(N karaspēka daļas štāba virsnieka majora Kuzņecova stāsts)

Viss sākās tā. Mēs jau vasarā gatavojāmies uzkāpt Adairas sopkā. Daudzi mūsu virsnieki un karavīri un pat dažas virsnieku laulātās draudzenes, kā arī štāba mašīnrakstītājas kopš pagājušā gada dižojās ar zili baltajām emaljētajām pirmās pakāpes alpīnistu nozīmītēm, un šīs piespraudes, kas greznoja mūsu biedru formas svārkus un blūzes, Viktoram Stroku|evam neļāva mierīgi gulēt. Es pats personiski gan pēc nozīmītes netiecos, taču man ļoti gribējās ieskatīties apklusušā vulkāna krāterī. Turpretī Koļam Ginzburgam, kam bija gluži vienaldzīgas gan nozīmītes, gan krāteri, piemita vājība uz visāda veida «piknikiem pie dabas krūts», kā viņš pats izteicās. Bet majors Pjoriškins … Majors Pjoriškins bija štāba priekšnieka palīgs fiziskās sagatavotības jautājumos, un tas izsaka visu.

Tātad mēs jau vasarā gatavojāmies sturmēt Adairas sopku. Taču jūnijā Strokuļevs ciema kluba dejaszālē izmežģīja kāju, jūlijā mani aizsūtīja komandējumā, bet augustā Pjoriškina sieva brauca uz dienvidiem un atstāja bērnus majora uzraudzībā. Tikai septembra sākumā mēs beidzot varējām sapulcēties kopā.

Nolēmām doties ceļā sestdien — tūlīt pēc nodarbībām. Mūsu plāns bija šāds: līdz vakara krēslai nokļūt sopkas pakājē, tur pārnakšņot un otrā rītā mazā gaismiņā sākt ceļu augšup. Viktors Strokuļevs no štāba priekšnieka izkaulēja gaziku un izlūdzās, lai mums līdzi brauc arī šoferis — seržants Miša Vasečkins, jauns, skaists puisis, kas palicis virsdienestā; majors Pjoriškins paņēma apjomīgu ceļasomu, bāztin piebāztu ar visāda veida mājās gatavotu ēdamo, un — drošs paliek drošs! — karabīni; inēs ar Koļu nopirkām divas pudeles konjaka, vairākas kārbas ar konserviem un divus maizes klaipus, Pulksten sešos vakarā gaziks pieripoja pie štāba lieveņa. Mēs sasēdāmies mašīnā un, laba ceļa vēlējumiem pavadīti, devāmies prom.

No mūsu pilsētiņas līdz sopkas pakājei taisnā līnijā varētu būt kilometri trīsdesmit, bet tas, ko nosacīti dēvē par ceļu, izbeidzas sestajā kilometrā pie nelielas sādžas. Tālāk mums būs jālīkumo pa plakankalni, kas apaugusi, ar bērziem un apsēm, jālaužas cauri nātru un dadžu audzei cilvēka augumā, jātiek pāri sekliem, bet platiem strautiem — upītēm, kas tek pa akmeņainām gultnēm. Šāda veida «prieki» beidzas pēc apmēram divdesmit kilometriem, pēc tam sākas plašais lavas lauks — līdzenums, ko klāj prāvas, sarkanīgas sadēdējušas lavas drumslas. Mums kaimiņos esošās aviācijas daļas šo lauku izmanto par mācību poligonu taktikas nodarbībās. Piesardzīgais Koļa Ginzburgs iepriekš bija divreiz zvanījis lidotājiem, lai drošības dēļ pārliecinātos, ka naktī no sestdienas uz svētdienu un svētdienas vakarā viņiem nodarbību nebūs, un šāda piesardzība, manuprāt, nemaz nebija lieka. Vieglprātīgais Strokuļevs tūdaļ pavilka viņu uz zoba, izmezdams frāzes par mazdūšību un pārāk lielu «apdrošināšanos». Tad Koļa, neteikdams ne vārda, atpogāja formas svārkus, pacēla uz krūtīm augstāk kreklu un labajā pusē zem ribām parādīja garu, baltu rētu.

— Mesers, — viņš izteiksmīgi noteica. — Es negribu dabūt vēl otru tādu pašu no savējiem … Vēl jo vairāk — dažiem pulveri neostījušiem karotājiem par prieku .

Ar to saruna bija galā. Vitjarn šausmīgi nepatika, ja atgadināja, ka viņš ir pārāk jauns un tieši tādēj nav varējis piedalīties karā. Viņš bija ārkārtīgi liels patmīlis. Taču pēc piecpadsmit minūtēm Koļa palūdza papirosu tam pašam Vitjam, kas tagad staigāja piepūties, un miers atkal bija nodibināts.

Tātad lavas laukā mums nedraudēja nekādi pārsteigumi. Plašais līdzenums lēzeni pacēlās pret sopku un beidzās ar stāvām, kraujām klintīm. Tālāk ar mašīnu vairs nebija iespējams braukt. Tur, pie šīm klintīm, mēs bijām nolēmuši iekārtot naktsmītni.

Mēs devāmies ceļā. Laiks bija brīnišķīgs. Vispār rudens mūspusē, pašā zemes malā, ir pats labākais gadalaiks. Septembrī un oktobrī te gandrīz nemaz nav ne miglu, ne arī lietusgāžu. Gaiss dzidrs, tīrs, mīlīgs. Smaržo pēc vīstošiem zaļumiem. Debesis dienā ir bezgalaugstas, zilas, naktī — melnas un samtainas, piebārstītas spožām, nemirgojošām zvaigznēm. Mēs bez steigas kratījāmies pa vasaras lietusgāžu izmiecēto ceļu. Priekšā virs robotās meža līnijas pacēlās Adairas sopka kā spokains zilganpelēks konuss. Sī konusa virsotne bija slīpi nošķelta. Ja labi ieskatījās, varēja redzēt, ka sopkas nogāzes viz iesarkanā nokrāsā, vietvietām paspīd sniega plankumi. Pašā galā nekustīgi sastindzis blīvs, balts tvaiku mākonis.

Pēc pusstundas iebraucām sādžā, un te Viktors Strokuļevs palūdza pieturēt. Viņš teica, ka uz brītiņu gribot ieskriet pie kādas pazīstamas meitenes. Mēs augstsirdīgi piekritām. Astoņpadsmit kilometru rādiusā no mūsu pilsētiņas es nezinu nevienu apdzīvotu vietu, kur Strokuļe- vam nebūtu «kāda pazīstama meitene».

Nepagāja ne piecas minūtes — un viņš visai apmierinātā izskatā izslīdēja no mājiņas ar prāvu vīstokli padusē.

—   Laižam tālāk, — Vitja teica, apsēzdamies blakus šoferim un nomezdams vīstokli Kojām Ginzburgain uz ceļiem.

Mašīna atkal sāka braukt. Vitja izliecās ārā no tās un graciozi pamāja ar roku. Es pamanīju, ka aizkari pie nelielā kvadrātveida loga tika mazliet pavilkti sāņus. Man pat šķita, ka esmu ieraudzījis mirdzoši melnas acis.

—   Ko viņš tur atstiepis? — vienaldzīgi apvaicājās majors Pjoriškins.

—   Paskatīsimies, — atteica Koļa un raisīja vīstokli vaļā.

Izrādījās, ka sainī ir vesela bagātība — savi desmit saņurcīti skābēti gurķi un prāvs speķa gabals. Strokuļevs pagriezās pret mums, ar elkoņiem atbalstīdamies pret sēdekļa atzveltni.

—   Ja Strokuļevs kaut ko dara… — viņš nevērīgi iesāka, bet mašīna negaidot palēcās, Vitja ar galvu atsitās pret jumta rāmi, nošņirkstināja zobus un acumirklī apklusa.

Sākās pats grūtākais ceļa posms. Par laimi, plakankalnē vēl bija saglabājušās takas, ko vasarā ieminuši mūsu alpīnisti. Mežā, kur auga lielākoties bērzi un apses, ko negantās ziemas vētras izlauzījušas un izgāzušas ar visām saknēm, bija izcirstas stigas, un mums gandrīz nemaz nevajadzēja izmantot cirvi. Reizēm gaziks, žēli gaudodams, iesēdās pussatrunējušu zaru jūklī, kas bija savijušies ar izturīgajām jauno dzinumu vicām un biezo, garo zāli. Tad mēs iztrausāmies ārā, visi sagājām mašīnas aizmugurē un ar saucienu «viens, divi, aiziet!» izstūmām to līdzenā vietā. Pēc minūtēm piecpadsmit viss atkal atkārtojās.

Jau krēsloja, kad izmirkuši un dubļaini beidzot nonācām lavas laukā. Drebēdams un palēkdamies gaziks ripoja pa čerkstošajām šķembām. Pie debesīm iedegās zvaigznes. Koļa, piespiedies pie mana pleca, sāka snaust. Mašīnas lukturu gaisma lēkāja pa šķembu kaudzēm, kas vietām bija apaugušas ar retu, sausu zāli. Mūsu ceļā arvien biežāk gadījās ne visai dziļas piltuvveida bumbu bedres — lidotāju mācību liecinieces, kā arī šaujam- mērķi — dīvainas celtnes no dēļiem, finiera un sarūsējušiem dzelzs lūžņiem.

Virs horizonta lēzeno pakalnu labajā pusē iedegās oranža atblāzma, pēc brīža izlīda liels, dzeltens mēness. Zvaigznes zaudēja spožumu, visapkārt kļuva gaišāks. Miša palielināja ātrumu.

—   Pēc stundiņas būsim galā, — teica majors Pjoriškins. — Turies mazliet vairāk pa labi, Miša… Jā, tā būs pareizi.

Viņš paņēma cigareti, nošvirkstināja sērkociņu un tūlīt atklāja, ka Strokuļevs, izmantodams mašīnā valdošo tumsu, ir iebāzis pirkstus vīstoklī, kas atradās uz saldi snaudošā Ginzlnirga ceļiem. Nedarbs tūlīt tika sodīts: majors skanīgi iesita knipi Vitjam pa pieri, un tas, žēlabaini kunkstēdams, atrāva roku un ievilkās savā sēdeklī.

—   Es klausos: kāds te čabina papīrus, — Pjoriškins, uzrunādams mani, mierīgi teica. — Re, nu atklājas, kurš tas bijis . ..

—   Es tikai gribēju pārbaudīt, vai gurķi nav izbiruši ārā, — aizvainots pavēstīja Strokuļevs.

—   Un kā tad ir? Vai nav izbiruši?

Strokuļevs neatbildēja, bet pēkšņi sāka stāstit par kādu atgadījumu, iesākdams ar vārdiem: «Mūsu skolā bija viens…» Viņš vēl nebija ticis līdz notikuma būtībai un mēs pat nepaguvām apjēgt, vai šim atgadījumam ir kāds sakars ar mēģinājumu nospert gurķus, kad mašīnas gaismas stars atdūrās pret milzīgiem laukakmeņiem un gaziks nobremzēja.

—   Klāt esam, — Pjoriškins paziņoja.

Mēs iztrausāmies no mašīnas. Visa apkārtne bija spodras mēnessgaismas pielieta, un valdīja neparasts, nedabisks klusums. Sopkas nogāzes ar lēzenu slīpumu veda augšup, uz debesīm, pati virsotne nebija redzama — to aizsedza gandrīz stāvās sienas, ko veidoja sastingusi lava; sīs sienas aprises skaidri iezīmējās uz bālās, zvaigžņotās debess tona.

—   Paēdīsim vakariņas — un tūlīt gulēti — majors Pjoriškins pavēlēja.

Tika atvērta kārotā ceļasoma un «kādas pazīstamas meitenes» vīstoklis. Uz izstieptas brezenta teltenes saklājām avīzes. Koļa ārkārtīgi veikli atkorķēja pudeli un tās saturu salēja krūzītēs.

Pavakariņojuši mēs atlikušos pārtikas krājumus sabāzām laja pašā somā un mugursomās, paši ietinamies šineļos un likāmies slīpi uz teltenēm cits citam blakus, sa- spiezdamics pēc iespējas ciešāk kopā, jo nakts bija visai vēsa. Strokuļevs, kam iegadījās gulēt malā, ilgi grozījās un pūta. Vēlāk, jau laizdamies miegā, es jutu, ka viņš iespraucas starp mani un Nikolaju, taču pamosties un viņu nolamāt es vairs nespēju.

Majors mūs pamodināja pulksten sešos. Rīts bija brīnišķīgs, tāds pats kā iepriekšējais vakars. Saule tikko bija uzlēkusi. Rietumu pusē augstajās, tīrajās debesis virs robotajām Kalakānas kalnu grēdas virsotnēm miglas dūmakā tikko saskatāms kā neskaidrs plankums vīdēja blāvs mēness. Netālu no mums čaloja strauts. Nomazgājāmies un piepildījām pudeles, bet atgriezušies redzējām, ka Strokuļevs vēl vārtās uz teltenēm, savilcis sev virsū visus mūsu šineļus. Tad Koļa no savas pudeles ļoti precīzi ielēja nedaudz ledāju ūdens svētlaimīgi krācošajam sliņķim aiz apkakles. Un mierīgais rīta klusums tika pārtraukts …

Pcc pusstundas, tērpušies vateņos, uzlikuši mugursomas, ar slēpju nūjām rokās mes bijām gatavi sākt ccļu augšup uz kalna virsotni, bet majors Pjoriškins deva pēdējos norādījumus šoferim Mišām:

—   No mašīnas neaizej ne soli! Ja gribēsi pagulēt, liecies uz sēdekļa! Vislabāk sēdi un lasi. Karabīni neaiztiec. Skaidrs?

—   Tieši tā, biedri major, skaidrs! — noskaldīja Miša.

Un tad sākās mūsu ceļš uz sopkas virsotni.

Sākumā nogāzes pacēlums bija neliels. Mēs soļojām rindā cits aiz cita gar dziļu gravu, kuru varēja uzskatīt par plaisu ļoti biezajā lavā un kuras dibenā bija saaugušas milzīgas nātres un, līksmi čalodams, tecēja snieg- udeņu strautiņš. Vairākus kilometrus nogājuši, mēs vēl jutāmies stipri, mundri, pašpārliecināti un pat sarunājāmies.

Pagāja divas stundas, un mūsu sarunas aprāvās. Kāpums tagad bija kļuvis ievērojami stāvāks. Mums priekšā gandrīz pašā zenītā ietiecās sarkanbrūnā Adairas sopkas konusa nogāze. Nekad nebiju domājis, ka alpīnisms ir tik grūts sporta veids. Nē, mēs nerāpāmies pa apledojušām klintīm, nevilkāin cits citu virvē, ik brīdi riskējot nogāzties no kilometru liela augstuma. Nē, tas mums nebija jādara. Bet vai jums kādreiz ir nācies rāpties augšā lielā graudu kaudzē? Mūsu kāpšana Adairas sopkā visvairāk atgādināja šādu rāpšanos labibas graudu kaudzē. Šķembas — gan sīkas kā smiltis, gan prāvākas kā grauts oļi — šķīda un bruka zem kājām. Pēc katriem diviem soļiem, ko spērām uz priekšu, pusotra soļa paslīdējām atkal atpakaļ. Milzīgie, saplaisājušie lavas bluķi, ko skāra birstošo sīko šķembu lavīna, sāka draudoši kustēties un slīdēt lejup. Viens no šādiem bluķiem — pamatīgas kumodes lielumā un vairāk noapaļots nekā citi — pēkšņi izkustējās no vietas, aizripoja garām Ginzburgam, kurš metās sāņus, un, augstu palēkdamies, traucās lejup, raudams sev līdzi veselus mazāku akmeņu mākoņus. Uzpūta ledains vējš, atnesdams puvušu olu sinaku — sākumā tikko jaušamu, tad arvien stiprāku un jūtamāku.

— Vulkāniskie izgarojumi, kaut velns tos parautu! — šķaudīdams paskaidroja majors Pjoriškins un tūlīt mūs nomierināja, sacīdams: — Te vēl nekas, tīri ciešami, bet ka būs augšā!…

Ap divpadsmitiem Pjoriškins pavēstīja, ka pienācis laiks atpūsties. Mēs iznācām plašā, ar sniegu klātā laukā un apsēdāmies uz akmeņiem, kas rēgojās ārā no apledo jušās sniega garozas. Es palūkojos augšup. Ap krāteri sa- sastingušās lavas bluķi šķita tikpat tāli, kā raugoties np apakšas, no mašīnas. Toties no šejienes uz leju pavērās brīnišķīgs skats. Gaiss bija dzidrs un tīrs, mēs redzējām ne tikai lavas lauku, plakankalni un mūsu pilsētiņas raibo plankumu, bet arī sopku rindas, tumšos dūmus virs Pav- lopetrovskas līča un aiz tā tēraudpelēko okeānu, kas blāvi vizēja saulē.

Mēs visi ļoti nogurām, pat majors Pjoriškins. Visi, vienīgi Strokuļevs ne. Kāpšanas laikā viņš allaž bija visiem priekšā, laiku pa laikam apstājās, lai pagaidītu mūs, un reiz pat neizteiksmīgā, ķērcošā balsī uzsāka kādu idiotisku dziesmiņu. Strokuļeva dziesmu repertuārs bija pazīstams visā brigādē, cik labi, ka Adairas sopka3 tuvumā nav nevienas dzīvas dvēseles!

Atpūtas vietā klusēdami grauzām sausiņus un iedzērām nedaudz ūdens. Strckuļevs ložņāja apkārt un klikšķināja fotoaparātu. Pjoriškins skaļi sūca rafinēta cukura graudiņu. Koļa kritiski aplūkoja savu zābaku zoles, laiku pa laikam ar skatienu izmērīdams attālumu līdz sopkas virsotnei…

Pulkstenis bija jau gandrīz trīs, kad mēs beidzot nokļuvām pie mērķa. Strokuļevs, pārkāries pāri lavas atlūz- nim, uzvilka mūs citu pēc cita augšā, un, smagi elpodami, mēs saspiedātnies krātera malā. Vējš dzenāja tādus kā dūmu, kā miglas lēverus, pretīgi smirdēja kaut kādi izgarojumi.

Cēlās migla. Tā strauji slīdēja augšup. Laiku pa laikam, kad miglas auts sašķīda, atklājās brīnišķīga kalnu, zaļo ieleju un okeāna panorāma. Taču mēs bijām tā pārguruši, ka skaistā ainava mūs vairs neinteresēja. Tikai pēc nelielas atpūtas saņēmāinics un piclīdām pie kraujas, lai ieskatītos krāterī.

Tieši tādu es biju iedomājies ieeju ellē. Zem mums rēgojās bezdibenis vairāku desmitu, varbūt pat simtu metru dziļumā. Tā sienas un plakanais dibens bija dzeltenīgi pelēkā krāsā, tas šķita tik neglābjami izsusējis un bez kādām dzīvības pazīmēm, ka man tūlīt sagribējas dzert. Goda vārds, šeit pat fiziski bija jūtams pilnīgs ūdens trūkums. No neredzamām spraugām un plaisām krātera sienās un dibenā pacēlās smirdošas sēra tvaiku strūkliņas. Brīžam izgarojumi piepildīja visu krāteri un aizsedza tā pretējo malu.

Strokuļevs pēdējo reizi pielika pie acīm fotoaparātu, noklakšķināja slēdzi un, cerīgi lūkodamies uz majoru Pjoriškinu, teica:

—   Ja varētu tur nolaisties…

Pjoriškins tikai nosmīnēja un sāka meklēt kabatā cigaretes. Koļa domīgi iespļāva krāterī. Mēs ieinteresēti vērojām siekalu kritienu, kamēr tās nozuda skatieniem. Uzkāpšana sopkā bija pabeigta. Tagad atlika izpildīt vēl šādas tādas formalitātes.

Majors Pjoriškins noņēma mugursomu, izvilka no tās divas smagas, melnas kārbas — dūmu sveces.

—   Strokuļev, — viņš stingri teica, — paņem vienu •-veci un aizej tur aiz tā izciļņa. Tur aizdedzini.

Stroku]evs piemeta roku pie cepures, paņēma kārbu un nozuda aiz sastingušās lavas sienas, kas bija nokārusies pār krāteri.

—   Kola, — majors turpināja, — uzraksti uz papīra lapas kaut ko par mums, saloki un ieliec konservu kārbā, bet virs tās sakrauj piramīdu no lielākajām šķembām. So kaudzīti vari salikt kaut vai tajā vietā, kur tu stāvi.

Kamēr majors aizdedzināja dūmu sveci, mēs ar Ginz- burgu sacerējām šādu tekstu: «Lai nokārtotu normas pirmās pakāpes alpīnista nosaukuma iegūšanai, 19… gada 2. septembrī Adairas sopkā uzkāpa majors Kuzņecovs, kapteinis Ginzburgs un vecākais leitnants Strokuļevs. Grupu vadīja majors Pjoriškins.» Pēc tam attaisījām konservu kārbu ar uzrakstu «Blanšēts lasis», tās saturu iz ēdām, trauku izslaucījām sausu, ielikām tajā papīru un virs kārbas sakrāvām akmeņu piramīdu.

—   Darīts! — Kola noteica. Brītiņu padomājis, viņi pie bilda: — Tagad mēs esam alpīnisti. Padomājiet tik!

—   Tas nav nekas, — nevērīgi noteica majors Pjoriškins, — bet reiz pie mums Alakanā …

Viņš sāka stāstīt, kas reiz noticis pie viņiem Alakanā.

Mes izklaidīgi klausījāmies, atlaidušies zem klinšu pārkares, un jutām patīkamu, vieglu smeldzoņu nogurušajās kājās. Visi Pjoriškina stāsti par to, kas noticis Alakanā, bija līdzīgi cits citam kā divi ūdens pilieni. Kulminācija ikvienā bija šāda frāze: «Es paceļu karabīni —- bah! — un cauri. Viss kārtībā! Tās tik bija medības!» Mēs ar Ginzburgu saucām Pjoriškinu par Tartarenu no Ala- kanas, bet viņš to neņēma ļaunā.

No aizdedzinātās dūmu sveces jau sen vēlās blīvi biezu, smagu, bāli sārtu dūmu mākoņi, bet Strokuļevs vēl nebija atgriezies. Noklausījāmies kārtējo «bah! — un cauri», es ieteicu paskatīties, ar ko šis puišelis pašlaik nodarbojas.

Mēs apgājām apkārt lavas sienai un ieraudzījām, ka Strokuļevs lēkā ap melno kārbu, pūzdams elpu uz izplestiem pirkstiem un lamādamies. Izrādījās, ka viņš ir izlietojis puskārbiņu sērkociņu, bet viņam nav izdevies nevienu aizdedzināt. Sērkociņi vējā nodzisuši. Tad viņš ņēmis un uzrāvis visus atlikušos uzreiz. Sērkociņi momentā uzliesmojuši, taču apdedzinājuši viņam plaukstas. Pjoriškins nosauca Strokuļevu par neprašu, notupās pie kārbas, aizsedzot to ar vateņa malu, un pēc brītiņa baltu dūmu strūkla pacēlās gaisā, vējā izlocījās un aizpeldēja sāņus; dūmu mākoņi acīm redzami sabiezēja un palielinājās.

—   Redz, kā tas jādara, — majors apmierināti noteica.

Mūsu signālu — divus dūmu stabus — novērotājam ar binokli vajadzēja pamanīt apakšā, pilsētiņā.

—   Tagad laižamies lejā! — Pjoriškins nokomandēja.

Viņš mums parādīja, kā tas darāms. Vajadzēja tikai

jāšus uzsēsties uz nūjas un droši lēkšot lejup.

Tā mēs arī darījām. Vesels lielāku un mazāku akmeņu jūklis sekoja mums pa pēdām, aizripoja garām, reizēm lielākie diezgan jūtami iebelza pa muguru un kājām. Jā, nolaišanās no kalna bija tīrā bauda. Tiesa gan, Roja paklupis apmeta kūleni un nokrita uz galvas, tad metrus piecdesmit slīdēja lejup uz muguras un vēl metrus simt uz vēdera, pēc tam kad neveiksmīgi bija mēģinājis panākt savu nūju. Vispār viss beidzās laimīgi. Lai pa stāvo nogāzi tiktu augšā līdz krāterim, mums vajadzēja stundas piecas, bet nokāpšana ilga ne vairāk kā pusstundu, un puspiecos mēs jau soļojām gar to pašu krauju, no kuras bija sācies mūsu ceļš uz krāteri.

Mūsu uzkāpšanu Adairas sopkā es aprakstu tik sīki divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai parādītu, ka savādais atgadījums, ko piedzīvojām tās pašas dienas vakarā, notika bez kādām iepriekšējām «brīdinājuma zīmēm». Mums par to nebija ne mazākās nojautas. Un, otrkārt, es gribu uzsvērt, ka biju pie skaidras apziņas un atceros visu, pat sīkākos mūsu nelielā ceļojuma notikumus. Bet tagad ķer- šos pie galvenā — pie stāsta par to, kas notika migla.

Saule jau tuvojās horizontam, kad mēs nokļuvām pie gazika. Miša Vasečkins, pamanījis mūs jau iztālēm, ķērās pie vakariņu gatavošanas, un, kad pienācām pie mašīnas, mūs gaidīja klāts «galds»: maize sagriezta un konservu kārbas atvērtas. To viņš bija izdarījis īstajā brīdī, jo mes jutāmies izsalkuši un ļoti steidzamies ātrāk nokļūt mājas, lai atpūstos un izgulētos pirms jaunas saspringta darba nedēļas.

Mēs alkatīgi sākām ēst un, tikai apmierinājuši lielo izsalkumu, ievērojām, ka seržants ir par kaut ko noraizējies un laiku pa laikam paskatās debesis.

—   Ko tu tur blenz? — Pjoriškins apvaicājās.

Miša sadruvejies atbildēja:

—   Biedri major, nesen šeit pārlidoja lidmašīna.

Mes uzreiz pārtraucām gremošanu.

—   Kur? — Koļa jautāja.

—    Es to neredzēju, biedri kapteini, bet, šķiet, kaut kur netālu, virs lavas lauka. Dzirdēju, kā tā'rūca. Zemu, zemu,..

Majors Pjoriškins nolamājās.

—   Steidzīgi jādod pa iederi, — Koļa teica un piecēlās.

Klusēdami steigšus savācām mantas, un, tikai tad, kad

gaziks ierūcās un apgriezies devās atpakaļceļā, majors oficiālā tonī jautāja Nikolajam:

—    Kaptein, vai lidotāji jums skaidri pateica, ka viņi šodien nemetis bumbas?

—   Jā, skaidri pateica, — Koļa atbildēja.

—    Ja pēc tumsas iestāšanās mēs vēl būsim poligonā, bet viņiem notiks nakts apmācības šaušanā ,,. pēc lokatora …

—   Labāku mērķi nevar nemaz izdomāt, — es piekritu.

Gaziks, lēkādams uz visiem četriem riteņiem, svaidījās

starp vecajām bumbu bedrēm un pussadauzītajiem mērķiem, kad pieklusušais Strokuļevs pēkšņi iesaucās:

—   Miglai

Mums priekšā no plakankalnes puses uz lavas lauku veļas bālganas miglas blīva, ko sārtoja norietošās saules stari.

—   Tā tik vēl trūka! — pikti noburkšķēja majors Pjoriškins.

Sākumā miglas slānis nebija visai biezs, un virs tā brīžiem mēs skaidri saskatījām meža masīvu plakankalnē un tumši zilās debesis. Tālo Austrumu miglas gan pēc dzidrības, gan blīvuma daudz neatpaliek no piena ķīseļa. Mēs traucāmies pa brūnajiem izdedžiem, un migla vēlās mums pretī. Miša strauji pagrieza stūri, lai apbrauktu platu bedri, ap kuru mētājās apdegušas šķilas un dzelzs gabali, pēc tam samazināja ātrumu, un mēs lēni braucām iekšā pienainajā miglas masā. Vienā mirklī izzuda viss — zilās debesis, sarkanā rieta saule, lavas lauks labajā un lēzenie pakalni kreisajā pusē. Visa apkārtne ietinās pelēkā, miklā krēslā, mašīnas priekšējais stikls pārklājās ar sīkiem ūdens pilieniem, un priekšā bija redzams pāris metru akmeņainas grunts, kas spīdēja no mitruma. Tagad vairs nedrīkstēja steigties. Miša ieslēdza mašīnas lukturus, un dzeltenajos gaismas kūļos kļuva redzamas miglas slāņu plūsmas: mums tuvojoties, tie pašķīrās un aizslīdēja uz abām pusēm. Mašīna svaidījās, te tā sasvērās uz sāniem, 'te rāpās kādā pakalniņā, te uzmanīgi nobrauca lejā pa nelielu nogāzi.

—   Tas tik ir notikums! — majors Pjoriškins ierunājās. — Tieši tāpat kā pie mums Alakanā ..,

Un viņš sāka kārtējo stāstu par Alakanu. Nezinu, vai ar to viņš gribēja nomierināt pats sevi vai ari godīgi centās novērst mūs no drūmām domām un satraucošām priekšnojautām, tomēr viņa mēģinājumi bija neveiksmīgi. Laiku pa laikam viņš apklusa, novilka «nu un tātad tas ,..», ik pa brīdim izliecās ārā pa mašīnas logu. Bet mēs, vismaz es un Strokuļevs, viņā nemaz neklausījāmies. Koļa Ginzburgs ārēji izskatījās mierīgs un klusuma brīžos pieklājīgi iesprauda pa jautājumam: «Un kas notika tālāk?» — vai: «Bet ko tad viņš?»Tā pagāja apmēram stunda. Ne miglai, ne lavas laukam, ne arī stāstiem par Alakanu nebija gala. Miša nometa vateni, uz viņa saspringti kustīgajām lāpstiņām parādījās sviedru plankumi. Bija iestājusies gandrīz pilnīga tumsa.

—   Nu, es, protams, redzu, — sēcošā balsī stāstīja majors, — redzu, ka … jā-a … redzu tātad, ka šaut viņš … ne visai… tātad neprot, tikai… lielās …

Pēkšņi viņš apklusa un ieklausījās. Koļa. kas bifa snaužot klanījies, arī pacēla galvu.

—   Vai dzirdi?

Es paraustīju plecus. Majors steidzīgi uzsauca Mišām:

—   Izslēdz aizdedzi!

Dzinējs pāris reižu norīstījās un apklusa. Un tad kļuva dzirdama skaņa, no kuras man asinis sastinga dzīslās. Tā bija draudīga, nelaimi vēstījoša lidmašīnas rēkoņa, tā rēc bumbvedējs, kad sāk piķēt. Ar katru mirkli troksnis pieauga, pastiprinājās, uri pat Strokuļevs un seržants, kuri droši vien šādu rēkoņu bija dzirdējuši tikai kinofilmās, atradās soļus desmit no mašīnas, iekams paspēja apjēgt, kas te notiek.

—   Gulties! — uzbļāva majors.

Mēs metāmies pie zemes, ar visu augumu piespiezda- mies pie asajām, miklajām šķembām. Strokuļevs ieķērās manā rokā, un pavisam tuvu es ieraudzīju viņa plati atvērtās acis, kurās spīdēja velnišķīga ziņkāre un bērnišķīgas bailes. Atceros, ka uz virsdegunes viņam spīdēja sviedru lāsītes.

Rēkoņa pieauga, piepildīja visu pasauli, plēsa ausis pušu. Pēc tam kaut kur netālu vienu mirkli miglu sašķēla žilbinoši balts uzliesmojums. Mēs sarāvāmies čokurā, gaidīdami pērkonīgu grāvienu, šķembu svilpienus, asu ak mens drumslu krusu. Taču nekā tāda nebija.

Iestājās klusums, tikpat neciešams un Jaunu vēstijošs kā negaidot aprāvusies rēkoņa. Un šajā klusumā, kuru pārtrauca vienīgi pašu nevaldāmi straujie sirdspuksti, mēs saklausījām kaut kādu kņadu, žēlu iekliegšanos, kādas rīstošas balsis, tad kaut kas sinagi nokrita uz zemes. Atkal ierēcās neredzamie motori, uzvēdija karsta gaisa smārds, un dārdoņa sāka attālināties. Tā izgaisa strauji un jau pēc dažiem mirkļiem pārvērtās tikko dzirdamā dūkoņā, bet pēc tam apklusa pavisam. Un tad no biezās miglas līdz inums atskanēja apspiests, gari stiepts vaids.

Tas viss bija noticis ārkārtīgi ātri, un mēs patiesībā neko netikām redzējuši, vienīgi spilgto gaismas uzliesmojumu. Piķējoša bumbvedēja pieaugošā rēkoņa, īss gaismas uzliesmojums miglā, dažas sekundes neizprotama nāves klusuma, cīniņa troksnis, smaga kritiena būkšķis, pēc tam atkal motora rūkoņa un atkal klusums. Un gari stiepts vaids. Ginzburgs vēlāk apgalvoja, ka uzliesmojuma brīdī redzējis ne visai augstu virs zemes kaut kādu tumšu, iegarenu priekšmetu. Es nemanīju neko, kaut gan gulēju dažu soļu attālumā 110 Koļas. Ari citi neko nebija redzējuši.

Mēs piecēlāmies kājās, mehāniski nopurinājām apģērbu un apjukuši skatījāmies gan debesīs, gan cits uz citu. Visapkārt valdīja klusums.

—   Kas tas varētu būt? — Strokuļevs vaicāja.

Neviens neatbildēja. Tad Nikolajs teica:

—   Tas nebija bumbvedējs. Nu vismaz reaktīvais ne.

Majors Pjoriškins pacēla roku.

—   Ieklausieties! Vai neviens neko nedzird?

Mēs apklusām un sasprindzinājām dzirdi. Miglā pavisam skaidri atkal atskanēja vaids.

—    Tā, — majors Pjoriškins apņēmīgi teica, — tur kāds ir. Mums tas jāatrod. Vai maz kas var atgadīties… Pagaidiet!

Viņš pieskrēja pie mašīnas un atgriezās ar karabīni. Noklakšķināja aizslēgu un paņēma šauteni padusē.

—    Grupa, klausīt manu komandu! — viņš pavēlēja. — Seržant Vasečkin!

—   Klausos!

—    Palieciet te uz vietas! Major Kuzņecov, kapteini Ginzburg, vecākais leitnant Strokuļev, pa labi ķēdē, marš!

Mēs nostājāmies trīs četru metru atstatumā cits no cita un devāmies izlūkgājienā. Pēc mirkļa Strokuļevs sauca:

—   Atradu! Kabatas lukturīti atradu … Tik tikko deg!

—   Uz priekšu! — majors pavēlēja.

Es pagāju vēl dažus soļus un gandrīz uzminu virsū cilvēkam. Viņš gulēja uz mutes, plati izpletis kājas un pinkaino, nesukāto galvu ieslēpis netīras un izģindušas labās rokas elkoņa liekumā. Kreisā bija izstiepta uz priekšu, saskrāpētie pirksti ierakušies šķembās. Es vēl nekad mūsu apvidū nebiju redzējis tik savādi ģērbušos cilvēku. Viņam bija flaneļa slēpošanas bikses, nomītas čības basās kājās, bet mugurā tīkliņkrekls bez piedurknēm. Un cilvēks tā ģērbies rudenī Tālajos Austrumos divdesmit kilometru no tuvākās apdzīvo'ās vietas!

Apjukuši un izbrīnīti stāvējām pie viņa, pēc tam majors atdeva Koļam karabīni, notupās un uzmanīgi pieskārās nepazīstamajam pie kailā pleca. Svešais leni pacēla galvu. Mēs ieraudzījām ārkārtīgi noliesējušu, ar bieziem, melniem sariem apaugušu seju, sausas, sasprēgājušas lūpas, duļķaini pelēkas acis — pareizāk sakot, vienu, jo otra palika cieši aizvērta.

—   Dzert… — svešais vārgā balsī nočukstēja. — Tikai malciņu ūdens … un tūlīt atpakaļ…

Viņš atkal nolaida galvu uz rokas.

Mēs aizstiepām viņu pie mašīnas — viņš nelikās smags, taču izrādīja vāju, bet acīm redzamu pretestību. Pudelē vēl bija palicis mazliet konjaka. Ginzburgs ielēja krūzē ūdeni un konjaku un pielika trauku svešajam pie lūpām. Ja jūs redzētu, kā viņš dzēra! Viņš iztukšoja visas mūsu blašķes un droši vien būtu dzēris vēl, taču vairāk ūdens mums nebija. Kamēr mēs noņēmāmies ar nepazīstamo, Miša staigāja ap mašīnu un laiku pa laikam bažīgi palūkojās debesīs. Viņš izskatījās visai apmierināts, kad beidzot bijām novietojuši savu atradumu uz pakaļējā sēdekļa, kaut kā iespraukušies mašīnā paši un majors pavēlēja:

—   Brauc!

—   Man jātiek atpakaļ, — svešais murmināja. — Laidiet mani atpakaļ, es taču neko neuzzināju …

—   Par ko? — es jautāju.

Svešais neatbildēja un nokāra galvu uz krūtim.

Bija jau pavisam satumsis un kļuvis aukstāks. Mēs uzsedzām svešiniekam savus šineļus un teltenes, taču viņš trīcēja no saltuma un laiku pa laikam te tikko dzirdami, te skaļi un griezīgi izkliedza nesaprotamus vārdus. Acīmredzot viņam sākās drudzis, no viņa plūda tāds karstums kā no krāsns.

So braucienu neaizmirsīšu nekad. Visapkārt melna tumsa, mašīnas prožektoru gaisma ar grūtībām šķeļ miglu. Gaziks lēni kustas uz priekšu, motors grūtsirdīgi un draudoši gaudo. Uz priekšējiem sēdekļiem saspiedušies Ginzburgs, Strokuļevs un šoferis, kas krampjaini tur stūri, visi trīs sakumpuši, sarāvušies no aukstuma un mitruma. Uz pakaļējā sēdekļa Pjoriškins un es, bet starp mums no aukstuma trīcošais svešinieks, ievīstīts šineļos un čaukstošajās teltenēs. Viņš kaut ko murmina un šad tad iekliedzas, reizēm mēģina atbrīvot rokas, bet mēs ar majoru viņu turam cieši. Es pieliecos pie viņa, pūlēdamies saprast, ko viņš saka. Svešais runā pavisam dīvaini:

—   Nevajag… Jūs taču redzat, es stāvu uz divām kā jām, tāpat kā jūsu… Nevajag ar mani tā.., Neaiztieciet mani! Es negribu aiziet, es vēl nezinu pašu galveno… Es nevaru atgriezties, iekams neesmu uzzinājis.,, Man nepieciešams tikai malciņš ūdens. Un es palikšu.,, kaut vai uz visiem laikiem, kaut uz tūkstoš gadiem,,, kā tas, tunelī… Neizmetiet mani ārā!

Es klausos, elpu aizturējis, baidīdamies kaut vārdu palaist gar ausīm. Kas viņš ir? Vājprātīgais? Noziedznieks'5 Diversants? Kā viņš nokļuvis lavas laukā? Acīmredzot viņš lūdza, lai viņu neizmet laukā. Bet viņu tomēr izmeta. Kas? No kurienes? Viņš čukst dedzīgi un pārliecinoši:

—   Labi… Man nevajag ūdeni… Esmu ar mieru pat… Kā vēlaties… pa pilienam.,. Izbarojiet mani saviem koijotiem… pūķim, vienalga, kam, tikai sākumā aizvediet pie saimniekiem… Cilvēks ar cilvēku vienmēr atrod kopīgu valodu.

Drīz mēs bijām nobraukuši ieplakā. Lavas lauks beidzās, un mašīna sāka rāpties plakankalnē. Mums laimējās uzreiz uziet stigu. Un tomēr, ja nebūtu šī svešinieka, mēs droši vien pārnakšņotu mežā. Miša teica, ka ne par ko nevar būt drošs. Taču Pjoriškins bija nelokāms.

—   Mēs vedam slimu cilvēku. Nezinām, kas viņš ir. Un ja nu viņš naktī nomirst? Un ja viņš var paziņot kaut ko svarīgu? Neizrunājieties! Uz priekšu!

Lēnām virzījāmies uz priekšu, lauzdamies cauri satrunējušu zaru jūklim, ar grūtībām veicot katru metru ceļa. Šoreiz, izstumjot mašīnu no bedrēm, mēs klusējām, neviens vairs nesauca: «Aiziet! Aiziet!» Tik noguris laikam esmu bijis vienīgi frontē, rudens uzbrukumu laikā.

Taču visam šajā pasaulē reiz pienāk gals. Ap vieniem naktī mašīna beidzot ieripoja sādžā un sprauslādama apstājās pie «kādas pazīstamas meitenes» mājiņas. Majors

nolēma atstāt nepazīstamo šeit un pie viņa arī mani un

Strokuļevu, bet pats atvest uz šejieni brigādes ārstu.

—   Mums nav tiesību riskēt. Un ja nu viņš nomirst tieši ceļā uz pilsētiņu?

Majoram bija taisnība. Strokuļevs izlēca no mašīnas un pieklauvēja pie mājiņas kvadrātveida loga. Pagāja pāris minūtes. Logā iedegās gaisma. Mazliet aizsmakusi, samiegojusies balss jautāja:

—   Kas tur ir?

Strokuļevs kaut ko atbildēja. Durvis pavērās, ielaida viņu iekšā un atkal aizcirtās, bet drīz viņš izskrēja ārā, saukdams:

—   Nesiet šurp!

Ar grūtībām izvilkām svešinieku no gazika. Sādžā miglas nebija, mēness pie debesīm stāvēja augstu un izskatījās bāls kā miroņa seja.

Istabā bija gaiši, tīri un sausi. Kā izrādījās, «viena pazīstama meitene» bija maza, apaļīga, apmēram divdesmit piecus gadus veca sieviete. Viņa samulsusi tīstījās ritasvārkos. Strokuļevs sagatavoja guļvietu uz grīdas pie krāsns. No platās gultas matrača apakšas viņš izvilka salmu maisu, 110 kumodes — palagus un segas. Saimniece klusēdama mums pamāja. Tad viņa noliecās pār svešinieku, ieskatījās tā sejā, brītiņu padomāja un, norādīdama uz gultu, negaidot teica:

—   Lieciet viņu šeit. Es pārgulēšu uz maisa.

—   Nepazīstamo vajadzētu izģērbt, — nenoteikti ierunājās majors Pjoriškins.

—   Mēs to izdarīsim, — es atsaucos. — Jūs brauciet, Konstantai Petrovič.

Majors, Ginzburgs un Miša atsveicinājās un izgāja, bet mēs ar Strokuļevu ķērāmies pie svešinieka izģērbšanas. Saimniece rosījās pie krāsns — viņa karsēja pienu.

Kad vilkām nost nepazīstamā slēpošanas bikses, no tām pēkšņi kaut kas izkrita un klaudzēdams atsitās pret grīdu. Strokuļevs noliecās.

—   Paga, paga, — viņš nomurmināja. — Tas tik ir joks! Paskaties!

Tā bija maza metāla statuete — dīvains, neparastā pozā sarāvies cilvēciņš. Viņš bija nometies uz ceļiem, stipri saliecies uz priekšu un ar tievajām rokām atspiedies uz pjedestāla. Mani pārsteidza viņa seja. Atņirgtiem zobiem šķībi savilktā mutē, strupu, uzrautu degunu un izspiestām, baltām, droši vien ar laku pārklātām acīm tā savādi, mežonīgi vērās mums pretī. Sejas izteiksme bija atveidota apbrīnojami reālistiski — izmocīta, skumju pārņemta, ar nožēlojamu, taisnu matu šķipsnu uz pieres. Uz cilvēciņa kailās muguras kā milzīgi puni asi izspiedās stūrainas lāpstiņas, ceļgali bija smaili, bet katrai rokai tikai trīs savilkti nagaini pirksti.

—   Laikam kāds dieviņš, — pusbalsī noteica Strokuļevs. — Smags. Varbūt no zelta, kā tev šķiet?

Noliku statueti uz galda.

—   Neizskatās vis. Varbūt platīna …

Noguldījām svešinieku, ietīstījām viņu segā un mēģinājām padzirdīt ar karstu pienu, bet viņš nevēra muti vaļā. Tad padzērāmies paši, piestūmām tuvāk taburetes un apsēdāmies viņam blakus. Saimniece, ne vārda neteikdama, ar visām drēbēm nolikās uz maisa gulēt.

Tā mēs sēdējām stundas divas vai vēl ilgāk, snaudā klanījām galvas un laiku pa laikam uz pirkstgaliem izgājām priekšnamā uzsmēķēt. Svešinieks aizvērtām acīm gulēja nekustīgi un ātri, smagi elpoja. Tikai vienu reizi viņš negaidot iesaucās:

—   Nebaidieties! Tas ir helikopters!

Tajā brīdī man ienāca prātā kāda doma, bet Stroku- ļevam es neko nesacīju. Patiešām — kur tas redzēts, ka helikopteri piķētu kā īsti bumbvedēji?

Saimniece grozījās uz sava maisa un acīmredzot arī nevarēja aizmigt. Dieviņš stāvēja uz galda, pagriezis pret mums izmocīto seju ar baltajām acīm, un laistījās savādā zaļā gaismā.

Uz rīta pusi, kad debesis aiz loga kļuva gaišākas, pagalmā atskanēja motora rūkoņa. Pie durvīm kāds pieklauvēja, ienāca majors Pjoriškins, mums pazīstamais ārsts apakšpulkvedis Koļesņikovs un sevišķo uzdevumu pilnvarotais kapteinis Vasiļjevs — kalsns neliela auguma cilvēks ar žirgtām acīm. Mēs piecēlāmies. Apakšpulkvedis un kapteinis Vasiļjevs klusēdami sasveicinājās ar mums, apsēdās pie gultas un atskatījās uz Pjoriškinu. Tas aicinot pameta mums ar roku:

—   Braucam. Mēs savu esam padarījuši.

Tas tad arī ir viss. Cilvēks tīkliņkreklā līdz ar savādo dieviņu nozuda no mūsu dzīves tikpat pēkšņi, kā bija parādījies. Dienā, kad mēs vēl gulējām (štāba priekšnieks mums bija atļāvis atpūsties līdz pusdienām), visurgājējs ar svešinieku, ārstu un sevišķo uzdevumu pilnvaroto izbrauca cauri pilsētiņai un nogriezās uz šosejas, kas veda uz Pavlodemjansku. Mēs uzmanīgi mēģinājām iztaujāt pavēlniecību, taču neviens neko noteiktu mums nevarēja pateikt. Viktors Strokuļevs ar saviem jautājumiem tā apnika štāba priekšniekam, ka tas piedraudēja iesaistīt viņu pārtikas produktu pārpalikumu likvidēšanas komisijā. Vitja ne acu galā nevarēja ciest šādas komisijas, un iztaujāšana beidzās. Tā nu mums, kas bijām liecinieki neparastajam notikumam Adairas sopkas pakājē, ziņkāre netika apmierināta; mēs palikām ar neskaidro nojausmu par kaut ko noslēpumainu un iztēli satraucošu, un mums bija lielas dažādu fantastisku minējumu iespējas.

Noslēpums, noslēpums … Cik daudz dažādu hipotēžu tika izteikts vakaros pie kāršu galda, pie grāmatām un shēmām, šahu spēlējot un tēju dzerot! Sēžam, piemēram, pie Ginzburga, Koļa un majors Pjoriškins izspēlē grūtu . (klātni, es, ērti iekārtojies kurošas krāsns priekšā, smēķēju un lasu nodriskātu grāmatiņu. Strokuļevs, atlaidies gultā, domīgi strinkšķina ģitāras stīgas. Aiz loga plosās decembra sniega vētra. Pēkšņi Koļa paceļ galvu un saka:

—   Paklau, bet varbūt viņš bija no citas planētas?

Mēs pārdomājam viņa hipotēzi, tad Strokuļevs nopūšas

un atkal aizskar stīgas, bet majors noburkšķ:

—   Muļķības! Spēlē, tavs gājiens…

Tomēr negribas ticēt, ka mēs nekad neuzzināsim, kas notika toreiz vakara miglā…

(Arheoloģiskās grupas «Apīda» dalībnieka K. Sergejeva stāsls)

Nesen kādā no populārzinātniskajiem žurnāliem bija publicēts garš un plašs raksts par neparastajiem notikumiem pagājušā gada jūlijā un augustā Staļinabadas1 apkārtnē. Diemžēl raksta autori acīmredzot bija izmantojuši Informāciju, kas nākusi nevis no pirmavota, bet no otrā vai trešā atstāsta, turklāt negodprātīga stāstītāja, tāpēc gribot negribot notikuma būtība un apstākļi tika parādīti

' Tadžikijas PSR galvaspilsētu Dušanbi no 1929. gada līdz 1001. gadam sauca par Staļinabadu.

pilnīgi nepareizi. Spriedelējumi par «telemehāniskiem diversantiem» un «silicijorganiskiem briesmoņiem», lāpāt kā pretrunīgās «aculiecinieku» liecības par liesmojošiem kalniem, govīm un automašīnām, kas tikušas aprītas veselas, neizturēja nekādu kritiku. Fakti bija daudz vienkāršāki un tai pašā laikā daudz sarežģītāki par šiem izdomājumiem.

Kad k|uva skaidrs, ka Staļinabadas komisijas oficiālā atskaite tik drīz presē neparādīsies, profesors Ņikitins ierosināja patiesību par Viesiem no kosmosa publicēt man, vienam no nedaudzajiem īstajiem aculieciniekiem. «Izklāstiet visu, ko redzējāt pats savām acīm,» viņš teica. «Pastāstiet par saviem iespaidiem tieši tā, kā stāstījāt komisijai. Varat izmantot arī mūsu materiālus, tomēr būs labāk, ja attēlosiet tikai savus iespaidus. Un neaizmirstiet Lozovska dienasgrāmatu. Jums ir tādas tiesības.»

Sākot savu stāstījumu, brīdinu, ka cik spēdams izpildīšu profesora norādījumu — centīšos attēlot tikai savus iespaidus un izklāstīšu notikumus, kā tos redzējām mēs, arheoloģiskā grupa, kura bija nodarbināta tā saucamās «Apīdas pils» izrakumos piecdesmit kilometrus uz dienvidaustrumiem no Pendžikentas.

Mūsu grupa sastāvēja no sešiem cilvēkiem. Tur bija trīs arheologi: grupas priekšnieks — pats «pans šefs» Boriss Lozovskis, mans draugs tadžiks Džamils Karimovs un es. Bez tam mums vēl bija divi strādnieki — vietējie iedzīvotāji — un šoferis Koja.

«Apīdas pils» ir metrus trīsdesmit augsts paugurs, kas atrodas šaurā ielejā starp kalniem. Pa ieleju tek ne visai plata upe ar ļoti tīru un aukstu ūdeni, un tās gultne ir kā piedzīta ar apaļiem, gludiem akmeņiem. Gar upi iet ceļš uz Pendžikentas oāzi.

Paugura virsotnē mēs ātrākām seno tadžiku mājokļus. Sī paša uzkalna pakājē bija iekārtota mūsu nometne: divas melnas teltis un aveņkrāsas karogs ar sogdiešu monētas attēlu (aplis ar kvadrātveida caurumu vidū). Mūsu ēras III gadsimta tadžiku pilij nebija nekā kopēja ar Eiropas feodāļu pils robotajiem mūriem un paceļamajiem tiltiem. Atrakta tā izskatījās kā divi trīs līdzeni laukumiņi, ko apjoza pāris metru augsts nožogojums. Patiesībā no «pils» ir palikusi tikai grīda. Te var atrast apdegušu koku, māla trauku lauskas un pavisam mūsdienīgus skorpionus, bet, ja laimējas, — arī zaļgani apsūbējušu senu monētu.

Mūsu grupas rīcībā bija automašīna — vecs GAZ-51, ar kuru veicām tālus reisus pa šausminošiem kalnu ceļiem arheoloģisko objektu meklējumos. Pirms tās dienas, kad parādījās Viesi no kosmosa, Lozovskis ar šo mašīnu bija aizbraucis uz Pendžikentu pēc produktiem, un mēs gaidījām viņu atgriežamies 14. augusta rītā. Mašīna neatgriezās, un tās pazušana bija pirmais posms dīvaino un neizprotamo notikumu ķēdē.

Es sēdēju teltī un smēķēju, gaidīdams, kamēr noskalosies lauskas, kas bija ieliktas mazgājamā bļodā un iegremdētas upē… Saule, šķiet, atradās tieši zenītā, lai gan pulkstenis rādija trešo stundu pēcpusdienā. Džamils strā- daja pakalna virsotnē — tur vējā uzvirpuļoja lesa putekļi un laiku pa laikam pavīdēja strādnieku baltās voi- loka cepures. Šņāca prīmuss, vārījās griķu biezputra. Gaiss bija smacīgs, tveicīgi karsts un putekļiem piesātināts. Smēķēju un prātoju, kādi iemesli būtu varējuši aizkavēt Lozovski Pcndžikentā par veselām sešām stundām. Mums izbeidzās petroleja, bija palikušas vairs tikai divas konservu kārbas un puspaciņa tējas. Būtu ļoti nepatīkami, ja Lozovskis šodien neatbrauktu. Izdomājis kārtējo iemeslu (Lozovskis, teiksim, nolēmis piezvanīt uz Maskavu), es piecēlos, izstaipījos un tad pirmoreiz ieraudzīju Svešo.

Nespodri melns, prāva suņa lielumā — viņš nekustīgi stāvēja telts ieejas priekšā, izskatīdamies līdzīgs milzīgam zirneklim. Viņam bija apaļš, plakans ķermenis — kā pulkstenim — un posmainas kājas. Sīkāk aprakstīt viņu nespēju. Biju pārāk apstulbis un pārsteigts. Pēc mirkļa viņš sazvalstījās un sāka virzīties tieši uz manu pusi. Es apjucis blenzu, kā viņš lēni cilā kājas, atstādams putekļos caurumotas pēdas, — ķēmīgs siluets uz saules apspīdēto sabirzušo, dzelteno mālu fona.

Iegaumējiet — man nebija ne jausmas, ka tas ir Viesis no kosmosa. Es to uzskatīju par kādu nezināmu dzīvnieku, un tas — mēms un bezacains — tuvojas man, dīvaini izlocīdams kājas. Sāku kāpties atpakaļ. Tajā pašā mirklī atskanēja pakluss knikšķis, un pēkšņi uzliesmoja žilbinoša gaisma, tik spilgta, ka neviļus aizmiedzu acis; kad tās atkal atvēru, starp sarkaniem izplūdušiem plankumiem redzēju viņu soli sev tuvāk, jau telts ēnā. «Ak dievs!…» es nomurmināju. Viņš stāvēja, noliecies pār mūsu produktu kasti, un, šķiet, rakņājās tajā ar divāin priekšējām kājām. Saulē paspīdēja un acumirklī kaut kur nozuda konservu kārba. Pēc tam «zirneklis» sāniski atvirzījās malā un nozuda no manām acīm. Tūlīt apklusa prīmusa sīkšana, atskanēja metāliska šķindoņa.

Nezinu, ko manā vietā būtu darījis cilvēks ar veselu saprātu. Es nebiju spējīgs saprātīgi spriest. Atceros, ka ieaurojos pilnā rīklē, vai nu gribēdams nobaidīt «zirnekli», vai arī vēlēdamies iedrošināt pats sevi, pāris lēcienos biju ārā no telts un, paskrējis dažus soļus sāņus, aizelsies apstājos. Te viss bija tāpat kā agrāk. Ap mani snauda saules gaismas pārlietie kalni, upe urdzēdama plūda kā kausēts sudrabs, bet paugura galā vīdēja baltās voiloka cepures. Un tad es atkal ieraudzīju Svešo. Viņš aši nesās pa nogāzi, apiedams apkārt pakalnam, slīdēdams viegli un bez trokšņa, gluži kā peldēdams pa gaisu. Viņa kājas gandrīz nemaz nebija redzamas, taču es labi saskatīju dīvaino, skaidri izteikto ēnu, kas slīdēja viņam līdzās pa pelēko, cieto zāli. Tad viņš nozuda.

Man iekoda aklais dundurs, es tam iesitu ar mitru dvieli, kuru, izrādās, biju turējis rokā. No paugura virsotnes atskanēja klaigas — Džamils ar strādniekiem nāca lejā un deva man zīmi, lai es noņemu no prīmusa biezputru un uzlieku tējkannu. Viņiem par notikušo nebija ne jausmas, un viņi apjukuši skatījās uz mani, kad es viņus sagaidīju ar dīvainu teikumu: «Zirneklis aiznesa prīmusu un konservus …» Džamils vēlāk teica, ka tas esot bijis baismīgi. Es sēdēju pie telts, smēķēju un nokratīju papirosa pelnus biezputras katliņā. Acis bija šausmās ieplestas un bailīgi šaudījās uz visām pusēm. Redzot, ka vecais draugs Džamils uzskata mani par jukušu, es steidzīgi un juceklīgi ņēmos viņam izklāstīt notikušo, tādējādi ga- ligi apstiprinādams viņa aizdomas. Strādnieki no visas šīs jezgas izdarīja vienu vienīgu secinājumu: tējas nav un nebūs. Vilušies viņi klusēdami paēda atdzisušo biezputru un aizgāja savā teltī spēlēt bištokutaru[1]. arī džamils paēda, mēs aizsmēķējām, un viņš vēlreiz noklausījās manu stāstījumu mierīgākos apstākļos. Mirkli padomājis, draugs paziņoja, ka es esot dabūjis vieglu saulesdūrienu un tas viss man ir tikai rādījies. Es, protams, to noliedzu: pirmkārt, saulē esmu izgājis tikai ar cepuri galvā, un, otrkārt, kur tad palicis prīmuss un konservu kārbas? Džamils atbildēja, ka savā neprātā es būtu varējis visas pazudušās mantas iemest upē. Apvainojos, tomēr mēs cēlāmies kājās un, līdz ceļiem iebriduši dzidrajā ūdenī, sākām gramstīties ar rokām pa upes gultni. Atradu Džamila pulksteni, kas bija pazudis pirms nedēļas, pēc tam mēs atgriezāmies pie teltīm un Džamils atkal iegrima domās. Bet vai es neesot sajutis savādu smaku, viņš pēkšņi vaicāja. Nē, nekādas smakas, šķiet, nebija. Bet vai es neesot pamanījis zirneklim spārnus? Nē, spārnus zirneklim es netiku manījis. Nu, bet vai es atceroties, kāds šodien datums un kura nedēļas diena? Saskaitos un atcirtu, ka šodien acīmredzot ir četrpadsmitais, bet, kura nedēļas diena, to neatceros, taču tam nav nekādas nozīmes, jo arī pats Džamils noteikti nezina ne datumu, ne dienu. Džamils atzinās, ka viņš patiešām atceras tikai gadu un mēnesi un to, ka mēs tupam velns zina kādos džungļos, kur nav ne kalendāru, ne avižu.

Pēc tam mēs izpētījām apkārtni. Nekādu pēdu, izņemot mūsu kāju jau daļēji izmīdītās bedrītes pie telts ieejas, atrast neizdevās. Toties atklājās, ka «zirneklis» aizstiepis ne tikai prīinusu un konservus, bet arī manu dienasgrāmatu, zīmuļu kastīti un maisiņu ar pašiem vērtīgākajiem arheoloģiskajiem atradumiem.

— Lops tāds! — Džamils apjucis izgrūda.

Pienāca vakars. Pār ieleju klājās kārtaina, balta migla, virs kalnu grēdas iedegās Skorpiona zvaigznāja spīdekļi, līdzīgi ķepai ar trim pirkstiem, bija jūtama dzestrā nakts vēja elpa. Strādnieki drīz vien aizmiga, bet mēs abi gulējām saliekamajās gultās, pārdomājām nesenējos notikumus un piepildījām telti ar smirdošiem lētu cigarešu dūmu mākoņiem. Pēc ilgas klusēšanas Džamils nedroši apvaicājās, vai es viņu neāzēju, bet tad steidzīgi piebilda, ka, pēc viņa domām, starp «zirnekļa» parādīšanos un Lo- zovska nokavēšanos noteikti jābūt kādai sakarībai. Man bija līdzīgas domas, taču es neko neteicu. Tad viņš vēlreiz uzskaitīja pazudušās mantas un izteica briesmīgu hipotēzi, ka «zirneklis» bijis veikli pārģērbies zaglis. Es laidos snaudā.

Mani pamodināja dīvains troksnis, kas atgādināja spēcīgu aviācijas dzinēju rūkoņu. Kādu brīdi gulēju un ieklausījos. Nez kādēļ man kļuva savādi ap dūšu. Varbūt tāpēc, ka veselu mēnesi, kopš mēs šeit strādājam, nebiju vēl redzējis nevienu lidmašīnu. Piecēlos un pabāzu galvu ārā no telts. Bija dziļa nakts, pulkstenis rādīja otru stundu pēc pusnakts. Debess bija kā piebārstīta sīkām, saltām zvaigznēm, no kalnu galotnēm redzamas tikai neskaidras melnas ēnas. Tad pretējā nogāzē parādījās spilgtas gaismas plankums, kas slīdēja lejup, apdzisa un iedegās no jauna, bet nu jau krietnu gabalu tālāk pa labi. Rūkoņa pieauga.

—   Kas tur ir? — satraukti vaicāja Džamils, spraukdamies ārā no telts.

Tagad dūkoņa skanēja kaut kur pavisam tuvu, un pēkšņi apžilbinoša zilganbalta gaisma apspīdēja mūsu paugura virsotni. Pakalns izskatījās kā mirdzoša ledus gāle. Tas ilga dažus mirkļus. Tad gaisina apdzisa un rūkoņa apklusa. Pār mūsu nometni klajās melna lumsa un dziļš klusums. No strādnieku telts atskanēja pārbiedētas balsis. Tumsā Džamils kaut ko uzsauca tadžiku valodā, bija dzirdams steidzīgu soļu troksnis pa lielajiem upes oļiem. No jauna atskanēja spēcīga rūkoņa, tā pacēlās virs ielejas un, ātri apklusdama, izgaisa tālumā. Man šķita, ka esmu redzējis pavīdam tumšu, iegarenu priekšmetu, kas starp zvaigznēm aizslīd uz dienvidaustrumiem.

Pie manis pienāca Džamils un strādnieki. Apsēdāmies visi pulciņā un ilgi klusējām un smēķējām, saspringti ieklausīdamies katrā troksnī. Atklāti sakot, es baidījos no visa — no «zirnekļiem», necaurredzami tumšās nakts bez mēness, noslēpumainajiem trokšņiem, kuri šķita skanam starp upes čalām. Domāju, ka pārējie izjuta to pašu. Džamils čukstus teica, ka mēs noteikti atrodamies kaut kādu notikumu pašā centrā. Es neiebildu. Beigu beigās, pamatīgi nosaluši, ielīdām katrs savā teltī.

—   Nu, kā tad ar saulesdurienu un pārģērbtajiem zagļiem? — es apvaicājos.

Džamils neko neatbildēja un tikai pēc krietna brīža jautāja:

—   Kas būs, ja viņi ieradīsies vēlreiz?

—   Nezinu, — es atteicu.

Taču viņi neieradās.

Nākamajā dienā mēs kāpām paugurā, lai strādātu pie saviem izrakumiem, un te atklājās, ka nav vairs nevienas no vakar atrastajām lauskām — visa keramika bija nozudusi. Atrakto telpu līdzenie grīdas laukumi no vienas vietas bija pārklāti caurumotām pēdām. Izraktās zemes kaudze noplakusi un saspiesta, it kā tai pāri būtu gājis ielu asfaltējamais veltnis. Siena divās vietās bija sagrauta. Džamils kodīja lūpas, izteiksmīgi skatīdamies uz in»ni. Strādnieki sarunājās pusbalsī un spiedās mums tuvāk. Viņiem bija baigi, un arī mums nebija labāk.

Lozovska un mašīnas vēl arvien nebija. Brokastīs mēs (gremojām mazliet iepelējušu maizi un dzērām aukstu ūdeni. Kad ar maizi bijām tikuši galā, strādnieki, izteikuši vēlējumu, kaut «tādas lietas velns parautu!», paņēma savus ketmenus[2] un rāpās augšā paugurā, bet es, apspriedies ar Džamilu, uzmaucu dziļāk galvā cepuri un apņēmīgi devos prom pa ceļu uz Pendžikentu, cerēdams, ka mani aizvedīs kāda garāmbraucoša mašīna.

Pirmos kilometrus veicu bez starpgadījumiem un divas reizes pat apsēdos, lai atpūstos un uzsmēķētu. Aizas sienas te tuvojās pašam ceļam, te attālinājās no tā, pa līkumoto ceļu vējš putināja smiltis, trokšņaini čalodama, plūda upe. Vairākkārt es redzēju kazu barus un govis, kas ganījās nogāzēs, taču tuvumā nemanīju neviena cilvēka. Līdz apdzīvotai vietai vēl bija atlikuši kilometri desmit, kad gaisā parādījās Melns Helikopters. Tas lidoja zemu virs ceļa, ar dobju troksni pārslīdēja man pār galvu un nozuda aiz pagrieziena, atstādams aiz sevis karsta gaisa plūsmu. Tas nebija zaļš kā mūsu armijas helikopteri vai sudrabains kā pasažieru un transporta lidaparāti. Helikopters šķita nespodri melns un blāvi atstaroja saulē — kā šautenes stobrs. Tā krāsa, neparastā forma un spēcīgā, dobjā rēkoņa — viss kopā man atgādināja pagājušās nakts notikumus un «zirnekļus», un mani atkal pārņēma bailes.

Sāku iet ātrāk un pēc tam metos skriet. Aiz ceļa pagrieziena ieraudzīju mašīnu GAZ-69, pie tās stāvēja trīs vīri un skatījās debesīs, kas bija jau tukšas. Es nobijos, bažīdamies, ka viņi tūlīt aizbrauks, sāku skaļi klaigāt un skriet, cik spēju. Viņi pagriezās pret mani, tad viens no viņiem nolikās garšļaukus un palīda zem mašīnas. Divi pārējie — plecīgi, bārdaini puiši, acīmredzot ģeologi — nenolaida acis no manis.

—   Vai paņemsiet mani līdz Pendžikentai? — es iesaucos.

Klusēdami viņi joprojām saspringti vērās manī, un es jau nodomāju, ka vīri nav sadzirdējuši manu jautājumu.

—   Sveicināti, — teicu, pieiedams viņiem klāt. — Salam aleikum…

Viens no viņiem — garākais — klusēdams pagriezās un iekāpa mašīnā. Otrs — mazāka auguma vīrs — atsaucās ļoti īdzīgi: — Sveiks, — un no jauna sāka blenzt

debesis. Ari es paskatījos uz augšu. Tur nekas nebija redzams, vienīgi liela, gaisā nekustīgi sastingusi klija.

—        Vai jūs nebraucat uz Pendžikentu? — noklepojies jautāju.

_— Kas jūs tāds esat? — savukārt vaicāja augumā mazākais.

Garākais piecēlās, pārliecās pār sēdekli, un pie viņa platas jostas es ieraudzīju pistoli maksti.

—   Esmu arheologs. Mēs atrokam «Apīdas pili».

—        Ko jūs atrokat? — mazākais pārprasīja jau daudz laipnāk.

—   «Apīdas pili».

—   Kur tā atrodas?

Es paskaidroju.

—   Kāpēc jūs gribat braukt uz Pendžikentu?

Pastāstīju viņam par Lozovski un par stāvokli mūsu

nometnē. Par «zirnekli» un satraucošajiem nakts notikumiem neteicu ne vārda.

—        Es pazīstu Lozovski, — pēkšņi ierunājās garais. Viņš sēdēja, pārkāris kājas pār bortu, un aizsmēķēja pīpi.

—   Es pazīstu Lozovski. Boriss Janovičs, vai ne?

Es pamāju.

—        Labs cilvēks. Mēs, protams, labprāt jūs aizvestu, bet, kā redzat, paši esam tintē…

—        Georgij Palič, — no mašīnas apakšas atskanēja pārmetoša balss, — tas stūres stienis …

—   Tu esi muldoņa, Petrenko, — laiski noteica garais.

—   Padzīšu tevi. Padzīšu un naudu nemaksāšu…

—   Georgij Palič …

—        Re, re, kur tas atkal parādās!… — iesaucās mazākais.

Melnais Helikopters iznira debesīs virs nogāzes un strauji slīdēja gar ceļu tieši mums virsū.

—       Velns zina kas tā par mašinul — noburkšķēja augumā mazākais.

Helikopters uzšāvās debesīs un palika karājoties virs mūsu galvām. Man tas ļoti nepatika, un es jau pavēru muti, lai dalītos savās izjūtās ar pārējiem, kad pēkšņi garais apspiestā balsī izgrūda: — Sis laižas zemē! — un izlīda no mašīnas. Helikopters krita lejup, tā vēderā atvērās draudīgs, apaļš caurums, lidaparāts laidās arvien zemāk un zemāk, tieši mums virsū.

—       Petrenko, lien ārā, velns parāvis! — ieaurojās garais un, sagrābis mani aiz rokas, metās sāņus.

Es skrēju prom, un mazais ģeologs darīja to pašu. Viņš kaut ko kliedza, plati atvēris muti, taču motora rēkoņa nomāca visas pārējās skaņas. Atjēdzos ceļa grāvi, manas acis bija putekļu pilnas, es paguvu saskatīt vienīgi to, ka Petrenko uz visām četrām skrien pie mums, bet Melnais Helikopters nolaižas uz ceļa. Virpuļviesulis, ko sacēla spēcīgie propelleri, norāva man cepuri no galvas un visu apkārtni ietina dzeltenu putekļu mākonī. Pēc tam atkal uzliesmoja tā pati žilbinoši baltā gaisma, kas pārspēja saules spožumu, un es iekliedzos aiz sāpēm acis. Kad putekļi bija nosēdušies, mūsu acu priekšā rēgojās tukšs ceļš. Mašīna bija nozudusi. Helikoptera melnais korpuss slīdēja augšup virs aizas ..,

… Pēc tam es vairs neesmu redzējis ne Viesus no kosmosa, ne viņu gaisakuģus. Džamils un strādnieki redzējuši vienu helikopteru tajā pašā dienā un divus — 16. augustā. Tie bija lidojuši nelielā augstumā un arī gar ceļu.

Mani tālākie piedzīvojumi saistīti ar Svešiniekiem tikai netieši. Es un apzagtie ģeologi ar gadijuma mašīnām kaut kā nokļuvām līdz Pendžikentai. Garais bārdainis visu ceļu lūkojās debesīs, bet mazais lādējās, atkārtodams: ja tie ir aviokluba puišu jociņi, tad viņš gan tiks ar tiem galā. Šoferis Petrenko bija pavisam izsists 110 sliedēm. Viņš vairākkārt mēģināja kaut ko paskaidrot par stūres stieni, taču neviens viņā neklausījās.

Pendžikentā man paziņoja, ka Lozovskis izbraucis no turienes jau 14. augusta rītā, bet mūsu grupas šoferis Koļa atgriezies tās pašas dienas vakarā bez Lozovska un aizturēts milicijā, jo acīmredzot ir pazudinājis mašīnu un Lozovski, tikai negrib atzīties, kur un kā tas noticis, bet attaisnodamies melš tīrās blēņas par gaisa uzbrukumu.

Es drāzos uz miliciju. Koļa sēdēja pie dežuranta uz koka sola un smagi pārdzīvoja cilvēku netaisnību. Kā viņš stāstīja, tad kilometrus četrdesmit no Pendžikentas «pans šefs» devies aplūkot kaut kādus paugurus, kas atradušies sāņus no ceļa. Pēc minūtēm divdesmit nolaidies helikopters un aizstiepis automašīnu. Koļa dzinies tam pakaļ vai veselu kilometru, bet nav panācis un gājis meklēt Lozovski. Taču arī Lozovskis bijis nez kur pazudis. Tad Koļa atgriezies Pendžikentā un gods godam visu noziņojis, bet tagad — še tev.., «Pietiek gvelzt niekus!» dusmīgi noteica dežurants, bet šajā brīdī milicijā ieklupa divi mani ģeologi un Petrenko. Viņi atnesa iesniegumu par mašīnas nozušanu un skopiem vārdiem apjautājās, kam jāiesniedz sūdzība par gaisa huligānismu. Pēc pusstundas Koļu atbrīvoja.

Piebildīšu, ka, starp citu, Koļas likstas ar to vēl nebeidzās. Pendžikentas prokuratūra ievadīja «Lietu par pils. Lozovska pazušanu un par varbūtējo viņa noslepkavošanu», kurā Ko|a bija aizdomās turētais, bet Džamils, strādnieki un es — liecinieki. So «lietu» pārtrauca tikai pēc tam, kad atbrauca komisija, kuru vadīja profesors Ņikitins. Negribu par to stāstīt un arī nestāstīšu, jo es rakstu par Svešiniekiem, bet toreiz katru dienu uzzinājām par tiem ko jaunu. Taču pašas interesantākās ziņas sniedza mūsu priekšnieks — tas pats «pans šefs» Boriss Lozovskis.

Mēs ilgi nodevāmies dažādiem minējumiem, pūlēdamies saprast, no kurienes Svešinieki uzradušies un kas viņi ir. Tika izteiktas vispretrunīgākās domas, un skaidrību guvām tikai pēc tam, kad septembra vidū bija uziets Svešinieku nosēšanās laukums un atrasta Borisa Lozovska dienasgrāmata. To uzgāja robežsargi, kas, izmantojot aculiecinieku liecības, bija novērojuši dažas Melno Helikopteru trases. Sis laukums atradās ieplakā starp kalniem, piecpadsmit kilometru uz rietumiem no «Apīdas pils»; laukums bija līdzeni noblietēta virsma, ko gar malām norobežoja apkusuši akmens bluķi. Tā diametrs bija apmēram divsimt metru, augsne daudzās vietās šķita apsvilusi, augu valsts — zāle, dzelkšņi, divi zīdkoki — pār- ogļojusies. Laukumā atrada vienu no nolaupītajām automašīnām (GAZ-69), nomazgātu, ieeļļotu, bet bez degvielas, vairākus priekšmetus, kas bija pagatavoti no nezināma materiāla un nezin kādām vajadzībām paredzēti (tagad nodoti sīkākai izpētīšanai)', un — pats galvenais — arheoloģiskās grupas «Apīda» dienasgrāmatu ar paša Borisa Lozovska ievērojamajiem ierakstiem.

Dienasgrāmata atradās uz mašīnas pakaļējā sēdekļa un nebija cietusi ne no mitruma, ne arī no saules, to klāja vienīgi putekļu kārta. Parastā piezīmju burtnīca brūnos kartona vākos līdz divām trešdaļām bija pierakstīta ar «Apīdas pils» izrakumu aprakstiem un atskaitēm par arheoloģiskās izpētes darbiem pils apkārtnē, bet dienasgrāmatas beigās divpadsmit lappusēs bija īss stāsts, kas, pēc manas dziļākās pārliecības, ir jebkura romāna un daudzu zinātnisku un filozofisku apcerējumu vērts.

Lozovskis bija rakstījis ar zīmuli, vienmēr steidzies (spriežot pēc rokraksta), un bieži vien piezīmes bija diezgan nesakarīgas. Šis tas no uzrakstītā nav saprotams, bet daudz kas no tā vieš skaidrību atsevišķās nesaprotamās notikuma detaļās, un viss Lozovska izklāsts ir ārkārtīgi interesants, it sevišķi viņa secinājumi par Svešiniekiem. Burtnīcu man — kā arheoloģiskās grupas priekšnieka vietas izpildītājam — nodeva Pendžikentas prokuratūras izmeklētājs tūlīt pēc tam, kad «Lieta par nozušanu» un tā tālāk tika pārtraukta «sakarā ar nozieguma sastāva neesamību». Pievienoju visus šos ierakstus dienasgrāmatā, komentējot dažas ne visai saprotamas vietas.

Lappuses no R. Lozovska dienasgrāmatas

14. augustā

(Attēlots kaut kas līdzīgs mušmires cepurītei — stipri saplacināts konuss. Lai varētu salīdzināt, blakus uzzīmēta automašīna un cilvēciņš. Apakšā paraksts: «Kosmosa kuģis?». Konusā vairāki punkti, uz tiem norāda bultiņas un uzraksti: «Ieejas». Konusa virsotnē uzraksts: «Te iekrauj». Sānos pieraksts: «Augstums 15 m, pamatnes diametrs 40 m».)

Helikopters atnesa vēl vienu mašīnu — GAZ-69 ar numuru 2D 19-19. Svešinieki (šo vārdu pirmais sāka lietot tieši Lozovskis) kāpelēja pa to, izjauca motoru, pēc tam gaziku iekrāva kuģī. Lūkas bija šauras, tomēr mašīna kaut kā izspraucās cauri. Mūsu automobilis pagaidām stāv apakšā. Es izkrāvu no tā visus produktus, un viņi los neaiztiek. Man nepievērš absolūti nekādu uzmanību, tas ir pat aizvainojoši. Šķiet, e? varētu arī aiziet, bet pagaidām negribu to darīt.,, (Tālāk nāk ļoti nejauks zīmējums, tas laikam domāts viens no Svešiniekiem.)

Es neprotu zīmēt. Melns diskveida ķermenis apmēram metru diametrā. Astoņas, dažiem arī desmit kājas. Tās ir garas un tievas, līdzīgas zirnekļa kājām, sastāv no trim posmiem. Ekstremitātes locītavās var izliekties jebkurā virzienā. Ne acis, ne ausis nav redzamas, taču viņi noteikti redz un dzird ļoti labi. Pārvietoties spēj neticam; ātri — gluži kā melni zibeņi. Skraida pa gandrīz stāvu krauju kā mušas. Apbrīnojami, ka viņu ķermenim nav priekšpuses un aizmugures. Es noskatījos, kā viens no viņiem, skrējienā neapstājoties un nepagriežoties, pēkšņi nesās sāņus un pēc tam atpakaļgaitā. Ja kāds no viņiem paskrien man tuvu garām, jūtu vieglu, svaigu smaržu, kaut ko līdzīgu ozonam. Viņi sirsina kā cikādes. Dzīvs, saprātīgs … (Teikums nav pabeigts.)

Helikopters atnesa govi. Brangu, ārkārtīgi muļķīgu brūnaļu. Tikko bija nolikta zemē, tā ņēmās plūkāt apsvilušos dzelkšņus. Ap viņu salasijās seši Svešinieki, čirkstināja un laiku pa laikam uzliesmoja. Viens no viņiem saņēma govi aiz kājām un viegli apgrieza uz muguras — kāds satriecošs spēks! Govi arī iekrāva kuģī. Nabaga brūnaļa! Vai viņi sagatavo pārtikas krājumus?

Piegāju viņiem tuvu klāt un mēģināju sākt sarunu. Absolūti nekādas reakcijas.

Helikopters atnesa siena kaudzi un iekrāva to kuģī…

Te nav mazāk kā deviņi Svešinieki un trīs helikopteri …

Tomēr mani novēro. Es pagāju aiz akmeņiem. Viens no viņiem tūlīt man sekoja, čirkstināja, pēc tam atstājās …

Tas neapšaubāmi ir kosmosa kuģis. Es sēdēju krauts ēnā, un pēkšņi Svešinieki pašķīda no kuģa uz visām pusēm. Tad kuģis negaidot pacēlās gaisā vairākus metrus un atkal nolaidās. Viegli kā pūciņa. Bez trokšņa un uguns uzliesmojuma, nav ne mazāko pazīmju, ka darbotos dzinēji. Nočirkst vienīgi akmeņi …

Izrādās, ka vienam tomēr ir acis — piecas spīdošas podziņas ķermeņa malās. Tās ir dažādās krāsās: zilganzaļa, zila, violeta un divas melnas. Varbūt šīs podziņas nemaz nav acis, jo lielākoties tās vērstas ne uz to pusi, uz kuru virzās pats Svešinieks. Tumsā acis spīd .,.

15. augustā

Naktī gandrīz nemaz neesmu gulējis. Helikopteri atlidoja un aizlidoja. Svešinieki čirkstināja. Tas viss notika pilnīgā tumsā. Tikai reizēm parādījās spilgti gaismas uzliesmojumi…

Atvesta trešā mašīna, atkal GAZ-69, ZD 73-98. Un atkal bez šofera. Kāpēc ta? Vai viņi izrauga brīdi, kad šoferis aizgājis?…

Svešinieks ķēra ķirzakas — un darija to ļoti veikli. Skrēja uz trim kājām un ar pārējām grāba pa divām trim uzreiz .,,

Jā, es varētu no šejienes aiziet, ja vien gribētu … Tikko esmu atgriezies no kraujas malas. No turienes Pendžikentas ce|š gandrīz vai ar roku aizsniedzams — trīs stundu gājiena attālumā. Tomēr es nekur neiešu. Jāpavēro, kā tas viss beigsies …

Kuģī tika iekrauts vai vesels aitu ganāmpulks — vismaz desmit j- un milzum daudz siena. Tātad jau uzzinājuši, no kā aitas pārtiek. Gudras būtnesl Acīmredzot grib vai nu aizvest govis un aitas dzīvas, vai ari nodrošināties ar pārtiku. Tomēr nav saprotams, kāpēc viņi tik nepārprotami un stūrgalvīgi ignorē cilvēkus. Vai varbūt cilvēki Svešiniekus interesS mazāk nekā govis? Viņi iekrāvuši kuģī arī mūsu mašīnu …

…arī saprot? Kā būtu, ja es lidotu viņiem līdzi? Mēģināt vienoties par to vai arī slepus nokļūt uz kuģa? Vai neatļaus? …

… Divi, reizēm četri propelleri. Lāpstiņu skaitu neizdevās precizēt. Korpusa garums apmēram astoņi metri. Viss taisīts no melna, matēta materiāla, metinājumu vietas nav redzamas. Manuprāt, tas nav metāls. Drīzāk kaut kas līdzīgs plastmasai. Nesaprotu, kā iekļūt lidaparātā. Nekādu lūku nav… (Tas droši vien ir helikopteru apraksts.)

Acīmredzot es esmu vienīgais cilvēks, kas nokļuvis tādos apstākļos. Ārkārtīgi baigi. Bet kā gan citādi? Jālido, noteikti man jālido viņiem līdzi, tas ir pilnīgi nepieciešami …

Atkal pašā kuģa virsotnē parādījās eži. (Nav saprotams, ko tas nozīmē. Vairāk nekur Lozovskis «ežus» nav minējis.) Parādījās, uzliesmoja un nozuda. Spēcīga ozona smaka …

Atlidoja helikopters, tā bortos redzami dūres lieluma ieliekumi. Lidaparāts nosēdās, salocījās (?), un tūlīt sāņus virs kalniem aizlidoja divi mūsu reaktīvie iznīcinātāji. Kas noticis? .,,

Svešinieki joprojām skraida, it kā nekas nebūtu noticis. Ja būtu sadursme … (Teikums nav pabeigts.)

… teorētiski. (Nesalasāmi.) … japaskaidro. Acīmredzot viņi nesaprot vai arī uzskata, ka tas nav viņu cienīgi …

Satriecoši! Vel līdz šim laikam_ nespēju atgūties no pārsteiguma. Vai šie Svešinieki būtu mašīnas??? Divus soļus no manis nupat divi no viņiem izjauca trešo! Neticēju savām acīm. Ārkārtīgi sarežģīta ierīce, pat nezinu, kā to aprakstīt. 2ēl, ka neesmu inženieris. Bet laikam jau ari tas nepalīdzētu. Viņi noņēma aizmugures bruņas, zem tām zvaigžņveida . . . (Teikums nav pabeigts.) Zem vē- derdaļas diezgan ietilpīgs rezervuārs, bet nav saprotams, kā viņi tur saliek dažādus priekšmetus. Mašīnas! …

Svešinieki atkal samontēja izjaukto, pāri palika četras kājas, bet to vietā pielika kaut ko līdzīgu milzīgām spīlēm. Tikko montāža bija pabeigta, «jaundzimušais» pielēca stāvus un aizsteidzās uz kuģi…

Ķermeņa lielākā daļa ir zvaigžņveida priekšmets no balta materiāla, kas atgādina pumeku vai sūkli…

Kas ir šo mašīnu pavēlnieki? Varbūt Svešiniekus kāds vada no kuģa iekšienes? …

Vai šīs nevarētu būt saprātīgas mašīnas? Muļķības! Kibernētika vai televadīšana? Brīnumi. Un kas neļauj Pavēlniekiem iznākt ārā?…

Laikam tie saprot, kādas ir atšķirības starp cilvēkiem un dzīvniekiem, tāpēc cilvēkus neņem. Humāni. Mani droši vien savākuši aiz pārskatīšanās… Sieva nepiedos … nekad, nekad es neredzēšu — tas ir briesmīgi. Bet es taču esmu cilvēks! …

Ļoti maz izredžu palikt dzīvam. Aukstums, bads, kosmiskais starojums, miljons citu nejaušību. Kuģis acīm redzami nav domāts «zaķu» pārvadāšanai. Vispār izredzes vājas — viens pret simtu. Taču man nav tiesību palaist garām šo izdevību. Nepieciešams nodibināt sakarus!

Nakts, pulkstenis ir divpadsmit. Rakstu kabatas lukturīša gaismā. Kad es to biju iededzis, pieskrēja viens no Svešiniekiem, uzliesmoja un aizskrēja. Visu vakaru Svešinieki būvēja kaut kādu celtni, kas izskatās pēc torņa. Sākumā no trim lūkām nokārās plati trapi. Domāju, ka beidzot iznāks tie, kuri vada šīs mašīnas, taču pa trapiem nolaida daudz detaļu un metāla (?) slokšņu. Seši Svešinieki ķērās pie darba. Tā, kuram tika piemontētas spīles, viņu vidū nebija. Es ilgi viņus vēroju. Visas kustības ārkārtīgi precīzas un drošas. Torni uzbūvēja četras stundās. Cik saskanīgi viņi strādā! Tagad ir pavisam tumšs un es nekā neredzu, bet dzirdu, ka Svešinieki skraida pa laukumu. Viņi labi iztiek bez gaismas, darbs ne mirkli netiek pārtraukts. Helikopteri visu laiku atrodas lidojumā …

Pieņemsim, ka es … (Teikums nav pabeigts.)

16. augustā pīkst. 16

…Tam, kas atradis šo burtnīcu. Ludzu nosūtīt to uz šādu adresi: Ļeņingrada, Valsts Ermitāža, Vidusāzijas nodaļai.

Četrpadsmitajā augustā pulksten deviņos no rīta mani, Borisu Lozovski, nolaupīja Melnais Helikopters un atveda uz šejieni — Svešinieku nometni. Līdz šai dienai es atkarībā no iespējas pierakstīju savus novērojumus… (dažas rindas nesalasāmas) un trīs automašīnas. Galvenie secinājumi: 1. Tie ir Atnācēji no citurienes, viesi no Marsa, Veneras vai kādas citas planētas. 2. Atnācēji ir ārkārtīgi sarežģīti un precīzi mehānismi, un viņu kosmiskais kuģis tiek vadīts automātiski. Viesi no kosmosa apskatīja mani, izģērba un, šķiet, nofotografēja. Viņi man nenodarīja neko ļaunu un turpmāk īpašu uzmanību neveltīja. Es biju pilnīgi brīvs…

Ka redzams, kuģis gatavojas aizlidot, jo no rīta manu acu priekšā tika izjaukti visi trīs Melnie Helikopteri un pieci Svešinieki. Mani produkti iekrauti. Laukumā palikušas tikai dažas detaļas no torņa un viens GAZ-69. Divi Svešinieki vēl rakņājas zem kosmosa kuģa un divi citi klaiņo tepat kaut kur tuvumā. Dažreiz es viņus redzu kalna nogāzē…

Es, Boriss Lozovskis, esmu nolēmis iekļūt Svešinieku kosmosa ķuģī un lidot tiem līdzi. Esmu visu pārdomājis. Produktu sliktākā gadijumā man pieliks vienam mēnesim, nezinu, kas notiks pēc tam, bet man noteikti ir jālido. Ceru, ka, iekļuvis kuģī, atradīšu tur govis un aitas un palikšu pie šiem dzīvniekiem. Pirmkārt, tā būs jautrāk, un, otrkārt, tur būs gaļas krājumi nebaltai dienai. Nezinu, kā būs ar ūdeni. Jā, man ir nazis, un, ja būs nepieciešams, varēšu izmantot asinis … (Pārsvītrots.) Ja palikšu dzīvs — un par to es gandrīz nešaubos —, darīšu visu, lai nodibinātu sakarus ar Zemi un atgrieztos tur kopā ar Svešinieku Pavēlniekiem. Domāju, ka man izdosies ar viņiem vienoties …

Marijai Lozovska i. Mīļā, dārgā Mašeņka! Es ļoti ceru, ka šīs rindas nonāks pie Tevis, kad viss jau būs laimīgi nokārtojies. Bet nenosodi mani, ja notiks sliktākais, — es nevarēju rīkoties citādi. Atccnes, ka vienmēr esmu Tevi mīlējis, un piedod man. Noskūpsti mūsu Grišu. Kad viņš būs izaudzis liels, pastāsti viņam par mani. Es nemaz neesmu tik slikts cilvēks, lai mans dēls nevarētu lepoties ar savu tēvu. Kā Tu domā? Nupat viens no Svešiniekiem, kas skraidīja pa nogāzi, atgriezās uz kuģa. Es eju. Paliec sveika. Skūpstu, mūžīgi Tavs Boriss …

Kamēr es rakstīju, Svešinieki ir ievilkuši kuģī divus trapus. Palicis vēl viens. Tagad jā … (Vesela nesalasāma rindkopa; rodas iespaids, ka Lozovskis rakstījis neskatīdamies.) Man laiks iet. Bet kas notiks, ja mani nelaidīs?! Nē, man ir jātiek kuģī! Redz, kur vēl viens Svešinieks noslīdēja no klints un ielīda kuģī. Divi vēl sēž zem kuģa. Nu, Lozovski, rnarš — uz priekšu! Baigi. Bet vispār — sīkums. Tās taču ir mašīnas, bet es esmu cilvēks…

Sajā vietā ieraksti burtnīcā beidzas. Lozovskis pie mašīnas vairs nav atgriezies. Nav atgriezies tāpēc, ka kosmosa kuģis ir aizlidojis. Skeptiķi runā, ka notikusi nelaime, bet tāpēc viņi arī ir skeptiķi. Es jau pašā sākumā biju pārliecināts, ka mūsu jaukais «pans šefs» ir dzīvs un redz to, ko mums nav lemts skatīt pat sapņos.

Viņš atgriezīsies, un es viņu apskaužu. Apskaustu arī tad, ja viņš neatgrieztos. Lozovskis ir pats drosmīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu pazinis.

Jā, ne jau katrs spētu to izdarīt. Esmu to jautājis daudziem. Daži ir godīgi atzinušies: «Nē. Tas ir baigi.» Lielais vairums atbildējis: «Nezinu, redzat, tas atkarīgs 110 konkrētiem apstākļiem.» Man nebūtu drosmes to veikt. Es taču redzēju «zirnekli», un pat tagad, kad zinu, ka tā bijusi tikai mašīna, tas neizraisa manī uzticību. Tad vēl šie baismīgie Melnie Helikopteri… Iedomājieties, ka jūs atrodaties svešā kosmosa kuģī un jums visapkārt ir nedzīvi mehānismi, iedomājieties, ka jūs lidojat ledainā tukšumā — bez cerībām, bez drošas pārliecības par atgriešanos — dienām, mēnešiem, varbūt pat gadiem ilgi; iedomājieties visu to — un jūs sapratīsiet manas izjūtas.

Tas, patiesību sakot, arī ir viss. Piebildīšu vēl tikai dažus vārdus par tālākajiem notikumiem. Septembra vidū no Maskavas ieradās profesora Ņikitina vadītā komisija un lika mums visiem — man, Džamilam, šoferim Koļam un strādniekiem — uzrakstīt milzum daudz papīru un sniegt atbildes uz tūkstošiem jautājumu.

Mēs ar to noņēmāmies apmēram nedēļu un pēc tam atgriezāmies Ļeņingradā.

Varbūt skeptiķiem taisnība un mēs nekad neuzzināsim ko vairāk par mūsu viesiem no citurienes, par viņu zvaigžņu kuģa uzbūvi, par tiem apbrīnojamiem mehānismiem, kurus viņi atsūtīja pie mums uz Zemes, bet galvenais — par viņu negaidītās ierašanās iemeslu, tomēr, lai arī ko teiktu skeptiķi, es domāju, ka šie Svešinieki atgriezīsies. Boriss Lozovskis būs pirmais tulks. Viņam vajadzēs pilnīgi iemācīties tālo kaimiņu valodu, jo tikai viņš varēs viesiem paskaidrot, kā uz Zemes apvidus mašīna varēja atrasties blakus sešpadsmit gadsimtus vecām māla krūžu lauskām.

(Arheoloģiskās grupas «Apida» bijušā priekšnieka B. Lozovska stāsts)

Kāpēc es tā rīkojos? Tas ir sarežģīts jautājums. Tagad man grūti orientēties savās toreizējās domās un pārdzīvojumos. Šķiet, es gluži vienkārši jutu, ka man jālido, ka nevaru nelidot — un cauri. Es it kā biju vienīgais ķēdes posms, kas saistīja mūs — Zemes cilvēkus — ar Svešinieku Pavēlniekiem.. Uzskatīju, ka šie Saimnieki vieglprātīgi uzticējušies savām mašīnām, kurām trūkst smadzeņu, un man nu bija jāizlabo viņu kļūda. Vai arī līdzīgi apsvērumi. Un, protams, milzīga ziņkāre, kas bija mani pārņēmusi.

Skaidri apzinājos, ka veiksmes iespēja man ir tikai viens pret tūkstoti, varbūt pat miljonu. Daudz ticamāk, ka uz mūžiem zaudēšu sievu un dēliņu, draugus, iemīļoto darbu, zaudēšu visu Zemi. Sevišķi smagi man bija, domājot par sievu. Taču grandiozā uzdevuma izjūta … Nezinu, vai jūs saprotat, ko es gribu teikt, šī niecīgā vienīgā iespēja pilnīgi pārņēma mani, ļāva vaļu iztēlei, tā pavēra man neredzētas, žilbinošas perspektīvas. Es nekad nespētu sev piedot, ja neizmantotu šo izdevību un vaļēju muti noskatītos, kā aizlido citas pasaules zvaigžņu kuģis. Tā būtu bijusi nodevība. Nodevība attiecībā pret Zemi, pret zinātni, pret visu, kam esmu ticējis, kā dēļ dzīvojis un kam sekojis visu mūžu. Domāju, ka manā vietā ikviens izjustu to pašu. Un tomēr — cik grūti bija par to izšķirties!

Kā jums jau zināms, pēdējo ierakstu burtnīcā izdarīju 16. augustā. Bija skaidrs, ka Svešinieki trešo — nule atvesto mašīnu netaisās iekraut kosmosa kuģī — droši vien tāpēc, ka viens tāds gaziks jau bija tur iekšā. Es noliku dienasgrāmatu uz mašīnas aizmugures sēdekļa, nometu zīmuli un paskatījos apkārt. Laukumiņš bija tukšs, vienīgi zem milzīgā blāvi pelēkā zvaigžņu kuģa konusa vēl rosījās divi Svešinieki. Apkārt pacēlās sarkanīgas un dzeltenas klintis, virs galvas mirdzēja koši zilas debesis, tik spožas un zilas, kādas nekad mūžā nebiju redzējis. Taču man vajadzēja sagatavoties. Netālu no šauras aizas iztecēja avotiņš ar tīru, aukstu ūdeni, es piepildīju blašķi un iebāzu to azotē. Manā rīcībā bija šī plakanā pudele, divas zivju konservu kārbas un kabatas lukturītis ar rezerves bateriju. Pamaz gan… Taču es biju nodomājis zvaigžņu kuģī tūlīt sameklēt govīm un aitām ierāditās telpas un tur patverties. Tā kā barību lopiņiem Svešinieki nebija sevišķi daudz paņēmuši līdzi, tad es cerēju: ne vēlāk kā pēc nedēļas mēs būsim jau uz citas planētas. Kā es biju maldījies! Nu, bet par to vēlāk.

Kad piegāju pie trapa, Svešinieki, kas rosījās zem kuģa, sastinga un sāka blenzt uz mani. Tā vismaz likās. Viņiem ir tāds paradums — tiklīdz kāds tuvojas, viņi pārtrauc darbu un sastingst visnejēdzīgākajās pozās. Saudzīgi izsakoties, skats ir diezgan dīvains, un es pie tā nevaru pierast. Arī es apstājos un tāpat blenzu uz viņiem. Nospriedu pie sevis, ka viņi ir nojautuši manu nodomu un tas viņiem nepatīk. Kauns atzīties, bet toreiz izjutu nelielu atvieglojumu. Pārāk silta un mīlīga bija rīta saule, un pārāk sveši — ārkārtīgi sveši — izskatījās šie melnie radījumi ar posmainajām kājām. Un izrakņātā, apsvilusi zeme. Un baismīgā dziļā lūka pelēkajā nezināmajā metālā. Un platais, elastīgais traps — kā īsts ceļš uz citu pasauli…

Tomēr Svešinieki, pēc sirds patikas noskatījušies, atkal ķērās pie darba, atstājot mani paša ziņā. Ceļš bija brīvs, atkāpšanās ar godu vairs nebija iespējama.

Atceros, es mēģināju sev iestāstīt, cik ļoti svarīgi ir atgriezties un paņemt virsjaku, kuru pirms pusstundas biju nometis, kad saule sāka cepināt. Stāvēju, vienu kāju uzlicis uz trapa, un lūkojos apkārt, ar acīm meklēdams jaku. Un, jo rūpīgāk ar skatienu iztaustīju katru grambu laukumā, jo skaidrāk sapratu, ka jaka ir pals nepieciešamākais apģērba gabals un iepazīties ar Svešinieku Pavēlnieku bez jakas, ģērbtam netīrās platās flaneļa biksēs un kūstoša sniega krāsas tīkliņkreklā, gluži vienkārši būs nepieklājīgi. Velns parāvis, kādas tik domas nenāk prātā tādā brīdī! Es stāvēju, muļķīgi skatījos apkārt un apce- reju situāciju. Laukumā valdīja klusums, vienīgi Svešinieki klusītiņām kaut ko čirkstināja un žvadzināja. Gar seju dūkdams aizlidoja aklais dundurs, es atguvos un, žigli cilādams kājas, sāku rāpties augšā.

Traps bija stāvs un ļoti līgans, tā ka pēc dažiem soļiem sajutu nepārvaramu vēlēšanos nomesties uz visām četrām, tomēr nez kāpēc kaunējos to darīt. Varbūt tāpēc, ka maris izskats jau tāpat bija ārkārtīgi muļķīgs (es pats to ļoti labi apzinājos): bikses nošļukušas, sporta krekls atkāries un izspiedies (es biju sabāzis aiz tā konservus un savu pārējo trūcīgo mantību) un trīs dienas neskūtajā fizio- nomijā sastindzis smaids. Jāsaka gan, te nebija neviena, kas novērotu manu uzkāpšanu pa trapu zvaigžņu kuģi, izņemot Svešiniekus, bet viņiem acīmredzot tas bija vienaldzīgi. Saliecies trīs līkumos, aiz sasprindzinājuma trīcošām kājām beidzot pieveicu pēdējos metrus pa trapu un, grabinādams savu uzkabi, ievēlos pa lūku iekšā.

F.s atrados diezgan šaurā gaitenī, kas ieslīpi veda tumsā kuģa iekšienē. Pa lūku te iespiedās izkliedēta dienas gaisma un vāji apgaismoja pelēkās, grubuļainās sienas. Grīda, uz kuras apsēdos, bija auksta un, kā man šķita, viegli vibrēja. Te valdīja pustumsa, bija ļoti klusu un vēsi.

Sakārtoju zem krekliņa savu nesamo, savilku ciešāk bikšu siksnu, izstiepu kaklu un paskatījos ārā. Uz laukuma nekas nebija mainījies. Pamestais gaziks, saules apspīdēts, no tālienes izskatījās kā rotaļlieta. Nodomāju, ka lūka atrodas daudz augstāk, nekā tas bija šķitis lejā.

Pēkšņi ieraudzīju kādu no Svešiniekiem. Gausi virzīdamies uz priekšu, tas tuvojās trapam, apstājās, it kā notēmēja, tad negaidot metās augšā pa kustīgajām kāpnēm un iekrita lūkā. Es piespiedos pie gaiteņa sienas, pievilkdams kājas. No domas vien, ka tūlīt viņš paies man cieši garām, varbūt pat pieskarsies, kļuva nelabi. Taču nekas nenotika. Gaisma lūkā uz mirkli tika aizsegta, man uzvēdīja siltums un dīvaina svaiga smarža, līdzīga ozonam, un Svešinieks pat neapstādamies aizdrāzās garām. Es dzirdēju, kā, klusu sirsinādams un tipinādams sīkiem solīšiem, tumsā viņš attālinās. Sekoju viņam pa pēdām, pie sevis atkārtodams, ka nevajag atskatīties. Ļoti baidījos, ka neizturēšu un metīšos atpakaļ. Bēgšana tagad būtu nepanesams kauns, to es skaidri zināju, un tas mani atturēja. Sākumā gāju saliecies, pēc tam nospriedu, ka tas ir muļķīgi, un iztaisnojos, taču pleci un pakausis atdūrās pret neredzamiem griestiem, tikpat vēsiem un grubuļainiem kā sienas un grīda. Nu es riskēju un pirmo reizi pavēros atpakaļ. Tālu man aiz muguras un nez kāpēc uz augšu zilgmoja gabaliņš debess, tāpēc radās iespaids, ka atrodos dziļā akā. Izvilku kabatas lukturīti, lai paskatitos, kas notiek priekšā. Redzētais mani satrieca. Gaitenis beidzās. Tieši man priekšā pacēlās siena — pelēka, grubuļaina, silta un pilnīgi tukša — bez neviena loga.

Izjutu tādu kā vilšanos, ko jūtami kliedēja patīkamā sajūta par izpildīto pienākumu. Mani pārņēma nepārvarama vēlēšanās paraustīt plecus, pagriezties un ar cēlsirdīga rūgtuma izteiksmi sejā — kā cienījamam cilvēkam, kas ar milzīgu gribasspēku piespiedis sevi sāpoša zoba dēļ aiziet uz poliklīniku, bet uzzinājis, ka zobārsts šodien nepieņem, — bez steigas doties atpakaļ uz Izejas lūku. Taču es biju neziņā, kur palicis Svešinieks, kas pirms brīža aizsteidzās man garām. Vēlreiz laidu lukturīša gaismas staru pār sienu un tūlīt atklāju tās apakšējā daļā lielu, apaļu caurumu. Esmu ar mieru zvērēt, ka pirms mirkļa tā tur nebija, bet tagad caurums eksistēja, un es, apgaismodams ceļu ar lukturīti, rāpus līdu tajā iekšā.

Gaitenī bija dzestri un tumši kā pagrabā, bet te valdīja tāda tumsa kā kapā, taču bija daudz siltāks. Es nostājos uz kājām un pēkšņi jutu, ka varu izslieties visā augumā. Griesti bija nozuduši. Lukturīša gaismas stars virs galvas nogrima tumsā, bet no apkārtējās krēslas pa labi un pa kreisi izrāva kaut kādu dīvainu priekšmetu sablīvējumu. Priekšā bija tukšums. Paspēru vēl dažus soļus un sāku izpētīt apkārtni. Sākumā neko nespēju atšķirt — man šķita, ka pa labi un pa kreisi paceļas milzīgas automašīnu riepu grēdas. Izskatījās, ka es atrastos kādā noliktavā. Lēni gāju pa šauro eju starp šīm kaudzēm un nepārtraukti skatījos apkārt. Tikai pēc laba laika sadūšojos, pastiepu roku un ar pirkstiem aptaustīju tuvāko kaudzi. Tie bija Svešinieki! Pareizāk sakot, nevis pašas zirnekļveidīgās mašīnas, bet vienīgi to plakanie, noapaļotie ķermeņi. Tie gulēja cits uz cita pilnīgi nekustīgi, visai maz līdzinādamies melnajiem mehānismiem, kuri bija pārsteiguši mani ar straujajām kustībām un enerģiju. So mehānismu kājas neredzēju, tātad tās bija vai nu atskrūvē- tas, vai arī ievilktas. Te patiešām bija liela, klusa un tumša noliktava. Grēdu augstums varēja būt vismaz trīs četri metri. No augšas tumsā kā nekustīgas naglas karājās dīvaini asi stieņi.

Kamēr es stāvēju, lūkodamies apkārt un ar luktura gaismas staru taustīdams tumsu, aiz muguras atskanēja metāliski klaudzieni. Pagriezos un ieraudzīju Svešinieku — tas laikam bija pēdējais no vēl palikušajiem —, kas pa gaiteni nāca uz manu pusi. Dažus soļus no manis viņš apstajās, mirkli sastinga gaismas lokā, pēc tam veikli uzrāpās pa kaudzi augšā un izzuda skatienam. Vēl brīdi kaut kas švīkstēja un čirkstēja man virs galvas, pēc tam iestājās pilnīgs klusums, un es gluži instinktīvi jutu, ka visā šajā droši vien milzīgi plašajā telpā, izņemot mani, nav nevienas dzīvas būtnes. Tas ir savādi, tomēr jāatzīst, ka tieši tobrīd pirmo reizi jutos patiesi vientuļš. Es skrēju, burtiski, skrēju atpakaļ un drīz atdūros pret sienu. Drudžaini laidu pār to gaismas staru, pūlēdamies atrast caurumu, pa kuru biju iekļuvis šeit, taču izejas nebija. Šoreiz patiešām nebija. Es iekliedzos. Mana balss drebēdama izskanēja siltajā gaisā un apdzisa tumsā. Tajā pašā mirklī grīda zem manis sašūpojās un cēlās augšup. Ķermenis pielija ar neizturamu smagumu, es sagrīļojos un apsēdos, bet pēc tam nogūlos tieši uz cietās, karstās grīdas.

Nu viss bija galā. Cerības piepildījušās. Kosmosa kuģis cēlās gaisā un aizveda mani nezināmajā izplatījumā. Cik zinu, es biju pirmais cilvēks, kas atrāvies no Zemes un izgājis ārpus atmosfēras robqžām. Atceros, ka, domājot par to, izjutu dīvainu atvieglojumu, jo mans turpmākais liktenis nav vairs atkarīgs no paša gribas. Tomēr drīz domas sāka jukt. Mans svars palielinājās reizes divas (normāli uz Zemes es sveru apmēram deviņdesmit kilogramus), jutos visai nelāgi: man bija karsti un neciešams smagums spieda pie zemes.

Šāds stāvoklis ilga ne mazāk kā ceturtdaļstundu. Es gulēju uz grīdas, izpleties kā saspiesta varde, seju iespiedis plaukstās, un skaitīju. Līdz simtam, tūkstotim, skaits man sajuka, un es sāku atkal no gala. Zem krekla konservu kārbu asās malas sāpīgi griezās miesā, taču man nebija spēka pastumt tās sāņus un iekārtoties ērtāk.

IJn pēkšņi tiku pasviests gaisā. Man šķita, ka krītu, neticamā ātrumā nesos kaut kur tumsā un tukšumā. Acīmredzot kuģis sāka traukties bez paātrinājuma un iestājās bezsvara stāvoklis. Kad to apjautu, man kļuva viegli un labi ap sirdi, šķiet, es pat pasmējos sevī. Galu galā — biju īsts starpzvaigžņu ceļotājs, kas brauc par zaķi, taisni ka raksta romānos, ar bezsvara stāvokli un visu pārējo!

Taču prieks ātri noplaka. Es karājos gaisā metrus divus virs grīdas. Ap mani pacēlās klusējošās izjaukto mašinu grēdas, melnas un bezformīgas, viļņojās karstā tumsa, bet tepat blakus, tikai mazliet, mazliet tālāk, nekā spēja aizsniegt izstieptā roka, peldēja mans lukturītis. Es nekādi nespēju to satvert, lai gan staipījos un locījos tā, ka mani apskaustu jebkurš vingrotājs. Lukturītis spīdēja man tieši sejā, netīkami apžilbinādams un novezdatns līdz ārprātam. Taču es biju bezspēcīgs un neko nespēju darīt. Turklāt man sākās tāda kā jūrasslimība. Acīmredzot bezsvara stāvoklis manam organismam ir kaitīgs tāpat kā divkāršais svars.

Man bija slikta dūša, reiba galva, un galu galā es sāku lamāties; darīju to tikmēr, līdz apjēdzu, ka sēžu uz grīdas un lukturītis atrodas divus soļus no manis. «Esam atbraukuši!» es nodomāju. Lukturītis dega tikpat gaiši kā iepriekš, tātad no starta nav pagājušas vairāk kā divas stundas. Pat ar savām trūcīgajām zināšanām astronomijā es nevarēju iedomāties, ka tas noliks tik ātri.

Taču brīnīties un domāt nebija laika. Tumsa ap mani sāka kustēties. Kaut kas krakšķēja, čirkstināja virs galvas, un, satvēris lukturīti, es tā gaismā ieraudzīju fantastisku ainu: Svešinieki paši samontējās. Manu acu priekšā melnās mašīnas apauga ar posmveida kājām un, ko nagi nes, metās lejā, saskaroties žļarkstēja metāla detaļas. Cits pēc cita tie aizskrēja man garām, piepildīdami telpu ar ozona un karsta gaisa smārdu, un nozuda tumsā. Vispār mašīnu nebija nemaz tik daudz — ne vairāk kā desmit. Pārējās palika lielajās, nekustīgajās kaudzēs. Atkal iestājās klusums, nez no kurienes atplūda asa, nepatīkama smaka. Un tad es iedomājos, ka svešās planētas atmosfēra man, cilvēkam, varētu būt elpošanai nederīga. Tur gan nekas vairs nebija līdzams, tagad bija jāpadomā par gaidāmo tikšanos ar Citas Pasaules Saprātu. Skaidri redzams, ka no manis nav iznācis nekāds starpplanētu ceļotājs, taču es loloju cerību, ka, darbodamies Zemes sūtņa lomā, mūsu planētai kaunu nedarīšu.

Es piecēlos, saraustīju uz augšu bikses, pūlēdamies panākt, lai mans izskats būtu pēc iespējas solīdāks, un sāku gaidīt, kad parādīsies Svešinieku Pavēlnieki. Par viņu ierašanos nemaz nešaubījos. Man bija možs, gandrīz vai svinīgs noskaņojums. Es taču biju Zemes civilizācijas pārstāvis, tas nav nekāds joks! … Pagāja laiks, bet neviens nerādījās. Tāpat kā agrāk, ap mani bija nāves klusums un smacīga tumsa, degunā cirtās asa, nepatīkama smaka. Mazliet sapīcis es nolēmu sameklēt durvis un atstāt kuģi.

Es gāju un gāju, spīdinādams lukturīti gan uz priekšu, gan sev uz kājām, bet sienas vēl arvien nebija. Pēkšņi pamanīju, ka atrodos nevis vairs Svešinieku noliktavā, bet plašā, velvētā tunelī. Tas radīja manī izbrīnu, jo netiku ievērojis, kad metāla kaudzes beidzas. Acīmredzot biju gājis uz otru pusi, lai gan man šķita, ka Svešinieki bija skrējuši tieši uz šejieni un izejas lūkai jābūt kaut kur šeit. Atgriezties nebija nekādas jēgas. Agrāk vai vēlāk, es domāju, vienalga, Svešinieku Pavēlnieki gadīsies man ceļā. Turklāt, pēc maniem aprēķiniem, es jau atrados netālu no kuģa pretējā borta. Pagājis pa tuneli vēl dažus desmitus soļu, beidzot atradu lūku un izlīdu ārā uz nelīdzenajām, slīpajām bruņām.

Biju cerējis ieraudzīt debesis ar nepazīstamiem zvaigznājiem, milzīgu raķetodroinu, dzīvas būtnes, kas sagaida savu automātisko starpzvaigžņu kuģi. Te nebija nekā tamlīdzīga. Ap mani valdīja necaurredzama tumsa, zem kājām silta, grubuļaina virsma. Un vairāk nekā. Es sāku apsvērt, salīdzināt faktus, ja vien visu šo absurdu var saukt par faktiem, un galu galā nācu pie slēdziena, ka visdrīzāk atrodos milzīgā starpzvaigžņu kuģiem paredzētā angārā. Tiesa gan, šāds secinājums gandrīz neko neizskaidroja, bet es taču nevarēju zināt svešās planētas apdzīvotāju raksturu un paradumus. Un, ja Muhameds, kā redzams, netaisās nākt pie kalna, tad vislabāk būs, ja kalns pats sāks kustēties un dosies meklēt Muhamedu.

Kreisajā rokā spiezdams lukturīti un ar labo pieturēdamies, sāku rāpties lejup. Lai cik tas būtu savādi, man vairs nebija ne baiļu, ne satraukuma, ne arī senākās ziņkāres, izjutu vienīgi nepacietīgu un sirdīgu vēlēšanos pēc iespējas ātrāk sastapties ar kādu dzīvu būtni. Cilvēks ir apbrīnojams radījums! Es it kā biju aizmirsis visus pārbaudījumus, to fantastisko situāciju, kādā pašlaik atrados, un izturējos tieši kā nosebojies viesis, kas neapgaismotā priekštelpā apmaldījies starp svešiem mēteļiem. Atceros, es pat pusbalsī pukojos, nosaukdams neviesmīlīgos zvaigžņu kuģa saimniekus par rupjiem, nekulturāliem radījumiem.

Te manas kājas, neatradušas pamatu zem sevis, noslīdēja tukšumā un es pakritu. Labi atcerējos, ka kuģa sāni ir nolaideni, un grūti iedomāties, ka no tiem varētu nokrist. Tomēr es nogāzos, turklāt no prāva augstuma, sāpīgi sadauzīju kājas un, šķindinādams konservu karba>, nokritu uz sāniem, instinktīvi pacēlis uz augšu roku ar nenovērtējami dārgo lukturīti. Gaismas stars slīdēja pa gludo sienu, palēcās augšup un apgaismoja zvaigžņu kuģa grubuļaino apakšu.

«Varēja būt arī sliktāk,» es moži nodomāju un piecēlos. Un pēkšņi ieraudzīju gaismu. Tā bija vāja, tikko saredzama, taču mana sirds salēcās no prieka. Nodzēsu lukturīti un saspringti skatījos ar abām acīm, baidīdamies pazaudēt šo blāvo, zaļgano gaismas plankumiņu. Pēc tam uzmanīgi, bet ātri devos tās virzienā, laiku pa laikam iedegdams lukturīti, lai neiekristu kādā bedrē. Par laimi, grīda «angarā» bija horizontāla un grubuļaina tāpat kā zvaigžņu kuģī, un es ne reizi nepaklupu. Drīz atklājās, ka eju gar augstu, nedaudz slīpu sienu, kurā pēc katriem desmit, piecpadsmit metriem atvērās apaļas un kvadrātveidā lūkas. Labprāt būtu kādā ieskatījies, taču no tām rēgojās ārā Svešinieku kājas, tāpēc uzskatīju par labāku nekavēties, bet doties tālāk pēc iespējas ātrāk. Un tad gaismas plankums tapa spilgtāks un negaidot parādījās zem kājām. Gaisma plūda no augstas, šauras ejas, kas sadalīja sienu. Es iespraucos tajā un aiz pārsteiguma apstājos.

Manā priekšā pavērās garš un plats tunelis, diezgan labi, taču visai neparasti apgaismots. Pirmajā mirklī man šķita, ka gar sienām nepārtrauktā rindā stiepjas raibas veikalu vitrīnas kā Ņcvas prospektā vakarā — dzeltenas, zilas, zaļas, sarkanas… Tuneļa gals bija ietinies fosfo- rescējošā dūmakā, sienas izskatījās caurspīdīgas kā no stikla. Taču diez vai tas bija stikls. Drīzāk gan kāds man nezināms metāls vai plastmasa. Aiz sienām atradās kameras, cita no citas atdalītas ar tādām pašām caurredzamām šķērssienām; katras telpas lielums varēja būt apmēram piecpadsmit metru, bet šajās kamerās…

Tas bija muzejs. Pareizāk sakot, grandioza, neiedomājama zvērnīca. Jau no pirmās kameras atsprāgu atpakaļ kā bērns no bubuļa. Daļēji iegremdējies zaļgansārtās gļotās, tur svinīgi kā uz troņa sēdēja baismīgs radījums, tāds kā krupja un bruņurupuča krustojums govs lielumā. Viņa masīvā, plakanā galva bija pagriezta uz manu pusi, rīkle plati atvērta, zem apakšējā žokļa drudžaini kratījās mitrs ādas maiss. Radījums izskatījās tik derdzīgs, ka man sametās nelabi. Tiesa gan, vēlāk pieradu un skatījos uz viņu bez pretīguma, vienīgi ar ziņkāri.

Šim briesmonim pretējā kamerā atradās kaut kas tāds, ko vispār nav iespējams aprakstīt. Tas aizņēma visu telpu — milzīga, melna, ļumīga masa. Pulsējošs receklis, pārklāts ar gaļigiem, kustīgiem izaugumiem, kas peldēja biezā, blīvā atmosfērā, kura te uzliesmoja ar nevienmērīgu violetu gaismu, te dzisa kā bojāta neona spuldze.

Katrā šī apbrīnojamā tuneļa-zvērnīcas nodaļā knosījās, rāpoja, čāpstināja, pulsēja, svaidījās un valbīja acis kāda būtne. Tur bija ziloņiem līdzīgi bruņām klāti tarakāni, sarkani, neiedomājami gari tūkstoškāji, radījumi ar milzīgām acīm, kuri izskatījās kā zivs-putns automašīnas lielumā, un kaut kas neredzēti krāsains, zobains un spārnots, nenosakāmas formas, iegrimis zaļā puscaurspīdīgā receklī, kas izliets uz grīdas. Dažās kamerās bija tumšs. Tur laiku pa laikam uzliesmoja daudzkrāsainas uguntiņas un kaut kas kustējās. Nezinu, kas šajos sprostos sēdēja. To visu ļoti grūti iedomāties, bet pastāstīt par to un aprakstīt redzēto ir vēl grūtāk, gandrīz neiespējami. Toties samērā viegli jūs varat iztēloties Borisu Lozovski — Valsts Ermitāžas līdzstrādnieku, arheologu, ģimenes cilvēku, kā viņš satriekts, apkārt skatīdamies, gurdi velkas pa tuneli un dažādas krāsasi gaismas atspīdumi krīt uz viņa salīkušo augumu flaneļa biksēs, ar izstaipītu sporta krekliņu mugurā, apgaismo viņa bārdas rugājiem apaugušo fizionomiju un izvelbtās, šaudīgās acis…

Tunelis šķita bezgalīgs. Saskaitīju piecdesmit nodalījumus, pēc tam vairs neskaitīju. Tunelis it kā veidoja spirāli, laiku pa laikam tā sienās vienā un otrā pusē pavērās šauras ejas, kurās ieskatoties redzēju tādas pašas daudzkrāsainu vai tumšu «vitrīnu» rindas. Reizēm garām paskrēja kāds no Svešiniekiem, sastinga manā priekšā, muļķīgi pacēlis uz augšu kājas, nozibsnīja baltu gaismu, tad sirsinādams un klaudzinādams traucās atkal tālāk.

Pēkšņi jutos lidz nāvei noguris. Kājas sāka ķerties, galva no sāpēm plīsa vai pušu. Jau sen tiku sajutis slāpes, bet, lai gan aitas un govis man nebija laimējies atrast, es apņēmos pēc iespējas ilgāk nepieskarties saviem trūcīgajiem valgmes krājumiem. Tagad slāpes tapa gluži nepanesamas. Protams, te bija vainojams gan karstums, gan nelabā smaka — pie kuras, patiesību sakot, kaut kā biju jau pieradis —, gan dažu pēdējo stundu satraukums.

No starta brīža nevarēja būt pagājusi vairāk kā puse diennakts, taču es jutos tik noguris, it kā nebūtu gulējis vismaz trīs naktis pēc kārtas. Un, kad iemaldījos tuneļa «neapdzīvotajā» daļā — tā bija vesela tukšu, sausu un pilnīgi tumšu nodalījumu galerija, kur kameras citu no citas neatdalīja caurspīdīgas šķērssienas, — nolēmu apstāties. Sirdsapziņas nomierināšanai es vairākkārt skaļi paūjināju. Vēl vienmēr dzīvoju pārliecībā, ka Saimnieki mani izdzirdēs. Taču neviens neatsaucās, vienīgi kaut kur tuneli noskanēja Svešinieka sīkie soļi.

Ar lielu baudu izstiepos uz grīdas un izvilku no azotes savus dārgumus. Izņēmu, lukturīša gaismā papriecājos par tiem un … sastingu. Biju aizmirsis nazi jakas kabatā! Tagad šī aizmāršība man nozīmēja īstu katastrofu. Nekad nebiju varējis iedomāties, cik nožēlojams jūtas tāds izsalcis cilvēks, kam gan ir konservi, taču nav ar ko atvērt konservu kārbu. Sākumā pūlējos to attaisīt ar bikšu jostas sprādzi. Sajā mēģinājumā cietis neveiksmi, sāku dauzīt kārbu pret grīdu un pret starpsienas stūri. Kārba zaudēja savu sākotnējo formu, un tajā radās plaisas, kuras ar sprādzi man izdevās palielināt tiktāl, ka saturu no kārbas varēja izspiest sīku piciņu veidā.

Es domīgi sūcu šīs piciņas un negaidot atklāju, ka konservu kārbas atvēršanas jautājums mani nodarbina vairāk nekā Svešinieku Pavēlnieku un «zvērnīcas» noslēpums. Nopūtos, iedzēru dažus malkus no blašķes un aizmigu.

Nākamajā dienā — vai nākamajā naktī, vai tās pašas dienas vakarā, nezinu, kad, — es no jauna sāku meklēt šī kuģa Saimniekus. Turklāt cerēju nokļūt telpās, kur Svešinieki turēja nolaupītās automašīnas. Varēja gadīties, ka tur atrodas arī pārtika, kuru es biju vedis no Pendžikentas uz nometni. Un radiatorā, iespējams, saglabājies ūdens. Man nelaimējās atrast ne automašīnas, ne pārtiku, toties vienā no tuneļiem-zvērnīcām, sev par lielu prieku, uzgāju govis un aitas. Brūnās gotiņas gulēja preli kamerai ar milzīgu skudrulācim līdzīgu radījumu; starp abām kamerām pacēlās bieza, caurspīdīga šķērssiena. Nodalījumā, kas atradās blakus govīm, drūzmējās aitas. Sis atklājums sagādāja man patiesu prieku, pavisam nesavtīgu prieku, jo piekļūt pie šiem «saviešiem» bija absolūti neiespējami. Visi dzīvnieki jutās labi, kaut gan aitām droši vien bija pašauri. Drīz es aptvēru šīs saspiestības īsto iemeslu. Vienā blakusbūrī ieraudzīju milzīgu tīģeri, bet otrā — dzeltenus, bez apstājas skraidošus dzīvniekus, kas stipri vien atgādināja suņus. Tie acīmredzot bija koijoti, stepju vilki. So plēsoņu kamerās uz grīdas bija izmētāti šķietami svaigi kauli un ādas lēveri, kas neapšaubāmi kādreiz piederējuši aitai. No visa redzētā izrietēja (rīs diezgan skaidri secinājumi: pirmkārt, aitas Svešinieki ir salaupījuši tik lielos daudzumos tādēļ, lai plēsoņām no tām pagaidām iznāktu barība; otrkārt, Svešinieku kosmosa kuģis ir bijis ne tikai Tadžikijā, kur, kā zināms, nedzīvo ne koijoti, ne tīģeri. Un, treškārt, zvērnīcā ir pārstāvēta vairāku, iespējams, pat daudzu planētu dzīvnieku pasaule; varbūt te ievietoti arī radījumi, kas nākuši ne iikai no mūsu Saules sistēmas planētām.

Es nolēmu darboties mērķtiecīgi un sāku apstaigāt tuneļus, gaiteņus un ejas, vadoties pēc labās rokas likuma. Šī metode, kas ļoti labi noder, staigājot pa Zemes labirintiem, kā izrādījās, nebija izmantojama debesu labirintā. Debesu labirints bija kustīgs, tas pārvietojās! Jau zināmo gaiteņu vietā es atradu monolītas sienas. Lūkas parādījās un nozuda kā uz burvja mājienu. Es redzēju, ka liela kameru rinda negaidot līgani un klusi aizslīd sāņus un paver eju, no kuras pēc brīža izlēca Svešinieks.

Drīz vien es izdarīju dīvainu atklājumu. Biju pieņēmis šo pasauli, kurā, līdzīgi senajam prātniekam, tagad klīdu ar lākturi rokā, Cilvēka pēdas meklējot, par telpu uz kādas citas planētas, par starpzvaigžņu kuģu angāru, par muzeju, bet galu galā sapratu, ka tā nebūt nav.

Šī pasaule bija nestabila. Es jutu tās kustību izplatījumā. Reizēm mana ķermeņa svars negaidot strauji palielinājās, grīda zem kājām aizslīdēja, pats tiku parauts sāņus un mests pret sienu. Brīžam nonācu bezsvara stāvokli. Nedroši sperdams soļus, es pēkšņi pacēlos gaisā un tā tirinājos, mocīdamies ar nelabuma sajūtu, līdz atkal sajutu zem kājām stingru pamatu. Tādās reizēs zvērnīcas kamerās bija vērojamas gan smieklīgas, gan drausmīgas ainas.

Iedomājieties govi, parastu brūnaļu, kas peld pa gaisu ar kājām uz augšu! Satriecošs skats! Jāteic, ka aitas un govis tādā situācijā izturējās diezgan mierīgi, bet tīģeris! … Gaisā tas locījās un staipījās, pūlēdamies ar ķe- pām aizķerties aiz kaut kā stabila. Un milzīgais krupis, kas peldēja gaisā starp grīdu un griestiem, izskatījās vairāk kā murgains rēgs, nevis objektīva realitāte! Taču vispār bezsvara stāvoklis dzīvniekus acīmredzot sevišķi neietekmēja. Tikko tie atguva savu svaru, kamerās viss atkal normalizējās.

Dažus nezvērus bezsvara stāvoklis satracināja. Es biju liecinieks, kā savā krātiņā dumpojās kāds grandiozs, čūskai līdzīgs radījums. Tas savilkās ciešā kamolā un iztaisnodamies spēcīgi cirta ar ragveida vielas izaugumiem klāto asti pa blakuskameras sienu. So sitienu dārdus dzirdēju gaiteņa otrā galā. Tas bija reizē baismīgi un skaisti: zilgi mirgojošā miglā savīdamies un iztaisnodamies locījās gigantisks pūķis. No spēcīgajiem astes triecieniem gr;da drebēja zem kājām. Manu acu priekšā siena vibrēja un pārklājās ar garām līčloču plaisām. Es redzēju, ka blakuskamerā, kur tupēja divi lieli, melni radījumi, līdzīgi milzu baravikām ar acīm, uzradās zilu dūmu mākoņi 1111 «baravikas» sāka raustīties, drudžaini un bezpalīdzīgi lēkāt pa kameru. Pēkšņi dumpinieka nodalījumā nodzisa zilais mirgojums, un šajā pustumsā, smagi viļņodamies, sāka nosēsties bālgani tvaika mutuļi. Smagie sitieni uzreiz apklusa. Dumpis bija beidzies. Pēc tam redzēju šo rāpuli vēlreiz. Viņš bija ievietots citā sprostā, kur tagad sēdēja pavisam klusu un pieklājīgi. Taču abas acainās «baravikas» es vairs netiku redzējis. Viņu kamera bija tukša, gaisma tajā apdzisusi. Tur ieskatījies, es pamanīju žiglas, šaudīgas ēnas. Manuprāt, tie. bija Svešinieki. Viņi laikam laboja sienu.

Taču es esmu novirzījies 110 tēmas. Vārdu sakot, diezgan ātri apjautu, ka esmu nokļuvis grandiozā starpplanētu kuģī, kas traucas izplatījumā. Pavisam skaidrs tas kļuva, kad reiz tiku aizmests pa gaiteni uz priekšu un nolidoju metrus divdesmit, rokas vicinādams un pulēdamies atgūt līdzsvaru, līdz paklupu pret kādu priekšmetu un aizkūleņoju pa nelīdzeno grīdu. Šis notikums man atgādināja līdzīgu gadījumu Ļeņingradas autobusā, kur es tieši tāpat lidoju pa eju starp sēdekļiem, notraukdams pasažieriem no galvas cepures. Analoģija bija acīm redzama. Izrādījās, ka priekšmets, pret kuru biju paklupis, ir Svešinieks. Viņam izdevās noturēties kājās, lai gan līdz pat šim brīdim es nesaprotu, kā tas bija iespējams.

Pavadījis ar skatienu Svešinieku, kas mundri aizlēkšoja pa gaiteni, un aptaustījis savus nobrāzumus, es apsēdos Būdas pozā un sāku domāt. Situācija nebija iepriecinoša.

Ja šī t<;lpa būtu zvaigžņu kuģu angārs, kā es biju domājis sākumā, vai zvēru muzejs, kā pie sevis nospriedu vēlāk, tad beigu beigās man izdotos izkļūt ārā no šejienes un nonākt zem svešas planētas debesīm. Bet šis bija kosmosa kuģis, kas traucās uz priekšu, kuģis, kas nepārtraukti mainīja lidojuma režīmu, kuģis ar kustīgu iekšējās telpas plānojumu, kuru es nepratu izskaidrot. Aiz kuģa borta varēja būt vienīgi tukšums.

Vēl atlika divi neskaidri jautājumi: vai uz kuģa ir kādas domājošas būtnes, un cik ilgi šis starpzvaigžņu klejotājs (tas ir, kuģis) grasās lidināties izplatījumā? Abi jautājumi, protams, palika bez atbildes.

Man vēl bija atlikusi ceturtdaļblašķe ūdens un pēdējā konservu kārba. Vajadzēja vienīgi izdomāt, kā šo kārbu atvērt, bet ūdens jau bija sācis bojāties. Vismaz no blašķes nāca purva rāvas un kurkuļu smaka. Sakrustojis kājas, sēdēju tuneļa vidū, pa labi no manis pustumšā sprostā fantastiskām uguntiņām mirguļoja kāds briesmonis, bet kreisajā pusē govs ar dumjām acīm domīgi laizīja sava byra caurspīdīgo sienu.

Visapkārt valdīja ārkārtīgs klusums. Gaiteņa otrs gals bija iegrimis tumsā, bet uz grīdas nekustīgi sastinguši daudzkrāsaini gaismas atspulgi. Tikai tagad pamanīju, ka gaiteņa griesti arī ir caurspīdīgi, vienā vietā tos krustoja gaismas josla, un es paguvu ieraudzīt kāda Svešinieka plakano ēnu, kas slīdēja šķērsām pāri šai gaišajai joslai. Mēģināju iztēloties šo ārkārtīgi grandiozo Saprāta veidojumu — zvaigžņu kuģi, ko vada mehāniskās smadzenes, kuģi, kas pilns visādām ļoti sarežģītām ierīcēm un kas stiepjas simtiem metru no manis uz augšu un uz leju, pa labi un pa kreisi. «Vai tiešām te nav neviena dzīva domātāja?» es gudroju. «Nevar būt. Tūkstošiem tonnu caurspīdīga metāla, simtiem zirnekļveida mašīnu — un neviena Cilvēka?» Iedomāties to gan varēja, bet noticēt bija ļoti grūti. Pirms dienām desmit es būtu varējis iedomāties tādu milzīgu kosmosa kuģi, taču neparko nebūtu ticējis, ka tāds eksistē. Tagad savām acīm skatīju bezgalīgi garos gaiteņus un aizskāru ar roku grubuļaino, mazliet silto grīdu, es noticēju savai rokai, bet mans prāts atsacījās pieņemt to, ka bez manis te varbūt nav neviena Cilvēka.

No šīs domas mani novirzīja govs, kas pēkšņi pārstāja laizīt sienu, aizgāja kamerā tālāk no gaiteņa un sāka sūkt no caurspīdīgas vanniņas. Tagad jo sevišķi jutu paša izkaltušo rīkli un tukšumu vēderā. Un tad pār mani nāca apskaidrība. Pielēcu kājās un sāku skriet pa gaiteni, skaļā balsī lamādamies. Saukāju pats sevi par stulbeni un kre- tinu. Man par to būtu vajadzējis iedomāties agrāk, daudz, daudz agrāk. Tagad man nepieciešams Svešinieks. Vienalga, kāds. Un pēc iespējas ātrāk: man vairs nebija pacietības gaidīt.

Svešinieku es drīz vien atradu. «Zirneklis» stāvēja krēslainā telpā pie sienas un ar priekšējām ekstremitātēm rakņājās pa tumšu, šauru spraugu. Viņš man nepievērsa ne mazāko uzmanību un izskatījās ļoti aizņemts un nelaipns, tomēr es viņu pasaucu. Kad tas nelīdzēja, uzšāvu viņam ar plaukstu pa muguru un apdedzināju roku. Svešinieks pacēla divas kājas un ieņēma savu parasto stāvokli, taču nepārtrauca rakāšanos pa tmnšo caurumu, kurā laiku pa laikam uzliesmoja un apdzisa garas, zilas dzirkstis. Absolūti nebija iespējams noteikt, kur viņam ir priekšējās un kur pakaļējās kājas, un, īsu brīdi šaubījies, es tomēr sadūšojos. Iebāzu roku azotē, izvilku konservu kārbu un noliku uz grīdas. Tad teicu:

—   Se, ņem, draudziņ, un stiep uz noliktavu.

Biju cerējis, ka Svešinieks aiznesīs kārbu un pievienos to pie pārējām lietām, kas paņemtas no Zemes, bet es skriešu viņam pa pēdām kaut vai pa visu kuģi un tomēr atradīšu šo noliktavu; un turpmākais jau būs vieglāk un vienkāršāk. Taču Svešinieks kādu mirkli stāvēja kā sastindzis, pēc tam paņēma kārbu, pagrozīja to un atkal nolika zemē. Es biju vilies.

—   Kāpēc tu tā? — es jautāju.

Svešais cieta klusu.

—   Nu kā tad būs? — es neatlaidos.

«Zirneklis» skaņi noklakšķināja, aizcirta kādas durtiņas un nepagriezdamies aizgāja. Paņēmu kārbu un ieraudzīju, ka tā ir vaļā. Tā bija pārgriezta uz pusēm, un, knd es paņēmu kārbas augšējo daļu, apakšējā palika uz grīdas. Gaisu piepildīja laša gaļas burvīgais aromāts, un es neizturēju. Paņēmu pusi kārbas un to iztukšoju. Pēc tam iedzēru sasmakušo ūdeni no blašķes un jutos pats apmierinātākais cilvēks Visumā. Tagad varēja atkal ķerties pie apkārtnes izpētes.

Sāku ar to, ka nolēmu virzīties uz priekšu gar sienu, jo galu galā man bija vienalga, kurp iet, un drīz vien uzdūros kādam Svešiniekam, kā man likās, tam pašam, kas bija atvēris konservu kārbu. Vismaz šis tāpat rakņājās pa caurumu sienā, no kura šāvās ārā zilganas dzirksteles. Es piegāju pie viņa un teicu: «Paldies.» Teicu to pavisam nopietni, lai gan vairāk man būtu paticis, ja viņš man palīdzētu atrast noliktavu. Pēc tam notupos viņam līdzās un sāku viņu novērot. Svešinieks klikšķināja, uzliesmoja, un es lūkoju saprast, ko viņš dara, tomēr nesekmīgi. Svešinieks darbu beidza, un mēs paskatījāmies viens uz otru, tas ir, es paskatījos uz viņu. Kur skatījās viņš — to bija grūti saprast. Un tad es sāku ar viņu tērzēt. Runāju tā, kā garlaicības mākts cilvēks mēdz pļāpāt ar suni. Sākumā vienkārši gvelzu niekus: kāds tu, brālīt, esi gudrs, cik tu paklausīgs, un kā tad tevi sauc… un tā tālāk. Svešinieks negāja prom, un es, pēkšņas iedvesmas pārņemts, sāku viņam stāstīt par Zemi un cilvēkiem, par sevi un arheologiem. Runāju ilgi, un viņš stāvēja un klausījās, nekustīgs kā piemineklis, un pēkšņi pamanīju, ka Јq> mani salasījušies vēl kādi desmit Svešinieki.

Tad es sapratu. Viņi klausījās un fiksēja manu runu. Es piecēlos kājās un koncentrējos. Biju lasījis lekcijas ne vienu vien reizi, taču šādu priekšlasījumu sniedzu pirmoreiz. Pirmo reizi pēc vairākām dienām jutu, ka daru kaut ko patiešām vajadzīgu. Ar Svešinieku palīdzību es taču uzrunāju visu šo mašīnu nezināmos Pavēlniekus. Stāstīju par Zemi un cilvēkiem, par kariem un revolūcijām, par mākslu un arheoloģiju, par lielajām celtnēm un grandiozajiem plāniem. Būtu varējis stāstīt arī par mūsu eksakto zinātņu sasniegumiem, taču baidījos, ka šī lekcijas daļa iznāktu mazliet izplūdusi. Un es nespēju sevi piespiest, lai pastāstītu par atombumbām un ūdeņraža bumbām, un indīgajām gāzēm. Mani nez kādēļ pārņēma kauns … Par visu pārējo izklāstīju sīki un ar entuziasmu. Es domāju, ja Svešinieku Saimnieki atšifrēs šo ierakstu — un par to nav jāšaubās —, viņi būs apmierināti. Viņi tad vismaz zinās, ka viņu mašīnas ir sastapušās ar saprāta ziņā radniecīgām būtnēm.

Kad es beidzu un noteicu: «Tas ir viss,» — Svešinieki vēl brīdi pastāvēja, tad visi reizē iekvēlojās, un, kamēr izberzēju acis, tie visi kā viens bija nozuduši.

Pēc tam kādu laiku staigāju pa gaiteņiem šī notikuma iespaidā. Jutos ļoti lepns un uz Svešiniekiem vairs neskatījos ar bailēm. Manās acīs tie tagad bija kaut kas līdzīgs pastkastītēm, kam esmu uzticējis savu vēstījumu citām civilizācijām. Tas, protams, nenozīmēja, ka es vairs ne- sajūsminājos par šiem lieliskajiem mehānismiem. Gluži vienkārši — tagad es pēkšņi pavisam skaidri apzinājos, ka tie ir tikai mehānismi. Ļoti sarežģīti, smalki izdomāti, tomēr aprobežoti, kā jau visi mehānismi. Savas misijas izpildīšana, protams, neatviegloja manu stāvokli. Es izstaigāju, pēc manām domām, visu stāvu un neatradu nekā jauna. Nekur nesaskatīju pat iespēju nok|Qt kaut kur augstāk. Toties es noēdu visus konservus un drīz vien sāku just īstu izsalkumu.

Es klaiņoju gar Zemes dzīvnieku sprostiem, ilgāku laiku stāvēju to priekšā un kāri noskatījos, kā koijoti saplosa kādu sārtu barības gabalu un lok ūdeni. Jā, uz zvaigžņu kuģa bija gan barība, gan ūdens. Sprostā skraidīja tikai trīs aitas, tās droši vien bija nolemts saglabāt, un tagad plēsīgie zvēri pārtika no kādas citas barības, varbūt tā bija mākslīgā — sintētiskā. Barība un ūdens uz kuģa bija, to zināju skaidri.

Reiz nokļuvu platā un zemā gaiteni, zemā spraugā, pa kuru bija iespējams pārvietoties tikai salikušā stāvoklī. Es pa to aizrāpoju diezgan tālu, un pēkšņi kaut kur priekšā atskanēja pazīstamā sirsināšana un metāla žva- dzoņa. Man pretī skrēja divi Svešinieki. Parasti viņi gāja pa vienam, taču mani pārsteidza kas cits. Viņi stiepa kādu garu un palsu priekšmetu, līdzīgu aptēstam baļķim. Un šis baļķis smaržoja — nezinu, kā aprakstīt šo smaržu, un tagad es to arī vairs neatceros — smaržoja pēc barības. Svešinieki nesa barību. Un, kad bālganais, smaržīgais priekšmets atradās man līdzās, es uzlēcu uz tā. Rāvu to sev klāt, gumzīju, spaidīju, uzvēlos uz tā ar visu svaru. Svešinieki joprojām skrēja uz priekšu, nepievērsdami man uzmanību, un aizvilka mani metrus desmit uz priekšu. Pēc tam es nokritu. Man rokās palika prāvs gabals mīkstas, aromātiskas vielas, un es turpat uz vietas to notie sāju. Šķiet, tas bija ļoti garšīgs.

Vēlāk līdzīgu laupīšanu es izdarīju vairākas reizes. Svešinieki to laikam nepamanīja. Pāris reižu pieēdos līdz kaklam, bet pēc tam gadījās tāds draņķis… Nebija šaubu, ka tas nav domāts Zemes iedzīvotājam. Smirdēja pēc ožamā spirta un vēl pēc kaut kā naftai līdzīga. Lai būtu kā būdams, sevišķi lielu badu nejutu. Bet slāpes…

Kā acuraugu es sargāju pēdējās ūdens lāses. Taču pienāca bridis, kad vairs nejaudāju izturēt un izdzēru savu pudeli sausu. Pēc tam aizsviedu to prom tumsā. Pudele droši vien vēl tagad tur atrodas. Pēc mana aprēķina, tas notika desmitajā vai vienpadsmitajā dienā. Man palika vienīgi kabatas lukturītis ar pēdējo, daļēji jau izlietoto bateriju un gabals sintētiskās barības, ko biju nolaupījis Svešiniekiem.

Visai drīz man kļuva gaužām slikti. Aiz slāpēm beidzos vai nost. Turklāt sintētiskā barība nebija sevišķi labas kvalitātes. Vismaz tā, kura smirdēja pēc naftas, man negāja pie sirds. Vārdu sakot, notika tā, ka man saļodzījās kājas, noreiba galva un es nogāzos zemē tieši gaiteņa vidū.

Un tad notika dīvaina pārvērtība. Jau pašā sākumā nevarēju saprast, kāpēc Svešinieki, kas mani sagrāba paugura virsotnē, vairs nepievērsa man nekādu uzmanību pēc tam, kad biju pamatīgāk aplūkots. Helikopters bija mani saķēris un aiznesis toreiz, kad es uz visām četrām rāpos pa stāvo nogāzi. Tad es nepaguvu lāgā attapties: pēkšņi sāka rēkt motori, sekoja grūdiens mugurā, cietas spīles, kas saspiež man sānus, pēc tam tumsa. Es tikai paguvu iebrēkties nelabā balsī un sajust ozona smaku, un pēc tam — atkal gaisma, bet es jau atrodos Svešinieku nosēšanās laukumā.

Šeit, uz milzīgā kuģa, uz kura nebija dzīvības, es tiku pie kādas skaidrības. Acīmredzot Svešinieki bija ieprogrammēti, ja tā var izteikties, tikai uz nesaprātīgām būtnēm, uz tām, kas rāpo, lien, raušas, skrien uz četrām kājām. Citādi es neprotu izskaidrot, kāpēc Svešinieki, kuri mani absolūti ignorēja tik ilgi, kamēr es spēju turēties stāvus, pēkšņi kļuva tik ārkārtīgi aktīvi, tikko aiz nespēka nometos rāpus. Ausīs man zvanīja, tomēr es saklausīju «zirnekļu» kāju dipoņu un sirsināšanu, lukturīša gaismā ieraudzīju, ka tie salasījušies nelielā grupiņā un pēkšņi metas man virsū. Svešinieki sagrāba mani aiz sāniem un kaut kur stiepa. Viņi dedzināja kā nokaitēta krāsns, bet no ozona smakas man kļuva labāk, es mēģināju izrauties no viņu tvēriena un piecelties. Tas man izdevās, un, tikko izslējos stāvus, nostājos uz abām kājām un sāku ar viņiem runāt (neatceros vairs, ko tieši sacīju, šķiet: «Zēni, ko jūs darāt!»), viņi mani tūlīt palaida vaļā un sastājās riņķī, dzīvi čirkstinādami. Tajā brīdī sāku kaut ko apjēgt. Kamēr turējos kājās, es biju Pavēlnieks, Ilomo Sapiens Erectus, radījums, kas nav viņiem pakļauts, Visas Dzīvās Radības Valdnieks. Bet, nolaidies uz visām četrām, es tajā pašā mirklī pārvērtos par dzīvnieku, kas jāgrābj ciet, jāiesloga sprostā, jāizpēta un … jābaro un jāpadzirda. Pēdējais apsvērums lika man kļūt domīgam.

Tomēr uz to es neielaidos. Man briesmīgi gribējās dzert, es biju izsalcis, novārdzis un tomēr tik zemu nebiju kritis. Tupēt līdzās govīm, ēst, dzert un aptaukoties,,. Lai cik vilinoša šķita šī doma, tā tomēr iedvesa manī riebumu un šausmas. Šajā mirkli sevišķi stipri — tik spēcīgi kā vēl nekad — es jutu, ka esmu Cilvēks. Izslējos taisni, izliešu krūtis un uzbrēcu Svešiniekiem. Uzkliedzu viņiem, lai vācas prom. Un viņi to arī darīja. Pagrozījās, pačirkstināja un aizgāja.

Šlāpes, nervu pārpūle, riebīgā smaka un nāvīgais nogurums darīja savu. Šķiet, es jau sāku murgot. Pēkšņi iedomājos, ka atrodos uz gigantiska starpplanētu «Klīstošā holandieša» borta, ka Svešinieki ir mehāniski spoki, dvēseles, kas palikušas no saviem sen mirušajiem Saimniekiem, kuri kādreiz nolādēti par kādiem briesmīgiem noziegumiem, un kaut kur kuģī slēpjas viņu kapteiņa marsiešu van Stratena vai van der Dekena gars, kas par nezināmiem grēkiem nolemts mūžīgai klaiņošanai bezgalīgajos kosmosa plašumos. Šādas domas mani pārņēma pēdējās dienās. Un tieši šajās beidzamajās dienās es izdarīju visievērojamākos atklājumus.

Savos nesekmīgajos klaiņojumos, meklējot Cilvēku, es ieklīdu vienā no tukšajām kamerām. Atceros, tā atradās kadā no tuneļiem, kurā nebija gluži nekādas dzīvības. Tur valdīja tumsa un karstums. Lukturīša gaismas stars slīdēja pa sienu, un pēkšņi es saņēmu it kā strāvas triecienu. Man šķita, ka nu esmu pavisam sajucis prātā. Uz sienas ieraudzīju neskaidru liela putna atveidu, spārni tam bija izplesti, un blakus vīdēja īss uzraksts. Tas sastāvēja tikai no septiņām rakstu zīmēm, kas šķībi greizi saliktas vienā rindiņā. Putns bija uztriepts ar nez kādu biezu sažuvušu krāsu un skaidri izcēlās uz pelēkās sienas, burti šķita ieskrāpēti ar asu priekšmetu. Vai varat iedomāties, ko es izjutu? Pa galvu pa kaklu metos prom. Skrēju pa gaiteņiem. Ar jauniem spēkiem un jaunu cerību atkal sāku meklēt sev līdzīgu būtni. Pats nezinu, kāpēc, taču biju pārliecināts, ka atradīšu viņu, lai gan zīmējums un paraksts varēja būt radies tūkstošiem gadu tālā pagātnē. 1,.oti drīz spēki bija galā — un es nokritu bez samaņas zemē, bet, kad atžirgu, vairs nevarēju atrast to kameru. Mani it kā vilktin vilka uz turieni, bet… Jā, mani gaidīja vēl viens atklājums, arī visai svarīgs un dīvains.

Neatceros, kā biju nokļuvis zemā, garā tunelī, pa kuru iznācu līdz akai — īstai, bezdibenīgi dziļai aizai. Es gulēju uz tās malas un ar trulu ziņkāri ieskatījos melnajā dziļumā, no kura viļņiem vien cēlās smirdoņa un karstums. Man šķita, ka tur, lejā, kustas uguntiņas, uzliesmo žilbinoši baltas dzirkstis. Iekārtojos pēc iespējas ērtāk, izpletu elkoņus uz sāniem un atspiedu zodu pret dūrēs savilktām rokām. Pēkšņi mans elkonis iegrima kaut kādā mīkstā masā. Ar pūlēm piecēlos un uzspīdināju tajā vietā kabatas lukturīti. Man blakus gulēja liķis! Pareizāk sakot, mūmija — izžuvis, nomelnējis cilvēka ķermenis. Sarāvies čokurā, pievilcis ceļgalus pie zoda, tas gulēja uz pašas bezdibeņa malas. Maziņš, izkaltis, apdedzis…

Ilgi blenzu uz to un pūlējos tikt skaidrībā, vai tā ir īstenība vai murgi. Tad sasparojos un aiz nespēka drebošu pirkstu pieskāros miroņa rokai. Tā sabirza putekļos, un zem melno pīšļu čupiņas pamirdzēja metāls: savāds amulets, maza, smaga platīna statuete, cilvēciņš ar trini pirkstiem. Es to paņēmu, rūpīgi notīrīju un iebāzu azotē. Tajā brīdī statuete mani neinteresēja. Sēdēju un skatījos uz melno mūmiju, un redzēju savu likteni. Sapratu, ka man vairs nav uz ko cerēt. Domās skatīju šo mazo cilvēciņu vēl dzīvu, spēka un patiesas cilvēciskas ziņkāres pilnu, kad viņš, tāpat kā es, bija mēģinājis atklāt svešā zvaigžņu kuģa noslēpumu. Tas droši vien noticis ļoti sen. Kad? Kas viņš bija? Ko viņš toreiz redzēja? Kas bija tie, kuri nesagaidīja viņa atgriešanos? …

Par pēdējām dienām vai stundām, ko pavadīju uz zvaigžņu kuģa, man saglabājušās tikai ļoti neskaidras atmiņas. Iespējams, ka jau toreiz biju slims. Un varbūt tas, ko es jums tagad stāstu, man ir tikai rādījies.

Šķiet, es sēdēju milzīgi lielā zālē, kas bija pieblīvēta ar kādām komplicētām, mirdzošām mašīnām. Mani bija pārņēmusi dīvaina sajūta. Es dzirdēju balsis un skaļu, neritmisku mūziku. Un jutu, ka kaul kas skatās man acīs. Neprotu to izskaidrot: es jutu skatienu, bet neredzēju acis. Pats nezinu, kāpēc es tās neredzēju: varbūt tās atradās neskaitāmu miljonu kilometru tālumā no manis, varbūt to vispār nebija… Taču skatiens noteikti bija, tas lūkojās manī vērīgi, saspringti un izbrīnīti. Neatceros vairs, cik ilgi tā turpinājās. Ieradās Svešinieki un uzmanīgi pacēla mani. Es pakļāvos. Jutos šausmīgi vārgs un tik tikko turējos kājās. Tiku kaut kur stiepts prom. Pēc tam iestājās tumsa, bezsvara stāvoklis, atskanēja motoru rēkoņa — un tad svaigā, pazīstamā, neizsakāmi mīļā Zemes vēja elpa sejā.

Sajā mirklī es īsu brīdi biju atguvis samaņu un sapratu, instinktīvi apjautu, kas notiek. Sapratu, ka tieku atvests atpaka] uz Zemes. Svešinieki pēc savu Pavēlnieku rīkojuma' atveda atpakaļ uz Zemi divkājainu saprātīgu radījumu, kas, nenovērtēdams savus spēkus un iespējas, bija nokļuvis pie viņiem bez atļaujas. Es redzēju, ka visi mani plāni un nodomi, viss, ko biju panācis, tagad izput. Tāpēc sāku pretoties. Oho, kā es atgaiņājos! Kliedzu, lūdzu, lai ļauj man atgriezties uz kuģa, lai parāda mani kuģa Pavēlniekiem… Pēdējais, ko vēl atceros, — tā bija Helikoptera motora rēkoņa, žilbinošs uzliesmojums un pēc tam jūtams aukstums un mitrums.

Tālākie notikumi jums jau zināmi. Mani pacēla karavīri, kas nejauši bija gadījušies tuvumā, un aizsūtīja uz hospitāli. To es uzzināju tikai vēlāk, kad biju jau atžirdzis. Bez samaņas nogulēju gandrīz pusgadu. Ārsti konstatēja, ka man ir stipri novājināts organisms, abpusējs plaušu iekaisums un vēl kaut kas. So slimību ārsti neprata diagnosticēt. Man šķiet, ka esmu to dabūjis uz kuģa. Taču es izveseļojos. Izveseļojos un atcerējos, kad man kaut ko izstāstīja. Tas arī ir viss.

Mani piedzīvojumi tomēr nebija bijuši velti. Stāsta, ka es esot ļoti palīdzējis Staļinabadas komisijai. Turklāt pārliecinājos, ka sieva mani mīl, draugi ciena, bet mašīnas nesaprot. Domāju, ka iegūtā pieredze man turpmāk noderēs … ja palaimēsies atkal nonākt saskarē ar Svešiniekiem. Jāpiebilst, ka tagad es nekad nešķiros no konservu atveramā naža. Velnišķīgi derīga lietiņa! Ar to visai ērti atgriezt arī grāmatas.

Cik žēl, ka tās bija tikai mašīnas!

Izraksts no Staļinabadas komisijas noslēguma sēdes protokola

… Nav iemesla šaubīties, ka tā saucamie Svešinieki sūtīti uz Zemi tīri pētnieciskā nolūkā. Melnie Helikopteri un zirnekļveida mašīnas vai nu vispār nebija apbruņotas, vai arī ieročus nelietoja. Svešinieki pret cilvēkiem izturējās ārkārtīgi uzmanīgi. Nav tādu gadījumu, kad ļaudis būtu ievainoti vai sakropļoti. Reālie zaudējumi, ko nodarījuši Svešinieki, nav lieli, un dažu automobiļu, govju un aitu nolaupīšanu nebūtu saprātīgi uzskatīt par naidīgu darbību.

Svešinieki atradušies uz Zemes trīs dienas: 19… gada četrpadsmitajā, piecpadsmitajā un sešpadsmitajā augustā, turklāt «zirnekļus» redzējuši nedaudzi cilvēki. Melnie Helikopteri parādījušies virs visām lielajām apdzīvotajām vietām simt piecdesmit, divsimt kilometru rādiusā no nosēšanās laukuma. Vienu no tiem pārtvērušas mūsu lidmašīnas netālu no Afganistānas robežas. Uzaicinājumam lidot uz aerodromu tas, protams, nav atbildējis, un lidotāji bijuši spiesti to apšaudīt. Viņi savām acīm redzējuši bruņusitēju šāviņu uzliesmojumus helikoptera melnajā korpusā. Pēc īsa brīža tas pēkšņi ar neticamu ātrumu pagriezies sāņus un kā akmens iekritis kādā aizā, kas tinusies blīvos mākoņos. Lidotāji bijuši pārliecināti, ka helikopters ir sašķidis, taču no Lozovska piezīmēm kļuvis zināms, ka helikopteram izdevies laimīgi atgriezties pie zvaigžņu kuģa. Tā bija vienīgā bruņotā sadursme ar Svešiniekiem, turklāt uguni atklāja cilvēki…

Naktī no četrpadsmitā uz piecpadsmito augustu Vidusāzijas un Ziemeļafganistānas teritorijā vairākas stundas nav darbojušies radiosakari. Tās, bez šaubām, ir Svešinieku darbības sekas naktī, ko aprakstījis Lozovskis…

Acīmredzot zirnekļveida mašīnas ir tā saucamie ULMNP — universālās loģiskās mašīnas ar neierobežotu programmu, tas ir, kibernētiski mehānismi, kas jebkurā situācijā spēj veikt darbibu, kura ir visloģiskākā un lietderīgākā no viņu paniatprogrammas viedokļa. Hipotēzi par tādu mašīnu radīšanas iespējām nesen izvirzīja PSRS Zinātņu Akadēmijas Informācijas teorijas institūts. Daudz kas palicis neskaidrs. Nav saprotams, kādus enerģijas avotus viņi izmanto, kāda ir viņu principiālā shēma. Nav zināms, kādā veidā viņiem izdevies apvienot tik augstu sarežģītības pakāpi un tādas jaudas ar tik maziem gabarītiem. Par tik pilnīgiem mehānismiem mēs pagaidām varam tikai sapņot…

Jānoraida pieņēmums, ka Svešinieku Pavēlnieki zirnekļveida mašīnas konstruējuši pēc sava ģīmja un līdzības. Vadoties pēc pašiem vispārīgākiem apsvērumiem, kā arī pēc tā, kā šīs mašīnas reaģē uz cilvēku, jādomā, ka šo mehānismu Pavēlnieki pārāk neatšķiras no cilvēkiem…

Uzmanību saista tā vieta piezīmēs, kur aprakstīts Svešinieks, kam bijušas acis. Lai kādam nolūkam būtu domātas šīs ierīces, divām melnajām «acīm» vajadzēja būt ultravioletā krāsā, kas cilvēka acij izskatās melna. Iespējams, ka Pavēlnieki izšķir piecas krāsas, no kurām mēs, cilvēki, redzam tikai trīs…

Jāatzīst, ka zvaigžņu kuģa un zirnekļveida mašīnu konstruktori tehnikas un kibernētikas teorijas jomā mūs ir stipri apsteiguši…

Lozovska piezīmes liek mums domāt par gigantisku kosmisku laboratoriju, ko nezin kas palaidis izplatījumā, un tas izdarīts nezin kādā laikā. Sajā laboratorijā nedzīvo neviena saprātīga būtne, tā apgādāta ar ļoti sarežģītām kibernētiskām ierīcēm un darbojas pēc ārkārtīgi komplicētas un sīki izstrādātas programmas. Laboratorija cpļo no vienas zvaigznes pie otras, nosaka tās fizikālos lielumus un, ja zvaigznei ir planētu sistēma, izpēta katru planētu, nometot uz tās virsmas automātiskos izlūkus-kuģus ar zirnekļveida mašīnām, lai savāktu materiālus — atmosfēras un augsnes, kā arī floras, faunas un minerālu paraugus. Lai izpildītu šo uzdevumu, laboratorija uz laiku kļūst par planētas pavadoni un griežas ap to tik ilgi, kamēr savāktas visas programmā paredzētās ziņas. Ja planētu apdzīvo saprātīgas būtnes, tiek ņemti arī darbarīku, tehnikas un kultūras paraugi, taču nekad neaiztiek pašus saprātīgos planētas apdzīvotājus. Nav zināms, kā mašīnas atšķir saprātīgās būtnes no citām dzīvnieku sugām. Varbūt Lozovska domas šajā jautājumā varēs ieviest kādu skaidrību, tomēr arī tās nebūs pārliecinošas…

Izmeklējot radioinetriski Svešinieku nosēšanās laukumu, nav atklātas nekādas paaugstinātas radioaktivitātes pazīmes. Acīmredzot zvaigžņu kuģa-zondes dzinēju darbības pamatā ir nevis kodola dalīšanās vai kodola sintēze, bet kāds cits princips. Kā liecina daudzas pazīmes, Pavēlnieki izmanto tādus enerģijas veidus, kas Zemes civilizācijai vēl nav zināmi…

Tas, ka kosmiskajā laboratorijā eksistē smaguma spēki, liek domāt vai nu par pašas laboratorijas griešanos, vai par prasmi radīt mākslīgu gravitācijas lauku…

Tas, ka zvaigžņu kuģis bijis apgādāts ar tādām lieliskām mašīnām, liecina, ka Svešinieki ieradušies no tālienes, visticamāk, no citas galaktikas. Iespējams, Svešiniekus ir atsūtījusi kāda no tuvākajām zvaigznēm, lai gan tāpat iespējams, ka milzīgā laboratorija ceļo kosmosā tūkstošiem vai pat desmitiem tūkstošu gadu un palaista no kāda ļoti tāla Visuma nostūra. Šādai hipotēzei par labu liecina bagātīgais un visai dažādais floras un faunas paraugu skaits ..,

Pagaidām nav zināms, kopš kura laika un cik ilgi kosmiskā laboratorija ir Zemes pavadonis un vai tā būs mūsu planētas pavadonis arī turpmāk. Nav izslēgts, ka tā bija iieši šī laboratorija, kuru pirms vairākiem gadiem Oriona zvaigznājā atklāja Atēnu observatorijas astronomi. Gandrīz droši var apgalvot, ka to novēroja Ter-Marukjana — Simeizas observatorijas jaunā darbiniece. Objekts bija ļoti vāji saskatāms — kā devītā lieluma zvaigzne, bija redzams tikai vienu nakti un ieguva pravietisku nosaukumu — Melnais pavadonis. Ter-Marukjana nosprieda, ka tā ir daļa no amerikāņu nesējraķetes, kura maijā eksplodēja stratosfēras augstākajos slāņos. Novērojumu rezultāti deva iespēju noteikt, ka šī objekta orbīta ir stipri i/.stiepta, attālums līdz perigejam bija apmēram desmit tūkstošu, apogejam — miljons kilometru, apgriešanās periods — apmēram četrdesmit diennaktis. Tomēr nākamajā naktī to neizdevās atrast aprēķinātajā orbītā.

Kosmisku laboratoriju grūti novērot tāpēc, ka tā, pirmkārt, acīmredzot laiku pa laikam maina ātrumu un, otrkārt, ir nokrāsota pelēkā vai melnā krāsā. Turklāt materiāls, no kā gatavots tās apvalks (tāpat kā izlūka-zondes apvalks), noteikti absorbē radioviļņus, un šis apstāklis ļoti apgrūtina laboratorijas novērošanu ar radioastronomijas un radiolokācijas līdzekļiem.

Nav noskaidrots, kāpēc uz kuģa ir atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no gaisa. Tā glāba Lozovski, bet mehāniskajiem Svešiniekiem tā acīmredzot nav vajadzīga. Varbūt kibernētiskās smadzenes, kuras vada kuģi, programmā bija paredzējušas saprātīgas būtnes parādīšanos uz kuģa? …

Kas tas bija par līķi, ko Lozovskis atrada laboratorijā? Kad, kā un no kurienes laboratorijā nokļuvis cilvēks ar amuletu? Kad un kur ņemtas dīvainās būtnes, kas dzīvo «zvērnīcā»? Kādām vajadzībām tās nepieciešamas Svešiniekiem? Kurp dosies laboratorija pēc tam, kad būs atstājusi Zemi (ja tā vēl tagad griežas ap Zemi)? Vai tā nav asprātīgi uzbūvēts izlūks, kosmiska lote, kam sekos Citas Civilizācijas Saprāta apciemojums?

Interesi izraisa Lozovska pēdējās vīzijas, kuras viņš pats uzskata par murgiem. Ievērojot zvaigžņu kuģa un zirnekļveida mašīnu ārkārtīgi augsto tehnikas līmeni, komisija uzskata: nav izslēgts, ka Svešinieku Pavēlnieku rīcībā ir komunikācijas līdzekļi, kuru principi mums pagaidām nav zināmi. Varbūt tieši tāpēc Saprātīgie Svešinieku Pavēlnieki atklāja Lozovska atrašanās vietu uz kuģa un nosūtīja viņu atpakaļ uz Zemi…

Pamatojoties uz iepriekšminētajiem faktiem, Staļinabadas komisija rekomendē visam pasaules astronomiskajām observatorijām un galvenokārt visām PSRS observatorijām nekavējoties organizēt regulāru Svešā Zemes pavadoņa meklēšanu ar patrulējošiem optiskiem un radio- astronomiskiem līdzekļiem …

Lozovska varonīgais mēģinājums vienoties ar mašīnām bez to Pavēlnieku klātbūtnes, protams, jau sākumā bija lemts neveiksmei. Taču viņš ir paveicis grandiozu darbu: viņš ir uzzinājis un pastāstījis to citiem. Tas neapšaubāmi ir liels padomju zinātnieka un Cilvēces pārstāvja cienīgs varoņdarbs…

—   Zini, man ir tāda muļķīga nojauta … — teica Maija.

Mēs stāvējām pie glaidera, viņa lūkojās zemē sev pie kājām un ar papēdi drupināja sasalušās smiltis.

Es acumirklī neattapu, ko atbildēt. Nojautas man nebija nekādas, bet vispār ari man šeit nepatika. Samiedzu acis un paskatījos uz leduskalnu. Tas rēgojās pie apvāršņa kā milzīgs cukura bluķis, žilbinoši balts un smails kā ilknis, ļoti auksts un sastindzis, ļoti monolīts, un tā virsmai trūka ledum raksturīgā krāšņā mirdzuma — kā redzams, pirms simttūkstoš gadiem tas bija ielauzies šajā zemajā, neaizsargātajā krastā un tā ari grasās rēgoties te vēl simttūkstoš gadu — par skaudību citiem tādiem pašiem leduskalniem, kuri kā dieva nepieņemti dreifē atklātā okeānā. Līdzenā, pelēcīgi dzeltenā pludmale, neskaitāmām mirdzošām sarmas plēksnītēm nobārstīta, stiepās līdz milzīgajam leduskalnam, labajā pusē bija okeāns; tā svina pelēkā virsma atgādināja kausētu dziestošu metālu, kas aukstumā pēkšņi sācis virmot, bet pie horizonta okeāns izskatījās melns kā tuša un nedabiski sastindzis. Pa kreisi virs karstajiem avotiem, virs purva, kārtām klājās migla, cauri tai neskaidri vidēja spurainās sopkas, tālāk slējās tumšas, stāvas klintis, ko vietām greznoja sniega plankumi. Cik tālu vien sniedzās skatiens, šīs klintis stiepās visgarām krastmalai, bet virs tām vienmuļi saltajās, pelēki violetajās bezmākoņu debesīs parādījās sīciņa violeta saule, kas nedeva nekādu siltumu.

Vanderhūze izlīda no kuģa, tūlīt uzvilka galvā ādas kapuci un pienāca pie mums.

—   Esmu gatavs, — viņš ziņoja. — Kur Komovs?

Maija paraustīja plecus un uzpūta elpu sastingušajiem pirkstiem.

—   Droši vien tūlīt nāks, — viņa izklaidīgi atteica.

—   Uz kurieni jūs šodien brauksiet? — es jautāju Van- derhūzern. — Uz ezeru?

Viņš mazliet atgāza atpakaļ galvu, izstiepa apakšlūpu un pāri degungalam miegaini paskatījās uz mani; tagad viņš atgādināja pavecu kamieli ar lūša vaigubārdu.

—   Tev šeit vienam ir garlaicīgi, — viņš līdzjūtīgi noteica. — Tomēr būs vien jāpaciešas, kā tu domā?

—   Domāju, ka būs jāpaciešas.

Vanderhūze vēl vairāk atgāza galvu un ar tādu pašu kamieļa augstprātību paskatījās uz leduskalna pusi.

—   Jā, — viņš līdzcietigi atkārtoja. — Apkārtne te ļoti līdzīga Zemei, bet tā nav Zeme. Tāda ir visu Zemei līdzīgo pasauļu nelaime. Visu laiku juties kā piekrāpts. Kā apzagts. Taču arī pie tā var pierast, kā tu domā, Maija?

Meitene neatbildēja. Viņa šodien bija pavisam sadrū- inusi. Vai arī sadusmota. Taču ar Maiju tā mēdz būt, viņai tā patīk.

Aiz muguras ar klusu švīkstoņu atvērās lūkas membrāna, un smiltīs nolēca Komovs. Žiglā solī, pa ceļam aizpogādams kažoku, viņš pienāca pie mums un aprauti jautāja:

—   Gatavi?

—   Gatavi, — atteica Vanderhūze. — Kur mēs šodien brauksim, Genadij? Atkal uz ezeru?

—   Jā, — atbildēja Komovs, pūlēdamies aizpogāt kažoku pie kakla. — Cik sapratu, Maija, mums šodien ir sešdesmit ceturtais kvadrātg. Mans rajons: ezera rietumu krasts, augstienes ar atzīmēm septiņi un divpadsmit. Sarakstu precizēsim pa ceļam. Popov, es palūgšu jūs nosūtīt radiogrammas, atstāju tās kabīnē. Sakari ar mani caur glaideri. Atgriešanās astoņpadsmitos nulle nulle pēc vietējā laika. Ja iznāks aizkavēties, tad paziņosim.

—   Skaidrs, — teicu bez entuziasma, jo man nepatika piebilde par iespējamo aizkavēšanos.

Maija klusēdama piegāja pie glaidera. Komovs, beidzot ticis galā ar kažoka aizdari, pārvilka ar plaukstu pār krūtīm un sekoja viņai. Vanderhūze paspieda man plecu.

—   Mazāk blenz uz visām šīm peizāžām, — viņš deva padomu. — Pēc iespējas vairāk sēdi mājās un lasi. Saudzē nervus.

Vanderhūze bez steigas ierausās glaideri, iesēdās vadītāja krēslā un pameta man ar roku. Maija beidzot atļāvās pasmaidīt un arī pamāja. Komovs neskatīdamies pa

meta ar galvu, mašīnas lūka aizvērās, un es viņus vairs neredzēju. Glaideris nedzirdami izkustējās no vietas, strauji uzņēma gaitu, slīdēdams uz priekšu un uz augšu, pēc tam, ātri attālinādamies, pārvērtās par mazu, melnu punktu, kas drīz vien izgaisa. Es paliku viens.

Kādu laiku stāvēju, rokas dziļi kažoka kabatās sabāzis, un skatījos, kā darbojas mani palīgi — kiberi. Pa vienu nakti tie bija krietni pastrādājuši, iztērējušies un tagad, maksimāli atvēruši saules encrgosavācējus, kāri rija bālo buljoniņu, ar ko viņus baroja vārgais violetais spīdeklis. Nekas cits tiem nerūpēja. Un nekas vairāk nebija vaja- dzigs, pat es ne — vismaz līdz tam laikam, kamēr nav izpildīta paredzētā programma. Tiesa gan, tiklīdz nokļuvu neveiklā Toma vizieru redzeslaukā, viņš iededza rubīnsar- kanos priekšējos signālus, un to varēja uzskatīt gan par sveicienu, gan izklaidīgi pieklājīgu goddevību, taču es zināju, ka tas gluži vienkārši nozīmē: «Man un pārējiem viss kārtībā. Pildām savu uzdevumu. Vai jaunu norādījumu nav? Man nebija jaunu norādījumu. Jutos ļoti, ļoti vientuļš, un visapkārt valdīja liels, ārkārtīgi liels klusums.

Tas nebija akustikas laboratorijas klusums, kad ausis ir kā ar vati aizbāztas, ne arī tas brīnišķais vakara lauku klusums, kas atspirdzina un nomierina nervus, liek aizmirst steigu un apņem kā mīksta, glāstoša sega. Šejienes klusums bija sevišķs — griezīgs, caurredzams, kā vakuums, kas uzbudina, — milzīgas, absolūti tukšas pasaules klusums.

Es tramīgi paskatījos uz visām pusēm. Vispār laikam jau nevar tā runāt pats par sevi, laikam vajadzētu teikt vienkārši: «Es paskatījos apkārt.» Tomēr patiesībā es palūkojos nevis vienkārši, bet tieši tramīgi. Bez trokšņa ro- sijās kiberi. Bez skaņas žilbināja violetā saule. Man pašam vajadzēja saņemties un tikt ar sevi galā.

Varētu, teiksim, saņemties un beidzot aiziet uz ledus- kalnu. Līdz tam bija kilometri pieci, bet standartinstruk- cija kategoriski aizliedz dežurantam aiziet no kuģa tālāk par simt metriem. Citos apstākļos droši vien sasodīti vilinoši būtu riskēt un pārkāpt noteikumus, bet ne šeit. Šeit es varēju aiziet no kuģa ne tikai piecus, bet simt divdesmit piecus kilometrus, un nekas nenotiktu ne ar mani pašu, ne ar manu kuģi, ne ar desmitiem citu kuģu, kas tagad nosēdināti visās planētas klimatiskajās joslās uz dienvidiem no manis. No šiem kroplajiem brikšņiem neizlīdīs esi pārpūlējies un tevi vajadzēs iztīrīt. — Ieskatījos Toma darba dienasgrāmatā. Profilaktiskā apskate viņam bija paredzēta šovakar. — Labi, līdz vakaram mēs kā nekā novilksim, vai ne?

Tomam iebildumu nebija. Kādu laiciņu vēroju, kā roboti strādā, pēc tam izslēdzu videoekrānu: leduskalns, miglas vāli virs purva, tumšās klinšu šķautnes… Labāk visu to neredzēt.

Atskaiti tomēr nosūtīju un tūlīt nodibināju sakarus ar ER-6. Vadiks atsaucās bez kavēšanās, it kā mani vien būtu gaidījis.

—   Nu, kādi jums jaunumi? — es vaicāju viņam, un viņš to pašu gribēja zināt no manis.

—   Pie mums nav nekā jauna, — es teicu.

—   Bet mums apsprāgušas ķirzakas, — Vadiks pavēstīja.

—   Ek, jūs, — es novilku. — Komovs, doktora Mboga mīļākais skolnieks, jūs taču brīdināja, ka ar rāpuļiem nevajag steigties.

—   Kas tad ar tiem steidzas? — Vadiks iebilda. — Ja gribi zināt manas dornas, rāpuļi šeit vienkārši neizdzīvos. Elles karstumsl

—   Vai peldaties arī? — ar skaudību jautāju.

Vadiks brītiņu klusēja.

—   Laiku pa laikam pamērcējamies, — viņš beidzot atsaucās.

—   Kāpēc tā?

—   Briesmīgs tukšums, — Vadiks teica. — Tāda kā baigi liela vanna … Tu to nesapratīsi. Normāls cilvēks nemaz nevar iedomāties tik neticami lielu vannu. Es šeit nopeldēju kilometrus piecus, sākumā viss bija labi, tad pēkšņi iedomājos, ka esmu nevis baseinā, bet gan okeānā! Un bez manis tajā nav nevienas dzīvas dvēseles … Nē, vecīt, to tev nesaprast. Es tikko nenoslīku.

—   N-jā, — es novilku. — Tātad jūs arī..,

Vēl brītiņu papļāpājām, bet tad Vadiku izsauca bāze un mēs steidzīgi atvadījāmies. Izsaucu ER-9. Hanss neatbildēja. Varētu, protams, izsaukt ER-1, ER-3, ER-4 un tā tālāk — līdz ER-12, parunāt par to, ka te ir tāds tukšums un viss bez dzīvības, bet kāds no tā būtu labums? Absolūti nekāds, ja padomā. Tāpēc izslēdzu rāciju un pārsēdos pie savas pults. Kādu brītiņu sēdēju tāpat vien — skatījos uz ekrāniem un apcerēju mūsu darbu, no kura, manuprāt, ir divkāršs labums: mēs ne tikai glābjam pantiešus no nenovēršamas un pilnīgas bojāejas, bet mēs vēl izglābsim arī šo planētu — no tukšuma, no nāves klusuma, no bezjēdzīgas eksistences. Man ienāca prātā, ka pantieši droši vien ir diezgan dīvaina rase, ja jau mūsu ksenopsihologi uzskata, ka šī planēta, uz kuras pašlaik atrodamies, viņiem vislabāk piemērota. Uz Parītas viņiem, jādomā, ir visai dīvains dzīvesveids. Viņus nogādās uz šejieni, sākumā, protams, ne visus uzreiz, bet no katras cilts pa diviem, pa trim pārstāvjiem, tie ieraudzīs sasalušo, apsarmojušo pludmali, leduskalnus, tukšo, salto okeānu, nedzīvās violetās debesis — ieraudzīs to visu un izsauksies: «Brīnišķīgi! Nu tieši kā mājās!» Grūti tam noticēt. Tiesa gan, uz viņu ierašanās laiku te vairs nebūs tāds tukšums un vientulība. Ezeros jau mitīs zivis, brikšņos — medījami putni un zvēri, bet sēkļos pie krasta — ēdamie gliemeži. Varbūt arī ķirzakas kaut kā iedzīvosies … Turklāt, jāatzīst, pantiešiem nav nekādas izvēles. Ja, teiksim, būtu zināms, ka mūsu Saule nupat, nupat eksplodēs un visa dzīvība uz Zemes iznīks, arī es nebūtu pārlieku Izvēlīgs. Droši vien nodomātu: nekas, gan jau kaut kā izdzīvosim. Jādomā gan, ka pantiešiem neviens pat neprasa. Viņi tik un tā neko nesaprot, viņiem vēl nav pat pašas primitīvākās kosmogrāfijas. Un viņi nemaz nezinās, ka pārcēlušies uz citu planētu …

Pēkšņi es atskārtu, ka saklausu kaut kādu skaņu. Tādu kā švīkstoņu, it kā ķirzaka būtu paskrējusi garām. Sis rāpulis man acīmredzot bija palicis prātā no nesenās sarunas ar Vadiku, švīkstoņa patiesībā bija nenosakāmas izcelsmes un tikko dzirdama. Pēc tam kabīnes tālākajā kakta atskanēja tāds kā tikšķis — un tūlit kaut kur it kā nolija ūdens strūkla. Tik tikko saklausāmi sīca muša, it kā iekļuvusi zirnekļa tīklā, un satrauktas balsis cita caur citu ātri kaut ko nobubināja. Pa gaiteni atkal dzirdēju aizšvīkstam ķirzaku. Es jutu, ka no sasprindzinājuma man kakla muskuļus sarāvuši krampji, un piecēlos. To darot, nejauši aizķēru rokasgrāmatu, kura atradās uz pults malas, un tā ar briesmīgu troksni nogāzās uz grīdas. Pacēlu to un ar skaļu blīkšķi nometu atpakaļ uz pults. Sāku dungot brašu maršu un, stingri piesizdams kājas, izgāju gaitenī.

Parastais klusums. Klusums un tukšums. Vanderhūze katru vakaru mums to izskaidro ārkārtīgi saprotami. Cilvēks nav daba, viņš necieš tukšumu. Ja ap viņu radies tukšums, viņš cenšas to piepildīt. Viņš piepilda to ar rēgiem un iedomātām skaņām, ja ne ar ko reālu nespēj piepildīt. Trīs dienas es šādas iedomātas skaņas esmu izklausījies vairāk, nekā vajag. Droši vien drīz redzēšu arī parādības …

Brašā solī maršēju pa gaiteni garām tukšajām kajītēm, bibliotēkai, arsenālam, bet, nonācis lidzās medicīniskā dienesta telpām, sajutu vāju smārdu — svaigu un vienlaikus nepatīkamu, kas atgādināja ožamo spirtu. Apstājos un sāku ošņāt gaisu. Pazīstama smaka, taču netiku skaidrībā, kas īsti te smaržo. Iemetu acis ķirurģiskajā nodaļā. Kibernētiskais ķirurgs — pie griestiem piekārts milzīgs, balts astoņkājis, kas pastāvīgi bija ieslēgts, — salti pagrieza pret mani zaļganus redzokļus un mazliet pacēla manipulatorus par zīmi, ka ir sagatavojies darbam. Šeit smaka bija stiprāka. Ieslēdzu avārijas ventilatorus un soļoju tālāk. Cik briesmīgi saasinājušās visas sajūtas! Lai nu kas, bet oža man vienmēr bijusi vāja un nekur nederīga …

Mans izlūkgājiens noslēdzās virtuvē. Arī te gaiss bija smaržu pilns, taču pret šīm smaržām man nebija nekas iebilstams. Lai saka, ko grib, bet virtuvē noteikti jābūt smakām. Uz citiem kuģiem ir vienalga — virtuve vai' kajīte: smaka visur vienāda. Man tā nav un nebūs. Man ir sava kārtībā. Tīrība ir tīrība, bet virtuvē jābūt patīkamām smaržām. Garšīgām. Apetīti ierosinošām. Man šeit četras reizes dienā jāsastāda ēdienkarte un — iegaumējiet! — tas jādara, kaut pašam pilnīgi trūkst apetītes, jo ēstgriba acīmredzot nav savienojama ar šeit valdošo tukšumu un klusumu …

Ēdienkartes sastādīšanai man vajadzēja ne mazāk kā pusstundu. Tās bija grūtas trīsdesmit minūtes, taču es darīju, ko varēju. Pēc tam ieslēdzu pavāru, ieskaidroju viņam ēdienkarti, bet pats devos palūkoties, kā strādā mani palīgi.

Jau uz kajītes sliekšņa ieraudzīju, ka noticis kas ārkārtējs. Uz manas pults visi trīs darba ekrāni rādija, ka roboti pavisam apstājušies. Pieskrēju pie pults, ieslēdzu videoekrānu un sastingu: būvlaukums bija tukšs. Tādu gadījumu vēl nekad nebiju piedzīvojis. Nebiju pat dzirdējis, ka vispār kaut kas tamlīdzīgs var notikt. Pakratīju galvu un metos uz durvīm. Kiberus kāds bija aizvedis… Nomaldījies meteorīts … Kāds iezvēlis Tomam pa krustiem .., Saniķojusies programma … Nē, nē, tas nav iespējams! Es ielēcu kesonā un paķēru kažoku. Nekādi nevarēju trāpīt rokas piedurknēs, steigā netiku galā ar aizdares sistēmu un, kamēr cīnījos ar apģērbu tāpat kā barons Minhauzens ar savu nepaklausīgo kažoku, gara acīm skatīju briesmīgu ainu: kaut kas nezināms un neiespējams ved prom manu Tomu kā sunīti, un kiberi paklausīgi slīd iekšā miglā, kūpošajā dunibrājā, iegrimst brūnajā žurgā 1111 izgaist uz mūžīgiem laikiem… Ar kāju no visa spēka uzspiedu uz membrānas un izlēcu no kuģa.

AĪan acu priekšā viss sagriezās. Kā izrādījās, kiberi bija tepat pie kuģa. Tie drūzmējās pie kravas lūkas, un, viegli cits citu atgrūzdami, ikviens it kā centās pirmais iekļūt kuģa kravas telpās. Tas bija kaut kas neiedomājams, tas bija briesmīgi. Izskatījās, it kā tie censtos pēc iespējas ātrāk patverties kuģa tilpnē, paslēpties no kaut kā nezināma, paglābties… ir gan stāstīts par gadījumiem, kad roboti sadumpojušies, taču tas notiek ļoti reti, bet par ro- botu-celtnieku dumpi neesmu vēl nekad dzirdējis. Mani nervi bija tik ļoti saspringti, ka es jau sagatavojos uz visļaunāko. Taču nekas nenotika. Pamanījis mani, Toms pārstāja dīdīties un ieslēdza signālu: «Gaidu norādījumus.» Es viņam parādīju ar rokām: «Atgriezties savā vietā un turpināt programmā paredzēto darbu.» Toms paklausīgi ieslēdza atpakaļgaitu, apgriezās un zvalstīdamies vēlās uz būvlaukuma pusi. Džeks un Rekss, protams, viņam sekoja. Bet es vēl arvien stāvēju pie lūkas — mute izkaltusi, kājas ceļgalos kļuvušas ļenganas, jutu, ka man jāapsēžas.

Taču es to nedarīju. Ķēros atkal pie sava apģērba. Kažoks bija aizpogāts šķībi greizi, ausis sala, uz pieres un uz vaigiem ātri sastinga sviedru lāses. Lēni, pūlēdamies kontrolēt katru kustību, es noslaucīju seju, aizpogājos, kā nākas, uzvilku uz acīm kapuci un uzmaucu rokās pirkstaiņus. Kauns atzīties, bet mani patiešām bija pārņēmušas bailes. Pareizāk sakot, tās nebija bailes, tā bija nule pārdzīvoto šausmu sajūta, kam pievienojies arī kauns. Kibertehniķis, kas nobijies no saviem kiberiem… Zināju, ka par šo gadījumu nevienam nekad nestāstīšu. Velns parāvis, man taču bija trīcējušas kājas, arī vēl tagad tās šķita pavisam bezspēcīgas, un vairāk par visu pasaulē es patlaban vēlējos atgriezties uz kuģa, mierīgi, lietišķi pārdomāt šo notikumu un tikt par to skaidrībā. Ieskatīties kādās rokasgrāmatās. Patiesībā es laikam gan gluži vienkārši baidījos tuvoties saviem kiberiem ..,

Apņēmīgi sabāzu rokas kabatās un so|oju uz būvlaukumu. Mani padotie strādāja, it kā nekas nebūtu noticis. Toms, kā parasti, uzmanīgi pieprasīja jaunus norādījumus. Džeks apstrādāja dispečeru telpas pamatus, kā noteikts viņa programmā. Rekss līkumoja pa gatavo nosēšanās joslas posmu un tīrīja celiņu. Jā, ar kiberu programmu kaut kas tomēr nav kārtībā. Nosēšanās josla piemētāta ar akmeņiem… Agrāk to tur nebija, un nav nemaz vajadzīgi, celtniecības materiālu pietiek arī bez akmeņiem. Jā, kā Toms pirmīt apstājās, kopš tā laika veselu stundu viņi te darījuši pavisam ko citu. Gatavajā joslā mētājas kaut kādi žagari… Es noliecos, pacēlu vienu zariņu un, izklaidīgi sizdams ar to pa zābaka stulmu, pastaigāju uz priekšu un atpakaļ. Vai drošības dēļ man nevajadzētu apstādināt kiberus tūlīt, negaidot profilakses termiņu? Velns parāvis, vai tiešām esmu kaut ko saputrojis programmā? Neaptverami… Nosviedu žagaru uz akmeņu čupas, ko Rekss bija savācis, pagriezos un devos uz kuģi.

Nākamās divas stundas biju ļoti aizņemts, tik aizņemts, ka nemanīju ne tukšumu, ne klusumu ap sevi. Vispirms apspriedos ar Hansu un Vadiku. Hansu es biju pamodinājis, un samiegojies viņš tikai ņurdēja un murkšķēja tīrās muļķības par zemu spiedienu un lietu. No viņa nebija nekāda labuma. Vadiku man ilgi vajadzēja pārliecināt, ka es nejokoju un nemaz nedomāju viņu āzēt. Vēl jo grūtāk tas bija izdarāms tāpēc, ka pūlējos apspiest nervozus smieklus, kas mani smacēja. Beigu beigās tomēr pārliecināju Vadiku, ka joki man nav ne prātā, bet smiekliem ir pavisam cits iemesls. Pēc tam arī viņš kļuva nopietns un pastāstīja, ka viņam pašam vecākais kibers laiku pa laikam spontāni apstājas, taču tur nav nekā savāda, jo iemeslu ir pietiekami daudz: karstums, darbs notiek uz tehnisko normu maksimālās robežas un sistēma vēl nav paspējusi pielāgoties. Varbūt visa vaina tā, ka šeit, pie mums, ir tik auksts? Var jau būt, ka tas bija īstais iemesls, taču es to vēl nezināju. Patiesību sakot, cerēju visu noskaidrot, pajautājot Vadikam. Viņš izsauca gudrinieci Ninonu no ER-8, trijatā mēs apspriedām šo gadījumu, bet neko nespējām izdomāt, un Ninona ieteica man sazināties ar bāzes galveno kiberinženieri, kuram ir ķēriens tieši uz šīm sistēmām un kurš ir gandrīz vai šo sistēmu izgudrotājs. Nu, to jau es pats zināju, tomēr man nemaz negribējās lūgt konsultāciju no galvenā jau trešajā patstāvīgā darba dienā, turklāt ja pašam nebija neviena, burtiski, neviena saprātīga apsvēruma.

Apsēdos pie savas pults, atvēru programmu un ņēmos to izpētit — komandu pēc komandas, grupu pēc grupas, lauku pēc lauka. Tomēr nekādu defektu neatradu. Par tās programmas daļas pareizību, kuru biju sastādījis es pats, arī agrāk varēju droši likt galvu ķīlā, bet tagad biju gatavs atbildēt vēl arī ar savu labo vārdu. Ar standart- laukiem situācija bija bēdīgāka. Par daudziem es maz ko zināju un, ja sāktu no jauna ikvienu tādu lauku kontrolēt, katrā ziņā neizpildītu darbu grafiku. Tāpēc izšķīros par kompromisu. Uz laiku izslēdzu no programmas visus laukus, kuri pagaidām nebija vajadzīgi, pārveidoju programmu cik vien iespējams vienkārši, ielaidu to vadības sistēmā un jau uzliku pirkstu uz taustiņa, kad pēkšņi kā zibens spēriens mani skāra atziņa: jau labu laiku kaut ko atkal saklausu, tagad pavisam ko savādu — skaņu, kas šeit šķiet gluži nereāla, bet reizē ir man ārkārtīgi pa- zīstama.

Raudāja bērns. Kaut kur tālu — kuģa otrā galā aiz daudzām durvīm aizvilkdamies izmisigi raudāja kāds bērniņš. Maziņš, pavisam mazītiņš. Varbūt gadu vecs. Es lēni pacēlu rokas un aizspiedu ausis ar plaukstām. Raudāšana apklusa. Tāpat aizklātām ausīm piecēlos. Pareizāk sakot, secināju, ka, aizklājis ausis ar rokām, jau labu laiku stāvu kājās, ka krekls man pielipis pie muguras un žoklis atkāries. Aizvēru muti un uzmanīgi atņēmu rokas no ausīm. Raudas nebija dzirdamas. Valdīja parastais nolādētais klusums, vienīgi kaut kur, sapinusies zirnekļa tīklā, sīca muša. Izvilku no kabatas mutautu, lēni, bez steigas to atlocīju un rūpīgi noslaucīju pieri, vaigus un kaklu. Pēc tam, tikpat lēni nēzdogu atkal salocīdams, pults priekšā pastaigāju uz priekšu un atpakaļ. Galva man bija tukša kā izslaucīta, tajā nebija nevienas domas. Ar pirkstu kauliņiem pabungoju pa skaitļotāja apvalku un noklepojos. Ar ausīm viss bija kārtībā: es dzirdēju. Gāju atpakaļ pie krēsla, un pēkšņi bērns atkal ieraudājās.

Pats nezinu, cik ilgi tā stāvēju, sastindzis kā sālsstabs, un klausījos. Visbriesmīgākais bija tas, ka raudas dzirdēju pavisam skaidri. Es pat sapratu, ka tā nav jaun- piedzimušā nesaprātīgā vēkšķēšana vai četrus piecus gadus veca knauķa aizvainota brēkšana — te skaļā balsi aizvilkdamies raudāja mazulis, kas neprata vēl staigāt un runāt, bet vairs nebija zīdainis. Man ir tāds rada- bērns — mazliet vairāk nekā gadu vecs.

Apdullinoši skaļi notinkšķēja radioizsaukuma signāls, un man no pārbīļa aizrāvās elpa. Turēdamies pie pults, aizstreipuļoju pie rācijas un ieslēdzu uztvērēju. Bērniņš visu laiku raudāja.

—   Nu, kas jauns pie tevis? — Vadiks apvaicājās.

—   Nekas, — es atteicu.

—   Neko neesi izdomājis?

—   Neko, — atzinos. Pamanīju, ka esmu piesedzis mikrofonu ar roku.

—   Nez kāpēc tevi tik slikti dzirdu, — Vadiks nesaprata. — Ko tu domā darit?

—   Gan jau kaut kā, — es noburkšķēju, pats lāgā neapjēgdams, ko runāju. Bērns vēl joprojām raudāja. Tagad raudas bija klusākas, taču dzirdamas tikpat skaidri.

—   Kas tev noticis, Stas? — Vadiks noraizējies jautāja. — Vai es tevi uzcēlu no tniega, vai?

Man ārkārtīgi gribējās viņam teikt: «Paklau, Vadik, te, pie manis, visu laiku raud kāds bērns. Ko lai es daru?» Tomēr man bija tik daudz prāta, lai apjēgtu, kā sacītais tiks uztverts. Tāpēc es noklepojos un teicu:

—   Zini, es tevi izsaukšu pēc kādas stundiņas. Man te pašlaik kaut kas sāk noskaidroties, bet es vēl neesmu drošs …

—   La-a-bi, — Vadiks apmulsis novilka un atslēdzās.

Es brītiņu pastāvēju pie rācijas, tad atgriezos pie savas pults. Bērns vēl pāris reižu iešņukstējās un apklusa. Bet Toms atkal bija apstājies. Atkal šī bojātā kaste stāvēja. Džeks un Rekss, protams, tāpat. No visa spēka spiedu ar pirkstu kontrolizsaukuma taustiņu. Nekāda rezultāta. Man pašam nāca raudiens, bet tad apķēros, ka sistēma izslēgta. Es taču to izslēdzu pirms divām stundām, kad ķēros pie programmas pētīšanas. Ir nu gan iznācis strādnieciņš no manis! Varbūt ziņot bāzei un palūgt, lai sagatavo man maiņu? Aizvainojoši, velns parāvis!… Atklāju, ka, ārkārtīgi sasprindzis, gaidu, kad viss atkal sāksies no jauna. Man bija skaidrs: ja palikšu šeit, kajītē, to vien darīšu kā ieklausīšos klusumā, nevarēšu neko citu darīt, tikai klausīšos un, protams, arī sadzirdēšu, es šeit saklausīšu kaut ko pavisam briesmīgu! …

Apņēmīgi ieslēdzu profilaksi, izvilku no plaukta futrāli ar instrumentiem un gandrīz skriešus metos ārā no kajītes. Centos pārvarēt satraukumu un šajā reizē ar kažoku tiku galā diezgan ātri. Ledainais gaiss, kas apsvilināja seju, lika man steigties vēl vairāk. Ar papēžiem čirkstinādams smiltis, atpakaļ neskatīdamies, soļoju uz būvlaukumu tieši pie Toma. Mans skatiens bija vērsts tikai uz priekšu. Leduskalni, migla, okeāns — tas viss mani tagad neinteresēja. Es saudzēju nervus, kas bija vajadzīgi maniem tiešajiem pienākumiem. Jau tā mana nervu sistēma nebija vairs agrākā, bet pienākumu palicis tikpat daudz, varbūt radušies pat vairāk.

Vispirms pārbaudīju Toma refleksus. Izrādījās, ka tie robotam ir vislabākajā kārtībā.

—   Ļoti labi! — es noteicu balsī, izvilku no futrāļa skalpeli un ar vienu kustību — kā eksāmenā — atvēru Toma galvaskausa pakaļējo kārbu.

Strādāju ar aizrautību, pat ar tādu kā niknumu, ātri, precīzi, noteikti — kā automāts. Varu teikt tikai vienu: nekad mūžā vēl neesmu tā strādājis. Sala rokas,, sastinga seja, elpot vajadzēja nevis, kā pagadījās, bet saprātīgi, lai operācijas vieta nenosarmotu, taču es negribēju pat domāt, ka kiberus varētu sadzīt kuģa darbnīcās. Sirds man kļuva arvien vieglāka un vieglāka, neko neparastu vairs nedzirdēju, un pamazām izgaisa doma, ka es varētu sakļausit kādas savādas skaņas, divas reizes pat aizskrēju uz kuģi, lai paņemtu mezglus, ko apmainīt Toma koordinācijas sistēmā.

—   Būsi kā jauns, — es atkārtoju pie sevis. — Tagad tu man vairs nebēgsi no darba. Es tevi, večukiņ, izārstēšu, nostādīšu uz kājām, izvedīšu cilvēkos. Tu taču gribi iziet ļaudis? Un kā vēl! Ļaudīs ir labi, tur tevi mīlēs, kops un lolos. Bet vai zini, ko es tev teikšu? Kā tu vari iziet cilvēkos ar tādu aksiomātikas bloku? Tevi neņems pat cirkā, par ļaudīm nemaz nerunājot. Ja tev būs tāds bloks, tu par visu sāksi šaubīties un domāt, iemācīsies dziļdomīgi urbināt degunu. Prātosi, vai ir vērts. Kam tas viss vajadz'gs? Ko dos visas šīs nolaišanās joslas un fundamenti? Bet tagad es tevi, draudziņ …

—   Šura … — kaut kur pavisam tuvu ievaidējās vārga sievietes balss. — Kur tu esi, Šura … Sāp ..,

Es sastingu. Gulēju Toma vēderā, no visām pusēm iespiests starp viņa varenajiem darba muskuļu kalniem, vienīgi kājas rēgojās ārā, un pēkšņi mani sagrāba ārkārtīgas bailes, jutos kā šaušalīgā sapnī. Pats nesaprotu, kā savaldījos, nesāku kliegt un raustīties. Varbūt kādu brīdi biju pat zaudējis samaņu, tāpēc ka ilgi neko nedzirdēju un neko neapjēdzu, vienīgi blenzu uz Toma atkailinātajiem nerviem, kas atradās man acu priekšā un ko apspīdēja zaļgana gaisma.

— Kas noticis? Kur tu esi? Es neko neredzu, Sura …— gārdza sieviete, šķiet, locīdamās neciešamās sāpēs. — Te kāds ir… Atsaucies taču, Sura! Cik briesmīgi sāpi Palīdzi man, es neko neredzu …

Viņa gārdza un raudāja, un atkārtoja vienu un to pašu, un man jau šķita, ka redzu viņas sāpju pārvērsto, nāves sviedriem pārplūdušo seju, un viņas gārdzienos skanēja ne tikai lūgšanās un sāpes, tajos bija jūtams niknums, prasība, pavēle. Gandrīz fiziski sajutu, kā ledaini, izmisīgi pirksti stiepjas uz manām smadzenēm, lai tajās ieķertos, saspiestu un izdzēstu dzīvības dzirksti. Būdams daļēji jau bez samaņas, krampjaini sakodis zobus, ar kreiso roku sataustīju pneimatisko vārstu un no visa spēka nospiedu to uz leju. Ar mežonīgu kaucienu saspiestais argons lauzās uz āru, bet es tik spiedu un spiedu vārstu, tā apklusinot, iznīcinot vārgo balsi savās smadzenēs, jutu, ka topu kurls, un šī sajūta sagādāja man neizsakāmu atvieglinājumu…

Pēc tam izrādījās, ka stāvu blakus Tomam, aukstums manī spiedās līdz kauliem, bet es pūšu silto elpu uz sastingušajiem pirkstiem un, svētlaimīgi smaidīdams, atkārtoju: — Skaņas barjera, vai saproti? Skaņas barjera …— Toms stāvēja, pamatīgi nosvēries uz labajiem sāniem, bet visa pasaule ap mani bija ietinusies milzīgā, nekustīgā sarmas un sasalušu smilšu graudiņu mākonī. Salīgi sabāzis plaukstas padusēs, es apgāju Tomam apkārt un ieraudzīju, ka argona strūkla izsitusi milzīgu bedri būvlaukuma malā. Brīdi stāvēju, pārliecies pār bedri, vēl arvien atkārtodams vārdus par skaņas barjeru, bet jau jutu, ka vajadzētu beigt tā runāt, un atskārtu, ka stāvu salā bez kažoka, atcerējos, ka biju to nometis tieši tajā vietā, kur tagad izsista bedre, un sāku minēt, vai man kabatās nebija kādas sevišķi svarīgas lietas, neko neatcerējies, bezrūpīgi atmetu ar roku un sīkā riksītī tecēju uz kuģi.

Iegājis kesonā, vispirms paņēmu jaunu kažoku, pēc tam devos uz savu kajīti, pie durvīm noklepojos, it kā gribēdams kādu brīdināt, ka tūlit iešu iekšā, iegājis atkritu guļvietā, pagriezos pret sienu un pārvilku kažoku pār galvu. Visu to darīdams, gluži labi sapratu, ka tam nav nekādas jēgas, ka, nākot uz kajīti, man bija noteikts mērķis, taču šo mērķi esmu piemirsis un tagad guļu, it kā man vajadzētu kādam pierādīt: tieši tādēļ jau esmu ienācis, lai atgultos.

Laikam gan tā būs bijusi tāda kā histērijas lēkme, un, nedaudz attapies, es nopriecājos, ka tā izpaudusies tik vieglā, nekaitīgā veidā. Viens gan tagad bija skaidrs: darbs man te, uz šīs planētas, nu ir cauri. Un strādāt kosmosā droši vien man vairs nevajadzēs. Protams, tas bija aizskaroši un — nav vārdam vietas! — arī kauns par to, ka neesmu izturējis un jau pirmajā patstāvīgajā darbā izgāzies, turklāt, kā jau iesācējs, šķiet, esmu sūtīts uz visdrošāko un mierīgāko vietu. Man pašam bija nepatīkami, ka esmu nekur nederīgs grausts, ar tik vājiem nerviem, un mani pārņēma kauns, ka nesen tiku izjutis pašapmierinātu žēlumu par Kasparu Manukjanu, kurš nebija izturējis konkursu projektā «Šķirsts» it kā paaugstinātas uzbudināmības dēļ. Nākotne man tēlojās vistumšākajās krāsās — klusas un mierīgas sanatorijas, medicīniskās apskates, procedūras, psihologu uzmanīgie jautājumi, milzum daudz līdzjūtības un žēluma, satriecoša līdzjūtības un žēluma Iavina, kas gāzīsies pār inani no visām pusēm …

Strauji atgrūdu kažoku sāņus un piecēlos sēdus. Labi, es noteicu klusumā un tukšumā, pietiks činkstēt. Gorbov- skis no manis nav iznācis. Kaut kā to pārdzīvosim… Tātad darīsim tā. Jau šodien pastāstīšu visu Vanderhū- zem, un rīt, iespējams, atsūtīs cilvēku, kas mani nomainīs. Velns parāvis, kas notiek būvlaukumā! Toms atvienots, grafiks nav izpildīts, un tad vēl tā briesmīgā bedre pie nosēšanās joslas… Pēkšņi atcerējos, kādēļ biju nācis uz kajīti, atrāvu galda atvilktni, izņēmu kristalofonu ar irukāņu kaujas maršu ierakstiem un akurāti piekāru pie labās auss ļipiņas. Skaņas barjera, es noteicu pie sevis pēdējo reizi. Pasitis kažoku padusē, atkal izgāju kesonā, pāris reižu dziļi ieelpoju un izelpoju, lai nomierinātos pavisam, ieslēdzu kristālu un droši devos ārā.

Tagad man bija labi. Ap mani un arī manī pašā barbariski kauca taures, žļarkstēja un dārdēja bungas; oranžu putekļu klātie telemiešu leģioni brašā solī maršēja cauri senajai pilsētai Setemai; liesmoja torņi, iebruka jumti, un, ar baismo troksni nomācot ienaidnieka saprātu, briesmīgi svilpa kaujas pūķi — mūru grāvēji. So tūkstoš gadu veco trokšņu pavadījumā es atkal ielīdu Tomā un bez kavēk ļiem pabeidzu kibera profilaktisko remontu.

Džeks un Rekss jau bija aizbēruši un nolīdzinājuši bedri, bet Toma iekšās tika iesūknēti pēdējie argona litri, kad gaisā virs pludmales ieraudzīju strauji augošu melnu punktu. Tas bija mūsu glaideris, kas atgriezās pie kuģa. Pametu acis uz pulksteni — tas rādīja bez divām minūtēm astoņpadsmit pēc vietējā laika. Es biju izturējis. Tagad varēja izslēgt timpānus un bungas un vēlreiz padomāt, vai ir vērts satraukt Vanderhūzi un bāzi, stāstot par notikumiem uz kuģa un saviem nodomiem, — man nomainītāju nebūs nemaz tik viegli sameklēt, kā nekā tas tomēr ir ārkārtējs gadījums, tā dēļ darbs uz visas planētas var aizkavēties, saskries dažādas komisijas, sāksies kontrolpārbaudes un atkārtotas pārbaudes, darbs apstāsies, Vadiks staigās nikns kā pats nelabais, un ja vēl iedomājas, kā uz mani skatīsies ksenopsiholoģijas doktors, Kontaktu komisijas loceklis, speciālais projekta «Šķirsts» pilnvarotais Gcnadijs Komovs, jaunais daudzsološais spīdeklis pie zinātnes debesīm, doktora Mboga mīļākais skolnieks, paša Gorbovska jaunais līdzgaitnieks … Nē, tas viss rūpīgi jāapsver. Lūkojos uz tuvojošos glaideri un domāju: tas viss jāapsver ļoti, ļoti rūpīgi. Pirmkārt, priekšā vēl vesels vakars, un, otrkārt, man ir nojauta, ka to visu mēs pagaidām atliksim. Galu galā — mani pārdzīvojumi attiecas tikai uz mani, taču mana demisija vairs neattiecas tikai uz mani vien, bet uz mums visiem. Turklāt arī skaņas barjera sevi ir parādījusi. Tātad šo jautājumu tomēr atliksim.

Visas manas satraucošās domas acumirklī pagaisa kā nebijušas, līdzko ieraudzīju Maiju un Vanderhūzi. Komovs — tas gan izskatījās kā vienmēr un, kā parasti, lūkojās apkārt ar tādu sejas izteiksmi, it kā te viss piederētu personiski viņam, piederētu jau ilgi un būtu sen briesmīgi apnicis. Bet Maija bija bāla, pat zilganbāla, it kā viņu mocītu nelabums. Komovs izlēca no glaidera smiltīs un strupi pajautāja, kāpēc es neesot atbildējis uz radiosignāliem (tad viņa acis pārslīdēja pār kristalofonu manā ausī, viņš nicinoši pasmīnēja un, atbildi negaidījis, gāja uz kuģi). Arī Vanderhūze nesteidzīgi izrāpās no glaidera un pienāca pie manis, nez kāpēc skumīgi mādams ar galvu; tagad viņš vairāk nekā citkārt izskatījās pēc nodzīta pusmūža kamieļa. Turpretī Maija joprojām nekustīgi sēdēja savā vietā, sadrūvējusies, paslēpusi zodu kažokādas apkaklē, viņas acis bija savādi stiklainas, bet sārtie vasarraibumi šķita melni.

—   Kas noticis? — izbijies jautāju.

Vanderhūze apstājās man pretī. Viņa galva bija pacelta, apakšžoklis izvirzīts uz priekšu. Viņš saņēma mani aiz pleciem un viegli sapurināja. Man dūša saskrēja pa pēžos, nemaz nezināju, ko domāt. Viņš vēlreiz sakratīja mani aiz pleca un teica:

—        Ļoti skumjš atklājums, Stas. Mēs atradām bojā gā jušu kuģi.

Es drudžaini norīstījos un jautāju:

—   Mūsējais?

—   Jā. Mūsējais.

Maija izlīda no glaidera,gurdi pameta man ar roku un devās kuģa virzienā.

—   Vai daudz mirušo?

—   Divi, — Vanderhūze atbildēja.

—   Kas? — ar piespiešanos pajautāju.

—        Pagaidām nav zināms. Tas ir vecs kuģis. Avārija notikusi pirms daudziem gadiem.

Viņš paņēma mani zem rokas, un tā mēs abi sekojām Maijai. Sirds kļuva mazliet vieglāka. Sākumā es, gluži dabiski, nodomāju, ka nosities kāds no mūsu ekspedīcijas. Nu bet vienalga …

—        Sī planēta man nekad nav palikusi, — neviļus izgrūdu.

Mēs iegājām kesonā, noģērbāmies, un Vanderhūze ķērās pie sava kažoka, lai to pamatīgi iztīrītu no dadžiem un ērkšķiem. Es negaidīju viņu un devos pie Maijas. Viņa gulēja guļvietā, pagriezusies ar seju pret sienu un pievilkusi ceļgalus pie krūtīm. Sī poza man kaut ko atgādināja, un es sev teicu: tikai mieru, bez kādas puņķošanās un jūtelības. Apsēdos pie galda, pabungoju pa to ar pirkstiem un visai lietišķā tonī apvaicājos:

—        Paklau, vai tas kuģis patiešām bija vecs? Vanders domā, ka tas nogāzies pirms vairākiem gadiem. Pareizi?

—   Pareizi, — Maija atbildēja tikai pēc brītiņa.

Es pašķielēju uz viņu. Mana sirds vai lūza aiz līdzjūtības, taču es turpināju tikpat lietišķi:

—   Ko nozīmē — vairāki gadi? Desmit? Divdesmit?

Kādas muļķības! Planēta taču atklāta tikai pirms diviem gadiem..,

Maija neatbildēja. Es atkal pabungoju ar pirkstiem un teicu jau sirsnīgākā, bet vēl arvien lietišķā tonī:

—   Lai gan, protams, tie varēja būt pirmatklājēji.,, kāda neorganizēta cilvēku grupa, kas izdarījusi pētījumus uz savu roku. Cik sapratu, viņi bijuši divi.

Te pēkšņi viņa uzšāvās augšā un apsēdās, pagriezusies pret mani un ar rokām atbalstīdamās pret guļvietas malu.

—   Divi! — viņa iekliedzās. — Jā! Divi, tu bezjūtīgais sakārni! Stulbeni!

—   Pag, pag, — es apjucis ierunājos. — Ko tu …

—   Kāpēc esi te atnācis? — viņa turpināja gandrīz vai čukstus. — Ej pie saviem robotiem un ar tiem apspried, cik gadu pagājis, kādas muļķības tur sanākušas, kāpēc viņi bijuši divi, nevis trīs vai septiņi…

—   Pagaidi taču, Maija! — es izmisis iesaucos. — Es tā nemaz negribēju teikt…

Viņa aizklāja seju ar plaukstām un tikko dzirdami nočukstēja:

—   Viņiem visi kauliņi salauzti… bet viņi vēl bijuši dzīvi… pūlējušies kaut ko darīt… Paklau, — meitene lūdza, atņēmusi rokas no sejas, — lūdzu, ej prom. Es drīz iešu pie jums. Drīz.

Uzmanīgi piecēlos un izgāju. Man gribējās viņu apskaut un teikt maigus, mierinošus vārdus, taču es to nemācēju. Gaitenī mani pēkšņi sāka kratīt drudzis. Apstājos un pagaidīju, kamēr tas pāriet. Ir nu gan dieniņa! Bet kam tu to stāstīsi? Un laikam jau arī nevajag. Samiedzu acis un ieraudzīju Vanderhūzi stāvam kajītes durvīs un skatāmies uz mani.

—   Kā jūtas Maija? — viņš vaicāja klusā balsī.

No manas sejas droši vien bija redzams, kā meitene jūtas, jo Vanderhūze skumīgi pakratīja galvu un nozuda kajītē. Es slāju uz virtuvi. Tāpat vien, aiz ieraduma. Gluži vienkārši bija izveidojies tāds paradums, ka pēc glaidera atgriešanās mēs visi sēžarnies pie pusdienu galda. Taču šodien acīmredzot būs citādi. Kāda tagad var būt runa par ēšanu… Es uzkliedzu pavāram, jo man šķita, ka tas sagrozījis ēdienkarti. Patiesībā nekas nebija samainīts, pusdienas bija gatavas, kā vienmēr, pagatavoti labi ēdieni, taču šodien droši vien nebūs kā parasti. Maija laikam neēdīs neko, bet jāpanāk, lai viņa paēstu. Tāpēc es pasūtīju augļu želeju ar putukrējumu — vienīgo viņas iemīļoto ēdienu. Komovam nolēmu neko papildus nelikt pagatavot, Vanderhūzem, mirkli padomājis, — arī ne, tomēr drošības pēc ēdienkartes kopējā daļā ierakstīju dažas glāzes vīna — ja nu kādam sagribēsies stiprināt dvēseles spēkus … To paveicis, devos uz kajīti un apsēdos pie savas pults.

Mani palīgi strādāja precīzi kā pulkstenis, Maijas kajītē nebija, bet Vanderhūze ar Komovu sacerēja steidzamu radiogrammu bāzei. Abi strīdējās.

—   Tā nav informācija, Jakov, — Komovs teica. — Jūs zināt vēl labāk nekā es: pastāv noteikta forma — kuģa stāvoklis, mirstīgo atlieku stāvoklis, iespējamie katastrofas cēloņi, sevišķas nozīmes atradumi… un tā tālāk.

—   Jā, protams, — Vanderhūze piekrita. — Bet jūs, Genadij, taču atzīstat, ka šim priekšrakstam ir nozīme tikai uz bioloģiski aktīvām planētām. Taču konkrētajā situācijā …

—   Tad jau labāk vispār nesūtīt nekādu radiogrammu. Sēdīsimies glaiderī, lidosim atpakaļ uz turieni un šodien pat sastādīsim pilnīgu aktu, lai viss būtu, kā pienākas…

Vanderhūze pakratīja galvu.

—   Nē, Genadij, es kategoriski iebilstu. Tādās komi sijās jābūt vismaz trim cilvēkiem. Turklāt ir jau tumšs, mums nebūs iespējams sīki apskatīt tuvāko apkārtni… Un vispār tas jādara no rīta, kad galva svaiga, nevis pēc garas darba dienas. Kā jūs domājat, Genadij?

Sakniebis plānās lūpas, Komovs viegli padauzīja ar dūri pa galdu.

—   Ak, cik tas ir nelaikā, — sapīcis viņš noteica.

—   Tādi notikumi vienmēr ir nelaikā, — Vanderhūze viņu mierināja. — Nekas, rīt no rīta mēs dosimies uz turieni trijatā …

—   Varbūt tad šodien vispār neko nevajag ziņot? — Komovs viņu pārtrauca.

—   To nu gan man nav tiesību darīt, — ar nožēlu es teicu Vanderhūzem. — Bet kāpēc lai mēs neziņotu?

Komovs piecēlās un, salicis rokas aiz muguras, augstprātīgi paskatījās uz Vanderhūzi.

—   Kā jūs nesaprotat, Jakov, — viņš teica, acīm redzami aizkaitināts. — Vecā tipa kuģis, svešs kuģis, ieraksts bort- žurnālā nez kāpēc izdzēsts … Ja mēs nosūtīsim šāda veida ziņojumu, — viņš paķēra no galda papīra lapiņu un pavicināja to Vanderhūzem gar degunu, — Sidorovs nodomās, ka mēs vai nu negribam, vai nespējam patstāvīgi izdarīt ekspertīzi. Viņam tas nozīmētu vēl vienas rūpes, jo būtu jāorganizē komisija, jāmeklē cilvēki, jāatkaujas no ziņkārīgajiem dīkdieņiem… Mēs nostādīsim sevi muļķīgā, smieklīgā stāvoklī. Un padomājiet, Jakov, — par ko pārvērtīsies mūsu darbs, ja uz šejieni gāzīsies ziņkārīgo slaistu bari?

—   Hm, — Vanderhūze novilka. — Tas ir, citiem vārdiem sakot, jūs nevēlaties, ka mūsu darba iecirknī sarodas nepiederošas personas. Vai tā ir?

—   Tieši tā, — Komovs stingri noteica.

Vanderhūze paraustīja plecus.

—   Ja nu tā… — Viņš mirkli padomāja, paņēma no Komova papīru un pierakstīja tur vēl dažus vārdus. — Vai tadā veidā ies cauri? «ER-2 bāze,» — ātri bērdams vārdus, viņš nolasīja. — «Steidzama. Simt otrajā kvadrātā atklāts avarējis «Pelikāna» tipa Zemes kosmosa kuģis ar reģistrācijas numuru tādu un tādu, uz kuģa divu cilvēku mirstīgās atliekas, domājams — vīrieša un sievietes, ieraksts bortžurnālā izdzēsts, sīkāku ekspertīzi…» — te Vanderhūze paaugstināja balsi un nozīmīgi pacēla pirkstu, — «sāksim rīt.» Nu, kā jums šķiet, Genadij?

Brītiņu Komovs stāvēja, domīgi šūpodamies no pirkstgaliem uz papēžiem.

—   Nu labi, — viņš beidzot teica, — lai tā būtu. Vienalga, kā, lai tikai mūs netraucē. Lai tā būtu.

Viņš pēkšņi pagriezās un izgāja no kajītes. Vanderhūze uzrunāja mani:

—   Noraidi to, lūdzu, Stas. Un laiks jau arī pusdienot, kā tev šķiet? — Viņš piecēlās un domīgi izteica vienu no savām mīklainajām frāzēm: — Būtu tikai alibi, gan līķi atrastos.

Es kodēju radiogrammu un nosūtīju to ar steidzamo impulsu. Mani bija pārņēmusi savāda jutoņa. Pavisam nesen, pirms īsa brītiņa, kaut kas uzbāzīgs bija ielauzies zemapziņā un traucēja kā skabarga. Es mirkli pasēdēju pie rācijas un ieklausījos. Jā, ieklausīties, zinot, ka kuģis ir ļaužu pilns, — tas bija pavisam kas cits. Dzirdams, ka pa lokveida gaiteni ātri aizsoļo Komovs. Viņam vienmēr tāda gaita, it kā viņš steigtos, bet reizē viņam būtu zināms, ka var arī nesteigties, jo bez viņa nekas nesāksies. Tad atskan Vanderhūzes balss, kas kaut ko dudina. Maija viņam atbild, un viņai ir parastā balss noskaņa — augsta un neatkarīga, acīmredzot viņa ir jau nomierinājusies vai arī savaldās. Tagad nav ne klusuma, ne tukšuma, ne mušas zirnekļa tīklā … Un pēkšņi es sapratu, kas tā par uzbāzīgu domu ielauzusies manā zemapziņā: mirstošās sievietes balss manos nesenējos murgos un bojā gājusī sieviete sadragātajā zvaigžņu kuģī… Sagadīšanās, protams… Nav ko teikt, briesmīga sagadīšanās.

Lai cik dīvaini tas arī būtu, naktī gulēju kā nosists. No rīta, kā parasti, piecēlos pusstundu agrāk par citiem, aizskrēju uz virtuvi paskatīties, kā ar brokastīm, iesteidzos kajītē pārbaudīt, ko dara mani roboti, pēc tam metos ārā no kuģa, lai izdarītu rītarosmi. Sauli vēl neredzēja virs kalniem, taču bija jau pavisam gaišs un ļoti auksts. Ieelpojot nāsis durstīja ledus adatiņas, skropstas apsarmoja, es no visa spēka vicināju rokas, pietupos un vispār steidzos pēc iespējas ātrāk beigt un atgriezties uz kuģa. Uri tad ieraudzīju Koinovu. Šodien, ka redzams, viņš piecēlies pirms manis, kaut kur aizgājis un tagad atgriežas 110 būvlaukuma puses. Pretēji paradumam viņš šoreiz gāja lēni, it kā domās iegrimis, un ar kādu rīkstīti izklaidīgi sita sev pa kāju. Biju jau beidzis savus rīta vingrojumus, kad viņš pienāca man pavisam tuvu un padeva labrītu. Es, protams, sveicienu atņēmu un grasījos nozust lūkā, bet viņš mani atturēja, vaicādams:

—   Sakiet, Popov, — vai jūs atstājat kuģi, kad esat palicis šeit viens?

—   Tas ir — kā? — Es biju izbrīnīts ne tik daudz par viņa jautājumu, cik par to, ka Genadijs Koinovs visžēlīgi sācis interesēties, kā es pavadu laiku. Mana attieksme pret Komovu ir sarežģīta. Es viņu ne visai labi ieredzu.

—   Tas ir — vai jūs kaut kur ejat? Piemēram, uz purvu vai uz sopkām …

Man riebj, ja, runājot ar kādu, skatās velns zina kur, tikai ne uz sarunas biedru. Turklāt ja runātājs ir ģērbies kažokā ar kapuci, bet sarunas biedrs — vienīgi sporta tērpā, kas uzvilkts uz kailas miesas. Bet galu galā Genadijs Komovs ir Genadijs Komovs, tāpēc es, apņēmis ar rokām plecus, lēkādams uz vietas, atbildēju:

—   Nē. Man jau tā trūkst laika. Pastaigas nav ne prātā.

Beidzot viņam labpatika pamanīt, ka es salstu, un viņš laipni norādīja man ar rīkstīti uz lūku, teikdams: — Lūdzu. Te ir auksti. — Taču kesonā viņš mani atkal uzrunāja.

—   Bet roboti — vai tie atstāj būvlaukumu?

—    Roboti? — Es nekādi netiku skaidrībā, kur viņš tēmē. — Nē. Kāpēc lai tie aizietu no laukuma?

—   Nu, es nezinu… Teiksim, pēc būvmateriāliem.

Viņš kārtīgi pieslēja savu rīkstīti pie sienas un sāka

pogāt vajā kažoku. Manī auga dusmas. Ja viņš kaut kādā veidā ir uzodis par trūkumiem manā celtniecības sistēmā, tad, pirmkārt, tā nav viņa darīšana un, otrkārt, viņš varētu runāt par to tieši. Galu galā — kas tā par pratināšanu …

—    Sī tipa kibcrsistēmu būvmateriāls, — es sacīju cik iespējams sausi un oficiāli, — ir tas materiāls, kas atrodams kibersistēmai zem kājām. Sinī gadījumā tās ir smiltis.

—    Un akmeņi, — pakārdams kažoku uz āķa, Komovs nevērīgi piebilda.

Ar savu piezīmi viņš mani satracināja. Par to nu viņam nebija nekāda da|a, un es izaicinoši atcirtu:

—   Jā gan! Ja pagadās akmeņi, tad arī tie.

Tagad viņš vērīgi paskatījās man acīs.

—    Baidos, ka jūs esat mani nepareizi sapratis, Po- pov, — ar negaidītu mīlīgumu balsī viņš ierunājās. — Es netaisos bāzt degunu jūsu darbā. Man gluži vienkārši radušās šādas tādas neskaidrības, tāpēc es jautāju jums, jo jūs esat vienīgais, kas var palīdzēt tikt ar tām skaidrībā.

Nu, ja jau pret mani izturas cilvēciski, tad arī es varu būt labs.

—    Vispār, protams, akmeņi kiberiem nav piemēroti, — es teicu. — Vakar mana sistēma mazliet niķojās un mašīnas izsvaidīja šos akmeņus pa visu būvlaukumu. Kas zina, kāpēc kiberiem tas bija vajadzīgs. Pēc tam tie, protams, visu savāca.

Komovs pamāja.

—   Jā, to es ievēroju. Kāda veida traucējumi tie bija?

Pāris vārdos pastāstīju viņam par vakardienas notikumiem, noklusējot, protams, intīmos sīkumus. Viņš klausījās, māja ar galvu, bet pēc tam, paņēmis savu rīkstīti, pateicās par paskaidrojumu un aizgāja. Tikai vēlāk, kop- kajītē ēdot griķu biezputru ar aukstu pienu, atskārtu, ka tā arī esmu palicis neziņā, kādas neskaidrības radušās doktora Mboga mīlulim un cik lielā mērā man izdevies tās noskaidrot. Un vai vispār izdevies. Pārtraucu ēšanu un vērīgi palūkojos uz Komovu. Nē, acīmredzot man nav izdevies.

Genadijs Komovs parasti izskatās kā cilvēks no citas pasaules. Mūžīgi viņa skatiens ir vērsts tālumā, it kā viņš ielūkotos aiz apvāršņa, un viņa domas šķiet velnišķi augstas un cildenas. Uz zemes viņš nolaižas likai tad, ja kaut kas nejauši vai ar nodomu traucē viņa cēlo izsmalcinātību. Tad viņš ar stingru roku, nereti pat nežēlīgi likvidē šķērš|us un atkal paceļas savā Olimpā. Tā vismaz stāsta par viņu, un vispār jau tur nav nekā sevišķa. Ja cilvēks risina citu planētu psiholoģijas problēmas un dara to sekmīgi, spēkus nežēlodams, cīnās priekšējās pozīcijās, turklāt ir viens no izcilākajiem planētas «futurologiem», tad viņam daudz kas ir piedodams un pret viņa manierēm jāizturas ar zināmu iecietibu. Galu galā visi jau nevar būt tik simpātiski kā Gorbovskis vai doktors Mbogs.

No otras puses, pēdējās dienās es arvien biežāk un biežāk ar izbrīnu un rūgtumu atceros jūsmīgos Tatjanas stāstus; Tatjana nostrādājusi kopā ar Komovu veselu gadu, man šķiet, bija viņā iemīlējusies un uzskatīja viņu par ārkārtīgi sabiedrisku, asprātīgu cilvēku un tā tālāk. Viņa pat nosauca Komovu par sabiedrības dvēseli. Nevarēju gan iedomāties, kas tā par sabiedrību, kurai tāda dvēsele.

Jā, man Genadijs Komovs vienmēr licies kā cilvēks no citas pasaules. Taču šodien pie brokastu galda viņš pārspēja pats sevi. Ēdienu šķīvī viņš bagātīgi apkaisīja ar sāli. Apkaisa, pagaršo un izklaidīgi izsviež to ar visu trauku atkritumu vadā. Sinepes samainīja ar sviestu. Uz- ziež uz salda grauzdiņa, pagaršo un izklaidīgi aizmet turpat, kur šķīvi. Jakovam Vanderhūzem uz jautājumiem neatbildēja, toties kā dēle piesūcās Maijai, lūkodams izzināt, vai topogrāfiskajā uzņemšanā viņi ar Vanderhūzi vienmēr iet divatā vai dažkārt arī pa vienam. Laiku pa laikam viņš nervozi skatījās apkārt, bet reiz pat pielēca kājās, izskrēja gaitenī, palika tur vairākas minūtes un atgriezās, it kā nekas nebūtu noticis, — atkal triepa sinepes uz grauzdiņiem, kamēr mēs viņam tās atņēmām.

Arī Maija nervozēja. Atbildēja aprauti, blenza šķīvī un pa visu brokastošanas laiku ne reizi nepasmaidīja. Es gan sapratu, kas ar viņu notiek. Viņas vietā ari es nervozētu pirms tāda pasākuma. Galu galā mēs ar Maiju esam vienos gados, lai gan viņas pieredze darbā ir daudz lielāka, taču šodien viņai būs vajadzīga pavisam cita pieredze.

Vārdu sakot, Komovs acīm redzami nervozēja, Maija nervozēja, Vanderhūze, skatīdamies uz viņiem, ari sāka izrādīt pirmās nemiera pazīmes, un es sapratu, ka tagad būtu pavisam nevietā runāt par manu līdzdalību gaidāmajā ekspertīzē. Bija skaidrs, ka šodien mani atkal gaida gara darbadiena, klusuma un tukšuma diena, un ari es sāku nervozēt tāpat kā visi pārējie. Atmosfēra pie galda kļuva gaužām saspringta. Tad Vanderhūze, kā jau kuģa komandieris un ārsts, nolēma izlādēt nervozo gaisotni. Viņš atmeta galvu, pastiepa zodu uz priekšu un pāri degunam pētoši paskatijas uz mums. Viņa lūša vaigubārda bija saslējusies gaisā. Sākumā viņš pastāstīja dažas anekdotes no starpzvaigžņu lidotāju dzīves. Tās bija vecas, daudzkārt dzirdētas, pieklājības pēc es pasmaidīju, Maija uz dzirdēto nereaģēja, bet Komova izturēšanās bija pavisam dīvaina. Viņš klausījās uzmanīgi, nopietni un stāsta kulminācijas vietā pamāja ar galvu, pēc tam domīgi noskatīja Vanderhūzi un svarīgi noteica:

— Vai zināt, Jakov, pie jūsu vaigubārdas ļoti labi piestāvētu pušķītis ausīs.

Tas bija labi teikts, un citos apstākļos es par asprātīgajiem vārdiem būtu nopriecājies, taču šoreiz man tie šķita gaužām netaktiski. Jāsaka gan, ka pats Vanderhūze acīmredzot bija citādās domās, jo viņš apmierināti pavīpsnāja, ar saliektu pirkstu uzbužināja vaigubārdu vispirms kreisajā, tad labajā pusē un pastāstīja mums vēl vienu notikumu no starpzvaigžņu lidotāju dzīves.

Uz kādas civilizētas planētas ierodas viens Zemes cilvēks, nodibina sakarus ar aborigēniem un piedāvā tiem savus pakalpojumus — kā lielākais Zemes speciālists pirmās paaudzes mūžīgo dzinēju konstruēšanas un ekspluatācijas jautājumos. Aborigēni, gluži dabiski, blenž Šim supersaprāta sūtnim mutē un pēc viņa norādījumiem nekavējoties ķeras pie darba. Uztaisa mūžīgo dzinēju. Tas nedarbojas. Zemes sūtnis groza riteņus, ložņā starp stieņiem un dažādiem zobratiem un lamājas, ka nav izdarīts, kā vajag. «Jums ir novecojusi tehnoloģija,» viņš saka, «šie mezgli pilnīgi jāpārtaisa, bet tie tur vispār jānomaina, kā jūs domājat?» Aborigēniem nav kur sprukt.

Viņi ķeras klāt, pārtaisa un radikāli nomaina visu, kā pavēlēts. Tikko viņi darbu pabeiguši, kad pēkšņi no Zemes ierodas ātrās palīdzības raķete, sanitāri sagrābj izgudrotāju, šis saņem attiecīgās injekcijas, ārsts atvainojas aborigēniem, un raķete aizlido. Iedzimtie apjukuši un skumīgi, kaunēdamies cits citam acīs skatīties, sāk izklīst un pēkšņi pamana, ka dzinējs sācis darboties. Jā, mani draugi, dzinējs sāka darboties un darbojas joprojām jau pusotra simta gadu.

Man patika šis vienkāršais stāsts. Tūlīt manāms, ka to sadomājis Vanderhūze pats un droši vien nupat uz vietas. Man par lielu izbrīnu, arī Kornovam stāstītais notikums patika. Kad Vanderhūze bija nonācis vēstījumā līdz pusei, Komova acis vairs nešaudījās pa galdu, meklējot sinepes, bet ieurbās runātājā. Viņš tās nenolaida līdz pat beigām un pēc tam izteicās apmēram tā: teorētiski viņam šķietot interesanta ideja par to, ka viens no kontaktu partneriem varētu būt nepieskaitāms. Vismaz līdz šim vispārīgajā kontaktu teorijā šāda iespēja nav minēta, lai gan jau divdesmit pirmā gadsimta sākumā kāds Strauhs izvirzījis hipotēzi par šizoīdo tipu ieslēgšanu kosmisko kuģu apkalpju sastāvā. Jau toreiz bija zināms, ka ši- zoidajiem tipiem ir spilgti izteikta netradicionāla uztveres spēja. Kur normāls cilvēks neredzētu lielu un parādību haosā gribot negribot mēģina saskatīt ko zināmu, agrāk redzētu, stereotipu — šizoīds, gluži pretēji, ne tikai redz visu tā, kā patiesībā ir, bet var pat izveidot jaunus stereotipus, kas izriet no apslēptās redzamā haosa dabas. Starp citu, pamazām iededzies, Komovs turpināja, šī īpašība, kā izrādās, ir kopīga visdažādāko tipu šizoīdā prāta pārstāvjiem. Bet, tā kā teorētiski nepavisam nav izslēgta iespēja, ka kontakta objekts var būt tieši šizoīdais tips, un, laikus neatklāta, šī īpašība kontakta gaitā var radīt smagas sekas, Jakov, jūsu skartā problēma ir zinātnes uzmanības vērta.

Pavīpsnājis Vanderhūze teica: viņš dāvinot Komovam šo ideju, — un atgādināja, ka laiks braukt. Izdzirdusi šos vārdus, Maija, kas pavērtu muti ar interesi bija klausījusies Komovā, uzreiz apdzisa. Ar mani bija tāpat: visas sarunas par šizoīdiem izraisīja manī nepatīkamas pārdomas. Un tad kaut kas notika.

Vanderhūze un Maija jau bija izgājuši no kopkajītes, bet Komovs vēl kavējās durvīs. Pēkšņi viņš pagriezās, stingri satvēra mani aiz elkoņa un, ar salti pelēkajām acīm it kā baisi iztaustot manu seju, klusu, bet ātri nočukstēja:

—   Nu ko jūs esat tāds nospiests, Stas? Vai kas noticis?

Es apstulbu. Mani satrieca šizoidu speciālista patiešām pārdabiskais vērīgums. Tomēr man izdevās acumirklī saņemties. Pārāk daudz kas izšķīrās šajā brīdī. Es atvirzījos un jautāju ar ārkārtīgu izbrīnu:

—   Par ko jūs runājat, Genadij Jurjevič?

Viņa acis joprojām pētīja manu seju, un viņš jautāja vēl klusāk un vēl steidzīgāk:

—   Vai jūs baidāties palikt viens?

Bet nu jau es biju zirgā.

—   Baidos? Nu, tas ir pārāk stipri teikts, Genadij Jurjevič. Es vairs neesmu nekāds mazais bērns …

Viņš atlaida manu elkoni.

—   Varbūt lidosiet kopā ar mums?

Paraustīju plecus.

—   Ļoti labprāt, taču vakar manas kibersistēmas darbā bija traucējumi. Tāpēc labāk būs, ja palikšu.

—   Nu, nu! — viņš noteica neizteiksmīgā balsī, strauji pagriezās un izgāja.

Vēl brīdi pastāvēju kopkajītē, mēģinādams sakārtot domas. Man galvā bija pilnīgs juceklis, taču es jutos kā pēc labi nokārtota eksāmena.

Aizbraucot viņi man pamāja, un glaideris aiztraucās, bet es nepavadīju viņus pat ar skatienu. Tūlīt atgriezos uz kuģa, izraudzījos stereopārus kristalofonus, apbruņoju abas ausis un atgāžos krēslā savas pults priekšā. Vēroju savu robotu darbu, lasīju, pieņēmu radiogrammas, sarunājos ar Vadiku un Ninonu (mani pārņēma prieks, kad izdzirdu, ka arī pie Vadika skaļi skan mūzika), tad sadomāju uzkopt telpas, sastādīju lepnu ēdienkarti ar tādu aprēķinu, ka būs nepieciešams stiprināt dvēseles spēkus, — un tas viss nolika rīboņā, dārdoņā, flautu gaudoņā un nekofonu ņaudos. Vārdu sakot, es centīgi, nesaudzīgi nositu laiku, gūdams labumu sev un citiem. Un gandrīz visu dienu mani nepārtraukti tirdīja doma: kā Komovs uzzinājis par maniem vājuma brīžiem, un ko viņš sakarā ar to nodomājis darīt. Komovs bija iedzinis mani strupceļā. Viņa neizpratne, kas bija radusies pēc gājiena uz būvlaukumu, viņa sarunas par šizoīdiem, dīvainā interlūdija kopkajītes durvīs… Velns parāvis, viņš taču uzaicināja mani lidot kopā ar viņiem, skaidri redzams, ka baidījās atstāt mani vienu! Vai tiešām mans apjukums un bailes citiem tik labi manāmas? Bet Vanderhūze nebija ievērojis neko …

Apmēram tādas apslēptas domas mani mocīja lielāko dienas daļu. Pulksten piecpadsmitos glaideris atgriezās; tas notika daudz agrāk, nekā biju gaidījis. Tik tikko paguvu noraut no ausīm un noslēpt kristalofonus, un visa mūsu grupa klupšus ieklupa pa lūku kuģī. Sagaidīju viņus kesonā ar rūpīgi pārdomātu, atturīgu laipnību, ne- uzdevu nekādus butiskus jautājumus, apvaicājos vienīgi, vai kāds nevēlas iestiprināties. Tiesa gan, pats baidījos, vai pēc spalgās šķindoņas, dārdiem un kaucieniem, kas sešas stundas nepārtraukti bija skanējuši man ausīs, nerunāju mazliet par skaļu, jo Maija, kura, kā ar prieku konstatēju, izskatījās pavisam normāli, palūkojās manī nedaudz izbrīnīti, bet Komovs nopētīja no galvas līdz kajarn un, neteicis ne vārda, nozuda savā kajītē.

—   Iestiprināties? — Vanderhūze domīgi novilka. — Vai zini, Stas, es tagad iešu kajītē rakstīt ekspertīzes slēdzienu, tā ka, ja tu garāmskrienot kādreiz ienestu man glāzi tonizējošā dzēriena, tas noderētu gan, vai ne?

Apsolīju viņam dzeramo aiznest, Vanderhūze nozuda aiz kajītes durvīm, bet mēs ar Maiju gājām uz salonu, kur sagatavoju divas glāzes tonizējoša dzēriena, vienu atdevu meitenei, otru aiznesu Vanderhūzem. Kad atgriezos, Maija ar glāzi rokā staigāja pa kopkajīti. Jā, viņa izskatījās daudz mierīgāka nekā no rīta, tomēr bija jūtams tāds kā sasprindzinājums, kā samākslotiba, un, lai palīdzētu viņai no tā atbrīvoties, es jautāju:

—   Nu kas tad tur bija ar kuģi?

Maija iedzēra pamatīgu malku, aplaizīja lūpas un, skatīdamās man garām, teica:

—   Zini, Stas, tā nav nejaušība.

Gaidīju turpinājumu, taču viņa klusēja.

—   Kas nav nejaušība? — beidzot nenocietos.

—   Viss! — Viņa nenoteikti pameta ar roku, kurā turēja glāzi. — Kastrētā pasaule. Bālumkaite. Piemini manus vārdus: šis kuģis te nav avarējis nejauši un nav nejaušība, ka mēs to esam atraduši, un vispār visa šī mūsu ideja, viss projekts — uz šīs planētas tas viss sabruks! — Viņa iztukšoja glāzi un nolika to uz galda. — Elementāri drošības noteikumi netiek ievēroti, lielākā daļa darbinieku šeit ir zīdaiņi — tādi kā tu, jā, arī kā es … un tas viss tāpēc, ka planēta bioloģiski ir pasīva. Bet vai lam kāda nozīmei Jebkurš cilvēks ar normālu nojautu jau pirmajā dienā šeit jūt ko nelabu. Kādreiz šeit bijusi dzīvība, pēc tam uzliesmojusi zvaigzne — un vienā mirklī viss beidzies. Bioloģiski pasīva? Jā! Toties aktīva nekr'o- liski. Tāda būs ari Panta pēc nez cik tur gadiem. Kropli kociņi, nīkulīga zālīte, un visa apkārtne senas nāves piesūkusies. Nāves elpa, vai saproti? Vēl sliktāk — bijušās dzīves elpa! Nē, Stas, atceries manus vārdus, pantieši šeit neiedzīvosies, viņi neizjutīs nekādu prieku. Jaunās inājas, kas paredzētas veselai civilizācijai? Nē, nevis jaunas mājas, bet gan veca pils, kur spokojas…

Es sarāvos. Viņa to ievēroja, bet saprata nepareizi.

—   Neuztraucies, — Maija teica, skumji pasmaidot. — Ar mani viss kārtībā. Es gluži vienkārši mēģinu paust savas izjūtas un priekšnojautas. Redzu, tu mani nesaproti, bet padomā pats, kas tā par nojausmu, ja man prātā šādi vārdiņi: riekrotisks, spoki…

Viņa atkal sāka staigāt šurpu turpu pa kopkajīti, tad apstajās man pretī un turpināja:

—   Protams, no otras puses, planētas parametri ir |oti labi, ārkārtīgi atbilstoši. Bioloģiskā aktivitāte gandrīz uz nulles, atmosfēra, hidrosfēra, klimats, termiskais līdzsvars — tas viss ir kā uz projekta «Šķirsts» pasūtījumu. Taču varu likt galvu ķīlā, ka neviens no šī projekta autoriem un organizētājiem te nav bijis un, ja arī kāds te ir atbraucis, tad jušanas spējas, nojausmas par dzīvību viņam nav bijis nemaz … Nu protams, visiem vecajiem vilkiem, kuri daudz pieredzējuši, izgājuši cauri visādām peklēm… viņiem ir ļoti labi attīstīta nojauta par reāli eksistējošiem draudiem! Bet par to… — Viņa noknak- šķināja pirkstus un pat saviebās, nabadzīte, nespēdama atrast pareizo vārdu. — Jā, kas zina, varbūt kāds no viņiem arī nojauta ko nelabu, bet kā to izskaidrot tam, kurš te nav bijis? Vai tu mani kaut mazliet saproti?

Maija skatījās tieši manī savām zaļajām acīm, bet es vēl nebiju izšķīries, vai atzīties viņai, tāpēc šaubīdamies sameloju:

—   Ne gluži.Tas ir,kaut kāda taisnība tev,protams,ir…

—   Redzi nu, — Maija teica, — pat tu nesaproti. Nu labi, pietiks par to runāt. — Viņa apsēdās man pretī uz galda un pēkšņi, piegrūdusi ar pirkstu man pie vaiga, iesmējās. — Parunājos, un kļuva it kā vieglāk. Ar Komovu, kā pats zini, izrunāties nevar, bet pie Vandera ar tādām lietām labāk nerādīties — sapūdēs medpunktā…

Sasprindzinājums, kas viņu un art mani bija saistījis, uzreiz zuda, un turpmākā saruna pārvērtās vieglā pja- pāšanā. Es sūdzējos viņai par vakardienas nepatikšan;;iu ar robotiem, pastāstiju, kā Vadiks viens pats peldējies okeānā, un jautāju par viņas tiešo darbu. Maija atbildēja, ka viņi izraudzījušies četras vietas apmetnēm, rajoni vispār labi un, ja ari pārējie apstākļi būtu līdzini kā uz Pantas, tad ikviens pantietis labprāt pavadītu št t visu savu mūžu, bet, tā kā šis pasākums, vienalga, jau iepriekš lemts neveiksmei, tad par to nav daudz ko runāt. Atgādināju Maijai, ka viņa vienmēr bijusi skeptiski noskaņota, tas viņai ir dabiski un šis skepticisms ļoti bieži nav attaisnojies. Aleitene iebilda, ka tagad ir runa nevis vairs par dabisku skepticismu, bet par pašas dabas skepticismu un ka es vispār esmu zaļknābis, zīdainis un patiesībā man vajadzētu viņas, pieredzējušās AAaijas, priekšā nostāties miera stājā. Atteicu, ka patiešām pieredzējis cilvēks nemūžam nesāks strīdu ar kibertehniķi, jo kiber- tehniķis uz kuģa ir tā ass, ap kuru, patiesību sakot, griežas visa dzīve. Maija atgādināja, ka griešanās ass pa lielākajai daļai būtībā ir abstrakts jēdziens… Pēc tam sākām strīdēties, vai ir starpība starp jēdzieniem «griešanās ass» un «cirkulācijas ass», vispār mēs pļāpājām, un 110 malas droši vien tas izskatījās diezgan jauki, es gan nezinu, ko tobrīd domāja Maija, pats nepārtraukti gudroju, vai man tūlīt nesākt visu drošības sistēmu profilaktisko apskati. Tiesa gan, šīs sistēmas bija paredzētas pret bioloģiskajiem draudiem un nebija nekādas iespējas noteikt, vai tās derēs aizsardzībai pret nekrotis- kajām briesmām, tomēr, lai būtu kā būdams, kas pats sargās, to arī dievs sargā, no miega māte raušus necep, vārdu sakot, lēnāk brauksi — tālāk tiksi.

Kad AAaija saka žāvāties un sūdzējās, ka nav izgulējusies, ieteicu viņai pirms pusdienām brītiņu nosnausties, bet pats pirmām kārtām devos uz bibliotēku, sameklēju skaidrojošo vārdnīcu un izlasīju, ko nozīmē vārds «ne- krotisks». Skaidrojums atstāja uz mani smagu iespaidu, un es nolēmu nekavējoties sākt profilaksi. Vispirms gan ieskrēju kajītē, lai palūkotos, kā darbojas mani kiberi, un saslapu tur Vanderhūzi tieši tajā mirklī, kad viņš kārtīgā kaudzītē salika savus ekspertīzes slēdzienus.

— Tūlīt aiznesīšu tos Komovam, — viņš paskaidroja, mani ieraudzījis, — tad došu izskatīt Alaijai, un pēc tam apspriedīsim, kā tu domā? Vai tevi arī uzaicināt?

Teicu, ka gribu piedalīties šajā apspriešanā un līdz tam būšu drošības sistēmu noda|ā. Viņš ziņkāri paskatījās uz mani, taču nekā neteica un izgāja.

Viņi pasauca mani pēc stundām divām. Pa iekšējo sakaru tīklu Vanderhūze paziņoja, ka slēdzienu ir lasījuši visi komisijas locekļi, un jautāja, vai arī es negribu ar to iepazīties. Es, protams, būtu gribējis, taču man te darbi pašlaik gāja pilnā sparā, sargizlūks daļēji izjaukts, biju iesācis tvaicēšanu, tāpēc atbildēju, ka lasīt jau nu nelasīšu, bet uz materiālu apspriešanu noteikti ieradīšos, tiklīdz tikšu galā ar darbiem.

—   Man te vēl stundai pietiks ko darīt, — es teicu, — tā ka pusdienojiet bez manis. — Kad ierados salonā, pusdienas jau bija paēstas un sākās apspriede. Paņēmu sev zupu, nosēdos maliņā, sāku ēst un klausīties.

—   Meteorītu hipotēzi es nevaru pieņemt bez ierunām, — Vanderhūze pārmetoši teica. — «Pelikāni» ir ļoti labi aizsargāti pret meteorītu triecienu, Genadij. Trieciens gluži vienkārši tiktu novirzīts sāņus.

—   Negribu strīdēties, — Komovs atbildēja, skatīdamies galdā un nicīgi viebdamies. — Taču pieņemsim, ka meteorītu uzbrukums noticis brīdī, kad kuģis iziet no hiper- pārejas …

—   Jā, protams, — Vanderhūze piekrita. — Tādā gadījumā, protams. Bet varbūtība …

—   Jūs mani pārsteidzat, Jakov. Kuģim pilnīgi sagrauts reisa dzinējs. Radies milzīgs caurums, ap kuru manāmas stipras termiskās iedarbības pēdas. Manuprāt, ikvienam normālam cilvēkam ir skaidrs, ka tas var būt tikai meteorīts.

Vanderhūze izskatījās visai nelaimīgs.

—   Nu… labi, — viņš novilka, — lai būtu, kā jūs domājat… Jūs gluži vienkārši nesaprotat, Genadij, jūs neesat zvaigžņu lidotājs… Jūs nesaprotat, cik tas ir neticami, tāda varbūtība praktiski nav iespējama. Tieši tajā brīdī, kad kuģis iziet no hiperpārejas, milzīgi liels meteorīts ar kolosālu enerģiju … Tas skan tik neticami, ka es nemaz nezinu …

—   Kādas ir jūsu domas par to?

Vanderhūze aplūkoja klātesošos, gaidīdams, ka tic atbalstīs viņa viedokli, bet nesagaidījis noteica:

—   Labi, lai nu tā būtu. Tomēr es pastāvu uz to, lai formulējums būtu ar vēlējuma izteiksmes nokrāsu. Teiksim tā: «Minētie fakti liek domāt…»

—   «Liek secināt,» — Komovs izlaboja.

—        «Liek secināt»? — Vanderhūze saviebās. — Nē, Genadij, kāds tur var būt secinājums? Tikai minējums! «…liek domāt (minēt), ka kuģis licis bojāts, saduroties ar lielu meteorītu, un tas noticis laikā, kad kuģis iznācis no hiperpārejas.» Tieši tā. Iesaku pievienoties manam formulējumam.

Komovs brīdi domāja, kustinādams vaigu muskuļus, un pēc tam teica:

—   Pievienojos. Pāreju pie nākamās korekcijas.

—   Acumirkli pagaidiet, — Vanderhūze viņu pārtrauca.

—   Un tu, Maija?

Meitene paraustīja plecus.

—        Taisnību sakot, nejūtu nekādu starpību. Vispār piekrītu.

—   Nākamā korekcija, — Komovs nepacietīgi teica.

—   Mums nav jāprasa bāzei padoms, ko darīt ar astronautu mirstīgajām atliekām. Ekspertīzes slēdzienā par šo jautājumu vispār nav jārunā. Jānosūta speciāla radio- gramma, ka pilotu mirstīgās atliekas ievietotas konteineros, tie aizlieti ar stiklaplastu un drīz tiks nosūtīti uz bāzi.

—   Tomēr… — Vanderhūze apmulsis ierunājās.

—   Es nodarbošos ar to rīt, — Komovs viņu pārtrauca.

—   Es pats.

—        Varbūt vajadzētu viņus apglabāt tepat? — Maija klusi teica.

—   Man iebildumu nav, — Komovs tūlīt atsaucās.

—    Bet parasti tādos gadījumos mirstīgās atliekas tiek nosūtītas uz Zemi… Ko? — Viņš pagriezās pret Vanderhūzi.

Tas, jau pavēris muti, lai ko teiktu, tikai pakratīja galvu un norūca:

—   Neko.

—        īsāk sakot, — Komovs turpināja, — es ierosinu šo jautājumu izsvītrot no ekspertīzes slēdziena. Vai piekrītat, Jakov?

—        Laikam gan, — Vanderhūze atteica. — Bet tu, Maija?

Maija svārstījās, un es viņu sapratu. Viss notika pārāk lietišķi. Tiesa gan, es nezinu, kā tam ir jānotiek, bet, manuprāt, tādus jautājumus nevar izšķirt balsojot.

—        Jauki, — Komovs sacīja, it kā nekas nebūtu noticis. — Tagad par pilotu nāves cēloņiem un apstākļiem.

Akts par līķu sekciju un fotomateriāli mani pilnīgi apmierina, un es ierosinu šādu formulējumu: «Līķu stāvoklis liecina, ka pilotu nāve iestājusies, kuģim atsitoties pret planētas virsmu. Vīrietis miris pirms sievietes, bet paspējis izdzēst ierakstu bortžurnālā. Izkļūt no pilota sēdekļa nav vairs bijis viņa spēkos. Turpretī sieviete, gluži pretēji, vēl kādu laiku bijusi dzīva un mēģinājusi atstāt kuģi. Nāve viņu panākusi kesona kamerā.» Nu, tālāk lai iet pēc jūsu teksta.

—   Hm.., — Vanderhūze domīgi novilka. — Vai tas nebūs teikts pārāk kategoriski, kā jūs domājat, Genadij? Ja jau paliekam pie līķu sekcijas akta, pret kuru jums nav iebildumu, viņa, nabadzīte, nemaz nebija spējīga aizrāpot līdz kesona kamerai.

—   Tomēr viņa tur atradās, — Komovs vēsi noteica.

—   Bet tieši šis apstāklis… — Vanderhūze izjusti iesāka, piespiezdams rokas pie krūtīm.

—   Klausieties, Jakov, — Komovs viņu pārtrauca. — Neviens nezina, ko cilvēks spēj izdarīt kritiskā situācijā. It sevišķi sieviete. Atcerieties gadījumu ar Martu Pristliju vai notikumu ar Koļesņičenko. Un vispār atcerieties vēsturi, JakovI

Iestājās klusums. Nelaimīgu izskatu Vanderhūze sēdēja un bez žēlastības raustīja vaigubārdu.

—   Bet mani nemaz nepārsteidz tas, ka viņa atradās kesona, — Maija ierunājās. — Es nesaprotu ko citu. Kāpēc viņš izdzēsa bortžurnālu? Bija taču trieciens, cilvēks mirst…

—   Varbūt tieši tāpēc… — Vanderhūze ne visai pārliecinoši iesāka. — Tā varētu būt. Cilvēks agonijā taustījās ar rokām pa pulti, aizķēra atslēgu …

—   Jautājums par bortžurnālu ir ierakstīts ailē pie sevišķas nozīmes faktiem, — Komovs teica. — Es personiski domāju, ka šis noslēpums netiks atklāts nekad … ja vien tas ir noslēpums, nevis nejauša apstākļu sagadīšanās. Tātad turpinām, — viņš ātri pāršķirstīja savā priekšā izsvaidītās papīra lapas. — Patiesību sakot, man vairs nav nekas piebilstams. Zemes mikroflora un mikro- fauna acīmredzot gājusi bojā, vismaz no tām vairs nav nekādu pēdu … Tā … Personiskie papīri. Mums tie nav jāizskata, turklāt tie ir tādā stāvokli, ka mēs varam tos tikai sabojāt. Rīt es tos iekonservēšu un atvedīšu šurp… Jā! Popov, tur ir kas tāds, kas varētu jūs interesēt. Vai

jūs orientējaties «Pelikāna» tipa kuģu kibernētiskajā iekārtā?

—       Jā, protams, — es atsaucos, steigšus atstumdams no sevis šķīvi.

—        Esiet tik laipns, — viņš pameta man papira lapu, — te būs visu atrasto kibernētisko mehānismu saraksts. Pārbaudiet, vai tur ir viss.

Paņēmu sarakstu. Visi nogaidoši lūkojās uz mani.

—        Jā, — es teicu, — te ir visi kibernētiskie mehānismi. Pat Iniciatīvizlūki, kurus parasti nekomplektē… Bet te ir kas tāds, ko es nesaprotu. Ko nozīmē — «Remonta robots, kas pārveidots par šuvējierīci»?

—   Jakov, paskaidrojiet, — Komovs izrīkoja.

Vanderhūze atmeta galvu un pastiepa zodu uz priekšu.

—       Saproti, Stas, — viņš domīgi iesāka. — Te grūti ko paskaidrot. Gluži vienkārši tas ir remonta kibers, kas pārveidots par šuvējierīci. Par ierīci, kas šuj, vai saproti? Vienam no viņiem, acīmredzot sievietei, bijusi mazliet neparasta aizraušanās.

—        Ahā, — es pārsteigts novilku. — Bet vai tas patiešām ir remonta kibers?

—   Bez šaubām, — Vanderhūze pārliecināts atbildēja.

—       Tādā gadījumā šeit ir pilns komplekts, — teicu, atdodams sarakstu Komovam. — Neredzēti pilns komplekts. Viņi laikam nekad nav nosēdušies uz smagajām planētām.

—        Paldies, — Komovs pateicās. — Kad akta tīrraksts būs gatavs, es palūgšu jūs parakstīt tajā nodaļu par darbaspējīgās kibertehnikas iztrūkumu.

—   Bet iztrūkuma taču nav, — es iebildu.

Komovs maniem vārdiem nepievērsa uzmanību, bet Vanderhūze paskaidroja:

—        Tāds ir akta nodaļas nosaukums: «Darbaspējīgās kibertehnikas iztrūkums». Tu parakstīsi, ka visas mašīnas ir savā vietā.

—        Tā … — Komovs noteica, savākdams izsvaidītās lapas vienā kaudzītē. — Tagad ļoti lūdzu jūs, Jakov, savediet to visu pilnīgā kārtībā, mēs parakstīsim, un jau šodien varēs nosūtīt. Bet tagad, ja nevienam papildinājumu nav, es iešu.

Papildinājumu mums nebija, un Komovs aizgāja. Smagi nopūties, Vanderhūze piecēlās, pasvārstīja rokā ekspertīzes slēdziena papīru paciņu, paskatījās uz mums, atmeta galvu un arī devās prom.

—   Vanders ir acīm redzami neapmierināts, — es ieminējos, uzlikdams uz šķīvja cepeti.

—   Arī es esmu neapmierināta, — Maija atteica. — Sanāca kaut kā nejauki. Neprotu paskaidrot, varbūt tas ir bērnišķīgi, naivi… vajadzēja taču… bija jābūt kādam klusuma brīdim … Bet mēs — viens un divi — sākām leijerēt kā automāti: mirstīgo atlieku stāvoklis, kibertehnikas iztrūkums, topogrāfiskie parametri… Tpfū! Kā skolā, praktisko nodarbību stundā …

Es viņai pilnīgi piekritu.

—   Komovs jau neļauj nevienam pat muti atvērt! — viņa dusmīgi turpināja. — Viss viņam skaidrs, viss viņam acīm redzams, bet patiesībā viss nemaz tik saprotams nav. Nav nekādas skaidrības ar meteorītu, bet jo sevišķi tas sakams par bortžurnālu. Un es neticu, ka viņam pašam viss skaidrs! Man šķiet, viņam ir kaut kas aiz ādas, arī Vanders to saprot, tikai nezina, kā viņu pieķert, atmaskot … bet varbūt domā, ka tas nav būtiski …

—   Varbūt tas tiešām nav būtiski… — nedroši nomurmināju.

—   Es jau nemaz nesaku, ka būtiski! — Maija iebilda. — Man tikai nepatīk, kā Komovs izturas. Es viņu nesaprotu. Un vispār man viņš nepatīk! Man par viņu tika piedziedātas pilnas ausis, bet tagad es skaitu dienas, cik man vēl jāstrādā kopā ar viņu … Nekad mūžā vairs negribu būt ar viņu kopā!

—   Nu, nemaz tik daudz vairs nav palicis, — es samierinoši noteicu. — Vēl tikai dienas divdesmit…

Tā mēs izšķīrāmies. Maija aizgāja, lai sakārtotu savus mērījumus un kvartīrmeistara uzmetumus, bet es devos uz kajīti, kur mani gaidīja neliels pārsteigums: Toms ziņoja, ka būvlaukuma pamati pabeigti, un ierosināja pieņemt darbu. Uzmetu uz pleciem kažoku un aizskrēju uz būvlaukumu.

Saule jau bija norietējusi, visapkārt sabiezējusi krēsla. Seit ir dīvains mijkrēslis — tumši violets, kā atšķaidīta tinte. Mēness te nav, toties ziemeļblāzma redzama gandrīz nepārtraukti — un vēl kāda! Kā milzīgi audekla gabali visās varavīksnes krāsās tā bez skaņas pland virs melnā okeāna, satinas un atraisās, kā vējā raustās un dreb, zaigo un laistās baltā, zaļā un sārtā krāsā un pēkšņi nodziest, atstājot acīs neskaidrus krāsainus plankumus, pēc tam parādās atkal, un tad nozūd zvaigznes, izgaist migla, visa apkārtne iekrāsojas nedabiskās, bet ļoti tīrās krāsās — migla virs purva spīd sarkani zila, Icduskalns tālumā mirdz kā dzintara bluķis, bet pa pludmali trauksmaini slīd zaļganas ēnas.

Sirdīgi berzēdams salstošos vaigus un degunu, es šajā brīnišķīgajā gaismā apskatīju gatavos pamatus. Toms, neatlaidīgi sekodams man pa pēdām, pakalpīgi paziņoja vajadzīgos skaitļus, bet, kad nodzisa blāzma, tikpat pakalpīgi ieslēdza prožektorus. Un, kā vienmēr, valdīja nāves klusums, vienīgi zem papēžiem čirkstēja sasalušās smiltis. Pēc tam izdzirdēju balsis: Maija un Vanderhūze bija iznākuši paelpot svaigu gaisu un papriecāties par krāšņo debesu izrādi. Maijai ziemeļblāzma ļoti palika, tā bija vienīgā parādība, kas viņu sajūsmināja uz šīs planētas. Atrados no kuģa diezgan tālu, metrus simt, un abus runātājus neredzēju, bet balsis dzirdēju pavisam skaidri. Sākumā klausījos nevērīgi, ar vienu ausi. Maija kaut ko runāja par aplauzītām koku galotnēm, bet Vanderhūze basā rūca par bortu kvaziorganiskā seguma eroziju — acīmredzot viņi atkal apsprieda «Pelikāna» bojāejas cēloņus un apstākļus.

Viņu sarunā bija jūtams kaut kas dīvains. Es vēlreiz atkārtoju, ka sākumā klausījos to ne visai uzmanīgi, un tikai vēlāk sapratu, kāpēc ta ir savāda. Viņi sarunājās, it kā viens otru nedzirdētu. Vanderhūze, piemēram, teica: «Viens planetārais dzinējs viņiem bija vesels, citādi viņi gluži vienkārši nebūtu spējuši atmosfērā manevrēt…» Bet Maija mala tik savu: «Nē, Jakov, ne vairāk kā desmit, piecpadsmit gadu. Paskatieties uz šiem sacietējumiem.»

Es iekāpu vienā no gatavajiem pamatiem, lai apskatītu tā dibenu, bet, kad izlīdu ārā, saruna bija kļuvusi sakarīgāka, taču mazāk saprotama. Viņi runāja tā, it kā atrastos teātrī un mēģinātu lugu.

—   Kas tas tāds? — Maija jautāja.

—   Es teiktu, ka rotaļlieta, — Vanderhūze atbildēja.

—   Es arī tā teiktu. Bet kāpēc?

—   Hobijs. Tur nav nekā savāda, visai izplatīts hobijs.

Vispār izklausījās, ka šī spēle ir līdzīga tai, ar ko mēs

bijām izklaidējušies bāzē, gaidīdami formēšanu. Vadims, piemēram, ne no šā, ne no tā rēca pa visu ēdamistabu: «Kapteini! Pieņemu lēmumu nomest astesgalu un aiziet hiperpārejā!» — uz ko kāds cits asprātis nekavējoties atkliedza: «Atbalstu jūsu lēmumu, kapteini! Neaizmirstiet galvasgalu, kapteini!» — un tā tālāk.

Tomčr šī dīvainā saruna drīz pārtrūka. Bija skaidri dzirdams, kā nošvīkstēja lūkas membrāna, un pēc tam atkal iestājās klusums. Apskatīju pēdējo pamatu, uzteicu Tomu par labu darbu un pavēlēju viņam pārslēgt Džeku uz nākamo celtniecības darbu posmu. Ziemeļblāzmā apdzisa, un dziļajā tumsā, kas tagad iestājās, nekas nebija redzams, vienigi manu kiberu borta ugunis. Juzdams, ka mans degungals nupat, nupat nosals un nokritīs, es rikšiem pieskrēju pie kuģa, sataustīju lūkas membrānu un ielēcu kesonā. Kesona kamera ir brīnišķīga. Tā ir viena no jaukākajām vietām uz kuģa. Droši vien tas tāpēc, ka kesons ir pirmā telpa, kas dāvā tikamo mājas izjūtu: no svešas saltas, draudīgas pasaules tu esi atgriezies savās īstajās mājās, kur tevi sagaida siltums un kur esi pasargāts. No tumsas — gaismā. Nometu kažoku un, pa ceļam berzēdams plaukstas un šad tad iesaukdamies, devos uz kajīti.

Tur jau sēdēja Vanderhūze, apkrāvies ar papīriem, un, sērīgi noliecis galvu, pārrakstīja kārtējo ekspertīzes slēdziena lapu. Šifrēšanas mašīna žirgti tarkšķēja zem viņa pirkstiem.

—   Mani palīgi jau pabeiguši pamatus, — es palielījos.

—   Ahā, — Vanderhūze atsaucās.

—   Kas jums tur bija par rotaļlietām? — es vaicāju.

—   Rotaļlietas… — Vanderhūze izklaidīgi atkārtoja. — Rotaļlietas? — viņš jautāja, nepārtraukdams mašīnas čirkstināšanu. — Ak rotaļlietas… — Vanders nolika pārrakstīto lapu un paņēma citu.

Brīdi pagaidīju un tad atkārtoju:

—   Kas tās ir par rotaļlietām?

—   Kas tās par rotaļlietām … — Vanderhūze nozīmīgi atkārtoja un, atmetis galvu, paskatījās uz mani. — Vai tu tā formulē jautājumu? Tas ir, vai saproti… Bet, starp citu, kas to lai zina, kas tās par rotaļlietām. Tur, uz «Pelikāna»… Atvaino, Stas, es vispirms pabeigšu, kā tev šķiet?

Uz pirkstgaliem aizgāju pie savas pults, kādu laiciņu vēroju, kā strādā Džeks, kas jau bija sācis celt meteo- stacijas sienas, bet pēc tam tāpat uz pirkstgaliem izla- vījos no kajītes un devos pie Maijas.

Meitenes istabā dega visi iespējamie gaismas avoti, viņa pati pa turku modei sakrustotām kājām sēdēja guļvietā un izskatījās ļoti aizņemta. Uz galda, guļvietas un grīdas — visur bija izklāti lieli salīmēti auduma gabali, kartes, uzmetumi, izstieptas aerofotogrāfiju ermoņikas, skices un pieraksti, un Maija tos visus pēc kārtas pētīja, kaut ko atzīmēja, reizēm paķēra lupu, reizēm pudeli ar sulu, kas stāvēja blakus uz krēsla. Kādu laiciņu pavērojis viņu, izraudzījos mirkli, kad sulas pudele atradās pie AAaijas, un pats apsēdos uz krēsla, tā ka pudele, ko meitene neskatīdamās lika atpakaļ, nokļuva tieši man rokā, kas bija pastiepta pretī.

—   Paldies, — es teicu un iedzēru malku.

Maija mazliet pacēla galvu.

—   A, tas esi tu? — viņa neapmierināti noteica. — Ko tev vajag?

—   Ienācu tāpat vien, — laipni atbildēju. — Vai izstaigājies pietiekami?

—   Pat nedomāju to darīt, — viņa iebilda, atņemdama man pudeli. — Sēžu kā nolādēta, vakarvakarā nekā nedarīju, tagad sakrājies tik daudz visādu darbu… Kāda runa var būt par pastaigu!

Viņa atdeva man pudeli, es mehāniski iedzēru, juzdams, ka mani atkal pārņem neskaidra trauksmes sajūta, un pēkšņi man kā zvīņas nokrita no acīm: Maija bija ģērbusies mājastērpā — savā iemīļotajā pūkainajā jakā un šortos, galvā uzsiets lakatiņš, zem kura redzamie mati bija mitri.

—   Vai biji dušā? — es vēl stulbi prasīju.

Viņa kaut ko atbildēja, bet man jau tāpat viss bija skaidrs. Piecēlos. Kārtīgi noliku pudeli uz sēdekļa. Pats nezin ko nomurmināju. Pēc tam atrados gaitenī un tad savā kajītē, nez kāpēc nodzēsu augšējo gaismu, iededzu naktslampiņu, atlaidos guļvietā un pagriezos ar seju pret sienu. Mani atkal kratīja drudzis. Galvā jaucās saraustītas domas, tādas kā, piemēram: «Tagad nu gan viss pagalam, viss velti, tagad nu gan pilnīgi un uz visiem laikiem.» Pieķēru sevi, ka atkal esmu sācis ieklausīties. Un atkal kaut ko dzirdēju, saklausīju kaut ko nepiedienīgu. Tad strauji piecēlos, attaisīju naktsskapīti, paņēmu miegazāļu tableti un paliku zem mēles. Atkal atlaidos guļvietā. Pa sienām skraidīja ķirzakas, ēnainie griesti lēnām sagriezās slīpi, naktslampiņa te iedegās neciešami spilgti, te spīdēja tikko saredzami, kaktos izmisīgi sīca mirstošās mušas. Šķiet, bija atnākusi Maija, bažīgi skatījās uz mani, apsedza ar kaut ko un nozuda, pēc tam parādījās Vadiks, apsēdās kājgalī un sirdīgi teica: «Ko tu te vārties? Vesela komisija tevi gaida, bet tu guli.» — «Runā ska|āk,» Ninona Vadikarn teica. «Viņam kaut kas noticis ar ausim, viņš nedzird.» Savaikstiju kokainu seju un sacīju, ka tas viss ir nieki. Piecēlos, un mēs visi iegājām sadragātajā «Pelikānā», viss organiskais tajā bija sada- lijies, gaisā jūtama asa ožamā spirta smaka — tāpat kā toreiz gaitenī. Bet tas nemaz nebija «Pelikāns», drīzāk gan tas varēja būt būvlaukums, mani roboti rosījās, nosēšanās josla brīnum jauki mirdzēja saulē, un es visu laiku baidījos, ka Toms uzbrauks virsū divām mūmijām, kas gulēja šķērsām pār joslu, tas ir, visi domāja, ka tās ir mūmijas, bet patiesībā tie bija Komovs un Vanderhūze, un bija nepieciešams, lai neviens to nezinātu, jo viņi sarunājās un viņus dzirdēju vienīgi es. Taču no Maijas jau neko nevar noslēpt. «Vai neredzat, ka viņam slikti?» viņa dusmīgi teica un uzklāja man uz deguna un mutes mitru drānu, kas bija samērcēta ožamajā spirtā. Es slāpu nost, sāku mētāt galvu pa spilvenu un pielēcu sēdus.

Acis man bija va|ā, un naktslampiņas gaismā tūlīt ieraudzīju cilvēku. Tas stāvēja pie pašas gultas un noliecies uzmanīgi skatījās man tieši sejā. Vājajā apgaismojumā viņš šķita tumšs, gandrīz melns — murgains sašķiebies stāvs bez sejas, ļodzīga figūra bez noteiktām kontūrām, un tāds pats šaudīgs, neskaidrs atspulgs bija viņam uz krūtīm un pleca.

Jau iepriekš skaidri zinādams, kā tas beigsies, es pastiepu roku pret viņu, un mana roka izgāja viņam cauri, kā iziet caur gaisu, bet viņš salīgojās, sāka bālēt, gaist un nozuda bez pēdām. Atkritu uz muguras un aizvēru acis. Vai jūs zināt, ka alžīriešu bejam zem paša deguna ir puns? Zem paša deguna … Es biju nosvīdis slapjš kā žurka, un man bija neizturami smacīgi. Es slāpu nost.

Pamodos vēlu, ar smagu galvu, cieši apņēmies tūlīt pēc brokastīm sameklēt Vanderhūzi, paaicināt viņu kaut kur sāņus un izstāstīt visu. Šķiet, nekad mūžā nebiju juties tik nelaimīgs. Viss bija cauri, tāpēc neizdarīju pat parastos rīta vingrojumus, bet iegāju pastiprinātu jonu dušā un vilkos uz kopkajīti. Jau stāvēdams uz sliekšņa, apjēdzu, ka vakarvakarā savu nepatikšanu dēj esmu pilnīgi aizmirsis dot pavāram rīkojumu atttiecībā uz brokastīm, un tas mani nobeidza pavisam. Sveiciena vietā nomurminādams kaut ko nesaprotamu, pats juzdams, ka no nepatīkamās sajūtas un kauna esmu sarkans kā vārīts vēzis, apsēdos savā vietā un grūtsirdīgi aplūkoju galdu, cenzdamies, lai manas acis nesastaptu neviena klātesošā skatienu. Maltīte patiešām bija pieticīga kā klosterī. Visi ēda rupju maizi un piedzēra pienu. Vanderhūze savu riecienu apkaisīja ar sāli, bet Maija savējo apzieda ar sviestu. Komovs gremoja sausu maizi, pienam pal ne- pieskardamies.

Apetītes man nebija nekādas, pat doma par ēšanu šķita briesmīga. Paņēmu glāzi piena un iedzēru malku. Pa šķielējis sāņus, redzēju, ka Maija skatās uz mani un viņai ir ļoti liela vēlēšanās pajautāt, kas ar mani vispār notiek. Tomēr viņa neko nevaicāja, bet Vanderhūze sāka gari un plaši spriedelēt, cik vērtīga no medicīnas viedokļa ir tāda atslodzes diena un cik labi, ka šodien mēs ēdam tieši tādas, nevis citādas brokastis. Viņš mums sīki izskaidroja, kas ir gavēnis un ko nozīmē — lielais gavēnis, un ar zināmu godbijību atsaucās par agrīnajiem kristie šiem, kuri to stingri ievēroja. Viņš mums pastāstīja arī, kas ir vastlāvis, taču drīz vien pats juta, ka ir pārāk aiz rāvics, stāstot par pankūkām ar ikriem, baliku, stori un citām garšīgām piedevām, apklusa un ņēmās kārtot vai- gubārdu. Sarunas nevedās. Es uztraucos par sevi, Maija uztraucās par mani, bet, runājot par Komovu, jāteic, ka viņš atkal, tāpat kā vakar, bija nelāgā omā. Acis viņam bija apsarkušas, lielākoties vērstas uz galdu, bet laiku pa laikam viņš atmeta galvu un paskatījās uz visām pu sēm, it kā dzirdētu sevi saucam. Viņš bija sadrupinājis briesmīgi daudz maizes un darīja to joprojām, tā ka man radās vēlēšanās sadot viņam pa pirkstiem kā mazam bērnam. Tā mēs, bēdīgu cilvēku grupa, sēdējām, bet nabaga Vanderhūze līda vai no ādas laukā, lai mūs izklaidētu.

Pašreiz viņš nopūlējās, stāstīdams kādu briesmīgi garu, bēdīgu notikumu, kuru uz vietas izdomāja, bet nekādi nemācēja to nobeigt, kad pēkšņi Komovs izgrūda dīvainu, apslāpētu skaņu, it kā sausas maizes gabals viņam būtu iespriedies rīklē. Pāri galdam paskatījos uz viņu un pārbijos. Komovs sēdēja, izsļējies taisns kā svece, ar abām rokām ieķēries galda malā, viņa sarkanās, asinīm pieplūdušās acis spiedās ārā no dobumiem, viņš stingi blenza kaut kur man garām un kļuva arvien bālāks. Es pagriezos un sastingu: pie sienas starp filmo- tēku un šaha galdiņu stāvēja mans nesenais rēgs.

Tagad redzēju to pavisam skaidri. Tas bija cilvēks, katrā ziņā humanoīds, maziņš, izkāmējis, pilnīgi kails. Viņa āda bija tumša, gandrīz melna un spīdēja, it kā ieziesta ar eļļu. Seju nesaskatīju vai arī nepaturēju prātā, bet tūlīt ievēroju, tāpat kā bija noticis nakts murgos, ka šis cilvēciņš ir tāds kā greizi sašķiebies, kā ūdeņu izgrauzts. Un viņa acis! Lielas, tumšas, pilnīgi nekustīgas, aklas kā statujai.

—   Redz, kur viņš ir! Redz, kur! — Komovs gārdza.

Viņš rādīja ar pirkstu pavisam citā virzienā, un tur

manu acu priekšā tieši gaisā izauga cita figūra. Tāds pats nekustīgs, lāsmojošs rēgs, bet šoreiz parādība bija sastingusi it kā straujā, trauksmes pilnā izrāvienā, skrējienā, kā fotoattēlā sprinteris uz starta. Tajā pašā mirklī Maija metās rēgam pie kājām. Krēsls grabēdams aizlidoja sāņus, meitene ar kareivīgu kliedzienu izslīdēja parādībai cauri un ietriecās videofona ekrānā, es vēl paspēju ievērot, ka vīzija sašūpojās un sāka gaist, bet Komovs jau kliedza:

—   Durvis! Durvis!

Redzēju, ka kaut kas mazs, nespodri balts, gluži kā salona siena, saliecies uz priekšu nedzirdamā skrējienā, ieslīdēja durvīs un nozuda gaitenī. Tad es traucos tam paka].

Tagad kauns atcerēties, bet tajā mirklī man bija vienalga, kas tā par būtni, no kurienes radusies un kāpēc atrodas šeit, — jutos bezgalīgi atvieglots, jo sapratu, ka no šī brīža beigušies visi mani murgi un šausmas, un mani pārņēma dedzīga vēlēšanās rēgu panākt, sagrābt, sasiet un atstiept šurp.

Durvīs uzgrūdos Komovam, notriecu v-iņu no kājām, pats, aiz viņa aizķerdamies, paklupu, pa gaiteni aizskrēju uz visām četrām, gaitenis jau bija tukšs, vienīgi gaisā sajutu pazīstamo aso ožamā spirta smaku, aiz muguras Komovs kaut ko kliedza, klaudzēja papēži, es pielēcu kājās, izdrāzos cauri kesonam, ieniru lūkā un, nepaguvis «saaugt» ar membrānu, izlidoju ārā, violetajā saules gaismā.

Rēgu ieraudzīju tūlīt. Viņš skrēja uz būvlaukumu, joņoja viegli, ar basajām kājām tikko skardams sasalušās smiltis, bija sagriezies tikpat šķībi kā iepriekš un skrienot savādi kustināja atpakaļ atstieptos elkoņus, bet tagad rēgs vairs nebija ne tumšs, ne matēts, viņš bija gaiši violets, un saule atstaroja viņa vājajos plecos un sānos. Savādais radījums skrēja taisni pie maniem kiberiem, un es palēnināju gaitu, gaidīdams, ka viņš nobīsies un pagriezīsies pa labi vai pa kreisi, taču viņš nenobijās un desmit soļu attālumā paslīdēja garām Tomam, un man bija grūti ticēt savām acīm, kad šis grandiozais muļķis laipni signalizēja rēgam ar parasto «gaidu pavēles».

—   Uz purvu! — aiz muguras aizelsusies sauca Maija. — Spied viņu uz purvu!

Mazais aborigēns jau pats skrēja uz purva pusi. Jāatzīst, ka skriet viņš prata, un atstatums starp mums samazinājās ļoti lēni. Vējš man svilpa gar ausīm, no tālienes Komovs kaut ko sauca, taču Maija viņu pārkliedza.

—   Vairāk pa kreisi, turies vairāk pa kreisi! — ar azartu viņa bļāva.

Pagriezos vairāk pa kreisi, izskrēju uz nosēšanās joslas — jau gatavā posmā ar stingru, grubuļainu virsmu, un šeit man veicās labāk — attālums starp mums saruka. «Nekur neaizbēgsi,» es atkārtoju pie sevis, «nē, brālīt, tagad tu nekur neaizbēgsi. Tu atbildēsi man par visu…» Acis nenovērsdams, skatījos uz viņa ātri zibošajām kailajām kājām, kustīgajām lāpstiņām, uz tvaika mutulīti, kas izplūda virs viņa pleca. Tuvojos viņam arvien ātrāk un iekšēji jau gavilēju. Nosēšanās josla beidzās, bet līdz pelēkajam miglas autam virs purva atlika vairs tikai soļu simt, un es kāpināju tempu.

Aizskrējis pie muklāja malas, līdz drūmajai sīko meldru audzei, rēgs apstājās. Brītiņu stāvēja, kā nespēdams izšķirties, tad pār plecu paskatījās uz mani, un es atkal ieraudzīju viņa lielās, tumšās acis — nevis sastingušas, bet, gluži pretēji, ļoti dzīvas un it kā smejošas, un pēkšņi viņš pietupās, ar rokām apņēma ceļgalus un sāka velties. Acumirklī pat neapjēdzu, kas noticis. Tikko te stāvēja cilvēks, dīvains cilvēks, iespējams, tas nemaz nebija cilvēks, bet būtne cilvēka izskatā, un pēkšņi tās vairs nav, bet pa slīkšņu, pāri necaurejamam staignājam, izšļakstīdams dubļus un duļķainu ūdeni, veļas kāds ērmots pelēks kamols. Un kā vēl ripo! Nebiju ticis līdz purva malai, bet viņš jau nozuda aiz miglas vāliem, un no turienes, no pelēko autu puses, dzirdēju šļakstus, smalku, griezīgu svilpšanu un čaboņu, kas pamazām pieklusa, attālinājās.

Pieskrēja Maija un, smagi elpodama, apstājās man līdzās.

—   Aizbēga, — viņa pikti konstatēja.

—   Prom ir, — es piekritu.

Brīdi mēs stāvējām, lūkodamies blāvajos miglas plīvuros. Pēc tam Maija noslaucīja sviedrus no pieres un nodeklamēja:

—   Es aizbēgu no vecmāmas un vecātēva arī…

—        Bet no tevis, kvartīrmeistar, vēl jo vairāk aizbēgšu, — es viņu papildināju un atskatījos atpakaļ.

Nu protams. Muļķi bija skrējuši, bet gudrie, kā paši saprotat, stāvējuši un skatījušies. Mēs ar Maiju bijām te divi. Tālumā blakus kuģim vīdēja Komova un Vander- hūzcs sīkie augumi.

—        Skrējiens bija uz goda, — Maija noteica, arī skatīdamās uz kuģa pusi. — Būs kilometri trīs, ne mazāk, kā jums šķiet, kapteini?

—   Piekrītu jums, kapteini, — es atsaucos.

—        Paklau, — meitene domīgi sacīja. — Varbūt tas mums tikai rādījās?

Satvēru viņu aiz pleciem. Manī ar jaunu spēku uzliesmoja brīvības izjūta, sajūsma, grandiozu, mirdzošu perspektīvu apziņa.

—        Ko tu no visa tā saproti, muļķītel — es iebrēcos, no laimes būdams tuvu asarām, un sapurināju meiteni no visa spēka. — I<o iu saproti no halucinācijām! Un tev nekas nav arī jāsaprot! Dzīvo laimīgi un ne par ko tamlīdzīgu nedomā!

Maija apjukusi blisināja acis, mēģināja izrauties, bet es viņu vēlreiz pamatīgi sapurināju, apņēmu ap pleciem un vilku uz kuģi.

—        Pagaidi! — Maija pārsteigta vāji pretojās. — Patiešām, ko tu iedomājies … Laid taču mani vaļā, kas tās par idiotiskām maiguma izpausmēm!

—        Ejam, ejam, — es atkārtoju. — Ejam! Tūlīt doktora Mboga mīlulis mums iegriezīs — mana sirds jauš, ka velti esam skrējuši, nevajadzēja mums to darīt…

Maija strauji izrāvās, brīdi pastāvēja, pēc tam pietupās, nolieca galvu un, ar rokām apņēmusi ceļgalus, sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ.

—        Nē, — viņa teica, atkal pieceldamās. — To nu es nesaprotu.

—        Un nevajag arī. Komovs mums visu paskaidros. Sākumā nosvētīs, jo galu galā mēs viņam izjaucām kontak-. tus, bet pēc tam tomēr visu paskaidros …

—        Paklau, man ir aukstil — Maija teica, lēkādama uz vietas. — Skriesim!

Rikšojām atpakaļ uz kuģi. Pirmā sajūsma bija noplakusi, un es sāku aptvert, kas patiesībā noticis. Iznāca, ka planēta patiešām ir apdzīvotai Un kā vēl apdzīvota — prāvi cilvēkveidīgi radījumi, varbūt pat saprātīgas būtnes, iespējams, civilizētas …

—        Stas, varbūt tie ir pantieši? — Maija skriedama jautāja.

—   No kurienes tie būtu te uzradušies? — es brīnījos.

—        Nu, visādi var gadīties… Mēs taču nezinām visas projekta detaļas. Varbūt pantiešu pārvietošana uz šejieni jau sākusies.

—       Nē, tas nevar būt, — es iebildu. — Sis nemaz neizskatījās pēc pantieša. Pantas iedzīvotāji ir liela auguma, sarkanādaini… Turklāt, velns parāvis, viņi ir apģērbušies, bet šis bija pavisam pliks!

Pie lūkas apstājāmies, un es palaidu Maiju pa priekšu.

—        Brr-r! — viņa nodrebinājās, berzēdama plecus. — Nu, vai iesim saņemt svētību?

—   Labi lielu, — es piekritu.

—   Un labi stipru, — Maija papildināja.

Klusu iezagāmies kajītē, taču mums neizdevās palikt nemanītiem. Mēs jau tikām gaidīti. Komovs staigāja pa kajīti uz priekšu un atpakaļ, rokas salicis aiz muguras, bet Vanderhūze, zodu izslējis, raudzīdamies gaisā, tina ap pirkstiem vaigubārdu: labajā pusē uz labās rokas, bet kreisajā — uz kreisās rokas pirksta. Ieraudzījis mūs, Komovs apstājās, bet Maija neļāva viņam runāt.

—        Aizbēga, — viņa lietišķi ziņoja. — Aizlaidās tieši pār muklāju un pavisam neparastā veidā…

—   Cietiet klusu! — Komovs viņu pārtrauca.

«Tūlīt ies vaļā,» es nodomāju, jau iepriekš sagatavojies aizstāvēties un lamāties pretī. Taču biju kļūdījies. Komovs pavēlēja mums apsēsties, arī pats atkrita uz krēsla un uzrunāja tieši mani:

—   Es klausos jūs, Popov. Izstāstiet sīki visu.

Interesanti — manī tas neizraisīja pat izbrīnu. Šķita gluži dabiski, ka notikumi gūst šādu pavērsienu. Un es stāstīju visu — par čaboņu un smakām, par bērna raudām un sievietes kliedzieniem, par savādo dialogu vakar- vakar un par melno rēgu šajā naktī. Maija klausījās pavērtu muti, Vanderhūze rauca pieri un pārmetoši kratīja galvu, bet Komovs, acu nenovērsis, skatījās manī — viņa piemiegtās acis bija atkal vērīgas un aukstas, seja noslēgta, viņš kodīja apakšlūpu un laiku pa laikam sakrampēja rokas, knakšķinādams pirkstu locītavas. Kad savu stāstījumu biju beidzis, iestājās klusums. Tad Komovs jautāja:

—   Vai esat pārliecināts, ka tas bija bērns, kas raudāja?

—   Jā-a … Vismaz izklausījās loti līdzīgi…

Vanderhūze skaļi ievilka elpu un ar plaukstu pabun-

goja pa krēslu.

—   Un tu visu to izturēji! — Maija pārbijusies iesaucās. — Nabaga Stasiks!

—   Man jāsaka tev, Stas… — Vanderhūze iespaidīgi iesāka, taču Komovs to pārtrauca.

—   Bet akmeņi? — viņš jautāja.

—   Kas par akmeņiem? — es nesapratu.

—   Kur radušies akmeņi?

—   Tie, kas būvlaukumā? Droši vien kiberi savākuši. Kādā sakarībā jūs runājat par akmeņiem?

—   Kur kiberi varēja dabūt akmeņus?

—   Nu-u… — es iesāku un apklusu. Jā, tiešām, kur tie varēja rasties?

—   Visapkārt ir smilšaina pludmale, — Komovs turpināja.— Neviena akmentiņa. Kiberi no laukuma nav aizgājuši. Kā joslā varēja rasties laukakmeņi, kā tur varēja gadīties zari? — Viņš pārlaida mums skatienu un pasmīnēja. — Tie, protams, visi ir retoriski jautājumi. Gribu piebilst, ka mūsu kuģa pakaļgalā, tieši zem bākas, ir vesels akmeņu lauks. Ļoti interesants lauks. Varu vēl papildināt… Piedodiet, vai jūs beidzāt, Stas? Pateicos. Bet tagad paklausieties, kas notika ar mani.

Kā izrādījās, arī Komovam nebija gājis viegli. Tiesa gan, viņš bija piedzīvojis mazliet citāda veida pārbaudījumus. Intelekta pārbaudi. Otrā dienā pēc mūsu ierašanās, ielaižot ezerā pantiešu zivis, viņš ievērojis soļus divdesmit no sevis ūdenī neparastu, spilgti sarkanu plankumu, kas izplūdis un pagaisis, pirms viņš nolēmis tam tuvoties. Nākamajā dienā 12. augstienes pašā virsotnē viņš atradis nosprāgušu zivi, acīm redzami vienu no tām, kas vakar tika ielaistas ezerā. Ceturtās dienas rītā viņš pamodies ar skaidru un nepārprotamu sajūtu, ka viņa kajītē atrodas kāda sveša būtne. Nevienu dzīvu radību Komovs nav redzējis, taču dzirdējis noknakšķam lūkas membrānu, tai aizveroties. Viņš iznācis no kuģa un pamanījis, pirmkārt, izbārstītos akmeņus pie bākas un, otrkārt, akmeņus un zaru klēpi būvlaukumā. Pēc sarunas ar mani Komovs bijis pilnīgi pārliecināts, ka kuģa apkārtnē notiek kas nelabs. Viņš jau bijis gandrīz drošs, ka izlūkošanas grupas palaidušas garām nepamanītu kādu ārkārtīgi nozīmīgu faktoru, kas darbojas uz planētas, un vienīgi dziļā pārliecība, ka saprātīgas būtnes būtu neiespējami nepamanīt, atturējusi viņu no enerģiskas rīcības. Viņš vienīgi darījis visu, lai mūsu grupas darbības zona nekļūtu par «ziņkārīgo dīkdieņu un slaistu» uzbrukuma objektu. Tieši tāpēc viņš pūlējies cik spēdams, lai ekspertīzes slēdziena formulējums neizraisītu ne mazāko šaubu. Starp citu, mans nomākti uzbudinātais noskaņojums ļoti labi apstiprinājis viņa aizdomas, ka nezināmas būtnes spēj iekļūt kuģī. Viņš sācis gaidīt, kad tās parādīsies, un šorīt sagaidījis.

—   Kā — beidzat? — es izbijies iesaucos. — Bet manas balsis? Tātad tās bija halucinācijas?

Komovs pasmīnēja.

—        Nomierinieties, Stas, — viņš teica. — Ar jums viss kārtībā. Jūsu «balsis» ir viegli izskaidrojamas, ja pieņemam, ka viņu balss aparāts ir līdzīgs mūsējam. Līdzīga balss aparāta uzbūve plus attīstīta imitācijas spēja, plus hipertrofēta fonētiskā atmiņa …

—        Pagaidiet, — Maija iesaucās. — Es saprotu, viņi varēja noklausīties mūsu sarunas, bet kur gadījās tā raudošā sievietes balss, ko Stass dzirdēja?

Komovs pameta ar galvu.

—        Jā, vajadzēs pieņemt varbūtību, ka viņi bijuši klāt agonijā.

Maija iesvilpās.

—   Pārāk nedabiski, — viņa šaubīdamās nomurmināja.

—        Dodiet citu izskaidrojumu, — Komovs vēsi atcirta. — Jā, starp citu, drīz vien mēs, iespējams, uzzināsim mirušo vārdus. Ja pilota vārds bijis Aleksandrs…

—        Nu labi, — es viņu pārtraucu. — Bet bērns, vai tas raudāja? …

—   Jūs esat pārliecināts, ka tur raudāja bērns?

—   Ar ko gan citu es to varētu sajaukt?

Komovs ar acīm ieurbās manī, ar pirkstu cieši piespieda virslūpu un negaidot apslāpēti ierējās. Tieši ierējās — tas man šķiet pats piemērotākais vārds.

—   Kas tas bija? — viņš jautāja. — Suns?

—   Ļoti līdzīgi, — es atzinīgi konstatēju.

—        Redziet nu, es nupat izteicu frāzi vienā no Leonī- das dialektiem.

Es biju apstulbis. Maija tāpat. Kādu laiku mēs klusējām. Viss noteikti bija tā, kā viņš teica. Viss noskaidrojās un iznāca ļoti eleganti, bet… Protams, bija ļoti patīkami apzināties, ka visas bailes nu ir aiz muguras un ka tieši mūsu grupai laimējies atklāt vēl vienu huma- noīdu rasi. Tomēr reizē tas nozīmēja visradikālāko pārmaiņu mūsu dzīvē. Un ne tikai mūsējā vien. Pirmkārt, pat ar neapbruņotu aci bija redzams, ka projektam «Šķirsts» pienācis gals. Šī planēta ir aizņemta, pantiešu vajadzībām būs jāmeklē cita. Otrkārt, ja tiks precīzi noskaidrots, ka aborigēni ir saprātīgas būtnes, mūs droši vien nekavējoties aizvāks no šejienes, bet mūsu vietā te ieradīsies Kontaktu komisija. Visi šie apsvērumi, protams, bija ļoti skaidri ne tikai man, bet arī pārējiem. Vanderhūze satraukts plūkāja vaigubārdu un teica:

—   Kāpēc tieši saprātīgi? Manuprāt, pagaidām trūkst pierādījumu, ka viņi būtu saprātīgi, kā jums šķiet, Genadij?

—   Neapgalvoju, ka viņi noteikti ir saprātīgi, — Komovs iebilda. — Es tikai teicu: ir pamats domāt, ka tā ir.

—   Kāds tad ir tas pamats? — Vanderhūze vēl joprojām nevarēja nomierināties. Viņam ļoti negribējās atstāt iesildīto vietiņu. Tā bija viņa vājība — viņam patika iesildīta vieta. — Kas tas ir par pamatu? Ja nu vienīgi ārējais izskats…

—   Runa ir ne tikai par anatomiju, — Komovs paskaidroja. — Akmeņi pie bākas nepārprotami ir salikti zināmā kārtībā, tām noteikti jābūt kādām zīmēm. Akmeņi un zari nosēšanās joslā … Neko kategoriski apgalvot negribu, bet ļoti izskatās pēc tā, ka humanoīdi, kam ir pirmatnēja kultūra, mēģina nodibināt sakarus. Slepena izlūkošana un reizē arī kā dāvanas, kā brīdinājums…

—   Jā, tā izskatās, — Vanderhūze nomurmināja un ļāvās prostrācijai.

Atkal iestājās klusums, pēc tam Maija čukstus vaicāja:

—   Bet kas liecina, ka viņu fizioloģija un nervu sistēma ir sevišķi tuva mūsējai?

Komovs apmierināts pameta ar galvu.

—   Arī šajā ziņā mums ir tikai apsvērumi, netieši pierādījumi. Tomēr tie ir pietiekami svarīgi. Pirmkārt, aborigēni spēj iekļūt kuģī. Kuģis tos ielaiž. Lai būtu ar ko salīdzināt, atgādināšu, ka ne Tagoras iedzīvotājam, pat ne pantietiin, par spīti viņu ļoti lielajai līdzībai ar cilvēku, neizdodas tikt cauri lūkas membrānai. Viņu priekšā lūka gluži vienkārši neatveras …

Es iebelzu sev pa pieri.

—   Velns parāvis! Tātad visi mani kiberi bijuši pilnīgā kārtībā! Aborigēni droši vien skraidījuši gar Tomu, un viņš apstājies, jo baidījies uzbraukt virsū cilvēkam… Bet pēc tam viņi laikam uzskatījuši Tomu par dzīvu būtni, sākuši vicināt rokas un nevilšus devuši viņam signālu: «Bīstami! Nekavējoties uz kuģi!» Tas taču ir ļoti vienkāršs signāls… — Es parādīju. — Nu, un mani palīgi skriešus devās uz kravas telpu… Protams, tā būs noticis… Jā, arī pirmīt pats savām acīm redzēju: Toms reaģēja uz aborigēnu kā uz cilvēku.

—   Tas ir — kā? — Komovs ātri jautāja.

—   Kad aborigēns parādījās viņa vizieru laukā, Toins signalizēja: «Gaidu pavēli.»

—   Ļoti vērtīgs novērojums, — Komovs atzinīgi teica.

Vanderhūze smagi nopūtās.

—   Jā, «Šķirstam» nu ir gals. Zēl, — Maija secināja.

—   Kas tagad būs? — es jautāju.

Atbildi nesagaidīju. Komovs pacēla lapas ar saviem pierakstiem, zem tiem atradās diktofona kastīte.

—   Lūdzu, atvainojiet, — viņš teica, apburoši pasmai dīdāms. — Lai velti nezaudētu laiku, es pierakstīju mūsu diskusiju. Pateicos par precīzi formulētajiem jautājumiem. Stas, es jūs palūgšu: nokopējiet to visu un ar steidzamo impulsu noraidiet tieši uz Centru, bet kopiju uz bāzi.

—   Nabaga Sidorovs, — Vanderhūze paklusu noteica. Komovs uzmeta viņam ātru skatienu un atkal nolaid* acis uz papīriem.

Maija atvirzīja krēslu.

—   Nu, vismaz mani kvartīrmeistara pienākumi šeit ii galā, — viņa noteica. — Eju sakravāt mantas.

—   Lūdzu, mirkli pagaidiet, — Komovs viņu aizturēja — Šeit tika jautāts, kas tagad būs. Atbildu. Būdams Kcn taktu komisijas pilnvarots loceklis, es uzņemos vadību. Pasludinu visu mūsu rajonu par varbūtējā kontakta zonu. Jakov, lūdzu, sagatavojiet atbilstošu radiogrammu. Visi darbi, kas paredzēti pēc projekta «Šķirsts», tiek pārtraukti. Roboti tiek demobilizēti un pārvesti uz kravas telpu. Atstāt kuģi drīkst tikai ar manu atļauju. Šīrīta medības ar dzinējsuņiem droši vien būs radījušas zināmas grūtības kontaktu nodibināšanā. Jauni pārpratumi būtu ārkārtīgi nevēlami. Tātad, Maija, es lūdzu jūs iebraukt glaideri angārā. Jūs, Stas, lūdzu, nodarbojieties ar savu kibersistēmu … — Viņš pacēla pirkstu. — Bet vispirms nosūtiet diskusijas pierakstu… — Viņš pasmaidīja un gribēja piebilst vēl ko, bet šajā mirklī ielarkšķējās rācijas dešifrators.

Vanderhūze pastiepa garo roku, izņēma no uztvērēja «kabatas» radiogrammu un pārskrēja tai ar acīm. Viņa uzacis saraucās.

—   Hm, — viņš novilka. — Pārtver gaisā. Genadij, vai jūs neesat induktors?

Vanderhūze pasniedza kartīti Komovam. Arī tas pārskrēja telegrammai ar acīm un tāpat savilka uzacis.

—   To nu gan es nesaprotu, — Komovs nomurmināja, nometa kartīti uz galda un, salicis rokas aiz muguras, sāka staigāt pa kajīti uz priekšu un atpakaļ.

Es paņēmu kartīti. Maija satraukti elpoja man pie pašas auss. Radiogramma patiešām bija negaidīta.

Steidzama. Nulle — sakari. Centrs, Kontaktu komisija. Gorbovskis — Bāzes «Šķirsts» priekšniekam Sidorovarn Nekavējoties pārtraukt visus projekta darbus. Sagatavot komandas un iekārtas iespējamo evakuāciju. Papildinājums — Kontaktu komisijas pilnvarotajam pārstāvim Komovam. Izsludinu rajonu ER-2 par iespējamo kontaktu zonu. Jūs liekat iecelts par atbildīgo. Gorbovskis.

—   Tas tik ir jauki! — Maija sajūsmināta iesaucās.

—   Ak, šis Gorbovskis!

Komovs apstājās un caur pieri palūkojās uz mums.

—   Lūdzu, visi izpildiet manus rīkojumus! Jakov, sameklējiet mūsu ekspertīzes slēdziena kopiju.

Viņi abi ar Vanderhūzi sāka pētīt kopiju, Maija atstāja kuģi, lai iebrauktu glaideri angārā, bet es ieņēmu vietu pie rācijas un sāku kodēt mūsu diskusiju. Taču nepagāja ilgs laiks, un dešifrators atkal iečirkstējās. Komovs pagrūda nost Vanderhūzi un metās pie rācijas. Pārliecies man pār plecu, viņš kāri lasīja rindiņas, kas pa rādījās uz kartītes.

Steidzama. Nulle — sakari. Centrs, Kontaktu komisija, Bāders — F.R-2 kapteinim Vanderhūzem. Nekavējoties apstipriniet, ka atklāti divi. atkārtoju: divi liki uz kuģa, kā ari par bortžurnāla stāvokli, kāds aprakstīts jūsu ekspertīzes slēdzienā. Bāders.

Komovs pasvieda kartīti Vanderhūzem.

—   Tad redz, kur tas suns aprakts, — viņš noteica.

—   Tā, tā … — Viņš pagriezās pret mani. — Stas, ko jūs pašlaik darāt?

—   Kodēju, — īgni atbildēju. Es neko nesapratu.

—   Padodiet diktofonu man! — Komovs pavēlēja

—   Pagaidām atturēsimies no tā. — Viņš noslēpa dikto fonu krūšu kabatā un rūpīgi aiztaisīja atloku. — Tātad darīsim tā. Jakov, apstipriniet, ko viņi jums lūdz. Stas, noraidiet apstiprinājumu. Pēc tam es jūs palūgšu, Jakov … Jūs šajā jautājumā orientējaties labāk par mani. Esiet tik laipns, parocieties mūsu filmotēkā un izskatiet visu oficiālo dokumentāciju par bortžurnāliem.

—   Es jau tāpat zinu visu, kas attiecas uz bortžurnāliem, — Vanderhūze neapmierināts iebilda. — Labāk pasakiet, kas jūs interesē.

—    Pats lāgā nezinu, kas man tieši vajadzīgs. Mani interesē, vai ieraksti bortžurnāla ir izdzēsti nejauši vai ar nodomu. Ja tišuprāt, tad — kāpēc. Kā redzat, tas interesē arī Bāderu … Papūlieties nu, Jakov. Ir taču kādi noteikumi, kuros paredzēta bortžurnāla iznicināšana.

—   Tādu noteikumu nav, — Vanderhūze noņurdēja zem deguna, tomēr devās izpildīt Komova lūgumu.

Komovs pats apsēdās un sāka rakstīt Bādera pieprasīto apstiprinājumu, bet es mocījos, prātodams, kas te īsti notiek, kāpēc sacelta tāda panika un kā Centrā varēja rasties šaubas par absolūti skaidrajiem ekspertīzes slēdziena formulējumiem. Viņi taču nevarēja nodomāt, ka mēs esam sajaukuši Zemes iedzīvotāja mirstīgās atliekas ar kaut kāda aborigēna līķi un pielikuši lieku līķi… Un tomēr kā, velns parāvis, Gorbovskis uzzinājis, kas te pie mums notiek? No manas prātošanas nekāda labuma nebija, un es rezignēti lūkojos uz darba ekrāniem, kur viss bija skaidrs un saprotams; sarūgtināts nodomāju, ka ap robežots cilvēks diemžēl atgādina kiberu. Kā patlaban es, piemēram, — sēžu un truli izpildu pavēles: lika kodēt — kodēju, lika pārtraukt — pārtraucu, bet, kas te notiek, kāpēc notiek un ar ko tas beigsies, — par to man nav ne jausmas. Gluži kā mans Toms: strādā, nabadziņš, vaiga sviedros, cenšas pēc iespējas labāk izpildīt manus rīkojumus, un tam nav ne jausmas, ka pēc desmit minūtēm es aiziešu pie tiem, iedzīšu tos visus kravas telpā, un ne vienam vairs nebūs vajadzīgs ne pats Toms, ne arī viņa darbs …

Komovs pasniedza man ekspertīzes akta apstiprinājumu, es kodēju tekstu, noraidīju to un gribēju jau pārsēsties pie savas pults, bet pēkšņi atskanēja bāzes izsaukums.

—   ER 2? — mierīga balss vaicāja. — Runā Sidorovs.

—   ER-2 klausās! — nekavējoties atsaucos. — Runā ki- bertehniķis Popovs. Kuru paaicināt, Mihail Albertovič?

—   Lūdzu, Komovu.

Komovs jau sēdēja blakus krēslā.

—   Es klausos, Atos, — viņš teica.

—   Kas pie jums notiek? — Sidorovs jautāja.

—   Parādījušies aborigēni, — mirkli vilcinājies, Komovs atbildēja.

—   Pastāsti sīkāk, ja iespējams.

—   Pirmkārt — ņem vērā, Atos, ka es nezinu un nesaprotu, kā Gorbovskis uzzinājis par aborigēniem. Mēs paši tikai pirms divām stundām apjēdzām, kas te notiek. Es sagatavoju tev infortnāciju, sāku jau kodēt, bet te radās tāds juceklis, ka esmu spiests lūgt tevi pagaidīt vēl kādu laiku. Vecais Bāders mani uzvedināja uz tādām domām … Vārdu sakot, pacieties, lūdzu.

—   Skaidrs, — Sidorovs noteica. — Bet vai pats fakts par aborigēnu eksistenci ir neapšaubāms?

—   Absolūti, — Komovs apgalvoja.

Bija dzirdams, ka Sidorovs nopūšas.

—   Labi, — viņš teica. — Neko nevar darīt. Sāksim visu no gala.

—   Man ļoti žēl, ka tā sanācis, — Komovs sacīja. — Goda vārds, žēl.

—   Nekas, — Sidorovs viņu mierināja. — Izturēsim arī to. — Sidorovs brītiņu klusēja, tad jautāja:

—   Kā esi nolēmis rīkoties turpmāk? Vai gaidīsi komisiju?

—   Nē. Sākšu jau šodien. Un ļoti lūdzu tevi: atstāj ER-2 ar apkalpi manā rīcībā.

—   Protams, — Sidorovs piekrita. — Nu labi, es tevi vairs netraucēšu. Ja kas būs vajadzīgs …

—   Pateicos, Atos. Un nebēdājies, gan viss nokārtosies.

—   Cerēsim.

Viņi atvadījās. Komovs apkoda lielā pirksta nagu, ar neizprotamu niknumu paskatījās uz mani un atkal sāka staigāt pa kajīti uz priekšu un atpakaļ. Es nojautu viņa satraukuma cēloni. Komovs un Sidorovs bija seni draugi, kopā mācījušies, kopā kaut kur strādājuši, Komovam vienmēr un visur veicās, bet Sidorovu aiz muguras visi saukāja par Atosu neveiksminieku. Es nezinu, kāpēc tā bija noticis. Tagad Komovam vajadzētu justies ļoti neveikli. Un vēl Gorbovska telegramma … Iznāca tā, ka Komovs, Sidorovam nezinot, informējis Centru…

Klusītiņām pārvācos pie savas pults un apstādināju kiberus. Komovs jau sēdēja pie galda, grauza nagus un blenza uz izsvaidītajiem papīriem. Es lūdzu atļauju iziet ārā.

—   Kāpēc? — viņš palēcās, bet tūlīt attapās. — A, ki- bersistēma … Lūdzu, lūdzu. Bet nekavējoties atgriezieties, tiklīdz būsiet beidzis.

Sadzinu kiberus kravas telpā, atvienoju tos, nostiprināju, ja notiktu negaidīts starts, un laiciņu pastāvēju pie lūkas, raudzīdamies uz tukšo būvlaukumu, baltajām neesošās meteostacijas sienām, uz leduskalnu, vēl arvien tikpat ideālu un vienaldzīgu. Tagad planēta man šķita pavisam citāda. Kaut kas tajā bija mainījies. Miglai, brik- snājam, klinšu atradzčin, ko klāja violeti sniega plankumi, bija radusies kāda jēga. Klusums, protams, bija palicis, taču tukšuma jau vairs nebija, un tas bija labi.

Atgriezos uz kuģa, ielūkojos kopkajītē, kur Vanderhūze pikti rakās pa filmotēku, mani plosīja pretrunīgas jūtas, un es devos pie Maijas rast mierinājumu. Pa visu kajīti Maija bija izklājusi milzīgi lielu salīmētu karti un pati guļus izstiepusies uz tās ar lupu aci. Man ienākot, viņa pat nepagriezās.

—   Neko nesaprotu, — meitene pikti sacīja. — Viņiem te nav kur dzīvot. Visas apdzīvošanai daudzmaz derīgās vietas mēs esam izpētījuši. Purvā šie taču nespirinā- sies!…

—   Kāpēc lai nebūtu purvā? — es jautāju, atlaizdamies krēslā.

Maija apsēdās, sakrustojusi kājas kā turks, un paskatījās uz mani caur lupu.

—   Humanoids nevar dzivot purvā, — viņa pārliecinoši pavēstīja.

—   Kāpēc ne, — es iebildu. — Pie mums uz Zemes bija ciltis, kas dzīvoja pat ezeros, pāļu celtnēs…

—   Ja šajos purvos būtu kaut viena celtne… — Maija nopūtās.

—   Varbūt viņi dzīvo tieši zem ūdens — tādos gaisa pūšļos kā ūdenszirnekļi?

Maija brīdi domāja.

—   Nē, — viņa ar nožēlu konstatēja. — Tad viņš būtu bijis dubļains un savazājis dubļus uz kuģa…

—   Un ja nu viņu ādai ir aizsargslānis, kas atstumj ūdeni? Neļauj pielipt dubļiem un ūdenim? … Vai redzēji, kā viņš spīdēja? Un kur viņš aizbēga no mums? Un kādam nolūkam tāds pārvietošanās veids?

Sākās diskusija. Izteicu daudzas hipotēzes, un Maija bija spiesta atzīt: teorētiski iespējams, ka aborigēni dzīvo gaisa pūšļos, lai gan pati vairāk sliecas domāt, ka taisnība Komovam, kas aborigēnus uzskata par alu cilvēkiem.

—   Ja tu būtu redzējis, kādas tur aizas, — viņa teica. — Tur mums vajadzētu tagad ielīst…

Viņa man rādija tās uz kartes. Sīs vietas pat uz kartes izskatījās nemīlīgas: vispirms sopkas, apaugušas ar sīkiem, zemiem kociņiem, aiz tām klinšaina priekškalne, ko izroboja dziļum dziļas plaisas, un, beidzot, pati kalnu grēda, mežonīga un barga, mūžīgo sniegu klāta, bet aiz kalniem bezgalīgs akmeņains līdzenums, drūms un pilnīgi bez dzīvības, to krustām šķērsām izvagoja dziļi kanjoni. Tā bija caur un cauri sastingusi, atdzisusi pasaule, aso, šķautņaino minerālu pasaule, un jau no domas, ka šeit vajadzētu dzīvot, ar basām kājām staigāt pa akmens šķembām, man pār muguru pārskrēja drebuļi.

—   Nav nemaz tik briesmīgi, — Maija mani mierināja. — Varu tev parādīt šīs apkārtnes infrafotouzņēmumus: zem plato atrodas plaši apakšzemes siltuma iecirkņi, un, ja viņi dzīvo alās, viņiem vismaz nav jācieš rio aukstuma.

—   Bet ko viņi tur ēd? — es tincināju meiteni.

—   Ja jau eksistē alu cilvēki, varbūt ir arī alu dzīvnieki, — Maija teica. — Turklāt ir sūnas, sēnes, un var iedomāties arī augus, kam fotosintēze notiek infrasarkanajā gaismā.

Es iztēlojos šādu dzīvi; tā bija nožēlojama mūsu dzīves parodija — sīksta, bet pasīva cīņa par eksistenci, satriecoši vienveidīgi iespaidi, un man kļuva šausmīgi žēl aborigēnu. Teicu Maijai, ka rūpes par šo rasi ir pietiekami pateicīgs un cildens uzdevums, bet viņa iebilda, ka tas ir pavisam kas cits, ka pantieši ir nolemti iznīci- bai, un, ja nebūtu mēs, viņi gluži vienkārši izzustu, beigtu eksistēt; kas attiecas uz šejieniešiem, tad vēl nav teikts, vai mēs esam viņiem vajadzīgi. Iespējams, ka viņi dzīvo zaļas dienas arī bez mums.

Sis ir sens strīds. Manuprāt, cilvēce zina pietiekami daudz, lai spriestu, kāda attīstība ir vēsturiski perspektīva un kāda — ne. Maija šaubās par to. Viņa apgalvo, ka mēs zinām ārkārtīgi maz. Mēs esam saskārušies ar divpadsmit saprātīgām rasēm, turklāt trīs no tām ir ne- humanoīdi. Kādās attiecībās mēs esam ar šiem nehuma- noīdiem, to laikam nevar pateikt pats Gorbovskis: vai esam nodibinājuši ar tiem kontaktus vai ne un, ja esam, vai vienošanās bijusi abpusēja vai arī mēs esam uztie- puši tiem savu gribu, varbūt viņi vispār uzskata mūs nevis par sev līdzīgiem saprāta ziņā, bet raugās uz mums kā uz retu dabas parādību, kaut ko līdzīgu meteorītiem. Ar humanoīdiem viss ir skaidrs: no deviņām humano- īdām rasēm tikai trīs piekrita kontaktiem ar mums, turklāt leonīdieši, piemēram, labprāt dalās ar mums savā informācijā, bet mūsu — Zemes — informāciju ļoti laipni, taču noteikti noraida. Varētu likties, ka te viss ir skaidrs: kvaziorganiskie mehānismi ir daudz racionālāki un ekonomiskāki par pieradinātiem dzīvniekiem, taču leonīdieši no mehānismiem atsakās. Kāpēc? Kādu laiku mēs strīdējāmies, sapināinies pretrunās, izteicām katrs savu viedokli (to mums ar Maiju bija ik uz soļa), un beidzot Maija pavēstīja, ka tās visas ir muļķības.

—   Tas nav būtiskais. Vai saproti, kas ir jebkuru kontaktu galvenais uzdevums? — viņa jautāja. — Vai saproti, kāpēc cilvēce jau divsimt gadu pūlas nodibināt sakarus un priecājas, ja tas izdodas, bet ir apbēdināta, ja nekas neiznāk?

Es, protams, to sapratu.

—   Mūs interesē saprāta izpēte. Dabas augstākā veidojuma izpēte.

—   Vispār tas ir pareizi, — Maija piekrita, — taču tie ir tikai vārdi, tāpēc ka patiesībā mūs interesē nevis saprāta problēma vispār, bet gan mūsu, cilvēka, saprāta problēma, citiem vārdiem, mūs interesē galvenokārt mēs paši. Jau piecdesmit tūkstošus gadu mēģinām izprast paši sevi, taču, darot to no iekšienes vien, uzdevums nav atrisināms, tāpat kā nav iespējams aiz matiem sevi pacelt. Jāskatās uz sevi no ārpuses, ar svešām, pilnīgi svešām acīm …

—   Bet kāpēc tas būtu vajadzīgs? — es agresīvi jautāju.

—   Bet tāpēc, — Maija pārliecinoši atteica, — ka cilvēce kļūst galaktiska. Kādu tu iedomājies cilvēci pēc simt gadiem?

—   Kādu iedomājos? — Es paraustīju plecus. — Tādu pašu kā tu… Bioloģiskā revolūcija beigusies, galaktiskā barjera pārvarēta, izeja uz nulles pasauli… nu, plaši izplatītas kontakta vīzijas, realizēta P abstrakcija…

—   Es nejautāju, kādus tu iedomājies cilvēces sasniegumus pēc simt gadiem. Gribēju zināt, kādu tu iedomājies pašu cilvēci pēc simt gadiem.

Apjucis mirkšķināju acis. Neredzēju nekādu starpību starp abiem jautājumiem. Maija uzvaroši skatījās uz mani.

—   Vai par Komova ideju esi dzirdējis? — viņa vaicāja. — Vertikālais progress un tamlīdzīgi…

—   Vertikālais progress? — atcerējos, ka esmu ko tādu dzirdējis. — Pag, pag… Tas, šķiet, bija Boroviks, Mi- kava … vai ne?

Maija sāka rakāties pa galda atvilktni.

—       Toreiz tu bārā dejoji ar savu Taņečku, bet Komovs sapulcināja puišus bibliotēkā… Se, ņeml — Viņa pastiepa man kristalofonu. — Paklausies.

Negribīgi piestiprināju kristalofonu un sāku klausīties. Tas bija kaut kas lekcijai līdzīgs, ko lasīja Komovs, un ieraksts sākās ar pusvārdu. Komovs runāja nesteidzīgi, vienkāršiem vārdiem, viegli saprotami, acīmredzot piemērojoties auditorijas līmenim. Viņš minēja daudz piemēru, bija asprātīgs. Lekcijas saturs bija apmēram šāds.

Zemes cilvēks pilnībā apguvis kosmosu un kļūst par galaktikas cilvēku. Simttūkstoš gadu cilvēce spraukusies uz priekšu pa šauru tuneli, lauzušies cauri aizgruvumiem, cauri brikšņiem, nonākusi strupceļā, daudzi gājuši bojā zem nobrukumiem, bet priekšā vienmēr bija gaisma, mērķis, un tagad mēs esam iznākuši ārā no alas, izklīduši klajumā zem zilas debess. Jā, līdzenums ir plašs, te mums ir kur izvērsties. Bet tagad mēs redzam, ka tas ir līdzenums un virs tā — debesis. Jauna dimensija. Jā, līdzenumā ir labi, un atliku likām var nodarboties ar P abstrakciju. Un varētu domāt: ja jau tepat ir tik daudz, ko darīt, nekas vairs nespiedīs mūs tiekties uz augšu, jaunajā dimensijā… Bet galaktikas cilvēks nav vairs vienkārši Zemes cilvēks, kas dzīvo galaktikas plašumos pēc Zemes likumiem. Tas ir jau kas vairāk. Ar citiem eksistences likumiem, ar citiem eksistences mērķiem. Bet mēs taču nezinām na šos likumus, ne šos mērķus. Tātad būtībā ir runa par galaktikas cilvēka ideāla formulējumu. Zemes cilvēka ideāls ir veidojies gadu tūkstošiem, pamatojoties uz senču pieredzi, uz visdažādākajām mūsu planētas dzīvības formām. Galaktikas cilvēka ideāls acīmredzot jāveido uz galaktisko dzīvības formu un dažādo saprātu pieredzes vēsturi. Pagaidām mēs pat nezinām, kā pie šī uzdevuma ķerties, bet mums taču tas būs jārisina, turklāt tā, lai upuru skaits būtu minimāls un mēs kļūdītos pēc iespējas mazāk. Cilvēce nekad neķeras pie uzdevuma, kuru nav sagatavojusies atrisināt. Tas ir ļoti pareizi, bet arī mokoši …

Tāpat kā sācies, ieraksts beidzās pusvārdā.

Atklāti runājot, daudz kas no dzirdētā nenonāca līdz manai apziņai. Kādā sakarībā tiek minēts galaktiskais ideāls? Manuprāt, cilvēki kosmosā nemaz nekļūst galaktiski. Es pat teiktu, gluži otrādi, cilvēki ienes kosmosā Zemes elementus — Zemes komfortu, Zemes normas, Zemes morāli. Ja jau esam sākuši par to runāt, tad jāsaka: man un arī visiem maniem paziņām nākotnes ideāls ir mūsu mazā planēta, kas «izplatījusies» visā galaktikā un «iespiedusies» pat tās vistālākajās nomalēs, bet vēlāk varbūt arī aiz tās robežām. Apmēram tadā aspektā es gatavojos izklāstīt Maijai savas domas, bet pēkšņi pamanīju Vanderhūzi, kas droši vien te atradās jau labu laiku. Viņš stāvēja, atbalstījies ar muguru pret sienu, plūkāja savu lūša vaigubārdu un lūkojās uz mums ar domīgi izklaidīgu kamieļa izteiksmi sejā. Piecēlos un pastumti viņam krēslu.

—        Pateicos, — Vanderhūze teica, — es labāk pastāvēšu.

—        Ko jūs šajā sakarībā domājat? — kaujinieciski noskaņotā Maija viņam jautāja.

—   Kādā sakarībā?

—   Attiecībā uz vertikālo progresu.

Vanderhūze brītiņu klusēja, pēc tam nopūties atbildēja:

—        Nav zināms, kas pirmais atklāja ūdeni, bet droši vien to nav izdarījušas zivis.

Vanderhūzes teiciens lika mums ar Maiju drudžaini, saspringti domāt. Pēc mirkļa meitene starodama pacēla pirkstu un iesaucās:

—   O!

—   Tas neesmu es, — Vanderhūze melanholiski iebilda.

—   Sis ir ļoti vecs aforisms, kas man varen labi iepaticies, tikai līdz šim nav bijusi izdevība to pateikt. — Viņš apklusa un pēc mirkļa turpināja: — Runājot par bortžurnālu, iedomājieties, patiešām bija tāds noteikums.

—   Kas par bortžurnālu? — Maija neizpratnē jautāja.

—   Kādā sakarībā jūs runājat par bortžurnālu?

—        Komovs palūdza sameklēt noteikumus, kuros paredzēts iznīcināt bortžurnālus, — Vanderhūze skumji paskaidroja.

—   Nu? — mēs abi reizē iesaucāmies.

Vanderhūze atkal apklusa, pēc tanī atmeta ar roku.

—        Kauns un negodsl Izrādās, ka ir tāds noteikums. Pareizāk sakot, bija — vecajā «Instrukciju krājumā». Jaunajā nav. Kā es varēju zināt? Neesmu nekāds vēsturnieks …

Aizdomājies viņš ilgi klusēja. Maija jau sāka nepacietīgi grozīties.

—       Jā, — Vanderhūze atkal ierunājās. — Ja esi piedzīvojis katastrofu uz nezināmas planētas, ko apdzīvo saprātīgas būtnes — nehurnanoīdi vai humanoīdi, kuri sasnieguši spilgti izteiktu robotu civilizācijas stadiju, — tavs pienākums ir iznīcināt visas kosmogrāfiskās kartes un bortžurnāius.

Mēs ar Maiju saskatījāmies.

—   «Pelikāna» komandieris, nabadziņš, — Vanderhūze turpināja, — laikam ļoti labi zināja vecos likumus, kuriem droši vien jau būs savi divsimt gadi. Tie rakstīti tajos laikos, kad ceļojumi uz zvaigznēm tikko bija sākušies, un izdomāti, cenšoties paredzēt visu, kas var gadīties lidojuma laikā. Bet vai nu visu iespējams paredzēt? — Viņš nopūtās. — Protams, varēja jau iedomāties, kāpēc ar bortžurnālu notikuši tādi pekstiņi. Un Komovs iedomājās… Vai zināt, kā viņš reaģēja uz manu paziņojumu?

—   Nē, — es atteicu. — Ko viņš darīja?

—   Viņš pamāja un sāka runāt par ko citu, — Maija izteica savas domas.

Vanderhūze sajūsmināts paskatījās uz meiteni.

—   Pareizi! — viņš iesaucās. — Patiešām pamāja un sāka runāt par ko citu. Es viņa vietā veselu dienu būtu priecājies, ka esmu tik apķērīgs …

—  Kā tad tur īsti sanāk? — Maija gribēja zināt. — Tātad vai nu nehumanoīdi, vai humanoīdi, bet robotu civilizācijas stadijā. Neko nesaprotu. Vai tu ko saproti? — viņa prasīja man.

Mani varen uzjautrina šī Maijas maniere lepni paziņot, ka viņa neko nesaprot. Es pats diezgan bieži rīkojos tāpat.

—   Viņi piebrauca pie «Pelikāna» ar velosipēdiem, — es teicu.

Meitene nepacietīgi atmeta ar roku.

—   Robotu civilizācijas šeit nav, — viņa nomurmināja. — Nehumanoīdu arī nav …

Atskanēja Komova balss, kas pa iekšējo sakaru tīklu mūs aicināja:

—   Vanderhūze, Glumova, Popov! Lūdzu ierasties kajītē.

—   Sākas! — Maija iesaucās, pielēkdama kājās.

Visi barā mēs ieklupām kajītē. Komovs stāvēja pie galda un lika plastikāta pārvalkā portatīvo translatoru. Spriežot pēc pārslēdzēju stāvokļa, translators bija pieslēgts pie borta skaitļotāja. Komovs izskatījās ārkārtīgi norūpējies, sejas izteiksme ļoti cilvēciska, bez parastās līdz kaklam apnikušās saltās saspringtības.

—   Tūlīt es iziešu, — viņš paziņoja. — Pirmais sikurss.

Jakov, jūs šeit būsiet vecākais. Jūsu galvenais uzdevums gādāt, lai nepārtraukti tiktu novērota apkārtne un borta skaitļotājs darbotos bez pārtraukuma. Tikko parādās aborigēni, nekavējoties paziņojiet man. Iesaku dežurēt pie panorāmas ekrāniem trīs maiņās. Maija, nāciet tūlīt pie ekrāniem. Stas, tur ir manas radiogrammas. Noraidiet tās cik iespējams ātri. Domāju, nav nekādas vajadzības paskaidrot, kādēļ neviens nedrīkst iziet no kuģa. Tas ir viss. Ķerieties pie darba!

Apsēdos pie rācijas un sagatavojos darbam. Man aiz muguras Komovs un Vanderhūze par kaut ko klusu sarunājās. Kabīnes otrā galā Maija noregulēja lokveida apskates ekrānus. Es šķiroju radiogrammas. Jā, kamēr mēs risinājām filozofiskās problēmas, Komovs šeit ir pamatīgi nostrādājies. Gandrīz visas viņa radiogrammas bija atbildes uz Centra jautājumiem. Tā kā speciālu norādījumu nebija, es pats noteicu secību, kādā tās noraidāmas.

«ER-2, Ķomovs — Centram, Gorbovskim. Pateicos par laipno ierosinājumu. Uzskatu, ka man nav tiesības atraut Jūs no svarīgākiem darbiem. Informēšu Jūs par visiem jaunākajiem notikumiem.»

«ER-2, Komovs — Centram, Bāderam. No projekta «Skirsts-2» galvenā ksenologa posteņa esmu spiests atteikties. Iesaku Amiredžibi.»

«ER-2, Komovs — Bāzei, Sidorovam. Lūdzu, paglāb mani no brīvprātīgajiem.»

«ER-2, Komovs — Eiropas Preses Centram, Dom- bini. Jūsu zinātniskā komentētāja ierašanos šeit uzskatu par pāragru. Pēc informācijas lūdzu griezties Centrā, Kontaktu komisijā.»

Un tālāk tādā pašā garā. Vismaz piecas radiogrammas bija adresētas Centrālajam informācijas dienestam. Tās es nesapratu.

Darbs ritēja pilnā sparā, kad atkal iečirkstējās dešifra- tors.

—  No kurienes? — jautāja Komovs kajītes otrā gali. Viņš stāvēja līdzās Maijai un aplūkoja apkārtni.

—   «Centrs, Vēstures nodaļa…» — es izlasīju.

—  A, nu beidzot! — Komovs iesaucās un nāca pie manis.

—  <r… Projekts «Šķirsts»,» — es turpināju. — «ER-2, Vanderhūzem, Komovam. Informācija. Jūsu atrastais kuģis ar tādu reģistrācijas numuru ir ekspedīcijas zvaigžņu kuģis «Piligrims». Pierakstīšanās vieta Deimosas osta, devies ceļā divsimt trīsdesmit pirmā gada otrā janvāri brīvā izlūkošanā C zonā. Pēdējo reizi atsaucies divsimt trīsdesmit ceturtā gada sestajā maijā no apgabala «Ēna». Apkalpe: Semjonova Marija-Luiza un Semjonovs Aleksandrs Pavlovičs. Kopš divsimt trīsdesmit trešā gada divdesmit pirmā aprīļa tur atrodas pasažieris! Semjonovs Pjērs Aleksandrovičs. «Piligrima» arhīvs…»

Tur bija rakstīts vēl kaut kas, bet pēkšņi Komovs man aiz muguras iesmējās, un es izbrīnījies pagriezos pret viņu. Komovs smējās, viņš staroja.

—   Ta jau es domāju! — viņš triumfējoši sauca, kad mēs visi, mutes iepletuši, skatījāmies uz viņu. — Tā jau domāju! Tas ir cilvēks! Vai saprotat, biedri! Tas ir cilvēks!

Piektā nodaļa CILVĒKI NAV CILVĒKI

—   Palieciet savās vietās! — Komovs jautri nokomandēja, paķēra futrā|us ar aparatūru un devās prom.

Palūkojos uz Maiju. Ar koncentrētu sejas izteiksmi meitene stāvēja kabīnes vidū kā stabs un bez skaņas kustināja lūpas — viņa mēģināja aptvert dzirdēto.

Ar Vanderhūzi bija tāpat. Viņa uzacis bija augstu sarauktas, vaigubārda saslējusies stāvus, un pirmo reizi viņš man atgādināja nevis zidītāju pārstāvi, bet pašu nelabo, kas izvilkts no purva. Uz panorāmas ekrāna bija redzams, ka Komovs, apkāries ar aparatūru, gar būvlaukumu mundri soļoja uz muklāja pusi.

—   Jā-ā! — Maija novilka. — Tad tāpēc tās bērnu mantiņas …

—   Kāpēc? — Vanderhūze ieinteresēts dzīvi vaicāja.

—   Viņš ar tām spēlējās, — Maija paskaidroja.

—   Kas? — Vanderhūze nesaprata. — Komovs?

—   Nē. Semjonovs.

—   Semjonovs? — Vanderhūze brīnījās. — Hm… un kas tad ir?

—   Semjonovs, jaunākais, — es nepacietīgi teicu. — Pasažieris. Bērns.

—   Kāds bērns?

— Semjonovu bērns! — Maija iesaucās. — Saprotiet, kāpēc viņiem bija šūšanas iekārta? Visādas cepurītes, zīdaiņu krekliņi, trīsstūrīši…

—        Trīsstūrīši! — Vanderhūze satriekts atkārtoja. — Tātad viņiem piedzimis bērns! Jā, jā, jā! Es vēl nobrinījos, kur viņi ņēmuši pasažieri, turklāt ar tādu pašu uzvārdu! Man pat prātā… Nu protams!

Ieskanējās radio izsaukuma signāls. Es mehāniski atsaucos. Tas, izrādījās, bija Vadiks. Viņš runāja steidzīgi, pieklusinājis balsi, acīmredzot baidījās, ka viņu var fiksēt…

—        Stas, kas jums tur notiek? Tikai runā ātri, mēs drīz aizlidojam…

—       Tas nav tik žigli izstāstāms, — es neapmierināts paskaidroju.

—   Nu vismaz divos vārdos. Vai Klejotāju kuģi atradāt?

—   Kādu Klejotāju? — es nesapratu. — Kur?

—   Nu, tos… kurus Gorbovskis meklē…

—   Kas atrada?

—        Jūs atradāt! Atradāt taču? — Pēkšņi viņa balss pārvērtās. — Pārbaudu noregulējumu, — viņš stingrā tonī teica. — Atslēdzos.

—   Kas tur ir atrasts? — Vanderhūze gribēja zināt.

—  Vai vēl kāds kuģis?

Es atmetu ar roku.

—        Ziņkārīgie, tāpat vien… Tātad viņš piedzimis trīsdesmit trešā gada aprīlī, bet pēdējo reizi viņi atsaukušies trīsdesmit ceturtā gada maijā,,, Jakov, cik bieži viņiem bija jāatsaucas?

—        Reizi mēnesī, — Vanderhūze atbildēja. — Ja kuģis izlidojis brīvos meklējumos…

—   Acumirkli, — es viņu pārtraucu. — Maijs, jūnijs…

—   Trīspadsmit mēneši, — Maija precizēja.

Es neticēju un aprēķināju pats.

—   Jā, tā ir, — konstatēju.

—   Neticami, vai ne?

—   Kas ir neticami? — Vanderhūze gribēja zināt.

—        Katastrofas dienā mazulim bija gads un viens mēnesis, — Maija paskaidroja. — Kā viņš varēja izdzīvot?

—   Droši vien ar aborigēnu palīdzību, — es sacīju.

—   Semjonovs izdzēsis ierakstus bortžurnālā. Tātad kādu viņš bija ieraudzījis… Un Komovam nav ko riet uz mani! Tās bija īstas bērna raudas! Vai tad nu gadu vecu bērnu neesmu dzirdējis raudam… Viņi to visu ierakstīja, bet, kad puisēns bija paaudzies, deva viņam noklausīties …

—    Ierakstīšanai vajadzīga tehnika, — Maija atgādināja.

—   Nu, ja arī neierakstīja, tad iegaumēja, — es paliku pie sava. — Tas nav svarīgi.

—   Ahā, — Vanderhūze ierunājās. — Semjonovs ieraudzīja vai nu nehumanoīdus, vai humanoīdus robotu civilizācijas stadijā un tāpēc izdzēsa ierakstus bortžurnālā. Kā instrukcijā paredzēts.

—   Neizskatās, ka te būtu robotu civilizācija, — Maija šaubījās.

—   Tātad nehumanoīdi… — beidzot es aptvēru. — Biedri, ja šeit mīt nehumanoīdi, tad tas ir tāds gadījums… es gluži vienkārši nezinu… Cilvēks — starpnieks, vai saprotat? Tas reizē gan ir, gan nav cilvēks, humanoīds un nehumanoīds! Līdz šim nekas tamlīdzīgs nav dzirdēts. Tāda situācija nevienam pat sapņos nav rādījusies!

Mani pārņēma sajūsma. Arī Maija bija aizgrābta. Mūs apžilbināja perspektīvas. Miglainas, neskaidras, taču žilbinoši rožainas. Te bija runa ne tikai par to, ka pirmo reizi vēsturē varēs nodibināt kontaktu ar nehumanoīdioin. Cilvēce iegūs pašu unikālāko burvju spoguli, un tas priekšā atvērsies durvis uz agrāk absolūti nepieejamu, neizdibināmu, principiāli jaunas, citas psiholoģijas pasauli, un Komova miglainā ideja par vertikālo progresu beidzot ieguva eksperimentālu pamatu …

—    Kāda iemesla dēļ nehumanoīds sāks noņemties ar cilvēka bērnu? — Vanderhūze domīgi teica. — Kam tas viņiem vajadzīgs, un ko viņi no tā saprot?

Rožaino perspektīvu spilgtums jau mazliet apdzisa, bet Maija tūlīt atrada argumentu, ko izaicinoši izteica Vanderhūzem:

—   Uz Zemes ir zināmi gadījumi, kad nehumanoīdi izaudzinājuši cilvēka bērnus.

—   Tas ir uz Zemes! — Vanderhūze ar nožēlu secināja.

Viņam bija taisnība. Visi zināmie saprātīgie nehumanoīdi atpalikuši no cilvēka daudz vairāk nekā vilki, pat vairāk nekā astoņkāji. Tāds nopietns speciālists kā Krī- gers taču apgalvojis, ka Garotes saprātīgie gliemeži uzskata cilvēku un visu viņa tehniku nevis par reālās pasaules parādību, bet gan par savas neiedomājamās iztēles augli,..

—        Un tomēr cilvēkbērns ir palicis dzīvs un izaudzis! — Maija atcirta.

Ari viņai bija taisnība.

Pēc dabas esmu skeptisks. Man nepatīk iedziļināties un pārāk fantazēt. Esmu citāds nekā Maija. Bet te gluži vienkārši šaubām nebija vietas. Gadu vecs bērns. Ledus tuksnesis. Viens. Tas taču acīm redzams, ka viens pats viņš nevarēja izdzīvot. Turklāt arī izdzēstais ieraksts bortžurnālā radīja šaubas. Kādas hipotēzes vēl varētu būt? Varbūt kādi citas planētas sūtņi — humanoīdi nejauši gadījušies tuvumā, kas viņu izaudzēja, bet pēc tam paši aizlidoja … Blēņas, bez šaubām …

—        Varbūt viņš nemaz neizdzīvoja? — Maija atkal sāka šaubīties. — Varbūt viss, kas no viņa palicis pāri, ir raudas un vecāku balsis?

Vienu mirkli man šķita, ka viss sagrūst. Mūžīgi Maija kaut ko izdomā. Bet drīz vien es jau biju attapies.

—       Kā tad viņš tiek kuģī? Kā viņš var komandēt manus kiberus? Nē, draugi, vai nu mēs esam sastapuši kosmosā precīzu — saprotiet? — precīzu, ideālu cilvēka repliku, vai arī tas ir kosmosa Mauglis. Nezinu, kura versija ir ticamāka.

—   Es arī nezinu, — Maija atzinās.

—   Es arī ne, — Vanderhūze piebalsoja.

Reproduktorā atskanēja Komova balss:

—        Uzmanību! Esmu izgājis pozīcijā. Uzmanīgi vērojiet apkārtni. Man no šejienes redzama tikai neliela josla. Vai radiogrammas bija?

Iemetu acis uztvērēja «kabatā».

—   Vesela paka, — es konstatēju.

—   Vesela paka, — Vanderhūze atkārtoja mikrofonā.

—   Stas, vai manas radiogrammas nosūtījāt?

—       Bet… visas vēl ne, — atteicu, steidzīgi sēzdamies pie rācijas.

—   Visas vēl ne, — Vanderhūze ziņoja mikrofonā.

—       Velns parāvis! — Komovs izsaucās. — Pietiek filozofēt, ķerieties pie darba! Maija, nenolaidiet acis no ekrāna! Izmetiet no galvas visu citu un vērojiet ekrānu! Popov, lai pēc desmit minūtēm mana pēdējā radiogramma būtu ēterā! Jakov, nolasiet, kas tur pienācis uz mana vārda …

Kad beidzu radiogrammu pārraidi un palūkojos, ko dara pārējie, visi bija iegrimuši darbā. Maija sēdēja pie apskates pults — panorāmas ekrānā bija redzams Ko- movs, sīks cilvēka stāvs pie paša krasta; migla virs purva cēlās un grima, bet nekādas citas kustības visā trīssimt sešdesmit grādu rādiusā septiņu kilometru attālumā no kuģa nebija manāmas. Komovs sēdēja ar muguru pret mums: acīmredzot viņš gaidīja, ka mūsu Maug- lis parādīsies no purva puses. Maija, apkārtni vērodama, lēni grozīja galvu un laiku pa laikam kādam aizdomīgākam rajonam pagrieza maksimālo palielinājumu — tad uz mazo monitoru ekrāniem parādījās te nolīcis krūms, te kāpas violetā ēna dzirkstošajās smiltīs, te neskaidrs plankums retajā pundurkoku audzē.

Vanderhūze monotoni dudināja mikrofonā: — «…psi- holipa varianti kols sešpadsmit en svītra trīsdesmit divi dzeta vai sešpadsmit em,,, mamma .,, svītra trīsdesmit viens epsilons …»

—   Pietiek, — Komovs noteica. — Nākamo.

—       «Zeme Londona Kārtraits cienījamo Genadij vēlreiz atgādinu par Jūsu solījumu dot atsauksmi…»

—   Pietiek. Nākamo.

—   «Preses centrs …»

—        Diezgan. Tālāk. Jakov, lasiet tikai to, kas ir no Centra vai bāzes.

Pauze. Vanderhūze pārskatīja kartītes.

—       Centrs Bāders — Jūsu pieprasītā aparatūra nulle — liek transportēta uz bāzi izsūtiet Jūsu orientējošos apsvērumus pēc šādiem punktiem pirmais citas iespējamās aborigēnu apdzīvotās zonas …»

—   Diezgan. Nākamā…

Sajā mirklī mani izsauca bāze. Sidorovs vaicāja pēc Komova.

—        Komova nav, viņš ir izgājis, lai stātos kontaktā, Mihail Albertovič, — es vainīgi teicu.•

—   Vai kontakts jau sācies?

—   Vēl ne. Gaidām.

Sidorovs noklepojās.

—        Nu labi, saistīšos ar viņu vēlāk. Man nav tik steidzīgi. — Viņš brītiņu klusēja. — Vai uztraucaties?

Es pārdomāju savas izjūtas.

—       N-nē, nevar teikt, ka uztraucamies. Tāda dīvaina sajūta. Kā sapnī. Kā pasakā.

Sidorovs nopūtās.

—        Nu labi, es vairs netraucēšu, — viņš teica. — Vēlu sekmes.

Es viņam pateicos, atspiedos ar elkoni uz pults, saņēmu zodu plaukstā un atkal atgriezos pie savām izjūtām. Jā, savādi gan. Cilvēks un ne-cilvēks. Patiesībā viņu laikam nemaz nevar saukt par cilvēku. Cilvēka bērns, ko izaudzē vilki, izaug par vilku. No lāču audzēkņa iznāk lācis. Bet ja cilvēka mazuli sāktu audzēt asloņkaji? Nevis apēstu, bet sāktu audzēt… Nē, runa nav pat par to. Nevienam no viņiem — ne vilkam, ne lācim, ne astoņkājim — nav saprāta. Vismaz tā, ko ksenologi sauc par saprātu, viņiem trūkst. Bet ja mūsu Maugli būtu izaudzējušas būtnes, kas vienlaikus ir gan saprātīgas, gan arī savā ziņā astoņkāji? … Vai pat vēl svešākas un nezināmākas par astoņkājiern… Bet šīs būtnes taču iemācīja viņam taisīt aizsargfantomus, iemācīja mīmikriju — cilvēka organismā nekā tamlīdzīga nav, tātad tās ir mākslīgas aizsargierīces… Pag, pag, bet kādēļ viņam vajadzīga mīmikrija? Kas ir tas, pret ko viņš iemācīts aizsargāties? Planēta galu galā ir tukša un neapdzīvota! iznāk, ka tomēr nav tukša.

Iedomājos milzīgas alas, spokaini violetas gaismas caurstrāvotas, drūmus, krēslainus nostūrus, kuros slēpjas nāves briesmas, un mazo puisēnu, kas zogas gar mikli lipīgajām sienām, sagatavojies ik mirkli izgaist, izkust nedabiskajā gaismā, atstājot ienaidniekam savu ļodzīgo, gaistošo ēnu. Nabaga puisītis. Viņš nekavējoties jāaizved prom no šejienes… Pag, pag! Tas viss ir blēņas. Nekā tāda nemaz nav. Tā nemēdz būt, ka eksistētu komplicēta, gudra, pieredzējusi dzīvības forma un tai apkārt nemu- džētu vienkāršākas, zemāk attīstītas dzīvības formas. Cik dzīvu būtņu paveidu šeit atklāts? Laikam vienpadsmit vai divpadsmit — tik vien ir visā plašajā diapazonā starp vīrusiem un cilvēkbērnu. Nē, tā nemēdz būt. Tur kaut kas nav kārtībā. Labi, drīz to mēs uzzināsim. Puišelis mums visu pastāstīs. Bet ja nu ne? Vai cilvēkveidīgie vilcēni, cilvēki-vilki, daudz ko mums pavēstījuši par vilkiem? Uz ko Komovs cer? Man gribējās tūlīt, nekavējoties Komovam pajautāt, uz ko viņš cer.

Izlasījis līdz beigām pēdējo radiogrammu, Vanderhūze krēslā izstaipījās, aizlika rokas aiz pakauša un domīgi teica:

— Es taču pazinu abus Semjonovus. Varu jums teikt, tie bija ļoti jauki, bet reizē arī visai dīvaini cilvēki. Senatnes apjūsmotāji. Protams, Sura zināja visus vecos likumus un mūžīgi tos citēja. Mums tie šķita smieklīgi un bezjēdzīgi, bet viņš tajos saskatīja kaut kādu jaukumu… Katastrofa, agonija, šaušalīgi briesmoņi lien iekšā kuģī… Iznīcināt bortžurnālu, izdzēst savas pēdas izplatījumā — šīs pēdas taču sākas uz Zemes! Jā, šadas izdarības izskatās pēc viņa. — Vanderhūze apklusa, iegrima domās, bet pēc brīža turpināja: — Jāatzīst, ka tadu, kas meklē vientulību, ir daudz vairāk, neka iedomājamies. Jo vientulība nav nemaz tik pe|ama, kā jums šķiet?

—   Tā nav man domāta, — Maija īsi atteica, nenovērsusi skatienu no ekrāna.

—   Tas tāpēc, ka tu esi jauna, — Vanderhūze iebilda. — Tavā vecumā arī šura Semjonovs gribēja draudzēties ar citiem un viņam patika, ja citi draudzējās ar viņu. Patika strādāt kopā ar citiem lielā, trokšņainā kompānijā. Patika strīdi, diskusijas, kur jāpalauza galva, vienmēr gribēja būt līksmā sasprindzinājumā, vienmēr sacensties, vienalga, kādā jomā — vai nu lēcienos no augstuma ar spārniem, vai asprātībās: kurš vienā laika vienībā pateiks vairāk asprātību, kurš no galvas zinās vairak kādu tabulu . .. itin visur. Bet atpūtas brīžos viņam patika pilnā kaklā pie nekofona dziedāt paša sacerētas kuplejas… — Vanderhūze nopūtās. — Parasti tas pāriet, kad cilvēks iepazīst īstu mīlestību . . . Par to nu gan es neko nezinu. Atceros tikai, ka divdesmitajā gadā Suriks un Marija pārgāja brīvo meklējumu grupā. Kopš tā laika, taisnību sakot, neesmu viņus vairs redzējis. Vienu reizi viņš runāja pa video… Es toreiz biju dispečers, un Sura prasīja man atļauju aiziešanai no Pandoras. — Vanderhūze atkal nopūtās. — Sūras tēvs Pāvels Aleksandrovičs ir vēl dzīvs. Kad atgriezīsimies, noteikti vajadzēs viņu apciemot … — Viņš brītiņu klusēja. — Ja gribat zināt, es vienmēr esmu bijis pret brīvajiem meklējumiem. Tas ir arhaisms. Klīst vienam pa kosmosu ir bīstami, zinātnisko atklājumu iespējas niecīgas, bet reizēm traucē… Vai atceraties notikumu ar Kamereru? Visi izliekas, ka kosmosu mēs būtu jau pakļāvuši un jūtamies tur kā mājās. Tas nav pareizi. Un nekad nebūs pareizi. Kosmoss vienmēr būs kosmoss, bet cilvēks mūžam būs un paliks tikai cilvēks. Viņš vienīgi uzkrās arvien vairāk un lielāku pieredzi, tomēr nekādas pieredzes nebūs pietiekami, lai kosmosā justos kā mājās… Man šķiet, Suriks un Marija kosmosā neko neatrada, vismaz neko tādu, par ko būtu vērts pastāstīt kaut vai kopkajītē ēdienreizē pie galda.

—        Bet viņi bija laimīgi, — Maija nepagriezdamās teica.

—   Kāpēc tu tā domā?

—       Citādi viņi būtu atgriezušies! Kāpēc viņiem kaut kas jāmeklē, ja viņi jau tāpat bija laimīgi? — Maija dusmīgi paskatījās uz Vanderhūzi. — Vai, izņemot laimi, vispār ir vērts ko meklēt?

—        Es varētu tev atbildēt, ka tas, kurš ir laimīgs, neko arī nemeklē, — Vanderhūze teica, — taču tik dziļam un nopietnam strīdam neesmu sagatavojies un arī tu ne, kā tev liekas? Agri vai vēlu mēs sāksim jēdzienu «laime» attiecināt uz nehumanoīdiem …

—        Uzmanību! — atskanēja Komova balss. — Turiet acis vaļā!

—       Tieši to es arī gribēju teikt, — Vanderhūze sacīja, un Maija atkal pagriezās pret ekrānu.

Tagad mēs visi trīs skatījāmies uz ekrānu. Saule jau bija pavisam zemu un karājās cieši virs kalnu galotnēm, bet sopkas jau tinās krēslas autā. Spilgti atvizēja nosēšanās josla, garaiņu cepure virs purva tagad bija smaga un nekustīga, bet tās virsējais slānis, kam cauri lauzās saules stari, izskatījās nepatīkami violets. Visa apkārtne bija sastingusi, pat Komovs nekustējās.

—        Pulkstenis ir pieci, — Vanderhūze sacīja paklusā balsī. — Vai nebūtu laiks pusdienot? Genadij, kā jūs ēdīsiet?

—       Man neko nevajag, — Komovs atsaucās. — Esmu jau paņēmis sev lidzi. Bet jūs gan paēdiet, vēlāk var būt tā, ka ēdiens nav ne prātā.

Es piecēlos.

—   Iešu gatavot pusdienas. Ko gribat pasūtīt?

Sajā mirklī Vanderhūze iesaucās:

—   Redz, kur viņš ir!

—   Kur? — Komovs tūlīt jautāja.

—        Pa krastu nāk uz mūsu pusi, tur, no leduskalna. Grādus sešdesmit pa kreisi no jums virzienā uz kuģi.

—       Ahā, tagad es arī redzu! — Maija ierunājās. — Patiešām nāk.

—       Neredzu! — Komovs nepacietīgi iesaucās. — Dodiet koordinātas pēc tālmēra.

Vanderhūze piebāza degunu pie tālmēra ekrāna un nodiktēja koordinātas. Tagad arī es ieraudzīju: gar pašu melnā ūdens malu gausi, gluži kā negribēdams, uz kuģa pusi lēni vilkās zaļgans, dīvaini sagriezies stāvs.

—   Nē, es neko neredzu, — Komovs pikti sacīja. — Pastāstiet man, kas tas ir un kā tas nāk.

—   Nu, vārdu sakot… Vanderhūze iesāka un noklepojās. — Nāk lēnām, skalas uz mums… rokās tur kaut kādu rīkšu saišķi… Apstājas, paurbina ar kāju smiltīs… Br-r-r, tādā salā ar basu kāju… Iet tālāk… Skatās uz jūsu pusi, Genadij . . . Interesanti, viņam nav cilvēka anatomija, precīzāk sakot, uzbūve mazliet citāda nekā cilvēkiem… Tagad viņš atkal apstājas un skatās uz jūsu pusi. Vai tiešām viņu neredzat, Genadij? Viņš taču atrodas tieši jums traverzā, ir tuvāk pie jums nekā pie kuģa …

Pjērs Semjonovs, kosmiskais Mauglis, tuvojās. Tagad viņš atradās ne vairāk kā divsimt metru attālumā, un, kad Maija ekrānā palielināja attēlu, k|uva redzamas pat viņa skropstas. Rietošās saules stari spīdēja tieši starp divām kalnu smailēm, atkal bija pavisam gaišs, un garas ēnas stiepās pār pludmali.

Tas bija bērns, puisēns gadus divpadsmit vecs, stūrains pusaudzis, kaulains garkājis ar asām lāpstiņām un elkoņiem, bet tā arī bija visa viņa līdzība ar parastiem zēniem. Viņa seja nebija kā citiem puišeļiem — tajā gan saskatījām cilvēkam raksturīgus vaibstus, taču tā bija pilnīgi nekustīga, pārakmeņojusies, sastingusi kā maska. Vienīgi acis bija dzīvas, lielas, tumšas, un viņš tās šaudīja pa labi un pa kreisi, gluži kā caur maskā izgrieztiem caurumiem. Ausis bija lielas, atstāvošas, labā manāmi prāvāka par kreiso, bet no kreisās auss pāri kaklam iīdz atslēgas kaulam stiepās tumša, grubuļaina rēta — rupjš, nepareizi saaudzis iecirtums. Rūsganie, savēlušies mati nekārtīgās pinkās krita uz pieres un pleciem, spurojās uz visām pusēm, uz pakauša slējās brašs cekuls. Atbaidošā, nepatīkamā seja, kam turklāt vēl bija miro- nīga, zilganzaļa nokrāsa, laistījās, it kā būtu noziesta ar taukiem. Tāpat spīdēja viss viņa ķermenis. Viņš bija gluži kails, un, kad zēns pienāca pavisam tuvu pie kuģa un nometa smiltīs zaru klēpi, mēs redzējām, cik viņš ir stiegrains, viņā nebija ne miņas no aizkustinošās bērna nevarības. Viņš bija gan kaulains, bet ne vājš — apbrīnojami stiegrains kā pieaudzis cilvēks, nevis muskuļots, bet tieši stiegrains. Tagad varēja redzēt briesmīgas plēstas rētas: viena dziļa kreisajā sānā stiepās pāri ribām līdz pat gūžai un laikam bija par cēloni tam, kāpēc zēns izskatījās tik greizs; vēl viena rēta vīdēja uz labās kājas, un krūtīs redzams dziļš iespiedums. Jā, viegli viņam te nav gājis. Planēta bija cītīgi malusi un grauzusi cilvēkbērnu un galu galā, kā redzams, tomēr pielāgojusi saviem apstākļiem.

Tagad viņš atradās soļus divdesmit no mums, pie ekrānā pārredzamās joslas pašas malas. Žagaru klēpis gulēja zemē viņam pie kājām, bet viņš, nolaidis rokas, stāvēja un skatījās uz kuģi; protams, viņš nevarēja redzēt objektīvus, taču šķita, ka viņš skatās mums tieši acīs. Mazais stāvēja tādā pozā, kādā cilvēks nekad nestāv — ne atpūšoties, ne gaidot, ne arī satraukumā. Kreisā kāja bija atvirzīta nedaudz atpakaļ un celī viegli saliekta, taču viņš ar visu svaru atbalstījās tieši uz tās. Turpretī kreisais plecs bija sašķiebts uz priekšu. īsu brīdi tādu stāvokli var ieņemt cilvēks, kas gatavojas mest disku, bet ilgi tā nav iespējams nostāvēt, un šādu pozu neviens nesauks par skaistu. Mūsu viesis tā stāvēja vairākas minūtes, tad pēkšņi pietupās un sāka kārtot savas rīkstes. Es sacīju — pietupās, bet tas nav visai precīzi: viņš nolaidās uz kreisās kājas, labo nesaliecot izstiepa uz priekšu — tagad uz viņu bija pat nepatīkami skatīties, it sevišķi, kad viņš sāka kārtot žagarus un ar labo kāju piepalīdzēja rokām. Pēc tam mūsu Mauglis pacēla acis un skatījās uz mums, pastiepa rokas, katrā saujā satvēris pa rīkstei, un pēc tam sākās kaut kas neiedomājams, ko vispār neņemos aprakstīt.

Varu teikt tikai vienu: viņa seja atdzīvojās, nē, ne vien atdzīvojās, bet pārvērtās kustīgu muskuļu sakopojumā. Nezinu, cik cilvēka sejā ir muskuļu, bet viņam tie visi vienā mirklī sāka vibrēt, ņirbēt, savilkties, atslābt, un katrs no tiem patstāvīgi, bez apstājas un ārkārtīgi komplicēti. Nezinu nekā tāda, ar ko varētu salīdzināt šīs kustības. Varbūt ar viļņu ņirboņu saules gaismā, bet ūdens virsmas vibrācijā vērojama vienveidība un reizē haoss, šeit turpretī neparastajās kustībās bija manāms noteikts ritms, jēgpilna kārtība, tā nebija slimīga, konvulsīva raustīšanās, agonija. Tā bija muskuļu deja, ja tā var izteikties. To sāka sejas muskuļi, pēc tam ņirboņa pārgāja uz pleciem, krūtīm, ievibrējās rokas, un sažņaugtajās dūrēs sausie žagari trīsēt trīsēja, tic krustojās, sa-, vijās, sitās cits pret citu — atskanēja čaboņa, ritmiska, klusa bungu rīboņa, tarkšķi, čirkstoņa, it kā kuģa priekšā atrastos neskaitāmi liels sienāžu pulks. Sī «izrāde» ilga ne vairāk kā minūti, bet man jau acīs sāka ņirbēt un ausis aizkrita. Pēc tam troksnis pieklusa un kustības kļuva lēnākas. Ņirboņa vispirms norima žagariņos, pēc tam rokās, tad plecos un beidzot sejā, un līdz ar to viss bija beidzies. Uz mums atkal lūkojās sastingusi maska. Zēns viegli piecēlās, pārkāpa pāri žagaru klēpim un pēkšņi nozuda nepārredzamajā joslā.

—        Ko jūs klusējat? — Komovs eksplodēja. — Jakov! Jakov! Vai jūs dzirdat mani? Kāpēc klusējat?

Es atguvos un ar acīm sameklēju Komovu. Ksenopsiho- logs stāvēja saspringtā pozā, pagriezies uz mūsu pusi, no viņa kājām smiltīs stiepās gara ēna. Vanderhūze no- kremšļojās un atsaucās:

—   Klausos.

—   Kas tur nolika?

—   Baidos, ka nepratīšu pastāstīt. Varbūt jūs, jaunieši?

—        Pjērs runāja ar mums! — Maija sacīja apspiestā balsī. — Viņš sāka ar mums runāt! …

—        Klausieties, vai viņš neaizgaja pie lūkas? — es vaicāju.

—        Ļoti iespējams, — Vanderhūze atteica. — Genadij, viņš iegaja nepārrcdzamaja joslā. Varbūt viņš devās pie lūkas…

—        Uzmaniet lūku! — Komovs ātri nokomandēja. — Ja viņš ieiet iekšā, nekavējoties ziņojiet man, bet paši ieslēdzieties kajītē… — Viņš apklūsa un pēc brīža turpinaja: — Gaidīšu jūs pēc stundas. — Tagad runātāja balss intonācija bija citāda, viņš bija atguvis parasto mierīgo, lietišķo toni, bet skanēja tā, it kā viņš būtu aizgriezies no mikrofona. — Vai pa stundu tiksiet galā?

—   Nesapratu, — Vanderhūze atsaucās.

—        Ieslēdzieties! — Komovs aizkaitināts iekliedza tieši mikrofonā. — Vai saprotat? Ieslēdzieties, ja viņš ieiet pie jums uz kuģa!

—       To es sapratu, — Vanderhūze teica. — Kur jūs gaidīsiet mūs pēc stundas?

Atkal iestājās klusums.

—        Gaidīšu jūs pēc stundas, — novērsies no mikrofona, Komovs vēlreiz lietišķi atkārtoja. — Vai pa stundu tiksiet galā?

—   Kur? — Vanderhūze iesaucās. — Kur gaidīsiet?

—       Jakov, vai jūs dzirdat mani? — Komovs jautāja skaļā balsī, kurā bija saklausāms nemiers.

—        Dzirdu jūs ļoti labi, — Vanderhūze atsaucās un apjucis paskatījās uz mums. — Jūs teicāt, ka gaidīsiet mūs pēc stundas. Kur?

—       Es neteicu … — Komovs iesāka, bet viņu pārtrauca Vandcrhūzes balss, arī tikpat neskaidra, it kā runātājs atrastos tālu no mikrofona:

—        Vai mums nebūtu laiks ēst pusdienas? Stasam droši vien tur ir garlaicīgi, kā tu domā, Maija?

Maija sāka nervozi ķiķināt.

—       Viņš taču … — meitene iesaucās, bakstīdama ar pirkstu ekrānā. — Viņš taču … tur …

—   Kas tur notiek, Jakov? — Komovs iebļāvās.

Divaina balss, ko es pat uzreiz nepazinu, teica:

—       Es izārstēšu tevi, savu večuku, nostādīšu uz kājām, izvedīšu ļaudīs …

Maija, saņēmusi seju plaukstās un piespiedusi ceļus pie zoda, žagojās no nervozajiem smiekliem.

—        Nekas sevišķs, Genadij, — Vanderhūze mierināja, ar mutautu slaucīdams nosvīdušo seju. — Neliels pārpratums. Klients sācis runāt jūsu balsī. Mēs viņu dzirdam pa ārējo akustiku. Neliels pārpratums, Genadij.

—   Vai jūs viņu redzat?

—   Nē … Ahā, paskat, kur viņš ir.

Zēns atkal stāvēja pie savām vicām, viņa poza tagad gan bija citāda, bet tikpat neērta. Tāpat kā pirmīt, viņš skatījās mums tieši acīs. Tad viņa mute pavērās, lūpas dīvaini sašķobījās, atsegdamas smaganas un zobus mutes kreisajā kaktiņā, un mēs izdzirdējām Aļaijas balsi:

—       Galu galā — ja man būtu jūsu vaigubārda, mana attieksme pret dzīvi būtu pavisam citāda …

—       Tagad viņš runā Maijas balsī, — Vanderhūze ziņoja nesatricināmā mierā. — Bet nu paskatījās uz jūsu pusi. Vai jūs viņu redzat?

Komovs neatbildēja. Zēns vēl vienmēr stāvēja, pagriezis galvu uz viņa pusi, un šķita pavisam nekustīgs, gluži kā pārakmeņojies — dīvains tēls arvien vairāk sabiezējošā krēslā. Un pēkšņi es aptvēru, ka tas nav viņš. Zēns bija izgaisis, viņa atstātajam fantomam cauri varēja redzēt tumšo ūdens malu.

—        Ahā, redzu! — Komovs apmierināts paziņoja. — Viņš atrodas soļus divdesmit no kuģa, vai ne?

—   Pareizi, — Vanderhūze atsaucās.

—   Nē, tā nav, — es iejaucos.

Vanderhūze ieskatījās vērīgāk.

—   Jā-ā, tiesa gan, nav vis, — viņš piekrita. — Tas laikam būs… kā jūs to saucat, Genadij? Par fantomu?

—   Pagaidiet, — Komovs attrauca. — Tagad es redzu viņu pavisam skaidri. Viņš nāk uz manu pusi.

—   Vai tu viņu redzi? — Maija jautāja man.

—   Nē, ir jau pavisam satumsis.

—   Runa taču nav par tumsu, — Maija iebilda.

Viņai droši vien bija taisnība. Lai gan sauli vairs neredzējām un krēsla sabiezēja arvien vairāk, ekrānā Komovu es saskatīju un redzēju arī izgaistošo fantomu, un nolaišanās joslu, un leduskalnu tālumā, bet zēns bija nozudis.

Pēc tam ieraudzīju, ka Komovs ir apsēdies.

—   Nāk klāt, — viņš pusbalsī teica. — Tagad būšu aizņemts. Netraucējiet mani. Turpiniet uzmanīgi novērot apkārtni, tikai nelietojiet nekādus lokatorus, vispār nekādus aktīvus līdzekļus. Pamēģiniet iztikt ar infraoptiku. Es beidzu.

—   Labu veiksmi! — Vanderhūze novēlēja mikrofonā un piecēlās. Viņš izskatījās kā uzvarētājs. Uzmetis mums stingru skatienu, viņš pierastām, veiklām kustībām sabu- žināja vaigubārdu un teica:

—   Tā, nu līdz rītam varam būt brīvi kā putni gaisā.

Maija krampjaini nožāvājās.

—   Nezinu, vai man gribas gulēt, vai? Varbūt tas no nerviem?

—   Neaizmirstiet, ka gulēšanai tagad mums būs maz laika, — Vanderhūze atgādināja. — Izdarīsim tā. Lai Maija iet atpūsties, es palikšu pie ekrāna, bet Stass lai guļ pie. rācijas. Pēc četrām stundām es viņu pamodināšu, kā tu domā, Stas?

Man nebija iebildumu, kaut gan šaubījos, ka Komovs tādā aukstumā tik ilgi izturēs. Maija, joprojām žāvādamās, arī piekrita šim priekšlikumam. Kad viņa bija aizgājusi, es ierosināju Vanderhūzem uzvārīt kafiju, bet viņš atteicās, aizbildinādamies ar kaut kādu smieklīgu iemeslu, — droši vien viņš gribēja, lai es paguļos. Iekārtojos turpat līdzās rācijai, izskatīju jaunās radiogrammas, bet, neatradis nekā steidzama, atdevu tās Vanderhūzem.

Kajītē iestājās klusums. Man nemaz nenāca miegs. Visādi izprātojos, kādi gan varētu būt Pjēra Semjonova audzinātāji. Cilvēkbērns, ko izaudzējis vilks, skrien uz četrām kājām, smilkst un kauc. Lāča audzēknis tāpat skraidītu un rūktu. Vispār audzināšana pilnīgi nosaka jebkuras dzīvas būtnes modus vivendi. Tas ir, ne jau pilnīgi, bet stiprā mērā gan. Kāpēc mūsu Mauglis tomēr saglabājis cilvēka vertikālo stāju? Tā ir viela pārdomām. Viņš iet ar kājām, aktīvi darbojas ar rokām, tas pats par sevi nav nekas iedzimts, tas ir audzināšanas rezultāts. Viņš var runāt. Droši vien viņš nesaprot, ko pats runā, taču redzams, ka tā smadzeņu da|a, kur atrodas runas centri, viņam lieliski attīstīta … Un viņš taču iegaumē visu jau pirmajā reizē! Savādi, ļoti savādi. Nehumanoīdi, kurus es zinu, absolūti nebūtu spējīgi tā izaudzināt cilvēkbērnu. Pabarot un pieradināt — to gan viņi varētu. Tāpat arī izpētīt savās dīvainajās laboratorijās, kuras atgādina milzīgu darbojošos zarnu trakta modeli. Taču saskatīt audzēknī cilvēku, identificēt viņā cilvēku, saglabāt viņā cilvēku — to viņi diez vai spētu. Vai tiešām tie bijuši humanoīdi? …

—   Katrā ziņā tie ir humāni šī vārda visplašākajā nozīmē, — Vanderhūze, it kā uzminējis manas domas, pēkšņi ierunājās, — ja jau izglābuši dzīvību mūsu mazulim. Uzskatu, ka tie ir ģeniāli, jo spējuši viņu izaudzināt cilvēkam līdzīgu, iespējams, neko nezinot ne par rokām, ne kājām. Kā tu domā, Stas?

Neko neatbildējis, es nokremšļojos, un arī Vanderhūze vairs nerunaja.

Kajītē valdīja klusums. Bāze mūs netraucēja, arī Komovs bija pārtraucis sakarus: uz tumšā ekrāna, laistīdamās varavīksnes krāsās, uzliesmoja un dzisa kāvu gaismas strēles, un šajos spokainajos uzliesmojumos Komovs, kas sēdēja pavisam nekustīgi, bija tikko saskatāms, bet zēnu es neredzēju nemaz. Taču kaut kāda saprašanās viņu starpā jau notika, jo lielais borta skaitļotājs laiku pa laikam klusu iešrnakstinājās, ieurkstējās, pārstrādādams 1111 sistematizēdams no translatora saņemto informāciju.

Vēlāk tomēr aizsnaudos un, cik atceros, sapņoju par dīvainiem drūmiem, bārdu apaugušiem astoņkājiem zilos sporta tērpos, ar lietussargiem, viņi mācīja mani staigāt, bet man tas likās ļoti smieklīgi, bez mitas es klupu un kritu, tādējādi izraisīdams astoņkājos ārkārtīgu neapmierinātību. Pamodos no viegla, bet nepatīkama dūriena sirdī. Kaut kas bija nolicis. Vanderhūze sēdēja, saspringti pieliecies pie ekrāna, ar abām plaukstām aptvēris krēsla roku balsteņus.

—   Stas! — viņš klusu pasauca.

—   Jā?

—   Paskaties uz ekrānu!

Es jau to dariju bez Vanderhūzes aicinājuma, bet pagaidām neredzēju neko uzmanības vērtu. Tāpat kā iepriekš, tur laistīdamās plandēja ziemeļblāzmas daudzkrāsainā gaisma, Komovs sēdēja agrākajā pozā, tālumā leduskalns atstaroja sārtu un za|u gaismu. Un tad es ieraudzīju.

—   Virs kalniem? — čukstus jautāju Vanderhūzem.

—   Jā. Taisni virs kalniem.

—   Kas tas ir?

—   Nezinu.

—   Vai sen jau?

—        Nezinu. Pamanīju to pirms pāris minūtēm. Domāju, ka virpujvētra …

Sākumā arī es nodomāju, ka tas ir virpuļviesulis. Virs bālganās, robotās kalnu grēdas uz daudzkrāsaino kāvu fona pacēlās tāda kā tieva, gara stiba, melna, līka švīka, gluži kā skramba uz ekrāna. Sī stiba tikko manāmi vibrēja, brīžam it kā ieliecās, atkal iztaisnojās, un bija redzams, ka tā ir nevis gluda, bet gan posmota, līdzīga bainbusniedres spieķim. Neparastais priekšmets rēgojās virs kalnu grēdas, līdz kurai , bija vismaz kilometri desmit; izskatījās, it kā tur, virs kalniem, kāds būtu pabāzis milzīgu makšķerkātu, un, redzot to ekrānā, — radās nereāla sajūta, kā aplūkojot le||u teātra dekorācijas. Skats vienlaikus bija gan nedabisks, gan baiss un jocīgs, it kā virs kalniem būtu parādījusies neticami liela cilvēka seja, Vispār tas bija kaut kas nesamērojams, neiespējams, kaš neietilpa nekādos priekšstatos par proporcijām.

—   Vai tie ir viņi? — es čukstus jautāju.

—        Neiespējami, ka tas būtu dabisks… — Vanderhūze novilka. — Un nav iespējams, ka tas būtu mākslīgs.

Arī es jutu to pašu.

—   Jāziņo Komovam, — es ieteicu.

—        Komovs ir atslēdzies, — Vanderhūze paskaidroja. Viņš ieskatījās tālmēra lodziņā. — Attālums nemainās. Četrpadsmit kilometru. Un tas daikts šausmīgi vibrē, raustās. Amplitūda nav mazāka par simt metriem… Absolūti neiespējams verķis.

—   Cik augsts tas varētu būt? — es nomurmināju.

—   Apmēram sešsimt metru.

—   Velns parāvis… — man neviļus izspruka.

Vanderhūze pēkšņi pielēca kājās un nospieda divus

taustiņus reizē: ārējo avārijas radioizsaukumu «visiem nekavējoties atgriezties uz kuģa» un iekšējo signālu «visiem pulcēties kajītē». Tad viņš pagriezās pret mani un dīvaini aprautā balsī nokomandēja:

—   StasI Skriešus uz aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības posteni! Ieslēdz un turi gatavībā pretmeteorītu lielgabalu! Sēdi un gaidi! Bez komandas neko nedari!

Izskrēju gaitenī. Aiz durvīm kajītēs bija dzirdami apslapēti, saraustīti pulcēšanās signāli. Man pretī drāzās Maija, pa ceļam stīvēdama mugurā virsjaku. Kurpes viņa steigā bija uzāvusi basās kājās.

—   Kas noticis? — meitene jautāja jau iztālēm no gulēšanas piesmakušā balsī.

Nenoteikti pametu ar roku un pa trapu rībināju lejā uz aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības posteni (AALVP). Mani pārņēma neliels drudzis, bet vispār jutos mierīgs, zināmā mērā pat lepns, jo bija izveidojusies ārkārtēja situācija. Tik neparasta, ka biju pārliecināts: kopš šī kuģa pirmā starta aktīvo aizsardzības līdzekļu postenī vēl neviens nav iegājis, varbūt vienīgi kosmodromu strādnieki, lai izdarītu automātisko ierīču profilaktisko pārbaudi.

Atkritu krēslā, ieslēdzu lokveida apskates ekrānu, atvienoju pretmeteorītu lielgabala automātisko vadības ierīci un tūlīt nobloķēju kuģa pakaļgala iekārtu, lai sajukumā neizšautu nadīrā[6]. pēc tam ķēros pie tēmēšanas sistēmas stnalkregulatora, un manā acu priekšā attēls pāri melnajam krustpunktam uzslīdēja uz ekrāna: zobainais leduskalns, miglas blāķi virs purva, Komovs — 1a- gad, ziemeļblāzmas apspīdēts, viņš stāvēja ar muguru pret mums un skatījās uz kalnu pusi . .. Vēl mazliet augstāk, tā … Redz, kur tas ir. Melns, drebošs, ērmots, kaut kas neiedomājams. Tam blakus — otrs, nedaudz īsāks, bet acu priekšā aug, stiepjas garumā, saliecas… Velns parāvis, kā viņi to panāk? Cik lielas jaudas tur vajadzīgas, un kas tas par materiālu? Ļoti interesanti!… Tagad izskatījās, it kā aiz kalniem slēptos baismīgs tarakāns, kas pabāzis no turienes savas ūsas. Aprēķināju tēmējuma leņķi un mērķēkļa krustpunktu nostādīju tā, lai ar vienu impulsu trāpītu abus mērķus. Tagad atlika vienīgi ar kāju nospiest pedāli..,

—   Aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības posteni! — Vanderhūze iebrēcās.

—   Postenis klausās! — es atsaucos.

—   Uzmanību!

—   Klausos!

Manuprāt, tas mums izdevās ļoti braši.

—    Vai abus mērķus redzi? — Vanderhūze jautāja jau normālā balsī.

—   Jā. Nosedzu abus ar vienu impulsu.

—    Paskaties uzmanīgi: četrdesmit grādu uz austrumiem ir trešais mērķis.

Jā, patiešām, vēl viena milzīga ūsa liecās un drebēja nepastāvīgajā kāvu gaismā. Tas man nemaz nepatika. Pagūšu vai ne? Ir jāpagūst, kā gan citādi… Domās izmēģināju, kā palaižu impulsu, pēc tam ar pāris kustībām pagriežu lielgabalu pret trešo mērķi. Nekas, pagūšu.

—   Redzu trešo mērķi, — es ziņoju Vanderhūzem.

—    Labi, tomēr tu neiekarsti. Sauj tikai pēc manas komandas.

—   Sapratu, — es noburkšķēju.

Nolaidis šie pa kuģi ar kādu… telpas deformētāju, sagaidīšu gan tad no tevis komandu! Mani jau jūtami kratīja drebuļi. Zņaudzīju rokas, lai kaut cik nomierinātos. Pēc tam sāku vērot, ko dara Komovs. Ksenopsihologs turējās braši. Viņš atkal sēdēja iepriekšējā pozā, pagriezies sāniski pret gigantisko tarakānu. Es nomierinājos — vēl jo vairāk tāpēc, ka blakus Komovam beidzot pamanīju nelielu, melnu stāvu. Man kļuva pat neērti.

Kāpēc pēkšņi biju tā satraucies? Atklāti sakot, vai bija iemesls panikai? Kas par to, ka aiz kalna kāds izslējis ūsas… Prāvas ūsas, tas tiesa, es pat teiktu — satriecoši milzīgas ūsas. Bet galu galā tās, domājams, nemaz nav ūsas, tās ir kaut kas līdzīgs antenām. Iespējams, ka viņi mūs gluži vienkārši novēro. Mēs viņus, bet viņi — mūs. Varbūt nevis mūs, bet savu audzēkni Pjēru Semjonovu — sak, ka viņš te jūtas, vai viņam kāds nedara pāri…

Vispār, jāatzīst, pretmeteorītu lielgabals ir briesmīga ierīce, un negribētos to šeit izmantot. Sagraut, nolīdzināt ar zemi kādu klinti, lai attīrītu vietu nolaišanās laukumam, vai, teiksim, aizbērt aizu, kad vajadzīgs baseins saldūdens krājumiem, — tas ir viens, bet pavisam kas cits — tēmēt uz dzīvām būtnēm … Vai pretmeteorītu lielgabals vispār kādreiz ir jau izmantots par aizsardzības līdzekli? Jā, ir gan. Bija reiz gadījums, vairs ncat- ceros, kur, kad kravas automāts, k|uvis nevadāms, sāka gāzties zemē tieši virs nometnes — un vajadzēja to sadedzināt. Pēc tain bija vēl šāds incidents: uz kadas bioloģiski aktīvas planētas izlūkkuģis lika pakļauts «nepārvaramai biosfēras iedarbībai»… Vai tas patiešām bija pakļauts šādai iedarbībai vai ne — vēl līdz šim nav noskaidrots, bet kapteinis bija pārliecināts, ka ticis pakļauts, tāpēc devis triecienu ar priekšējo lielgabalu. Viss dzīvais līdz pat apvārsnim bija izdedzis, tā ka vēlāk izmeklēšanā eksperti rokas vien noplātīja. Kapteinim, cik atceros, ilgu laiku aizliedza lidot… Ja, pretmeteorītu lielgabals ir baismīgs ierocis — nav ko teikt. Pēdējais līdzeklis.

Lai nebūtu par to vairs jādomā, aprēķināju attālumu līdz mērķiem, izskaitļoju to augstumu un resnumu. Izrādījās, ka attālums bija četrpadsmit, četrpadsmit ar pusi un sešpadsmit kilometri, augstums — no piecsimt līdz septiņsimt metriem, bet resnums visām antēnām aptuveni vienāds: pie pamatnes apmēram piecdesmit metru, bet pašā galotnē — mazāk par metru. Visas tās patiešām bija posmotas — kā bambusniedres vai spolīšu antenas. Turklāt man šķita, ka uz to virsmas bija manāma kustība no lejas uz augšu, tāda kā peristaltika, bet varbūt tā bija tikai gaismas rotaļa. Mēģināju noteikt, no kāda materiāla šīs antenas veidotas, bet čiks vien sanāca. Jā, kaut varētu pataustīt tās ar pārbauditājlokatoru, bet to, protams, nedrīkst. Nav zināms, kā viņi to uztvertu. Un tas nav arī tik svarīgi. Galvenais, ka uz šīs planētas ir tehnoloģiskā civilizācija. Augsti attīstīta civilizācija, ko arī vajadzēja pierādīt. Nav skaidrs vienīgi tas, kāpēc viņi ierakušies pazemē, kāpēc atstājuši dzimto planētu tukšuma un klusuma varā. Lai gan, protams, katrai civilizācijai ir savs priekšstats par ērtībām. Uz planētas Ta- gora, piemēram …

—   Aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenil — Vanderhūzes balss ierēcās man pie pašas auss, tā ka es sarāvos. — Vai mērķus redzi?

—   Redzu … — mehāniski atsaucos, bet tūlīt aprāvos: virs kalniem ūsu vairs nebija. — Mērķu nav, — klusi noteicu.

—   Vai tu guli postenī, vai?

—   Nemaz neguļu… Tikko bija, pats savām acīm redzēju …

—    Un ko tad tu redzēji pats savām acīm? — Vanderhūze gribēja zināt.

—   Mērķus. Trīs mērķus.

—   Bet pēc tam?

—   Bet tagad to nav.

—   Hm… — Vanderhūze norūca. — Savādi gan, vai iev tā neliekas?

—   Jā, — es piekritu. — Ļoti savādi. Bija — un pēkšņi vairs nav.

—    Komovs atgriežas uz kuģa, — Vanderhūze pavēstīja. — Iespējams, ka viņš kaut ko saprot…

Patiešām Komovs, apkāries ar futrāļiem, neveiklā gaitā — acīmredzot viņam bija notirpušas kājas — nāca uz kuģa pusi. Laiku pa laikam viņš pagriezās, droši vien atvadījās no Pjēra Semjonova, taču pats Pjērs nebija redzams.

—   Trauksme beigusies! — Vanderhūze ziņoja. — Atstāj visu, kā stāv, un skrien uz kambīzi, sagatavo kaut ko siltu un spēcinošu. Genadijs droši vien ir sasalis ragā. Lai gan viņa balss skanēja visai apmierināti, vai ne, Maija?

Vienā mirklī atrados virtuvē un steidzīgi ķēros pie darba, lai sagatavotu karstvīnu, kafiju un vieglu uzkodu. Ļoti baidījos, ka nepalaižu garām kaut vārdu no tā, ko stāstīs Komovs. Bet, kad, steigdamies teciņus, ieri- pināju galdiņu kajītē, Komovs vēl neko nebija teicis. Berzēdams nosalušos vaigus, viņš stāvēja pie galda, uz kura bija izklāta pati lielākā un sīkāk izstrādātā mūsu rajona karte, un Maija ar pirkstu parādīja viņam tās vietas, kur pirmīt bija rēgojušās antenu ūsas.

—   Nekā tur nav! — Maija teica satrauktā balsī. — Tikai apsalušas klintis, simt metru dziļi kanjoni, vulkāniskas aizas — un nekā dzīva. Esmu tur lidojusi pāri desmitiem reižu. Tur nav pat krūmu.

Koinovs pateikdamies man izklaidīgi pamāja, saņēma abām rokām karstvīna kausu, pacēla to pie mutes un krekšķēdams, apdedzinādamies un tīksmi elsdams, ar troksni sāka strēbt karsto dziru.

—   Arī grunts tur ir viegla, — Maija turpināja. — Tā neiz!urētu tik smagas ietaises. Tās droši vien sver desmitiem, varbūt pat simtiem tūkstošu tonnu.

—   Jā, — Komovs piekrita, ar troksni nolikdams iztukšoto dzēriena kausu uz galda, — savādi gan, nav ko teikt, — un, spēcīgi saberzējis plaukstas, paziņoja: — Nosalu kā suns. — Tagad tas aikal bija pavisam cits Komovs — pietvīcis, ar sarkanu degunu, labvēlīgs pret mums, mirdzošām, dzīvesprieka pilnām acīm. — Jā, savādi gan, draugi, ļoti savādi. Bet tas vēl nav pats neparastākais — vai nu mazums dīvainību pieredzēts uz svešām planētām. — Viņš atgāzās krēslā un izstiepa kājas. — Vai zināt, šodien mani grūti pārsteigt. Sajās četras stundās esmu dzirdējis daudz ko tādu… Šis tas, protams, prasās pēc pārbaudes. Bet tagad es jums palikšu divas fundamentālas patiesības, kuras, kā saka, jau tagad ir neapšaubāmas. Pirmkārt, Mazais — viņu sauc par Mazo — jau ir iemācījies veikli runāt un saprast praktiski visu, ko viņam saka. Iedomājieties, puišelis, kurš visā savā apzinātā mūža laikā nevienu reizi nav nācis saskarē ar cilvēkiem, iemācījies raiti runāt…

—   Ko nozīmē — raiti? — Maija neticīgi jautāja. — Četras stundas mācās — un pēc tam jau raiti runā?

—   Jā, četras stundas mācās un pēc tam raiti runā! — Komovs triumfējoši apstiprināja, — Tas pirmkārt. Otrkārt, Mazais ir pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir vienīgais šis planētas apdzīvotājs.

Mēs nesapratām.

—   Kāpēc tad vienīgais? — es jautāju. — Kā viņš var but vienīgais? .

—   Mazais ir pilnīgi pārliecināts, — Komovs ar uzsvaru atkārtoja, — ka uz šis planētas nav neviena saprātīga aborigēna, ir vienīgi viņš.

Iestājās klusums. Komovs piecēlās.

—   Mums ir daudz darba, — viņš teica. — Rīt no rīta Mazais ieradīsies oficiālā vizītē.

Sestā nodaļa NEHUMANOĪDI UN JAUTAJUM1

Mēs strādājām visu nakti. Kopkajītē lika iekārtots improvizēts diagnosters ar emociju indikatoru. To mēs ar Vanderhūzi samontējām, burtiski, no nekā. Ierīce iznāca mazjaudīga, ar vāju jutīgumu, taču dažus fizioloģiskus parametrus ar to varēja izmērīt daudzmaz apmierinoši; indikators gan fiksēja tikai trīs pamatpozīcijas: spilgti izteiktas negatīvas emocijas (sarkanā spuldzīte uz paneļa), spilgti izteiktas pozitīvas emocijas (zaļā spuldzīte) un visu pārējo emociju gamma (baltā spuldzīte). Bet ko mēs varējām darīt? Medpunktā atradās lielisks stacionārs diagnosters, taču mēs zinājām, ka Mazais nebūs ar mieru ne no šā, ne no tā iegulties matēti baltajā sarkofāgā ar masīvo, hermētiski noslēgto vāku. Ap pulksten deviņiem kaut kā bijām tikuši ar visu galā, un tad mums atkal vajadzēja izlemt, kas dežurēs aktīvo aizsardzības līdzek|u vadības postenī.

Vanderhūze kā kuģa kapteinis, kas atbild par drošibu, neaizskaramību un tā tālāk, kategoriski atsacījās šīs dežūras atcelt. Maija, kas bija nosēdējusi postenī nakts otro pusi, gluži dabiski, loloja cerības katrā ziņā piedalīties oficiālajā vizītē. Tomēr meitene rūgti maldījās. Noskaidrojās, ka ar diagnosteru labi strādāt var tikai Vanderhūze, bet uzturēt darba kārtībā tādu diagnosteru, kam jebkurā mirklī varēja būt nepieciešama regulēšana, varu tikai es. Turklāt Komovs pēc kaut kādiem saviem augstākas ksenopsiholoģijas apsvērumiem uzskatīja par nevēlamu, ka pirmajās pārrunās ar Mazo Cilvēkbērnu piedalās sieviete. Vārdu sakot, aiz dusmām nobālējusi, Maija atkal devās uz posteni, turklāt Vanderhūze, nezaudēdams aukstasinību, nepalaida garām izdevību pārbaudīt diagnostera darbību, un visi, kas vēlējas, varēja pārliecināties, ka emociju indikators darbojas: sarkanā spuldzīte dega līdz tam brīdim, kamēr Maija nozuda gaitenī. Jāpiebilst, ka, izmantojot pastiprinātāju, pa iekšējo sakaru sistēmu aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenī varēja dzirdēt, kas tiek runāts kopkajītē.

Deviņos un piecpadsmit minūtēs pēc borta laika Komovs nostājās kopkajītes vidū un pārbaudīja, vai viss kārtībā. Mēs bijām gatavi sagaidīt viesi. Diagnosters noregulēts un ieslēgts, uz galda trauki ar saldumiem, kajītē atbilstošs apgaismojums, kas atgādināja šīs planētas dienas gaismu. Komovs īsumā atkārtoja instrukciju, kā jāizturas, kontaktējoties ar citas planētas apdzīvotājiem, ieslēdza reģistrētājaparatūru un uzaicināja visus savās vietās.

Mazais ieradās deviņos un četrdesmit minūtēs pēc borta laika.

Viņš apstājās durvīs, ar kreiso roku ieķēries stenderē un pievilcis labo kāju. Tā viņš stāvēja droši vien veselu minūti, pēc kārtas mūs visus aplūkodams caur «izgriezumiem» savā nedzīvajā maskā. Telpā valdīja tāds klusums, ka es dzirdēju viņu elpojam — ritmiski, spēcīgi, brīvi, it kā darbotos labi noregulēts mehānisms. Tuvumā un spilgtā apgaismojumā viņš izskatījās vēl dīvaināks. Viss viņā bija savāds: gan poza, kas mums, cilvēkiem, šķita gluži nedabiska un reizē arī nepiespiesta, gan spīdoša, it kā nolakotā zaļganzilā āda, gan muskuļu un cīpslu nepatīkamā disproporcija un novietojums, gan neparasti spēcīgie ceļu mezgli, gan apbrīnojami šaurās un garās kāju pēdas. Izrādījās, ka viņš nav nemaz tik mazs — Maijas augumā. Un arī tas bija savādi, ka viņa kreisās rokas pirkstiem trūka nagu, bet labajā dūrē viņš turēja saspiestu svaigu lapu šķipsnu.

Mūsu ciemiņa skatiens beidzot apstājās pie Vanderhū- zes. Viņš lūkojās uz kapteini tik ilgi un tik vērīgi, ka man gribot negribot bija jādomā: vai tikai Mazais nenojauš, kāpēc šeit novietots diagnosters, bet mūsu brašais kapteinis, galu galā mazliet sanervozējies, ar saliektu pirkstu sabužināja vaigubārdu un, par spīti instrukcijai, viegli palocījās.

—   Fenomenāli! — Mazais skaļi un skaidri noteica Vanderhūzes balsī. Indikatorā iekvēlojās zaļā spuldzīte.

Kapteinis atkal nervozi bužināja vaigubārdu un iztapīgi pasmaidīja. Mazā Cilvēkbērna seja acumirklī atdzīvojās. Vanderhūze tika apveltīts ar veselu sēriju šausminošu grimašu, kas zibenigi nomainīja cita citu. Kapteinim uz pieres parādījās auksti sviedri. Nezinu, ka tas viss beigtos, bet Mazais beidzot palaida vaļā stenderi, aizslīdēja gar sienu un apstājās pie videofona ekrāna.

—   Kas tas? — viņš jautāja.

—   Videofons, — Komovs atbildēja.

—   Jā, — Mazais teica. — Viss kustas, un nekā nav. Attēli.

—   Varbūt tu gribi ēst? Te ir ēdiens, — Komovs piedāvāja.

—   Ēdiens — atsevišķi? — Mazais vaicāja un tuvojās galdam. — Tas ir ēdiens? Nav līdzīgs. Šarāde.

—   Kam nav līdzīgs?

—   Nav līdzīgs ēdienam.

—- Tomēr pamēģini, — Komovs ieteica, piebīdīdams viņain tuvāk trauku ar merengiem.

Pēkšņi Mazais nokrita uz ceļiem, izstiepa rokas un atvēra muti. Mēs apmulsuši klusējām. Mazais nekustējās. Viņa acis bija aizvērtas. Tas ilga dažas sekundes, tad viņš negaidot viegli apvēlās uz muguras, apsēdās un straujām kustībām izsvaidīja sev priekšā uz grīdas saņurcītās lapas. Pār viņa seju atkal pārskrēja ritmiska ņirboņa. Ātriem un ļoti precīziem pirkstu pieskārieniem viņš sāka lapiņas pārvietot, laiku pa laikam piepalīdzot ar kāju. Mēs ar Komovu, piecēlušies un kaklu uz priekšu pastiepuši, vērojām viņu. Lapas gluži kā pašas 110 sevis sakārtojās dīvainā rakstā, neapšaubāmi pareizā, bet gluži bezpersoniskā, kas neizraisīja absolūti nekādas asociācijas. Uz mirkli Mazais palika nekustīgā pozā — un pēkšņi ar vienu strauju kustību sarausa lapas čupa. Viņa seja sastinga.

—   Es saprotu, — viņš pavēstīja, — tas ir jūsu ēdiens. Es tā neēdu.

—   Paskaties, kā to dara, — Komovs teica.

Viņš pastiepa roku, paņēma merengu, lēni pacēla to pie inutes, uzmanīgi nokoda un demonstratīvi ņēmās košļāt. Pa Mazā Cilvēkbērna sastingušo seju pārskrēja konvulsīvas trīsas.

—   Nedrīkst! — viņš gandrīz kliedza. — Neko nedrīkst bāzt ar rokām mutē! Būs slikti!

—   Tomēr pamēģini, — Komovs atkal ieteica, bet, paskatījies uz diagnostera pusi, aprāvās. — Tev taisnība. Nevajag. Ko darīsim?

Mazais pietupās uz kreisā papēža un sulīgā baritonā sacīja:

—   Circenītis aizkrāsnē. Blēņas. Paskaidro man atkal: kad jūs iesiet prom no šejiene^?

—   Tagad to grūti pateikt, — Komovs rāmi atbildēja. — Mums ļoti, ļoti nepieciešams uzzināt visu par tevi. Tu taču par sevi vēl neko neesi stāstījis. Kad uzzināsim par tevi visu, mēs aiziesim, ja tu gribēsi.

—   Tu zini visu par mani, — Mazais pavēstīja Komova balsī. — Tu zini, kā esinu cēlies. Tu zini, kā es nokļuvu šeit. Tu zini, kāpēc es atnācu pie tevis. Tu zini visu par mani.

No brīnumiem man acis sprāga vai 110 pieres ārā, bet Komovs it kā pat nebija pārsteigts.

—   Kāpēc tu domā, ka es to visu zinu? — viņš jautāja.

—   Es apdomāju. Es sapratu.

—   Tas ir fenomenāli, — Komovs mierīgi teica, — tomēr nav gluži pareizi. Es neko nezinu, kā tu šeit dzīvoji pirms manas atnākšanas.

—   Vai jūs aiziesiet tūlīt, tikko uzzināsiet par mani visu?

—   Jā, ja tu to gribēsi.

—   Tad prasi, — Mazais teica. — Jautā ātri, tāpēc ka es arī gribu tev prasīt.

Paskatījos uz indikatoru. Tāpat vien pavēros uz to pusi, un mani pārņēma dīvaina sajūta. Tikko tur bija degusi neitrālā baltā gaisma, bet tagad dega košā rubīn- sarkanā negatīvo emociju signālspuldze. Pavirši uzmetot acis Vanderhūzem, pamanīju, ka viņa seja pauž satraukumu.

—   Vispirms pastāsti man, — Komovs iesāka, — kāpēc tu tik ilgi slēpies?

—   Kurvispat, — Mazais skaidri izrunāja nesaprotamu vārdu un pārsēdās uz labās kājas papēža. — Es sen zināju, ka uz šejieni atnāks cilvēki. Es gaidīju, man bija slikti. Pēc tam es redzēju — cilvēki ir klāt. Es sāku pārdomāt un sapratu — ja cilvēkiem pateiks, viņi aizies, un tad būs labi. Noteikti aizies, bet es nezināju — kad. Cilvēki bija četri. Ļoti daudz. Pat viens ir ļoti daudz. Bet labāk nekā četri. Es piegāju pie viena un runāju naktī. Šarāde. Tad es nodomāju: viens cilvēks nevar runāt. Es aizgāju pie četriem. Bija ļoti jautri, mēs spēlējāmies ar attēliem, mēs skrējām kā vilnis. Atkal šarāde. Vakarā es ieraudzīju: viens sēž atsevišķi. Tu. Es padomāju un sapratu: tu gaidi mani. Es piegāju klāt. Cešīras kaķis! Tā tas bija.

Mazais runāja Komova balsī spalgi un saraustīti un tikai nesakarīgos vārdus izteica nepazīstamā baritonā. Viņa rokas un pirksti ne mirkli nestāvēja mierā, viņš pats visu laiku kustējās, un kustības bija trauksmes pilnas un neizsakāmi vijīgas, viņš no vienas pozas it kā pārplūda cilā. Tas bija fantastisks skats: kopkajītes pierastās sienas, kūkas uz galda smaržo pēc vaniļas, viss tik ikdienišķi, mājīgi, izņemot vienīgi dīvaino violeto gaismu, un šajā gaismā uz grīdas lokās mazs, vingrs, vijīgs un trauksmains, satraucošs, neredzēts radījums. Un uz paneļa kvēlo satraucoša rubīnkrāsas uguntiņa.

—   Kā tu zināji, ka cilvēki atnāks atkal? — Komovs jautāja.

—   Es padomāju un sapratu.

—   Bet varbūt tev kāds pastāstīja?

—   Kas? Akmeņi? Saule? Krūmi? Esmu viens. Es un mani attēli. Bet viņi klusē. Ar viņiem var tikai spēlēties. Nē. Cilvēki atnāca un aizgāja. — Straujām kustībām viņš pārbīdīja dažas lapiņas uz grīdas. — Es padomāju un sapratu: viņi atkal atnāks.

—   Kāpēc tev bija slikti?

—   Tāpēc, ka atnākuši ļaudis.

—       Ļaudis nekad nevienam nedara sliktu. Ļaudis grib, lai visiem būtu labi.

—   Es zinu. Es taču jau teicu: ļaudis aizies un būs labi.

—   No kādiem ļaužu darbiem tev kļūst slikti?

—       No visiem. Viņi ir te vai viņi var atnākt — tas ir slikti. Viņi aiziet uz visiem laikiem — tas ir labi.

Sarkanā uguntiņa uz paneļa nedeva man mieru. Es ne- novaldljos un zem galda viegli ar kāju piegrūdu Komovam.

—        Kā tu zināji, ka ļaudis aizies, ja viņiem to pateiks? — Komovs jautāja, nepievērsdams man uzmanību.

—   Es zināju: ļaudis grib, lai visiem būtu labi.

—       Bet kā tu to uzzināji? Tu taču nekad neesi ar ļaudīm sastapies.

—   Es daudz domāju. Ilgi nesapratu. Pēc tam sapratu.

—   Kad saprati? Vai sen?

—       Nē, nesen. Kad tu aizgāji no ezera, es noķēru zivi. Ļoti brīnījos. Viņa nez kāpēc nomira. Sāku domāt un sapratu, ka jūs noteikti aiziesiet, ja jums pateiks.

Komovs kodīja apakšlūpu.

—        Okeāna krastā es aizmigu, — viņš pēkšņi teica. — Kad pamodos, ieraudzīju sev līdzās mitrajās smiltīs cilvēka pēdu nospiedumus. Es padomāju un sapratu: kamēr gulēju, man garām pagājis cilvēks. Kā es to uzzināju? Es taču neredzēju pašu cilvēku, pamanīju tikai viņa pēdas. Es padomāju: agrāk pēdu nebija, tagad tās ir, tātad pēdas parādījušās tajā laikā, kamēr gulēju. Tās ir cilvēka pēdas, nevis viļņu pēdas vai nospiedums, ko atstājis akmens, kas noripojis lejā no kalna. Tātad man garām pagājis cilvēks. Kamēr es gulēju, man garām pagājis cilvēks. Tā domājam mēs — cilvēki. Bet kā domā tu? Piemēram, ir atlidojuši cilvēki. Tu par viņiem neko nezini. Taču tu padomāji un uzzināji, ka viņi noteikti aizlidos uz visiem laikiem, ja tu ar viņiem parunāsi. Kā tu domāji?

Mazais klusēja ilgi — minūtes trīs. Viņa sejā un uz krūtīm atkal sākās muskuļu deja. Naskie pirksti stumdīja un pārcilāja lapas. Pēc tam viņš atgrūda tās ar kāju un skaļā, sulīgā baritonā sacīja:

—   Tas ir jautājums. Bim-bom pa bramburām!

Vanderhūze savā stūrī tramīgi ieklepojās, un Mazais

tūlīt paskatījās uz viņu.

—   Fenomenāli! — viņš iesaucās tajā pašā baritonā. — Es vienmēr gribēju zināt: kāpēc uz vaigiem ir gari mati?

Iestājās klusums. Un pēkšņi es ieraudzīju, ka rubīna spuldzīte nodzisusi, bet iedegas smaragdzaļā.

—   Atbildiet viņam, Jakov, — Komovs mierīgi teica.

—   Hm… — Vanderhūze pietvīcis norūca. — Kā lai  tev pasaka, manu zēn… — Viņš mehāniski bužināja vaigubārdu. — Tas ir skaisti, man patīk … Kā tev šķiet, vai tas ir saprotams paskaidrojums?

—   Skaisti … patīk … — Mazais atkārtoja un pēkšņi maigā balsī izrunāja: — Zvārgulītis! Nē, tu nepaskaidroji. Bet tā mēdz būt. Kāpēc tikai uz vaigiem? Kāpēc nav uz deguna?

—   Uz deguna nav skaisti, — Vanderhūze pamācoši teica. — Un ēdot var iekļūt mutē …

—   Pareizi, — Mazais piekrita. — Bet, ja ir uz vaigiem, tad aizķeras, kad iet caur krūmiem. Man vienmēr krūmos mati aizķeras, kaut arī tie ir augšā, uz galvas.

—   Hm… — Vanderhūze atkal novilka. — Vai zini, es reti eju caur krūmiem.

—   Neej caur krūmiem, — Mazais ieteica. — Tev sāpēs. Circenītis aizkrāsnē!

Vanderhūze neattapa, ko atbildēt, taču, pēc visa spriežot, viņš bija apmierināts. Indikatorā dega smaragdzaļā uguntiņa. Mazais, kā redzams, bija aizmirsis savas rūpes, un mūsu brašais kapteinis, kas ļoti mīlēja bērnus, tagad noteikti jutās aizkustināts. Turķlāt viņam acīmredzot glaimoja, ka vaigubārdai, ko līdz šim citi uzskatīja vienīgi par vairāk vai mazāk banālu asprātību objektu, bija tik svarīga nozīme sakaru nodibināšanā ar citu planētu iedzīvotājiem.

Un tad bija pienākusi mana kārta. Mazais negaidot paskatījās man acīs un izgrūda:

—   Bet tu?

—   Ko — es? — apjucis jautāju, tāpēc vaicājums izskanēja agresīvi.

Komovs nekavējoties un ar acīm redzamu patiku iespēra man pa potīti.

—   Man ir jautājums tev, — Mazais pavēstīja. — Vienmēr gribēju to darīt. Bet tu baidījies. Vienreiz man gandrīz padarīji galu — iešņācies, iekaucies, iesiti man ar gaisu. Es aizskrēju līdz pašām sopkām. Tas lielais, siltais ar uguntiņām, kas nogludina zemi, — kas tas ir?

—   Mašīnas, — paskaidroju un noklepojos. — Kiberi.

—   Kiberi, — Mazais atkārtoja. — Dzīvi?

—   Ne. Tās ir mašīnas. Mēs tās uztaisījām.

—   Jūs uztaisījāt? Tik lielas? Un iet uz priekšu? Fenomenāli! Bet viņas taču ir lielas!

—   Ir vēl lielākas.

—   Vēl lielākas?

—   Stipri lielākas, — Komovs pievienojas mūsu sarunai. — Lielākas par leduskalnu.

—   Un viņas arī iet uz priekšu?

—   Nē, bet viņas domā, — Komovs paskaidroja un sāka stāstīt, kas ir kibernētiskās mašīnas. Man bija grūti spriest, kas notiek mūsu mazā viesa dvēselē, taču, pieņemot, ka dvēseles stāvoklis vairāk vai mazāk izpaužas arēji, kustībās, nebija šaubu, ka Mazais Cilvēkbērns ir pagalam satriekts. Viņš svaidījās pa kopkajīti gluži kā Toma Soijera runcis, kas ieēdis sāpju remdēšanas līdzekļus. Kad Komovs viņam paskaidroja, kāpēc manus kiberus nevar uzskatīt ne par dzīviem, ne nedzīviem radījumiem, viņš uzrāpās pie griestiem un palika tur nevarīgi karājoties, pielipis pie seguma plāksnēm ar plaukstām un kāju pēdām. Ziņa par mašīnām, gigantiskām mašīnām, kuras domā ātrāk par cilvēku, rēķina žiglāk par cilvēku, uz jautājumiem atbild miljons reižu veiklāk par cilvēku, — šī ziņa saritināja mazo viesi kamolā, atkal iztaisnoja, izsvieda gaitenī un pēc brīža nometa pie mūsu kājām; viņš smagi elpoja, viņa acis bija satumsušas, lielas, seja sašķobīta šausmīgā grimasē. Man nekad — nedz pirms tam, nedz arī vēlāk — nebija gadījies sastapt, tik pateicīgu klausītāju. Smaragdzaļā spuldze uz indikatora pults spīdēja kā kaķa acs, bet Komovs runāja un runāja, izteikdams skaidras, precīzas un maksimāli vienkāršas frāzes vienmērīgā, mierīgā balsī, laiku pa laikam piebilzdams intriģējošu teicienu: «sīkāk par to mēs parunāsim pēc tam» vai «patiesībā tas ir daudz sarežģītāk un interesantāk, bet tu taču vēl nezini, kas ir he- mostatika».

Tikko Komovs bija beidzis, Mazais uzlēca uz krēsla, aptvēra pats sevi ar garajām, cīpslainajām rokām un jautāja:

—   Vai var izdarīt tā, ka es runāju, bet kiberi man klausa?

—   To jau tu izdarīji, — es teicu.

Viņš klusu kā ēna nokrita uz galda manā priekšā.

—   Kad?

—        Tu lēkāji kiberu priekšā, un pats lielākais — viņu sauc par Tomu — apstājās un vaicāja tev, kādas pavēles tu dosi.

—   Kāpēc es nedzirdēju jautājumu?

—       Tu redzēji jautājumu. Atceries, tur mirgoja sarkana uguntiņa. Tas bija jautājums. Toms uzdeva to īpatnēji, viņam raksturīgā veidā.

Mazais noslīdēja uz grīdas.

—   Fenomenāli! — viņš manā balsī klusi, klusi sacija.

—   Tā ir spēle. Fenomenāla spēle. Riekstkodis!

—        Ko nozīmē «riekstkodis»? — Komovs pēkšņi jautāja.

—       Nezinu, — Mazais nepacietīgi attrauca. — Vienkārši tāds vārds. Patīkami izrunājams. C-češīras kaķis. R-riekstkodis.

—   Kā tu zini šos vārdus?

—        Atceros. Divi milīgi lieli cilvēki. Daudz lielāki par jums… Bim-bom pa bramburām. Riekstkodis. Circenitis aizkrāsnē. Mar-rī, Mar-rī! Circenitis izsal-cis!

Atklāti sakot, man pār muguru pārskrēja šermuļi, bet Vanderhūze nobālēja, un vaigubārdas šķipsnas nokārās uz leju. Mazais Cilvēkbērns izteica šos vārdus sulīgā baritonā: ja aizvērtu acis, iztēlē mūsu priekšā nostātos liels, stiprs, pilnasinīgs, dzīvespriecīgs, bezbailīgs vīrietis… Pēc tam balss intonācija mainījās un mēs dzirdējām viņu klusi, ar neizsakāmu maigumu nodūdojam:

—       Manu kaķīt, dūjiņa mana… — Un pēkšņi mīlīgā sievietes balsī: — Mans zvārgulītis!… Atkal slapji autiņi…

Viņš apklusa un pabungāja ar pirkstu sev pa degunu.

—       Un tu to visu atceries? — Komovs jautāja nedaudz pārvērstā balsī.

—   Protams, — Mazais atbildēja, atdarinot Komovu.

—  Vai tad tu neatceries visu?

—   Nē.

—       Tas tāpēc, ka tu domā citādi nekā es, — Mazais pārliecinoši sacīja. — Es atceros visu. Visu, kas bijis ap mani, es vairs neaizmirsīšu. Kad aizmirstu, vajag tikai labi padomāt — un visu atceros. Ja tu interesējies par mani, vēlāk varu tev pastāstīt. Bet tagad atbildi man: kas ir augšā? Vakar tu teici: zvaigznes. Kas tas ir — zvaigznes? No augšas krīt ūdens. Dažreiz es negribu, bet tas krīt. Kur rodas ūdens? No kurienes radušies kuģi?

Man ir ļoti daudz jautājumu, es ļoti daudz domāju. Tik daudzas atbildes, ka neko nesaprotu. Nē, nevis tā. Daudz dažādas atbildes, un visas tās sajaukušās cita ar citu kā lapas… — Viņš sarausa lapas vienā čupā. — Cita citu aizsedz, traucē cita citai. Vai tu atbildēsi?

Komovs sāka stāstīt, un Mazais atkal svaidījās, satraukumā drebēdams. To redzot, man acu priekšā viss sāka ņirbēt, es' aizvēru plakstus un prātoju, kāpēc gan aborigēni nav pastāstījuši Mazajam par tik vienkāršam lietām un kā viņiem izdevies zēnu apmu|ķot, ka tam pat nav ne jausmas par aborigēnu eksistenci, un kā iespējams, ka Mazais tik skaidri atceras visu, ko viņš dzirdējis zīdaiņa vecumā, un cik tas patiesībā dīvaini, ka viņš neko nesaprot no tā, kas iesēdies viņa atmiņā.

Pēkšņi Komovs apklusa, man degunā iecirtās ožamā spirta asā smaka, un es atvēru acis. Mazā Cilvēkbērna kopkajītē vairs nebija, tikai viegla, gandrīz caurspīdīga ena, vīzija, ātri izgaisa virs izsvaidīto lapu čupiņas. Bija dzirdams, ka nošvīkst lūkas membrāna. Maijas balss pa iekšējo sakaru tīklu nobažījusies vaicāja:

—   Kur tad viņš tā aiznesās? Vai kas noticis?

Es skatījos uz Komovu. Viņš švīkstoši berzēja plaukstas un domīgi smaidīja.

—  Jā ā, — Komovs novilka. — Interesanti… Maija! Vai tās ūsas ir redzamas?

—   Veselas astoņas, — Maija vēstīja. — Tikai nupat nozuda, bet visu laiku rēgojās gar kalnu grēdu … turklāt krāsainas — dzeltenas, za]as… Es dažas nofotografēju.

—   Prātīgi darīts, — Komovs uzslavēja. — Tagad, Maija, lieciet aiz auss, ka nākamajā tikšanās reizē noteikti jāpiedalās jums . . . Jakov, savāciet reģistrogram- mas, iesim manā kajītē. Bet jūs, Stas… — Viņš piecēlās un devās uz kaktu, kur bija uzstādīts videofonogrāfu bloks. — Te jums, Stas, kasete, steidzīgi nosūtiet visu pa impulsiem tieši uz Centru. Es paņemu kopiju — vajadzēs paanalizēt. Kaut kur te bija projektors. Ā, redz, kur tas ir. Šķiet, mūsu rīcībā ir vēl trīs četras stundas, pēc tam viņš atkal būs klāt… Jā, Stas, pie viena apskatiet arī radiogrammas. Ja ir kas ievērības cienīgs… Tikai no Centra, no bāzes vai personiski no Gorbovska vai no Mboga.

—   Jūs man sacījāt, ka jums vēl jāparunā ar Mihailu Alberloviču, — es teicu pieceldamies.

—   Jā, pareizi! — Komova sejas izteiksme pārvērtās, kļuva tāda kā vainīga. — Zināt, Stas, tas nav gluži likumīgi … Esiet tik laipns — nosūtiet ierakstu uzreiz pa diviem kanāliem — ne tikai uz Centru, bet arī uz bāzi, personiski un konfidenciāli Sidorovam. Uz manu atbildību.

—   Varu arī uz savu atbildību, — es noburkšķēju jau aiz durvīm.

Ienācis kajītē, ieliku kaseti automātā, ieslēdzu pārraidi un izskatīju radiogrammas. Šoreiz to nebija daudz —■ tikai trīs; kā redzams, Centrs pieņēmis kādu lēmumu. Viena radiogramma bija no Informācijas dienesta un sastāvēja no skaitļiem, grieķu burtiem un zīmēm, kuras biju redzējis, vienīgi regulēdams iespiedaparatūru. Otra radiogramma nāca no Centra: Bāders joprojām uzstājīgi pieprasīja, lai mēs izteiktu savas domas par citām iespējamām aborigēnu apdzīvotām zonām, par gaidāmo kontaktu paredzamajiem variantiem pēc Bilova klasifikācijas un tamlīdzīgi. Trešo radiogrammu bija atsūtījis Sidorovs no bāzes: viņš oficiāli pieprasīja, lai Komovs paziņo, kādā kārtībā pasūtitās ierīces jānogādā kontakta zonā. Es pagudroju, palauzīju galvu un nospriedu, ka pirmā radiogramma Komovam var ievajadzēties; trešo nevar nenodot, citādi būs kauns no Mihaila Albertoviča, bet Bādera pieprasījums pagaidām lai paguļ. Kādas nu te vēl var but mūsu domas!

Pēc pusstundas atskanēja translējošā automāta signāls, ka pārraide beigusies. Izņēmu kaseti, paķēru divas kartītes ar radiogrammām un devos pie Komova. Kad iegāju, Komovs un Vanderhūze sēdēja pie projektora. Ekrānā uz priekšu un atpakaļ zibenīgi šaudījās Mazais Cilvēkbērns, bija redzama Komova un manējā saspringtā fizionomija. Vanderhūze sēdēja, saliecies uz ekrāna pusi, atbalstījis elkoņus uz galda un saņēmis vaigubārdu saujās.

—   …strauji paaugstinās temperatūra, — viņš bubināja. — Sakāpj līdz četrdesmit trim grādiem.,. Tagad pievērsiet uzmanību encefalogrammai, Genadij… Redz, kur atkal parādās Petersa vilnis …

Viņu priekšā uz galda bija izklāti mūsu diagnostera reģistrogrammu ruļļi, daudz šo papīru mētājās uz grīdas un guļvietā.

—   Ahā.., — Komovs domīgi noteica, vilkdams ar pirkstu pa reģistrogrammu. — Ahā … Acumirkli, bet kas mums šeit bija? — Viņš apstādināja projektoru, pagriezās, lai paņemtu kadu no ruļļiem, un pamanīja mani. — Jā, kas ir? — Jautājums tika izteikts neapmierinātā balsī.

Noliku viņa priekšā radiogrammas.

—       Kas tas ir? — viņš nepacietīgi prasīja. — Ā-ā … — Parlaidis skatienu Informācijas dienesta radiogrammai, viņš nosmīnēja un pameta to sāņus. — Tas nav tas. Jā, bet kā lai viņi to zina … — Pēc tam izlasīja Sidorova radiogrammu un pacēla acis uz mani. — Jūs viņam aizsūtījāt? …

—   Jā.

—        Labi, paldies. Sastadiet mana varda radiogrammu, ka ierīces pagaidām nav vajadzīgas. Līdz jaunam pieprasījumam.

—   Labi, — es atbildēju un izgāju no kajītes.

Sastādīju un nosūtīju radiogrammu uz bāzi, tad nolēmu paskatīties, kā klājas Maijai. Meitene sadrūmusi centīgi grozīja smalkregulatoru. Cik sapratu, viņa trenējās, lai notēmētu lielgabalus uz tālu izvietotiem, izkliedētiem mērķiem.

—       Tas ir bezcerīgi, — Maija pavēstīja, pamanījusi mani. — Ja tie visi vienā laikā mums uzbliež, tad ir vakars. Mēs gluži vienkārši nepagūstam neko.

—        Pirmkārt, jāpalielina tēmējuma leņķis, — es teicu pieiedams. — Efektivitāte, protams, līdz ar to samazinās trīs četras reizes, bet tādējādi var aptvert ceturtdaļhori- zonta, attālumi šeit ir nelieli… Otrkārt, vai tu tiešām tici, ka viņi var mums uzbliezt?

—   Bet tu?

—   Neizskatās gan …

—   Ja neizskatās, tad kāpēc es te sēžu?

Nometos uz grīdas blakus viņas krēslam.

—        Atklāti sakot, nezinu. Novērojumi mums taču jāizdara tik un tā. Ja jau planēta izrādījusies bioloģiski aktīva, mums jārīkojas pēc instrukcijas. Sargizlūku aizliegts izlaist… — es teicu.

Kādu laiku valdīja klusums.

—   Vai tev viņa nav žēl? — Maija pēkšņi jautāja.

—       N-nezinu … Kāpēc žēl? Man liekas — tas ir drausmīgi. Bet žēlot… Kāpēc man viņš būtu jāžēlo? Viņš ir spirgts, kustīgs … nemaz nav nožēlojams.

—        Es nerunāju par to. Nezinu, kā tev labāk pateikt… Klausījos, un man kļuva pretīgi, kā Komovs izturas pret viņu. Kas tad viņam … nospļauties par šo bērnu …

—   Ko nozīmē — nospļauties? Komovam jānodibina kontakti. Viņam ir noteikta stratēģija… Tu taču saproti, ka bez Mazā mums šos kontaktus nav iespējams nodibināt …

—   Saprotu, un laikam tāpēc man ir tik riebīga sajūta. Puisēns taču neko nezina par aborigēniem.,. Akls ierocis!

—   N-nu, nezinu gan, — es novilku. — Manuprāt, tu kjūsti sentimentāla. Viņš nav nekāds cilvēks. Viņš ir aborigēns. Mēs organizējam kontaktu ar viņu. Siin nolūkam nepieciešams pārvarēt šādus tādus šķēršļus, atminēt šādas tādas mīklas… Uz to jāskatās ar skaidrām acīm, lietišķi. Jūtām te nav vietas. Atklāti runājot, arī viņš pret mums nejūt nekādu mīlestību. Un nevar just. Kas tad galu galā ir kontakts? Divu stratēģiju sadursme.

—  Ak dievs! <— Maija izsaucās. — Cik briesmīgi tu runā! Sausi un neizteiksmīgi. Tu vari sastādīt vienīgi programmas. Kibertehniķis!

Es neapvainojos. Redzēju, ka Maijai nav nekā būtiska, ko iebilst, un jutu, ka viņu patiešām kaut kas moka.

—   Tev jau atkal ir kādas priekšnojautas, bet patiesībā tu pati gluži labi saproti, ka Mazais ir vienīgais pavediens, kas saista mūs ar šiem neredzamajiem svešiniekiem. Ja mēs Mazajam nepatiksim, ja neiekarosim viņa simpātijas…

—   Re nu, re, — Maija mani pārtrauca. — Tur jau ir tas suns aprakts. Lai arī ko Komovs runātu, lai kā rīkotos, uzreiz jūtams, ka viņu interesē tikai viens — kontakts. Viss vertikālā progresa idejas vārdāl

—   Bet kā vajag? — es gribēju zināt.

Viņa paraustīja plecus.

—   Nezinu. Varbūt tā kā Jakovs… Vismaz viņš vienīgais no jums runāja ar Mazo cilvēciski.

—   Nu vai zini, — mazliet aizvainots atteicu, — kontakts vaigubārdas līmenī — vispār tas arī..,

Laiciņu mēs atkal klusējām, saskaitušies viens uz otru. Maija ar pārspīlētu centību grozīja smalkregulatoru, tēmēdama melno krustpunktu okulārā uz sniegoto kalnu grēdu.

—   Patiešām, Maija, vai tad tu negribi, lai notiktu kontakts? — beidzot ierunājos.

—   Protams, gribu, — Maija bez sajūsmas atsaucās. — Tu taču redzēji, cik ļoti nopriecājos, kad beidzot sapratām, kas te notiek… Bet, kad noklausījos jūsu sarunu … nezinu. Varbūt tas tāpēc, ka es nekad neesmu piedalījusies šādos kontaktos… Biju to iedomājusies pavisam citādi.

—   Nē, — es iebildu, — runa te ir par ko citu. Es nojaušu, kas ar tevi notiek. Tu domā, ka viņš ir cilvēks…

—   To jau tu teici.

—   Nē, pagaidi. Tev visu laiku neiziet no prāta cilvēciskais. Bet padomā par to no citas puses. Nerunāsim par vīzijām, par mīmikriju. Kas viņā ir tāds kā mums? Daļēji arējais izskats, pārvietošanās uz divām kājām. Nu, arī balssaites .. . Kas vēl? Viņam pat muskulatūra nav mūsējā, un tas jau, varētu likties, nāk tieši no gēniem… Tevi gluži vienkārši mulsina tas, ka viņš prot runāt. Jā, patiešām, viņš runā lieliski… Bet galu galā arī viņa runa nav kā mūsējā! Neviens cilvēks četrās stundās nespēj iemācīties raiti runāt. Iedomājies: jābūt ne tikai vārdu krājumam, bet jāapgūst arī intonācija, frazeoloģija … Ja gribi zināt, viņš ir vilkatis, nevis cilvēks! Veiksmīga imitācija. Padomā vien — atcerēties, kas ar tevi noticis zīdaiņa vecumā un varbūt — kas zina! — arī mātes miesās… Vai tas ir cilvēkam raksturīgi?… Vai tu esi kādreiz redzējusi robotus-androīdus? Neesi, protams, bet es gan esmu.

—   Un kas tad ir? — Maija sadrūmusi vaicāja.

—   Tad ir tas, ka teorētiski ideālu robotu-androīdu var izveidot tikai no cilvēka. Tas būs supergudrs, superstiprs, superemocionāls, no visiem aspektiem tas būs «super», tātad supercilvēks, nevis cilvēks…

—   Tu laikam gribi teikt, ka aborigēni pārvērtuši viņu par robotu? — Maija sacīja, greizi pasmīnēdama.

—   Ta ne jau to, — es īgni attraucu. — Gribu vienīgi pārliecināt tevi, ka viss cilvēciskais viņā ir nejaušs, tās gluži vienkārši ir izejmateriāla īpašības… un ka nevajag radīt sentimentu ap viņu. Uzskati, ka tu sarunājies ar šīm krāsainajām ūsām . . .

Pēkšņi Maija sagrāba mani aiz pleca un pusbalsī iesaucās:

—   Paskat, viņš atgriežas!

Mazliet pacēlies, ieskatījos ekrānā. No purva tieši uz kuģi, kājas ņirbinādams, sparīgi steidzās pazīstamais šķībais stāvs. īsā melni violetā ēna šaudījās viņam pa priekšu, netīro matu cekuls uz pakauša saulē izskatījās ruds. Mazais atgriezās. Mazais steidzās. Ar garajām rokām viņš bija aptvēris un piespiedis pie vēdera tādu kā lielu pītu grozu, līdz augšai piekrautu ar akmeņiem. Grozam vajadzēja būt ļoti smagam.

Maija ieslēdza iekšējo sakaru tīklu.

—       Aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenis ziņo Komovam, — viņa skaļi teica. — Mazais tuvojas.

—       Skaidrs, — Komovs nekavējoties atsaucās. — Jakov, ejiet savā vietā … Popov, nomainiet Glumovu aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenī. Maija, nāciet uz kop- kajīti.

Meitene negribīgi piecēlās.

—       Ej, ej! — es mudināju. — Paskaties uz viņu tuvumā, vārgā, sentimentālā būtne!

Viņa pikti nošņācās un uzskrēja augšā pa trapu. Ieņēmu viņas vietu. Mazais bija jau pavisam tuvu. Tagad viņš palēnināja gaitu un skatījās uz kuģi, un mani atkal pārņēma sajūta, it kā viņš vērtos tieši man acīs.

Tad ieraudzīju, ka virs kalnu grēdas pelēki violetajās debesīs atkal izauga briesmīgā tarakāna milzīgās ūsas, parādījās gluži tāpat, kā uz attīstītājā iegremdēta fotopapīra parādās attēls. Tāpat kā pirmīt, tās lēnām liecās, trīsēja, saīsinājās… Es saskaitīju sešas antenas.

—       Aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības posteni! — Komovs mani pasauca. — Cik ūsu redzams pie apvāršņa?

—   Sešas. Trīs baltas, divas sarkanas, viena zaļa,

—       Redzat nu, Jakov, kāda stingra likumsakarība: tikko Mazais ierodas pie mums, tūlīt ūsas izlien ārā, — Komovs teica.

Vanderhūze klusinātā balsī atbildēja:

—       Atzīstu jūsu vērīgo prātu, Genadij, tomēr uzskatu, ka dežūras pagaidām ir nepieciešamas.

—        Kā gribat, jums ir tādas tiesības… Maija, apsēdieties šeit… — Komovs īsi izrīkoja.

Es ziņoju:

—       Mazais jau nozuda nepārredzamajā joslā. Stiepj milzīgu pīteni ar akmeņiem.

—   Skaidrs. Sagatavojieties, kolēģi! — Komovs pavēlēja.

Sasprindzināju dzirdi un nodrebēju, kad iekšējo sakaru

tīklā nogranda birstošu akmeņu troksnis. Uzreiz nemaz neaptvēru, ka tur Mazais izbēris savus akmeņus uz grīdas. Dzirdēju viņa vareno elpu, un negaidot pavisam bērnišķīga balss izrunāja vārdus:

—   Mam-ma!… Mam-ma!…

Pēc tam atskanēja jau pazīstamā šņukstošā gadu veca bērna raudāšana. Tālās bērnības atmiņas lika man iekšēji notrīsēt, un tobrīd es sapratu, ka Mazais Cilvēkbērns ir ieraudzījis Maiju. Raudāšana ilga ne vairāk kā pusminūti, tad tā aprāvās, atkal iedārdējās akmeņi, un Komova balss lietišķi teica:

—   Tads jautājums: kāpēc mani viss interesē? Viss apkārtējais. Kāpēc man visu laiku rodas jautājumi? Man no tiem ir nelabi. Tie mani kņudina. Daudz jautājumu. Desmit jautājumu dienā, divdesmit jautājumu dienā. Es mēģinu glābties — skraidu, visu dienu skraidu vai peldos — tas nepalīdz. Tad sāku domāt. Reizēm atbilde atrodas. Tad esmu apmierināts. Reizēm atrodas daudzas atbildes, nevaru izvēlēties. Tad neesmu apmierināts. Reizēm atbilde neatrodas. Tad esmu ļoti neapmierināts. Tad stipri kņudina. S-šarāde. Vispirms domāju — jautājumi man nāk no iekšas. Tad pagudroju un sapratu: viss, kas nāk no iekšas, dod man mierinājumu. Iznāk, ka jautājumi ir ārpus manis. Pareizi? Es domāju tāpat kā tu. Bet kur tad tie guļ, kur tie karājas, no kurienes tie ceļas?

Klusums. Pēc tam atkal ierunājās Komova balss — šoreiz tas bija īstais Komovs. Abas balsis bija ļoti līdzīgas, tikai īstais Komovs nerunāja tik aprauti un viņa balss neskanēja tik asi un griezīgi. Zinot, kas tur notiek, abas balsis tomēr bija iespējams atšķirt.

—   Es varētu atbildēt uz tavu jautājumu tūlīt, — Komovs lēni teica, — bet baidos kļūdīties. Baidos atbildēt nepareizi vai neprecīzi. Kad būšu uzzinājis par tevi visu, tad varēšu atbildēt bez kļūdīšanās.

Klusums. Pa grīdu pārvietodamies, nograbēja un icšvlk- stējās akmeņi.

—   F-fragments, — Mazais ierunājās. — Vēl viens jautājums. No kurienes nāk atbildes? Tu mani piespiedi domāt. Es vienmēr zināju: ja nāk atbilde — esmu apmierināts, ja nav atbildes — posts un bēdas. Tu man teici, kādā veidā tu domā. Atcerējos un sapratu, ka es arī bieži tāpat domāju un bieži atbilde nāk. Ir redzams, kā atbilde nāk. Tā es iztaisīju alu daudziem akmeņiem. Tādu te. («Grozu,» Komovs pateica priekšā.) Jā, grozu. Viena klūga savijas ar otru, otra — ar trešo, trešā — ar tālāko, un iznāk — grozs. Bet daudz biežāk es domāju (atkal nograbēja akmeņi) — un iznāk gatava atbilde. Ir vesels klēpis ar klūgām, un uzreiz — gatavs grozs. Kāpēc?

—   Arī uz šo jautājumu varēšu atbildēt tikai pēc tam, kad būšu uzzinājis par tevi visu, — Komovs teica.

—   Nu tad uzzini! — Mazais pieprasīja. — Uzzini ātrāk! Kāpēc neuzzini? Es pats izstāstīšu. Bija kuģis, tikai lielāks par tavējo, tagad viņš sarāvies maziņš, bet bija ļoti liels. To tu pats zini. Pēc tam bija tā.

Pa iekšējo sakaru tīklu skanēja neizturama čirkstoņa un skaļi brakšķi, kam sekoja sirdi plosošas, spiedzoši izmisīgas bērna raudas. Un starp spiedzieniem, starp pamazām norimstošiem brīkšķiem, triecieniem, plīstošu stiklu šķindu saklausīju gārdzošu vīrieša balsi, kas pamazām kļuva arvien klusāka un noslāpa:

—   Marī… Marī… Ma … rī…

Bērns kliedza aizvilkdamies, un kādu laiku nekas cits nebija dzirdams. Tad atskanēja tāda kā čabēšana, čaukstoņa, apslāpēts vaids. Kāds rāpoja pa grīdu, piebārstītu ar gruvešiem un sasistiem stikliem, kaut kas šķindēdams vēlās, ripoja. Šausmīgi pazīstama sievietes balss vaidēdama izdvesa:

—   Sura … Kur tu esi, Sura … Kā sāp … Kas noticis? Kur tu esi? Šura, es neko neredzu … Atsaucies, Sura! Cik briesmīgi sāp! Palīdzi man, es neko neredzu …

Un starp šiem vaidiem bez mitas skanēja izmisīgas bērna raudas. Pēc brīža sieviete apklusa, un vēlāk vairs nedzirdēja arī bērna balsi. Es atguvu elpu un jutu, ka rokas man savilktas dūrēs un nagi iespiedušies dziļi plaukstās. Žokļi no sasprindzinājuma bija kļuvuši nejūtīgi.

—   Tā bija ilgi, — Mazais svinīgi paziņoja. — Kliegdams es noguru. Aizmigu. Kad pamodos, bija tumšs kā agrāk. Man bija auksti. Es gribēju ēst. Tik stipri gribēju ēst un vēlējos siltumu, ka tā arī notika.

No iekšējo sakaru tīkla šļācās ārā vesela pilnīgi nepazīstamu, agrāk nedzirdētu skaņu kaskāde. Vienmērīgi pieaugoša dunoņa, bieži klakšķi, kaut kāda dūkoņa, līdzīga atbalsij; dobja dudiriāšana ārkārtīgi zemā, tomēr cilvēka ausij vēl uztveramā tonī, nesaprotama murdoņa; pīksti, čirkstoņa, čīkstoņa, metāliski triecieni, spraksti, krakšķi… šo skaņu jūklis plūda vairākas minūtes. Tad viss uzreiz apklusa un Mazais, nedaudz aizelsies, teica:

—   Nē. Tā nevarēšu izstāstīt. Tā man būs jāstāsta tik ilgi, cik ilgi dzīvoju. Ko darīt?

— _Un tevi pabaroja? Un sasildīja? — Komovs vaicāja nosvērtā, mierīgā balsī.

—   Bijtā, kā man gribējās. Un no tā laika vienmēr bija ta, kā man gribējās. Kamēr neatlidoja pirmais kuģis.

—        Un kas bija šis te? — Komovs jautāja un, manuprāt, ļoti veiksmīgi imitēja skaņu jūkli, kuru tikko dzirdējām.

Klusums. Beidzot Mazais ierunājās:

—        A-ā, saprotu. Tu nepavisam nemāki, bet es tevi sapratu. Tomēr nevaru atbildēt. Tev pašam arī nav vārdu, lai to nosauktu. Un tu tomēr zini vairāk vārdu nekā es. Dod man vārdus. Tu man devi daudz vērtīgu vārdu, bet tie nav īstie.

Klusums. Tad Komovs atkal jautājas

—   Kādā krāsā tas bija?

—        Nekādā. Krāsa ir, kad skatās ar acīm. Tur nedrīkst skatīties ar acīm.

—   Kur tas ir — tur?

—   Pie manis. Dziļi. Zemē.

—   Un kā tur ir, ja aptausta?

—        Brīnišķīgi. Ļoti patīkami. C-češīras kaķis! Man tur ir vislabāk. Tā bija, kamēr atnāca cilvēki.

—   Tu tur guli? — Komovs jautāja.

—        Es tur daru visu. Guļu, ēdu, domāju. Bet spēlējos šeit, tāpēc ka man patīk skatīties ar acīm. Tur ir šauri, nevar spēlēties. Tā kā ūdenī, tikai vēl šaurāk.

—   Bet ūdenī jau nevar elpot, — Komovs iebilda.

—   Kāpēc nevar? Var. Arī spēlēties var. Tikai šauri.

Klusums. Pēc brīža Mazais apvaicājās:

—   Tagad tu uzzināji visu pat mani?

—        Nē. Neko es par tevi neuzzināju. Tu pats redzi, ka mums trūkst kopēju vārdu. Varbūt tev pašam ir savi vārdi?

—        Vārdi… — Mazais lēni atkārtoja. — Tas ir, kad kustas mute un pēc tam dzird ar ausīm. Nē, tā ir tikai cilvēkiem. Es zināju, ka ir vārdi, tāpēc ka atceros. Bim- bom pa bramburārn. Kas tas ir? Es nezinu. Bet tagad zinu, kāpēc vajag daudz vārdu. Agrāk nezināju. Bija patīkami runāt. Spēle.

—        Tagad tu zini, ko nozīmē vārds «okeāns», — Komovs teica, — bet okeānu tu esi redzējis arī agrāk. Kā tu to nosauci?

Klusums.

—   Es klausos, — Komovs atgādināja.

—        Ko tu klausies? Kāpēc? Es nosaucu. To nevar sadzirdēt. Tas ir iekšā.

—        Varbūt tu vari to parādīt? — Komovs turpināja. — Tev ir akmeņi, klūgas …

—    Akmeņi un klūgas nav tādēļ, lai parādītu, — Mazais pavēstīja, kā man šķita, dusmīgā balsī. — Akmeņi un klūgas ir tadeļ, lai domātu. Ja ir grūts jautājums, ņem akmeņus un klūgas. Ja nezini, kāds jautajums, tad ņem lapas. Tur ir daudz visādu lietu. Ūdens, ledus — tas labi kūst, tāpēc… — Mazais apklusa. — Nav vārdu, — viņš paziņoja. — Daudz visādu lietu. Mati… un daudz tāda, kam nav vārda. Bet tas ir tur — pie manis.

Atskanēja smaga, gari stiepta nopūta. Tas laikam bija Vanderhūze. Pēkšņi Maija prasīja:

—   Ko nozīmē tas, ka tu kustini seju?

—   Mam-ina… — Mazais atteica maigi, ņaudoši.

—   Seja, rokas, augums, — viņš turpināja Maijas balsī,

—  tās visas ir lietas, par kurām jādomā. Tādu lietu daudz, ilgi jārunā, visas nevar nosaukt.

Klusums. To partrauca Mazais, jautādams:

—   Ko darīt? Vai izdomāji?

—    izdomāju, — Komovs paziņoja. — Tu ņemsi mani līdzi pie sevis. Es apskatīšos un uzreiz daudz ko uzzināšu. Varbūt pal visu.

—    Es par to domāju. Zinu, ka tu gribi pie manis. Es arī gribu, bet nevaru. Tas ir jautājums! Kad es gribu, varu visu. Bet par cilvēkiem — ne. Es negribu, ka viņi ir, tomēr viņi ir. Es gribu, ka tu atnāc pie manis, bet nevaru. Cilvēki ir nelaime.

—    Saprotu, — Komovs piekrita. — Tad es ņemšu tevi pie sevis. Vai gribi?

—   Kur?

—    Pie sevis. Tur, no kurienes atnācu. Uz Zemi, tur dzīvo visi cilvēki. Tur es arī varu uzzināt par tevi visu, turklāt diezgan ātri.

—   Bet tas ir tālu. Vai varbūt es tevi nesapratu?

—    Jā, tas ir ļoti tālu, — Komovs apstiprināja. — Bet mans kuģis …

—    Nē! — Mazais iesaucās. — Tu mani nesaprati. Es nevaru tālu. Es nevaru pat vienkārši talu un pavisam nevaru ļoti tālu. Vienreiz spēlējos uz ledus. Aizmigu. Pamodos no bailēm. Es pat sāku kliegt. Fragments! Ledus gabals aizpeldēja, un es redzēju tikai kalnu virsotnes. Nodomāju, ka okeāns aprijis zemi. Skaidrs, ka es atgriezos. Ļoti vēlējos atgriezties — un ledus gabals tūlīt peldēja atpakaļ uz krastu. Tagad zinu, ka es tālu nedrīkstu. Es ne tikai baidījos. Mbija slikti. Tāpat kā no bada, tikai daudz sliktāk. Nē, pie tevis es nevaru.

—   Nu labi, — Komovs tcica māksloti jautrā balsi.

—   Droši vien tev ir apnicis atbildēt un stāstīt. Zinu, ka tev patīk uzdot jautājumus. Jautā, es atbildēšu.

—   Nē, nav vis apnicis stāstīt, — Mazais nepiekrita.

—   Bet man ir daudz jautājumu tev. Kāpēc krīt akmens? Kas tas ir — karsts ūdens? Kāpēc ir desmit pirksti, bet skaitīšanai vajadzīgs tikai viens? Daudz jautājumu. Bet es tagad nejautāšu. Tagad ir slikti. Tu nevari nākt pie manis, es nevaru pie tevis, vārdu nav. Tātad visu par mani uzzināt tu nevari. S-šarāde. Tātad nevari aiziet. Es lūdzu tevif domā, ko darīt. Ja pats nevari ātrāk domāt, lai domā tavas mašīnas miljons reižu ātrāk. Es aizeju. Nevaru domāt, kad tu sarunājies ar mani. Domā ātrāk, tāpēc ka man ir sliktāk nekā vakar. Bet vakar bija sliktāk nekā aizvakar.

Dārdēdams nokrita un aizvēlās kāds akmens. Vanderhūze atkal gari un smagi nopūtās.

Nepaguvu ne acis pamirkšķināt, bet Mazais kā viesulis jau nesās pāri būvlaukumam uz sopku pusi. Redzēju, ka viņš pārslīdēja pāri nosēšanās joslai un pēkšņi izgaisa. Tajā pašā mirklī kā pēc komandas nozuda daudzkrāsainās antenu ūsas virs kalniem.

—   Tā, — noteica Komovs. — Neko nevar darīt. Jakov, lūdzu, nosūtiet Sidorovam radiogrammu, lai gādā šurp aparatūru; redzu, ka bez mentoskopa neiztikšu.

—   Labi, — Vanderhūze piekrita. — Tomēr gribēju vērst jūsu uzmanību, Genadij… Pa visu sarunas laiku indikatorā ne reizi neiedegās zaļā gaisma.

—   Es pats redzēju.

—   Tas liecina nevis par negatīvām emocijām vispār, Genadij, bet gan par spilgti izteiktām negatīvām emocijām …

Komova atbildi es nesaklausīju.

Nosēdēju postenī visu vakaru un pusi nakts. Ne vakarā, ne naktī Mazais vairs nerādījās. Arī ūsu nebija. Un Maijas arī ne.

Septītā nodaļa JAUTAJUMl UN ŠAUBAS

Brokastu laikā Komovs bija ļoti runīgs. Man šķiet, naktī viņš nemaz nebija gulējis, acis viņam izskatījās apsarkušas, vaigi iekrituši, taču viņš bija labā omā un priecīgi satraukts. Viņš padzēra stipru tēju un izklāstīja mums savas domas un secinājumus.

Viņa vārdiem runājot, tagad vairs nebija nekādu šaubu, ka aborigēni ir radikāli pārveidojuši zēna organismu. Atklājās, ka tic ir ārkārtīgi drosmīgi un zinoši eksperimentētāji: tie bija pārmainījuši viņa fizioloģiju un daļēji arī anatomiju, neiedomājami paplašinājuši Cilvēkbērna smadzeņu aktīvo daļu, kā arī apgādājuši viņu ar jauniem fizioloģiskiem mehānismiem, kādus, ņemot vērā pašreizējo zinātnes attīstības līmeni uz Zemes, parastā cilvēka organismā attīstīt nav iespējams. So anatomisko un fizioloģisko pārmaiņu mērķis ir skaidri redzams: aborigēni nevarīgo Cilvēkbērnu gluži vienkārši centušies pielāgot šīs planētas apstākļiem, kas cilvēkam ir absolūti nepiemēroti. Nav visai skaidrs, kāpēc viņi tik nopietni icjau- kušies centrālās nervu sistēmas darbībā. Var, protams, pieņemt, ka tas noticis nejauši, kā anatomisko un fizioloģisko pārmaiņu blakusparādība. Taču tikpat labi var pieņemt, ka cilvēka smadzeņu iespējas viņi izmantojuši mērķtiecīgi. Un tad rodas vesela virkne hipotēžu. Kaut vai, teiksim, tāda: viņi centušies saglabāt Mazajam Cilvēkbērnam visas viņa zīdaiņa vecuma atmiņas un iespaidus, lai atvieglotu adaptēšanos, ja viņš kādreiz atkal nokļūs cilvēku sabiedrībā. Mazais patiešām apbrīnojami viegli atrada ar mums kopēju valodu, jo mēs viņa acīs neesam ne ķēmi, ne briesmoņi. Tomēr nav arī izslēgts, ka mazā Maugļa ārkārtīgi labi attīstītā atmiņa un viņa fenomenālie skaņu reproducēšanas centri ir tikai aborigēnu pūliņu blakusrezultāts. Varbūt aborigēni vispirms centušies izveidot stabilus psihiskus sakarus starp sevi un atrastā bērna centrālo nervu sistēmu. Doma, ka tādi sakari pastāv, ir ļoti ticama. Citādi būtu grūti izskaidrojami tādi fakti kā, teiksim, Pjēra spontāno — loģiski nesaprotamo — atbilžu rašanās uz jautājumiem, visu viņa apzināto un pat neapzināto vēlmju noteiktā piepildīšanās; viņa piesaiste tieši šim planētas rajonam. Par šādu psihisku saistību starp aborigēniem un Mazo droši vien liecina arī spēcīgais uzbudinājums, psihiskā spriedze, kāda rodas Pjēram, ieraugot cilvēku. Viņš pats nespēj izskaidrot, tieši kāpēc cilvēki viņu traucē. Acīmredzot ne jau viņu mēs traucējam. Mēs traucējam aborigēnus. Un tā nu esam nonākuši pie būtiskā: kas īsti ir šie aborigēni.

Loģiski domājot, jāsecina, ka aborigēni ir vai nu mikroskopiskas, vai gigantiskas būtnes, vienalga, kādas tās

arī būfu, pēc lieluma tās nav salīdzināmas ar Cilvēkbērnu. Tieši tāpēc Mazais pašas šīs būtnes un to parādīšanos uztver kā stihiju, kā daļu no dabas, kas ir ap viņu kopš zīdaiņa vecuma. («Kad es jautāju viņam par antē- nām, Mazais diezgan vienaldzīgi paziņoja: tās viņš redz pirmo reizi, bet viņš katru dienu kaut ko redz pirmo reizi. Vārdus tamlīdzīgu parādību apzīmēšanai mēs taču nevarējām atrast.») Viņš, Komovs, personiski sliecas domāt, ka aborigēni ir kādi milzīgi superorganismi, kas stāv ārkārtīgi tālu kā no humanoīdiem, tā arī no tādām nehumanoīdām struktūrām, ar kurām cilvēks sastapies agrāk. Pagaidām mēs par tiem zinām ārkārtīgi maz. Mēs esam redzējuši virs apvāršņa baismīgas ierīces (vai veidojumus?), kuru parādīšanās un nozušana acīm redzami saistīta ar Mazā apciemojumiem. Mēs esam dzirdējuši ne ar ko nesalīdzināmas skaņas, kuras atveidoja Mazais, aprakstīdams savas «mājas». Mēs esam sapratuši, ka, spriežot pēc tā, par ko aborigēni pratuši pārvērst parastu cilvēka mazuli, viņiem ir ārkārtīgi augsts teorētisko un praktisko zināšanu līmenis. Un tas arī ir viss. Pagaidām mums pat jautājumu nav daudz, kaut gan šie nedaudzie jautājumi, protams, ir būtiski. Kāpēc aborigēni izglābuši Cilvēkbērnu un gādā par viņu, kāpēc tie vispār sākuši interesēties par viņu, kāda tiem daļa par Cilvēkbērnu? Kā viņi palīst cilvēkus — vai pazīst labi, orientējas cilvēku psiholoģijas un socioloģijas pamatos? Kāpēc viņi, par spīti visam, tomēr izvairās no sakariem ar cilvēkiem? Kā apvienot nepārprotami augstu zināšanu līmeni ar pilnīgu jebkādas saprātīgas rīcības pazīmju trūkumu? Vai varbūt tagadējais nožēlojamais planētas stāvoklis ir tieši šādas nesaprātīgas rīcības sekas? Varbūt šāds stāvoklis šķiet nožēlojams vienīgi no mūsu viedokļa? Patiesību sakot, tie arī ir visi galvenie jautājumi. Viņam, Komovam, šajā sakarībā ir savi apsvērumi, taču viņš domā, ka pagaidām vēl nav pienācis laiks tos izpaust.

Skaidrs, ka mūsu atklājums ir ārkārtīgi svarīgs, tas noteikti jāizmanto, bet to var izdarīt vienīgi ar Mazā starpniecību. Drīz tiks atsūtīti mentoskopi un cita spec- tehnika. Izmantot to pilnībā varēsim vienīgi tad, ja Mazais mums uzticēsies, turklāt izjutīs pietiekami stipru vajadzību pēc mums.

— Esmu nolēmis šodien nestāties kontaktos ar viņu, — Komovs pavēstīja, atstumdams tukšo glāzi. — Šodien ir jūsu kārta. Stas, parādiet viņam savu Tomu. Maija, spēlējiet ar viņu bumbu un paviciniet glaideri. Draugi, nekautrējieties no viņa, esiet jautrāki, vienkāršāki! Iedomājieties, ka viņš ir jūsu jaunākais brālītis — brīnumbērns… Jakov, jums būs jāpadežurē. Galu galā jūs pals šīs dežūras noteicāt… Ja Mazais nokļūst arī pie jums, saņemieties un atļaujiet viņam paraustīt sevi aiz vaigubār- das — viņš par to ļoti interesējas. Bet es kā zirneklis noslēpšos, visu novērošu un reģistrēšu. Tāpēc lūdzu, jaunieši, apgādājieties ar «trešo aci». Ja Mazais jautās par mani, sakiet, ka es domāju. Dziediet viņam dziesmas, parādiet kino… Iepazīstiniet viņu ar skaitļotāju, Stas, paskaidrojiet, kā tas darbojas, mēģiniet ar viņu sacensties skaitļošanā. Domāju, ka te jūs gaida ne mazums pārsteigumu … Un lai viņš vairāk jautā, pēc iespējas vairāk jautā. Jo vairāk, jo labāk … Bet tagad, draugi, pie darba!

Viņš pielēca kājās un steidzīgi aizskrēja. Mēs saskatījāmies.

—   Vai jautājumi ir, kibertehniķi? — Maija vaicāja. Tonis bija vēss, balsī nejuta sirsnības. Pa visu rītu tie bija viņas pirmie vārdi. Viņa šodien pat nebija sasveicinājusies ar mani.

—   Nē, kvartīrmeistar, jautājumu nav. Redzu jūs, bet nedzirdu.

—   Tas viss, protams, ir labi, — Vanderhūze domīgi teica. — Man nav žēl vaigubārdas. Bet!

—   Patiešām, — Maija pieceldamās sacīja. — Bet.

—   Es gribu teikt, ka vakarvakarā pienāca radiogramma no Gorbovska, — Vanderhūze turpināja. — Viņš ļoti delikāti, bet pilnīgi nepārprotami lūdza Komovu neforsēt kontaktus un atkal lika manīt, ka labprāt vēlētos mums piebiedroties.

—   Un ko Komovs? — es gribēju zināt.

Vanderhūze atmeta galvu un, glaudīdams vaigubārdu

vienā pusē, paskatījās uz mani no augšas.

—   Komovs par to izteicās necienīgi. Mutiski, protams. Atbildēja, ka pateicas par padomu.

—   Un tālāk? — es vaicāju. Man ļoti gribējās paskatīties uz Gorbovski. Es viņu lāgā nebiju redzējis.

—   Tas ir viss, — Vanderhūze atteica pieceldamies.

Mēs ar Maiju devāmies uz arsenālu. Tur sameklējām

un piestiprinājām pie pieres platas plastikāta stīpas ar «trešo aci»; tas ir portatīvs, vienam izlūkam domāts tele- raidītājs, un ar to iespējams nepārtraukti raidīt vizuālo un akustisko informāciju — visu, ko redz un dzird pats izlūks. «Trešā acs» ir vienkārša, bet asprātīga ierīce, kura pavisam nesen tika ieslēgta ER aparatūras komplektā. Vajadzēja mazliet papūlēties, kamēr pielāgojām stīpas, lai tās nespiestu deniņus un nekristu uz deguna un lai objektīvu neekranizētu kapuce. Kamēr darbojāmies arse- nālā, visādi jokoju un mēģināju izprovocēt Maiju, lai viņa mani ķircinātu un pavilktu uz zoba, vispār laidu vaļā uz nebēdu, lai meiteni kaut mazliet uzpurinātu. Bet viss velti — Maija bija drūma, kā bijusi, un klusēja vai atbildēja ar «jā» vai «nē». Tā ar viņu šad tad notiek, viņai uznāk grūtsirdības lēkmes, un tādās reizēs meiteni labāk likt mierā. Taču man bija aizdomas, ka šoreiz Maija ir nevis grūtsirdīga, bet saskaitusies un dusmojas tieši uz mani; nez kāpēc jutos viņas priekšā vainīgs un nemaz nezināju, ko darīt.

Vēlāk meitene aizgāja uz savu kajīti sameklēt bumbu, bet es izlaidu Tomu no angāra un aizsūtīju uz nosēšanās joslu. Saule jau bija pacēlusies debesīs, sals mazinājies, tomēr vēl arvien bija ļoti auksts. Deguns man acumirklī sasala. No okeāna puses vilka neliels, toties stindzinošs vējš. Mazais nekur nebija manāms.

Mazliet patrenkāju Tomu pa nosēšanās joslu, lai viņš iesildītos. Tāda uzmanība Tomam glaimoja, un viņš uzticīgi lūdza jaunas pavēles. Pie mums pienāca Maija ar bumbu, un, lai nenosaltu, mēs minūtes piecas dauzījām to, atklāti sakot, spēlējām ar patiku. Cerēju, ka Maija, kā parasti, iedegsies un spēle viņu aizraus, bet velti. Tas ilgāk vairs nebija izturams, tāpēc es noprasīju tieši, kas noticis. Viņa novietoja bumbu uz apmales, pati apsēdās uz tās, savilka kažoku un savaikstīja bēdīgu seju.

—   Kas tev noticis? — es atkārtoju.

Maija pavērās manī un atkal novērsās.

—   Varbūt tu tomēr atbildēsi? — jautāju, paceldams balsi.

—   Neliels vējiņš, — Maija teica, izklaidīgi lūkodamās

debesīs.

—   Kas?! — es iesaucos. — Kāds vējiņš?

Viņa pabungoja ar pirkstu sev pa pieri līdzās «trešās acs» objektīvam un sacīja:

—   Muļ-ver-ķi-ver, mū-ver-su-ver sa-ver-ru-ver-nu-ver no-ver-klau-ver-sās-vcr.

—    Pa-ver-ti-ver muļ-ver-ķe-ver, — es atcirtu, — tur-ver ta-ver-ču-ver trans-ver-la-ver-tors-ver…

—   Kas tiesa, tas tiesa, — Maija atsaucās. — Tāpēc jau es tev saku: re, kāds vējiņš.

—   Jā, vējiņš, kā jau vējiņš.

Brītiņu pastāvēju, juzdamies velnišķīgi neveikli un pūlēdamies atrast kādu neitrālu sarunas tematu, bet neko citu, izņemot to pašu vējiņu, nevarēju sadomāt. Tad es iedomājos, ka vajadzētu mazliet pastaigāties. Vēl ne reizi nebiju klaiņojis pa apkārtni — atrodos šeit gandrīz nedēļu, bet uz šīs zemes vēl nemaz lāgā neesmu stāvējis, vienīgi ekrānā redzējis. Turklāt mums bija cerība kaut kur brikšņos sastapt mazo Maugli, it sevišķi, ja viņš pats vēlēsies satikties ar mums, un tas būtu ne tikai patīkami, bet arī derīgi — varētu iesaistīt viņu sarunā viņam ierastos apstākļos. Sos apsvērumus izklāstīju Maijai. Viņa klusēdama piecēlās un devās uz purva pusi, bet es, paslēpis degunu kažoka apkaklē un sabāzis rokas dziļāk kabatās, vilkos viņai pakaļ. Toms, paguris aiz iztapības, gribēja sekot man pa pēdām, taču es pavēlēju palikt uz vietas un gaidit tālākus norādījumus.

Purvā iekšā mēs, protams, nelīdām, bet gājām tam apkārt, spraukdamies cauri krūmu biezoknim. Augu valsts šeit bija gaužām nožēlojama — bālgana, sausnēja, apvītušas zilganas lapiņas ar metālisku spīdumu, trausli, mezglaini zariņi, oranža, plankumaina miza. Reti kāds krūms bija manā augumā, tā ka Vanderhūze ar savu vaigubārdu diez vai riskētu šeit līst. Zem kājām elastīgi šūpojās biezs kritušo lapu slānis, sajaukts ar smiltīm. Ēnā dzirkstīja sarma, šī trūcīgā augu valsts gribot negribot izraisīja zināmu cieņu. Te nebija nemaz tik viegli: naktī temperatūra noslīdēja līdz mīnus divdesmit grādiem, dienā reti kad pacēlās virs nulles, bet zem saknēm — sāļa tīras smilts augsne. Nedomāju gan, ka no mūsu — Zemes — augiem kāds spētu piemēroties šejienes bēdīgajiem apstākļiem. Tāpēc bija grūti iedomāties, ka šajā apsarmojušajā biezoknī kaut kur klaiņo kails Cilvēkbērns, staigādams basām kājām pa sasalušajām smiltīm.

Man šķita, ka biezajos brikšņos pa labi kaut kas sakustas. Apstājos un pasaucu: — Mazais! — taču atbildes nebija. Ap mums valdīja sastindzis, ledains klusums. Ne lapu šalkoņas, ne kukaiņu sīkšanas. Nedzīvā apkārtne izraisīja dīvainu izjūtu — it kā mēs maldītos starp teātra dekorācijām. Apgājām apkārt garajai miglas strēlei, kas bija izlīdusi no karstā purva, un sākām kāpt augšā pa nogāzi. Patiesību sakot, tā bija smilšu kāpa, kas apaugusi ar krūmiem. Jo augstāk rāpāmies, jo cietāka kļuva pamatne zem kājām. Uzrausušies pašā virsotnē, atvilkām elpu un aplūkojām apkārtni. Kuģi mūsu acīm slēpa miglas auti, toties nosēšanās josla bija skaidri saskatāma. Saulē līksmi dzirkstīja joslas apmale, sērdienīgi melnēja vidū atstātā bumba, un pie tās nedroši mīņājās smagnējais Toms, mēģinādams atrisināt uzdevumu, kas viņam acīm redzami nav pa spēkam: vai nu aizvākt no joslas nepiederošo priekšmetu, vai arī, ja nepieciešams, ziedot dzīvību par šo cilvēku aizmirsto priekšmetu.

Sasalušajās smiltīs es pamanīju pēdas — tumšus, mitrus plankumus, kas skaidri izcēlās sidrabaini sarmotajā līdzenumā. Te bija gājis Mazais, turklāt tas noticis nesen. Viņš bija sēdējis pakalna korē, tad piecēlies un devies lejup pa nogāzi, aiziedams tālāk no kuģa. Pēdas nozuda biežņā, kas aizņēma ieplaku starp kāpām.

—  Mazais! — es pasaucu vēlreiz, un atkal sauciens palika bez atbildes. Tad sāku kāpt lejā ieplakā.

Es viņu atradu tūlīt. Viņš gulēja uz mutes, izstiepies visā garumā, piespiedies ar vaigu pie zemes un apņēmis galvu rokām. Cilvēkbērns šķita ļoti dīvains, neparasts un nekādi neiederējās šajā stindzinošajā panorāmā. Viņš bija pretrunā ar to. Pirmajā mirklī es pat nobijos, vai nav noticis kas ļauns. Visa apkārtne te izskatījās pārāk salta un nemājīga. Notupos līdzās, pasaucu viņu vārdā, bet, tā kā viņš klusēja, viegli papliķēju pa kailo, pārlieku vājo dibentiņu. Tā bija pirmā reize, kad pieskāros viņam, un no pārsteiguma tikko neiekliedzos: viņš bija karsts kā iesilis gludeklis.

—  Viņš izdomāja? — Mazais jautāja, galvu nepacēlis.

—   Viņš vēl domā. Grūts jautājums.

—   Kā es zināšu, ko viņš izdomājis?

—   Tu atnāksi, un viņš tev tūlīt pateiks.

—   Mam-ma! — pēkšņi Mazais izdvesa.

Pametu acis sāņus — man blakus stāvēja Maija.

—   Jā, zvārgulit, — Maija klusu atsaucās.

Mazais apsēdās, pareizāk sakot, līganām kustībām no guļus stāvokļa pārvietojās sēdus.

—   Pasaki vēlreiz! — viņš pieprasīja.

—   Jā, zvārgulīt, — Maija atkārtoja. Viņa bija nobā- lusi, sejā spilgti izcēlās vasarraibumi.

—   Fenomenāli! — Mazais teica, no apakšas skatīdamies uz Maiju. — Riekstkodis!

—   Mēs tevi gaidījām, Mazais, — noklepojies es atgādināju.

Viņš sāka blenzt uz mani. Ar lielām grūtībām noturējos, lai nenovērstu acis. Cik briesmīga tomēr bija viņa seja!

—   Kāpēc tu mani gaidīji?

—   Tas ir kā — kāpēc… — mazliet apjuku, bet tad attapos. — Mēs skumstam pēc tevis. Jūtamies slikti, ja tevis trūkst. Nav nekāda prieka, vai saproti?

Mazais pielēca kājās, bet tūlīt atkal apsēdās. Viņš atkrita ārkārtīgi neērtā stāvoklī — es tāda nespētu izturēt ne trīs sekundes.

—   Tev ir slikti bez manis?

—   Jā, — es noteikti atbildēju.

—   Fenomenāli! Tev ir slikti bez manis, man ir slikti bez tevis, š-šarāde!

—   Nu kāpēc tu uzreiz tā? Ja mēs nevarētu būt kopā, tad gan būtu šarāde. Bet mēs esam satikušies, varam spēlēties… Es zinu, tev patīk spēlēties, bet tu vienmēr to dari viens …

—   Nē, — Mazais iebilda. — Tikai sākumā spēlējos viens. Pēc tam spēlējos uz ezera un ieraudzīju savu atspulgu ūdenī. Gribēju ar to paspēlēties, bet tas saira. Tad es ļoti gribēju, lai man būtu atspulgi, daudz atspulgu, lai varētu ar tiem spēlēties. Un notika tā.

Viņš uzlēca kājās un viegliem soļiem sāka skriet pa apli, atstādams aiz muguras savus dīvainos fantomus — melnus, baltus, dzeltenus, sarkanus, pēc tam nosēdās pats vidū un lepni paskatījās apkārt. Man jāatzīst, tas patiešām bija lielisks skats: kails puišelis sēž smiltīs, bet ap viņu vismaz ducis krāsainu tēlu dažādās pozās.

—   Fenomenāli, — es izsaucos un pametu acis uz Maiju, aicinādams viņu kaut nedaudz iesaistīties sarunā. Man bija neērti, ka visu laiku runāju un runāju, bet viņa cieš klusu. Taču meitene neko neteica, tikai drūmi skatījās, kā fantomi, ņirboši vibrēdami, gaisā šūpojas un lēnām izgaist, izplatīdami ožamā spirta smārdu.

—   Es sen gribēju prasīt, — Mazais mums pavēstīja, — kāpēc jūs tā satinaties? Kas tas ir? — Viņš pieskrēja pie manis un paraustīja aiz kažoka stērbeles.

—   Apģērbs.

—   Apģērbs, — viņš atkārtoja. — Kāpēc?

Pastāstīju viņam par apģērbu. Neesmu Komovs, un savu mūžu man nav bijusi izdevība lasīt lekciju, it sevišķi par apģērbu. Tomēr bez liekas kautrēšanās varu teikt, ka manam priekšlasījumam bija panākumi.

—   Vai visi cilvēki staigā apģērbti? — Mazais pārsteigts vaicāja.

—   Visi, — es atteicu, lai sarunu par šo tematu izbeigtu. Man nebija īsti skaidrs, kas viņu tā pārsteidz.

—   Bet cilvēku ir daudz! Cik?

—   Piecpadsmit miljardi.

—   Piecpadsmit miljardi, — Mazais atkārtoja un, izslējis gaisā pirkstu bez naga, ņēmās to saliekt un atkal atliekt. — Piecpadsmit miljardi! — viņš vēlreiz noteica un atskatījās uz gaistošajām fantomu paliekām. Viņam satumsa acis. — Un visi apģērbā … Kas vēl?

—   Nesaprotu.

—   Ko vēl viņi dara?

Dziļi ievilku elpu un sāku stāstīt, ko dara cilvēki. Tas, protams, ir dīvaini, bet līdz šim par tādiem jautājumiem nebiju domājis. Baidos, vai Mazajam pēc mana stāstījuma nebūs radies priekšstats, ka visi cilvēki nodarbojas galvenokārt ar kibertehniku. Iesākumam nemaz nav slikti, es nospriedu. Tiesa gan, mūsu viesis tagad nesvaidījās kā Komova lekcijas laikā un nesavilkās arī čokurā, bet klausījās kā apburt?. Kad es, pavisam sapinies savos skaidrojumos un zaudējis cerību sniegt viņam priekšstatu par mākslu, beidzu runāt, viņš nekavējoties uzdeva citu jautājumu.

—   Jums tik daudz darba. Kāpēc esat atnākuši uz šejieni?

—   Maija, pastāsti to viņam, — aizsmacis es lūdzos. — Man deguns nosalis …

Maija, sevī ierāvusies, paskatījās uz mani stingu skatienu, tomēr negribīgi un, manuprāt, pavisam neinteresanti sāka stāstīt par nerealizēto projektu «Šķirsts». Es nenovaldījos un pārtraucu viņu, pūlēdamies atsvaidzināt stāstījumu ar izteiksmīgām detaļām, sadomāju šo un to precizēt, un beigu beigās izrādījās, ka es atka! runāju viens. Uzskatīju, ka stāstījuma beigās nepieciešama morāle.

—   Tu pats redzi, — es teicu, — mēs būtu uzsākuši lielu darbu, bet, tikko sapratām, ka tava planēta ir aizņemta, tūlīt atsacījāmies no sava nodoma.

—   Tātad cilvēki māk izzināt, kas notiks vēlāk? —

Mazais jautāja. — Bet tas nav pareizi. Ja viņi to mācētu, viņi sen bulu aizgājuši no šejienes.

Es neatlapu, ko atbildēt. Sis temats man šķita visai nedrošs un slidens.

—        Zini, Mazais, — žirgti ieteicos, — iesim spēlēties. Tu redzēsi, cik interesanti spēlēties ar cilvēkiem.

Mazais klusēja. Bargi paskatījos uz Maiju: patiešām — vai viņa domā, lai es viens uzņemos visu kontakta smagumu?

—        Ejam spēlēties, Mazais, — Maija bez sajūsmas mani atbalstīja. — Pavizināšu tevi lidojamā mašīnā, vai gribi?

—        Tu lidosi pa gaisu, — es uztvēru AAaijas domu, — un zem tevis būs kalni, purvs, leduskalns..,

—        Nē, lidot pa gaisu — tas ir parasts prieks. To es pats varu, — Mazais atteica.

Es salēcos.

—   Kā — pats?

Pār viņa seju pārskrēja sīka ņirboņa, pleci pacēlās uz augšu un atkal nolaidās.

—        Nav vārdu, — Mazais atzinās. — Kad gribu — lidoju …

—   Nu tad palido! — man izspruka.

—        Pašlaik negribu, — viņš nepacietīgi atteica. — Pašlaik man ir patīkami kopā ar jums. Gribu spēlēties. Kur?

—   Aizskriesim līdz kuģim, — es ierosināju.

Viņš izgrūda sirdi plosošu kliedzienu, un atbalss kāpās vēl nebija apklususi, bet mēs jau drāzāmies cauri brikšņiem. Maijai es biju atmetis ar roku — lai dara, ko grib.

Mazais slīdēja starp krūmiem kā saules zaķītis. Manuprāt, viņš neaizķēra nevienu zariņu un vispār ne reizi nepieskārās zemei. Tērpies kažokā ar elektrisko apsildi, es lauzos krūmiem tieši cauri kā tanks, un zari brīkšķēja vien. Nemitīgi pūlējos Mazo panākt, un mani mulsināja fantomi, kurus viņš ik pa brīdim atstāja aiz sevis. Briksnāja malā Mazais pagaidīja mani un jautāja:

—       Vai tev arī ir tā: tu pamosties un atceries, it kā nupat būtu kaut ko redzējis. Reizēm tas ir kas labi pazīstams, piemēram, kā es lidoju, bet reizēm kaut kas pavisam jauns, tāds, ko neesmu agrāk redzējis.

—       Jā, tā mēdz būt, — atvilcis elpu, es teicu. — To sauc par sapni. Tu guli un redzi sapņus.

Tālāk mēs gājām lēnāk. Kaut kur aiz muguras Maija brīkšķināja krūmus.

—?

—        Kur tas rodas? Kas tas ir — sapnis? — Mazais vaicāja.

—        Bijušo iespaidu nebijušas kombinācijas, — es nobēru.

Viņš, protams, nesaprata, un man vajadzēja nolasīt vēl vienu pamatīgu lekciju par to, kas ir sapņi, kā tie rodas, kāpēc vajadzīgi un cik slikti klātos cilvēkam, ja nebūtu sapņu.

—        Cešīras kaķis! Tomēr es nesaprotu, kāpēc redzu sapnī to, ko agrāk nekad neesmu redzējis.

Maija bija mūs panākusi un tagad klusēdama gāja blakus Mazajam.

—   Piemēram? — es jautāju.

—        Reizēm sapņoju, ka esmu liels, liels, ka domāju, ka jautājumi cits pēc cita nāk pie manis, ļoti spilgti, apbrīnojami jautājumi, un es atrodu atbildes, apbrīnojamas atbildes, un es ļoti labi zinu, kā no jautājuma izveidojat atbilde. Tad ir vislielākais prieks, kad zini, kā no jautājuma izveidojas atbilde. Bet, kad pamostos, neatceros ne jautājumus, ne atbildes. Atceros tikai prieku un patiku.

—       M-jā, — izvairīgi novilku. — Interesants sapnis, bet es nevaru tev to izskaidrot. Pavaicā Komovam. Varbūt viņš pratīs to izdarīt.

—   Komovam … Kas tas ir —i Komovs?

Sāku viņam stāstīt, ka ikvienam cilvēkam ir vārds un uzvārds. Pa to laiku bijām apgājuši apkārt purvam, un mūsu skatienam pavērās līdzenums ar kuģi un nosēšanās joslu. Kad biju beidzis, Mazais pēkšņi ne no šā, ne no tā sacīja:

—   Savādi. Man nekad tā nav bijis.

—   Kā?

—   Ka es sev ko gribu un nevaru.

—   Un ko tu gribi?

—        Gribu sadalīties uz pusēm. Tagad esmu viens, bet gribu, lai būtu divi.

—        Nu, draudziņ, — es noplātīju rokas, — tur nemaz nav ko gribēt. Tas nav iespējams.

—   Bet ja būtu iespējams? Vai tas ir labi vai slikti?

—        Protams, slikti. Es ne visai labi saprotu, ko tu gribi teikt… Var pārrauties uz pusēm. Tas ir pavisam slikti. Var saslimt ar kaiti, ko sauc par personības sašķelšanos. Arī tas ir slikti, bet tā vaina ir labojama.

—   Vai tas ir sāpīgi? — Mazais gribēja zināt.

Mēs uzkāpām uz apmales. Toms jau lumpačoja pretī, ripinādams bumbu un priecīgi mirkšķinādams signāl- uguntiņas.

—   Nedomā vairs par to. Tu arī tāds nesadalīts esi labs diezgan.

—   Nē, neesmu vis, — Mazais iebilda, bet pa to laiku Toms jau bija atgāzelējies pie mums, un sākās priecīgas spēles.

Mazais bēra jautājumus kā krusu. Es nepaguvu uz tiem atbildēt. Toms nepaguva izpildīt manas komandas. Bumba nepaspēja pieskarties pie zemes, tikai Mazais paguva visu.

No malas tas laikam izskatījās visai jauki. Mums patiešām arī bija priecīgs noskaņojums, galu galā pat Maija atplauka. Mēs droši vien izskatījāmies pēc palaidnīgiem pusaudžiem, kuri aizbēguši no stundām un aiz- skrējuši okeāna krastā. Sākumā vēl bija neveiklības sajūta, apziņa, ka mēs nevis izklaidējamies, bet strādājam, ka ikviena mūsu kustība tiek novērota, ka starp mums un Mazo Alaugli ir kaut kas līdz galam nepateikts, bet vēlāk viss aizmirsās. Palika vienīgi bumba, kas lido tev tieši sejā, un prieks par veiksmīgu sitienu un dusmas par neveiklo Tomu, un džinkstoņa ausīs, ko rada pārgalvīgie uzmudinājuma saucieni, un Mazā Cilvēkbērna asie, aprautie smiekli — pirmo reizi mēs dzirdējām viņa gluži bērnišķīgos, aizrautīgos smieklus… Tā bija dīvaina spēle. Mazais izgudroja noteikumus spēles gaitā. Izrādījās, ka viņš ir ārkārtīgi izturīgs un azartisks — un nepalaida garām nevienu izdevību, nenodemonstrējis mums savas fiziskās priekšrocības. Viņš piespieda mūs sacensties, un iznāca it kā pats no sevis, ka viņš sāka spēlēt viens pret mums trim, un mēs visu laiku zaudējām. Sākumā viņš uzvarēja, tāpēc ka mēs viegli padevāmies. Pēc tam — tāpēc ka mēs nesapratām viņa spēles noteikumus. Vēlāk mēs tos sapratām, bet spēlē kažoks traucēja kā mani, tā Maiju. Tad zaudējumos sākām vainot Tomu, uzskatot, ka viņš ir pārāk neveikls, un padzinām viņu no laukuma. Maija iedegās un sāka spēlēt no sirds, arī es darīju, ko varēju, taču zaudējām punktu pēc punkta. Mēs bijām bezspēcīgi pret šo zibenīgo velnēnu, kurš pārtvēra jebkuru bumbu, viņš pats sita Joti spēcīgi un precīzi, sašutis kliedza, ja bumbu paturējām ilgāk par sekundi, un pavisam izsita mūs no sliedēm ar saviem fantomiem vai nelāgu paradumu pēkšņi nozust un tikpat acumirklīgi parādīties pavisam citā vietā. Mes, protams, nepadevāmies, svīdām un kūpējām dzestrajā gaisa, mums trūka elpas, mēs kliedzām cits uz citu, bet cīnījāmies līdz pēdējam. Un pēkšņi vienā mirklī viss beidzās.

mazais apstājās, ar skatienu pavadīja bumbu un apsēdas smiltīs.

—   Tas bija labi, — viņš teica. — Nemaz nezināju, ka var būt tik labi.

—   Kas ir, Mazais? — es aizelsies kliedzu. — Vai piekusi?

—   Nē. Atcerējos. Nevaru aizmirst. Nepalīdz. Nekāds prieks un patika nepalīdz. Nekad nesauc vairs mani spēlēt. Man jau bija slikti, bet tagad ir vēl sliktāk. Pasaki viņam, lai viņš domā ātrāk. Es pārraušos uz pusēm, ja viņš ātri neizdomās. Man iekšā viss sāp. Gribu pārrau- ties, bet baidos. Tāpēc nevaru. Ja sāpēs ļoti stipri, es vairs nebaidīšos. Lai viņš domā ātri.

—   Mazais, nu kāpēc tu tā! — es satraukts teicu. Ne visai labi sapratu, kas ar viņu notiek, taču redzēju, ka viņam tiešām ir slikti. — Met to visu ārā no galvas! Tu gluži vienkārši neesi pieradis pie cilvēkiem. Mums jāsatiekas biežāk, vairāk jāspēlē …

—   Nē! — Mazais iesaucās, pielēkdams kājās. — Es vairs nenākšu.

—   Bet kāpēc ne? Bija taču labi! Un būs vēl labāk! Ir arī citas spēles … Ar stīpu, ar spārniem!

Viņš pagriezās un lēni gāja prom.

—   Ir šaha spēle! — es steidzīgi runāju viņam aiz muguras. — Vai tu zini, kas ir šahs? Tā ir dižākā spēle!

Mazais apstajās. Iedvesmas pārņemts, es ātri skaidroju, kas ir šahs — parastais, trīsdaļīgais, n-daļīgais šahs… Viņš stāvēja un klausījās, skatīdamies sāņus. Beidzis par šahu, es sāku par pokari. Drudžaini pieminēju visas spēles, kādas vien zināju.

—   Jā, — Mazais teica. — Es atnākšu vēl.

Un pagriezies viņš devās prom uz purvu. Kādu bridi klusēdami noskatījāmies gājējam pakaļ, tad Alaija, iesaukusies: — AAazais! — metās skriet un, panākusi viņu, soļoja viņam blakus. Paņēmu abus kažokus — savējo un Maijas — un lēnām sekoju viņiem. Mani bija pārņēmusi nepatīkama jutoņa, pats nesapratu, no kurienes un kāpēc tā radusies. Viss it kā bija nokārtojies, jo Mazais apsolīja atgriezties, tātad viņš tomēr ir mums pieķēries, tātad viņam tagad vienam ir daudz sliktāk nekā kopā ar mums… «Pieradīs,» es noteicu pie sevis. «Nekas, gan pieradīs …» Redzēju, ka Maija ir apstājusies, bet Mazais iet tālāk. Meitene pagriezās un, apņēmusi ar rokām plecus, skrēja man pretī. Pasniedzu viņai kažoku, vaicādams:

—   Nu, kas ir?

—   Viss kārtībā, — viņa atteica, bet viņas skaidrajās acīs bija jaušams izmisums.

—   Domāju, ka galu galā… — es iesāku un pēkšņi aprāvos. — Maija, tu esi pazaudējusi «trešo aci»!

—   Nemaz neesmu to pazaudējusi…

Astotā nodaļa ŠAUBAS UN ATRISINĀJUMS

Mazais devās prom no kuģa uz rietumiem — pa krastmalu tieši pāri kāpām un cauri brikšņiem. Sākumā «trešā acs» viņu interesēja. Viņš apstājās, noņēma slīpu no galvas, grozīja to rokās, un tad mūsu uztvērējekrānā pavīdēja gan bālganās debesis, gan zilganzaļā sastingusi seja, gan apsarmojusī smilts. Pēc tam viņš stīpu lika mierā. Nezinu, vai Mazais gāja citādi nekā parasti var arī nebija pareizi uzlicis «trešo aci», taču man radās iespaids, ka objektīvs ir pavērsts nevis iešanas virzienā, bet gan nedaudz sagriezies uz labo pusi. Ekrānā raustīdamās slīdēja vientuļo kāpu rindas, sastingušie krūmi, reizēm parādījās zilpelēkās kalnu virsotnes vai negaidot iznira melnais okeāns ar vizošajiem lcduskalniem pie apvāršņa.

Man šķita, ka Mazais klīst bez mērķa, iet, kur acis rāda, lai tikai būtu tālāk no mums. Pāris reižu viņš uzkāpa pašā kāpas galā un skatījās uz mūsu pusi. Uztvērējekrānā parādījās mūsu ER-2 žilbinoši baltais konuss, nolaišanās joslas sudrabainā lente un oranžais Toms, vientulīgi sašķiebies pret nepabeigto meteostaciju. Panorāmas ekrānā mēs Mazo Cilvēkbērnu tomēr neredzējām.

Apmēram pēc stundas Mazais negaidot strauji pagriezās uz kalnu pusi. Tagad saule tieši spīdēja viņa «acs» objektīvā un mūsu ekrānā viss bija redzams daudz sliktāk. Kāpas drīz beidzās; Mazais slāja pa skraju mežu, kāpdams pāri satrunējušiem zariem un spraukdamies slarp greiziem sakārņiem ar plankumainu, atlupušu mizu, viņa basās kājas skāra brūnu, saltu, pievilgušu zemi. Reiz viņš uzrāpās uz kāda vientuļa granīta bluķa, brīdi pastāvēja, lūkodamies uz visām pusēm, pēc tam nolēca zemē, pacēla divus melnus, noglumējušus zarus un, dauzīdams tos vienu pret otru, devās tālāk. Sākumā dauzīšana bija nesakarīga, vēlāk tajā varēja jaust zināmu ritmu, tad ritmam pievienojās tada ka sīkšana, kā dūkoņa. Sī nepatīkamā, nepārtrauktā skaņa arvien vairāk pieauga. Droši vien to radīja pats Mazais — vai nu dzie- daja, vai sarunājās pats ar sevi.

Tā sīkdams un dūkdams viņš gāja tālāk un tālāk, starp kokiem arvien biežāk bija redzami akmens lauki, lieli, nosūnojuši akmeņi, milzīgi klints bluķi. Pēkšņi ekrānā parādījās ezers. Mazais neapstādamies gāja tajā iekšā, vienu mirkli mēs redzējām ūdens putas, tad attēls kļuva neskaidrāks un beidzot izzuda pavisam — Mazais bija ieniris ezerā.

Zem ūdens viņš atradās diezgan ilgi, es jau nodomāju, ka viņš ir noslīcinājis raidītāju un mēs neko vairs neredzēsim, bet pēc minūtēm desmit ekrānā atkal parādījās attēls — neskaidrs, izplūdis, ar svītrām. Pirmajā brīdī gandrīz neko nespējām saskatīt, bet tad ekrāna labajā pusē parādījās plauksta, kurā lēkāja un locījās ķēmīga panticšu zivtiņa …

Kad objektīva «acs» bija kļuvusi atkal pavisam skaidra, mēs redzējām, ka Mazais skrien. Koku stumbri ātri traucas uz mūsu pusi un pēdējā mirklī strauji aizslīdēja pa labi un pa kreisi. Cilvēkbērns skrēja ļoti ātri, taču mēs nedzirdējām ne soļu troksni, ne arī viņa straujo elpu, vienīgi vējš šalca un kailo zaru jūklī zibēja saule. Pēkšņi notika kas nesaprotams: Mazais kā iemiets apstājās pie liela, pelēka akmens un iebāza tajā rokas līdz elkoņiem. Nezinu, varbūt tur atradās neredzams, inūsu acīm slēpts caurums. Šķiet gan, ka cauruma nebija. Kad pēc brīža Mazais rokas atkal izvilka, tās izskatījās melnas un mirdzošas, un šis melnais un mirdzošais tecēja pa pirkstiem uz leju, pilēja zemē, atsizdamies pret to ar smagu, skaidri saklausāmu, slapju plakšķi. Pēc tam rokas nozuda no mūsu redzeslauka un Mazais atkal skrēja tālāk.

Viņš apstājās pie dīvainas celtnes, kas atgādināja sašķiebušos torni, un pirmajā mirklī es neaptvēru, ka tas ir avarējušais kosmosa kuģis «Pelikāns». Tagad pats savām acīm redzēju, cik briesmīgi tas cietis, triecoties pret zemi, un kas no tā palicis pāri pēc tik gariem gadiem uz svešās planētas. Tas bija nepatīkams skats. Mazais Cilvēkbērns lēni tuvojās kuģa vrakam, ieskatījās lūkas caurumā — vienu mirkli ekrāns iegrima pilnīgā tumsā—, pēc tam tikpat lēni apgāja nelaimīgajam kuģim apkārt. Vēlreiz apstājies pie lūkas, viņš pacēla roku un piespieda melno plaukstu un izplestos pirkstus pie erozijas saēstā borta. Tā viņš stāvēja labu laiku, un mēs atkal izdzirdējām viņa dūkšanu. Man šķita, ka no pirkstu galiem ceļas zilganu dūmu strūkliņas.'Beidzot viņš atņēma rokas no kuģa nost un soli atkapās. Uz nomelnējušā apšuvuma palika skaidri saskatāms, reljefs nospiedums — plauksta ar izplestiem pirkstiem.

—   Ak tu manu circenīt aizkrāsnē, — ierunājās sulīgs baritons.

—   Zvārgulīti… — maiga sievietes balss atsaucās.

—   Mazulīti — baritons klusu, gandrīz čukstus izdvesa. — Manu mazulīt…

Ieraudājās zīdainis.

Plaukstas nospiedums strauji paslīdēja sāņus un nozuda. Tagad ekrānā bija redzama kalnu nogāze, plaisu izvagots granīts, veci nogruvumi, asu akmeņu šķembas ar mirdzošām šķautnēm, nīkulīgas, cietas zāles kumšķi, dziļas, melnas aizas. Mazais kāpa augšup pa nogāzi, mēs redzējām viņa rokas, kuras turējās aiz izciļņiem, pa ekrānu noripoja lejup graudains akmens, varēja dzirdēt skaļu, vienmērīgu elpu, tad kustības kļuva vijīgas, ātrākas, man acīs sāka ņirbēt, nogāze pēkšņi attālinājās, aizslīdēja kaut kur sāņus un lejup, un mēs izdzirdējām Mazā Cilvēkbērna asos, aizsmakušos smieklus, kas tūlīt aprāvās. Viņš lidoja — par to nebija vairs nekādu šaubu.

Ekrānā bija redzamas pelēki violetas debesis, bet sāņus plivinājās kaut kādi duļķaini, daļēji caurspīdīgi kušķīši, it kā saplosīta muslīna lēveri. Šķērsām pār ekrānu lēni pārslīdēja žilbinoši violeta saule, tad visu aizklāja putekļu muslīns, kas tūlīt izgaisa. Tālu lejā ieraudzījām plakankalni, kas tinās zilganā dūmakā, briesmīgas dziļu plaisu rētas, mūžīgo sniegu klātās neticami asās kalnu smailes — tā bija skumja, ledū kalta pasaule, kas stiepās vēl aiz apvāršņa — nedzīva, saplaisājusi un neviesmīlīga. Mēs ieraudzījām Mazā Cilvēkbērna spēcīgo celi, kas spīdēja kā lakots un nokārās virs bezdibeņa, un viņa melno roku, kas, stingri ieķērusies, turējās pie kaut kā mums neredzama, pie nekā.

Atklāti sakot, šajā brīdī es vairs nespēju ticēt savām acīm un novērsos, lai pārbaudītu, vai ierakstu aparatūra darbojas. Tā bija kārtībā. Arī Vanderhūze izskatījās norūpējies, bet Maija neticīgi mirkšķināja acis un grozīja kaklu, it kā apkakle būtu par šauru. Vienīgi Komovs bija nesatricināmi mierīgs; viņš sēdēja, atbalstījies ar elkoņiem pret paneli un atspiedis zodu uz sakrustotajiem pirkstiem.

Bet AAazais jau krita. Akmeņainais tuksnesis, viegli griezdamies ap neredzamu asi, strauji tuvojās; bija acīm redzams, ka ass gāja caur melno plaisu, kas sašķēla ar klintsbluķiem pieblīvēto brūno lauku. Plaisa tuvojoties palielinājās, kļuva platāka, saules apspīdētā mala šķita gluda un pavisam stāva, bet dziļāk valdīja pilnīga tumsa, tāpēc plaisas dibens nebija saskatāms. Mazais strauji iekrita šajā tumsā, attēls izzuda, un Maija, pastiepusi roku, ieslēdza pastiprinātāju, bet arī tagad nekas nebija redzams, ekrānā viļņoja vienīgi nenoteiktas pelēkas svītras. Pēc brīža atskanēja griezīgs kliedziens un kustība ekrānā norima. «Mazais nositās!» es ar šausmām nodomāju. Maija no visa spēka ieķērās man rokā.

Ekrānā vīdēja miglaini, nekustīgi plankumi pelēkā un melnā krāsā un atskanēja dīvaini trokšņi — kā gul- dzieni, kā klusas dzērvju klaigas, kā šņācieni. Parādījās pazīstamā melnā roka ar izplestajiem pirkstiem un atkal nozuda. Neskaidrie plankumi cits aiz cita peldēja ekrānā, klaigas un guldzieni te pastiprinājās, te pieklusa, iedegās un nodzisa oranža uguntiņa, pēc tam vēl viena un vēl… Kaut kas īsi iekaucās, un šī skaņa daudzkārt atbalsojās.

— Iedarbiniet infrapastiprinātāju! — Komovs izgrūda caur zobiem. Maija satvēra pastiprinātāja smalkregula- toru un pagrieza to līdz galam. Ekrāns acumirklī kļuva gaišāks, taču es, tāpat kā iepriekš, neko nesapratu.

Visu telpu piepildīja fosforescējoša migla. Tiesa gan, tā nebija parasta migla, tajā varēja jaust noteiktu struktūru — it kā dzīvnieku audu šķērsgriezumu nepareizi fokusētā mikroskopā —, un šajā struktūrmiglā vietām vīdēja gaišāku punktu sablīvējumi un tumšu, pulsējošu graudiņu kopojumi. Tas viss it kā karājās gaisā, reizēm negaidot nozuda pavisam un atkal parādījās, bet Mazais Cilvēkbērns gāja caur šo miglu, it kā tur patiešām nekā nebūtu; viņš gāja, izstiepis uz priekšu spīdošās rokas ar izplestajiem pirkstiem, bet visapkārt kaut kas guldzēja, sēca, burbuļoja, skaņi tikšķēja.

Tā viņš gāja ilgi, un mēs pat nepamanījām, ka migla kļūst bālāka, izplūst, līdz beidzot ekrānā bija redzama vienīgi pienaina gaisma un tikko saskatāmas Mazā Cilvēkbērna izplesto pirkstu kontūras. Tad viņš apstājās. Mēs to sapratām no tā, ka skaņas, kas līdz šim bija gan pastiprinājušās, gan pieklusušas, tagad vairs nemainījās, plūda vienmērīgi. Tās pašas skaņas. Vesela skaņu lavīna, kaskāde. Sēcoša dunoņa, murmināšana rupja balsī, apspiesti pīksti… kaut kas skanīgi plīsa un skaļām šļakatām izšķīda uz visām pusēm … čirksti, gurkstēšana, metāliski triecieni… Pēc tam neskaidrajā vienmērīgajā gaismas starojumā radās tumši plankumi, desmitiem tumšu plankumu, lielu un mazu; sākumā tie bija neskaidri, izplūduši, bet pamazām, iegūdami arvien noteiktākus apveidus, kļuva apbrīnojami līdzīgi kaut kam ārkārtīgi pazīstamam, un pēkšņi es atskārtu, ko tas nozīmē. Absurds, tas bija kaut kas neiespējams, un tomēr šī doma vairs nelaida mani vaļā. Tie bija cilvēki. Desmitiem, simtiem cilvēku, vesels ļaužu pūlis, kas sastājušies noteiktā kārtībā un redzami it kā mazliet no augšas… Un tad kaut kas notika. Kādu sekundes daļu attēls kļuva ļoti skaidrs, bet tas bija pārāk īss mirklis, lai pagūtu kaut ko noteiktu saskatīt. Pēc tam atskanēja izmisīgs kliedziens, attēls sagriezās un nozuda. Un tūlīt atskanēja Komova satracinātā balss:

—   Kāpēc jūs to darījāt?

Ekrāns bija nedzīvs. Komovs stāvēja, nedabiski izslē- jies, dūrēs sažņaugtās rokas atspiedis pret pulti. Viņš skatījās uz Maiju. Meitene bija nobālusi, tomēr mierīga. Viņa arī piecēlās un, neteikdama ne vārda, nostājās pretī Komovam.

—   Kas nolicis? — Vanderhūze piesardzīgi vaicāja. Acīmredzot arī viņš neko nesaprata.

—   Jūs esat vai nu huligāns, vai… — Komovs aprāvās, tomēr nevaldīja pār sevi: — Izslēdzu jūs no mūsu grupas! Aizliedzu atstāt kuģi, ieiet kopkajītē un aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenī! Atstājiet šo telpu!

Maija, vēl arvien neteikdama ne vārda, pagriezās un izgāja. Ne mirkli nedomādams, es viņai sekoju.

—   Popov! — Komovs asi uzsauca.

Es apstājos.

—   Lūdzu nekavējoties pārraidīt šo ierakstu uz Centrul Steidzīgi!

Viņš skatījās man tieši acīs, un mani pārņēma nelaba sajūta. Tādu es Koinovu vēl nekad nebiju redzējis. Tāds Komovs bez šaubīšanās varēja pavēlēt, uzlikt mājas arestu un vispār apspiest jebkuru dumpi pašā iedīglī. Jutu, ka tūlīt sadalīšos divās dajās. «Kas notika ar Mazo?» man galvā pavīdēja doma.

Vanderhūze noklepojies ierunājās:

—   E-ē, Genadij, varbūt tomēr nevajadzētu uz Centru? Gorbovskis taču ir jau bāzē. Varbūt labāk pārraidīt uz bāzi, kā jūs domājat?

Komovs vēl arvien lūkojās uz mani. Viņa piemiegto acu skatiens bija salts kā ledus.

—   Jā, protams! — tagad Komova balss bija jau mierīga. — Kopiju uz bāzi Gorbovskim! Pateicos, Jakov. Popov, pie darba!

Man nekas cits neatlika kā sēsties pie rācijas, taou es biju neapmierināts. Ja mēs, kā agrāk, nēsātu naģenes, es tagad pagrieztu to otrādi — ar nagu pakausī. Bet naģenes man nebija, tāpēc, izvilcis kaseti no rekordera, aprobežojos ar to, ka izaicinoši jautāju:

—   Kas tad īsti ir noticis? Ko viņa tik sliktu izdarīja?

Komovs brīdi klusēja. Viņš atkal bija apsēdies uz

sava krēsla un, lūpas kodīdams, ar pirkstiem bungoja pa tā elkoņu balstiem. Ari Vanderhūze, vaigubārdu izslējis, nogaidoši skatījās uz viņu.

—   Viņa ieslēdza prožektoru, — beidzot Komovs teica

Es momentā nesapratu.

—   Kādu prožektoru?

Komovs, neteikdams ne vārda, ar pirkstu norādīja uz nospiesto taustiņu.

—   A-ā, — Vanderhūze ar nožēlu novilka.

Es klusēju. Paņēmu kaseti un gāju pie rācijas. Atklāti runājot, man nebija ko teikt. Pat par mazākiem pārkāpumiem cilvēki bez žēlastības un ar kaunu tika padzīti no dienesta kosmosā. Maija bija ieslēgusi avārijas zibspuldzi, kas iemontēta «trešās acs» stīpā. Tāpēc viegli varēja iedomāties, kā jutās alu iemītnieki, kad mūžīgajā tumsā uz mirkli bija uzliesmojusi mazā saule. Izlūku, ja tas zaudējis samaņu, pēc šī uzliesmojuma no orbītas var atrast pat apgaismotajā planētas pusē… pat ja viņš atrodas zem nogruvuma… Tāda prožektora izslarojums ir diapazonā no ultravioletajiem līdz ultraīsajiem viļņiem. Vēl nav bijis gadījuma, ka izlūkam ar šādu prožektoru nebūtu izdevies aizbaidīt visbriesmīgāko, visasinskārāko zvēru. Pat tahorgi, kuri vispār nebaidās ne no kā, šāda prožektora gaismu Ieraudzījuši, bremzē ar pakaļkājām un partrauc savu trako skrējienu … «Viņa ir sajukusi,» bezcerīgi nodomāju. «Pavisam traka kļuvusi…» Bet, sēzdamies pie rācijas, teicu:

—   Ak kungs, cilvēks kļūdījās un nospieda nepareizo taustiņu …

—   Jā, patiešām, — Vanderhūze piebalsoja. — Droši vien tā arī bija. Viņa acīmredzot gribēja ieslēgt infrasarkano prožektoru… Taustiņi atrodas blakus… Kā jūs domājat, Genadij?

Komovs klusēja. Viņš pie pults kaut ko darīja. Negribēju uz viņu skatities. Ieslēdzu automātu un demonstratīvi lūkojos uz otru pusi.

—   Nepatīkami, protams, — Vanderhūze murmināja. — Ai-ai-ai… Tas patiešām var ietekmēt… Aktīva iedarbība … Nez vai patīkama .. . Hm … Pēdējā laikā mēs visi esam mazliet uzbudināti, Genadij. Nav brīnums, ka meitene kļūdījās… Man pašam, vai zināt, gribējās kaut ko darīt… kā nekā pastiprināt attēlu… Nabaga Mazais… Man šķiet, tas bija viņš, kas iekliedzās…

—   Skatieties un priecājieties, — Komovs teica. — Trīsarpus kadri.

Bija dzirdams, ka Vanderhūze norūpējies iesēcas. Nenoturējos un atskatījos. Ekrānā neko nevarēju saredzēt, jo viņi bija sabāzuši galvas kopā un aizsedza man redzeslauku, tāpēc piecēlos un piegāju klāt. Ekrānā atkal pavīdēja tā pati aina, ko biju redzējis pēdējā mirklī, bet kas nepaguva aiziet līdz manai apziņai. Attēls bija skaidrs, tomēr es nesapratu, kas īsti tur ir. Daudz cilvēku, ļoti daudz melnu absolūti vienādu tēlu, kas izkārtojušies kā figūras uz šaha galdiņa. Viņi stāvēja it kā klajā, labi apgaismotā laukā. Priekšējās figūras bija lielākas, bet uz aizmuguri tās atbilstoši perspektīvas likumiem samazinājās. Rindas izskatījās bezgalīgas un tālumā saplūda vienā nepārtrauktā melnā svītrā.

—   Tas ir Mazais, — Komovs teica. — Vai pazīstat?

Beidzot pār mani nāca apskaidrība: tas patiešām bija

mūsu Cilvēkbērns, viņa attēls, kas neskaitāmi daudz reižu atspoguļojās bezgaldaudzos spoguļos.

—   Izskatās pēc daudzkārtēja spoguļattēla, — Vanderhūze nomurmināja.

—   Spoguļattēls… — Komovs atkārtoja. — Bet kur tad ir lampas atspulgs? Un kur ir Mazā ēna?

—   Nezinu, — Vanderhūze godīgi atzinās. — Patiešām, ēnai ir jābūt.

—   Un ko domājat jūs, Stas? — Komovs nepagriezies vaicāja.

—   Neko, — īsi atteicu un gāju atpakaļ savā vietā. Patiesībā es, protams, domāju gan, manas smadzenes bija ārkārtīgi nodarbinātas, taču neko nespēju izdomāt. Redzētais man visvairāk atgādināja formālistu spalvas zīmējumu.

—   Jā, neko daudz mēs neesam panākuši, — Komovs konstatēja. — Pat saru kušķis neko nelīdzēja…

—   Oho-ho-ho… — Vanderhūze noteica, smagi piecēlās un izgāja.

Arī man bija vēlēšanās aizskriet un paskatīties, ko Maija dara un kā viņa jūtas. Palūkojies uz hronometru, tomēr paliku sēžam, jo līdz pārraides beigām vēl atlika minūtes desmit. Komovs man aiz muguras kaut ko čauk- stināja. Pēc tam viņa roka pastiepās pār manu plecu un uz pults nolaidās gaišzilā radiogrammas veidlapa.

—   Tas ir paskaidrojuma raksts. Nosūtiet tūlīt, līdzko būsiet beidzis ieraksta pārraidi.

Es izlasīju radiogrammu.

«ER-2, Komovs — Bāze, Gorbovskim. Kopija: Centrs, Bāderam. Nosūtām jums TA tipa raidītāja ierakstu. Raidītāja nesējs — Mazais. Ieraksts notika no 13.46 līdz 17.02 pēc borta laika. Pārtraukts sakarā ar nejaušu zibspuldzes ieslēgšanos, kas nolikusi manas neuzmanības dēļ. Pašlaik situācija ir nenoteikta.»

Nesapratu tekstu, tāpēc pārlasīju radiogrammu vēlreiz. Pēc tam atskatījos uz Komovu. Viņš sēdēja agrākajā pozā, atspiedis zodu pret sakrustotiem pirkstiem, un skatījās uz panorāmas ekrānu. Nevarētu teikt, ka mani pārplūdināja karsts pateicības vilnis. Nē, tā nebija. Sis cilvēks man nebija diez cik simpātisks, bet — gods kam gods — šoreiz viņa rīcība bija augstsirdīga. Nez vai daudzi līdzīgā situācijā būtu rīkojušies tik noteikti un vienkārši. Nav svarīgi, kāpēc viņš tā darīja: vai nu žēlodams Maiju (diez vai), vai arī kaunēdamies par savu asumu (izklausās ticamāk), vai tāpēc, ka pieder pie tiem vadītājiem, kas padoto rīcību uzskata tikpat kā par savējo. Tagad vismaz draudi izlidot kā putniņam no kosmosa Maijai bija būtiski mazinājušies, bet paša Komova pozīcijas Kontaktu komisijā jūtami pasliktinājušās. Labi, Ge- nadij Jurjevič, vajadzīgajā brīdī to atcerēsimies. Tāda rīcība visādi atbalstāma. Bet ar Maiju mēs vēl parunāsim. Patiešām — kāda velna pēc. viņa to darīja? Nav taču vairs nekāds mazais bērns, kas grib spēlēties ar lellēm?

Automāts noklakšķēja un izslēdzās, es ķēros pie radiogrammas. Ienāca Vanderhūze, stumdams sev pa priekšu galdiņu uz riteņiem. Gluži bez trokšņa un ar neparastu vieglumu, kas darītu godu viskvalificētākajam kiberam, viņš nolika paplāti ar šķīvjiem Komovam pie labās rokas. Komovs izklaidīgi pateicās. Paņēmu glāzi tomātu sulas, izdzēru un ielēju vēl.

—   Bet salātus ne? — Vanderhūze apbēdināts jautāja.

Pakratīju galvu un teicu Komovam aiz muguras:

—   Esmu visu izdarījis. Vai varu būt brīvs?

—       Jā, — Komovs nepagriezies atbildēja. — Kuģi neatstājiet.

Gaitenī Vanderhūze inan pavēstīja:

—   Maija ēd pusdienas.

—   Histēriķe, — dusmīgi noteicu.

—       Tieši otrādi, es teiktu, ka viņa ir pavisam rāma un apmierināta. Nav ne mazāko pazīmju, ka viņa nožēlotu.

Mēs reizē iegājām Maijas kajītē. Viņa sēdēja pie galda, ēda zupu un lasīja kādu grāmatiņu.

—       Sveika, cietumniec, — teicu, ar savu glāzi apsēzdamies viņai pretī.

Maija pacēla skatienu no grāmatas, palūkojās uz mani un piemiedza aci.

—   Un ko priekšnieks? — viņa apvaicājās.

—        Iegrimis smagās pārdomās, — atteicu, nenolaizdains acis no viņas. — Spriež, vai uzraut tevi tūlīt fokmastā vai arī aizvest līdz Duvrai, kur tevi pakārs ķēdēs.

—   Kas redzams pie horizonta?

—   Bez pārmaiņām.

—   Jā, tagad viņš vairs nenāks, — Maija sacīja.

Viņa to teica ar skaidri manāmu apmierinājumu un patiku. Acis bija līksmas un pārgalvīgas kā senāk. Iedzēru tomātu sulu un pašķielēju uz Vanderhūzi. Viņš ar garlaikotu izskatu notiesāja manus salātus. Pēkšņi man iešāvās prātā: mūsu kapteinis izskatās gluži apmierināts, ka viņš šajā kompānijā nav komandieris.

—       Jā, izskatās gan, ka tu mums izjauci kontaktu, — es ierunājos.

—   Esmu grēkojusi, — Maija īsi atbildēja un atkal iegrima grāmatā. Tomēr nelasīja. Viņa gaidīja, kas tagad sekos.

—        Cerēsim, ka situācija nebūs tik slikta, — Vanderhūze teica, — varēsim uzskatīt šos notikumus par kārtējām grūtībām mūsu darbā.

—        Vai jūs domājat, ka Mazais atgriezīsies? — es vaicāju.

—   Domāju, jā, — Vanderhūze nopūzdamies atbildēja,

—   Viņam pārāk gribas visu zināt un jautāt citiem. Un tagad ir radusies vesela kaudze jaunu jautājumu. — Vanderhūze bija iztukšojis salātu šķīvi un piecēlās. — Taisnību sakot, tas ir ļoti nejauks gadījums. Es tevi saprotu, Maija, bet nekādā ziņā neattaisnoju. Tā, vai zini, nevar rīkoties …

Maija neko neatbildēja, un Vanderhūze gāja prom, stumdams sev pa priekšu galdiņu. Tikko viņa soļi bija apklusuši, es, cenzdamies runāt laipni, bet stingri, jautāju:

—   Vai tu to izdarīji tīšām vai nejauši?

—       Un kā tu domā? — Maija, blenzdama grāmata, izgrūda.

—   Komovs uzņēmās vainu uz sevi.

—   Tas ir — kā?

—        Izrādās, ka zibspuldze tikusi ieslēgta viņa neuzmanības dēļ.

—        Ļoti laipni no priekšnieka puses, — Maija sacīja, nolika grāmatu un izstaipījās. — Cēls žests.

—   Vai tas ir viss, ko vari teikt?

—        Bet kas tev īsti vajadzīgs? Atklāta atzīšanās? Nožēla? Asaras?

Es atkal iedzēru malku sulas. Savaldījos.

—       Pirmām kārtām gribētu zināt, vai tas notika nejauši vai tīšām.

—   Tīšām. Nu, kas vēl tev vajadzīgs?

—   Vēl tas, ka gribu zināt, kāpēc tu to darīji.

—       Darīju to tāpēc, ka gribēju reiz par visām reizēm izbeigt šis nejēdzības. Kas vēl tev vajadzīgs?

—   Kādas nejēdzības? Par ko tu runā?

—   Par to, ka tas ir riebīgi! — Maija ar uzsvaru teica.

—   Par to, ka tas bija necilvēciski. Par to, ka es nevarēju sēdēt rokas klēpī salikusi un noskatīties, kā riebīgā komēdija pārvēršas par traģēdiju. — Viņa aizsvieda grāmatiņu. — Nav ko bolīt acis uz mani! Un nav ko mani aizstāvēti Ak, cik viņš cēls un augstsirdīgs! Doktora

Mboga mīlulis! Es, vienalga, aiziešu. Iešu uz skolu un mācīšu bērnus, lai viņi jau laikus satver pie rokas visus šos abstrakto ideju fanātiķus un muļķus, kuri tiem piebalso!

Sākumā man bija labi nodomi saglabāt laipnu un korektu toni lidz beigām, bet tagad vairs neizturēju, mans pacietības mērs bija pilns. Vispār man pacietības nav visai daudz.

—   Tā ir nekaunībai — es teicu, neatrazdams citu vārdu.

—  Tu izturies nekaunīgi! Ļoti nekaunīgi!

Gribēju iedzert vēl malciņu sulas, bet atklājās, ka glāze ir tukša. Pašam nemanot, biju jau visu iztempis.

—   Un ko vēl tu teiksi? — Maija jautāja, nicinoši smīnēdama.

—   Vairāk neko, — sacīju, drūmi skatīdamies tukšajā glāzē. Man patiešām vairs nebija, ko teikt. Biju izgāzis visu, kas uz sirds. Laikam jau nācu pie Maijas nevis tāpēc, lai noskaidrotu patiesību, bet lai gluži vienkārši viņu norātu.

—   Ja tev nav vairāk, ko teikt, tad ej uz kajīti un bučojies ar savu Komovu, — Maija kā skaldīt noskaldīja.

—   Un pie viena arī ar savu Tomu un visu pārējo kibernētiku. Bet mēs, ja gribi zināt, esam tikai cilvēki, un nekas cilvēcisks mums nav svešs.

Atstūmu glāzi un piecēlos. Te vairs nebija, ko runāt. Viss skaidrs: kādreiz man bija biedrs, bet tagad vairs nav. Nu nekas, gan iztiksim.

—   Labu apetīti, — es novēlēju un stīvām kājām izgāju gaitenī.

Sirds man dauzījās, lūpas riebīgi drebēja. Ieslēdzos savā kajītē, atkritu guļvietā un iebāzu degunu spilvenā. Sirdī bija rūgtums, bet galvā — briesmīgs tukšums, tur rosījās neizteiktie vārdi. Dumji. Dumji!… Nu labi, tev nepatīk šī ideja. Daudz kas var nepalikt! Galu galā tu neesi aicināta uz šejieni, tu atrodies šeit nejauši, tāpēc izturies, kā nākas! Tu taču neko nesaproti no kontaktiem, nelaimīgais kvartīrmeistar!… Noņem savus idiotiskos rasējumus un dari, ko tev liek! Ko tu sajēdz no abstraktām idejām? Un kur tu vispār tās esi redzējusi? Šodien tā var būt abstrakta, bet rīt bez tās vēstures gaita apstāsies … Labi, tev nepatīk. Nu, atsakies!… Viss taču gāja tik gludi un lieliski, nupat nodibinājām sakarus ar Mazo, tik brīnišķīgs zēns, gudrs, ar viņu varētu kalnus gāzt! Ak, tu kvartīrmeistar! Un vēl skaitās draugs…

Bet tagad nav ne Mazā, ne drauga … Komovs arī labais, dragā uz priekšu kā visurgājējs, tikai pa taisno, neapspriežas ne ar vienu, neko jēdzīgu nepaskaidro … Nē-ē, lai es vēl kādreiz piedalītos kontaktos — nemūžam. Tik- lidz beigsies šī jezga, nekavējoties iesniegšu lūgumu un pāriešu uz «Sķirstu-2» — pie Vadika, Taņas, galu galā pie gudrinieces Ninonas. Strādāšu kā zvērs, nepļāpāšu, domāšu tikai par darbu. Negribu nekādus kontaktus!… Nemanot iemigu un gulēju tā, ka manis pēc te varēja šaut kaut vai ar lielgabalu, kā mēdza teikt mans vecvectēvs. Kā nekā pēdējās divas diennaktis neesmu gulējis ne četras stundas. Vanderhūze tikai ar lielām grūtībām spēja mani pamodināt. Bija laiks stāties sardzē.

— Bet Maija? — vēl lāgā nepamodies, jautāju un tūlīt attapos. Vanderhūze izlikās jautājumu nedzirdam.

Palīdu zem dušas, apģērbos un devos uz kajīti. Mani atkal pārņēma vakardienas nepatīkamā jutoņa. Negribējās ne ar kādu runāt, ne kādu redzēt. Vanderhūze nodeva sardzi un pats aizgāja gulēt, pavēstījis, ka kuģa apkārtnē nekas nenotiek un pēc sešām stundām Komovs mani nomainīs.

Pulkstenis bija tieši divdesmit divi pēc borta laika. Ekrānā virs kalnu grēdas kā krāsaini audekli plandīja kāvi, no okeāna puses pūta stiprs vējš, tas saplosīja gabalos miglas mākoni virs karsļtā muklāja, spieda pie sastingušajām smiltīm kailos krūmus, dzenāja pa pludmali sasalušo putu burbuļus. Uz nosēšanās joslas vientuļi vīdēja Toms, nedaudz sagriezies pret vēju. Visas signal- spuldzes ziņoja, ka viņam ir dīkstāve, nekādu uzdevumu nav un viņš ir gatavs izpildīt jebkuru pavēli. Ļoti skumja peizāža. Ieslēdzu ārējo akustiku, brītiņu paklausījos okeāna bangu rēkoņā, vēja svilpienos un gaudošanā, sīko ledus graudu bungošanā pa kuģa apšuvumu un atkal atslēdzos.

Mēģināju iztēloties, ko pašlaik dara Mazais, atcerējos karsto, šūnaino miglu, dīvainos gaismas recekļus, pareizāk sakot, nevis gaismas, bet siltuma recekļus, un vienmērīgo starojumu, ko pavadīja savādo skaņu jūklis, 1111 mīklainos spoguļattēlus, kuri nebija spoguļattēli .. . Viņam tur droši vien ir silti un mājīgi, pierasti, turklāt ir par ko padomāt. Droši vien nolīdis kādā akmens kaktā un smagi pārdzīvo triecienu, ko viņam deva Maija («Mamma,» — «Jā, zvārgulīt,» — es atcerējos). Domāju gan, ka no Mazā Cilvēkbērna viedokļa šāda rīcība izskatās ārkārtīgi negodīga. Es viņa vietā vairs nekad nenāktu uz šejieni… Un Komovs tā nopriecājās, kad Maija bija uzlikusi Mazajam uz pieres savu stīpu. «Pareizi, Maija,» viņš teica, «tā ir laba iespēja, es neriskētu …» Tomēr no šīs idejas, vienalga, nekas nebūtu iznācis. TA konstruktori daudz ko nav izdomājuši līdz galam. Objektīvu, piemēram, vajadzēja stereo… lai gan, protams, TA paredzēta pavisam citam nolūkam … Tomēr šo to mums izdevās noskatīties. Kaut vai to, kā Mazais lidoja. Bet kādā veidā lidoja, kāpēc to darīja, uz kā lidoja? … Un izdarības pie sadauzītā «Pelikāna»?… Planēta, kur mīt neredzamie. Jā, droši vien mēs ieraudzītu daudz kā interesanta, ja Komovs atjautu palaist sargu-izlūku. Varbūt tagad at|aus? Un pat sargs-izlūks nav vajadzīgs. Pietiks, ja izdevīgā brīdī tāpat pārlaidis ar Iokatoru-izmēģinātāju pa apvārsni…

Ieskanējās radioizsaukuma signāls. Piegāju pie rācijas. Sveša balss ārkārtīgi pieklājīgi, pat bikli lūdza Komovu.

—   Kas izsauc? — vaicāju ne sevišķi laipni.

—   Te viens no Kontaktu komisijas locekļiem. Mans uzvārds ir Gorbovskis. — Es apsēdos. — Man ļoti nepieciešams parunāt ar Genadiju Jurjeviču. Bet varbūt viņš gu|?

—  Tūlīt, Lconīd Andrejevič, — es nomurmināju. — So pašu brīdi, Lconīd Andrejevič… — Ļoti veikli ieslēdzu iekšējos sakarus. — Komovu uz kajīti, — es teicu.

—  Steidzīgs izsaukums no bāzes.

—   Nav jau nemaz tik steidzīgs, — Gorbovskis protestēja.

—   Izsauc Leonīds Gorbovskisl — svinīgi piebildu iekšējo sakaru kanālā, lai Komovs pārāk ilgi netū|ātos.

—   Jaunais cilvēk… — Gorbovskis uzrunāja mani.

—   Sardzē ir kibertehniķis Stass Popovs, — es raportēju.

—   Manas dežūras laikā nekādu notikumu nav!

Gorbovskis brīdi klusēja, kā nezinādams, ko teikt.

—   Brīvi…

Atskanēja steidzīgu so|u troksnis, un kajītē ātri ienāca Komovs. Seja viņam bija sakritusies, skatiens stings, zem acīm tumši loki. Piecēlos un atdevu viņam vietu.

—   Komovs klausās, — viņš atsaucās. — Tas esat jūs, Lconīd Andrejevič?

—   Tas esmu es, sveicināts, Genadij. Klausieties, vai nevar izdarīt tā, lai mēs viens otru redzētu? Tur ir tādas pogas…

KomovS tikai paskatījās uz mani, un manas rokas pašas no sevis pastiepās uz pulti un pieslēdza vizoru. Mēs, radisti, parasti turam to atslēgtu dažādu iemeslu dēļ.

—   Aliā, — Gorbovskis apmierināts noteica. — Es jau sāku jūs redzēt.

Arī mūsu ekrāniņā parādījās attēls — Leonīda Andre- jeviča garā un it kā mazliet uz iekšu iespiestā seja, kuru es pazinu pēc portretiem un aprakstiem. Tiesa gan, portretos viņš parasti izskatījās pēc antīka filozofa, bet pašlaik viņam bija mazliet nomākts, apbēdināts izskats, un uz platā pīles deguna izbrīnījies ieraudzīju skrambu, manuprāt, pavisam svaigu. Kad attēls bija kļuvis pavisam skaidrs, es atkāpos un klusītiņām apsēdos dežuranta vietā. Man radās lielas aizdomas, ka tūlīt tikšu izdzīts no šejienes, tāpēc sāku pārspīlēti uzmanīgi vērot viesuļvētras plosīto apkārtni.

—   Vispirms gribu jums pateikties, Genadij, — Gorbovskis teica. — Izskatīju jūsu materiālus, un jāatzīst, ka tie ir kas sevišķs. Ārkārtīgi interesanti. Asprātīgi, eleganti … zibenīgi …

—   Jutos glaimots, — Komovs aprauti teica. — Bet?

—   Kāds «bet»? — Gorbovskis brīnījās. — «Un» — jūs gribat sacīt. Un vairākums Komisijas locekļu ir tādās pašās domās. Grūti ticēt, ka divās dienās veikts tik kolosāls darbs.

—   Man tur nav nekādu nopelnu, — Komovs sausi teica. — Tikai labvēlīgi apstākļi.

—   Nē, tā nerunājiet, — Gorbovskis dzīvi iebilda. — Jūs taču jau iepriekš zinājāt, ar ko jums darīšana, vai ne? Un zināt iepriekš — tas jau ir daudz kas. Bet pēc tam jūsu noteiktiba, intuīcija… enerģija…

—  Jūtos glaimots, Leonīd Andrejevič, — Komovs atkārtoja, mazliet pacēlis balsi.

Brītiņu valdīja klusums, tad pēkšņi Gorbovskis ļoti klusā balsī jautāja:

—   Genadij, kādu jūs iedomājieties Mazā Cilvēkbērna tālāko likteni?

Sajūta, ka mani tūlīt, nekavējoties, šajā pašā acumirklī, palūgs atstāt kajīti ar vislielāko ātrumu, — šī sajūta manī sasniedza kulmināciju. Es savilkos pēc iespējas mazāks un aizturēju elpu.

Komovs paskaidroja:

—   Mazais būs starpnieks starp Zemi un aborigēniem.

—   Es saprotu, — Gorbovskis atsaucās. — Tas būtu brīnišķīgi. Bet ja nu kontakta nebūs?

—   Leonīd Andrejevič, — Komovs skarbi sacīja. — Runāsim tieši un atklāti. Izsacīsim to, par ko inēs abi pašlaik domājam, un to, no kā visvairāk baidāmies. Es cenšos pārvērst Mazo par Zemes ieroci. Tāpēc visiem iespējamiem līdzekļiem un pavisam nesaudzīgi, ja tā var izteikties, cenšos atjaunot viņā cilvēku. Nelaime tā, ka cilvēka psihe, Zemes cilvēku attieksme pret pasauli acīmredzot ir pilnīgi sveša aborigēniem, kuri audzinājuši Mazo. Viņi atstumj mūs, viņi mūs negrib. Un ar šādu attieksmi pret mums ir piesātināta Cilvēkbērna zemapziņa. Par laimi vai par nelaimi, aborigēni ir atstājuši viņā pietiekami daudz cilvēciska, lai mums būtu iespēja iegūt varu pār viņa apziņu. Pašreizējo situāciju var nosaukt par kritisku. Cilvēkbērna apziņa pieder mums, zemapziņa — aborigēniem. Konflikts ir ārkārtīgi smags un riskants, to es ļoti labi apzinos, taču šis konflikts ir atrisināms. Man vēl vajadzīgas, burtiski, dažas dienas, lai Mazo sagatavotu. Es atklāšu viņam patieso stāvokli, atbrīvošu viņa zemapziņu, un Mazais pilnīgi un galīgi pārvērtīsies par mūsu palīgu, līdzstrādnieku, ,1us, Leonīd Andrejevič, nevarat nesaprast, cik vērtīga un nozīmīga mums būtu tāda sadarbība … Es paredzu daudz grūtību. Piemēram, atgrūšanās no mums, kas notiks Mazā Cilvēkbērna zemapziņā pēc tam, kad būsim atklājuši viņam patieso stāvokli, var pārvērsties apzinatā tieksmē pasargāt no mums savas «mājas», savus glābējus un audzinātājus. Iespējams, ka rodas jauns bīstams saspīlējums. Taču esmu drošs: mēs spēsim Mazo pārliecināt par to, ka mūsu civilizācijas ir līdzvērtīgi partneri gan ar savām pozitīvajām īpašībām, gan saviem trūkumiem, un tad viņš — kā starpnieks starp mums — visu mūžu gūs labumu gan vienā, gan otrā pusē, nebaidoties ne par vieniem, ne otriem. Viņš varēs lepoties ar savu izcilo stāvokli, viņa dzīve būs prieka pilna … — Komovs apklusa un pēc brīža turpināja: — Mums jāriskē, tas ir mūsu pienākums. Tādas izdevības vairs nebūs nekad. Tāds ir mans viedoklis, Leonīd Andrejevič.

—   Saprotu, — Gorbovskis teica. — Zinu jūsu idejas un cienu tās. Zinu, kā vārdā jūs ierosināt riskēt. Bet jums jāatzīst,- ka risks nedrīkst pārsniegt noteiktas robežas. Atcerieties, jau pašā sākumā biju jūsu pusē. Zināju, ka mēs riskējam, baidījos un visu laiku domāju — ja nu patiešām izdodas? Kādas iespējas, kādas perspektīvas tad mums pavērtos!… Un bieži esmu domājis arī par to, ka mēs vienmēr pagūsim atkāpties. Man pat prātā neienāca, ka zēns būs tik komunikabls un ka šai iecerei jau pēc divām dienām būs tādi panākumi. — Gorbovskis atkal apklusa. — Bet, Genadij, kontakta taču nebūs. Mums laiks atkāpties.

—   Kontakts būs! — Komovs iesaucās.

—   Kontakta nebūs, — Gorbovskis rāmi, bet nepiekāpīgi atkārtoja. — Jūs pats, Genadij, ļoti labi saprotat, ka esam sastapušies ar civilizāciju, kas noslēgusies sevī. Ar sevi noslēgtu saprātu.

—   Tā nav noslēgtība, — Komovs iebilda. — Tā ir kvazinosiēgtiba. Viņi ir sterilizējuši planētu un, kā redzams, uztur to tādā stāvoklī. Kaut kāda iemesla dēļ viņi ir izglābuši un izaudzinājuši Mazo Cilvēkbērnu. Viņi galu galā ir visai labi informēti par mūsu civilizāciju. Tā ir kvazinosiēgtiba, Leonīd Andrejevič.

—   Nu, Genadij, absolūta noslēgtība — tā ir teorētiska idealizācija. Protams, vienmēr pastāv kaut kāda funkcionāla darbība, kas izpaužas uz aru, piemēram, sanitāri higiēniskajā plāksnē. Bet attiecībā uz Mazo… Protams, tie visi ir minējumi, bet, ja civilizācija ir pietiekami veca, tās humānisms varēja pārvērsties par sociālu beznosacījuma refleksu, sociālu instinktu. Bērns tika glābts gluži vienkārši tāpēc, ka viņi izjuta vajadzību pēc tādas rīcības …

—   Tas viss ir iespējams, — Komovs piekrita. — Būtiskais šoreiz nav minējumi. Svarīgi, ka tā ir kvazinoslēgtība, ka dažādas spraudziņas kontaktu nodibināšanai vienmēr paliek. Protams, tuvināšanās process būs ļoti ilgstošs. Varbūt vajadzēs pusotras vai divas reizes vairāk laika, kā nepieciešams, lai tuvinātos parastai «atvērtai», atsaucīgai civilizācijai… Nē, Leonīd Andrejevič. Esmu par to visu domājis, un jūs pats labi zināt, ka neko jaunu man nepateicāt. Vienīgi pierādījāt, ka jūsu domas ir pretējas manējām. Jūs ierosināt atkāpties, bet es gribu izmantot šo vienīgo iespēju līdz galam.

—   Genadij, es neesmu vienīgais, kas domā, ka kontakta nebūs, — Gorbovskis klusu noteica.

—   Kas tad vēl? — Komovs apvaicājās viegli ironiskā tonī. — Augusts Johans Marija Bāders?

—   Un ne tikai Bāders. Atklāti sakot, esmu slēpis no jums kādu trumpi, Genadij… Vai jums nekad nav iena- cis prātā, kāpēc Sura Semjonovs izdzēsis ierakstus bort- žurnālā nevis uz planētas, bet jau kosmosā; ka viņš to darīja nevis tāpēc, ka ieraudzīja ar saprātu apveltītus briesmoņus, bet gan tāpēc, ka jau kosmosā viņa kuģim kaut kas uzbrucis un tāpēc viņš nospriedis: uz planētas valda augsti attīstīta agresīva civilizācija? Mums tas ienāca prātā. Protams, ne uzreiz — sākumā mēs gluži vienkārši tikām izdarījuši pareizus secinājumus, pamatojoties uz nepareiziem priekšstatiem, tāpat kā jūs. Bet, tikko šī doma mums ienāca prātā, sākām «iztaustīt» izplatījumu ap planētu. Un pirms divām stundām saņēmām ziņojumu, ka beidzot tas ir atrasts. — Gorbovskis apklusa.

Tikai ar milzīgu piepūli man izdevās savaldīties, lai neiekliegtos: «Kas? Kas ir atrasts?» Manuprāt, Gorbovskis tādu izsaucienu gaidīja. Taču nesagaidīja. Komovs klusēja. Gorbovskis bija spiests turpināt:

— Tas ir ļoti labi nomaskēts. Tas absorbē gandrīz visus starus. Mēs to nemūžam neatrastu, ja nebūtu speciāli meklējuši, un arī tad vajadzēja izmantot kaut ko pavisam jaunu — man tika paskaidrots, ko īsti, bet es nesapratu — kaut kādu vakuuma koncentrētāju. Mēs to uztaustījām un paņēmām abordāžā. Tas ir pavadonis- automāts, kaut kas līdzīgs apbruņotam sargam. Spriežot pēc dažām konstruktīvām īpatnībām, to šeit uzstādījuši Klejotāji. Tas izdarīts ļoti sen, pirms simtiem tūkstošu gadu. Mums — projekta «Šķirsts» dalībniekiem par laimi, uz tā bija tikai divi lādiņi. Pirmais ticis izšauts sensenos laikos, tagad droši vien vairs neuzzināsim, uz ko tas bijis mērķēts. Otru lādiņu saņēma Semjonovi. Klejotāji šo planētu laikam uzskatījuši par aizliegtu zonu, citādu izskaidrojumu es nevaru atrast. Jautājums vienīgi: kāpēc? Pamatojoties uz to, kas mums zināms, atbilde var būt tikai viena: no savas pieredzes viņi saprata, ka vietējā civilizācija ir nekomunikabla, vēl vairāk — tā ir noslēgta, turklāt kontakts ar citiem šai civilizācijai var radīt nopietnus satricinājumus. Ja manā pusē būtu tikai Augusts Johans Marija Bāders… Cik atceros, Genadij, jūs vienmēr ar lielu cieņu esat izteicies par Klejotājiem. — Gorbovskis atkal apklusa. — Bet runa nav tikai par to vien. Pai neņemot vērā Klejotāju domas, mēs varētu ļoti uzmanīgi, ļoti pamazām un pakāpeniski mēģināt piekļūt šai civilizācijai, «atslēgt» šos sevī ieslēgušos aborigēnus. Sliktākajā gadījumā mūsu pieredze taptu bagātāka ar vēl vienu negatīvu rezultātu. Mēs atstātu šeit kādu zīmi un paši lasītos uz mājām. Tas tad attiektos tikai uz mūsu abu civilizācijām… Taču patiesībā starp mūsējo un šīs planētas civilizāciju kā grauds starp dzirnakmeņiem, kā tagad atklājies, ir vēl trešā, un par šo trešo, Genadij, p;ir tās vienīgo pārstāvi — Mazo Cilvēkbērnu mēs jau vairākas dienas esam pilnīgi atbildīgi.

Es dzirdēju, ka Komovs smagi nopūšas, tad iestājās ilgs klusums. Kad Komovs atkal sāka runāt, viņa balss skanēja savādi, itin kā aizlauzti. Viņš pieminēja Klejotājus un nobrīnījās, ka tie, palaizdami šādu aizsargpava- doni, ir riskējuši tadā pakāpē, kas robežojas jau ar noziegumu. Pēc tam arī viņš pats atcerējās netiešus norādījumus par to, ka Klejotāji vienmēr ce|o veselām eskad- rām un jebkurš zvaigžņu kuģis vieninieks, pēc viņu domām, nevar būt nekas cits kā automātiska zonde. Komovs runāja vēl par to, ka arī uz Zemes drīz beigsies pusgadsimtu ilgais barbariskais laiks, kad zvaigžņu kuģi pa vienam dodas brīvo meklējumu lidojumos, jo tas prasījis pārāk daudz upuru un labuma no šiem lidojumiem bijis ļoti maz.

—   Jā, — Gorbovskis piekrita, — arī es esmu domājis par to.

Tad Komovs atcerējās gadījumus, kad dažu planētu tuvumā palaistie automātiskie izlūki bija noslēpumaini pazuduši. — Mums nekad nepietika laika, lai analizētu šādu nozušanu, bet tagad šie gadījumi jāskata jaunā gaismā.

—   Pareizi, — Gorbovskis ar entuziasmu atsaucās. — Par to es nebiju padomājis, tā ir ļoti interesanta doma.

Viņi vēl parunāja par aizsargpavadorii un izteica izbrīnu, ka tam bijuši tikai divi lādiņi, mēģināja atminēt, kāds bijis Klejotāju priekšstats par Visuma apdzīvotību, un secināja, ka galu galā tas nav sevišķi atšķīries no mūsu priekšstata un pati par sevi rodas doma, ka Klejotājiem acīmredzot bijis nodoms atgriezties uz šo planētu, tomēr nez kāpēc tie nav atgriezušies. Varbūt taisnība Borovikam, kas izteicis hipotēzi, ka Klejotāji vispār aizgājuši no Galaktikas. Komovs jokodams izteicās, ka aborigēni ir tie paši Klejotāji — tikai aprimuši, piesātināju- šies ar informāciju par ārpasauli, ieslēgušies sevī. Gorbovskis pārtvēra Komova ideju un tāpat jokodams sāka viņu izjautāt, kā vērtējama šāda Klejotāju evolūcija vertikālā progresa teorijas gaismā.

Pēc tanī viņi vēl apmainījās domām par doktora Mboga veselību, negaidot saruna pārgāja uz kaut kādas Salu Impērijas nomierināšanu un nez kāda Kārļa Ludviga nozīmi šajā nomierināšanā — šis Kārlis Ludvigs nez kāpēc arī tika nosaukts par Klejotāju. Nemanot viņi bija nonākuši pie Galaktikas Drošības Padomes kompetences, un abi vienojās, ka šadā kompetencē ietilpst tikai huma- noīdās civilizācijas… Drīz vien es vairs nesapratu, par ko viņi runa, bet galvenais — kāpēc viņu sarunas temats ir tieši tāds.

Vēlāk Gorbovskis teica:

—   Piedodiet, Genadij, esmu jūs pavisam nomocījis. Ejiet atpūsties. Man bija ļoti patīkami ar jums apspriesties. Tik sen nebijām redzējušies.

—   Drīz, protams, redzēsimies atkal, — Komovs ar nožēlu teica.

—   Jā, domāju, pēc pāris dienām. Bāders jau atrodas ceļā, Boroviks arī. Šķiet, parit visa Kontaktu komisija būs bāzē.

—   Tātad līdz parītam, — Komovs atvadījās.

—   Nododiet sveicienu savam sargkareivim … šķiet, viņu sauc par Stasu. Viņš jums tāds ļoti… kareivīgs, es teiktu. Un arī Jakovam, noteikti pasveiciniet Jakovul Un visus pārējos, protams.

Viņi atvadījās.

Sēdēju kluss kā pelīte un joprojām muļķīgi blenzu panorāmas ekrānā, neko neredzēdams uri neapjēgdams. Kajītē man aiz muguras valdīja pilnīgs klusums. Laiks vilkās neciešami gausi. Mani sagrāba tik nepārvarama vēlēšanās pagriezties atpakaļ un paskatīties, ka notirpa kakls un sāka durt zem lāpstiņām. Pavisam skaidri zināju, ka Komovs ir satriekts. Vismaz es biju beigts un pagalam. Meklēju atbildi Komova vietā, bet galvā visu laiku uzmācīgi turējās viena un tā pati doma: «Kas man daļas par Klejotājiem? Padomā tik, Klejotāji! Es pats savā ziņā esmu Klejotājs …»

Pēkšņi Komovs ierunājās:

—   Bet kādas ir jūsu domas, Stas?

Man tikko nepaspruka: «Kas mums daļas par Klejotājiem?» — taču laikā attapos. Lai izskatītos svarīgāk, mirkli paliku iepriekšējā pozā, tad pagriezos ar visu krēslu. Komovs, atspiedis zodu pret sakrustotiem pirkstiem, skatījās uz vizora satumsušo ekrānu. Acis bija pusaizvērtas, ap muti sērīgs vaibsts.

—   Laikam vajadzēs nogaidīt… — es teicu. — Ko lai dara… Un Mazais varbūt arī vairs nenāks… vismaz tik drīz nenāks …

Komovs greizi pasmīnēja.

—   Mazais gan atnāks, — viņš sacīja. — Viņam ļoti patīk uzdot jautājumus. Vai varat iedomāties, cik daudz jautājumu viņam būs radies pa šo laiku?

Tas bija gandrīz vārds vārdā tas pats, ko kopkajītē tika teicis Vanderhūze.

—   Tas jau varbūt… — nenoteikti nomurmināju, — varbūt patiešām labāk …

Ko es varēju viņam teikt? Ko pēc Gorbovska, pēc paša Komova varēja teikt neievērojams ierindas kibertehniķis, divdesmit gadu vecs, kam praktiskā darba stāžs sešarpus dienas, — varbūt tīri ciešams puisis, strādīgs, interesējas par visu ko un tā tālāk, bet, jāatzīst, sevišķi gudrs nav, panaivs, neaudzināts …

—   Var jau būt, — Komovs gurdi teica. Viņš piecēlās un, kājas šļūkādams, devās uz durvju pusi, bet uz sliekšņa apstājās. Viņa seja pēkšņi pārvērtās, un viņš gandrīz vai kliegšus izkliedza:

—   Vai tiešām jūs neviens nesaprotat, ka Mazais ir vienīgā iespēja, patiesībā absurda, bet tieši tāpēc vienīgā un pēdējā! Tāda gadījuma taču nebūs vairs nekad! Vai saprotat? Ne-kad!

Komovs izgāja, es paliku sēžam ar seju pret rāciju un muguru pret ekrānu un pūlējos tikt skaidrībā ne tik daudz par savām domām, cik jūtām. Nekādi… Protams, nekad. Kā viss mums te samežģījies! Nabaga Komovs, nelaimīgā Maija, nabaga Mazais… Kurš ir pats nelaimīgākais? Protams, tagad mēs aiziesim no šejienes. Mazajam kļūs vieglāk. Maija ies mācīties par pedagogu, tā ka pats nelaimīgākais iznāk Komovs. Bet ir jau ari notikums: pašam personiski nokļūt unikālā situācijā, beidzot gūt neatkārtojamu iespēju sagādāt savām idejām eksperimentālo bāzi, un pēkšņi — viss pagalam! Pēkšņi tas pats Mazais, kuram bija jātop par uzticamu palīgu, nenovērtējami dārgu starpnieku, par galveno triecienspēku, kas sagrauj visus šķēršļus, — pēkšņi tas pats pārvēršas par galveno šķērsli … Nevar taču tā pretstatīt šos jautājumus: Mazā Cilvēkbērna nākotne vai cilvēces vertikālais progress. Te jābūt kādai loģiskai mahinācijai, kaut kādai Zenona aporijai … Vai varbūt nav mahinācija? Vai varbūt tieši tā vajadzīgs pretstatīt? Tomēr cilvēce…

Domās iegrimis, es krēslā pagriezos ar seju pret ekrānu, izklaidīgi apskatīju apkārtni un aiz pārsteiguma iekliedzos. Lielās problēmas vienā mirklī izlidoja no galvas.

Sniegavētra bija pavisam pārstājusi. Apkārtni ietina baltais sniega un sarmas auts, Toms stāvēja pavisam tuvu pie kuģa, uz nepārredzamās joslas robežas, pie pašas ieejas lūkas, un es acumirklī aptvēru, kas tas ir Mazais, kas sēž tur sniega, nevarēdams sadūšoties un ienākt iekšā, — Cilvēkbērns sēž vientuļš, pretrunu plosīts, starp divām civilizācijām …

Pielēcu kājās un aulēkšiem skrēju pa gaiteni. Kesonā mehāniski paķēru kažoku, bet tūlit atkal nometu, ar visu ķermeni metos pret lūkas membrānu un izšāvos ārpusē. Maza Cilvēkbērna nebija. Dumjais Toms, prasīdams norādījumus, iededza spuldzīti. Visa apkārtne bija balta un mirdzēja kāvu gaisma. Pie pašas lūkas, man zem kājain. melnēja kāds apaļš priekšmets. Velns zina kādas tik neprātīgas domas man šajā mirklī izskrēja caur smadzenēm. Pirmajā mirklī pat nespēju sevi piespiest un noliekties.

Sniegā gulēja mūsu bumba. Uz tās bija uzmaukta stīpa ar «trešo aci». Objektīvs bija saplēsts, un vispār izskatījās, ka riņķis būtu atradies zem akmeņu nogruvuma. Bet uz baltā sniega nevienas pēdas.

NOSLĒGUMS

Viņš izsauc mani vienmēr, kad viņam gribas parunāt.

—   Esi sveicināts, Stas, — viņš saka. — Parunāsim? Vai gribi?

Sakaru uzturēšanai paredzētas četras stundas dienā, bet viņš nekad neievēro laiku. Viņš to neatzīst. Viņš izsauc mani, kad es guļu, kad sēžu vannā, kad rakstu atskaites, kad gatavojos kārtējai sarunai ar viņu, kad palīdzu puišiem, kuri pa skrūvītei izjauc Klejotāju sargpa- vadoni … Es nedusmojos.

—   Sveicināts, Mazais. Protams, parunāsim.

Viņš samiedz acis kā labpatikā un priekā un izsaka savu parasto jautājumu:

—   Stas, vai tu pašlaik esi īsts? Vai varbūt tas ir tavs attēls?

Apstiprinu, ka tas esmu es pats, Stass Popovs, nevis mans attēls. Jau daudzreiz esmu viņam paskaidrojis, ka

neprotu veidot attēlu, un viņš, manuprāt, sen to ir sapratis, taču jautājums vienmēr tiek atkārtots. Varbūt viņš tadā veidā joko, varbūt šis jautājums pieder pie apsveicināšanās rituāla, vai varbūt viņam gluži vienkārši patīk vārds «attēls». Viņam ir savi iemīļoti vārdi: «attēls», «fenomenāls», «bim-bam pa bramburām» …

—   Kāpēc acs var redzēt? — viņš iesāk.

Paskaidroju viņam, kāpēc acs var redzēt. Viņš uzmanīgi klausās un laiku pa laikam ar garajiem, jutīgajiem pirkstiem pieskaras pie savām acīm. Mazais lieliski prot klausīties, un, lai gan ir atmetis savu manieri neprātīgi svaidīties, kad stāstījumā viņu kaut kas īpaši satrauc, es visu laiku jūtu viņā apslēptu, brāzmainu kaisli, neaprakstāmu, man diemžēl nesasniedzamu, visaptverošu uzzināšanas prieku.

—   Fenomenāli! — viņš uzteic mani, kad beidzu. — Riekstkodis! Es par to padomāšu, bet pēc tam jautāšu vēlreiz.

Jāpiebilst, ka šādas pārdomas vienatnē par dzirdēto (trakā sejas muskuļu darbība, grūti saprotamie akmentiņu, žagaru un lapu salikumi) dažkārt uzvedina viņu uz ļoti dīvainiem jautājumiem. Kā, teiksim, šoreiz:

—   Kā dabūja zināt, ka cilvēki domā ar galvu? — viņš vaicā.

Esmu mazliet apstulbis un sāku ķepuroties un izlocīties kā zutis uz pannas. Viņš klausās uzmanīgi tāpat kā iepriekš, un pamazām es jau sataustu stingru pamatu zem kājām, viss it kā iet gludi, mēs abi esam it kā apmierināti, bet, kad beidzu, viņš pavēsti:

—   Nē. Tas ir ļoti aptuveni un personiski. Tas nav vienmēr un visur. Ja es domāju tikai ar galvu, kāpēc nemaz nevaru domājot iztikt bez rokām? …

Jūtu, ka diskutējot esam nonākuši uz slidena ceļa. Centrs man kategoriski noteicis par katru cenu izvairīties no tādām sarunām, kuras varētu uzvedināt Mazo Cilvēkbērnu uz domām par aborigēniem. Un jāatzīst, šāds aizrādījums ir vietā. No tādām sarunām pavisam izvairīties man neizdodas, un pēdējā laikā esmu ievērojis, ka Alazais ļoti slimīgi pārdzīvo pat to, ja pašam iznāk pieminēt savu dzīvesveidu. Varbūt sāk ko nojaust? Kas to lai zina… Nu jau vairākas dienas gaidu, ka viņš man tieši par to jautās. Es šo jautājumu gan gaidu, gan baidos no tā …

—   Kāpēc jūs varat, bet es nevaru?

—   To mēs vēl īsti nezinām, — atzīstos un uzmanīgi piebilstu: — Ir hipotēze, ka tu tomēr neesi gluži cilvēks …

—   Kas tad ir — cilvēks? — nekavējoties seko otrs jautājums. — Kas ir — «gluži cilvēks»?

Man nav visai skaidrs, kā atbildēt uz šādu jautājumu, un es apsolu viņam pastāstīt par to nākamajā tikšanās reizē. Viņš ir pārvērtis mani par īstu enciklopēdistu. Reizēm es caurām dienām to vien daru kā savācu informāciju. Galvenais Informācijās dienests darbojas manām vajadzībām, lielākie dažadu zinātņu nozaru speciālisti strādā man, man ir tiesibas jebkuru mirkli sazināties ar ikvienu no viņiem un lūgt paskaidrojumus gan attiecībā par P abstrakcijas modelēšanu, par abisālo dzīvības formu vielmaiņu, par šaha etīdēm …

—   Tu izskaties noguris, — Mazais lūdzjūtīgi saka. — Vai esi noguris?

—   Nekas, — es atmetu ar roku. — Izturēt var.

—   Cik dīvaini, ka tu nogursti, — Mazais domīgi turpina. — Es nezin kāpēc nekad nepiekustu. Un kas tas vispār ir — nogurums?

Dziļi ievelku elpu un sāku Mazajam Cilvēkbērnam skaidrot, kas ir nogurums. Manī klausoties, viņš izliek priekšā akmentiņus, kurus apstrādājis vecais, labais Toms, izveidodams tos kuba, lodes, paralēlepipeda, konusa vai citā — sarežģītākā formā. Brīdī, kad esmu beidzis, viņa priekšā ir izaudzis ļoti komplicēts veidojums, kam līdzīga nav visā pasaulē, tomēr tas ir savdabīgi harmonisks un dīvainas jēgas pilns.

—   Tu stāstīji labi, — Mazais atzinīgi saka. — Vai mūsu saruna tiek ierakstīta?

—   Jā, protams.

—   Vai attēls ir labs, skaidrs? Attēls!

—   Kā vienmēr.

—   Lai tad šo figūru paskatās vectēvs. Paskaties, vecotēv: izdzīšanas mezgli ir šeit, šeit un šeit…

Mazā Cilvēkbērna vectēvs Pāvels Semjonovs strādā Parsifala abstrakciju realizācijas jomā. Viņš nav nekāds zinātnes spīdeklis, tomēr ir ļoti erudīts, un Mazais pastāvīgi uztur ar viņu radošus sakarus. Pāvels Semjonovs man teica, ka Mazais bieži vien domā naivi, taču viņa domas vienmēr ir oriģinālas un dažiem viņa veidojumiem var būt kāda nozīme Parsifala teorijas attīstībā.

—    Katrā ziņā, — es piekritu. — Noteikti pateikšu. Jau šodien.

—        Varbūt tie visi ir tikai sīkumi, — pēkšņi viņš saka un ar vienu kustību iznīcina savu konstrukciju. — Ko Ļova pašlaik dara? — viņš jautā.

Ļova ir bāzes vecākais inženieris, liels jokpēteris un anekdošu stāstītājs. Kad viņš sarunājas ar Mazo, visa telpa ap planētu ir aizrautīgu smieklu un spiedzienu pilna, bet mani pārņem it kā greizsirdība. Mazais ļoti mīl Ļovu un katrreiz noteikti pavaicā par viņu. Reizēm viņš interesējas arī par Vanderhūzi, un tad ir jūtams, ka tīksmais vaigubārdas noslēpums vēl līdz šim laikam nav atminēts, tas vēl arvien ir aktuāls. Vienu vai divas reizes viņš ir vaicājis par Komovu, un man vajadzēja paskaid rot, kas ir projekts «Sķirsts-2» un kāpēc šim projektam nepieciešams ksenopsihologs. Par Maiju gan viņš nav jautājis nevienu reizi. Kad es pats mēģināju ierunāties par meiteni un pūlējos paskaidrot, ka Maija, ja arī ir viņu piemānījusi, tad darījusi viņa paša labā, ka no mums četriem tieši Maija bija pirmā, kas saprata, cik Mazajam grūti un cik nepieciešama viņam ir palīdzība, — ka (i es to pūlējos viņam iestāstīt, viņš gluži vienkārši piecēlās un gāja prom. Tieši tāpat viņš piecēlās un aizgāja, kad es reiz ņēmos viņam ieskaidrot, kas ir meli…

—        Ļova guļ, — es saku. — Pie mums tagad ir nakts, pareizāk sakot, nakts pēc borta laika.

—   Tātad arī tu gulēji? Es atkal pamodināju tevi?

—   Tas nav nekas briesmīgs, — es saku no sirds.

—   Man interesantāk ir parunāt ar tevi nekā gulēt.

—   Nē, tu ej un guli, — Mazais stingrā balsī izrīko.

—   Mēs tomēr esam savādi radījumi. Mums noteikti vajadzīgs miegs.

Sis «mums» kā balzams ieplūst manā sirdī. Starp citu, pēdējā laikā Mazais bieži saka «mēs», un pamazām es jau sāku pierast.

—        Ej gulēt, — Mazais atkārto, — Bet vispirms pasaki man — vai neviens neatnāks pie šī krasta, kamēr tu gulēsi?

—   Neviens, — saku kā vienmēr. — Vari būt mierīgs.

—   Tad ir labi. Tu guli, bet es iešu padomāt.

—   Protams, ej vien,

—   Uz redzēšanos! — Mazais uzsauc.

—   Uz redzēšanos, — es saku un atslēdzos.

Zinu, kas notiks tālāk, un neeju gulēt. Man ir pilnīgi skaidrs, ka šodien atkal neizgulēšos.

Viņš sēž savā parastajā pozā, pie kuras esmu pieradis un kura man vairs neliekas samocīta. Kādu laiku viņš skatās apdzisušajā ekrānā uz vecā Toma pieres, pēc tam paceļ acis pret debesīm, it kā cerēdams ieraudzīt tur, divsimt kilometru augstumā, manu bāzi, kas savienota ar Klejotāju pavadoni, bet aiz viņa muguras plešas pazīstamā aizliegtās planētas Šķirsts panorāma — smilšu kāpas, viļņojošais miglas auts virs karstā dumbrāja, drūmā kalnu grēda tālumā, bet virs tās — tievie, garie vareno un laikam mūžīgi neatklāto ierīču pavedieni, gluži kā lokani, dreboši baismīga kukaiņa taustekļi.

Tur pie viņiem patlaban ir pavasaris, krūmiem saplaukuši lieli spilgtas krāsas ziedi, virs kāpām virmo silts gaiss. Mazais izklaidīgi skatās uz visām pusēm, pirksti pārcilā gludos akmentiņus. Pār plecu viņš paskatās uz kalnu pusi, atkal novēršas un kādu laiku sēž nekustīgi, galvu nokāris. Pēc tam apņēmīgi izstiepj roku uz manu pusi un nospiež izsaukuma taustiņu Tomam zem paša deguna.

—   Esi sveicināts, Stas, — viņš saka. — Vai tu jau izgulējies?

—   Jā, — es atbildu. Man ir jāsmejas, kaut gan briesmīgi nāk miegs.

—   Stas, tagad būtu labi paspēlēties, vai ne?

—   Jā. Tas nebūtu slikti.

—   Circenītis aizkrāsnē, — viņš saka un kādu brīdi cieš klusu.

Es gaidu.

—   Labi, — moži saka Mazais Cilvēkbērns. — Tagad parunāsim, vai ne?

—   Protams, — es piekrītu. — Parunāsim.

Dari citiem labu no pasaules ļaunuma, jo nekā cita jau nav, no kā to darīt.

R. P. Vorens

No Hārmontas radio speciālkorespondenta intervijas ar doktoru Valentīnu Pilmanu, kam piešķirta Nobela prēmija fizikā 19… gadā.

—   Doktor Pilman, par jūsu pirmo lielāko atklājumu laikam jāuzskata tā saucamais Pilmana radiants!

—   Domāju, ka ne. Pilmana radiants nav ne pirmais, ne lielākais un vispār nav nekāds atklājums. Turklāt es to nemaz neesmu atklājis.

—   Doktor, jūs laikam jokojat! Pilmana radiants ir jēdziens, kas zināms katram skolēnam.

—   Tas mani nepārsteidz. Pilmana radiantu pirmais atklāja tieši skolēns. Diemžēl neatceros, kā viņu sauca. Paskatieties Stetsona «Citplanētiešu apmeklējumu vēsturē», tur viss sīki jo sīki aprakstīts. Radiantu pirmais atklāja skolēns, tā koordinātas pirmais publicēja students, bet nez kāpēc to nosauca manā vārdā.

—   Ja, ar atklājumiem tādas dīvainības dažreiz notiek. Doktor Pilman, vai jūs nevarētu paskaidrot mūsu klausītājiem …

—   Zināt, tautiet, Pilmana radianta būtība ir pavisam vienkārša. Iedomājieties, ka jūs esat iekustinājis lielu globusu un liekat tam strauji griezties, bet pats, nostājies malā, sākat bliezt uz to ar revolveri. Ložu caurumi globusā veido noteiktu līkni. Gluži tāpat var izskaidrot arī Pilmana radiantu, ko jūs nosaucāt par manu pirmo lielāko atklājumu: visas sešas citplanētiešu Apmeklējuma Zonas uz mūsu Zemes izvietojušās tādā veidā, it kā nezināma roka sešas reizes būtu izšāvusi ar revolveri no vietas, kura atrodas kaut kur uz līnijas Zeme—Deneba. De- neba ir Gulbja zvaigznāja alfa, bet to punktu debess velvē, no kura, pieņemsim, tika šauts, sauc par Pilmana radiantu.

—   Pateicos, doktor. Dārgie hārmontieši! Beidzot mēs esam dzirdējuši izsmeļošu paskaidrojumu, kas ir Pilmana radiants. Vēl piebildīšu, ka aizvakar pagāja tieši trīspadsmit gadi, kopš noticis citplanētiešu Apmeklējums. Doktor Pilman, varbūt sakarā ar to jūs saviem tautiešiem teiksiet dažus vārdusl

—   Kas tieši viņus interesē? Neaizmirstiet, ka toreiz Hārmontā es nebiju…

—   Tāpēc vēl jo interesantāk dzirdēt, ko jūs domājāt, uzzinājis, ka jūsu dzimtā pilsēta kļuvusi par citplanētas supercivilizācijas uzbrukuma objektu…

—   Atklāti sakot, pirmajā mirklī nodomāju, ka tā ir kārtējā presespīle. Bija grūti iedomāties, ka mūsu vecajā, mazajā Hārmontā var atgadīties kaut kas tamlīdzīgs. Gobi, Ņūfaundlcnda — tas vēl nebūtu tik ļauni, bet Hārmontā!

—   Tomēr galu galā jums bija jānotic.

—   Galu galā — jā.

—   Un kāds bija secinājums?

—   Man pēkšņi ienāca prātā, ka Hārmontā un pārējās piecas Apmeklējuma Zonas… atvainojiet, toreiz bija zināmas tikai četras… ka tās visas atrodas ļoti gludā līknē. Es aprēķināju radianta koordinātas un aizsūtīju tās uz «Neičuru».

—   Un jūs nemaz neuztrauca dzimtās pilsētas liktenis?

—   Zināt, tajā laikā es jau ticēju citplanētiešu Apmeklējumam, bet nekādi nevarēju piespiest sevi noticēt paniskajām korespondencēm par degošiem kvartāliem, par briesmoņiem, kas sameklē un aprij vecus cilvēkus un mazus bērnus, par asiņainajām cīņām starp citplanētiešiem, kuri nav ievainojami, un ārkārtīgi viegli ievainojamām, bet allaž drosmīgajām karaliskā tanku karaspēka daļām.

—   Jums bija taisnība. Atceros, informators tad daudzko saputroja… Taču atgriezīsimies pie zinātnes. Pilmana radianta atklājums bija pirmais, bet droši vien nav pēdējais jūsu ieguldījums zināšanās par citplanētiešu Apmeklējumu!

—   Pirmais un pēdējais.

—   Bet jūs droši vien visu šo laiku uzmanīgi sekojāt, kā notiek starptautiskie pētījumi Apmeklējuma Zonās…

—   Jā… Laiku pa laikam es pāršķirstu «Ziņojumus».

—   Jūs ar to domājat «Starptautiskā ārpuszemes kultūru institūta ziņojumus»?

—   Jā.

—   Un kurš, pēc jūsu domām, ir vissvarīgākais atklājums šajos trīspadsmit gados?

—   Pats citplanētiešu Apmeklējums.

—   Kā, lūdzu?

—   Pats Apmeklējums ir vissvarīgākais atklājums ne tikai pagājušajos trīspadsmit gados, bet vispār visā cilvēces pastāvēšanas laikā. Nav nemaz tik svarīgi, kas šie atnācēji bija. Nav svarīgi, no kurienes viņi ieradās, kāpēc ieradās, kāpēc tik īsu laiku šeit uzturējās un kur palika pēc tam. Svarīgi, ka cilvēce tagad skaidri zina: kosmosā mēs neesam vieni. Baidos, ka ārpuszemes kultūru institūtam nekad vairs nelaimēsies izdarīt vēl svarīgāku atklājumu.

—   Tas ir ļoti interesanti, doktor Pilman, bet es, patiesību sakot, domāju atklājumus tehnoloģiskā plāksnē. Atklājumus, kurus varētu izmantot mūsu — Zemes — zinātne un tehnika. Ļoti daudz pašu slavenāko zinātnieku taču uzskata, ka atklājumi Apmeklējuma Zonā spēs mainīt visu mūsu attīstības gaitu.

—   N-nu, es gan nepiederu pie šī uzskata piekritējiem. Bet, runājot par konkrētiem atklājumiem, — tur es neesmu speciālists.

—   Tomēr jūs jau divus gadus esat ANO komisijas konsultants citplanētiešu Apmeklējuma jautājumos…

—   Jā gan, taču man nav nekāda sakara ar ārpuszemes kultūru pētīšanu. Sajā komisijā es un mani kolēģi pārstāv starptautisko zinātnisko domu, kad sākas debates par ANO lēmumu izpildes kontroli attiecībā par Apmeklējuma Zonu internacionalizāciju. Īsāk sakot, mēs rūpējamies, lai citplanētiešu brīnumlietas, ko iegūst Zonā, nonāktu tikai Starptautiskā institūta rīcībā.

—   Vai tad pēc šīm brīnumlietām tīko vēl kāds?

—   Jā gan.

—   Jūs droši vien domājat stalkerus?

—   Es par tiem neko nezinu.

—   Pie mums, Hārmontā, tā sauc drošos, pārgalvīgos ze]|us, kuri uz savu roku pamanās iekļūt Zonā un stiepj laukā no turienes visu, ko vien tiem laimējas atrast. Tā ir īsta jauna profesija.

—   Saprotu. Nē, tas neietilpst mūsu kompetencē.

—       Protams, protams! Ar to nodarbojas policija. Tomēr būtu interesanti uzzināt, kas ietilpst tieši jūsu kompetencē, doktor Pilman…

—   No Apmeklējuma Zonas pastāvīgi nozūd materiāli, kas nokļūst bezatbildīgu personu un organizāciju rokās. Mēs nodarbojamies ar šis materiālu noplūdes rezultātiem.

—   Doktor, vai nevarat pastāstīt par to mazliet konkrētāk?

—   Labāk parunasim par mākslu. Vai tiešām klausītajus neinteresē, ko es domāju par nepārspējamo Gvadiju Mil- leri?

—   Protams, protams! Tomēr vispirms es gribētu pabeigt par zinātni. Vai jums kā zinātniekam nav intereses pašam nodarboties ar citplanētu brinumlietu pētīšanu?

—   Kā lai to saka… Nu protams!

—   Tātad varam cerēt, ka vienā jaukā dienā hārmon- tieši ieraudzīs savu slaveno novadnieku dzimtās pilsētas ielās?

—   Iespējams.

Vakarā mēs ar viņu slāvam mantu krātuvē — jau pavēls laiks, atliek tikai nomest spectērpu, pēc tam var laisties prom uz «Boržču» un uzņemt organismā kādu stiprāku lāsīti. Es stāvu tāpat vien, stutēju sienu, esmu savu padarījis un tagad jau turu gatavībā cigareti — briesmīgi gribas pīpēt, divas stundas neesmu to darījis, bet viņš vēl vienmēr ķēpājas ar savām mantām: vienu seifu jau piekrāmējis, aizslēdzis un aizzīmogojis, pašlaik liek otrā — ņem no transportiera «mānekļus», apskata katru no visām pusēm (bet tie, draņķi, ir smagi, būs savi sešarpus kilo) un stenēdams kārtīgi noliek uz plaukta.

Cik ilgi jau viņš ņemas ar šiem «mānekļiem», un cilvēcei no tā, manuprāt, nav nekāda labuma! Viņa vietā es jau sen būtu nospļāvies un par to pašu naudu nodarbojies ar ko citu. Kaut gan, ja labi padomā, no otras puses, «māneklis» patiesībā ir noslēpumains verķis, kaut kas prātam neaptverams. Cik daudz šo mantiņu neesmu pārnēsājis uz savas muguras un tomēr katru reizi, tos ieraugot, esmu ļoti pārsteigts. Vispār šis daikts sastāv no diviem vara diskiem apakštases lielumā, biezums — pieci milimetri, bet atstarpe starp diskiem — četrsimt milimetru, un vairāk nekā starp diskiem nav, tikai atstarpe. Tas ir, pilnīgi nekā, tukšums. Tur var iebāzt roku un var iebāzt arī galvu, ja no brīnumiem esi pavisam sajēgu zaudējis, bet tukšums vien ir, tikai gaiss. Un tomēr starp abiem diskiem, es domāju, pastāv kāds spēks, jo nevienam vēl nav izdevies saspiest tos kopā vai palielināt atstarpi starp tiem.

Nē, veči, ja kāds šo verķi nav redzējis, man bus grūti to aprakstīt: pēc izskata tas ir pavisam vienkāršs, it sevišķi, ja labi esi ieskatījies un beidzot noticējis savām acīm. Tas ir tas pats, kas aprakstīt tējas glāzi vai, pa- sarg dievs, šņabja glāzīti: tu vari tikai knakšķināt pirkstus un pilnīgā bezspēcībā lādēties. Labi, pieņemsim, ka mēs visi esam sapratuši, bet, ja kādam vēl nav skaidrs, lai tas paņem institūta «Ziņojumus» — tur ikvienā numurā ir rakstīts par «mānekļiem», turklāt publicētas arī fotogrāfijas…

Vispār Kirils jau ņemas ar šiem verķiem gandrīz gadu. Strādāju kopā ar viņu no paša sākuma, tomēr līdz pat šim laikam vēl lāgā nesaprotu, ko viņš no tiem grib izspiest, jā, atklāti sakot, sevišķi arī necenšos to saprast. Lai viņš pats vispirms tiek skaidrībā, un tad varbūt es viņā paklausīšos. Pagaidām esmu apjēdzis tikai to, ka viņam par katru cenu kāds nd «mānekļiem» ir jāsaārda, jāizkodina ar skābēm, jāsaplacina zem preses vai jāizkausē krāsnī. Tad viņam viss būs skaidrs, tad viņam būs gods un slava un visas pasaules zinātne priekā gavilēs. Bet pagaidām, cik saprotu, līdz tam vēl ir ļoti tālu. Šimbrīžam viņš neko nav panācis, tikai pagalam nomocījies, kļuvis pelēks kā zeme, nerunīgs, un acis viņam ir kā slimam sunim, pat asaro. Būtu viņa vietā cits, es to piedzirdītu kā zirgu, aizvestu pie tīkamas meičas, lai šim iedveš dzīvību, bet otrā rītā atkal piedzirdītu un atkal pie meičas, tikai citas, un pēc nedēļas viņš man būtu tikpat kā no jauna piedzimis. Taču Kiri- lam šīs zāles neder, nav ko velti dzisināt muti, viņš nav no tās sugas.

Tātad mēs abi stāvam krātuvē, es skatos uz viņu, vēroju, kāds viņš kļuvis, cik viņam iekritušas acis, un man top viņa žēl, pats nesaprotu — kāpēc. Tad es saņemos, tas ir, nevarētu teikt, ka es pats izšķiros par šādu soli, nē, mani it kā parausta kāds aiz mēles:

—   Paklau, Kiril..,

Bet viņš tobrīd stāv, turēdams rokā pēdējo «mānekli», un izskatās, ka gribētu tajā ielīst iekšā.

—   Paklau, Kiril. Bet ja nu tev būtu pilnais «māneklis»?

—        Pilnais «māneklis»? — viņš atkārto manu jautājumu un sarauc uzacis, it kā es būtu viņu uzrunājis ķīniešu valodā.

—        Nu jā. Tie tavi hidromagnētiskie slazdi, kā to tur sauc… objekts septiņdesmit septiņi bē. Bet ar ziliem brīnumiem iekšā.

Skatos, beidzot kaut kas viņam ir pielecis. Viņš pacel uz mani acis, piemiedz tās, un aiz asaru slāņa tur pavīd saprāta dzirksts, kā viņam pašam patīk izteikties.

—        Pag, pag, — Kirils saka. — Pilns, tu saki? Šitāds pats verķis, tikai pilns?

—   Nu jā.

—   Kur?

Mans Kirils ir izārstēts. Deguns atkal gaisā.

—   Ejam uzpīpēt.

Viņš veikli iegrūž «mānekli» seifā, aizcērt durtiņas, trīsarpus reizes pagriež atslēgu, un mēs abi atgriežamies laboratorijā. Par tukšu «mānekli» Ernests dod četrsimt monētas skaidrā naudā, bet par pilnu es no viņa, maitas- gabala, izsūktu visas nešķīstās asinis, taču, ticat vai neticat, par to toreiz pat nedomāju, tāpēc ka Kirils bija pavisam atdzīvojies, kļuvis kā uzvilkta stīga un pa kāpnēm lēca četrus pakāpienus uzreiz, neļāva ne uzpīpēt. Vispār es viņam izstāstu visu: gan to, kāds tas daikts ir, kur atrodas un kā pie tā vislabāk piekļūt. Viņš tūlīt izvelk karti, sameklē uz tās garāžu, pieliek tur pirkstu, paskatās uz mani un, protams, acumirklī saprot manu slepeno domu, tur jau arī nav ko nesaprasti…

—        Ak tu viens!_— viņš iesaucas un smaida. — Nu tad jau jāiet. Norunāsim rīt no rīta. Deviņos es pasūtīšu caurlaidi un «galošu», un desmitos ar dievpalīgu dosimies ārā. Norunāts?

—   Norunāts. Bet kas būs trešais?

—   Kāpēc mums vajadzīgs trešais?

_— Tā nevar. Tas tev nav nekāds pikniks kopā ar meite- nēm. Un ja ar tevi kas notiek? Kā nekā Zona. Kārtībai jābūt.

Viņš viegli pasmīn un parausta plecus.

—   Kā gribi! Tev labāk zināms.

Tā tik vēl trūka, ka man nebūtu zināms! Protams, viņš tikai izrāda augstsirdību, cenšas manis dēļ: trešais ir lieks, iztiksim divi vien, viss notiks pa kluso — ne čiku, ne grabu —, neviens par tevi pat neiedomāsies. Es gan zinu, ka institūta ļaudis divatā uz Zonu neiet. Viņiem ir tāda kārtība: divi dara darāmo, bet trešais skatās un, kad viņu vēlāk iztaujā, visu pastāsta.

—   Es personiski ņemtu līdzi Ostinu, — Kirils saka. — Bet tu laikam viņu negribēsi. Vai varbūt der?

—  Nē, tikai ne Ostinu. Viņu tu varēsi citreiz aicināt līdzi.

Ostins nav slikts zellis, drosme un bailes viņā ieprogrammētas pareizās proporcijās, taču viņš, manuprāt, ir jau apzīmogots. Kirilam to neieskaidrosi, bet es taču redzu: Ostins iedomājies, ka ir atšifrējis Zonu un pazīst to no sākuma līdz galam, — tātad drīz šim būs vāks. Bet lūdzu! Tikai bez manis!

—   Nu labi, — Kirils nosaka. — Bet Tenders? — Tcn- ders ir otrs viņa laborants. Vīrs — tā nekas, rāms un mierīgs.

—   Jau pavecs, — es iebilstu. — Un viņam ir bērni…

—   Kas par to? Viņš ir jau bijis Zonā.

—   Labi. Lai būtu Tenders.

Vispār Kirils paliek sēžam pie kartes, bet es taisnā ceļā aizlēkšoju uz «Boržču», jo rīkle ir izkaltusi un vēders pielipis pie mugurkaula.

Tas nu tā. Otrā rītā es, kā parasti, ierodos pulksten deviņos, uzrādu caurlaidi, bet sargtelpā dežurē tas lamzaks seržants, kuram pagājušajā gadā kārtīgi sadevu, kad viņš mēģināja piesieties Gūtai — it kā par alkoholu.

—   Sveiks! — viņš man saka. — Rudais, tevi meklē pa visu institūtu..,

Te es viņu laipni pārtraucu:

—   Es tev neesmu nekāds Rudais. Tu man te neuzbāzies ar savu draudzību…

—   Ak dievs! — viņš izbrīnījies iesaucas. — Tevi taču visi sauc par Rudo.

Pirms iešanas uz Zonu vienmēr esmu kā uzskrūvēts un vienmēr skaidrā prātā — saņemu viņu aiz portupejas un pasaku visu, ko par viņu domāju un kas viņš patiesībā ir. Viņš nospļaujas, atdod man caurlaidi un tagad jau bez kādām jūtu izpausmēm saka:

—   Redrik Suhart, jums pavēlēts nekavējoties ierasties pie drošības nodaļas pilnvarotā kapteiņa Hercoga.

—       Redzi nu, — es aizrādu. — Tas ir pavisam kas cits. Mācies, seržant, un tu izsitīsies leitnantos.

Bet pats domāju: kas tad tie par jokiem? Kāda velna pēc esmu ievajadzējies kapteinim Hercogam un vēl darlia laikā? Lai notiek, eju atrādīties. Viņa kabinets ir trešajā stāvā, labs kambaris, ar restotiem logiem kā policijā. Pats Villijs sēž pie galda, sūc pīpi un kaut ko klabina uz rakstāmmašīnas, bet kaktā pa dzelzs skapi rakņājas viens seržantiņš, kāds no jaunajiem, es to nepazīstu. Pie mums institūtā šo seržantu ir vairāk nekā divīzijā, un visi tādi tukli, sārti, piens un asinis — viņiem Zonā nav jāiet un par lielajām pasaules problēmām nospļauties.

—   Sveicināti! — es saku. — Vai izsaucāt?

Villijs pamet acis uz šo pusi tā, it kā manis te nemaz nebūtu, atstumj mašīnīti, noliek sev priekšā pamatīgu mapi ar papīriem un sāk tos šķirstīt.

—   Redriks Suharts? — viņš prasa.

—       Tieši tā, — atbildu, bet pašam briesmīgi nāk smiekli. Kāds mani it kā kutina un liek nervozi ķiķināt.

—   Cik ilgi jau strādājat institūtā?

—   Divi gadi, šis ir trešais.

—   Ģimenes stāvoklis?

—   Esmu viens. Bārenis.

Tad viņš pagriežas pret savu seržantiņu un stingri pavēl:

—       Seržant Lummer, aizejiet uz arhīvu un atnesiet simt piecdesmito lietu!

Seržantiņš piesviež roku pie cepures un aiztinas prom, bet Villijs aizcērt mapi un drūmi noprasa:

—   Atkal sāc nodarboties ar veco amatu?

—   Ar kādu veco amatu?

—       Pats zini, ar kādu. Par tevi atkal ir ienācis materiāls.

Tā, es nodomāju.

—   No kurienes ienācis materiāls?

Viņš sarauc pieri un sapīcis padauza ar pīpi pret pelnu- trauku.

—        Tas neattiecas uz tevi. Vecās draudzības vārdā brīdinu: izbeidz šo niķi, izbeidz uz visiem laikiem. Ja ķers otro reizi, ar sešiem mēnešiem vien netiksi sveikā cauri. Bet no institūta tevi izsviedīs bez kavēšanās un uz visiem laikiem, skaidrs?

—        Skaidrs. To es saprotu. Nesaprotu tikai vienu: kurš draņķis ir mani nosūdzējis…

Bet viņš jau atkal pamet uz mani stingu skatienu, it kā manis te nebūtu, sūc tukšo pīpi un svarīgi šķirsta pa- pirus mapē. Tas nozīmē, ka seržants Lummers ir atgriezies ar simt piecdesmito lietu.

—   Pateicos, Suliart, — saka kapteinis Villijs Hercogs ar iesauku — Urķis. — Tas ir viss, ko gribēju noskaidrot. Jūs esat brīvs.

Nu labi, es dodos uz ģērbtuvi, uzstīvēju specapģērbu, aizsmēķēju un visu laiku domāju: no kurienes šis signāls nāk? Ja no institūta, tad tās tukšas pjāpas vien ir, tur par mani neviens neko nezina un nevar zināt. Bet ja jau papīrs atsūtīts no policijas… tomēr — ko viņi tur var zināt, izņemot manus vecos grēkus? Varbūt Maitu Ērglis iekritis? Tas draņķis ir ar mieru jebkuru pabāzt zem ūdens, lai tikai sevi izpestītu. Bet arī Maitu Ērglis par mani tagad neko nezina. Domāju, lauzu galvu, bet neko prātīgu nespēju izdomāt un atmetu ar roku. Pēdējo reizi biju Zonā kādā naktī pirms trim mēnešiem, toreiz gūto laupījumu gandrīz visu jau esmu realizējis un naudu iztērējis. Nozieguma vietā neesmu pieķerts, un tagad neviens velns man neko nepierādīs — es esmu glumais.

Bet, kad jau dodos pa kāpnēm augšā, pār mani pēkšņi nāk apskaidrība, turklāt tāda apskaidrība, ka atgriežos ģērbtuvē, apsēžos un atkal aizpīpēju. Sanāk tā, ka Zonā šodien nedrīkstu iet. Un rīt, un parīt arī ne. Sanāk tā, ka šie kruķi ņēmuši mani uzskaitē, nav vis aizmirsuši un, ja arī šiem izkritis no galvas, tad kāds par mani ir atgādinājis. Tagad jau vairs nav svarīgi, tieši kurš to darījis. Ikviens stalkers, ja vien nav galīgi prātu zaudējis, turēsies no Zonas pa lielu gabalu, ja zinās, ka viņu uzmana. Man tagad būtu jānolien pašā tumšākajā kaktiņā. Sak, kāda Zona? Es jau kuro mēnesi uz turieni neeju pat ar caurlaidi! Ko jūs piesienaties godīgam laborantam?

Apsvēris to visu, izjūtu pat tādu kā atvieglojumu, ka šodien man Zonā nav jāiet. Bet kā to cik iespējams delikāti paziņot Kirilam?

Pateicu viņam īsi un skaidri:

—   Zonā neiešu. Vai būs kādi rīkojumi?

Sākumā viņš, protams, acis vien iepleš. Vēlāk, kā redzams, kaut ko ir apjēdzis: paņem mani aiz elkoņa, aizved uz savu kambarīti, nosēdina pie galdiņa, bet pats atmetas pret palodzi. Pīpējam un klusējam. Pēc brītiņa viņš man uzmanīgi pajautā:

—   Vai kas nolicis, Red?

Ko lai es viņam tagad saku?

—       Nē, nekas nav noticis. Vakar pokerā paspēlēju divdesmit monētas — tas blēdis Nunans baigi labi spēlē.

—   Pag, pag, — viņš saka. — Vai tu esi pārdomājis?

Es pat iestenos no sasprindzinājuma.

—        Nedrīkstu, — es izspiežu caur sakostiem zobiem — Nedrīkstu, vai saproti? Mani tikko bija izsaucis Hercogs.

Kirils atmaigst un atkal izskatās nelaimīgs, acis viņam ka slimam pūdelim. Viņš krampjaini ievelk elpu, aizpīpē jaunu cigareti pie vecā izsmēķa un klusu saka:

—   Tici man, Red, es nevienam neesmu teicis ne vārda.

—   Izbeidz! Vai tad runa ir par tevi?

—        Es pat Tenderam vēl neko neesmu sacījis. Caurlaidi viņam gan izrakstīju, bet neesmu pat pajautājis, vai viņš ies vai ne…

Es ciešu klusu un pīpēju. Taisni jāsmejas, cilvēks neko nesaprot.

—   Ko tev Hercogs teica?

—   Nekā sevišķa. Kāds mani nosūdzējis, un tas ir viss.

Kirils uz mani tā savādi paskatās, nolec no palodzes

un sāk staigāt pa kambarīti uz priekšu un atpakaļ. Viņš skraida pa kabinetiņu, bet es sēžu, laižu gaisā dūmus un klusēju. Man, protams, žēl viņa un ir nepatīkami, ka lik inu|ķīgi sanācis: esmu izārstējis, tā sakot, cilvēku no melanholijas. Bet kas vainīgs? Pats vien esmu vainīgs. Ataicināju puisīti, apsolīju viņam piparkūku, bet to apsargā nikni pūķi…

Te pēkšņi viņš pārtrauc skraidīšanu, apstājas rrian līdzās un, skatīdamies kaut kur sāņus, jautā, pats acīm redzami juzdamies neveikli:

—        Paklau, Red, — cik tāds pilns «māneklis» varētu maksāt?

Sākumā es viņu nesaprotu, nodomāju, ka viņš cer to mantu kaut kur nopirkt, bet kur tu tādu nopirksi, tāds varbūt visā pasaulē lik viens vien ir, un viņam ari nepietiktu naudas: kur viņam — ārzemju speciālistam, turklāt vēl krievam — dabūt naudu! Bet tad mani it kā apsvilina doma: viņš, pagāns, laikam uzskata, ka es domāju tikai par monētām?! Ak, tu inaitasgabals, par ko tu mani turi?… Jau paveru muti, lai pateiktu viņam visu, ko domāju. Un apraujos. Jā, patiešām — par ko tad lai viņš mani uzskata? Stalkers ir un paliek stalkers, tam vajag pēc iespējas vairāk skanošā, monētu dēļ tas ar mieru atdot dzīvību. Tagad patiešām iznāk tā, ka vakar esmu izmetis makšķeri, bet šodien kārdinu ar ēsmu, uzsitu cenu.

No šīm domām palieku kā bez valodas, bet viņš, acu nenolaidis, cieši skatās uz mani, un viņa acīs redzu nevis nicinājumu, drīzāk gan tādu kā izpratni. Tad es viņam mierīgi paskaidroju:

—   Pie garāžas vēl neviens nekad ar caurlaidi nav gājis. Tur vēl trase nav nosprausta, to tu pats zini. Ja mums veicas un mēs atgriežamies, tad tavs Tenders varēs lielīties, ka esam šāvuši taisni uz garāžu, paņēmuši, ko vajag, — un tūlīt atpakaļ. Tieši kā uz noliktavu. Tad ikvienam būs skaidrs, ka mēs jau iepriekš zinājām, pēc kā ejam. Bet tas nozīmē, ka mūs kads ir informējis. Un kurš no mums trim varētu informēt — tur, šķiet, komentāri lieki. Vai saproti, pēc kā tas ož, ko tas man nozīmē?

Beidzis savu runu, skatos viņam acīs, un abi klusējam. Tad pēkšņi viņš sasit plaukstas, paberzē un mundrā balsī nosaka:

—   Nu, ja ne, tad ne. Es tevi, Red, saprotu un nevaru nosodīt. Iešu pats. Varbūt palaimējas. Nav jau pirmā reize…

Viņš izklāj karti uz palodzes un, atspiedies uz rokām, nolīkst pār to, un viss viņa mundrums acīm redzami iz- plēn. Dzirdu, šis murmina:

—   Simt divdesmit metru1 … pat simt divdesmit divi … un kas vēl pašā garāžā… Nē, Tenderu es neņemšu. Kā tu, Red, domā, varbūt nav vērts ņemt Tenderu? Viņam tomēr divi bērni…

—   Tevi vienu neizlaidīs, — es aizrādu.

—   Nekas, gan izlaidīs… — viņš bubina. — Man pazīstami visi seržanti… un leitnanti… Man nepatīk šīs smagās mašīnas! Trīspadsmit gadu stāv zem atklātām debesīm, tomēr izskatās kā jaunas… Divdesmit soļu tālāk benzīna cisterna — sarūsējusi, caura kā siets, bet šīs gluži kā nupat no konveijera… Ak, Zona, Zona!

Viņš paceļ galvu un ieurbjas ar acīm logā. Arī es sāku blenzi lajā. Mūsu logiem ir biezi svina sakausējuma stikli, bet aiz tiem atrodas māte-Zona, tik tuvu, vai ar roku aizsniedzama, 110 trīspadsmitā stāva tā redzama kā uz delnas …

Tāpat vien paskatoties uz to, šķiet — zeme kā zeme. To apspīd saule tāpat kā pārējo zemi, un it kā nekas uz tās nav mainījies, viss it kā būtu. tāpat kā pirms trīspadsmit gadiem. Mans nelaiķis tētiņš paskatītos un nekā ievērības cienīga nepamanītu, varbūt vienīgi pajautātu: kāpēc tad rūpnīcas dūmeņi nekūp, streiko, vai?… Dzeltenu iežu konusi, kaupcri atmirdz saulē, sliedes, sliedes, sliedes, uz tām lokomotīve ar platformām… Vārdu sakot, industriāla peizāža. Tikai cilvēku nav. Ne dzīvu, ne mirušu. Re, kur arī garāža: gara, pelēka kā ūdens šļūtene, vārti līdz galam vaļā, uz asfaltētā laukuma stāv smagās mašīnas. Stāv jau trīspadsmit gadu, un nekas ar tām nenotiek. Attiecībā uz mašīnām pareizi vien viņš teica — tomēr apjēdzis. Pasarg dievs, iespraukties divu mašīnu starpā, tām jāiet apkārt ar līkumu … tur asfaltā ir viena plaisa … paskat, ceļš nosprausts līdz pašam izmestās zemes valnim, un cik veikli iekārtots! Re, kur tas grāvītis, kurā iegāzās Mīkstmiesis, tikai pāris metru no viņu ceļa… Un Kaulainais taču brīdināja Mīkstmiesi: turies tālāk no grāvja, citādi piederīgajiem nebūs ko zārkā likt un apbedīt… Kā ūdenī iekrita — nav vairs ko apglabāt. Ar Zonu ir tā: ja no turienes esi atgriezies ar laupījumu — noticis brīnums, ja atgriezies dzīvs — tā ir veiksme, ja patruļas lode tevi nav skārusi — tev ir laimējies, bet viss pārējais — liktenis…

Te es paskatos uz Kirilu un redzu, ka iesānis viņš mani novēro. Un viņa izskats ir tāds, ka vienā mirklī mainu savu lēmumu. Lai viņi visi iet pie velna, es domāju, galu galā ko šie kruķi var man padarīt? Kirils vispār varētu neteikt neko, taču viņš saka:

—   Laborant Suhart, no oficiāliem — uzsveru: no oficiāliem — avotiem ir ienākušas ziņas, ka garāžas apskate var dot lielu labumu zinātnei. Ir priekšlikums apskatīt ga rāžu. Prēmiju garantēju. — Bet pats smaida kā maij- mēnesis.

—   No kādiem oficiāliem avotiem? — jautāju un arī pats smaidu kā antiņš.

—   No konfidenciāliem avotiem. Bet jums varu pateikt… — Nu viņš vairs nesmaida un sarauc pieri. —Teiksim, no doktora Duglasa.

—   Ā, no doktora Duglasa… no kāda Duglasa?

—   No Sema Duglasa, — Kirils sausi nosaka. — Viņš aizgāja bojā pagājušajā gadā.

Man tirpas pārskrien pār muguru. Se tev nu bija! Kas tad pirms izbraukšanas Zonā piemin tādus notikumus. Siem briļļainajiem zinību vīriem gāz kaut vai ar mietu pa galvu, šie, vienalga, neko nesaprot… Iegrūžu izsmēķi pelnutraukā un saku:

—   Labi. Kur ir tavs Tenders? Vai mums ilgi viņš vēl būs jāgaida?

Vārdu sakot, par šo tematu mēs vairs nerunājam. Kirils piezvana postenim un pasūta «lidojošo galošu», bet es paņemu karti un ieskatos, kas viņiem tur sazīmēts. Uztaisīts tā nekas, normāli. Fotografēts no augšas un stipri palielināts. Redzami pat ielāpi uz automobiļa riepas, kas mētājas pie garāžas vārtiem. Ja mums, stalkeriem, būtu tāda karte… bet vispār, velns parāvis, kāds labums no tās naktī, kad rādi zvaigznēm pakaļu un neredzi pats savas rokas…

Tad ierodas arī Tenders. Pietvīcis sarkans, tusnīdams. Viņam saslimusi meita, vajadzējis skriet pēc daktera. Šis atvainojas par novēlošanos. Nu, tad mēs viņam pasniedzam dāvaniņu — priekšlikumu doties uz Zonu. Pirmajā brīdi viņš, nabadziņš, aizmirst pat šņākuļot.

—   Kāpēc Zonā? — Tenders vaicā. — Kāpēc es?

Tomēr, padzirdējis par dubulto prēmiju un par to, ka Reds Suharts arī ies, atžirgst un atkal sāk elst.

Nobraucam lejā, «buduārā». Kirils aiznesas pēc caurlaidēm, parādām tās vēl vienam seržantam, un šis mums katram izsniedz spectērpu. Tas nu gan ir viens derīgs apģērba gabals. Ja no sarkanās to pārkrāsotu kādā piemērotākā krāsā, jebkurš stalkers par tādu tērpu, acu nepamirkšķinājis, atdotu piecsimt monētas. Es jau sen nozvērējos, ka pamanīšos un vienu kaut kā noteikti nosperšu. No pirmā acu uzmetiena — nekā sevišķa, tērps tāds kā ūdenslīdējiem, nē, drīzāk gan kā lidotājam reaktīvajā vai, teiksim, kosmonautam. Viegls, ērts, nekur nespiež, un no karstuma tajā nesvīst. Ar tādu apģērbu var doties caur uguni un ūdeni, un tam netiek cauri neviena gāze. Arī lode, kā stāsta, šādam tērpam nav bīstama. Saprotama lieta, gan uguns, gan kaut kāds iprīts, gan lode — tas viss nāk no cilvēkiem, no Zemes. Zonā nekā tāda nav, Zonā jābaidās no kā cita. Vispār ko tur daudz runāt, arī spccapģērbos vīri mirst kā nabagi. Jā, bet bez tiem droši vien mirtu vēl vairāk. No «svilinošajām spilvām», piemēram, šis apģērbs pasargā simtprocentīgi. Tāpat arī no «velna kāpostu spļāvieniem»… Labi, ko tur daudz runāt.

Uzstīvējam mugurā spectērpus, es pārberu uzgriežņus no maisiņa sānu kabatā, un pāri visam institūta pagalmam mēs slājam uz izeju Zonā. Viņiem te ieviesta tāda kartība, lai visi redz, ka atkal kāds zinātnes varonis aiziet ziedot savu dzīvību cilvēces, zinību un svētā gara vārdā, āmen. Jā, tiešām — visos logos līdz pat piecpadsmitajam stāvam rēgojas līdzjutēji, vēl trūkst tikai orķestra, un atvadoties neviens nepavicina mutautiņu.

—   Drošāku soli! — es saku Tenderam. — Ierauj vēderu, nīkā būtne! Pateicīgā cilvēce tevi paturēs mūžīgā piemiņā!

Sis paskatās uz mani, un es redzu, ka viņam joki nav prātā. Jā, patiešām — kādi gan joki te var būt!… Bet, kad tu izej Zonā, tev atliek viens no diviem: vai nu raudi, vai joko, un es nekad mūžā neesmu raudājis. Pametu acis uz Kirilu. Sis turas tā nekas, tikai kustina lūpas, it kā skaitītu lūgšanu.

—   Vai tu lūdz dievu? Dari to, lūdz, lūdz! Jo tālāk Zonā, jo tuvāk debesīm …

—   Ko? — viņš nesaprot.

—   Lūdz dievu! Stalkerus ielaiž paradīzē bez rindas! — es viņam skaļi saku.

Viņš pēkšņi pasmaida un pabungo ar roku man pa muguru, kas nozīmē: nebaidies, ar mani nepazudīsi, bet, ja arī iesi bojā, tad mierini sevi ar domu, ka mirstam tikai vienu reizi. Nē, viņš nudien ir jocīgs zellis.

Atdodam caurlaides pēdējam seržantam — pārmaiņas pēc šoreiz tas ir leitnants, es viņu pazīstu, viņa tētiņš Reksopolē tirgojas ar kapu sētiņām —, bet «lidojošā galoša» mūs jau gaida, to atbraukuši puiši no posteņa un novietojuši pie paša caurlaižu kantora. Visi ir klāt kā saukti — gan «ātrā palīdzība», gan ugunsdzēsēji, gan mūsu varonīgā gvarde, bezbailīgie glābēji — vesels bars nobarojušos dīkdieņu ar savu helikopteru. Pat skatīties negribas!

Ar «galošu» paceļamies gaisā, Kirils ķeras pie stūres un saka man:

—   Nu, Red, komandē!

Bez steigas attaisu rāvējslēdzēju uz krūtīm, izvelku no azotes blašķi, ierauju krietnu malku, uzskrūvēju korķi un iebāžu pudeli atpakaļ. Bez tā es nevaru. Zonā esmu izgājis jau kuro reizi, bet bez blašķes nevaru un nevaru. Sie abi skatās uz mani un gaida.

—   Tā, — es nosaku. — Jums nepiedāvāšu, jo mēs kopā dodamies Zonā pirmo reizi un es nezinu, kā spirts iedarbojas uz jums. Kārtība būs šāda: viss, ko es saku, jāizpilda zibenīgi un bez ierunām. Ja kāds tūļāsies vai sāks uzdot jautājumus — gāzīšu, kur trāpīsies, jau iepriekš atvainojos. Teiksim, tev, Tendera kungs, es pavēlēšu: nostājies uz rokām un ej uz priekšu. Un to pašu bridi tev,

Tendera kungs, jāuzslej gaisā savs resnais dibens un jāizpilda, kas pavēlēts. Bet, ja neizpildīsi, savu slimo meitu vairs varbūt neredzēsi. Skaidrs? Taču es parūpēšos, lai tu viņu vēl redzētu.

—   Galvenais, Red, — neaizmirsti pavēlēt, — Tenders sēc, pats pietvīcis sarkans, jau svīst un kustina lūpas. — Iešu ne tikai uz rokām, bet pat uz mutes. Neesmu jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta.

—   Priekš manis jūs abi esat iesācēji, bet pavēlēt gan neaizmirsīšu, esi mierīgs. Starp citu, vai proti «galošu» vadīt?

—   Prot jau, prot, — Kirils saka. — Labi vada.

—   Nu, ja labi, tad labi. Tad ar todieviņu. Nolaist sej- segusl Lēnām uz priekšu, vadīties pēc stigmietiņiem, aug- slums — trīs metri! Pietura pie divdesmit septītā mietiņa.

Kirils uzbrauc «galošu» trīs metru augstumā, mēs lēnām slīdam uz priekšu, bet es neuzkrītoši pagriežu galvu un palūru pār kreiso plecu. Skatos — gvardi-glā- bēji salīduši savā helikopterā, ugunsdzēsēji godbijīgi piecēlušies, caurlaižu kantora durvīs leitnants, idiots, atdod mum? godu, bet virs viņiem visam pāri pamatīgs jau izbalējis plakāts: «Esiet sveicināti, citplanētiešu kungi!» Tenders jau grasās šiem pamāt ar rociņu, bet es viņam dodu tādu grūdienu sānos, ka viņam visas šīs ceremonijas acumirklī izlido no galvas. Es tev gan rādīšu — atvadīties, tu man tā atvadīsies!.,.

Mūsu «galoša» peld uz priekšu.

Pa labi no mums atrodas institūts, pa kreisi — Mēra kvartāls, bet mēs slīdam no mietiņa pie mietiņa pa pašu ielas vidu. Ak, cik sen pa šo ielu neviens nav ne gājis, ne braucis! Asfalts viscaur saplaisājis, plaisas aizaugušas ar zāli, bet tā vēl ir mūsu, cilvēku, zāle. Uz trotuāra ielas kreisajā pusē jau aug melni ērkšķi, un pēc šiem ērkšķiem ir redzams, cik precīzi Zona sevi iezīmējusi: melnie brikšņi pie paša ielas bruģa ir kā ar izkapti nopļauti. Nē, šie citplanētieši tomēr bijuši kārtīgi zēni: protams, piegānījuši daudz, taču paši sev nosprauduši skaidru un nepārprotamu robežu. Pat «svilinošās spilvas» 110 Zonas mūsu pusē nav nevienas, lai gan varētu likties, ka vējš tās dzenā, kā pagadās…

Mēra kvartālā mājas ir aplupušas, mirušas, tomēr logu stikli gandrīz visur ir veseli, lai gan klāti ar netīrumu kārtu, un tāpēc logi izskatās kā akli. Bet nakti, ja gadās rāpot mājām garām, ļoti labi redzams, ka tur iekšā mirgo gaisma, it kā zilganām liesmu mēlēm degtu spirts. Tas ir «raganu receklis», kas no pagrabiem pūš savu indīgo elpu. Bet, ja paskatās paviršāk, — kvartāls kā kvartāls, mājas kā jau mājas, tām, protams, vajadzīgs remonts, citādi nekā sevišķa, tikai nevienas dzīvas radības, neviena cilvēka nemana. Te, šajā ķieģeļu namā, starp citu, dzīvoja mūsu aritmētikas skolotājs, pēc iesaukas Komats. Bija liels gnīda un nelaimes putns, īsi pirms paša citplanētiešu Apmeklējuma no viņa aizgāja otrā sieva, bet meitai bija nags acī, atceros, mēs viņu ķircinājām līdz asarām. Kad toreiz sākās panika, viņš kopā ar citiem šī kvartāla iedzīvotājiem vienā kreklā un apakšbiksēs aizskrēja līdz pašam tiltam — sešus kilometrus bez atelpas. Vēlāk ilgi slimoja ar mēri, viņam nogāja āda un nagi. Visi, kas dzīvoja šajā rajonā, — gandrīz visi pārslimoja, tāpēc jau to sauc par Mēra kvartālu. Daļa ļaužu arī apmira, lielākoties gan vecīši, un arī tie ne jau visi. Es, piemēram, domāju, ka viņi nobeidzās nevis no mēra, bet no bailēm. Šausmas un bailes bija neaprakstāmas. Ļaudis, kas dzīvoja šajā kvartālā, slimoja ar mēri, bet tur tajos trīs kvartālos cilvēki zaudēji redzi. Tagad šos rajonus tā arī sauc: Pirmais Aklais, Otrais Aklais.,. Viņi nav zaudējuši redzi pilnīgi, viņiem ir kaut kas līdzīgs vistas aklumam. Kā stāsta, iedzīvotāji nav kļuvuši akli no nez kāda uzliesmojuma, kaut gan esot bijuši arī uzliesmojumi, bet zaudējuši acu gaismu no spēcīgiem grāvieniem un dārdoņas. Rībieni bijuši tik stipri, ka cilvēki vienā mirkli kļuvuši akli. Ārsti viņiem saka: tā nevar būt, pamēģiniet atcerēties labi! Bet viņi paliek pie sava: nē, bijis briesmīgs pērkons, kas padarījis viņus aklus. Turklāt neviens cits, izņemot viņus, pērkonu nav dzirdējis …

Jā, šeit izskatās, it kā nekas nebūtu noticis. Re, stiklotais kiosks saglabājies pavisam neskarts. Bērnu ratiņi palikuši vārtos — pat drēbītes tajos izskatās tīras… Vienīgi antenas ir aizdomīgas — apaugušas ar tādiem kā sariem, līdzīgiem ķērpim. Mūsu briļļainie zinību vīri jau sen tur ļaunu prātu uz šīm antenām: viņiem, vai zināt, būtu interesanti paskatīties, kas tie par sariem, — nekur citur tādu nav, vienīgi Mēra kvartālā un vien gi uz antenām. Un galvenais — atrodas turpat blakus, zem pašiem institūta logiem. Pagājušajā gadā šie attapās — no helikoptera tērauda trosē nolaida āķi un aizķēra vienu ķērpi. Tikko trosi pavilka, pēkšņi — pš-š-šl — skatāmies: no antenas nāk dūmi, no āķa dūmi, arī pati trose jau dūmo, nevis vienkārši dūmo, bet dūmi mutuļo reizē ar tādu indigu šņākoņu kā klaburčūskai. Nu, pilots, lai gan leitnants, tomēr ātri apķērās, kas par lietu, izmeta trosi, bet pats laida ļekas vaļā… Redz, kur ir tā trose, nokarājas gandrīz līdz Zemei un visa apaugusi ar sariem ..,

Tā pamazām, palēnām esam aizpeldējuši līdz ielas galam, līdz pagriezienam. Kirils paskatās uz mani: vai nogriezties? Es pamāju — uz vislēnāko! «Galoša» pagriežas un ar vismazāko ātrumu brauc pēdējos metrus virs mūsu, cilvēku, zemes. Trotuārs nāk tuvāk un tuvāk, nu jau «galošas» ēna krīt uz ērkšķiem… Tā, esam klāt Zonā! Tūlīt manu pārskrienam drebuļus… Vienmēr jūtu šīs trīsas un vēl šodien nezinu, vai tā mani sagaida Zona vai arī nervi sākuši uzdot. Katru reizi esmu nodomājis: tikko atgriezīšos, pajautāšu, vai citiem arī ir tāpat, bet vienmēr esmu aizmirsis.

Nu labi, līdīsiin lēnīliņām virs bijušajiem sakņu dārziem, motors zem kājām vienmērīgi, klusu murrā, kas tad tam, neviens neaiztiks. Un te nu mans Tenders vairs neiztur. Nepagūstam aizbraukt līdz pirmajam stigmieti- ņam, bet viņš sāk tarkšķēt. Kā jau parasti Zonā iesācēji pļāpā: zobi klab, sirds trīc, pats nezina, ko dara, viņam kauns, bet nevar sevi pārvarēt. Manuprāt, tās viņiem ir kā iesnas, kas neatkarīgi no cilvēka gribas tek un tek. Un ko tik viņi nemuld! Te sāk jūsmot par peizāžu, te ņemas paust savus uzskatus attiecībā uz citplanētiešiem, bet reizēm muld ko tādu, kam ar pašreiz notiekošo nav nekāda sakara — kā tagad Tenders sācis leijerēt par savu jauno kostīmu un nekādi vairs nevar muldamo apturēt. Cik viņš par to samaksājis, un cik smalks audums, un kā skroderis pogas mainījis..,

—   Aizveries, — es viņam saku.

Viņš sērīgi paskatās uz mani, pašķoba lūpu — un atkal maļ savu: cik daudz zīda vajadzējis oderei. Zem mums sakņu dārzi jau izbeigušies, tagad tur rēgojas glizdaina, nezālēm aizaugusi vieta, kur agrāk bija pilsētas atkritumu izgāztuve, un es jūtu — te velk vējiņš. Nupat vēl nebija nekāda vēja, bet pēkšņi sāk celties, uzrodas un aizvirpuļo putekļu mākonīši, un manas ausis it kā uztver kādu troksni.

—   Ciet klusu, draņķi! — uzsaucu Tenderam.

Nē, viņš nevar un nevar rimties. Tagad iesācis par zirgu astriem. Nu, piedodl

—   Apturi, — saku Kirilam.

Kirils tūlīt nobremzē. Laba reakcija, ziķeris. Saņemu Tenderu aiz pleca, pagriežu pret sevi un atvēzējies gāžu ar plaukstu pa sejsegu. Viņš, nabadziņš, ietriecas ar degunu stiklā, aizver acis un apklust. Un, tikko viņš apklusis, es izdzirdu: tr-r-r … tr-r-r … tr-r-r … Kirils skatās uz mani, zobi sakosti, atņirgti. Ar rokām dodu viņam zīmi — stāvi, dieva dēļ, apstājies un nekusties. Bet viņš ari dzird šo sprēgāšanu, un viņā, kā jau ikvienā iesācējā, acumirklī rodas prasība rīkoties, kaut ko darīt.

—   Vai atpakaļgaitā? — viņš čukst.

Es izmisis pakratu galvu, draudu viņam ar dūri pie pašas ķiveres — sak, izbeidz. Žēlīgais dievs, ar tādiem iesācējiem nudien nezini, ko darīt, — vai nu skatīties uz viņiem, vai apkārtni. Un tad es aizmirstu visu. Virs vecās atkritumu kaudzes, pa sasisto stiklu lauskām un dažādiem kankariem pārslīd tāda kā dreboņa, kā trīsas, kā virmojošs gaiss pusdienas laikā virs sakarsuša skārda jumta; trīsu vilnis pārveļas pār uzkalniņu un veļas un slīd, šķērsojot mūsu ceļu pie paša robežmietiņa; virs ceļa apstājas, īsu mirkli sastingst — vai varbūt man tikai rādās? — tad aizplūst tālāk aiz krūmiem, satrunējušajiem žogiem, uz veco mašīnu kapsētas pusi.

Lai velns parauj šos briļļainos — ir nu gan izdomājuši, kur nospraust ceļu: pa bedri, padziļinājumu! Es arī esmu labais — kur man bija acis, kad sajūsminājos par viņu karti!?

—   Laid lēni uz priekšu, — saku Kirilam.

—   Kas tas bija?

—   Velns viņu zina!… Bija — izbija, un paldies dievam. Bet tagad aizveries, lūdzu. Tu tagad neesi cilvēks, skaidrs? Tu pašlaik esi mašīna, kloķis un svira manās rokās…

Te attopos, ka arī mani pārņēmis pļāpības gars.

—   Pietiek! Vairāk ne vārda.

Kā tagad derētu malciņu ieraut! Es jums saku, šie skafandri nekur neder. Esmu izticis bez tiem tik ilgi un droši vien arī turpmāk iztikšu, bet bez krietna malciņa tādā brīdī… Nu labi jau, labi!

Vējiņš it kā norimis, visā apkārtnē nekas nav saklausāms, vienīgi motors murrā tā mierīgi, miegaini.

Pāri visam saule, karstums.., virs garāžas dūmaka… viss it kā normāli, stigmietiņi slīd garām cits aiz cita. Tenders klusē, Kirils klusē — iesācēji slīpējas. Nekas, veči, arī Zonā var brīvi elpot, ja vien prot… Bet tur jau redzams divdesmit septītais mietiņš — metāla kārtiņa ar sarkanu apli un skaitli 27 uz tā. Kirils paskatās uz mani, es pamāju, un mūsu «galoša» apstājas.

Tic bija tikai ziediņi, tūlīt nāks odziņas. Tagad mums pats galvenais — pilnīgs miers. Nav kur steigties, vēja nav, redzamība laba, viss kā uz delnas. Re, grāvis, kur iegāzās Mīkstmiesis, — tajā vietā rēgojas kaut kas raibs, varbūt viņa lupatas. Draņķīgs puisis bija, lai dievs dod mieru viņa dvēselei, alkatīgs, dumjš, piedauzīgs, tikai tādi saistās ar Maitu Ērgli, tādus Maitu Ērglis Bārbridžs pamana pa gabalu un savāc zem sava spārna… bet vispār Zona nejautā, vai tu esi labs vai slikts, un iznāk, ka jāsaka — paldies tev, Mīkstmiesi: mu|ķis tu biji, pat tavu īsto vārdu neviens neatceras, bet saprātīgiem cilvēkiem… kaut nu mēs aizklūtu vismaz līdz asfaltam. Tas ir līdzens, uz tā viss skaidrāk redzams, un plaisa tajā mums jau pazīstama. Bet šie pauguriņi man nemaz nepatīk! Ja ejam uz asfaltu pa taisno, jābrauc tieši starp tiem. Paskat, kā šie stāv, it kā smīn un nogaida. Nē, jums pa vidu gan neiešu. Otrais stalkeru bauslis: ej vai nu pa labi, vai pa kreisi, bet simt soju plašai apkārtnei jābūt tīrai. Pār kreiso uzkalniņu var laist pāri… Es gan nezinu, kas aiz tā atrodas. Kartē it kā nekā nebūtu, bet kas tad kartēm tic? …

—   Paklau, Red, — Kirils man čukst. — Taisām vienu lēcienu, ko? Divdesmit metrus uz augšu un tad uzreiz lejā — un būsim tieši pie garāžas.

—   Turi muti, stult cni, — es atcērtu. — Netraucē, stāvi klusu!

Uz augšu šim sagribējies! Bet tur, divdesmit metru augstumā, tev tā iebelzīs, ka kauliņus vairs nesalasīsi! Vai arī kaut kur te uzradīsies «odu katipre» — un tur ne tikai kauli, tur pat slapjums nepaliks pāri no tevis. Ak, cik šie nepacietīgi, nevar vien sagaidīt, paskat tik, šis grib lēkt… Man ir skaidrs, kā tikt līdz uzkalniņam, bet tur pastāvēsim, paskatīsimies. Iebāžu roku kabatā un izvelku sauju ar uzgriežņiem. Parādu tos Kirilam uz plaukstas un saku:

—      Vai īkstīti atceries? Skolā mācījies? Tad zini: tagad viss būs otrādi. Paskaties! — Un nometu pirmo uz- griezni. Aizsviežu netālu, kā jau pienākas. Metrus desmit. Uzgrieznis nokrīt normāli. — Redzēji?

—   Nu? — viņš vaicā.

—   Nevis «nu», bet — vai redzēji, es jautājul

—   Redzēju.

—   Tagad ar vismazāko ātrumu brauc «galošu» pie uzgriežņa un divus soļus no tā apstājies. Saprati?

—   Sapratu. Gravikoncentrātus meklē?

—   Ko vajag, to meklēju. Pagaidi, es nosviedīšu vēl vienu. Skaties, kur tas nokrīt, un nenolaid vairs acis no tā.

Nosviežu vēl vienu uzgriezni. Pats par sevi saprotams, ari tas aiziet normāli un nokrīt līdzās pirmajam.

—   Braucam!

«Galoša» sāk kustēties. Kirila seja kļuvusi mierīga un skaidra, kā redzams, viņš visu ir sapratis. Viņi, briļļainie, visi ir tādi. Viņiem galvenais .— izdomāt nosaukumu. Kamēr nav izgudrojis, žēl uz viņu skatīties, nu muļķis kas muļķis. Bet, tikko izdomājis kaut kādu gra- vikoncentrātu, tūlīt viņam viss it kā kļūst skaidrs un ir vieglāk dzīvot.

Pabraucam garām pirmajam uzgrieznim, pabraucam otram, trešajam. Tenders nopūšas, mīņājas no vienas kājas uz otru un ik mīļu brīdi nervozi žāvājas, nosmilk- stas kā suns — viņam, nabagam, grūti. Nekas, tas nāks tikai par labu. Kilogrami pieci šodien no dzīvsvara būs nost — šādi braucieni ir labāki par jebkādu diētu… Nometu ceturto uzgriezni. Tas nokrīt kaut kā citādi. Nemāku paskaidrot, kas tur citāds, bet jūtu — nav tā, un tūlīt satveru Kirilu aiz rokas.

—   Stop! Nekusties ne no vietas …

Pats ņemu piekto uzgriezni un uzsviežu augstāk un tālāk. Re, kur tā ir — «odu kaupre»! Uz augšu uzgrieznis iet normāli, lejup — arī it kā normāli, bet pusceļā to kāds it kā parauj sānis — parauj tā, ka uzgrieznis iekrīt mālā un nozūd skatieniem.

—   Redzēji? — čukstus jautāju.

—   Tikai kinofilmā esmu redzējis, — viņš saka, bet pats saliecas tiktāl uz priekšu, ka, skaties vien, vēl izvelsies no «galošas». — Vai metisi vēl vienu, ko?

Taisni jāsmejas. Vienu! Vai nu ar vienu vien te iztiksi? Ak, šie zinātnieki!… Labi, izsvaidīju vēl astoņus uzgriežņus, kamēr noteicu «odu kaupres» vietu. Atklāti sakot, būtu pieticis ari ar septiņiem, bet vienu es izsviedu speciāli viņa dēļ, pašā viduci, lai papriecājas par savu koncentrātu. Iegāžas mālā tik smagi, it kā būtu nokritis nevis uzgrieznis, bet piecpudu svaru bumba. Iegāžas — un mālā rēgojas tikai caurums. Viņš apmierināts pat no- krekšķas.

—   Labi, — nosaku. — Pablēņojāmies, un pietiek. Skaties te. Metu pēdējo — apbraucamā ceļa vidū, tu nenolaid acis no tā.

Vārdu sakot, mēs apmetam līkumu ap «odu kaupri» un uzbraucam virs paugura. Šis uzkalniņš izskatās kā runču sakašāta čupiņa, līdz šai dienai neesmu to pat pamanījis. Jā… Nu karājamies virs pauguriņa, asfalts gandrīz vai ar roku aizsniedzams, soļus divdesmit zem mums. Vieta ir pavisam tīra — saskatāms katrs zāles stiebriņš, katra zemes plaisa. Varētu likties: nu kas tur sevišķs, nomet uzgriezni — un ar todieviņu.

Bet es nevaru nosviest uzgriezni.

Pats nesaprotu, kas ar mani notiek, bet nomest dzelzs gabaliņu nekādi nevaru sadūšoties.

—   Kas tev noticis? Kāpēc mēs stāvam? — Kirils nesaprot.

—   Pagaidi. Un dieva dēļ ciet klusu!

Tūlīt nometīšu uzgriezni, un mēs mierīgi pabrauksim garām, aizslīdēsim kā pa sviestu, ne zāles stiebriņš nesakustēsies, viens mirklis — un tur jau ir asfalts… Pēkšņi man uz pieres izspiežas salti sviedri, tek acīs, un es jau zinu, ka uzgriezni šeit nemetīšu. Pa kreisi — lūdzu, kaut divus. Uz turieni gan ceļš garāks, tur redzu arī kādus nejaukus akmentiņus, tomēr tur es sviedīšu uzgriezni, bet tieši te — neparko. Un es nometu to pa kreisi. Kirils, neteikdams ne vārda, pagriež «galošu», piebrauc pie uz- griežņa un tikai tad palūkojas uz mani. Mans izskats laikam neko labu neliecina, jo viņš tūlīt novērš acis.

—   Nekas, — es saku, — ar likumu iznāk tuvāk. — Un nometu pēdējo uzgriezni uz asfalta.

Tālāk viss norisinās vienkāršāk. Atrodu savu zemes plaisu, tā ir tīra, nekādas nezāles tajā neaug, arī krāsa lāda pati kā senāk. Es skatos uz to un klusībā priecājos. Plaisa aizved mūs līdz pašiem garāžas vārtiem bez kādiem stigmietiņiem.

Pavēlu Kirilam nolaisties līdz pusotra metra augstumam virs zemes, pats noguļos uz vēdera un skatos atvērtajos vārtos. Sākumā spilgtās saules dēļ nekas nav redzams — viss tumšs. Vēlāk acis pierod un es redzu, ka garāžā kopš tā laika it kā nekas nav mainījies. Pašizkrāvējs kā stāvēja virs bedres, tā stāv vēl tagad, neskarts un vesels, bez caurumiem un plankumiem, un arī uz cementa grīdas visapkārt viss kā iepriekš — laikam tāpēc, ka bedrē nav sakrājies daudz «raganu recekļa», tas ne reizi kopš tā laika nav izšļakstījies ārā. Kaut kas man tomēr nepatik: garāžas pašā galā, kur stāv kannas, kaut kas sudrabaini viz. Agrāk nekā tāda tur nebija. Nu labi, ja jau mirguļo, lai mirguļo, tādēļ taču neies griezties atpakaļ! Nemirguļo jau nemaz tik stipri, tikai tā mazliet un pavisam mierīgi, un it kā pat mīlīgi… Pieceļos, nopurinu apģērbu un paskatos apkārt… Re, laukumiņā stāv kravas automašīnas, gluži kā jaunas, — kopš tā laika, kad te biju pēdējo reizi, tās, manuprāt, ir kļuvušas vēl jaunākas, bet benzīna cisterna, nabadzīte, pavisam sarūsējusi, drīz sāks sabrukt. Re, kur mētājas tā riepa, kura atzīmēta viņu kartē …

Sī riepa man nepatīk. Tai ir savāda, nenormāla ēna. Saule mums spīd no muguras, bet ēna stiepjas uz mūsu pusi. Nu labi, līdz riepai vēl tālu. Vispār — tā nekas, strādāt var. Bet kas tur tā mirguļo? Vai varbūt man tikai izliekas? Kā tagad derētu uzpīpēt, klusu pasēdēt un padomāt, piemēram, par to, kāpēc virs kannām tāds mirgo- jums, bet turpat blakus tā vairs nav… kāpēc riepas ēna krīt otrādi… Maitu Ērglis Bārbridžs par ēnu neko nav stāstījis, kaut kas dīvains, bet nav bīstams … Ar ēnām tā mēdz būt. Bet kas tur mirguļo? Tieši kā zirnekļa tīkls mežā uz kokiem. Kas tas par zirnekli, kas noaudis šo tīklu? Zonā vēl ne reizi neesmu redzējis vaboles un zirnekļus. Pats sliktākais, ka mans «māneklis» mētājas tieši tur, soļus divus no kannām. Vajadzēja toreiz to aizvākt, tad tagad nebūtu nekādu raižu. Tomēr tas, draņķis, ir smags, pilns taču, pacelt to varēju, bet panest uz muguras, turklāt nakti un vēl rāpus… kas «mānekli» ne reizi nav vilcis, lai pamēģina: tas ir tas pats, kas nest pudu ūdens bez spaiņiem… Iet vai neiet? Jāiet. Tagad derētu ieraut. .. Pagriežos pret Tenderu un saku:

— Mēs ar Kirilu tūlīt iesim uz garāžu. Tu paliksi te vadītāja vietā. Pie vadības ierīcēm bez manas pavēles neķeries, vienalga, lai arī kas notiktu, kaut vai zeme iebruktu tev zem kājām. Ja nobīsies, atradīšu tevi kaut viņsaulē.

Viņš nopietni pamāj par zīmi, ka dūšu nezaudēs. Viņam deguns kā plūme, pamatīgi gan esmu iegāzis… Uzmanīgi nolaižu avārijas bloktroses, paskatos vēlreiz uz sudrabainajiem vizu|iem, pamāju Kirilam un sāku kāpt lejā. Nostājos uz asfalta un gaidu, kamēr viņš nokāpj pa otru trosi.

—   Nesteidzies, kusties lēnāk. Būs mazāk putekļu, — es viņam saku.

Mēs stāvam uz asfalta, «galoša» mutns blakus šūpojas gaisā, troses berzējas gar kājām. Tenders, izslējis pauri pāri margām, skatās uz mums, acis skumīgas. Jāiet. Saku Kirilam:

—   Nāc man cieši aiz muguras, ne vairāk kā pāris soļu atstatumā, nenolaid acis no manis un nesapņo.

Sāku iet. Uz sliekšņa apstājos un aplaižu acis apkārt. Jā, daudz vienkāršāk ir strādāt dienā nekā nakti! Atceros, kā biju reiz gulējis uz šī paša sliekšņa. Tumšs kā nēģera padusē, no bedres «raganu receklis» laiku pa laikam izšauj augšup zilganas mēles kā spirta liesmiņas, bet diemžēl neko neapgaismo, draņķis tāds, no tā kļūst vēl tumšāks. Kas tagad nekait! Acis pieradušas pie puskrēslas, viss kā uz delnas, putekļi saskatāmi pat vistumšākajos kaktos. Un patiešām — visos krēslainajos stūros redzami putekļi. Jā, tagad vairs šaubu nav — tur kaut kas sudrabains viz, kaut kādi sudrabaini pavedieni stiepjas no kannām uz griestiem, stipri atgādina zirnekļtiklu. Varbūt tīmeklis vien ir, tomēr drošāk turēties no tā pēc iespējas tālāk. Un te nu es pielaižu rupju kļūdu. Man vajadzēja pagaidīt, kamēr Kirila acis aprod ar puskrēslu un viņš pienāk man blakus, vērst viņa uzmanību uz šo tīmekli, vajadzēja parādīt tieši ar pirkstu. Bet es esmu pieradis strādāt viens — man acis ar tumsu jau apradušas, un par Kirilu nemaz nepadomāju.

Speru soli garāžā iekšā un dodos tieši pie kannām. Pie «mānekļa» pietupjos, te tīmekļa it kā nav. Saņemu verķi aiz viena gala un saku Kirilam:

—   Ķeries nu klāt. Tikai nenosvied 2emē, manta ir smaga …

Tad paceļu acis uz viņu, un man aizraujas elpa: nevaru izteikt ne vārda. Gribu uzsaukt: «Stāvi un nekusties!» — bet nespēju. Un droši vien nebūtu arī paguvis — viss notiek pārāk ātri. Kirils pārkāpj «māneklim» pāri, pagriežas ar dibenu pret kannām un ar visu muguru piespiežas pie sudrabainā tīmekļa. Es aizmiedzu acis. Manī viss sastingst, neko vairs nedzirdu, ausis uztver vienīgi kluso, sauso skaņu, ar kādu šis tīmeklis satrūkst, apmēram tādu pašu, ar kādu sašķīst zirnekļtīkls, tikai skanīgāku. Tupu aizvērtām acīm, nejūtu ne rokas, ne kājas. Kirils man

uzsauc:

—   Nu, vai ņemam ciet?

—   Ņemam.

Paceļam «mānekli» un, iedami sāniski, nesam to uz izeju. Smags gan, draņķis, pat divatā to nav viegli stiept. Izejam ārā saulītē un apstājamies pie «galošas». Tendeb jau stiepj ķepas mums pretī,

—   Nu, viens, divi… — Kirils komandē.

—   Nē, pagaidi. Noliksim zemē.

Nolaižam «mānekli» uz asfalta.

—   Pagriez man muguru, — saku Kirilam.

Viņš bez vārda runas pagriežas. Skatos — viņam uz muguras nekā nav. Grozu galvu un skatos gan šā, gan tā, bet neko neredzu. Tad pavēršu skatienu uz kannām. Ari tur nekā neredzu.

—       Paklau, — es vaicāju Kirilam, bet pats vēl arvien blenžu uz kannām. — Vai tu redzēji timekli?

—   Kādu tīmekli? Kur?

—   Labi. Dievi mums ir bijuši labvēlīgi.

Bet pats pie sevis nodomāju: tas, starp citu, gan vēl nav teikts.

—   Nu, ķeries galā, — uzsaucu Kirilam.

Ieceļam «mānekli» mūsu «galošā» un nostādām stāvus, lai neripo. Savādais verķis stāv kā brālis, pavisam jauns un tīrs, saulite rotājas uz spožās vara virsmas, bet zilā pildviela starp abiem diskiem viegli un lāsmaini vizuļo. Tagad ir skaidri redzams, ka šis nav tukšs «māneklis», bet tāds kā trauks, kaut kas līdzīgs stikla burciņai, kas pildīta ar sīrupu. Mazliet patiksmināmies ap to, tad ierāpjamies «galošā» paši un bez liekiem vārdiem dodamies atpakaļceļā.

Ir nu gan zaļa dzīve tiem zinātniekiem! Pirmkārt, viņi strādā pa dienu, un, otrkārt, viņiem grūti vienīgi ieiet Zonā iekšā, bet ārā no tās izbrauc «galoša» pati — tajā ievietota ierīce, tāds kā kursogrāfs, kas vada «galošu» tieši pa to pašu ceļu, pa kuru tā atbraukusi uz šejieni. Mēs peldam atpakaļ, atkārtojot visus iepriekšējos manevrus, apstājamies, mirkli karājamies nekustīgi gaisā — un atkal tālāk, braucam pāri visiem manierrt uzgriežņiem, ja gribi, kaut savāc visus maisā.

Mani «jauniņie», protams, atguvuši dzīvesprieku. Tapuši varen kustīgi, bailes šiem pavisam pārgājušas, palikusi tikai ziņkāre un prieks, ka viss tik labi iznācis. Abi kļuvuši ļoti runīgi. Tenders vicina rokas pa gaisu un grasās tūlīt pēc pusdienām atgriezties Zonā, nospraust ceļu līdz garāžai, bet Kirils saņem mani aiz piedurknes un sāk skaidrot par savu gravikoncentrātu, tas ir, par «odu kaupri». Nu, es viņus drīz vien atvēsinu, protams, ne uzreiz. Pavisam mierīgi pastāstu, cik stulbeņu atpakaļceļā tā aiz priekiem nositušies. Labāk turiet muti un skatieties apkārt, kā pienākas, citādi jums iznāks tāpat kā Lindo- nam-Punduriin. Tas palīdz. Sie pat nejautā, kā izgājis Lindonam-Pundurim. Peldam klusēdami, un man prātā ir tikai viens: kā atskrūvēšu vāciņu savam traukam, kā iedzeršu pirmo malku. Domāju gan par pirmo malku, bet acu priekšā atkal un atkal sudrabaini novizuļo tīmeklis.

Vārdu sakot, tikko izbraucam no Zonas, kad ar visu «galošu» mūs iedzen attīrīšanas ietaisē vai, runājot zinātnieku valodā, sanitārajā angārā. Tur mūs mazgā trīs vārītos ūdeņos un trīs sārmos, ar kaut ko apstaro, ar kaut ko apkaisa un atkal mazgā, pēc tam nosausina un saka: «Veči, tagad varat iet droši!» Tenders un Kirils aizvelk «mānekli». Saskrien ļaudis skatīties — pūlim nevar ne cauri tikt, un zīmīgi, ka visi tikai blenž un skaļi pauž savu sajūsmu, bet neatrodas neviena drosminieka, kas nogurušajiem vīriem mestos talkā un palīdzētu stiept… Labi, tas neattiecas uz mani. Tagad uz mani nekas neattiecas …

Norauju specapģērbu un nosviežu to tieši uz grīdas — gan tas mūdzis seržants pievāks —, bet pats dodos uz dušu, jo esmu nosvīdis slapjš no galvas līdz kājām. Ieslēdzos kabīnē, izvelku blašķi, atskrūvēju korķi un piesūcos pie kakliņa kā blakts. Sēžu uz lāviņas, kājas vieglas, galva tukša, riju sīvo kā ūdeni. Dzīvs. Zona mani ir palaidusi. Šoreiz palaidusi, neliete. Draņķe. Riebekle. Esmu dzīvs. Iesācējiem to nekad nesaprast. To nesaprast nevienam, tikai stalkeram. Pār vaigiem man tek asaras — pats nezinu, vai nu no sīvā, vai tāpat. Izsūcu blašķi sausu — pats slapjš kā no ūdens izvilkts, blašķe sausa. Viena — pēdējā — malciņa, protams, pietrūka. Labi, to vēl pagūšu. Tagad vēl visu pagūšu. Dzīvs, esmu dzīvs. Aizpīpēju cigareti un sēžu. Jūtu, ka saspringums atslābst. Ienāk prātā prēmija. Tas pie mums, institūtā, ir lieliski nokārtots. Ej kaut vai tūlīt un saņem aploksni. Varbūt atnes pat šurp, uz dušām.

Sāku pamazām izģērbties. Noņemu pulksteni un skatos — ak dievs! — Zonā mēs esam bijuši piecas stundas un vēl kādas minūtes. Piecas stundas… Jā, Zonā laiks neeksistē. Bet, ja labi padomā, ko stalkeram nozīmē piecas stundas? Nospļauties un izberzēt. Vai divpadsmit stundas negribi? Divas diennaktis negribi? Ja pa nakti neesi paguvis, veselu dienu vari gulēt Zonā, snuķi zemē iedūris, un pat neskaiti vairs lūgšanas, drīzāk gan murgo un pats nesaproti, vai esi dzīvs vai miris… bet otrā naktī, darāmo padarījis, ar gūto laupījumu nonāc kordonā, un tur tevi sagaida patruļas ložmetējnieki, kruķi, viņi taču neieredz tevi, viņiem nav nekādas patikas tevi arestēt, viņi baidās no tevis kā no nāves, jo tu vari būt baciļu pilns, viņi grib tevi nokniebt, un viņu rokās ir visi trumpji — ej nu vēlāk pierādi,ka tev trāpīts nelikumīgi… Tātad atkal iedur degunu zemē, skaiti lūgšanas līdz rīta gaismai un atkal līdz tumsai, bet laupījums guļ tev līdzās, un tu pat nezini, vai tas guļ tāpat vien vai arī pamazām saēd tavus audus. Var iznākt arī kā kaulainajam Ishakam — rītausmā tas iestrēdza atklātā vietā, nomaldījās no ceļa un nokļuva kā spīlēs starp diviem grāvjiem — ne vairs pa labi, ne pa kreisi. Divas stundas uz viņu šāva, nevarēja trāpīt. Divas stundas viņš izlikās par beigtu. Beidzot kruķi noticēja un, paldies dievam, aizgāja. Pēc tam es viņu sastapu — un vairs nepazinu: beigts cilvēks.

Notraušu asaras un atgriežu krānus. Ilgi mazgājos. Ar karstu, ar aukstu un atkal ar karstu. Izlietoju visu ziepju gabaliņu. Tad man apnīk šī nodarbošanās. Izslēdzu dušu un dzirdu, ka pa durvīm kāds bungo, bet Kirils līksmi klaigā:

—   Ei, stalker, nāc ārā! Te ož pēc monētām!

Monētas man patīk. Atveru durvis — aiz tām stāv Kirils — kails, vienās apakšbiksītēs, jautrā omā, no melanholijas ne smakas — un pastiepj man aploksni.

—   Saņem! Tas no pateicīgās cilvēces.

—   Uzšķaudu tai tavai cilvēcei! Cik te ir?

—   Par drosmīgu izturēšanos bīstamos apstākļos izņēmuma kārtā tiek piešķirtas divas algas!

Jā, tā var dzīvot. Ja man te par katru «mānekli» maksātu tādu prēmiju, sen būtu pasūtījis Ernestu divas mājas tālāk.

—   Nu, vai esi apmierināts? — vaicā Kirils, pats starodams, mute līdz ausīm.

—   Tā nekas. Bet tu?

Viņš nesaka ne vārda. Apkampj mani ap kaklu, pierauj klāt, piespiež pie savām sviedriem klātajām krūtīm, atkal atgrūž un nozūd blakus kabīnē.

—        Ei! — saucu viņam no muguras. — Ko Tenders? Droši vien mazgā apakšbikses, vai ne?

—        Nē, nē! Tenderu apsēduši korespondenti, ja tu redzētu, cik svarīgs viņš tagad izskatās … Ļoti kompetenti viņš tiem visu izklāsta …

—   Kā viņš izklāsta?

—   Kompetenti.

—        Labi, ser. Nākamreiz paķeršu lidzi vārdnīcu. — Te pēkšņi saņemu kā strāvas triecienu. — Pag, Kiril. Iznāc ārā pie manis.

—   Bet es esmu pliks, — atskan no kabīnes.

—   Nāc tik ārā, neesmu jau sievišķis!

Labi, viņš iznāk arī. Saņemu viņu aiz pleciem un pagriežu ar muguru pret sevi. Nē. Man ir tikai izlicies. Alugura tīra. Redzamas vienīgi atdzisušu sviedru straumīšu pēdas.

—   Ko tev vajag no manas muguras? — viņš vaicā.

Iebelžu viņam pa kailajiem sāniem, ienirstu atpakaļ

dušas telpā un ieslēdzos. Nervi, nervi, velns parāvis! Tur, Zonā, rādījās, te atkal rādās… Pie velna visu! Šodien piedzeršos kā lops. Derētu Ričardu apšmaukt, nudien nenāktu par ļaunu. Tas, draņķis, gan spēlē… Nav nevienas kārts, ar ko viņu paņemt. Esmu jau mēģinājis gan slepus kārtis samainīt, gan zem galda izdarīties, gan visādi citādi..,

—   Kiril! — es saucu. — Vai uz «Boržču» šodien nāksi?

—        Nevis uz «Boržču», bet gan «Boršču», cik reižu tev jāsaka …

—        Izbeidz! Stāv rakstīts «Boržčs». Tu mani neregulē. Nu — nāksi vai ne? Vajadzētu Ričardu apšmaukt…

—       Nezinu gan, Red. Tu jau esi vienkāršs cilvēks un nesaproti, ko mēs šodien esam pārveduši mājās …

—  Vai tu pats saproti?

—        Es, jāatzīst, arī nesaprotu. Tiesa kas tiesa. Bet ta gad, pirmkārt, ir skaidrs, kādai vajadzībai šie «mānekļi» noderējuši, un, otrkārt, ja viena mana ideja izies cauri… Uzrakstīšu rakstu un veltīšu personiski tev: ar godbijību un pateicību veltīju Redrikam Suhartam, goda stalkeram.

—        Tad jau mani iespundēs uz diviem gadiem, — es iebilstu.

—   Toties tu ieiesi zinātnē. So verķi nosauks tavā vārdā — «Suharta kārba». Vai labi skan?

Kamēr mēs tā kulstām mēles, es saģērbjos. Tukšo blašķi iebāžu kabatā, pārskaitu monētas un dodos ārā.

—   Laimīgu palikšanu, tu, grūtais cilvēk…

Viņš neatsaucas — kabīnē skan spēcīgi ūdens plunkšķi un skalošanās.

Skatos — gaitenī stāv pats Tendera kungs, sasarcis un uzpūties kā tītars. Ap viņu drūzmējas cilvēki — gan institūta darbinieki, gan korespondenti, pat pāris seržantu ielīduši (tikko no pusdienām, vēl baksta zobus), bet Tenders tarkšķ vienā tarkšķēšanā: «Mūsu rīcībā esošā tehnika dod gandrīz simtprocentīgu garantiju labiem panākumiem un drošībai…» Te viņš ierauga mani un mazliet apraujas, pieklusina balsi, pasmaida un pamāj ar rociņu. Jālaižas lapās, nodomāju un laužos uz priekšu, tomēr nepa- gūstu. Dzirdu — aiz muguras jau rīb soji.

—   Suharta kungsl Suharta kungs! Lūdzu, pāris vārdu par garāžu!

—   Komentāru man nav, — es atbildu un metos skriet. Taču no viņiem tik viegli nevar atkratīties: viens ar mikrofonu rikšo labajā, bet otrs ar fotoaparātu kreisajā pusē.

—   Vai garāžā pamanījāt kaut ko neparastu? Lūdzu, burtiski, pāris vārdos!

—   Man nav komentāru! — atkārtoju un pūlos turēties ar pakausi pret objektīvu. — Garāža kā jau garāža…

—   Pateicos. Kādas ir jūsu domas par turboplatformām?

—   Vislabākās, — atbildu, bet pats uzņemu kursu tieši uz tualetes durvīm.

—   Ko jūs domājat par citplanētiešu Apmeklējuma mērķi?

—   Pajautājiet zinātniekiem, — saku un pats — viens divi! — aizcērtu durvis.

Klausos — aiz tām kāds skrabinās. Dodu viņiem padomu:

—   Es jums sirsnīgi iesaku: pajautājiet Tendera kungam, kāpēc viņam deguns kā tomāts. Viņš par to kautrīgi klusē, bet tas bija mūsu visinteresantākais piedzīvojums.

Kā viņi lēkšo pa gaiteni! Kā zirgi, goda vārds. Brītiņu nogaidu — klusums. Pabāžu galvu pa durvīm — neviena nav. Nu svilpodams soļoju prom. Nokāpju caurlaižu telpā, uzrādu lamzakam savu papīru, skatos, šis man atdod godu. Tātad dienas varonim.

—   Brīvi, seržant, — es saku. — Esmu ar jums apmierināts.

Viņš atņirdz zobus, it kā būtu viņam pateicis nez kādus glaimus.

—   Tu, Rudais, esi ziķeris, — seržants saka. — Es lepojos, ka pazīstu tevi.

—   Labi, bet vai tev būs savā Zviedrijā meitenēm ko pastāstīt?

—   Tu vēl prasi! Viņas man kusīs kā sveces.

Nē, viņš ir puisis uz goda. Atklāti sakot, man tādi gari sārtvaidži nepatīk, taču meičas viņu dēļ kļūst kā bez prāta, lai gan jājautā: kāpēc? Būtība taču nav augumā… Soļoju pa ielu un pārdomāju, kur slēpjas būtība. Saulīte spīd, neredz neviena cilvēka. Un pēkšņi man sagribas tūlīt satikt Gutu. Tāpat vien. Paskatīties uz viņu, paturēt viņas roku. Pēc Zonas cilvēkam nekas cits arī neatliek kā paturēt meitenes roku. It sevišķi, kad atceries visas ļaužu valodas par stalkeru bērniem — kādi viņi dzimst… Ko nu tagad runāt par Gutu, man vispirms vajadzīga vismaz pudele sīvā, stiprā dzēriena.

Paeju garām automobiļu stāvvietai, un turpat jau atrodas arī kordons. Divas patruļmašīnas stāv visā savā godībā — platas, dzeltenas, ar prožektoriem un ložmetējiem, kruķi šiverē, protams, zilām ķiverēm galvā — aizņēmuši visu ielu, nevar ne garām paspraukties. Es eju, acis nolaidis, man tagad labāk uz viņiem neskatīties, dienā man labāk neskatīties uz viņiem vispār: ir divi trīs tipiņi, kurus baidos pazīt, iznāks liels skandāls, ja es viņus pazīšu. Goda vārds, viņiem ir laimējies, ka Kirils mani ievilināja institūtā, toreiz es viņus, riebekļus, meklēju, būtu piesitis, nemaz neraustītos …

Sāniski, ar plecu pa priekšu, izspraucos cauri šim pūlim, būtu jau gandrīz ticis ārā no tā, kad pēkšņi dzirdu: «Ei, stalker!» Nu, tas neattiecas uz mani, eju vien tālāk, velku cigareti ārā no paciņas. No mugurpuses kāds piesteidzas pie manis un satver aiz piedurknes. Es šo roku nokratu un puspagriezies tā mīlīgi un laipni jautāju:

—   Mister, kāda velna pēc tu man pieāķējies?

—   Pagaidi, stalker, — šis saka. — Divi jautājumi.

Paceļu acis uz viņu — kapteinis Kvoterblads. Vecs paziņa. Pavisam sažuvis, tāds dzeltenīgs.

—   A, vēlu veselību, kapteini! — es saku. — Kā jūsu aknas?

—   Tu, stalker, neapvārdo man zobus, — viņš nikni atcērt un ieurbjas manī ar acīm. — Tu labāk pasaki — kāpēc tūlīt neapstājies, kad tevi sauc?

Un tūlīt jau arī viņam aiz muguras divas zilās ķiveres ir klāt kā sauktas — ķepas jau uz revolvera maksts, acis nav redzamas, vienīgi žokļi kustas zem ķiveres. Kur viņi Kanādā tādus rauj? Par vaisliniekiem mums atsūtīti, vai? Dienā es no patruļām vispār nebaidos, bet mani izkratīt šie kruķi var, un pašbrīd tas būtu absolūti nevajadzīgi.

—   Vai tad jūs mani saucāt, kaptein? — es prasu. — Jūs lāču kaut kādu stalkeru…

—   Un tu tātad vairs neesi stalkers?

—   Tikko ar jūsu žēlastību biju atsēdējis, tā atmetu, — es viņam saku. — Izbeidzu šo lietu. Paldies, kaptein, ka toreiz atvērāt man acis. Ja ne jūs …

—   Ko darīji piezonā?

—   Kā — ko? Es tur strādāju. Jau divus gadus.

Un, lai beigtu šo nepatīkamo sarunu, izvelku savu ap- liccibu un parādu kapteinim Kvoterbladam. Viņš paņem manu grāmatiņu, pašķirsta, katru lappusīti, katru zīmogu gandrīz vai aposta, tīri vai aplaiza. Atdod man grāmatiņu, pats apmierināts, acis iedegušās, seja pat pietvīkusi.

—   Atvaino, Suliart, — viņš saka. — To gan negaidīju. Tātad mani padomi nav bijuši velti. Jā, nav ko teikt, tas ir jauki. Ja gribi — tici, negribi — netici, bet es jau toreiz domāju, ka no tevis var vēl iznākt lietaskoks. Nemaz nepieļāvu domu, ka tāds puisis kā tu …

Nu šis tik fleitē, nu tik leijerē. Tā, tā, es domāju, esmu izārstējis vēl vienu melanholiķi, bet pats, protams, klausos, acis kautrīgi nolaidis, piebalsoju, noplātu rokas un ar kāju mulsi urķēju ietvi. Gorillas aiz kapteiņa muguras paklausās, paklausās, tad viņiem acīmredzot uznāk vēmiens; skatos — jau čāpo prom uz turieni, kur jautrāk. Bet kapteinis izklāsta man perspektīvas: sak, mācīšanās — gaisma, nemācīšanās — elles tumsa, dievs kungs godīgu darbu mīl un novērtē — vārdu sakot, viņš velk šo iedvesmojošo meldiņu, ar kuru mācītājs ķurķī mūs indēja katru svētdienu. Bet man gribas iedzert — nemaz nav vairs pacietības klausīties. Nekas, Red, domāju, arī to tu, brālīt, izturēsi. Vajag, Red, pacieties! Ilgi viņš tādu tempu neizturēs, sāk jau aptrūkt elpas … Te, par laimi, viena no patruļmašīnām sāk signalizēt. Kapteinis Kvoterblads atskatās, pikti nokrekšķinās un pastiepj man roku.

—   Nu labi, — viņš saka. — Priecājos ar tevi iepazīties, godīgais cilvēk Šuhart. Labprāt kopā ar tevi paceltu kausu par godu šim notikumam. Stipros dzērienus, tiesa gan, es nedrīkstu, ārsti neļauj, bet aliņu es iedzertu ar tevi. Taču, kā pats redzi, — dienests! Nu, mēs vēl redzēsimies!

Lai dievs novērš, es domāju. Roku gan viņam paspiežu, atkal pietvīkstu un ar kāju urķēju ietvi — daru visu, kā viņam gribas. Beidzot viņš aiziet, un es kā bulta šaujos uz «Boržču».

Sajā laikā te ir tukšs un kluss. Ernests stāv aiz letes, slauka glāzes un laiku pa laikam paskatās tajās pret gaisinu. Apbrīnojami: lai kad tu ierodies, šie bārmeņi mūžīgi slauka glāzes, it kā no tā būtu atkarīgs viņu dvēseles glābiņš. Tā viņš tur darbosies visu dienu — paņem pokālu, samiedz acis, paskatās pret gaismu, uzpūš elpu un ņemas berzēt; patrin, patrin, alka! paskatās, šoreiz no apakšas, un atkal trin…

—   Sveiks, Erni! — es uzsaucu. — Pietiks mocīt glāzi, tā jau vari izberzēt caurumu!

Viņš paskatās uz mani caur pokālu, noburkšķ kaut ko nesaprotamu kā vēderrunātājs un, lieki vārdus netērēdams, ielej man mēriņu sīvā. Uzraušos uz taburetes, noriju malku, samiedzu acis, nopurinu galvu un atkal noriju Ledusskapis klašķinādams mlurrā, no mūzikas automāta skan klusa čīgāšana, Ernests sēkdams uzpūš kārtējam pokālam — viss klusu un labi… Es izdzeru, nolieku pokālu uz letes, un Ernests nekavējoties ielej man vēl vienu mēriņu dzidrā dzēriena.

—   Nu, vai kļuva vieglāk? — viņš noburkšķ. — Vai spriegums atlaidies, stalker?

—   Trin vien savas glāzes, trin. Zini, viens trinējs tā izsauca ļauno garu. Un pēc tam dzīvoja kā niere taukos.

—   Kas tas tāds bija? — Erni neticīgi prasa.

—   Te dzīvoja viens tāds bārmenis. Pirms tevis, — es atbildu.

—   Nu un tad?

—   Nekas. Kā tu domā, kāpēc notika citplanētiešu Apciemojums? Viņš berzēja, berzēja … Kā tu domā, kas mūs ir apciemojis?

—   Tu esi muldoņa, — Ernests atzinīgi saka.

Viņš iziet virtuvē un atgriežas ar šķīvi, kurā atnesis man ceptus cīsiņus. Šķīvi noliek man priekšā, piebīda ket- čupu, bet pats atkal ķeras pie pokāliem. Ernests savu darbu prot. Viņam ir ictrenčta acs, viņš uzreiz redz, ka stalkers nāk no Zonas, ka peļņa būs, un Ernests zina, kas stalkeram pēc Zonas vajadzīgs. Savs cilvēks Erni! Labdaris.

Apēdis cīsiņus, aizpīpēju un sāku rēķināt, cik Ernests no mums, stalkeriem, nopelna. Es nezinu, kādas cenas Zonas laupījumam ir Eiropa, tomēr pa ausu galam esmu dzirdējis, ka «māneklis», piemēram, ejot gandriz vai par divarpus tūkstošiem, bet Erni dod mums tikai četrsimt. «Baterijas» tur inaksā ne mazāk par simtu, bet mēs saņemam labi ja divdesmit. Droši vien arī viss pārējais tādā pašā garā. Tiesa gan, mantas nogādāšana uz Eiropu droši vien maksā naudu. Vienam žūksni, otram žūksni, priekšnieki un pārsūtīšanas punkti ari prasa savu tiesu … Vispār, ja padomā, Ernests tik daudz nemaz neplēš, procentus piecpadsmit, divdesmit, ne vairāk, bet, ja iekrīt, desmit gadi katorgā viņam nodrošināti…

Te manas labdabīgās pārdomas pārtrauc kāds laipns tips. Es pat nedzirdēju, kā viņš ienāca, izaug kā no zemes man pie labā elkoņa un prasa:

—   Atļausiet?

—   Apžēliņ, kas par jautājumu! Lūdzu!

Tāds maziņš un vājiņš cilvēciņš ar smailu deguntiņu un taurenīti pie kakla. Viņa fizionomija man šķiet tā kā pazīstama, esmu to jau kaut kur redzējis, bet neatceros — kur. Viņš uztraušas uz taburetes man blakus un saka Ernestam:

—   Burbonu, lūdzu! — Un tūlīt man: — Piedodiet, es laikam jūs pazīstu. Jūs strādājat Starptautiskajā institūtā, vai ne?

—   Jā. Bet jūs?

Mazais vīriņš veikli izrauj, no kabatiņas vizītkarti un noliek man priekšā. Uzmetu acis: «Aloizs Makno, Emigrācijas biroja pilnvarotais aģents.» Nu protams, es viņu pazīstu. Piesienas cilvēkiem, pūlas pierunāt, lai tie atstāj pilsētu. Kaut kam tas laikam ļoti vajadzīgs, lai mēs visi aizbrauktu. Mums Hārmontā jau tā ir palikusi tikai labi ja puse no agrākā iedzīvotāju skaita, bet šiem vajag pilsētu no mums iztīrīt pavisam. Ar elkoni atstumju kartīti un saku:

—   Nē, pateicos. Neinteresējos. Ziniet, es sapņoju nomirt dzimtenē.

—   Kāpēc? — tips dzīvi jautā. — Piedodiet par uzmācību, bet kas jūs šeit piesaista?

Tā jau nu es šim teikšu, kas mani te saista!

—   Nu bet kā citādi! Saldās bērnības atmiņas. Pirmais skūpsts pilsētas parkā. Mammīte, papucītis. Kā es pirmo reizi iereibis te šajā bārā sakāvos. Dārgais un neaizmirstamais policijas iecirknis… — Te es izvelku no kabatas saņurcītu mutautiņu un piespiežu pie acīm. — Nē, no šejienes prom neparko!

Viņš pasmejas, ielaiza savu burbonu un domīgi saka:

—   Es jūs, hārmontiešus, nekādi nespēju saprast. Dzīve pilsēta ir grūta. Vara pieder militārām organizācijām. Apgāde bēdīga. Blakus Zona, dzīvojat kā uz pulvermucas. Jebkurā mirkli var izcelties kāda epidēmija vai vēl kas sliktāks … Es vēl saprastu vecišus. Viņiem grūti pamest ierasto vietu. Bet jūs . .. Cik jums gadu? Divdesmit divi — divdesmit trīs, ne vairāk… Saprotiet, mūsu Birojs ir labdarības organizācija, nekādu savtīgu nolūku mums nav. Gluži vienkārši gribam, lai cilvēki 110 šīs velnu apsēstās vietas aizietu un iesaistītos īstajā dzīvē. Mēs taču garantējam jums pārcelšanās izdevumu atmaksu, jaunajā vietā palīdzam iekārtoties darbā… jaunajiem — tādiem kā jūs — nodrošinām iespēju mācīties … Nē, es nesaprotu!

—   Vai tad neviens nevēlas aizbraukt? — es gribu zināt.

—   Nē, nevarētu teikt, ka nqviens… Daži ir ar mieru, it sevišķi ģimenes cilvēki. Bet jaunieši, vecīši… Kas jūs te saista? Tas taču ir ūķis, province …

Nu es vairs neizturu, atbāžu viņam pretī:

—   Makno kungs! Pareizi! Mūsu pilsētiņa ir ūķis. Vienmēr tāds bijis un arī tagad ir ūķis. Tikai ar to starpību, ka tagad tas ir caurums uz nākotni. Caur šo lūku mūsu draņķīgajā pasaulē sasūknēsim kaut ko tādu, ka viss pārvērtīsies. Dzīve kļūs pavisam citāda — pareiza, ikvienam būs viss, kas viņam vajadzīgs. Te nu jums ir ūķis, caurums! Pa šo caurumu mums ienāk zināšanas, bet, kad būs zināšanas, mēs visus gan bagātus padarīsim, gan aizlidosim pie zvaigznēm, nokļūsim visur, kur vien sirds vēlēsies. Re, kāds mums te ir tas caurums …

Es apraujos, jo pamanu, ka Ernests skatās uz mani ar milzīgu izbrīnu, un man kļūst neērti. Vispār nemēdzu atkārtot svešus vārdus, pat ja tie ir patīkami. Vēl jo vairāk tāpēc ne, ka man tas iznāk kaut kā nedabiski. Kad runā Kirils, tu, cilvēks, vari aizrautīgi klausīties, pat muti piemirsti aizvērt. Es it kā izklāstu to pašu, bet izklausās citādi. Varbūt tāpēc, ka Kirils nekad nav Ernestam zem letes pabāzis laupijumu. Nu labi…

Te Ernests atjēdzas un steigšus ielej man uzreiz pusotru mēriņu: sak, atjēdzies, puis, kas ar tevi šodien noticis? Bet smaildegunis Makno kungs ielaiza savu burbonu un saka:

—   Jā, protams … Mūžīgie akumulatori, «Zilās brīnumzāles»… Vai tiešām ticat, ka tā būs, kā jūs teicāt?

—   Tā nu gan nebūs jūsu darišana, kam patiesībā ticu. To es teicu par pilsētu. Par sevi varu teikt: ko es tur pie jums, Eiropā, vēl neesmu redzējis? Vai jūsu garlaicību? Dienu raujies, vakarā skaties televizoru…

—   Nu kāpēc katrā ziņā Eiropa? …

—   Visur viens un tas pats, bet Antarktīdā plus pie visa vēl aukstums.

Savādi: es viņam stāstu un pats arī patiešām ticu tam, ko saku. Mūsu Zona, riebīgā, draņķīgā slepkava, šinī mirklī man šķiet simtreiz dārgāka par visām viņu Eiropām un Afrikāni. Un vēl neesmu nemaz iereibis, gluži vienkārši uz mirkli iedomājos, kā es noguris un izmocīts no darba atgriežos tādu pašu kretīnu barā, kā mani pazemes dzelzceļa vagonā spaida no visām pusēm, kā man viss apriebies un neko vairs negribas.

—   Un ko jūs teiksiet? — smaildegunis uzrunā Ernestu.

—   Man ir savs uzņēmums, — Erni svarīgi atbild. — Es jums neesmu nekāds smurgulis! Visu savu naudu esmu ieguldījis šajā pasākumā. Reizēm pie manis šeit iegriežas pats komandants ģenerālis, vai saprotat? Kāpēc lai es brauktu prom no šejienes?

Aloizs Makno kungs sāk viņam kaut ko skaidrot, minēdams skaitļus, bet es runātājā vairs neklausos. Iedzeru 110 glāzes kārtīgu malku, izvelku no kabatas veselu sauju sīknaudas, norāpjos no taburetes un iemetu automātā par veselu disku. Tur ir viena tāda dziesmiņa — «Nenāc atpakaļ, ja neesi tu drošs». Pēc Zonas tā iedarbojas uz mani ļoti labdabīgi… Automāts tātad dārd un gaudo, bet es savācu savu pokālu un eju kaktā pie «vienroča bandīta» nokārtot vecus rēķinus. Laiks aizlido kā vēja spārniem … Izgrūžu pēdējās monētas, un tad zem viesmīlīgajām velvēm ieveļas Ričards Nunans ar Gutalīnu. Gutalīns jau pilnās burās — bola acis un meklē, kam varētu gāzt pa ausi, bet Ričards Nunans mīlīgi tur viņu zem rokas un novērš uzmanību, stāstot anekdotes. Vienreizējs pārītis! Gutalīns ir zaļoksnējs puisis, melns kā virsnieka zābaks, sprogains, milzīgās rokas līdz ceļiem, bet Diks — maziņš, labiņš, apaļīgs, sārts kā mēnesnīca, tikai gaismu vien neizstaro.

—   A-ā! — Diks sauc, ieraudzījis mani. — Paskat, arī Reds ir šeit! Nāc pie mums, Red!

—   Par-reizi! — Gutalīns auro. — Visā pilsētā ir tikai divi cilvēki — Reds un es! Visi pārējie — cūkas un velna bērni. Red! Kaut arī esi pārdevies velnam, tomēr tu esi cilvēks…

Es ar glāzi rokā pieeju pie viņiem. Gutalīns sagrābj mani aiz virsjakas, nosēdina pie galdiņa un saka:

—   Sēdies, Rudais! Sēdies, velna kalps! Es tevi mīlu. Nāc, paraudāsiin par cilvēku grēkiem. Rūgti tos aprau- dāsim!

—   Apraudāsim. Šķīstīsimies asarās, — es piekrītu.

—   Jo tuvojas tā diena, — Gutalīns svinīgi pavēsti. — Jo baltais zirgs jau apseglots un jātnieks jau ielicis kāju kāpslī. Un veltīgi lūdzas tie ļaudis, kuri pārdevušies sātanam. Izglābsies tikai tie, kas celsies ciņai pret velnu. Jūs, cilvēka bērni, kas padevušies velna kārdinājumam un iekārojuši sātana dārgumus, — jums es saku: aklie! Atjēdzieties, draņķi, kamēr vēl nav par vēlu! Samīdiet velna nieciņus! — Pēkšņi viņš apklust, it kā aizmirsis, ko teikt. — Vai dzert man šeit dos? — viņš prasa jau citā balsī. — Kur es īsti atrodos?… Zini, Rudais, mani atkal padzina no darba. Esot aģitators. Es viņiem paskaidroju: atjēdzieties jūs, aklie, iegāzīsieties bezdibenī un citus aklos aizrausiet sev līdzi! Viņi smejas. Nu, tad es iegāzu pārvaldniekam pa purnu un aizgāju. Tagad ietupinās. Bet par ko?

Pienāk Diks un noliek uz galda pudeli.

—   Šodien es maksāju! — uzsaucu Ernestam.

Diks pašķielē uz mani.

—   Viss likumīgi. Nodzersim prēmiju, — es paskaidroju.

—   Vai bijāt Zonā? — Diks prasa. — Kaut ko iznesāt?

—   Pilnu «mānekli», ko likt uz zinātnes altāra. Nu, vai tu ielicsi vai ne?

—   «Mānekli»!… — Gutalīns sērīgi norūc. — Par kaut kādu «mānekli» tu riskēji ar dzīvību. Dzīvs paliki, bet pasaulei atnesi vēl vienu velna ražojumu … Kā tu, Rudais, vari zināt, cik daudz posta un grēka ..,

—   Aizveries, Gutalīn, — es stingri saku. — Dzer un priecājies, ka es dzīvs atgriezos. Veči, iedzeram par veiksmi!

Malks par veiksmi labi iet pie dūšas. Gutalīns pavisam saskābis — sēž un raud, asaras tek no acīm kā ūdens no krāna. Nekas, nekas, es viņu pazīstu. Tā viņam ir tāda stadija, kad viņš izplūst asarās un sprediķo, ka Zona ir sātana darbs, ar ko kārdināt cilvēkus, no Zonas neko nedrīkst nest ārā, bet, ja kas jau iznests, tas jāatdod atpakaļ un jādzīvo tā, it kā Zonas nemaz nebūtu. Sak, atdod velnam to, kas tam pienākas. Es viņu, Gutalīnu, mīlu. Es vispār mīlu savādniekus. Kad viņam ir nauda, viņš bez kaulēšanās uzpērk laupījumu no jebkura, kas pārdod, bet vēlāk nakti stiepj to atpakaļ Zonā un tur ierok… >Ak kungs, nu gan kauc! Nekas, gan jau pāries.

—   Ko nozīmē — pilns «māneklis»? — Diks vaicā. — Zinu, kas ir vienkārši «māneklis», bet kāds ir pilns? Pirmo reizi dzirdu.

Es viņam paskaidroju, viņš papurina galvu, nočāpstina lūpas.

—   Jā, tas ir interesanti, kaut kas jauns. Ar kuru kopā tu gāji? Ar krievu?

—   Jā, — es atbildu. — Ar Kirilu un Tenderu, mūsu laborantu.

—   Droši vien nomocījies ar viņiem…

—   Nekā tamlīdzīga. Puiši turējās gods godam. It sevišķi Kirils. Dzimis stalkers. Ja viņam būtu lielāka pieredze un nebūtu bērnišķās steigas, es kopā ar viņu katru dienu ietu Zonā.

—   Un katru nakti? — viņš vaicā ar dzērāja smiekliņu.

—   Izbeidzi Joki paliek joki…

—   Zinu, zinu, — Diks saka. — Joki paliek joki, bet par tādiem var arī norauties. Uzskati, ka esmu tev parādā divas pļaukas…

—   Kam divas pļaukas? — Gutalīns noskurinās. — Kas te ir parādā? …

Mēs sagrābjam viņu aiz rokām un ar pūlēm apsēdinām. Diks iesprauž viņam cigareti zobos un aizdedzina šķiltavas. Gutalīns nomierinās. Pa to laiku salasās arvien vairāk ļaužu. Tie jau apstājuši leti, arī daudzi galdiņi aizņemti. Ernests pasauc savas meičas, tās skraida, iznēsādamas gan alu, gan kokteili, gan viskiju. Redzu, ka pēdējā laikā pilsētā saradies daudz nepazīstamu ļaužu, galvenokārt kaut kādi smurguļi ar raibām, garām šallēm līdz zemei. Es ierunājos par to Dikam. Viņš pamāj.

—   Kā gan citādi. Sākas lielā celtniecība. Institūts liek pamatus trim jaunām ēkām, turklāt gatavojas norobežot

Zonu ar mūri — no kapsētas līdz vecajam rančo. Stal- keru zelta dienas beigsies…

—   Kad viņiem tādas ir bijušas? — es prasu, bet pie sevis domāju: še tev nu bija, kas par jaunumiem. Tātad tagad vairs nevarēs piepelnīt. Varbūt tā būs pat labāk — kārdinājums mazāks. Iešu Zonā pa dienu kā kārtīgs darbinieks, peļņa, protams, vairs nebūs tāda, toties daudz drošāk: «galoša», specapģērbs, šis un tas, un par patruļām nospļauties… Dzīvot var arī no algas, bet iedzeršanai man būs prēmijas. Mani sagrābj neciešamas skumjas. Atkal būs jāskaita katrs grasis: to var sev atļauties, to nevar, krāj katrai Gūtas lupatai, uz bāru neej, ej uz kino… Cik apnicīgi un garlaicīgi. Pelēcīga katra diena un katrs vakars, un katra nakts.

Es sēžu un domāju, bet Diks dudina pie auss:

—   Vakar iegriezos viesnīcas bārā iemest nakts graķīti. Tur sēž kaut kādi jaunie. Man jau no pirmā acu uzmetiena tie nepatika. Viens piesēžas pie manis un aplinkus sāk sarunas, liek saprast, ka viņš mani pazīst, zina, kas esmu, kur strādāju, un dod mājienu, ka ir ar mieru labi samaksāt par dažādiem pakalpojumiem …

—   Okšķeris, — es konstatēju. Dika stāsts mani sevišķi neinteresē, esmu redzējis te pietiekami daudz špiku un saklausījies visādas runas attiecībā par pakalpojumiem.

—   Nē, manu draudziņ, tas rlav špiks. Paklausies tālāk. Mazliet aprunājos ar viņu, tā uzmanīgi, protams, izlikos par vientiesi. Viņu interesē šādi tādi priekšmeti; «niezek- lis», «melnās lāses» un cita bižutērija viņam nav vajadzīga. Bet, ko viņš kāro, to lika tikai noprast.

—   Kas īsti viņam vajadzīgs? — es jautāju.

—   «Raganu receklis», cik nojautu, — saka Diks un tā dīvaini skatās uz mani.

—   Ak viņam vajadzīgs «raganu receklis»! — es iesaucos. — Bet vai «nāves gaismekli» viņš nav iekārojis?

—   Es viņam tā arī jautāju.

—   Nu?

—   Iedomājies: ir vajadzīgs.

—   Jā? Nu tad lai viņš pats arī visu to iegūst. Tas taču tikpat kā vienreiz nospļauties! Ar «raganu recekli» ir pilni pagrabi, ņem tik un pasmel. Apbedīšana uz paša rēķina.

Diks klusē, raugās uz mani caur pieri un pat nepasmaida. Velns parāvis, ko tas nozīmē, vai viņš mani grib nolīgt, vai? Un tad pēkšņi man pielec.

—        Pag, pag, — es saku. — Kas tad tas bija? «Recekli» aizliegts pētīt pat institūtā..,

—        Pareizi, — Diks rāmi un mierīgi saka, nenolaiz- dams acu no manis. — Pētniecība, kura ir potenciāli bīstama cilvēcei. Vai tagad saprati, kas tas bija?

Es neko nesapratu.

—   Citplanētietis, vai? — jautāju.

Viņš sāk smieties, paplikšķina man pa roku un ierosina:

—   Labāk iedzersim, vientiesi!

—        Iedzersim, — es saku, bet pats dusmojos. Atraduši sev vientiesi, draņķi tādi! — Ei, Gutalīn! Pietiek gulēt, iedzersim!

Nē, Gutalīns guļ! Nolicis savu melno pauri uz tumšā galdiņa un gu|, rokas nokāris līdz grīdai. Mēs ar Diku iedzeram bez Gutalīna.

—        Nu labi, — es saku. — Vai nu esmu vienkāršs antiņš, vai sarežģītas dabas cilvēks, bet par šo tipu es gan paziņotu, kur nepieciešams. Lai arī kā nemīlu policiju, tomēr pats tur aizietu un paziņotu.

—        Jā-ā, — Diks novelk. — Bet policijā tev pajautātu: interesanti, kāpēc šis tips griezās tieši pie jums? Ko?

Es pakratu galvu.

—        Vienalga. Tu, resnais barokli, pilsētā dzīvo jau trešo gadu, bet Zonā ne reizi neesi bijis, «raganu recekli» esi redzējis tikai uz ekrāna kinoteātrī, bet, ja tu paskatītos to dabā un redzētu, ko tas dara ar cilvēku… Tā, dārgumiņ, ir briesmīga manta, to nedrīkst iznest no Zonas… Pats zini, ka stalkeri ir rupji ļaudis, tiem dod tik priekšā šanci un labi daudz, taču pat nelaiķis Mikstiniesis nebūtu uz to piedabūjams. Maitu Ērglis Bārbridžs arī neielaidīsies. Es pat baidos iedomāties, kam un kādā nolūkā «raganu receklis» var būt vajadzīgs…

—        Nu jā, tas viss ir pareizi, — Diks piekrīt. — Tikai, saproti, nepavisam negribas, ka vienā jaukā rītā mani atrod gultā beigtu — izdarījis pašnāvību. Esmu rupjš un lietišķs cilvēks, kaut arī neesmu stalkers. Un mīlu dzīvot, vai saproti? Sen jau dzīvoju, esmu pieradis…

Pēkšņi Ernests pie letes ieaurojas:

—   Nunana kungs! Pie telefona!

—        Velns parāvis! — Diks pikti iesaucas. — Atkal jau laikam reklamācija. Nekur nevar noslēpties. Atvaino, Red!

Viņš pieceļas un aiziet pie telefona. Es palieku ar Guta- Iinu un pudeli un, tā kā no Gutalīna pašlaik nav nekāda iahurna, visu uzmanību veltu pudelei. Velns lai parauj šo Zonu, nekur no tās nav glābiņa. Lai kur tu ietu, lai ar ko runātu, visur Zona, Zona, Zona… Kirilam, protams, viegli teikt, ka no Zonas dveš mūžīgs miers un labvēlīga gaisotne. Kirils ir lāga zēns, par muļķi neviens viņu nesauks, gluži otrādi — visi uzskata par gudrinieku. Bet no dzīves gan viņš ne velna nezina. Viņš nemaz nevar iedomāties, cik daudz visādu neliešu riņķo ap Zonu. tagad pat, lūdzu: kādam ievajadzējies «raganu recekļa». Ne, kaut arī Gutalīns ir pļēgurs un mazliet ķerts pa reliģijas līniju, tomēr reizēm viņš padomā, padomā un saka: varbūt tiešām atstāt velnam to, kas tam pienākas? Nemaisi sūdus…

Dika vietā pie mūsu galdiņa piesēžas kāds smurgulis ar raibtt šalli.

—   Suharta kungs? — šis prasa.

—   Nu?

—   Mani sauc Kreons. Esmu no Maltas.

—   Nu, un kā jums tur Maltā ir?

—       Mums AAaltā nav slikti, bet ne par to es gribēju runāt Ernests mani atsūtīja pie jums.

Tā, nodomāju. Ernests tomēr ir draņķis. Viņā nav ne žēluma, nekā. Te nu sēž puisītis — tāds tumsnējs, tīriņš, skaistulītis, kas zina, varbūt vēl ne reizi nav skttvies un meiteni skūpstījis, bet Ernestam vienalga, viņam galvenais, lai tikai Zonā ievilinātu vairāk cilvēku — katrs trešais atgriezīsies ar laupījumu…

—   Un kā tad jūtas vecais Ernests? — es prasu.

Viņš atskatās uz leti un saka:

—       Man šķiet, viņš nedzīvo slikti. Es labprāt būtu viņa vietā.

—   Es gan ne. Vai gribi iedzert?

—   Pateicos, es nedzeru.

—   Tad uzpipē.

—   Piedodiet, bet es arī nepīpēju.

—   Velns parāvis, kāpēc tad tev vajadzīga nauda?

Puisis nosarkst, smaids apdziest, un viņš paklusu saka:

—       Suharta kungs, tas laikam attiecas vienīgi uz mani pašu, vai ne?

—        Kas tiesa, tas tiesa, — es saku un ieleju sev mēriņu. Galvā, jāatzīst, jau neliels skurbulis, bet visā ķermenī patīkams atslābums: no Zonas esmu pavisam atbrīvojies.

—       Tagad esmu pilnā, — saku maltietim, — pašlaik uzdzīvoju, kā redzi. Biju Zonā, atgriezos dzīvs un vēl ar naudu. Tā negadās bieži, ka atgriežas dzīvs, un pavisam reti notiek, ka atgriežas ar naudu. Tā ka labāk atliksim nopietno sarunu…

Viņš pielec kājās, saka «piedodiet», un es redzu, ka Diks ir atgriezies. Stāv blakus savam krēslam, un pēc viņa sejas nojaušu, ka ir kas noticis.

—        Nu, vai tavi baloni atkal netur vākumu? — es prasu.

—   Jā, — viņš atteic. — Atkal.

Diks apsēžas, ielej sev, papildina manu glāzi, un redzu, ka šoreiz nav runa par reklamāciju. Par to, jāsaka skaidri un gaiši, viņš nospļaujas — ir nu gan darbinieciņšl

—        Iedzersim, Red! — viņš saka un, negaidīdams mani, vienā rāvienā iztukšo savu glāzi, tad ielej no jauna. — Zini, Kirils Panovs ir nomiris.

Skurbumā es uzreiz nemaz neaptveru dzirdēto. Kaut kas ir nomiris — nu, lai mirst.

—   Tad iedzersim par nelaiķa dvēseli… — es svepstu.

Viņš paskatās uz mani izvalbītām acīm, un tikai tad

jūtu, ka manī kaut kas pārtrūkst. Vēl atceros, ka pieceļos, atspiežos pret galdu un skatos uz viņu no augšas.

—        Kirils?! — Man acu priekšā mirguļo sudrabotais tīmeklis, un es atkal dzirdu, kā tas švirkstēdams satrūkst. Cauri šai briesmīgajai Urkšķēšanai Dika balss skan it kā no otras istabas.

—        Sirds plīsums. Viņš atrasts dušas telpās kails. Neviens neko nesaprot. Jautāja par tevi, es teicu, ka tu esi sveiks un vesels …

—   Kas tur ko nesaprast? Zona… — es murminu.

—   Sēdi, — Diks saka. — Sēdi un iedzer.

—       Zona, — es atkārtoju un nevaru vairs rimties. — Zona, Zona …

Ap sevi neko citu vairs neredzu, vienīgi sudrabaino tīmekli. Viss bārs ietinies zirnekļa tīklā, cilvēki kustas, bet timeklis, klusu tirkšķēdams, sašķīst, kad viņi tam pieskaras. Centrā stāv maltietis, viņa sejā ir izbrīns, bērnišķīgs mulsums — viņš neko nesaprot.

—        Mazulīt, — es milīgi saku, — cik daudz naudas tev vajag? Ar tūkstoti pietiks? Še, ņem! — Bāžu viņam naudu saujā un kliedzu jau skaļā balsī: — Ej pie Ernesta un pasaki, ka viņš ir draņķis un nelietis, nebaidies, saki vien! Viņš ir zaķpastalal… Pasaki to viņam, pēc tam nekavējoties dodies uz staciju, nopērc biļeti — un taisnā ceļā laid uz savu Maltul Nekur nekavējies!..,

Neatceros, ko vēl es kliedzu. Atminos vienigi, ka atrados pie letes. Ernests noliek man priekšā glāzi ar atspirdzinošu dzērienu un vaicā:

—   Tu šodien, šķiet, esi naudīgs?

—   Jā, naudīgs gan… — es atcērtu.

—   Varbūt parādiņu atdosi? Man rīt jāmaksā nodoklis.

Ieraugu, ka man saujā sažņaugts vesels žūksnis naudas. Skatos uz zaļajiem papīriņiem un murminu:

—   Tātad nav ņēmis.., lepns.,, Maltas Kreons… Nu, viss pārējais — liktenis.

—   Kas tev notika? — Erni vaicā. — Par daudz esi uzņēmis uz krūts?

—   Nē, ar mani viss kārtībā. Varu iet kaut tūlīt uz dušu.

—   Būtu gājis labāk mājās, — Erni turpina. — Tu tomēr esi ieķēris par daudz.

—   Kirils ir miris, — es saku.

—   Kāds Kirils? Tas vienrocis, vai?

—   Tu pats esi vienrocis, nelieti. Viens Kirils atsver tūkstoš tādu kā tu. Tu esi gnīda, pretīgs tirgonis. Tu taču tirgojies ar nāvi, draņķi. Esi mūs visus nopircis par zaļajiem papīriņiem… Pagaidi tik, tūlīt izdauzīšu tavu bo- diti…

Tikko esmu pa īstam atvēzējies, kāds pēkšņi mani sagrābj un stiepj kaut kur prom. Es vairs neko neapjēdzu un negribu apjēgt. Kaut ko bļauju un atgaiņājos, kaut kam speru ar kājām, kad nāku pie sajēgas — izrādās, ka caur un cauri slapjš sēžu tualetē, fizionomija sadauzīta. Raugos spogulī un nepazīstu pats sevi, vaigs raustās, tā man nekad vēl nav bijis. No zāles puses skan troksnis, kaut kas šķīst, trauki šķindēdami plīst, meičas spiedz, un cauri visam dzirdu Gutalīna rēcienus: «Nožēlojiet grēkus, liekēži! Kur Rudais? Kur esat likuši Rudo, izdzimteņi?…» Un tad atskan policijas sirēna.

Tikko tā sāk gaudot, man galvā viss acumirklī noskaidrojas. Visu atceros, visu zinu, visu saprotu. Un sirdī man vairs nav nekā, vienīgi saltas dusmas. Nu pagaidi vien, es tev sarīkošu tādu vakaru! Es tev parādīšu, kas ir stalkers, tu, smirdošais tirgoni! Izvelku no pulksteņa kabatiņas «niezekli» — pavisam jaunu, vēl ne reizi nelietotu, mirkli paspaidu to pirkstos, lai ātrāk iedarbojas, mazliet paveru durvis uz zāli un klusi iesviežu «niezekli» spļaujamtraukā. Pats atgrūžu vaļā lodziņu un — esmu jau uz ielas. Man, protams, gribas paskatīties, kas tur tagad notiks, taču es jūtu, ka jātinas pēc iespējas ātrāk prom. Es slikti paciešu «niezekli», man no tā nāk asinis pa degunu.

Pārskreju pār pagalmu un dzirdu, ka mans atriebības ierocis ir jau iedarbojies: visā kvartālā suņi sāk riet un gaudot, jo tie pirmie sajūt «niezekli». Pēc tam krodziņā kāds sāk vaimanāt tā, ka man ausis aizkrīt pat tāda attālumā. Es varu iedomāties, kā ļautiņi tur tagad jutas: dažu pārņēmusi melanholija, dažs sāk mežonīgi trakot, dažs no bailēm nezina, kur sprukt. «Niezeklis» ir briesmīga manta. Tagad ļaudis tik drīz vis nesteigsies uz Ernesta krodziņu. Viņš, draņķis, protams, nojautīs, ka te vainojams esmu es, bet man nospļauties par to. Beigas. Nav vairs stalkera Reda. Diezgan! Pietiek man pašam iet nāvē un citus idiotus apmācīt šajā amatā. Tu kļūdījies, Kiril, manu mīļo draudziņ. Piedod, taču iznāk, ka taisnība ir nevis tev, bet gan Gutalīnam. Te cilvēkiem nav ko darīt. Zonā nav neka laba.

Pārlienu pāri sētai un lēni slāju uz mājām. Kodīju lupas, gribas raudāt, bet nespēju. Nākotne šķiet tukša, bezjēdzīga. Skumjas un pelēka ikdiena. Kiril, manu vienīgo draudziņ, kā mēs tagad iztiksim bez tevis? Tu man pavēri perspektīvas, atklāji jaunu pasauli, pārveidotu pasauli… bet kas būs tagad? Tālajā Krievijā pēc tevis kāds lies asaras, bet es nespēju raudāt. Un pie visa vainīgs taču esmu es, nelietis, tieši es! Kā gan es, briesmonis, varēju viņu ievest garāžā, kad viņa acis vēl nebija apradušas ar tumsu? Visu mūžu esmu dzīvojis kā vilks, visu mūžu par sevi vien domājis… Un tad pēkšņi man prātā bija iešāvusies ideja izdarīt ko labu, pasniegt viņam dāvanu. Kāda velna pēc es viņam vispār pateicu par «mānekli»? Tikko par to iedomājos, kaklā sakāpj kamols, sāc vai kaukt kā vilks. Laikam jau arī iekaucos, jo cilvēki uz ielas sāk griezties sāņus no manis, bet pēkšņi man kļūst vieglāk, jo ieraugu nākam Gutu.

Viņa nāk man pretī, mana daiļaviņa, mana meitene, nāk, vieglu soli sperdama, svārciņi virs ceļiem plīvo, no visām pusēm uz viņu blenž, bet viņa soļo uz priekšu kā pa diedziņu, ne uz vienu neskatās, un nez kāpēc es uzreiz saprotu, ka viņa meklē mani.

— Sveika, Gūta! Uz kurieni tu dodies?

Viņa uzmet man acis un vienā mirklī redz visu —- gan manu sadauzīto mūli, gan mitro virsjaku, gan saskrambātās rokas, bet par to nebilst ne vārda.

—   Sveiks, Red! Es meklēju tieši tevi.

—   Zinu. Iesim pie manis.

Viņa klusē, novēršas un skatās sāņus. Ak, cik skaisti viņa tur galvu, un kāds viņai kakls — kā jaunai ķēvei, lepnai, bet paklausīgai savam saimniekam. Pec brīža viņa

saka:

—   Nezinu, Red. Varbūt tu ar mani vairs negribēsi satikties.

Man sažņaudzas sirds — kas nu noticis? Taču es viņai pavisam mierīgi atbildu:

—   Nesaprotu tevi, Gūta. Atvaino, es šodien mazliet tā… varbūt tāpēc man tik slikti ar saprašanu… Kāpēc lai es pēkšņi vairs negribētu ar tevi satikties?

Paņemu viņu zem rokas, un mēs lēnā gaitā ejam uz manu māju, un visi, kas nule uz viņu blenza, tagad steidzīgi pagriež mūļus uz otru pusi. Sajā ielā esmu nodzīvojis visu mūžu, Rudo Redu te visi labi pazīst. Bet, kas nepazīst, tas ātri vien iepazīs, un viņa to jūt.

—   Māte liek man taisīt aboriu, — Gūta pēkšņi saka, — bet es negribu.

Paeju vēl dažus so|us, iekams aptveru dzirdēto, bet Gūta turpina:

—   Netaisīšu nekādu abortu, gribu no tevis bērnu. Bet tu vari darīt, kā patīk. Ej, kur deguns rāda, es tevi neturu.

Es klausos, kā viņa mazpamazām iekarst, pati sevi uzkurina, klausos, un mani pārņem viegls reibonis. Neko jēdzīgu nespēju aptvert. Galvā bez pārtraukuma griežas viena un tā pati doma: par vienu cilvēku mazāk, par vienu cilvēku vairāk.

—   Viņa man skaidro: bērns būs no stalkera, kāpēc tev jādzemdē kropļi… viņš ir garāmgājējs, jums nebūs ģimenes, nekā jums nebūs. Šodien viņš ir brīvs, bet rīt varbūt jau sēdēs cietumā. Taču man ir vienalga, esmu gatava uz visu. Arī viena visu varu. Pati dzemdēšu, pati izaudzināšu, pati padarīšu par cilvēku. Iztikšu arī bez tevis. Tikai tu pie manis vairs nenāc — nelaidīšu pāri slieksnim..,

—   Gūta, mana mīļā meitene! Pagaidi taču.,.

Es nevaru parunāt, mani sagrābj nervozi, idiotiski smiekli. — Mana cielaviņa, kāpēc tu mani dzen prom?

Es smejos pilnā kaklā kā pēdējais mu|ķis, bet viņa apstājas, atspiežas ar galvu man pret krūtīm un raud.

— Ko mēs tagad darīsim, Red? — viņa jautā caur asarām. — Ko mēs tagad darīsim?

Redriks Suharts gulēja zemē aiz kapa akmens un, paliecis ar roku pīlādža zaru, lūkojās uz ceļu. Patruļas mašīnas prožektori krustām šķērsām slīdēja pa kapsētu un sāpīgi grieza viņam acis, tad viņš tās samiedza un aizturēja elpu.

Bija jau pagājušas divas stundas, bet uz ceļa viss palika pa vecam. Mašīna stāvēja uz vietas, dzinējs vienmērīgi darbojās tukšgaitā, un trīs mašīnas prožektori iztaustīja kapsētu, slīdēdami pa nolaistajām kapu kopiņām, sašķiebtajiem, sarūsējušajiem krustiem un kapu plāksnēm, nekoptajiem, biezi saaugušajiem pīlādžu krūmiem, pa trīs metrus augsto mūri, kas kreisajā pusē izbeidzās. Patruļas vīri baidījās no Zonas. Viņi pat neizkāpa no mašīnas. Šeit, pie kapsētas, viņiem nemaz nebija dūšas šaut. Reizēm Redriks saklausīja klusinātas balsis, reizēm redzēja, ka no mašīnas izlido izsmēķa uguntiņa un palēkdamās, šķaidīdama sarkanīgas dzirkstis, ripo pa šoseju. Šeit bija ļoti mitrs, nesen kā nolijis lietus, un pat caur ūdensnecaurlaidīgo kombinezonu Redriks juta miklu vēsumu.

yiņš uzmanīgi palaida zaru, pagrieza galvu un ieklausījās. Kaut kur labajā pusē, ne visai tālu, bet arī ne tuvu, tepat kapsētā atradās vēl kāds. Atkal tur nočaukstēja koku lapas un it kā nogruva smiltis, bet pēc tam ar nelielu troksni pret zemi atsitās kaut kas smags un ciets. Redriks uzmanīgi, nepagriezies atmuguriski parāpoja atpakaļ, pieplacis pie mitrās zāles. Atkal pāri galvai pārslīdēja gaismas stars. Redriks sastinga, ar acīm sekodams prožektora klusajai kustībai, un viņam šķita, ka starp krustiem uz kāda kapa nekustīgi sēž cilvēks, tērpies viscaur melnā. Sēž neslēpdamies, atspiedies ar muguru pret marmora obelisku un pagriezis uz Redrika pusi baltu seju ar tumšiem acu dobumiem. Patiesībā Redriks neko tādu neredzēja un sekundes daļā arī nevarēja saskatīt visas šīs detaļas, bet iedomājās, kā tam būtu jāizskatās. Viņš palīda vēl dažus soļus atpakaļ, sataustīja azotē blašķi, izvilka to un brītiņu gulēja, piespiedis pie vaiga silto metālu. Pēc tam, neiziaizdains blašķi no rokas, rāpoja tālāk. Apkārt viņš vairs neskatījās.

Kapsētas mūrī bija izlauzts caurums, un pie tā uz zemē paklāta mēteļa gulēja Bārbridžs. Tāpat kā iepriekš, viņš gulēja uz muguras, ar abām rokām ieķeries svītera apkaklē, un klusu mokoši krekšķēja, laiku pa laikam viņam izlauzās apspiests vaids. Redriks apsēdas Barbridžam blakus un atskrūvēja blašķes vāciņu. Pēc tam viņš uzmanīgi pabāza roku guļošajam zem galvas, ar plaukstu juzdams vecā vīra karsto, no sviedriem miklo pliko pakausi, un pielika pudeles kakliņu tam pie lūpām. Visapkārt bija tumsa, taču prožektoru vājajā atblāzmā Redriks saskatīja Bārbridža plaši atvērtās un it kā nedzīvi stiklainās acis, ar melniem sariem apaugušos vaigus. Guļošais kāri norija vairākus malkus, pēc tam nemierīgi sakustējās un ar roku aptaustīja maisu ar laupījumu.

—   Tomēr atgriezies gan… — viņš nočukstēja. — Tu esi lāga zellis… Rudais.., Nepameti večuku… lai tas izlaiž garu..,

Redriks, atgāzis galvu, ievilka kārtīgu malku.

—   Kruķi tur stāv kā pielīmēti.

—   Tas… nav bez iemesla… — Bārbridžs izdvesa. Viņš runāja aprauti, vārdus it kā izelpodams. — Kāds ir nosūdzējis. Gaida.

—   Var jau būt. Vai gribi vēl malku?

—   Nē. Pagaidām pietiek. Tu mani nepamet. Ja nepame- tisi — es nenomiršu. Tu nenožēlosi. Vai nepametīsi, Rudais?

Redriks neatbildēja. Viņš skatījās uz šosejas pusi, uz gaišajām prožektoru gaismas strēlēm. Marmora obelisks no šejienes bija redzams, bet nevarēja saprast, vai Tas tur sēž vai ir izčibējis.

—   Klausies, Rudais. Es nemurgoju. Nenožēlosi. Vai zini, kāpēc vecais Bārbridžs līdz šim laikam ir dzīvs? Zini? Bobs Gorilla jau sapuvis. Faraons Baņķieris 'arī beigts un pagalam. Kas tas bija par stalkeru! Bet pagalam ir, Mīkslmiesis tāpat. Normans Briļļainais. Kallo- gens. Pits Pušums. Visi. Palicis tikai es viens. Kāpēc?

—  Tu vienmēr esi bijis nelietis, — atteica Redriks, neatraudams skatienu no šosejas. — Maitu Ērglis.

—   Nelietis. Tas tiesa. Citādi nevar. Bet visi bijuši tādi. Faraons. Mīkstmiesis. Tomēr palicis esmu vienīgi es. Vai zini — kāpēc?

—   Zinu, — Redriks atbildēja, lai beigtu šo sarunu.

—   Melo. Nezini vis. Vai esi dzirdējis par Zelta lodi?

—   Esmu.

—   Tu domā — tā ir pasaka?

—   Būtu labāk klusējis. Tu taču izšķied spēkus!

—   Nekas. Tu mani iznesTsi. Mēs tik daudz reižu esam gājuši kopā! Vai tiešām pametīsi mani? Es taču tevi tādu… tik maziņu pazinu. Tavu tēvu pazinu.

Redriks klusēja. Ļoti gribējās pīpēt, viņš sagramstīja saujā tabaku un sāka ostīt. Tas nelīdzēja.

—   Tev jāizvelk mani ārā, — Bārbridžs atkal iesāka. — Tevis dēļ iekritu. Tu biji tas, kas neņēma Maltieti.

Maltietis bija ļoti uzplijies, lai viņu ņem līdzi. Veselu vakaru cienāja, piedāvāja labu ķīlu, zvērēja, ka dabūs specapģērbu, un Bārbridžs, kas sēdēja Maltietim blakus, nolicis starpā uz sola smago, raupjo plaukstu, nikni meta ar acīm Redrikam, lai tas piekrīt. Varbūt tieši tāpēc Redriks bija teicis «nē».

—   Tu iekriti savas alkatības dēļ, — Redriks auksti atteica. — Manas vainas te nav. Labāk ciet klusu!

Kādu laiku Bārbridžs tikai krekšķēja un tusnīja. Viņš atkal aizbāza pirkstus aiz apkakles un atgāza galvu pavisam atpakaļ.

—   Lai viss laupījums tiek tev, — viņš nosēca, — tikai nepamet mani.

Redriks paskatījās pulkstenī. Līdz gaismai laika atlika visai maz, taču patruļas mašīna stāvēja kā stāvējusi. Tās prožektori vēl vienmēr iztaustīja krūmus, bet kaut kur tepat netālu no policijas mašīnas atradās nomaskēts lendro- vers, un jebkuru bridi tas varēja tikt atklāts.

—   Zelta lode, — Bārbridžs turpināja. — Es to atradu. Kādas tik tenkas par to vēlāk izplatījās! Es pats arī palīdzēju. I<a lode izpildot jebkuru vēlēšanos. Ja jau izpildītu jebkuru, tad manis šeit sen vairs nebūtu. Es dzīvotu Eiropā kā niere pa taukiem.

Redriks paskatījās uz viņu no augšas. Prožektoru zilganās gaismas atblāzmā Bārbridža seja izskatījās kā mironim. Viņa stiklainās acis bija izvalbītas un vērīgi, neatraudamās lūkojās uz Redriku.

—   Gribēju mūžīgo jaunību — pigu dabūju, — viņš murmināja. — Naudas vietā — pigu. Bet veselību gan. Un bērni rnan ir labi. Un pats esmu dzīvs. Tev pat sapņos nav rādījies, kur esmu bijis. Un tomēr dzīvs. — Viņš aplaizīja lūpas. — Es tai lūdzu tikai vienu: ļauj dzīvot un dod veselību un lai bērni būtu…

—       Aizveries! — Redriks beidzot vairs neizturēja. — Ko tu pļāpā kā sievišķis. Ja varēšu — izvilkšu. Man žēl tavas Dinas — paliks par ieleni.

—        Dinai — Bārbridžs nosēca. — Mans bērniņš. Daiļa- viņa. Viņi man ir izlutināti, Rudais. Nekas viņiem nelika liegts. Aizies bojā. Artūrs. Mans Arčijs. Tu taču pazīsti viņu, Rudais. Kur tu vēl tādus esi redzējis?

—   Teicu jau: ja varēšu — izvilkšu.

—       Nē, — Bārbridžs ietiepīgi uzstāja. — Tu mani katrā ziņā izvilksi. Zelta lode. Gribi — pateikšu, kur tā ir!

—   Nu pasaki.

Bārbridžs ievaidējās un sakustējās.

—   Manas kājas… — viņš sēca. — Pačamdi, kā tur ir.

Redriks pastiepa roku un taustīdams vilka ar plaukstu

pa Bārbridža kāju no ceļgala uz leju.

—   Kauli… Vai kauli vēl ir? — guļošais stenēja.

—   Ir, ir, — Redriks meloja. — Neknosies.

Patiesībā bija sataustāms tikai ceļgala skriemelis. Zemāk, līdz pašai pēdai, kāja bija kā mīksta gumijas šļūtene, ko varētu sasiet mezglā.

—       Melo, — Bārbridžs noteica. — Kāpēc tu melo? Vai tad es nezinu, nekad neesmu redzējis?

—   Celis ir vesels.

—        Droši vien tu melo, — Bārbridžs drūmi sacīja. — Nu labi. Tikai izvelc mani. Es tev visu atdošu. Zelta lodi. Uzzīmēšu karti. Norādišu visas lamatas. Visu izstāstīšu …

Bārbridžs runāja un runāja, apsolīdams vēl nezin ko, bet Redriks vairs neklausījās. Viņš skatījās uz šosejas pusi. Prožektoru šaulras tagad neslīdēja pa krūmiem, tās krustojoties bija sastingušas uz tā paša marmora obeliska, un spilgtajā, zilgajā gaismā Redriks pavisam skaidri ieraudzīja salīkušu, melnu stāvu, kas klīda starp krustiem. Sī figūra kustējās kā akla, uz labu laimi, tieši uz prožektoru. Redriks redzēja, ka tā uzskrēja virsū milzīgam krustam, atsprāga atpakaļ, tad vēlreiz atsitās pret to un tikai pēc tam apgāja krustam apkārt un slīdēja tālāk, izstiepusi uz priekšu garās rokas ar izplestiem pirkstiem. Pēc tam noslēpumainais stāvs pēkšņi nozuda, it kā būtu zemē iekritis, un pēc brīža parādījās atkal gabaliņu tālāk un vairāk pa labi, soļodams ar dzīvam cilvēkam neraksturīgu iecirtlbu, kā uzvilkts mehānisms.

Pēkšņi prožektori nodzisa. Nošņirkstēja sajūgs, mežonīgi ierēcās dzinējs, starp krūmiem pazibēja sarkanās un zilās signālugunis, un patruļas mašīna izkustējās no cietas, tad, strauji uzņemdama ātrumu, aiztraucās pilsētas virzienā un nozuda aiz kapsētas mūra. Redriks krampjaini norija siekalas un atvēra kombinezona rāvējslēdzēju.

—   Tomēr aizbrauca… — Bārbridžs drudžaini murmināja. — Rudais, sāc… sāc ātrāk! — Viņš sāka nemierīgi grozīties, gramstījās ar rokām pa zemi, satvēra maisu ar laupījumu un mēģināja piecelties. — Nu sāc, ko gaidi!

Redriks vēl skatījās uz šosejas pusi. Tagad tur valdīja tumsa, nekas nebija redzams, bet kaut kur tur atradās Tas — soļoja kā uzvilkts mehānisms, kāpās atpakaļ, pakrita, uzgrūžoties krustiem, sapinās krūmos.

—   Labi, — Redriks balsī noteica. — Ejam.

Viņš pacēla Bārbridžu. Vecais ar kreiso roku kā spīlēs sagrāba viņa kaklu, un Redriks, nespēdams izslieties stāvus, rāpus uz visām četrām izvilka viņu pa caurumu kapsētas mūrī, ķerdamies ar rokām aiz slapjās zāles.

—   Uz priekšu, uz priekšu!… — Bārbridžs sēca. — Neuztraucies, laupījumu es turu, no rokām neizlaidīšu… Uz priekšu!

Taciņa bija pazīstama, bet mitrā zāle slidena, pīlādžu zari cirtās sejā; veča augums bija neticami smags, gluži kā mironim, turklāt vēl maiss ar laupījumu šķindot un žvadzot nemitīgi aizķērās aiz neredzamiem šķēršļiem, un Redrikam bija bailes uzdurties Tam, kurš varbūt vēl arvien maldījās te pa tumsu.

Kad viņi izkļuva uz šosejas, bija vēl pavisam tumšs, taču varēja manīt, ka rīts vairs nav tālu. Mežiņā otrpus šosejas miegaini un nedroši jau sāka sasaukties putni, bel virs pilsētas tālās nomales tumšajām mājām, virs retajiem, dzeltenajiem lukturiem nakts melnums jau vērtās zilgans, un no turienes vilka dzestrs, mitrs vējiņš. Redriks nolika Bārbridžu ceļa malā, apskatījās apkārt un kā liels, melns zirneklis aši pārskrēja pār ceļu. Viņš ātri sameklēja lendroveru, nometa no tā zarus, ar kuriem mašīna bija nomaskēta, sēdās pie stūres un uzmanīgi, neiededzot prožektorus, izbrauca uz asfalta. Bārbridžs sēdēja, turēdamies pie maisa ar laupījumu un aptaustīdams kājas.

—   Ātri! — viņš gārdza. — Atri uz priekšu! Ceļgali, man vēl ir veseli ceļgali… Jāglābj ceļi!

Redriks viņu pacēla un, sasprindzinājumā zobus sakodis, pārvēla pār bortu mašīnā. Ar blīkšķi Bārbridžs nokrita pakaļējā sēdeklī un ievaidējās. Maisu viņš tomēr neizlaida no rokām. Redriks pacēla 110 zemes mēteli un uzmeta viņam virsū. To Bārbridžs bija pamanījies atstiept līdzi.

Redriks sameklēja kabatas lukturīti un ar to pastaigāja pa ceļmalu uz priekšu un atpakaļ, lai pārliecinātos, ka nepaliek nekādas pēdas. Pēdu vispār nebija. Izbraucot uz šosejas, lendrovers bija pieplacinājis pie zemes garo, biezo zāli, bet pēc pāris stundām tā atkal uzcelsies. Ap to vielu, kur bija stāvējusi patruļas mašīna, mētājās ļoti daudz izsmēķu. Redriks atcerējās, ka viņu sen moka velēšanās pīpēt, izvilka cigareti un aizsmēķēja, kaut gan pašlaik viņam vispār gribējās ielēkt mašīnā un triekt un triekt to pēc iespējas ātrāk prom no šejienes. Bet pagai- dām to vēl nedrīkstēja darīt. Bija jārīkojas lēni un ar apdomu.

—   Ko tu dari? — raudulīgā balsī Bārbridžs ierunājās. — Ūdeni neizlēji, visi zvejas rīki sausi… Noslēp laupījumu!

—   Aizveries! — Redriks uzsauca. — Netraucē mani! — Viņš ievilka dūmu. — Nogriezīsimies uz dienvidu nomali.

—   Kāpēc uz nomali?! Ko vēl ne! Tā tu pazudināsi manus ceļgalus…

Redriks vēlreiz ievilka dūmu un paslēpa izsmēķi sērkociņu kārbiņā.

—   Nefleitē, Maitu Ērgli. Taisni caur pilsētu nevar. Tur ir trīs posteņi, vismaz vienā apturēs.

—   Lai aptur!

—   Paskatīsies uz tavām pleznām — būs vāks.

—   Lai skatās! Apdullinājām zivis, man trāpīja pa kājām — un beigta balle!

—   Un ja nu kāds patausta?

—   Patausta… Tad es tā bļaušu, ka šie aizmirsīs, kā taustīt.

Taču Redriks jau bija izšķīries. Viņš pacēla vadītāja sēdekli, apgaismoja ar lukturīti un atvēra slepenu vāku.

—   Dod šurp laupījumu!

Benzīna tvertne zem sēdekļa nebija īsta. Redriks saņēma maisu un iestūma to slēptuvē; to darot, viņš dzirdēja, ka maisā kas žvadz un šķind.

—   Es nedrīkstu riskēt. Man nav tiesību to darīt.

Viņš nolika vāku vietā, nobārstīja ar gružiem, virsū uzmeta lupatu un nolaida sēdekli. Bārbridžs stenēja un pukstēja, žēlabaini prasīdams pasteigties, atkal sāka solīt

Zelta lodi, pats visu laiku grozīdamies sēdeklī un bažīgi raudzīdamies gaistošajā tumsā, kas ar katru bridi kļuva blāvāka. Redriks nepievērsa vecim nekādu uzmanību. Viņš atvēra ar ūdeni piepildītu plastikāta balonu, kurā bija zivis, ūdeni uzlēja uz zvejas rīkiem, kas gulēja nomesti kravas kastes apakšā, bet zivis, kuras locīdamās sitās cita pret citu, sabēra brezenta maisiņā. Plastikāta balonu viņš pārlocīja un iebāza kombinezona kabatā. Tagad viss bija kārtībā: zvejnieki atgriezās 110 zvejas, kas nav bijusi sevišķi veiksmīga. Viņš sēdās pie stūres un sāka braukt.

Līdz pašam pagriezienam Redriks brauca ar neieslēgtiem lukturiem. Pa kreisi stiepās varena, trīs metrus augsta siena, kas norobežoja Zonu, bet labajā pusē bija krūmi, skrajas birztaliņas, reizēm pagadījās pamestas kotedžas ar aiznaglotiem logiem un aplupušām sienām. Redriks tumsā labi redzēja, un tumsa jau arī vairs nebija tik necaurredzama, turklāt viņš zināja, kas tagad notiks, tāpēc, kad priekšā parādījās salīkusi figūra, kas vienmērīgā solī kustējās pa ceļu, viņš pat nesamazināja ātrumu, vienīgi noliecās zemāk pie stūres. Tas soļoja taisni pa šosejas vidu un, tāpat kā Tie visi, devās uz pilsētu. Redriks To apdzina, nogriezis mašīnu pašā ceļa kreisajā malā, un apdzenot stiprāk nospieda akseleratoru.

—   Žēlīgais dievs! Rudais, vai tu redzēji?

—   Jā.

—   Ak kungs!… Tā vien mums vēl trūka!… — Bārbridžs nomurmināja un pēkšņi sāka skaļi skaitīt lūgšanu.

—   Aizveries! — Redriks uzsauca.

Tepat kaut kur bija jābūt pagriezienam. Redriks samazināja ātrumu, vērīgi ieskatīdamies sašķiebušos mājiņu un žogu rindā, kas stiepās labajā pusē. Veca transformatora būda… Stabs ar balstu… satrunējis tiltiņš pār grāvi… Redriks pagrieza stūri. Grambās mašīna tika pasviesta sāņus.

—   Kur tu brauc!? — Bārbridžs mežonīgi iebļāvās. — Kājas man nomaitāsi, nelieti!

Redriks pagriezās un atvēzējies iegāza vecim pa seju, ar plaukstas virspusi sajuzdams saraino vaigu. Bārbridžs saguma un apklusa. Mašīna svaidījās, laiku pa laikam riteņi buksēja mīkstajos, nakts lietū radušos dubļos. Redriks ieslēdza priekšējos lukturus. Balta, lēkājoša gaisma apspīdēja ar zāli apaugušās vecās, iebrauktās sliedes, pamatīgās peļķes, satrunējušos, sašķiebtos žogus gar ceļa malām. Bārbridžs šņaukādamies raudāja. Viņš vairs neko nesolīja, viņš žēlojās un draudēja, taču ļoti klusu un neskaidri, tā ka Redriks dzirdēja tikai atsevišķus vārdus. Kaut ko par kājām, ceļgaliem, skaistuli Arčiju,,, Pēc tam viņš apklusa.

Pamestais ceļš stiepās gar pilsētas rietumu nomali. Kādreiz šeit bija vasarnīcas, sakņu un augļu dārzi, pilsētas priekšnieku un rūpnīcu administrācijas vasaras rezidences. Zaļas, dzīvespriecīgas vietiņas, mazi ezeri ar tīru smilšu krastiem, skrajas, caurredzamas bērzu birzis, dīķi, kuros audzēja karpas. Rūpnīcu darba troksnis un smacīgie dūmi līdz šejienei nekad nenonāca, tāpat arī pilsētas kanalizācija. Tagad te viss bija pamests, atstāts novārtā, un visā brauciena laikā viņi redzēja tikai vienu apdzīvotu māju — dzeltena gaisma aiz nolaistiem aizkariem, uz auklas lietū samirkusi izkārtā veļa un milzīgs suns, kas izlēca no kādas šķērsielas un, niknumā aizelsdamies, kādu laiku dzinās pakaļ mašīnai, nepievērsdams uzmanību ūdenim un dubļu pikām, kuras šļācās no mašīnas riteņu apakšas.

Redriks uzmanīgi pārbrauca pāri vēl vienam vecam, pussabrukušam tiltiņam un, kad priekšā bija saskatāms pagrieziens uz Rietumu šoseju, apturēja lendroveru un izslēdza dzinēju. Tad viņš izrausās no mašīnas uz ceļa un, pat nepagriezies pret Bārbridžu, gāja uz priekšu, salīgi sabāzis rokas kombinezona mitrajās kabatās. Bija jau pavisam gaišs, visa apkārtne slapja un miegaina, valdīja dziļš klusums. Viņš aizgāja līdz šosejai un uzmanīgi paskatījās caur krūmiem. Policijas postenis no šejienes bija labi redzams: maza būdiņa uz riteņiem, trīs apgaismoti logi; patruļas mašīna stāvēja ceļa malā, tajā neviena nebija. Labu laiku Redriks stāvēja un vēroja. Postenī nemanīja nekādas dzīvības pazīmes, acīmredzot patruļnieki, naktī izvārguši un nosaluši, tagad sildījās namiņā, snauzdami ar cigareti lūpu kaktiņā. — Krupji, — Redriks klusu pie sevis noteica. Viņš sataustīja kabatā kasteti, sabāza pirkstus ovālajos caurumos, sažņaudza saujā auksto metālu un, salīgi drebinādamies, neizņēmis rokas no kabatām, devās atpakaļ pie mašīnas. Lendrovers, mazliet sašķiebies uz sāniem, stāvēja starp krūmiem. Vieta bija nomaļa, pamesta, te laikam neviens nebija kāju spēris jau gadus desmit.

Kad Redriks piegāja pie mašīnas, Bārbridžs saslējās taisnāk un, muti pavēris, blenza uz viņu. Sinī mirklī viņš izskatijās pat vecāks par saviem gadiem — grumbains plikpauris, apaudzis asiem bārdas rugājiem, izdrupušiem zobiem. Kādu brīdi viņi klusēdami lūkojās viens uz otru, un pēkšņi Bārbridžs neskaidri sacīja:

—    Iedošu karti… visas lamatas, visas… Pats atradīsi, nenožēlosi…

Redriks stāvēja nekustīgi un klausījās, tad atbrīvoja pirkstus, ielaida kasteti no rokas kabatā un teica:

—    Labi. Tavs uzdevums — gulēt bezsamaņā, skaidrs? Vaidi un neļauj nevienam sev pieskarties.

Viņš apsēdās pie stūres, iedarbināja dzinēju un sāka braukt.

Viss noritēja gods godam. No posteņa mājiņas neviens neiznāca, kad lendrovers akurāti, atbilstoši ceļa zīmju un rādītāju prasībām, lēni pabrauca tai garām, pēc tam mašīna, strauji palielinot ātrumu, drāzās uz pilsētu caur dienvidu nomali. Pulkstenis bija seši no rīta, ielās vēl nemanīja nekādas kustības, asfalts no nesenā lietus tumši spīdēja, automātiskie luksofori krustojumos vienveidīgi un nevienam nevajadzīgi mirkšķināja. Viņi pabrauca garām maizes ceptuvei ar augstiem, spilgti apgaismotiem logiem, un Redriku apņēma silts, neparasti garšīgas smaržas vilnis.

_— Derētu kaut ko iekost, — Redriks teica un, izvingri- nādams no sasprindzinājuma sastingušos locekļus, izstaipījās, atspiezdamies ar rokām pret stūri.

—   Ko? — Bārbridžs bailīgi jautāja.

—   Saku, ka vajadzētu ko iekost… Kur tevi aizvest? Uz mājām vai tiešā ceļā pie Miesnieka?

—    Pie Miesnieka, brauc pie Miesnieka! — steidzīgi nomurmināja Bārbridžs, tramīgi saliecies uz priekšu, un drudžaini pūta karstu elpu Redrikam pakausī. — Tieši pie viņa! Brauc tieši! Viņš man vēl ir parādā septiņsimt monētu … Brauc taču, brauc ātrāk, ko rāpo kā uts pa slapju vietu! — Un pēkšņi bezspēcīgi un nikni sāka lamāties rupjiem, negantiem vārdiem, šķiezdams siekalas, aizrīdamies negaidītās klepus lēkmēs.

Redriks neatbildēja. Nebija ne laika, ne spēka nomierināt satracināto Maitu Ērgli. So braucienu un visu pārējo, kas ar to saistīts, vajadzēja ātrāk beigt un kaut stundiņu vai vismaz pusstundu pagulēt pirms tikšanās «Metropolē». Viņš izgrieza mašīnu uz Sešpadsmitās ielas, nobrauca divus kvartālus un apstājās pelēkas divstāvu savrupmājas priekšā.

Miesnieks pats atvēra Redrikam durvis — acīmredzot tikko bija piecēlies un gatavojās doties uz vannasistabu. Viņš bija ģērbies greznā halātā ar zelta pušķiem, rokā glāze ar mākslīgajiem zobiem. Mati bija izspūruši, zem duļķainajām acīm nokārušies tumši maisiņi.

—   A, Rudais! Ko teiksi?

—   Ieliec zobus — un iesim! — Redriks pavēlēja.

—   Aha, — Miesnieks atsaucās un uzaicinādams pameta ar galvu uz halles otru galu, bet pats, šļūkādams persiešu tupelītēs ieautās kājas un apbrīnojami veikli kustēdamies, devās uz vannasistabu.

—   Kurš? — viņš jautāja no turienes.

—   Bārbridžs.

—   Kas viņam noticis?

—   Kājas.

Bija dzirdams, ka vannasistabā tek ūdens, atskanēja sprauslāšana, šļaksti, kaut kas nokrita un aizvēlās pa grīdas flīzēm. Redriks noguris atlaidās krēslā, izņēma cigareti un, apkārt skatīdamies, aizpīpēja. Jā, halle bija tā nekas. Miesnieks naudu nebija žēlojis. Viņš bija ļoti pieredzējis un ļoti mūsdienīgs ķirurgs, zinātnes spīdeklis ne tikai pilsētā, bet arī štatā, un ar stalkeriem viņš ielaidās, protams, ne jau naudas dēļ. Arī viņš guva savu daļu no Zonas: ņēma graudā dažādu laupījumu veidā, kuru izmantoja savā medicīnas nozarē; ņēma zināšanu veidā, izmantodams sakropļotos stalkerus, lai pētītu agrāk nezināmas slimības, cilvēka organisma kropļojumus un bojājumus; guva slavas veidā, jo bija planētas pirmais speciālists cilvēku slimībās, kas saslimuši ar «necilvēciskām» slimībām. Un — nav ko noliegt — viņš labprāt ņēma ari naudu.

—   Kas konkrēti noticis ar kājām? — viņš vaicāja, iznākdams no vannasistabas ar lielu dvieli uz pleciem. Ar tā galu viņš uzmanīgi slaucīja slaidos, jutīgos pirkstus.

—   Iestidzis «receklī», — Redriks paskaidroja.

Miesnieks iesvilpās.

—   Nu, tad Bārbridžam ir beigas, — viņš nomurmināja. — Zēl gan, bija labs stalkers.

—   Nekas, — Redriks noteica, zvilnēdams krēslā. — Tu viņam uztaisīsi protēzes, un viņš ar tām vēl lēkās pa Zonu.

—   Nu labi, — Miesnieks novilka. Sejas izteiksme kļuva lietišķa. — Pagaidi, es tūlīt saposīšos.

Kamēr ķirurgs ģērbās, kamēr kaut kur zvanīja — droši vien uz savu klīniku, lai viss tiek sagatavots operācijai, — Redriks kā sastindzis pusguļus zvilnēja krēslā un pīpēja. Viņš sakustējās tikai vienu reizi, lai izvilktu blašķi. Redriks dzēra maziem malciņiem, tāpēc ka dzēriens pudelē bija atlicis vairs pašā dibenā, un centās neko nedomāt. Viņš gluži vienkārši gaidīja.

Pēc tam viņi abi izgāja pie mašīnas. Redriks apsēdās pie stūres, Miesnieks atlaidās viņam blakus un tūlīt, pārliecies pār sēdekļa atzveltni, ņēmās aptaustīt Bārbridža kājas. Vecais stalkers, apklusis un sarāvies, kaut ko žēlabaini murmināja, zvērēja apzeltīt, atkal un atkal pieminēja bērnus un nelaiķi sievu un lūdza glābt viņam vismaz ceļgalus.

Kad viņi piebrauca pie klīnikas, Miesnieks nolamājās, jo pie ieejas nebija sanitāru, viņš izlēca no mašīnas, pirms tā bija apstājusies, un nozuda aiz klīnikas durvīm. Redriks atkal aizpīpēja, bet Bārbridžs negaidot sacīja skaidri un saprotami, it kā pavisam nomierinājies:

—   Tu gribēji mani nozūmēt. To es neaizmirsīšu.

—   Nenozūmēju taču, — Redriks vienaldzīgi iebilda.

—   Jā, nepiebeidzi gan… — Bārbridžs apklusa, tad turpināja: — Arī to neaizmirsīšu.

—   Neaizmirsti, neaizmirsti. Mani tu, protams, nesāktu galēt nost… — Redriks pagriezās un paskatījās uz Bārbridžu. Vecais pašķobīja muti, kustinādams apkaltušās lūpas. — Tu mani gluži vienkārši pamestu, — Redriks teica. — Atstātu Zonā — un gali ūdeni. Kā Briļļaino.

—   Briļļainais pats nomira, — Bārbridžs drūmā balsī iebilda. — Man ar viņu nav nekāda sakara. Viņš vairs netika ne no vietas, palika kā pielīmēts.

—   Tu esi nelietis, — novērsies Redriks vienaldzīgi teica. — īsts Maitu Ērglis.

No klīnikas izskrēja samiegojušies, izspūruši sanitāri un, pa ceļam sakārtodami nestuves, rikšoja pie mašīnas. Laiku pa laikam ievilkdams dūmu, Redriks skatījās, cik veikli tie izvilka Bārbridžu no mašīnas, noguldīja uz nestuvēm un aizstiepa uz klīnikas durvīm. Vecis gulēja nekustīgi, salicis rokas uz krūtīm, un stingi vērās debesīs. Viņa lielās pēdas, ko «receklis» bija nežēlīgi sakropļojis, izskatījās dīvaini un nedabiski izgrieztas uz āru. Bārbridžs bija pēdējais no vecajiem stalkerieni, no tiem, kuri sāka meklēt negaidītos dārgumus tūlīt pēc citplanētiešu Apmeklējuma, kad Zonu vēl neviens nesauca par Zonu, kad vēl nebija ne institūta, ne mūra, ne ANO policijas, kad pilsētu bija paralizējušas bailes, bet pasaule smējās par avīžnieku izdomājumiem. Redrikatn toreiz bija desmit gadu, bet Bārbridžs vēl bija spēcīgs un veikls virs — viņam patika iedzert uz citu rēķina, izkauties, iespiest kaklā kādu aiz- sapņojušos meiču. Paša bērni viņu toreiz nemaz neinteresēja, bet savu sīkā nelieša dabu viņš parādīja jau tajos laikos, jo iereibis ar neģēlīgu patiku piekāva savu sievu — ar lielu troksni, visiem redzot. Viņš to sadauzīja līdz nāvei.

Redriks apgrieza Iendroveru un, nepievērsdams uzmanību luksoforiem, trieca to tieši uz savu māju, rēcoši signalizēdams retajiem gājējiem un ar lielu ātrumu krustojumos nogriezdamies ap stūri.

Viņš apstājās garāžas priekšā, bet, izrausies no mašīnas, ieraudzīja pārvaldnieku, kas viņam tuvojās no skvē- riņa puses. Kā parasti, pārvaldnieks bija sliktā omā, viņa krunkainā sejiņa ar aiztūkušajām acīm pauda tādu riebumu, it kā viņš ietu nevis pa zemi, bet pa mēsliem.

—   Labrīt! — Redriks viņu pieklājīgi sveicināja.

Pārvaldnieks, apstājies divu soļu attālumā no viņa, bakstīja ar pirkstu sev pār plecu.

—   Vai tas ir jūsu darbs? — viņš uzdeva nesaprotamu jautājumu. Bija redzams, ka kopš vakardienas tie ir viņa pirmie vārdi.

—   Par ko jūs runājat?

—   Tās šūpoles… Vai jūs tās uzkārāt?

—   Es.

—   Kādai vajadzībai?

Redriks neatbildējis piegāja pie garāžas durvīm un sāka slēgt tās vaļā. Pārvaldnieks viņam sekoja un nostājās aiz muguras.

—   Es jautāju — kādai vajadzībai jūs uzkārāt šūpoles? Kas jūs lūdza?

—   Meita lūdza, — Redriks ļoti mierīgi teica un atvēra garāžas durvis.

—   Es jums nejautāju par meitu! — Pārvaldnieks pacēla balsi. — Par meitu būs īpaša saruna. Es jautāju: kas jums atļāva? Kas jums atļāvis skvērā saimniekot?

Redriks pagriezās pret viņu, laiciņu stāvēja nekustīgi un, acis nenovērsis, skatījās uz viņa bālo, sīkām dzīsliņām klāto virsdeguni. Pārvaldnieks soli atkāpās un mierīgākā balsī turpināja:

—   Arī balkonu neesat pārkrāsojis. Cik reižu es jums…

—   Velti pūlaties. Vienalga, es no šejienes prom nebraukšu.

Redriks atgriezās pie mašīnas un iedarbināja dzinēju. Likdams rokas uz stūres, viņš ar acs kaktiņu pamanīja, ka pirkstu kauliņi kļuvuši pavisam balti. Tad viņš izliecās ārā 110 mašīnas un, vairs nevaldīdams pār sevi, uzsauca:

—    Bet, ja man tomēr būs jāaizbrauc, tad sargies, odze!

Redriks iedzina mašīnu garāžā, ieslēdza tur gaismu un aizvēra durvis. Tad viņš izvilka no neīstās benzīntvertnes maisu ar laupījumu, sakārtoja mašīnu, iebāza maisu vecā, pītā grozā, virsū uzlika zvejasrīkus, vēl slapjus, ar pielipušu zāli un lapām, bet visam pāri sabēra nobeigušās zivis, kuras vakarvakarā Bārbridžs bija nopircis kādā bodītē pilsētas nomalē. Pēc tam viņš vēlreiz apskatīja mašīnu 110 visām pusēm — tāpat vien aiz ieraduma. Pakaļējam labās puses protektoram bija pielipusi saplacināta cigarcle. Redriks to atrāva — izrādījās, ka tā ir zviedru cigarete. Viņš padomāja un iebāza to sērkociņu kastītē. Tajā jau atradās trīs izsmēķi.

Uz kāpnēm Redriks nevienu nesatika. Viņš apstājās pie sava dzīvokļa durvīm, un tās atvērās, iekams viņš paguva izņemt no kabatas atslēgu. Viņš iespraucās sāniski iekšā, turot smago grozu padusē, un viņu apņēma savas mājas pazīstamā siltuma un smaržu pasaule, bet Gūta, apķērusies viņam ap kaklu, piespiedās ar seju pie krūtīm un sastinga. Pat cauri kombinezonam un siltajam kreklam viņš sajuta, cik mežonīgi dauzās viņas sirds. Viņš neatstūma Gutu, bet pacietīgi stāvēja un gaidīja, kamēr viņa nomierinās, kaut gan tieši šajā mirklī juta, cik ļoti ir nomocījies un zaudējis spēkus.

—   Nu labi, — viņa beidzot ierunājās zemā, aizsmakušā balsī, palaida Redriku vaļā un iededza priekštelpā gaismu, bet pati neatskatīdamās gāja uz virtuvi. — Es tev tagad uzvārīšu kafiju… — viņa teica 110 turienes.

—   Es te atstiepu zivis, — viņš sacīja māksloti mundrā balsī. — Izcep, sagatavo visas uzreiz, briesmīgi gribas kaut ko ierit — nemaz vairs nav spēka!

Viņa atgriezās, slēpdama seju vaļā palaistajos matos; viņš nolika grozu uz grīdas, palīdzēja viņai izņemt tīklu ar zivīm, un viņi kopā aiznesa to uz virtuvi, kur iegāza zivis skalojamā traukā.

—   Ej mazgāties, — Gūta teica. — Kamēr tu tiksi galā, viss būs sagatavots.

—   Kā Pērtiķens? — Redriks jautāja, apsēzdamies un vilkdams nost zābakus.

—   Visu vakaru p|āpāja, — Gūta atsaucās. — Ar pūlēm noliku gulēt. Bez mitas uzmācās ar jautājumiem: kur tētis, kur tētis? Lai tur plīst vai lūst, bet dod viņai tēti…

Viņa veikli un bez trokšņa rīkojās pa virtuvi; drīz katliņā uz plīts jau vārījās ūdens, zvīņas šķīda uz visām pusēm, vislielākajā pannā čurkstēja ej Ja, un brīnumjauki iesmaržojās tikko uzvārīta kafija.

Redriks piecēlās, basām kājām atgriezās priekštelpā, paņēma grozu un aiznesa to uz pieliekamo. Pec tam viņš ieskatījās guļamistabā. Pērtiķens nemierīgi grozījās, sega nospārdīta un nokarājās uz grīdas, krekliņš uzrāvies uz augšu — tāda viņa tur bija redzama kā uz delnas — mazs, šņācošs zvērēns. Redriks nenovaldījās un paglaudīja viņai muguru, ko klāja mīksta, zeltaina vilniņa, un vai tūkstošo reizi bija pārsteigts, cik šie matiņi zīdaini un gari. Viņam ļoti gribējās paņemt Pērtiķēnu rokās, bet viņš baidījās to pamodināt, turklāt pats bija netīrs kā velns, piesūcies ar Zonu un nāvi. Tāpēc Redriks atgriezās virtuvē, atkal apsēdās pie galda un palūdza:

—   Ielej man tasīti kafijas. Mazgāšos pēc tam.

Uz galdiņa atradās žūksnis vakardienas preses izdevumu: «Hārmontas Avīze», žurnāli «Atlēts» un «Plaij- boy» — vesela kaudze žurnālu — un biezais rakstu krājums «Starptautiskā ārpuszemes kultūru institūta ziņojumi» — 56. laidiens pelēkos vākos. Redriks saņēma no Gūtas tasīti kūpošas kafijas un pievilka sev tuvāk «Ziņojumus». Kaut kādi līkumiņi, nozīmītes, rasējumi… fotogrāfijās — pazīstami priekšmeti dīvainos rakursos. Vēl viens Kirila raksts, iznācis pēc viņa nāves: «Par kādu negaidītu 77 B tipa magnētisko slazdu īpašību». Uzvārds «Panovs» iespiests melnā rāmītī, zem tā piezīme petitā: «19… gada aprīlī doktors Kirils A. Panovs, PSRS, traģiski gājis bojā eksperimenta laikā.» Redriks aizmeta žurnālu, apdedzinādams lūpas, iedzēra kafiju un vaicāja Gūtai:

—   Vai kāds bija atnācis?

—   Gutalīns, — mazliet vilcinādamās, viņa atbildēja. Gūta stāvēja pie plīts un skatījās uz vīru. — Bija piesūcies kā ods, es viņam parādīju durvis.

—   Bet kā tad Pērtiķēns?

—        Protams, negribēja laist viņu prom. Taisījās bimbāt. Bet es viņai paskaidroju, ka tēvocis Gutalīns slikti jūtas. Un viņa man saprotoši atbild: «Atkal Gutalīns piesūcies!»

Redriks pasmīnēja un iedzēra vēl vienu malku. Tad jautāja:

—   Ko kaimiņi?

Pirms atbildes Gūta atkal brīdi vilcinājās:

—   Kā vienmēr.

—   Labi, nestāsti ar.

—        Ak, ko tur runāt! — Riebumā viņa atmeta ar roku. — Šonakt pie durvīm dauzījās tā sieva no apakšstāva. Acis ieplestas, siekalas šķīst uz visām pusēm. Ko mēs nakts vidū zāģējot vannasistabā!.,.

—        Maita! — Redriks izgrūda caur zobiem. — Paklau, varbūt tomēr brauksim prom? Nopirksim māju kādā nomalē, kur neviens nedzīvo, kādu pamestu vasarnīcu…

—   Bet Pērtiķēns?

—       Ak dievsl — Redriks iesaucās. — Vai tiešām mēs abi nevaram panākt, lai viņai būtu labi?

Gūta pakratīja galvu.

—        Viņa mīl bērnus. Un tie mīl viņu. Bērni nav vainīgi, ka…

—   Jā, tie, protams, nav vainīgi, — Redriks noteica.

—       Tur nav ko runāt! Tev viens zvanīja. Vārdu nenosauca. Es sacīju, ka tu esi aizbraucis zvejot.

Redriks nolika tasīti uz galda un piecēlās.

—        Labi, — viņš teica. — Iešu tomēr nomazgāties. Man vēl vesels lērums darīšanu.

Redriks ieslēdzās vannasistabā, iemeta apģērbu ūdens- tvertnē, bet kasteti, atlikušos uzgriežņus, cigaretes un pārējos sīkumus uzlika uz plauktiņa. Viņš ilgi grozījās zem karstas, gandrīz verdošas dušas, stenēja un pūta, berzdams ķermeni ar asu sūkli, kamēr miesa k|uva tumšsarkana, tad izslēdza dušu, apsēdās uz vannas malas un aizpīpēja. Vados guldzēja ūdens. Virtuvē Gūta šķindināja traukus, vannasistabā ieplūda ceptu zivju smarža; pēc tam viņa pieklauvēja pie durvīm un pabāza tīru ve|u.

—   Ģērbies ātrāk! Zivis atdziest.

Gūta tagad bija jau atguvusies un atkal sāka komandēt. Pavīpsnājis Redriks apģērbās, tas ir, uzstīvēja krekliņu un sporta bikses, un tādā izskatā atgriezās virtuvē.

— Nu tagad var arī paēst, — apsēzdamies viņš teica.

—   Vai ve|u saliki tvertnē?

—   Aha, — ar pilnu muti Redriks atbildēja. — Laba zivtiņa!

—   Ūdeni uzlēji?

—   Nē-ē… pardon, vainīgs, tas vairs neatkārtosies, madam… Nu izbeidz, gan pagūsi, tagad pasēdi! — Viņš satvēra Gutu aiz rokas un mēģināja viņu novilkt sev klēpī, bet viņa izvairījās un nosēdās galda otrā pusē.

—   Tu smādē vīru, — Redriks noteica, atkal piebāzis pilnu muti. — Tātad riebjas.

—   Kas tu tagad par vīru! Tukšs maiss, nevis vīrs. Tevi vispirms vajag piepildīt.

—   Un ja nu pēkšņi? Pasaulē taču notiek arī brīnumi!

—   Kaut kā neesmu manījusi, ka tu darītu brīnumus. Varbūt iedzersi?

Redriks šaubās pagrozīja dakšiņu.

—   Tomēr ne-ē, — viņš noteica un, paskatījies pulkstenī, piecēlās. — Es tagad iešu. Sagatavo man parādes uzvalku. «A» klases: lai būtu krekls, kaklasaite…

Ar patiku šļūkādams tīrām, basām kājām pa vēso grīdu, viņš iegāja pieliekamajā un aizšāva aizbīdni. Tad uzlika gumijas priekšautu, uzvilka garus gumijas pirkstaiņus un ķērās pie maisa, izkraujot uz galda visu tā saturu. Divi «mānekļi». Kastīte ar «kniepadatām». Deviņas «baterijas». Trīs «aproces». Un viena tāda kā stīpa — arī kaut kas līdzīgs «aprocei», taču no baltmetāla, vieglāka un ar lielāku diametru, ap trīsdesmit milimetru. Sešpadsmit «melnās lāses» polietilēna sainī. Divi pilnīgi veseli «sūkļi» dūres lielumā. Trīs «niezekļi». «Gāzētā māla» kārba. Maisā vēl palika smags porcelāna konteiners, rūpīgi iesaiņots stikla tarā, taču Redriks to neaiztika. Viņš izvilka cigareti un aizpīpēja, apskatīdams mantību, kas bija salikta uz galda.

Pēc tam atvēra atvilktni, izņēma papīra lapu, zīmuļa galiņu un skaitīkļus. Iespiedis cigareti mutes kaktiņā, miegdams acis no dūmiem, viņš rakstīja skaitli pēc skaitļa, kārtodams visu trīs stabiņos, pēc tam pirmos divus saskaitīja. Summas bija iespaidīgas. Redriks nospieda iz- smēķi pelnutraukā, uzmanīgi atvēra kārbu un izbēra «kniepadatas» uz papīra. Elektriskajā gaismā tās zilgi lāsmoja un tikai retumis pēkšņi uzziedēja tīrās spektra krāsās — dzeltenā, sarkanā un zaļā. Viņš paņēma vienu «kniepadatu» un, lai nesadurtos, uzmanīgi saspieda starp īkšķi un rādītāju. Pēc tam izslēdza gaismu un brītiņu pagaidīja, kamēr acis pierod pie tumsas. Taču «kniepadata» klusēja. Redriks nolika lo sāņus, sataustīja citu un atkal iespieda starp pirkstiem. Atkal nekā. Viņš paspieda stiprāk, riskēdams sadurt pirkstus, un tad «kniepadata» atdzīvojās: pa to sāka skraidīt vāji sārtas gaismas zibšņi, kurus pēkšņi nomainīja retāki za|i uzliesmojumi. Kādu brīdi Redriks tīksminājās par savādo zibšņu spēli, kurai, kā viņš bija izlasījis «Ziņojumos», noteikti bija kāda nozīme, varbūt tā signalizēja par ko |oti svarīgu, ļoti nopietnu; pēc tam nolika «kniepadatu» sāņus, atsevišķi no citām, un paņēma jaunu …

Kopa bija septiņdesmit trīs «kniepadatas», no tām divpadsmit «runāja», pārējās klusēja. Patiesībā arī tām vajadzēja runāt, bet ar pirkstiem vien te nepietika, bija nepieciešama speciāla mašīna galda lielumā. Redriks iededza gaismu un pie uzrakstītajiem skaitļiem pierakstīja vēl divus. Un tikai pēc tam viņš bija sadūšojies nākamajam solim.

Redriks iebāza abas rokas maisā un, elpu aizturējis, izvilka un uzlika uz galda mīkstu vīstokli. Labu brīdi viņš skatījās uz to, domīgi berzēdams zodu ar delnas virspusi. Pēc tam tomēr paņēma zīmuli, pagrozīja to neveiklajos pirkstos, kas bija ievilkti gumijas cimdos, un atkal nometa. Izvilka vēl vienu cigareti un, neatraudams acis no vīstokļa, izpīpēja to līdz galam.

—   Kāda velna pēc! — Redriks skaļi noteica, apņēmīgi satvēra vīstokli un iebāza atpakaļ maisā. — Viss. Un pietiek.

Viņš ātri sameta «kniepadatas» atpakaļ kārbā un piecēlās. Bija laiks iet. Varbūt pusstundu varētu pagulēt, lai galva kļūtu skaidrāka, taču, no otras puses, daudz derīgāk ierasties uz tikšanos pirms laika un paskatīties, kas un kā. Viņš nometa cimdus, pakāra priekšautu un, neizslēdzis gaisinu, izgāja no pieliekamā.

Uzvalks jau bija nolikts uz gultas, un Redriks sāka ģērbties. Spoguļa priekšā viņš patlaban sasēja kaklasaiti, kad viņam aiz muguras klusu iečīkstējās grīdas dēļi, atskanēja sparīga šņākuļošana, un viņš savaikstija seju īgnā grimasē, lai nesāktu smieties.

—   O-ū! — pēkšņi viņam blakus iekliedzās sīka bal- stiņa, un kaut kas satvēra viņu aiz kājas.

—   Ai-ai-ai! — Redriks izsaucās un «bezsamaņā» iekrita gultā.

Pērtiķēns smiedamās un spiegdama nekavējoties uzrāpās viņam virsū. Meitene Redriku bradāja ar kājām, raus

tīja aiz matiem un applūdināja ar daždažādas informācijas plūdiem. Kaimiņu Villijs atrāvis lellei kāju. Trešajā stāvā uzradies balts kaķēns ar sarkanām acīm — droši vien nav klausījis mammu un gājis Zonā. Vakariņās bijusi biezputra ar Ievārījumu. Tēvocis Gutalīns atkal piesūcies un bijis slims, viņš pat raudājis. Kāpēc zivis neslīkst, ja viņas ir ūdenī? Kāpēc mamma naktī negul? Kāpēc ir pieci pirksti, bet rokas divas un deguns tikai viens?… Red- riks saudzīgi apkampa silto radījumu, kas rāpoja pa viņa vēderu un krūtīm, ieskatījās milzīgajās, viscaur tumšajās — bez baltumiem — acīs, piespieda seju pie apaļā, ar zeltainu, mīkstu pūku apaugušā vaidziņa un čukstēja:

—   Pērtiķēn… ak, tu Pērtiķēn, manu Pērtiķēn…

Pie auss asi iezvanījās telefons. Redriks pastiepa roku un nonēma klausuli.

—   Hallo!

Neviens neatsaucās. Pec tam klausulē noknakšķēja un atskanēja īsi signāli. Redriks piecēlās, nolaida Pērtiķēnu zemē un, vairs viņā neklausīdamies, uzvilka bikses un žaketi. Bērns bez mitas tarkšķēja, taču viņš izklaidīgi pasmaidīja vienīgi ar muti, tā ka beidzot viņam lika paziņots, ka tētis laikam ir ar zobiem sakodis un norijis mēli, un tad viņu atstāja mierā.

Redriks iegāja pieliekamajā, salika portfelī visu, kas atradās uz galda, ieskrēja vannasistabā pēc kastetes, vēlreiz atgriezās pieliekamajā, vienā rokā paņēma portfeli, otrā — grozu ar maisu, izgāja, rūpīgi aizslēdza durvis un uzsauca Gūtai:

—   Es aizeju!

—   Kad būsi mājās? — viņa jautāja, iznākdama no virtuves. Viņa jau bija sakārtojusi matus un nokrāsojusies, un viņai mugurā bija nevis rītasvārki, bet mājas kleita, tā, kas viņam vislabāk patika, — koši zila ar dziļu izgriezumu.

—   Es piezvanīšu, — Redriks atbildēja, skatīdamies uz sievu, tad piegāja pie viņas un noliecies noskūpstīja uz kakla izgriezumā.

—   Jel ej, — Gūta klusu teica.

—   Un es? Un mani? — Pērtiķēns spiedza, spraukdamās starp viņiem.

Vajadzēja noliekties vēl zemāk. Gūta skatījās viņā stingu skatienu.

—   Sīkums. Neuztraucies. Es piezvanīšu.

Stāvu zemāk uz kāpņu laukumiņa Redriks ieraudzīja korpulentu cilvēku svītrainā pidžamā, kurš ņēmās ap savu durvju atslēgu. No dzīvokļa nāca silta, skābena smaka. Redriks apstājās un sveicināja:

—   Labrīt!

Resnais vīrs bažīgi paskatījās uz Redriku pār spēcīgo plecu un kaut ko noņurdēja.

—   Jūsu laulātā draudzenē naktī ieradās pie mums, — Redriks teica. — Mēs it kā kaut ko zāģējot. Tas ir pārpratums.

—    Kas man par daļu! — resnais vīrs pidžamā norūca.

—   Vakar sieva mazgāja veļu, — Redriks turpināja.

—  Ja mēs traucējam jūs, lūdzu, atvainojiet.

—   Es neko neesmu teicis, — resnais paskaidroja.

—  Lūdzu…

—   Nu, ļoti priecājos, — Redriks sacīja.

Viņš nokāpa lejā, iegāja garāžā, nolika grozu ar maisu kaktā, uzcēla tam virsū veco automašīnas sēdekli, beigās visu rūpīgi apskatīja un izgāja uz ielas.

Tālu nebija jāiet — divi kvartāli līdz laukumam, tad cauri parkam un vēl viens kvartāls līdz Centrālajam prospektam. «Metropoles» priekšā, kā parasti, mirdzēja vesela rinda niķelētu un lakotu dažādas krāsas mašīnu, sulaiņi aveņkrāsas livrejās stiepa uz ieejas durvīm čemodānus, uz marmora kāpnēm solīdi ārzemnieciska izskata cilvēki, kūpinādami cigārus, apspriedās grupiņās pa divi, pa trīs. Redriks nolēma pagaidām tur neiet. Viņš iekārtojās pie galdiņa zem sauljuma kādā mazā kafejnīciņā, kas atradās «AAetropolei» ielas pretējā pusē, palūdza kafiju un aizpīpēja. Dažus soļus no viņa pie cita galdiņa sēdēja trīs starptautiskās policijas darbinieki civilos tērpos, viņi klusēdami steigšus ēda hārmontiešu gaumē sagatavotus ceptus cīsiņus un dzēra tumšo alu no dziļām stikla krūzītēm. Otrā pusē, soļus desmit no viņa, kāds seržants, saņēmis dakšiņu saujā, drūmā noskaņojumā rija ceptus kartupeļus. Zilā ķivere ar dibenu uz augšu gulēja uz grīdas blakus viņa krēslam, siksna ar revolvera maksti karājās, pārsviesta pār atzveltni. Vairāk apmeklētāju kafejnīcā nebija. Oficiante, nepazīstama sieviete jau gados, stāvēja maliņā un laiku pa laikam nožāvājās, ar roku delikāti aizsegdama nokrāsotās lūpas. Pulkstenis bija bez divdesmit minūtēm deviņi.

Redriks ieraudzīja, ka no viesnīcas iznāk Ričards Nunans, pa ceļam kaut ko gremodams un likdams galvā mīkstu platmali. Viņš mundri tipināja pa kāpnēm — maziņš, resns, sārts, omulīgs, tikko mazgājies, droši pārliecināts, ka diena nenesīs viņam nekādas nepatikšanas. Viņš pamāja kādam ar roku, pārmeta salocīto putekļu mēteli pār labo plecu un piegāja pie sava peugeot. Arī mašīna Dikam bija īsa, ieapaļas formas, tikko nomazgāta un arī it kā droša, ka šodien tai nedraud nekādas briesmas.

Aizsedzis seju ar plaukstu, Redriks vēroja, kā Nunans rosīgi un lietišķi iekārtojas pie stūres, pārliek kaut ko no priekšējā sēdekļa uz pakaļējā, pēc kaut kā noliecas, pagroza atpakaļskata spoguli. Tad mazā mašīnīte izgrūda zilu dūmu mākulīšus, pasignalizēja kādam afrikānim apmetnī un žirgti izripoja uz ielas. Spriežot pēc visa, Nunans devās uz institūtu, tātad viņam bija jāapbrauc apkārt strūklakai un jāstūrē garām kafejnīcai. Piecelties un aiziet bija jau par vēlu, tāpēc Redriks aizklāja seju ar plaukstu un sakņupa pār savu kafijas tasīti. Tomēr tas nelīdzēja. Peugeot nopīpināja pie pašas auss, nočīkstēja bremzes, un Nunana rnožā balss sauca:

—   Ei, Suhart! Red!

Klusi pie sevis nolamājies, Redriks pacēla galvu. Nunans jau naski soļoja uz viņa pusi, pa ceļam stiepdams pretī roku. Viņš staroja laipnībā.

—   Ko tu te dari tādā agrumā? — pienākdams klāt, Ričards jautāja. — Pateicos, madarn, — viņš izmeta oficiantei, — neko nevajag… — Un atkal Redrikam: — Simt gadu neesmu tevi redzējis. Kur tu biji pazudis? Ar ko nodarbojies?

—   Tā neko… — Redriks negribīgi norūca. — Ar sīkumiem.

Viņš skatījās, kā Nunans ar tam raksturīgo rosību un pamatīgumu iekārtojas krēslā viņam pretī, ar tuklajām roķelēm pastumj glāzi ar salvetēm uz vienu pusi, sviestmaižu šķīvi uz otru, un klausījās Nunana draudzīgajā

pļāpāšanā.

—   Tu izskaties tāds ne dzīvs, ne miris, vai neizgulies, vai? Zini, arī es pēdējā laikā esmu nomocījies ar jauno tehniku, bet vai tāpēc lai es negulētu — nē, brālīt, miegs man ir pirmajā vietā, un automātika var iet ratāl… — Viņš pēkšņi apskatījās apkārt. — Pardon, varbūt tu kādu gaidi? Vai es netraucēju?

—        Ne jau, ne… — Redriks gurdi teica. — Gluži vienkārši iegadījies brīvs brītiņš, domāju, iedzeršu kafiju.

—        Nu, es tevi ilgi neaizkavēšu, — Diks mierināja un paskatījās pulkstenī. — Paklau, Red, met tu savus sīkumus pie malas un atgriezies institūtā. Pats zini, tur tevi saņemtu atplestām rokām jebkurā laikā. Gribi atkal pie krieva! Nesen ieradās.

Redriks pakratija galvu.

—        Nē, — viņš noteica. — Otrs Kirils vēl nav piedzimis… Man jūsu institūtā nav ko darīt. Jums tur tagad ir automātika, roboti staigā pa Zonu, jādomā, prēmijas arī saņem roboti… Bet par laboranta grašiem… tur man neiznāk pat smēķiem.

—        Nepļāpā niekus, to visu varētu nokārtot, — Nunans iebilda.

—        Neciešu, ka man ko nokārto, — Redriks paskaidroja. — Savu mūžu esmu visu nokārtojis pats un arī turpmāk rīkošos tāpat.

—   Lepns esi kļuvis… — Nunans nosodoši teica.

—        Nemaz ne. Man tikai nepatīk, ka jāskaita katrs grasis.

—       Jā, tev taisnība, — Nunans izklaidīgi noteica. Viņš vienaldzīgi paskatījās uz portfeli, kas atradās blakus Redrikam, ar pirkstu paberzēja plāksnīti, kurā bija iegravēti slāvu burti. — Viss pareizi: nauda cilvēkam vajadzīga tādēļ, lai par to nekad nebūtu jādomā… Vai Kirils uzdāvināja? — viņš jautāja, pamādams ar galvu uz portfeli.

—   Saņēmu mantojumā, — Redriks paskaidroja.

—       Kāpēc tu vairs nerādies «Boržčā»? — Nunans gribēja zināt. — Es gan tur gandrīz katru dienu pusdienoju. Seit, «Metropolē», par katru kotleti tik briesmīgi plēš… Paklau, — viņš pēkšņi ierunājās citā tonī, — kā tev pašlaik ar finansēm?

—   Vai gribi aizņemties?

—   Nē, gluži otrādi.

—   Tātad gribi aizdot…

—   Ir darbiņš, — Nunans paskaidroja.

—       Ak dievs! — Redriks iesaucās. — Arī tu par to pašu!

—   Un kurš tad vēl? — Nunans tūlīt gribēja zināt.

—   Daudz ir tādu… darba devēju.

Nunans iesmējās, it kā tikai nupat būtu sapratis viņu.

—   Nē, tas nebūtu pēc tavas galvenās profesijas.

—   Pēc kuras tad?

Nunans atkal paskatījās pulkstenī.

—   Zini ko, — viņš teica pieceldamies. — Atnāc uz «Boržču» pusdienās, tā ap pulksten diviem. Tad parunāsim.

—   Uz diviem es nepagūšu.

—   Nu tad vakarā ap sešiem. Labi?

—   Paskatīsimies, — Redriks teica un arī paskatījās pulkstenī. Bija bez piecām minūtēm deviņi.

Nunans pamāja ar rociņu un aizvēlās pie sava peugeot. Redriks noskatījās viņam pakaļ, pasauca viesmīli, palūdza «Lucktj strike», samaksāja un, paņēmis portfeli, nesteidzīgi gāja pār ielu uz viesnīcu. Saule jau pamatīgi cepināja, gaiss bija smacīgi mitrs. Redrikam sūrstēja acis. Viņš tās stipri sainiedza, nožēlodams, ka pietrūcis laika kaut stundiņu pagulēt pirms svarīgā pasākuma. Un tad pēkšņi ar viņu kaut kas notika.

Tā ar viņu ārpus Zonas nekad nebija gadījies un arī Zonā nolika tikai divas trīs reizes. Viņš pēkšņi it kā nokļuva citā pasaulē. Miljoniem smaržu plūda pār viņu — asas, saldas, metāliskas, maigas, bīstamas, satraucošas, milzīgas kā māja, sīkas kā puteklīši, raupjas kā akmeņi, smalkas un sarežģītas kā pulksteņmehānisms. Gaiss kļuva ciets, taustāms, tajā parādījās šķautnes, virsmas, leņķi, it kā izplatījums butu piepildījies ar milzīgām, nelīdzenām, grumbuļainām lodēm, glumām piramīdām, milzīgiem, asiem kristāliem, un viņam bija jāspiežas tam visam cauri — kā sapnī cauri vecu krāmu tirgotāja bodītei, kas piekrauta ar senām kroplīgas formas mēbelēm. Tas ilga tikai īsu mirkli. Viņš atvēra acis, un viss izgaisa. Tā nebija cita pasaule, bet gan tā pati agrākā zināmā pasaule, kas pagriezusi pret viņu otru — nepazīstamo pusi, šī puse atklājās viņam uz īsu mirkli un atkal cieši aizvērās, pirms viņš paguva ko apjaust…

Pie auss saniknoti rēca kādas mašīnas signāls. Redriks sāka iet ātrāk, pec tam metās skriešus un apstājās tikai pie «Metropoles» sienas. Sirds neganti dauzījās, viņš nolika portfeli uz asfalta, steigā atplēsa cigarešu paciņu, aizpīpēja un dziļi ievilka dūmu, atpūzdamies kā pēc kautiņa, un dežurējošais policists, apstājies blakus, norūpējies vaicāja:

—   Vai palīdzēt jums, mister?

—   N-nē, — Redriks izdvesa un noklepojās. — Smacīgi …

—   Varbūt pavadīt?

Redriks noliecās un pacēla portfeli.

—   Paldies, draugs. Viss kārtībā.

Viņš ātri devās uz ieeju, uzskrēja pa kāpnēm un iegāja vestibilā. Te bija vēsi un krēslaini. Vajadzētu pasēdēt kādā no šiem milzīgajiem, ar ādu apvilktajiem krēsliem, atgūties, atvilkt elpu, bet nebija laika, Redriks jau tāpat bija nokavējies. Viņš atļāvās tikai izpīpēt cigareti, no nolaisto plakstu apakšas aplūkodams cilvēkus, kuri drūzmējās vestibilā. Kaulainais jau bija klāt — nervozi rakņājās pa žurnāliem pie preses izdevumu letes. Redriks iemeta izsmēķi urnā un iegāja lifta kabīnē.

Viņš nepaguva aizvērt durvis, un aiz viņa tur iespraucās kāds astmatisks, drukns resnītis, pamatīgi sasmaržojusies dārniņa un sadrūmis puika, kas sūkāja šokolādi, kā arī liela auguma vecene ar slikti noskūtu zodu. Redriks tika iespiests kaktā. Viņš aizvēra acis, lai neredzētu puiku, kam pār zodu tecēja brūnas siekalas, bet sejiņa bija svaiga, tīra, bez neviena matiņa, — un nebūtu jāskatās uz puikas māmiņu, kuras plakanās krūtis greznoja liela, sudrabā iestrādātā «melno lāšu» virkne, un lai neredzētu resnīša izvalbītos sklerotisko acu baltumus un atbaidošās kārpas uz vecenes uztūkušā snuķa. Resnītis mēģināja aizpīpēt, taču vecene viņu traucēja un darīja to līdz piektajam stāvam, kur izvēlās ārā no lifta; līdzko viņa bija prom, resnītis aizpīpēja ar tādu izskatu, it kā aizstāvētu savu pilsoņa brīvību, tūlīt gan sāka klepot uri cīnīties ar elpas trūkumu — sēkdams un krekšķēdams, kā kamielis izstiepdams lūpas un bakstīdams ar elkoni Redrikam sānos …

Astotajā stāvā Redriks izkāpa un soļoja pa mīksto gaiteņa paklāju, te bija mājīga, patīkama gaisma, ko deva neredzamas spuldzes. Šeit vējoja Parīzes smaržas un dārgas tabakas smārds, te smaržoja pēc cieši piebāztu naudasmaku ādas, pēc elegantām dāmiņām, kurām maksāja piecsimt monētas par vienu nakti, pēc masīviem zelta portsigāriem — pēc visas tās lētās mantas riebīgā pelējuma, kas bija izaudzis no Zonas; te sūca, rija, kampa no Zonas, aptaukojās no tās labumiem, bet šai sabiedrībai bija gluži vienalga, kas te notiek un it sevišķi kas notiks vēlāk, pēc tam kad tā būs sagrābusies visu pēc sirds patikas, pierijusies līdz kaklam un kad viss, kas bijis Zonā, atradīsies ārpusē un izjauks pasaules līdzsvaru … Redriks bez klauvēšanas pagrūda astoņsimt septiņdesmit ceturtā numura durvis.

Krekšķis, sēdēdams uz galda pie loga, tiūrās ap cigāru. Viņš bija ģerbies pidžamā, retie mati vēl mitri, bet jau rūpīgi sasukati, celiņš pa vidu, neveselīgā, uzburbusī seja gludi noskūta.

—        Abā, — viņš noteica, acis nepaceldams. — Precizitāte ir karaliska īpašība. Esiet sveicināts, manu zēni

Beidzot viņš bija apgriezis cigāra galu, saņēma to abām rokām, pacēla pie lupām un pavilka degunu gar to gan uz vienu, gan otru pusi.

—        Kur tad ir mūsu vecais, labais Bārbridžs? — viņš jautāja, paceldams acis. Tās bija dzidri zilas kā eņģelim.

Redriks nolika portfeli uz dīvāna, pats apsēdās un izvilka cigareti.

—   Bārbridžs neatnāks, — viņš paziņoja.

—        Vecais, labais Bārbridžs, — Krekšķis vēlreiz atkārtoja, pārlika cigāru pirkstos un uzmanīgi iebāza to mutē.

—  Vecajam Bārbridžam uzdod nervi…

Viņš vēl vienmēr skatījās uz Redriku skaidrām, zilām acīm, ne reizi tās nepamirkšķinādams. Viņš nekad tās nemirkšķināja. Durvis pavērās, un istabā iespraucās Kaulainais.

—        Kas tas bija par cilvēku, ar kuru jūs sarunājāties? — viņš jautāja jau uz sliekšņa.

—       Ā-ā, sveicināts! — Redriks viņam laipni atsaucās, nokratīdams pelnus uz grīdas.

Kaulainais sabāza rokas kabatās un tuvojās Redrikam, plati likdams uz iekšu vērstās pēdas.

—        Mēs esam jums simtreiz teikuši: pirms tikšanās nedrīkst būt nekādu kontaktu ar svešiem cilvēkiem. Bet ko jūs darāt? — viņš pārmetoši vaicāja.

—   Es sasveicinos, — Redriks atbildēja. — Bet jūs?

Krekšķis iesmējās, un Kaulainais aizkaitināts iesaucās;

—        Sveiki, sveiki… — Viņš vairs neurbās Redrikā ar pārmetošu skatienu un nokrita tam blakus uz dīvāna.

—  Tā nedrīkst darīt. Vai saprotat? Nedrīksti

—       Tad nozīmējiet tikšanos tādā vietā, kur man nav paziņu, — Redriks atcirta.

—        Zēnam taisnība, — Krekšķis viņu aizstāvēja. — Mēs esam nošāvuši greizi… Kas tas bija par cilvēku?

—       Ričards Nunans, — Redriks paskaidroja. — Viņš pārstāv kaut kādu firmu, kas piegādā institūtam mašīnas. Dzīvo šeit, viesnīcā.

—        Redz, cik vienkārši! — Krekšķis teica Kaulainajam, paņēma no galda interesantas šķiltavas, kas bija izveidotas Brīvības statujas veidā, aizdomīgi paskatījās uz tām un nolika atpakaļ.

—        Kur tad ir Bārbridžs? — Kaulainais jautāja jau pavisam draudzīgi.

—   Bārbridžs iegāzies, — Redriks paskaidroja.

Tie abi ātri saskatījās.

—        Miers viņa pīšļiem, — Krekšķis noteica, uzmanīgi vērdamies Redrikā. — Vai varbūt viņš arestēts?

Krietnu brīdi Redriks klusēja un, lēni vilkdams dūmus, izsmēķēja cigareti. Tad viņš nometa izsmēķi uz grīdas un sacīja:

— Nebaidieties, viss ir ar glanci. Viņš atrodas slimnīcā.

—        Nav ko teikt — ar glanci! — Kaulainais nervozi uzlēca kājās un piegāja pie loga. — Kurā slimnīcā?

—        Nebaidieties, — Redriks atkārtoja. — Viņš ir tajā, kur jābūt. Ķersimies pie lietas, man nāk miegs.

—        Konkrēti kurā slimnīcā? — Kaulainais jau aizkaitināts jautāja.

—        Es taču jums teicu! — Redriks atcirta un paņēma portfeli. — Vai mēs šodien ko darīsim vai ne?

—        Darīsim, darīsim, manu zēn, — Krekšķis žirgti atsaucās.

Negaidīti viegli viņš nolēca uz grīdas, ātri piestūma žurnālu galdiņu pie Redrika, ar vienu vēzienu noslaucīja uz paklāja žurnālu un avīžu kaudzi un pats apsēdās iepretī, atbalstījis pret ceļiem sārtās, spalvainās rokas.

—   Rādiet nu šurp! — viņš uzaicināja.

Redriks atvēra portfeli, izvilka cenu sarakstu un nolika uz galdiņa Krckšķim priekšā. Tas paskatījās un ar nagu pastūma sarakstu sāņus. Kaulainais, nostājies Krekšķini aiz muguras, viņam pār plecu blenza sarakstā.

—   Tas ir rēķins, — Redriks paskaidroja.

—        Redzu jau, redzu, — Krekšķis atsaucās. — Rādiet šurp mantu!

—   Naudu! •— Redriks pieprasīja.

—        Kas tas par «gredzenu»? — Kaulainais aizdomīgi vaicāja, pār Krekšķa plecu bakstīdams ar pirkstu sarakstā.

Redriks neatbildēja. Aizvērto portfeli viņš turēja uz ceļiem un neatraudamies skatījās zilajās eņģeļa acīs. Krekšķis beidzot pavīpsnāja.

—   Par ko gan es jūs tā mīlu, manu zēn? — viņš novilka. — Un vēl runā, ka inilestiba no pirmā acu uzmetiena nemēdzot būt!

Krekšķis teatrāli nopūtās. — Fil, draudziņ, kā pie viņiem te pieņemts izteikties? Noskaiti viņam to šmeli, at- grūd zaļos… un pasniedz man beidzot sērkociņuI Tu taču redzi… — Un viņš patirināja cigāru, ko vēl arvien turēja starp diviem pirkstiem.

Kaulainais Fils noburkšķēja kaut ko nesaprotamu, pasvieda viņam kastīti, bet pats iegāja blakusistabā pa durvīm, ko aizsedza portjeras. Bija dzirdams, ka viņš tur piktā balsī ar kādu sarunājas, kaut ko par kaķi maisā, bet Krekšķis, beidzot aizdedzinājis savu cigāru, vēl arvien skatījās tieši uz Redriku ar sastingušu smaidu plānajās, bālajās lūpās un it kā kaut ko pārdomāja, un Redriks, atspiedis zodu uz portfeļa, tāpat skatījās viņam sejā un arī centās nemirkšķināt, lai gan plaksti neganti sūrstēja un acīs sariesās asaras. Tad Kaulainais atgriezās, nometa uz galdiņa divas banknošu paciņas un sapūties nosēdās blakus Redrikam. Tas laiski pastiepās pēc naudas, taču Krekšķis ar rokas mājienu viņu apturēja, norāva no paciņām bandroles un iebāza tās sev pidžamas kabatā.

—   Tagad lūdzu, — viņš teica.

Redriks paņēma naudu un neskaitīdams sastūķēja visu žaketes iekškabatās. Pēc tam sāka ņemt laupījumu ārā no portfeļa. Viņš to darīja lēnām, dodams tiem abiem iespēju apskatīt katru priekšmetu atsevišķi un salīdzināt ar sarakstu. Istabā valdīja klusums, bija dzirdama vienīgi Krekšķa sēcošā, skaļā elpa, un aiz portjerām skanēja klusa šķindoņa, it kā pret glāzes malu sistos karotīte.

Kad Redriks beidzot aizvēra portfeli un noknakšķināja slēdžus, Krekšķis pacēla acis uz viņu un prasīja:

—   Nu bet kā ar pašu galveno?

—  Nekā, — Redriks atbildēja. Viņš brīdi klusēja, tad piebilda: — Pagaidām.

—  Man patīk šis «pagaidām», ~ Krekšķis mīlīgā balsī teica. — Bet tev, Fil?

—   Suhart, tu mūs muļķo, pūt miglu acīs. Paceļas jautājums: kāpēc tu tā dari? — Kaulainais īgni pārmeta.

—  Tāda specialitāte: viss miglā tīts, tumšas lietiņas, — Reds paskaidroja. — Mums visiem tāda grūta specialitāte.

—   Nu labi, — Krekšķis nokrekšķināja. — Bet kur fotoaparāts?

—   Velns parāvis! — Redrikam izlauzās. Viņš ar pirkstiem paberzēja vaigu, juzdams, ka sejā saplūst asinis. — Esmu vainīgs. Pavisam aizmirsu.

—   Tur? — Krekšķis prasīja, ar cigāru izdarīdams gaisā nenoteiktu kustību.

—   Neatceros… Droši vien tur.., — Redriks aizvēra acis un atlaidās pret divāna atzveltni. — Nē, esmu pilnīgi aizmirsis.

—   Zēl, — Krekšķis noteica. — Bet jūs, vai jūs vismaz pats redzējāt to lietiņu?

—   Nē, taču, — Redriks īgni izgrūda. — Tur jau ir tas suns aprakts. Mēs nemaz neaizgājām līdz kauperiein. Bārbridžs iestiga «recekli», un man tūlīt vajadzēja griezt ilksis uz otru pusi… Varat būt pārliecināti — ja es to būtu ieraudzījis, noteikti nebūtu aizmirsis …

—   Paskaties, liju, skatiesl — pēkšņi Kaulainais pārbijies čukstēja. — Kas tas ir?

Viņš sēdēja, saspringti izstiepis sev priekšā labās rokas rādītājpirkstu. Ap to griezās Redrika atnestā baltā metāla stīpa, un Kaulainais, acis izvalbījis, skatījās uz riņķojošo priekšmetu.

—   Tā neapstājas! — viņš skaļi sacija, bolīdams acis no stīpas uz Krekšķi un atkal uz stīpu.

—   Ko nozīmē — neapstājas? — Krekšķis bažīgi jautāja un pavirzījās mazliet sāņus.

—   Es uzliku to uz pirksta un pāris reižu pagriezu… tāpat vien… bet tagad tā griežas jau veselu minūti un neapstājas!

Kaulainais pēkšņi pielēca kājās un, turot pirkstu izstieptu sev priekšā, aizskrēja aiz portjerām. Stīpa, sudrabaini vizēdama, kā lidmašīnas propelleris griezās viņa priekšā.

—   Ko jūs esat mums atnesis? — Krekšķis jautāja.

—   Velns to zina! — Redriks izsaucās. — Es pats nezināju… Ja būtu zinājis, noplēstu vairāk…

Krekšķis labu bridi skatījās uz viņu, pēc tam piecēlās un arī nozuda aiz portjerām. No turienes atskanēja čukstošas balsis. Redriks izvilka cigareti, aizpīpēja, pacēla no grīdas kādu žurnālu un izklaidīgi sāka to šķirstīt. Žurnālā papilnam bija apburošu skaistuļu, bet pašlaik viņam riebās uz tām skatīties. Redriks aizmeta protn žurnālu un pārlaida acis istabai, meklēdams, vai nav ko iedzert. Tad viņš izvilka no žaketes iekškabatas naudas paciņu un pārskaitīja banknotes. Viss bija pareizi, bet, lai atvairītu miegu, kas mācās virsū kā mākonis, viņš pārskaitīja arī otru paciņu. Kad nauda atkal bija noslēpta kabatā, atgriezās Krekšķis.

—   Jums ir laimējies, manu zēn, — viņš pavēstīja, no jauna nosēzdamies pretī Redrikam. — Vai zināt, kas ir perpetuum mobile?

—   Nē, — Redriks atbildēja. — To mēs skolā neesam mācījušies.

—   Un nevajag arī, — Krekšķis noteica. Viņš izvilka vēl vienu naudas paciņu un, noteikdams: — Tā ir maksa par pirmo eksemplāru, — noplēsa bandroli 110 paciņas. — Par katru jaunu šādas stīpas eksemplāru jūs saņemsiet divas (adas paciņas. Vai sapratāt, manu zēn? Divas! Bet ar noteikumu, ka, izņemot jūs, Redrik, un mūs ar Filu, neviens nekad par šīm stīpām neko neuzzinās. Norunāts?

Redriks klusēdams iebāza naudu kabatā un piecēlās.

—   Es aizeju. Kad un kur būs nākamā tikšanās?

Krekšķis arī piecēlās.

—   Tad jums piezvanīs, — viņš teica. — Gaidiet zvanu katru piektdienu no deviņiem līdz deviņiem trīsdesmit rīta. Jums nodos sveicienus no Fila Hjū un paziņos par tikšanos.

Rrdriks pamāja un devās uz durvīm. Krekšķis sekoja, uzlicis roku viņam uz pleca.

—   Es gribu, lai jūs saprastu, — Krekšķis turpināja. — Tas viss ir labi, ļoti miji un tā tālāk, taču «gredzens», šī stipa — tas gluži vienkārši ir brīnums, bet vispirms mums vajadzīgas divas lietas: fotogrāfijas un pilns konteiners. Atdodiet mums mūsu fotoaparātu, bet ar izfotografētu filmu un mūsu porcelāna konteineru, taču nevis tukšu, bet pilnu — un jums nekad vairs nevajadzēs iet uz Zonu …

Redriks, paraustījis plecu, nokratīja Krekšķa roku, atvēra durvis un izgāja. Atpaka| nepaskatīdamies, viņš soļoja pa mīksto paklāju un visu laiku juta pakausī zilo eņģeļacu skatienu. Liftu viņš negaidīja un kājām noskrēja pa kāpnēm no astotā stāva.

Iznācis no «Metropoles», Redriks iekāpa taksometrā un aizbrauca uz otru pilsētas malu. Šoferis bija svešs, viens 110 jaunajiem, zeņķis ar prāvu degunu un piņņainu seju, no tiem, kādu pēdējos gados Hārmontā saradies papilnam, meklējot asinis stindzinošus piedzīvojumus, pasakainu peļņu, pasaules slavu, kādu īpašu reliģisku novirzienu; tadi saplūda bariem vien, bet tā arī palika taksometru šoferi, oficianti, būvstrādnieki un ārā sviedēji krogos, neapdāvināti, alkatīgi, neskaidru vēlmju nomocīti, ar visu neapmierināti, briesmīgi vīlušies un pārliecināti, ka arī šeit viņi tiks piekrāpti. Puse no viņiem, nopūlējušies pāris mēnešu, lādēdamies atgriezās mājās, stāstīdami par savu vilšanos gandrīz vai visās pasaules zemēs; pavisam nedaudzi kļuva stalkeri un drīz vien gāja bojā, tā arī netikuši skaidrībā par notiekošo. Bet pārējie augus vakarus sēdēja krodziņos, izkāvās, ja radās domstarpības, ari meiču dēļ vai tāpat vien dzērumā, satracinādami pilsētas policiju, komandantūru un vietējos iedzīvotājus līdz ārprātam.

No piņņainā šofera jau pa gabalu smirdēja pēc degvīna, acis viņam bija sarkanas kā trusim, viņš bija briesmīgi uzbudināts un pa ceļam sāka Redrikam stāstīt, kā šorīt viņu ielā uzradies kāds nelaiķis no kapsētas. Tas tātad ienācis savā mājā — bet māja jau kuro gadu stāv aiznaglota, no turienes aizbraukuši visi: gan viņa atraitne, večiņa, gan meita ar vīru, gan mazbērni. Sis nelaiķis pats, kā stāsta kaimiņi, miris pirms gadiem trīsdesmit, jau pirms citplanētiešu ierašanās, bet tagad — še tevi — atvilcies šurp. Pastaigājis, pastaigājis ap māju, pagrabinājies, pēc tam apsēdies pie sētas un sēž. Ļaudis saskrējuši no visa kvartāla, skatās, bet pieiet klāt, protams, baidās. Tad kādam ienācis prātā, ka jāatlauž vaļā viņa mājas durvis. Un ko jūs domājat? Viņš piecēlies, iegājis iekšā un aiztaisījis durvis. Man vajadzēja skriet uz darbu, nezinu, ar ko tas beidzās, dzirdēju tikai, ka taisījās zvanīt uz institūtu, lai aizvāc viņu no mums ātrāk pie velna …

— Stop! — Redriks uzsauca. — Apstājies šeit!

Viņš pataustījās pa kabatu. Sīknaudas nebija, vajadzēja mainīt jaunu banknoti. Pēc tam viņš pastāvēja pie vārtiem tin pagaidīja, kamēr taksometrs aizbrauc. Maitu Ērgļa kotedža bija jauka celtne: divi stāvi, stiklota piebūve ar biljarda istabu, kopts dārziņš, oranžērija, starp ābelēm balta lapene. Un visam apkārt kaltu metāla mežģīņu seta, kas nokrāsota ar gaiši zaļu eļļas krāsu. Redriks pāris reižu nospieda zvana pogu, vārtiņi, viegli čīkstēdami, atvērās, un Redriks lēnām gāja pa smiltīm nobērto celiņu, kas abās pusēs bija apstādits ar rožu krūmiem. Uz mājas lieveņa jau stāvēja Susliks — sarkanmelns, sarāvies, drebošs no vēlēšanās pakalpot. Nepacietīgi viņš sagriezās sāņus, nolaida no pakāpiena vienu kāju, kas drudžaini taustījās pēc atbalsta, tad sāka stiept uz nākamo pakāpienu otru kāju un visu laiku kratīja uz Redrika pusi ar veselo roku, sak, tūlīt, tūlīt…

—   Ei, Rudaisl — no dārza atskanēja sievietes balss.

Redriks pagrieza galvu un ieraudzīja starp zaļajiem

krūmiem blakus baltajai, gleznajai lapenei kailus, brūnus plecus, koši sarkanu muti un roku, kas viņu aicināja pie sevis. Viņš pamāja Suslikam, nogriezās no celiņa un šķērsām pāri mīkstajai, zaļajai zālei devās uz lapeni.

Zālienā bija izklāts milzīgs, sarkans paklājs, bet uz tā kā uz troņa ar glāzi rokā sēdēja Dina Bārbridža ļoti inaza, gandrīz nesaskatāmā peldkostīmā; blakus viņai bija nomesta grāmata raibos vākos, un turpat ēnā zem krūma stāvēja mirdzošs spainītis ar ledu, bet no tā rēgojās šaurs, garš pudeles kakls.

—   Sveiks, Rudais! — Dina uzsauca, ar glāzi pamādama viņam sveicienu. — Kur tad mans sencis? Vai tiešām atkal iegāzies?

Redriks piegāja un, saņēmis rokas ar portfeli aiz muguras, apstājās, raudzīdamies viņā no augšas. Jā, bērnus Maitu Ērglis Zonā bija izdiedelējis labu labos. Dinas āda vizēja kā atlass, augums bija slaids, vingrs, nevienas liekas tauku krociņas — pusotra simta mārciņu divdesmit gadu vecas meitenes kārdinošās miesas —, un smaragda acis, kas izstaroja gaiimu, liela, valga mute un balti, līdzeni zobi, un mati kraukļa spārna melnumā, saulē mirdzoši, nevērīgi pārlaisti pār vienu plecu. Uz viņas ķermeņa rotājās saules stari, slīdēdami no pleciem uz vēdera un gurniem, viss augums mirdzošas gaismas pārliets, ēna vienīgi starp gandrīz kailajām krūtīm. Viņš stāvēja meitenei blakus un no augšas bez kautrēšanās viņu apskatīja, bet viņa lūkojās uz Redriku no apakšas, saprotoši smīnēdama, tad pielika glāzi pie lūpām un iedzēra dažus malkus.

—   Gribi? — viņa teica, aplaizīdama lūpas, un pagaidīja tieši tik ilgi, lai divdomīgais jautājums aizietu līdz viņa apziņai, tad pastiepa viņam glāzi.

Viņš novērsās, pārlaida acis krūmiem un, ieraudzījis ēnā guļamkrēslu, apsēdās tajā un izstiepa kājas.

—   Bārbridžs ir slimnīcā, viņam vajadzēs nogriezt kājas.

Joprojām smaidīdama, Dina skatījās uz viņu ar vienu

aci, otru aizsedza blīvs matu vilnis, kas krita uz pleca, bet smaids tagad bija sastindzis, nedzīvs — balti, atņirgti zobi tumši iedegušajā sejā. Tad viņa mehāniski paskalināja glāzi, it kā ieklausīdamās ledus gabaliņu džinkstēšanā pret glāzes malām, un vaicāja:

—   Abas kājas?

—   Abas. Varbūt līdz ceļiem, bet varbūt arī augstāk.

Viņa nolika glāzi un atglauda matus no sejas. Smaids

bija nozudis.

—   Zēl. Bet tu tātad… — viņa iesāka.

Tieši viņai, Dinai Bārbridžai, viņš varētu sīki pastas- tīt, kā tas viss bija un kas tur notika. Droši vien varētu pastāstīt pat to, kā viņš atgriezās pie mašīnas, turēdams kasteti gatavība, un kā Bārbridžs lūdzās — ne par sevi, bet par bērniem: par Dinu un Arčiju — un solīja Zelta lodi. Taču Redriks neko nestāstīja. Klusēdams viņš iebāza roku azotē, izvilka asignāciju paciņu un nometa to uz sarkanā paklāja tieši pie viņas slaidajām, kailajām kājām. Banknotes pašķīda kā daudzkrāsains vēdeklis. Dina izklaidīgi paņēma dažas naudaszīmes un aplūkoja, it kā redzētu tās pirmo reizi, taču bija jūtams, ka viņas domas ir citur.

—   Tātad pēdējā izmaksa, — viņa domīgi teica.

Redriks no atpūtas krēsla pasniedzās ar roku lidz spainītim un, izvilcis pudeli, apskatīja etiķeti. Pa tumšo stiklu notecēja ūdens, un Redriks pastiepa pudeli sāņus, lai slapjums nepilētu uz biksēm. Viņam nepatika dārgais viskijs, bet šobrīd varēja iemalkot arī to. Viņš jau gatavojās ieraut tieši no kakliņa, bet viņu atturēja neskaidras protestējošas skaņas, kas nāca no aizmugures. Atskatījies Redriks ieraudzīja, ka pār zālienu, ar mokām cilādams līkās kājas, cik ātri spēdams, steidzas Susliks, turēdams abās rokās sev priekšā slaidu glāzi ar dzidru šķidrumu. No piepūles sviedri straumēm plūda pār tumšsarkano seju, asinīm pieplūdušās acis līda vai laukā no dobumiem, un, pamanījis, ka Redriks skatās uz viņu, Susliks gandrīz izmisīgi pastiepa uz priekšu glāzi, atkal tā kā ieīdējās, kā iesmilkstējās, plati atvēris bezzobaino muti.

—   Gaidu, gaidul — Redriks viņam uzsauca un atlika pudeli atpakaļ spainītī ar ledu.

Beidzot Susliks pietenterēja klāt, padeva Redrikam glāzi un ar nedrošu familiaritāti paplikšķināja pa plecu ar vēža spīlēm līdzīgo plaukstu.

—   Pateicos, Dikson, — Redriks nopietni sacīja. — Tas ir tieši tas, kas man pašlaik visvairāk vajadzīgs. Tu, kā vienmēr, esi uzdevuma augstumos.

Un, kamēr Susliks apmulsis un apmierināts kratīja galvu un ar veselo roku drudžaini sita sev pa gurnu, Redriks svinīgi pacēla glāzi, pamāja viņam ar galvu un vienā rāvienā izdzēra pusi dzidrā šķidruma. Tad viņš paskatījās uz Dinu.

—   Gribi? — viņš vaicāja, rādīdams viņai uz glāzi.

Dina neatbildēja. Viņa locija naudaszīmi uz pusēm,

vēlreiz uz pusēm un vēlreiz uz pusēm.

—   Izbeidz, — Redriks uzsauca. — Jūs nepazudīsiet. Tavam papucītim…

Dina pārtrauca:

—   Tātad tu viņu vilki… — Viņa to nejautāja, tikai konstatēja. — Stiepi kā muļķis cauri visai Zonai, rudais kretīns, stiepi uz muguras to pretīgo nelieti. Palaidi garām tādu izdevību …

Aizmirsis glāzi, Redriks skatijās uz Dinu, bet viņa piecēlās un, likdama kājas uz izmētātajām banknotēm, pienāca klāt, apstājās viņa priekšā un, iespiezdama dūres gludajos sānos, aizsedza viņam visu pasauli ar savu lielisko augumu, kas smaržoja pēc saldiem sviedriem un dārgas parfimērijas.

—   Tā viņš visus jūs, idiotus, vazāja aiz deguna… staigāja pa jūsu kauliņiem, jūsu tukšajiem pauriem… Pagaidi, pagaidi, gan viņš vēl ar kruķiem lēkās pa jūsu galvaskausiem, parādīs jums brālīgo draudzību un žēlsirdību! — Tagad viņa jau gandrīz kliedza: — Droši vien apsolīja tev Zelta lodi, vai ne? Kartes, slazdus, vai ne* Stulbenis! Kretīns! Pēc tava raibā purna redzu, ka apsolīja… Pagaidi vien, viņš tev vēl iedos tādu karti, ak dievs, esi žēlīgs rudā idiota Redrika Suharta stulbajai dvēselei…

Redriks lēni cēlās kājās un atvēzējies iecirta viņai pliķi, viņa apklusa pusvārdā, kā nopļauta sabruka zālē un paslēpa seju plaukstās.

—   Rudais muļķis… — viņa neskaidri atkārtoja. — Palaist garām tadu izdevību … tādu gadījumu …

Redriks, no augšas skatīdamies uz Dinu, izdzēra glāzi un nepagriezies iegrūda to Suslikam. Te vairs nebija ko teikt. Labus bērniņus gan Maitu Ērglis izdiedelējis no Zonas! Mīlošus un godbijīgus!

Viņš izgāja uz ielas, noķēra taksometru un lika braukt uz «Boržču». So lietu vajadzēja ātrāk beigt, neizturami gribējās gulēt, acu priekšā viss grīļojās un griezās, un tā viņš arī aizmiga, ar visu augumu pārkritis pār port- fell, un pamodās tikai, kad šoferis viņu purināja aiz pleca.

—   Mister, esam klāt…

—   Kur mēs atrodamies? — Redriks jautāja, vel pusmiegā raudzīdamies apkārt. — Es taču tev teicu — uz banku.

—   Nebūt ne, mister, — šoferis plati pasmaidīja. — Jūs teicāt uz «Boržču». Esam atbraukuši, kā teikts.

—   Labi jau, labi, — Redriks noburkšķēja. — Redzēju kaut kādu sapni…

Viņš samaksāja un izrausās no mašīnas, ar pūlēm kustinādams notirpušās kājas. Asfalts saulē bija nokaitis, uz ielas valdīja joti liels karstums. Redriks juta, ka ir nosvīdis cauri slapjš, mutē bija riebīga garša, acis asaroja. Pie viesnīcas ieejas viņš apskatījās visapkārt. Iela, kā parasti šajā laikā, «Boržča» priekšā bija tukša. Iestādes vēl bija slēgtas, un arī pats «Boržčs» nebija atvērts, taču Ernests jau atradās savā vietā — slaucīja glāzes, no letes īgni lūkodamies uz trim tipiem, kas pie stūra galdiņa laka alu. No pārējiem galdiņiem vēl nebija nocelti apgāztie krēsli, nepazīstams nēģeris baltā virsjaka ar slotu berza grīdu, otrs nēģeris stīvējās ar alus pudeļu kastēm Ernestam aiz muguras. Redriks piegāja pie letes, nolika uz tās portfeli un apsveicinājās. Par atbildi Ernests kaut ko neskaidru noburkšķēja.

—   Ielej alu, — Redriks teica, krampjaini nožāvādamies.

Ernests ar blīkšķi nometa uz letes tukšu kausu, izrāva no ledusskapja pudeli, atkorķēja un nolieca virs kausa. Redriks, aizsedzis muti ar plaukstu, skatījās uz viņa roku. Tā drebēja. Pudeles kakls vairākas reizes atsitās pret kausa malu. Redriks ieskatījās Ernestam sejā. Smagie plaksti bija nolaisti, mazā mute sašķobīta, gaļī«je vaigi atkārušies. Nēģeris berza grīdu Redrikam turpat pie kājām; tipi pie stūra galdiņa aizrautīgi un nikni strīdējās par skriešanās sacīkstēm; puisis, kas staipīja kastes, ar dibenu tik stipri pagrūda Ernestu, ka tas sagrīļojās. Vainīgais nomurmināja dažus atvainošanās vārdus. Ernests klusinātā balsī jautāja:

—   Atnesi?

—   Ko atnesu? — Redriks pār plecu atskatījās atpakaļ.

Viens no tipiem piecēlās, aizgāja līdz izejai un, iestājies durvīs, aizpīpēja cigareti.

—   Ejam parunāt, — Ernests uzaicināja.

Nēģeris ar slotu tagad ari bija nostājies starp Red- riku un durvīm. Zaļoksnējs vīrietis, līdzīgs Gutalīnam, tikai divreiz platāks.

—   Ejam, — Redriks piekrita un paņēma portfeli. Miegs viņam vairs nebija ne prātā.

Viņš aizgāja aiz letes un aizspraucās garām nēģerim ar alus kastēm. Tas, acīmredzot saspiedis pirkstu, sūkāja nagu un caur pieri skatījās uz Redriku. Arī šis bija pamatīgs puisietis ar ielauztu degunu un pie galvas pieplacinātām ausīm. Ernests iegaja dibenistabā, un Redriks viņam sekoja, tāpēc ka tagad visi trīs tipi stāvēja pie izejas, bet nēģeris ar slotu atradās pie kulisēm, kas veda uz noliktavu.

Istabā Ernests atkāpās sāņus un sakumpis atkrita krēslā pie sienas, pie galda sēdošais kapteinis Kvoter- blads piecēlās, bet kreisajā pusē nez no kurienes uzradās milzīga auguma ANO policists līdz acīm uzmauktu ķiveri galvā un ar lielajām plaukstām ātri pārvilka Redrikam pa sāniem, aptaustidams kabatas. Pie labās sānkabatas viņa roka mirkli apstājās, izvilka kasteti un viegli pagrūda Redriku uz kapteiņa pusi. Redriks piegāja pie galda un nolika portfeli kapteiņa Kvoterblada priekšā.

—   Maita! — tas bija teikts Ernestam.

Ernests grūtsirdīgi sarāva uzacis un paraustīja vienu plecu. Viss tāpat bija skaidrs. Durvīs smīnēdami jau stāvēja abi nēģeri, un otras izejas nebija, bet logi bija ciet un 110 ārpuses nodrošināti ar pamatīgām restēm.

Kapteinis Kvoterblads, pretīgumā viebdamies, ar abām rokām rakājās portfelī un izlika visu uz galda: divus mazos «mānekļus», deviņas «baterijas», sešpadsmit dažāda lieluma «melnās lāses» polietilēna iesaiņojumā, divus pilnīgi veselus «sūkļus», vienu kārbu ar «gāzēto mālu»…

—   Vai kabatās kaut kas ir? — kapteinis Kvoterblads klusu jautāja. — Izņemiet visu ārā …

—   Riebekļi! — Redriks nošņāca. — Maitas!

Viņš iebāza roku azotē un nometa uz galda paciņu naudas. Banknotes pajuka uz visām pusēm.

—   Oho! — kapteinis iesaucās. — Vēl?

—   Smirdošie krupji! — Redriks ieaurojās, izrāva 110 kabatas otru paciņu un atvēzējies nosvieda to sev pie kājām. — Ņemiet un aizrijieties!

—   Ļoti interesanti, — kapteinis Kvoterblads mierīgi teica. — Bet tagad savāc to visu.

—   Nc prātā nenāk!— Redriks atcirta, salikdams rokas aiz muguras. — Tavi roklaižas savāks. Pats savāksi!

—    Pacel naudu, stalker, — kapteinis Kvoterblads teica, balsi nepaaugstinādams, atbalstījies ar rokām pret galdu un ar visu augumu paliecies uz priekšu.

Dažus mirkļus viņi klusēdami skatījās viens otram acis, tad Redriks purpinādams, klusu lādēdamies, nopūtās un negribīgi sāka vakt kopa naudu. Nēģeri aiz muguras ķiķinājas, bet policists ļauni iespurdzās.

—   Nav ko sprauslāt, — Redriks nošņācās. — Puņķi var iztecēt!

Savakdams pa vienai naudaszīmes, viņš jau rāpoja uz ceļiem un arvien vairāk tuvojās tumšajam vara riņķim, kas neuzkrītoši gulēja netīrumiem piekaltušā grīdas padziļinājuma, pagriezdamies tā, lai būtu ērtāk; bez mitas viņš gānījās, likdams lietā visus lamuvārdus, kādi vien viņam bija krājumā, un izdomādams arvien jaunus, bet, kad pienāca īstais brīdis, viņš apklusa, sasprindzināja spēkus, sagrāba riņķi un no visa spēka rāva uz augšu, un paceltais lūkas vāks vēl nebija atsities pret grīdu, bet viņš jau ienira caurumā ar galvu uz leju, izstiepis rokas uz priekšu miklajā, aukstajā vīna pagraba tumsā.

Redriks nokrita uz rokām, pārmeta kūleni, tūdaļ pielēca kājās un saliecies traucās uz priekšu šaurajā ejā starp kastu grēdām, neko neredzēdams, paļaudamies tikai uz atmiņu un veiksmi, pa ceļam grūstīdams un sagāzdams kastes, viņš dzirdēja, ka tie aurodami ar būkšķi iegāžas viņam pakaļ pagrabā; kājām slīdot, viņš uzskrēja pa neredzamiem pakāpieniem, ar visu ķermeni metās pret durvīm, apsistām ar sarūsējušu skārdu, izgāza tās un atradās Ernesta garāžā. Viņš trīcēja un smagi elpoja, acu priekšā peldēja sarkani plankumi, sirds smagi, sāpīgi dauzījās pašā kaklā, taču viņš neapstājās ne mirkli. Redriks tūlīt metās uz tālāko kaktu un, nobrāzdams rokas, ņēmās izsvaidīt grabažu kaudzi, aiz kuras garāžas sienā bija izlauzti vairāki dēļi. Pēc tam viņš nolikās guļus uz vēdera un izlīda pa šo caurumu, juzdams, ka stirkšķē- dama plīst žakete, bet viņš jau atradās pagalmā, šaurā kā akā, pietupās starp atkritumu konteineriem, savilka ciešāk žaketi, norāva un aizsvieda kaklasaiti, ātri apskatīja sevi, nopurināja gružus no biksēm, izslējās taisni un, pārskrējis pāri pagalmam, ienira zemā, smirdošā tunelī, kas izgāja uz otru tādu pašu sētu. Skrienot viņš ieklausījās, taču pagaidām nedzirdēja patruļas sirēnas gaudošanu un skrēja vēl ātrāk, pārbiedēdams bērneļus, saliekdamies zem izkārtas veļas, līzdams pa satrunējušu žogu caurumiem, pūlēdamies pēc iespējas ātrāk izkļūt no šī kvartāla, iekams kapteinis Kvoterblads nav paguvis izsaukt palīgspēkus un to ielenkt. Redriks ļoti labi pazina šīs vietas. Visos šajos pagalmos, pagrabos, pamestajās veļas mazgātavās un ogļu noliktavās viņš, zēns būdams, bija spēlējies, šeit visur viņam bija paziņas un pat draugi, un citādos apstākļos viņam nebūtu nekādu grūtību šeit noslēpties un nosēdēt kaut vai veselu nedēļu, bet ne jau tādēļ viņš bija pārdroši izbēdzis no aresta, aizlaidies kapteinim Kvoterbladain no paša degungala, ar to izpelnīdamies sev uzreiz liekus divpadsmit mēnešus.

Redrikam uzsmaidīja laime. Pa Septīto ielu, klaigādama un putekļus saceldama, virzījās kādas līgas kārtējā procesija, cilvēku divsimt, tādi paši apdriskāti un netīri kā viņš, pat vēl bēdīgākā izskatā, it kā arī viņi visi nupat būtu spraukušies cauri sētas spraugām, apgāžot atkritumu tvertnes, turklāt vēl pārlaiduši vētrainu nakti ogļu noliktavā. Viņš iznira no kādas pavārtes, pievienojās procesijai, iejuka pūlī un grūstīdamies, mīdams citiem uz kājām, saņemdams dunkas un pats nepalikdams parādā, šķērsoja ielu un iespruka citā vārtu velvē tieši tajā brīdī, kad priekšā atskanēja pazīstamā, pretīgā patruļas mašinu gaudošana, un procesija apstājās, saspiezdamās kā ermoņikas. Bet viņš jau bija citā kvartālā, un kapteinis Kvoterblads nevarēja zināt, tieši kurā.

Redriks pienāca pie savas garāžas no tās puses, kur atradās radiopreču noliktava, un viņam vajadzēja pagaidīt, kamēr strādnieki piekrauj autokāru ar milzīgām kartona kastēm, kurās bija televizori. Viņš iekārtojās nīkulīgos ceriņkrūmos pie blakusmājas aklās sienas, mazliet atvilka elpu un izpīpēja cigareti. Redriks kāri smēķēja, pictupies, ar muguru atspiedies pret cieto mūra apmetumu, laiku pa laikam pielika roku pie vaiga, lai apturētu nervozo raustīšanos, un domāja, un domāja, bet, kad autokārs ar strādniekiem rūkdams aizripoja, viņš iesmējās un paklusām noteica: «Paldies jums, zēni, aizturējāt muļķi… ļāvāt padomāt.» No šī brīža viņš sāka rīkoties ātri, bet bez steigas, veikli, pārdomāti, it kā strādātu Zonā.

Redriks Iekļuva savā garāžā pa slepenu caurumu, bez trokšņa noņēma veco sēdekli, ar roku pataustīja grozā, uzmanīgi izvilka no maisa sainīti un iebāza to azotē. Tad viņš noņēma no naglas veco, nodilušo ādas jaku, kaktā sameklēja ar eļļām notraipītu žokejcepuri un ar abām rokām uzmauca to zemu uz pieres. Caur durvju spraugām garāžas pustumsā krita šauras saules gaismas strēles, kurās mirgoja puteklīšu miriādes, ārā līksmi klaigāja bērni, un, jau gatavodamies aiziet, viņš pēkšņi izdzirda savas meitas balsi. Redriks pieplaka ar aci pie pašas platākās spraugas un labu laiku skatījās, kā Pērtiķēns, vicinādama divus gaisa balonus, skrien apkārt jaunajām šūpolēm, bet trīs kaimiņu vecenītes ar adīkļiem rokās sēž turpat uz soliņa, sačukstas un skatās uz viņu, naidīgi sakniebušas lūpas. Izsaka cita citai savas draņķīgās domas, vecās bekas. Bet bērni neko — visi spēlējas ar Pērtiķēnu, it kā nekas nebūtu bijis, ne velti viņš bija tiem pielīdis kā prazdams — uztaisījis dēļu slidkalniņus un leļļu namiņus, un šūpoles… un šo soliņu, uz kura sasēdušās vecās bekas, arī viņš sameistarojis. «Labi,» Redriks noteica bez skaņas, ar lūpām vien un atrāvās no šķirbas, pēdējo reizi pārlaida acis garāžai un izlīda pa caurumu ārā.

Pilsētas dienvidrietumu nomalē, pie pamestās degvielu uzpildes stacijas Kalnraču ielas galā, atradās telefona automāta kabīne. Dievs vien zina kas tagad to izmantoja, jo visapkārt bija tikai pamestas mājas, bet tālāk uz dienvidiem pletās nepārskatāmi plaša bijusī pilsētas atkritumu izgāztuve. Redriks apsēdās telefona būdiņas ēnā tieši uz zemes un iebāza roku spraugā zem būdiņas. Viņš sataustīja eļļainu, ar smiltīm aplipušu papīru un pistoli, kas tajā bija ietīta; cinkotā kārba ar patronām arī atradās turpat un maisiņš ar «aprocēm», un vecais kabatas portfelis ar viltotiem dokumentiem — slēptuve bija kir- tībā. Tad viņš novilka ādas jaku, noņēma žokejnīcu un iebāza roku azotē. Brīdi Reds sēdēja, svārstīdams plaukstā porcelāna balonu ar drošu un nenovēršamu nāvi iekša. Un tad viņš juta, ka vaigs sāk atkal raustīties.

— Suhart, — viņš murmināja, nedzirdēdams pats savu balsi. — Ko tu, maita, dari? Ar šo mantiņu viņi mūs visus nobendēs… — Ar pirkstiem Redriks paspaidīja vaigu, kas raustījās, bet tas nepalīdzēja. — Draņķi tādi, — viņš teica par strādniekiem, kas bija iekrāvuši televizorus autokārā. — Jūs taču esat gadījušies man ceļā… Es aiznestu to, maitu, atpakaļ, Zonā, un ne gailis vairs paka] nedziedātu.

Ar skumjām Redriks skatījās apkārt. Virs sasprēgājuša asfalta vibrēja karstais gaiss, drūmi raudzījās aiznaglotie logi, pa tuksnesīgo izgāztuvi klaiņoja putekļu virpuļi. Viņš bija viens.

—   Labi, — Redriks apņēmīgi noteica. — Katrs par sevi, dievs par visiem. Mūsu mūžam pietiks.

Steigšus, lai atkal nepārdomātu, viņš iebāza balonu žo- kejcepurē, bet cepuri ietina ādas jakā. Tad nometās ceļos, piespiezdams mazliet sašķieba telefona kabīni. Prāvais sainis iegūla bedrē, un vēl palika daudz brīvas vietas. Viņš uzmanīgi nolaida kabīnes malu atkal uz zemes, pašūpoja to abām rokām un, plaukstas tīrīdams, piecēlās stāvus.

—   Viss, — Redriks noteica. — Un bastal

Viņš iegāja karstajā, smacīgajā kabīnē, iemeta monētu automātā un uzgrieza numuru.

—   Gūta, — Redriks teica klausulē. — Tu, lūdzama, neuztraucies. Es atkal iekritu. — Viņš dzirdēja viņas drudžaino nopūtu un steidzīgi turpināja: — Tas viss ir sīkums, ne vairāk kā mēnesi seši, astoņi… un ar tikšanos… Pārcietīsim arī to. Bez naudas tu nepaliksi, naudu tev aizsūtīs… — Viņa vēl arvien klusēja. — Rīt no rīta tevi izsauks uz komandantūru, tur redzēsimies. Atved Pērtiķēnu.

—   Vai kratīšana nebūs? — viņa dobji jautāja.

—   Un ja arī būtu. Mājās viss ir tīrs. Nekas, galvu augšā… Ja esi apprecējusi stalkeru, tad nav ko žēloties. Nu, lidz rītam… Iegaumē, es neesmu tev zvanījis. Skūpstu.

Redriks strauji pakāra klausuli un brītiņu stāvēja, cieši samiedzis acis un sakodis zobus tā, ka ausīs sāka zvanīt. Tad viņš atkal iemeta monētu automātā un uzgrieza citu numuru.

—   Klausos, — atsaucās Krekšķis.

—   Runā Suharts, — Redriks teica. — Klausieties labi uzmanīgi un nepārtrauciet mani…

—   Suharts? — Krekšķis ļoti dabiski brīnījās. — Kāds Suharts?

—   Nepārtrauciet mani! Es iekritu, tad izbēgu, bel tagad eju pieteikties. Man iedos gadus divus ar pusi vai visus trīs. Sieva paliek bez naudas. Jūs viņu apgādājiet. Lai viņai nekā netrūktu, skaidrs? Vai skaidrs, es jautāju?

—   Turpiniet, — Krekšķis teica.

—   Netālu no tās vietas, kur mēs tikāmies pirmo reizi, ir telefona automāta būda. Tur viena vien ir, sajaukt nav iespējams. Porcelāns atrodas zem šīs būdas. Ja gribat — ņemat, ja ne — ne, bet lai manai sievai nekā netrūktu. Mums vēl ilgi būs kopā jāstrādā. Bet ja es atgriezies uzzināšu, ka jūs esat spēlējis negodīgu spēli… Neieteicu spēlēt negodīgi. Skaidrs?

—   Es visu sapratu, — Krekšķis teica. — Paldies. — Tad, mazliet pavilcinājies, jautāja: — Varbūt advokātu?

—   Nē, — Redriks noteica. — Visu naudu līdz pēdējai monētai atdodiet sievai. Nu, visu labu!

Redriks pakāra klausuli, paskatījās apkārt, sabāza rokas dziļi bikšu kabatās un bez steigas sāka iet augšup pa Kalnraču ielu starp tukšajam, aiznaglotajām mājām.

Ričards H. Nunans sēdēja pie galda savā kabinetā un zīmēja velniņus milzīgā bloknotā, kas bija paredzēts lietišķām piezīmēm. Viņš līdzjūtīgi smaidīja, māja ar pliko pauri un neklausījās apmeklētājā. Nunans gluži vienkārši gaidīja telefona zvanu, bet apmeklētājs doktors Pilmans laiski viņu norāja. Vai ari iedomājās, ka rāj viņu. Vai vismaz pats gribēja noticēt, ka izsaka viņam rājienu.

—   Alēs to visu ņemsim vērā, — beidzot teica Nunans, pabeidzis desmito velniņu, lai būtu apaļš skaits, un aizcirta bloknotu. — Patiešām, kāda bezjēdzība…

Valentīns pastiepa kalsno roku un uzmanīgi nokratīja cigareti pelnutraukā.

—   Ko konkrēti jūs ņemsiet vērā? — viņš pieklājīgi pavaicāja.

—   Visu, ko jūs teicāt, — Nunans līksmi atbildēja, atlaizdamies pret atzveltni. — Visu līdz pēdējam vārdam.

—   Bet ko tad es teicu?

—   Tas nav svarīgi, — Nunans attrauca. — Lai arī ko jūs teiktu, viss tiks ņemts vērā.

Valentīns (doktors Valentīns Pilmans, Nobela prēmijas laureāts un tā tālāk) sēdēja viņa priekšā dziļā krēslā — maziņš, elegants, akurāts, uz zamšādas virsjakas ne puteklīša, ceļos uz augšu sarautajām biksēm nevienas krunciņas; žilbinošs krekls, vienkrāsaina, atturīga kaklasaite, spīdoši nospodrinātas kurpes; uz plānajām, bālganajām

lūpām dzēlīgs smīniņš, milzīgas, tumšas brilles aizslēpa acis, virs platās, zemās pieres — ezītī apgriezti melni, cieti mati.

—        Manuprāt, jums velti maksā fantastisko algu, — viņš teica. — Turklāt, man šķiet, jūs esat arī sabotieris, Dik.

—        Cs-s-stl — Nunans čukstus klusinaja. — Dieva dēj, nerunājiet tik skaļi!

—        Patiešām, es jau diezgan sen vēroju jūs, — Valentīns turpināja. — Manuprāt, jūs nemaz nestrādājat…

—       Atvainojiet! — Nunans viņu pārtrauca un pameta ar sārto, tuklo pirkstu. — Ko nozīmē — es nestrādāju? Vai tad kāda reklamācija palikusi bez ievērības?

—        Nezinu, — Valentīns teica un atkal nokratīja pelnus. — Pienāk laba iekārta, pienāk slikta iekārta. Labā pienāk biežāk, bet es nezinu, kāds tam sakars ar jums.

—       Ja nebūtu manis, — Nunans iebilda, — labā iekārta pienāktu retāk. Turklāt jūs, zinātnieki, nepārtraukti sabojājat labās iekārtas, bet vēlāk rakstāt reklamācijas, un kas tad apmierina jūsu prasības? Kaut vai piemēram…

Ieskanējās telefons, un Nunans, uzreiz aizmirsis Valentīnu, satvēra klausuli.

—        Mister Nunan? — sekretāre vaicāja. — Jūs atkal prasa Lemhena kungs.

—   Savienojiet!

Valentīns piecēlās, nolika apdzisušo izsmēķi pelnu- traukā, atvadoties izteiksmīgi pagrozīja divus pirkstus sev pie deniņiem un izgāja.

—        Misters Nunans? — klausulē atskanēja pazīstamā gausā balss.

—   Klausos.

—   Nav viegli jūs sastapt darbavietā, mister Nunan.

—   Pienācis jauns iekārtas sūtījums…

—       Jā, es jau zinu. Mister Nunan, esmu atbraucis uz neilgu laiku. Ir vairāki jautājumi, kuri apspriežami, tikai personiski tiekoties ar jums. Ar to es domāju pēdējos <rMitsubishi» kontraktus, tas ir, juridisko pusi.

—   Esmu jūsu rīcībā.

—       Ja jums nekas nav pretī, tad pēc minūtēm trīsdesmit mūsu nodaļas kantorī. Vai tas jūs apmierina?

—   Pilnīgi. Pēc trīsdesmit minūtēm.

Ričards Nunans nolika klausuli, piecēlās un, berzēdams tuklās rokas, pagājās pa kabinetu uz priekšu un atpakaļ.

Viņš pat uzsāka kādu modernu dziesmiņu, bet jau sākumā nenoturēja meldiju un pats labsirdīgi pasmējās par sevi. Tad Nunans paņēma platmali, pārmeta putekļu mēteli pār roku un iegaja pieņemamajā istabā.

— Bērniņ, — viņš uzrunāja sekretāri. — Man jāsteidzas pie klientiem. Palieciet un komandējiet garnizonu, kā saka, 1111 aizstāviet cietoksni, bet es jums atnesišu šokolādi.

Sekretāre atplauka. Nunans sūtīja viņai gaisa skūpstu un aizsteidzās pa institūta gaiteņiem. Vairākas reizes viņu kāds mēģināja satvert aiz stērbeles, taču viņš izgrozījās, atjokoja, lūdza aizstavēt pozīcijas bez viņa, saudzēt aknas un nervus un, beigu beigās ticis vaļā no visiem, izvēlās no institūta, novicinājis caurlaidi neatvērtā veidā dežurējošam seržantam gar degunu.

Virs pilsētas bija savilkušies zemi mākoņi, gaiss tveicīgs, pirmās, retās piles kā melnas zvaigznītes izplūda uz asfalta. Uzmetis mēteli uz galvas un pleciem, Nunans aizrikšoja gar mašīnu rindu pie sava peugeot, ielīda tajā un, norāvis mēteli no galvas, aizmeta to pakaļējā sēdeklī. No žaketes sānkabatas viņš izvilka melnu apaļu nūjiņu — «puļķi», iebāza to akumulatora kontaktligzdā un ar īkšķi aizbīdīja līdz galam. Tad, patrinies ar dibenu uz sēdekļa, iekārtojās ērtāk pie stūres un nospieda pedāli. Mašīna klusu izripoja ielas vidū un aizslīdēja uz Priekšzonas izeju.

Pēkšņi sāka gāzt lietus, it kā debesīs būtu atvērušās slūžas. Ielas braucamā daļa kļuva slidena, pagriezienos mašīna tika nesta sāņus. Nunans iedarbināja stikla tīrītājus un samazināja ātrumu. Tātad ziņojums pieņemts, viņš domāja. Tagad mūs slavēs. Labi, es esmu par to. Man patīk, ka mani slavē. It sevišķi, ja to dara pats Lem- liena kungs. Savādi gan, kāpēc mums patīk, ja mūs slavē? Naudasmaks no tā nekļūst biezāks. Slava? Kāda nu mums var būt slava? «Viņš kļuva slavens; tagad par viņu zināja trīs cilvēki.» Nu, teiksim, četri, ja pieskaita Beilisu. Cilvēks gan ir jocīgs radījums!… Izskatās, ka mums patīk slava pati par sevi. Kā bērniem saldējums. Ļoti muļķīgi. Kā lai paceļos pats savās acīs? Vai tad es sevi nepazīstu? Veco resnīti Ričardu H. Nunanu? Jā, ko tad nozimē šis «H»? Še tev nu bija! Un nav neviena, kam pajautāt… Nevar taču prasīt Lemhena kungam… A-ā, atcerējos gan! Herberts. Ričards Herberts Nunans. Cik pamatīgi gāž!

Viņš izbrauca uz Centrālā prospekta un pēkšņi nodomāja, ka pilsētiņa pēdējos gados ir stipri vien izaugusi. Kādi debesskrāpji sabūvēti… Te ceļ vēl vienu. Nez kas tad tas būs? A, izpriecu un izklaidēšanās komplekss — pasaules labākie džezi, varietē un tā tālāk — viss mūsu varonīgajam garnizonam un mūsu drosmīgajiem tūristiem, it sevišķi gados vecākiem ļaudīm, un cildenajiem zinātnes spīdekļiem… Bet pilsētas nomales kļūst tukšas.

Jā, interesanti, kā tas viss beigsies. Atklāti sakot, pirms desmit gadiem es pavisam skaidri zināju, kā tam jābeidzas. Nepārvarami kordoni. Piecdesmit kilometru plata tukša josla. Tikai zinātnieki un kareivji, vairāk neviena. Briesmīga čūla planētas miesā, cieši jo cieši nobloķēta… Un cik savādi, tā it kā domāja visi, ne es viens. Kādi tik likumprojekti tika paredzēti!… Bet tagad pat lāgā vairs nevar atcerēties, kā šī dzelžainā apņēmība pēkšņi pagaisa. «No vienas puses — nevar neatzīt, bet no otras puses — nevar nepiekrist.» Tas, šķiet, sākās toreiz, kad stalkeri iznesa no Zonas pirmos «puļķus». «Baterijas»… Jā, laikam gan ar to arī sākās. It sevišķi, kad atklājās, ka tās vairojas. Izrādījās, ka čūla nav nemaz tik briesmīga, ka vispār tā nav čūla, bet kaut kas līdzīgs dārgumu krātuvei… Un tagad neviens pat nezina, kas Zona īsti ir — čūla, dārgumu krātuve, elles kārdinājums, Pandoras lādīte, velns, sātans… Pamazām vien tā tiek izmantota. Divdesmit gadus Činkst, miljardus iztērējuši, bet organizētu laupīšanu tā arī nav varējuši sarīkot. Katrs taisa savu mazo biznesu, bet mācītie vīri ar svarīgu sejas izteiksmi paziņo: no vienas puses — nevar neatzīt, bet no otras puses — nevar nepiekrist, tā kā tāds un tāds objekts, apstarots ar rentgenu astoņpadsmit grādu leņķī, izstaro kvazisiltuma elektronus divdesmit divu grādu leņķī… Pie velna! Tik un tā līdz beigām nenodzīvošu …

Mašīna ripoja garām Maitu Ērgļa Bārbridža savrupmājai. Spēcīgās lietusgāzes dēļ visos logos dega gaisma — bija redzams, ka otrā stāvā, skaistās Dinas apartamentos, kustas dejotāju pāri. Nevar zināt, vai sākuši jau agri no rīla vai vēl nav beiguši vakardienas dzīres. Tagad visu pilsētu pārņēmusi tāda mode — caurām dienām līksmoties. Esam izaudzinājuši stiprus jauniešus — izturīgus un nopietnus savos centienos …

Nunans apturēja mašīnu pie neizskatīgas celtnes ar neuzkrītošu izkārtni — «Koršs, Korša un Saimaka juridiskais kantoris». Viņš izņēma un noslēpa kabatā «puļķi», atkal uzmeta uz galvas mēteli, paķēra platmali un klupdams krizdams metās iekšā pa parādes durvīm, garām šveicaram, kas bija iedziļinājies avīzē, augšā pa kāpnēm, izklātām ar nodilušu grīdceliņu, ar papēžiem norībināja pa otrā stāva gaiteni, kas bija piesūcies ar specifisku smārdu, kura izcelsmi viņš kādreiz velti bija mēģinājis noskaidrot, plaši atvēra durvis gaiteņa galā un iegaja uzgaidāmajā istabā. Sekretāres vietā sēdēja nepazīstams jauns cilvēks ļoti tumsnēju seju. Viņš rakņājās pa kādas sarežģītas elektroniskas ierīces «iekšām»; šī ierīce atradās uz galdiņa rakstāmmašīnas vietā. Ričards Nunans pakāra mēteli un cepuri uz nagliņas, ar abām rokām pieglauda nedaudzos matus aiz ausīm un jautājoši paskatījās uz jauno cilvēku. Tas pamāja. Tad Nunans atvēra kabineta durvis.

Lemhena kungs, viņam ienākot, smagnēji piecēlās no liela ādas krēsla, kas stāvēja pie aizvilktām portjerām. Ģenerāļa stūrainā seja savilkās neskaitāmās krunkās, kas varēja nozīmēt gan laipnu smaidu, gan nepatiku sliktā laika dēļ, bet varbūt viņš ar pūlēm apslāpēja vēlēšanos nošķaudīties.

—    Te nu mēs esam, — viņš gausi teica. — Ienāciet, iekārtojieties.

Nunans skatījās, kur viņš varētu iekārtoties, taču neredzēja nekā piemērota, vienīgi cietu krēslu ar taisnu atzveltni, bet tas bija noslēpts aiz galda. Tad viņš nosēdās uz galda stūra. Viņa līksmais noskaņojums sāka gaist, viņš pats nesaprata — kādēļ. Pēkšņi Nunanarn bija skaidrs, ka viņu neviens neslavēs. Drizāk notiks pretējais. Dusmu diena, viņš filozofiski nodomāja un sagatavojās uz visļaunāko.

—   Varat pīpēt, — Lemhena kungs teica, no jauna atlaizdamies krēslā.

—    Pateicos, es nepīpēju.

Lemhena kungs pagrozīja galvu ar tādu izskatu, it kā būtu apstiprinājies viņa visjaunākais paredzējums, tad savienoja abu roku pirkstu galus un kādu brīdi uztnanigi apskatīja izveidoto figūru.

—   Domāju, ka firmas «Mitsubishi» juridiskos jautājumus mēs neapspriedīsim, — viņš beidzot ierunājās.

Tas bija joks. Ričards Nunans atsaucīgi pasmaidīja un teica:

—    Kā vēlatiesl

Sēdēt uz galda bija sasodīti neērti, kājas neaizsniedza grīdu.

—    Diemžēl man jums jāziņo, Ričard, — Lemhena kungs sacīja, — ka jūsu ziņojums tur augšā radīja ārkārtīgi patīkamu iespaidu.

—    Hm… — Nunans novilka. Sākas, viņš nodomāja.

—    Bija pat ierosinājums pasniegt jums ordeni, — Lemhena kungs turpināja, — bet es ieteicu vēl pagaidīt. Un pareizi darīju. — Beidzot viņš atrāvās no sava des- mitpirkstu veidojuma apceres un caur pieri paskatījās uz Nunanu. — Jūs jautāsiet, kāpēc esmu bijis tik pārmērīgi piesardzīgs…

—    Jums droši vien bija pamats tā rīkoties, — Nunans sadrūmis atteica.

—    Jā, bija gan. Par ko liecināja jūsu ziņojums, Ričard? Grupa «Metropole» likvidēta. Ar jūsu pūliņiem. Grupa «Zaļais ziediņš» notverta nozieguma vietā pilnā sastāvā. Spīdoši veikts darbs. Arī jūsējais. Grupa «Varra», «Kva- zimodo», «Ce|ojošie muzikanti» un citas, es neatceros visus nosaukums, likvidējušās pašas, sapratušas — ja ne šodien, tad rīt tās notvers. Tā viss patiešām arī bija, to apstiprina informācija, ko devusi nopratināšana. Kaujas lauks iztīrīts. Tas palicis jums, Ričard. Pretinieks panikā atkāpies un cietis lielus zaudējumus. Vai es pareizi atspoguļoju situāciju?

—    Nu, vismaz pēdējos trīs mēnešos, — Nunans piesardzīgi teica, — materiālu aizplūde no Zonas caur Hār- montu ir beigusies… vismaz pēc manā rīcībā esošajām ziņām, — viņš piebilda.

—    Pretinieks ir atkāpies, vai ne?

—    Nu, ja jūs katrā ziņā vēlaties palikt pie šādas terminoloģijas … Jā, tā ir.

—    Tā navi — Lemhena kungs atcirta. — Pretinieks neatkāpsies nekad. To es zinu skaidri. Ričard, pirms laika rakstīdams savu uzvaras raportu, jūs atklājāt, ka neesat vēl nobriedis. Tieši tāpēc es ierosināju atturēties un pagaidām neieteikt jūs apbalvošanai.

Lai velns rauj visus tavus apbalvojumus, Nunans domāja, šūpodams kāju un drūmi lūkodamies uz kurpes purngalu. Bēniņos pie zirnekļiem es tos pakārtu! Atradies moralizētājs, audzinātājs! Pats zinu, ar ko man darīšana, te nav ko morāli lasīt, kādi man pretinieki. Saki skaidri un gaiši: kur, kā un kad esmu nošāvis greizi… kādus jokus šie nelieši vēl pastrādājuši… kur, kā un kāda ir noplūde, mūsu vājā vieta… un bez gara ievada, es tev neesmu nekāds nopuņķojies pirmziemnieks, man jau pussimts aiz muguras, es te nesēžu tavu ordeņu dēļ.

—         Ko esat dzirdējis par Zelta lodi? — pēkšņi vaicāja Lemhena kungs.

Ak dievs, Nunans aizkaitināts nodomāja, kādā sakarībā te Zelta lode? Kaut tu izputētu ar savu runāšanu…

—    Zelta lode ir leģenda, — īgnā balsī viņš atteica.

—    Mītisks priekšmets Zonā, kam it kā esot zelta lodes forma un izskats un kas it kā izpildot jebkuru cilvēka vēlēšanos.

—    Jebkuru?

—        Pēc leģendas kanoniem — jebkuru. Tomēr ir arī varianti …

—        Tā, tā… — Lemhena kungs novilka. — Bet ko jūs esat dzirdējis par «nāves lukturi»?

—        Pirms astoņiem gadiem, — Nunans sadrūmis sāka skaidrot, — kāds stalkers, vārdā Stefans Normans, pēc iesaukas Briļļainais, iznesa no Zonas kaut kādu ierīci, kas, spriežot pēc baumām, bija it kā izstarotāju sistēma, un tā nāvējoši iedarbojas uz mūsu planētas dzīvajiem organismiem. Minētais Briļļainais šo agregātu piedāvāja institūtam. Par cenu viņi vienojās. Briļļainais devās uz Zonu un vairs neatgriezās. Kur agregāts atrodas patlaban — tas nav zināms. Vīri institūtā vēl līdz šim laikam plēš sev matus. Tas pats jums zināmais Hjū no «Metropoles» par šo agregātu piedāvāja summu, kāda vien ietilpināma čeku gramatiņas lapā.

—   Un tas ir viss? — Lemhena kungs jautāja.

—        Viss. — Nunans demonstratīvi aplūkoja istabu. Tā bija neinteresanta, nekas te nepiesaistīja skatienu.

—        Tā, tā… — Lemhens atkal novilka. — Bet ko esat dzirdējis par «vēža aci»?

—    Par kādu aci?

—        Par vēža. Vēzis. Zināt tādu radījumu? — Lemhena kungs ar diviem pirkstiem kā šķērēm sagrieza gaisu.

—   Ar spīlēm.

—        Pirmo reizi dzirdu, — saraucis pieri, Nunans paskaidroja.

—   Un ko jūs zināt par «sprāgstošajām salvetēm»?

Nunans noslīdēja no galda un, sabāzis rokas kabatās,

nostājās Lemhena priekšā.

—   Neko nezinu, — viņš teica. — Bet jūs?

—   Diemžēl arī es neko nezinu ne par «vēža aci», ne arī par «sprāgstošajām salvetēm». Minētie priekšmeti tomēr eksistē.

—    Vai manā Zoriā? — Nunans gribēja zināt.

—        Apsēdieties, — Lemhens uzaicināja un pamāja ar roku. — Mūsu saruna tikko sākusies. Apsēdietiesl

Nunans apgāja apkārt galdam un apsēdās uz cietā krēsla ar augsto atzveltni.

Kur Lemhens temē? Kas tie par jaunumiem? — viņš drudžaini domāja. Droši vien kaut ko atraduši citās Zonās, bet mani gluži vienkārši ķer uz muļķi, lops tāds. Nekad es viņam, vecajam velnam, neesmu paticis, nevar aizmirst to pantiņu …

—        Turpināsim mūsu nelielo eksāmenu, — Lemhens atkal ierunājās, pacēla aizkaru un paskatījās ārā pa logu.

—    Gāž kā no spaiņa, — viņš pavēstīja. — Man patīk. — Viņš atkal nolaida aizkaru, iekārtojās krēslā ērtāk un, raudzīdamies griestos, jautāja:

—    Kā jūtas vecais Bārbridžs?

—        Bārbridžs? Maitu Ērglis Bārbridžs tiek novērots. Kropls, līdzekļu šim netrūkst. Ar Zonu nav saistīts. Tam pieder četri bāri ar ekstraklases dejotājām, pats organizē piknikus garnizona virsniekiem un tūristiem. Meita Dina dzīvo dīku dzīvi. Dēls Artūrs tikko beidza juridisko koledžu.

Lemhena kungs apmierināts pamāja ar galvu.

—        Skaidri un gaiši, — viņЈ uzslavēja. — Bet Kreons Maltietis?

—        Viens no nedaudzajiem stalkeriem, kas vēl darbojas. Bija saistīts ar grupu «Kvazimodo». Tagad pārdod laupījumu institūtam ar manu starpniecību. Es turu viņu brīvībā: varbūt kādreiz kāds uzķersies. Tiesa gan, pēdējā laikā viņš stipri dzer, baidos, ka drīz notirinās kājas.

—    Vai viņam ir kontakti ar Bārbridžu?

—    Lakstojas ap Dinu, bet bez panākumiem.

—    Loti labi. — Lemhena kungs bija apmierināts.

—   Un kas dzirdams par Rudo Suhartu?

—        Pirms mēneša iznāca no cietuma. Eksistences līdzekļu netrūkst. Mēģināja emigrēt, bet viņam… — Nunans mirkli vilcinājās. — Vārdu sakot, viņam ģimenē ir nepatikšanas. Tagad Zona viņam nav prātā.

—    Viss?

—    Viss.

—        Nav daudz, — Lemhena kungs konstatēja. — Kā sastāv ar Laimes Lutekli Kārteru?

—         Viņš jau sen vairs nav stalkers. Tirgojas ar lietotām automašīnām. Turklāt viņam ir darbnīca, kur automobiļus pārbūvē barošanai ar «puļķi». Četri bērni, sieva pirms gada mirusi. Sievasmāte.

Lemhens pamāja.

—         Kuru no vecajiem esmu piemirsis?. viņš labsirdīgi vaicāja.

—        Jūs aizmirsāt Džonatanu Mailzlu, pēc iesaukas Kaktusu. Viņš pašlaik atrodas slimnīcā, saslimis ar vēzi, drīz mirs. Un jūs esat aizmirsis Gutalīnu…

—    Jā, jā, ko dara Gutalīns?

—        Gutalīns ir tāds pats kā agrāk. Viņam ir tris cilvēku liela grupa. Nedēļām ilgi nozūd Zonā. Visu, ko atrod, iznicina uz vietas. Bet viņa Karojošo Eņģeļu biedrība izjuka.

—    Kāpēc?

—        Kā atceraties, viņi nodarbojas ar to, ka uzpirka laupījumu, un Gutalīns aiznesa to atpakaļ Zonā. Velnam velna tiesa. Tagad vairs nebija ko uzpirkt, turklāt jaunais filiāles direktors uzlaida tiem policiju.

—    Saprotu, — Lemhena kungs teica. — Nu bet jaunie?

—         Ko nu jaunie… tie nāk un iet. Ir pieci seši cilvēki, kuriem ir kaut kāda pieredze, bet pēdējā laikā viņiem nav kam pārdot laupījumu, un viņi ir apjukuši. Es viņus pamazām pieradinu… Domāju, šef, ka stalkeru darbība manā Zonā praktiski ir izbeigusies. Vecie aizgājuši, jaunie neko neprot; turklāt arī amata prestižs nav vairs agrākais. Zonā darbojas tehnika, stalkeri-automāti.

—        Jā, jā, esmu par to dzirdējis. Tomēr pagaidām šie automāti sevi neattaisno, jo nesedz izdevumus par enerģiju, ko tie patērē. Vai varbūt es kļūdos?

—   Tas ir tikai laika jautājums. Drīz sāks atmaksāties.

—    Cik drīz?

—    Pēc gadiem pieciem sešiem…

Lemhena kungs atkal pamāja ar galvu.

—        Jā, starp citu, jūs droši vien vēl nezināt, ka arī pretinieks sācis izmantot automātiskos stalkerus.

—Manā Zonā? — Nunans jautāja, sākdams ausīties.

—        Ari jūsu Zonā. Pie jums viņi bāzējas Reksopolē, iekārtu ar helikopteriem pārved pār kalniem uz Čūsku aizu, Melno ezeru Boldera smailes pakājē…

—        Tā taču ir perifērija, — Nunans neticīgi teica. — Tur ir tukšums, ko viņi var atrast?

—    Maz, ļoti maz jau atrod, tomēr atrod. Bet tas nu tā — izziņai, tas uz jums neattiecas… Tātad rezumēsim. Profesionālo stalkeru Hārmontā gandrīz vairs nav. Tiein, kuri vēl atlikuši, vairs nav nekāda sakara ar Zonu. Jaunieši ir apjukuši un atrodas pieradināšanas stadijā. Pretinieks sakauts, atsists atpakaļ, kaut kur noslēpies un dziedē brūces. Laupījuma nav, bet, kad tas parādīsies, nebūs neviena, kam pārdot. Nelikumīgā materiālu aiz- plūde no Hārmontas Zonas jau pirms trim mēnešiem izbeigusies. Pareizi, vai ne?

Nunans klusēja un prātoja: tagad viņš man iegriezīs. Bet kur esmu pieļāvis kļūdu? Un, kā redzams, pamatīgu. Nu, nu, klāj tik vaļā, vecais bumbieri! Nevelc garumā…

— Nedzirdu atbildi, — Lemhena kungs teica, aizlicis plaukstu aiz krunkainās, spalvam apaugušās auss.

—    Labi, šef, — Nunans nomākti atsaucās. — Pietiks. Jūs esat mani jau pietiekami ilgi spīdzinājis, tagad atkla- jiet savas kārtis …

Lemhena kungs pasmīnēja.

—    Jums pat nav ko teikt, — viņš negaidīti dedzīgi ierunājās. — Jūs klapējat ar ausīm priekšniecības priekšā, bet kā man bija ap dūšu aizvakar, kad… — Viņš pēkšņi aprāvās, piecēlās un aizvilkās pie seifa. — īsāk sakot, pēdējos divos mēnešos, pēc mūsu rīcībā esošajām ziņām vien, pretinieka apvienības guvušas vairāk nekā seštūkstoš dažādu materiālu no vairākām Zonām. — Lemhena kungs apstājās līdzās seifam, noglāstīja tā krāsoto sānu un tad strauji pagriezās pret Nunanu. — Nelolojiet nekādas ilūzijas! — viņš ieaurojās. — Bārbridža pirkstu nospiedumi! Maltieša pirkstu nospiedumi! Lieldeguņa Ben Galevi pirkstu nospiedumi; šo vīru jūs neuzskatījāt par vajadzīgu pat pieminēt! Gereša un Pundurīša Cmiga pirkstu nospiedumi! Tā jūs pieradināt mūsu jauniešus! «Aproces»! «Adatiņas»! «Baltās virpuļotājvaboles»! Un ar to vien vēl nepietiek — kaut kādas «vēža acis», kaut kādi «grabuļi», «sprāgstošās salvetes», kaut tās velns parautu! — Viņš apklusa, atgriezās un apsēdās krēslā, atkal savienoja pirkstus un pieklājīgi jautāja:

—    Ko jūs par to domājat, Ričard?

Nunans izvilka mutautiņu un noslaucīja kaklu un pakausi.

—    Neko nedomāju, — viņš godīgi nosēca. — Piedodiet, šef, es pašlaik vispār… Ļaujiet atvilkt elpu… Bārbridžs! Bārbridžam nav nekāda sakara ar Zonu! Man ir zināms ikviens viņa solis. Viņš rīko iedzeršanas un piknikus uz ūdeņiem, viņš iesit krietnu žūksni naudas, viņam gluži vienkārši nav vajadzīgs… Piedodiet, es, protams, gvelžu muļķības, bet galvoju jums, ka Bārbridžu neizlaižu 110 acim kopš tā laika, kad viņš iznāca no slimnīcas…

— Ilgāk es jūs vairs neaizkavēju, — Lemhena kungs viņu pārtrauca. — Dodu nedēju laika. Padomājiet, kādā veidā materiāli no jūsu Zonas nokļūst Bārbridža rokās… un visu pārējo. Uz redzēšanos!

Nunans piecēlās, neveikli pamāja Lemhena kunga profilam un, ar lakatiņu slaucīdams nemitīgi svīstošo kaklu, izklunkuroja pieņemamajā istabā. Jaunais melnīgsnējais cilvēks pīpēja, domīgi raudzīdamies izjauktās elektronikas dzīlēs. Viņš pašķielēja uz Nunana pusi — viņa acis bija bez izteiksmes, skatiens it kā vērsts sevī.

Ričards Nunans šā tā uzmauca platmali, paķēra lietusmēteli padusē un izmetās ārā no istabas. Neko tādu es vēl nekad neesmu piedzīvojis, viņš juceklīgi domāja. Paskat tik. Lieldegunis Ben Galevi! Pat iesauku sev izpelnījies… Pa kuru laiku? Šitāds puika, pār lūpu nevar pārspļaut… Nē, tas nav tas… Ak, tu riebīgais bezkāji! Maitu Ērglis! Kā tu man iegriezi! Bez biksēm palaidu, kā mazu bērnu… Kā tas varēja notikt? Tas nemaz nebija iespējams! Taisni tāpat kā toreiz Singapūrā — ar purnu pret galdu, ar pakausi pret sienu.

Nunans iesēdās automobilī un kādu brīdi, nespēdams neko apjēgt, grābstījās pa priekšējo paneli, meklēdams aizdedzes atslēgu. No platmales tecēja ūdens uz kājām, viņš to noņēma un neskatīdamies aizsvieda uz aizmuguri. Lietus sitās pret priekšējo stiklu, un Ričardam Nunanam šķita, ka tieši tāpēc viņš nekādi nevar apjēgt, kas tagad būtu darāms. Viņš ar dūri iebelza sev pa pliko pauri. Tas palīdzēja. Uzreiz atcerējās, ka aizdedzes atslēgas nav un nevar arī būt, bet kabatā ir «puļķis». Mūžīgais akumulators. Tas jāizvelk no kabatas — kaut tu izčibētu! — un jāiebāž kontaktligzdā, tad vismaz varēs kaut kur aizbraukt — tālāk no šīs mājas, kur pa logu viņu droši vien novēro vecais sakārnis…

Nunana roka ar «puļķi» sastinga pusceļā. Tā. Tagad es vismaz zinu, ar kuru sākt. Ar viņu arī sākšu. Ak, kā es to darīšu! Neviens tā nemūžam nebūs sācis, kā es tūlīt sākšu ar viņu. Un ar kādu patiku! Viņš ieslēdza stikla tīrītājus un trieca mašīnu pa bulvāri, gandrīz neko neredzēdams sev priekšā, bet pamazām nomierinādamies. Nekas. Lai notiek kā Singapūrā. Galu galā Singapūrā viss beidzās labi… Padomā tik, kas tur liels, reizīti ar purnu pret galdu! Varēja būt arī sliktāk. Varēja būt, ka nevis ar purnu un nevis pret galdu, bet pret kaut ko nag- lainu… Labi, nenovirzīsimies sāņus. Kur te atrodas tā mana iestāde? Ne velna neredz… Alia, tur jau tā ir.

Kaut arī darba laiks vēl nebija sācies, iestāde «Five minutes» jau laistījās ugunīs kā «Metropole». Nopurinājies kā no ūdens iznācis suns, Ričards Nunans iegāja spilgti apgaismotajā ballē, kur vēdīja tabakas, parfimērijas un saskābuša šampanieša smārds. Vecais Bennijs vēl bez livrejas sēdēja aiz letes iepretī ieejai un, satvēris dakšiņu saujā, kaut ko rija. Viņam pretī, atbalstījusi varenās krūtis pret leti starp tukšajiem kausiem, majestātiski sēdēja Madama un skumji noskatījās, kā Bennijs ēd. Šorīt halle vēl nebija pat uzkopta. Kad Nunans ienāca, Madama tūlīt pagrieza uz viņa pusi plato, izkrāsoto seju, kura pirmajā mirklī pauda neapmierinātību, bet tad izplūda platā profesionālā smaidā.

—   Ilo-ho! — viņa noducināja. — Neviens cits kā pats Nunana kungs! Vai esat noilgojies pēc meitenēm?

Bennijs — kurlausis nelaimīgais — joprojām gremoja.

—   Sveika, vecenīti — Nunans atsaucās, tuvodamies letei. — Priekš kā man meitenes, ja redzu īstu sievieti!

Beidzot Bennijs pamanīja viņu. Briesmīgā maska — zilganu un tumšsarkanu rētu klātā seja — ar piepūli savilkās laipnā smaidā.

—    Sveicināts, saimniek! — viņš nosēca. — Vai ienācāt apžāvēties?

Par atbildi Nunans pasmaidīja un pamāja ar roku. Viņam bija netīkami sarunāties ar Benniju, jo vajadzēja kliegt pilnā kaklā.

—    Kur mans pārvaldnieks, draugi? — viņš vaicāja.

—    Savā kabinetā, — Madama atbildēja. — Rīt jāmaksā nodokļi.

—   Ak vai, šie nodokļi! — Nunans izsaucās. — Labi, Madam, lūdzu, sagatavojiet manu iemīļoto dzērienu, es drīz atgriezīšos.

Klusu soļodams pa biezo sintētisko paklāju, viņš pa gaiteni pagāja garām nišām, ko aizsedza portjeras — uz sienas līdzās katrai nišai bija uzkrāsots kāds ziediņš —, nogriezās nelielā, klusā gaitenītī un bez klauvēšanas atvēra ar ādu apsistās durvis.

Krurnslis Katjuša cēli sēdēja pie galda un spogulīti pētīja baismīgu augoni uz deguna. Viņu nemaz neinteresēja, ka rit jāsamaksā nodokļi. Uz tukšā galda viņa priekšā atradās kārbiņa ar dzīvsudraba ziedi un glāze dzidra šķidruma. Krurnslis Katjuša pacēla pret Nunanu asinīm pieplūdušas acis un pielēca kājās, nomezdams zemē spogulīti. Nunans neteica ne vārda un atlaidās krēslā tam pretī, kādu laiku klusēdams skatījās uz šo nelieti un klausījās, kā tas kaut ko nesakarīgu purpina par nolādēto lietusgāzi un reimatismu. Tad viņš teica:

—   Aizslēdz nu durvis, dārgumiņ!

Ar lielo kāju plakanajām pēdām būkšķinādams pa grīdu, Krurnslis pieskrēja pie durvīm, noklakšķināja atslēgu un atgriezās pie galda. Kā pinkains kalns viņš pa- cēlas virs Nunana, uzticīgi raudzīdamies saimniekam mutē. Nunans ar piemiegtām acīm vēl arvien lūkojās uz pārvaldnieku. Nez kāpēc viņam pēkšņi ienāca prātā, ka Krutnšļa Katjušas īstais vārds ir Rafaels. Par Krumsli viņš tika iesaukts briesmīgo kaulaino ķepu dēļ: biezie sari, kas klāja viņa rokas, pie zilgansarkanajām, plikajām ķepām izskatījās gluži kā aproces. Par Katjušu viņš sevi bija iesaucis pats, būdams pilnīgā pārliecībā, ka tas ir tradicionāls lielo mongoļu valdnieku vārds. Rafaels. Nu labi, Rafael, sāksim.

—    Kā klājas? — Nunans jautāja laipnā balsī.

—    Viss kartībā, bos, — Rafaels Krurnslis steidzīgi attrauca.

—    To skandālu komandantūrā nokārtoji?

—    Liku galdā simt piecdesmit monētas. Visi ir apmierināti.

—    Tie simt piecdesmit lai iet no tavas kabatas. Tā bija tava vaina, dārgumiņ. Vajadzēja pasekot.

Krurnslis savaikstīja nelaimīgu seju un pazemīgi noplātīja milzīgās ķepas.

—    Hallē vajadzētu ielikt jaunu parketu, — Nunans turpināja.

—   Tiks izdarīts.

Nunans, lūpas izstiepis, brīdi klusēja.

—    Laupījums ir? — viņš jautāja, pieklusinājis balsi.

—    Mazliet ir, — Krurnslis atteica, arī pazeminādams balsi.

—    Parādi.

Rafaels metās pie seifa, izņēma no tā sainīti, nolika uz galda Nunanam priekšā un attina vaļā. Saimnieks ar vienu pirkstu parakņājās «melno lāšu» kaudzē, paņēma «aproci», apskatīja to no visām pusēm un nolika atpakaļ.

—    Tas ir viss?

—    Neviens nenes, — Rafaels vainīgi paskaidroja.

—    Nenes… — Nunans atkārtoja.

Viņš rūpīgi notēmēja un no visa spēka ar zābaka purngalu iespēra Rafaelam pa stilbu. Tas iekunkstējās, it kā gribēja noliekties, lai paberzētu sadauzīto vietu, bet tūlīt atkal iztaisnojās un nostiepa rokas gar sāniem. Tad Nunans pielēca kājās, atgrūda krēslu, satvēra Rafaelu aiz krekla apkakles un spiedās viņam tuvāk, spārdīdamies ar kājām, bolīdams acis un čukstēdams niknus lamuvārdus. Rafaels kunkstēdams un stenēdams, izslējis galvu kā izbiedēts zirgs, kapās atpakaļ, lidz atdūrās pret dīvānu un sabruka uz tā.

—    Tātad tu šiverē uz divām pusēm, nelieti? — Nunans šņāca tieši viņam acīs, kas bija aiz bailēm izvalbītas. — Maitu Ērglis dzīvo Zonas mantās kā niere taukos, bet tu pasniedz man krellītes papīriņā!… — Viņš atvēzējās un iesita Rafaelam pa seju, cenzdamies trāpīt pa augoni uz deguna. — Sapūdēšu cietumā! Dzīvosi mēslos… Grauzīsi sausiņus… Nolādēsi to dienu, kad esi nācis pasaulē! — Atvēzējies viņš atkal ar dūri iegāza pa augoni. — Kur Bārbridžs ņem laupījumu? Kāpēc viņam nes, bet tev ne? Kas ne^? Kāpēc es neko nezinu? Kā labā tu strādā, sarainais cūka? Runā!

Krumslis bez skaņas vārstīja muti. Nunans palaida viņu vaļā, atgriezās pie sava krēsla un saslēja kājas uz galda.

—    Nu? — viņš jautāja.

Rafaels ar troksni ievilka asinis degunā un teica:

—   Goda vārds, bos… Ko jūs! Kāds gan Maitu Ērglim var būt laupījums? Viņam nav nekāda laupījuma. Tagad nevienam nav laupījuma…

—   Vai tu taisies strīdēties ar mani? — Nunans rāmi vaicāja un nocēla kājas no galda.

—    Nē, nē, bos… Goda vārds… — Rafaels steidzīgi bēra vārdus. — Kaut jupis mani parautu! Ko nu runāt par strīdēšanos! Pat prātā nav nācis…

—    Es tevi izmetīšu ārā, — Nunans drūmi teica. — Nemāki strādāt. Kāda velna pēc tu esi man vajadzīgs? Tādus kā tu par kvartu es varu desmitiem dabūt. Darbā man vajadzīgs īsts cilvēks.

—    Pagaidiet, bos, — Rafaels prātīgi ierunājās, iz- triepdams asinis pa visu seju. — Ko jūs tā uzreiz, ar joni?… Noskaidrosim tomēr… — Uzmanīgi ar pirkstgalu viņš pieskārās augonim. — Jūs sakāt, ka Bārbri- džam ir daudz laupījuma? Nezinu. Lūdzu piedošanu, bet to jums kāds būs samelojis. Pašlaik nevienam nav laupījuma. Zonā tagad taču iet tikai pienapuikas, un viņi ari vairs neatgriežas. Nē, bos, to jums kāds būs samuldējis …

Nunans iesānis vēroja viņu. Izskatījās, ka Rafaels patiešām neko nezina. Turklāt viņam arī nebija izdevīgi melot — no Maitu Ērgļa daudz nenopelnīsi!

—   Vai pikniki… vai tie ir ienesīgi? — viņš jautāja.

—    Pikniki? Nevarētu teikt, ka ļoti. Ar riekšavām naudu nav iespējams grābt… Tagad pilsētā izdevīgu darījumu vairs nav…

—    Kur tos piknikus rīko?

—    Kur rīko? Dažādās vietās. Gan pie Baltā kalna, gan pie Karstajiem avotiem, gan Varavīksnes ezera…

—    Un kāda tur klientūra?

—    Kāda klientūra? — Rafaels nošņaukājās, samirkšķināja acis un konfidenciāli teica: — Ja jūs, bos, pats gribat ķerties pie šīs lietas, es jums gan neieteiktu to darit. Cīņā pret Bārbridžu jums nav izredžu.

—    Kāpēc?

—    Maitu Ērglim ir klientūra: pirmkārt, zilās ķiveres, — viņš nolieca vienu pirkstu, — otrkārt, virsnieki no komandantūras, treškārt, tūristi no «Metropoles», no «Baltās lilijas», no «Citplanētiešiem»… Goda vārds, bos, nav vērts ar to ķēpāties. Par meičām viņš mums maksā — nevarētu gan teikt, ka bagātīgi…

—   Vai arī vietējie iet pie viņa?

—   Galvenokārt jaunie.

—    Un ko tādos piknikos dara?

—     Ko dara? Braucam turp ar autobusiem. Tur jau ir teltis, bufetīte, mūzika… Katrs izklaidējas, kā grib. Virsnieki vairāk ar meičām, tūristi laužas, lai paskatītos uz Zonu — ja pikniks notiek pie Karstajiem avotiem, tad Zona tikpat kā ar roku aizsniedzama, tieši aiz Sēra aizas… Maitu Ērglis tur izsvaidījis zirgu kaulus, tāpēc viņi arī skalās ar binokļiem …

—    Bet vietējie?

—   Vietējie? Vietējos tas, protams, neinteresē. Tie izklaidējas … kā kurš prot,,.

—    Bet Bārbridžs?

—    Ko Bārbridžs? Viņš dara to pašu, ko citi…

—    Bet tu?

—        Ko es? Kā citi, tā arī es. Skatos, lai meičām nedara pāri… un … nu tur… Nu, vispār kā visi.

—    Un cik ilgi tas turpinās?

—        Kā kuru reizi. Dažkārt trīs dienas, bet reizēm visu nedēļu.

—        Un cik tas prieks izmaksā? — Nunans jautāja, domādams pavisam ko citu.

Rafaels kaut ko atbildēja. Nunans viņā neklausījās. Tad lūk, kur tas suns aprakts. Vairākas dienas… vairākas naktis. Sādoš apstākļos gluži vienkārši nav iespējams izsekot Bārbridžu, pat ja tev ir dots šāds uzdevums. Un tomēr ļoti savādi. Viņam taču nav kāju, bet tur priekšā aiza … Nē, tomēr kaut kas nav, kā vajag…

—    Kuri no vietējiem tur brauc pastāvīgi?

—         No vietējiem? Es jums jau teicu — vairāk jaunieši. Galevi, Ražba… Cālēns Capfa… Cmiga… Mēdz būt arī Maltietis. Lustīga kompānija. Viņi šo būšanu sauc par «svētdienas skolu». Sak, vai apmeklēsim «svētdienas skolu»? Viņi tur brauc galvenokārt jau padzīvojušo tūristu dāmu dēļ. Nopelna tīri labi. Ierodas no Eiropas kāda vecene …

—    «Svētdienas skola», — Nunans domīgi atkārtoja.

Pēkšņi viņam iešāvās prātā kāda dīvaina doma. Skola.

Viņš piecēlās.

—        Labi, — Nunans noteica. — Dievs ar visiem šiem piknikiem. Tie nav domāti mums. Tomēr tev jāzina: Maitu Ērglim ir laupījums, bet tas jau attiecas uz mums, dārgumiņ. To mēs tā vienkārši atstāt nevaram. Meklē, Krum- sli, meklē, citādi es tevi patriekšu pie velna. Kur viņš ņem laupījumu, kas viņam to piegādā — noskaidro visu un dod divdesmit procentu vairāk nekā viņš. Skaidrs?

—        Skaidrs, bos. — Krumslis arī jau stāvēja kājās — rokas nostieptas gar sāniem, nosmulētajā sejā padevīga izteiksme.

—        Esi taču apsviedīgāks! Palauzi galvu, stulbeni! — Nunans pēkšņi uzkliedza un izgāja no istabas.

Hallē pie letes viņš bez steigas izdzēra savu aperitīvu, papļāpāja ar Madamu par morālo pagrimumu, lika manīt, ka tuvākajā laikā paredzējis iestādi paplašināt un, baisi pieklusinājis, lai izklausītos svarīgāk, apvaicājās, ko darīt ar Benniju: puisietis kļuvis vecs, nedzird, nav vairs agrākās reakcijas, nespēj tik daudz padarīt kā senāk… Pulkstenis bija jau seši, gribējās ēst, bet smadzenēs visu laiku rosījās un nedeva mieru pēkšņa doma, šķietami nesakarīga, ne ar ko nesaistīta, bet tāda, kas daudz ko izskaidroja. Jā, jau tāpat kaut kas bija noskaidrojies, nozudis satraucošās un biedējošās mistikas piejaukums, palikušas vienīgi dusmas uz sevi, ka agrāk nebija ienākusi prātā tāda iespēja, taču tas nebija pats galvenais — svarīgākais bija šī doma, kura urbās smadzenēs un nedeva mieru.

Atvadījies no Madamas un paspiedis roku Bennijam, Nunans tiešā ceļā devās uz «Boržču». Visa nelaime ir tā, ka mēs nemanām, kā paiet gadi. Nospļauties par gadiem — mēs nemanām, ka viss mainās, daudzkārt savām acīm esam redzējuši, kā viss mainās, un tajā pašā laikā nespējam noķert to brīdi, kad notiek pārmaiņas, vai arī meklējam tās citā vietā, nevis tur, kur vajadzētu. Pa šo laiku jau parādījušies jauni stalkeri, kas apgādāti ar kibernētiku. Vecais stalkers bija netīrs, īgns cilvēks, kas stūrgalvīgi kā zvērs milimetru pēc milimetra līda uz vēdera pa Zonu, nopelnīdams sev krietnu žūksni naudas. Jaunais stalkers ir frants ar kaklasaiti, inženieris, kas sēž kaut kur kilometra attālumā no Zonas, ar cigareti zobos un atspirdzinoša dzēriena glāzi blakus — sēž un skatās ekrānā. Algots džentlmenis. Ļoti loģiska aina. Tik ārkārtīgi loģiska, ka citas iespējas nemaz neienāk prātā. Bet ir taču arī citas iespējas, piemēram, «svētdienas skola».

Un pēkšņi it kā ne no šā, ne no tā Nunanu pārņēma izmisums. Tas viss bija nevajadzīgi, viss bija lieki. Ak dievs, viņš nodomāja, mums taču nekas neiznāks! Nekas nav noturams. Nekāds spēks vairs nenoturēs pudelē šo džinu, viņš ar šausmām domāja. Nevis tāpēc, ka mēs slikti strādājam, ne arī tāpēc, ka viņi ir viltīgāki un veiklāki par mums. Gluži vienkārši tāpēc, ka mūsu pasaule ir tāda. Un cilvēks mūsu pasaulē ir tāds. Ja nebūtu noticis citplanētiešu Apmeklējums, būtu gadijies kas cits. Cūka paliek cūka — izpeldējusies tā no jauna vārtās dubļos…

«Boržčs» laistījās vienās ugunīs, un no turienes plūda kārdinošas smaržas. Arī «Boržčs» bija pārvērties — ne vairs deju, ne līksmības. Gutalīns uz šejieni nenāk, nicina šo iestādi. Droši vien arī Redriks Šuharts, pabāzis te savu vasarraibumaino degunu, saviebjas un aiziet. Ernests vēl vienmēr sēž cietumā, visu pārzina viņa vecene: te ir sava pastāvīgā solīdā klientūra, viss institūts nāk uz šejieni pusdienot, arī vecākie virsnieki — mājīgas ka- bīnītcs, ēdiens garšīgs, ne visai dārgs, alus vienmēr svaigs. Vecs, labs traktieris.

Vienā no kabīnītēm Nunans ieraudzīja Valentīnu Pil- manu. Laureāts sēdēja pie kafijas tasītes un lasīja uz pusēm pārlocītu žurnālu. Nunans piegāja pie galdiņa.

—    Vai atļausiet piebiedroties? — viņš jautāja.

Valentīns pacēla pret viņu tumšos aceņu stiklus.

—    Ā, — viņš noteica. — Lūdzu.

—    Tūlīt, nomazgāšu tikai rokas, — Nunans atsaucās, pēkšņi atcerējies Krumšļa augoni.

Te viņu labi pazina. Kad viņš atgriezās un apsēdās Valentīnam pretī, uz galda jau stāvēja maza ogļu panniņa ar kūpošu šurasko un liels kauss ar alu — ne pārāk aukstu un ne siltu — tieši ar tādu, kāds viņam garšoja. Valentīns nolika žurnālu un pacēla pie lūpām kafijas tasi.

—    Paklausieties, Valentīn, — Nunans ierunājās, nogriezdams gabaliņu gaļas. — Kā jūs domājat — ar ko tas viss beigsies?

—    Par ko jūs runājat?

—    Citplanētiešu Apmeklējums, Zonas, stalkeri, militāri rūpnieciskie kompleksi — visa ši putra.. Kā tas var beigties?

Valentīns ilgi lūkojās viņā ar aklajiem, melnajiem stikliem. Pēc tam aizpīpēja cigareti.

—    Runājiet konkrētāk: kurus jūs domājat?

—    Nu, teiksim, tā planētas daļa, kurā dzīvojam mēs.

—    Tas atkarīgs no tā, vai mums veiksies vai ne. Tagad jau zinām, ka planētas daļai, kurā mītam mēs, citplanētiešu Apmeklējums visā visumā ir pagājis bez sekām. Protams, nav izslēgts, ka, svešām rokām grābjot karstas ogles, mēs galu galā neizraušam arī ko tādu, kā dēļ dzīve ne tikai pie mums, bet uz visas planētas kļūs neiespējama. Tā būtu neveiksme. Tomēr jums jāatzīst, ka tādas neveiksmes cilvēcei ir draudējušas vienmēr. — Viņš ar plaukstu izgaiņāja cigaretes dūmus un pasmīnēja. — Zināt, es jau sen esmu atradinājies runāt par cilvēci kā vienotu veselumu. Cilvēce kopumā — tā ir pārāk stacionāra sistēma, tai ir bieza āda …

—    Jūs tā domājat? — Nunans apbēdināts jautāja. — Jā, var jau būt…

—    Sakiet atklāti, Ričard, — Valentīns vaicāja, acīm redzami uzjautrināts. — Kas jūsu — kā veikalnieka — dzīvē ir mainījies kopš citplanētiešu Apmeklējuma? Jūs uzzinājāt, ka kosmosā līdzās mūsu civilizācijai eksistē vēl vismaz viena veida saprātīgas būtnes. Un ko jūs no tā secinājāt?

—    Kā lai jums pasaka.,. — Nunans nomurmināja. Viņš jau nožēloja, ka iesācis šo sarunu. Te nebija ko runāt. — Kas manā dzīvē mainījies?… Piemēram, jau daudzus gadus es izjūtu visādas neērtības… Labi, viņi atnāca un tūlīt aizgāja. Bet ja nu viņi ierodas vēlreiz un sadomā te palikt? Man, veikalniekam, ziniet, tie nav tukši jautājumi: kas viņi ir, kā viņi dzīvo, kas viņiem vajadzīgs?… Visprimitīvākajā veidā esmu spiests domāt, kā pārkārtot ražošanu. Man jābūt uz to gatavam. Un ja nu izrādīsies, ka es vispār viņu sistēmā neesmu vajadzīgs! — Viņš atdzīvojās. — Bet ja nu mēs neviens nebūsim vajadzīgi? Ja jau esam sākuši par to runāt, sakiet, Valentīn, — vai uz šiem jautājumiem ir kāda atbilde? Kas viņi ir, ko viņiem vajadzēja, un vai viņi vēl atgriezīsies?…

—    Atbildes ir, — pasmīnēdams atteica Valentīns. — To ir pat ļoti daudz, varat izvēlēties jebkuru.

—    Bet kā jūs pats domājat?

—    Atklāti sakot, nekad neesmu atļāvies domāt par to nopietni. Es uzskatu, ka šis Apmeklējums pirmām kārtām ir unikāls notikums, kas var dot iespēju pārlēkt uzreiz vairākiem pakāpieniem izziņas procesā. Kaut kas līdzīgs ceļojumam tehnoloģijas nākotnē, apmēram tāda situācija, kāda izveidotos, ja Izaka Ņūtona laboratorijā būtu nokļuvis moderns kvantu ģenerators…

—    Ņūtons neko nebūtu sapratis.

—    Velti jūs tā domājat! Ņūtons bija ļoti vērīgs cilvēks.

—    Jā? Nu labi, dievs ar Ņūtonu. Tomēr — kā jūs izskaidrojat šo Apmeklējumu? Kaut vai nenopietni…

—    Labi, es jums pateikšu. Tomēr man jūs, Ričard, jābrīdina, ka jūsu jautājums ir pseidozinālnes kompetence; šo zinātni sauc par ksenoloģiju. Tā ir zinātniskās fantastikas un formālās loģikas nedabisks hibrīds, mistrojums. Tās pamatā ir nepareizs pieņēmums, ka citplanētiešu saprātam piemīt mūsu — Zemes cilvēku — psiholoģija.

—    Kāpēc nepareizs? — Nunans gribēja zināt.

—    Tāpēc, ka biologi jau kādreiz apdedzinājās, kad cilvēka psiholoģiju mēģināja piedēvēt dzīvniekiem! Ņemiet vērā: mūsu pašu planētas Zemes dzīvniekiem.

—    Atvainojiet, bet tas ir pavisam kas cits. Mēs taču runājam par saprātīgu būtņu psiholoģiju …

—   Jā gan. Un viss būtu ļoti labi, ja mēs zinātu, kas ir saprāts.

—    Vai tad mēs to nezinām? — Nunans brīnījās.

—    Iedomājieties: nē! Parasti atsaucamies uz ļoti vienpusīgu definējumu: saprāts ir cilvēkam raksturīga īpašība, kas atšķir viņa rīcību no dzīvnieka rīcības. Vai zināt, tas ir mēģinājums novilkt robežu starp saimnieku un viņa suni, kurš it kā visu saprot, tikai nespēj neko pateikt. Starp citu, no šī vienpusīgā definējuma izriet citi — asprātīgāki. Tie pamatojas uz bēdīgiem novērojumiem par jau minēto cilvēka rīcību. Kaut vai, piemēram, tāds: saprāts ir dzīvas būtnes spēja izdarīt kaut ko nemērķtiecīgu un nedabisku.

—   Jā, tas ir par mums: par mani, par tādiem kā es, — Nunans skumīgi piekrita.

—    Diemžēl. Vai ari, teiksim, definējums — hipotēze. Saprāts ir komplicēts instinkts, kas vēl nav paguvis izveidoties. Jāpatur prātā, ka instinktīva rīcība vienmēr ir mērķtiecīga un dabiska. Paies miljons gadu, instinkts izveidosies pilnīgi, un mēs vairs nedarīsim kļūdas, kuras droši vien ir saprāta neatņemama īpašība. Un, ja tad Visumā kaut kas mainīsies, mēs laimīgi izmirsim — atkal tieši tāpēc, ka vairs nemācēsim darīt kļūdas, tas ir, izmēģināt dažādus variantus, kas pēc stingras programmas nav paredzēti.

—    Jums viss iznāk… pazemojoši.

—    Lūdzu, varu sniegt vēl vienu definējumu — ļoti cēlu un augstsirdīgu: saprāts ir spēja izmantot apkārtējās pasaules spēkus, nesagraujot šo pasauli.

Nunans saviebās un pakratīja galvu.

—    Nē, — viņš teica. — Tas nav par mums… Nu, bet kā attiecībā uz to, ka cilvēks atšķirībā no dzīvnieka ir būtne, kas izjūt nepārvaramu prasību pēc zināšanām? Es kaut kur esmu par to lasījis.

—    Es arī, — Valentīns pievienojās. — Bet visa nelaime tā, ka cilvēks, vismaz vidusmēra cilvēks — tas, kuru jūs domājat, kad sakāt «par mums» vai «ne par mums», — šis cilvēks ļoti viegli pārvar savu «nepārvaramo» prasību pēc zināšanām. Manuprāt, tādas prasības nemaz nav. īr vajadzība saprast, bet tur zināšanas nav vajadzīgas. Hipotēze par dievu, piemēram, dod kolosālu iespēju absolūti visu saprast, pilnīgi neko neizzinot… Dodiet cilvē- l<am galēji vienkāršotu pasaules sistēmu un izskaidrojiet jebkuru notikumu, pamatojoties uz šo vienkāršoto modeli. Tādai pieejai nav vajadzīgas nekādas zināšanas. Dažas iekaltas formulas plus tā saucamā intuīcija, tā saucamā praktiskā attapība un tā saucamais veselais saprāts.

—    Pagaidiet, — Nunans pārtrauca Valentīnu. Viņš izdzēra alu un ar troksni nolika tukšo kausu uz galda. — Nenovirzieties no temata. Turpiniet tomēr šādā plāksnē: cilvēks sastopas ar būtni no citas planētas. Kā viņi uzzinās viens par otru, ka abi ir saprātīgi?

—    Nav ne jausmas, — Valentīns uzjautrināts atbildēja. — Viss, ko šajā sakarībā esmu lasījis, veido apburto loku. Ja viņi spēj ar mums kontaktēties, tātad viņi ir saprātīgi. Un otrādi: ja viņi ir saprātīgi, viņi spēj ar mums kontaktēties. Un vispār: ja citas planētas būtnei ir tas gods būt apveltītai ar cilvēka psiholoģiju, tad tā ir saprātīga. Lūk, tā!

—    Se tev nu bija… — Nunans novilka. — Bet es domāju, ka jums jau viss salikts pa plauktiņiem…

—    Salikt pa plauktiņiem var arī pērtiķis, — Valentīns iebilda.

—    Nē, pagaidiet! — Nunans pārtrauca. Viņš nez kāpēc jutās piekrāpts. — Ja jūs nezināt tik vienkāršas lietas… Labi, dievs ar visu saprātu. Acīmredzot te pats velns netiks gudrs. Nu, bet ar citplanētiešu Apmeklējumu? Ko jūs domājat par to?

—    Lūdzu, — Valentīns iesāka. — Iedomājieties pikniku …

Nunans sarāvās.

—    Kā jūs teicāt?

—    Pikniku. Iedomājieties: mežs, lauku ceļš, pļaviņa. No ceļa uz pļaviņu nogriežas mašīna, no tās izlec jauni cilvēki un meitenes, tiek izkrautas pudeles, grozi ar proviantu, tranzistori, fotoaparāti un kinoaparāti… Tiek sakurts ugunskurs, uzceltas teltis, ieslēgta mūzika. Bet no rīta viņi aizbrauc. Zvēri, putni un kukaiņi, kuri visu nakti ar šausmām vērojuši notiekošo, izlien no savām slēptuvēm. Un ko viņi ierauga? Zālē no mašīnas iztecējusi eļļa, izlaistīts benzīns, izsvaidītas nederīgās sveces un eļļas filtri. Mētājas visāda draza, izdegušas spuldzītes… No protektoriem palikušas dubļu pikas, kuras saplūdušas kopā un izskatās kā purvs… nu, un pats saprotat, ugunskura atliekas, apgrauzti āboli, konfekšu papīri, konservu kārbas, kabatas nazis, vecas, saplēstas avīzes, novītušas puķes no citām norām…

—   Jā, es sapratu. Pikniks ceļa malā, — Nunans viņu pārtrauca.

—   Tieši tā. Pikniks kāda liela, kosmiska ceļa malā. Bet jtis vēl jautājat, vai viņi atgriezīsies vai ne!

—    Dodiet man cigareti! Kaut velns parautu jūsu psei- dozinātni! Es gan to visu biju iedomājies citādi.

—   Jums ir tādas tiesības, — Valentīns piekrita.

—   Tātad iznāk, ka viņi mūs nav pat pamanījuši?

—    Kāpēc jūs tā domājat?

—   Vismaz nav pievērsuši mums nekādu uzmanību.

—   Zināt ko, jūsu vietā es gan par to neskumtu, — Valentīns ieteica.

Nunans ievilka dūmu, sāka klepot un aizmeta cigareti.

—   Vienalga, — viņš ietiepīgi palika pie sava. — Nevar būt… Kaut velns jūs, zinātniekus, parautu! Kur jums radusies tāda necieņa pret cilvēku? Kāpēc jūs visu laiku cenšaties viņu pazemot?…

—    Pagaidiet, — Valentīns viņu pārtrauca. — Paklanieties šādu citātu: «Jūs vaicājat man: kas ir cilvēka lielums? Vai tas, ka viņš radīja otru dabu? Ka lika darboties gandrīz vai kosmiskiem spēkiem? Ka ļoti īsā laikā ir apguvis planētu un izcirtis logu uz Visumu? Nēl Viņa lielums ir tas, ka, par spīti visam, viņš ir saglabājies, palicis neskarts un nodomājis tāds palikt arī turpmāk.»

Iestājās klusums. Nunans domāja.

—    Var jau būt… — viņš nedroši teica. — Protams, no šāda viedokļa raugoties…

—    Neskumstiet, — Valentīns labsirdīgi mierināja. — Pikniks — tā taču ir tikai mana hipotēze. Pat ne hipotēze, bet glezna… Tā saucamie nopietnie ksenologi mēģina pamatot daudz solīdākas versijas, kas glaimo cilvēka patmīlībai. Kaut vai, piemēram: nekāda citplanētiešu Apmeklējuma nav bijis, tāds vēl tikai būs. Kaut kāds augsti attīstīts saprāts nometis mums uz Zemes konteinerus ar savas materiālās kultūras paraugiem. Tas gaida, ka mēs izpētīsim šos paraugus, pie mums notiks lēciens uz priekšu tehnoloģiskajā attīstībā un mēs spēsim nosūtīt atbildes signālu, kas patiesībā nozīmēs, ka reāli Zeme ir gatava kontaktiem ar šo svešo saprātu. Nu, kā jums patīk šāda versija?

—   Tā jau ir daudz labāka, — Nunans atzina. — Kā redzu, arī zinātnieku vidū gadās godprātīgi cilvēki.

—    Un vēl kāds viedoklis: citplanētiešu Apmeklējums patiešām noticis, bet tas vēl nepavisam nav beidzies. Faktiski mēs pašlaik esam kontakta stāvoklī, tikai paši to nezinām, neapzināmies. Svešie atnācēji iemitinājušies Zonās un rūpīgi pēta mūs, vienlaikus sagatavojot «nākamības nežēlīgajiem brīnumiem».

—    Lūk, to es saprotu! — Nunans iesaucās. — Tad vismaz ir skaidrs, kas par noslēpumainu jandāliņu notiek rūpnīcas drupās. Jāpiebilst, ka mūsu pikniks šo kņadu nekādi nespēj izskaidrot.

—    I<ā nu neizskaidro! — Valentīns iebilda. — Galu galā kāda meitenīte varēja aizmirst pļaviņā savu iemīļoto uzvelkamo lācīti…

—    Nerunājiet muļķības, — Nunans noteikti pārtrauca Valentīnu. — Tas tik ir rotaļu lācītis — zeme dreb… Lai gan, protams, varētu būt arī lācītis… Vai alu dzersiet? Rozālija! Divus alus ksenologu kungiem!… Ar jums tomēr ir patīkami patērzēt, — viņš atzinīgi teica. — Sāda smadzeņu skalošana iedarbojas tāpat kā smadzeņpodā iebērts angļu sāls. Bet tā tu, cilvēks, strādā, strādā un nezini, kāpēc, kādēļ, kas būs, kas nebūs, kas nomierinās sirdi…

Viņiem atnesa alu. Nunans iedzēra malciņu, pāri putu cepurei skatīdamies, kā Valentīns nicīgi un ar aizdomām apskata savu kausu.

—    Nepatīk, vai? — viņš jautāja, aplaizīdams lūpas.

—   Jā-ā, patiesību sakot, es nedzeru, — Valentīns teica ne visai drošā un pārliecinošā tonī.

—    Vai tiešām? — Nunans brīnījās.

—    Velns parāvis! — Valentīns iesaucās un noteikti atstūma alus kausu. — Labāk pasūtiet man konjaku.

—    Rozālija! — Nunans tūlīt ieaurojās; beidzot arī viņam kļuva jautri.

Kad konjaks bija atnests, viņš teica:

—    Un tomēr tā nevar. Es nemaz nerunāju par jūsu pikniku — tā vispār ir cūcība, bet, pat ja pieņemam versiju, ka tā, teiksim, ir prelūdija kontaktam, vienalga, tas nav labi. Es saprotu — «aproces», «mānekļi»… Bet kāpēc «raganu receklis», «odu kaupre», tās pretīgās pūkas? …

—    Piedodiet, — Valentīns pārtrauca, izraudzīdamies citrona šķēlīti. — Es ne visai labi saprotu jūsu terminoloģiju. Kādas, piedodiet, kaupres?

Nunans iesmējās.

—    Tā ir folklora, — viņš paskaidroja. — Stalkeru darba žargons. Par «odu kauprēm» sauc vietas ar paaugstinātu gravitāciju.

—   A-ā, gravikoncentrāti… Paaugstināta gravitācija. Par to es labprāt parunātu, bet jūs nekā nesapratīsiet.

—    Kāpēc es nesapratīšu? Kā nekā esmu inženieris…

—    Tāpēc, ka es pats nesaprotu, — Valentīns atzinās. — Man ir vienādojumu sistēmas, bet nav ne jausmas, kā tās izskaidrot… Un «raganu receklis» droši vien ir koloidālās gāzes, vai ne?

—   Tās pašas vien ir. Vai esat dzirdējis par katastrofu Kariganovu laboratorijās?

—    Kaut ko esmu dzirdējis, — Valentīns negribīgi teica.

—    Tie idioti ievietoja porcelāna konteineru ar «recekli» speciālā, pilnīgi izolētā kamerā… tas ir, viņi paši domāja, ka kamera ir pilnīgi izolēta… bet, kad viņi ar manipulatoriem atvēra konteineru, «receklis» izgāja caur metālu un plastmasu kā ūdens caur dzēšlapu, izplūda ārā, un viss, ar ko tas saskarās, ari pārvērtās tādā pašā receklī. Trīsdesmit pieci cilvēki gāja bojā, vairāk nekā simt sakropļoti, un visa laboratorijas ēka vairs nav izmantojama. Vai jūs tur kādreiz esat bijis? Lieliska celtne, bet tagad receklis saplūdis pagrabos un apakšējos stāvos… Še tev kontaktu prelūdija!

Valentīns saviebās.

—    Jā, es to visu zinu, — viņš teica. — Tomēr jums, Ričard, jāpiekrīt, ka citplanētieši šajā gadījumā nav vainīgi. Kā viņi varēja zināt, ka mums eksistē militārās rūpniecības kompleksi?

—    Bet vajadzēja zināt! — Nunans pamācoši atteica.

—   Viņi droši vien teiktu: militārās rūpniecības kompleksus jau sen vajadzēja iznīcināt.

—    Arī tas ir pareizi, — Nunans piekrita. — Ja jau viņi ir tik vareni, tad būtu ķērušies klāt.

—    Tātad jūs ierosināt, lai viņi iejaucas Zemes cilvēku iekšējās lietās?

—    Hm-m, — Nunans novilka. — Tā mēs varam aiziet ļoti tālu. Nerunāsim vairs par to. Labāk atgriezīsimies pie mūsu sarunas sākuma. Ar ko tas viss beigsies? Teiksim, jūs, zinātnieki, — vai jūs cerat iegūt no Zonas kaut ko fundamentālu, kaut ko tādu, kas patiešām izraisītu radikālu pagriezienu zinātnē, tehnoloģijā un mūsu dzīvesveidā? …

Valentīns paraustīja plecus.

—    Ričard, es neesmu īstais cilvēks, kam jūs varat to jautāt. Man nepatīk fantazēt pa tukšo. Ja runa ir par tik nopietniem jautājumiem, es uzskatu par labāku piesardzīgu skepsi. Pamatojoties uz to, ko esam jau saņēmuši, domāju, ka priekšā ir vēl vesela buķete visādu iespēju, tāpēc nekā noteikta nevar pateikt.

—    Nu labi, pamēģināsim no otra gala. Kā jūs domājat — ko mēs jau esam saņēmuši?

—    Lai cik tas būtu jocīgi, esam ieguvuši diezgan maz. Esam atklājuši daudz brīnumu. Dažos gadījumos esam pat iemācījušies izmantot tos savam vajadzībām. Esam pieraduši pie tiem… Pērtiķis nospiež sarkano pogu un saņem banānu, nospiež balto — saņem apelsīnu, bet viņš nezina, kā iegūt banānus un apelsīnus bez pogu spaidīšanas. Tāpat viņš nesaprot, kāds sakars ir starp pogu un apelsīnu vai banānu. Kaut vai, piemēram, tie paii «puļķi». Mēs esam iemācījušies tos izmantot, atklājām pat apstākļus, kādos tie daloties vairojas. Bet vēl līdz šai dienai mēs neprotam paši pagatavot nevienu «puļķi», nezinām, kāda ir to uzbūve, un, kā liecina līdzšinējā pieredze, tik drīz arī netiksim galā ar šo uzdevumu… Es teiktu tā: ir objekti, kurus mēs esam iemācījušies izmantot. Mēs tos izmantojam, kaut gan droši vien daram to pavisam citādi nekā paši citplanētieši. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vairumā gadījumu mēs naglas iedzenam ar mikroskopu. Lin tomēr ir lietas, ko mēs izmantojam: «puļķi», «aproces», kas stimulē dzīvības procesus… dažādie kvazibioloģisko masu tipi, kuri radījuši tādu apvērsumu medicīnā… Esam saņēmuši jaunus trankvili- zatorus, jauna veida minerālmēslus, apvērsums agronomijā… Bet ko es jums visti to stāstu! Jūs pats to zināt tikpat labi kā es — redzu, ka pats nēsājat aprocīti… Sauksim tos par derīgajiem objektiem. Var teikt, ka cilvēce zināmā mērā ar tiem ir aplaimota, lai gan nevienu mirkli nedrīkstam aizmirst, ka mūsu eiklīdajā pasaulē ikvienai nūjai ir divi gali…

—    Vai jūs runājat par to, ka ir nozares, kur šo objektu izmantošana nav vēlama? — Nunans jautāja.

—    Tieši tā. Teiksim, «puļķu» izmantošana kara rūpniecībā… Nē, es gribēju teikt ko citu. Katra derīgā objekta iedarbību vai ietekmi mēs daudzmaz esam izpētījuši un daudzmaz izskaidrojuši. Tagad jāķeras pie tehnoloģijas, bet pēc gadiem piecdesmit mēs paši iemācīsimies pagata vot šos karaļa zīmogus un tad tiku tikām dauzīsim ar tiein riekstus. Sarežģītāk ir ar citu objektu grupu — sarežģītāk tieši tāpēc, ka mēs nevaram vai neprotam tos nekādi izmantot, bet šo objektu īpašības pēc mūsu pašreizējiem priekšstatiem ir absolūti neizskaidrojamas. Kaut vai, piemēram, dažāda tipa magnētiskie slazdi. Mēs saprotam, ka tie ir magnētiskie slazdi. Panovs to pieradīja ļoti asprātīgi. Bet mēs nesaprotam, kur atrodas tik spēcīga magnētiskā lauka avots, kur slēpjas tā super- stabilitātes cēlonis… neko nesaprotam. Mēs varam tikai izteikt fantastiskas hipotēzes par tādām telpas īpašībām, par kurām mums agrāk nebija ne jausmas. Vai K-23… Kā jūs saucat tās skaistās, melnās lodītes, kuras izmanto rotaslietām?

—    «Melnās lāses», — Nunans paskaidroja.

—    Pareizi, «melnās lāses»… Labs nosaukums… Jus jau zināt, kādas ir to īpašības. Ja uz šādu lodīti laiž gaismas staru, tas neiziet lai cauri uzreiz, bet aizkavējas, un šī aizkavēšanās atkarīga no lodītes svara, lieluma un vēl dažiem citiem parametriem, un iznākošās gaismas frekvence vienmēr ir mazāka par ieejošās gaismas frekvenci … Ko tas nozīmē? Kāpēc tā notiek? Pastāv neprātīga ideja, ka šīs jūsu «melnās lāses» patiesībā ir gigantiski telpiski veidojumi, kam piemīt citādas īpašības nekā mums zināmajai telpai un kas šādu «satītu» formu ieguvuši mūsu telpas iedarbībā… — Valentīns izvilka cigareti un aizsmēķēja. — Ar vārdu sakot, šīs grupas objekti pašreizējā cilvēces praksē ir pilnīgi nederīgi, lai gan no tiri zinātniskā viedokļa tiem ir fundamentāla nozīme. Tās ir no debesim nokritušas atbildes uz jautājumiem, kurus mēs vēl neprotam uzdot. Minētais sers Izaks varbūt neorientētos lāzerā, bet viņš vismaz saprastu, ka tāda lieta ir iespējama, un šis apstāklis stipri ietekmētu viņa zinātnisko pasaules uzskatu. Es nerunāšu par to sīkāk, bet, tā kā eksistē tādi objekti kā magnētiskie slazdi, K-23, «baltais riņķis», tad līdz ar to uzreiz ir pārvilkta svītra veselai virknei nesen radušos teoriju un dzimušas pilnīgi jaunas idejas. Un ir vēl arī trešā grupa…

—   Ja, — Nunans piekrita. — «Raganu receklis» un citi jaukumi.

—    Nē, nē. Tie visi pieskaitāmi vai nu pie pirmās, vai otrās grupas. Es domāju tos objektus, par kuriem nezinām neko vai arī zinām tikai pēc nostāstiem, objekti, kurus nekad neesam turējuši rokās. Tos, ko stalkeri mums aizstiepuši no degungala, kas pārdoti nezin kam, kas paslēpti. Tos, par kuriem viņi klusē. Leģendas un pus- leģendas: «mašīna, kas izpilda vēlēšanos», «klaidonis Diks», «jautrie spoki»…

—    Pag, pag, — Nunans viņu pārtrauca. — Kas tie tādi ir? «Mašīna, kas izpilda vēlēšanos» — to es saprotu …

Valentīns iesmējās.

—    Redzat nu, arī mums ir savs darba žargons. «Klaidonis Diks» ir tas pats hipotētiskais uzvelkamais lācītis, kurš ālējas rūpnīcas drupās. Bet «jautrie spoki» ir kaut kāda bīstama turbulenta plūsma, kura manīta dažos Zonas rajonos.

—    Pirmo reizi par to dzirdu, — Nunans atzinās.

—    Vai saprotat, Ričard, — Valentīns dedzīgi runāja, — mēs rakājamies pa Zonu jau divus gadu desmitus, taču nezinām pat tūkstošo daļu no tā, kas Zonā atrodas. Bet runājot par Zonas ietekmi uz cilvēku… Jā, mūsu klasifikācijā vajadzēs izveidot vēl vienu — ceturto grupu. Pie šīs grupas pieskaitīsim nevis objektus, bet iedarbību. Sī grupa ir izpētīta pavisam maz, lai gan faktu, manuprāt, sakrājies vairāk, nekā vajag. Vai zināt, Ričard, man reizēm tirpas skrien pār muguru, domājot par šiem faktiem.

—    Dzīvie miroņi… — Nunans nomurmināja.

—    Ko? A-ā… Nē, tas ir mīklaini — un nekas vairāk. Kā lai jums to pasaka… Tas ir noģidums, šķitums… Bet kad pēkšņi ap cilvēku ne no šā, ne no tā sāk veidoties ārkārtējas fizikālas, ārkārtējas bioloģiskas parādības …

—    A-ā, jūs domājat emigrantus…

—   Jā, tieši viņus. Vai zināt, matemātiskā statistika ir ļoti precīza zinātne, kaut gan arī te ir sastopami gadi- juma lielumi. Un tomēr tā ir ļoti daiļrunīga zinātne, ļoti uzskatāma…

Valentīns acīmredzot bija viegli iereibis. Viņa balss kļuva skaļāka, vaigi bija sasārluši, bet uzacis saraukušās augstu virs tumšajām acenēm, piere sagrumbota kā ermoņikas.

—    Man patīk tie, kas nedzer, — Nunans ironiski teica.

—    Nenovirzieties no temata! — Valentīns viņam stingri uzsauca. — Klausieties, ko jums stāsta! Tas ir ļoti savādi. — Viņš pacēla glāzīti, vienā rāvienā izdzēra pusi un turpināja: — Mēs nezinām, kas notika ar nabaga hār- montiešiem pašā Apmeklējuma laikā. Bet viens no viņiem nolēma emigrēt. Kāds ļoti parasts pilsonis. Frizieris. Friziera dēls un friziera mazdēls. Viņš aizbrauc, teiksim, uz Detroitu. Atver savu frizētavu, un sākas velnišķīgi murgi. Vairāk nekā deviņdesmit procentu viņa klientu gada laikā nomirst: aiziet bojā autokatastrofās, izkrīt pa logu, daļu nogalina gangsteri un huligāni, daļa noslīkst seklās vietās — un tā tālāk, un tā joprojām. Detroitā un tās apkārtnē pieaug dabas katastrofu skaits. Nez no kurienes uzrodas virpuļvētras un taifūni, kuri šajās vietās nav bijuši no tūkstoš septiņi simti nez kāda gada. Un tā tālāk tādā pašā garā. Līdzīgas kataklizmas notiek jebkurā pilsētā, jebkurā vietā, kur apmetas emigranti no Zonas rajona, un šo kataklizmu skaits ir tieši proporcionāls to emigrantu skaitam, kuri apmetušies tajā vietā. Iegaumējiet: tāda iedarbība ir tikai tiem emigrantiem, kuri piedzīvojuši pašu Apmeklējuma mirkli. Tie, kas dzimuši pēc Apmeklējuma, nekādi neietekmē nelaimes gadījumu statistiku. Jūs esat nodzīvojis šeit desmit gadu, bet pārcēlāties uz šejieni pēc Apmeklējuma, un jūs droši var pārvietot kaut vai uz Vatikānu. Ar ko tas izskaidrojams? No kā jāatsakās — no statistikas? Vai no veselā saprāta? — Valentīns sagrāba glāzīti un vienā rāvienā to izdzēra.

Ričards Nunans pakasīja aiz auss.

—   M-jā, — viņš novilka. — Vispār es esmu dzirdējis par to, bet, atklāti sakot, vienmēr domājis, ka cilvēki mazliet pārspīlē… Patiešām, raugoties no mūsu varenās pozitīvistiskās zinātnes viedokļa …

—   Vai arī, piemēram, Zonas mutagēnā iedarbība, — Valentīns pārtrauca Nunanu. Viņš noņēma acenes un ieurbās Ričardā ar savām melnajām, tuvredzīgajām acīm.

—    Visos cilvēkos, kuri pietiekami ilgi bijuši saskarē ar Zonu, notiek kā fenotipiskās, tā arī genolipiskās pārmaiņas. Jūs taču zināt, kādi bērni dzimst stalkeriem, zināt, kas notiek ar viņiem pašiem. Kāpēc? Kur mutagēnais faktors? Radiācijas Zonā nav nekādas. Gaisa un augsnes ķīmiskajam sastāvam Zonā gan ir savas specifiskas īpašības, taču tiem nepiemīt nekāda mutagēna bīstamība. Vai man tādā situācijā jāsāk ticēt pesteļiem? Ļaunai acij?…

—   Jūtu jums līdzi lielajās šaubās, — Nunans teica.

—    Taču, patiesību sakot, man personiski augšāmcēlušies miroņi krīt uz nerviem daudz vairāk nekā statistikas dati.

It sevišķi tāpēc, ka šos datus es nekad neesmu redzējis, bet miroņus skatījis un apostījis vairāk, nekā vajag..,

Valentīns bezbēdīgi atmeta ar roku.

—    Ak šie mūsu miroņi… — viņš novilka. — Klausieties, Ričard, vai jums nemaz nav kauna? Kā nekā tomēr esat izglītots cilvēks. Pirmkārt, tie nav nekādi miroņi. Tie ir atlējuini… rekonstrukcijas pēc skeleta… izbāžņi. Turklāt galvoju jums: no fundamentālu principu viedokļa šie jūsu veidojumi nemaz nav vairāk apbrīnojami kā mūžīgie akumulatori. Tikai «puļķi» pārkāpj pirmo termodinamikas likumu, bet atlējumi — otro, tur ir tā atšķirība. Savā ziņā mēs visi esam tādi kā alu cilvēki — neko briesmīgāku par rēgu vai vampīru nevaram iedomāties. Bet kauzalitātes principu neievērošana ir daudz briesmīgāka nekā vesels bars rēgu… un visādu Rubin- šteina — vai Vallenšteina? — briesmoņu.

—    Frankenšteina.

—   Jā, protams, Frankenšteina briesmoņi. Sellija kundze. Dzejnieka laulātā draudzene. Vai meita. — Viņš pēkšņi iesmējās. — Jūsu atlējumiem ir viena interesanta īpašība — autonomā dzīvotspēja. Tiem var nogriezt kādu ķermeņa daļu, un šī daļa dzīvos. Atsevišķi, pati par sevi. Bez kādiem fizioloģiskiem šķīdumiem… Nesen uz institūtu tika atvests viens tāds… Man stāstīja laborants Boida … — Valentīns sāka skaļi smieties.

—    Vai mums nebūtu laiks doties uz mājām, Valen- tīn? — Nunans jautāja, raudzīdamies pulkstenī. —• Man vēl kārtojama viena svarīga lieta.

—    Ejam, — Valentīns piekrita, veltīgi pūlēdamies iebāzt degunu briļļu rāmjos, un beidzot, paņēmis brilles ar abām rokām, rūpīgi uzstatīja tās uz deguna. — Vai jūs esat ar mašīnu?

—    Jā, es jūs aizvedīšu.

Viņi samaksāja un devās uz izeju. Valentīns ik pa brīdim slaidi piemeta roku pie deniņiem, sveicinādams pazīstamus laborantus, kuri ziņkāri vēroja pasaulslaveno fizikas spīdekli. Pie pašām durvīm, atvadīdamies no šveicara, kurš smaidīja pār visu seju kā maijmēness, Valentīns nejauši nogrūda sev brilles, un visi trīs metās tās ķert.

—    Rīt man ir eksperiments. Zināt, visai interesanta lieta… — viņš skaidroja, rāpdamies Nunana mašīnā.

Un viņš ņēmās stāstīt par rītdienas eksperimentu. Nunans aizveda viņu uz zinātnes pilsētiņu.

Arī zinātnieki baidās, Ričards domāja, atkal sēzdamies savā mašīnā. Baidās, gudrās galvas… Bet tā tam ari jābūt. Viņiem vajadzētu baidīties pat vairāk nekā mums, vienkāršajiem pilsoņiem, visiem kopā. Mēs taču neko nesaprotam, bet viņi vismaz saprot, cik maz viņi saprot. Skatās bezdibenī un zina, ka viņiem noteikti tur ir jānolaižas — sirds pamirst, tomēr jālaižas vien lejā… bet kā tikt tur zemē, kas atrodas apakšā, un, galvenais, vai pēc tam varēs izkļūt no turienes ārā?… Mēs, grēcīgie, skatāmies uz otru pusi. Varbūt tā arī vajag? Lai viss iet savu gaitu, gan jau kaut kā nodzīvosim. Viņš pareizi teica: pats varonīgākais cilvēces solis ir tas, ka esam izdzīvojuši un nolēmuši izdzīvot arī turpmāk… Un tomēr — kaut velns jūs parautu, viņš teica atnācējiem cit- planētiešiem. Vai nevarējāt sarīkot savus piknikus citā vietā? Kaut vai uz Mēness… Vai uz Marsa… Jūs esat tādi paši vienaldzīgi draņķi kā visi citi, kaut arī esat iemācījušies «satīt» telpu. Iedomājieties, sarīkojuši pikniku! Pikniks…

Kā man labāk tikt galā ar saviem piknikiem? — viņš domāja, lēni vadīdams mašīnu pa spilgti apgaismotajām mitrajām ielām. Kā veiklāk to visu izgrozīt? Pēc principa: minimāli maz darbības. Kā mehānikā. Kāda velna pēc man kabatā ir šāds tāds inženiera diploms, ja nevaru izdomāt, kā veiklāk izzoridēt šo bezkājaino nelieti…

Nunans apturēja mašīnu pie mājas, kurā dzīvoja Redriks Suharts, brītiņu pasēdēja pie stūres, prātā pārlikdams, kā iesākt sarunu. Tad viņš izņēma «puļķi», izrau- sās no mašīnas un tikai tagad ievēroja, ka māja izskatās neapdzīvota. Gandrīz visi logi bija tumši, skvēriņā neredzēja nevienas dzīvas dvēseles, tur nedega pat gaismekļi. Nunans iedomājās, ko viņš tūlīt ieraudzīs, un salīgi nodrebinājās. Viņam pat ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu izsaukt Rcdriku pa telefonu un parunāt ar to mašīnā vai kādā klusā krodziņā, taču šo domu viņš atvairīja. Daudzu iemeslu dēļ. Un pie visa tā nebūsim tādi paši kā šie nožēlojamie tipi, kuri aizbēguši no šejienes kā tarakāni, kas applaucēti ar vārošu ūdeni.

Nunans iegāja pa parādes durvīm un kāpa augšup pa sen neslaucītām kāpnēm. Visapkārt valdīja klusums, kāds parasti mēdz būt neapdzīvotās telpās, daudzo dzīvokļu durvis, kas veda uz kāpņu telpu, bija vai nu puspievērtas, vai arī līdz galam vaļā — no tumšajiem priekšnamiem uzvēdīja pelējuma un puvuma smaka. Viņš apstājās Red- rika dzīvokļa durvju priekšā, pieglauda matus aiz ausīm, dziļi nopūtās un nospieda zvana pogu. Kādu brīdi aiz durvīm bija klusums, tad nočīkstēja grīdas dēļi, pagriežoties noklakšķēja atslēga, un durvis klusītiņām pavērās. Soļus viņš tā arī nebija dzirdējis.

Uz sliekšņa stāvēja Pērtiķēns — Redrika Suharta meita. No dzīvokļa gaiteņa pustumšajā kāpņu telpā krita spilgta gaisma, un pirmajā mirklī Nunans redzēja vienīgi meitenes tumšo siluetu un nodomāja, ka pēdējo mēnešu laikā viņa ir stipri pastiepusies, bet tad viņa atkāpās dziļāk gaitenī un Nunans ieraudzīja viņas seju. Vienā mirklī viņam aizžņaudzās rīkle.

—    Sveicināta, Marija, — viņš teica, pūlēdamies runāt pēc iespējas sirsnīgāk. — Kā tev klājas, Pērtiķēn?

Meitene neatbildēja. Viņa klusēdama atkāpās lidz viesistabas durvīm, caur pieri raudzīdamās uz ciemiņu, izskatījās, ka viņa to nepazīst. Arī viņš, atklāti runājot, meiteni nepazina. Zona, viņš nodomāja, nolādētā draņķe…

—    Kas tur atnācis? — vaicāja Gūta, pabāzdama galvu no virtuves. — Ak dievs, tas taču Diks! Kur jūs bijāt pazudis? Zināt, Redriks ir atgriezies!

Viņa steidzās ciemiņam pretī, pa ceļam slaucīdama rokas dvielī, kas hija pārmests pār plecu; Gūta vēl arvien bija tikpat skaista, enerģiska, stipra, tikai tāda saspringta: seja sakritusies un acīs drudžains spīdums…

Nunans noskūpstīja Gutu uz vaiga, atdeva viņai putekļu mēteli un platmali un teica:

—   Jā, jā, esmu dzirdējis… Tikai nekādi nevarēju atrast laiku, lai ieskrietu. Vai viņš mājās?

—    Mājās, mājās… Pie viņa tur kāds atnācis… Droši vien drīz aizies… viņi jau sen sēž. Nāciet dziļāk, Dik…

Nunans pagāja dažus soļus pa gaiteni un apstājās viesistabas durvīs. Vecītis sēdēja pie galda. Veidojums. Sastindzis un mazliet uz sāniem sagriezies. Abažūra sārtā gaisma krita platajā, tumšajā sejā, kas izskatījās kā iz- grebta no veca koka, iekritusi mute bez lūpām, stingas acis bez mirdzuma. Un tūlīt Nunans sajuta arī smaku. Viņš zināja, ka tā eksistē vienīgi viņa iztēlē, jo smaka mēdz būt tikai pirmajās dienās, bet vēlāk izzūd pilnīgi, taču Ričards Nunans to juta it kā pēc atmiņas — smagu, smacīgu izrakņātas zemes smārdu.

—    Iesim uz virtuvi, — Gūta steidzīgi aicināja. — Es tur gatavoju vakariņas, pie viena varēsim arī papļāpāt.

—   Ja, protams, — Nunans moži atsaucās. — Tik ilgi neesam redzējušies!… Vai neesat aizmirsusi, ka pirms vakariņām man patīk iedzert?

Viņi iegāja virtuvē. Gūta tūlīt atvēra ledusskapi, bet Nunans apsēdās pie galda un pavērās apkārt. Kā arvien, šeit viss bija tīrs, spīdēja un laistījās, virs kastrolīšiem cēlās tvaiki. Pavards bija jauns, pusautomātiskais — tātad nauda viņiem bija.

—    Nu, kāds viņš izskatās? — Nunans jautāja.

—   Tāds pats kā agrāk, — Gūta atsaucās. — Cietumā bija novājējis, bet tagad jau atkal ir atkopies.

—   Joprojām — Rudais?

—    Bez šaubām!

—    Nikns?

—    Ka citādi! Tāds viņš būs līdz mūža galam.

Gūta nolika viņa priekšā glāzi ar kokteili «Asiņainā Merija» — dzidrs krievu degvīna slānis it kā karājās virs tomātu sulas kārtas.

—    Vai nebūs par daudz? — viņa jautāja.

—    Pašā laikā. — Nunans iedzēra maisījumu. Viņam ienāca prātā, ka faktiski tikai tagad viņš pirmo reizi pa visu dienu iedzer kaut ko stiprāku.

—   Vai jums viss kārtībā? Kāpēc tik sen neesat mūs apciemojis? — Gūta gribēja zināt.

—    Sasodīti daudz darba, -i- Nunans skaidroja. — Katru nedēju taisījos ienākt vai vismaz piezvanīt, bet tad vajadzēja braukt uz Reksopoli, pēc tam bija viens skandāls, un tad daži jau zināja teikt, ka Redriks atgriezies. Labi, es domāju, nav ko traucēt… Vispār, Gūta, es griežos kā karuseli. Dažbrīd jautāju pats sev: kāda velna pēc mēs tā virpujojam? Lai nopelnītu naudu? Bet kam mums nauda, ja mēs to vien darām kā riņķojam? …

Gūta nošķindināja kastrolīša vāku, paņēma no plaukta cigarešu paciņu un apsēdās pie galda Nunanam pretī. Acis viņa bija nolaidusi. Ričards steigšus izrāva šķiltavas un pasniedza viņai uguni un atkal — otro reizi mūžā — redzēja, ka viņai dreb rokas — tāpat kā toreiz, kad tiesa bija piespriedusi Redrikam cietumsodu un viņš, Nunans, bija ieradies pie viņas, lai dotu viņai naudu — pirmajā laikā viņa jutās gluži kā pazudusi bez naudas, un neviena dzīva būtne šajā mājā viņai neaizdeva. Pēc tam Gūtai nauda atkal atradās, un, kā varēja nojaust, summas nebija nekādas mazās. Nunans saprata, no kurienes tā nāk, tomēr viņš joprojām apciemoja Gutu, nesa

Pērtiķēnam saldumus un rotaļlietas, augus vakarus kopā ar Gutu dzēra kafiju un kopā ar viņu plānoja Redrikam laimīgo nākotni, bet vēlāk, noklausījies viņas stāstus, gāja pie kaimiņiem un mēģināja tos kaut kā pārliecināt, skaidroja, pierunāja un beigu beigās, zaudējis pacietību, draudēja: «Atgriezīsies Rudais, tad gan viņš jums paiā- dīs…» — taču nekas nelīdzēja.

—    Kā klājas jūsu meitenei? — Gūta vaicāja.

—    Kurai?

—    Nu tai, ar kuru jūs toreiz atnācāt… tāda gaiša…

—      Kas nu tā par manu meiteni! Tā bija mana ste- nogrāfiste. Apprecējās un aizgāja no darba.

—      Dik, jums jāprecas, — Gūta teica. — Vai gribat, lai sameklēju jums sievu?

Nunans gribēja atbildēt kā parasti: «Pagaidīšu, kad paaugsies Pērtiķēns,» — taču laikus apķērās. Tagad tas būtu pavisam nevietā.

—      Man vajadzīga stenogrāfiste, nevis sieva, — viņš noburkšķēja. — Pametiet savu rudo velnu un nāciet pie manis par stenogrāfisti. Jūs taču bijāt teicama stenogrāfiste. Vecais Harijs atceras jūs vēl līdz šai dienai.

—      Kā gan citādi, — viņa atteica. — Abas rokas toreiz pret viņu atdauzīju.

—      Paskat kā! — Nunans izlikās pārsteigts. — Ai, Harij, Harij!

—      Ak dievs! Viņš mani nekur nelika mierā. Es baidījos, ka tikai Reds neuzzina.

Virtuvē nedzirdamiem soļiem ienāca Pērtiķēns — parādījās durvīs, paskatījās uz kastroļiem, tad piegāja pie mātes un, seju aizgriezusi, piespiedās pie viņas.

—      Nu, Pērtiķēn, — Ričards Nunans moži uzrunāja meiteni, — vai šokolādi gribi?

Viņš iebāza roku žaketes kabatā, izvilka no turienes šokolādes automašīnīti caurspīdīgā iesaiņojumā un pastiepa meitenei. Viņa nereaģēja. Gūta paņēma šokolādi un nolika uz galda. Viņas lūpas pēkšņi bija nobālušas.

—      Jā, Gūta, — Nunans turpināja tādā pašā mundrā tonī. — Vai zināt, es taisījos pārcelties uz citu vietu. Man apnicis viesnīcā. Pirmkārt, tomēr tālu no institūta…

—      Viņa jau gandrīz neko vairs nesaprot, — Gūta klusu teica, un viņš aprāvās, saņēma glāzi abās rokās un bezjēdzīgi sāka to grozīt pirkstos.

—      Jūs nemaz nevaicājat, kā mēs dzīvojam, — viņa turpināja. — Un pareizi darāt. Bet jūs taču esat sens mūsu ģimenes draugs, Dik, mums nav nekā, ko slēpt no jums. Un nav jau arī noslēpjams!

—   Vai pie ārsta bijāt? — Nunans jautāja, acis nolaidis.

—   Jā. Viņi neko nevar izdarīt. Bet viens no viņiem sacīja… — viņa apklusa.

Arī Nunans klusēja. Te nebija ko runāt, un negribējās par to nemaz domāt, bet pēkšņi viņu pārsteidza briesmīga doma: tas taču ir iebrukums. Nevis pikniks kosmiskā ce|a malā, nevis aicinājums nodibināt sakarus, bet iebrukums, iejaukšanās. Viņi nevar pārvērst mūs pašus, tāpēc viņi iespiežas mūsu bērnu miesā un pārveido to pēc sava ģīmja un līdzības. Viņš juta pārskrienam drebuļus pār muguru un pēkšņi atcerējās, ka ir jau lasījis ko tamlīdzīgu — kādu grāmatiņu košos, spīdīgos vākos, un no šīm atmiņām viņam kļuva vieglāk ap sirdi. Izfantazēt var visu, ko vien grib. Patiesībā nekad nenotiek tā, kā domāts.

—   Bet viens no ārstiem sacīja, ka viņa jau tagad vairs nav cilvēks, — Gūta pabeidza iesākto.

—    Blēņas, — Nunans dobji ierunājās. — Ejiet pie īsta speciālista. Aizvediet pie Džeiinsa Kāterfīlda. Es ar viņu parunāšu, vai gribat? Vienošos ar viņu…

—    Pie Miesnieka? — Viņa nervozi iesmējās. — Nevajag, Dik, pateicos. Tas bija viņš, kas tā sacīja. Acīmredzot tāds ir mūsu liktenis.

Kad Nunans beidzot sadūšojās un pacēla acis, Pērti- ķēna virtuvē vairs nebija, bet Gūta sēdēja nekustīgi, pus- pavērtu muti, acis stingi skatījās vienā punktā, cigaretei viņas pirkstos bija izaudzis garš, līks pelēku pelnu stabiņš. Tad viņš pastūma glāzi pa galdu uz viņas pusi un palūdza:

—   Bērniņ, sataisiet man vēl vienu porciju… un sev arī. Iedzersim.

, Viņa nokratīja pelnus, ar acīm meklēja, kur nomest izsmēķi, un iesvieda to trauku skalojamā ierīcē.

—    Par ko?! — viņa rūgti vaicāja. — Ko mēs esam nodarījuši? Nevar būt, ka mēs esam paši sliktākie cilvēki šajā pilsētā!

Nunans nodomāja, ka viņa tūlīt sāks raudāt, taču Gūta to nedarīja. Viņa atvēra ledusskapi, izņēma degvīnu un sulu, no plaukta paņēma otru glāzi.

—    Tomēr neļaujieties izmisumam, — Nunans ierunājās. — Pasaulē nav nekā tāda, ko nevarētu labot. Ticiet,

Gūta, man ir sakari ar ļoti ietekmīgiem cilvēkiem. Es darīšu visu iespējamo.

Sajā brīdī viņš pats ticēja saviem vārdiem un domās parcilāja cilvēkus, savus sakarus un pilsētas, un viņam jau šķita, ka par līdzīgiem gadījumiem kaut kur ir dzirdējis un viss it kā beidzies laimīgi, jāmēģina tikai atcerēties, kur tas noticis un kas bijis dziedinātājs, bet pēkšņi viņš iedomāja, kāpēc atnācis uz šo māju, atcerējās Lemhena kungu un to, kāpēc bija sadraudzējies ar Gutu, un tad viņam vairs negribējās domāt neko, viņš atvairīja domas par sakariem ar visuvarošiem cilvēkiem, nosēdās ērtāk, «atslēdzās» un gaidīja, kad viņam pasniegs dzērienu.

Sajā brīdī priekštelpā atskanēja šļūcoši soļi, klaudzieni pret grīdu, un Maitu Ērglis Bārbridžs pretīgā balsī caur degunu nošņākuļoja:

—   E-ē, Rudais! Pie tavas Gūtas laikam kāds ieradies, tu lempi… Es tavā vietā to gan tā neatstātu…

Un Redrika balss:

—   Piesargi protēzes, Bārbridž. Labāk turi muti! Tur ir durvis, neaizmirsti tās aizvērt aiz sevis, man laiks ēst vakariņas.

Bārbridžs:

—    Tpfū, ak dievs, nu vairs nevar ne pajokot!

Un Redriks:

—   Maitu Ērgli, mēs abi savu tiesu jau esam nojokojuši. Pietiek. Tinies prom ātrāk!

Noklakšķēja atslēga, balsis pieklusa — acīmredzot abi runātāji bija izgājuši kāpņu telpā. Bārbridžs pusbalsī kaut ko teica, un Redriks atbildēja: «Pietiek, pietiek, viss ir izrunāts!» Pēc tam atkal Bārbridža burkšķēšana un Redrika asā balss: «Es jau teicu — pietiek!» Noklaudzēja durvis, atskanēja žiglu soļu troksnis priekštelpā, un uz virtuves sliekšņa parādījās Redriks Suharts. Nunans, viņu sagaidot, piecēlās, un abi spēcīgi paspieda viens otram roku.

—    Es jau domāju, ka tas esi tu, — sacīja Redriks, apskatīdams Nunanu žirgtām, zaļganām acīm. — Rešņuk, tu esi vēl vairāk apvēlies! Pa bāriem staigādams, uzba- rojies… Oho! Redzu, jūs te jautri pavadāt laiku! Gūta, vecenīt, uztaisi porciju man arī, gribu jūs panākt…

—   Mēs vēl nemaz neesam sākuši, — Nunans paskaidroja. — Tikai gatavojāmies. Vai tad no tevis var kur sprukt!

Redriks asi iesmējās un iegrūda ar duri Nunanam pa plecu.

—    Tūlīt mēs paskatīsimies, kurš kuru panāks, kurš kuru pārspēs! Ejam uz viesistabu, ko mēs te pa virtuvi! Gūta, stiep šurp vakariņas…

Viņš iebāza galvu ledusskapī un atkal atliecās, turēdams rokā pudeli ar krāsainu etiķeti.

—    Uzdzīvosim! — Redriks paziņoja. — Kā nākas, jāuzcienā labākais draugs Ričards Nunans, kurš savējos neatstāj nelaimē vienus. Kaut arī viņam no tā nav nekāda labuma. Ek, žēl, ka nav Gutalīna…

—    Piezvani viņam, — Nunans ieteica.

Redriks pakratīja sarkanmataino galvu.

—    Vēl telefons nav ievilkts tajā vietā, kur viņam tagad piezvanīt. Nu, ejam, ejam …

Viņš pirmais iegāja viesistabā un ar blīkšķi nolika pudeli uz galda.

—    Tagad būs dzīres, tētuk! Iepazīstieties! — viņš uzrunāja nekustīgo večuku. — Sis te ir mūsu draugs Ričards Nunans! Bet tas, Dik, ir mans tētuks Suharts, vecākais …

Ričards Nunans, domās stingri koncentrējies, atpleta muti platā smaidā līdz ausīm, pavicināja roku gaisā un, pagriezies pret veidojumu, teica:

—    Ļoti priecājos, mister Suhart. Kā jūtaties?… Mēs jau esam pazīstami, Red, — viņš sacīja Suhartam, jaunākajam, kurš rakņājās pa bāru. — Mēs vienreiz esam redzējušies, tiesa gan, tā pa acu galam…

—    Apsēdies, — Redriks viņam teica, pamādams uz krēslu iepretī vecītim. — Ja gribēsi ar viņu sarunāties, tev būs jārunā skaļāk, jo viņš neko nedzird. — Redriks salika glāzes uz galda, ātri attaisīja pudeles un teica Nunanam: — Ielej visiem. Tētukam nedaudz, tikai paša glāzes dibenā …

Nunans bez steigas sāka liet dzērienu. Vecītis sēdēja iepriekšējā pozā, skatīdamies sienā. Un nereaģēja, kad Ričards piebīdīja viņam pokālu. Bet Nunans jau bija iejuties jaunajā situācijā. Tā bija baismīga un nožēlojama spēle. To uzsāka Redriks, un Nunans iesaistījās šajā spēlē, kā visu mūžu bija iesaistījies svešās spēlēs — gan briesmīgās, gan nožēlojamās, gan apkaunojošās, gan daudz bīstamākās nekā šī. Redriks, pacēlis pokālu, teica:

—    Nu tad atiet?

Un Nunans jatļ gluži dabiski paskatījās uz vecīti, bet Redriks nepacietīgi pieskandināja savu pokālu Nunana glāzei un atkārtoja — Atiet, atiet… — Tad Nunans tikpat dabiski pamāja un viņi iztukšoja glāzes.

Mirdzošām acīm Redriks sāka runāt tādā pašā saspringtā, nedaudz mākslotā tonī:

—    Pietiek, brāli Cietuma kameras mani vairs nekad neredzēs. Ja tu, draudziņ, zinātu, cik mājās ir labi! Nauda ir, esmu jau noskatījis sev jauku kotedžu, tādu ar dārzu, nebūs nemaz sliktāk kā Maitu Ērglim… Zini, es gribēju emigrēt, jau cietumā apņēmos to izdarīt. Rauj tevi velns, domāju. Atgriezos mājās, un — še tev! — emigrāciju aizliedza! Vai tad mēs šo divu gadu laikā esam k|uvuši kā spitālīgie, vai?

Viņš runāja un runāja, bet Nunans, laiku pa laikam iemalkodams viskiju, māja ar galvu, līdzjūtīgi iestarpināja pa lamuvārdam, pa retoriskam jautājumam, pēc tam ņēmās iztaujāt par kotedžu — kas par māju, kur atrodas, cik maksā? — un viņi ar Redriku sastrīdējās. Nunans pierādīja, ka kotedža ir dārga un atrodas neizdevīgā vietā, viņš izvilka piezīmju grāmatiņu, sāka to šķirstīt un nosaukt pamestu kotedžu adreses; tās taču tiks atdotas tikpat kā par velti, bet remonts neizmaksās dārgi, ja iesniegs lūgumu par emigrāciju, saņems atteikumu no varas iestādēm un pieprasīs kompensāciju.

—    Kā redzu, tu jau sāc nodarboties ar nekustamiem īpašumiem, — Redriks secināja.

—   Es nodarbojos ar visu ko pa druskai, — Nunans atbildēja un piemiedza aci.

—    Zinu, zinu, esmu dzirdējis par tavām afērām!

Nunans iepleta acis, pielika pirkstu pie lūpām un pameta ar galvu uz virtuves pusi.

—    Tur nav ko slēpt, to jau visi zina, — Redriks attrauca. — Nauda nesmird. Tagad es to esmu skaidri apjēdzis… Bet Krumsli esi izraudzījis par pārvaldnieku — es smējos vēderu turēdams, kad to padzirdēju! Iecēli āzi par dārznieku… Viņš taču ir psihs, es viņu pazīstu no bērna kājas!

Te vecītis lēni, ar stūrainām kustībām, gluži kā liela lelle, pacēla roku, kas gulēja uz cejgala, un ar kokainu klaudzienu nometa to uz galda blakus savai glāzei. Roka bija tumša, ar zilganu mirdzumu, krampjos sarautie pirksti to darīja līdzīgu vistas kājai. Redriks apklusa un paskatījās uz vecīti. Viņa seja noraustījās, un Nunans ar izbrīnu ieraudzīja šajā vasarraibumiem nosētajā plēsīga zvēra fizionomijā vistīrāko un neviltotāko mīlestību un maigumu.

—    Dzeriet, tētuk, dzeriet, — Redriks sirsnīgi teica.

—    Mazliet jau var, dzeriet uz veselību… Nekas, — viņš pusbalsī sacīja Nunanam, sazvērnieciski piemiegdams aci.

—    Gan viņš līdz glāzītei aizkļūs, vari būt mierīgs…

Skatīdamies uz večuku, Nunans atcerējās, kas notika toreiz, kad Boida laboranti bija ieradušies pēc šī paša veidojuma. Laboranti bija divi, abi spēcīgi mūsdienu puiši, sportisti un tā tālāk, bija arī ārsts no pilsētas slimnīcas un tam līdzi divi sanitāri, rupji, dūšīgi tēvaiņi, kas spēj stiept nestuves un nomierināt trakojošos. Vēlāk viens no laborantiem stāstīja, ka «šis Rudais» sākumā it kā neesot sapratis, par ko tiek runāts, ielaidis visus dzīvoklī, Jāvis apskatīt tēvu, un droši vien vecīti tā arī aizvestu, jo, kā likās, Redriks bija iedomājies, ka tēvu ievietos slimnīcā profilaktiskai apskatei. Bet šie stulbeņi sanitāri, kuri iepriekšējo pārrunu laiku slaistījās pa priekštelpu un blenza uz Gutu, kura virtuvē mazgāja logus, — kad šie nejēgas ar nestuvēm tika pasaukti, tic ķērās pie vecīša kā pie nedzīva koka kluča, stiepa un vilka un beigu beigās nometa uz grīdas. Redriks pārskaitās, un tad priekšā izlīda stulbenis ārsts un sāka pamatīgi skaidrot, kas, kur un kāpēc. Redriks klausījās viņā minūti vai divas un pēkšņi eksplodēja kā ūdeņraža bumba. Laborants, kas to stāstīja, pats neatcerējās, kā atradies uz ielas. Rudais velns nolaidis pa kāpnēm visus piecus, turklāt nevienam nav Jāvis iziet pa durvīm savām kājām. Laboranta vārdiem runājot, viņi visi izlidojuši no turienes kā lodes. Divi palikuši turpat nemaņā guļam, bet pārējos trīs Redriks trencis pa ielu kvartālus četrus, pēc tam atgriezies pie institūta mašīnas un izdauzījis tai visus stiklus — šoferis aizmucis pa ielu pretējā virzienā…

—    Vienā bārā man iemācīja samaisīt jaunu kokteili, — Redriks teica, liedams glāzē viskiju. — Sauc par «Raganu recekli», es tev uztaisīšu, kad brauksim prom. Tā, brālīt, ir tāda manta, ko tukšā dūšā bīstami lietot: jau pēc vienas porcijas nejūt vairs ne rokas, ne kājas. Dari, ko gribi, Dik, bet es tevi šodien pacienāšu uz goda, nudien pacienāšu. Atcerēsimies vecos labos laikus, «Boržču» … Ernests, nabadziņš, sēž vēl šodien, vai zini? — Viņš izdzēra, noslaucīja lūpas ar plaukstas virsu un nevērīgi pavaicāja:

—    Vai tur Institūtā pie «raganu recekļa» vēl nav ķērušies? Zini, pa šo laiku esmu mazliet atpalicis no zinātnes …

Nunans tūlīt saprata, kāpēc Redriks sāk par to runāt. Viņš sasita rokas un iesaucās:

—    Ko tu, draudziņ! Zini, kāds trakums sanāca ar to pašu «recekli»? Vai par Kariganovu laboratorijām esi dzirdējis? Tā ir tāda privāta bodīte… Sie sadabūja porciju «recekļa»..,

Viņš pastāstīja par katastrofu, par skandālu, tomēr beigu beigās visi gali bijuši ūdenī un nav noskaidrots, kur šie ņēmuši «recekli», bet Redriks klausījās šķietami izklaidīgi, klakšķināja mēli, purināja galvu, pēc tam enerģiski ielēja vēl viskiju glāzēs un teica:

—    Tā viņiem, riebekļiem, arī vajag, kaut viņi nosprāgtu …

Viņi iedzēra. Redriks paskatījās uz tētuku, viņa seja atkal noraustījās, viņš pastiepa roku un piebīdīja pokālu tuvāk krampjos sarautajiem pirkstiem, un tie pēkšņi atslāba, atlaidās un atkal savilkās, satverot pokālu aiz apakšas.

—    Tā mums ies ātrāk, — viņš teica tin pēkšņi ieaurojās: — Gūta! Vai ilgi vēl mūs mērdēsi badā?… Viņa tevis dēļ tā cenšas, — Redriks paskaidroja Nunanani. — Noteikti gatavo tavus iecienītos salātus — ar moluskiem, viņa tos ir pietaupījusi, es redzēju… Nu, bet kas vispār institūtā notiek? Vai ir atrasts kaut kas jauns? Runā, ka jums tagad visur strādā automāti, tomēr maz izstrādā.

Nunans sāka stāstīt par notikumiem institūtā, tin, kamēr viņš runāja, pie galda blakus večukam nedzirdami parādījās Pērtiķēns, brīdi stāvēja, uzlikusi spalvainās ķepas uz galda malas, un pēkšņi ar bērnam raksturīgu kustību pieglaudās pie veidojuma un uzlika galvu tam uz pleca. Un Nunans, joprojām pļāpādams, skatīdamies uz abiem šiem baismīgajiem Zonas izdzimteņiem, nodomāja: «Ak dievs, vai tad vēl nepietiek? Kam vēl jānotiek ar mums, lai mēs beidzot saprastu? Vai tiešām ar to vēl ir par maz?,,.» Viņš zināja, ka ir par maz. Viņš zināja, ka miljardiem cilvēku neko nezina un negrib zināt, bet, ja arī uzzinās, pašausmināsies minūtes desmit — un viss atkal atgriezīsies vecajās sliedēs. Jāiet prom, viņš nikni nodomāja. Velns lai parauj Bčjj-bridžu un Lemhenu… velns lai parauj šo dieva nolādēto ģimeni!

—    Ko tu blenz uz viņiem? — Redriks klusā balsī vaicāja. — Neuztraucies, viņai tas nav kaitīgi. Gluži otrādi — stāsta, ka šie atlējumi nākot veselībai par labu.

—    Jā, es zinu, — Nunans atteica un vienā rāvienā iztukšoja glāzi.

Ienāca Gūta, lietišķi izrīkoja Redriku, lai tas sakārto šķīvjus uz galda, un nolika visiem priekšā lielu, sudrabainu bļodu ar Nunana iecienītajiem salātiem.

Te pēkšņi večuks, it kā neredzama roka būtu parāvusi viņu aiz diedziņa, spēji pacēla pokālu pie mutes, kura pamazām vērās vaļā.

—    Nu, draugi! — Redriks jūsmīgi iesaucās. — Tagad mums sāksies dzīres uz goda!

Pa nakti ieleja atdzisa, bet rītausmā tur kļuva pavisam salti. Viņi gāja pa uzbērumu, kāpdami pa satrunējušiem gulšņiem sarūsējušu sliežu starpās, un Redriks skatījās, kā uz Artūra Bārbridža ādas jakas mirdz sabiezējušas miglas pilieniņi. Puisis soļoja viegli un līksmi, it kā aiz muguras nebūtu nogurdinošas nakts un nervu sasprindzinājuma, no kura vēl tagad trīcēja katra cīpsliņa ķermenī, it kā divas briesmīgas stundas nebūtu pavadītas miklā, kailā pakalna virsotnē; tās viņi pārlaida mokošā pussnaudā, saspieduši kopā muguras, lai būtu siltāk, nogaidot, kamēr izzūd «briljantzaļā» straume, kas tecēja ap kalnu un izgaisa gravā.

Uzbēruma abās pusēs gulēja bieza migla. Laiku pa laikam uz sliedēm uzviļņoja smagi, pelēki mutuļi, un tad viņi soļoja, līdz ceļiem brizdami pa slīdošiem, gaistošiem miglas vāliem. Gaisā bija jūtams mitras rūsas smārds, bet no purva uzbēruma labajā pusē vilka sasmakušas gaļas dvaka. Visa apkārtne tinās necaurredzamā miglā, taču Redriks zināja, ka uzbēruma abās pusēs stiepjas ar akmens šķembām klāts paugurains līdzenums, bet aiz tā miglā slēpjas kalni. Vēl viņš zināja: kad uzlēks saule un migla kritīs, nosēžoties uz zemes rasas veidā, kaut kur kreisajā pusē viņam jāierauga sadragātā helikoptera karkass, bet priekšā — vagonešu sastāvs, un tad sāksies īstais darbs.

Iedams Redriks pabāza plaukstu starp muguru un mugursomu, paceļot to augstāk, lai hēlija balona mala asi negrieztos mugurkaulā. Smags gan, velns, kā es ar tādu kravu parāpošu uz priekšul Pusotra kilometra četrrāpus… Labi, stalker, nav ko īdēt — zināji, kur ej. Ceļa galā gaida piecsimt tūkstoši monētu, to dēļ ir vērts arī sviedrus liet. Piecsimt tūkstoši — trekns kumosiņš, vai ne? Mazāk par piecsimt tūkstošiem viņi ne velna no manis nedabūs. Un Maitu Ērglim nedošu vairāk par trīsdesmit. Un smurgulim… bet smurgulim — neko. Ja vecais mūdzis pateicis kaut pusi patiesības, tad smurgulim — neko.

Viņš atkal pameta skatienu uz Artūra muguru un kādu laiku, acis piemiedzis, raudzījās, cik viegli puisis soļo, kapdams uzreiz pāri diviem gulšņiem: platiem pleciem, šauriem gurniem, un garie, spīdošie melnie mati — tādi paši kā māsai — šūpojas soļu taktī. Pats uzprasījās, Redriks nīgri nodomāja. Pats. Kāpēc viņš tik izmisīgi lūdzās, lai ņem līdzi? Gandrīz vai drebēja, acīs asaras… «Ņemiet mani, mister Suhartl Mani ir aicinājuši dažādi cilvēki, bet es gribētu tikai kopā ar jums, viņi taču nekur neder! Tēvs gan… bet viņš tagad nevar!» Redriks ar pūlēm atvairīja šīs atmiņas. Viņam bija pretīgi to atcerēties, varbūt tāpēc domas pievērsās Artūra māsai. Tas nav pat aptverami: tik karaliska sieviete, bet patiesībā tukšs cilvēks, īsts māneklis, lelle, nevis dzīva sieviete. Kā manas mātes blūzes pogas — tādas dzintaraini zeltainas, puscaurspīdīgas, kuras gribas iebāzt mutē un sūkāt cerībā sajust neparastu saldumu. Redriks tās arī bija sūkājis un katru reizi izjutis briesmīgu sarūgtinājumu, bet pietika pogas atkal ieraudzīt — un viņš jau bija aizmirsis šo sarūgtinājumu, pat ne aizmirsis, bet gluži vienkārši atsacījies noticēt pats savai atmiņai.

Varbūt papticītis man viņu uzsūtījis, Redriks nodomāja par Artūru. Paskat, kāds lielgabals viņam bikšu aizmugures kabatā… Nē, diez vai. Maitu Ērglis mani pazīst. Viņš zina, ka ar mani nav nekādi joki. Un zina, kāds esmu Zonā. Nē, tās visas ir blēņas. Viņš nav pirmais, kas mani lūdzis, nav pirmais, kas lējis asaras, citi pat metušies ceļos… Bet lielgabalus viņi visi stiepj līdzi tikai pirmajā reizē. Pirmajā un pēdējā. Vai tiešām pēdējā? Ai, puis, pēdējā gan! Redzi nu, Maitu Ērgli, kā sanāk, — tiešām pēdējo reizi. Jā, papucīt, ja tu būtu zinājis par šo viņa ideju, būtu ar kruķiem pārmācījis viņu, savu dēliņu, kuru pats izlūdzies no Zonas… Pēkšņi viņš juta, ka priekšā kaut kas ir, tepat netālu, metrus trīsdesmit četrdesmit no viņiem.

—    Apstājies! — viņš uzsauca Artūram.

Puisis paklausīgi sastinga uz vietas. Viņam bija laba reakcija — viņš palika stāvam ar paceltu kāju, pēc tam uzmanīgi nolaida to uz zemes. Redriks apstājās Artūram blakus. Seit bija slīpums un sliežu ce|š manāmi gāja uz leju, izgaistot miglā. Un tur, miglā, kaut kas bija. Kaut kas liels un nekustīgs. Nekaitīgs. Redriks uzmanīgi ievilka nāsīs gaisu. Jā. Nekaitīgs.

—    Uz priekšu, — viņš klusinātā balsī teica un, pagaidījis, kamēr Artūrs pasper soli, devās tam pa pēdām. Iesānis viņš redzēja puiša seju, skaisto, pareizi veidoto profilu, vaigu gludo ādu un apņēmīgi sakniebtās lūpas zem smalkās ūsu līnijas.

Viņi ienira miglā līdz jostasvietai, pēc tam līdz kaklam, bet pēc neliela brītiņa priekšā parādijās sašķiebies vagonetes siluets.

—    Tā, — Redriks noteica un sāka ņemt nost mugursomu. — Apsēdies turpat, kur stāvi. Pīppauze.

Artūrs palīdzēja viņam noņemt mugursomu, un abi apsēdās blakus uz sarūsējušās sliedes. Redriks atsprādzēja vienu no mugursomas kabatām, izņēma sainīti ar ēdamo, termosu ar kafiju un, kamēr Artūrs attina vīstokli un salika sviestmaizes uz mugursomas, izvilka no azotes blašķi, atskrūvēja vāciņu un, piemiedzis acis, iedzēra pāris nelielu malciņu.

—   Gribi? — ar plaukstu apslaucījis blašķei kaklu, viņš pastiepa to Artūram. — Dūšas uztaisīšanai…

Artūrs aizvainots pakratīja galvu. — Dūšas uztaisīšanai man nevajag, mister Subart. Ar jūsu atļauju — es labāk iedzeršu kafiju. Seit ir ļoti drēgni, vai ne?

—    Drēgni gan, — Redriks piekrita. Viņš noslēpa blašķi, paņēma sviestmaizi un sāka gremot. — Kad migla izklīdīs, redzēsi, ka visapkārt ir vieni vienīgi purvi. Agrāk te bija odu, ka biezs …

Viņš apklusa un ielēja sev kafiju. Tā bija karsta, stipra, salda un pašlaik patīkamāka nekā alkohols. Kafijas smarža atgādināja mājas, Gutu. Un ne vienkārši Gutu, bet Gutu rītasvārkos, tikko pamodušos, ar nospiedumu vaigā, kas palicis no spilvena. Velti es iesaistījos šajā darījumā, viņš nodomāja. Piecsimt tūkstoši… Priekš kā man šie piecsimt tūkstoši? Taisos par to bāru pirkt, vai? Nauda vajadzīga, lai par to nebūtu jādomā, tas tiesa. To Diks pateica pareizi. Māja ir, dārzs ir, bez darba Hārmontā nepaliksi… Maitu Ērglis ievilināja mani kā vientiesīgu zaļknābi…

—    Mister Suhart, — pēkšņi Artūrs, raudzīdamies sāņus, ierunājās, — vai jūs patiešām ticat, ka šī lietiņa spēj izpildīt vēlēšanos?

—    Blēņas, — Redriks izklaidīgi atteica un sastinga ar kafijas glāzīti pie mutes. — Bet kā tu zini, ka mēs ejam pēc tādas lietiņas?

Artūrs apmulsis iesmējās, iebrauca ar visiem pieciem pirkstiem melnajos matos, paraustīja tos un atbildēja:

—    Nojautu!… Tagad jau neatceros vairs, kas tieši uzvedināja mani uz tādām domām… Agrāk tēvs nepārtraukti bubināja par šo Zelta lodi, bet pēdējā laikā pārstāja un sāka bieži apciemot jūs, es taču zinu, ka jūs neesat nekādi draugi, lai arī ko tēvs sacītu… Turklāt pēdējā laikā viņš kļuvis tāds savāds… — Artūrs atkai iesmējās un, kaut ko atcerējies, pakratīja galvu. — Bet pilnīgi es to sapratu tajā reizē, kad jūs abi nezālēm aizaugušajā laukā izmēģinājāt šo dirižabli… — Viņš uzsita ar plaukstu pa mugursomu, kurā atradās cieši satītais gaisa balona apvalks. — Vaļsirdīgi runājot, es jūs izsekoju, un, kad redzēju, ka balonā paņemat no zemes sev līdzi maisu ar akmeņiem, man uzreiz viss bija skaidrs. Manuprāt, Zonā vairs nav palicis nekā smaga, vienīgi Zelta lode. — Viņš nokoda gabaliņu maizes un ar pilnu muti domīgi teica:

—    Es tikai nesaprotu, aiz kā jūs to aizkabināsiet, lode droši vien ir gluda …

Redriks vēl arvien pāri glāzītei skatījās uz viņu un domāja, cik ļoti tēvs un dēls atšķiras viens no otra. Viņiem nebija nekādas līdzības. Ne sejā, ne balsī, ne arī dvēselē. Maitu Ērglim balss sēcoša, pieglaimīga, varētu teikt — neģēlīga, bet, runājot par Zelta lodi, viņš runāja lieliski. Tad viņā nevarēja neklausīties. «Rudais,» viņš teica, pārliecies pār galdu, «mēs esam palikuši tikai divi, par abiem mums ir divas kājas — un abas tavējās… Kam citam tā lai tiek, ja ne tev? Tā varbūt ir pati vērtīgākā lieta, kas Zonā atrodama! Kam tā tiks? Vai tiešām šiem baltrocī- šiem ar viņu mašīnām? Bet es taču to atradu, es! Cik daudz mūsējo nav palikuši ceļā uz turieni! Bet atradu es! Glabāju pats sev. Un arī tagad nevienam neatdotu, bet, kā pats redzi, rokas kļuvušas par īsām… Vienīgi tev — nevienam citam. Cik daudz dažādu pienapuiku es neesmu savācis, veselu skolu, saproti, viņiem atvēru, bet viņi nav

spējīgi, viņi ir no cita kaula. Nu labi, ja netici — netici, nevajag ari. Tev būs nauda. Atdosi man tik, cik pats gribēsi, es zinu, tu man pāri nedarīsi… Bet es varbūt atgūšu kājas. Kājas atdabūšu, vai saproti? Zona taču atņēma man kājas, varbūt Zona tās arī atdos? …»

—    Ko? — Redriks atjēdzies vaicāja.

—    Es prasīju, vai drīkst pīpēt, mister Subart?

—    Jā. Pīpē, pīpē… Es arī to darīšu.

Viņš vienā rāvienā izdzēra atlikušo kafiju, izvilka cigareti un, to murcīdams, blenza miglā, kas sāka izklīst. Nenormālais, viņš nodomāja. Vājprātīgais. Kājas šim vajag, maitasgabalam…

Pēc visām šīm sarunām dvēselē palika kaut kādas savādas nogulsnes. Ar laiku tās neizgaisa, bet — gluži otrādi — krājās un krājās. Viņš nesaprata, kas tās ir, bet tās traucēja, Maitu Ērglis viņu it kā inficēja, taču nevis ar kādu nelietību, gluži otrādi… Ar spēku, vai? Nē, nevis ar spēku. Bet ar ko tad? Nu labi, viņš sev teica. Tagad iedomāsimies tā: es nebūtu atnācis uz šejieni. Būtu gan jau pilnīgi sagatavojies, mugursomā salicis visu vajadzīgo, bet tad pēkšņi kaut kas būtu noticis… piemēram, viņi būtu mani sagrābuši. Vai tas būtu slikti? Noteikti — slikti. Kāpēc slikti? Vai tāpēc, ka naudiņa aizgājusi gar degunu? Nē, ne tāpēc, būtība nav naudā… Tāpēc, ka labums tiktu tiem neliešiem. Tādiem kā Krekšķis un Kaulainais? Patiešām, tas jau ir tuvāk patiesībai. Aizskaroši. Bet kas tad man? Vienalga, beigu beigās viss tiks viņiem …

—    Br-r-r… — Artūrs nodrebinājās. — Drēgnums velk cauri līdz kauliem. Mister Subart, varbūt tagad iedosiet man pāris malciņu?

Redriks klusēdams izvilka blašķi un pastiepa to Artūram. Bet es uzreiz nemaz nepiekritu, viņš pēkšņi nodomāja. Reizes divdesmit pasūtīju Maitu Ērgli vienu māju tālāk, taču divdesmit pirmajā reizē tomēr piekritu. Tas gāja pāri spēkiem. Un pēdējā saruna mums iznāca īsa un pavisam lietišķa. «Sveiks, Rudais. Es atnesu karti. Varbūt tu tomēr apskatīsi?» Bet es paskatījos viņam acīs, tās atgādina augoņus — dzeltenas ar melnu punktu, un teicu: «Lai notiek.» Un tas bija viss. Atceros, ka toreiz biju piedzēris, veselu nedē|u dzēru, ap dūšu bija riebīgi… Velns parāvis, vai nav vienalga! Ko es tik briesmīgi rokos atmiņās kā nenormāls! Vai mani pārņēmušas bailes, vai? …

Viņš sarāvās. Pēkšņi no miglas atskanēja gari stiepta, grūtsirdīga čirkstoņa. Kā vaļā palaista atspere Redriks pielēca kājās, un tūlīt tikpat strauji piecēlās arī Artūrs. Bet visapkārt atkal valdīja klusums, vienīgi sīkie oļi zem viņu kājām, birstot lejup pa uzbērumu, klusu švirkstēja.

—    Tie laikam ir ieži, kas nosēžas, — Artūrs nedroši nočukstēja, ar pūlēm izrunādams vārdus, — Vagonetes ar iežiem … tur stāv sen …

Redriks stingi blenza zemē sev priekšā un neko neredzēja. Viņu bija pārņēmušas atmiņas. Tas notika naktī. Viņš pamodās no tāda paša trokšņa, tikpat grūtsirdīga un gari stiepta. Tur kliedza Pērtiķēns, sēžot savā gultā pie loga. Arī Gūta pamodās un satvēra Redrika roku, viņš sajuta viņas plecu, kas acumirklī pārklājās ar sviedriem; tā viņi gulēja un klausījās, bet, kad Pērtiķēns apklusa un apgūlās, viņš vēl brītiņu pagaidīja, tad piecēlās, nokāpa lejā virtuvē un kāri izdzēra puspudeli konjaka. Kopš tās nakts viņš sāka dzert.

—    Zināt, ieži ar laiku nosēžas, — Artūrs murmināja. — No mitruma vai erozijas, tas var notikt visādu iemeslu dēļ…

Redriks paskatījās uz viņa nobālušo seju un atkal apsēdās. Cigarete bija nez kur pagaisusi, viņš sameklēja jaunu. Artūrs vēl brīdi pastāvēja kājās, bailīgi grozīdams galvu, pēc tam arī viņš apsēdās un klusu teica:

—    Es zinu, ļaudis runā, ka Zonā it kā kaut kas dzīvo. Nez kādi cilvēki. Nevis atnācēji citplanētieši, bet tieši cilvēki. It kā toreiz citplanētiešu Apmeklējums viņus tur pārsteidzis, uz viņiem iedarbojušies inutagēni… un viņi pielāgojušies jaunajiem apstākļiem. Vai jūs, mister Su- hart, esat dzirdējis par to?

—   Jā, — Redriks atteica. — Tikai tas nav šeit. Tas noticis kalnos, ziemeļrietumos. Kaut kādi gani.

Redz, ar ko viņš ir mani inficējis, Redriks nodomāja. Ar savu neprātu viņš ir mani aplaidis. Tad tāpēc es nācu uz šejieni, redz, ko man šeit vajag… Pamazām viņu pārņēma dīvaina, visai neparasta izjūta. Viņš apzinājās, ka patiesībā šī izjūta nemaz nav jauna, ka tā jau sen slēpusies viņā, bet tikai nupat viņš to ir apjautis, un viss nostājās savā vietā. Kas agrāk šķita muļķības, prātu izkūkojuša veča vājprātīgi murgi, tagad pārvērtās par vienīgo cerību, galveno dzīves jēgu, jo tikai tagad viņš saprata: vienīgais, kas viņam vēl atlika šajā pasaulē, vienīgais, kā dēļ viņš pēdējos mēnešus dzīvoja, — šis vienīgais bija cerība uz brīnumu. Viņš, stulbenis, idiots, noraidīja šo cerību, mīdija kājām, ņirgājās par to, nodzēra, tāpēc ka viņš tā bija pieradis, tāpēc ka jau no mazotnes nekad dzīvē ne uz ko nebija paļāvies, vienīgi pats uz sevi, un tāpēc ka jau no mazām dienām šī paļaušanās uz sevi viņam bija izpaudusies iegūto zaļo papīriņu žūksnī, ko viņam izdevās izraut, izplēst, ar zobiem izgrauzt no apkārtējā vienaldzības haosa. Tā bija vienmēr, un tāpat būtu arī turpmāk, ja galu galā viņš nebūtu apjēdzis, ka atrodas purvā, no kura viņam nepalīdzēs izķepuroties nekādas monētas un kurā paļauties uz sevi nav absolūti nekādas jēgas. Bet tagad šī cerība — vairs nevis cerība, bet pārliecība par brīnumu — viņu bija pārņēmusi pilnīgi — no kājām līdz matu galiem, un viņš pats brīnījās, kā agrāk bija varējis dzīvot tādā bezcerīgā, drūmā tumsā, no kuras neredzēja nekādas izejas… Redriks iesmējās un iegrūda Artūram ar dūri pa plecu.

—    Nu, stalker, — viņš sacīja. — Mēs vēl dzīvosim, vai ne?

Artūrs izbrīnījies paskatījās uz viņu un nedroši pasmaidīja. Redriks saņurcīja taukaino sviestmaižu papīru, aizsvieda to zem vagonetes un nogūlās uz mugursomas, atbalstīdamies uz elkoņiem.

—    Nu labi, — viņš turpināja. — Pieņemsim, ka tāda Zelta lode patiešām eksistē..!. Ko tad tu vēlētos?

—    Tātad jūs tomēr ticat? — Artūrs ātri jautāja.

—    Nav svarīgi, vai es ticu vai ne. Atbildi man, ko jautāju!

Viņam pēkšņi patiešām gribējās zināt, ko Zelta lodei varētu lūgt tāds puika, zīdainis, vakarējais skolnieks, un tāpēc ar līksmu ziņkāri viņš vēroja, kā Artūrs rauc pieri, pieglauž ūsiņas, pamet uz viņu jautājošu mirkli un atkal slēpj acis.

—    Nu protams, lai tēvam būtu kājas… — beidzot Artūrs izgrūda. — Lai mājās viss būtu labi…

—    Mānies, skaidrs, ka mānies, — Redriks labsirdīgi viņu pārtrauca. — Tu, brālīt, ņem vērā, ka Zelta lode izpilda tikai apslēptas vēlēšanās, tikai tādas, kuru dēj, ja tās netiek izpildītas, jāmet cilpa kaklā!

Artūrs Bārbridžs pietvīka, atkal uzmeta acis Redrikam un tūlīt tās nolaida, seja kļuva pavisam sarkana, pat asaras sakāpa acīs. Skatoties uz puisi, Redriks pasmīnēja.

—    Viss skaidrs, — viņš noteica gluži mīlīgā balsī. — Labi, tā nav mana darīšana, paturi vien savu vēlēšanos pie sevis… — Pēkšņi viņš atcerējās pistoli un nodomāja: kamēr vēl laiks, jāņem vērā viss, kas ņemams vērā. — Kas tev tur pakaļējā kabatā? — viņš nevērīgi jautāja.

—    Pistole, — Artūrs nomurmināja un iekoda lūpā.

—    Kādam nolūkam?

—    Šaušanai! — Artūrs izaicinoši atcirta.

—    Beidz, beidz, — Redriks stingri noteica un piecēlās sēdus. — Dod šurp. Zonā nav neviena, uz ko šaut. Dod!

Artūrs gribēja ko iebilst, taču novaldījās, iebāza roku aizmugures kabatā, izvilka armijas koltu un, turot aiz stobra, pastiepa to Redrikam. Redriks to saņēma aiz siltā, rievotā roktura, pameta gaisā, atkal satvēra un jautāja:

—   Vai tev ir kāds lakatiņš? Iedod, es ievīstīšu…

Viņš paņēma no Artūra tīru, pēc odekolona smaržojošu

kabatlakatu, ietina tajā pistoli un nolika vīstokli uz sliežu gulšņa.

—     Lai pagaidām paliek šeit, — Redriks paskaidroja. — Ja dievs dos, atgriezīsimies un paņemsim. Draudziņ, varbūt patiešām vajadzēs atšaudīties no patruļām.,,

Artūrs enerģiski pakratīja galvu.

—    Ne jau tādām vajadzībām tas bija domāts, — viņš pikti sacīja. — Tur ir tikai viena patrona. Gadījumā ja… iznāk kā tēvam .

—- A-ā, redz, kā… — Redriks novilka, raudzīdamies puisim tieši acīs. — Nu par to tu vari nebažīties. Ja iznāks kā tēvam, līdz šai vietai es tevi atstiepšu. To tev apsolu… Skat, rīts jau klāt, kļuvis pavisam gaišs!

Migla izklīda acīm redzami. Virs uzbēruma tās nebija vairs nemaz, bet lejā un tālumā pienaini baltie vāli noplaka arvien zemāki un kļuva šķidrāki: cauri miglas autiem arvien skaidrāk un saredzamāk vīdēja pakalnu galotņu noapaļotās formas un starp pauguriem šur tur jau paspīdēja slīkšņainā purva nelīdzenā virsma, pārklāta ar retiem, izstīdzējušiem kārklu krūmiem, bet pie horizonta, aiz pauguriem, gaišā, zeltainā gaismā liesmoja kalnu galotnes, un debesis virs kalniem bija skaidras, zilas. Artūrs pāri plecam pameta acis visapkārt un sajūsmā iesaucās. Arī Redriks pavērās uz apkārtni. Austrumos kalni izskatījās melni, bet virs tiem iedegās pazīstamā smaragdkrāsas blāzma — Zonas zaļganā rītausma. Redriks piecēlās kājās, aizgāja aiz vagoncies, apsēdās uz uzbēruma malas un krekšķinādams skatījās, kā zaļā gaisma ātri gaist, pārklādamās ar sārto blāzmu, un oranžā saules maliņa jau parādās aiz kalnu grēdas, un tajā pašā brīdī no pakalniem nostiepjas violetas ēnas — viss kļuva ass, reljefs, viss skaidri saskatāms kā uz delnas, un tieši priekšā, divsimt metrus tālāk Redriks ieraudzīja helikopteru. Tas acīmredzot bija nokritis pašā «odu kaupres» centrā, fizelāža bija saplacināta kā skārda pankūka, vienīgi aste saglabājusies neskarta; viegli izliekta, tā gluži kā melns āķis rēgojās klajumā starp pakalniem, astes propelleris bija vesels — griezīgi čīkstēdams, tas šūpojās vieglajā vējiņā. «Kaupre», kā redzams, bijusi ļoti spēcīga, pat īsts ugunsgrēks nav izcēlies, un uz saplacinātajiem skārda gabaliem skaidri saskatāma Karaliskā gaisa karaspēka zili sarkanā emblēma, kuru Redriks nu jau cik gadu nebija ne acīs redzējis un it kā pat aizmirsis tās izskatu.

Pēc tam Redriks atgriezās, no mugursomas izņēma karti un izklāja to vagonetē uz sakusušo iežu kaudzes. Pats karjers no šejienes nebija redzams, to aizsedza pakalns ar nomelnējušiem, apdegušiem kokiem. Šim pakalnam vajadzēja paiet garām gar labo pusi, pa ieleju starp šo un kādu citu uzkalnu, kurš arī bija saskatāms no šejienes: pavisam kails, ar brūnām akmens šķembām nogāzē.

Visi orientieri saskanēja, taču Redriks nejutās apmierināts. Pieredzējuša slalkera instinkts kategoriski protestēja pat pret šādu absurdu un pretdabisku domu — iestaigāt taku starp divām tuvām augstienēm. Labi, Redriks nodomāja, to mēs vēl paskatīsimies. Uz vietas būs labāk redzams. Taciņa uz šo ieleju veda caur purvu, pa līdzenu, atklātu vietu, kura no šejienes šķita droša, taču, ieskatījies vērīgāk, Redriks starp sausajiem ciņiem pamanīja kaut kādus tumšpelēkus plankumus. Viņš sāka pētīt karti. Kartē tajā vietā bija ievilkts krustiņš un ķeburainiem burtiem uzrakstīts: «Glumais». Sarkanpunktētā taciņa veda vairāk pa labi no krustiņa. Iesauka it kā bija dzirdēta, bet, kas tas par Glumo, kāds viņš izskatījās un kad bija strādājis, to Redriks nevarēja atcerēties. Viņam nez kāpēc nāca prātā tikai piepīpētā «Boržča» zāle, milzīgās, sarkanās ķepas, kas satvērušas glāzes, skaļie rēcieni no plaši atplestajām rīklēm ar dzeltenajiem zobiem — fantastisku titānu un milžu bars, kas sapulcējušies dzirdināmajā vietā. Viena no spilgtākajām bērnības atmiņām viņam bija pirmais «Boržča» apmeklējums. Ko es toreiz atnesu? Šķiet, «mānekli». Taisnā ceļā no Zonas, izinircis, izsalcis, apdullis, ar maisu pār plecu, viņš iegāzās šajā krogā, nosvieda maisu uz letes Ernestam priekšā, nikni sabozies un apkārt skatīdamies, izturēja skaļo zākāša- nos un gaidīja, kamēr Ernests — toreiz vēl jauns puisis, vienmēr ar «tauriņu» pie kakla — noskaitīja viņam žūksni zaļo naudaszīmju… nē, toreiz vēl nebija zaļo, toreiz bija kvadrātveidīgās, karaliskās, ar puspliku sievišķi apmetnī un kroni galvā… pagaidīja, noslēpa naudu kabatā, pēkšņi, pašam par brīnumu, pakampa no letes smagu alus kausu un atvēzējies iegāza ar to pa tuvāko ņirdzošo purnu… Redriks pasmīnēja un nodomāja: varbūt tas bija Glumais.

—   Vai tad pa pauguru starpu var iet, mister Subart? — Artūrs ierunājās pusbalsī pie pašas auss. Viņš stāvēja blakus un arī lūkojās kartē.

—    Paskatīsimies uz vietas, — Redriks atbildēja. Viņš ilgi pētīja karti. Tur bija vēl divi krustiņi — viens tā paugura nogāzē, kur vīdēja nokaltušais koks, bet otrs — uz akmens šķembām. Pūdelis un Briļļainais. Taciņa veda uz nogāzi starp abiem krustiņiem. — Paskatīsimies uz vietas, — viņš atkārtoja, salocīja karti un iebāza kabatā. Tad viņš pagriezās pret Artūru. — Uzliec man mugursomu … Iesim tāpat kā pirmīt, — viņš paskaidroja, sakratīdams somu un novietodams ērtāk plecu siksnas. — Tu iesi pa priekšu, lai es ik mirkli tevi redzētu. Neskaties apkārt, bet ausis turi vaļā. Mana pavēle ir likums. Ņem vērā, ka daudzreiz vajadzēs līst rāpus, nedomā vairīties no dubļiem, ja pavēlēšu — bez domāšanas liecies uz snuķa dubļos… Aiztaisi savu jaciņu. Nu, vai esi gatavs?

—   Gatavs, — Artūrs atsaucās dobjā balsī. Viņš pamatīgi nervozēja. Sārtums no vaigiem nozudis kā nebijis.

—   Vispirms dosimies tur, — Redriks strauji pamāja ar plaukstu uz tuvāko pakalnu, kas atradās savus simt metrus no uzbēruma. — Skaidrs? Ejam!

Artūrs krampjaini ievilka elpu un, pārkāpis pār dzelzceļa sliedi, sāniski sāka virzīties lejup pa uzbērumu. Oļi un šķembas žvarkstēdamas bira viņam pa pēdām.

—    Rāmāk, rāmāk, — Redriks aizrādīja. — Mums nav kur steigties.

Viņš pats uzmanīgi sekoja Artūram, ierasti regulēdams smagās mugursomas inerces spēku ar kāju muskuļiem. Iesānis viņa acis nepārtraukti vēroja Artūru. Zēns baidās, viņš nodomā/Ji. Un pamatoti baidās. Droši vien viņam ir priekšnojauta. Ja viņam ir tēva deguns, tad viņš noteikti nojauš… Ja tu, Maitu Ērgli, būtu zinājis, kā beigu beigās viss iegrozīsies. Ja tu būtu zinājis, ka šoreiz es tev neklausīšu. «Seit tu, Rudais, viens cauri netiksi. Gribi vai negribi, bet vajadzēs kādu ņemt līdzi. Varu dot vienu no savējiem, kura nav žēl…» Pierunāja.

Pirmo reizi mūžā es piekritu šādam pasākumam. Nu nekas, viņš nodomāja. Varbūt beigās viss vēl iznāks labi, es taču neesmu nekāds Maitu Ērglis, kaut kā izkulsimies.

—    Stopi — viņš uzsauca Artūram.

Puisis apstājās, iebridis līdz potītēm purva rāvā. Kamēr Redriks nokļuva viņam līdzās, viņš bija iestidzis muklājā jau līdz ceļiem.

—   Vai redzi akmeni? — Redriks jautāja. — Re, tur paugura pakājē. Ieturi kursu uz to.

Artūrs devās uz priekšu. Kad viņš bija desmit soļu pagājis, Redriks viņam sekoja. Muklājs zem kājām līgojās, čaukstēja un šmīkstēja. Sis bija nedzīvs staignājs — te nemanīja ne odu, ne varžu, pat kārklu krūmi bija nokaltuši un satrunējuši. Redriks, kā parasti, pavēroja apkārtni, bet pagaidām viss it kā bija mierīgi. Pakalns lēnām tuvojās, aizklāja vēl agro un zemo sauli, bet pēc tam nosedza visu debess austrumu pusi. Pie akmens Redriks atskatījās uz uzbērumu. To spoži apspīdēja saule, uz tā atradās vesels vilciena sastāvs — desmit vagonetes, daļa nogājušas no sliedēm un apgāzušās uz sāniem, uzbērums zem tām bija pārklāts ar rūsganiem izbirušo iežu plankumiem. Tālāk, karjera pusē, uz ziemeļiem no vilciena, gaiss virs sliedēm nespodri vibrēja un vizuļoja, un laiku pa laikam tajā uz mirkli uzliesmoja un apdzisa mazas varavīksnes. Redriks skatījās šajā vibrēšanā, nospļāvās un aizgriezās.

—    Tālāki — viņš ierunājās, un Artūrs pagrieza pret viņu saspringto seju. — Tur tās skrandas tu redzi? Ne jau tur! Skaties vairāk pa labi…

—   Jā, — Artūrs atsaucās.

—    Tad zini, reiz dzīvoja tāds Glumais. Tas bija sen. Viņš neklausīja vecākiem biedriem un tagad speciāli gul te, lai rādītu gudriem cilvēkiem ceļu. Ņem divu pirkstu platumā pa labi no šī Glumā… Paņēmi? Fiksēji punktu? Apmēram tur, kur kārklājs saaudzis mazliet biezāks… Virzies uz turieni!

Tagad viņi gāja paralēli uzbērumam. Ar katru soli ūdens zem kājām kļuva seklāks un seklāks, un drīz jau viņi soļoja pa sausiem, atsperīgiem ciņiem. Bet kartē atzīmēts, ka te viscaur ir vienlaidu purvs, Redriks nodomāja. Karte ir novecojusi, Bārbridžs sen šeit nav bijis, tāpēc tā ir novecojusi. Slikti. Protams, pa sausu vietu ir vieglāk iet, bet labāk lai šeit būtu purvs… Paskat, kā soļo, viņš domāja par Artūru. Gluži kā pa galveno prospektu.

Artūrs, kļuvis acīm redzami mundrāks, tagad gāja raitā solī. Vienu roku viņš bija iebāzis kabatā, bet otru sparīgi vicināja gluži kā pastaigā. Tad Redriks pačamdīja ar roku kabatā, izraudzīja divdesmit gramu smagu uzgriezni un notēmējis ielaida ar to Artūram pa galvu. Metāla gabaliņš trāpīja puisim tieši pakausī. Tas pārsteigumā iesaucās, saķēra galvu rokās un, sarāvies čokurā, nokrita sausajā zālē. Redriks apstājās tam līdzās.

—    Re, tā tas šeit notiek, Arčij, — viņš pamācoši teica. — Te tev nav nekāds bulvāris, kur mēs esam izgājuši promenādē.

Artūrs lēni cēlās augšā. Seja viņam bija balta kā krīts.

—    Vai viss skaidrs? — Redriks jautāja.

Artūrs norija siekalas un pamāja.

—    Tad ir labi. Bet nākamajā reizē vilkšu pa zobiem. Ja vien paliksi dzīvs. Ejam!

No šī puikiņa varētu iznākt stalkers, Redriks domāja. Viņu droši vien iesauktu par Skaistuli Arčiju. Mums jau bija viens skaistulis, to sauca par Diksonu, bet tagad sauc par Susliku. Vienīgais stalkers, kurš iekļuva «gaļas mašīnā» un tomēr palika dzīvs. Sis ērins vēl līdz šim laikam domā, ka tas bija Bārbridžs, kas viņu izvilka no «gaļas mašīnas». Lika drusciņ pagaidīt! No «gaļas mašīnas» nevienu neizvilksi… No Zonas gan Bārbridžs viņu izvilka, tas tiesa. Jā, tādu varonīgu soli Bārbridžs spēra! Lai tikai būtu pamēģinājis Susliku neizvilkt! Tamlīdzīgi Bārbridža jociņi toreiz visiem jau bija apnikuši, un puiši tajā reizē viņam pateica tieši acīs: viens tu labāk neatgriezies. Bet tieši toreiz Bārbridžu iesauca par Maitu Ērgli, līdz tam viņu dēvēja par Vezumnieku…

Pēkšņi Redriks juta pie kreisā vaiga pieskārāmies tikko jaušamu gaisa strāvu un tūlīt, pat nepaguvis neko nodomāt, uzsauca:

—   Stāvi!

Viņš izstiepa roku pa kreisi. Tur gaisa plūsma bija jūtama stiprāk. Kaut kur vidū starp viņiem un uzbērumu atradās «odu kaupre», bet iespējams, ka tā stiepās pa pašu uzbērumu, ne velti vagonetes bija nogāzušās. Ar- tūis stāvēja kā zemē iemiets, vir.iš pat nebija pagriezies.

— Turies vairāk pa labi! — Redriks pavēlēja. — Uz priekšu!

Jā, būtu iznācis tīri labs stalkers… Velns parāvis, vai es viņu žēloju, vai? Tā tik vēl trūka! Vai mani kāds ir kādreiz žēlojis?… Vispār esmu jau gan žēlots. Kirils mani žēloja. Diks Nunans ari. Tiesa gan, viņš varbūt ne tik daudz mani žēlo, cik pēc Gūtas tiecas, bet varbūt arī žēlo, kārtīgiem cilvēkiem šīs jūtas viena otru netraucē… Tikai man nav nācies nevienu žēlot. Es varu izvēlēties: vai nu — vai… Viņš pirmo reizi pavisam skaidri apjauta šo izvēli: vai nu šis puisis, vai viņa Pērtiķēns. Tur nav nemaz ko izvēlēties, viss skaidrs tāpat. Ja vien brīnums ir iespējams, atskanēja kāda iekšēja balss, un viņš ar šausmām un niknumu apspieda šo balsi.

Viņi pagāja garām pelēku lupatu čupiņai. No Glumā nekas nebija palicis pāri, tikai netālu sausajā, sakaltušajā zālē gulēja gara, viscaur sarūsējusi nūja — mīnu meklētājs. Toreiz daudzi lietoja mīnu meklētājus, pasle- pus pirka tos no armijas intendantiem, paļaudamies uz šo nūju kā uz pašu dievu to kungu, bet tad divi stalkeri, ejot ar šim kārtiņām, aizgāja bojā, tos nosita pazemes izlādēšanās. Kas īsti bija šis Glumais? Vai Maitu Ērglis viņu atveda uz šejieni vai viņš pats atnāca? Un kāpēc viņus visus pievelk šis karjers? Kāpēc es par to neko neesmu dzirdējis?… Sasodīts, nu gan cepina kā speltē! Jau no paša rīta, bet kā būs vēlāk?

Artūrs, iedams so|us piecus Redrikam pa priekšu, pacēla roku un noslaucīja sviedrus no pieres. Redriks pašķielēja uz sauli. Tā vēl nebija augstu. Te pēkšņi viņš apjēdza, ka sausā zāle zem kājām vairs nešvīkst kā pirmīt, bet gurkst gluži kā kartupeļu milti un tā vairs nav ne asa, ne dzeloņaina kā agrāk, bet mīksta, trausla — tā sabirza zem zābaku zolēm gluži kā kvēpu plēksnes. Viņš ieraudzīja skaidri iespiestās Artūra pēdas un, iesaukdamies: «Gulsties!» — nokrita guļus zemē.

Redriks nometās ar seju zālē, un tā, sabirzusi zem viņa vaiga, pašķīda gaisā kā putekļi; viņš grieza zobus aiz dusmām, ka tā neveicas, un gulēja, pūlēdamies nekustēties, vēl arvien cerēdams, ka varbūt paies garām, kaut gan jau saprata, ka viņi ir iekrituši. Karstums pastiprinājās, uzplūda un ietina ķermeni kā palagā, kas samērcēts karstā ūdenī, sviedri plūda acīs, un Redriks ar novēlošanos uzsauca Artūram: «Nekusties! Pacieties!» Un pats pūlējās izturēt.

Viņš būtu arī izturējis, un viss beigtos labi, viņi dabūtu tikai krietni pasvīst, bet Artūrs neizturēja. Vai nu viņš nebija sadzirdējis, ko Redriks kliedz, vai arī bija pārmērīgi nobijies, varbūt viņu karstums sagrāba vēl stiprāk nekā Redriku — lai kā arī tas būtu, bet puisis vairs nevaldīja pār sevi un kā akls, pieliecies pie zemes, ar aizsmakušu kliedzienu instinktīvi metās atpakaļ, tieši tur, kur nekādā ziņā viņš nedrīkstēja skriet. Redriks tikko paguva paslieties uz augšu un ar abām rokām saķert viņu aiz kājas, Artūrs visā garumā nostiepās gar zemi, saceldams putekļu mākoni. Viņš iespiedzās nedabiski smalkā balsī, ar brīvo kāju iespēra Redrikam pa seju, sāka raustīties un sist ar rokām, bet Redriks, no sāpēm vai sajēgu zaudējis, uzrausās viņam virsū, ar apsvilināto seju pieplakdams pie Artūra ādas jakas, pūlēdamies piespiest viņu pie zemes, iekašāt tajā, ar abām rokām turēdams aiz garajiem matiem galvu, kas raustījās, un ar zābaku purngaiiem un ceļiem nežēlīgi sizdams un sperdams pa kājām, pa dibenu, pa zemi. Viņš neskaidri sadzirdēja vaidus un īdēšanu, kas skanēja zem viņa, un paša aizsmakušos rēcienus: «Guli, krupi, necelies, citādi nositīšu…» Bet no augšas uz viņiem bira un bira kvēlojošas ogles, apģērbs jau kūpēja, āda uz kājām un sānos no karstuma plaisāja, sacēlās čulgas, kas pārplīsa, tad Redriks, atbalstījies ar pieri pelēkajos pelnos, kram pjaini ar krūtīm spaidīja šī nolādētā pienapuikas galvu, beidzot vairs neizturēja tin ieaurojās pilnā kaklā…

Viņš neatcerējās, kad tas beidzās. Apjēdza tikai, ka var atkal elpot, ka gaiss atkal kļuvis gaiss, nevis sakarsēts tvaiks, kas izplaucē rīkli, un apjauta, ka jāsteidzas, pēc iespējas ātrāk jātiek prom no šī pekles karstuma, iekams tas atkal nolaižas pār viņiem. Viņš novēlās no Artūra nekustīgā auguma, iespieda abas viņa kājas sev padusē un, piepalīdzēdams ar brīvo roku, rāpoja uz priekšu, ne- nolaizdams acu no robežas, aiz kuras atkal sākās zāle — rran nedzīva, sausa, durstīga, tomēr īsta, tā viņam tagad šķita lielākais dzīvības miteklis. Pelni čirkstēja zobos, apdedzinātajai sejai laiku pa laikam uzvēdīja karstuma viļņi, sviedri plūda acīs, droši vien tāpēc, ka viņam vairs nebija ne uzacu, ne skropstu. Artūra augums vilkās aiz viņa, it kā tīšām aizķerdamies ar savu nolādēto ādas jaku, sūrstēja apsvilušās rokas, bet mugursoma kustoties spie- riās pie apdegušā pakauša. Cīnīdamies ar sāpēm un elpas trūkumu smacīgajā karstumā, Redriks ar šausmām nodomāja, ka viņš ir pavisam apsvilis un neaizies līdz mērķim. Sīs bailes spieda viņu vēl enerģiskāk darboties ar brīvo elkoni un ceļgaliem, aizrāpot, noteikti aizrāpot, vēl mazliet, vēl pavisam nedaudz, Redrik, saņemies, vēl mazliet …

Pēc tam viņš ilgi gulēja, iegremdējis seju un rokas aukstajā purva rāvā, un ar baudu ieelpoja pēc puvuma smirdošo vēsumu. Labprāt tā gulētu ilgi, ilgi, taču viņš piespieda sevi piecelties; stāvēdams uz ceļiem, nometa mugursomu, rāpus aizkļuva pie Artūra, kurš vēl vienmēr nekustīgi gulēja soļus trīsdesmit no purva, un apgrieza puisi uz muguras. Njā-ā, jaunais cilvēks bija pārvērties. Glītais purniņš šobrīd izskatījās kā pelēki melna maska 110 sarecējušām asinīm un pelniem, un kādu brīdi Redriks ar trulu interesi aplūkoja garās švīkas šajā maskā — pēdas, ko atstājuši ciņi un akmeņi. Tad Redriks piecēlās kājās, saņēma Artūru zem padusēm un aizvilka pie ūdens. Puisis gārdzoši elpoja, bridi pa brīdim ievaidēdamies. Redriks iemeta viņu ar seju pašā lielākajā lāmā un pats nokrita blakus, atkal izjuzdams baudu, ko radīja aukstā šķidruma pieskaršanās. Artūrs noguldzināja, sakustējās, pavilka zem sevis rokas un pacēla galvu. Viņa acis bija izvelbtas, viņš neko neapjēdza un ar muti kāri kampa gaisu klepodams un spļaudīdamies. Pēc tam viņa skatienā paradījās saprāta pazīmes un acis apstājās pie Redrihi.

—   Fu-ū-ū… — viņš murmināja un noskurināja galvu, tā ka netīrais ūdens pašķīda uz visām pusēm. — Kas tas bija, mister Suhart?

—   Tā bija nāve, — Redriks tikko dzirdami atteica un noklepojās. Viņš aptaustīja seju. Tā sāpēja. Deguns uz- tūcis, bet uzacis un skropstas, kā par brīnumu, bija savā vietā Arī roku āda bija vesela, tikai nedaudz apsarkusi.

Arlūrs tāpat uzmanīgi ar pirkstiem pieskārās savai sejai. Tagad, kad ūdens baiso masku bija noskalojis, viņa fizionomija pretēji gaidītajam, kā izrādījās, bija gandrīz vesela. Daži skrāpējumi, nobrāzums uz pieres, pārsista apakšlūpa, bet vispār nekā briesmīga.

—   Nekad par ko tādu nebiju dzirdējis, — Artūrs atzinās 1111 paskatījās atpaka].

Arī Redriks pagrieza galvu uz to pusi. Pelēcīgajā, ar pelniem piebārstītajā zālē bija palicis daudz pēdu, un

Redriks izbrīnījies vēroja, cik īss izrādījās tas baismais, bezgalīgais ceļš, kuru viņš, glābdamies no nāves, bija norāpojis. Pelēkā, izdegusi kaupre bija ne vairāk kā metru divdesmit trīsdesmit plata, bet viņš, apstulbis aiz bailēm, bija rāpojis pa to dīvainiem līčločiem kā tarakāns pa karstu pannu, un labi vēl, ka vispār bija ieturējis pareizo virzienu, varēja taču aizlīst arī uz «odu kaupri» kreisajā pusē vai pagriezties atpakaļ,.. Nē, nevarētu vis, viņš nikni nodomāja. To varētu izdarīt kāds zaļknābis, bet es neesmu nekāds zaļknābis, un, ja nebūtu šī stulbeņa, tad vispār nekas nebūtu noticis, apsvilinātu sev kāias — un tas būtu viss.

Viņš paskatījās uz Artūru. Tas sprauslādams mazgājās un krekšķēja, kad aizskāra sāpošās vietas. Redriks piecēlās un, nepatikā viebdamies, kad karstumā sacietējušais apģērbs pieskārās apdedzinātajai miesai, izgāja sausā vietā un noliecās pie mugursomas. Tā gan bija cietusi pamatīgi. Augšējās kabatiņas pavisam apdegušas, aptieciņā visas pudelītes karstumā pārsprāgušas, bet sakaltušie plankumi neizturami oda pēc medikamentiem. Redriks attaisīja mugursomas sānkabatu un sāka grābt no turienes ārā stiklus un plastiku, un tad Artūrs viņam aiz muguras ierunājās:

—   Paldies, mister Suhart! Jūs mani izvilkāt.

Redriks klusēja. Kāda velna pēc vēl paldies! Briesmīgi gan esi man vajadzīgs, lai tevi vēl glābtu.

—   Pats esmu vainīgs, — Artūrs turpināja. — Es taču dzirdēju, ka jūs man pavēlējāt gulēt, bet šausmīgi nobijos un, kad sāka cepināt, pavisam zaudēju galvu. Man ļoti bail no sāpēm, mister Suhart…

—   Celies augšā, — Redriks teica nepagriezdamies. — Tie bija tikai ziediņi… Celies, ko gulšņā!

Iešņākdamies no sāpēm apdedzinātajos plecos, viņš uzmeta somu uz muguras un iebāza rokas plecu siksnās. Sajūta bija tāda, it kā āda apsvilinātajās vietās sarauktos sāpīgās krunciņās. No sāpēm šis baidās!..,

Viņš atskatījās. Nu nekas, no takas viņi nav novirzījušies. Tagad būs miroņu uzkalniņi. Nešķīstie pauguri — stāv, gnīdas, rēgojas kā sātana pakauši, un tad vēl tā ieplaka starp uzkalniņiem… Redriks instinktīvi ievilka nāsīs gaisu. Ak šī nešķīstā ieplaka, tā jau ir tā riebīgā vieta.

—  Vai redzi ieplaku starp uzkalniem? — viņš jautāja Artūram.

—   Redzu.

—   Nu tad taisnā ceļā uz to, marši

Ar plaukstas virspusi Artūrs noslaucīja padeguni un devās uz priekšu, brizdams pa slīkšņu. Viņš mazliet piekliboja un neizskatījās vairs tik stalts un iznesigs kā agrāk — bija jau salicis un tagad soļoja uzmanīgi, ar lielu piesardzību. Re, vēl vienu esmu izvilcis, Redriks nodomāja. Kurš pēc skaita tas būs? Piektais? Sestais? Tagad rodas jautājums: kāpēc? Vai viņš man kāds tuvinieks, vai? Vai esmu par viņu galvojis? Paklau, Rudais, kāpēc tu viņu izvilki? Pats taču viņa dēļ tik tikko neatstiepi pedāļus… Tagad, apsverot visu ar skaidru prātu, es zinu: pareizi vien darīju, ka viņu stiepu, bez viņa ne- iztikšu, viņš man ir kā ķīla par Pērtiķēnu. Es iznesu nevis cilvēku, bet gan savu mīnu meklētāju. Savu traleri, mūķīzeri. Tur, karstākajā vietā, es par to pat nedomāju. Stiepu viņu kā brāli, kā tuvinieku, un pat prātā nenāca doma, ka varētu viņu pamest, lai gan biju aizmirsis visu — gan par mūķīzeri, gan par Pērtiķēnu… Kā tad nu galu galā iznāk? Iznāk, ka es patiešām esinn lāga zēns. To pašu apgalvo Gūta, to teica arī nelaiķis Kirils, un Ričards visu laiku to skandina… Ir nu gan atraduši lāga zēnu! Izbeidz, viņš pats sev uzsauca. Seit tavai labsirdībai nav nekādas nozīmes! Jādomā, jāpalauza galva, bet pēc tam jādarbojas ar rokām un kājām. Lai būtu pirmā un pēdējā reize, skaidrs? Lāga zēns… Man viņš jāpataupa «gaļas mašīnai», Redriks salti un aukstasinīgi nodomāja. Te visur var iziet cauri, vienīgi «gaļas mašīnai» ne.

—   Apstājies! — viņš uzsauca Artūram.

Ieplaka atradās viņu priekšā, un Artūrs jau stāvēja, apjucis raudzīdamies uz Redriku. Ieplakas dibenu klāja puvekļaina žurga, kas saulē trekni spīdēja. Virs tās kūpēja nelielas vieglu garaiņu strūkliņas, kas starp pauguriem uzkrājās un sabiezēja, un trīsdesmit soļu attālumā nekas vairs nebija redzams. Un smirdoņa! «Tur, Rudais, tev tik būs aromāts, tā ka tu… nezaudē dūšu.»

Artūrs izdvesa savādu gārdzošu skaņu un atkāpās atpakaļ. Tad Redriks atbrīvojās no sastinguma, steidzīgi izvilka no kabatas vates vīstokli, kas piesūcināts ar de- zodoratoru, aizbāza nāsis ar tamponu un pastiepa vati Artūram.

—   Paldies, mister Suhart, — vārgā balsī pateicās Artūrs. — Bet vai pa augšu kaut kā nevar?…

Redriks klusēdams saņēma viņu aiz matiem un pagrieza viņa galvu uz lupatu kaudzītes pusi, kas atradās uz akmeņu nogruvuma.

—   Tas ir viss, kas palicis pāri no Briļļainā, — viņš teica. — Bet uz paugura kreisajā pusē, kas no šejienes nav redzams, atdusas Pūdelis. Tādā pašā veidā. Skaidrs? Tāpēc uz priekšu!

Du|ķainā žurga bija silta un lipīga. Sākumā viņi gāja stāvus izslējušies, žurga tiem sniedzās lidz viduklim, pamats, par laimi, bija akmeņains un diezgan līdzens, bet drīz Redriks abās pusēs atkal saklausīja jau pazīstamo sīkšanu. Uz kreisā paugura, ko apspīdēja saule, nekas nebija redzams, bet nogāzē labajā pusē ēnā mirgoja bāli violetas uguntiņas.

—   Noliecies! — viņš komandēja, izgrūzdams vārdu caur zobiem, un pats pieliecās. — Zemāk, stulbeni! — To viņš jau izkliedza.

Artūrs pārbijies pieliecās, un tajā pašā mirkli gaisu pāršķēla pērkona grāviens. Tieši viņiem virs galvas pavīdēja zibens līčloču līnija, kas uz gaišo debesu fona bija tik tikko saredzama. Arturs pietupās un iegremdējās duļķēs lidz pleciem. Redriks, juzdams, ka viņam no grāviena aizkritušas ausis, pagrieza galvu un ēnā ieraudzīja spoži sārtu plankumu, kas ātri izgaisa starp akmens šķembām, un tūlīt pērkons nogranda vēlreiz.

—   Uz priekšu! Uz priekšu! — Redriks auroja, nedzirdēdams pats savu balsi.

Tagad viņi virzījās uz priekšu pietupušies, viens aiz otra, atstājuši virs žurgas tikai galvu, un katru reizi, atskanot grāvienam un parādoties zibens čūskai, Redriks redzēja, ka garie mati uz Artūra galvas sace|as stāvus, un juta, ka tūkstošiem siku adatiņu ietriecas sejas ādā. — Uz priekšu! — viņš monotoni atkārtoja. — Uz priekšu!… — Tagad viņš vairs neko nedzirdēja. Vienu reizi Artūrs pagrieza galvu sāņus, un Redriks saskatīja viņa aiz bailēm izvelbtās acis, kas šķielēja uz Redriku, nobālušās, drebošās lūpas un ar za|iem ūdensaugiem ap- lipušo, nosvīdušo vaigu. Tad pērkons sāka spert tik zemu, ka viņi bija spiesti ienirt žurgā pavisam — ar galvu. Zaļās gļotas aizlipināja muti, elpošana kļuva smagāka. Kampjot gaisu ar muti, Redriks izrāva tamponus no nāsīm un pēkšņi atklāja, ka smirdoņas vairs nav, gaiss pilns svaigas, asas ozona smaržas, bet tvaiku slānis ap viņiem kļuvis vēl biezāks — vai varbūt viņam satumsušas aeis? — un vairs nebija redzami pakalni ne labajā, ne kreisajā pusē — nekas nebija redzams, tikai ar zaļajām gļotām aplipusī Artūra galva un dzeltenīgie tvaika mutuļi visapkārt.

Iziešu cauri, iziešu, Redriks domāja. Nav jau pirmā reize, visu mūžu tā esmu gājis, pats līdz kaklam mēslos, bet virs galvas plosās zibens un pērkons… citādi nekad nav bijis… Kur te radies tik daudz mēslu? Briesmīgi daudz mēslu… traks var palikt, cik daudz mēslu vienā vielā! Tas ir Maitu Ērgļa deļ, viņš nikni nodomāja. Vecais Bārbridžs te ir gājis cauri, un aiz viņa tas viss ir palicis… Briļļainais gāja, bet palika labajā pusē. Pū dēlim bija lemts atdusēties te, pa kreisi, un tas viss tādēļ, lai Maitu Ērglis varētu iziet viņiem pa vidu un atstāt aiz sevis visu šo draņķi… Tā tev arī vajag, viņš sev teica. Kas seko Maitu Ērglim, tas vienmēr ir mēslos līdz ausīm. Vai tad tu agrāk to nezināji? Viņu, šo maitas putnu, ir pārāk daudz, tāpēc šeit vairs nav nevienas tīras vietiņas… Nunans ir idiots, teikdams: tu, Rudais, esi līdzsvara izjaucējs, kārtības grāvējs, tev jebkura kārtība — gan laba kārtība, gan slikta — visas sliktas, tevis un tev līdzīgu dēļ nekad uz zemes nebūs mierīgas dzīves… Ko tu no tā daudz saproti, resnais? Kur tu pie mums esi redzējis labu kārtību? Kad tu esi redzējis mani dzīvojam pie labas kārtības? …

Viņš paslīdēja uz kāda akmens un pavisam pazuda zem ūdens, bet izniris ieraudzīja sev cieši blakus Artūra pārvērsto seju un izvalbītās acis un pēkšņi sastinga: viņam šķita, ka ir pazaudējis pareizo virzienu. Tomēr tā nebija noticis. Viņš tūlīt saprata, ka jāiet tajā virzienā, kur virs dūksts rēgojas akmens melnā mugura, — saprata, kaut gan dzeltenajā miglā nekas nebija redzams, vienīgi šī tumšā mugura.

— Stāvi! — Redriks ieaurojās. — Turies vairāk pa labi! Akmenim pa labi!

Atkal viņš nedzirdēja savu balsi, tāpēc pielika soli, panāca Artūru, satvēra aiz pleca un sāka rādit ar roku: turies no akmens pa labi, galvu noliec zemāk. Jūs man vēl par to samaksāsiet, viņš nodomāja. Pie akmens Artūrs ienira, un tajā pašā mirklī zibens sprakšķēdams trāpīja melnajā orientierī, uz visām pusēm pašķīda nokaitētas šķembas. Jūs man par to samaksāsiet, Redriks domās atkārtoja, pilnīgi ienirdams ūdenī un, cik spēka.

darbodamies ar rokām un kājām. Ausīs spalgi atbalsojās jauns pērkona grāviens. Es no jums par to izkratīšu dvēseli! Vienu mirkli pavidēja doma: uz ko es skaišos? Pats nezinu, bet kādam taču par to ir jāmaksā, un kāds man par to samaksās! Pagaidiet tik, ļaujiet man aizkļūt līdz lodei, es jums neesmu nekāds Maitu Ērglis, prasīšu no jums pēc sava prāta.

Kad viņi izbrida sausumā, uz saules nokaitēto akmens šķembu klājuma, apdulluši, izmocījušies, grīļodamies, viens pie otra turēdamies, lai nepakristu, Redriks ieraudzīja aplupušo autofurgonu, kas gulēja uz asīm, un neskaidri atcerējās, ka šeit, pie furgona, var atpūsties. Viņi ielīda furgona ēnā. Artūrs atlaidās uz muguras un vārgām pirkstu kustībām sāka pogāt vaļā ādas jaku, bet Redriks ar mugursomu nokrita pie furgona sienas, notīrīja plaukstas no akmens drumslām un iebāza roku azotē.

—   Man ari… — Artūrs ierunājās. — Man ari, mister Subart!

Redriks nobrīnījās, cik šim puisim skaļa balss, iedzēra malku, aizvēra acis un pastiepa blašķi Artūram. Tagad viss, viņš slābani nodomāja. Esam izgājuši cauri. Ari tam esam tikuši cauri. Tagad — pasniegšu jums rēķinu. Jūs domājat, esmu aizmirsis? Nē, es visu atceros. Vai domājat: es jums paldies teikšu, ka jūs mani atstājāt dzīvu, nenoslīcinājāt? Piķi uz puļķa dabūsiet, nevis paldies. Tagad jums visiem būs vāks, vai skaidrs? Es to tā neatstāšu. Tagad es komandēšu. Es, Redriks Suharts, ar veselu saprātu spriedīšu par jums visiem un izlemšu visu. Bet jūs pārējie — maitu ērgļi, krupji, citplanētieši, krek- šķi, kaulainie, kvoterbladi, parazīti, zaļknābji, jūs ar kaklasaitēm, mundierīšos, baltrocīši, darba devēji ar portfeļiem, ar garajām runām, labdarībām, ar mūžīgajiem akumulatoriem, mūžīgajiem dzinējiem, ar «odu kauprēm», melīgajiem solījumiem — pietiek, jūs vazājāt mani aiz deguna, visu mūžu to darījāt, es kā stulbenis vēl lielījos: kā gribēšu, tā darīšu, jūs tikai piebalsojāt, bet aiz muguras, riebekļi, saskatījāties un smīnējāt un vazājāt mani aiz deguna, vilkāt cauri cietumiem un krogiem… Diezgan! Viņš atsprādzēja mugursomas siksnu un paņēma blašķi no Artūra.

—   Nekad nebiju domājis, — Artūrs teica, un balsī skanēja neizpratne, — nevarēju pat iedomāties… Protams, es zināju — uguns, nāve… bet kaut ko tādu!… Kā mēs tiksim atpakaļ?

Redriks neklausījās viņā. Tam, ko saka šis cilvēciņš, tagad nav nekādas nozīmes. Ari agrāk tam nebija nozīmes, bet agrāk tas tomēr bija cilvēks. Turpretī tagad tas… tagad tas ir runājošs mūķīzeris. Lai runā vien.

—   Derētu nomazgāties… — Artūrs teica, norūpējies lūkodamies apkārt. — Kaut seju noskalot.

Redriks izklaidīgi paskatījās uz viņu, redzēja salipušos, savēlušos matus, ar apkaltušām gļotām notriepto seju, redzēja Artūru — no galvas līdz kājām pārklātu ar dubļu kārtiņu, kas, sausumā sažuvusi, sāka plaisāt, un nejuta ne žēlumu, ne satraukumu — itin neko. Runājošs mūķīzeris. Viņš novērsās. Priekšā pletās vienmuļš līdzenums, tāds kā pamests būvlaukums, klāts asām šķembām, noputējis ar baltiem putekļiem, žilbinošas saules apspīdēts, neizturami balts, karsts, ļauns, nedzīvs laukums. Karjera pretējā — tālākā mala no šejienes bija jau redzama — arī tā bija žilbinoši balta un tādā attālumā šķita pavisam gluda un stāva, bet tuvāko malu klāja prāva akmens atlūžņu kārta, nokļūt karjerā varēja pa turieni, kur starp baltajām atlūzām kā sarkans plankums vīdēja ekskavatora kabīne. Tā bija vienīgais orientieris. Vajadzēja iet tieši uz to, paļaujoties uz pašu parastāko veiksmi.

Arturs pēkšņi mazliet pacēlās, pabāza roku zem furgona un izvilka no turienes sarūsējušu konservu kārbiņu.

—   Paskatieties, mister Suhart, — atdzīvojies viņš teica. — To droši vien atstājis tēvs… Tur ir arī vēl citas.

Redriks neatbildēja. To nu tu dari velti, viņš vienaldzīgi nodomāja. Labāk jau tēvu tagad neatcerēties, labāk tagad būtu klusējis. Bet vispār vienalga… Viņš piecēlās un nosēcās aiz sāpēm, jo apģērbs bija pielipis pie miesas, pie apdedzinātās ādas, un tagad tur, zem apģērba, kaut kas sāpīgi plīsa, norāvās, satrūka gabalos un tika atrauts nost kā asinīs sakaltusi marles saite no brūces. Artūrs arī piecēlās un tāpat caur zobiem skaļi ievilka elpu, iestenējās un ar cietēja skatienu pavērās uz Redriku — bija skaidri redzams, ka viņam gribas parunāt, dalīties savās ciešanās, taču viņš neuzdrošinās. Puisis apspiestā balsī vienīgi teica:

—   Vai tagad es drīkstētu ieraut vēl vienu malciņu, mister Suhart?

Redriks paslēpa azotē blašķi, kuru bija turējis rokā, un jautāja:

—   Vai redzi sarkano plankumu starp akmeņiem?

—   Redzu, — Artūrs atbildēja un krampjaini ievilka elpu.

—   Nu tad pa taisno uz to! Ejami

Artūrs ievaidēdamies teica:

—   Vajadzētu kaut mazliet nomazgāties… Viss aplipis.

Redriks klusēdams gaidija. Artūrs nomākti paskatījās

uz viņu, pamāja un sāka jau kustēties, bet pēkšņi atkal apstājās.

—   Mugursoma! Jūs aizmirsāt mugursomu, mister Suhart.

—   Marši — Redriks pavēlēja.

Viņam negribējās nedz ko paskaidrot, nedz arī melot, un vispār tam nebija nekādas nozīmes. Aizies tāpat. Zēnam nav kur likties. Gan aizies. Un Artūrs gāja. Salīcis vilkās uz priekšu, kājas šļūkādams, pūlēdamies atplēst no sejas cieši piekaltušos mēslus, jauneklis izskatījās mazs, nožēlojams, novājējis un samircis kā no ūdens izvilkts kaķēns. Redriks tam sekoja, un, tikko viņš iznāca no ēnas, saule viņu apsvilināja un apžilbināja, viņš aizsedza acis ar plaukstu, nožēlodams, ka nav paņēmis līdzi tumšās brilles.

Pie katra soļa gaisā pacēlās baltu putekļu mākoņi, tie nosēdās uz zābakiem, turklāt neciešami smirdēja — pareizāk sakot, smaka nāca no Artūra, iet viņam pa pēdām bija neizturami, un Redriks tikai pēc mirkļa aptvēra, ka nejaukā smirdoņa visvairāk nāk no viņa paša. Dvaka bija riebīga, bet tāda kā pazīstama — tā bija tā pati, kas piepildīja pilsētu tajās dienās, kad ziemeļu vējš dzenāja oa ielām rūpnīcas dūmus. Un tāda pati smaka nāca no tēva, kad viņš atgriezās mājās — milzīgs, drūms, ar sarkanām, neprātīgām acīm, un Redriks tad pasteidzās noslēpties kādā tālākā kaktā un no turienes bailīgi skatījās, kā tēvs norauj sev darba tērpu un iesviež to mātei rokās, nomauc 110 milzīgajām kājām lielos nomītos zābakus, nomet tos zem drēbju pakaramā, bet pats vienās zeķēs plakšķinādams šļūc uz vannasistabu un ilgi sprauslā zem dušas, ar rokām skaļi pliķēdams pa kailo miesu, dārdinādams mazgājamās vannas, kaut ko pie sevis purpinādams, bet pēc tam kliedz pa visu māju: «Marija! Aizmigusi esi, vai?» Vajadzēja nogaidīt, kamēr viņš nomazgājas, apsēžas pie galda, uz kura jau stāv pudelīte, dziļš šķīvis ar biezu zupu un kārba ar ketčupu, pagaidīt, kamēr viņš izstrebj zupu un ķeras pie gaļas ar pupiņām, un tad bija pienācis laiks, kad varēja izlīst no kakla, ierausties viņam klēpī tin pajautāt, kuru meistaru un kuru inženieri viņš šodien noslīcinājis sērskābē…

Apkārt viss bija nokaitis līdz baltkvēlei, Redrikam sametās slikti no sausā, nežēlīgā karstuma, no noguruma, neganti sūrstēja apdegusi āda, kas locītavās jau bija pārplīsusi, un viņam šķita, ka cauri karstajai miglai, kas ietina apziņu, tā pūlas sasaukt viņu, lūgdama mieru, ūdeni, vēsumu. Izplūduši atmiņu fragmenti drūzmējās nogurušajās smadzenēs, nomainīja cits citu, pārmāca cits citu, sajaucās cits ar citu, ievijās baltajā, svelmainajā pasaulē, kas mirgoja puspievērto acu priekšā, un visas šīs atmiņas bija rūgtas un izraisīja gruzdošu žēlumu vai naidu. Viņš mēģināja iejaukties šajā haosā, pūlējās izsaukt no pagājības kādu patīkamu mirāžu, maiguma vai možuma izjūtu, viņš uzbūra no atmiņu dzīlēm Gūtas smaidošo sejiņu, agrākās Gūtas — iekārojamas un neaizskaramas meitenes — tēlu, viņš to jau skatīja, bet tikai īsu mirkli, tad tā izbalēja, nogrima rāvā, tēls izkropļojis un pārvērtās par drūmo, ar asu, brūnu vilnu apaugušo Pērtiķēna purniņu; viņš pūlējās atsaukt atmiņā Kirilu, svēto cilvēku, tā straujās, drošās kustības, smieklus un balsi, kas solīja nepieredzētas, skaistas vietas un laikus, un Kirils parādijas viņa priekšā, bet mirkli vēlāk saulē spoži pamirdzēja sudrabainais tīmeklis — un Kirila vairs nav, bet Redrikam sejā stingi blenž Krekšķa Hjū eņģeļa actiņas, un viņa lielā, baltā roka svārsta porcelāna konteineru… Kaut kādi tumši zemapziņas spēki vienā mirklī ir pārvarējuši gribas barjeru un apdzēsuši to mazumiņu labā, ko vēl glabāja viņa atmiņa, un viņam jau šķita, ka nekā laba nekad nav bijis, tikai pretīgi purni, purni vien…

Visu šo laiku viņš bija un palika stalkers. Nedomādams, neapzinādamies, pat neiegaumēdams viņš fiksēja it kā ar muguras smadzenēm, ka pa kreisi drošā attālumā uz vecu dēļu kaudzes stāv «jautrais spoks», mie rīgs, paguris, — un nospļauties par to; bet no labās puses uzpūš dīvains vējiņš, un pēc pāris soļiem atklājas «odu kaupre», gluda kā spogulis, ar daudziem stariem, gluži kā jūraszvaigzne, — tālu, tātad nav bīstama, bet tās centrā ir putns, saplacināts kā ēna, rets gadījums, putni virs Zonas gandrīz nemaz nelido; blakus taciņai nomesti divi «mānekļi», kā redzams, Maitu Ērglis tos nosviedis atpakaļceļā — bailes bijušas stiprākas par alkatību … Redriks visu to redzēja un iegaumēja, un atlika salīkušajam Artūra stāvam kaut soli novirzīties no pareizā virziena, kad Redrika mute jau pati vērās va|ā un aizsmacis brīdinošs sauciens pats no sevis izskrēja no rikles. Jūs mani esat pārvērtuši par mašīnu, viņš domāja… Akmens bluķi un šķembas karjera malā arvien vairāk tuvojās, bija jau saskatāmi rūsas fantastiskie zīmējumi uz ekskavatora kabīnes sarkanā jumta.

Tu esi muļķis, Bārbridž, Redriks domāja. Lai arī viltīgs, tomēr muļķis. Kā tu varēji man noticēt? Tu taču mani pazīsti no bērna kājas, tev vajadzētu mani pazīt labak, nekā es pats sevi pazīstu. Vecs esi kļuvis, Bārbridž. Vecs un dumjš. Nav ko teikt — visu mūžu viņam, Redrikam, bijusi darīšana ar stulbeņiem… Un tad viņš iedomājās, kā Maitu Ērglim izstiepjas ģīmis, kad tas uzzina, ka Artūrs, Arčijs, skaistulis, dārgumiņš… ka Zonā viņam, Maitu Ērglim, pēc jaunām kājām kopā ar Rudo devies nevis kaut kāds nederīgs smurgulis, bet paša mīļotais dēls, lepnums, visa dzīve… Un, iedomājies šādu Bārbridža ģīmi, Redriks skaļi iesmējās; kad Artūrs izbijies atskatījās uz viņu, viņš joprojām skaļi rēca un pameta tam ar roku: marš, uz priekšu! Un atkal apziņā kā ekrānā slīdēja un pavīdēja ģīmji… Vajadzēja pārmainīt visu. Nevis vienu un arī ne divas dzīves, ne tikai vienu vai divus likteņus — katru skrūvīti vajadzēja mainīt šajā nelietīgajā, smirdošajā pasaulē.

Artūrs apstājās pie stāvas nobrauktuves, kas veda lejā karjerā, apstājās un sastinga, kaklu izstiepis, nekustigi blenzdams vienā punktā tālu apakšā. Redriks piegāja pie karjera malas un apstājās blakus Artūram, taču neskatījās tur, no kurienes Artūrs nevarēja atraut acis.

Tieši pie viņu kājām sākās ceļš, kas veda karjera dziļumā, pirms daudziem gadiem to bija iebraukušas traktoru kāpurķēdes un kravas automašīnu riteņi. Labajā pusē pacēlās balta, karstumā sasprēgājusi nogāze, bet pa kreisi tā bija daļēji nogruvusi, un tur starp akmeņiem un šķembu kaudzēm, slīpi sagāzies, stāvēja ekskavators, tā kauss bija nolaists un bezspēcīgi atdūries ceļa malā. Un, kā jau bija gaidāms, nekā vairāk uz ceļa neredzēja, bet līdzās kausam no raupjiem akmens izciļņiem nogāzes malā nokārās melnas sagriezušās lāstekas, līdzīgas resnām svecēm, un daudz līdzīgu melnu plankumu bija saskatāms putekļos, it kā tur būtu izšļakstīts bitumens. Tas bija viss, kas no viņiem palicis pāri — nevar pat pateikt, cik viņu tur bijis. Varbūt katrs traips — tā ir viena cilvēka dzīvība, Maitu Ērgļa viena vēlēšanās. Tur tā viena nozīmē, ka Maitu Ērglis sveiks un vesels atgriezies no septītā korpusa pagraba, bet tā tur, nedaudz tālāk, — Maitu Ērglis bez traucējumiem ir izvilcis no Zonas «dzīvo magnētu». Tur tā lāsteka nozīmē karalisko Dinu Bār- bridžu, kas nav līdzīga ne tēvam, ne mātei, un tas traips — skaistulis Artūrs Bārbridžs, ģimenes lepnums, kas arī nav līdzīgs ne tēvam, ne mātei…

— Esam galāl — eksaltēti nogārdza Artūrs. — Mister Suhart, esam tomēr atnākuši, vai ne?

Viņš Iesmējās laimīgiem smiekliem, notupās un ar abām dūrēm no visa spēka sāka dauzīt pa zemi. Salipušās matu lēkšķes smieklīgi, nejēdzīgi kratījās, un izkaltušo netīrumu driskas šķīda uz visām pusēm. Un tikai tad Redriks pacēla acis un paskatījās uz lodi. Uzmanīgi. Ar bažām. Ar slēptām bailēm, ka tā izrādīsies citāda, nekā gaidīts, — radīs sarūgtinājumu, bažas, sagraus ilūzijas, noraus viņu no debesim, kurās bija izdevies uzrāpties ar tādām grūtībām, gandrīz vai nosmokot netīrumos un mēslos…

Lode nebija zelta, drīzāk gan vara, iesarkanā krāsā, pilnīgi gluda un blāvi atvizēja saulē. Tā gulēja zem karjera tālākās sienas, omulīgi ieslīdējusi starp nosēdušos iežu kaudzēm, un pat no šejienes bija redzams, cik tā masīva un cik dziļi iespiedusies savā dusas vietā.

l.odē nebija nekā tāda, kas izraisītu sarūgtinājumu vai raditu šaubas, taču nebija arī nekā cerīga. Nez kāpēc tūlīt radās doma, ka tai droši vien ir tukšs vidus un tai noteikti jābūt ļoti karstai, saulē nokaitētai. Tā noteikti neizstaroja gaismu, noteikti nespēja uzlidot gaisā un aplidot dažādus līčločus, kā vēstīja leģendas par Zelta lodi. Tā gulēja tai vietā, kur bija nokritusi. Varbūt izslīdējusi no kādas milzīgas kabatas vai nomaldījusies, aizripojusi nezināmu milžu spēles laikā, — lode nebija šeit novietota, tā bija mētājusies apkārt gluži tāpat kā visi šie «mānekļi», «aproces», «baterijas» un citi atkritumi, kas šeit palikuši pēc citplanētiešu Apmeklējuma.

Tomēr lodē bija kaut kas pievilcīgs, un, jo ilgāk Redriks blenza uz to, jo skaidrāk saprata, ka ir patīkami uz to skatīties, ka gribas pieiet tai klāt, pieskarties un paglaudīt; nez no kurienes uzpeldēja doma, ka labi būtu apsēsties tai blakus, bet vēl labāk atspiesties ar muguru pret to un aizvērtām acīm padomāt, atcerēties vai varbūt tāpat vienkārši pasnaust.,.

Artūrs pielēca kājās, steidzīgi attaisīja vajā savas ādas jakas rāvējslēdžus, norāva jaku un atvēzējies nometa to zemē pie kājām, saceldams ballu putekļu mākoni. Viņš kaut ko klaigāja, vaikstijās un vicināja rokas, pēc tam salika tās aiz muguras un dejas solī, ar kājām veidodams sarežģītas figūras, palēkdamies devās pa nogāzi lejup. Uz Redriku viņš vairs neskatījās, Redriku viņš bija aizmirsis, viņš bija aizmirsis visu — Artūrs gāja piepildīt savu vēlēšanos, sarkstoša koledžas audzēkņa mazo slepeno vēlēšanos, puišelis, kurš nekad mūžā nebija redzējis nekādu naudu, vienīgi tā saucamo kabatas- naudu, pienapuika, kurš tika nežēlīgi pērts, ja pēc atgriešanās mājās no viņa nāca kaut mazākā alkohola smaka, kurš tika audzināts par slavenu advokātu, bet tālākā nākotnē par ministru un vēl tālākā perspektīvā — paši saprotat — par prezidentu… Redriks, piemiedzis spilgtajā saulē iekaisušās acis, klusēdams noskatījās viņam pakaļ. Viņš bija vēss un mierīgs, viņš zināja, kas tagad notiks, un zināja, ka neskatīsies uz to, bet pagaidām vēl varēja skatīties, un Redriks to darīja, neizjuzdams neko sevišķu, varbūt vienīgi kaut kur dziļi, dziļi sirdi pēkšņi sakustējās kāds grauzējs, nemiera tārps sāka urdīties un urdīties.

Artūrs palēkdamies virzījās arvien zemāk un zemāk pa stāvo nogāzi, dejodams fantastisku deju, un baltu putekļu mākoņi cēlās no viņa kāju apakšas, viņš kaut ko kliedza pilnā balsī, ļoti skanīgi un ļoti līksmi, un ļoti svinīgi — kā dziesmu, kā burvju vārdus vai lūgšanu —, un Redriks nodomāja, ka pirmo reizi karjera pastāvēšanas laikā pa šo ceļu kāds cilvēks tajā nokāpj tik pacilāti — gluži kā uz svinībām. Sākumā viņš neklausījās, ko klaigā šis mazais runājošais mūķīzeris, bet pēc tam viņā ii kā ieslēdzās kāds mehānisms un viņš sadzirdēja vārdus no karjera:

— Laimi visiem!… Par velti, par brīvu!… Laimi, cik katram vajag!… 1,.audis, sanāciet!… Pietiks visiem!… Nevienam nebūs jāaiziet tukšā!… Par velti!… Laimi… par brīvu!… Laimi bez maksas!…

Pēkšņi viņš apklusa, it kā neredzama milzu roka būtu iebāzusi viņam mutē sprūdu. Un Redriks ieraudzīja, ka caurspīdīgais tukšums, kas slēpās ekskavatora kausa ēnā, satvēra jaunekli, parāva gaisā un lēni, ar piepūli sagrieza, gluži tāpat kā mazgājot izgriež veļu. Redriks vēl paguva saskatīt, ka viens putekļainais zābaks nokrita no riņķī sagrieztās kājas un uzlidoja augstu virs karjera. Tad viņš novērsās, pagrieza muguru un apsēdās zemē. Galvā nebija nevienas domas, un viņš vairs nejuta pats sevi. Apkārt valdīja klusums, un sevišķi klusu bija aiz muguras — tur, uz ceļa karjerā. Tad viņš atcerējās blašķi — tas notika bez parastās apmierinātības izjūtas, gluži vienkārši tāpat kā atceras zāles, kad pienācis laiks tās iedzert. Redriks atskrūvēja pudelei vāciņu un sāka dzert maziem, skopiem malciņiem, un pirmoreiz mūžā viņš vēlējās, kaut blašķē būtu nevis alkohols, bet auksts ūdens…

Pagāja kāds laiciņš, un galvā pamazām sāka rasties vairāk vai mazāk sakarīgas domas. Nu — cauri ir, viņš nevilšus nodomāja. Ceļš ir vaļā. Varētu iet kaut vai tūlīt, bet labāk, protams, mazliet pagaidīt. «Gaļas mašīnas» mēdz izspēlēt dažādus jokus. Vienalga, jāpadomā ir. Domāt ir neparasti, tur jau tas joks. Ko nozīmē «domāt»? Domāt nozīmē izgrozīties, izmānīties, pūst miglu acīs, apvest ap stūri, bet šeit tas neder…

Nu labi, Pērtiķēns, tēvs… Atmaksāt par visu, tiem riebekļiem dvēseli izraut, lai rij mēslus, kā es riju… Tas nav tas, nav tas, Rudais… Tas ir gan tas, protams, bet ko tas viss nozīmē? Kas man vajadzīgs? Tā taču ir lamāšanās, nevis domāšana. Viņš sastinga kādā dīvainā priekšnojautā un, uzreiz pārkāpis pāri daudz dažādiem spriedelējumiem, kas vēl bija priekšā, nikni pavēlēja sev: Rudais, tu no šejienes neaiziesi, iekams nebūsi izdomājis, ko darīt, tu izlaidīsi garu šeit blakus šai lodei, izcep- sies, sapūsi, bet nekur neiesi…

Ak dievs, kur gan ir vārdi, kur manas domas? Viņš atvēzējies iebelza ar dūri sev pa seju. Visu mūžu man nav bijis nevienas domas! Pag, pag, Kirils kaut ko tādu sacīja… Kirils! Redriks drudžaini mēģināja atcerēties, uzpeldēja kaut kādi vārdi, pazīstami un daļēji pazīstami, taču tie nebija vajadzīgie vārdi, tāpēc ka no Kirila bija palikuši nevis vārdi, bet kādas neskaidras ainas, ļoti lādzīgas, tomēr absolūti neticamas…

Nekrietnība, neģēlība, zemiskums… Arī šeit viņi ir mani piemānījuši, atstājuši bez valodas, nelieši… Bandīts… Kā bandīts biju, tāds arī esmu līdz vecumdienām… Tā nedrīkst būt! Dzirdi? Lai turpmāk tas uz visiem laikiem būtu aizliegts! Cilvēks dzimis, lai domātu, n.ūk, beidzot tas skan pēc Kirila!…) Bet es tam neticu. Nedz agrāk ticēju, nedz arī tagad ticu un nezinu, kāpēc cilvēks dzimis. Piedzimis — un cauri. Katrs cenšas izplēst sev treknāko kumosu. Lai mēs visi būtu moži un veseli, bet viņi visi lai izlaiž garu! Kas ir tie «mēs»? Kas — viņi? Neko nevar saprast. Man labi — Bārbri- džam slikti. Bārbridžam labi — Briļļainajam slikti; Krekšķini labi — visiem slikti; arī pašam Krekšķim slikti; tikai viņš, idiots, iedomājas, ka spēj jau iepriekš no tā izvairīties… Ak dievs, tā taču ir putra, putra! Es visu mūžu esmu cīnījies ar kapteini Kvoterbladu, bet viņš visu mūžu ar Krekšķi un no manis, stulbeņa, gribējis tikai vienu — lai es vairs nebūtu stalkers. Kā tad es varēju atmest savu nodarbošanos, ja vajadzēja gādāt par ģimeni? Iet strādāt? Bet es negribu strādāt jūsu labā, man no jūsu darba kļūst nelabi, vai spējat lo saprast? Es domāju tā: ja jūsu vidū strādā cilvēks, viņš vienmēr strādā kādam no jums, viņš ir vergs — un vairāk nekas, bet es vienmēr gribēju pats būt sev kungs un pavēlnieks, lai varētu visiem uzspļaut, nospļaulies par jūsu skumjām, jūsu garlaicību …

Redriks izdzēra vēl atlikušo konjaku un no visa spēka trieca tukšo pudeli pret zemi. Blašķe palēcās, pamirdzēdama saulē, un aizripoja kaut kur sāņus — viņš to pašu mirkli jau bija aizmirsis pudeli. Tagad viņš sēdēja, aizklājis rokām acis, un pūlējās ne vairs saprast, izdomāt, bet vismaz iztēlē saskatīt kaut ko no tā, kā vajadzētu būt, taču atkal redzēja vienīgi purnus un purnus… monētas… pudeles, lupatu kaudzītes, kuras kādreiz bijušas cilvēki, skaitļu rindas… Viņš zināja, ka tas viss jāiznīcina, viņš gribēja to iznīcināt, taču nojauta: ja to visu iznīcinās, tad nepaliks nekas — tikai līdzena, kaila zeme. Aiz izmisuma un bezspēcības viņam atkal gribējās kaut kur atspiesties ar muguru un atmest galvu. Viņš piecēlās, mehāniski nokratīja putekļus no biksēm un sāka kāpt lejup karjerā.

Saule svilināja, acu priekšā peldēja sarkani plankumi, gaiss karjera dibenā vibrēja, un šajā vibrācijā šķita, ka Zelta lode uz vietas dejo, šūpojas gluži kā boja viļņos. Viņš pagāja garām ekskavatora kausam, māņticīgi celdams kājas pēc iespējas augstāk un uzmanīdamies, lai neuzkāpj uz melnajiem traipiem, bet pēc tam, stigdams irdenajās smiltīs, aizvilkās šķērsām pāri visam karjeram pie dejojošās, zibošās lodes. Viņš bija nosvīdis caur un cauri slapjš, no karstuma palicis bez elpas, bet tajā pašā laikā viņu kratīja auksti drebuļi, viņš trīcēja kā paģirās, starp zobiem čirkstēja šķebinoša, smalka smilts. Redriks vairs nepūlējās domāt un izmisīgi atkārtoja pie sevis kā lūgšanu: «Es esmu lops, tu taču redzi, ka esmu lops. Man trūkst vārdu, man neviens nav iemācījis tādus vārdus, es nemāku domāt, šie riebekļi man neļāva iemācīties domāt. Bet, ja tu patiešām esi tāda… visspēcīga, visvarena, vissaprotoša… tad pati tiec skaidrībā! Ieskaties manā dvēselē, es zinu — tur ir viss, kas tev vajadzīgs. Jābūt. Dvēseli es taču nekad nevienam neesmu pārdevis! Tā ir manējā — cilvēka dvēsele! Izlobi pati no manis to, ko es gribu, — nevar taču būt, ka es gribētu ko sliktu!… Lai nolādēts viss, es taču nevaru izdomāt neko citu kā vienīgi atkārtot viņa vārdus: «Laimi visiem par brivu, lai nevienam nav jāaiziet tukšā!»»