāda atbildība! Par katru soli, pat par katru domu es būšu atbildīgs jūsu nā­kotnes priekšā, — Bezvārdis nočukstēja, sku­mīgi vērodams zāles zaļuma skartos rudos paugurus, kuru krāsas viņam šķita mazliet savādākas nekā Lilitai. — Pastāvīgi sajust laiku ķēdi, saistību ar daudzām dzīvēm. Kopš šā brīža manī nekas nemirs; pavediens vērpsies uz priekšu taču kurp?!

—   Bet es negribu! — Lilita piepeši teica.

Dažreiz Bezvārdis piemirsa, ka viņa spīvi

un kāri ieklausās viņa pārdomās un šis tas sasniedz viņas tumšo apziņu.

—    Es gribu būt brīva, — Lilita atkār­toja, — lai varētu iet, kurp man gribas, un nedomāt ne par ko. Es negribu baidīties dzī­vot, tā kā tu baidies saraut nezin kādu sais­tību ķēdi! Es stāvēšu meža vidū un kliegšu visiem zvēriem: atņirdziet, atņirdziet savas sarkanās rīkles! Tik un tā es esmu stiprāka un gudrāka par jums. Es uzkāpšu kalnā un būšu lielāka par visiem kokiem!

—   Kādēļ tā, Lilita? — Bezvārdis apjucis jautāja. Lilitas mežonīgais sauciens kā asi trīts asmens pāršķēla viņa pārdomu vien­mērīgo plūdumu. — Kādēļ? — viņš jautāja.

—  Tādēļ, ka es tā gribu, — viņa stūrgal­vīgi atkārtoja, izplezdama rokas.

Viņš pašķielēja uz Lilitas pusi: dīvaini — cik daudzas pasaules viņš jau ir izstaigā­jis, bet viņa mācekļa laiks vēl arvien nav beidzies! Doma … tā izsēta izplatījumā kā zvaigžņu putekļi. Tā ir vispārēja. Ja kāds nespēj to atrisināt līdz galam, tā neizbēgami atdzimst cita smadzenēs. Laikam gan doma ir Brīvības iezīme? Tās baso kāju pēdas smiltīs? …

Saule jau bija zemu, un okeāna rietumu mala salti bangoja. Austrumu pusē stiepās zilganmelns ūdens klajš ar baltām, piekras­tes kāpām līdzīgām krēpēm. Viļņu vāli ne­mitēdamies skarbi šalca. Svina krāsas ap­male atdalīja ūdeni no pelēkajām debesīm.

Spilgtas ēnas krājās pēdu nospiedumos: smagie, gandrīz kvadrātveidīgie piederēja laoliešiem, šaurie, trauksmainie Lilitai. Zāles stiebri, no kuriem viņa tagad pina savas san­dales, atstāja rakstainu nospiedumu gluda­jās smiltīs.

Bet, tuvojoties ūdens klajam un attālino­ties no pazīstamās savannas, viņas soļi kļu­va arvien lēnāki. Jūra baidīja Lilitu. Tai bija sava balss, tās elpa bija tik varena, ka pār­spēja visas pārējās smaržas. Lilita gāja, muti pavērusi; viņa aizrijās ar sāļo vēju — tas reizē šausmināja un reibināja. Piepeši kāds manīgs vilnis šņākdams nolaizīja viņas kājas. Tās apsvilināja svaigums. Lilita at­lēca atpakaļ.

Taču pēc mirkļa viņa jau plaukšķināja pa ūdeni, laida putas kā matu cirtas caur pirk­stiem un smējās, pavērsusi pret laoliešiem šauro seju ar pelēkajām acīm, kas tagad iz­skatījās zilas.

Bezvārdim vajadzēja apsaukt Lilitu, jo viņa gāja aizvien dziļāk, ūdens putas pār­klāja viņas plecus.

Bezvārža sirdī modās skaudība un skum­jas: viņi, atnācēji, taču nevarēja kaili doties Zemes ūdeņos; viņiem vajadzēja palikt ieslēgtiem savos apģērbos ar gravitācijas oderi, kas sildīja vai atvēsināja atkarībā no Zemes temperatūras svārstībām. Viņš mē­ģināja atdzīvināt atmiņā Laolas-Lialas dzīvo vēju, bet āda atsacījās uztvert atmiņas, tās palika abstrakcija.

Mūžības mirklis — tā bija visa Bezvārža dzīve un viņa ceļš no Laolas-Lialas!

Viņš ilgi sēdēja klusēdams. Smiltis vēl glabāja Lilitas baso pēdu nospiedumus.

«Bet, ja nu tā Visuma daļa, ko mēs pa­zīstam,» viņš prātoja, «ir tikai zvaigžņotais Visums, kāda vieta tad tajā paredzēta cilvē­kam? Kādēļ tālās, nošķirtās saliņās iedegas reta dzīvības dzirkstele? Ko tā sniedz pasau­lei? Matērija ir izšķērdīga, — lai radītu kādu nieciņu, tiek patērēts milzīgs enerģijas dau­dzums. Lai cik plašs būtu zvaigžņu pulks un lai cik satricinoši liela liktos to masa, tās noasiņo fotonu plūsmās! Visumā zvaig­žņu viela mūžīgi pārveidojas. Saraujoties zvaigznes turpina izstarot dažādas frekven­ces viļņus, it kā spīdeklis joprojām nevarētu nomest savu tērpu … Vai domāšanu nav radījis pašaizsardzības instinkts? Ja nu ma­tērija aizsargā sevi ar domas palīdzību? Varbūt smadzeņotie ir tikai viena forma or­ganizētās vielas cīņā ar entropiju? Neapšau­bāmi, saprāts pilnveidosies aizvien vairāk un vairāk. Vai nav iespējams apturēt zvaig­žņu vielas izkliedēšanos, veltīgu siltumener­ģijas aizplūšanu Visumā? Pagaidām nav iespējams! Bet mēs atradīsim šādas iespējas. Vajadzīgs tikai otrs Visums — cilvēku un viņu radīto mašīnu Visums — karaspēks, kas aizsargā zvaigznes, patiešām, debesu karaspēks! …»

— Atpakaļ! Bezvārdis pēkšņi ieklie­dzās.

Lilitas galva pazuda zem ūdens. Balts putu kalns izauga tur, kur bija atradušās viņas starojošās acis un melnie mati, ko ūdens plūsma bija izsvaidījusi kā medūzas taustek­ļus.

Kliedziena iztraucēti, laolieši tikai mirkli vienaldzīgi uzlūkoja bangojošo okeānu un drosmīgo peldētāju. Ja Bezvārdis gribētu, arī viņš varētu iesaistīties viņu klusajā, bet dzīvajā domu apmaiņā par piemaisījumiem baltajās kāpu smiltīs un sāļu koncentrāciju.

Laolieši steidzās: viņu uzturēšanās uz Zemes bija ierobežota. Ārkārtīgi precīzs kvantu pulkstenis rādīja Atgriešanās pun­ktu, un rādītājs nepielūdzami tuvojās tam. Piena Ceļa dzīlēs, dubultzvaigznes sistēmā, kas ietilpa galaktikas kodola kopā, viņus gaidīja milzīgais starpgalaktiku kuģis, kurā viņi pirms tūkstoš gadiem bija atstājuši Laolu-Lialu. Visiem manevrējošajiem gais­mas lidaparātiem, kas jau trešo gadsimtu klejoja pa planētu sistēmām, tagad vaja­dzēja atgriezties ar savu informāciju. Tā tiks kodēta un pārraidīta uz violeto zonu ar ultraātro «telpas caurtveres» paņēmienu. Tā nonāks uz Laolas-Lialas, iekāms kuģis būs devies atpakaļceļā.

Ko viņi atradīs un uzzinās, kad atkal visi būs sapulcējušies? Kā trūks? …

Bezvārdis bezpalīdzīgi stāvēja pašā ūdens malā; Lilitu nesa aizvien tālāk. Okeāna viļņu rēkoņā viņa nebija sadzirdējusi brīdinošo, kliedzienu. Meitenei draudēja nāve — bezjē­dzīga, muļķīga; visa Laolas-Lialas varenība šeit bija bezspēcīga!

Un piepeši — tāpat kā Lilita džungļos — viņš ieraudzīja melnu ķermeni, kas metās no kāpas virsotnes putojošās bangās. Vai tas bija cilvēks? Pārsteidza tā locekļu propor­cionalitāte un smuidrums viņš atgādināja lidojošu putnu. Uz mirkli viņš pilnīgi pa­zuda baltajās piekrastes bangās un iznira nākamā viļņa galotnē, krietni tālāk. Jūra brāzās viņam pakaļ kā ārprātīga; visa tās virsma ņirbēja saules spozmē.

Bezvārdis neskaidri, kā caur zilu kris­tālu, redzēja, ka divi ķermeņi slīd kā divas zivis, lidinās ūdens masā, paceļas pār to, at­kal iegrimst saulē un sālī un pazūd pavisam. Tas vilkās bezgala ilgi. Tūkstošiem reižu viņi gāja bojā Bezvārža acu priekšā un at­kal iznira, kamēr paisums izmeta abus krastā un aiztraucās atpakaļ, atstājot aiz sevis mit­rajās smiltīs trakojošas, šņācošas putas …

Vīrietis atģidās sekundi ātrāk nekā Lilita. Viņš paslējās uz ceļiem un ieskatījās viņai sejā, cieši aptvēris meiteni abām rokām. Šajā mirklī Lilitas plaksti nodrebēja: viņa to pa­zina.

… Kad viena seja piespiesta pie otras, kad četras acis saplūst vienā, tad dziļa un melna raugās šī noslēpumainā acs ar di­manta dzirksti baltumā …

Bezvārdis berzēja Lilitas aukstās rokas, kaut ko dedzīgi čukstēja viņas glābējam lao- Iiešu valodā. Beidzot abi paskatījās uz svešo. Bezvārdis ieslēdza automātisko tulku: cilvēks atbildēja. No viņa platajām krūtīm balss plūda skaņi un brīvi.

īsie, sprogainie mati gandrīz aizsniedza krunku, kas šķērsoja pieri — tā bija gudra un negaidīta krunka skaidrajā, jauneklīgajā pierē. Viņš pieliecās, lai paceltu smiltīs nomesto kreklu — tas bija darināts no plā­nas ādiņas, gandrīz vai švītīgs, mīksts un lieliski izstrādāts, — un savilka kakla ap­malē ievērto cīpslu auklu.

—   Ko viņš teica? — Lilita kāri prasīja.

—   Viņu sauc par Smaragdu. Viņš ir no šīs zemes. Viņš jautā, vai tu neesi atnākusi no Mēness.

—   Lai viņa sapņi piepildās un vēlēšanās gūst apmierinājumu, — steidzīgi ieteicās Li­lita, piespiezdama rokas pie krūtīm. — Nē, no Mēness gan ne.

Griezīga signāla skaņa atbalsojās kāpās: laolieši bija beiguši darbu un atgriezās lido­jošajās kapsulās. Smaragds bažīgi pameta galvu atpaka], meklēdams debesīs dziedošo bultu. Taču Lilita pat nepagriezās.

—< Es esmu Lilita, tabundas meita. Pa­saki viņam.

—   Mums jāiet prom, Lilita, — Bezvārdis teica, vilkdams viņu aiz piedurknes. — At­ceries, tava dzimtene ir tālu.

Signāla skaņa uzstājīgi atkārtojās, un Li­litas tievais kakls, ko neaptvēra amuleti, no­liecās. Viņas nāsis drebēja raudās. Pēdējo reizi pagriezusies, viņa skumji, kā no dzi­ļas aizas, paskatījās uz cilvēku, ko apspīdēja slīpie saules stari.

Smaragds joprojām nekustīgi stāvēja kāpās.

—   Atgriezies! — iztālēm atskanēja viņa balss.

… Jā, Bezvārdis vairs nejutās kā Laolas-Lialas atoms: viņš bija ieguvis pats savu esamību, viņā pašā ietilpa vesels Visums. Kur viņš to tagad liks?

Lēmums palikt uz Zemes prasīja vīriš­ķību, viņš to saprata un labprāt būtu aizņē­mies kādu daļiņu tās no Zemes iemītnie­kiem.

Kaut gan — vīrišķību var saprast dažadi. Odams un Smaragds to izprata pilnīgi re­āli: būt vīrišķīgam nozīmēja rīkoties pretēji baiļu sajūtai.

Bezvārdim šis jautājums vairs nebija risi­nāms tik vienkārši — ar vienu dūres sitienu. Viņš zināja, cik relatīva ir rīcības redzamā puse: var jau arī nekustoties virzīties uz priekšu galvu reibinošā ātrumā. Odamam jebkāda divdabība bija neizprotama: viņam skrējiens bija skrējiens. Kad atpūšas mus­kuļi, arī prāts var dusēt; tāda ir lietu dabis­kā kārtība, tāpat kā dienas un nakts maiņa.

Bet Lilita? … Bezvārdim kaismi gribējās, pārlecot pāri gadu tūkstošiem, novirzīt viņas domāšanu no ierastās orbītas, kā gaismas kūlis novirza elektronu. Viņš vēroja tabundas meitas mežonīgo, noslēpumaino, saistošo gara dzīvi ar īgnumu un maigumu. Dažbrīd viņam gribējās pasmieties par savu neatlai­dību: viņš taču sen vairs nebija jauneklis! Nu jau būtu laiks kā vecam, stiegrām kokam, kas dzīvo klusuma pasaulē, sniegt citiem pacietīgas vienaldzības mācību. Tomēr koka stumbrā dzimst skaņas — spalgas, jauneklī- •v gas, līdzīgas jēlmateriāla raudzei, — viņš ar izbrīnu ieklausījās pats sevī. Tagad viņam šķita, ka ikviens viņa līdzšinējais solis kosmosā bijis tikai kādā āķīgā spēlē izkai­sīto riņķu savienošana. Zaļā Biķera harmo­niskajā pasaulē un Saturna gredzena bluķu virpulī — visur viņš salīdzināja un pētīja. Vīrišķības vektors bija noteikts pietiekami skaidri: tiekties uz priekšu bez cerības uz at­griešanos! Spēles riņķi nu ir savienoti cits ar citu. Atrast tam visam jēgu — jā, tas prasīja desmitkārt lielāku vīrišķību salīdzi­nājumā ar iepriekšējiem pūliņiem un upu­riem. Jo viņa pienākums bija nesalīdzināmi palielinājies salīdzinājumā ar šauro, kā vi­ņam tagad šķita, laoliešu pienākumu.

Pirms izlidošanas viņš paziņoja savu lē­mumu. Likās, ka pārējie to bija gaidījuši, jo vienprātīgi protestēja.

—- Tas nav iespējams! — atbildēja visi četri.

—   Kas var man aizliegt? Es esmu brīvs laolietis.

—  Jā, — viņi teica, — bet tikai uz savas planētas. Ārpus tās tu esi bezpalīdzīgs. El­pošanas ferments ir nestabils, mēs varam atstāt tikai pavisam niecīgu rezervi. Lai to papildinātu, būtu vajadzīga vesela labora­torija ar fotonu enerģiju. Tu esi Laolas-Lia­las daļa un nevari eksistēt bez tās, tāpat kā mēs visi.

Bezvārdis stūrgalvīgi klusēja. Laolieši sa­skatījās.

—      Padomā, cik ilgi tu varēsi izturēt, kad mēs būsim aizlidojuši? Tu nosmaksi, skā­bekļa pārpilnība sadedzinās tevi.

—   Droši vien. Bet es vismaz kaut ko pa­spēšu izdarīt Zemes labā!

—  Cilvēku tumšās smadzenes nespēj daudz uztvert. Viss būs velti, vai tad tu to nere­dzi? Un Lilita? Pazaudējusi tevi tik bries­mīgā veidā, viņa būs vēl nelaimīgāka, zinā­dama, ka tas noticis viņas dēļ.

•— Varbūt viņa neiedomāsies.

—  Viņa jau zina. Mēs viņai pateicām.

Bezvārdis atmeta galvu, viņa acīs nozibsnīja niknums. Viņš gribēja asi attraukt, ka nevienam nav tiesības ierobežot otra brīvību vai izvēlēties viņa vietā, taču tikai smagi nopūtās. Tālās planētas jaukajai sabiedrībai bija savas važas, varbūt vēl spēcīgākas nekā mežonīgajai tabundas ciltij: tās bija nevis ārpus laolieša, bet gan viņā pašā.

—  Mēs visi piederam Lielajam mērķim, — atkārtoja kosmonauti. — Kas mūs var atbrī­vot no tā? Tu pats esi sev iedzinis galvā pasaciņu par galaktiešu vienlīdzību, — viņi pacietīgi turpināja, — un tikai tādēļ, ka ne­jauši atklājās — Zaļā Biķera sievietes hro­mosomu aparāts ir savienojams ar mūsu hromosomām. Iespēja dot dzīvību bērnam nav nopietni ņemams pamats veselai filozo­fijai. Laolas-Lialas saprāts jau sen ir ticis pāri patvaļīgu secinājumu slieksnim.

>— Ja mēs esam tik viszinoši, — Bezvār­dis nomurmināja, — kādēļ tad visos aprē­ķinos tiek saglabāts «nezināšanas koefi­cients», atlaide sakarā ar tiem spēkiem, kas vel nav izzināti?

—   Lai izsargātos no tehniskām kļūmēm. Struktūras dabā ir iepriekšējo kustību pēdas. Lai varētu valdīt, jāzina pirmsākums. Novē­rošana arī ir tas process, ar kura palīdzību tiek saistīta telpa un laiks. Visuma mehā­nisms ir sarežģīts.

—  Bet dvēseles mehānisms?! — Bezvārdis iesaucās.

Viņi neatbildēja. Bezvārdis jutās kā tuk­šumā.

—   Forma ir interesanta tikai kā kustības rezultāts, -— pēc ilgstošas klusēšanas teica viens no Iaoliešiem.

—   Katra novērotāja asociāciju loks var būt citāds, — gurdi iebilda Bezvārdis. Dusmas bija rimušas; strīdoties ar viņiem, Bezvār­dim vairs nevajadzēja valdīties. — Viss ir atkarīgs no paša novērotāja potenciāla, no viņa uzkrātās informācijas. Vai tad jūs ne­pieļaujat, ka citi smadzeņotie no tiem pa­šiem faktiem varētu izdarīt nopietnākus se­cinājumus nekā mēs?

—   Mēs neesam sastapuši tādus smadze- ņotos, — augstprātīgi atsaucās laolieši.

Protams, arī mūsu maņu orgāni ir aprobe­žoti, taču tā ir saprātīga, atlases ceļā no­teikta aprobežotība — tā ir barjera, kas pa­sargā no skaņu un krāsu lavīnas, kura ci­tādi draudētu mūs aprakt.

—    Nu, labi, — Bezvārdis pārtrauca, — apskatīsim jautājuma otru pusi. Ņemsim vis­vienkāršāko: ēdiena sagremošanas laiku. Kurš, pēc jūsu domām, uzvarēs, ja intelekta līmenis ir vienāds? Tas, kuram laiks rit lē­nāk, vai tas, kuram ātrāk? Vai jūs nejūtat, cik nepamatots ir pats jautājums? Jo lie­lāka atšķirība starp civflizācijām, jo dziļā­kai jābūt to mijiedarbībai!

Laolieši pašūpoja galvas.

—   Kā lai mēs to zinām? Mums ir Laola- Liala, pēc kuras mēs ilgojamies. Tās labad mēs esam gatavi upurēt visu — bet tikai tās labad! Mēs devāmies kosmosā nepiecie­šamības spiesti.

—   Nē taču! — Bezvārdis gandrīz sāka kliegt. — Dzīvās, domājošās dabas pienā­kums ir pakļaut inerto un nedzīvo! Tas ir tās vienīgais uzdevums. Mēs neizbēgami ar laiku sāksim izprast jēdzienu «dzimtene» ne­vis kā globālu, bet gan kā galaktisku. Civi­lizāciju difūzijai jāattīstās visas saprātīgās dzīvības robežās. Esmu dziļi pārliecināts, ka morāles principi Visumā ir vienādi un nevar būt ne runas par naidu vai pakļaušanos. Jautājums ir tāds: kādu vietu ieņemsim mēs? Dodamies kosmosā, mēs taču domājām tikai par vienu: ko varēsim gūt sev? Taču pro­blēma ir citāda: ko Laolas-Lialas domājošā pasaule var dot citiem? Tas, ka galaktikas ir reti apdzīvotas, pamazām nostiprināja mūsu -galvās ideju par savu izņēmuma stā­vokli, savu iedomāto pārākumu. Vienaldzība pret citām dzīvības izpausmēm kļuva par iedzimtu. Mēs jau sen vairs neesam zināt­kāri un ziņkārīgi, bet tikai uzpūtīgi. Un ne­viens to nemana! Es baidos izdomāt šo domu līdz galam, bet mūsu lieliskā civilizācija ir noslēgusies pati sevī un varbūt draud izvēr­sties par kaut ko briesmīgu! Pakļaušanās lietderībai un noteiktām normām pamazām ir izspiedusi drosmi un risku. Vai tikai tā nav sācies ceļš uz norietu, no kā mēs tik ļoti baidījāmies? Nē, ja Laola-Liala grib dzīvot, tai jāiemācās domāt citādi. Šeit no­teicošais būs nevis tas, ka es nejauši atguvu redzi, bet gan pats ceļš pa kosmosu.

— To lai izšķir Laola-Liala, — kosmo­nauti viņam nepacietīgi atbildēja. — Mūsu lidaparātu gaida orbitālajā kosmodromā. Pašlaik mūsu galvenais uzdevums — startēt no Zemes un pārvarēt spēka laukus, lai bez traucējumiem varētu dzēst ātrumu starpību sakabināšanas laikā. Pēc trim dienām mēs lidosim prom.

— Es aizeju, Lilita, — Bezvārdis teica. — Es nekad vairs neredzēšu tevi, un tu ne­redzēsi mani. Jau tūkstoš gadu pagājis, kopš mēs atstājām savu zemi, un vēl tūkstoti mēs pavadīsim atpakaļceļā. Tos, kas būs pali­kuši dzīvi, uz Laolas-Lialas sagaidīs tās stingrā, disciplinētā tauta. Visi vienādi ve­seli, spēcīgi, gudri, skaisti… Nē, tu nekā nesapratīsi, mana nabaga Lilita, tā ir tava laime, ka cilvēci gaida miljons meklējumu gadu. Ja tu zinātu, kā es mīlu tevi un tavu Zemi!

Vārdu «mīlu» viņš izrunāja nevis tabundas cilts valodā, kur tam bija vienpusīga un primitīva nozīme, un pat ne savā valodā, kā to kādreiz teica mūžam šrnaidošā Lihē, bet Elilas valodā, kur šim vārdam bija dziļa jēga, tas bija izteiksmīgs, iekšēja mirdzuma apgaismots.

—  Jā, es tevi mīlu, — viņš atkārtoja vien­kārši un brīvi, tā, kā izelpo gaisu. — Esmu bezgala pateicīgs, tu man palīdzēji saprast, ka mana sirds nav mirusi. Sis atklājums nav mazāk svarīgs kā jauna zvaigzne. Varbūt es vēl kaut ko paspēšu izdarīt savā mūžā, jo cilvēks, kurš pārtraucis darboties, īstenībā jau ir miris.

—   Kā — nekad neredzēšu? — Lilita plaši iepleta acis. — Vai tad es neiešu prom kopā ar tevi?

Bezvārdis pakratīja galvu.

—   Atceries, lidojošā olā tev trūka elpas. Un pie mums ir tikai tāds gaiss.

—   Tātad es palikšu viena? Mēs vairs ne­kad nenolaidīsimies pie Lielā ūdens? Tu man nerādīsi Baltā sniega laukus? Nestāstīsi par debesīm? Jūsu lidaparāts pacelsies gaisā, un tu aiziesi arvien tālāk? Uz visiem laikiem?

—  Jā. Mēs lidosim pa melno izplatījumu nedz ilgi, nedz arī īsu laiku, bet īstenībā bez­galīgi! Varbūt man paies tikai divas trīs de­žūras, bet tu, Lilita, jau būsi mirusi. Man pat nebūs par ko sapņot. Ilgi pirms tam, kad mēs sasniegsim savu planētu, uz Zemes cita citu būs nomainījušas neskaitāmas paau­dzes. Bet mēs dzīvosim un dzīvosim, lido­sim un lidosim …

Lilitas seja saviebās un nodrebēja. Viņa iekliegdamās nogāzās zemē; mati izrisa zālē, it kā koks būtu uzreiz nometis visas lapas.

Bezvārdis skumji raudzījās uz viņu. Cik skaļi bēdājas jaunība! Nelaime tai šķiet ne­panesama. Tomēr tikai nobriedis cilvēks zina, kas ir patiess izmisums, — asaru ne- atmaidzināts, tas spiež kā kapakmens. Nā­kotne bez cerībām …

—• Nē, — Lilita piepeši iesaucās, apņē­mīgi atmezdama galvu un noslaucīdama asa­ras. — Es te nepalikšu! Ja tu negribi mani ņemt līdzi, tad aizved uz Smaragda zemi, uz tā zaļā meža malu, kur tu mani atradi no rīta, kad pie koka bija nolikts ķirbis ar ūdeni. Es atkal gribu redzēt plankumainos zvērus. Smaragds man iemācīs palaist gaisā lidojošu šķēpu no saliekta zara. Es vairs nebaidīšos sāļās jūras! Un mācēšu dzīvot zem saules, kas izkausē iekšas.

—     Labi, — Bezvārdis laipni piekrita. — Notiks tā, kā tu vēlies. Ej, atvadies no Odama!

Lilita novērsās.

—   Es vairs nenakšņoju alā, — viņa no­čukstēja. — Odams pats iekur savu uguns­kuru.

Bezvārdis juta nepatiku un mulsumu. Tā­tad viņš, būdams visu šo laiku pārāk aiz­ņemts ar personīgajiem pārdzīvojumiem, Li­litas dzīvē daudz ko bija palaidis garām. Viņš zināja, cik ļoti Odamu bija satriekusi viņu ierašanās. Odams, kas nebaidījās no visstiprākā zvēra, atkāpās nezināmā priekšā: mēģināja iežēlināt, pat upurējot. Lao­lieši nekā nevarēja iesākt ar viņu. Viņu acu priekšā dzima māņticība, gandrīz reliģija, bet viņi bija bezspēcīgi.

Pamazām Odams savu baiļpilno neiz­pratni daļēji pārnesa arī uz Lilitu. Viņam tā sāka likties briesmīga. Odams vairs nepie- skārās sievai.

— Labi, — Bezvārdis īsi noteica, pārlaiz­dams atvadu skatienu pauguriem, tālajam kalnam, dzeltējošiem kokiem — tas bija ozolzīļu ievākšanas mēnesis. — Iesim, pirms aizlidošanas es vēl gribu tev šo to parādīt. Mums nav daudz laika.

Visu dienu viņš skaidroja viņai sviras teh­niku, meistaroja vienkāršus darba rīkus. Ko­ciņa vietā, ko atspieda pret krūtīm un tad krusteniski berzēja ar nūju, lai iegūtu uguni, Bezvārdis izgatavoja ierīci ar vidū izurbtu bedrīti. Mazliet saraucis pieri, viņš nolauza zaru un saliecis savilka to ar savu auklu no sintētiskām šķiedrām. Kad zars bija no­tīts ar auklu un nostiprināts vertikāli, to varēja griezt — tas vairs nebija grūti. Jau agrāk viņš bija parādījis Lilitai, kā plos­tam var piebūvēt malas un ķīli — tādējādi laivas pirrnparaugs ūdenī kļuva daudz stabilaks.

… Pēc tam gaismas lidaparāts vienmērīgi pacēlās un apmeta atvadu loku ap Zemi. Uz brīdi tas apstājās tikai virs Āfrikas sa­vannas, tur, kur tā aizsniedz okeāna pie­krasti.

Lilita kā sudrabots zirneklītis neilona diegā bezbailīgi nolaidās no augstuma un pēdējoreiz sveicinot pacēla roku — tas bija no laoliešiem pārņemts žests. Tūlīt viņai bla­kus kā no zemes izauga Smaragds — lun­kana, muskujaina būtne, kurai joprojām vī­rišķības mēraukla bija veiksmīgs lēciens.

Viņi šķērsoja saules pielijušo pļavu.

Bezvārdis nopūtās, kaut gan sajuta arī atvieglojumu. Lilitas, sudrabpelēkais kombi­nezons izgaisa starp koku stumbriem.

Laolieša acis aizklāja plēve.

Pēc tam Bezvārdis vēroja, kā uz ekrāna parādījās miglains piepildīta biķera ap­veids, tajā mirdzēja sirdsveida pile, kas izskatījās kā kaķa acs tumsā. Dežurējošā kos­monauta milzīgā roka pārslīdēja pāri ekrā­nam. Kad tas noskaidrojās, piliens bija pa­zudis, iejucis starp daudziem citiem.

Laoliešu kuģis bija pacēlies ierastajās iz­liektās telpas robežās. Lilita un Smaragds bija palikuši uz plakanās zemes. Gadu tūk­stošiem planēta cilvēku priekšstatā būs tieši tāda: plakana, nekustīga, neelpojoša.

Bet viena no cilvēces jau bija redzējusi zilo atmosfēras apvalku ap zemeslodi. Savā klēpī viņa nesa neiznīcināmo meklējumu graudu. Nākotnes ciltsmāte! Viņas bērnu bērni gribēs izplest pasaules robežas. Un mēs vislabāk zinām, vai viņiem tas ir izde­vies.

Odams sapiens

… Un sāka viņš kā bērns

Ar pirkstiem aptaustīt un izsvērt dabu.

Maksimilians Vološins

Tabundas cilts ilgi dzīvoja bagātīgajās priekškalnēs, kamēr reizi naktī ziemeļaus­trumos sāka ducināt pērkons. Tā grāvieni kļuva aizvien skaļāki, un tai pašā pusē ap­vārsni iekrāsoja bāls blāzmojums. Tumsā tūkstošiem putnu traucās prom no savām ligzdām un kliegdami šaudījās virs zemes. Vējš, kas sākumā tikai maigi glauda zāli, sāka dūkt, nesdams līdzi deguma smaku.

Cilts atstāja apmetni un metās koku aiz­segā. Stepes ugunsgrēks sasniedza mež­malu. Veselu nedēļu debesis bija aizvilku- šās ar dūmiem un tik tikko laida cauri sa­vādas brūnas gaismas starus. Virpujvētra trenca liesmu, un putekļainajā pusgaismā, kas atgādināja saules aptumsumu, skanēja patāli sprakšķi. Smiltis lidoja kopā ar dū­miem un degošu zāli. Vējš bija tik spēcīgs, ka zāle sadega gaisā un uguns nepaspēja iemesties valgajā lapotnē, tikai uz koku stumbriem palika zīmes, miza pārogjojās kā apdegusi āda.

Piecas dienas tabundas ļaudis bēga no uguns, tomēr tā rēkdama panāca viņus un, apsvilinājusi matus un apģērbu, aizdrāzās tālāk, atstājot nule ziedošās ielejas vietā dī­vainu, pelniem klātu lauku.

Sievietes klimta pa siltajiem pelniem, la­sīdamas izcepušās ķirzakas, peles un put­nus. Bērni mielojās ar ceptām saknēm. Taču vīrieši bija drūmi.

Bagātie medību lauki bija zuduši. Vaja­dzēja meklēt citu mājvietu.

Tad neatdzisušajai zemei uzbruka posto­šas lietus gāzes. Veseli iežu slāņi slīdēja lejup no kalniem; strautus pildīja māli un akmeņi.

Cilts sāka rāpties kalnā, lai paglābtos no plūdiem. Aizelsušies, pārbijušies, viņi bei­dzot aizsniedza no magmatiskiem iežiem vei­dotu masīvu, ko tik viegli nevarēja sagraut. Pamazām apvārsnis sāka skaidroties, saule zaudēja baismo brūngano nokrāsu. Lauku špata prizmās zvīļoja mierīgas zilas dzirk­stis. Dažkārt akmens plākšņu gludajā vir­smā uzliesmoja sārta granāta graudiņi. To­mēr tas viss nesaistīja cilvēkus; viņi bija izsalkuši, izmocītie bērni slimoja. Tur, kur satikās smilšainā zeme un ledus, auga tikai plankumaina sūna, veidojot daudzkrāsainus rakstus.

Cilts tagad' laidās lejup, šķērsojot kalnu aizas, kur allaž auroja vējš. Tabundas ļaužu ceļš gāja netālu no Sālsezera. Šeit jaunava Geva, kas vēl nebija iesvētīta pieaugušo kārtā, uzdūrās Odama pēdām …

Viņa noklusēja savu atklājumu, neviens taču vairs nepieminēja pazudušos. Visi do­māja, ka Odams jau sen kopā ar Lilitu aiz­gājis uz pasaules viņu pusi. Bet pusaudzei Gevai viņš vēl arvien bija dzīvs. Domās viņa pastāvīgi atgriezās pie Odama tēla, starp cilts jaunekļiem viņa nevarēja saskatīt vi­ņam līdzīgu.

Gevai bija apaļi, saulē nosārtuši vaigi; tā vien likās, ka tie izdveš tādu pašu saldu, medainu smaržu kā nobrieduša augļa miza. Viņa neko neizcēlās starp savas cilts mei­tenēm: bija vientiesīga un viltīga, tomēr ne tik vientiesīga, lai savas domas izklāstītu katram, un pietiekami viltīga, lai to, ko gri­bēja, noslēptu no citiem.

Neviens nebija pamanījis pārmaiņas viņā, taču ar katru dienu viņa aizgāja tālāk no cilts, pazuda aiz akmeņiem, meklēdama tikai viņai vien saredzamas zīmes. Katrs aiz­lauzts zariņš, piemīta zāle, pazaudēts šķēpa uzgalis, — viss stāstīja, kādā virzienā jā­meklē Odams. Geva atgriezās atpūtas vietā, slēpdama līdz asinīm apdauzītās kājas. Reiz viņa vispār neatgriezās. Viņu izmeklējās tu­vākajā apkārtnē, bet no rīta vajadzēja iet tālāk.

Tā Geva, atpalikusi no cilts, nonāca ar augstu, retu zāli aizaugušā kalnu pļavā un no tās aizas dibenā, pelēkbrūnā, satrūdēju­šām lapām klātā mežā; cieši saaugušos stumbrus, kuriem trūka gaismas, sedza sli­mīgi puni un bālgani uzburbumi.

Apakšējie, nokaltušie zari, kam vairs ne­bija lapu ietērpa, staipījās pār viņas galvu kā melnas skeletu rokas, bet lapotnes, tiek­damās augšup, aizsedza šauro debess sprau- dziņu. Sajā mežā bija mikli un auksti, un tikai augstumā neredzami putni trillināja cerību vēstošās balsīs.

Gevas apaļā seja ar stirnas acīm, kuras, šķiet, tikai kā spogulis atspulgoja apkār­tējo pasauli, bija sakritusies, jautrā mute stūrgalvīgi sakniebta. Viņa gāja neapstāda­mās, pārtika no saknēm un kāpuriem, kurus atrada, izrakņājot zemi ap veciem sakār­ņiem; tie apslāpēti dūca kā tāli negaisa pa­debeši.

Tālumā sadzirdēdama zvēra rūkšanu, Geva māņticīgi pieskārās trim uz vērša cīp­slas uzvērtiem vilka ilkņiem. Kopš agras bērnības viņa tos valkāja ap kaklu, kas bija spēcīgs un īsāks nekā Lilitai. Mati, kas priekšā bija apgriezti lodziņā, nesedza pieri: sviedri bija tos salipinājuši gredzenos. Geva smagi elpoja, kā aizelsusies pēc ilga skrē­jiena — tā viņa reiz nostājās pārsteigtā Odama priekšā.

—   Es tevi redzu, — viņa izteica parasto tabundas cilts sveicienu droši un reizē kautri.

īsie, no augu šķiedrām darinātie svārciņi liecināja, ka viņa vēl nav pārsniegusi pus­audzes vecumu, kaut arī bija nolaidusi jostu mazliet zem vidukja, lai izskatītos vairāk pieaugusi. Kailā vēdera āda bija maigi zel­tota.

—  Es esmu Geva, tavas cilts sieviete, un atnesu zarus pavardam.

Tā kā Odams klusēja, viņa turpināja.

—    Cilts aizgāja tālāk. Es piemīdīju zāli un atstāju matu šķipsnu, visi domā, ka mani aprijusi pantera. Es nejautāju, kur ir Lilita, kuru tu aizvedi no cilts. Vīrietis dara, kā viņam patīk. Es atnācu, lai paliktu kopā ar tevi, ja tu atjausi. Ja ne — steigšos pakaļ tabundas jaudīm. Tikai lūdzu, dod man ne­daudz gaļas ceļam un metamo šķēpu, lai es varētu aizsargāties no zvēriem.

Viņa apklusa un stāvēja, padevīgi nolai­dusi skropstas, it kā ļaudama Odamam ne­traucēti apskatīt sevi.

Palēnām viņš sāka atcerēties: viņu ciltī Geva bija pirmais bērns ar dzelteniem ma­tiem. Visi to uzskatīja par brīnumu. Tagad viņas mati bija gari, viņa tos bija sasējusi ar zāles saiti. Tie sedza lāpstiņas; pleci un krūtis palika kailas.

Geva izskatījās spēcīgāka un vairāk pie­augusi nekā Lilita, kaut gan bija jaunāka par viņu. Spēcīgas bija viņas rokas, kuras viņa bija lēnprātīgi piespiedusi pie sāniem, un kājas, kas līdz potītēm grima kumelītēs un meža dillēs — tās pēc lietus tik reibinoši smaržoja!

Gevas apaļās lūpas tikko manāmi smai­dīja, un, kad viņa pacēla acis, Odams ierau­dzīja, ka tās nav pelēkas un iegarenas kā Lilitai, bet gan apaļas un zilas.

—   Tu liec man iet prom! — Geva žēli ieteicās.

—   Vari palikt, — Odams novērsās. Viņam kaut kas bija iestrēdzis- kaklā. Tikai tagad viņš skaidri saprata: pagātne ir zudusi. Dēmoni, kas Lilitā bija ielikuši citu, pār­drošu sirdi, nekad vairs neatdos viņam šo sievieti.

Tomēr arī viņš nebūs vientuļš. Viņa priek­šā stāvēja īskājīte Geva, dzimtās cilts meita, caurcaurēm paklausīga tās likumiem.

Odams strupi, kā vīrietim klājas, ar gal­vas mājienu pavēlēja viņai nākt līdzi alā.

Palicis viens, sākumā Odams juta tikai at­vieglojumu. Viņa prāts, ko bija uztraukušas daudzās neizprotamās parādības, tagad va­rēja atpūsties.

Laolieši bija pazuduši; bija izvēdinājusies arī metāla smarža, ko viņi atstāja uz lietām, pieskardamies tām. Jauna zālīte pārklāja iedobumus, ko bija iespiedušas uz visiem laikiem aizlidojušās pelēkās milzu olas. Dzīve ievirzījās agrākajās sliedēs: dienu ne­izbēgami nomainīja nakts tumsa.

Odams drāza savus šķēpus un centīgi iešvīkāja tajos lauzītas svītriņas — veik­smīgu medību simbolu, kaut ari šīs svītriņas nelīdzinājās tiem varenajiem, skaistajiem dzīvniekiem ar sarkaniem ragiem, ko veidoja Lilitas pirksti. Odams dzīvoja klusēdams; gāja medībās, kūra ugunskuru, ar akmens cirvi cirta kokus.

Meklēdams medījumu, viņš aizklīda arvien tālāk un tālāk. Tur nebija nekā savāda; ja jāpārtiek tikai no medībām vien, tad medību nogabalam jābūt milzīgam. Pie tam Odamu alā taču neviens negaidīja, tāpēc viņam ne­gribējās ātrāk atgriezties. Un varēja neat­griezties, cik ilgi vien gribējās …

Vienu laiku viņš bija pasācis dzert dri­ģeņu sulu. Kādēļ cilvēkus aizvien ir saistī­jis reibums? Tādēļ, ka viņiem vajadzēja izklaidēties, aizbēgt pašiem no sevis? Taču biežāk Odams sēdēja ar makšķeri, raudzījās ūdenī un ļāvās sapņiem. Tie bija saistīti nevis ar nākotni, bet ar pagātni; tas, kas cil­vēkam palicis aiz muguras, vai tas, kas gai­dāms, vienādā mērā pieder mūžībai. Upe bija pašaura, koki tajā spoguļojās viscaur — no viena krasta līdz otram. Dienvidus klusumā uz ūdens virsmas ritēja sava dzīve; ap daf- nijām veidojās vilnīšu loki, ūdens blaktis apskraidīja savas zvejas vietas. Tur, kur pel­dēja tāss pludiņš, uzspīdēja saule, kas rnā- konu aizsegā šķita sudrabota. Odens aplis iemirdzējās, sāka starot, pludiņš pazuda — vai nu gaisma bija vainīga, vai arī zivs bija piekodusies. Atģidies Odams parāva mak­šķeres kātu. Iztālēm viņu sauca Gevas dzie­došā balss, kurai nepiemita pazaudētās Lili­tas balss tīrais, skaidrais skanējums.

Gevas ierašanās maz ko pārvērta Odama dzīvē. Protams, viņš redzēja, ka Geva ir saimnieciska, neatlaidīga, mīloša. Tagad no rītiem pie pavarda vienmēr bija salikti sausi kļavu un lazdu zari: tie deg vienmērīgi, ne­met dzirksteles; bet vakaros Geva atgaiņāja knišļu barus ar dūmainajām priedes saknēm. Viņa veikli — kā amatnieks papildinstru- mentu — lika lietā savus spēcīgos zobus — sašķēla kaulus, pārkoda klūgas. Zvaigznes viņu nebaidīja un nepievilka kā Lilitu; kad pie debess velves parādījās pazīstamais zvaigznājs, viņa zināja, ka laiks iet meklēt skudru kāpurus.

Geva bija uzcītīga sieva. Tas, kas Lilitā bija skaistums un godprātība, viņā bija šķelmība un kārdinājums. Odams to redzēja. Cik daudz viņš saredzēja tagad!

Pat gaiss virmoja ap Gevu; viņa kustējās izveicīgi un lēmumus pieņēma steigā. Kopš pašas pirmās dienas viņa sajuta naidīgas ēnas klātbūtni un uzsāka cīņu ar to.

Viņai šķita, ka Lilita klaiņā tuvumā; viņa taču nesaprata, ka var gluži vienkārši aiz­iet. Kaut gan viņai kopā ar cilti dažreiz bija vajadzējis pārvarēt lielus attālumus, viņa tos nemanīja. Kopā ar viņu ceļoja viņas mazā pasaule, ieslēgta čaumalā kā auga sēkliņa. Ja Lilita ir dzīva, viņa katrā ziņā grib atgriezties vienīgajā vietā, kur var dzī­vot! Tādēļ dienu un nakti vajadzēja uzma­nīt viņas atgriešanos, tvert brīžus, kad viņa ielauzās ar vēja pūsmu vai apsēdās pie ugunskura izžāvēt matus.

Geva nekļūdīgi atminēja pat acumirklīgu sāncenses klātbūtni — pēc Odama tukšā skatiena, pēc tā, ka viņa kustības pēkšņi kļuva gurdenas. Bet sieviete taču nedrīkst laupīt vīrietim spēku; viņas uzdevums — dot to vīrietim! Protams, ja vien viņa ir īsta sieviete.

Geva ilgi apskatīja koka traukus un citus saimniecības piederumus: rupji tēstus šķīv­jus un paplātes, tāšu vāceles un dzeramās krūzītes. Tajās bija iegrebti raksti. Māla bālganie toņi juku jukām ar ogu spilgto sulu, asu «zīmējošo akmeņu» pēdas uz ik­viena koka vai akmens gabala, kas varēja kaut kādā veidā noderēt saimniecībā — ve­sela kaudze dārgumu, kas bija bezrūpīgi pa­mesti svešām rokām!

Geva cīnījās ar vēlēšanos iemest tos ugunī. Taču iedzimtais prāta asums brīdināja: lieta, tapat kā cilvēks, daudz ilgāk dzīvo atmiņā. Viņa ar saspringtu lūšu mātes skatienu pē­tīja šos rakstus, šīs krāsas — pamazām ienaids asināja viņas redzi un sāncensības trisas pārņēma pirkstus.

Reiz Odams atrada Gevu maisām krāsai­nos mālus ar taukiem. Viņš bija pārsteigts. Tatad Lilitas brīnumu zināja arī cita sie­viete?

Viņš neticīgi piesēda blakus. Geva, nepa­celdama zilgās skropstas, zīmēja rakstus uz krūzes. Viņa bija progresējusi savās slepe­najās mācekles gaitās, jo vairs neatkārtoja zīmējumus. Viņas pirksti veidoja savus rak­stus. Tie bija vienkāršāki un, šķiet, ciešāk pielipa pie trauka.

Par mākslas spēku nevar spriest pēc tām nožēlojamām atliekām, kuras arheologi ga­vilēdami izrok no gadu tūkstošu pīšļiem. Māksla allaž ir modinājusi spēju ieraudzīt apkārtējā vidē kaut ko tādu, kas vieš sirdī neapjaustu svētlaimi. Bet Odama laikabiedrs mācēja uztvert mākslas darbu vēl pilnī­gāk — itin kā ar visiem maņu orgāniem, protams, izņemot garšu — glezna uz alas sienas nepavisam nebija jānolaiza!

—   Es zinu, kāda sula jāizspiež, lai iegūtu tādu krāsu, — Odams pieskārās vienam no vecajiem traukiem.

—    Tu man parādīsi, — Geva atsaucās, nepārtraukdama darbu. — Bet paskaties: vai šī krāsa nav skaistāka? — Un uz akmens paletes parādījās svaiga karmīnsarkana švīka.

—    Skaistāka gan, — Odams atzina, ar šiem diviem vārdiņiem vien atalgodams viņu par visu.

Piepeši Geva ar neapzinātu kustību, sa­springti un reizē viegli pārlaida mazo pirk­stiņu pār augšlūpu, atveidojot tās kontū­ras. Tas bija Lilitas, tikai Lilitas žests! It kā būtu apzagta mirusī!

Taču Odams maldījās, Geva tikai notrausa sviedru lāsi.

Zaudējis interesi par glezniecību, viņš pie­cēlās uz slābanajām kājām, un Geva atkal sajuta ēnas klātbūtni…

Tā turpinājās ilgu laiku, cik ilgu, to viņi neprata saskaitīt.

Reiz aiz krūmiem pazibēja kaut kas zili melns kā karsti kvēpi. Odams stipri notrī­cēja. Mirkli viņam šķita, ka tie ir Lilitas mati. Viņš pat nedomāja, ko tagad iesāktu, ja Lilita būtu atgriezusies, — viņam taču jau bija Geva un bērni. Viņa sirds nodre­bēja kā jaunībā; debess un zeme ieguva ag­rākās krāsas; piepeši viss pārvērtās — un tikai tādēļ, ka atvējoja jaunības un mīlas dvesma, —kaut vai tik īsas un trūcīgas, kāda tā bija Odamam.

Viņš stāvēja sastindzis, it kā vēl arvien gaidīdams. Bet nosāņus parādījās dzelten- matainā Geva. Viņa pārlaida aizdomīgu ska­tienu nekustīgajiem krūmiem.

—   Ko tu tur ieraudzīji? — viņa griezīgi iekliedzās.

—      Man izlikās… melni mati, — kā at­mozdamies nomurmināja Odams. Un tūlīt apķērās, ka to nevajadzēja teikt.

Gevas seja raudulīgi saviebās, tikai acīs parādījās sauss spīdums. Viņa metās pie krūmiem un trakās dusmās sita pašā bie­zumā. Spraugā pazibēja viņas pieradinātā pāva ieapaļais ķermenis. Aste pletās kā tumša zvaigžņota debess. Majestātiskais putns muka, ko kājas nesa.

Geva stāvēja, rokas sānos iespiedusi, un ļauni smējās. Šeit nav Lilitas! Un nav viņas nolādēto matu, kas apbur svešus vīriešus un pēc tam rādās viņiem visu mūžu. Nav un nebūs!

Odams salīcis gāja prom. Geva neatsauca viņu. Tagad, kad viņa bija palikusi viena, uzbudinājums pārgāja. Viņa bija nelaimīga, juta savādu tukšumu. Tātad vēl arvien jā­baidās, ka šis tumsas gars varētu atgriez­ties?! Viņu pārņēma rūgtums, bet viņa sa­knieba lūpas — un gāja pie saviem darbiem: gatavot ēdienu un auklēt bērnus. Par ko var domāt tabundas mednieka sieva? Viņas lik­tenis ir pacietība.

Bet Odams gāja dziļāk saules pielietajā retajā mežiņā, kas bija izaudzis agrākā iz- deguma vietā. Tīra, sausa zāle klājās zem kājām, to šķērsoja stumbru slaikās ēnas. Odams kāpa pāri šķietamajam žogam ar tādu piepūli, it kā ietu kalnā, kaut gan ap­vidus bija līdzens.

Viņu bija pārņēmis dīvains noskaņojums.

Itin kā viņš būtu aizmirsis visus ar Gevu kopā nodzīvotos gadus, aizmirsis arī Gevu, kas atradās no viņa tikai divsimt soļu attā­lumā, toties spilgti un skaidri atcerējās Li­litu. It īpaši to, kā viņš iekaroja meiteni, atņēma visai ciltij, un pēc tam abi aizgāja, jaunības bezbailības pārņemti, un dzīvoja divatā akmeņainajās priekškalnēs, alā, kuru viņš jau sen bija atstājis. Viņi bija kā pir­mie cilvēki Zemes virsū. Nebija neviena, kas dotu padomu. Tagad Odamam šķita, ka viņš bijis tikpat drošs un apņēmīgs kā Lilita; pat pacēlies gaisā kopā ar viņu lielajās, pelēka­jās laoliešu olās — un viņa acīs nav bijis baiļu.

Jā! Toreiz viņš elpoja brīvi un laiks ri­tēja ātri. Bet tagad viņa liktenis ir dzīvot nedzīvojot un mirt nemirstot…

Taču pamazām skumjas par Lilitu ieguva citu veidu — nevis pārgāja asās sāpēs, kad viņš nezināja, kur likties un ko iesākt, lai aizmirstos, bet gan otrādi — tās kļuva par sava veida iekšēju siltumu. Odams bija sa­sniedzis to vecumu, kad viskvēlākās jūtas vairs nav noteicošās. Viņam bija pienācis radošas darbošanās laiks. Darba griba aiz­ēnoja visu! Viņš kļuva nosvērtāks un laip­nāks pret Gevu. Tālā malduguntiņa vairs nesvelmēja, bet apgaismoja iekšēji, pakāpe­niski apskaidrojot prātu. Viņš arī gribēja zināt! Un netikai zināt, bet arī iemiesot.

Stundām ilgi viņš koncentrēti, domīgi grozīja rokās koka vai akmens gabalu, at­cerēdamies, ko Lilita viņam stāstīja par lao­liešu ierīcēm, iepretim uz pirkstgaliem tupēja viņa puisēni, katru kustību tverot apaļajām Gevas acīm. Četri no viņiem bija tumšma­taini.

Sirmojošais Odams izskatījās gaišāks par savu vecāko dēlu: tam mati bija spīdīgi un melni kā antracīts. Saulē tie dzirkstīja kā sniegota kalnu smaile; ir tāda gaismas kvēle, kad pretstati it kā saplūst.

Sajā jauneklī kaut kas atgādināja jaunu, modru suni, kas it kā meklē pazaudētās pē­das … Acis, pelēkas un dziļi iekritušas kā pūcei, vērīgi raudzījās uz priekšu. Paies pavisam neilgs laiks, un tajās atspoguļosies pārveidojusies pasaule. Vienu reizi tajās mirdzēja sajūsmas asaras: tēvs stāstīja par lidojošām debesu olām.

— Vidū, — Odams sacīja, — bija smaga kaste, un tā bija spēka avots. No šīs kastes spēks gāja uz diviem lieliem, kustīgiem stob­riem kastes pretējos galos. Tajos no augšas uz leju bija divas rindas caurumu. Spēks atsitās pret zemi, un ola kustējās no šiem grūdieniem.

Dēli klausījās, mutes atvēruši, gatavi jeb­kuru mirkli pielēkt kājās un doties noslē­pumu meklējumos. Pasaulē nekad nezudīs meklējumu prieks. Lai kā sargātos Geva, viņas bērnus aizvedīs līdzi Lilita. Un tā būs vienmēr. Mazdūšīgie no pusceļa atgriezīsies mātes paspārnē un aizbildniecībā, mēģinot sevi attaisnot… Bet viņu bērnu bērni jau izlauzīsies no kūniņas.

Odams ar visu baru aizgāja uz veselu dienu patālāk prom no mājām, un tur — vai nu seklajā upē, kur viņi nolaida ūdenī izdobtu laivu, ar koka naglām piesituši tai malu (kuģu būves pirmsākums), vai augstu kalnos, kur bezgalīgās debesis vēdīja zilas dzirkstis, bet kalnu robos zaigoja ēna — viņš visiem atrada, kur pielikt roku. Tagad viņš vairs nekad nejuta vientulību: allaž blakus bija viņa darbs.

Pienāca diena, kad Odams ar Gevu un dē­liem, kas bija labi paaugušies, atgriezās ciltī; viņi varēja šo to iemācīt tabundas ļau­dīm. Vienīgais, ko Odams bija saglabājis no Lilitas, — zilā māla raksti uz viņa lin­gas, kaut gan tos bija veidojusi Geva. Zo­bus sakodusi, viņa kasīja un skrāpēja dzel­tenu kaulu vai baltu akmeni — šo māku pārņēma daudzi. Vai nav vienalga, kurš bija pirmais? To atcerējās tikai vecais Odams. Vakaros viņš bija pasācis vērot zvaigznes. Klusumā viņš sekoja, kā tās uzlec un virzās pa debess velvi. Slīgdams snaudā, viņš dzir­dēja pats savu tālo balsi no tiem laikiem, kad puķes ziedēja košāk, bet ūdens čaloja skaņāk. «Kādēļ tu stāvi tik klusi, ak, Lilita?» — «Es gribu saprast nakts balsi.» — «Kā­lab tev nakts? Mums ir pavards ar siltām oglēm, mēs tikko kā apēdām gaļu un ceptus augļus. Ko tu redzi, Lilita?» — «Es redzu, kā elpo miglas blāķi, to baltās astes stiep­jas pa zāli. Diena ir nogurusi, tā iet gulēt. Bet kas notiek tur, aiz miglas plīvura, kad pienāk nakts? Es pieiešu klāt un pa­šķiršu to ar rokām …»

SATURS

Tabunda No Laolas-Lialas Mūžības mirklis . Odams sapiens .

Лидия Обухова ЛИЛИТ

Издательство «Знание» Москва 1966

Издательство «Зинатне» На латышском языке

Lidija Obuhova LILITA

Redaktore S. Cepurniece. Māksi. redaktore Sk. Elere. Tehn. redaktore Af. Andersone. Korek­tore A. Ava.

Nodota salikšanai 1967. g. 26. aprīlī. Parakstīta iespiešanai 1967. g. 26. oktobrī. Papīra formāts 70X90/32. 5,13 fiz. iespiedi.; 6 uzsk. iespiedi.; 5,76 izdevn. 1. Metiens 65 000 eks. Maksā 19 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā. Turgeoeva ielā Nr. 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 6. tipogrāfijā Rīgā, Gorkija ielā Nr. 6. Pašūt. Nr. 912.