Vitālijs Zabirko

Mēs atnācām ar mieru…

Rīts bija saulains un tik salts, ka gaisā mirguļoja sasalušu tvaiku dzirksti. Sals pārvērta laukuma kokus kristāla biezoknī no ziemas pasakas, un uz tā fona pārdošanai izliktās vietējo mākslinieku gleznas izskatījās kā sena primitīvisma piemēri. Faktiski tas tā arī bija.

Mākslinieki, saģērbušies kā ziemas makšķerēšanai, aitādas kažokos un puskažokos, mīņājās no kājas uz kāju un drūmi noskatījās gar aleju. Daži smēķēja, daži, sildoties, malkoja no termosiem tēju, vai ko stiprāku. Par pircējiem nebija vērts pat sapņot - pat gadījuma garāmgājēji šādā niknā salā neizrādīja vēlēšanos iegriezties laukumā.

Atšķirībā no māksliniekiem es labi zināju, ka neesmu nekāds ģēnijs, bet tikai amatnieks un mana prece nekādā veidā nepieder pie mākslas darbiem. Velniņi, rotaļu skeleti, neglīti citplanētieši un citi ļaunie gari, kādus autovadītāji mēdz pakarināt aiz auklas pie vējstikla. Un ko gan citu varētu pārdot bijušais, pirms trim gadiem nodegušā leļļu teātra, leļļu meistars? Laika vēsmojums ... Neskatoties uz to, mani produkti bija pieprasīti - galu galā neesmu slikts meistars un zinu, kā aiz auklas raustāmai lellei, likt izskatīties kā dzīvai un ļoti smieklīgai. Dažreiz man izdevās pārdot pat desmit leļļu dienā, bet šodien, šķiet, nebija mana diena. Šādā salā es uz laukumu nebūtu nācis, bet izmisīgi bija vajadzīga nauda. Tā ir vienmēr - kad ļoti vajag naudu, to nekur nedabūsi. Slavenā nelietības teorija.

Man pa kreisi ar velteņiem čirkstināja Mirons. Patiesībā Savelijs Mironovs, taču viņam nepatika savs vārds un viņš labprātāk atsaucās pēc uzvārda. Precīzāk, kā viņš izteicās, uz priekšteča-dzimtas pamatlicēja vārdu. Mirona lielais deguns bija kļuvis zils, bārda, ūsas un uzacis noklātas ar sarmas kārtu. Nu īsts polārais pētnieks, un nekas vairāk. No viņa aizņemties, vai? Viņš nav slikts mākslinieks, bet ne no tiem, kas upurē visu mākslas dēļ. Pilnīgi labi saprotot, ka mākslinieka gleznu vērtība sāk pieaugt tikai pēc viņa nāves, Mirons negrasījās mirt, bet pārkvalificējās par ikonu gleznotāju. Lai gan neticēja Dievam. Viņš gleznoja, kā pienākas, uz dēļiem, novecināja ikonas un kaut kā galus savilka.

Uzmetu Mironam vērtējošu skatienu. Nē, kur lai viņš ņemtu naudu? Ja viņam būtu skaidra nauda, ​​viņš šodien nebūtu izgājis skvērā, lai te aukstumā klabinātu zobus.

Es saklausīju raksturīgo sniega čirkstēšanu no kāda ātrajiem soļiem, un visi kā pēc pavēles pagrieza galvas uz skaņām. Pa aleju, pārliecinošā solī, nepievēršot uzmanību gleznām, gāja meitene. Gluži vai Sniegbaltīte. Baltā kažokā ar kapuci, baltos zābaciņos, vienīgi no pleca nekarājās ruda bize. Skaistule, kurai ne  pa nolaista laukuma aleju staigāt, bet pa podiumu. Vaigi bija no sala apsārtuši, mirdzēja zaļas acis, bet lūpas savikās noslēpumainajā Monas Lizas smaidā, kas adresēts nevis kādam konkrēti, bet visai pasaulei.

Kā leļļu meistars es zināju šāda smaida fizioloģiju. Ģenētiskā deformācija - iedzimta sejas muskuļu spazma. Šādu "kropļu" vairāk vajadzētu - pasaule šķistu gaišāka ...

Mirons pieliecās un iečukstēja man ausī:

-... viņa gāja ar laimē starojošu seju, un viņas dvēsele dziedāja: "Ehma, tru-ļa-ļa, es neesmu stāvoklī!"

- Vienmēr tu visu vulgarizē ... - es saviebjos, ar acīm sekojot meitenei. - Eh, nomest dažus gadus ... Hm ... Nav vērts par bēdīgo.

- Tā nav vulgaritāte, bet skarba dzīves patiesība. Sildīsies?

- Kas tev tur ir, tēja?

- Kas es tev - "Liptona" reklāma? Kurš muļķis tādā sala laikā sildās ar tēju? Ņem augstāk - "Vigors"!

- Aptiekas?

- Cita neņemam! Iedomājies, no rīta ieeju aptiekā, paņemu pudeli, bet man blakus stāv tantiņa un jautā farmaceitei: “Vai tas ir kas līdzīgs "Bitneram"? Farmaceitīte pamīņājas un neskaidri pamāj ar galvu: “Vispār līdzīga tinktūra ...” Tad es pagriežos un saku: “Jā, ļoti līdzīga. Tikai jums tā jālieto ne jau vienu reizi, bet trīs reizes dienā, un nevis pa tējkarotei, bet pa simtgramu glāzītei."

Mirons izvilka padusē iebāzto pudeli, bet, pretēji savai receptei, ielēja glāzē tikai trešdaļu un pasniedza man.

- Rokas salst un kājas vēsas, vai nav pienācis mums laiks, mazliet sasildīties? - viņš deklamēja. - Dzer kamēr silts.

- Kāds varens dzejnieks tevī zūd ... - nomurmināju, iedzēru un saviebos.

- Ko viebies? - Mirons aizvainojies piezīmēja. - "Vigors" tak labāks par jebkuru degvīnu. Un lētāks arī. Un piedevām nekad nemēdz būt "surogāts" - tas tiek taisīts tikai caur rektifikatoru, jo farmaceiti atrodas zem kriminālkodeksa panta. Ja kāds mēģinās taisīt "surogāta" mikstūru, nekavējoties nonāks zonā.

Viņš iedzēra, izsūca no ūsām ledus pinkuļus, un zilganais deguns sāka kļūt violets.

- Noderīga mikstūra, - viņš filozofiski paziņoja, - īpaši mums - radošiem cilvēkiem.

- Andrejs gan gudrāks par mums, - es pamāju uz tukšo vietu blakus manai letei. - Sēž mājās siltumā un komfortā ...

Andrejs Osokins strādāja Universitātes Ķīmijas fakultātes stikla pūšanas darbnīcā. Maksāja viņam grašus, tāpēc viņš piepelnījās, pūšot stikla bumbiņas ar ziemas dārzu iekšā. Iznāca ļoti skaisti, daudzi pirka - bērniem par prieku.

- Andreja vairs nebūs, - Mirons nopūtās.

- Kādā nozīmē? - aizdomīgi pajautāju. - Mūsu vecums, šķiet, vēl nav "pārejas", bet visādi jau var gadīties ... - Saslimis?

Mirons neizpratnē paskatījās uz mani, tad viņu sasniedza paša frāzes neskaidrība. Viņš šķībi pasmīnēja.

- Dzīvs un vesels, bet tagad viņš šeit ilgi nerādīsies. Palaimējās cilvēkam, saņēma nopietnu pasūtījumu - tagad taisa stikla acis. Pirmā partija - tūkstoš pāru.

- Invalīdiem, vai?

- Maz ticams. Vienacainiem cilvēkiem stikla acis taisa pa vienai, bet neredzīgajiem tās vispār nav vajadzīgas. Precīzi nezinu, bet domāju, ka pasūtījumu apmaksā kāda ceļojumu aģentūra. Tie, kuriem tagad ir nauda, ​​dodas safari, medī lauvas un krokodilus, un, atgriežoties mājās, pasūta izbāzeņus. Bet taksidermistiem maksā labi, pat Andrjuham par acu pāri tiek simt dolāru.

- Ak tā gan ... - skaudīgi nopūtos. - Patiešām, Andrjuham paveicies ...

Te uzreiz parādījās pircējs. Bet es biju tik ļoti iegrimis sarunā, ka nepamanīju, no kurienes viņš parādījās manas letes priekšā. Nobarojies, garā, līdz papēžiem, saburzītā mētelī, apvalkātā kažokādas ausainē un milzīgām brillēm ar tumšiem optiskiem stikliem. Mute no sala aizsegta ar šalli, un uz āru izvirzījās tikai liels, gandrīz kā Mironam deguns. Deguns bija bāls, neveselīgi dzeltenīgā krāsā, it kā būtu apsaldēts. Bomzis ne bomzis - nevar saprast.

Viņš pastiepa roku melnā pirkstaiņu cimdā, paņēma no letes Buratino, pacēla aiz auklas un papurināja. Buratino lēkāja gaisā, parādīja klientam ar divām plaukstām garu "degunu" un pretīgi iesmējās, pārejot no rupja basa uz augstu diskantu:

-He-He, ha-ha, hi-hi...

Lellei vienkāršas kustības un skaņas, taču uz pircējiem tās atstāj iespaidu. Īpaši tie velnišķīgie smiekli.

- Cik? - Klients blāvi neskaidrā balsī no zem šalles pajautāja.

- Trīssimt, - es pateicu minimālo cenu. Ja man priekšā ir bomzis, tad arī šāda cena viņam  būs pārmērīga.

- Rubļu?

- Dolāru, - manam godīgumam pa priekšu sarkastiski paziņoja Mirons.

Pircējs, nenovilcis cimdus, parakņājās kabatā, rakājās ilgi un beidzot izvilka paciņu dolāru. Nepaklausīgiem, vai nu no sala, vai arī tāpēc, ka ar pirkstaiņiem, viņš noskaitīja trīs simtdollāru  naudas zīmes un pasniedza tās man. Tad paņēma no stenda Buratino, iebāza to kabatā un aizklīda pa aleju, ar mēteļa stūriem slaucīdams sniegu.

Mēs ar Mironu sastingstām kā sālsstabi, ar acīm pavadot trako, bet dāsno pircēju, līdz viņš pazuda no redzesloka. Viss sanāca kā jokā par “jaunajiem krieviem”. Kurš pastāstītu, - neticētu.

- Varbūt tie dolāri viltoti? - Mirons attapās pirmais.

Es jutu, ka naudaszīmes saspiedušie pirksti ir sastinguši, un pasniedzu naudu Mironam.

- Paskaties.

Viņš novilka no rokām kažokādas dūraiņus, paņēma naudaszīmes, paberzēja starp pirkstiem, paskatījās pret gaismu:

- Izskatās īsti ... Nu, tev gan paveicās! Šādu lietu vajag nekavējoties apmazgāt.

Mirons atkal izvilka pudeli, ielēja glāzē, tagad vairs neskopojies. Un, kad iedzēru, sapratu viņa dāsnuma iemeslu.

- Kā tu domā, vai man ir tiesības uz komisijas naudu? - viņš paklusām pajautāja.

Papūtu uz nejūtīgajiem pirkstiem, padomāju un piekritu. Mirons man bija palīdzējis ne reizi vien, un viņam bija taisnība - ja ne viņa sarkasms, vajadzētu apmierināties ar trīssimt rubļiem, nevis trīssimt dolāriem. Un tās, kā saka Odesā, ir divas lielas atšķirības.

- Vai izplatītājs būs apmierināts ar desmit procentiem?

- Apvaino, priekšniek!

Es nekaulējos.

- Labi, piecdesmit dolāru.

- Labs ir! - Mirons uzreiz kļuva jautrāks un atdeva man divus simtniekus - Vai atlikums rubļos apmierinās?

- var pat tugrikos, - es pajokoju, - bet rubļos tomēr labāk.

Mironam "atlikumam" bija tikai četri simti rubļu. Man bija taisnība kad padomāju par viņa finansiālajām iespējām.

- Pārējais rīt, - viņš paziņoja - samainīšu valūtas maiņas punktā, tad arī atdošu.

- Ja rīt, tad rīt, - es piekritu. - Var arī parīt. Ja sals nepāries, tad es šeit nerādīšos.

- Bet ja atkal parādās dāsns pircējs? - Mirons nespēja atturēties nepaironizējis.

- Tā gadās reizi mūžā, - es pamatoti iebildu, neviļus paskatīdamies apkārt, un mana sirds izlaida sitienu.

Klients nāca atpakaļ ar lielu plastmasas tarbu labajā rokā.

"Tūlīt prasīs naudu atpakaļ ..." - ar skumjām pazibēja man galvā.

Viņš piegāja pie letes, apstājās un paskatījās uz mani caur tumšajiem briļļu stikliem. Lēcas bija tik izliektas, ka radīja iespaidu, ka tās ir acis.

- Bet lelli pēc pasūtījuma jūs varat izgatavot? - Viņš neskaidri pajautāja.

- Mēs varam. - No dvēseles kā akmens nokrita, un es kļuvu jautrāks. No manām lūpām gandrīz paspruka: "Varam pat zārkus ..." - bet  tieši laikā paguvu iekostos mēlē. Ar šādiem pircējiem labāk nejokot, jo īpaši tāpēc, ka viņš patiešām izskatās tā, it kā pienācis laiks padomāt par pēcnāves mājvietu. - Jebkura lelle pēc klienta pieprasījuma!

- Man tādu pašu ... Hm ... Buratino. Bet nedaudz lielāku. Un tā, lai plaukstas nebūtu ciešas, bet pirksti kustētos.

Pirmo reizi neuztvēru, bet tagad pircēja neskaidrajā balsī bija jūtams neliels akcents. Maskavas izruna, tāda kā galvaspilsētas televīzijas kanālu diktoriem.

- Var arī ar pirkstiem, - pamāju, - bet tad būs dārgāk.

- Skaidra lieta, - pircējs piekrita un pasniedza man tarbu. - No šī te materiāla ...

Es paņēmu tarbu un ieskatījos. Tur bija parasts malkas klucis un neliels papīrā ietīts sainītis.

- Vai izdosies?

- Kāpēc lai neizdotos? Izdarīsim. Kad?

Viņš padomāja:

- Labāk vakar.

Es iesmējos un pakratīju galvu.

- Pasūtītās preces ne ātrāk kā pēc nedēļas.

- Ja pēc nedēļas, tad pēc nedēļas, - klients negaidīti viegli piekrita.

Viņš pasniedzās kabatā, izņēma naudu un iedeva to man. Roka viņam kustējās kaut kā nedabiski, gluži kā protēze. Nav jau arī nekāds brīnums šādā salā. Un akcents viņa balsī, visticamāk, ir tās pašas izcelsmes - sals, tāpat kā alkohols, ietekmē balss saites.

- Tā būs priekšapmaksa. Izdarīsiet - dabūsiet vēl tādu pašu summu.

- Vai ikonu nevēlaties iegādāties? - iejaucās sarunā Mirons. - Te ir Dieva Mātes, svēto dižmocekļu sejas ... Tā kā būtu pienācis laiks padomāt par mūžīgo ...

Nepaskatījies uz Mironu, pircējs pagriezās un kokainā gaitā devās prom.

Es paskatījos uz naudu un saskaitīju. Pieci simti dolāru! Lūk, tā jau ir veiksme! Nevarēju par tādu pat sapņot. Labākajā gadījumā nopelnīju līdz divsimt dolāriem mēnesī, bet tagad ...

- Kaut kāds dīvains ... - Mirons domīgi sacīja, un man šķita, ka viņam skauž mana veiksme.

- Būtu vairāk tādu trako! - jautri atbildēju.

- Es ne par to ... - Mirons pakratīja galvu. - Vai ievēroji, kāds viņam deguns? Kā līķim. Un uz šalles nav sarmas, it kā viņš neelpotu.

- Nu kā tad, - es piekritu, neviļus nodomādams, ka tiešām neredzēju sarmu uz klienta šalles. - Un kustas arī kā rēgs, un runā vēderbalsī kā no pazemes ... Izbeidz, Miron! Cilvēks sastindzis salā vai līdz beidzamajam, bet sarmu no šalles nokratījis. Ne visi uzkož uz "Vigor" ar ledu no ūsām. Uz sevi paskaties - drīz deguns no sala nokritīs!

- Ka tik ne no sifilisa, - viņš drūmi atcirta. - Starp citu, esi dzirdējis, ka viņdien no pilsētas morga pazuda divi līķi?

Man sanāca smiekli.

- Un viens no viņiem ieradās šeit, mētāties ar dolāriem, - es turpināju. - Tā, vai ne, ko? Nerunā muļķības, labi?

Mirons samulsa.

- Nu labi, labi ... Kas tev tai somā? Viņš ieskatījās tarbā, ieraudzīja koka gabalu un nospurdza. - visbeidzot tomēr nolēmi pārkvalificēties par tētiņu Karlo?

- No Rubļeva dzirdu, - atcirtu, norādot uz viņa ikonām. - Tu vienmēr esi bijis tikpat vienkāršs kā ķieģelis.

Garastāvoklis uzreiz pasliktinājās. Aizkaitināti izvilku no letes apakšas kasti un sāku tajā likt lelles. Nepatīk man tā iesauka. Kas tā par nelaimi - ja taisīsi lelles, tevi noteikti sāks saukt par tēti Karlo.

- Nu nedusmojies, Denis, - Mirons piekāpās. - Piedod. Ne jau aiz ļaunprātības, es ... Vienkārši situācija izskatās tā ...

Viņš tomēr neizturēja nopietno toni un izplūda smieklos.

- Ej tak tu ... Kad dullums galvā, vajag dzert zeļonku, nevis vigoru. Arī aptiekā pārdodas, un arī rektificēts.

Aizvēru kasti, salocīju leti.

- Jau iesi prom?

- Ko man šeit vēl darīt? Tagad varu šeit nerādīties pusgadu.

- Jā, paveicies ... - Mirons skaudīgi novilka. - Bet es vēl pastāvēšu, varbūt veiksme uzsmaidīs arī man. Andrjuham paveicās, tagad,  lūk arī tev,iespējams, laime pienāks arī man. Dievs, viņš mīl trīsvienību.

- Vai sen esi kļuvis dievbijīgs? - nospurdzos.

- Gluži pretēji, - Mirons pakratīja galvu. - Pēc šī notikuma ar tevi es sāku domāt par ikonu gleznošanu par paraugu izvēloties pilnīgus grēciniekus. Paskatīsim, varbūt tieši tādi būs ļoti pieprasīti.

- Nezaimo! - pakratīju pirkstu.

- Kāda tur nu zaimošana? Grēcinieki uz zemes dzīvo daudz labāk nekā svētie, bet es pēcnāves dzīvei neticu, tāpēc arī gribu dzīvot labi ... Ņemam nu, pieci pilieni  ceļakājai?

Viņš izvilka no azotes pudeli.

- Nē. Ljubašai šodien ir dzimšanas diena, bet es te jau tāpat esmu ieķēris. Nebūs labi, ja es parādīšos piedzēries.

- Priecīgi nosvinēt, - Mirons novēlēja un iedzēra no pudeles kakla.

- Un tev arī laimīgi, - pamāju, uzliku uz viena pleca jostu ar kasti, uz otra - jostu ar salocīto leti, paņēmu tarbu ar malkas pagali un izgāju no parka, pa ceļam paklanīdamies pazīstamiem māksliniekiem.

Kasti ar lellēm un leti turēju būcenī zem piecstāvu ēkas pirmās ieejas kāpnēm, kas atradās pretī izejai uz laukumu. Būcenis bija sētnieka Mihaliča pārziņā, viņš bija izturīgs vecis, bijušais fizkultūras skolotājs un kaislīgs veselīga dzīvesveida piekritējs. Pēc aiziešanas pensijā viņš principa pēc dabūja sētnieka darbu, lai pastāvīgi nodarbotos ar fiziskām aktivitātēm un vienmēr būtu labā formā. Viņam bija apmēram astoņdesmit, bet izskatījās ne vairāk kā piecdesmit: matos nebija neviena sirma, un staltā figūra izraisīja tikai skaudību. Salikt mūs blakus, es izskatījos vecāks.

Es Mihaliču atradu pagalmā ar lauzni, skaldot no ietves ledu.

- Parādu atnesi? - Viņš drūmi pajautāja. - Ja nē, vari apgriezties un čāpot prom.

Par kastes un letes glabāšanu viņš iekasēja simts rubļu mēnesī, bet pēdējos divus mēnešus es viņam biju palicis parādā.

- Atnesu, atnesu!

Mihaličs iegrūda lauzni kupenā, novilka dūraiņus un pastiepa roku.

- Dod šurp.

- Bīsties Dieva, Mihalič! - lūdzos. - Esmu nosalis kā cuciks, rokas galīgi stīvas. Saliksim visu būcenī un tad atdošu.

Mihaličs uzmeta man neticīgu skatienu, klusējot pagriezās un ieveda mani kāpņu telpā. Atslēdza būceņa durvis un piekasīgi noskatījās, kā es iebāzu leti un kasti zem kāpnēm starp slotām un lāpstām.

- Ja sameloji, - viņš brīdināja, - izmetīšu tavas panckas pie velna vecmātes uz ielas!

"Tad uz ielas vai pie velna vecāsmātes?" - man galvā iešāvās sarkastiska doma, bet es to neizteicu. Mihaliču labāk nekaitināt. Lai gan strādājis par skolotāju, tomēr mācījis fizkultūru, nevis krievu valodu. Bet vispār jau arī mūsdienu krievu valodas skolotāji mani lāga nesaprastu.

- Tu ko, Mihalič, vai nu es tevi esmu kādreiz mānījis?

Es novilku cimdus, ar elpu sasildīju pirkstus, tad pasniedzos kabatā un izņēmu četrus simtus rubļu.

- Te būs parāds un avanss divus mēnešus uz priekšu.

Mihaličam pārsteigumā uzrāvās uzacis, viņš paņēma naudu, saskaitīja un uzreiz kļuva laipnāks. Izvilka no vatenieka kabatas pieliekamā atslēgas dublikātu un pasniedza to man.

- Tad ņem. Cilvēks tu esi akurāts, nokārtoties te nesāksi, es tev noticēšu. Bet, ja paliksi parādā naudu, atkal atņemšu.

- Paldies par uzticību! - Es jautri nosalutēju, iebāzu atslēgu kabatā, paķēru tarbu ar pagali un izmetos uz ielas. Uz dzimšanas dienas svinībām mani gaidīja pēc divām stundām, bet man tik un tā bija jāsamaina dolāri pret rubļiem un jānopērk Ljubašai dāvana. Agrāk domāju par lūpu krāsas vai krūšturu dāvināšanu, bet tagad ar tādu naudu tas šķita nožēlojami. Tomēr Ljubašai paliek trīsdesmit pieci, gandrīz apaļš datums.

Samainīju naudu universālveikala valūtas maiņas punktā, un tepat nolēmu salūkot dāvanu. Universālveikalā ieskatījies nebiju jau sen, nebija pa kabatai, labprātāk iepērkos tirgū no "pauniniekiem" - lai arī kvalitāte nav diez kāda, toties daudz lētāk. Tagad nolēmu netaupīt - dzīvojam taču vienreiz. Uzdzīvosim nu, sētmaļu skrandaiņi!

Sākumā gribēju nopirkt pulksteni - lai tā ir tāda kārtīga piemiņa. Bet, ejot garām juvelierizstrādājumu nodaļai, paskatījos uz skatlogu un sastingu, apburts no sudrabaina tirkīza komplekta. Apgaismojuma staros dzirkstīja sudrabs, un tirkīzs mirdzēja kā Ljubašas acis. Turklāt tirkīzs ir Ljubašas zodiaka akmens ... Neesmu māņticīgs, neticu zīmēm vai horoskopiem, bet mode ir mode. Un cena arī ļoti saprātīga - trīsarpus tūkstoši.

- Vai tas ir rubļos? - katram gadījumam, pajautāju pārdevējai.

Pievilcīgā pārdevēja vērtējoši paskatījās uz mani un ieraudzīja savā priekšā zemnieku ar sarkanu seju nobružātā aitādas kažokā un neizskatīgā cepurē.

- Jā ... - savilkusi lūpas, viņa noburkšķēja. Bet, tā kā universālveikalā nebija klientu un viņai bija garlaicīgi, sarkastiski piebilda: - Par valūtu - zāles otrā galā.

Es ignorēju izsmieklu un vēlreiz paskatījos uz garnitūru. Bija daudz priekšmetu: gredzens, auskari, kulons ar ķēdīti, auskars nāsī, auskars nabā, auskars ... nu, vispār jau skaidrs, kur. Hm ... Jauniešiem varbūt tas ir lietas kārtībā, bet, atklāti sakot, es nezinu, kā Ljubaša uzņems auskaru šajā ... šajā ... un arī nāsī un nabā.

- Vai visi priekšmeti tiek pārdoti kopā vai arī var iegādāties atsevišķi?

- Jebkurš priekšmets pēc jūsu izvēles, - pārdevēja atmeta, uz mani neskatoties.

- Ak tā? - es uzmundrinājos. - Tad saskaitiet, cik maksās kulons, gredzens un auskari ... - Apklusu, es steigšus izlaboju: - Auskari ausīs.

Pārdevēja nicinoši nošņācās, pašķielēja uz mani, bet tomēr paņēma kalkulatoru un saskaitīja.

- divi tūkstoši trīs simti rubļu.

- Ņemšu.

Izņēmu no kabatas piecsimtnieku iepakojumu, ko saņēmu valūtas maiņas punktā, noskaitīju piecas naudas zīmes un uzmetu uz letes.

Pārdevēju, šķiet, nomainīja. Viņa izplūda smaidā un sāka čivināt, it kā mans aitādas kažoks acumirklī būtu pārvērties par fraku, bet ausaine - par platmali. Droši vien parkā ar negaidīti dāsno klientu uzvedos tieši tāpat.

- Vēlaties  iesaiņot vai ielikt futlārī?

- Futlārī.

- Tas ir vēl divi simti rubļu.

Es piekrītoši pamāju.

Pārdevēja no zem letes izņēma futlāri, garu kā zīmuļu kasti, pārklātu ar melnu samtu, ielika kulonu ar ķēdīti, auskarus, tad paņēma gredzenu un jautājoši paskatījās uz mani.

- Atvainojiet, bet kāds izmērs?

- Kas par izmēru? - nesapratu.

- Gredzenam.

Es izmēru nezināju, bet, atcerējies Ljubašas tievos pirkstus, ātri attapos.

- Tāpat kā mans mazais pirkstiņš.

Pārdevēja profesionāli paskatījās uz manām rokām, nomainīja gredzenu pret citu un pasniedza to man.

- Pielaikojiet.

Uzvilku gredzenu uz mazā pirkstiņa, paskatījos, un sudraba krāsā ieliktais tirkīzs atkal apbūra mani ar Ljubašas acu zilgmi.

- Jā ... Tas kas vajadzīgs ... - apbrīnodams izdvesu, atdodot gredzenu.

Pārdevēja iesaiņoja gredzenu, aizvēra futlāri un, iepakojusi plastmasas maisiņā, pasniedza to man.

- Paldies par pirkumu.

Saldais smaids viņas sejā izskatījās pielīmēts, un es neviļus atzīmēju, cik maz šim smaidam ir kopīga ar "Sniegbaltītes" smaidu, kas man gāja garām pāri sniegotajam laukumam.

- Un jums paldies ... - novērsis acis sānis, es noņurdēju un paslēpu futlāri kažoka iekšējā kabatā. Tuvāk sirdij. Pēdējā laikā esmu kļuvis sentimentāls.

- Ienāciet atkal, - pārdevēja turpināja smaidīt savu viltus smaidu.

- Pilnīgi noteikti, - paklanījos un, nespēdams pretoties, atriebos par izsmieklu: - Kā tikai, tā uzreiz.

Pārtikas veikalā nopirku pudeli šampanieša un pudeli konjaka. Gribēju ņemt torti, bet laikus apdomājos. Ljubaša noteikti izceps pati un apvainosies, ja atnesīšu pirkto. Runājot par tortēm, viņa ir meistare, un neviena torte no nesen atvērtajiem itāļu vai franču konditorejas veikaliem pilsētā nevarēja līdzināties viņas darinājumiem. Lai cik garšīga tā nebūtu. Kaut vai tāpēc, ka tā ir Ljubašas torte.

Pie Ljubašas mājas es iegriezos ziedu kioskā un par pasakainu cenu nopirku piecas milzīgas sarkanas rozes. Sienot pušķi ar sudrabainu lenti, pārdevēja runīgi lasīja lekcijas, kādā ūdenī un kā likt rozes, lai tās ilgi stāvētu. Izrādās, ka istabas ūdens ir vajadzīgs, nostādināts, pasaldināts ar cukuru, kātiņi jāgriež un jāsašķeļ no jauna. Un tā kātiņa daļa, kas atrodas ūdenī, ir jāatbrīvo no zariem un ērkšķiem. Pārdevēja ielika ziedus garā kastē un brīdināja, ka šādā laikā nedrīkst atrasties ārā ilgāk par desmit minūtēm - ziedi var nosalt. Labāk ņemt taksometru.

Es klusējot māju ar galvu, bet, izgājis uz ielas,  taksometru neņēmu. Līdz Ljubašas mājai bija piecu minūšu gājiens, bet katram gadījumam noskrēju distanci trijās. Iemetos kāpņu telpā, uzkāpa trešajā stāvā, durvju priekšā atvilka elpu un paskatījās pulkstenī. Biju atnācis septiņas minūtes par agru. Labi. Vīrietim vajag ierasties nedaudz agrāk un nekavēties. Kavēšanās ir sievietes prerogatīva.

Durvis atvēra Ljubašas četrpadsmit gadus vecā meita Oksana. Tāda maza sterviņa ar mammas acīm, bet kašķīgu raksturu. Viņai es nepatiku, bet tiku paciests. Tiesa, ne vienmēr. Šodien viņa bija īpaši agresīva.

- Ooo, Ziemassvētku vecītis atnācis, dāvaniņas atnesis! Viņa saviebās. Tūlīt uztvēra izdzertā izgarojumu smaku, savilka degunu un pavēcināja ar roku sejas priekšā. - Un jau uzņēmis ... Acīmredzot, ne pirmajā mājā ieskatās.

- Nu, ko tu... - sāku aizbildināties. Neskatoties uz viņas vecumu, Oksanas priekšā es bieži jutos apmulsis. Bet varbūt tieši tā dēļ. - Tirgū biju, tirgojos, nedaudz sasildījos ...

- Normāli cilvēki sildās ar tēju no termosa, - Oksana pamatoti atzīmēja. - Bet bomži, - viņa noskatīja mani no galvas līdz kājām, skaidri pieskaitot mani pie šī sabiedrības atstumto slāņa, - pie centrālās apkures kolektora.

Gaitenī ieskatījās Ljubaša.

- Sveiks,- viņa teica, un es noslīku viņas tirkīza acu dziļumos.

- Sveiki, jubilāre ... - izelsoju, piegāju pie viņas un neveikli noskūpstīju uz vaiga. - Tas tev.

Steigšus atplēsu kasti, izņēma pušķi un pasniedza to Ljubašai.

- Oh, kādas ...

Redzot šādu karalisku dāvanu, Ljubaša no pārsteiguma apsēdās,  lūpas viņai ietrīcējās, un man šķita, ka acīs pamirgoja asaras. Bet viņa ātri tika galā ar uztraukumu un noskūpstīja mani uz vaiga.

- Paldies ... Tās droši vien maksā traku naudu ...

- Liecies mierā, izmet no g... - es atmetu ar roku.

- … No balkona, - Oksana, iejaucoties sarunā, pabeidza. Inde uz mēles viņai bija kā klaburčūskai. Un tas viņas vecumā ... Neapskaužu to, kas viņu apprecēs.

- Nebojā mammai svētkus, - es palūdzu.

- Es tās ielikšu vāzē, - sacīja Ljubaša un aizsteidzās uz virtuvi.

- Pagaidi, ziedi ūdenī jāievieto saskaņā ar zinātni,  lai mēnesi priecētu aci! - es nokliedzu viņai pakaļ. - Tūlīt noģērbšos, palīdzēšu.

Es noliku maisiņu ar pagali stūrī, bet konjaka un šampanieša maisiņu pasniedzu Oksanai.

- Saliec, lūdzu, uz galda.

Pudeles iepakojumā noklunkšķēja.

- Ahā, žūposim degvīnu, - rezumēja mazā sterviņa. Ieskatījās maisiņā un pārsteigta pašķielēja uz mani. - Bagāts Buratino ...

Pasmīnēju, novilku aitādas kažoku, cepuri, pakarināju to uz pakaramā, un, kad apgriezos, ieraudzīju, ka Oksana no otrā maisiņa izņem koka pagali.

- Un kam ir šī dāvana? - Viņa jautāja.

- Tā nav dāvana, bet sagatave lellei. Noliec to vietā.

Oksana atkal noskatīja mani no galvas līdz kājām un piezīmēja:

- Paskat tik, bet uzvalkā un ar kaklasaiti var izskatīties pēc kārtīga cilvēka.

Viņa ielika pagali tarbā un pazuda istabā. Es spoguļa priekšā saķemmēju matus, iztaisnoju kaklasaiti, notīrīju no žaketes aitas vilnas plēksnes un devos uz virtuvi, lai palīdzētu Ljubašai ielikt ziedus vāzē.

Nostādināta ūdens nebija, un mēs iztikām ar vārītu. Pārējā stingri vadījāmies pēc ziedu kioska pārdevējas padomiem.

- Skaisti! - teica Ljubaša, pacēla vāzi un priecājās par rozēm. Viņa atskatījās uz durvīm un ātri noskūpstīja mani uz lūpām. - Ejam pie galda.

Galds trīs personām bija uzklāts caurstaigājamajā istabā.

- Es nevienu citu neuzlūdzu, - Ljubaša aizbildinājās un nolika ziedus galda vidū. - Nav jau arī nekāds tāds datums ... Rīt darbā nosvinēsim.

Ljubaša strādāja par bibliotekāri pilsētas bibliotēkā, un tas, kā viņa ar meitu izvilka no algas līdz algai, bija prātam nesaprotams. Zinu, kā rīt viņas svinēs dzimšanas dienu darbā - kūkas gabaliņš, tēja ... Tas arī viss.

Noskatīju ne visai bagārtīgo galdu. Gaļas salāti, marinēti gurķi, sēnes, aukstā gaļa ... Uz šī fona konjaka un šampanieša pudele izskatījās kā aristokrāti nabadzīgu radinieku vidū. Muļķis, neiedomājos nopirkt kaut ko garšīgu. Nu gluži kā vecis, kuram galvenais ir tas, lai uz galda būtu alkohola pudele. Lai gan citā scenārijā, es uzskatītu svētku galdu par diezgan bagātīgu.

Ljubaša palaboja vāzē rozes un tikai tad beidzot pamanīja šampanieti un konjaku.

- Ai, un es nostādināju degvīnu uz citrona mizām ..

- Citronu degvīnu dzersim citreiz, bet šodien - šampanieti!

Paņēmu pudeli, vēlreiz noskatīju galdu, bet ieraudzīju tikai divas glāzītes.

- Atnes šampanieša glāzes! - teicu Oksanai.

 Manu pavēli Oksana izpildīja nekavējoties. No mēles nenokrita ne piliens indes. Visticamāk tādēļ, ka atnesa nevis divas, bet trīs glāzes.

- Varbūt labāk atstāt šampanieti pie tortes? - Ljubaša neizpratnē ierosināja. - Jo man uz galda nekā nav, ko tam uzkost... Ne jau ar gurķiem?

- Un arī pie tortes pietiks! - es iebildu. - Bet pirmajam tostam jubilārei par godu jābūt ar šampanieti.

Es noliecu pudeli, izšāvu tā, ka korķis palika man rokā, un sāku izliet glāzēs.

- Jubilārei ... meitai ...

- Oksanai tikai mazliet! - brīdināja Ljubaša.

- Lej-lej, nenožēlo ... - iebilda meitiņa. - Lai glāze būtu pilna, citādi laimes nebūs ...

Izpildīju abus lūgumus - iešļakstīju tā, lai putas piepildītu visu glāzi, bet, kad tās nokritās, apakšā palika nedaudz šampanieša.

- Daudz laimes dzimšanas dienā, Ljubaša! Es pacēlu glāzi. - Lai visas tavas vēlmes piepildās, un tavās acīs vienmēr mirdz laime, mīļotā!

Saskandinājām.

- Kam mīļotā, - Oksana nomurmināja lūpu kaktiņā, lai dzirdētu tikai es, - bet kam tikai sānis gulēt ...

Pieaugusi ne pa gadiem.

Mēs izdzērām stāvot, tad apsēdāmies.

- Tev salātus? - jautāja Ljubaša.

- Pag-pag, tas vēl nav viss. - Pasniedzos kabatā, izņēmu futlāri un noliku to uz galda Ljubašai priekšā. - Atver.

- Kas... kas tas? - Ljubaša drebošā balsī jautāja un neizpratnē paskatījās man acīs.

- Mana dāvana tev.

Ljubaša pastiepa roku un atvēra futlāri. Šķita, ka istabā izplūst sudraba mirdzums un tirkīza zilgme.

- Šitik bagāts Buratīno ... - Oksana apstulbusi nočukstēja, skatoties no manis uz mammu, no mammas uz futlāri, no futlāra uz mani.

Ljubaša sastinga, nenovērsdama acis no sudraba un tirkīza, tad kļuva bāla, savieba seju, aizklāja ar rokām, skaļi iešņukstējās.

- Mammu, ko tu ... - Oksana satraucās.

- Man ... man ... neviens ... nekad ... - Ljubaša aizrijās ar asarām, cenšoties nomierināt raudas.

Es atņēmu viņas labo roku no sejas, izņēmu no futlāra gredzenu un uzvilku to viņai uz pirksta.

- Daudz laimes dzimšanas dienā.

- Es ... es tūlīt ...

Ljubaša uzlēca kājās un ieskrēja vannas istabā.

Es paplētu rokas, bet nevarēju noslēpt apmierinātu smaidu. Oksana skatījās uz mani acis izplētusi - šķiet, ka es uz viņu pirmo reizi biju atstājis iespaidu - un viņas skatiens manī pamodināja sen izgaisušo cerību, ka mēs kādreiz varētu kļūt draugi. Jebkurā gadījumā es to ļoti gribēju.

Pēc pāris minūtēm Ljubaša atgriezās, aplika mitrās rokas man ap kaklu un noskūpstīja.

- Paldies…

Viņa mulsi pabužināja man matus un apsēdās pie galda. Kad viņa mazgāja seju, nomazgāja arī skropstu tušu un lūpu krāsu, un vai nu tādēļ, vai no neaizsargāta apjukuma, man šķita vēl skaistāka. Es reizēm devu mājienus, ka makiāžs viņu bojā, bet viņa nekad man nepiekrita, jokojot, ka man žēl naudas kosmētikai.Tīri sieviešu psiholoģija - vēlas izcelties un vienlaikus būt ne sliktāka par citām.

- Uzliec visu komplektu, - teicu.

- Man ausis nav izdurtas ... - Ljubaša nosarka.

- Tad kulonu.

- Es tev palīdzēšu, - teica Oksana, pielēca kājās, paņēma ķēdīti ar kulonu, aplika to ap mammas kaklu un aizmugurē aizāķēja.

- Skaistule! - Es paziņoju. - Karaliene! Konjaku?

- Jā ... - Ljubaša kautrīgi piekrita.

Oksana uzmeta man greizu skatienu, bet šoreiz neizmeta nevienu dzēlību.

Ielēju glāzēs konjaku, bet Oksanas glāzē kompotu, un mēs atkal dzērām par godu jubilārei.

- Auksto gaļu? - it kā atvainodamās, piedāvāja Ljubaša. Citrona konjakam klāt uz galda nebija.

- Jā.

- Ar mārrutkiem, - Oksana pastūma šķīvi man tuvāk.

Es piesardzīgi paskatījos uz viņu, gaidot kārtējo repliku. Bet nē, Oksanas acīs nebija ierastās nepatikas. Gluži pretēji, es tajās saskatīju kautko līdzīgu pārsteiguma pilnai cieņai. Šķiet, ka lietas sāk izkustētīes no sastiguma punkta. Paskatīsim, varbūt drīz man būs normāla ģimene, tāpat kā visiem cilvēkiem. Ar mīļotu sievu un pieaugušu meitu.

- Paldies,- es teicu.

- Paklausies .. - Ljubaša aizdomīgi pagrozīja uz pirksta gredzenu. - Tas laikam taču ir dārgi ... Kur tu ņēmi tādu naudu?

- Izmet no galvas, - es pasmaidīju. - Šodien saņēmu pasūtījumu lelles izgatavošanai, un man izmaksāja avansu. Pasakainu naudu - pieci simti dolāru.

- Vai no tās pagales, kas tev tajā celofānā? - Oksana neuzticējās.

- No tās pašas pagales, - es piekritu.

- Tiešām? - jautāja Ljubaša.

- Tiešām, tiešām. Ierosinu ieliet trešo reizi un iedzert par godu jubilārei.

- Labāk par tavu veiksmi, - Ljubaša nepiekrita. - Lai būtu vairāk šādu pasūtījumu.

- Pirmie trīs tosti tikai jubilārei par godu, - es iebildu. - Mana laime un mana veiksme esi tu.

-Trīsdesmit pieci, trīsdesmit pieci, bet lai mamma ir kā odziņa! - Paceļot augstu kompota glāzi, Oksana svinīgi paziņoja, un mēs iesmējāmies.

Tālāk viss turpinājās saskaņā ar labi zināmo svētku mielasta scenāriju. Ēdām, dzērām, runājām par niekiem ... Oksana ieslēdza televizoru, kas pārraidīja humoristisku koncertu, un mēs daudz smējāmies. Tad dzērām tēju, ēdām slaveno Ljubašas torti. Pārsteidzoši, bet visu vakaru mēlnesīgā Ljubašas meita neizdeva uz mani vērstu nevienu dzēlību.

Kad Oksana beidzot piecēlās no galda, es uzliku roku uz Ljubašas plaukstas un klusi pajautāju:

- Vai es šodien varu palikt?

- Ko tu, ko tu ... - Ljubaša nočukstēja, nosarka un steigšus atvilka roku - Oksana vēl nav pie tevis pieradusi ... es atnākšu rīt pēc darba pie tevis.

Ar izspēlētu nopūtu es pacēlu rokas uz augšu un tad pamanīju, ka ar melnu samtu pārklātais futlāris ir pazudis no galda. Paskatījos pa istabu un, servanta stiklu atspulgā, ieraudzīju, kā Oksana grozās gaitenī pie spoguļa, pielaikojot mātes auskarus ausu ļipiņām.Man dvēselē ielija siltums un kļuva tik labi, it kā tie būtu arī mani svētki. Bet kāpēc patiesībā lai nebūtu mani?

Nākamajā dienā kļuva daudz siltāks, bet es tomēr uz laukuma pārdot lelles negāju. Varētu atļauties šādu greznību. Turklāt bija jāizpilda pasūtījums.

 Sasildīju picu, uzvārīju kafiju, paēdis brokastis un, uzvilcis ādas priekšautu, devos uz lodžiju.Man ir vienistabas dzīvoklis, mazs, bet ar plašu lodžiju, kuru tad arī iekārtoju kā darbnīcu. Uzliekot koka pagali uz darbagalda, izvilka no maisa papīra tīstokli un attinu. Vīstoklī bija parasta sērkociņu kastīte, un tajā - vatē ietītas divas brūnas stikla acis. Mazas, līdzīgas pērlītēm, it kā tās būtu speciāli izgatavotas lellei Stikla acis teātra leļļu ražošanā izmanto reti, tās atrodamas tikai dārgās rotaļlietās, piemēram, Bārbijlellē. Bet neatkarīgi no tā, cik ticamas izskatās stikla acis, tās ar savu nekustīgo skatienu var apmānīt tikai bērnu. Šīm acīm, tiklīdz es pagriezu kastīti, redzokļi sakustējās.

Visai baiga sajūta, it kā no kastītes uz mani skatītos īstas, dzīvas acis. Es viegli pieskāros tām ar pirkstu. Nē, stikls un stikla bumbiņu redzokļi, visticamāk, peldoši glicerīnā.

Atcerējos, ko vakar Mirons stāstīja par Andrjuhu, un kļuva skaidrs, kā ražojums tas ir. Osokinam zelta rokas ... Jā, bet Mirons izteicās, ka pasūtījums tūkstoš pāriem ar izredzēm uz daudz lielāku pasūtījumu. Kam vajadzēja tik daudz rokām darinātu leļļu? Pie šāda ražošanas apjoma lelles labāk izgatavot uz ražošanas līnijas ... Vai arī mana lelle kalpos kā standarts? Vai kādam patiešām iepatikušies mani nieciņi un tas nolēmis organizēt ražošanu? Izrādās, ka esmu sev bedri izracis ...

Aizvēris kastīti, noliku to plauktā virs darbagalda, lai darba laikā nejauši nenogrūztu uz grīdas un stikla acis nesaplīstu. Rīta labais noskaņojums bija pasliktinājies. Ja man ir taisnība, tad pats aizvainojošākais ir tas, ka es neko nevaru izdarīt. Ja atteikšos no pasūtījuma, standartu izveidos kāds cits, un es vienalga palikšu bez darba. Bet tā - vismaz kaut kādu naudu nopelnīšu ... Ar lielo biznesu vienam kokgrebējam nav vērts konkurēt.

Paņēmu rokās pagali, pagrozīju, nosakot kontūras, un pēkšņi sapratu, ka nepazīstu koksni - ar vienmērīgu vaskainu krāsu, blīvu, ar gandrīz nemanāmiem gadu gredzeniem. Interesanta tekstūra. Miza no pagales bija noņemta, serde izskaldīta, un tikai vienā malā izcēlās glīts zariņš. It kā jau tieši gatavs Buratino deguns, varbūt mazliet par garu, bet tas būtu labojams. Es neviļus atcerējos, kā filmā tētis Karlo īsināja Buratīno degunu un kas no tā iznāca, un pasmaidīju. Paņēmu nazi, lai degunu saīsinātu, bet pēc tam pārdomāja. kosmētiskās darbības labāk ir veikt pabeidzot lelli.

Nolicis nazi malā, paņēmu zīmuli un sāku iezīmēt kontūras. Galva, rumpis, rokas, kājas ... Hmmm, klients būs aprēķinājis kaut ko nepareizi. Ja lelle arī sanāks lielāka par manējo, tad tikai mazliet.

 Mani pārsteidza arī izmēģinājuma griezums. Šķietami cietā koksne tika griezta negaidīti viegli, griezums bija gluds, it kā tas nebūtu koks, bet mīksta plastmasa. Ideāls koks izgrebumiem - vai tas tiešām būtu slavenais palisandrs? Dzirdējis esmu, bet nekad ar to netiku strādājis, pat tādu neredzējis. Saskaņā ar baumām, palisandra koksne, šķiet, izstaro patīkamu pikantu smaržu ... Vai arī tā smaržo sandalkoks? Es paostīju. No kluča nāca smalka, tikko jūtama priežu skuju smarža, ko nekādi nevar raksturot kā pikantu. Nu tad labi. Palisandrs ne palisandrs, sandalkoks ... Pajautāšu klientam, kad lelli atdošu. Interesanti taču.

Nolicis kluci uz gala, es gribēju iezīmēt galvu ar diviem dziļiem iecirtumiem, bet sanāca tikai viens, pēc kura pagale dīvainā veidā palēcās, izslīdēja no rokām un nokrita no darbagalda uz grīdas. Tajā pašā laikā caur lodžiju izplūda it kā stipra vējpūta, un pie sienām piekarinātās lelles sašūpojās, noklabinot ar koka rokām un kājām.

Kas tad nu! Es mulsi paskatījos apkārt. Lodžijas logi bija aizvērti, un caurvējam nebija no kurienes rasties. Pacēlu pagali no grīdas un noliku to atpakaļ uz darbagalda. Kā tā varēja palekties? Vai es to saliecu, vai izdarīju spiedienu uz zaru?

Un pēkšņi līdz manai apziņai nonāca situācijas komiskums. Stāsts par Buratino sākās gandrīz analoģiski, tikai tur tētis Karlo dabūja ar pagali pa pliko pakausi. Vai arī viņa draugs Džuzepe? Es sabozos. Kad lasi grāmatu, situācija izskatās komiska, bet man nebija noskaņojuma smieties. Pa mugurkaulu pārskrēja tirpas.

Izglāba durvju zvans.

- Ienāc, Džuzepe! - Es pamēģināju pajokot, bet tas izrādījās neveiksmīgi, ja ne nožēlojami. Kurš mani varētu sadzirdēt no lodžijas? Atklāti sakot, es jutos nelāgi, tāpēc biju atvieglots, atstājot darbnīcu, un steidzos pie durvīm. Aizmirsu pat pajautāt: "Kas tur ir?" Un, atverot durvis, galīgi apstulbu.

Kāpņu telpā stāvēja Oksana. Porolona ziemas jakā, adītā cepurē, ar skolas mugursomu pār pleciem.

- Sveiki! - Viņa teica un ieslīdēja man garām gaitenī.

- Sveiki…

- Kur tev šeit gaismu ieslēdz? - Viņa lietišķi pajautāja.

Attapos, aizvēru durvis un ieslēdzu priekštelpā gaismu.

Oksana nometa mugursomu un sāka atpogāt jaku.

- Ar kādiem vējiem? - Piesardzīgi pajautāju.

- Nolēmu paskatīties, kā dzīvo topošais patēvs, - viņa tieši paziņoja. - Tev nav nekas pretī?

- Nav vērts pat mēģināt ... - apjucis nomurmināju.

- Tā ja, tas gan pareizi - konstatēja Oksana. - Vai čības viesiem tev te ir?

Pasniedzu viņai čības un stulbi vēroju, kā viņa tās uzvelk.

- Kāpēc tu neesi skolā? - es beidzot aptvēru.

- Atkušņa dēļ skolas jumts sāka tecēt, klase bija applūdusi, un mums ļāva doties mājās. Vai ar šo versiju esi apmierināts?

Es tikai padevīgi pacēlu rokas. Stulbu, vispār uzdevu jautājumu. Kas es viņai? Oksana mācījās labi un, ja kādu dienu izlēmusi pastaigāties, tad nekas briesmīgs nenotiks. Ja vien tas nekļūs par ieradumu.

- Vai ēst gribi?

- Kas tev ir pusdienās?

- Veikala pelmeņi, tēja.

Oksana novaibstījās.

- Atvaino, banānu nav.

– Bet pelmeņi ar krējumu?

- Ar kečupu.

- Dod šurp.

– Tad marš mazgāt rokas.

Atvēru viņai vannasistabas durvis un steidzos uz virtuvi. No saldētavas izņēmu pelmeņu paku, uzliku uz plīts katlu ar ūdeni, ieslēdzu elektrisko tējkannu. Noliekot šķīvjus uz galda, dzirdēju, kā Oksana iziet no vannas istabas, ienāk istabā, bet, tur neuzkavējusies, parādījās virtuvē.

- Hmmm-jā...  Ne pārāk bagāts līgavainis mammai gadījies - viņa konstatēja.

- Sev tu noteikti atradīsi labāku, - es apgalvoju.

Pretēji savam ieradumam Oksana polemiku nesāka.

- Paej nu malā, - viņa mani atstūma no plīts, - tas nav vīrieša darbs - gatavot pusdienas.

- Jā, pelmeņu vārīšana tak ļoti nopietna zinātne, - es piekritu. - Gatavo tikai sev, es nesen brokastoju.

- Bet es neēdīšu viena pati!

- Tad es ar tevi kopā iedzeršu tēju. Tā būs labi?

Oksana uzvārīja desmit pelmeņu, salika tos uz šķīvja, apsēdās pie galda.

- Kečupu pēc garšas, - es sacīju, pastumjot pudeli viņai pretī.

Oksana uzpilināja vienam pelmenim un pagaršoja.

- Garšīgi! - pabrīnījās. – Pirmo reizi ēdu pelmeņus ar kečupu.

Viņa bagātīgi aplēja pelmeņus ar kečupu un sāka ēst. Ēda, kā jau visi pusaudži, ātri, it kā kaut kur būtu jāsteidzas. It kā ne dakšiņu vicinātu, bet slotu.

- To es aiz slinkuma izdomāju, - atzinos. - Atšķirībā no skābā krējuma, kečups ilgstoši nebojājas.

Kamēr salēju glāzēs tēju, Oksana tika galā ar pelmeņiem un paspēja nomazgāt šķīvi.

– Uz ugunsgrēku steidzies? - es ķircināju.

- Uz jūsu kāzām, - viņa nepalika parādā. - Vai varbūt jau nokavēju?

- Tu būsi pirmā, kas par to uzzinās, - es apliecināju.

Viņa paņēma glāzi tējas.

- Vai citrons tējai ir?

- Nē. Un banānu atvaino arī.

– Par banāniem jau teici. - Oksana pārlaida skatienu pār virtuvi, pamanīja uz ledusskapja garlaikotu Petrušku, ko es izmantoju kā virtuves cimdu. – Bet es biju jūsu teātrī. Toreiz aizveda uz izrādi visu klasi.

- Patika?

Viņa paraustīja plecus.

– Es toreiz mācījos pirmajā klasē, gandrīz neatceros. Atceros tikai to, ka mēs daudz smējāmies... Bet kāpēc teātris nodega? No īssavienojuma?

Es nopūtos, paņēmu glāzi, iemalkoju tēju.

– Vai atceries, kur teātris stāvēja?

- Atceros. Komunāru laukumā.

- Pilsētas centrs, rosīga vieta. Un zini, kas tika uzcelts teātra vietā?

- Zinu. Lielveikals.

– Kas pieder mūsu pilsētas mēram Poļiščuka kungam. Tāds lūk īssavienojums...

- Saprotu, - Oksana pamāja. - Ja teātrus nodedzina, tad kādam tas ir vajadzīgs.

Vēlreiz viņa mani satrieca. Nebiju domājis, ka skolā vēl māca Majakovski. Ļoti piemērota paralēle. Laikmeta garā.

- Un kur tu taisi tās lelles? - Viņa jautāja.

- Uz lodžijas man ir darbnīca.

- Paskatīties nedrīkst?

- Kāpēc ne? Var.

Mēs pabeidzām tēju un devāmies uz lodžiju.

Kad Oksana ieraudzīja pie lodžijas sienas sakārtās lelles, viņas acis iemirdzējās un beidzot viņā pamodās bērns.

- Oho! Vai pieskarties drīkst?

- Iedur šim rūķim ar pirkstu vēderā.

Viņa pieskārās ar pirkstu lellei un nekavējoties atrāva to atpakaļ.

- Spēcīgāk, nebaidies!

Oksana piespieda pirkstu rūķim, viņš salocījās uz pusēm, acis izlēca no atsperīgajiem acu dobumiem, un rūķis izmisīgi iebļāvās:

- Vai-vai!

Oksana nobijusies pielēcās atpakaļ, tad izplūda smieklos.

- Gribi, uzdāvināšu?

- Jā.

Es nocēlu rūķīti no sienas un pasniedzu viņai.

- Es to parādīšu matemātikas skolotājai... - viņa apsolīja.

- Ko, vai kaitīga?

- Jā... neliek augstāk par četrinieku, jo mamma viņai dāvanas nedāvina... - Oksana velti bakstīja rūķim vēderā. - Kā tas uzvelkas?

- Tā te. - Es atņēmu viņai rūķi. - Jāatgriež ekstremitātes to sākotnējā stāvoklī, līdz tās noklikšķina, un rūķis ir gatavs lietošanai.

Oksana paņēma lelli, pagrozīja to rokās, bet vairs nemēģināja. Atkal viņa pārlaida skatienu lellēm, kas karājās pie sienas, pakavējās pie lelles-skeleta, un viņas acis atkal iemirdzējās.

- Nē! – Es steidzīgi atteicu. - skeletu es tev nedošu. Tas spīd tumsā, un skolotāja var tā nobīties, ka sāks stostīties.

- Nu ja nedosi, tad nedosi, - Oksana paraustīja plecus, paskatījās prom un pēkšņi pajautāja: - Vai ar mammu jums tā nopietni?

Viņas lūpu kaktiņi aizvainoti noraustījās, un es nesāku izvairīties.

- Jā.

- Ļoti?

- Ļoti.

- Tātad, jūs paņemsiet manu istabu, un man būs jāpārvācas uz caurstaigājamo ...

Naivi bērnišķīgais egoisms neviļus lika pasmaidīt. Patiesībā mēs ar Ļubašu bijām domājuši apmainīt abus dzīvokļus pret trīsistabu, bet, protams, perspektīvā. Pagaidām mūsu kopīgā nākotne bija rakstīta ar dakšām ūdenī.

- Es tev aizkaru pierīkošu, - pajokoju, bet Oksana joku nepieņēma.

– Jūs jau visu esat izlēmuši manā vietā!

Pakratīju galvu un klusi, bet stingri teicu:

– Mēs tikai lēmām, ka izlemsi tu.

Oksana caur pieri paskatījās uz mani, paklusēja, vēcinot rokā rūķi.

- Es laikam iešu...

- Labi, - pamāju. – Būs laiks un vēlme – ienāc. pacentīšos, lai nākamreiz, kad mani apmeklēsi, galdā būtu banāni.

Pavadīju Oksanu gaitenī, viņa saģērbās un aizgāja nepaskatījusies un neteikusi ne vārda. Pat tad, kad es pārkāpu pāri slieksnim un teicu: "Uz redzēšanos", viņa neatbildēja.

Stāvēju kāpņutelpā, līdz noklaudzēja ieejas ārdurvis. Uz sienas pretī manām durvīm bija smaidoša apaļa seja, uzkrāsota ar dzeltenu krāsu. Vai nu rausītis, vai saulīte. Tā bija jau ilgu laiku, kādus piecus gadus smaidīja, un es pie tās biju tā pieradis, ka reizēm pat sveicinājos.

- Nu kā tev patīk mana pameita? - klusi pajautāju.

Seja smaidīja.

- Piekrītu, - nopūtos. - Sarežģīts raksturs...

Aizveris durvis, kādu laiku pastāvēju gaitenī. Galvā rosījās drūmas domas: kā pieņemt Oksanas negaidīto apciemojumu? Kā gaišu zīmi vai ... Tā arī neizlēmis, kā tas ietekmēs mūsu ar Ļubašu nākotni, uzvilku priekšautu, gaitenī izslēdzu gaismu un devos uz lodžiju.

Šoreiz ķēros pie darba ar vislielāko piesardzību. Neticēju pasakām un pārpasaulīgām lietām, bet vai tik tur kaut kas nebija? Protams, labi pārdomājot, analizējot, apskatot lodžiju, var atrast izskaidrojumu gan pēkšņajam caurvējam, gan tam, kāpēc pagale izslīdēja no rokām. Bet var arī neatrast. Vismaz uzreiz. Iemesls var tikt atklāts pēc dienas vai pat nedēļas, bet es negribēju tērēt laiku.

Neskaidrais satraukums nepameta; kad noņēmu pirmās skaidas, man likās, ka aiz muguras pie sienas kustas lelles. Kaut kāda paranoja. Pāris reizes paskatījies apkārt, bet, neko aizdomīgu nemanījis, pamazām iesaistījos darbā, un neskaidrās bailes atkāpās.

Kad darbs sakrīt ar hobiju, tas ir tik ļoti aizrauj, ka pilnībā izslēdzies no apkārtējās vides. Es izgriezu sagataves visām lelles daļām un turpināju apdarināt rokas, kājas, rumpi... Galvu, kā vienmēr, atstāju uz beigām. Galvas izgrebšana ir mākslinieka darbs, lai gan es neatzinu tiesības mani par tādu saukt. Turklāt sejas izteiksme, kas jāpiešķir lellei, lielā mērā ir atkarīga no tā, kādas rokas, kājas un ķermeni esat izveidojis. Ja rokas-kājas ir šķības, ja ir vēders, pats sakumpis, tad, protams, lelles sejas izteiksmei jābūt augstprātīgai. Šāds variants Buratino nederēja, un, protams, es sākotnēji noskaņojos uz figūras harmoniju un slaidumu. Tiesa, ne vienmēr izdodas kā iecerēts, viss atkarīgs no koka faktūras. Ja pagale ir zaraina, tajā esošās šķiedras ir viļņotas, tad rokas-kājas izgrebjot, tās neizbēgami iznāk greizas, un mugura būs saliekta. Šajā gadījumā koka faktūra bija ideāla, un viss gāja kā iecerēts. Jautram Buratino vajadzētu sanākt.

Es biju tik aizrāvies, ka nepamanīju, kā pienāca vakars. Kad tavs mīļākais darbs pārņem visu bez pēdām, tu, šķiet, tiec aizvests uz pasaku zemi, kurā nav problēmu, kur tev viss izdodas, tu esi pats sev saimnieks līdz galam, radītājs un saimnieks. Un, jo dziļāk ienirsti savu hobiju pasaulē, jo sāpīgāka būs atgriešanās ikdienas dzīvē. It īpaši, ja neatgriežaties pēc paša vēlēšanās, bet tiekat izrauts ar varu.

- Re kur tu esi! - dzirdēju aiz muguras, nodrebēju un nobijies apcirtos.

Uz lodžijas sliekšņa stāvēja Ļubaša.

- Oh... nobijos... - dziļi ievilku elpu.

- Tu pats mani nobiedēji. Zvanu pie durvīm, zvanu, bet tu tās never. Un, it kā tīšām, atslēga pazudusi, desmit minūtes meklēju somiņā, līdz atradu.

- Atvaino, biju iegrimis darbā, zvanu nedzirdēju.

Ļubaša pienāca un iesēdās man klēpī. Es viņu apskāvu, noskūpstīju kaklu, bet viņa ar negaidītu izsaucienu atrāvās.

- Uzmanīgāk! Es caurdūru ausis.

- Nuka, nuka...

Atbīdīju matus no ausīm, paskatījās. No apsārtušajām ļipiņām izvirzījās mazi, neļķveidīgi, zelta auskari.

- Un kur tad manis dāvinātie? – jutos aizvainots.

- Tavējie ir sudraba, pašlaik nevar tādus nēsāt. Kamēr brūcītes sadzīs, jāvalkā zelts. Ļenka man uz kādu laiku iedeva.

Ļubaša sabužināja man matus un pārvilka pār galvu priekšauta lentu.

- Pagaidi, - iesmējos, nocēlu viņu no ceļiem, novilku priekšautu. - Ļauj man nomazgāt rokas.

- Nu tad ātrāk, citādi man nav laika.

- Un vienmēr ir šādi... - es nopūtos, dodoties uz vannas istabu. –  viss mums, ja ne slēpti, tad steigšus... Kas pie velna tā par mīlestību?

- Mani mājās gaida izsalcis bērns!

- Oksana jau sen nav bērns, - iebildu. - Turklāt ne gluži izsalcis.

- Man viņa vienmēr būs bērns! .. - Ļubaša bija sašutusi, stostījās un, ieskatījusies vannas istabā, piesardzīgi pajautāja: - Ko nozīmē - ne gluži izsalcis?

– Es viņu pabaroju ar pelmeņiem. Viņa šodien ieradās pie manis.

- Kāpēc?

Modrums Ļubašas vārdos pieauga līdz trauksmes līmenim.

– Cik sapratu, gribēja paskatīties, kā dzīvo topošais patēvs.

- Tiešām? - neticīgi jautāja Ļubaša.

- Jā.

Es nosusinājos ar dvieli, pievilku Ļubašu pie sevis un stingri noskūpstīju viņas lūpas, lai novērstu turpmākos jautājumus. Ļubaša mēģināja atrauties, bet es neatlaidu, un viņa kļuva ļengana, kūstot manās rokās.

Taču pēc tam viss izrādījās tā, it kā mēs jau būtu precējušies gandrīz mūžību, un sekss mums kļuvis par ikdienas laulības pienākumu. Neatkarīgi no tā, kā es mēģināju satraukt Ļubašu, mēs nesaņēmām neko citu kā tikai fizioloģisku baudu. Un, visticamāk, tikai es. Ļubašas domas bija tālu no manis, ar meitu, un visi mani centieni viņu atbrīvot bija veltīgi.

Kad tas bija beidzies, viņa piecēlās sēdus uz dīvāna, uzlika roku man uz krūtīm un ieskatījās man acīs.

- Viņa izlaida mācības?

Es rezignēti nopūtos.

- Nē. Viņa stāstīja, ka skolai tekot jumts, klase applūdusi ar sniega ūdeni, un visi atbrīvoti.

Ļubaša pielēca no dīvāna, savāca drēbes un pazuda vannas istabā. Apmēram trīs minūtes vēlāk viņa iznāca jau apģērbusies.

- Man jāiet.

Uzvilku apakšbiksītes, piecēlos kājās.

- Labi.

Es palīdzēju viņai apaut zābakus, uzvilkt mēteli.

- Laimīgi.

Neskatīdamās viņa noskūpstīja mani uz zoda un izlēca pa durvīm.

- Līdz rītdienai? - es nokliedzu pakaļ.

- Piezvanīšu, - atskanēja no kāpņu posma.

Lūk kā... Es ieskatījos kāpņu telpā. No sienas uz mani smaidīja dzeltenā seja.

- Tev  viss tik ķiķināšana un ha-ha... - drūmi nomurmināju un aizvēru durvis. Gaišo cerību sajūta, kas valdīja manā dvēselē pēc Oksanas ciemošanās, pazuda bez vēsts. Ļubaša ir redzējusi pietiekami daudz amerikāņu filmu, kur katrs patēvs noteikti ir iekārīgs pedofils, un tagad, šķiet, pārdzīvo ...

Iegāju dušā, uzvilku treniņtērpu un izgāju lodžijā, lai sāktu novākt. Pārvietoju sagataves uz darbagalda vidu, saliku skaidiņas un lielās skaidas kastē, bet sīkumus un zāģu skaidas saslaucīju atkritumu spainī.  Strādāt vairs negrasījos — nebija noskaņojuma. No paketes iebēru katlā un izvārīju zupu, paēdu vakariņas, skatoties tālu drūmajā tumsā aiz loga. Tikpat bezcerīgā kā manā dvēselē. Atlika cerība, ka viss izdosies un vecumdienās viegls vējiņš no pasaku zilā putna spārniem izkliedēs manu vientulību. Vai tiešām pasakas notiek tikai ar Pelnrušķītēm un tikai jaunībā? Cerība mirst pēdējā, bet, kamēr tā ir dzīva, mirgo pēdējā dzirksts, es ticēšu pasakai ar laimīgām beigām. Kas vēl cits man atliek?

Pēc bezmērķīgas klaiņošanas pa dzīvokli, ieslēdzu televizoru, bet nespēju skatīties ilgāk par piecām minūtēm. Dvēselē bija tik slikti, ka  dzīvē vairs neko negribējās. Varbūt tikai pakārties.

Tad iegāju virtuvē, izņēmu no skapja iesākto degvīna pudeli, ielēju simts gramus, ieņēmu kā miegazāles un devos gulēt. Varbūt no rīta viss nokārtosies un pasaule man acu priekšā rādīsies ne tik drūmās krāsās. Vismaz ar gaismas mirkļiem.

No rīta pamostoties, pirmais, ko izdarīju, bija ieskatīšanās lodžijā, no kuras caur miegu visu nakti man šita nākam čaukstēšana. Vai tiešām būtu saradušās peles? Teātra leļļu ļaunākais ienaidnieks, tās sagrauž ne tikai lellēm drēbes, bet arī koku, izkropļojot lelles, līdz tās kļūst pavisam nelietojamas. Tā nav nejaušība, ka Buratīno vajāja žurka Šušera un viņa koka radinieks Riekstkodis cīnījās ar Peļu karali.

Peles neredzēju, bet sagataves, kas vakar vakarā bija glīti sakrautas, bija izmētātas pa visu darbagaldu. Būs jādabū kaķis, nonācu pie neapmierinoša secinājuma. Tā arī nav labākā izeja – kaķiem patīk ar lellēm spēlēties, asināt uz tām nagus –, taču no diviem ļaunumiem jāizvēlas mazāko.

Nomazgājies un noskuvies uzcepu olu kulteni, uzvārīju kafiju un, jau pabeidzot brokastis, atradu pieņemamāku variantu. Kaimiņam kāpņu telpā dzīvoja milzīgs ruds kaķis Leopolds, kurš, atšķirībā no viņa ārkārtīgi miermīlīgā multfilmas vārdabrāļa, bija pazīstams ne tikai kā peļu un žurku ķērājs, bet arī kā pagalma jaukteņu pērkona negaiss. Ja nu aizņemtos kaķi no kaimiņa? Kaķis vienalga tikpat kā nedzīvo mājās, vairāk klīst pa pagalmu un tikai barošanas reizē pa papeles zariem caur logu ierāpjas dzīvoklī. Ja tik kaimiņš būtu mājās.

Ja godīgi, es ne pārāk labi pazīstu savus kaimiņus. Dzīve ir tā iekārtota, ka savienojošā saite starp ģimenēm ir sievietes - viņas vienmēr atradīs iemeslu patenkot, tāpēc pazīst ne tikai tuvākos kaimiņus, bet arī visus mājas iedzīvotājus. Turklāt viņas zina, kurš ar kuru apprecējies, kurš ar ko bijis slims, kuriem ir izcili skolnieki un kuri ir slinki... Īsāk sakot, visus smalkumus, gandrīz līdz bankas kontiem. Un tā kā es nekad nebiju precējies, tad, protams, zināju tikai to, ka manu kaimiņu sauc Koļa, bet viņa sievu Jūlija. Abiem pāri četrdesmit, bērni jau pieauguši, ar viņiem nedzīvo, tas laikam arī viss. Kurš no viņiem strādāja vai nestrādāja, nebija ne jausmas. Pat par kaķi Leopoldu zināju vairāk, jo bieži satikāmies pagalmā.

Es izgāju kāpņu telpā un katram gadījumam pakonsultējos ar dzelteno seju.

- Kā tu domā, ka kaimiņš kaķi iedos?

"Varbūt jā, varbūt nē," noslēpumaini atbildēja krāsotas sejas starojošais smaids.

- Tev vajadzētu strādāt par zīlnieci, - nopūtos un piezvanīju pie kaimiņa durvīm.

Atvēra Nikolajs. Apakšbiksēs un T-kreklā un spriežot pēc saviebtās sejas varēja pieņemt, ka viņam ir vai nu paģiras vai  arī atnācis pēc nakts maiņas - tikko aizmiga, un es viņu pamodināju.

- Sveiks Nikolaj.

- Sveiks, kaimiņ... - viņš noburkšķēja, uzmetot man drūmu skatienu. Nekad neesmu aizņēmies no viņa naudu, bet viņš, šķiet, būs nolēmis, ka  es atnācu tieši tādēļ, un gatavojās atteikt.

Es viņu negribēju pievīlt.

- Koļa, vai neaizdosi uz laiku, dienu vai divām ... kaķi?

- Ne, ne... - Nikolajs pakratīja galvu. - Pašam līdz algas dienai... - Tad līdz viņa prātam nonāca, ka es neprasu naudu, viņš iztaisnojās, un iepleta acis. - K-kaķi?!

- Jā. Šķiet, ka man parādījušās peles.

 Koļa domīgi pakasīja pakausi.

- Kāpēc patiesībā neaizdot?  Viņš dažreiz, maitasgabals, neparādās nedēļām ilgi, bet te uz divām dienām... Pagaidi, paskatīšos, vai viņš ir mājās.

Nikolajs basām kājām iečāpoja virtuvē.

- Mājas! Snauž uz radiatora...

Viņš atgriezās, nesot roku rudi matētu kažoku ar zaļām acīm, kas ļengani nokarājās no rokām. Leopolds izskatījās ārkārtīgi slinks un apātisks, un, ja es viņu nebūtu pāris reizes redzējis pagalmā ar žurku zobos, būtu domājis, ka no tāda kaķa lielas jēgas nebūs.

- Ņem.

Es paņēmu kaķi un gandrīz izmetu: tas svēra vismaz sešus, septiņus kilogramus, ja ne vairāk.

– Vari paturēt kaut nedēļu. Un, ja tev apniks, vienkārši izmet pa durvīm, viņš ceļu uz mājām zina.

- Paldies.

- Nav jau par ko... - Nikolajs plaši nožāvājās. - Iešu gulēt, šodien atkal uz vakara maiņu ...

Es ienesu kaķi dzīvoklī, bez ceremonijām nometu to uz grīdas un aizvēru durvis. Kaķis nokrita uz ķepām, izstaipījās, nožāvājās, pārmetoši paskatījās uz mani un nesatraucamā mierā devās uz virtuvi. Viņš apošņāja plīti, atkal uzmeta man pārmetošu skatienu, smagi nopūtās un devās pāri istabai uz lodžiju. It kā saprata, kādam darbam pieņemts, un, kā jau īsts profesionālis, ar slinkumu sāka strādāt.

Es nesekoju kaķim, bet apsēdos uz dīvāna, labi zinot, ka peļu medības ir jāveic bez lieciniekiem.

Tiklīdz kaķis uzkāpa uz lodžijas sliekšņa, kur gan pazuda viņa slinkums! Viņš apsēdās, sastinga un ar fiksētu skatienu skatījās kaut kur uz augšu. Kažoks kļuva pūkains, astes gals izstiepās auklā, smalki trīcēja. Kādu minūti viņš nomērķēja uz laupījumu un tad kā sarkans zibens klusi metās uz darbagaldu. No lodžijas atskanēja izmisīga kņada, no darbagalda krītošu sagatavju klaudzoņa... Tad pēkšņi atskanēja sirdi plosošs  MJAU, Leopolds pa galvu ipa kaklu izlēca no lodžijas, pieplacis grīdai, šķērsoja istabu un izslīdēja gaitenī.

Es piecēlos no dīvāna, metos viņam pakaļ un ieslēdzu gaitenī gaismu. Sarāvies kamolā, Leopolds spiedās kaktā pie ārdurvīm, skatījās uz mani ar trauksmainu skatienu un baigi šņāca. Nekad nebiju viņu tādu redzējis - pagalmā viņš drosmīgi dzenāja pinčerus, un, ja viņu nomedīt mēģināja kaimiņpagalma dobermaņi, cienīgi atkāpās papelē un vairsa nepievērsa uzmanību lejā trakojošajiem suņiem.

- Nu, kas tad tev, Leopold... - es centos nomierināt kaķi un noliecos, lai to noglaudītu.

Kaķis pieglauda ausis, saboza spalvu, šņākšana pārvērtās par baigu kliedzienu un siekalu šļakstiem no zobu pilnās mutes, un es steidzīgi atrāvu roku. Ir nu gan brīnumi! Uzmanīgi atvēru durvis, kaķis steidzīgi izskrēja ārā, divos lēcienos pārvarējis kāpņu laukumiņu, pazuda kā nebijis.

Novēloti nodrebēdams iztēlojos, kā kaķis, iecērtas man rokā ar nagaino ķepu, saplēš to līdz pat kaulam. Tomēr kas gan Leopoldu varēja novest līdz tādam neprātam?

- Nu kā tev tas viss patīk? - es satraukti pajautāju sejai uz sienas.

"Vai tev nav neviena cita, ar ko pārrunāt savas problēmas?" Viņas smaids man attrauca.

- tur jau tā lieta, ka nav neviena... - es nopūtos, aizvēru durvis un atgriezos istabā.

Divdesmitā gadsimta sākumā kuģu tilpnēs no Amerikas uz Eiropu ieradās nelūgti kolonisti - treknas un neveiklas melnās žurkas līdz trīs kilogramiem svarā. Neskatoties uz to, ka viņu ekspansija uz Eiropu bija veiksmīga, tās ir ārkārtīgi reti sastopamas savas zemās auglības dēļ. Bet viņas ir tik agresīvas, ka no viņām baidās pat kaķi. Vai ir iespējams, ka šāds zvērs iekārtojies manā dzīvoklī? Vispār dīvaini: atšķirībā no parastajām žurkām un pelēm melnās žurkas nav kāpējas un, ja apmetas netālu no cilvēku dzīvesvietas, tad tikai pagrabos. No otras puses, ar ko velns nejoko? Kādreiz savvaļas pīles pilsētas aplidoja ar līkumu, bet tagad apmetas uz jumtiem, audzē tur cāļus un pat neaizlido uz siltajām zemēm ziemošanai ...

Ar vislielāko piesardzību ieskatījos lodžijā. Tur nebija nevienas žurkas. Ne parasto pelēko, ne amerikāņu melno. Peļu arī nebija. Bet pa visu lodžiju gulēja manas lelles sagataves, miskaste bija apgāzta, grīdu klāja zāģu skaidas un draza.

Savācis sagataves, es tās kārtīgi saliku uz darbagalda, tad paņēmu slotu, liekšķeri un sāku slaucīt darbnīcu, jebkurā brīdī būdams gatavs ar šo vienkāršo ieroci atvairīt kaut kur paslēpušās melnās žurkas uzbrukumu, jo nezuda dīvainā sajūta, ka man nepārtraukti seko kāda uzmanīgās acis.

Ārkārtīgi nepatīkama sajūta, bet šoreiz neļāvos paranojai – kaut kas taču nobiedēja kaķi Leopoldu vai līdz nāvei? Bet drosmes šim kaķim netrūka: redzēju viņu cīnāmies ar suņiem, un tie ir lielāki un veiklāki par neveiklo amerikāņu  žurku.

Bruņojies ar griezēju, es atstūmu darbagaldu no sienas, izpētīju visus darbnīcas kaktus un spraugas, bet neko neatradu. Nebija kur paslēpties, ne tikai milzīgajai žurkai, bet pat mazai pelei, nebija kur ielīst. Taču nepatīkamā sajūta, ka tieku nemitīgi vērots, nepazuda. Noliekot darbagaldu atpakaļ vietā, apsēdos uz krēsla. Bailes ir bailes, bet jāstrādā taču.

Un tikai tad es beidzot pamanīju, kas mani tā vēro. Uz plaukta virs darbagalda atradās pusatvērta sērkociņu kastīte, un no tās, iespiestas vatē, uz mani skatījās divas stikla acis.

Velns parāvis! Īpaši iespaidojami cilvēki reaģē uz skatienu no portreta, bet es sevi pie tādiem nekad neesmu pieskaitījis, lai cik prasīga izskatītos no plakāta Māte-Dzimtene, vai Sarkanarmietis, kurš jautā, vai jau esmu pierakstījies brīvprātīgajos. Jā, bet kā kastīte atnākusi vaļā un pat nostājusies uz sāniem? Vai kaķis būtu aizķēries ar ķepu, un tas nav nekas vairāk kā kurioza nejaušība?

Aizvēru kastīti un noliku atpakaļ. Pazuda nepatīkamā svešā skatiena sajūta. Re kā, izrādās, man jutība uz vecumdienām palielinājusies. Kā arī sentimentalitāte. Un, šķiet, aizdomīgums... Bet, ja vēl var paciest pirmos divus, tad pēdējais man ir pilnīgi nevajadzīgs.

Strādāt negribējās, bailes, ka darbnīcā ir pārpasaulīgi spēki, kuriem es nekad nebiju ticējis, neizklīda, tomēr es spītīgi paņēmu kaltu, izstiepu roku pēc sagataves ...

Un šajā laikā atskanēja telefona zvans.

Cik es biju priecīgs! Ne tik daudz par pašu izsaukumu, bet to, ka vismaz uz brīdi varu atstāt lodžiju.

Pārliecināts, ka zvana Ļubaša, es iesteidzos istabā, satvēru klausuli un, cenšoties piešķirt savai balsij oficiālu toni, sacīju:

- Laulību svinīgās reģistrācijas birojs!

Klausulē kāds nožagojās, tad vīrieša balss ar izteiktu krievu akcentu piesardzīgi pajautāja:

- Du ju spik ingliš?

- M..m...e... ee...

- Šprehen zi doič?

- Mne-ee... b...u...

- Ahā! Ne "bē", ne "mē"?

- O jes! - izgrūdu es, beidzot atpazinis balsi.

- Sveiciens laulībniekiem, - sarkastiski sveicināja Mirons. – Vai tiešām viss aizgājis tik tālu?

– Nav tava darīšana, tu viltus poliglot, – es nomurmināju.

- Tas ir kā, nav mana? Es, varbūt, uzbāžos ar sevi kā liecinieku. Gribu iztrakoties pa kāzām..., piedzerties šņabi līdz prāta aptumsumam..., izkauties ...

- Beidz nu muldēt. Ko tev vajag? Varbūt gribi atdot parādu, sveša nauda kabatu dedzina?

Klausule atkal nožagojās.

- Ē... Mē...   bū... - Mani atdarinādams, Mirons mēdījās. - Ko nozīmē sveša? Aizņemas svešu, bet jāatdod savējā!

- Tūlīt nolikšu klausuli, - es brīdināju.

- Kāpēc tad uzreiz tā? - aizrādīja Mirons. – parādu atdošu, tā ir svēta lieta... Var pat jebkurā brīdī.

- Tad ko tev vajag? - es atkārtoju.

– Vai laikrakstu "Pilsēta" esi šodien lasījis?

- Vienīgais, ko esmu lasījis pēdējos trīs gadus, - es ar patosu teicu, - ir uzraksti uz žogiem.

- Jā... Saprotu... Grafiti ir augsta māksla. Kur nu mums, prastajiem dievķēpātājiem, ar savām dievbijīgajām ikonām, ar tādiem sacensties ... Tur - gan domu lidojums, gan apvāršņu plašums ...

- Lieku klausuli nost!

- Viss, viss! - pārtrauca pļāpāšanu Mirons. - palasi to avīzi. Ļoti iesaku.

- Kāpēc?

– Vai tu tagad drāz to Buratino savam dāsnajam klientam?

- Jā.

- Izskatās, ka tavs klients pēc lelles neatnāks.

- Un kāpēc tad tā?

- Bet tu avīzi palasi! - Mirons ļaunpriecīgi pateica un nolika klausuli.

Tikai tā vien man trūka, līdz  pilnai laimei.  Klients nenāks... Kāpēc? Paskatījos uz atvērtajām lodžijas durvīm. Man joprojām negribējās tur iet iekšā. Nu labi. Iziešu ārā, pastaigāšos, vēl jāieiet kioskā - mājās nav ne kripatiņas maizes. Pie reizes nopirkšu avīzi. Palasīšu par ko tas Mirons tur dod mājienu.

Kad izgāju no dzīvokļa, es principa pēc nesāku sarunu ar dzelteno seju. Pat nepaskatījos tās virzienā. Viņa mani bija aizvainojusi līdz galējībai. Tas kļūst smieklīgi, kad pieaudzis cilvēks sāk sarunāties ar bildēm uz sienām. Ja vien, protams, tā nav diagnoze. Cerams, tā man nav diagnoze, bet gan ieilgusi bērnība. Nav nejaušība, ka es aizgāju strādāt uz leļļu teātri.

Uz ielas laiks noskaidrojās. No skaidrām debesīm spīdēja spoža saule, zvanīja palāses, kailajos koku zaros čivināja zvirbuļi, gaiss smaržoja pēc pavasara. Kaut nu ātrāk ..

Drūmais noskaņojums izkusa bez pēdām, un es nesteidzīgi devos pa ielu uz tirgu. Nopirku maizi, pelmeņus, picu un katram gadījumam banānus. Solīju taču... Iepirkšanās laikā pavisam aizmirsu par avīzi, bet, kad par pasakainu cenu sāku pirkt svaigus tomātus, atcerējos Mirona teikto. Ja nesameloja un dāsnais pircējs pēc pasūtījuma nenāks, tad naudu mētāt nevajag.Nopirku avīzi, gribēju turpat kioskā apskatīties, bet dēļ pakas ar pirkumiem bija neērti to pārlūkot. Tad nogriezos uz krastmalas un apsēdos uz soliņa blakus izskatīgam, dzīvespriecīgam večukam, kurš ar mīļu smaidu vēroja, kā bērni uz upes ledus spēlē hokeju. Droši vien priecājās, ka ir pārdzīvojis šo ziemu un turpina  kvēpināt debesis.

Trešajā lapā atradu fotogrāfiju ar savu klientu. Kā jau vairums attēlu no notikuma vietas, arī šis nebija kvalitatīvs, taču dīvaino pircēju bija grūti nepazīt. Uzvilcis tumšas brilles, garā mētelī, kažokādas ausainē un ietinies šallē tā, ka tikai deguns bija izvirzījies, viņš gulēja izstiepies izmīdītajā sniegā.  Rakstiņš ko ilustrēja fotogrāfija saucās "Dzīvs līķis".

Es sāku lasīt un ar acs kaktiņu pamanīju ka večuks man pār plecu arī skatās avīzē. Lai jau, man iebildumu nav.

Marionete ir visgrūtākā no teātra lellēm gan izgatavojot, gan darbinot. Itāļi pamatoti tiek uzskatīti par marionešu izgatavošanas meistariem, viņi arī izdomājuši daudz veidu, kā tās "atdzīvināt" uz leļļu teātra skatuves. Viduslaikos pie uzpirksteņiem, kurus uzlika uz pirkstiem, piesēja aukliņas un bieži vien divi aktieri apkalpoja vienu pašu lelli, kontrolējot tās kustības ar visiem divdesmit pirkstiem. Tad izdomāja krustu, sava veida vadības paneli. Īsta marionete ar kvalificētiem aktieriem ir tik daudzfunkcionāla, ka kustas kā cilvēks. Krievu aktieri, kas pieraduši pie lellēm-dūraiņiem, tās vada tikai ar trim pirkstiem un daudzfunkcionālajā leļļu vadībā tādi ne tikai neko nesaprot, bet arī negrib saprast. Arī šeit visi vēlas iztikt ar trim pirkstiem, aizmirstot, kāda ir vienīgā vispārpieņemtā, izteiksmīgākā trīs pirkstu kombinācija.

Teātrim gatavoju galvenokārt lelles-dūraiņus - diemžēl marionetes neietilpst krievu leļļu teātra skolas tradīcijās. Kad teātris nodega ar spožu liesmu, man bija jāpārkvalificējas izgatavot marionetes. Daudz iemācījos no itāļu meistariem, taču esmu pārliecināts, ka izgudroju arī kaut ko jaunu un varētu tajā padalīties ar itāļiem. Tiesa, runā, ka marionešu teātris Itālijā tagad esot norietā ...

Visvienkāršākā marionete ir lelle skelets, neskatoties uz lielo kustīgo daļu skaitu. Marionetes koka vai plastmasas kauli tiek savienoti kopā ar parastu diegu, kas ļauj tiem salocīties jebkurā virzienā - jo neticamāk, jo smieklīgāk. Skatītāji smejas par smieklīgo skeleta pozu, savukārt pats aktieris ir pārsteigts, kā viņam tā sanāk. Ar Buratino ir cita lieta – viņa locītavām, it īpaši elkoņos un ceļgalos, ir jālokās kā cilvēkam, nevis jākustas uz visām pusēm, kā skaidām āliņģī. Tas pats attiecas uz šādas marionetes vadīšanu. Tas pats attiecas arī uz gadījumu, kad lelle karāsies mašīnā pie vējstikla un tai vajadzēs raustīties spontāni, bez aktiera līdzdalības, Tāpēc, izstrādāju oriģinālu diegu sistēmu, kas palielināja marionetes mobilitāti un pozu ticamību.

Visu dienu izgriezu lelles daļas un, kā plānots, galvu pabeidzu pēdējo. Pabeidzot darbu ar kaltu, ar zināmu piesardzību saīsināju degunu līdz pieņemamam izmēram, taču, pretēji gaidītajam, transcendentāli atgadījumi šoreiz nenotika. Kad grebums bija pabeigts, paņēmu otu, krāsas, nokrāsoju Buratino kurpes brūnas, uzkrāsoju balti un sarkani svītrotas getras un uzliku uz vaigiem sārtumu. Pēc tam, gaidot krāsas nožūšanu, visas daļas nolakoju. Tas šodienai viss, rīt būs vissvarīgākā operācija – montāža.

 Piecēlos no aiz darbagalda jau divpadsmitos naktī, izslēdzu lodžijā gaismu un devos uz virtuvi pagatavot vienkāršas vakariņas. Milzīgs nogurums, un galvā dumjas domas nenāk. Tā tam arī ir jābūt. Strādāt, strādāt nenogurstoši, un tad nekādi ļaunie gari man klāt netiks.

Un tikai tad, kad aizgāju gulēt, izslēdzu gaismu un aizvēru plakstiņus, pēkšņi atcerējos, ka Ļubaša tā arī nepiezvanīja.  Ar mums kaut kas nogājis greizi, kaut kas nošķiebies... Vai viņa tiešām mani tur aizdomās par pedofilām tieksmēm? Kāds stulbums.

Gulēju nemierīgi. Atkal caur sapni uz lodžijas šķita dzirdami čauksti, bet principa pēc negribēju mosties, celties un pārbaudīt, kurš tur taisa nelietības - materiālistiska žurka vai transcendentāls spoks.

Bet, kad no rīta pamodos, pirmais, ko izdarīju, devos uz lodžiju. Skatiens neviļus pārslīdēja pāri plauktam virs darbagalda, bet atvērtās sērkociņu kastītes ar stikla acīm, kas skatīsies uz mani, tur nebija. Izrādījās, ka spokam nav pa spēkam atvērt aizslēgto atvilktni – tas nav kaķi Leopoldu pārbiedēt. Bet no lakotajām Buratino daļām, kas bija izliktas žūšanai, darbagalda vidū atradās salikta lelle. Nebija pieticis prāta savienot detaļas ar šarnīriem, bet viss bija nopareizā secībā, pat pirkstu falangas. Kā vēstījums man, ka spokam saprāts tomēr ir. Viennozīmīgi, manā mājā sācis darboties kāds poltergeists, vai barabaška.

Dīvaini, bet uz pārpasaulīgo parādību es reaģēju ja ne gluži mierīgi, tad filozofiski. Galu galā pie visa var pierast. Kad cilvēks pirmo reizi izlidoja kosmosā, svētku demonstrāciju vilnis pārņēma visu pasauli. Cilvēki pameta darbu, izgāja ielās, apsveica viens otru, priecājās kā bērni... Kad pēc astoņiem gadiem cilvēka kāja pirmo reizi spēra soli uz Mēness virsmas, vispār vairs nebija nekādas vispārējas eiforijas. Jā, bija daži, kuri svinēja, taču pārliecinošais vairākums panākumu uztvēra ļoti ikdienišķi. Spēra to soli un spēra. Sasniegumi kosmosā bija kļuvuši tik vienaldzīgi, ka, uz ielas pajautājot, kurš no kosmonautiem-astronautiem šobrīd atrodas orbītā, neviens nezinās.

Apmēram tā arī es reaģēju uz paranormālo situāciju uz lodžijas. Iekārtoies dzīvoklī barabaška, un velns ar viņu. Ja tikai lelles nemaitā, neatstāj uz tām zobu pēdas. Un, kad iegāju kontrastdušā, paēdu brokastis, kļuvu pat jautrs. Patiešām neaicināt taču popu, lai viņš pielej darbnīcu ar svētīto ūdeni un izdzen ļaunos garus. Esmu ateists, un man tas šķiet nepieņemami. Turklāt manī pamodās pilnīgi normāla pētnieciskā interese. Ar cilvēkiem vienmēr tā: viņi lasa par barabaškiem kāda mājā – tas ir interesanti un izklaidējoši, bet, tiklīdz pašu dzīvoklī apmetas tāds barabaška, sākas bailes. Kādreiz cilvēki baidījās no zibens, uzskatot to par Apollona bultām, Peruna, Dieva dusmu izpausmi, taču pietika parādīties ziņkārīgam cilvēkam, kurš, riskējot ar savu dzīvību, laižot pūķus pērkona debesīs, galu galā uzzināja, ka tā ir elementāra atmosfēras parādība, - mistiskās bailes pazuda. Tā arī ar barabaškiem - no tiem naevis jābaidās, bet gan jāpēta.

Pacilātā noskaņojumā apsēdos pie darbagalda un sāku montēt lelli. Un, lai gan atkal šķita, ka pie sienas piekārtās lelles kustas no paranormāla caurvēja, es nepievērsu tam uzmanību.

Sāku ar pašu piņķerīgāko darbu – ar pirkstiem. Ja vajag, lai marionetes roka sažņaugtos dūrē un atlaistos, tiek izmantota neliela viltība. Visu pirkstu falangas, izņemot pirkstu galus, tiek izgatavotas vienāda garumā. Pēc tam katras rokas falangas tiek salīmētas kopā kā rindā, un šīs rindas tiek sastiprinātas viena ar otru un plaukstu uz eņģēm. Iznāk plauksta ar sakļautiem pirkstiem, ko ar vienu pavedienu var savilkt dūrē, jo visas locītavas atrodas vienā līnijā. Starp citu,  var izmantot to pašu pavedienu, lai piespiestu īkšķi pie dūres. Bet šādas rokas ir diezgan lielām marionetēm - pasūtītajam Buratino, kurš iznāca divdesmit centimetrus garš, būtu sanākušas nevis rokas, bet grābekļi. Neskatoties uz to, izpildīju pasūtītāja vēlmi, kurš pieprasīja pirkstus padarīt saliecamus. falangas kopā nelīmēju, bet savienoju tās, kā skeletam, tikai nevis ar diegu, bet ar makšķerauklu, lai, Buratino šūpojoties automašīnā, tās nevicinātos no vienas puses uz otru, bet gan viegli trīcētu.

Tālākā montāža lielas pūles nesagādāja. Vienīgais, ar ko kā vienmēr, man nācās paķēpāties, bija "smiekli" ķermeņa iekšienē - pārāk daudz pavedienu nācās stiept līdz rokām un kājām. Tad no zaļa auduma gabaliņa sašuvu bikses, no zila - bezpiedurkņu jaku un no baltsarkani svītraina -  kā getrām - cepurīti,. Uzlīmēju uz galvas skaidu matus, uzlilku cepurīti, uzvilku bikses un jaku bez piedurknēm. Jauks Buratino bija sanācis, smaidīgs, ar uzrautu degunu un brašu cekulu no cepures apakšas. Atlika tikai ielikt acis un pakārt lelli uz aukliņām.

Ar zināmu piesardzību izņēmu no atvilktnes sērkociņu kastīti, izņēmu stikla acis un ievietoju tās ligzdās. Piesardzība mani nepievīla, bet ne transcendentālā nozīmē. Es nekad iepriekš nebiju strādājis ar stikla acīm, tāpēc neuzminēju dažas lietas. Acis ligzdās sasēdās cieši, kā jau bija gaidāms, tagad Buratino sejas izteiksme izmainījās. Disonansi izraisīja neatbilstība starp plato smaidu no auss līdz ausij un nopietno acu izteiksmi. Nāksies plakstiņus uzgatavot, lai acis samiedzas.

Labi, izlēmu, vispirms pakāršu uz aukliņām, paskatīšos, kā marionete kustas, un tad parūpēšos par acīm. Ja būs nepieciešams: kad lelle kustas, nelielas nepilnības bieži izlīdzinās.

Tomēr piesiet marionetei diegus nebija vajadzības. Tiklīdz es uzmetu diegu uz kronšteina virs darbagalda un pastiepu to pret Buratino, viņš sakustējās pats, apsēdās un pakustināja galvu.

Apsēdos arī es, apmulsumā, atlaidu diega galu. Sākas atkal…

Spole nokrita no darbagalda un palēkdamās aizripoja pa grīdu, bet es pat nedomāju to pacelt. Sēdēju un skatījos, kā koka Buratino groza galvu un skatās apkārt. Lelles galva lēnām kā zemūdenes periskops apgriezās par trīssimt sešdesmit grādiem un sastinga, kad stikla acu skatiens atdūrās pret mani. Žoklis klusi sakustējās uz augšu un uz leju.

Es neprotu lasīt no lūpām, it īpaši no leļļu lūpām, bet nez kāpēc man šķita, ka Buratino pateica:

- Sveiks, tēti Karlo.

Tas bija kā hipnozē, un es gandrīz atbildēju: "Sveiks, dēliņ ...", bet tad līdz manīm nonāca situācijas idiotisms. Ar mani sazināties cenšas transcendentālie spēki, bet es viņiem "dēliņ"... Izmisīgi pakratīju galvu, lai tiktu vaļā no apstulbuma, un šķiet, man tas izdevās. Galvā kaut kas noklikšķēja, es nomierinājos, un viss nostājās savās vietās. Padomā tik, barabaška iznācis kontaktā. Reiz tam bija jānotiek, ja ne ar mani, bet ar kādu citu. Un labāk ar tādu prātīgu cilvēku kā es, nevis ar māņticīgu fanātiķi. Vēlaties kontaktu? Būs jums tas kontakts.

- Nu sveiks, - es pateicu. – Par ko mēs parunāsim?

Buratino pacēla rokas, un nostrādāja "smiekli":

- Hi hi ha-ha, he-he..

Pasmaidīju pret savu gribu. Bet Buratino tas nepatika. Viņš neapmierināti pabolīja acis, klusi sakustināja žokli, sāka izmisīgi žestikulēt, atkal uzvelkot "smieklus", līdz atkal noskanēja idiotiski:

- Hi hi, ha-ha, he-he..

Nenormālo situāciju pārtrauca prasīgs durvju zvans. Šķita, ka caururbjošā skaņa mani izvilka no fantasmagorijas, un es pamodos.

Joprojām sēdēju uz krēsla savā darbnīcā uz lodžijas, un man priekšā, uz darbagalda, absurdā pozā sastindzis koka Buratino. Vai nu es sapņoju, vai pirms sekundes lelle patiešām kustējās un mēģināja ar mani runāt.

Atkal noskanēja zvans.

"Ļubaša," es nodomāju. - Vakar es nevarēju piezvanīt, bet šodien nolēmusi atnākt ... "

- Uzvedies klusu, - pakratīju Buratino ar pirkstu, tā arī nesapratis, vai viņa "atmoda" ir nosapņota vai bija patiešām.

Pielecis no krēsla, es metos pie ārdurvīm, atvēru tās plaši vaļā... Un priecīgais smaids nodzisa no manas sejas.

Kāpnēs stāvēja milicis.

- Ko ta jūs tā, - viņš pakratīja galvu. - Nav labi šitā atvērt, nepajautājot, kas ir aiz durvīm. Un ja nu laupītāji? Vai jūs zināt, cik daudz laupītāju tagad savairojies?

Mani pārņēma dusmas. Viņš te vēl lasīs man notācijas! Neteicis ne vārda, paspēru soli atpakaļ un ar blīkšķi aizcirtu durvis miliča deguna priekšā, lai gan viņš grasījās man sekot.

Durvju zvans nebija ilgi jāgaida.

- Kas tur ir?

- Atveriet, milicija.

Es piekāru pie durvīm ķēdi un tās pavēru.

- Jūs taču mani jau redzējāt... - milicis pārmetoši teica. Viņš bija jauneklīgs, apmēram trīsdesmit pieci, ar atvērtu, patīkamu seju, kuru nedaudz sabojāja maza pelēka dzimumzīme zem kreisās acs, kas piešķīra viņa sejai asimetriju. Bet tagad man nebija laika sarunām ar "patīkamām sejām".

– Kāpēc man vajadzētu ticēt, ka tu esi milicis? - īgni atjautāju. – Vai nu mazums tagad bandītu, ģērbušos miliču formās, skraida pa kāpņu telpām? Varbūt formastērpu tu izrakāji no mēslu kastes. Musoros atradi.

Uz "musoru" pieminēšanu milicis reaģēja pārsteidzoši vienaldzīgi.

- Pjotrs Ivanovičs Sidorovs,  pilsētas centra rajona nodaļas vecākais operatīvais darbinieks, - viņš iepazīstināja ar sevi, izņēma apliecību un uzrādīja to. - Vai jūs esat Deniss Pavlovičs Jegoršins?

- Jā, Jegoršins. Ko tev vajag?

- Iesākumam - lai jūs pārejat uz "jūs", es tomēr pildu dienesta pienākumus.

Es saviebos un uzmetu viņam vērtējošu skatienu. Kaut kāds dīvains milicis, pārāk pieklājīgs. Tādu nemēdz būt.

– Toties es nepildu dienesta pienākumus, turklāt esmu savās mājās. Un man tavi pienākumi pie vienas vietas. Vai varbūt tev ir orderis?

- Vai tad orderim ir kādi iemesli? – Pjotrs Ivanovičs bija pārsteigts. - Nē, ordera man nav. Es tikai gribēju uzdot dažus jautājumus par kādu cilvēku, ar kuru jūs nejauši satikāties. Bet, ja jūs nevēlaties mani ielaist, varu jūs izsaukt ar pavēsti uz rajona nodaļu.

Viņš pagriezās, lai dotos prom.

Man negribējās nākt ar pavēsti. Milicijas iecirknis nav tā vieta, kurp doties labprātīgi. Būs jāpatērē vismaz trīs stundas.

- Labi, nāc iekšā... - nomurmināju, noņēmu ķēdi un atvēru durvis.

Taču arī vecākais operatīvais darbinieks izrādīja rūdījumu.

- Vai nu uz "jūs", - viņš teica, - vai ar pavēsti uz manu kabinetu, un tur noteikti jau  uz "jūs".

- Labi. Ienāc... iet...

Viņš iegāja, novilka īso puskažoku un cepuri, uzkāra to uz pakaramā un iegāja istabā, kur es viņu aicināju ar žestu, izvairoties uzrunāt ar "jūs".

- Lūdzu, - parādīju viņam krēslu, bet pats apsēdos uz dīvāna. - Ar ko varu palīdzēt?

Pirms atbildes Pjotrs Ivanovičs paskatījās apkārt, ironiski saknieba lūpas, bet par manu dzīvokli neko neteica. Un ko gan tur var pateikt? Ļoti neprezentējams iekārtojums.

– Jūs taču esat leļļu meistars, vai ne? - Viņš jautāja, ignorējot manu jautājumu.

- Esmu bezdarbnieks.

- Nu, nu, kāpēc uzreiz tā? – Pjotrs Ivanovičs pašūpoja galvu. – Lai arī leļļu teātra vairs nav, jūs joprojām izgatavojat lelles un pārdodat. Vai ne?

Es saraucu pieri. Saruna sāka iegūt nepatīkamu virzienu. Bet vai ar miliciju var kādreiz runāt par patīkamām tēmām?

– Saskaņā ar Pilsētas domes lēmumu no radošajiem darbiniekiem: māksliniekiem, tēlniekiem, amatniekiem nodoklis netiek iekasēts. Tāpat mums bez maksas tika ierādīta vieta mūsu darbu izstādei un tirdzniecībai Puškina laukumā. Vai tiešām kaut kas ir mainījies?

- Nē, nē, ko jūs, - Petrs Ivanovičs atkāpās. - Viss joprojām ir spēkā... Es tikai noskaidroju jūsu darbības veidu.

- Kāpēc?

Viņš atkal ignorēja jautājumu. Vai viņi tiek īpaši apmācīti nedzirdēt jautājumus?

- Vai jūs pazīstat šo cilvēku? - Viņš teica, izņēmis no kabatas fotogrāfiju.

- Nē, - atbildēju, pat nepaskatījies.

Pjotrs Ivanovičs saprotoši pasmaidīja.

– Bet pēc mūsu informācijas, tieši viņam jūs pirms trim dienām pārdevāt lelli Buratino.

Man nācās apskatīt fotoattēlu. Morgā uzņemtajā fotogrāfijā bija redzams kaila pusmūža vīrieša ķermenis ar izteiktiem līķu plankumiem.

- Nekad neesmu tādu redzējis, - es atkārtoju.

- Nu izbeidziet, Denis Pavlovič, šī cilvēka mēteļa kabatā tika atrasta jūsu izgatavotā lelle.

- Manam klientam bija tumšas brilles, un viņa seja bija tā ietīta šallē, ka tikai deguns bija ārā. Bet jūs te man rādiet kailu līķi.

Pjotrs Ivanovičs pamāja un izņēma nākamo fotogrāfiju.

- Šitas te?

Otrā fotogrāfija bija tieši tāda kā pilsētas avīzē. Iespējams, izmeklētājs to ierosinājis publicēt, realizējot savus mērķus. Visticamāk, raksts avīzē tapis arī izmeklēšanas iestāžu iedvesmots: bezpajumtnieka nāve ir tik parasts gadījums, ka par to nerakstītu.

– Līdzīgs, bet ne šis.

- Tiešām? – Pjotrs Ivanovičs bija pārsteigts.

– Pilnīgi noteikti.

- Kāpēc jūs esat tik pārliecināts? Tieši pie šī cilvēka viņa kabatā mēs atradām jūsu lelli.

- Neskatoties uz visu šito te, - es atriebīgi novilku roku pa istabu, - dažreiz lasu avīzes un zinu, ka fotogrāfijā ir redzams cilvēka līķis, kurš miris ilgi pirms es pārdevu savu lelli. Un vēl, esmu ateists un neticu dzīvei pēc nāves. Vai milicija domā savādāk? Tādā gadījumā līķis jāaplej ar svētīto ūdeni, lai neklīst pa pilsētu un nejauc prātus operatīvajiem darbiniekiem.

- Esat gan jūs gluži kā ezis, - teica Pjotrs Ivanovičs.

- Tāds nu esmu, - es atcirtu. – Nepatīk, ja traucē par sīkumiem.

- Starp citu, - viņš paslēpa fotogrāfijas kabatā, - neskaitot jūsu lelli, kabatās pie līķa tika atrastas četri tūkstoši divi simti dolāru banknotes. Cik pircējs jums samaksāja?

– Lai arī cik samaksāja, viss ir manējais. Taisu savas lelles un pārdodu tās pilnīgi legāli.

– Pēc mūsu informācijas, jūs saņēmāt trīssimt dolāru par gatavo lelli un vēl piecsimt kā iemaksu par nākamo lelli. Vai tas nebūs mazliet par daudz?

- Daži par Faberžē olām maksā pat divdesmit miljonus un neviens nav pārsteigts.

- Nu tas taču Faberžē! Juvelierizstrādājumu meistars. Izklausās!

- Un es esmu Jegoršins. Leļļu meistars. Neizklausās?

Pjotrs Ivanovičs neskaidri pagrozīja galvu.

- Vai varbūt - dollāri viltoti?

- Nē, viltoti nav. Taču ir versija, ka nauda nozagta no valūtas maiņas punkta. Jums nauda būs jānodod - diemžēl, tāda ir izmeklēšanas procedūra. Uzrakstīšu kvīti.

- Ko, ko?

No šādas nekaunības man sažņaudzās kakls, un sāku klepot.

- Izmeklēšanas beigās nauda jums tiks atgriezta.

- Kā tad! Gaidi vien! - es aprauti iesmējos. - Reketieri neaiztiek, bet lūk dzimtā milicija ir gatava noplēst kā lūku! Ja man arī būtu kas palicis pāri, es to atdotu tikai pēc prokurora sankcijas, skaidrs?!

- Kur tad jūs visu tā iztērējāt?

- Parādus atdevu! Ēdienu nopirku.

- Ēdienu... - operatīvais darbinieks ironiski pasmaidīja. - Par visu?

Gribēju atcirst: “Nav jūsu darīšana!”, Bet atcerējos, ka stingri nolēmu viņu neuzrunāt ar “jūs”.

- Nē, ne par visu. Nācās vēl aizņemties.

- Tā tā... To sauc par izmeklēšanas kavēšanu. Vai jūs nebaidāties, ka mēs varam radīt jums nepanesamus dzīves apstākļus?

- Baidos?! – Nekaunīgais paziņojums mani beidzot sadusmoja. - Esmu savu atbaidījies. Un ja tā ņem, - šeit atkal novilku roku pār istabu, - kur nu vēl nepanesamākus?!

It kā apstiprinot manus vārdus uz lodžijas, kaut kas ar būkšķi nokrita no darbagalda un šķita, ka aizklabināja pa grīdu. Ļoti līdzīga skaņa, bet nojautu, ka tā ir ātri skrienošā Buratino koka apavu klabēšana.

- Jūs dzīvoklī neesat viens pats? – Pjotrs Ivanovičs brīnījās, atskatījās uz lodžiju, bet aiz aizkariem neko neredzēja.

- Hi hi, ha-ha, he-he! - no lodžijas draudīgi izlidoja.

- Kas jums tur ir?

Drudžaini domāju, ko atbildēt.

- Cik zinu, - lēnām iesāku, kā apdomājoties, - no morga tika izzagti divi līķi. Otrais vēl nav atrasts?

- Nē, - Pjotrs Ivanovičs pirmo reizi atbildēja uz manu jautājumu.

- Viņš ir tur, - es noslēpumainā čukstā paziņoju, pamājot uz aizkaru pusi.

Operatīvais darbinieks saprata izsmieklu, viņa seja piesārta, bet viņš savaldījās.

- Drīkst paskatīties?

- Nē.

- Tomēr būtu interesanti...

Viņš sāka celties no krēsla, lai ar miliča ieradumu klaji ignorētu aizliegumu un dotos uz lodžiju, bet es viņu apsteidzu un nostājos ceļā.

– Paskatīties varēs tikai ar prokurora sankciju! - iemetu viņam sejā.

Kādu minūti mēs skatījāmies viens uz otru, un viņš pirmais novērsa skatienu.

-Nu ja nevar, tad nevar...

- Vairāk jautājumu nav?

- Pagaidām nē.

- Tad palūgšu doties uz izeju, - korekti ierosināju, lai gan gribējās tikai uzkliegt: "Vācies ārā!"

Pjotrs Ivanovičs neiebilda, izgāja gaitenī un sāka saģērbties. Atvēru ārdurvis.

- Uz drīzu tikšanos, - viņš daudzsološi pateica, izejot kāpnēs.

Neko neatbildēju, aizcirtu durvis un steidzos uz lodžiju.

Buratino bija pazudis. Uz darbagalda gulēja no ķermeņa izrautie "smiekli", bet pati lelle nebija redzama. Apskatīju visus darbnīcas kaktus, bet nekur neatradu šo "pašgājēju" marioneti. Vai Buratino būtu izsprucis no dzīvokļa aiz miliča? Šķiet, ka viņš nolēmis atkārtot sava literārā prototipa piedzīvojumus ...

Paņēmu "smieklus", apgriezu rokās un tikai tad pamanīju uz darbagalda, ar zīmuli rakstītus, nelīdzenus burtus:

"Izdomā ierīci, lai es varētu runāt, nevis šo te spēlīti."

Neskatoties uz neveiklajām līnijām, mans Buratino, atšķirībā no literārā varoņa, prata rakstīt, turklāt rakstīja kā izglītots. Un rokraksta nepilnība arī piedodama: lellei ar zīmuli rakstīt ir kā man ar baļķi.

Sākumā biju apjucis. Bet, ja nu atnāk pasūtītājs? Atgriezt naudu? Vai izgatavot jaunu lelli? Bet no kā - ne pasūtītāja materiāla, ne stikla acu man nebija. Tomēr, pārdomājis uzrakstīto, nolēmu, ka Buratino atgriezīsies - pretējā gadījumā kāpēc būtu jāpieprasa izdomāt viņam balss saites?

 Tad pieķēru sevi pie domas, ka sāku domāt tā, it kā viss, kas šodien notika, būtu gluži dabiski. Nenormālie arī patiesi tic, ka kontaktējas ar marsiešiem. Turklāt  ir pārliecināti par to. Varbūt arī man jumts aizbraucis? Pašam taču ļoti grūti adekvāti novērtēt šo situāciju – vai cilvēks ir traks vai nav, to var redzēt tikai no malas. Bet kā tad lai vērtē pilsētas centra rajona nodaļas vecākā operatīvā darbinieka vizīti? Atdzīvojies līķis un atdzīvojusies lelle ir viena rakstura parādības. Vai arī operatīvais darbinieks ir tāds pats manas slimās iztēles auglis, kā atdzīvojies Buratino?

Lai sakārtotu domas, ķēros pie mājas darbiem. Ir jau arī pēdējais laiks - dzīvoklī pilnīgs bardaks, un arī nav ko ēst. Uzvārīju lielu katlu boršča - trim četrām dienām, ja tikai nesaskābs - izsautēju aknas, un tad ķēros pie dzīvokļa uzkopšanas. Noņēmos ilgi, bet saruna ar operatīvo darbinieku neizgāja no galvas. Tikai tagad, analizējot mūsu sarunu, pēkšņi sapratu, ka milicis, uzdodot neskaidros jautājumus par "dzīvo līķi", no manis vēlējās tikai vienu - izdabūt naudu. Un darīja to ļoti konkrēti. Vai tiešām man būtu taisnība šajās spontānajās aizdomās, ka viņš ir maskējies izspiedējs? Jā, bet kur viņš ņēma fotogrāfijas no līķa atrašanas vietas un no morga? Tādus fotoattēlus parasts izspiedējs, pat ģērbies milicijas formā, dabūt nevar.

Ieviesis dzīvoklī relatīvu kārtību, nolēmu šo jautājumu noskaidrot. Telefonu katalogā atradu milicijas rajona pārvaldes numuru un piezvanīju.

- Pilsētas centra milicijas iecirknis, - no klausules dzirdēju bezkaislīgu sievietes balsi.

- Labdien.

- Sveiki.

- Sakiet, kā sazināties ar vecāko operatīvo pilnvaroto Pjotru Ivanoviču Sidorovu?

- Sidorovu?

- Jā. Pjotru Ivanoviču.

- Mums tāda nav.

- Atvainojiet…

Noliku klausuli. Un beidzit līdz nanai apziņai nonāca viltus darbinieka vārda, tēva vārda un uzvārda nozīme. Petrovs, Ivanovs, Sidorovs! Visizplatītākie uzvārdi Krievijā. Bet fotogrāfijas... Vai nu mazums, kā var iegūt fotogrāfijas? Īpašu noslēpumu tās neglabā – iespējams, abi uzņēmumi nodoti laikraksta redakcijai, bet publicēts tikai viens.bet redakcijā tos psaņemt var praktiski jebkurš - nav jau vairs sociālisma laiki, kad visas izdevniecības un tipogrāfijas tika rūpīgi apsargātas, lai izvairītos no ideoloģiskās sabotāžas.Gāja garām redakcijai tas Sidorovs, iegāja un paņēma. Īsts blēdis visās nozīmēs... Vai arī viss ir vēl vienkāršāk: nav nekāds noslēpums, cik cieši tiesībsargājošās iestādes ir saistītas ar noziedzīgām struktūrām. Dažreiz pat tik cieši, ka nemaz nevar pateikt, kurš no viņiem ir kurš.

Maz prieka, kad uzzini, ka noziedzīgās struktūras ir sākušas medīt tavu nopelnīto naudu, bet es jutos atvieglots. Astoņi simti dolāru priekš manis ir liela summa, bet kriminālajā pasaulē par to var interesēties tikai sīki krāpnieki. Un ja tā, tad ar Pjotru Ivanoviču Sidorovu un viņa daudzsološo "Uz drīzu tikšanos!" nav nekas vairāk kā fikcija. Krāpniekiem patīk izrādīties pat tad, ja krāpšana nav izdevusies.

Problēma ar policiju kaut kā uzreiz aizgāja otrajā plānā, un tās vietu ieņēma cita, daudz tuvāka un tāpēc smagāk spiedoša sirdi. Es paskatījos uz telefonu - Ļubaša tā arī nebija pazvanījusi. Kas ar viņu noticis? Pati teica, ka tiklīdz meita samierināsies ar manu klātbūtni, viss nokārtosies. Bet, tiklīdz Oksana mainīja attieksmi pret savu nākamo patēvu, Ļubašai radās jaunas bailes.

Labi, ja Muhameds neiet pie kalna... Es uzgriezu pilsētas bibliotēkas numuru.

Klausuli pacēla Ļubašas draudzene Ļena Izjumova, kura bija  aizdevusi viņai auskarus. Tāda apaļīga bulciņa, piens un asinis, viņas uzvārda dēļ, aiz acīm saukta par "bulciņu ar rozīnēm".

- Nadeždas Konstantinovnas Krupskas vārdā nosauktā pilsētas bibliotēka, - viņa informēja vibrējošā kontralto.

- Sveika, Ļenočka, - teicu. - Te Deniss. Lūdzu, pasauc Ļubašu.

- Ā... - Ļenočka vīlusies novilka. Tiklīdz stādījos priekšā, viņas vibrējošais kontralts kaut kur pazuda. - tūlīt paskatīšos ...

- Denis, - viņa pēc minūtes teica, - zini, viņa aizgāja uz noliktavu.

Viņas balss skanēja atsvešināti, un es viņai nenoticēju.

- Vai vari pateikt, lai viņa man atzvana?

- Ā... - Helēna stostījās, apstiprinot manas aizdomas. - Zini, es drīz iešu prom... Labāk pārzvani pats.

- Kad?

- Ko - kad?

- Pārzvanīt?

- Pēc pusstundas, pēc stundas.

Paskatījos pulkstenī – bibliotēka pēc stundas tiks slēgta.

- Labi, - nomurmināju un noliku klausuli.

Ļubaša negribēja ar mani runāt, un viss. Un negribējās ticēt, ka tas tikai tāpēc, ka pēc skolas pie manis atnāca Oksana un es viņu pabaroju ar pelmeņiem. Tas bija tikai iemesls, kas lika mūsu attiecībām iet lejup. Bet kas varēja notikt? Maldījos minējumos, un ap dūšu man kļuva nelabi. Cerība, ka vecumdienās man būs normāla ģimene, izkūpēja kā dūmi. Nebiju paspējis apprecēties, kad jau sākās ģimenes nepatikšanas.

Bezmērķīgi paklaiņojis pa dzīvokli, izgāju uz lodžijas un ilgi stāvēju, skatīdamies uz darbagaldu, uz kura nesen atradās atdzīvojies koka Buratino. Saskarsmes problēma ar aizsaules spēkiem šķita nereāla un neinteresanta. Ko var nozīmēt visas Visuma problēmas uz brūkošās personīgās labklājības fona? Neko.

Iegāju istabā, apsēdos krēslā un ieslēdzu televizoru uz pirmā pieejamā kanāla. Kā pēc pieprasījuma nokļuva komēdijfilmā  par marsiešu iebrukumu. Marsiešu lelles ciešās kolonnās desantējās uz Zemi, izlejot uguns straumes no blasteriem uz entuziasma pilniem zemes iedzīvotāju pūļiem, kas tos sagaida, vienlaikus farizejiski paziņojot: “Mēs atnācām ar mieru...” Apmēram piecas minūtes vēroju, kā nabaga zemes iedzīvotāji pārvēršas putekļos, pēc tam pārgāju uz sporta kanālu. Tika translētas pirmās formulas sacīkstes - rēca mašīnu motori, neuzvaramais Šūmahers pa galvu pa kaklu drāzās pa trasi uz nākamo goda pjedestālu, atstājot aiz sevis konkurentus, bet bijušo prieku no sacīkstēm nesaņēmu. Prieku nesagādāja nekas, pasaule šķita pelēka un nevērtīga.

Bolīdu rūkoņas pavadījumā aizmigu krēslā un nogulēju līdz rītam. Sapņoju par citplanētiešu iebrukumu. Koka buratino soļoja cauri mūsu pilsētai, izlejot uguni uz visu un visiem, un pāri visam šim Vāgnera "Valkīru lidojumam" skanēja refrēns: "Mēs atnācām pie jums ar mieru ..."

No rīta pamostoties ar smagu galvu un pretīgu garastāvokli, iegāju dušā, pabrokastoju un tikai tad ieskatījos darbnīcā. Buratīno tā arī nebija atgriezies no saviem pasaku klejojumiem, tāpēc vairs  neviens uz lodžijas nekārtības netaisīja. Pie sienas nekustīgi karājās lelles, darbarīki uz darbagalda bija tādā pašā kārtībā kā vakar. Pasaka bija beigusies.

Un velns ar viņu. Kad dvēselē valda skumjas, citām lietām neatliek laika, it īpaši viņpasaules. Bet, lai cik skumji būtu dvēselei, jāturpina dzīvot. Ārējas viņpasaules lietas var izlīst sāņus - ja Buratino neatgriezīsies, būs jāatgriež nauda. Varbūt vēl jāmaksā papildus par stikla acīm un, iespējams, koka pagali. Koksne taču bija no ļoti dārgajām šķirnēm...

Saģērbos, izgāju no dzīvokļa, aizslēdzu durvis un ar aizspriedumiem paskatījos uz dzelteno seju pie sienas, vairs neuzdrošinādamies ar viņu runāt. Ja viņa arī sāks grimasēt, kā piemēram, Buratino, tad man tiešs ceļš uz trako māju. Tā arī neuzdrošinājies sasveicināties ar seju, nokāpu lejā pa kāpnēm, izgāju pagalmā un devos uz tirgu. Jānoskaidro, kas tur ir ar klientu – kaut kas man teica, ka viņš ir ļoti sarežģīts cilvēks. Nu, protams, ne jau "dzīvs līķis", bet viņš noteikti zināja, kas ar lelli notiks, citādi kāpēc viņš man dotu tik neparastu pagali un stikla acis ar kustīgām zīlītēm?

Laikapstākļi izrādījās atbilstoši noskaņojumam: ar caururbjošu aukstu vēju, zemiem, pelēkiem mākoņiem, sniega putru zem kājām. Nebija ne vēsts no pavasara. Katru dienu gadās kāds pārsteigums, un ne tikai laikapstākļos.

Tirgoties negrasījos, tāpēc leti un kasti no Mihaļiča būceņa neizņēmu, bet devos taisnā ceļā uz skvēru.

Mironam tirdzniecība gāja ņipri, un viņu apskauda visi mākslinieki. Večiņas bija sanākušas viņam klāt gandrīz pūlī, pirka ikonas un gāja prom.

– Redzi, arī man veicas! – Mirons mani jautri sveicināja, saņemdams no večiņas naudu par kārtējo ikonu.

- Sabūri, vai kā? - drūmi jautāju.

- Cst! - Mirons man uzšņāca, uztverot vecenītes, kura tina ikonu lupatā, izbiedēto skatienu. -Nezaimo. - Viņš izplūda smaidā un pamāja vecenītei: - Kristus lai ir ar jums ...

Ķīļveida bārdele, garš melns mētelis un pazemīga poza lika viņam izskatīties kā diakonam. Vecene apzīmēja Mironu ar krusta zīmi, uzmeta man sašutuma pilnu skatienu un devās savu ceļu.

- Nebaidi man te klientus, - nošņācās Mirons. – Šodien baznīcas svētki, večiņas nes svētīt ikonas baznīcā.

- Kādi svētki?

– Bet velns ta viņu zina... Ikonas tiek ļoti pieprasītas.

Nākamā vecenīte, kas apstājās pie letes ar ikonām, atkāpās un pakratīja Mironam ar pirkstu.

- Nepiemini nešķīsteņa vārdu ikonu priekšā! - Viņa bargi teica.

- Piedod, vecmāmiņ, velns pavilka... - Mirons izgrūda, apklusa, steigšus pārmeta pār muti krustu un sāka bērt: - Piedod man, Kungs, lūpas nezina, ko tās muld... Svēto Nikolaju nevēlaties? Nolaidīšu cenu ...

Kad vecenīte, nopirkusi ikonu, aizgāja, Mirons paskatījās gar aleju un, vairs neredzēdams pircējus, iztaisnoja muguru, plecus un uzreiz zaudēja līdzību ar diakonu.

- Oh, grūti gan būt ateistam... - Viņš paskatījās uz mani un pamanīja, ka esmu bez letes. - nāci parādu atprasīt?

- Arī to, - pamāju ar galvu.

Mirons izņēma naudu, noskaitīja to un pasniedza man.

-  No sirds atrauju...

- Vai manu klientu neesi redzējis? - jautāju, paslēpdams naudu kabatā.

Mirons neizpratnē paskatījās uz mani.

- Denis, avīzi tā arī neesi paskatījies?

- Paskatījos... Bet fotogrāfija ir sliktas kvalitātes.Varbūt nemaz nav viņš?

-Viņš, - Mirons stingri apgalvoja. - Tavu lelli pie viņa arī atrada.

Aizdomīgi paskatījos uz Mironu. Nekāda lelle laikraksta rakstā netika pieminēta.

- Kā ta tu to zini?

- Žagata uz astes atnesa!

Mirons smaidīja, skatījās uz mani godīgām acīm, bet es tomēr uztvēru nelielu aizķeršanos atbildē. Un, šķiet, sapratu, kas tā par "žagatu".

- Vai tik tu nejauši nepazīsti operatīvo pilnvaroto Pjotru Ivanoviču Sidorovu? - strupi jautāju.

Mirons kļuva bēdīgs, sakuca, sāka  skatīties prom.

- Bija atnācis... - viņš negribīgi nomurmināja. - Interesējās par tevi un tavu klientu ...

Tālāk nebija vērts jautāt – redzēju, ka Mirons vai nu atteiksies runāt, vai samelos. Bet ar to pietika, lai saprastu, ka versija par Sidorovu kā sīko krāpnieku ir nepareiza - blēži nenodarbojas ar skrupulozu informācijas vākšanu. Jā, bet kāpēc tad milicijas iecirknī teica, ka viņiem tāda darbinieka nav?

Pār muguru pārskrēja drebuļi. Vai tiešām FSB? Tur jebkurus dokumentus var izdrukāt un nosaukt sevi par jebko. Bet kāpēc par parastu leļļu meistaru varētu ieinteresēties Federālais drošības dienests?

- Vai Andrjuhas adresi tu zini?

- Osokina? – Mirons bija pārsteigts. - Kāpēc tev vajag?

- Mums jāparunā. Tātad zini?

- Nē. Bet es zinu, kur viņš strādā.

- To es arī zinu... Labi, tad iešu.

- Pagaidi, - Mirons saķēra manu piedurkni. - Ikonu iesvētīšana baznīcā notiek pirms pusdienlaika, tāpēc apmēram pēc piecpadsmit minūtēm man klienti beigsies. Būšu brīvs, iesim kopā. Mums ir nauda, ​​pasēdēsim kopā, iedzersim šņabīti ...

Es paskatījos viņam acīs un pamanīju, ka Mironam ne tikai šņabi iedzert gribas. Viņam acīs bija kaut kas tāds, kas lika man neticēt viņa vārdu patiesumam.

- Nē. Man jāparunā ar Andrjuhu tet-a-tet. Pasēdēsim un iedzersim šņabi citreiz.

- Paskaties vien, kādi mēs... - Mirons bija aizvainots. - Kā tik esam bagāti kļuvuši, tā noslēpumi mums parādījušies...

Un atkal es uztvēru viņa vārdos nepatiesīgumu. Nevis aizvainojums, bet kaut kas cits, ko es saklausīju Mirona intonācijā, bet ko tieši,  nevarēju saprast. Sakrājies tik daudz personisku problēmu, ka ikviens vārds šķiet aizdomīgs.

- Visu gaišu, - atsvešināti pamāju ar roku un devos ārā no skvēra uz universitātes pilsētiņu.

Dodoties lejā uz krastmalu, pagāju garām trīs divpadsmitstāvu studentu kopmītnēm un pagriezos uz mācību ēkām. Stikla pūšanas cehs atradās vienstāva ēkā starp fizikas un ķīmijas katedru ēkām.

Par spīti aukstajam laikam, darbnīcas durvis bija plaši vaļā, un no turienes vilka karstums.Iegāju iekšā un paskatījos apkārt. Kreisajā stūrī ar gaismām mirguļoja mufeļkrāsns, labajā stūrī bija sastindzis ar GOI zaļo pastu nosmērēts pulēšanas ritenis, un starp tiem gar tukšo sienu stiepās garš galds ar ugunsizturīgu pārklājumu un uzstādīti trīs stacionāri gāzes degļi. Divi nedarbojās, bet centrālajā liesmā, ap karstu stikla lodi, sēdēdams uz augsta ķeblīša, ar muguru pret darbnīcas ieeju, būrās Andrejs Osokins. Gaudoja izplūdes ventilācija, rēca gāzes deglis, tāpēc viņš nedzirdēja manus soļus un nepagriezās.

Piegāju tuvāk un viņam aiz muguras sāku skatīties. Degļa ugunī stikla caurules galā griezās neliela acs, bet ne brūna, kā tās, kuras biju ielicis Buratino, bet zila. Ar ātrām rotējošām kustībām Andrejs izvilka caurulīti no acs līdz kapilāra biezumam, izslēdza deglī pūsto gaisu, kādu brīdi turēja aci zemas temperatūras liesmā un beidzot uzlika uz azbesta segas gabala. .

- Atliek iepildīt glicerīnu un aizlodēt, - es aiz muguras ierunājos.

Andrejs pagriezās, paskatījās uz mani caur aizsargbrillēm un izslēdza degli. Rūkoņa beidzās, un darbnīcā iestājās klusums.

- Nevis glicerīnu, bet polietilsilaksānu, - viņš mani izlaboja un noņēma brilles. - Sveiks. Ar kādiem ir likteņiem?

- Sveiks. - Paspiedu viņam roku. - Dzirdēju, ka esi kļuvis bagāts.

Andrejs īgni iesmējās.

- Netici baumām.

- Vai tiešām? Runā, ka klients maksā tev simts dolāru par acu pāri.

- Maksā, - Andrejs nesāka izvairīties. - Bet astoņdesmit no tiem nākas atdot par gāzi un elektrību. Viņš pamāja uz mufeļkrāsni. – Citādi fakultātes dekāns nepiekristu, ka es te strādāju priekš sevis. Gribēja, ierāvējs, atsprādzēt savu daļu, bet es piedraudēju, ka rakstīšu atlūgumu. Ar ko tad viņš paliks? Vai pats lodēs studentiem biretes? Rokas aug ne no pareizās vietas...

Viņš nolauza kapilāru centimetra attālumā no acs un iemeta stikla caurulīti metāla kastē, kurā atradās kaudze ar biretēm un mērāmajam pipetēm, ko bija salauzuši studenti un ko nebija iespējams labot.

- Tā ka, ja esi nolēmis aizņemties naudu no "bagātā" stikla pūtēja ...

- Nē, - es viņu pārtraucu. – Man ir citas rūpes. Es tavas stikla acis ievietoju savām koka lellēm.

- Ko?! – Andrejs pabrīnījās. Viņš neticīgi paskatījās uz mani, tad pēkšņi izplūda smieklos. - Nevar būt!

- Kāpēc tad ne? - mierīgi jautāju.

- Nu, tāpēc!

Viņš izsmējīgi skatījās manī, it kā zinātu kaut ko, kas pilnībā atspēkotu manus vārdus.

- Nevēlies, netici, - es paraustīju plecus, piestūmu pie galda ķeblīti un apsēdos. – Tev tā firma, kas pasūtīja stikla acu partiju,ir zināma?

- Nē.

– Un klients stādījās priekšā?

- Nē.

Andrejs turpināja izsmejoši skatīties manī.

- Viņš samaksāja simts dolāru banknotēs, valkāja tumšas brilles ar biezām lēcām, cimdus ... Viņa balss bija neskaidra, kustības kavētas, deguns - bāls ...

Smaids lēnām pazuda no Andreja sejas.

- Jā.

- Mute ietīta šallē, neliela auguma, resns, garā saņurcītā mētelī... - es turpināju.

- Nē, - Andrejs mani pārtrauca. - Tievs, garš, īsā jakā.

"Vai tiešām otrais līķis?" – satrūkos. — "Pietrūkst tikai nekromantijas!"

– Viņš šeit norēķinājās?

- Jā.

- Karsti te pie tevis... - Pārlaidu skatienu stikla pūšanas darbnīcai. – No klienta smirdoņu nesaodi?

Andrejs neizpratnē paraustīja plecus.

– Nu jā, šķiet bija... Ķīmiska tāda... Bet, visi mani klienti no Ķīmijas fakultātes ož pēc reaģentiem!

– Vai tik ne pēc formalīna klients oda?

Andrejs vērīgi paskatījās uz mani, un viņa no nemitīgā darba pie uguns sarkanajā sejā atkal parādījās sarkastisks smīniņš.

– Tu jau te gluži kā vietējais operatīvais pilnvarotais! - Viņš sarkastiski piezīmēja.

- Pjotrs Ivanovičs Sidorovs?

- Ivans Sidorovičs Petrovs, - Andrejs izlaboja.

- Petrovs? - biju pārsteigts. - Esi pārliecināts, ka ne Sidorovs? Trīsdesmit pieci gadi, vidēja auguma, tāds patīkams, zem kreisās acs maza dzimumzīmīte?

- Jā, viņš, - Andrejs pamāja. - Parādīja dokumentus, un noteikti atceros, ka Ivans Sidorovičs Petrovs.

Es apjuku.

– Arī es redzēju viņa dokumentus. Pjotrs Ivanovičs Sidorovs ...

Andrejs iesmējās.

- Tikai centrālajā pilsētas milicijas iecirknī nav operatīvā darbinieka Petrova, - viņš teica. - Es painteresējos.

- Un Sidorova arī nav, - piekritu. - arī painteresējos. Varbūt viņš ir Sidors Petrovičs Ivanovs?

- Domāju, ka arī tāda nav... Interesanti, vai FSB sniedz informāciju par darbiniekiem?

- Kā tad! gaidi vien!. Jebkuram pretimnācējam. Bet vispirms ārvalstu izlūkdienestu aģentiem. Vai tu aprakstīsi viņa pazīmes? Starp citu, vai viņš rādīja klienta fotogrāfijas?

- Jā. Miruša. Guļus sniegā savā kurgužu jakā.

Izrādās, Petrovs-Sidorovs man meloja, ka otrs "dzīvais līķis" nav atrasts. Kāpēc viņam melot, ja gan dokumenti viltoti, gan darba vieta?

- Tu tās acis taisi no sava vai pasūtītāja materiāla? - mainīju tēmu.

- No sava... - Andrejs bija pārsteigts.

- Dīvaini. Bet man lelles izgatavošanai pasūtītājs piedāvāja savu materiālu. Interesants koks, nekad agrāk ar tādu nebiju strādājis.

Andrejs vienaldzīgi paraustīja plecus, bet pēkšņi sarauca pieri un vērīgi paskatījās manī.

- Neparasts koks saki?

- Jā, es tomēr par koksnes sugām nedaudz zinu. Šī koksne nav no mūsu areāla.

- Aha... - Andrejs zinoši pamāja. - Pirms nedēļas Universitātes Ģeogrāfijas katedra pārdeva savu kokmateriālu kolekciju par pasakainu summu. Četrdesmit gadus tā tikusi vākta pa visu pasauli. Ko lai dara, zinātne tagad izdzīvo, kā prot.

Es arī pamāju un vēlreiz mainīju tēmu, atgriežoties pie sarunas sākuma:

- Un tomēr, kāpēc tu netici, ka es ievietoju lellē tavas stikla acis ?

- Bet tāpēc! – Andrejs šoreiz aizkaitināti atkārtoja.

Neko nesakot es skatījos viņam acīs. Andrejs paraustīja plecus un novērsās prom.

- Sākšu stāstīt, bet tu neticēsi...- viņš nomurmināja.

Uzacis, kas bija izbalējušas līdz pilnīgam bezkrāsainam, no nemitīgā darba pie uguns, savilkās virsdegunē, un Andreja seja ieguva aizvainotu izteiksmi. It kā viņš ļoti gribētu atklāt savu noslēpumu, bet baidītos, ka par viņu pasmiešos.

Es gan no tā vairs nebaidījos.

- Bet tomēr?

- Man šķiet... - Andrejs saviebās, uzmeta man ātru skatienu un atkal novērsa skatienu. Man šķiet, ka šīs acis var redzēt.

- Tieši tam es noticēšu, - es mierīgi pateicu.

Tagad bija Andreja kārta būt pārsteigtam.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka tāpēc! - es nosmīnēju un pēc pauzes paskaidroju: - Jo, tiklīdz koka lellei ievietoju stikla acis, tā atdzīvojās.

Andreja seja izstiepās, un caur viņa profesionālo sarkano iedegumu varēja redzēt, kā viņš kļuva bāls.

- Ak lūk kādas lietas ...

Viņš noticēja un noticēja bez šaubīšanās!

- Biju iedomājis, ka tās saliek mirušajiem.. Brīnījos, kāpēc pasūtījuši tik mazas...

Un tad man kaut kas atausa. Ja kāds sadomājis atdzīvināt mirušos, tas ir, nevis atdzīvināt, bet likt viņiem kustēties kā zombijiem, tad “dzīvajiem līķiem” ir vajadzīgas jaunas acis, jo caur miruša cilvēka izplūdušajām zīlītēm nekas nebūs redzams, un zombijs. būs akls. Ja vien viņi kaut kā varētu redzēt, pateicoties tām dīvainajām brillēm ar biezajām lēcām... Savukārt starp līķu un koka leļļu "atdzīvināšanu" šādā veidā nav nekādas atšķirības.Ar lellēm ir vēl vienkāršāk - tās nesadalās un nesāk smirdēt.

Šķiet, ka tāda pati doma ienāca prātā Andrejam.

- Un kur tagad ir tava atdzīvojusies lelle?

- Buratīno? Aizbēga.

- Ak tad tas bija Buratino? - Andrejs nervozi nomurmināja - Nu ko, tava tētiņa Karlo iesauka ir sevi attaisnojusi...

Pretēji gribai man arī uznāca nervozi smiekli. Stulbāku situāciju nevarētu iedomāties. Tomēr es atradu spēku apspiest smieklus un pajautāju:

- Kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka stikla acis var redzēt?

- Kāpēc? - Andrejs vēlreiz jautāja, saņēmās un kļuva nopietns. - tūlīt parādīšu.

Viņš izņēma no atvilktnes pudeli ar uzrakstu "Polietilsilaksāns", ievilka šķidrumu pipetē un uzmanīgi ievadīja to caur atstāto kapilāru stikla acī.

-Vēro uzmanīgi, - viņš teica un uzlika aci uz galda.

Un tad es saskatīju, kā centimetru garā kapilāra caurulīte sāk pati no sevis izkust, aiztaisot caurumiņu, bet pati acs maina sfērisko formu uz elipsoidālu.

- Pārbaudīju mikroskopā, - sacīja Andrejs. - Stikls virs zīlītes kļūst par ideālu lēcu.

- Ak tu velns... - nolamājos, un neviļus nodrebēju. - Andrjuha, mēs personīgi novērojam transcendentālas parādības un tik mierīgi spriežam par to norisi ...

- Tev vajadzēja mani redzēt, kad es tās novēroju pirmo reizi, - viņš iesmējās.

Atcerējos savu stāvokli, kad Buratino atdzīvojās. Atklāti sakot, nav patīkami. Vai nu tas vien vēl būs... Mēs ar Andreju esam iekūlušies nepatikšanās līdz pašam pakausim. Un nevaram izkļūt no šī purva.

- Tu ar savu pasūtītāju satiecies?

- Nē.

– Bet kā tad viņš paņem produkciju?

- Nezinu. – Andrejs atvēra galda atvilktni, kuras apakšā bija plāna simts dolāru banknošu paciņa. - Nolieku gatavo produkciju šeit, un atnākot no rīta tās vietā atrodu naudu.

- Hm- jā ... - es novilku un beidzot izšķīros par galveno jautājumu: - Kā tu domā, kas viņi ir?

– Bet velns ta viņu zina! - Andrejs saviebās un sirdīgi atmeta ar roku. – Vai tev nav vienalga, kam tu pārdod savu dvēseli? Agrāk būtu teikuši - ļauniem gariem, tagad - citplanētiešiem no kosmosa... Pajautā vēl, ko viņi vēlas. - Viņa lūpas skāra sarkastisks smīns, un viņš pats atbildēja uz savu jautājumu: - Paverdzināt zemi! Manis pēc, ja  šitā maksās, var arī vergot!

- Savu dzimteni izpārdod!...- es šķībi nosmaidīju.

Bet Andrejs manus vārdus uztvēra negaidīti naidīgi.

- Dzimteni?! - viņš saniknojās. - Kādu pie velna vēl dzimteni?! Īsta valsts rūpējas par saviem pilsoņiem, bet mūsu pilsoņus apdīrā kā lūkus! Un, ja valsts par mani interesējas tikai un vienīgi kā par "ieraušanas" priekšmetu, tad tādu dzimteni nav grēks pārdot, ja tik ir kas nopērk. Ja slauka pret tevi kājas, uzvelc zābakus ar biezām zolēm un sāc spārdīties!

- Eh tu, kolaboracionists atradies, - es izsmējīgi pašūpoju galvu.

- Kāds nu esmu... - atdziestot, Andrejs nomurmināja.

- Bet ja nopietni, ko pasāksim?

- Nu to arī pasāksim! Viņš aizkaitināti atmeta. - Es - pūtīšu stikla acis, tu - taisīsi lelles. Tev ir kādi citi varianti?

"Bet viņam taisnība!" – es biju šausmās. Citu variantu nav. Vai nu skraidīt pa varas iestādēm un pierādīt, ka lellēs iekļuvuši ļaunie gari vai arī mēs kontaktējam ar citplanētiešiem. Trešais ceļš uz trako māju. Arī atteikties no darba negribēju – tik tikko biju sajutis, ka sāku izrāpties no finansiālās bedres un pasaulē ir vēl kādas intereses, bez raizēm, kur ņemt naudu, lai paēstu. Ja jālien atpakaļ tajā purvā, tad labāk uzreiz kaņepju cilpu kaklā. Bija vēlme dzīvot, nevis eksistēt, bet patriotismu izrādīt vēlēšanās nebija. Kurš gan to novērtēs? Būt nezināmam varonim, tāpat kā mirt, nešķita pievilcīgi.

- Klausies, Andrej, tu taču universitātē strādā, daudzus zinātniekus pazīsti, - es ierunājos. – Varbūt kādam no viņiem vajadzētu pastāstīt par mūsu problēmu? Varbūt ieteiks kaut ko saprātīgu.

- Mūsu zinātnieki ?! – Andrejs tikpat negaidīti kā tikko bija sašutis, uzjautrinājās. – Ja arī kaut kur ir īsti zinātnieki, tad mūsu augstskolā tādu nav. Nezinu, par kādām tēmām kandidāti un zinātņu doktori aizstāvēja savas disertācijas, tikai zinātniskajā pasaulē viņu sasniegumi nav zināmi. Zirnekļi burkā! Vienīgais, ko viņi dara – sēžas viens uz otra, lai ieņemtu vietu tuvāk valsts barotavai. Re, dekāns uz mani skatās kā vilks, ka es viņu nenoskaitu naudiņu no papildu ienākumiem. Viņš būtu mani ar prieku iztriecis, bet tad stikla pūšanas darbnīcu slēgtu, bet viņu pašu izēstu. Pretendentu uz silto dekāna amatu ir daudz.

- Beidz gausties, - saviebos, - citādi arī es sākšu raudāt par savām personīgajām nepatikšanām. Vai ir veste pie kā?

- Nē. Bet ir spirts. Gribi?

- Negribu. Arī bez tā galva iet uz riņķi. Kas tā mums par mentalitāti - kā problēma, nav labāka veida, kā to aizliet ar alkoholu?

- Tas tādēļ, ka mūsu ar tevi problēma ir neatrisināma, - Andrejs paraustīja plecus. - Mazāk lauzi par to galvu, strādā un krāj zaļos. Un, ja jūies slikti, ierauj šņabīti.

- Tas tev tā šķiet, ka tā ir neatrisināma - nepiekritu. - Citplanētieši, iebrukums, rokas augšā ...

Andrejs savilka grimasi kā sāpēs.

Nospļauties man, kas viņi ir — iebrukuma avangards, mierīgi pētnieki, viņpasaules spēki vai vietējas nozīmes Armagedona priekšvēstneši. Kas viņus te iesūtījis, no kurienes un kādam nolūkam. Viņi maksā, ļauj dzīvot, un pietiek, ir labi.

- Iesūtīti, tu saki?

Andrejs samiedza acis.

- Mēdīties gribi?

- Bet kas, tu esi japānis?

– Kāds ar to sakars japāņiem? – Andrejs nesaprata.

- Japāņu valodā nav skaņas “l”.

- Burta?

- Viņiem burtu vispār nav.

- Japonopētnieks atradies ...

– no stiklu pūsēja dzirdu.

- Vai ta ".. pūsēja"? – Andrejs apvainojās.

- Tāpat kā "japono..." - es nepaliku parādā.

Pēdējais vārds palika man, un mēs apklusām.

Izlaiduši tvaiku šajā tukšvārdīgajā sadursmē, pēkšņi sapratām, ka vairs nav par ko runāt. Neko nebijām noskaidrojuši, nebijā,m nonākuši pie nekāda lēmuma un diez vai arī nonāksim. Velti saka, ka patiesība dzimst strīdos. Strīdos parādās zilumi un tiek izdauzīti zobi, bet problēmas nevis atrisinās, bet saasinās.

Andrejs trokšņaini nopūtās, noliecās un no pagaldes izvilka litra pudeli bez uzraksta.

- Ierausim spirtu, aizmiglosim smadzenes?

Pakratīju galvu.

- Negribu. – Dvēselē valdīja nelāgums, un es izmisīgi gribēju pabūt viens. - Laikam iešu…

- Kā vēlies, - viņš vienaldzīgi pateica. Acīmredzot savā vēlmē būt vienam es nebiju oriģināls, un Andrejs gribēja to pašu. - Uzzināsi ko jaunu, dod ziņu.

- Un tu arī, - sacīju, pieceļoties no ķebļa. Tomēr aiz viņa šķietamās vienaldzības slēpās nemiers. Kad strauss iebāž galvu smiltīs, astes spalvas vienalga trīc.

Vējš pierima, un pār pilsētu nokrita blīva, drūmā migla. Sniega slapjdraņķis svilināja un kapāja gan zem zolēm, gan iekš caurajiem ziemas zābakiem, tāpēc mana vēlme paklīst pa pilsētu neizdevās. Man pilnam komplektam pietrūka tikai saaukstēšanās.

Tomēr, dodoties mājup, es nevarēju aizliegt sev domāt. Domas nemitīgi grozījās nevis ap "dzīvajiem" līķiem, stikla acīm un atdzivojušos Buratino, bet gan ap operatīvā darbinieka Petrova-Sidorova noslēpumaino personību. Pēc sarunām ar Mironu un Andreju versija, ka viņš ir parasts krāpnieks, bija jāatmet, bet es nespēju noticēt versijai par viņa saistību ar FSB.  FSB ļaudis ir ārkārtīgi pragmatiski un netic viņpasaules spēkiem. Viņu stiprā puse ir pretizlūkošana, cīņa pret citādi domājošiem un terora aktiem. Ar citplanētiešu invāzijas novēršanu nodarbojas vienīgi psihoterapeiti. Petrovs-Sidorovs pēc psihoterapeita neizskatījās, un kas viņš tāds ir, palika noslēpums. Bet viņš zināja daudz, turklāt ar mums spēlēja kādu nesaprotamu spēli. Nebija nejaušība, ka viņš man un Andrejam nosauca dažādus uzvārdus – viņš noteikti pieņēma, ka mēs satiksimies, pārrunāsim problēmas un atcerēsimies viņu. Ja viņš cerēja mūsos izraisīt trauksmi un raizes, tad savu mērķi bija sasniedzis. Pret atdzīvojušos Buratino izturējos mierīgāk - galu galā viņpasaules spēki, ja arī kaitē, tad pavisam nedaudz. Toties sāku baidīties no Petrova-Sidorova, un, jo ilgāk par viņu domāju, jo vairāk man kļuva bail. Nav zvēra sliktāka par cilvēku.

Ieejot kāpņu telpā, briesmu sajūta pieauga, bet, par laimi, neko aizdomīgu kāpnēs nesatiku. Atkal paranojas lēkme...

- Vai pie manis kāds bija atnācis? - Ar zināmām bažām jautāju dzeltenajai sejai.

"Tu ko, mani par sargu pieņēmi," viņa smaidot atbildēja.

Es dziļi ieelpoju un ar plaukstu noglāstīju seju. Siena bija parasta, raupja, un seja pat nedomāja atdzīvoties. Un paldies par to pašu - paranormālas parādības jau pamatīgi apnikušas.

Pārliecināts, ka manas mājas ir mans cietoksnis, es iespraudu atslēgu slēdzenē, atvēru durvis... Un sastingu uz sliekšņa.

 Dzīvoklī kāds atradās: istabā darbojās televizors, murmināja diktora balss, uz gaiteņa sienām mirguļoja gaismas atspīdumi. Vai tiešām Petrovs-Sidorovs nolēmis izpildīt savu solījumu drīzumā satikties? Ja tā, tad diez vai viņš uzvedīsies tik korekti kā iepriekšējās vizītes laikā.

- Ko apstājies uz sliekšņa? - no istabas atskanēja Oksanas balss. - Nāc tik iekšā, jūties kā mājās!

Likās, ka man no dvēseles nokrita akmens, un es atkusu. Būtu labāk, ja tā būtu Ļubaša, bet ... Varbūt viņa atsūtījusi savu meitu ar kādu ziņu? Patiesībā es neesmu sācis kādu karadarbību, bet viņa nez kāpēc pavērsusi pret mani ieročus.

Aizvēru durvis, novilku jaku un cepuri, pārģērbos čībās un, ar prieku sajutis, kā ledainās kājas sāk sasilt, iegāju istabā.

Oksana sēdēja atzveltnes krēslā, skatījās televizoru un intensīvi ēda banānus.

- Sveiki! - Viņa visai nekautrīgi sveicināja. - Un vēl teici, ka nav banānu!

Es paskatījos uz trauku un redzēju tikai mizas.

- Vairs nav.

Arī viņa paskatījās uz trauku un izlikās sarūgtināta:

- Žēl gan…

- Kā tu te iekļuvi? - es bargi jautāju.

- Parasti, caur durvīm.

- Kur tu dabūji atslēgas?

- Nozagu no savas mātes somiņas, - viņa bez apmulsuma atzinās.

- Tā-tā... - es novilku. Versija, ka Oksanu atsūtījusi mamma, izkūpēja kā dūmi. Žēl gan. Izskatās, ka būs vēl viena smaga saruna ar Ļubašu. - Kāpēc ne skolā?

Oksana pēkšņi iesmējās.

– Vai tu kalendārā kādreiz skaties? Kas šodien par dienu?

– No rīta bija divdesmitais.

- bet nedēļas diena?

Es vilcinājos. Strādājot "brīvajā maizē", maz uzmanības pievērs nedēļas dienām.

- Šķiet, ka pirmdiena...

- Svētdiena! - Oksana sarkastiski izlaboja. – Un svētdienās, kā varbūt esi dzirdējis, bērni uz skolu neiet.

Pilnībā apmulsu. Oksana prata kost – joprojām tā pati sterviņa. Pagriezis krēslu pret televizoru, apsēdos.

- Ko skatāmies?

- Vietējās ziņas. Redzi, vecītim septiņdesmit seši gadi, bet tiek pasniegta medaļa. Bet kāpēc ne tev?

Oksanas acīs dejoja velniņi, viņas lūpas savilkās ironiskā smīnā, un es viņu nesāku pievilt.

- Kur nu man. Ja sākšu kalnus gāzt, lauzīšu kaklu.

Un tad es atpazinu vecīti. Tas bija tas pats vecais izvirtulis, kurš skatījās, kā bērni spēlē hokeju un ilgojās, lai kāds no viņiem ielūzt atvarā.

– Bet par ko ta viņam tā medaļa? - Biju bezgala pārsteigts.

- Par slīcēju glābšanu. Viņš vakar izvilka no āliņģa zēnu. Jau piekto šoziem.

Es nožagojos, izbolīju acis uz veco vīru ekrānā un plātīju lūpas kā zivs. Tad izplūdu smieklos.

- Tu ko? - Oksana neizpratnē paskatījās uz mani.

- Es taču viņu pazīstu! - aizrijoties no smiekliem, teicu. - Satiku vakar uz krastmalas ... Viņš sēdēja, skatījās uz bērniem, kuri uz ledus spēlē hokeju ... Es viņu noturēju par perversu draņķi...

- Neredzu neko smieklīgu, - Oksana saknieba lūpas.

Es apklusu, apspiedu smieklus un paskatījos uz viņas dusmīgo seju. Patiešām, nekā smieklīga - večuks uzmanīja bērnus, lai izglābtu, nevis izbaudītu, kā viens no viņiem slīkst. Sava veida slīcēju glābējs uz brīvprātīgiem principiem.

- Iespējams, tev taisnība, - es piekritu.

- Man vienmēr taisnība! - Oksana kategoriski paziņoja, pakratīja cirtas, un viņas kaklā nozibēja tirkīza gaisma.

– Kāpēc tu nēsā savas mammas kulonu? - trīcošā balsī jautāju.

- Bet viņa to nēsāt nevēlas.

Neuzdevu jautājumu “kāpēc?”, jo baidījos uzdurties uz kārtējo izsmieklu. Sēdēju un domāju.

- Kas ar tavu mammu noticis? - Beidzot nospiesti pajautāju.

Oksana krēslā saslējās, apsēdās taisni, bet ironiskais smaids nepameta viņas lūpas.

- Nesaprašanās seksuālos jautājumos! - Viņa negaidīti izgrūda.

Man šķita, ka es nosarku.

- Tas ir, kādā nozīmē?

- Vistiešākajā! - nemaz nesamulsusi, teica Oksana. - Es pateicu, ka viņai tevi atņemšu un dzīvošu pie tevis!

Man kā ar zābaku pa galvu iesita. Sēdēju satriekts, galvu ierāvis plecos un apmulsis skatījās Oksanas zilajās acīs. Mammas acīs. Kodīgais smaids no viņas sejas bija pazudis, viņa skatījās tieši un atklāti, un nebija skaidrs, vai runā nopietni vai kārtējo reizi mani pārbauda.

"Nobriedusi meitene ..." - prāts muļķīgi atzīmēja. Nez kāpēc likās, ka manā vietā sēž Mirons. Tas gan neapmulstu un uzreiz nokomandētu: "Tad izģērbies."

– Mans viedoklis šajā jautājumā tevi neinteresē? - klusi pajautāju.

- Bet tu ko, nepiekrīti? - ar tādu pašu atklātu tiešumu viņa izgrūda.

- Dārgo meitiņ, Nejūtos piemērots Lolitas mīļākā lomai ...

- Nesauc mani par meitiņu! - viņa saniknojās, un, šķiet, tas tika teikts no sirds.

- Bet citas vietas manā sirdī priekš tevis nav, - es mierīgi pateicu, mēģinot viņu vest pie prāta. - Tas izklausās pompozi, bet kā nu sanāk.

- Kāpēc tad tā?

Nezinu, ko Oksana bija sadomājusi, vai viņa runāja nopietni, vai gribēja ar mani izspēlēt joku, bet šoreiz mani vārdi viņu aizvainoja.

- Tāpēc, ka es mīlu tavu mammu.

- Mīlestība... - Oksana nikni nošņāca. - Izgudrojuši... Ar seksu tev nepietiek?

Es rūgti pasmaidīju par šo bērnišķīgo naivumu un neko neatbildēju. No mana izsmejošā skatiena Oksanas seju pārklāja sarkani plankumi. Viņa pielēca, ieskrēja gaitenī un steidzīgi sāka ģērbties. Tad saklausīju: "Ir gan āzis ...", un ārdurvis aizcirtās ar tādu spēku, ka virtuvē nograbēja trauki.

Būtu labāk sašķīduši gabalos, dvēselē varbūt kļūtu vieglāk... Jo lauskas no manas tā arī nenotikušās ģimenes dzīves, kopā vairs nesalīmēt.

Nekustīgi sēdēju krēslā, tukši skatījos sienā, un galvā nebija nevienas domas. Dvēselē valdīja tukšums, un bija tik skumji, ka neko negribējās. Pat pakārties.

Tāpēc, kad sajutu, ka kāds rausta aiz bikšu staras, nemaz nebiju pārsteigts. Vienaldzīgi pagriezu galvu un ieraudzīja Buratino, kurš izmisīgi žestikulēja man pie kājām.

- Tu biji šeit? - es viņam pajautāju.

Buratino pārstāja žestikulēt, ar stikla acīm uzmanīgi paskatījās uz mani, klusi pakustināja žokli, tad pamāja.

– Visu redzēji, visu dzirdēji?

Viņš atkal pamāja ar galvu.

- Tad ko, pie velna, tu gribi!!! - es iekliedzos, pielēcu no krēsla un no visa spēka mēģināju iespert koka lellei. Tā, lai ietriecas sienā, izkaisās skaidās, un stikla acis izšļakstās ar sīkām lauskām. Taču Buratino veikli izvairījās, kāja trāpīja tukšumā, un es, nespēdams noturēt līdzsvaru, nokritu uz grīdas.

Šķiet, sāku raudāt. Precīzi neatceros, jo mani vienlaikus pārņēma negants niknums un postoša bezpalīdzība, un nevarēju adekvāti novērtēt situāciju. Bet pēc tam sākās apātija. Pilnīga.

Gulēju uz grīdas, redzes nervs fiksēja, kā ap mani rosās koka lelle ar garu smailu degunu un smaidu no auss līdz ausij, velk aiz drēbēm, žestikulē, bet manas smadzenes uz to nekādi nereaģēja.. Tad Buratino kaut kur pazuda, īslaicīgi iestājās nomierinošs miers ķermenim un acīm... Un tad pār manu galvu nošļāca ledaina ūdens vilnis.

Mani uzmeta kā ar atsperi. Apsēdos, satriekts pakratīja galvu, ar piedurkni noslaukot vai nu no asarām, vai no ūdens slapjo seju. Domas raisījās gurdeni, kā pēc paģirām, bet tomēr vairāk vai mazāk atjēdzos.

Pretī stāvēja Buratino, skatīdamies uz augšu, turot rokās lielu, gandrīz viņa lielumā, alumīnija krūzi.

- Ko tev vajag? - sasprindzināti jautāju, ar grūtībām kustinot mēli.

Viņš nolika krūzi uz grīdas, klusi kustinādams žokli, žestikulēja, vispirms norādot uz mani, tad uz lodžiju.

- nesaprotu, - papurināju galvu. Galvā šalca, acīs ņirbēja, kā televizorā pa tukšu kanālu.

Buratino paskrēja uz lodžijas pusi un, aicinot, māja ar roku.

- Gribi, lai es tev sekoju?

Viņš ātri pamāja ar galvu un pazuda lodžijā.

Es smagi piecēlos un uz vates kājām sekoju viņam. Nekad neesmu boksējies ringā, bet man šķita, ka tieši tā jūtas bokseri pēc smagākā nokauta. Vienīgā atšķirība ir tā, ka man nebija izmežģīts žoklis, bet bija izmežģīta dvēsele.

Kad izgāju uz lodžijas, Buratino jau stāvēja uz darbagalda un turēja rokās zīmuli. Ieraudzījis mani, viņš kā ar lauzni sāka ar zīmuli bakstīt pa darbagaldu. zīmuli viņš turēja kaut kā savādi, un, kad ciešāk ieskatījos, sapratu, ka viņam pirksti ir saliekušies plaukstai pretējā virzienā.

- Tu turi zīmuli nepareizi, - es sacīju un parādīju, kā saliecas cilvēka pirksti.

Buratino par šo piezīmi šausmīgi saniknojās, pakustināja žokli, pabolīja acis un atkal sāka ar divkāršu spēku dauzīt pa darbagaldu. Tikai tad es beidzot pamanīju, ka viņš sit ar zīmuli pa uzrakstīto papīru, ko vakar pats bija atstājis.

"izdomā ierīci, lai es varētu runāt, nevis šo piekariņu."

"Kā tad, visu laiku par to vien lauzīju galvu!" - Gandrīz izgrūdu, bet neko neteicu un sāku enerģiski berzēt deniņus. Neko jau sev uzdevums! Elektroniskā līmenī mākslīgajam intelektam šī problēma it kā ir atrisināta, bet mehāniskai lellei... Kuram gan varēja ienākt prātā, ka tādai varētu izrādīties intelekts?

Un tomēr šo problēmu atrisināju burtiski uzreiz. Precīzāk, nevis atrisināju, bet atradu izeju no situācijas, lai tikai atkratītos. Apsēdos uz krēsla, izvilku no darbagalda atvilktnes pīkstuli, ko izmanto leļļu teātra aktieri, paliku zem mēles un nopīkstināju:

- Vai sata ielice teles?

Izņēmis pīkstuli no mutes, noliku to pie Buratino kājām.

- Tikai nestādos priekšā, kā tu tajā pūtīsi.

Buratino nosvieda zīmuli malā, uzmanīgi paskatījās uz pīkstuli, uz manu muti un vēlreiz uz pīkstuli. Tad uzkāpa uz tā ar kāju, un pīkstulis pēkšņi novibrēja.

- Skanas palpaute - viens, tivi, tlis ...

"Kas tādam ko nesarīkot vēju..." - es apmulsumā nodomāju un atcerējos, kā no nesaprotamā caurvēja pie sienas šūpojās lelles.

Buratino norāva savu jaku bez piedurknēm, paķēra pīkstuli, pagrieza galvu par simt astoņdesmit grādiem un, rokas izgriezis, iesprauda to muguras spraugā, kur agrāk atradās "smiekli". Tad atkal uzvilka jaku bez piedurknēm, atgrieza galvu normālā stāvoklī un paskatījās uz mani.

- Sveiks, teti Kalo! - viņš iejūtīgi pateica un pēkšņi pavisam vieglprātīgā tonī piebilda: - He-he, ha-ha, hīi-hi!

- Sveiks, dēliņ, - pasmaidīju un pirmo reizi neapvainojos par savu iesauku. Notiekošais bija kā leļļu izrādē – tikai neredzēju lelles vadītāju. - Ko pastāstīsi?

- Atvel talpa kalta atvikni, teti Kalo!

Acis viņam mirdzēja, mute līdz ausīm smaidīja ar mūžīgo smaidu, un tagad viņš bija ārkārtīgi līdzīgs īstajam Buratino, kurš atnesis tētim Karlo zelta atslēdziņu.

Atvēru darbagalda atvilktni un ieraudzīju simtdolāru banknošu žūksni un sešas sērkociņu kastītes ar stikla acīm. Naudas koks Muļķu zemē nesa augļus nevis zelta monētās, bet gan zaļās banknotēs.

- Un kur tad materiāls? Es mehāniski pajautāju, acumirklī nojaušot, ko tas viss nozīmē.

- Zem talpa kalta! - jautri paziņoja Buratino.

Paskatījos zem darbagalda un atradu glītu malkas klēpīti no universitātes Ģeogrāfijas katedras kolekcijas dažādajiem mežiem. Uz dažām pagalēm saglabājušās pat inventāra numuru uzlīmes.

– Kāpēc jums nepieciešamas neparastas koku sugas? Tas ir svarīgi?

- Ne! Ta izlaca. Svalikas acis, bet palejam teles jepkuls netsivs matelials. Bet tu tak lelles tikai no koka taisi?

- No jebkura materiāla, kas ir pietiekami plastisks, - es iebildu. Lelles vēlme atbildēt uz jautājumiem bija pārliecinoša. - No kurienes tā nauda?

Tomēr sapriecājos par agru.

- No kamiela! - negaidīti atcirta Buratino, un viņa tonī ieskanējās pazīstamās notis. - He-he, ha-ha, hi-hi!

- Bet rupjam palikt gan nevajag, - stingri pateicu.

Smieklīgais lelles izskats, kas raustījās uz darbagalda, nekādā veidā nešķita saistāms ar citplanētiešiem, īpaši agresoriem. Pārāk ilgi biju nostrādājis teātrī un tā biju pieradis, ka lelles kustas un runā, ka atdzīvojušos Buratino man šķita, nebūtu grēks pamācīt.

- lapi, teti Kalo - lelle piekrita. - Jauta. Ja valesu, atpiltesu.

Mazliet padomāju, bet galva strādāja slikti, tāpēc nevarēju atrast neko labāku kā uzdot citu idiotisku jautājumu:

- Kas tu esi?

Viņš atkal sāka lekties.

- vectevs Pihto! – Buratino izplūda smieklos.

Pretēji solījumam viņš aizrādījumus nebija ņēmis vērā. Nu, ko no tāda paņemsi? Lelle, ir lelle.

- Man tevi tā arī saukt? - atradu izeju.

Lelle padomāja, paraustīja plecus un pakratīja galvu.

- Ne-a. Sauc lapak pal Pulatino, lai citi nejauktu. Pie jums tacu so lelli ta sauc?

– Kā tad tā, sava, īstā vārda nav?

- Ne. – Buratino pavilcinājās. - Neesmu viens. Te il tikai tala no manis.

Padomāju. Situācija ne visai iegūla galvā, bet jautājumu atradu.

- Vai šai tavai daļai šeit ir vārds?

- Il... - Buratino atkal vilcinājās. - Tikai tas nekan tik lapi. Plincips salunam stalp dalam  atskilas, citats ka jums.

- Kāds tas ir? Telepātisks vai?

- Ne, pet... Ietomajies, ka esi suns. Tie il cilveki, kas viņiem pieskil valtus, bet vinu valti il vinu pasu valti - vinu intivitala smaka.

- Tātad jūs ar smaržu sazinieties? - Biju pārsteigts.

- He-he, ha-ha, hi-hi! - Buratino no smiekliem locījās. –  es tev to, plieks piemela!

Es apmulsumā nokrekšķējos un pārgāju pie principiālākiem jautājumiem.

- No kurienes tu nāc?

Buratino atbildēja uz šo jautājumu, nesmejoties:

– Gluti izskaitlot. Jums nav tata jetsiena.

- No zvaigznēm?

- Ne.

– No citas dimensijas?

- Ne.

Es vilcinājos. Manas zināšanas zinātniskās fantastikas jomā aprobežojās ar dažām filmām, tāpēc, ja neskaita izteiktos pieņēmumus, man nebija citu ideju, no kurienes varētu nākt citplanētieši.

– Tiešām no elles?

- Nu, kan pateici! - Buratino atkal locījās smieklos. - Ka mulkis! Tievam ari tici?

- Ateists, - es drūmi attraucu. Viņa jautrība pārstāja mani patikt.

Šķiet, Buratino uztvēra manu garastāvokli un kļuva nopietns.

- Es tacu teicu, jums pus kruti to saplast. Jums pat nav ne masakas nojausmas pal manu vietu.

- Nu ja nē, tad nē, - nopūtos. - Kāpēc tad jūs atnācāt? Vai arī jums trūkst adekvātas izpratnes par jūsu parādīšanās mērķi?

- Il kan! - Buratino man nepiekrita un, ieņēmis patētisku pozu, pasludināja: - Mes atnacam al mielu!

No viņa teiktā pār muguru pārskrēja drebuļi, un galvā atdzīvojās murgs - Buratino ciešās kolonnas, kas maršēja pa pilsētu, apšaudot visu un visus ar uguns straumēm. Pārvarējis sevi, es nedrebošā balsī mēģināju uzdot nākamo jautājumu.

- Es jautāju, nevis ar ko atnācāt, bet kāpēc?

- Tivains jautajums, - Buratino papleta rokas. - Mums il intelesanti. Jums il intelesanta pasaule, es klipu te patsivot.

- Padzīvot? - Manas bailes sāka apstiprināties. - Un cik ilgi?

- Ko tas nosime tsik ilki? – Buratino bija pārsteigts.

– Jūs dzīvojat ārpus laika?

- Mes laiku sajutam, tapat ka jus.

- Tāpēc es jautāju, vai uz ilgu laiku ieradāties uz Zemes?

- Pet es uz tas neielatos. Seme man ir tata pati planeta ka tev.

- Kaut kā tevi nesaprotu, - es nomurminu. - Tagad tu runā par sevi vienskaitlī, bet pēc tam - daudzskaitlī ...

- Es tev jau paskaitloju, ka te il tikai mana tala!

Buratino stikla acīs mirdzēja saprāts un cilvēkmīlestība, bet es viņam neticēju. "Mēs atnācām pie jums ar mieru ..." Mieru vai mūžīgo mieru, viņš domā? Neesmu baznīcas bēru dievkalpojumu pazinējs, bet, šķiet, ielikuši mirušo zārkā, arī dzied par mūžīgo mieru ...

– Kaut kā nesaprotu – planēta viena, bet pasaules dažādas? Kā tas ir?

– Pakaitam nevalu paskaitlot. Mas infolmacijas. Patsivosu pie jums, valput istosies.

Neskaidrās atbildes mani nekādi neapmierināja, un es sāku uzdot jautājumus pa otrajam lāgam.

– Un tomēr, kāds ir jūsu ierašanās mērķis? Ko tu ar to domā - interesanti? Kas tieši jūs interesē?

– Konkleti tu - ne al ko. Man viekalsi il intelesanti tsivot. Tev ali intelesanti tsivot? Hi-hi, ha-ha, he-he!

- Hī-hī, ha-ha, he-he! - es viņu izmēdīju, bet uzreiz neatbildēju. Viņiem (vai pareizāk viņam?), redz, vienkārši interesanti dzīvot! Bet man? Es nodomāju, un personīgās nepatikšanas atkal apņēma visus prātus. - Bet man vairs nav interesanti...

– Tsivot neintelesanti? – Buratino bija ārkārtīgi pārsteigts. - Kat nav intelesanti tsivot, jamilst...

Ja viņa seja būtu plastiska, tā noteikti būtu savilkusies sērīgā grimasē. Bet kas nu nav dots koka mutei no auss līdz ausij, tas nav dots.

- Nabaka tetis Kalo... - pažēloja Buratino, apsēdās uz darbagalda un ar koka plaukstu noglāstīja manu roku.

- Ej tak tu! .. - Es no viņa žēluma atgaiņājos kā no mušas. - Man tava līdzjūtība nav vajadzīga. Mana dzīve - mana problēma! Ko tev no manis vajag?

- Taisi man lelles, - ne mirkli nevilcinoties atbildēja Buratino.

Un atkal man prātā atausa  koka Buratino leģioni, kas maršēja pa pilsētas ielām. Tikai pilsētas vairs nebija - bija drupas, debesis sedza ugunsgrēku dūmi, un visur bija līķi. Un nevienas dzīvas radības, izņemot kērcošas vārnas.

- Bet ja es atteikšos?

- Kapec? – Buratino bija pārsteigts. - Vai tat es tev mas maksaju? Valu ali vailak. Lapi tsivosi.

– Tātad, lai par labu naudu taisu jums lelles... – es novilku. - Un tā, lai visi būtu tādi kā tu... Varbūt labāk uzreiz taisīt karavīrus? Tā lai bez jebkāda farizeisma?

- Kapec kalavilus? – Buratino kratīja galvu. - Kapec visus tapat ka es? Taisi visatas lelles, tikai al lokam, lai val lietas panemt.

- Runā tieši, - sāku iekaist, - zagt naudu, šaut ar blasteriem... Nē! Netaisīšu!

Pielēcu no krēsla, gribēju satvert Buratino un mest pret sienu, bet savaldījos un, pēkšņi apgriezies, izskrēju no lodžijas un iegāju istabā.

Ir laikam tomēr manī kaut kas no intelektuāļa – nevaru vienkārši, tā, lelli salauzt. Galu galā manas priekšnojautas vēl nav apstiprinājušās ar agresīvu rīcību no viņas puses. Ja būtu kaut mājiens uz kādu ekspansiju, tad nebūtu savaldījies, bet tā ...

Buratino nolēca no darbagalda un steidzās man pakaļ, klabinādams ar koka kurpītēm.

- Kati blasteli? Kati kalavili? Nu kapec tu ta? - viņš murmināja. - Mes tacu atnatsam al mielu ...

Paskatījos uz viņu, bet neko neteicu. Kaut manas acis viņu nebūtu redzējušas! Bēgt no viņa pie velna vecāsmātes, bet kur lai bēg no sava dzīvokļa? Nezinādams, ko darīt, apsēdos krēslā.

- Es tatsu neklipu neko sliktu, - Buratino pīkstēja, skrienot man priekšā pa grīdu un lūkojoties man acīs. - Man patik seit, man patik tsilveki, man patic tu ... es celu, ka ali mes patiksim jums ...

- Kāpēc lai es tev ticu? - caur sakostiem zobiem nošņācu, jau pilnībā sapinies viņa "mēs" un "es".

– Pet kapec lai neticetu? Vai esam tevi kaut ka pieklapusi? Vai tat es tev nepatiku?

– Nepatīc.

- Tivaini... - Buratino paraustīja plecus. - Bet meitenei, kas pija seit,es patiku.

- Ko?! - Man aizžņaudza kaklu. - tevi redzēja Oksana?!

- Ja. Kas ta tul slikts? Hi-hi, ha-ha, he-he!

Tikai tā vēl trūka! Neapzinātās bailes pārvērtās šausmās, kad sapratu, ko tas viss varētu nozīmēt. Vēl pirms minūtes domāju, ka, atsakoties strādāt, es neriskēju ne ar ko, izņemot savu dzīvību. Tagad izrādījās, ka šis koka putnubiedēklis pielavījies visdārgākajam, kas man bija, un. izskatās, ka grasījās šantažēt.

- Es tak tevi... Neuzdrošinies nekad vairs rādīties viņai!

- Kapec tat ta? Es vinai patiku, un vina man ari. Hi-hi, ha-ha, he-he!

Buratino kļuva jautrs un lēkāja uz vienas kājas, gluži kā īsta teātra lelle, kas lugā spēlē pārgalvīga koka zēna lomu. Priecīgu viņam un šausmīgu man. Likās, ka viņš izlasījis manas domas un tagad atklāti smejas par manu bezspēcību.

- Ak tu!..

Manī uzliesmoja traks niknums, es ātri noliecos pār krēsla atzveltni, saķēru Buratino aiz ķermeņa un no visa spēka triecu pret sienu. Piepildīju tomēr savu kvēlo vēlmi.

Tomēr nekas labs no tā nesanāca. Pretēji gaidītajam, Buratino no trieciena nesašķīda gabalos,bet klusi pazuda sienā, it kā tā būtu hologrāfiska ilūzija. Es pat iedomājos, ka no sienas atskan izsmejoši smiekli. No dusmām nesaprotot ko daru, paķēru no galda āmuru un metu to pakaļ Buratino. Āmurs pazuda sienā, tāpat kā Buratino, un es skaidri saklausīju trieciena skaņu.

- Ahā! - es uzvaroši iekliedzos un iesmējos.

Bet, kā izrādījās, sapriecājos par agru. Āmurs, kā palaists no staipīgas gumijas, izlēca no sienas, un es tik tikko paspēju izvairīties.

- Nu, pagaidi tik man! - Satrakojos, pielēcu no krēsla un metos iekšā šajā caurlaidīgajā sienā, absolūti nedomājot par sekām. Galvenais bija tikt pie koka lelles un to sadragāt, lai vienreiz beigtos šī citplanētiešu iejaukšanās  manā personīgajā dzīvē. Un pie reizes, iespējams, arī  viņu ekspansija.

Bet, ja Buratino un āmuram siena bija caurlaidīga, man tā palika no betona kā agrāk. Nezinu, kā jūtas bokseri, kad tiek notriekti gar zemi, bet es uzreiz samaņu nepazaudēju. Ietriecoties ar pieri betonā, es pēkšņi sajutu, ka guļu uz grīdas un dzirdēju no sienas nākošos koka lelles apmierinātos smieklus. Un tad dziestošā apziņa refleksīvi atzīmēja sakāmvārda mājīgo pareizību: visgardāk smejas tas, kurš smejas pēdējais ...

Galvā zvanīja, piere dega, bet karstumu atdzesēja mitrais dvielis, kas klāja seju. Sakustējos, nogrūdu dvieli no acīm un ieraudzīju, ka guļu uz grīdas istabas vidū. Apziņā viss bija sajucis, un nebija skaidrs, vai es uz grīdas atrados pēc tam, kad mēģināju ar kāju iespert Buratino, vai arī pēc tam, kad iemetu viņu sienā. Kurš notikums bija pirmais? Bija tikai viena lieta, par ko biju simtprocentīgi pārliecināts – ja man galvā tomēr būtu smadzenes, tad smadzeņu satricinājums ir neizbēgams. Vajag taču izdomāt - karot ar savām lellēm! Kā Dons Kihots ar vējdzirnavām. Līdz tam brīdim es pazinu tikai vienu cilvēku, kurš uzdrošinājās karot ar lellēm, un pat tas bija tikai personāžs. Karabass-Barabass. Tāpat kā viņš, es biju cietis graujošu sakāvi. Tikai ne uz grāmatas lappusēm, bet gan īstenībā.

– Vai tev stipri sāp, tēti Karlo? – līdzjūtīgi jautāja kāda nepazīstama bērnišķīga balss.

Es izbolīju acis skaņas virzienā un ieraudzīju sēžam uz kafijas galdiņa malas Buratino. Lalināšana bija pazudusi bez pēdām, it kā viņš pa šo laiku būtu pieaudzis. It kā viņš varētu pieaugt, vai pīkstulis būtu pārvērties par balss saitēm. Tas vienkārši nevarēja notikt – laikam tomēr man galvā kaut kas izgājis no eņģēm. Acīmredzot smadzenes tur vēl bija, bet, visticamāk, minimālā daudzumā un želejveidīgā stāvoklī. Kas var notikt ar ķīseli, ja pa to labi uzdauzīt? Tieši tā ...

Nometis no sejas dvieli, uz pieres sataustīju milzīgu punu un, vaidēdams, apsēdos.

- Ilgi gan tu gulēji! - teica Buratino, vicinot kājas.

Istabā dega gaisma, aiz loga bija necaurredzama nakts, pulkstenis uz naktsskapīša rādīja pusvienpadsmit.

- tāds pamatīgs nokauts... - es nomurmināju. - Gandrīz sešas stundas..

- Nevis nokauts, bet miegs, - Buratino mani pamācoši izlaboja - Pēc tā, izņemot punu uz pieres, nekādu citu seku nebūs.

Sajutu iekšā aukstumu. Viņš ne tikai cauri sienām staigā, bet ir arī ekstrasenss. Ko gan vēl viņš prot?

- Tev vajadzētu strādāt uz pusslodzi par kaķi Bajunu, - es nomurmināju. – Cenas nebūtu.

- Kas tas tāds?

- Vectēvs Pihto, - es atdevu parādu ar viņa paša monētu un, tikai pateicis, sapratu, kā izteiksmi var saklausīt Buratino balsī. Oksanas! Viņas mīļākie izteicieni.

- Hi-hi, ha-ha, he-he! - Buratino izplūda "smieklos".

Smējīgs atnācējs man te gadījies. Viņa uzvedība nekādi nesaskanēja ar citplanētiešu iebrucēju priekšējās trieciennodaļas izlūka tēlu.

Stenēdams kā vecs večuks nostājos četrrāpus un no grīdas ierāpos krēslā. Buratino sēdēja uz galda malas, šūpoja kājas un jautri skatījās manī. Ne dod, ne ņem palaidņa puika. Blakus viņam uz galda gulēja, izjaukts līdz pēdējai skrūvei, audio atskaņotājs, starp detaļām trūka skaļruņa. Buratino bija atradis labāku veidu, kā reproducēt skaņu, un pat baterijas nebija vajadzīgas – tās vienkārši gulēja starp atskaņotāja daļām. Tā-a. Vēja radīšanai, staigāšanai cauri sienām, hipnozei jāpievieno vēl brīva atmosfēras elektrības lietošana. Tas ir, iegūstot to no nekā. Šādas spējas būtu vairāk piemērotas dēmonam, nevis citplanētietim. Taču mani spriedumi par atnācēju tehnoloģiju līmeni ne ar ko neatšķiras no viduslaiku mūka-vientuļnieka viedokļa, kura rokās nonācis mūsdienu elektroniskais pulkstenis.

Manu skatienu pārtvēra Buratino.

- Atvaino par tavas audio ierīces izjaukšanu. Bet tā būs vieglāk sarunāties. Viņš izvilka no bezpiedurkņu jakas azotes simts dolāru banknoti un pasniedza to man. – Ceru, lai kompensētu zaudējumus, ar šito pietiks?

“Šitā” pietiktu diviem desmitiem ķīniešu audio atskaņotāju.. Jau tirgū es sapratu, ka atnācēji nenojauš par preču un pakalpojumu izmaksām un mētājas ar naudu pa labi, pa kreisi un tikai ar simts dolāru banknotēm. Varbūt tā vietā, lai taisītu lelles, apgādāt tās ar skaļruņiem? Tirdzniecība vienmēr ir izdevīgāka par ražošanu, un nekas nav jādara ar rokām.

Paskatījos uz Buratino un sapratu, ka  šādu priekšlikumu nav vērts pat izteikt. Pirmkārt, viņiem ir vajadzīgi ķermeņi. Ķermeņi un acis, bet viss pārējais - dekorācija. Un man nekur nesprukt...

– Tātad jūs atnācāt pie mums tikai un vienīgi intereses pēc? - pajautāju.

- Jā. Hi hi ha-ha, he-he! Tik daudz jaunu iespēju!

- Iespēju kam?

- Izzināt pasauli, - Buratino neizpratnē paraustīja plecus. - Vai tad jūs ne tādēļ dzīvojat?

Hm-jā... "izzināt pasauli..." Svētīgi tie, kas nedzīvo tikai savai dienišķajai maizei.

- Nu kā tad! - ar pārspīlētu entuziasmu izsaucos. - Tikai šim nolūkam!

Varbūt pasaku Buratino manam entuziasmam, tāpat kā lapsas Alises naudas kokam, būtu noticējis taču šis Buratino uztvēra falšās notis. Šo to par mums viņš jau zināja.

- Tiešām? Viņš ar šaubām pajautāja. - Kāpēc tad jums vajadzīgi tie zaļie papīrīši?

– Tieši pasaules izzināšanai! - mani nesa tālāk, un no kurienes manī tik daudz sarkasma. - Mēs uz pasauli skatāmies caur tiem. Kam to vairāk, tam arī zināšanu vairāk.

- Tad tev būtu jāsaprot, kāpēc man vajag tik daudz leļļu, - viņš teica.

Ironija no manis izplūda kā gaiss no pārdurta balona. Nezinu, kas viņam bija prātā, bet manā izpratnē viņa teiktais asociējās tikai ar ciešām marionešu vīru rindām ar nekādā gadījumā ne leļļu ieročiem rokās. uz neko vairāk nebiju spējīgs. Man atkal sasāpējās galva, un es uzmanīgi pieskāros punam uz pieres.

- Esmu noguris, un man sāp galva... - nomurmināju, izvairoties no slidenās tēmas. - Pagulēt vajadzētu, rīts ir gudrāks par vakaru.

- Vai tad tu neesi izgulējies pietiekami? – Buratino neticīgi novilka.

- Žēl, ka ar āmuru pa pieri nedabūji, - īgni atcirtu. – Tad būtu sapratis, kas ir trauma.

Vēlreiz pieskāros pierei. Kur nu viņam saprast - viņam piere no koka...  Gulēt man negribējās, bet arī sarunu turpināt nebija vēlēšanās. Lēmumu strādāt priekš atnācējiem vai nē vislabāk atlikt līdz rītam, lai gan man bija aizdomas, ka no tā atteikties nebūs iespējams. Pārāk lieli trumpji atradās koka lelles rokās, un, neskatoties uz to, ka Buratino tikai neviļus deva mājienus par šantāžas iespējamību, nekas cits neatlika, kā vien piekrist viņa noteikumiem. Vai arī atlikt lēmumu līdz rītam bezjēdzīgā cerībā - varbūt kaut kā izvairīšos.

- Tāpēc ieņemšu zāles un iešu pagulēt ...

Piecēlos no krēsla un devos uz virtuvi, apspiežot dedzinošo vēlmi sagrābt Buratino un noraut viņam rokas un kājas, un pie reizes arī galvu. Tomēr varēja gadījties kas ļaunāks par punu uz pieres, man pietika ar vienu eksperimentu.

Virtuvē no skapja izņēmu šņabja pudeli, pielēju pilnu glāzi un izdzēru. Lai ātrāk piedzertos, neko neuzkodu, bet paostīju maizes gabaliņu.

– Vai tas palīdz? - līdzjūtīgi jautāja Buratino, kurš man sekoja kā piesiets.

- Pamēģini pats, - nomurmināju un neviļus pasmaidīju, iztēlojoties, kā mēs sēžam pie virtuves galda, dzeram šņabi un ostam maizes kumosus. Trīs, kā pasakā. Bet ko - normāls pudeles brālis izrādītos! Ja tik viņš varētu dzert, labāk ar viņu šņabi ieraut, nekā...

Acīs sāka migloties, apziņa izplūda, un es nedroši aizvilkos līdz dīvānam.

- Apgulies, apgulies...- man apkārt rosījās koka lelle. - Palīdzēšu tev, paārstēšu...

Vārdu nozīme paslīdēja garām apziņai, un bija vienalga, ko ar mani darīs Buratino. Krievu cilvēkam nav labāku zāļu par šņabi. Panaceja pret visām slimībām.

Gulēju, pārsteidzoši, mierīgi, nekādi murgi nemocīja, un no rīta pamodos skaidrs kā stikls, it kā vakar nebūtu izdzēris zirga devu universālo miegazāļu. Domas bija skaidras, galva gaiša, ķermenis enerģijas piepildīts, kā divdesmitgadniekam, it kā es būtu kļuvis jaunāks. Nezinu, kā tieši Buratino “ārstēja”, bet rezultāts bija kvalitatīvs. Jau ilgs laiks pagājis, kopš esmu piedzīvojis tādu gara un ķermeņa sparu.

Piesardzīgi pārlūkojot istabu, meklējot staigājošo koka lelli, pataustīju pieri. puns bija uzsūcies bez pēdām, bet problēmas gan ne.

- Ehei,... tu,.... dēls... - klusi pasaucu, bet neviens neatsaucās.

Arī labi. Vismaz problēmas atrisinājums aizkavējās uz nenoteiktu laiku. Dienu vai vairāk - kas zina, cik ilgi šoreiz Buratino izgājis cauri sienai savās darīšanās. Par vienu biju pārliecināts – ne uz visiem laikiem. Nav ko cerēt - secen neies. Ja vien es neapēdīšu kaut ko nesagremojamu.

Uz kafijas galdiņa atradu simts dolāru banknošu paciņu bankas iepakojumā un zīmīti pazīstamajā, greizajā rokrakstā.

"Ceru, ka šitā kādām divām dienām pietiks, lai papētītu pasauli."

 No zīmītes ironija oda pa trim verstīm, bet tas no cilvēciskā viedokļa. Iespējams, vakar Buratino tikai muļķojās, bet tagad es ne par ko nebiju pārliecināts. Īpaši par atnācēju miermīlīgajiem mērķiem. Viņi pārāk mīksti klāja, ka tik nebūtu jāguļ uz cieta - mūžīgo miegu priedes zārkā. Spriežot pēc dažām Buratino piezīmēm, viņš par mūsu pasauli zināja daudz, daudz vairāk, lai tā viegli noticētu manai pasakai par pasaules izzināšanu ar amerikāņu valūtas palīdzību. Lai gan alegoriskā nozīmē man bija taisnība - kāda pie velna var sanākt pasaules izzināšana bez graša kabatā un tukšā dūšā?

Pagrozīju paciņu rokās. Tādu naudu ne tikai turēju rokās pirmo reizi mūžā, bet arī redzēju, tomēr prieku neizjutu. Zināju, kā man to būs jāatstrādā. Droši vien Buratino varētu man iedot tādu paciņu dienā, vai arī varētu piegāzt visu dzīvokli ar dolāriem, kā konfekšu papīriem. Bet pārmērīga nauda, ​​tāpat kā bagātīgs ēdiens, izraisa gremošanas traucējumus: ēdiens kuņģim, nauda garam. Es negribēju izkalst dēļ zelta, kā Koščejs Nemirstīgais, turklāt, ja tiešām nākotnē gaidāms iebrukums, tad aizjūras valūtu sagaida tāds pats liktenis kā padomju rubļus. Personīgi biju piedzīvojis, kā vakardienas nauda dienas laikā pārvērtās nederīgos papīrīšos.

Nolicis paciņu uz galda, aizvilkos uz vannasistabu. Iztīrīju zobus, nomazgāju seju un devos uz virtuvi gatavot brokastis, kad pēkšņi sapratu, ka man steidzami dzīvoklis jāpamet. Nav ko marinēties - Buratino var atgriezties jebkurā mirklī, un tad būs jāsēžas pie darbagalda un jāsāk taisīt leļļu armija. Skaidrs, ka man nav kur sprukt, bet šādā situācijā dvēseli labāk pārdot vēlāk nekā agrāk.

Drudžaini saģērbies, iegrūdu dolārus sava aitādas kažoka kabatā un metos ārā no dzīvokļa. Un, tikai ātrā solī nogājis pāris kvartālus, sāku domāt, kurp doties. Nebija taču kur iet - Ļubaša bija darbā, un pat tad, ja viņa būtu mājās, mani nelaistu pār slieksni, bet gan  tirgū, gan pie Andreja Buratino mani atradīs. Iztēlojos situāciju, kā koka lelle, mani trenkā pa parka sniega kupenām starp izstādītajām gleznām un kliedz nelabā un nesavā balsī: "Tēti Karlo, iesim mājās!" Dažiem tas varbūt šķitīs smieklīgi, bet man nemaz smiekli nenāca.

Un kāpēc  tos dolārus paņēmu līdzi? Kas tas par stulbu ieradumu bāzt naudu kabatā - Buratino noteikti izlems, ka esmu piekritis... No otras puses, kur es likšos? Nez kāpēc biju pārliecināts, ka pat tad, ja steidzami pametīšu pilsētu, aizbraucot pie velnam uz ragiem, koka lelle arī tur mani atradīs.

Iebāzu roku kabatā un sataustīju paciņu. Manuprāt, traka nauda. Nav neviena cilvēka, kurš nesapņotu kļūt bagāts, un es neesmu izņēmums. Bet problēma ir tā, ka mums ir jābūt uzmanīgiem savās vēlmēs - tās var piepildīties. Viena lieta ir, ja bagātība uzkrīt uz galvas pēc līdakas pavēles vai mantojuma veidā, un pavisam kas cits, ja par to jāmaksā pārmērīgi liela cena. Literāro varoņu emocionālie pārdzīvojumi vienmēr tiek uztverti kā savrupi, bet tagad ļoti novērtēju doktora Fausta nemieru.

Apstājos krustcelēs un nolemti paskatījos apkārt. Laiks bija kā vakardien, drūms, ar necaurredzamu pelēku miglu, no kuras pat bez manām problēmām būtu uznākusi dvēseles krēsla. Šķaidot netīra sniega putru, pa ielu steidzās retas automašīnas, pa ietvi, paslīdot uz ledus, savās darīšanās steidzās gājēji. Nez kāpēc nodomāju, ka tad, kad manis vairs nebūs, nekas pasaulē neizmainīsies. Neatkarīgi no tā, vai esmu vai nē, tas nevienu neinteresē, vienīgā atšķirība ir tāda, ka tagad man miglā var uzbraukt, bet, kad nebūs, tad vieta būs tukša.

Doma par pašnāvību apskaidroja prātu, un es nodrebēju. Nē, savos spriedumos es kļūdos. Ar vai bez manis, pasaule nepaliks tāda, kādu es to redzu tagad, jo parādījies noslēpumainais iesūtītais, kas uzradies no nevar saprast no kurienes, un neviens nevar viņus apturēt vai paredzēt, kas tagad notiks. Pacelt tagad rokas pret debesīm un pa visu krustojumu bļaut: “Apstājieties, cilvēki, apdomājiet! Mūsu pēdējā studiņa tuvojas! Jātnieks uz bāla zirga aulekšo! .. " un mani nekavējoties sapakos trakokreklā un nogādās attiecīgajā iestādē. Vispār jau arī tā ir izeja - ja koka lelle mani dabūs arī tur, diez vai man atļaus slimnīcas palātā grebt koka lelles cilvēces iznīcināšanai.

Luksofors krustojumā mirgoja ar gaismām, es stāvēju, skatījos uz to un nezināju, kuru ceļu izvēlēties. Beidzot nolēmu - aizvēršu acis, un, atverot, luksofors parādīs ceļu. Sarkans - beigšu savu dzīvi, dzeltens - došos uz trako māju.

Es aizvēru acis un sajutos pavisam muļķīgi. Krustojumā stāv sirms vīrietis ar aizvērtām acīm un nopietni apdomā, kā izdarīt pašnāvību. Rodas jautājums, kādam velnam? Viss pēc krāsas ir sarkans - asiņu krāsa, dzeltens... Hm... Nu skaidrs kāpēc. Zirgs bālais... Patiešām jucis, ja kaut kas tāds ienāk prātā. Vai tiešām no manis vēl nav izskausts viss patriotisms? Atcerējos, kā Andrejs Osokins runāja par savu dzimteni, un pilnībā viņam piekritu. Ja neviens par mani nerūpējas, tad kāpēc man rūpēties par visiem?! Bet vienalga baidījos atvērt acis.

Tikmēr apkārt kaut kas notika. Skaņas pastiprinājās, dzirdēju pūļa klaigas, pāris reizes nokauca bremzes, noskanēja autotaures... Mani pagrūda vienreiz, otrreiz, un kad pagrūda trešo reizi, uzdrošinājos atvērt acis.

Luksofori bija zaļi visos virzienos, un krustojumā bija radies sastrēgums. Vispār ne pārāk noslogots krustojums, bet uz asfalta esošā ledus dēļ luksofora bojājums radīja, kā ceļu policijā saka, saspringtu satiksmes situāciju.

Autovadītāji un gājēji savā starpā lamājās, bet es jutu, ka man no dvēseles nokrita akmens un garastāvoklis strauji uzlabojās. Par zaļo gaismu nebiku padomājis, bet luksofora avārija izrādījās ļoti laikā. Zaļš nozīmē, ka man jāturpina dzīvot. Ja būtu reliģiozs, tiešām nolemtu, ka te neiztika bez Dieva labās rokas.

Apgriezos un, nešķērsojis ielu, bezmērķīgi devos no krustojuma prom. Nespēju noticēt, ka tā bija tikai nejaušība, bet negribēju arī uzminēt, kurš man šo indulģenci uz dzīvošanu ir devis, lai neizjustu nožēlu. Galu galā sirdsapziņa ir īslaicīgs jēdziens, bet dolāru žūksnis kabatā un ledains slapjums caurajos zābakos ir ļoti materiāli. Finansiālā neatkarība ir ļoti laba lieta, taču labāk nedomāt par jautājuma morālo pusi. Nekad nevar attaisnoties sev, bet es kategoriski nevēlos attaisnoties citiem. Es arī gribu dzīvot, nevis vilkt eksistenci.

Pārdevēja kioskā, kurā iegriezos, lai iegādātos jaunus apavus, mani sagaidīja pārsteidzoši draudzīgi. Nevis tā kā pie tās auskaru pirkšanas Ļubašai. Vai nu viņai bija pienākums bez izšķirības sagaidīt visus pircējus ar viesmīlīgu smaidu, vai arī manā sejā bija lasāms, ka man ir nauda. Liela summa kabatā ļoti izmaina cilvēka izskatu.

- Ko vēlaties iegādāties? Kādai sezonai? Varbūt uzvalku vakaram?

"Vakara" uzvalks man patika. Nezinu, vai viņa mani ķircināja kā negaidīti bagātu kļuvušu lohu, vai varbūt tiešām ir “dienas” un “rīta” uzvalki, bet katram gadījumam, tam es nepievērsu uzmanību. Turklāt viņas priekšlikums radīja gaišu domu. Patiešām, kāpēc pirkt tikai apavus? Mani līdzekļi nav ierobežoti, varu atļauties nomainīt visas drēbes.

- Nekādus  vakara uzvalkus, - ar aplombu paziņoju. - Dodos uz kalnu kūrortu, tāpēc dodiet kaut ko sportisku.

Nebija kur steigties, un, cik vien varēju, es vilku laiku taustot un apskatot lietas, ko pārdevēja nolika uz letes man priekšā. Dabiski, ka ne uz kādu kūrortu braukt netaisījos, tāpēc atteicos no tīri sportiska apģērba un izvēlējos ļoti praktisku. Firmas džinsus, gaišus zābakus, apavu pārvalkus, tīras vilnas džemperi ar augstu apkakli, gandrīz bezsvara dūnu jaku, kā man radās aizdomas, nevis ar dūnām, bet ar polsterētu poliesteri. Nomainīju arī cepuri. Sākumā gribēju paņemt sporta vilnas "gailīti", bet paskatījies spogulī, atteicos. Man par lielu bēdu  vairs nebiju tādā vecumā...Paņēmu cepuri ar nagu no īsas sudraba krāsas kažokādas. Godīgi sakot, tā arī izrādījās ne pārāk piemērota, bet man patika - līdzīgu galvassegu redzēju uz "Bagrationa" slavena mākslinieka portretā. Ja nebūšu pulkvedis - vismaz par tādu izlikšos.

Piedzīvojot neparastu eiforiju no tā, cik viegli šķiros no milzu summas, samaksāju pusotra tūkstoša dolāru, pārģērbos un, atstājis vecās drēbes, pametu veikalu.

Uz ielas atskatījos un pa logu redzēju, kā pārdevēja riebumā bāž manas lupatas papīra maisā. Eh, meitiņ, neesi tu ēdusi bada reizē apsvilušu vilku...

Domājot par ēdienu, man ierūcās vēderā. Un nav nekāds brīnums - brokastīm nebija laika, kad izskrēju no dzīvokļa. Pāris hotdogus nopirkt, vai kā?

Nospļāvos. Parastais dzīvesveids - ēst to, kas lētāks, lai tikai pierītos - negribēja atdot savas pozīcijas. Ar tādu naudu - un hotdogus? Nē, mans dārgais, ir jāizspiež no sevis vergs, kā teica viens no klasiķiem. Precīzi neatceros, literatūras klasiķis vai marksists-ļeņinists, bet viņš pateica pareizi. Un tāpēc nebūs grēks aiziet uz restorānu - pasūtīt artišokus, konjaku... Artišokus nekad neesmu ēdis, savās acīs neesmu redzējis, bet kāpēc gan šodien nepamēģināt? Grozies kā gribi, bet rīt būs jānīkst pie darbagalda - izvēle izdarīta. Kā teica Cēzars, kauliņi ir mesti, Rubikons šķērsots. Nezinu, cik salda ir dzīve Rubikona otrā pusē, bet ar dolāru žūksni kabatā ir vērts pamēģināt.

Pēdējo reizi restorānu apmeklēju studenta gados un, godīgi sakot, tagad pat nezināju, kur pilsētā vispār ir kāds restorāns. Vizuālā atmiņa ir ļoti viltīga lieta – ja kaut ko nevari atļauties, tu to nemaz nepamani. Nedaudz padomāju un devos uz pilsētas centru, kur nesen bija uzcelta pieczvaigžņu viesnīca "Central". Es nezinu, kurš anglomāns izdomāja krievu ausij tik jēgpilno vārdu, varbūt mēram Poļiščukam bija nostalģija pēc vētrainās jaunības? Lai nu kā, bet tagad katrs deputāts un uzņēmējs, kurš ir viesojies mūsu pilsētā, var ar lepnumu paziņot, ka kādu laiku pavadījis Krievijas "Centrālē". Un velns viņus rāvis, tos mūsu biznesmeņus un viņu nostalģiju! Man galvenais, lai viesnīcā būtu ne tikai labs restorāns, bet arī šiks. ja līksmot tad līksmot! Krieviski. Kā pirms nāves.

Es izgāju pa Akadēmiķa Amosova ielu un nogriezos uz Uzvaras prospekta. Vēl divi kvartāli - un viesnīca.

Apsteidzot mani, ceļa malā piebrauca melns mikroautobuss ar tonētiem logiem. Durvis nedaudz atvērās, no salona paskatījās spēcīgs puisis un uzsauca:

- Jaunais cilvēk!

- Vai jūs to man? – biju pārsteigts, neizpratnē skatīdamies apkārt.

- Jums, jums. Varat pastāstīt, kā nokļūt Puškina bulvārī?

- Paldies par jauno cilvēku, - pasmaidīju, piegāju tuvāk un noliecos. - Pirmajā krustojumā, - rādīju ar roku, - pagriezieties pa labi, un tad ...

Pabeigt nepaspēju. Kāds mani no mugurpuses pagrūda, pasažieris saķēra mani aiz jakas, un vienā acu mirklī es atrados mikroautobusa salonā uz grīdas, ar seju pie tās.

– Nemēģini bļaut! - brīdināja pasažieris.Viņš jau sēdēja man virsū un, rokas savilkdams aiz muguras, uz plaukstu locītavām uzlika roku dzelžus.

Ne tikai bļaut, nevarēju pat paelpot - no negaidītā uzbrukuma man aizžņaudzās kakls .

Man pāri galvai uzvilka auduma maisu, un mašīna rāvās uz priekšu.

– Vai nebūtu labāk aizlīmēt viņam muti ar līmlenti? - Kāds cits pajautāja.

Mani pacēla no grīdas un apsēdināja sēdeklī.

- Nav vērts. Viņš ir prātīgs cilvēks... vai ne?

Caur maisa audumu jutu, ka kāds uzelpo man uz vaiga. Kakls joprojām neatlaidās, un es tikai pamāju. Sasodīts, re, kādus artišokus dabūju! Ar konjaku...

- Tūlīt mēs labāk izdarīsim...

Jutu, kā man atrota piedurkni, mēģināju pretoties un nokunkstējos.

– Nepretojies, tā es varu caurdurt vēnu!

 Rokā iedūrās adata, un es pārstāju raustīties.

- Tā būs labāk…

- Ko viņš tur īd?  Mēli no bailēm norijis? Patausti, bikses nav piečurājis?

Apziņa sāka apmākties, arvien šaurākā virpulī manu acu priekšā neprātīgi virpuļoja tumsa.

- Ja tev interesē, tad pats arī tausti... - atnāca līdz ausīm, kā caur vati, un es izkritu no realitātes.

Kā no paģirām, sāpēja galva, mute bija sausa, negribējās atvērt acis. Nokāru roku, taustījos pēc ūdens pudeles, ko vienmēr noliku pie gultas uz nakti, bet neko neatradu. Kur es vakar tā, ka aizmirsu ieliet ūdeni, un gaisma... gaismu neizslēdzu? Tā caur aizvērtiem plakstiņiem griež, ka sāp acis... Pag, no kurienes tik spoža gaisma? Man istabā viena spuldzīte lustrā, un pat tā taupības labad mazjaudas. Mūžīgā puskrēsla.

Aizsedzis acis ar roku, pavēru plakstiņus. Gulēju nevis savā dīvānā, bet uz gultas nepazīstamā istabā ar balinātām sienām, svešā džemperī un svešās džinsās. Novaidējies piecēlos sēdus un, joprojām sargādams acis no spilgtās gaismas, paskatījos apkārt.

Istaba bija neliela – divi reiz trīs metri –, bet ar augstiem griestiem, no kurienes plūda neizturami spilgta gaisma. Sienā pie gultas galvgaļa divu metru augstumā bija neliels lodziņš, pretī dzelzs durvis, blakus izlietne. No šīs sienas dažādos līmeņos izvirzījās divi balti plaukti. Viens plaukts lielāks un augstāks - galds, otrs mazāks un zemāks - krēsls. Kur, pie velna, esmu nonācis? Ar ko vakar tik ļoti piedzēros?

Piesteberēju pie izlietnes, atgriezu krānu un, noliecies pie tā, sāku alkatīgi dzert ledusauksto ūdeni, līdz sāka salt zobi. Sausums mutē pazuda, bet domas skaidrākas nekļuva. Uz izlietnes plaukta stāvēja ziepes, no glāzes rēgojās zobu pastas tūbiņa un zobu birste, blakus karājās dvielis. Visi aksesuāri jauni, nelietoti. Kur tad es galu galā atrodos?!

Atkal atvēru krānu, pabāzu zem tā galvu, nomazgājos un sāku berzēties ar dvieli. Ledainais ūdens galvassāpes mazināja, un apziņa sāka lēnām skaidroties.

Istaba bija ārkārtīgi līdzīga cietuma kamerai, tikai tīra un sakopta pēc Eiropas standartiem. Vai tiešām šāda kamera paredzēta priviliģētajiem? Interesanti, kāpēc es nonācu tādā? Reti piedzeros, nekad nezaudēju atmiņu un arī neiesaistos kautiņos. Tāds nu esmu dzimis - kluss, vienkāršs cilvēciņš. Bet visam jāatgadās pirmo reizi – varbūt šņabis izrādījās viltots, radīja īssavienojumu smadzenēs, un es iemaisījos kādā kautiņā?

Istabā spoguļa, lai palūkotos, vai sejā nav zilumu, nebija, un es sāku pārlūkot, vai uz drēbēm nav asiņu. Drēbes bija jaunas, tīras, un tikai tad es sāku kaut ko atcerēties. Šķiet, ka drēbes nav no kāda svešinieka pleca, šķiet, ka pats vakar nopirku... Un tad šķiet, gribēju pusdienot Centrālās viesnīcas restorānā... Miegdamies no spožās gaismas, atkal paskatījos apkārt. Varbūt, "Centrālē" piedzēros līdz velniņiem, un gādīgie šveicari nekavējoties aizvadīja mani uz istabiņu.

Pavilku ar pirkstu gar sienu un pārsteigts atklāju, ka tā nav balināta, bet gan no plastmasas ar oriģinālu tekstūru. Vai viesnīcas numuri būtu stilizēti kā cietuma kameras? Pilnīgas muļķības. Es pakratīju galvu, un tad man pakausī kaut kas noknakšķēja, karsts vilnis pārskrēja pār galvas virsmu, un  atmiņa atjaunojās.

Hm-jā... Šī noteikti nav "Centrāla" viesnīca, bet cietums, pie kam ļoti ērts. Pie griestiem dzīvsudraba lampa, režģa vietā uz loga  matēts stikls, neapšaubāmi ložu necaurlaidīgs. Bet grīda nav cementa, silta - nupat pamanīju, ka staigāju zeķēs, bet aukstumu nejūtu. Pārbaudīju kabatas, bet tajās neko neatradu. Dokumenti, atslēgas, nauda – viss bija pazudis. Nebija jakas, cepures un jaunās mohēras šalles. Pazudusi arī pavisam jaunā džinsu josta. Galu galā taču cietums - lai nemēģinātu pakārties, lai gan, kā to var izdarīt ar jaku vai cepuri, nav līdz galam skaidrs. Par jostu un šalli protams, viss kārtībā... Paskatījos zem gultas, atradu tur apavu pārvalkus, uzvilku bahilas. Tiesa, šeit īpaši nepastaigāsi – četri soļi no durvīm līdz logam, un četri soļi no loga līdz durvīm. Maratona distance. Te nu bija artišoki ar konjaku ... Ironizēji par "Centrālo"? Saņem nu!

Jau iepriekš paredzot rezultātu, pavilku durvju rokturi, taču, kā jau gaidīts, durvis neatvērās. Nebija ko darīt, piegāju pie galda un izmēģināju tā izturību. Plastmasas plāksne sēdēja sienā kā iebetonēta. Apsēdos uz plaukta-krēsla. Tas nav cietums, bet drīzāk gan trako māja, tikai atkal priviliģētām personām - gultas veļa bija sniegbalta.

It kā apstiprinot manas domas, durvis klusi atvērās, un uz sliekšņa parādījās kalsnējs vīrietis baltā halātā ar bezkaislīgu seju. Viņš piegāja pie galda, nolika man priekšā vienreiz lietojamu krūzi un piepildīja to no plastmasas pudeles.

- Dzeriet!

Atnācēja balss bija tikpat bezkrāsaina un bez izteiksmes kā viņa seja. Diez vai ārsts, drīzāk sanitārs.

Paņēmu glāzi un uzmanīgi to paostīju. Šķidrums nesmaržoja.

- Dzeriet! Tas noņems galvassāpes.

Galva gandrīz nesāpēja, bet pasāļo mikstūru paklausīgi izdzēru. Ja šī patiešām ir psihiatriskā slimnīca, tad atteikties nevajadzētu. Ja zāles dzert negribēsi, tās injicēs ar varu. Paskatījos uz baltā halātā tērptā vīrieša atlētisko figūru un sapratu, ka spēka darbībām pret mani otrs sanitārs nebūs vajadzīgs. Šis tiks galā ar diviem tādiem kā es.

– Kādi lūgumi, sūdzības? - Viņš pajautāja, paņemot no manis tukšo glāzi.

Jautājums bija tik muļķīgs, ka es nespēju atturēties nepaironizējis:

- Paziņojiet Apvienoto Nāciju Organizācijai, ka šeit attiecībā pret mani tiek rupji pārkāptas cilvēktiesības.

- Vēl kādi citi lūgumi? - viņš jautāja tādā tonī, it kā grasītos nekavējoties izpildīt pirmo.

- ir gan.

- Kādi?

- Ēst gribu!

- Ko jums pasūtīt?

Es pārsteigts ieskatījos sanitāra aukstajās acīs. Joko, vai kā? Labi, arī es pajokošu.

- Artišokus! - paziņoju, nenovēršot acis no viņa sejas.

Bet sanitāra miers bija nepārspējams.

- Un viss?

- Konjaku... - es nomurmināju, zaudējot visas cerības uz savstarpēju sapratni. Psihiatriskās slimnīcas plakanais humors nebija priekš manis. Ja to var saukt par humoru.

Sanitārs apgriezās, izgāja pa durvīm un no turienes paaicināja:

- Sekojiet man.

Es negaidīju otru uzaicinājumu un devos ārā.

- Seju pret sienu, rokas aiz muguras! - pavēlēja sanitārs.

Protestēt nebija jēgas, un es paklausīgi pagriezos ar seju pret sienu. - Šī ir psihiatriskā slimnīca vai cietums?

Sanitārs aizcirta durvis un atkal pavēlēja.

- Pa kreisi un uz priekšu!

Un es gāju pa tumšo šauro gaiteni, nepaužot sašutumu par to, ka sākumā sanitārs piedāvāja viņam sekot. Manā stāvoklī nav ko izrādīt sašutumu. Blāvā gaisma, kas iedegās, kad mēs gājām uz priekšu, aiz mums nodzisa, un nebija iespējams noteikt gaiteņa garumu. Sākumā durvis abās gaiteņa pusēs atradās tuvu viena otrai, pēc tam tās kļuva retākas.

- Stāt! – izdzirdēju, kad nogājām divdesmit metrus.

Sanitārs atvēra durvis kreisajā pusē un pavēlēja:

- Ejiet iekšā.

Es iegāju un nokļuvu plašā kabinetā ar trim lieliem logiem, aizstiklotiem ar tādu pašu matētu, ložu necaurlaidīgu stiklu. Labajā pusē stūrī stāvēja dīvāns, kafijas galdiņš un divi atzveltnes krēsli, bet pretī centrālajam logam aiz liela rakstāmgalda sēdēja kāds, kura seju saskatīt apgrūtināja no loga iespīdošā gaisma.

- Nāciet iekšā, Denis Pavlovič, apsēdieties! - Viņš viesmīlīgi piedāvāja, un es atpazinu operpilnvarotā Sidorova-Petrova balsi.

Durvis aiz manis aizvērās, bet sanitārs iekšā neienāca, paliekot gaitenī.Piegāju pie galda un apsēdos krēslā.

Atgāzies krēslā, Sidorovs smaidot paskatījās uz mani.

- Es taču brīdināju, ka mēs drīz satiksimies.

- Ve-se-lību vēlu,[здра-вия желаю-tulk] - pateicu pa zilbēm, dodot mājienu, ka viņš nav sasveicinājies.

Sidorovs neizrādīja ne mazāko apmulsumu.

- Paldies par novēlējumu, - viņš pamāja. – Man veselība būs laba, bet jūsu veselība visai apšaubāma.

Sajutu iekšā aukstumu. Desmit tūkstoši dolāru, kas tika izņemti no manām kabatām, bija pieklājīga summa, un tagad sapratu, ka šīs banknotes nepavisam nav no Muļķu zemes naudas koka. Labās pasakas beigušās, sākas smagas izrēķināšanās.

Sidorovs pagriezās pret datora displeju, pārskrēja ar pirkstiem pa tastatūru.

- Oho! - ar acīmredzamu uzspēli viņš notēloja pārsteigumu.- Kā tad jūs tā pēkšņi kļuvāt bagāts? Mantojumu saņēmāt?

Ieskatījos viņam sejā un dzimumzīmi zem kreisās acs neatradu. Un tad nemiers, kas bija manī iemitinājies, pēkšņi pārvērtās aukstasinīgā piesardzībā.Vienmēr esmu uzskatījis sevi par gļēvuli, bet izrādījās, ka bezcerīgā situācijā varu par sevi pastāvēt.

- Bet tas, - neatbildot uz jautājumu, es paberzēju pirkstu zem acs, - kur jums pazudis?

- Dzimumzīme? - Sidorovs iesmējās. - Parastā kamuflāža, viena no visvienkāršākajām maskēšanās metodēm. Astoņdesmit procenti liecinieku, kuri  pamanījuši noziedznieku ar dzimumzīmi uz sejas, neatpazīs viņu, kad viņš tiek identificēts bez dzimumzīmes.

Viņa runīgums man nepatika. Pirmajā tikšanās reizē viņš jautājumus ignorēja.

- Tātad noziedznieks? - Es jautāju, samiedzot acis. - Un kā man jūs tagad saukt? Sidorovs? Petrovs? Vai Sidorovs-Petrovs? Vai varbūt Pidorovs-Setrovs?

- Jūsu vietā es te nekļūtu rupjš, - viņš pakratīja galvu. - Sauciet mani par Jevgeņiju Viktoroviču... - Viņš apklusa un pasmaidīja. - ... Ivanovu. Tas ir īstais vārds, tēva vārds un uzvārds.

- Ivanovs?! – Teikt, ka biju pārsteigts, nebūtu vietā. - Un jūs gribat, lai noticu?

- Ticēt vai neticēt - jūsu darīšana. Bet mans uzvārds ir Ivanovs. Labākais veids, kā dezorientēt, ir, jo tuvāk  patiesībai, jo mazāk tai tic.

Neticīgi pakratīju galvu, bet tomēr izlikos, ka ticu. Kāda pēc būtības atšķirība - vai viņš ir Ivanovs, Sidorovs-Kozliščevs vai Petrovs Lielais? Būtu labāk, ja mūsu ceļi nekad nekrustotos.

– Vai nebaidāties, ka, aizejot no šejienes, atklāšu jūsu inkognito?

- Vai jūs no šejienes aiziesiet vai ne, ir atkarīgs tikai no jums.

Tas tika pateikts ar uzsvaru, skatoties man acīs, bet es neticēju pārlieku atklātajam godīgumam. Šeit nekas nebija atkarīgs no manis.

- Tie desmit tūkstoši dolāru, ko jūs atradāt pie manis, ir visa nauda, ​​man vairāk nav, - es pateicu. - kaut ar pletīzeri dedziniet, kaut adatas zem nagiem dzeniet.

Ivanovs riebumā saviebās.

– Nevajag mūs, Denis Pavlovič, jaukt ar kriminālnoziedzniekiem. Mēs esam solīda organizācija, un pie jums atrastie astoņarpus tūkstoši, - viņš uzsvēra summu, - mūs interesē vismazāk.

– Bet tomēr interesē?

– Ne jau pati nauda, ​​bet kur jūs to ņēmāt.

Ļoti gribēju atbildēt tā, kā atbildētu Oksana: "No kamieļa", bet savaldījos.

– Ja sākšu jums godīgi stāstīt, tāpat neticēsiet.

- Kāpēc tad tā?

– Tāpēc, ka solīdās organizācijās neviens netic viņpasaules spēkiem.

- M-jā... - Ivanovs pabungāja ar pirkstiem pa galdu, domīgi skatīdamies kaut kur man garām. – Mums patiešām ir solīda organizācija, bet jūs par to NEKO nezināt.

- Tik ļoti slepena?

Viņš neatbildēja, paskatījās uz displeju, nolasīja tajā man neredzamu ziņojumu un pārbrauca ar pirkstiem pa tastatūru.

Atvērās kabineta durvis, kāds ienāca, bet es principiāli nepagriezos.

Ivanovs pastūma malā tastatūru un ieskatījās man acīs. Ar nopietnu, nemirkšķinošu skatienu.

Sevišķi slepena,- viņš teica. - Tieši par tās mērķiem un uzdevumiem mēs tagad ar jums runāsim.

Atkal auksti drebuļi pārskrēja man cauri ķermenim, un es pakustināju galvu, it kā ap kaklu būtu uzmesta cilpa.

– Tagad saprotu…

- Ko jūs saprotat?

- Vai nu es kļūšu par jūsu aģentu, vai...

- Pamatdoma ir pareiza, - Ivanovs pamāja ar galvu un pēkšņi jautāja: - Ja nemaldos, jūs šodien neesat brokastojis?

- Šodien, tas ir kad? - savukārt atjautāju. Cik diennaktis esmu "nogulējis", ja viņš tik pārliecinoši jautā?

- Šodien tas ir šodien, - sacīja Ivanovs. – Jūs iemidzināja tikai uz pusotru stundu.

Pēc viņa vārdiem izrādījās, ka mani novēro arī dzīvoklī, citādi kā viņš var zināt, ka neesmu ēdis brokastis?  Pa logiem ielūrēja, vai kā? Un ko gan te patiesībā brīnīties, ja organizācija ir īpaši slepena? Maz man ar stikla acīm, kas mani vēro no sērkociņu kastītes.

- Visu jūs zināt par mani... -  rezignēti nopūtos. vēderā iesāpējās. Es tiešām negribēju kļūt atkarīgs no slepenās valsts struktūras, bet situācija bija bezcerīga.

- Tad lūdzu, - viņš viesmīlīgi norādīja uz kabineta stūri aiz manis.

Atskatījos un pamanīju, kā iepriekšējais "sanitārs" izritina no kabineta tukšus restorāna ratiņus, atstājot aiz sevis kafijas galdiņu, bagātīgi servētu divām personām. No pārtikas pārpilnības, tāpat kā Pavlova sunim, mutē acumirklī saskrēja siekalas.

Ivanovs pameta galdu, piegāja pie kafijas galdiņa un apsēdās atzveltnes krēslā.

- Nu, ko tad jūs? Apsēdieties un paēdīsim pusdienas.

Iegāju stūrī, bet apsēdos nevis krēslā, bet gan uz dīvāna.

Jevgeņijs Viktorovičs paskatījās uz klāto galdu un pārsteigti pacēla uzacis.

– Artišokus un konjaku jūs pasūtījāt?

- Jā.

- Interesanta kombinācija, - viņš nespēja atturēt ironisku smaidu.

- Katru dienu lietoju, - īgni atcirtu.

- Skaidrs. - Ivanovs smaidu paslēpa. - Ierosinu sākt ar salātiem... - Viņš pastūma man pretī apakštasīti ar dārzeņu kaudzi, kas aplieta ar majonēzi. - Konjaku?

Pavilcinājos ar atbildi, tad pamāju. Viņš ielēja glāzēs konjaku, pacēla glāzīti pateica:

- Prozit! - un izdzēra.

Tosts bija diezgan indiferents, tāpēc arī es iedzēru un sāku ēst. Ivanovs nesteidzās runāt, viņš gaidīja, kad remdēšu izsalkumu, bet es biju tik izsalcis, ka ēdu bez izšķirības, gandrīz visu. Izmēģināju arī artišokus - nekas īpašs, un ko tajos franči atraduši? Noteikti  ar konjaku nekombinējās, vismaz krievu cilvēkam.

Jevgeņijs Viktorovičs ēda lēnām, skatīdamies uz mani. Konjaku vairs nepiedāvāja un es arī neprasīju. Tagad vairāk nekā jebkad agrāk bija vajadzīga prātīga un skaidra galva.

- Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, - viņš pēkšņi iesāka klusā balsī, it kā nerunātu ar mani, - Padomju Savienībā pie Valsts Drošības Komitejas tika izveidots operatīvais štābs ar koda nosaukumu “Apvārsnis”. Operatīvā štāba un vēlāk slepenās grupas ar tādu pašu nosaukumu mērķis bija pētīt anomālas parādības.

Ielēju glāzē minerālūdeni, izdzēru un paskatījos uz Ivanovu, gaidot, turpinājumu. Bet viņš klusēja, gaidot manu repliku.

– Vai vēlaties teikt, ka šī struktūra joprojām darbojas un no grupas izaugusi par organizāciju?

- Jā.

Manā stāvoklī vajadzētu paklusēt, bet es nenovaldījos. Galu galā, ko man zaudēt?

- Neticu.

- Kāpēc?

– Tāpēc, ka perestroikas laikā mūsu prezidenti izpļāpāja vēl ne tādus noslēpumus,  bet par jūsu struktūru neko neesmu dzirdējis

– Par mūsu struktūru neko nezina ne toreizējie prezidenti, ne tagadējais.

Tik klaji meli mani pat sašķieba.

- Jūs ko, mani par idiotu uzskatāt?

Ivanovs pārmetoši pašūpoja galvu.

- Ko jūs, Denis, ja tā būtu, neviens ar jums nerunātu. Melošana un ēnas mešana uz žoga šajā situācijā nav mūsu interesēs.

- Pastāstiet man, lūdzu, Jevgenij! Es pasmīkņāju, tāpat kā viņš, pārejot uz familiāru toni. - Tā jau nu nerunātu... Spriežot pēc apartamentiem un šīm pusdienām, jūsu organizācija nodrošināta pietiekami. No kurienes tādas finanses, ja valstij naudas nepietiek pat primārajām vajadzībām? Pat valsts drošības elitārā Alfa grupa netiek pietiekami nodrošināta, bet jūs dzīvojat kā siers sviestā.

– Mūsu struktūra netiek finansēta no valsts budžeta.

- Ko?! Valsts struktūra netiek finansēta no valsts kases? Kādas muļķības?! No kādiem avotiem tad?

Ivanovs tikai papleta rokas.

- Lūk, bet teicāt, ka nemelosiet ...

- Es nemeloju. Vienkārši neesmu pilnvarots atbildēt uz dažiem jautājumiem.

Savaldījos, ielēju vēl minerālūdeni, iedzēru malku. Nu ko, noklusēšana un iebiedēšana ir labi pazīstamas vervēšanas metodes. Pirmo man jau ir sākluši piemērot, kad nāks otrā?

– Vai nebaidāties, ka tagad  piekritīšu ar jums sadarboties, bet, kad no šejienes izkļūšu, visu izstāstīšu presei?

- Nebaidos, - Jevgeņijs Viktorovičs iesmējās. – Precedenti jau bijuši, bet, kā redziet, neviens par mums neko nav dzirdējis.

- Likvidēsiet?

- Kāpēc gan? Tas tikai kalpotu kā apstiprinājums jūsu vārdu patiesumam par mūsu organizāciju. Mēs visu darām daudz drošāk. Šobrīd psihiatriskajā slimnīcā pilsonim Denisam Pavlovičam Jegoršinam tiek izrakstīta kartīte, kurā teikts, ka viņš kopš bērnības slimojis ar šizofrēnijas lēkmēm un ik pēc trim gadiem ārstējies stacionārā kad notikušas lēkmju saasināšanās. Jūsu ārstējošais ārsts diagnozi apstiprinās.

– Vai jums visās struktūrās savi cilvēki?

- Nekas tamlīdzīgs. Vai esat kaut ko dzirdējis par apziņas modifikācijām?

Es iekšēji sastingu.

- Zombēšana ar atmiņas zudumu?

- Nu, ko jūs, patiešām, - Ivanovs iecietīgi pasmīnēja. - Vienkāršs atmiņas zudums ir vakardiena. Neiroleptiskā programmēšana kopā ar strukturālo psihotropo kodēšanu ļauj ne tikai izdzēst atmiņu, bet arī izveidot jaunu un modificēt apziņu. Psihiatriskās slimnīcas ārstam iedvesīs atbilstošu informāciju, un viņš patiesi ticēs, ka esat viņa pacients jau daudzus gadus.

- Un, ja es nepiekritīšu ar jums sadarboties ...

– Tad ar jums padarbosies mūsu psihotehniķi. Tie ir augsti kvalificēti speciālisti, un pēc pāris dienām jūs uz visiem laikiem kļūsiet par debīliķi. Jūs pārvedsīs uz trako māju, kur varēsiet visiem atklāti pastāstīt par savu tikšanos ar citplanētiešiem.

Galvā saskrēja asinis, juka domas. Jautras izredzes... Iebiedēšana kā otra vervēšanas metode var izrādīties daudz efektīvāka, nekā es gaidīju.

- Vai drīkst? - nokrekšķināju, norādot uz konjaka karafi.

- Nepieciešams!

Ivanovs ielēja glāzīti, es to paķēru un izdzēru vienā rāvienā.

-Vēl!

Izdzēris otro glāzīti, izelpoju plaušas izpletušo gaisu, ieliku mutē un pakošļāju citrona šķēli. Nervu spriedze sāka mazināties.

- Vēl? - ierosināja Ivanovs.

Pakratīju galvu.

- Ko jūs gribat no manis?

- Pagaidām neko. Šodien es īsi iepazīstināšu jūs ar mūsu organizācijas mērķiem un uzdevumiem.

- Kāpēc?

- Lai jūs sāktu domāt par informāciju, interpretēt to, nevis tikai uztvert, kā to dara lielākā daļa cilvēku.

Sekoju padomam, padomāju, tad pamāju.

– Jāsaprot, ka es jau esmu jūsu darbinieks. Gribu vai negribu... - es bezcerīgi atmetu ar roku - Ielejiet vēl...

- Pagaidām pietiks!

- Kāpēc tad iepriekš piedāvājāt?

- Lai atteiktu.

Jevgeņijs Viktorovičs paskatījās uz mani, pasmaidīja, bet viņa acis palika aukstas.

Es smagi nopūtos.

- kā es saprotu, man nav izvēles?

- Vai nu, vai nu. Trešā nav.

Konjaks iesitās man galvā, un atslābu. Bezcerīgā situācijā palīdz tikai ironija. Tā neglābj no bezcerības, bet ļauj saglabāt līdzsvaru. Manā situācijā tas ir vissvarīgākais. Bērnišķīgi piepūtu lūpas un ar aizvainotu skatienu paskatījos uz galdu.

- Trešā nebūs? Vai tas nozīmē, ka kompota nebūs?

Viņš neatbildēja, un es pēkšņi pamanīju, cik daudz viņam ir kopīga ar atdzīvojušos Buratino. Neko neizsakošs smaids un auksts, pētošs skatiens. Tikai deguns neatbilst.

Es atspiedos uz dīvāna atzveltnes un uzmetu Ivanovam, ceru, tādu pašu aukstu skatienu, bet bez smaida uz lūpām.

- Uz priekšu, iepazīstiniet...

Ivanovs iesmējās un pašūpoja galvu.

- Tātad iepazīstināt vai ne? Bravūru izrādāt? Jūsu stāvoklī bravūru izrāda vai nu muļķi, vai gļēvuļi.

- Varat uzskatīt mani par gļēvuli, - ātri piekritu.

- Vai ir iemesls?

- Jā. Sliktāk ir būt pazīstamam kā muļķim. Muļķība izpaužas vienmēr, bet gļēvums tikai ekstremālās situācijās.

Ivanovs uzmeta man novērtējošu skatienu.

- Dažreiz ar bravūru cenšas piesegties lai... - viņš domīgi novilka, bet, pārtraucis sevi pusvārdā, atgrieza sejā iecietīgu smaidu. - Labi, ja iepazīstināt tad iepazīstināt. Kā jau stāstīju, mūsu organizācija nodarbojas ar anomālo parādību sistematizēšanu un analīzi postpadomju telpā, - viņš vienaldzīgā tonī iesāka. - Ja atmetam apzināti falsificētos gadījumus, tad visas anomālās parādības var iedalīt divās grupās: atmosfēras-vizuālās un materiālās-kontakta. Pirmā grupa veido aptuveni deviņdesmit četrus procentus no visām reģistrētajām anomālajām parādībām. Šīs grupas analīze parādīja, ka gandrīz visos gadījumos mums ir darīšana ar atmosfērā novērojamu vizuālu ilūziju, līdzīgu mirāžai. Tas ir, objektus uztver redzes nervi, fotofilmas, digitālās kameras, bet neieraksta radaru iekārtas.

- Līdz ar to jūs savu kantori varat slēgt, - rezumēju.

Ivanova uzacis pārsteigumā pacēlās augšup.

– Un kas jūs noveda pie šāda secinājuma?

– Jau vairāk nekā gadsimtu kopš brīža, kad mirāžas izdevās fiksēt uz fotoplates, tās tiek uzskatītas par parastu atmosfēras parādību.

Tiesi tā - tiek uzskatītītas – Ivanovs saviebās. – Kārtējo reizi pārliecinos, cik stipri cilvēkā ir parastie domāšanas stereotipi. Ja autoritatīvā zinātne apgalvo, ka mirāžas ir izplatīta atmosfēras parādība, tad tā arī ir. Tomēr mirāžu būtība, tāpat kā lodveida zibens būtība, vēl nav noskaidrota. Kad atklāja radiosakarus, visi kaut kādu iemeslu dēļ neatskatoties sāka uzskatīt, ka citas civilizācijas ar mums sazināsies tikai ar radiosignāliem, un kopš tā laika citas iespējas netiek pat pieļautas. Cilvēka lepnums ir tik liels, ka pat ziņu citām civilizācijām, kuru nosūtīja ārpus Saules sistēmas, ierakstīja zelta diskā gramofona plates veidā. Ja šis disks būtu nonācis mūsdienu speciālistu rokās, viņi nedēļu rakņātos pa arhīvu, lai varētu atskaņot skaņu.

– Vai gribat teikt, ka visas tā dēvētās atmosfēriski vizuāli neidentificētās parādības, tostarp oāžu mirāžas tuksneša vidū, ir citu civilizāciju mēģinājums sazināties ar mums?

Ivanovs pasmīnēja.

– Priecājos par jums, jau tagad sākat domāt, kaut gan diezgan virspusēji. Tā gandrīz ir, bet ne gluži.

- Tas ir, tagad mēs pāriesim no atmosfēras-vizuālo parādību aplūkošanas uz materiālo-kontakta parādību apsvēršanu?

Smaids pazuda no Ivanova lūpām, viņa seja kļuva noslēgta un nopietna, kā "sanitāram".

- šāda veida parādības mēs apsvērt nesāksim, - viņš skarbi atcirta.

Tik smagi un skarbi, ka manī kaut kas apgāzās.

– Jūs neinteresē mans viedoklis? - Es spītīgi jautāju.

- Šeit eksistē tikai divi viedokļi: mans un nepareizais, - viņš paziņoja tēraudcietā balsī.

Nezinu, kāpēc, bet man uzreiz radās nojauta, ka grupai “Apvārsnis” jau bijuši materiāli kontakti ar citām civilizācijām un ka tie bijuši rezultatīvi. Savādāk nevarēju izskaidrot valsts struktūras ārpusbudžeta finansējumu. Man kļuva savādi, un iekodu mēlē, lai neuzdotu šādu jautājumu skaļi.

- Ja nē, tad nē... - nomurmināju, skatīdamies sānis.

- Tātad sarunājuši, - viņš pamāja. - Turpinu. Viss nav tik vienkārši un tik virspusēji, kā domājat jūs. Ierosinu paanalizēt dažus mirāžu parādīšanās piemērus. Tūkstoš astoņsimt piecpadsmitā gada astoņpadsmitajā jūnijā, tieši pusdienlaikā, pār Nīderlandes ciematu, uz gubumākoņu fona parādījās grandiozas kaujas panorāma, it kā skatāma no liela augstuma. Šāva lielgabali, kavalērija grieza savu nāves riteni, pulki saplūda tuvcīņā... Ekspozīcija ilga vairākas stundas, tad pazuda. Un tikai nākamajā dienā ciema iedzīvotāji uzzināja, ka šajā laikā notika slavenā Vaterlo kauja. Pirmais jautājums, ko katrs zinātnieks sev uzdos un meklēs atbildi, ir: kā ir iespējama šāda attēla demonstrācija? Jautājums ir diezgan stereotipisks zinātniskajai analīzei, taču tieši šeit izpaužas zinātniskās pieejas inerce. Tāpēc uzdošu pavisam citu jautājumu: kāpēc pārraidīja šo konkrēto attēlu? Kāpēc smiltīs apmaldījušos un ārkārtīgi dehidrētu cilvēku acu priekšā parasti parādās tuksneša oāžu mirāžas? Kāpēc tagad tuksnešos mirāžas vairs praktiski nav novērojamas, bet reģistrēto lidojošo šķīvīšu skaits pieaug gandrīz eksponenciāli? Varat atbildēt?

Godīgi sakot, es gaidīju jebko, un, pirmkārt,  pamatīgu izmeklēšanu ar fizisku iespaidošanu par dolāru žūkšņa izcelsmi, bet ne to. Vai tas būtu muļķīgs joks, vai suņa murgi? Mirāžas…

- Bērnudārzs... - es nomurmināju.

- Nesapratu? – Ivanovs bija pārsteigts.

– Jautājumus formulējat kā bērnudārzā, iekļaujot tajos mājienus uz atbildēm.

- Pareizi, - viņš iecietīgi pasmaidīja. – Un tomēr es gribētu dzirdēt jūsu versiju.

- Manu versiju? Mana versija ir suņa murgi.

- Lūk kā?

– Tā ir mana versija. Un jūsu versija, kuru jūs centāties uzspiest ar vadošajiem jautājumiem, ir, ka citplanētieši mūs nemitīgi vēro un, uztverot mūsu domas, atveido tās hologrāfisku attēlu veidā. Tā, vai ne?

Ivanovs neskaidri paraustīja plecus.

- Teiksim, kā pirmo tuvinājumu ...

- Tāpēc arī saku, pilnīgas blēņas! - aizkaitināts atkārtoju.

Ivanova uzacis izbrīnā pacēlās, tad viņš sirsnīgi iesmējās.

Es caur pieri paskatījos uz viņu, ar lielu karoti paņēmu sarkano kaviāru un ar aukstasinīgi sāku smērēt to uz maizes.

- Priekš desmit tūkstošiem dolāru pusdienas ir nedaudz trūcīgas, vai ne? - ar pilnu muti piezīmēju, lai samazinātu viņa jautrību.

Joprojām smaidīdams, Ivanovs pašūpojar galvu.

- Neglaimojiet sev, pusdienas ir uz mūsu rēķina. Turklāt, atkārtoju, jums bija nevis desmit tūkstoši, bet astoņi ar pusi. Pārģērbjoties jūs veikalā atstājāt pusotru tūkstoti.

Viņš piemiedzis acis paskatījās uz mani, liekot saprast, ka manis novērošana tika veikta visai kvalitatīvi. Sajutos neērti, ēst vairs negribēju, un noliku kaviāra maizi malā.

- Turpināsim vai arī  novērsīsimies pie ķiķināšanas-jokošanas? — Ivanovs mierīgi pajautāja.

- Es to hihihi un hahaha nesāku...- noņurdēju, nepaceļot acis.

- Esmu par jums pārsteigts, - viņš turpināja, it kā nebūtu dzirdējis manu atbildi, - pieaudzis cilvēks, bet uzvedas kā bērns. Viss priekš jums muļķības, suņa un pat pelēkas ķēves murgi. – Viņš apklusa un tad skarbi, liekot akcentus, sacīja: – Mums te ir nopietna organizācija, un mēs nodarbojamies ar konkrētu lietu, lai cik neticama tā pirmajā mirklī nešķistu. Turklāt mums ir informācija, ka jūs piekrītat šim viedoklim. Mēs piedāvājam jums sadarbību, un saprotiet beidzot vienreiz un uz visiem laikiem, es neatkārtošos - jums nav citas izvēles. Trešajā šeit "kompots" netiek pasniegts!

Kad ar mani runā, izsmejoši un ķircinot, es ne vienmēr atrodu īstos vārdus un bieži vien ieraujos sevī. Bet, ja mēģina lasīt vai izrunāt notācijas, tad manī iesēžas pretī runāšanas velns.

- Bērns, jūs sakāt? - es uzliesmoju. - Tad netaisiet te bērnudārzu! Ah, ah, mirāžas, mirāžas... Fata morganas... Kas, tavuprāt, mazulīt, tās projicē? Citplanētieši, mazulīt!

Ivanovs skābi saviebās, smagi nopūtās, ielēja konjaku tikai sev, izdzēra to un ar nogurušu skatienu paskatījās man cauri.

– Varbūt nav vērts te ņemties? - Viņš klusi, it kā sev, pajautāja, un pēc viņa toņa sapratu, ka viņš neuzrunā mani, bet it kā sarunājas ar sevi. Skaļi izsaka domas. - Norakstīt kā bezcerīgu materiālu un cauri... Nav cilvēka, nav problēmas. - Viņa skatiens beidzot pievērsās manai sejai, un tas bija smags, nepatīkams, it kā Ivanovam priekšā sēdētu manekens. Nedzīvs objekts. Sava veida traucēklis vai uzmāceklis. – Ierēdņa galvenais bauslis - atteikt visiem. Alga nāk neatkarīgi no pieņemtā lēmuma, bet atteikums noņem problēmu un galvassāpes. Ne par ko nav jādomā, jāuztraucas. Amatpersonu par neizdarību nesoda, bet par lielu aktivitāti iespējams dabūt tik daudz punu, ka var pat pazaudēt silto vietiņu.

Viņš runāja patiesi, un man kļuva baigi.

– Vai jums tā nešķiet, Denis Pavlovič? - Viņš beidzot pagriezās pret mani.

Šķiet, ka es nobālēju. Ko atbildēt nebija, un novērsu acis. Re ko sasapņojos, ka varu pastāvēt par sevi! Neko es nevaru izdarīt... Pret birokrātisko mašīnu mēs visi esam kā skudras zem asfalta ruļļa. Saplacinās, aizripos tālāk, un neviens nepamanīs, ka pazūd kaut kāds tur leļļu meistars.

- Vienosimies tā, Denis Pavlovič, - Ivanovs neizteiksmīgā balsī ierosināja, - vai nu mēs sadarbojamies kā līdzstrādnieki, un jūs  pārtraucat šo izsmieklu pie katra teikuma, vai arī uzskatīsim, ka audience beigusies ar visām no tā izrietošajām sekām.

Nepaceļot acis, pamāju.

- Labi. Tagad par to bērnudārzu ... Jā, ja jūs vēlaties šādi interpretēt savu izglītošanu, tad tā patiešām notiek bērnudārza līmenī!

Ivanova balsī ieskanēja metāliskas notis. Es īsi uzmetu viņam skatienu un neuzdrošinājos neko iebilst. Viņš pārāk nopietni uz mani skatījās.

- Šķiet, ka sākat kaut ko apjēgt, - viņš teica pēc īsas pauzes. – Vismaz noskaidrojām, kā jums uzvesties. Turpināsim. Kāpēc mēs sākam jūsu apmācību no šī līmeņa? Mēģiniet iztēloties sevi Eiropas viduslaikos diezgan izglītota cilvēka vietā, kurš ne tikai uzskata, ka zeme ir plakana un debesu velve ir no kristāla, bet arī paļaujas uz stabilu tā laika zinātnisko bāzi, kura apstiprina šos postulātus. Varat iedomāties?

Gandrīz izgrūdu: "Varu," bet ieskatījies Ivanova sejā, uzdūros cietajam, samiegto acu skatienam, kas urbās manī ar nekustīgām zīlītēm, un aprāvos. Padomāju. Trīskārt pārdomāju un pēkšņi sapratu, ka nevaru. Man nav ne jausmas par viduslaiku sholastiskajām zinātniskajām tēzēm, un pat tad, ja es tās zinātu, es tik un tā nespētu noticēt plakanai zemei, kristāla velvei ar fiksētām zvaigznēm un debess mehānikas riteņiem, kas rotē šo velvi zemes augšpusē. Tas ir, es varētu iedomāties abstraktu tēlu, bet noticiet, ka Visums ir balstīts uz šo ... Nekā! Viduslaiku zinātnieki absolūti nopietni bija izrēķinājuši, cik velnu var satilpt uz adatas smailes, man tāds uzdevums pēc būtības bija absurds. Ja ne abrakadabra, tad nonsenss. Suņa murgi. Hmm. Un pelēkās ķēves arī piedevām.

- Tātad? — Ivanovs noprasīja.

- Nevaru, - es nomurmināju.

- Jau progress, - viņš ar gandarījumu pateica - Jūs sākat domāt... Uzskats, ka Zeme ir plakana, viduslaikos bija tik nostiprinājies un nesatricināms, ka par mazākajām šaubām par tā nekļūdīgumu daži tika nosūtīti uz  sārta.Tagad laiki ir citi, jo par citādu domāšanu uz sārta vairs neliek, bet ticiet man, mūsdienu zinātnieki aizstāv savas teorijas ne mazāk dedzīgi kā viduslaiku fanātiķi. Tas ir nožēlojami, bet viegli izskaidrojami. Ja cilvēks visu savu dzīvi veltījis zinātnei, ieguvis slavu, augstu stāvokli, tad kā, jūsuprāt, tāds reaģēs uz teoriju, kas visus viņa darbus sagrauj, padarot nevērtīgus, nepareizus? Uz sārta  tādu teoriju, kopā ar autoru - uz sārta!

Atcerējos, kā Osokins bija teicis kaut ko līdzīgu par universitātes darbiniekiem, un pasmaidīju.

Ivanovs manu smīnu interpretēja citādi.

– Jūsu smīns apstiprina manus vārdus par to, cik spēcīgas un nesatricināmas ir mūsdienu zinātniskā pasaules uzskata saknes. Pārliecināt uzreiz jūs neizdosies nevienam, tāpēc mēģināšu iesēt šaubu sēklas. Ņemsim par piemēru mūsdienu matemātiku. Pašlaik šī zinātne arvien vairāk pārvēršas no lietišķās uz abstraktu, kas darbojas tikai ar skaitļiem, pilnībā atmetot malā matemātisko darbību fizikālo nozīmi, tomēr tā atrodas tepat līdzās. Nosakot skaitļa pakāpi, joprojām tiek saglabāti nosaukumi "kvadrāts" - otrajai pakāpei un "kubs" - trešajai pakāpei, taču daudzi matemātiķi, kas risina vienādojumus, pareizi uzskata, ka pirmās pakāpes vienādojums apraksta skaitli uz taisnes, ka otrās pakāpes vienādojums apraksta skaitli plaknē, trešās pakāpes vienādojums apraksta telpisku figūru ... Bet absolūti nevienam neienāk prātā, kas ir ceturtās pakāpes, piektās un tā tālāk vienādojuma skaitlis. Tajā pašā laikā elementārā loģika nosaka, ka n-tās pakāpes vienādojums apraksta topoloģisko figūru attiecīgajā n-dimensiju telpā. Tas pats ir gadījumā ar integrāciju-diferenciāciju. Trešās pakāpes vienādojuma pirmais atvasinājums ir trīsdimensiju ķermeņa projekcija plaknē, no kuras loģiski izriet, ka integrācija-diferencēšana apraksta objekta pārvietošanas procesu no vienas n-dimensijas telpas uz citu.

Godīgi sakot, matemātikā neesmu stiprs, izņemot varbūt aritmētisku nelielu naudas summu saskaitīšanu-atņemšanu, bet ne vairāk. Ja es zinātu, kā naudu reizināt, šeit nesēdētu.

Šķiet, ka Ivanovs manās "auna" acīs izlasīja viedokli par savu matemātisko teoriju.

– Vispār, mēs novirzījāmies, – viņš piezīmēja tādā tonī, it kā man būtu vistiešākā saistība ar šo “novirzi”. - Ar Visuma daudzdimensionalitāti jūs iepazīsities daudz vēlāk, bet tagad mēs atgriezīsimies pie jūsu sagatavošanās pamatiem. Bet vispirms neliels pārbaudes jautājums. Kā, jūsuprāt, ģēnijs atšķiras no parasta cilvēka?

- Viņš ir gudrāks, - es bez vilcināšanās atbildēju.

Ivanovs iesmējās.

- Atkal stereotips, - viņš atzīmēja. – Ģēnijs no parasta cilvēka atšķiras ar to, ka nekautrējas gan uzdot naivus jautājumus, gan meklēt uz tiem atbildes.

- Muļķis arī uzdod naivus jautājumus, - es nomurmināju.

- Bet nemeklē atbildes, - atbildēja Ivanovs. - Atcerieties Ņūtonu ar viņa naivo jautājumu "Kāpēc krīt ābols?" un kas no tā sanāca.

– Vai gribat no manis uztaisīt ģēniju?

– Ģēniju izveidot nav iespējams. Viss, ko es vēlos, ir, lai jūs atkāptos no labi zināmajām zinātniskajām patiesībām un sāktu domāt nestereotipiski. Un šim nolūkam mēs sāksim ar globālām problēmām vai, kā iepriekš izteicās, ar jautājumiem “Par visa pastāvošā cēloņiem”, betr tādas sīkas tēmas kā “Kaut kā mijiedarbība ar kaut ko…” tiks atstātas mūsu mūsdienu zinātnieku ziņā. Tātad sāksim. Kas jūsuprāt ir apziņa?

Paturot prātā Ivanova maksimu par “Visuma daudzdimensionalitāti”, es gatavojos uzklausīt jautājumu par mūsu pasaules trīsdimensionalitāti, taču viņš uzdeva tik ļoti ne par tēmu, ka es neizpratnē pacēlu rokas. Viņam vienkāršāku jautājumu nav? Piemēram, kā uzvārīt boršču... Arī ārpus tēmas, bet pavārmākslā es vismaz kaut ko sajēdzu.

- Bet tomēr? Mēģiniet vismaz atcerēties definīciju no skolas mācību programmas.

Es pamēģināju.

– Šķiet, ka mums mācīja, ka apziņa ir augsti organizētas matērijas īpašība.

- Redziet nu, tomēr kaut ko atceraties, - Ivanovs apmierināti pamāja, un es atkal sāku justies kā mazs zēns bērnudārza sagatavošanas grupā.

- Bet pats pārsteidzošākais ir tas, ka nekas gudrāks par šo neskaidro definīciju tā arī nav izdomāts, - mierināja Ivanovs. - Zinātnisko rakstu kalni ir veltīti dažādām apziņas funkcijām, bet, kas tā ir, ir formulēts tikai dažos vārdos: "augsti organizētas matērijas īpašība". Ne vairāk un ne mazāk. Apziņas esamība bija un paliek tāds pats noslēpums kā Dieva esamība, ar vienīgo atšķirību, ka atšķirībā no Dieva tās esamība netiek apšaubīta, un tāpēc tai nav nepieciešami pierādījumi. Bet!.. Ir viens liels "bet". Tā kā apziņas izpēti veic paši apziņas īpašnieki, tas ir, cilvēki, secinājumus dabiski ietekmē antropocentriskie uzskati. Šāda antropocentrisma piemērs ir vēstījums citām civilizācijām kosmosa stacijā "Pioneer", ko es jau minēju. Saskaņā ar šo vēstījumu Visuma saprātīgajiem iemītniekiem savā starpā jāsazinās, izmantojot skaņas viļņus, kas ir iespējams tikai atmosfērā, turklāt šiem iemītniekiem pēc zemes civilizācijai atbilstošās sociālās kultūras vajadzētu būt bioloģiski līdzīgiem cilvēkiem, jo Visuma pārstāvji ar atšķirīgu komunikācijas veidu un citu kultūru, mūs nesapratīs. Iedomāsimies, ka skudras ir saprātīgas. Vai viņas spēs uztvert mūsu skaņu runu, ja sazinās viena ar otru ar tausti un smaržām? Vai mēs spēsim saprast saprātīgas skudras smaržīgo uzrunu? Tik atšķirīgu civilizāciju saskarsme būs daudz sarežģītāka nekā saruna starp aklu un kurlmēmu, kad akls runā, bet kurlmēms rāda viņam uz pirkstiem. Visticamāk, šādas civilizācijas paies viena otrai garām, noliedzot pretējai pusei saprāta iespēju.

"Vēl viens labs iemesls slēgt šito jūsu kantori", es nodomāju. - "Un, ja tas joprojām darbojas, tad ... tad ko tas nozīmē?"

- Mēs nemeklējam ārpuszemes civilizācijas, - turpināja Ivanovs, - un saskarsmes problēma ar tām ir sekundāra problēma. Mēs esam iesaistīti šādu civilizāciju pārstāvju atklāšanā tepat uz Zemes. Kā mēs to darām?

Ivanovs ieskatījās man acīs, bet es spītīgi klusēju. Negribēju atkal izraisīt sadursmi, jo īpaši tāpēc, ka tā varētu būt pēdējā. Visu atlikušo mūžu veģetēt ārprātīgo namā nebija mans dziļākais sapnis. Nepavisam.

- Nē, jautājums nav domāts jums, - viņš pakratīja galvu. – Jautājums ir tīri retorisks, jo pat ufologi, kas nav iesaistīti mūsu organizācijā, uz to neatbildēs. Tomēr mēs esam izstrādājuši metodiku. Kas, jūsuprāt, atšķir dzīvu būtni no mirušās matērijas? Šis jautājums jau ir adresēts jums, un es vēlētos dzirdēt atbildi.

Padomāju un nesāku izaicināt likteni. Vadošs jautājums jau vienreiz bija.

– Dzīva būtne domā.

- Vai tiešām? – Ivanovs pacēla uzacis. - Un amēba arī?

Īgni paraustīju plecus.

- Dzīva būtne kustas, ēd... dzīvo, vārdu sakot.

- Ai-jai-jai... - viņš nopūtās un sarūgtināts pašūpoja galvu. - Dzīvais dzīvo... Jūs pats nesen formulējāt atbildi, un atliek tikai mainīt cēloni un sekas. Tā kā apziņa ir augsti organizētas matērijas īpašība, dzīvā būtne atšķiras no mirušās matērijas tieši ar apziņu.

"Saprati, bērniņ?" - es dusmīgi pabeidzu viņa vietā, sakosdams zobus. Tas nav pat bērnudārzs, tā nav izglītības programma! Saniknoja viņš mani  ar šo mentora toni, un es nespēju atturēties.

- Un egle-koks arī? - nomurmināju, nepaceļot acis.

- Jā, - Ivanovs mierīgi piezīmēja, - lai gan mūsdienu zinātne nezin kāpēc noliedz apziņu augu dzīvības formam. Ir pierādījumi par apziņas klātbūtni visām dzīvības formām, taču tas ir pārāk sarežģīti, un šajā posmā es iesaku to uztvert kā aksiomu, ka apziņa nav atdalāma no dzīvības formas jēdziena.

Atbilde mani pārsteidza, pastiprinot manas aizdomas. Kādu zinātni te izmanto, ja noraida pastāvošo?

- Tikai nevajag jaukt apziņu ar saprātu, lai gan robeža, kas atdala vienu no otras, ir ļoti izplūdusi un līdz šim nav noteikta, - viņš uzsvēra. - Galvenā atšķirība starp dzīvo un nedzīvo ir tāda, ka dzīvs organisms dzīvības procesā nepārtraukti meklē barību savai attīstībai, izvairās no briesmām savā ceļā un vairojas. Šī mērķtiecīgā uzvedības programma patiesībā arī ir apziņa. Šajā gadījumā dzīvas būtnes ķermenī notiek šauri mērķētas bioķīmiskas reakcijas, kurām raksturīgi atbilstoši potenciāli, kā rezultātā jebkuru dzīvu būtni ieskauj vājš elektromagnētiskais lauks. Uztverot un reģistrējot biopotenciālus, mēs meklējam citādu saprātu. Vai šāda metodika saprotama?

- Nē.

Ivanovs vērīgi paskatījās uz mani, pašķobīja lūpas.

– Kas tieši, jums nav skaidrs?

- Elektriskais potenciāls rodas jebkurā ķīmiskā reakcijā. Arī mirušā ķermeņa sadalīšanās ir bioķīmisks process. Ar ko tad atšķiras miruša bioloģiskā objekta elektromagnētiskais lauks no dzīva elektromagnētiskā lauka?

- Oho! - Ivanovs ar cieņu paskatījās uz mani. - Negaidīju šādas zināšanas ...

- Tak tomēr, kungs, divas klases draudzes skolā. Punktus uz "i" slikt apmācīti.

Ivanovs iesmējās.

- Trīs kursi Ķīmijas fakultātē, aizraušanās ar studentu teātra estrādes miniatūrām, izslēgšana no institūta, darbs leļļu teātrī ... - viņš atcerējās manas biogrāfijas faktus. – Vai tiešām kaut ko no institūta kursa vēl atceraties?

To, ka mana biogrāfija izpētīta līdz smalkumiem, bija pats par sevi saprotams, taču šādi atgādinājumi kārtējo reizi nepatīkami skrāpēja dvēseli. Un es vairs netaisīju ironiskus jokus.

– Mani izslēdza nevis par akadēmisku nesekmību, bet pēc paša vēlēšanās. Mācījos labi, bet divdesmit gadu vecumā sapratu, ka ķīmija nav mans aicinājums. Tajos laikos bija iedoma darbu izvēlēties pēc savas patikas, nevis pēc prestiža.

– Tādā gadījumā izskaidrot metodes principu man būs daudz vieglāk. Bioķīmiskos procesus dzīvā organismā kontrolē nervu sistēmas signāli, savukārt mirušā ķermeņa sadalīšanās process notiek patvaļīgi. Rezultātā mirušā ķermenī tiek novērots pastāvīgs, lēni zūdošs potenciāls, bet dzīvā organisma potenciālam ir mirgojoša īpašība. Šeit mēs neesam oriģināli - lielākajā daļā medicīnas iekārtu, kas reģistrē ķermeņa dzīvībai svarīgās darbības procesus, tiek iemontēti tie paši principi. Kad cilvēks ir dzīvs, uz ekrāna ir dejojoša lauzta līnija, kad - miris - taisna.

- Tas ir saprotams... Nav skaidrs, kā pārpildītajā Zemes biosfērā ar staigājošiem "mirgojošiem potenciāliem" jūs nosakāt svešiniekus? Viņiem ir citāda aura, vai?

- Lū-ūk ... - nostiepa Ivanovs. – Beidzot sadzirdēju no jums kvalitatīvu jautājumu. Viss atkal balstās uz antropocentrismu, un jūs nekādi nevarat atkāpties no definīcijas, ka apziņa ir augsti organizētas matērijas īpašība. Bet vai bez matērijas apziņa var pastāvēt?

Man pār muguru pārskrēja drebuļi. Kas tie par mistiskiem murgiem? Vai ... Vai arī grupas "Horizonts" pētījumiem būtu teoloģiska ievirze? Ja tā, tas daudz ko izskaidro. Gan valsts organizācijas nevalstiskais finansējums, gan tas, cik viegli Ivanovs uztvēra manu piezīmi par viņpasaules spēkiem. Reliģiskajās organizācijās cirkulē tāda nauda, ​ kāda krievu oligarhiem pat sapņos nav rādījusies... Normāla versija. Kam gan citam, ja ne Dieva esamības pierādīšanai, teologi lai tērētu naudu?

- Esmu materiālists, - sacīju, uzcītīgi novēršot acis.

- Arī es Dievam neticu, - atzinās Ivanovs. - Kad teicu" bez matērijas", domāju tikai augsti organizētu matēriju, tas ir, bioloģisku objektu ar sarežģītu struktūru.

Neticīgi pagrozīju galvu.

- Neskaidri izsakāties, kungs...

Ivanovs nošņaukājās.

– Atgriezīsimies pie sarunas sākuma, pie tā sauktajām mirāžām, vai neidentificētiem lidojošiem objektiem. Ir gadījumi, kad piloti, dzenoties pakaļ NLO, zaudēja samaņu un atjēdzās tālu no notikuma vietas. Lidmašīnu pēc šoka ne visiem izdevās nosēdināt, taču medicīniskā apskate tiem, kuriem tas izdevās un nenositās, atklāja nopietnus psihiskus traucējumus, kas sākotnēji tika izskaidroti ar stresa situācijām. Tomēr vēlākā NLO skenēšana parādīja, ka tā vizuālās fiksācijas zonā tika novērots zemas temperatūras plazmas jonizēts sabiezējums. Plazmoīdu elektromagnētiskā lauka intensitāte pēc vērtības ir tuva cilvēka biolaukam, kas noved pie apziņas darbības traucējumiem. Bet vispārsteidzošākais ir tas, ka plazmoīda laukam ir mirgojošas īpašības.

Es apstulbu.

- Tātad jūs vēlaties teikt, ka NLO un mirāžas ...

Ivanovs uztvēra manā sejā apjukumu.

- Es gribu teikt, ka šodienai informācijas pietiks. Viņš izņēma no kabatas tālvadības pulti un nospieda pogu. - Atpūtieties, padomājiet, pārdomājiet. Rīt tiksimies atkal, uzklausīšu jūsu domas, un turpināsim.

Atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās sanitārs.

- Be-et... hm... - es nokremšļojos. - Apdullinājāt jūs mani... Vai ceļakāju drīkst?

- Nē.

- Tad paņemšu līdzi... - pastiepu roku pēc konjaka pudeles.

- Nē! – Ivanovs mani asi apsauca. – Atļauju paņemt līdzi tikai ūdeni. Man jūs vajag skaidrā prātā un saprātīgu.

Neviļus atcerējos, kā Osokins piedāvāja kopā ar viņu iedzert šņabi, bet es atteicos. Kā es tagad Andrjuhu sapratu! Iedzert gribējās pamatīgi, līdz samaņas zaudēšanai, un tādā pašā mērā kā pilotiem, kuri satikās ar NLO.

Ar nožēlu atvilku roku no pudeles, atlaidos pret dīvāna atzveltni un dziļi nopūtos.

– Nevaru saprast vienu, kāpēc jūs savam darbam izvēlējāties tieši mani? - ar spiedienu pajautāju Ivanovam.

- liecieties mierā, Denis! - Viņš ironiski savilka lūpas, tad nodzēsa smīnu no sejas un atsevišķi pateica: - hī-hī, ha-ha, he-he.

Man galvā saskrēja asinis, apmulsu un, neatradis, ko atbildēt uz tik smagu argumentu, piecēlos. Atradis arī, ar ko sacensties! Neatskatīdamies uz Ivanovu, paņēmu no galda plastmasas pudeli ar minerālūdeni un devos uz durvīm.

Šoreiz "sanitārs", pavadot mani pa gaiteni, gāja līdzās bez "Rokas aiz muguras!" un "Sejas pret sienu!" Un, lai gan joprojām klusēja, radās iespaids, ka attieksme pret mani ir radikāli mainījusies. Tagad mēs vairs nebijām aizdomās turētais ar uzraugu, bet gan, ja ne līdzstrādnieki, tad vismaz kolēģi. Bet, kad viņš mani ieveda istabā un pēc tam tikpat klusi izgāja, durvīs noklikšķēja slēdzene. Re, kas par līdzstrādnieku un kolēģi...

Istaba izrādījās cita, taču īpaši neatšķīrās no tās, kurā pamodos. Varbūt nedaudz lielāka. Tāda pati gulta, tāds pats galds-plaukts, bet virs izlietnes spogulis,  stūrī pakaramais, uz kura karājās mana jaka, cepure, šalle un bikšu josta.

Es noliku ūdens pudeli uz galda, paņēmu jostu un ievēru biksēs. Un sastingu istabas vidū.

Pilnīgi nebija ko darīt. Pēc sarunas ar Ivanovu galvā valdīja jūklis, un es kategoriski nevēlējos pārdomāt kontakta problēmas ar ārpuszemes civilizācijām. Man joprojām, gribējās tikai vienu - piedzerties līdz nemaņai, tad iekrist gultā un aizmirsties. Un no rīta pamosties mājās ar smagu paģirainu galvu, ar sajūtu, ka viss, kas ar mani šodien notika, bijis mežonīgs, murgains sapnis. Interesanti, ja mani pataisīs par debīliķi un ieliks trako mājā, vēl atcerēšos sevi, savu dzīvi, vai arī mana jaunā apziņa būs tīra kā papīra lapa? Ja tā, tad arī tā ir sava veida slepkavība. Ne ķermeņa, bet prāta. Dvēseles.

Es pašķielēju uz šalli, kas karājās uz pakaramā. Pakārties, kā arī kļūt par debīliķi, negribēju.

Iedzēris malku no minerālūdens pudeles, novilku apavus, apgūlos ar visām drēbēm gultā un ar elkoni aizsedzu acis no spilgtās gaismas, kas plūda no griestiem. Kāpēc vajadzīga tik spilgta gaisma? Novērot ieslodzīto?

Pirms es paspēju līdz galam izdomāt, gaisma sāka izdzist, līdz nodzisa pilnībā. Manu domu lasīšanai neticēju. Visticamāk, kāds mani vēroja vai nu caur spoguli, vai caur paslēptām televīzijas kamerām, redzēja mani apguļamies gultā un izslēdza gaismu. Un paldies par to pašu.

Noņēmu elkoni no acīm. Telpu tagad apgaismoja dienas gaisma no matētā loga, un tajā valdīja patīkama puskrēsla. Bet arī šī gaisma sāka izdzist. Un tik ātri, kā tas saulei rietot nenotiek. Izrādās, ka tas nav logs uz balto pasauli, bet gan tīrā ilūzija. Guli mierīgi, dārgais biedri ...

bet gulēt negribējās. Pārdomāt savu stāvokli arī ne. Pamēģināju iedomāties, ko tagad dara Ļubaša, bet nekas nesanāca. Viņas sejas vietā atmiņā neatlaidīgi uzpeldēja Oksanas seja. Izaugs no mazās sterviņas, kura tā arī nekad nekļūs par manu pameitu, liela sterva...

- Papiņ Karlo, tu guli? - Pazīstama zēna balss mājīgi pajautāja.

Sakodu zobus. Pilnīgai laimei tikai runājošās pagales pietrūka! Kas viņam durvis, kas viņam kazemāti, kad tāds mierīgi cauri sienām pastaigājas?

- Guļu, - es nomurmināju.

- Bet kā tad darbs? – Buratino aizvainoti novilka. - Tu solīji... priekšapmaksu saņēmi...

– Man priekšapmaksu atņēma. bet ja nav naudas - nav darba, - es nekaunīgi izmetu tumsā, lai tiktu vaļā.

Tirgū par šādiem vārdiem jebkurš pasūtītājs manām lellēm sāktu raut nost rokas un kājas, un par tādu naudu bez liekas runas pie reizes arī pašam galvu noskrūvētu.

Bet Buratino neko neteica, un no tumsas atskanēja nesaprotama šalkoņa. It kā peles skraidelētu. Pagriezu galvu skaņu virzienā, bet piķa tumsā neko nevarēju saskatīt. Pēkšņi nodomāju, ka atšķirībā no manis Ivanovs gan lieliski redz telpā notiekošo. Varbūt tāpēc viņš izslēdza gaismu, lai novērotu mani infrasarkanajā starojumā. Viņa pēdējie vārdi atvadīšanās laikā izteica daudz.

- ņem, - teica Buratino, un man uz krūtīm uzkrita dolāru žūksnis.

Es nekustējos. Kam man nauda šajā kazemātā? Pat pasakaini liela? Šeit es esmu, tā teikt, pilnīgā valsts apgādībā.

- Un tad, kas būs tālāk? - kodīgi pajautāju.

- kā - kas? – Buratino bija pārsteigts. – Tagad tev ir nauda, ​​tāpēc vari sākt strādāt.

- Kur tad. šeit? - es nošņaukājos.

- Kāpēc tad šeit?  Šeit tev nav materiāla, - viņš saprātīgi atzīmēja. - savā lodžijā.

- Un kā man tur nokļūt? - vienaldzīgi jautāju. Ironijai vairs nepietika spēka. Ko tu no tāda Buratino ņemsi? Koka gabals, ir koka gabals, pat ar pasakainām summām no Muļķu zemes naudas koka. - Durvis ir aizslēgtas, un es nevaru iziet cauri sienām kā tu.

- Nu, kas tad par lietu? Tūlīt iemācīšu.

- Kā tad! - atcirtu. - vienreiz jau izmēģināju, vairs nevēlos.

- Bet tas taču ir tik vienkārši! – Buratino bija sašutis. - Celies augšā!

tā arī nesapratu, vai mani pacēla un lika apsēsties uz gultas kāds spēks, vai arī es apsēdos pats. Dolāru žūksnis noslīdēja no krūtīm, nokrita uz segas, un es, mehāniski ar roku to sataustījis, ieliku džinsu kabatā. Tāda jau ir cilvēka daba – viņš nosals uz ledus gabala, bet nekad neuzdrošināsies uzkurt ugunskuru no zaļajām papīra lapiņām, lai sasildītos. Tāpēc atradīs sastingušu līķi ar apkamptu dolāru čemodānu un šķiltavām kabatā.

Noliecies zem gultas sameklēju bahilas, uzvilku tās un, kad iztaisnojos, sāpīgi atsitos ar pakausi pret no sienas izvirzīto galda dēli.

- Velns! - nolamājos. - Neko neredzu ... nekur ar tevi neiešu, tikai  pret sienām punus uzdauzīšu!

- Ko nozīmē neredzi? – Buratino bija pārsteigts.

- Neredzu, tātad neredzu! - atcirtu. -Tik tumšs, ka dur kaut acī!

-Tu tiešām neko neredzi?

Es dusmīgi nošņācos un uzreiz jutu, ka Buratino uzlec man uz pleca un koka plauksta pieskāras manam pakausim.

- Hei, sāp! – Es sarāvos, bet pēkšņi atklāju, ka sāpes jau pārgājušas.

- Nerausties, - palūdza Buratino, - Es tev neko sliktu neizdarīšu.

Koka roka pārlaidās pār acīm, un istabā iedegās gaisma. Kaut kāda dīvaina, krēslaina, kas lika visam apkārt izskatīties kā melnbaltajā filmā.

- Ko tu izdarīji? - pārbijies pajautāju.

- Uzlaboju tavu redzi, - teica Buratino un nolēca no pleca uz grīdas. - Ejam.

Piecēlos no gultas, paskatījos apkārt. Tagad sāku ticēt, ka iziešu arī cauri sienām, bet kaut kur apziņas perifērijā bija dubulta sajūta, ka tā nav mana pārliecība, bet kāds to iedvesmoja tāpat kā piespieda apsēsties uz gultas. It kā ne Buratino, bet es biju marionete, un neredzams leļļu vadītājs parāva aiz aukliņām. Ej tur, dari to. Domā šitā.

- Kāpēc vilcinies? – Buratino steidzināja.

Ar labo kāju viņš iekāpa sienā un jautājoši paskatījās uz mani. Krēslainajā gaismā zilais bezrocis un zaļās bikses izskatījās vienādi pelēkas, it kā es būtu kļuvis daltoniķis. Drūma perspektīva...

- Jaku uzvilkt? - pajautāju, ar šaubām, paskatoties uz pakaramo.

- Jaku? - pārautāja Buratino. - Ak, jā, jūs eksistējat ierobežotā temperatūras diapazonā... Vārgi radījumi. Uzvelc gan.

Nezinu, kāpēc, bet rokas man jutās kā no vates, it kā nevis es tās kustinātu, bet tas pats neredzamais leļļu vadītājs. Ar nepaklausīgiem pirkstiem sasēju šalli, uzvilku jaku, uzvilku cepuri. Tad nedroši piegāju pie sienas un uzmanīgi pielika tai roku. Nekas nenotika. Siena bija auksta un cieta.

- Aizver acis! - pavēlēja Buratino.

Es paklausīgi aizvēru.

- Ko tu redzi?

- Neko. Tumsu.

- Tagad iedomājies, ka tumsa ir visur un tā ir ne tikai tumsa, bet arī tukšums.

"Kāpēc būtu jāiedomājas tumsu visur," es pie sevis sašutu - "ja tā tāpat visapkārt un acis aizvērtas?" Un pēkšņi sajutu, ka plauksta vairs neatbalstās pret sienu, bet karājas gaisā. Ar aizvērtām acīm mēģināju sataustīt sienu, bet nekas neizdevās. Tad atvēru acis un ieraudzīju, ka roka ir sienā līdz elkonim.

Istabā uzliesmoja apžilbinoša gaisma, atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās Ivanovs. Sasarcis un apmulsis. Izrādās, ka Buratino mani par daltoniķi nepārvērta.

- Kurp tad tu?! - Ivanovs aizsmakušā balsī pajautāja, uzmanīgi skatīdamies uz manu roku, kas bija līdz elkonim sienā.

- Kurp? - es pārjautāju, un vatētais nejutīgums, kas līdz šim ierobežoja ķermeni, pazuda, to aizstāja jautra neapdomība. Spēja darīt to, ko citi izdarīt nevar, vienmēr izraisa pārākuma sajūtu. - Turp, - es pamāju uz sienu un atriebīgi piebildu: - Hī-hī, ha-ha, he-he!

Ivanovs metās pie manis, bet es steidzīgi iekāpu sienā, tā arī nepaspējis viņam parādīt garu "degunu", kā to darīja manas lelles, lai gan  ļoti gribēju. Saprotu, bērnišķums, bet, kad cilvēks visu mūžu nostrādājis leļļu teātrī, izrāžu atmosfēra un personāžu ākstības neviļus nogulsnējas prātā un ietekmē uzvedību. Ceru, ka Ivanovs atsitās pret sienu ar tādu pašu spēku kā nesen es, dzenoties pakaļ Buratino. Tomēr maz ticams – viņš metās uz mani pa pieskari... Žēl.

No uzkalniņa pavērās skats uz ne pārāk platas upes līkumu ar stāviem krastiem, apaugušiem ar biezu jauktu koku mežu. Kreisajā pusē starp izpletušos priežu stumbriem bija redzama divstāvu guļbūve, bet lejā, tieši zem manis, - koka piestātne ar kādu pusnogrimušu laivu. Uz mola sēdēja zvejnieks brezenta jakā ar pār galvu uzmestu kapuci un skumji skatījās uz nekustīgo pludiņu.

Spoži spīdēja Saule, upe pamazām nesa tumšus ūdeņus, bet visdīvainākais bija tas, ka šeit valdīja rudens. Kur, jābrīnās, kurā Zemes nostūrī tas varētu būt, ja tagad esam ziemas vidū?!

- Patīk? - jautāja Buratino.

Es nokāsējos, paskatījos uz mazo koka cilvēciņu.

- Kur mēs esam?

- Vai tev nav vienaga? – Buratino paraustīja plecus. - Bet šeit nav slikti, vai ne?

Nošņirkstināju zobus. Nupat, no viena tāda, ar  mīklām, tiku vaļā, kad jau otrs, kam patīk galvu jaukt uzradās! Neko neteicis, sāku pa taciņu kāpt lejup uz molu.

Izdzirdējis soļus, makšķernieks pašķielēja mūsu virzienā un atkal blenza uz pludiņu. Viņš izskatījās apmēram sešdesmit gadus vecs, bet biezajā melnajā bārdā nemanīja neviena sirma mata. Noteikti mežsargs, un guļbaļķu māja starp kokiem ir viņa būda. Vai mežsaimniecības kantoris.

- Labdien, - pasveicināju.

Zvejnieks drūmi pamāja.

- Ķeras? - jautāju, domās apdomājot, kā, neradot aizdomas, pajautāt, kur mēs atrodamies.

- Skaties pats... - zvejnieks nopūtās un pastūma spaini man tuvāk.

Paskatījos un noelsos. Spainis bija līdz pusei pilns ar kaut kādiem caurspīdīgiem radījumiem, kas izskatījās pēc medūzām, bet ar lielām acīm. Acis skatījās uz mani un mirkšķināja.

- Kas tad tie?!

- Nevis tie, bet viņi, - nomurmināja zvejnieks. - Ustjupendi ... Visas zivis aizbaidīja ... Domā, ka es te makšķerēju, lai ar viņiem paspēlētos. Lai pasēž spainī, kļūs gudrāki ...

- M-jā... - es neskaidri novilku, neatradis ko atbildēt. Bet ko te lai atbild? Ustupendi vēlas paspēlēties ar vectēvu, bet viņš nevēlas. Bezizejas situācija.

- Kas tas tāds ar tevi kopā? - makšķernieks pašķielēja uz Buratino. Viņš uzdeva jautājumu mierīgi, it kā katru dienu satiktu dzīvas lelles.

- Šitas? - pārjautāju. - Buratino.

- Pats redzu, ka nav Malvīna, - večuks turpināja ar nesatricināmu mieru. - Es jautāju, kas viņš tāds ir?

- Kas ir, vecais, tev slikti ar dzirdi? – Buratino sašuta. - Tāds ir mans vārds!

- Nu, ja Buratino, tad Buratino, - makšķernieks saviebās. - sūda konspiratori... Uz ilgu laiku pie mums?

Nenoteikti paraustīju plecus un pašķielēju uz Buratino.

- Uz palikšanu! - Viņš kategoriski izgrūda.

- Nu, nu, - večuks iesmējās bārdā. - Padzīvosim - redzēsim... Kas ta pats būsi?

Viņš vērīgi paskatījās uz mani no zem kuplajām uzacīm, un kaut kas viņa skatienā man šķita pazīstams.

- Es? Jegoršins...

Neko stulbāku nevarēju izdomāt, bet, par laimi, šajā brīdī večukam priekš manis vairs neatlika laika. Straume pludiņu aiznesa pie niedrēm, tas pēkšņi pazuda zem ūdens, makšķere saliecās, un vecais gandrīz iekrita no dēļiem ūdenī. Ūdens pie niedrēm saburbuļoja kā vārīdamies, večuks izrāva no kabatas nazi un pārgrieza auklu.

- Velns parāvis! - Viņš lamājās. - Vazājas te visādi, novērš uzmanību! Gandrīz pašu piranoīds noķēra ...

Ūdens pie niedrēm sāka norimt, bet vietām no apakšas turpināja parādīties reti burbuļi, kas virspusē plīsa izdalīdami bālganus tvaikus.

Vecais atkal ķēra kabatā, izņēma atslēgu ar numuriņu un pasniedza man.

- Ņem. Otrais stāvs, devītā istaba. – Viņš pašķielēja uz Buratino. – Vai arī jums vajag divas istabas?

- Pietiks ar vienu, - sacīja Buratino, paņemot atslēgu. - Vai tā ir no zelta?

- Ko?! -  večuks uz viņu izbolīja acis. - Kas es tev - bruņurupuciene Tortilla?

Ūdens pie niedrēm uzpūtās ar kupri, un no turienes ar raksturīgu spļāviena skaņu izlidoja nogrieztā makšķeraukla ar āķi, atsvaru un pludiņu. Kā laso, aukla apvijās ap makšķeri, sāpīgi iesitot večukam ar atsvaru pa roku.

- Ejiet tak jūs visi! .. - večuks skaļi nokliedzās, novērsās un sāka izkabināt āķi no brezenta jakas piedurknes.

Intonācijas viņa balsī stipri atgādināja sētnieku Mihaļiču. Abiem večukiem bija kaut kas kopīgs, un ne tikai kašķīgais raksturs.

- Ejam, - teicu Buratino. – Netraucēsim.

- tā ja, - nepagriežoties večuks nomurmināja. - Lasieties...

Uzkāpu pa taciņu nogāzē un devos uz māju. Buratino sekoja man palekdamies, turot rokā milzīgu atslēgu, gandrīz uz pusi no viņa auguma. Tolstoja pasakā zelta atslēdziņas garuma un koka lelles auguma attiecībai netika pievērsta īpaša uzmanība, un pārbaude dabā lika šaubīties par Buratino pasakainajiem piedzīvojumiem. Ko lai dara, tur - literāra hiperbola, te - realitāte, kas vairāk izskatās pēc murgiem.

Taciņa vijās starp kokiem, un tie bija visparastākie: priedes, egles, bērzi, apses. Starp stumbriem vizēja  pašas parastākās upes ūdens, kurā dzīvoja lielacaini ustjupendi, bet atvarā pie niedrēm sēdēja noslēpumainais piranoīds. Kur mani atvedis koka Susaņins?! Vai arī... Varbūt ar mani jau ir padarbojušies "Horizonta" speciālisti, un es, ietīts trakokreklā, guļu uz gultas, un viss, ko redzu, ir iluzora pasaule, ko iedvesmojusi slimā iztēle?

Ēka krastā bija no laika gaitā satumsušiem baļķiem un arhitektoniski atgādināja bajāru muižu. Mucveidīgi izliektas sienas, smails jumts ar koka gaili uz kores, izgrebti logu rāmji, rakstaini slēģi. Bet, kad mēs apgājām ap ēku un izgājām uz galā esošā lieveņa, apstulbu. Pa labi no muižas pret tās sāniem balstījās neveikla, mirdzoša caurspīdīgu sienu varavīksne, sfēriska piebūve. Vietām varēja redzēt milzīgus, perfekti apaļus, kā labi nogatavinātā sierā, caurumus pati piebūve ritmiski izpletās un sarāvās, kā elpojot.

- Kas tas te?! – pārsteigts pajautāju.

- Kas, kas.. - Buratino pīkstēja. - Viesnīca. Nāc iekšā!

Viņš papurināja manu bikšu staru. Nevarēdams atraut acis no efemērās piebūves, spēru soli uz priekšu, paklupu uz lieveņa un tik tikko paspēju oieķerties margām.

- Zem kājām skaties! - Buratino man uzkliedza.

Paskatījos zem kājām un, turoties pie margām, dziļi ievilku elpu. Sasistais pirksts bija patiešām sāpīgs, taču tas neizslēdza iespēju, ka esmu atsities pret gultas malu, pie kuras mani piesējuši sanitāri. Sāpes ir labs veids, kā noteikt, vai kaut ko sapņo vai viss notiek īstenībā, taču, cik es zinu, starp realitāti un jukušā sapņiem nav noteicēja.

Lieveņa pakāpieni bija no koka, pamatīgi nolietoti, margas nekrāsotas, nopulētas ar viesu plaukstām. Meža viesnīcā apmetās bieži, un neviens, šķiet, nebija pārsteigts par nesaprotamo piebūvi.

Uzkāpu pa čīkstošajiem pakāpieniem un satvēru masīvo koka durvju rokturi, uz kurām ar greiziem burtiem bija izgrebts: "Piligrimu patvērums" Raksts bija neakurāti nokrāsots ar sarkano okeru, bet rievas bija dziļas un uzraksts bija viegli salasāms. Neriskējot pašķielēt uz spokaino piebūvi, iedomājos, kādi "piligrimi" šeit varētu apmesties, un nodrebēju. Tomēr vairs nebija kur dēties, smagi nopūtos, atvēru durvis un pārkāpu pāri slieksnim.

Viesnīcas halle izrādījās neliela, iekārtota tā, lai atgādinātu lauku būdiņas istabu. Dēļu grīdas, guļbaļķu sienas, logos sarkanu krustdūrienu aizkari. Kreisajā stūrī atradās reģistratūras lete, bet labajā - durvju vietā uz gaiteni, bija lifta kabīnes durvis. Pie reģistratūras letes sēdēja makšķernieks no piestātnes.

- Labdien, - viņš sveicināja tādā tonī, it kā mēs nekad nebūtu viņu satikuši, un stādījās priekšā: - Viesnīcas kompleksa komendants Aleksandrs Mihailovičs Zatonskis. Lūdzu reģistrēties.

Uzmanīgi paskatījos uz viņu. Glīti apgriezta bārdiņa, mati pa vidu šķirti, balts krekls... Kā viņam izdevās mūs apsteigt, pārģērbties, saķemmēt matus un apgriezt bārdu? Ne vārda nesakot,  piegāju pie loga, atvilku aizkaru un paskatījos ārā. Uz koka piestātnes joprojām sēdēja sakumpušais makšķernieks brezenta jakā. Rokās rēgojās makšķere, un viņam blakus stāvēja spainis ar bēdīgi slavenajiem ustjupendiem. Dvīņi, vai?

- Hologrāfiska kopija, - sacīja Buratino.

Pašķielēju uz komendantu aiz letes un atskatījos uz zvejnieku. Bet kas man par daļu, kurš te ir īstais un kurš kopija?

Atkāpies no loga, piegāju pie letes. Komandants Zatonskis, neveicot nevienu kustību, pagriezās savā krēslā, visu laiku paliekot pret mani, it kā būtu plakans tēls. Tagad ir skaidrs, kas šeit hologramma. Interesanti, ja pabakstīt ar pirkstu, kas notiktu?

Eksperimentēt nesāku un jautāju:

- Kur jāreģistrējas?

Komandants atvēra milzīgu grāmatu un piestūma to pie letes malas.

- Šeit, lūdzu. Pietiek devītajā ailē ierakstīt uzvārdu un datumu.

M-jā, ja es viņu pabakstītu ar pirkstu, varētu sanākt kauns.

Paņēmu pildspalvu, uzrakstīju savu uzvārdu, ieliku datumu.

– Un savu pavadoni pierakstiet.

Es apzinīgi ierakstīju Buratino.

- devītais numurs otrajā stāvā, - pateica komendants. - Ja jums ko ievajagas, Denis Pavlovič, sazinieties tieši ar mani bez jebkādas kautrēšanās.

Viņš aizvēra grāmatu, paslēpa to galdā un izkūpēja gaisā, it kā nekad nebūtu bijis. Hologramma, ko no tādas paņemt... Ir tikai nesaprotami, kā viņš to grāmatu cilāja.

– Kā tikt uz otro stāvu? - novēloti pajautāju.

- Izmantojiet liftu, - no tukšuma aiz letes nodudināja komendanta balss.

Ar liftu uz otro stāvu? Es šauboties paskatījos uz Buratino.

- Ja ar liftu, tad ar liftu, - teica Buratino. - Braucam.

Viņš pieskrēja pie kabīnes, palēcās, ar dūri uzsita pa pogu, un lifta durvis atvērās.

Lifta kabīne bija visparastākā, kā jebkurā daudzstāvu dzīvojamā mājā, bet tajā bija divi tastatūras paneļi, katrā pa trīs desmiti pogu. Virs viena paneļa bija rakstīts “Stāvi”, virs otra – “istabas”. Interesanti, kāpēc tik daudz divstāvu mājai? Bija grūti noticēt, ka lifta kabīnes uzstādīšanas laikā neatrada citu, piemērotāku paneli.

Lai arī cik ļoti man gribējās nospiest pogu ar ciparu "30", pārvarēju sevi, uz paneļa "Stāvi" atradu pogu ar skaitli "2" un iebakstīju ar pirkstu. Nekas nenotika. Tad katram gadījumam nospiedu pogu "9" panelī "istabas".

Lifta durvis aizvērās, bet lifts nepakustējās. Nospiedu pogas vēlreiz - tas pats efekts. Tomēr, kad mēģināju atvērt durvis, tās nepadevās.

- Šķiet, esam iestrēguši...

- Tu tā domā? – Buratino bija pārsteigts.

– Kas tur ko domāt?

Buratino nokrita uz ceļiem un iebāza galvu grīdā, kā ūdenī, līdz pleciem. Grabinādams atslēgu, viņš četrrāpus paskrēja, tad tik strauji pielēca kājās, it kā viņa galva būtu izlēkusi no grīdas kā korķis no šampanieša pudeles. Birstīte cepurītes galā bija notraipīta ar solidolu.

- Viss normāli, braucam, - viņš jautri paziņoja.

Es nogaidīju minūti un neizturēju.

- Pa šo laiku var pa ārsienu uz otro stāvu  uzkāpt.

- Gan jau šodien aizbrauksim, - Buratino mierināja.

Gaidījām vēl piecas minūtes, un beidzot lifta durvis atvērās uz nelielu gaiteni, kurā bija tikai vienas durvis,  ar devīto numuru. Acīmredzot visas telpas meža viesnīcā bija izolētas viena no otras, un lifts pārvietojās ne tikai vertikāli, bet arī horizontāli. Kā tas varētu būt, man nebija ne jausmas.

Buratino izlēca gaitenī un, uzticīgs savam paradumam, metās cauri durvīm. Es piegāju pie tām, satvēru rokturi, pavilku. Durvis bija aizslēgtas. Tad pieklauvēju.

- Iekšā! - Buratino aiz durvīm nokliedza.

Kā redzu, humora viņam bija diezgan, pretēji valdošajam viedoklim, ka citplanētieši jokot neprotot.

- Atslēgu iedod! - aizkaitināti uzkliedzu.

Buratino izliecās cauri durvīm.

- Bet kā es - par vāju?

Viņa balsī atkal bija dzirdamas Oksanas sterviskās notis. Ir gan nekaunīga lelle...

Es noliecos, atņēmu viņam atslēgu, atvēru durvis un iegāju istabā.

Istaba daudz neatšķīrās no halles. Guļbaļķu sienas, baļķu sijas, dēļu grīdas, uz loga kokvilnas aizkari... Masīvs galds, krēsli, niķelēta divguļamā gulta, milzīgs skapis un televizors. Pie sienas virs gultas atradās paklājs ar izšūtiem gulbjiem. Noteikti kādam patika divdesmitā gadsimta vidus krievu provinciālais stils. Vienīgā, kas pietrūka, bija uz kumodes salikti no kaula izgrebti septiņi ziloņi. Varbūt tāpēc, ka nebija arī kumodes?

Piegāju pie loga un paskatījos ārā. Tā pati upe, tas pats rudenīgais mežs, tā pati piestātne ar makšķernieku, kas sēž uz dēļu klājiena. Ko gan jaunu es gaidīju ieraudzīt?

- Kāpēc mēs esam šeit? - ar skumjām jautāju. – Gribu mājās... Atceros, ka viens te solīja nogādāt līdz lodžijai.

Apnikuši šie bezjēdzīgie piedzīvojumi, vairāk par rūgtu rutku. Dzīvoju taču klusi, mierīgi, bet tad še tev ... nekādu naudu vairs negribu. Kaut tikai viss atgrieztos savās sliedēs, lai vairs nekad nesatiktu tādu mirušu pasūtītāju, kaut acis vairs neredzētu koka pagales un dolāru pakas... Bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā. Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, es bez vilcināšanās būtu pasūtījis to līķi pie velna vecāsmātes! Nebūtu uzdāvinājis Ļubašai tirkīzu rotaslietu komplektu, kura dēļ sākās mūsu nesaskaņas, bet būtu uzdāvinājis vienu rozi. Būtu izdzēruši glāzi vai divas uz citrona miziņām nostādināta degvīna, būtu uzklausījis sev adresētus Oksanas kodīgos izteikumus, bet būtu laimīgs. Tikai tagad es pa īstam sapratu, ko biju pazaudējis un kur tā ir – mana laime. Ne jau nu naudā.

- Tu  tagad nevari iet mājās, - saprātīgi paziņoja Buratino. – Gaida tevi tur.

- Bet šeit varu? - vienaldzīgi pajautāju. Nospļauties man par to, kur ir šī viesnīca un cik labi es te paslēpos no grupas "Horizonts". Vēl jāpadomā, ar kuru labāk: ar Ivanovu, vai Buratino.  Pavadīt savu atlikušo dzīvi šeit, taisot lelles, kas atdzīvojas, man absolūti negribējās.

- Arī šeit nav īpaši ērta vieta, - piekrita Buratino. Pagaidīsi pāris dienas, kamēr es atradīšu drošāku patvērumu.

"Mainu cietuma kameru ar eiroremontu pret vecā režīma kazemātu ar skatu uz dabu," - nodomāju. Pagriezos, iemetu cepuri gultā, novilku jaku, pakāra to uz krēsla. Tad dziļi ievilku elpu, paņēmu no galda televizora tālvadības pulti, apsēdos gultā un nospiedu taustiņu.

Ekrāns iedegās, un tajā parādījās violeta citplanētieša seja ar ragiem un cūkas purnu.

- Ulu-pu-pu, pu-pu, - teica seja. - Ulu-pu-pu, pu-pu!

Fantastiskā filma bija nepārprotami zemas kvalitātes. Statisks kadrs, purns noteikti no kartona, bez tulkojuma, bez subtitriem.

- Uļju-pu-pu, pu-pu, - atkārtoja seja.

Es saviebos un izmēdījos:

- Ulu-pu-pu, pu-pu!

Purns pēkšņi sāka izskatīties pārsteigts.

- Ulu-pu? - Tas jautāja.

Buratino paņēma no manis tālvadības pulti un izslēdza ekrānu.

- Tas nav televizors, - viņš pateica.

Un tad man palika nelabi. Ne tikai nelabi, bet nelabi līdz ūkai. Pilnīga trako māja. Ja trakais saprot, ka ir traks, vai viņu var uzskatīt par traku? Vai arī tā ir jau trakuma gradācija: mazliet trakie, pustrakie, gandrīz trakie... Kādā stadija piemērojama man?

- Paliec šeit, - teica Buratino, - un es veikšu rekognoscēšanu un drīz atgriezīšos.

Viņš iekāpa sienā un bija tāds.

Kādus vārdus zina - "rekognoscēšana" ... Nē, nestāstiet niekus, ne pasauli izzināt atnācāt, par zemes pasauli jūs tāpat zināt daudz.

Es atgāzos gultā un bez domām skatījos griestos. Domas plūda kūtri un apātiski. Manā dzīvē viss aizgājis kājām gaisā. Negribējas vairs neko. Tāda ir cilvēka daba - nolādi nevērtīgo dzīvi, kā saka, nevis dzīvo, bet velc nožēlojamu eksistenci, ilgojies pēc kardinālām pārmaiņām, bet, kad tās notiek un tevi aicina sākt dzīvi no jauna, kā tīru lapu, izrādās, ka to nemaz nevēlies. Sāc atcerēties pagātni un pamani, ka tajā bijis kaut kas tāds,  ko aizmirst negribas, negribas pazaudēt, izsvītrot – citādi izrādīsies, ka savu dzīvi esi nodzīvojis velti. Manā vecumā ir grūti sākt no nulles. Bet lieta ir tāda, ka no nulles sāk, kad nekā nav dvēselē, aiz dvēseles un nav neviena, kas virs dvēseles. Manā dvēselē palikuši pelni, aiz dvēseles stāvēja dolāru žūksnis, kuru nebija kur tērēt, bet virs dvēseles stāvēja uzreiz divi. Turklāt tie, no kuriem nevar atbrīvoties, kuriem spēks, stiprāks par dzimtbūšanu ...

Ar šīm drūmajām domām es aizmigu.

No snaudas pamodos pēkšņi un uzreiz, it kā kāds būtu pagrūdis. Istabā valdīja pelēka nokrāsa, un pie durvīm stāvēja mirgojoša viesnīcas komendanta hologramma.

- Pavakariņot vēlaties? - jautāja komandanta Zatonska kopija.

- Cik  pulkstenis? - noņurdēju.

- Kur? - Savukārt jautāja komendants.

Padomāju. Izrādās, ka Buratino mani aizvedis ne tikai tālu, bet ļoti tālu, ja laika starpību mēra laika joslās.

- Šeit.

- Astotā starpnieks.

Es piecēlos sēdus gultā un neizpratnē papurināju galvu.

- Kas ir "starpnieks"?

- Laika vektors telpiskajā krokā, kas perpendikulārs Zemes laika virzienam, - komendants tūlīt paskaidroja.

Man atkrita žoklis. "Laika vektors ... telpiska kroka ..." Kas tie par murgiem ?! Aizvēru muti, pašūpoju galvu, noriju.

- Kur... es... atrodos? - jautāju atdalot vārdus.

- Zvaigžņu piligrimu viesnīcā, - Zatonskis paziņoja kā pašsaprotamu lietu.

- Un... Un kur atrodas viesnīca?

- Uz Zemes, telpas-laika krokā.

- Kā tas ir?

– Vai tad "Horizonta" kantorī jūs neinstruēja?

Nožagojos. Re kādas lietiņas ... Izrādās, viesnīca pilnībā pieder bēdīgi slavenajai organizācijai "Horizonts". Ir nu gan - patvērums! Spriežot pēc Buratino īsajām piezīmēm, viņš šeit bija bijis, kas nozīmē, ka sazinājās ar "Horizontu". Tad kāpēc viņu medī? Manā galvā viss bija sajucis, bet tik un tā attapos.

- Ivanovs skaidroja, bet es ne visai labi sapratu.

- Ar Jevgeņiju Viktoroviču kopā strādājat? - komandants brīnījās.

- Jā. Un kas tad ir?

- Dīvaini, ņemot vērā viņa stāvokli ...

Ar tādu cieņu tika pateikts, it kā Ivanovs būtu ja ne "Horizonta" vadītājs, tad rangā nekādi ne zemāks par pirmo vietnieku.

Un tad kļuvu nekaunīgs. Jau sen esmu ievērojis, ka organizācijās ar stingru subordināciju nekaunība ir labākā uzvedības līnija.

- Nav jūsu darīšana, ar ko es strādāju. Esmu uzdevis jautājumu un vēlos uz to saņemt atbildi.

Man šķita, ka hologrammai nevajadzētu domāt un, funkcionējot robotu programmas līmenī, nedrīkstētu uzdot jautājumus, bet tikai atbildēt uz tiem. Kā jebkuram apkalpojošam personālam jebkurā viesnīcā. Bet fakts bija tāds, ka šī viesnīca nepiederēja pie kategorijas "jebkurš", un komandanta hologramma, šķiet, bija apveltīta  ar zināmu intelektu.

- Telplaika krokas ir dabiski topoloģiski veidojumi uz pietiekami lielas masas materiālu ķermeņu virsmas. Trīsdimensiju pasaulē to klātbūtni raksturo anomālas elektromagnētiskas, gravitācijas un laika parādības. Šajā krokā atrodas divus kilometrus garš Korstenas upes augšteces posms. Tiek izmantota kā pārkraušanas bāze kopš divdesmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Vai esat apmierināts ar atbildi?

No skaidrojuma praktiski neko nesapratu, izņemot to, ka viesnīca šeit pastāv jau kopš pagājušā gadsimta vidus. Tad ir saprotams, kāpēc tāds iekārtojums numurā. Tas nesakrita ar Ivanova datiem, kurš apgalvoja, ka programma "Horizonts" pastāv no pagājušā gadsimta beigām, taču, kā es sapratu, viņam samelot, kā pedzerties.

- Esmu apmierināts, - es ar gudru izskatu pamāju, bet tajā pašā laikā man šķita, ka komandanta hologrāfiskā kopija sarkastiski pasmīnēja.

- Tad vakariņas ēdīsiet? - Viņš atkārtoja.

Padomāju. Pusdienas ar Ivanovu bija diezgan sātīgas, un man vēl ēst negribējās.

- Nē.

- Kad vien vēlaties, zvaniet man bez vilcināšanās un jebkurā diennakts laikā, - pateica komandants un iztvaikoja.

Ja pirmo reizi piedāvājumu “bez vilcināšanās” pieņēmu par elementāru pieklājību, tad tagad sapratu, ka tas ir dabisks pakalpojums. Hologrammai nav nepieciešams gulēt vai ēst. Un, neskatoties uz acīmredzamo intelektu, tai neeksistē citu problēmu, izņemot viesu apkalpošanu. Bet man problēmas bija vesels vezums un mazi ratiņi piedevām.

Izkāpu no gultas, piegāju pie loga un paskatījos ārā. Pār upi mirdzēja šaurs jauna mēness sirpītis, bet redzamība bija kā mākoņainā dienā, tikai rudens zelta krāsas un skuju zaļums saplūda vienotā pelēkā tonī. Šķiet, ka Buratino mani apveltījis ar nakts redzi uz visiem laikiem.

Piestātnē neviena nebija, pat pa pusei iegrimusī laiva bija pazudusi, bet pret straumi virzījās liela bezveidīga masa, kas trīcēja kā galerts. Pukšķot kā tvaika dzinējs, tā airēja pa ūdeni ar ziloņveidīgām pseidopodijām un lēnām virzījās uz mola pusi. Desmit metrus no mola masa sastinga, kā nogurumā, straume aiznesa to sākotnējā vietā, un tā atkal ar vāveres stūrgalvību atsāka kustību.

Es atrāvos no loga un aizvilku aizkaru. Tikai himēru pietrūkst līdz pilnīgam prāta aptumsumam!

Korstenas augštece atradās simts kilometrus no pilsētas, meža liegumā, par kuru pirms aptuveni pieciem gadiem rakstīja vietējie laikraksti. Šķiet, ka tur amatieri-entuziasti atklāja kaut kādu dīvainu ģeofizikālu anomāliju, kuras rajonā novirzījās magnētiskā adata, pulkstenis sāka te steigties, tad atpalikt, un pie krācēm ūdens upē tecēja pret nogāzes slīpumu. Pēdējā laikā par šādām anomālijām tika rakstīts ļoti daudz, un kur patiesība, kur meli, to neviens negrasījās noskaidrot. Arī raksti vietējā presē nekādu ažiotāžu neradīja, taču izrādās, ka te kaut kas tomēr bija.

Zvaigžņu piligrimi? M-jā... No pretenciozā nosaukuma vēdīja kaut kas vieglprātīgs, ja nebūtu ustjupendu zvejnieka spainī un guļbūves neveiklās piebūves. Ar acs kaktiņu pašķielēju pāri aizkaram uz upi. Galertam līdzīgais "piligrims" siltas jūtas neizraisīja. Nez kāpēc, ar viņu draudzēties, man negribējās nemaz.

Bezmērķīgi pastaigājis pa istabu, apstājos pie televizora, kas patiesībā tāds nebija. Bet par to, kas tas patiesībā bija, uzkatīju par labāku, pat nedomāt.

"Ja man saglabājusies nakts redzamība, tad varbūt saglabājusies arī spēja iziet cauri sienām?" - pēkšņi ienāca prātā.

Paspēru soli pie sienas un pieliku tai roku. Siena bija cieta un raupja, un roka izpraukties tai cauri pricipiāli nevēlējās. Atcerējos sarkastisko "vāji?", ar ko mani izsmēja Buratino, izliecoties no aizvērto durvju paneļa. Kaut kas tajā bija. Ne tikai sarkasms, bet arī mājiens, ka spēja saglabājusies, bet es nevēlos mācīties to izmantot.

Aizvēru acis, mēģināju iedomāties pilnīgu tumsu. Iedomāties izdevās, bet pie rokas joprojām bija jūtams raupju baļķu salaidums. Neatverot acis, atvilku roku, tad atkal izstiepu to pret sienu un nesastapa nekādu šķērsli. Piesardzīgi, baidīdamies noticēt sev, atvēru acis un ieraudzīju, savu roku līdz elkonim sienā. Sākumā uzmanīgi roku pakustināju, tad pamāju, bet neko nejutu. Ne karstumu, ne aukstumu, ne gaisa pretestību, it kā nebūtu nekā.. Dīvaini, vispār, ja būtu vakuums, rokai no iekšējā asins spiediena vajadzētu uzsprāgt.

Izvilku roku no sienas, paskatījos uz to un vēlreiz grūdu to sienā ar plaukstas malu. Un ieaurojos no sāpēm, nolaužot naglu. Siena atkal bija cieta un necaurejama. Purinot pirkstus,  lēkāju pa istabu, lamāju Buratino, kā varēdams, lai gan pirmām kārtām vainot nācās sevi. Sūda eksperimentētājs! Pirksts pietūka, zem naga kļuva zils. Hematoma. Kā tagad ar tādu pirkstu izgriezt lelles?

Pārlaidu istabai drūmu skatienu. Ko es šeit daru, kāpēc esmu šeit? Ar ko Buratino labāks par Ivanovu? Mārrutks par rutku nav saldāks... Kāpēc man sēdēt šajā istabā un gaidīt laiku no jūras, kamēr Buratino atradīs piemērotāku pajumti? Kam piemērotāku? Noteikti ne jau man...

Uzliku cepuri, uzvilku jaku. Tad izvilku no džinsiem dolāru paciņu un gribēju tos iebāzt jakas kabatā, bet tur jau kaut kas gulēja, un paciņa nevēlējās ietilpt. Pārbaudot, kas tas varētu būt, es iegrābu kabatā un izvilku vēl vienu dolāru žūksni. To pašu, pēc kura, kā sākotnēji pieņēmu, tīkoja Ivanovs. Viņš naudu nebija aizticis. nu, saprotama lieta, kāpēc viņam tā būtu vajadzīga? "Horizontam" ir pašam savs naudas koks vai varbūt tas pats kuru papurina Buratino. Naudu no viena zara plūc ... Gribēju nomest naudu uz galda, bet pārdomāju. Nezinu, kurp mani vēl aizvedīs liktenis – ja nu ievajagas? Man sava naudas koka nav. Atkal sabāzu dolārus pa kabatām, piegāja pie sienas, aizvēra acis un uzmanīgi pastiepa roku.

Un, kad mani pirksti savā ceļā nesastapa neko, bez vilcināšanās spēru soļus uz priekšu. Tikai pēc tam sapratu, cik neapdomīgi esmu rīkojies. Istaba bija otrajā stāvā, ja es iziešu cauri sienai... Mana sirds bailēs novēloti izlaida sitienu.

Sākumā šķita, ka atrodos blakus istabā, pareizāk sakot, ārkārtīgi piekrāmētā saimniecības telpā. Tomēr labāk nekā nokrist zemē no otrā stāva.

Pusi istabas aizņēma kaudzēs sakrauti rāmji ar gleznām, pie loga bija izvelkamais krēsls-gulta ar saburzītu veļu, blakus molberts, apsegts ar netīru halātu. Ssmaržoja pēc eļļas krāsām, īstiem tabakas dūmiem. Kaut kas šajā ierīkojumā šķita pazīstams, bet kas tieši, nevarēju saprast.

Aiz loga nozvanīja tramvajs, un bija dzirdama riteņu klaboņa sliežu savienojumos. Piegāju pie loga, atvilku noputējušos aizkarus un no ceturtā stāva augstumiem ieraudzīju dzimtās pilsētas ielu.

Tikai tgaad es aptvēru, ka atrodos Mirona dzīvoklī, kas, man piešķirtās nakts redzamības pelēkajā gaismā, izskatījās neatpazīstami un vēl neglītāk nekā dabā. Jā, bet kā ešeit nokļuvu un kāpēc? Atcerējos, kā Buratino mani izsmēja, izliecies cari durvīm . Kāpēc neizkritu no viesnīcas otrā stāva, bet tiku aiztransportēts uz pilsētu? Bet tad man atmiņa palīdzīgi pateica priekšā, ka arī Korstenas krastā nonācu, izgājis cauri "Horizonta" kazemātu sienai, taču tajā brīdī biju tik apstulbis, ka doma par teleportāciju man neienāca prātā.

- Miron! - pasaucu, bet viņš neatsaucās.

"Kur viņš vazājas nakts vidū?" - nodomāju un vēlreiz paskatījos ārā pa logu. Pa apledojušo ceļu lēni ripoja mašīnas, cilvēki gāja pa ietvi, māju logos dega gaismas. Tas nozīmē, ka nav nakts, bet vakars. Un ko viesnīcas komandants salocītā telpā atbildēja uz jautājumu "Cik pulkstens?" Astotais starpnieks? Hm... Un kā starpnieka laiks atšķiras no reālā?

Ieslēdzu istabā gaismu. Radošais haoss Mirona dzīvoklī vairāk izskatījās pēc bardaka. Uz darba galda, juku jukām, kopā ar krāsām, otām, dēļiem un nepabeigtām ikonām, bija sakrauti šķīvji ar ēdiena paliekām, krūzes ar kafijas biezumiem. Savā vientuļnieka dzīvē es neko tādu nepieļāvu, bet ko no Mirona lai sagaida. Izbaudījis visus ģimenes dzīves jaukumus, pieradis, ka par viņu rūpējas, bet pēc šķiršanās vairs nespēj atgriezties uz pareizā ceļa. Lai gan, man šķiet, dzīvokļa bardaks ir jebkura mākslinieka vizītkarte.

Pārdomājot, vai gaidīt Mironu vai doties prom, pagājos pāri istabai un apstājos pie molberta. Nevarētu teikt, ka es bieži viesojos pie Mirona, bet, kad to darīju, molberts vienmēr bija aizklāts. Pēdējos trīs gadus Mirons tirgojās tikai ar ikonām, kas nozīmē, ka tas, ko viņš gleznoja uz molberta, bija paredzēts tikai dvēselei – pat labā reibumā viņš nekad nepiekrita parādīt.

Es zaglīgi paskatījos apkārt un noņēmu no molberta rītasvārku. Glezna bija tumši pelēkbrūnos toņos. Centrā uz troņa majestātiski sēdēja līķautā ietērpta Nāve, kas ar kaulainu roku atbalstījās uz paceltas izkapts kāta ar uzasinātu asmeni, kas dzirkstīja virs galvas. Ar vēlīgu smaidoša galvaskausa smaidu, Nāve vēroja, kā pie viņas kājām spēlēja sunīšus mazas nāvītes, halātos un ar miniatūrām izkaptīm. Dažas detaļas bija uzgleznotas rūpīgi, citas - tikai ieskicētas, taču pat šādā formā attēls atstāja baismīgu iespaidu, ko pastiprināja paraksts: "Dzīves triumfs".

M-jā... Ir nu gan Mironam fantāzija... Kā viņam izdevies attēlot tukšo acu dobumu mātišķo skatienu no kapuces apakšas? Uzmetu halātu atpakaļ uz gleznas, bet "Dzīves triumfs" turpināja stāvēt acu priekšā. Pēc manas izglābšanās caur eirokazemāta "Horizonts" sienu, ducis, ja ne vairāk, šādu "nāves algotņu" diezgan cienījamos "Horizona" darbinieku veidolos skraida pilsētu, meklējot mani, bet nemaz ne dēļ tā, lai ar izkapti novilktu man pāri rīklei. Man sagatavotais liktenis ir daudz sliktāks... Savā laikā smējos par reinkarnācijas teorijas muļķībām - ja cilvēka dvēsele pēc nāves pāriet no ķermeņa uz ķermeni, bet tajā pašā laikā neko neatceras no iepriekšējā dzīve, tad kāda jēga tādai migrācijai? Tā joprojām būs jauna dvēsele, neatkarīgi no tā, vai agrāk dzīvojusi citā ķermenī, vai tikko parādījusies. Atmiņa ir tā, kas nosaka apziņas esamības jēgu. Ja es tiktu “reinkarnēts” par vājprātīgo, Ivanovs apsolīja saglabāt manu atmiņu, un tas bija visbriesmīgākais. Atcerēties visu, bet tajā pašā laikā būt debīlam ir sliktāk par nāvi.

No drūmajām domām sagribējās piedzerties. Parasta cilvēka, kas nokļuvis izmisuma situācijā, dabiskā vēlme. Piedzerties līdz malkas pagales stāvoklim, un lai kaut zāle neaug. Pagalmā - zāle, zālītē - malka... Tas, ja par alkoholiķiem. Nekad nepiedzēros, līdz samaņas zudumam, bet tagad ļoti gribēju tieši to. Ja nu pēdējo reizi? Šajā dzīvē…

Aizgāju uz virtuvi, alkohola meklējumos pārmeklēju visus skapīšus, bet neko neatradu. Vājā cerībā atvēru ledusskapi ... un sastinga, it kā būtu uz vietas iesakņojies. Ledusskapis bija pārpildīts ar pārtiku plastmasas maisiņos, gluži kā lielveikala pārtikas preču nodaļas plaukts. Ai, kas par Mironu! Neviļus apmulsumā pārlaidu skatienu pār nabadzīgo virtuves iekārtu. Izrādās, ka arī viņam paveicies. Kā viņš tur teica - "Dievs mīl trīsvienību"? Ak tu, mūsu ateists...

Ledusskapī nebija ne degvīna, ne konjaka, bet visas durvis pārpildīja alus pudeles. Diemžēl no tā piedzerties nevar.

Paņēmu pudeli, atkorķēju, iedzēru malku. Cerība, ka varēšu kādu laiku pasēdēt Mirona dzīvoklī, izgaisa bez pēdām. Un ne jau tikai tāpēc ka ledusskapis piebāzts. Balstoties uz elementāru cilvēcisku loģiku, "Horizonta aģenti mani vispirms meklēs pie draugiem un paziņām. Kas attiecas uz Buratino, tad viņš mani bez kādas loģikas izskaitļoja "Horizonta" kazemātā. Tā ka nav kur iet...

Iedzēru vēl malku no pudeles, saviebos, noliku uz galda. Alus rīklē negāja, un viss. Labi, ja viņi mani agrāk vai vēlāk atradīs, iešu uz priekšu. Nekaunība ir labākā taktika izmisuma situācijā.

Apdomājis, kur tagad varētu būt Mirons, piegāju pie telefona un uzspiedu "Arktiskās kafeinīcas" numuru, kurā reizi mēnesī visiem jebkuru radošo savienību biedriem tika pasniegta alus kausu bez maksas. Kafejnīcas īpašnieks, par to saukts par mecenātu, iespējams, kaut ko zaudēja naudā, taču palielināja apgrozījumu, jo citās dienās pateicīgie klienti labprātāk dzēra alu pie viņa. Tas vēl veikalnieks... Lai gan, godīgi sakot, viņam cenas nebija augstākas kā citās kafejnīcās. Līdz šodienai es viņu nesaucu citādi kā par labdari.

- "Arktiskā kafejnīca", - no klausules atskanēja bārmeņa balss.

- Serjoža? - jautāju, lai gan uzreiz atpazinu balsi.

- Jā.

- Te Jegoršins.

- Klausos jūs, Denis Pavlovič.

- Mirons sēž pie jums? - pajautāju.

- Savelijs Ivanovičs Mironovs? - pareizi precizēja Serjoža. Mecenāts strikti bija pieteicis darbiniekiem uzrunāt klientus ne citādi, kā tikai vārdā un uzvārdā. Kārtējais "vilinājums" kafejnīcā - jauki, kad radoši cilvēki vismaz kaut kur tiek cienīti.

- Viņš pats.

- Sēž, naudu šķiež.Pasaukt pie telefona?

- Nav vērts. Kā domā, viņš uz ilgu laiku apmeties?

– Ja mēs strādātu visu diennakti, tad, manuprāt, uz visiem laikiem.

- Paldies, - drūmi nomurmināju un noliku klausuli. Nebiju kļūdījies savos pieņēmumos - arī Mirons ieguvis zaļumus no naudas koka. Interesanti, par ko tad viņam?

Piegāju pie durvīm, un te sanāca neliela aizķeršanās. Slēdzene bija bez aizbīdņa, kas nozīmēja, ka durvis no otras puses aizvērot bez atslēgas neaizslēgsies. Negribēju Mironam pabāzt tādu cūcību, atstājot durvis vaļā, un tāpēc nolēmu veikt ārkārtējus pasākumus.

Šoreiz man pat nevajadzēja aizvērt acis. Pastiepu roku uz priekšu, un tā izgāja cauri durvīm, nesastopot ne mazāko pretestību. Palika tikai problēma – kur tas varēja mani aizvest? Katram gadījumam uzmanīgi izbāzu galvu caur durvīm un paskatījos apkārt. Šoreiz tomēr teleportācija nebija ieplānota, un es saskatīju sev priekšā kāpņu telpu, ko vāji apgaismoja putekļaina spuldzīte. Taču teleportācijas problēmas vietā radās cita. Kāpņu posmā, cieši pieķērusies margām, stāvēja večiņa kožu sacaurumotā kažokā un izbolījusies skatījās uz galvu, kas izspraukusies caur durvju koksni. Vecenītes acīs stinga šausmas, smalki trīcēja lūpas.

- Hm... - nomurmināju, izgāju caur durvīm un nez kāpēc notīrīju jaku. - Atslēgas ir kaut kur pazudušas, - ne no šā ne no tā atvainošanās tonī izgrūdu.

- Svēts, svēts, svēts ... - vecenīte murmināja, lēnām saļimstot uz kāpnēm un dedzīgi krustoties.

Negaidot, kamēr viņa noģībs, es metos garām un noskrēju lejā pa kāpnēm. Tā lūk dzimst leģendas par ļaunajiem gariem.

Ārā bija vēss un drēgns, no debesīm krita ledus graudi uz pusēm ar lietu, pārklājot bruģi ar smilšpapīram līdzigu ledu. Šādos laikapstākļos labs saimnieks suni no mājas nedzīs. Eh, dzīve kļuvusi sliktāka nekā sunim ... Neskatoties uz dolāru pakām kabatās. Pacēlu jakas apkakli, aiztaisīju rāvējslēdzēju līdz zodam un, paslīdot uz ledus, steidzos uz tramvaja pieturu, neaizmirstot paskatīties apkārt. Pārāk labi atmiņā bija palicis, kā mani nolaupīja ar mikroautobusu.

Sastrēgumstunda jau sen bija garām, tramvajā cilvēku nebija daudz, citādi diez vai būtu uzdrošinājies braukt ar sabiedrisko transportu. Kaut kāda paranoja – gandrīz katrs pasažieris man šķita "Horizonta" aģents. Cilvēki skatījās uz mani aizdomīgi un, tikai nobraucis pāris pieturas, sapratu, ka pie vainas ir mana neadekvātā uzvedība. Es raustījos, drebinājos, vajāti skatījos apkārt... Turklāt tramvaja līnija šķērsoja mežu, kura dziļumā atradās psihiatriskā slimnīca. Pats šajā maršrutā bieži biju saticis ne visai adekvātus cilvēkus.

Es iedomājos, kas notiktu, ja kāds no pasažieriem pienāktu pie manis un pateiktu: “Pilsonis Jegoršins? Iesim nu." Rokas un kājas, kā to dara asa sižeta filmu varoņi, es nemāku vicināt, un miliciju saukt bezjēdzīgi. Ja Ivanovs man uzrādīja rajona pilnvarotā apliecību, tad citiem aģentiem var būt arī nopietnāki dokumenti. Beigas ir iepriekš zināmas, tāpēc nav ko raustīties. Kā saka, ja izvarošana ir neizbēgama, tad atgulies un...

Tramvajs noraustījās pagriezienā, es mēģināju satvert margas, bet pagrābu garām un tik tikko noturēju līdzsvaru. Precīzāk, no malas varēja šķist, ka  pagrābu garām, bet pats redzēju, ka roka, nesastopot pretestību, izgāja cauri margām. Labi vēl ka caur grīdu uz sliedēm neizkrītu! Vēl viena problēma uz manas galvas. Nebiju paaspējis iemācīties iet cauri sienām, kā jau jāiemācās kontrolēt šo prasmi, lai neizkristu no braucoša transportlīdzekļa.

Šis incidents novērsa mani no paranojas, un man izdevās saņemties. Lai notiek kas notikdams. Dzīvojam, galu galā, tikai vienreiz, un mums jādzīvo sava dzīve tā, lai ... Hm ... Vispār, lai nodzīvotu. Vēlams sev par prieku.

Kad tramvajs brauca garām pilsētas bibliotēkai, man iedūrās sirdī. Nebija sanācis dzīvot tā, kā gribētos. Bet ne Buratino, ne organizācijai "Horizonts" ar to nebija nekāda sakara.

Ieejot kafejnīcā, sagaidīju, ka galda galā ieraudzīšu Mironu, ko ielenkuši kolēģi mākslinieki. Viņam patika, kad bija nauda, ​​izrādīties. Un arī bārmenis deva mājienu, ka Mirons šķiež naudu. Taču kafejnīcā bija tikai trīs klienti. Vienā stūrī pāris pusaudžu malkoja alu, bet otrā stūrī viens pats, sēdēja Mirons, ar pustukšu degvīna karafi. Viņš drūmi rakņājās pa šķīvi un ne uz vienu neskatījās.

Es piegāju pie bāra un pamāju.

- Labvakar, Denis Pavlovič, - Serjoža sveicināja, izņēma no letes smagu lielgrāmatu un atvēra to. – Šomēnes jūs neesat saņēmis nevienu alu. Kādam dodat priekšroku?

- Alu nevajag, - es teicu. - Dod man pudeli laba konjaka.

Pasniedzos kabatā un pēkšņi sapratu, ka ar rubļiem par konjaku man nepietiks. Ar nelielām grūtībām sakasīju kopā sīknaudu braucienam tramvajā.

Serjoža ar šaubām paskatījās uz mani, nesteidzot pasniegt konjaku.

- Vai atlikumu varēsi izdot? - pajautāju, izvilkdams simts dolāru banknoti.

Bārmenis neticīgi paņēma naudu, paberzēja to starp pirkstiem, paskatījās pret gaismu.

– Vai esat ar Saveliju Ivanoviču sarunājuši? - viņš jautāja. – Vai arī vienu iespiedmašīnu uzbūvējāt par abiem?

- Nē, mēs pa vecam, ar zoss spalvu zīmējam. Visu nakti ņēmāmies.

- Baidos, ka atlikumu nesakasīšu, - Serjoža pakratīja galvu. - Redziet, cilvēku gandrīz nav, - viņš pagrieza acis pret zāli. - Ar grūtībām Savelijam Ivanovičam izdevu.

- Tad ierakstiet savā lielgrāmatā kā avansa maksājumu maniem turpmākajiem apmeklējumiem. Tā var?

- Var arī tā, - bārmenis piekrita.

Viņam jau labi, bet man ... nezinu, vai man vēl būs iespēja atnākt uz kafejnīcu. Ja nesanāks, tad arī naudu nevajadzētu žēlot.

– Kādu konjaku vēlaties – pašmāju, ārzemju?

- armēņu. Bet no labākajiem.

Bārmenis paņēma no plaukta pudeli "Ararata" un nolika uz letes.

- Ko vēl?

- Lai Svetočka atnes uzkodas. Pēc saviem ieskatiem.

Paņēmu pudeli un devos uz stūri pie Mirona galda.

– Par cik sudraba gabaliem pārdevies? - jautāju, noliekot pudeli Mironam priekšā.

Viņš pacēla acis, uzmeta man ilgu skatienu, tad klusējot iegrāba kabatā, izņēma dolāru žūksni un nosvieda to uz galda. Banknotes izpletās pāri visai galda virsmai.

- Labāk paslēp, - es ieteicu, noņēmu cepuri un novilku jaku, uzmetu to uz tukša krēsla un apsēdos pretī Mironam. - Nepalielini inflāciju.

Joprojām neteicis ne vārda, Mirons savāca dolārus no galda un iebāza tos kabatā. Vai nu bija galīgi piedzēries, vai arī visdziļākajā depresijā.

Pienāca viesmīle Svetočka, skaista blondīne firmīgā zilā kleitā, nolika uz galda glāzes, apakštasīti ar sagrieztu citronu un krabju salātus.

– Vai krabji īsti? - pajautāju. - Vai krabju nūjiņas?

- Priekš jums, Deniss Pavlovič, tikai īstos, - Svetočka ironiski pasmaidīja. - Un svaigākos. Tikko no skārda kārbas.

Kad saimnieka kafejnīcā nebija, viņa reizēm atļāvās pajokot. Tomēr tie bija laipni joki, un neviens uz viņu neapvainojās.

Mirons paskatījās uz salātiem, tad uz savu tukšo šķīvi un beidzot pavēra lūpas.

- Un man degvīnu vēl, un siļķes arī ... e-e ... tādas pašas, kā bija ...

- Kažokā? - ierosināja Svetočka.

- Jā. Un to ... auksto gaļu ar mārrutkiem. - aizmiglotām acīm paskatījās uz mani. - Divas porcijas.

- Viss?

- Pagaidām viss.

Svetočka pagriezās un aizgāja.

- Pa konjaciņam? - es ierosināju, noskrūvējot pudelei korķi.

Mirons noliedzoši purināja galvu.

- Nē. Es degvīnu...

Cieši paskatījos uz Mironu, bet atkal nesapratu, vai viņš piedzēries vai nomākts.

– Kā tad tu dzersi šņabi bez siļķes? - es slavenajā Bulgakova frāzē sarkastiski samainīju cēloņus un sekas vietām.

- Jaukt nepatīk, - nomurmināja Mirons, cītīgi novirzīdams acis sānis.

- Beidz, - saviebos, lejot glāzēs konjaku. – šņabi pulēt ar alu tev ir normāli, bet konjaks pēc degvīna rīklei šķērsām stājas?

- Un uz cita rēķina dzert nevēlos, - viņš spītīgi piebilda.

– Un ilgi tev ir tāda kaprīze? - izsmejoši jautāju. - Ņemsim nu.

Mirons smagi nopūtās, paņēma glāzi, pārlaida skatienu pāri galdam... Un pēkšņi viņa acu zīlītes paplašinājās. Viņš skatījās uz manu roku. Precīzāk, uz naga hematomu.

- Kur tu to dabūji? - krampjaini norijot, viņš jautāja tādā tonī, it kā es tikko būtu izlaists no gestapo moku kambara, kur man zem nagiem dzinuši naglas.

Es viņam vilties neliku.

- Tak degunā rakņājos, - nozīmīgi nomurmināju un saskandināju glāzi ar viņa glāzi. - Par dzīves triumfu! - pateicu tostu un iedzēru.

Mirons uzmeta man ilgu skatienu un lēnām iedzēra. Dīvaini, bet skatiens tajā pašā laikā beidzot ieguva zināmu apskaidrību. Viņš sašķobīja lūpas, atkal nopūtās un iesmējās.

- Tu esi bijis manā mājā un redzējis audeklu? - Viņš klusi jautāja.

- Jā.

Man par pārsteigumu Mirons nepainteresējās, kā es tur nokļuvu.

- Visu mūžu biju sapņojis zīmēt... - viņš klusi teica, it kā sarunājoties ar sevi. - Sapņoju kļūt par mākslinieku ... Zīmēt to, ko gribu, kas ir manā sirdī, nevis to, kas tiks pasūtīts ... Bet man jāņemas ar haltūrām...

Paņēmu citrona šķēli, ieliku to mutē un sakošļāju. Negrasījos pārtraukt neveiksmīgā mākslinieka atzīšanos. Pats esmu neveiksmnieks.

– Kad kāds, ar putām uz lūpām, apgalvoja, ka Van Goga un Šagāla gleznas ir augstā māksla, biju pārsteigts. Ķēpājumi tie ir, - Mirons turpināja atzīties. – Primitīvisma stilā var ķēpāt jebkurš, pat bērns. Bet, kad skatos uz "Džokondu", "Sapni, ko iedvesmojis bites lidojums ap granātābolu..." kad redzu patiešām īstu mākslu, ko var radīt tikai ģēnijs un neviens cits, sapratu, ka ir jātiecas uz tādu pašu izpausmi, jāpanāk to savā darbā...  "Dzīves triumfu" rakstu jau piecpadsmit gadus. Gleznoju ar pārtraukumiem, jo pārējā laikā man jānodarbojas ar haltūru, lai varētu eksistēt. Nezinu, kas beigās sanāks, ne man tas jānovērtē, bet tas ir mans sapnis. Un, lai to īstenotu, ir jābūt brīvam un neatkarīgam... - Viņa seja sastinga, un viņš salīgi paraustīja plecus. - ... no haltūras...

Pienāca viesmīle un Mirons apklusa. Sveta nolika uz galda divas porcijas aukstās gaļas, paņēma no Mirona tukšo šķīvi un nolika tā vietā šķīvi ar siļķi kažokā.

- Labu apetīti, - viņa novēlēja un aizgāja.

- Labāk iedzersim šņabi? - ierosināja Mirons, aizkustinoši skatīdamies man acīs.

Es neskaidri paraustīju plecus, un viņš ielēja glāzēs. Klusējot saskandināja glāzi ar manu glāzi, izdzēra vienā rāvienā un sāka ēst, zemu noliekdams galvu virs galda. Es savai glāzei nepieskāros. Gaidīju.

Bārmenis ieslēdza mūziku. Repertuārs "Artistiskajā kafeinīcā" bija specifisks, un pa zāli izplūda Natālijai Voroncovai veltīta romantika.

Tenors stenēdams vaimanāja: "Natālij, Natālij, kā tu varēji..."

Mirons savilka grimasi un deguna balsī atdarināja tenoru:

- Ah!! Kā tu varēji, kā tu varēji... - Viņš ar dūri uzsita pa galdu un aizkaitināti iesaucās: - Lūk ņēma un varēja! .. - Tad pēkšņi nolieca galvu un vienaldzīgi pabeidza: - Kuce tāda...

Es pagriezos pret bāru, uztvēru Serjožas skatienu un, atvainojoties, papletu rokas. Serjoža saprotoši pamāja un izslēdza mūziku.

Mirona bijušo sievu sauca Nataša, un, lai gan viņi bija šķīrušies jau sen, Mirons joprojām nevarēja viņai piedot nodevību.

- Paldies... - Mirons nomurmināja. - vēl pa šņabim, vai kā?

Viņš atkal iedzēra, un es atkal nepieskāros glāzei. Taču vairs negaidīju viņa atklāsmes un pārņēmu sarunas grožus savās rokās.

- Brīvība no haltūras, saki? Spriežot pēc tā, kā naudu mētā, tu esi to dabūjis. Bet es neredzu nekāda prieka. Vai cena bija par augstu?

Mirons izņēma cigaretes un aizsmēķēja.

- Naudas daudz, bet laimes nav... - viņš teica, trokšņaini izpūšot dūmus.

- Aha, atpazīstu dzimto inteliģenci, - nošņaukājos. - Izdarīs kaut ko, un tad mokās šaubās - vai tik neesmu muļķis? Salvadors Dalī sadarbojās ar nacistiem, taču nevienam tas nerūp, kad viņi skatās uz "Sapni, ko iedvesmojis bites lidojums ap granātābolu..." Un ko izdarīji tu? Pārdevi savu dvēseli velnam?

- Labprāt pārdotu savu dvēseli velnam, un to nemaz nenožēlotu, - sacīja Mirons. - pats zinu, kāpēc. Bet tas nebija velns, kas mani pavedināja, un prece, kuru no manis nopirka, ir sveša.

- Un kas ir šī prece?

Mirons dziļi ievilka dūmus un izelpoja kopā ar dūmiem:

- Tu.

Es gaidīju kaut ko tādu, un tomēr nodrebēju. Nepatīkami iedūra pakrūtē.

- Kādā nozīmē? - truli pajautāju.

– Pārnēstā, protams. Apsolīju informēt par tevi...

No manas dvēseles nokrita kā akmens. "Tik vien?!" - es gandrīz izgrūdu, bet laikus iekodu mēlē.

- Ivanovam? - precizēju.

- Jevgeņijam Viktorovičam, - Mirons pamāja, nepaceļot acis.

Un tad es iesmējos. Klusi, apmierināti iesmējos. Un kā lai nepriecājas, kad saproti, ka reinkarnācija par debīliķi tiek atlikta? Ja jau man nolēmuši sekot, tad izrādās, ka joprojām dzīvošu savā pašreizējā dvēseles stāvoklī.

- Tu ko? - Mirons neticīgi skatījās uz mani.

- Ta neko! - atmetu ar roku un ar no smiekliem trīcošo roku sāku liet konjaku. – Iedzersim, tikai tagad konjaku.

Šajā laikā uz viena no šķīvjiem aukstā gaļa spontāni sadrebēja, un centrā izveidojās piltuve.

- Tas nu nav labi, Savelij Ivanovič, - Ivanova balsī sacīja aukstā gaļa, - vienojāmies taču, ka līgums būs konfidenciāls.

Mirons nožagojās un apjukumā skatījās uz auksto gaļu, kas trīcēja viņa šķīvī. Bija kaut kas nemanāmi kopīgs starp auksto gaļu un želejveida masu, ko es novēroju naktī Korstenas upes telpiskajā locījumā.

- Ej tak tu! .. - Mirons, kurš bija atjēdzies, sadusmojās un no visa spēka iegrūda izsmēķi aukstajā gaļā.

Nočūkstēja tā, it kā viņš būtu iegrūdis nevis izsmēķi, bet gan degošu malkas pagali. Galerts smalki sadrebēja, tad pēkšņi uzpūtās un iespļāva izsmēķi Mironam sejā.

- Nedari tā vairs! - audzinoši pateica aukstā gaļa, uz šķīvja savērpās virpulī un pazuda no acīm, ieskrūvējoties fajansā ar raksturīgo ūdens aizplūšanas skaņu izlietnē.

- Sasodīts! .. - Mirons noķērcās, lūkodamies tukšajā šķīvī. Ar mehānisku žestu viņš paņēma salveti, noslaucīja seju un bārdu. Tad viņš paskatījās uz salveti.

- Salāti? - viņš bija pārsteigts, ieraugot biešu sarkanus traipus. - Visur mārrutki! Mārrutki visur...

- Nu tad kā ar koinjaciņu? - es nemierīgi ierosināju, paceļot glāzi. Ar ko varēja mani pārsteigt runājošais galerts pēc visa šodien notikušā? Ja nu vienīgi ar mārrutkiem.

Piedzerties man tā arī neizdevās. Bija stipra vēlēšanās, bet pēc tam... Varavīkšņainais noskaņojums, ko izraisīja ziņa, ka "medības" uz mani uz laiku tikušas atliktas, izgaisa bez pēdām. Atradis ar laimi... Kā slīkonim. — Jā, noslīcis, bet cik skaisti guļ zārkā!

Piedzerties, protams, bija iespējams arī šajā noskaņojumā, taču Mirons ar aizmiglotām acīm pēc konjaka glāzes, šķiet,  nolēma atpūsties, iegremdējot seju otrajā galerta porcijā. Acīmredzot viņš bija ņēmis uz krūts jau pirms manis, un viņam ļoti patika mārrutki. Galerts uz to reaģēja diezgan vienaldzīgi - izšļakstījās no šķīvja uz galda, kur sastinga trīcošās lāsēs, nedomājot ne runāt, ne ar virpuli ieskrūvēties galda virsmā. Tas arī saprotams, Mirons neiebāza galertā čināriku, bet gan iekrita ar ģīmi. Tas ir, ar cieņu. Tāpēc galerts viņu cienīja.

Savukārt es viens pats dzert neprotu. Pasēdēju mazliet, pagrozīju rokās glāzīti un palūdza Serjožu izsaukt taksi. Biju iedomājies, ka iekraut Mironu mašīnā vienatnē nevarēšu, bet viņš, karājoties uz manis, tomēr kājas kustināja, kaut gan galvu nepacēla un acis neatvēra. Paldies par to pašu. Iesēdināju viņu taksī un aizvedu mājās. Iebāzu roku kabatā, lai samaksātu taksometra šoferim, un tikai tad atcerējos, ka man nav ne rubļa, bet dolāri bija ekskluzīvi simtniekos.

- Piedod, - pasniedzu taksistam simtnieku, - citu nav.

Taksists aizdomīgi paskatījās uz banknoti, tad uz mani. Uz skaitītāja nebija pat divsimt rubļu.

- Par braucienu - tikai rubļos, - viņš paziņoja.

Es viņu lieliski sapratu – bija nakts, un tagad viltotu dolāru bez mēra.

- Tad pagaidi, aizvedīšu draugu mājās, tad brauksim pie manis, tur samaksāšu.

Taksists neapmierināti pašūpoja galvu, taču viņam nebija izvēles. Ja nu vienīgi sadot pa seju.

- Labi, pagaidīšu,- viņš nomurmināja, bet katram gadījumam banknoti paņēma.

Izvilku Mironu no mašīnas un ievedu kāpņu telpā.

- Tagad pats, - Mirons pēkšņi sacīja, galva viņam joprojām necēlās un acis neatvērās.

Es noliku viņu pie margām un pagāju malā, lai pārbaudītu, vai viņš spēs pats uzkāpt. Kā tad, sasapņojos! Mirons klusi noslīdēja lejā pa pakāpieniem un sāka uz tiem iekārtoties, saritinājies kamolā. Man vajadzēja viņu vilkt uz ceturto stāvu. Prieks ne no patīkamajiem. Beidzot nokļuvām pie viņa dzīvokļa.

- Atslēga,- es jautāju.

- Atslēga, - Mirons piekrītoši pamāja ar galvu un atkal mēģināja apgulties uz grīdas.

Pārmeklējot viņam kabatas, atslēgu neatradu. Dzīvoklī varēja iekļūt tikai vienā veidā, un, ja kāds man par to vakar būtu pastāstījis, es to uzskatītu par joku. Katram gadījumam paskatījos apkārt, izbāzu roku caur durvīm un tad mēģināju vilkt Mironu aiz sevis. Man par lielu pārsteigumu tas izdevās. Neieslēdzot gaismu, ievedu viņu istabā un nosēdināju uz izvilktā krēsla-gultas. Mirons uzreiz nokrita uz muguras un sāka krākt. Mani pat skaudība pārņēma. Ārā taču nakts, labi audzināti pilsoņi guļ, un man arī nenāktu par sliktu pēc šodienas piedzīvojumiem. Protams, dzērumā sanāk labāk, bet šeit tiešām nav no kā izvēlēties. Ja no rīta nepaveicas, tad visa diena ir kā pa miglu.

Atnesu no virtuves pudeli alus, noliku to uz grīdas pie krēsla-gultas galvgaļa un pakratīju Mironu aiz pleca. Viņš beidza krākt un pacēla galvu.

- Gribēsi padzerties, alus uz grīdas, pa rokai, - teicu.

- Dod.

Mirons, neatverot acis, pastiepa roku.

-Aha, tūlīt! - es atcirtu.

Mirona galva nokrita uz spilvena, un viņš atkal sāka krākt. Nezinu, vai viņš saprata arī kaut ko citu, izņemot vārdu "alus", bet es uzskatīju, ka līdzjūtības misija ir pabeigta, pagriezos un devos uz ārdurvīm. Kurām izgāju cauri tik ierasti, it kā visu savu jēgpilno dzīvi tā vien būtu staigājis. Un nekā citādi.

Kad parādījos kāpņu telpā, sastingu uz vietas un nolamājos. Uz kāpnēm stāvēja tā pati vecene savā kožu sagrauztajā kažokā, tikai tagad viņa gāja nevis lejā, bet augšā. Un kondraška pēc mūsu pirmās tikšanās reizes viņu nebija ķērusi. Nu gluži vai sazvērestība. Nav zināms, kurā no mums ir vairāk ļauno garu.

"Tu vēl arvien dzīva, mana vecenīt?" - apdullināti pazibēja man cauri galvai.

- Atkal, mīļais, aizmirsi atslēgas? - Viņa piesardzīgi pajautāja, bet katram gadījumam pārmeta krustu.

- Aha, aizmirsu... - neizpratnē nomurmināju un centos paspraukties viņai garām.

Nekā nebija. Vecene sagrāba manu piedurkni, es mēģināju izrauties, nekas nesanāca. Pēc izskata - pienene, uzpūtīsi un izkūpēs, bet grābiens kā buldogam.

- Es visu laiku lūdzu Dievam palīdzību, - viņa lūdzoši murkšķēja, - bet tās kā nav, tā nav. No locīšanās radikulīti dabūju. Varbūt ļaunais gars palīdzēs?

Es papurināju galvu. Bezprincipu vecene tomēr gadījusies. Viņai vienalga, Dievs, vai velns, komunisti, vai demokrāti, ka tik padod iztikšanai.

- Radikulītus neārstēju, - stingri pateicu, padomāju un katram gadījumam piebildu: - Un hemoroīdus arī. Bet palīdzēt... - iegrūdu roku kabatā, izņēmu simts dolārus un pasniedza viņai. - Turi.

Lai paņemtu naudu, viņai bija jāatlaiž mana piedurkne, un to izmantodams noskrēju lejā, lecot kā jauneklis pa trim pakāpieniem.

- Lai Dievs tevi svētī! - atnāca no augšas.

M-jā... Ja manā vietā būtu īsts velns, kā viņš reaģētu uz šādiem atvadu vārdiem?

Pie ieejas, no taksometra nebija ne smakas. Vai nu noguris gaidīt, vai arī konstatēja, ka banknote ir īsta, un nolēma, ka simts dolāri ir vairāk nekā divi simti rubļu. Vispār jau izrēķināja pareizi, tikai man tagad nācās izstaigāt ar kājām cauri visai pilsētai. Dolāru pilnas kabatas, bet braukšanai tramvajā nav ne rubļa. Kur tos nakts vidū dabūsi? Tagad skaidrs, no kurienes tas teiciens: " bagātie arī raud."

Raudāt negribējās, un bagātība man arī bija kaut kāda caurspīdīga, nestabila, kurai es nespēju noticēt, tāpēc gāju tik pa slideno  ietvi tālāk. Patīkami bija tas - bahilās tērptajos apavod bija sausi un silti, un jaka no polsterētā poliestera nespieda plecus ar kilogramiem aitādas kažoku. Par kaut ko dzīvē, galu galā, ir taču jāpriecājas? Lai arī par tādiem sīkumiem kā sausi ieliktņi apavos. Ja redzēt tikai slikto, tad labāk uzreiz pakārties.

Gāju mājās un izmisīgi apskaudu Mironu. Tagad guļ kā malka. Bet es aizmigt varēšu? Tam bija grūti noticēt, un ne tikai tāpēc, ka izdzēru nedaudz. Visticamāk, mājās mani gaidīja viņi. Ja ne "Horizonta" cilvēki, tad Buratino, un kurš no diviem ļaunumiem ir sliktāks, es vēl nebiju izlēmis. Bet gulēt man viņi noteikti neļaus.

Gaisma dzīvoklī nedega, bet tas vēl neko nenozīmēja. Kinobojevikos slazdus sarīko tumšās telpās, un nekāda nakts redzamība, izņemot spēju staigāt cauri sienām, man nepalīdzēs. Bet es nebiju vienīgais, kam šī spēja piemita.

Tuvojoties savam dzīvoklim, es īsi paskatījos uz dzelteno seju pie sienas, bet sarunāties ar viņu nesāku. Nav tas noskaņojums. Ja grib, lai runā, es nemaz nebrīnīšos. Vieta dzeltenajā mājā man jau bija apsolīta, un pilnīgi droši.

Atvēru durvis iegāju gaitenī, noģērbos. Dzīvoklī bija kluss, tikai nez kāpēc ļoti auksts, un no istabas gaitenī vilka caurvējš. Ievilku dziļu elpu, iegāju istabā un ieslēdzu gaismu.

Šķiet, ka to sauc par grautiņu. Kafijas galdiņš bija sadragāts gabalos, un krēslus piemeklējis tāds pats liktenis. Grāmatu skapis nogāzts uz grīdas, grāmatas izmētātas pa visu istabu, dīvāns apgāzts. caurvējš vilka no durvīm uz lodžiju, un pie sliekšņa iezīmējās pusizkusuša sniega kupena.

Nopūtos, paskatījos apkārt un tikai tad ieraudzīju pie sienas divus ķermeņus, kas bija cieši sasieti ar veļas auklu. Abi melnās jakās, melnos džinsos, melnās kurpēs. Re kādi "vīri melnā" krievu gaumē. Abiem mutes aizlīmētas ar līmlentu, un vienu no viņiem, neskatoties uz viņa, vai nu no sala, vai no neveiksmīgiem mēģinājumiem atbrīvoties, zilgano seju, es atpazinu. Tas bija tas pats ambāls, kurš mani iegrūda mikroautobusā. Pakustēties viņš nevarēja, tikai skatījās uz mani un izmisīgi bolīja acis.

Attēlojis sejā apjukumu, paraustīju plecus un devos uz lodžiju. Arī šeit bija grautiņš. Lelles mētājās pa grīdu, sajukušas ar vērtīgā koka pagalēm no universitātes ģeogrāfijas katedras kolekcijas, logs - izsists, un tajā kopā ar vēja brāzmām ielidoja retas sniegpārslas. Kā gan tagad lai guļ, pie izsista loga? Piegāju pie darbagalda, izvilku atvilktni. Dīvaini, bet sērkociņu kastītes ar stikla acīm bija vietā. Kādēļ tad tas grautiņš? Kas te gadījies?

Ieejot istabā, aizvēru durvis uz lodžiju, tad piegāju pie gūstekņiem.

- Apmīzies? - atriebīgi pajautāju pēdējam, atceroties, kā "Horizonta" aģenti mikroautobusā apsprieda manu stāvokli. - Vai apdirsies?

Puisis iemaurojās un pakratīja galvu.

Es notupos viņam priekšā un tad ieraudzīju, ka uz virves nav neviena mezgla. Puisis bija ar virvi vienkārši aptīts, un brīvais gals gulēja viņam uz krūtīm. Inscenējums? Kādam nolūkam? Pieskāros virvei un pēkšņi zem pirkstiem sajutu tērauda atsperes nesatricināmo cietību. M-jā... Skaidrs, kāpēc viņš nevar pakustēties, tikai bola acis... Ar nagu aizķēru līmlentu un sāku to lēnām lobīt no puiša sejas. Līmlenta it kā esot jānoņem ar asu rāvienu, lai tik ļoti nesāp, bet lēnais process man sagādāja sadistisku baudījumu.

- Issauc nekavejoties Ifanofu! - puisis pavēlošā tonī nomurmināja, tiklīdz es atbrīvoju pusi viņa mutes.

Es pārtraucu lobīt nost līmlentu, pacēlu uzaci un izsmējīgi lūkojos viņā. Tomēr viņš mani interpretēja nepareizi.

- Rācija kabatā, - viņš teica. - Tu nedzirdi, vai? Zvani nekavējoties!

- Tūlīt! - apsolīju, atkal uzlīmēju viņam uz mutes līmlentu un piecēlos kājās. - Es tev bēru komandu izsaukšu. Nekas nav pretī? Tieši laikā! Es viņam vairs nepievērsu uzmanību un vēlreiz pārlaidu skatienu istabai. – Piecūkojuši te, kā savās mājās, un kurš to tagad sakops? Kurš atlīdzinās zaudējumus?

Kas attiecas uz zaudējumu atlīdzināšanu, to es jau pēc inerces pateicu. Kam man vajadzīgi salauztie krēsli un sadragātais kafijas galdiņš ar tādu naudu kabatā? Ja nu vienīgi liekas klapatas.

Pēc lodžijas durvju aizvēršanas istaba iesila, un es pēkšņi jutu, ka viss, kas notiek apkārt, ir dziļi vienaldzīgs. Šodien gadījies tik daudz notikumu, ka esmu noguris. Absolūti negribēju kārtot dzīvokli nakts vidū. Es gribēju gulēt. Stāvie kalni aizveduši Sivku-Burku ... Precīzāk, trancendentālie ķēmi.

Paskatījos uz mierīgi guļošajiem nelūgtajiem viesiem. Nē, vēl ir kaut kas jāizdara. Neiekārtošu taču savā dzīvoklī viesnīcu? Ja nu viņi krāc? Tā tik vēl trūka.

- Tā, puiši, - es sacīju, pienākot pie viņiem, - palīksmojāties te savam priekam, bet pienācis laiks arī godu zināt.

Paņēmu vienu aiz auklām, pacēlu, sapurināju. Tomēr vēl ir spēks kaulos. Un ērti arī aiz aklām, kas pārvērtušās tērauda stīpās, noturēt.

Pagriezis sasaistīto, atkal viņu pacēlu no grīdas, iešūpoju un metu pret sienu.

"Šmjak!" -  "Horizonta" darbinieka galva pateica ietriecoties betonā. It kā ar mūru graujamo tarānu būtu ietriecis.

"Kā tad tā? -  apjucis nodomāju, tukši lūkodamies sienā. - Tikko taču mierīgi izvilku caur durvīm Mironu, bet šeit ... tieši šajā vietā Buratino izgāja cauri ... "

Sasietais gūsteknis gulēja uz sāniem, nokāris galvu, un no plākstera apakšas stenēja. Acīmredzot kaut kas nebija kārtībā ar galvu. Tāpat kā ar man, ar savējo. Biju tik pārliecināts, ka varēšu netraucēti staigāt cauri sienām, ka notikušais man neietilpa galvā.

Piegāju pie sienas un pieskāros tai. Cieta, kā jau pienākas, aukstas, raupjas tapetes... Sagribēju, lai siena kļūst caurlaidīga, un roka mierīgi iegāja betonā. Tā, tagad skaidrs. Man cauri sienām staigāt vēl jāmācās un jāmācās. Ielicis savu labo kāju sienā, es pacēlu gūstekni, uzmanīgi piebīdīju viņu pie sienas, un viņa galva viegli iegāja betonā. Tad sašūpoju nelaimīgo kā baļķi un izmetu ārā no dzīvokļa. Tieši tādā pašā veidā tiku galā ar otru nelūgto viesi. Kur viņi izkrita pārbaudīt nesāku. Vai nu blakus dzīvoklī, pie Koļas ar Jūliju un kaķi Leopoldu, vai uz viesnīcu, kas noslēpta salocītā telpā, Korstenas krastā, vai vēl velns zina kur. Tur, kur izņemot Buratino, neviens nebija ieskatījies. Lai Ivanovs savus darbiniekus meklē pats.

Noliku dīvānu vietā, saklāju gultu, iegāju dušā un devos gulēt. Un acumirklī aizmigu,  kā pēc taisnīgiem pūliņiem.

Sākumā mans sapnis bija patīkams. Gāju pa mazas kalnainas salas pamesto smilšaino pludmali. Pakalnus klāja bieza zaļa zāle, okeāna virsma bija gluda kā spogulis, debesis, kas stiepās virs galvas, bez mākoņiem, ar divām vienādām, kā dvīņiem, mazām oranžām saulītēm. Smiltis bija ideāli līdzenas, it kā cilvēks te nekad nebūtu spēris kāju, un tas izskatījās dīvaini, jo viena kalna nogāzē, asi izceļoties uz zaļās zāles fona, atradās pieticīgs balts namiņš. Kā cukura gabaliņš uz zaļas lapas. Gāju uz to, zem  kājām čirkstēja smiltis, un mana sirds pukstēja straujāk. Zināju, ka kotedžā mani gaida Ļubaša. Bet, jo tuvāk nācu namiņam, jo satrauktāka kļuva dvēsele. Spilgti zilais debesu jums pie apvāršņa sāka krāsoties ar pelēki purpursarkaniem toņiem, uzpūta vējš, pārklājot okeāna spoguli ar viļņiem, it kā sadalot to mazos fragmentos. Tuvojoties mājai, vēja brāzmas kļuva arvien asākas, un debesu zilgme kā asinsizplūdums, satumsa purpura sarkanumā.

Kad līdz kotedžas lievenim bija palikuši apmēram divdesmit metri, durvis pēkšņi atvērās, un uz sliekšņa Ļubašas vietā parādījās Oksana. Ieraugot mani, viņa noraidoši sarauca degunu un skaļi teica: "Hī-hi, ha-ha, he-he!" - un ar blīkšķi aizcirta durvis.

No pārsteiguma sastingu uz vietas. Un tad pāri okeāna apvāršna malai uzlēca milzīga sarkana saule, iegaudojās vējš, un sapnis, kas bija tik labi iesācies, pārvērtās par fantasmagoriju.

Uz kotedžas jumta parādījās Buratino, vicinot plīvuru. Viņš apsēdās uz jumta kores, pārvilka pār galvu plivinošos plīvuru, un nokliedza: "Brūtgāns ar brūti, cept pīrāgus grūti!" - un sāka man vaikstīt viepļus.

Tā arī nesaprast, vai viņš lelle, atnācējs, vai mazs bērns.

- Kāzas, saki? - Jautāja Mirons, iznākdams pa labi no manis. Viņš bija aitādas kažokā, no sala sarkanu degunu un apsarmojušu bārdu. - Oh, nu gan piedzeršos... - berzējot rokas, viņš pašapmierināti konstatēja un uzreiz pazuda.

Aiz kotedžas parādījās Andrejs Osokins zilā darba halātā.

- Laimi jaunlaulātajiem! - Viņš paziņoja un sāka uz lieveņa kaisīt stikla acis, saujām izvelkot tās no halāta kabatām.

Pārvērties par sāls stabu, kā Lota sieva, nevarēju ne pakustēties, ne atbildēt, bet tikai skatīties. Dvēselē valdīja Sodoma un Gomora.

 Uz plašā balkona izgāja viesnīcas komandants, apkampies ar savu hologrammu, un aiz viņiem, "Horizonta" aģentu pūlis, visi ģērbušies melnā, kā uz bērēm. Visi smējās, sveicot vicināja rokas un meta milzīgas košas rozes, kuras, nokrītot zemē, uzreiz pārvērtās par lielacainiem ustjupendiem. Ustjupendi mirkšķinādami, lēnām izklīda uz visām pusēm, un nebija skaidrs, kur ir dzīvās acis, kur stikla. No satrakota paisuma viļņa virsotnes krastā izslīdēja milzīga želejveida masa un lēnām rāpās man pretī. Pa dzīvās želejas stāvajām malām tecēja lejup galda bietes, kopā ar mārrutkiem, bet augšā svinīgi sēdēja Mirons, paspējis pārģērbties garā melnā kažokā. Vienā rokā viņš turēja degvīna pudeli, otrā - ikonu. Uz ikonas, gluži kā ģimenes fotogrāfijā, bija attēlota Nāve, kas mātišķi apskauj mazas nāvītes ar mazām izkaptiņām, kas viņai ķērās melnajā apmetnī.

- O! - Ivanovs iesaucās, parādīdamies man kreisā pusē. - Kāzas ar laulībām! Vēlaties, es būšu par liecinieku?

Tumšsarkanā saule nomirkšķināja, un sākās pilnīgs pasaules gals. Acu priekšā aizzibēja visādas sejas, kā ar kaleidoskopisku efektu.  tirgū iepazīstu mākslinieku, pastāvīgo klientu sejas, draugu, ienaidnieku, paziņu un svešinieku sejas. Tur bija arī sētnieks Mihaļičs, daiļava ar Džokondas smaidu un bārmenis Serjoža ar viesmīli Svetočku, un uz slīkoņu glābšanu satrakojies  vecis, un pārdevēja no universālveikala, kas man pārdeva sudraba komplektu ar tirkīziem, un pārdevēja veikalā, kurā es pārģērbjos, un klusais pavadonis no "Horizonta" kazemātiem, un TV diktori, un dažāda līmeņa politiķi un pat Krievijas prezidents. Visu to leļļu sejas, kuras jebkad biju darinājis, tomēr biežāk pazibēja Buratino koka seja. Pietrūka tikai vienas sejas.

Ļubašas sejas.

Sasprindzinoties, līdz satumsa acīs, mēģināju pakustēties, bet ķermenis pārvērtās akmenī, it kā būtu paralizēts, un nekas neizdevās. Sirds dauzījās, apziņu apņēma šausmas, un man likās, ka  kļūstu traks bez jebkādas Ivanova psihotehniķu palīdzības. Izmisumā rāvos ar pēdējiem spēkiem ... un pamodos.

Bija vēls rīts. Cauri aizkariem izlauzās Saules gaisma, es sēdēju uz dīvāna un neprātīgi kratīju galvu, nesaprotot, kur esmu un kas ar mani notiek. Sirds krūtīs turpināja spēcīgi sisties. Ir nu gan sapnis...

- Edz, kā tevi mētā! – Buratino izsmējīgi piezīmēja.

Tā arī nesapratis, vai balss skan īstenībā vai tā ir sapņa atbalss, aizvēru acis un sāku berzēt ar plaukstām seju. Sirds pamazām nomierinājās, un, kad atkal atvēru acis, atpazinu savu dzīvokli. Bet prieku tajā pašā laikā nesajutu, jo uz kafijas galdiņa sēdēja Buratino un knibinājās ap veļas šņores gabalu, turēdams to aiz viena gala. Viņa rokas nekustējās, bet aukla uzvedās tā, it kā būtu dzīva. Tā griezās gredzenos, sasējās mezglos, dažreiz sastinga gaisā sarežģītā spirālē.

- Vai vari man uztaisīt šitādas rokas? - jautāja Buratino.

Es neko neatbildēju, vēlreiz pārlaidu skatienu istabai un biju apjuku. No nakts grautiņa nepalika ne pēdu. Pie sienas, it kā nekas nebūtu bijis, slējās grāmatu skapis, uz grīdas nebija ne skaidiņas, turklāt naktī šķembās sadragātais kafijas galdiņš stāvēja savā vietā vesels un nebojāts, bez līmēšanas pēdām. Vai to grautiņu es būtu nosapņojis?

Cieši paskatījos uz Buratino. Var jau būt ka grautiņu nosapņoju, vai arī tie bija kārtējie Buratino joki. Kas viņam ko galdu neatjaunot, ņemot vērā viņa spējas? Kā nospļauties...

- Tātad tu varēsi  izgatavot man tādas rokas? - atkārtoja Buratino. Aukla metās pret mani, un tās gals apvijās ap manu plaukstas locītavu ar tērauda cietības aproci. - Tas būtu ērtāk nekā koka pirksti.

- Tagad izdarīt nevaru neko, - nomurmināju, veltīgi cenšoties atbrīvot roku. Ja aukla patiešām būtu pārvērtusies par tērauda stiepli, es Buratino apgāztu kopā ar visu galdu, taču aukla nekustējās ne par mata tiesu, it kā būtu saritināta nevis gaisā, kā betonā.

- Kāpēc? – Buratino neizpratnē jautāja.

- Atlaid!

Aukla noslīdēja no plaukstas locītavas, izliecās ar jautājuma zīmi un sašūpojās kā kobra pirms lēciena.

- Kāpēc? - Buratino atkārtoja jautājumu.

- Tāpēc! - aizkaitināti atcirtu un parādīju viņam savu rādītājpirkstu. Un pamanīju, ka tam nekādas nagu hematomas vairs nav.

Pacēlu pirkstu pie acīm un sāku stulbi skatīties uz nagu. Vai es vakardienas piedzīvojumus arī nosapņoju? Bet Buratino, sēdēdams uz galda, bija realitāte, un man šķita, ka koka mutes mūžīgais smaids ieguva ironisku izteiksmi. Atcerējos, kā viņš apstrādāja manus zilumus, un viss nostājās savās vietās. Interesanti, vai pasaulē ir kaut kas, ko viņš neprot izdarīt?

- Tu nu gan esi bremze! – Buratino nošņaukājās gluži kā Oksana. - Atkārtot jautājumu trešo reizi?

- Ar makramē nenodarbojos, - nomurmināju, izkāpjot no gultas.

- Kas ir makramē?

- Aust auklas, - pateicu, ieejot vannas istabā.

- Jā-a? – Buratino neticīgi nostiepa.

- Jā.

Iztīrīju zobus, rūpīgi noskuvos, iegāju kontrastdušā un tikai tad devos atpakaļ istabā.

Buratino joprojām sēdēja uz galda, kājas nokarājot, un sajūsmā vēroja, kā viņa rokās esošā aukla sasienas sarežģītos mezglos un pēc tam atraisās.

- Kā skatos, - es piezīmēju, - tu esi vēl lielāks bremze nekā es.

- Tas ir atkarīgs no tā, kā paskatās... - Buratino domīgi novilka.

Viņa rokās esošā aukla sāka strauji vīties mezglos, līdz pārvērtās par kaut ko līdzīgu neglītai cilvēka figūrai.

- Makrame - tas ir tā? - viņš jautāja.

- Nē.

- Bet kā?

- Nezinu, - ļauni pasmaidīju.

- Ja nezini, kāpēc saki, ka nav tā? - Viņš saprātīgi atzīmēja.

– Tāpēc, ka redzēju gatavo produkciju, bet pats nekad tādu netaisīju.

- Ak tā?

- tā gan.

- Tad skaidrs...

Auklas mezgli atraisījās, un tā kā čūska ielocījās jakas piedurknē. Buratino nolēca no galda un, spalgi klabinādams ar koka kurpītēm, aizskrēja uz lodžiju.

Pavadīju viņu ar skatienu, bet nesekoju. Pēc savas gribas izgriezt lelles atnācēju armijai man negribējās. Kad pavēlēs, tad. Kur es glābšos... Tomēr bez brokastīm, jebkurā gadījumā darbu nesākšu.

Aizgāju uz virtuvi, atvēru ledusskapi un saviebos. Tas tomēr nav ledusskapis Mirona dzīvoklī, kas līdz augšai pieblīvēts ar gardumiem. Pašam nauda plēš kabatas, bet lūk, prātā neienāca. Vispār jau, kad es būtu paspējis?

Ignorējot no lodžijas nākošo čaukstoņu, izņēmu no ledusskapja pāris olas, sviestu, uzliku uz plīts tējkannu, tad pannu un sāku gatavot standarta vecpuišu brokastis - kafiju un olu kulteni.

Uzliku olas uz šķīvja, ielēju kafiju, uzsmērēju sviestu uz maizes... Bet pie galda apsēsties nesanāca – mani darīja uzmanīgu pilnīgais klusums uz lodžijas. Ko viņš tur tik klusi var darīt? Bija grūti noticēt, ka Buratino patstāvīgi apgūst makramē mākslu. Un nav tādu materiālu pie rokas uz lodžijas. Es pagrozīju rokās dakšiņu, tad apņēmīgi noliku to malā un devos uz darbnīcu.

Lodžija bija rūpīgi sakopta, lelles piekārtas pie sienas, zem darbagalda stāvēja glīta kaudze ar koka paraugiem no Ģeogrāfijas fakultātes kolekcijas, izsistais stikls bija vietā. Turklāt tieši tas, kurš tika izsists - es to atpazinu pēc raksturīgā skrāpējuma. Vēl viens brīnumainās atjaunošanas noslēpums, kā sadragātie kafijas galdiņš un krēsli. Bet Buratino nekur nebija redzams. Atkal aizgājis cauri sienai, nepapūloties mani informēt. Kāpēc patiesībā mani informēt? Kas es viņam esmu? Labākajā gadījumā - pagaidu sabiedrotais, sliktākajā - Zemes piektās kolonnas pārstāvis, kuru iebrukuma beigās var iznīcināt. Kā nevajadzīgu.

Piegāju pie darbagalda un tikai tad ieraudzīju, ka atvilktne ir atvilkta un no tās pazudusi sērkociņu kastīte ar stikla acīm. Sākumā biju sajūsmā: nav stikla acu, nav darba. Bet, atcerējies, kā Buratino rokās locījās veļas aukla, nodrebēju, iztēlojoties, kā ciešo koka leļļu rindu vietā ar stingru iekarotāju gaitu soļojot pa pilsētu, haotiski, kā skudru iebrukums, skrienam pa ielām no virvēm austas astoņkāju formas būtnes, kuru mīkstā izskata taustekļi vienā rāvienā varēja pārvērsties tērauda žņaugos. Uzjautrinošs skats... No otras puses - mārrutki nav saldāki par rutkiem. Jo, ja ciešās koka vīru kolonnas, kas šauj no blasteriem, izraisīja šausmas, tad neizbēgamās virvju astoņkāju briesmoņu lavīnas skats šausmām pievienoja riebumu.

Un galu galā atradīsies taču kāds nelietis, kas piekritīs no virvēm aust astoņkājus!

Hmm... M-jā. Bet pats ar ko labāks? Dolāru daudz sapelnījis... Sirds izlaida sitienu. Nebūs darba, avanss būs jāatgriež!

Pa galvu pa kalu izskrēju gaitenī, iegrūdu roku jakas kabatā. Nauda bija vietā, un no sirds nokrita akmens. Tomēr ir kaut kas no Jūdas katrā cilvēkā.

Izņēmu naudu, nometu uz galda, apsēdos un ilgi skatījos uz to. Šķiet, ka šeit ir nedaudz mazāk par divdesmit tūkstošiem. Cik ilgi man jātaisa lelles, lai nopelnītu šo summu? Es tik ilgi nedzīvošu... Ja vien Buratino neatgriezīsies un neatņems. No otras puses, kāpēc viņam būtu jāatņem? Cik sapratu, viņš nezina naudas vērtību. Visticamāk, dollāri ir viltoti, bet tik labi, ka nevar atšķirt no īstajiem.  zinātnisko fantastiku esmu lasījis, ir nojausma par kopēšanu molekulārā līmenī.

Bet ko man ar to darīt?! Ja es būtu tos nopelnījis ar godīgu darbu, pat ja kā Jūda, taisot koka lelles, sirdsapziņa mani nemocītu, atrastu tiem pielietojumu. Bet tā... Ir manī kopā ar Jūdu, arī kaut kas no sapuvuša inteliģenta, un kurš no tā ir sliktāks, es nezinu.

Tā arī neizdomājis, ko darīt ar naudu, kas bija nokritusi uz galvas, iegāju virtuvē, apēdu atdzisušās olas, padzēru auksto kafiju. Un, kad pabeidzu kafiju, galvā beidzot ienāca gaiša doma. Naudai bija atrasts  pielietojums.

Nomazgāju traukus, saģērbos, ieliku naudu jakas kabatā un izgāju no mājas.

Naktī no debesīm bija krituši sniega graudi, kas pēc tam sasala, un tagad ledus uz asfalta atgādināja rupju  smilšpapīru, tāpēc arī nebija tik slidens. Un paldies dabai par to pašu.

Maiņas punktā izmainīju divsimt dolārus, iekāpu tramvajā, aizbraucu uz Centrālo bibliotēku, izkāpu... Bet bibliotēkā ieiet nevarēju. Padomāju, - Ļubaša naudu tāpat neņems. Nekādā gadījumā.

Pamīņājos autobusa pieturā, ieskatījos lasītavas logus un prātoju, vai vērts nodot naudu caur Ļenočku Izjumovu vai nē. Galu galā es nolēmu, ka nav vērts. Noteikti ieskatīsies aploksnē, un sāksies tenkas. Tad Ļubaša naudu neņems noteikti. Bet ko tad darīt? Neviena cita, kam atdot... Nezinu, kāpēc, bet bija neatlaidīga pārliecība, ka es nekad šo naudu neizmantošu.

Apgriezos un sakumpis, lēnām vilkos pa ielu prom no bibliotēkas. Dīvaini, kāpēc līdz šim nav parādījies neviens no "Horizonta" aģentiem? Tā kā būtu laiks. Neticēju, ka esmu tik vienkārši atstāts bez pieskatīšanas.

- Vai uguntiņa neatradīsies? - Kāds jautāja.

- Nesmēķēju, - nomurmināju, nepaceļot galvu.

- Denis Pavlovič, ar jums vēlas parunāt Jevgeņijs Viktorovičs, - tā pati balss paklusām teica.

Pārsteigumā paslīdēju un gandrīz pakritu, bet mani atbalstīja spēcīga roka. Manā priekšā stāvēja pats komandants Zatonskis. Brezenta jakas vietā viņš bija ģērbies modernā aitādas puskažociņā, galvā - karakulkādas cepure-pīrādziņš. Bārda - apgriezta un kārtīgi izķemmēta.

Te neviena no "Horizonta" nav pat tuvumā, bet, tiklīdz par viņiem padomā, klāt ir. Dabūju sev uz galvas.

- Ē-e... - es novilku, aizmirsis, kā viņu uzrunāt.

- Aleksandrs Mihailovičs, - viņš pateica priekšā.

- Jūs esat īsts, vai hologramma? - pajautāju, ignorējot priekšā pateikto.

- Hologramma? - Zatonskis jautāja, bet uzreiz saprata. - Ak, jūs par fantomu... Kā jums šķiet?

Viņš iesmējās un atlaida manu elkoni. Tikai tagad sajutu, kāds viņam dzelžains tvēriens. Hologramma, cik atceros, bija bezķermeniska.

- Man gan pilnīgi vienalga, kas jūs esat.

- Kāpēc tad jautājat? - viņš teica, bet tomēr piekāpās, lai paskaidrotu: - Mans fantoms var pastāvēt tikai viesnīcā. Tas ir sava veida datorprogramma, un tā trīsdimensiju projekcijai nepieciešamas atbilstošas iekārtas. Bet kā būs par tikšanos ar Ivanovu?

Šoreiz nesāku cirst no pleca lai spītīgi atteiktos, bet padomāju. Kaut ko pieklājīgi kļuvuši - ne tā kā vakar: grābj aiz rokām, aiz kājām un iemet mikroautobusā. Kāpēc tad tā? Ceru, ka ne uz lietu – man pietika ar vakardienas ledaino slapjdraņķi. Apnicis līdz kaklam.

- Ko viņam vajag?

Komandants paplēta rokas.

- Skaidrs... - skābi saviebos. – Tik ļoti slepena organizācija, ka darbiniekiem uzticas tikai dauzīt purnus un būt par izsūtāmajiem. Kad?

Komandants nemaz naapmulsa.

- Tagad, tūlīt.

Gandrīz piekritu, bet šajā brīdī man iešāvās prātā gaiša doma, kā pārskaitīt naudu Ļubašai.

- Pagaidām iztiks! - atcirtu. – Pēc pusotras stundas, ne agrāk.

- Kā vēlaties, - Zatonskis piekrītoši pamāja, pagriezās un pa ielu devās prom.

Pavadīju viņu ar pārsteigtu skatienu. Nebiju gaidījis, ka komandants tik viegli piekritīs. Vakar "ielūgums" tika noformēts bez manas piekrišanas, bet šodien manā priekšā gandrīz pieklājības pērles bārsta. Ar ko biju izpelnījies šādu attieksmi? Ar to, ka Buratino manā dzīvoklī sasēja "Horizonta" aģentus, un es viņus pēc tam izmetu cauri sienai? Tādā gadījumā viņiem ir labi galaktiskās diplomātijas standarti.

No aizmugures komandats Zatonskis bija ļoti līdzīgs sētniekam Mihaličam. Figūra, gaita. Starp citu, gan ar bārdu, gan acu griezumu... Starp citu, pat tēva vārds tāds pats. Mēģināju atcerēties sētnieka vārdu, bet neizdevās. Mihaličs un Mihaličs, visticamāk, un nekad viņa uzvārdu netiku dzirdējis. Un kāda tam īstenībā nozīme, ir viņi radinieki vai nav? Ko tas izmaina? Par vienu "Horizonta" darbinieku vairāk, par vienu mazāk.

Noķēru taksi un devos uz Ļubašas dzīvokli. Viņa ir darbā, meita skolā, un darbs jāizdara, pirms pārrodas Oksana. Man ļoti negribējās satikt viņu vienu pašu tukšā dzīvoklī. Mammai  ko tādu samuldēs, ka savām attiecībām varam uzreiz pielikt punktu. Ja tas jau nav pielikts.

Taksometrā pie vējstikla uz auklas raustījās manis gatavota lelle - skelets. Pašķielēju uz taksometra šoferi, bet nepazinu - vai nu mazums pircēju grozās manā priekšā, visus nevar atcerēties. Viņš arī mani nepazina. Un nav nekāds brīnums - cilvēku modernā butika jakā un "bagrationa" cepurē  grūti salīdzināt ar leļļu meistaru aitādas kažokā un nobružātā ausainē.

Taksists bija gadījies ārkārtīgi pļāpīgs. Acīmredzot novērtēja manu apģērbu un cerēja uz dāsnu dzeramnaudu. Vadīja automašīnu pārdroši, lai gan sūdzējās par slideno ceļu, lamājot pilsētas dienestus, kas ņem nodokļus un neapkaisa ledu ar pretledus reaģentiem. Jau tuvojoties Ļubašas mājai, viņš it kā nejauši pastāstīja, cik ļoti paveicies viņa draugam, taksometra šoferim, pagājušajā naktī. Viņš aizvedis divus iereibušus biznesmeņus, un viņi divsimt rubļu vietā iedevuši simt dolārsu. Draugs nolēmis, ka nauda ir viltota, gribējis biznesmeņiem sadot pa purnu, bet viens no viņiem lūdzis pagaidīt. Viņš redz draugu mājā aizvedīšot, kad atgriezīšoties, viņi braukšot uz viņa māju, un tur viņš samaksāšot rubļos. Taksists gaidījis, gaidījis, bet nesagaidījis. Nikns kā velns aizbraucis, un tad izrādījies, ka banknote ir īsta!

Uztvēru pārlieku caurspīdīgo mājienu uz dzeramnaudu, bet atzīties, kas bija šie "biznesmeņi", nesāku. Un kad norēķinājos, samaksāju tieši pēc skaitītāja. Lai gan nezināju, kur likt naudu un nebiju pārliecināts, ka varēšu to izmantot, bet man nepatīk, ja spēcīgi vīrieši kļūst kā čigāni. Lai gan ne uz lieveņa taksists stāvēja.

Katram gadījumam piezvanīju pie durvīm, baidoties, ka Oksana varētu būt jau pārnākusi no skolas. Neviens neatbildēja, un tad, skatīdamies apkārt kā zaglis, izgāju caur durvīm.

Dzīvoklis bija glīti sakopts un mājīgs. Redzams: sievietes. Man gandrīz asaras saskrēja acīs, iedomājoties, ka, iespējams, esmu šeit pēdējo reizi.

Smagi nopūšoties, pārvarēju sevi, piegāju pie bufetes un atvēru atvilktni, kurā Ļubaša glabāja naudu un dokumentus. Papildus rēķiniem par dzīvokli gulēja plāna desmit rubļu paciņa - visa Ļubaša alga. Atradu pildspalvu, papīra lapu, uzrakstīju “Dāvana dzimšanas dienā”, tad iesaiņoju neatvērto dolāru paku zīmītē un ieliku atvilktnē.

Lieliski sapratu, ka tas neuzlabos mūsu attiecības, bet, kā citādi rīkoties, nezināju. Man bija jādodas prom, bet tā vietā piegāju pie meitas istabas durvīm un paskatījos iekšā. Skapis, saklāta gulta, rakstāmgalds ar mācību grāmatu un burtnīcu kaudzēm. Kārtīga meitene... Vispār, kā jau vairums meiteņu.

Zem galda lampas sēdēja no veļas auklas austs jauks lācēns. Lūk pie kā Buratino jāmācās makramē.

Vēlreiz smagi nopūtos, pagriezos un devos uz ārdurvīm. Jābeidz indēt sev dvēseli, pienācis laiks arī godu zināt.

Pie durvīm apstājos un paskatījos caur actiņu, atceroties, kā, izejot no Mirona dzīvokļa, uzskrēju večiņai, un kas no tā iznāca. Kāpņu telpā neviena nebija, un es drosmīgi izgāju caur durvīm.

Sirds izlaida sitienu. Nekad neiemācīšos staigāt cauri durvīm! kaut nosit, nesaprotu: kāpēc vienreiz  izej kāpņu telpā, bet otrreiz atrodies velns zin kur. Tomēr šī vieta šoreiz bija pazīstama, taču lielākajai daļai cilvēku tā bija tieši velns zin kur. Anomālajā zonā, Korstenas upes augštecē.

Stāvēju tajā pašā pakalnā, kur atrados pirmo reizi. Lejā, starp tumšsarkaniem rudens ietērptiem mežainajiem krastiem, joprojām mierīgi nesa ūdeņus tumšā upe, tikai piestātnē nebija neviena, un pāri debesīm peldēja nepārtraukti tumši mākoņi. Vējš trokšņoja vainagos, čīkstēja priedes, šūpojās, nolobījusies priežu miza, ko vējš plivināja kā sarkanas skrandas.

Kāpt lejā pie upes negribējās, uz viesnīcu iet arī. Par godu kam, jājautā, vai es kāda vāvere ritenī, lai skrietu pa apburto loku? Tam mēs jau izgājām cauri... Apgriezos un iegāju mežā. Apnicis! Pie velna atnācējus, ustjupendus, Ivanovu, Horizontu, Buratino! Kaut manas acis tos nebūtu redzējušas!

Cilpojot starp kokiem, devos lejā no kalna, uzkāpu nākamajā ... Un apjuku. kalna pakājē tecēja upe, krastā stāvēja laipa, un pa kreisi, starp kokiem, varēja saskatīt viesnīcas baļķu sienas. Re kas par vāveri ritenī...

Paskatījos atpakaļ. Sazaroto priežu dēļ blakus esošais paugurs bija slikti pamanāms, bet tomēr gravā bija vērojama zināma dīvainība. Koki pakalnu nogāzēs auga stingri simetriski viens pret otru, turklāt šķita, ka tie atspīdēja neredzamā spogulī gravas apakšā.

Man sareiba galva. Noslēgta telpa. Vai sarullēta? Tagad skaidrs, kāpēc tik viegli apmaldīties anomālajās zonās... Taču situācijas izpratne nepadarīja to vieglāku. Gluži pretēji, dvēselē bija pretīgi un nelāgi. Nepatīkami justies kā jūrascūciņai labirintā. No šejienes izkļūt nebūs viegli - tas nav staigāt cauri sienām. Staigāšana cauri sienām ir nieka lieta. Viens, divi un...

Bravūra nepalīdzēja un ne mazākā mērā neuzlaboja garastāvokli. Salīgi pamīņājos uz vietas, bet iet gar upi prom no viesnīcas neuzdrošinājos. Novēloti nodomāju: ja upē dzīvo noslēpumainais piranoīds, no kura baidījās komandants, tad kādus briesmoņus var sastapt mežā? Tāpēc steidzos uz viesnīcu. Bet ko citu lai dara? Nekārties taču no izmisuma pie pirmā zara? Mežā zaru ir daudz, bet pie rokas nav nevienas virves.

Kad es, cītīgi novēršot acis no neveikli ņirbojošās piebūves pie viesnīcas, uzkāpu pa čīkstošajiem pakāpieniem un atvēru durvis, neko jaunu neieraudzīju. Aiz letes sēdēja viesnīcas komandanta hologramma un laipni uzsmaidīja. Radās iespaids, ka mēs ne jau vakar iepazināmies, bet satikušies pēc neilga laika. It kā nebūtu pagājusi diennakts.

- Bet mēs jūs ļoti gaidījām, Denis Pavlovič! Komandanta kopija sirsnīgi sveicināja un nevērīgi noslaucīja no galda ustjupendu, kurš sildījās zem galda lampas.

Ustjupends sulīgi nožļakstēja uz grīdas, aizvainoti nopīkstēja un aizrāpās pāri slieksnim.

Atcerējos, kā vakar komandanta kopija bija aizvēris grāmatu, un sagribēju pārbaudīt, kā stereo attēlam izdodas kustināt objektus. Varbūt šoreiz pie letes sēž īstais komandants? Tagad ar apcirptu bārdu mani neapmānīt - mēs šodien jau satikāmies.

Pārkāpis ustjupendam, piegāju pie letes un beidzot izpildīju savu vēlēšanos.  Ar pirkstu pabakstīju Zatonski. Pirksts brīvi iekļuva plakanajā attēlā, un iekļuves vietā izveidojās neliela melna piltuve, kas uzdzirkstīja ar elektriskām izlādēm. Man uz galvas sacēlās stāvus mati, un satumsa acīs. Kopija strauji atkāpās, un, ja es nebūtu atbalstījies ar roku uz letes, noteikti būtu nokritis uz grīdas.

— Vairs tā nedariet, — komandants pamācoši pateica. – Nelāgi sanāks.

- Bet man... kā? - noķērkstēju, noslaucīdams no pieres aukstus sviedrus.

- Tieši jūs jau arī domāju, - viņš korekti paskaidroja.

– Paldies, ka savlaicīgi brīdinājāt.

Nezinu, no kurienes tajā brīdī radās humora izjūta. Lie gan smieties negribējās nemaz.

- Vienmēr jūsu rīcībā, - komandants nolieca galvu, un man šķita, ka viņa acīs uzplaiksnīja izsmiekla dzirkstis.

Laba kopija. Taču sacensties asprātībā ar šo stereo attēlu nebija vēlmes.

- Kādēļ tad mani šeit gaida? - noņurdēju.

– Jūs apsolījāt aprunāties ar Ivanovu.

- Viņš ir šeit? - biju pārsteigts. Lai gan kas te ko brīnīties? Ja jau saka: "Šeit gaida", tad kur citur viņam būt?

Komandants saminstinājās.

- Netālu, - viņš izvairīgi atbildēja.

Pirmo reizi viņa sejai pārslīdēja nepārliecinātība, un tad atcerējos, ko bija teicis par Buratino vārdu īstais komandants.

- Sūda konspiratori, - ar izjūtu pateicu un devos uz liftu. - Kurš stāvs?

- Jums ne jau šeit, - komandants mani apstādināja. - Izejiet pagalmā - otrajā nodalījumā viesnīcas piebūvē.

Hologramma pasmaidīja, papleta rokas un izgaisa.

Audience beigusies, sapratu, un mani pārņēma dusmas. Man nepatīk, kad sāk ko slēpt. Spēru apņēmīgu soli uz durvju pusi, uzkāpu uz ustjupenda, paslīdēju un izstiepos uz grīdas.

Mana pirmā reakcija bija izbailes. Ne par sevi, par ustjupendu. Nezinu, kas draudēja ar citplanētiešu radījuma samīcīšanu, bet diez vai kaut kas labs. Tomēr nekas briesmīgs ar ustjupendu nebija noticis. Vārīgā izskata medūzai līdzīgais radījums aizvainoti nopīkstēja, kā bumba aizlidoja pie sienas, kur sastinga, nosodoši mirkšķinot.

- Zem kājām vajag skatīties, - no tukšuma atskanēja pārmetošā komandanta balss.

- Bet nav ko maisīties zem kājām, - nomurmināju, pieceļoties.

- Ustjupendam nenotiks nekas, - neredzamais komandants nopūtās, - bet lūk jums... Nesasitāties?

- Sasitos! - es nobrēcu, atrāvu durvis un izlēcu uz lieveņa. Pilnīga trako māja. Nebāz ar pirkstu, nekāp virsū ... Vai šeit elpot drīkst?!

- Lūdzu, ar durvīm nedauzīt, - komandanta balss pieklājīgi palūdza.

Aiz principa gribēju tā aizcirst durvis, lai tās izlec no eņģēm, bet laicīgi pārdomāju un akurāti aiztaisīju. Pietiek man neapdomīgu eksperimentu. Kas zina, ar ko beigsies nākamais izlēciens? Efekts var izrādīties daudz sliktāks nekā pirkstu bakstīšana hologrammā.

Es pašķielēju uz varavīkšņaino piebūvi, un manu kareivīgumu kā ar vēju aizpūta. Šausmīgi negribējās ieiet caurspīdīgajā, ritmiski vibrējošajā puslodē, kas šķita dzīva un elpojoša. Kas es, kāds Jonass, vai, lai līstu kāda sveša radījuma žokļos, it kā valzivs iekšās? Ja nu sagremos un pat paldies nepateiks?

Apaļie caurumi, kuru diametrs bija aptuveni divi metri, bija pārklāti ar duļķainu plēvi, un apkārt katram caurumam mirgoja gaismas. Viens, divi, trīs... Aha, skaidrs, caurums ar divām gaismām ir otrā šūna.

Šūnas izskatījās, maigi izsakoties, nepievilcīgi. Mirdzošās sienas glumi spīdēja kā kašalota sāni, un duļķainā membrāna, kas klāja ieeju, atgādināja zivs peldpūsli, aiz kura sākās pelēka dūmaka. Ne uz ciemu, ne pilsētu pēkšņi neatcerējos, ka vārds "radījums", kas mūsdienās ir ieguvis tikai aizskarošu nozīmi, patiesībā ir cēlies no skaistā "radīt". Burtiski “Dieva radījums” ir zemes būtne, Radītāja radījums. Bet lieta ir tāda, ka šai būtnei nebija nekāda sakara ar Dieva radībām. Ja viņa vispār bija radījums.

Mācījies no rūgtās pieredzes, ar pirkstu viegli pieskāros duļķainajai membrānai. Membrāna ieliecās kā īsts zivs peldpūslis, bet es nejutu pieskārienu pirkstam. Tikai izskatu. Pie katras šūnas zāle bija nomīdīta, un es sapratu, ka šis citplanētiešu bionikas brīnums tiek apmeklēts un ne reizi vien. Varbūt šis ir tāds atnācēju mājoklis, kas barojas nevis no pašiem cilvēkiem, bet gan no viņu dabiskajiem izvadatkritumiem, ar sviedru izdalījumiem? Lasīju taču kādam zinātniskās fantastikas rakstniekam bija par šādu simbiozi. Nu ko, jau jau iesaka, jāiet.

Un es iegāju šūnā.

Duļķainā membrāna zem manis vizuāli, bet absolūti nejūtami ieliecās, un tad ar rāvienu aizlēca man aiz muguras, un es nokļuvu pustumšā koridorā. Virs galvas iedegās gaisma, un es uzreiz sapratu, kur atrodos. Šis bija tas pats bezgalīgais modernā cietuma, kurā Ivanovs gatavojās mani turēt, gaitenis.

Atvērās tuvākās durvis, un ārā iznāca iepriekšējais sanitārs-uzraugs.

- Labdien, Denis Pavlovič, - viņš sveicināja.

Negribīgi pamāju ar galvu. Paskat, cik pieklājīgi kļuvuši, bet kur tad palika “Seju pret sienu!”, “Rokas aiz muguras!”?

- Lūdzu, sekojiet man, - "sanitārs" uzaicināja, nesagaidījis no manis atbildi uz sveicienu. Viņš pagriezās un, nemaz nerūpēdamies, ka rāda man muguru, devās pa koridoru prom.

Es sekoju. Bet ko bija darīt, nesist taču viņam pa galvu? Ja kaut kas tāds būtu noticis vakar, tad varbūt arī būtu iegāzis.

Kad iegāju Ivanova kabinetā, viņš piecēlās no galda un ar sirsnīgu smaidu steidzās man pretī, it kā vecam labam paziņam, lai gan acis palika aukstas.

- Sveiks, Denis Pavlovič!

Es neatbildēju, roku nepaspiedu, bet, šķiet, ka tas viņu nemaz nesamulsināja.

- Kafiju nevēlētos?

Nesteidzos ar atbildi un pārlaidu piekasīgu skatienu kabinetam. Kopš vakardienas te nekas nebija mainījies, izņemot to, ka uz kafijas galdiņa parādījusies kafijas kanna un pāris krūzītes.

- Šodien pieticīgi pieņemat, - pateicu. - Kur tad konjaks ar artišokiem?

Smaids no Ivanova sejas pazuda, viņš piegāja pie galda, ielēja sev kafiju.

- Apsēdieties, - viņš teica, apsēdies krēslā. – Saruna būs gara.

Šoreiz arī es apsēdos krēslā, bet kafijas kannai nepieskāros. Neskatoties uz brīdinājumu par ilgstošo sarunu, jaku nenovilku, tikai atpogāju un cepuri uzmetu uz dīvāna.

Ivanovs nosodoši paskatījās uz jaku, bet, uzdūries manam nepielūdzamajam skatienam, neko neteica.

- Vakar jūs bijāt parasts pilsonis, - viņš iesāka un iedzēra malku kafijas, - kas, kā mēs iedomājām, nejauši nonācis mūsu interešu sfērā. Šādos gadījumos mēs veicam vervēšanu vai izbrāķējam.

No viņa vārdiem dvēselē saskrāpēja kaķi, bet es pārvarēju sevi un izspiedu, ceru, ironisku smaidu.

- Es to jau dzirdēju, un kāds tam sakars ar konjaku un artišokiem? Šorīt, ziniet, pabrokastoju tikai ar olu kulteni.

– Vistiešākā. Vervēšana notiek pēc "pātagas un prjaņika" metodes. Tas uzskatāmi demonstrē, cik nopietna ir mūsu organizācija, un tajā pašā laikā parāda to, kādas iespējas paveras darbiniekam.

 caurspīdīgo mājienu, par manām vieglajām brokastīm, viņš atklāti ignorēja, un es sapratu, ka barot mani šeit vairs negrasās.

- Iznāk, ka mans statuss ir mainījies?

- Iznāk, ka mainījies, - Ivanovs saviebās.

Šķita, ka viņam nepatika mana statusa maiņa.

- Un kas es tagad esmu?

Ivanovs iedzēra no krūzītes, to izgaršojot ar lūpām.

- Starpnieks, - viņš teica, skatoties man acīs. šis skatiens neko labu nesolīja.

Lai neizgrūztu kaut kas nevietā, es tomēr paņēmu kafijas kannu, ielēju sev kafiju, iedzēru malku. Kafija izrādījās patiešā izcila, bet tagad nebija laika gardēžu sajūtām.

– Un ar ko tas saistīts? - piesardzīgi pajautāju.

– Ar to, ka objekts stājās kontaktā ar jums.

Ivanovs turpināja blenzt uz mani. Kur gan pazudusi viņa labsirdība, ar kuru viņš mani sagaidīja uz kantora sliekšņa. It kā pie viņa būtu  ienācis labākais draugs, bet kafiju dzertu niknākais ienaidnieks.

- Bet jūs, izrādās, viņš ignorē... - klusi pateicu.

- Jā, - Ivanovs negaidīti viegli piekrita.

Izdzēru kafiju vienā rāvienā un ielēju vēl. Rokas trīcēja, un, lejot, es uzlēju uz galda virsmas. Ivanovs paskatījās uz peļķi, uz manām rokām, bet atkal neko neteica.

Lūk, kā... Apziņa, ka esmu kļuvis par "Horizonta" vadošo figūru, mani satrauca. Labi, ka sēžu un nestāvu. Tagad tas nozīmē, ka nēsāsies ar mani kā ar izrakstītu tarbu ... Pavērsies izcilās perspektīvas ...

Iemalkoju kafiju un saņēmos. Kādas pie velna izcilas perspektīvas?! Sasapņojos ... Vienīgā gaišā perspektīva bija, ka palikšu savā prātā. Tomēr, ņemot vērā vakardienas notikumus, arī tas bija daudz. Bet, spriežot pēc Ivanova sejas izteiksmes, tas arī viss. Noraus septiņas ādas, bet savu mērķi sasniegs.

- Tātad, jūs vēlaties, - velkot vārdus, es sāku savu spēli, uzliekot pārbaudes akmeni aizsardzības redutē, - lai es kļūtu par starpnieku starp ...

- Starp mums un objektu, - Ivanovs pabeidza manā vietā.

Paldies, ka pabeidza, citādi nezināju, kā nosaukt Buratino. Nosaukt pasaku koka cilvēciņa vārdā kaut kā vieglprātīgi tik nopietnai organizācijai.

– Un kādas būs manas funkcijas?

- Jūsu funkcijas... - Ivanovs saviebās, dziļi nopūtās un negaidīti pabeidza: - Bez ierobežojumiem.

Kā buldozers pārbrauca pa manām aizsardzības konstrukcijām, pulverī samaldams pārbaudes akmeni. Labi, ka ne tanks.

– Jums ir tiesības rīkoties, kā vēlaties. Visam jābūt pakārtotam vienam mērķim – pārliecināt objektu sadarboties ar mums.

Viņš runāja stingri, asi, it kā iedzenot naglas. Bet es viņam neticēju.

– Līdz pat kodoltriecienam? - es drūmi pajokoju.

- Līdz pat kodoltriecienam, - viņš, nemainot toni, attrauca.

Manī viss apgriezās kājām gaisā. Šoreiz Ivanovs pārstaigāja ne ar buldozeru un pat ne ar tanku. Ar megatonnas kodolgalviņu man uzblieza, izkaisot mani subatomu putekļos. Viņa vārdi saskanēja ar manām pārdomām par koka cilvēciņiem, kas soļo ciešās kolonnās, bet viens ir parasta cilvēka no ielas domas, un pavisam kas cits, reālā valsts mēroga politika.

Ivanovs izņēma no kabatas kredītkarti un pagrūda to pāri galdam manā virzienā.

- Ņemiet. Izdevumos būsiet neierobežots, konts tiks papildināts automātiski.

Automātiski paņēmu kredītkarti un pagrozīju rokās. Kaut kas galvā nevēlējās nostāties vietā. Nu, neticēju Ivanovam, un viss. Kaut nosit neticēju viņa vārdiem. Sākumā neticēju viņa viesmīlībai, bet tagad noraidījumam.

- Kādu spēli jūs te spēlējat ar mani? - klusi jautāju.

– No kurienes rāvāt, ka ar jums tiek spēlētas aizkulišu spēles? - jautāja Ivanovs. Tagad viņš bija pats līdzsvars.

Padomāju. Nebija argumentu, tikai priekšnojauta. Un tomēr pamēģināju pēc intuīcijas izmantot dažus pavedienus.

- Naudu man jau tāpat nav kur likt, - noliku kredītkarti malā, izņēmu no kabatas dolāru paciņu un izklāju tos uz galda. - Jūsu produkcija?

- Mūsējā, - Ivanovs mierīgi piekrita.

- Ar viltošanu nodarbojaties, inflāciju palielinat ...

Ivanovs neizpratnē paskatījās uz mani, pasmaidīja un pašūpoja galvu.

- Par visnekrietnāko viltotāju, - viņš teica, - jāuzskata ASV Valsts kase, jo tās izdrukātās naudas piedāvājums trīsarpus reizes pārsniedz pasaules preču un pakalpojumu apjomu. Ja šo naudas piedāvājumu izmestu tirgū vienā dienā, tad pasaules ekonomika un līdz ar to arī mūsu civilizācija sabruktu. Tāpēc šie mūsu, kā jūs tos saucat, viltojumi valūtas bilancē absolūti neko nemainīs. – Viņš runāja gausi, it kā lasītu līdz nelabumam apnikušu lekciju, un neskatījās uz mani. – Praktiski tas pats notika ar Padomju Savienības ekonomiku, kad pilsoņi steidzās izņemt savus naudas noguldījumus, kā rezultātā sērkociņu kastīte, kas maksāja vienu kapeiku, pēc pāris gadiem sāka maksāt miljonu.

– Bet man nospļauties par ASV un Padomju Savienības valsts kasi! - Aizkaitināts pārtraucu. – Es nerunāju par ekonomiku, bet par morālo aspektu!

– Ak par morālo aspektu? - Ivanovs pacēla uzaci un līdzjūtīgi paskatījās uz mani. - Nepiebāziet sev galvu ar šīm muļķībām, - viņš ieteica. – Divdesmitā gadsimta vidū arī mēs mēģinājām rīkoties saskaņā ar atzītajām valūtas darījumu normām, pārdodot zeltu, taču tas lietas būtību neizmainīja. Zelts, tāpat kā banknotes ir tikai līdzeklis preču darījumu veikšanai, nevis pati prece. Tie ir zinātniskās ekonomikas pamati. - Viņš piecēlās, piegāja pie rakstāmgalda, atvēra atvilktni, izņēma no tās parastu sķautnainu glāzi un atgriezās. - Skatieties! - Glāze bija līdz augšai piepildīta ar dažāda izmēra caurspīdīgām lēcām. – Nepievērsiet uzmanību formai, tie visi ir īsti dimanti, katrs no divdesmit līdz sešdesmit karātiem. Tātad, ja šīs glāzes saturs tiktu izlikts tirgū, tam būtu daudz nopietnākas sekas ekonomikā nekā tā sauktajiem viltojumiem.

– Kāpēc tā sauktajiem?

– Tāpēc, ka tie tiek kopēti molekulārā līmenī un ne ar ko neatšķiras no īstām banknotēm.

Nevarēju atrast, ko iebilst. Viņam bija taisnība par simt procentiem, ja ne par divsimt. Valsts drukātās assignācijas ir tādi paši viltojumi, ko nesedz preču masa. Atšķirība no "Horizonta" viltojumiem, ir tā, ka tās ir legalizētas. Cilvēki manā vecumā par to pārliecinājušies uz savas ādas.

Ivanovs bez prasīšanas ielēja man un sev kafiju, apsēdās. Paņēmu no glāzes briljantu un pagrozīju to starp pirkstiem. Ideāla linza. Dīvaina forma dimantam... Tas kaut ko atgādināja, bet ko?

- Kādam nolūkam jūs tos izmantojat? - pajautāju.

- Vairs neizmantojam, - Ivanovs atmeta ar roku. – Neizvairieties no jautājuma. Nekad neticēšu, ka dolāru izcelsme un ekonomiskās problēmas jūs satrauc vairāk nekā neuzticēšanās mūsu organizācijai. Kāpēc, jūsuprāt, mēs ar jums spēlējam dubultspēli?

Dimanta lēca atgādināja Buratino aci, bet nebija doba. Un, protams, bez redzokļa. Visticamāk, tikai dimanta lēcveidīgā forma atgādināja Osokina pūstas stikla acis. Un man viņi likās līdzīgi tikai tāpēc, ka stikla acis jau bija apnikušas un sēdēja aknās.

- Vakar redzēju jūsu sejas izteiksmi, - es sacīju un iemetu lēcu glāzē. Lēca nemelodiski noskanēja. – Jūs būtu labs aktieris.

Ivanovs neizpratnē pagrozīja galvu.

- Nesapratu? Vai nevar konkrētāk?

- Var. Kāpēc ne? Bet pirms tam paskaidrojiet, kur es atrodos?

- "Horizonta" kantorī.

- Ak, ak, kā es pats neuzminēju! - es nošņācu un rūgti nočukstēju: - Kur atrodas šis kantoris? Anomālajā zonā Korstenas upes augštecē?

- Nē. Tas atrodas pilsētā.

- Kur tieši? Māja, stāvs?

- "Centrāl" viesnīcas pēdējā stāvā.

– Un uz kāda pamata lai es jums ticu?

Ivanovs paraustīja plecus, izņēma no kabatas vadības pulti un ierakstīja ciparu kombināciju.

- Skatieties.

Pagriezos pret logiem un ieraudzīju, kā matētā dūmaka izklīst kā migla un stikls kļūst caurspīdīgs. Piecēlies no krēsla, es piegāju pie loga un paskatījos ārā.

No divpadsmitā stāva augstuma pavērās drūma dzimtās pilsētas panorāma. Pelēkas mājas, sniegoti jumti, automašīnu rindas ielās. Man ziema nepatīk, jo pilnībā apēd visas krāsas, atstājot tikai balto, melno un pelēko. Pat daudzkrāsainie auto no šejienes izskatījās izbalējuši.

Es pamēģināju atvērt logu, bet rokturis nekustējās.

– Kāpēc man vajadzētu ticēt, ka mēs tiešām atrodamies viesnīcas divpadsmitajā stāvā?

- Nesapratu, - Ivanovs bija pārsteigts. - Un kas tur, aiz loga ir? Palmas Azoru salās vai tundra?

Viņš piegāja klāt, paskatījās ārā un neizpratnē paskatījās uz mani.

– Vai varat attēlot aiz loga arī Azoru salas? – Nepaliku parādā. - Tas ir tas, ko jūs uzklikšķinājāt uz savas vadības pults ... Kas tas ir - ekrāns?

Ivanovs atmeta rokas, satvēra loga rokturi, pagrieza un atvēra logu. Kantorī ielauzās salts vējš un tāls ielas troksnis.

- Tagad  ticat? - Viņš aizkaitināti pajautāja. – Varat izlēkt, lai beidzot pilnīgi pārliecinātos, kur mēs esam. Neatturēšu.

- Kāpēc pats nevarēju atvērt logu?

- Tāpēc, - viņš sacīja, paaugstinot toni, -  ka jūsu pirkstu nospiedumi nav iereģistrēti drošības pielaides programmā. Vai vēl kādi jautājumi būs?

- Būs, būs, - daudzsološi novilku, piegāju pie galdiņa un apsēdos.

Ivanovs aizvēra logu un apsēdās uz palodzes.

– Bet es neatbildēšu, kamēr neizdzirdēšu atbildi uz savu jautājumu. Ko tad jūs tur vakar pamanījāt manā sejā? Vēl kādu dzimumzīmi?

– Ja tik vien... Apjukumu, redzot, kā es izeju cauri sienai.

- Ikviena cilvēka dabiska reakcija, - mierīgi sacīja Ivanovs. – Vai jūs gaidījāt, ka būšu sajūsmā? Nebija tā situācija – jūs neatradāties cirka arēnā.

- Toties jūs gan acīmredzot jutāties kā uz skatuves, - es atcirtu.

Ivanovs vērīgi paskatījās uz mani.

- Turpiniet, - viņš bezkaislīgi teica.

– Vakar es noticēju jūsu jūtu skaidrībai, bet šodien saņēmu neapstrīdamu pierādījumu tam, ka jau esat pazīstams ar caur sienām staigāšanas tehniku.

– Un kas tas par pierādījumu?

Ivanova tonis joprojām bija bezkaislīgs, bet viņa labā uzacs izsmējīgi uzrāvās.

- Nesaprotat? Tad paskaidrojiet, kā es, atrodoties gandrīz simts kilometru attālumā no pilsētas, vienā mirklī nokļuvu "Horizonta" kantorī?

Ivanovs kādu brīdi pārsteigts skatījās uz mani, tad bez prieka pasmīnēja.

- Ja jūs vakar būtu sācis uzdot šādus jautājumus, es jūs par praktikantu neņemtu...

Mājiens, ka tādā gadījumā es būtu izbrāķēts, mani satricināja, bet es savaldījos.

- Nejauciet Dieva dāvanu ar olu kulteni, - turpināja Ivanovs. - Teleportācijas vārti ir stacionāri un patērē daudz enerģijas. Turklāt tas apvieno tikai divus telpiskus punktus ar stingri fiksētām koordinātēm. Toties jūs izgājāt cauri sienai bez jebkādas aparatūras, kā bezķermeņa hologramma. Ar šādu paņēmienu, kā jūs teicāt, neesam pazīstami ne tikai mēs, tas nav zināms nevienam.

- Pat tā? - es ar ironiju piezīmēju un mēģinot, kopēt Ivanovu, pacēlu uzaci. Nezinu, vai tas izdevās vai nē, bet izlēciens palika nepamanīts.

- Ne tikai pat, bet tieši tā, - viņš mierīgi palaboja.

- Bet kā tad "Teātra kafejnīcā" no šķīvja pazuda aukstās gaļas galerts? Kaut kā neredzēju nevienu teleportācijas punktu.

- Teleportācijas nebija, - Ivanovs nopūtās, piecēlās no palodzes, piegāja pie galda un apsēdās krēslā. – Ir tāds termins – hipnotiskā mimikrija.

– Tātad jūs gribat teikt, ka spļaušana ar izsmēķi un galerta ieskrūvēšanās šķīvī bija ilūzija?

- Zināmā mērā, - Ivanovs pamāja un pēkšņi pasmaidīja. - Izņemot spļaušanu ar izsmēķi. Godīgi sakot, ja jums iedurtu sejā izsmēķi, jūs uzvestos daudz nejaukāk.

- Vai tas bija kaut kas... dzīvs?

Ivanovs pataustīja kafijas kannu un saviebās.

- Kafija atdzisusi. man nepatīk auksta...

- Es jautāju, kas bija aukstās gaļas izskatā? -  atkārtoju.

- Šajā posmā jums to labāk nezināt.

– Un kurā posmā to būs atļauts zināt?

Ivanovs tomēr ielēja sev auksto kafiju, iedzēra malku un atkal saviebās.

– Ja izietu stažēšanos, tad pēc pusgada, iespējams, uzzinātu.

- Tātad, kā starpnieks esmu noderīgs, bet uzzināt vismaz kaut ko par objektu nav ļauts?

- Jūs strādāsiet ar citu objektu.

Man bija kārdinājums pasūtīt viņu un viņa organizāciju pie velna vecāsmātes, bet es atturējos.

- Šajā gadījumā, lūdzu, sniegt informāciju par to objektu, ar kuru strādāšu.

- Un arī to jums labāk nezināt.

- Ko?! – To es vairs nevarēju izturēt. – Jūs ko - mani pa tumšo izmantosiet? Mānekļa pīles veidā? Vai kā ēsmu?!

- Tikai lūdzu bez nervu lēkmēm! - Ivanovs pacēla balsi. - Neirastēniķu arī bez jums te pietiek! Objekts stājies ar jums kontaktā, un mēs uzskatām, ka nevajadzīgas zināšanas šajā situācijā var jums kaitēt.

- Kas tie mēs?

- "Horizonta" vadība. Iedomājieties, ka jūs nekad neesat ar mani ticies un neko nezināt par mūsu organizāciju. Rīkojieties šādi, taču neaizmirstiet, ka jūsu galvenais uzdevums ir pārliecināt objektu sadarboties ar mums.

Citos apstākļos es būtu pasmējusies. Tagad, godīgi sakot, smiekli nenāca. Un tomēr ironijai man pietika.

- Aizmirstiet par mums, bet tajā pašā laikā atcerieties. Vai jums nešķiet, ka viens izslēdz otru?

- Nešķiet gan, - Ivanovs nepiekrita. – Tādi ir mūsu operatīvo darbinieku psiholoģiskās attieksmes pamati.

- Tātad jūs piedevām arī ar psiholoģiju nodarbojaties... - es iedzēlu.

– Ne tikai piedevām, bet pirmkārt, – Ivanovs ironiju nepieņēma. – Jūs pat nevarat iedomāties, cik ļoti citu civilizāciju pārstāvju psiholoģija atšķiras no cilvēciskās.

- Tiešām? Es savā objektā kaut kā nemanīju. Apgaismojiet, ja atkal nav noslēpums.

– Jūsu objekts kopē cilvēka psiholoģiju, un šajā ziņā jums ar to strādāt būs vieglāk. Šajā gadījumā nezināšana nāk jums par labu.

Ivanovs apklusa un cieši ieskatījās man acīs.

- Nu, nu, - es saviebos. - par labu, jūs sakāt?

Viņš ieturēja pauzi, tad pamāja.

- Labi, sniegšu vienu piemēru. Cik es zinu, ar ustjupendiem jūs esat pazīstami?

- Vairāk vai mazāk, - neskaidri piekritu.

– Uzdrošinos apliecināt, ka manas zināšanas par ustjupendiem tikai nedaudz pārsniedz jūsējās. Turklāt Galaktiskajā savienībā neviens par viņiem praktiski nezina neko, lai gan apdzīvotais Visums ir pārpludināts ar ustjupendiem. Ir daudz pretrunīgu hipotēžu: ka tie ir saprātīgi un ka tie nav saprātīgi, ka to izcelsme ir mākslīga un ka to izcelsme ir dabiska. Vienīgais fakts, kas runā par labu viņu saprātam, ir tas, ka ustjupendi nekad nesaskaras ar civilizācijām, kas neietilpst Galaktiskajā savienībā. Tāpēc jūs tos neatradīsit uz Zemes nekur citur, kā tikai anomālās zonās, kas ir Galaktiskās savienības priekšposteņi. Par labu saprāta trūkumam liecina tas, ka kontaktsar viņiem, ir tikai viņu klātbūtne. Starp citu, diezgan uzmācīga, tāpēc ustjupendus mēdz dēvēt par Visuma blusām, un viņu pseidocivilizācija ir parazitāra. Tas ir saistīts ar faktu, ka ustjupendi barojas tikai ar kinētisko enerģiju. Jo stiprāk jūs tiem sitat, tos metat, jo blīvāki tie kļūst. Un ... Un tas arī viss. Viss kontakts. Tieši no šīs īpašības izriet hipotēze par viņu mākslīgo izcelsmi - tiek uzskatīts, ka kāda civilizācija ustjupendus radījusi kā rotaļlietas bērniem, taču tad ģenētiskā programma izgāzās, un ustjupendi ieguva brīvu gribu un spēju vairoties. Tagad uzdodiet sev jautājumu: kas tā viņiem par psiholoģiju, un vai jums par to būtu jāzina?

Atcerējos spaini uz mola, komandantu Zatonski ar makšķeri un sapratu, kāpēc viņš sūdzējās par ustjupendu uzmācību.

- Sapratu, - pamāju. – Kas attiecas uz ustjupendiem, viss skaidrs. Bet kāds tam sakars ar manu misiju?

– Vistiešākais. Pēc Galaktiskās savienības ekspertu domām, Zemes civilizācija vēl nav gatava pilna mēroga kontaktam. Ja mēs tos uzsākam tagad, tad ir neizbēgamas sociālās kataklizmas, kas var novest civilizāciju līdz bojā ejai. Mūsu organizācija aicināta aizsargāt Zemes civilizāciju no jebkādas nesankcionētas saskarsmes, tāpēc operatīvajiem darbiniekiem situācija jāvērtē tikai no cilvēku psiholoģijas viedokļa. Iedomājieties, kādu psiholoģisku šoku piedzīvotu cilvēce, ja, piemēram, ustjupendi pārņrems Zemi un parādīsies mežos, laukos, upēs, okeānos, uz ceļiem, katrā mājā. Un tas neskatoties uz to, ka viņi neizrādīs nekādas agresīvas tieksmes.

Es iedomājos un biju šausmās. Pūlis ir neprognozējams, un tumsonības uzplūdi ar savu spēku pārspēs visus nesenos karus.

- Iedomājāties? - Ivanovs pamāja, lasot visu man sejā. - Varat ticēt man uz vārda: ustjupendi ir vienkāršākais un nekaitīgākais piemērs.

Es padomāju. Un nenoticēju. Ivanova pieminētā kaut kāda Galaktiskā savienība apdzīvotajā Visumā bija satriecoša, bet viņa profesijas cilvēki vārdus vējā nemet. Viņa vārdos slēpās kaut kāds zemteksts, bet kāds? Tas, ka apdzīvotajā Visumā ir saprātīgu citplanētiešu apvienība, no kuriemm visnekaitīgākā rase ir Ustjupendi? Vai no tā izriet, ka līdzās nekaitīgām rasēm ir arī agresīvas? Galva reiba, un tajā nekas neiederējās.

_ Bet mans objekts... - es lēnām iesāku, velkot vārdus, nezinot, ko teikt tālāk.

Tas nostrādāja.

- bet jūsu objekts ir indivīds, kas pieder civilizācijai, kas nav Galaktiskās savienības locekle, - Ivanovs pabeidza manā vārdā, - un, protams, nepakļaujas tās likumiem.

Stundu pēc stundas nekļūst vieglāk. Kontakts ar civilizāciju, kas neietilpst apvienoto citplanētiešu nāciju organizācijā un uz Zemes realizē kaut kādus savus mērķus, kas ir pretrunā ar starprasu attiecību likumiem Galaktiskajā savienībā. Un šī kontakta priekšgalā esmu  es - parasts leļļu meistars. Tētiņš Karlo.

- Ko viņiem te vajag? - pajautāju nosēdušā balsī.

Ivanovs paklusēja.

- Kāpēc viņi izvēlējās iebrukumam Zemi - vai tad maz citu planētu?

Ivanovs nopūtās un novērsās.

– Jūs to noteikti gribat zināt? - Viņš klusi jautāja.

- Jā,-  pateicu, bet godīgi sakot, nebiju pārliecināts.

- nedomāju, ka izcelsies lielas nepatikšanas, - viņš teica sānis, it kā prātodams. - Ievadījumu es jums jau vakar iedevu.. Nav nekāda iebrukuma.

- Tas ir, kā?!

- Tā. - Ivanovs paskatījās man tieši acīs. - Zeme viņiem ir tāda pati dzimtene un mājas, kā mums. Mēs dzīvojam vienā telpā, bet eksistences veidi ir tik dažādi, ka viens otru praktiski nepamanām. Un viņi bija pirmie, kas pievērsa uzmanību mums, nevis mēs viņiem, jo ​​mēs, spēruši kāju tehnogēnajā attīstības ceļā, iebrukām viņu eksistences sfērā. Elektromagnētiskie lauki gar elektropārvades līnijām, radioviļņi, kodolmagnētiskās rezonanses uzliesmojumi atomieroču izmēģinājumu laikā bojā un grauj viņu dzīves telpu aptuveni tādā pašā mērā kā mūsu biotopu grauj  zemestrīces, vulkānu izvirdumi, viesuļvētras. Tāpēc pareizāk būtu runāt nevis par viņu uzbrukumu mums, bet par mūsu uzbrukumu viņiem. Un tam, ka mūsu ielaušanās bijusi neapzināta, nav nekādas nozīmes.

Uzmanīgi ieskatījos Ivanovam acīs. Tagad sapratu, ko nozīmēja viņa vakardienas lekcija par mirāžām un par cilvēka smadzeņu starojuma identitāti un zemas temperatūras plazmas atmosfēras sabiezējumiem. Ja plazmoīdi ir saprātīgi, tad atdzīvināt koka lelles viņiem nav nekas sevišķs...

Ivanovs turpināja kaut ko skaidrot, bet es viņu nedzirdēju. Skatījos uz viņu un nedzirdēju. Galvā valdīja haoss, un tajā pašā laikā jutos pārsteidzoši mierīgs. Varbūt lēnām jūku prātā? Vai arī viņa vārdi ir mērķis mana garīgā stāvokļa neirolingvistiskajai programmēšanai?

Atmiņā pēkšņi atausa reiz "Teātra kafejnīcā" dzirdētais kuplets:

Ne mēs pirmie, ne mēs pēdējie,

kad pirmie mēmi un pēdējie mēmi...

Mani kaut kā aizkustināja mēmo pirmo-pēdējo slepenā nozīme, bet es tiešām negribēju par to domāt. Es gribēju klusumu, mieru ... un vientulību.

Paņēmu no dīvāna cepuri, uzliku to galvā un sāku no galda savākt naudu, sabāžot to pa kabatām.

Ivanovs apstājās teikuma vidū un uzmanīgi paskatījās uz mani. Tad izņēma no kabatas mobilo telefonu.

- Ņemiet. Ja jums mani ievajadzēsies, mans numurs ir kodēts zem trim trijniekiem.

Automātiski ieliku telefonu kabatā, piecēlos no krēsla un, neatvadoties, iegāju sienā.

Atkal mani aiznesa kaut kur, ne tur. Apkārtni pazinu uzreiz, taču, dīvaina lieta, nepiedzīvoju ne pārsteigumu, ne šoku, lai gan cilvēka kāja šeit noteikti nekad nebija spērusi soli. Pēdējās dienās esmu tā pieradis pie brīnumiem, ka, nonākot īstā ikdienas vidē, brīnītos vēl vairāk.

Tā bija sala no mana sapņa. Vēja laizīts smilšains krasts, nolaideni zaļi pakalni, divas oranžas saules debesīs, neparasti tuvs horizonts. Nebija tikai mazās baltās kotedžas - tās vietā vienā kalna nogāzē ar varavīksnes nokrāsām mirguļoja teleportācijas diapazona šūna. Šeit bija silti, kādi divdesmit grādi, ne mazāk, un es atpogāju jaku. Kūrorts un tikai.

ar šalkoņu krastā vēlās nelieli viļņi, un paisumā ar pīkstoņu kūleņus meta ustjupendi. Miljoniem ustjupendu. Lūk kur viņi varēja uzlādēties ar enerģiju ... Ja tā ir viņu dzimtene, un ūdens stihija ir dabiska vide, tad ir saprotams, kāpēc ustjupendi ir līdzīgi medūzām. Pīkstēšana bija asa, neapmierināta, bet tagad sapratu, ka kļūdījos savā vērtējumā. Tāpat kā tad, kad uzkāpu uz ustjupenda viesnīcas vestibilā, tā arī tagad netīkamā pīkstēšana nozīmēja galēju baudu. Cilvēka uztveres stereotips. Tāpat, kā Eiropas cilvēkam nepierasti dzirdēt, kā savā starpā sarunājas japāņi. Aizsmakusi, aprauta runa, līdzīga strīdam, patiesībā ir mierīga saruna, bet neapmierinātība tiek pausta augstās, spiedzīgās balsīs, kuras izdzirdot, eiropietim gribas pasmieties. Viduslaikos, šie smiekli dārgi maksāja, kad eiropieši pirmo reizi veda sarunas ar japāņiem.

Pieķēru sevi pie domas, ka pretēji Ivanova norādījumiem cenšos spriest par svešu psiholoģiju, un nolamājos. Bija arī brīdinājums nedomāt par "Horizontu". Labs norādījums. Hodža Nasredins, uzdodoties par dziednieku burvi, apsolīja neglītajam augļotājam padarīt viņu par skaistuli, ja viņš magijas seansa laikā nedomās par balto pērtiķi. Un, lai gan šis Buhāras iedzīvotājs nekad mūžā nebija redzējis balto pērtiķi, ārstēšanas rezultāts bija viegli paredzams.

Nedomāt par "Horizontu" ... Hmm... Kā par to nedomāt, kad acu priekšā kā "baltais pērtiķis" rēgojas teleportācijas izejas šūna?

Tuvais horizonts liecināja, ka planēta ir daudz mazāka par Zemi, taču nebija jūtams ne gaisa retinājums, ne mazāks gravitācijas spēks. Vai nu planētas blīvums bija lielāks par Zemes blīvumu, vai arī šeit darbojās mākslīgā gravitācija. Par to bija dzirdēts, precīzāk - lasīts. Kā arī par to, ka ir iespējams ienākt sapņos, projicējot apziņā reālas zonas attēlu, ko cilvēks savās acīs nav redzējis. Nav nekāds brīnums, kad pret tevi vēršas simtiem galaktisko civilizāciju kopiena. Viens gan nav skaidrs – vēršas "pret" vai "par"?

Diemžēl situācija, visticamāk, bija daudz sliktāka. Vai esmu “pret” vai “par” naglu, kuru iedzenu sienā? "Pret" vai "par" aunu, no kura gatavots šašliks? Vai šādas definīcijas maz ir piemērotas, ja gribas ēst? Atliek cerēt, ka mani izmanto kā naglu, nevis aunu...

Tikai tagad līdz manim beidzot nonāca sapratne, ka neesmu uz Zemes. Drausmīga, atklāti sakot, sajūta. Viena lieta ir, kad Ārmstrongs pēc daudzu gadu sagatavošanās pēc savas gribas, pirmais no cilvēkiem, spēra kāju uz Mēness, un pavisam cita lieta, kad parasts cilvēks no ielas, kurš nekad nav sapņojis par kaut ko tādu, nokļūst uz citas planētas. Un, lai gan es šeit jau pabiju sapnī, nebūt nesapņoju šeit nokļūt nomodā.

Spēru pirmo soli. Īsu, nepārliecinātu. Smiltis zem kājām čirkstēja gluži kā uz Zemes. Pūta viegls vējiņš, tas smaržoja pēc jūras, un viss apkārtnē bija kā uz Zemes, ja ne divas oranžās saules zenītā un neskaitāmas ustjupendu acis paisuma viļņos. pieri pārklāja sviedri, un sāka reibt galva. Lai nenokristu, steigšus apsēdos smiltīs un aizvēru acis, uznāca nelabums, un galvā līda absurdas domas. Pirmatklājējs... Nez kāpēc likās, ka man mugurā ir vatētā pufaika un galvā ausaine ar norautu ausi, bet rokās - Krievijas karoga kāts, lai apzīmētu Krievijas prioritāti svešajā zemē. . Kāds te sakars ausainei un vates pufaikai? Idiotiskas domas, bet nevarēju no tām atbrīvoties. Ja ieciklējos, tad nav vajadzīga nekāda psihotehnika. Traks palikšu  arī bez svešas palīdzības.

- Viegla migrofobijas stadija, - teica pazīstama balss. - Simptomi ļoti līdzinās jūras slimībai un diskomfortam aklimatizācijas laikā.

Pār manu pieri pārslīdēja kaut kas mīksts, pūkains, un uzreiz sliktā pašsajuta atkāpās, un pārstāja reibt galva. Ap dvēseli kļuva viegli un mierīgi, lūpas neviļus pastiepās smaidā, bet es nesteidzos atvērt acis. Nekad nebūtu domājis, ka Buratino balss spēs izraisīt manī pozitīvas emocijas.

- Kas ir migrofobija? - pajautāju.

- Bailes no ceļojuma Visumā. Izplatīta fobija starp īpatņiem, kuri dodas savā pirmajā ceļojumā. Vestibulārā aparāta, redzes, nervu sistēmas traucējumi, vispārējs savārgums un neadekvāta vides uztvere saistīta ar atmosfēras sastāva, temperatūras režīma, gravitācijas un magnētiskā lauka, spektrālā starojuma izmaiņām. Vari atvērt acis un piecelties, esmu simptomus mazinājis.

Atvēru acis, bet kājās necēlos, jo savā priekšā Buratino vietā ieraudzīju no violetas dzijas austu astoņkāji, kas jautri dejoja pa smiltīm.

- Bet... - neizpratnē paskatījos apkārt. - Kur tad Buratino?

- Es jau arī esmu Buratino. Kā tev patīk mana jaunā forma?

Viņš skaidri izrādījās manā priekšā, kā pie spoguļa, stikla acis, kas bija dziļi iespiestas dzijā, mirdzēja, bet es kaut kā nespēju noticēt viņa sirsnībai un vienkāršībai. Viņš zināja pārāk daudz, lai es viņam ticētu. Viņš pārāk daudz zināja par cilvēkiem, par Zemi un tagad, izrādās, arī par Galaktisko Savienību. No kurienes, jābrīnās, viņš iegūst informāciju par migrofobiju, ja, pēc Ivanova domām, viņa civilizācija neietilpst Savienības sastāvā?

- Nu kā tev patīk mans jaunais augums? - atkārtoja mohēras astoņkājis un uz vietas apgriezās. - Patīk?

- Nē.

- Kāpēc? Bet man gan patīk!

- Hī-hī, ha-ha, he-he! - es viņu drūmi noliku vietā. - Kur tad palika koka lelle?

- Šeit, - teica Buratino un izkāpa smiltīs blakus pītā astoņkāja ķermenim, kā no zila gaisa.

Skats bija iespaidīgs. Pats viņš ne reizi vien uzradās kā  no zila gaisa gan anomālajā zonā Korstenas augštecē, gan Mirona dzīvoklī un pat šeit, bet šo procesu tuvumā vēroju pirmo reizi. It kā velniņš izlektu no aiz neredzama aizkara.

- Un kurš no jums ir kas? - pajautāju, skatoties no viena uz otru. - Abi jautri, abi smējīgi...  Vārdu sakot, lelles.

- Kādā ziņā? - abi vienā balsī pajautāja.

– Vistiešākajā. Kuru no jums satiku vakar, aizvakar?

- Mani! - abi atbildēja, un atkal vienbalsīgi, pie manis atnāca kā stereo skaņā.

– Bet jūs esat divi?

- Hī-hī, ha-ha, he-he! - uzjautrinājās koka gabals un dzijas kamols. - Vai tu mēdz valkāt vienu vai divus cimdus? Vai tu valkā vienu zābaku?

Līdzība bija nāvējoša, un es beidzot to sapratu. Leļļu mākslinieks var vadīt divas lelles vienlaicīgi... Adītais astoņkājis jautri dejoja, putinot ar smiltīm, taustekļi dubultojās, trīskāršojās, un es biju šausmās.

– Un cik ķermeņos tu vari iemājot? - pajautāju saspriegtā balsī.

– Nav ne jausmas – pagaidām ķermeņi ir divi. Bet, iespējams, varu arī vairākos.

Un tad atcerējos, kāds objekts, kuru naivi nosaukuši par Buratino, ir šis zemās temperatūras plazmas sabiezējums. Plazmoīds var dalīties neskaitāmos mazākos veidojumos un pēc tam apvienoties neierobežota lieluma konglomerātā. Tāpēc viņš pastāvīgi sajauc "es" un "mēs" nozīmes...

Kļuva skaidrs, kāpēc Ivanovs no viņa baidās. Līdz pat kodoluzbrukumam... Un, ņemot vērā Galaktiskās savienības civilizāciju attīstības pakāpi, iespējams, arī kaut kā daudz baigāka.  Neiedomājami stiprāka, kas spēj ne tikai samalt pulverī Zemi, bet arī visu Saules sistēmu saberzt starpzvaigžņu gāzes un putekļu mākonī.

Ar roku noslaucīju nosvīdušo pieri un nolamājos. Pie plaukstas lipa rupjās smiltis.

Nerimstoši dārdēja paisums, veļot uz krastu putojošus viļņus ar acainajiem ustjupendiem, zenītā spīdēja divas saules, biezo zāli kalnu nogāzēs maisīja viegls vējiņš. Un es nez kāpēc biju pārliecināts, ka kaut kur tur, aiz kalniem, uz salas atrodas maza balta mājiņa. Idille ... Dzīvo un priecājies. Bet dvēseli tomēr māca skumjas.

- Vai šeit ir tas "drošākais patvērums"? - klusi pajautāju, noslaukot smiltis no plaukstām. Uz Buratino un adīto astoņkāji neskatījos  principā.

- Tagad tam vairs nav nozīmes.

- Kāpēc tad es tev esmu vajadzīgs?

- Tagad tu man vairs neesi vajadzīgs, - atbildēja vai nu astoņkājis vai nu Buratino. Vai nu abi. Pareizāk sakot, kāds vienotais, divās lellēs.

Nu ko, viņam taisnība. Atradās bez manis vēl kāds nelietis, kurš piekrita no dzijas saadīt daudz ērtākus ķermeņus nekā koka. Domās izstaigāju visus paziņas un pēkšņi starp viņiem neatradu nevienu, kas varētu atteikties no tik ienesīga piedāvājuma. Vai nu mani paziņas visi ir potenciāli nelieši, vai arī sabiedrība tik pretīga.

- Kāpēc tad tu mani šurp aicināji?

- Kļūda iznāca, - Buratino atvainojās. – Es neaizvēru eju aiz sevis, un tu man sekoji.

Skaidrība par teleportācijas tehnoloģijām nemaz neuzlabojās. Maz man tā, ka, izejot cauri sienām, nokļūstu nezin kur, izrādās, ka ierašanās vieta kaut kā ir atkarīga no Buratino. Tas ir, objekta. Laiks pāriet uz Ivanova terminoloģiju - astoņkāji taču par Buratino nenosaukt? Tad tīe tiešām izrādīsies suņa murgi. Un pilnīgi.

- Tev pienācis laiks atgriezties. Celties.

Neskatīdamies uz lellēm, pamāju, bet nepakustējos. Nopūtos, paskatījos zenītā uz abām oranžajām saulēm, tad ar plaukstu noglaudīju siltās smiltis.

- Kur tad palikusi sarkanā saule? - apātiski pajautāju.

- Tās šeit nav! - Neapmierināti atcirta objekts. - Šeit ir tikai divas saules, bet tā trešā ir tava sapņa auglis!

'"Kā viņš zina par sapni?" - pazibēja man smadzenēs.

— Vai tu pats neesi mana sapņa auglis?

- Hī-hī, ha-ha, he-he! - lelles vienbalsīgi iesmējās. - Man patīk tavs joks!

Astoņkājim nebija mutes, bet Buratino regulāri kustināja žokli, un šķita, ka vārdi nāk no mutes, nevis no aizmugurē paslēptā skaļruņa.

- Kam tas ir joks, bet kam nē, - nopūtos, beidzot sapratis, ka sapni par šo planētu iedvesis objekts.

- Tu mājās iesi? - viņš aizkaitināti atgādināja.

- Mājās? - atjautāju, bet pats nezināju, gribu mājās vai nē. Nekas labs mani tur negaidīja. bet šeit vispār nekas negaidīja. Ne labs, ne slikts. Objekts ir licis saprast, ka es tam neesmu vajadzīgs. Ivanovam nesanāks nekādu kontaktu, velti naudu iztērēja.

- Jā, mājās.

Atspiedos ar roku uz smiltīm un paskatījos apkārt. Teikt, ka negribu iet mājās, man mēle negriezās. Jauka pasaule, bet ko te darīt vienam pašam? Pat ja kaut kur aiz kalniem ir mazā baltā mājiņa.

– Vai šī šūna ir savienota ar Zemi? - pamāju uz teleportācijas līniju.

– Kas tev par daļu? Tu ieiesi nevis šūnā, bet tā sienā, un tālākais vairs nav tava darīšana. Vēlies atgriezties savā dzīvoklī? Tad dodies uz to!

Kaut kas auksts un slidens pieskārās plaukstai, ar kuru es balstījos smiltīs. Paskatījos un ieraudzīju ustjupendu izteiksmīgi piemiedzošu man ar milzīgu aci. Vēl vairāki ustjupendi pamazām rāpās ārā no ūdens mūsu virzienā.

akurāti paņēmis ustjupendu, pagrozīju acu priekšā. Izskatījās pēc medūzas, lai gan, pretēji gaidītajam, bija blīvs un elastīgs, un, nokļuvis rokā, sāka aktīvi mirkšķināt un prasīgi pīkstēt. Pasmīnēju, saspiedu viņu un iemetu jūrā.

- Velti, gan tu viņu tā, - objekts nosodīja.

- Kāpēc tad tā? - paraustīju plecus. - Viņam patīk…

Līdz ausīm atplūda pieaugoša pīkstoša čala, it kā par laupījumu kautos kaiju bars. Vilnis, kas izskrēja krastā, neatkāpās, bet turpināja virzīties pa smiltīm. Bet tas nebija ūdens, bet gan ustjupendu bars.

- Bēdz, - objekts sarkastiski ieteica, - un ātrāk. Hi-hi, ha-ha, he-he!

Pāris sekundes neizpratnē skatījos uz neizbēgamo ustjupendu vilni, kas kā mazs cunami vēlās krastā, un tikai tad sapratu situācijas šausmas. Miljardiem ustjupendu sagribēja ar mani paspēlēties!

Pielēcu kājās un kā apsvilis metos uz teleportācijas līniju. Un, kad izmisīgā lēcienā ieniru cauri membrānai, aiz muguras saklausīju objekta homēriskos smieklus. Tas, kurš smejas pēdējais, smejas visgardāk, bet priekšpēdējam ļoti aizvainojoši.

Divtik aizvainojoši, jo solītā dzīvokļa vietā iekritu sausā, ērkšķainā krūmā, turklāt pašā viducī. Spilgto saules gaismu nomainīja pelēka krēsla, un ciešais zaru mudžeklis acu priekšā, traucēja saprast, kur atrodos.

Pamēģināju iztaisnoties un sāpīgi atsitu galvu pret zemajiem, pakāpienveida griestiem. jautrs stāsts... Aizmirsu, ka objekts rekomendēja ieiet teleportācijas šūnas sienā, nevis membrānā, tāpēc arī nokļuvu nezin kur. Kārtējo reizi. Iespējams, uz kādas no Galaktiskās savienības planētām. Paldies, ka elpot šeit var. Un paldies Buratino, ka viņš man atstājis nakts redzamību.

Mazā telpa bija piebāzta ar nūjām un zariem, zem kājām grabēja sarūsējuši dzelzs gabali. Bija auksti un smirdēja pēc putekļiem. Paliecis prom no sejas zarus, ar grūtībām apgriezos un ieraudzīju, kā no plaisas dēļu starpsienā, kas atgādināja durvis, bet bez roktura, ielaužas tievs gaismas stars. Piespiedies pie starpsienas, ieskatījos spraugā, bet neko neredzēju, jo spraugu no ārpuses aizsedza dēļi.

Cerībā, ka starpsiena tomēr ir durvis, es uzspiedu uz tām, bet tās nepadevās. Tad es uzsitu vienu, divas reizes ar dūri. Tāds pats efekts. Gribēju spert ar kāju, bet uz grīdas traucēja kaut kāds noslēpumains kubs. Nebija kur to pārvietot, un no izmisuma turpināju ar dūrēm dauzīt pa starpsienu. Neuzdrošinājos padot balsi - kaut kā neērti citplanētiešu priekšā. Ko viņi nodomās par zemes iedzīvotājiem?

Pēc apmēram piecām minūtēm sadzirdēju tuvojošos soļu troksni un pārtraucu klauvēt. Atskanēja dīvainas skaņas – it kā soļotu trīskājains radījums, un tā trešā kāja būtu no dzelzs. Tup-tup, grjuk. Tup-tup, grjuk..

Sastingu. Lūk, patiesības brīdis – divu dažādu civilizāciju pārstāvju tikšanās!

Soļi apstājās netālu no starpsienas, noskrapstēja kaut kas metālisks, starpsiena pavērās vaļā, un acīs iecirtās spilgta gaisma, kas apgrūtināja citplanētieša saskatīšanu.

-Tu?! - man jautāja dobja balss. - Kāpēc tu esi šeit ieslēdzies?

Manā priekšā, vates pufaikā un ausainē stāvēja sētnieks Mihaličs. Tāds lūk pirmatklājējs no manām iedomām, tikai  Krievijas karoga kāta vietā, rokās turēja lauzni.

Apmulsis spēru soli uz priekšu, beidzot iztaisnojos un šokēts paskatījos apkārt. Mana ieslodzījuma vieta bija kambarītis zem kāpnēm, ērkšķainais krūms - slotas un noslēpumainais kubs - mana kaste ar lellēm.

- Tu te gadījumā nepiedirsi? - Mihaličs vēlreiz pārjautāja.

- Ko jūs, Mihalič, patiešām... - es samulsu. - Esmu tomēr inteliģents cilvēks ...

- Pazīstu jūs, inteliģentus, - sētnieks neapmierināti norūca. - Jūs jau arī esat tie lielākie dirsēji.

Atjēdzos un sāku no drēbēm tīrīt putekļus.

- Kā var, Mihalič? Pats jau arī esat bijušais skolotājs un inteliģents ...

- Tāpēc man ir tiesības tā teikt, - noņurdēja Mihaličs. Viņš ieskatījās būcenī, rūpīgi to apskatīja, tad ielika iekšā lauzni un aizslēdza durvis.

Pavadīju, lauzni ar skatienu. "Trešā kāja" -  vajag tak ko tādu izdomāt!

- Bet ko tad tu šeit darīji ieslēgts? - Sētnieks vēlreiz jautāja.

- Pazaudēju atslēgu, - nepadomājis izmetu.

Sētnieka kuplās uzacis uzlidoja līdz ausainei, viņš nolieca galvu un paskatījās uz mani no uzacu apakšas.

– Bet kā tad tu tiki iekšā? - Viņš jautāja.

Šķiet, nosarku. Stulbāku attaisnojumu laikam nevarēju izdomāt! Un tad, skatoties uz Mihaliča bārdu, es vairāk neapzināti izgrūdu:

- Sveicieni no jūsu brāļa Aleksandra Mihailoviča!

Sētniekla sejā nekas neizmainījās. Viņš pašķobīja lūpas, uzmeta man drūmu skatienu.

– Pēc drēbēm redzu, ka esi atradis ar viņu kopīgu valodu. Vai "Horizontā" strādā?

- Nu, ne jau gluži strādāju... - nomurmināju, šoreiz neuzdrošinādamies melot.

- Galaktiskā savienība, vertikālais progress... - Mihaličs ironiski pasmīnēja, nenolaižot acis no manis. - It kā progress var būt horizontāls. Nu-ka atver ieejas durvis un pieturi!

Nesaprotot, kāpēc tas bija vajadzīgs, es atvēru dubultās durvis. Sētnieks atkal atvēra būceni, izņēma kasti ar lellēm un tad no visa spēka izmeta to man garām pagalmā.

- Mihalič, ko jūs darāt?! - apmulsu.

- Lasies prom no šejienes un lai manas acis tevi vairs te neredzētu! - Viņš uzbļāva.

Steidzīgi noskrēju lejā pa kāpnēm pie kastes. Man pakaļ lidoja saliekamais galdiņš.

- Kāpēc jūs tā, Mihalič...

Uz lieveņa parādījās sētnieks ar lāpstu rokā.

- Ieraudzīšu vēlreiz - vaino sevi! - viņš apsolīja un izteiksmīgi padraudēja ar lāpstu.

Paņēmu kasti un saliekamo galdiņu un vilkos prom no pagalma. Ne tikai pēc inerces, bet arī pēc saprātīgas izpratnes, ka ne šodien tad rīt man būs jāatgriežas pie sava vienkāršā amata. Objekts mani tikko "atlaida", un "Horizontā" necietīs nekam nederīgu darbinieku. Ja vien viņiem pietiek veselā saprāta.

Tomēr starp maniem paziņām atradās viens cilvēks, kurš nebija nopērkams ar naudu un nekļuva par nelieti. Bet tajā pašā laikā nekādu prieku nejutu. Tukša bija dvēsele.

Izejot no pagalma, apstājos, pārdomājot, vai ir vērts braukt ar tramvaju, vai tomēr labāk iet ar kājām. Nolēmu, ka labāk iet ar kājām. Dienas vidū tramvaji vienmēr pārpildīti, un diez vai es ar savu kravu iekāpšu vagonā.

Nočīkstēja bremzes, un man priekšā piebrauca taksometrs.

- Aizvest? - jautāja šoferis.

Padomāju. Patiesībā kāpēc gan ne? Ja Ivanovs rekvizēs naudu, tad, kamēr tā ir, to ir jātērē. Un, ja arī nerekvizēs, arī nevajadzētu to taupīt. Labāk taupīt savas kājas.

- Lai notiek, - rezignēti pamāju, neskatīdamies uz taksistu.

Viņš atvēra bagāžnieku, palīdzēja tajā iekraut leļļu kasti un saliekamo galdiņu, un mēs braucām.

Pie vējstikla uz auklas raustījās lelle skelets, un es vienaldzīgi atzīmēju, kā taksistu gaumes tomēr ir vienādas. Un tikai tad, kad nobraucām kādus piecsimt metrus, pēkšņi sapratu, ka šoferis nav pat uzprasījis adresi.

Neizpratnē pašķielēju uz taksistu un beidzot viņu atpazinu. Tas bija tas pats pļāpīgais šoferis, kurš mani aizveda uz Ļubašas māju. Bet tagad viņš brauca klusēdams.

Es minūti skatījos uz viņu, tad klusi painteresējos:

– Tu esi no "Horizonta"?

- Jā, - viņš nesāka laipot un pastiepa roku. - Vsevolods. Varat Seva.

Gļēvi to paspiedu.

- Deniss...

Viņš pamāja, lai gan biju pārliecināts, ka viņš zina ne tikai manu vārdu, bet arī visus sīkumus par manu dzīvi.

- Kāpēc tu man seko?

Es kaut kā uzreiz pārgāju uz "tu", un tas sanāca vienkārši un dabiski, itkā pašsaprotami. Ivanovam es nekad nepateiktu "tu". Nekādā gadījumā.

- Tā nav novērošana. Seva papurināja galvu. – Tā ir piesegšana.

- piesegšana no kā?

Viņš paklusēja.

- No objekta, vai? - es nosmīkņāju. – Cik saprotu, mans uzdevums ir pilnīgi pretējs.

- Mūsu darbā, - Seva mierīgi paskaidroja, nenovēršot skatienu no ceļa, - ar piesegšanu domāta nodrošināšana.

- Bet es padomāju, ka tā ir kontrole.

- Un tas arī, - viņš mierīgi piekrita.

- Uzticies, bet pārbaudi... - Es saviebos. - Kur tik parādies, visur "Horizonta" aģenti. Varbūt visi cilvēki pilsētā ir jūsu darbinieki, un vienīgais - parastais pilsonis esmu es?

Seva pasmaidīja.

- Elementārs piemērs kļūdainam psiholoģiskam novērtējumam. Mēs esam vienīgie, kuri interesējas par tevi, tāpēc tev šķiet, ka apkārt ir tikai "Horizonta" aģenti. Uzdrošinos apgalvot, ka, izņemot dažus tavus paziņas, visiem pārējiem ir absolūti nospļauties, vai tu dzīvo vai nē.

- Nu paldies, par cieņu! – saviebos. – Citādi jau sāku domāt, ka man ir vajāšanas mānija... Vai "Horizontā" visi apsēsti ar psiholoģiju?

- Tā ir mūsu darba galvenā sastāvdaļa, - Seva paraustīja plecus.

Ļoti gribējās viņu paķert uz muļķi, atspēlēties vismaz kādam no "Horizonta", bet Seva bija pati līdzsvarotība, un viņu nebija iespējams ne ar ko uztraukt. Uz visiem jautājumiem viņš atbildēja mierīgi, pārliecinoši, it kā būtu man speciāli piekomandēts kā tulks. Un kur palicis viņa uzmācīgais runīgums? Prot gan apmācīt aģentus uzņēmumā "Horizonts".

Tad mainīju taktiku. Ja nevaru viņu izsist no līdzsvara, pamēģināšu izvilkt noderīgu informāciju.

- Vai jūsējo nav par daudz mūsu nelielajai pilsētai? Kantoris te ir tāds, it kā būtu visa "Horizonta" darbību vadības centrs.

- Tieši tā, jau arī ir, - Seva mierīgi pamāja. - Vēl viena tipiska kļūda situācijas novērtēšanā - pēc laja domām, ja organizācija nopietna, tad tās centram noteikti jābūt galvaspilsētā. "Horizonta" darbības specifika paredz maksimālu slepenību, tāpēc tā centrs atrodas klusā provinces pilsētiņā.

Šķiet, Ivanovs ar sava aģenta starpniecību nolēmis man atklāt visas kārtis. Jo dziļāk muša iestrēgst sīrupā, jo grūtāk tai atbrīvoties.

- Tradīcija svaiga, bet tai grūti noticēt, - es nepiekritu. – Var ticēt, ka “Horizonta” centrālais kantoris atrodas mūsu pilsētā, bet noticēt, ka tieši šeit, kā pēc pasūtījuma, ar tevi nāks kontaktā objekts... Tās jau ir pasakas. Sekas nekad nav pirms cēloņa.

- Pareizi spried, - piekrita Seva. - Tika nepareizi norādīji iemeslu. Ne jau objekts nāca kontaktā ar mums, bet mēs ar viņu.

Teikt, ka viņš mani sakāva, nebūs pareizi. Problēma uzreiz tika apgriezta kājām gaisā. Vai otrādi? Es jau vairs neko nesapratu.

- Tu gribi teikt…

- Tieši tā.

Dažas sekundes nosēdēju apstulbis un neko neredzot blenzu vējstiklā. Izrādās, ka nebiju kļūdījies par lēcveida briljantiem glāzē - tās, tā teikt, bija pirmās testa acis priekš objekta... Kā gan citādi lai izskaidro to, ka "staigājošie līķi" varēja redzēt?

- Un tad viņi jūs pameta... - es nomurmināju. Galvā skanēja bērnišķīgs izteiciens: "Gan no vecmāmiņas aizgāja, gan no vectētiņa aizgāja ..." Rausītis, stulbā malkas pagale!

- Atbraucām, - Seva teica, izslēdzot motoru un pagriezās pret mani. - Palīdzēt ienest mantas?

Iekodu mēlē. Mašīna stāvēja pagalmā pie manas kāpņu telpas. Laicīgi attapos. Nav zināms, kā uzvedīsies "Horizontā", kad uzzinās, ka objekts pārtraucis kontaktu. Nonākt trako mājā nebija vēlmes, es gribēju tomēr padzīvot brīvībā un savā prātā.

- Tad palīdzēt? - atkārtoja Seva, skatoties man acīs.

- Ja nu tu uzstāj... - es vilcinādamies piekritu, izkāpdams no mašīnas.

Viņš paņēma kasti ar lellēm, es paņēmu saliekamo galdu, un mēs iegājām kāpņu telpā. Seva ātri uzskrēja pa kāpnēm, kamēr es gāju lēnām, nesteidzīgi. Milzīgs nogurums, un ne tik daudz fizisks, cik morāls.

- Paldies, tālāk es pats, - pateicos Sevam, kurs gaidīja mani kāpņu pagriezienā.

- Kā būtu ar tēju? No sala? - Seva pajautāja.

Nosalis viņš gan neizskatījās, bet nez kāpēc ļoti gribēja iekļūt manā dzīvoklī.

Es noraidoši pakratīju galvu un sarkastiski piezīmēju:

- Piedod, Seva, bet man ir normāla seksuālā orientācija.

- Man arī, - viņš pasmīnēja. - Mums būtu jāparunā.

- Citreiz, - kategoriski atcirtu. – Par darbu – tikai darbā.

- Velti, - Seva pašūpoja galvu, bet neuzstāja un devās pa kāpnēm lejā. - Tiksimies vēlāk!

- Netaisos nekur aizbraukt, - sev zem deguna nomurmināju, bet viņš sadzirdēja.

- Es domāju tikties, nevis vilcienu, - kāpjot lejā pa kāpnēm, Seva korekti izmeta pār plecu. Viņa miers bija nepārspējams.

"Man labāk patīk tikties ar sievietēm", -  gribēju atcirst, bet savaldījos. Kāpēc atkārtoties  par savu seksuālo orientāciju, un piedevām jutu, ka mani sāk aizraut šī tukšā pļāpāšana. Un ar ko? Kaut manas acis nebūtu redzējušas nevienu no "Horizonta" aģentiem!

Dzeltena seja laipni uzsmaidīja no sienas, es aizkaitināti izmēdīju, saviebu tai zvērīgu sejas izteiksmi un atvēru durvis. Arī ar viņu runāt negribēju kategoriski.

Atstāju saliekamo galdiņu gaitenī, izģērbos un kasti ar lellēm aiznesu uz lodžiju. Noliku stūrī, kur tā arī stāvēja pirms diviem gadiem, līdz sāku īrēt no Mihaliča nelielo būceni un pārlaidu darbnīcai pieksīgu skatienu. Ja zem darbagalda nebūtu retu koku malkas klēpja, varētu padomāt, ka pēdējās dienās ar mani nekas nav noticis.

Atvēru darbagalda atvilktni. Sērkociņu kastītes ar stiklveida acīm kā pazuda, tā arī vairs neparādījās. Darbs beidzies ... Dīvaini, bet es nejutu atvieglojumu, gluži pretēji, kaut ko līdzīgu rūgtumam, kas piepildīja manu dvēseli. Saskarsme ar neparasto atstāja savas pēdas, un bija žēl šķirties no uztraucošās noslēpumainības sajūtas. slāpes pēc piedzīvojumiem ir jebkurā cilvēkā, un dzīve bez tiem izskatās tukša un bezjēdzīga.

Iznācis no lodžijas, bezmērķīgi staigāju pa istabu, piegāju pie sienas, pastāvēju pie tās, atceroties, kā Buratino pazuda betonā, kā caur sienu izmetu “Horizonta” sasietos aģentus. Ar pirkstiem maigi pieskārās sienai, noglāstīja to ar plaukstu. Auksta, raupja... Pēkšņi roka viegli iekļuva sienā. Oho! Objekts spēju staigāt cauri sienām man neatņēma. Uzdāvināja vai vienkārši aizmirsa paņemt atpakaļ?

Uz mirkli atgriezās saldā saskarsmes ar noslēpumu sajūta, liekot asinīm ritēt straujāk, bet tad izgaisa. Spēja staigāt cauri sienām ir tikai pavadošā sastāvdaļa, nevis pats noslēpums ...

- vajadzētu paēst, - nodomāju. – Visu dienu kājās... Bet Ivanovs šoreiz ar pusdienām noskopojās.

Iegāju virtuvē, paskatījos uz ledusskapi, atcerējos, kas tajā atrodas, un ēstgriba pazuda. Var būt aiziet uz teātra kafejnīcu? Vai, kā nesen biju iecerējis, uz Centrālo restorānu? Nē, paldies, vienreiz jau tur biju, pietiks man ar tādiem sālījumiem.

Atskanēja durvju zvans un es nolamājos. Seva atgriezies. Neatlaidīgi tie aģenti "Horizontā" mierā neliksies. Ar stingru soli izgāju gaitenī, atvēru ārdurvis.

- Ko vēl vajag... - aizkaitināti iesāku un apklusu.

Uz sliekšņa stāvēja zēns tirdzniecības izsūtāmā formā ar lielu kasti rokās.

- Labdien! - zēns starojoši uzsmaidīja.

Klusēdams skatījos uz viņu.

- Deniss Pavlovičs Jegoršins?

- Jā... - es domīgi novilku, nikni uzlūkodams izsūtāmo. Situācija atkārtojās – tieši tādā pašā veidā manā dzīvoklī ielauzās Ivanovs policista formā. - No kurienes tad tas?

- Jūsu pusdienas no restorāna "Central" - teica zēns. - Parakstieties, lūdzu.

Pieturot kasti ar ceļgalu, viņš uzlika kvīti un tai virsū uzlika pildspalvu.

Parakstīties pat nedomāju. Kas tā te vēl par vēlmju piepildījumu? Vai tiešām kāds nolasa manas domas un īsteno tās praksē? Kā saka, atbraucām.

- Ko tad jūs? - izsūtāmais bija pārsteigts. – Jūs taču esat jaunais firmas "Horizonts" darbinieks, vai ne? Visiem darbiniekiem tiek nodrošināta ēdiena piegāde mājās. Parakstieties.

Mazliet pavilcinājos, bet tad parakstījos un paņēmu kasti.

- Naudu... - ar šaubām iesāku, bet ziņnesis apsteidza mani.

- Viss apmaksāts, - viņš teica. -- paņēma čeku un uzlika uz kastes vizītkarti. - Nākamajā reizē varat pasūtīt brokastis, pusdienas un vakariņas, piezvanot pa šo tālruni jebkurā diennakts laikā. Standarta pusdienas tiek piegādātas piecpadsmit līdz divdesmit minūšu laikā, oriģināli pasūtījumi pusotras līdz divu stundu laikā. Labu apetīti.

Viņš pagriezās, lai dotos prom.

- Bet... - es nomurmināju, nezinādams, dot dzeramnaudu vai nē? Man nekad nebija iznācis dot dzeramnaudu – līdz šim ar  naudu šķiesties nevarēju atļauties. Un apgrozījos arī ne tajā sabiedrībā - pašu pacienāja ar bezmaksas alu "Teātra kafejnīcā".

- Klausos jūs?, - izsūtāmais apstājās.

- Vai jūs arī strādājat Horizontā? - attapos.

- Jā,-  izsūtāmais ar cieņu atbildēja, un uzreiz kļuva skaidrs, ka viņam nav ne jausmas par organizācijas galvenajiem mērķiem. Noteikti bija tāda paša nosaukuma pieseguma firma, kas nodarbojās ar vieglu biznesu, lai novērstu uzmanību. Un ja tā, tad izsūtāmā alga ir pietiekoši liela – kāpēc gan Horizontam būtu jaskopojas, ja nauda viņiem nav problēma? Ja došu dzeramnaudu – apvainosies.

- Tad vakariņās, lūdzu, man pāris ustjupendus pikantā mērcē, - es paziņoju.

- Redziet... - ziņnesis pavilcinājās, kārtējo reizi apliecinot, cik tāls viņš ir no "Horizonta" pamatdarbības. - Es tikai piegādāju pasūtījumus. Par ēdieniem lūgums vienoties pa telefonu. Atvainojiet.

Pamāja un devās lejā pa kāpnēm. Dzeltenā seja no sienas ironiski smēja par mani.

- "Pat nedomā, pusdienošu pats!" - klusībā sejai atteicu uzaicinājumu, aizvēru durvis un aiznesu kasti uz virtuvi. Priekš pusdienām kaste bija aizdomīgi smaga, bet arī bumbai par smagu - simts gramu trotila man būtu bijis vairāk nekā pietiekami. Turklāt "Horizontam"

 ir daudz mierīgāki veidi, kā likvidēt nevēlamās personas, bet visas pārējās organizācijas par mani neinteresējas. Kā teica Seva: "Pārējiem ir absolūti nospļauties par to, vai jūs eksistējat vai nē." Un viņam taisnība. Kam es esmu vajadzīgs? Ļubaša no manis izšķīrās, Buratino no maniem pakalpojumiem atteicās... Tikai Ivanovs turpina maldīties par manu nozīmīgumu, un jāizdara viss iespējamais, lai viņš maldos pēc iespējas ilgāk, novērtējot patieso lietu stāvokli.

Bet kastē tomēr izrādījās tikai pusdienas. Vienreizējās lietošanas plastmasas šķīvjos un divām personām. Sāku izņemt traukus un uzliku tos pa visu galdu. Īpašu gardumu, kā Ivanova kabinetā, nebija - uzkodas, salāti, pirmais, otrais... Nebija arī aukstās gaļas ar mārrutkiem, bet mārrutki tomēr bija, tikai ar sautētu cūkgaļu. Paldies par to pašu.

Interesanti, kurš man bija paredzēts kā kompanjons? Seva?  Labāk jau nu viņš, nekā Ivanovs.

Negaidot ciemiņus, apsēdos, piestūmu sev sautēto cūkgaļu ar mārrutkiem, paņēmu dakšiņu... Un sastingu. Dievs vien zina, vai tā maz ir sautēta cūkgaļa? Ar dakšiņu uzmanīgi pabakstīju šķēles, pabīdīju gar šķīvi. Sautētā cūkgaļa uzvedās pieklājīgi un negrasījās ierunāties cilvēka balsī un ieskrūvēties šķīvī ar tualetes notekūdeņu skaņām. Un arī pēc garšas izrādījās visparastākā sautētā cūkgaļa. Precīzāk, ļoti garšīga, tikko apcepta cepeškrāsnī ar ķiplokiem. Tak pateica, ka restorāna ēdiens, nevis produkts no gasatronomijas veikala.

Tādas pusdienas būtu labas ar konjaku, bet alkohola kastē nebija. Man skapī bija šņabis, bet būtu grēks dzert prastu ne tās labākās kvalitātes šņabi pie tik gardiem ēdieniem.

Neapmierināti nopūšoties, es atvēru šķīvi ar pirmo un atkal uzmanīgi, baidīdamies no viltības, pamaisīju ar karoti. Pirmais izrādījās soļanka, joprojām karsta un garšīga. "Horizonta" aģenti dzīvo labi - baro kā uz kaušanu, nodrošina ar naudu vairāk nekā vajadzīgs... Nu īsts komunisms? Vai, pareizāk sakot, apgaismotais kapitālisms? Tā teikt, ar "cilvēcisku seju"...

Domas plūda gausi un attālināti, jo dominēja izpratne, ka cilvēku stereotipi par politisko pasaules kārtību Galaktiskajā savienībā ir nepieņemami. Tur viss ir savādāk... Bet kā tieši, iespējams,  nezina pat "Horizontā". Tāpat kā neviens nezina, kā īsti izskatās paradīze, kamēr pats tur nav paviesojies un uz savas ādas piedzīvojis visus jaukumus. Pat paradīzes jēdziens dažādās reliģijās nav vienāds.

Pirms paguvu apēst pāris karotes soļankas, iezvanījās telefons.

"Ivanovs," - es nolēmu. - "Tūlīt uzprasīsies par galdabiedru. Un no viņa nekur neliksies - zina tak, ka esmu mājās, un, ja necelšu klausuli, viņam radīsies aizdomas. Man tas nemaz nav vajadzīgs".

Piecēlos no galda, negribīgi ejot pie telefona pa ceļam nolēmu, - ja jau no viņa neatkratīties, lai vismaz atnes pudeli konjaka. Pat no bezcerīgas situācijas ir jāizdabū mazs prieks.

- Jā? - es teicu, paceļot klausuli.

- Oksana pie tevis?!! - Man ausī iebļāva dusmīga sievietes balss.

Saraujoties no akustiskā trieciena, neviļus attālināju klausuli no auss.

- Lju ... Ļubaša? - es nedroši pārjautāju, jo balss bija tik atšķirīga.

- Iedod viņai klausuli! - Ļubaša uzkliedza falsetā, un tikai tagad es atpazinu viņas balsi. Es nekad agrāk nebiju dzirdējis viņas histēriju.

- Bet... Viņas te nav...

- Dod viņai klausuli!!!

- No kurienes tu rāvi... - es pavilcinājos. - No kurienes tu rāvi, ka viņa ir pie manis?

- Kur citur vēl viņa var būt?! Iedod viņai klausuli!!!

- Klausies, Ļubaša, - es centos runāt lēni un pārliecinoši, - ja Oksana atnāktu pie manis, es viņu būtu izlicis aiz durvīm. Saprati? - Tad līdz apziņai beidzot nonāca, ko Ļubaša man jautā. Kakls uzreiz aizžnaudzās, sirds kaut kur nogrima. - Kas noticis?

- Tu nemelo? .. - nesapratnē jautāja Ļubaša.

- Nē! – Tagad jau es pārgāju uz kliedzienu. - vai vari skaidri paskaidrot, kas noticis?!!

- Viņa... - Ļubaša sāka šņukstēt un stostīties. - Viņa nenakšņoja mājās… es visu nakti neatradu sev vietu… neatradu sev vietu… No rīta… es tev zvanu no rīta… Bet tevis naa-av…

- Viņas draudzenēm pazvanīji?

- J-jā ... Un uz slimnīcu arī... Un uz miliciju ... miliciju ... Pat uz morgu ...

- Es tūlīt aizbraukšu! - izgrūdu.

- Kāpēc tu te brauksi?! - Ļubaša pēkšņi saniknojās. - Tevis vien te man pietrūka! Tūlīt iešu uz miliciju iesniegt iesniegumu!

- Bet kādam ir jāpaliek mājās pie telefona, - mēģināju paskaidrot. - Ja viņu tomēr atradīs, piezvanīs?

Ļubaša, nenoklausoties līdz galam, nolika klausuli.

Es izmisīgi griezu viņas numuru, tas bija aizņemts. Uzgriezu vēlreiz – atkal īsi pīkstieni. Noteikti slikti nolikusi klausuli. Pagaidīju pāris minūtes un piezvanīju vēlreiz. Šoreiz pīkstieni bija gari, bet neviens neatbildēja. Viņa bija aizgājusi. Acīmredzot aizejot, viņa ieraudzīja klausuli ne savā vietā un iztaisnoja to.

Atstājis telefonu mierā, noguris apsēdos krēslā. Tādi lūk pīrāgi... Nez kāpēc atmiņā pavīdēja: bērni uz upes spēlē hokeju, tumšs ledus pleķis un vecis uz soliņa, apsēsts ar slīkoņu glābšanu. Tagad, uz ko ne spļausi, katram savs bziks. Šis večuks vēl nekas, ir vēl sliktāki bziki ... Nē, Oksana nevarēja iet uz upi. Ko viņai tur darīt - pat slidu nav... Man kļuva auksti, atceroties, kādi vēl tur mēdz būt bziki un par ko mani aizdomās turēja Ļubaša. Un no kurienes nāk kas tāds?! Manā jaunībā mēs vārdu "pedofilija" pat nezinājām!

Pēkšņi no gaiteņa atskanēja bravūrīga pīkstēšana. Pēc neliela pārtraukuma melodija atkārtojās.

Kas vēl tur notiek? Piecēlies no krēsla, ieskatījos gaitenī, gaidot ieraudzīt tur kaut ko līdzīgu runājošai aukstai gaļai, bet tur nebija neviena. pīkstēšana noskanēja trešo reizi, izrādās, no manas jaunās jakas kabatas.

Es uzmanīgi pataustīju jaku, iebāzu roku vienā kabatā, otrajā un uzgāju kaut kādu plastmasas priekšmetu, kas pēc formas atgādināja nomazgātu ziepju palieku. Tas uzpīkstēja ceturto reizi, es sakodu zobus, paķēru to un izvilku no kabatas. Kad ieraudzīju, kas tas ir, mani sagrābaa dusmas. Mobilais tālrunis, ko Ivanovs iedeva saziņai.

Pirmā vēlme bija "ziepju gabalu" no visa spēka ietriekt sienā, lai tas izšķīst uz visām pusēm ar plastmasas lauskām, taču laicīgi apdomājos. Lai gan pēc maniem piedzīvojumiem kas tāds vairs nepārsteidza.

Ieslēdzu telefonu, pacēlu to pie auss un nomurmināju:

- Klausos.

- Labdien, Denis Pavlovič, - sacīja Ivanovs.

- Kam laba, bet kam nē. Šodien jau sveicinājāmies.

– Kāpēc tik pesimistiski? Vai pusdienas jums atnesa?

- Jā.

- Drīkst, es pievienošos? Ar pudeli laba konjaka?

Šķita, viņš uzminējis manas domas, bet biju pārliecināts, ka viss jau iepriekš izplānots. Pusdienas ar konjaku, sarunas ... Sūda psihologi!

- Iebilstu.

- Kāp ... hm ... - Ivanovs pavilcinājās un piesardzīgi pajautāja: - Vai jums kaut kas slikts noticis?

- Jā! Pazudusi Oksana!

- Oksana? Un kas viņa ir?

– Nepūderējiet man smadzenes! - Eksplodēju. - Rūpīgi izpētījāt manu dzīvi un nezināt, kas ir Oksana?! – Man iešāvās prātā mežonīga doma, un kļuva auksti. - Viņa...  ir pie jums? Turat viņu par ķīlnieci?!

- Kādi vēl ķīlnieki? – Ivanovs sašuta. – Tādas metodes nepraktizējam!

- Tā nu es jums noticēju! Bet kā tad ar solījumu iespundēt mani trako mājā? Tas pie kādām metodēm pieder?

- Pagaidiet, pagaidiet ... Oksana ir meita, šai ... jūsu ... ēē ... Ļubovai Petrovnai Astahovai?

- Tieši šai ... Ļubovai Petrovnai! Atcerējāties? – Nevarēju atturēties no sarkasma.

Bet Ivanovs nepievērsa uzmanību dzēlienam.

- Kā viņa pazuda?

- Nezinu. Neatnāca mājās pārnakšņot.

– Milicijā bijāt?

Es iedomājos, kas būs jāuzklausa Ļubašai milicijā. "Saprotiet, mammīt, meitenes tagad agri pieaug, tā ir hormonu lieta..." Kļuva pretīgi un nelabi.

- Jā, - noburkšķēju. – Arī uz slimnīcu, arī uz morgu.

- Pārbaudīšu pa saviem kanāliem un atzvanīšu, - apsolīja Ivanovs. – Bet jums... iesaku vērsties pēc palīdzības pie objekta. Ticiet man, rezultāts būs jau pēc pusstundas.

Viņš atslēdzās, un es nepaspēju pateikt, ka ar objektu viss beidzies. Un arī labāk, ka nepaspēju. Glupja atklātība ne pie kā laba nenoved.

Paslēpis mobilo telefonu kabatā, iegāju virtuvē. Soļanka jau bija auksta, un ēstgriba arī bija pazudusi. Kaut kas jādara, bet kas? Skriet pa galvu pakaklu uz miliciju aiz Ļubašas? Viņai taisnība — muļķīgi. Sēdēt pie telefona un zvanīt uz visām slimnīcām un atrās palīdzības numuriem? Ivanovs to izdarīs labāk... Bet viņš tomēr deva saprātīgu padomu - sazināties ar objektu. Bet kā to izdarīt? Jādomā, jādomā...

Es apsēdos pie galda, mehāniski ar karoti maisīju soļanku un sāku atsaukt atmiņā visas ar Buratino saistītās epizodes. Jābūt kaut kādam pavedienam, jābūt! Galvā valdīja juceklis, domas sajaucās kaut kā līdzīgi soļankai, tikai, atšķirībā no tās, kas stāv man priekšā uz galda, ļoti nesagremojamai. "Hi-hi, ha-ha, he-he ..." Epizodes ar Buratino netīšām jaucās ar epizodēm par Oksanu. Šeit Buratino, pīkstēdams, skaļi smejas, bet Oksana pie spoguļa pielaiko mammas sudraba kulonu ar tirkīziem... "Kāpostgalva!" - viņi abi saka, un izrādās it kā unisonā. Šeit Buratino no auklas sasien tādu kā cilvēka figūru, bet uz Oksanas galda atrodas no veļas auklas sietais lācēns... Stop! Biju apdullumā, un pār manu muguru pārskrēja zosāda. Tā vienkārši nevar būt, tā nedrīkst... Tas nav cilvēcīgi... Kā tad, objekts jau nu jautās, cilvēcīgi vai nē! Kas viņš pats ir?

Attēls, kas parādījās manā atmiņā, bija tik skaidrs un spilgts, it kā mūsu dialogs atkal notiktu patiesībā.

- ... Bet meitenei, kas bija seit, es patiku, - teica Buratino.

- Ko?! - Man aizžņaudza kaklu. - Oksana tevi redzēja?!

- Jā. Kas tur slikts? Hi-hi, ha-ha, he-he!

- Es taču tevi ... Neuzdrošinies atkal rādīties viņai acīs!

- Kāpec tad tā? Es viņai patīku un viņa man arī. Hi-hi, ha-ha, he-he! ..

Novaidējos, pakratīju galvu, aizdzenot atmiņas prom. Tad, lūk ko nosaucu par nelieti, kurš uzņēmies objektam taisīt lelles... Tomēr atbrīvoties no atmiņām bija tikpat neefektīvi kā augļotājam nedomāt par balto pērtiķi. Tas ir, nekā. Tās  ākstījās, mani izsmēja; viņu acis - dzīvās Oksanas un stiklainās Buratino - bija ironijas pilnas... Paradoksāli, bet tieši šajā brīdī sapratu, kur varētu satikt objektu. Norāde bija spokaina, trausla, gandrīz nereāla, bet paldies par to pašu.

Kas vajadzīgs objektam mūsu pasaulē, bez kā tas nevar iztikt? Ķermeņi. Sākumā viņš izmantoja līķus, pēc tam - koka lelles, tagad - no auklas sasietas lelles. Bet visi šie ķermeņi viņam ir bezjēdzīgi bez stikla acīm, ko izpūš Osokins. Tas nozīmē, ka vienīgā vieta, kur objektu var satikt, ir stikla pūšanas cehs, jo tieši no turienes objekts ik pa laikam saņem gatavos izstrādājumus.

Visu ceļu līdz universitātes pilsētiņai es prātoju par jautājumu, ko stāstīt Osokinam un ko nē.Saistībā ar Mironu, man tādu jautājumu nebūtu, bet šeit ... ar Mironu un Andreju iepazinos parkā pirms trim gadiem, kad pirmo reizi aiznesu pārdošanai savas lelles. Kaut kā uzreiz atradām kopīgu valodu, bet, ja ar Mironu uzticamas attiecības izveidojās uzreiz, tad Andrejs vienmēr turējās nedaudz atsevišķi. Mēs tikāmiesne reizi vien vai nu manā, vai Mirona dzīvoklī, bet nekad ne pie Andreja. Visas sarunas par savu ģimeni, viņš apturēja jau uzreiz, un es par viņu nezināju praktiski neko. Ar viņu vienmēr varēja parunāt par mākslu, stikla pūšanu un citām abstraktām tēmām, taču, tiklīdz saruna pārgāja uz personībām, viņš noslēdzās, sarauca pieri un, aizbildinoties ar dažādiem ieganstiem, sāka gatavoties mājup.

Kad piegāju pie stikla pūšanas darbnīcas, jautājums par to, kā sarunāties ar Osokinu, zaudēja savu aktualitāti. Uz durvīm karājās liela šķūņa atslēga. To nu es nebiju gaidījis, to nu negaidīju. Apjucis pieskāros atslēgai, paraustīju to. Un ko tagad lai daru?

Lēmums nāca pats no sevis: vai gan aizslēgtas durvis var būt šķērslis cilvēkam, kurš prot tikt cauri jebkuriem šķēršļiem? Un tas, ka Osokina tur nav, ir jo labāk.

Zaglīgi paskatījos apkārt un sapratu, ka savas neparastās spējas tagad labāk neizmantot. Pie Ķīmijas fakultātes mācību korpusa aizmugures ieejas lieveņa stāvēja trīs studentes baltos halātos. Pat ar vienu pietika, lai atceltu lēmumu – man jau pietika ar vienu pusnoģībušu veceni kāpnēs pie Mirona dzīvokļa. Meitenes smēķēja, kaut ko jautri čivināja, šaudīja acis uz visām pusēm. Pazīstama bilde - pats, būdams students, laboratorijas darbu laikā skrēju uz ielas uzpīpēt. Tikai tad universitāti sauca par politehnisko institūtu, un ķīmiski tehnoloģiskajai fakultātei nebija savas ēkas. Tāpat kā nebija atsevišķas ēkas stikla pūšanas darbnīcai - tā atradās niecīgā puspagraba telpā.

Nu, ja transcendentālās lietas jāatliek, būs jārīkojas ar triviālām metodēm – jāmeklē Osokinu caur dekanātu. Visticamāk, Andrejs ir kaut kur korpusa ēkā.

Es devos pie studentēm.

- Sveikas meitenes!

- Sveiki ...

Viņas uzmeta man novērtējošus skatienus, un nešķita, ka es būtu atstājis iespaidu.

– Sakiet, kurā stāvā atrodas dekanāts?

- Ko ta jūs, onkul, - ievilkdama dūmus jautāja pilnīga apaļvaidze, - institūtā gribat stāties? Nāciet vasarā, kad būs atvērta uzņemšanas komisija.

Viņas iesmējās.

Skābi pasmaidīju par nepretenciozo joku, labsirdīgi pakratīju pirkstu un saslējos.

– Nē, meitenīt, es esmu firmas “kemikal prodakšen” pārstāvis. Atnācu, lai izvēlētos vajadzīgos speciālistus.

Studentīšu sejas izstiepās, cigaretes salidoja miskastē.

– Jums vajadzīgi maģistrantūras studenti? - jautāja tumša brunete. Viņas acīs bija cerība dzirdēt noraidošu atbildi.

Es viņu nepievīlu.

- Nē, - ar aplombu pateicu un aizrāvos: - Otrais vai trešais gads, ilgtermiņa līgums, studiju atmaksa, liela alga... Nu, kur tad ir dekanāts?

- Bet mēs tieši esam no otrā kursa, grupa "B". Nāciet pie mums, - studentes sāka bērt un sacentās savā starpā, lai stādītos priekšā: - Savelova, Rostockaja, Krošina ...

- Vispirms, uz dekanātu, - es nepiekritu. Vairs nebiju priecīgs, ka sāku šo spēlīti.

- Mēs jūs pavadīsim! - studentes labprāt ierosināja, satvēra mani zem rokām un ieveda ēkā. – Kādi speciālisti jums vairāk vajadzīgi? Organiskās, neorganiskās ķīmijas, varbūt analītiķi?

- Teicamnieki - izlaboju, un divas meitenes uzreiz sagarlaikojās, bet apaļvaidzīgā resnule uzplauka kā maija roze.

– Bet darbs šeit, vai ārzemēs? - Viņa lietišķi pajautāja. - Pa kreisi, lūdzu.

Mēs nogriezāmies pa kāpnēm garā gaitenī, kuru no maziem logiem virs klašu un laboratoriju durvīm vāji apgaismoja dienas gaisma.

- Savā dzimtenē, - atbildēju, bet, pamanot, kā teicamniece saviebās, daudzsološi piebildu: - Toties iespējami komandējumi uz ASV, Lielbritāniju, Franciju...

Gribēju pieminēt Seišelu salas, bet nolēmu nepārspēlēt.

Uz troksni gaitenī, atvērās tuvākās laboratorijas durvis, no tām paskatījās jauna sieviete, ģērbusies sastērķelētā, neiedomājami baltā halātā, un bargi paskatījās uz mums caur briļļu biezajām lēcām.

Gribēju, it kā nemanot, paiet garām, bet tas neizdevās. Sieviete paskatījās uz mani un pēkšņi pasmaidīja.

- Deniss? Jegoršins?

No pārsteiguma paklupu uz līdzenas zemes, apstājos un ieskatījos viņai sejā. Ak Dievs, tā taču mana kursa biedrene! Kā viņu tur sauca? Par Zaķīti, šķiet... Tfu tu, kāds bija viņas īstais vārds?

- Aļona! - beidzot atcerējos. - Ilgi neesat redzēta! – pagriezos pret studentēm. - Paldies, tālāk es pats.

Taču studentes pat nedomāja doties prom. Tad Aļona bargi paskatījās uz viņām un pavēlēja:

- Ko jūs te slaistāties? marš, pabeigt laboratorijas darbu! Kurš šodien nenodos, uz ieskaiti var necerēt.

- Aļona Viktorovna ... - studentes sāka činkstēt, žēli lūkodamās uz mani. - Vai drīkst, mēs...

- Nekādas izrunāšanās! - Aļona atcirta, sadzina otrkursnieces laboratorijā un aizvēra aiz viņām durvis. Tad pagriezās pret mani. – Ar kādiem likteņiem pie mums? Re kāds, dūšīgs palicis, spriežot pēc apģērba, par dzīvi nesūdzies...

- Bet tu joprojām tāda pati, neesi nemaz mainījusies, - es paglaimoju. – Un halāts, kā vienmēr, arī sniegbalts.

- Tā nu neesmu mainījusies, - Aļona savilka lūpas, taču no viņas sejas bija skaidrs, ka kompliments savu mērķi sasniedzis. – Redzi, brilles tagad nēsāju, un piedevām ar kādām lēcām.

- Brilles tev piestāv, - vēlreiz paglaimoju. – piešķir stingrību. Studentītes droši vien uz pirkstgaliem staigā.

– Ar viņām citādi nevar. – Aļona no prieka pat nosarka, un es sapratu, ka tagad viņai komplimentus izsaka reti. - Ejam, uzpīpēt, kā jaunībā? Man ir kādas desmit minūtes, kamēr mani ohlamoni ir aizņemti ar laboratorijas darbiem.

– Esmu sen atmetis.

- Bet es lūk nekā nevaru. - Viņa izņēma no kabatas cigarešu paciņu. - Ejam uz lieveņa, šeit nedrīkst.

Mēs izgājām uz lieveņa, Aļona aizdedzināja cigareti un alkatīgi ievilka. Pirksti viņai trīcēja, un es sapratu, ka Aļonai ģimenes dzīve neveicas. - "Bet jaunībā mums kaut kas laikam bija," es atcerējos. Man tā bija epizode, bet viņai, šķiet, savādāk.

– Tad ar kādiem likteņiem pie mums? – Viņa uzvilkti atkārtoja un caur briļļu biezajām lēcām šāva man ar acīm. Skatiens izrādījās meklējošs, sievišķīgi žēlīgs. – Ko tās manas studentes luncinājās ap tevi?

- Mazliet izjokoju, - es atzinu. – Teicu, ka pārstāvu cienījamu uzņēmumu, kuram vajadzīgi ķīmiķi. Slēdzu ar studentiem izdevīgus līgumus.

Mēs iesmējāmies.

- Ar ko patiesībā nodarbojies?

- Meklēju jūsu stikla pūtēju.

- Darīšanas? - Aļona paskatījās uz mani pāri brillēm. - Vai arī gribi kandžas aparātu pasūtīt?

– Bet ko, vai tad pasūta? - biju pārsteigts. – Cukurs jau tagad dārgāks par šņabi.

- Eh, atradies ķīmiķis! – Aļona nošķaudīja. - kandžu var dzīt pat no taburetes.

- Kāds no manis ķīmiķis? Trīs nepabeigti kursi. Nē, es citā lietā. Personīgā.

- Tu esi Andrjuškas draugs?

- Draugs, ne draugs... - paraustīju plecus. - Paziņa.

- Tātad neko nezini?

- Bet kas? Kaut kas noticis?

Aļona nodzēsa cigareti un iemeta izsmēķi urnā.

- Viņam dēls mirst, - viņa blāvi pateica, neskatoties uz mani.

- Ko?! - apmulsu es.

- Piecpadsmit gadi... Vēzis... - Aļona slepus uzmeta man skatienu un uzreiz novērsās. - Viņam pirms četriem gadiem nomira sieva, tagad dēls. Iedzimtība…

Es mēmi pamāju.

- Es nu iešu, citādi mani ohlamoni laboratoriju apgāzīs, - sacīja Aļona, bet nekustējās no vietas.

Atkal pamāju.

- Klausies... - Viņa pieskārās manai piedurknei. – Saprotu, ka nevietā, bet... Mums šogad izlaiduma divdesmit gadu gadadiena. Svinam maija beigās, Ķīmiķu dienā. Tu atnāc, vai kā?

- Es taču ar jums kopā nebeidzu... - es vienaldzīgi teicu.

- Bet tu tomēr atnāc. Kopā mācījāmies.

- Pacentīšos, - izvairīgi apsolīju, lai neaizvainotu savu bijušo kursabiedri.

- Neaizmirsti mūs. - Aļona atvēra durvis. - Uz redzi.

- Uz redzi…

Palicis viens, smagi nopūtos un salīgi padrebināju plecus. Kas būtu domājis, ka Andrejam kas tāds gadījies? Mēs ar Mironu bijām pārliecināti, ka viņam sieva ir īsta megera, tāpēc viņš neko nestāsta par ģimeni. Bet izrādās ... Tagad skaidrs, kāpēc viņam vienalga, kas pasūta stikla acis un maksā par darbu. Viņa stāvoklī var pārdot savu dvēseli velnam.

Krēsloja. No betona nojumes lāstekām virs lieveņa pilēja kūstošs ūdens, debesis atkal aizvilka mākoņi, bija mitri, auksti un pretīgi, gluži kā manā dvēselē. Kas te īsti notiek? Kā tik kāds saskaras ar objektu, tā viņam uzkrīt septiņas nelaimes...

Starp augstskolas korpusiem nebija neviena, logos sāka iedegties gaismas, pagalmu pamazām aizmigloja slapja migla. Šādos laikapstākļos tikai pakārties.

Nokāpu no lieveņa, devos uz stikla pūšanas darbnīcu un, neņemot vērā iespēju, ka mani kāds varētu redzēt pa logiem, ātri izgāju cauri durvīm, pat neuztraucoties, ka varu atsisties ar pieri. Šķiet, ka esmu kaut ko iemācījies.

Taču ne visu, jo stikla pūšanas darbnīcas vietā nokļuvu slimnīcas gaitenī. Un vairs nebiju pārsteigts. Izrādās, ka mana pārvietošanās telpā ir atkarīga ne tikai no objekta, bet arī no tā, par ko domāju. Bet manas domas bija par Andreju.

Ar pelēku nedzīvu seju un tukšu skatienu viņš sēdēja uz dīvāna pie palātas ieejas, sastrādātās rokas ar apdegumu pēdām nedzīvi gulēja uz ceļiem. Pa gaiteni staigāja medmāsas un mūķenes, bet Andrejs neko neredzēja.

"No kurienes te tās mūķenes?" – Biju pārsteigts, bet tad, pamanot priesteri, sapratu, ka esmu nokļuvis Svjatogorskas klostera hospitālī, kur turēja bezcerīgi slimos. Pirmais impulss bija klusi apgriezties un doties prom, bet tad man palika kauns. Kas gan ar mums notiek - kā kādam gadās kas priecīgs, tā visi ir klāt kā saukti, gatavi svinēt, bet kā bēda - nav neviena?

Piegāju pie Andreja, apsēdos uz dīvāna, paspiedu viņam roku. Man trūka vārdu.

Andrejs paskatījās manī ar izdzisušu skatienu.

- Paldies.

Balss skanēja dobji un nedzīvi.

- Varu tev kaut kā palīdzēt? - piesardzīgi jautāju.

- Vairs jau nekā, - Andrejs atbildēja tikpat nedzīvi. - Atlikusi diena vai divas... - viņa balss apklusa.

Garām cienīgi gāja priesteris, paskatījās uz mums, apstājās, tad pagriezās un pienāca.

- Esi stiprs, mans dēls, - viņš klusi teica un uzlika roku uz Andreja pleca.

- Es neticu Dievam, - Andrejs teica vienaldzīgā balsī un pieklājīgi noņēma priestera roku no pleca.

- Dievs tev sūta pārbaudījumu...

- Dievs? - Andrejs vienmērīgā balsī pajautāja. - Man? Kāds tad ar to sakars manam dēlam? Kāpēc būtu jācieš viņa nevainīgajai dvēselei? Kur ir Dieva žēsirdība un taisnīgums?

- Tas ir pārbaudījums mums visiem, - priesteris sevi palaboja.

- Pārbaudījums? - Andrejs turpināja bezkrāsainā balsī. – Kas tas par pārbaudījumu, kad mana sieva mira tādās mokās, kuras nevarētu nosaukt citādi kā par spīdzināšanu? Ja Dievs atņem cilvēka dzīvību ar elles mokām, tad cik viņš ir žēlsirdīgs? Bet, ja tās ir velna intrigas, tad cik visvarens Dievs ir, ja viņš to pieļauj? Bet, ja Dieva pārbaudījums un velna spīdzināšana ir viens un tas pats, tad Dievs un velns ir viena persona. Un tas ir līdzvērtīgi tam, ka vispār nav ne Dieva, ne velna.

Priesteris pakratīja galvu.

- Tu esi nobēdājies, mans dēls, un tavas lūpas nezina, ko tās runā. Lai Dievs piedod tev!

Viņš pārkrustīja Andreju ar krusta zīmi un devās savu ceļu.

Andrejs pagriezās pret mani un jautāja:

- Izdari man pakalpojumu... - Viņa balss joprojām bija mierīga un bezkaislīga, it kā viņš nebūtu tikko diskutējis ar priesteri. - Es šeit esmu parādā ārstiem par pretsāpju zālēm... - Viņš izņēma lielu atslēgu un pasniedza to man. - Aizej uz darbnīcu, varbūt tur parādījušies dolāri, atnes tos.

Andrejs ar apmaldījušos skatienu paskatījās gar koridoru.

- Kas tagad ir - diena, nakts?

- Vakars.

– Tikai neaizmirsti aiziet uz būdiņu aiz stikla pūtēju darbnīcas un brīdināt Jegoriču, ka esi no manis. Pretējā gadījumā viņš var uzrīdīt suni. Viņa suns ir nikns...

Paņēmu atslēgu un pēkšņi sapratu, ko varu izdarīt Andreja labā. Drudžaini parakņājos pa kabatām, izvilku visus dolārus un ieliku viņam klēpī.

- Ņem.

Andrejs paskatījās uz naudu ar vienaldzīgu skatienu.

- Pat nezinu, kad varēšu atmaksāt parādu.

- par ko tu mani uzskati? - pašūpoju galvu. – Atradis, par ko domāt.

- Eh, būtu agrāk... - viņš smagi nopūtās.

Līdzjūtīgi paspiedu viņam roku, piecēlos, bet vienkārši tā aiziet nevarēju. Aizgāju uz palātu un ieskatījos caur stikla durvīm.

Augstā slimnīcas gultā zem pilinātāja gulēja vājš zēns, līdz zodam apsegts ar palagu. Nomocīta bāla seja, aizvērtas acis, pavērta mute. Tāpat kā visiem vēža slimniekiem, visvairāk pārsteidza galva, kas pēc daudzām ķīmijterapijas sesijām bija pilnīgi kaila. Likās, ka viņš neelpo, un tikai nomērītie, kā metronoma klikšķi, sirds monitora pīksti liecināja, ka viņā joprojām kvēlo dzīvība.

- Oļežka jau sen ir aizmirsis, smaidīt, - sacīja Andrejs. Viņš pienāca no aizmugures un pār manu plecu paskatījās uz savu dēlu. Viņam trīcēja lūpas. - Kopš nomira viņa māte, nekad vairs neesmu redzējis smaidu viņa sejā ...

Smagi nopūtos. Nebija ko teikt.

- Ej, - Andrejs viegli iegrūda aizmugurē. – Tev ir savas darīšanas.

Un tad pēkšņi sapratu, ko vēl varētu viņa labā izdarīt, bet šim nolūkam man noteikti ir jātiekas ar objektu. Pilnīgi noteikti. Un jo ātrāk, jo labāk. Kamēr Oļegs vēl dzīvs.

Pamāju Andrejam un, neatskatoties, lēnām devos pa gaiteni, lai gan man ļoti gribējās skriet. Skriet, lai paspētu laikā. Tomēr nebiju pārliecināts, ka viss izdosies, un negribēju aizvainot Osokinu. Bet, tiklīdz es nogriezos aiz stūra nākamajā gaitenī, paātrināju soļus.

Svjatogorskas klosteris atradās tālu ārpus pilsētas, un no šejienes nokļūt universitātes pilsētiņā nepilnas stundas laikā nebija iespējams. Pat, ja paveiktos šajā tuksnesī noķert taksometru. Bet attālumam nebija nozīmes. Kā šeit nokļuvu, tā arī aiziešu.

Varēja ieiet sienā tepat, bet pa gaiteni staigāja mūķenes un medmāsas, un es devos uz gaiteņa galu, uz tualeti. Sākumā gribēju ieiet iekšā, ieslēgties kabīnē un no turienes caur sienu ienākt stikla pūšanas darbnīcā, bet tad izlēmu savādāk. Laiks tagad darbojās pret mani, un man bija jāsteidzas. Diez vai kāds apjēgs, vai es atvēru tualetes durvis vai izgāju cauri tām. Ja vispār pievērsīs man uzmanību.

Es izgāju caur durvīm tieši mirklī, kad tās sāka atvērties uz iekšu. Atkāpties bija par vēlu, un man nācās steigšus ielēkt durvīs. Pēdējais, ko es redzēju hospitālī, bija apmulsusī priestera seja, kas nāca no tualetes laukā. Nu un velns ar viņu! Man vienalga, vai viņš interpretēs transcendentālo parādību kā Dieva aizgādību vai kā velnišķīgu apsēstību. Andrejam taisnība: Dieva nav. Un velna arī.

Beidzot biju nokļuvis tur, kur gribēju. Galu galā kaut ko biju iemācījies. Stikla pūšanas darbnīcā bija tumšs, bet, pateicoties savai nakts redzei, pamanīju uz galda blakus centrālajam deglim kustamies bezveidīgu masu. Pelēkajā krēslas gaismā bija grūti saprast, kādā formā objekts parādījies darbnīcā, un, acis no tā nenovēršot, ar roku taustīju gar sienu, meklējot slēdzi.

Slēdzis atradās blakus durvīm, un, kad iedegās gaisma, ieraudzīju uz galda sēžam mohēras astoņkāji. Ignorējot mani, viņš domīgi grozīja sev priekšā vienu brūnu stikla aci. Stikls taustekļos kustējās kā dzīvs: acs kā ūdens lāse izstiepās uz sāniem, te kļustot plakana, te atkal atgūstot sfērisko formu.

- Sveiks, - atviegloti teicu. pareizi darīju, ka pasteidzos, pretējā gadījumā, iespējams, nebūtu objektu šeit sastapis.

- sveiks, - astoņkājis nomurmināja, nepagriezies pret mani. - Vai tu zini, kāpēc ir tikai viena acs? Kur ir otra?

Man bija liels kārdinājums sākt uz viņu bļaut un pieprasīt atbildi, kur ir Oksana, bet es pārvarēju sevi. Pēc rūgtās pieredzes biju pārliecināts, ka dusmu lēkmes nelīdzēs un nepalīdzēs. Buratino uztvēra manus dusmu uzliesmojumus kā spēli un uzreiz sāka lekties un mani kaitināt. Ak, cik daudz taisnības bija Ivanovam par svešo psiholoģiju ...

- Bet no kurienes tu rāvi, ka es tev varēšu atbildēt? - es piespiesti jautāju, sasprindzinoties no izpratnes, ka jebkurā sekundē objekts var pazust, tā arī neatbildējis uz maniem jautājumiem. Tajā pašā laikā biju pārliecināts, ka, ja es sāktu uzdot tiešus jautājumus, viņa pazušanas iespējamība palielināsies. Objekts ir līdz galējībai ziņkārīgs, un tikai intrigas dēļ es viņu varēju noturēt vietā.

- Kāpēc tad tu negribi atbildēt? - astoņkājis bija pārsteigts, joprojām nepavēršoties pret mani, bet dzija uz rumpja sakustējās, pavedieni pašķīrās, un pa spraugu izspraucās zila stikla acs. - Vai tad mēs neesam draugi?

- Draugi?! - Es nožagojos un nokāsējos. – Draugam nesaka, ka viņš vairs nav vajadzīgs.

- Hi-hi, ha-ha, he-he! - astoņkājis nevietā iesmējās. - Es jau tikai gribēju teikt, ka man vairs nav vajadzīgas tavas lelles. Bet vienmēr esmu gatavs ar tevi sarunāties, palīdzēt, kad tu prasīsi.

– Un tā, tavuprāt, ir draudzība?

- Tjū tev! - astoņkājis bija ārkārtīgi pārsteigts un nometa stikla aci uz galda. - Bet kas gan vēl?!

Jautājums izklausījās tik naivi, ka mani samulsināja. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka cilvēku attiecībās objekts orientējas bērna līmenī.

- Draugi negaida, kad viņiem lūgs palīdzību.

- Ak tā?

- Tā gan.

Astoņkājis pārdomāja.

- Bet kā es varu uzminēt, ka draugam ir vajadzīga mana palīdzība? - beidzot viņš attapās.

- Draugu saprot bez vārdiem... - sāku skaidrot elementārās patiesības un uzreiz sajutu, ka man galvā skraida tarakāni. - Ē, nē, aizvāc savus tarakānus! - es uzkliedzu.

- Kādus tarakānus? - astoņkājis izlikās pārsteigts.

- It kā pats nezinātu!

Kutēšana galvā beidzās.

- Kā tad ir, līdzīgi? Viņš jautāja un pēkšņi iesmējās, acīmredzot iztēlojoties manā galvā tarakānu. – Ļoti interesanta lieta  tā tēlainā domāšana! - viņš rezumēja.

Bet man par objekta fantāzijām bija nospļauties. Pēc manas apziņas skenēšanas, kļuva skaidrs, ka nodoms kontrolēt sarunu ir jāaizmirst. Viņš zināja manus jautājumus.

- Kur ir Oksana? - pajautāju tieši.

- bet es neteikšu! - astoņkājis atbildēja pārāk ātri, un es sapratu, ka ar Oksanas pazušanu viņam ir vistiešākā saistība.

Man aižņaudzās kakls, paspēru soli viņam pretī, pastiepu roku, bet, laikus atjēdzies, mohēras astoņkāja vietā paņēru stikla aci. Es vairs negrasījos kāpt uz tā paša grābekļa – atcerējos notikušo, kad mēģināju tikt galā ar Buratino.

- Tātad nestāstīsi?

- Nē.

Objekts uzvedās kā bērns. Šķita, ka viņš spēlējas ar mani, bet tajā pašā laikā diez vai saprata, ka spēlējas. No mohēras bumbiņas izlūrēja vēl viena acs, bet tā skatījās nevis uz mani, bet gan uz stikla aci, kuru turēju rokā.

- Tad es tev parādīšu, kas ir draudzība, - es nomurminu. Paskatījos apkārt, pie slīpripas pamanīju āmuru un paņēmu to. Ar kaprīziem bērniem ir jāuzvedas atbilstoši: pēc principa: "Savāc savu rotaļlietu un nečurā manā podiņā!"

- Ko tu grasies darīt? - Astoņkājis piesardzīgi jautāja.

-Tūlīt redzēsi...

Ar diviem pirkstiem piespiedu stikla aci pie galda virsmas, pacēlu āmuru un... Un sajutu, kā visi muskuļi pārvēršas akmenī – pārvērtos par nekustīgu statuju.

Astoņkājis izstiepa taustekli un uzmanīgi izņēma stikla aci no maniem pirkstiem.

- Pastāsti man, lūdzu, - viņš vērsās pie manis tā, it kā nekas nebūtu noticis, - ko man darīt, ja viens draugs lūdz nevienam neteikt, kur viņš atrodas, bet otrs draugs pieprasa nosaukt vietu, kur atrodas pirmais?

Ja cilvēku attiecībās viņš orientējās bērna līmenī, tad elementārajā loģikā viņš bija spēcīgs. Tomēr es nevarēju neko atbildēt. Es stāvēju kā elks un prātoju, kā pie pilnīgas muskuļu, tostarp krūškurvja, paralīzes vēl neesmu zaudējis samaņu no skābekļa trūkuma.

- Ak, jā, piedod, - astoņkājis beidzot pamanīja manu stāvokli un noņēma paralīzi.

Āmurs ar šņācienu šķēla gaisu, ietriecās galda virsmā, un, ja es nebūtu refleksīvi parāvis malā roku, būtu sadragājis sev pirkstus. Pats sev, un neviens nebūtu vainīgs.

Apslāpējis lielo vēlmi gāzt astoņkājim ar āmuru, uzmanīgi noliku to uz galda, pievilku ķeblīti un apsēdos. Vienreiz jau metu āmuru un negrasījos atkārtot apšaubāmo eksperimentu. Kāds, pie velna, es tētiņš Karlo? Karabass Barabass ar garu degunu un nekas cits.

- Tad kā man rīkoties, - astoņkājis atkārtoja, - ja es atrastos starp diviem draugiem kā starp diviem ugunīm?

- Parasti kā starp diviem ugunīm jūtas starp ienaidniekiem, - mehāniski palaboju.

- Ak tā?

- Tā gan.

- Lai tā būtu. Bet tomēr, kā man rīkoties?

Klusējot pagriezos savā krēslā un sāku skatīties ārā pa tumšo logu. Negribēju ielaisties garos cilvēku ētikas normu skaidrojumos – man jau sen bija zudusi ticība, ka šīs normas pastāv, un diez vai būtu iespējams pārliecināt vispirms sevi. Vienu brīdi šķita, ka aiz loga pazib bārdaina seja. Vai varbūt tikai izlikās. Acīmredzot mani "nodrošina" kāds no "Horizonta".

- Dari, kā zini, - es nopūtos, novēršoties no loga. Bija nospļauties, vai viņi mani nodrošināja vai izseko.

- Tad es neko neteikšu,- astoņkājis saprātīgi secināja.

- Pastāsti vismaz, kā viņa jūtas?

- Viņai patīk.

Neviennozīmīgā frāze mani samulsināja, un ar visu man iepriekš nezināmo tēva jūtu asumu sajutu to, ko sajuta Ļubaša, kad Oksana paziņoja par mūsu viņas izdomāto mīlas dēku. Sasodītā Holivuda ar savām sadistiskajām filmām! Vardarbības propagandā nav robežu starp apgaismību un izvirtību. Parastā cilvēkā detektīvfilmas par pedofilijas tēmu rada pamatotas bailes, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt ar viņa bērniem. Bet garīgi nelīdzsvarotajiem, kuru perversās seksuālās fantāzijas pagaidām bloķē audzināšana un morāle, sadistisku filmu skatīšanās darbojas kā atslēgas vārds zemapziņas programmas palaišanai - ja jau to rāda filmā, tad kāpēc es nevaru to īstenot dzīvē?

Caur pieri paskatījos uz astoņkāji. Protams, viņš neko tādu nedomāja, runāja atklāti un bez apslēptām domām. Manas bailes ir mana nelaime, manas apziņas krusts, kas ir noslogots ar infernālām zināšanām par cilvēka psiholoģijas miasmiem. Maniaki pēc statistikas ir viens no miljona normālu pilsoņu, bet, pateicoties kinoindustrijas "apgaismībai", viens izvirtulis liek nodrebēt prtetimstāvošajam miljonam.

- Tātad viņa ir pie labas veselības? - aizsmakuši pajautāju. - Pilnīgā kārtībā?

- Pilnīgā, - astoņkājis kā garamejot apliecināja, grozot taustekļos stikla aci. Bet, šķiet, pirms minūtes viņš manā prātā bija atklājis kaut ko tumšu un latentu, jo pēkšņi sastinga un vērīgi paskatījās uz mani ar trim acīm uzreiz. Divām ķermenī un vienu taustekļos.

- Kādi jūs gan esat aizdomīgi radījumi,- viņš teica. - Neieņem galvā neko sliktu! Pats taču zini, ka jebkuru jūsu slimību, es noņemšu ar vienu kreiso.

- Ja padzīvosi kopā ar mums, arī kļūsi aizdomīgs, - es nomurminu. Bet dvēselē atviegloti nopūtos. “ar vienu kreiso” sadzirdēju Oksanas intonācijas un atļāvos ironiski piezīmēt: – Tikai nav skaidrs, kurš no taustekļiem tev ir kreisais?

Astoņkājis neizpratnē sastinga, pacēla taustekļus pie acīm.

- Manuprāt, es izteicos pietiekoši skaidri, - viņš beidzot teica. – Šie četri ir kreisie, un vienu no viņiem es noņemšu jebkuru slimību. Viņš aizdomīgi paskatījās uz mani. – Vai atkal kaut kas ne tā?

- Viss labi,- es, slēpdams smaidu, pamāju.

Objekts man nenoticēja.

- Piedevām neesat atklāti, - viņš rūgti sacīja.

- Būtu ar mani biežāk sarunājies, ne to vien būtu uzzinājis par cilvēkiem, - apgalvoju.

– Es gribu sarunāties ne tikai ar tevi, bet ar visiem.

– Kāpēc tad pārtrauci runāt ar "Horizontu"?

– Tāpēc, ka viņi gribēja, lai es sarunājos tikai ar viņiem. Bet paši man sniedza ļoti skopu informāciju, par daudz ko noklusēja un tajā pašā laikā nemitīgi no kaut kā baidījās. Tāpēc nolēmu izpētīt jūsu pasauli patstāvīgi.

Objekts tagad deva lielisku iespēju sākt pildīt man uzticēto Ivanova misiju, bet man tas nebija prātā. Zemes civilizācijas lietas var pagaidīt.

- Un tāpēc tev tagad ir vajadzīgas stikla acis, - es iztālēm iesāku.

- Jā.

– Bet vai tad ar vienu aci lellei nepietiek, lai ieraudzītu mūsu pasauli?

- Stereo redzei ir nepieciešami vismaz divi gaismas uztvērēji.

- Bet simts būtu vēl labāk, - es ironiski pateicu. - Nenopriecāties par iegūto stereo attēlu!

- Tu nesaprati, - astoņkājis pārmetoši izlaboja. – Es gribu izzināt tavu pasauli tāpat kā tu – binokulāri. Citādi kāda jēga kontaktam? Tātad, kur ir otrā acs?

– Nebūs tev otrās acs. Ne trešās, ne ceturtās, ne simtās. Vispār vairs nebūs.

- Kāpēc tad tā? - astoņkājis brīnījās. - Andrejs nevēlas ar mani strādāt? Viņam nevajag naudu?

- Ne visu var izmērīt naudā, - sāku iekaist. - Andrejam tagad nav laika ņemties ar tavām skaistajām acīm!

- Kaut kas noticis? - astoņkājis apmulsa un atkal izmeta stikla aci no taustekļiem.

- Jā, noticis. Mirst Andreja dēls. Bet tevi, kas sevi sauc par viņa draugu, kurš spēj "ar vienu kreiso" izārstēt jebkuru cilvēku no jebkuras slimības, interesē tikai stikla acis!

Mohēras astoņkājis sarāvās, neveikli pamīņājās no kājas uz kāju. Un man šķita, ja viņš varētu nosarkt, tad nosarktu.

- Sapratu, - viņš strupi pateica un izkusa gaisā, aizmirstot brūno stikla aci uz galda.

Ar pirkstu pieskāros stikla lodītei un domīgi paripināju to pa galdu. Šķiet, ka objektā ir daudz vairāk žēlsirdības, nekā varētu sagaidīt. Varbūt daudz vairāk nekā visos cilvēkos. Tas bija uzmundrinoši, un pēdējā laikā mani vajājošā vīzija par ciešajām koka vīru kolonnām, kas soļoja pa zemes pilsētu drupām, izgaisa. Tikai ko es teikšu Ļubašai, kā varēšu viņu nomierināt? Sākšu stāstīt patiesību – uzskatīs par idiotu.

Pārvarējis vēlmi iebāzt stikla aci kabatā, atstāju to uz galda, piecēlos no ķebļa un devos uz izeju. Izslēdzu darbnīcā gaismu, pavilku aiz roktura un tikai tad, kad no ārpuses atskanēja šķūņa atslēgas skrapsti, atcerējos, kā es te iegāju.

"Nu ko, vairs nav jāpierod staigāt cari durvīm," es nodomāju un spēru soli uz priekšu.

Šoreiz gan nekāda nekontrolēta teleportācija nenotika, izgāju stikla pūšanas darbnīcas lievenī un aci pret aci saskrējos ar bārdainu vecūksni garā aitādas kažokā.

- Aha! - viņš pateica un, nevilcinoties, iegāza man pa galvu ar rungu.

No pilnīgas samaņas zaudēšanas mani paglāba bagrationa cepure, bet tomēr gar acīm nodzirksteļoja, kājas padevās, un es, slidinot muguru gar durvīm, apsēdos uz sliekšņa.

- Ko tu šeit dari? - vecūksnis draudīgi noprasīja, viņa vārdi līdz ausīm nāca kā caur vati.

Es pamēģināju kaut ko nesaprotami nomurmināt, bet ne lūpas, ne mēle neklausīja. Pat nezināju, ko gribēju pateikt.

Acu priekšā parādījās pinkains suņa purns, žēlsirdīgi nosmilkstēja un nolaizīja man vaigu.

- Trezor, nost! - noskanēja jau skaidrāk, bet suns nepaklausīja saimniekam un atkal mani nolaizīja.

Apziņa lēnām atgriezās, un es kaut ko sāku atcerēties.

- Tu esi Jegoričs? - nočukstēju ar nepaklausīgām lūpām.

Suns sāka aizrauties, un viņa mēle noslienāja visu seju. "Suns viņam nikns," kaut kā vienaldzīgi atcerējos Andreja atvadu vārdus un samocīti pasmaidīju.

Sargs nolaida rungu.

- Jegoričs, bet kas tu tāds?

- Deniss ... Andrejs mani atsūtīja uz darbnīcu ... Lūk, viņš man iedeva arī atslēgu ...

Pakustināju savu nejūtīgo, it kā svešo, manipulatoram līdzīgo roku, neveikli iegrābu jakas kabatā, izņēmu atslēgu un parādīju to sargam.

Jegoričs neticīgi paskatījās uz atslēgu, tad uz mani, paraustīja durvīm aizlikto šķūņa atslēgu.

- Bet kā tad tu, neatslēdzis atslēgu... - viņš apmulsis iesāka un aprāvās, pamanījis, kā no aizmugures uz durvīm nokrīt kāda ēna. - Ei, kas vēl tur ir?

Apgriezties viņš nepaspēja. Nosprakstēja purpursarkana izlāde, un sarga ķermenis lēnām noslīdēja gar durvīm man blakus. Trezors pārsteigti ierējās un atlēca atpakaļ tumsā.

- Dzīvs? - Kāds pajautāja, pieliecoties pār mani.

Caur miglu acīs, ielūkojos sejā un pazinu aģentu Sevu. Galu galā piesegums man tomēr bija. Nav saprotams tikai, kā viņi mani šeit izskaitļoja.

- Ne... nezinu... - es godīgi atzinos.

- Inteliģents... - Seva nošņācās, satvēra mani aiz jakas atlokiem un ar rāvienu nostādīja uz kājām. - Viņš lūk nezinot, neesot pārliecināts ...

- Kāpēc jūs visi tik ļoti ienīstat viņus?.. - pēc inerces pajautāju.

- Ko tad? – Seva bija pārsteigts.

- Inteliģenci...

- Par pilnīgu neatbilstību saknes vārdam, - viņš pasmīnēja. - Intelektam. Bet kurš tad vēl bez manis?

- ir viens sētnieks...

- Ā! Radniecīga dvēsele. Viņš - sētnieks, es - tīrītājs... Paiet vari?

Lēnām pagriezu galvu un paskatījos uz pie durvīm sēdošo sargu.

- Bet... bet viņš?

- Ko - viņš?

- Dzīvs?

– Pēc piecām minūtēm nāks pie samaņas. Ejam.

Cieši turēdams aiz pleciem, Seva mani veda prom no stikla pūšanas darbnīcas. Tomēr es sāku kārpīties.

- Nav labi…

- Kas nav labi? Seva apstājās. - Vemsi vai?

- Nē... Nav labi atstāt viņu vienu... - es nomurmināju pinoties mēlei.

– Neuztraucies, viņš nebūs viens.

Pagriezos un ieraudzīju, ka blakus sargam sēž pinkainais jauktenis un smilkstēdams aktīvi laiza viņam seju.

"Ļoti nikns suns..." - bez ironijas nodomāju, noslaukot no vaiga suņa slienas.

Seva mani aizveda mājās un ieveda dzīvoklī. Man nebija ne spēka, ne vēlēšanās liegt viņam ienākt. Redze man bija izfokusēta, biju sastindzis, un nepievērsu uzmanību istabā degošajai gaismai.

Seva palīdzēja man novilkt jaku, noaut kurpes, aizveda mani uz vannas istabu, pabāza manu galvu zem ledusaukstas dušas un turēja tā līdz pakausī no aukstuma iesmeldzās. Ievaidējos, bet sanāca tikpat žēlabaini kā Trezoram. Bija žēl sevis, žēl Ļubašas, Oksanas, žēl Andreja, viņa dēla, žēl "niknā" suņa, žēl sarga Jegoriča. Visu bija žēl. Visas pasaules, izņemot Ivanovu.

Aizgriezis dušu, Seva nosēdināja mani uz vannas malas, noslaucīja galvu un, mēli klakšķinot, nopētīja punu.

- Vai izdzīvošu? - vienaldzīgi pajautāju.

- Neesmu pārliecināts... - viņš atdarināja mani aizkapa balsī. - Ja nu tikai līdz rītam.

- Bet pēc tam?

 - Parādīs autopsija, - Seva mierināja.

Viņš mani pacēla un ieveda istabā.

 Ivanovu, sēdošu atzveltnes krēslā pie kafijas galdiņa, uztvēru tikpat vienaldzīgi kā ziņu par gaidāmo "autopsiju".

- Sabraukuši te... - es nomurmināju, apsēžoties uz dīvāna. - Nelūgti viesi sliktāki par tatāriem ...

- Kāpēc nelūgti? – Jevgeņijs Viktorovičs gausi iebilda. - Uz pusdienām es tak uzprasījos. Rekur konjaks, kā aopsolīju, tā atnesu.

Uz galda stāvēja pudele konjaka un trīs lielas konjaka glāzes. Par to, ka vizīti viņam atteicu, Ivanovs neteica neko un es viņam neatgādināju. Tas varētu izrādīties pašam par sliktu, un turklāt no viņiem tā vai tā neatkratīties.

- Bet viņš, starp citu,  - Ivanovs pasmīnēja un norādīja ar pirkstu uz Sevu, - patiešām ir tatārs.

- Un jūs kas tādā gadījumā - Laupītājs Lakstīgala? - Es nenoticēju, pataustīju punu uz galvas un saviebos.

- Taisnība, esmu tatārs, - Seva pamāja. - Kur tad liksies... Varu parādīt pat pasi.

-Zinu es jūsu dokumentus, - nomurmināju. - Jau redzēju viena Pidorova-Setrova apliecību ...

Pēkšņi man sāka aizmigloties acis, pārņēma slikta dūša, un satvēru dīvāna atzveltni, lai nesabruktu uz grīdas.

Ivanovs un Seva apmainījās skatieniem.

- Tev slikti? - Seva jautāja.

- Aha...

Viņš paņēma no galda glāzi, ielēja krietnu porciju konjaka un pasniedza to man.

- Iedzer, tas nāks par labu.

Man absolūti negribējās dzert, it īpaši viņu kompānijā, tāpēc iedzēru malku un gribēju nolikt glāzi uz galda, bet Seva apturēja manu roku.

- Līdz dibenam, - viņš stingri pateica, vērīgi skatīdamies man acīs.

Viņa skatiens bija nepatīkams, hipnotizējošs, un es, nezinkāpēc, lēnprātīgi izdzēru.

- Mēsls, ne konjaks, - saviebos, sajutis mutē hinīna rūgtumu. – Jums tāda solīda firma, bet dzerat paštaisītu surogātu.

Jevgeņijs Viktorovičs paņēma pudeli un pagrozīja to acu priekšā.

- Lielisks, desmit gadus izturēts konjaks, - viņš teica. – Bet rūgtums mutē, tāpēc ka glāzes apakšā bija zāles. Noņem stresu, uzlabo tonusu, uzlabo asins piegādi smadzenēm, aktīvi veicina hematomas uzsūkšanos.

Atkal uzmanīgi pieskāros sāpošajam punam uz galvas. Vai tiešām Seva mani neķircināja, kad uzstādīja "diagnozi"? Vai arī tā tikai profilakse?

- Kaut kā nemana. Cik zinu, pret sasitumiem lieto kompreses, bet, lai iekšēji, pirmā dzirdēšana.

- Jūs vēl daudz ko nezināt, - Ivanovs sarkastiski pasmīnēja. – Farmācijas firmas par šīm zālēm samaksātu tik lielu naudu, ka vēl jūsu mazmazbērniem nebūtu jāstrādā.

- Ko jūs, - atgaiņājos, - Man nav nekas nav pretī. Ja panaceja desmit gadus izturēta...

- Bet te nu man ir jūs jāsarūgtina, - Jevgeņijs Viktorovičs papleta rokas. - Kā blakusefekts ir pilnīga alkohola intoksikācijas neitralizācija. Izdzeriet šodien kaut kasti konjaka nejutīsiet neko.

- Nu paldies! Jūs nu gan rūpējaties!

- Nav par ko, - teica Seva. - Bet par to, ka neko nejutīsit, priekšnieks kļūdās. Konjaka kastē ir divdesmit pudeles jeb desmit litri. Ja jūs to pieveiksiet, visu nakti skraidīsiet uz tualeti, bez kādiem diurētiķiem.

Turpinot stāvēt, viņš ielēja sev un Ivanovam glāzēs konjaku.

- bet man? - es aizvainoti piezīmēju.

- Bet kāda jēga? - Seva augstu parāva uzacis un paskatījās uz mani. - Pilnīga produkta izniekošana.

- Ielej vien, - Ivanovs nepiekrita, un Seva paklausīgi ielēja manā glāzē konjaku.

Nezinu, vai viņi gatavojās uzsaukt tostu, bet es viņus apsteidzu.

- Par tikšanos! - daudznozīmīgi izrunāju tādā tonī, it kā būtu teicis: "Kaut manas acis jūs neredzētu!" - un vienā rāvienā izdzēru. Un nesajutu neko. Tikpat labi būtu iedzēris ūdeni. Pakratīju galvu, ieklausoties sajūtās. Nekas, kas pavada alkohola lietošanu, nebija jūtams, bet galva sāka skaidroties, parādījās griba dzīvot. Ieinteresēts vēlreiz pataustīju punu uz galvas, bet tas nekur nebija pazudis un joprojām sāpēja.

- Ātri pasakas stāstās, bet lietas tik ātri nenotiek, - manus neizpratnes pilnos žestus komentēja Ivanovs. Viņš iemalkoja savu konjaku un nolika glāzi uz galda. – Pēc stundas viss pāries.

Seva izdzēra līdz dibenam, noklakšķināja mēli.

– Ātri šņabis tiek dzerts, bet paģiras turas ilgi, – viņš izmainīja sakāmvārdu. - Ko uzkost šajā dzīvoklī atradīsies?

- Paskaties virtuvē, - ieteica Jevgeņijs Viktorovičs, - tur noteikti jābūt citroniem.

Seva iegāja virtuvē, ieslēdza gaismu.

- Oho! - no turienes atskanēja viņa izsauciens. – Te tak ir restorāna pusdienas diviem! Tiesa, atdzisušas, bet gandrīz neskartas... - Viņš ieskatījās istabā. - Kāds vakariņos?

- Nē, - Ivanovs īsi attrauca.

Es noliedzoši pakratīju galvu.

- Bet es gan! - teica Seva. - No rīta arī neēdis...

Viņš atkal pazuda virtuvē un pēc brīža parādījās durvīs ar otrā ēdiena šķīvi. Bez ceremonijām apsēdās pie galda, nolika šķīvi un sāka aktīvi vicināt dakšiņu.

- Ēd, ēd, dārgais viesi, bazārā viss tik dārgs... - es pasmīnēju.

Sevu tas nesamulsināja nemaz. Turpinot ēst, viņš paskatījās uz mani un teica:

– Ja es šovakar būtu ieskrējis kafejnīcā uzkost, suns tevi vēl tagad laizītu.

- Tu citronu atnesi? - Jevgeņijs Viktorovičs vienaldzīgi atgādināja.

Seva aizrijās un pielēca no galda.

- Tūlīt... - viņš ar pilnu muti nomurmināja, ieskrēja virtuvē, atgriezās ar apakštasīti ar sagrieztu citronu un atgriezās pie savas aukstās karbonādes ar ceptiem kartupeļiem.

Ivanovs iedzēra malku konjaka, paņēma citrona šķēli un pakošļāja.

- Nu? - Viņš pajautāja, skatoties tieši acīs.

- Barankas liecu! - atcirtu, un apziņa refleksīvi atzīmēja ka atdarinu Oksanu. Ar ko saskarsies, no tā iegūsi. Pat objekts no viņas inficējies.

– Redzu, ka pēc sitiena pa galvu esam atguvušies, – Jevgeņijs Viktorovičs mierīgi noteica. – Es te sagaidu, ka jūs interesēs Oksanas liktenis. Laikam jau nesagaidīt. Vai tas nozīmē, ka jūs viņas atrašanās vietu jau zināt?

Pašķielēju uz Ivanovu un visu sapratu. Labas zāles viņi man ielējuši, lieliski attīra smadzenes.

- tikpat daudz cik jūs, - attraucu.

- Mēs? – Jevgeņijs Viktorovičs bija pārsteigts. - Mēs nezinām neko.

- Vai nu tā ir?

- Kur jūs rāvāt? - turpināja laipot Ivanovs.

- Pārāk ātri mani izskaitļojāt stikla pūšanas darbnīcā, - es pateicu un ar acīm norādīju uz Sevu: - Man ir aizdomas, ka tas nav tikai viņa nopelns.

Seva pacēla galvu un ar neizpratnē izplestām acīm paskatījās uz mani.

- Sasodīts, un bet kā tad vēl? - Viņš ar dakšiņu uzdūra pēdējo karbonādes gabalu un iebāza to mutē. - izglāb no suņa, un pretī - melna nepateicība ...

– Kāda ir jūsu attieksme pret auksto gaļu ar mārrutkiem? - jautāju, skatīdamies nevis uz Sevu, bet gan uz Ivanovu.

- Aukstā gaļa man garšo, - Seva mājienu nesaprata. Viņš piecēlās, paķēra tukšo šķīvi un devās uz virtuvi.

Ivanovs pasmīnēja, paņēma konjaka glāzi, iedzēra malku un atlaidās krēslā.

– Nav te nekādas aukstās gaļas! - izliecās no virtuves Seva. - Mārrutki ir, bet... - Viņš sastapās ar Ivanova skatienu un apklusa. - Sapratu. Ja ievajadzēšos, pasauciet.

Seva aizvēra virtuves durvis, un no turienes atskanēja trauku šķindoņa.

- Jums taisnība, - teica Jevgeņijs Viktorovičs, kad mēs palikām vieni, - jums tika uzkarināta "bāka".

Mani pārņēma satraukums, bet centos to neizrādīt. Viena lieta ir intuitīvi uzminēt, pavisam cita lieta - precīzi zināt, ka esmu “zem pārsega”.

- Kad tad man piekarinājāt to "bāku"?

– Mūsu iepazīšanās laikā.

- Tas ir ... kad jūs ieradāties šeit rajona pipnvarotā izskatā?!

Šoreiz nevarēju noslēpt pārsteigumu.

- Tieši tā.

- Bet…

— Denis Pavlovičs, — mani pārtrauca Ivanovs, — jums būtu laiks pierast pie tā, ka mēs izmantojam nedaudz atšķirīgus novērošanas līdzekļus nekā Zemes valstu izlūkošanas un pretizlūkošanas dienesti. Citādus un daudz efektīvākus. Līdzīgus jūsu pieminētajiem mārrutkiem ar auksto gaļu.

Mani pārņēma auksts niknums. Izrādās, viņi izsekoja katram manam solim un zināja visu, kas ar mani notiek. Viņi nemanāmi bija klāt visās manās kustībās un tikšanās reizēs ar objektu. Un kādu rosību Ivanovs sarīkojis ap mani! Tīklus noaudis...

Pēkšņi nomierinājos, bet šim mierīgumam nebija nekāda sakara ar apātiju - saka, ja tevi noķēruši kā cāli uz plūkšanu, tad nav par ko vairs raustīties. Miers bija skaidrs un aprēķināts. Nekad agrāk neko tādu nebiju sajutis, mana apziņa nekad nebija bijusi tik kristāldzidra un gatava pieņemt lēmumus – mani vienmēr mulsināja nenoteiktības tārps. Un te... Ja jau viņu "zālēm" ir tāds efekts, tad liels paldies. Man tieši trūka pārliecības par sevi un saviem spēkiem.

Pataustīju punu uz galvas un ar gandarījumu sajutu, ka tas vairs nesāp un, šķiet, ir samazinājies.

- Tātad jūs zināt visu... - es novilku.

- visu nezina neviens, - Ivanovs nopūtās.

- Es domāju to, kas notiek ar mani.

- Vairāk vai mazāk. Izņemot jūsu domas.

- Tātad, kad jautāju par Oksanu, jūs jau zinājāt, ka viņa ir pazudusi?

Jevgeņijs Viktorovičs noplātīja rokas.

- Jums ir labas aktiera dotības, - es nomurmināju.

- Profesijas trūkumi.

- Tad jau jums jāzina, kur viņa atrodas.

- Diemžēl, - Ivanovs pakratīja galvu, - mēs par to zinām ne vairāk kā jūs. Spriežot pēc netiešiem pierādījumiem, objekts viņu pārvietojis uz planetoīdu ar divām saulēm. Analītiskā nodaļa spriež, ka tā ir ustjupendu vēsturiskā dzimtene. Tomēr šis planetoīds nav reģistrēts Galaktikas Savienības Kartogrāfijas dienestā.

- Beidziet te vaņku tēlot, Jevgeņij Viktorovič! - Es sadusmojos. - Tur, krastā, ir teleportācijas logs. Es nekad neticēšu, ka Galaktiskajā savienībā nav datu par tā atrašanās vietu!

- Veltīgi neticiet, - Ivanovs paraustīja plecus. - Teleportācijas logs ir tādas pašas mājas durvis. Vai jūs zināt, cik daudz šādu durvju ir Galaktikā? Konkrēto durvju atrašana ir līdzvērtīga tam, ja es jums parādītu ieejas durvju fotogrāfiju un lūgtu atbildēt, kurā Zemes pilsētas ielā atrodas māja ar šīm durvīm. Tiesa, ja jūs apmeklētu planetoīdu naktī, tad pēc zvaigžņu izvietojuma debesīs mēs varētu noteikt planetoīda atrašanās vietu.

- Tātad atgriezt Oksanu uz Zemes jūs nevarat?

- Diemžēl.

Es neviļus uzmetu skatienu telefonam. Telefons klusēja.

- Viņa nepiezvanīs, - sacīja Ivanovs.

- Kas - viņa? Kuru jūs domājāt?

- Ļubova Petrovna Astahova. Bet kuru domājāt jūs?

- Kāpēc? – jautājumu ignorēju, uzskatot to par retorisku.

– Tāpēc, ka ar viņu padarbojās mūsu psihotehniķi.

- Ko?!

- Nomierinieties! – ar pavēlošu žestu Ivanovs lika man apsēsties. – padarbojās uzmanīgi un korekti. Šobrīd Ļubovas Petrovnas atmiņa ir nobloķēta, un viņa ir pārliecināta, ka viņai nekad nav bijusi meita. Turklāt bloķēšanai ir psihokinētiska ietekme uz citiem - neviens nekad nerunās par viņas meitu Ļubovas Petrovnas klātbūtnē. Bet, tiklīdz Ļubova Petrovna dzirdēs viņas balsi, apziņa tiks atbloķēta un atmiņa tiks atjaunota bez jebkādām sekām.

Es vēlreiz paskatījos uz telefonu.

– Aizmirst par meitu... Neko jau tā – uzmanīgā un korektā ietekme! Un jūs gribat, lai es jums noticētu?

- Kāpēc gan ne?

- Tāpēc, ka pēdējo dienu laikā jūs man tik daudz makaronu uz ausīm sakārāt, ka vairs nezinu, kam ticēt un kam nē.

- Bet jūs padomājiet un paanalizējiet. Kāpēc jums ir galva?

Sekoju padomam, padomāju, bet nekas labs nesanāca. Viss, ko Ivanovs man iepriekš bija teicis, varēja izrādīties meli. Bet varēja būt arī taisnība. Vai puspatiesība. Esmu lasījis, kas ir īsta dezinformācija, kad pretizlūkošana piegādā ienaidniekam it kā uzticamu informāciju un tikai neliela daļa no tās ir meli. Taču šī daļa saņemtās informācijas apgriež secinājumus otrādi.

– Izmantojāt mani kā mānekļa pīli? - klusi pajautāju.

Ivanovs smagi nopūtās.

- Izlemiet paši, - viņš atmeta ar roku. - Analizējiet, varbūt atradīsit pieņemamāku definīciju.

Un tad es beidzot pamanīju, ka Ivanovs, vienmēr tik kārtīgs, savākts, šodien izskatās noguris un vienaldzīgs. Kad Seva mani atveda mājās, man nebija laika pavērot. Vai nu Ivanovs bija vīlies manī kā aģentā, vai arī kaut kas nogājis greizi.. Dabiski, ka viņš neatbildēs uz manu tiešo jautājumu par notikušo... Gandrīz visus faktus, kurus Ivanovs pateica mūsu iepazīšanās laikā, varēja interpretēt divējādi - kā patiesus un kā melīgus. Bet es tomēr atradu vienu negrozāmu faktu, kura neapgāžamību apstiprināja tā esamība. Tieši par to es uzdevu jautājumu.

- Kas viņš ir?

– Jūs domājat objektu?

- Jā.

- Dievs, - Ivanovs vienkārši paziņoja.

- Ko?!

- Var pateikt arī savādāk, - Ivanovs īgni pavīpsnāja. - Radītājs.

Kādu laiku es apjucis klusēju. Ivanovs sēdēja atslābinātā nogurušā cilvēka pozā, un viņa acīs bija redzama kaut kāda piekāpīga līdzjūtīga gudrinieka nožēla, kas glupjam pusaudzim mēģina skaidrot elementāras patiesības. Es atcerējos priestera vārdus hospitālī: "Dievs sūta jums pārbaudījumu ..."

- Nejauciet man galvu! -Es aizkaitināti norūcu.

- Pat netaisos, - viņš nopūtās. – Kā jūs domājat: kas vajadzīgs, lai parādītos organiskā dzīvība?

- Dievs, - es nosmīkņāju.

Jevgeņijs Viktorovičs skābi saviebās.

- Un jūs arī turpat. Es cenšos panākt, lai jūs mēģinātu aptvert Radītāja esamību no tīri materiālistiskā viedokļa, bet jūs aiz ausīm velciet šurp teoloģiju. Ceru, ka jūs zināt, ka mūsdienu zinātne spēj sintezēt visvienkāršākās šūnas struktūras, taču tās nekad nav bijis iespējams atdzīvināt. Kā jūs domājat, kāpēc?

Gribēju pēc inerces paironizēt, bet pārdomāju.

- Iespējams, nav identificēti visi faktori, kas ietekmēja primāro buljonu, - negribīgi nomurmināju.

- Šie faktori ne ar ko neatšķiras no apstākļiem, kas nepieciešami normālai organismu funkcionēšanai, - sacīja Ivanovs. - Skābeklis, temperatūra diapazonā no divdesmit līdz trīsdesmit grādiem pēc Celsija, magnētiskā lauka klātbūtne un saules starojums.

-  Cik man zināms, pirmās, kas parādījās uz Zemes bija anaerobās baktērijas, - es atzīmēju, - kad atmosfērā vēl nebija skābekļa.

- Oho! – Ivanovs bija pārsteigts. – Dažkārt jūs ar savām zināšanām mani mulsināt.

- Tomēr, kungs, ne jau ar tupeli zupu smeļam.

Jevgeņijs Viktorovičs saviebās.

– Kaut ko līdzīgu jau teicāt.

– Un arī jūs kaut kā līdzīgi "apbrīnojāt" manas zināšanas. Varbūt pietiks apšaubāmu komplimentu?

- Ja pietiek tad pietiek, - Ivanovs nesāka polemizēt. – Jums taisnība, pirmie bija anaerobie organismi. Bet, kad atmosfērā parādījās skābeklis, parādījās aerobie organismi un piedevām pilnīgi neatkarīgi no anaerobiem organismiem.

- Kā jūs to zināt? - tomēr nenoturējos nepaironizējis. - Vai bijāt klāt pirms četriem miljardiem gadu dzīvības rašanās brīdī uz Zemes?

- Ne jau es. Un ne uz Zemes, — iebilda Ivanovs. - Tie ir ticami Galaktiskās savienības zinātnisko institūtu pētījumu dati. Ticiet man, šobrīd Galaktikā ir daudz planētu, uz kurām tikai veidojas organiskā dzīvība. Tomēr ar šiem faktoriem viennozīmīgi nepietiek, lai atbildētu uz galveno jautājumu: kāpēc dzīvo organismu ģenētiskā programma nepārtraukti pilnveidojas, ļaujot organiskajai dzīvībai no primārās šūnas pārkārtoties arvien sarežģītākā daudzšūnu būtnē, un šai evolūcijai nav nekādu ierobežojumu, lai gan pats sugu evolūcijas pastāvēšanas fakts ir pretrunā ar Visuma entropiju?

– Ja nemaldos, Darvins atbildēja uz šo jautājumu: sugu pilnveidošanās ir saistīta ar cīņu par izdzīvošanu. Spēcīgākais izdzīvo, jo ir vairāk pielāgots videi.

Ivanovs iecietīgi pasmaidīja.

- Tā ir ģenētiskās programmas funkcija, nevis faktors, kas veicināja tās rašanos. Nejauciet cēloni ar sekām.

"Bet viņam taisnība!" - es pēkšņi sapratu, un pār muguru pārskrēja drebuļi. "Lai lietotu programmu, vispirms tā ir jāuzraksta. Kas tad to uzrakstīja?!"

- Tā nu lūk arī jūs esat nonācis līdz izpratnei, ka ir Radītājs, - Ivanovs pamāja, pēc sejas izteiksmes novērtēdams manu reakciju.

- Dievs? - es nedroši izdvesu, un, tiklīdz šis vārds pārskrēja pār manām lūpām, sapratu, ka esmu pateicis kārtējo muļķību.

Ivanovs nekādi nereaģēja. Vai nu viņam bija manis žēl, vai arī viņš to neuzskatīja par vajadzīgu, iespējams, kad viņš pats kādreiz bija pabijis manā stāvoklī, viņš tikai uzzināja šīs patiesības nevis galopā pa Eiropām, bet gan pamazām.

– Es jau stāstīju par plazmoīdiem – zemas temperatūras plazmas sabiezējumiem ar enerģētisko lauku īpašībām, kas ir ļoti līdzīgas dzīvo organismu biolauku īpašībām. Plazmoīdi rodas atmosfērā,  nezin kāpēc un no kurienes, un tāpat, neviens nezina, kāpēc un kur tie pazūd. Tiem nav materiālo šķēršļu, kustības ātruma ierobežojuma. Zemes zinātne uzskata, ka tā ir mūsu atmosfēras īpašība, bet patiesībā plazmoīdus ražo saules vainags. Kā noskaidrots, dabiski, ne jau pie mums, uz katras zvaigznes virsmas eksistē dzīvība. Dīvaina, no mūsu viedokļa, enerģētisko struktūru dzīvība.Turklāt tas ir vienots enerģētiskais organisms, kas var sadalīties, tad atkal savākties kopā, atkal sadalīties, bet tajā pašā laikā katrs atsevišķais plazmoīds, neskatoties uz attālumu, kas to šķir no citiem plazmoīdiem, turpina palikt neatņemama vispārējās apziņas sastāvdaļa. Zemas temperatūras plazmoīdi, kas atrodas tālu no saules, ir sava veida acis, ausis, pirksti, tas ir, noteikta enerģētiskā organisma maņu orgāni. Dabiski, ka tas uztver Visumu tikai no enerģētiskām pozīcijām un praktiski nespēj “saskatīt” materiālos objektus, uztverot tikai to enerģētiskos potenciālus. Tieši šī plazmoīdu īpašība ir atbildīga par organiskās dzīvības parādīšanos. Nav zināms, apzināti vai nē, bet plazmoīdu enerģijas potenciālu iedarbība uz organisko savienojumu reakciju bioķīmiskajiem potenciāliem pirmatnējā okeānā regulē šūnu struktūru sintēzes procesus un faktiski veicina ģenētiskās programmas izveidi. Lielākā daļa Galaktiskās savienības pētnieku uzskata, ka šāda ietekme notiek neapzināti. Šeit var izdarīt analoģiju - ne kamielis, ne skarabejs neapzinās viens otra esamību, taču, neskatoties uz to, kamieļu mēsli ir skarabeju galvenā barība. Turklāt daudzi pētnieki uzskata, ka milzīgais enerģētisko struktūru skaits zvaigžņu vainagos ir nesaprātīgs, tāpēc arī uz deviņdesmit deviņiem procentiem planētu ar organisku dzīvību saprātīgi radījumi neparādījās. Šādi secinājumi ir visai pamatoti – galu galā dzīvība uz Zemes pastāv jau četrus miljardus gadu, kamēr cilvēku civilizācija, iespējams, ir tikai aptuveni desmit tūkstošus gadu veca. Bet, ja ņemam vērā mūsu civilizācijas gatavību kontaktēties ar Galaktisko Savienību, tad uz Zemes saprātīgas dzīvības vēl nav vispār.

Man pēkšņi kļuva garlaicīgi un uznāca žāvās. Nezinu, vai pārstāja iedarboties panaceja, vai sāka atslēgties pārslogotās smadzenes, nespējot sagremot informāciju.

- Man ļoti patika ekseģēze par attiecībām starp kamieļu mēsliem un skarabejiem, - pateicu, ar gribas piepūli apspiežot žāvas. - It īpaši saistībā ar dzīvības rašanos uz Zemes, ļoti tēlaini, vai zināt ...

- Es varētu novilkt paralēli par ziedu apputeksnēšanu, ko veic bites, - Ivanovs samiedza acis, - bet izvēlējos asāku salīdzinājumu, jo redzēju, ka jūs aizmiegat.

Pakratīju galvu, cenšoties atbrīvoties no uzkritušā miegainības stupora, un kādu brīdi šķita, ka izdodas.

- Tātad panspermija? - jautāju.

- Kaut kas līdzīgs, - piekrita Jevgeņijs Viktorovičs.

- Dievs... - es novilku un iesmējos. – Vai jums nešķiet, ka mūsu objekts ir pārāk naivs priekš Dieva?

- Nav nekāds brīnums. Zināšanu par Visuma likumiem jebkurai civilizācijai ir mazāk nekā viens procents. Visas pārējās zināšanas ir sociālo un starppersonu attiecību likumi katrā konkrētajā civilizācijā. Objekts par Visumu zina ko tādu, ko mēs neuzzināsim pat pēc miljarda gadu, bet tā zināšanas par zemes civilizācijas sociālajiem likumiem ir bērna līmenī. Galu galā viņš jau nav mitoloģiskais Dievs, kas radījis cilvēku pēc sava tēla un līdzības, bet gan tikai nevilšs organiskas dzīvības Radītājs uz Zemes.

– Tad nav saprotams, kāpēc jūs tik ļoti baidāties no saskarsmes ar objektu? Spriežot pēc jūsu datiem, Galaktiskā savienība jau sen ir nodibinājusi kontaktus ar tādiem kā viņš.

– Lieta tāda, ka šādu kontaktu nav. Dažu civilizāciju mēģinājumi bija, bet, kad kļuva skaidra plazmoīdu loma organiskās dzīvības rašanās procesā, visām zinātniskajām programmām šajā virzienā tika noteikts aizliegums.

– Bet mēģinājumi bija?

– Pirms aizlieguma ieviešanas bija.

– Un jūs gribat, lai es noticu, ka daudzu civilizāciju Galaktiskajai savienībai, kuras zināšanas ir daudzkārt augstākas par zemes civilizācijas zināšanām, kontakts neizdevās, bet jums tas izdosies? Nesmīdiniet mani.

- Es tā nedomāju, bet tas nemaz neizskatās smieklīgi. Iespējams, ka saprāts uz zvaigznēm ir tikpat reti sastopams kā uz planētām ar organisku dzīvību, un tāpēc Galaktiskās savienības mēģinājumi sazināties ar plazmoīdiem pagaidām bijuši neveiksmīgi. Bet, iespējams, ietekmē arī tas, ka mēs no augsti attīstīto civilizāciju viedokļa izmantojām tik arhaiskas saziņas metodes, kādas viņi jau sen aizmirsuši, kā mēs paši aizmirsuši par tamtamiem, signālugunskuriem un jāšanas stafeti. Pirmo pieņēmumu apstiprina fakts, ka kontaktu meklējām ne tik daudz mēs, cik objekts. Nekur citur Galaktiskajā savienībā nav atzīmēts tik daudz spoku, mirāžu un lodveida zibeņu klātbūtne. Objekts meklēja sakarus ar mūsu biolaukiem, dažkārt, kā gadījumā ar spokiem, no agonijā mirstošo cilvēku biolaukiem, kad biolauka starojums ir visizteiktākais, noņemot enerģētisko kopiju, vienlaikus nenojaušot, ka mēs savus biolaukus nekontrolējam. Šķiet, ka, atrodoties enerģētiskā stāvoklī, viņš pat nenojauta par materiālo struktūru klātbūtni Visumā. Nezinot, ka mēģinājumi sazināties ar plazmoīdiem Galaktiskajā savienībā ir aizliegti, mums ar objektu izdevās izveidot sporādisku kontaktu, ar mākslīgi radītas zemas temperatūras plazmas pulsāciju. Diemžēl no objekta pārsūtītajām informācijas daļām mēs nevarējām saprast gandrīz neko, bet no netiešiem datiem noskaidrojām, ka objekts mūs saprot labāk, nekā mēs saprotam šo objektu. Tad tika izstrādāts optiskā kontakta projekts, pateicoties kuram objekts spētu saredzēt materiālo pasauli trīsdimensiju projekcijā cilvēka uztvertā saules starojuma diapazonā.

- Dimanta lēcas... - es nomurmināju, cenšoties pārvarēt mani atkal pārņēmušo miegainību.

- Jā. Rezultāts izrādījās pozitīvs, un ar objekta aktīvu palīdzību notika tālākā optisko gaismas uztvērēju projektēšana. Mēs ziņojām par saviem panākumiem Galaktiskajai savienībai, taču negaidīti saņēmām pavēli pārtraukt visus kontaktus. Tomēr bija jau par vēlu.

- Un tagad jums nav citas izvēles, kā pārtraukt kontaktu ar kodoltriecienu... - es nomurmināju, ar grūtībām kustinot nepaklausīgo mēli.

- Beidziet nu, Denis Pavlovič, - Ivanovs saviebās. – Es lūdzu jūs būt uzmanīgākam attieksmē par maniem ekspresīvajiem izteikumiem. Ko, jūsuprāt, kodolsprādzienā izjutīs enerģētiska būtne, kas dzīvo Saules protuberanču vainagā? Tā taču ir šī būtnes ierastā vide.

Gar acīm man metās raibs, Ivanova balss sāka peldēt kaut kur prom, viss apkārt sašūpojās.

- Atvainojiet, es apgulšos... - nočukstēju un nogāzos uz dīvāna.

Un tomēr pilnībā no realitātes es neizslēdzos. Nevarēju pakustēties, bet caur šalkoņu ausīs un miglu acīs turpināju dzirdēt un redzēt, lai gan mana apziņa atteicās saņemto informāciju apstrādāt, bet tikai reģistrēja.

- Seva! - pasauca Ivanovs.

- Oho! - teica Seva, izejot no virtuves. Viņš pienāca pie manis, noliecās, ar pirkstiem pavēra plakstiņus. - Relaksācija. Man bija taisnība savā diagnozē. Viņam nepaveicās: bokseri pusi mūža viens otram purnus dauza, un nekā, bet te vienreiz trāpīja - un, lūdzu, galvaskausa iekšējā hematoma. Nebūtu iedevis viņam zāles, rīt varētu apglabāt.

- Tas uz ilgu laiku? - jautāja Ivanovs.

- Relaksācija? Līdz rītam noteikti. Ja nebūtu hematomas, viņš nebūtu atslēdzies.

- Žēl, - Ivanovs nopūtās.

- Kā žēl? Ka neapglabāsim? - Seva aprāvās, iztaisnojās un paskatījās uz Ivanovu. - Tu ko, viņam nepateici?

- Nepaspēju.

- Un kā tad tagad?

- Rīt no rīta pateiksi tu.

- Ja tā rītdiena pienāks...

Viņi uzklāja dīvānu, izģērba mani, nolika gulēt un aizgāja. Un es aizmigu.

Caur miegu dzirdēju vairākas reizes neatlaidīgi zvanam tālruni, taču nebija ne spēka, ne vēlēšanās piecelties, lai paceltu klausuli. Un tad es sapņoju labu sapni. Tas ir, it kā es gulētu mājās uz dīvāna un atnākusi Ļubaša. Viņa mēģina mani grūstīt, bet es nemostos. Tad Ļubaša izģērbjas, ielien zem segas pie manis, apskauj, noskūpsta... Tomēr erotiskā turpinājuma nebija, un es atkal iegrimu bezsapņu miegā.

Pamodos no trauku šķindēšanas virtuvē.

 - Kas tur ir? - jautāju, apsēžoties uz dīvāna. Jutos pārsteidzoši labi atpūties un svaigs, un visu, kas notika vakar, atcerējos.

 No virtuves paskatījās Ļubaša.

- Pamodies, alkaš?

- Kāds vēl alkašs? - sašutu. - Nevienā acī...

- Kādam citam pastāsti, - nepiekrita Ļubaša. - Un kas tas? - Viņa norādīja uz galda stāvošo pudeli ar konjaka paliekām. - Vakar zvanīju, zvanīju, tad atnācu, mēģināju pamodināt, bet tu nekāds. Un no tevis smird kā no mucas. Vakar šeit dzertuvi sarīkojāt? Vai kāda sieviete arī bija?

- Tu esi mana sieviete, - es sacīju, piecēlos no dīvāna un mēģināju apskaut Ļubašu, bet viņa izvairījās.

- Nenovirzies!

- Kāda sieviete? Vai tad ar sievieti tā piedzeras? Veči bija sanākuši, nedaudz pasēdējām ...

- Līdz pilnīgam stiklainumam, - viņa konstatēja, bet noticēja, un tonis kļuva maigāks. – Pirmo reizi tevi redzu tādā stāvoklī – guļ nekustīgi, bet acis vaļā... Vai tik neesi slēpts alkoholiķis?

- Kāpēc tu tā? – es apvainojos. – Tā ar mani notiek pirmo reizi. Droši vien konjaks bija krutka - redz, pat pudeli nepabeidzām.

Stāstīt, kas šeit notika vakar, es negribēju. Ļubaša nesapratīs ne mani, ne to, kas notiek ar mani un man apkārt.

- Tātad pirms tam kaut kur pielējāties, - viņa iebilda. - Un neuzkodāt. Virtuvē uz galda ir tik daudz delikatešu, un gandrīz viss neskarts. Pusi nācās izmest, jo biji pārāk slinks, lai saliktu ledusskapī. Skaidrs ka par to pat nedomāji.

- Nu ko tu, taisni...

– Ne taisni, bet greizi. Brokastosi? Tad marš mazgāties un ātri pabrokastot, citādi nokavēšu darbu.

Es tomēr pievilku Ļubašu pie sevis un apskāvu viņu.

- Vai varbūt, nu, viņu, to tavu darbu? Pazvani uz bibliotēku, paņem brīvdienu un - gultā... Bet tur - es.

- Fu, neelpo man virsū tvaikus! - Ļubaša mani atgrūda. - Nevaru atprasīties - Lenka uz slimības lapas, un es esmu viena. Marš tīrīt zobus!

- Klausos un paklausu! - militrāri sveicināju. Stāvot ģimenes trusikos, apzināti izgāzu vēderu, cerot, ka tas atstās atbilstošu iespaidu.

Tā arī notika. Ļubaša paskatījās uz mani, pasmīnēja un pazuda virtuvē, kamēr es novācu gultu un aizvilkos uz vannas istabu, lai nomazgātos un iztīrītu zobus. "Horizonta" panaceja, lai gan novērsa alkohola reibumu, tomēr neiznīcināja izgarojumu smaku.

Kad beidzu mazgāties, Ļubaša man atkal pasauca:

- Tu ko, tur iesprūdi? Podā noslīki? Nāc ātrāk, brokastis dziest, un es kavēju!

Ātri noslaucījos ar dvieli, uzvilku halātu un izgāju virtuvē. Pannā uz galda kūpēja olu kultenis ar svaigiem dārzeņiem ...

- Apsēdies, - Ļubaša ieteica, uzliekot kulteni manā šķīvī. – Es te steigā kaut ko uztaisīju no taviem vakardienas salātiem un ledusskapī atrastā. Kā num ir, tā ir.

Apsēdos un ar plaukstu uzsitu sev pa pieri.

- Velns, pavisam aizmirsu! Brokastis vajadzēja pasūtīt restorānā.

- Kam par godu? - Ļubaša kļuva piesardzīga. - Kļuvi bagāts?

– Mani pieņēma darbā, – gandrīz nesameloju, – un firma visiem darbiniekiem piegādā bezmaksas ēdienu. Divdesmit minūtes un - lūdzu, tiek pasniegta maltīte, labu apetīti, lūdzu, nogaršojiet!

- Ēd to, ko dod, - sacīja Ļubaša, apsēdusies pretī. - Man ir piecas minūtes, un nav laika gaidīt. - Viņa ielēja sev kafiju, paņēma sviestmaizi ar sieru un cieši paskatījās uz mani, - Un tie desmit tūkstoši, ko tu ieliki manā servantā - no kurienes?

- Bet tas ir avanss! - es meloju, aci nepamirkšķinot. – Tā ka tagad mēs dzīvosim dziedādami.

- Kaut kā grūti noticēt, - Ļubaša neticīgi kratīja galvu, iekoda sviestmaizē un iedzēra no kafijas tases.

Arī es neticēju "laimīgajai dzīvošanai", bet netaisījos atzīties.

– Kas tā par firmu, kas parastam leļļu meistaram maksā tādu traku naudu?

- Nu re ka atradās, - es atkal sameloju. - manus darbus augstu vērtē ārzemēs, pārdod izsolē. Protams, ne kā Faberžē, bet cenas pieklājīgas.

Paņēmu dakšiņu un, nedaudz vilcinoties, parakņāju kulteni.

- Labi, salāpies, - Ļubaša pastūma man pretī konjaka glāzi. - Bet tā, ka tādu kā vakar, lai es vairs neredzu.

- Lai tak es ... ne mūžam! ..

- "Ne mūžam," - viņa atdarināja. - Nesajauc solījumu ar pusdienām.

- Saprātīgi, - es piekritu. - No šī rīta arī sākšu.

Es noliku savu glāzi malā, tasē ielēju kafiju, iedzēru malku un ķēros pie kulteņa. Pārsteidzoši, tas izrādījās ne tikai ēdams, bet pat garšīgs.

Tu piedod man, - Ļubaša negaidīti sacīja, nolaižot acis, - nesen uz tevis sakliedzu... Nezinu, kas bija uznācis. Pat neatceros kāpēc.

- Es arī neatceros, - es godīgi atzinos. Atmiņas par strīdu bija svaigas, bet nekādi nevarēju atcerēties tā iemeslus. Skleroze vai? Vai nav par agru?

- Aizmirsīsim, - es ierosināju un aizklāju viņas roku ar plaukstu.

- Aizmirsīsim, - Ļubaša piekrita, ātri pabeidza kafiju un, maigi atbrīvojot roku no manas plaukstas, piecēlās no galda. - Man jāiet.

Sekoju viņai gaitenī un palīdzēju uzvilkt kažoku.

- Tavs kažociņš jau pavecs, - pasūdzējos. - Varbūt nopirksim jaunu?

- No avansa? - Ļubaša sapriecājās.

- Jā.

- Tad tiekamies pēc darba un iesim pirkt.

- Norunājuši.

Viņa noskūpstīja mani uz vaiga un izskrēja no dzīvokļa.

Kādu brīdi stāvēju gaitenī, domīgi kasīdams pakausi. Un velns vilka mēli, lai piekristu satikties pēc darba! Nemaz taču nezinu kur šoreiz aizmetīs liktenis. Vakar vakarā dabūju ar rungu pa galvu, bet šodien var sanākt daudz sliktāk.

Atgriezies virtuvē, piegāju pie loga un paskatījos ārā. Naktī uzkrita sniedziņš un izbalināja pagalmu kā saimniece labu gultasveļu. Ieejas priekšā, klāts ar sniegu, stāvēja dzeltens taksometrs, blakus no protektoriem nebija nekādu pēdu. Pazīstams taksometrs... Vai tiešām tas nostāvēja šeit visu nakti, un Seva nakšņoja salonā? Tomēr ... Kas tad tas īsti ir - nodrošinājums vai ciešs presings?

Ļubaša iznāca no ieejas, atmeta galvu un, ieraudzījusi mani pie loga, pamāja ar roku. Pamāju pretī. Ļubaša parāva uz augšu kažoka piedurkni, atsedzot plaukstas locītavu, un ar pirkstu uzsita pa pulksteņa ciparnīcu, atgādinot, ka esam vienojušies pēc darba satikties. Pamāju, ka esmu sapratis, atkal pamāju ar roku, un Ļubaša aizsteidzās no pagalma uz tramvaja pieturu.

Kādu brīdi stāvēju pie loga, drūmi skatīdamies uz apsnigušo taksometru, bet neviens no tā ārā nekāpa. Tad atgriezos pie galda lai pabeigtu olu un dārzeņu sacepumu.

Dzerot kafiju, jau priekšlaicīgi sāku domāt, ko teikt Ļubašai, ja nevarēšu viņu satikt pēc darba, kad pēkšņi atcerējos, kāpēc mums bija tas strīds. Precīzāk sakot, sastrīdējāmies ne jau abi, bet gan Ļubaša ar mani.

OKSANAS DĒĻ!

Apgāžot krūzi ar kafiju atlikumu, nolēcu no ķebļa un paskatījos ārā pa logu. Taksometrs turpināja stāvēt pagalmā, it kā tas šeit būtu bijis kopš pasaules radīšanas. Tas ir, no dienas, kad plazmoīdi atdzīvināja organisko želeju Zemes pirmatnējā okeānā.

Tādi lūk pētersīļi ... Tādā veidā lūk Ļubašas apziņas bloķēšana iedarbojas uz apkārtējiem, kamēr viņa atrodas tuvumā. Viena lieta ir dzirdēt par Horizonta psihotehniķu tehnoloģijām, un pavisam cita ir pašam piedzīvot strukturālo psihokodēšanu. Drausmīga, atklāti sakot, sajūta.

Bet tā gribējās, lai Ļubaša katru rītu mani pamodina, pagatavo brokastis, un noskūpsta pirms došanās uz darbu... Un lai šī idille pastāvētu mūžīgi, līdz nāve mūs šķirs. Bet es pārvarēju sevi un stingri nolēmu: tiklīdz atradīšu Oksanu, izdarīšu visu iespējamo, lai Ļubaša pēc iespējas ātrāk izdzirdētu savas meitas balsi. Varbūt es uz visiem laikiem zaudēšu Ļubašu, bet mana laime nekad netiks balstīta uz kāda cita bēdām. Nekas labs no tā nesanāks. Tāda laime ir kā smilšu pils – to pārklās ar atjaunotās atmiņas vilni un aizskalos uz visiem laikiem.

Atskanēja durvju zvans, kas novērsa mani no drūmajām domām. Sākas atkal... Kurš gan nevar nociesties tā agrāk no rīta? Likās, ka no taksometra neviens neizkāpa, pie mašīnas sniegā pēdu nebija... Tātad, nevis Seva, bet kāds cits, bet noteikti no "Horizonta". Nevienam citam par mani darīšanu nav.

Izgāju gaitenī un atvēru durvis.

Uz sliekšņa sniega klātā aitādas kažokā stāvēja Andrejs. Viņa seja bija balta un apsarmojusi, bet acis kā sastingušas. Vai tiešām... Apsveikuma vārdi iestrēga kaklā.

Andrejs mēģināja kaut ko pateikt, bet viņa lūpas neklausīja. Tad es satvēru viņu aiz rokas, ievilku gaitenī un sāku vilkt nost viņam aitādas kažoku. Andrejs bija tik nosalis, ka spēja tikai pagriezties. Noņēmu viņam cepuri, attinu šalli, novilku zābakus un uz ledainajām kājām uzvilku siltas čības. Tad ievedu viņu istabā, liku apsēsties krēslā,  salēju glāzē konjaka paliekas un pasniedza viņam.

- Dzer!

Andrejs to lēnām, kā ūdeni izdzēra. Seja nedaudz apsārta, sarma izkusa, un pār vaigiem notecēja ūdens lāses.

- Ja dēls būtu miris, viņš nebūtu pie manis atnācis, - pēkšņi sapratu, bet es joprojām neuzdrošinājos jautāt, kas noticis.

- Kur tu tā nosali? - jautāju, apsēžoties uz dīvāna.

Andrejs dziļi ievilka elpu, paraustīja plecus un sarāvās, paslēpdams zodu platajā džempera apkaklītē, it kā beidzot sajutis aukstumu.

- Es visu nakti gāju no hospitāļa kājām, - viņš klusi sacīja, pielika pie mutes plaukstas un sāka tās sildīt ar elpu. - taksometru izsaukt neizdevās, neviens negribēja braukt, bet uz šosejas neviens neapstājās... Baidās naktī ņemt "balsotājus" ...

"Arī dienas laikā līdzbraucējus trasē neņem", - es nodomāju, bet skaļi to nepateicu.

– To lupatu lelli Oļega gultā noliki tu? - Andrejs jautāja, skatīdamies uz mani slimām acīm. Pār vaigiem tecēja lāses, un nebija skaidrs, vai tā ir izkususi sarma vai asaras.

- Kādu lelli? - nesapratu.

- Violetas dzijas astoņkāji ar stikla acīm.

Pakratīju galvu.

- Pats teici, ka ieliec lellēm stikla acis? ..

- Es tās ievietoju tikai vienai lellei. Koka. Buratino. Bet tā nav mana lelle.

- Lūk, kā…

Andrejs vēsi nodrebinājās, apsēdās krēslā dziļāk, pievilka sev ceļgalus un satvēra tos ar rokām.

- Gribi, es tev karstu vannu pieliešu, - es ierosināju.

- Nevajag... Tev konjaks vēl ir? - Andrejs jautāja un paskatījās uz tukšo pudeli.

- Tas bija beidzamais. Bet ir šņabis.

- Ielej...

Iegāju virtuvē, izņēmu no skapja šņabi, pielēju pilnu glāzi un atnesu. Andrejs paņēma glāzi un izdzēra to tikpat nesteidzīgi kā iepriekšējo.

- Kad tu aizgāji, izgāju ārā uzpīpēt... - viņš iesāka, neredzošām acīm lūkodamies sev priekšā. It kā nerunātu ar mani, bet gan pats ar sevi. - Bet, kad atgriezos, ieraudzīju, ka Oļegam uz krūtīm ir violetas dzijas kaudze... Piegāju klāt un tikai tad sapratu, ka tā ir lelle-astoņkājis ar stikla acīm... Tām pašām acīm, kuras biju izgatavojis... Man likās, ka lelle kustas, bet visdrīzāk tā kustējās Oļega elpas ritmā... Vai arī ne?

Andrejs jautājoši paskatījās uz mani, bet es klusēju.

- Gribēju paņemt lelli, - Andrejs turpināja, - bet šajā brīdī Oļegs atvēra acis un pateica: "Tēt, es gribu ēst." Balss viņam bija vienmērīga, bez sēkšanas, un acis tik skaidras, kādas es viņam nebiju redzējis jau sen. "Tūlīt, dēliņ, tūlīt... aiziešu uz virtuvi... Vai buljonu gribēsi?" - sāku rosīties. "Gribēšu," viņš teica, un es aizskrēju uz ēdamistabu... Bet, kad pēc piecām minūtēm atgriezos ar tasi silta buljona, ne Oļega, ne lelles palātā vairs nebija... Medmāsas un mūķenes pārmeklēja visu hospitāli, bet Oļegs nekur nebija atrodams ...

Andreja mēle sāka ķerties, balss skanēja arvien apslāpētāk. Viņš noreiba acu priekšā. Viņš pagrieza pret mani galvu un jautāja:

- Šī lelle... Vai tie ir VIŅI?

- Jā.

Andrejs ilgi skatījās uz mani, viņa acīs parādījās cerība, bet viņš neuzdrošinājās to izteikt skaļi. Beidzot viņš atvēra muti un tikko dzirdami nočukstēja:

- Oļegs, viņš ... viņš ...

Vārds "dzīvos" viņam nekā nenāca pār lūpām. Andrejs tam nespēja noticēt.

- Nevēlētos dot cerības iepriekš, - nopūtos, - bet viņi ir lieliski speciālisti, un Oļega atveseļošanās iespēja ir ļoti augsta.

Andreja seja nodrebēja kā sievietei, viņa lūpas sāka trīcēt, pār vaigiem ritēja asaras.

- Lai dod Dievs... - nomurmināja Andrejs, kurš neticēja ne Dievam, ne velnam. Viņa galva ļengani nokrita uz ceļgaliem, un viņš sāka saļimt uz krēsla roku balsta.

 Aiznesu viņu uz dīvānu, paliku zem galvas spilvenu un apsedzu ar segu. Ar šādu alkohola devu viņš tik drīz nepamodīsies, un šobrīd viņam visvairāk vajadzīgs miegs.

Es atdotu ļoti daudz, lai piepildītos tā cerība, ko  biju iesējis Andreja prātā... Bet cerība uz objekta visvarenību bija tikai cerība. Objektam savs prāts.

Es arī ļoti sagribēju iedzert, un ne tikai iedzert, bet piedzerties līdz kliņķim, lai aizmirstos, kā Andrejs. Un lai nāk kas nākdams. Bet atcerējos, ko biju apsolījis Ļubašai, un pārvarēju sevi. Savs vārds ir jātur.

Paņēmis no galda tukšo pudeli un glāzes, aiznesu tās uz virtuvi, novācu no galda un sāku mazgāt traukus. Tikko biju beidzis ar dvieli slaucīt pēdējo glāzi, kad istabā iezvanījās telefons.

"Sākas atkal..." - kārtējo reizi nelaipni nodomāju. Kas īsti sācies, es nezināju un negribēju par to pat domāt. Ja būtu zvanījis Ivanovs, viņš būtu zvanījis uz mobilo tālruni. Kurš tad tas varēt būt?

Es iegāju istabā un uzmetu Andrejam bažīgu skatienu. Viņš mierīgi gulēja, saritinājies zem segas – acīmredzot, vēl nebija paspējis sasildīties – un neko nedzirdēja. Pacēlu telefonu, nogriezu zummeru līdz klusai grabēšanai, un tikai tad pacēlu klausuli.

- Klausos.

- Denis? Sveiki, te Mirons.

- Sveiks.

Mana sirds skumji sažņaudzās. Parasti visas telefonsarunas Mirons sāka ar glupjiem jokiem, taču tagad tonis bija nopietns, un balss viņam bija aizsmakusi.

- Tu vari pie manis atnākt? - Viņš jautāja.

- Tagad?

- Jā.

- Ē-e...

- Es tevi ļoti lūdzu, - sacīja Mirons aizlauztā balsī, un klausulē atskanēja pīkstieni.

Uzmanīgi noliku klausuli vietā. Tādas lietas... Kas ar viņu noticis? Kas es galu galā - kāda "ātrā palīdzība" visiem un katram?!

Izgājis virtuvē, ielēju krūzītē atdzisušo kafiju, lēnām, maziem malciņiem, izdzēru. Aizkaitinājums norimās, un sapratu, ka lielā mērā esmu atbildīgs par notiekošo. Nav ko vairīties, kad tev lūdz palīdzību.

Sākumā uz Mirona dzīvokli gribēju teleportēties caur sienu, bet atcerējies par pie ieejas stāvošo taksi, pārdomāju. Man bija jautājumi "Horizontam", un nebiju pārliecināts, ka, izejot cauri sienai, nokļūšu tur, kur man vajag.

Saģērbos, izgāju no dzīvokļa, aizslēdzu durvis.

- Sveiks, - pateicu dzeltenajai sejai, kas bija uzkrāsota uz sienas.

- Sveiks! - Viņa jautri atbildēja, nosmīnēja, nolēca no sienas un, ripodama pa kāņu laukumiņu kā rausītis, aizlēca kāpņu telpā.

- Hi-hi, ha-ha, he-he! - no turienes atskanēja attālinošies smiekli, un tad no lieveņa noskanēja bēgošā kaķa Leopolda mežonīgais "mjauv".

Apstulbu, uz galvas sāka kustēties mati. Lai arī cik pieradis pie objekta izdarībām, neko tādu nebiju gaidījis. Kā viņš varēja saredzēt mani bez stikla acīm un pasmieties bez skaļruņa?!

Uzmanīgi, uz pirkstgaliem, piegāju pie margām un paskatījos lejup. Neko neparastu neieraudzīju, bet gandrīz devos lidojumā pakaļ uzkrāsotajai dzeltenajai sejai, jo mana roka uz margām neatbalstījās, bet izgāja tām cauri.Tā vien vēl man trūka! Gandrīz izkritu no braucoša tramvaja, tagad caur kāpņu margām... Nav zināms, kas būtu sliktāk, lai gan, visticamāk, iznākums būtu bijis vienāds. Nāvējošs. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Un vēl precīzāk - vispirms pārnestā, tas ir, no vārda "lidot", un pēc tam tiešā. Jāiemācās sevi kontrolēt.

Uz sienas, kas kādreiz bija nokrāsota zilā krāsā un tagad bija satumsusi līdz pelēkai, no izbalējušās dzeltenās sejas palika pāri tikai izbalējis kontūrs, un tas smējās par mani. Neko citu arī nebiju pelnījis.

Kad izgāju no ieejas, atvērās taksometra durvis, Seva paskatījās no mašīnas un pamāja ar roku. Es pamīņājos uz lieveņa, paskatījos apkārt. No tuvākās papeles pūkainām pārslām lidoja sniegs, un no pašas galotnes šūpojās un ar izbiedētām acīm skatījās lejup kaķis Leopolds. Smejošā dzeltenā seja nekur nebija redzama.

"Šūposies tur līdz pašam vakaram," - nodomāju par kaķi, - "ja tik zars nenolūzīs."  Būt par kaķa ātro palīdzību es netaisījos. Pārāk neaizmirstami bija līdz nāvei pārbiedētā Leopolda izspūrušais kažoks un atņirgtā rīkle.

- Tu to kaķi nobiedēji, vai... - Seva jautāja no mašīnas.

- Vai, - es atcirtu, nokāpu no lieveņa un devos viņam pretī.

- Sveiks, - teica Seva, kad piegāju klāt.

- Sveiks, tatār.

- Sēdies, krievs tāds, - Seva uzaicināja bez smaida ēnas. Viņa seja bija sadrūmusi.

Es apmulsu, neattapu ko atbildēt, apsēdos priekšējā sēdeklī un aizcirtu durvis. Viņš mani pārspēja pirmajā piegājienā.

- Ar ko jūs mani vakar sadzirdījāt? - neapmierināti nomurmināju, vēršot sarunu uz citu tēmu. Man nepatīk runāt par tautību, tas vienmēr ož pēc nacionālisma. Jālepojas nevis ar savu tautību, bet gan ar to, ko esi paveicis šajā pasaulē. Piederība tai vai citai tautai nav tavs nopelns, bet gan tavs krusts. Un ja tev nav ar ko lepoties, izņemot tautību, tad tu esi apaļš nulle.

– Ja nebūtu sadzirdījuši, šodien varētu apglabāt.

- Par autopsiju jau dzirdēju...

- Bet, ja dzirdēji, kur problēma?

- Objekts ārstē efektīvāk un bez jebkādām sekām.

- Nu tad būtu viņam arī prasījis, - Seva aizkaitināti atcirta. Viņš pacēla roku un uzsita ar pirkstu uz lelles skeletu, kas karājās uz auklas.

- Vai! — iekliedzās skelets. - Nekutini! Hi- hi, ha-ha, he-he!

Skelets noraustījās un pazuda no acīm, kā piemiņu atstājot šūpojošos auklas fragmentu.

Seva ar paceltu roku sastinga, kļuva pelēks sejā un tad ilgi un baigi nolamājās.

- Bet kāda sajūta man? - es piezīmēju, kad izteiksmīgā rupjību straume apsīka.

Seva dziļi ievilka elpu, pagriezās un paskatījās uz mani ar ilgu skatienu. Nelāgs bija skatiens, un acis sasārtušas. Viņš mašīnā nebija izgulējies.

- Tu ko, mani visu nakti vaktēji? - pajautāju.

- Tam vairs nav nozīmes, - viņš truli attrauca. - Sācies.

- Kas - sācies? - jautāju, cerot, ka beidzot saņemšu atbildi uz jautājumu, uz kuru pats nevarēju atbildēt.

- Kontakts, ekspansija, iebrukums... Sauc kā gribi.

- Kā tad jūs to zināt?

- Kas - mēs?

- "Horizontā".

Seva neskaidri paraustīja plecus. Lai kā viņš centās turēties, bija manāms, ka lelles-skeleta pazušana viņu izsitusi no sliedēm.

- Nekā. Tikai atvērām Pandoras lādi un ielaidām mūsu pasaulē Dievu.

- Radītāju, - es izlaboju, atceroties Ivanova paskaidrojumus.

- Nē, - Seva papurināja galvu. - Tas bija tad, kad Viņš iedvesa dzīvību pirmatnējā okeāna organiskajos recekļos, tad Viņš bija Radītājs. Ienākot mūsu pasaulē, viņš kļuva par Dievu. Un ne jau par Dievu visiem kopumā, bet katram atsevišķi. Viņam pietiks plazmoīdu priekš visiem, un vēl pāri paliks. Šodien beidzas cilvēces vēsture.

- Bet varbūt tikai sākas? - es iebildu.

- Diez vai, - Seva nepiekrita. - Visbriesmīgākais lāsts senajiem ēģiptiešiem bija novēlējums dzīvot pārmaiņu laikmetā. Bet tās bija cilvēciskas pārmaiņas, toties tagad... Vari iedomāties, kas notiks, kad katram cilvēkam būs pašam savs Dievs – Dievs, kurš piepilda jebkuru vēlmi? Revolūcija pasaules skatījumā, cilvēcisko attiecību morāles sabrukums, ... Haoss ... Un pat ja beigās pienāks idilliskā paradīze, tā turpināsies tik ilgi, kamēr objekts interesēsies par mums. Kas notiks, kad viņš zaudēs šo interesi? Noslaucīs mūs no Zemes virsmas?

Kas notiks, arī man nebija ne jausmas, taču noteikti ne bezgalīgu Buratino kolonnu ar blasteriem kaujas gatavībā, uzvaras gājiens pa Zemes pilsētu drupām. Nez kāpēc ticēju, ka viss beigsies labi. Kā skaistā pasakā ar laimīgām beigām. Bet kā tieši būs, domāt negribēju, lai vēlāk nebūtu jāviļas.

- Mani cilvēces liktenis interesē tikai tādā pašā mērā, kā cilvēci interesē mans liktenis, - es teicu. – Pašlaik es gribu zināt tikai vienu: kā atrast Oksanu.

Seva ar nožēlu paskatījās uz mani kā uz svētu muļķīti, tad rūgti pasmaidīja.

- Pasaule brūk kopā, bet tev ...

– Vai varētu bez šī patosa? - Es viņu asi pārtraucu.

- Bet es neprotu izteikties citādāk, - viņš iebilda. - Tu zini? No otras puses, varbūt tev ir taisnība, un mūsu civilizācijas sabrukumu nevajadzētu nožēlot... Kas attiecas uz tavu problēmu, palīdzēt nav manos spēkos. Palūdz objektam.

– Viens iesaka vērsties pie objekta, otrs... Pats to jau sen sapratu. Kā tu teici – katram būs savs personīgais Dievs? Labs personīgais Dievs, gadījies man, kurš nevēlas palīdzēt! Es pieskāros auklai, kas karājās no vējstikla. – Interesanti, kā objekts mūs saskata bez stikla acīm?

— Kāda tev atšķirība, kā viņš mūs pamana? Seva skābi saviebās. – Varbūt izmanto atmosfēriskās lēcas. Mēs viņam šādu informāciju devām ...

Es neticēju un gribēju sarkastiski pajautāt, kādu informāciju viņi devuši objektam, pateicoties kurai viņš tagad var runāt, neizmantojot skaļruni, bet atceroties, kā lodžijas aizkari šūpojās no caurvēja brāzmām, paklusēju. Arī tam Seva atradīs skaidrojumu. Galu galā skaņas ir tikai gaisa vibrācija.

Seva ieslēdza aizdedzi un iedarbināja automašīnu.

- Kur tevi aizvest? - viņš jautāja. - No šī brīža esmu bezdarbnieks, tāpēc man tagad daudz brīvā laika ...

- Uz tuvāko bankomātu. Man vispār naudas maz palicis. Ceru, ka kartes konts vēl nav anulēts?

Šoreiz Seva uz mani paskatījās kā uz idiotu.

– Vai tiešām tu neko nesaprati? Kam rīt būs vajadzīga nauda, ​​ja visi, kā tu, varēs staigāt caur sienām, tostarp banku kasēs? Jebkurš varēs brīvi aiziet pat kaut uz raķešu bāzi, kaut vai uz prezidenta biroju, uzzināt kodus, atvērt atomportfeli... Bet visticamāk, neviens nelīdīs banku seifos, jo objekts visus apvienos pēc sava ģīmja un līdzības, un tā jau būs pavisam cita civilizācija. Mēs kļūsim par lellēm viņa rokās, kuras viņš vadīs, raustot auklas. Vai tev tas ir skaidrs?

- skaidrs, - es pamāju. – Tāpat kā psihokorekcija, ko man solīja Ivanovs. Bet tas būs rīt. Un šodien man var ievajadzēties naudu.

Seva pavilcinājās, viņa seja kļuva sarkana kā pirms apoplektiska insulta, un pēkšņi viņš izplūda nevaldāmos smieklos. Viņš smējās ilgi, līdz žagām, līdz es viņam uzsitu pa muguru. Tas viņu savaldīja, viņš ievilka elpu, izslaucīja asarojošās acis.

- Ņem ciet, - viņš teica un atvēra cimdu nodalījumu. - Ņem visu.

Cimdu nodalījumā atradās simts rubļu banknošu paciņa. Paņēmu, pagrozīju rokās, nopūtos un ieliku kabatā. Desmit tūkstoši rubļu nekādā gadījumā nav desmit tūkstoši dolāru, diez vai ar to pietiks kažokam.

- Pamaz būs...

- Tagad kažokus par skaidru naudu neviens nepērk, - sacīja Seva. - Iedod kasierim savu bankas karti.

Caur pieri paskatījos uz viņu. Noklausījies mūsu sarunu ar Ļubašu un zina, kāpēc man vajadzīga nauda. Smejoties viņam nemaz nebija histērija.

- Tikai nevajag mani muļķot, - Seva negaidīti sacīja, - ka tevi neinteresē nekas cits kā vien kažoka iegāde. Nepārspīlē... Tavs līgums ar "Horizontu" ir lauzts, jo vakar vienīgais, kurš sazinājās ar objektu, biji tu, bet šodien viņš sāks sazināties ar visiem. Vai tu nevarētu ar mani būt atklāts vismaz pēdējo reizi? "Horizontam" nevajag tevi, un nevajag arī mani. Un arī pats "Horizonts" vairs nevienam nav vajadzīgs.

Tam, ka “Horizonts” tik viegli atstāja mani mierā, es neticēju un piesardzīgi pajautāju:

- Bet ko par to domā Ivanovs?

- Ivanovs stāvēs līdz galam. Tagad viņš šai problēmai pievieno visus Galaktiskās savienības spēkus, bet. diez vai no tā kaut kas sanāks. Kā atrisināt krīzi nezina arī viņi.

- Bet tu?

- Bet es izstājos no spēles, - Seva vienkārši pateica. - Esmu salauzts.

- Bet es?

- Bet ko tu? - Seva neizpratnē paskatījās uz mani, tad skumji nomurmināja. - Joprojām netici, ka esi atbrīvojies no "Horizonta" spiediena... Redzēji Ivanova glāzē dimanta lēcas?

- Jā.

– Tad lūk, tagad Ivanovam tu esi tāda pati dimanta lēca. Izstrādāta un bezjēdzīga... – Seva smagi nopūtās. - Brauc labāk un nopērc Ļubašai kažoku. Ja paspēsi... Kur es varu tevi aizvest? Uz lielveikalu?

- Nē, pie Mirona. Mākslinieks Savelijs Mironovs. Tu taču zini adresi?

- Zinu... pats savervēju.

Mēs klusējām līdz pat Mirona mājai. Katrs domāja savu, bet, šķiet, vienu un to pašu. Kas būs rīt? Visvairāk biedē nezināmais un nenoteiktība. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka ir labi runāt par cilvēces likteni, guļot uz dīvāna, kad personīgi pašam nekas nedraud. Bet, kad radikālas pārmaiņas sabiedrībā sāk ietekmēt paša pašsajūtu, tad  nedomā ne par ko citu kā tikai par savu likteni. Kas notiks ar mani, ar Ļubašu, ar Oksanu? Manā mazajā pasaulītē, ja arī gribēju pārmaiņas, tad tikai uz labu, un tad lai sabrūk visa pārējā pasaule!

- Uz redzi, - teicu, izkāpdams no mašīnas pie Mirona mājas ieejas.

Seva papurināja galvu.

- Paliec sveiks, - viņš teica, aizcirta durvis un rāva no vietas automašīnu tik strauji, ka no riteņu apakšas pašķīda sniega putra. Pie izbrauktuves no pagalma automašīna saslīdēja, un tik tikko izvairījās no sadursmes ar koku.

Noskatījos, kā aizbrauc Seva. "Tūlīt izbrauks trasē," es pēkšņi sapratu, "un tad trieks mašīnu ar maksimālo ātrumu, līdz ielidos grāvī." Es sapratu Sevu. Viņa darbs bija viņa dzīves jēga, tas bija viņa pasaule. Pasaule, kas tagad sabruka.

Mana pasaule joprojām turējās, bet pavediens, aiz kura to šūpoja lelles vadītājs, bija ārkārtīgi tievs.

Man kokā, ar kuru gandrīz sadūrās Sevas mašīna, šķita kaut kas aizdomīgs. Cieši ieskatījos un ieraudzīju, ka ap stumbru no visām pusēm iet taksometra sānslīdes sliede. Un tad man radās stingra pārliecība, ka Seva nekādā gadījumā uz trases nenositīsies. Nekādā gadījumā. Tas, ka automašīna laimīgi izglābās no sadursmes ar koku, bija brīnums. Brīnums, kas drīz kļūs par ikdienu. Šķita, ka sadursme notikusi, bet koka stumbrs izgāja cauri bagažniekam, tāpat kā es cauri sienai. Šajā brīnumā bija kaut kas, salīdzinājumā ar ko, mūsu civilizācijas radikālais sabrukums, izskatījās pēc nieka. Neviens nekad vairs nenositīsies, nemirs no slimībām... Un tomēr, dvēselē skrāpēja kaķi. — "Kartāga ir jāiznīcina!" Neviens nevēlas dzīvot pārmaiņu laikmetā.

Lēnām un ar zināmām bažām uzkāpu ceturtajā stāvā, baidīdamies atkal satikties ar kādu "dievbijīgu" večiņu. Runā, ka Dievs mīlot Trīsvienību, bet mēs ar to veceni redzējāmies tikai divas reizes. Bet viss beidzās laimīgi. Paneļi pie ieejas bija biezi noklāti ar grafiti, bet, par laimi, neviens attēls neatdzīvojās. Arī šajā gadījumā paveicās.

Lai nešokētu Mironu, es neizgāju caur durvīm, bet piezvanīju. Pagaidīju minūti, no dzīvokļa nenāca ne skaņa, un piezvanīju vēlreiz. Rezultāts bija tāds pats. Satraukti paskatījos apkārt bet, neko aizdomīgu nepamanījis, izgāju caur durvīm.

Dzīvoklī, kas bija pamatīgi piesātināts ar tabakas dūmu smirdoņu, bija miris klusums, un tas bija satraucoši. Akurāti, uz pirkstgaliem aizgāju līdz istabai un ieskatījos iekšā. Neviena.

- Esmu šeit, - sacīja Mirons no virtuves.

No pārsteiguma nodrebēju, pagriezos un, caur durvīm uz virtuvi, ieraudzīju sēžam pie galda Mironu. Uz galda stāvēja par ceturtdaļu izdzerta litra pudele degvīna, burka ar marinētiem gurķiem, blakus burkai stāvēja kaudze plastmasas maisiņu ar siera šķēlītēm un kūpinātu desu.

- Kas tie par jokiem! - aizkaitināti iesaucos, ieejot virtuvē. - Kāpēc tu uz zvanu neatbildi? Zini, ko es padomāju?!

- Ilgi gan tu pie manis nāci, - Mirons, it kā mani nebūtu dzirdējis nomurkšķēja. - Betr priekš tevis no sava dzīvokļa līdz manējam viens solis... Tagad arī izgāji cauri durvīm?

Neatbildēju, apsēdos uz ķebļa un uzmetu Mironam niknu skatienu. Izrādās, ka viņš par mani zināja daudz vairāk, nekā varēju iedomāties.  No Mirona smirdēja pēc šņabja izgarojumiem pa trim verstīm, taču izskatījās viņš skaidrā. Tumšo acu skatiens bija drūms, bet skadrs, mēle klausīja labi.

- Kas noticis?

- Vismaz cepuri noņem, pie galda sēdi... - Mirons nomurmināja atbildes vietā. Viņš ielēja šņabi tukšā glāzē un pastūma to man pretī. - Iedzersim.

- Negribu, - atteicu.

– Noņemt cepuri vai iedzert? - jautāja Mirons, ar smagu skatienu lūkodamies manī.

- gan vienu gan otru.

- Bet es gan iedzeršu.

Mirons paņēma glāzi, iegāza sevī, saviebās, tad izņēma no kabatas cigarešu paciņu un aizsmēķēja.

- Kāpēc neuzkod? - pajautāju.

Marinētu gurķu burka bija ciet, plastmasas maisiņi ar siera un desas šķēlītēm - cieši noslēgti.

- Ne pa zirgam barība, - Mirons ievilka cigareti, ar acīm pameklēja pelnu trauku, neatrada, atmeta ar roku un nokratīja pelnus uz grīdas.

- Tu ko, žūpo?

- Droši vien... - Mirons neskaidri paraustīja plecus. - Nekad agrāk nebiju iegrimis dzeršanā. Piedzēros - jā, bet tad nedēļu nevarēju paskatīties uz šņabi. Bet tagad…

- Bet kas tagad? Kļuvi bagāts un - kaut zāle lai neaug?

Mirons paskatījās uz mani caur pieri ar ilgu skatienu.

- Bet tu aizej pie molberta un paskaties, - viņš klusi pateica un pastiepās pēc šņabja pudeles.

Apmulsumā atskatījos uz istabu, vēlreiz paskatījos uz Mironu.

- Ej, ej, pabrīnies... - viņš teica, ielejot glāzē šņabi.

Piecēlos, iegāju istabā, piegāju pie molberta un noņēmu no audekla rītasvārkus, kas to nosedza, zemapziņā jau paredzot, ko ieraudzīšu. Un tā arī izrādījās.

Uz audekla norisinājās jautrs kautiņš starp nāvītēm. Tik jautrs, ka drebuļi pārskrēja pār kauliem. Mazo izkaptīšu asmeņi dzirkstīja, uz visām pusēm lidoja kauli, galvaskausi, halātu skrandas, bet kauli un galvaskausi uzreiz ieauga nāvītēs atpakaļ visnegaidītākajās vietās, un kautiņš turpinājās. Nāve sēdēdama tronī ar maigu, kailā galvaskausa smaidu, noskatījās, kā viņas atvases spiedzot draiskojas, ar kaulainu pēdu uzsita takti un klusītēm smējās: "Hi-hi, ha-ha..."

- Tūlīt izbeidz, - es klusi, bet stingri pateicu.

Cīņas ekspozīcija sastinga kā stop-kadrā, tad mazie galvaskausi, pieauga, kam pie elkoņa, kam pie ceļgala, kam pie ribām, pagriezās pret mani un vienbalsīgā korī pīkstoši pajautāja:

- Kāpēc tad tā?

- Tev ir miljardiem gadu, bet uzvedies sliktāk kā bērns, - es teicu apslāpētā balsī, cenšoties neļaut mūsu balsīm sasniegt Mirona ausis. - Kad paliksi gudrāks?

- Kāpēc? Kāpēc lai es būtu sliktāks par bērnu?

-  Labāks arī ne ar ko neesi. Nedrīkst tā iznīcināt mākslinieka darbu - tajā ir visa viņa dzīve. Tev tikai izklaide, bet viņam...

– Vai tad viņam nepatīk? – Nāve Buratino balsī pārsteigti jautāja.

– Viņam dzīvot vairs negribas pēc šiem taviem jociņiem.

- Tiešām?

- Tiešām.

- Tad piedodiet...

- Atgriez visu savās vietās, kā bija! - Es stingri pieteicu.

Uz brīdi ekspozīcija uz audekla palika it kā izplūdusi, izskalojās ar krāsām, un pēc tam attēls atjaunojās sākotnējā formā. Ievilku elpu un uzmetu uz audekla halātu.

- Vai tagad tā būs vienmēr? - Mirons nomākti jautāja stāvot man aiz muguras. Kad viņš bija piegājis, es nedzirdēju.

- Ceru, ka nē, -  nepagriežoties atbildēju. Man bija kauns skatīties viņam acīs. - Bet tagad viņš parādīsies bieži. Tu tā stingrāk pret viņu, ja atsāk jandāliņu.

Mirons piegāja pie molberta, norāva no rāmja rītasvārku, nometa to uz grīdas un virs gleznas pacēla virtuves nazi. Bet iedurt tomēr nespēja.

- Nevajag, - es klusi sacīju, satvēru viņu aiz elkoņa un atņēmu nazi.

Mirons nodrebēja un kā maiss ļengani uzkrita man virsū.

- Nevaru... es tā... - viņš nomurmināja ar saķerošos mēli un sāka raudāt. Viņš noreiba vienā mirklī.

Es viņu aizvilku līdz pajukušajam krēslam-gultai ar saņurcīto, ne visai tīro veļu, noguldīju, un viņš uzreiz sāka krākt. Taču Mirona pirksti turpināja sekli trīcēt, un no aizvērto plakstiņu apakšas ritēja asaras. Manā priekšā gulošajam Mironam bija kaut kas kopīgs ar Andreju, kurš aizmiga manā dzīvoklī.

Kad romiešu leģionāri nolīdzināja Kartāgu ar zemi, tikai daži cilvēki painteresējās par tās iedzīvotāju likteni. Varbūt tikai vergu tirgotāji. Katrs no septiņarpus miljardiem cilvēku, kas apdzīvo Zemi, nodrebēs un piedzīvos psiholoģisku šoku, kad viņam būs personisks visvarens, bet ārkārtīgi savdabīgs Dievs. Un tas, kas notika ar gleznu, ir tikai ziedi.

Novilku Mironam zābakus, nometu tos uz grīdas... Un pēkšņi sapratu, ka Ļubašai nepirkšu nekādu kažoku. Kāds te pie velna kažoks, ja kuru katru brīdi bibliotēkā var parādīties objekts?! Pat ja viņš tikai sāks lasīt grāmatas, arī tas nobiedēs Ļubašu līdz nāvei, bet ja viņš nolems noņemt no viņas apziņas blokādi? Kas notiks tad?!

- Tu vēl esi šeit? - sarauktā balsī jautāju, skatoties uz audeklu.

- Šeit, šeit, kur vēl es varētu būt? - Buratino izliecās no molberta, rosīgi paskatījās apkārt un nolēca no rāmja uz grīdas. – Tagad es vienmēr būšu blakus.

- Ar katru cilvēku?

- Nu... kā katrs vēlēsies, - Buratino izvairīgi atbildēja, bet es viņam neticēju. - Kādā formā es tev patīku labāk? Kā Buratino, kā astoņkājis, vai kā šis, ar to izkapti? - viņš pamāja audekla virzienā. - Hi-hi, ha-ha, he-he! Vai varbūt labāk neredzams?

- Tu man nekādā formā nepatīc.

- Nu kāpēc tu tā? - lelle bija aizvainota. – Papildus tavai vēlmei ir arī manējā.

– Manuprāt, manas vēlmes nemaz nepastāv, ir tikai tavas.

- Lielākoties jā, - objekts negaidīti piekrita. - Es vēlos apgūt šo sev tik jauno pasauli. Šeit ir tik interesanti, tik daudz jaunu iespēju... Bet es varu kaut ko izdarīt arī tavā labā. Ko tu gribi?

"Atrast Oksanu," es gribēju teikt, bet nepateicu. Pirmo reizi atļāvos padomāt ne tikai par savu un savu tuvinieku likteni.

– Tu tiešām vēlies mūs izmainīt pēc sava tēla un līdzības, apvienojot mūsu personības vienotā apziņā?

-  Hi-hi ha-ha, he-he! - Buratino iesmējās. - Bet vai tad tev nav vienal ...

Koka lelle pēkšņi apklusa, sastinga, sasvērās un pēc tam nokrita uz grīdas, it kā neredzamais lelles vadītājs pēkšņi būtu nogriezis visus kontroles pavedienus. Cauri telpai izslīdēja caurvējš, uz galda nočabēja papīra skices, sašūpojās aizkari.

- Nē, - ierunājās vienmērīga, bezkaislīga balss, - tikai ne to. Vēl nesen es nezināju, kas ir vientulība un kas ir sabiedrība. Dažās tikšanās dienās saņēmu tik daudz jaunas, oriģinālas informācijas, kādu neesmu saņēmis miljoniem gadu, tāpēc vairs negribu būt vientuļš.

- Kāpēc lai es tev ticu? - iebildu. – Sarunāsies ar visu cilvēku kopējo apziņu – ar ko slikts sarunu biedrs?

- Nesanāks, - objekts man nepiekrita. - Pirms divām dienām satiku savu brāli pie dubultās oranžās zvaigznes. Viņš bija gandrīz izdedzis no melanholijas un vientulības, viņam bija garlaicīgi un neinteresanti dzīvot, jo reiz viņš augsti attīstītu civilizāciju pārvērta par sev līdzīgu, cerot atrast kopējā intelektā līdzvērtīgu sarunu biedru. Bet sanāca ustjupendi... Nevēlos atkārtot viņa kļūdu, tāpēc izolēju daļu no savas apziņas, tā skatīs tavu pasauli caur tavām acīm, mācīsies un augs kopā ar taviem bērniem, lai es varētu ar tevi sarunāties kā ar vienlīdzīgu...

Neliela tornado caurvējš pārskrēja pāri telpai, pacēla no grīdas halātu, uzmeta to uz audekla un pazuda. Tūlīt, kā atsperes mests, Buratino atkal uzlēca no grīdas.

- Tātad, ko tu vēlies sev personīgi ?! - It kā nekas nebūtu noticis, viņš iesaucās.

Es neticīgi pakratīju galvu. Pārgalvīgā Buratino straujā pārtapšana par saprātīgu neredzamu objektu un otrādi bija iespaidīga, taču man nebija ticības objekta godīgumam. Ivanova īsie "kursi" psiholoģijā man iemācīja uz visiem laikiem neuzticēties nevienam. Un tomēr ... Ja objekts nemeloja, tad cilvēku civilizācijas sabrukums tiek atlikts. Tas nozīmē, ka līgums ar "Horizontu" atkal ir spēkā. Negribēju mūsu civilizācijas sabrukumu, bet arī palikt atkarīgs no Ivanova negribēju. Kāds ir lielākais ļaunums? "Labāk būt bagātam un veselam nekā nabagam un slimam," saka tautas gudrība. būt "bagātam un veselam" vienlaikus man neizdevās. Pie tam izvēle nebija atkarīga no manis. No manis nebija atkarīgs nekas.

- Nu tad kā? - turpināja uzstāt Buratino.

Un tad es sajutos noguris. Biju ārkārtīgi noguris gan garīgi, gan fiziski. Es vairs neko negribēju – ko gan var vēlēties marionete, kuru rausta aiz auklām? Tikai kosmiskos bojevikos cilvēces liktenis ir atkarīgs no varoņa, reālajā dzīvē vientuļnieks nevar izdarīt neko un neko nenozīmē. Ja arī kaut ko spēj, tad tikai priekš sevis.

- Es gribu sameklēt Oksanu, - es klusi palūdzu.

Buratino neizpratnē papleta rokas.

Šim nolūkam es tev neesmu vajadzīgs. Tu taču jau zini, kur viņa atrodas.

- Man šķiet. Bet kā man tur nokļūt?

– Tieši tāpat, kā nokļuvi hospitālī vai stikla pūšanas darbnīcā. Parastajā veidā.

- Tas ir, pietiek man spert soli, un es būšu tur, kur vēlēšos? - Smaidot jautāju. Apātija lēnām atkāpās. Dzīve ir dzīve, un tā turpinājās.

- Nu jā, - Buratino apliecināja.

- Šādi, vai?

Es spēru drosmīgu soli uz priekšu, aizķēros ar kāju aiz Mirona zābaka un, nespēdams noturēties kājās, ar galvu pa priekšu nolidoju uz grīdas. Bet nevis izstiepos uz tās, bet izkritu tai cauri un turpināju krist, cauri vienam stāvam pēc otra.

- Tas tad arī viss, - man pazibēja galvā, un es cieši aizmiedzu acis. – Nebūs vis tā, kā to iedomājušies "Horizontā", kā to iztēlojos es. Viss būs tā, kā vēlas objekts, bet ne tā, kā viņš tikko te vēstīja. Bet es to vairs neredzēšu... Un tas ir pat labi.

Piezemēšanās bija negaidīta un neparasti mīksta. It kā paklupis un nokritis no sava auguma nevis uz grīdas, bet uz smiltīm. Labi, ka kritiena laikā aizvēru acis, jo, kad nokritu, acīs smiltis netika. Pāris minūtes gulēju nekustīgi, mēģinot uzminēt, kur esmu kārtējo reizi iemests. Smiltis bija siltas, smaržoja pēc jūras,  mierīgi dārdēja netālais paisums, sakliedzās kaijas... Nē, ne kaijas. Ustjupendi. Pazīstamas vietas.

Sakustējos, atvēru acis un sev acu priekšā ieraudzīju smiltīs kāda basās kājas. Es atspiedos uz rokām un apsēdos.

Mani izmeta blakus nelielās baltās kotedžas lievenim. Oksana sēdēja uz kāpnēm T-kreklā un šortos un skatījās kaut kur man virs galvas.

- Sveiki, - es teicu, neviļus pasmaidot. - atradies tomēr, pazudusī.

- Sveiki, - viņa mierīgi pasveicināja. – Vēl nevar zināt, kurš te pazudis.

Oksana turpināja skatīties virs manas galvas, it kā manos matos būtu sakaltums.  katram gadījumam tos palīdzināju ar plaukstu.

- Vai man tiešām frizūra a la "Tikko pamodos"?

Oksana pamāja ar galvu.

- Un tad kas?

 - A la "Kāpēc izlīdi no kapa?" Viņa sacīja sērīgā tonī. Mēle viņai joprojām bija asa.

- Vai tas ir par mani vai tikai par frizūru?

– Par abiem.

Es uzpēlēti nopūtos, piecēlos kājās, nokratīju no plaukstām smiltis.

- Tā, tā, - nomurmināju. - Un vēl gribēji būt mana Lolita.

- Sasapņojies, - Oksana nošņāca.

- Pat nedomāju, - es nopietni pateicu. – Kādreiz ceru, ka kļūsi gudrāka par mani, bet pagaidām viss otrādi. Es lieliski saprotu, kas tevi vadīja. Kāpēc princesei vajadzīgs tāds vecs muļķis kā es? Vienkārši tu tagad esi pārejas vecumā, bet pienāks laiks un tev radīsies pasaku princis. Viņš atnāks, viņš nekur nepazudīs, vari man ticēt.

- Kas atnāks? - Oksana savieba grimasi. – Laiks vai princis?

- Abi. - novilku jaku un uzmetu to uz pakāpieniem. - Vai es drīkstu apsēsties?

- Apsēdies.

Apsēdies blakus, izņēmu no kabatas mobilo telefonu un pasniedzu to viņai.

- Piezvani savai mammai.

Gordija mezgls jāpārcērt, neatkarīgi no tā kā tas ietekmēs manu dzīvi. Man nav vajadzīga laime uz kāda cita bēdu rēķina.

Oksana paskatījās uz telefonu un iepleta acis.

- Vai tad no šejienes var sazvanīt?

- Es tā ceru. Pamēģini.

Nezin kādēļ es biju pārliecināts, ka tas nostrādās.

Oksana paņēma telefonu un saspieda numuru.

- Mammu?

Es delikāti novērsos.

Klausulē sāka bērt vārdus, bet es Ļubašas runu nevarēju saprast.

- Mammu, nomierinies, ar mani viss ir kārtībā... Nekas nav noticis... Beidz raudāt! Nekas nav noticis. Kur es esmu? Tas tagad nav svarīgi ... Jā ... Jā ... Nē ... Nezinu ... Es taču saku, ka viss ir kārtībā! Jā, viņš nekur nav pazudis, sēž blakus! Ko?! Mammu!!! Starp mani un viņu nekā nav bijis, es tev visu sameloju! .. Ko?! .. Kāpēc tu man netici? .. Labi, lai tu noticētu, es tev dodu atļauju precēties... Viss, tagad esi apmierināta? Nomierinājies? Uz redzi.

Oksana izslēdza mobilo telefonu un atdeva to man. Es to paņēmu un pagrozīju rokās. Sasāpējās sirds, un man, veselam vīrietim, pēkšņi sagribējās raudāt.

- Kas noticis? - Aizsmacis, caur kamolu kaklā, pajautāju.

- Nekas nav noticis! - Oksana īgni atcirta.

Kamols manā kaklā lēnām atkāpās.

– Kā tad tu tā uzreiz piekriti, ka mēs ar tavu mammu precamies?

Oksana paraustīja plecus.

– Varbūt kļūstu pieaugusi? - Viņa iesmējās. - Gribu kļūt gudrāka par tevi.

Tomēr viņa joprojām bija tā pati sterva.

- Kļūsti, es neiebilstu. Jo ātrāk, jo labāk.

- Kuram labāk?

- Visiem.

- Tu esi pārliecināts?

- Pilnīgi noteikti, meitiņ.

- Es neesmu tava meita, - teica Oksana, bet viņas balsī nebija nekādas agresivitātes. Tikai konstatēja faktu.

- Tad princese.

Viņa nošņācās, bet vairs neiebilda.

Pamanīju, ka joprojām grozu rokā mobilo telefonu un ieliku to kabatā.

- Tātad tu ieņēmi manu vietu, - es teicu.

- Kādu vietu? – Oksana nesaprata.

- Leļļu meistara. Adi lelles no dzijas, ievieto stikla acis ...

- Vairs nē.

Es neticīgi paskatījos uz viņu.

- Kāpēc tā?

– Tāpēc, ka Leļļu Vadītājs tagad to dara pats. Viņš ātri mācās.

Es iesmējos un pakratīju galvu. Leļļu Vadītājs ... Es bieži pie sevis tā nosaucu objektu, bet tikai tagad sapratu, cik tas ir patiesi. Leļļu Vadītājs, nevis Dievs. Un šķiet, ka Oksana viņa eksistenci uzskata par pašsaprotamu. Nav brīnums – bērni ātrāk pierod pie jaunā, un tas, kas pieaugušajiem šķiet neiedomājams brīnums, viņiem dienas laikā kļūst ikdiena. Manam vecvectēvam brīnums bija elektriskā gaisma, vectēvam - radio, vecākiem - televizors... Man tās visas ir dabiskas dzīves sastāvdaļas. Paies nedaudz laika, un jaunajai paaudzei Leļļu Vadītājs kļūs par to pašu dabisko mūsu pasaules sastāvdaļu. Atliek tikai cerēt, ka pasaule mainīsies uz labo pusi un mēs nekļūsim par Leļļu Vadītāja marionetēm. Neapskaužams liktenis - pārvērsties par ustjupendu ...

- Bet acis? Kur viņš dabū savas stikla acis?

– Arī tās taisa pats. Es tev teicu, ka viņš ātri mācās.

Es biju satraukts. Seva runāja par atmosfēras lēcām, bet es viņam neticēju. Lūk no kā "Horizontā" baidījās - no objekta pilnīgas neatkarības reprodukcijā.

- Tātad viņš tevi pametis?

- Kāpēc? – Oksana bija patiesi pārsteigta. – Nē, mēs bieži sarunājamies, spēlējamies... Redzi, viņš ir tik vientuļš un tāds ir bijis vienmēr, miljardiem gadu! Viņam tas ir jaunums, ka bez viņa ir vēl kāds. Un viņam ir ļoti interesanti sarunāties.

Manā apziņā atmirdzēja gaismas stariņš caurdūra aizsargājošajās bruņas, un es pēkšņi noticēju Oksanai, ka objekts nekad nebūs ienaidnieks. Varbūt tāpēc, ka ļoti gribēju tam ticēt, jo citas izejas jau arī  nebija.

- Un kur viņš ir tagad?

- Rekur, lūk, viņš nāk. Skaties.

Oksana norādīja ar roku uz jūru, un tad es sapratu, ka viņa nemaz neskatījās uz manu frizūru, kad piecēlos no smiltīm. Gar krastu, gar paisuma malu, lēni rāpoja milzu zilganas dzijas kamols ar tūkstoš kājām un rokām, un blakus, turēdams vienu pavedienu kā roku, gāja slaids, plikpaurains zēns.

- Nu gan formu šoreiz viņš izvēlējies... - es nomurmināju.

- Normāla forma, - Oksana aizstāvēja objektu. – Viņš pastāvīgi ir meklējumos, nemitīgi eksperimentē. Bet kas tas par plikpauri viņam blakus? - Oksana aizdomīgi paskatījās uz mani un iedzēla: - Princis, kuru tu apsolīji?

Paraustīju plecus, bet, cieši ieskatoties, pēkšņi atpazinu Osokina dēlu. Un tad mana sirds kļuva siltāka, un es beidzot noticēju, ka objekts nekad nebūs mums ienaidnieks.

- Sveiks, tētiņ Karlo! - objekts sveicināja, pienākdams tuvāk. – Vai tagad esi apmierināts? Hi-hi, ha-ha, he-he!

Es iesmējos, pakratīju galvu, tad pamāju.

Tas fakts, ka ieraudzīju sev priekšā dzīvu un veselu Osokina dēlu, kurš bez objekta palīdzības bija šodien vai rīt nolemts nāvei, piespieda visām manām bailēm atkāpties.

- Sveicināti, - teica zēns. Viņa seja bija ļoti nopietna, viņš vēl nebija paspējis iemācīties smaidīt.

- Sveiks, Oļeg, - sasveicinājos. - Iepazīsties, šī ir mana meita Oksana.

Oksana neapmierināti paskatījās uz mani, pievērsa skatienu Oļegam un pirmo reizi nebija sašutusi, ka nosaucu viņu par meitu.

Beigas.

Galvenais varonis Deniss, nepavisam neatstāj īpaši pozitīva tēla iespaidu, lai gan par sevi stāsta pirmajā personā. Sižetam attīstoties, protams, ar apzinātu autora nodomu, neskatoties uz visumā pozitīvajām rakstura iezīmēm, atklājas kā visai aprobežots,  psihiski nelīdzsvarots, reizēm pat slimīgi aizdomīgs, ātri aizvainojams,  visai agresīvs un saskatošs ļaunus nodomus un sazvērerstības, pat tur, kur tam vispār nebūtu iemesla. Acīmredzot autors tādējādi centies parādīt vidusmēra cilvēka domāšanas stereotipus un Holivudas filmu iepotēto attieksmi pret atnācējiem no kosmosa un paranormālām parādībām. Jau sākot ar Herberta Velsa "Pasauļu karu" pasaulē dominē uzskats, ka šie atnācēji noteikti būs naidīgi, un centīsies sagrābt mūsu piegānīto planētu ar agonizējošo dzīvo dabu. Atcerēsimies "Neatkarības dienu". Nezkāpēc  pašas sliktākās mūsdienu civilizācijas iezīmes tiek piedēvētas arī citplanētu iemītniekiem. Vai arī tie būs tik labvēlīgi, ka uz burvja mājienu satīrīs visus mūsu atkritumu kalnus, piegānīto okeānu, atjaunos izpostīto dzīvo dabu un uzcels šeit paradīzi... Grāmatā nedaudz paanalizēta kontakta iespēja ar ārpuszemes civilizācijām, saprāta definīcija. Šo iemeslu dēļ, grāmata ir interesanta un savā ziņā pat aizraujoša.