Nogrimušo kuģu sala

fb2

Aleksandrs Beļajevs

Nogrimušo Kuģu sala

Sērija Fantastikas Pasaulē. Atlantijas okeānā Bermudu salu rajonā izveidojušās milzīgas ūdenszāļu sargasu saaudzes. Šīs ūdenszāles aug tik blīvi, ka visi kuģi, kuri nokļūst šai rajonā, paliek tur uz visiem laikiem. Kuģa avārijas rezultātā daži pasažieri nepaspēj izglābties, bet kuģis nenogrimst un zemūdens straumes to kopā ar stāsta varoņiem aiznes uz šo Sargasu jūru.

Aleksandrs Beļajevs, ko latviešu lasītāji pazīst kā romāna «Cilvēks amfībija» autoru, ir viens no padomju fantastikas pamatlicējiem.

Mākslinieks M. Svidlers

No krievu valodas tulkojuši Silvija Abzalone un Viktors Hausmanis

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv

Izdevniecība «Zinātne» Rīga 1970

Aleksandrs Beļajevs

Nogrimušo Kuģu sala

RAKSTNIEKS — PĀRDROŠU SAPŅU LOLOTĀJS

Tautas dzejniekam Jānim Sudrabkalnam ir miniatūra «Kuģu būvētāji». Pie Daugavas attekas divi puišeļi drāž kuģīšus no priežu mizas un iedomās skata pašu radīto tvaikoņu tālās gaitas pasaules jūrās un okeānos." Priežu mizas kuģīšus plašajos ceļos izvada zēnu sapņi. Dzejnieks saka: «Kas bija dzīve, kas bija cilvēks bez liela sapņa? Akmens, kas pēc neauglīgas dzīves pelēks un salts iegrimst kapa smiltīs. Sapnim jābūt lielam, ilgām dedzīgām, gribai cietai — tad sākas cīņa par sapni, tad dzīve kļūst kvēla un pie­vilcīga, tad cilvēkam vērts dzīvot.»

Drosmīgs sapnis lika cilvēkam lidot un apgūt kosmosa telpu, sapnis devis iespēju izdarīt visneparastākās operācijas un pārvei­dot dabu. Ja cilvēku kopš mūžseniem laikiem nebūtu vadījusi tieksme sapņot un fantazēt, nez vai šodien varētu priecāties par izcila­jiem zinātnes sasniegumiem. Nemierpilna­jiem fantastiem bieži vien nācies cīnīties pret aizspriedumu un dogmu šķēršļiem, vēs­tures dažādos laikos viņi likušies bīstami vai smejami, un tomēr arvien viņi raidījuši savas iedomu bultas cauri neizpētītās, neapgūtās, neizzinātās nakts tumsai. Pārdrošo fantastu saimei pieder Zils Verns, šo plejādi pārstāv arī padomju zinātniski fantastiskās literatū­ras žanra aizsācējs un izkopējs Aleksandrs Beļajevs. Latviešu lasītāji rakstnieku pazīst kā romāna «Cilvēks amfībija» autoru, skatī­tāji iemīļojuši tāda paša nosaukuma filmas varoni ētiski skaidro Ihtiandru, kas spēj dzī­vot gan uz zemes, gan ūdens dzelmē.

Aleksandrs Beļajevs dzimis 1884. gadā toreizējās Krievijas nomaļā guberņas pilsētā Smoļenskā. Jau agrā bērnībā par nākamā rakstnieka labākajiem draugiem kļūst Zila Verna romānu un stāstu varoņi, vēlāk viņš aizrautīgi lasa Herberta Velsa romānus. Alku kārajam jauneklim tuva un saprotama liekas rakstnieku fantastu radītā pasaule.

A. Beļajevs mācās universitātes juridiskajā fakultātē un konservatorijā. Ikdiena ir grū­tību pilna, un, lai nopelnītu studijām iztiku, jauneklis strādā visdažādākos darbus: spēlē orķestrī, glezno dekorācijas, raksta laikrak­stiem korespondences. Aktīvu žurnālistisko darbību A. Beļajevs. sāk 1910. gadā. Arī pēc studiju beigšanas nākamais rakstnieks bieži maina darba vietas un profesijas: viņš bijis aktieris, audzinātājs bērnu namā, fotogrāfs, milicijas vecākais inspektors, bibliotekārs,

Izglītības tautas komisariāta juriskonsults.

Aleksandrs Beļajevs meklēja dzīvē jaunus iespaidus un iespēju sevi izteikt, līdz 1925. gadā viņš pievēršas vienīgi rakstniecībai un kļūst par profesionālu literātu.

Cilvēks ilgas pēc tālēm izlolo dažādos apstākļos. Citam tās ir kalnu gāles, kas rada ilgas sniegties augstāk, citam līdzena stepe iedveš plašuma alkas. Tomēr gadās arī, ka cilvēks viskvēlākos sapņus izauklē tad, kad apstākļi viņu noveduši grūtā situācijā. Tā no­tiek arī ar Aleksandru Beļajevu. Drosmīgas ieceres vada viņu jau kopš bērnības. Zēns grib lidot un ir pārliecināts, ka to spēs. Viņš uzrāpjas uz šķūņa jumta un lēc, bet zemes pievilkšanas spēks ir pārāk liels, puisēns krīt, un viņa lidojums beidzas nelaimīgi: mugurkaula lūzums. Ilgs laiks nu jāpavada gultā, pilnīgā miera stāvoklī. Pārbaudījumu mērs ar to nav pilns. Lūzuma sekas vēl ilgi manāmas, un 1916. gadā uzliesmo saasinājums, sākas mugurkaula tuberkulozes pro­cess. Trīs garus gadus Aleksandrs Beļajevs atkal ir pilnīgi piesaistīts gultai, iejozts ģipsī. Viņš var pakustināt vienīgi galvu, citas kustības jaunietim liegtas. Arī vēlāka­jos gados slimība reižu reizumis liek rakst­niekam palikt gultā. Tad viņš allaž raugās ārā pa logu, veras debesīs, un domā, domā …

Izeju no dzīves skarbās īstenības viņš rod fantāzijā, iztēle ļauj viņam staigāt, kustē­ties, iztēle dod viņam iespēju piepildīt tajā brīdī neiespējamo. Aleksandrs Beļajevs pievēršas zinātniskās fantastikas žanram. 1925. gadā žurnālā parādās stāsts «Profe­sora Dovela galva», ko vēlāk (1937. gadā) Aleksandrs Beļajevs pārveido par romānu.

Izmantodams profesora Dovela eksperi­mentu rezultātus, viņa asistents Kerns, nonā­vējis profesoru, atdzīvina viņa galvu. Dovelam sākas pavisam savāds, neiedomājams dzīves veids: viņa galva strādā, domā, jūt, profesors sapņo un ilgojas, bet ir absolūti bezspēcīgs un bezpalīdzīgs, jo viņam nav ķermeņa.

Grāmatā neparasti spilgti notēlotas profe­sora Dovela galvas izjūtas. Tēlojuma pamatā ir paša rakstnieka pārdzīvojumi slimības laikā.

Lasot romānu, liekas: kā gan rakstniekam var ienākt prātā šāda absurda situācija — no ķermeņa atdalītas cilvēka galvas eksis­tence. Beļajevs kādreiz lasījis par BraunaSekāra eksperimentiem. Šis zinātnieks bija mēģinājis atdzīvināt mirušu cilvēku. Zināt­niski fantastiskās literatūras priekšrocība ir tā, ka autors var likt piepildīties visnereālā­kajiem sapņiem. Zinātniskā fantastika saista sapni ar dzīves realitāti: arī Aleksandra Beļajeva romānu pamatā ir zinātnes atklā­jumi vai eksperimenti. Taču rakstnieks saviem varoņiem dod iespēju piepildīt to, ko sava laika zinātne vēl nevarēja.

Tikko bija iespiests A. Beļajeva romāns, par to sāka dzīvi interesēties Ļeņingradas medicīnas institūta studenti, notiek pat īpašs seminārs, kurā iztirzā grāmatā risinātās problēmas no medicīnas aspekta. Semināra darbā toreiz piedalās arī profesors Ņegovskis, kas daudzus gadus vēlāk kā pirmais medicīnas vēsturē atdzīvinājis cilvēku, kam iestājusies klīniskā nāve. 1925. gadā daudzas A. Be|ajeva darbā izklāstītās idejas likās fantastiskas un pārdrošas. Taču vēl vakar neiespējamo šodien medicīna padarījusi par iespējamu. Svarīgākais šajā ziņā ir cilvēka fantāzijas lidojums.

Aleksandra Beļajeva doma rosījusies vis­dažādākajos virzienos, un rakstnieks savos romānos arvien centies izplest cilvēka iespēju loku. Mēs pazīstam un esam sara­duši ar mūsu mīļo, zaļo zemi. Bet vēl ir okeānu dzīles, ir kosmosa izplatījums, kas cilvēkam paver neaptverami plašas iespaidu bagātības.

A. Beļajeva romānu varoņi spēj dzīvot gan virs zemes, gan ūdenī, spēj lidot, viņi var mainīt seju un izskatu. Romāna «Cil­vēks, kas atguvis seju» varonis kinoaktieris Tonio Presto bijis ārkārtīgi neglīts, taču izskats viņam palīdzējis iemantot populāra komiķa slavu. Doktora Corna izgudrotie iekšējās sekrēcijas preparāti dod iespēju arēji pārvērsties, un Tonio Presto kļūst par skaistuli. Bet līdz ar to viņš zaudē sa.vu bagātību, zaudē slavu — skatītāji mīlējuši un cienījuši populāro neglīto Tonio. Aktierim jāuzsāk skaudra cīņa par tiesībām strādāi, par tiesībām dzīvot.

Vairākos romānos un stāstos A. Beļajevs pievēršas kosmosa tēmai, bet arī tai dots viņa daiļrades pamatproblēmai raksturīgs pavērsiens — tā ir rakstnieka tieksme papla­šināt cilvēka iespēju robežas, viņa drošā ticība cilvēka prāta varenumam.

Tāpat kā citus zinātniski fantastiskos romānus, arī kosmosa tēmai veltītos darbus A. Beļajevs pamato ar nopietnām attiecīgās zinātnes nozares studijām, viņš iepazīstas ar K. Ciolkovska teorijām par starpplanētu lido­jumiem. Kad ievērojamais krievu zinātnieks izlasījis A. Beļajeva grāmatu «Lēciens nebūtība» (1933), viņš atsauksmē raksta: «No visiem man zināmajiem tulkotajiem un oriģinālstāstiem par starpplanētu lidojumiem A. Beļajeva romāns man šķiet vissaturīgā­kais un zinātniskākais.» K. Ciolkovska idejas caurstrāvo A. Beļajeva romānu «Zvaigzne KEC» (1936).

Aleksandra Beļajeva romānos stingri ievē­rota žanra specifika: rakstnieks skaidri apzi­nājies, ka rada darbus zinātniskās fantasti­kas un piedzīvojumu literatūras žanrā. Autors prot cieši samezglot romāna darbību, tās gaitā ievijas arvien jauni, asi pagriezieni. Viņa darbus lasot, pārņem sajūta, kāda rodas, ātri braucot pa kalnainu apvidu: aiz katra ceļa līkuma paveras jauna, pārstei­dzoša aina.

A. Beļajeva romāni pievilcīgi ar to, ka skaidri izteikto piedzīvojumu literatūras žanru rakstnieks piesātina ar pamatotu psi­holoģisko attieksmju un filozofisku pārdomu tēlojumu. Romānā «Profesora Dovela galva» viens no interesantākajiem tēliem ir Brike. Katrā ziņā vajag būt pavisam dīvainai sajū­tai, ieraugot pie savas galvas jaunu ķer­meni. Varbūt no medicīnas viedokļa nav gluži pārliecinoša jauniegūtā ķermeņa iedarbe uz Brikes galvu, kā tas attēlots romānā, taču literārā jā ziņā viņas rakstura pārtapšana atklāta interesanti.

Kāda no romāna «Profesora Dovela galva» nodaļām saucas «Labais un ļaunais»; tajā rakstnieks aizvada lasītāju līdz pārdomām par plašām filozofiskām kategorijām. Viss romāns īstenībā balstīts uz labā cīņu ar ļauno: cēlsirdīgais, krietnais profesors Dovels un noziedzīgais Kerns. Šie raksturi pārstāv divas pretējas kategorijas, un A. Be­ļajevs noteikti liek triumfēt taisnībai, patiesī­gumam, labajam.

Kaut arī romānā tik skaidri izvērsta labā un ļaunā antitēze, rakstnieks nemīl saVus varoņus krāsot tikai ar vienu krāsu. Nelietī­gajam profesoram Kernam piemīt izcila ķirurga talants, drausmīgās «psihiatriskās slimnīcas» galvenais ārsts Ravino tēlots kā patiešām prasmīgs psihologs.

Šaja, grāmatā ievietotais garais stāsts «Nogrimušo Kuģu sala» (1926—1927) ir A. Beļajeva pirmais plašākais darbs, tajā vēl nejūt nobrieduša rakstnieka rokrakstu; te vairāk saista spraigais sižeta risinājums un autora neizsīkstošā fantāzija.

Aleksandrs Beļajevs droši ieņem vadošo vietu padomju zinātniski fantastiskā žanra rakstniecībā. Viņš radījis pāri par piecdesmit darbiem savā iemīļotajā literatūras nozarē. Kopš 1931. gada Aleksandrs Beļajevs apme­tas uz dzīvi Puškinas pilsētā netālu no Ļeņingradas. Puškinas parki ir kā radīti fan­tāzijas ceļiem. Puškinā slimība viņu atkal piekaļ gultai. Rakstnieks no jauna sāk risi­nāt domu par cilvēka iespēju lidot bez lidma­šīnas. Viņš rada jaunu varoni Arielu, kas var pacelties gaisā, lidot un izjust cilvēka visvarenumu. Fantāzija rakstniekam atkal ļāva piepildīt neiespējamo. Līdz nācās pielikt punktu «Arielam» — pēdējam viņa romā­nam —, nācās pielikt punktu dzīvei. 1942. gada 6. janvārī Aleksandra Beļajeva sirds aprima. No dzīves aizgāja sapņotājs.

«Gandrīz puse dzīves ir sapņi, Un gandrīz puse sapņu kļūst dzīve» —

šie Imanta Auziņa vārdi izsaka arī Alek­sandra Beļajeva būtību.

Viktors Hausmanis

..

PIRMĀ DAĻA

.

I. Uz klāja

Lielais Transatlantijas tvaikonis «Benjamins Franklins» stāvēja Dženovas ostā, gatavs doties ceļā. Krastā valdīja parastā kņada, skanēja raibā pūļa saucieni dažādās valodās, bet uz tvaikoņa jau bija iestājies tas sasprindzinātais, nervozais klusums, kas neviļus pārņem cilvēkus kādu brīdi pirms gara ceļojuma. Tikai trešās klases klāja pasažieri visai rosīgi «dalīja šaurību», izvie­todamies un kārtodami iedzīvi. Pirmās klases publika no sava klāja augstumiem klusē­dama vēroja šo skudru pūzni.

Tvaikonis pēdējo reizi nokaucās, satricinā­dams gaisu. Matroži pacēla trapu.

Šajā brīdī pie kuģa piesteidzās divi cil­vēki. Tas, kurš nāca pēdējais, pamāja mat­rožiem ar roku, un viņi nolaida trapu.

Nosebojušies pasažieri uzkāpa uz klāja. Labi ģērbts, slaiks un plecīgs jauns cilvēks, iebāzis rokas platā mēteļa kabatās, steidzīgi devās uz kajīšu pusi. Viņa gludi skūtā seja bija pilnīgi mierīga. Taču vērīgs cilvēks pēc nepazīstamā sarauktajām uzacīm un vieglā, ironiskā smaida būtu atjautis, ka tas ir māk­slots miers. Ne soli neatpalikdams, viņam sekoja paresns cilvēks vidējos gados. Katliņa cepuri viņš bija atgrūdis pakausī. Nosvīdusī, vecūksnējā seja pauda reizē nogurumu, prieku un sasprindzinātu uzmanību, līdzīgi kaķim, kas nes zobos peli. Viņš ne mirkli nenolaida acis no sava ceļabiedra.

Uz tvaikoņa klāja netālu no trapa stāvēja jauna sieviete baltā kleitā. Viņas skatiens sastapās ar plecīgā jaunekļa acīm.

Kad dīvainais pāris bija pagājis garām, sieviete baltajā kleitā, mis Kingmane, dzir­dēja, ka matrozis, kas pacēla trapu, saka savam biedram, pamādams uz attālinošos pasažieru pusi:

—   Tu redzēji? Vecais paziņa Džims Simpkinss, Ņujorkas detektīvs, noķēris kādu gar­nadzi.

—   Simpkinss? — otrs matrozis pārjau­tāja. — Tas ar sīkumiem nekrāmējas.

—   Jā, skaties, kā šis apģērbies. Kāds banku seifu speciālists, ja ne ļaunāk.

Mis Kingmanei sametās baisi. Vienā tvai­konī ar viņu visu ceļu līdz Ņujorkai brauks noziedznieks, varbūt pat slepkava. Līdz šim viņa tikai laikrakstos bija redzējusi šo noslē­pumaino un briesmīgo cilvēku portretus.

Jaunā sieviete steidzīgi uzkāpa augšklājā. Šeit, starp savu aprindu cilvēkiem, vietā, kas parastiem mirstīgajiem nebija pieejama, viņa jutās samērā droši. Atlaidusies ērtā pītā krēslā, mis Kingmane iegrima laiskā vēro­šanā, kas ir labākais, ko jūras ceļojumi var dot pilsētas kņadas nogurdinātiem nerviem. Nojume sargāja viņas galvu no svelmaina­jiem saules stariem. Virs viņas klusi šūpojās palmu lapas — šie koki auga lielos podos, kas bija izvietoti starp krēsliem. No vienas puses plūda aromātiska dārgas tabakas smarža.

— Noziedznieks. Kas to būtu domājis? — mis Kingmane nočukstēja, vēl arvien domā­dama par sastapšanos pie trapa. Un, lai galīgi atbrīvotos no nepatīkamā iespaida, viņa izņēma mazu, smalku Japānā darinātu ziloņkaula cigarešu etviju, uz kuras vāka bija izgriezti ziedi, un aizsmēķēja ēģiptiešu cigareti. Zilga dūmu strūkliņa vijās augšup uz palmu lapām.

Tvaikonis piesardzīgi lavījās ārā no ostas. Šķita, ka kuģis stāv uz vietas, kamēr uz griežamas skatuves pārvietojas apkārtējās dekorācijas. Re, visa Dženova pagriezās pret tvaikoņa bortu, kā gribēdama pēdējo reizi parādīties aizbraucējiem. Baltie nami šķita kāpjam lejā no kalniem; piekrastes joslā tie bija sadrūzmējušies kā aitu bars pie dzirdi­nāmās vietas. Tiem pāri slējās dzeltenbrūnas virsotnes ar zaļiem dārzu un pīniju planku­miem. Te parādījās cita dekorācija. Pavērās līča stūrītis — kristāldzidrā ūdens zilā, spoguļgludā virsma. Šķita, baltās jahtas iesprūdušas gaišzilā debess gabaliņā, kas nokritis uz zemes, — tik skaidri visas kuģa līnijas bija saredzamas caurspīdīgajā ūdenī. Neskai­tāmi zivju bari šaudījās starp iedzelteniem akmeņiem un īsām ūdenszālēm, kas auga baltajās jūras dibena smiltīs, Odens pama­zām vērtās aizvien zilāks, kamēr aizslēpa dzelmi…

—   Kā jums, mis, patīk jūsu kajīte?

Mis Kingmane atskatījās. Viņas priekšā stāvēja kapteinis, kas uzskatīja par savu pie­nākumu veltīt laipnu ievērību «visdārgāka­jiem» pasažieriem.

—   Pateicos, mister…

—   Brauns.

—   … mister Braun, lieliski. Mēs iegriezī­simies Marseļā?

— Pirmā piestātne ir Ņujorka. Ak tā, varbūt mēs dažas stundas aizkavēsimies Gibral­tārā. Jums gribētos redzēt Marseļu?

—   O, nē, — steidzīgi un pat ar izbailēm attrauca mis Kingmane. — Man līdz nāvei apnikusi Eiropa. — Un, brītiņu klusējusi, viņa jautāja: — Sakiet, kapteini, uz mūsu tvaikoņa … ir noziedznieks?

—   Kads noziedznieks?

—   Kāds apcietinātais …

—   Varbūt pat vairāki. Parasta parādība. Sī publika taču mēdz no Eiropas tiesas mukt uz Ameriku, bet no amerikāņu — uz Eiropu. Slepenpolicisti izseko viņus un nogādā šīs noklīdušās avis atpakaļ dzimtenē. Viņu klāt­būtne uz kuģa nav bīstama, — jūs varat būt pilnīgi mierīga. Viņus atved bez važām vie­nīgi tādēļ, lai nepiesaistītu publikas uzma­nību. Kajītē viņiem tūlīt uzliek roku dzelžus un piekaļ pie guļvietas.

— Tas taču ir briesmīgi! — mis Kingmane noteica.

Kapteinis paraustīja plecus.

Ne kapteinis, ne pati mis Kingmane nesa­prata to neskaidro sajūtu, kas izraisīja šo izsaucienu. Briesmīgi, ka cilvēkus kā meža zvērus piekaļ ķēdē. Tā domāja kapteinis, kaut arī uzskatīja to par saprātīgu nodroši­nāšanās līdzekli.

Briesmīgi, ka šis jaunais cilvēks, kas nemaz neizskatās pēc noziedznieka un ne ar ko neatšķiras no viņas aprindu cilvēkiem, visu ceļu sēdēs piekalts smacīgā kajītē, — tāda bija neapjaustā, neapzinātā doma, kas saviļņoja mis Kingmani.

Un, dziļi ievilkusi dūmu no cigaretes, viņa nogrima domās.

Kapteinis neuzkrītoši aizgāja. Spirgtais jūras vējš rotaļājās ar mis Kingmanes baltā zīda kaklauta stūri un kastaņbrūnajām cirtām.

Pat līdz šejienei, kaut osta jau atradās vairāku jūdžu attālumā, atlidoja ziedošo magnoliju smarža kā pēdējais Dženovas krasta sveiciens. Milzīgais tvaikonis nepaguris šķēla zilo ūdeni, atstādams aiz sevis viļ­ņotu sliedi, kas iesniedzās tālumā. Viļņi kā ņipras adatiņas steidzās aizlāpīt rētu zīdai­najā jūras klaidā.

II. Vētraina nakts

—   Šahs. Šahs un mats.

—   Ak, kaut jūs haizivs aprītu! Jūs spēlē­jat meistarīgi, mister Gatling, — teica slave­nais Ņujorkas detektīvs Džims Simpkinss un saīdzis pakasīja aiz labās auss. — Jā, jūs spēlējat lieliski, — viņš turpināja. — Un tomēr es spēlēju labāk par jums. Jūs mani pieveicāt šahā, toties es jums, Gatling, pie­teicu lielisku šahu un matu tur, Dženovā, kad jūs kā šaha karalis slēpāties sagrautās mājas vistālākajā lauciņā! Jūs gribējāt paslēpties no manis! Veltīgi! Džims Simpkinss atradīs cilvēku pat jūras dibenā. Te nu jums ir šahs un mats. — Un, pašapmierināti atzvēlies krēslā, viņš aizsmēķēja cigāru.

Redžinalds Gatlings paraustīja plecus.

—  Jums bija pārāk daudz bandinieku. Jūs sacēlāt kājās visu Dženovas policiju un ielencāt mani pēc visiem likumiem. Neviens šahists nevar uzvarēt, ja viņam ir tikai karaļa figūra pret visām pretinieka figūrām. Un bez tam; mister Džim Simpkins, mūsu partija vēl … nav beigusies.

—  Jūs tā domājat? Šī ķēdīte vēl nav jūs pārliecinājusi? — Detektīvs pakustināja vieglu, bet stipru važu, ar kuru Gatlinga kreisā roka bija piekalta pie kojas metāla stieņa.

—  Jūs esat naivs, kā jau daudzi ģeniāli cilvēki. Vai tad važas ir loģisks pierādī­jums? Bet labāk neiedziļināsimies filozofijā.

—   Un turpināsim spēli. Es pieprasu revanšu, — Simpkinss nobeidza.

—   Diez vai mums tas izdosies. Kuģis šūpojas aizvien stiprāk, un var gadīties, ka figūras sajūk, iekams mēs būsim beiguši spēli.

—   Kā tas būtu saprotams, — arī pārnestā nozīmē? — Simpkinss, uzstādīdams kauliņus, jautāja.

—   Kā jums tīk.

—   Jā, pamatīgi šūpo. — Un viņš izdarīja gājienu.

Kajīte bija smacīgi un karsti. Ta atradās zem ūdens līnijas, netālu no mašīnu telpas, kura kā spēcīga sirds tricināja sienas un pil­dīja tuvākās kajītes ar ritmisku troksni. Spē­lētāji klusēdami centās nosargāt šaha gal­diņa līdzsvaru.

Šūpoja aizvien stiprāk. Vētra plosījās kā traka. Tvaikonis sazvēlās uz kreisajiem -sāniem, lēnām izlīdzinājās. Atkal … Vēl… Kā piedzēries …

Šaha figūras aizripoja. Simpkinss nogāzās uz grīdas. Gatlingu noturēja ķēde, bet tā sāpīgi iegriezās viņa rokas delmā, ap kuru bija aplikta aproce.

Simpkinss izlamājās un apsēdām uz grīdas.

—   Šeit ir drošāk. Zināt, Gatling, man nav labi… šitā … jūras slimība. Es vēl nekad neesmu piedzīvojis tik briesmīgu šūpošanu. Es likšos gulēt. Bet. .. vai jūs neaizbēgsit, ja man kļūs slikti?

—   Katrā ziņā, — Gatlings, ierīkodamies kojā, atbildēja. — Saraušu ķēdi un aiz­bēgšu … metīšos viļņos. Man vairāk pa prā­tam haizivju sabiedrība …

—   Jūs jokojat, Gatling. — Simpkinss aizrāpās līdz kojai un vaidēdams apgūlās.

Viņš nepaspēja izstiepties, kad jauns drausmīgs trieciens, kas satricināja visu H kuģi, izsvieda viņu no gultas. Kaut kur krakšķēja, šķindēja, trokšņoja, dunēja. Augšā bija dzirdami kliedzieni un kāju dipoņa, un, pārskanēdama visu šo daudzbalsīgo troksni, pēkšņi satraucoši iekaucās sirēna, kas deva signālu: «Visi uz klāja!»

Pārvarēdams nogurumu un vājumu, turē­damies pie sienām, Simpkinss devās uz dur­vīm. Viņš bija līdz nāvei pārbijies, bet mēģināja to neizrādīt ceļabiedram.

—   Gatling! Tur kaut kas ir noticis. Es iešu paskatīties. Piedodiet, bet esmu spiests ieslēgt jūs! — Simpkinss nokliedza.

Gatlings nicinoši uzlūkoja detektīvu un nekā neatbildēja.

Šūpošanās turpinājās, tomēr varēja manīt, ka tvaikoņa priekšgals lēnām grimst.

Pēc dažām minūtēm durvīs parādījās Simpkinss. No viņa lietusmēteļa straumēm plūda ūdens. Detektīva sejā bija lasāmas šausmas, kuras viņš vairs nemēģināja slēpt.

—   Katastrofa .. . Mēs grimstam … Tvai­konim ir sūce… Kaut gan neviens īsti nezina .. . Gatavo laivas … pavēlēts aplikt korķa vestes… Taču nevienu vēl nelaiž laivā. Saka, ka kuģim esot diez kādas tur šķērssienas, varbūt vēl nenogrimšot, ja tur kaut ko tādu izdarīšot, velns zina, ko … Pa­sažieri cīnās ar matrožiem, kas viņus dzen nost no laivām . .. Bet es, ko es lai iesāku? — viņš kliedza, uzbrukdgms Gatlingam tā, it kā tas būtu visu detektīva nelaimju vaini­nieks. — Ko es lai iesāku? Glābjos pats un uzmanu jūs? Var gadīties, ka mēs nonā­kam dažādās laivās, un jūs droši vien aiz­bēgsit.

—  Vai tad tas jums nav mierinājums? — Gatlings smīnēdams jautāja un rādīja ķēdi, ar kuru bija piekalts.

—   Es taču nevaru palikt kopā ar jums, velns parāvis!

—  Ar vārdu sakot, jūs gribat izglābties pats, izglābt mani un tos desmittūkstoš dolā­rus, kas jums apsolīti, ja notversit mani? No sirds jūtu līdz — jūs patiešām esat grūtā stāvoklī, bet nekādi nevaru palīdzēt.

—  Varat, varat… Klausieties, dārgais! — Simpkinsa balss kļuva pieglaimīga, viņš sarāvās čokurā kā nabags, kas lūdz žēlastī­bas dāvanu. — Dodiet vārdu … tikai dodiet vārdu, ka krastā neaizbēgsit no manis, un es tūlīt atslēgšu ķēdi un noņemšu no jūsu rokas … tikai dodiet vārdu. Es jums ticu.

—   Pateicos par uzticību. Tomēr es neko neapsolu. Ak tā, nē: pie pirmās izdevības aizbēgšu. To varu jums apsolīt.

—   O! .. . Paskat tikai! … Bet ja nu es jūs, āža piere, atstāju šeit? — Un, nenogai­dījis atbildi, Simpkinss metās uz durvīm.

Tvarstīdams atbalstu, trausdamies uz augšu un krizdams atpakaļ, viņš pa stāvām kāp­nēm izkļuva uz klāja, kuru, lai gan bija nakts, spoži apgaismoja loka spuldzes. Viņam tūlīt uzbrāza strauja vēja pluinīta lietus gāze. Kuģa pakaļgals bija pacēlies virs ūdens, priekšgalam pāri vēlās viļņi. Sirnpkinss apskatīja klāju un redzēja, ka tās pirmatnējās, dzīvnieciskās jutās, kuras dēvē par pašsaglabāšanās instinktu, ka vieglu žogu mežonīgā triecienā sagāzušas discip­līnu, kas vēl pirms dažām minūtēm pastā­vēja. Izmeklēti ģērbušies vīrieši, kas vēl vakar galanti un laipni pakalpoja dāmām, tagad mīdīja šo dāmu miesas, ar dūrēm lauzdami ceļu uz laivām. Uzvarēja spēcīgā­kais. Sirēnas kauciens saplūda ar prātu zau­dējušu divkājainu zvēru bara necilvēciska­jiem rēcieniem. Vietumis vīdēja samīdīti ķermeņi, saplosīti Iīķi, apģērba skrandas.

Simpkinss zaudēja galvu, karsts asins vil­nis pāršalca smadzenes. Kadu mirkli viņš pats bija gatavs mesties burzmā. Taču attu­rēja doma par desmittūkstoš dolāriem, kas viņu neatstāja pat šajā brīdī. Viņš kūleniski novēlās lejā pa kāpnēm, iedrāzās kajītē, nokrita, aizripoja līdz durvīm, rāpus aizlīda līdz kojām un klusēdams trīcošām rokām attaisīja ķēdi.

—            Augšā! Detektīvs palaida Gatlingu pa priekšu un sekoja viņam.

Kad viņi izkļuva uz klāja, Sirnpkinss bez­spēcīgā niknumā iebrēcās: klājs bija tukšs.

Milzīgajos viļņos, kurus apgaismoja ilumina­toru ugunis, zibēja, pēdējās laivas, galīgi pārpildītas. Nebija ko domāt, ka varētu aiz­peldēt līdz tam.

Laivu malas bija slīcēju rokām aplipušas. Naži, dūres, airi un revolveru lodes no lai­vām triecās pret nelaimīgo galvām, un viļņi viņus aprija citu pēc cita.

—            Viss jūsu dēļ! Sirnpkinss kliedza, kratīdams dūres Gatlingam pie deguna.

Bet Gatlings, neveltīdams detektīvam ne mazākās ievērības, piegāja pie borta un uzma­nīgi paraudzījās lejup. Pie paša tvaikoņa viļņi šūpoja sievietes ķermeni. Pēdējiem spē­kiem viņa stiepa rokas augšup un, kad viļņi viņu piegrūda pie kuģa, veltīgi mēģināja pie­ķerties dzelzs apšuvumam.

Gatlings nometa lietusmēteli un pārlēca pāri bortam.

—            Jūs gribat bēgt? Jūs par to atbildē­sit! — Un, izrāvis revolveri, Sirnpkinss mēr­ķēja Gatlingam galvā. — Es šaušu, tiklīdz jūs mēģināsit peldēt prom no kuģa.

—            Nerunājiet muļķības un drīzāk metiet šurp tauvu, idiots tāds! — Gatlings atbil­dēja, satverdams aiz rokas slikstošo sievieti, kas bezmaz bija zaudējusi samaņu.

—            Viņš vēl izrīkos citus, — sauca detek­tīvs, nemākulīgi kuļādams tauvas galu.

—            Amatpersonas apvainošana, dienesta pie­nākumus pildot!

Mis Viviana Kingmane atģidās savā kajītē. Viņa dziļi ievilka elpu un atvēra acis.

Simpkinss galanti palocījās.

—   Atļaujiet stādīties priekšā: aģents Džims Simpkinss. Un tas ir misters Redžinalds Gatlings, kas, ta sakot, atrodas manā uzraudzībā . ..

Kingmane nezināja, kā izturēties pret aģentu un noziedznieku. Tagad Kingmane, miljardiera meita, atradās vienā sabiedrībā ar šiem cilvēkiem. Turklāt vienam no tiem viņa ir pateicību parādā par savas dzīvības glābšanu, jāpateicas tam. Bet — sniegt roku noziedzniekam? Nē, nē! Par laimi viņa vēl ir pārāk vāja, nevar pacelt roku… nu, pro­tams, nevar. Viņa pakustināja roku, nepacel­dama to, un vārgā balsī sacīja:

—   Pateicos jums, jūs man izglābāt dzī­vību.

—   Tas ir katra pienākums, — Gatlings atbildēja, nemaz nepozēdams. — Bet tagad jums jāatpūšas. Varat būt mierīga: kuģis labi turas virs ūdens un nenogrims. — Parā­vis Simpkinsu aiz piedurknes, viņš teica: — Iesim.

— Ar kādām tiesībām jūs esat sācis mani izrīkot? — detektīvs norūca, tomēr sekoja Gatlingam. — Neaizmirstiet, ka jūs esat arestants un es varu kuru katru brīdi, pama­tojoties uz likumu, uzlikt jums roku dzelžus un atņemt brīvību.

Gatlings piegāja cieši klāt Simpkinsam un mierīgi, bet iespaidīgi teica:

—   Paklausieties, Simpkins, ja jūs nebeig­sit pļāpāt muļķības, es jūs paņemšu aiz apkakles, re, tā, un izmetīšu pari bortam kā aklu kaķēnu kopā ar jūsu automātisko pistoli, kas man tāpat apriebusies līdz kak­lam. Skaidrs? Nekavējoties bāziet ieroci kabatā un sekojiet man. Mums jāpagatavo jaunkundzei brokastis un jāuzmeklē pudele laba vīna.

—   Velns viņu zina kas! Jūs gribat, lai es kļūstu par istabmeitu un ķēkšu? Lai es spod­rinu viņai kurpes un pasniedzu matadatas?

—   Es gribu, lai jūs mazāk pļāpātu, bet vairāk darītu. Nu, kustieties taču!

III. Visapkārt vientulība

—   Sakiet, mister Gatling, kādēļ kuģis nenogrima? — jautāja mis Kingmane, rīta saules mirdzumā sēdēdama Gatlingam bla­kus uz klāja. Visapkārt, ciktāl vien acs snie­dza, kā smaragdzaļš tuksnesis stiepās gluds ūdens klajš.

—   Mūsdienu okeāna tvaikoņiem, — Gat­lings atbildēja, — izbūvē iekšējās starpsie­nas. Ja rodas sūce, ūdens piepilda tikai zināmu daļu kuģa un tālāk nevar ielauzties. Un, ja postījumi nav pārāk nopietni, tvaiko­nis var turēties virs ūdens pat tad, kad cau­rumi ir lieli.

—   Kādēļ tad pasažieri atstāja kuģi?

—   Neviens nevarēja zināt, vai tvaikonis izturēs un varēs peldēt. Paskatieties: priekš­gals pazudis zem ūdens. Pakaļgals pacēlies tiktāl, ka redzama kuģa skrūve. Klājs sasvē­ries gandrīz trīsdesmit grādu leņķī pret okeāna virsu. Pa tādu slīpumu nav sevišķi ērta staigāšana, tomēr labāk tā, nekā plun­čāties ūdenī. Mēs vēl esam viegli tikuši cauri. Uz kuģa ir lieli pārtikas un ūdens krā­jumi. Un, ja mēs neesam aiznesti pārāk tālu prom no okeāna ceļiem, drīz vien sastapsim kādu kuģi, kas mūs uzņems.

Taču dienas pagāja cita pēc citas, bet zilais tuksnesis joprojām šķita izmiris. Sim­pkinss vai acis bija izskatījis, vērdamies tālumā.

Ritēja vienmuļas dienas.

Mis Kingmane ātri vien iejutās saimnieces lomā. Viņa rosījās pa virtuvi, mazgāja veļu, uzturēja kārtībā ēdamistabu un «salonu» — nelielu, mājīgu kajīti, kur viņiem tikās pava­dīt vakarus pirms gulētiešanas.

Grūtais jautājums, kā izturēties un nostā­dīt sevi jaunā, viņai svešā sabiedrībā, atrisi­nājās pats no sevis. Pret Simpkinsu viņa izturējās ar labsirdīgu ironiju, ar Gatlingu nodibinājās vienkāršas, draudzīgas attiecī­bas. Vēl jo vairāk, Gatlings viņu interesēja ar savu noslēpumaino likteni un raksturu. Aiz takta sajūtas viņa ne tikai nekad neizjautāja Gatlingu par viņa pagātni, bet arī neļāva Simpkinsam runāt par to, kaut gan detektīvs vairākkārt Gatlinga nostbūtnē mēģināja pastāstīt par viņa «briesmīgo noziegumu».

Viņi labprāt runājās vakaros, kad saule rietēja, beiguši kārtot savu nelielo saimnie­cību. Simpkinss nīka sargtornī, meklēdams kuģa dūmus — glābiņa, profesionāla triumfa un solītā atalgojuma vēstnesi.

Sīs domu apmaiņas bija pārliecinājušas mis Kingmani, ka viņas sarunu biedrs ir izglītots, taktisks un labi audzināts. Arī Gatlingam sarunas ar asprātīgo mis Kingmani acīmredzot bija patīkamas. Viņa stāstīja sava Eiropas ceļojuma atmiņas un smīdi­nāja Gatlingu, dodama negaidītus raksturo­jumus redzētajam.

— Šveice? Tās ir kalnu ganības tūristiem. Es pati esmu apbraukājusi visu pasauli, bet ienīstu šos atgremojošos divkājus ar Bedekeru astes vietā. Viņi ar saviem skatieniem ir nozīžļājuši visu daba§ skaistumu.

Vezuvs? Sīks vīrelis, kas kūpina draņķīgu cigāru un izliekas briesmīgi cienīgs. Jūs neesat redzējuši Kolorado kalnu grēdu? Hēsa smaile, Lonsa smaile, Aranho smaile — tie gan ir kalni. Es nemaz nerunāju par tādu milzeni kā 8800 metru augsto Everestu. Vezuvs salīdzinājumā ar tiem ir kucēns.

Venēcija? Tur var dzīvot tikai vardes. Gondoljers vadāja mani pa galvenajiem kanāliem, gribēdams parādīt medaļas spožo pusi, visas šīs pilis, statujas un citus jauku­mus, kas aiz mitruma nosūbējuši, un acīgās anglietes. Bet es liku, lai viņš ved mani pa vienu no mazajiem kanāliem, — nezinu, vai pateicu pareizi, bet gondoljers saprata un

pēc atkārtotas pavēles negribīgi ievirzīja gondolu šaurā kanālā. Man gribējās redzēt, kā dzīvo paši venēcieši. Tas bija šausmīgi. Kanāli ir tik šauri, ka var sarokoties ar kai­miņu, kas dzīvo pretējā pusē. Ūdens kanālā ož pēc pelējuma, pa virsu peld apelsīnu mizas un visādi gruži, ko met ārā pa logiem. Šajās akmens aizās nekad neieskatās saule. Un bērni, nelaimīgie bērni! Viņiem nav, kur parotaļāties. Bāli, rahītiski, viņi sēd uz palo­dzēm, riskēdami iekrist netīrajā kanālā, un skumjām lielu cilvēku acīm vēro garām braucošo gondolu. Es nemaz neesmu pārlie­cināta, vai viņi prot staigat.

—   Bet kas tad jums Itālijā patika? …

Te viņu saruna tika pārtraukta visnegaidī­tākajā veidā.

—   Rokas augšā!

Viņi atskatījās un ieraudzīja Simpkinsu, kas bija pacēlis revolveri pret Gatlinga krū­tīm.

Detektīvs jau sen ieklausījās viņu sarunā, gaidīdams, vai Gatlings nesāks runāt par savu noziegumu. Pārliecinājies, ka saruna ir nevainīga, Simpkinss nolēma debitēt jaunā lomā — «spert piesardzības soļus un novērst noziegumu».

—    Mis Kingmane, — viņš svinīgi iesāka, —dienesta pienākums un godīga cilvēka pienā­kums liek man brīdināt jūs par briesmām. Es vairs nevaru pieļaut šīs sarunas divatā. Man jāatklāj jums, mis Kingmane, ka Gatlings ir bīstams noziedznieks, un bīstams vispirmām

kārtām jums, sievietēm. Viņš nogalināja jaunu lēdiju, iepriekš iepinis viņu savas daiļ­runības tīklos. Nogalināja un aizbēga, bet es, Džims Simpkinss, viņu notvēru, — viņš nobeidza un ar lepnumu vēroja, kāds būs efekts.

Nevar teikt, ka efekts būtu tāds, kādu viņš bija gaidījis.

Mis Kingmane tiešām bija samulsusi, satraukta un aizvainota, taču drīzāk par viņa negaidīto iejaukšanos, nevis par runas saturu.

Bet jaunais cilvēks nemaz neizskatījās pēc noziedznieka, ko satriecis atmaskojums. Kaut gan stobrs bija vērsts pret Gatlingu, viņš savā parastajā mierā piegāja pie Simpkinsa, pēc īsas cīņas izrāva revolveri, aizsvieda to sānis un klusi teica:

—   Jums acīmredzot vēl nepietiek ar desmittūkstoš dolāriem, kas jums apsolīti, lai dažām personām būtu tas prieks ieraudzīt mani uz elektriskā krēsla. Tikai jaunkundzes klātbūtne attur mani no pelnītas izrēķināša­nās ar jums.

Mis Kingmane pārtrauca strīdu.

—   Dodiet man vārdu, — viņa teica, tuvo­damās vīriešiem un vērsdamās galvenokārt pie Simpkinsa, — ka šādas scēnas vairs neatkārtosies. Par mani neraizējieties, mister Simpkins, man aizbildņi nav vajadzīgi. Aiz­mirstiet savus rēķinus līdz tam laikam, kamēr nebūsim nokāpuši uz zemes. Šeit mēs esam trīs — tikai trīs bezgalīga okeāna vidū.

Kas zina, kas mūs vēl gaida? Varbūt katrs no mums būs nepieciešams otram briesmu brīdī. Kļūst vēsi, saule norietējusi. Laiks šķirties. Ar labu nakti!

Un viņi devās uz savām kajītēm.

IV. Sargasu jūra

Džimam Simpkinsam tonakt nebija laba gulēšana. Viņš grozījās kojā savā kajītē un ausījās. Viņam visu laiku šķita, ka Gatlings atrodas tepat tuvumā, zogas klāt, lai izrēķi­nātos ar viņu, atriebtos, varbūt nogalinātu. Skan soļi, kaut kur nočīkst durvis … Detek­tīvs šausmās pietrūkās sēdus.

«Nē, viss ir klusu, tikai izlicies… Ak, velns parāvis, kāda tveicīga nakts! Turklāt vēl moskīti un odi neliek mierā. Kā visi šie spārnotie nešķīsteņi varēja gadīties okeāna vidū? Vai nu es murgoju, vai tuvumā atro­das sauszeme. Varbūt iet atspirdzināties?»

Simpkinss jau citas naktis bija gājis atspirdzināties tvaikoņa rūmē, kur atradās konservu un vīna krājumi.

Viņš bez starpgadījumiem aizkļuva līdz turienei, tumsā taustīdamies pa pazīstama­jām ejām, un jau bija iekampis krietnu malku ruma, kad piepeši izdzirdēja dīvainu čaboņu. Šajā labirintā bija grūti saprast, no kuras puses nāk skaņas. Simpkinss sajuta krūtīs aukstumu.

«Meklē. Neko teikt, jauki spēlēt paslēpes.

Kaut nu tikai līdz rītam neatrastu. Tad vaja­dzēs lūgt mis Kingmanes aizstāvību.» Un viņš, elpu aizturējis, aizlavījās uz rūmes tālāko kaktu, gandrīz pie paša apšuvuma. Tieši tur, aiz apšuvuma, piepeši atskanēja švīkstoņa, it kā no jūras dzīlēm izpeldējis nezināms briesmonis ar grubuļainu ādu ber­zētos gar kuģa bortu. Noslēpumainās skaņas kļuva aizvien stiprākas. Un pēkšņi Sim­pkinss sajuta, ka visu tvaikoni sadrebina mīksts grūdiens. Ne viļņi, nedz piekrastes akmeņi nevarēja izraisīt tik dīvainu zvalstīŠanos. Sekoja vēl daži grūdieni kopā ar apslāpētu rūkoņu.

Simpkinsu pārņēma cilvēka tālo senču dzīvnieciskās šausmas, stindzinošas šausmas, ko rada nezināmais. Posts tam, kas nespēj uzreiz pārvarēt šīs bailes: tad aklie, dzīvnie­ciskie instinkti aptumšo prātu, paralizē gribu, pašsavaldīšanos.

Simpkinss juta, ka pakausi apdveš auk­stums un mati saslejas stāvus. Viņam šķita, ka sajūt katra mata kustību. Mežonīgi rēk­dams, klupdams un krizdams viņš metās augšup, uz klāju.

Pretī nāca Gatlings. Simpkinss, aizmirsis visu, izņemot bailes no nezināmā, gandrīz vai metās apskaut to, no kura tikko bija slē­pies kā pele alā.

—   Kas tur ir? — viņš prasīja, svelpjoši šņākuļodams (nervu spazmas bija aizžņaugušas rīkli), un sagrāba Gatlingu aiz rokas.

—   Es zinu tikpat daudz kā jūs … Kuģis mīksti sazveLās uz sāniem, tad priekšgals iegrima un atkal pacēlās. Es uz ātru roku saģērbos un iznācu paskatīties.

Spoža mēness gaisma lējās pār daļu klāja. Avārijā cietušais tvaikoņa priekšgals bija iegrimis ūdenī, un klājs šeit atradās gandrīz ūdens līmenī.

Simpkinss palika augstāk, ar skatienu pavadīdams Gatlingu, kas apskatīja visu kuģa priekšgalu.

—   Savādi, savādi … Nokāpiet taču lejā, Simpkins, neesiet tik bailīgs.

—   Pateicos, bet esarī no šejienes labi saredzu.

—   Tas esat jūs, Simpkins? Kas noticis?

—   Mis Kingmane, lūdzu, nāciet šurp, — teica Gatlings, ieraudzījis Vivianu, kas kāpa lejā pa klāju.

Viņa piegāja pie Gatlinga, un tad arī Simpkinss iedrošinājās nokāpt lejā. Jaunās sievietes klātbūtne nomierināja viņu.

—   Paskatieties, mis!

Klājs spoži balsnīja gaišajos mēness sta­ros. Uz šī baltā fona izcēlās tumši plankumi un pēdas — it kā milzīgs dzīvnieks būtu uzlīdis uz klāja, apmetis pusloku un pāršļūcis pāri labajam bortam, kā salmiņus nolauz­dams eliņu dzelzs stieņus.

—   Pievērsiet uzmanību: izskatās, ka sliedi atstājis smags vēders, vilkdamies pa klāju. Un gar sāniem — ķepu vai, ticamāk, peldspuru pēdas. Mūs apciemojis kāds nezināms briesmonis.

Simpkinsam atkal sametās bail, un viņš klusītēm sāka kāpties atpakaļ pa klāja slī­pumu.

—   Bet kas tie par gružiem? Kādi augi, ko acīmredzot atstājis nezināmais apmeklē­tājs? — Un mis Kingmane pacēla no grīdas ūdenszāles.

Gatlings uzmanīgi apskatīja ūdenszāli un nīgri pašūpoja galvu.

—   Sargassum, no brūnaļģu grupas … Jā, neapšaubāmi! Tās ir Sargasu jūras aļģes. Tad redz, kur mēs esam aiznesti. Velns parā­vis! Tas nemaz nav labi. Mums jāapspriež stāvoklis.

Visi trīs uzkāpa augšklājā. Briesmas radīja tuvības sajūtu. Simpkinss atmeta ar roku savām «tiesībām», saprazdams, ka viņus var glābt tikai Gatlinga zināšanas, pieredze un enerģija.

Detektīvu visvairāk satrauca nezināmais briesmonis. Kaut kādu Sargasu ūdenszāli viņš neuzskatīja par uzmanības cienīgu.

—   Ko jūs, Gatling, domājat par mūsu nelūgto viesi? — Simpkinss jautāja, kad visi bija apsēdušies pītajos krēslos.

Gatlings paraustīja plecus, joprojām gro­zīdams rokā ūdensaugu.

—   Tas nav ne astoņkājis, nedz haizivs, nedz arī kāds cits no pazīstamajiem jūras iemītniekiem… Varbūt šeit, šajā noslēpu­mainajā Atlantijas okeāna nostūrī dzīvo mums nezināmi briesmoņi, kādi nebūt plezio-

zauri, kas saglabājušies no pirmatnējiem laikiem.

—   Un ja nu viņi izlien no ūdens un uzbrūk mums?

—   Mums jābūt gataviem sagaidīt visu ko. Taču, jāatzīstas, mani vairāk satrauc nevis nezināmie briesmoņi, bet gan šī te lapiņa. — Un viņš parādīja a|ģes lapu.

—   Tvaikonis tomēr ir pārāk liels un stiprs, lai pat šie nezināmie zemūdens pasaules milži spētu to pievārēt. Arī mūsu šaurajās kajītēs tie nevar iespraukties. Un, galu galā, mums ir ieroči. Bet kāds ierocis var uzva­rēt šo? — Viņš atkal norādīja uz brūnaļģi.

—   Kas šajā sīkajā lapiņā tik briesmīgs? — Simpkinss jautāja.

—   Tas, ka mēs esam nonākuši Sargasu jūras rajonā. Sī noslēpumainā jūra atrodas rietumos no Korvo — tā ir viena no Azoru salām — un aizņem sešas reizes lielāku pla­tību nekā Vācija. To viscaur sedz biezs brūnaļģu paklājs. «Aļģe» spāņu valodā ir «sargassa», — tā cēlies jūras nosaukums.

—  Kā tad tā: jūra okeāna vidū? — mis Kingmane jautāja.

—   Jā, šis jautājums pat zinātniekiem vēl nav skaidrs. Jūs droši vien zināt, ka siltā Golfa straume no Florīdas līčiem plūst uz ziemeļiem, uz Spicbergenu. Bet pa ceļam šī straume sadalās, un viens atzarojums grie­žas atpakaļ uz dienvidiem, plūst līdz Azoru salām, iet uz Āfrikas rietumu krastiem un beidzot, apmetis pusloku, atgriežas pie Antiļu salām. Izveidojas silts aplis, kas ietver auk­stus, mierīgus ūdeņus — Sargasu jūru. Paskatieties uz okeānu!

Visi paskatījās un bija pārsteigti: okeāns gulēja viņu priekšā nekustīgs kā stāvošs dīķis. Ne mazākā vilnīša, kustības, ne šļaksta. Pirmie austošās saules stari apgais­moja šo dīvaino, sastingušo jūru, kas izska­tījās kā vienlaidu paklājs no bāli zaļganiem ūdensaugiem.

—   Es negribu jūs baidīt, Simpkins, bet posts tam kuģim, kas iekļūst šajā «aļģu kārbā», kā Kolumbs nosaucis Sargasu jūru. Ja arī mūsu kuģa skrūve būtu kārtībā, tā nevarētu darboties: _ap to satītos aļģes, un tvaikonis apstātos. Ūdenszāles bremzē buru kuģa gaitu, neļauj arī airēt. Ar vārdu sakot, tās stingri tur ciet savu upuri.

—   Kas tad ar mums notiks? — Simpkinss jautāja.

—   Varbūt tas pats, kas ar citiem. Sargasu jūru dēvē par kuģu kapsētu. Reti izdodas izkļūt no šejienes. Ja cilvēki nenomirst badā, slāpēs vai no dzeltenā drudža, tad viņi dzīvo, kamēr kuģi nogremdē pieaugušo polipu sma­gums vai sūce. Un jūra lēnām aprij jaunu upuri.

Mis Kingmane uzmanīgi klausījās.

—   Briesmīgi! — viņa nočukstēja, vēro­dama sastingušo zaļo klajumu.

—Mēs tomēr atrodamies labākos apstāk­ļos nekā daudzi no mūsu priekšgājējiem. Tvaikonis turas labi. Varbūt mums izdosies aizlāpīt sūci un izsūknēt ūdeni. Produktu krājumu mums trijiem pietiks vairākus gadus.

—   Gadus! — Simpkinss iesaucās, salēkdamies uz krēsla.

—   Jā, dārgais Simpkins, iespējams, ka jums vairākus gadus vajadzēs gaidīt solīto atalgojumu. Saturieties, Simpkins.

—   Nospļauties par atalgojumu, kaut tikai varētu izkulties no šī nolādētā ķīseļa!

… Sākās vienmuļas, nogurdinošas, tveicī­gas dienas. Virs šī stāvošā purva plivinājās kaut kādu nepazīstamu kukaiņu mākoņi. Nak­tīs moskīti neļāva gulēt. Dažkārt pār jūru kā līķauts plājās migla.

Par laimi, uz kuģa bija laba bibliotēka. Mis Kingmane daudz lasīja. Vakaros vi>i sanāca kopā lielajā, greznajā salonā. Viviana dziedāja un spēlēja klavieres. Un aizvien bie­žāk Simpkinss ieradās uz šīm vakara sanāk­šanām ar vīna pudeli: aiz bēdām viņš bija sācis dzert.

Gatlingam vajadzēja noslēgt vīna , pagra­bus. Simpkinss mēģināja iebilst, bet Gatlings bija nepielūdzams.

—   Vēl tikai trūka, ka mums būtu jānoņe­mas ar delīrija slimnieku. Saprotiet taču, jocīgais cilvēk, ka jūs drīz būsit pagalam, ja jūs neatturēs.

Simpkinss bija spiests paklausīt.

V. Mirušo valstībā

Šķita, ka tvaikonis nekustīgi stāv. Taču acīmredzot kāda lēna straume to nesa uz Sargasu jūras centru: aizvien biežāk ceļā gadījās pussatrunējuši,. gļotu klāti kuģu vraki. Tie parādījās kā miroņi, ar atkailinā­tām ribām — brangām — un nolauztiem mas­tiem, kādu laiku sekoja tvaikonim un tad lēnām izzuda tālumā. Pa naktīm Simpkinsu biedēja «spoki»: no jūras zaļās virspuses pacēlās bālas miglas stabi, kas atgādināja līķautos tērptus cilvēkus, lēnām slīdēja, līgo­jās un gaisa … Tais vietās, kur blīvajā aļģu segā bija izveidojušies «āliņģi», lauzās ārā izgarojumi.

Kādā mēness naktī tuvu kuģim pienāca pussabrukusi holandiešu briga. Tā bija melnā krāsā, ar spožu zeltījumu. Masts un daļa lielgabalu vairogu bija norauti, vinča sadragāta.

Viviana ar jauktām ziņkāres un baismu jūtām vēroja šo mirušo kuģi. Varbūt tā ir viņu nākotne; pienāks laiks — un viņu ku­ģis tāpat klīdīs pa jūru bez vienas cilvēciskas būtnes. Un pēkšņi viņa iekliedzās:

— Skatieties, skatieties, Gatling!

Tur, pieslējies pie nolauztā masta, stāvēja cilvēks ar sarkanu cepuri galvā. Mēness spo­žajos staros tumšajā, gandrīz melnajā sejā spīdēja zobi. Viņš smaidīja, smaidīja platu smaidu. Viņam pie kājām gulēja pudele.

Visus saviļņoja apziņa, ka viņi nav vieni, ka šajā zaļajā tuksnesī ir vēl kāda dzīva cilvēciska būtne. Simpkinss un Gatlings skaļi uzsauca un māja ar rokām.

Joprojām smaidīdams, cilvēks sarkanajā cepurē pamāja ar roku, bet visai dīvaini, it kā rādīdams kaut ko sev aiz muguras. Un roka tūlīt nošļuka kā pātaga. Mēnesi aizse­dza mākonis, un cilvēku vairs nevarēja sare­dzēt. Taču briga tuvojās tvaikonim.

Beidzot briga gandrīz skāra tvaikoņa bortu. Šajā brīdī atausa mēness un apgais­moja dīvainu un baigu ainu.

Pie nolūzušā masta bija piesiets skelets. Ap to plandījās vēl saglabājušās apģērba skrandas. Atlikušie roku kauli vējā svaidī­jās, bet pārējie jau sen bija izkrituši no plecu locītavām un gulēja uz klāja. Sejas āda bija saglabājusies, sažuvusi karstajā saulē. Šajā pergamentam līdzīgajā sejā dzirkstīja miroņa kaulainais smaids. Pussatrunējusi sarkana cepure sedza viņa galvvidu.

Viens mirklis — un Gatlings nolēca uz brigas klāja.

—   Ko jūs darāt, Gatling? Briga var attā­lināties no kuģa. Tad jūs būsit pagalam.

—  Neuztraucieties, mis, es paspēšu. Te ir kaut kas interesants.

Gatlings pieskrēja pie skeleta, paķēra aiz­lakoto pudeli un uzlēca uz tvaikoņa klāja, kad briga jau gandrīz metru bija attālinā­jusies no tā.

—   Trakais! — Tā nobālējusī mis King­mane saņēma Gatlingu, priecādamās, ka viņš laimīgi ticis atpakaļ.

—   Nu patiešām, kālab jūs tā riskējāt? — Viviana jautāja, uzlūkodama pudeli. — Šīs mantas mums pietiek …

—   Pagaidiet, paskatīsimies. — Gatlings nosita pudeles kaklu un izvilka pussatrupējušu zilgana papīra lapiņu.

Izbālējušos, gandrīz rūsganos burtus vēl varēja salasīt.

Savādā rokrakstā, izlocītiem burtiem, acīm­redzot ar zoss spalvu, tur bija rakstīts:

«Lai kas tu būtu, kā rokās nonāks šī pu­dele, kristīgs cilvēks vai neticīgais, lūgtin lūdzu tevi izpildīt manu pēdējo vēlēšanos. Ja tu mani atradīsi pēc manas nāves uz brigas, paņem naudu, kas atrodas kapteiņa ka­jītē baltā ādas maisā, 50 000 zelta guldeņus. No tiem paņem sev 10 000 guldeņus, bet 40 000 guldeņus atdod manai sievai, Martai Tesel, Amsterdamā, Jūras ielā, pašas mājā. Bet, ja briga nogrims un tikai pudeli atra­dīsi jūrā, nodod viņai, Martai Tesel, manai sievai, manu pēdējo sveicinājumu. Lai piedod man, ja esmu kādreiz viņu sarūgtinājis… Visi mūsējie ir miruši… Visa ekipāža līdz pēdējam matrozim … Kars, Huberts … pir­mie … Es vienīgais esmu dzīvs, pagaidām. Nedēļu … bez ēdiena … piesiešos pie masta … kāds pamanīs … Ardievu … Gus­tavs Tesels. Briga «Marta», 1713. gadā. Sep­tembra 15. diena.»

Kad Gatlings beidza lasīt, iestājās klu­sums.

—   Cik baigi un savādi! Mēs esam saņē­muši no miroņa uzdevumu — nodot sveicienu viņa sievai, kas jau divisimt gadu atdusas kapā… — Mis Kingmane sarāvās un piemetināja: — Cik daudz drausmīgu noslē­pumu glabā šī jūra!

—   Piecdesmit tūkstoši guldeņu, — Sim­pkinss skaļi domāja, ar skatienu pavadīdams attālinošos brigu. — Cik tas varētu būt pēc šodienas kursa? …

OTRA DAĻA

..

I Miera osta

—   Zeme! Zeme! Mis Kingmane! Gatling! Ātrāk nāciet šurp! Mēs tuvojamies kādai ostai. Jau redzami mastu gali un tvaikoņu dūmeņi. Rau, tur. Skatieties turp … vairāk pa kreisi.

Gatlings ielūkojās tālskatī.

—   Jūsu atklātā osta izskatās velnišķīgi dīvaina, Simpkins. Šī «osta» stiepjas daudz jūdžu garumā: masti un dūmeņi, un atkal masti… Taču pavērojiet: neviens dūmenis nekūp, bet masti… To takelāža, buras? … Paskatieties, mis Kingmane! — Un Gatlings pasniedza viņai tālskati.

—   Jā, tā drīzāk ir kāda kuģu kapsēta! — Viviana iesaucās. — Masti un dūmeņi no­lauzti, no burām atlikušas skrandas vien. Un vēl… kur tad zeme? Es nekā nesaprotu …

—   Nevar teikt, ka arī man viss būtu skaidrs, mis, — Gatlings atbildēja., — taču domāju, ka droši vien ir tā: Sargasu jūrā, šajā stāvošajā purvā, acīmredzot ir savas straumes, kaut arī ūdenszāles stipri palēnina to plūsmu. Acīmredzot mēs esam iekļuvuši šādā straumē, kas diemžēl aiznesusi mūs uz šo «miera ostu». Paskatieties, kādā piestātnē mēs ieejam. Redziet, kas mūs sagaida! — Un viņš norādīja visapkārt.

Jo tuvāk kuģis nāca neparastajai ostai, jo biežāk tā ceļā gadījās nožēlojamas kuģu paliekas, šeit bija visu valstu un tautu kuģi, sadauzīti, sakropļoti, satrunējuši. Re, piroga no vesela koka bluķa … Re, zvejnieku barka, no kuras palicis skelets vien: ārējais apšu­vums sabirzis, brangas rēgojas kā atkailinā­tas ribas, priekšgals izskatās pēc zivs asa­kas … Vēl tālāk bija redzami vairāk vai mazāk saglabājušies kuģi: barkas, šoneri, tvaika kuģi, fregates, galeras … Sarūsējis moderns tvaikonis stāvēja cieši blakus seš­padsmitā gadsimta portugāļu karavelai. Tai bija skaisti veidotas līnijas. Priekšgalā un pakaļgalā zemo klāju paaugstināja sarežģī­tas virsbūves. Rumpelis sniedzās cauri visam priekšgalam, falšbortā bija lūciņas airiem. «Santa Maria», — skaidri varēja salasīt uz borta.

— Apbrīnojami! — Gatlings iesaucās. — Gandrīz tāds pats kuģis bija Kolumbam, un vienu no viņa karavelām arī sauca «Santa Maria», divas pārējās — «Pinta» un «Ņi­na». — Un Gatlings, kuram bija laba redze, izlasīja burtus uz līnijkuģa borta: — «Hen­rijs». Tālāk, redziet, trīsklāju kuģis; uz tā borta rakstīts «Jūru valdnieks» un «1637. gads». Starp tiem — deviņpadsmitā gad­simta pirmās puses riteņkuģis — ne vairāk kā piecdesmit metru garš.

Eja starp kuģiem kļuva aizvien šaurāka. Vairākas reizes kuģis piestāja, uzgrūzdamies vrakiem, kas bija saslējušies stāvus, beidzot apstājās pavisam, uzdūries cieši sablīvējušos kuģu masai, kas veidoja savdabīgu salu.

Ceļabiedri klusēja. Visiem bija tāda sajūta, it kā viņi būtu dzīvi aizvesti uz kapsētu.

—   Ja nu reiz liktenis atvedis mūs šurp, vajag iepazīties ar šo neparasto salu. Sim­pkins! Ejam!

Simpkinss it nemaz nebija noskaņots do­ties ekskursijā pa šo drūmo kapsētu.

—   Kāda tur jēga? — viņš mēģināja izlo­cīties.

—   Esiet taču kā vīrs, Simpkins. Kas zina, ko šī sala slēpj? Varbūt šeit ir arī iemītnieki.

—   Seno Holandes jūras braucēju rēgi?

—   Paskatīsimies. Lai nu kas šeit mitinā­tos, tomēr būs labāk, ja mēs pirmie uzzinā­sim par viņiem. Sī sala var kļūt par. mūsu kapa vietu, bet, kas zina, varbūt šeit atradī­sies arī glābšanās iespēja. Vajag apskatīt kuģus, vai kāds no tiem vēl nav lietojams.

—   Apskatīt kuģus! — Simpkins atcerējās «Martu» ar 50 000 zelta guldeņiem. Viņš svārstījās.

—   Bet kā tad mēs atstāsim mis Kingmani vienu?

—   Par mani neraizējieties. Es no rēgiem nebaidos, — viņa atbildēja.

-— Izdarīsim tā, mis,— Gatlings ieteica.— Iebāziet kurtuvē salmus. Ja jums draudēs briesmas, aizdedziniet salmus; mēs ieraudzī­sim dūmus, kas pacelsies no dūmeņa, un tū­līt steigsimies palīgā. Ejam.

Gatlings nokāpa uz blakus stāvošā astoņ­padsmitā gadsimta trīsmastu kuģa «Vikto­rija». Simpkinss negribīgi sekoja viņam.

Viņi lēnām virzījās uz salas iekšieni.

Diez vai jel kas pasaulē varēja būt bēdī­gāks par šo milzīgās kapsētas ainu. Jūra apglabā bojā gājušos kuģus, zeme — miru­šos cilvēkus. Bet šī kapsēta atstāja savus miroņus neapsegtus versmīgās saules gaismā. Vajadzēja iet ļoti piesardzīgi. Pussatrunējušie dēji līgojās zem kājām. Ik mirkli ceļi­nieki varēja iegāzties kādā kuģa rūmē. Gadī­jumam, ja tā notiktu, katrs bija paņēmis līdzi pa virvei, lai attiecīgajā brīdī palīdzētu otram. Eliņi sagruva. Skrandainās buras no pieskāriena vien sabruka pīšļos. Visu sedza bieza trūdu kārta un zaļi puveši… Uz dau­dzu kuģu klājiem vāļājās skeleti, kuru baltie kauli spīdēja saulē, vai arī rēgojās kāds tumšums — vēl saglabājusies āda vai ap­ģērba skrandas. Pēc skeletu stāvokļa, pēc ielauztajiem galvaskausiem varēja spriest, ka prātu zaudējušie cilvēki pirms nāves ķil­dojušies, dumpojušies, bezjēdzīgi un nežēlīgi nogalinājuši cits citu, gribēdami kādam at­riebties par ciešanām un pazudināto dzīvi. Ikviens kuģis liecināja par lielu traģēdiju, kas uz tā risinājusies pirms piecdesmit, simt, divisimt gadiem.

Kādas necilvēciskas šausmas, kādas bries­mīgas ciešanas bija pārdzīvojuši tie, kam piederēja saules izbalinātie galvaskausi, kas tagad ņirdza zobus drausmīgā smaidā! Un visi tie smaidīja, smaidīja līdz ausīm …

Pat Gatlingam metās baisi, redzot šos ņir­dzīgos smaidus, Simpkinsu kratīja drudzis.

—   Iesim prom — viņš lūdzās. — Es vairs nevaru!

—  Pagaidiet, tur ir labi saglabājies kuģis. Interesanti būtu nokāpt kajītēs.

—   Pa trapu, kas salūzis zem jūsu kā­jām? — Simpkinss piepeši saniknojās. —Gat­ling! Es vairs nesperšu ne soli. Pietiek. Lū­dzu jūs vairāk nekomandēt mani. Jūs esat aizmirsis, kas esat jūs un kas esmu es! Kurp jūs mani vedat? Kādēļ? Lai iegrūstu kaut kur kuģa rūmē un tādējādi bez trokšņa tiktu no manis vaļā! Jā, es zinu: es jums traucēju.

Gatlingu tādas runas satracināja.

—  Apklustiet, Simpkins, vai arī es patie­šām jūs pārsviedīšu pār bortu.

—   Tas nebūs tik vienkārši izdarāms, — Simpkinss kodīgi noteica un, pieslējies pie koka eliņiem borta malā, pavērsa pret Gat­lingu revolvera stobru. Gatlings ātri metās uz priekšu, taču, iekams viņš bija satvēris Simpkinsu aiz rokas, norībēja šāviens, un eliņi brīkšķēdami salūza. Lode aizsvilpa pāri Gatlinga galvai. Tai pašā mirklī viņš re­dzēja, ka Simpkinss, neveikli savēcinājis rokas, nogāžas pāri bortam kopā ar satrunē­jušo eliņu gabaliem. Apslāpēts plīkšķis aiz borta … klusums … pēc tam Simpkinsa sprauslāšana. Gatlings paskatījās pāri ma­lai. Detektīvs ķepurojās zaļajā aļģu putrā. Zāļu virtenes karājās ap galvu, pinās ap ro­kām, cieši turot savu upuri. Simpkinss pie­lika visus spēkus, lai pieķertos pie kuģa ap­šuvuma. Pēc vairākiem mēģinājumiem viņam

tas izdevās. Bet rokas bija nogurušas, ūdens­zāles vilka lejup. Vēl mazliet — un viņš no­grims dzelmē.

Gatlings atgāja nost nb malas, apsēdās uz mucas un aizsmēķēja pīpi.

—  Gatling, piedodiet. Es biju stulbs ēze­lis. — Gatlings izdzirdēja Simpkinsa balsi, bet turpināja klusēdams kūpināt pīpi.

—  Gat­ling … glābiet… Gatling!

Gatlings piegāja pie malas. Viņš svārstī­jās. Kā nekā cilvēks sauc palīgā. Bet kāds cilvēks? Pērkams okšķeris, spiegs, kurš ne­kaunēsies tūlīt pat pēc izglābšanas nodot Gatlingu varas iestāžu rokās, lai saņemtu savus trīsdesmit Jūdasa grašus.

—  Nē, nē. — Un Gatlings atkal apsēdās un sāka centīgi pakšķināt pīpi…

—  Gatling, es jūs lūdzu! Gatling! Gat­ling! — Simpkinss vaidēja.

Gatlings kūpināja savu pīpi.

—  Ga-a-t… — Un piepeši šis sauciens pārvērtās par raudu pilnu rīstīšanos.

Gatlings sakoda zobus, aizmeta pīpi un, atritinājis virves galu, pasvieda to slīkstošaI jam.

Pedejiem speķiem Simpkinss sagraba virvi, bet, tiklīdz Gatlings to sāka vilkt, Simpkinss atlaidās vajā: aļģes cieši turēja viņu, rokām vairs nebija spēka.

—  Apsieniet virvi sev apkārt! — Gatlings viņam uzsauca.

Simpkinss kā nebūt aptina virvi, aizmeta mezglu un sāka rāpties augšā uz klāja.

Nostājies pretī Gatlingam, Simpkinss bija tik saviļņots, ka spēja vienīgi bez mitas at­kārtot: — Gatling!… Gatling!… Gat­ling! … — un sniedza viņam roku.

Gatlings saviebās, bet, saskatījis izglābtā acīs patiesu, dzīvniecisku prieku, labsirdīgi pasmaidīja un cieši paspieda slapjo roku.

—   Es nevaru jums izteikt, Gatling…

—   Paga! — Gatlings, izrāvis savu roku, piepeši saspringa. — Skatieties, no mūsu kuģa skursteņa kāpj dūmi. Mis Kingmane sauc mūs. Tur kaut kas ir noticis. Skriesim!

II. Salas iemītnieki

Palikusi viena, mis Kingmane sāka gata­vot brokastis. Viņa notīrīja un izcepa Gatlinga noķerto zivi, nokāpa tilpnē un paņēma no pārtikas noliktavas dažus apelsīnus. Kad Viviana ar kurvīti rokās uzkāpa uz klāja, viņa ieraudzīja neparastu ainu: pie ēdam­galda — pareizāk sakot, uz galda un krēs­liem — saimniekoja pērtiķi. Tie spiedza, ķīvējās, mētājās ar kēksu un bāza aiz vai­giem cukura gabalus. Kad parādījās mis Kingmane, dzīvnieki satrūkās un brēkdami atkāpās pie borta. Viviana iesmējās un pa­svieda tiem pāris apelsīnu. Tūlīt nodibinājās labas attiecības. Šimpanzes kaudamies no­tiesāja apelsīnus, tad pietupdamies un vaikstīdamies tuvojās mis Kingmanei un droši ņēma augļus no viņas rokām. Nebija šaubu, ka pērtiķi ir pieraduši pie cilvēku sabiedrības.

Un patiešām, cilvēkus nevajadzēja ilgi gaidīt.

Aizrāvusies ar negaidīto ciemiņu jocīga­jiem nedarbiem, mis Kingmane nepamanīja, ka pār tvaikoņa bortu uzmanīgi paceļas di­vas galvas. Pārliecinājušies, ka uz klāja ir vienīgi sieviete, nepazīstamie ātri pārkāpa pāri bortam un, uzmetuši šautenes plecos, tuvojās mis Kingmanei.

Viņa pārsteigumā iekliedzās, ieraudzījusi šo pāri.

Viens no viņiem — tukls, mazs cilvēciņš ar izblīdušu, sen neskūtu seju, kas par spīti dienvidu saulei bija bāla — no pirmā acu uzmetiena pārsteidza ar zināmiem kontras­tiem apģērbā un visā izskatā. Viņam galvā bija katliņa cepure, sagumzīta, netīra, dau­dzās vietās caura. Varēja redzēt, ka smo­kings, kaut arī caurumains un ielāpains, bijis labi piegriezts. Bet bikses bija pavisam nožēlojamas, zem ceļiem to driskas karājās lejup kā bārkstis. Tērpu papildināja nošķieb­tas lakkurpes un saplēsta fulāra lente ap kaklu.

Otrs atgādināja meksikāņu aitu ganu — slaiks, muskuļots, iededzis, straujām, asām kustībām. Viņam bija melna bārda, plats sombrero galvā, tumšs krekls mugurā, rokas kailas līdz elkoņiem un gari zābaki kājās.

— Bonjour, mademoiselle, — resnais, ār­kārtīgi galanti palocīdamies, sveicināja mis Kingmani. — Atļaujiet apsveikt jūs ar lai­mīgu ierašanos Nogrimušo Kuģu salā.

—   Pateicos jums, kaut arī es neteiktu, ka mana ierašanās ir laimīga … Ko jūs vēla­ties?

—   Vispirms atļaujiet stādīties priekšā: Aristīds Dodē. Mans uzvārds ir Dodē, jā, jā, Dodē. Es esmu francūzis …

—   Varbūt jūs esat rakstnieka Alfonsa Dodē radinieks? — mis Kingmane neviļus pajautāja.

—   Ē-ē … ne īsti… tā … attāls … Kaut gan man, tā sakot, bija zināms sakars ar literatūru … Lielas papīra fabrikas un … tapešu uzņēmumi Francijas dienvidos.

—   Nepļāpā, kas nav vajadzīgs, Ternip, — drūmi un īgni norūca viņa pavadonis.

—   Cik netaktisks jūs esat, Flores! Kad es jums reiz iemācīšu, kā jāizturas pieklājīgā sabiedrībā! Un lūdzu nesaukt mani par Ternipu. Atļaujiet paskaidrot, viņi mani tā pa jokam iedēvējuši — manas galvas dēļ, kura, kā viņiem liekas, atgādinot rāceni… — Un, noņēmis katliņu, viņš pārlaida roku kaila­jam, iedzeltenajam paurim, kura vidū kā īpatnēja dabas rotaļa bija saglabājies matu kušķis.

Mis Kingmane neviļus pasmaidīja par iz­devušos iesauku.

—   Bet ko jums no manis vajag? — Vi­viana atkal atkārtoja savu jautājumu.

—   Nogrimušo Kuģu salas gubernators, kapteinis Ferguss Sleitons, ir izdevis pavēli,

kurai mums negrozāmi un bez ierunām jāpa­kļaujas: katrs jaunieradies cilvēks nekavējo­ties jāstāda viņam priekšā.

—       Un es jums galvoju, mis vai misis — man nav tas gods zināt, kas jūs esat —, ka kapteinis Sleitons jūs uzņems ļoti viesmīlīgi.

—       Es nekur neiešu, — mis Kingmane at­bildēja.

Ternips nopūtās.

—   Man ļoti nepatīkami, bet…

—       Pietiks tev tēlot diplomātu! — Floress atkal rupji iejaucās un, piegājis pie Vivianas, pavēloši teica:

—   Sekojiet mums!

Mis Kingmane saprata, ka pretošanās būtu veltīga. Mazliet padomājusi, viņa sacīja:

—       Labi. Esmu ar mieru. Tikai atļaujiet man pārģērbties. — Un viņa norādīja uz savu darba tērpu un priekšautu.

—   Tas nav vajadzīgs! — Floress atcirta.

—       Tas taču neprasīs daudz laika. — Ter­nips vērsās reizē pie Floresa un mis Kingmanes.

—       Nē, tikai dažas minūtes. — Un viņa at­stāja klāju.

Pēc kāda brīža Floress pamanīja, ka tvai­koņa dūmenis sācis kūpēt. Viņš tūlīt saprata kara viltību.

—       Nolādētais sievišķis apvedis mūs ap stūri. Vai redzi dūmus? Tas ir signāls. Viņa sauc kādu palīgā! — Noņēmis no pleca šau­teni, viņš sāka gānīt Ternipu. — Un tikai tu esi vainīgs, jo izkusi viņas priekšā! Pateikšu tavai vecenei!

—   Jūs esat nelabojams, Flores. Mēs taču nevarējām ar varu stiept prom neaizsargātu sievieti.

—   Bruņinieks! Kavalieris! Ferguss tev pa­rādīs bruņinieciskumu … Kā tev patīk?—Un, pacēlis šautenes stobru, viņš ar galvu pa­māja uz kuģa bortu, pār kuru pārlēca Gat­lings un joprojām slapjais Simpkinss, viss zajām ūdenszālēm nokāries; pie apģērba bija pieķērušies krabji.

—   Kas tas par ūdensvīru? …

Sākās sarunas. Gatlings nebūtu baidījies mēroties spēkiem ar šiem diviem skrandai­ņiem. Bet, ja viņi nemeloja, cīņai nebūtu ne­kādas jēgas: salu, kā viņi apgalvoja, apdzīvo vesela kolonija — četrdesmit trīs labi apbru­ņoti cilvēki. Spēki nebija vienlīdzīgi — uz­vara būtu salinieku pusē.

Atstājis Simpkinsu ķīlā, Gatlings devās ap­spriest stāvokli ar mis Kingmani. Arī viņa piekrita, ka. cīņa būtu veltīga. Viņi nolēma visi kopā doties «stādīties priekšā» kapteinim Fergusam Sleitonam.

III. Gubernators Ferguss Sleitons

Izrādījās, ka Nogrimušo Kuģu salā ir diez­gan labi satiksmes ceļi. Pārklumburojis pāri vecai trīsklāju frega­tei, Ternips, kas gāja pa priekšu, izveda gūstekņus «uz ceļa»: tas bija starp kuģiem un pār iebrukušiem klājiem pārsviestas lai­pas. Gar šo ceļu bija izvilkta kāda stieple, piestiprināta pie nelieliem stabiem un atliku­šajiem mastiem.

—  Šurpu, šurpu! Nepaklūpiet, mis, — viņš laipni bridināja mis Kingmani. Viņai sekoja Gatlings un Simpkinss. Drūmais Floress, uz­bāzis savu sombrero dziļi uz acīm, noslēdza gājienu.

Pusceļā viņi sāka sastapt iemītniekus. Tie visi bija skrandās tērpti, bārdām apauguši, iedeguši: gaišmatainie ziemeļnieki, tumšie dienvidnieki, vairāki nēģeri, trīs ķīnieši… Viņi visi lielā ziņkārē skatījās uz jaunajiem salas iemītniekiem.

Starp nelieliem dažādu laikmetu un tautu buriniekiem salas centrā pacēlās liela, diez­gan labi saglabājusies fregate «Elizabete».

—  Gubernatora rezidence, — Ternips god­bijīgi paskaidroja.

Uz šīs rezidences klāja stāvēja kaut kas līdzīgs goda sardzei: seši matroži ar šautenēm rokā vienādos, samērā pieklājīgos apģērbos.

Gubernators pieņēma viesus lielā kajītē.

Pēc nomācošās sagruvušo kuģu ainas šī kajīte neviļus pārsteidza.

Tā izskatījās gluži mājīga un bija gandrīz grezni iekārtota. Tikai zināms stila raibums liecināja, ka šeit savilkts viss, kas vien la­bāks atradies uz kuģiem, kurus straume bija atdzinusi pie šīs dīvainās salas.

Grīdu sedza dārgi persiešu paklāji. Uz konsolēm stāvēja vairākas labas ķīniešu vā­zes. Pie tumšajām sienām ar grieztām melnā ozolkoka karnīzēm bija piekārtas lieliskas holandiešu, spāņu un itāliešu meistaru — Velaskēza, Ribeiras, Rubensa, Ticiana —, flāmu ainavista Tenīra gleznas. Turpat bija etīde ar suni, kas sastindzis, ieraugot medī­jumu, bet blakus, izjaucot stilu, — brīnišķīga japāņu glezna — zīda izšuvums, kas Hokusai stilā attēloja dzērvi uz sniegota koka zara un Fudzijamas kalna konusu.

Uz liela, apaļa galda stāvēja sešpadsmitā gadsimta venēciešu vāzes no slīpētā stikla, franču Direktorijas laika bronzas svečturi ar daudziem žuburiem un vairākas reti sastopa­mas rožainas gliemežnīcas. Smagās, griez­tās, ar spiestu cūkādu apvilktās mēbeles ar zeltītām apmalēm vērta kabinetu visai solīdu.

Salas «gubernators» kapteinis Ferguss Sleitons stāvēja, atspiedies pret grāmatskapi.

Viņš krietni atšķīrās no citiem iedzīvotā­jiem ar spēcīgu ķermeņa uzbūvi, labi koptu, gludi skūtu seju un gluži pieklājīgu kapteiņa tērpu.

Ieplakanais deguns, smagnējais zods, ju­tekliskā mute neatstāja īsti patīkamu iespaidu. Viņa pelēkās, vēsās acis pievērsās ienācē­jiem. Sleitons klusēdams mierīgi viņus ap­skatīja, it kā pētīdams un kaut ko apsvēr­dams. Tāds skatiens ir cilvēkam, kas radis izšķirt citu likteņus, neņemot vērā viņu per­sonīgās vēlmes, gaumi un intereses. Aplūko­jis Simpkinsu un acīmredzot neatradis viņu par ievērības cienīgu, viņš ilgi raudzījās uz mis Kingmani, tad pavērās Gatlingā un at­kal Kingmanē…

Šī klusā apskate Vivianu mulsināja, bet Gatlings sāka skaisties.

— Atļaujiet stādīties priekšā: Redžinalds Gatlings, mis Viviana Kingmane, misters Džims Simpkinss. Pasažieri no avarējušā tvaikoņa «Benjamins Franklins».

Sleitons, nepievērsdams Gatlingam uzma­nību, joprojām skatījās uz mis Kingmani.

Tad piegāja pie viņas, laipni sasveicinājās, nevērīgi pasniedza roku Gatlingam un Simpkinsam un uzaicināja apsēsties.

-— Jā, zinu, — viņš teica, — zinu.

Gatlings bija ārkārtīgi izbrīnījies, kad Slei­tons precīzi pateica, kur un kad viņu kuģis avarējis. Neviens no viņiem nebija to stās­tījis saliniekiem.

Sleitons runādams vērsās gandrīz vienīgi pie misKingmanes.

—   Ja gadījums jūs atvedis uz šo bēdu salu, mis Kingmane, tad mēs, salinieki, va­ram tikai pateikties liktenim par tā jauko balvu. — Sleitons izteica šo smagnējo kom­plimentu, pat nepasmaidīdams.

—  Diemžēl man nav vēlēšanās pateikties liktenim, kas tā izrīkojies ar mani, — mis Kingmane atbildēja.

—   Kas zina, kas zina? — Sleitons mīk­laini atteica. — Šeit nemaz nav tik slikta dzīve, kā no sākuma var likties. Jūs muzicē­jat? Dziedat?

—  Jā …

—Lieliski. Brīnišķīgi. Šeit jūs atradīsit teicamas Erāra" klavieres un bagātu nošu bibliotēku. Arī grāmatu netrūkst. Starp mūsu saliniekiem ir interesanti cilvēki. Kaut vai tas pats Ternips. Tiesa, viņš ir krietni nolai­dies, bet daudz redzējis, daudz zina un kād­reiz ieņēmis stāvokli sabiedrībā. Tad Līderss, vācietis. Tas ir mūsu vēsturnieks un zināt­nieks. Viņš pētī kuģniecības vēsturi: mūsu sala taču ir īsts muzejs, vai ne?

—   Kuģniecības vēsturi? Tas ir intere­santi, — Gatlings sarosījās.

—   Vai tai ir sakars ar jūsu specialitāti? — Sleitons nevērīgi jautāja, piemiegtām acīm palūkodamies viņā.

—  Jā, es esmu kuģu būves inženieris, — Gatlings atbildēja.

Mis Kingmane izbrīnījusies paskatījās uz viņu. To viņa nebija zinājusi.

—   Nu, tad jau arī jums būs interesants sarunu biedrs, mister …

—   Gatlings.

—   Mister Gatling… Līderss ir savācis ārkārtīgi interesantu bibliotēku — kuģa žur­nālus un pirmsnāves vēstules, ko rakstījuši mirēji uz apkārtējiem kuģiem. Nu … šo ma­teriālu es neiesaku lasīt… Tiesa, tā pietiktu desmit romānistiem, bet par daudz drūmi, par daudz. Pēc šīs literatūras lasīšanas jums liksies, ka Sargasu jūra ir viens no Dantes elles lokiem.

—  Uz šiem kuģiem droši vien atrasts arī daudz… retumu? — Arī Simpkinss iemeta savu vārdu.

Sleitons uzmanīgāk uzlūkoja Simpkinsu un, fiksējis atmiņā kādu novērojumu vai se­cinājumu, atbildēja:

—  Jā, ir arī… — viņš tīšām ieturēja tādu pašu pauzi kā Simpkinss, — retumi. Mums ir vesels muzejs. Es jums to kādreiz parā­dīšu, ja jūs interesējaties par retumiem.

—   Bet kā mums diemžēl trūkst, — Slei­tons uzrunāja mis Kingmani, — tā ir sie­viešu sabiedrība. Kopš manas sievas nā­ves, — Sleitons nopūtās, — uz salas ir pa­likušas tikai divas sievietes: Megija Floresa un Ida Dodē jeb Ternipa, kā pie mums dēvē viņas vīru. Tā ir veca, cienījama sieviete. Es jūs uzticēšu viņas gādībai.

—   Galds ir klāts, — paziņoja sulainis nē­ģeris, kas sakarā ar jaunu iemītnieku ieraša­nos bija tērpies frakā un baltos cimdos.

—   Lūdzu jūs uz cienastu jaunajā vietā.— Un gubernators veda viesus uz ēdamistabu, kur bija klāts labi servēts galds.

Brokastu laikā Gatlingu vēlreiz pārsteidza Sleitona labā informētība par notikumiem pasaulē. Sleitons zināja visus pēdējos jau­numus.

Gubernators pamanīja izbrīnījušos skatie­nus un pirmo reizi pašapmierināti iesmējās.

—   Ja vēlaties, mēs esam Robinsoni, bet divdesmitā gadsimta Robinsoni. Vai pamanī­jāt pie mastiem un stabiem piestiprinātos vadus? Nogrimušo Kuģu salā ir telefona sa­kari. Mēs varētu iekārtot arī elektrisko ap­gaismojumu, bet nepietiek degvielas. Toties mums ir radiouztveršanas stacija un pat skaļrunis. To visu mēs dabūjām radioficētajos kuģos, kas piedzīti pie salas, pēdējos gados.

—   Gribat paklausīties? — Sleitons ieslē­dza radiouztvērēju.

Un vecās fregates kajītē Nogrimušo Kuģu salas vidū piepeši atskanēja moderna dzies­miņa, ko Ņujorkā izpildīja pazīstama dziedā­tāja, — mis Kingmane ne vienu reizi vien bija klausījusies viņas priekšnesumu.

Vēl nekad dziesmas skaņas nebija viņu tā satricinājušas.

IV. Jauna dzīve

Salas iedzīvotāju sieviešu kontingents sa­ņēma mis Kingmani ar dzīvu ieinteresētību.

Ar Megiju Floresu mis Kingmanei izvei­dojās viena vecuma sieviešu draudzīgās at­tiecības, bet vecā, šķietami stingrā, taču lab­sirdīgā Ida — Aristīda Ternipa-Dodē sieva — tūlīt uzņēmās gādīgas mātes aizbildniecisko lomu. Uz salas bija tik maz sieviešu! Turklāt misis Dodē pamatoti paredzēja, ka Vivianai būs vajadzīga viņas aizstāvība. Un viņa pie­ņēma meiteni savā paspārnē.

Jau pirmajā dienā Megija Floresa pastās­tīja Vivianai par savu bēdīgo dzīvi. Kad lik­tenis viņu atvedis uz salu, viņa, izpildot šeit pastāvošos likumus un paradumus, apprecē­jusies — ar gubernatoru Fergusu Sleitonu. Šajā laulībā piedzimis bērns, kas patlaban bija vienīgais salas jaunās paaudzes pārstā­vis. Ferguss bijis rupjš un pat nežēlīgs pret Megiju, bet viņa pacietuši… Vācu kara laikā straume atnesusi pie salas vācu zemūdeni, uz kuras dzīvi palikuši trīs cilvēki: matrozis, kapteinis un jauna francūziete no pasažieru kuģa, kuru tā pati zemūdene nogremdējusi.

Kad uz salas parādījusies francūziete, Ferguss gribējis apprecēt viņu. Starp Fergusu un vācu zemūdenes kapteini noticis strīds. Vācietis nogalināts, un francūziete kļuvusi par Sleitona sievu. Viņš šķiries no Megijas, un drīz viņa apprecējusies ar Floresu.

Viņš arī ir rupjš, bet mīl Megiju, ir spē­cīgs un neļauj viņai darīt pāri.

Pēc tam … pēc tam francūziete nomirusi. Sleitons stāstījis, ka viņa nejauši saindēju­sies ar zivīm. Bet salinieki runājuši, ka viņa izdarījusi pašnāvību, jo mīlējusi vācu kap­teini, ko Ferguss nogalināja. Palicis atrait­ņos, Ferguss Sleitons gribējis atgūt Megiju. Bet Floress teicis, ka Sleitons atdabūšot Me­giju tikai pār viņa līķi.

Sleitonam tas būtu tikpat viegli kā pār­kāpt koka gabalam, viņu tas nebūtu atturē* jis. Taču Floresa pusē nostājušies visi salas iemītnieki. Gubernators sapratis, ka joki ne­būs, un atkāpies.

Tā es paliku pie Floresa, — Megija no­beidza savu stāstu. — Un nu, tādā brīdī, mis Viviana, ieradāties jūs… Vai saprotat, cik sarežģīts ir jūsu stāvoklis? Ja Ferguss Sleitons jums patīk, nu, tad viss ir kārtībā. Bet, ja ne vai arī jūsu sirds pieder citam, — un viņa izteiksmīgi uzlūkoja Vivianu, — tad esiet piesardzīga. Esiet ļoti uzmanīga ar Sleitonu! …

Mis Kingmane piesarka.

— Mana sirds nav aizņemta, — viņa at­bildēja, — bet es netaisos kļūt par Sleitona sievu.

Saruna ievirzījās citā gultne. Misis Dodē pastāstīja Vivianai, kā viņiem klājas salā.

—  Mums ir diezgan lieli pārtikas, galveno­kārt konservu, krājumi. Bet. tā kā nav zi­nāms, vai šie krājumi papildināsies, tad pie tiem ķeras tikai ārkārtējā gadījumā, īpaši pie miltiem. Maizi, vīnu, gaļas un sakņu kon­servus izsniedz tikai slimniekiem. Parastais ēdiens ir jūrā noķertās zivis. Vienveidīgā uz­tura dēļ cilvēki bieži vien saslimst ar cingu. Tādiem slimniekiem izsniedz devu no nolik­tavas.

—   Sakiet, bet vai visi šie kuģi nevar no­grimt?

—   Mūsu profesors Līderss apgalvo, ka šajā vietā neesot dziļš. Pie tam kuģi šeit grimuši vairākus gadsimtus, paceldami jūras dibenu. Un tagad mēs atrodamies uz īstas salas, kas sastāv no bojā gājušiem kuģiem. Mums šeit ir iemīļotas pastaigu vietas, savas ielas un laukumi — lielo kuģu klāji —, «kalni» un «ielejas» … Te dzīvo seši pērtiķi, vairāki suņi un pieradināti putni, kurus mēs noķērām, kad tie atpūtās uz salas pārlido­juma laikā. — Vecenīte nopūtās. — Ko lai saka? Cilvēks pie visa pierod. Un tomēr gri­bētos vēl ieraudzīt zemi, gribētos, lai manus vecos kaulus apglabā smiltājā … ~

Megijas bažas piepildījās. Mis Kingmanei drīz vien iznāca sadursme ar Sleitonu.

Viņš ielūdza Vivianu pie sevis uz pēcpus­dienas tēju. Un, kad viņa atnāca, Sleitons gandrīz bez kāda ievada piedāvāja viņai kļūt par tā sievu. Meitene kategoriski atteica viņam. Sleitons lūdzās, tad sāka draudēt.

—   Saprotiet taču, ka tas ir neizbēgami. Un jūsu pašas interesēs. Kopā ar mani jūs būsit drošībā, jums būs viss nepieciešamais. Jūs lieliski apkalpos… Eš zinu, jūsu tēvs ir bagāts. Tomēr visas viņa bagātības ir graši salīdzinājumā ar to, kas pieder man. Es jums parādīšu lādes, pilnas ar zeltu, un bril­jantu un pērļu kaudzes; jūs ņemsit smarag­dus pilnām riekšavām no maniem dārgu­miem. Viss piederēs jurns.

—   Es neesmu bērns, lai rotaļātos ar akmentiņiem. Šeit visus šos dārgumus var tikai bārstīt no vienas rokas otrā.

—   Piekrītiet! Piekrītiet ar labu, citā­di… — Un viņš cieši saspieda Vivianas roku pie elkoņa,

—   Vai es te neesmu atstājusi paplāti? — pēkšņi pavērusi durvis, iejautājās misis Dodē un ienāca kajītē.

Sleitons īgni saviebās, pagāja gabaliņu nost no mis Kingmanes un klusēdams gai­dīja.

Večiņa turpināja šaudīties pa kajīti. Viņš zaudēja pacietību.

—  Vai jūs drīz vāksities prom?

Misis Dodē iespieda rokas sānos, nostājās kareiviskā pozā, ar skatienu nomēroja Sleitonu no galvas līdz kājām un piepeši uzklupa viņam kā cāļu māte, kas sargā savu cālēnu.

—   Nē, nevākšos! Nē, nevākšos prom, ka­mēr jūs neatbildēsit uz visiem maniem jautā­jumiem. Jūs esat salas gubernators?

—   Esmu gubernators! Tālāk?

—  Jūs izdodat likumus?

—   Es izdodu likumus!

—   Kas tad paklausies jūsu likumiem, ja jūs pats tos neievērojat?

—   Par ko tad ir runa, jūs, trakā sieviete?

—   Nevis es, bet jūs esat traks! Jūs izdevāt likumu, ka ikvienai sievietei, kas nonāk uz salas, jāapprecas. Tā, labi. Un sievietei ir tiesības brīvi izraudzīties sev vīru … Bet ko jūs darāt?

—  Jūs noklausījāties pie durvīm?

—   Jā, jā, es noklausījos un ļoti labi da­rīju! Vai tad tā pie mums notiek vīra izvēle? Jūs gribējāt apmānīt gan viņu, gan visus tos, kuriem ir tiesības cerēt uz viņas izvēli. Jūs gribējāt apiet likumu, bet tas jums neiz­dosies. Es par to piekliegšu visu salu, un visi būs pret jums. Jūs neesat aizmirsis atgadī­jumu ar Megiju un Floresu? Un te būs pē­dējais jautājums: vai jūs nedomājat izpildīt likumu un izsludināt vīra izvēli pēc visiem priekšrakstiem, kā pienākas?

Ferguss bija saniknots, bet juta, ka viņam vajadzēs padoties.

—   Labi! Mēs izpildīsim šo formalitāti, ja jums tā gribas! Jūs redzēsit, ka rezultāts būs tāds pats. Mis taču negribēs precēties ar nē­ģeri vai kādu no maniem skrandaiņiem.

— To mēs redzēsim. Bet tagad, bērniņ, nāciet man līdzi. — Un viņa ar uzvarētājas izskatu aizveda mis Kingmani.

V. Līgavaiņa izraudzīšana

Saule noslīga aiz apvāršņa, mezdama sar­kanus starus pār spilgti zaļo Sargasu jūru un Nogrimušo Kuģu salu ar tās mastu mežu. Šis vētru sakropļotais, laika zoba sagrauz­tais mežs, tā izlauzītie zari — rājas, buru skrandas, retas kā pēdējās lapas, — šeit vis­lielākais optimists varētu kļūt grūtsirdīgs.

Taču profesors Līderss jutās lieliski, kā arheologs iemīļotā senlietu muzejā.

Sēdēdams uz holandiešu karavelas klāja, viņš aizrautīgi stāstīja Gatlingam, ar plašu žestu norādīdams visapkārt:

— Šeit, jūsu acu priekšā, ir visa kuģu bū­ves vēsture. Jūs nevarat iedomāties, kādi vēs­turiski dārgumi te atrodami. Paskatieties, tur, blakus pagājušā gadsimta riteņkuģim, redzams pirmskolumba laika kuģis. Ar tādu stūri devās braucienos pa okeānu! Bet tur, aiz trīsklāju brigas, glabājas mana muzeja pērle — desmitā gadsimta skandināvu deviņairu laiva ar vienu mastu, kas nākusi no Grenlandes rietumu krastiem. Aizsenos laikos vētra to izsviedusi uz agrāk avarējušu kuģu atliekām, tādēļ tā lieliski saglabājusies. Ap­skatiet tās skaisto iegareno formu, — augsts pakaļgals un vēl augstāks priekšgals, ko no­slēdz tāda kā putna vai pūķa galva. Kāds liktenis to atnesis šurp? Kādi līdz neprātam drosmīgi cilvēki šajā nedrošajā laiviņā lai­dusies tālā ceļā? Bet tur, lejā, nekustīgās, aukstās dzīlēs droši vien guļ fēniķiešu un ēģiptiešu kuģu grausti, un, kas zina, varbūt tepat zem mums starp bojā gājušās civilizā­cijas kolonnām ūdenszāļu meža vidū atdusas lielās Atlantīdas flote?

—  Masa Gatling! Kapteinis Ferguss Slei­tons lūdz jūs ierasties pie viņa.

Gatlings ieraudzīja puskailu nēģeri, kura melnais ķermenis rietošās saules staros spīdējā kā veca bronza.

—   Kas viņam vajadzīgs?

—   Lūdz ierasties pie viņa, — nēģeris at­kārtoja.

Gatlings negribīgi piecēlās un pa ļodzīgajām laipām devās uz gubernatora «rezi­denci».

Sleitons viņu pieņēma, stāvēdams savā pa­rastajā pozā.

—  Gatling, man ar jums jārunā. Vai jūs mīlat mis Kingmani? — viņš uzdeva Gatlingam negaidītu jautājumu.

—   Neuzskatu par vajadzīgu jums atbildēt. Tas attiecas tikai uz mani.

—  Jūs maldāties! Tas attiecas arī uzmani!

—   Ak tā? Tad varu paziņot, ka man per­sonīgi, kā saka, nav nekādu nolūku attiecībā uz mis Kingmani. Mēs esam draugi, un es ļoti cienu viņu. Bet šī draudzība man uzliek arī zināmus pienākumus …

—   Kādus tad?

—   Tādus, ka es neļaušu nevienam izšķirt mis Kingmanes likteni pret viņas gribu.

—   Neaizmirstiet, Gatling, ka privilēģija kaut ko atļaut vai neatļaut šeit pieder man. Tikai man! — Un, brītiņu klusējis, viņš pie­metināja: — Ziniet ko, Gatling! Man ir iespēja nogādāt jūs uz Azoru salām. Es varu jūs diezgan solīdi nodrošināt.

Gatlings aiz dusmām piesarka un sažņau­dza dūres.

«

—   Klusu! — viņš uzkliedza. — Jūs iedro­šināties piedāvāt man kukuli? Jūs uzdrīksta­ties domāt, ka es esmu spējīgs par naudu nodot cilvēku? — Un viņš metās virsū Sleitonam.

Sleitons atvairīja sitienu un iesvilpās. Pa durvīm iebrāzās kāds desmits dažādu tautību skrandaiņu — Sleitona personīgā apsardze — un uzklupa Gatlingam.

Gatlings tos izsvaidīja uz visām pusēm, bet cīņa bija nevienlīdzīga. Pēc dažām mi­nūtēm viņš bija cieši sasiets.

—  Iemest viņu tumšajā karcerī! Jā, pie reizes apcietiniet arī Simpkinsu!

Un, kad Gatlingu aizveda, Sleitons pajau­tāja vienam no sulaiņiem, vai viss sagata­vots līgavaiņa izraudzīšanas ceremonijai.

—   Lieliski! Tātad šovakar deviņos!

Plašā kopkajīte bija godam uzposta. Pie sienām ņirbēja dažādu nāciju karogi, kas bija paņemti no bojā gājušiem kuģiem, un krāsaini dranas gabali. Pāri visai telpai krustām šķērsām bija izkārtas aļģu virtenes. Gaisā ūdenszāles ātri vien nobrūnēja un iz­skatījās diezgan nožēlojamas, bet, ko lai dara, citus zaļumus nevarēja dabūt. Toties galdus greznoja vairāki lielu, baltu puķu pušķi — ziedi atgādināja ūdensrozes. Rotājumu papil­dināja pie griestiem piekārtas laternas dažā­dās krāsās. Garais galds bija apkrauts ar aukstām uzkodām, vīnu un pat šampānieša pudelēm.

Salas iedzīvotāji kopš paša rīta skraidīja kā sasviluši.

Pievakarē visus šos nožēlojamos skrandai­ņus nevarēja pazīt.

Katram slepenā lādītē glabājās diezgan pieklājīgs apģērbs. Vēl nekad viņi nebija skuvuŠies tik rūpīgi, ar tādu centību kopuši no sukas un ķemmes atradušos matus, ne­kad nebija tērējuši tik daudz ziepju un ūdens un tik ilgi apbrīnojuši sevi spoguļu laus­kās …

Spoguļi rādīja visdažādākās sejas: gan melno nēģera seju, kas laistījās kā sodrējiem noziesta, gan dzeltenā ķīnieša šaurās acis, gan veca jūras vilka sāls un vēju saēsto seju, gan spilgti sarkano indiāņa seju ar dī­vainiem ausu rotājumiem.

Bet viņi visi — veci un jauni, balti un melni — domāja vienu un to pašu: «Patie­šām, esmu gluži pieņemams! Ko var zināt? Un kas var paredzēt mīklainās sievietes sirds kaprīzes?»

Ar vārdu sakot, lai cik mazas bija izre­dzes, ikviens loloja cerību, ka izraudzīs tieši viņu.

Kopkajītes vidū bija ierīkota tāda kā tri­bīne.

Tur, uz šī paaugstinājuma, tieši deviņos vakarā uzveda mis Kingmani — baltā kleitā, kā jau līgavu — kopā ar viņas pavadonēm Idu Dodē un Megiju Floresu.

Viņai parādoties, sāka dziedat koris. Dzie­dājums neizcēlās ar saskanīgumu, un Vivianas muzikālajai dzirdei tas šķita briesmīgs, toties koristiem nevarēja pārmest iedvesmas trūkumu. Laternas šūpojās un karogi plandī­jās, kad vairāki desmiti piesmakušu, sēcošu balsu rēca un dārdināja: «Slava, slava, slava!»

«Līgava», bāla, satraukta un sadrūmusi, uzkāpa uz paaugstinājuma.

Sleitons viņu uzrunāja, teikdams šim no­tikumam atbilstošus vārdus. Viņš norādīja, ka likums, pēc kura ikvienai sievietei, kas nonāk Nogrimušo Kuģu salā, jāizrauga vīrs, ir negrozāms.

— Varbūt jums, mis, šis likums šķitīs bargs. Taču tas ir nepieciešams un, galu galā, taisnīgs. Pirms šī likuma izdošanas jautājumu izšķīra spēcīgākā tiesības, nažu ciņa starp pretendentiem. Un salas iedzīvo­tāji gāja bojā kā epidēmijas laikā .. .

Jā, varbūt tas patiešām bija pareizi, taču mis Kingmanei no tā nekļuva vieglāk. Viņas acis neviļus meklēja atbalstu. Tomēr viņa neredzēja starp klātesošajiem ne Gatlingu, nedz kaut vai Simpkinsu. Sleitons pamanīja šo skatienu un pasmīnēja.

Katram pretendentam vajadzēja pieiet pie līgavas, palocīties un gaidīt atbildi. Līgava ar galvas mājienu atbildēja «jā» vai «nē».

Līgavaiņi nāca cits aiz cita… Visa ši virkne mis Kingmanē modināja tikai šaus­mas, riebumu un nicinājumu, dažbrīd arī ne­vilšu smaidu — kad, piemēram, viņas priekšā ar spieķīti rokā «savā labākajā izskatā» no­stājās visvecākais salas iemītnieks — itālietis Džulio Boko.

Jāsaka, ka klusībā Sleitons baidījās no šī Metuzāla kā no konkurenta. Patiešām, Boko bija labas izredzes. Viviana, raugoties uz viņu, vilcinājās ar atbildi, it kā apdomāda­mās, bet pēc tam tāpat noraidoši pakratīja galvu un tādējādi, pati to nezinādama, iz­glāba Boko dzīvību, jo šajā īsajā svārstību brīdī Ferguss Sleitons jau bija nolēmis «at­brīvoties» no Boko, ja laime uzsmaidīs vi­ņam. Visi nodefilēja garām mis Kingmanei. Pēdējais viņas priekšā nostājās Sleitons …

Mis Kingmane, pārlaidusi skatienu viņa stāvam, apņēmīgi papurināja galvu. «Nē».

— Oho! Tas tik ir joks! Ko tagad darīt? — atskanēja saucieni,

Sleitons bija satrakots, bet valdījās.

— Mis Kingmane neizvēlējās nevienu no mums, — viņš teica, ārēji saglabādams mieru. — Taču mūsu likumus nevar atcelt. Vajadzēs tikai mainīt izvēles veidu. Es iesaku šādu gājienu: mis Kingmanei jākļūst par manu sievu. Ja kāds tam nepiekrīt, lai nāk ārā, un mēs mērosimies spēkiem. Kas uzva­rēs, tas dabūs viņu. — Un Sleitons, ātri uzrotījis piedurknes, nostājās cīņas pozīcijā.

Kāds brīdis aizritēja nogaidošā klusumā.

Piepeši, atskanot vispārējai smieklu šaltij, vecais Boko nometa svārkus un, nemaz neatlocījis piedurknes, droši gāzās virsū Sleitonam. Viņus ielenca pūlis. Varēja redzēt, ka Boko kādreiz bijis labs bokseris. Viņam iz­devās veikli atvairīt vairākus Sleitona sitie­nus. Vienu reizi, trešajā izklupienā, viņš pats diezgan sāpīgi iebelza Sleitonam no apakšas pa žokli, bet tūlīt, saņēmis spēcīgu sitienu pa krūtīm, nogāzās uz grīdas. Viņš bija uz­varēts.

Pēc viņa iznāca jauns pretendents — īrs OHara. Tas bija stiprs, plecīgs puisis, un viņu uzskatīja par vienu no labākajiem bok­seriem.

No jauna iedegās cīņa. Tomēr Sleitons, spēcīgs, mierīgs un metodisks, ātri vien pie­veica arī šo pretinieku. OHara, asinīm noplūdis, gulēja uz grīdas un spļāva ārā izsistos zobus.

Trešais sāncensis neatradās …

Uzvara piederēja Sleitonam, un viņš pie­gāja pie mis Kingmanes un sniedza viņai roku. Viviana sagrīļojās un satvēra vecās Dodē-Ternipas roku.

VI. Sleitona sakāve

Gatlings sēdēja tumšajā karcerī, apdomā­dams savu stāvokli. Te kāds klusi pieklau­vēja pie durvīm.

—   Mister Gatling! Tas esmu es, Aristīds Dodē-Ternips … Kā jūs jūtaties?

—   Pateicos, Ternip. Vai jūs nevarētu pa­teikt, vai tagad ir diena vai nakts?

—   Vakars, mister Gatling. Un, varētu teikt, sevišķi svinīgs vakars. Mis Kingmane iz­rauga vīru … Visi vīriešu kārtas iedzīvotāji piedalās šajā ceremonijā, izņemot divus pre­cētos: mani un Floresu. Tādēļ jau mums uzdeva dežurēt: man — pie jūsu cietuma ka­meras, Floresam — pie Simpkinsa.

—   Paklausieties, mister Ternip, atveriet man durvis.

—   Ar lielāko prieku, bet nevaru. Man bail. Jūs nepazīstat Sleitonu. Viņš no manis iz­taisīs plāceni un izmetīs jūrā krabjiem par barību.

—   Nebaidieties, Ternip. Dodu jums vārdu, ka…

—   Nē, nē. Neparko neslēgšu vaļā. Bet, hm … — un viņš ierunājās klusāk, — ja jūs pats izkjūsit no turienes, tad tā nebūs mana darīšana …

—   Kā tad es izkjūšu?

Ternips sāka čukstēt: ,

—   Kajītes kreisajā kaktā cilvēka auguma augstumā ir tāds kā kaķu caurums, aizklāts ar finiera plāksni. Jūs to plāksnīti atraujiet, nu, un … Bet pretī, starp citu, atrodas Simp­kinss …

Ternips vēl nebija izteicis līdz galam, kad Gatlings jau drudžaini taustījās gar sienām, atrada plāksni un ātri norāva to. Karcerī iespiedās gaismas stars. Gatlings uzvilkās augšā un pa šauro lodziņu izlīda pustumšā gaitenī, kas veda uz klāju. Pretējā sienā bija tāds pats logs, aiznaglots ar finieri. Vai tikai tur neatradās Simpkinss? Gatlings atplēsa finieri un tiešām drīz vien ieraudzīja logā izbrīnījušos slepenpolicista seju.

—   Ātrāk lieniet ārā! Velns zina kas! Vēl jāizpestī no cietuma pašam savs cietum­sargs! Vai, cik jūs esat neveikls! Turieties pie manas rokas! Nu!,Tā! Ejam!

Gatlings Simpkinsa pavadībā iegāja «līga­vaiņa izraudzīšanas» zālē tajā brīdī, kad Sleitons pastiepa roku mis Kingmanei.

Kajīti pāršalca rosība, tad iestājās nogai­došs klusums.

Gatlinga satrauktais izskats, kas nekā laba nevēstīja, liecināja klātesošajiem, ka gaidāmi interesanti notikumi.

—   Cik tālu ir izvēle? — Gatlings skaļi jautāja, stāvēdams uz kajītes sliekšņa.

Sleitons sarāvās. Tikko manāma kramp­jaina grimase pārslīdēja pār viņa seju, bet pēc mirkļa viņš jau bija savaldījies. Pagrie­zies pret Gatlingu, viņš mierīgi teica, norā­dīdams uz mis Kingmani:

—    Jūs esat nokavējis. Viņa pēc likuma būs mana sieva.

—     Es protestēju. Jūs nelikumīgi laupījāt man un Simpkinsam brīvību un nedevāt iespēju piedalīties izvēlē.

—   Nekādu iebildumu …

Taču pūlī «sākās nemiers. Sajā brīdī Gat­lings pirmo reizi pamanīja, ka Sleitonam ir sava partija, kas gatava jebkuru brīdi viņu atbalstīt, bet ir arī ienaidnieki. Un viņi klai­gāja, ka jaunatnācējiem jāļauj piedalīties «konkursā».

—     Labi! — Sleitons iesaucās. — Turpinā­sim mūsu sacensību! — Un, sažņaudzis dūres, viņš pacēla tās Gatlingam pie sejas.

—   Gribat mēroties, spēkiem?

—   Pat pieprasu to!

Pūlis apmierināti iedūcās.

Bija gaidāma karsta cīņa.

—   Uz klāja! Uz klāja! — atskanēja balsis.

Visi izgāja uz klāja. Iezīmēja apli. Preti­nieki novilka svārkus un atlocīja piedurknes. Vecais Boko uzņēmās tiesāšanu. Salinieki, elpu aizturējuši, vēroja katru pretinieku kustību.

Pēc signāla viņi vienlaicīgi sastapās apļa centrā. Gatlings dedzīgi sāka uzbrukumu. Sleitons metodiski un gausi atvairījās.

Pūlī bija dzirdamas piezīmes. Aizrautības karstumā bokserus uzrunāja ar «tu».

—   Pietaupi spēkus, Gatling! Tu redzēsi, Sleitons grib nogurdināt tevi un tad pie­vārēt!

Karstgalvība nelīdzēs!

—  Sleitons uzvarēs! Mūsu Ferguss ir dūšīgs! Oho, kāds sitiens …

Jo karstāk iedegās cīņa, jo spilgtāk izpau­dās divu naidīgo partiju noskaņojums. Tās gluži nemanot norobežojās: «sleitonieši» jau atradās aizmugurē. Aizrautība bija tik liela, ka pūlis atkārtoja bokseru žestus, kā korde­balets atkārto visus baletmeistara soļus.

Gatlings sākumā patiešām bija pārstei­dzīgs, — viņa nervi bija pārāk saspīlēti. Taču, pieļāvis vairākas kļūdas, viņš sāka cīnīties aukstasinīgāk. Toties Ferguss Slei­tons, saņēmis vairākus pretinieka sitienus, pats iekaisa. Tagad viņu nervu «tonuss» bija līdzsvarots, un jau varēja spriest par preti­nieku cīņas īpatnībām.

Sleitons bija fiziski spēcīgāks, smagnē­jāks; Gatlings, kuram pietrūka pretinieka spēka un svara, toties bija neparasti veikls un kustīgs. Sleitons uzbruka retāk, bet jūtaināk; Gatlings lietoja negaidītu sitienu virkni, kas jauca pretinieka plānus. Cīņas iznākumu bija grūti paredzēt. Boko deva zīmi pārtraukumam. «Sleitonieši» atbalstīja Fergusu, apsēdināja, novilka kreklu un cītīgi berzēja viņu ar dvieļiem. Gatlingu gādīgi ielenca otra partija.

Pēc pārtraukuma atsākās vēl nežēlīgāka ciņa. Skatītāju sasprindzinājums Sasniedza visaugstāko pakāpi. No malas varēja likties, ka boksējas nevis divi cilvēki, bet visi salas iedzīvotāji: viņi visi, atkārtodami cīkstoņu kustības, izdarīja izklupienus, atkāpās, pietupās… te noliecās sānis, te ar galvu metās pret neredzamā pretinieka vēderu …

Cīņa tuvojās beigām un šoreiz nebūt ne Gatlinga labā.

Šķita, ka Sleitons ir nenogurdināms. Viņš smēlās spēkus no kaut kādiem apslēptiem enerģijas avotiem un tagad deva triecienus ar nesatricināmu neatlaidību. Gatlingam kreisā acs bija aizblīdusi no milzīga asins izplūduma, pa muti tecēja asinis. Vairākas reizes viņš kā beigts nogāzās zemē, bet ar ārkārtīgu gribas sasprindzinājumu atkal cēlās augšā, lai saņemtu jaunu sitienu. Slei­tonieši jau uzvaras priekā auroja.

Te piepeši Gatlings, sakopojis spēkus, metās virsū Sleitonam un deva viņam tādu belzienu pa žokli, ka Sleitons, galvu atgāzis, sabruka. Ar pūlēm piecēlies, viņš sāka kāp­ties atpakaļ uz kuģa malu, gribēdams iegūt dažas sekundes, lai atvilktu elpu uit atkai pārietu uzbrukumā. Bet Gatlings, kā maniaks neprātīgi iepletis labo aci, piespieda viņu pie borta un šeit deva tik drausmīgu sitienu starp uzacīm, ka Sleitons, notirinājis kājas gaisā, pārlidoja pāri malai, šausmu un sajūsmas kliedzieni, izsmejoši saucieni, smiekli, aplausi — viss saplūda mežonīgā kakofonijā.

«Sleitonieši» steidzīgi izzvejoja no zaļajām ūdenszālēm savu gāzto dievekli …

Kad Sleitons parādījās uz klaja, viņu sagaidīja jauns saucienu un smieklu vilnis. Viscaur slapjš, aļģēm apķēries, viņš izskatī­jās pēc slīkoņa, kas krietnu diennakti pava­dījis ūdenī. Seja bija uztūkuši un asiņaina. Par spīti visam, Sleitons centās saglabāt pašcieņu.

Nedroša gaitā viņš piegāja pie Gatlinga un sniedza tam roku.

Jūs uzvarējāt! Viņa pieder jums.

Gatlinga atbilde pārsteidza visus klāteso­šos.

—        Nē, viņa nav mana. Es it nemaz ne­gribu sevi uzspiest ar varu un kļūt par viņas vīru tikai tādēļ, ka veiksmīgi iebelzu jums pa pieri.

Pūlis apklusa, gaidīdams, kas notiks tālāk. Sleitons piesarka.

Velns parāvis! Kad tas reiz beigsies? Pietiek! Mis Kingmane! Es kā salas guber­nators iesaku jums nekavējoties izvēlēties, vai arī es likšu izlozēt.

—   Izlozēt! Izlozēt! … — sauca pūlis.

Mis Kingmane sarāvās, nedroši piegāja

pie Gatlinga un pasniedza viņam roku.

—       Beidzot, — Sleitons, skābi smaidīdams, noteica un apsveica viņu.

—       Mis Kingmane, — Gatlings iečukstēja viņai ausī, — jūs esat pilnīgi brīva, un es neuzskatu, ka man būtu jebkādas tiesības uz jums. Es nedrīkstu iedomāties, ka jūs varētu savienot savu likteni ar… noziedznieka lik­teni, — viņš vēl klusāk piebilda.

TREŠĀ DAĻA

..

I. Sazvērestība

—   Nolādētie dēļi, ka tie čīkst! Nepaklūpiet, mister Gatling! Dodiet man roku! Es pazīstu ceļu kā savus piecus pirkstus. Es taču divus gadu desmitus klimstu pa šīs salas «ielām». Vai, kā laiks skrien!.. . Div­desmit gadu!

Un Gatlings dzirdēja Ternipu smagi nopū­šamies.

Bija dziļa nakts. Zvaigznes neredzēja. Otro dienu visu salu tina blīva miglas sega.

Ūdenī plunčājās zivis, dažbrīd kāds it kā nopūtās. Kaut kur dziļi kuģa rūmē skrabinājas žurka, meklēdama graudus. Gājēji lēnām, taustīdamies klumburoja uz priekšu. Laiku pa laikam atskanēja tāds kā vaids: «kuu-va, kuu-va», kas atgādināja ūpja brēcienu.

—   Kas tur ir? — Gatlings bažīgi jautāja.

Ternips atkal smagi nopūtās.

—   Velns viņu zina! Nevienam nav ne jausmas, kas tur raud un vaid pa naktīm. Mūsējie saka, ka bojā gājušo dvēseles klīstot tumsā un vaimanājot. Es tādām blēņām neticu. Bet daži apgalvo, ka tas esot kāds jūras dzīvnieks, kas mitinās šajā apkaimē.

Gatlings atcerējās, kā viņu tvaikoņa klāju naktī bija apmeklējusi kāda būtne, kas acīm­redzot dzīvo jūras dzelmē.

—       Viss var būt! — Ternips atbildēja. — Taču nav izslēgts, ka jums tas tikai izli­cies. Šajos ūdeņos indīga migla reibina galvu.

—       Bet pēdas uz klāja? Mēs visi tās redzējām!

—       Var jau būt… var jau būt… Piesēdī­sim, atpūtīsimies, mister Gatling. Nolādētā aizdusa!

Un viņi apsēdās uz veca tvaikoņa klāja.

—       Tagad vairs nav tālu. Viena briga, divas fregates un vēl viens riteņkuģītis, un mēs būsim pie mērķa …

—       Vai jūs pats esat bijis uz šīs zem­ūdenes?

—       Esmu, ne vienu reizi vien, un esmu runājis ar vācu matrozi, kas uz tās dienējis. Viņš tikai pērn nomira ar cingu. Es neesmu speciālists, bet matrozis apgalvoja, ka visi zemūdenes mehānismi esot kārtībā un to vēl varot salabot.

—   Vai Sleitons to zina?

—       Domāju, ka zina. Vai tikai viņš negri­bēja ar šo zemūdeni aizvest jūs uz Azoru salām?

—       Kādēļ tad viņš pats negrib to izmantot, lai izkļūtu no šīs posta vietas?

—       Pie mums klīst tādas runas, ka viņu tur, kontinentā, sen gaidot karātavas. Un tā iznāk, ka Nogrimušo Kuģu sala viņam ir vispiemērotākā vieta: šeit jau nu gan neviens viņu neatradīs. Es taču būtu gatavs pa gaisu aizlaisties prom! Sleitons ir rupjš despots. Viņš mūs ir pamatīgi saņēmis rokās. Kas gan par prieku vecumdienās saņemt dunkas un pārtikt no zivīm vien! Un man tā patīk labi paēst… vai, kā patīk!… Kaut jel vienu reizi dabūtu cilvēciskas pusdienas! …

Un viņi apklusa, katrs domādams savu domu.

Pēc tam kad Gatlings bija uzvarējis Sleitonu, «publiski apkaunojis» viņu — kā runāja salā — un izrāvis no viņa rokām mis Kingmani, Gatlings bija nolemts nāvei un saprata to. Sleitons tikai gaidīja izdevīgu gadījumu; viņš gribēja sāncensi iznīcināt tā, lai pats paliktu malā un vēl vairāk nenoskaņotu pret sevi mis Kingmani. Gatlingu varēja glābt tikai bēgšana. Bet kā no šejie­nes aizbēgt? Ne plosts, ne laiva nevarēja tikt uz priekšu šajā zaļajā aļģu putrā. Ternips ierosināja domu par bēgšanu vācu zemūdenē.

Vislielākajā slepenībā tika gatavota bēg­šana.

Sazvērestībā bez Gatlinga un Ternipa pie­dalījās mis Kingmane, Simpkinss, Ternipa sieva un trīs matroži, kuriem bija zināma sajēga par darbu ar mašīnām. Vajadzēja tikai sakārtot zemūdeni.

—   Nu? Iesim?

—  Oh, iesim gan! — Ternips padevīgi atbildēja, un viņi devās ceļā.

Zemūdene patiešām bija gandrīz pilnīgā kārtībā. Sis tas bija sarūsējis, šo to vaja­dzēja salabot. Visas galvenās mehānisma daļas bija saglabājušās. Bija pat radiotelegrāfa aparāts.

Sākās remontdarbi. Tie veicās gausi. Vaja­dzēja ārkārtīgi piesardzīgi naktīs iet uz turieni pa apkārtceļiem, garām «rezidencei», kur stāvēja sardze, un strādāt līdz rītausmai, lai paspētu atgriezties jau stundu pirms sau­les lēkta.

Pamazām zemūdene bija sagatavota, uz tās nogādāta pārtika: konservi, maize un vīns. Bet divas dienas pirms paredzētās aiz­braukšanas atgadījās nepatīkams misēklis. Aizrāvies darbā, Gatlings nedaudz aizkavē­jās. Kad viņš ar diviem matrožiem nāca atpakaļ, viņi sastapa saliniekus no Sleitona partijas, kas bija izgājuši rītausmā zvejot. Tie aizdomīgi noskatījās uz Gatlingu un pagāja garām . .. Nebija šaubu, ka Sleitons jau šodien uzzinās par Gatlinga aizdomīgo nakts pastaigu divu matrožu sabiedrībā un neatstās to bez ievērības …

Vajadzēja rīkoties bez kavēšanās.

Un Gatlings lika tūlīt paziņot bēgšanas dalībniekiem, lai viņi apbruņojas (tas bija paredzēts) un iet uz zemūdeni. Sala modī­sies ne ātrāk kā pēc stundas. Ar to pietiktu. Pēc divdesmit minūtēm bēgļi bija sapulcēju­šies. Neviļus juzdami satraukumu, viņi devās ceļā uz zemūdeni.

Tā savlaicīgi bija nogādāta kādā vietā, kas bija samērā brīva no aļģēm un kur to varēja iegremdēt dziļumā. Pie veca tvaikoņa stāvēja neliels plosts.

II. Bēgšana

Bēgļi pamanīja, ka viņiem dzenas pakaļ. Vajātāji pa nolaidenu laipu tuvojās no «kalna» — visaugstākās fregates. Vajadzēja pasteigties.

Ternips un viņa cienījamā otrā puse bija galīgi zaudējuši spēkus, turēdamies līdzi jau­nākajiem ceļabiedriem. No klāja uz klāju — augšup, lejup, augšup, lejup — pa nedroša­jām laipām skrēja Gatlings, mis Kingmane, Ternipi-Dodē, Simpkinss un trīs matroži.

Palaidis visus sev garām, Gatlings apstā­jās pie šauras laipas, kas savienoja karavelas vraku ar vecu tvaikoni, salauza dēļus un iesvieda tos ūdenī. Tādējādi izdevās aizka­vēt vajātājus, kuriem no šīs vietas vajadzēja izklīst pa apkārtceļiem.

Bija dzirdams, ka Sleitons, kas vadīja vajātājus, skaļi lamājas pie izpostītās laipas.

Bēgļi bija ieguvuši laiku, lai ar plostu dotos prom no krasta uz zemūdeni. Taču braukt varēja ārkārtīgi lēni. Kaut gan šai vietā bija samērā maz aļģu, tomēr tās ķērās pie plosta un ik brīdi vajadzēja apstāties un ar rokām attīrīt ceļu.

Bēgļi tikko bija veikuši pusi ceļa, bet vajā­tāji jau atradās tajā vietā, kur stāvēja plosts.

—        Padodieties! Griezieties atpakaļ, citādi es nevienu neatstāšu dzīvu! — no «krasta» kliedza Sleitons, vicinādams šauteni virs galvas.

Atbildes vietā viens no matrožiem pakra­tīja dūri.

—       A, suns! — Sleitons iesaucās un izšāva. Lode ieurbās plostā.

Sākās apšaudīšanās.

Salinieki atradās izdevīgākā stāvoklī. Viņus aizslēpa masti un kuģu vraki, kamēr plosts brauca pa klaju vietu.

Starp vajātājiem bija visi salas iedzīvo­tāji.

—   Ak, kungs! — vecā Ternipa noteica.

Paskatieties, mis, pat Megija Floresa at­vilkusies ar savu mazo; re, kur viņa raugās, aizslēpusies aiz klāja, redzat? …

Sleitons kaut ko pavēlēja. Daļa salinieku nokāpa pie ūdens un sāka uz ātru roku meistarot plostu. Aizbraucēji šāva uz viņiem. Rau, viens iekrita ūdenī… re, arī otrs, pavē­cinājis roku, vaidēdams rāpjas uz zvejnieku laivas klāja . ..

Bēgļi pagaidām bija palikuši sveikā. Sali­nieki, kas sen nebija turējuši šautenes rokā, nevarēja trāpīt mērķī. Lodes krita ap plostu, saceldamas šļakatas. Taču drīz vienu no matrožiem uz plosta ievainoja kājā. Kāda lode izskrēja cauri plīvuram, kas vēdīja ap mis Kingmanes galvu.

Salu jau atstāja plosts ar pieciem apbru­ņotiem saliniekiem.

Bēgļi, saņēmuši pēdējos spēkus, īrās ar rupji tēstajiem airiem.

Beidzot bija klāt zemūdene, kuras virsklājs ar mazu tiltiņu pacēlās virs ūdens.

Gatlings uzlēca uz zemūdenes, atvēra lūku un palīdzēja sievietēm iekāpt.

Tai brīdī lode ievainoja viņu plecā. Nobā­lējis aiz asiņu zaudējuma, viņš turpināja dot rīkojumus.

—  Nolādētais Sleitons! — iesaucās īru matrozis, ieraudzījis Gatlinga ievainojumu. — Pagaidi, es tevi pacienāšu!

Rūpīgi notēmējis, viņš izšāva.

Fergusam Sleitonam izkrita no rokām šau­tene, un viņš sa|ima. Viņa krūtis sārtoja asinis.

Pēc Sleitona aicinājuma pie viņa piegāja Megija un noliekusies pasniedza bērnu. Slei­tons ar gurstošu roku pieskārās bērna gal­vai un kaut ko pateica Megijai un Floresam…

Taču bēgļiem nebija laika vērot šo scēnu: vajātāju plosts jau piestāja pie zemūdenes. Un brīdī, kad zemūdenes lūka aizcirtās virs pēdējā bēgļa — Gatlinga galvas, salinieki jau rāpās augšā uz tiltiņa . . .

Zemūdene nodrebēja un atri grima ūdenī…

Apjukušie vajātāji, zaudēdami pamatu zem kājām, pērās pa ūdeni un, pīdamies aļģēs, trausās atpakaļ uz plosta.

Zemūdenes ekipāža iegremdēšanās brīdi saņēma ar «urā» saucieniem.

Izgaisa pēdējās bažas: mehānisms darbo­jās nevainojami. Kajīte pielija ar spožu elektrības gaismu. Motors strādāja bez trau­cējumiem. Plaušas brīvi elpoja.

Taču nebija laika nodoties priekiem. Vaja­dzēja parūpēties par ievainotajiem. Mis Kingmane un vecā Ternipa uzņēmās žēlsir­dīgo māsu lomu. Ievainotajam matrozim pār­sēja kāju, Gatlingam — plecu.

Ar lielām pūlēm izdevās Gatlingu nogul­dīt kojā. Viņu kratīja drudzis, plecs bija uztūcis un sapeja, bet viņš gribēja pats vadīt zemūdeni.

Naktī viņam kļuva sliktāk. Vecā Ternipa, ko bija nokausējusi bēgšana un šīs dienas uztraukumi, aizgāja gulēt, un mis Kingmane palika dežurēt pie slimā.

Gatlings negulēja. Viviana saslapināja viņam deniņus ar ūdeni.

Viņš gurdi pasmaidīja un teica:

—       Pateicos jums … es jūtos labāk . .. jūs esat nogurusi, ejiet atpūsties.

—   Es neesmu nogurusi!

—       Cik dīvaini! — viņš pēc brītiņa iesāka. Jums jākopj noziedznieks .. .

Mis Kingmane sadrūma.

—   Nerunājiet par to!

—       Bet es nez kādēļ tieši šodien gribu izru­nāties. Sakiet atklāti, mis Kingmane, vai jūs ticat, ka es esmu izdarījis noziegumu?

Mis Kingmane samulsa.

—       Es nezinu, vai jūs esat izdarījis nozie­gumu, bet zinu, ka jūs esat labāks par dau­dziem tā dēvētiem godīgiem cilvēkiem, — viņa atbildēja.

—       Jūs ticat man… Es gribu izstāstīt jums visu.

—       Patiešām, būtu labāk, ja jūs pamēģi­nātu aizmigt.

— Nē, nē . .. Klausieties … Es strādāju par inženieri pie Džeksona … Kuģu būves rūpnīca .. . esat dzirdējusi? Es mīlēju Dellu Džeksoni, vecā Džeksona meitu. Pēc kara Džeksonam neveicās ar veikaliem. Viņam draudēja bankrots. Un, kā tas bieži notiek kapitālistu aprindās, Džeksons bija nodomā­jis uzlabot savu stāvokli, saprecinot savu meitu ar liela baņķiera Lorobija dēlu. Della mīlēja mani. Taču viņa bija ļoti pieķērusies vecajam tēvam un nolēma upurēties, ilai gan pret nenosvērto, deģenerātam līdzīgo Lorobiju juta vienīgi pretīgumu. Es uzskatīju, ka man nav tiesību Dellu atrunāt, bet uzrakstīju viņai vēstuli, kurā lūdzu pēdējo reizi atnākt sastapties ar mani ārpus pilsētas. Biju nolē­mis doties uz Eiropu, un man jau bija kabatā tvaikoņa biļete. Atstājis savu mašīnu ar šoferi uz ceļa, es iegāju birzī, bet norunā­tajā vietā mis Džeksoni neatradu. Es biju ļoti sarūgtināts, taču man nebija laika, lai turpinātu meklēt vai gaidītu. Vēl mazliet paklaiņājis pa šo kluso vietu, es iekāpu mašīnā, ierados ostā tieši pirms kuģa atie­šanas un atstāju Amerikas krastus.

Reiz, kad, atrazdamies Dženovā, lasīju avīzi, mani pārsteidza ziņojums no Ņujor­kas: Della Džeksone nogalināta. Viņas līķis atrasts netālu no tās vietas, kur bijām noru­nājuši satikties. Starp viņas dokumentiem izmeklēšanas iestādes bija atradušas manu vēstuli ar uzaicinājumu satikties tieši tur, kur viņu atrada, un tajā dienā, kad viņu nogalināja ….

Nopratināts šoferis, kas vedis mani, un viņa liecības pielikušas punktu. Visi pierādī­jumi vērsās pret mani. Ari slepkavības motīvi šķita pamatoti: visi zināja, ka cerēju uz mis Džeksones roku un ka Lorobijs ieņēma manu vietu. Sāncenši. Greizsirdība. Atriebība … Tai pašā laikrakstā bija liels sludinājums, ka tam, kas atklās mis Džekso­nes slepkavas — Redžinalda Gatlinga — uzturēšanās vietu un nodos viņu policijas rokās, izmaksās desmittūkstoš dolāru lielu atalgojumu … Bija izsludināta manas gal­vas cena. Man vajadzēja slēpties. Simpkinss izsekoja un notvēra mani, un viņš būtu par to saņēmis balvu, ja mūsu kuģis nebūtu cietis avāriju… Tas ir viss, — Gatlings gurdi nobeidza.

Mis Kingmane ar sasprindzinātu uzmanību klausījās stāstījumu.

—   Bet kas tad nogalinājis mis Džeksoni?

Gatlings paraustīja plecus.

— Tas man nav skaidrs. Varbūt nejaušs laupītājs … Svarīgi ir tas, ka es nevarēšu attaisnoties … Visi pierādījumi liecina pret mani … Un mums visiem ilgotais krasts jums nozīmē glābiņu, bet rnan — bojāeju. Tikko es speršu kāju uz zemes, atkal būšu noziedznieks, un mūsu ceļi šķirsies, — viņš klusi nobeidza, raudzīdamies uz Vivianu.

Mis Kingmane noskumusi pieliecās un noskūpstīja Gatlingu uz pieres.

—   Es jums ticu! Manās acīs jūs nekad nebūsit noziedznieks.

—   Pateicos. — Un viņš aizvēra acis.

III. Bez gaisa

No rīta Gatlings jutās labāk. Drudzis bija pierimis. Viņš aizgāja uz radiotelpu un nosūtīja radiotelegrammu ar «SOS» signālu (nelaimes signāls — «Ģlābiet mūsu dvēse­les!»), norādot zemūdenes atrašanās vietas garuma un platuma grādu.

Zemūdenes apkalpe bija satraukta. Elek­trība deva blāvu gaismu. Elpošana bija apgrūtināta. Skābēklis gāja uz beigām. Par katru cenu vajadzēja pacelties virs ūdens, bet blīvās ūdenszāles cieši turēja savu lau­pījumu …

Vecie Ternipi gulēja uz grīdas, plaši atplestām mutēm tverdami gaisu. Jaunie nejutās neko labāk.

Trūka strāvas, un spuldzes kuru katru brīdi varēja nocļzist.

—   Atlicis viens vienīgs līdzeklis, — Gat­lings teica. — Jāizkļūst ārā pa torpēdu lūku un jāmēģina ar nazi attīrīt ceļu starp aļģēm. — Un viņš paņēma nazi. — Es pamē­ģināšu …

—  Jūs esat prātu zaudējis, Gatling. Ar ievainotu roku …

—   Tas ir neiespējami! — atskanēja arī citas balsis. Un visi saskatījās, it kā meklē­dami, kas uzņemsies šo riskanto soli.

—   Zināt ko, Gatling. — Negaidīti panācās uz priekšu Simpkinss. — Jūs izglābāt man dzīvību, un es esmu jūsu parādnieks. Es uzņemos šo lietu. iNerunājiet pretī! Tas nav nekāds upuris. Galu galā, ja jau reiz jāmirst, vai tad nav vienalga, kur. Dāmas var novērsties! — Ātri izģērbies un apbruņojies ar nazi, viņš teica: — Esmu gatavs! Ja pēc divdesmit minūtēm zemūdene neuzpeldēs, tas nozīmēs, ka esmu pagalam.

Ātri atskrūvēja lūkas iekšējo vāku, Simp­kinss ielīda šaurajā caurulē, vāku aizskrū­vēja ciet, un tai pašā laikā automātiski atvē­rās ārējais vāks …

Simpkinss pazuda. Vilkās mokošu gaidu pilnas minūtes.

Bet Simpkinss pa to laiku kā torpēda izšā­vās no zemūdenes sāna un, ķerdamies pie ūdenszālēm, sāka ātri strādāt ar nazi. Saju­tis, ka trūkst gaisa, viņš uzpeldēja augšā, atvilka elpu un atkal ienira zajganajā jūras dzelmē. Darbs virzījās uz priekšu lēni.

Aizvien īsāki kļuva periodi, kad viņš strā­dāja zem ūdens, aizvien ilgāk vajadzēja atpūsties virspusē …

Zemūdenē valdīja puskrēsla, cilvēki savieb­tām, piesarkušām sejām slāpa nost un sasprindzināti vēroja pulksteņa minūšu rādī­tāju …

Desmit… Piecpadsmit… Septiņpads­mit … Deviņpadsmit… Divdesmit… Div­desmit piecas … Divdesmit sešas … Bei­gas …

Puse apkalpes jau bija gandrīz nesamaņā. Spuldzēs kā dziestošas ogles kvēloja tikai sarkanas uguntiņas. Skanēja vaidi. Cilvēki tvēra sev pie krūtīm; daži vārtījās pa grīdu, līda kaktos zem mēbelēm, citi rāpās augšup, trausās uz galdiem un krēsliem un kā krastā izmestas zivis kārām, plaši atplestām mutēm meklēja kaut malciņu svaiga gaisa. Acis spiedās ārā no orbītām. Pieri klāja auksti, sviedri. Bet visur gaiss bija saindēts.

Un šajos pēdējos izmisuma brīžos cilvē­kiem likās, ka zemūdenes priekšgals mazliet paceļas, atkal nosveras lejup, un tad tā lēnām sāk celties augšup. Jā, tā nebija halu­cinācija. Dziļummērītāja bultiņa liecināja to pašu. Vēl un vēl…

— Mēs esam virspusē!

Gatlings un divi matroži trīcošām rokām steidza atskrūvēt vāku.

Piepeši visus apžilbināja spoža gaisma. Zemūdenē ieplūda dzīvinoša jūras gaisa strāva.

Gaiss. Gaisma. Dzīvība.

Cilvēki priecīgā burzmā rāpās augšup, vilka līdz vecos Ternipus, ievainoto matrozi.

Gatlings metās pie Simpkinsa, kas nekus­tīgi gulēja kuģa korpusa malā … Simpkinss aiz pārguruma bija zaudējis samaņu, bet drīz vien atguvās.

Un pēkšņi — jauns prieka vilnis: pie apvāršņa, kūpinādams melnos dūmeņus, parādījās milzīgs amerikāņu tvaikonis. Tas nāca šurp. Tas bija pamanījis zemūdeni. Tas signalizēja.

Vētrainais prieks izvērtās par klusu saviļ­ņojumu … Jo tuvāk nāca tvaikoņa milzīgais, pelēkais stāvs, jo vairāk likās, ka satrūkst kādi pavedieni, kas bija vienojuši šos cilvē­kus. Šī grupiņa sašķēlās atsevišķos cilvēkos ar savām personīgām rūpēm, savu likteni, saviem ceļiem.

Jo tuvāk nāca kuģis, jo svešāki viņi kļuva.

Miljardiera meita, netīrie matroži, nolai­dies Ternips, — kas viņiem kopīgs? Sim­pkinss un Gatlings — atkal ienaidnieki.

Gatlings bija mierīgs, bet drūms.

Bet Simpkinss jau bija pārģērbies un jautri svilpoja dziesmiņu.

Vēl dažas minūtes — un tad viņi atradās uz tvaikoņa.

IV. Izglābšanās

Viņiem pretī nāca kapteinis; pasažieri ielenca viņus ciešā lokā … Simpkinss ar profesionālu sejas izteiksmi kā ēna sekoja Gatlingam.

Ko gan viņam atlika darīt? Augstsirdības uzplūdos un, pats savas varonības aizkusti­nāts, viņš pirms uzkāpšanas uz tvaikoņa bija solījis Gatlingam saglabāt tā personības no­slēpumu un piedāvājis bēgt, tiklīdz kuģis piestās tuvākajā ostā. Bet Gatlings, šis neiz­protamais cilvēks, sausi un ar rūgtumu bija atbildējis: «Dariet, kas jums jādara,» it kā viņam viss būtu vienalga… Galu galā desmit tūkstoši dolāru zemē vis nemētājas, un Simpkinss jau bija paspējis kaut ko pa­čukstēt kapteinim.

Matroži — salinieki, kas bija kļuvuši gluži mežonīgi un atraduši no cilvēkiem — centās nolīst maliņā. Misters Ternips ar visu savu izskatu mēģināja parādīt,ka viņš ir labāks par šiern netīrajiem cilvēkiem, kaut arī nav tīrāks par viņiem. Viņš bija izmanījies sagla­bāt savu caurumaino katliņu un tagad to pagrūda uz pieres ar īsta dendija žestu…

Kamēr turpinājās iztaujāšana, slepenpoli­cista vērīgā acs pamanīja kādu portretu laik­rakstā, ko turēja viens no kuģa pasažieriem.

Simpkinss palūdza avīzi, ātri pārlaida acis paziņojumam, tad, pēkšņi iesaucies, piegāja pie Gatlinga un mis Kingmanes, kas stāvēja, blakus, negaidot izvilka no kabatas roku dzelžus un ar profesionālu veiklību uzlika vienu aproci Gatlinga rokai, bet otru — mis Kingmanes rokai, tā saķēdējot viņus kopā.

Visi bija pārsteigti. Bet Simpkinss atlocīja avīzi un skaļi izlasīja:

DELLAS DžEKSONES NOSLEPKAVOSANAS NOSLĒPUMS

Sajās dienās gluži negaidīti noskaidrojusies mis Dellas Džeksones noslepkavošanas mīkla — slepkavībā bija apsūdzēts Redžinalds Gatlings. Lorobija bankā atklāta liela mēroga zādzība no ugunsdroša skapja. Tā kā viena no atslēgām atradās pie baņķiera Loro­bija dēla, kas pēdējā laikā dzīvoja ļoti izlaidīgi, tad aizdomas vērsās pret viņu un pie viņa izdarīja rūpīgu kratīšanu. Pazudušo naudu pie viņa neatrada, un viņa līdzdalība zādzībā netika pierādīta. Toties kra­tīšanas laikā izmeklēšanas iestāžu rokās nonāca doku­menti, kas atmasko Ļorobiju kā savas līgavas mis Dellas Džeksones slepkavu. Lādītē, kur glabājās vēs­tules, atrasta mis Dellas Džeksones vēstule Lorobijam. Sajā vēstulē viņa kategoriski atsakās kļūt par viņa sievu, jo ar «privātu uzdevumu biroja» palīdzību uzzinājusi par dažām viņa personīgās dzīves dētajām. Lorobijs bijis tik neuzmanīgs, ka rakstījis dienasgrā­matu, kur sīki izklāstījis nozieguma apstākļus. Minēto vēstuli viņš saņēmis slepkavības dienā. Zinādams par sāncensi — Gatlingu —, Lorobijs jau sen viņu izse­kojis, uzpircis Džeksones istabeni un izmantojis tās pakalpojumus; tā uzzinājis arī par gaidāmo satikša­nos. Domādams, ka īstais mis Džeksones atteikuma iemesls ir viņas mīlestība pret Gatlingu, Lorobijs greizsirdības uzplūdos nolēmis atriebties mis Džeksonei. Viņš ieradies satikšanās vietā agrāk par Gat­lingu, nogalinājis mis Džeksoni un, neviena nepama­nīts, pazudis.

Lorobijs atzinās, ka izdarījis noziegumu. Tādējādi sakarā ar apstākļu sakrišanu Redžinalds Gatlings. kura nevainīgums ir pilnīgi noskaidrojies, tik tikko nekļuva par tiesas kļūdas upuri. Diemžēl Gatlings laikam ir gājis bojā, avarējot tvaikonim «Benjamins Franklins».

— Te viņš ir, šis Gatlings! — sauca Sim­pkinss, izlasījis avīzi. — Un, tā kā nevar pieļaut, ka es velti būtu viņu tvarstījis un tik daudz noņēmies ar viņu, tad es nolēmu piespriest Gatlingam brīvības atņemšanu uz mūžu… ar mis Kingmani, ja vien viņai nekas nav pretī.

Viņai acīmredzot nekas nebija pretī.

Publika šo bargo spriedumu sveica ar ska­ļiem aplausiem.

CETURTĀ DAĻA

..

I. Zinātniskā ekspedīcija

Vecais Kingmanis — Vivianas tēvs — loti priecājās par meitas atgriešanos. Viņš vairs nebija cerējis to ieraudzīt, jo Vivianas King­manes vārds bija ierakstīts bojā gājušo tvaikoņa «Benjamins Franklins» pasažieru sarakstā. Kingmaņa attieksme pret meitas precībām bija labvēlīga. Iepazīdamies ar Gatlingu, viņš tikai īsi pajautāja:

—   Profesija?

—   Inženieris, — Gatlings atbildēja.

—   Labi. Tas ir derīgs darbs… — Un padomājis Kingmanis piemetināja: — Eiropā laikam pastāv ieskats, ka mēs, amerikāņu bagātnieki,, sapņojam izprecināt savas mei­tas izputējušiem Eiropas grāfiem. Tas nav taisnība. Muļķi ir visur, un amerikāņu muļķi grib saradoties ar Eiropas muļķiem, bet es labāk gribu savai meitai viru, kas pats ir izlauzis sev ceļu. Turklāt esmu jums mūžīgs parādnieks: jūs izglābāt manu meitu! — Un Kingmanis cieši paspieda Gatlingam roku.

Reiz, kad jaunlaulātie sēdēja pie ģeogrāfi­jas kartes, apspriezdami iecerētā ceļojuma plānu, atskanēja tālruņa zvans un Redži­nalds, pacēlis klausuli, izdzirdēja pazīstamo Simpkinsa balsi, kas lūdza satikšanos «sva­rīgā lietā». Iekams atbildēt piekrītoši, Gat­lings skaļi teica klausulē:

—       Tas esat jūs, Simpkins? Jūs gribat mūs sastapt? — Un viņš jautājoši uzlūkoja sievu.

—       Lai jau atbrauc, — Viviana klusi atbil­dēja.

—       Mēs gaidīsim jus, — Redžinalds pa­beidza telefona sarunu.

Simpkinss visu darīja ātri, «par simt div­desmit procentiem ātrāk nekā simtprocentīgi amerikāņi», kā viņš pats mēdza teikt.

Drīz Gatlings izdzirdēja piebraucam auto­mobili. Simpkinss bija klāt un jau pie dur­vīm sauca:

—  Jaunums! Svarīgs jaunums!

—        Kas noticis, Simpkins? — Gatlings jautāja. — Vai tiešām būtu atklājies, ka vēl kāds no jūsu noziedzniekiem ir godīgs cil­vēks?

—       Esmu atklājis kapteiņa Fergusa Slei­tona nozieguma noslēpumu!

—   Un kāds ir šis noslēpums?

—       Tas pagaidām ir, hm, izmeklēšanas materiāls, ko nedrīkst izpaust.

—       Tad jūs neesat pateicis nekā jauna, Simpkinsl Jau salā mēs zinājām, ka Sleitonam ir tumša pagātne.

—       Bet kāda! Es ierados jums piedāvāt vienu projektu, — varbūt lūgt jūsu palīdzību.

—   Mēs klausāmies.

—       Man vajag atšifrēt Sleitona noziegumu līdz galam. Ko jūs domājat par projektu vēlreiz apmeklēt Nogrimušo Kuģu salu?

—       Jūs esat nelabojams, Simpkins! — Gat­lings teica. — Jums pasaule ir interesanta tiktāl, ciktāl tajā mīt noziedznieki.

—       Labi, uzskatiet to par sportu. Bet kādēļ jūs smejaties?

—       Mēs smejamies tādēļ, — Viviana atbil­dēja, — ka tieši pirms jūsu ierašanās apsprie­dām jūsu projektu.

—       Braukt uz salu un atklāt Sleitona no­slēpumu? — pārjautāja Simpkinss, pārsteigts un iepriecināts.

—       Ne gluži. Mūs vairāk interesē cita no­ziedznieka noslēpumi…

—       Cita? Vai patiešām es par to nezinu? — Simpkinss ieinteresējās. — Kas tad ir šis noziedznieks?

—       Sargasu jūra, — Viviana smaidīdama atbildēja. — Vai tad mazumu kuģu tā pazu­dinājusi? Atklāt šīs noziedzīgās jūras no­slēpumus, brīdināt citus — tāds ir mūsu mērķis.

—       Ar vārdu sakot, mēs braucam zināt­niskā ekspedīcijā, lai pētītu Sargasu jūru, — Gatlings nobeidza.

—       Ak šitā! Bet es ceru, ka jūs neatteiksi­ties paņemt mani līdzi, lai es pie reizes va­rētu izdarīt savu …

—       Protams, Simpkins! Bet kāda nozīme jums braukt? Sleitons taču ir nogalināts…

Simpkinss izteiksmīgi pacēla uzacis.

—       Sleitons man vairs nav vajadzīgs. Bet te iejauktas citu intereses. Salā man izdevās iegūt šādus tādus dokumentus.

—  Ak tā?

—       Simpkinss velti nezaudē laiku, — de­tektīvs pašapmierināti noteica. — Tomēr es diemžēl nepaspēju paņemt visus dokumentus. Tie jāsadabū, un tad viss kļūs skaidrs.

—   Citu intereses? Tad gan. Brauksim, Simpkins!

—   Kad jūs dodaties ceļā?

—   Es domāju, pēc mēneša …

—   Kas vēl brauks kopā ar jums?

—   Okeanogrāfs profesors Tomsons, divi viņa asistenti, komanda un vairāk neviens.

—   Tātad braucam. Manu adresi jūs zi­nāt. — Un Simpkinss palocījies steidzīgi aiz­gāja, bet Gatlingi atkal iegrima kartes studēšanā.

—   Paskaties! — Redžinalds rādīja uz kar­tes. — Šī taisnā līnija, kas novilkta kā ar lineālu, ir ceļš no Ņujorkas uz Dženovu. Pa to mēs brauksim līdz trīssimt divdesmitajam austrumu garuma grādam un tad pagriezīsimies uz dienvidiem. — Un Gatlings atzīmēja šo vietu.

Jauns apmeklētājs atrāva viņus no darba. Ienāca profesors Tomsons — pazīstams jūras dzīves pētnieks. Pēc Simpkinsa rosības pār­steidza Tomsona miers un pat gausums. Šis labsirdīgais cilvēks, kam bija nosliece uz tuklumu, nekad nesteidzās; bet atlika tikai pabrīnīties, cik daudz viņš paspēja izdarīt.

Gatlingi laipni saņēma Tomsonu.

—   Pētāt mūsu ceļu? — viņš jautāja un, uzmetis skatienu kartei, teica: — Es domāju, mums tūlīt vajadzētu uzņemt kursu vairāk uz dienvidiem, uz Bermudu salām, un no tām

iet uz ziemeļaustrumiem. Bet par to mēs vēl parunāsim. Šodien es saņēmu trīs kastes ar iekārtu ķīmijas laboratorijai un fotolaborato­rijai. Akvārijs ir gatavs un jau uzstādīts. Rīt pienāks pēc mana saraksta sastādītā biblio­tēka. Pēc nedēļas mūsu bioloģijas laborato­rija būs pilnīgi iekārtota. Nu, un kā jums ar inženiertehnisko pusi?

— Kādām trim nedēļām, — Gatlings at­bildēja. — Pēc mēneša mēs varēsim mest izaicinājumu sargasiem.

Tomsons pamāja ar galvu. Viņš saprata, ko nozīmē vārds «izaicinājums». Gatlingi bija nopirkuši ekspedīcijai nelielu militārām vaja­dzībām novecojušu kuģi «Izaicinošais», un tas Gatlinga vadībā bija pārveidots, lai kal­potu mierīgiem mērķiem. Lielgabalu vietā uzstādīja aparātus dragu izcelšanai. Ierīkoja arī veselu virkni noliktavu zinātnisko iegu­vumu uzglabāšanai. Gatlings ne mazumu bija pastrādājis, lai pielāgotu kuģi braucie­nam pa Sargasu jūras aļģēm. Priekšvadnī bija iebūvēts ass grieznis, kuram vajadzēja šķelt ūdenszāles. Lai tās netraucētu dzen­skrūves darbību, skrūve bija aizsargāta ar īpašu cilindru no metāla stiepļu tīkla.

Radioiekārta, divi nelieli lielgabali un lož­metēji — gadījumam, ja izceltos sadursme ar saliniekiem — papildināja iekārtojumu.

Visi ekspedīcijas dalībnieki strādāja tik aizrautīgi un cītīgi, ka kuģis bija gatavs ce­ļojumam jau pirms paredzētā laika.

Beidzot pienāca izbraukšanas bridis. Dalīb­nieki jau atradās uz kuģa. Gaidīja tikai Simpkinsu. Krastmalā stāvēja liels paziņu un ziņkārīgo pūlis.

—   Kur viņš iekritis? — Gatlings brīnījās, raudzīdamies pulkstenī. — Bez divdesmit minūtēm trīs.

—   Mazliet pagaidīsim, — profesors Tom­sons teica.

Trīs… Pusčetri… Simpkinsa joprojām nebija. Kapteinis steidzināja izbraukšanu. «Līdz krēslai jāizkjūst no piekrastes joslas, kur ir dzīva kustība,» viņš sacīja, «jo vairāk tādēļ, ka tuvojas migla.»

Četros viņi nolēma doties ceļā. Sirēna grie­zīgi iekaucās kā ievainots fantastisks milzu kaķis, un kuģis sakustējās. No krasta māja ar cepurēm un lakatiņiem.

Piepeši vairāki cilvēki, kas stāvēja pašā piestātnes malā, parāvās sānis, un viņu vietā parādījās Simpkinss, nosvīdis, izpūris, ce­pure atgāzta pakausī. Viņš izmisīgi kliedza, vēcinādams rokas.

«Izaicinošā» kapteinis izlamājās un pavē­lēja dot atpakaļgaitu. Simpkinss jau bija iesvempies kuterī un brauca uz kuģi, nerim­dams vēcināt rokas.

—   Tūkstošreiz piedošanu! — viņš sauca, kāpdams augšā pa trapu. — Šausmīgi stei­dzos … Neparedzēta aizkavēšanās … — Un viņš parādījās uz klāja.

—   Kas jums atgadījies? — pa pusei ba­žīgi, pa pusei izsmejoši vaicāja Viviana, ap­skatīdama Simpkinsu.

—   Nekas .. . Neliels bokss ar vecu paziņu, Dzimu Šķielaci… Kāda negaidīta sastapša­nās! .. . Tas nelietis aizbēga; viņa laime! Ja es nesteigtos … — Un, pats sevi mierinā­dams, viņš piemetināja: — Nekas, neizspruks. Tas ir sīks putnelis … Uzlikšu kompresi, un viss pāries.

Migla aizsedza krastus. Kuģis brauca lēni. Laiku pa laikam nokaucas sirēna.

—   Vēss, iesim lejā, — ieteicās Viviana un kopā ar vīru nokāpa bioloģijas laboratorijā. Tur jau strādāja profesors Tomsons un divi asistenti — Tamms un Millers.

Laboratorija bija diezgan ietilpīga istaba ar lielu kvadrātveida logu sienā un diviem sešstūrainiem iluminatoriem griestos. Kreiso sienu aizņēma fotolaboratorija, labo — ķīmi­jas laboratorija. Virs platiem galdiem, ku­riem bija daudz mazu atvilktņu kā aptiekā, bija ierīkoti grāmatplaukti. Brīvajās sienu vietās bija piestiprināti dažādi žebērkļi, har­pūnas, plaukti un plauktiņi ar pudelītēm un preparātiem. Katra platības pēda bija izman­tota. Pat pie griestiem piestiprinātas ovālas kārbas, kādas lieto naturālisti, un atsperu svari. Laboratorijas vidū stāvēja milzīgs galds. Tur bija izvietoti mikroskopi, preparē­šanas, izbāzņu un herbāriju gatavošanas piederumi: skalpeļi, šķēres, pincetes, spiedes. Vairākas taburetes ar grozāmiem sēdekļiem bija nostiprinātas tā, ka tās varēja pārvietot gar galdu. Tomsons nesteidzīgi staigāja pa laboratoriju, nesteidzīgi pārcilāja burkas, dūkdams zem deguna, un darbs viņa rokās veicās raiti.

Vakars pagāja diezgan garlaicīgi. Bet naktī sirēna nejāva gulēt. Uz rīta pusi sirēna apklusa, un Viviana iemiga ciešā, veselīgā miegā.

Pienāca saulains, skaidrs rīts. Viņi dzēra kafiju uz klāja zem sauljuma. Okeāns, vel­dams tumšzilus viļņus, vienmērīgi, ritmiski elpoja, spirgtais jūras gaiss jundīja možumu, un, aizmirsusi nakts bažas un šaubas, Vi­viana teica:

—   Cik labi, Redžinald, ka mēs devāmies šajā ceļojumā!

—   Un kā vēl! — Simpkinss, kas jau bija noņēmis pārsaitēs, atsaucās Gatlinga vietā. — Mēs varēsim atklāt Sleitona noslēpumu.

—   Un Sargasu jūras noslēpumus, — do­mīgi teica profesors Tomsons. — Tamm, sa­gatavojiet dragu. Vajag izsekot jūras dibenu.

Kamēr Tamms gatavoja dragu nolaišanai dzelmē, Tomsons turpināja:

—   Jūra ir kā daudzstāvu ēka. Katrā stāvā dzīvo savi iemītnieki, kas nepaceļas augšējos stāvos un nenolaižas apakšējos.

—   Jāpiebilst — tā ir ne tikai jūrā vien, — teica Simpkinss. — Arī uz zemes pagraba iedzīvotājs neciemojas beletāžā …

—   Tur ir neliela atšķirība. — Sarunā iejaucās Millers. — Cilvēki no pagraba va­rētu dzīvot arī «beletāžā», kā jūs sakāt, bet jūras iemītnieki… tiem šāda pārvietošanās nozīmētu bojāeju. Ja dziļūdens zivs nav piesardžīga un paceļas augstāk par noteiktu robežu, tā pārsprāgst, kā eksplodē tvaika katls, kad tā sienas neiztur iekšējo spiedienu.

—       Hm … tātad jūras beletāžas iemītnieki var gulēt mierīgi, nebaidoties uzbrukuma no apakšas?

—   Katrā stāvā ir savi plēsoņas.

Tamms nolaida dragu — taisnstūrainu me­tāla rāmi, pie kura piestiprināts maisveida siets. Lai maiss būtu smagāks, pie tā bija piesieti akmeņi.

—       Cik dziļi nolaist? — jautāja Tamms, kopā ar Milleru izritinādams trosi.

—      Kādus sešisimt metrus, — Tomsons at­bildēja.

Visi klusēdami vēroja darbu.

—   Samazināt gaitu! — Tomsons pavēlēja.

Kapteinis deva rīkojumu.

—   Ko tad liktenis mums sūta?

Divi matroži gāja palīgā Milleram un Tammam.

Tikko draga parādījās virs ūdens, Tamms un Millers reizē iesaucās:

—   Linofrina!

Visi ziņkāri piesteidzās apskatīt jūras * briesmoni. Zivs sastāvēja no milzīgas mutes ar lieliem zobiem, tikpat milzīga maisa — vēdera — un astes. Šim ķēmam pie zoda bija zarains izaugums (zivju pievilināšanai, kā paskaidroja Tomsons), bet uz virsžokļa — kaut kas līdzīgs snuķim ar paresninājumu vidū.

—   Tas ir spīdošs orgāns, tā sakot, perso­nīgs elektriskais apgaismojums.

—   Bet kālab zivij vajadzīgs apgaismo­jums? — Simpkinss jautāja.

—   Tā dzīvo dzelmē, kur neiekļūst saules stari.

—   Dzīvot mūžīgā tumsā — tad ta prieks! Kas tām licis izvēlēties tik sliktu mājokli!

—   Jūs vēl vairāk brīnīsities, kad es pastās­tīšu, ka tās uz katru savas virsmas kvadrāt­centimetru jūt vairākus simtus kilogramu lielu spiedienu, bet to pat nemana un, ticiet man, jūtas lieliski.

—   Skatieties, skatieties, sargasi! — piepeši iesaucās Viviana, steigdamās pie eliņiem.

Zilajā okeānā patiešām vīdēja atsevišķi ieapaļi, ķekarveidīgi krūmiņi oranžā un zel­taini olīvzaļā krāsā.

Visi nopriecājās par sargasiem, it kā būtu sastapuši vecu paziņu.

No 2. augusta līdz 6. augustam kuģis jau brauca Bermudu salu tuvumā. 3. augustā pa jūru peldēja tikai atsevišķi brūnaļģu kušķi. Tie bija ovāli, bet, tiklīdz uzpūta viegls dienvidu vējš, izstiepās garās sloksnēs. Gat­lings dega nepacietībā ātrāk izmēģināt sar­gasu masā savas tehniskās ierīces. 7. augustā beidzot parādījās vienlaidu aļģu pļavas. Ta­gad, gluži otrādi, zilā ūdens laukumi izska­tījās kā saliņas olīvzaļajā paklājā.

—  Te nu tā ir, «recekļu jūra», kā to dē­vēja senie grieķi, — teica Tomsons.

Gatlings satraukts gaidīja, kā «Izaicino­šais» tiks galā ar aļģu tīklu. Taču viņa sa­traukums bija veltīgs: kuģis gandrīz nemaz nepalēnināja gaitu. «Izaicinošais» šķēla sargasus, un tie pašķīrās, atklādami abās kuģa pusēs garas, zilas izklīstoša ūdens lentes.

—   Šķiet, jūsu piesardzība bijusi veltīga,— profesors teica. — Galu galā mūsdienu ku­ģim sargasi vairs nemaz nav tik briesmīgi. Un vispār to «necaurejamība» ir pārspīlēta.

Noķēris dažas brūnaļģes, Tomsons aplū­koja tās. Arī Viviana skatījās.

—   Vai redzat baltos stublājus? — profe­sors viņai paskaidroja. — Tie jau ir atmi­ruši. Sargasi, ko vējš norāvis un straume ierāvusi Karaību jūrā, peld uz ziemeļiem. Vajadzīgi piecarpus mēneši, lai tie noietu ceļu no Florīdas ilīdz Azoru salām. Un pa šo laiku tajos saglabājas ne tikai dzīvība, bet arī vairošanās spējas. Daži sargasi veic veselu ceļojumu pa apli, atgriezdamies savā dzimtenē — Karaību jūrā —, un pēc tam otrreiz veic to pašu ceļojumu. Citi iekļūst loka iekšpusē un atmirst.

—  Ak! Kas tas? Dzīvs? — Viviana pār­steigumā iesaucās.

Tomsons pasmējās.

—   Tas ir Austrālijas zirdziņš — lupatnieks, bet tās ir aktenārijas — visinteresan­tākie Sargasu jūras iemītnieki. Redziet, kā tās pielāgojušās? Tās nev.ar atšķirt no aļģēm.

Patiešām, brūnās, baltiem plankumiem izraibinātās aktenārijas ar izpluinltām ķer­meņa formām bija ārkārtīgi līdzīgas Sargasu jūras aļģēm.

II. Jaunais gubernators

Nogrimušo Kuģu salā kopš zemūdenes aiz­braukšanas notikumi ritēja savu gaitu.

Kad kapteinis Sleitons, lodes ķerts, no­krita, Floress brītiņu pastāvēja pie noasiņo­jošā gubernatora, tad piepeši parāva aiz ro­kas Megiju, kas bija noliekusies pār viņu, un īsi, bet pavēloši teica:

—   Ej prom!

Megija, piespiedusi klāt bērnu, raudādama aizgāja.

Floress noliecās pār kapteini. Viņa pie­miegtajās acīs gailēja ļauna dzirksts.

Kapteinis Sleitons bija viņa sāncensim mī­lestībā un godkārajās iecerēs. Viņiem bija veci rēķini. Patīksminājies par uzvarētā, mir­stošā ienaidnieka izskatu, Floress pēkšņi pa­cēla Sleitonu un iegrūda ūdenī.

—  Tā būs labāk, — viņš noteica un, pa­griezies pret saliniekiem, uzsauca: — Ei, jūs! Kapteinis Ferguss Sleitons ir miris, un es apglabāju viņa miesas! Nogrimušo Kuģu sa­lai jāievēl jauns gubernators. Es iesaku sevi. Kas iebilst?

Salinieki drūmi klusēja,

—   Pieņemts. Savāciet ievainotos un šau­tenes! Ejam!

Un viņš devās uz savu jauno rezidenci, priecādamies, ka viss tik ātri atrisinājies. Taču viņa prieks nebija pilnīgs. Kāda nepatīkama, satraucoša, vēl neskaidra doma ur­dīja viņu kā nelielas zobu sāpes, kas teju teju pieņemsies spēkā. Floress soļoja pa pazīsta­majām «ielām», pār kuģiem pārsviestajām laipām, šķērsoja pussatrunējušos klājus, kāpa «kalnos» — lielos kuģos ar nelielu iegrimi—, laidās lejup plakandibena kuģu «ielejās», bet visu laiku smadzenēs urbās nemierīga, neskaidra doma …

Aizkavējies pie kādas pārejas, viņš izdzir­dēja no muguras nākošā īra OHaras un vecā Boko balsis.

—   Kā suni, ūdenī… — sacīja Boko.

—   Nevarēja nociesties! — OHara atbil­dēja.

Balsis apklusa.

«Ak tad šitā,» Floress nodomāja, kāpdams pāri vecas fregates bortam. «Neapmierinā­tība!» Un Floress atcerējās drūmo klusēšanu, kas pavadīja viņa ievēlēšanu.

Floress nebija maldījies. Pārāk vienkāršo­tais gubernatora apbedīšanas veids bija at­stājis nepatīkamu iespaidu pat uz raupja­jiem, mežonīgajiem saliniekiem.

Floress nebija muļķis. Tuvodamies guber­natora rezidencei, kas atradās uz fregates «Elizabete», jaunais gubernators jau apdo­māja rīcības plānu.

iegājis lielajā, lieliski iekārtotajā kajītē — bijušajā kapteiņa Sleitona kabinetā —, Flo­ress iesēdās dziļā ādas krēslā, atlaizdamies tajā ar neatkarīgu un reizē lepnu izskatu. Tad viņš trīs reizes skaļi sasita plaukstas, gluži kā Sleitons, pat labāk — skaidrāk un skaļāk.

Uz sliekšņa parādījās nēģeris.

Floress ieurbās acīm viņa melnajā sejā, bet tajā nekas nebija izlasāms.

—   Bob, — Floress teica, — kur Sleitons glabāja garderobi? Aizvediet mani un parā­diet!

Bobs, kas neizrādīja izbrīnu, ieraudzīdams Floresu Sleitona vietā, bija pārsteigts par jaunā gubernatora uzsvērti pieklājīgo izturē­šanos, kamēr iepriekšējais bija familiārs.

Bet Floresam bija savs aprēķins: parādīt, kāda starpība radusies, stāvoklim mainoties. Un viņš nebija kļūdījies. Bobs tā kā sarāvās un, steidzīgi tipinādams uz izeju, godbijīgi atbildēja:

—   Lūdzu, nāciet.

Viņi iegāja lielā, pustumšā kajītē, kas bija pārvērsta par garderobi. Divas sienas aiz­sedza skapji. Gandrīz pusi kajītes aizņēma milzīgas melnā ozolkoka lādes ar griezumiem, apkaltas ar nosūbējušu varu un sudrabu.

Nēģeris atvēra skapju bīdāmās durvis. Ta­jos labā kārtībā karājās dažādu laikmetu, profesiju, tautību tērpi, — kā liela operas teātra kostīmu noliktavā.

—   Šeit ir privātie uzvalki, — nēģeris pa­skaidroja, ņemdams ārā senlaicīgus svārkus ar augstām apkaklēm un platiem atlokiem, krāsainas zīda vestes, kas bija piesūkušās ar miklurna dvaku.

Floress noraidoši papurināja galvu.

Otrā skapī bija modernāki uzvalki: smo­kingi, vizītsvārki un pat frakas.

—   Neder, neder.

Pie skapja ar jūrnieku formas tērpiem Flo­ress pakavējās mazliet ilgāk. Viņš pataustīja vienu frenci no lieliskas angļu vadmalas — kapteiņa apģērbu —, bet, brītiņu padomājis, aizvēra ari šo skapi.

—  Tas nav tas, ko es vēlētos, Bob. Un tas ir viss?

—  Vēl ir šeit, — nēģeris atbildēja, norādī­dams uz lādēm.

—   Atveriet!

Bobs ar pūlēm pacēla smagos vākus. Flo­ress brīnījās, nejuzdams mikluma un trūdu smaku. Vāki tik cieši piegūla lādēm, ka iekšā bija pilnīgi sauss.

Kad nēģeris pacēla tīru audekla gabalu, ar ko bija rūpīgi pārsegts lādes saturs, Floress neviļus skaļi iesaucās un viņa acis iedegās. Šeit bija salikti dārgi spāņu tērpi, kuru pie­griezums liecināja, ka tiem ir ne mazāk par divisimt gadiem.

Aksamīta (samta) kamzoļi — aveņkrāsā, zili, sarkani — bija izšūti ar zeltu un pērlēm. Aproces un lielas apkakles no smalkām mež­ģīnēm vairākās kārtās, krāsainas zīda auklas, zīda mežģīnes nebalināta audekla krāsā — viss pārsteidza ar savu greznumu un smalko darbu. Sieviešu tērpi bija vēl krāš­ņāki. Šīs garās, spilgtās zīda, brokāta un samta kleitas ar robotām piedurknēm, kas nokarājās līdz zemei, vērta smagas uzšūtie smaragdi, rubīni, pērles …

«Kāda bagātība!» Floress nodomāja. «Bet mēs pārtikām no zivīm vien.»

Viņš izvēlējās vairākus tērpus.

—  Aiznesiet uz manu kabinetu. Bet zeķes un apavi?

—   Viss kas ir. — Un, salīcis zem smagās nastas, Bobs aizstiepa tērpus uz Floresa kajīti.

Palicis viens, Floress izraudzīja tumši ķiršsārtu, ar sudrabu izšūtu kamzoli un apģērbās.

Kad viņš apskatīja sevi spogulī, tad pats bija pārsteigts par efektu. Viņš bija pārvēr­ties ne tikai arēji, bet, šķiet, arī iekšēji. Kur cēlusies šī vīrišķīgā pašcieņa, šis pašpārlie­cinātais skatiens, šie cienīgie žesti?

Viņš sasita plaukstas un teica nēģerim, kas pārsteigts blenza viņā plaši ieplestām acīm:

—   Ataiciniet misis Megiju!

«Misis Megiju!» Nēģeris steidzīgi metās izpildīt pavēli.

Floress mazliet bija pārsteidzies ar vēlamo efektu: Megija ne pa jokam pārbijās, kad, atvērusi kajītes durvis, ieraudzīja sudrabā un pērlēs mirdzošu spāņu grandu [1] . Pat tad, kad Floress sāka smieties, viņa nevarēja uzreiz atgūties.

—   Ģērbies ātrāk, te ir tavs tērps, — teica Floress, rādīdams uz gaišzilu kleitu.

Megija, kas bija ģērbusies vairāk nekā vienkārši — vieglā blūzītē un īsos, salāpītos brunčos —, tik tikko pieskārās kleitai un palika nedroši stāvot.

—   Nu, ko tad tu stāvi?

—   Es… es nemaz nezinu, kā to var uzģērbt.

Patiesību sakot, Floress par visām šīm spožajām auklām un mežģīnēm nezināja vai­rāk kā Megija un nevarēja viņai palīdzēt. Taču iedzimts sievietes instinkts palīdzēja Megijai atrast katram tualetes piederumam īsto vietu. Un, kamēr Floress kārtoja plecu šalles galus un spoguļa priekšā pielaikoja zobenu ar zelta spalu, viņa jau bija gatava.

Pagriezušies viņi izbrīnā raudzījās viens otrā, nepazīdami un sajūsminādamies.

Patiešām, tas bija skaists pāris. Melnīgsnē­jais, iedegušais Floress izskatījās ļoti efek­tīgs.

«Velns parāvis! Viņa taču ir īsta skaistule! Kur man bijušas acis?» Floress nodomāja.

—   Tagad var sākt svinīgo pieņemšanu, — viņš skaļi teica un, pasaucis nēģeri, deva rīkojumu sasaukt visus kopā. Arī tas bija jaunums. Sleitons nevienu nelaida savā kabinetā.

Ja Nogrimušo Kuģu salā pēkšņi būtu iera­dušies cilvēki no citas planētas, tas droši vien nebūtu atstājis lielāku iespaidu. Sali­nieki izbrīnā burtiski pārakmeņojās. Pat vēs­turnieks Līderss stāvēja, muti pavēris, un izskatījās ārkārtīgi pārsteigts.

Kad visi bija sanākuši, Floress uzrunāja viņus:

—   Pilsoņi! Salinieki! Draugi! Nevis perso­nīgas godkāres jūtas, bet vēlēšanās uzturēt slavenās Nogrimušo Kuģu salas godu lika man uzģērbt šo tērpu … Mēs šo godu celsim vēl augstāk. Lai izpildītu nospraustos mēr­ķus, man nepieciešami palīgi. Jūs, OHara,— un Floress stingri uzlūkoja īru, — tiekat iecelts par manu personīgo sekretāru. Sniegt ziņojumus un svētku reizēs jūs ieradīsities šajā kamzolī; tas būs pilnīgi jūsu rīcībā. — Un Floress norādīja uz skaistu tumšzilu tērpu.

OHara tumši piesārta, un Floress ar patiku ievēroja, ka īrs jūtas pagodināts.

«Par vienu sāncensi mazāk,» jaunais gubernators nodomaja.

—  Jūs, Boko, tiekat iecelts… — Floress paberzēja pieri, — arī par manu sekretāru. Lūdzu, jūsu galma tērps.

Boko goddevīgi palocījās.

«Otrs sāncensis nost no kakla,» Floress domās atzīmēja. «Kas vēl? Līderss? Viņš nav bīstams, un tomēr, katram gadīju­mam

—   Jūs, Lītlers, esat mācīts cilvēks, es jūs ieceļu, hm … par padomnieku koloniju jau­tājumos. Jūsu dienesta pakāpei piederēsies melna samta kamzolis ar sudrabu.

Apbrīnojami! Pat Līderss, kas līdz šim mazāk par visiem citiem bija pievērsis uzma­nību savam apģērbam un staigāja kankaros, acīmredzot arī jutās glaimots. Taču par iecelšanu amatā viņš bija ārkārtīgi izbrī­nījies.

—   Pateicos par parādīto godu, bet kas mums var būt kārtojams ar kolonijām, kad mēs esam atšķirti no visas pasaules?

—   Jā, bet mēs varam paplašināt savus īpašumus, un mums būs kolonijas.

Salinieki saskatījās. Vai viņu jaunais gubernators, uzvilkdams spožo kamzoli, nav zaudējis prātu?

Bet Floress bija mierīgs un pašpārliecināts.

—   Jūs zināt, — viņš turpināja, — ka bla­kus mūsu salai, ne vairāk kā divu kilometru attālumā, atrodas otra neliela sala, ko veido bojā gājušie kuģi. Tā ir tuvu, bet mēs līdz šim laikam neesam varējuši pat apskatīt to, — sargasi slēdz ceļu uz turieni. Tagad mēs organizēsim ekspedīciju un pievienosim salu saviem īpašumiem.

Visiem iepatikās šī ideja, un salinieki trokšņaini apliecināja savu piekrišanu.

—   Un vēl kas: mums nav nozīmes gavēt un skopoties, ja reiz mēs esam neizmērojam] bagāti. Visiem izsniegs jaunus tērpus — ikdienai un svētkiem. Es jums došu arī šauteņu patronas, un jūs medīsit putnus, domāju, ka zivis visiem ir apnikušas. Un, lai putna gala būtu garšīgāka, mēs izcepsim maizi un izdzersim mucu laba, veca spāņu vīna!

—        Urā-ā! Lai dzīvo gubernators Flo­ress! — gandrīz vai ekstāzē kliedza sali­nieki, OHara un Boko skaļāk par visiem.

Kad Floress un Megija palika vieni, Megija mīlas pilnām acīm uzlūkoja vīru un teica:

—   Paklau, Flores, es gan negaidīju …

—   Ko tad?

—   Ka tu tā proti…

—       Labi pārvaldīt? — Un Floress, nerunī­gais, mūžam sadrūmušais, īgnais Floress iesmējās.

III. Opija smēķētājs

Viegla, pelēcīga migla tina Nogrimušo Kuģu salu. Nolauztie masti un tvaikoņu dzelzs dūmeņi slējās miglā kā rēgi.

Vecais Boko un ķīnietis Hao-Zeņs sēdēja uz vecas brigantīnas klāja. Ķīnietis, sakrus­tojis kājas un uzlicis plaukstas uz ceļiem, sēdēja nekustīgi kā statuete un vēroja augstu mastu.

Boko lāpīja tīklu un aiz gara laika iztau­jāja ķīnieti par viņa dzimteni un tuvini©

kiem. Beidzot viņš jautāja ķinietim, vai tas bijis precējies.

Ķīnieša sejai pārslīdēja ēna.

—       Nebiju, — viņš atbildēja un klusāk pie­metināja: — Līgava bija, laba meitene.

—   Un ko tad tu?

—   Nedrīkst — vienāds uzvārds.

—   Radiniece?

—   Nē. Tikai uzvārds. Tāds likums.

Boko ar savu neuzmanīgo jautājumu bija

uzurdījis ķīnieša dvēselē kādas tālas atmi­ņas. Viņš sarosījās un piecēlās.

—   Es nu iešu, — ķīnietis teica.

—       Kas tevi dzen? Atkal iesi savu elles zāli kūpināt? Sēdi.

Bet ķīnietis nedrošā, ļodzīgā gaitā jau slāja pa laipām uz attālu barku.

Boko pakratīja galvu.

—       Beigas būs puisim. Jau tagad izskatās kā ēna!

Boko nebija maldījies. Hao-Žeņs gāja smē­ķēt opiju. Kādā vecā kuģī ķīnietis reiz bija atradis šo indīgo zāļu krājumu un kopš tā laika aizrautīgi nodevās smēķēšanai. Viņa seja pamazām nobālēja, kļuva dzeltena kā salmi, acis dziļi iegrima, raudzījās gurdi, neizteiksmīgi, rokas sāka trīcēt. Kad viņa kaisle nāca gaismā, viņam stingri aizliedza smēķēt, lai neizceltos ugunsgrēks. Jau kap­teinis Sleitons vairākas reizes nežēlīgi sodīja Hao-Žeņu, ieslodzīja viņu kuģa rūmē, mēr­dēja badā, pieprasīdams, lai ķīnietis pasaka, kur atrodas opija krājumi, bet nevarēja

salauzt viņa stūrgalvību. Ķīnieti drīzāk varētu nogalināt, nekā piespiest atdot opiju. Viņš bija labi noslēpis krājumus un, tiklīdz uzraudzība atslāba, atkal izmanījās smēķēt.

Hao-Žeņs gāja uz vecu barku, kas stāvēja, sazvēlusies gandrīz 45 grādu leņķī. Šī slī­puma aizsardzībā, kas viņu slēpa salinieku skatieniem, viņš pašā ūdens malā bija ierī­kojis smēķēta vu.

Satraukumā drebošām rokām viņš saga­tavoja visu smēķēšanai un kāri ievilka salde­nos dūmus.

Un pamazām migla ieguva zeltainu nokrāsu. Zeltainu mākoņu vāli savijās garā sloksnē, un, rau, tā vairs nav sloksne, bet upe, liela, zila upe, Dzelteni tīrumi, dzeltenas klintis, klintī izdobta mājiņa, pie kuras dur­vīm vējā plīvo papīra pūķis. Tēvs pie mājas kaut ko drāž pēc ķīniešu paraduma — nevis prom no sevis, bet uz savu pusi. Pa upi brauc zvejnieks, stāvēdams laivas pakaļgalā un cilādams airi. Viss tik tuvs, pazīstams, mīļšl Upmalā zied īrisi, skaisti violeti īrisi.

Kad Hao-Žeņs atģidās no reiboņa, bija nakts. Migla bija izklīdusi. Tikai atsevišķi lēveri kā rēgi ātri traucās uz ziemeļiem. Valdīja klusums. Retumis iešļakstinājās kāda zivs. Pie apvāršņa kāpa augšup sarkans mēness. Tas neatspulgoja ūdenī. Aļģes tikai vāri vizēja kā matēts stikls. Vienīgi šur tur, nelielos «āliņģos» — vietās, kas brīvas no aļģēm —, ūdenī atdzirkstīja mēness gaisma.

Netālu no salas tieši pa aļģu segu slīdēja siluets, kas skaidri izcēlās uz lēcošā mēness fona. Ķīnietis izberzēja acis un ielūkojās ciešāk. Pazīstams stāvs. Ka tad, protams, tas ir viņš, nelaiķis kapteinis Sleitons! Tikai bez svārkiem. Bet miroņi jau nejūt nakts drēg­numu. Kālab viņš te klīst? Kas viņam vaja­dzīgs? Hao-Zeņam sāka klabēt zobi.

No rīta ķīnietis pačukstēja ausī savam draugam Boko:

— Kapteinis staigāja. Sleitons naktī stai­gāja pa ūdeni. Pats redzēju. Nelaiķi slikti apglabāja. Dikti slikti ir tā glabāt cilvēku. Tāpēc staigā. Būs nelaime! Slikti būs, m-m-m . ..

Boko piekrītoši māja ar galvu, ar nožēlu raudzīdamies uz ķīnieti, un domāja: «Naba­dziņš, cauri ir ar viņu, pilnīgi prātiņu pazau­dējis no tās nolādētās dziras.»

Pēc dažām dienām šī saruna atkārtojās. Ķīnietis atkal bija redzējis mirušo kapteini, kas lēnām pastaigājies pa jūru. Boko neiz­turēja.

— Tu man esi apnicis ar savu mironi! Zini ko — es šonakt dežurēšu kopā ar tevi. Un skaties tu man, ja tu ieraudzīsi, bet es nere­dzēšu, — tad jums, diviem miroņiem, vaja­dzēs kopā pastaigāties pa jūru! Iemetīšu tevi ūdenī, liec aiz auss!

Nakts bija tumša. Debesis sedza biezi mākoņi. Smidzināja lietus. Boko šķendējās, tīstīdamies salāpītajā mētelī.

Ap vieniem naktī Boko pirmais netālu no salas tumsā samanīja cilvēka ēnu. Bija tik tumšs, ka grūti būtu atšķirt stāva kontūras. Bet kaut kas līdzīgs cilvēkam patiešām kustējās pa ūdeni un pazuda tumsā.

Boko juta, ka viņam rokas metas aukstas.

—   Redzi? — ķīnietis čukstēja, ar trīcošu roku tvarstīdams Boko plecu.

—   Cst!

Un viņi sēdēja līdz rītam, aiz bailēm nespēdami ne pakustēties.

Tikai tad, kad uzlēca saule, Boko atvieg­loti nopūtās. Drīz ziņa par kapteiņa Sleitona rēgu aplidoja visus salas iedzīvotājus un sasniedza Floresu. Viņš neticēja spokiem, bet vēsts par apkārt klīstošo Sleitona rēgu satrauca viņu kā neskaidrs briesmu drauds.

«Kāpēc viņi redzēja tieši Sleitonu? Vai tad viņiem būtu tā žēl? Varbūt vaino mani, ka es iegrūdu Sleitonu jūrā, nevis sniedzu viņam palīdzību? Bet viņš taču gandrīz bija izlaidis garu … Vai… Muļķības! Gluži vienkārši cilvēki aiz gara laika izkūkojuši prātu. Vajag ātrāk sagādāt viņiem izklaidē­šanos,» Floress domāja.

Vakarā viņš slepeni ataicināja Boko un palūdza aizvest uz to vietu, kur viņi bija redzējuši rēgu. Taču ne šinī, nedz nākamajā naktī spoks nerādījās. Floress atplauka.

—   Redziet nu! Es taču teicu, ka jums tikai izlicies. Pietiks noņemties ar blēņām! Rīt, lūdzu, ierodieties pie manis uz apspriedi. Mums jāapdomā ekspedīcijas plāns. Un neaizmirstiet uzvilkt savu oficiālo tērpu, — nez kādēļ jūs to sen neesat uzģērbis.

—  Pietaupu, — Boko vientiesīgi atbil­dēja. — Tāds dārgums!

—  Mūsu mūžam pietiks, Boko!

IV. Izgaisusī sala

Jau novakarē «Izaicinošais» bija izgājis no sargasu joslas. Un agri no rīta, kad Gat­lingi izgāja uz klāja, viņi ieraudzīja, ka vis­apkārt plešas zils okeāna klajš, kurā tikai vietumis pavīd nelieli brūnaļģu plankumi.

—   Savādi, vai patiešām mēs būtu tik stipri novirzījušies uz dienvidiem? — Gat­lings jautāja profesoram Tomsonam, kas pētīja kādu nelielu zivi, kura bija iekļuvusi tīklā.

—   Mēs braucam gar pašu siltās straumes malu, kur tā cīnās ar auksto. Aukstās plūs­mas ir aiznesušas sānis daļu aļģu. Rīt mēs griezīsimies uz ziemeļiem un dosimies iekšā pašā biezumā.

—   Kāda dīvaina zivs! — Viviana iesau­cās. — Paskaties, Redžij!

Zivij pie galvas bija plats, ieapaļš vairodziņš, kas sastāvēja no raga plāksnītēm; tās ķermeņa apakšdaļa bija tumšāka nekā augš­daļa.

Tomsons saudzīgi ielaida zivi lielā ūdens bļodā. Tā tūlīt apgriezās uz muguras un cieši piespieda vairodziņu pie bļodas dibena.

—   Pamēģiniet paņemt, — Tomsons skubi­nāja.

Gatlings paņēma zivi aiz astes un mēģi­nāja pacelt, bet veltīgi: zivs bija kā pieau­gusi pie bļodas dibena. Tomsons smējās.

—   Redziet, kāda interesanta radība! Tā ir eheneīda jeb plūkšņu zivs. Par šo zivi senatnē stāstīja veselas leģendas, it kā tā varot apturēt kuģi, piesūkdamās pie zem­ūdens daļas. Skatieties! — Un Tomsons, gan ar pūlēm, atrāva eheneīdu no bļodas.

—   Profesor, jūrā peld vesels bars bruņu­rupuču, — ziņoja Tomsona asistents Mil­lers. — Vai jūs man neatļautu pamedīt tos ar šo mazo zivtiņu? Esmu redzējis, kā to dara Āfrikas iedzimtie.

Saņēmis atļauju, Millers aplika zivij ap astī gredzenu ar stipru auklu un iemeta to jūrā. Caurspīdīgajā ūdenī varēja novērot visas zivs kustības. Vairākas reizes nesek­mīgi mēģinājusi izrauties, tā tuvojās lielam bruņurupucim, kas acīmredzot mierīgi snauda okeāna virspusē; eheneīda piesūcās pie bruņurupuča vēdera bruņām. Millers parāva auklu. Bruņurupucis sāka mētāties, bet nevarēja atbrīvoties no eheneīdas un pēc brīža kopā ar zivi atradās uz kuģa klāja.

—   Bravo! — Viviana sita plaukstas.

Uz klāja parādījās Simpkinss. Viņš tikko bija piecēlies un miedza acis saules spozmē, Pakšķinādams pīpīti, Simpkinss vienaldzīgi paskatījās" uz bruņurupuci un caur mutes kaktiņu novilka:

—  Bruņurupuča zupa — tas patiešām būs jauki. Un kas tā par dēli?

—  Tā ir nevis dēle, bet plūksnu zivs. Bru­ņurupucis, Simpkins, nav domāts virai, bet gan zinātniskajai kolekcijai.

—   Paskatieties, cik skaisti! — Viviana atkal iesaucās, rādīdama uz jūru.

Virs okeāna lidinājās zivis. Veseliem bariem tās pacēlās virs ūdens un, spārniem līdzīgo priekšspuru nestas, nolidoja krietnu gabalu, vairākus desmitus metru.

Visi ar baudu vēroja šo ainu.

—  Dactylopteres — lidojošās zivis, — pro­fesors Tomsons paskaidroja.

—   Vai patiešām visi putni cēlušies no jūras dzīvniekiem? — jautāja Viviana.

—   Okeāns ir visas zemes organiskās dzī­ves šūpulis. Jūs redzat lidojošas zivis, bet ir arī tādas zivis, kas pastaigājas pa saus­zemi un pat uzlien uz koku saknēm. Tās ir abinieku un putnu senči.

—   Ļoti interesanti, — Simpkinss vienal­dzīgi teica, — taču mēs, liekas, gribējām meklēt ne tikai bruņurupučus un plūkšņu zivis vien, bet arī Nogrimušo Kuģu salu, tomēr dodamies arvien vairāk uz dienvidiem un jau esam atstājuši sargasu joslu. Drīz sāksies lietus laiks — jau tagad bieži līst —, kad tad mēs ķersimies pie salas?

—   Pacietību, Simpkins; šodien mēs pagriezīsimies uz zieme|iem, un ar katru stundu jūs tuvosities mērķim.

Simpkinss paraustīja plecus ar tādu izteik­smi, it kā gribētu teikt: «Ak, šie zinātnieki!», un, sabāzis rokas kabatās, sāka vērot jūru, pa reizei nospļaudamies pāri bortam.

—   Re, kur haizivs! — viņš atdzīvojies iesaucās. Acīmredzot arī jūrā viņu interesēja tikai noziedzīgie elementi. — Oho, cik liela! Bet kāpēc tā ir balta?

—   Jā, tas ir interesants eksemplārs, — Tomsons teica, — tipiska Sargasu jūras pār­stāve. Sargasi aiztur saules gaismu, un šejienes haizivis acīmredzot «neiedeg» tā, kā to māsas, kas dzīvo atklātās vietās; šejienes haizivju ādai trūkst pigmenta (krāsas).

Haizivs peldēja līdzās kuģim. Tās kustības bija straujas, spēcīgas un skaistas.

Matroži jau bija sagatavojuši virvi un iezieda dzelzs āķi ar taukiem.

—   Bet kāpēc haizivs neaprij tās mazās zivtiņas, kas šaudās tai apkārt? — Viviana jautāja.

—Tā ir loču zivs, nešķirams haizivs pava­donis.

Tajā brīdī izmeta āķi ar ēsmu. Pirmā ēsmu pamanīja loču zivs. Tā apostīja ēsmu un steidzīgi piepeldēja pie haizivs, cenzdamās pievērst tās uzmanību medījumam.

—   Paskat tik, uzvedinātājs. — Simpkinss tulkoja notiekošo kriminālprakses valodā.

Haizivs pagriezās, pamanīja ēsmu un kāri ierija āķi.

—   Velns parāvis, tā bija provokācija no loču zivs puses! — Simpkinss iesaucās.

Haizivs salēcās un tik stipri parāva virvi, ka divi matroži nogāzās uz klāja un kuģis mazliet sasvērās. Sākās cīņa. Matroži te atlaida virvi vaļīgāk, te pievilka, raudami tuvāk dzīvnieku, kas aizvien vairāk zaudēja spēkus. Pagāja ne mazāk par stundu, kamēr izdevās izvilkt haizivi uz klāja. Tā bija pagurusi un gulēja kā beigta.

—  Aha, iekriti gan, draudziņ! — triumfē­joši teica Simpkinss, tuvodamies haizivij.

—  Varu saderēt, — sacīja Gatlings, — jūs, Simpkins, nožēlojat, ka haizivij nav roku.

—   Kādēļ?

—   Jus tai uzliktu roku dzelžus.»

—  Vēl viena plūksnu zivs! — Viviana izbrīnā iesaucās, ieraudzījusi zivi, kas bija piezīdusies pie haizivs vēdera.

—   Parasta parādība, — Tomsons atbil­dēja. — Eheneīdas bieži tā dara un gūst trijkāršu labumu: tā sakot, brauciens par brīvu, pilnīga drošība no citiem plēsoņām visu jūras iemītnieku briesmīgā ienaidnieka aiz­segā, un piedevām vēl šis tas atkrīt no rijīgo haizivju bagātīgā galda.

—   Ar vārdu sakot, visur viens un tas pats, — Simpkinss spriedelēja, — ap liela­jiem noziedzniekiem allaž grozās mazie blēži, kas kārto sīkus uzdevumus.

—  Vēl mazliet, Simpkins, un jūs uzrak­stīsit zinātnisku darbu «Noziedznieku pa­saule jūrā», — Gatlings smaidīdams mēļoja.

Simpkinss piegāja tuvāk haizivij un pie­peši, satvēris eheneīdu, mēģināja to atraut.

—   Nu, paskatīsimies, vai tu noturēsies?

Eheneīda bija kā pieaugusi pie haizivs vēdera. Tad Simpkinss pavilka zivi no visa spēka. Negaidīti haizivs milzīgais ķermenis sarāvās, un tā ar asti tik spēcīgi iebelza Simpkinsam, ka viņš, notirinājis kājas gaisā, pārlidoja pāri bortam un iekrita jūrā.

Tomsons satraukts uzsauca matrozim:

—   Ātrāk pasviediet virvi!

Gatlingu pārsteidza zinātnieka uztraukums un steiga. Simpkinss bija labs peldētājs, tur­klāt, izpeldoties siltajā, gandrīz karstajā ūdenī, nevarēja arī saaukstēties.

Taču Tomsons baidījās par citu: viņš zināja, ka haizivis bieži peld baros. Tur, kur bijusi viena, var gadīties vairākas.

Un viņa bažas nebija veltīgas. Tiešām, tuvumā pēkšņi parādījās nez no kurienes uzradušās haizivis. Tās ātri tuvojās Simp­kinsam, kas vēl nebija pamanījis plēsoņas. Tikmēr kuģis jau bija dažus metrus attāli­nājies no Simpkinsa.

—   Ātrāk, Simpkins, ātrāk! — citi skubi­nāja viņu.

Kapteinis pavēlēja apturēt mašīnu, bet apķērīgie matroži, negaidīdami rīkojumu, drudžainā steigā nolaida laivu.

—   Ko jūs uztraucaties? Es peldu kā kor­ķis! — sauca Simpkinss, vēl nenojauzdams briesmas, taču, redzot, ka visu skatieni pie­vērsti nevis viņam, bet gan kaut kam jūrā, atskatījās, šausmās sarāvās un sāka izmisīgi strādāt ar rokām un kājām. Bet samirkušais.

apģērbs apgrūtināja peldēšanu.

Kad laiva ar trīs matrožiem sasniedza Simpkinsu, arī haizivis bija klāt. Viena, papeldējusi zem Simpkinsa, jau pagriezās uz muguras un atvieza savu plato rīkli, kurā rēgojās vairākas rindas zobu, bet viens no matrožiem iegrūda atvērtajā rīklē airi, kas acumirklī tika sasmalcināts sīkās šķēpelēs. Un tas izglāba Simpkinsu. Otrs matrozis palīdzēja viņam ieķepuroties laivā.

Plēsoņas, pārskaitušās, ka laupījums izsprucis, šaudījās ap laivu, mēģinādamas to apgāzt. Vairākas reizes haizivīm tas gan­drīz vai izdevās. Laiva griezās riņķī, svērās sānis, tajā smēlās ūdens. Viens matrozis atkāvās ar aira palieku, pārējie naski airēja. Beidzot matroži un Simpkinss ar lielām pūlēm piestāja pie «Izaicinošā» un uzkāpa uz kuģa.

Visi atviegloti nopūtās.

Simpkinss smagi elsa. No viņa apģērba pilēja ūdens, satecēdams mazās peļķītēs uz klāja.

— Pateicos jums, — viņš beidzot izgrūda. — Iešu pārģērbties. — Un, apmetis lielu līkumu gulošajai haizivij, slapjās kājas plakšķinādams, Simpkinss nokāpa kajītē.

Tomsona zinātniskā kolekcija strauji papildinājās. Jūras adatas un jūras zirdziņi, aktenārijas, lidojošās zivis, eža zivis, plan­kumainie zilradži, krabji, garneles, moluski, graciozie hidroīdie polipi, kladokorīnas, salpas nonāca burkās ar spirtu, pārvērtās par izbāzņiem un skeletiem, piepildot laboratoriju un blakus kajītes.

«Izaicinošais» pagriezās uz ziemejiem un brauca pa blīvu aļģu paklāju.

Lai gan bieži lija lietus, Tomsons nepaguris nodevās Sargasu jūras pētīšanai. Gat­lings palīdzēja viņam, un laiks aizritēja nemanot. Vakaros, pēc pusdienām, viņi apsē­dās mājīgi iekārtotajā kajītē un klausījās Tomsona aizraujošos stāstījumus par jūras iemītniekiem — dīvainu, neparastu pasauli, kas tik maz līdzinājās pazīstamajai virs­ūdens pasaulei.

No visiem ekspedīcijas dalībniekiem vie­nīgi Simpkinss garlaikojās un jutās nelai­mīgs. Viņa organisms bija pieradis pie pastāvīgas kustības. Nervu sasprindzinā­jums, kas nesaraujami saistīts ar riskantiem pasākumiem, viņam bija nepieciešams kā narkotiska viela. Un šajos mierīgajos apstāk­ļos Simpkinss jutās gluži slims. Žāvādamies viņš klaiņoja pa kuģi, traucēja visiem, sākot ar kapteini un beidzot ar kurinātāju, īgni ņurdēja, smēķēja un nicīgi spļāva jūrā.

Pieturējās drūmas, pelēkas dienas. Daž­brīd migla ietina visu baltā autā. Sajā okeāna daļā nedraudēja sadursme ar citu kuģi, tādēļ «Izaicinošais» brauca, nepalēni­nādams gaitu; tikai retumis, drošības labad, iekaucās sirēna, un šī skaņa baisi plosīja apkārtējo klusumu.

— Kur gan tā sala pazudusi! — Simp­kinss pukojās.

Nogrimušo Kuģu sala patiešām bija kā noskalota no okeāna virsas. Pēc visiem aprē­ķiniem, tai vajadzēja atrasties šajā rajonā. «Izaicinošais» klejoja pa pašu Sargasu juras centru, mainīdams virzienu, bet salas nebija.

Aizritēja diena pēc dienas, bet visapkārt bija tās pašas pelēkās debesis, brūnā aļģu sega, nepārredzama, miglā tīta tāle.

Nu jau ne vairs tikai Simpkinss vien, bet arī Gatlingi sāka raizēties, vai viņiem izdo­sies atrast salu, kas nav iezīmēta nevienā kartē.

Kādu vakaru visi sanāca kopā, lai apspriestu stāvokli. Kapteinis raustīja plecus:

—     Ko tad es varu darīt! Mēs meklējam kā akli. Tā varam braukāt gadu — un tikpat nebūs nekāda rezultāta. Mūsu ceļojums ir ieildzis. Komanda ir neapmierināta. Matroži rūc: «Sajā purvā var tikai vardes ķert.»

—     Ko tad jūs iesakāt? — Gatlings jau­tāja.

Kapteinis atkal paraustīja plecus.

—    Es iesaku izbeigt šos bezjēdzīgos mek­lējumus un griezties atpakaļ.

Gatlings iegrima domās.

—   Kāds ir jūsu ieskats, profesor?

Tomsons noplātīja rokas.

—     Ko es varu teikt? Katra brauciena diena dara zinātni bagātāku. Tomēr, ja visi izlems, ka jāatgriežas, es neiebildīšu.

—     Jūs nu gan labi aizstāvat zinātnes in­tereses! — Simpkinss iekaisa. Piepeši viņš pārvērtās par visdedzīgāko zinātnes aizstāvi, starp citu, gan tikai tādēļ, lai turpinātu salas meklējumus. — Iebilstiet! Prasiet! Pastāviet uz savu! . .. Bet kapteinis . .. jūs arī esat labais! «Bezjēdzīga maldīšanās! Neatradī­sim!» Vai jūs zināt, pa kādu rajonu mēs pašlaik braucam? Varbūt šo pašu vietu šķēr­sojis Kolumbs! Un arī toreiz matroži kur­nēja. Vai jūs domājat, ka Kolumbam bija vieglāk atklāt Ameriku vai ceļu uz Indiju? Toreiz visi bija pārliecināti, ka nekādas Ame­rikas nav un kuģis var aizbraukt līdz zemes malai un iegāzties ellē pie velna. Taču Kolumbs neizbijās un atrada! Un mēs arī atradīsim!

Lai cik komiski likās dzirdēt šādu runu no Simpkinsa mutes, bet viņa negaidītā daiļ­runība atstāja iespaidu, un kapteinis, mazliet samulsis, atbildēja:

—   Jā, bet Kolumbs taču brauca noteiktā virzienā, viņam bija savi komerciāli plāni, un tie viņu nepievīla, kaut arī viņš atrada nevis meklēto, bet ko citu, kamēr mēs gluži vienkārši riņķojam uz vietas. Ja jūs būsit tik laipns un precīzi norādīsit man virzienu, es neriņķošu, —kapteinis pabeidza diezgan aizvainotā tonī.

—   Jūrlietās es nekā nejēdzu. Bet, kas attie­cas uz meklēšanu, tur man ir zināma sapra­šana, — Simpkinss atbildēja. — Katra pro­fesija veido savas iemaņas, disciplinē domā­šanu noteiktā virzienā. Es daudz esmu domā­jis, kā mums atrast salu, un laikam būšu

izdomājis. Šis ceļš ari nav īss, un tomēr tas drīzāk aizvedīs mūs pie mērķa. Sakiet, Gat­ling, kā mēs pirmo reizi nokļuvām salā?

—   Bija vētra, tvaikonis avarēja. Jūs taču pats zināt.

—   Tālāk?

—   Dzenskrūve un stūre bija salauzta, un mūs nesa straume.

—   Jā, jā, tieši tā! Dzenskrūve un stūre bija salauzta, un mūs nesa straume. Un ja nu arī mēs salauztu stūri un dzenskrūvi? — Simpkinss jautāja.

Viviana un pārējie uzlukoja Simpkinsu ar neslēptām bažām.

Viņš to pamanīja un sāka smieties:

—   Nebaidieties, es vēl neesmu zaudējis prātu. Par stūri un dzenskrūvi sacīju pār­nestā nozīmē. Apturēsim mašīnas, atstāsim stūri savā vaļā, un ļausimies straumei. Es iesaku šādu variantu. Mūs pie salas taču aiz­nesa kāda straume, vai ne?

Gatlings pamāja.

—   Paturēsim to prātā, pirmkārt. — Un Simpkinss pielieca vienu pirkstu. — Ja no boja gājušajiem kuģiem izveidojusies vesela sala, tad Sargasu jūrā acīmredzot ir pastā­vīgas straumes, kas sanes visus avarējušos kuģus vienā vietā. Pareizi?

—   Tā ir.

—   Divi. — Simpkinss pielieca otru pirk­stu. — Nu, kungi, un secinājums ir skaidrs: mēs lēnām brauksim pa apli, laiku pa laikam apturēdami mašīnas, un vērosim, vai nav straumes, kas nestu kuģi uz juras centru. Si straume aiznesīs mūs pie salas. Un tas ir viss! — Un Simpkinss uzvaroši pacēla trīs pirkstus.

Plāns ieinteresēja ne vien kapteini, bet arī Tomsonu.

—   Sargasu jūras iekšējās straumes!… Par to patiešām jāpadomā. Līdz šim ir pētīts tikai Golfa straumes plūdums apkārt Sar­gasu jūrai.

—   No kurienes Sargasu jūrā var rasties spēcīgas zemūdens straumes? — Viviana jau­tāja.

—   Jus gribat, lai es jums dotu atbildi uz vienu no grūtākajiem okeanogrāfijas jautāju­miem, — Tomsons atbildēja. — Kādi iemesli rada jūras straumes? Paši zinātnieki vēl nav vienojušies šajā jautājumā. Vieni izskaidro straumju izcelšanos ar paisuma un bēguma ietekmi, otri — ar ūdens blīvuma atšķirību, beidzot, trešie uzskata, ka galvenā nozīme ir vējiem. Un tas laikam būs vispareizākais spriedums. Vismaz jūras straumju virzieni caurmērā sakrīt ar galveno gaisa strāvu vir­zienu. Bet vēl ticamāk, ka šeit savienojas vairāki cēloņi. Ja Simpkinsam taisnība un Sargasu jūrā pastāv iekšējā straume, kas plūst Nogrimušo Kuģu salas virzienā, tad tā var būt galvenās — Golfa straumes — atza­rojums vai novirze. Šādas novirzes vis­biežāk rada kādi mehāniski šķēršļi galvenās straumes ceļā.

. — Kādi mehāniski šķēršļi tad var būt okeāna vidū? — Viviana uzdeva jaunu jau­tājumu. — Šeit taču nav ne salu, nedz sēkļu.

—   Bet zemūdens kalni? Jūs piemirstat tos. Iedomājieties, ka vairāk uz austrumiem zem ūdens atrodas grēda, kas šķērso Golfa straumi. Tālāk iedomājieties, ka šajā grēdā ir šaura eja — aiza, kuras izeja vērsta pret salu, kas patlaban spēlē paslēpes ar jums. Golfa straume ir īsta upe, kuras ūdeņi trau­cas ar divarpus metru ātrumu sekundē. Šī strauji plūstošā ūdens masa atduras pret kalnu grēdu, atrod tikai vienu šauru eju un dodas tajā iekšā. Te nu jums ir Sargasu jū­ras iekšējā straume.

—   Un tāda droši vien ir! Citādi jau ne­būtu salas, — atsaucās Simpkinss.

—   Jā, šķiet gan, ka Simpkinsa padoms nav peļams, — kapteinis piekrita. — Nu, labi, mēģināsim «salauzt stūri un dzenskrū­vi», kā jūs sakāt.

—   Un, ja mēs atradīsim salu, viss «Ame­rikas» atklāšanas gods piederēs jums, — Gatlings teica Simpkinsam.

—   Rauj velns salu! Man jāuzmeklē šādi tādi dokumenti; un pie reizes kopā ar doku­mentiem sameklēšu jums arī salu.

V. Lieli notikumi

Virs Nogrimušo Kuģu salas gubernatora rezidences lielmastā plīvoja gaišzila zīda ka­rogs, uz kura bija uzšūts brūngans aļģu

vainags un vidu — zelta ērglis ar izplestiem spārniem. Arī to bija izdomājis Floress. Viņš bija licis Megijai veselu nedēļu sēdēt pie iz­šuvuma. Un, kad karogs bija gatavs, to ārkārtīgi svinīgi pacēla.

Floress, zeltītiem svārkiem mugurā, stāvē­dams starp saviem «augstmaņiem», kas bija raibi kā papagaiļi, teica šim gadījumam at­bilstošu runu.

— Salinieki! — viņš sacīja. — Seit sanesti sargasi, ko vētras atrāvušas no dzimtajiem krastiem. Tāpat kā šīs ūdenszāles, arī mēs visi esam atrauti no savas dzimtenes un atnesti šurp, lai šeit rastu jaunu dzimteni, veidotu jaunu sabiedrību. Mūsu skaits nav liels. Mūsu īpašumi nav plaši. Toties mēs varam lepoties ar to, ka esam neatkarīgi… Brīvi kā šis ērglis ar izplestajiem spārniem. Tādu simbolu esmu ietvēris šajā ģerbonī, kas redzams mūsu karogā. Lai dzīvo sargasi, kas apsargā mūsu brīvību, lai dzīvo mūsu sala! Lai dzīvo salinieki!

Salinieki vētraini aplaudēja un sauca «urā», ar sajūsmu uzlūkodami skaisto ka­rogu, kas plandījās vējā.

Floresam bija gribējies sakarā ar šo svi­nīgo dienu organizēt orķestri. Starp visādiem krāmiem, ko bija savācis kapteinis Sleitons, atradās vairāki veci dažādu zemju un tautu stīgu instrumenti, taču stīgas sen bija satrū­kušas un jaunas nevarēja atrast. Floress jau gribēja atteikties no šīs ieceres, bet OHaram ienāca prātā izmantot ruporus, kuru bija vai­rāk nekā iedzīvotāju. Tiesa, tie varēja tikai pastiprināt cilvēka balsi, toties atgādināja pūtēju orķestra taures. Salinieki aizrautīgi mācījās «mūziku» un karoga pacelšanas svi­nībās atskaņoja «Salinieku maršu». Tā bija ļoti savāda mūzika, — katrs spēlēja kādu savas dzimtenes dziesmu, cenzdamies pār­kliegt citus. Iznāca nesaskanīgi, bet tik iespai­dīgi un skaļi, ka pat zivis izbijušās metās prom, pīdamās ūdenszālēs.

Floress ar savām «reformām» bija panācis arī dziļākas pārmaiņas salinieku dzīvē. Viņš bija izmanījies tos sanaidot savā starpā, un viņi vairs neveidoja viendabīgu masu kopš tā laika, kad radās «aristokrātija»: OHara un Boko tagad nepusdienoja kopējā ēdam­telpā, turējās atsevišķi, kļuva augstprātīgi. Vienkāršie pilsoņi atbildēja viņiem ar nici­nāšanu un skaudību.

«Lieliski,» Floress klusībā smējās, «es varu gulēt mierīgi.»

Tajā rītā, kad Floress bija izziņojis sanāk­smi, lai apspriestos par ekspedīciju uz kai­miņu salu, OHara un Boko, tērpušies savos greznajos ģērbos, gāja uz rezidenci ar sva­rīgu augstmaņu izskatu, nevērīgi mādami ar galvām saliniekiem, ko pa ceļam sastapa.

Un salinieki, kas nebūt nebija dzimuši muļķi, bet aiz vienmuļās dzīves kļuvuši bēr­nišķīgi,. neviļus mulsa, redzēdami šo spo­žumu, un goddevīgi nolieca galvas.

Apspriede vilkās diezgan ilgi. Lai gan kai­miņu sala atradās samērā tuvu, to sasniegt nebija viegli. Varētu uzbūvēt laivu. Bet pa aļģēm ar to varētu kulties uz priekšu ārkār­tīgi lēni un ar neiedomājamām grūtībām.

Galu galā visvienkāršāk būtu ierīkot pel­došas laipas. Taču tām vajadzētu daudz būv­materiālu, kam salā bija ārkārtīga vērtība. Tiesa, retumis jūra atnesa kuģu paliekas, bet tās ļoti taupīgi izlietoja maizes cepšanai un paretam — silta ēdiena pagatavošanai. Vai­rāki veci kuģi jau bija nojaukti, lai ierīkotu tiltus starp kuģiem un tvaikoņiem; nojaukt vēl kādus nozīmētu samazināt «valsts terito­riju».

Turklāt būvmateriāli bija nepieciešami dzī­vokļu krīzes atrisināšanai. Tiesa, avarējušo kuģu laikam gan bija vairāk nekā salas iemītnieku. Bet šie kuģi bija sazvēlušies vis­dažādākajos leņķos pret jūras līmeni. Vieni bija tikai mazliet sasvērušies, citi gulēja uz sāniem, citiem vispār ķīlis bija gaisā. Miti­nāties «dzīvoklī», kur grīda sagāzta 45° leņķī, pastāvīgi staigāt pa «nogāzi», pa kuru slīd lejup un ar grūtībām var iztrausties ārā, nav nekāda izprieca. Un salinieki nemitīgi strīdējās par telpām ar vairāk vai mazāk lī­dzenu grīdu. Lai zināmā mērā atrisinātu šo dzīvokļu krīzi, vajadzēja daļu rezerves ma­teriālu atvēlēt mājokļu pielāgošanai.

— Mēs gan iztērētu materiālus tiltam, to­ties jaunajā salā varbūt ir apdzīvošanai de­rīgi kuģi, — teica OHara, — dala iedzīvo­tāju emigrēs, un atrisināsies dzīvokļu jautā­jums. Bet, ja mūsu cerības nepiepildīsies, mēs varēsim savākt peidošā tilta dēļus un tāde­jādi nekā nebūsim zaudējuši.

Galu galā nekas cits neatlika, un apsprie­des dalībnieki nolēma, ka jābūvē tilts.

Salinieki, sapulcējušies uz «Elizabetes» klāja, satraukti gaidīja apspriedes iznākumu. Salas vienmuļajā dzīvē augstāk par visu vēr­tēja izklaidēšanos, jaunus iespaidus. To la­bad salinieki bija gatavi daudz ko upurēt. Un, kad visiem kļuva zināms apspriedes lē­mums, darbs iedegās pilnā sparā.

Vispārējā aizrautība bija tik liela, ka atra­dās labprātīgi ziedotāji, kas izlauza savos mājokļos daļu grīdas vai arī «kāpnes» — vienkāršu dēli, kam bija pienagloti šķērs­koki —, lai tikai ātrāk pagarinātu tiltu. Taču, taupības spiesti, viņi nebūvēja platu tiltu. Pa to varēja iet tikai viens cilvēks. Bet šī taupība arī paildzināja būvdarbus, jo vienam cilvēkam visu laiku vajadzēja staigāt pakaļ materiāliem. Tomēr arī te drīz atrada izeju: salinieki sastājās rindā un sniedza dēļus cits citam. Trīs dienās bija pievārēta vairāk nekā puse ceļa.

Beidzot pienāca svinīgais brīdis: piektās dienas vakarā, kad jau bija satumsis, tika pienaglots pēdējais dēlis, kas savienoja abas salas.

Lai cik liela bija vēlēšanās tūlīt apciemot jauno salu, -salinieki bija spiesti doties atpa­kaļ, jo Floress pavēlēja atlikt apmeklējumu līdz nākamās dienas rītam.

Salinieki saviļņoti gandrīz visu nakti negulēja un šaja diena, kam piederēja ļoti izcila vieta Nogrimušo Kuģu salas vēsturē, pieceļas pirms saullēkta.

Viņi visi kā viens sapulcējās uz fregates; iegrimušā kuģa sānos klājs saskāras ar ūdeni, — no šīs vietas sākās tilts.

— Mūsu darbs vainagojies panākumiem,— teica Floress, uzrunādams saliniekus. — Ar pirmo saules staru mēs pacelsim savu karogu uz jaunās salas!

Un salinieki devas ceļa.

Pa priekšu gāja Floress ar karogu, aiz viņa Boko, OHara, Līderss, tālāk sekoja pā­rējie salas iemītnieki.

Ūdens plakšķēja zern laipas, dēļi līgojās. Vairāki cilvēki iegāzās ūdenī un smiedamies rāpās ārā, aļģēm aplipuši. Daudziem iepati­kās šis negaidītais tērpa papildinājums. Sa­linieki vilka ārā no ūdens garos, brūnos ūdensaugus un izrotājās ar tiem. Indiānis uzsāka gaudulīgu kara dziesmu. Ceļiniekiem priekšā aizvien lielāks auga sāniski sasvēries okeāna tvaikonis, kas aizsedza jauno salu. Blakus tā pakaļgalam, kas mazliet pacēlās virs ūdens, atradās neliela zvejas laiva, uz kuras balstījās tilta pēdējais dēlis. Sala ne­bija liela — pavisam kādi desmit kuģi. Taču saliniekus gaidīja zināma vilšanās: kuģi ne­atradās cieši kopā, bet gan izklaidus. Arī šeit vajadzēja būvēt jaunas laipas, lai savienotu izkaisītos kuģus. Viņi tomēr nolēma neatlikt svinības. Salinieki ar pūlēm uztrausās augšā pa slīpo tvaikoņa klāju un tā augstākajā vietā piestiprināja karogu.

Apsēdušies uz klāja, salinieki kāri vēroja jaunās formas un aprises. Laikam gan liel­pilsētas iedzīvotājam neviena izrāde nebūtu sagādājusi tādu baudījumu, cik daudz deva saliniekiem šo sadauzīto, izpostīto kuģu aina. Un šķiet, visvairāk ar jauno salu bija apmie­rināts Līderss.

—   Korvete ar vienu nesegtu divdesmit liel­gabalu bateriju … Deviņpadsmitā gadsimta sākums. Oho! Holandiešu burinieks, vismaz no astoņpadsmitā gadsimta sākuma. Tas tik ir vectētiņš! Ek, kur tas atnests! Bet tur ir cits večuks — riteņkuģis. Tas dzimis pašā deviņpadsmitā gadsimta sākumā Amerikā un pat jaunībā varēja vilkties ne ātrāk kā piecas jūras jūdzes stundā, — Līderss skaidroja.

Taču visu uzmanību saistīja baismīgs skats: uz korvetes «ar nesegtu divdesmit liel­gabalu bateriju» visu klāju sedza skeleti. Saulē izbālējušie kauli žilbinoši mirdzēja. Ap skeletu kājām šur tur vēl rēgojās skran­das — varbūt pēdējās satrunējušu zābaku atliekas. Toties ieroči — lielgabali, zobeni, dunči — bija labi saglabājušies, lai arī sa­rūsējuši.

Salinieki pieklusa. Katrs atbilstoši savai iztēlei iedomājās kuģa bojāejas šausmīgo ainu.

—  Vajadzēs novākt skeletus, — Floress teica, — šeit ir diezgan daudz dzīvošanai derīgu kuģu. Nu, kā ir, šai dienai pietiks?

Rīt atnāksim, ierīkosim pārējās laipas un apskatīsim kuģu iekšieni.

Nelabprāt salinieki kāpa lejā. Kādam pa­slīdēja kāja, viņš novēlās lejā pa klāja slī­pumu un iekrita ūdenī. Taču, par brīnumu, viņš nenogrima.

—   Šeit ir sekls! — viņš iesaucās.

Tas visus interesēja. Salinieki ar kājām iztaustīja pamatu. Izrādījās, ka zem ūdens ir nogrimušu kuģu klāji un paliekas. Ievērojot zināmu piesardzību, no viena kuģa varēja pāriet uz citiem. Salinieki, sajūsmā klaigā­dami, izklīda pa salu.

Piepeši nelielas, samērā jaunas barkas rūmē atskanēja tāds kā zvēra rēciens, pēc tam izbijies iekliedzās indiānis, saukdams palīgā. Indiānis izspruka no rūmes un metās bēgt.

—   Tur … zvērs … briesmīgs pērtiķis … gorilla …

Salinieki kā izbiedēts ganāmpulks sapulcē­jās vienuviet, cieši spiezdamies un slēpda­mies cits aiz cita. Viņi neizturējās gļēvi, kad bija skaidrs, kas ir ienaidnieks. Bet tur slē­pās kāda nezināma būtne.

—   Kas nāks man līdzi? — Floress uz­sauca. Boko baidījās pazaudēt savu augsto titulu un kamzoli, — un viņš sekoja Floresam. Aiz viņa gāja arī OHara.

Floress uzmanīgi ielūkojās barkas iekš­pusē. Tur bija dzirdama ņurdēšana. Kad acis aprada ar tumsu, Floress ieraudzīja, ka kaktā sēd cilvēkam līdzīga kaila būtne ar lielu, pinkainu galvu. Grīstēs savēlušies mati un bārda nokarājās gandrīz līdz ceļgaliem. Roku nagi bija gari, sagriezušies.

—   Kas tu esi? — Floress pajautāja angļu, pēc tam spāņu valodā.

—   Kas tu esi? — salinieki taujāja dažā­dās valodās, bet atbildes nebija. Tomēr skaidrs, ka tas bija nevis gorilla, bet gan cilvēks — neapbruņots, vājš, izdēdējis cil­vēks. Floress nolēca lejā, pacēla svešinieku un uz rokām iznesa ārā. Tas nemaz nepre­tojās.

Lai cik viegli tas bija izdarāms, Floresa rīcība pacēla viņa autoritāti vēl vienu pakāpi augstāk.

—   Katram gadījumam sasiesim māsu gūs­tekni un iesim. Laiks pusdienot!

Salinieki paklausīja.

Pirmie salinieki ar Floresu priekšgalā jau tuvojās Nogrimušo Kuģu salai, bet pēdējie vēl atradās uz Jaunās salas.

Piepeši dažus soļus no Floresa pazibēja kāds priekšmets, atskanēja sprādziens, laipa sašķīda sīkās šķēpelēs, un Floress un vēl pieci cilvēki iekrita ūdenī. Floress pieķērās pie kāda šķērskoka, un, kad viņa acis no­skaidrojās, viņš ieraudzīja kaut ko tādu, ka gandrīz zaudēja samaņu.

Uz salas, pašā laipas galā, ar bumbu rokā stāvēja kapteinis Ferguss Sleitons … Tiesa, viņš bija noaudzis ar bārdu, ģērbies netīrā, saplēstā kreklā, — bet tas bija viņš.

VI. «Apcietināt viņu!»

Sleitons nenomira apšaudes laikā toreiz, kad Gatlings un viņa draugi aizbēga. Lode savainoja viņam atslēgas kaulu, bet ievaino­jums nebija nāvīgs. Kad Floress viņu iegrūda ūdenī, viņš iegāzās seklā vietā — uz apgāzta tvaikoņa dibena. Sleitonam par laimi visi salinieki aizgāja kopā ar Floresu, un neviens neredzēja, ka bijušais gubernators nav no­slīcis. Ar milzīgu spēku sasprindzinājumu, noasiņodams, viņš ielīda buru kuģa rūmē. Šo burinieku, sasvērušos uz sāniem, straume nesen bija atdzinusi pie salas.

«Ja es zaudēšu samaņu, tad noasiņošu un nomiršu,» Sleitons toreiz domāja. «Jāpārsien brūce…» Viņš pārmeklēja rūmi un atrada vecas buras gabalu. Sāpēs sakodis zobus, ar pēdējiem spēkiem sasprindzinājis apziņu un gribu, Sleitons pārsēja savu ievainojumu un iegrima nesamaņā. Viņš atguvās tikai naktī. Vēsums atspirdzināja ievainoto. No asiņu zaudējuma un neliela drudža reiba galva. Mocīja slāpes. Kādā iedobumā uz klāja viņš atrada lietus ūdens peļķi un izdzēra to līdz pēdējai lāsei. Apziņa noskaidrojās. Ko darīt tālāk? Šeit viņu varēja atrast. Vajadzēja pārcelties uz otru Nogrimušo Kuģu salu, kas atradās netālu kaimiņos. Neviens no salinie­kiem vēl nebija tur kāju spēris. Tur Sleitons būtu drošībā. Viņš vienīgais zināja, ka uz šo salu var aiziet pa nogrimušo kuģu klā­jiem, kurus tik tikko sedz ūdens. Un, uzmaiiīgi kājām taustīdams ce|u, Sleitons tai paša naktī pārgāja uz otru salu.

Starp mazo un lielo salu izklaidus stāvēja vairāki kuģi, uz kuriem varēja atrast visu eksistencei nepieciešamo: sausiņus, konser­vus un pat vīnu. Ne Velti Sleitons bija ilgus gadus dzīvojis uz salas. Viņš zināja par vi­siem šiem slepenajiem krājumiem, zināja, kā tiem piekļūt. Un naktīs viņš klīda «pa jūru», ar kāju uzmanīgi uztaustīdams nogrimušo kuģu klājus un ķīļus, kas gulēja turpat zem ūdens virsas un no vienas vietas sedza jūras dibenu salas apkārtnē. Paņēmis pārtiku vai­rākām dienām, viņš atgriezās mazajā salā un dzīvoja tur, kamēr krājumi izsīka.

So nakts pastaigu laikā Sleitonu bija pa­manījis ķīnietis. Bet Sleitons neredzēja HaoŽeņu. Taču, kad ķīnietis naktī ieradās kopā ar Boko, lai paskatītos «gubernatora ēnu», Sleitona asajai dzirdei nepaslīdēja garām skaņas, švīkstoņa, čuksti, kas piepeši ielau­zās dziļajā nakts klusumā. Un Sleitons pie­sardzības labad vairākas naktis nestaigāja apkārt. Tādēļ Floress nedabūja viņu redzēt.

SJeitons neatmeta domu atkal sagrābt salu. Floress viņam nešķita bīstams sāncensis. Un tomēr, lai atklāti uzbruktu, papriekš vaja­dzēja uzkrāt spēkus. Tādēļ Sleitons atlika savu uzbrukumu, kamēr viņa ievainojums ne­būs galīgi sadzijis. Kad viņš beidzot bija pilnīgi atveseļojies, atkal jutās žirgts un spēcīgs, — varēja sākt apdomāt uzbrukuma plānu.

Šis plāns nebija sarežģīts. Viņš ieradīsies lielaja salā, kad visi gulēs, un dosies uz jaunā gubernatora rezidenci. Jādomā, ka de­žurējošie sardzes vīri uz «Elizabetes» gulēs. Un, ja arī ne, tad «beigtā kapteiņa» parādī­šanas vien bus tik šausmīga, ka paralizēs viņus. Ļaunākajā gadījuma varēs viņus bez trokšņa nomiegt ar jūrnieka dunci… Ar gulošo Floresu — Sleitons nešaubījās, ka spānietis ieņēmis viņa vietu — viegli varēs tikt galā. Bet salinieki? Viņiem nebūs pa­mata iebilst, — viņš taču tikai no jauna ieņems savu posteni, ko Floress nodevīgi piesavinājies.

Taču, kad Sleitons, kas uzmanīgi novēroja lielo salu no savas slēptuves, ieraudzīja uz­sākto tilta būvi, viņš grozīja savu plānu: tagad viņš varēs saņemt gūstā visus sali­niekus, slēdzot tiem atpakaļceļu. Jau pirms tās dienas, kad tiltu pabeidza. Sleitons nakts tumsā pārcēlās uz lielo salu, bruņojies ar ro­kas granātām, un paslēpās netālu no krasta neapdzīvotas holandiešu korvetes rūmē. Un no turienes viņš iznāca, redzēdams, ka pēdē­jais salinieks aizgājis, uz mazo salu.

Sleitons ātri aizgāja uz vietu, kur sākās jaunais tilts, un, paslēpies aiz resna masta, vēroja, kad salinieki nāks atpakaļ.

Nosviedis bumbu, viņš mierīgi gaidīja, kad Floress atģidīsies.

Sleitons varēja uz vietas nogalināt Flo­resu, bet negribēja ar slepkavību sarežģīt savu atgriešanos pie varas.

«Lai to izdara paši salinieki,» viņš nodo­māja. «Floress no nāves neizbēgs.»

Un, kad spānietis šausmās ieplestām acīm paskatījās uz Sleitonu, bijušais gubernators, ritmiski šūpodams rokā otru bumbu, mierīgi teica:

—   Ja jūs man nepaklausīsit bez ierunām un nekavējoties neatzīsit mani par guberna­toru, es sviedīšu otru bumbu, un jums būs beigas.

Horess svārstījās. Padomājis viņš atbil­dēja:

—   Labi. Es piekrītu, ja jus apsolat, ka at­stāsit mani dzīvu.

—  Jūs redzat, es jau to esmu darījis, — Sleitons atbildēja.

Floresu pārsteidza šī neizprotamā augstsir­dība. Patiešām, vai tad Sleitonam nebija iespēja viņu nogalināt uzreiz?

Sleitons uzmeta vienu no krastā guloša­jiem dēļiem uz izpostītā tilta gala.

Floress un pārējie salinieki pilnīgā klu­sumā uzkāpa uz salas.

«Kas notiks tālāk? Kas uzvarēs?» salinieki domāja, ar šausmām uzlūkodami Sleitonu.

Sleitons bija paļāvies uz savu neparasto ietekmi. Viņa vārds vienmēr bija likums. Viņa priekšā cilvēki trīcēja. Un tagad, lai gan Sleitons bija izdēdējis, apaudzis ar ķerainu bārdu, ģērbies saplēstā, asinīm no­traipītā kreklā — tai pašā, kas viņam bija mugurā Gatlinga bēgšanas laikā —, viņš bija briesmīgs, vēl briesmīgāks nekā agrāk.

Viņš redzēja, kadu iespaidu atstājis uz sali­niekiem, un bija apmierināts.

—    Apcietināt viņu! — Sleitons mierīgi teica, norādīdams uz Floresu.

Floress sarāvās un strauji izslējās.

—    Jūs tikko apsolījāt atstāt mani dzīvu,— viņš atgādināja.

—    Jā, dzīvu, bet ne brīvībā, — Sleitons vēsi attrauca. — Bet, kas attiecas uz jūsu dzīvību, šo jautājumu lai izšķir salinieki, pamatojoties uz salas likumiem. Jūs pats zi­nāt, ko esat noziedzies!

Jā, Floress to zināja un zināja arī likumu, ka par salinieka nogalināšanu vai slepkavī­bas mēģinājumu tiek piespriests nāves sods.

Bija pienācis izšķirošs brīdis.

—    Ko jūs vēl stāvat? Apcietināt viņu! — Sleitons, sākdams skaisties, atkārtoja.

Vairāki cilvēki nedroši tuvojās Floresam.

—    Apstājieties, neprātīgie! — Floress iesaucās. — Viņš mani notvēra lamatās, viņš mani piekrāpa. Taču šīs lamatas domātas arī jums. Vai tiešām jūs gribat atkal nonākt šī despota varā, atkal pārtikt no jēlām zivīm un staigāt kankaros?

Sleitons nebija ņēmis vērā vienu, proti, ka viltīgais Floress ir iekarojis popularitāti sa­linieku vidū. Redzēdams, ka Floresa vārdu ietekmē viņu noskaņojums mainās, Sleitons gribēja pārtraukt sava pretinieka runu, bet Floress piepeši iesaucās:

—  Apcietināt viņu!

Boko kājas trīcēja no bailēm, bet «pienākums pirmajā vieta» — papriekš viņš, tad OHara, pēc tam pārējie no visām pusēm metās virsū Sleitonam un sagrāba ciet, iekams viņš bija paspējis mest otru bumbu.

Sleitons nebija gaidījis tādu iznākumu un nikni lādējās.

Floress bija uzvarējis.

Sleitonu aizveda uz «cietumu» — ogļu kuģa enkurķēdes telpu —, un pie durvīm nolika sardzi.

Floress bija uzvarējis pirmajā kaujā. Bet kas būs tālāk? Sleitonu nedrīkstēja atstāt dzīvu, un tai pašā laikā ir grūti viņu publiski un likumīgi nogalināt, — viņš nav neko tādu noziedzies, par ko viņu varētu sodīt.

Floress lieliem soļiem staigāja pa kajīti, apdomādams, ko iesākt. Viņš baidījās atstāt Sleitonu dzīvu kaut līdz rītam. Jānogalina, tas ir skaidrs. Tikai jānogalina tā, lai salā neviens par to neuzzinātu. Tātad kopā ar Sleitonu vajadzēs novākt arī sargu, pēc tam… Sargasi prot glabāt savus noslēpu­mus. Un visi domās, ka Sleitons pratis iz­kļūt laukā, nositis sargu (sarga līķi var at­stāt turpat) un aizbēdzis.

Jā, tā Floress izdarīs. Bet ko gan upurēt, ko šonakt nolikt sardzē? Vislabāk ķīnieti. Tik un tā viņš drīz nomirs no sava opija. No viņa nav nekāda labuma. Staigā kā aizsnau­dies, ir vārgs, tikko kustas. Ar viņu būs viegli tikt galā.

Tātad šonakt Sleitona rēgs beigs baidīt saliniekus …

VII. Vecais Boko

Simpkinsa plāns patiešām bija pareizs. «Izaicinošais» drīz vien atrada straumi, kura veda uz pašu Sargasu jūras vidu. Tiesa, straume plūda diezgan lēni, bet ceļotāji bija pārliecināti, ka tā aiznesīs viņus uz Nogri­mušo Kuģu salu. Daudzas pazīmes apstipri­nāja šo pārliecību. Jo tālāk «Izaicinošais» brauca, jo biežāk sastapa kuģu vrakus, sa­lauztas barkas, otrādi apsviestas laivas … Virs kādas laivas kapteinis Murejs pamanīja putnu baru; tie griezīgi ķērca un gaisā kā­vās.

—   Dala laupījumu. Laivā droši vien ir līķi, — viņš teica.

Kad kuģis pienāca tuvāk, ceļinieki ierau­dzīja bēdīgu ainu: laivas dibenā gulēja cil­vēka līķis. Putni bija tik cieši apsēduši šo līķi, ka to gandrīz nevarēja saredzēt. Ūdenī mudžēja haizivis, kas ieskriedamās grūstīja laivu, mēģinādamas to apgāzt un iegūt lau­pījumu.

Kādu vakaru, kad Viviana laboratorijā pa­līdzēja Tomsonam izbāzt dzīvniekus, viņa izdzirdēja Simpkinsa saucienu:

—   Sala!. Es redzu Nogrimušo Kuģu salu!

Visi izskrēja uz klāja.

Ziemeļos pie paša apvāršņa rietošās saules staros bija redzami tvaikoņu dūmeņi un no­lauzti masti. Gatlingiem un Simpkinsam šī aina bija pārāk labi iespiedusies atmiņā, lai to varētu aizmirst. Pat kapteinis Murejs, kas

nekad nebija redzējis salu, nešaubījās, ka viņi sasnieguši mērķi. Nevienā ostā nevarētu ieraudzīt mastus un dūmeņus, kas sagāzušies uz visām pusēm — it kā šajā kuģu sa­kopojumā būtu ārdījusies spēcīga vētra un vistrakākajā viesuļa brāzmojumā tie piepeši sastinguši . . .

Visus pārņēma satraukums. Vini stāvēja klusēdami un nenovērsdamies skatījās uz šo baismo kapsētu …

—   Pilnu gaitu! — kapteinis nokomandēja.

Mundrais sauciens izkliedēja drūmās pār­domas, kas visus bija pārņēmušas, ieraugot salu. Nervozais noskaņojums meklēja izeju kustībā, darbībā.

—  Nez, kā mūs saņems salinieki? — Gat­lings ieteicās.

—   Ja Sleitons būtu dzīvs, tad droši vien neiztiktu bez kaujas. Bet viņš ir pagalam, un tas ievērojami atvieglina situāciju. Lai kas ieņēmis viņa vietu, mums nebūs grūti vieno­ties.

Jau bija gandrīz satumsis, kad tvaikonis tuvojās salai un signalizēja saliniekiem, lai viņi atsūta sarunu vedēju.

Uz salas vajadzēja pamanīt «Izaicinošo», jo vairāk tādēļ, ka sirēna gandrīz nemitīgi kauca, asi plosīdama apkārtējo klusumu. Pa­sažieri bija gaidījuši, ka ieraudzīs uz kuģiem salinieku pūli, kas saskrējis pavērties nere­dzētajā skatā. Taču uz salas bija tukšs un kluss.

—       Vai viņi visi tur apmiruši, vai? — Gat­lings nepacietīgi jautāja.

—       Ļoti vienkārši, — Simpkinss atsau­cās, — kāda epidēmija.

—       Skatieties, — Viviana teica, — mastā redzams karogs. Agrāk tā nebija.

—       Tas ir uz «Elizabetes» — gubernatora rezidences, — Gatlings piezīmēja.

—       Nevar teikt, ka salinieki mūs sagaidītu viesmīlīgi, — Tomsons ieminējās.

—       Tad arī ar viņiem nav ko taisīt garas ceremonijas, — Simpkinss piepeši sarosī­jās. — Jāpamodina šis skudru pūznis. Rai­diet vienu tukšu šāvienu!

—   Mazliet pagaidiet, — Gatlings atbildēja.

Sirēna turpinaja griezīgi kaukt, bet sala

joprojām izskatījās ka izmirusi.

—       Ē, velns, patiešām! — kapteinis piepeši saskaitās un, neprasīdams Gatlinga piekri­šanu, deva pavēli izšaut tukšu šāvienu no neliela lielgabala. Lai iespaids būtu spēcī­gāks, kapteinis lika apturēt sirēnu. Iestājās klusums, un lielgabala šāviens nodārdēja kā pērkona spēriens.

—       Aha, līdzēja gan! — pēkšņi Simpkinss triumfēdams iesaucās. — Redziet, parādījās kāds stāvs.

—       Jā, kāds nāk. Nolaidiet laivu un brau­ciet uz krastu, — kapteinis pavēlēja.

Matroži ātri nolaida laivu un tuvojās sa­lai.

Salinieks, vicinadams baltu lupatu, tuvojās laivai un, kaut ko pārrunājis ar matrožiem..

iekapa pie viņiem. Pēc dažām minūtēm viņš atradās uz klāja.

—   Boko! — Viviana pazina jau iztālēm.

Boko bija ārkārtīgi izbrīnījies, ieraudzī­dams vecus paziņas. Viņš bija ģērbies vecā, salāpītā uzvalkā.

—       Labdien, līgavaini! — Viviana jautri iesaucās. — Jūs taču arī bijāt starp maniem līgavaiņiem, kad mani jūsu salā gandrīz vai izlozēja! Atceraties? — Un viņa sniedza roku Boko.

Samulsušais un apjukušais Boko paspieda Vivianas roku.

—   Sveicināti, mis Kingmane.

—   Gatlinga, — viņa smaidīdama izlaboja.

—   Gatlinga? Piedodiet, biju piemirsis.

—       Nē, jūs neesat piemirsis. Uz salas es biju Kingmane, bet tagad esmu Gatlinga.— Un viņa norādīja uz vīru.

—       Ak šitā! Bet es, vecis, uzreiz nevarēju iedomāties. Oho-ho-ho, — viņš nopūtās, — tas nu gan ne prātā nenāca, ka vēlreiz ierau­dzīšu jūs! Vai tiešām atkal atdzina straume?

—   Nē, no laba prāta.

—       Ej nu? — Boko neticīgi iesaucās. —Kas tur par prieku, lai no laba prāta …

—       Klausieties, Boko, — Gatlings viņu pār­trauca, — sakiet, kas jums tagad ir guber­nators?

Boko mulsi noplātīja rokas un, dziļi nopūz­damies, atbildēja:

—   Sleitons. Kapteinis Ferguss Sleitons.

Simpkinss izbrīnā salēcās.

—   Nevar būt! Viņš taču …

—   Sveiks un vesels. Šodien Sleitons ir gu­bernators. Vakar bija Floress, bet, kas būs rīt, — vēl nezinu. Tādas tās lietiņas. Nekā priecīga nav.

—   Kā tad tā? …

Boko izstāstīja visu, kas noticis uz salas līdz pat Sleitona apcietināšanas brīdim.

Bet no rīta, — Boko nobeidza, — pa­mostamies — pie gubernatora rezidences zvana gongs. Ierodamies uz «Elizabetes» un ieraugām Sleitonu. «Es,» viņš saka, «esmu jūsu gubernators. Bet Floress ir noziedz­nieks. Viņš mani iegrūda ūdenī. Tagad viņš pats sēd cietumā. Rīt tiesāsim viņu.» Tādas tās lietiņas!

Boko nezināja, kā risinājušies pagājušās nakts notikumi, bet tie patiešām bija negai­dīti pavērsušies. Tajā laikā, kad Floress nakts tumsā zagās uz Sleitona ieslodzījuma vietu, lai nogalinātu sāncensi, Sleitons kā zvērs būrī staigāja pa šauro telpu un apdo­māja bēgšanas plānu. Viņš bija no tiem cil­vēkiem, kuriem šķēršļi pastāv tikai tālab, lai tos pārvarētu.

Sleitons tumsā aptaustīja sava cietuma, sienas. Tās bija gludas un necaurlaidīgas, apsistas ar skārdu. Ne loga, ne mazākās spraudziņas — izejas nebija. Taču pēc daudiem mēģinājumiem Sleitonam izdevās at­rast virs durvīm nelielu, apaļu caurumu, kurā viņš diez vai varētu iebāzt pat galvu. Ieķē­ries tajā ar rokām un uzvilcies augšā, Sleitons palūkojās ārā. Pie pašām durvīm stā­vēja kāds cilvēks.

—   Kas sardzē? — Sleitons stingri uzklie­dza, kā viņš mēdza darīt, kad naktīs pārbau­dīja posteņus.

Ķīnietis sarāvās, izdzirdējis pazīstamo pavēlošo balsi. Viņš domāja par Zilo upi, un šī balss aizbaidīja viņa sapņojumus. Sa­kopojis domas, ķīnietis atbildēja:

—   Hao-Žeņs.

—   Kādēļ tu bez kavēšanās neatbildi, kad ar tevi runā gubernators? Tu biji iemidzis, stulbeni? Atver aizbīdni, man jāpārbauda ieslodzītie!

Ķīnietim galvā bija juceklis. Kaut kur no augšas skanēja Sleitona balss. Tumsā nekā nevarēja saredzēt. Un Hao-Žeņs nesaprata, kur atrodas gubernators.

Hao-Žeņs jau sen bija atradis patstāvīgi spriest. Viņš spēja tikai paklausīt. Kapteinis Sleitons pavēl. Ar to pietika. Ķīnietis ātri atgrūda bultu. Tajā brīdī pienāca Floress. Ienaidnieki negaidīti sastapās pie pašām durvīm. Sleitons iegrūda Floresu enkurķēdes telpā. Starp viņiem sākās cīņa. Sleitonam nejauši gadījās pa rokai Floresa zīda plecu šalle, kas bija atraisījusies. Sleitons satvēra to un aizžņaudza pretiniekam rīkli. Floress vēl spārdījās, bet Sleitons paspēja izmukt ārā un aizgrūst aizbīdni. Tad viņš piegāja pie ķīnieša, sagrāba to aiz pleciem, pacēla vārgo ķermeni gaisā, sapurināja un nošņāca:

—   Vai tā stāv sardzē? Daudz netrūka, ka tu būtu palaidis vaļā noziedznieku. Ejam!

Ķīnietis sapurinājis, atelpoja priekā, ka viegli ticis cauri, un klunkurēja pakaļ Sleitonam.

Tā Sleitons atkal kļuva par salas guber­natoru. Kad pienāca «Izaicinošais», Sleitons aizsūtīja Boko vest sarunas.

Pastāstījis atbraucējiem jaunumus, vecītis bailīgi paskatījās uz salas pusi un steidzīgi noteica:

—   Es esmu aizpļāpājies. — Un piepeši, pieņemdams oficiālu izskatu, viņš svarīgi paziņoja: — Nogrimušo Kuģu salas guber­nators atsūtīja mani uzzināt, kas jūs esat un kālab ieradušies pie salas.

Gatlings padomāja, tad, uzlicis roku Boko uz pleca, sacīja:

—   Ziniet ko, Boko, atmetiet šo toni, un ru­nāsim kā veci draugi. Mēs negaidījām, ka šeit atkal sastapsimies ar Sleitonu. Jūs zi­nāt, ka mūsu šķiršanās nebija diez cik draudzīga. Taču pret saliniekiem mums nav nekādu ļaunu nodomu. Mēs ar sievu un pro­fesoru Tomsonu atbraucām šurp, lai pētītu Sargasu jūru. Pie reizes nolēmām apciemot arī jūs. Un, ja nu reiz esam atbraukuši, tad mēs apmeklēsim salu, vai nu kapteinim Sleitonam tas patīk vai ne. Bet. lai neapgrūti­nātu jūs, uzdodot vest riskantas sarunas ar Sleitonu, mēs viņam nosūtīsim radiotelegrammu: uz salas taču ir radiouztvērējs.

Radiotelegramma, ko tūlīt nosūtīja, ska­nēja šādi:

«Gatlingi, Simpkinss un profesors Tom­sons vēlas izkāpt uz salas. Par piekrišanu signalizējiet ar baltu karogu. Gatlings.»

Acīmredzot radiotelegramma bija uztverta, jo pēc kāda laika no rezidences puses atska­nēja šautenes šāviens. Lode atsitās pret laivu, nošķeldama šķēpeli no borta.

—   īsi un nepārprotami! — Gatlings teica. — Tagad skaidrs, vairs nav ko kaut­rēties. Lai izvairītos no asins izliešanas, no­sūtīsim vēl vienu radiotelegrammu. Tu, Vi­viana, drošības dēļ nokāp kajītē.

«Ja jūs nekavējoties nepiekritīsit, -es pavē­lēšu bombardēt salu,» bija teikts otrajā radiotelegrammā; un par atbildi atskanēja otrs šāviens.

Gatlings jau gribēja dot pavēli apšaudīt salu, bet Tomsons ieteica atlikt karadarbību līdz rītam.

—   Jau tumšs, laikam gan patiešām labāk pagaidīt līdz rītam. Sala neaizbēgs, — šo domu atbalstīja arī kapteinis Murejs.

Gatlings piekrita. Atstājis uz klāja sardzē vairākus matrožus, Gatlings nokāpa kajītē. Kapteinis Murejs, Simpkinss, Tomsons un Boko sekoja viņam.

Viviana ielēja tēju. Visi apsēdās; Boko — uz krēsla maliņas: svešie cilvēki un neierastie apstākļi mulsināja viņu. Apdedzinādamies viņš dzēra karsto tēju, sarka un krekšķēja.

—   Un tomēr… nebūs labi, — piepeši sadrumis, viņš ieteicās.

—   Kas nebūs labi? — Viviana jautāja.

—   Nu, tas pats: sāksies apšaude. Kas tur labs? Tik daudz cilvēku var ievainot.

—   Bet ko tad lai dara, Boko? — Gatlings bija nesaprašanā. — Jūs pats redzējāt, ka Sleitons nepieņēma mūsu miermīlīgos priekš­likumus.

—   Ko darīt? Par to jau es domāju, ko da­rīt. Cita nekā jau nevarēs darīt, man jāiet uz salu un jāpačukst mūsu saliniekiem: «Ne­klausiet kapteinim Sleitonam, nešaujiet!» Sakiet saviem matrožiem, lai nolaiž mani lejā … Ardievu, paldies par tēju!

VIII. Atkal uz salas

Tonakt uz «Izaicinošā» neviens negulēja. Gatlings klimta pa klāju, ieklausīdamies nakts klusumā. Kas notiks ar Boko? Vai sa­linieki paklausīs viņam? Dažbrīd Gatlingam šķita, ka viņš dzird apslāpētas balsis, satru­pējušo klāju dēļu čīkstoņu zem kājām. Bet varbūt tur rītausmas vējš šalc salauztajās rājās un mastos, purina buru skrandas, šūpo kuģus, un tie čīkst un vaid, kā vecīši vaid pa miegam, sūrodamies par savām kaitēm? Kaut būtu mēnesnīca! Cik nomācoša šī tumsa!

Stundu pirms saullēkta salas pusē atkal bija dzirdams troksnis. Tagad vairs nebija šaubu: tur kaut kas notika. Varēja skaidri sadzirdēt balsis; vairāki cilvēki aizskrēja pa salu ar laternām rokā un lēnām nāca atpa­kaļ uz gubernatora rezidenci.

«Vai tiešām nabaga Boko ies bojā?» Gat­lings satraukts domāja.

Pirms paša saules lēkta visi «Izaicinošā» pasažieri bija sanākuši uz klāja. Un, kad beidzot uzlēca saule, visi izbrīnā ieklie­dzās, — lielmastā pie gubernatora rezidences plīvoja balts karogs.

—       Kapteinis Sleitons kapitulējis! — Gat­lings iesaucās.

—       Skatieties, Boko nāk šurp, — Viviana piezīmēja.

Boko ar savām vecajām kājām tipināja uz «Izaicinošā» pusi, klanījās, māja ar roku un jau iztālēm sauca ruporā:

—   Varat izkāpt uz salas! Kapteinis atļāva!

Steidzīgi nolaida laivu, kurā iekāpa Gat­lingi, Tomsons ar saviem asistentiem Tammu un Milleru, Simpkinss un četri matroži.

Boko sveicināja viņus, zemu palocīdamies.

—   Kapteinis lūdz jūs uz savu rezidenci.

—       Jūs esat dzīvs, Boko, — mēs tā bažījā­mies par jums! — teica Viviana, spiezdama viņam roku.

—       Kas te naktī notika pie jums, salā? — Gatlings jautāja.

Boko noslēpumaini pasmaidīja un atkār­toja:

—       Jūs aicina gubernators. Viņš jums visu paskaidros.

Viviana, saviļņojuma pārņemta, atkal izkāpa uz Nogrimušo Kuģu salas. Viņa lai­poja pa ļodzlgajiem dē|iem, kas bija pārmesti no kuģa uz kuģi, atcerēdamās, ka tāpat viņi gāja ari tad, kad ieradās šeit pirmo reizi. Bet toreiz viņi bija kuģa katastrofā cietuši neaizsargāti gūstekņi, kas devās pretī nezi­nāmajam. Tagad viņi atradās «Izaicinošā» aizsardzībā.

Gatlings lūdza, lai Viviana atgriežas uz kuģa.

—  Kas zina, varbūt Sleitons grib ievilināt mūs lamatās?

Taču Boko mierināja:

—  Neuztraucieties, jūs visi esat pilnīgā drošībā.

Ceļinieki devās tālāk. Gatlings sniedza pa­skaidrojumus Tomsonam, atcerējās dažādus atgadījumus sava pirmā salas apmeklējuma laikā. Beidzot ceļinieki nonāca pie rezidences. Šeit viņus jau gaidīja.

Nēģeris mirdzināja baltus zobus, atvēris muti platā smaidā.

—  Arī viens no bijušajiem pretendentiem uz Vivianas roku, — Gatlings smaidīdams iepazīstināja ar viņu.

—  Gubernators lūdz jūs iet iekšā, — nē­ģeris teica.

Atbraucēji nokāpa lejā pa pazīstamajām kāpnēm un iegāja gubernatora kabinetā.

Viņš stāvēja pie galda un laipni māja ar galvu.

—   Lūdzu! Lūdzu!

—   Floressl — Viviana izbrīnā iesaucās.

—   Esmu jūsu rīcībā, — viņš atbildēja, sa­rokodamies ar viesiem, — lūdzu, atvainojiet manu izskatu.

Floresam visa seja bija zila, kakls satūcis, deniņos liela brūce, no kuras vēl sūcās asi­nis.

—  Jūs esat ievainots? — Viviana apjauta­jās. — Varbūt pārsiet jūs?

—   Nē, pateicos, — Floress atbildēja, pie­spiezdams pie deniņiem mutautiņu. — Ne­liela skramba.

—   Nemociet, Flores, pasakiet, kur ir Slei­tons. Vai viņš dzīvs? … — Simpkinss nepa­cietīgi jautāja.

Floress noplātīja rokas.

—   Aizvakar viņš negaidīti parādījās uz salas un es viņu apcietināju. Naktī es devos pārbaudīt sardzi. Pie ogļu kuģa, kur bija ieslodzīts Sleitons, man piepeši uzbruka kāds cilvēks. Tas bija Sleitons, kuram acīmredzot bija izdevies izkjūt no sava cietuma. Starp mums sākās cīniņš, — cik karsts, to jūs va­rat spriest pēc mana apģērba. Viņš tik tikko nenožņaudza mani ar manu šalli. Pēc tam… — Floress sastomījās, — pēc tam Sleitons iegrūda mani enkurķēdes telpā, kur viņš pats bija ieslodzīts, un ieslēdza. Kas no­ticis tālāk, es uzzināju tikai tad, kad Boko atbrīvoja mani. Viņš pats jums pastāstīs.

—   Man izdevās aprunāties ar saliniekiem un pārliecināt viņus, lai neklausa Sleitonam, — Boko teica. — Rīta pusē Sleitons sa­sauca visus un pavēlēja mums gatavoties kaujai ar jums, Boko parādīja uz Gat­lingu. — Taču visi kā viens atteicās. Sleitons kliedza, spēra kāju pret zemi. «Nositīšu,» viņš draudēja. Bet es tai brīdī ieteicos: «Ko te māžoties? Sasiesim viņu!» Mēs tuvojāmies Sleitonam, viņš metās bēgt. Mēs diebām pa­kaļ, bet kur nu! Viņš ielēca ūdenī un pazuda. Gājām meklēt Floresu. Es iedomājos paska­tīties ogļu kuģī, un viņš tur guļ. Izlaidām ārā, un — te nu viņš ir!

Simpkinss klausījās ar sasprindzinātu uz­manību.

—   Sleitons ir dzīvs. Sleitons atrodas uz salas. Simpkinss atrodas uz salas. Tātad Sleitons tiks notverts, — viņš negaidīti iz­grūda.

IX. «Dievi atriebjas»

Otrā dienā profesors Līderss ielūdza Tomsonu, viņa asistentus, Gatlingus un Simp­kinsu ciemos. Vecais zinātnieks dzīvoja sa­las nomalē uz spāņu karavelas. Tai bija četrstūrains pakaļgals, tiltiņi priekšgalā un pakaļgalā, augsts klājs, bugsprits un četri taisni masti: fokmasts, grotmasts un dļvi bezanmasti. Trīs pakaļējiem mastiem bija la­tīņu zēģeles, pirmajam mastam — divas rājas.

Uz vecā zinātnieka mājokli veda ļodzīga laipa.

—   Apbrīnojami! — iesaucās Gatlings, uz­kāpdams uz tās. — Vai tiešām pat buras -varēja saglabāties? Kuģim taču ne mazāk par divisimt gadiem?

—   Būs jau visi trīs simti, — atbildēja Līderss, kas pavadīja ciemiņus. — Es pats ar savām rokām restaurēju šo dārgumu. At­zīstos, tas izskatījās .diezgan nožēlojams. Vienu es nevarēju izdarīt: izlīdzināt karavelas iegrimi, — apkārtējie kuģi to saspieduši un krietni sazvēluši. Tas man ikdienā sagādā dažas neērtības. Jūs jau paši redzēsit. Lūdzu, sekojiet man.

Viesi nokāpa lejā pa šaurām koka kāpnēm un iegāja lielā kajītē. Pie sienam stāvēja koka soli ar izvirpotām kājām. Vienu sienu aizņēma paštaisīts skapis, kura plauktos bija redzami seni rokraksti un kuģa žurnāli.

—   Esiet uzmanīgi, — Līderss brīdināja. — Es pats esmu pieradis staigāt pa slīpu grīdu.

—   Seit, šajā bibliotēkā, ir milzīgas bagā­tības.

—   Bagātības? Kādas? — Simpkinss vai­cāja.

—   Zinātniskas. Nē, laikam ne tikai zināt­niskas vien. Seit ir, piemēram, kuģa «Sivila» dokumenti. Kāds Sebastjano Saprozo, kas kalpojis spāniešiem, no Brazīlijas vedis uz Spāniju vairākas mucas zelta. Sebastjano nav sasniedzis Spānijas krastus. Kuģis pieskalots pie salas.

—   Jūs dabūjāt šo dokumentu uz «Sivilas», — tātad tā vēl tagad ir dzīva? — Sim­pkinss jautāja.

—  Jā, aiz vecā ogļu kuģa dienvidos no «Elizabetes».

—   Vai jūs neuzmeklējāt zeltu?

—   Kam man tas vajadzīgs? — Līderss vienkārši atbildēja. — Iespējams, ka arī zelts ir saglabājies. Tas, kā teikts dokumentos, at­rodas kuģa rūmē. Taču kuģis ir tik vecs, ka nokāpt rumē būtu neprāts. Blakus kajītēs,— Līderss turpināja, — es glabāju kolekcijas.

—  Sakiet, vai jūs neesat pētījis salas zem­ūdens daļu? — Tomsons jautāja.

—  Diemžēl nē, — Līderss nopūzdamies at­bildēja. — Mums ir ūdenslīdēju tērpi, bet es nevarēju salabot gaisa sūkņus. Draga, lo­tes — tas ir viss, kas man bija pieejams.

—  Kur Sebastjano bija dabūjis tik daudz zelta? — Viviana ieinteresējās.

—   Tas ir interesants stāsts. Centrālās Bra­zīlijas mežos bororo cilts indiāņi sagūstījuši Sebastjano Saprozo. Kareivīgie bororo nolē­muši nogalināt Sebastjano un veduši viņu uz soda vietu. Saprozo izdevies izrauties no indiāņu rokām. Šis avantūrists acīmredzot iz­gājis lielu dzīves skolu un droši vien bijis profesionāls akrobāts un žonglieris, kas uz­stājies gadatirgos. Viņš sācis lēkāt pāri me­žoņu galvām, mest kūleņus gaisā un taisīt tik neparastas piruetes un salto mortale, ka līdz neprātam sajūsminājis savus sagūstītājus. Indiāņu naids pret svešinieku pārvērties gandrīz vai par dievināšanu. Viņi atstājuši Sebastjano dzīvu, bet brīvībā nelaiduši. Viņš nodzīvojis pie indiāņiem vairākus mēnešus, iemācījies viņu primitīvo valodu un parašas. Nereti viņam gadījies redzēt, ka indiāņi at­stiepj milzīgus zelta tīrradņus un nes prom dziļi mežā, lai dāvinātu kādai meža dievībai. Saprozo nav varējis uzzināt, kur šī dievība ir, jo elka atrašanās vieta turēta noslēpumā. Taču gadījums palīdzējis Saprozo. Paklau­sieties, kā pats Sebastjano apraksta šo gadī­jumu.

Līderss atvēra senlaicīgu rokrakstu satru­pējušā ādas iesējumā un, pašķirstījis laika gaitā sadzeltējušās pergamenta lapas, kuras rotāja sarežģīti sākuma burti un naivi zīmē­jumi, nolasīja:

«Kādu rītu, kad visi vīrieši atradās medī­bās, bet sievietes grūda manioka saknes, no kurām viņas darina reibinošu dzērienu — kaširi —, es, staigādams pa ciema nomali, izdzirdēju vaidus, kas skanēja no atsevišķi stāvošas būdas pašā meža malā. Es iegāju būdā un ieraudzīju meiteni, kas bija ietīta tīklā. Lielas melnas skudras nepanesami sā­pīgi koda viņai. Nelaimīgās ķermenis locījās, seja bija pāršķiebta sāpēs, uz lūpām sārtas putas — viņa bija sakodījusi lūpas —aiz­miglojušās acis pārgrieztas. Šī skata aizkus­tināts, es attinu tīklu un sāku ķert skudras, mīdīt tās kājām un sviest ārā no būdas. Pēc tam paņēmu tīklu un atkal apsedzu meiteni, kura pateikdamās skūpstīja man rokas. Tad es nodomāju, ka meitene varētu parādīt savu pateicību man noderīgākā veidā, un teicu Viņai:

—   Šonakt, kad priesteris atbrīvos tevi no tīkliem, tu ieradīsies pie Zilā strauta un nāksi kopā ar mani . ..

Meitene pamāja ar galvu un atbildēja:

—   Es darīšu, ko tu man pavēli. Es to da­rīšu pateicībā par lielo žēlastību, kādu tu man parādīji, atvieglodams manas ciešanas.

Naktī viņa atnāca pie Zilā strauta, un mēs devāmies iekšā meža biezoknī. Ap pusnakti iznācām meža pļaviņā, kuras vidū pacēlās augsts paugurs. Virs galvas spulgoja piln­mēness, spoži apgaismodams lielu koka elku paugura virsotnē. Līdz ceļiem, kas atradās cilvēka auguma augstumā no zemes, tas bija apkrauts ar mirdzošiem zelta tīrradņiem. Es palocījos elkam līdz zemei, nemanāni pacēlu no zemes tīrradni zoss olas lielumā un, pa­griezies pret meiteni, teicu:

—   Tagad es iešu. Parādi man ceļu uz jūru.

Meitene padomāja un teica:

—   Labi. Viens tu neatradīsi ceļu. Drīz būs klāt priesteri ar veltēm. Bēgsim …

Un mēs metāmies skriet. Ja nebūtu šīs meitenes, es divdesmit reižu būtu varējis iet bojā. Viņa mani brīdināja par lamatām, sa­indētiem ērkšķiem, lapām pārklātām dziļām bedrēm, kas sargāja svēto vietu; viņa mācēja atrast strautus un ēdamas ogas. Viņa zināja katru taciņu mežā. Mēs iznācām piekrastē tajā brīdī, kad «Sivilas» komanda, vairs ne­cerēdama, ka es atgriezīšos, cēla ārā enkuru un vilka augšā buras, gatavojoties braukt prom. Mani ieraudzīja un atsūtīja laivu. Es

pastāstīju saviem biedriem visu, ko biju pie­dzīvojis, parādīju viņiem zelta gabalu un pierunāju iet pakaļ zeltam. Viņi piekrita, un mums izdevās pārnest uz kuģi tik daudz zelta, ka mēs ar to piepildījām trīs sālītas gaļas mucas.»

—   Redziet, no kurienes tas zelts, — Lī­derss nobeidza, nolaizdams rokrakstu uz ceļiem.

—   Un kas notika ar meiteni? — Viviana jautāja.

—   Meitene teikusi Sebastjano, ka viņu nogalinās, ja viņa atgriezīsies mājās, un aiz­braukusi tam līdzi. Tālāk rokraksts stāsta par piedzīvojumiem brauciena laikā, par vētru, ierašanos šeit, ekipāžas bojāeju. Dienasgrā­matas pēdējās lappusēs rakstīts:

«Datumu nezinu. Galva deg. Rokas trīc! Visapkārt līķi. Nav spēka pārsviest miroņus pār bortu. Šorīt pirms saules lēkta nabaga meitene nomira manās rokās. Nomira mie­rīgi, ar smaidu uz lūpām. Bet iepriekšējā vakarā viņa murgos ar šausmām teica: «Dievi atriebjas! …» — Zelta mucas, —kam tās . ..» Šeit rokraksts beidzas.

Līderss apklusa, un visi kādu laiku sēdēja nekustīgi, atrazdamies dzirdētā stāsta iespaidā.

—   Jā, — beidzot Līderss ierunājās, — tādu stāstu man ir vesela bibliotēka. Nez vai ne­esmu savācis tos vairāk nekā Sleitons.

—   Es redzu, ka šis stāsts jūs saviļņojis,— Līderss turpināja, uzrunādams Vivianu. -—Ja jums nekas nav pretī, es varu piedāvāt mazu ekskursiju pa salu. Jūsu acu priekšā aizritēs gandrīz visa kuģu būves vēsture.

Visi mīļu prātu piekrita un kāpa augšā. Līderss, šķiet, steidzās atalgot sevi par gadiem ilgo klusēšanu un runāja bez ap­stājas.

— Pavērojiet šo ūdens klaidu, — viņš sa­cīja, rādīdams uz okeānu. — Klusais un At­lantijas okeāns aizņem divisimt piecdesmit piecus miljonus kvadrātkilometru — divreiz lielāku platību nekā visas piecas pasaules daļas kopā. Ne velti okeāns kopš seniem lai­kiem ir bijis bezgalības, varenības, nelokā­mas gribas simbols. Okeāna labsirdība un niknums ir neizsmeļams… Tas dod bezgala daudz, bet var arī atņemt visu — pašu dzī­vību. Nav brīnums, ka senatnē to godāja kā dievību. Bet arī šis «dievs» bija uzvarēts tai pašā brīdī, kad pirmatnējais cilvēks, iekritis ūdenī, nejauši pieķērās pie peldoša koka stumbra un pārliecinājās, ka tas notur viņu virs ūdens. Kopš šī brīža sākas okeāna pa­kļaušanas vēsture — kuģniecības vēsture. Ap­strādāt koka gabalu tā, lai tas iegūtu maksi­mālu stabilitāti, iemācīties to vadīt — tāda ir kuģu būves progresa būtība daudzu gadu tūkstošu gaitā. Manā «muzejā» jūs varat at­rast daudz tādu pirmatnēju kuģu. Rau, tur, starp veco līnijkuģi un mazo tvaikonīti, jūs redzat dažus baļķus, kas sasieti kopā ar za­riem. Plosts ir jau milzu solis uz priekšu salīdzinājumā ar vienkāršu, neapdarinātu koka stumbru: plosts ir stabilāks un var no­turēt lielāku svaru… Bet tur, netālu no plosta, augstu izslējies vieglās pirogas priekš­gals. Taču šīs laivas bez aira un buras va­rēja peldēt tikai pa straumi. Senie ēģiptieši, babilonieši, feniķieši jau mācēja lietot airus un buras. Diemžēl manā kolekcijā ir liels robs. Es varu parādīt jums kuģus, kas bū­vēti sensenos cilvēka aizvēsturiskās dzīves laikos un kurus līdz šim laikam pilnīgi tāpat būvē salās, kuras apdzīvo mežoņu ciltis; bet neesmu šeit atradis ne ēģiptiešu, nedz grieķu kuģus. Apiesim apkārt šim prāvajam burinie­kam, un es jums parādīšu visvecāko Nogri­mušo Kuģu salas kuģi.

Visi nokāpa lejā pa laipām un pēc brīža apstājās pie dīvaina kuģa karkasa.

—  Lūdzu, kā jums patīk? — Līderss teica, izstiepdams roku.

Tieši pretī Vivianai bija pa pusei zvēra, pa pusei cilvēka seja. Putna deguns, milzī­gas apaļas, neredzīgas acis un atņirgts lau­vas purns radīja spēcīgu iespaidu ar savu rupjo, bet izteiksmīgo skaistumu. Galva bija izgriezta no koka un piestiprināta pie šaura, gara kuģa smailā priekšgala. Saule, vējš un sāļais ūdens bija stipri sapostījis šo fantas­tisko seju. To kā grumbas klāja plaisas, tā­dēļ tā šķita tikpat veca un noslēpumaina kā sfinksa.

—   Tūkstoš gadu šis nezvērs raugās okeāna viļņos, — Līderss teica, — un varētu daudz ko pastāstīt mums, ja tā koka mēle prastu runāt. Tas mums pastāstītu par bezbailīga­jiem ziemeļniekiem — vikingiem —, kas ar šo nestabilo laiviņu iedrošinājās mest izaici­nājumu sirmā okeāna plašumiem. Seit varēja sakāpt ne mazāk par septiņdesmit drosmi­nieku. Viņi airēja, bet airiem palīgā uzvilka četrstūrainu priekšējo zēģeli; kuģa priekš­daļā bija īss klājs, kur piemesties karavī­riem. Airētājus aizsargāja vairogi.

—   Mani pārsteidz, zināt, kas, — Gatlings sacīja, — kā šis ziemeļu jūras putns varēja atlaisties tik tālu uz dienvidiem? Savā drosmē neprātīgajiem pirātiem, tāpat kā vi­siem citiem, vajadzēja ēst un dzert saldūdeni. Vai tad viņi varēja šajā čaumalā paņemt lī­dzi krājumus tik tālam ceļojumam?

—   Es arī esmu domājis par to, — Līderss atbildēja. — Visticamāk, ka stipra vētra aiz­nesusi šo kuģi tālu uz dienvidiem. Un nelai­mīgie jūras braucēji piedzīvojuši to pašu likteni, ko visi, kas nomaldījušies okeānā: badu, slāpes, asiņainu cīņu pēdējā saldūdens malka dēļ. Dzīvie pārtika no mirušo biedru līķiem, kamēr saule piespieda pārmest pāri bortam pūstošās atliekas … Ilgāk par citiem dzīvoja visspēcīgākais. Viņš viens, slāpju mocīts, vēl vairākas dienas klīda pa bezga­līgo okeāna klaidu, haizivju un plēsīgu putnu pavadīts, līdz pēdējam mirklim nezaudēdams cerību ieraudzīt zemi. Arī šis pēdējais no­mira, un vientuļais kuģis, pakļauts vēju rota­ļai, mētājās pa jūru, kamēr straume to at­dzina pie mūsu salas. Bet šo bēdīgo salu ieraudzīja tikai himēras aklās koka acis…

Netālu no šejienes stāv divi Hanzas buri­nieki. Tikai kādi trīs četri gadsimti šķir buri­nieku būvi no tā laika, kad šis te kuģītis pirmo reizi izgāja jūrā. Taču paraugieties, kāds progress! …

Līdersa pavadībā ekskursija, pāriedama no klāja uz klāju, devās pie XIV gadsimta Han­zas kuģiem.

—   Šos paprāvos tirgoņu kuģus būvēja ne tikai tirdzniecības nolūkiem, bet ari cīņai ar normāņu laupītāju kuģiem, — vienu no tiem jūs redzējāt. Pievērsiet uzmanību: tāpat kā skandināvu kuģiem, Hanzas buriniekiem ir paaugstināts priekšgals un pakaļgals. Tur atradās katapultas un pat lielgabali. Buru platība palielinājusies. Tā kā spiediens uz burām bija liels, kuģus vadīja nevis ar ai­riem, bet stūri, kas stingri nostiprināta kuģa pakaļgalā. Šie kuģi brīvi vagoja Vidus* jūru … Vai neesat nogurusi? — Līderss jau­tāja Vivianai, pamanījis, ka viņa klausās izklaidīgi.

—   Nē, — Viviana atbildēja, — es tikai biju iegrimusi domās.

—   Par ko?

—   Par jūras upuriem, par visām šīm drā­mām …

—   Upuri un drāmas, misis Gatlinga, līdz ar kuģu būves progresu gāja mazumā. Pa­raugieties uz šo portugāļu karavelu! Ar tādu kuģi Kolumbs devās savā ceļojumā uz nezināmām zemēm. Šīs karavelas faktiski noslēdz jūras braucienu «varonīgo» posmu. Deviņpadsmitais gadsimts iezīmējās ar jauna varena dzinējspēka — tvaika — izmanto­šanu. Jūras braucieni kļuva drošāki un … garlaicīgāki. Ja neesat noguruši, aiziesim uz mūsu salas rietumu krastu. Dīvaina nejau­šības rotaļa — straume sanesusi tur gandrīz tikai tvaikoņus vien. Tur jūs redzēsit tvaikoņu vectētiņu — «Savanu», nelielu riteņkuģīti, kas uzbūvēts deviņpadsmitā gadsimta trīs­desmitajos gados. Tas ir tikai trīsdesmit metru garš. Bet pagājušā gadsimta četr­desmitajos gados jau uzbūvēts pirmais dzelzs tvaikonis ar skrūvi. Tajā izmantoti visi mūs­dienu kuģu būves principi.

Vivianai negribējās sarūgtināt Līdersu, bet staigāšana pa salas ļodzīgajām laipām un nogāzenajiem klājiem bija viņu nogurdi­nājusi, kaut gan viņa nevēlējās to atzīt. Tur­klāt tvaikoņu būves vēsture viņu sevišķi ne­interesēja. Viņas vīrs pats bija kuģu būves inženieris. Viņam bija daudz grāmatu par kuģu būvi un daudz modeļu.

—   Vai mēs neatliksim šo pastaigu pa tvai­koņu kapsētu? — iejautājās Simpkinss, ku­ram gribējās ātrāk atgriezties savā miteklī un apdomāt plānu, kas brieda viņa smadze­nēs.

—   Patiešām, — Gatlings pievienojās. — Laika mums vēl daudz, un mēs paspēsim nesteigdamies apskatīt visu, kas salā ievērī­bas cienīgs.

—    Nu, labi, — Līderss mazliet vīlies no­vilka. — Atliksim.

Viņš pavadīja ciemiņus un, pusceļā atva­dījies no viņiem, devās uz savu mītni.<.

—   Šo Nogrimušo Kuģu salu, — Viviana teica vīram, kad viņi gāja prom, — varētu nosaukt par Šausmu salu. Diez vai uz zemes­lodes ir otra tāda vieta, kur tik nelielā pla­tībā būtu sakopots tik daudz cilvēku pārdzī­vojumu …

Simpkinss, atpalicis no Gatlingiem, lēnām klimta uz dienvidiem un ilgi nolūkojās uz «Sivilu» — pussabrukušu kuģi. Todien, at­runājies ar galvas sāpēm, Simpkinss pat ne­ieradās uz pusdienām. Viņa domas nodarbi­nāja tikai meža dieva zelts. Viņš dabūs šo zeltu, lai tas maksātu ko maksādams!

Simpkinss nevarēja vien sagaidīt nakti un, tiklīdz satumsa, sāka posties ce]ā. Viņš pa­ņēma ietilpīgu ceļa somu, kabatas bateriju, lielu nazi un virvi — no revolvera slepenpo­licists nešķīrās nekad — un izgāja no kajī­tes.

Debesis bija kā piesētas ar spožām zvaig­znēm. Oda pēc mitruma, sapuvuša koka, aļģēm, mazliet pēc darvas, — parastā salas smarža, kas naktī pieņēmās spēkā. Valdīja klusums. Visi jau gulēja, izņemot divus sar­dzes vīrus pie gubernatora rezidences. Sim­pkinss pārliecināti gāja uz priekšu — viņš jau bija labi izpētījis salu — un drīz nonāca pie mērķa. «Sivila» stāvēja tikai divu metru attālumā no sablīvētās kuģu masas, kas veidoja salu. Simpkinss atplēsa lielu dēli no tvaikoņa klāja un pārmeta to uz «Sivilu». Uzmanīgi likdams kājas, viņš uzkāpa uz šī kuģa. Pie pirmā pieskāriena eliņi salūza.

«Oho, šeit jābūt piesardzīgam!» Simpkinss nodomāja. Klāja dēļi bija satrunējuši. Kāja mīksti grima praulos. Simpkinss aizgāja līdz nolauztajam mastam, piesēja pie tā virvi, kuras otrs gals bija piestiprināts pie jostas, iededza bateriju un sāka lēnām lais­ties lejā pa gandrīz svērtenisko trapu. Lai pakāpieni nepārlūztu, viņš nelika kāju uz tiem, bet šļūca pāri visā garumā. Seit grīda šķita stiprāka. Taču vajadzēja nokāpt vēl zemāk — rūmē.

Simpkinss atkal uzsvempās augšā, atsēja virvi, nolaidās kuģa vidus daļā, piestiprināja virvi pie staba un diezgan satraukts šļūca lejā pa otru trapu, kas veda rūmē. Tur bija ārkārtīgi smacīgs gaiss. Grīdu un sienas klāja gļotas un sūnas. Kuģa rūmes galā, kas bija iegrimis visdziļāk, lukturis apgaismoja ūdeni. Acīmredzot daļa rūmes bija pieplū­duši. Starp visādiem kuģa krāmiem bija re­dzami skeleti. No augšējiem klājiem salinieki tos bija aizvākuši, bet šeit acīmredzot ne­viens nebija ielūkojies.

«Jo labāk,» Simpkinss nodomāja. «Paskatī­simies!» Un viņš sāka apraudzīt mucas. Gan­drīz visas bija tukšas. Vienas mucas dibenā viņš atrada cilvēka kaulus; vai katrā mudžēt mudžēja krabji, tārpi, gliemji, kas bija salī­duši iekšā pa šķirbām. Simpkinss juta orga­nisku riebumu pret Šiem radījumiem, taču pārvarēja sevi un turpināja meklējumus, aiz­vien vairāk tuvodamies ūdens pieplūdušajai platībai. Un tur, jau brizdams pa ūdeni, viņš atrada kārotās mucas, ar zeltu. Tiesa, to bija nevis trīs, bet divas, un viena tikai pusē, taču arī atlikušā pietika, lai nodrošinātu viņu uz visu mūžu. .. Zeltu klaja tāda pelējuma kārta, ka to nemaz nevarētu pamanīt, ja Simpkinss nezinātu, ko meklē. Viņš ar rie­bumu notīrīja pelējumu, un milzīgie zelta ga­bali, ko indiāņi bija noslīpējuši, iemirdzējās. Simpkinss satraukumā sāka smagi elpot. Viņš ar . zeltu piepildīja maisu, piestūķēja kabatas, beidzot sāka bāzt azotē. Glumie, aukstie gabali netīkami skārās pie ādas, bet tas taču bija zelts, zelts! Vēl vienu ga­balu …

Tomēr Simpkinsam neizdevās paņemt vēl vienu gabalu. Sapuvusī grīda iebruka, nespē­dama izturēt ar zeltu apkrautā cilvēka svaru. Un Simpkinss juta, ka grimst ūdenī. Viņš tik tikko paguva ar rokām pieķerties pie grī­das malas. Atkal nobrīkšķēja, — ūdenī iegā­zās mucas ar zeltu. Bija grūti turēties pie sapuvušajiem dēļiem, tie sabirza rokās. Zelta smagums neatturami vilka viņu lejup. Sim­pkinss juta, ka gals klāt. Ja atbrīvotos no kādas daļas zelta … Nē, nē! Viņš izkulsies, izkulsies par katru cenu! Jāvelkas aiz virves. Simpkinss to satvēra ar abām rokām. Pie krūtīm piestiprinātā baterija aizķērās aiz grīdas dēļiem, notrūka un iekrita ūdenī.

Tumsa … Simpkinss izlamājas un parāva virvi. Kaut kas nokrakšķēja. Acīmredzot nolūza sapuvušais stabs, pie kura bija piesieta virve. Simpkinss, zaudējis pieturas punktu, iegrima ūdenī un tad pamanīja, ka kuģa di­benā iekritusī spuldzīte turpina spīdēt. Vājajā gaismā Simpkinss ieraudzīja ūdenszālei, ga­ras čūskveidīgas zivis, un turpat netālu lo­cījās astoņkāja taustekļi.

Simpkinsa kājas pieskārās kuģa dibenam, un stāvošais ūdens sakļāvās virs viņa galvas. Simpkinss drudžaini norāva zelta maisu, meta zeltu ārā no kabatām. Trīsdesmit se­kundēs viņš atbrīvojās no divām trešdaļām kravas un ar milzīgu piepūli iznira. Viņam izdevās ievilkt elpu, bet balasts vēl arvien bija pārāk smags, un viņš atkal iegrima ūdenī. Astoņkājis tuvojās, izstiepis trīsuļojo­šos taustekļus. Simpkinss steidzīgi izsvieda zeltu — visu līdz pēdējam gabalam. Spuldzī­tes gaisma pievilka jūras iemītniekus, zivis un astoņkājus, un tie sāka pulcēties no visām malām. Aizmetis pēdējo zelta gabalu, Sim­pkinss atkal iznira. Šoreiz viņam izdevās pieķerties pie dēļu galiem un uzrāpties uz grīdas. Un tad viņš dzīvnieciskās bailēs iebļāvās nelaba balsī.

Kaut kur tālumā, kuģa viņā galā, atskanēja balss. Simpkinss gribēja kliegt vēl, bet nervu spazma sažņaudza rīkli. Viņš pazina kapteiņa Sleitona balsi, kaut arī nevarēja saprast vār­dus. Ķīnietis kaut ko atbildēja Sleitonam. Ja Sleitons viņu atradīs šeit, tad būs beigas. Simpkinss klusi kā zalktis aizlīda pa grīdu līdz mucām un paslēpās starp tām. Balsis apklusa. Tā viņš nogulēja līdz rītam.

Kad no augšas iespiedās vārs gaismas stars, Simpkinss klusi uztrausās augšā, neviena ne­manīts, izlīda ārā un, viscaur slapjš, nomākts, pārguris, aizlavījās uz savu mājokli.

X. Kapteiņa Sleitona noslēpums

Uz «Elizabetes» klāja pītos krēslos sēdēja Megija un Viviana. Viviana turēja klēpī groziņu ar apelsīniem, ap viņas krēslu rosījās salas četrrokainie iemītnieki — pērtiķi. Viens no tiem sēdēja uz krēsla atzveltnes un ar baudu grauza lielu apelsīnu. Otrs, apsēdies pie Vivianas, rakņājas groziņā, izmeklēdams vissulīgāko un gatavāko augli. Trīs citi, uz­jautrinoši vaikstīdamies, lēkāja ap jauno sievieti un gaidīja, kad viņiem atkal ko iedos.

—   Ej prom, Džillij, — Megija teica pērtiķim, kas sēdēja uz krēsla atzveltnes, un, pagriezusies pret Vivianu, piemetināja:

—  Viņš jūs nošļakstīs ar apelsīnu sulu.

—   Nac pie manis, mazais! — Un Megija paņēma pērtiķi un apsēdināja sev klēpī.

—   Kas tad notika tālāk, Megij? — Viviana jautāja.

Megija turpināja stāstīt par savu dzīvi salā pēc Gatlingu aizbraukšanas. Viviana uz­manīgi klausījās, barodama pērtiķus.

Piepeši, pārtraukdama Megiju, Viviana iz­bijusies iesaucās:

—   Kas tas tāds?

Megija paskatījās uz to pusi, kur raudzī­jās Viviana. «Elizabetei» tuvojās cilvēks buru audekla uzvalkā; viņam bija gari mati līdz pleciem un liela bārda.

—   Vai tas ir jaunpienācējs? Es neesmu redzējusi šo cilvēku.

—   Tas ir «mežonis», — Megija atbildēja.

—   Tā salinieki viņu iedēvējuši. Es gribēju jums pastāstīt arī par viņu, bet viņš pats atgādināja par sevi. Mēs viņu atradām Jau­najā sala. Ar mežoni bija daudz rūpju. Viņš no visiem baidījās, ierāvās kaktā un sēdēja tur kā vilcēns. Viņš ēda tikai jēlas zivis, rī­dams kā zvērs — veseliem gabaliem. Viņš bija netīrs, ļauns, drūms, neuzticīgs. Visu laiku, kamēr viņš atrodas salā, neviens no viņa nav dzirdējis ne vārda. Viņš ir mēms. Tikai vecajam Boko viņš nez kāpēc uzticas. Boko pierunāja viņu nomazgāties un uzvilkt uzvalku. Taču apgriezt viņam matus un na­gus neizdevās.

—   Vai viņš nav bīstams? — Viviana jau­tāja, vērodama nepazīstamo, kas tuvojās viņām.

—   Nē, viņš ir ļoti rāms. Brīnums, ka viņš nāk šurp. Droši vien viņa uzmanību saistījis jūsu tērps, kas salā ir neparasts.

Mežonīgais cilvēks uzkāpa uz klāja, pie­nāca klāt sēdošajām sievietēm un sāka uz­manīgi raudzīties Vivianai tieši acīs. Viņa nevarēja izturēt šo ciešo skatienu. No tā kļuva baisi.

—   Iesim kajītē, — viņa teica Megijai. Un, atstājusi pērtiķiem kurvi ar apelsīniem, kuram viss bars uzklupa trokšņodams un spieg­dams, Viviana nokāpa kajītē. Megija sekoja viņai.

—   Cik savādu iespaidu atstāj šis iezemie­tis! … Bet nē.. . viņam ir balta ādas krāsa un eiropejiski sejas panti. Drīzāk šis cilvēks ir kļuvis par mežoni. Kādēļ viņš tik dīvaini uzlūkoja mani?

Viviana saviļņota staigāja pa lielo kopkajīti.

—       Viņš ir līdzīgs kadam no šiem boja gājušiem kuģiem, — viņa turpināja. — Var­būt arī viņš, tāpat kā šie vecie vraki, kādreiz bijis jauns, dzīvojis pilnskanīgu dzīvi.. .

—   Vai nu vērts tā uztraukties! Nomieri­nieties. Uzspēlējiet man kaut ko! Esmu tā noilgojusies pēc mūzikas. — Megija ierosi­nāja, gribēdama pavērst Vivianas domas citā virzienā.

—   Jā, labi, es spēlēšu, — Viviana piekrita.

Viņa ātri piegāja pie klavierēm, nolieca galvu, mazliet padomāja un sāka spēlēt Bēt­hovena Patētisko sonāti.

Piepeši kāds ienāca, un Viviana, pārtrau­kusi spēlēt, atliecās un ieraudzīja savā priekšā nepazjstamā seju. Šī seja ar izspūrušajiem matiem bija drausmīga. Nepazīstamā acis bija plaši ieplestas, viņš smagi elpoja, apakš­žoklis drudžaini trīcēja.

Kā viņš bija ienācis? Megija sēdēja ar mu­guru pret durvīm un nebija dzirdējusi viņa soļus, ko apslāpēja mūzika.

Viviana ātri piecēlās, atspiedās pret kla­vierēm un. tik tikko valdīdamās, skatījās uz nepazīstamo. Bet viņš, nenolaizdams no vi­ņas sasprindzināto skatienu, mēģināja kaut ko pateikt.

—   Bē-bēē-ēē … hho! … — Viņa gārdzošā runa atgādināja blēšanu.

Un piepeši, kā aizmirsis par Vivianas klāt­būtni. nepazīstamais, uzmetis kūkumu, izple­tis garos, līkos pirkstus, sāka kāri aplūkot klavieru taustiņus, — viņš atgādināja ērgli, kas gatavs iecirst nagus laupījumā. Tālāk notika kaut kas vēl dīvaināks un pavisam negaidīts. Nepazīstamais apsēdās pie klavie­rēm un sāka spēlēt.

Tā bija baismīga mūzika, tikpat nesaka­rīga kā viņa valoda. Garie nagi traucēja. Nepazīstamais nepacietīgi rūca, ik pa brīdim ar zobiem nokoda kādu nagu un atkal turpi­nāja spēlēt.

Un, lai cik drausmīgi viņš spēlēja, tomēr varēja pazīt Bēthovena Patētisko sonāti. Ne­bija šaubu, ka šis cilvēks kādreiz mācījies mūziku.

Pārsteigtā Viviana pagāja sānis, apsēdās krēslā un sāka klausīties. Un apbrīnojami — drīz mūzika aizrāva viņu … Viņas acu priekšā noskaidrojās cilvēka apziņa. Jo ilgāk nepa­zīstamais spēlēja, jo pareizaks kļuva viņa priekšnesums, jo skaidrāk izcēlās muzikālās frāzes. Tiesa, sarepējušie pirksti arī tagad negribēja klausīt, bet viņš jutās aizvien dro­šāk pie instrumenta. Un līdztekus neklausīgo roku rupjajām kļūdām ievijās neparasti iz­teiksmīgas vietas.

Bija pusdienu laiks. Gatlings, izdzirdējis klavieru skaņas, ienāca kajītē pasaukt Vivianu un sastinga pie durvīm kā sālsstabs. Viviana ar zīmēm rādīja vīram, lai viņš ne­traucē spēlēšanu.

Nesagaidījuši Gatlingus pusdienās, kajītē cits aiz cita ienāca Tomsons, viņa asistenti, Floress, Līderss un, beidzot, Simpkinss. De­tektīvs bija grūtsirdīgs, gandrīz vai nomākts. Taču arī viņš ar lielu interesi, pat lielāku nekā citi, vēroja, kā nepazīstamais spēlē. Visi klusēja un klausījās, elpu aizturējuši.

Bet nepazīstamais turpināja spēlēt. Pabei­dzis vienu sonāti, viņš uzsāka otru, trešo, ce­turto. Viņa seja atplauka, acīs iedegās sa­prāts, bet lūpās parādījās sērīgs smaids. Pagāja stunda, divas, taču nepazīstamais joprojām spēlēja. Un piepeši mūzikas frāze aprāvās takts vidū, viņš atgāzās atpakaļ un saļima nesamaņā.

Nepazīstamais nogulēja bez samaņas pus­stundu. Kad jau sāka bažīties, ka viņu ne­izdosies atmodināt, viņš atvēra acis. Acīmre­dzot viņš vēl atradās skaņu varā. Tad viņš apsēdās uz dīvāna, apskatīja visus un, ierau­dzījis sievietes, aizpogāja krekla apkakli.

Mūzikas iedarbība bija apbrīnojama. Ne­pazīstamais sāka runāt, kaut arī savu vārdu un pagātni vēl nevarēja atcerēties. Viņš kļuva sabiedriskāks, bet reizē arī it kā kaut­rīgāks. Labprāt atļāva, lai viņam apcērp ma­tus un nagus, noskuj bārdu un ūsas.

Kad viņš, ģērbies vienā no Sleitona uzval­kiem, gludi skūts, sasukāts, nomazgāts, iera­dās kopkajītē, tas bija pilnīgi cits cilvēks.

«Kam viņš līdzīgs?» domāja Viviana, vē­rodama nepazīstamā seju. «Kaut kur esmu redzējusi tādu degunu, zodu. Jeb nē, ne gluži tādu. Sim ir pareizāki sejas vaibsti.» Un piepeši viņa atcerējās. Lai pārbaudītu savu minējumu, viņa uzrunāja Simpkinsu:

— Viņš ir līdzīgs kapteinim Sleitonam, vai ne?

Šie vārdi nez kādēļ atstāja spēcīgu iespaidu uz Simpkinsu.

—   Ehē, — viņš sarosījās. — Tomēr es neesmu velti atbraucis uz salu!

Kad nepazīstamais, izgāja, Simpkinss, vērsdamies pie Gatlingiem, sacīja:

—   Tagad, man šķiet, var visiem atklāt kap­teiņa Sleitona noslēpumu, kas atveda mani uz šo salu. Šeit es atradu vairāk nekā biju cerējis. Nevaru teikt, ka jau šobrīd man viss būtu skaidrs, bet Sleitona nozieguma galve­nie pavedieni man rokā. Re, tur nāk Flo­ress … Sēstieties un klausieties! Arī jums, Flores, būs interesanti uzzināt par jūsu sāncensi.

Un, ērtāk iegrozījies krēslā, Simpkinss uz­sāka:

—   Kad biju uz salas pirmo reizi — kā avārijā cietis pasažieris —, tad pēc sava profesionālā ieraduma painteresējos par gu­bernatora Sleitona personīgo arhīvu. Guber­nators, būdams pārliecināts, ka ir pilnīgā drošībā, nebija sevišķi piesardzīgs un gla­bāja dokumentus rakstāmgalda atvilktnē.

—   Simpkins, vai patiešām jūs? …

—   Rakņājos pa citu galdiem? —Simpkinss atbildēja Gatlingam. — Mērķis attaisno lī­dzekļus, mans dārgais! Jā, es to darīju Slei­tona prombūtnē. Atrast piemērotu atslēgu ir tīrais sīkums. Es izskatīju viņa saraksti un atklāju interesantas lietas. Pārējās ziņas ievācu, jau atrazdamies kontinentā. Manu

meklējumu rezultāts bija «lieta par pilsoni Gortvanu, kas uzdodas par Sleitonu». Ja šīs lietas apstākļus izklāstītu apsūdzības akta valodā, tas skanētu apmēram tā.

Kanādā, Kvēbekas provincē, Monreālas pilsētā dzīvoja kuģu īpašnieks Roberts Gortvans, kas nodarbojās ar kravas un pasažieru pārvadāšanu pa Svētā Labrenča upi.Gortvanam bija divi dēli. Vecāko sauca par Ābramu, jaunāko — Eduardu. Divi cilvēki, kas dzi­muši dažādās pasaules malās, nevarētu būt vairāk atšķirīgi kā šie. divi brāļi. Jaunā­kais — Eduards — bija labs dēls, jauks cil­vēks un ārkārtīgi talantīgs mūziķis.

Vecākais — Ābrams — kā mēdz teikt, pie­kopa «izlaidīgu dzīves veidu». Un, tā kā tēvs bija paskops, Ābrams reiz iegrābās tēva rak­stāmgaldā. Tas vēl nekas. Kad zādzība at­klājās, Ābrams uzvēla vainu brālim. Tēvs tomēr nenoticēja Ābramam, un drīz arī viņš pats dzērumā kaut kur izpļāpājās. Tēvs at­ņēma viņam mantojumu, novēlēdams visu savu kapitālu jaunākajam dēlam, Eduardam. Drīz vecais aiz bēdām un, šķiet, sirds aptau­košanās nomira. Eduards kļuva par bagātu mantinieku. Tolaik viņš beidza konservatoriju un gatavojās koncertēt Eiropā. Aiz savas la­bās sirds Eduards lielu daļu saņemtā manto­juma piešķīra brālim. Taču tas notrieca visu, un viņam atkal vajadzēja naudu. Tad Ābrams izdomāja plānu, kā tikt pie visas brāļa bagā­tības.

Ar šantāžas palīdzību dabūjis no kāda

Monreāļas baņķiera vairākus tūkstošus dolārļi, Ābrams laida naudu «apgrozībā»: uz­pirka ārstus, vienu otru tiesas ierēdni, un panāca, ka Eduardu atzina par garīgi slimu, bet viņu, Ābramu, iecēļa par aizbildni. Na­baga mūziķi ielika trako mājā, bet Ābrams, pārņēmis brāļa īpašumu, atkal uzsāka izlai­dīgu dzīvi. Tomēr drīz viņu piemeklēja ne­veiksme. Viņš nespēja sniegt atskaiti aizbil­dņu padomei. Nespēja tādēļ, ka sakarā ar parlamenta vēlēšanām padomē bija iecelti citi cilvēki, ar kuriem viņš acīmredzot neva­rēja vienoties par cenu. Ābramam draudēja briesmas, ka atklāsies visas viņa mahinācijas ar brāli. Piedevām trako mājā parādījās jauns ārsts — savādnieks un ideālists, kas neatzina kukuļņemšanu. Šis ārsts, izmeklējis Eduardu, konstatēja, ka viņš ir vesels. Tad Ābrams nolēma aizvest brāli kaut kur tālāk, kamēr viss nomierināsies, un vienojās ar kādu ārstu, kuram bija privāta pansija Kanāriju salās. Brauciena laikā viņiem uzbruka vētra un aizdzina uz Nogrimušo Kuģu salu. Laivā izglābās tikai trīs: Ābrams, Eduards un sanitars, kas drīzumā nomira, — nez, vai tikai Sleitons nepalīdzēja viņam šķirties no šīs grēcīgās pasaules. Brāli Ābrams atstāja Jaunajā salā, kur viņi nonāca papriekš, pats ar laivu naktī aizbrauca uz Nogrimušo Kuģu salu un paziņoja, ka viņš vienīgais izglābies. Eduards bez laivas nevarēja aizkļūt uz lielo salu. Ābrams acīmredzot paretam apmeklēja brāli, lai uzzinātu par viņa veselību.

—   Bet kādēļ tad Sleitons nenogalināja brāli? — Gatlings jautāja.

—   Testaments bija sastādīts tā, ka Eduarda nāves gadījumā visu mantu saņemtu Harvarda universitāte, kur Eduards mācījās. Un Sleitons nolēma turēt brāli Jaunajā salā, ka­mēr tas kļūs pilnīgi mežonīgs. Tad Eduarda nenormālība neradīs šaubas. Tādēļ Sleitons pats nekad nerīkoja ekskursijas uz Jauno salu. Savācis salā milzu bagātības, kas dau­dzas reizes pārsniedza viņa brāļa īpašumu, Ābrams pameta Eduardu likteņa ziņā …

Tikai vienu es īsti nezināju: vai Eduards vēl ir dzīvs. Tagad mēs zinām un varam glābt nelaimīgo. Vai talab nebija vērts ieska­tīties svešā rakstāmgaldā?

—   Bet jūs taču nezinājāt, ko tur atradī­sit, — Gatlings atbildēja.

—   Man sveša manta nav vajadzīga, es . esmu nesavtīgs cilvēks. Tagad mums tikai vajag dabūt rokā Sleitonu. Tas nav grūti. Pēc rūpīgiem meklējumiem jau esmu atradis viņu.

—  Atradis? Patiešām? — klausītāji reizē iesaucās.

—  Jā gan, atradis, riskējot ar dzīvību, — Simpkinss kautrīgi atbildēja.

XI. Ūdens un uguns

Pa to laiku, kamēr Simpkinss izsekoja Sleitonu, gudrodams, kā varētu viņu saņemt

ciet, pēc iespējas iztiekot bez asins izlieša­nas, Tomsons ar saviem palīgiem un Līderss pastiprināti nodarbojās ar Sargasu jūras pē­tījumiem. Vairākas reizes, uzvilkuši ūdens­līdēju tērpus, viņi devās zemūdens ekspedī­cijās.

Viņiem izdevās iegūt diezgan precīzu priekšstatu par Nogrimušo Kuģu salas šķērs­griezumu. Līderss aizrautīgi gatavoja rasē­jumu un reiz, kad visi dzēra vakara tēju, ieradās ar lielu papīra loksni rokās.

—   Lūdzu, skatieties, — viņš svinīgi aici­nāja, atritinādams rulli. — Nogrimušo Kuģu sala atrodas vulkāniskas izcelsmes zemūdens kalna nošķeltā virsotnē. Ap salu — kalna piekājē — dziļums sasniedz vienu tūkstoti piecus simtus metru, bet no kalna virsotnes līdz okeāna virsai ir tikai simt metru. Visu šo telpu piepilda nogrimuši kuģi, kas veido tādu kā piramīdu.

—   Kapa piemineklis, — Gatlings noteica.

—  Jā, piemineklis tūkstošiem jūras upuru. Bet reizē atklājās, ka šī piramīda ir pilsēta, kur mīt zemūdens iedzīvotāji.

—   Kā, vai tad ir arī tādi salas iemītnieki, kas dzīvo zem ūdens? — Viviana jautāja.

—   Kalmāri, tintes zivis, astoņkāji. Diez vai uz zemeslodes ir cita vieta, kur šie radījumi būtu sakopoti tādā milzīgā vairumā. Un tas ir saprotams, kādēļ. Pussabrukušie kuģi astoņkājiem ir ārkārtīgi ērti mitekļi. Viņi pa sūcēm ielien tajos un raugās ārā pa ilumi­natoriem, gaidīdami laupījumu.

—   Bet tas taču ir ļoti bīstami, — Viviana turpināja, — laisties lejā tādā vietā!

Kā nu ne! Zemūdens ekspedīcijas jāie­robežo ar atklātām vietām, un visiem jāturas tuvāk kopā. Toties mēs varam novērot inte­resantas ainas. Nesen redzējām aizraujošu skatu. Astoņkājis bija noķēris krabi un sāka rotaļāties ar to. Krabis pretojās, mēģināja atbrīvoties no taustekļu ciešā tvēriena, bet drīz pagura cīniņā. Astoņkājis vēl ilgi rota­ļājās ar krabi, novietodams to visdažādāka­jos stāvokļos. Dažreiz viņš palaida upuri vaļā un tūlīt atkal ķēra ciet.

Tagad palikusi neizsekota tikai tā salas daļa, kas atrodas dziļumā. Starp citu, mēs ievērojām, ka, jo dziļāk, jo spēcīgāka kļūst jūras straume. Acīmredzot šī straume arī sa­nes avarējušos kuģus pie Nogrimušo Kuģu salas. Mēs domājam rīt to tuvāk papētīt. Nā­ciet līdzi, Gatling, jūs vēl neesat bijis jūras dibenā, — Līderss piedāvāja.

Viviana bažīgi uzlūkoja vīru. Tomsons pa­manīja šo skatienu un teica:

—   Neraizējieties, misis, tur astoņkāju nav. Mēs tieši no «Izaicinošā» nolaidīsimies at­klātā vietā, ģērbušies ūdenslīdēju tērpos. Tiem ir rezervuāri ar saspiestu gaisu. Bez tam mūsu rīcībā būs troses, ar kuru palī­dzību mūs jebkurā brīdī varēs pacelt virs­pusē. Tas it nemaz nav bīstami.

, — It nemaz? Tādā gadījumā es iešu kopā ar jums, — Viviana apņēmīgi paziņoja. Tom­sons bija mazliet samulsis par tādu pavēr­sienu. Tomēr viņš jau pazina Vivianas rak­sturu un nestrīdējās. Vīrs mēģināja atrunāt viņu, bet veltīgi.

—   Jūs taču netiksit galā ar ūdenslīdēja tērpu, — Līderss iejaucas. — Vai jūs zināt, ka gaisā tas sver divisimt kilogramu?

—   Bet ūdenī tas būs daudz vieglāks! — Viviana atbildēja. — Es esmu ļoti spēcīga. Neraizējieties par mani.

Otrā dienā agri no rīta Gatlingi, Līderss, Tomsons un viņa asistenti uzģērba ūdenslī­dēju tērpus.

Katru reizi pirms nolaišanās Tomsons matrožiem, kas palika uz klāja, un ūdenslīdē­jiem paskaidroja signālu nozīmi.

—   Atkārtoju! Paraustīt vienu reizi nozīmē: «Atrodos uz grunts, jūtos labi.» Četras rei­zes: «Celiet augšā!» [2] bieža raustīšana vairāk nekā četras reizes: «Man ir slikti, trauk­sme! .. .» Tagad uzģērbiet tērpus!

Viviana smagajā tērpā nevarēja pakustē­ties, pārējie arī ne. Viņus nolaida jūrā ar vinčas palīdzību. Ūdenī visi jutās vieglāk un brīvāk.

Ceļinieki nolaidās uz zemūdens kalna no­gāzes un, turēdamies pie tievām, bet izturī­gām tērauda trosēm, kas bija piestiprinātas pie jostām, devās lejup. Jau desmit metru dziļumā valdīja krēsla. Tomsons un Līderss, kas gāja pa priekšu, iededza kabatas bateri­jas, bet drīz vien nodzēsa tās: gaisma pievi­lināja jūras iemītniekus. Būtu bīstami saistīt haizivs vai astoņkāja uzmanību. Jo zemāk ūdenslīdēji kāpa, jo tumšāks un aukstāks kļuva. Tai pašā laikā aizvien stiprāk varēja sajust ūdens kustību lejup, it kā starp mierī­gajiem okeāna ūdeņiem plūstu strauja upe un ceļinieki ietu pa straumes vidu. Grūti bija noturēties uz kājām. Ūdenslīdēji ciešāk saspieda rokās trosi, kas tika laista lejup reizē ar viņiem.

Zaļajā dūmakā pazibēja tumšs ķermenis — varbūt haizivs. Nezināmais plēsoņa aizpel­dēja garām ceļiniekiem, pazuda un atkal pa­rādījās no otras puses. Visi sagāja ciešāk kopā. Jūras briesmonis aizpeldēja. Bet negai­dīti tas milzīgā ātrumā aizdrāzās garām Tomsonam, un, ja viņš nebūtu pieliecies, zivs to varētu pārzāģēt uz pusēm, labākajā gadī­jumā saplēst ūdenslīdēja tērpu, un Tomsons noslīktu. Pat zemūdens krēslā profesors pa­zina zāģa zivi. Viņš pagriezās pret ceļabied­riem un ar žestiem norādīja uz draudošajām briesmām. Sarunāties viņi nevarēja. Līderss nogūlās zemē un aicināja visus sekot viņa paraugam. Zāģa zivs vairākas reizes aizšā­vās viņiem pāri, pie tam vienu reizi skāra Tamma trosi un stipri parāva to. Par laimi, augšā to droši vien noturēja par signālu «jūtos labi». Citādi Tammu sāktu celt aug­šup, un zivs varētu viņu nogalināt.

Vairākas minūtes ūdenslīdēji gulēja nekus­tīgi. Zivs, vairs neredzēdama medījumu, aiz­peldēja. Visi atviegloti nopūtās savās metāla ķiverēs un piesardzīgi cēlās augšā. Taču, tik­līdz viņi devās uz priekšu, atkal parādījās viņu vajātājs. Līderss nikni lādējās, kaut ari neviens viņu nedzirdēja.. Stāvoklis bija no­pietns. Kā atbrīvoties no plēsoņas? Bija bīs­tami virzīties uz priekšu, bet ne mazāk bīs­tami arī doties augšup. Ko darīt?

Milleram ienāca prātā laba doma. Tajā brīdī, kad zivs bija labu gabalu attālināju­sies, viņš pagāja sānis, iededza kabatas ba­teriju un nolika to uz akmeņiem tā, ka gaisma krita prom no ceļiniekiem, atstājot viņus ēnā. Tad Millers atgriezās, un visi gaidīja, kas notiks tālāk. Viltība bija izdevusies. Spuldzī­tei tuvojās daždažādas zivis. Drīz vien tur ieradās arī zāģa zivs. Gaismas apžilbināta, tā neredzēja ūdenslīdējus, kas stāvēja ēnā. Toties starp zivīm, kas šaudījās gaismas kūlī, atradās ne mazums gardu kumosu, un zāģa zivs sāka rīt tos.

Taču drīz parādījās vēl viena liela zivs — plankumainā haizivs — un starp to un zāģa zivi sākās cīņa uz dzīvību un nāvi. Apgais­motajā ūdens telpā abi plēsoņas uzbruka viens otram. Tie attālinājās, tuvinājās, tren­kāja viens otru. Haizivs centās papeldēt apakšā un apsviežoties iecirst asos zobus zāģa zivs vēderā. Zāģa zivs izvairījās no trieciena ar kustību, ātru kā zobens vēziens. Taču pēc _vairākām sadursmēm zāģa zivi ievainoja. Ūdenī izplūda asinis. Tomēr arī tai izdevās ar savu zāģi briesmīgi iecirst haizi­vij. Asinis piepludināja kaujas lauku kā sar­kana migla vai ugunskura blāzmojums.

Un piepeši no augšas sāka raustīt trosi pa trim reizēm — briesmu signāls: «Ceļam augšā».

Kas tur vēl varēja atgadīties?

Drīz ūdenslīdēji sajuta, ka viņus ceļ augšā. Visus pārņēma satraukums. Acīmredzot augšā notiek kaut kas nepatīkams. Aizritēja vēl dažas mokošas minūtes. Visi neapmieri­nāti raudzījās augšup, it kā gaidīdami no turienes paskaidrojumus.

Kad ūdenslīdējus iecēla laivā un atbrīvoja no tērpiem, viņi uzzināja, kas viņu prombūt­nes laikā noticis uz salas.

—   Simpkinss un Floress, — teica kaptei­nis Murejs, — ielenca kuģi «Sivila», kur, kā atklājās, pēdējā laikā slēpies Sleitons ar ķī­nieti. Sleitons atteicās padoties, un tagad viņi sākuši apšaudīties, — dzirdat?

Salas pusē patiešām bija dzirdami atse­višķi šāvieni.

—  Mēs pagaidām ieturam neitralitāti, — Murejs smaidīdams piemetināja.

Gatlings paņēma lauka binokli un iestādīja to uz cīniņa vietu. Uzbrucēji bija piemetu­šies salas malā pie «Sivilas», resnu mastu un sazvēlušos kuģu bortu aizsegā. Ielenktie nebija redzami. Laiku pa laikam no vienas vai otras puses atskanēja šāvieni.

Piepeši uz «Sivilas» klāja parādījās ķīnie­tis. Viņš bija gandrīz kails un vēcināja kādu priekšmetu/

Tad viņš pieskrēja pie kravas tvaikoņa, kas stāvēja blakus «Sivilai», un uzmeta uz tā bumbu. Atskanēja sprādziens, un pēkšņi virs tvaikoņa pacēlās milzīgi melnu dūmu mutuļi.

— Nafta! Tur deg nafta! — iesaucās kap­teinis Murejs, kas pirmais saprata, kādas briesmas draud.

Tur tiešām dega nafta, kas atradās vecā kuģa cisternās. Liesmu mēles sāka laizīt tvaikoņa bortus. Degošais šķidrums tecēja lejup, izplūda pa ūdeni, turpinādams degt. Šķita, ka aizdegusies jūra. Melnie dūmu blāķi kā no vulkāna krātera kāpa aizvien augstāk, aizsegdami sauli un klādami visam pāri biezu segu.

Apšaudīšanās norima. Salā izcēlās kņada. «Izaicinošā» sirēna griezīgi iekaucās. Pa to laiku uguns loks pletās plašumā, ietverdams tuvākos kuģus. Ķīnietis skraidīja gar tvaikoņa malu virs liesmām, vēcinādams rokas, un ne­prātā kaut ko kliedza.

— Dzeltenā upe! Lielā Dzeltenā upe!

Piepeši dūmos blakus ķīnietim parādījās Boko. Viņš sagrāba ķīnieti un vilka prom uz kuģa otru pusi, uz tiltiņu. «Sivilas» pakaļ­gals aizdegās. Starp dūmiem pavīdēja kāds stāvs, kas devās uz kuģa priekšgalu. Tas, liekas, bija Sleitons, bet neviens nepievērsa viņam uzmanību. Atskanēja vientuļš šāviens. Šāva Floress, bet acīmredzot nebija trāpījis.

Sleitons turpināja skriet, tad metās ūdenī un peldēja uz Jaunās salas pusi.

—   Diez vai viņš tur paglābsies, — Murejs domīgi teica. — Degoša nafta izplūst milzīgā platībā.

Viviana bija nobažījusies par Megiju un viņas bērnu. Taču drīz Megija parādījās kopā ar pārējiem saliniekiem. Lai gan liesmas iz­platījās milzīgā ātrumā, salinieki skrēja uz saviem mājokļiem, lai paķertu šo to no man­tām.

—   Ātrāk, Megij, ātrāk! — Viviana sauca.

Laivas nemitīgi veda klāt saliniekus. Me­gija ar bērnu jau atradās uz kuģa. Ķīnieti uz rokām atnesa OHara. Eduards Gortvans atbrauca kopā ar Floresu. Floress bija drūms. Šķita, viņš vienīgais ir noskumis, ka jāšķi­ras no salas. Citā vietā viņš vairs nebūs gu­bernators.

—   Bet kur Boko? — Viviana jautāja.

—   Aizkavējies. Tūlīt būs klāt, — atbildēja OHara, turēdams ciet ķīnieti, kas rāvās ārā. Nelaimīgais bija zaudējis prātu.

—   Mani manuskripti! — piepeši iesaucās Līderss un metās uz laivu, kas gatavojās braukt atpakaļ uz salu.

—   Apstājieties, neprātīgais! — Gatlings satvēra viņu aiz rokas. — Gandrīz visa sala liesmo. Jūs nosmaksit.

—  Nē, vējš nes dūmus sānis! — Un viņš devās prom.

—       Arī Simpkinsa nav, — Murejs bija uz­traucies. — Ja vējš sāks dzīt naftu uz šo pusi, glābšanās ceļš būs nogriezts.

Uz tvaikoņa klāja uzkāpa Boko. Viņam ro­kās bija sarkana panniņa, no kuras līda ārā vina «galma» mundiera pozamenta stūrī­tis…

Vēja virziens mainījas, un degošo naftu ātri dzina uz «Izaicinošā» pusi.

—     Kā vēl trūkst? — Murejs jautāja. — Drīz vajadzēs atstāt krastu.

—   Līdersa un Simpkinsa …

—   Re, tur kāds skrien!

Vecais Līderss skrēja pa laipām, apkrāvies ar manuskriptiem.

Jūra jau dega gandrīz pie pašas pārcelša­nās vietas, kad Līderss pieskrēja un ievēlās laivā, bet tūlīt pielēca kājās, lai izzvejotu no ūdens kādu kuģa žurnālu.

—     Kur Simpkinss? — viņam uzsauca no kuģa, kad laiva bija piebraukusi tuvāk.

—     Es redzēju, viņš … Oh, ļaujiet atvilkt elpu, nevaru parunāt… Viņš steidzās uz gubernatora rezidenci. Dodiet roku, galva reibst…

Līdersu satvēra spēcīgas matrožu rokas. Platdibena barka — salas osta — aizdegās.

—     Slikti, — Murejs teica. — Simpkinsam ceļš nogriezts.

Caur biezajiem dūmu mutuļiem Gatlings beidzot ieraudzīja, ka uz «Elizabetes» klāja parādās cilvēka stāvs. Simpkinss skrēja šurp. Taču pusceļā viņš ieraudzīja, ka liesmas aiz­šķērso ceļu. Kādu mirkli viņš stāvēja neziņā, tad metās pa sānu laipām uz to salas daļu, kuru degošā nafta vēl nebija sasniegusi.

«Izaicinošais» jau bija iedarbinājis mašī­nas.

—   Pacelt enkuru! — Murejs komandēja. — Atpakaļgaitu! Stūri pa labi! Pilnu gaitu!

Tvaikonis brauca apkārt salai, dodamies uz to pusi, kurp skrēja Simpkinss. Simpkinss aizrikšoja līdz pēdējam kuģim un apsēdās, gaidīdams palīdzību. Vējš mainīja virzienu un ietina tvaikoni biezā dūmu segā, tā ka kļuva grūti elpot. Ātri nolaida laivu.

—  Ātrāk, ātrāk! Es smoku! — Simpkinss kliedza.

Beidzot viņu uzņēma laivā un nogādāja uz kuģa. Simpkinsa kabatas bija krietni pie­bāztas, viņa seja izplūda smaidā. Pamanījis Gatlinga pētošo skatienu, viņš uzsita pa ka­batām un teica:

—  Lietiskie pierādījumi! Taču jāiet pār­ģērbties, esmu viscaur nokvēpis …

Kapteinis deva komandu iet pilnā gaitā. Ugunsgrēka karstums kļuva neizturams. Dūmi smacēja, liesmas pārņēma aizvien jau­nas platības.

—  Ja nebūtu aļģu, kas aiztur naftas izplū­šanu, bez upuriem neiztiktu, — Murejs pa­skaidroja.

Pēc stundas ceturkšņa «Izaicinošais» iz­kļuva no dūmu joslas. Visi atviegloti nopū­tās. Uz klāja iznāca Simpkinss. Viņš bija nomazgājies, pārģērbies un tagad svilpoja jautru melodiju. Viviana raudzījās uz salu.

Virs tās ka neaptverami milzīgs jumols, kura virsotne skar augstos spalvu mākoņus, ple­tās dūmi, kas rietošās saules staros zvēroja sarkanā kvēlē. Lejā verda degošā jūra. Kā uguns stabi cits pēc cita gāzās augstie masti. Aļģēm klātā Sargasu jūra ugunsgrēka gaismā šķita kā asiņu pielieta …

[1] grands — augstākās spāņu muižniecības tituls.

[2] divas reizes: «maz gaisa, sūknējiet spēcīgāk!» Trīs reizes: «Daudz gaisa, sūknējiet lēnāk!» Tomsons izlaida šos signālus, jo viņu ūdenslīdēju tērpiem bija autonoma gaisa apgāde.

Redaktore Z. Kļaviņa. Māksi, redaktors G. KrutoJs. Tehn. redaktore H Pope. Ķorektore R. Mežecka. Nodota salikšanai 1969. g. 30. decembrī. Parakstīta iespiešanai 1970. g. 17. augustā. Tipogr. papīrs Nr. 2, formāts 70X90/32. 12,88 fiz. iespiedi.: 15,07 uzsk. iespiedi.; 14,41 izdevn. 1. Metiens 45 000 eks. Maksā 52 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, TurgeNeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas tipogrāfijā «Cīņa» Rīgā, Blau­maņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 2862. K 2

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadē­mijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu