Inženiera Garina hiperboloīds

fb2

Aleksejs Tolstojs

Inženiera Garina hiperboloīds

Sērija Piedzīvojumi,fantastika, ceļojumi./ Avantūrists un piedzīvojumu meklētājs Garins piesavinās svešu zinātnieka Manceva izgudrojumu un uzkonstruē lāzeram līdzīgu ierīci, kura spēj pārraidīt lielos attālumos karstuma staru. izmantojot šo staru, Garins izveido dziļurbumu un caur vairākus kilometrus biezu planētas slāni nonāk līdz olivīna joslai, kur atrodas neizmērojami dzīvsudrabā izšķiduša zelta krājumi.

Tulkojis Ēvalds Juhņēvics

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv

Алексей Толстой

Гиперболоид инженера Гарина

Аэлита

Москва, Детгиз 1956

Латвийское государственное издательство

На латышском языке

Mākslinieciski noformējis Z. Kampars

Šis romāns uzrakstīts 1926—1927 gada, pārstrādāts, papildinot ar jaunam nodaļam, 1937. gadā.

Autors


Aleksejs Tolstojs

Inženiera Garina hiperboloīds

Šis romāns uzrakstīts 1926—1927 gada, pārstrādāts, papildinot ar jaunam nodaļam, 1937. gadā.

Autors

1.

Šai sezonā Parīzes komersantu aprindas uz brokas­tīm pulcējās viesnīcā «Majestic». Tur varēja sastapt visu nāciju pārstāvjus, izņemot frančus. Tur, orķestrim spē­lējot, korķiem paukšķot un sievietēm čivinot, pie galdi­ņiem tika risinātas lietišķas sarunas un noslēgti da­rījumi.

Viesnīcas greznajā, ar dārgām grīdsegām izklātajā hallē gar stikla virpuļdurvīm cienīgi pastaigājās stalts vīrs ar sirmu galvu un enerģisku, skūtu seju, kas atgā­dināja Francijas heroisko pagātni. Viņš bija tērpies melnā, platā frakā, zīda zeķēs un lakādas kurpēs ar sprā­dzēm. Uz krūtīm viņam gulēja sudraba ķēde. Tas bija virsšveicars, viesnīcas «Majestic» ekspluatētājas akciju sabiedrības garīgais vietnieks.

Salicis uz muguras podagras izķēmotās rokas, viņš apstājās iepretim stikla sienai, aiz kuras starp zaļos toveros ziedošiem kokiem un palmu lapām pusdienoja apmeklētāji. Sai brīdī viņš bija līdzīgs profesoram, kas novēro augu un kukaiņu dzīvi aiz akvārija sienas.

Sievietes bija daiļas, nav vārdam vietas. Jaunās val­dzināja ar jaunību, mirdzošām acīm: zilām — anglo­sakšu, tumšām kā nakts-—dienvidamerikāņu, violetām — franču. Padzīvojušu dāmu vīstošo skaistumu kā asa mērce uzsvaidzināja neparastas tualetes.

Jā, kas attiecas uz sievietēm, viss bija labākajā kār­tībā. Taču virsšveicars nevarēja to pašu teikt par vī­riešiem, kas sēdēja restorānā.

No kurienes, no kādām mēslainēm pēc kara izlīduši šie tuklie zeļļi, maza auguma, ar spalvainiem, gredzeno­tiem pirkstiem, ar iekaisušiem vaigiem, kas grūti pa­kļaujas bāidas nazim?

Viņi no rīta līdz rītam steidzīgi rija dažnedažādus dzērienus. Viņu spalvainie pirksti vērpa no gaisa naudu, naudu, naudu … Viņi rāpoja šurp visvairāk no Ameri­kas, no nolādētās zemes, kur līdz ceļgaliem brien pa zeltu, kur par lētu naudu taisās nopirkt visu veco, labo pasauli.

2.

Pie viesnīcas parādes durvīm nedzirdami pieripoja rolroiss — gara automašīna ar sarkankoka virsbūvi. Švei­cars, ķēdei žvadzot, piesteidzās pie virpuļdurvīm.

Pirmais ienāca dzeltenbāls neliela auguma vīrietis ar melnu, īsi apcirptu bārdu, izspīlētām gaļīgā deguna nāsīm. Viņš bija garā, maisveidīgā mētelī un virs pa­šām uzacīm uzstumtā katliņā.

Viņš apstājās, nīgri gaidīdams savu ceļabiedreni, kura sarunājās ar jaunu cilvēku, kas bija iznācis pretī automobilim no viesnīcas portāla kolonādes. Pamājusi jaunajam cilvēkam ar galvu, viņa izgāja pa virpuļdur­vīm. Tā bija slavenā Zoja Monroza, viena no visskais­tākajām Parīzes sievietēm, pelēkām acīm, slaida, gara auguma, baltā vadmalas kostīmā.

—  Vai pusdienosim, Rolling? — viņa pavaicāja vī­rietim katliņā.

—   Nē. Es runāšu ar viņu pirms pusdienām.

Zoja Monroza iesmējās, it kā augstsirdīgi piedodama atbildes skarbo toni. Šai brīdī pa durvīm ieklupa jau­nais cilvēks, kas pie automobiļa bija runājis ar Zoju Monrozu. Mugurā viņam bija vecs, neaizpogāts mētelis, rokā spieķis un mīksta platmale. Viņa satraukto seju klāja vasaras raibumi. Retās, cietās ūsiņas izskatījās kā pielīmētas. Viņš acīm redzot gribēja sniegt roku, bet Rollings, neizņemdams rokas no mēteļa kabatām, no teica ,1 skarbāk:

—  Jūs, Semjonov, esat nokavējis veselu ceturtdaļ­stundu.

—  Mani aizkavēja … Tai pašā lietā … Briesmīgi at8 > vainojos … Viss nokārtots … Viņi piekrīt … Rīt var izbraukt uz Varšavu.

—  Ja jūs rēksiet pa visu viesnīcu, jūs izmetīs laukā, — teica Rollings, vērdamies viņā nespodrām acīm, kas nesolīja neko labu.

—   Piedodiet — es čukstus … Varšavā jau viss sa­gatavots: pases, apģērbs, ieroči un pārējais. Aprīļa pir­majās dienās viņi pāries robežu …

—  Tagad es un Monrozas jaunkundze ēdīsim pus­dienas, — Rollings noteica. — Jūs brauksiet pie šiem kungiem un paziņosiet viņiem, ka es vēlos viņus redzēt šodien tūlīt pēc četriem. Brīdiniet, ja viņi iedomāsies va­zāt mani aiz deguna, — es nodošu viņus policijai . . .

Šī saruna notika 192… gada maija sākumā.

3.

Ļeņingradā, gaismai svīstot, pie Krestovkas salas, netālu no Airēšanas skolas boniem apstājās divairu laiva.

No tās izkāpa divi vīri, un turpat ūdens malā starp viņiem notika īsa saruna, runāja tikai viens — asi un pavēloši, otrs raudzījās uz ūdeņiem bagāto, kluso, tumšo upi.

Aiz Krestovkas salas biezokņiem naksnīgajā zilgmē sārtojās pavasara rītausma.

Pēc tam šie divi vīri noliecās pār laivu, sērkociņa liesma apgaismoja viņu sejas. Viņi izcēla no laivas sai­ņus, un tas, kas bija klusējis, paņēma tos un nozuda mežā, bet tas, kas bija runājis, ielēca laivā, atgrūdās no krasta un sāka steidzīgi čīkstināt duļļus.

Airētāja siluets pārslīdēja pār rītausmā dzirkstošo ūdens joslu un izgaisa pretējā krasta ēnā. Neliels vil­nis uzšļakstēja pret boniem.

Spartakietis Taraškins, sacīkšu gika vadošais airē­tājs, šai naktī dežurēja klubā. Tā kā puisis bija jauns

1 Boni — peldoši nožogojumi upju piestātnēs un jūras ostās.

un dabā dvesmoja pavasaris, tad ātri skrejošās dzīves stundas viņš neapdomīgi neizšķieda gulēšanai, bet sē­dēja uz boniem virs miegainā ūdens, ceļgalus ar rokām apņēmis.

Nakts klusumā bija par ko padomāt. Divus gadus pēc kārtas maskavieši, kam nebija pat nojēgas, kā smaržo īsti ūdeņi, sakāva Airēšanas skolu vieniniekos, četrinie­kos un astoņniekos. Tas bija aizvainojoši.

Taču sportists zina, ka sakāve palīdz izcīnīt uzvaru. Tas pirmām kārtām, un tad vēl droši vien brīnum jaukā pavasara rītausma, kas smaržoja pēc spirgtas zālītes un slapja koka, uzturēja Taraškinā možu garu, kāds bija nepieciešams treniņiem pirms lielajām jūnija sacen­sībām.

Sēdēdams uz boniem, Taraškins redzēja, kā piestāja un pēc tam aizbrauca divairu laiva. Pret apkārtējiem notikumiem Taraškins izturējās mierīgi. Taču šoreiz vi­ņam izlikās dīvains kāds apstāklis: abi krastā izkāpušie bija līdzīgi viens otram kā divi airi. Vienāda auguma, ģērbušies vienādos platos mēteļos, abiem uz pieres uzstumtas mīkstas platmales, vienādas smailas bārdiņas.

Bet galu galā republikā nav aizliegts naktī klaiņāt ar savu dubultnieku pa sauszemi un ūdeni. Taraškins droši vien tūdaļ būtu aizmirsis par svešajiem vīriem ar smailajām bārdiņām, ja vien tam nebūtu sekojis dīvains atgadījums, kas notika tai pašā rītā Airēšanas skolas tuvumā bērzu birzī, pussagruvušā vasarnīcā ar aiznag­lotiem logiem.

4.

Kad no sārtās ausmas virs salu krūmājiem pacēlās saule, Taraškins izstaipījās, ka locītavās nokrakšķēja, un devās uz kluba pagalmu uzlasīt skaidas. Pulkstenis bija mazliet pāri pieciem. Noklaudzēja vārtiņi, un pa miklo celiņu, stumdams velosipēdu, pienāca Vasilijs Vitaļjevičs Šeļga.

Šeļga bija labi trenējies sportists, muskuļains un vingrs, vidēja auguma, ar spēcīgu kaklu, izveicīgs, mierfgs un uzmanīgs. Viņš stradaja kriminalizmeklešanas nodaļā un ar sportu nodarbojās vispārējā treniņa labad.

—   Nu, kā sviežas, biedri Taraškin? Vai viss kār­tībā? — viņš noprasīja, piesliedams velosipēdu pie lie­veņa. — Atbraucu mazliet izlocīties… Paskat — kas drazu, vai-vai.

Viņš novilka blūzi, atrotīja piedurknes, atklājot kal­snas, muskuļainas rokas, un sāka nokopt kluba pagalmu, kur vēl mētājās būvmateriāli, kas bija palikuši pāri pēc bonu remonta.

—   Šodien atnāks zēni no rūpnīcas — vienā naktī nodibināsim kārtību, — Taraškins teica. — Kā tad pa­lika, Vasilij Vitaļjevič, vai stāsieties sešnieka komandā?

—   Nezinu, ko lai dara, — Šeļga atteica, veldams pie malas darvas muciņu. — No vienas puses, maska­vieši ir jāpārmāca, no otras, baidos, ka nevarēšu vien­mēr laikā ierasties… Pie mums briest kāda dīvaina lieta.

—  Atkal kaut kas par bandītiem?

—   Nē, mērķē augstāk — kriminālistika pasaules mē­rogā.

—   Zēl, — Taraškins noteica, — būtu paairējuši.

Izgājis uz boniem un vērdamies, kā pār visu upi spē­lējas saules zaķīši, Šeļga piedauzīja ar slotas kātu un pusbalsī pasauca Taraškinu.

—  Vai jūs labi zināt, kas dzīvo tuvējās vasarnīcās?

—   Dažās dzīvo klaidoņi.

—   Bet vai neviens nav pārbraucis uz kādu no šīm vasarnīcām marta vidū?

Taraškins pašķielēja uz saulaino upi, pakasīja ar kājas nagiem otru kāju.

—   Rau, tai birztalā — aiznaglota vasarnīca, — viņš teica. — Pirms četrām nedēļām, to es atceros, skatos — no skursteņa dūmi. Mēs tā ar nodomājām — vai nu tur bezpajumtnieki, vai arī bandīti.

—  Vai redzējāt kādu no tās vasarnīcas?

—   Pagaidiet, Vasilij Vitaļjevič. Es viņus, liekas,, būšu redzējis šodien.

Un Taraškins pastāstīja par diviem vīriem, kas rīt­ausmā bija piestājuši pie purvainā krasta.

šeļga piebalsoja: «Tā, tā.» Viņa vērīgās acis kļuva šauras kā spraudziņas.

— Iesim, parādi vasarnīcu, — viņš teica un pieskā­rās revolvera makstij, kas karājās mugurpusē pie siksnas.

5.

Vasarnīca nīkulīgā bērzu birztalā likās neapdzī­vota — lievenis sapuvis, logi aizslēģoti un aizsisti ar dē­ļiem. Mezonīnā izdauzītas rūtis, mājas stūri zem notek­cauruļu atliekām apauguši ar sūnām, zem palodzēm kuploja balandas.

—   Jums taisnība — tur kāds dzīvo, — Šeļga teica, ap­lūkojis vasarnīcu no kokiem, pēc tam piesardzīgi apgāja tai apkārt. — Šodien šeit bijuši . . . Bet kāda velna pēc viņiem bija jālien pa logu? Taraškin, panāciet šurp, te no­ticis kas nelāgs!

Viņi ātri piegāja pie lieveņa. Uz tā bija redzamas zā­baku pēdas. Pa kreisi no lieveņa iešķībi karājās svaigi norauts slēģis. Logs atvērts uz iekšpusi. Zem loga mik­lās smiltīs — atkal zābaku nospiedumi. Pēdas lielas, acīm redzot smaga cilvēka pēdas, un otras — mazākas, šau­ras, ar purngaliem uz iekšu.

—   Uz lieveņa citu apavu pēdas, — Šeļga sacīja.

Viņš ielūkojās pa logu iekšā, klusi iesvilpās, pasauca:

—   Hei, onkulīt, jums logs vaļā, skaties, ka neaizstiepj ko prom!

Neviens neatbildēja. No pustumšās istabas plūda ne­patīkama saldena smaka.

Šeļga pasauca skaļāk, uzkāpa uz palodzes, izvilka re­volveri un klusi ielēca istabā. Aiz viņa ierāpās arī Ta­raškins.

Pirmā istaba bija tukša, zem kājām mētājās sadauzīti ķieģeļi, apmetuma gabali, avīžu driskas. Puspievērtas durvis veda uz virtuvi. Te uz plīts, zem aprūsējuša dūmtvera, uz galdiem un ķebļiem stāvēja prīmusi, porcelāna tīģeļi, stikla un metala retortes, bundžas un cinka kas­tes. Viens no prīmusiem izdegdams vēl šņāca.

Šeļga atkal pasauca: «Hei, onkulīt!» Pašūpoja galvu un piesardzīgi pavēra durvis uz pustumšu istabu, kuru, spiezdamies caur slēģu spraugām, pāršķēla plakani sau­les stari.

—   Lūk, viņš! — Šeļga iesaucās.

Istabas dzijumā uz dzelzs gultas augšpēdu gulēja ap­ģērbies cilvēks. Viņa rokas bija atvilktas aiz galvas un stingri piesietas pie gultas stieņiem. Kājas aptītas ar virvi. Žakete un krekls uz krūtīm pārplēsti. Galva neda­biski atliekta atpakaļ, asi rēgojās bārdiņa.

—   Redz, kā tie viņu, — Šeļga teica, aplūkodams zem noslepkavotā krūšu galiņa līdz rokturim ietriekto somu dunci. — Spīdzinājuši… Skatieties …

—   Vasilij Vitaļjevič, tas ir tas pats, kas atbrauca ar laivu. Viņš nogalināts ilgākais pirms pusotras stundas.

—   Palieciet šeit, sargājiet, neko neaiztieciet, nevienu nelaidiet iekšā, — vai dzirdat, Taraškin?

Pēc dažām minūtēm Šeļga no kluba runāja pa te­lefonu:

—   Norīkojiet cilvēkus uz stacijām . . . Pārbaudiet vi­sus pasažierus … Kontroli visās viesnīcās. Pārbaudiet vi­sus, kas atgriezušies starp sešiem un astoņiem no rīta. Aģentu un suni manā rīcībā.

6.

Negaidot, kamēr atvedīs pēdu dzinēju suni, Šeļga sāka rūpīgi pārmeklēt vasarnīcu, vispirms bēniņus.

Visās malās mētājās gruži, saplēsti stikli, tapešu driskas, sarūsējušas konservu bundžas. Logi aizausti zirnekļu tīkliem, kaktos — pelējums, sēnes. Vasarnīca, kā redzams, pamesta jau kopš 1918. gada. Apdzīvota izrādījās vienīgi virtuve un istaba ar dzelzs gultu. Nekur nebija saskatā­mas pat pazīmes, kas liecinātu par ērtībām, nekādu ēdiena palieku, izņemot nogalinātā kabatā atrasto franču mai­zīti un tējas desas gabalu.

Te nav dzīvots, šurp braukts darīt kaut ko slēpjamu. Tāds bija pirmais secinājums, kādu Šeļga izdarīja pēc vasarnīcas pārmeklēšanas. Virtuves apskate parādīja, ka šeit strādāts ar kaut kādiem ķīmiskiem preparātiem.

Izpētot pelnu čupiņas uz plīts zem dūmtvera, kur acīm redzot tika izdarīti ķīmiskie mēģinājumi, pāršķirstot da­žas brošūras ar uzlocītiem lapu stūriem, viņš konstatēja: nodurtais vīrs nodarbojies ar parasto pirotehniku[1] .

Tāds prāta slēdziens iedzina Šeļgu strupceļā. Viņš vēl­reiz pārmeklēja nogalinātā drēbes, nekas jauns netika at­rasts. Tad viņš tuvojās jautājumam no citas puses.

Pēdas pie loga rādīja, ka slepkavas bijuši divi, ka viņi iekļuvuši caur logu, nenovēršami riskēdami sastapt pre­testību, jo cilvēks vasarnīcā nevarēja nedzirdēt brakšķam slēģi, kad to lauza vaļā.

Tas nozīmēja, ka slepkavām par katru cenu vajadzē­jis vai nu iegūt ko ārkārtīgi svarīgu, vai arī nonāvēt cil­vēku vasarnīcā.

Tālāk: ja pieņem, ka slepkavas gribējuši viņu vien­kārši nonāvēt, tad, pirmkārt, to varēja izdarīt vienkār­šāk — teiksim, uzglūnēt viņam kaut kur pa ceļam uz vasarnīcu, un, otrkārt, nogalinātā stāvoklis uz gultas rādīja, ka viņš spīdzināts un tikai pēc tam nodurts. Slep­kavas pūlējušies uzzināt no šī cilvēka kaut ko tādu, ko viņš nav gribējis teikt.

Ko spīdzinātāji varēja viņam prasīt? Naudu? Grūti iedomāties, ka cilvēks, dodamies naktī uz pamestu va­sarnīcu nodarboties ar pirotehniku, ņemtu līdz lielu naudu. Ticamāk — slepkavas gribēja uzzināt kādu no­slēpumu, kas saistīts ar nogalinātā nakts nodarbībām.

Tādā veidā domu gaita ierosināja Šeļgu vēlreiz pār­meklēt virtuvi. Viņš atstūma no sienas kastes un atrada kvadrātveidīgu lūku uz pagrabu, kādus vasarnīcās bieži ierīko tieši zem virtuves grīdas. Taraškins aizdedzināja sveces galu un nogulās uz vēdera, apgaismodams miklo pagrīdi, kurā Šeļga uzmanīgi nolaidās pa pussagruvušām, slidenām kāpnēm.

— Nāciet šurp ar sveci! — Šeļga sauca no tumsas. — Redz, kur viņam bijusi īstā laboratorija.

Pagrabs aizņēma visu platību zem vasarnīcas: pie ķieģeļu sienām stāvēja vairāki dēļu galdi uz steķiem, baloni ar gāzi, neliels motors un dinamo, stikla vannas, kuras parasti izdara elektrolizi, atslēdznieku darba rīki un uz visiem galdiem — pelnu čupiņas …

—   Redz, ar ko viņš te nodarbojies, — mazliet apmul­sis ierunājās Šeļga, aplūkodams pie pagraba sienām pie­slietos biezos koka dēļus un dzelzs loksnes. Gan dēļi, gan loksnes daudzās vietās bija caururbti, daži pārgriezti uz pusēm, griezumu un urbumu apmales šķita apdegušas un apkusušas.

Ozola dēlī, kas rēgojās, uzsliets stāvus, šie caurumi diametrā bija mazāki par milimetru un izskatījās kā ar adatu izdurti. Dēļa vidū uzvilkts lieliem burtiem: «P. P. Garins». Šeļga apgrieza dēli un otrajā pusē ierau­dzīja tos pašus burtus, tikai ačgārniskus: kaut kādā ne­izprotamā veidā trīscollīgais dēlis ar šo uzrakstu bija izdedzināts cauri.

—   Piķis un zēvele, — Šeļga noteica, — nē, tā nav pirotehnika, ar ko šeit nodarbojies P. P. Garins.

—   Vasilij Vitaļjevič, bet kas tad tas? — vaicāja Ta­raškins, rādīdams piramīdveidīgu klucīti, collas pusot­ras augstu, apmēram collu pie pamatnes, sapresētu no kādas pelēkas vielas.

—   Kur jūs to atradāt?

—   Tādu tur vesela kaste.

Apgrozījis un paostījis klucīti, Šeļga nolika to uz galda malas, iesprauda tam sānos degošu sērkociņu un atgāja pagraba tālākajā stūri. Sērkociņš izdega, piramīdveidīgais klucītis uzliesmoja ar žilbinošu, bāli zilganu gaismu. Dega piecas minūtes un dažas sekundes bez dū­miem, gandrīz bez smakas.

-— Iesaku citreiz tādus mēģinājumus neizdarīt, — Šeļga teica, — klucītis varēja būt gāzu svece. Tad mēs ne­būtu tikuši laukā no pagraba. Ļoti labi, ko tad esam uz­zinājuši? Mēģināsim konstatēt: vispirms, slepkavības no­lūks nav bijis atriebība vai laupīšana. Otrkārt, nogalinātā uzvārds ir P. P. Garins. Pagaidām viss. Jūs gribat iebilst, Taraškin, ka P. P. Garins varbūt bija tas, kas aizbrauca ar laivu. Nedomāju vis. Uzvārdu uz dēļa uzrakstījis pats Garins. Tas ir psiholoģiski skaidri. Ja es būtu izgudro­jis, teiksim, šādu lielisku lietu, tad, varat nešaubīties, aiz sajūsmas uzrakstītu savu uzvārdu, bet nekādā gadījumā ne jūsējo. Mēs zinām, ka nogalinātais strādājis labora­torijā; tātad viņš ir izgudrotājs, tas ir — Garins.

Šeļga un Taraškins izkāpa no pagraba un aizsmēķē­juši apsēdās saulgozi uz lieveņa, gaidīdami aģentu ar suni.

7.

Galvenajā pastā, vienā no ārzemju telegramu pie­ņemšanas lodziņiem, iesniedzās tukla, sarkanīga roka un palika karājamies ar drebošu telegramas veidlapu.

Telegrāfists dažas sekundes raudzījās uz šo roku un beidzot saprata: «Ahā, trūkst piektā pirksta — mazā» — un sāka lasīt veidlapu.

«Varšava. Maršalkovska ielā, Semjonovam. Uzdevums izpildīts daļēji, inženieris aizbraucis, dabūt dokumentus nav izdevies, gaidu rīkojumus. Stass.»

Telegrāfists pasvītroja ar sarkanu Varšava. Piecēlās un, aizstājies lodziņam priekšā, sāka caur režģi aplūkot telegramas nosūtītāju. Tas bija masīvs vīrietis vidējos gados ar neveselīgu, dzeltenpelēku izburbušās sejas ādu, ar nokarenām, dzeltenām ūsām, kas aizsedza muti. Acis apslēptas zem pietūkušo plakstu spraudziņām. Uz skūtās galvas — brūna samta naģene.

—   Kas ir? — viņš rupji noprasīja. — Pieņemiet tele­gramu.

—   Telegrama šifrēta, — atteica telegrāfists.

—   Kā — šifrēta? Nemelsiet blēņas! Tā ir komerciāla telegrama, jūsu pienākums pieņemt. Varu uzrādīt aplie­cību, ka strādāju poļu konsulātā, jūs atbildēsiet par ma­zāko aizkavējumu.

Cetrpirkstainais pilsonis kļuva nikns un drebināja vaigus, nevis runāja, bet rēja, viņa roka uz lodziņa letes joprojām satraukti trīcēja.

—   Redzat, pilsoni, — telegrāfists viņam teica, — lai gan jūs apgalvojat, ka jūsu telegrama it kā būtu komer­ciāla, bet es galvoju, ka tā ir politiska, šifrēta.

Telegrāfists pasmīnēja. Dzeltenais kungs dusmās pa­cēla balsi, bet viņa telegramu tikām neuzkrītoši paņēma jaunkundze un aiznesa pie galda, kur Vasilijs Vitaļjevičs pārskatīja visas šāsdienas telegramas.

Uzmetis skatienu veidlapai: «Varšava, Maršalkovska ielā», viņš izgāja otrpus barjeras zālē, apstājās aiz mu­guras dusmīgajam sūtītājam un padeva zīmi telegrāfis­tam. Tas, paraustījis degunu, nošķendējās par panu poli­tiku un apsēdās rakstīt kvīti. Polis aiz dusmām smagi sēca, mīņādamies čīkstināja laka kurpes. Šeļga vērīgi raudzījās uz viņa lielajām kājām. Aizgāja līdz izejas durvīm, norādīja dežurējošam aģentam uz poli:

— Izsekot.

Vakardienas meklējumi ar suni aizveda no vasarnī­cas bērzu birzī līdz Krestovkai, kur ari izbeidzās: šeit slepkavas acīm redzot bija iekāpuši laivā. Pagājušā diena nenesa jaunus atklājumus. Noziedznieki, kā viss liecināja, bija labi noslēpušies Ļeņingradā. Neko nedeva arī telegramu caurskatīšana. Varbūt vienīgi šī pēdējā — uz Varšavu Semjonovam modināja zināmu interesi.

Telegrāfists pasniedza polim kvīti, tas sāka meklēt vestes kabatā sīknaudu. Sai brīdī pie lodziņa ar veidlapu rokā ātri pienāca skaists, tumšacains vīrietis ar smailu bārdiņu un, gaidīdams, kamēr atbrīvosies vieta, mierīgā nelabvēlībā skatījās uz dusmīgā poļa solīdo vēderu.

Tad Šeļga ieraudzīja, ka vīrietis ar smailo bārdiņu pēkšņi saspringa: viņš bija ievērojis četrpirkstaino roku un tūdaļ ielūkojās polim sejā.

Viņu skatieni sastapās. Polim noslīdēja apakšžoklis. Pietūkušie plakstiņi plaši atvērās. Duļķainajās acīs atplaiksnījās šausmas. Viņa seja izmainījās kā ērmīgam hameleonam: kļuva svina pelēka.

Un tikai tagad Šeļga saprata — pazina poļa priekšā stāvošo vīrieti ar bārdiņu: tas bija dubultnieks izgudro­tājam, kas bija nogalināts vasarnīcā bērzu birzī uz Kres­tovkas salas …

Polis aprauti iekliedzās un neticamā ātrumā aizdrā­zās uz izeju. Dežurējošais aģents, kam bija pavēlēts tikai notālēm viņam sekot, bez kavēkļiem izlaida viņu uz ielas un pats izslīdēja nopakaļ.

Nogalinātā dubultnieks palika stāvam pie lodziņa. Viņa saltās acis ar tumšiem lokiem neizteica neko citu kā vienīgi izbrīnu. Viņš paraustīja plecus un, kad polis nozuda, pasniedza telegrāfistam veidlapu:

«Parīze, Batinjolas bulvāris, uz pieprasījumu, numu­ram 555. Nekavējoties stājieties pie analizēs, kvalitāti uzlabot par piecdesmit procentiem, maija vidū gaidu pirmo sūtījumu. P. P.»

—  Telegramā rakstīts par zinātniskiem darbiem, ar tiem patlaban nodarbojas mans draugs, kuru uz Parīzi komandējis Neorganiskās ķīmijas institūts, — dubultnieks pateica telegrāfistam. Pēc tam viņš nesteigdamies izvilka no kabatas papirosu kārbu, padauzīja papirosu un uzma­nīgi aizsmēķēja.

Šeļga viņu pieklājīgi uzrunāja:

—  Vai drīkstu jūs uz pāris vārdiem?

Vīrietis ar bārdiņu pavērās viņā, nolaida skropstas un atbildēja ļoti laipni:

—   Lūdzu.

—  Esmu kriminālizmeklēšanas aģents, — Šeļga teica, pavērdams apliecību, — varbūt uzmeklēsim sarunai pie­mērotāku vietu.

—  Jūs gribat mani arestēt?

—  Nenāk ne prātā. Es gribu jūs brīdināt, ka polis, kas izskrēja no šejienes, taisās jūs nogalināt, tāpat kā vakar Krestovkas salā viņš nogalināja inženieri Garinu.

Vīrietis ar bārdiņu uz brīdi iegrima domās. Ne pie­klājība, ne miers viņu neatstāja.

—   Lūdzu, — viņš teica, — iesim, man ir ceturtdaļ­stundas brīva laika.

8.

Uz ielas galvenā pasta tuvumā pie Šeļgas pieskrēja dežurējošais aģents, viss pietvīcis, seja sarkanos plan­kumos:

—   Biedri Šeļga, viņš aizbēga.

—   Kāpēc jūs viņu aizlaidāt?

—   Viņu gaidīja automobilis, biedri Šeļga.

—   Kur jūsu motocikls?

—   Tur mētājas, — aģents atteica, norādīdams uz motociklu simt soļu no galvenā pasta durvīm, — viņš pieskrēja un ar nazi pa riepu. Es iesvilpos. Viņš — ma­šīnā un … prom.

—   Vai automobiļa numuru ieverojat?

—   Nē.

—   Es iesniegšu par jums raportu.

—   Ko tad es varēju darīt, kad numurs bija tīšām vis­caur notriepts ar dubļiem!

—   Labi. Ejiet uz nodaļu, būšu tur pēc divdesmit mi­nūtēm.

Šeļga panāca vīrieti ar bārdiņu. Kādu laiku viņi so­ļoja klusēdami. Nogriezās Arodbiedrību bulvārī.

—   Jūs esat pārsteidzoši līdzīgs nogalinātajam, — Šeļga ierunājās.

—   Man to vairākkārt nācies dzirdēt, mans uzvārds Pjankovs-Pitkevičs, — labprāt atbildēja vīrietis ar bār­diņu. — Vakardienas vakara avīzē es izlasīju par Garina noslepkavošanu. Tas ir briesmīgi. Es labi pazinu šo cil­vēku. Lietpratīgs darbinieks, lielisks ķīmiķis^Es bieži biju viņa laboratorijā Krestovkas salā. Viņš gatavoja lielu atklājumu kara ķīmijā. Vai jums ir priekšstats par tā saucamajām dūmu svecēm?

Šeļga pašķielēja uz runātāju, neatbildēja, pajautāja:

—   Kā jūs domājat — vai Garina noslepkavošana saistīta ar Polijas interesēm?

—   Nedomāju vis. Slepkavības cēloņi ir daudz dzi­ļāki. Ziņas par Garina darbiem nokļuva amerikāņu presē. Polija varēja būt vienīgi starpinstance.

Uz bulvāra Šeļga piedāvāja apsēsties. Gājējus nere­dzēja. Šeļga izņēma no portfeļa izgriezumus no krievu un ārzemju laikrakstiem, izklāja uz ceļgaliem.

—   Jūs sakāt, ka Garins strādāja ķīmijas nozarē un ziņas par viņu nokļuva ārzemju presē? Te šis tas sakrīt ar jūsu vārdiem, šis tas nav visai skaidrs. Lūk — izlasiet:

«… Amerikā izraisījis interesi ziņojums no Ļeņingradas par kāda krievu izgudrotāja darbiem. Domā, ka viņa aparātam piemit vislielākais graujošais spēks no visiem lidz šim pazīstama­jiem.»

Pitkevičs izlasīja un — pasmaidīja:

—   Savādi — nezinu … Neesmu par to dzirdējis. Nē, tas nav par Garinu.

Šeļga pasniedza otru izgriezumu:

«…Sakarā ar gaidāmajiem amerikāņu flotes lielajiem manev­riem Klusā okeāna ūdeņos kara ministrijai tika iesniegts

pieprasījums, vai tai ir zināms par kolosāla graujoša speķa apa­rātiem, kurus būvē Padomju Krievijā?»

Pitkevičs paraustīja plecus: «Blēņas,» — un paņēma no Seļgas trešo izgriezumu:

«…Ķīmijas karalis, miljardieris Rollings, izbraucis uz Eiropu. Viņa brauciena nolūks ir apvienot trestā rūpnīcas, kas apstrādā akmeņogļu darvas un vārāmās sāls produktus. Rollings Parīzē sniedza interviju, izteikdams pārliecību, ka viņa milzīgais ķīmiskais koncerns[2] ienesīs nomierināšanos Vecās Pasaules valstīs, kuras satricina revolūcijas spēki. īpaši agresīvi Rollings izteicās par Pa­domju Krieviju, kur, pēc neoficiālām ziņām, tiek veikti mīklaini darbi, lai pārraidītu tālumā siltuma enerģiju.»

Pitkevičs uzmanīgi izlasīja. Bridi iegrima domās. Pa­teica, saraucis uzacis:

—   Jā. Ļoti iespējams, ka Garina noslepkavošana kaut kādā veidā saistīta ar šo rakstu.

—   Vai jūs esat sportists? — negaidīti noprasīja Šeļga, paņēma Pitkeviča roku un pagrieza ar delnu uz augšu. — Es kaislīgi aizraujos ar sportu.

—   Jūs skatāties, vai man nav tulznas no airiem, biedri Šeļga… Redzat — divas čulgas, tas rāda, ka slikti airēju un ka pirms divām dienām es tiešām ne­pārtraukti airēju apmēram pusotras stundas, vezdams Garinu ar laivu uz Krestovkas salu . .. Vai šīs ziņas jūs apmierina?

Šeļga nolaida viņa roku un iesmējās.

—   Jūs esat goda vīrs, biedri Pitkevič, ar jums būtu interesanti pacīkstēties tā nopietni.

—   No nopietnas cīņas es nekad neatsakos.

—   Sakiet, Pitkevič, — vai jūs jau agrāk pazināt šo poli ar četriem pirkstiem?

—   Jūs gribat zināt, kāpēc es biju pārsteigts, ierau­dzīdams roku ar četriem pirkstiem? Jums ļoti vērīga acs, biedri Šeļga. Jā, es biju pārsteigts … vēl vairāk — es nobijos.

—   Kāpēc?

—   To nu es jums neteikšu.

Šeļga pakodīja virslūpu. Raudzījās tukšajā bulvārī.

Pitkevičs turpināja:

—     Viņam sakropļota ne tikai roka, — viņam ir briesmiga rēta pāri visām krūtīm. Sakropļoja viņu Garins tūkstoš deviņi simti deviņpadsmitajā gadā. Šā cilvēka vārds Stass Tiklinskis …

—  Vai tiešām, — Šeļga iejautājās, — nelaiķis Garins viņu sakropļoja ar to pašu paņēmienu, ar kādu viņš grieza pušu trīscollīgus dēļus?

Pitkevičs strauji pagrieza galvu uz sarunu biedra pusi, un viņi kādu brīdi skatījās viens otram acīs: viens mie­rīgi un neizdibināmi, otrs jautri un atklāti.

—  Tomēr jūs taisāties mani arestēt, biedri Šeļga?

—   Nē … To mēs vienmēr pagūsim.

—  Jums taisnība. Es zinu daudz. Bet, protams, ne ar kādiem piespiedu līdzekļiem jūs neizdabūsiet no manis to, ko es negribu atklāt. Noziegumā es neesmu iejaukts, to jūs paši zināt. Ja vēlaties — spēlēsim ar atklātām kārtīm. Cīņas noteikumi: pēc pamatīga trieciena mēs sa­stapsimies un vaļsirdīgi izrunāsimies. Tas būs kas līdzīgs šaha partijai. Aizliegti paņēmieni — nosist vienam otru līdz nāvei. Starp citu, kamēr mēs runājām, jums drau­dēja nāves briesmas, varat nešaubīties, — es nejokoju. Ja jūsu vietā būtu sēdējis Stass Tiklinskis, tad es, teik­sim, apskatītos visapkārt — nevienas dzīvas dvēseles — un nesteigdamies aizietu uz Senāta laukumu, bet viņu atrastu uz šī sola neglābjami mirušu, ar riebīgiem plan­kumiem uz miesas. Taču, atkārtoju, pret jums šos trikus es nelietošu. Vēlaties partiju?

—   Labi. Piekrītu, — Šeļga attrauca, zibsnīdams acīm. — Uzbrukšu es, pirmais, — vai ne?

—   Skaidrs, ja jūs nebūtu notvēruši mani pastā, es pats, protams, nepiedāvātu jums šādu spēli. Bet, kas attiecas uz četrpirkstaino poli, apsolos palīdzēt viņu sa­meklēt. Lai kur viņu sastapšu, es nekavējoties jums zi­ņošu pa telefonu vai telegrāfu.

—   Labi. Bet nu, Pitkevič, parādiet, kas tas par daiktu, ar kuru jūs draudat…

Pitkevičs pašūpoja galvu, iesmējās: «Lai notiek pēc jūsu prāta — spēle ar atklātām kārtīm,» — un uzmanīgi izņēma no sānkabatas plakanu kārbu. Tajā atradās me­tālā caurulīte, apmēram pirksta resnumā.

—  Tas ir viss, atliek tikai piespiest pie viena gala — tur iekšā nostinkšķēs stikliņš.

9 .

Tuvodamies krimināiizmeklēšanas nodaļai, Šeļga pēk­šņi apstājās, it kā uzskrēja telegrāfā stabam: «He!» — viņš izdvesa, — «he!» — un nikni piecirta kāju: — Ak tu viltnieks, māneklis tāds!

Šeļga tiešām izrādījās pagalam piemuļķots. Viņš bija stāvējis divus soļus no slepkavas (tas vairs neradīja ne­kādas šaubas) un nebija saņēmis to ciet. Viņš tika ru­nājis ar cilvēku, kurš, kā redzams, zināja visus slepkavī­bas pavedienus, un tas bija izmanījies pēc būtības neko nepateikt. Šis Pjankovs-Pitkevičs glabāja kādu noslē­pumu … Šeļga piepeši saprata — šī noslēpuma nozīme tiešām sniedzas valsts, pasaules mērogā … Viņš jau bija turējis Pjankovu-Pitkeviču aiz stērbeles — «izlocījās, nolādētais, apveda ap stūri!»

Nodaļā Šeļga uzskrēja trešajā stāvā, savā istabā. Uz galda gulēja avīžu papīrā ievīstīts sainis. Dziļā nišā sē­dēja miermīlīgs resnītis sasmērētos zābakos. Turēdams naģeni pie vēdera, viņš paklanījās Šeļgam.

—   Babičevs, — namu pārvaldnieks, — viņš pateica, izdvesdams spēcīgu kandžas smaku, — Puškarskas ielā, divdesmit ceturtais numurs, dzīvokļu sabiedrība.

—   Vai jūs atnesāt saini?

—   Es atnesu. No dzīvokļa numur trīspadsmit… Tas ir nevis galvenajā korpusā, bet piebūvē. Mums nu jau otro dienu pazudis iemītnieks. Šodien pasaucām miliciju, durvis atvērām, sastādījām aktu, kā to prasa likums, — namu pārvaldnieks aizsedza ar roku muti, viņa vaigi pie­sarka, acis mazliet izspiedās uz āru, kļuva miklas, kan­džas smaka piepildīja istabu, — tātad šo saini es papil­dus atradu krāsnī.

—   Pazudušā iemītnieka uzvārds?

—   Ivans Aleksejevičs Saveļjevs.

Šeļga attina saini. Tur atradās Pjatkova-Pitkeviča fotogrāfijā, matu suka, šķēres un pudelīte ar tumšu šķid­rumu, matu krāsa.

—   Kur Saveļjevs strādāja?

—   Zinātnes nozarē. Kad mums vēdināšanas caurule pārplīsa, komiteja griezās pie viņa … Viņš — «ar lie­lāko prieku,» saka, «jums palīdzētu, bet esmu ķīmiķis.»

—   Vai viņš bieži pa naktīm nebija dzīvokli?

—   Pa naktīm? Nē. Nav manīts. — Namu pārvald­nieks atkal aizsedza muti. — Tikko gaismiņa — viņš prom no sētas, tas tiesa. Bet lai pa naktīm … nav ma­nīts, piedzērušu ar neesam redzējuši.

—   Vai paziņas pie viņa nāca?

—   Nav manīts.

Šeļga pa telefonu sazinājās ar Petrogradas puses mi­licijas nodaļu. Izrādījās — nama piebūvē Puškarskas ielā divdesmit četri tiešam dzīvoja Saveļjevs Ivans Aleksejevičs, trīsdesmit sešus gadus vecs inženieris ķīmiķis. Apmeties Puškarskas ielā februārī ar personas apliecību, ko izsniegusi Tambovas milicija.

Šeļga nosūtīja telegrāfisku pieprasījumu uz Tambovu un automobilī kopā ar namu pārvaldnieku aizbrauca uz Fontanku, kur kriininālizmeklēšanas nodaļas ledus pa­grabā gulēja Krestovkas salā nogalinātā cilvēka līķis. Namu pārvaldnieks tūdaļ pazina tajā mītnieku no trīs­padsmitā numura.

10.

Apmēram tai pašā laikā tas, kas dēvēja sevi par Pjankovu-Pitkeviču, piebrauca ormanī ar paceltu jumtu pie kāda klajuma Petrogradas pusē, samaksāja un aizsoļoja pa ietvi gar klajumu. Viņš atvēra vārtiņus dēļu žogā, pārgāja pāri pagalmam un pa sētas puses šaura­jām trepēm uzkāpa piektajā stāvā. Ar divām atslēgām atvēra durvis, tukšā priekšnamā uz vienīgās naglas uz­kāra mēteli un platmali, ienāca istabā, kur četri logi līdz pusei bija nosmērēti ar krītu, apsēdās uz izdiluša dīvāna un aizklāja seju rokām.

Tikai te, no ārpasaules nošķirtā istabā (pieblīvētā ar grāmatplauktiem un fizikas aparātiem), Pjankovs-Pitkevičs beidzot varēja ļauties briesmīgajam satraukumam, gandrīz vai izmisumam, kas viņu bija satricinājis kopš vakardienas.

Viņa rokas, piespiestas pie sejas, trīcēja. Viņš saprata, ka nāves briesmas vēl nav garām. Vienīgi kaut kādas nelielas iespējas runāja viņam par labu, no simta — deviņdesmit deviņas bija «pret». «Kāda neuzmanība, vai, kāda neuzmanība!» viņš čukstēja.

Ar gribas piepūli viņš beidzot pārvarēja savu satrau­kumu, sadunkāja netīru spilvenu, nogulās augšpēdu un aizvēra acis.

Viņa domas, kas bija briesmīgā sasprindzinājuma pārslogotas, atpūtās. Dažas nāves nekustībā pavadītas minūtes viņu atsvaidzināja. Viņš piecēlās, ielēja glāzē madeiru un izdzēra vienā malkā. Kad pār ķermeni pār­plūda karsts vilnis, viņš sāka soļot pa istabu, ar meto­disku nesteidzību meklēdams šīs nelielās glābšanās iespējas.

Pjankovs-Pitkevičs uzmanīgi atlocīja pie grīdas līs­tes vecas, atlupušas tapetes, izvilka no turienes plānu lapas un satina tās rullī. Paņēma no plauktiem dažas grāmatas un visu to kopā ar plāniem un fizikas aparātu daļām ielika čemodānā. Ik brīdi ieklausīdamies apkār­tējos trokšņos, nonesa čemodānu lejā un vienā no tum­šajiem malkas pagrabiem paslēpa to zem drazu kaudzes. Atkal uzkāpa savā istabā, izņēma no rakstāmgalda re­volveri, apskatīja, iebāza bikšu kabatā.

Bija bez ceturkšņa pieci. Viņš atkal apgulās un smē­ķēja vienu papirosu pēc otra, sviezdams smēķu galus kaktā. «Tas nozīmē, ka viņi nav atraduši?» PjankovsPitkevičs gandrīz iekliedzās, nometa kājas no dīvāna un atkal sāka skraidīt pa istabas diagonāli.

Iestājoties krēslai, viņš uzvilka rupjus zābakus, ap­ģērba buraudekla mēteli un izgāja no mājas.

11 

Pusnaktī sešpadsmitajā milicijas nodaļā pie telefona tika izsaukts dežurants. Steidzīga balss iekliedza viņam ausī:

— Uz Krestovkas salu, uz vasarnīcu, kur aizvakar notika slepkavība, nekavējoties izsūtīt milicijas grupu …

Balss aprāvās. Dežurants nošķendējās klausulē. Iz­sauca kontrolpunktu, izrādījās, ka zvanīts no Airēšanas skolas. Piezvanīja uz Airēšanas skolu. Tur ilgi trink­šķēja telefons, beidzot ierunājās samiegojusies balss:

—   Kas vajadzīgs?

—  Vai no jums nupat zvanīja?

—   Zvanīja, — žāvādamās atbildēja balss.

—   Kas zvanīja? … Jūs redzējāt?

—   Nē, pie mums sabojājusies elektrība. Teica, ka biedra Šeļgas uzdevumā.

Pēc pusstundas četri miliči izlēca no automašīnas pie aiznaglotās vasarnīcas Krestovkas salā. Aiz bērziem ne­spodri sarkanoja rigta paliekas. Klusumā bija dzirdami vārgi vaidieni. Cilvēks garā kažokā gulēja ar seju uz leju pie sētas lieveņa. Viņu apgrieza uz muguras — iz­rādījās sargs. Viņam līdzās mētājās vate, piesūcināta ar hloroformu.

Lieveņa durvis bija līdz galam vaļā. Atslēga norauta. Kad miliči bija iegājuši vasarnīcā, no pagrīdes atskanēja kāda apslāpēta balss:

—   Lūku, atveriet virtuvē lūku, biedri…

Galdi, kastes, smagi maisi milzīgā kaudzē bija sa­mesti virtuvē pie sienas. Tos izsvaidīja, pacēla lūkas vāku.

No pagrīdes izlēca Šeļga, viscaur zirnekļu tīklos un putekļos, ar mežonīgām acīm.

—  Ātrāk šurp! — viņš iesaucās, nozuzdams aiz dur­vīm. — Gaismu, ātrāk!

Istabā (ar dzelzs gultu) kabatas luktura gaismā uz grīdas varēja redzēt divus izšautus revolverus, brūnu samta naģeni un šķebinošas vēmas ar kodīgu smaku.

—  Uzmanīgāk! — Šeļga uzsauca. — Neelpojiet, ejiet prom, tā ir nāve!

Kāpdamies atpakaļ un bīdīdams uz durvīm miličus, viņš ar šausmām un riebumu saskatīja uz grīdas no­mestu metala caurulīti cilvēka pirksta resnumā.

12.

Kā visi plaša mēroga komersanti, ķīmijas karalis Rollings pieņēma apmeklētājus īpašās šim nolūkam no­īrētās telpās, ofisā, kur viņa sekretārs filtrēja apmeklē­tājus, noteikdams viņu nozīmīguma pakāpi, lasīja viņu domas un ar neiedomājamu laipnību atbildēja uz vi­siem jautājumiem Stenografiste pārvērta par cilvēka vārdu kristāliem Rollinga idejas, kuras (ja ņem to vi­dējo aritmētisko gada laikā un pareizina ar naudas ek­vivalentu) maksāja apmēram piecdesmit tūkstošus dolāru par katru neorganiskās ķīmijas karaļa idejas pa­vediena gabalu, kas savērpjas vienā sekundē. Četru mašīnrakstītāju mandeļveidīgie nadziņi bez mitas ņirbi­nāja pa četru undervudu klaviatūru. Izsūtāmais zēns pēc izsaukuma acumirklī iznira Rollinga acu priekšā kā sa­biezējusi viņa gribas matērija.

Aiz augstām tumša riekstkoka durvīm kabinetā starp diagramām, kartogramām un fotogrāfijām sēdēja ķīmi­jas karalis Rollings. Izfiltrētie apmeklētāji nedzirdami pa bobriku ienāca uzgaidāmajā istabā, apsēdās ādas krēs­los un ar satraukumu raudzījās uz riekstkoka durvīm. Tur, aiz durvīm, karaļa kabinetā pat gaiss bija neticami dārgs, jo to caurstrāvoja domas, kas maksā piecdesmit tūkstošus dolāru sekundē.

Kāda cilvēciska sirds gan varētu palikt mierīga, kad uzgaidāmās istabas cieņpilnajā klusumā pēkšņi sakustē­tos riekstkoka durvju masīvais bronzas rokturis — ķetna, kas tur lodi, un parādītos mazs vīriņš tumšpelēkā ža­ketē, ar visa-i pasaulei pazīstamo bārdiņu, kura sedz vaigus, mokoši nelaipns, gandrīz pārcilvēks, ar dzelteni neveselīgu seju, kas atgādina visai pasaulei pazīstamo izstrādājumu marku: dzeltenu ripuļi ar četrām melnām svītriņām … Pavērdams durvis, karalis ieurbās ar acīm apmeklētājā un ierunājās ar stipru amerikānisku akcentu: «Lūgtu.»

13.

Sekretārs (ar neiedomājamu laipnību) pavaicāja, tu­rēdams zelta zīmuli divos pirkstos:

—   Piedodiet, jūsu uzvārds?

—   Ģenerālis Subotins, krievs … emigrants.

Atbildētājs dusmīgi uzrāva plecus un novilka saņur­cītu kabatlakatu pār pelēkām ūsām.

Sekretārs, smaidīdams tā, it kā viņi draudzīgi saru­nātos par vispatīkamākajām lietām, pārlidoja ar zīmulīti pār bloknotu un ievaicājās jau pavisam piesardzīgi:

—   Mesjē Subotin, kāds nolūks ir jūsu paredzamajai sarunai ar misteru Rollingu?

—  Ārkārtējs, ļoti svarigs.

—   Varbūt es mēģināšu to īsumā izklāstīt misteram Rollingam.

—   Redzat, — mērķis, kā sacīt, skaidrs plāns … ab­pusēji izdevīgs …

—   Plāns par ķīmisko cīņu pret boļševikiem, vai tā jūs jāsaprot? — pavaicāja sekretārs.

—   Pilnīgi pareizi… Es gribu piedāvāt misteram Rollingam.

Ģenerālis Subotins, tumši piesarcis no briesmīga asins pieplūduma, pārtrauca:

—   Ko tad vairs, mister, kā jūs sauca! Mans plāns nav sliktāks, bet arī šis — lielisks plāns. Jāsāk tikai rīkoties! No vārdiem pie darbiem … Kāpēc tāda vilci­nāšanās?

—   Dārgo ģenerāl, vilcināmies vienīgi tāpēc, ka mis­ters Rollings saviem izdevumiem pagaidām nesaskata ekvivalentu.

—   Kādu ekvivalentu?

—   Nomest seši tūkstoši astoņi simti piecdesmit ton­nas sinepju gāzes no aeroplāniem misteram Rollingam nesagādā nekādas grūtības, bet tam vajadzīgi zināmi iz­devumi. Karš prasa naudu, vai nav tiesa? Iesniegtajos plānos misters Rollings pagaidām saskata vienīgi izde­vumus. Bet ekvivalents, tas ir, ienākumi no diversijām pret boļševikiem, diemžēl, netiek norādīti.

—   Skaidrs kā diena!… ienākumi… milzīgi ienā­kumi ikvienam, kas atdos Krievijai likumīgos valdītājus, likumīgo, normālo iekārtu, — zelta kalni šādam cilvē­kam! — Ģenerālis sarauktu pieri kā ērglis ieurbās ar acīm sekretārā. — Ahā! Tātad norādīt arī ekvivalentu?

—   Tieši tā, apbruņoties ar skaitjiem: pa kreisi — pa­sīvs, pa labi — aktīvs, pēc tam — svītra un ar plus zīmi starpība, kas var ieinteresēt misteru Rollingu.

—   Ahā! — ģenerālis iesēcās, uzbāza ciešāk putek­ļaino platmali un apņēmīgi aizsoļoja uz durvīm.

14.

Nebija vēl ģenerālis paguvis iziet, kad pie parādes durvīm atskanēja izsūtāmā zēna protestējošā balss, pēc tam cita balss izteica vēlēšanos, lai zēns vāktos pie vi­siem velniem, un sekretāra priekšā parādījās Semjonovs, vaļējā mētelī, rokā platmale un spieķis, mutes kaktiņā sazelēts cigārs.

—   Labrīt, draudziņ, — viņš steidzīgi pateica sekre­tāram un nometa uz galda platmali un spieķi, — ielai­diet mani pie kara]a ārpus rindas.

Sekretāra zelta zīmulītis apstājās, pacelts gaisā.

—   Bet misters Rollings šodien sevišķi aizņemts.

—   Ē, blēņas, draudziņ … Automobilī mani gaida cilvēks, nupat kā no Varšavas … Pasakiet Rollingam, ka mēs Garina lietā.

Sekretāram uzrāvās uzacis, un viņš nozuda aiz riekst­koka durvīm. Pēc minūtes atgriezās. «Mesjē Semjonov, jūs lūdz,» viņš nosvepstēja maigā čukstā un pats no­spieda durvju rokturi — ķetnu, kas tur lodi.

Semjonovs nostājās ķīmijas karaļa acu priekšā. Semjonovs neizrādīja pie tam īpašu satraukumu, pirmkārt, tāpēc, ka pēc dabas bija nekauņa, otrkārt, tāpēc, ka šo­brīd viņš karalim bija vairāk vajadzīgs nekā karalis vi­ņam. Rollinga zaļās acis izurbās ienācējam cauri. Semjonovu nesamulsināja arī tas, viņš apsēdās iepretim, galda otrajā pusē. Rollings noprasīja:

—   Nu?

—   Darbs padarīts.

—   Plāni?

—   Redzat, mister Rolling, te noticis mazs pārpra­tums …

—  Es jautāju, kur plāni? Es tos neredzu, — Rollings draudīgi teica un viegli uzsita ar plaukstu pa galdu.

—  Klausieties, Rolling, mēs vienojāmies, ka es jums atgādāšu ne vien plānus, bet arī pašu aparātu … Es izdarīju kolosāli daudz … Sameklēju cilvēkus … Aiz­sūtīju viņus uz Petrogradu. Viņi iekļuva Garina labo­ratorijā. Viņi redzēja aparātu darbā … Bet te, velns viņu sazin, kaut kas atgadījās … Pirmkārt, izrādījās, ka ir divi Garini.

—  To es paredzēju pašā sākumā, — Rollings nicīgi noteica.

—  Vienu mums izdevās novākt pie malas.

—  Jūs viņu nogalinājāt?

—  Ja gribat — kaut ko tamlīdzīgi. Katrā ziņā — viņš nomira. Jums par to nav jāuztraucas: likvidācija notika Petrogradā, viņš pats ir padomju pavalstnieks — blēņas … Pēc tam parādījās viņa dubultnieks … Tad mēs izdarījām neiedomājamu piepūli …

—  Vārdu sakot, — Rollings pārtrauca, — dubult­nieks vai pats Garins ir dzīvs, ne plānus, ne aparātus jūs neesat atgādājuši, lai gan par to esmu izdevis naudu.

—   Gribat — es pasaukšu, automobilī sēž Stass

Tiklinskis, visa šā pasākuma dalībnieks, viņš jums iz­stāstīs sīki.

—   Nevēlos redzēt nekādu Tiklinski, man vajadzīgi plāni un aparāts . ., Mani pārsteidz jūsu pārdrošība — ierasties ar tukšām rokām . ..

Par spīti saltumam, ar kādu tika izteikti šie vārdi, par spīti tam, ka, beidzis runāt, Rollings iznīcinoši pa­vērās Semjonovā, pārliecināts, ka nicināmais krievu emigrants pārvērtīsies pelnos un pazudīs bez pēdām, — Semjonovs nesamulsdams iebāza mutē sazelēto cigāru un žirgti ierunājās:

—   Nevēlaties redzēt Tiklinski, un nav vajadzīgs — nekādu lielo prieku tas jums nesagādās. Bet, lūk, kas, Rolling: man vajadzīga nauda — kādi divdesmit tūkstoši franku. Izrakstīsiet čeku vai izsniegsiet skaidrā?

Lai cik milzīga Rollingam bija pieredze un prasme pazīt cilvēkus, viņš pirmoreiz mūžā redzēja tādu ne­kauņu. Uz Rollinga gaļīgā deguna pat parādījās kaut kas līdzīgs garaiņiem — tik ļoti viņš sasprindzināja gribu, lai neietriektu tintnīcu Semjonovā vasaras raibu­miem klātajā purnā … (Cik daudz bezgala dārgu se­kundi! bija izšķiests šai draņķīgajā sarunā!) Pārvarējis sevi, Rollings sniedzās pēc zvana.

. Semjonovs, sekodams viņa rokai, teica:

—   Lieta tāda, dārgo mister Rolling, inženieris Ga­rins pašreiz atrodas Parīzē.

15.

Rollings pietrūkās kājās — nāsis iepletās, starp uz­acīm pietūka dzīsla. Viņš pieskrēja pie durvīm un aiz­slēdza tās, pēc tam pienāca Semjonovam cieši klāt, sa­tvēra krēsla atzveltni un ar otru roku iekrampējās galda malā. Noliecās pie Semjonovā sejas:

—   Jūs melojat!

—   Kāpēc lai es melotu … Tas notika tā: Stass Tik­linskis sastapa šo dubultnieku Petrogradā, pastā, kad šis nodeva telegramu, un ievēroja adresi: Parīze, Batinjolas bulvāris … Vakar Tiklinskis atbrauca no Varšavas, un mēs tūdaļ aizsteidzāmies uz Batinjolas bulvāri un ka­fejnīcā ieskrējām tieši krūtīs Garinam vai viņa dubult­niekam, nelabais lai viņus atšķir.

Rollinga skatiens pārslīdēja pār Semjonovā vasaras raibumiem klāto sej% Tad ķīmijas karalis izslējās, no viņa plaušām izlauzās ilgi aizturēta elpa:

— Jūs lieliski saprotat, ka mēs neatrodamies Pa­domju Krievijā, bet Parīzē; ja jūs pastrādāsiet nozie­gumu, es neiešu jūs glābt no giljotīnas. Bet, ja jūs mē­ģināsiet mani piekrāpt, es jūs samīšu.

Viņš atgriezās savā vietā, ar riebumu atvēra čeku grāmatiņu: «Divdesmit tūkstošus es nedošu, jums pie­tiks ar pieciem…» Izrakstīja čeku, ar nagu pastūma to Semjonovam un pēc tam — ne ilgāk par sekundi — uz­lika elkoņus uz galda un iespieda seju delnās.

16.

Ne jau gadījuma pēc Zoja Monroza kļuva par ķīmijas karaļa draudzeni. Pirms pieciem gadiem (deviņpadsmi­tajā gadā) Zoja bēga no Petrogradas uz Parīzi, kur ieguva plašu popularitāti kā visskaistākā un visgudrākā sieviete teatrālajā bohēmā[7] . Viņa filmējās, dejoja un dziedāja bulvāru teātrīšos un vēsu prātu galīgi izputi­nāja ārzemniekus, kas tais gados traucās uz Parīzi ar naudas makiem, pietūkušiem no kara un pēckara laikā viegli gūtās peļņas.

Zoja bija moderna sieviete. Daudzās izpriecas viņai netraucēja sekot politikai.

Uzzinājusi par slavenā Rollinga gaidāmo braucienu uz Eiropu, viņa tūdaļ devās uz Ņujorku. Tur uz vietas uz­pirka kāda liela laikraksta reportieri, un presē parādī­jās ziņojumi, ka Ņujorkā ieradusies visgudrākā un vis­skaistākā Eiropas sieviete, kas sevī apvieno balerīnas profesiju ar aizrautīgu interesi par vismodernāko zi­nātni — ķīmiju un banālo briljantu vietā valkā kaklarotu no kristālā lodītēm, kuras pildītas ar luminiscējošu gāzi. Sīs lodītes iedarbojās uz amerikāņu iztēli.

Kad Rollings izbrauca ar kuģi uz Eiropu, kādā jaukā, saulainā rītā uz augšējā klāja, tenisa laukumā, viņš ieraudzīja Zoju Monrozu, kas spēlēto ar treneri. Rollings, saraucis uzacis, ilgi aplūkoja šo savieti, par kuru nule bija klaigājušas visas avīzes, un viņa miljardierim iepa­tikās. Tai pašā dienā, pēc vakariņām, sēdēdams bārā, viņš piedāvāja Zojai kļūt par viņa draudzeni. Sūkdama caur salmiņu ledainu dzērienu, Zoja atbildēja:

— Pateicos. Piedāvājumu pieņemu. Jums nebūs jā­viļas. Jūsu izvēle ir veiksmīga. Sieviešu aušības mani maz saista … Neaizmirstiet — esmu pārdzīvojusi re­volūciju, man bija izsituma tīfs, es kāvos pret sarkana­jiem … Es esmu godkārīga. Jūs esat liels cilvēks. Es ticu jums. Jums jāuzvar … Es vēlos būt jūsu personīgā sekretāre.

Rollings pagriezās uz augstā krēsla, viņa muti sa­šķobīja tikko manāms smīns, kas izteica vispārāko jaut­rības pakāpi.

—-/Jūs esat ārprātīga, — viņš teica. — Par personīgo sekretāru pie manis laužas četri bijušie karaļi un vai­rāki lielkņazi no krievu dinastijas … Bet, velns parāvis, jūs man patīkat…

Tā sākās viņu savienība, un Rollings nebija kļūdī­jies draudzenes izvēlē.

Parīzē viņš uzsāka sarunas par ķīmisko rūpnīcu ap­vienošanu trestā. Amerika ieguldīja lielus kapitālus Ve­cās Pasaules rūpniecībā. Rollinga aģenti piesardzīgi iepirka akcijas. Parīzē viņu dēvēja par «amerikāņu bi­feli». Tiešām, starp Eiropas rūpniekiem viņš likās mil­zenis. Rollings gāja savu ceļu ne ar ko nerēķinādamies. Viņa redzes stars bija šaurs. Sev priekšā viņš redzēja tikai vienu mērķi — sakoncentrēt vienās (savās) rokās pasaules ķīmisko rūpniecību.

Zoja Monroza ātri iepazina Rollinga raksturu, viņa cīņas paņēmienus. Izprata viņa spēku un viņa vājumu. Viņš slikti orientējās politikā un reizumis sarunāja ap­lamības par revolūciju un boļševikiem. Zoja Monroza nemanot sapulcināja ap viņu vajadzīgus un noderīgus cilvēkus. Satuvināja viņu ar žurnālistu aprindām un va­dīja preses konferences. Viņa uzpirka sīkus hronistus, kam Rollings nepievērsa uzmanību, bet viņi izdarīja mil­

jardierim vairāk pakalpojumu nekā solīdie žurnālisti, jo viņi kā moskīti iespiedās visās dzīves spraugās.

Kad viņa «izkārtoja» parlamentā nelielu kāda labējā deputāta runu «par nepieciešamību nodibināt ciešu kon­taktu ar amerikāņu rūpniecību, lai stiprinātu Francijas ķīmisko aizsardzību», Rollings pirmoreiz draudzīgi pa­spieda un vīrišķīgi pakratīja viņas roku.

— Ļoti labi, es pieņemu jūs par sekretāri, ar algu divdesmit septiņi dolāri nedēļā.

Rollings sāka ticēt Zojas Monrozas noderīgumam un kļuva ar viņu lietišķi atklāts, tas ir — līdz galam.

17.

Zoja Monroza uzturēja sakarus ar dažiem krievu emi­grantiem. Vienam no tiem — Semjonovam viņa regulāri izmaksāja algu. Viņš bija karalaika izlaiduma inženieris ķīmiķis, pēc tam praporščiks, tad baltais oficieris un emigrācijā nodarbojās ar sīkām komisijām.

Zojas Monrozas dienestā viņš pārzināja pretizlūko­šanu. Piegādāja viņai padomju žurnālus un laikrakstus, pienesa ziņas, pļāpas, baumas. Viņš bija izdarīgs, nasks un bez aizspriedumiem.

Reiz Zoja Monroza parādīja Rollingam izgriezumu no kāda Rēveles laikraksta, kur bija ievietots ziņojums, ka Petrogradā tiekot būvēts aparāts ar milzīgu graujošu spēku. Rollings iesmējās:

—  Blēņas, ar to nevienu nenobaidīs … Jums pārāk sakairināta iztēle. Boļševiki nav spējīgi kaut ko uz­būvēt.

Tad Zoja ielūdza uz brokastīm Semjonovu, un viņš sakarā ar avīzes rakstu pastāstīja dīvainu atgadījumu:

—   … Deviņpadsmitajā gadā Petrogradā īsi pirms savas bēgšanas es sastapu uz ielas draugu, poli, kopā ar viņu biju beidzis tehnoloģisko institūtu — Stasu Tik­linski. Plecos maiss, kājas aptītas ar paklāja strēmelēm, uz mēteļa ar krītu uzvilkti cipari — pēdas no stā­vēšanas rindās. Vārdu sakot, viss, kā pienākas. Bet seja moža. Piemiedz ar aci. Kas tad nu? «Es,» saka, «tādu zelta bedri uzgāju — ai ļautiņi! — miljoni! Kur nu —

simtiem miljonu (zeltā, protams!).» Es, skaidra lieta, mācos virsū — pastāsti. Viņš tikai smejas. Tā ari šķī­rāmies. Nedēļas divas pēc tam gāju pa Vasiļjevas salu, kur dzīvoja Tiklinskis. Atminējos par viņa zelta bedri, domāju, sak, palūgšu miljonāram pusmārciņu cukura. Iegāju. Tiklinskis gandrīz uz nāves gultas, roka un krū­tis sabindēti.

—   Kas tevi tā apstrādājis?

—   Pagaidi, — atbild, — svētā jaunava palīdzēs — atlabšu, es viņu nositīšu.

—   Ko?

—   Garinu.

Un viņš pastāstīja, tiesa, juceklīgi un miglaini, ne­vēlēdamies atklāt sīkumus, par to, kā vecs paziņa, inže­nieris Garins, piedāvājis viņam izgatavot ogles sveces kādam tur aparātam ar neparastu graujošu spēku. Lai ieinteresētu Tiklinski, inženieris apsolījis viņam procen­tus no peļņas. Pēc mēģinājumu pabeigšanas Garins plā­nojis aizbēgt ar gatavo aparātu uz Šveici, izņemt tur patentu un pašam nodarboties ar aparāta ekspluatāciju.

Tiklinskis ar aizrautību sāka strādāt pie ogļu sve­cēm. Uzdevums bija tāds: iespējami mazāka apjoma svecei jāizdala iespējami lielāks siltuma daudzums. Apa­rāta uzbūvi Garins turēja slepenībā, stāstīja, ka viņa princips neparasti vienkāršs un tāpēc mazākais mājiens var atklāt noslēpumu. Tiklinskis piegādāja Garinam piramīdveidīgus ogļu klucīšus, bet nemaz nevarēja pieru­nāt viņu parādīt aparātu.

Tāda neuzticēšanās darīja Tiklinski vai traku. Viņi bieži ķildojās. Reiz Tiklinskis izsekoja Garinu līdz vie­tai, kur viņš izdarīja mēģinājumus, — pussagruvušā namā, kādā nomaļā Petrogradas puses ielā.

Tiklinskis ielavījās tur Garinam pa pēdām un ilgi klīda pa kādām kāpnēm, tukšām istabām ar izdauzītiem logiem, līdz beidzot pagrabā saklausīja spēcīgu skaņu, kas atgādināja tvaika strūklas šņākoņu un pazīstamo de­gošu ogļu sveču smaržu.

Viņš piesardzīgi nokāpa pagrabā, taču kāja aizķērās aiz ķieģeļu lauskām, paklupa, sacēla troksni un soļu trīsdesmit no sevis aiz arkas kvēpekļa gaismā ierau­dzīja sašķobītu Garina seju. «Kas, kas tur?» Garins rne-

žonigi iekliedzās un šai pašā brīdī žilbinošs stars, ne resnāks par adāmo adatu, atrāvās no sienas un iegrie­zās Tiklinski šķērsām pār krūtīm un roku.

Tiklinskis atguva samaņu, gaismai austot, ilgi sauca pēc paliga un četrrāpus izvilkās no pagraba, noplūzdams asinīm. Viņu atrada garāmgājēji, ar rokas ratiņiem no­gādāja mājās. Kad Tiklinskis izveseļojās, sākās karš ar Poliju; viņam nācās mukt no Petrogradas.

Sis stāsts atstāja uz Zoju Monrozu ārkārtīgu iespaidu. Rollings neticīgi vīpsnāja: viņš ticēja vienīgi smacējošo gāzu spēkam. Bruņukuģi, cietokšņi, lielgabali, milzīgas armijas — tas viss, pēc viņa domām, bija bar­barisma paliekas. Lidmašīnas un ķīmija — lūk, vienīgie varenie kara ieroči. Bet nez kādi tur aparāti no Petro­gradas — blēņas, tīrās blēņas!

Taču Zoja Monroza nelikās mierā. Viņa nosūtīja Semjonovu uz Somiju, lai no turienes ievāktu precīzas ziņas par Garinu. Semjonovā nolīgts baltgvardu virsnieks pār­gāja ar slēpēm krievu robežu, uzmeklēja Petrogradā Garinu, runāja ar viņu un pat piedāvāja viņam strādāt kopā. Garins izturējās ļoti piesardzīgi. Acīm redzot viņam bija zināms, ka viņam seko no ārzemēm. Par savu aparātu viņš izteicās tikai tik daudz, ka cilvēku, kam tas piederēs, sagaida pasakaina varenība. Aparāta modeļa izmēģinā­jumi deva spožus rezultātus. Garins gaidīja vienigi bei­dzam darbus pie svecēm — piramīdām.

18.

Kādā lietainā vasaras sākuma svētdienas vakarā ugunis no logiem un neskaitāmas laternu ugunis atspo­guļojās Parizes ielu asfaltā.

Šķiet, pa melniem kanāliem virs uguņu bezdibeņa traucās slapji automobiļi, skrēja, sadūrās, virpuļoja iz­mirkuši lietussargi. Lietus migla bija piesātināta ar bul­vāru trūdaino miklumu, dārzeņu pārdotavu aromātu, ben­zīna tvanu un parfīmu.

Lietus straumītes ritēja pa grafīta jumtiem, pa

balkonu režģiem, pa milzīgiem, svītrainiem audekliem, kas bija pārstiepti virs kafejnīcām. Miglā blāvi iedegās, griezās, mirguļoja dažnedažādu izpriecu ugunīgās reklāmas.

Sīkie ļautiņi — pārdevēji un pārdevējas, ierēdnīši un kalpotāji — izklaidējās šai dienā, kā nu kurš varēja. Lielie dūži, biznesmeņi, solīdie, sēdēja mājās pie kamī­niem. Svētdiena bija melnā pūļa diena, kas atdota tam saplosīšanai.

Zoja Monroza, pievilkusi kājas, tupēja uz plata dī­vāna starp daudziem spilveniem. Viņa smēķēja un vē­rās kamīna liesmās. Rollings, frakā, kājas uz ķeblīša, bija novietojies lielā zvilni un arī smēķēja un vērās oglēs.

Viņa seja kamīna gaismā šķita sarkani nokaitēta — gaļīgais deguns, ar bārdiņu apaugušie vaigi, aiz puspie­vērtiem plakstiem mazliet iekaisušās pasaules pavēlnieka acis. Viņš nodevās tīkamai dīkdienībai, kas nepieciešama vienreiz nedēļā, lai atpūtinātu smadzenes un nervus.

Zoja Monroza izstiepa skaistās, kailās rokas un teica:

—   Rolling, pēc pusdienām pagājušas jau divas stundas.

—  Jā, — viņš atbildēja, — es, tāpat kā jūs, domāju, ka gremošana būs beigusies.

Zojas dzidrās, gandrīz sapņainās acis pārslīdēja pār miljardiera seju. Klusi, nopietnā balsī viņa to uzrunāja vārdā. Viņš atbildēja, nepakustēdamies iesilditajā zvilnī:

—  Jā, es klausos jūs, mana drostaliņ.

Atļauja runāt bija dota. Zoja Monroza pārsēdās uz dīvāna malas, apņēma rokām ceļgalus.

—   Sakiet, Rolling, — vai ķīmiskajās rūpnīcās ļoti jābaidās no sprādzieniem?

—  Jā gan. Akmeņogļu pārstrādes ceturtais pro­dukts — trotils ir ārkārtīgi spēcīga sprāgstviela. Asto­tais produkts ir pikrīnskābe; ar to piepilda flotes lielga­balu bruņu sitējus šāviņus. Taču eksistē vēl varenāka lietiņa — tas ir tetrils.

—   Kas tas tāds, Rolling?

—   Tās pašas akmeņogles. Benzols (CcHs), astoņdes­mit grādu karstumā sajaukts ar slāpekļskābi (HNO3), dod nitrobenzolu. Nitrobenzola formula — CeHsNOž. Ja mēs tajā divas daļas skābekļa O2 aizstāsim ar divām ūdeņ­raža daļām H2, tas ir, ja mēs nitrobenzolu astoņdesmit grādu karstumā sāksim lēnām sajaukt ar čuguna skaidi­ņām, ar nedaudz sālsskābes, tad mēs iegūsim anilīnu (C6H5NH2). Anilīns, sajaukts ar koka spirtu zem piec­desmit atmosfēru spiediena, dos dimetilanilīnu. Pēc tam izraksim milzīgu bedri, izveidosim tai apkārt zemes valni, iekšpusē uzbūvēsim šķūni un tur izdarīsim dimetilanilīna reakciju ar slāpekļskābi. Termometrus šai reakcijā mēs novērosim no tālienes ar tālskati. Dimetilanilīns ar slāpekļskābi mums dos tetrilu. Šis tetrils ir gatavais velns: nezināmu iemeslu dēļ tas dažkārt sprāgst reakcijas laikā un pārvērš putekļos milzīgas rūpnīcas. Diemžēl, mums ar to ir jānoņemas: apstrādāts ar fosgenu, tas dod zilu krāsu — kristalvioletu. Par šo lietiņu es nopelnīju brangu naudu. Jūs uzdevāt man dīvainu jautājumu… Hm … Es domāju, ka jūsu zināšanas ķimijā ir plašā­kas. Hm . .. Lai izgatavotu no akmeņogļu darvas, teiksim, piramidona tableti, kas, teiksim, remdinās jūsu galvas sāpes, jāiziet cauri gara procesu virkne … Ceļā no ak­meņoglēm līdz piramidonam, līdz smaržu flakonam vai līdz parastajam fotopreparātam guļ tādas velnišķīgas mantas kā trotils un pikrīnskābe, tādas lieliskas lietiņas kā brombenzilcianīds, hlorpikrīns, difenilhlorarsēns un tā tālāk, un tā tālāk, tās ir kaujas gāzes, no kurām šķauda, raud, rauj nost aizsargmaskas, slāpst, spļauj asinis, pār­klājas ar augoņiem, dzīvi pūst…

Tā kā Rollingam šai lietainajā svētdienas vakarā bija garlaicīgi, viņš labprāt nodevās pārdomām par ķīmijas lielo nākotni.

— Es domāju (viņš pavēcināja gar degunu pusizsmēķētu cigāru), es domāju, ka Cebaots radījis debesis un zemi un visu dzīvo radību no akmeņogļu darvas un vārā­mās sāls. Bībelē tieši tā tas nav teikts, bet var noskārst. Tas, kas valda pār akmeņoglēm un sāli, tas valda pār pa­sauli. Vācieši metās četrpadsmitā gada karā tikai tāpēc, ka deviņas desmitdaļas visas pasaules ķīmisko rūpnīcu piederēja Vācijai. Vācieši izprata akmeņogļu un sāls no­slēpumu: tai laikā viņi bija vienīgā kulturālā nācija. To­mēr viņi nebija paredzējuši, ka mēs, amerikāņi, deviņos

mēnešos varēsim uzcelt Edžvudas arsenāluVācieši mums atvēra acis, mēs sapratām, kur jāiegulda nauda, un tagad pasaules valdnieki būsim mēs, nevis viņi, jo nauda pēc kara atrodas pie mums un ķīmija — arī pie mums. Mēs pārvērtīsim Vāciju vispirms, bet pēc tās arī citas valstis, kas prot strādāt (neprašas izmirs dabiskā ceļā, šai ziņā mēs viņiem palīdzēsim), pārvērtīsim vienā milzīgā fabrikā … Amerikas karogs apjozīs zemeslodi kā kon­fekšu kārbu, pa ekvatoru un no pola līdz polam …

—   Rolling, — Zoja pārtrauca, — jūs pats piesauksiet nelaimi… Viņi tad kļūs par komunistiem … Pienāks diena, kad viņi paziņos, ka jūs viņiem vairs neesat va­jadzīgs, ka viņi vēlās strādāt paši savā labā … Ak, es jau esmu piedzīvojusi šīs šausmas … Viņi atteiksies at­dot jums jūsu miljardus …

—  Tad, manu drostaliņ, es pārplūdināšu Eiropu ar sinepju gāzi.

—   Rolling, būs par vēlu! — Zoja ciešāk apņēma ro­kām ceļgalu, sasvērās uz priekšu. — Rolling, ticiet man, es nekad neesmu devusi jums sliktus padomus … Es jau­tāju jums: vai ķīmiskajās rūpnīcās jābaidās no sprādzie­niem? … Strādnieku, revolucionāru, komunistu, mūsu ienaidnieku rokās — es to zinu — nonāks briesmīgi spē­cīgs ierocis … Viņi varēs no tālienes uzspridzināt ķīmis­kās rūpnīcas, pulvera pagrabus, sadedzināt aeroplānu eskadriļas, iznīcināt gāzu krājumus — visu, kas vien sprāgst un deg.

Rollings nocēla kājas no soliņa, viņa sarkanīgie plak­stiņi noraustījās, kādu brīdi viņš vērīgi raudzījās uz jauno sievieti.

—  Cik es noprotu, jūs atkal sākat runāt…

—  Jā, Rolling, jā, par inženiera Garina aparātu … Viss, kas par to tika ziņots, paslīdējis garām jūsu uzma­nībai … Bet es zinu, cik tas ir nopietni … Semjonovs atnesa man dīvainu priekšmetu. Viņš saņēmis to no Krie^ vijas …

Zoja piezvanīja. Ienāca sulainis. Viņa pavēlēja, un

'Edžvudas arsenāls — Amerikā lielākais ķīmiskās kara rūpniecības centrs Edžvudas tuvumā (ASV). Amerikāņu im­periālisti to uzcēla 1917.—1918. gadā.

sulainis atnesa nelielu priedes koka kasti, tajā atradās puscollas biezs tērauda loksnes gabals. Zoja izņēma tē­rauda gabalu un pacēla to pret kamīna gaismu. Cauri bie­zajam tēraudam ar kaut kādu asu rīku bija izgrieztas svītras, vijumi, un ieslīpi, it kā ar spalvu steigā bija uz­rakstīts — «Spēka pārbaude … spēka … Garins». Me­tālā gabaliņi dažu burtu vidū bija izkrituši. Rollings ilgi pētīja loksni.

—  Tas atgādina «spalvas pārbaudi», — viņš klusi ierunājās, — it kā ar naglu rakstīts mīkstā mīkiā.

—  Tas izdarīts Garina aparāta modeļa pārbaudē no trīsdesmit soļu atstatuma, — Zoja paskaidroja. — Sem­jonovs apgalvo, ka Garins cerot uzbūvēt aparātu, kas kā sviestu varētu pārgriezt pušu drednautu no divdesmit kabeļtauvu atstatuma … Atvainojiet, Rolling, bet es pie­prasu — jums jāiegūst šis briesmīgais aparāts.

Ne velti Rollings bija Amerikā izgājis dzīves skolu. Līdz pēdējai cīpsliņai viņš bija uztrenējies cīņai.

Treniņš, kā zināms, precīzi sadala piepūli muskuļu starpā un panāk tajos vislielāko iespējamo sasprindzi­nājumu. Tāpēc Rollingam, kad viņš iesaistījās cīņā, vis­pirms sāka darboties fantāzija, tā metās uzņēmumu ne­skartajos džungļos un tur atklāja kaut ko uzmanības vērtu. Stāt. Fantāzija beidza darboties. Ierunājās vese­līgais saprāts — novērtēja, salīdzināja, izsvēra, ziņoja: derīgi. Stāt. Ierunājās praktiskais prāts — aprēķināja, ierēķināja, sastādīja bilanci: aktīvs. Stāt. Ierunājās griba, spēcīga kā molibdena tērauds1 , Rollinga drausmīgā griba, un viņš kā bifelis ar asiņu pieplūdušām acīm lau­zās uz mērķi un sasniedza to, lai ko tas viņam un ci­tiem maksātu.

Aptuveni tāds pats process norisa arī šodien. Rollings pārlaida skatienu neizpētītā džungļiem, veselais saprāts teica: Zojai taisnība. Praktiskais prāts sastādīja bilanci: visizdevīgāk — plānus un aparātu nolaupīt, Garinu lik­vidēt. Punkts. Garina liktenis bija izšķirts, kredīts at­vērts, darbā stājās griba.

'Molibdena tērauds — īpaši izturīgs tērauda kau­sējums.

Rollings piecēlās no krēsla, nostājās ar muguru pret kamīna uguni un teica, izspīlējis apakšžokli: — Rīt gaidu Semjonovu Malzerbas bulvārī.

19.

Pēc šī vakara pagāja septiņas nedēļas. Garina dubult­nieks bija nogalināts Krestovkas salā. Semjonovs iera­dās Malzerbas bulvārī bez plāniem un aparāta. Rollings tik tikko neielauza viņam galvaskausu ar tintnīcu. Ga­rins vai viņa dubultnieks vakar bija redzēts Parizē.

Nākamajā dienā, kā parasti ap vieniem, Zoja iegrie­zās Malzerbas bulvārī. Rollings iesēdās viņai blakus slēgtā limuzīnā, atbalstīja zodu uz spieķa un izgrūda caur zobiem:

—  Garins Parīzē.

Zoja atslīga spilvenos. Rollings drūmi pavērās viņā.

—   Semjonovam jau sen vajadzēja nocirst galvu uz giljotīnas, viņš ir ķēpa, lēts slepkava, nekauņa un muļ­ķis, — Rollings teica. — Es uzticējos viņam un nonācu smieklīgā stāvoklī. Kā paredzams, šoreiz viņš ievilks mani pamatīgā ķezā …

Rollings sīki atstāstīja Zojai sarunu ar Semjonovu. Rollingu īpaši mulsināja notikums ar dubultnieku. Viņš saprata, ka pretinieks ir veikls. Garins bija vai nu zi­nājis par uzbrukumu, ko viņam gatavo, vai arī paredzē­jis, ka uzbrukums tik un tā nebūs novēršams, un sajau­cis pēdas, izbīdīdams priekšplānā sev līdzīgu cilvēku. Tas viss atstāja ļoti neskaidru iespaidu. Bet visnesapro­tamākais — kāda velna pēc viņam ievajadzējies apmek­lēt Parīzi?

Limuzīns slīdēja starp daudziem automobiļiem pa Elizejas laukiem. Diena bija silta, valga, vieglā, maigi zilā miglā iezīmējās Lielā Salona spārnotie zirgi un stikla kupols, augsto namu pusapalie jumti, markīzes[8] virs logiem, kastaņu kuplās lapotnes.

Automobiļos sēdēja — dažs izgāzies, dažs, uzcēlis kāju uz ceļgala, dažs sūkāja spieķa rokturi — lielākoties jaunbagātnieki, augumā pasīki zeļļi pavasarīgās platma­lēs, košās kaklasaitēs. Viņi veda brokastot uz Buloņas mežu mīlīgas meitenes, kuras ārzemnieku izklaidēšanai viņiem viesmīlīgi piegādāja Parīze.

Zvaigznes laukumā Zojas Monrozas limuzīns panāca ērtu mašīnu; tajā sēdēja Semjonovs un vīrietis ar dzel­tenu, tuklu seju un putekļainām ūsām. Viņi abi, paliekušies uz priekšu, gandrīz vai afekta stāvoklī sekoja kā­dam mazam, zaļam automobilim, kas Zvaigznes laukumā pagriezās uz apakšzemes dzelzceļa pusi.

Semjonovs norādīja uz to savam šoferim, taču caur mašīnu straumi bija grūti izlauzties. Beidzot viņi iz­lauzās un pilnā gaitā drāzās zaļajam automobilim šķēr­sām priekšā. Bet mašīna jau apstājās pie metropolitēna. No tās izlēca vidēja auguma cilvēks platā koverkota mē­telī un nozuda pazemē.

Tas viss norisa divās trijās minūtēs Rollinga un Zo­jas acu priekšā. Viņa uzsauca šoferim, lai tas piebrauc pie metro. Viņi apstājās gandrīz reizē ar Semjonovā ma­šīnu. Žestikulēdams ar spieķi, viņš pieskrēja pie limu­zīna, atvēra kristālā durvis un ierunājās briesmīgā uz­budinājumā:

— Tas bija Garins. Aizmuka. Vienalga. Šodien do­šos pie viņa uz Batinjolu, piedāvāšu izlīgumu. Rolling, vajag vienoties: cik jūs asignējat aparāta iegādei? Va­rat būt bez rūpēm — es rīkošos likuma ietvaros. Pie rei­zes, atļaujiet iepazīstināt jūs ar Stasu Tiklinski. Viņš ir solīds cilvēks.

Negaidīdams atļauju, Semjonovs pasauca Tiklinski. Tas piesteidzās pie greznā limuzīna, norāva platmali, klanījās un skūpstīja panes Monrozas rociņu.

Rollings, nesniegdams roku ne vienam, ne otram, zibsnīja acīm no limuzīna dziļumiem kā puma no krā­tiņa. Palikt uz laukuma ļaužu acu priekšā nebija sa­prātīgi.

Zoja ierosināja braukt brokastīs uz kreiso krastu, uz restorānu «La Peronse», kas šai gadalaikā maz ap­meklēts.

20.

Tiklinskis vai ik bridi klanījās, skrullēja nokarenās ūsas, valgām acīm raudzījās uz Zoju Monrozu un ēda ar apvaldītu rijību. Rollings drūmi sēdēja ar muguru pret logu. Semjonovs familiāri pļāpāja. Zoja šķita mierīga, burvīgi smaidīja, ar acīm pamāja viesmīlim, lai viņš biežāk piepilda viesiem glāzes. Kad pasniedza šampa­nieti, viņa palūdza Tiklinski sākt stāstījumu.

Viņš norāva no kakla zalveti:

—  Pana Rollinga labā mēs nežēlojām savas dzīvī­bas. Mēs pārgājām padomju robežu pie Sestroreckas.

—   Kas — mēs? — Rollings noprasīja.

—   Es un, ja panam labpatīk, mans paligs, kāds krievs no Varšavas, Balahoviča armijas virsnieks… Traki ne­žēlīgs cilvēks … Lai nolādēts šis virsnieks, kuces bērns, viņš nodarīja man vairāk ļauna nekā palīdzēja. Mans uzdevums bija izsekot, kur Garins izdara mēģinājumus. Es iekļuvu sagrautajā namā, pane un pans, protams, zina, ka šai mājā nolādētais inženieris ar savu aparātu gandrīz vai pārgrieza mani uz pusēm. Tur, pagrabā, es atradu tērauda loksni, pane Zoja to saņēma no manis un varēja pārliecināties par manu centību. Garins mēģinā­jumiem bija izraudzījis citu vietu. Es negulēju ne dienu, ne nakti, gribēdams attaisnot panes Zojas un pana Rol­linga uzticību. Es apaukstēju plaušas Krestovkas pur­vos un sasniedzu mērķi. Es izsekoju Garinu. Divdesmit septītā aprīļa naktī mēs ar palīgu iekļuvām viņa vasar­nīcā, piesējām Garinu pie dzelzs gultas un visu pārmek­lējām rūpīgi jo rūpīgi… Nekā … Jāpaliek vai trakam: nekādu pazīmju, kas norādītu uz aparātu … Bet es zināju, ka aparātu viņš slēpj vasarnīcā… Tad mans palīgs drusku paskarbāk izrēķinājās ar Garinu … Pane un pans sapratīs mūsu satraukumu … Es nesaku, ka mēs būtu rīkojušies pēc pana Rollinga norādījuma … Nē, mans palīgs pārāk iekarsa …

Rollings skatījās šķīvī. Zojas Monrozas garā roka, kas gulēja uz galdauta, ātri ņirbināja pirkstus, mirdzināja pulētos nagus, gredzenu briljantus, smaragdus, safīrus. Tiklinskis iedvesmojās, vērdamies uz šo nenovērtējamo roku.

—   Pane un pans jau zina, ka nākamajā dienā es sastapu Garinu galvenajā pastā. Svētā dievmāte, kas gan nepārbīsies, ieskrējis krūtīs dzīvam mironim! Tad vēl nolādētā milicija dzinās man pakaļ. Mēs kļuvām par upuri krāpniekam: nolādētais Garins savā vietā iesmē­rēja kādu citu. Es nolēmu vēlreiz pārmeklēt vasarnīcu: tur vajadzēja būt pazemei. Tai pašā naktī es devos turp viens, iemidzināju sargu. Iekāpu pa logu… Lai pans Rollings nesaprot mani kaut kā ačgārni … Kad Tiklin­skis upurē dzīvību, viņš upurē to idejas vārdā … Es varēju viegli vien izmesties pa logu laukā, kad saklau­sīju vasarnīcā tādus klaudzienus un rībienus, ka kuram katram mati saceltos stāvus … Jā, pan Rolling, šai brīdī es sapratu, ka jūs bija vadījis pats dievs kungs, kad no­sūtījāt mani izraut no krievu rokām briesmīgo ieroci, kuru viņi var vērst pret visu civilizēto pasauli. Tas bija vēsturisks brīdis, pane Zoja, zvēru jums pie šļahtas goda. Kā zvērs es metos uz virtuvi, no kurienes nāca troksnis. Es ieraudzīju Garinu, viņš gāza kaudzē pie sienas galdus, maisus un kastes. Pamanījis mani, viņš pakampa ādas čemodānu, kurā viņš parasti glabāja apa­rāta modeli, un ieskrēja blakus istabā. Es izrāvu revol­veri un metos viņam pakaļ. Viņš jau vēra vaļā logu, grasīdamies lēkt laukā. Es .izšāvu, viņš — čemodānu vienā rokā, revolveri otrā — atkāpās istabas kaktā, aiz­barikadējās ar gultu un sāka šaut. Tā bija īsta divkauja, pane Zoja. Lode caururba man cepuri. Pēkšņi viņš pār­klāja muti un degunu ar kādu lupatu, pastiepa pret mani metala cauruli — atskanēja šāviens, ne skaļāks par šampanieša korķa paukšķi, un tai pašā sekundē tūk­stoši sīku nadziņu iecirtās man nāsīs, kaklā, krūtīs, sāka mani plosīt, aiz neizturamām sāpēm acis pieplūda ar asarām, es sāku šķaudīt, klepot, manas iekšas kāpa augšā, un, piedodiet, pane Zoja, uznāca tāds vēmiens, ka es novēlos uz grīdas.

—  Difenilhlorarsēns sajaukumā ar fosgēnu, piec­desmit procenti katra, lēta manta, mēs ar šīm granātām tagad apbruņojam policiju, — Rollings piebilda.

—  Tā … Panam taisnība, tā bija gāzes granāta … Par laimi, caurvējš gāzi ātri izkliedēja. Es nācu pie sa­maņas un pusdzīvs aizvilkos līdz mājām. Es biju saindēts, sakauts, aģenti meklēja mani pa visu pilsētu, atlika tikai bēgt prom no Ļeņingradas, to mēs arī izdarījām ar lie­lām briesmām un pūlēm.

Tiklinskis noplātīja rokas un saguma, atdodamies žē­lastībai. Zoja pavaicāja:

—  Jūs esat pārliecināts, ka arī Garins bēga no Krie­vijas?

—  Viņam vajadzēja pazust. Pēc šī skandāla viņam tik un tā būtu bijis jādod paskaidrojumi kriminālizmeklēšanas nodaļai.

—   Bet kāpēc viņš izraudzījās tieši Parīzi?

—   Viņam vajadzīgas ogles — piramīdas. Viņa apa­rāts bez tām tikpat kā nepielādēts ierocis. Garins ir fi­ziķis. No ķīmijas viņš neko nesajēdz. Pēc viņa pasūtī­juma pie šīm piramīdām strādāju es, vēlāk tas, kas sa­maksāja par to ar savu dzīvību Krestovkas salā. Taču Garinam ir vēl viens kompanjons šeit, Parīzē, tam viņš arī nosūtīja telegramu uz Batinjolas bulvāri. Garins at­brauca šurp, lai sekotu mēģinājumiem ar piramīdām.

—   Kādas ziņas jūs esat ievākuši par inženiera Garina līdzdalībnieku? — Rollings noprasīja.

—  Viņš dzīvo trūcīgā viesnīcā Batinjolas bulvārī, mēs bijām tur vakar, vārtnieks mums šo to pastāstīja,— Semjonovs atbildēja. — Šis vīrs ierodas mājās vienīgi pārgulēt. Nekādu mantu viņam nav. No mājām viņš iz­iet buraudekla apmetnī, kādus Parīzē valkā mediķi, la­boranti un ķīmijas studenti. Acīm redzot viņš strādā kaut kur turpat tuvumā.

—   Izskats? Nelabais jūs rāvis, kāda man daļa gar viņa buraudekla apmetni? Vai vārtnieks jums aprakstīja viņa izskatu? — Rollings uzkliedza.

Semjonovs un Tiklinskis saskatījās. Polis pielika roku pie sirds.

—  Ja pans vēlas, mēs šodien pat dabūsim ziņas par šā kunga izskatu.

Rollings ilgi klusēja, viņa uzacis saraucās.

—  Kāds pamats jums apgalvot, ka tas, ko jūs vakar redzējāt kafejnīcā Batinjolas bulvārī, un cilvēks, kas iemuka pazemē Zvaigznes laukumā, — viena un tā pati persona, tieši inženieris Garins? Jus jau vienreiz kļudījāties Ļeņingradā. Ko?

Polis un Semjonovs atkal saskatījās. Tiklinskis aug­stākā mērā delikāti pasmaidīja:

—   Pans Rollings taču negribēs apgalvot, ka Garinam katrā pilsētā ir dubultnieki …

Rollings spītīgi papurināja galvu. Zoja Monroza sēdēja, ietinusi rokas sermuļādās, un vienaldzīgi rau­dzījās pa logu.

Semjonovs teica:

—   Tiklinskis pārāk labi pazīst Garinu, kļūdīšanās nav iespējama. Tagad svarīgi noskaidrot ko citu, Rol­ling. Atvēlēsiet mums vieniem pašiem nodarīt šo lietu — kādā jaukā rītā atstiept uz Malzerbas bulvāri aparātu un plānus vai arī strādāsiet kopā ar mums?

—   Nekādā gadījumā, — negaidīti ierunājās Zoja, jo­projām raudzīdamās pa logu. — Misters Rollings visai interesējas par inženiera Garina mēģinājumiem, miste­ram RolHngam visai vēlams iegūt īpašuma tiesības uz šo izgudrojumu, misters Rollings vienmēr darbojas stin­gras likumības robežās; ja misters Rollings būtu noti­cējis kaut vienam vārdam no tā, ko šeit nupat stāstīja Tiklinskis, tad, protams, nekavētos piezvanīt policijas komisāram, lai nodotu varas iestādēm šādu nelieti un noziedznieku. Bet, tā kā misters Rollings lieliski saprot, ka Tiklinskis sagudrojis visu šo notikumu, lai izvilinātu iespējami vairāk naudas, tad viņš augstsirdīgi atļauj arī turpmāk sniegt viņam sīkus pakalpojumus.

Pirmoreiz pie brokastu galda Rollings pasmaidīja, izņēma no vestes kabatas zelta zobu bakstāmo un iedūra starp zobiem. Tiklinskim uz sasarkušās pieres ar tālu atkāpušamies matiem parādījās sviedri, vaigi nolūka. Rol­lings teica:

—   Jūsu uzdevums: piegādāt man precīzas un izsme­ļošas ziņas pēc punktiem, kas šodien tiks jums darīti zināmi pulksten trijos Malzerbas bulvārī. No jums tiek prasīts kārtīgu detektīvu darbs — nekas vairāk. Nevienu soli, nevienu vārdu bez mana rīkojuma.

21

Balts, stiklots, mirdzošs pazemes dzelzceļa ziemeļudienvidu līnijas vilciens ar klusu dārdoņu joņoja pa tum­šām dzīlēm zem Parīzes. Līkumotajos tuneļos garām aizzibēja elektrisko vadu tīmekļi, cementa masīvā iedob­tas nišas, kur, skrejošo uguņu apspīdēts, spiedās strād­nieks, dzelteni burti uz melna fona: «Du Bonnet», «Du Bonnet», «Du Bonnet», apzīmēdami riebīgu dzērienu, kuru reklāmas ar varu dzina parīziešu apziņā.

Acumirklīga pietura. Pazemes gaismas pielieta sta­cija. Krāsaini reklāmu taisnstūri: «Brīnišķīgas ziepes», «Izturīgas bikšu lences», «Zābaksmērs ar lauvas galvu», «Autoriepas «Sarkanais sātans»», gumijas papēži, izpār­došana par lētām cenām universālos preču namos — «Luvra», «Daiļā puķu pārdevēja», «Lafajeta galerija».

Skaļš, smejošs pūlis — piemīlīgas universālveikalu pārdevējas, izsūtāmie zēni, ārzemnieki, jauni cilvēki ap­spīlētās žaketēs, strādnieki sviedrainos kreklos, kas sa­bāzti zem kumača jostām, — spiezdamies virzās uz vil­cienu. Momentāli atbīdās stikla durvis … «O-o-o-o,» pārskan nopūta, un dāmu cepurītes, izbolītas acis, vaļā pavērtas mutes, sasarkušas, jautras, saniknotas sejas vienā virpulī sāk gāzties iekšā. Konduktori ķieģeļkrāsas blūzēs, ieķērušies rokturos, ar vēderu iespiež publiku va­gonos. Blīkšķēdamas aizcērtas durvis; aprauts svilpiens. Vilciens kā ugunīga lenta ienirst pazemes melnajās velvēs.

Semjonovs un Tiklinskis sēdēja ziemeļu-dienvidu lī­nijas vagonā uz sānu sola, ar muguru pret durvīm. Po­lis nevarēja rimties:

—   Palūgšu panu ņemt vērā — vienīgi pieklājība mani attur no skandāliem … Simtreiz es biju gatavs aizsvilties … It kā nebūtu ēdis brokastis pie miljardieriem! Es uzspļauju virsū šīm brokastīm … Nosaukt mani par nelieti!

—  Eh, liecieties mierā, pan Stas. Mums maksā brangu naudu, no mums galu galā nekas netiek prasīts. Darbs nav bīstams, gandrīz vai patīkams: blandāmies pa kro­dziņiem un kafejnīcām . ..

—   Es prasu, lai mani cienī!

—   Rimsties, Stas, par cienīšanu naudu nemaksā! . ..

Pie durvim, aiz sola, kur sarunājās Tiklinskis un Sem­jonovs, atbalstījies ar elkoni pret vara stieni, stāvēja tas, kas kādreiz Arodbiedrību bulvārī sarunā ar Šeļgu bija nosaucis sevi par Pjankovu-Pitkeviču. Viņa mēteļa ap­kakle bija uzcelta un aizsedza sejas apakšējo dalu, plat­male uzvilkta virs acīm. Stāvēdams nevērīgi un laiski, pielicis pie mutes spieķa kaula rokturi, viņš vērīgi no­klausījās visu sarunu starp Semjonovu un Tiklinski, pie­klājīgi pavirzījās sāņus, kad viņi piecēlās, un izkāpa no vagona divas stacijas vēlāk — Monmartrā. Tuvākajā pasta nodaļā viņš nodeva telegramu:

«Ļeņingrada. Kritninālizmeklēšanas nodaļa. Šeļgam. Četrpirkstainais šeit. Notikumi draudoši.»

22.

Iznācis no pasta, viņš nogriezās šaurā blakus ieliņā, kuras nomīdītie pakāpieni veda uz Monmartra virsotni, vērīgi paskatījās visapkārt un iegāja tumšā krodziņā. Pa­lūdza avīzi, glāzi portvīna un iegrima lasīšanā.

Pēc dažām minūtēm no ielas krodziņā ātri ienāca kalsns cilvēks buraudekla apmetnī, ar atsegtu, gaišma­tainu galvu.

—  Sveiks, Garin, — viņš teica tam, kas lasīja avīzi. — Vari mani apsveikt… Veiksme …

Garins strauji piecēlās, paspieda viņam roku:

—  Viktor …

—  Ja, jā. Esmu traki priecīgs … Es pastavu uz to, ka mums ir jāizņem patents.

—   Nekādā gadījumā … Iesim.

Viņi izgāja no krodziņa, uzkāpa pa ieliņas pakāpie­niem augšā, nogriezās pa labi un ilgi soļoja garām netī­rām nomales mājām, garām dzeloņstieplēm iežogotiem klajumiem, kur uz auklām plandījās nožēlojama veļa, ga­rām sīkām rūpnīciņām un darbnīcām.

Diena dzisa. Pretī izretis nāca nogurušu strādnieku pulciņi. Seit, kalnos, liekas, dzīvoja cita cilvēku cilts, ci­tādas bija viņu sejas — stingras, kalsnas, spēcīgas. Šķiet, franču nācija, glābdamās no aptaukošanās un deģenerā­cijas, bija pacēlusies augstienēs virs Parīzes un šeit mierīgi un draudīgi gaida brīdi, kad varēs attīrīt no sa­lašņām lejas pilsētu un atkal iestūrēt Lutēcijas [9] kuģīti saulainā okeānā.

—  Šeit, — teica Viktors, ar amerikāņu slēdzeni slēg­dams vaļā kādas zema mūra šķūņa durvis.

23.

Garins un Viktors Lenuārs piegāja pie neliela ķieģeļu pavarda ar dūmtveri. Blakus uz galda rindās gulēja pira­mīdas. Uz pavarda, nolikts uz šķautnes, stāvēja biezs bronzas gredzens ar divpadsmit porcelāna kausiņiem, kas bija piestiprināti gredzena ārējai aplocei. Lenuārs aizde­dzināja sveci un ar savādu smīnu pavērās Garinā.

—   Pjotr Petrovič, mēs pazīstam viens otru nu jau gadus piecpadsmit, vai ne? Aiztecējis daudz ūdeņu. Jūs varējāt pārliecināties, ka esmu godīgs cilvēks. Kad es aizbēgu no Padomju Krievijas, jūs man palīdzējāt… No tā secinu, ka jūs neizturaties pret mani slikti. Sakiet, — kāda velna pēc jūs slēpjat no manis aparātu? Es taču zinu, ka bez manis, bez šīm piramīdām jūs esat neva­rīgs … Rīkosimies biedriski…

Vērīgi pētīdams bronzas gredzenu ar porcelāna kau­siņiem, Garins noprasīja:

—  Jūs vēlaties, lai es atklāju noslēpumu?

—  Jā.

—  Jus velaties but ša pasakuma līdzdalībnieks?

—  Jā.

—  Ja apstakli to prasīs, bet es domāju, ka šadi ap­stākļi radīsies visai drīz, jums mūsu pasākuma intere­sēs vajadzēs būt gatavam uz visu …

Nenovērsdams no Garina acis, Lenuārs apsēdās uz pavarda malas, viņa mutes kaktiņi ietrīcējās.

—  Jā, — viņš stingri noteica, — esmu ar mieru.

Garins kādu brīdi klusēja, plūkādams ar nagiem

bārdiņu.

—  Es jūs ņemšu par līdzdalībnieku … Bet ir viens noteikums … Tas jāizpilda nekavējoties …

—   Labi, piekritu jebkuram noteikumam.

—  Jūs zināt, Viktor, ka Parīzē uzturos ar viltotu pasi. Katru nakti es mainu viesnīcu. Vakar uzzināju, ka mani izseko. Sī izsekošana uzdota krievu baltgvardiem. Acīm Ļedzot mani uzskata par boļševiku aģentu. Man jānovirza izsekotāji uz aplamām pēdām.

—   Kas man jādara?

—  Jānogrimējas manā izskatā. Ja jūs notvers, parādī­siet savus dokumentus. Es vēlos dubultoties. Mēs abi esam viena auguma. Jūs nokrāsosiet matus, pielīmēsiet mākslīgu bārdiņu, mēs nopirksim vienādas drēbes. Pēc tam šovakar pat jūs pārbrauksiet no mūsu viesnīcas uz citu pilsētas daļu, kur mūs nepazīst, teiksim, uz Latīņu kvartālu. Līkop?

Lenuārs nolēca no pavarda, spēcīgi paspieda Garinam roku. Pēc tam viņš sāka skaidrot, kā viņam izdevies pa­gatavot piramīdas no alumīnija un dzelzs oksida (termita) maisījuma ar cieto eļļu un dzelteno fosforu.

Ielicis gredzena porcelāna kausiņos divpadsmit pira­mīdas, viņš aizdedzināja tās ar auklas palīdzību. Žilbi­nošs liesmu stabs pacēlās virs pavarda. Vajadzēja atkāp­ties šķūņa tālākajā stūrī: tik neizturama bija gaisma un svelme.

—  Lieliski, — Garins noteica. — Ceru, ka kvēpu nav nemaz.

—   Sai briesmīgajā temperatūrā viela sadeg pilnīgi. Materiāli ķīmiski attīrīti.

—   Labi. Sais dienās jūs piedzīvosiet brīnumus, — Ga­rins teica. — Ejam pusdienās. Mantas no viesnīcas atne­sis izsūtāmais. Pārnakšņosim kreisajā krastā. Bet rīt Parīzē parādīsies divi Garini … Vai jums ir otra slēdzene no šķūņa durvīm?

24.

šeit nebija ne spožās automobiļu straumes, ne dīkdienīgo gājēju, kas mežģī kaklus, vērdamies veikalu skat­logos, ne mulsinošo sieviešu, ne industriālo karaļu.

Svaigu dēļu grēdas, akmeņu kaudzes, ielas vidū zil­gana māla vaļņi un visgarām ietvei, izlikti kā milzīgs ga­balos sagriezts tārps, kanalizācijas cauruļu posmi.

Spartakietis Taraškins nesteigdamies soļoja uz salām, uz klubu. Viņam bija vislabākais noskaņojums. Vērotājs no malas pirmajā brīdi gan laikam noturētu viņu par sadrūmušu, bet šāds iespaids rastos vienīgi tāpēc, ka Taraš­kins bija nopietns, nosvērts cilvēks un jautrais noskaņo­jums viņam neizpaudās ārējās pazīmēs, ja neņem vērā klusu svilpošanu un līganu gaitu.

Kad līdz tramvajam bija atlikuši kādi simt soļi, viņš saklausīja jezgu un spiegšanu starp nogaļu grēdām. Viss pilsētā notiekošais, protams, tieši attiecās uz Taraškinu.

Viņš palūkojās aiz grēdām un ieraudzīja trīs zēnus platās biksēs un biezās blūzēs: divi, nikni sēkdami, dau­zīja trešo zēnu, kas bija mazāks augumā, basām kājām, bez cepures, ieģērbies vatētā jakā, tik noskrandušā, ka nevarēja ne nobrīnīties. Viņš klusēdams aizstāvējās. Viņa vājā seja bija saskrāpēta, mazā mute cieši sakniebta, brūnās acis — kā vilcēnam.

Taraškins tūdaļ satvēra aiz apkakles divus zēnus un pacēla gaisā, trešajam iebelza ar kāju, zeņķis iekaucās un nozuda aiz nogaļiem.

Pārējie divi, kūļādamies gaisā, sāka draudēt ar bries­mīgiem vārdiem. Taraškins sapurināja viņus spēcīgāk, un viņi nomierinājās.

—  Tā nav pirmā reize, kad redzu mokām mazākos, — teica Taraškins, ielūkodamies zēnu sēcošajos purniņos. — Lai vairāk tas neatkārtotos. Sapratāt?

Spiesti dot pozitīvu atbildi, zēni drūmi norūca:

—   Sapratām.

Tad Taraškins viņus palaida vaļā, un viņi, purpinā­dami, sak, gadies mums pa ķērienam, aizslāja, rokas ka­batās sabāzuši.

Piekautais mazais zēns arī dzīrās aizmukt, taču tikai pagrozījās uz vietas, vāri iekunkstējās un apsēdās, ierau­dams galvu skrandainajā jakā.

Taraškins noliecās pār viņu. Zēns raudāja.

—   Eh tu! — Taraškins teica. — Kur tu dzīvo?

—   Nekur, — zēns atbildēja no jakas apakšas.

—   Ko tas nozīmē — nekur? Māmiņa tev ir?

—   Nava.

—   Un tēva ar nav? Tā. Noklīdis bērns. Ļoti labi.

Taraškins stāvēja kādu bridi, izlīdzinājis krunkas uz deguna1 Zēns kā muša dīca zem jakas.

—   Ēst gribi? — Taraškins dusmīgi noprasīja.

—   Gribu.

—   Nu labi, nāc man līdz uz klubu.

Zēns pūlējās piecelties, taču neturējās uz kājām. Ta­raškins paņēma viņu uz rokām — puisēns nebija ne pudu smags — un aiznesa līdz tramvajam. Brauca ilgi. Pār­sēšanās vietā Taraškins nopirka baltmaizes klaipiņu, zēns krampjaini iecirta tajā zobus. Līdz Airēšanas skolai aiz­gāja kājām. Ievezdams zēnu pa vārtiņiem iekšā, Taraš­kins teica:

—  Tikai pieraugi, nepalaid nagus.

—   Nē, es tikai maizi zogu.

Zēns miegaini raudzījās uz ūdeni, kas meta saules zaķīšus uz lakotām laivām, uz sudrabzaļo vītolu, kas mērca upē savu krāšņumu, uz divairu un četrairu gikiem ar muskuļotiem un iedegušiem airētājiem. Viņa vājā se­jiņa bija vienaldzīga un sagurusi. Kad Taraškins aiz­griezās prom, zēns palīda zem koka laipām, kas savienoja kluba platos vārtus ar boniem, un droši vien tūdaļ iemiga, saritinājies kamoliņā.

Vakarā Taraškins izvilka viņu no laipu apakšas, lika nomazgāt upē seju un rokas un aizveda vakariņās. Zēnu nosēdināja pie galda kopā ar airētājiem. Taraškins pa­ziņoja biedriem:

—  So puišeli varētu paturēt klubā, neko daudz viņš nenoēdīs, pie ūdens pieradināsim, mums nasks zeņķis ir vajadzīgs.

Biedri piekrita: lai dzīvo. Zēns to visu mierīgi noklau­sījās, cienigi ēda. Ieturējis vakariņas, klusēdams norāpās no sola. Viņu nekas nepārsteidza — ne tas vien bija pie­dzīvots.

Taraškins aizveda zēnu uz boniem, lika apsēsties un uzsāka sarunu:

—   Kā tevi sauc?

—   Par Ivanu.

—   No kurienes nākdams?

—   No Sibīrijas. No Amūras, no augšteces.

—  Vai sen no turienes?

—  Vakar atbraucu.

—   Kā tuatbrauci?

—   Gan kājām vilkos, gan kastēs zem vagona.

—   Kas tevi dzina uz Ļeņingradu?

—   Nu, tā ir mana darīšana, — attrauca zēns un no­vērsās. — Redzams, bija vajadzība, ja atbraucu.

—  Pastāsti, es tev neko ļaunu nedarīšu.

Zēns neatbildēja un atkal pamazām sāka nozust jakā. Sai vakarā Taraškins neko vairāk no viņa neizdabūja.

25.

Divnieks, divairu sarkankoka sacīkšu giks, graciozs kā vijole, līdzīgi šautrai tikko manāmi slīdēja pa upes spoguli. Abi airu pāri plakaniski vilkās pa ūdens virsu. Šeļga un Taraškins baltās sporta biksītēs, līdz jostas vie­tai kaili, ar saules aprautām mugurām un pleciem sēdēja nekustīgi, sacēluši ceļgalus.

Stūrētājs, nopietns puisis jūrnieku cepurē un šallē, kas bija aptīta ap kaklu, vērās hronometrā.

—  Tuvojas negaiss, — noteica Šeļga.

Uz upes bija karsti, mežainajā krastā nekustējās ne­viena lapa. Koki likās pārmērīgi izstiepti. Debess tik loti pilna saules, ka tās kristalzilgā gaisma šķita krītam kris­tālu gāzmām. Sāpīgi žilbināja acis, spieda deniņos.

—  Airus ūdenī! — nokomandēja stūrētājs.

Airētāji reizē pieliecās pie izplestajiem ceļgaliem, at­vēzēja, iemērca airus, atgāzās, gandrīz apgulās, izstie­puši kājas, ieslīguši sēdekļos.

—  Viens — divi …

Airi ieliecās, giks kā bulta aizslīdēja pa upi.

—  Viens — divi, viens — divi, viens — divi! — ko­mandēja stūrētājs.

Vienmērīgi un ātri, taktī ar sirds pukstiem — ieelpu un izelpu airētāju augumi savilkās, pārliekdamies pār ceļ­galiem, un iztaisnojās kā atsperes. Vienmērīgi, asins plūs­mas ritmā, saspringti strādāja muskuļi.

Giks šāvās garām izpriecu laivām, kur braucēji bikš­turos bezpalīdzīgi kūļāja airus. Šeļga un Taraškins airē­dami raudzījās tieši sev pretī — uz stūrētāja pieri starp uzacīm, ieturēdami ar acīm līdzsvara līniju. No izpriecu laivām paguva tikai nosaukt pakaļ:

— Va velni! … Kā aizdiedza! …

Izbrauca jūrmalā. Atkal vienu minūti nekustīgi apgu­lās uz ūdens. Norausa sviedrus no sejas. Viens — divi! Pagrieza atpakaļ garām jahtklubam, kur kā sastinguši transparenti kristāliskajā tveicē nokarājās Ļeņingradas arodbiedrību sacīkšu jahtu milzīgās buras. Jahtkluba ve­randā spēlēja muziķa. Neplīvoja arī visgarām krastam izkārtie vieglie, krāsainie signālkarodziņi un vimpeļi. Upes vidū no laivām ūdenī metās brūni augumi, uzsizdami šļakatas.

Izslīdējis cauri peldētāju baram, giks iegāja Ņevkā, izšāvās pa tilta apakšu, dažas sekundes turējās blakus četrairu autrigeram [10] no kluba «Šautra», tad apdzina to (stūrētājs pār plecu noprasīja: «Varbūt paņemt tauvā?»), iebrauca šaurajā, kupli saaugušu krastu ietvertajā Krestovkā, kur sudraba vītolu zaļganajā ēnā slīdēja sieviešu mācību komandas sarkanie lakatiņi un kailie ceļgali, un apstājās pie Airēšanas skolas boniem.

Šeļga un Taraškins uzlēca uz boniem, uzmanīgi no­lika uz slīpajām laipām garos airus, noliecās pār giku un pēc stūrētāja komandas izrāva to no ūdens, pacēla uz ro­kām un ienesa platajos vārtos, šķūnī. Pēc tam pagāja zem dušas. Norīvējās, kamēr āda sarkana, un, kā piederas, izdzēra pa glāzei tējas ar citronu. Pēc visa tā viņi jutās kā nule piedzimuši šai brīnum jaukajā pasaulē, kas ir to vērta, lai beidzot ķertos pie tās labiekārtošanas.

26.

Atklātā verandā, otrā stāva augstumā (kur dzēra tēju), Taraškins stāstīja par vakardien atrasto zēnu.

— Izveicīgs, gudrs, prieks redzēt. — Viņš pārliecās pār margām un pasauca: — Ivan, panāc šurp!

Tūdaļ uz kāpnēm iedipējās basas kājas. Ivans iznāca verandā. Noskrandušo jaku viņš bija novilcis. (Sanitāru apsvērumu dēļ to sadedzināja virtuvē.) Kājās viņam bija airētāju biksītes un uz kailas miesas vadmalas veste, ne­ticami sadilusi, viscaur nosieta ar aukliņām.

—   Redzat, — Taraškins teica, norādīdams ar pirkstu uz zēnu, — lai kā pūlos pierunāt viņu novilkt vesti — ne­parko nevelk. Kā gan tu peldēsies, atbildi, kad jautā? Būtu vēl bijusi kārtīga veste, bet šitā — vanckars.

—   Peldēties es nevaru, — Ivans atteica.

—   Tevi jāmazgā pirtī, tu esi netīrs sušķis.

—   Nevaru pirtī mazgāties. Se, līdz šai vietai — varu, — Ivans norādīja uz nabu, samulsa un pievirzījās tuvāk durvīm.

Taraškins, kasīdams ar nagiem ikrus, uz kuru iede­guma palika baltas švīkas, nokrekšķējās aiz īgnuma:

—  Vari darīt ar viņu, ko gribi.

—   Vai tad tu, — ievaicājās Šeļga, — baidies no ūdens?

Zēns pavērās viņā bez smaida:

—   Nē, nebaidos.

—   Kāpēc tad negribi peldēties?

Zēns nodūra galvu, spītīgi saknieba lūpas.

—   Baidies vesti novilkt, baidies — ka nenozog? — Šeļga noprasīja.

Zēns paraustīja pleciņu, pasmīnēja.

—   Tad darīsim tā, Ivan: negribi peldēties — tā tava paša darīšana, bet vesti atstāt mēs nevaram. Ņem manu vesti, ģērbies nost.

Šeļga sāka pogāt vaļā savu vesti. Ivans kāpās atpa­kaļ. Viņa acis tramīgi šaudījās. Uzmeta Taraškinam lū­dzošu skatienu un visu laiku iesāņus virzījās uz stikla durvīm, kas bija pavērtas uz tumšām iekšējām kāpnēm.

—   Hej, tā spēlēties mums nebija norunāts! — Šeļga piecēlās, aizslēdza durvis, izņēma slēdzeni un nosēdās tieši pretim durvīm. — Nu, velc nost.

Zēns paskatījās visapkārt kā zvēriņš. Tagad viņš stā­vēja pie pašām durvīm — ar muguru pret stikliem. Uz­acis viņam savilkās kopā. Pēkšņi viņš apņēmīgi norāva savas skrandas un sniedza tās Šeļgam.

—   Ņem,'dod savējo.

Taču Šeļga ar vislielāko izbrīnu lūkojās nevis uz zēnu, bet garām viņa plecam — uz durvju stikliem.

—   Dodiet, — Ivans dusmīgi atkārtoja, — nav ko smieties! Neesat nekāds maziņais!

—   Ir gan jokupēteris! — Šeļga sāka skaļi smieties. — Pagriez muguru. (Zēns, it kā saņēmis triecienu, atsi­tās ar pakausi pret stiklu.) Pagriezies, tik un tā redzu, ka mugura tev aprakstīta.

Taraškins pietrūkās. Zēns kā viegls kamolītis pārripoja pār verandu, pārvēlās pār margām. Taraškins skrē­jienā tik tikko paguva viņu satvert. Ar asiem zobiem Ivans iecirtās viņam rokā.

—   Dumiķi! Beidz kostie.s!

Taraškins piespieda zēnu sev cieši klāt. Glaudīja pa zilgano skūto galvu.

—   īsts mežonēns. Trīc kā pelīte. Rimsties jel, neko ļaunu mēs tev nedarīsim.

Zēns norima Taraškina rokās, tikai sirds dauzījās. Pēkšņi viņš iečukstēja savam mierinātājam ausī:

—   Neļaujiet viņam, man uz muguras nedrīkst lasīt. Nevienam nav atļauts. Par to mani nositīs.

—. Nelasīsim jau, tas mūs neinteresē, — atkārtoja Taraškins, raudādams aiz smiekliem.

Šeļga visu šo laiku stāvēja terases pretējā pusē, grauza nagus, rauca uzacis kā cilvēks, kas cenšas atmi­nēt kādu mīklu. Pēkšņi viņš pieskrēja klāt un, neraugo­ties uz Taraškina pretošanos, pagrieza zēnu ar muguru pret sevi. Pārsteigums, gandrīz šausmas atplaiksnījās viņa sejā. Ar tintes zīmuli zem lāpstiņām uz zēna vā­jās muguras bija uzrakstīts sviedros izplūdušiem, pusizdzisušiem burtiem:

«Pjotram Gar … Rezul … i visiepriec … olivīnu ceru sasniegt piecu kilom … ru dziļumā, turpi , .. meklējumus, nepiec :.. palīdzība … Bads … steidzies ekspedīc …»

—   Garins, tas ir Garins! — iekliedzās Šeļga. Sai brīdī kluba pagalmā tarkšķēdams un pakšķēdams iedrā­zās kriminālizmeklēšanas nodaļas motociklets un aģenta balss sauca no lejas:

—   Biedri Šeļga, jums — steidzama . ..

Tā bija Garina telegrama no Parīzes.

Zelta zīmulītis pieskārās bloknotam:

—  Jūsu uzvārds, godāts kungs?

—   Pjankovs-Pitkevičs.

— Jūsu apmeklējuma nolūks? …

—  Pasakiet misteram Rollingam, — Garins paziņoja, — ka man uzdots vest sarunas par viņam zināmo inže­niera Garina aparātu.

Sekretārs vienā mirklī nozuda. Pēc minūtes Garins pa riekstkoka durvīm ienāca ķīmijas karaļa kabinetā. Rollings rakstīja. Nepaceldams acis, piedāvāja apsēs­ties. Pēc tam — nepaceldams acis:

—  Sīkas naudas operācijas kārto mans sekretārs, — ar gurdu roku viņš satvēra sausēkli un uzsita pa uz­rakstīto, — tomēr esmu gatavs jūs uzklausīt. Dodu di­vas minūtes. Ko jaunu varat pateikt par inženieri Garinu?

Pārmetis vienu kāju pār otru, tālu izstieptām rokām aptvēris ceļgalu, Garins teica:

—   Inženieris Garins vēlas zināt, vai jums ir precīzi zināms, kādam nolūkam domāts viņa aparāts.

—  Jā, — atbildēja Rollings, — rūpnieciskajā ražo­šanā, cik man zināms, aparāts var modināt zināmu in­teresi. Esmu runājis ar dažiem mūsu koncerna valdes locekļiem, viņi ir ar mieru iegādāties patentu.

—  Aparāts nav domāts rūpniecībai, — Garins skarbi attrauca, — tas ir iznīcināšanas ierocis. Aparātu, tiesa, ar panākumiem var izmantot metalurģijā un kalnrūpnie­cībā. Bet pašlaik inženierim Garinam ir citi nodomi.

—  Vai politiski?

—   Ē … Politika inženieri Garinu maz interesē. Viņš cer nodibināt tieši tādu sociālo iekārtu, kas visvairāk at­bilstu viņa gaumei.

—   Kur nodibināt?

—  Visur, proti, visos piecos kontinentos.

—   Oho! — Rollings noteica.

—   Inženieris Garins nav komunists, nomierinieties. Bet viņš nav arī gluži jūsējais. Atkārtoju — viņam ir visplašākie nodomi. Inženiera Garina aparāts dod viņam iespēju realizēt vispārdrošāko fantāziju. Aparāts jau uz­būvēts, to var demonstrēt kaut vai šodien.

—   Hm! — Rollings noteica.

—  Garins sekoja jūsu darbībai, mister Rolling, un uzskata, ka jums ir krietns vēriens, taču jums trūkst lie­las idejas. Nu — ķīmiskais koncerns. Nu — ķīmiskais gaisa karš. Nu — Eiropas pārvēršana par Amerikas tirgu… Tas viss ir sekli, nav centrālās idejas. Inže­nieris Garins piedāvā jums sadarboties.

—   Kurš no jums ir jucis? — Rollings noprasīja.

Garins sāka smieties, spēcīgi paberzēja ar pirkstu

degunu.

—  Redziet, — jau tas ir labi, ka jūs klausāties mani nevis divas, bet deviņarpus minūtes.

—  Esmu ar mieru piedāvāt inženierim Garinam piec­desmit tūkstošus franku par viņa izgudrojuma pa­tentu, — teica Rollings, atkal ķerdamies pie rakstīšanas.

—   Priekšlikums jāsaprot tā: ar spēku vai viltību jūs esat nolēmuši iegūt aparātu, bet ar Garinu izrēķināties tāpat kā ar viņa palīgu Krestovkas salā?

Rollings strauji nolika spalvu, tikai divi sarkani plankumi uz viņa vaigu kauliem nodevīgi liecināja par satraukumu. Viņš paņēma no pelnu trauka kūpošu ci­gāru, atgāzās krēslā un pavērās Garinā ar neko neiz­teicošām, miglainām acīm.

—  Ja pieņemam, ka esmu nodomājis tieši tā rīko­ties ar inženieri Garinu, tad kas no tā izriet?

—   Izriet, ka Garins acim redzot ir kļūdījies.

—   Kāpēc?

—   Uzskatīdams, ka jūs esat lielāka mēroga nelie­tis, — Garins noskaldīja lēnām, pa balsienam, jautri un izaicinoši raudzīdamies Rollingā.

Tas tikai izpūta zilu dūmu mutuli un uzmanīgi pa­vicināja cigāru gar degunu.

—   Būtu muļķīgi dalities peļņā ar inženieri Garinu, kad es varu paņemt visus simt procentus, — viņš teica. — Tātad, lai pieliktu punktu, es piedāvāju simt tūksto­šus franku un ne santīma vairāk.

—   Nudien, mister Rolling, jūs kaut ko putrojat. Jūs taču ne ar ko neriskējat. Jūsu aģenti Semjonovs un Tik­linskis izsekojuši, kur dzīvo Garins. Paziņojiet policijai, un viņu arestēs kā boļševiku spiegu. Aparātu un plānus nozags tas pats Tiklinskis un Semjonovs. Tas viss jums maksās ne vairāk par pieciem tūkstošiem. Bet Garinu, lai viņš turpmāk nemēģinātu atjaunot plānus, va­rēs nosūtīt pa etapu uz Krieviju caur Poliju, kur viņu uz robežas nokniebs. Vienkārši un lēti. Kāpēc tad jāiz­dod simt tūkstoši franku?

Rollings piecēlās, iešķībi paskatījās uz Garinu un sāka staigāt, grimdams ar lakādas kurpēm sudrabainā pa­klājā. Pēkšņi viņš izvilka roku no kabatas un uzsita knipi.

—   Lēta spēlīte, — viņš ierunājās, — jūs melojat. Esmu apdomājis visas iespējamās kombinācijas piecus gājienus uz priekšu. Man nekas nedraud. Jūs esat vien­kārši lēts šarlatāns. Garinu sagaida mats. Viņš to zina un atsūtījis jūs kaulēties. Par viņa patentu es nedošu pat divus luidorus. Garins ir izsekots un iekritis. (Rol­lings aši paskatījās pulkstenī, aši iebāza to vestes ka­batā.) Vācieties pie velna!

Garins tikmēr arī bija piecēlies un stāvēja pie galda, nodūris galvu. Kad Rollings aizsūtīja viņu pie velna, viņš pārvilka roku pār matiem un ierunājās vārgā balsī, kā cilvēks, kas negaidīti iekļuvis slazdā.

—   Labi, mister Rolling, es piekrītu visiem jūsu no­teikumiem. Jūs minējāt simt tūkstošus …

—  Ne santīma! — Rollings nokliedza. — Vācieties prom, vai ari jūs izmetīs!

Garins aizbāza pirkstus aiz apkakles, viņa acis izvalbījās. Viņš sagrīļojās. Rollings ierēcās:

—   Bez trikiem! Arā!

Garins sāka gārgt un novēlās sāniski uz galda. Viņa labā roka atsitās pret aprakstītajām papīra lapām un krampjaini tās sagumzīja. Rollings pieskrēja pie elek­triskā zvana. Acumirklī uzradās sekretārs …

—   Izmetiet šo subjektu . ..

Sekretārs pietupās kā panteris, elegantās ūsiņas saspurojās, zem plānās žaketes pietūka tērauda mus­kuli . .. Bet Garins jau virzījās prom no galda — sā­niski, sāniski, klanīdamies Rollingam. Skriešus nolai­dās pa marmora kāpnēm Malzerbas bulvāri, ielēca īrētā mašīnā ar paceltu jumtu, nosauca adresi, aizbīdīja abas loga rūtis, nolaida zaļus aizkariņus un aprauti, griezīgi iesmējās.

No žaketes kabatas viņš izvilka saņurcītu papīra lapu un uzmanīgi izgludināja to uz ceļgaliem. Uz čaukstošās lapas (izrautas no liela bloknota) Rollinga plašajā rok­rakstā bija uzmestas piezīmes šāsdienas darījumiem. Acīm redzot brīdī, kad kabinetā ienāca Garins, uzmanībā saspringušā Rollinga roka bija sākusi rakstīt mehāniski, izpauzdama slepenas domas. Trīs reizes, rindu zem rin­das, bija uzrakstīts: «Gobelēnu iela sešdesmit trīs, inženieris Garins». (Tā bija Viktora Lenuāra jaunā ad­rese, kuru Semjonovs nupat kā tika paziņojis pa tele­fonu.) Pēc tam: «Pieci tūkstoši franku — Semjonovam …»

— Vareni! Velns ar ārā! Tas nu gan ir ķēriens! — čukstēja Garins, saudzīgi gludinādams lapiņas uz ceļ­galiem.

28

Pēc desmit minūtēm Garins izlēca no automobiļa Sanmišelas bulvārī. Spoguļlogi kafejnīcā «Panteons» bija pacelti. Zāles dziļumā pie galdiņa sēdēja Viktors Le­nuārs. Ieraudzījis Garinu, viņš pamāja ar roku un iz­sita knipi.

Garins steidzīgi apsēdās pie viņa galdiņa — ar mu­guru pret gaismu. Šķita, ka viņš apsēdies spoguļa priekšā: Viktoram Lenuāram bija tāda pati iegarena bārdiņa, mīksta platmale, tauriņā sasieta kaklasaite, ža­kete no svītrota auduma.

—   Vari apsveikt — veiksme! Neticami! — teica Ga­rins, smiedamies ar acīm. — Rollings bija gatavs uz visu. Sagatavošanas izdevumus sedz viens pats. Kad sāksies ekspluatācija, piecdesmit procentu kopieņēmumu — viņam, piecdesmit — mums.

—   Vai kontraktu parakstīji?

—   Parakstīsim pēc divām trim dienām. Aparāta de­monstrēšanu nāksies atlikt. Rollings izvirzija notei­kumu — parakstīs tikai pēc tam, kad pats savām acīm būs redzējis, kā darbojas aparāts.

—  Vai pudeli šampanieša izmaksāsi?

—  Divas, trīs, duci.

—   Tomēr žēl, ka šī haizivs aprīs mums pusi peļ­ņas, — teica Lenuārs, pamādams sulainim: — Pudeli Irruā, vissausāko …

—   Bez kapitāla mēs, Viktor, tik un tā nevaram iz­vērsties. Ja nu izdotos mans Kamčatkas pasākums, des­mit Rollingus aizsūtītu pie visiem velniem.

—   Kāds Kamčatkas pasākums?

Sulainis atnesa vīnu un kausus, Garins uzsmēķēja ci­gāru, atgāzās salmu krēslā un šūpodamies, piemiedzis acis, sāka stāstīt:

—  Vai atceries Nikolaju Hristoforoviču Mancevu, ģeologu? Piecpadsmitajā gadā viņš uzmeklēja mani Pet­rogradā. Viņš nupat kā bija atgriezies no Tālajiem Aus­trumiem, nobijies no mobilizācijas, un lūdza manu pa­līdzību, lai netiktu nosūtīts uz fronti.

—   Vai Mancevs strādāja angļu zelta kompānijā?

—   Rīkoja izlūkekspedīcijas uz Ļenu, uz Aldanu, pēc tam uz Kolimu. Stāstīja brīnumu lietas. Viņi uzgājuši burtiski zem kājām piecpadsmit kilogramus smagus tīr­radņus … Tad, lūk, man dzima ideja, manas dzīves ģe­niālā ideja … Tas ir pagalam pārdroši, pat neprātīgi, bet es tam ticu. Bet, ja reiz ticu, tad pats nelabais mani neapstādinās. Redzi, dārgais, pasaulē vienīgā manta, kuru es kāroju iegūt ar visu būtni, — tā ir vara … Ne­vis šāda tāda karaļa vai imperatora vara, — tas ir sekli, banāli, garlaicīgi. Nē, absolūta vara … Izdevīgā brīdī tev sīki izstāstīšu par saviem plāniem. Lai valdītu, vaja­dzīgs zelts. Lai valdītu tā, kā es vēlos, vajag vairāk zelta nekā visiem industrijas, biržas un citiem karaļiem kopā . . .

—   Tiešām, plāni tev ir drosmīgi, — jautri iesmējies, teica Lenuārs.

—   Es esmu uz pareizā ceļa. Visa pasaule man būs šeit! — Garins sažņaudza dūrē mazo roku. — Virziena rādītāji manā ceļā — tie ir ģeniālais Nikolajs Hristoforovičs Mancevs, pēc tam Rollings, pareizāk — viņa mil­jardi un, treškārt — mans hiperboloīds …

—   Kā tad palika ar Mancevu?

—    Toreiz, piecpadsmitajā gadā, es mobilizēju visu savu naudiņu vairāk ar nekaunību nekā uzpirkšanu, at­brīvoju Mancevu no karaklausības un nosūtīju viņu ar nelielu ekspedīciju uz Kamčatku, uz mežonīgu kaktu, kur pats velns kāju nespertu … Līdz septiņpadsmitajam ga­dam viņš man vēl rakstīja: darbs viņam bija smags, bez­gala grūts, dzīves apstākļi lopiski … Astoņpadsmitajā gadā — pats saproti — viņa pēdas pazuda … No viņa meklējumiem atkarīgs viss …

—   Ko viņš tur meklē?

—   Viņš neko nemeklē… Mancevam vienīgi jāap­stiprina mani teorētiskie paredzējumi. Klusā okeāna pie­krasti — Āzijas un Amerikas pusē — veido okeāna di­benā nogrimuša sena kontinenta malas. Šādam milzu smagumam bija jāietekmē arī ugunīgi šķidro zemes dzīļu iežu izvietojums. Dienvidamerikas darbojošos vulkānu ķēdes — Andos un Kordiljeros, Japānas un, beidzot, Kamčatkas vulkāni apliecina, ka olivīna joslas izkusušie ieži — zelts, dzīvsudrabs, olivīns un citi Klusā okeāna malās atrodas daudz tuvāk zemes virspusei nekā citās zemeslodes vietās … [11] Vai saproti?

—  Nesaprotu, kāpēc tev vajadzīga šī olivīna josla?

—  Lai valdītu pār pasauli, dārgais… Nu, iedzer­sim. Uz panākumiem …

29.

Melnā zīda blūzītē, kādas valkā universālveikala pārdevējas, īsos svārciņos, vienkāršā cepurītē Zoja Mon­roza izlēca no autobusa, pārskrēja pāri trokšņainai ielai un iegāja milzīgajā kafejnīcā «Globuss», kas aizņēma veselu kvartālu.

Sameklēja brīvu galdiņu. Uzsmēķēja papirosu. Lika viesmīlim atnest litru sarkanvīna un nosēdās pie pil­nas glāzes, iespiedusi vaigus dūrēs.

— Nav labi, maziņā, tu sāc nodzerties, — teica vecs aktieris, kas, iedams garām, papliķēja Zojai pa muguru.

Viņa izsmēķēja jau trīs papirosus. Beidzot nestei­dzīgi pienāca tas, ko viņa gaidīja, — drūms, plecīgs vī­rietis ar šauru, matiem noaugušu pieri un saltām acīm. Ūsas viņam bija uzskrullētas, krāsainā apkakle iespiedu­sies spēcīgajā kaklā. Viņš bija nevainojami ģērbies — bez lieka šika. Apsēdās. Strupi sasveicinājās ar Zoju. Pārlaida skatienu visapkārt, un viens otrs nodūra acis. Tas bija Gastons Pīļknābis, pagātnē — zaglis, pēc tam laupītājs no slavenā Bono bandas. Karā viņš uzdienēja līdz apakšvirsniekam un pēc demobilizācijas pārgāja mie­rīgajā komisijas darbā — izpildīja starpnieka lomu da­žādos slepenos un tumšos darījumos.

Pret Zoju Monrozu Gastons izturējās ar vislielāko cieņu. Sastapies ar viņu nakts restorānos, godbijīgi aici­nāja dejot un skūpstīja roku, ko darīja vienīgai sievietei Parīzē. Zoja uzturēja ar viņu draudzību, un viņš lāgu lāgiem izpildīja viskutelīgākos skaistās sievietes uzde­vumus.

Sūkdams skābo vīnu, piemiedzis acis no pīpes dū­miem, Gastons nīgri klausījās, ko viņam stāstīja Zoja. Beigusi viņa noknikšķināja pirkstus. Gastons teica:

—  Tas ir bīstami.

—   Gaston, ja tas izdosies, jūs esat nodrošināts uz visiem laikiem.

—   Ne par kādu naudu, godātā kundze, ne slapju, ne sausu darbiņu es tagad neuzņemšos: nav vairs tie laiki. Šodien bandīti uzskata par labāku strādāt policijā, bet profesionāli zagļi — izdot avīzes un nodarboties ar po­litiku. Ja jūs gribat nolīgt mani par naudu, es atteik­šos. Cita lieta — izdarīt to priekš jums. Tad es riskētu nolauzt sev sprandu.

Zoja izlaida dūmu no košsarkano lūpu kaktiņa, maigi pasmaidīja un uzlika skaisto roku uz Pīļknābja piedur­knes.

—   Labi, izdariet to priekš manis …

30.

Rollinga mašīna apstājās Monmartrā, šaurā ieliņā, ko apgaismoja kāds desmits nakts restorāna logu.

Zemā, ar spoguļstikliem un spoguļsienām, karstā un piesmēķētā zālē, ciešā burzmā, starp serpentīnu, lido­jošiem baloniņiem un konfetī šūpojās dejotāju pāri, ap­vīti ar papīra lentām.

Klaudzēja klavieres. Gaudoja, spiedza vijoles, trīs nēģeri, mirkdami sviedros, dauzīja pa bļodām, rēca auto­mobiļu taurēs, klabināja dēlīšus, zvanīja, dārdināja šķīv­jus, zvetēja pa turku bungām.

—  Ceļu, mani bērni, ceļu ķīmijas karalim! — aiz­gūtnēm kliedza restorāna saimnieks, ar grūtībām samek­lēja vietu pie šaura galdiņa un nosēdināja Zoju un Rol­lingu. Pār viņiem nolija baloniņi, konfetī, serpentīns.

—  Jums pievērš uzmanību, — Rollings ierunājās.

Zoja, pusnolaidusi plakstus, dzēra šampanieti.

Viņa lēnām pagrieza galvu — kādas tumšas, it kā ar ogli apvilktas vīrieša acis raudzījās uz viņu drūmā sa­jūsmā. Kas viņš tāds? Ne francūzis, ne anglis. Šķita, ka viņa šo vīrieti jau būtu kur redzējusi.

Viesmīlis, izspraucies caur dejotājiem, pasniedza Zojai zīmīti. Viņa izbrīnījās, atlaidās pret dīvāna atzveltni. Pašķielēja uz Rollingu, kas sūca cigāru, izlasīja:

«Zoja, tas, uz ko jūs skatāties ar tādu maigumu, ir Garins. Skūpstu rociņu. Semjonovs.»

Viņa laikam tik briesmīgi nobāla, ka turpat tuvumā kāda balss pārskanēja troksni: «Skatieties, dāmai slikti.» Tad Zoja pastiepa tukšu kausu un viesmīlis ielēja šam­panieti.

Rollings pajautāja:

—   Ko jums raksta Semjonovs?

—   Pateikšu vēlāk.

—  Vai viņš neraksta jums par kungu, kas jūs nekau­nīgi pēta? Tas ir tas pats, kas vakar bija pie manis. Es viņu izdzinu.

—  Rolling, vai jūs viņu nepazīstat? … Atcerieties, Zvaigznes laukumā … Tas ir Garins.

Rollings tikai nosēcās. Izņēma cigāru: «Ahā.» Pēkšņi viņa sejā parādījās tā pati izteiksme, kāda bija toreiz, kad viņš skraidīja pa kabineta sudrabaino paklāju, ap­domādams visas iespējamās cīņas kombinācijas piecus gājienus uz priekšu. Toreiz viņš skaļi izsita knipi. Ta­gad viņš pavērsa pret Zoju savaikstītu muti:

—   Braucam, mums nopietni jāparunā.

Durvīs Zoja atskatījās. Caur dūmiem un serpentīna tīmekļiem viņa atkal ieraudzīja Garina mirdzošās acis. Pēc tam — neizprotami kā reibonī — Garina seja du­bultojās: kāds vīrietis, kas sēdēja pretī inženierim, ar muguru pret dejotājiem, pievirzījās viņam blakus, un viņi abi raudzījās uz Zoju. Vai arī tā bija spoguļu ro­taļa! …

Uz mirkli Zoja aizvēra acis un tad skriešus devās pa nobružāto kroga paklāju lejā pie automobiļa. Rollings viņu gaidīja. Aizcirtis durvis, miljardieris pieskārās vi­ņas rokai.

—   Es neesmu jums visu izstāstījis par tikšanos ar šo viltus Pjankovu-Pitkeviču… Šis tas man nav sapro­tams: kāpēc viņam ievajadzējās tēlot histēriju? Viņš taču nevarēja lolot cerības, ka manī atradīsies kaut kripatiņa žēluma . .. Visa viņa izturēšanās ir aizdomīga. Kāpēc viņš pie manis nāca?… Kāpēc uzgāzās virsū gal­dam? …

—   Rolling, to jūs neesat stāstījis …

—  Jā, jā … Apgāza pulksteni … Saburzīja manus papīrus…

—  Viņš mēģināja nozagt jūsu papīrus?

—   Ko? Nozagt? — Rollings brīdi klusēja. — Nē, tā tas nebija. Viņš zaudēja līdzsvaru un atsitās ar roku pret mapi… Tur atradās dažas lapas…

—  Jūs esat pārliecināts, ka nekas nav pazudis?

—  Tās bija pavisam nesvarīgas piezīmes. Tās iz­rādījās saburzītas, vēlāk es iemetu tās papīrkurvī.

—  Es jūs lūdzu, pacentieties atcerēties sarunu visos sīkumos …

Limuzīns apstājās Sēnas ielā. Rollings un Zoja ienāca guļamistabā, Zoja ātri nometa drēbes un apgulās zem brokāta baldahīna platā, skulptūrām rotātā gultā ar ērgļa kājām — vienā no īstajām imperatora Napoleona Pirmā gultām. Rollings, lēnām izģērbdamies, staigāja pa paklāju un, atstādams apģērba gabalus uz apzeltītiem krēsliem, uz galdiņiem, uz kamīna dzegas, sīki jo sīki stāstīja par Garina vakardienas apmeklējumu.

Zoja klausījās, atspiedusies uz elkoņa, Rollings vilka nost bikses, lēkādams uz vienas kājas. Šai brīdī viņš ne­bija līdzīgs karalim. Pēc tam viņš apgulās, noteica: «Tas nu ir pilnīgi viss,» — un uzvilka atlasa segu līdz degu­

nam. Gaišzila naktslampiņa apgaismoja grezno guļam­istabu, izsvaidītos drēbju gabalus, zelta amorus uz gultas stabiņiem un segā iegrimušo Rollinga gaļīgo degunu. Viņa galya ieslīga spilvenā, mute pa pusei atvērās, ķī­mijas karalis aizmiga.

Sis sēcošais deguns traucēja Zojai it īpaši. Viņa uz­lika roku uz acīm. Viņai acu priekšā neatvairāmi rēgojās Garina bālā, izaicinošā, skaistā, enerģiskā seja. Zoja pa­purināja galvu, lai aizdzītu rēgu, — nē, seja cieši rau­dzījās viņā caur papīra lentu līgano tīklu … «Bezmiegs garantēts,» — nodomāja Zoja, un pēkšņi skaudra doma it kā izdūrās viņai cauri no galvas līdz papēžiem: «Gas­tons tagad pie viņa …»

Zoja izslīdēja no segas apakšas, steidzīgi uzvilka ze­ķes. Rollings ieņurdējās miegā, bet apgriezās tikai uz ot­riem sāniem.

Zoja aizsteidzās uz garderobi. Uzvilka lietusmēteli, cieši savilka jostu. Atgriezās guļamistabā pēc somiņas, kurā glabājās nauda …

— Rolling, — viņa klusu pasauca, — Rolling … Mēs esam pagalam …

Bet miljardieris atkal tikai ieņurdējās. Zoja nokāpa vestibilā un ar grūtībām atvēra augstās ārdurvis. Sēnas iela bija tukša. Šaurā spraugā starp mansardu jumtiem spīdēja blāvs, dzeltenīgs mēness. Zoju pārņēma skumjas. Viņa raudzījās uz šo mēness ripu virs snaudošās pilsē­tas … «Ak dievs, ak dievs, cik baigi, cik drūmi . ..» Ar abām rokām uzvilka cepurīti dziļāk uz pieres un aizstei­dzās uz krastmalu.

31.

Vecais trīsstāvu nams Gobelēnu ielā numur sešdesmit trīs ar vienu sienu izgāja uz tukšu klajumu. No šīs puses logi bija tikai trešajā stāvā — mansardā. Otra akla siena pieslējās parkam. Pret ielu pavērstajā fasādē, pirmajā stāvā, ietves līmenī atradās kafejnīca ormaņiem un šo­feriem. Otru stāvu aizņēma draņķīga viesnīca. Trešajā stāvā — mansardā tika izīrētas istabas pastāvīgiem mītniekiem. Tur varēja nokļūt pa vārtiem un garu tuneli.

Bija otrā nakts stunda. Gobelēnu ielā — neviena gaiša loga. Kafejnīca jau slēgta, visi krēsli sakrauti uz gal­diem. Zoja apstājās pie vārtiem, kādu brīdi skatījās uz numuru sešdesmit trīs. Mugurai bija auksti. Izšķīrās. Piezvanīja. Nošvīkstēja aukla, vārti pavērās. Viņa ieslī­dēja tumšajā vārtu telpā. Vārtniece pa gabalu nopukojās: «Naktī jāguļ, atgriezties vajag laikā.» Bet nepajau­tāja, kas atnācis.

Zoju pārņēma briesmīgs nemiers. Viņas priekšā stie­pās zems, drūms tunelis. Gāzes radziņš apgaismoja gru­buļainās sienas, kas bija nokrāsotas ar tumšu eļļas krāsu. Semjonovā norādījumi bija šādi: tuneļa galā — pa kreisi — vītņu kāpnes — trešais stāvs — pa kreisi — vienpadsmitā istaba.

Tuneļa vidū Zoja apstājās. Viņai likās, ka tālumā, pa kreisi, kāds aši pabāza galvu un nozuda. Vai negriez­ties atpakaļ? Viņa ieklausījās — ne skaņas. Viņa aiz­skrēja līdz pagriezienam un apstājās smirdošā lauku­miņā. Šeit sākās šauras vītņu kāpnes, tik tikko apgais­motas kaut kur no augšas. Zoja sāka iet uz pirkstgaliem, baidīdamās pieskarties lipīgajām margām.

Visa māja gulēja. No otrā stāva laukumiņa aplupusi arka veda uz tumšu gaiteni. Kāpdama augstāk, Zoja atskatījās, un atkal viņai likās, ka aiz arkās kāds pa­bāza galvu un nozuda . . . Tikai tas nebija Gastons Pīļknābis… «Nē, nē, Gastons šeit vēl nav bijis, nav paguvis …»

Trešā stāva laukumiņā Zoja atvilka elpu. Ja Garins nebūs mājās, viņa gaidīs to šeit līdz rītam. Ja viņš būs mājās, gulēs, viņa neies prom, kamēr nebūs atdabūjusi papīra lapu, ko viņš paņēmis no galda Malzerbas bulvārī.

Zoja novilka cimdus, mazliet sakārtoja matus zem cepurītes un devās pa kreisi gaitenī, kas veidoja asu pa­griezienu. Uz piektajām durvīm ar baltu krāsu bija uz­vilkti lieli cipari — 11. Zoja nospieda rokturi, durvis viegli atvērās.

Nelielā istabā pa vaļā atstātu logu krita mēness gaisma. Uz grīdas rēgojās atvērts čemodāns. Spilgti baltoja izmētāti papīri. Pie sienas, starp mazgājamo gal­diņu un kumodi, uz grīdas sēdēja cilvēks vienā kreklā,

kailie ceļgali bija pacelti, milzīgas izskatījās kailās pē­das… Mēness apgaismoja pusi sejas, spīdēja plaši ieplesta acs un baltoja zobi — cilvēks smaidīja. Pavērusi muti, bez elpas Zoja raudzījās uz nekustīgā smaidā sa­stingušo seju — tas bija Garins.

Šodien no rīta kafejnīcā «Globuss» viņa bija teikusi Gastonam Pīļknābim: «Nozodz Garinam plānus un apa­rātu un, ja iespējams, nogalini.» Šovakar viņa bija re­dzējusi cauri dūmakai virs šampanieša kausa Garina acis un sajutusi: ja tāds vīrietis pamestu ar pirkstu, viņa visu atstātu, aizmirstu, ietu viņam līdz. Naktī, ap­tvērusi draudošās briesmas un devusies meklēt Gastonu, lai viņu brīdinātu, Zoja vēl pati neapzinājās, kas viņu tādā satraukumā trenca pa naksnīgo Parīzi un beidzot noveda Gobelēnu ielā. Kādas jūtas piespieda šo gudro, salto, nežēlīgo sievieti ienākt istabā pie cilvēka, kuru viņa bija nolēmusi nāvei?

Zoja raudzījās uz Garina zobiem un izvalbīto aci. Klusi iekliedzās aizsmakušā balsī, pienāca klāt un no­liecās pār inženieri. Viņš bija beigts. Seja zilgana. Uz kakla pietūkušas skrambas. Tā bija tā pati seja — novājējusi, aicinoša, mirdzošām acīm, ar konfetī mīkstajā bārdiņā … Zoja pieķērās pie mazgājamā galdiņa ledainā marmora, ar pūlēm piecēlās. Viņa vairs neatcerējās, kā­lab bija nākusi šurp. Rūgtas siekalas piepildīja muti. «Atliek vēl tikai zaudēt samaņu un nogāzties zemē.» Ar pēdējiem spēkiem viņa izrāva pogu no apkakles, kas viņu smacēja. Devās uz durvīm. Durvīs stāvēja Garins.

Tāpat kā tam tur — uz grīdas, viņam spīdēja zobi, atvērti sastingušā smaidā. Viņš pacēla pirkstu un pa­draudēja. Zoja saprata, aizlika mutei priekšā roku, lai neiekliegtos. Sirds dauzījās, it kā iznira no dzelmes … «Dzīvs, dzīvs . . .»

—   Nogalināts neesmu es, — čukstēja Garins, vēl aizvien draudēdams, — jūs nogalinājāt Viktoru Lenuāru, manu palīgu … Rollingu sagaida giljotīna …

—  Dzīvs, dzīvs, — viņa izdvesa.

—   Kāpēc jūs esat šeit? …

—   Es meklēju Gastonu …

—   Ko, ko?

—   Cilvēku, kam biju uzdevusi jus nonāvēt…

—   Es to paredzēju, — Garins teica, vērdamies viņai acīs.

Zoja atbildēja kā sapnī:

—  Ja Gastons būtu jūs nonāvējis, es padarītu sev galu …

—   Nesaprotu …

Viņa atsaucās gluži kā nemaņā, maigā, dziestošā balsī:

—  Es pati nesaprotu …

Šī saruna notika durvīs. Mēness logā slīga aiz gra­fīta jumta. Klīzdams ar skatienu istabā, Garins klusu ierunājās:

—  Jūs atnācāt pēc Rollinga autografa?

—  Jā. Apžēlojiet.

—   Ko? Rollingu?

—   Nē. Mani. Apžēlojiet, — viņa atkārtoja.

Pēkšņi Garins saspringa, ieklausījās. Ar strauju kus­tību izrāva Zoju aiz durvīm. Joprojām spiezdams viņas roku augšpus elkoņa, aizslēpās aiz arkas un pavērās uz kāpnēm …

—   Ejam. Es izvedīšu jūs no šejienes caur parku … Klausaties, jūs esat apbrīnojama sieviete, — viņa acīs atplaiksņījās ārprāta humors, — mūsu ceļi savienoju­šies … Vai jūtat to? …

Garins ar Zoju skrēja pa vītņu kāpnēm lejā. Viņa nepretojās.

Apakšējā laukumiņā Garins nogriezās kaut kur tumsā, apstājās, uzrāva vaska sērkociņu[12] un ar pūlēm atslēdza ierūsējušas durvis, kas acīm redzot ilgus gadus nebija virinātas.

—   Kā redzat, viss ir ieplānots.

Viņi izgāja zem tumšiem, mikliem parka kokiem. Šai brīdī no ielas pa vārtiem ienāca policijas grupa, kuru Garins pirms ceturtdaļstundas bija izsaucis pa telefonu.

Šeļga labi atcerējās «zaudēto bandinieku» Krestovkas salas vasarnīcā. Toreiz (Arodbiedrību bulvārī) viņš sa­prata, ka Pjankovs-Pitkevičs noteikti vēlreiz ieradīsies vasarnīcā pēc tā, ko viņš bija noglabājis pagrabā. Va­kara krēslā (tai pašā dienā) Šeļga ielavījās vasarnīcā, neiztraucējis sargu, un ar kabatas lukturīti nokāpa pa­grabā. «Bandinieks» tūdaļ bija zaudēts: virtuvē divu soļu attālumā no lūkas atradās Garins. Sekundi pirms Šeļgas parādīšanās viņš ar čemodānu rokā bija izlēcis no pa­graba un stāvēja aiz durvīm, pieplacis pie sienas. Viņš ar troksni aizcirta aiz Šeļgas lūku un sāka sviest tai virsū ogļu maisus. Šeļga, pacēlis lukturīti, ar smaidu raudzī­jās, kā caur lūkas spraugām bira gruži. Viņš dzīrās uz­sākt miera sarunas. Augšā negaidīti iestājās klusums. Dzirdēja kādu skrienam prom, pēc tam — norībēja šā­vieni, pēc tam — mežonīgs kliedziens. Tā bija sadursme ar četrpirkstaino. Pēc stundas ieradās milicija.

Pazaudējis «bandinieku», Šeļga izdarīja labu gājienu. Tieši no vasarnīcas viņš milicijas automobilī aizdrāzās uz jahtklubu, uzmodināja kluba dežurantu, izspūrušu jūrnieku ar aizsmakušu balsi, un negaidīti noprasīja:

—   Kāds vējš?

Jūrnieks, protams, nemaz nedomādams, uzreiz at­bildēja:

—   Dienvidrietumu.

—  Cik balles?

—   Piecas.

—  Vai varat galvot, ka visas jahtas stāv savās vietās?

—  Jā, varu.

—   Kas apsargā jahtas?

—   Petjka, sargs.

—   Atļausiet apskatīt bonus.

—  Tieši tā, apskatīt bonus, — attrauca jūrnieks, pa atmiegam nevarēdams iedabūt rokas matrožu blūzes pie­durknēs.

—  Petjka! — viņš iesaucās nodzertā balsī, iznākdams ar Šeļgu kluba verandā. (Neviens neatsaucās.) — No­teikti kaut kur pampst, velc viņu aiz kājas, — teica jūr­nieks, uzsliedams apkakli pret vēju.

Sargu atrada tuvējos krūmos — viņš saldi krāca, apsedzis galvu ar aitādas kažoka apkakli. Jūrnieks izla­mājās. Sargs nokrekšķējās, piecēlās. Visi devās uz bo­niem, kur virs tēraudpelēka, jau zilgmojoša ūdens šūpo­jās vesels mastu mežs. Šļakstēja viļņi. Pūta spēcīgs, rei­zumis brāzmains vējš.

—  Vai esat pārliecināts, ka visas jahtas ir savās vie­tās? — Šeļga atkal noprasīja.

—  Trūkst «Oriona», viņš Pēterhofā … Uz Streļņu arī aizzēģelētas divas laivas.

Šeļga aizgāja pa šļakstošiem dēļiem līdz bonu ma­lai un tur pacēla tauvas gabalu: viens gals bija piesiets pie gredzena, otrs acīm redzami nogriezts. Dežurants ne­steigdamies apskatīja piestātni. Pastūma matroža cepuri uz deguna. Nebilda ne vārda. Aizsoļoja gar boniem, skai­tīdams ar pirkstu jahtas. Novēzēja ar roku vējā un ieklie­dzās ar neticamu enerģiju:

—   Petjka, miguža gatavais! Lai tu trīsdesmit reizes smirdošā ūdenī slīktu un nenoslīktu, kur tev bija acis! «Bibigonda» nozagta, labākā sacīkšu jahta! …

Petjka skaļi pūta, brīnījās un sita sev pa sāniem ar aitādas piedurknēm. Te vairs nebija ko darīt. Šeļga aiz­brauca uz ostu.

Pagāja vismaz trīs stundas, iekāms viņš ātrā apsar­dzes kuterī iejoņoja atklātā jūrā. Brāza spēcīgs vējš. Ku­teris ierakās viļņos. Ūdens šļakatas aizmigloja binokļa stiklus. Kad uzlēca saule — Somijas ūdeņos, tālu aiz bākas — krasta tuvumā bija redzama bura. Tur starp zemūdens akmeņiem dauzījās nelaimīgā «Bibigonda». Tās klajš bija pamests. No kutera raidīja vairākus šā­vienus, formas pēc, — bija jāatgriežas tukšām rokām.

Tā aizbēga pār robežu Garins, iegūdams šai naktī vēl vienu «bandinieku». Par četrpirkstainā līdzdalību šai spēlē zināja vienīgi viņš un Šeļga. Sai sakarā Šeļgam atpakaļceļā uz ostu domu gaita bija šāda:

«Ārzemēs Garins vai nu pārdos mīklaino aparātu, vai arī brīvībā pats to ekspluatēs. Šis izgudrojums Savienī­bai pagaidām ir zaudēts, un, kas to lai zina, vai nākotnē tam nebūs liktenīga loma. Bet ārzemēs Garinam ir drauds — četrpirkstainais. Iekāms cīņa ar viņu nav pa­beigta, Garins neuzdrošināsies rādīties ar aparātu dienas gaismā. Turklāt, ja šai cīņā nostājas Garina pusē, tad iznākumā var vēl vinnēt. Katrā gadījumā, vismuļķīgā­kais, ko varētu pasākt (un visizdevīgākais Garinam), — nekavējoties arestēt Ļeņingradā četrpirkstaino.» Secinā­jums bija vienkāršs: Šeļga tieši no ostas atbrauca uz savu dzīvokli, pārģērba sausu veļu, piezvanīja uz kriminālizmeklēšanas nodaļu, ka «lieta pati likvidējusies», iz­slēdza telefonu un nolikās gulēt, pasmējies par to, kā četrpirkstainais, saindējies ar gāzēm un varbūt ievainots, patlaban, ko kājas nes, mūk prom no Ļeņingradas. Tāds bija Šeļgas prettrieciens, revanšējoties par zaudēto «ban­dinieku».

Un lūk — telegrama (no Parīzes): «Četrpirkstainais šeit. Notikumi draudoši.» Tas bija sauciens pēc palī­dzības.

Jo ilgāk Šeļga domāja, jo skaidrāks kļuva — jālido uz Parīzi. Viņš uzzināja pa telefonu, kad izlido pasa­žieru aeroplāni, un atgriezās verandā, kur nemainīgajā nokrēslā sēdēja Taraškins un Ivans. Mazais bezpajumt­nieks, pēc tam, kad bija izlasīta uz viņa muguras ar tintes zīmuli uzrakstītā vēstule, nomierinājās un nešķīrās no Taraškina.

Cauri lapotnei no oranžajiem ūdeņiem atplūda balsis, airu šļakstiem, sieviešu smiekli. Lietas, tikpat vecas kā pati pasaule, norisa salās zem meža tumšajām pazarēm, kur satrauktās balsīs nerimtīgi sasaucās kaut kādi put­niņi, pogoja lakstīgalas. Viss dzīvais, izniris no garās ziemas lietavām un puteņiem, steidzās dzīvot, līksmā ne­gausībā kampa šās nakts reibinošo burvīgumu. Taraškins apņēma ar vienu roku Ivanu ap pleciem, atspiedās pret margām un sastinga, — raudzījās caur lapotni ūdenī, kur nedzirdami slīdēja laivas.

—   Nu, kas ir, Ivan, — ierunājās Šeļga, pievilkdams tuvāk krēslu un noliekdamies pie zēna sejas, — kur tev labāk patīk: tur vai šeit? Tālajos Austrumos tu, rādās, dzīvoji pusbadā?

Ivans nekustīgi raudzījās uz Šeļgu. Viņa acis no­krēslā šķita skumīgas kā vecim. Šeļga izvilka no vestes kabatas ledus konfekti un padauzīja ar to Ivanam pret zobiem, kamēr tie atvērās, ledus konfekte ieslīdēja mutē.

—    Mēs, Ivan, pret zēniem izturamies labi. Strādāt neliekam, vēstules uz muguras nerakstām, septiņus tūkstošus verstu braukt zem vagoniem nezin kur nesū­tām. Redzi, cik pie mums uz salām ir labi, un vai tu zini, kam tas viss pieder? To visu esam atdevuši bērniem uz mūžīgiem laikiem. Ir upi, ir salas, ir laivas, ir sviest­maizes ar desu — ēd, cik gribi» viss tavs …

—  Tā jūs zeņķi vēl samaitāsiet, — Taraškins iebilda.

—   Nekas, nesamaitāšu, viņš ir prātīgs. Ivan, kur tu esi dzimis?

—  Mēs no Amūras, — Ivans nelabprāt atbildēja. — Māte nomira, tēvs krita karā.

—   Kā tad tu iztiki?

—  Gāju pie svešiem, strādāju.

—  Tik mazs?

—   Kas par to … Zirgus ganīju …

—  Nu, bet pēc tam?

—  Pēc tam mani paņēma …

—   Kas paņēma?

—  Ceļotāji. Viņiem vajadzēja zēnu — kokos kāpt, sēnes, riekstus lasīt, vāveres ķert ēšanai, aizskriet, kur pasūta …

—  Tātad paņēma tevi ekspedīcijā? (Ivans pamāja un brītiņu klusēja.) Atbildi, nebaidies. Mēs tevi nenodosim. Tagad tu esi mūsējais …

—   Astoņas dienas un naktis braucām ar kuģi… Do­mājām, ka nepaliksim dzīvi. Un vēl astoņas dienas gā­jām kājām. Kamēr nonācām pie uguns kalna …

—  Tā, tā, — Šeļga noteica, — tātad ekspedīcija devās uz Kamčatku.

—  Nu jā, uz Kamčatku … Dzīvojām mēs būdā … Par revolūciju ilgi neko nezinājām. Kad uzzinājām, trīs aizgāja, pēc tam vēl divi aizgāja, nebija vairs ko bāzt mutē. Palikām viņš un es …

—  Tā, tā, bet kas tas «viņš» tāds bija? Kā viņu sauca?

Ivans atkal sadrūvējās. Šeļga viņu ilgi mierināja, glaudīja zemu nodurto, apcirpto galvu …

—  Ja pateikšu, mani nositīs. Viņš solījās nosist…

—   Kas?

—   Nu Mancevs Nikolajs Hristoforovičs … Viņš teica: «Es tev uz muguras uzrakstīju vēstuli, tu nemazgājies, kreklu, vesti nost nevelc, lai arī pēc gada, lai ari pēc di­viem — aizkļūsti līdz Petrogradai, sameklē Pjotru Petroviču Garinu un parādi viņam, kas uzrakstīts, viņš tevi apbalvos . . .»

—  Kāpēc tad Mancevs pats nebrauca uz Petrogradu, ja viņam vajadzēja satikt Garinu?

—   Baidījās no boļševikiem … Viņš teica: «Viņi ne­gantāki par velniem. Viņi mani noslaktēs. Viņi,» saka, «vjsu zemi līdz ubaga spieķim noveduši — vilcieni neiet, pasts nepienāk, nav ko mutē bāzt, no pilsētas visi aiz­laidušies …» Kā viņš var zināt, — jau sesto gadu tup pie kalna .. .

—   Ko viņš tur dara, ko meklē?

—  Gaidi, ka viņš tev teiks? Tikai es zinu… (Ivanam jautri, viltīgi iedzirkstījās acis.) Zeltu pazemē meklē …

—  Vai atrada?

—  Viņš, vai? Protams, atrada …

—  Vai ceļu uz kalnu, kur tup Mancevs, parādīt va­rēsi, ja tas būs vajadzīgs?

—   Protams, varēšu … Tikai jūs mani nenododiet, citādi viņš, zin, dusmīgs…

Šeļga un Taraškins ar vislielāko uzmanību klausījās zēna stāstu. Šeļga vēlreiz vērīgi aplūkoja uzrakstu uz zēna muguras. Tad nofotografēja to.

—  Tagad kāp lejā, Taraškins tevi nomazgās ar zie­pēm, liecies gulēt, — Šeļga teica. — Tev nebija nekā: ne tēva, ne mātes, tikai izbadis vēders. Tagad ir viss, visa līdz kaklam, dzīvo, mācies, audz vesels. Taraškins tevi ievadīs dzīvē, tu klausi viņu. Paliec sveiks. Pēc dienām trim sastapšu Garinu, nodošu viņam tavu vēstuli.

Šeļga iesmējās, un drīz vien viņa velosipēda spuldze palēkdamās aizdrāzās aiz tumšajiem brikšņiem.

33.

Iemirdzējās alumīnija spārni augstu pār zaļo lid­lauku, un sešvietīga pasažieru lidmašīna nozuda aiz sniegbaltiem mākoņiem. Pavadītāji bariņā pastāvēja, at­gāzuši galvas pret spožo zilgmi, kur laiski riņķoja mai­tu ērglis un gaisu švīkāja bezdelīgas, bet duralumīnija putns jau lidoja velns zina kur.

Seši pasažieri, atlaidusies gurkstošajos pītajos krēs­los, raudzījās uz mēļi zaļo zemi, kas lēnām krita lejup. Pa to kā dzīpari aizvijās ceļi. Rotaļīgi, mazliet nošķie­bušies, likās ēku puduri, baznīcu torņi. Pa labi, tālumā, izpletās zili ūdeņi.

Pārslīdēja mākoņa ēna, aizklādama uz zemes kartes sīkumus. Drīz arī pats mākonis uzradās turpat apakšā.

Piekļāvušies logiem, visi seši pasažieri smaidīja maz­liet samocītiem smaidiem, kā cilvēki, kas prot pār sevi valdīt. Gaisa satiksme vēl bija jaunums. Neraugoties uz komfortablo kabīni, žurnāliem un katalogiem, kas bija izlikti uz nolaižamiem galdiņiem, uz šķietami drošu mājī­gumu, pasažieriem tomēr nācās sev iegalvot, ka gaisa satiksme galu galā daudz mazāk bīstama nekā, piemē­ram, kājām pāriet ielu. Pavisam cita lieta gaisā. Sastap­sies ar mākoni — iznirsi cauri, tikai kabīnes logu rūtis apsvīdīs, norībinās krusa pa duralumīniju vai sakratīs lidaparātu kā ceļa grambā, — iekrampēsies krēsla pītaj'ās parocēs, izvalbījis acis, bet kaimiņš jau šķelmīgi smiesies: tā tik bija grambiņa! … Uzbrāzīs viesulis, tāds, kas vienā acumirklī nogāž buriniekam mastus, sal-auž stūri, noslauka trakojošā jūrā laivas, cilvēkus, bet me­tālā putns, izturīgs un izmanīgs, nosvērsies uz spārna, spēcīgāk iedūcinās motorus un uzspurgs tūkstoš metru virs viesuļvētras centra.

Vārdu sakot, nepagāja ne stur.da, kad pasažieri ka­bīnē jau bija apraduši ar tukšumu zem kājām un šūpo­šanos. Motora rēkoņa traucēja runāt. Viens otrs uzlika austiņas ar mikrofona membrānām, sākās sarunas. Šeļgām pretim sēdēja apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis apvalkātā mētelī un rūtainā žokejcepurē, kas acīm redzot bija iegādāta ārzemju ceļojumam.

Viņam bija pabāla seja ar plānu ādu, gudrs, vīrišķīgi skaists profils, rūsgana bārdiņa, mierīgi un cieši sa­kniebtas lūpas. Sēdēja viņš, uzmetis kūkumu, salicis ro­kas uz ceļgaliem. Šeļga smaidīdams viņam pamāja. Viņš uzlika austiņas. Šeļga pavaicāja:

— Vai jūs nemācījāties Jaroslavļā, reālskolā? (Uzru­nātais pamāja ar galvu.) Jūs no manas puses, es jūs atceros. Jūs esat Hlinovs Aleksejs Semjonovičs? (Galvas mājiens.) Kur jūs tagad strādājat?

—  Politehnikuma fizikas laboratorijā, — austiņās, motora trokšņa apslāpēta, vāri atskanēja Hlinova balss.

—  Vai komandējumā?

—  Uz Berlīni, pie Reihera.

—  Vai noslēpums?

—  Nē. Šā gada martā mums kļuva zināms, ka Rei­hera laboratorijā saskaldīti dzīvsudraba atomi.

Hlinovs pagriezās ar seju tieši pret Šeļgu, viņa acis ar apvaldītu satraukumu ieurbās sarunu biedrā. Šeļga teica:

—   Nesaprotu, — neesmu speciālists.

—  Darbs pagaidām noris laboratorijās. Līdz rūpnie­ciskai izmantošanai vēl tālu … Lai gan, — Hlinovs rau­dzījās uz dūmakainajiem, sniega laukam līdzīgajiem mā­koņiem, kas dziļi apakšā sedza zemi, — no fiziķa kabi­neta līdz rūpnīcas darbnīcai ir tikai viens solis. Atoma saskaldīšanas principam jābūt vienkāršam, ār­kārtīgi vienkāršam. Jūs, protams, zināt, kas ir atoms?

—   Kaut kas pavisam niecīgs, — Šeļga parādīja ar pirkstiem.

—   Atoms salīdzinājumā ar smilšu graudu ir tikpat liels kā smilšu grauds salīdzinājumā ar zemeslodi. Un tomēr mēs izmērām atomu, aprēķinām tā elektronu riņ­ķošanas ātrumu, tā svaru, masu, elektriskā lādiņa lie­lumu. Mēs tuvojamies pašai atoma sirdij, tā kodolam. Tajā slēpjas visa vara pār matēriju. Cilvēces nākotne at­karīga no tā, vai mēs spēsim apgūt atoma kodolu, mate­riālās enerģijas daļiņu, kas nav lielāka par centimetra simtbiljono daļu.

Divtūkstoš metru augstumā virs zemes Šeļga klausī­jās neparastas lietas, brīnišķīgākas par Sehrezadas pa­sakām, bet tās nebija pasakas. Laikā, kad vēstures dia­lektika noveda vienu šķiru pie postoša kara, bet otru — pie sacelšanās; kad liesmoja pilsētas, kad plēnes, pelni un gāzu mākoņi mutuļiem vēlās pār tīrumiem un dār­ziem; kad pati zeme sadrebēja no žņaugto revolūciju naidpilnajiem kliedzieniem un kā vecos laikos cietumu pagrabos tika likti lietā moku soli un bendes knaibles; kad naktīs parku kokos sāka augt baismīgi augļi ar iz­kārtām mēlēm; kad no cilvēka nokrita ar tādu rūpību izrotātās ideālistiskās mantijas, — šai drausmajā un titāniskajā desmitgadē kā vientuļi darvēkšņi dega ap­brīnojamie zinātnieku prāti.

34.

Aeroplāns tuvojās zemei virs Kauņas. Zaļais, lietus apslacītais lauks ātri skrēja preti. Lidaparāts paripoja kādu gabalu un apstājās. Maui^ņā izlēca pilots. Pasa­žieri izkāpa ielocīt kājas. Uzsmēķēja papirosus. Šeļga, pagājis sānis, atlaidās zālē, aizlika rokas aiz pakauša, un dīvaini viņam bija vērties tālajos mākoņos ar zil­ganām pamatnēm. Viņš nupat bija atradies tur, lido­jis starp viegliem sniega kalniem, virs zilgmojošām iegruvēm.

Viņa debesu sarunu biedrs. Hlinovs, mazliet vīstīda­mies apvalkātā mētelītī, stāvēja pie pelēkā, rievotā putna spārna. Cilvēks kā cilvēks, pat cepure Ļeņingradā šūta.

Šeļga iesmējās:

—   Dzīve tomēr ir varen jauka. Velnišķīgi jauka!

Kad lidmašīna pacēlās no Kauņas aerodroma, Šeļga

apsēdās blakus Hlinovam un pastāstīja viņam, nesauk­dams nevienu vārdā, visu, ko zināja par Garina neparas­tajiem eksperimentiem, un to, ka par tiem acīm redzot ļoti interesējas ārzemēs.

Hlinovs pajautāja, vai Šeļga redzējis Garina aparātu.

—   Nē. Aparātu vēl neviens nav redzējis.

—  Tātad tas viss tikai minējumi un pieņēmumi, tur­klāt fantāzijas izpušķoti?

Tad Šeļga pastāstīja par pagrabu pussagruvušajā vasarnīcā, par sagraizītiem tērauda gabaliem, par kas­tēm ar ogles piramīdām. Hlinovs piekrītoši māja, pie­balsoja:

—   Tā, tā. Piramīdas. Ļoti labi. Saprotu. Sakiet, ja tas nav pārāk liels noslēpums, — vai jūs nestāstāt par inženieri Garinu?

Šeļga bridi klusēja, vērdamies Hlinovam acīs.

—  Jā, — viņš atbildēja, — par Garinu. Jūs pazīstat viņu?

—   Ļoti ļoti apdāvināts cilvēks, — Hlinovs saviebās, it kā būtu ieņēmis ko skābu. — Neparasts cilvēks. Taču stāv ārpus zinātnes. Godkārīgs. Pilnīgi izolēta persona. Avantūrists. Ciniķis. Ģēnija dotumi. Neapvaldīts tempe­raments. Cilvēks ar mežonīgu fantāziju. Bet viņa apbrī­nojamo prātu vienmēr tirda zemiskas vēlēšanās. Viņš sasniegs daudz un beigs vai nu ar nepārtrauktu dzer­šanu, vai arī mēģinās «sašausmināt cilvēci» … Ģēnijam vairāk kā jebkuram citam vajadziga visstingrākā dis­ciplīna. Tas ir pārāk atbildīgi.

Sarkani plank-ami atkal iekvēlojās Hlinova vaigos.

—   Apgaismots, disciplinēts prāts — vislielākais svē­tums, brīnumu brīnums. Uz Zemes — smilšu graudiņa pasaules izplatījumā — cilvēks ir viena miljarddaļa no vismazākā lieluma… Un šai sīksīkai daļiņai, kas caur­mērā dzīvo sešdesmit Zemes apgriezienu ap Sauli, pie­mīt prāts, kas aptver visu izplatījumu .. . Lai saprastu to, mums jāpāriet uz augstākās matemātikas valodu … Bet ko jūs teiktu, ja jums no laboratorijas paņemtu kādu ļoti dārgu mikroskopu un sāktu ar to dzīt naglas? … Tieši tā Garins rīkojas ar savu ģēniju … Es zinu, viņš izdarījis lielu atklājumu infrasarkano staru tālpārraides novadā. Jūs, protams, būsiet dzirdējuši par GrindelaMatīza [13] nāves stariem? Nāves stari izrādījās tīrās blē­ņas. Bet princips ir pareizs. Tūkstoš grādu karsti siltumstari, paralēli raidīti, karā var būt drausmīgs iznīcināša­nas un aizsardzības līdzeklis. Jāpanāk vienīgi, lai staru kūlis neizkliedētos. Tas līdz šim nebija sasniegts. Sprie­žot pēc jūsu vārdiem, Garinam, redzams, izdevies uzbūvēt šādu aparātu. Ja tas tā, tad atklājums ir ļoti nozīmīgs.

—  Man jau sen liekas, — Šeļga atsāka, — šis izgud­rojums ož pēc lielas politikas.

Kādu brīdi Hlinovs klusēja, tad pat ausis viņam iekvēlojās.

—    Sameklējiet Garinu, paņemiet viņu aiz apkakles un kopā ar aparātu nogādājiet atpakaļ uz Padomju Sa­vienību. Aparāts nedrīkst nokļūt mūsu ienaidnieka rokās. Pajautājiet Garinam, — vai viņš apzinās savu pienā­kumu? Bet ja nu viņš tiešām ir neģēlis… Tad dodiet viņam, velns parāvis, naudu — cik viņš vēlas .., Vai arī nogaliniet viņu …

Šeļga pacēla uzacis. Hlinovs nolika klausāmās aus­tiņas uz galdiņa, atslīga, aizvēra acis.

Aeroplāns slīdēja virs līdzeniem tīrumu kvadrātiem, virs taisnajām ceļu līnijām. Tālumā, no augstuma, starp zilganajiem ezeru plankumiem vīdēja brūnā Berlīnes karte.

35.

No rīta pusastoņos kā parasti Rollings pamodās Sēnas ielā imperatora Napoleona gultā. Tāpat aizvērtām acim izvilka no spilvena apakšas mutautu un sparīgi iz­šņauca degunu.

Tiesa, ne gluži spirgts, bet pilnā mērā valdīdams pār domām un gribu, viņš nometa mutautu uz paklāja, apsē­dās starp zīda spilveniem un atskatījās. Gulta bija tukša, istabā — neviena.

Rollings nospieda zvana pogu, ienāca Zojas istabene. Rollings noprasīja, raudzīdamies viņai garām:

—   Kur kundze?

Istabene uzrāva plecus, sāka grozīt galvu kā pūce. Uz pirkstgaliem iegāja tualetes istabā, no turienes, jau steidzīgi, — garderobē, pavēra durvis uz vannas istabu un atkal parādījās guļamistabā. Pirksti viņai drebēja ab­pus mežģiņu priekšautiņa.

—   Kundze nekur nav atrodama.

—   Kafiju! — Rollings pavēlēja.

Viņš pats ielaida vannā ūdeni, pats apģērbās, pats ielēja sev kafiju. Mājā šai laikā valdīja klusa panika — uz pirkstgaliem, čukstus. Iziedams no viesnīcas, Rollings ar elkoni pagrūda šveicaru, kas izbailēs metās atvērt dur­vis. Viņš ieradās kantorī ar divdesmit minūšu novēlo­šanos.

Malzerbas bulvāri šai rītā oda pēc pulvera. Sekretāra sejā bija lasāma pilnīga nepretošanās ļaunumam. Ap­meklētāji sagumuši aizvēra riekstkoka durvis. «Misteram Rollingam šodien nelāga garastāvoklis,» viņi čukstēja. Tieši vienos misters Rollings paskatījās sienas pulkstenī un nolauza zīmuli. Skaidrs, ka Zoja Monroza neatbrauks pie viņa, lai dotos uz brokastīm. Viņš gaidīja līdz vie­niem un piecpadsmit minūtēm. Šai briesmīgajā ceturtdaļ­stundā sekretāra spīdīgajā frizūrā radās divi sirmi mati. Rollings aizbrauca brokastīs viens pats, kā parasti pie «Grifona».

Re'storāniņa saimnieks, mesjē Grifons, liels un pilnigs vīrietis, bijušais pavārs un krodzinieks, tagad — galvenais konsultants Garšas Sajūtu un Gremošanas Lielajā Mākslā, sagaidīja Rollingu ar heroisku rokas vē­rienu. Tumšpelēkos vizītsvārkos, ar rūpīgi koptu asīriešu bārdu un cēlu pieri mesjē Grifons stāvēja sava restorāna nelielās zāles vidū, atspiedies ar vienu roku pret sudraba cokolu, kas piederēja ziedoklim līdzīgam veidojumam, kur zem izliekta vāka tvīka slavenais cepetis — jēra mu­guriņa ar pupām.

Uz sarkaniem ādas dīvāniem gar četrām sienām pie šauriem vienlaidu galdiem sēdēja pastāvīgie apmeklē­tāji — no Lielo Bulvāru lietišķās pasaules, sieviešu bija maz. Zāles vidus palika brīvs, ja nerēķina ziedokli. Saim­nieks, grozīdams galvu, varēja novērot katra sava klienta garšas sajūtu procesu. Viņa skatienam nepagāja secen pat vismazākā nepatikas grimase. Vēl vairāk — viņš daudz ko paredzēja iepriekš: noslēpumainie sulu atdalī­šanās procesi, kuņģa vītņveidīgā darbība un visa ēšanas psiholoģija, kas pamatojas uz atmiņām par agrāk ap­ēsto, priekšnojausmām un asins pieplūdumu dažādās ķermeņa daļās, — tas viss viņam bija kā atvērta grā­mata.

Pienākdams klāt ar nopietnu un reizē tēvišķīgu seju, viņš runāja ar apburošu, parupju glāstainumu: «Jūsu temperaments, mesjē, šodien prasa glāzi madeiras un ļoti sausa puī, varat aizraidīt mani uz giljotīnu, bet es nedodu jums ne piliena sarkanvīna. Austeres, nedaudz vārīta tirbo, cāļa spārniņu un dažus sparģeļa stiebriņus. Šī gamma jums atdos spēkus.» Celt iebildumus šai gadījuma varētu vienīgi patagonietiskas pārtiek no ūdensžurkām.

Mesjē Grifons, kā būtu varējis domāt, nepiesteidzās ar pazemojošu naskumu pie ķīmijas karaļa galda. Nē. Seit, gremošanas akadēmijā, miljardieris un sīks grā­matvedis, gan tas, kas pasniedzis šveicaram slapju lie­tussargu, gan tas, kas sēkdams izrausies no Havanas ci­gāriem piesmaržota rolroisa, maksāja vienu un to pašu rēķinu. Mesjē Grifons bija republikānietis un filozofs. Viņš ar augstsirdīgu smaidu pasniedza Rollingam karti un ieteica pirmajam ēdienam pasūtīt meloni, ar trifeļiem saceptu omāru — otrajam, un jēra muguriņu. Vīnu mis­ters Rollings dienā nedzer, tas ir zināms.

—  Glāzi viskija ar sodu un pudeli šampanieša at­dzesēt, — Rollings izmeta caur zobiem.

Mesjē Grifons atkāpās, mirkli viņa acīs pazibēja iz­brīns, šausmas, riebums: klients sāk ar degvīnu, kas no­trulina garšas kārpiņas uz mēles, un turpina ar šampa­nieti, kas uzpūš vēderu. Mesjē Grifona acis'apdzisa, viņš goddevīgi nolieca galvu: klients šodien zaudēts — sa­mierinos.

Pēc trešās viskija glāzes Rollings sāka gumzīt sal­veti. Ar līdzīgu temperamentu apveltīts cilvēks, kas stāv sociālo kāpņu otrajā galā, teiksim, Gastons Pīļknābis, šodien pat. līdz saules rietam uzmeklētu Zoju Monrozu un ietriektu viņai sānos savāžamā naža asmeni. Rollin­gam šādi paņēmieni nepiedienēja. Rollinga smadzenēs, dzeltenajos viskija garaiņos, radās, krustojās, savijās ār­kārtīgi izmeklētas, slimīgas atriebības idejas. Tikai tagad viņš saprata, cik daudz viņam bija nozīmējusi Zoja … Viņš mocījās, iecirtās ar nagiem salvetē.

Sulainis novāca neskartu šķīvi. Ielēja šampanieti. Rollings satvēra glāzi un alkatīgi izdzēra to, zelta zobi atsitās pret stiklu. Sai brīdī no ielas restorānā iedrāzās Semjonovs. Uzreiz ieraudzīja Rollingu. Norāva platmali, pārliecās pār galdu un sāka čukstēt:

—  Vai lasījāt avīzes? … Nupat kā biju morgā .. . Tas ir viņš … Mums ar to nav nekāda sakara … Varu svinīgi

apzvērēt… Konstatēts — slepkavība notikusi starp trim un četriem no rīta, — tas no avīzēm, no avīzēm …

Rollinga acu priekšā lēkāja zemes pelēka, savaikstīta seja. Kaimiņi atskatījās. Nāca sulainis ar krēslu Semjonovam.

—  Pie velna, — Rollings izteica caur viskija plīvuru, —jūs traucējat man ieturēt brokastis . ..

—  Labi, piedodiet… Es gaidīšu jūs uz stūra auto­mobilī …

36

Parīzes presē visas šīs dienas valdīja rāms miers kā meža ezerā. Buržuji žāvājās, lasīdami ievadrakstus par literatūru, feļetonus par teātru izrādēm, hroniku no ak­tieru dzīves.

Ar šo bezrūpīgo mieru prese sagatavoja aukainu uz­brukumu vidējās buržuāzijas naudas makiem. Rollinga ķīmiskais koncerns, pabeidzis organizāciju un iznīcinājis sīkos pretiniekus, gatavojās lielai kampaņai augstākās sfērās. Prese bija nopirkta, žurnālisti apbruņoti ar vaja­dzīgajām ziņām par ķīmisko rūpniecību. Politiskajiem darboņiem sagatavoti satriecoši dokumenti. Divas trīs pļaukas, divi trīs dueļi nobīdīja malā muļķus, kas mēģi­nāja šļupstēt pret koncerna ģenerālplāniem.

Parīzē iestājās miers un klusums. Laikrakstu tirāža nedaudz saruka. Tāpēc īsts atradums bija slepkavība Gobelēnu ielā sešdesmit trīs.

Nākamajā rītā visas septiņdesmit piecas avīzes iz­nāca ar trekniem virsrakstiem par «noslēpumaino un baismīgo noziegumu». Nogalinātā personība nav noskaid­rota: viņa dokumenti nozagti, viesnīcā viņš pierakstījies ar acīm redzami izdomātu vārdu. Slepkavība, šķiet, nav izdarīta laupīšanas nolūkā: nauda un zeltlietas atrastas pie nogalinātā. Grūti iedomāties arī atriebību — istaba numur vienpadsmit izvandīta kā pēc rūpīgas kratīšanas. Viss tīts noslēpuma plīvurā.

Laikraksti, kas iznāk pulksten divos, pavēstīja satrie­cošu detaļu: liktenīgajā istabā atrasta bruņurupuča rag­vielas matadata ar pieciem lieliem briljantiem. Turklāt

uz putekļainās grīdas konstatēti sieviešu kurpju nospie­dumi. Šī matadata patiešām lika Parīzei nodrebēt. Slep­kava, izrādās, bijusi eleganta sieviete. Aristokrāte? Buržuā? Noslēpums … Noslēpums . ..

Laikraksti, kas iznāk pulksten četros, veltīja savas lappuses intervijām ar Parīzes ievērojamākām sievietēm.

Vārdu sakot, visā Parīzē vienīgi Rollings, sēdēdams pie Grifona, neko nezināja par notikumu Gobelēnu ielā. Viņš bija ļoti nikns un tīšām lika Semjonovam gaidīt taksometrā. Beidzot viņš parādījās uz stūra, klusēdams ierāpās mašīnā un pavēlēja braukt uz morgu. Semjonovs, briesmīgi grozīdamies, pa ceļam izstāstīja viņam laik­rakstu saturu.

Kad tika pieminēta matadata ar pieciem briljantiem, Rollinga pirksti sāka ņirbināt pa spieķa rokturi. Morga tuvumā viņš pēkšņi paliecās uz šofera pusi ar žestu, kas pavēlēja nogriezties, taču savaldījās un tikai pikti no­sēcās.

Morga durvīs bija drūzma. Sievietes dārgās kažok­ādās, strupdegunes pārdevējas, aizdomīgi subjekti no priekšpilsētām, ziņkārīgas vārtnieces adītās pelerīnēs, re­portieri ar nosvīdušiem deguniem un saburzītām ap­kaklītēm, aktrises, ieķērušās elkoņos tukliem aktieriem, — visi tiecās paraudzīties uz nogalināto, kas saplēstā kreklā un basām kājām gulēja uz slīpas marmora plāksnes, ar galvu pret puspagraba logu.

īpaši drausmīgas izskatījās basās kājas — lielas, zil­ganas, ar gariem nagiem. Dzeltenā nedzīvā seja «izķē­mota šausmu krampjos». Bārdiņa izslieta.

Semjonovs, locīdamies kā zalktis Rollingam pa priekšu, aizspraucās caur pūli pie līķa. Rollings cieši ielūkojās nogalinātā sejā. Brīdi pētīja. Viņa acis sašaurinājās, gaļīgais deguns savilkās krunkās, paspīdēja zelta zobi.

—   Kas ir, kas ir, vai viņš? — čukstēja Semjonovs.

Rollings viņam atbildēja.

—  Atkal dubultnieks.

Tiklīdz bija izteikta šī frāze, Rollingam aiz pleca pa­rādījās gaišmataina galva, ielūkojās viņam sejā, it kā nofotografēja un pazuda pūlī.

Tas bija Šeļga.

Atstājis Semjonovu morgā, Rollings aizbrauca uz Sēnas ielu. Tur viss bija tāpat kā agrāk — klusa panika. Zoja nerādījās un nezvanija.

Rollings ieslēdzās guļamistabā un soļoja pa paklāju, pētīdams kurpju purngalus. Viņš apstājās tai gultas pusē. kur parasti gulēja. Pakasīja zodu. Aizvēra acis. Tad atcerējās to, kas viņu bija mocījis visu dienu …

«… Rolling, Rolling … Mēs esam pagalam . . .»

Zoja to bija teikusi klusā, bezcerīgā balsī. Tas bija noticis šonakt — pēkšņi sarunas vidū viņš bija iemidzis. Zojas balss viņu nebija uzmodinājusi, nebija nonākusi līdz apziņai. Tagad viņas izmisuma pilnie vārdi skaidri ieskanējās ausīs.

Rollings salēcās, kā atsperes mests… Tātad — Garina dīvainā lēkme Malzerbas bulvārī; Zojas satraukums restorānā «Karaļa vakariņas»; viņas uzstājīgie jautā­jumi: kādus īsti papīrus Garins varējis izzagt no kabi­neta? Pēc tam — «Rolling, Rolling, mēs esam paga­lam …». Viņas nozušana. Dubultnieka līķis morgā. Matadata ar briljantiem. Tieši vakar — viņš atcerējās — Zojas kuplajos matos bij laistījušies pieci dārgakmeņi.

Notikumu ķēde skaidri parādīja: Garins izmanto pār­baudīto paņēmienu ar dubultnieku, lai atvairītu no sevis triecienu. Viņš nozog Rollinga autografu, lai nomestu to slepkavības vietā un atvestu policiju uz Malzerbas bulvāri.

Par spīti visai aukstasinībai, Rollings sajuta, ka mu­guru pārņem vēsums. «Rolling, Rolling, mēs esam pa­galam .. .» Tātad viņa ir nojautusi, viņa ir zinājusi par slepkavību. Tā notika starp trim un četriem no rīta. (Pus­piecos ieradās policija.) Vakar, laizdamies miegā, Rol­lings bija dzirdējis, kā pulkstenis uz kamīna nosita trīs ceturtdaļas uz diviem. Tās bija pēdējās ārpasaules ska­ņas, ko viņš uztvēra. Pēc tam Zoja nozuda. Acīm redzot viņa aizsteidzās uz Gobelēnu ielu, lai iznīcinātu autografa pēdas.

Kādā veidā Zoja tik precīzi varēja zināt par gata­voto slepkavību? Vienīgi tai gadījumā, ja viņa pati to

bija sagatavojusi. Rollings piegāja pie kamīna, uzlika elkoņus uz marmora plāksnes un aizklāja seju rokām. Bet kāpēc viņa ar tādām šausmām bija čukstējusi: «Rol­ling, Rolling, mēs esam pagalam …» Kaut kas vakar bija noticis, pārgrozījis viņas plānus. Bet kas? Un kurā brīdī? …

Pieņemsim, viņai bija jāizlabo kāda kļūda. Izdevās tas viņai vai ne? Garins dzīvs, autografs pagaidām nav atrasts, dubultnieks nonāvēts. Glābj tas vai pazudina? Kurš ir slepkava — Zojas līdzdalībnieks vai pats Garins?

Un kāpēc, kāpēc Zoja nozuda? Meklēdams atmiņā šo brīdi — lūzumu Zojas noskaņojumā, Rollings sasprindzi­nāja iztēli, kas bija radusi gluži citam darbam. Smadze­nes viņam plīsa vai pušu. Viņš atsauca atmiņā žestu pēc žesta, vārdu pēc vārda — visu Zojas izturēšanos iepriek­šējā dienā.

Viņš apjauta: ja tūdaļ pat pie kamīna neizpratīs līdz sīkumiem visu notikušo, tad tas nozīmē zaudējumu, sa­kāvi, bojā eju. Trīs dienas pirms lielā uzbrukuma biržai pietiek mājiena, ka viņa vārds saistīts ar slepkavību, un — neiedomājams biržas skandāls, krahs … Trieciens Rollingam būs trieciens miljardiem, kas Amerikā, Ķīnā, Indijā, Eiropā, Āfrikas kolonijās darbina tūkstošiem uz­ņēmumu. Samežģīsies mehānisma precīzais darbs … Dzelzceļi, okeānu līnijas, raktuves, rūpnīcas, bankas, simtiem tūkstošu kalpotāju, miljoni strādnieku, desmi­tiem miljonu sīko noguldītāju — tas viss sašķobīsies, sa­rosīsies, sadrebēs panikā …

Rollings bija nonācis tāda cilvēka stāvoklī, kas ne­zina, no kādas puses gaidāms naža dūriens. Briesmas bija nāvīgas. Viņa iztēle strādāja tā, it kā par katrā sekundē savērpto domas pavedienu maksātu miljonu dolāru.

So patiesi apbrīnojamo ķīmijas karaļa noskaņojumu pārtrauca divu pazoļu dipieni uz paklāja. (Logs guļam­istabā, kas atradās pirmajā stāvā un izgāja uz parku, bija atvērts.) Rollings sarāvās ar visu ķermeni. Kamīna spogulī parādījās drukns vīrietis ar garām ūsām un sa­rauktu pieri. Viņš nodūra galvu un nekustīgi blenza Rollingā.

—  Kas jums vajadzīgs? — iespiedzās Rollings, ne­trāpīdams ar roku bikšu pakaļējā kabatā, kur atradās brauniņš.

Druknais virs acīm redzot bija to gaidījis un pa­muka aiz portjeras. No turienes viņš atkal izbāza galvu.

—  Klusu. Nekliedziet. Es netaisos slepkavot vai lau­pīt, — viņš pacēla plaukstas, — esmu atnācis darīšanās.

—   Kādas jums šeit var būt darīšanas? Es pieņemu Malzerbas bulvārī četrdesmit astoņi no vienpadsmitiem līdz vieniem… Jūs iekāpāt pa logu kā zaglis un ne­lietis.

—   Piedodiet, — ienācējs pieklājīgi atbildēja, — mans uzvārds ir Leklērs, mani sauc par Gastonu. Man ir kara ordenis un seržanta pakāpe. Es nekad nenodarbo­jos ar sīkumiem un zaglis neesmu bijis. Ieteicu jums, mister Rolling, nekavējoties atvainoties, citādi mūsu tā­lākā saruna nevarēs notikt…

—  Vācieties pie joda! — jau mierīgāk attrauca Rol­lings.

—  Ja es aizvākšos uz šo adresi, tad jūsu Monrozas jaunkundzei gals klāt.

Rollingam sadrebēja vaigi. Viņš tūdaļ pienāca pie Gastona. Tas turpināja goddevīgi, kā piedienas runāt ar miljardu īpašnieku, un reizē mazliet familiāri, kā runā ar savas mīļākās vīru:

—  Tātad, cienīts kungs, jūs atvainosieties?

—  Vai jums zināms, kur slēpjas Monrozas jaun­kundze?

—  Tātad, cienīts kungs, lai mēs varētu turpināt mūsu sarunu, man jāpārliecinās, ka jūs atvainojaties manā priekšā.

—  Atvainojos, — Rollings ierēcās.

—   Piedodu. — Gastons atgāja pie loga, ar ierastu kustību noglauda ūsas, atkāsējās un teica:

—  Zoju Monrozu sagrābis slepkava, par kuru kliedz visa Parīze.

—   Kur viņa? (Rollingam ietrīsējās lūpas.)

—   Vildaurā, pie Senklū parka, gadījuma apmeklē­tāju viesnīcā, divu soļu attālumā no Gambetas muzeja.

Vakarnakt es automobīlī izsekoju viņus līdz Vildaurai, šodien uzzināju precizu adresi.

—  Vai viņa labprātīgi aizbēga ar šo tipu?

—  Tieši to es visvairāk gribētu zināt! — Gastons attrauca tik draudoši, ka Rollings pārsteigts viņu nopē­tīja.

—   Atjausiet, Gastona kungs, es jūs lāgā nesaprotu, kāda ir jūsu līdzdalība šai notikumā? Kas jums daļas gar Monrozas jaunkundzi? Kāpēc jūs pa naktīm seko­jat viņai, pūlaties uzzināt viņas atrašanās vietu?

—   Pietiek! — Gastons ar augstsirdīgu žestu pastiepa roku. — Es jūs saprotu. Jums bija jāuzdod man šis jau­tājums. Atbildu: es esmu iemīlējies, es esmu greizsir­dīgs …

—  Ahā! — noteica Rollings.

—   Jūs gribat zināt sīkumus? Te tie būs. Šonakt, iz­ejot no kafejnīcas, kur izdzēru glāzi groka, es ieraudzīju Monrozas jaunkundzi. Viņa drāzās īrētā automobili. Vi­ņas seja bija briesmīga. Ielēkt taksometrā, mesties viņai pakaļ — tas man prasīja vienu sekundi. Viņa apstādi­nāja mašīnu Gobelēnu ielā un iegāja namā numur seš­desmit trīs. (Rollings nomirkšķināja acis, it kā viņam kāds būtu iedūris.) Greizsirdīgu priekšnojautu mocīts, es soļoju pa trotuāru gar namu numur sešdesmit trīs. Tieši četros un piecpadsmit minūtēs Monrozas jaunkun­dze iznāca nevis pa parādes durvīm, kā biju gaidījis, bet pa vārtiem parka mūrī, kas pieslienas namam nu­mur sešdesmit trīs. Viņu pie pleciem atbalstīja vīrietis ar melnu bārdiņu, koverkota mētelī un pelēkā platmalē. Pārējo jūs jau zināt.

Rollings atslīga krēslā (no Krusta karu laikmeta) un ilgi klusēja, iekrampējies ar pirkstiem izgrieztajās parocēs … Redz kur tie ir — trūkstošie posmi… Slep­kava — Garins. Zoja — līdzdalībniece … Noziedzīgais plāns acīm redzams. Viņi nogalinājuši dubultnieku Go­belēnu ielā, lai iepītu netīrajā pasākumā viņu, Rollingu, un šantažējot izkrāptu naudu aparāta būvei. Godīgais seržants un klasiskais muļķis Gastons nejauši atklājis noziegumu. Viss skaidrs. Jārīkojas enerģiski un nesau­dzīgi.

Rollinga acis ļauni iegailējās. Viņš piecēlās, ar kāju atgrūda krēslu.

—   Es zvanu uz policiju. Jūs brauksiet man līdz uz Vildauru.

Gastons iesmējās, viņa lielās ūsas sagriezās šķībi.

—  Man liekas, mister Rolling, ka prātīgāk būs ne­iejaukt policiju šai jezgā. Mēs iztiksim pašu spēkiem.

—   Es gribu arestēt slepkavu un viņa līdzdalībnieci un nodot neliešus taisnīgai tiesai, — Rollings izslējās, viņa balss skanēja kā tērauds.

Gastons izdarīja nenoteiktu žestu.

—  Tā jau tas būtu … Bet man ir seši uzticami puiši, kas paša velna nebistas … Pēc stundas divos automo­biļos es varētu viņus nogādāt Vildaurā … Bet ar poli­ciju, ticiet man, nav vērts pīties…

Rollings tikai nicīgi saviebās un paņēma no kamīna dzegas telefona klausuli. Gastons vēl straujāk satvēra viņu aiz rokas.

—   Nezvaniet uz policiju!

—   Kāpēc?

—   Tāpēc, ka neko muļķīgāku par to nevar izdomāt… (Rollings atkal sniedzās pēc klausules.) Jūs esat reti gudrs cilvēks, mesjē Rolling, vai tiešām jūs nesapro­tat — ir lietas, par kurām nemēdz runāt tieši (kuras ne­mēdz saukt vārdā) … Es jūs lūdzu — nezvaniet… Ka tevi nelabais! … Nu tāpēc, ka pēc šā zvana mēs abi divi nonāksim uz giljotīnas… (Rollings trakā niknumā ietrieca dūri viņam krūtīs un izrāva klausuli. Gastons aši atskatījās un pačukstēja Rollingam pie pašas auss.) Pēc jūsu norādījuma Zojas jaunkundze uzdeva man ar atvieglotu ātrumu aizraidīt uz viņpasauli kādu krievu inženieri Gobelēnu ielā sešdesmit trīs. Šonakt uzdevums izpildīts. Tagad vajadzīgi desmit tūkstoši franku — avanss maniem puisēniem. Vai nauda jums ir līdz? …

Pēc ceturtdaļstundas Sēnas ielā piebrauca ceļojumu mašīna ar paceltu jumtu. Rollings strauji ielēca tajā. Kamēr mašīna apgriezās šaurajā ielā, no nama nišas iznāca Šeļga un pieķērās pie automobiļa pakaļējās daļas. Mašīna brauca pa krastmalu. Marsa laukumā, tai

vietā, kur kādreiz Robespjers ar vārpām rokā pie Aug­stākās Būtnes ziedokļa bija zvērējis piespiest cilvēci parakstīt lielo kolektīvo līgumu par mūžīgu mieru un mū­žīgu taisnību, tagad slējās Eifeļa tornis; divarpus mil­joni elektrisko sveču zaigoja un mirguļoja uz torņa tē­rauda sijām, veidoja šautras, vilka zīmējumus un rak­stīja virs Parīzes visu nakti: «Pērciet praktiskos un „ lētos Sitronena kunga automobiļus …»

39

Nakts bija mikla un silta. Aiz atvērtā loga, no zema­jiem griestiem līdz pašai grīdai, neredzamas lapas ieča­bējās un apklusa. Istabā viesnīcas «Melnais strazds» ot­rajā stāvā bija tumšs un kluss. Parka valgais aromāts sajaucās ar parfīma smaržu.

Istabā iečīkstējās durvis, uz paklāja nodipēja soļi. Neskaidrs cilvēka apveids apstājās istabas vidū. Viņš ierunājās klusā balsī (krieviski):

—   Vajag izšķirties. Pēc trīsdesmit četrdesmit minū­tēm piebrauks mašīna. Kas ir — jā vai nē?

Gultā kāds sakustējās, bet neatbildēja. Viņš pienāca tuvāk.

—   Zoja, esiet prātīga.

Garins noliecās pie Zojas sejas, ielūkojās, nosēdās gultas kājgalī.

—   Šodien es domāju: redz, kam vajadzīga nauda, vara, slava, — lai iegūtu jūs. Šķirties no jums es ne­gribu un nešķiršos.

—   Oho! — Zoja noteica.

—   «Oho» — itin neko neizteic. Es saprotu — jūs, kā gudra un patmīlīga sieviete, esat briesmīgi sašutusi, ka jums uzspiež sveša gribu. Ko lai dara! Ja jūs aiz­iesiet pie Rollinga, es cīnīšos. Aizraidīšu uz giljotīnu ir Rollingu, ir jūs, ir sevi.

—   Ko jūs man varat piedāvāt Rollinga vietā? Es esmu dārga sieviete.

—   Olivīna joslu.

—   Ko?

—   Olivina joslu. Hm! To izskaidrot ir ļoti sarežģīti.

Vajadzīgs brīvs vakars un grāmatas pie rokas. Pēc div­desmit minūtēm mums jābrauc. Olivīna josla — tā ir vara pār pasauli. Es pieņemšu jūsu Rollingu par švei­caru, redz, kas ir olivīna josla. Tā būs manās rokās pēc diviem gadiem. Jūs kļūsiet nevis vienkārši bagāta sie­viete, bet pareizāk — visbagātākā pasaulē. Tas ir gar­laicīgi. Turpretī — vara! Pasaulē nepieredzētas varas tvīksmīga izbauda. Līdzekļi tās iegūšanai mums ir daudz pilnīgāki nekā Cingishanam. Jūs vēlaties dievišķīgu pie­lūgsmi? Mēs pavēlēsim uzcelt jums tempļus visos pie­cos kontinentos un jūsu veidolu izgrezot ar vīnogu ķe­kariem.

—  Cik banāli! …

—  Es nejokoju. Izteiksiet vēlēšanos, un jūs būsiet dieva vai velna vietniece, — kas jums vairāk pa prā­tam. Jums iegribēsies iznīcināt cilvēkus — jūsu rokās vara pār visu cilvēci. Tāda sieviete kā jūs, Zoja, zinās, kā likt lietā olivīna joslas pasakainās bagātības. Es pie­dāvāju izdevīgu partiju. Divi cīņas gadi — un es iz­lauzīšos caur olivīna joslu. Jūs neticat? …

Zoja aprauti nopūtās. Apsēdās uz gultas, pacēla ro­kas, lai sakārtotu matus (tā bija laba zime).

—   Nākotnē — olivina josla Bet kas jums ir paš­reiz? — viņa noprasīja, turēdama zobos matadatas.

—   Pašreiz — mans aparāts un ogles piramīdas. Ce­lieties. Iesim uz manu istabu, es parādīšu aparātu.

—  Tas nav daudz. Labi, es apskatīšos. Ejam.

40

Garina istabā logs ar balkona režģi bija aizvērts un aizklāts. Pie sienas stāvēja divi čemodāni. (Viņš dzīvoja «Melnajā strazdā» jau vairāk nekā nedēļu.) Garins aiz­slēdza durvis. Zoja apsēdās, atspiedās uz elkoņiem, aiz­sedza seju pret griestu spuldzes gaismu. Viņas zāleszaļais zīda lietusmētelis bija saburzīts, mati nevērīgi sasprausti, seja nogurusi, šādā izskatā viņa bija vēl pie­vilcīgāka. Garins, vērdams vaļā čemodānu, paskatījās uz viņu ar mirdzošām, zilu loku ietvertām acīm.

— Lūk, mans aparāts, — viņš teica, uzlikdams uz

galda divas metala kastes: vienu — šauru, līdzīgu cau­rules gabalam, otru — plakanu, divpadsmitšķautnainu, ar divreiz lielāku diametru.

Garins salika kopā abas kastes, sastiprināja tās ar enkurskrūvēm. Cauruli pavērsa ar atveri pret kamina resterri, divpadsmitšķautnainajam apvalkam atvēra sfē­risko vāku. Apvalka iekšpusē uz šķautnes stāvēja bron­zas gredzens ar divpadsmit porcelānā kausiņiem.

— Tas ir modelis, — viņš teica, izņemdams no otra čemodāna kasti ar piramīdām, — tas nevar darboties pat stundu. Aparāts jābūvē no ārkārtīgi izturīgiem ma­teriāliem, desmitreiz solīdāks. Taču tādā gadījumā tas iznāktu pārāk smags, bet man visu laiku nākas pārvie­toties. (Viņš ielika gredzena kausiņos divpadsmit pira­mīdas.) No ārpuses jūs neko nesaskatīsiet un nesapra­tīsiet. Te būs plāns, aparāta gareniskais šķērsgrie­zums. — Garins noliecās pār Zojas krēslu, ieelpoja viņas matu smaržu, izklāja plānu rakstāmpapīru pusloksnes lielumā. — Jūs vēlējāties, Zoja, lai arī es ar visu riskētu mūsu spēlē… Skatieties šurp … Tā ir pamatshēma . ..

Tas ir vienkārši kā divreiz divi. Tīra nejaušība, ka šāds aparāts līdz šim nav uzbūvēts. Viss slēpjas hiper­boliskajā spogulī (A), kas pēc formas atgādina parasta prožektora spoguli, un šamota gabaliņā (B), kas arī iz­veidots kā hiperboliska sfēra. Hiperbolisko spoguļu li­kums ir šāds:

Gaismas stari, krizdami uz hiperboliskā spoguļa iekšejo virsmu, koncentrējas visi vienā punktā, hiperbolas

fokusā. Tas ir zināms. Tagad par to, kas nav zināms: es ielieku hiperboliskā spoguļa fokusā otru hiperbolu, apvērstu, kā saka, ačgarni — rotējošo hiperboloidu, kas iz­gatavots no grūti kūstoša, ideāli pulējama minerāla — šamota (B), — tā krājumi Krievijas ziemeļos ir neiz­smeļami. Kas nu notiek ar stariem?

Stari, saplūzdami spoguļa (A) fokusā, krīt uz hiperboloida (B) virsmu un atstaroja no tās matemātiski pa­ralēli, citiem vārdiem, hiperboloids (B) sakoncentrē vi­sus starus vienā starā vai jebkura resnuma «staru šautrā». Regulējot hiperboloidu (B) ar mikrometrisko skrūvi, es pēc vēlēšanās palielinu vai samazinu «staru šautras» resnumu. Enerģijas zudumi, stariem laužoties caur gaisu, ir niecīgi. Turklāt es varu sašaurināt «šautru» (praktiski) līdz adatas resnumam.

Pie šiem vārdiem Zoja piecēlās, noknikšķināja pirk­stus un atkal apsēdās, apņēma rokām ceļgalu.

— Pirmajos mēģinājumos kā gaismas avotu es izman­toju dažas parastās stearina sveces. Regulējot hiperbo­loidu (B), es sašaurināju «staru šautru» līdz adāmadatas resnumam un viegli pārgriezu ar to pušu collu biezu dēli. Tad es sapratu, ka visa gudrība — atrast kompaktus un ārkārtīgi spēcīgus staru enerģijas avotus. Pēc trīs gadus ilga darba, kas prasīja divu manu pa­līgu dzīvību, tika izveidota šī ogles piramīda. Piramīdu enerģija jau ir tik liela, ka, ievietotas aparātā, kā jūs redzat, un aizdedzinātas (deg apmēram piecas minūtes), tās dod «staru šautru», kas dažās sekundēs spēj pār­griezt dzelzceļa tiltu… Vai jūs aptverat, kādas iespējas tas paver? Dabā nepastāv nekas tāds, kas varētu pre­toties «staru šautras» spēkam … Ēkas, cietokšņi, drednauti, gaisa kuģi, klintis, kalni, zemes garoza — visu caururbs, sagraus, pārgriezīs mans stars …

Garins negaidīti aprāvās un pacēla galvu, ieklausī­jās. Aiz loga švīkstēja un čirkstēja grants, apslāpēti rūca motori. Garins pielēca pie loga un aizslīdēja aiz portjeras. Zoja skatījās, kā aiz putekļainā aveņkrāsas samta nekustīgi stāvēja Garina apveids, pēc tam tas sadrebēja. Garins iznāca no portjeras.

—  Trīs mašīnas un astoņi cilvēki, — viņš čukstēja, — viņi ieradušies pēc mums. Liekas — Rollinga auto­mobilis. Viesnīcā tikai mēs un vārtniece. (Viņš aši iz­ņēma no naktsgaldiņa revolveri un iebāza žaketes ka­batā.) Mani noteikti neizlaidīs dzīvu … — Viņš pēkšņi jautri pakasīja degunu. — Nu, Zoja, izšķirieties: jā vai nē? Otrs šāds brīdis negadīsies.

—  Jūs esat zaudējis prātu, — Zojas seja iekvēlo­jās, kļuva jaunāka, — glābieties! …

Garins tikai paslēja bārdiņu.

—  Astoņi cilvēki, sīkums, sīkums! — Viņš pacēla aparātu un pagrieza to ar stobru pret durvīm. Uzsita pa kabatu. Viņa seja pēkšņi apmācās.

—  Sērkociņi, — viņš čukstēja, — nav sērkociņu …

Varbūt Garins to pateica tīšām, lai pārbaudītu Zoju.

Varbūt kabatā patiesi nebija sērkociņu, no tiem bija at­karīga dzīvība. Viņš raudzījās uz Zoju kā dzīvnieks, gai­dīdams nāvi. Viņa kā sapnī paķēra no krēsla somiņu, izņēma vaska sērkociņu kārbiņu. Pasniedza lēnām, ar mokām. Saņemdams Garins ar pirkstiem pieskārās vi­ņas ledainajai šaurajai rokai.

Lejā pa vītņu kāpnēm kāpa soļi, piesardzīgi čīksti­nādami.

Vairāki cilvēki apstājās aiz durvīm. Varēja dzirdēt viņu elpu. Garins skaļā balsī franciski noprasīja:

—   Kas tur?

—  Telegrama, — atbildēja rupja balss, — atveriet! …

Zoja klusēdama satvēra Garinu aiz pleciem, purināja

galvu. Inženieris aizvilka viņu istabas kaktā, ar varu nosēdinaja uz paklāja. Tūdaļ atgriezās pie aparāta un uzsauca:

—   Pabāziet telegramu zem durvīm.

—  Ja jums saka — atveriet, tad vajag atvērt, — ierē­cās tā pati balss.

Cita, piesardzīga, vaicāja:

—   Sieviete pie jums?

—  Jā, pie manis.

—  Atdodiet viņu, jūs liksim mierā.

—   Brīdinu, — skaudri ierunājās Garins, — ja jūs neaizvāksieties pie visiem velniem, pēc minūtes neviens no jums vairs nebūs starp dzīvajiem …

—  O-la-lā! … O-ho-ho! … U-hu-hū! … — iekaucās, iezviedzās balsis, durvīm uzgula virsū, nošķiebās por­celāna rokturis, no stenderēm sāka birt apmetuma ga­bali. Zoja nenolaida acis no Garina sejas. Viņš bija bāls, kustības straujas un neteiktas. Pietupies uz pirkstga­liem, viņš regulēja aparāta mikrometrisko skrūvi. Izņēma dažus sērkociņus un nolika blakus kārbiņai. Paņēma re­volveri un gaidot izslējās. Durvis brakšķēja. Pēkšņi no trieciena izbira loga rūts, noplandijās portjera. Garins tūdaļ izšāva uz loga pusi. Pietupās, uzrāva sērkociņu, iebāza to aparātā un aizcirta sfērisko vāku.

Pēc šāviena tikai vienu sekundi valdīja klusums. Tū­daļ sākās uzbrukums vienlaicīgi durvīm un logam. Dur­vis sāka dauzīt ar kādu smagumu, no pildiņiem lēca šķembas. Loga portjera sašūpojās un nogāzās kopā ar dzegu.

—  Gaston! — iekliedzās Zoja.

Caur loga dzelzs režģi līda Pīļknābis, iekodis zobos garu savāžamo nazi. Durvis vēl turējās. Garins, bāls kā papīrs, grieza mikrometrisko skrūvi, viņa labajā rokā lēkāja revolveris. Aparātā plosījās, dūca liesmas. Gais­mas aplītis uz sienas (pretī aparata stobram) samazi­nājās, sāka dūmot tapetes. Gastons, šķielēdams uz re­volveri, virzijās gar sienu, ar visu augumu saspring­dams lēcienam. Nazi viņš jau turēja rokā, pēc spāņu me­todes — ar asmeni pret sevi. Gaismas aplītis pārvērtās par žilbinošu punktu Izsistajos durvju pildiņos parādī­jās ūsaini ģīmji . . . Garins abām rokām satvēra aparātu un pavērsa tā stobru pret Pījknābi…

Zoja ieraudzīja: Gastons atplēta muti, tā kā gra­sīdamies kliegt, tā kā gribēdams iekampt gaisu … Dū­maina josla šķērsoja viņa krūtis, rokas pacēlās un at­krita. Gastons nogāzās uz paklāja. Viņa galva kopā ar pleciem gluži kā maizes gabals nošķēlās no rumpja apakšdaļas.

Garins pavērsa aparātu pret durvīm. Pa ceļam «staru šautra» pārgrieza vadu, spuldze pie griestiem apdzisa. Žilbinošs, tievs un taisns kā adata stars no aparāta stobra nozibēja pār durvju augšmalu, pabira koka šķem­bas. Noslīdēja zemāk. Atskanēja aprauts brēciens, it kā sabrauktu kaķi. Tumsā kāds pasitās sāņus. Mīksti novē­lās ķermenis. Stars dejoja divu pēdu augstumā no grī­das. Bija jūtama degošas gaļas smaka. Pēkšņi iestājās klusums, tikai aparātā šņāca liesma.

Garins noklepojās, noteica nepakļāvīgā, aizsmakušā balsī:

—   Visi beigti.

Aiz izdauzitā loga vējiņš iegula neredzamās liepās, tās iešaicās naksnigi — miegaini. No tumsas, lejā, kur nekustīgi stāvēja mašīnas, kāds sauca krieviski:

—   Pjotr Petrovič, vai esat dzīvs? — Garins parā­dījās logā. — Uzmanīgāk, tas esmu es, Šeļga. Vai at­ceraties mūsu norunu? Man ir Rollinga automobilis. Vajag bēgt. Glābiet aparātu. Es gaidu…

42

Vakarā, kā tas svētdienās parasts, profesors Reihers spēlēja šahu savā dzivoklī ceturtajā stāvā, nelielā at­klātā balkonā. Partneris bija Henrihs Volfs, viņa mīļā­kais skolnieks. Viņi smēķēja, vērdamies šaha galdiņā. Vakarblāzma jau sen bija nodzisusi garās ielas galā. Melnais gaiss bija tveicigs. Neiedrebējās efejas, kas ap­vija verandu. Apakšā zem zvaigznēm snauda vientulīgs asfaltēts laukums.

Krekšķēdams, brižiem iesēkdamies, profesors apdo­māja gājienu. Pacēla druknu roku ar dzeltenīgiem na­giem, bet nepieskārās figūrai. Izņēma no mutes cigāra galu.

—  Jā. Vēl jāpadomā.

—   Lūdzu, — atbildēja Henrihs.

Viņa skaistā seja ar platu pieri, asi veidotu zodu, strupu, taisnu degunu pauda spēcīgas mašīnas mieru. Profesoram bija vairāk temperamenta (vecā paaudze), tēraudkrāsas bārda izspūrusi, uz krunkainās pieres sar­kani plankumi.

Augsta lampa zem plata, krāsaina abažūra apgais­moja viņu sejas. Vairākas vārās, zaļas būtnes riņķoja ap spuldzi, tupēja uz svaigi izgludināta galdauta, slaistī­damas Osiņas, vērdamās ar acu punktiņiem un droši vien nesaprazdamas, ka viņām kritis gods vērot, kā divi dievi nododas debesu iemītnieku spēlei. Istabā pulkstenis no­sita desmit.

Reihera kundze, profesora māte, tīrīga večiņa, sēdēja nekustīgi. Lasīt un adīt pie mākslīgās gaismas viņa vairs nevarēja. Tālumā, kur melnā naktī gailēja augsta nama logi, varēja apjaust akmens Berlīnes milzīgos plašu­mus. Ja nebūtu dēla pie šaha galdiņa, abažūra rāmās gaismas, zaļo būtņu uz galdauta, bailes, kas jau sen bija iegulušas sirdī, uzbangotu ar jaunu spēku, kā daudz­reiz šais gados, un izkaltētu Reihera kundzes bezasinigo sejiņu. Tās bija bailes no miljoniem, kas gruva virsū pilsētai, šim balkonam. Viņus nesauca par Fričiem, Johaniem, Heinrihiem, Oto, bet par masu. Visi kā viens — slikti noskuvušies, kokvilnas kreklos, pārklāti ar dzelzs un svina putekļiem — viņi laiku pa laikam piepildīja ielas. Viņi daudz prasīja, izspīlējuši smagos žokļus.

Reihera kundze atcerējās burvīgo laiku, kad viņas līgavainis Oto Reihers atgriezās no Sedanas [14] kā franču imperatora uzvarētājs. Viņš viscaur bija piesūcies ar zal­dātu smaku, bija bārdains un skaļš. Viņa sagaidīja lī­gavaini aiz pilsētas. Viņai bija gaišzila kleita un lentas un puķes. Vācija traucās pretī uzvarām, pretī laimei kopā ar Oto draisko bārdu, kopā ar lepnumu un cerībām. Drīz visa pasaule būs iekarota …

Pagāja Reihera kundzes mūžs. Pienāca un pagāja ot­rais karš. Kaut kā izvilka kājas no purva, kur trūdēja miljoni cilvēku līķu. Un tad — uzradās masas. Ielūko­jies jebkuram zem cepures acīs. Tās nav vācu acis. To izteiksme spītīga, drūma, neizdibināma. Ceļš uz viņu acīm ir slēgts. Reihera kundzi pārņēma bailes.

Verandā ienāca Aleksejs Semjonovičs Hlinovs. Viņš, kā jau svētdienā, bija uzvilcis tīru, pelēku uzvalku.

Hlinovs palocījās Reihera kundzei, novēlēja viņai jauku vakaru un apsēdās līdzās profesoram, kas labsir­dīgi sarauca seju un šķelmīgi pameta ar aci uz šaha galdiņu. Uz galda atradās laikraksti un ārzemju žur­nāli. Profesors, tāpat kā jebkurš inteliģents cilvēks Vā­cijā, bija nabadzīgs. Viņa viesmīlība aprobežojās ar maigo lampas gaismu uz svaigi izgludināta galdauta, piedāvātu cigāru par divdesmit feniņiem un sarunu, kas laikam gan maksāja dārgāk par vakariņām ar šampa­nieti un citām pārmērībām.

Darbdienās, no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā, profesors bija nerunīgs, lietišķs un skarbs. Svētdienās viņš labprāt devās ar draugiem izbraukumā uz fantāzi­jas zemi. Viņam patika parunāt «no viena līdz otram ci­gāra galam».

—  Jā, vēl jāpadomā, — atkal noteica profesors, ietīdamies dūmu mākonī.

—   Lūdzu, — ar vēsu laipnību atbildēja Volfs.

Hlinovs atlocīja Parīzes laikrakstu «Intrēnsigeant»

un pirmajā lappusē zem virsraksta: «Noslēpumainā slep­kavība Vildaurā» ieraudzīja uzņēmumu/ kas attēloja sep­

tiņus gabalos sagrieztus cilvēkus. «Ja gabalos, tad ga­balos,» nosprieda Hlinovs. Taču tas, ko viņš izlasīja, lika viņam padomāt.

«… Cik var spriest, slepkavība izdarīta ar kādu līdz šim nepazīstamu ieroci, nokaitētu drāti vai milzīga sprie­guma siltumstaru. Mums izdevās konstatēt slepkavas nacionalitāti un ārējo izskatu: viņš, kā jau varēja gai­dīt, ir krievs (sekoja ārējā izskata apraksts pēc vies­nīcas saimnieka stāstījuma). Drausmajā naktī kopā ar viņu bija sieviete. Tālāk viss tīts noslēpuma miglā. Zi­nāmu skaidrību varbūt ienesīs asiņainais atradums Fonteneblo mežā. Tur, trīsdesmit metru no ceja, bezsamaņas stāvoklī atrasts kāds nezināms vīrietis. Viņa ķermenī konstatētas četras ložy brūces. Dokumenti un viss cits, kas ļautu identificēt viņa personību, nozagti. Acīm re­dzot upuris izmests no automobiļa. Dabūt viņu pie sama­ņas līdz šim nav izdevies …»

43

—   Šahs! — iesaucās profesors, vicinādams rokā iegūto zirgu. — Šahs un mats! Volf, jūs esat sakauts, jūs esat okupēts, jūs esat uz ceļiem, sešdesmit sešus ga­dus jūs maksāsiet reparācijas. Tāds ir augstās imperiā­listiskās politikas likums.

—   Revanšu? — noprasīja Volfs.

—  O nē, mēs izbaudīsim visas uzvarētāja priekšro­cības.

Profesors paplikšķināja Hlinovam pa ceļgalu:

—   Ko jūs izlasījāt avīzē, mans jaunais, nesamierinā­mais boļševik? Septiņi sagriezti franči? Ko lai dara — uzvarētājiem allaž slieksme uz pārmērībām. Vēsture tie­cas pēc līdzsvara. Pesimismu — rau, ko uzvarētāji at­stiepj savās mājās kopā ar salaupīto. Viņi sāk pārlieku trekni ēst. Viņu māga netiek galā ar taukiem un sagandē asinis ar riebīgām indēm. Viņi griež cilvēkus gabalos, pakaras bikšu lencēs, metas lejā no tiltiem. Viņos iz­dziest mīlestība pret dzīvi. Optimisms — rau, kas pa­liek uzvarētiem nolaupītā vietā. Brīnišķīga cilvēka gri­bas īpašība — ticēt, ka viss iet uz labu šai pasaulē, kas

ir labākā no labākajām. Pesimisms ir jāizravē ar visām saknēm. Es lasīju jūsu Ļeņinu, mans dārgais … Viņš ir liels optimists. Es viņu cienu …

—  Jums šodien lielisks noskaņojums, profesor, — drūmi piebilda Volfs.

—  Vai zināt, kāpēc? — profesors atgāzās pītajā krēslā, viņa zods sakrunkojās, acis jautri, jauneklīgi zib­snīja no uzacu apakšas. — Es izdarīju ārkārtīgi inte­resantu atklājumu … Es saņēmu dažus aprēķinus, salī­dzināju dažus datus un negaidīti nonācu pie apbrīnojama secinājuma… Ja Vācijas valdība nebūtu avantūristu banda, ja es būtu pārliecināts, ka mans atklājums ne­nonāks blēžu un laupītāju rokās, es laikam to publicētu … Tomēr nē, labāk klusēt…

—  Ar mums, ceru, jūs varat dalīties, — ieminējās Volfs.

Profesors šķelmīgi piemiedza ar aci.

—   Ko jūs, piemēram, teiktu, mans draugs, ja es pie­dāvātu godīgai Vācijas valdībai — jūs dzirdat, es uz­sveru: «godīgai», šai vārdā es ietveru īpašu jēgu — pie­dāvātu neizsmeļamus zelta krājumus?

—   No kurienes? — pavaicāja Volfs.

—   Protams, no zemes …

—   Kur atrodas šī zeme?

—   Nav svarīgi. Jebkurā zemeslodes punktā … Kaut vai Berlines centrā. Bet es nepiedāvāšu. Es neticu, ka zelts varētu padarīt bagātus jūs, mani, visus Fričus, Miķe(us … Droši vien mēs kļūtu vēl nabadzīgāki … Ti­kai viens cilvēks, — profesors pavērsa pret Hlinovu sirmu lauvas galvu, — jūsu tautietis, ieteica izlietot zeltu patiesi lietderīgi… Jūs saprotat?

Hlinovs iesmējās, pamāja.

— profesor, esmu radis uzklausīt jūs nopietni, — teica Volfs.

—   Pacentīšos būt nopietns. Pie viņiem Maskavā sals ziemā sasniedz trīsdesmit grādus zem nulles, no trešā stāva izliets ūdens nokrīt uz trotuāra ledus lodīšu veidā. Zeme joņo starpplanētu telpā desmit piecpadsmit mil­jardus gadu. Pa šo laiku tai taču bija jāatdziest, velns parāvis! Es apgalvoju — Zeme jau izsenis būtu atdzisusi un staru veidā atdevusi starpplanētu telpai visu savu

siltumu. Jūs jautāsiet: bet vulkāni, ugunigā lava, karstie geizeri? Starp cieto, saules vāji sasildīto zemes garozu un visu zemes masu atrodas izkusušu metālu josla, tā saucamā olivīna josla. Tās izcelsme saistīta ar nepār­trauktu atomu sairšanu zemes pamatmasā. Šī pamatmasa ir lode, kuras temperatūra līdzinās starpplanētu telpas temperatūrai, tas ir, divi simti sešdesmit trim grā­diem zem nulles. Sairšanas produkti — olivīna josla nav nekas cits kā šķidrie olivīna produkti, dzīvsudrabs un zelts. Spriežot pēc daudziem datiem, tie neatrodas nemaz tik dziļi: no piecpadsmit metru līdz trīs tūksto­šiem metru. Berlīnes centrā var izurbt šahtu, un izkusu­šais zelts pats plūdis gšā kā nafta no olivīna joslas dzilēm …

— Loģiski, vilinoši, bet neticami, — pēc klusuma brīža ierunājās Volfs. — Izurbt ar mūsdienu ierīcēm tik dziļu šahtu — nav iespējams…

Hlinovs uzlika roku uz izklātās «L'Entregent» lappuses.

—   Profesor, šis uzņēmums lika man atcerēties sa­runu aeroplānā, kad lidoju uz Berlīni. Izlauzties līdz ze­mes centra sairstošajiem elementiem nav nemaz tik ne­iespējami.

—   Kāds tam sakars ar sagrieztajiem frančiem? — vaicāja profesors, atkal kūpinādams cigāru.

—   Slepkavība Vildaurā izdarīta ar siltumstariem.

Pēc šiem vārdiem Volfs pievirzījās tuvāk galdam, viņa

vēsā seja saspringa uzmanībā.

—  Ak, atkal jau šie stari! — profesors saviebās, kā ieņēmis ko skābu. — Blēņas, blefs, pīle, ko palaidusi Anglijas kara ministrija.

—  Aparātu uzbūvējis krievs, es pazīstu šo cil­vēku, — Hlinovs atteica, — tas ir talantigs izgudrotājs un liela mēroga noziedznieks.

Hlinovs izstāstīja visu, ko zināja par inženieri Garinu: par viņa darbiem politehniskajā institūtā, par no­

ziegumu Krestovkas salā, par dīvainajiem atradumiem vasarnīcas pagrabā, par Šeļgas izsaukšanu uz Parīzi un par to, ka patlaban acīm redzot noris mežonīga cīņa par Garina aparātu.

—   Lūk, apstiprinājums, — Hlinovs norādīja uz fo­togrāfiju, — tas ir Garina darbs.

Volfs drūmi pētīja uzņēmumu. Profesors izklaidīgi ierunājās:

—  Jūs uzskatāt, ka ar siltumstariem var urbt zemi? Lai gan … trīstūkstoš grādu karstumā izkūst ir māli, ir granīts. Ļoti loti interesanti… Vai nevar šim Garinam nosūtīt telegramu? Hm… Ja apvienotu urbšanu ar mākslīgo atdzesēšanu un uzstādītu elektriskos iežu smeļamos elevatorus, tad varētu cBiļi iespiesties … Mans draugs, jūs mani velnišķīgi ieinteresējāt . . .

Līdz pulksten diviem naktī, ilgāk nekā parasts, pro­fesors soļoja pa verandu un kala plānus, citu par citu brīnumaināku.

45

Parasti Volfs pēc viesošanās pie profesora atvadījās no Hlinova uz laukuma. Bet šoreiz viņš gāja blakus Hli­novam, klaudzinādams ar spieķi, nodūris saraukto seju.

—  Tātad jūs uzskatāt, ka inženieris Garins pēc noti­kuma Vildaurā aizlaidies ar visu aparātu? — viņš jau­tāja.

—  Jā.

—  Bet «asiņainais atradums Fonteneblo meža», vai tas nevarētu būt Garins?

—  Jūs gribat teikt, ka aparātu ieguvis Šeļga? …

—  Tieši tā …

—   Arī man tas ienāca prātā … Jā, tas būtu ļoti jauki.

—   Es domāju gan, — pacēlis galvu, ņirdzīgi noteica Volfs.

Hlincvs uzmeta sarunu biedram ātru skatienu. Abi apstājās. Iztālēm laterna apgaismoja Volfa seju — ļaunu smaidu, saltas acis, spītīgu zodu. Hlinovs ierunājās:

—   Katrā ziņā tie visi ir tikai minējumi, pagaidām mums nav iemesla naidoties.

—   Es saprotu, saprotu.

—  Volf, ar jums es nedzenu viltu, bet stingri pa­stāvu — nepieciešams, lai Garina aparā» atrastos PSRS. Tikai ar šo vēlēšanos es padaru jūs par savu ienaidnieku. Goda vārds, dārgais Volf, jums ir ļoti miglains priekš­stats par to, kas jūsu dzimtenei ir kaitīgs un kas derīgs.

—  Jūs pūlaties mani apvainot?

—   Piķis un zēvele! Lai gan — tiesa kas tiesa. — Hli­novs īsti krieviski, ko uzreiz ievēroja Volfs, pastūma ce­puri uz sāniem un pakasīja aiz auss. — Vai tad pēc tam kad mēs viens otram ^sam apkāvuši septiņus miljonus cilvēku, var vēl apvajfloties par vārdiem? … Jūs esat vācietis no galvas līdz Kājām, bruņotais kājnieks, mašīnu ražotājs, jums pat nervi, manuprāt, ir no citas vielas. Klausieties, Volf, ja Garina aparāts nokļūtu rokās tā­diem kā jums, ko tikai jūs neizstrādātu …

—  Vācija nekad nesamierināsies ar pazemojumu.

Viņi nonāca pie mājas, kur pirmajā stāvā Hlinovs

īrēja istabu. Klusēdami atvadījās. Hlinovs iegāja vār­tos. Volfs stāvēja, lēni viļādams zobos apdzisušo cigāru. Pēkšņi pirmajā stāvā atvērās logs, pa to satraukts iz­liecās Hlinovs:

—  Ā … Jūs vēl šeit? … Paldies dievam. Volf, tele­grama no Parīzes, no Šeļgas … Klausieties: «Noziedz­nieks aizmucis. Esmu ievainots, tik drīz necelšos. Pa­saulei draud lielas, neizmērojamas briesmas. Nepiecie­šama jūsu klātbūtne.»

—   Es braucu jums līdz, — noteica Volfs.

46

Uz baltas miglas vēsmas šūpotas štoras ņirbēja la­potnes ēnas. Aiz štoras bija dzirdama nerimtīga urdzē­šana. Tur slimnīcas dārza mauriņā no pārnesamām cau­rulēm izsmidzināja ūdeni, tas mirdzēja starp varavīk­snēm, pilēja no platana lapām loga priekšā.

Šeļga snauda baltā, augstā istabā, kurā gaisma lau­zās iekšā caur štoru.

Iztālēm atplūda Parīzes troksnis. Tuvas bija ska­ņas — koku šalkoņa, putnu balsis un vienmuļā ūdens guldzoņa.

Tuvumā iesprauslājās automobilis vai atskanēja gai­tenī soļi. Šeļga ātri atvēra acis, asi, tramīgi skatījās uz durvīm. Pakustēties viņš nevarēja. Abas rokas viņam bija iemūrētas ģipsī, krūtis un galva sabindēti. Aizsar­dzībai — vienīgi acis. Un atkal saldas skaņas no dārza uzvēdīja miegu.

Uzmodināja māsa karmelite[15] , visa baltā, uzmanīgi ar pilnigām rokām pielika pie Šeļgas lūpām porcelāna mērces trauciņu ar tēju. Kad aizgāja, palika lavandas smarža.

Miegā un satraukumā pagājaldiena. Tā bija jau sep­tītā diennakts pēc tam, kad Šeļgu bez samaņas, noasi­ņojušu atrada Fonteneblo mežā. Viņu jau divas reizes bija pratinājis izmeklētājs. Šeļga deva šādu liecību:

—   īsi pirms pusnakts man uzbruka divi. Es aizstā­vējos ar spieķi un dūrēm. Saņēmu četras lodes, neko vairāk neatceros.

—  Vai jūs ielāgojāt uzbrucēju sejas?

—  Viņu sejas, visa apakšējā daļa, bija aizsegtas ar lakatiem.

—  Jūs aizstāvējāties arī ar spieķi?

—  Tas bija tikai zariņš, es pacēlu to mežā.

—   Kāpēc tik vēlā stundā jūs atradāties Fonteneblo mežā?

—   Pastaigājos, apskatīju pili, atpakaļ gāju caur mežu, apmaldījos.

—   Kā jūs varat izskaidrot to, ka netālu no uzbru­kuma vietas konstatētas svaigas automobiļa riepu sliedes?

—  Tātad noziedznieki atbraukuši automobilī.

—   Lai aplaupītu jūs? Vai arī lai nogalinātu?

—  Manuprāt, ne viens, ne otrs nolūks viņiem nav bi­jis. Parizē mani neviens nepazīst. Vēstniecībā nestrādāju. Politisku misiju nepildu. Naudas līdz nav daudz.

—    Iznāk, ka noziedznieki nav gaidījuši jūs, kad viņi stāvēja pļaviņā pie divstumbrainā ozola, kur viens smē­ķēja, otrs pazaudēja aproces pogu ar vērtīgu pērli?

—  Visticamāk, ka tie bijuši augstāko aprindu jaunekļi, kas paspēlējuši jāšanas sacīkstēs vai kazino Viņi mek­lējuši izdevību glābt stāvokli. Fonteneblo mežā varējis gadīties cilvēks, kam kabatas piebāztas ar tūkstošfranku biļetēm.

Otrajā nopratināšanā, kad izmeklētājs parādīja ko­piju no telegramas, kas nosūtīta Hlinovam uz Berlīni (izmeklētājam to bija nodevusi māsa karmelite), Šeļga atbildēja:

—  Tas ir šifrs. Runa ir par bīstamu noziedznieku, kas aizmucis no Krievijas.

—  Jūs varētu būt ar mani atklātāks?

—   Nē. Tas ir mans noslēpums.

Uz jautājumiem Šeļga atbildēja precīzi un skaidri, raudzījās acīs godīgi un pat vientiesīgi. Izmeklētājam bija vien jānotic viņa vaļsirdībai.

Taču briesmas nebija garām. Briesmas slēpās laik­rakstu slejās, kas bija pilnas ar sīkumiem par «baismīgo noziegumu Vildaurā», briesmas bija aiz durvīm, aiz bal­tās štoras, ko kustināja vējš, porcelāna mērces trauciņā, ko lika pie lūpām māsas karmelites pilnīgās rokas.

Glābt var tikai viens: iespējami ātrāk noņemt ģipsi un apsējus. Un Šeļga sastinga, bez kustībām, pussnaudā.

47

… Pussnaudā viņu apciemoja atmiņas:

Prožektori nodzēsti. Automobilis samazināja āt­rumu … Pa mašīnas logu izliecās Garins un — skaļā čukstā:

—   Šeļga, grieziet iekšā. Tūliņ būs pļaviņa. Tur. ..

Smagi sakratījies šosejas grāvī, automobilis izbrauca

starp kokiem, pagriezās un apstājās.

Zem zvaigznēm snauda nelīdzena pļaviņa. Koku ēnā neskaidri blīvējās klintis.

Motors izslēgts. Asi smaržoja zāle. Miegaini guldzēja strauts, virs tā vijās migla, izplūdušiem palagiem klā­damās pļaviņas dziļumā.

Garins izlēca rasotajā zālē. Pastiepa roku. No auto­mobiļa izkāpa Zoja Monroza dziļi uzvilktā cepurītē, pa­cēla galvu pret zvaigznēm. Paraustīja plecus.

—  Nu, kāpiet laukā! — asi uzsauca Garins.

Tad no automobiļa ar galvu pa priekšu izlīda Rol­lings. Katliņa ēnā spīdēja zelta zobi.

Čaloja, tērgāja ūdens starp akmeņiem. Rollings iz­vilka no kabatas roku, acīm redzot jau sen sažņaugtu dūrē, un ierunājās piesmakušā balsī:

—  Ja šeit gatavo nāves spriedumu, es protestēju. Tie­sību vārdā. Cilvēcības vārdā … Es protestēju kā ameri­kānis … Kā kristietis … Es piedāvāju par savu dzīvību jebkuru izpirkšanas naudu …

Zoja stāvēja ar muguru pret viņu. Garins nicinoši noteica:

—   Nonāvēt jūs varēju arī tur …

—   Izpirkšanas nauda? — aši noprasīja Rollings.

—   Nē.

—  Līdzdalība jūsu … — Rollings sapurinaja vaigus, — jūsu dīvainajos pasākumos?

—  Jā. Jums tas jāsaprot… Malzerbas bulvārī… Es jums piedāvāju …

—   Labi, — Rollings atbildēja, — rīt es jūs pie­ņemšu … Man no jauna jāpārdomā jūsu priekšlikumi.

Zoja klusi pateica:

—   Rolling, nerunājiet blēņas.

—  Jaunkundzi — Rollings salēcās, katliņš noslīdēja uz deguna, — jaunkundz … Jūsu izturēšanās ir nedzir­dēta … Nodeviba … Līdzdalība slepkavībās …

Tikpat klusi Zoja atbildēja:

—   Ejiet ratā! Runājiet ar Garinu.

Tad Rollings un Garins aizgāja pie divstumbrainā ozola. Tur iemirdzējās elektriskais lukturītis. Noliecās divas galvas. Dažas sekundes varēja dzirdēt vienīgi strautu čalojam starp akmeņiem.

—  … Mēs neesam tris, bet četri… Seit ir lieci­nieks, — Šeļgu sasniedza Rollinga spalgā balss.

—  Vai šeit kāds ir? — sadrebēdams Šeļga pussnaudā nomurmināja. Viņa redzokļi izpletās visā acs platumā.

Pie gultas uz balta krēsliņa — ar platmali uz ceļ­galiem sēdēja Hlinovs.

—  Sādu gājienu nebiju gaidījis… Domāt neatlika laika, — viņam stāstīja Šeļga. — Izdarīju tādu muļ­ķību, ka ne aptvert.

—  Jums nevajadzēja ņemt automobilī Rollingu, — ieminējās Hlinovs.

—   Kāda velna pēc es būtu viņu ņēmis … Kad vies­nīcā sākās šaušana un griešana, Rollings kā žurka tu­pēja automobilī — izslējis divus koltus… Man ieroča nebija. Es uzkāpu uz balkona un redzēju, kā Garins iz­rēķinājās ar bandītiem … Paziņoju par to Rollingam . .. Viņš nobijās, iešņācās, kategoriski atteicās izkāpt no ma­šīnas … Pēc tam viņš mēģināja šaut uz Zoju Monrozu. Bet mēs ar Garinu izgriezām viņam rokas … Ilgi ķēpāties nebija laika, es ielēcu pie stūres un — aiziet…

—   Kad jūs bijāt jau pļaviņā un viņi apspriedās pie ozola, vai tiešām jūs nesapratāt? …

—   Sapratu, ka esmu iekritis. Bet ko citu es būtu varējis iesākt? Bēgt? Nu, vai zināt, es tomēr esmu spor­tists … Turklāt man bija smalki izstrādāts plāns … Ka­batā viltota pase Garinam ar desmit vīzām … Vai šā­dos apstākļos es varēju domāt par savu ādu? …

—   Nu, labi… Viņi sapratās …

—   Rollings parakstīja kādu papīru, tur, zem koka, es skaidri redzēju. Pēc tam dzirdu — viņš ieminas par ceturto liecinieku, tas ir, par mani. Es pusbalsi saku Zojai: «Klausieties, pirmīt mēs pabraucām garām poli­cistam, viņš ievēroja mašīnas numuru. Ja mani tagad nogalinās, līdz rītam jums visiem trim uz rokām būs dzelži.» Vai zināt, ko viņa man atbildēja? Ir gan sie­viete! … Pār plecu, neskatīdamās: «Es ņemšu to vērā.» Nu, labi. Garins un Rollings atgriezās pie mašīnas. Es — it kā nekas nebūtu noticis … Pirmā iekāpa Zoja. Izlie­cās laukā un pateica kaut ko angliski. Garins — man: «Biedri Šeļga, tagad vicojiet vaļā: pilnā gaitā pa šoseju uz rietumiem.» Es pietupos radiatora priekšā … Tā bija mana kļūda. Viņu rīcībā bija tikai šis brīdis… Kad mašīna brauktu, viņi vairs nebūtu man uzbrukuši, nebūtu uzdrošinājušies … Labi — kurbulēju mašīnu . .. Pēkšņi pakausī, smadzenēs — it kā māja uz galvas būtu sagruvusi, nokrakšķēja kauli, iebelza, apdedzināja ar gaismu, apgāza augšpēdu . . . Ieraudzīju tikai — pavī­dēja Rollinga savaikstitais ģimis. Nolādētais suns! Čet­ras lodes manī ietrieca … Pēc tam es atveru acis, šī te istaba.

Šeļga stāstot nogura. Ilgi klusēja. Hlinovs iejau­tājās:

—   Kur pašlaik varētu būt Rollings?

—   Kā — kur? Protams, Parizē. Dīda presi. Viņam tagad liels uzbrukums ķīmijas frontē. Naudu ar lāpstu rauš. Tur jau tas joks, ka es kuru katru brīdi gaidu lodi caur logu vai indi mērces trauciņā. Viņš tomēr mani nožmiegs, noteikti…

—   Kāpēc jūs ciešat klusu? … Nekavējoties jāpaziņo policijas šefam.

—  Dārgais biedri, jūs esat zaudējis prātu! Tikai tā­pēc vēl esmu dzīvs, ka ciešu klusu.

49

—  Tātad jūs, Šeļga, savām acīm redzējāt, kā darbo­jas aparāts?

—   Redzēju un tagad zinu: lielgabali, gāzes, aeroplāni — tas viss ir bērnu paijiņas. Neaizmirstiet, Garins vairs nav viens … Garins un Rollings. Nāves mašīna un miljardi. Visu var gaidīt.

Hlinovs pacēla štoru un ilgi stāvēja pie loga, raudzī­damies uz smaragdzaļām lapām, uz veco dārznieku, kas ar grūtībām pārstiepa posmainas caurules dārza ēnai­najā daļā, uz četriem melnajiem strazdiem; tie norūpēju­šies savā nodabā tekāja zem verbenas krūmiem, viika laukā no melnzemes sliekas. Debesis, zilas un daiļas, mūžīgā mierā klājās pār dārzu.

—   Ļauj tikai tiem vaļu, lai izvēršas visā savā krāš­ņumā — Rollings un Garins, un gals būs klāt, — ieru­nājās Hlinovs. — Sī pasaule neglābjami aizies bojā … Te vienīgi strazdi dzīvo saprātīgi. — Hlinovs atgāja no loga. — Akmens laikmeta cilvēks bija nozīmīgāks, no­teikti … Bez atlīdzības, vienīgi iekšējās tieksmes mudi­nāts, pārklāja ar zīmējumiem alu sienas, domāja, sēdē­dams pie uguns, par mamutiem, par pērkonu, par divaino dzīves un nāves riņķojumu un pats par sevi. Velns parā­vis, cik tas bija cienījami!… Smadzenes vēl mazas, galvaskauss biezs, bet garīgā enerģija tā vien zibsnija no viņa galvas .. . Bet šie, pašreizējie, kāda velna pēc viņiem vajadzīgi lidaparāti? Nosēdini kādu frantu no bulvāra alā pretim paleolita cilvēkam. Tas, spalvains tē­viņš, viņam jautātu: «Stāsti, — cik tālu tu esi aizdomājies šais simttūkstoš gados? …» — «Ak, ak,» sarosītos frants, «es, zināt, vairāk baudu civilizācijas augļus nekā domāju, senča kungs … Ja nebūtu skrandainā pūļa un briesmīgo revolūciju, tad mūsu pasaule būtu patiesi brīnum jauka. Sīs pastāvīgās krizes un revolūcijas — tas ir pārāk nogurdinoši …» — «Eh tu,» atbildētu sencis, ieurbdamies frantā kvēlojošām acīm. «bet man patīk domāt, es, rau, sēžu un cienu savas ģeniālās smadze­nes . . . Man gribētos ar tām caurdurt Visumu . . .»

Hlinovs apklusa. Smīnēdams cieši ielūkojās paleolita alas nokrēslā. Papurināja galvu:

—   Pēc kā tiecas Garins un Rollings? Pēc niezes. Lai arī viņu izpratnē tā ir vara pār pasauli. Tā tomēr nav nekas vairāk kā nieze. Pagājušajā karā krita trīsdesmit miljoni. Viņi pacentīsies noslaktēt trissimt. Garīgā ener­ģija atrodas visdziļākajā ģībonī. Profesors Reihers ēd pusdienas tikai svētdienā. Pārējās dienās viņa maltīte ir divas maizes šķēles ar marmelādi un margarinu — bro­kastīs un vārīti kartupeļi ar sāli — pusdienās. Tāda ir maksa par smadzeņu darbu … Un tā būs, kamēr mēs neuzspridzināsim visu viņu «civilizāciju», Garinu neiesprostosim trako namā, bet Rollingu nenosūtīsim par saimniecības vadītāju kaut kur uz Vrangeļa salu . .. Jums taisnība, vajag cīnīties … Ko tur — esmu gatavs. Garina aparāts jāiegūst Padomju Savienībai . ..

—  Aparāts būs pie mums, — aizvēris acis, noteica Šeļga.

—  Ar ko sakt?

—  Ar izlūkošanu, kā jau tas pieņemts.

—  Kādā virzienā?

—  Garins patlaban, cik var spriest, trakā ātrumā būvē aparātu. Vildaurā viņam bija tikai modelis. Ja viņš pagūs uzbūvēt kaujas aparātu, tad viņu sagūstīt būs ļoti grūti. Vispirms — jāuzzina, kur viņš būvē aparātu.

—   Būs vajadzīga nauda.

—   Šodien pat aizbrauciet uz Grenelas ieiu, aprunā­jieties ar mūsu vēstnieku, esmu viņu mazliet informējis. Nauda būs. Otrkārt — jāsameklē Zoja Monroza. Tas ir ļoti svarīgi. Viņa ir gudra, nežēlīga sieviete, ar neapval­dītu fantāziju. Viņa Garinu un Rollingu sasaistījusi uz nāvi. Šī sieviete ir viņu mahināciju atspere.

—  Piedodiet, cīnīties ar sievietēm atsakos.

—  Aleksej Semjonovič, viņa ir spēcīgāka par mums abiem … Viņa vēl daudz asiņu izlies.

50

Zoja, ģērbusies baltā jūrnieku žaketē ar zelta pogām un baltos svārkos, izgāja uz klāja, kur ēnas pusē uz zema meldru galdiņa bija uzklātas brokastis.

Zoja apsēdās pie galda. Pārlauza maizes gabaliņu un nogrima vērošanā. Motorjahtas baltais, šaurais kor­puss slīdēja pa spoguļgludo ūdeni; jūra bija dzidri zila, mazliet tumšāka par skaidrajām debesīm. Svaigi smar­žoja tīri izmazgātais klājs. Uzvēdīja silts vējiņš, glās­tīdams vaigus.

Uz viegli izliektā, zamšainā klāja, kas bija salikts no šauriem dēļiem, gar bortiem stāvēja pītie krēsli, bet vidū bija izklāts sudrabains turku tepiķis ar izmētātiem brokāta spilveniem. No kapteiņa tiltiņa līdz jahtas pakaļ­galam bija pārstiepts zila zīda pajums ar bārkstīm un pušķiem.

Zoja nopūtās un sāka ēst.

Mīksti sperdams soļus, smaidīdams pienāca kaptei­nis Jansens, norvēģis, gludi noskuvies, sārts, līdzīgs pieaugušam bērnam. Nesteidzīgi pielika divus pirkstus pie cepures, kas bija uzlikta uz vienas auss.

— Labrīt, Lamola kundze. (Zoja ceļoja ar šo vārdu zem Francijas karoga.)

Kapteinis viscaur bija sniegbalts, izgludināts — kleinīgi, jūrnieciski elegants. Zoja noskatīja viņu no zelta ozollapām uz cepures naga līdz baltajām kurpēm ar vir­ves pazolēm. Palika apmierināta.

—   Labrīt, Jansen.

—   Man ir tas gods ziņot, kurss — ziemeļrietumirietumi, platums un garums (tāds un tāds), pie hori­zonta kūp Vezuvs. Neapole parādīsies pēc nepilnas stundas.

—   Sēdieties, Jansen.

Ar rokas mājienu Zoja uzaicināja kapteini piedalīties brokastīs. Jansens apsēdās uz meldru sola, kas noņirkstēja zem viņa spēcīgā auguma. No brokastīm atteicās: viņš jau bija ēdis deviņos no rīta. Aiz pieklājības pa­ņēma tasi kafijas.

Zoja pētīja kapteiņa iedegušo seju ar gaišajām skrop­stām, tā pamazām piesarka. Neiedzēris ne malka, viņš uzlika tasi uz galdauta.

—   Jāapmaina dzeramūdens un jāpaņem benzīns mo­toriem, — viņš teica, nepaceldams acu.

—   Kā — piestāt Neapolē? Kāda garlaicība! Mēs no­enkurosimies ārējā reidā, ja mums tik ļoti vajadzīgs ūdens un benzīns.

—   Tieši tā, noenkuroties ārējā reidā, — klusi atsau­cās kapteinis.

—  Jansen, vai jūsu senči bija jūras laupītāji?

—   Jā, kundze.

—   Cik tas bija interesanti! Piedzīvojumi, briesmas, trakas dzīres, skaistu sieviešu nolaupīšana … Vai jums nav žēl, ka neesat jūras laupītājs?

Jansens klusēja. Viņa rudās skropstas mirkšķinājās. Piere raucās grumbās.

—   Nu?

—   Esmu baudījis labu izglītību, kundze.

—   Ticu.

—   Vai kaut kas manī pavedina jūs domāt, ka esmu spējīgs rīkoties nelikumīgi un nelojāli?

—   Fui, — noteica Zoja, — tāds spēcīgs, drosmīgs, brašs vīrietis, jūras laupītāju pēctecis, un tas viss tikai tāpēc, lai vizinātu untumainu sievišķi pa siltu, garlaicīgu peļķi. Fui!

—   Bet kundze …

—   Izdariet kādu muļķību, Jansen. Man garlaicīgi…

—  Tieši tā, izdarīt muļķību.

—   Kad piosisies briesmīga vētra, uzsēdiniet jahtu uz klintīm …

—  Tieši tā, uzsēdināt jahtu uz klintīm…

—  Vai jūs nopietni domājat to darīt?

—  Ja jūs pavēlat.. .

Viņš palūkojās uz Zoju. Viņa acīs bija aizvainojums un apvaldīta jūsma. Zoja pasniecās un uzlika roku uz viņa baltās piedurknes.

—   Es nejokoju ar jums, Jansen. Es pazīstu jūs tikai trīs nedēļas, bet man liekas, ka jūs esat no tiem, kas spēj būt uzticīgi ar sirdi un dvēseli. (Kapteinis sakoda žokļus.) Man liekas, jūs esat spējīgs izdarit ko tādu, kas iet pāri likumības ietvariem, ja vien tas ļauj noreibt no dzīves .. .

Šai brīdī uz lakotajām, bronzā mirdzošajām kāpnēm, kas veda uz kapteiņa tiltiņu, parādījās lejup skrejošas kājas. Jansens steidzīgi noteica:

—   Ir laiks, kundze …

Lejā nonāca kapteiņa palīgs. Pielika roku pie cepures:

—  Lamola kundze, bez trim minūtēm divpadsmit, tūlīt jūs izsauks pa radio . ..

51

Vējš plandīja baltos svārkus. Zoja uzkāpa augšējā klājā, kur atradās radiotelegrafa kabīne. Piemiedza acis, ieelpoja sāļo gaisu. No augšas, no kapteiņa tiltiņa, neap­tverama šķita saules gaisma, kas krita uz stiklaini ņir­bošo ūdeni.

Zoja raudzījās un raudzījās, turēdamās pie margām. Jahtas šaurais korpuss ar puspaceltu bugšpritu traucās starp vēsmām šai ūdeņainajā gaismā.

Visa mokoši tumšā Zojas pagātne atkāpās, izstrāvoja šai saules gaismā …

«Esmu jauna, jauna,» tā viņai šķita uz kuģa ar saulei pretim paceltu bugšpritu, «esmu skaista, esmu laba.»

Vējš glāstīja kaklu, seju. Zoja aizgrābtīgi alka pēc laimes. Aizvien vēl nespēdama atrauties no gaismas, de­besīm, jūras, viņa nospieda vēso durvju rokturi, iegāja kristālā kabinē, kurai saules pusē bija aizvilkti aizkariņi. Paņēma klausāmās austiņas. Uzlika elkoņus uz galda, aizsedza acis ar pirkstiem.

Hronometra dubultie sitieni kā kuģa zvans nozvanīja divpadsmit. Bija pagājušas tikai trīs minūtes, kopš Zoja bija piecēlusies no krēsla zem pajūma.

Viņa uzlika pirkstus uz kloķīša un, pabīdījusi to pa kreisi, ieslēdza aparātu uz vilni trīsdesmit seši ar pusi metru. Tad no klausules melnā tukšuma atskanēja Rol­linga gausā un griezīgā balss:

—  Lamola kundze, Lamola kundze, Lamola kundze … Klausieties, klausieties, klausieties . ..

—  Klausos, jau klausos, apmierinies, — nočukstēja Zoja.

—   … Vai pie jums viss kartība? Vai nedraud bries­mas? Vai neciešat trūkumu? Šodien, tai pašā laikā kā parasti, būšu laimīgs dzirdēt jūsu balsi … Vilni raidiet tāda paša garuma kā parasti . . . Lamola kundze, neno­virzieties pārāk tālu no vienpadsmit grādiem austrumu garuma un četrdesmit grādiem ziemeļu platuma. Iespē­jams, ka drīz tiksimies. Pie mums viss kārtībā. Veicas spīdoši. Tas, kam jāklusē, klusē. Varat būt mierīga, lai­mīga — labu ceļavēju .. .

Zoja noņēma klausāmās austiņas. Grumba pāršķēla viņas pieri. Raudzīdamās uz hronometra rādītāju, viņa izgrūda caur zobiem: «Apnicis!» Šīs katru dienu dzirdē­tās radioatzīšanās mīlestībā Zoju briesmīgi kaitināja. Rollings nevar, negrib likt viņu mierā … Galu galā ir gatavs izdarīt jebkuru noziegumu, lai tikai ļautu viņam katru dienu gārgt mikrofonā: «…varat būt mierīga, lai­mīga, labu ceļavēju».

52

Pēc slepkavības Vildaurā un Fonteneblo un tad pēc trakā brauciena ar Garinu pa mēnesgaismas apspīdē­tām, vientulīgām šosejām uz Havru Žoja un Rollings vairs nebija tikušies. Viņš šāva uz Zoju tai naktī, pūlē­jās apvainot un aprima. Liekas, viņš toreiz pat klusi raudāja, saknupis automobilī.

Havrā Zoja iekāpa Rollinga jahtā «Arizona» un, gais­mai austot, iebrauca Biskajas līci. Lisabonā viņa saņēma dokumentus ar Lamola kundzes vārdu — viņas īpašumā pārgāja viena no visgreznākajām jahtām visos Rietu­mos. No Lisabonas devās uz Vidusjūru, tur «Arizona» kreisēja gar Itālijas krastiem, turēdamās rajonā starp vienpadsmit grādiem austrumu garuma un četrdesmit grādiem ziemeļu platuma.

Nekavējoties tika nodibināti sakari starp jahtu un Rollinga privāto radiostaciju Medonā pie Parīzes. Kap­teinis Jansens ziņoja Rollingam par visiem ceļojuma sī­kumiem. Rollings katru dienu izsauca Zoju. Viņa katru vakaru ziņoja miljardierim par savu «noskaņojumu». Šai vienmuļībā pagāja kādas desmit dienas, un pēkšņi «Ari­zonas» aparāti, kas taustīja ēteru, uztvēra īsviļņus nesa­protamā valodā. Pasauca Zoju, un viņa saklausīja balsi, kas lika pamirt sirdij.

—  Zoja, Zoja, Zoja, Zoja …

Gluži kā milzīga muša uz rūts austiņās džinkstēja Garina balss. Viņš atkārtoja Zojas vārdu un tad pēc no­teiktiem starpbrīžiem:

—   … Atbildi naktī no vieniem līdz trim …

Un atkal:

—   … Zoja, Zoja, Zoja … Esi piesardzīga, esi pie­sardzīga …

Tai pašā naktī virs tumšās jūras, virs snaudošās Eiropas, virs Mazāzijas senajām krāsmatām, virs Āfrikas līdzenumiem, pārklātiem ar nokaltušu augu adatām un putekļiem, pārskrēja sievietes balss viļņi:

—  … Tam, kas lika atbildēt no vieniem līdz trim …

Šo izsaukumu Zoja atkārtoja daudzas reizes. Pēc

tam runāja:

—  … Vēlos tevi redzēt. Lai arī tas nav saprātīgi. Norādi jebkuru Itālijas ostu … Vārdā mani nesauc, pa­zīstu tevi pēc balss …

Tai pašā naktī, tai pašā brīdī, kad Zoja spītīgi at­kārtoja izsaukumu, cerēdama, ka Garins kaut kur — Eiropā, Āzijā, Āfrikā uztvers «Arizonas» elektromagnētu viļņus, divtūkstoš kilometru attālajā Parīzē uz nakts­galdiņa pie gultas, kur, iebāzis degunu segā, gulēja Rol­lings, ietinkšķējās telefona zvans.

Rollings uztrukas, paķēra klausuli. Semjonovā balss steidzīgi nobēra:

—   Rolling. Viņa sarunājas.

—  Ar ko?

—   Slikti dzirdams, vārdā nesauc.

—   Labi, turpiniet klausīties. A-tskaite rit.

Rollings nolika klausuli, atkal apgulās, taču miegs

viņu jau bija atstājis.

Uzdevums nebija viegls: starp fokstrotiem, reklāmu ķērcieniem, baznīcas korāļiem, pārskatiem par starptau­tisko politiku, operām, simfonijām, biržas biļeteniem, sla­venu humoristu jociņiem, starp visu šo skaņu viesuļvētru, kas brāzās virs Eiropas, — notvert Zojas vāro balsi.

Dienu un nakti Medonā pie uztvērēja sēdēja Semjo­novs. Viņam izdevās sadzirdēt dažas frāzes, ko teica Zojas balss. Bet arī ar to pietika, lai uzkurinātu Rollinga greizsirdīgo iztēli.

Pēc nakts Fonteneblo mežā Rollings jutās riebīgi. Šeļga bija palicis dzīvs — rēgojās kā briesmīgs bieds. Ar Garinu, kuru Rollings ar baudu būtu pakāris kā nē­ģeri pie pirmā zara, bija parakstīts līgums. Varbūt Rol­lings toreiz būtu iespītējies — labāk nāve, ešafots nekā savienība, bet viņa gribu salauza Zoja. Vienojies ar Garinu, viņš ieguva laiku, neprātīgā sieviete varbūt apdo­māsies, lūgs piedošanu, atgriezīsies… Kā vienu no lī­guma noteikumiem viņš izvirzīja ilgstošu Zojas ceļojumu ar jahtu. (Tas bija vajadzīgs, lai sajauktu pēdas.) Viņš cerēja pārliecināt, nokaunināt, aizraut viņu ar regulā­rām sarunām pa radio. Sīs cerības laikam bija vislielākā aplamība Rollinga mūžā.

Pēc vienošanās ar Garinu Rollings nekavējoties sāka «vispārēju uzbrukumu ķīmijas frontē». Tai dienā, kad Zoja Havrā uzkāpa uz «Arizonas», Rollings vilcienā at­griezās uz Parīzi. Viņš paziņoja policijai, ka bijis Havrā un atpakaļceļā naktī viņam uzbrukuši bandīti (trīs ga­bali ar aizklātām sejām). Bandīti atņēmuši viņam naudu un automobili. (Garins šai laikā, kā bija norunāts, šķēr­soja Franciju no rietumiem uz austrumiem, pārbrauca Luksemburgas robežu un pirmajā kanālā noslīcināja Rollinga automobili.)

«Uzbrukums ķīmijas frontē» bija sācies. Parīzes laik­raksti sacēla grandiozu traci. «Mīklainā traģēdija Vildaurā», «Noslēpumainais uzbrukums krievam Fonteneblo parkā», «Ķīmijas karaļa nekaunīgā aplaupīšana», «Ame­rikas miljardi Eiropā», «Vācijas nacionālās industrijas bojā eja», «Rollings vai Maskava» — tas viss bija gudri un veikli sarežģīts vienā kamolā, kas, protams, iestrēga mietpilsoņu — sīko noguldītāju rīklē. Birža sadrebēja līdz pamatiem. Starp tās pelēkajām kolonām pie melnām tāfelēm, kur histēriskas rokas rakstīja, dzēsa nost un atkal rakstīja kritošo vērtspapīru baltos skaitļus, skrai­dīja, rēca līdz ārprātam satracināti cilvēki ar acīm, kas kuru katru mirkli draudēja pārsprāgt, ar lūpām brūnās putās.

Tur gāja bojā sīkās zivteles — tas viss bija niekoša­nās. Lielie rūpnieki un bankas, sakoduši zobus, turējās pie akciju žūkšņiem. Tos nevarēja tik viegli notriekt zemē pat Rollinga ragi.

Sai visnopietnākajā operācijā tika gatavots trieciens no Garina puses.

Garins «trakā steigā», kā jau Šeļga bija paredzējis, būvēja Vācijā aparātu pēc sava modeļa. Viņš braukāja no pilsētas uz pilsētu, pasūtīdams rūpnīcām dažādas da­ļas. Sakaru uzturēšanai ar Parīzi izmantoja privāto slu­dinājumu nodaļu Ķelnes laikrakstā. Rollings savukārt ievietoja vienā no Parīzes bulvāru avīzēm divas trīs rin­diņas: «Visu uzmanību pievērsiet anilīnam. . .», «Dārga katra diena, nežēlojiet naudu . . .», un tā tālāk.

Garins atbildēja: «Pabeigšu ātrāk, nekā biju domā­jis .. .», «Vietu atradu . . .», «Sāku …», «Neparedzēts šķērslis …».

Rollings: «Nervozēju, norādiet dienu .. .»

Garins atbildēja: «Noskaitiet trīsdesmit piecas no lī­guma parakstīšanas dienas…»

Aptuveni ar šo ziņojumu sakrita nakts telefonograma Rollingam no Semjonovā. Rollings iedegās dusmās — viņu vazā aiz deguna. Slepenā sazināšanās ar «Arizonu» turklāt bija bīstama. Taču Rollings ne ar vārdu sevi nenodeva, kad nākamajā dienā runāja ar Lamola kundzi.

Tagad, bezmiega stundās, Rollings sāka no jauna «pārdomāt» savu «partiju» ar nāvīgo ienaidnieku. Viņš

atrada kļūdas. Garins nebija nemaz tik labi aizsargāts. Viņš izdarīja kļūdu, piekrizdams Zojas ceļojumam: par­tijas beigas jau iepriekš bija izšķirtas viņam par sliktu Mats tika pateikts uz «Arizonas» borta.

53

Taču uz «Arizonas» borta notikumi risinājās ne gluži tā, kā domāja Rollings. Viņš atcerējās Zoju gudru, mie­rīgi apdomīgu, vēsu. uzticīgu. Viņš zināja, ar kādu nici­nājumu Zoja izturējās pret sievišķīgām vājībām. Viņa saprāts nevarēja pieļaut, ka varētu ieilgt Zojas aizrauša­nās ar šo nabadzīgo klaidoni, bandītu Garinu. Izklaidē­šanās braucienam pa Vidusjūru jāapskaidro viņas prāts.

Zoja tiešām bija kā murgos, kad Havrā uzkāpa uz jahtas. Dažas dienas okeāna vientulībā viņu nomierināja. Viņa atmodās, dzīvoja un iemiga, zilas gaismas ap­ņemta, visapkārt šļakstēja ūdens, mierīgi kā pati mūžība šalkoja viļņi. Sadrebēdama aiz riebuma, viņa atcerējās netīro istabu un Lenuāra līķi ar atņirgtiem zobiem, stik­lainām acīm, verdoši dūmaino joslu pār Pīļknābja krū­tīm, miklo pļaviņu Fonteneblo mežā un Rollinga negai­dītos šāvienus, it kā viņš šautu uz traku suni . ..

Tomēr viņas prāts neapskaidrojās. kā bija cerējis Rollings. Nomodā un miegā viņai plaiksnījās brīnišķī­gas salas, marmora pilis, kuru kāpnes iesniecās okeānā … Skaistu cilvēku pūlis, muziķa, plivojoši karogi… Un viņa — šis fantastiskās pasaules pavēlniece …

Sapņi un vīzijas zvilni zem zilā nojūma bija turpinā­jums sarunai ar Garinu Vildatirā (stundu pirms slepka­vības). Visā pasaulē tikai viens cilvēks, Garins, tagad viņu saprastu. Bet ar Garinu saistījās arī Lenuāra stik­lainās acis un Gastona Pīļknābja plati atplestā, bries­mīgā mute.

Tāpēc Zojai pamira sirds, kad radioaustiņās pēkšņi iesprakšķējās Garina balss… Kopš tā laika viņa katru dienu izsauca Garinu, lūdzās, draudēja. Viņa gribēja re­dzēt to un baidījās. Tas rēgojās viņai kā melns plankums jūras un debess spodrajā zilgmē . .. Viņai vajadzēja pa­stāstīt Garinam par nomoda sapņiem. Pavaicāt, kur ir

apsolītā olivīna josla? Zoja skraidīja pa jahtu, dzīdama izmisumā kapteini Jansenu un viņa palīgu.

Garins atbildēja:

«… Gaidi. Būs viss, ko tu vēlēsies. Tikai proti vēlēties. Iekāro, plosies neprātā — tas ir labi. Tāda tu man esi vajadzīga. Bez tevis manas ieceres ir nedzīvas.»

Tāds bija Garina pēdējais radioziņojums, kuru tāpat uztvēra Rollings. Šodien Zoja gaidīja atbildi uz piepra­sījumu — tieši kurā dienā Garins jāgaida uz jahtas? Viņa izgāja uz klāja un atbalstījās ar elkoņiem pret mar­gām. Jahta tikko kustējās. Vējš aprima. Austrumos kāpa augšup vēl neredzamās zemes garojumi, un virs Vezuva stāvēja pelēks dūmu stabs.

Uz komandtiltiņa Jansens nolaida roku ar binokli-, un Zoja juta, ka kapteinis kā apburts raugās uz viņu. Un kā lai tas neraudzītos, kad visi debess un ūdens brī­numi bija radīti vienīgi tāpēc, lai par tiem tīksminātos Lamola kundze — pie margām virs pienaini zilga bez­dibeņa.

—   Panāciet šurp, Jansen.

Kapteinis pienāca, mīksti un plati sperdams soļus pa karsto klāju.

—  Jansen, vai jūs nedomājat, ka esmu ārprātīga?

—  Tā es nedomāju, Lamola kundze, un nekad nedo­māšu, lai ko jūs man pavēlētu.

—   Pateicos. Es ieceļu jūs par dievišķīgās Zojas or­deņa komandoru.

Jansens nomirkšķināja gaišās skropstas. Pēc tam pielika roku pie cepures. Nolaida roku un vēlreiz nomirk­šķināja. Zoja iesmējās, viņas lūpas izstiepās smaidā.

—  Jansen, radušās iespējas piepildīt visneticamākās vēlēšanās… Visu, ko var sagudrot sieviete tik tveicīgā dienvidū … Bet vajadzēs cīnīties …

—  Tieši tā, cīnīties, — attrauca Jansens.

—   Cik mezglu stundā nobrauc «Arizona»?

—   Lidz četrdesmit.

—   Kādi kuģi to var panākt atklātā jūrā?

—   Pavisam nedaudzi .. .

—  Varbūt mums dzīsies pakaļ un mums nāksies il­gāku laiku bēguļot.

—  Pavēlēsiet uzņemt pilnu krājumu šķidrās deg­vielas?

—  Jā. Konservus, dzeramo ūdeni, šampanieti… Kap­teini Jansen, mēs dodamies ļoti bīstamā pasākumā.

—  Tieši tā, doties bīstamā pasākumā.

—   Bet, ievērojiet, esmu pārliecināta par uzvaru …

Nosita pusvienu… Zoja iegāja radiotelegrafa ka-

binē. Apsēdās pie aparāta. Viņa pieskārās radiouztvē­rēja slēdzim. No tālienes atplūda dažas fokstrota taktis.

Saraukusi uzacis, viņa vērās hronometrā. Garins klu­sēja. Viņa atkal sāka grozīt kloķiti, pūlēdamās savaldīt drebošos pirkstus.

… Nepazīstama, gausa balss ierunājās krieviski pie pašas auss:

«… Ja jums dārga … dzīvība … piektdien izkāpiet Neapolē … viesnicā «Splendid», gaidiet ziņas līdz sest­dienas pusdienai.»

Tas bija nobeigums kādai frāzei, kas tika raidīta uz garajiem viļņiem četri simti divdesmit viens, tas ir, no stacijas, kuru visu šo laiku lietoja Garins.

54

Trešo nakti pēc kārtas istabā, kur gulēja Šeļga, pie­mirsa aizvērt slēģus. Ikreiz viņš atgādināja par to mā­sai karmelitei. Viņš vērīgi sekoja, lai bulta, kas savienoja abas slēģu puses, būtu aizbīdīta, kā nākas.

Sais trīs nedēļās Šeļga tik tālu atlaba, ka cēlās no gultas augšā un pārsēdās pie loga, tuvāk platana kup­lajiem zariem, melnajiem strazdiem un varavīksnēm ūdens puteklīšos virs zālāja.

No šejienes bija pārskatāms viss slimnīcas dārzs, ap­jozts ar aklu mūri. Astoņpadsmitajā gadsimtā šī vieta piederēja klosterim, ko iznicināja revolūcija. Mūki ne­cieš ziņkāras acis. Mūris bija augsts, tā kore viscaur nosēta ar stikla lauskām.

Pārrāpties pār mūri varēja, vienīgi pieslienot pretējā pusē kāpnes. Ieliņas, kas piesniecās slimnīcai, bija klu­sas un vientulīgas, tomēr laternas tur dega tik spilgti un klusumā aiz mūra tik bieži klaudzēja policistu soļi, ka Jautājums par kāpnēm atkrita.

Protams, ja nebūtu stikla lausku uz mūra, veikls cil­vēks pārmestos arī bez kāpnēm. Katru rītu Šeļga, aizrā­vies aiz štoras, apskatīja visu mūri lidz pēdējam akmen­tiņam. Briesmas draudēja vienīgi no šīs puses. Garina sūtītais cilvēks diez vai riskētu iznākt no slimnīcas iekš­telpām. Taču par to, ka slepkava tik un tā ieradīsies, Šeļga nešaubījās.

Viņš gaidīja tagad ārsta apskati, lai izrakstītos. Tas bija zināms. Ārsts iebrauca parasti piecas reizes nedēļā. Taču šoreiz izrādījās, ka ārsts ir saslimis. Šeļgām pazi­ņoja, ka bez vecākā ārsta slēdziena viņš netiks izrakstīts. Protestēt viņš pat nemēģināja. Viņš nosūtīja ziņu uz padomju vēstniecību, lai no turienes viņam piegādātu ēdienu. Slimnīcas zupu viņš izgāza izlietnē, maizi pa­meta strazdiem.

Šeļga zināja, ka Rollingam jātiek vaļā no vienīgā liecinieka. Šeļga tagad gandrīz nemaz negulēja — tik liels bija uzbudinājums. Māsa karmelite pienesa viņam avīzes, visu dienu viņš strādāja ar šķērēm un pētīja izgriezu­mus. Hlinovam viņš aizliedza nākt uz slimnīcu. (Volfs bija Vācijā, pie Reinas, kur ievāca ziņas par Rollinga ciņu ar Vācijas anilīna kompāniju.)

No rita, kā parasti pienācis pie loga, Šeļga pārlaida skatienu dārzam un tūdaļ ierāvās aiz portjeras. Viņam kļuva pat jautri. Beidzot! Dārzā, ziemeļu pusē, pa pusei liepas lapotnē, pie mūra bija pieslietas dārznieka kāpnes, to augšgals rēgojās pusaršīnu virs stikla lauskām.

Šeļga noteica:

— Veikli, velni tādi!

Atlika vienīgi gaidīt. Viss jau bija apsvērts. Šeļgas labā roka, lai gan vairs nebija sabindēta, jutās vēl vārga. Kreiso — skaliņos un ģipsī, māsa bija cieši piesējusi pie krūtīm. Roka ar ģipsi svēra ne mazāk par piecpadsmit mārciņām. Tas bija vienīgais ierocis, ar kuru viņš varēja aizstāvēties.

Ceturtajā vakarā māsa atkal piemirsa aizvērt slēģus. Šeļga šoreiz neprotestēja un jau no pulksten deviņiem izlikās aizmidzis. Viņš dzirdēja, ka abos stāvos aizcir­tās slēģi. Viņa logs atkal palika līdz galam vaļā. Kad nodzisa gaisma, viņš izlēca no gultas un ar vārgo labo roku un zobiem sāka raisīt vaļā apsēju, kas saturēja kreiso roku.

Šeļga apstājās, aizturējis elpu, ieklausījās. Beidzot roka svabadi nokarājās. Viņš varēja saliekt to līdz pusei Ielūkojās dārzā, ko apgaismoja ielas laterna, — kāpnes stāvēja vecajā vietā aiz liepas. Viņš satina segu, pabāza to zem palaga, pustumsā likās, ka gultā guļ cilvēks.

Aiz loga bija kluss, vienīgi lāses pakšķēja. Violeta blāzma plaiksnījās mākoņos virs Parīzes. Lidz šejienei bulvāru trokšņi nenonāca. Nekustīgi melnoja platana pazares.

Kaut kur ierūcās automobilis. Šeļga saspringa, šķita, viņš dzird, kā sitas sirds putnam, kas snauž uz platana zariņa. Pagāja droši vien ilgs laiks. Dārzā sākās čīk­stoņa un šņirkstoņa, it kā vilktu ar dēli gar kaļķa mūri.

Šeļga atkāpās pie sienas aiz portjeras. Nolaida ģipša roku. «Kas? Nudien, kas?» viņš nodomāja. «Vai tiešām pats Rollings?»

lešalcās lapas — strazds satrūkās. Šeļga raudzījās uz loga priekšā blāvi apgaismoto parketu, kur vajadzēja parādīties cilvēka ēnai.

«Saut jau nešaus.» viņš nodomāja, «jāgaida kāds fosganam līdzīgs draņķis…» Uz parketa sāka augt ēna — galva ar dziļi uzvilktu platmali. Šeļga atvēzēja roku, lai sitiens būtu spēcīgāks. Ēna izauga līdz pleciem, pacēla izplestus pirkstus …

—  Šeļga, biedri Šeļga, — ēna krieviski čukstēja, — tas esmu es, nebaidieties …

Šeļga bija gaidījis visu, tikai ne šos vārdus, ne šo balsi. Neviļus viņš iekliedzās. Atklāja sevi, un cilvēks ar vienu lēcienu pārmetās pāri palodzei. Izstiepa aizsar­gājoties abas rokas. Tas bija Garins.

—  Jūs gaidījāt uzbrukumu, tā jau es domāju, — viņš steidzīgi ierunājās, — šonakt nolemts jūs nogalināt. Man tas nav izdevīgi. Es lieku uz kārts velns zina ko, man jāizglābj jūs. Ejam, man ir automobilis.

Šeļga atrāvās no sienas.

Garins jautri atņirdza zobus, ieraudzījis aizvien vēl atvēzēto ģipša roku.

—   Klausieties, Šeļga, nudien, es neesmu vainīgs.

Vai atceraties mūsu norunu Ļeņingradā? Es spēlēju go­dīgi. Par nepatikšanām Fonteneblo mežā jums jāpateicas vienīgi šim nelietim Rollingam. Varat man ticēt — ejam, dārga katra sekunde …

Šeļga beidzot izdabūja:

—   Labi, jūs mani aizvedīsiet, bet pēc tam?

—   Es jūs noslēpšu … Uz neilgu laiku, nebaidieties. Iekams nebūšu saņēmis no Rollinga pusi … Vai avīzes lasāt? Rollingam cūkas laime, bet viņš nevar godīgi spēlēt. Cik jums vajag, Šeļga, nosauciet jebkuru skaitli. Desmit, divdesmit, piecdesmit miljonus? Es izsniegšu kvīti…

Garins runāja paklusu, steidzīgi, kā murgos, viga sejā drebēja katrs muskulītis.

—   Neesiet muļķis, Šeļga. Vai jūs to aiz principiali­tātes, vai? … Es piedāvāju strādāt kopā pret Rollingu … Nu . . . Braucam …

Šeļga spītīgi papurināja galvu:

—   Negribu. Nebraukšu.

—   Tik un tā — jūs nogalinās.

—   Redzēsim.

—   Kopējas, sargus, administrāciju — visus Rollings uzpircis … Jūs nožņaugs. Es zinu … So nakti jums ne­pārdzīvot … Vai brīdinājāt savu vēstniecību? . . . Labi, labi. .. Vēstnieks pieprasīs paskaidrojumus. Franču val­dība labākā gadījumā atvainosies … Bet jums no tā ne­kļūs vieglāk. Rollingam jānovāc pie malas liecinieks . .. Viņš nepieļaus, lai jūs pārkāptu padomju vēstniecības slieksni …

—  Teicu — nebraukšu … Negribu …

Garins atvilka elpu. Atskatījās uz logu.

—   Labi. Tad es jūs aizvedīšu pret jūsu gribu. — Viņš soli atkāpās, iebāza roku mēteli.

—   Kā tas jāsaprot — pret manu gribu?

—   Sitā …

Garins izrāva roku no kabatas, izvilka masku ar īsu gāzu filtra cilindru, aši pielika to pie mutes, un Šeļga nepaguva iekliegties — sejā viņam iešļāca eļļaina šķid­ruma strūkla . .. Pavīdēja vienīgi Garina roka, kas spieda gumijas bumbieri… Šeļga aizrijās ar smaržīgu, saldenu reibumu

—   Vai ir kas jauns?

—  Jā. Esiet sveicināti, Volf.

—   Es taisnā ceļā no stacijas, izbadējies kā astoņ­padsmitajā gadā.

—  Jums jautrs izskats, Volf. Vai daudz uzzinājāt?

—   So to uzzināju..,. Vai runāsim šeit?

—   Labi, tikai ātri.

Volfs apsēdās līdzās Hlinovam uz granīta sola In­driķa IV1 pieminekļa pakājē, ar muguru pret Konsjeržeras2 melnajiem torņiem. Apakšā, tur, kur Sites sala beidzās ar smailu sēri, zarus ūdenī mērca sēru vītols. Kādreiz šeit uz sārtiem bija locījušies Tamplijeru [16] ordeņa bruņinieki. Tālumā, aiz desmitiem tiltu, kas atspoguļojās upē, grima saule putekļaini oranžā mirdzumā, krastma­lās uz smiltīm piekrautām metala liellaivām ar makšķe­rēm rokās sēdēja franči, krietnie buržuji, kurus izputi­nājusi inflācija, Rollings un pasaules karš. Kreisajā pusē, uz krastmalas granīta parapeta, tālu — līdz pat ārlietu ministrijai zem mūžīgās saules bukinisti garlaikojās pie grāmatām, kas šajā pilsētā nevienam vairs nebija vaja­dzīgas.

Šeit sava mūža pēdējās dienas dzīvoja vecā Parīze. Vēl klaiņoja starp grāmatām krastmalā, starp putnu bū­rīšiem, starp gaudenajiem makšķerniekiem padzīvojušas personas ar sklerozām acīm, ar ūsām, kas aizsedz muti, apmetņos, vecās salmu platmalēs … Kādreiz tā bija viņu pilsēta … Rau tur, velns parāvis, Konsjeržerā, auroja Dantons, gluži kā vērsis, kuru velk uz kautuvi. Rau tur, pa labi, aiz Luvras grafīta jumtiem, kur dūmakā plešas Tiljerī dārzi, — tur gāja karsti, kad pa Rivoli ielu spindza ģenerēja Galifē[17] kartečas. Ai, cik daudz zelta pie­derēja Francijai! Katrs akmens šeit, ja prastu runāt, pa­stāstītu par diženo pagātni. Bet nu, — te pats velns ne­tiek gudrs — par saimnieku šai pilsētā uzmeties aizjūras briesmonis Rollings, tagad krietnajam buržujam vairs neatliek nekas cits kā iemest makšķeres un sēdēt ar no­durtu galvu … E-he, hē! O-la-lā! …

Izsmēķējis pīpē stipro tabaku, Volfs teica:

—   Stāvoklis ir šāds. Vācijas anilīna kompānija ir vienīgā, kas neielaižas ar amerikāņiem nekādās darišanās. Kompānija saņēmusi divdesmit astoņus miljonus marku valsts subsīdijas. Patlaban visas Rollinga pūles virzītas uz to, lai izšūpotu vācu anilimi.

—  Vai viņš spēlē uz pazeminājumu? — iejautājās Hlinovs.

—  Šā mēneša divdesmit astotajā datumā pārdod ani­līna akcijas par kolosālām summām.

—  Tās ir ļoti svarīgas ziņas, Volf.

—  Jā, mēs esam tikuši uz pēdām. Rollings acīm redzot ir pārliecināts par vinnestu, lai gan akcijas nav kritušās ne par feniņu, bet šodien jau divdesmitais… Jūs saprotat, uz ko vienigi viņš var cerēt?

—  Tātad viņiem viss sagatavots?

—  Manuprāt, aparāts jau uzstādīts.

—   Kur atrodas Anilīna kompānijas rūpnīcas?

—  Pie Reinas, N tuvumā. Ja Rollings pieveiks ani­līnu, viņš būs visas Eiropas rūpniecības saimnieks.

—  Mēs nedrīkstam pieļaut katastrofu. Mūsu pienā­kums — izglābt Vācijas anilīnu. (Hlinovs paraustīja plecus, bet nebilda ne vārda.) Es saprotu: kam jānotiek — tas notiks. Mēs divi vien neapturēsim Amerikas spie­dienu. Bet, nelabais viņu zina, vēsture reizēm izmet ne­gaidītus trikus.

—   Revolūciju veidā?

—   Kaut vai tā.

Hlinovs palūkojās uz Volfu pat ar zināmu izbrīnu. Acis viņam bija apaļas, dzeltenas, ļaunas.

—  Volf, buržuji neies glābt Eiropu.

—  Zinu.

—  Tiešām?

—  Šai braucienā es gana nolūkojos… Buržuji — franči, vācieši, angli, itālieši — noziedzīgi, akli, ciniski izpārdod veco pasauli. Lūk, ar ko izbeidzas kultūra — ar ūtrupi . . . Zem āmura!

Volfs tumši piesarka:

—  Es griezos pie varas iestādēm, liku noskārst bries­mas, lūdzu palīdzēt sameklēt Garinu … Es teicu viņiem briesmīgus vārdus .. . Man smējās tieši sejā. Pie joda! … Es neesmu no tiem, kas atkāpjas.

—  Volf, ko jūs uzzinājāt pie Reinas?

—  Es uzzināju … Anilīna kompānija saņēmusi no Vācijas valdības lielus kara pasūtījumus. Ražošanas process Anilīna kompānijas rūpnīcās patlaban atrodas visbīstamākajā stadijā. Viņiem tur apstrādāšanā turpat pieci simti tonnu tetrila.

Hlinovs strauji piecēlās. Spieķis, uz kura viņš at­spiedās, saliecās. Viņš atkal apsēdās.

—   Presē bija iespraucies rakstiņš par nepieciešamību attālināt strādnieku pilsētiņas no šīm nolādētajām rūp­nīcām. Anilīna kompānijā nodarbināti vairāk nekā piec­desmit tūkstoši cilvēku … Avizei, kas bija ievietojusi rakstiņu, tika uzlikts naudas sods … Rollinga pirksts …

—  Volf. mēs nedrīkstam zaudēt nevienu dienu.

—   Es pasūtīju biļetes uz vilcienu, kas atiet pulk­sten vienpadsmitos, šodien.

—  Mēs brauksim uz N?

—   Domāju, ka tikai tur atrodamas Garina pēdas.

—  Tagad paskatieties, ko man izdevās dabūt. — Hli­novs izvilka no kabatas laikrakstu izgriezumus. — Pirms trim dienām es biju pie Šeļgas … Viņš izstāstīja man savus apsvērumus: Rollingam un Garinam vajag savā starpā sazināties …

—   Protams. Katru dienu.

—   Pa pastu? Telegrāfiski? Kā jūs domājat, Volf?

—   Nekādā gadījumā. Nekādu rakstisku pēdu.

—  Tad — pa radio?

—   Brēkt pār visu Eiropu … Nē …

—  Ar trešās personas starpniecību?

—   Nē… Zinu, — noteica Volfs, — jūsu Šeļga ir brašs zēns. Dodiet šurp izgriezumus . . .

Viņš izlika tos uz ceļgaliem un uzmanīgi sāka lasīt ar sarkanu pasvītroto:

«Visu uzmanību pievērsiet anilīnam.» «Sāku.» «Vieta atrasta.»

—   «Vieta atrasta,» — čukstēja Volfs, — to ziņo avīze no E, pilsētiņa N tuvumā . . . «Nervozēju, norādiet dienu.» — «Noskaitiet trīsdesmit piecas no līguma pa­rakstīšanas dienas …» Tie var būt vienīgi viņi. Līguma parakstīšanas nakts Fonteneblo mežā — pagājušā mē­neša divdesmit trešais datums. Pielieciet klāt trīsdesmit pieci — būs divdesmit astoņi, anilīna akciju pārdošanas termiņš …

—  Tālāk, tālāk, Volf… «Kādus soļus jūs esat spē­ris?» — tas ziņot^nd'K, ja^tājGaf!ns. Nākamajā dienā Parīzes avīzē^— Rollinga atbilde: «Jahta sagatavota. Pienāks trešajā dienā. Tiks paziņots pa radio.» Bet šeit — pirms četrām dienām -jautā RoTftngs: «Vai nebūs redzama gaisma?» Garins^, atbild: «Visapkārt neapdzīvots. Attā­lums pieci kilometri.»

—   Citiem vārdiem, aparāts uzstādīts kalnos: raidīt staru piecus kilometrus tālu var vienīgi no augstas vie­tas. Klausieties, Hlinov, mums atlicis briesmīgi maz laika. Ja paņem piecus kilometrus par rādiusu — centrā rūpnīcas, mums vajag pārmeklēt apvidu vismaz pa trīs­desmit piecus kilometrus garu aploci. Vai ir vēl kādi no­rādījumi?

—   Nē. Es nupat kā taisījos zvanīt Šeļgām. Pie viņa jābūt izgriezumiem no vakardienas un šāsdienas avīzēm.

Volfs piecēlās. Varēja redzēt, ka zem apģērba viņam pietūka muskuļi. Hlinovs ierosināja piezvanīt no tuvākās kafejnīcas kreisajā krastā. Volfs trauksmaini metās pār tiltu; kāds večuks ar cāļa kaklu, nosmulētos svārķeļos, kas varbūt bija piesūkušies ar vientulīgām asarām par tiem, kurus laupījis karš, pakratīja galvu un ilgi no pu­tekļainās platmales apakšas noskatījās nopakaļ skrejo­šajiem ārzemniekiem:

—   O-o! Ārzemnieki … Kad nauda kabatā, tad nu grūstās un trencas, it kā viņi būtu savās mājās … O-o … mežoņi! …

Kafejnīcā, pie cinkota piestākļa, Volfs dzēra sodas ūdeni. Caur telefona kabīnes stiklu bija redzama Hlinova mugura, lūk, viņam pacēlās pleci, viņš saguma ar visu augumu pār klausuli, izslējās, iznāca laukā no ka­bīnes; viņa seja bija mierīga, bet balta kā maska.

—  Slimnīcā atbildēja, ka šonakt Šeļga esot pazudis. Darīts viss, lai viņu sameklētu… Domāju, ka viņš ir nogalināts.

56

Sprakšķēja žagari divus gadsimtus kvēpinātā pavardā ar āķiem, kur uzkārt desas un šķiņķus, ar diviem akmens svētajiem malās, uz viena bija uzmesta Garina gaišā platmale, uz otra — taukaina virsnieku cepure. Pie galda, ko apgaismoja tikai pavarda uguns, sēdēja četri vīrieši. Viņiem priekšā — pīteņa pudele un pilnas vīna glāzes.

Divi bija ģērbušies pilsētnieciski, — viens, ar platiem vaigu kauliem, drukns, ar īsi apcirptu matu eziti, otra­jam — garena, ļauna seja. Trešais, fermas saimnieks, kura virtuvē patlaban notika apspriede, — ģenerālis Subotins, sēdēja vienīgi netīrā linu kreklā ar uzrotītām piedurknēm. Gludi noskūtā āda uz viņa galvas kustējās, resnā seja ar izbužinātām ūsām pielija ar tumšu sārtumu no vīna.

Ceturtais, Garins, tūristu uzvalkā, nevērīgi vilkdams pirkstu pa glāzes malu, runāja:

—  Tas viss ir ļoti labi … Bet es pastāvu, lai manam gūsteknim, kaut arī viņš ir_ boļševiks, netiktu nodarīts ne vismazākais ļaunums. Ēdiens — trīs reizes dienā, vīns, saknes, augļi… Pēc nedēļas es viņu paņemšu no jums .. . Cik tālu Beļģijas robeža? …

—  Trīs ceturtdaļstundas brauciena automobilī, — naski paliecies uz priekšu, atbildēja cilvēks ar gareno seju.

—  Visam jānotiek pilnīgā slepenībā … Es saprotu, ģenerāļa kungs un virsnieku kungi (Garins pasmīnēja), ka jūs, būdami muižnieki un bezgala uzticīgi nomocītā imperatora piemiņai, rīkojaties tagad, vadoties vienīgi no augstākiem, tīri idejiskiem apsvērumiem … Citādi es ne­maz nebūtu griezies pie jums pēc palīdzības …

—  Mēs šeit visi esam labāko aprindu cilvēki — ko tur runāt? — nogārdzās ģenerālis, savilkdams krokās ādu uz galvvidus.

—   Noteikumi, atkārtoju, ir šādi: par pilnu gūstekņa pansiju es jums maksāju tūkstoš franku dienā. Pie­krītat?

Ģenerālis pagrieza asinīm pieplūdušās acis uz biedru pusi. Druknais parādīja baltus zobus, garsejainais no­dūra acis.

—  Ak, pareizi, — Garins noteica, — piedošanu, kungi, rokas naudiņa …

Viņš izvilka no revolvera kabatas žūksni tūkstošfranku biļešu un nometa to uz galda vīna paltī.

—   Lūdzu …

Ģenerālis nokrekšķējās, pievilka žūksni pie sevis, ap­skatīja, noslaucīja gar vēderu un sāka skaitīt, sēkdams caur spalvainām nāsīm. Viņa biedri pamazām virzījās tuvāk, acis tiem spīdēja.

Garins pieceldamies pavēlēja:

—   Ievediet gūstekni!

57

Acis Šeļgam bija aizsietas ar lakatu. Uz pleciem uz­mests ādas mētelis. Viņš sajuta siltumu, kas plūda no pavarda, viņam sāka trīcēt kājas. Garins pastūma ķebli. Šeļga tūdaļ apsēdās, nomezdams uz ceļgaliem ģipša roku.

Ģenerālis un abi virsnieki tā blenza uz viņu, ka, šķiet, pietiktu pakustināt pirkstu, piemiegt ar aci — un no cil­vēka pat kauli nepaliktu pāri. Bet Garins nedeva zīmi. Paplikšķinājis Šeļgām pa ceļgalu, viņš jautri ierunājās:

— Seit jums nekā netrūks. Jūs atrodaties pie cienī­jamiem ļaudīm, viņiem labi samaksāts. Pēc kādām die­nām es jūs atbrīvošu. Biedri Šeļga, dodiet goda vārdu, ka jūs nemēģināsiet bēgt, plosīties, pievērst policijas uz­manību.

Seļga noraidoši papurinaja nodurto galvu. Garins no­liecās pie viņa:

—  Citādi būs grūti apsolīt, ka jums tiks sagādātas visas ērtības … Nu, dosiet?

Seļga ierunājās gausā, klusinātā balsī:

—   Dodu komunista vārdu… (Āda uz ģenerāla skū­tās galvas tūdaļ savilkās pie uzacīm, virsnieki aši saska­tījās, ļauni nosmīnēja.) Dodu komunista vārdu — no­galināt jūs, Garin, pie pirmās izdevības… Dodu vārdu atņemt jums aparātu un aizvest to uz Maskavu … Dodu vārdu, ka divdesmit astotajā …

Garins neļāva viņam izrunāt līdz galam. Satvēra pie rīkles …

—   Klusē … Idiots! .. . Ārprātīgais! …

Pagriezās un — pavēloši:

—  Virsnieku kungi, bridinu jūs, šis cilvēks ir ļoti bīstams, viņu vajā uzmāciga ideja …

—  Es jau saku, — vislabak turēt viņu vīna pa­grabā, — norēcās ģenerālis. — Aizvest gūstekni. ..

Garins pamāja ar bārdiņu. Virsnieki satvēra Šeļgu, izgrūda pa sāndurvim un aizvilka uz pagrabu. Garins sāka vilkt rokās automobilistu cimdus.

—   Naktī uz divdesmit devīto es būšu šeit. Trīsdes­mitajā jūsu augstība varēs pārtraukt eksperimentus truškopībā, nopirkt pirmās klases kajīti transatlantijas tvai­koni un dzīvot, cepuri kuldams, kaut vai Piektajā avēnijā Ņujorkā.

—  Sim kuces bērnam būtu vajadzīgi kādi doku­menti, — ieminējās ģenerālis.

—   Lūdzu, jebkuru pasi pēc izvēles.

Garins izvilka no kabatas ar aukliņu pārsietu vīstokli. Tie bija Fonteneblo mežā Šeļgām nolaupītie dokumenti. Aiz nevaļas viņš vēl nebija tajos ielūkojies.

—  Tās acim redzot ir man sagatavotās pases. Tāl­redzīgi … Saņemiet, jūsu augstība …

Garins nometa uz galda pases grāmatiņu un, turpi­nādams rakņaties kabatas portfelī, par kaut ko ieintere­sējās, piegāja tuvāk lampai. Uzacis viņam saraucās.

—  Va velns! — Un viņš metās uz sāndurvim, pa ku­rām nupat tika izvilkts Šeļga.

Šeļga gulēja uz akmens grīdas nolikta matrača. Pet­rolejas kvēpeklis apgaismoja spraišļoto pagrabu, tukšās mucas, zirnekļtīklu biezokņus. Garins kādu brīdi meklēja ar acīm Šeļgu. Stāvēdams viņa priekšā, kodīja lūpas.

—  Es biju nesavaldīgs, nedusmojieties, Šeļga. Do­māju, ka mēs tomēr atradīsim kopīgu valodu. Vienosi­mies. Vai gribat?

—   Pamēģiniet.

Garins runāja pieglaimīgi, gluži citādi nekā pirms desmit minūtēm. Šeļga kļuva uzmanīgs. Tomēr šai naktī pārdzīvotais satraukums, vēl aizvien visā ķermenī dūco­šās iemidzinošās gāzes paliekas un sāpes rokā mazināja viņa uzmanību. Garins apsēdās uz matrača. Uzsmēķēja. Viņa seja šķita domīga, un viņš pats — labvēlīgs, ap­garots …

«Kas blēdim aiz ādas? Kas aiz ādas?» domāja Šeļga, viebdamies galvas sāpēs.

Garins apņēma ceļgalu, uzsmēķēja papirosu, pacēla acis pret spraišļotajiem griestiem.

—   Redziet, Šeļga, vispirms jums jāielāgo, ka es nekad nemeloju… Varbūt aiz nicinājuma pret cilvēkiem — bet tas nav svarīgi. Tātad: Rollings ar saviem miljardiem man vajadzīgs līdz zināmam laikam, un tikai… Tāpat kā es esmu vajadzīgs Rollingam … To viņš, liekas, jau ir sapratis, neraugoties uz stulbumu … Rollings atbrau­cis šurp, lai kolonizētu Eiropu. Ja viņš to neizdarīs, viņš pārsprāgs savā Amerikā ar visiem miljardiem. Rollings ir dzīvnieks, viss viņa uzdevums — trenkties uz priekšu, badīt, midīt. Fantāzijas viņam nav ne par grasi. Vienī­gais mūris, pret kuru viņš var sadragāt pauri, — tā ir Padomju Krievija. Viņš to saprot, un viss viņa trakais niknums vērsts pret jūsu dārgo tēvzemi … Pats sevi par krievu neuzskatu (viņš steidzīgi piemetināja), esmu kosmopolīts[18]

—   Kā tad citādi, — ar nicīgu smaidu noteica Šeļga.

, — Mūsu savstarpējās attiecības ir šādas: līdz zinā­mam laikam mēs strādājam kopā …

—   Līdz divdesmit astotajam …

Garins aši, ar spīdošām acīm, ar humoru palūkojās uz Šeļgu.

—  Jūs to aprēķinājāt? Pēc avīzēm?

—   Varbūt…

—   Labi … Lai arī līdz divdesmit astotajam. Pēc tam mēs neizbēgami iekodīsimies viens otram rīklē… Ja virsroku ņems Rollings — Padomju Krievijai tas būs divtik bīstami: mans aparāts atradīsies viņa rokās, un tad cīnīties ar viņu jums būs ārkārtīgi grūti … Tātad, biedri Šeļga, pavadīdami nedēļu kaimiņos ar zirnekļiem, jūs ārkārtīgi, neizmērojami palielināsiet manas uzvaras iespēju.

Šeļga aizvēra acis. Garins sēdēja viņam pie kājām un smēķēja īsiem vilcieniem. Šeļga ierunājās:

—   Kāda joda pēc jums vajadzīga mana piekrišana? Jūs arī bez piekrišanas noturēsiet mani šeit, cik uziet. Sakiet atklāti, kas jums vajadzīgs …

—   Jau sen tā būtu … Bet jūs — komunista vārds … Nudien, pirmīt jūs mani sāpīgi aizskārāt, sirds apskrē­jās … Tagad jūs, šķiet, sākat apjēgt. Mēs ar jums esam ienaidnieki, tas tiesa … Bet mums ir jāstrādā kopā … No jūsu redzes viedokļa, es esmu izdzimtenis, vislielākais individuālists … Es, Pjotrs Petrovičs Garins, pateicoties spēkiem, kas mani radījuši, ar manām smadzenēm — ne­smaidiet, Šeļga, — ar ģeniālām smadzenēm, jā, jā, ar neizkvēlotām kaislībām, no kurām man pašam kļūst smagi un baigi, ar manu alkatību un bezprincipialitāti, es nostādu sevi pretī, burtiski — nostādu sevi pretī visai cilvēcei.

—   Eh tu! — noteica Šeļga. — Ir gan maita …

—   Gluži pareizi: «Eh tu maita», jūs mani sapratāt. Es esmu baudkārs, visus savas dzīves mirkļus es cenšos veltīt izbaudai. Es neprātīgi steidzos ātrāk tikt galā ar Rollingu, jo zaudēju šos dārgos mirkļus. Jūs — tur, Krievijā, karojoša, materializēta ideja. Man nav nekādas idejas, apzināti, reliģiozi ienīstu katru ideju. Es no­spraudu sev mērķi: radīt tādus apstākļus (sīkumos neie­laidīšos, negribu jūs nogurdināt), sagādāt tādas

pārmērības, ka Semiramidas dārzi un visa cita austrumu greznība liktos bērnišķīga niekošanās salīdzinājumā ar manu paradīzi. Man kalpos visa zinātne, visa industrija, visa māksla. Šeļga, jūs saprotat, ka es jūsu dzimtenei esmu attāls un visai fantastisks drauds. Rollings turpretī ir konkrēts, tuvs un briesmīgs drauds. Tāpēc lidz zinā­mam punktam mums jāiet kopā, līdz tam laikam, kamēr Rollings nebūs samits. Vairāk es neprasu.

—   Kādā veidā būtu jāizpaužas manai palīdzībai? — Šeļga novilka caur zobiem.

—  Jums jādodas nelielā izbraukumā pa jūru.

—  Citiem vārdiem, jūs gribat paildzināt manu gūst­niecību?

—  Jā.

—   Ko jus dosiet par to, lai es nepasauktu palīga pirmo policistu, kad jūs vedīsiet mani uz jūru?

—  Jebkuru summu.

—  Man nevajag nekādas summas.

—   Smalki, — noteica Garins un patrinās uz matrača. — Bet mana aparāta modelis jūs apmierinātu? (Šeļga iešņācās.) Neticat? Piekrāpšu, neatdošu? Nu padomā­jiet — piekrāpšu vai ne? (Šeļga paraustīja plecu.) Re nu … Aparāta ideja ir vienkārša līdz nejēdzībai … Ne­kādiem spēkiem es nevarēšu ilgi saglabāt tās noslēpumu. Tāds ir ģeniālu izgudrojumu liktenis. Pēc divdesmit astotā visās avīzēs būs aprakstīta infrasarkano staru darbība, un vācieši, noteikti vācieši, tieši pēc pusgada uz­būvēs gluži tādu pašu aparātu. Es ne ar ko neriskēju. Ņemiet modeli, vediet to uz Padomju Krieviju. Jā, starp citu, pie manis atrodas jūsu pases un papīri … Lūdzu, man tie vairs nav vajadzīgi… Piedodiet, ka es tajos parakājos. Esmu briesmīgi ziņkārīgs … Kas tas par te­tovēto zēnu šai fotogrāfijā?

—   Kāds bezpajumtnieks, — tūdaļ atbildēja Šeļga, caur galvas sāpēm atskārzdams, ka Garins tuvojas pa­šam galvenajam, kādēļ nokāpis pagrabā.

—   Uzņēmuma otrajā pusē atzimēts pagājušā mēneša divpadsmitais datums, tātad jūs fotografējāt zēnu īsi pirms aizbraukšanas?… Un fotogrāfiju paņēmāt līdz, lai parādītu .man? Vai Ļeņingradā to nevienam neesat rādījis?

-— Nē, — Šeļga novilka caur zobiem.

—   Kur likāt zēnu? Tā, tā, nemaz nepamanīju — tepat vārds uzrakstīts — Ivans Gusevs. Airēšanas klubā, šķiet, esat fotografējuši, uz terases? Pazīstu, redzētas vietas … Ko tad zēns jums pastāstīja? Vai Mancevs dzīvs?

—   Dzīvs.

—   Vai viņš atrada to, ko viņi tur meklēja?

—   Liekas, atrada.

—   Re nu, es vienmēr ticēju Mancevam.

Garins bija izvēlējies pareizu taktiku. Šeļgam bija tā iekārtotas smadzenes, ka viņš nekādi nespēja melot — aiz riebuma un vēl tāpēc, ka melošanu ari cīņā uzskatīja par lētu spēli. Pēc brīža Garins jau zināja, kā Ivans nokļuvis Airēšanas klubā un ko stāstījis par Manceva darbiem.

—   Tātad, — Garins piecēlās, jautri saberzēja rokas, — ja naktī uz divdesmit devīto mēs brauksim automobilī, aparāta modelis būs mums līdz, jūs norādīsiet jebkuru vietu, kur mēs aparātiņu uz laiku paslēpsim … Nu, vai jūs apmierina šāda garantija? Piekrītat?

—   Piekritu.

—   Vai necentīsieties mani nonāvēt?

—   Tuvākajā laikā — ne.

—   Es pavēlēšu novietot jūs augšā, šeit pārāk mitrs, — veseļojieties, dzeriet, ēdiet pēc sirds patikas.

Garins piemiedza ar aci un izgāja.

59

—   Jūsu vārds, uzvārds?

—   Kuļņevas pulka rotmistrs Aleksandrs Ivanovičs Volšins, — attrauca virsnieks ar platajiem vaigu kauliem, izstiepies Garina priekšā.

—   Jūsu ienākumu avots?

—   Darbs truškopībā pie ģenerāļa Subotina, divdesmit su dienā, ēdiens viņa. Strādāju par šoferi, nopelnīju tīri pieklājīgi, pulka biedri pierunāja doties par delegātu uz monarhistu kongresu. Jau pirmajā sēdē ātrās dusmās iezvēlu pa purnu pulkvedim Serstobitovam. Zaudēju piln­varas, un darbu uzteica.

—   Piedāvāju bīstamu darbu. Liels honorārs. Pie­krītat?

—  Tieši ta.

—   Jums jādodas uz Parīzi. Saņemsiet rekomendāciju. Tiksiet ieskaitīts dienestā. Ar dokumentiem un mandātu izbrauksiet uz Ļeņingradu… Tur pēc šīs fotogrāfijās sameklēsiet kādu zēnu… "

60

Pagāja piecas dienas. Nekas netraucēja mieru mazajā Piereinas pilsētiņā K, kas gulēja zaļā un miklā ielejā netālu no slavenajām Anilīna kompānijas rūpnīcām.

Likumotajās ielās ar šaurām ietvēm no rīta jautri klaudzināja skolēnu koka pazoles, dunēja smagie strād­nieku soļi, sievietes vizināja bērnu ratiņus liepu ēnā pie upes… No frizētavas iznāca frizieris buraudekla vestē un novietoja uz ietves kāpnītes. Māceklis uzlīda uz tām tīrīt jau tāpat mirdzošo izkārtni — vara šķīvi un baltu zirgasti. Kafejnīcā spodrināja spoguļstiklus. Uz milzī­giem riteņiem dārdināja rati ar tukšām alus mucām.

Tā bija vecā, rūpigi izslaucītā, spodrā pilsētiņa, klusa dienas stundās, kad saule silda kūkumaino plātņu bruģi, nesteidzīga balsu atdzīvināta saulrietā, kad no rūpnī­cām atgriežas strādnieki un strādnieces, iedegas ugunis kafejnīcās un vecais laternu uzraugs īsā apmetnī, dievs vien zina cik vecā, iet, šļūkdams ar koka pazolēm, iedegt laternas.

Pa tirgus vārtiem nāca laukā strādnieku un birģeru sievas ar groziem. Agrāk grozi bija piekrauti ar putniem, dārzeņiem un augļiem, kārdinošiem kā Sneidersa[19] klu­sajā dabā. Tagad — daži kartupeļi, saišķitis sīpolu, kālis un nedaudz pelēkas maizes.

Savādi. Četros gadsimtos velns viņu zina cik bagāta kļuvusi Vācija. Kādu slavu piedzīvojuši viņas dēli. Kā­dās cerībās izstarojušas vācu zilās acis. Cik daudz alus notecējis pa atgāztajām rūsainajām bārdām. Cik bil­jonu kilovatu cilvēkenerģijas atbrīvojies …

Un tas viss veltigi. Virtuvītēs — sīpolu saišķītis uz podiņu dēļa, un sievietēm — senkrātas skumjas izsalku­šajās acīs.

Volfs un Hlinovs, noputējušos apavos, uz rokas uz­mestiem svārkiem, ar slapjām pierēm, pārgāja pār kup­rainu tiltiņu un sāka soļot pa šoseju zem liepām uz K.

Saule grima aiz pazemiem kalniem, zeltainajā vakara gaismā vēl kūpēja Anilīna kompānijas dūmeņi. Korpusi, dūmeņi, dzelzceļa stigas, noliktavu kārniņu jumti pa kalnu nogāzi pienāca pie pašas pilsētas.

—   Noteikti tur, — teica Volfs un norādīja ar roku uz rieta sārtotām klintīm. — Ja būtu jāizvēlas rūpnīcu ap­šaudei piemērotākais punkts, es izvēlētos vienīgi tur.

—   Labi, labi, bet atlikušas tikai trīs dienas, Volf…

—   Nekas, no dienvidiem nekādas briesmas nevar draudēt — pārāk tālu. Ziemeļu un austrumu sektori iz­vandīti līdz pēdējam akmenim. Trīs dienu mums pietiks.

Hlinovs pagriezās pret ziemeļos zilgmojošiem pakal­niem, starp tiem gulēja tumšas ēnas. Tai pusē Volfs un Hlinovs šais piecās dienās bija izlodājuši katru ieplaku, kur varētu būt patvērusies kāda celtne — vasarnīca vai baraka ar logiem pret rūpnicām.

Piecas dienas un naktis viņi nebija novilkuši drēbes, gulējuši tikai pa nakts melnumu, nokrizdami, kur paga­dās. Kājas bija pat mitējušās sāpēt. Pa akmeņainiem ce­ļiem, taciņām, taisni pār gravām un žogiem viņi izmala pa piepilsētas kalniem turpat simt kilometru. Taču ne­kur netika manīta pat vismazākā pazīme, kas liecinātu par Garina klātbūtni. Ceļā sastaptie zemnieki, fermeri, kalpotāji no vasarnicām, mežziņi, mežsargi tikai noplā­tīja rokas:

—  Visā apkārtnē nav neviena iebraucēja, šejieniešus mēs pazistam.

61

Atlika rietumu sektors, visgrūtākais. Pēc kartes tur aizlocījās kājceļš uz klinšainu plato, kur pacēlās slave­nās «Piekaltā ģindeņa» pilsdrupas, blakus tām, kā jau šādos gadījumos tas piedienas, atradas alus restorāns «Pie piekaltā ģindeņa».

Pilsdrupās tiešām tika radītas pazemes atliekas un aiz dzelzs restēm — milzīgs sarūsējušās ķēdēs iekalts ģindenis sēdus stāvoklī. Ģindeņa attēlus pārdeva visur — uz atklātnēm, uz papirnažiem un alus kausiem. Par div­desmit feniņiem varēja pat nofotografēties līdzās skele­tam un aizsūtit atklātni paziņām vai mīļotajai meitenei. Svētdienās pilsdrupās mudžēt mudžēja zaļumnieki, res­torāns rosīgi tirgojās. Ieradās ārzemnieki.

Taču pēc kara interese par slaveno ģindeni atslāba. Birģeri sanika un bija pārāk kūtri, lai svētku dienās rāptos stāvajā kalnā, viņi labprātāk ar sviestmaizēm un alus pudelēm apmetās ārpus vēsturiskajām atcerēm — upes krastā, zem liepām. Restorāna «Pie piekaltā ģin­deņa» saimnieks, lai ari kā centās, vairs nespēja uzturēt kartībā pilsdrupas. Gadījās, ka augām nedēļām, neviena netraucēts, viduslaiku ģindenis raudzījās ar tukšiem galvaskausa dobuļiem uz zaļo ieleju, kur kādreiz liktenī­gajā dienā pils īpašnieks viņu bija izsitis no sedliem, — raudzījās uz baznicām ar torņu smailēm un gaiļiem, uz kūpošām rūpnīcām, kur pasaules mērogā izgatavoja in­dīgās gāzes, tetrilu un citus velnišķīgus fabrikātus, kas laupīja iedzīvotājiem prieku par vēsturiskām atcerēm, atklātnēm ar ģindeņa attēlu un droši vien arī par pašu dzivi.

Tagad uz šīm vietām dzīrās doties Volfs un Hlinovs. Pilsētas laukumā viņi iegriezās ieturēties kafejnīcā un ilgi pētīja apkārtnes karti, izprašņāja viesmīli.

Izrādījās, ka ievērības cienīgs objekts ielejas rietumu daļā bez pilsdrupām un restorāna vēl ir pēdējos gados izputējušā rakstāmmašīnu fabrikanta villa. Tā atradās rietumu nogāzē un no pilsētas puses nebija redzama. Fabrikants dzīvoja villā viens pats, nekur neizbraukdams.

62

Mēness uzlēca īsi pirms ausmas. Tas, kas bija šķitis kā neskaidra akmeņu un klinšu blīva, nu asi iezīmējās mēness gaismā; saglabājušās velves meta samtainas ēnas, lejup, uz gravu, aizstiepās ar kropliem kociņiem un kazenāju vijumiem apaugušas cietokšņa mūra atlie­kas, atdzīvojās normāņu[20] uzceltais kvadrātveidīgais tor­nis, vecākā pils daļa vai, kā to sauca uz atklātnēm, «Spīdzināšanas tornis».

No austrumu puses tam pieslējās ķieģeļu velves, kād­reiz te acim redzot bija atradusies galerija, kas savienoja seno torni ar dzīvojamo pili. No visa tā pāri bija palikuši pamati, šķembas un izmētāti smilšakmens kolonu kapi­teli. Pie torņa pamata zem krusta velves, kas izveidoja iedobumu, sēdēja «Piekaltais ģindenis».

Volfs ilgi raudzījās tajā, uzgulies ar elkoņiem uz restēm, tad pagriezās pret Hlinovu un teica:

—  Tagad paverieties šurp.

Dziļi lejā, mēness gaismas apspīdēta, snauda vieglā dūmakā tinusies ieleja. Sidrabainas zvīņas mirguļoja uz upes tais vietās, kur ūdens iztecēja no koku lapotnes paēnas. Pilsētiņa šķita maza kā rotaļlieta. Neviena gaiša loga. Aiz tās pa kreisi dega simtiem Anilīna kompānijas uguņu. Augšup kāpa balti dūmu mutuļi, rožainas lies­mas uzplandīja virs dūmeņiem. Varēja saklausīt loko­motīvju svilpes, kaut kādu dārdoņu.

—  Man taisnība, — ierunājās Volfs, — vienīgi no šā plato var raidīt staru. Skatieties, tās tur ir izejvielu noliktavas, mazliet tālāk, aiz zemes vaļņa, — pusfabri­kātu noliktavas, pavisam atklātas, bet tais garajos kor­pusos ražo sērskābi pēc krievu metodes — no pirita. Rau, tai stūrī zem apaļajiem jumtiem — izgatavo anilinu un visais šīs velnišķīgās vielas, kas dažkārt uzsprāgst pēc pašu kaprīzes.

—   Labi, Volf, ja arī pieņemam, ka Garins uzstādīs aparātu ne ātrāk kā naktī uz divdesmit astoto, tomēr jābūt kādām pazimēm, kas liecinātu par priekšdarbiem.

—  Jāpārmeklē pilsdrupas. Es izlodāšu torni, jūs — mūrus un velves … Patiesībā piemērotāku vietu par to, kur sēž šis ģindenis, pat gudrodams neizgudrosi.

—   Pulksten astoņos satiksimies restorānā.

—   Labi.

Astoņos no rīta Volfs un Hlinovs dzēra pienu resto­rāna «Pie piekaltā ģindeņa» verandā. Nakts meklējumi nebija devuši sekmes. Sēdēja klusēdami, atbalstījuši gal­vas. Pa šīm dienām viņi bija tā iepazinuši viens otru, ka lasīja domas. Hlinovs, kas bija vieglāk ietekmējams un mazāk uzticējās pats sev, vairākkārt sāka pārbaudīt visu domu gaitu, kas bija atvedusi viņu un Vclfu no Pa­rīzes uz šīm šķietami gluži nevainīgajām vietām. Uz ko pamatojās viņu pārliecība? Uz divām trim avīzēs izlasī­tām rindām.

—  Vai tik mēs nebūsim piemuļķoti, Volf?

Volfs atbildēja:

—  Cilvēka prāts ir ierobežots. Taču lietas labā allaž prātīgāk paļauties uz to nekā šaubīties. Turklāt, ja arī mēs neko neatradīsim un Garina elles darbs izrādīsies mūsu izdomājums, tad arī paldies dievam. Mēs būsim izpildījuši savu pienākumu.

Viesmīlis atnesa ceptas olas un alus kausus. Iznāca saimnieks, tumši sārts resnvēderis.

—   Labrīt, kungi! — Duseļa mocīts, viņš svelpjoši elpoja un ar norūpējušos izskatu gaidīja, kad viesi rem­dēs izsalkumu. Pēc tam pastiepa roku pret ieleju, kas vēl tinās zilgā dūmakā un mirdzēja rasā: — Divdesmit ga­dus es vēroju … Viss iet uz galu, tā nu tas ir, mani dārgie kungi … Es redzēju mobilizāciju. Vei, pa to ceļu gāja karaspēks. Tās bija brašās vācu kolonas. (Saim­nieks kā atsperi pašāva virs galvas tuklo rādāmo pirk­stu ) Tie bija zigfrīdi1 — tie paši, par kuriem rakstīja Tacits2 , — spēcīgi, draudīgi, ķiverēs ar spārniņiem. Viesmīli, vēl divus kausus alus kungiem! Četrpadsmitajā gadā zigfrīdi devās iekarot pasauli. Viņiem trūka vienīgi vairogu, jūs atceraties seno vācu paražu — raidīt ka­reivīgus kliedzienus, pieliekot pie mutes vairogu, lai balss liktos briesmīgāka. Jā, es redzēju kavalēristus stingri

1 Zigfrīds — vācu mitoloģijas varonis, nācijas un tās dievu glābējs.

Tacits (55.—120. g. mūsu ērā) — slavenais senās Ro­mas vēsturnieks, un viens no izcilākajiem pasaules literatūras pār­stāvjiem.

sēžam zirgos … Kas noticis, es jautāju. Vai mēs vairs neprotam mirt asins kaujā? Es redzēju, kā karaspēks devās atpakaļ. Kavalēristi aizvien vēl stingri, velns pa­rāvis, sēdēja sedlos … Vācieši nebija sakauti karalaukā. Viņus caurdūra ar zobeniem gultās, pie pavardiem …

Saimnieks izvalbītām acīm pavērās viesos, pagrie­zās pret pilsdrupām, viņa seja kļuva sarkana kā ķieģelis. Lēni izvilka no kabatas atklātņu žūksni un uzsita ar to pa plaukstu:

—  Jūs bijāt pilsētā, es atļaušos vaicāt: vai redzējāt tur kaut vienu vācieti, garāku par piecarpus pēdām? Un, kad šie proletārieši atgriežas no rūpnīcām, vai esat dzir­dējuši, ka kaut vienam no tiem pietiktu drosmes skaļi pateikt — «Deutschland»? Bet par sociālismu šie prole­tārieši pie alus kausiem gvelž vienā gvelšanā.

Saimnieks veikli uzmeta uz galda atklātņu žūksni, kas izklājās kā vēdeklis… Uz atklātnēm bija attēlots ģindenis — vienkārši ģindenis un vācietis ar spārniņiem, ģindenis un četrpadsmitā gada karavīrs pilnā ap­bruņojumā.

—  Divdesmit pieci feniņi gabalā, divas markas piec­desmit feniņi par duci, — ar nicīgu lepnumu noteica saim­nieks, — lētāk neviens nepārdos, tas ir solīds pirmskara darbs — krāsainā fotogrāfijā, acīs ielikta folija, tas at­stāj neizdzēšamu iespaidu … Jūs domājat — šie mīkst­čaulīgie buržuji, šie piecarpus pēdas garie proletārieši pērk manas atklātnes? Fui … Viņi grib, lai es blakus ģindenim nofotografēju Kārli Lībknehtu . ..

Saimnieks atkal piepūtās tumši sarkans un pēkšņi ierēcās smieklos:

—   Lika pagaidīt! .. . Viesmīli, ielieciet kungiem mūsu oriģinālajās aploksnēs pa ducim atklātņu … Jā, jā, kaut kā jāsitas cauri… Es parādīšu jums savu patentu… Viesnīca «Pie piekaltā ģindeņa» tos pārdos simtiem … Sai gadījumā es eju kopsolī ar mūsu laiku un neatkāp­jos no principiem.

Saimnieks izgāja un tūdaļ atgriezās ar nelielu kas­tīti, līdzīgu cigāru kārbai. Uz tās vāka bija iededzināts kokā tas pats ģindenis.

—  Vēlaties izmēģināt? Darbojas ne sliktāk par katodlampu aparātu. — Viņš veikli pievienoja vadu un klausāmās austiņas, pieslēdza radiouztvērēju rozetei, kas bija ierīkota zem galda. — Maksā trīs markas septiņ­desmit pieci feniņi bez austiņām, protams. — Viņš pa­sniedza klausāmās austiņas Hlinovam. — Var klausī­ties Berlīni, Hamburgu, Parīzi, ja tas jums sagādā pa­tikšanu. Es pieslēgšu jūs Ķelnes katedrālei, pašreiz tur dievkalpojums, jūs dzirdēsiet ērģeles, tas ir kolosāli … Pagrieziet kloķiti pa kreisi … Kas ir? Vai jau atkal traucē nolādētais Štufers? Nē?

—   Kas traucē? — vaicāja Volfs, noliekdamies pie aparāta.

—   Izputējušais rakstāmmašīnu fabrikants Stufers, dzērājs un ārprātīgais … Pirms diviem gadiem viņš uz­stādīja savā villā radiostaciju. Tad izputēja. Bet nupat stacija atkal sākusi raidīt…

Hlinovs, divaini spīdošām acīm, nolika austiņas:

—  Volf, maksājiet un ejam!

Kad pēc dažām minūtēm, tikuši vajā no pļāpīgā saim­nieka, viņi izgāja uz restorāna lieveņa, Hlinovs no visa spēka saspieda Volfa roku:

—   Es dzirdēju, es pazinu Garina balsi…

64

Sai pašā rītā, stundu agrāk, Stufera villā, kas atro­das kalnu rietumu nogāzē, pustumšā ēdamistabā pie galda sēdēja Štufers un sarunājās ar kādu neredzamu personu. Pareizāk, varēja dzirdēt tikai teikumus un lamu drumslas. Uz pelniem nobārstīta galda mētājās tukšas pudeles, cigāru gali, Štufera apkaklīte un kravate. Viņš bija tikai veļā, kasīja šļaganās krūtis, blenza uz elek­trisko spuldzi, kas viena pati dega milzigā metala lustrā, un, pūlēdamies aizturēt atraugas, visnekaunigākajiem vārdiem pusbalsī lamāja cilvēku tēlus, kas uzpeldēja viņa skurbajā atmiņā.

Svinigi un dobji galda pulkstenis nosita septiņi. Gandrīz tai pašā mirklī dzirdēja piebraucam automobili. Ēdamistabā ienāca Garins. rīta vēja appūsts, draisks, zobi atņirgti smaidā, ādas naģene uz pakauša:

— Atkal cauru nakti žūpojāt?

Stufers pašķielēja asiņu pieplūdušām acīm. Garins viņam patika. Viņš bagātīgi maksāja par visu. Bez kau­lēšanās noīrēja uz vasaras mēnešiem villu kopā ar vīna pagrabu, atvēlēdams Stuferam pašam tikt galā ar veciem Reinas vīniem, franču šampanieti un liķieriem. Ar ko viņš nodarbojās, nelabais viņu zina, acīm redzot ar spe­kulāciju, bet viņš gānīt gānīja amerikāņus, kas pirms diviem gadiem bija izputinājuši Stuferu, viņš nicināja valdību un cilvēkus vispār sauca par neliešiem — tas arī bija labi.

—   It kā jūs visu nakti būtu lūdzis dievu, — nosvepstēja Stufers.

Garins īsi iesmējās. Paplikšķināja pa Stufera tuklo muguru.

—   Katrs no mums izklaidējas savā vīzē. Starp citu, vai pa manas prombūtnes laiku te nav bijuši divi vīri vai neviens nav jautājis pēc manis?

—   Nē…

—  Jauki. Dodiet šķūņa atslēgu …

Griezdams aiz ķēdītes atslēgu, Garins izgāja dārzā, kur zem antenu mastiem atradās neliels stiklots šķūnis. Sur tur starp nolajstām puķu dobēm stāvēja putnu ap­ķēzīti keramikas rūķīši. Garins atslēdza stikla durvis, iegāja iekšā, atvēra logus. Atspiedās uz palodzes un tā stāvēja kādu laiku, ieelpodams rīta spirgtumu. Turpat divdesmit stundas viņš bija pavadījis automobilī, kārto­dams beidzamos rēķinus ar bankām un rūpnīcām. Tagad, pirms divdesmit astotā datuma, viss bija kārtībā.

Viņš neatcerējās, cik ilgi bija tā nostāvējis pie loga. Izstaipījās, uzsmēķēja cigāru, ieslēdza dinamo, pārbau­dīja un noregulēja aparātus. Tad nostājās mikrofona priekšā un sāka runāt skaļi un skaidri:

—  Zoja, Zoja, Zoja, Zoja … Klausieties, klausieties, klausieties. .. Viss būs tā, kā tu vēlēsies. Tikai proti vēlēties. Tu man esi vajadzīga. Bez tevis manas ieceres ir nedzīvas. Tuvākajās dienās būšu Neapolē. Datumu pa­ziņošu rīt. Neraizējies ne par ko. Visi apstākļi mums labvēlīgi . ..

Garins uz mirkli apklusa, ievilka dūmu un atsāka: «Zoja, Zoja, Zoja …» Aizvēra acis. Mīksti dūca dinamo, un neredzami zibeņi cits pēc cita atrāvās no antenas.

Ja šai brīdī garām brauktu artilērijas kolona — Ga­rins droši vien nebūtu sadzirdējis troksni. Un viņš ne­dzirdēja, kā zālāja viņā galā noripoja lejup akmeņi. Pēc tam piecu soļu attālumā no paviljona pašķīrās krūmi, un tajos cilvēka acu augstumā pacēlās kolta zilganais stobrs.

65  

Rollings paņēma telefona klausuli:

—    Jā.

—   Runa Semjonovs. Nupat kā uztvēru Garina radiogramu. Vai drīkstu nolasīt? …

—   Jā.

—   «Viss bus tā, ka tu velies, tikai proti vēleties .. .» — sāka lasīt Semjonovs, ar grūtībām tulkodams no krievu uz franču. Rollings klausījās, nebilzdams ne vārda.

—   Viss?

—   Tieši ta, viss.

—   Pierakstiet, — Rollings sāka diktēt. — Nekavējo­ties noregulēt raidstaciju uz viļņa garumu četri simti div­desmit viens. Rīt, desmit minūtes pirms laika, kad jūs uztvērāt šīsdienas telegramu, sāciet raidīt: «Zoja, Zoja, Zoja . .. Notikusi negaidīta nelaime. Vajag rīkoties. Ja jums dārga jūsu drauga dzīvība, piektdien izkāpiet Nea­polē, apmetieties viesnīcā «Splendid», gaidiet ziņas līdz sestdienas pusdienai.» To jūs atkārtosiet nepārtraukti, dzirdiet, nepārtraukti skaļā un pārliecinošā balsī. Viss.

Rollings piezvanīja.

—   Nekavējoties uzmeklēt un atvest pie manis Tik­linski, — viņš teica kabinetā ienākušajam sekretāram. — Tūlīt dodieties uz aerodromu. Noirējiet vai nopēr­ciet — vienalga — slēgtu pasažieru aeroplānu. Atrodiet pilotu un bortmehāniķi. Līdz divdesmit astotajam saga­tavojiet visu lidojumam…

66  

Visu pārējo dienas daļu Volfs un Hlinovs pavadīja K pilsētiņā. Klaiņoja pa ielām, tērzēja ar vietējiem iedzī­votājiem par dažādiem niekiem, uzdodamies par tūris­tiem. Kad pilsētiņa apklusa, Volfs un Hlinovs devās kal­nos. īsi pirms pusnakts viņi jau kāpa pa nogāzi uz Stu­fera dārzu. Bija norunāts uzdoties par noklidušiem tū­ristiem, ja policija pievērsīs viņiem uzmanību. Ja viņus aizturēs, arests nebūs bīstams: viņu alibi varēs aplieci­nāt visa pilsēta. Pēc šāviena no krūmiem, kad bija skaidri redzams, kā pašķīda Garina galvaskausa drumslas, Volfs un Hlinovs ātrāk nekā pēc četrdesmit minūtēm jau at­radās pilsētā.

Viņi pārrāpās pār zemo žogu, piesardzīgi pa krūmiem apgāja zālāju un iznāca pie Stufera mājas. Apstājās, saskatījās, neko nesaprazdami. Dārzā un mājā bija mie­rīgi un klusi. Vairāki logi gaiši. Lielās durvis, kas veda taisni dārzā, atvērtas. Rāma gaisma krita uz akmens pakāpieniem, uz rūķīšiem biezajā zālē. Uz lieveņa, uz augšējā pakāpiena, sēdēja resns vīrietis un klusi pūta fleiti. Viņam blakus bija nolikta pīteņa pudele. Tas bija tas pats cilvēks, kas no rīta negaidīti parādījās uz taci­ņas netālu no radiopaviljona un, izdzirdis šāvienu, ap­sviedās apkārt un ļodzīgā riksī aizloba uz māju. Tagad viņš svētlaimīgi gozējās, it kā nekas nebūtu noticis.

—   Ejam, — Hlinovs čukstēja, — jāuzzina.

Volfs norūca:

—   Es nevarēju netrāpīt.

Viņi devās uz lieveni. Pusceļā Hlinovs uzrunāja sē­dētāju klusinātā balsī:

—   Piedodiet par traucējumu … Vai suņu te nav?

Stufers nolaida fleiti, pagriezās uz pakāpiena, iz­stiepa kaklu, ielūkodamies divos neskaidros stāvos.

—  Vai prāts, — viņš novilka, — suņi te ir nikni.

Hlinovs paskaidroja:

—   Mēs apmaldījāmies, gribējām apmeklēt pilsdrupas «Pie piekaltā ģindeņa» … Atļausiet atpūsties.

Stufers atbildes vietā nenoteikti norūca. Volfs un Hli­novs palocījās, apsēdās uz apakšējiem pakāpieniem — abi saspringti, uzbudināti. Stufers uzmeta tiem skatienu no augšas.

—   Starp citu, — viņš teica, — kad es biju bagāts, dārzā tika palaisti ķēdes suņi. Es necietu nekauņas un nakts viesus. (Hlinovs aši saspieda Volfa roku — klusē­jiet jel.) Amerikāņi mani izputināja, un mans dārzs pār­vērtās par caurbraucamo ceļu dīkdieņiem, lai gan visur piesisti dēļi ar brīdinājumu par tūkstoš marku lielu soda­naudu. Bet Vācija vairs nav zeme, kur cienī likumus un īpašumu. Es teicu cilvēkam, kas nomāja manu vasar­nīcu: apjoziet dārzu ar dzeloņdrātīm un pieņemiet sargu. Viņš nepaklausīja mani un nu pats vainīgs …

Pacēlis akmentiņu un aizmetis to tumsā, Volfs pa­vaicāja:

—   Vai pie jums šo apmeklētāju dēļ noticis kas ne­patīkams?

—   Sacīt «nepatīkams» — būtu pārāk spēcīgi, bet — smieklīgs gan. Un nupat šodien no rīta. Katrā gadījumā, manas ekonomiskās intereses nav aizskartas, un es ari turpmāk nodošos savām izpriecām.

Viņš pielika fleiti pie lūpām un izvilināja dažas grie­zīgas skaņas.

—   Galu galā, kāda man daļa, dzīvo viņš te vai pļē­gura Ķelnē? Viņš samaksāja man visu līdz pēdējam feniņam… Nevienam nav tiesību viņam pārmest. Bet, redzat, viņš izrādījās nervozs kungs. Kara gados bija laiks pierast pie revolvera šāvieniem, velns parāvis. Sakravāja visas mantas, ardievu, ardievu… Ko tur daudz — brauc laimīgs.

—  Vai viņš aizbrauca pavisam? — negaidīti skaļi iejautājās Hlinovs.

Stufers piecēlās, tad atkal apsēdās. Varēja redzēt, kā viņa vaigs, uz kuru krita gaisma no istabas, izplūda, — taukains un ņirdzīgs, sadrebēja resnais vēders.

—   Nudien, viņš mani brīdināja: par viņa aizbrauk­šanu mani noteikti iztaujāšot divi džentlmeņi. Aizbrauca, aizbrauca, dārgie džentlmeņi. Ja neticat — nāciet, pa­rādīšu viņa istabas. Ja jūs esat draugi — lūdzu, pār­liecinieties . .. Tās ir jūsu tiesības — par istabām sa­maksāts . ..

Stufers atkal dzīrās piecelties — kājas viņu nekādi nevarēja noturēt. Neko sakarīgu no viņa vairs nevarēja izdabūt. Volfs un Hlinovs devās atpakaļ uz pilsētu. Visu ceļu viņi nebilda viens otram ne vārda. Tikai uz tilta, virs melna ūdens, kurā atspoguļojās laterna, Volfs pēk­šņi apstājās, savilka dūres:

—   Sasodīta būšana! Es taču redzēju, ka viņam pa­šķīda galvaskauss . ..

Drukns pamaza auguma vīrietis ar iesirmiem, gludi sasukātiem matiem, gaišzilās brillēs, kas aizsedza slimās acis, stāvēja pie podiņu krāsns un, nodūris galvu, klau­sījās Hlinovā.

Sākumā Hlinovs sēdēja uz dīvāna, pēc tam pārsēdās uz palodzes, pēc tam sāka skraidīt pa nelielo padomju vēstniecības pieņemamo istabu.

Viņš stāstīja par Garinu un Rollingu. Stāstījums bija precīzs un secīgs, taču Hlinovs arī pats izjuta, cik neti­cami sablīvējušies daudzie notikumi.

—    Pieņemsim, ka mēs ar Volfu kļūdāmies … Lieliski, mēs būsim laimīgi, ja mūsu secinājumi izrādīsies aplami. Tomēr piecdesmit procentus var likt par to, ka notiks kata­strofa. Mūsu interešu lokā jābūt vienīgi šiem piecdesmit procentiem. Jūs, kā vēstnieks, varat pārliecināt, ietekmēt, atvērt acis . .. Tas viss ir ļoti nopietni. Aparāts eksistē. Šeļga tam pieskāries ar roku. Jārīkojas nekavējoties, uz karstām pēdām. Laika mūsu rīcībā nav vairāk par dien­nakti. Rīt naktī tam visam jāiet vaļā. Volfs palika K. Viņš dara, ko var, lai brīdinātu strādniekus, arodbiedrī­bas, pilsētas iedzīvotājus, rūpnīcu administrāciju. Sapro­tams, saprotams — neviens netic . .. Pat jūs …

Vēstnieks, nepaceldams acis, klusēja.

—   Vietējās avīzes redakcijā par mums smējās lidz asarām… Labākā gadījumā mūs uzskata par vājprā­tīgiem.

Hlinovs sakampa galvu, nesukātās matu pinkas spu­rojās starp netīrajiem pirkstiem. Viņa seja bija novājē­jusi, putekļaina. Izbalējušās acis vērās vienā punktā, it kā ieraudzījušas baismīgu rēgu. Vēstnieks piesardzīgi no briļļu apakšas pašķielēja uz viņu:

—   Kāpēc jūs agrāk negriezāties pie manis?

—   Mums nebija faktu . .. Minējumi, secinājumi — viss uz fantāzijas, ārprāta robežām .. . Man arī tagad brižam liekas — pamodīšos un atviegloti nopūtīšos … Bet galvoju, esmu pie pilna saprāta. Astoņas diennaktis mēs ar Volfu neesam novilkuši drēbes, neesam gājuši gulēt.

Pēc klusuma brīža vēstnieks nopietni teica:

— Esmu pārliecināts, ka jūs neesat mistifikators, biedri Hlinov. Drīzāk jūs vajā kāda uzmācīga ideja, — viņš aši pacēla roku, apstādinādams Hlinova izmisīgo kustību, — bet es ticu jūsu piecdesmit procentiem. Es braukšu un darīšu visu, kas manos spēkos …

68

Divdesmit astotajā no rīta K pilsētas laukumā birģeri salasījās pulciņos un daži ar neizpratni, citi ar bažām sprieda par dīvainajām proklamācijām, kas ielu krustojumos ar sakošļātu maizi bija pielīmētas pie namu sienām.

«Ne varas iestādes, ne rūpnīcas administrācija, ne strādnieku biedrības — neviens nevēlējās uzklausīt mūsu izmisīgos brīdinājumus. Šodien — mēs esam par to pār­liecināti — rūpnīcām, pilsētai, visiem iedzīvotājiem draud bojā eja. Mēs centāmies to novērst, taču amerikāņu baņ­ķieru uzpirktie nelieši izrādījās nenotverami. Glābieties, bēdziet no pilsētas uz līdzenumu. Ticiet mums jūsu dzī­vību, jūsu bērnu vārdā.»

Policija noskārta, kas rakstījis proklamācijas, un meklēja Volfu rokā. Bet viņš bija nozudis. Dienas vidū pilsētas varas iestādes izlīmēja afišas, brīdinājumu — nekādā gadījumā neatstāt pilsētu un nepadoties panikai, jo blēžu banda acīm redzot šonakt nodomājusi pasaimniekot atstātajās mājās.

«Pilsoņi, jūs muļķo. Uzticieties veselajam sapratam. Blēži šodien pat tiks atrasti, saņemti ciet un nodoti li­kuma bardzībai.»

Varas iestādes bija trāpījušas naglai uz galvas: bie­dējošais noslēpums izrādījās skaidrs kā diena. Birģeri tūda) nomierinājās un drīz vien jau zobojās: «Makten veikli izdomājuši, saimniekotu šie ziķeri veikalos, dzī­vokļos, ha-ha. Bet mēs, stulbie, visu nakti aiz bailēm drebinātos līdzenumā.»

Iestājās vakars, tāds pats kā tūkstoši vakaru, lik­dams kvēlot pilsētas logiem rieta blāzmā. Kokos norima putni. Pie upes, mitrajos krastos, iekurkstējās vardes. Pulkstenismūra baznīcas tornī nosita astoņi. No kro­dziņu logiem rāmi plūda gaisma, pastāvīgie apmeklē­tāji nesteigdamies mērcēja ūsas alus putās. Norima ari ārpilsētas restorāna «Pie piekaltā ģindeņa» saimnieks — soļoja pa tukšo terasi, zākāja valdību, sociālistus un ebrejus, pavēlēja aizvērt slēģus un aizbrauca ar velosi­pēdu uz pilsētu.

Sai stundā pa kalnu rietumu nogāzi, pa vientulīgu ceļu gandriz bez trokšņa un bez ugunīm joņoja automo­bilis. Blāzma jau bija nodzisusi, zvaigznes vēl nebija spožas, aiz kalniem atplaiksnījās vēss mirdzums — lēca mēness. Līdzenumā šur tur dzeltoja uguntiņas. Un vie­nīgi rūpnicu pusē neapklusa dzīve.

Virs kraujas, tur, kur beidzās pilsdrupas, sēdēja Volfs un Hlinovs. Viņi vēlreiz bija izlodājuši visus kak­tus, uzkāpuši kvadrātveidīgajā tornī — nekur ne mazā­kās pazīmes, kas liecinātu par Garina priekšdarbiem. Vienu bridi viņi šķitās dzirdam tālumā aizdrāžam auto­mobili. Viņi ieklausījās, lūkojās naktī. Vakars bija kluss, smaržoja pēc mūžsena zemes miera. Brīžam gaisa strā­vas atvēdīja no lejas puķu valgmi.

—   Skatījos kartē, — ierunājās Hlinovs. — Nokāpjot no kalniem rietumu virzienā, mēs šķērsosim dzelzceļu pie mazas lauku stacijas, kur pietur pasta vilciens, pie­cos trīsdesmit. Nedomāju, ka tur dežurētu policija.

Volfs atbildēja:

—  Smieklīgi un muļķīgi tas viss iznāca. Cilvēks vēl pārāk nesen beidzis pārvietoties četrrāpus un piecēlies uz pakaļkājām, viņu vēl pārāk smagi nospiež tumsonīgi un dzīvnieciski gadsimtu miljoni. Briesmīga lieta ir cil­vēku masa, ko nevada liela ideja. Cilvēkus nedrīkst at­stāt bez vadoņiem. Viņiem uznāk vilinājums notupties četrrāpus.

—   Ko nu jūs, Volf? …

—   Esmu noguris, — Volfs sēdēja uz akmeņu kau­dzes, atspiedis dūrēs spēcīgo zodu. — Vai kaut mirkli jums iešāvās prātā, ka divdesmit astotajā mūs tvarstīs kā blēžus un laupītājus? Ja jūs būtu redzējis, kādiem skatieniem pārmijās šie varas pārstāvji, kad es viņu priekšā līdu vai no ādas ārā … Ai, kāds es muļķis! Un viņiem taisnība, tur tas trakākais. Viņi nekad neuzzinās, kas viņiem draudēja …

—  Ja nebūtu jūsu šāviena, Volf…

—   Sasodīts! … Ja es nebūtu nošāvis greizi… Esmu gatavs simt gadu nosēdēt katorgas cietumā, lai tikai pie­rādītu šiem idiotiem . ..

Volfa balss tagad dobji atbalsojās pilsdrupās. Trīs­desmit soļu attālumā no runātājiem — gluži tāpat, kā mednieks zogas uz medņa dziesmu, — pussagruvušā mūra ēkā lavījās Garins. Viņš skaidri saskatīja divu cil­vēku apveidus virs kraujas, dzirdēja katru vārdu. Kla­jumu starp mūra stūri un torni viņš pārrāpoja. Tai vietā, kur torņa pakājei piekļāvās «Piekaltā ģindeņa» spraišļotā ala, gulēja smilšakmens kolonas gabals. Garins no­zuda aiz tā. Atskanēja akmens šņirkstoņa un sarūsējušas dzelzs skrapstēšana. Volfs pietrūkās kājās:

—   Vai dzirdējāt?

Hlinovs skatijās uz akmeņu kaudzi, zem kuras bija nozudis Garins. Viņi aizskrēja turp. Apgāja tornim apkārt.

—  Te mitinās lapsas, — ieteicās Volfs.

—   Nē, drizāk būs kliedzis kāds naktsputns.

—  Jāiet prom. Mums sāk rādīties halucinācijas …

Kad viņi pienāca pie stāvās taciņas, kas veda no

drupām līdz kalnu ceļam, atskanēja otrais troksnis — šķiet, kaut kas nokrita un aizvēlās. Volfs sadrebēja ar visu augumu. Viņi ilgi klausījās, aizturējuši elpu. Pats klusums, likās, džinkstēja ausīs. «Guļu — guļu, guļu — guļu,» īsi un maigi, brīžam patālu, brīžam turpat virs galvas lidojumā iekliedzās neredzams vakarlēpis.

—  Ejam.

—  Jā, muļķīgi.

Šoreiz viņi apņēmīgi un neatskatīdamies sāka soļot lejup. Tas izglāba vienam no viņiem dzīvību.

69

Volfs nebija nemaz tik tālu no patiesības, kad apgal­voja, ka redzējis pašķīstam Garina galvaskausu. Kad Garins uz mirkli apklusa mikrofona priekšā, pasniedzās pēc cigāra, kas dūmoja uz galda stūra, apaļā ebonīta klausule, kuru viņš spieda pie auss, lai kontrolētu raidī­jumā savu balsi, pēkšņi sašķīda drumslās. Vienlaikus

viņš dzirdēja atskanam spalgu šāvienu un sajuta zi­benīgas sāpes no trieciena galvaskausa kreisajā pusē. Viņš tūdaļ nokrita uz sāniem, apvēlās uz mutes un sa­stinga. Viņš dzirdēja, kā nelabā balsi iekliedzas Stufers, kā aizdipēja bēgošu cilvēku soļi.

— Kurš — Rollings vai Šeļga? — So miklu viņš cen­tās atminēt, kad apmēram divas .stundas vēlāk drāzās automobilī uz Ķelni. Bet tikai tagad, noklausījies divu cilvēku sarunu uz kraujas malas, atminēja. Velna pul­veris tas Šeļga … Tikai, vai, vai — ķerties pie neatļau­tiem paņēmieniem …

Garins pabīdīja nost kolonas gabalu, kas aizsedza sarūsējušu lūkas vāku, ieslīdēja pazemē un ar elektrisko lukturīti rokā pa pussagruvušiem pakāpieniem uzkāpa «akmens murdā» — normāņu torņa biezajā mūri iebūvēta viennīcā. Tā bija akla kamera, divarpus soļus gara un plata. Pie sienas vēl bija saglabājušies bronzas riņķi un ķēdes. Pie pretējās sienas uz primitīviem steķiem stā­vēja aparāts. Zem tā gulēja četras skārda kārbas ar di­namītu. Pretim aparāta stobram mūri bija izsista lūka un nomaskēta no ārpuses ar «Piekaltā ģindeņa» kauliem.

Garins nodzēsa lukturi, pabīdīja sāņus stobru un, iebāzis roku lūkā, pagrūda skeletu. Galvaskauss nokrita un aizripoja. Pa lūku varēja redzēt rūpnīcu ugunis. Garinam bija laba redze. Viņš atšķīra pat niecīgās cilvēku figūras, kas kustējās starp korpusiem. Viss v>ņa augums drebēja. Zobi cieši sakosti. Viņš nebija domājis, ka tu­voties šim brīdim būs tik grūti. Viņš atkal nostādīja aparātu ar stobru pret lūku, piekārtoja. Atbīdīja pakaļējo vāku, pārbaudija piramīdas Tas viss bija sagatavots jau pirms nedēļas. Otrs aparāts un vecais modelis atradās lejā, birzī atstātajā automobilī.

Garins aizcirta vāku un uzlika roku uz magneto sviriņas, kas automātiski aizdedzināja piramīdas. Viņš trī cēja no galvas līdz kājām. Tā nebija sirdsapziņa (kāda gan var būt sirdsapziņa pēc pasaules kara!), bailes (viņš bija pārāk vieglprātīgs) vai žēlums pret nāvei nolemtajiem, kas lika skriet pār viņa ķermeni saltiem drebuļiem un karstuma viļņiem. Viņš ar šausminošu skaidrību saprata, ka pietiek nospiest šo kloķiti un viņš ir cilvēces ienaidnieks.

Viņš pat noņēma roku no sviriņas un dzīrās izvilkt no kabatas papirosus. Tad viņa satrauktās smadzenes atbildēja uz rokas kustību: «Tu vilcinies, tu tīksminies, tas ir ārprāts …»

Garins nospieda magneto. Aparātā iedegās un iešņā­cās liesma. Viņš sāka lēnām griezt mikrometrisko skrūvi.

70

Hlinovs pirmais ievēroja dīvaino gaismas kamolīti augstu pie debesīm.

—   Rau, vēl viens, — viņš klusi teica.

Viņi apstājās pusceļā virs kraujas un skatījās, atgā­zuši galvas. Zemāk par pirmo virs koku apveidiem pa­rādījās otrs ugunīgs kamols un, šķiezdams dzirkstis, kā degoša raķete sāka krist lejup …

—   Putni deg, — čukstēja Volfs, — skatieties.

Virs meža debess gaišajā joslā steidzīgi, nevienmē­rīgā skrējienā lidoja droši vien vakarlēpis, kas pirmīt bija kliedzis: «Guļu — guļu.» Viņš uzliesmoja un griez­damies nokrita zemē.

—   Viņi pieskaras vadam.

—   Kādam vadam?

—  Vai tiešām jūs neredzat, Volf?

Hlinovs norādīja uz mirdzošu vadu, taisnu kā adatu. Tas stiepās pa augšu no pilsdrupām Anilīna kompānijas rūpnīcas virzienā. Tā ceļu iezīmēja uzliesmojušas lapi­ņas, degoši putnu kamoli. Tagad tas mirdzēja jo spoži — garš vada gabals urbās cauri melnai priežu sienai.

—  Tas nāk zemē! — Volfs iekliedzās un nepabeidza.

Abi saprata, kas bija šis vads. Pēkšņā apmātībā viņi spēja sekot vienīgi tā virzienam. Pirmo stara triecienu saņēma rūpnīcas dūmenis, tas salīgojās, pārlūza vidū pušu un nogāzās. Taču tas notika ļoti tālu, un krišanas troksnis nebija dzirdams.

Gandrīz tai pašā mirklī pa kreisi no dūmeņa virs ga­ras ēkas jumta pacēlās tvaiku stabs, iekrāsojās rožaini sārts, sajaucās ar melniem dūmiem. Vēl vairāk pa kreisi slējās piecstāvu korpuss. Pēkšņi visi tā logi satumsa.

No augšas uz leju pa visu fasadi parskreja ugunigi līčloči, vēl un vēl…

Hlinovs iebrēcās kā zaķis … Ēka sašķobījās un sa­gāzās, tās skelets ietinās dūmu mākoņos.

Tikai tad Volfs un Hlinovs metās atpakaļ kalnā, uz pilsdrupām. Šķērsodami līkumoto ceļu, kāpa stāvās no­gāzēs caur lazdu krūmiem un smalci. Klupa, slīdēja le­jup. Rēca, lamājās — viens krieviski, otrs — vāciski. Tad viņus sasniedza dobja skaņa, gluži kā zemes vaids.

Viņi atskatījās. Tagad bija redzama visa rūpnīcas teritorija, kas pletās daudzus kilometrus tālu. Puse rūp­nīcas ēku liesmoja kā sērkociņu kastītes. Lejā, pie pašas pilsētas, sēņveidīgi pacēlās pelēkdzelteni dūmi. Hiperboloīda stars mežonīgā ātrumā šaudījās šai postāžā, pūlē­damies sataustīt galveno — sprāgstošo pusfabrikātu no­liktavas. Blāzma plaiksnījās pār visu debesi. Dūmu mākoņi, dzelteni, rūsgani, sudrabaini balti dzirksteļu kūļi kāpa pāri kalniem.

—  Ak, par vēlu! — iekliedzās Volfs.

Varēja redzēt, kā plūst pa krītaini baltām ceļu len­tām kaut kāda dzīva putra. Upes josla, kas atspoguļoja visu milzīgo ugunsgrēku, šķita mūsaina no melniem punktiem. Tur glābās iedzīvotāji — cilvēki bēga uz lī­dzenumu.

—  Par vēlu, par vēlu! — kliedza Volfs. Putas un asinis tecēja pa viņa zodu.

Glābties bija par vēlu. Zāļainais laukums starp pil­sētu un rūpnīcu, pārklāts ar garām dakstiņu jumtu rin­dām, pēkšņi pacēlās. Zeme uzrūga. Tas bija pirmais, ko ieraudzīja acis. Tai pašā mirklī no pazemes pa plaisām izlauzās alkanas liesmu mēles. Un tūdaļ no liesmām uz­šāvās žilbinošs, neredzēti spilgts uguns un kvēlojošas gāzes stabs. Padebeši it kā uzlidoja gaisā virs visa līdze­numa. Apkārtne piepildījās ar zaļgani sārtu gaismu. Tajā skaidri, gluži kā saules aptumsumā, izdalījās katrs za­riņš, katrs zāles cers, akmens un divas sastingušas, baltas cilvēku sejas.

Nogranda. Grāviens sekoja grāvienam. Gaisu trici­nāja atvērušās zemes rēkoņa. Sadrebēja kalni. Viesuļ­vētra sapurināja un nolieca pie zemes kokus. Gaisā lidoja akmeņi un apdeguši koku gabali. Dūmu mākoņi pārklāja līdzenumu.

Kļuva tumšs, un tumsā nogranda ātrs, vēl baismī­gāks sprādziens. Viss piedūmotais gaiss piestrāvoja ar drūmi rūsainu puveklainu gaismu.

Vējš, akmeņu šķembas, zari notrieca no kājām un aizrāva pa krauju lejā Hlinovu un Vollu.

71

—   Kapteini Jansen, es gribu izkāpt krastā.

—   Klausos.

—   Es gribu, lai jūs brauktu man līdz.

Jansens aiz labpatikas nosarka. Pēc minūtes lakota sešairu laiva viegli nokrita no «Arizonas» borta dzidrajā ūdenī. Trīs sārti, melnīgsnēji matroži nolaidās pa tauvu uz airētāju soliem. Pacēla airus, sastinga.

Jansens gaidīja pie kāpnēm. Zoja vilcinājās, aizvien vēl ar izklaidīgu skatienu raudzījās uz tveicē trīsmojošo Neapoles panorāmu ar augšup kāpjošām terasēm, uz sena cietokšņa terakota[21] mūriem un torņiem virs pilsē­tas, uz laiski dūmojošo Vezuva virsotni. Nepūta ne vēsma, un jūra laistījās kā spogulis.

Daudzas laivas gausi slīdēja pa līci. Kādā no tām, kājās stāvēdams, ar stūres airi īrās garš vecis, kas šķita kā izkāpis no Mikelandželo zīmējumiem. Sirmā bārda krita uz sadriskāta, aplāpīta, tumša mēteļa, sirmās matu pinkas kā kupls vainags apņēma galvu. Pār plecu — linaudekla soma.

Tas bija visā pasaulē pazīstamais Pepo, ubags.

Viņš izbrauca pats savā laivā lūgt dāvanas. Vakar Zoja bija nometusi viņam no borta solīdu papīrīti. Šo­dien viņš atkal stūrēja laivu uz «Arizonu». Pepo bija pē­dējais vecās Itālijas romantiķis, dievu un mūzu mīlulis. Tas viss aizgāja uz neatgriešanos. Neviens vairs neraudēja, laimīgām acīm vērdamies uz vecajiem akmeņiem. Karalaukos trūdēja tie mākslinieki, kas kādreiz bija mak­sājuši skanošu zelta gabalu, kad gleznoja Pepo starp Cecīlija Jukundusa mājas drupām Pompejā. Pasaule bija tapusi garlaicīga.

Lēni vilkdams airi, Pepo slīdēja pa «Arizonas» borta atspulga zalgmojošo ūdeni, pacēla majestātisko, kā me­daļā iekalto, krunkaino seju ar pinkainām uzacim un izstiepa roku. Viņš pieprasīja ziedojumu. Zoja, pārlieku­sies pār margām, pavaicāja viņam itāliski:

—   Pepo, uzmini, — pāris vai nepāris?

—   Pāris, sinjora.

Zoja iemeta viņam laivā žūksni jaunu asignāciju.

—   Pateicos, daiļā sinjora, — cēli teica Pepo.

Ilgāk vairs nebija ko kavēties. Zoja bija zīlējusi uz

Pepo: atbrauks laivā vecais ubags, atbildēs «pāris» — viss būs labi.

Tomēr viņu tirdīja nelāgas priekšnojautas: ja nu pēk­šņi hotelī «Splendid» ierīkots policijas slēpnis? Bet ausīs skanēja pavēloša balss: «…Ja jums dārga jūsu drauga dzivība .. .» Citas izejas nebija.

Zoja nokāpa laivā. Jansens apsēdās pie stūres, airi atvēzējās, un Santa Lūcijas krastmala skrēja pretim — mājas ar atklātām kāpnēm, ar ve]u un kankariem uz auklām, šauras ieliņas ar pakāpieniem kalna slīpumā, puspliki bērneji, sievietes pie durvīm, rūsganas kazas, austeru nojumes pie paša ūdens un zvejnieku tīkli, iz­klāti uz granīta.

—   «Splendid,» noteica Zoja, iesēzdamās kopā ar Jansenu karietē.

Viesnīcas portjē Zoja pajautāja, vai nav pienākusi korespondence uz Lamola kundzes vārda Viņai pasnie­dza radiotelegramu bez paraksta: <rGaidiet lidz sestdie­nas vakaram.» Zoja paraustīja plecus, pasūtīja istabas un aizbrauca ar Jansenu apskatīt pilsētu. Viņi staigāja no veikala uz veikalu, Zoja pirka visu, ko viņai piedā­vāja runīgie pārdevēji. Beidzot tas viss viņai apnika.

—   Brauksim uz Pompeju, — viņa ierosināja.

Automobilī aizdrāzās uz Vezuva pakāji un ilgi klīda

pa senās pilsētas ielām, kas bija atraktas no pelniem.

Zoja ar lietussarga smaili iztraucēja zaļās ķirzakas, kas snauda pirms divi tūkstošiem gadu pārnesto mītņu priekšā.

—  Garlaicīgi, brauksim atpakaļ, — viņa teica. — Ne­ciešu to, kas bijis, neciešu atmiņas .. .

Vakariņas ēda kādā krastmalas restorānā. Reizēm Zoja piecēlās no galda, uzlika Jansenam uz pleciem kailo roku un dejoja ar pusaizvērtiem plakstiem un seju, kas neko neizteica. Viņai «mežonīgi» pievērsa uz­manību. Deja sakairināja ēstgribu un slāpes.

Kad viņi nāca laukā no restorāna, Jansens iejautājās:

—   Kur pavēlēsiet man šonakt atrasties — uz jahtas vai viesnīcā?

Zoja uzmeta viņam ātru mirkli un tūdaļ novērsās, neatbildēja. Ienākdama pa viesnīcas durvīm, atbalstījās uz Jansena dzelzs rokas. Portjē, pasniegdams atslēgu, savaikstīja savu skūto, tumšo seju nelāgā smīnā. Zoja pēkšņi sadurstījās:

—  Vai ir kas jauns?

—   Nē, itin nekas, siņjora.

Zoja pagriezās pret Jansenu:

—   Ieejiet smēķējamā istabā, izsmēķējiet papirosu; ja jums nav apnicis ar mani mēļot, — es piezvanīšu.

Viņa viegli aizņirbināja pa kāpņu sarkano paklāju. Jansens stāvēja apakšā. Pagriezienā viņa atskatījās, uz­smaidīja. Jansens iegāja smēķējamā istabā un apsēdās pie telefona. Uzsmēķēja — kā viņa bija likusi. Atgāzies gaidīja telefona zvanu. Iztēlojās …

Taču telefons nezvanīja. Jansens aizvēra acis, lai ne­redzētu nolādēto aparātu… Sasodīts, kas vēl nebūs, iemīlējies kā puika … Kāds apstājās aiz viņa krēsla at­zveltnes. Jansens atvēra acis. Pielēca kājās. Viņa priekšā stāvēja Rollings. Kapteinim visas asinis sakāpa sejā.

—   Kapteini Jansen, — Rollings ierunājās čērkstošā balsī, — pateicos jums par Lamola kundzes aprūpēšanu, šovakar jūs viņai vairs nebūsiet vajadzīgs. Iesaku jums atgriezties pie saviem pienākumiem …

—   Klausos, — tikai ar lūpām pateica Jansens.

Rollings pa šo mēnesi bija stipri pārvērties: seja kļu­vusi tumšāka, acis iekritušas, bārdiņas melni rūsganie sari pārņēmuši arī vaigus. Mugurā viņam bija silta ža­kete, kabatas uz krūtīm izspīlējušās, piestūķētas ar naudu un čeku grāmatiņām . .. «Ar kreiso pa deniņiem, ar labo ieslīpi pa žokli, un — krupis izlaidīs garu …» — kapteiņa Jansena dzelzs dūres pietūka aiz dusmām, Jp Zoja šai mirklī būtu klāt, pavērtos kapteinī, no Rollinga paliktu pāri tikai kaulu maiss.

—  Pēc stundas es būšu uz «Arizonas», — saraucis uzacis, Rollings valdonīgi noteica.

Jansens paņēma no galda cepuri, uzmauca labi dziļi, atstāja istabu.

Pārgāja pāri ielai, nokāpa pie ūdens. Uzkliedza:

—  Laivu!

Iemetās «Arizonas» laivā, apsēdās pie stūres.

—  Airējiet, kuces bērni!

Uzskrējis pa kāpnēm uz jahtas, uzbrēca palīgam: «Cūkkūts ne klājs!» Ieslēdzās savā kajītē un, norāvis cepuri, iekrita gultā. Viņš klusu īdēja.

Tieši pēc stundas atskanēja sardzes matroža uzsau­ciens, viņam atbildēja vārga balss no ūdens. Iečīkstējās kāpnes. Jautri, skanīgi sauca kapteiņa palīgs:

—   Visi uz klāja!

Bija atbraucis saimnieks. Saglabāt pašlepnuma at­liekas varēja, vienīgi sagaidot Rollingu tā, it kā krastā nekas nebūtu noticis. Jansens cienigi un mierīgi iznāca uz tiltiņa. Rollings uzkāpa pie viņa, pieņēma ziņojumu par kuģa stāvokli un paspieda roku. Oficiālā daļa bija beigusies. Rollings aizdedzināja cigāru — sīkulis, saus­zemes žurka, siltā tumšā uzvalkā, kas apvaino «Arizo­nas» eleganto daiļumu un debesis virs Neapoles.

Bija jau pusnakts. Starp mastiem un rājām mirdzēja zvaigznāji. Pilsētas un kuģu ugunis atspulgojās bazaltmelnajā līča ūdeni. Iekaucās un apklusa velkonīša si­rēna. Tālumā sašūpojās blāvi ugunīgi stabi.

Rollings, šķiet, bija pilnīgi nodevies cigāram: ostīja to, pūta dūmus uz kapteiņa pusi. Jansens, nolaidis ro­kas, oficiāli stāvēja viņa priekšā

—   Lamola kundze izteica vēlēšanos palikt krastā, — sacīja Rollings, pielika pie lūpām kreiso roku, pasūkāja ādu delnas augšpusē. — Es palikšu uz jahtas līdz rītam, varbūt arī visu nākamo dienu … Lai mana uzturēšanās netiktu iztulkota aplami un ačgārni… (Pasūkājis viņš pastiepa roku pret gaismu, kas nāca pa atvērtajām kajī­tes durvīm.) Tātad . .. aplami un ačgārni … (Jansens raudzījās tagad uz saimnieka roku, uz tās bija nagu pēdas.) Apmierinu jūsu ziņkāri: es gaidu uz jahtas kādu cilvēku. Bet viņš mani te negaida. Viņam jāierodas kuru katru brīdi. Dodiet rīkojumu, lai man nekavējoties zi­ņotu, tiklīdz viņš kāps uz borta. Ar labu nakti.

Jansenam galva gāja riņķī. Viņš pūlējās kaut ko ap­jēgt. Lamola kundze palika krastā. Kāpēc? Kaprīze… Vai ari tā gaida viņu? Nē, — bet svaigās skrambas uz saimnieka rokas … Kaut kas ir atgadījies … Ja nu viga pēkšņi gul gultā ar pārgrieztu rīkli? Vai arī iebāzta maisā un nogremdēta līča dibenā? Miljardieri ne ar ko nerēķinās.

Pie vakariņu galda kopkajītē Jansens lika atnest glāzi viskija bez sodas, lai dabūtu kaut cik skaidrāku galvu. Kapteiņa palīgs izstāstīja avīžu sensāciju — briesmīgs sprādziens vācu Anilīna kompānijas rūpnīcās, sagrauta vesela pilsētiņa, gājuši bojā vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku.

Kapteiņa palīgs turpināja:

—  Mūsu saimniekam ellīgi veicas. No anilīna rūp nīcu bojā ejas viņš izsitīs tik lielu peļņu, ka nopirks Vā­ciju ar visām iekšām, hohencolleriem[24] un sociāldemo­krātiem. Dzeru par saimnieku.

Jansens aiznesa avīzes uz savu kajīti. Uzmanīgi iz­lasīja sprādziena aprakstus un dažādus citu par citu bez­jēdzīgākus katastrofas cēloņu skaidrojumus. Slejās ņir­bēja Rollinga vārds. Modes nodaļā bija norādīts, ka nākošajā sezonā modē būs — bārda, kas sedz vaigus, un augsts katliņš mīkstas platmales vietā. Laikraksta «Excelsior» pirmajā lappusē — «Arizonas» fotogrāfijā un ovālā — Lamola kundzes brīnišķīgā galviņa. Raudzīda­mies tajā, Jansens galigi zaudēja mieru. Viņa satrau­kums auga augumā.

Pulksten divos naktī viņš izgāja no kajītes un ierau­dzīja Rollingu sēžam krēslā uz augšējā klāja. Jansens atgriezās kajītē. Nometa drēbes, uz kailas miesas uzvilka vieglu smalkvilnas uzvalku, cepuri, kurpes un ka­batas portfeli iesēja gumijas maisiņā. Nosita trīs. Rol­lings aizvien vēl sēdēja krēslā Pulksten četros viņš tur­pināja sēdēt krēslā, bet viņa siluets ar plecos iegumušu galvu šķita bez dzīvības — viņš gulēja Pēc brīža Jan­sens nedzirdami nolaidās pa enkura ķēdi ūdenī un aiz­peldēja uz krastmalu.

73

—   Zojas kundze, neuztraucieties veltīgi: telefons un zvani pārgriezti.

Zoja atkal apsēdās uz gultas malas. Ļauns smīns sašķobīja viņas lūpas. Stass Tiklinskis izgāzās krēslā istabas vidū, skrullēja ūsas, pētīja savas lakādas kur­pes. Smēķēt viņš tomēr neuzdrīkstējās — Zoja katego­riski aizliedza, bet Rollings bija stingri piekodinājis iz­turēties pret dāmu pieklājīgi.

Bija jau apmēram pulksten pieci no rīta. Visi Zojas mēģinājumi atbrīvoties, piemānīt nebija devuši nekādus panākumus.

—  Vienalga, — Zoja noteica, — tā vai citādi es da­rīšu to zināmu policijai.

—  Viesnīcas kalpotāji uzpirkti, samaksāta liela nauda.

—   Es izdauzīšu logu un kliegšu, kad iela būs pilna

ļaužu.

—   Arī tas ir paredzēts. Pat ārsts nolīgts, lai kon­statētu jūsu nervu lēkmes. Jums heviens nepalīdzēs un nenoticēs. Sēdiet mierigi.

Zoja nokrikšķināja pirkstus un pateica krieviski:

—   Neģēlis. Roklaiža. Nekauņa.

Tiklinskis sāka bozties, ūsas saslējās stāvus. Taču lamāties nebija pavēlēts. Viņš norūca:

—   Ē, zinām, jau zinām, kā sievišķi lamājas. Man žēl jūs, kundze. Taču diennakti, bet varbūt arī divas mums būs šeit jānosēž tete-a-tete. Labāk apgulieties, no­mieriniet savus nervus … Aijā žū-žū, kundze.

Viņam par pārsteigumu Zoja šoreiz paklausīja. No­meta kurpītes, apgulās, ierīkojās uz spilveniem, aizvēra acis.

Caur skropstām viņa redzēja Tiklinska apaļo, nikno seju, kas viņu uzmanīgi vēroja. Viņa nožāvājās vien­reiz, otrreiz, palika roku zem vaiga.

—   Noguru, lai nāk kas nākdams, — viņa klusu pie­bilda un atkal nožāvājās.

Tiklinskis ērtāk ierīkojās krēslā. Zoja rāmi elpoja. Pēc kāda laika viņš sāka berzēt acis. Piecēlās, pagājās, atspiedās pret stenderi. Acīm redzot bija nolēmis cīnī­ties ar miegu, stāvot kājās.

Tiklinskis bija muļķis. Zoja izvilināja no viņa visu, kas bija vajadzīgs, un tagad gaidīja, kad viņš iemigs. Stutēt stenderi bija grūti. Viņš vēlreiz apskatīja atslēgu un atgriezās pie krēsla.

Pēc brīža noslīga viņa tuklais žoklis. Tad Zoja iz­lēca no gultas. Ar ātru kustību izvilka no Tiklinska ves­tes kabatas slēdzeni. Paķēra kurpītes. Iebāza slēdzeni — stingrā atslēga negaidīti noskrapstēja.

Tiklinskis iekliedzās kā murgos: «Kas? Kas?» Iz­sprāga no krēsla. Zoja atgrūda durvis. Taču Tiklinskis jau satvēra viņu aiz pleciem. Nogāza zemē. Grūzdams ar kāju viņu dziļāk istabā, pūlējās aizvērt durvis. Bet — kaut kas traucēja. Zoja redzēja, ka viņas uzrauga kakls pieplūst ar asinīm.

—   Kas tur? — Tiklinskis gārdzoši noprasīja, uzguldamies ar plecu durvīm.

Bet viņa kurpes turpināja slīdēt pa parketu — dur­vis lēnām vērās vaļā. Viņš steidzīgi vilka laukā no pakalējās kabatas revolveri un pēkšņi atsprāga istabas vidū.

Durvīs stāvēja kapteinis Jansens. Viņa muskuļaino augumu apkļāva slapjas drēbes. Vienu mirkli viņš rau­dzījās Tikiinskim acis. Brazmaini, gluži kā kritienā, metās uz priekšu. Rollingam domātais sitiens nogruva pār poli: dubultsitiens, ar korpusa smagumu un izstieptu kreiso — starp uzacīm, ar plecā atvēzētu labo roku no apakšas pa žokli. Tiklinskis pat neiekliedzies nogāzās uz paklāja. Viņa seja bija sadauzita un sadragāta.

Ar trešo kustību Jansens pagriezās pret Lamola kundzi. Visi viņa muskuļi lēkāja.

—   Esmu jūsu rīcībā, Lamola kundze.

—  Jansen, cik ātri vien iespējams, — uz jahtu.

—  Tieši tā, uz jahtu.

Viņa aplika roku kā vakar restorānā Jansenam ap kaklu. Pieliecās pie viņa sejas.

—  Cīņa tikai nupat kā sākusies, Jansen. Bistamākais vēl priekšā.

—  Tieši tā, bīstamākais vēl priekšā!

74

—  Ormani, dzen, dzen, cik jaudas… Klausos, La­mola kundze … Tātad … Kamēr es gaidīju smēķētavā …

—   Es uzkāpu savā istabā. Nometu cepuri un mēteli. Es neievēroju, ka skapis, kas bija aizlikts priekšā dur­vīm uz blakusnumuru, stāvēja atvilkts sāņus. Nebiju vēl paguvusi pieiet pie spoguļa, kad atvērās durvis — un manā priekšā Rollings… Bet es zināju, ka vēl vakar viņš atradās Parizē. Es zināju, ka viņš briesmīgi baidās lidot pa gaisu … Bet, ja viņš tomēr ieradies, tad tas tiešām viņam ir dzīvības vai nāves jautājums … Tagad es sapratu, kas viņam padomā … Bet tobrīd es vien­kārši iedegos dusmās. Ievilināt, izlikt man slazdus… Es viņam sarunā ju velns zin ko … Viņš aizspieda ausis un izgāja laukā …

—   Viņš nokāpa smēķētavā un aizsūtīja mani uz jahtu …

—    Skaidrs … Esmu gan es muļķe!… Bet visas šīs dejas, vīns, blēņas … Jā, jā, mīļais draugs, kad uzsākta ciņa — blēņas jāmet pie malas .. . Pēc divām trim minū­tēm viņš atgriezās. Es piedāvāju: izskaidrosimies .. Viņš — nekaunigā balsī, kādā nekad agrak nebija uz­drīkstējies ar mani runāt: «Man nav ko skaidrot, jūs tupēsiet šai istabā, kamēr es jūs neatbrīvošu …» Tad cirtu viņam pļaukas …

—   Jūs esat ista sieviete, — jūsmīgi noteica Jansens.

—   Ak mīļais draugs, tā bija mana otrā muļķība. Bet ir gan zaķapastala! … Pacieta četrus pliķus . .. Stāvēja ar trīcošām lūpām… Tikai mēģināja atvairīt manu roku, bet tas viņam dārgi maksāja. Un, beidzot, trešā muļķība: es sāku raudāt…

—   O, nelietis, nelietis! …

—   Pagaidiet, Jansen . .. Rollings nepanes asaras, tās viņu padara vai traku … Viņš labāk paciestu vēl četr­desmit pļaukas… Tad viņš pasauca poli, tas stāvēja aiz durvīm. Viņiem viss bija norunāts. Polis iesēdās krēslā. Rollings man pateica: «Vajadzības gadījumā viņam pa­vēlēts šaut.» Un aizgāja. Es ņēmos apstrādāt poli. Pēc stundas Rollinga nodevīgais plāns man bija skaidrs vi­sos sīkumos. Jansen, mīļais, uz svariem likta mana laime… Ja jūs man nepalīdzēsiet, viss pagalam . .. Dzeniet, dzeniet ormani …

Kariete aiztraucās pa krastmalu, kas šai stundā pirms rītausmas bija tukša, un apstājās pie granīta kāpnēm, kur lejā, eļļaini melnā ūdeni, zvalstījās dažas laivas.

Mazliet vēlāk Jansens, turēdams uz rokām Lamola kundzi, nedzirdami uzkāpa pa nolaistām virvju kāpnēm uz «Arizonas» borta.

75

Rollings uzmodās, sajutis rīta vēsumu. Klājs bija slapjš. Ugunis mastos nobālušas. Līcis un pilsēta atra­dās vēl ēnā, bet dūmi virs Vezuva jau sārtojās.

Rollings pārlaida skatienu sardzes ugunīm, kuģu ap­veidiem. Piegāja pie sardzes matroža, pastāvēja viņam blakus. Nosprauslājās. Uzkāpa uz kapteiņa tiltiņa. Tūdaļ no kajītes iznāca Jansens, spirgts, nomazgājies, iz­gludinātām drēbēm. Novēlēja labu ritu. Rollings no­spraustajās — mazliet laipnāk nekā sardzes matrozim.

Pēc tam viņš ilgi klusēja, viļāja pirkstos žaketes pogu. Tas bija nelāgs ieradums, no kura Zoļa kādreiz bija pū­lējusies viņu atradinat. Bet tagad viņam bija vienalga. Turklāt nakamaja sezonā Parize droši vien nāks modē pogu vīļāšana. Drēbnieki šim nolūkam izgudros pat īpa­šas pogas.

Rollings strupi noprasīja:

—   Vai slīkoņi uzpeld?

—  Ja nepiesien smagumu, — mierīgi atbildēja Jansens.

—  Es jautāju: ja cilvēks noslīkst jūrā, tad viņš ir noslīcis?

—  Liktenīga var būt neuzmanīga kustība, pār klāju pārvēlies vilnis vai arī kāda cita nejaušība — tas viss pieder pie slīkoņu kategorijas. Varas iestādes parasti ne­bāž degunu.

Rollings paraustīja plecu.

—  Tas ir viss, ko es gribēju zināt par slīkoņiem. Es aizeju uz savu kajīti. Ja piebrauks laiva, atkartoju. ne­stāstiet, ka esmu uz borta. Pieņemiet atbraucēju un pa­ziņojiet man.

Viņš aizgāja. Jansens atgriezās kajītē, kur aiz ziliem aizkariņiem kapteiņa gultā gulēja Zoja.

76

īsi pirms deviņiem pie «Arizonas» piebrauca laiva. Airēja kāds jautrs skrandainis. Pacēlis airus, viņš uz­sauca:

—   Halo! … Vai jahta «Arizona»?

—  Pieņemsim, ka tā tas ir, — atbildēja matrozis, pēc tautibas dānis, pārliecies pār talšbortu.

—  Vai uz jūsu kuģeļa atrodas Rollings?

—   Pieņemsim.

Skrandainis pavēra smaidā lieliskus zobus:

—   Ķer!

Viņš veikli uzmeta uz klāja vēstuli, matrozis to uz­tvēra, skrandainis noklakšķināja ar mēli.

—   Jūrnieciņ, sālītās acis, dod cigāru.

Kamēr dānis gudroja, ar ko varētu laist skrandai­nim no borta, šis bija jau gabalā un, lēkādams laivā un gorīdamies aiz nevaldāma dzīvesprieka šādā karstā rītā, iedziedājās pilnā kaklā.

Matrozis pacēla vēstuli, aiznesa kapteinim. (Tāda bija pavēle.) Jansens atbīdīja aizkariņu, noliecās pār guļošo Zoju. Viņa atvēra acis, vēl pilnas miega.

—   Vai viņš ir te?

Jansens pasniedza vēstuli. Zoja izlasīja:

«Esmu briesmīgi ievainots. Esiet žēlsirdīgi. Es cīnī­jos kā lauva par jūsu interesēm, taču noticis neiespēja­mais: Zojas kundze brīvībā. Krītu pie jūsu .. .»

Neizlasījusi līdz galam, Zoja saplēsa vēstuli.

—   Tagad mēs varam viņu mierīgi gaidīt. (Viņa pa­vērās Jansenā, pastiepa viņam roku.) Jansen, jums jāsa­prot: vai nu es iešu bojā, vai arī valdīšu pār pasauli. (Jansens saknieba lūpas, Zojai patika šī kustība.) Jūs būsiet manas gribas ierocis. Aizmirstiet tagad, ka esmu sieviete. Es esmu fantaste. Es esmu avantūriste — vai jūs to saprotat? Es gribu, lai viss būtu mans. (Viņa ap­vilka ar rokām apli.) Un cilvēks, vienīgais, kas to var man sagādāt, tūlīt uzkāps uz «Arizonas». Es gaidu viņu un gaida arī Rollings…

Jansens pacēla pirkstu, atskatījās. Zoja aizrāva ciet aizkariņu. Jansens izgāja uz tiltiņa. Tur, iekrampējies margās, stāvēja Rollings. Viņa seja ar šķībi un cieši sakniebtām lūpām bija saviebta dusmās. Viņš lūkojās vēl dūmakainajā līča perspektīvā.

—   Lūk, viņš, — ar grūtībām izdabūja pār lūpām Rollings, stiepdams roku, un viņa āķī saliektais pirksts sastinga virs jūras zilgmes, — lūk, tai laivā.

Un Rollings steidzīgi, likdams matrožiem nodrebēt bailēs, līkkājains, līdzīgs krabim, noskrēja pa kāpnēm lejā no kapteiņa tiltiņa un pazuda savā kajītē. No turie­nes pa telefonu atgādināja Jansenam nesen doto pa­vēli — uzņemt uz borta cilvēku, kas tuvojās sešairu laivā.

Nekad agrāk nebija gadījies, ka Rollings būtu norā­vis žaketei pogas. Tagad viņš novīļāja visas trīs pogas. Viņš stāvēja greznā, ar Širazas[25] paklājiem izklātā un dārgām koka šķirnēm apšūtā kajītē un raudzījās uz sie­nas pulksteni.

Norāvis pogas, viņš ņēmās grauzt nagus. Ar neie­domājamu ātrumu viņš atgriezās pirmatnējā mežoņa stāvoklī. Viņš dzirdēja sardzes matroža uzsaucienu un Garina atbildi no laivas. Viņam nosvida rokas no šīs balss.

Smaga laiva atsitās pret bortu. Atskanēja matrožu lamas. Ieņirkstējās kuģa kāpnes, sāka klaudzēt soļi. «Ņem ciet, pieķer … Uzmanīgāk … Gatavs … Kur nest?» Tad viss apklusa.

Garins iekritis slazdā. Beidzot! Rollings saņēma ar aukstiem, mitriem pirkstiem degunu un izvilināja šņā­cošas, krekstošas skaņas. Tie, kas viņu pazina, apgal­voja, ka viņš nekad savā mūžā neesot smējies. Nav tiesa! Rollings mīlēja pasmieties, bet bez lieciniekiem, viens pats, pēc veiksmes un tieši tā, neskanīgi.

Pēc tam izsauca pa telefonu Jansenu:

—   Vai uzņēmāt uz borta?

—  Jā.

—  Aizvediet viņu uz apakšējo kajīti un ieslēdziet. Papūlieties to nostrādāt smalki, bez trokšņa.

—   Klausos! — jestri attrauca Jansens. Kaut kā pā­rāk jestri, Rollingam tas nepatika.

—   Hallo, Jansen?

—  Jā.

—   Pēc stundas jahtai jābūt atklātā jūrā.

—   Klausos.

Uz jahtas sākās rosība. Iešķindējās laukā vilktā en­kura ķēde. Ierūcās motori. Aiz iluminatora sāka plūst zaļgana ūdens straumes. Sāka griezties krasts. Kajītē

ielauzās valgs vējiņš. Un līksma ātruma izjūta pārņirba visu «Arizonas» slaido korpusu.

Protams, Rollings apjēdza, ka izdara lielu muļķību. Bet nebija vairs agrākā Rollinga. aukstasinīgā spēlmaņa, nesatricināmā bifeļa, neiztrūkstoša svētdienas sprediķu apmeklētāja. Viņš rīkojās tagad tā vai citādi nevis tāpēc, ka bija izdevīgi, bet tāpēc, ka negulētu nakšu mokas, naids pret Garinu, greizsirdība it kā miglā ietina viņa smadzenes. Viņu bija pārņēmusi viena vēlēšanās — iz­nicināt Garinu un atgūt Zoju.

Pat pasakainā veiksme — Anilīna kompānijas rūp­nīcu bojā eja pagāja kā sapnī. Rollings pat nepainteresē­jās, cik simtu miljonu viņam noskaitīja divdesmit de­vītajā visas pasaules biržas.

Šai dienā viņš gaidīja Garinu Parīzē, kā bija noru­nāts. Garins neatbrauca. Rollings to jau bija paredzējis un trīsdesmitajā traucās aeroplānā uz Neapoli.

Tagad Zoja bija novākta no spēles laukuma. Starp viņu un Garinu vairs neviens nestāvēja. Izrēķināšanās bija pārdomāta līdz sīkumiem. Rollings uzsmēķēja ci­gāru. Viņš tiešām mazliet vilcinājās. Viņš izgāja no ka­jītes gaitenī. Atvēra durvis uz apakšējo klāju, tur stā­vēja kastes ar aparātiem. Divi matroži, kas sēdēja uz tām, pietrūkās kājās. Rollings nosūtīja viņus uz kubriku.

Aizcirtis durvis uz apakšējo klāju, viņš nesteigda­mies devās uz pretējām durvīm, uz kabīni. Satvēris dur­vju rokturi, viņš ievēroja, ka cigāra pelni ir aizlūzuši. Rollings tīksmīgi pasmaidīja, domas darbojās skaidri, jau sen viņš nebija izjutis tādu apmierinājumu.

Viņš atrāva durvis. Kabīnē, zem griestu kristālā ku­pola, vērdamies uz ienācēju, sēdēja Zoja, Garins un Šeļga. Tad Rollings atkāpās gaitenī. Viņam trūka elpas, viņa smadzenes, šķiet, tai pašā mirklī kāds apmaisīja ar karoti. Deguns nosvīda. Bet vistrakākais bija tas, ka viņš smaidīja nožēlojami un muļķīgi, gluži kā ierēdnītis, kas pieķerts izkasām skaitļus grāmatvedības dokumentos (tas tiešām ar viņu bija noticis pirms kādiem divdesmit pieciem gadiem).

— Labdien, Rolling, — teica Garins pieceldamies, — nu arī es, draudziņ, esmu klāt.

Bija noticis visbriesmīgākais — Rollings nokļuvis smieklīgā stāvoklī.

Ko gan varēja darīt? Griezt zobus, plosīties, šaut? Vēl sliktāk, vēl muļķīgāk … Kapteinis Jansens viņu no­devis, skaidrs. Uz komandu nevar paļauties … Jahta atklātā jūrā. Ar lielu piepūli (viņam pat nostrinkšķēja kaut kas iekšā) Rollings nodabūja no sejas nejēdzigo smaidu.

—  Ā! — Viņš pacēla roku un savēcināja to sveicie­nam: — Ā, Garins… Kas ir, uznāca vēlēšanās izklaidē­ties? Laipni lūdzu, priecājos … Palīksmosimies …

Zoja strupi pārtrauca:

—  Jūs esat draņķīgs aktieris, Rolling. Beidziet uz­jautrināt publiku. Nāciet iekšā un apsēdieties. Te visi savējie — nāvīgie ienaidnieki. Pats esat vainīgs, ka sa­gādājāt sev šādu jautru kompāniju braucienam pa Vi­dusjūru.

Rollings alvas acīm pavērās Zojā:

—  Lielos pasākumos, Lamola kundze, nav personīga naida vai draudzības.

Un viņš apsēdās pie galda gluži kā ķeizars tronī — starp Zoju un Garinu. Nolika rokas uz galda. Kādu brīdi valdīja klusums. Rollings ierunājās:

—   Labi, esmu zaudējis spēli. Cik man jāmaksā?

Garins atbildēja mirdzošām acīm, starodams smaidā,

kuru katru brīdi gatavs ierēkties labsirdīgos smieklos:

—  Tieši pusi, vecais draudziņ, pusi, kā bija norunāts Fonteneblo mežā. Te ir liecinieks. — Viņš norādīja ar bārdiņu uz Šeļgu, kas drūmi bungāja ar pirkstiem pa galdu. — Jūsu grāmatvedībā es neiešu rakņāties. Bet pēc acumēra — miljardu dolāros, protams, gala aprē­ķinā. Jums šī operācija noritēs bez sāpēm. Jūs taču ierausāt Eiropā elles naudu.

—  Miljardu būs grūti izmaksāt uzreiz, — iebilda Rollings. — Es apdomāšu. Labi. Šodien pat izbraukšu uz Parīzi. Ceru, ka piektdien, teiksim, Marseļā es varēšu izmaksāt lielu daļu no šīs summas …

—    Vai-vai-vai, — novilka Garins, — bet jūs, vecais

zēn, netiksiet brīvībā, iekāms nebūsiet nokārtojis mak­sājumu.

Šeļga uzmeta miljardierim ašu skatienu, neteica ne vārda. Rollings saviebās, it kā dzirdētu kādu muļķīgi un netaktiski izrunājamies:

—  Vai tā tas būtu jāsaprot, ka jūs esat nolēmuši aizturēt mani uz šā kuģa?

—  Jā.

—  Atgādinu, ka es kā Savienoto Valstu pilsonis esmu neaizskarams. Manu brīvību un manas intereses aizstāvēs visa Amerikas kara flote.

—  Jo labāk! — Zoja iekliedzās nikni un kaismīgi. — Jo ātrāk, jo labāk! …

Viņa piecēlās, izstiepa rokas, sažņaudza dūres tā, ka kauliņi kļuva balti.

—   Lai visa jūsu flote — pret mums, lai visa pasaule saceļas pret mums. Jo labāk!

Viņas īsie svārciņi noplandījās straujā kustībā. Baltā jūrnieku blūze ar zelta pogām, mazā, meitenigi apcirptā Zojas galva un dūrltes, kurās viņa dzirās saņaugt pa­saules likteni, aiz uzbudinājuma satumsušās pelēkās acis, satrauktā seja — tas viss bija gan amizanti, gan baigi.

—   Droši vien es nebūšu jūs laga sadzirdējis, cienīta kundze. — Rollings ar visu augumu pagriezās pret Zoju: — Jūs grasāties cīnīties pret Savienoto Valstu kara floti? Vai tā jums labpatika izteikties?

Šeļga mitējās bungāt ar pirkstiem. Pirmo reizi šai mēnesī viņam kļuva jautri. Viņš pat Izstiepa kājas un atgāzās kā teātri.

Zoja raudzījās uz Garinu, viņas skatiens satumsa vēl vairāk.

—   Esmu savu pateikusi, Pjotr Petrovič… vārds jums …

Garins sabāza rokas kabatās, nostājās uz papēžiem, šūpodamies un smaidīdams ar sarkanām, šķiet, krāso­tām lūpām. Viņš likās ākstīgs, nenopietns. Vienīgi Zoja noskārta tēraudcieto, spēka pārpilnībā kūsājošo, nozie­dzīgo gribu.

—   Pirmkārt, — viņš teica un pacēlās uz pirkstga­liem, — mums nav nekāda īpaša naida tieši pret Savie­notajām Valstīm. Mēs pacentīsimies paplucināt jebkuru floti, kas mēģinās vērsties pret mani ar agresīvu rīcību. Otrkārt, — viņš pārgāja no pirkstgaliem uz papēžiem, — mēs nemaz neuzplijamies ar kautiņu. Ja Amerikas un Eiropas militārie spēki atzīs mūsu svētās tiesības ieņemt jebkuru teritoriju, kāda mums būs vajadzīga, mūsu su­verēnās tiesības un tā tālāk, un tā tālāk, tad mēs liksim tos mierā, vismaz karadarbības ziņā. Pretējā gadījumā ar Amerikas un Eiropas sauszemes karaspēku un kara floti, cietokšņiem, bāzēm, karamateriālu noliktavām, gal­venajiem štābiem un visu citu mēs rīkosimies nesaudzīgi. Anilīna rūpnīcu liktenis, es ceru, jūs pārliecina, ka es nerunāju tukšu.

Garins paplikšķināja Rollingam uz pleca.

—   Hallo, veco zēn, bet bija laiks, kad es lūdzu jūs par kompanjonu manā pasākumā … Pietrūka fantāzijas, bet tas viss tāpēc, ka jums nav augstas kultūras. Kāda tur māka — aptīrīt biržas vīrus un sapirkt rūpnīcas. Aizvēsturiskas grabažas … Bet īstu cilvēku — nogulējāt… īstu jūsu muļķīgo miljonu organizatoru.

Rollings kļuva līdzīgs trūdošam līķim. Ar grūtībām izveldams pār lūpām vārdus, viņš nošņācās:

—  Jūs esat anarhists …

Te Šeļga, ieķēries ar veselo roku matos, sāka tik ne­valdāmi smieties, ka augšā aiz stikla jumta parādījās kapteiņa Jansena izbiedētā seja. Garins pagriezās uz pa­pēžiem un atkal — Rollingam:

—   Nē, veco zēn, jums pauris sācis slikti gremot. Es neesmu anarhists … Es esmu tas pats lielais organiza­tors, kuru jūs vistuvākajā laikā meklēsiet ar uguni… Par to parunāsim kādā pavaļīgākā brīdī. Rakstiet čeku … Un pilnā gaitā — uz Marseļu.

79

Tuvākajās dienās notikumi risinājās šādi: «Arizona» izmeta enkuru Marseļas ostas ārējā reidā. Garins iesnie­dza Lionas kredīta bankā Rollinga čeku par divdesmit miljoniem mārciņu sterliņu.[26] Bankas direktors panikā izbrauca uz Parīzi.

Uz «Arizonas» bija paziņots, ka Rollings ir slims. Viņš sēdēja, ieslēgts savā kajītē, un Zoja modri uzma­nīja, lai viņš būtu izolēts. Trīs dienas un naktis «Ari­zona» uzņēma šķidro degvielu, ūdeni, konservus, vīnu un daudz ko citu. Matroži un dīkdieņi krastmalā neva­rēja vien nobrīnīties, kad izpriecu jahtai tuvojās laiva, piekrauta ar smilšu maisiem. Dzirdēja runājam, ka jahta dodoties uz Zālamana salām, kur cilvēkēdāji mu­džēt mudž. Kapteinis Jansens iepirka ieročus — divdes­mit karabīnes, revolverus, gāzmaskas.

Noliktajā dienā Garins un Jansens atkal ieradās bankā. Viņus sagaidīja finansu ministra biedrs, kas bija speciāli atbraucis no Parīzes. Bārstīdams laipnības un neapšaubīdams čeka īstumu, viņš tomēr izteica vēlēšanos redzēt pašu Rollingu. Viņu aizveda uz «Arizonu».

Rollings sagaidīja viņu pavisam slims, ar iekritušām acīm. Viņš tik tikko spēja piecelties no krēsla. Rollings apliecināja, ka čeku izsniedzis viņš, ka dodas ar jahtu tālā ceļojumā un lūdz ātrāk nokārtot visas formalitātes.

Finansu ministra biedrs, ieķēries krēsla atzveltnē un žestikulēdams līdzīgi Kamilam Demulēnam [27] , teica runu par tautu lielo draudzību, par Francijas kultūras vērtī­bām un lūdza atlikt maksājuma termiņu.

Rollings, gurdi aizvēris acis, pašūpoja galvu. Beigās vienojās, ka Lionas kredīts izmaksās trešdaļu summas mārciņās, bet pārējo — frankos pēc kursa.

Nauda tika atvesta pievakarē kara flotes kuterī. Pēc tam kad nepiederošie bija prom, uz kapteiņa tiltiņa iz­nāca Garins un Jansens.

—   Sasaukt visus uz klāja.

Komanda nostājās ierindā uz kvātera, un Jansens ierunājās stingrā un skarbā balsī:

—    Matroži, jahta «Arizona» dodas ārkārtīgi bīstamā un riskantā braucienā. Lai esmu nolādēts, ja uzņemos atbildību par kāda dzīvību, par īpašnieku dzīvībām un pašu kuģi. Jūs mani pazīstat, haizivs bērni. Algu palie­linu divas reizes, tāpat dubultojas parastās prēmijas. Visiem, kas atgriezisies dzimtenē, tiks piešķirta mūža pensija. Dodu laiku apdomāties līdz saules rietam. Kas nevēlas riskēt, var ņemt kājas pār pleciem.

Vakarā astoņi cilvēki no komandas izkāpa krastā. Tai pašā naktī komanda tika papildināta ar astoņiem uz visu gataviem neliešiem, kurus kapteinis Jansens pats savaņģoja ostas krodziņos.

Pēc piecām dienām jahta noenkurojās Sauthemptonas reidā, un Garins un Jansens iesniedza Anglijas karalis­kajā bankā Rollinga čeku par divdesmit miljoniem mār­ciņu. (Apakšnamā strādnieku partijas lideris šai sakarā uzdeva saudzīgu jautājumu.) Naudu izmaksāja. Laik­raksti plosijās. Daudzās pilsētās notika strādnieku de­monstrācijas. Žurnālisti drāzās uz Sauthemptonu. Rol­lings nevienu nepieņēma. «Arizona» iepildīja šķidro deg­vielu un uzņēma kursu pāri okeānam.

Pēc divpadsmit dienām jahta izmeta enkuru Panāmas kanālā un nosūtīja radiogramu, izsaucot pie aparata «Aniline Rolling» galveno direktoru Maku Linneju. No­liktajā stundā Rollings, sēdēdams radiokabinē revolvera stobra priekšā, nodeva Makam Linnejam pavēli izmaksāt čeka uzrādītājam misteram Garinam simt miljonus do­lāru. Garins aizbrauca uz Ņujorku un atgriezās ar naudu un pašu Maku Linneju. Tā bija kļūda. Rollings runāja ar direktoru tieši piecas minūtes Zojas, Garina un Jansena klātbūtnē. Maks Linnejs aizbrauca, dziļi pārlieci­nāts, ka lieta nav tīra.

Pēc tam «Arizona» sāka kreisēt tuksnesīgajā Karaību jūrā. Garins braukāja pa Ameriku, pa rūpnīcām, nofraktēja tvaikoņus, iepirka mašīnas, aparātus, darba rīkus, tēraudu, cementu, stiklu. Sanfrancisko norisa iekraušana. Garina pilnvarotais noslēdza kontraktus ar inženieriem, tehniķiem, strādniekiem. Otrs pilnvarotais izbrauca uz Eiropu un vervēja starp krievu baltās armijas atliekām piecsimt cilvēkus policijas dienestam.

Tā pagāja apmēram mēnesis. Rollings katru dienu runāja pa radio ar Ņujorku, Parīzi, Berlīni. Viņa pavēles bija skarbas un nepielūdzamas. Pēc anilīna rūpnīcu bojā ejas Eiropas ķīmiskā rūpniecība mitējās pretoties. «Aniline Rolling» rēgojās uz visiem fabrikātiem. Tas bija spiedogs — dzeltens aplis ar trim melnām svītriņām un uzrakstu: augšā — «Pasaule», apakšā — «Aniline Rol­ling companv». Radās iespaids, ka itin visiem eiropiešiem jābūt apzīmogotiem ar šo dzelteno aplīti. Tā «Aniline Rolling» gāja uzbrukumā pāri Anilīna kompānijas rūp­nīcu kūpošajiem gruvešiem.

Baisma koloniāla smaciņa vējoja pa visu Eiropu. Dzisa cerības. Neatgriezās jautrība un prieks. Trūdēja neskaitāmas gara bagātības putekļainās bibliotēkās. Dzeltena saule ar trim melnām svītriņām apmirdzēja ar nedzivu gaismu pilsētu kolosus, dūmeņus un dūmus, rek­lāmas, reklāmas, reklāmas, kas izsūca cilvēkiem asinis, un piespļaudītās, akmeņainās ielās un šķērsielās starp vitrīnām, reklāmām, dzelteniem apļiem un aplīšiem — cilvēku sejas, savaikstītas bada, garlaicības un izmi­suma grimasē.

Valūtas zaudēja vērtību. Nodokļi palielinājās. Parādi auga augumā. Un svētai likumībai, kas pavēl cienīt pie­nākumu un tiesības, ietriecās pierē dzeltenais spiedogs. Maksā.

Nauda plūda tērcēm, strautiem, upēm uz «Aniline Rolling» kasēm. «Aniline Rolling» direktori iejaucās val­stu iekšējās lietās, starptautiskajā politikā. Viņi izveidoja ko lidzigu slepenu valdoņu ordenim.

Garins krustām šķērsām joņoja pa Savienotajām Valstīm ar diviem sekretāriem, inženieriem, mašīnrakstī­tājām un veselu Baru kurjeru. Viņš strādāja divdesmit stundas diennaktī. Nekad neinteresējās par cenām un ne­kaulējās.

Maks Linnejs ar bažām un izbrīnu sekoja Garina darbībai. Viņš nesaprata, kālab tas viss tiek pirkts un iekrauts kuģos un kālab tik bezprātīgi uz visām pusēm tiek šķiesti Rollinga miljoni. Garina sekretārs, viena ma­šīnrakstītāja un divi kurjeri bija Maka Linneja aģenti. Viņi katru dienu sūtīja tam uz Ņujorku sīku pārskatu. Tomēr bija grūti tikt gudram šai pirkumu, pasūtījumu un kontraktu virpulī.

Septembra sākumā «Arizona» atkal parādījās Pana­mas kanālā, uzņēma uz borta Garinu un, izbraukusi Klu­sajā okeānā, nozuda dienvidrietumu virzienā.

Tai pašā virzienā divas nedēļas vēlāk devās desmit piekrauti kuģi ar aizzīmogotam pavēlēm.

80

Okeāns bija nemierīgs. «Arizonu» dzina buras. Bija uzvilktas grotzēģeles un klīveri — visas buras, izņemot marsburu. Jahtas šaurais korpuss — čaumala ar vēja piepūstām burām, ar skanošām, dziedošām vantīm — brīžam līdz mastu galiem ienira starp viļņiem, brīžam uzšāvās viļņa galotnē, nokratidama putas.

Pajums bija novākts. Lūkas cieši aizvērtas. Laivas paceltas uz klāja un nostiprinātas. Visgarām abiem bor­tiem novietoti smilšu maisi, piesieti ar stiepli. ^Jz bakborda un grīduma uzstādīti divi režģoti torņi ar katliem līdzīgām apaļām kamerām uz augšējām platformām. Sie torņi, pārklāti ar brezentiem, piešķīra «Arizonai» dīvainu karakuģa profīlu.

Uz kapteiņa tiltiņa, kuru sasniedza vienīgi viļņu šļa­katas, stāvēja Garins un Šeļga. Abiem — ādas mēteļi un platmales. Šeļgas roka bija atbrīvota no ģipša, bet pa­gaidām ar to varēja vienīgi paņemt sērkociņu kārbiņu vai dakšiņu pie galda.

— Rau, okeāns, — ierunājās Garins, — un niecīgs kuģelis, cilvēka ģēnija un gribas kristaliņš … Trauca­mies, biedri Šeļga, lai vai kas … Cīnāmies . .. Kādi viļņi… Skatieties — kalni.

Milzīgs vilnis gāzās no labā borta. Tā mutuļojošā galotne auga augumā un putojās. Zem tās aizvien stāvāk izliecās stiklaini zaļa, iedobta virsma ar putu grīstēm. Vijņa galotne sarotījās. «Arizona» nosvērās uz kreisā borta. Starp burām dziedāja mežonīgs vējš, iznesdams kuģi no bezdibeņa. Un tas, galīgi sasvēries, rādīdams sarkano zemūdens daļu līdz ķīlim, iešķībi pa iedobto virsmu izšāvās vi]ņa galotnģ un pagaisa mutuļojošās putās. Nozuda klājs un laivas, līdz kupolam ienira režģotais tornis uz bakborda. Ūdens vārījās visapkārt kap­teiņa tiltiņam.

—   Vareni! — iesaucās Garins.

«Arizona» izlīdzinājās, ūdens aizplūda no klāja, klīveri noplīkšķēja, un jahta aiztraucās pa viļņa nokāri.

—   Tāpat ari cilvēks, biedri Šeļga, tāpat ari cilvēks cilvēces okeānā . .. Esmu kaislīgi iemīlējis šo kuģeli… Vai mēs neesam līdzīgi? … Abiem krūtis pilnas vēja … Ko?

Šeļga paraustīja plecu, neatbildēja. Nav ko strīdē­ties ar cilvēku, kas iemīlējies pats sevi lidz dievināša­nai … Lai nododas paštīksmei — pārcilvēks, nekas vai­rāk. Ne velti viņš un Rollings uz šās zemes atraduši viens otiu: nāvīgi ienaidnieki, bet viens bez otra pat elpot nevar. Ķīmijas karalis no savām miesām izrada šo noziedzīgām idejām sakairināto cilvēku, tas savu­kārt apaugļo ar traku fantāziju Rollinga tuksnesi. Abiem ar mietu rīklē!

Tiešafn, grūti bija saprast, kāpēc Rollingu vēl nav aprijušas haizivis. Savu darbu viņš padarījis — lai arī ne miljardu, bet savus trīssimt miljonus dolāru Garins ir saņēmis. Tagad gali būtu jānoslēpj ūdenī. Bet nē, šos cilvēkus saistīja vēl kas spēcīgāks.

Tāpat Šeļga nesaprata, kāpēc arī viņš nav izmests pār bortu Klusajā okeānā. Toreiz Neapolē viņš bija Garinam vajadzigs kā trešā persona un liecinieks. Ja Ga­rins Neapolē uzkāptu uz «Arizonas» viens pats, tad varētu sagaidīt nepatīkamus pārsteigumus. Novākt pie malas uzreiz divus Rollingam būtu krietni grūtāk. Tas viss ir skaidrs. Garins vinnējis partiju.

Kāpēc gan viņam vēl vajadzīgs Šeļga? Kad jahta kur­sēja Karaību jūrā, bija uzraudzība. Turpretī šeit, uz okeāna, Šeļgu neviens neuzmanīja un viņš darīja, ko pats vēlējās. Noskatījās. Ieklausījās. Un viņam sāka likties, ka arī šai nelāgajā stāvokli var gūt kādu la­bumu.

Brauciens pa okeānu bija līdzīgs izpriecai. Brokas­tis, pusdienas un vakariņas tika pasniegtas karaliski. Pie galda sēdās Garins, Lamola kundze, Rollings, kap­teinis Jansens, kapteiņa palīgs, Šeļga, inženieris Cermaks — čehs (Garina palīgs), sīks, izspūris cilvēks ar bālganām, pētošām acīm un plānu bārdiņu, un otrs pa­līgs — ķīmiķis, vācietis Sefers, kaulains, kautrs jauns cilvēks, kas vēl necik sen Sanfrancisko bija kāvies ar badu.

Šai dīvainajā nāvīgu ienaidnieku kompānijā starp slepkavām, laupītājiem, avantūristiem un bada izvār­dzinātiem zinātniekiem, — frakās, ar ziediem pogcau­rumā — Šeļga, tāpat kā visi — frakā, ar ziediem, mie­rīgi klusēja, ēda un dzēra ar baudu.

Galda biedrs pa labi kādreiz bija ietriecis viņa ķer­meni četras lodes, galda biedrs pa kreisi — trīstūkstoš cilvēku slepkava, pretim sēdēja visbīstamākā no sievietem, kādas vien pasaulē bijušas.

Pēc vakariņām Šufers sēdās pie pianīno, Lamola kundze dejoja ar Jansenu. Rollings parasti palika pie galda un raudzījās uz dejotājiem. Pārējie pārgāja uz smēķējamo salonu. Šeļga gāja smēķēt pipi uz klaja. Viņu neviens neaizturēja, neviens neievēroja. Dienas ri­tēja vienmuļi. Skarbajam okeānam nebija gala. Viļņi vēlās tāpat kā pirms miljoniem gadu.

Šodien Garins pretēji ieradumam izgāja nopakaļ Šeļgam uz tiltiņa un uzsāka ar viņu draudzigu sarunu, it kā nekas nebūtu noticis kopš tās dienas, kad viņi Leņingradā bija sēdējuši uz soliņa Arodbiedrību bulvāri. Šeļga kļuva uzmanīgs. Garins apjūsmoja jahtu, pats sevi, okeānu, bet acīm redzot viņam bija kas aiz ādas.

Ar smaidu pateica, nopurinādams no bārdiņas šļa­katas:

—  Man ir kāds priekšlikums, Šeļga.

—  Tas būtu?

—  Atceraties, mēs norunājām spēlēt partiju godīgi?

—  Jā.

—  Starp citu … Ai-ai… Vai jūsu aģents mani pa­cienāja no krūmiem? Par mata tiesu tuvāk — un pauris būtu sašķīdis gabalos.

—   Neko nezinu …

Garins pastāstīja par šāvienu Stufera vasarnīcā. Šeļga papurināja galvu.

—  Man tur nav nekādu nopelnu. Bet žēl, ka nošāva garām …

—  Tātad — liktenis?

—  Jā, liktenis.

—    Šeļga, piedāvāju jums izvēlēties, — Garina acis, nepielūdzamas un dzeļošas, atradās pavisam tuvu, seja uzreiz kļuva ļauna: — Vai nu jūs beigsiet tēlot princi­piālu cilvēku … Vai arī es jūs izmetīšu pār bortu. Sa­pratāt?

—   Sapratu.

—  Jūs man esat vajadzīgs. Jūs man esat vajadzīgs lieliem mērķiem … Mēs varam saprasties … Vienīgais cilvēks, kam es ticu, tas esat jūs.

Garins neizrunāja līdz galam — milzīga viļņa ga­lotne, augstāka par iepriekšējām, nogruva pār jahtu. Mutuļojošas putas pārklāja kapteiņa tiltiņu. Šeļgu trieca pret margām, viņa izvalbītās acis, atvērtā mute, roka ar izplestiem pirkstiem parādījās un pazuda zem ūdens … Garins metās ūdens virpulī.

81

Šeļga pēcdienās ne reizi vien atcerējās šo gadījumu.

Riskēdams ar dzīvību, Garins saķēra viņu aiz mē­teļa stūra un cīnījās ar viļņiem, kamēr tie nebija pārvēlušies pāri jahtai. Šeļga palika karājamies aiz tiltiņa margām. Viņa plaušas bija pilnas ūdens. Viņš smagi nokrita uz klāja. Matroži ar grūtībām viņu atdzīvināja un aiznesa uz kajīti.

Tur drīz vien ienāca Garins, pārģērbies un jautrs. Lika pasniegt divas glāzes groka un, aizsmēķējis pīpi, turpināja pārtraukto sarunu.

Šeļga pētīja viņa zobgalīgo seju, vingro augumu, kas bija atlaidies ādas krēslā. Dīvains, pretrunīgs cilvēks. Bandīts, nelietis, tumšs avantūrists… Bet vai nu tur bija vainojams groks, vai arī pārciestais nervu satrici­nājums, taču Šeļgām bija patīkami, kad Garins tā sēž viņam pretim, pārmetis kāju pār ceļgalu, un pīpē, un spriež par dažādām lietām, it kā viļņu gāzmas nemaz netriektos pret «Arizonas» sāniem, aiz iluminatoru stik­liem neplūstu putojošas Ūdens šaltis un nepaceltos kā šūpolēs uz augšu un lejtr brīžam Šeļga gultā, brīžam Garins krēslā …

Garins bija stipri izmainījies pēc Ļeņingradas, kļuvis pašpajāvīgs, jautrs, vēlīgs un labsirdīgs, tāds, kādi mēdz būt vienigi loti gudri, pašpārliecināti egoisti.

—   Kāpēc jūs palaidāt garām izdevīgu gadījumu? — Šeļga viņam noprasīja. — Vai jums tiešām tik traki vajadzīga mana dziviba? Nesaprotu.

Garins atmeta galvu un jautri iesmējās.

—   Esat gan jūs, Šeļga, savādnieks… Kālab man jārīkojas loģiski? … Es neesmu matemātikas skolo­tājs … Cik gan tālu esam nogājuši… Vienkārša cilvē­ciskuma izpausme — un nesaprotami.

—   Kad uzlaidāt gaisā anilīna rūpnīcas, tad, šķiet, nedomājāt par cilvēciskumu.

—   Nē! — Garins iekliedzās. — Nē! Nedomāju . .. Jūs vēl aizvien nevarat izrāpties no morāles gruvešiem . .. Cilvēciskums! Nu gan aizrunājāties! Ak Šeļga, Šeļga … Kas tie par plauktiņiem: šai plauktiņā — labais, tai plauktiņā — sliktais … To vēl var saprast, degustators nomēģina, spļauj, košļā garoziņu — šis vīns, saka, ir labs, tas — slikts. Vadās viņš pēc garšas, pēc kārpi­ņām uz mēles. Tā ir realitāte. Bet kur ir jūsu morāles marku degustators? Ar kādām kārpiņām viņš tās no­mēģina?

—  Viss, kas veicina padomju varas nodibināšanos uz zemeslodes, ir labs, — attrauca Šeļga, — viss, kas to kavē, — slikts.

—   Lieliski, jauki, zinu … Bet kāda jums tur daļa? Kas jūs saista ar Padomju Republiku? Ekonomiskie ap­stākļi? Blēņas … Es jums piedāvāju algu — piecdesmit tūkstošus dolāru … To es piedāvāju pavisam nopietni. Nāksiet?

—   Nē, — Šeļga mierīgi atteica.

—   Protams, nē… Tātad jūs saista nevis ekonomis­kie apstākļi, bet ideja, godīgums, vārdu sakot, augstākas kategorijas matērija. Un jūs esat nelabojams morālists, ko es arī gribēju jums pierādīt. .. Vai gribat pasauli apgriezt otrādi… Attīriet no tūkstošgadīgiem sārņiem ekonomiskos likumus, uzspridziniet imperiālisma cietok­šņus. Labi. Es ari gribu apgriezt pasauli otrādi, bet pec sava prāta. Un apgriezīšu vienigi ar sava ģēnija spēku.

—  Oho!

—   Par spīti visam, ielāgojiet, Šeļga. Klausieties, kas tad ir cilvēks galu galā? Niecigs mikroorganisms, kas neizsakāmās nāves bailēs ieķēries malainajā zemeslodītē un kopā ar to joņo ledainā tumsā? Vai arī tās ir smadzenes, dievišķīgs aparāts, kas izstrādā īpašu no­slēpumainu matēriju — domu, matēriju, kuras viens mikrons ietver sevī visu izplatījumu … Nu? Redz kā …

Garins iesēdās dziļāk, pievilka kājas. Viņa allaž bālie vaigi sāka sārtoties.

—   Es piedāvāju ko citu. Mans naidniek, klausie­ties… Es sakoncentrēšu savās rokās absolūti visu varu uz zemeslodes. Neviens dūmenis nesāks kūpēt bez manas pavēles, neviens kuģis neatstās ostu, neviens āmurs nedimdēs. Viss pakļauts — līdz pat tiesībām elpot — cen­tram. Centrā — es. Man pieder viss. Es lieku izkalt savu profilu uz zelta ripiņām: ar bārdiņu, vainagā, bet otrajā pusē Lamola kundzes profilu. Pēc tam es atlasu «pirmo tūkstoti» — teiksim, kādus divus trīs miljonus pāru. Tie būs patricieši. Viņi nodosies augstākām baudām un jaunradei. Pēc tam mēs aprēķināsim, cik darba roku va­jag kultūras pilnīgai apkalpošanai. Arī te izdarīsim at­lasi. Sos pieklājības pēc nosauksim par darba rūķiem . ..

—  Nu, protams …

—   Irgoties, mans draugs, varēsiet pēc sarunas bei­gām … Viņi nedumposies, nē, dārgais biedri. Revolū­ciju iespējamība būs iznīcināta jau iedīglī. Katram dar­ba rūķim pēc klasifikācijas un pirms darba grāmatiņas izsniegšanas tiks izdarīta maza operācija. Pilnīgi ne­manāmi, zem nejaušas narkozes… Niecīgs dūriens gal­vaskausā. Nu, vienkārši noreiba galva — atģidās, un viņš jau ir vergs. Un, beidzot, atsevišķu grupu mēs izo­lēsim kaut kur dāsnā salā vienīgi vairošanās nolūkā. Visus pārējos nāksies novākt kā nederīgus. Tāda ir nā­kamās cilvēces struktūra pēc Pjotra Garina projekta. Sie darba rūķi strādā un kalpo bez kurnēšanas par vē­deru kā zirgi. Viņi vairs nav cilvēki, viņiem nav citu rūpju, izņemot badu. Viņi jutīsies laimīgi, gremodami barību. Bet izredzētie patricieši — tie jau būs pusdievi.

Lai gan es cilvēkus vispār nicinu, tomēr patīkamāk uz­turēties labā sabiedrībā. Ticiet, draudziņ, tas būs visīs­tākais zelta laikmets, par kuru sapņojuši dzejnieki. Šaus­mas, kas tiks pieredzētas, attīrot zemeslodi no liekiem iedzīvotājiem, aizmirsīsies loti ātri.

—  Fašisma utopija, diezgan interesanti, — noteica Šeļga. — Vai Rollingam par to stāstījāt?

—   Nav utopija — tur jau tas joks. Esmu tikai lo­ģisks … Rollingam es, protams, neko neesmu stāstī­jis, jo viņš ir vienkārši dzīvnieks … Lai gan Rollings un visas pasaules Rollingi akli dara to, ko es veidoju par pabeigtu un skaidru programu. Bet dara to barba­riski, smagi un gausi. Rīt, ceru, mēs būsim jau uz sa­las… Redzēsiet, es nedzenu jokus …

—  Ar ko tad sāksiet? Kalsiet naudu ar bārdiņu?

Vai tu redzējies, kā šī bārdiņa jums ķērusies

kaulā. Nē. Es sākšu ar aizsardzību. Nostiprināšu salu. Un vienlaicīgi trakā ātrumā lauzīšos caur olivīna joslu. Pār pasauli pirmoreiz savilksies draudīgi mākoņi, kad es nogāzīšu zelta paritētu.[28] es varēšu iegūt zeltu ne­ierobežotā daudzumā. Pēc tam pāriešu uzbrukumā. Būs karš — drausmāks par četrpadsmitā gada karu. Mana uzvara ir droša. Pēc tam — pēc kara un manas uzvaras notiks pāri palikušo iedzīvotāju atlase, nederīgo elementu iznīcināšana, un mana izredzētā rase sāks dzīvot kā dievi, bet darba rūķi sāks strādāt nevis aiz bailēm, bet pēc sirdsapziņas, apmierināti kā pirmie cilvēki paradīzē. Veikli? Ko? Nepatīk?

Garins atkal sāka smieties. Šeļga aizvēra acis, lai nebūtu jāskatās uz viņu. Arodbiedrību bulvārī sāktā spēle izvērtās par nopietnu partiju. Šeļga gulēja un domāja. Bija atlicis bīstams, bet vienīgi iespējamais gājiens, kas varēja novest pie uzvaras. Vismaz patlaban būtu gluži aplami noraidīt Garina priekšlikumu.

Šeļga pasniedzās pēc papirosa, Garins ar smīnu viņu novēroja.

—  Vai izšķīrāties?

—  Jā, izšķīros.

—  Jauki. Es atklāju kārtis: jūs man esat vajadzigs kā krams uguns uzšķilšanai. Šeļga, man apkārt truli zvēri. Cilvēki bez fantāzijas. Mēs ar jums strīdēsimies, bet es panākšu, ka jūs strādāsiet kopā ar mani. Kaut vai pirmajā posmā, kad mēs sitīsim Rollingus … Starp citu, brīdinu, sargieties no Rollinga, viņš ir stūrgalvīgs: ja reiz nolēmis jūs nogalināt, tad nogalinās.

—   Es jau sen brīnos, kāpēc jūs neesat viņu atdevis par ēsmu haizivīm.

—  Man vajadzīgs ķīlnieks … Bet pilnīgi skaidrs ir tas, ka «pirmā tūkstoša» sarakstā viņš neiekļūs… Nu, ģērbieties, ejam vakariņās.

82

Negaisa mākoņi nogrima ziemeļaustrumos. Zilais okeāns bija neparasti glāstains. Viļņu mīkstās galotnes stiklaini laistījās. Nopakaļ jahtai pa ūdenī ievilkto vagu dzinās delfīni, steidzās cits citam priekšā, meta kūle­ņus, eļļaini spīdīgi un jautri. Ķērkstoši klaigāja lielas kaijas, lidinādamās virs burām. Tālumā no okeāna kā zilgana mirāža cēlās klinšainas salas kontūras.

Augšā, no mucas, matrozis sauca: «Zeme!» Uz klāja stāvošie nodrebēja. Tā bija nezināmas nākotnes zeme. Tā atgādināja garenu mākonīti, kas gulēja pie horizonta. «Arizonu» uz salu dzina pilnas buras.

Matroži mazgāja klāju, slampādami basām kājām. Plūksnaina saule kvēloja debess un okeāna bezgalīga­jos dziļumos. Garins, plūkādams bārdiņu, pūlējās ielū­koties aiz nākotnes plīvura, kas ietina salu. Ak, ja zi­nātu! …

83

Vasiļjevas salas tālajās perspektīvās liesmoja rudens saulriets. Asinssarkana un drūma gaisma apspīdēja liel­laivas ar malku, velkoņus zvejnieku laivas, starp celiņu režģotajiem celtņiem sapinušos dūmus. Kā ugunsgrēks dega tukšo piļu logi.

No dūmakā tītiem rietumiem pa violeti melno Ņevu

pienāca tvaikonis. Tas iesvilpās, apsveikdams Ļeņingradu un sasniegto ceļamērķi. Tā iluminatoru ugunis meta at­blāzmu uz Kalnrūpniecības institūta un Jūrskolas kolo­nām, uz gājēju sejām; tvaikonis sāka pietauvoties pie sarkanas, peldošas muitnicas ar baltām koloniņām. Kā parasti pirms apskates valdīja kņada.

Pirmās klases pasažieris, melnīgsnējs vīrietis ar pla­tiem vaigu kauliem, pēc pases datiem, Francijas ģeo­grāfu biedrības zinātniskais līdzstrādnieks, stāvēja pie borta. Viņš raudzījās uz vakara dūmakā tinušos pilsētu. Riets vēl kvēloja Izāka kupolā, Admiralitātes un Petropavlovskas katedrāles zelta smailēs. Šķita, ka šo smaili, kas dūrās debesis, Pēteris bija iecerējis kā draudīgu zo­benu uz Krievijas jūras robežām.

Vīrietis ar platajiem vaigu kauliem izstiepa kaklu, vērdamies uz katedrāles smaili. Likās, viņš bija satraukts un aizgrābts kā ceļinieks, kas pēc ilgiem svešumā pa­vadītiem gadiem ieraudzījis dzimtās mājas jumtu. Tad pār tumšo Ņevu no cietokšņa atplūda svinīgas skaņas: Petropavlovskas katedrāles tornī, kur pēdējā gaisma dzisa aiz smailā zobena, pār imperatoru kapiem kuranti spē­lēja «Internacionāli».

Vīrietis iekrampējās margās, no rīkles viņam izlau­zās kas lidzigs rēcienam, viņš pagriezās ar muguru pret cietoksni.

Muitnīcā viņš uzrādīja pasi ar Artūra Levī vārdu un visu apskates laiku stāvēja, drūmi nodūris galvu, lai cil­vēki neievērotu viņa acu nikno dzalkstījumu.

Pēc tam, pārmetis rūtaino pledu pār plecu, ar nelielu čemodānu rokā viņš izkāpa Vasiļjevas salas krastmalā. Mirdzēja rudens zvaigznes. Viņš izslējās ar ilgi aizturētu nopūtu. Pārlaida skatienu snaudošajiem namiem, tvaiko­nim, uz kura dega divas mastu ugunis un klusi dūca di­namo motors, un aizsoļoja uz tilta pusi.

Kāds garš virs buraudekla blūzē lēni nāca pretim. Iedams garām, ieskatījās sejā, nočukstēja: «Dieviņ tē­tiņ!» — un pēkšņi pasauca nopakaļ:

— Volšins Aleksandrs Ivanovičs?

Vīrietis, kas muitnicā bija uzdevies par Artūru Levī, sadurstljās, tad neatskatīdamies vēl ātrāk aizsoļoja uz tilta pusi.

Ivans Gusevs dzīvoja pie Taraškina, bija viņam pa pusei dēls, pa pusei jaunākais brālis. Taraškins mācīja zēnam lasīt un rakstīt, pieņemties prātā un gudrībā.

Zēns izrādījās tik saprātīgs un neatlaidīgs, ka prieks. Vakaros, sadzēries tēju ar baltmaizi un tējas desu, Taraš­kins jau grasās vilkt laukā no kabatas papirosus, bet at­ceras kluba kolektīvam doto solījumu nesmēķēt, — no­krekšķinās, sabužina matus un uzsāk sarunu:

—   Vai zini, kas ir kapitālisms?

—   Nē, Vasilij Ivanovič, nezinu.

—   Izskaidrošu tev visvienkāršākajā formā. Deviņi cilvēki strādā, desmitais viņiem visu atņem, viņi cieš badu, desmitais aiz treknuma plīst vai pušu. Tas ir ka­pitālisms. Vai saprati?

—   Nē, Vasilij Ivanovič, nesapratu.

—   Ko tu nesaprati?

—   Kāpēc viņi tam desmitajam visu atdod? .

—   Desmitais piespiež, desmitais ir ekspluatators …

—   Kā piespiež? Viņi ir deviņi, desmitais viens…

—   Desmitais ir apbruņots, viņi bez ieročiem . ..

—   Ieročus vienmēr var atņemt, Vasilij Ivanovič. Tas nozīmē, ka viņi ir tūļas …

Taraškins ar sajūsmu, pavēris muti, raudzījās uz Ivanu.

—   Pareizi, puis … Tu spried kā boļševiks … Mēs Padomju Krievijā tā arī izdarījām — ieročus atņēmām, ekspluatatorus padzinām, un pie mums visi desmit cil­vēki strādā un visi paēduši. ..

—  Visi aiz treknuma plīst vai pušu …

—  Nē, puis, plīst aiz treknuma nevajag, mēs neesam cūkas, bet cilvēki. Mums treknums jāpārvērš garigajā enerģijā.

—   Ko tas nozīmē?

—   To, ka mums visīsākajā laikā jākļūst par pasaulē visgudrāko un visizglītotāko tautu … Saprotams? Ta­gad padod šurp aritmētiku …

—  Tiešitā, aritmētiku, — attrauca Ivans, ņemdams burtnīcu un zīmuli.

-T Ķīmisko zimuli nedrīkst siekaiot — tas nav kul­turāli … Saprotams?

Tā viņi nodarbojās katru vakaru, tālu pāri pusnaktij, kamēr abiem acis krita ciet.

85

Pie Airēšanas kluba vārtiņiem stāvēja labi ģērbies pil­sonis ar platiem vaigu kauliem un urķēja ar spieķi zemi. Viņš pacēla galvu un tik dīvaini paskatijās uz pienākušo Taraškinu un Ivanu, ka Taraškins salēcās. Ivans piespie­dās viņam cieši klāt. Svešais teica:

—   Es gaidu te kopš rīta. Vai šis zēns ir Ivans Gu­sevs?

—   Kāda jums dala? — iešņācies noprasīja Taraškins.

—   Piedodiet, vispirms ievērosim pieklājību, biedri. Mans vārds Artūrs Levī.

Viņš izvilka apliecību un atvēra to Taraškinam pie deguna:

—  Es strādāju padomju pārstāvniecībā Parīzē. Vai jums ar to pietiek, biedri?

Taraškins norūca kaut ko nenoteiktu. Artūrs Levī iz­vilka no kabatas portfeļa fotogrāfiju, ko Šeļgam bija at­ņēmis Garins.

—  Vai varat apliecināt, ka fotogrāfijā redzams šis pats zēns?

Taraškins bija spiests piekrist. Ivans mēģināja aizlavīties, bet Artūrs Levi cieši saspieda viņa plecu.

—  Fotogrāfiju man nodeva Šeļga. Man uzticēts sle­pens uzdevums — nogādāt zēnu pēc minētās adreses. Pretošanās gadījumā man viņš jāarestē. Vai esat ar mieru pakļauties?

—   Mandātu? — Taraškins noprasīja.

Artūrs Levī parādija padomju vēstniecībā Parīzē iz­sniegtu mandātu ar visiem parakstiem un zīmogiem Ta­raškins ilgi to lasīja Nopūtās, salocīja četrām kārtām.

—   Velns viņu sazin, it kā viss būtu pareizi. Varbūt viņa vietā var aizbraukt kāds cits? Zēnam jāmācās …

Artūrs Levī zobgalīgi iesmējās:

—   Nebaidieties. Zēnam pie manis neklāsies slikti…

Taraškins piekodināja Ivanam pa ce]am rakstīt. Ta­raškina satraukums mazliet aprima, kad viņš saņēma no Ceļabinskas atklātni.

«Dārgais biedri Taraškin, slava darbam — braucam mēs tīri pieklājīgi, pirmajā kiasē. Ēdiens labs, arī ap­iešanās. Maskavā Artūrs Artūrovičs nopirka man ce­puri, jaunus vatētus svārkus un zābakus. Tikai viena ne­laime — garlaicība māc nost: Artūrs Artūrovičs cauru dienu klusē. Starp citu, Samaras stacijā sastapu vienu bezpajumtnieku, bijušo draugu. Es viņam iedevu, pie­dodiet, Jūsu adresi, droši vien atbrauks, gaidiet.»

87

Aleksandrs Ivanovičs Volšins ieradās Padomju Sa­vienībā ar pasi uz Artūra Levī vārda un Francijas ģeo­grāfu biedrības izsniegtajiem dokumentiem. Visi do­kumenti bija kārtībā (savā laikā Garinam tas prasīja daudz pūlu), safabricēts bija vienīgi mandāts un ap­liecība no pārstāvniecības. Bet šos papīrus Volšins uzrādija vienīgi Taraškinam. Oficiāli Artūrs Levī bija ieradies pētīt Kamčatkas gigantisko uguns kalnu jeb — pēc vietējā nosaukuma — sopku vulkānisko darbību.

Septembra vidū viņš kopā ar Ivanu iebrauca Vladivostokā. Kastes ar ekspedīcijas instrumentiem un man­tām jau bija atvestas tur pa jūru no Sanfrancisko. Artūrs Levī steidzās. Dažās dienās nolīga cilvēkus, un div­desmit astotajā septembrī ekspedīcija padomju tvaikonī izbrauca no Vladivostokas uz Petropavlovsku. Brauciens bija grūts. Ziemelis dzina tumšus mākoņus, kas izsēja sniega pārslas svina pelēkajos Ohotskas jūras viļņos. Tvaikonis smagi brakšķēja, nirdams bargajā ūdens tuks­nesī. Petropavlovsku sasniedza tikai vienpadsmitajā dienā. Izkrāva kastes, zirgus un jau nākamajā dienā uz­sāka gājienu caur mežiem un kalniem, pa takām, strautu gultnēm, caur purviem un meža biezokņiem.

Ekspedīciju veda Ivans: zēnam bija laba atmiņa un suņa oža. Artūrs Levī steidzās: ceļā devās mazā gais­

mo

miņā un gāja, kamēr satumsa, bez atpūtas. Zirgi paga­lam sagura, cilvēki kurnēja; Artūrs Levī bija nepielū­dzams — viņš nesaudzēja nevienu, bet labi maksāja.

Laiks kļuva aizvien draņķīgāks. Drūmi šalca ciedru galotnes, reizumis varēja dzirdēt ar smagu krakšķi no­gāžamies simtgadīgu koku vai akmens lavīnas dārdoņu. Akmeņi nosita divus zirgus, divi citi ar visām nastām noslīka purva staignājā.

Ivans parasti gāja pa priekšu, rāpdamies sopkās, kāp­dams kokos, lai saskatītu vienigi viņam zināmās pazī­mes. Reiz viņš iesaucās, šūpodamies ciedra zarā:

—  Tas ir viņš! Artūr Artūrovič, tas ir viņš! …

Uz kraujas klints, kas bija pārkārusies pār kalnu upīti, varēja redzēt senu, akmenī izcirstu, laika zoba saēstu karavīra tēlu konusveidīgā cepurē, ar bultu un loku rokās …

—   No šejienes tagad uz austrumiem, tieši bultas vir­zienā lidz Šaitana akmenim, turpat būs arī nometne! — kliedza Ivans.

Šai vietā apmetās uz naktsguļu. Pārsaiņoja nastas. Sakūra lielu ugunskuru. Nogurušie cilvēki iemiga. Tumsā ciedru šalkoņu pārskanēja tāli, dobji grāvieni, sadrebēja zeme. Kad ugunskurs jau sāka izplēnēt, austrumos zem padebešiem iekvēlojās blāzma, it kā tur kāds milzis starp kalniem pūstu ogles ēzē un to drūmā atblāzma plaiksnī­tos zem padebešiem …

Vēl puskrēslā Artūrs Levī, neatņemdams roku no mauzera maksts, ar dunkām modināja cilvēkus. Viņš neļāva iekurt uguni, uzvārīt tēju. «Uz priekšu, uz priekšu! . . .» Novārguši cilvēki aizvilkās pa akmens blu­ķiem pieblīvēto, neizbrienamo mežu. Koki te bija nepa­rasti augsti. Papardēs zirgi pazuda ar visu galvu. Ļau­dīm kājas bija asinīs. Vēl divus zirgus nācās pamest ceļā. Artūrs Levi soļoja nopakaļ, turēdams roku uz mauzera. Likās, vēl daži soļi un, sit vai nost, neviens vairs neizkustēsies no vietas . ..

Vējš atnesa Ivana skaņo balsi:

—   Šurp, šurp, biedri, lūk, Šaitana akmens…

Tas bija milzīgs blāķis, pēc formas līdzigs cilvēka galvai, ietīts tvaika mutuļos. Tā pakājē no zemes pulsē­dama šļāca karsta ūdens strūkla. Kopš neatminamiem laikiem cilvēki, kas bija atstājuši ceļa zīmes uz klintīm, peldejas šai avotā, lai atgūtu spēkus. Tas bija tas pats «dzīvais ūdens», kuru pasakās atnes krauklis, — ūdens, piesātināts ar radioaktīviem sāļiem.

88

Augu dienu pūta ziemelis, padebeši slīdēja zemu virs meža. Skumji šalkoja augstās priedes, liecās ciedru tum­šās virsotnes, birdināja skujas lapegles. Mākoņi kaisīja krusas graudus, smidzināja lietu. Taiga bija kā izmirusi. Tūkstošiem verstu uz visām pusēm šalca skujas pār pur­viem, pār klinšainām sopkām. Ar katru dienu kļuva aukstāks, briesmīgāk dvašoja ziemelis no apvilktām de­besim.

Likās, nekas cits šai tuksnesī nav saklausāms kā ti­kai galotņu svinīgā šalkoņa un vēja aurošana. Putni aiz­laidušies, zvēri aizgājuši, noslēpušies. Cilvēks, ja nu vie­nīgi nāvi meklēdams, varētu iemaldīties šais vietās.

Tomēr cilvēks parādījās. Mugurā viņam bija skran­dains zvērādu kažoks, zemu apjozts ar auklu, kājās lietū izburbuši briežādas zābaki. Seja apaugusi ar ilgus ga­dus neskūtas bārdas pinkām, sirmie mati krita uz ple­ciem Viņš ar grūtībām pārvietojās pa nokalni, atbal­stīdamies uz bises, brīžam pazuzdams aiz stublājiem. Apstājās salīcis un sāka svilpot:

—   Fuit, Maška, Maška . .. Fuit…

No zāļu biezokņa pacēlās savvaļas āža galva ar striķa galu ap nobrāzto kaklu. Cilvēks pacēla bisi, bet āzis atkal nozuda zālē. Cilvēks ievaidējās, saguma uz akmens. Bise drebēja viņam starp ceļgaliem, galva no­slīga. Tikai pēc krietna brīža viņš atsāka saukšanu:

—  Maška, Maška .. .

Viņa aizmiglotās acis meklēja zālē šo vienigo ce­rību — pieradināto āzi: nošaut viņu ar pēdējo lādiņu, izkaltēt gaļu un izvilkt dzīvību vēl dažus mēnešus, var­būt pat lidz pavasarim.

Pirms septiņiem gadiem viņš meklēja iespēju reali­zēt savas ģeniālās ieceres. Viņš bija jauns, spēcīgs un trūcīgs. Liktenīgajā dienā viņš sastapa Garinu, kas uz­būra viņam tik grandiozus plānus, ka viņš, pametis visu, nonāca šeit, vulkāna pakājē. Pirms septiņiem gadiem tika nolīsts mežs, uzcelta ziemas mītne, ierīkota laborato­rija, radioraidītājs, kas saņēma strāvu no mazas hidrostacijas Ciemata velēnu jumti, iegrimuši zemē, čurnēja starp milzigiem, kādreiz no vulkāna izmestiem akme­ņiem, blakus šalkojošai mastu meža sienai.

Ļaudis, ar kuriem viņš bija šurp atnācis, — daļa no­mira, citi aizbēga. Celtnes sagāzās, mazās hidrostacijas aizsprostu aizskaloja pavasara pali. Viss septiņu gadu darbs, visi apbrinojamie secinājumi, zemes dzīļu — olivina joslas pētījumi draudēja aiziet bojā tāda nieka dēļ kā Maška — āzis, kas nevēlas pienākt pa šāvienam, lai arī kā šo nolādēto lopu necenstos pielabināt.

Agrāk liktos nieka lieta — noiet pa taigu kādus trīs­simt kilometrus līdz cilvēku apmetnei. Tagad kājas un rokas savilcis reimatisms, zobi izkrituši no cingas. Pē­dējā ceriba bija pieradinātais āzis: vecis baroja to zie­mas iztikai. Nolādētais lops pārtrina auklu un izmuka no krātiņa. Vecis paņēma bisi ar pēdējo lādiņu un stai­gāja, pielabinādams Mašku. Tuvojās vakars, satumsa mā­koņu vāli, skaudrāk brāza vējš, šūpodams milzigas prie­des. Nāca virsū ziema — nāve. Sažņaudzās sirds… Vai tiešām nekad vairs viņš neredzēs cilvēku sejas, ne­sēdēs pie krāsns uguns, ieelpodams maizes smaržu, dzī­ves smaržu? Vecis klusi iešņukstējās.

Pēc laba iaika — vēlreiz pasauca:

—   Aļaska. Maška . ..

Nē. šodien par nošaušanu nav ko domāt… Vecis krekšķinādams piecēlās, kleimuroja atpakaļ uz ziemas mītni. Apstājās. Pacēla galvu, sniega pārslas iesitās sejā, vējš plucināja bārdu . . Viņam likās … Nē. nē, tas ir vējš, droši vien iečīkstējās priede pret priedi … Vecis tomēr ilgi stāvēja, cenzdamies panākt, lai sirds nesistos tik skaļi.

—   Ē-hej, — tikko dzirdami atskanēja cilvēka balss no Šaitana akmens puses.

Vecis ievaidejās. Acis aizmigloja asaras. Atplestajā mutē sitās pārslas. Sabiezējušā krēslā vairs neko neva­rēja izšķirt . . .

—    Ē-hej, Mancev, — atkal vēja brāzienos ielauzās skanīga zēna balss. No nezālēm pacēlās āža galva, Maška pienāca pie veča un, saspicējis ausis, tāpat ieklausījās neparastajās balsīs, kas ienesa satraukumu šai tuks­nesī … No labās, no kreisās puses tuvojās, sauca.

—  Hej . . . Kur jūs, Mancev? Vai esat vēl dzīvs?

Vecim trīcēja bārda, trīcēja lūpas, viņš plātīja ro­kas un neskanīgi atkārtoja:

—  Jā, jā, esmu dzīvs . .. Tas esmu es, Mancevs.

Nokvēpušie ziemas mājokļa baļķi vēl nekad nebija

piedzīvojuši tādu greznību. No vulkāniskajiem akme­ņiem saliktajā pavardā sprēgāja uguns, katlos vārījās ūdens. Mancevs vilka nāsīs sen aizmirstās tējas, mai­zes, šķiņķa smaržas.

Nāca iekšā un gāja laukā skali cilvēki, ienesdami un raisīdami vaļā saiņus. Kāds vīrietis ar platiem vaigu kauliem pasniedza viņam krūzi ar kūpošu tēju, maizes riku . .. Maize. Mancevs trīcēja pie visām miesām, aši košļādams ar smaganām. Kāds zēns, notupies zemē, līdz­jūtīgi noraudzījās, kā Mancevs, nokodis no maizes ri­kas, ikreiz piespieda to pie pinkainās bārdas, it kā bai­dījās: vai nav sapnis visa šī dzīve, kas ielauzusies viņa pussagruvušā mājokli.

—  Nikolaj Kristoforovič, vai patiešām jūs mani ne­pazīstat?

—  Nē, nē, esmu atradis no cilvēkiem, — murmināja Mancevs, — es ļoti ilgi neesmu ēdis maizi.

—   Es esmu Ivans Gusevs … Nikolaj Hristoforovič, es visu izdarīju, kā jūs bijāt licis. Atcerieties, vēl drau­dējāt man galvu noraut.

Mancevs neko neatcerējās, tikai blenza uz liesmu ap­spīdētajām, svešajām sejām. Ivans sāka viņam stāstīt, kā toreiz gājis caur taigu uz Petropavlovsku, slēpies no lāčiem, redzējis rudu kaķi teļa lielumā, briesmigi no­bijies, bet kaķis un aiz tā vēl tris kaķi pagājuši garām; pārticis no ciedru riekstiem, kurus sameklējis vāveru ligzdās; Petropavlovskā nolidzis uz kuģa mizot kartupe­ļus; atbraucis uz Vladivostoku un vēl septiņus tūkstošus kilometru kratījies zem vagoniem ogļu kastēs.

—   Es savu vārdu turēju, Nikolaj Hristoforovič, at­vedu pie jums cilvēkus. Tikai jūs toreiz veltigi aprakstī­jāt manu muguru ar ķīmisko zīmuli. Vajadzēja vienkārši pateikt: «Ivan, vai apsolies?» — «Apsolos.» Bet jūs man uz muguras uzrakstijāt, varbūt kaut ko pret padomju varu. Vai tas ir glīti? Tagad jūs uz mani vairs necerat, es esmu pionieris.

Pieliecies pie zēna, Mancevs, šķobīdams lūpas, pa­vaicāja ķērkstošā čukstā:

—   Kas ir šie cilvēki?

—  Franču zinātniskā ekspedīcija, kad jums saka. Speciāli mani sameklēja Ļeņingradā, lai es atvestu vi­ņus šurp. pie jums ,..

Mancevs sāpīgi satvēra zēna plecu:

—   Vai Garinu tiki redzējis?

—  Nikolaj Hristoforovič, metiet draudus pie malas, aiz manis tagad stāv padomju vara… Jūsu vēstule uz mana kupra nokļuva drošās rokās … Garins man vairs nav nekas.

—   Kāpēc viņi ir šeit? Ko viņi grib no manis? … Es viņiem neko neteikšu. Es viņiem neko nerādīšu.

Manceva seja tumši pietvīka, viņš satraukti atska­tījās. Blakus viņam uz lāvas sēdēja Artūrs Levī.

—  Nomierinieties, Nikolaj Hristoforovič. Ēdiet, atpū­tieties . .. Laika mums diezgan, agrāk par novembri no šejienes jūs neaizvedīsim.

Mancevs norausās no lāvas, viņa rokas trīcēja …

—   Es vēlos runāt ar jums zem četrām acīm.

Viņš aizkleterēja līdz durvīm, kas bija sanaglotas no neaptēstiem, pussapuvušiem nomaļiem. Pagrūda tās. Nakts vējš ieklupa viņa sirmajās pinkās. Artūrs Levi de­vās Mancevam lidz tumsā, kur virpuļoja slapjš sniegs.

—  Manā bisē pēdējais lādiņš … Es jūs nošaušu! Jūs ieradāties mani aplaupīt! — kliedza Mancevs, drebēdams aiz dusmām.

—   Ejam, nostāsimies aizvējā. — Artūrs Levī aizvilka viņu, atbalstīja pret baļķu sienu. — Beidziet plosīties. Mani atsūtīja pēc jums Pjotrs Petrovičs Garins.

Mancevs krampjaini satvēra Levī rokas. Viņa pietū­kuši seja ar izrieztiem plakstiem drebēja, bezzobainā mute šļupstēja:

—  Garins ir dzīvs?… Viņš nav mani aizmirsis? Kopā badojāmies, kopā kalām lielus plānus . . . Taču tas viss ir blēņas, murgi … Ko es šeit atklāju? … Es iztaustīju zemes garozu … Es guvu apstiprinājumu vi­siem maniem teorētiskajiem paredzējumiem … Es nebiju gaidījis tik spīdošus rezultātus… Olivīns ir te, — Mancevs piedauzīja ar slapjajiem briežādas zābakiem, — dzīvsudrabu un zeltu var smelt neierobežotā daudzumā. Klausieties, es iztaustīju ar isvilņiem zemes kodolu . .. Tur velns zin kas notiek … Es apgriezu otrādi pasaules zinātni … Ja Garins varētu sagādāt simt tūkstošus dolāru, — ko visu mēs nedabūtu gatavu! …

—  Garinam pieder miljardi, par Garinu brēc visas pasaules avizes, — teica Levī, — viņam izdevās uzbū­vēt hiperboloidu, viņš ieņēma salu Klusajā okeānā un ga­tavojas lielām lietām. Viņš gaida vienigi jūsu pētījumus par zemes garozu. Pēc jums atsūtis dirižabli. Ja laika apstākji neliks šķēršļus, pēc mēneša mēs varēsim uzsliet piestātnes mastu.

Mancevs uzgulās sienai, ilgi klusēja, nodūris galvu.

—  Garins, Garins, — viņš atkārtoja ar sirdi plosošu pārmetumu. — Es iedevu viņam hiperboloida ideju. Es uzvedināju viņu uz domām par olivīna joslu. Par salu Klusajā okeānā pateicu es. Viņš apzaga manas smadze­nes, sapūdēja mani nolādētajā taigā … Ko lai es ta­gad paņemu no dzīves — gultu, ārstu, mannas putru? … Garins, Garins … Svešu ideju gremotājs! …

Mancevs pacēla seju pret trakojošo sniega vētru:

—  Cinga sagrauza manus zobus, ēdes saēda manu ādu, esmu gandrīz akls, manas smadzenes notrulinā­tas. .. Vēlu, pārāk vēlu Garins atcerējies mani. ..

89

Garins nosūtīja Vecās un Jaunās Pasaules laikrak­stiem radiogramas par to, ka viņš, Pjers Garri, Klusajā okeānā, starp trīsdesmit grādiem rietumu garuma un divdesmit četriem grādiem dienvidu platuma, ieņēmis piecdesmit piecus kvadrātkilometrus lielu salu ar visām tuvākajām saliņām un sēkļiem, ka šo salu viņš uzskata par savu īpašumu un gatavs līdz pēdējai asins lāsei aizstāvēt savas suverēnās tiesības.

Efekts bija smieklīgi niecīgs. Saliņa Klusā okeāna dienvidu platumos bija neapdzīvota un, izņemot glez­naino dabu, ne ar ko citu nevarēja lepoties Izcēlās pat apjukums — kam īsti tā pieder: Amerikai, Holandei vai Spānijai? Taču ar amerikāņiem ilgi nestrīdējās, parūca un piekāpās.

Sala nebija vērta to akmeņogļu, kuras vajadzēja sa­dedzināt, lai līdz tai aizbrauktu, bet princips ir pirmajā vietā, un Sanfrancisko ostu atstāja vieglais kreiseris, lai arestētu šo Pjeru Garri un salā uz mūžīgiem laikiem uz­stādītu dzelzs mastu ar gumizētu Savienoto Valstu zvaigžņoto karogu.

Kreiseris aizbrauca. Par smieklīgo notikumu ar Garinu tika sacerēts fokstrots «Nabaga Garri», kur bija stāstīts par to, kā mazais nabaga Pjers Garri iemīlējis kreolieti, tik ļoti iemīlējis, ka nolēmis padarīt viņu par karalieni. Garri aizvedis savu mīļoto uz mazu saliņu, un tur viņi dejojuši fokstrotu, karalis ar karalieni divatā. Un karaliene teikusi: «Nabaga Garri, es gribu ēst, esmu izsalkusi.» Bet Garri tikai nopūties un turpinājis dejot — ak vai, izņemot gliemežnīcas un puķes, viņam nekā cita nav bijis. Tad ieradies kuģis. Skaistulis kapteinis pa­sniedzis karalienei roku un aizvedis viņu uz lepnām bro­kastīm Karaliene smējusies un ēdusi. Bet nabaga Garri turpinājis dejot viens pats, nekas cits viņam nav atli­cis … Un tā tālāk . .. Vārdu sakot, tas viss bija tikai joku dzīšana.

Pēc desmit dienām no kreisera pienāca radiograma:

«Stāvam tiešā salas tuvumā Krastā neizkāpām, jo saņēmu brīdinājumu, ka sala ir nocietināta. Nosūtīju ul­timātu Pjeram Garri, kas sevi dēvē par salas īpašnieku. Atbildes termiņš rīt, pulksten septiņos. Pēc tam izcelsim desantu.»

Tas jau bija uzjautrinoši — nabaga Garri draud ar dūrīti sešcollu lielgabaliem . .. Taču ne rītā, ne tuvāka­jās dienas nekādas vēstis no kreisera vairs nepienāca.

Uz pēdējo izsaukumu kreiseris neatbildēja. Oho! Kara ministrijā dažs labs sarauca uzacis.

Pēc tam laikrakstā parādījās sensacionāla intervija ar Maku Linneju. Viņš apgalvoja, ka Pjers Garri esot tas pats daudzinātais krievu avantūrists inženieris Ga­rins, ar kura vārdu saistās vesela virkne noziegumu, tai skaitā mīklainā slepkavība Vildaurā, Parīzes tuvumā. Salas sagrābšana Maku Linneju jo vairāk pārsteigusi tāpēc, ka uz jahtas, kas nogādāja Garinu uz salas, at­radies pats Rollings, tresta «Aniline Rolling» vadītājs un rīkotājs. Par viņa līdzekļiem Amerikā un Eiropā iz­darīti milzīgi iepirkumi un nofraktēti kuģi materiālu pār­vešanai uz salu. Kamēr viss noticis likumīgi, Maks Linnejs klusējis, bet tagad viņš atgādina, ka ķīmijas karaļa Rollinga raksturīgākā īpašība ir ārkārtīga cieņa pret li­kumiem. Tāpēc neesot šaubu, ka nekaunīgā salas sagrāb­šana notikusi pret Rollinga gribu un pierāda vienīgi to, ka Rollings salā tiekot turēts gūstā un ka miljardieri izmantojot nedzirdētas šantāžas nolūkā.

Joku dzīšana nu bija galā. Tika midīts kājām lielā­kais svētums. Policijas aģenti savāca ziņas par Garina iepirkumiem augustā. Iznāca galvu reibinoši skaitļi. Tai pašā laikā Kara ministrija veltīgi meklēja kreiseri — tas bija pazudis. Turklāt avīzēs parādījās anilīna rūpnīcu bojā ejas apraksts, kura autors bija katastrofas lieci­nieks — krievu zinātnieks Hlinovs.

Sākās skandāls. Tiešām, valdības degungalā kāds avantūrists izdarījis kolosālus karamateriālu iepirkumus, sagrābis salu, laupījis brīvību lielākajam Amerikas pil­sonim un turklāt vēl bija netikumīgs nelietis, masu slepkava, neķītrs izdzimtenis.

Telegrāfs atnesa vēl vienu pārsteidzošu vēsti: noslē­pumains jaunākā tipa dirižablis lidojis pāri Havaju sa­lām, nolaidies Hilo ostā, uzņēmis benzīnu un ūdeni, re­dzēts virs Kuriļu salām, tuvojoties zemei virs Sahalīnas, Aleksandrovskas ostā uzņēmis benzīnu un ūdeni, pēc tam nozudis ziemeļrietumu virzienā. Uz gaisa kuģa metala borta ievēroti burti «P» un «G».

Tad visiem kļuva skaidrs: Garins ir Maskavas aģents. Te tev nu bija «nabaga Garri». Parlaments bal­soja par visradikālākajiem pasākumiem. Flote astoņu lī­nijkuģu sastāvā izbrauca uz «Neliešu salu», kā tagad to dēvēja amerikāņu avīzes.

Tai dienā visas pasaules radiostacijas uztvēra īsviļņu radiogramu, pagalam izaicinošu un nekaunīgu:

«Hallo! Hallo! Runā raidstacija no Zelta salas, ko ne­zināšanas dēļ sauc par Neliešu salu. Hallo! Pjers Garrī no visas sirds iesaka visu valstu valdībām nebāzt de­gunu viņa iekšējās lietās. Pjers Garrī aizstāvēsies, un jebkuru karakuģi vai floti, kas ienāks Zelta salas ūde­ņos, piemeklēs tas pats liktenis, kādu piedzīvoja ame­rikāņu vieglais kreiseris, kas nogāja dibenā ātrāk nekā piecpadsmit sekundēs. Pjers Garrī no visas sirds iesaka visas zemeslodes iedzīvotājiem neiejaukties politikā un un bezrūpīgi dejot viņam veltīto fokstrotu.»

90

Aizsprosts gravā pie ziemas mītnes tika atjaunots. Elektrostacija sāka strādāt. Artūrs Levī katru dienu sa­ņēma nepacietīgu jautājumu no Zelta salas: vai piestāt­nes masts ir gatavs?

Elektromagnētiskie viļņi, vienaldzīgi pret tiem, kas tos izrāvuši no kosmiskā miera, traucās ēterā, lai no­nāktu radiouztvērējos un tur mikrofonā ierēktos Garina satracinātajā balsī: «Ja pēc nedēļas piestātne nebūs ga­tava, es aizsūtīšu dirižabli un pavēlēšu jūs nošaut, vai dzirdat, Volšin?» Norēkuši to, elektromagnētiskie viļņi pa iezemojuma vadiem atgriezās sākotnējā mierā.

Ziemas mītnē pie vulkāna pakājes norisa steidzīgs darbs: attīrija no brikšņiem lielu laukumu, gāza zemē mastu priedes, būvēja divdesmit piecus metrus augstu piramīdveidīgu torni uz trim dziļi zemē ieraktiem sta­biem.

Strādāja visi, kamēr krita no kājām nost, bet vis­vairāk rosījās un uztraucās Mancevs. Pa šo laiku viņš bija atēdies, mazliet atkopies, taču viņa smadzenes acfm redzot bija skāris ārprāts. Daždien viņš, liekas, aizmirsis par visu, vienaldzīgs, iespiedis rokās ķeraino galvu, sē­dēja uz lāvas. Vai, paņēmis pie saites āzi Mašku, teica Ivanam:

— Gribi, es parādīšu tev to, ko neviens cilvēks vēl nekad nav redzējis?

Turēdams āzi Mašku pie saites (āzis palīdzēja viņam rāpties klintīs), Mancevs un aiz viņa Ivans sāka kāpt uz vulkāna krāteri.

Mastu mežs izbeidzās, augstāk, starp akmens blāķiem, auga kropli krūmi, vēl augstāk — vienīgi melni akmeņi, pārklāti ar ķērpjiem un vietumis ar sniegu.

Krātera malas slējās augšup stāvas un robotas, it kā pussagruvušās gigantiska cirka sienas. Bet Mancevs zinaia te katru spraugu un krekšķinādams, bieži apsēz­damies līčločiem kāpa aizvien augstāk un augstāk. To­mēr tikai vienreiz, klusā, saulainā dienā, viņiem izdevās uzrāpties uz pašas krātera malas. Tās, fantastiski izro­botas, ietvēra rūsganu sastingušas lavas ezeru. Zemu noslīgusī saule no robotās sienas mota asas ēnas uz metāliski spīdošajiem lavas plāceņiem. Tuvāk rietumu pusei virs lavas pacēlās konuss, tā virsotne kūpināja bāl­ganus dūmus.

—  Tur, — teica Mancevs, norādīdams ar līkiem pirk­stiem uz kūpošu konusu, — tur — sprauga vai, ja vē­lies, bezdibenis, kas iesniecas zemes dzīlēs, kur neviens cilvēks vēl nav ielūkojies… Es tur metu piroksilina spridzekļus, kad dibenā atskanēja sprādziens, ieslēdzu hronometru un aprēķināju dziļumu pēc skaņas ātruma. Es izpētīju izplūstošās gāzes, savācu tās stikla retortē, laidu tai cauri elektriskās spuldzes gaismu, caur gāzi izgājušos starus sadaliju spektroskopa prizmā .. . Vulkā­niskās gāzes spektrā es atradu antimona, dzīvsudraba, zelta un vēl daudzu smago metālu līnijas… Vai tu maz saproti, Ivan?

—   Saprotu, stāstiet vien tālāk …

—   Domāju, ka tu tomēr saproti vairāk nekā āzis Maška . . . Kādu dienu, kad vulkāns darbojās īpaši brāz­maini, kad tas spļāva un krēpoja no milzu dziļumiem, man, riskējot ar dzīvību, izdevās savākt retortē mazliet gāzes . .. Kad es kāpu lejā, uz apmetni, vulkāns sāka mest padebešos pelnus un akmeņus mucas lielumā. Zeme drebēja, gluži kā uzmodināta nezvēra mugura. Nepievērs­dams uzmanību šiem sīkumiem, es skrēju uz laboratoriju un paliku gāzi zem spektroskopa .. . Ivan un tu, Maška, klausieties …

Acis Mancevam spīdēja, bezzobainā mute šķobījās:

—   Es atradu smagu metālu, kāda nav Mendeļejeva tabulā Pēc dažām stundām kolbā sākās tā sairšana — kolba sāka izstarot dzeltenu gaismu, pēc tam zilu un, bei­dzot, griezīgi sarkanu . .. Aiz piesardzības es atgāju sā­ņus — atskanēja sprādziens, kolba un puse no manas laboratorijas aizlidoja pie visiem velniem… Es apzī­mēju šo noslēpumaino metālu ar burtu M, jo mans uz­vārds sākas ar M un šā āža vārds arī sākas ar M. At­klājuma lauri pieder mums abiem — āzim un man … Vai tu kaut ko saproti?

—  Stāstiet vien tālāk, Nikolaj Hristoforovič . ..

—  Metals M atrodas visdziļākajos olivīna joslas slā­ņos. Tas sairst un atbrivo milzīgus siltuma krājumus… Es apgalvoju: zemes kodols sastāv no metala M. Bet, tā kā zemes kodola vidējais blīvums pavisam ir tikai astoņas vienības, kas aptuveni līdzinās dzelzs blīvumam, bet metāls M ir divreiz smagāks par to, tad pašā zemes centrā jābūt tukšumam.

Mancevs pacēla pirkstu un, paskatījies uz Ivanu un āzi, mežonīgi iesmējās.

—   Iesim, palūkosimies …

Viņi trijatā nokāpa no klinšainās kores uz metāliskā ezera un, slidinādamies pa metala plāceņiem, tuvojās kūpošajam konusam. Caur plaisām lauzās laukā karsts gaiss. Vietumis zem kājām melnoja spraugas bez dibena.

—  Maška jāatstāj apakšā, — teica Mancevs, uzsitis knipi āzim pa degunu, un kopā ar Ivanu sāka rāpties konusā, ķerdamies pie karstām akmens šķembām, kas bruka zemē.

—  Gulies uz vēdera un skaties.

Viņi apgulās konusa malā, tai pusē, no kurienes vējš dzina prom dūmu mutuļus, un nolieca galvas. Konusa iekšpusē bija padziļinājums un tā vidū — ovāls caurums, apmēram septiņus metrus diametrā. No turienes atplūda smagi vaidi, attāla dārdoņa, it kā kaut kur, velns viņu zina kādā dziļumā, veltos akmeņi.

Ielūkojies Ivans samanīja sarkanīgu gaismu, tā nāca no neaptverama dziļuma. Gaisma, brīžiem satumsdama, brižiem atkal uzplaiksnīdama, iedegās aizvien spilgtāk, kļuva aveņsarkana, griezīga… Smagāk vaidēja zeme, draudīgāk dārdēja akmeņi.

—   Sākas uzplūdi, jāiet prom, — ieminējās Mancevs. — Sī gaisma nāk no septiņtūkstoš metru dziļuma Tur sa­irst metāls M, tur vārās un iztvaiko zelts un dzīvsudrabs.

Viņš satvēra Ivanu aiz jostas, vilka lejā. Konuss drebēja, nobruka akmeņi, biezi dūmu mutuļi tagad lau­zās laukā kā tvaiki no pārsprāguša katla, žilbinoši sar­kana gaisma izstaroja no bezdibeņa, nokrāsodama zemos mākoņus …

Mancevs paķēra auklu no Maškas kakla siksnas.

— Skrienam, skrienam, bērni!… Tūlīt lidos ak­meņi …

Atskanēja dobja dārdoņa, kas atbalsojās visā klin­šainajā amfiteātri, — vulkāns izšāva akmens blāķi.. . Mancevs un Ivans skrēja, aizklājuši galvas ar rokām, pa priekšu lēkšoja āzis, vilkdams auklu …

91

Piestātnes masts bija gatavs. No Zelta salas ziņoja, ka dirižablis izlidojis, neraugoties uz barometra drau­dīgo prognozi.

Visas šis pēdējās dienas Artūrs vedināja Mancevu uz vaļsirdīgu sarunu par viņa izcilajiem atklājumiem. Apsēdies uz lāvas tālāk no strādniekiem, viņš izvilka blašķi ar spirtu un lēja Mancevam klāt pie tējas.

Strādnieki gulēja uz grīdas, uz skuju cisām. Lāgu lāgiem kāds no viņiem piecēlās un piemeta pavardā ciedru stublājus. Liesmas apspīdēja nokvēpušās sienas, nogurušās, bārdainās sejas. Vējš auroja virs jumta.

Artūrs Levī centās runāt klusi, glāstaini, nomieri­noši. Bet Mancevs, šķiet, bija galīgi zaudējis prātu…

—   Klausieties, Artūr Artūrovič, liekas, tā jūs sauca . .. Beidziet vērpt viltu. Mani dokumenti, manas formulas, mani dziļurbumu projekti, manas dienasgrā­matas ielodētas skārda kārbā un noslēptas drošā vietā . .. Es aizlidošu, tie paliks šeit, tos nedabūs neviens, pat Garins. Neatdošu, pat uzvilkts uz moku sola …

—   Nomierinieties, Nikolaj Hristoforovič, jums ir da­rīšanas ar godīgiem cilvēkiem.

—   Es nemaz neesmu tāds muļķis. Garinam vajadzī­gas manas formulas … Bet man vajadzīga mana dzī­vība. Es gribu katru dienu mazgāties smaržīgā vannā, smēķēt dārgu tabaku, dzert labu vīnu … Es ielikšu zo­

bu§ un košļāšu trifeļus … Es arī alkstu slavas! Es esmu to pelnījis! … Lai nelabais jūs parauj ar visu Garinu …

—   Nikolaj Hristoforovič, Zelta salā jūs dzīvosiet kā ķeizars . ..

—  Nemelsiet niekus. Es pazīstu Garinu … Viņš mani neieredz, tāpēc ka Garins pats ir mana izdoma . .. Bez manis no viņa būtu iznācis vienkārši sīks blēdis .. . Jūs vedīsiet ar dirižabli manas dzīvās smadzenes, nevis burtnīcas ar manām formulām.

Ivans Gusevs, sasprindzinājis dzirdi, klausījās šo sa­runu fragmentus. Naktī, kad bija pabeigts piestātnes masts, viņš aizrāpoja pa lāvu pie Manceva, kas gulēja ar vaļējām acīm, un čukstēja viņam pie pašas auss:

—   Nikolaj Hristoforovič, spļauj viņiem virsū. Brauk­sim labāk uz Ļeņingradu … Mēs ar Taraškinu lutināsim jūs kā mazu bērnu … Zobus ieliksim.. . Dabūsim labu dzivojamo platību, — kāpēc jums jāpiņķējas ar bur­žujiem …

—   Nē, Vaņka, es esmu pazudis cilvēks, mani moka pārāk neapvaldītas vēlēšanās, — atbildēja Mancevs, vēr­damies griestos, kur no baļķu starpām nokarājās nokvē­pušu sūnu kušķi. — Septiņus gadus zem šā nolādētā jumta plosījās mana fantāzija … Es negribu gaidīt vairs nevienu dienu …

Ivans Gusevs jau sen noskārta, kas tā par «franču ekspedīciju», viņš uzmanīgi klausījās, vēroja un izdarija savus secinājumus.

No Manceva viņš tagad neatkāpās ne soli un šai pēdējā naktī negulēja: kad acis sāka lipt ciet, viņš bāza degunā putna spalvu vai knieba sev, kur vairāk sāp.

Gaismai austot, Artūrs Levī sapicis uzvilka puskažoku, aptina ap kaklu šalli un aizgāja uz radiostaciju, tā atradās turpat blakus, zemnīcā. Ivans nenovērsa acu no Manceva. Tiklīdz Artūrs Levī bija izgājis, Mancevs aplaida skatienu visapkārt — vai visi aizmiguši — pie­sardzīgi nolīda no lāvas, aizlavījās uz mājokļa tumšo kaktu, pacēla galvu. Bet laikam viņa acis labi nerādīja, viņš atgriezās, iemeta pavardā darvēkšņus. Kad uguns iedegās, atkal devās uz kaktu.

Ivans atskārta, uz ko Mancevs skatās, — kaktā, tur, kur krustojās guļbūves baļķi, griestos starp pārseguma

sijām melnoja sprauga, sūnas bija izplēstas. Tas arī da­rīja Mancevu nemierīgu … Pastiepies uz pirkstgaliem, viņš norāva no zemajiem griestiem melno sūnu kušķus un krekšķinādams aizbāza ar tiem spraugu.

Ivans aizmeta spalviņu, ar kuru bija kutinājis de­gunu, pagriezās uz sāniem, pārvilka pār galvu segu un tūdaļ aizmiga …

Sniega vētra nerimās. Jau otru dienu milzīgais diri­žablis karājās virs klajuma, pietauvots ar priekšgalu pie piestātnes masta. Masts liecās un čīkstēja. Cigārveidīgais ķermenis šūpojās, un, skatoties no apakšas, likās, ka gaisā pacēlusies metala liellaiva. Apkalpe tik tikko jau­dāja attīrīt no sniega gaisa kuģa bortus.

Kapteinis, izliecies no gondolas, sauca Artūram Levī, kas stāvēja apakšā:

—  Hallo! Artūr Artūrovič, kāda velna pēc! Vajag lidot prom . . . Cilvēkiem vairs nav spēka.

Levī atbildēja caur zobiem:

—   Es vēlreiz runāju ar salu. Zēnu pavēlēts atvest, lai tas maksātu ko maksādāms.

—   Masts neizturēs . ..

Levī tikai paraustīja plecus. Galvenais, protams, ne­bija zēns. Ivans šonakt bija pazudis. To neviens pat ne­pamanīja. Pietauvoja dirižabli, kas parādījās rītausmā un ilgi riņķoja sniega mākoņos virs klajuma. Izkrāva pārtiku (Artūra Levī ekspedīcijas strādnieki paziņoja, ka gadījumā, ja viņi nesaņems pietiekamu daudzumu pārtikas un naudas prēmijas, tad uzšķērdīs dirižablim vēderu ar piroksilīna spridzekli.) Uzzinājis, ka zēns ir pazudis, Artūrs Levī atmeta ar roku:

—   Nav svarīgi.

Taču notikumi ņēma daudz nopietnāku virzienu.

Mancevs pirmais iekāpa gaisa kuģa gondolā. Pēc brīža, par kaut ko noraizējies, nokāpa zemē pa alumīnija kāpnītēm un aizkluburāja uz ziemas mītni. Tūdaļ no turienes atskanēja viņa izmisīgie bļāvieni. Mancevs kā plēsts izdrāzās no sniega mākoņiem, vicinādams rokas:

—  Kur mana skārda kārba? Kas paņēmis manus papīrus? … Tu, tu nozagi, nelieti!

Viņš sagrāba Levī aiz apkakles, sapurināja ar tadu spēku, ka tam nolidoja cepure.

Šaubu nebija: nenovērtējamās formulas, to, pēc ka atlidojis šurp dirižablis, aiznesis nolādētais zeņķis. Man­cevs plosījās kā ārprātīgs.

—  Mani papīri! Manas formulas! Cilvēka smadzenes vairs nav spējīgas to atjaunot!…Ko es nodošu Garinam? Esmu visu aizmirsis! . ..

Levī nekavējoties lika dzīties paka] zēnam. Cilvēki kurnēja. Tomēr daži paklausīja. Mancevs aizveda viņus uz Šaitana akmens pusi. Levī palika pie gondolas, grauz­dams nagus. Pagāja ilgs laiks. Divi gūstītāji atgriezās.

—  Tur tā puteņo, ka ne soli paspert. ..

—   Kur jūs likāt Mancevu? — iebrēcās Levī.

—   Kas viņu zina … Noklīda …

—   Sameklējiet Mancevu. Sameklējiet zēnu … Par katru desmit tūkstošus zeltā.

Mākoņi satumsa. Nāca virsū nakts. Vējš pieņēmās. Kapteinis atkal draudēja pārgriezt tauvas un aizlidot pie velna.

Beidzot no Šaitana akmens puses redzēja nākam garu vīru piesnigušā zvērādu kažokā. Viņš nesa uz rokām Ivanu Gusevu. Levī metās pie atnācēja, norāvis cimdu, iebāza roku zēnam zem kažociņa. Ivans likās aizmidzis, viņa sastingušās rokas cieši spieda pie krūtim nelielu skārda kārbu ar Manceva dārgajām formulām.

—  Dzīvs, dzīvs, tikai mazliet sastindzis, — noteica garais virs, pašķirdams platā smaidā ar sniegu pieputi­nāto bārdu. — Atdzīvosies. Vai nest augšā? — Un, ne­sagaidījis atbildi, aiznesa Ivanu uz gondolu.

—   Nu, kas ir? — kapteinis sauca no augšas. — Li­dojam?

Artūrs Levī nenoteikti pavērās uz viņu.

—  Vai lidojumam viss sagatavots?

—  Tieši tā, — kapteinis attrauca.

Levī vēlreiz pagriezās uz Šaitana akmens pusi, kur kā blīva siena no sadrūmušajiem mākoņiem gāzās, vir­puļoja sniegs. Galu galā svarīgākais, lai dirižablī būtu formulas.

—   Lidojam! — viņš uzsauca, uzlēkdams uz alumī­nija kāpnītēm. — Zēni, laidiet vaļā galus …

Levī atvēra vēderainās durvis un iekāpa gondolā. Piestātnes mastā sāka griezt pušu kaņepāju trosi, kas turēja kuģi. Pakšķēdami ierūcās motori. Sāka griezties propelleri.

Šai brīdī, puteņa nests, no sniega virpuļiem izskrēja Mancevs. Vējš bija sacēlis stāvus viņa matus. Izstiep­tās rokas tvēra kuģa gaistošo apveidu …

— Pagaidiet! . . . Pagaidiet! … — Mancevs sauca ķērkstošā balsī. Kad gondolas alumīnija kāpnītes bija jau metru virs zemes, viņš ieķērās apakšējā pakāpienā. Vairāki strādnieki satvēra viņu aiz kažoka, lai atrautu nost. Mancevs atgrūda tos ar kājām. Kuģa metala grīda šūpojās. Pakšķēja motori. Nikni rēca propelleri. Kuģis cēlās augšup — mutuļojošos sniega mākoņos.

Mancevs iekrampējās kā ērce apakšējā pakāpienā. Viņu ātri cēla augšup … No lejas varēja redzēt, kā viņa izplestās kājas, plandošās kažoka stērbeles aiztrauca padebešos.

Cik tālu viņš aizlidoja, kādā augstumā atrāvās un nokrita — lejā stāvošie to vairs neredzēja.

92

Izliekusies pa alumīnija gondolas logu, Lamola kun­dze skatījās binoklī. Dirižablis tik tikko kustējās, ap­liekdams loku spožajās debesīs. Zem tā, tūkstoš metru dziļumā, neaptverami tālu pletās dzidrs, zilganzaļš okeāns. Tā centrā gulēja neregulāras formas sala. No augšas tās apveidi atgādināja Āfriku miniatūrā. Dien­vidu, austrumu un ziemeļaustrumu pusē pie salas kras­tiem kā šļakatas melnoja putu iekļautas, akmeņainas saliņas un sēkļi. Rietumos okeāns bija klajš.

Te, dziļā līcī, netālu no piekrastes smilšu joslas stā­vēja kravas kuģi. Zoja saskaitīja divdesmit četrus, tie atgādināja ūdenī gulošas vaboles.

Pa salu kā dzīpari stiepās ceļi, tie satecēja vienuviet salas klinšainajā ziemeļaustrumu daļā, kur laistījās stikla jumti. Tur beidza celt pili, kas ar trim terasēm noslīga pie maza, smilšaina līča viļņiem.

Salas dienvidu pusē varēja redzēt būves, kas no aug­šas bija līdzīgas rotaļkonstruktoram: fermas, stiegro­jumi, režģoti celtņi, sliedes, ripojošas vagonetes. Griezās desmitiem vēja dzinēju. Kūpēja elektrostaciju un ūdenssūknētavu dūmeņi.

So būvju centrā melnoja šahtas apaļā mute. No tās uz krastmalu slīdēja plati dzelzs transportieri, kas aiz­gādāja prom izsmeltos iežus, un tālāk jūrā kā tārpi iesniedzās zemessmēlēju sarkanie pontoni. Tvaika māko­nītis nemitīgi garoja virs šahtas mutes.

Dienu un nakti — sešās maiņās norisa darbi šahtā. Garins lauzās cauri zemes garozas granīta bruņām. Šā cilvēka pārgalvīgā drosme robežojās ar neprātu. Lamola kundze raudzījās uz mākonīti virs šahtas, binoklis trī­cēja viņas zeltaini iedegušajā rokā.

Gar līča lēzeno krastu taisnās rindās stiepās nolik­tavu un dzīvojamo būvju jumti. Pa ceļiem kā skudras kustējās cilvēki. Ripoja automobiļi un motocikli. Salas centrā zilgmoja ezers, no tā dienvidu virzienā iztecēja līkumota upīte. Tās krastos atradās tīrumu un dārzu joslas. Visa austrumu nogāze zaļoja kā smaragda pa­klājs — tur aplokos ganījās ganāmpulki. Ziemeļaustru­mos pils priekšā starp klintīm raiboja fantastiskas puķu lauku un koku stādījumu figūras.

Vēl pirms pusgada te bija tuksnesis — asa zāle, ar pelēku jūras sāli pārklāti akmeņi un nīkulīgi krūmi Kuģi izgāza salā tūkstošiem tonnu ķīmiskā mēslojuma, tika izraktas artēziskās akas, atvesti augi, veseli koki.

No gondolas augstumiem Zoja raudzījās uz okeānā iemestu zemes stūrīti, krāšņu un mirdzošu, sniegbaltu krasta bangu apskalotu, tīksminājās par salu kā sieviete, kas tur rokā dārglietu.

93

Pasaulē bija septiņi brīnumi. Tautu atmiņā līdz mūsu dienām saglabājušies tikai trīs: Efesas Diānas templis1 ,

'Efesas Diānas templis — seno romiešu rrēness un medību dievietes svētnīca Efesā. So templi, kas bija izdaudzināts arhitektonisko formu daiļuma dēļ, 856. gadā pirms m. e. nodedzi­nāja grieķis Herostrats, lai padarītu sevi slavenu.

Par astoto brīnumu, kā diendienā daudzināja Lamola kundze, bija uzskatāma šahta Zelta salā. Pie vakariņu galda nupat grezni iekārtotā pils zālē ar milzīgiem okeāna vēsmām pavērtiem logiem Lamola kundze pacēla kausu:

— Par brīnumu, par ģēniju, par drosmi.

Visa izmeklētā salas sabiedrība piecēlās un sumināja Lamola kundzi un Garinu Visus bija aizrāvis darba drudzis un fantastiskās ieceres Lai tur, kontinentos, vaimanā par tiesibu mīdīšanu kājām. Nospļauties. Te dienu un nakti dobjā pazemes balsī dūc šahta, šķind ele­vatoru kausi, lauzdamies aizvien dziļāk un dziļāk uz ne­izsmeļamajiem zelta krājumiem. Sibīrijas taiga, Kalifornijas gravas, Klondaikas sniega tuksneši — blēņas, sīkrūpnieciba. Zelts atrodas zem kājām jebkurā vietā, tikai jāizurbjas caur granītiem un verdošu olivīnu.

Nelaimigā Manceva dienasgrāmatās Garins atrada šādu ierakstu:

«Mūsu laikā, kad beidzas ceturtais ledus laikmets un ārkārtīgi strauji sāka attīstīties viena no dzīvnieku su­gām, būtnes bez apspalvojuma, spējīgas pārvietoties uz pakaļkājām un apgādātas ar dažādu skaņu izteikšanai piemērotu mutes dobuma iekārtojumu, — zemeslode iz­skatās šādi:

Tās virskārta sastāv no sacietējušiem granītiem un dioritiem, kas izveido piecus līdz divdesmit piecus kilo­metrus biezu slāni. Sī garoziņa no ārpuses pārklāta ar jūras nogulām, bojā gājušu augu (akmeņogles) un bojā gājušu dzīvnieku (nafta) slāņiem. Garoza balstās uz otrā zemeslodes apvalka — izkusušiem metāliem — uz olivīna joslas.

Šķidrā olivīna josla vietumis, piemēram, dažos Klusā okeāna rajonos, pienāk tuvu zemes virspusei, līdz piecu kilometru dziļumam.

Šā otrā šķidrā apvalka biezums patlaban sasniedz vairāk nekā simt kilometru un palielinās par kilometru katros simt — tūkstoš gados.

Šķidrajā olivīna joslā jāizšķir trīs slāņi: zemes garo­zai tuvākais — vulkānu izmestie izdedži, lava; vidējais slānis — olivīns, dzelzs, niķelis, tas ir, elementi, no ku­riem sastāv meteorīti, kas rudens naktīs zvaigžņu veidā krīt uz zemi, un, beidzot, trešais, apakšējais slānis — zelts, platīns, cirkonijs, svins, dzīvsudrabs.

Šie trīs olivīna joslas slāņi tikpat kā uz spilvena atdusas uz hēlija gāzes, kas sabiezināta līdz šķidram stāvoklim un rodas kā atomu sairšanas produkts.

Un, beidzot, zem šķidrās gāzes apvalka atrodas ze­mes kodols. Tas ir ciets, metālisks, tā temperatūra ir ap­mēram divi simti septiņdesmit trīs grādi zem nulles, tas ir, līdzinās pasaules izplatījuma temperatūrai.

Zemes kodols sastāv no smagiem radioaktīviem me­tāliem. Mums pazistami divi no tiem, kas atrodas Mendeļejeva tabulas beigās, tie ir urāns un torijs. Bet šie elementi paši rodas, sairstot līdz šim dabā nepazīsta­mam ultrasmagam pamatmetalam.

Es atradu tā pēdas vulkāniskajās gāzēs. Tas ir me­tāls M. Šis metāls ir vienpadsmit reižu smagāks par platīnu. Tam piemīt ārkārtīgi spēcīga radioaktivitāte. Ja vienu kilogramu šā metala izceltu virszemē, viss dzīvais vairāku kilometru attālumā būtu pagalam, visi priekš­meti, kas pārklāti ar tā emanāciju[31] , izstarotu gaismu.

Tā kā zemes kodola īpatsvaru veido pavisam astoņas vienības (dzelzs īpatsvars), kas vienmēr novedis pie ap­lamas domas, it kā kodols būtu no dzelzs, un tā kā nevar apgalvot, ka metāls M atrodas zemes kodolā, zem mil-jons atmosfēru spiediena, porainā stāvoklī, tad jānonāk pie vienigā secinājuma:

Zemes kodols ir tukša lode vai bumba no metala M, tā pildīta ar hēliju, kas milzīgā spiediena dēļ atrodas kristāliskā stāvoklī.

Šķērsgriezumā zemeslode izskatās šādi:

A zemes garoza, jūras nogulas

B olivīna josla

D-kodols no metala M

C-kristāliskais hēlijs

metals M, kas veido zemes kodolu, nemitīgi sairdams un pārvērzdamies citos vieglos metālos, atbrīvo kolosālu daudzumu siltuma. Zemes kodols sakarst. Pēc vairākiem miljardiem gadu sakarsīs visa zemeslode, uzsprāgs kā bumba, uzliesmos, pārvērtīsies gāzu lodē ar diametru līdz orbītai, kādu mēness apliec ap zemi, pamirdzēs kā maza zvaigzne un pēc tam sāks atdzist un atkal saruks lidz zemeslodes apmēriem. Tad atkal uz zemes radīsies dziviba, pēc miljardiem gadu parādīsies cilvēks, sāksies strauja cilvēces attistība, cīņa par augstāko pasaules so­ciālā iekārtojuma formu.

Tad zeme, sairstot atomiem, atkal nemitīgi sakarsīs, lai atkal uzliesmotu kā maza zvaigzne.

Tas ir zemes dzives riņķojums. Šādi riņķojumi no­tikuši neskaitāmas reizes un neskaitāmas reizes notiks nākotnē. Nāves nav. Ir mūžīga atjaunotne .. .»

To Garins izlasīja Manceva dienasgrāmatā.

94

Šahtas augšējās malas bija iekaltas tērauda bruņās. Masīvi cilindri no grūti kūstoša tērauda nolaidās aizvien dziļāk šahtā. Tie nonāca līdz vietai, kur temperatūra sa­sniedza trīssimt grādus. Tas notika negaidīti, lēcienvei­dīgi, piecu kilometru dziļumā.

Strādnieku maiņa un divi hiperboloīdi aizgāja bojā šahtas dibenā.

Garins bija neapmierināts. Cilindru nolaišana un kniedēšana aizkavēja darbus. Tagad, kad šahtas sienas bija nokaitētas, tās atdzesēja ar saspiestu gaisu, un sa­

cietēdamas tās pašas izveidoja varenas bruņas. Sienas nostiprināja pa diagonālēm ar režģotām fermām.

Šahtas diametrs nebija liels — divdesmit metri. Tās iekšpusē sarežģītā sistēmā savijās gaisa pievadcaurules un izvadcaurules, stiegrojumi, vadu tīkli, dūralumīnija gredzeni, pa kuriem slīdēja elevatoru kausi; skriemeli, platformas elevatoru transmisijām un platformas, uz kurām stāvēja šķidrā gaisa mašīnas un hiperboloīdi.

Visu darbināja elektrība: cejamliftus, elevatorus, ma­šīnas. Šahtas sānos tika izdobtas alas mašīnu novieto­šanai un strādnieku atpūtai. Lai atslogotu galveno šahtu, Garins ierīkoja paralēli tai otru, sešus metrus diametrā, tā savienoja alas ar elektriskiem liftiem, kas šāvās ar pneimatiskā lādiņa ātrumu.

Svarīgākā darbu daļa — urbšana norisa, saskaņoti darbojoties hiperboloidu stariem, šķidrā gaisa iekārtai un elevatoru smeļamkausiem. Divpadsmit īpašas kon­strukcijas hiperboloidi, kas saņēma enerģiju no volta lo­kiem ar šamota oglēm, urba un kausēja iežus, šķidra gaisa strūklas tos momentāli atdzesēja, un tie, sadrupdami sīkās daļiņās, nonāca elevatoru kausos. Degšanas produktus un tvaikus aizrāva ventilatori.

95

Pils Zelta salas ziemeļaustrumu daļā bija uzcelta pēc Lamola kundzes fantastiskajiem plāniem.

Tā bija milziga celtne no stikla, tērauda, tumšsar­kana akmens un marmora. Tajā atradās piecsimt zāles un istabas. Galvenā fasāde ar divām platām marmora kāpnēm izauga no jūras. Viļņi sašķida pret pakāpieniem un cokoliem kāpņu malās, kur parasto statuju vai vāžu vietā stāvēja četri režģoti bronzas tornīši, kas turēja apzeltītas lodes; tajās atradās pielādēti hiperboloīdi, draudīgi apsargādami pieeju no okeāna.

Kāpnes pacēlās lidz atklātai terasei, no tās divas dzi­ļas, kvadrātveidīgām kolonām nostiprinātas ieejas veda ēkas iekšienē. Visa akmens fasāde, mazliet slīpa kā senēģiptiešu būvēs, skopi rotāta, ar augstiem, šauriem logiem un plakanu jumtu, šķita skarba un drūma. Toties fasādes, kas izgāja uz iekšējo pagalmu, kur auga kāpe­lējošas rozes, verbenas, orhidejas, ziedoši ceriņi, mandeļkoki un lilijas, bija uzceltas grezni, pat draiskulīgi.

Divi bronzas vārti veda salas iekšienē. Tā bija pils — cietoksnis. Blakus tai uz klints simt piecdesmit metru augstumā pacēlās režģots tornis, kuru pazemes eja sa­vienoja ar Garina guļamistabu. Torņa augšējā platformā bija novietoti spēcigi hiperboloidi. Bruņu lifts uzšāvās līdz tiem no zemes dažās sekundēs. Visiem, pat Lamola kundzei, bija aizliegts, piedraudot ar nāves sodu, tuvo­ties torņa pamatam. Tas bija pirmais Zelta salas likums.

Pils kreisajā spārnā atradās Lamola kundzes istabas,labajā — Garina un Rollinga. Vairāk te neviens nedzī­voja. Pils bija domāta tām dienām, kad mirstīgajam vislielākā laime būs saņemt ielūgumu uz Zelta salu un ieraudzit pasaules valdnieces žilbinošo vaigu.

Lamola kundze gatavojās šai lomai. Darba viņai bija līdz kaklam. Tika izstrādātas etiķetes rīta stundai, liela­jām un mazajām pieņemšanām, pusdienām, vakariņam, maskarādēm un izpriecām. Plaši izvērsās viņas aktrises tempera-ments. Zojai patika daudzināt, ka viņa dzimusi pasaules skatuvei. Par etiķetes glabātāju bija izraudzīts slavenais baletu inscenētājs — krievu emigrants. Ar viņu Eiropā noslēdza kontraktu, viņš tika apbalvots ar bril­jantiem rotātu «Dievišķīgās Zojas» zelta ordeni baltā lentā un iecelts par gultzini (Chevalier de 1it).

Bez šiem iekšējiem — galma likumiem Lamola kundze kopā ar Garinu radīja «Zelta laikmeta baušļus» — nāka­mās cilvēces likumus. Tie bija tikai vispārēji projekti un pamatidejas, kas vēlāk būs jāapstrādā juristiem. Garins bija briesmīgi aizņemts, Zojai vajadzēja kaut kā izkom­binēt laiku Dienu un nakti viņas kabinetā dežurēja divas stenografistes.

Garins nāca tieši no šahtas, nomocījies, netīrs, pie­sūcies ar zemes un mašīneļļas smaku Viņš steidzīgi ēda, nokrita ar zābakiem uz atlasa divāna un ietinās pīpes dūmos (viņš atradās ārpus etiķetes, viņa paradumi — svēti un neatdarināmi) Zoja soļoja pa paklāju, viļādama kalsnajos pirkstos milzīgas kaklarotas pērles, un vedi­nāja Garinu uz sarunu.

Stenografistes pierakstīja domas. Pa nakti tās tika pārrakstītas uz mašīnas un no rīta pasniegtas Lamola kundzei gultā.

Ekspertīzei dažos jautājumos pieaicināja Rollingu. Viņš dzivoja lepnos, līdz galam nepabeigtos apartamen­tos. Iznāca no tiem tikai pie galda. Viņa griba un lep­nums bija salauzti. Šai pusgadā viņš bija stipri sašļucis. No Garina viņš baidījās. Vairījās palikt ar Zoju divatā. Neviens nezināja (un arī neinteresējās), ko viņš dara augām dienam. Grāmatas viņš savu mūžu nebija lasījis. Dienasgrāmatu, likās, nerakstīja. Dzirdēja runājam, ka viņš aizrāvies ar pipju kolekcionēšanu.

Kādu vakaru Zoja pa logu redzēja Rollingu sēžam uz marmora kāpņu priekšbeidzamā pakāpiena un žēli rau­gāmies uz okeānu, no kurienes pirms simt miljoniem gadu bija iznācis viņa sencis cilvēkveidīgas ķirzakas izskatā. Tas bija viss, kas bija palicis pāri no varenā ķimijas karaļa.

Ne zaudētie trīs simti miljoni dolāru, ne gūstniecība Zelta salā, pat Zojas neuzticība nebūtu Rollingu sa­lauzuši. Pirms divdesmit pieciem gadiem viņš pārdeva ielās zābaksmēri. Viņš prata, viņam patika cīnīties. Cik daudz pūlu, talanta un gribas bija izlietots, lai pie­spiestu cilvēkus maksāt viņam, Rollingam, zelta ripiņas! Eiropas karš, Eiropas izpostīšana — lūk, kādi spēki bija iekustināti, lai zelta straume plūstu «Aniline Rol­ling» kasēs.

Un pēkšņi šo zeltu, spēka un laimes ekvivalentu, smels no šahtas, kā mālus, kā dubļus, ar elevatora kau­siem neierobežotā daudzumā. Te nu Rollinga pazoles pa­lika karājamies tukšumā, viņš vairs nejutās dabas vald­nieks — «homo sapiens»1 . Nekas cits vairs neatlika kā kolekcionēt pipes.

Bet viņš vēl aizvien, paklausīdams Garinam, diktēja pa radio savu gribu «Aniline Rolling» direktoriem. Viņu atbildes bija nenoteiktas. Nebija šaubu: direktori netic, ka Rollings labprātīgi dzīvotu vientulībā uz Zelta salas. Viņam jautāja:

Homo sapiens (latin. «domājošs cilvēks») — mūsdienu cilvēka tips.

«Ko darīt, lai jūs varētu atgriezties kontinentā?»

Rollings atbildēja:

«Nervu ārstēšanas kurss noris sekmīgi.»

Pēc viņa rīkojuma tika saņemti vēl pieci miljoni mārciņu sterliņu. Kad pēc divām nedēļām viņš atkal deva rikojumu izsniegt šādu summu, Garina aģenti, kas uzrādīja Rollinga čeku, tika arestēti. Tas bija pirmais signāls par kontinenta uzbrukumu Zelta salai. Astoņu līnijkuģu flote, kas kreisēja Klusajā okeānā, starp divdesmitotro dienvidu platuma grādu un simt trīsdesmito rietumu garuma grādu, gaidīja vienīgi kaujas pavēli uz­brukt Neliešu salai.

96

Seši tūkstoši Zelta salas strādnieku un kalpotāju bija savervēti visās pasaules malās. Garina pirmais pa­līgs, inženieris Cermaks, kuram bija piešķirts guberna­tora tituls, izvietoja darbaspēku pēc nacionalitātēm piec­padsmit iecirkņos, kas bija norobežoti cits no cita ar dzeloņdrāšu žogu.

Katrā iecirknī bija uzceltas barakas un lūgšanas nami, pēc iespējas nacionālā gaumē. Konservi, biskvīti, marmelāde, muciņas ar kāpostiem, rīsu, marinētām me­dūzām, siļķēm, cīsiņiem un viss cits tika pasūtīts (Ame­rikas rūpnīcām) tāpat ar nacionālām etiķetēm.

Divreiz mēnesī tika izsniegtas darba drēbes, ieturētas nacionālā garā, un reizi pusgadā — nacionālie svētku tērpi: slāviem — krokoti uzsvārči un vestes, ķiniešiem — zīda jakas, vāciešiem — žaketes un cilindri, itāliešiem — zīda veļa un lakādas kurpes, nēģeriem — ar krokodilu zobiem un karuļiem izrotāti gurnu lakati un tā tālāk.

Lai attaisnotu iedzīvotāju acīs šis dzeloņainās robe­žas, inženieris Čermaks noorganizēja provokatoru štatu. Tādu provokatoru pavisam bija piecpadsmit. Viņi kuri­nāja nacionālo naidu: darbdienās mēreni, svētkos — līdz pat kautiņiem.

Salas policija, bijušie Vrangeļa virsnieki, kas valkāja Zojas ordeņa, mundieri — īsu baltas vadmalas žaketi ar zelta izšuvumiem un apstieptas kanārijkrāsas bik­ses„ uzturēja kārtību, lai nacionalitātes neiznīcinātu cita citu.

Salīdzinot ar kontinentu, strādnieki saņēma milzīgu algu. Daži sūtīja naudu uz dzimteni ar pirmo tvaikoni, citi nodeva glabāšanā. Iztērēt nebija kur, tā kā tikai svētku dienās vientuļā aizā salas dienvidaustrumu krastā bija atvērtas dzertuves un Lunaparks.

Strādniekiem bija zināms, kādam nolūkam zemes dzīlēs tiek urbta milzīgā šahta. Garins visiem paziņoja, ka norēķina dienā viņš atjaus katram ņemt līdz tik daudz zelta, cik var panest uz muguras. Tāpēc salā ne­bija neviena cilvēka, kas ar satraukumu nevērotu, kā tērauda lentas aiznes uz okeānu zemes dzīļu iežus, kas nenoreibtu no dzeltenīgās dūmakas virs šahtas mutes.

97

— Kungi, mūsu darbā iestājies vissatraucošākais posms. Es gaidīju to un esmu sagatavojies, bet tas, pro­tams, nemazina briesmas. Mēs tiekam bloķēti. Nupat sa­ņēmu radiogramu: divus mūsu kuģus, kas veda veiddzelzi šahtas nostiprināšanai, konservus un saldētu jēra gaļu, aizturējis amerikāņu kreiseris un uzlicis prīzi. Tas nozīmē — sācies karš. Kuru katru brīdi gaidāms ofi­ciāls pieteikums. Viens no maniem tuvākajiem mērķiem ir karš. Taču tas sākas agrāk, nekā man vajadzīgs. Kon­tinentā pārāk nervozē. Es paredzu, kā viņi rīkosies: viņi baidās no mums, viņi centīsies mūs nomērdēt badā. Jūsu zināšanai: pārtikas salā pietiks divām nedēļām, nerē­ķinot ganāmpulkus. Sais četrpadsmit dienās mums va­jadzēs pārraut blokādi un atvest konservus. Uzdevums ir grūts, bet izpildāms. Turklāt mani aģenti, kas uzrādīja Rollinga čekus, ir arestēti. Naudas kasē mums nav. Trīssimt piecdesmit miljoni dolāru iztērēti līdz pēdējam centam. Pēc nedēļas mums jāmaksā algas, ja norēķinā­simies ar čekiem, strādnieki sadumposies un apstādinās hiperboloīdus. Tātad septiņu dienu laikā mums jā­sadabū nauda.

Sēde notika mijkrēslī vēl nepabeigtajā Garina kabi­netā. Piedalījās Cermaks, inženieris Sefers, Zoja. Šeļga un Rollings. Garins, kā vienmēr briesmu un garīga sprie­guma brižos, runāja ar sminu. šūpodamies uz papēžiem, sabāzis rokas kabatās. Zoja vadīja apspriedi, turēdama roka āmurīti. Cermaks, sīciņš, nervozs, ar iekaisušām acīm. nokrekšķinājies teica:

—  Otrs Zelta salas likums skan: neviens nedrīkst ielūkoties hiperboloida konstrukcijas noslēpumā. Ikviens, kas pieskāries kaut vai hiperboloida ārējam apvalkam, sodāms ar nāvi.

—  Jā, — Garins apstiprināja, — tāds ir likums.

—   Lai sekmīgi tiktu galā ar jūsu aprādītajiem pa­sākumiem, būs vienlaicīgi jāizmanto vismaz tris hiper­boloīdi: viens naudas sagādei, otrs blokādes pārrauša­nai, trešais salas aizsardzībai. Jums vajadzēs piešķirt diviem saviem palīgiem izņēmuma stāvokli.

Iestājās klusums. Vīrieši sekoja cigāru dūmiem. Rol­lings citigi ostīja pīpi. Zoja pagrieza galvu pret Garinu. Viņš teica:

—   Labi. (Vieglprātīgs žests.) Publicējiet. Otrais li­kums izņēmuma kārtā nav attiecināms uz diviem cilvē­kiem šai salā: uz Lamola kundzi un …

Garins jautri pārliecās par galdu un uzsita Šeļgām uz pleca:

—  Viņam, Šeļgām, kā otram uzticu aparāta noslē­pumu …

—  Jūs esat kļūdījies, biedri, — atbildēja Šeļga, no­ņemdams roku no pleca, — es atsakos.

—' Iemesls?

—  Man nav jādod paskaidrojumi. Padomājiet — pats uzminēsiet.

—   Es uzdodu jums iznīcināt amerikāņu floti.

—  Jauks darbiņš, nav ko teikt. Nevaru.

—   Kāpēc, velns parāvis?

—   Kāpēc? . . . Tāpēc, ka ceļš slidens …

—   Pielūkojiet, Šeļga.

—   Lūkojos …

Garinam bārdiņa paslējās, pazibēja zobi. Viņš saval­dījās. Klusi noprasīja:

—  Jums ir kas aiz ādas?

—  Mana līnija, Pjotr Petrovič, ir atklāta. Es neko ne­slēpju.

Šī īsā saruna norisa krieviski. Neviens, izņemot Zoju, to nesaprata.

Šeļga atsāka vilkt ķeburus uz papīra lapas. Garins teica:

—  Tātad pie hiperboloīdiem norīkoju vienu palīgu — Lamola kundzi. Ja jums nekas nav pretī, cienītā kun­dze, «Arizona» gatava braucienam, no rīta jūs varat do­ties okeānā …

—   Kas man jādara okeānā? — Zoja pavaicāja.

—  Jāaplaupa visi kuģi, kurus sastapsiet uz Transpacifika līnijām. Pēc nedēļas mums jāmaksā strādnie­kiem.

98

īsi pirms divdesmit trim no Ziemeļamerikas flotes eskadras flagmaņa līnijkuģa tika pamanīts svešķerme­nis virs Dienvidu Krusta zvaigznāja.

Zilgani, līdzīgi komētu astēm, prožektoru staru kūļi, kas slaucīja zvaigžņoto debess jumu, sadurstījās un ietriecās svešķermenī. Tas iemirdzējās. Simtiem tālskatu pētīja metala gondolu, propelleru caurspīdīgos apļus un burtus P un G uz dirižabļa borta.

Iemirgojās gaismas signāli uz kuģiem. No flagmaņkuģa pacēlās četri hidroplāni un rēkdami strauji uzli­doja pret zvaigznēm. Eskadras kuģi, palielinādami āt­rumu, virzījās ierindā cits aiz cita.

Lidmašīnu rēkoņa kļuva aizvien viedāka, aizvien klu­sāka. Un pēkšņi gaisa kuģis, uz kuru tās traucās, izgaisa no redzes loka. Daudzi tālskati tika izberzti ar mutau­tiem. Kuģis bija pazudis naksnīgajās debesīs, lai arī kā prožektori to meklēja.

Tad atskanēja apslāpēti ložmetēja tarkšķi — sataustī­juši. Tarkšķēšana aprāvās. Pie debesīm, mezdams kū­leņus, stāvus lejā drāzās spīdošs kukainis Vērotāji iekliedzās — tur krita hidroplāns un ietriecās kaut kur melnajos viļņos. Kas noticis?

Un atkal — tak-tak-tak-tak padebešos ietarkšķējās ložmetēji un atkal aprāvās, cita pēc citas visas trīs lidmašīnas kūleņodamas izdrāzās caur prožektoru staru kūļiem un, pārgājušas grīstē, ielikās okeānā. Uz flagmaņkuģa sāka ņirbēt gaismas signāli. Iemirgcjās ugunis līdz pašam horizontam: kas noticis?

Pēc tam visi ieraudzīja skrienam pretim vējam — šķērsām ķīļūdens līnijai — melnu, plūksnainu mākoni. Tur, ietinies dūmu aizsegā, nolaidās zemāk gaisa kuģis. Uz flagmaņa signalizēja: «Sargies, gāze Sargies, gāze.» Ierējās zenitlielgabali. Un tūdaļ uz klāja, uz tiltiņiem, uz bruņu sitējiem torņiem nokrita, eksplodēja gāzu bumbas.

Pirmais krita admirālis, divdesmit astoņus gadus vecs skaistulis, kas aiz lepnuma nebija uzlicis masku: sakampa kaklu un nogāzās zemē ar uztūkušu, zilu seju. Dažās sekundēs saindēti bija visi, kas atradās uz klāja, gāzmaskas, izrādījās, neko daudz nelīdzēja. Uz flagmaņkuģa bija nomesta nepazīstama gāze.

Komandēšanu uzņēmās viceadmirālis. Kreiseripagrie­zās uz labo halzi un atklāja zenītuguni Tris zalves satricināja nakti. Trīs uzliesmojumi, kas izrāvās no liel­gabalu stobriem, pārlēja pār okeānu asiņainu gaismu. Trīs tērauda nezvēru spieti, kaukdami ar aklajām galvām, aizdrāzās velns zin kur un pārsprāguši apblāzmoja zvaigžņoto debesi.

Tūlīt pēc zalvēm no kreiseriem atrāvās seši hidro­plāni — visas komandas maskās. Bija acīm redzams, ka pirmie četri aparāti aizgājuši bojā, uzdurdamies sa indētajam gaisa kuģa dūmu aizsegam. Tagad bija likts uz spēles amerikāņu flotes gods. Uz kuģiem nodzisa ugu­nis. Palika vienīgi zvaigznes. Tumsā varēja dzirdēt, ka šļakstēja viļņi pret tērauda bortiem un augstu gaisā zumēja lidmašīnas.

Beidzot! .. . Tak-tak-tak-tak — no Piena Ceļa sidrabai­nās miglas atplūda ložmetēju tarkšķi … Pēc tam — it kā paukšķētu pudeļu korķi. Tur sākās uzbrukums ar gra nātām. Zenītā iemirdzējās brūni melnā gaismā mutuļo­jošs mākonītis: no tā, noliecis strupo purnu, izslīdēja me­tala cigārs. Tā muguru apņēma liesmu mēlītes. Cigārs drāzās ieslīpi uz leju, atstādams aiz sevis mirguļojošu asti, un, viscaur liesmu apņemts, nokrita aiz horizonta.

Pēc pusstundas viens no hidroplāniem ziņoja, ka no­

laidies virs degošā dirižabļa un apšāvis ar ložmeteju visu, kas bija palicis dzivs uz tā un pie tā.

Uzvara amerikāņu eskadrai bija dārgi maksajusi: gājušas bojā četras lidmašīnas ar visu ekipāžu. Noin­dēti ar gāzēm divdesmit astoņi virsnieki, tai skaitā es­kadras admirālis, un simt trīsdesmit divi matroži. Sma­gos zaudējumus vēl smagākus darīja apziņa, ka lieliskie līnijkreiseri ar vareno artilēriju bija atradušies tūļīgu pingvīnu stāvoklī: pretinieks uzbruka (ar kādu līdz tam nepazīstamu gāzi) no augšas, kā gribēja. Vajadzēja re­vanšēties, parādīt jūras artilērijas patieso varenību.

Sādā garā kontradmirālis tai pašā naktī nosūtīja uz Vašingtonu ziņojumu par jūras kaujas norisi. Viņš bija par Neliešu salas bombardēšanu.

Jūras ministra atbilde pienāca pēc diennakts: doties uz minēto salu un nolīdzināt to ar okeāna viļņiem.

99

—   Nu ko? — Garins izaicinoši iejautājās, nolikdams uz rakstāmgalda radiouztvērēja austiņas. (Sēde notika tai pašā sastāvā, izņemot Lamola kundzi.) — Nu ko, cienītie kungi? … Varu apsveikt… Blokāde vairs neek­sistē … Amerikas flote saņēmusi pavēli par salas bom­bardēšanu.

Rollings sāka trīcēt, piecēlās no krēsla, pīpe izkrita viņam no mutes, violetās lūpas sašķiebās, it kā viņš gribētu, bet nevarētu izteikt kādu vārdu.

—   Kas jums lēcies, vecais? — Garins noprasīja. — Vai jūs tā uztrauc tēvzemes flotes tuvošanās? Ne­varat sagaidīt, kad mani varēs pakārt pie masta? Vai ari nobijāties no bombardēšanas? … Protams, tas būtu diez­gan muļķīgi, ka amerikāņu lādiņš jūs sašķaidītu slap­jos gabaliņos. Vai arī sirdsapziņa, velns parāvis, jums iekņudējusies … Kā nekā mēs karojām par jūsu naudiņu.

Garins aprauti iesmējās, novērsās no veča. Rollings, tā arī neko nepateicis, noslīga atpakaļ krēslā, aizklaja zemes pelēko seju ar trīcošām rokām.

—   Nē, kungi… Bez riska var nopelnīt tikai trīs centus uz dolāru. Mēs tagad briesmīgi riskējam. Mūsu

izlūkošanas dirižablis teicami izpildīja uzdevumu … Lūdzu piecelties kāj as, godājot divpadsmit kritušos, tai skaitā dirižabja komandieri Aleksandru Ivanoviču Volšinu. Dirižablis paguva notelefonēt sīkas ziņas par es­kadras sastāvu. Astoņi jaunākā tipa līnijkreiseri apbru­ņoti ar četriem torņiem, pa trim lielgabaliem katrā. Pēc kaujas viņiem būs palikuši pāri vismaz divpadsmit hidro­plāni. Tad vēl vieglie kreiseri, mīnukuģi un zemūdenes. Ja katra šāviņa triecienu pieņemam par septiņdesmit pieciem miljoniem kilogramu dzīvā spēka, tad visas es­kadras zalve pa salu apaļos skaitļos būs vienlīdziga miljardam kilogramu dzīvā spēka.

—  Jo labāk, jo labāk, — Rollings nočukstēja.

—   Beidziet činkstēt, vectētiņ, kauns… Biju pavi­sam piemirsis, kungi, mums jāpateicas misteram Rollin­gam, ka viņš mums laipni atvēlējis visjaunāko un pa­gaidām slepenībā turēto izgudrojumu — gāzi ar nosau­kumu «Melnais krusts». Ar tās palīdzību mūsu piloti no­trieca ūdeni četrus hidroplānus un izsita no ierindas flagmaņkuģi. ..

—   Nē, es neesmu jums laipni atvēlējis «Melno krustu», mister Garin! — Rollings gārdzoši iekliedzās. — Ar revolveri rokā jūs izspiedāt no manis pavēli atsū­tīt uz salu balonus ar «Melno krustu».

Viņš palika bez elpas un ļodzīdamies izgāja. Garins sāka izstrādāt salas aizsardzības plānu. Eskadras uz­brukums bija gaidāms pēc divām dienam.

100

«Arizona» pacēla pirātu karogu.

Tas nebūt nenozīmēja, ka virs tās plīvoja romantis­kais jūras laupitāju melnais karogs ar galvaskausu un sakrustotiem kauliem. Tagad ja nu vienīgi uz sublimētu pudelēm tika attēlotas tamlīdzīgas šausmas.

Nekāds karogs, patiesību sakot, uz «Arizonas» netika uzvilkts. Divi režģoti torņi ar hiperboloīdiem pārāk at­šķīra tās profilu no visas pasaules kuģiem. Jahtu koman­dēja Jansens, kas bija padots Lamola kundzei.

Zojas elegantās telpas — guļamistaba, vannas un

tualetes istabas, salons bija aizslēgtas. Zoja iekārtojās augšā, kapteiņa kabinē. kopā ar Jansenu Agrāka grez­nība — zilie zida pajumi, paklāji, spilveni, krēsli — viss bija novākts. Vēl Marseļā nolīgtā komanda bija apbru­ņota ar koltiem un īsām šautenēm. Komandai tika pazi­ņots brauciena mērķis un apsolītas prēmijas par katru aplaupīto kuģi.

Visas brivās telpas uz jahtas bija piekrautas ar ben zina un dzeramā ūdens kannām. Pūšot sānu vējam visās burās, ar pilnu jaudu strādājot brīnišķīgajiem rolsroisa motoriem, «Arizona» traucās kā albatross — no galotnes uz galotni pa saviļņoto okeānu.

101

—  Vējš tuvojas septiņām ballēm, kaptein.

—   Novākt marsburas!

—   Klausos, kaptein.

—  Sardzi nomainīt katru stundu. Novērotāju mucā uz grotmasta.

—   Klausos, kaptein.

—  Tiklīdz pamanīsiet ugunis, nekavējoties modiniet mani augšā.

Jansens piemiegtām acīm ielūkojās okeāna drūmajā tuksnesī. Mēness vēl nebija uzlēcis. Zvaigznes aizklāja dūmakains plīvurs. Visas šīs piecas diennaktis, kamēr jahta traucās uz ziemeļrietumiem, Jansens nemitīgi visā ķermenī sajuta vieglas aizgrābtības trisas. Neko darīt — arī tēvutēvi pārtika no laupīšanas. Ar galvas mājienu viņš atvadījās no palīga un iegāja kajītē.

Zemo, komfortablo, ar ādu un lakotu koku apdarināto kapteiņa kajiti — vientuļa jūrnieka atturīgo mitni piestrāvoja jaunas sievietes klātbūtne.

Vispirms te dvesmoja smaržas… Pirātu vadone tā smaržojās, ka pat mironim kutētu nāsis. Uz krēsla at­zveltnes pa roku galam uzmeta flaneļa svārkus un zel­tainu svīteri.

Lamola kundze gulēja viņa gultā. (Jansens visas šīs piecas dienas neizģērbies atlaidās uz ādas dīvāna.) Viņa gulēja uz sāniem. Viņas lūpas bija puspievērtas. Seja —

jūras vēju nobrūnināta. Kailā roka atmesta aiz galvas. Vaigos sārtums no miega. Pirāte!

Smags pārbaudījums Jansenam bija Lamola kundzes kareivīgais lēmums apmesties kopā ar viņu kapteiņa ka­jītē. No kaujas taktikas viedokļa — pareizi. Devās lau­pīt varbūt — uz nāvi. Ja viņus noķertu, katrā ziņā abus pakārtu pie masta vienu otram blakus.

Stāvēdams smaržām piesātinātajā kajītē, viņš ar izmi­sumu un sajūsmu raudzījās uz jauko seju, uz savu mī­lestību.

Varbūt iemesls tam visam bija vikingi[32] , jūras laupītāji, Jansena senči, — tie, kas no dzimtajiem krastiem devās tālos braucienos pa jūrām sarkanās laivās ar augstu pa­kaļgalu un pīķi gaiļa sekstes veidā, ar vairogiem gar bortiem, ar taisnu buru oškoka mastā. Pie tāda masta Jansena sencis dziedāja par ziliem viļņiem, par negaisa mākoņiem, par gaišmataino meiteni, kas gaida jūras krastā un veras tālē, — paiet gadi un viņas acis kā zilā jūra, kā negaisa mākoņi. Lūk, cik senu dienu sapņi ap­ņēma Jansenu.

Viņš baidījās uzmodināt Zoju. Nedzirdami piegāja pie dīvāna, apgūlās. Aizvēra acis. Aiz borta šalca viļņi. Šalca okeāns — dziedāja seno dziesmu par brīnum daiļo meiteni. Jansens aizlika rokas aiz pakauša, viņu apsedza sapņi un laime.

102

—   Kapteini… (Klauvējiens pie durvīm.) Kaptein!

—  Jansen! — Lamola kundzes satrauktā balss kā adata izdūrās caur smadzenēm.

Kapteinis Jansens uztrūkās kājās, iznira no sapņu straumes ar mežonīgi zibošām acīm. Lamola kundze steidzīgi vilka mugurā svīteri.

—  Trauksme, — teica Lamola kundze, — bet jūs guļat…

Pie durvīm atkal pieklauveja, un — palīga balss:

—   Kaptein, ugunis no kreisā borta.

Jansens atgrūda durvis. Mitrs vējš ielaužas viņam plaušās. Viņš noklepojās, izgāja uz tiltiņa. Nakts bija melna. No kreisā borta, tālumā, virs viļņiem šūpojās di­vas ugunis.

Neizlaizdams no acīm ugunis, Jansens sataustīja uz krūtīm svilpi. Iesvilpās. Atbildēja bocmaņi Jansens skali nokomandēja:

—  Visi uz klāja! Novākt buras!

Atskanēja svilpieni, komandu saucieni. No baka, no pūpes izbira matroži. Viņi kā kaķi kāpa mastos, šūpojās rājās. Iečīkstējās bloki. Atgāzis galvu, bocmanis lamāja visu, kas vien uz zemes ir svēts. Buras nokrita. Jansens komandēja:

—   Stūri pa labi! Uz priekšu — pilnu gaitu! Nodzēst ugunis!

Tagad, vienīgi motoru dzīta, «Arizona» izdarīja asu pagriezienu. No labā borta uzbangoja viļņa galotne un nogruva pār klāju. Ugunis nodzisa. Pilnīgā tumsā jah­tas korpuss sāka trīcēt, attīstīdams vislielāko ātrumu.

Pamanītās ugunis ātri izauga no horizonta. Drīz vien kā tumši apveidi parādījās pasta kuģis ar diviem skur­steņiem, kas stipri dūmoja.

Lamola kundze iznāca uz kapteiņa tiltiņa. Galvā vi­ņa bija uzvilkusi adītu micīti ar bumbulīti galā, ap kaklu — bārkstaina šalle, kas plīvoja aiz muguras. Jan­sens pasniedza viņai binokli. Viņa pielika to pie acīm, bet, tā kā spēcīgi šūpoja, vajadzēja uzlikt roku ar binokli uz Jansena pleca. Kapteinis klausījās, kā sitas viņas sirds zem siltā svītera.

—   Uzbrūkam! — Zoja teica un tuvu, stingri ielū­kojās Jansenam acīs.

«Arizonu» no pasta kuģa pamanīja, kad abus kuģus šķīra apmēram piecsimt metri. Uz pasta kuģa stūrmaņa tiltiņa sāka māt ar lukturi, pēc tam dobji iekaucās sirēna. «Arizona» bez ugunīm, neatbildēdama uz signāliem, taisnā leņķī drāzās uz apgaismoto kuģi. Tas samazināja ātrumu, sāka griezties, cenzdamies izvairīties no sa­dursmes …

Lūk, kā pēc nedēļas šo nedzirdēto notikumu aprak­stīja «New York Herald» korespondents:

«.. . Bija bez ceturkšņa pieci, kad mūs uzmodināja trauksmains sirēnas kauciens. Pasažieri izbira uz klāja. Pēc gaišajām kajītēm nakts šķita melna kā tinte. Mēs ievērojām satraukumu uz kapteiņa tiltiņa un ieurbāmies ar binokļiem tumsā. Neviens lāgā nezināja, kas noticis. Mūsu kuģis samazināja ātrumu. Te pēkšņi mēs ieraudzī­jām .. . Mums virsū traucās kāds neredzēts kuģis. Šaurs un garš, ar trim augstiem mastiem, pēc apveidiem līdzīgs ātrbraucējam kliperim, priekšgalā un pakaļgalā tam pacē­lās dīvaini, režģoti torņi. Kāds jokodamies iesaucās, ka tas ir «Skrejošais holandietis» … Uz mirkli visus pār­ņēma panika. Simt metru attālumā no mums noslēpumai­nais kuģis apstājās, un griezīga balss no turienes ieklie­dza megafonā angliski:

«Apstādināt mašīnas. Izdzēst kurtuves.»

Mūsu kapteinis atbildēja:

«Pirms izpildīt pavēli, jāzin, kas pavēl.»

No kuģa attrauca:

«Pavēl Zelta salas karaliene.»

Mēs bijām pagalam pārsteigti. Kas tas — joks, vai? Jauns Pjera Garrī izlēciens?

Kapteins atbildēja:

«Piedāvāju karalienei brīvu kajīti un sātīgas brokas­tis, ja viņa ir izsalkusi.»

Tie bija vārdi no fokstrota «Nabaga Garrī». Klāju pār­šalca skaļi smiekli. Un tūdaļ uz noslēpumainā kuģa priekšgala tornī parādījās stars. Tas bija tievs kā adāmā adata, žilbinoši balts un izgāja no torņa kupola, nemaz nekļūdams resnāks. Nevienam tai brīdī nenāca prātā, ka viņu priekšā visbriesmīgākais ierocis, kādu jebkad iz­gudrojusi cilvēce. Mēs bijām jautri noskaņoti.

Stars aprakstīja gaisā cilpu un noslīdēja uz mūsu kuģa priekšgala. Atskanēja šausminoša šņākšana, tē­rauds griezuma vietās iedegās ar zaļganu liesmu. Me­žonīgi iekliedzās matrozis, kas stāvēja uz pūpes. Pasta kuģa priekšgala augšmala iegruva jūrā. Stars pacēlās, sadrebēja augstu gaisā un, atkal noslīdējis, pārgāja pa­ralēli virs mums. Ar troksni uz klāja nogāzās abu mastu galotnes. Pasažieri panikā metās uz trapiem. Kapteinis bija ievainots ar atlūzu.

Tālākais.ir zināms. Pirāti piebrauca laivā, apbruņoti ar karabīnēm, uzkāpa uz kuģa borta un pieprasīja naudu. Viņi paņēma desmit miljonus dolāru — visu, kas atra­dās pasta pārvedumos un pasažieru kabatās.

Kad laiva ar laupījumu atgriezās pie pirātu kuģa, uz tā spilgti iegaismojās klājs. Mēs redzējām, ka no režģotā torņa nokāpa slaida, kalsena sieviete adītā micītē. aši uzkāpa uz kapteiņa tiltiņa un pielika pie mutes me­gafonu. Atgāzusies viņa uzsauca mums:

«Varat mierīgi turpināt ceļu!»

Pirātu kuģis apgriezās un neparasti ātri nozuda aiz horizonta.»

103

Pēdējo dienu notikumi — dirižabļa «P. G.» uzbru­kums amerikāņu eskadrai un pavēle flotei par bombar­dēšanu satrauca visus Zelta salas iedzīvotājus.

Kantorī birtin bira pieprasījumi izsniegt aprēķinu. No krājkases ņēma laukā noguldījumus. Strādnieki apsprie­dās aiz dzeloņdrātīm, nepievērsdami uzmanibu balti dzeltenajiem gvardiem, kas ar drūmām un apņēmīgām sejām soļoja pa policijas celiņiem. Ciemats atgādināja iztraucētu stropu. Veltīgi kauca vara taures un dārdēja turku bungas. Veltīgi piecpadsmit provokatori pielika pārcilvēcīgas pūles, lai nelāgo noskaņojumu pārvērstu kau­tiņā starp nacionalitatēm. Neviens šai dienā negribēja dragāt žokļus vienīgi tāpēc, ka dzīvo aiz cita dzeloņ­drāšu žoga.

Inženieris Cermaks izlīmēja salā valdības ziņojumu. Tika izsludināts karastāvoklis, aizliegtas sapulces un mitini, līdz ipašam rīkojumam nevienam nebija tiesību prasīt aprēķinu. Iedzīvotāji tika brīdināti atturēties no valdības kritikas. Darbiem šahtā jāturpinās bez pārtrau­kuma dienu un nakti. «Tos, kas šais dienās ar visu krūti atbalstīs Garinu,» bija teikts ziņojumā, «tos sagaida pa­sakaina bagātība. Gļēvuļus mēs paši padzīsim no salas. Ielāgojiet, mēs cīnāmies pret tiem, kas mums traucē kļūt bagātiem.»

Neraugoties uz šā ziņojuma draudīgo raksturu, no rīta, dienu iepriekš, kad bija gaidāms flotes uzbrukums, šahtas strādnieki paziņoja, ka viņi apstādinās hiperboloīdus un šķidrā gaisa mašīnas, ja šodien līdz pusdienai nebūs saņemta alga (tā bija algas izmaksas diena) un tāpat līdz pusdienai nebūs nosūtīts Amerikas valdībai apliecinājums par miermīlību un kara darbības pārtrauk­šanu.

Apstādināt šķidrā gaisa mašīnas — nozīmēja uz­spridzināt šahtu, iespējams izsaukt šķidrās magmas iz­virdumu. Stāvoklis bija loti bīstams. Inženieris Čermaks ātrās dusmās piedraudēja ar nošaušanu. Pie šahtas sa­koncentrējās balti dzeltenie. Tad simt strādnieki nolai­dās šahtā, sānu alās un pa telefonu paziņoja uz kantori:

«Mums laupīta cita izeja, izņemot nāvi, pulksten četros uzspridzināsimies kopā ar salu.»

Tomēr termiņa pagarinājums līdz četriem. Inženieris Cermaks aizvāca no šahtas rajona gvardi un aizdrāzās ar motociklu uz pili. Viņš sastapa Garinu, sarunājamies ar Šeļgu. Abus — sasarkušus un izspūrušus. Garins, ieraudzījis Cermaku, pietrūkās kājās kā dzelts.

—   No kā jūs mācījāties tik stulbi administrēt?

—   Bet…

—   Muti ciet… Jūs esat atcelts no amata. Vācieties uz laboratoriju, uz elli, kur gribat… Jūs esat ēzelis …

Garins atgrūda durvis un izstūma Čermaku laukā. Atgriezās pie galda, uz kura stūra sēdēja Šeļga ar ci­gāru zobos.

—   Šeļga, pienācis izšķirošais brīdis, es to biju gai­dījis, — vienīgi jūs varat apturēt kustību, glābt pasā­kumu … Tas, kas sācies salā, ir bīstamāks par desmit amerikāņu flotēm.

—  M-jā, — noteica Šeļga, — sen bija laiks sa­prast …

—   Nelasiet man morāli… Es ieceļu jūs par salas gubernatoru ar ārkārtējām pilnvarām … Mēģiniet tikai atteikties, — uzņēmis visaugstāko noti, steidzīgi bēra Garins, metās pie galda, izvilka revolveri. — īsi un skaidri: ja nē — es šauju ;. . Jā vai nē?

—   Nē, — attrauca Šeļga, šķielēdams uz revolveri.

Garins izšāva. Šeļga piegrūda roku, kas turēja ci­gāru, pie deniņiem.

—   Nelietis! …

—  Ahā, tātad piekrītat?

—   Nolieciet šo verķi.

—  Labi, (Garins iemeta revolveri atvilktnē.)

—   Ko jums vajag? Lai strādnieki neuzspridzinātu šahtu? Labi. Neuzspridzinās. Bet ar šādiem noteiku­miem …

—   Iepriekš piekrītu.

—   Kā esmu bijis privāta persona šai salā, tā arī pa­likšu. Neesmu jums ne kalps, ne algotnis. Tas pirm­kārt. Visas nacionālās robežas novākt šodien pat, lai nebūtu nevienas dzeloņdrāts. Tas otrkārt…

—   Piekritu …

—  Jūsu provokatoru bandu …

—  Man nav nekādu provokatoru, — Garins aši iebilda.

—  Melojat…

—   Labi — meloju. Ko ar tiem? Vai noslīcināt?

—   Šonakt.

—  Darīts. Varat uzskatīt, ka viņi jau ir noslīcināti. (Garins ātri atzīmēja ar zīmuli bloknotā )

—  Pēdējais noteikums, — turpināja Šeļga, — pil­nīga neiejaukšanās manās attiecībās ar strādniekiem.

—  Vai nav par daudz prasīts? (Šeļga savilka pieri grumbās, nokāpa no galda. Garins satvēra viņu aiz ro­kas.) Piekrītu. Pienāks laiks — es jums tik un tā ap­lauzīšu ragus. Kas vēl?

Šeļga piemiedza acis, tā kūpināja cigāru, ka aiz dū­miem neredzēja viņa šķelmīgo, vēja appūsto seju ar īsām, gaišām ūsiņām, ar uzrautu degunu. Sai brīdī iezvanījās telefons. Garins paņēma klausuli.

—   Es. Ko? Radiograma?

Garins nometa klausuli un uzlika radioaustiņas. Klausījās, kodīja nagus. Viņa mute sašķiebās smīnā.

—  Varat nomierināt strādniekus Rīt maksāsim algu. Lamola kundze dabūjusi desmit miljonus dolāru. Tū­liņ sūtu naudai pakaļ izbraukumu dirižabli. «Arizona» nav tālu — tikai četrsimt jūdzes uz ziemeļrietumiem.

—   Nu ko, tas manu uzdevumu padara vienkāršāku,— noteica Šeļga. Sabāzis rokas kabatās, viņš izgāja.

Iekāries griestu siksnās tā, lai kājas nepieskartos grīdai, piemiedzis acis un uz brīdi aizturējis elpu, Šeļga lifta tērauda kabīnē krita lejup.

Paralēlā šahta nebija vienmērīgi atdzesēta, posmos no alas līdz alai vajadzēja šķērsot karstas joslas — glāba vienīgi kritiena ātrums.

Astoņu kilometru dzijumā, palūkojies uz rādītāja sar­kano bultu, Seļga ieslēdza reostatus un apstādināja liftu. Tā bija ala numur trīsdesmit septiņi. Trīssimt metrus dzijāk šahtas dibenā dūca hiperboloīdi un nepārtraukti īsiem sprakstieniem sprāga ugunīgi šķidrie ieži, kurus atdzesēja ar saspiestu gaisu. Šķindēja un skrapstēja ele­vatoru kausi, kas aizgādāja iežus zemes virspusē.

Ala numur trīsdesmit septiņi, tāpat kā visas alas gal­venās šahtas sānos, izskatījās kā kniedēta dzelzs kuba iekšpuse. Aiz tās sienām tvaikoja šķidrais gaiss, atdze­sēdams granīta slāņus. Šķidrās magmas josla acīm re­dzot nebija vairs dziji, tuvāk nekā bija aprēķināts pēc elektromagnētisko un seismografisko pētījumu datiem. Granīts bija nokveldēts līdz piecsimt grādiem. Ja šķidrā gaisa aparāti pārtrauktu atdzesēšanu kaut uz dažām minūtēm, viss dzīvais vienā mirklī pārvērstos pelnos.

Dzelzs kuba iekšpusē atradās gultas, soli, spaiņi ar ūdeni. Četru stundu ilgajā maiņā strādnieki tik Joti pār­mocījās, ka viņus pusdzīvus noguldīja gultās un tikai pēc tam pacēla virszemē. Dūca ventilatori un gaisa pie­vadcaurules. Spuldze pie kniedētajiem griestiem asi ap­gaismoja divdesmit piecu cilvēku drūmās, neveselīgās, uztūkušās sejas. Septiņdesmit strādnieki atradās augšē­jās alās, kas bija savienotas ar telefoniem.

Šeļga iznāca no lifta. Daži pagriezās pret viņu, bet neapsveicinājās — klusēja. Acīm redzot bija stingri no­lemts šahtu uzspridzināt.

— Tulku. Es runāšu krieviski, — teica Šeļga, ap­sēzdamies pie galda un pabīdīdams ar elkoni sāņus bun­džas ar marmelādi, ar angļu sāli, pusizdzertās vīna glāzes. (Ar visu to salas valdība bagātīgi apgādāja kaln­račus.)

Pie galda pienāca zilgani bals, ar bārdas rugājiem apaudzis, sakumpis, kaulains ebrejs.

—   Es esmu tulks.

šeļga sāka runāt…

—   Garins un viņa pasākums nav nekas cits kā ka­pitālistiskās apziņas galēja izpausme. Tālāk par Garinu vairs nav kur iet: viņa mērķis ir strādājošo cilvēces daļu ar smadzeņu operācijas palidzību vardarbīgi pārvērst par dzīvniekiem, atlasīt izredzētos — «dzives valdnie­kus», apturēt civilizācijas gaitu. Buržuji pagaidām vēl nesaprot Garinu, arī viņš pats nesteidzas panākt, lai viņu saprastu. Viņu uzskata par bandītu un agresoru. Bet buržuji galu galā sapratīs, ka imperiālisms ieaug Garina sistēmā … Biedri, mums jānovērš visbīstamā­kais: lai Garins neatrastu ar viņiem kopīgu valodu. Tad, biedri, jums klāsies ļauni. Bet jūs šai kastē esat nolē­muši mirt par to, lai Garins neķildotos ar Amerikas val­dību. Kā gan tagad rīkoties, padomājiet? Uzvarēs Ga­rins — slikti, uzvarēs kapitālisti — slikti. Garins ar vi­ņiem vienosies — tad sliktāk vairs nevar būt. Jūs vēl neapzināties savu vērtību, biedri, spēks ir jūsu pusē. Pēc mēneša elevatoru kausi gāzīs virszemē zeltu, tas nāks par labu nevis Garinam, bet jums, tiem pārveido­jumiem, kas mums jāizdara uz zemeslodes. Ja jūs man ticat, ticat — lidz galam, liesmaini, tad es — esmu jūsu vadonis … Ievēliet vienbalsīgi … Bet ja neticat…

Šeļga apklusa, pārlaida skatienu strādnieku drūma­jām sejām, viņam pievērstajām, nekustīgajām acīm, pa­matīgi pakasīja pakausi …

—  Ja neticat, runāšu vēl.

Pie galda pienāca līdz viduklim kails, viscaur no­kvēpis, plecīgs jauneklis. Pieliecies pavērās Šeļgā ar zilām acīm. Pavilka augstāk bikses, pagriezās pret bied­riem:

—  Es ticu.

—  Ticam, — pievienojās pārējie. Caur verstīm biezo granīta masīvu attrauca pa telefonu: «Ticam, ticam.»

—  Tas ir labi, ka ticat, — teica Šeļga. — Tagad pēc punktiem: nacionālās robežas līdz vakaram tiks novāk­tas. Algu saņemsiet rit. Gvardi lai apsargā pili, mēs iztiksim bez tiem. Piecpadsmit provokatorus noslīcinā­sim — to es izvirziju kā pirmo noteikumu. Tagad uzde­vums — iespējami ātrāk izlauzties līdz zeltam. Pareizi, biedri?

105

Naktī ziemeļrietumos parādījās prožektoru klejojošā gaisma. Ostā satraukti iekaucās sirēnas. Rītausmā, kad jūra vēl gulēja ēnā, parādījās pirmie tuvojošās eskadras vēstneši: augstu pār salu riņķoja lidmašīnas, mirguļo­damas rožainajā ausmā.

Gvardi jau atklāja pa tām karabīņu uguni, bet drīz pārtrauca. Salas iedzīvotāji pulcējās bariņos. Virs šah­tas joprojām garoja dūmaka. Uz kuģiem sita pusstun­das. Lielajā transportā norisa izkraušanas darbi — ostas celtnis izlika krastā krustām pārsietus saiņus.

Okeāns bija rāms, tinies vieglā miglas plīvurā. De­bešos dziedāja propelleri. Uzlēca miglaina saules ripa. Un tad visi ieraudzīja pie horizonta dūmus. Tie klājās garā un šaurā mākonī, kas stiepās uz dienvidaustru­miem. Tur tuvojās nāve.

Salā viss apklusa, šķiet, mitējās dziedāt pat putni, kas bija atvesti šurp no kontinenta. Kāds ļaužu ba­riņš aizskrēja pie laivām ostā, un laivas, pilnas līdz bor­tiem, steidzīgi aizīrās atklātā jūrā. Taču laivu bija maz, sala — kā uz delnas, nav kur patverties. Un iedzīvotāji stāvēja sastinguši kā sālsstabi, klusēja. Daži nogulās ar seju smiltīs.

Pilī nebija samanāma nekāda kustība. Bronzas vārti aizslēgti. Gar sarkanīgajām, slīpajām sienām soļoja, ar karabīnēm uz muguras, gvardi augstās platmalēs, bal­tās, ar zeltu izšūtās žaketēs Nostāk pacēlās lielā hiper­boloida tornis, caurspīdīgs kā mežģines. Augšup kāp­jošais miglas plīvurs aizsedza skatienam tā galotni. Tomēr reti kāds paļāvās uz šo aizsardzību, rūsgani mel­nais mākonis pie horizonta bija pārāk iespaidīgs un draudīgs.

Daudzi ar izbailēm pagriezās uz šahtas pusi. Tur iekaucās trešās maiņas svilpe. Atraduši laiku strādāt!

Lai nolādēts zelts! Pēc tam pulkstenis uz pils ļumta no­sita astoņi. Un pār okeānu pārvēlas dārdoņā — smagi, pieaugoši pērkona grāvieni. Pirmā eskadras zalve. Gaidu sekundes, liekas, izstiepās telpā, lidojošo lādiņu kaucienos.

106

Kad nogranda eskadras zalve, Rollings stāvēja uz terases pie kāpnēm, kas veda lidz ūdenim. Viņš izņēma no mutes pipi un klausijās lidojošo lādiņu rēkoņā: vis­maz deviņdesmit tērauda briesmoņi, pildīti ar melinītu un kodigo gāzi, drāzās uz salu, tieši Rollinga smadze­nēs. Tie uzvaroši rēca. Likās, sirds neizturēs šīs skaņas. Rollings atmuguriski kāpās uz durvim granīta sienā. (Viņš jau sen bija sagatavojis sev pagrabā patvertni, kur paslēpties bombardēšanas gadījumā.) Šāviņi iz­sprāga jūrā, uzšļākdami gaisā ūdens stabus. Nogranda. Par tuvu mērķēts.

Tad Rollings sāka skatīties uz caurspīdīgā torņa ga­lotni. Tur kopš vakarvakara sēdēja Garins. Apaļais ku­pols uz torņa gfiezās, tas bija redzams pēc meridionālo spraugu kustības. Rollings uzlika pensneju un iegrima vērošanā, atgāzis galvu. Kupols griezās ļoti ātri — pa labi un pa kreisi. Kustībā pa labi bija redzams, kā pa meridionālo spraugu virzās augšup un lejup hiperbo­loida stobrs.

Visbaismīgāko iespaidu atstāja steiga, ar kādu Ga­rins rīkojās gar aparātu. Un — klusums. Salā nebija dzirdama neviena skaņa.

Te pēkšņi no okeāna atdunēja plata un dobja skaņa, it kā padebešos būtu pārplīsis burbulis. Rollings sakār­toja pensneju uz nosvīdušā deguna un raudzijās tagad uz eskadras pusi. Tur izplūda sēnēs trīs gubas balti dzeltenu dūmu. Pa kreisi no tām uzvirda skaraini mu­tuļi, asiņaini atplaiksnījās, pacēlās un izauga, izplūda ceturtā sēne. Atdunēja ceturtais pērkona grāviens.

Pensnejs aizvien vēl slīdēja nost no Rollinga deguna. Bet viņš vīrišķīgi stāvēja un skatījās, kā aiz horizonta izauga dūmu sēnes, kā visi astoņi amerikāņu eskadras līnijkuģi uzsprāga gaisā.

Atkal iestājās klusums salā, uz jūras un debesīs. Caurspīdīgajā tornī no augšas uz leju nozibēja lifts. Pilī noklaudzēja durvis, kāds sāka aplami svilpot fokstrotu, uz terases izskrēja Garins. Seja viņam bija izmo­cīta, sagurusi, mati — saslējušies stāvus.

Nepamanījis Rollingu, viņš sāka izģērbties. Noskrēja pa kāpnēm pie paša ūdens, novilka laša krāsas apakš­bikses, zīda kreklu. Vērdamies uz jūru, kur vēl klīda dūmi pār eskadras bojā ejas vietu, Garins kasīja sev pa­duses. Viņa miesa bija balta kā sievietei, labi barota, viņa kailumā bija kaut kas neķītrs un riebīgs.

Viņš pārbaudīja ar kāju ūdeni, pietupēs pēc sievu paraduma pretim vilnim, sāka peldēt, bet tūdaļ izlīda laukā un tikai tagad ieraudzīja Rollingu.

—  Ā! — viņš novilka. — Vai jūs arī taisījāties peldē­ties? Auksts, velns parāvis.

Viņš pēkšņi iesmējās drebelīgiem smiekliņiem, pa­ķēra drēbes un, vicinādams tās, devās uz pili.

Vērdams vaļā milzīgās bronzas durvis, Garins pa­griezās atpakaļ:

—  Onkulīt, ejam brokastīs. Izmetīsim pudeli šampa­nieša.

107

Visdīvainākais Rollinga tālākajā rīcībā bija tas, ka viņš padevīgi aizvilkās brokastīs. Pie galda bez viņiem sēdēja tikai Lamola kundze, bāla un nerunīga aiz pārdzī­votā uztraukuma. Kad viņa cēla pie mutes glāzi, stikls šķindēja pret viņas vienādajiem, žilbinošajiem zobiem.

Rollings, it kā baidīdamies pazaudēt līdzsvaru, sa­springti raudzījās vienā punktā — uz pudeles zelta korķi, kas bija izveidots tā paša nolādētā aparāta formā, ar kuru pirms dažām minūtēm tika iznīcināti visi Rollinga līdz­šinējie priekšstati par spēku un varenību.

Garins ar slapjiem, nesaglaustiem matiem, bez apkak­lītes, saburzītā un apsvilinātā žaketē trieca kaut kādus niekus, rīdams austeres, — vienā rāvienā izdzēra vai­rākas glāzes vīna:

—  Tikai tagad sāku aptvert, cik briesmīgi esmu iz­salcis.

—  Jūs krietni pastradājāt, mans draugs, — klusi pie­bilda Zoja.

—   Jāatzistas, vienu bridi bija baismīgi, kad hori­zontu ietina lielgabalu dūmi… Viņi tomēr aizsteidzās man priekša… Velni tādi… Būtu paņēmuši vienu kabeļtauvu tālāk — no šā nama, vai prāts — no visas sa­las akmens uz akmens nepaliktu pāri …

Garins izdzēra vēl vienu glāzi vīna un, lai gan bija teicies esam izsalcis, ar elkoni atgrūda livrejā tērptu su­laini, kas atnesa ēdienu.

—   Kā jūtaties, onkulīt? — viņš negaidīti pievērsās Rollingam un jau bez smīna ieurbās viņā ar acīm. — Tā kā būtu pienācis laiks nopietni izrunāties. Vai arī jūs gaidīsiet vēl satriecošākus efektus?

Rollings bez trokšņa nolika uz šķīvja dakšiņu un sudraba omāru pinceti, nodūra acis:

—   Runājiet, es klausos.

—   Jau sen tā vajadzēja … Es jau divas reizes esmu jums piedāvājis sadarboties. Cerams — jūs atceraties? Starp citu, es jūs nevainoju: jūs neesat domātājs, jūs esat no bifeļu sugas. Tagad piedāvāju vēlreiz. Brināties? Paskaidrošu. Es esmu organizators. Es pārveidoju visu jūsu smagnējo, vismuļķigākiem aizspriedumiem piestū­ķēto kapitālistisko sistēmu. Saprotams? Ja es to neiz­darīšu, komunisti jūs apēdīs bez sāls un vēl ar baudu nospļausies. Komunisms — tas ir vienīgais dzīvē, ko es ienīstu … Kāpēc? Tas iznīcina mani, Pjotru Garinu, ve­selu ieceru pasauli manās smadzenēs … Jums ir pamats jautāt, ko es darīšu ar jums, Rolling, kad man zem kā­jām neizsmeļami zelta krājumi.

—  Jā, es jautāju, — Rollings nosēcās.

—  Onkulīt, izdzeriet glāzi džina ar Kaijenas pipa­riem. Vai tiešām jūs kaut uz mirkli varējāt pieļaut domu, ka es grasos padarīt zeltu par mēsliem? Tiešām, es sa­gādāšu cilvēcei dažas karstas dieniņas. Es pievedīšu cilvēku pie baismīga bezdibeņa malas, kad viņš turēs rokās kilogramu zelta, kas maksā piecus centus [33] .

Rollings pēkšņi pacēla galvu, blāvās acis jauneklīgi iedzalkstījās, mute izstiepās šķībā smīnā …

—  Ahā! — viņš noķērcās.

—  Tā gan — ahā! Vai beidzot sapratāt? … Un tad, šais vislielākās panikas dienās, mēs, tas ir, es, jūs un vēl trīs simti tādu pašu bifeļu, pasaules mēroga neliešu vai finansu karaļu, — izvēlaties nosaukumu pēc savas gaumes, sagrābsim pasauli aiz rīkles … Mēs nopērkam visus uzņēmumus, visas rūpnīcas, visus dzelzceļus, visu gaisa un jūras floti… Viss, kas mums vajadzīgs un kas var noderēt, būs mūsu. Tad mēs uzlaižam gaisā šo salu kopā ar šahtu un paziņojam, ka zelta krājumi pasaulē ir ierobežoti, zelts atrodas mūsu rokās, un zeltam tiek atdota atpakaļ agrākā funkcija — būt par vienotu vērtī­bas mērauklu.

Rollings klausījās, atgāzies pret krēsla atzveltni, viņa mute ar zelta zobiem atvērās kā haizivij, seja tumši pie­sarka.

Tā viņš nekustīgi sēdēja, zibsnīdams ačelēm. Lamola kundze uz mirkli pat nodomāja: vai tikai veci neķers trieka.

—  Ahā! — Rollings atkal ieķērcās. — Ideja ir dros­mīga … Jūs varat cerēt uz panākumiem … Bet jūs ne­esat ņēmuši vērā visādus streikus, dumpjus …

—  Tas viss ņemts vērā pirmām kārtām, — Garins strupi noteica. — Sākumā mēs ierīkosim milzīgas kon­centrācijas nometnes. Visus, kas nebūs apmierināti ar mūsu režīmu, — aiz dzeloņdrātīm. Pēc tam — realizēsim likumu par smadzeņu kastrāciju. Tātad, dārgais draugs, jūs ievēlēsiet mani par vadoni? … Ha! (Viņš negaidīti piemiedza ar aci, un tas bija gandrīz šaušalīgi.)

Rollings nodūra pieri, sarauca uzacis. Viņam jautāja, viņ-a pienākums bija padomāt.

—  Jūs piespiežat mani to darīt, mister Garin?

—   Kā gan citādi, onkulīt? Vai tad uz ceļiem būs jālūdzas? Piespiežu, ja jūs paši vēl neesat sapratuši, ka jau sen gaidāt mani kā glābēju.

—  Ļoti labi, — Rollings noteica caur zobiem un pa­stiepa Garinam violetu, raupju roku.

—   Ļoti labi, — Garins atkārtoja. — Notikumi attīs­tās strauji. Nepieciešams, lai kontinentā būtu pareizi no­skaņoti trīssimt karaļu. Jūs uzrakstīsiet viņiem vēstuli par to, cik neprātīgi rīkojas valdība, sūtīdama floti ap­

šaudīt manu salu. Jūs pacentīsieties sagatavot viņus «zelta panikai». (Viņš izsita knipi; piesteidzās livrejā tērptais sulainis.) Ielej vēl šampanieti. Tātad, Rolling, iedzeram par lielo vēsturisko apvērsumu … Vai ne, draudziņ, bet kaut kāds Musolīni ir vienkārši kucēns …

Pjotrs Garins vienojās ar misteru Rollingu … Vēstu­rei sānos bija ietriekti pieši, vēsture aizaulēkšoja, skan­dinādama ar zelta pakaviem pa muļķu galvaskausiem.

108

Iespaids, kādu Amerikā un Eiropā atstāja Klusā okeāna eskadras bojā eja, bija satriecošs, nepieredzēts. Ziemeļamerikas Savienotās Valstis saņēma sitienu, kas atbalsojās visā pasaulē. Vācijas, Francijas, Anglijas, Itālijas valdības negaidīti ar neveselīgu nervozitāti sa­sparojās: likās — ja nu šogad (ja nu nekad vairs) ne­būs jāmaksā procenti no zelta uztūkušajai Amerikai? «Milzis, izrādās, stāv uz māla kājām,» rakstīja avīzēs, «iekarot pasauli nemaz nav tik vienkārši…»

Turklāt ziņojumi par «Arizonas» pirātiskajām dēkām radīja pārtraukumu jūras tirdzniecībā. Tvaikoņu īpaš­nieki atteicās iekraut, kapteiņi baidījās braukt pāri okeā­nam, apdrošināšanas biedrības paaugstināja maksāju­mus, banku pārvedumos izcēlās haoss, sākās vekseļu protestēšana, izputēja vairākas tirdzniecības firmas, Japāna pasteidzās iegāzt Amerikas koloniālajos tirgos savas lē­tās un draņķīgās preces.

Nelaimīgā jūras kauja izmaksāja Amerikai lielu naudu. Cieta prestižs jeb, kā to mēdza saukt, «nacionā­lais lepnums». Rūpnieki prasīja mobilizēt visu jūras un gaisa floti — karot līdz galīgai uzvarai, lai maksā ko maksādams. Amerikas laikraksti draudēja, ka «nenovilks sēru drānas» (laikrakstu nosaukumi bija apvilkti ar melnu rāmīti, tas uz daudziem atstāja iespaidu, lai gan tipo­grāfiski nemaksāja dārgi), kamēr Pjers Garrī nebūs at­vests dzelzs būrī uz Ņujorku un nosēdināts uz elektriskā krēsla. Pilsētās, iedzīvotāju burzmā, izplatījās baumas par Garina aģentiem, kas esot apgādāti ar kabatas infrasarkano staru. Gadījās, ka piekāva nepazīstamas

personas un acumirklī izcēlās panika uz ielas, kinoteātrī, restorānos. Vašingtonas valdība skaļi klaigāja, bet pa­tiesībā bija briesmīgi apjukusi. Minukuģis, kas vienī­gais no visas eskadras nebija gājis bojā pie Zelta salas, atveda kara ministram ziņojumu par kauju — tik šaus­minošus sīkumus, ka tos neiedrošinājās publicēt. Piecpadsmitcollīgie lielgabali izrādījās nevarīgi pret Neliešu salas gaismas torni.

Visas šīs nepatikšanas piespieda Savienoto Valstu valdību sasaukt Vašingtonā konferenci.

Kad bija izsludināta konferences sasaukšanas diena, laikrakstu redakcijas, visas pasaules radiostacijas sa­ņēma paziņojumu, ka inženieris Garins personīgi pieda­līsies atklāšanā.

109

Garins, Cermaks un inženieris Sefers laidās ar liftu galvenās šahtas dziļumā. Aiz vizlas lodziņiem bezgalī­gās rindās ņirbēja caurules, vadi, nostiprinājumi, eleva­toru akas, platformas, dzelzs durvis.

Izbrauca caur astoņpadsmit zemes garozas joslām — astoņpadsmit slāņiem, pēc kuriem, tāpat kā pēc koka gadskārtām, varēja noteikt planētas mūža laikmetus. Or­ganiskā dzīve sākās ceturtajā slānī «no uguns», kādrei­zējā paleozoiskajā okeānā. Tā pirmatnējie ūdeņi saturēja radioaktīvos sāļus un lielu daudzumu ogļskābes. Tas bija «dzivibas ūdens».

Nākamās — mezozoiskās ēras rītausmā no okeāna ūdeņiem izkāpa gigantiski briesmoņi. Miljoniem gadu viņi drebināja zemi ar alkatīgiem rēcieniem. Vēl aug­stāk, šahtas slāņos, atrada putnu paliekas, vēl augstāk — zīdītāju Tur tuvojās ledus laikmets —skarbais, sniego­tais cilvēces rīts.

Lifts ,glīdēja caur pēdējo, deviņpadsmito slāni, kas bija radies no izvirdumu liesmām un haosa. Tā bija ar­haiskās ēras zeme — melnsarkans, sīkgraudains vien­laidu granīts.

Garins kodīja nagus aiz nepacietības. Visi trīs klu­sēja. Bija grūti elpot. Uz muguras visiem trim rēgojās

skābekļa aparāti. Varēja dzirdēt hiperboloida rēkoņu un sprādzienus.

Lifts iegāja spilgtas elektrospuldžu gaismas joslā un apstājās virs milzīgas piltuves, kurā saplūda gāzes. Garins un Sefers uzlika kā ūdenslīdējiem apaļas gumi­jas ķiveres un izgāja pa vienu no piltuves lūkām uz šau­rām dzelzs kāpnēm, kas stateniski veda piectāvu nama dziļumā. Viņi sāka kāpt lejup. Kāpnes izbeidzās ar loka platformu. Uz tās daži līdz viduklim kaili strādnieki apa­ļās ķiverēs ar skābekļa aparātiem uz muguras tupēja virs hiperboloidu apvalkiem. Vērdamies lejup, rēcošajā bezdibeni, strādnieki kontrolēja un virzīja starus.

Tādas pašas stāvas kāpnes ar apaļiem spraišļiem savienoja šo platformu ar apakšējo loku. Tur stāvēja dzesinātāji ar šķidru gaisu. Strādnieki, ieģērbušies no galvas līdz kājām gumijotā tūbā, skābekļa ķiverēs, va­dīja no apakšējās platformas dzesinātājus un elevatoru kausus. Tas bija visbīstamākais darbu iecirknis. Viena neuzmanīga kustība, un cilvēks pakļuva zem hiperbo­loida griezīgā stara. Apakšā kvēlojošie ieži šķidrā gaisa strūklās plaisāja un sprāga. No apakšas augšup lidoja iežu šķembas un vēlās gāzu mutuļi.

Elevatori stundā izsmēla līdz piecdesmit tonnām. Darbs secās. Kopā ar smeļamkausiem nolaidās visa sis­tēma — «dzelzs kurmis», kas bija uzbūvēta pēc Man­ceva plāniem, augšējais loks ar biperboloidiem un gāzu piltuve. Šahtas nostiprināšana sākās tikai augšpus «kurmja» sistēmas.

Šefers paņēma no garāmslīdoša kausa sauju pelēku putekļu. Garins saberza tos starp pirkstiem. Ar nepa­cietīgu žestu pieprasīja zīmuli. Uzrakstīja uz papirosu kārbas:

«Smagie izdedži. Lava.»

Šefers māja ar apaļu, briļļainu ķiveri. Piesardzīgi virzīdamies pa loka platformas malu, viņi apstājās pie aparātiem, kas tērauda trosēs karājās pie šahtas monolitās sienas un slīdēja zemāk kopā ar visu «dzelzs kur­mja» sistēmu. Tie bija barometri, seismografi, kompasi, svārsti, kas atzīmēja smaguma spēka paātrinājumu do­tajā dziļumā, elektromagnētiskie mērītāji.

Šefers norādīja uz svārstu, paņēma no Garina papi­

rosu kārbu un nesteigdamies uzrakstīja uz tās akurātajā vācu rokrakstā:

«Smaguma spēka paātrinājums kopš vakarrita pa­lielinājies par deviņām simtdaļām. Sai dziļuma paātrinajumam vajadzēja samazināties lidz 0,98, turpretī mēs iegūstam paātrinājuma pieaugumu par 1,07…»

«Magnēti?» — uzrakstīja Garins.

Šefers atbildēja:

«Kopš rita magnētiskie aparāti stāv uz nulles. Mēs esam ieurbušies zemāk par magnētisko lauku.»

Atspiedis rokas pret ceļgaliem, Garins ilgi lūkojās lejup, melnā akā, kas sašaurinājās lidz tikko saredza­mam punktam, kur, iegrauzdamies aizvien dziļāk zemē, rūca «dzelzs kurmis». Šorit šahta sāka lauzties caur oli­vīna joslu.

110

—   Nu, Ivan, kā ar veselību?

Šeļga noglāstīja zēna galvu. Ivans sēdēja pie viņa mazā piekrastes namiņā, pie loga, skatījās uz okeānu. Mājiņa bija uzcelta no piekrastes akmeņiem, apmesta ar gaišdzelteniem māliem. Aiz loga pa zilo okeānu, balti putodami, vēlās viļņi, sašķīda pret rifiem, pret vientuļā līcīša smilšaino krastu, kur dzīvoja Šeļga.

Ivanu atveda pusdzīvu ar gaisa kuģi. Šeļga darīja visu iespējamo, lai zēns izveseļotos. Ja salā nebūtu bijis pašu cilvēks, tad diez vai Ivans būtu palicis dzīvs. Viņa locekļi bija apsaldēti, pats apaukstējies, turklāt viņu no­spieda drūmas domas: bija noticējis cilvēkiem, pūlējies cik spēdams, bet kas iznāca?

—  Man, biedri Šeļga, tagad ceļš uz Padomju Krie­viju ir slēgts, notiesās.

—   Rimsties, muļķīt. Tu ne pie kā neesi vainīgs.

Gan sēdēdams krastā uz akmens, gan ķerdams krab­jus vai klaiņodams pa salu starp brīnumiem, kūsājošu darbu, svešiem rosīgiem cilvēkiem, Ivans ik pa brīžam ar skumjām acīm vērās uz rietumiem, kur okeānā grima spožā saules ripa, kur vēl tālāk aiz saules atra­dās Padomju Dzimtene.

—   Laukā nakts, — viņš ierunājās klusā balsi, — pie mums Ļeņingradā — rīts. Biedrs Taraškins sadzērās tēju ar baltmaizi, aizgāja uz darbu. Krestovkas salas klubā drīvē laivas, pēc divām nedēļām uzvilks karogu.

Kad zēns atlaba, Šeļga sāka viņam uzmanīgi izskaid­rot radušos stāvokli un redzēja, tāpat kā savā laikā Ta­raškins, ka Ivans visu aptver jau pusvārdā un noskaņots nesamierināmi, padomju garā. Ja tikai negaustos pēc Ļeņingradas — būtu zelta puika.

—   Nu, Ivan, — kādu dienu priecīgi teica Šeļga, — nu, Vaņuška, drīz sūtīšu tevi uz mājām.

—   Paldies, Vasilij Vitaļjevič.

—  Tikai vispirms vajadzēs izdarīt kādu darbiņu.

—   Labprāt.

—  Vai tu esi veikls kāpelētājs?

—  Sibīrijā, Vasilij Vitaļjevič, rāpos piecdesmit metru augstos ciedros pēc čiekuriem, uzkāpsi — un zeme no turienes nav saredzama.

—   Kad vajadzēs, pateikšu tev, kas darāms. Bez va­jadzības neblandies pa salu. Labāk pamakšķerē, ķer jū­ras ežus.

111

Tagad Garins droši vadīja visus darbus pēc plāna, kas bija izstrādāts Manceva piezīmēs un dienasgrā­matās.

Smejamkausi izgāja caur biezu magmas slāni. Šah­tas dibenā dzirdēja rēcam verdošu pazemes okeānu. Šahtas sienas bija sasaldētas trīsdesmit metru biezā kārtā un izveidoja nesalaužamu cilindru, tomēr šahtā reizumis tā sadrebēja un sasvārstījās, ka vajadzēja sa­koncentrēt visus spēkus tālākai iesaldēšanai. Elevatori tagad iznesa virszemē dzelzi, niķeli un olivīnu.

Sākās dīvainas parādības. Jūrā tai vietā, kur pa tē­rauda lentām un pontoniem tika sagāzti virszemē uz­celtie ieži, parādījās spīdums. Ar katru dienu tas kļuva spēcīgāks. Beidzot milzīgas ūdens, akmeņu un smilšu masas kopā ar daļu pontonu uzlidoja gaisā. Sprā­dziens bija tik spēcīgs, ka viesuļvētra aizrāva strādnieku barakas un liels vilnis, uzvēlies salai, tik tikko neapplūdināja šahtas.

Nācās pārkraut iežus tieši liellaivās un izgāzt tālu okeānā, kur nemitējās spidēšana un sprādzieni. Izskaid­rojums tam bija vēl neizpētīta parādība — elementa M atomu sairšana.

Ne mazāk dīvainas parādības bija vērojamas arī šah­tas dzīlēs. Sākās ar to, ka magnētiskie aparāti, kuru rādītāji vēl nesen bija stāvējuši uz nulles iedaļas, pēk­šņi atklāja ārkārtīgi augsta sprieguma magnētisko lauku. Rādītāji pacēlās līdz pēdējai iespējai. No šahtas dzilēm sāka izplūst violeta, trīcoša gaisma. Pats gaiss it kā pārveidojās. Gaisa slāpeklis un skābeklis, bombar­dēti ar alfa daļiņu miriādēm, saira hēlijā un ūdeņradī.

Daļa brīvā ūdeņraža sadega hiperboloidu staros — pa šahtu zibeņoja uguns mēles — atskanēja īsi sprā­dzieni, kas ļoti atgādināja revolvera šāvienus. Strād­niekiem aizdegās drēbes. Šahtu satricināja kaut kādi uz­plūdi un atplūdi magmas okeānā. Bija redzams, ka tē­rauda kausi un dzelzs daļas apskapst ar pelēksarkanu kārtiņu. Mašīnu dzelzs daļās sākās strauja atomu sair­šana. Daudzi strādnieki tika apdedzināti ar neredzamiem stariem. Tomēr ar agrāko neatlaidību «dzelzs kurmis» turpināja grauzties caur olivīna joslu.

Garins gandrīz neizgāja no šahtas. Tikai tagad viņš sāka saprast sava pasākuma neprātu. Neviens nevarēja pateikt, cik dziļi iesniecās verdošā pazemes okeāna slā­nis, cik kilometru vēl būs jālaužas caur šķidro olivīnu. Skaidrs bija tikai viens — aparāti rādīja, ka zemes cen­trā atrodas ciets magnētisks kodols ar ārkārtīgi zemu temperatūru.

Bija jābaidās, ka šahtas sasaldētais cilindrs, daudz blīvāks nekā šķidrā vide ap to, zemes pievilkšanas spēka ietekmē atrausies un aizslīdēs uz centru. Tiešām, šah­tas sienās sāka parādīties bīstamas plaisas, pa tām šņāk­damas lauzās gāzes. Vajadzēja uz pusi samazināt šah­tas diametru un ierīkot spēcīgus vertikālos nostiprinā­jumus.

Ilgs laiks pagāja, kamēr uzstādīja jaunu «dzelzs kurmi» ar divreiz mazāku diametru. Nomierinošas bija vienīgi vēstis no «Arizonas». Kādu nakti jahta, kas at­kal bija sākusi kreisēt ar pirātu karogu, ielauzās Mel­burnas ostā, aizdedzināja kopras (kokospalmu šķiedras) noliktavas, lai daritu zināmu savu ierašanos, un piepra­sīja piecus miljonus mārciņu. (Iebiedēšanas nolūkā ar staru tika noslaucīts no zemes bulvāris jūras krastā.) Dažās stundās pilsētu atstāja visi iedzīvotāji, naudu sa­maksāja bankas. Pie ostas izejas «Arizonu» sagaidīja angļu stacionārs, kas atklāja uguni. Kad cauri jahtai virs ūdenslīnijas izurbās sešcollīgs šāviņš, tā savukārt pārgāja uzbrukumā un sagraizīja karakuģi gabalos. Kauju komandēja Lamola kundze no hiperboloida torņa.

Šis ziņojums Garinu uzjautrināja. Pēdējā laikā vi­ņam mācās virsū drūmas domas. Ja nu Mancevs ir kļūdījies savos aprēķinos? Tāpat kā pirms gada vien­tuļajā mājā Petrogradas pusē viņa nogurušās smadze­nes meklēja glābšanās iespēju, ja pasākums ar šahtu ciestu neveiksmi.

Divdesmit piektajā aprīlī, stāvēdams «kurmja sis­tēmas» iekšpusē uz loka platformas, Garins novēroja neparastu parādību. No augšas, no piltuves, kur saplūda gāzes, sāka līt dzīvsudraba lietus. Nācās apstādināt hiperboloīdus. Samazināja saldēšanas intensitāti šahtas dzīlēs. Elevatoru kausi, izgājuši caur olivīna iežiem, ta­gad smēla tīru dzīvsudrabu. Nākamais numurs, astoņ­desmit pirmais, Mendeļejeva tabulā pēc dzīvsudraba bija metāls tālijs. Zelts (ar atomsvaru — 197,2 un pēc kārtas — 79) atradās tabulā virs dzīvsudraba.

To, ka notikusi katastrofa un, urbjoties cauri metālu slāņiem, kas nogulušies pēc īpatsvara, zelts nav atrasts, saprata vienīgi Garins un inženieris Šefers. Tā bija ka­tastrofa! Nolādētais Mancevs kļūdījies!

Garins nodūra galvu. Viņš bija gaidījis visu, tikai ne šādu nožēlojamu galu . .. Šefers izklaidīgi pastiepa roku ar plaukstu uz augšu, ķerdams no piltuves krīto­šos dzīvsudraba pilienus. Pēkšņi viņš satvēra Garinu aiz elkoņa un vilka uz stāvajām kāpnēm. Kad viņi bija uzrāpušies augšā, iekāpuši liftā un noņēmuši gumijas ķiveres, Šefers palēcās ar visiem smagajiem zābakiem. Viņa kalsnā, bērnišķīgi vientiesīgā seja staroja priekā.

— Tas taču ir zelts! — viņš iekliedzās caur smiek­liem. — Mēs esam vienkārši aitasgalvas… Zelts un dzīvsudrabs vārās blakus. Kas rodas? Dzīvsudraba zelts!… Redziet! — Viņš pavēra vaļā plaukstu, uz ku­ras gulēja šķidras skrotiņas. Dzīvsudrabam ir zeltaina nokrāsa. Tajā deviņdesmit procentu tīra zelta!

112

Zelts kā nafta pats plūda no zemes. Šahtas padziļi­nāšanas darbus pārtrauca. «Dzelzs kurmis» tika izjaukts un izcelts laukā. Pagaidu fermu nostiprinājumus no­ņēma. To vietā visā šahtas dziļumā nolaida masīvus tē­rauda cilindrus, kuru biezajās sienās atradās dzesēša­nas cauruļu sistēma.

Vajadzēja tikai regulēt temperatūru, lai iegūtu kar­sta tvaika augšup dzīto dzīvsudraba zeltu jebkurā šahtas punktā. Garins aprēķināja, ka pēc tam, kad tē­rauda cilindri būs nolaisti līdz šahtas dibenam, dzīvsud­raba zelts pacelsies visā šahtas augstumā un to varēs smelt tieši virszemē.

Ziemeļaustrumu virzienā no šahtas tika steidzīgi būvēts dzīvsudraba vads. Pils kreisajā spārnā, kas pie­kļāvās lielā hiperboloida torņa pakājei, mūrēja krāsnis un uzstādīja fajansa tīģeļus, kur tvaicēt zeltu.

Sākumā Garins plānoja diennaktī iegūt līdz desmit tūkstošiem pudu zelta, tas ir, līdz simt miljoniem dolāru diennaktī.

«Arizonai» nosūtīja pavēli atgriezties uz salu. La­mola kundze atbildēja ar apsveikumu un pa radio pa­ziņoja visiem, visiem, visiem, ka pārtrauc pirātiskos uzbrukumus Klusajā okeānā.

īsi pirms Vašingtonas konferences atklāšanas San­francisko ostā ienāca pieci okeāna kuģi. Tie miermīlīgi uzvilka Holandes karogu un pietauvojās krastmalā starp tūkstošiem tādu pašu tirdzniecības kuģu plašā un dū­makainā, vasaras saules piestarotā līcī.

Kapteiņi izkāpa krastā. Viss bija kārtībā. Uz kuģiem baltoja izžautas matrožu apakšbikses. Mazgāja klāju. Zināmu izbrīnu muitas ierēdņiem sagādāja krava, kada atradās kuģos ar Holandes karogu. Viņiem paskaidroja, ka piecus kilogramus smagie dzeltenā metala stieņi nav nekas cits kā zelts, kas atvests pārdošanai.

Ierēdņi pasmējās par šādu amizantu joku:

—   Par cik jūs pārdodat zeltu? He!

—   Par pašizmaksu, — atbildēja kapteiņu palīgi. (Uz visiem pieciem kuģiem norisa burtiski viena un tā pati saruna.)

—   Proti?

—   Divarpus dolāri par kilogramu.

—   Zemu vērtējat savu zeltu.

—  Pārdodam lēti, preces netrūkst, — atbildēja kap­teiņu palīgi, sūkdami pīpes.

Ierēdņi tā arī ierakstīja žurnālos — «Krava — dzel­tena metala stieņi, ar nosaukumu zelts». Pasmējās un aizgāja. Bet smieties nebija par ko.

Pēc divām dienām Sanfrancisko rīta laikrakstos, slu­dinājumu nodajā, uz balti dzeltenām afišām, kas bija iz­līmētas uz reklāmu stabiem, un vienkārši ar krītu uz ietvēm parādījās paziņojums:

«Inženieris Pjotrs Garins, uzskatīdams, ka cīņa par Zelta salas brīvību ir pabeigta, un dziļi nožēlodams upu­rus, kādus nesis pretinieks, goddevīgi piedāvā Savienoto Valstu iedzīvotājiem mierīgu tirdzniecisku sakaru sāku­mam piecus ar tīru zeltu piekrautus kuģus. Piecus kilo­gramus smagi zelta stieņi tiek pārdoti par divarpus dolāriem kilogramā. Visi, kas vien vēlas, var iegādāties stieņus tabakas, drogu un piena veikalos, laikrakstu kios­kos, pie zābaku spodrinātājiem un tā tālāk. Lūdzu pār­liecināties, ka zelts, kas man pieietams neierobežotā daudzumā, ir īsts. Ar cieņu. Garins.»

Protams, neviens cilvēks nenoticēja šīm muļķīga­jām reklāmām. Vairums kontraģentu noslēpa zelta stie­ņus. Tomēr pilsēta runāja par Pjotru Garinu, jūras lau­pītāju un leģendāru nelieti, kas atkal traucēja godīgu cilvēku mieru. Vakara avīzes pieprasīja Pjera Garrī linčošanu. Pēc pulksten pieciem vakarā dīkdieņu pūļi de­vās uz ostu un skrejošos mītiņos pieņēma rezolūciju — nogremdēt Garina kuģus un komandas locekļus pakārt pie laternu stabiem. Policisti tik tikko apvaldija pūli.

Pa to laiku ostas iestādes izdarīja izmeklēšanu. Do­kumenti uz visiem pieciem kuģiem bija kārtibā, pašiem kuģiem nevarēja uzlikt sekvestru [34] , jo ipašnieks bija pazistama holandiešu transporta firma. Tomēr iestādes prasīja aizliegt tirgošanos ar stieņiem, jo tas satracināja iedzīvotājus. Bet neviens ierēdnis nespēja pretoties kārdinājumam, kad bikšu kabatās viņam ieslidināja di­vus zelta stieņus. Pēc cietuma, pēc krāsas, pēc svara tas bija visīstākais zelts, kaut vai izstiepies. Jautājumu par tirdzniecību atstāja atklātu, pagaidām notušēja.

Trīsdesmit divās dienas laikrakstu redakcijās kaut kādi nerunigi jūrnieki iestiepa pa maisam ar mīklaina­jiem stieņiem. Pateica tikai: «Dāvana.» Redaktori sa­šuta. Trisdesmit divās redakcijās izcēlās briesmīga brēka. Izsauca juvelierus. Ieteica vērsties pret Pjera Garrī ne­kaunību ar asiņainiem sodiem. Bet stieņi nezin kur pa­zuda no trīsdesmit divu laikrakstu redakcijām.

Pa nakti pilsētā bija izmētāti zelta stieņi tieši uz ietvēm. Pulksten deviņos frizētavās un tabakas veika­los izkāra paziņojumu: «Seit pārdod tīru zeltu par div­arpus dolāriem kilogramā.»

Iedzīvotāji neizturēja.

Visnelāgākais bija tas, ka neviens nesaprata, kāpēc pārdod zeltu par divarpus dolāriem kilogramā. Bet nenopirkt — nozimēja palikt par muļķi. Pilsētā sākās jezga un nekārtības. Tūkstošgalvains pūlis stāvēja ostā pie kuģiem un kliedza: «Stieņus, stieņus, stieņus! .. » Zeltu pārdeva tieši uz kuģu kāpnēm. Šai dienā apstājās tram­vaji un pazemes dzelzceļš. Kantoros un valsts iestādēs valdīja haoss: ierēdņi nevis kārtoja lietas, bet skraidīja pa tabakas veikaliem, lūgdami pārdot kādu stienīti. No­liktavas un veikali netirgojās, pārdevēji aizmuka, pilsētā saimniekoja zagļi un kramplauži.

Klīda baumas, ka zelta daudzums esot ierobežots un vairāk kuģu ar stieņiem nebūšot.

Trešajā dienā visās Amerikas malās sākās zelta drudzīs. Klusā okeāna dzelzceļa līnijas veda uz rietumiem satrauktus, apmulsušus, šaubu tirditus, uzbudinātus lai­mes meklētājus. Vilcieni tika ieņemti ar joni. Sai cilvē­ces muļķības vilni valdīja vislielākais apjukums.

Kā parasti ar novēlošanos no Vašingtonas pienāca valdības rikojums: «Policijas karaspēkam noslēgt pieeju kuģiem, kas atveduši tā saucamo zeltu, komandierus un komandas arestēt, kuģus aizzīmogot.» Pavēle tika izpildīta.

Satracināti ļaudis, kas bija atbraukuši meklēt laimi no citām valsts malām, pametuši darbu, dienestu, lai pie­pildītu saules sakarsētās Sanfrancisko krastmalas, kur viss ēdamais bija iznicināts tikpat kā pēc siseņu bara uzbrukuma, — šie par mežoņiem pārvērtušies cilvēki pārrāva policistu ķēdes, kāvās kā traki ar revolveriem, nažiem, zobiem, sameta krietnu tiesu policistu līcī, at­brīvoja Garina kuģu komandas un izveidoja bruņotu rindu pēc zelta.

Pienāca vēl trīs kuģi no Zelta salas. Tie sāka izkraut stieņus ar celtņiem tieši krastmalā, gāza tos grēdās. Tās bija neizturamas šausmas. Cilvēki trīcēja, skatīdamies uz rindām pēc dārgumiem, kas mirdzēja tieši uz bruģa.

Sai laikā Garina aģenti bija beiguši uzstādit skaļ­ruņus lielo pilsētu ielās. Sestdienā, kad pilsētu iedzīvo­tāji pēc darba fabrikās un kantoros piepildīja ielas, visā Amerikā atskanēja skaļa, ar mežonīgu akcentu, bet ne­parasti pašpārliecināta balss:

«Amerikāņi! Ar jums runā inženieris Garins, tas, kurš izsludināts ārpus likuma, ar kuru biedē bērnus. Amerikāņi, es esmu izdarījis daudz noziegumu, bet tie visi mani veda uz vienu mērķi — cilvēces laimi. Es pie­savinājos zemes stūrīti, niecīgu saliņu, lai uz tās no­vestu līdz galam grandiozu un nebijušu pasākumu. Es nolēmu ielauzties zemes dzīlēs, sasniegt neskartus zelta krājumus. Astoņu kilometru dziļumā šahta ielauzās biezā verdoša zelta slānī. Amerikāņi, ikviens tirgojas ar to, kas viņam ir. Es piedāvāju savu preci — zeltu. Es pelnu desmit centus uz dolāru, pārdodot zeltu par divarpus dolāriem kilogramā. Tas nav daudz. Bet kāpēc man aiz­liedz pārdot rnanu preci? Kur ir jūsu tirdzniecības brī­vība? Jūsu valdība mīda kājām brīvības un progresa svētos pamatus. Es esmu gatavs atlīdzināt kara izdevu­mus. Es atdošu atpakaļ valstij, kompānijām un privātām personām visu naudu, ko «Arizona» pēc kara laika pa­ražām rekvizēja uz kuģiem un bankās. Es lūdzu tikai vienu — ļaujiet man brīvi tirgoties ar zeltu. Jūsu val­dība man to aizliedz, apķīlā manus kuģus. Es paļaujos uz visu Savienoto Valstu iedzīvotāju aizstāvību.»

Skaļruņus policisti iznīcināja tai pašā naktī. Valdība apelēja pie iedzīvotāju saprāta:

«… Lai arī tā ir patiesība, ko ziņoja bēdīgi slave­nais bandīts, izceļotājs no Padomju Krievijas, inženieris Garins. Bet tāpēc jo ātrāk jāaizber ciet šahta Zelta salā, jāiznīcina pati iespēja iegūt neizsmeļamus zelta krāju­mus. Kas notiks ar darba, laimes, dzīves ekvivalentu, ja zeltu sāks rakt kā mālus? Cilvēce nenovēršami at­griezīsies pie pirmatnējiem laikiem, pie maiņas tirdznie­cības, pie mežonības un haosa. Aizies bojā visa ekono­miskā sistēma, iznīks rūpniecība un tirdzniecība. Inže­nieris Garins ir vislielākais provokators, velna kalps. Viņa uzdevums — devalvēt[35] dolāru. Bet to viņš ne­panāks ..

Valdība notēloja drūmu zelta paritēta iznīcināšanas ainu. Taču saprātīgo nebija daudz. Neprāts bija pār­ņēmis visu valsti. Pēc Sanfrancisko parauga pilsētās apstājās dzīve. Vilcieni un miljoni automobiļu joņoja uz rietumiem. Jo tuvāk nāca Klusais okeāns, jo dārgāki kļuva pārtikas produkti. Tos nebija ar ko pievest. Iz­salkušie laimes meklētāji izlaupīja ēdamlietu veikalus. Mārciņa šķiņķa maksāja simt dolāru. Sanfrancisko cil­vēki mira uz ielām. Aiz bada, slāpēm, neciešamās svel­mes kļuva ārprātīgi.

Mezgla stacijās, uz sliežu ceļiem vāļājās līķi — no­galināti vilcienu šturmēšanas karstumā. Pa šosejām, lauku ceļiem, pāri kalniem, līdzenumiem, cauri mežiem vilkās — atpakaļ uz austrumiem — bariņi laimīgo, stiep­dami uz mugurām maisus ar zelta stieņiem. Atpalikušos nosita vietējie iedzīvotāji un bandīti.

Sākās medības uz zelta nesējiem, viņiem uzbruka pat no aeroplāniem.

Valdība beidzot ķērās pie ārkārtējiem līdzekļiem. Pa­lāta votēja likumu par vispārēju mobilizāciju vecumā no septiņpadsmit līdz četrdesmit pieciem gadiem, tos, kas izvairījās no mobilizācijas, nodeva lauku kara tiesai. Ņujorkas nabadzigajos kvartālos apšāva vairākus sim tus cilvēku. Stacijās parādījās apbruņoti kareivji. Vienu otru saķēra, novilka no vagonu platformām, šāva gaisā un cilvēkos. Tomēr vilcieni atstāja stacijas pārpildīti. Dzelzceļi, kas piederēja privātām kompānijām, atrada, ka izdevīgāk ir nelikties ne zinis par valdības rīkojumiem.

Sanfrancisko iebrauca vēl pieci Garina tvaikoņi, un atklātā reidā, visa līča priekšā izmeta enkuru skaistule «Arizona» — «jūru bieds». Tās hiperboloidu aizsardzībā kuģi izkrāva zeltu.

Sādā situācijā pienāca Vašingtonas konferences at­klāšanas diena. Pirms mēneša Amerikai piederēja puse no visas pasaules zelta krājumiem. Tagad, ko tur runāt, Amerikas zelta fonds tika vērtēts tieši divsimt piecdesmit reižu zemāk. Grūtības, milzīgos zaudējumus, izlietās asinis — to vēl varēja kaut kā paciest. Bet ja nu pēkšņi trakajam nelietim Garinam ienāks prātā pārdot zeltu par dolāru vai desmit centiem kilogramā? Vecie sena­tori un palātas locekļi staigāja pa kuluāriem ar šausmās nobālušām acīm. Rūpniecības un finansu karaļi plātīja rokas:

«Tā ir pasaules katastrofa, briesmīgāka nekā sadur­sme ar komētu.»

«Kas ir inženieris Garins?» — jautāja. «Ko īsti viņš grib panākt? Izputināt valsti? Muļķīgi. Nesaprotami… Pēc kā viņš tiecas? Grib kļūt diktators? Lūdzu, ja tu esi pasaulē bagātākais cilvēks. Galu galā mums arī pa­šiem šī demokrātiskā iekārta apnikusi vairāk nekā mar­garīns … Valstī valda nekārtības, laupīšanas, jukas, blēņas, — nudien, lai labāk valsti pārvalda diktators, va­donis ar vilka ķetnām.»

Kad kļuva zināms, ka sēdē ieradīsies pats Garins, publikas konferenču zālē sanāca tik daudz, ka cilvēki kāpa uz kolonām, uz palodzēm. Ienāca prezidijs. Apsē­dās. Klusēja. Gaidīja. Beidzot priekšsēdētājs pavēra muti, un visi, kas atradās zālē, pievērsa skatienus aug­stām, baltām, ar zeltu rotātām durvīm. Tās atvērās.

Ienāca neliela auguma vīrietis, neparasti bāls, ar smailu, melnu bārdiņu, ar melnām, tumšu loku ietvertām acīm. Mugurā viņam bija parasta pelēka žakete, sarkana kra­vate — tauriņš, kājās brūnas kurpes ar biezu zoli, krei­sajā rokā jauni cimdi.

Viņš apstājās, dziji ievilka elpu caur nāsīm. Strupi pamāja ar galvu un sparīgi uzkāpa pa tribīnes pakāpie­niem. Iztaisnojās. Bārdiņa izslējās stāvus. Atbīdīja malā karafi ar ūdeni. (Visā zālē varēja dzirdēt, kā noklunkstēja ūdens, — tik kluss bija.) Spalgā balsī ar mežonīgu izrunu, viņš teica:

—   Džentlmeņi… Es — Garins … Es atnesu pasau­lei zeltu …

Visu zāli satricināja aplausi. Visi kā viens piecēlās un vienā rīklē iebļāvās:

—   Lai dzīvo misters Garins! … Lai dzīvo dikta­tors! …

Aiz logiem miljonu pūlis rēca, dauzīdams taktī pa­zoles:

—   Stieņus! … Stieņus! … Stieņus! …

114

«Arizona» bija nule kā atgriezusies Zelta salas ostā. Jansens ziņoja Lamola kundzei par stāvokli kontinentā. Zoja atradās vēl gultā, starp mežģiņu spilveniem (mazā rīta pieņemšana). Pustumšajā guļamistabā vēdīja asa puķu smarža, kas nāca no dārza. Gar Zojas labo roku nodarbojās manikīre. Otrajā viņa turēja spogulīti un sarunādamās neapmierināti aplūkoja sevi.

—   Bet, mans draugs, Garins šķiras no prāta, — Zoja teica Jansenam, — viņš padara zeltu bezvērtīgu … Viņš grib kļūt ubagu diktators.

Jansens paslepus uzmeta skatienus nupat iekārtotās guļamistabas pasakaini greznajai apdarei. Atbildēja, tu­rēdams cepuri uz ceļgaliem:

—   Garins sarunā ar mani teica, lai jūs neuztrauktos, Lamola kundze. Viņš ne soli neatkāpjas no iecerētās programas. Izmezdams tirgū zeltu, viņš vinnēja kauju.

Nākamajā nedēlā senāts pasludinās viņu par diktatoru. Tad viņš pacels zelta cenu.

—   Kādā veidā? Nesaprotu.

—  Ar likumu aizliegs ievest un pārdot zeltu. Pēc mēneša zelta vertiba būs agrākā. Pārdots nav nemaz tik daudz. Lielāka bija brēka.

—   Bet šahta?

—   Šahta tiks iznīcināta.

Lamola kundze sarauca uzacis. Uzsmēķēja.

—   Neko nesaprotu.

—   Nepieciešams, lai zelta daudzums būtu ierobe­žots, citādi tas zaudēs cilvēka sviedru smaku. Protams, iekāms iznicināt šahtu, tiks sagādāti krājumi ar tādu aprēķinu, lai Garinam piederētu vairāk nekā piecdesmit procentu no visas pasaules zelta daudzuma. Tādējādi pa­ritēts, ja ari tas pazemināsies, tad tikai par dažiem cen­tiem uz dolāru.

—   Lieliski … bet cik viņi asignē manam galmam, manām fantāzijām? Man vajag briesmīgi daudz.

—  Garins lūdza jūs sastādīt tāmi. Likumdošanas kārtībā jums piešķirs tik, cik jūs prasīsiet…

—   Bet vai es zinu, cik man vajag? … Cik tas viss ir muļķīgi. .. Pirmkārt, strādnieku ciemata, darbnīcu, noliktavu vietā tiks uzcelti teātri, hoteļi, cirki. Tā būs brīnumpilsēta … Tilti kā vecos ķīniešu zīmējumos sa­vienos salu ar sēkļiem un rifiem. Tur es uzcelšu peldē­tavas, spēļu paviljonus, ostas jahtām un gaisa kuģiem. Salas dienvidos pacelsies milzīga ēka, kas būs redzama jūdzēm tālu: «Nams, kur atdusas ģēnijs». Es aplaupīšu visus Eiropas muzejus. Es savākšu visu, ko radījusi cil­vēce. Mans mīļais, man galva plīst pušu no visiem šiem plāniem. Es pat sapņos redzu marmora kāpnes, kas iesniecas mākoņos, svētkus, karnevālus …

Jansens izslējās zeltītā krēsliņā:

—   Lamola kundze …

—  Pagaidiet, — viņa nepacietīgi pārtrauca, — pēc trim nedēļām šurp atbrauc mans galms. Visus šos sa­lašņas vajag barot, izklaidēt un savest kārtībā. Es gribu ataicināt no Eiropas divus trīs īstus karaļus un duci tīrasiņu prinču. Mēs atvedīsim ar dirižabli Romas pāvestu.

Es gribu tikt iesvaidīta un kronēta pēc visiem likumiem, lai par mani vairs nesacerētu ielas fokstrotus …

—   Lamola kundze, — Jansens lūdzoši teica, — es neesmu jūs redzējis veselu mēnesi. Kamēr jūs vēl esat brīva. Izbrauksim jūrā. «Arizona» ir uzspodrināta par jaunu. Man gribētos atkal pastāvēt ar jums uz tiltiņa zem zvaigznēm.

—   Nezinu, Jansen, nezinu, — Zoja iebilda, — rei­zēm man liekas, ka laime rodama vienīgi tieksmē pēc laimes … Un vēl — atmiņās … Bet tas paguruma brī­žos … Kādreiz es atgriezīšos pie jums, Jansen… Es zinu, jūs gaidīsiet mani pacietīgi… Atcerieties … Vi­dusjūra, spoži zilga diena, kad es iesvētīju jūs par «Die­višķīgās Zojas» ordeņa komandoru … (Viņa iesmējās un saspieda ar pirkstiem Jansena pakausi.) Bet, ja arī neatgriezīšos, Jansen, vai tad sapņi un ilgas pēc manis — vai tā nav laime? Ak mans draugs, neviens nezina, ka Zelta sala ir tikai sapnis, kas parādījās man kādreiz Vidusjūrā, es aizsnaudos uz klāja un ieraudzīju paceļa­mies no jūras kāpnes un pilis, pilis — citu virs citas, ar terasēm, citu par citu brīnišķīgāku… Un daudz skaistu cilvēku, manu cilvēku, manu, saprotiet. Nē, es nerimšos, kamēr nebūšu uzcēlusi sapnī redzēto pilsētu. Zinu, uzticamais draugs, jūs piedāvājat man sevi, kap­teiņa tiltiņu un jūras tuksnesi manu ārprātīgo murgu vietā. Mīļo mīļo Jansen, ko lai es daru ar sevi?… Man jālidinās šai galvu reibinošajā fantāzijā, kamēr beigs pukstēt sirds …

115

Baltajā mājiņā Zelta salas vientuļā līča krastā visu nakti risinājās dedzīgi strīdi. Šeļga nolasīja steigā uz­mestu uzsaukumu:

«Visas pasaules darbaļaudis! Jums ir zināms, kādi apmēri un sekas bija panikai, kas aptvēra Savienotās Valstis, kad Sanfrancisko ostā ienāca Garina kuģi ar zelta kravu.

Kapitālisms saļodzījās: zelts zaudē savu vērtību, vi­sas valūtas sabrūk vienā rāvienā, kapitālistiem nav ar ko maksāt saviem algotņiem — policijai, soda karaspē­kam, provokatoriem un pērkamiem tautas tribūniem. Visā augumā pacēlies proletāriskās revolūcijas rēgs.

Bet inženieris Garins, kas devis kapitālismam tādu triecienu, vismazāk vēlas to, lai viņa avantūras sekas būtu revolūcija.

Garins nāk pie varas. Garins savā cejā noslauka pie malas kapitālistus, kas vēl pietiekami skaidri nesaprot, ka Garins ir jauns ierocis cīņā pret proletārisko revo­lūciju.

Garins loti ātri vienosies ar lielākajiem kapitālistiem.

Viņi izsludinās Garinu par diktatoru un vadoni. Viņš sagrābs savās rokās pusi pasaules zelta un pavēlēs aiz­bērt šahtu Zelta salā, lai zelta krājumi būtu ierobežoti.

Garins kopā ar lielāko kapitālistu bandu aplaupīs visu cilvēci un padarīs cilvēkus par vergiem.

Visas pasaules darbaļaudis! Pienācis izšķirošās cīņas brīdis. To pasludina Zelta salas Revolucionārā komiteja. Tā pasludina, ka Zelta sala kopā ar šahtu un visiem hiperboloīdiem pāriet visas pasaules revolucionāru rīcībā. Neizsmeļami zelta krājumi kopš šās dienas atrodas darbaļaužu rokās.

Garins ar savu bandu sīvi aizstāvēsies. Jo ātrāk mēs pāriesim uzbrukumā, jo drošāka mūsu uzvara.»

Ne visi Revolucionārās komitejas locekļi atbalstīja šo uzsaukumu: daļa no viņiem svārstījās, nobijušies par pārdrošību — vai izdosies tik ātri sacelt strādniekus? Vai izdosies sadabūt ieročus? Kapitālistiem ir gan flote, gan varenas armijas, gan policija, apbruņota ar kaujas gāzēm un ložmetējiem . . . Vai nebūtu labāk nogaidīt vai vismaz sākt ar vispārēju streiku? .. .

Šeļga, apvaldīdams niknumu, teica svārstīgajiem:

— Revolūcija — tā ir augstākā stratēģija. Bet stra­tēģija — māksla uzvarēt. Uzvar tas, kas pārņem inicia­tīvu savās rokās, kas ir drosmīgs. Mierīgi visu apsvērt jūs varēsiet vēlāk, kad pēc uzvaras nolemsiet aprakstīt nākamajām paaudzēm mūsu uzvaras vēsturi . . . Uzsākt sacelšanos mums izdosies, ja mēs sasprindzināsim visus spēkus. Ieročus mēs iegūsim kaujā. Uzvara ir droša, jo uzvarēt vēlas visa strādājošā cilvēce, bet mēs — tās priekšpulks. Tā spriež boļševiki. Bet boļševiki nepazīst sakāvi.

Pie šiem vārdiem spēcīgs puisis ar zilām acīm — kalnracis, kas visu strīda laiku bija klusējis, izņēma no mutes pīpi.

— Basta! — viņš noteica sulīgā balsī. — Diezgan pļāpāts. Pie darba, zēni! …

116

Sirms liela auguma kambarsulainis livrejas frakā un garās zeķēs nedzirdami ienāca guļamistabā, nolika uz naktsgaldiņa šokolādes tasi un biskvītus, ar klusu švī­koņu atvilka vaļā logu štoras. Garins atvēra acis:

— Papirosu.

No šā krievu paraduma — smēķēt tukšā dūšā viņš nevarēja tikt vaļā, lai gan zināja, ka amerikāņu aug­stākā sabiedrība, kas interesējas par katru viņa soli, kustību, vārdu, saskata šādā smēķēšanā zināmas neti­kumības pazīmi.

Katru dienu publicētajos feļetonos visa Amerikas prese iztaisīja Garina pagātni tīru un skaidru. Ja viņš agrāk dzēris vīnu, tad tikai apstākļu spiests, bet patie­sībā viņš esot alkohola ienaidnieks; visās avīzes apgal­voja, ka viņa un Lamola kundzes iecienītākā nodarbo­šanās atpūtas stundās — lasīt balsī iemīļotās nodaļas no bībeles; viņa nelāgie soļi (notikums Vildaijgā, ķīmisko rūpnīcu uzspridzināšana, amerikāņu eskadras nogremdēšana u. c.) tika izskaidroti — daži ar liktenīgu ne­jaušību, citi ar neuzmanīgu apiešanos ar hiperboloīdu, vismaz lielais cilvēks patiesi un dziļi to nožēlojot un gatavojoties ieiet baznīcas paspārnē, lai galīgi nomaz­gātu no sevis negribētos grēkus (starp protestantu un katoļu baznīcām jau bija sākusies cīņa par Pjotru Garinu), un, beidzot, viņam tika piedēvēta aizraušanās kopš bērnības vismaz ar desmit sporta veidiem.

Izsmēķējis resnu papirosu, Garins pašķielēja uz šo­kolādi. Ja tie būtu vecie laiki, kad viņu uzskatīja par nelieti un laupītāju, viņš pasūtītu sodu un konjaku, lai pa krietnam sapurinātu nervus, bet puspasaules dikta­

toram dzert no rīta konjaku! Tāda neķītrība atstumtu no viņa visu solīdo buržuāziju, kas kā Napoleona gvarde bija sakļāvusies ap viņa troni.

Viebdamies viņš ieņēma malku šokolādes. Kambar­sulainis, kas svinīgās skumjās stāvēja pie durvīm, pa­vaicāja pusbalsī:

—   Vai diktatora kungs atļaus ienākt privātsekretāram?

Garins laiski apsēdās gultā, uzvilka zīda pidžamu.

—   Paaiciniet.

Ienāca sekretārs, cienīgi trīs reizes — pie durvīm, is­tabas vidū un netālu no gultas — paklanījās diktatoram. Novēlēja labu rītu. Mazlietiņ pašķielēja uz krēslu.

—   Sēstieties, — pamāja Garins un tā nožāvājās, ka zobi noklakšķēja.

Privātsekretārs apsēdās. Tas bija viscaur melnā ģēr­bies kalsns vīrietis vidējos gados, ar krunkainu pieri un iekritušiem vaigiem. Viņa acu plaksti allaž bija puspie­vērti. Viņš tika uzskatīts par viselegantāko vīrieti Jau­najā Pasaulē un, kā domāja Pjotrs Petrovičs, bija no­rīkots pie viņa kā lielo finansistu spiegs.

—   Kas jauns? — Garins noprasīja. — Kā zelta kurss?

—   Ceļas.

—   Tomēr lēni. Ko?

Sekretārs melanholiski pacēla plakstus.

—  Jā gausi. Joprojām gausi.

—   Neģēļi.

Garins iebāza basās kājas brokāta kurpēs un sāka soļot pa guļamistabas balto paklāju:

—   Neģēļi, ēzeļi!

Viņa kreisā roka neviļus aizlīda aiz muguras, ar labās rokas īkšķi viņš ieķērās pidžamas bikšu saitēs un tā soļoja ar izspūrušiem, uz pieres noslīdējušiem matiem. Acīm redzot arī sekretāram šis brīdis likās vēsturisks: viņš izslējās krēslā, izstiepa kaklu no stērķelētās apkākIes, liekas, ieklausījās vēstures soļos.

—   Neģēļi! — pēdējo reizi atkārtoja Garins. — Kursa lēno celšanos es uzskatu par neuzticību man. Man! Vai jūs saprotat? Es izdošu dekrētu sodīt ar nāvi tos, kas

tirgojas ar zelta stieņiem… Rakstiet: «No šās dienas ar senāta lēmumu …»

Ticis galā ar dekrētu, Garins izsmēķēja otru papi­rosu. Iemeta smēķa galu pusizdzertajā šokolādes tasē. Noprasīja:

—   Kas vēl jauns? Vai atentāti pret mani nav atklāti?

Gariem pirkstiem ar gariem, nopulētiem nagiem sek­retārs izņēma no portfeļa lapiņu, izlasīja to pie sevis, apgrieza otrādi, atkal apgrieza:

—   Vakar vakarā un šodien pusseptiņos no rīta poli­cija atklājusi vēl divus atentātus pret jums, ser.

—   Ahā! Ļoti labi. Atmaskot presē. Kas tie tādi bija? Ceru, pūlis pats izrēķinājās ar neliešiem? Ko?

—   Vakar vakarā parkā pils priekšā tika aizturēts jauns cilvēks, pēc izskata strādnieks, viņa kabatās at­rasti divi dzelzs uzgriežņi, katrs piecsimt gramu smags. Diemžēl, bija jau vēls, parks pustukšs, un tikai dažiem garāmgājējiem, kas uzzināja par atentātu pret dievināto diktatoru, laimējās vairākas reizes iesist šim nelietim. Viņš ir arestēts.

—  Vai šie garāmgājēji bija privātpersonas vai aģenti?

Sekretāram sāka raustīties plaksti, viņš tikko ma­nāmi pasmīnēja ar mutes kaktiņu visā Ziemeļamerikā vienīgo, neatdarināmo smaidu:

—   Protams, ser, tās bija privātpersonas, godīgi, jums uzticīgi tirgotāji, ser.

—   Uzzināt tirgotāju vārdus, — Garins diktēja, — presē izteikt viņiem manu viskvēlāko atzinību. Tero­ristu sodīt ar visu likuma bardzību. Pēc notiesāšanas es viņu apžēlošu.

—   Otrs slepkavības mēģinājums noticis turpat parkā, — sekretārs turpināja. — Tika aizturēta kāda dāma, kas skatījās uz jūsu guļamistabas logu. Dāmas Tokas somiņā atrasts neliels revolveris.

—   Vai jauniņa?

—   Piecdesmit trīs gadi.

—   Kā izturējās pūlis?

—   Pūlis apmierinājās ar to, ka norāva dāmai ce­puri, salauza lietussargu un samīdīja somiņu. Tāds sa­mērā vājš entuziasms izskaidrojams ar agro rīta stundu un pašas dāmas nožēlojamo izskatu, ieraudzījusi satra­cināto pūli, viņa tūdaļ paģība.

— Izsniegt vecajai vārnai ārzemju pasi un nekavē­joties izvest aiz Savienoto Valstu robežām. Rakstīt presē par šo incidentu būtu muļķīgi. Kas vēl?

Bez piecām deviņos Garins pagāja zem dušas, pēc tam nodeva sevi frizierim un četriem viņa palīgiem. Viņš apsēdās īpašā, tā kā zobārsta krēslā, kas bija pārklāts ar linu palagu, trīsdaļīga spoguļa priekšā. Vienlaikus viņa seja saņēma tvaika vannu, gar abu roku nagiem ar vīlītēm, šķērītēm un zamša spilventiņiem ņirbināja divas blondīnes, gar kāju nagiem — divas izveicīgas mulates. Mati uz galvas atsvaidzināti vairākos tualetes ūdeņos un esencēs, ieveidoti ar cirtojamām šķērēm un sasukāti tā, ka plikums pakausī vairs nav redzams. Bārddzinis, kam bija piešķirts baroneta tituls par apbrī­nojamu meistarību, noskuva Pjotru Petroviču, nopūde­rēja un iesmaržoja seju un galvu ar dažādām smaržām: kaklu — ar rožu dvašu, aiz ausīm — ar šipru, deniņus — ar Vernē buķeti, ap lūpām — ar ābeles zaru (grape apple), bārdiņu — ar visliegāko smaržu «Nokrēsla».

Pēc visām šīm manipulācijām diktatoru varēja ietīt zīdpapīrā, ielikt futrālī un novietot izstādē. Garins ar mokām izturēja līdz galam, viņš izbaudīja šīs manipulā­cijas katru rītu, un avīzēs rakstīja par viņa «ceturtdaļ­stundu pēc vannas». Tur nekā nevarēja darīt.

Tad viņš devās uz garderobi, kur viņu gaidīja divi sulaini un pirmītējais kambarsulainis ar zeķēm, krek­liem, zābakiem un visu citu. Šodien Garins izvēlējās brūnu uzvalku ar lāsojumu. Avīžnieki rakstīja, ka viens no apbrīnojamākiem diktatora talantiem ir māksla izvē­lēties kravati. Vajadzēja padoties un būt modram. Puko­damies Garins izvēlējās kravati pāva spalvu krāsās.

Iedams uz viduslaiku gaumē iekārtoto ēdamistabu, Garins nodomāja:

«Ilgi tas nav izturams. Velns parāvis, tas nu gan ir režīms!»

Pie brokastu galda (atkal ne piliena alkohola) dik­tatoram vajadzēja izskatīt korespondenci. Uz Sevras paplātes gulēja kādas trīssimt vēstules. Košļādams uz­ceptu žāvētu zivi, bezgaršīgu šķiņķi un ūdenī vārītu auzu putru bez sāls (sportistu un tikumisku cilvēku ba­rība no rītiem), Garins uz labu laimi ņēma čaukstošās aploksnes. Atvēra ar netīru dakšiņu, pārskrēja acīm:

«Mana sirds dauzās, aiz satraukuma mana roka tikko jaudā uzvilkt šis rindiņas … Ko jūs nodomāsiet par mani? Ak dievs! Es jās milu. Es iemilēju jūs kopš mirkļa, kad ieraudzīju avizē jūsu portretu. Es esmu jauna. Cienījamu vecāku meita.»

Parasti bija pielikts klāt fotouzņēmums. No fotogrā­fijām (mēneša laikā to sakrājās vairāki desmiti tūkstošu), no šiem purniņiem ar kupliem matiem, nevainīgām acīm un muļķīgiem deguneļiem kļuva briesmīgi, līdz nāvei garlaicīgi. Nostaigāt galvu reibinošu ceļu no Krestovkas salas līdz Vašingtonai, no nekurinātas istabas vientuļā Petrogradas puses namā, kur Garins bija soļojis no viena stūra uz otru stūri, spaidīdams rokas un meklē­dams gandrīz nereālu glābšanās iespēju (bēgšana ar «Bibigondu»), līdz priekšsēdētāja zelta krēslam senātā, kurp viņam jābrauc pēc divdesmit minūtēm . . . Likt pa­saulei sadrebēt šausmās, iegūt pazemes zelta okeānu, iekarot varu pār pasauli — visu vienīgi tāpēc, lai iekļūtu pagalam garlaicīgas filistriskas dzīves lamatās.

— Ka tevi nelabais!

Garins nometa salveti, pabungāja ar pirkstiem. Neko nevar izdomāt. Vairs nav pēc kā tiekties. Sasniegta pati virsotne. Diktators. Varbūt pieprasīt imperatora titulu? Tad jau galīgi nomocīs. Aizbēgt? Kur? Un kāpēc? Pie Zojas? Ak, Zoja! Attiecībās ar viņu izplēnēja pats galve­nais, kas bija radies valgajā, siltajā naktī vecajā viesnīcā Vildaurā. Toreiz, šalkojot lapotnei aiz loga, bija dzimusi visa Garina avantūras fantastika. Toreiz aizrāva tuvās cīņas jūsma. Toreiz nebija grūti pateikt — nolikšu pie tavām kājām pasauli … Un nu Garins ir uzvarētājs. Pasaule — pie kājām. Bet viņš, Garins, pasaules vald­nieks, ēd putru bez sāls, žāvādamies aplūko muļķīgās fizionomijas uz kartītēm. Fantastiskais sapnis, kas bija parādījies Vildaurā, atstāja viņu… Izdod dekrētus, tēlo lielu cilvēku, esi priekšzīmīgs vienmēr un visur . . . Nolāpīts! .. . Labi būtu pieprasīt konjaku . ..

Viņš pagriezās pret sulaiņiem, kas stāvēja netālu no durvīm kā izbāzeņi panoptikā. Tūdaļ divi panāca uz priekšu, viens jautājoši noliecās, otrs izteica: — Diktatora kunga automobilis pie durvīm.

Senātā diktators ienāca, izaicinoši klaudzinādams pa­pēžiem. Apsēdies zelta krēslā, norunāja metāliskā balsī sēdes atklāšanas formulu. Viņa uzacis bija sarauktas, seja pauda enerģiju un apņēmību. Desmitiem aparātu šai brīdī viņu nofotografēja un uzņēma kinolentē.

Šodien senātam bija gods pasniegt Garinam titulus: Lejasvelsas lorda, Neapoles hercoga, Šarleruā grāfa, Milhauzenas barona un Viskrievijas līdzimperatora. No Ziemeļamerikas Savienotajām Valstīm, kur, diemžēl, kā jau demokrātiskā valstī, tituli nepiedienējās, pasniedza goda nosaukumu «Businessman of God», kas tulkojumā nozīmēja — «Tirgonis no dieva žēlastības».

Garins pateicās. Viņš ar baudu uzspļautu virsū visiem šiem tuklajiem, cienījamiem plikpauriem, kas sēdēja vi­ņam pretim amfiteātra zālē ar divrindu logiem. Taču viņš saprata, ka nenospļausies, bet tūdaļ piecelsies un pateiksies.

«Pagaidiet,» viņš domāja, stāvēdams (bāls, maziņš, ar spiču bārdiņu) aplausos dārdošā amfiteātra priekšā, «iesniegšu jums projektu par rasu atlases tīrību un pirmo tūkstoti…» Bet pats juta, ka, iepinies ar rokām un kā­jām izliktajos tīklos un saņēmis šos lordu, hercogu, grāfu un dieva tirgoņu goda nosaukumus, viņš neko ra­dikālu neiesniegs … Turpretī banketā ieradīsies tieši no senāta zāles …

Ielās diktatora automobili apsveica ar kliedzieniem. Bet, ja labāk ieskatījās, — kliedza vienīgi kaut kādi gari zeļļi, līdzīgi pārģērbtiem policistiem, ierēdņiem; Garins klanījās un māja ar citronkrāsas cimdā ievilktu roku. Eh, nebūtu viņš piedzimis Krievijā, nebūtu pārdzīvojis revolūciju, tad brauciens pa pilsētu caur gavilējošu tautu, kas ar saucieniem «hip, hip» un ziedu mešanu izsaka savas uzticamu pavalstnieku jūtas, droši vien sagādātu viņam vislielāko iepriecinājumu. Bet Garins bija saindēts cilvēks. Viņš sirdījās: «Bleķis, bleķis, aizveriet rīkles, nav par ko priecāties.» Viņš izkāpa no mašīnas pie pilsētas domes galvenās ieejas, kur desmiti sieviešu roku (petrolejas, dzelzceļu, konservu un citu karaļu mei­tas) apbēra viņu ar ziediem.

Skriedams augšā pa kāpnēm, Garins sūtīja gaisa skūpstus pa labi un pa kreisi. Zālē iedārdējās muziķa par godu dieva tirgonim. Viņš apsēdās, un apsēdās visi. Sniegbaltais pakavveidīgais galds slīga raibos ziedos, mirdzēja kristālā. Pie katra šķīvja atradās vienpadsmit sudraba naži un vienpadsmit dažāda izmēra dakšiņas (neskaitot karotes, karotītes, omāru pincetes un sparģeļu standziņas). Nedrīkstēja kļūdīties — ar kādu nazi un dakšiņu ko ēst. .

Garins aiz niknuma nošņirkstināja zobus: aristokrati, padomā tikai: no divsimt cilvēkiem, kas sēdēja pie galda, trīs ceturtdaļas kādreiz pārdevuši ielās siļķes, bet nu vi­ņiem bez vienpadsmit dakšiņām nav pieklājīgi ēst! Taču visu acis bija pievērstas diktatoram, un viņš arī šoreiz, pakļaudamies sabiedriskajam spiedienam, uzvedās pie galda priekšzīmīgi.

Pēc bruņurupuču zupas sākās runas. Garins noklau­sījās tās, stāvēdams kājās, ar šampanieša kausu rokā. «Piedzeršos!» — nozibeņoja galvā. Veltīgas pūles.

Divām savām galda biedrēm, pļāpīgām skaistulēm, viņš pat apliecināja, ka vakaros tiešām lasot bībeli.

Starp trešo — saldo un kafiju Garins atbildēja uz runām:

«Kungi, varu, ko esat man dāvājuši, es uzskatu par dieva pirkstu, un manas sirdsapziņas svētākais pienā­kums liek izmantot šo vēsturē nebijušo varu, lai papla­šinātu mūsu tirgus, lai panāktu mūsu rūpniecības un tirdzniecības krāšņu uzplaukumu un apspiestu skrandainā pūļa netikumiskos mēģinājumus gāzt pastāvošo iekārtu …» Un tā tālāk …

Runa atstāja patīkamu iespaidu. Tiesa, tās beigās dik­tators piemetināja, it kā pie sevis trīs enerģiskus vārdus, taču tie bija pateikti nesaprotamā, domājams — krievu, valodā un palika neievēroti. Pēc tam Garins palocījās uz trim pusēm un izgāja, tauru gaudošanas, timpānu dārdoņas un līksmu saucienu pavadīts. Viņš aizbrauca uz mājām.

Pils vestibilā nometa uz grīdas spieķi un platmali (panika starp sulaiņiem, kas metās pacelt), iebāza ro­kas dziļi bikšu kabatās un, nikni izslējis bārdiņu, kāpa augšā pa krāšņo paklāju. Kabinetā viņu gaidīja privātsekretārs.

—   Pulksten septiņos vakarā klubā «Pacific» par godu diktatora kungam notiks vakariņas pie simfoniskā or­ķestra mūzikas.

—  Tā, — Garins noteica. — Kas vēl?

—   Pulksten vienpadsmitos, arī šodien, hoteļa «Indiana» baltajā zālē notiks balle par godu …

—   Telefonējiet uz vienu un otru vietu, ka esmu sa­slimis, pārēdies pilsētas rātsnamā krabjus.

—   Uzdrošinos izteikt bažas, ka šķietamā slimība sa­gādās vēl vairāk rūpju: pie jums nekavējoties ieradīsies visa pilsēta apliecināt līdzjūtību. Turklāt — laikrakstu reportieri. Viņi mēģinās iekļūt pat caur kamīna dūm­vadiem …

—  Jums taisnība. Es braucu. — Garins piezvanīja. — Vannu. Sagatavot vakara apģērbu, regālijas [36] un or­deņus.

Garins apsēdās pie galda (pa kreisi — radiouztvērējs, pa labi — telefoni, pretī — diktafons). Paņēma tīru pa­pīra lapiņu, iemērca spalvu un pēkšņi iegrima domās …

«Zoja,» viņš sāka rakstīt krieviski stingriem, lieliem burtiem, «mans draugs, tikai jūs vienīgā spējat saprast, cik briesmīgu muļķību esmu izdarījis…»

Bez ceturkšņa astoņos Garins steidzīgi piegāja pie galda. Viņš bija frakā, ar zvaigznēm, regālijām un lentu pār vesti. Atskanēja spalgi signāli no radiouztvērēja, kas vienmēr bija noskaņots uz Zelta salas stacijas vilni. Garins uzlika austiņas. Zojas balss, skaidra, bet nedzīva, it kā no citas planētas, atkārtoja krieviski:

— Garin, mēs esam pagalam … Garin, mēs esam pagalam … Salā sacelšanās. Lielais hiperboloīds sa­grābts … Jansens ir ar mani… Ja izdosies, — bēgsim ar «Arizonu».

Balss pārtrūka. Garins stāvēja pie galda, nenoņem­dams austiņas. Privātsekretārs ar Garina cilindru un spieķi gaidīja pie durvīm. Uztvērējā atkal atskanēja signāli. Bet nu jau cita — skarba vīrieša balss ierunājās angliski:

«Visas pasaules darbaļaudis. Jums ir zināms, kādi ap­mēri un sekas bija panikai, kas aptvēra Savienotās Val­stis …»

Noklausījies līdz beigām Šeļgas uzsaukumu, Garins noņēma austiņas. Nesteigdamies ar greizu smīnu aiz­smēķēja cigāru. No galda atvilktnēm izņēma žūksni simtdolāru papīrīšu un niķelētu aparātu, kas atgādināja revolveri ar resnu stobru: tas bija viņa pēdējais izgudro­jums — kabatas hiperboloīds. Ar uzacu kustību pasauca tuvāk privātsekretāru.

—   Dodiet rīkojumu sagatavot ceļojumu mašīnu.

Sekretāram pirmo reizi pa visu šo laiku pacēlās plak­sti, rudās acis dzeldoši pavērās Garinā:

—   Bet diktatora kungs …

—   Klusēt. Nekavējoties paziņot karaspēka priekšnie­kam, pilsētas gubernatoram un civilajām varas iestā­dēm, ka no pulksten septiņiem tiek ieviests karastāvok­lis. Vienīgais līdzeklis pret nekārtību cēlājiem pilsētā — nošaušana.

Sekretārs acumirklī nozuda aiz durvīm.

Garins piegāja pie trīsdaļīgā spoguļa. Viņš bija regālijās un zvaigznēs, bāls, līdzīgs vaska lellei no panoptikuma. Viņš ilgi raudzījās uz sevi, un pēkšņi viena acs pati no sevis ironiski piemiedzās … «Ņem kājas pār pleciem, Pjer Garrī, ņem ātrāk kājas pār pleciem,» viņš čukstus pateica pats sev.

117

Notikumi Zelta salā sākās divdesmit trešā jūnija pievakarē. Visu dienu plosījās okeāns. Negaisa mākoņi dzinās no dienvidrietumiem. Debesis sprēgāja ugunīgos zibšņos. Ūdens putekļi blīvā miglā vēlās pār visu salu.

Dienas beigās negaiss pārgāja, zibeņi dzalkstīja tālu okeānā, bet vējš ar tādu pašu spēku lieca pie zemes ko­kus, nošķieba augstos laternu stabus, rāva nost vadus, noplēsa un aiznesa kā bezveidīgus karogus baraku jum­tus, svilpa un gaudoja pār visu salu ar tādu sātanisku niknumu, ka viss dzīvais slēpās pa mājām. Ostā brak­šķēja pietauvotie kuģi, vairākas liellaivas tika norautas no enkuru ķēdēm un aizdzītas okeānā. Kā pludiņš viena pati nelielā ostā, iepretim pilij, viļņos lēkāja «Arizona».

Salas iedzīvotāji pēdējā laikā bija stipri pārvērtu­šies. Darbi šahtā vairs nenotika. Lamola kundzes gran­diozā celtniecība vēl nebija sākusies. No sešiem tūksto­šiem strādnieku palika apmēram pieci simti. Pārējie, ap­krāvušies ar zeltu, atstāja salu. Strādnieku ciemata tuk­šās barakas jauca nost, izlīdzināja zemi nākamajām celtnēm.

Gvardiem galīgi nebija ko darīt šai mierīgajā zemes stūrītī. Bija pagājis tas laiks, kad balti dzeltenie sarg­suņi rēgojās ar šautenēm uz klintīm, soļoja gar dzeloņ­drātīm, daudznozīmīgi klikšķinādami aizslēgus. Gvardi sāka žūpot. Ilgojās pēc lielām pilsētām, lepniem resto­rāniem. Pieprasīja atvaļinājumu, draudēja ar dumpi. Taču Garins bija devis stingru rīkojumu — nekādu at­vaļinājumu. Lielā hiperboloida stobrs pastāvīgi bija no­mērķēts uz gvardu kazarmām.

Kazarmās spēlēja uz velna paraušanu. Maksāja ar vekseļiem, jo zelts, kas gulēja grēdās pie kazarmām, vi­siem bija apnicis kā rūgta nāve. Spēlēja uz ieročiem, uz apkošļātām pīpēm, uz veca konjaka pudelēm vai arī — «gāz pa purnu». Pievakarē kazarmās visi bija apdzērušies kā lopi. Ģenerālis Subotins vairs nevarēja uzturēt ne vien disciplīnu — ko nu par to, — bet pat elementāru pieklājību.

— Virsnieku kungi, kauns, — katru vakaru virsnieku ēdnīcā dārdēja ģenerāļa Subotina balss, — tā pagrimt, virsnieku kungi!

Nekāda ietekmēšana nelīdzēja. Bet nekad vēl nebija notikusi tik traka žūpošana kā vētras dienā divdesmit trešajā jūnijā. Vēja gaudošana pamodināja gvardos me­žonīgas skumjas, uzvilnīja senas atmiņa, iesmeldzās vecās rētas. Ūdens putekļi kā lietus lāses sitās logu rū­tīs. Dunēja un dārdēja debesu artilērijas viesuļuguns. Drebēja sienas, uz galdiem šķindēja glāzes. Gvardi pie gariem galdiem, uzlikuši uz tiem elkoņus, atspieduši bra­šās galvas, nesukātas, nemazgātas, dziedāja ienaidnieka dziesmu: «Eh ābolīti . ..» Un šī dziesma, velns zina no kādas tālas dzīves atmaldījusies šai viļņu klaidā iemes­tajā saliņā, šķita kā dzimtās zemes sāls šķipsniņa. Asa­rās mirka noreibušās galvas. Ģenerālis Subotins ietek­mēdams aizsmaka, pasūtīja visus uz elli un piedzērās ari pats.

Revolucionārās komitejas izlūkdienests (Ivana Guseva personā) ziņoja par smago stāvokli pretinieka ka­zarmās. Pēc sešiem vakarā Šeļga ar pieciem spēcīgiem kalnračiem aizgāja līdz virssardzei (pretim kazarmām) un sāka lamāties ar diviem iedzērušiem sargiem, kas stāvēja pie šauteņu stata. Sargi zaudēja modrību, pēkšņi tika notriekti zemē, atbruņoti un sasieti. Šeļga ieguva simt šauteņu. Tās tūdaļ izdalīja strādniekiem, kas tuvo­jās ar pārskrējieniem no laternas uz laternu, slēpdamies aiz kokiem un krūmiem, rāpodami pāri zālājiem.

Simt cilvēki ielauzās kazarmās. Izcēlās neiedomājama jezga, gvardi sagaidīja uzbrucējus ar pudelēm un ķeb­ļiem, atkāpās, organizējās un atklāja revolveru uguni. Uz kāpnēm, gaiteņos, guļamtelpās iedegās kauja. Skaid­rie un piedzērušies kāvās tuvcīņā. Pa izdauzītajiem lo­giem izlauzās mežonīgi bļāvieni. Uzbrucēju bija maz — viens pret pieciem, bet viņi ar tulznainajām dūrēm maltin mala mīkstčaulainos balti dzeltenos. Atsteidzās pa­pildspēki. Gvardus sāka mest laukā pa logiem. Vairā­kās vietās izcēlās ugunsgrēks, kazarmas ietina dūmi.

118

Jansens skrēja pa tukšām, neapgaismotām pils ista­bām. Dārdēdamas un šņākdamas pret verandu gruva krasta bangas. Auroja vējš, drebinādams logu rāmjus. Jansens sauca Lamola kundzi, ieklausījās šausminošajā trauksmē.

Viņš metās lejā uz Garina istabām, drāzās septiņ­jūdžu soļiem pa kāpnēm. Apakšā bija dzirdami šāvieni, atsevišķi kliedzieni. Viņš iemeta skatienu iekšējā dārzā. Tukšs, nevienas dzīvas dvēseles. Pretējā pusē, zem efe­jām apaugušās arkas, no ārpuses lauzās vārtos. Kā viņš bija varējis gulēt tik dziļā miegā, ka uzmodās tikai no lodes, kas izurbās caur loga rūti? Vai Lamola kundze būtu aizbēgusi? Varbūt nogalināta?

Jansens uz labu laimi atrāva kādas durvis. Iegāja. Četras gaišzilas bumbas un piektā, kas karājās pie mo­zaīkas griestiem, apgaismoja ar aparātiem piekrautus galdus, marmora plāksnes ar mērinstrumentiem, lako­tas kastes un skapīšus ar katodlampām, dinamo vadus, ar plāniem noklātu rakstāmgaldu. Tas bija Garina ka­binets. Uz paklāja bija nomests saņurcīts mutauts. Jan­sens sakampa to, tas dvesmoja pēc Lamola kundzes smaržām. Tad viņš atcerējās, ka no kabineta uz lielā hiperboloida liftu ved pazemes eja un kaut kur tepat jā­būt slepenām durvīm. Lamola kundze, protams, tūlīt pēc pirmajiem šāvieniem būs steigusies uz torni, — kā to varēja aizmirst!

Viņš aplaida skatienu visapkārt, meklēdams slepenās durvis. Pēkšņi atskanēja plīstošu stiklu šķindas un soļu dipoņa, aiz sienas sasaucās steidzīgas balsis. Ielauzu­šies pilī. Bet kāpēc kavējas Lamola kundze? Viņš pie­steidzās pie kokgriezumiem rotātām divviru durvīm un aizslēdza tās. Izvilka revolveri. Liekas, visu pili piepil­dīja soļi, balsis, kliedzieni.

—  Jansen!

Viņa priekšā stāvēja Lamola kundze. Viņas nobālušās lūpas kustējās, bet Jansens nedzirdēja, ko viņa teica. Viņš raudzījās Zojā, smagi elpodams.

—  Mēs esam pagalam, Jansen, mēs esam paga­lam! — viņa atkārtoja.

Mugurā viņai bija melna kleita. Rokas šauras un sa­žņaugtas, piespiestas pie krūtīm. Acis satrauktas kā zila vētra. Lamola kundze teica:

—   Lielā hiperboloida lifts nedarbojas, lifts pacelts pašā augšā. Tornī kāds sēž. Viņi uzkāpuši no ārpuses pa spraišļiem … Esmu pārliecināta, ka tas ir mazais Gu­sevs …

Noknikšķinājusi pirkstus, viņa raudzījās uz kokgrie­zumiem rotātajām durvīm. Viņas uzacis saraucās. Aiz durvīm trakā ātrumā aizdipēja desmiti kāju. Atskanēja mežonīgs bļāviens. Kņada. Steidzīgi šāvieni. Lamola kundze aši apsēdās pie galda, nospieda slēdzi: mīksti iedūcās dinamo, violeti iemirdzējās bumbierveidīgās lam­pas. Ieklabējās kloķis, sūtīdams signālus.

—  Garin, mēs esam pagalam … Garin, mēs esam pagalam … — viņa ierunājās, noliekusies pār mikrofona sietiņu.

Pēc minūtes kokgriezumiem rotātās durvis nobrak­šķēja no dūru un kāju sitieniem.

—   Atveriet durvis! Ver vaļā! … — atskanēja balsis.

Lamola kundze satvēra Jansenu pie rokas, aizvilka

pie sienas un ar kāju nospieda kokgriezuma grieztulu pie pašas grīdas. Ar audumu apvilkts panelis starp di­vām puskolonām nedzirdami ieslīdēja dziļumā. Lamola kundze un Jansens pa slepeno atveri nozuda pazemes ejā. Panelis atgriezās agrākajā vietā.

Pēc negaisa īpaši spoži mirdzēja un mirguļoja zvaig­znes virs saviļņotā okeāna. Vējš gāza nost no kājām. Augstu uzšļakstīja krasta bangas. Dārdēja akmeņi. Okeāna troksnī ielauzās šāvieni. Lamola kundze un Jan­sens, slēpdamies aiz krūmiem un klintīm, bēga uz zie­meļu līci, kur vienmēr stāvēja motorkuteris. Pa labi kā melna siena pacēlās pils, pa kreisi — viļņi, baltas putu krēpes un tālumā — lēkājošās «Arizonas» uguntiņas. Aiz muguras debesīs iesniecās lielā hiperboloīda režģotais siluets. Tā galotnē bija gaisma.

—   Skatieties! — skrējienā pagriezusies un pametusi ar roku uz torņa pusi, iesaucās Lamola kundze. — Tur gaisma! Tā ir nāve!

Viņa noskrēja pa slīpo nogāzi līča krastmalā, kas bija aizsargāta pret viļņiem. Seit, pie kāpnēm, kas veda uz pils verandu, pie nelieliem boniem zvalstījās kuterītis. Zoja ielēca tajā, aizskrēja uz pakaļgalu un trīcošām rokām ieslēdza starteri.

—  Ātrāk, ātrāk, Jansen!

Kuteris bija pietauvots ķēdē. Iebāzis gredzenā revol­vera stobru, Jansens lauza vaļā atslēgu. Augšā, verandā, ar troksni atsprāga durvis, iznāca apbruņoti vīri. Jan­sens nometa revolveri un satvēra ķēdi pie pamatnes. Viņa

muskuļi noņirkstēja, kakls pietūka, no blūzes apkakles iztrūka āķītis. Pēkšņi izšāva ieslēgtais motors. Cilvēki, kas stāvēja uz terases, metās pa kāpnēm lejā, vicinādami ieročus, saukdami: «Stāt! stāt!»

Ar pēdējo spēku piepūli Jansens izrāva ķēdi, iegrūda rūcošo kuteri tālu viļņos un četrrāpus aizsteidzās gar bortu pie stūres.

Apmetis asu loku, kuteris aizšāvās uz šauro līča iz­eju. Nopakaļ nozibēja šāvieni.

—   Trapu, sālītie velni! — ierēcās Jansens no kutera, kas lēkāja pie «Arizonas» borta. — Kur vecākais palīgs? Guļ! Pakāršu!

—   Seit, šeit kaptein. Klausos, kaptein.

—  Cērt pušu ķēdes! Iedarbini motorus! Pilnu gāzi! Nodzēs ugunis!

—   Klausos, klausos, kaptein.

Lamola kundze uzkāpa pirmā pa virvju kāpnēm. Pārliekusies pār bortu, viņa ieraudzīja, ka Jansens pū­las piecelties, atkrīt kaut kā uz sāniem un krampjaini ķer pasviesto tauvas galu. Vilnis apklāja viņu kopā ar kuteri, tad atkal iznira viņa sprauslājošā seja, savaikstīta sāpju grimasē.

—  Jansen, kas jums kaiš?

—   Esmu ievainots.

Četri matroži nolēca uz kutera, pacēla Jansenu, uz­nesa uz borta. Uz klāja viņš nokrita, satvēris sānus, zau­dēja samaņu. Viņu aiznesa uz kajīti.

Pilnā gaitā, šķeldama viļņus, ierakdamās ūdens bez­dibeņos, «Arizona» traucās prom no salas. Komandēja vecākais palīgs. Lamola kundze stāvēja līdzās viņam uz tiltiņa, ieķērusies margās. No viņas straumēm tecēja ūdens, drēbes bija pielipušas miesai. Viņa skatījās, kā iekvēlojās blāzma (dega kazarmas) un melni, uguns spi­rālēm sašvīkāti dūmi pārklāj salu. Tad viņa acīm redzot kaut ko pamanīja, satvēra komandieri aiz piedurknes:

—   Grieziet uz dienvidrietumiem …

—   Seit rifi, kundze.

—   Klusēt, nav jūsu darīšana! … Stūrējiet tā, lai sala būtu aiz kreisā borta.

Viņa skrēja pie hiperbololda režģotā torņa. Ūdens gāzma, veldamās no piķa pāri klājam, apklāja Lamola kundzi, notrieca no kājām. Matrozis saķēra viņu slapju un satracinātu aiz niknuma. Viņa izrāvās, uzrāpās tornītl.

Uz salas, augstu virs ugunsgrēka dūmiem, mirdzēja žilbinoša zvaigzne: tur darbojās lielais hiperboloīds, meklēdams «Arizonu».

Lamola kundze nolēma pieņemt kauju, jo tik un tā, lai cik ātri brauktu, nav iespējams izbēgt no stara, kas sniedzas no torņa daudzas jūdzes tālu. Stars sākumā taustījās pa zvaigznēm, pa horizontu, dažās sekundēs apvilkdams pa apli četrsimt kilometru. Bet nu tas neat­laidīgi pārmeklēja okeāna rietumu sektoru, skrēja pa viļņu galotnēm, un stara ceļu iezīmēja biezi tvaika mutuļi.

«Arizona» brauca pilnā gaitā septiņu jūdžu attālumā no krasta. Ierakdamās līdz mastiem putojošā ūdenī, kā čaumala uzlidoja viļņa galotnē, un tad Lamola kundze no režģotā tornīša raidīja uz salu atbildes staru. Jau uzliesmoja dažas koka celtnes. It kā gigantisku plēšu uzpūsti, padebešos uzvirmoja dzirksteļu kūļi. Blāzma plaiksnījās pār visu melno, vētras sabangoto okeānu. Brīdī, kad «Arizona» pacēlās viļņa galotnē, no salas tika pamanīts jahtas siluets, un dzeldoši balta adata sāka lē­kāt pa kuģi, pātagodama no augšas uz leju, līčločiem, un sitieni, pavisam tuvu, nākdami virsū, krita gan aiz kuģa, gan priekšā.

Zojai šķita, ka žilbinošā ^zvaigzne dur viņai taisni acīs, un viņa pati centās ieurbties ar aparāta stobru šai zvaigznē uz tālā torņa. Mežonīgi kauca «Arizonas» skrū­ves, pakaļgals iznāca laukā no ūdens, un kuģis jau sāka svērties ar priekšgalu uz leju, slīdēdams nost no viļņa. Sai brīdī stars sataustīja mērķi, pacēlās, sadurstījās it kā nomērķēdams un nešaubīdamies sāka krist uz jah­tas profilu. Zoja aizvēra acis. Droši vien visiem, kas bija uz borta šās divkaujas liecinieki, pamira sirds.

Kad Zoja atvēra acis, viņas priekšā rēgojās ūdens siena, bezdibenis, kurā ieslīdēja «Arizona». «Tā vēl nav nāve,» nodomāja Zoja. Noņēma rokas no aparāta, un viņas rokas nokarājās bez spēka.

Kad kuģis atkal sāka pacelties uz viļņa muguras, kļuva-skaidrs, kāpēc nāve pagājusi garām. Milzīgi dūmu mākoņi sedza visu salu un torni — droši vien bija eks­plodējušas naftas cisternas. Dūmu aizsegā «Arizona» varēja mierīgi aizbraukt prom.

Zoja nezināja, vai viņai izdevies nogāzt lielo hiperboloīdu vai arī zvaigzne nav redzama aiz dūmiem. Bet vai tagad tas nav vienalga . .. Viņa -ar grūtībām nokāpa no tornīša. Turēdamās pie takelāžas, aizkļuva līdz kajī­tei, kur aiz ziliem aizkariņiem smagi elpoja Jansens. Atkrita krēslā, uzrāva vaska sērkociņu, aizsmēķēja.

«Arizona» devās uz ziemeļrietumiem. Vējš pierima, bet okeāns aizvien vēl bija nemierīgs. Vairākreiz dienā jahta raidīja norunātus signālus, lai uzņemtu sakarus ar Garinu, un simttūkstoš radiouztvērējos visā pasaulē at­skanēja Zojas balss: «Ko darīt, kurp braukt? Mēs atro­damies uz tāda un tāda platuma un garuma grada. Gai­dām norādījumus.»

Okeāna tvaikoņi, uztvēruši šo radiogramu, steidzās pamukt tālāk no briesmīgās vietas, kur atkal parādīju­sies «Arizona» — «jūru bieds».

119

Degošas naftas mākoņi ietina Zelta salu. Pēc orkāna iestājās bezvējš, un melni dūmi kāpa skaidrajās debesīs, mezdami pār okeāna ūdeņiem milzīgu vairākus kilomet­rus garu ēnu.

Sala likās izmirusi, un tikai šahtas malā, kā vien­mēr, bez apstājas skrapstēja elevatoru kausi.

Pēc tam klusumā atskanēja muziķa: svinīgs, lēns maršs. Caur dūmu miglu varēja saskatīt kādus divsimt cilvēkus:, viņi gāja, pacēluši galvas, viņu sejas bija skar­bas un apņēmīgas. Priekšgalā četri nesa kādu sarkanā karogā ietītu priekšmetu. Viņi uzkāpa uz klints, kur pa­cēlās lielā hiperboloīda stiegrotais tornis, un nolika tā pakājē gareno vīstokli.

Tās bija Ivana Guseva mirstīgās atliekas. Viņš bija kritis vakardienas kaujā pret «Arizonu». Kā kaķis

uzrāpies tornī pa ārējiem režģotajiem spraišļiem, viņš ieslēdza lielo hiperboloidu, sataustīja «Arizonu» starp milzīgajiem viļņiem.

Uguns šautra no «Arizonas» dejoja pa salu, aizde­dzinādama ēkas, nogriezdama laternu stabus, kokus. «Odze,» čukstēja Ivans, pagriezdams aparāta stobru un, tāpat kā rakstu darbu stundā, kad Taraškins viņam bija mācījis zinības, palīdzēja sev ar mēli.

Viņš notvēra «Arizonu» fokusā un trieca ar staru pa ūdeni kuģa aizmugurē un priekšā, tuvinādams leņķi. Traucēja dūmu mākoņi, kas cēlās no degošajām cister­nām. Pēkšņi stars no «Arizonas» pārvērtās žilbinošā zvaigznē un tā spīguļodama iedzēla Ivanam acīs. Stara caururbts, viņš saļima uz liela hiperboloida apvalka …

— Dusi mierīgi, Vaņuša, tu nomiri kā varonis, — teica Šeļga. Viņš noslīga ceļos pie Ivana, pacēla karoga malu un noskūpstīja zēnu uz pieres.

Taures sāka spēlēt, un divsimt cilvēku balsis dziedāja «Internacionāli».

Pēc kāda brīža no melno dūmu mutuļiem izlidoja spē­cīgs divmotoru aeroplāns. Uzņemdams augstumu, tas pagriezās uz rietumiem …

120

—   Visi jūsu rīkojumi izpildīti, direktora kungs… Garins aizslēdza izejas durvis, piegāja pie sekla

grāmatu skapja un novilka ar roku pa labi no tā. Sekretārs noteica ar smīnu:

—   Slepenā durvju poga atrodas kreisajā pusē, dikta­tora kungs…

Garins aši uzmeta sekretāram savādu skatienu. No­spieda pogu, grāmatu skapis bez trokšņa atvirzījās sā­ņus, atklādams šauru ieeju pils slepenajās istabās.

—   Lūdzu, — teica Garins, piedāvādams sekretāram doties tur pirmajam. Sekretārs nobāla, Garins ar ledainu pieklājību pacēla stara revolveri viņa pieres augstumā. — Prātīgāk būs paklausīt, sekretāra kungs …

Durvis no kapteiņa kajītes bija līdz galam vajā. Gultā gulēja Jansens.

Jahta tikko kustējās. Klusumā varēja dzirdēt šļakstam viļņus pret bortu.

Jansena vēlēšanās bija piepildījusies: viņš atkal bija okeānā viens ar Lamola kundzi. Viņš zināja, ka nomirs. Vairākas dienas cīnījās par dzīvību — lodes trāpījums vēderā — un, beidzot, aprima. Raudzījās zvaigznēs pa atvērtajām durvīm, no kurienes ieplūda mūžības gaiss.

No ārpuses, uzmezdama ēnu uz zvaigznēm, ienāca Lamola kundze. Noliecās pār Jansenu. Pavaicāja čuk­stus, kā viņš jūtas. Viņš atbildēja ar plakstu kustību, un Zoja saprata, ko viņš gribēja teikt — «Es esmu lai­mīgs, ka tu esi ar mani». Kad Jansenam, vairākas rei­zes, iekampdamas gaisu, krampjaini pacēlās krūtis, Zoja apsēdās pie gultas un nekustējās. Laikam skumjas do­mas klimta viņas galvā.

— Mans draugs, mans vienīgais draugs, — viņa ieru­nājās ar klusu izmisumu, — jūs vienīgais pasaulē mani mīlējāt. Jums vienīgajam es biju dārga. Jūsu vairs ne­būs … Kāds saltums, kāds saltums …

Jansens neatbildēja, tikai ar plakstu kustību it kā ap­liecināja tuvo saltumu. Zoja redzēja, ka viņa deguns kļuva smails, lūpas savilktas tikko jaušamā smaidā. Vēl nesen viņa seja kvēloja sārtumā, bet tagad bija kā no vaska. Zoja pagaidīja vēl daudzas minūtes, tad ar lū­pām pieskārās viņa rokai. Bet Jansens vēl nebija miris. Lēni pavēra acis, atlipināja lūpas. Zojai likās, ka viņš pateica: «Labi. ..»

Pēc tam viņa seja izmainījās. Zoja novērsās un uz­manīgi aizvilka ciet zilos aizkariņus.

122

Sekretārs — viselegantākais vīrietis Savienotajās Valstīs — gulēja uz mutes, iekrampējies ar sastinguša­jiem pirkstiem paklājā: viņš nomira acumirklīgi, nepa­guvis iekliegties. Garins, kodīdams trīcošās lūpas, lēni

bāza kabatā stara revolveri. Tad piegāja pie zemām tē­rauda durvīm. Uzgrieza uz vara diska vienīgi viņam zi­nāmu burtu kombināciju — durvis atvērās. Viņš iegāja dzelzsbetona istabā bez logiem.

Tas bija diktatora personīgais seifs. Bet zelta vai do­kumentu. vietā šeit glabājās kaut kas Garinam vēl vēr­tīgāks: no Eiropas atvestais un sākumā slepeni turētais Zelta salā, pēc tam šeit, slepenajās pils istabās, Garina trešais dubultnieks — krievu emigrants, barons Korfs, kas bija pārdevis sevi par milzīgu naudu.

Viņš sēdēja ādas krēslā, uzcēlis kājas uz zeltīta gal­diņa, kur stāvēja vāzes ar augļiem un saldumiem (dzert viņam nebija atļauts). Uz grīdas mētājās grāmatas — angļu kriminālromāni. Aiz garlaicības barons Korfs spļāva ķiršu kauliņus televīzijas aparāta apaļajā ekrāna, kas atradās trīs metrus atstatu no viņa krēsla.

—   Beidzot, — viņš noteica, laiski pagriezdamies pret ienākušo Garinu. — Kur jūs, velns parāvis, bijāt iekri­tis? … Klausieties, vai ilgi vēl jūs marinēsiet mani šai pagrabā? Nudien, es labāk badojos Parīzē.

Atbildes vietā Garins norāva no sevis lentu, nometa fraku ar ordeņiem un regālijām.

—   Ģērbieties nost!

—   Kāpēc? — jautāja barons Korfs ar zināmu ziņkāri.

—   Dodiet šurp savas drēbes.

—   Kas noticis?

—  Arī pasi un visus dokumentus… Kur jūsu bār­das nazis?

Garins apsēdās pie tualetes galdiņa. Neieziepējis vaigus, viebdamies aiz sāpēm, ātri noskuva ūsas un bārdu.

—   Starp citu, blakusistabā guļ kāds cilvēks. Atce­rieties — tas ir jūsu privātsekretārs. Kad viņu sāks mek­lēt, varat pateikt, ka esat nosūtījuši viņu ar slepenu uz­devumu … Vai saprotat?

—   Kas noticis, es jautāju? — ierēcās barons Korfs, ķerdams gaisā Garina bikses.

—   Es iziešu no šejienes pa slepenu eju uz parku pie savas mašīnas. Jūs noslēpiet sekretāru kamīnā un do­dieties manā kabinetā. Nekavējoties izsauciet pa telefonu

Rollingu. Ceru, ka jūs labi atceraties visu manas dikta­tūras mehānismu? Es, pēc tam mans pirmais vietnieks — slepenpolicijas priekšnieks, pēc tam mans otrais viet­nieks — propagandas nodaļas priekšnieks, pēc tam māns trešais vietnieks — provokāciju nodaļas priekš­nieks. Pēc tam trīs simtu slepenā padome, priekšgalā atrodas Rollings. Ja jūs vēl neesat palicis pilnīgs idiots, tad jums to vajadzēja iekalt kā savus piecus pirkstus … Velciet taču nost bikses, lai nelabais jūs parautu! Rollingam pa telefonu pasakiet, ka jūs, tas ir, Pjers Garrī, stājaties policijas un karaspēka priekšgalā. Jums nāksies krietni pakarot, mīļais …

—   Piedodiet, ja nu Rollings pēc balss pazīst, ka tas neesat jūs, bet es …

—   Ā! Galu galā viņiem par to nospļauties… Ka tik būtu diktators …

—   Piedodiet, piedodiet, — tātad no šā brīža es pār­vēršos par Pjotru Petroviču Garinu?

—   Vēlu panākumus. Izbaudiet neierobežoto varu. Visas instrukcijas uz rakstāmgalda … Es — pazūdu …

Garins tāpat kā pirmīt spoguļa priekšā piemiedza ar aci savam dubultniekam un nozuda aiz durvīm.

Tiklīdz Garins viens slēgtā mašīnā iejoņoja pilsētas centrālajās ielās, vairs nebija nekādu šaubu: viņš laikus devis kājām ziņu. Strādnieku rajonos un priekšpilsētās dūca simttūkstošgalvaini pūļi… Sur tur jau plīvoja re­volūcijas karogi… Šķērsām ielām barikādēs steidzīgi tika sagāzti autobusi, pa logiem izmestas mēbeles, durvis, laternu stabi, čuguna restes.

Garina pieredzējusī acs ievēroja, ka strādnieki ir labi apbruņoti … Smagajos automobiļos, kas lauzās caur pūli, izvadāja ložmetējus, granātas, šautenes… Tas, bez šaubām, bija Šeļgas darbs …

Pirms dažām stundām Garins būtu ar pilnu pārlie­cību raidījis karaspēku pret sacelšanās dalībniekiem. Bet nu viņš tikai nervozi spieda 'mašīnas pedāli, joņodams starp lāstiem un kliedzieniem: «Nost ar diktatoru! Nost ar trīs simtu padomi!»

Hiperboloīds atradās Šeļgas rokās. Par to zinaja, par to kliedza sacēlusies tauta. Šeļga atskaņo revoluciju ka diriģents — varoņsimfoniju.

Skaļruņi, kas pēc Garina pavēles bija uzstādīti jau zelta pārdošanas laikā, tagad strādāja pret viņu: izpla­tīja pa visu pasauli vēstis par vispārēju sacelšanos.

Garina dubultnieks pretēji visiem Pjotra Petroviča paredzējumiem sāka rīkoties enerģiski un pat ar zinā­miem panākumiem. Viņa izlases karaspēks sturmēja ba­rikādes. Policija no aeroplāniem meta gāzu bumbas. Kavalērija ielu krustojumos kapāja ar zobeniem cilvēkus, īpašas brigādes uzlauza durvju atslēgas, iebruka strād­nieku mitekļos, iznīcinādamas visu dzīvo.

Bet sacelšanās dalībnieki turējās stingri. Citās pilsē­tās, lielos fabriku centros, viņi droši pārgāja uzbrukumā. Dienas vidū visu valsti bija apņēmušas sacelšanās lies­mas …

Garins izspieda no mašīnas visu ātrumu, kādu vien varēja dot tās sešpadsmit cilindri. Kā viesulis drāzās pa provinciālo pilsētiņu ielu, notrieca cūkas, suņus, sabrauca vistas. Dažs gājējs nepaguva ieplest acis, kad diktatora milzīgā, putekļiem pārklātā, melnā mašīna samazināda­mās un kaukdama nozuda aiz pagrieziena …

Viņš apstājās tikai uz dažām minūtēm, lai uzņemtu benzīnu, ielietu ūdeni radiatorā… Joņoja visu nakti.

No rīta diktatora vara vēl nebija gāzta. Galvaspilsēta liesmoja, aizdedzināta ar termīta bumbām, uz ielām vā­ļājās līdz piecdesmit tūkstošiem līķu. «Te tev nu bija barons!» pavīpsnāja Garins, kad pieturas vietā skaļrunis nogārdza šīs vēstis …

Pulksten piecos nākamajā dienā viņa mašīnu apšau­dīja …

Pulksten astoņos, drāžoties caur kādu pilsētiņu, viņš redzēja plīvojam revolūcijas karogus un dzirdēja dzie­dam cilvēkus …

Viņš joņoja visu nākamo nakti — uz rietumiem, uz Klusā okeāna krastiem. Rītausmā, liedams benzīnu, bei­dzot sadzirdēja no skaļruņa melnās rīkles labi pazīstamo Šeļgas balsi.

— Uzvara, uzvara … Biedri, manās rokās — varens revolūcijas ierocis — hiperboloīds …

Nošņirkstinājis zobus, nenoklausījies līdz beigām, Ga­rins aiztraucās tālāk. Pulksten desmitos no rīta viņš ieraudzīja šosejas malā pirmo plakātu; uz finiera plāksnes milzīgiem burtiem stāvēja rakstīts:

«Biedri. .. Diktators saņemts dzīvs. Taču izrādījās, ka diktators ir Garina dubultnieks, fiktīva persona. Pjotrs Garins aizmucis. Viņš bēg uz rietumiem … Biedri, parā­diet modrību, aizturiet diktatora mašīnu … (Sekoja pa­zīmes …) Garins nedrīkst izbēgt no revolucionārās tiesas..

Dienas vidū Garins konstatēja, ka viņam paka] dze­nas motocikls. Viņš nedzirdēja šāvienus, bet desmit cen­timetrus atstatu no viņa galvas mašīnas stiklā parādī­jās lodes izurbts caurums ar plaisājumiem. Pakausim kļuva salti. Viņš izspieda visu gāzi, kādu mašīna varēja dot, metās aiz paugura, nogriezās uz mežainiem kal­niem. Pēc stundas iedrāzās aizā. Motors sāka pagurt un noslāpa. Garins izlēca laukā, sagrieza stūri, nolaida ma­šīnu pa nogāzi lejā un, ar mokām ielocīdams kājas, sāka rāpties pa krauju uz priežu silu.

No augšas viņš redzēja, kā pa šoseju aiztrauca trīs motocikli. Pakaļējais apstājās. Apbruņots, līdz viduklim kails vīrs nolēca no tā un pārliecās virs bezdibeņa, kur čurnēja diktatora sadragātā mašīna.

Mežā Pjotrs Petrovičs novilka visas drēbes, izņemot bikses un apakškreklu, sagraizīja zābaku ādu un devās meklēt tuvāko dzelzceļa staciju.

Ceturtajā dienā viņš aizkļuva līdz vientuļai piejūras muižai Losandželosas tuvumā, kur angārā karājās viņa dirižablis, kuru katru brīdi gatavs izlidot.

124

Rītausma iekvēlojās pie skaidrām debesīm. Okeāns kūpēja rožainā dūmakā. Garins, izliecies pa dirižabļa gondolas logu, ar grūtībām binoklī sameklēja dziļi lejā

sīku jahtas čaumalu. Tā snauda uz spoguļgluda ūdens, kas vīdēja cauri vieglam miglas plīvuram.

Dirižablis sāka nolaisties. Tas viscaur mirdzēja sau­les staros. Uz jahtas dirižabli pamanīja, uzvilka ka­rogu. Kad gondola pieskārās ūdenim, no jahtas atrāvās laiva. Pie stūres sēdēja Zoja. Garins tikko viņu pazina — tik novājējusi bija viņas seja. Viņš ielēca laivā, ar smaidu, it kā nekas nebūtu noticis, apsēdās blakus Zo­jai, paplikšķināja viņai pa roku:

—   Priecājos tevi redzēt. Neskumsti, drostaliņ, — par to nospļauties. Ievārīsim jaunu jezgu . . . Nu, kāpēc tu nokar degunu? . ..

Zoja, saraukusi uzacis, novērsās, lai neredzētu viņa seju.

—   Es nupat apbedīju Jansenu. Esmu nogurusi. Ta­gad man viss . . . viss ir vienaldzīgs.

No horizonta malas pacēlās saule, milzīga bumba uzripoja virs zilā tuksneša, un migla pagaisa kā māns.

Izklājās saules ceļš, laistīdamies eļļaini spīdošiem mirguļiem, uz tā kā melns siluets iezīmējās trīs «Arizo­nas» slīpie masti un režģotie tornīši.

—   Vannu, brokastis un — gulēt, — noskaldīja Garins.

125

«Arizona» uzņēma kursu uz Zelta salu. Garins no­lēma dot triecienu nemierniekiem pašā sirdī — ieņemt lielo hiperboloidu un šahtu.

Jahtai tika nocirsti masti, abi hiperboloīdi uz pīķa un pakaļgalā nomaskēti ar dēļiem un buraudeklu, lai izmainītu kuģa profilu un varētu neuzkrītoši piebraukt pie Zelta salas.

Garins bija pašpārliecināts, enerģisks, jautrs, viņš atkal bija atguvis labu garastāvokli.

Nākamās dienas rītā kapteiņa palīgs, kas pēc Jan­sena nāves bija pārņēmis kuģa komandēšanu, ar bažām norādīja uz spalvu mākoņiem. Tie ātri pacēlās no okeāna austrumu malas, pārklāja debesis milzīgā, desmit ki­lometru augstumā. Tuvojās vētra, varbūt viesuļvētra — taifūns.

Garins, aizņemts ar saviem apsvērumiem, pasūtīja kapteini pie velna.

—   Nu, taifūns — priekš kaķiem. Palieliniet āt­rumu …

Kapteinis drūmi raudzījās no tiltiņa uz debesīm, kas strauji ietinās mākoņos. Pavēlēja aizvērt lūkas, nostip­rināt uz klāja laivas un visu, kas varētu tikt noskalots.

Okeāns satumsa. Rāvieniem uzbrāzmoja vējš, ar draudīgu aurošanu brīdinādams jūrniekus par tuvo ne­laimi. Viesuļvētras vēstnešu — augsto spalvu mākoņu vietā sāka velties zemi, mutuļojoši mākoņi. Vējš aizvien varenāk sabangoja jūru, pārskrēja nemierīgām ņirbām pār milzīgajiem viļņiem.

No austrumiem kā aitāda sāka klāties zems, melns mākonis ar svina pelēku dziļumu. Vēja brāzmas kļuva negantas. Viļņi vēlās pār bortu. Un ņirbas vairs neburnīja pelēcīgi salto viļņu muguras, vējš norāva no tām veselus palagus, ietina visu ūdens putekļu miglā …

Kapteinis teica Zojai un Garinam:

—   Ejiet lejā. Pēc ceturtdaļstundas mēs būsim tai­fūna centrā. Motori mūs neglābs.

Viesuļvētra gruva pār «Arizonu» visā vienpadsmit ballu negantībā. Jahta, ieraukdamās, mētādamās no borta uz bortu tā, ka zemūdens daļa atsedzās līdz ķīlim, vairs neklausīdama nedz stūrei, nedz skrūvēm, traucās pa spirāles lokiem, kas kļuva aizvien šaurāki, uz taifūna centru vai «logu», kā to dēvē jūrnieki.

«Logs», kura diametrs reizēm sasniedz piecus kilo­metrus, ir taifūna virpuļa centrs; vēji ar divpadsmit ballu spēku no visām pusēm brāžas apkārt «logam», līdzsva­rojot savus spēkus tā perifērijā.

Turp, uz šādu logu, virpulis rāva nožēlojamo čaulu.— «Arizonu».

Melnie mākoņi pieskārās klājam. Kļuva tumšs kā naktī. Jahtas sāni brakšķēja. Cilvēki, lai nenosistos, ķē­rās, pie kā pagadījās. Kapteinis pavēlēja piesiet sevi pie tiltiņa margām.

«Arizonu» pacēla ūdens kalna galotnē, sagāza uz borta un iemeta vērpetē. Pēkšņi žilbinoša saule, acumir­klīgs bezvējš, un zaļgani, mirdzoši, caurspīdīgi liekas šķidra stikla viļņi — desmitstāvu milzeņi, kas sadūrās ar apdullinošu blīkšķi, it kā pats jūras valdnieks Neptuns dusmās sistu plaukstas …

Tas bija «logs», visbīstamākā taifūna vieta. Seit gaisa plūsmas brāžas stāvus augšā, uznesdamas līdz ūdens garaiņus desmit kilometru augstumā, un tur izmētā tos kā spalvu mākoņu plūksnas — augšējos taifūna vēst­nešus …

No «Arizonas» borta viļņi bija aizskalojuši visu: lai­vas, abus režģotos hiperboloidu torņus, skursteni un kap­teiņa tiltiņu kopā ar kapteini . ..

«Logs», tumsas un virpuļojoša viesuļa apņemts, jo­ņoja pa okeānu, ieraudams «Arizonu» drausmīgu viļņu burzmā.

Motori pārdega, stūre bija norauta.

—   Es vairs nevaru, — ievaidējās Zoja.

—   Reiz tam pienāks gals… Sasodīts! — gārdzoši atbildēja Garins.

Viņi abi bija sadauzīti, apdullināti no sitieniem pret sienām un mēbelēm. Garinam bija pāršķelta piere. Zoja gulēja uz kajītes grīdas, apkrampējusi pieskrūvētas gul­tas kāju. Uz grīdas kopā ar cilvēkiem mētājās čemodāni, no skapja izkritušas grāmatas, dīvāna spilventiņi, korķa jostas, apelsīni, trauku lauskas.

—   Garin, es vairs nevaru, iemet mani jūrā . ..

No briesmīga grūdiena Zoja atrāvās no gultas, aiz­vēlās. Garins kūleniski pārlidoja viņai pāri, ietriecās durvīs…

Atskanēja brīkšķis, šausmīga krakstoņa. Grūstošā ūdens dārdoņa. Cilvēka bļāviens. Kajīte pajuka. Varena ūdens plūsma satvēra divus cilvēkus, iemeta tos mutu­ļojošā, salti zaļganā vērpetē …

Kad Garins atvēra acis, desmit centimetru no viņa deguna sīks vēzītis vientuļnieks, ielīdis līdz pusei perla­mutra gliemežnīcā, bolīja acis, izbrīnījies kustināja ūsas. Garins ar pūlēm aptvēra: «Jā, esmu palicis dzīvs .. Bet vēl ilgi nejaudāja piecelties. Viņš gulēja uz sāniem smiltīs. Labā roka bija ievainota. Viebdamies aiz sāpēm, viņš tomēr pievilka kājas, apsēdās.

Turpat netālu, noliekusi tievo stumbru, slējās palma, spirgts vējš glauda tās lapas … Garins piecēlās, ļodzī­damies paspēra dažus soļus. Visapkārt, lai arī kurp viņš pavērsa skatienu, vēlās un, atvēlušies līdz lēzenam kras­tam, ar troksni uzšļakstīja zaļganzili, saules piestaroti viļņi… Vairāki desmiti palmu plivināja pa vējam pla­tas, vēdekļiem līdzīgas lapas. Smiltīs šur tur mētājās koka atlaužas, kastes, kaut kādas lupatas, tauvas … Tas bija viss, kas palicis pāri no «Arizonas», kas tika sadra­gāta kopā ar visu ekipāžu'pret koraļļu salas rifiem.

Garins pieklibodams devās dziļāk salā, tur, kur aug­stākās vietas bija apaugušas ar zemiem krūmiem un koši zaļu zāli. Tur, izpletuši rokas, uz muguras gulēja Zoja. Garins notupās pie viņas, baidīdamies pieskarties viņas augumam, lai nesajustu nāves saltumu. Bet Zoja bija dzīva: viņas plaksti iedrebējās, apkaltušās lūpas atlipinājās.

Koraļļu saliņā atradās lietus ezeriņš, ūdens tajā bija rūgfens, bet derīgs dzeršanai. Uz sēkļiem — gliemež­nīcas, sīki gliemežvārņi, garneles — viss, kas kādreiz noderējis par barību pirmatnējam cilvēkam. Palmu la­pas varēja kalpot par apģērbu un pasargāt no dienvidu saules.

Divi kaili cilvēki, izmesti uz k ailas zemes, varēja kaut kā dzīvot… Un viņi sāka dzīvot šai saliņā, Klusā okeāna tuksnesī. Nebija pat cerību, ka garām brauks kāds ku­ģis un, pamanījis viņus, uzņems uz borta.

Garins lasīja gliemežnīcas vai ķēra ar kreklu zivis saldūdens ezeriņā. Zoja vienā no izmestajām «Arizonas» kastēm atrada piecdesmit eksemplāros grezni iesietu grā­matu — Zelta salas piļu un izpriecu paviljonu projek­tus. Tur bija arī likumi un pasaules valdnieces Lamola kundzes galma etiķetes .. .

Augām dienām palmu lapu būdas ēnā Zoja šķirstīja šo grāmatu, ko bija radījusi viņas alkatīgā fantāzija. No atlikušajiem zeltā un safjānā iesietajiem četrdesmit deviņiem eksemplāriem Garins sakrāva žogu, kur pa­tverties no vēja.

Garins un Zoja nerunāja. Kāpēc? Par ko? Viņi visu dzīvi bija dzīvojuši kā vienpatņi un nu beidzot ieguva pilnīgu, ideālu vientulību.

Viņiem sajuka dienu skaitīšana, un viņi pārstāja tās skaitīt. Kad pār salu pārbrāza negaiss, ezeriņš piepildī­jās ar svaigu lietus ūdeni. Pagāja mēneši, kad pie skaid­rajām debesīm neganti svilināja saule. Tad viņiem nācās dzert sasmakušu ūdeni …

Droši vien vēl šobaltdien Garins un Zoja lasa mo­luskus un austeres šai saliņā. Paēdusi Zoja ņemas šķir­stīt grāmatu ar pasakainajiem piļu projektiem, kur starp marmora kolonādēm un puķēm paceļas viņas brīnišķīgā, marmorā cirstā statuja; Garins, iebāzis degunu smiltīs un apsedzies ar apdilušiem svārciņiem, krāc, droši vien tāpat pārdzīvodams sapņos dažādas aizraujošas dēkas.

PASKAIDROJUMI

1 Patagrtnietis — pusmežonīgais Patagonijas iedzīvo­tājs (Dienvidamerika).

' Indriķis IV — Francijas karalis (1594.—1610. g.), nodibi­

nāja Burbonu dinastiju, kas tika gāzta 1789 gadā 1598. gadā viņš

piešķīra ticības brivību hugenotiem.

1 Degustators — cilvēks, kas nosaka produkta (vīna, tē­jas utt.) kvalitāti pēc garšas.

[1] pirotehnika — uguņošanas raķešu izgatavošanas un pa laišanas tehnika.-

[2] koncerns — lielu kapitālistisko uzņēmumu monopolis­tiska apvienība, ko vada magnātu saujiņa.

[3] s t o f s — smags, musturots zīda audums, ko lieto sienu tapsēšanai.

[4] bobriks — šeit: ļoti biezs, pūkains paklājs.

dispozīcija — karaspēka izvietojuma un pārvietoša­nās plāns, ko karavadonis sastāda pirms kaujas.

[6] bufervalsts — parasti teritorijas ziņā neliela, militāri un politiski vāja valsts, kas atrodas starp lielvalstīm.

[7] bohēma — kapitālistiskajā sabiedrībā mākslinieciskās in­teliģences sīkburžuāziskā vide, kurai raksturīgs izlaidīgs, bezrū­pīgs un nekārtīgs dzīves veids.

[8] markīzes — svītrainas matračdrānas nojumes.

[9] parīzes (pēc senā nosaukuma, Lutēcijas) ģerbonis ir zelta kuģītis. (Autora piezīme.)

[10] autrigers (angl.) — sacīkšu airu laiva ar tālu izbīdītiem dulliem.

[11] pastāv hipotēzē, ka starp zemes garozu un cieto centra ko­dolu atrodas izkusušu matalu slānis — tā saucamā olivīna josla. (Autora piezīme.)

[12] vaska sērkociņš — ar vasku pārklāts sērkociņš, kas ilgi deg.

[13] Grindels-Matīzs — izgudrotājs, kas XX gadsimta divdesmitajos gados sacēla lielu troksni ar saviem «nāves sta­riem».

[14] sedana — pilsēta francijas ziemeļaustrumos pie Māsas upes. Tās tuvumā 1870. gada 1. un 2. septembrī notika kauja starp ielenkto Iranču armiju un vācu armiju. Franču armija kapitulēja pēc Napoleona III pavēles. Pēc sakāves pie Sedanas Francijā krita Otrā impērija un tika pasludināta republika.

[15] kar meli ti — muku ordenis. (autora piezīme.)

[16] Konsjeržerā — viens no lielākajiem Parīzes cietumiem.

"Tamplijeri — viens no garīgajiem bruņinieku ordeņiem, kas dibināts Krusta karu laikā. Vēlāk tie bi]a ne vien varens bruņo­tais spēks, bet arī liela vēriena finansisti. 1307 gadā visi tampli­jeri, kas atradās Francijas teritorijā tika arestetī un pēc spīdzi­nāšanām sadedzināti, bet viņu miizīgos īpašumus konfiscēja ka­ralis.

[17] galifē . (1830.—1909.) — ģenerālis, viens no galvenajiem Parīzes Komūnas bendēm 1871. gadā.

[18] kosmopolīts (grieķ. «pasaules pilsonis») — cilvēks, kas noliedz dzimtenes un tautības jēdzienu, uzskata sevi par visas pa­saules pilsoni.

[19] sneiderss franss (1579.—1657 ) — slavenais flāmu gleznotājs, Rubensa draugs un sekotājs. īpaši pazīstams ar savām Idusajām dabām, kur attēloti dārzeņi, augļi, zivis un medījumi.

[20] n ormani — kareivīgas vācu ciltis, kas viduslaikos apdzī­voja Skandināviju. Savos kuģos normāņi devās laupīt uz Eiropas piekrastes pilsētām.

[21] terakota (itāl. «apdedzinata zeme») — 1) izstrādājumi no apdedzinātiem māliem, 2) brūna krāsa.

[23] forestjera (itāl.) — ārzemniece.

[24] hohencolleri —Prūsijas karaļu (1701.—1918.) un Vāci­jas imperatoru (1871.—1918 ) dinastija. Pazīstamākie— Fridrihs U, ko krievu armija sakāva 1760. gadā, Vilhelms II, pirmā pasaules kara dalībnieks,'vācu tauta viņu nogāza 1918. gadā.

[25] s i raža — pilsēta Irānas dienvidrietumos, agrak Persijas galvaspilsēta.

U — A. Tolstojs

[26] apmēram divsimt miljoni rubļu zeltā.

! Kamils Demulēns (1760.—1794 ) — franču buržuāzis­kās revolūcijas darbinieks, žurnālists, pamfletists. Revolūcijai vēr­šoties plašumā, nosliecās uz reakcijas pusi un beidzot pievienojās Dantona grupai. Tika sodīts ar nāvi 1794. gada martā reizē ar Dantonu.

[28] pastāvīga zelta vērtība visā pasaulē. Garina uzdevums — padarīt zeltu bezvērtīgu, lai saceltu apjukumu buržuāziskās pasauies naudas magnātu aprindās un sagrābtu varu. (Autora piezime.)

[29] semiramida — leģendārā babilonijas valdniece, kuras valdīšanas laikā uz ēku jumtiem tika ierīkoti tā saucamie «gaisa dārzi»

[30] koloss — sengrieķu saules dieva heliosa statuja, kas pa­cēlās pie ieejas Radosas salas ostā.

[31] ema nācija (latin. «radons») — gazveidīgs radioaktīvo vielu sairšanas produkts.

[32] vikings (skandināv.) — viii—x gs. senskandināvu kara­vīrs; bieži — jūras laupītājs.

[33] apmēram sešas kapeikas.

[34] sekvestrs — aizliegums, ko privātīpašumam uzliek valsts.

[35] devalvēt — samazinat vērtibu.

[36] r e g a 1 i j a s — augsta amata zīmes: karaļa — kronis un scepteris.